/ Language: Latvia / Genre:child_tale

PASAKAS

HanssKristiāns Andersens

HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS PASAKAS RIGA «LIESMA» 1987 Hans Christian Andersen MARCHEN Der Kinderbuchverlag Berlin 1967 H. Ch. Andersen MARCHEN Verlag von A. Anton und Co. Berlin und Leipzig SAMTLICHE MARCHEN L. Wiedemann, Leipzig No vācu valodas tulkojusi Anna Bauga Ilustrācijas darinājis Andris Lamsters © Izdevniecība «Liesma», 1987 KONSTANTĪNS PAUSTOVSKIS PASAKU MEISTARS (Kristiāns Andersens) Man bija tikai septiņi gadi, kad iepazinos ar rakstnieku Kristiānu Andersenu. Tas notika 1899. gada 31. decembra ziemas vakarā, tikai dažas stundas pirms divdesmitā gadsimta iestāšanās. Jautrais dāņu pasaku meistars sagaidīja mani uz jaunā gadsimta sliekšņa. Piemiedzis vienu aci, viņš smīnēdams ilgi aplūkoja mani, tad iz­vilka no kabatas sniegbaltu, smaržām pievēdītu nēzdogu, papuri­nāja to, un no lakata izkrita liela, balta roze. Visa istaba uzreiz pie- lija ar rozes sidrabaino gaismu un dīvainu liegu skaņu. Tās bija rož- lapiņas, kas skanēja, atsizdamās pret ķieģeļu grīdu pagrabstāvā, kur toreiz dzīvoja mūsu ģimene. Notikums ar Andersenu bija kaut kas tāds, ko vecmodīgi rakst­nieki sauc par «nomoda sapni». Tikai es to droši vien redzēju miegā. Tajā ziemas vakarā, par kuru stāstu, mūsu ģimenē pušķoja eg­līti. Sī iemesla dēļ pieaugušie lika man iet ārā, lai es par agru ne­sāktu priecāties par eglīti. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc nedrīkst priecāties, kamēr nav pienākusi noteikta stunda. Manuprāt, prieks mūsu ģimenē nemaz ne­bija tik biežs viesis, lai liktu mums, bērniem, mocīties tā gaidās. Lai nu bija kā būdams, taču mani izsūtīja ārā. Bija iestājies tas krēslas brīdis, kad laternas vēl nedeg, bet kuru katru mirkli var ie­degties. Un no šī «kuru katru mirkli», no gaidīšanas, ka pēkšņi var iedegties laternas, man sirds vai stājās. Es labi zināju, ka zaļganajā gāzes gaismā veikalu spoguļvitrīnu dziļumā tūdaļ parādīsies dažādas burvju mantas: slidas «sniegbaltīte», vītņotas svecītes visās vara­vīksnes krāsās, klaunu maskas ar maziem, baltiem cilindriem, alvas kavalēristi straujos, bēros zirgos, plaukšķenes un zeltītas papīra ķēdes. Kas to zina, kāpēc, taču šīs mantas stipri oda pēc līmes un ter­pentīna. No pieaugušo nostāstiem zināju, ka 1899. gada 31. decembra vakars ir pavisam īpašs. Lai sagaidītu otru tādu, būtu jānodzīvo vēl simt gadu. Bet tas, protams, gandrīz nevienam neizdodas. Pajautāju tēvam, ko tas nozīmē — «īpašs vakars». Tēvs paskaid­roja, ka šis vakars tā saucoties tādēļ, ka neesot līdzīgs nevienam citam. Patiešām — tas ziemas vakars 19. gadsimta pēdējā dienā nelīdzi­nājās nevienam citam. Sniegs krita lēnām un ļoti svinīgi, un pītes bija tik lielas, ka likās — no debesīm uz pilsētu lido viegli, balti ziedi. Un visās ielās bija dzirdamas apslāpētas ormaņu zvaniņu skaņas. Kad atgriezos mājās, tūlīt iededza eglīti un istabā tik jautri sāka sprakstēt sveces, it kā visapkārt plīstu sausas akāciju pākstis. Pie egles gulēja bieza grāmata — dāvana no mātes. Tās bija Hansa Kristiānā Andersena pasakas. Es apsēdos zem egles un atšķīru grā­matu. Tajā bija daudz krāsainu attēlu, kas pārsegti ar zīdpapīru. Vaja­dzēja uzmanīgi nopūst šo papīru, lai varētu aplūkot attēlus, vēl lipīgus no krāsas. Tajos bengāliskās ugunīs laistījās sniega piļu sienas, meža gulbji laidās pār jūru, kurā atspoguļojās rožaini mākoņi, un alvas zaldā­tiņi stāvēja sardzē uz vienas kājas, stingri turēdami garas šautenes. Es sāku lasīt un aizrāvos tik ļoti, ka, par sarūgtinājumu pieau­gušajiem, greznajai eglei gandrīz nemaz nepievērsu uzmanību. Vispirms izlasīju pasaku par nelokāmo alvas zaldātiņu un mazo, brīnišķīgo dejotāju, tad — pasaku par sniega karalieni. Apbrīnojama un, kā man likās, smaržīgai ziedu elpai līdzīga cilvēciska labsirdība plūda no šīs grāmatas lappusēm ar zeltītajām malām. Tad aiz noguruma un sveču siltuma es iesnaudos zem egles un cauri snaudai ieraudzīju Andersenu. Kopš tā laika mani priekšstati par viņu vienmēr bija saistīti ar šo patīkamo sapni. Toreiz, protams, es vēl nesapratu Andersena pasaku divējādo nozīmi. Nezināju, ka katrā pasakā bērniem ietverta otra, kuru pil­nībā var saprast tikai pieaugušie. To es sapratu daudz vēlāk. Sapratu, ka man gluži vienkārši lai­mējies, kad grūtā un dižā divdesmitā gadsimta priekšvakarā sastapos ar jauko savādnieku un dzejnieku Andersenu un viņš sēja manī gaišo ticību saules uzvarai pār tumsu un cilvēka sirds labestības uzvarai pār ļaunumu. Toreiz es jau zināju Puškina vārdus: «Lai tumsa gaist, lai saule dzīvo!» — un nez kāpēc biju pārliecināts, ka Puškins un An- dersens bijuši sirdsdraugi un satikdamies ilgi sit viens otram uz pleca un skaļi smejas. Andersena biogrāfiju es uzzināju vēlāk. Kopš tā laika viņa bio­grāfija vienmēr atainojās manā apziņā kā interesanti attēli, kas at­gādina zīmējumus viņa stāstiem. Andersens visu mūžu prata priecāties, kaut arī viņa bērnībā ne­bija nekāda iemesla priekam. Viņš piedzima 1805. gadā, Napoleona karu laikā, vecā dāņu pilsētā Odensē, kurpnieka ģimenē. Odense atrodas vienā no zemo pakalnu ieplakām Fīnas salā. Sīs salas ieplakās gandrīz vienmēr kavējas migla, bet pakalnu virsotnēs zied virši un vienmēr šalc priedes. Ja tā labi padomā, kam Odense bija līdzīga, tad laikam gan varētu teikt, ka tā visvairāk atgādināja rotaļu pilsētu, kas izgriezta no nomel­nējuša ozolkoka. Ne jau velti Odense bija slavena ar saviem kokgriezējiem. Viens no viņiem — viduslaiku meistars Klauss Bergs izgrieza no melnkoka milzīgu altāri Odenses katedrālei. Sis altāris — dižens un bargs — mul­sināja ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos. Taču dāņu kokgriezēji darināja ne tikai altārus un svēto statujas. Viņiem labāk patika no lieliem koka bluķiem griezt tēlus, kas pēc jūrnieku paražām rotāja burukuģu priekšvadņus. Tie bija rupji cirsti, bet izteiksmīgi darinājumi — madonnas, jūras dievs Neptūns, nere- īdas, delfīni un jūras zirdziņi — izliektiem kakliem. Sīs statujas izkrā­soja ar zeltu, okeru un kobaltu, pie tam krāsu klāja tik biezā kārtā, ka jūras viļņi daudzu gadu laikā nespēja to noskalot, ne arī citādi tai kaitēt. Būtībā šie kuģu statuju griezēji bija jūras un sava amata dzej­nieki. Ne velti no tāda kokgriezēja ģimenes nācis viens no lielākajiem 19. gadsimta tēlniekiem — Andersena draugs dānis Bertels Tor- valdsens. Mazais Andersens redzēja sarežģītos kokgriezumus ne tikai uz kuģiem, bet arī uz Odenses mājām. Viņš droši vien zināja to vecum veco māju, kuras celšanas gads bija izgriezts uz bieza koka vairoga rožu un tulpju vītņu ietvarā. Tajā bija iegrebts vesels dzejolis, un bērni to mācījās no galvas. Viņš pat aprakstīja šo māju vienā no savām pasakām. Bet pie Andersena tēva mājas — kā visiem kurpniekiem — virs durvīm karājās koka .izkārtne, kurā bija attēlots ērglis ar divām galvām par zīmi, ka kurpnieks šuj apavus tikai pa pāriem. Arī Andersena vectēvs bija kokgriezējs. Vecumdienās viņš grieza dažādas brīnumainas rotaļlietas — cilvēkus ar putna galvām vai govis ar spārniem — un dāvināja šīs figūriņas kaimiņzēniem. Bērni prie­cājās, bet vecāki, kā jau allaž tas notiek, uzskatīja veco kokgriezēju par garā vāju un labsirdīgi izsmēja viņu. Andersens uzauga nabadzībā. Vienīgais lepnums Andersenu ģi­menē bija neparasta tīrība mājā, kaste ar zemi, kur kupli zēla sīpoli, un daži puķu podi uz palodzes. Tajos ziedēja tulpes. Ziedu smarža saplūda ar zvanu skaņām, tēva kurpnieka āmura klaudzieniem, brašu bungu dārdoņu pie kazarmām, klejojoša muzikanta flautas skaņām un jūrnieku dziesmām, ko tie dziedāja aizsmakušās balsīs, vadīdami pa kanālu neveiklās baržas uz tuvīno līci. Sai ne īpaši dažādo cilvēku, sīku notikumu, krāsu un skaņu lokā, kas apņēma kluso zēnu, viņš rada pavedienus, lai izdomātu neiedo­mājamus nostāstus. Andersenu mājā zēnam bija tikai viens pacietīgs klausītājs — ve­cais kaķis, vārdā Karls. Taču Karlam bija kāds liels trūkums — viņš bieži aizsnaudās, nenoklausījies interesanto pasaku līdz galam. Kaķa vecums, kā saka, ņēma savu tiesu. Taču zēns nedusmojās uz veco kaķi. Viņš tam visu piedeva, jo Karls nekad neatļāvās apšaubīt, ka pa­saulē dzīvo raganas, gudrinieks Klumpe-Dumpe, apķērīgie skursteņ­slauķi, runājošas puķes un vardes ar briljanta kroņiem galvā. Pirmās pasakas zēns dzirdēja no tēva un nabagmājas večām, kas dzīvoja kaimiņos. Caurām dienām šīs večas sakumpušas vērpa pelēku vilnu un murmināja savus vienkāršos stāstus. Zēns šos stāstus pārveidoja pēc sava prāta, izrotāja tos, it kā izkrāsoja ar svaigām krāsām un tādus — jaunus un nepazīstamus — savukārt stāstīja na­bagmājas vecenītēm. Bet tās tikai brīnījās un savā starpā sačuk­stējās, ka mazais Kristiāns esot pārāk gudrs un tādēļ laikam ilgi ne­dzīvošot šajā saulē. Iekams stāstu tālāk, ir jāapstājas un jāatgādina tā Andersena īpa­šība, kuru esmu jau pieminējis, — viņa prasmi priecāties par visu in­teresanto un labo, ko gadās sastapt visur ik uz soļa. Laikam gan nav pareizi nosaukt šo īpašību par prasmi. Daudz pareizāk to dēvēt par talantu, par reti sastopamām spējām pamanīt to, kas kūtru cilvēku acīm paslīd garām. • Mēs staigājam pa zemi, bet vai bieži mums rodas vēlēšanās pie­liekties un vērīgi aplūkot šo zemi, apskatīt visu, kas atrodas mums zem kājām? Un, ja mēs pieliektos vai — pat vēl vairāk — nogultos zemē un sāktu to aplūkot, tad ik zemes pēdā atrastu daudz interesanta. Vai gan sausas sūnas, kas no saviem kausiņiem birdina smaragda putekļus, vai ceļmalītes zieds, kas ir līdzīgs violetam spalvu pušķim pie zaldāta cepures, nav apbrīnas-vērti? Vai perlamutra gliemež­vāka gabaliņš — tik sīciņš, ka no tā nevarētu pagatavot ne kabatas spogulīti lellei, taču pietiekami liels, lai nemitīgi laistītos un vizētu tikpat daudzos mierīgos toņos, kādos rīta blāzmā deg debesis virs Baltijas jūras. Un vai nav skaists ikviens zāles stiebriņš, pilns smaržīgas sulas, un ikviena lidojoša liepas sēkliņa? No tās katrā ziņā izaugs varens koks, un reiz tā lapu ēna spēji sašūposies no stiprā vēja un pamodinās meiteni, kas aizmigusi dārzā. Meitene lēni vērs acis, no kurām staros rēna zilgme un apbrīna, ieraugot vēlo pavasara atmodu. Ko tikai nevar ieraudzīt sev pie kājām! Par visu to var rakstīt poēmas, stāstus un pasakas — tādas pasakas, ka cilvēki aiz brīnu­miem tikai nogrozīs galvas un sacīs cits citam: — No kurienes gan tādas svētīgas gara dāvanas šim izstīdzējuša­jam kurpnieka dēlam no Odenses. Laikam gan viņš tomēr ir burvis! Pasaku pasaulē bērnus ievada ne tikai tautas gara mantas, bet arī teātris. Izrādi bērni gandrīz vienmēr uztver kā pasaku. Spilgtās dekorācijas, eļļas lampu gaisma, bruņinieku bruņu žva­dzēšana, mūzikas dārdi, kas atgādina kaujas troksni, princešu asaras zilajās skropstās, sarkanbārdaini ļaundari, kas sažņauguši robainu zobenu spalus, gaisīgi tērptu meiteņu dejas — tas viss it nemaz nelī­dzinās dzīves īstenībai un, protams, var notikt tikai pasakā. Odensē bija teātris. Tur mazais Kristiāns pirmoreiz noskatījās lugu ar romantisku nosaukumu «Donavas meita». Sī izrāde zēnu ļoti saviļņoja, un kopš tā laika viņš kļuva par kaismīgu teātra cienītāju uz visu mūžu. Viņam bija par maz naudas, lai ietu uz teātri. Tad zēns aizstāja īstas izrādes ar izdomātām. Viņš sadraudzējās ar pilsētas afišu līmē­tāju Peteru un sāka tam palīdzēt, bet Peters par to dāvināja Kristi­ānām pa vienai afišai no katras jaunas izrādes. Kristiāns atnesa afišu mājās, nolīda kaut kur kaktiņā un, izlasī­jis lugas nosaukumu un darbojošos personu vārdus, tūlīt sāka izdomāt pats savu sirdi aizgrābjošu lugu ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija rakstīts afišā. Sī izdomāšana ilga vairākas dienas. Tā radās slepens repertuārs bērna iztēlē radītam teātrim, kurā zēns bija viss: autors un aktie­ris, mūziķis un mākslinieks, apgaismotājs un dziedātājs. Andersens bija vienīgais bērns ģimenē, un, kaut gan vecāki bija ļoti nabadzīgi^ zēns dzīvoja brīvi un bezrūpīgi. Viņu nekad nesodīja. Viņš to vien darīja kā nepārtraukti sapņoja. Tas pat kavēja viņu sav­laicīgi iemācīties grāmatā. Lasītmāku viņš apguva vēlāk par visiem saviem līdzaudžiem. Lielāko laika daļu Kristiāns pavadīja vecajās dzirnavās Odenses upes krastā. Sīs dzirnavas trīcēja un drebēja no vecuma un varenajām šļakatām, un ūdens straumēm. Smago glemju zaļās bārdas nokarājās no dzirnavu caurumotajiem rata zābakiem. Gar dambja malu ūdens- lēcās peldēja laiskas zivis. Kāds pastāstīja zēnam, ka tieši zem dzirnavām zemeslodes otrā pusē atrodoties Ķīna un ka ķīnieši diezgan viegli varot izrakt pazemes eju uz Odensi un negaidot parādīties šīs iesūnojušās dāņu pilsētiņas ielās, tērpušies sarkanos, ar zelta drakoniem izšūtos halātos, grezniem vēdekļiem rokās. Zēns ilgi gaidīja šo brīnumu, taču tas nez kāpēc nenotika. Bez šīm dzirnavām mazo Kristiānu saistīja vēl viena vieta. Ka­nāla krastā atradās veca atvaļināta jūrnieka māja. Dārzā jūrnieks bija uzstādījis dažus nelielus koka lielgabalus un tiem blakus nolicis garu zaldātu, arī no koka. Kad pa kanālu garām brauca kuģis, lielgabali šāva ar tukšiem lādiņiem, bet zaldāts blieza gaisā no savas koka šautenes. Tā vecais jūrnieks salutēja saviem laimīgajiem biedriem — kapteiņiem, kas vēl nebija aizgājuši pensijā. Pēc vairākiem gadiem, kad Andersens jau bija students, viņš nokļuva šajā mājā. Jūrnieka vairs nebija starp dzīvajiem, taču jauno dzejnieku starp ziedošajām puķu dobēm sagaidīja vesels bars skaistu un pārgalvīgu meiteņu — vecā kapteiņa mazmeitu. Andersens tad pirmoreiz iemīlējās kādā no šīm meitenēm — diem­žēl tā bija nelaimīga,īsti neapjausta mīlestība. Tādas pašas bija arī pārējās aizraušanās, kas gadījās viņa nemierīgajā mūžā. Kristiāns sapņoja par visu, kas tikai ienāca prātā. Bet vecāki sap­ņoja izskolot zēnu par labu drēbnieku. Māte mācīja viņu piegriezt un šūt. Bet zēns — ja arī ko šuva, tad tikai košas kleitas sava teātra lellēm (viņam jau bija pašam savs mājas teātris). Piegrieztņu vietā viņš iemanījās virtuozi izgriezt no papīra sarežģītus rakstus un mazas dejotājas, kas griežas piruetē. Ar šo prasmi viņš pārsteidza visus pat sirmā vecumā. Šūšanas māka Andersenam noderēja vēlāk rakstnieka darbā. Viņš tā sasvītroja savus rokrakstus, ka nepalika vietas labojumiem. Tad An­dersens izrakstīja labojumus uz atsevišķām papīra lapiņām un rūpīgi iešuva ar diegiem rokrakstā — lika uz tā ielāpus. Kad Andersenam bija apritējis četrpadsmitais gads, nomira tēvs. Atcerēdamies to, Andersens vēlāk stāstīja, ka visu nakti pie aizgā­jēja esot dziedājis circenis, bet viņš visu nakti raudājis. Tā, aizkrāsnes circeņa dziesmas pavadīts, aizgāja no dzīves kaut­rīgais kurpnieks, kas neko citu ievērības cienīgu nebija paveicis kā vien devis pasaulei savu dēlu — pasaku meistaru un dzejnieku. Drīz pēc tēva nāves Kristiāns izlūdzās no mātes atļauju un ar nožēlojamiem grašiem kabatā devās no Odenses uz galvaspilsētu Kopenhāgenu iekarot laimi, kaut gan pats vēl lāgā nezināja, kur tā meklējama. Andersena sarežģītajā biogrāfijā nav viegli noskaidrot to laiku, kad viņš sācis rakstīt savas pirmās brīnišķīgās pasakas. No agras bērnības viņa galva bija pilna ar dažādiem burvestīgiem notikumiem. Taču tie gulēja kā aiz atslēgas. Jaunais Andersens ilgu laiku uzskatīja sevi gan par dziedātāju, dejotāju un deklamētāju, gan dzejnieku, satīriķi un dramaturgu, tikai ne par pasaku rakstnieku. Un tomēr tālā pasakas balss jau ilgi bija saklausāma gan vienā, gan otrā viņa sacerējumā kā viegli, viegli aizskartas un tūlīt vaļā palaistas stīgas skanējums. Neatminos, kurš no rakstniekiem teicis, ka pasakas rada no tās pašas vielas, no kuras sastāv sapņi. Miegā mūsu reālās dzīves daļas brīvi un pasakaini savijas dažā­dās kombinācijās, kā dažādu krāsu stikliņi kaleidoskopā. Darbu, ko miegā veic mijkrēšļa apziņa, — nomodā dara mūsu neaptveramā iztēle. No šejienes acīmredzot ir radusies doma par sapņu un pasaku līdzību. Brīvā iztēle no apkārtējās dzīves iztver simtiem sīkumu un sakausē tos patiesā un gudrā stāstā. Nav tāda sīkuma, ko pasaku teicējs no­niecinātu, — vai tas būtu alus pudeles kakliņš, rasas lāse uz spalvas, ko pazaudējusi vālodze, vai sarūsējusi ielas laterna. Ja šīs vienkāršās lietas nāk draudzīgi talkā, tad var izteikt kuru katru domu — pat visvarenāko un lieliskāko. Kas ievirzīja Andersenu pasaku novadā? Viņš pats stāstīja, ka pasaku rakstīšana visvieglāk esot padevusies tad, kad palicis vienatnē ar dabu, «klausīdamies tās balsīs», īpaši tajā laikā, kad atpūties Zēlandes mežos, kuri gandrīz vienmēr tīti rēnā miglā vai arī snauž, nespodrām zvaigznēm mirgojot. Tālā jūras šalkoņa, kas atlidoja līdz šo mežu biezokņiem, vērta tos vēl noslēpu­mainākus. Taču mēs-zinām ari, ka daudzas savas pasakas Andersens uzrak- stljis ziemas vidū, pašā dzīvākajā svētku eglīšu laikā, ietērpdams šīs pasakas greznā formā, kas raksturīga eglīšu rotājumiem. Nav vārdam vietas! Ziema piejūras apvidū, sniega sega, uguns spraksti, krāsnij kuroties, un ziemas nakts mirgo jums — tas viss no­skaņo uz pasaku rakstīšanu. Bet var jau būt, ka kļūt par pasaku rakst­nieku Andersenu pamudināja kāds gadījums uz ielas Kopenhāgenā. Kādā vecā Kopenhāgenas namā uz palodzes rotaļājās mazs zēns. Rotaļlietu nebija necik daudz — daži klucīši, vecs papīrmīklas zirgs bez astes, jau daudzkārt mazgāts un tāpēc zaudējis krāsu, un salauzts alvas zaldātiņš. Puisēna māte — jauna sieviete — sēdēja pie loga un izšuva. Tieši tobrīd tukšās ielas galā Vecās ostas pusē, kur debesīs iemi­dzinoši šūpojās kuģu rājas, parādījās garš un ļoti vājš cilvēks mel­nās drānās. Viņš gāja ātri, mazliet lēkājošā, nedrošā gaitā, vicinā­dams garās rokas un runādamies pats ar sevi. Cepuri viņš nesa rokā, un tāpēc bija labi redzama lielā, slīpā piere, smalkais ērgļa deguns un pelēkās piemiegtās acis. Viņš bija neglīts, taču elegants un izskatījās pēc ārzemnieka. Viņa svārku pogcaurumā bija iesprausts smaržīgs piparmētru zariņš. Ja varētu ieklausīties šī nepazīstamā cilvēka murmināšanā, tad mēs dzirdētu, ka viņš mazliet dziedošā balsī skaita dzejoli: — Es savās krūtīs tevi saglabāju, Ai, baltā roze, mana roze maigā… Sieviete ar rokdarbu rāmi rokā pacēla galvu un sacīja puisēnam: — Skat, kur nāk mūsu dzejnieks Andersena kungs. Klausoties viņa šūpļa dziesmā, tu tik labi aizmiedz. Puisēns paraudzījās caur pieri uz nepazīstamo cilvēku melnajās drānās, paķēra savu vienīgo klibo alvas zaldātiņu, izskrēja uz ielas, iespieda zaldātiņu Andersenam rokā un aizskrēja prom. Tā bija nedzirdēti dāsna dāvana, un Andersens to saprata. Viņš iesprauda zaldātiņu svārku pogcaurumā blakus piparmētru zariņam kā ordeni, tad izņēma nēzdogu un viegli piespieda to pie acīm — acīm­redzot ne velti draugi pārmet viņam pārliecīgu jūtīgumu. Bet sieviete, pacēlusi galvu no rokdarba, nodomāja, cik labi un tajā pašā laikā grūti būtu dzīvot kopā ar šo dzejnieku, ja viņa spētu to iemīlēt. Stāsta, ka pat jaunās dziedātājas Dženijas Lindas dēļ — visi to sauca par «žilbinošo Dženiju» —, kurā Andersens bija iemī­lējies, viņš neesot gribējis atteikties ne no viena sava dzejnieka pa­raduma un izdomas. Bet tādu izdomu bija daudz. Reiz viņš pat sagudroja piestiprināt pie zvejnieku šonera masta Eola arfu, lai klausītos tās žēlajās skaņās, kad pūš drūmais ziemeļrietumu vējš, kas mūždien zēģelē Dānijā. Andersens uzskatīja, ka viņa dzīve ir brīnišķīga, gandrīz bez ne­viena mākoņa, bet, protams, tikai tāpēc, ka viņam piemita brīnišķīgs dzīvesprieks. Sī lēnprātīgā attieksme pret dzīvi parasti liecina par bagātu iekšējo pasauli. Tādiem cilvēkiem kā Andersens nav vēlēša­nās šķiest laiku un spēkus cīņai pret dzīves neveiksmēm, kad vis­apkārt tik daudz patiesa dzejiskuma, kad jādzīvo šajā dzejiskumā, cenšoties nepalaist garām to mirkli, kad pavasaris ar lūpām pieskaras kokiem. Cik labi būtu, ja nekad nevajadzētu domāt par dzīves likstām! Ko gan tās vērtas salīdzinājumā ar šo dzīvinošo, smaržīgo un žil­binošo pavasari. Andersenam gribējās tā domāt un tā dzīvot, taču dzīves īste­nība nemaz nebija tik žēlsirdīga pret viņu, kā viņš to būtu pelnījis. Sarūgtinājumu un pāridarījumu bija daudz, pat pārāk daudz, īpaši pirmajos gados Kopenhāgenā, kad nomāca nabadzība un pazemoja atzītu dzejnieku, rakstnieku un mūziķu nevērīgā aizbildniecība. Pārāk bieži — pat vecumā — Andersenam lika saprast, ka viņš ir tikai «nabadzīgais radinieks» dāņu literatūrā un ka viņam, kurp­nieka un tukšinieka dēlam, jāzina sava vieta padomnieku un pro­fesoru kungu sabiedrībā. Andersens ir teicis, ka viņš savā mūžā esot tukšojis ne vienu vien rūgtu biķeri. Viņu noklusēja, viņu apmeloja, par viņu smējās. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa dzīslās ritēja «zemnieku asinis», ka viņš nebija līdzīgs augstprātīgajiem un izdarīgajiem mietpilsoņiem, tāpēc, ka viņš bija īsts dzejnieks «no dieva žēlastības», ka viņš bija nabadzīgs, un, beidzot, tāpēc, ka viņš neprata dzīvot. Sī īpašība Dānijas filistriskajā sabiedrībā skaitījās pats lielākais netikums. Andersens neiederējās šajā sabiedrībā — šis savādnieks, šis, filozofa Kirkegora vārdiem runājot, smieklīgais dzejas varonis, kas nejauši atdzīvināts un iznācis no dzejoļu grāmatas, bet aizmir­sis noslēpumu, kā atgriezties atpakaļ pieputējušajā bibliotēkas plauktā. «Visu labo, kas mita manī, viņi centās iemīt dubļos,» Ander­sens stāstīja par sevi. Viņš ir teicis vēl daudz rūgtākus vārdus, sa­līdzinādams sevi ar slīkstošu suni, kuram puikas met ar akmeņiem — ne jau aiz ļaunuma, bet tāpat vien, tukša prieka pēc. Jā, šī cilvēka dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts, kaut arī viņš prata saskatīt, kā tumsā līdzīgi baltās nakts vizmojumam staro mežrožu krūms, un prata saklausīt vecā celma purpināšanu mežā. Andersens ir neiedomājami daudz cietis, un var tikai noliekt galvu šī cilvēka vīrišķības priekšā, kurš savā dzīves gaitā nebija pa­zaudējis ne labsirdību pret cilvēkiem, ne taisnības alkas, ne spējas saskatīt poēziju visur, kur vien tā ir. Viņš cieta, taču nepadevās. Viņā mutuļoja sašutums. Viņš lepojās ar to, ka ir asinsradinieks naba­dzīgajiem — zemniekiem un strādniekiem. Viņš iestājās «Darba sa­vienībā» un pirmais no dāņu rakstniekiem sāka rakstīt savas pasa­kas strādniekiem. Viņš kļuva ironisks un nesaudzīgs, kad saskārās ar netaisnību, meliem un vienkāršā cilvēka nicināšanu. Līdzās bērnišķīgai sirsnībai viņā mājoja dzēlīgs sarkasms. Ar varenu spēku viņš to izteica savā dižajā pasakā par kailo karali. Kad nomira tēlnieks Torvaldsens, nabadzīga cilvēka dēls un An­dersena draugs, Andersens nevarēja samierināties ar domu, ka aiz dižā meistara zārka visiem pa priekšu uzpūtīgi soļos augstmaņi. Andersens uzrakstīja kantāti sakarā ar Torvaldsena nāvi. Viņš sapulcēja uz bērēm nabadzīgo ļaužu bērnus no visas Amsterdamas. Bērni ieslēdza bēru procesiju un dziedāja kantāti, kas sākās ar vārdiem: «Pie šķirsta Jaujiet pieiet nabagiem, Pats aizgājējs ir piedzimis starp tiem…» Andersens par savu draugu dzejnieku Ingemani rakstīja, ka tas uzlasījis dzejas sēklas zemnieku zemē. Ar daudz lielākām tiesībām šie vārdi attiecināmi uz pašu Andersenu. Viņš vāca dzejas graudus no zemnieku druvām, sasildīja tos pie savas sirds, izsēja zemās būdiņās, I un no šīm sēklām izauga un uzziedēja neredzēti un brīnišķīgi dzejas ziedi, kas iepriecināja nabadzīgo ļaužu sirdis. Bija dvēseles apmulsuma gadi un sava īstā ceļa mokoši meklējumi. Pats Andersens ilgi nezināja, kādas mākslas nozares ir rada viņa ta­lantam. «Kā kalnietis izcērt pakāpienus granīta klintī,» par sevi teicis An­dersens vecumdienās, «tā es lēni un grūti iekaroju savu vietu litera­tūrā.» Viņš īsti neapzinājās savu spēku līdz brīdim, kamēr dzejnieks Ingemanis reiz jokodams viņam teica: «Jums piemīt apbrīnojamas spējas atrast pērli jebkurā notek­caurulē.» i Sie vārdi atklāja Andersenam pašam sevi. Un tad — divdesmit trešajā dzīves gadā — iznāca pirmā īsti an- derseniskā grāmata par ceļojumu uz Amageras salu Andersens bei­dzot bi ja nolēmis palaist pasaulē «savas fantāzijas raibo spietu» un to izdarīja šajā grāmatā. Vieglas sajūsmas šalkas par agrāk nepazīto dzejnieku pārskrēja pār Dāniju. Nākotne kļuva skaidra. Saņēmis pirmo niecīgo honorāru par savām grāmatām, Ander­sens devās ceļojumā pa Eiropu. Andersena nepārtrauktos braucienus ar pilnām tiesībām var no­saukt par ceļojumu ne tikai pa pasauli, bet arī pie saviem dižena­jiem laikabiedriem. Jo, lai kur Andersens brauca, viņš vienmēr ie­pazinās ar saviem iemīļotajiem rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un māksliniekiem. Tādas pazīšanās Andersens uzskatīja ne tikai par dabiskām, bet pat par pilnīgi nepieciešamām. Dižo laikabiedru prāta un talanta spožums pildīja viņu ar paša spēka apziņu. Pastāvīgā satraukumā, zemēm, pilsētām, tautām un ceļabiedriem nemitīgi mainoties, «ceļa poēzijas» viļņos, apbrīnojamās tikša­nās un ne mazāk apbrīnojamās pārdomās pagāja visa Andersena dzīve. Viņš rakstīja visur, kur vien viņu pārņēma rakstītalkas. Kas var saskaitīt, cik daudz švīku viņa asā un steidzīgā spalva atstājusi uz Romas un Parīzes, Atēnu un Konstantinopoles, Londonas un Amster­damas viesnīcu alvas tintnīcām. Es pieminēju Andersena steidzīgo spalvu. Vajadzēs uz brīdi at­likt stāstu par viņa ceļojumiem, lai paskaidrotu šo izteicienu. Ander­sens rakstīja ļoti ātri, kaut arī vēlāk ilgi un piekasīgi laboja savus rokrakstus. Viņš rakstīja ātri tāpēc, ka viņam piemita improvizācijas spējas. Andersens bija īsts improvizētā ja paraugs. Strādājot viņam apkārt drūzmējās neskaitāmi tēli un domas. Bija jāsteidzas, lai uzrakstītu, iekams tie vēl nebija pagaisuši no atmiņas, nebija izdzisuši un paslē­pušies no vērīgā skatiena. Jābūt apveltītam ar apbrīnojamu asredzību, lai uzreiz uztvertu un iemiesotu tēlos to, kas uzliesmo un acumirklī apdziest kā zibens šautra pērkona debesīs. Improvizācija — tā ir dzejnieka trauksmaina atsaukšanās uz jeb­kuru svešu domu, uz jebkuru ierosmi no ārpuses, tūlītēja šīs domas pārvēršana tēlu un harmonisku ainu plūsmā. Tā iespējama tikai tad, kad ir bagātīgs vērojumu krājums un lieliska atmiņa. Garo stāstu par Itāliju Andersens uzrakstīja kā improvizētājs. Tāpēc viņš to nosauca šajā vārdā — «Improvizētājs». Un varbūt Andersena dziļā un cieņas pilnā mīlestība uz Heini daļēji iz­skaidrojama ar to, ka vācu dzejniekā viņš saskatīja savu gara tuvi­nieku improvizācijā. Taču atgriezīsimies pie Kristiānā Andersena ceļojumiem. Pirmais ceļojums bija pa Kategatu, kas vienmēr pilns simtiem burukuģu. Tas bija ļoti jautrs brauciens. Tajā laikā Kategatā parā­dījās pirmie tvaikoņi — «Dānija» un «Kaledonija». Tie uzjundīja veselu sašutuma vētru burukuģu šķiperu vidū. Kad tvaikoņi, piedūmodami visu līci, apmulsuši devās cauri buru­kuģu rindām, tos izsmēja bez žēlastības. Sķiperi ruporā izkliedza tvai­koņiem nopakaļ visizmeklētākos lāstus. Tos apsaukāja gan par «skur­steņslauķiem», gan «dūmu vedējiem», gan «žāvētām astēm» un «smir­došām silēm». Sī nežēlīgā jūrnieku ķilda Andersenu ļoti uzjautri­nāja. Taču brauciens pa Kategatu vēl nebija nekāds ceļojums. Ne­daudz vēlāk sākās Andersena «īstie ceļojumi». Viņš daudz reižu ap­braukājis visu Eiropu, bijis Mazāzijā un pat Āfrikā. Parīzē viņš iepazinās ar Viktoru Igo un slaveno aktrisi Rašelu, tērzēja ar Balzaku, viesojās pie Heines. Vācu dzejnieku viņš sastapa jauniņās, burvīgās sievas parīzietes sabiedrībā, un viņai apkārt mu­džēja vesels bars trokšņainu bērnu. Pamanījis Andersena apjukumu (pasaku meistars klusībā baiļojās no bērniem), Heine sacīja: — Nebaidieties. Tie nav mūsu bērni. Mēs tos aizņemamies no kai­miņiem. • Dimā veda Andersenu uz lētiem Parīzes teātriem, un Andersens reiz redzēja, kā Dimā raksta savu kārtējo romānu, te skaļi bārdamies ar romāna varoņiem, te vai plīsdams no smiekliem. Vāgners, Sūmanis, Mendelsons, Rosīni un Lists spēlēja An­dersenam savus darbus. Lists, kā Andersens teica, ir īsts «vētras gars pār stīgām». Londonā Andersens satikās ar Dikensu. Viņi paraudzījās viens otram acīs. Andersens neizturēja, aizgriezās un sāka raudāt. Tās bija sajūsmas asaras par Dikensa dižo sirdi. Pēc tam Andersens ciemojās pie Dikensa viņa mazajā jūrmalas namiņā. Pagalmā žēlabaini spēlēja leijerkastnieks itālietis, aiz loga krēslā mirdzēja bākas ugunis, namiņam garām, izejot no Temzas jūrā, peldēja neveiklie tvaikoņi, bet attālais upes krasts, likās, gruzdēja kā kūdra — tur dūmoja Londonas rūpnīcas un doki. — Mums pilna māja ar bērniem, — Dikens sacīja Andersenam, sasizdams plaukstas, un tūdaļ vairāki zēni un meitenes — Dikensa dēli un meitas — ieskrēja istabā, aplenca Andersenu un noskūpstīja viņu pateicībā par pasakām. Taču visbiežāk un visilgāk Andersens uzkavējās Itālijā. Tāpat kā daudziem ārzemju rakstniekiem un māksliniekiem, Roma viņam kļuva par otro dzimteni. Reiz ceļā uz Itāliju Andersens diližansā brauca cauri Šveicei. Bija pavasara nakts, debesis pilnas lielu zvaigžņu. Diližansā ie­kāpa vairākas lauku meitenes. Bija tik tumšs, ka pasažieri nevarēja saskatīt cits citu. Un tomēr starp viņiem izraisījās jautras sarunas. Jā, bija tik tumšs, ka Andersens varēja tikai samanīt, kā spīd meiteņu baltie zobi. Viņš sāka stāstīt meitenēm par viņām pašām. Viņš runāja par tām kā par pasaku princesēm. Andersens aizrāvās. Viņš cildināja meiteņu zaļganās, noslēpumainās acis, smaržpilnās matpīnes, kvēlo­jošās lūpas un garās skropstas. Katrai meitenei Andersena aprakstā piemita savs burvīgums. Un katrai sava laime. Meitenes apjukušas smējās, un, kaut gan bija tumšs, Andersens pamanīja, ka dažu meiteņu acīs iemirdzas asaras. Tās bija pateicības asaras labajam un dīvainajam ceļabiedram. Viena no meitenēm palūdza, lai Andersens apraksta pats sevi. Andersens bija neglīts. Viņš to zināja. Taču tagad viņš iztēloja sevi kā staltu, bālu un apburošu jaunu cilvēku, kuram sirds pārpilna mīlas gaidu. Beidzot diližanss apstājās nomaļā pilsētiņā, kur meitenēm bija jāizkāpj. Nakts kļuva vēl tumšāka. Meitenes atvadījās no Andersena, pie tam katra kvēli un maigi uz šķiršanos noskūpstīja apbrīnojamo svešinieku. Diližanss sāka kustēties. Aiz logiem šalca mežs. Sprauslāja zirgi, un zemie Itālijas zvaigznāji mirguļoja debesīs. Un Andersens bija tik laimīgs, tik apgarots,kāds droši vien vēl nekad savā mūžā nebija bijis. Viņš svētīja nejaušos atgadījumus ceļā, īslaicīgās un mīļās tikšanās. Itālija apbūra Andersenu. Viņš iemīlēja tajā visu: efejām apaugu­šos akmens tiltus, laika zoba sagrauztās marmora celtņu fasā­des, noskrandūšos, melnīgsnējos bērnus, pomeranču birzis, «ziedošo Pasakas lotosu» — Venēciju, Laterāna statujas, rudenīgo gaisu — vēsu un reibinošu, kupolu vizmojumu pār Romu, veclaicīgos audeklus, glās­tošo sauli un bezgalīgās auglīgās domas, kādas viesa viņa sirdī Itālija. Andersens nomira 1875. gadā. Par spīti biežajām nedienām, viņam liktenis bija lēmis īstu laimi — savas tautas mīlestību. Neuzskaitīšu visu, ko Andersens uzrakstījis. Diez vai tas ir va­jadzīgs. Es tikai gribēju vieglās līnijās ieskicēt šī dzejnieka un pasaku meistara, šī apburošā savādnieka tēlu, kurš līdz pašai nāvei bija pa­licis kā sirdsskaidrs bērns, šī iedvesmas pilnā improvizētāja un cil­vēku — bērnu un pieaugušo siržu gūstītāja tēlu. Viņš bija nabadzīgo ļaužu dzejnieks, lai gan pat karaļi uzskatīja par lielu godu paspiest viņa kalseno roku. Viņš bija vienkāršs tautas dziedonis. Visa viņa dzīve liecina par to, ka īstās mākslas dārgumi slēpjas tikai tautas apziņā un nekur citur. Dzeja pilda tautas dvēseli, kā neskaitāmi daudzās valgmes lāsī­tes pilda Dānijas gaisu. Tāpēc, stāsta, nekur citur neesot tik plašu un košu varavīksnes loku kā tur. Lai šīs varavīksnes kā daudzkrāsainas triumfa arkas biežāk staro pār pasaku meistara Andersena kapu un viņa iemīļoto balto rožu krū­miem. Tulkojusi Vatentīna Eisule

HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS

PASAKAS

ŠĶILTAVAS

KĀDS KAREIVIS braši soļoja pa lielceļu — viens, divi, viens, divi! Plecos viņam karājās soma un pie sāniem zobens, jo viņš nāca mājās no kara. Ceļā viņš satika vecu raganu. Tā nu gan izskatījās pavi­sam neglīta — ar tādu lielu, atkārušos apakšlūpu.

—    Labdien, kareivi! — viņa sveicināja. — Kas tev par skaistu zobenu un kāda liela soma! Tu izskaties taisni tāds, kā­dam jābūt īstam karavīram! Tāpēc tevi gaida laime — tu ie­dzīvosies lielā bagātībā!

—    Paldies tev, vecā ragana! — kareivis atbildēja.

—    Vai tu redzi to lielo koku? — ragana vaicāja un norā­dīja uz vītolu turpat netālu ceļa malā. — Tam vidus ir pilnīgi tukšs. Uzkāp koka galotnē, tur ir caurums, un laidies pa to taisni lejā. Es tev apsiešu virvi ap vidu, lai varu tevi atkal iz­vilkt ārā, kad tu mani sauksi.

—    Kas rnan tur būs jādara? — kareivis jautāja.

—    Jāpievāc nauda, — ragana atbildēja. — Kad nolaidī­sies lejā, tad redzēsi platu gaiteni; tur ir pavisam gaišs, jo deg simtiem lampu. Tu ieraudzīsi trīs durvis, tās visas var atvērt, jo atslēgas ir slēdzenēs. Pirmajā istabā uz grīdas būs liels šķirsts un uz tā sēdēs suns, kam tik lielas acis kā apakštasītes, bet esi bez raižu! Es tev iedošu savu zilrūtaino priekšautu, to tu pa­klāj uz grīdas. Tad paķer suni, nosēdini uz priekšauta, attaisi šķirstu un ņem naudu, cik gribi. Sai šķirstā ir tikai vara nauda; ja tu labāk gribi sudrabu, tad tev jāiet otrā istabā. Tur sēž suns, kam acis kā bļodas, tikai neliecies neko zinis, nosēdini viņu uz priekšauta un grāb naudu pēc patikas. Bet varbūt tu

19

gribi zeltu — to tu ari vari dabūt, cik vien spēj panest, tikai tad tev jāieiet trešajā istabā. Bet tam sunim, kas sēž uz zelta šķirsta, ir acis kā dzirnu akmeņi. Tas tik ir suns ko vērts, kad es tev saku! Taču tev nav ko bīties, uzsēdini viņu uz mana priekšauta, tad viņš tev neko nedarīs, un ņem no šķirsta zeltu, cik vien patīk.

—    Tas nebūtu slikti! — kareivis noteica. — Bet kas man būs tev jādod, vecā ragana? Tu taču gribēsi dabūt savu daļu dālderu.

—    Nē, — ragana atbildēja, — es negribu ne plika vērdiņa. Tev tikai jāuznes man vecās šķiltavas, kuras mana vecmāmuļa aizmirsa, kad pēdējo reizi bija tur, lejā.

—    Nu, tad sien man virvi apkārt! — kareivis skubināja.

—   Tā, virvi es apsēju, — ragana sacīja, — un te ir mans zilrūtainais priekšauts.

Tad kareivis uzkāpa kokā, nošļūca pa caurumu lejā un, kā jau ragana bija teikusi, nonāca platā gaitenī, kur dega sim­tiem lampu.

Nu viņš atdarīja pirmās durvis. Brr! Tur sēdēja suns ar tik lielām acīm kā apakštasītes un skatījās uz viņu.

—    Tu esi lāga zellis! — kareivis teica, uzlika viņu uz raga­nas priekšauta, piebēra pilnas kabatas ar vara naudu, tad uz­sēdināja suni atkal uz šķirsta un iegāja otrā istabā. Sasodīts, tur sēdēja suns ar tik lielām acīm kā bļodas.

—    Neblenz nu tā uz mani, ka neizmežģī acis! — kareivis viņam sacīja. Viņš nosēdināja suni uz raganas priekšauta, bet, ieraudzījis sudraba naudu, izbēra visu varu uz grīdas un piepildīja kabatas un somu ar spožo sudrabu. Tad viņš iegāja trešajā istabā. Nē, tas bija kaut kas traks! Sim sunim bija acis kā dzirnu akmeņi, turklāt tās griezās riņķī.

—    Labvakar! — kareivis viņu uzrunāja un pielika roku pie cepures, jo tādu suni nekur vēl nebija redzējis. Bet pēc tam viņš nolēma, ka nu pietiek goda parādīšanas, nosēdināja suni uz priekšauta un attaisīja šķirstu. Manu dieniņ, kas te bija zelta! Par to varētu nopirkt visu galvaspilsētu, visus cukura vīri­ņus un alvas zaldātiņus, visas pātadziņas un šūpuļzirdziņus, cik vien to ir pasaulē, — tik daudz naudas te bija! Nu kareivis izbēra visu sudrabu, ko bija pievācis, un piebāza kabatas, somu, cepuri un zābakus tik pilnus ar zelta gabaliem, ka tikko jaudāja pakustēties. Tagad viņam bija naudas gana! Viņš uzlika suni uz šķirsta, aizcirta durvis un sauca uz augšu:

—    Ei, vecā ragana, velc nu mani ārā!

—    Vai tu šķiltavas paņēmi? — ragana jautāja.

—    Kad tevi piķis, tās es biju pavisam piemirsis! — kareivis atsaucās. Viņš iegāja atpakaļ un paņēma šķiltavas. Tad ragana izvilka viņu no koka, viņš atkal atradās uz lielceļa, un kabatas, soma, cepure un zābaki viņam bija pilni ar zeltu.

—    Ko tu darīsi ar šķiltavām? — kareivis prasīja raganai.

—    Kas tev par daļu! — ragana atcirta. — Tev ir nauda, dod man šķiltavas.

—    Nesāc nu uzpūsties, man tas nepatīk! — kareivis brīdi­nāja. — Vai nu pasaki tūliņ, ko ar tām darīsi, vai es izvilkšu zobenu un nocirtīšu tev galvu.

—    Neteikšu! — ragana atbildēja.

Tad zaldāts izvilka zobenu un nocirta viņai galvu. Naudu viņš iesēja raganas priekšautā, uzmeta pauniņu uz pleca, iebāza šķiltavas kabatā un devās taisnā ceļā uz pilsētu.

Tā bija skaista pilsēta. Kareivis uzmeklēja lepnāko viesnīcu, pieprasīja labākās istabas un gardākos ēdienus, jo nu viņš bija bagāts. Viņam taču piederēja tik bezgala daudz naudas!

Sulainis, spodrinādams viņa apavus, gan brīnījās, ka tik bagātam vīram tādi noplīsuši zābaki. Nu jā, viņš jau nebija paspējis jaunus nopirkt. Otrā dienā — tad gan viņš sapirkās labu labos apavus un drēbes. Tagad viņš izskatījās kā smalks kungs, un visi steidzās viņam stāstīt, kas šai pilsētā apskatāms. Protams, viņam pastāstīja arī, ka šeit valda ķēniņš, kam ir ļoti skaista meita.

—    Kur šo princesi var dabūt redzēt? — kareivis apjautājās.

—    Viņu nemaz nevar dabūt redzēt, — visi kā vienā mutē atbildēja. — Princese dzīvo vara pilī, tai apkārt biezi mūri ar daudziem torņiem, kuros sēž sargi. Princesi drīkst apmeklēt tikai viņas vecāki, jo ir pareģots, ka viņa iziešot par sievu pie vienkārša kareivja, un to ķēniņš negrib pieļaut.

«So princesi man gan gribētos redzēt,» kareivis nodomāja, bet nebija jau ko cerēt, ka varēs ietikt pilī.

Kareivis dzīvoja vienos priekos: gāja uz teātri, pastaigājās pa pils dārzu un deva nabagiem daudz naudas. Tas bija labi da­rīts, bet viņš jau gan zināja, kā cilvēkam ap sirdi, kad kabatā nav ne graša. Tagad viņš bija bagāts, viņam bija dārgas drē­bes un daudz draugu, kuri diendienā daudzināja, ka otra tik cildena un devīga vīra ne ar uguni nesameklēšot, un tas ka­reivim patika. Bet tad pienāca diena, kad visa nauda bija iz­dota un tikai divi graši vēl mētājās kabatā. Nu vajadzēja pa­mest greznās telpas, pārcelties uz jumtistabiņu, pašam spodri­nāt zābakus un lāpīt zeķes. Neviens no agrākajiem draugiem viņu neapmeklēja, jo kam tad nu gribas tik augstu kāpt.

Kādu vakaru viņš bēdīgs sēdēja tumsā, jo sveci nevarēja dabūt bez naudas. Tad viņam iekrita prātā, ka no dobumainā koka iznestajās šķiltavās bija gabaliņš degļa. Viņš paņēma šķiltavas, un, līdzko uzšķīla uguni un dzirksteles izsprāga, tā durvis atvērās, tanīs stāvēja suns, kam bija acis kā apakštasītes, un jautāja:

—    Ko mans kungs pavēlēs?

—    Kad tevi divi deviņi! — kareivis nopriecājās. — Tās gan ir lieliskas šķiltavas! Nu es varu viegli dabūt visu, ko vēlos. Pagādā man drusku naudas, — viņš sacīja sunim. Zviks! — tas bija projām, žviks! — atpakaļ un zobos turēja smagu maku ar naudu.

Nu kareivis zināja, cik varenas šķiltavas viņam ir. Ja viņš šķīla vienreiz, tad ieradās suns ar vara naudu, ja divreiz, tad nāca tas, kam bija sudraba nauda, ja trīsreiz, tad atskrēja tas, kam bija zelts. Kareivis atkal pārvācās uz iepriekšējām grez­najām telpām, iegādājās jaunas, skaistas drēbes, draugi atkal pazina viņu un nevarēja vien beigt viņu cildināt.

Bet reiz viņš klusībā domāja: «2ēl gan, ka nevar dabūt redzēt skaisto princesi. Visi daudzina viņas skaistumu, bet kas tur par labumu, ja viņai mūžīgi jāsēž vara pilī aiz bieza­jiem mūriem? Vai patiešām nebūtu iespējams kādreiz viņu ieraudzīt? Kur ir manas šķiltavas?» Un viņš šķīla tās, un žviks! — atskrēja pirmais suns.

—    Ir gan jau vēla nakts, — kareivis sacīja, — bet man ļoti gribētos uz brīdi redzēt skaisto princesi.

Tūliņ suns metās ārā pa durvīm, un kareivis vēl nepaguva attapties, kad suns jau atgriezās ar princesi. Viņa aizmi­gusi gulēja sunim uz muguras un izskatījās tik skaista, ka ik­viens teiktu — jā, tā ir īsta princese. Kareivis nevarēja nocies­ties, viņam vajadzēja princesi noskūpstīt, jo viņš bija drosmīgs un pārgalvīgs, kādi jau kareivji mēdz būt.

Suns ar skaisto princesi aizskrēja atpakaļ, bet otrā rītā pie kafijas galda princese pastāstīja, ka redzējusi nakti ērmīgu sapni par suni un kareivi. Suns viņu kaut kur nesis, un karei­vis viņu noskūpstījis.

—    Tā tik vēl trūka! — ķēniņiene noteica un lika vecai gal­madāmai nākamo nakti princesi uzmanīt, lai zinātu, vai viņa tikai sapņo vai tur notiek kas cits.

Bet kareivim arī nākamo nakti ļoti gribējās redzēt skaisto princesi. Suns atkal ieradās, paņēma princesi uz muguras un aizdrāzās kā vējš. Vecā galmadāma aši uzvilka garus zābakus un metās tikpat naski pakaļ. Kad suns ieskrēja lielā namā, viņa nodomāja: «Nu es zinu, kur tas ir!» — un uzvilka ar krītu lielu krustu uz durvīm. Tad viņa atgriezās mājās un likās gulēt. Ari suns bija drīz klāt ar princesi. Kad suns ieraudzīja uzvilktu krustu uz kareivja nama durvīm, viņš arī paņēma krītu un sa­vilka krustus uz visām namdurvīm pilsētā, un tas bija ļoti gudri darīts. Tagad neviens nevarētu atrast īstās durvis, jo uz visām bija krusti.

Agri no rīta ķēniņš, ķēniņiene, vecā galmadāma un pārējie galminieki gāja skatīties, kur princese nakti bijusi.

—    Te ir tā vieta! — ķēniņš iesaucās, ieraudzījis pirmās durvis ar krustu.

—    Nē, šeit, mīļais vīrs, — ķēniņiene sacīja, ieraudzījusi krustu uz citām durvīm.

—    Bet te ari ir krusts un te tāpat! — sauca pārējie, jo, kur vien viņi skatījās, visur uz namu durvīm bija krusti, un tad visi saprata, ka nav vērts vairāk meklēt.

Taču ķēniņiene bija gudra sieva, viņa prata arī ko citu, ne tikai karietē sēdēt. Viņa paņēma zelta šķēres, sagrieza gaba­liņos zīda drēbi un uzšuva glītu maisiņu, kurā iebēra pašus smalkākos miežu putraimus. Maisiņu uzsēja princesei uz muguras; kad tas bija padarīts, ķēniņiene izgrieza maisiņam caurumiņu, lai putraimi birtu ārā un nobārstītu ceļu, pa kuru princesi nesīs.

Nakti suns ieradās, paņēma princesi uz muguras un aiznesa pie kareivja. Kareivis bija princesi no sirds iemīlējis un būtu nezin ko devis, lai tikai dabūtu viņu par sievu.

Suns nepamanīja, ka no pils līdz pat kareivja mājoklim viss ceļš bija nobārstīts ar putraimiem. No rīta ķēniņš ar ķēniņieni atklāja, kur viņu meita nakti bijusi, lika paņemt kareivi un iemest cietumā.

Vai, cik tur, kur viņš sēdēja, bija tumšs un garlaicīgi, tur­klāt vēl viņam pateica: — No rīta tevi pakārs! — Tas nebija patīkami, jo, kā par spīti, viņš bija šķiltavas aizmirsis mājās.

Nākamajā rītā viņš caur loga restēm ieraudzīja cilvēkus bariem plūstam pilsētā, lai noskatītos, ka viņu pakārs; viņš dzirdēja bungas rībam un redzēja kareivjus maršējam. Ļaudis teciņiem metās ārā no namiem, bet visnaskākais bija kāds kurp­nieka māceklis ar ādas skoteli un koka tupelēm kājās: viņš tā rikšoja, ka viena tupele novēlās un atsitās pret logu, aiz kura kareivis sēdēja, blenzdams caur restēm.

—    Ei tu, kurpniekpuika! — kareivis uzsauca. — Tev nav kurp steigties, nekas taču nenotiks, pirms es nebūšu ieradies. Bet, ja tu aizšausies līdz manām mājam un atnesīsi man šķil­tavas, tad dabūsi četrus dālderus. Tikai ņem kājas pār pleciem!

Kurpnieka māceklis labprāt gribēja nopelnīt četrus dālderus; viņš aizdrāzās zibens ātrumā, atnesa kareivim šķiltavas, un — pagaidiet, nu jūs dzirdēsiet kaut ko labu.

Pilsētas vārtu priekšā bija uzceltas lielas karātavas, vis­apkārt stāvēja karaspēks un milzums ļaužu. Ķēniņš un ķēni­ņiene sēdēja uz troņa taisni pretī tiesnešiem un valsts padom­niekiem.

Kareivis jau stāvēja uz kāpņu augšējā šķērša, bet, kad vi­ņam gribēja likt cilpu kaklā, viņš sacīja:

—    Ir tāda paraža, ka nabaga grēciniekam izpilda viņa pē­dējo vēlēšanos, pirms viņš saņem savu sodu. Es labprāt iz­smēķētu kādu pīpi tabakas; tā taču būs pēdējā pīpe, ko šai pa­saulē smēķēšu.

Tūliņ suns metās ārā pa durvīm, un kareivis vēl nepaguva attapties, kad suns jau atgriezās ar princesi.

Pēdējo lūgumu noraidīt neklājas, tāpēc ķēniņam gribot ne­gribot bija jādod piekrišana. Kareivis izvilka šķiltavas, šķīla vienreiz, divreiz un trīsreiz, un visi trīs suņi bija klāt — tas, kam acis kā apakštasītes, tas, kam acis kā bļodas, un tas, kam acis kā dzirnu akmeņi.

—    Glābiet mani no likstas, lai mani nepakar! — kareivis sauca. Un suņi metās virsū tiesnešiem un padomniekiem, grāba vienu aiz kājas, otru aiz kakla un uzsvieda tik augstu gaisā, ka, zemē krizdami, viņi izputēja kā pelni.

—    Mani nē, es negribu! — ķēniņš sauca, bet pats lielākais suns paķēra viņu un ķēniņieni un uzsvieda gaisā tāpat kā pā­rējos. Tad karaspēks pārbijās, un visi ļaudis sauca:

—    Kareivi, kareivi! Topi par mūsu ķēniņu un preci skaisto princesi!

Kareivi iesēdināja ķēniņa karietē, visi trīs suņi skrēja tai pa priekšu un rēja. — Urrā, urrā! — Puikas sabāza pirkstus mutē un svilpa, bet karaspēks salutēja.

Princese beidzot varēja nākt ārā no vara pils un kļuva par ķēniņieni; tas viņai gluži labi patika. Kāzas svinēja astoņas die­nas, visi trīs suņi sēdēja pie kāzu galda un grozīja lielās acis.

LIELAIS KLĀVS UN MAZAIS KLĀVS

KĀDA CIEMĀ dzīvoja divi saimnieki, abi bija Klāvi, taču vienam bija četri lepni zirgi, otram — viens vecs ādinieks. Lai abus varētu atšķirt, pirmo sauca par Lielo Klāvu, otro par Mazo Klāvu. Un nu paklausīsimies, kā viņiem klājies, jo tas ir stāsts par patiesu notikumu.

Visu nedēļu Mazais Klāvs ar savu zirgu strādāja Lielā Klāva tīrumos. Pēc tam Lielais Klāvs aizdeva Mazajam visus savus

četrus zirgus uz vienu dienu, proti, svētdienu. Kā tad Mazais Klāvs plīkšķināja pātagu pār savu piecu zirgu mugurām, kuri šodien bija tikpat kā viņa paša īpašums! Saule spīdēja tik spoži, tornī zvanīja visi zvani, ļaudis, saposušies svētdienas drēbēs, gāja uz baznīcu. Visi noskatījās uz Mazo Klāvu, kas labā omā ara ceļmalā, allaž noplīkšķināja pātagu un sauca:

—    Nū, mani pieci zirgi!

—    Tā tu nedrīksti teikt, — Lielais Klāvs aizrādīja, — tev pieder tikai viens zirgs, un tas pats ir tīrais mirla.

Mazais Klāvs nosolījās tā neteikt, bet, līdzko atkal kāds gāja garām, viņš aizmirsa solījumu un iesaucās:

—    Nū, mani pieci zirgi!

—    Pievaldi mēli, plikadīda! — Lielais Klāvs brīdināja. — Ja tu vēlreiz tā teiksi, es iezvelšu tavam zirgam pa galvu, lai tas izlaiž garu, tad varēsi pats jūgties arklā!

—    Es nudien tā vairs neteikšu, — Mazais Klāvs nodievojās, bet, kad ļaudis atkal gāja garām un deva labdienu, viņš aiz­mirsa brīdinājumu. Viņš bija tik labā omā, ka laiks ir jauks, ar­šana sokas, garāmgājēji pagodina viņu ar labdienu, ka atkal noplīkšķināja pātagu un uzsauca:

—    Nū, mani pieci zirgi!

—    Es tev rādīšu «piecus zirgus»! — noteica Lielais Klāvs, izrāva sētas mietu un iezvēla Mazā Klāva vienīgajam zirgam pa galvu tā, ka tas bija uz vietas beigts.

—    Ak vai, nu man nav vairs neviena zirga! — izsaucās Mazais Klāvs un sāka rūgti raudāt. Izraudājies viņš novilka zirgam ādu, izkaltēja to saulē, iebāza maisā, uzlika maisu uz muguras un devās uz pilsētu, lai ādu pārdotu.

Līdz pilsētai bija tālu ko iet, ceļš veda caur biezu, tumšu mežu, debesis aizvien vairāk apmācās, un Mazais Klāvs apmaldījās. Kad viņš beidzot izkūlās no drūmā, briesmu apdvestā meža, pusnakts jau bija klāt un tiklab pilsēta, kā ciems vienādi tālu.

Ceļmalā bija lielas mājas, un pa aizvirtņu spraugām spī­dēja gaisma. Mazais Klāvs nodomāja, ka te varēšot dabūt naktsmājas, un pieklauvēja pie durvīm.

Saimniece durvis gan atvēra, bet, padzirdējusi par Mazā Klāva vajadzību, raidīja vien viņu tālāk. Sī klaidoņiem nakts­mājas nedodot un bez saimnieka ziņas jau ne tik, bet tas vēl neesot pārnācis no pilsētas.

—    Nu, tad būs jāguļ tepat ārā, — noteica Mazais Klāvs, kad saimniece aizcirta durvis viņam deguna galā ciet.

Mājai blakus bija šķūnis un pie tā neliela nojume ar plakanu salmu jumtu.

—   Tur, augšā, būs branga guļuvieta, — Mazais Klāvs no­sprieda, aplūkojis nojumi. — Cerēsim, ka svētelis nedomās brukt man virsū un knābt kājās. — Jo uz šķūņa jumta bija svē­teļa ligzda, un pats svētelis stāvēja tanī, lepni izslējies.

Mazais Klāvs uztrausās uz nojumes, apgūlās un sāka stai­pīties un grozīties, lai ērtāk ierīkotos. Grozoties viņš neviļus pameta acis uz aizvirtņiem un redzēja, ka to augšdaļa cieši nepiekļaujas logam un pa to var ieskatīties istabā.

Tur bija liels galds un uz tā vīns, aknu pastēte un brūni saceptas zivis. Pie galda sēdēja saimniece ar ķesteri; viņa lēja ķesterim glāzē vīnu, bet šis noņēmās ar cepto zivi.

—    Dabūjis jel es kaut kripatu no tiem gardumiem! — Mazais Klāvs nopūtās, pastiepis garu jo garu kaklu uz loga pusi. — Pa- saulīt, nu viņa liek galdā saldu rausi! īsts dzīru mielasts, nudien!

Te viņš izdzirdēja nākam kādu pa lielceļu; tas bija saimnieks, kas atgriezās mājās.

Saimnieks bija labs cilvēks, tikai viņam piemita ērmīga īpa­šība: viņš ne acu galā necieta ķesterus. Ja kāds viņam patrā­pījās ceļā, tad viņš kļuva pavisam nešpetns. Tāpēc arī ķesteris bija atnācis ciemā, zinādams, ka saimnieka nav mājās, un saim­niece, viesmīlīga būdama, cēla viņam priekšā to labāko, kas pie­liekamā atrodams. Izdzirdējusi vīru nākam, viņa nobijās un lūdza, lai ķesteris ielienot lielajā, tukšajā pūra lādē, kas bija nolikta aizdurvē. To viņš arī izdarīja, jo zināja nabaga saim­nieka vājību. Sieva aši noglabāja visus gardumus cepeškrāsnī un vīnu aizkrāsnē, jo citādi vīrs tūliņ būtu prasījis, kas viņai šo­vakar par svētkiem.

—    Ak vai! — nopūtās Mazais Klāvs nojumē, redzēdams, ka no galda novāc visus labumus.

—    Kas tur, augšā, vaid? — saimnieks prasīja, pacēla galvu un ieraudzīja Mazo Klāvu. — Kāpēc tu guli uz jumta? Nāc la­bāk istabā.

Mazais Klāvs pastāstīja, ka nomaldījies, un lūdza, vai ne­varētu pārlaist nakti siltumā.

—    Skaidrs, ka var, — saimnieks atteica, — un arī vakari­ņas dabūsi iebaudīt.

Saimniece abus laipni saņēma, uzklāja garo galdu un uzlika uz tā prāvu bļodu ar biezputru. Saimnieks bija izsalcis un ēda pilnām karotēm, bet Mazajam Klāvam prātā stāvēja pastēte, zivis un rauši, kas glabājās cepeškrāsnī.

Pagaldē pie viņa kājām gulēja maiss ar zirga ādu, ko viņš bija nesis pārdot. Biezputra viņam nemaz negaršoja, un viņš iespēra maisam ar kāju, tā ka sakaltusi āda iegrabējās.

—    Klusu! — Mazais Klāvs apsauca maisu, taču pats iespēra tam vēlreiz, un āda iegrabējās vēl stiprāk.

—    Kāpēc tavs maiss grab? — saimnieks jautāja.

—    Tanī maisā ir burvis, — Mazais Klāvs atbildēja. — Viņš nupat teica, ka mums nevajagot ēst biezputru, jo viņš piebūris pilnu cepeškrāsni ar aknu pastēti, ceptām zivīm un raušiem.

—    To mēs tūliņ redzēsim! — sacīja saimnieks un aši attaisīja cepeškrāsni, kur glabājās visi saimnieces noslēptie gardumi. Viņa nedrīkstēja neko sacīt, salika visu uz galda, un abi vīri ēda, ka šņakstēja vien. Tad Mazais Klāvs atkal iespēra maisam.

—    Ko nu tavs burvis saka? — saimnieks jautāja.

—    Viņš saka, — Mazais Klāvs atbildēja, — ka viņš aiz­krāsnē uzbūris trīs pudeles vīna.

Nu sievai vajadzēja likt galdā arī noglabāto vīnu. Abi vīri dzēra, un saimnieks nebeidza grozīt galvu par tādiem brīnu­miem.

—    Vai tavs burvis velnu arī var uzburt? — viņš ieprasījās. — Man labprāt gribētos redzēt velnu, jo man šonakt jautrs prāts un liela dūša.

—   Jā, — Mazais Klāvs apstiprināja, — mans burvis dara visu, ko viņam lieku. Vai tā nav? — un viņš iespēra maisam, un āda iegrabējās. — Dzirdi, viņš ir ar mieru. Tikai viņš brīdina, ka velns esot ļoti neglīts un labāk būtu, ja mēs vēlētos ko citu.

—    Es nemaz neesmu no bailīgajiem. Bet pēc kā tāds velns izskatās?

—    Viņš izskatoties pēc ķestera.

—    Kad tevi vilki, tas gan ir slikti, — saimnieks teica, — jo zini, ķesterus es nevaru ciest! Bet vienalga, ja es zinu, ka tas ir velns, gan tad izturēšu. Dūša man tagad kā miets, tikai nelaid velnu man pa kampienam, jo tad no viņa ne skran­das nepaliks pāri.

—    Es aprunāšos ar savu burvi, — Mazais Klāvs sacīja, no­liecās pie maisa un izlikās klausoties.

—    Ko viņš saka?

—    Viņš saka, lai tu pieejot pie lādes aizdurvē un pace­ļot vāku, tad tu redzēšot velnu. Tikai tev jāuzmanās, ka viņš neizsprūk ārā.

—    Vai tu man nepalīdzēsi pieturēt vāku? — saimnieks jau­tāja.

Klāvs bija ar mieru, un viņi devās pie lādes, kur saimniece bija noslēpusi ķesteri, kurš nu svīda baiļu sviedrus, dzirdē­dams, par ko abi vīri runā.

Saimnieks mazliet pacēla vāku un ieskatījās lādē.

—    Vai! — viņš iebrēcās, atlēkdams atpakaļ un aizcirzdams vāku. — Es viņu redzēju, taisni tāds mūlis kā mūsu ķesterim! Man tirpas skrien pār kauliem!

Lai bailes pārietu, vajadzēja atkal iedzert, un tā viņi dzēra līdz rīta ausmai.

—    Pārdod man savu burvi, — saimnieks lūdza, — prasi par viņu, ko gribi! Es pat pūru naudas nežēlošu!

—    Ko vēl ne! — Mazais Klāvs atteica. — Tu taču pats redzi, kāds man no viņa labums.

—    Bet man tik briesmīgi gribas viņu dabūt! — saimnieks nemitējās lūgties un diedelēt.

—    Lai notiek! — Mazais Klāvs beidzot piekāpās. — Tu biji tik labs pret mani, devi naktsmājas un pamieloji, tad jau man neklājas tiepties. Maksā man par viņu pūru naudas, bet pūram jābūt pilnam līdz malām.

—    Pūrs būs ar kaudzi, — saimnieks priekā iesaucās, — tikai ņem lādi arī līdzi, es to negribu ne mirkli ilgāk turēt savās mājās! Kas to zina, varbūt velns vēl aizvien sēž tur iekšā.

Mazais Klāvs atstāja saimniekam maisu ar sakaltēto zirga ādu un saņēma pūru naudas, piebērtu ar kaudzi. Saimnieks iedeva viņam rokasratiņus, lai viņš varētu naudu un lādi aiz­vest uz mājām.

Tad Mazais Klāvs atvadījās no saimnieka un stūma savas mantas — naudu, lādi un ķesteri — uz mājām.

Otrpus meža tecēja plata, strauja upe ar dziļiem atvariem. Mazais Klāvs apstājās uz tilta un skaļi sacīja, lai ķesteris varētu dzirdēt: • ,

—    Ko lai iesāku ar to lādi? Tā ir tik smaga, kā akmeņu * piekrauta. Es esmu nomocījies, to stumdams, būs labāk jāmet

upē. Ja tā aizpeldēs līdz mājām — labi, neaizpeldēs — arī labi.

Viņš pieķērās ar vienu roku pie lādes un pakustināja to, it kā gribēdams grūst ūdenī.

—    Pagaidi, pagaidi! — ķesteris lādē brēca. — Vispirms iz­laid mani ārā!

—    Vai manu dieniņ! — iesaucās Mazais Klāvs, izlikdamies pārbijies. — Viņš vēl sēž tur iekšā! Jāmet aši ūdenī, lai slīkst nost!

—    Nē, nē, — brēca ķesteris, — es tev došu puspūru nau­das, ja tu izlaidīsi mani ārā!

—    Tā ir prātīga vīra valoda, — Mazais Klāvs teica un at­vēra lādi. Ķesteris izrausās laukā, iegrūda tukšo lādi upē, aiz­veda Mazo Klāvu uz savām mājām un iebēra viņam rateļos puspūru naudas. Pūru viņš bija saņēmis no saimnieka, un tagad rateļi bija pilni ar naudu.

—    Nevar teikt, ka es zirgu būtu lēti pārdevis, — Mazais Klāvs sacīja, ieradies mājās un izbēris naudu istabā uz grīdas. — Lielajam Klāvam gan aptecēsies sirds, kad viņš uzzinās, ka mans nabaga kleperis atnesis man tādu bagātību. Es jau gan neiešu viņam visu stāstīt!

Viņš aizsūtīja puiku pie Lielā Klāva, lai palūdz tam sieku naudas mērīšanai.

—    Kas tam tukšiniekam ir ko mērīt! — Lielais Klāvs no­brīnījās un notriepa sieka dibenu ar darvu, lai kaut kas no mē­rāmā pieliptu. Tā arī notika: saņēmis sieku atpakaļ, viņš at­rada sieka dibenā pielipušus trīs sudraba grašus.

—    Velns ar ārā! — iesaucās Lielais Klāvs un rikšiem drā­zās pie Mazā. — No kurienes tev tik daudz naudas, ka ar mē­rīšanu jāmērī?

—    A, to es saņēmu par zirga ādu, ko vakar pārdevu.

—    Tas patiešām ir labi maksāts! — noteica Lielais Klāvs, aizdrāzās uz mājām, nosita visus četrus zirgus, novilka ādas un devās uz pilsētu.

—    Adas, ādas, kas pērk svaigas ādas? — viņš sauca, nostā­jies ielas stūrī.

Ap viņu saskrēja visi ģērmaņi un kurpnieki un prasīja, cik viņš gribot par ādām.

—    Pūru naudas par katru ādu! — Lielais Klāvs paziņoja.

—    Vai tu driģenes saēdies, vai? — pircēji brīnījās. — Tu laikam domā, ka mums nauda birst no gaisa.

—    Adas, ādas, kas pērk svaigas ādas? — viņš sauca at­kal, bet katram, kas prasīja pēc cenas, atbildēja to pašu: — Pūru naudas par katru ādu!

—    Viņš grib mūs izmuļķot, — pircēji nosprieda. Un tad kurpnieki noraisīja savas bikšu siksnas un ģērmaņi savas ādas skoteles un sāka velēt Lielo Klāvu kā pelavu maisu.

—    Adas, ādas! — viņi mēdījās. — Mēs tev tā izģērēsim ādu, ka tu mūs mirdams pieminēsi! Triecam viņu ārā no pilsētas!

Lielais Klāvs joza tā, ka papēži vien zibēja. Tādu kūlienu viņš savu mūžu nebija saņēmis.

—    Nu, tagad Mazais Klāvs man par to samaksās, — viņš teica, pārnācis mājās. — Es viņu nositīŠu kā knisli!

Tikmēr Mazajam Klāvam bija nomirusi vecmāmuļa. Viņa gan bija ērcīga un pūcīga, tomēr Mazais Klāvs sēroja pēc viņas. Apkopis un saposis nelaiķi, viņš noguldīja to savā gultā, tā parādīdams viņai pēdējo godu, pats apsēdās kaktiņā uz krēsla un snauda tikai ar vienu aci, kā jau daudzkārt bija darījis.

Durvis klusu atvērās un ienāca Lielais Klāvs ar bomi rokā. Viņš labi zināja, kur ir Mazā Klāva gulta, devās taisni uz turieni

un iesita ar bomi vecmāmuļai pa pieri, domādams, ka tur guļ Mazais Klāvs.

—    Nu tu mani vairs nemuļķosi! — viņš noteica un gāja pro­jām.

—    Tas nu gan ir īsts slepkavnieks, šis mans kaimiņš! — Ma­zais Klāvs nodrebinājās. — Viņš taču gribēja mani nosist! Laime, ka vecmāmuļa jau bija pagalam, citādi viņš būtu ve­cenīti nobeidzis!

Mazais Klāvs aizņēmās no kaimiņiem zirgu, iejūdza to un iesēdināja vecmāmuļu ratos tā, ka viņa balstījās pret ratu at­zveltni, un brauca uz pilsētu. Saulei lecot, viņš piebrauca pie kroga, apturēja zirgu un iegāja iekšā, lai paēstu brokastis.

Krodzinieku daudzināja par ļoti bagātu vīru. Viņu cienīja, jo viņš visu deva ar pareizu mēru un svaru, bet pēla par viņa karsto dabu un ātrajām dusmām.

—    Kā tad tu šorīt tik agri uz kājām? — viņš jautāja Ma­zajam Klāvam.

—    Jāved vecmāmuļa uz pilsētu. Viņa palika ratos, es ne­varu viņu piedabūt, lai nāk iekšā. Vai neiznesīsi viņai krūzi misās? Tikai runā skaļāk, viņa slikti dzird.

—    Labi, — krodzinieks atbildēja, ielaida krūzē saldo misu un izgāja pagalmā pie večiņas.

—    Jūsu mazdēls sūta jums krūzi misas! — viņš skaļi teica, bet večiņa nelikās dzirdot.

—    Vai jūs pavisam kurla, vai? — krodzinieks brēca, cik skaļi jaudāja. — Te ir krūze misas!

Viņš tā kliedza labu brīdi, bet večiņa pat nepakustējās. Tad krodzinieks dusmās meta viņai ar krūzi pa galvu — un večiņa apvēlās ratos, jo bija tikai atbalstīta pret sēdekļa atzveltni.

—    Ak tu, negantniek! — iebrēcās Mazais Klāvs, iznācis no kroga, un sagrāba krodzinieku aiz apkakles. — Tu esi no­sitis manu vecmāmuļu! Re, kāds zilums viņai pierē!

33

—    Tavu nelaimi, — krodzinieks vaimanāja, rokas lauzī­dams, — pie visa vainīga mana ātrā daba! Mīļais, labais Ma­zais Klāv! Es tev došu pūru naudas un likšu apglabāt tavu vecmāmuļu kā paša ģimenes locekli, tikai nesaki nevienam neko, citādi mani sauks pie tiesas un beigas man būs!

3 — Pasakas

Tā Mazais Klāvs dabūja atkal milzum lielu maisu naudas, un krodzinieks sarīkoja vecmāmuļai lepnas jo lepnas bēres.

Kad Mazais Klāvs pārbrauca mājās, viņš atkal aizsūtīja puiku pie Lielā Klāva pēc sieka.

—    Velns un elle! — Lielais Klāvs brīnījās. — Es taču viņu nositu! Nē, es gribu redzēt pats savām acīm, kas tie ir par brī­numiem!

Un viņš pats aiznesa sieku Mazajam Klāvam.

—    Kur tu ķēri tik daudz naudas? — viņš prasīja, acis bo­līdams uz lielo naudas kaudzi, kas bija sabērta uz grīdas.

—    Tu nenositi mani, bet manu vecmāmuļu, — Mazais Klāvs atbildēja. — Es viņu pārdevu un dabūju pūru naudas.

—    Tādu naudu par vecu sievu! — Lielais Klāvs nogro­zīja galvu un steidzās uz mājām. Viņam nebija vecmāmuļas, bet viņa kalpam nupat bija nomirusi sievasmāte. Lielais Klāvs piesolīja kalpam pilnu cepuri naudas un vēl piedevām mucu alus, ko bēres nodzert, un lūdza, lai atdodot sievasmāti viņam. Kalps, nabadziņš, visu laiku bija lauzījis galvu, kā sievasmāti godam apglabāt, un te nu saimnieks ir tik žēlīgs, ka uzņemas visas pūles un izdošanas. Kalps nezināja, kā saimnieku paten­cināt, bet tas iesēdināja večiņu ratos un brauca taisnā ceļā uz pilsētu pie aptiekāra.

—    Te ir mana vecmāmuļa, es to nositu, — viņš sacīja ap­tiekāram, — jūs varat viņu saņemt par pūru naudas!

—    Vai jūs pie pilna prāta? — aptiekārs iesaucās. — Ko jūs runājat? Vai zināt, ka tas var jums maksāt galvu?

Viņš sāka skaidrot Lielajam Klāvam, kādu sodu tas pel­nījis par tādu noziegumu, un tas pārbijies sāka stostīties, ka īstenībā neesot nekādu ļaundarību pastrādājis, bet aptiekārs negribēja vairs dzirdēt ne vārda. Lielais Klāvs ielēca ratos, salaida zirgam ar pātagu un aulekšoja mājup. Tikmēr kalps bija saaicinājis draugus un radus, visi dzēra, uzteikdami devīgo saimnieku, un jutās kā no plaukta nokrituši, kad saimnieks, pārbraucis mājās, ne vārda neteikdams, nometa mirušo ve­čiņu kalpa durvju priekšā.

—      Nu tev būs āda pār kārti, Mazais Klāv! — Lielais Klāvs, zobus griezdams, nosolījās. Viņš paķēra lielāko maisu, kas ga­dījās pa rokai, aizgāja pie Mazā Klāva un teica:

—    Diezgan tu esi dzinis velnu ar mani, šoreiz no soda ne­izspruksi!

Viņš nogrāba Mazo Klāvu, iebāza maisā, aizsēja to ciet, uzmeta uz pleciem un paziņoja:

—    Iesviedīšu tevi upē, tad man būs no tevis miers!

Līdz upei bija krietns gabals, un Lielais Klāvs nebija radis smagu darbu darīt. Ceļš veda gar baznīcu, ērģelnieks spēlēja, baznīcēni dziedāja, un Lielais Klāvs nolika maisu zemē pie baznīcas vārtiem, lai atvilktu elpu. Viņam ienāca prātā, ka ne­būtu slikti ieiet baznīcā un nodziedāt kādu dziesmu kopā ar citiem. Mazais Klāvs no maisa ārā netiks, izlaist viņu arī ne­viens nevar, jo visi ciema ļaudis ir baznīcā. Turklāt dievu pie­saukt nekad nav par ļaunu. Tā viņš iegāja iekšā.

—    Ak vai, ak vai! — Mazais Klāvs vaidēja maisā. Viņš grozījās gan šā, gan tā, bet par ārā tikšanu nebija ko domāt. Tikmēr pa ceļu gar baznīcas vārtiem gāja maurodams liels ganāmpulks, kam kluburēja līdzi, uz nūjiņas balstīdamies, vecs, vecs gans.

—    Ak vai, — Mazais Klāvs atkal novaidējās, — tik jaunam man jau jāiet uz viņu sauli!

—    Un es, nabaga vīrs, esmu tik vecs un kā nevaru, tā ne­varu uz turieni nokļūt, — gans žēli noteica.

—    Attaisi maisu, — Mazais Klāvs iesaucās, — un nāc manā vietā, tad tu drīz vien nokļūsi viņā saulē!

—    To es darīšu ar lielu prieku, — vecais gans atbildēja, atraisīja maisam saiti, izlaida Mazo Klāvu ārā un pats iesēdās viņa vietā.

—   Tikai zini, ka tev turpmāk jāgana mani lopi! — vecais virs vēl piekodināja. Mazais Klāvs apsolījās to darīt, aizsēja maisu un dzina ganāmpulku uz savām mājām.

Drīz vien iznāca no baznīcas Lielais Klāvs, paņēma maisu uz muguras un nobrīnījās, ka tas vairs neliekas smags — vecais gans jau bija sīks un izkāmējis.

Cik nu man viegli, — sacīja Lielais Klāvs, — tas gan būs no tās sirsnīgās dieva piesaukšanas!

Viņš aizgāja līdz upei, iemeta maisu ar veco ganu atvarā un sauca nopakaļ, domādams, ka maisā ir Mazais Klāvs:

—    Nu taviem jokiem reiz pienācis gals!

Viņš ar mierīgu sirdi devās uz mājām, bet krustceļos sa­skrējās ar Mazo Klāvu, kas dzina lielo ganāmpulku.

—    Kā — vai tad tu nenoslīki?! — Lielais Klāvs tikko jau­dāja izteikt.

—    Nu jā, pirms pusstundas tu mani iemeti upē, — apstip­rināja Mazais Klāvs.

—    Bet kā tu tiki laukā? Kur ķēri to skaisto ganāmpulku?

—    Tie ir ūdens lopi, — Mazais Klāvs atbildēja. — Es tev pateicos no sirds, ka iemeti mani upē, jo nu esmu ticis uz zaļa zara! Man bija tik baigi ap sirdi, kad tu iesviedi mani auk­stajā ūdenī, bet es tūliņ nogrimu dibenā un nemaz nesasitos, jo tur apakšā aug mīksta jo mīksta, lekna zāle. Tūliņ maiss atdarījās un man tuvojās brīnum skaista jaunava baltās drēbēs, ar zaļu vainagu uz slapjajiem matiem un jautāja: «Vai tu esi Mazais Klāvs? Te tev būs iesākumam neliels ganāmpulks. Jūdzi tālāk pie otra tilta tevi gaida lielāks ganāmpulks — to arī esmu tev pataupījusi.» Un tad es sapratu, ka upe šiem ūdens ļaudīm ir tas pats, kas mums lielceļš. Viņi iebrauc pa to no jū­ras un braukā līdz upes iztekai. Skaisti gan bija pie viņiem: sulīga zāle, košas puķes, un zivis šaudās gar ausīm tāpat kā šeit putni. Un kas tie par jaukiem ļautiņiem tur, lejā, un kādi raženi ganāmpulki ganās pa zemūdens pļavām un ielejām!

—    Bet kāpēc tu tūliņ atgriezies pie mums? — Lielais Klāvs jautāja. — Es to nebūtu darījis, ja man piesola vēl otru — lie­lāku ganāmpulku!

—    A, tā bija tāda smalka politika, — Mazais Klāvs at­bildēja. — Upei ir daudz līkumu: te tā lokās uz vienu, te uz otru pusi; man tur iznāk liels gabals ejams, kamēr sasniedzu otru tiltu. Tad jau labāk nostaigāt pa sauszemi līdz tam tiltam — tā es ietaupīšu pāris verstu un tikšu ātrāk pie saviem ūdens lopiem.

—   Tu nu gan esi laimīgs cilvēks! — Lielais Klāvs skaudīgi nopūtās. — Kā tu domā, vai es arī dabūtu kādu bariņu to ūdens lopu, ja nolaistos upes dzelmē?

—    Kāpēc gan ne! — Mazais Klāvs atbildēja. — Tikai es neesmu ar mieru nest tevi maisā uz upi — tu esi pārāk smags. Ja tu apņemies pats noiet līdz upei un tur ielīst maisā, tad varbūt man pietiks spēka iegrūst tevi atvarā.

—    Paldies, paldies! — Lielais Klāvs tencināja. — Tikai to gan liec aiz auss: ja es nedabūšu to lielo ganāmpulku, tad at­griezies piedauzīšu tevi līdz nāvei!

—    Nevajag jau tūliņ ņemt galvā tādas ļaunas domas!

Un tā viņi gāja uz upi. Kad Mazā Klāva ganāmpulks ie­raudzīja ūdeni, tad skriešiem metās uz upi, jo bija izslāpis.

—    Skat, ka viņi skrien, — Mazais Klāvs sacīja. — Viņiem gribas atkal tikt savā zemūdens valstībā.

—    Palīdzi nu man, — teica Lielais Klāvs un ielīda maisā.

—    Ieliec man blakus kādu prāvāku akmeni, citādi es tūliņ nenoiešu dibenā.

—    Gan jau noiesi, — Mazais Klāvs viņu mierināja, bet drošības dēļ ielika arī maisā akmeni, kā tika pieprasīts, aiz­sēja maisam galu ciet, un — plaukš! — Lielais Klāvs ievēlās ūdenī un tūliņ nogrima dibenā.

—    To nu es gan nezinu, vai viņš atradīs tur kādus ūdens lopus, — Mazais Klāvs noteica un dzina savu ganāmpulku uz mājām.

PRINCESE UZ ZIRŅA

REIZ DZĪVOJA princis, kas gribēja precēties, bet tikai ar īstu princesi. Viņš apceļoja visu pasauli, bet nevarēja tādu atrast. Princešu bija papilnam, bet kā lai izdibina, vai tās ir īstas? Viņš netika nekādā skaidrībā un atgriezās mājās gluži bēdīgs, jo tik ļoti gribēja precēt īstu princesi.

Kādu vakaru uznāca briesmīgs negaiss: zibeņi šaudījās, pērkons graitda, lietus gāzās straumēm. Tas patiešām bija

drausmīgi! Tad kāds pieklauvēja pie pils vārtiem, un vecais ķē­niņš pats izgāja tos atvērt.

Pie vārtiem stāvēja princese. Ak vai, kāda viņa izskatījās! Ūdens plūda viņai no matiem un drēbēm, pat no kurpēm, bet viņa sacīja, ka esot īsta princese.

«Nu, to mēs drīz vien dabūsim zināt!» nodomāja vecā ķē­niņiene. Viņa iegāja guļamistabā uzklāt princesei gultu. Uz gultas dēļiem viņa uzlika zirni, bet tam virsū divdesmit matra­čus un divdesmit dūnu pēļus.

Uz tiem nu princesei vajadzēja pārgulēt nakti.

No rīta ķēniņiene apvaicājās, kā viņa gulējusi.

— Ak, briesmīgi slikti! — princese atbildēja. — Visu nakti neaizvēru ne acu. Nezinu gan, kas tai gultā bija, bet es gulēju uz kaut kā tik cieta, ka man visa mugura vienos zilumos. Šaus­mīgi!

Nu bija skaidrs, ka viņa ir īsta princese, ja sajutusi zirni caur divdesmit matračiem un divdesmit dūnu pēļiem. Te vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Tāpēc princis viņu apprecēja, jo nu viņš zināja, ka dabū par sievu īstu princesi. Bet zirni no­vietoja retu lietu muzejā, kur tas vēl šobaltdien atrodas, ja vien kāds to nav paņēmis.

Tas ir patiess notikums, tik tiešām!

MAZAS IDAS PUĶES

MANAS NABAGA PUĶĪTES pavisam savītušas! — sacīja mazā Ida. — Vakarvakarā tās bija tik skaistas, bet tagad pavisam nokārušas galviņas. Kāpēc tas tā? — viņa jautāja studentam, kurš sēdēja uz dī­vāna.

Viņa ļoti mīlēja šo studentu — viņš prata stāstīt visbrīniš­ķīgākos stāstus un izgriezt no papīra ļoti jocīgas figūras: sirdis ar mazām dejotājām tanīs, puķes un lieliskas pilis ar durvīm, ko varēja atvērt. Liels jokdaris bija šis students!

—     Kas tām noticis? — viņa jautāja atkal un parādīja stu­dentam savu novītušo puķu pušķi.

—    Zini ko? — students teica. — Puķes bijušas šonakt ballē, tāpēc tagad nokārušas galviņas.

—    Bet puķes taču nedejo! — mazā Ida pretojās.

—    Dejo! — students atbildēja. — Nakti, kad visapkārt tumšs un mēs visi guļam, tās tik jautri dejo cita ar citu, tādas balles rīko — taisni brīnumi!

—    Vai bērni nevar tikt uz viņu ballēm?

—    Kāpēc ne, — students sacīja, — mazās margrietiņas un kreimenes taču arī dejo.

—    Bet kur dejo visskaistākās puķes? — Ida jautāja.

—    Tu taču esi bijusi ārpus pilsētas, tur, kur lielā pils, kurā vasaru dzīvo karalis un kur tik skaists dārzs ar puķēm? Vai atceries gulbjus, kuri peldēja tev klāt pēc maizes drupatām? Tur tad arī notiek īstās balles.

—    Es vēl vakar biju tur ar mammu, — mazā Ida sacīja,

—    bet kokiem nav vairs lapu, un visā dārzā nav nevienas puķes! Kur tās visas palikušas? Vasaru to bija tik daudz!

—    Tās visas ir pilī, — students atbildēja. — Zini, līdzko karalis un galminieki pārceļas uz pilsētu, tā visas puķes tū­liņ saskrien pilī, un tur viņām sākas prieki. To tev vajadzētu redzēt! Divas skaistākās rozes nosēžas tronī — tie ir karalis ar karalieni. Sarkanās gaiļasekstes nostājas abās pusēs tronim un klanās — tie ir kambarjunkuri. Tad ierodas visas pārējās skaistās puķes — un sākas balle. Zilie krokusi tēlo mazos jūras kadetus un dejo ar jaunkundzēm — hiacintēm un vijolītēm, bet tulpes un lielās, dzeltenās lilijas — tās ir dāmas pusmūžā, viņas pieskata, lai dejo pieklājīgi un lai vispār uzvedas kārtīgi.

—    Bet vai puķītes nesaņem brāzienu, ka dejo karaļa pilī? — Ida vaicāja.

—    Neviens taču par to neko nezina, — students aizrādīja.

—    Tiesa, nakti tur dažreiz iemet aci vecais sargs ar lielu at­slēgu virteni rokās, bet puķes, līdzko sadzird žvadzam atslē­gas, tā tūliņ aprimst, noslēpjas aiz garajiem logu aizkariem un slepus skatās ārā tikai ar vienu actiņu. «Te tā kā smaržotu pēc puķēm,» murmina vecais sargs, bet redzēt viņš neko neredz.

—    Tīrie joki! — teica mazā Ida un sasita plaukstas. — Un vai es arī varu tās redzēt?

—    Vari, — students sacīja. — Tev tikai vajag ieskatīties lo­gos, kad atkal tur nonāksi. Es tur šodien redzēju garu, dzeltenu liliju, tā gulēja uz dīvāna un staipījās — redzams, tēloja galma­dāmu.

—    Bet vai puķes no botāniskā dārza arī var tur ierasties? Tas taču tik tālu!

—    Nebaidies, — students teica, — viņas var lidot, uz ku­rieni vien grib! Vai esi redzējusi skaistus sarkanus, dzeltenus un baltus tauriņus, kuri izskatās pēc puķēm? Agrāk jau tie arī bija puķes, tikai norāvās no kātiņiem, saplivināja lapiņas kā spārniņus un aizlidoja. Un, ja viņi labi uzvedās, tad saņēma atļauju lidot arī dienu; citām puķēm bija jāsēž mierīgi uz kā­tiņiem, bet šīs lido, un viņu lapiņas beidzot kļuva par īstiem spārniņiem. Tu pati esi viņus redzējusi. Bet, kas zina, varbūt botāniskā dārza puķes nav nekad bijušas karaļa pilī! Varbūt vi­ņas pat nezina, ka tur naktīs ir tik jautri. Zini, ko es tev teikšu — botānikas profesors, kurš dzīvo turpat blakus dārzam, gan brīnīsies! — kad ierodies viņa dārzā, tad pastāsti kādai puķei par lielo balli karaļa pilī. Tā pastāstīs pārējām, un viņas visas aizspurgs uz turieni. Profesors ieiet dārzā, bet tur nav ne­vienas puķes, un viņš nekādi nevar saprast, kur tās palikušas!

—    Bet kā tad puķe var pastāstīt citām puķēm? Tās taču neprot runāt.

—    Protams, ka ne, — students piekrita, — toties viņas prot izskaidroties ar pantomīmu. Tu pati esi redzējusi, kā viņas lī­gojas un kustina zaļās lapiņas, līdzko uzpūš vējiņš. Tas viņām tik jauki izdodas — it kā viņas sarunātos.

—    Bet vai profesors saprot viņu pantomīmu? — mazā Ida neatstājās.

—    Skaidrs, ka saprot. Kādu rītu viņš ieiet dārzā un redz, ka liela nātre dod ar lapiņām zīmi skaistai, sarkanai neļķei; ar to viņa gribēja sacīt: «Tu esi tik jauka, es tevi ļoti mīlu!» Profesoram tas nepatika, viņš tūliņ iesita nātrei pa lapām — lapas viņai ir pirkstu vietā — un apdedzinājās! No tās reizes viņš vairs nedrīkst nātrei pieskarties.

—    Tīrie joki! — Ida atkārtoja un sāka smieties.

—    Vai tad bērnam var dzīt galvā tādas blēņas? — kurnēja garlaicīgais padomnieks, kurš arī bija ieradies viesos un sēdēja uz dīvāna.

Viņš nevarēja ciest studentu un mūžīgi sirdījās, it sevišķi, kad tas izgrieza ērmīgas un jocīgas figūriņas, piemēram, cil­vēku pie karātavām ar sirdi rokās — viņu pakāruši tāpēc, ka viņš zadzis sirdis, — vai vecu raganu uz slotas kāta ar vīru uz deguna. Tas viss ļoti nepatika padomniekam, un viņš vienmēr daudzināja:

—    Nu, vai var dzīt bērnam galvā tādas blēņas? Dumjas iz­domas!

Bet Idu bija ļoti ieinteresējis studenta stāsts par puķēm, un viņa domāja par to visu dienu.

«Tātad puķītes nokārušas galviņas tāpēc, ka nogurušas pēc balles.» Un mazā Ida piegāja pie sava galdiņa, kur at­radās visas viņas rotaļlietas; arī galdiņa atvilktne bija bāztin piebāzta ar visādām mantām. Lelle Sofija gulēja savā gultiņā un bija aizmigusi, bet Ida viņai sacīja:

—    Tev būs jāceļas augšā, Sofij, un jāpārguļ šonakt atvilk­tnē; nabaga puķes slimas, tās jāieliek tavā gultiņā — varbūt viņas atlabs!

Un viņa izcēla lelli no gultas. Sofija uzmeta Idai pavisam īgnu skatienu, bet neteica ne vārda — viņa bija noskaitusies, ka viņai atņem gultu.

Ida noguldīja puķes gultiņā, glīti apsedza ar sedziņu un lika tām gulēt mierīgi, par to apsolīja padzirdināt tās ar tēju — un tad, rau, tās piecelšoties no rīta pavisam veselas. Nu viņa aizvilka gultas aizkaru, lai saule nespīdētu puķēm acīs.

Studenta stāsts negāja Idai ārā no galvas, un, posdamās uz gulētiešanu, Ida nevarēja noturēties, lai nepamestu acis uz nolaistajiem logu aizkariem; uz palodzēm stāvēja mammas brī­nišķīgās puķes — tulpes un hiacintes, un mazā Ida pačukstēja tām:

—    Es zinu, ka jums nakti būs balle!

Puķes stāvēja, kā stāvējušas, un pat nepakustējās, nu, bet, ko mazā Ida*zināja, to viņa zināja.

Gulēdama Ida vēl ilgi domāja par to pašu un iztēlojās, cik jauki izskatās, kad puķītes dejo. «Vai patiešām arī manas puķes bijušas pilī uz balli?» viņa nodomāja un ar liegu smaidu uz lūpām iemiga.

Taču nakts vidū mazā Ida pēkšņi pamodās; viņa nupat sapnī bija redzējusi puķes, studentu un padomnieku, kurš bāra stu­dentu par to, ka tas dzenot viņai galvā blēņas. Istabā, kur gu­lēja Ida, valdīja klusums, uz galda dega naktslampiņa, tētis ar mammu bija cieši iemiguši.

— Man gan gribētos zināt, vai manas puķes guļ lelles gul­tiņā, — mazā Ida klusībā noteica un mazliet paslējās augstāk no spilvena, lai paskatītos pa pusviru durvīm, aiz kurām at­radās viņas mantiņas un puķes, tad viņa ieklausījās — viņai šķita, ka blakusistabā spēlē klavieres, bet tik klusu un maigi, kā viņa nekad nav dzirdējusi.

«Tur droši vien puķes dejo!» Ida domāja. «Ak dievs, kā man gribētos paskatīties!»

Taču viņa nedrīkstēja celties augšā, lai neuzmodinātu tēti un mammu.

«Kaut jel puķes ienāktu šeit!» viņa vēlējās.

Taču puķes nenāca iekšā, un mūzika visu laiku turpinājās, tāda klusa, maiga, taisni brīnums! Tad mazā Ida vairs neiz­turēja, klusiņām izkāpa no gultas, uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un ieskatījās blakusistabā. Cik tur bija jauki!

Tanī istabā nedega naktslampiņa, tomēr bija gaišs kā dienu, jo mēness spīdēja pa logu tieši uz grīdas, kur divās rindās stā­vēja tulpes un hiacintes; uz palodzēm nebija nevienas puķes, tikai podi ar zemi. Puķes ļoti jauki dejoja cita ar citu: te vi­ņas sastājās lokā, te griezās pa pāriem, turēdamās aiz gara­jām, zaļajām lapiņām kā aiz rokām. Klavieres spēlēja liela, dzeltena lilija — droši vien to mazā Ida bija redzējusi vasaru. Viņa labi atcerējās, kā students bija teicis: «Ak, cik viņa lī­dzīga Līnas jaunkundzei!» Visi toreiz pasmējās par viņu, bet tagad Idai patiešām šķita, ka garā, dzeltenā lilija atgādina Līnu, viņa arī klavieres spēlēja tāpat kā Līna — grozīja savu gareno seju te uz vienu, te otru pusi un locīja galvu brīnišķās mūzikas taktī. Idu neviens nepamanīja.

Tad maza Ida vairs neiztureja, klusiņām izkāpa no gultas, uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm. .

Pēkšņi mazā Ida ieraudzīja, ka liels, gaiši zils krokuss uz­lec taisni uz rotaļlietu galdiņa vidus, pieiet pie lelles gultiņas un atrauj aizkaru; tur gulēja slimās puķes, bet tās žirgti pie­cēlās un pamāja ar galviņām par zīmi, ka viņas arī gribot dejot. Vecais āksts ar salauztu apakšējo žokli uzslējās kājās un pa­locījās skaistajām puķēm; tās nemaz neizskatījās pēc slimām, nolēca no galda un sāka līksmot kopā ar citām.

Tobrīd kaut kas noklaudzēja, it kā kāds būtu nokritis uz grīdas. Ida palūkojās uz to pusi — tas bija pūpolvītols, kas arī bija nolēcis no galda pie puķēm, uzskatīdams, ka ir tām rada. Pūpolvītols bija diezgan glīts, izrotāts ar papīra puķēm, tam galotnē sēdēja vaska lellīte ar milzīgu, melnu platmali, taisni tādu kā padomniekam. Pūpolvītols lēkāja puķu vidū un skaļi klaudzināja ar saviem trim koka kruķīšiem — viņš dejoja mazurku, bet puķes neprata to dejot, jo bija pārāk vieglas un nevarēja tā sist ar kājām.

Te vaska lellīte pūpolvītola galotnē pēkšņi izstiepās, sāka griezties riņķī virs papīra puķēm un skaļi brēca:

—    Nu, vai var dzīt bērnam galvā tādas blēņas! Dumjas izdomas!

Tagad lelle bija taisni tāda pati kā padomnieks ar savu lielo, melno platmali, tikpat dzeltena un pikta. Bet papīra puķes iesita pa viņa tievajām kājiņām — un viņš atkal sarāvās kā maza vaska lellīte. Tas bija tik komiski, ka Ida nevarēja valdīt smieklus.

Pūpolvītols turpināja deju, un padomniekam gribot negribot vajadzēja dejot līdzi, vienalga, vai viņš izstiepās visā garumā vai palika maza vaska lellīte ar milzīgu, melnu platmali. Bei­dzot nu puķes, sevišķi tās, kas bija gulējušas lelles gultiņā, sāka aizlūgt par viņu — un pūpolvītols lika viņu mierā. Pēkšņi kaut kas skaļi norībēja atvilktnē, kur gulēja Sofija un pārē­jās rotaļlietas. Āksts paskrējās pa galda malu, nogūlās uz vēdera un atvēra atvilktni. Sofija piecēlās un pārsteigta palūkojās apkārt.

—   Jums ir balle? — viņa nobrīnījās. — Kāpēc jūs man to neteicāt?

—    Vai gribi dejot ar mani? — vaicāja āksts.

—    Varens kavalieris! — Sofija noteica un uzgrieza viņam muguru, tad atsēdās uz atvilktnes malas un gaidīja — varbūt viņu uzlūgs kāda puķe, bet tām tas nenāca ne prātā. Sofija skali nokāsējās, bet ari tad neviens viņai netuvojās. Āksts dejoja viens pats, turklāt tīri labi.

Redzēdama, ka puķes pat neskatās uz viņu, Sofija pēkšņi no­vēlās no atvilktnes uz grīdas un ar tādu troksni, ka visi sa­skrēja ap viņu un sāka jautāt, vai viņa nav sasitusies. Visi ru­nāja ar viņu ļoti laipni, sevišķi tās puķes, kas nupat bija gu­lējušas viņas gultiņā. Sofija nemaz nebija sasitusies, un mazās Idas puķes sāka pateikties viņai par brīnišķīgo gultiņu, tad ieveda viņu mēness aplī uz grīdas un sāka dejot ar viņu, bet pā­rējās puķes virpuļoja viņām apkārt. Tagad Sofija bija ļoti ap­mierināta un sacīja puķēm, ka labprāt atdodot viņām savu gul­tiņu — viņai esot labi atvilktnē.

—    Paldies! — puķes atbildēja. — Taču mēs tik ilgi dzīvot nevaram. Rīt mēs pavisam nomirsim. Pasaki tikai mazajai Idai, lai viņa mūs apglabā dārzā, kur aprakts kanārijputniņš; vasaru mēs atkal izaugsim un būsim vēl skaistākas!

—    Nē, jums nevajag mirt! — Sofija teica un noskūpstīja puķes. Tobrīd durvis atvērās un istabā ienāca vesels pūlis puķu. Ida nekādi nevarēja saprast, kur tās gadījušās — laikam no karaļa pils. Priekšgalā nāca divas daiļas rozes ar zelta kronī­šiem galvā — karalis ar karalieni. Viņiem sekoja, klanīdamies uz visām pusēm, brīnišķīgas lefkojas un neļķes. Muzikanti — lielas magones un peonijas — pūta tukšās zirņu pākstīs, gluži piesarkuši aiz piepūles, bet zilie zvaniņi un mazās, baltās snieg- pulkstenītes tā skanēja, it kā tām būtu piekārti zvārgulīši. Tā nu gan bija jautra mūzika! Tad sekoja vesela virtene citu puķu, un visas dejoja — gan zilās vijolītes, gan dzeltensārtās kliņ- ģerītes, gan margrietiņas un kreimenes. Puķes tik skaisti de­joja un skūpstījās, ka prieks skatīties!

Beidzot puķes novēlēja cita citai labu nakti, nu arī mazā Ida klusiņām ielīda savā gultiņā un visu nakti sapņoja par pu­ķēm un visu redzēto.

No rīta viņa uzcēlās un aizskrēja pie sava galdiņa paska­tīties, vai tur ir viņas puķītes.

Viņa atvilka aizkaru — jā, tās gulēja gultiņā, bet pavisam, pavisam savītušas! Sofija tāpat gulēja savā vietā atvilktnē un izskatījās briesmīgi miegaina.

—    Vai tu atceries, ko tev lika man pateikt? — Ida viņai jautāja.

Bet Sofija stulbi raudzījās viņā un nepleta muti vaļā.

—    Kur tu esi nejauka! — Ida teica. — Un viņas vēl dejoja ar tevi!

Tad viņa paņēma kartona kastīti ar glīti uzzīmētu putniņu uz vāka, atvēra to un ielika tur mirušā» puķes.

—    Te jums būs skaists zārciņš, — viņa sacīja. — Un, kad at­nāks mani Norvēģijas brālēni, mēs ieraksim jūs dārzā, lai nā­kamajā vasarā jūs izaugtu vēl skaistākas.

Jonass un Ādolfs, Norvēģijas brālēni, bija sprigani puikas; tēvs bija iedāvājis katram jaunu loku, un viņi atnāca parādīt tos Idai. Viņa pastāstīja par nabaga puķēm, kuras nomirušas, un atļāva apglabāt tās. Zēni gāja pa priekšu ar lokiem uz ple­ciem, viņiem sekoja mazā Ida ar mirušajām puķēm kastītē. Dārzā izraka kapiņu. Ida noskūpstīja puķes un ielaida kastīti bedrē, bet Jonass un Ādolfs izšāva pār kapu bultas no lokiem — viņiem taču nebija ne šauteņu, ne lielgabalu.

ĪKSTĪTE

REIZ DZĪVOJA kāda sieva, kurai nebija bērnu. Viņa ļoti vēlējās mazu bērniņu, bet nezināja, kur tādu dabūt. Tad viņa aizgāja pie vecas burves un sacīja:

— Es tā ilgojos pēc maza bērniņa! Maksāšu tev, cik tu prasīsi, tikai pasaki man, kur tādu var dabūt.

— To es pateikšu par divpadsmit sudraba dālderiem, — burve atbildēja. — Te tev būs miežu grauds. Tas nav no tiem

parastajiem miežiem, kuri aug tīrumā un kurus paber vistām. Ieliec to puķu podā, tad pēc negara laiciņa pieredzēsi lielus brīnumus!

—    Paldies, paldies, — sieva tencināja un iedeva burvei divpadsmit sudraba dālderus. Tad viņa steigšus devās uz mājām un iestādīja graudu puķu podā. Necik ilgi nebija jāgaida, kad tur izauga skaista puķe. Tā izskatījās pēc tulpes, bet zieda la­pas bija cieši sakļautas.

—    Cik jauka puķe! — sieva noteica un noskūpstīja sārt- dzelteno pumpuru. Tas pēkšņi atsprāga vaļā un patiešām iz­skatījās pēc tulpes zieda, bet tam vidū sēdēja maza meitenīte, sīciņa un smalciņa, tikko īkšķa garumā, tāpēc audžumāte nosauca viņu par Īkstīti.

Īkstītei ierīkoja guļvietu glītā, nolakotā valrieksta čaulā. Tanī ieklāja zilus vijolīšu ziedus, bet par segu noderēja sārta rozes ziedlapiņa. Naktī īkstīte gulēja gultiņā, bet dienu ro­taļājās uz galda. Audžumāte tur bija nolikusi šķīvi ar ūdeni un visapkārt tam puķes. Šķīvja vidū peldēja tulpes ziedlapa, uz tās Īkstīte sēdēja un airējās ar diviem baltiem zirga astriem. Tas patiešām izskatījās skaisti! Arī dziedāt viņa prata un dzie­dāja ļoti jauki un piemīlīgi. Tādu dziedāšanu vēl neviens savā mūžā nebija dzirdējis!

Reiz, kad viņa nakti gulēja skaistajā gultiņā, pa saplīsušo loga rūti ierāpās vecs krupis. Viņš bija tik neglīts, liels un slapjš un uzlēca taisni uz galda, kur Īkstīte gulēja zem sārtas rož- lapiņas.

—    Tā būtu tīri laba sieva manam dēlam, — krupis noteica, paņēma valrieksta čaulu ar Īkstīti un izlēca atpakaļ dārzā. Gar dārzu tecēja plata upe ar purvainiem, zemiem krastiem. Te dumbrājā mājoja krupis ar savu dēlu. Vai, cik tas bija nejauks un pretīgs, taisni tāds pats kā viņa tēvs, turklāt pa­visam stulbs! Viss, ko viņš pateica, ieraudzījis skaisto mei­tenīti valrieksta čaulā, bija:

—    Kvāks, kvāks, brekekekeks!

—    Nerunā tik skaļi, ka neuzmodini viņu, — vecais krupis aiz­rādīja, — viņa var no mums vēl aizbēgt, jo ir tik viegla kā gulbja dūnas. Uzliksim viņu upē uz ūdensrozes lapas; viņai tā būs tikpat kā sala. Tad viņa mums neaizbēgs, kamēr mēs dum- brājā saposīsim goda istabu, kur jūs abi varēsiet dzīvot.

Upē auga daudz ūdensrožu ar platām, zaļām lapām, ku­ras šķita peldam ūdenī; pati prāvākā atradās vistālāk no krasta. Krupis piepeldēja pie tās un uzlika tur Īkstīti ar visu gultiņu.

Nabaga meitenīte pamodās agri, jo viņai bija vēsi. Ierau­dzījusi, kur atrodas, viņa sāka rūgti raudāt, jo visapkārt lapai bija dziļš ūdens un krastu viņa nevarēja sasniegt.

Tikmēr vecais krupis dumbrājā pušķoja goda istabu ar mel­driem un ūdensrožu pumpuriem, jo gribēja, lai tā patiktu skais­tajai vedeklai. Tad viņi abi ar neglīto dēlu aizpeldēja pie īk- stītes, lai aiznestu viņas gultiņu uz goda istabu. Krupis dziļi palocījās un teica:

—    Tas ir mans dēls. Viņš būs tavs vīrs. Tur, dumbrājā, jums būs lepna dzīve!

Viņi paņēma glīto gultiņu un aizpeldēja, bet Īkstīte pa­lika viena uz zaļās lapas un raudāja, jo neparko negribēja dzīvot pie vecā, pretīgā krupja un precēt viņa riebīgo dēlu. Zivtiņas, kuras rotājās ūdenī, bija redzējušas krupi un dzirdē­jušas viņa vārdus. Viņas izbāza galviņas ārā, lai palūkotos uz Īkstīti. Viņām kļuva žēl piemīlīgās meitenītes, ka tai būs jā­dzīvo dumbrājā pie neglītajiem krupjiem. Zivtiņas salasījās pie zaļās lapas, pārgrauza kātu, un lapa ar Īkstīti aizpel­dēja lejup pa straumi — tālu, tālu, kur krupis to vairs neva­rēja panākt.

Īkstīte peldēja garām daudzām pilsētām un birztalām. Put­niņi koku zaros, ieraudzījuši viņu, dziedāja:

—    Kas par mīļu, jauku meitenīti! Lai viņai labi klājas!

Lapa peldēja aizvien tālāk; tas bija garš ceļojums. Balts

tauriņš laidelējās apkārt un beidzot nolaidās uz lapas, jo viņam patika Īkstīte. Viņa jutās laimīga, jo no krupjiem vairs ne­bija jābaidās un brauciens bija tik skaists. Saule apspīdēja ūdeni, tas laistījās tīrā zeltā un sudrabā. Īkstīte atraisīja jostu, piesēja vienu galu pie lapas, otru tauriņam ap vidu, un nu lapa traucās uz priekšu kā īsts buru kuģis. Īkstīte stāvēja uz lapas un priekā gavilēja.

Te atlaidās liela ozolvabole. Viņa paķēra Īkstīti un uzli­

doja kokā ar savu laupījumu, bet zaļā lapa peldēja vien tālāk un tauriņš tai līdzi, jo viņš bija piesiets un netika vaļā.

Ak, kā nobijās nabaga īkstīte, kad vabole sagrāba viņu! Turklāt viņai sāpēja sirds par tauriņu, kurš nomirs badā, pie­siets pie lapas. Bet vabolei gar to nebija daļas. Viņa nosēdi­nāja Īkstīti uz ozola lapas, deva padzerties saldu puķu sulu un sacīja, ka Īkstīte esot gluži glīta, kaut arī viņai neesot ne mazākās līdzības ar ozolvabolēm. Vēlāk ieradās viesos citas vaboles, kas mājoja kokā. Ieraudzījušas Īkstīti, vaboļu meitas raustīja taustekļus un brīnījās.

—    Viņai tikai divas kājas — cik tas nožēlojamif — viena teica.

—    Un taustekļu viņai nemaz nav! — piebilda otra.

—    Viņa ir viducī tik tieva kā cilvēki! Vē, cik tas ir riebīgi! — iesaucās trešā, un pārējās viņai piekrita. Īkstīte taču bija tik skaista! Tā domāja arī vabole, kas viņu bija nolaupījusi, bet, kad visas citas atzina Īkstīti par neglītu, tad arī viņa beidzot noticēja. Viņa negribēja Īkstīti paturēt, nonesa lejā no koka un nosēdināja uz gaiļbiksītes zieda. Tur nu meitenīte sēdēja un raudāja. Un kā lai neraud, ja viņa ir tik neglīta, ka pat ozolvaboles negrib viņu paturēt savā sabiedrībā! Nebija ne­viena, kas pateiktu, ka viņa ir tik daiļa, tik smalka un glezna kā visskaistākās rozes ziedlapiņa.

Visu vasaru nabaga Īkstīte pavadīja biezajā mežā. Viņa nopina no smilgām gultiņu un pakāra zem prāvas dadža lapas. Tā viņa bija pasargāta no vēja un lietus. Viņa pārtika no ziedu medus un rasas lāsēm, kas ik rītu sakrājās uz lapām.

Tā pagāja vasara un rudens, bet tad pienāca ziema, bargā, aukstā ziema. Putni, kas tik līksmi bija dziedājuši, aizlaidās projām. Lielā dadža lapa, zem kuras Īkstīte mājoja, sačo­kurojās un pierāvās pie dzeltenā, savītušā kāta. Īkstīte bries­mīgi sala: drēbes viņai bija noplīsušas, pati niecīga un sīka. Viņa zināja, ka nosals; nekas cits nebija gaidāms.

49

Sāka snigt, un ik sniega pārsla, kas viņu trāpīja, bija vi­ņai tas pats, kas mums vesela liekšķere sniega, jo mēs esam lieli, bet viņa tikai īkšķa garumā. Viņa ietinās savītušā lapā, bet tā neko vis nesildīja, un Īkstīte drebēja aiz aukstuma.

4 — Pasakas

Meža malā pletās liels tīrums. Labība sen jau bija novākta, tikai kailie, sausie rugāji rēgojās uz sasalušās zemes. Tkstītei rugāji šķita liels mežs, kad viņa, drebinādamās salā, pūlējās tikt tiem cauri. Tā viņa nonāca pie lauku peles namdurvīm. Pelei rugājos bija mazs namiņš, un viņa tur dzīvoja gluži omu­līgi: istaba bija silta, virtuve ērta un pieliekamais pilns ar graudiem. Nabaga Īkstīte nostājās uz sliekšņa kā ubadzīte un lūdza mazu gabaliņu miežu grauda, jo veselas divas dienas nebija ne kumosiņa baudījusi.

—    Nabaga bērns! — teica lauku pele, jo bija patiešām lā­dzīga un labsirdīga vecīte. — Nāc manā siltajā istabā, es tevi pamielošu!

Pelei Īkstīte iepatikās, un viņa sacīja:

—    Ja vēlies, vari palikt visu ziemu pie manis. Tev tikai jātur mana istaba tīra un spodra un jāstāsta man pasakas, jo tās es labprāt klausos.

Īkstīte darīja visu, ko pele lika, un viņai nu klājās gluži labi.

—    Mums drīz būs ciemiņš, — pele kādu dienu ieminējās. — Mans kaimiņš mēdz mani apciemot reizi nedēļā. Viņš dzīvo vēl labāk par mani, viņam ir lielas istabas, īstas zāles, un lepns, melns samta kažoks. Ja tu viņu dabūtu par vīru, tad gan tev nekā netrūktu. Tiesa, viņš slikti redz, bet tas nekas. Kad viņš ieradīsies, tev jāstāsta visjaukākās pasakas, kādas vien zini.

Īkstītei šis kaimiņš gan nemaz nerūpēja, jo tas bija kur­mis. Viņš patiešām drīz ieradās, ģērbies melnā samta kažokā. Pele nevarēja vien beigt stāstīt, cik viņš gudrs un augsti mā­cīts, cik plaši viņa pagrabi un pieliekamie. Gudrs jau viņš bija un mācījies arī savu tiesu, bet sauli un puķes nevarēja ciest un runāja par tām tikai sliktu, lai gan neviena zieda nebija lāgā redzējis. Īkstītei vajadzēja dziedāt, un viņa nodziedāja divas dziesmiņas: «Lido, lido, kukainīt» un «Pa pļavu staigā svētelis». Kurmis gan nekā nesaprata, bet iemīlējās Īkstītē viņas skaistās balss dēļ, tomēr neko vis tūliņ neteica, jo bija ļoti ap­domīgs un prātīgs.

Viņš nesen bija izracis jaunu eju no savas mājas līdz peles mājai un atļāva pelei ar Īkstīti pa šo eju pastaigāties, cik bieži vien viņas gribot. Tikai viņš piebilda, lai viņas nesabīs- toties no beigtā putna, kas guļot ejā. Jā, tas esot vesels putns ar visu knābi un spalvām, laikam, ziemai uznākot, nosalis un taisni tur aprakts, kur kurmis taisījis savu eju.

Viņš tūliņ gribēja abām to parādīt, paņēma mutē gabalu praula, jo tas tumsā spīd, un ieveda viņas garajā ejā. Kad viņas pienāca pie beigtā putna, kurmis paslēja plato degunu uz augšu un attaisīja lūku, ko bija ierīkojis griestos. Ejā iespīdēja dienas gaisma, un Īkstīte ieraudzīja beigtu bezdelīgu, kura bija slai­dos spārnus cieši piekāvusi pie sāniem, bet galvu un kājas ie­slēpusi spalvās. Nabaga putns droši vien bija nobeidzies aiz aukstuma un bada. Īkstītei kļuva putniņa no sirds žēl, bet kurmis pagrūda bezdelīgu ar savu līko kāju un teica:

—    Nu viņa vairs nečiepstēs! Tāds putns ir gan nožēlojams! Laime, ka mani bērni būs kurmji, nevis šādi spārnaini ērmi, ku­riem ir tikai viņu «kvit, kvit!» un ziemu jāmirst badā.

—    Jūs runājat kā prātīgs vīrs, un es varu jums tikai pie­krist, — pele atbildēja. — Es arī uzskatu viņus par gaisagrāb- šļiem. Un tomēr arī mūsu vidū gadās vēl tādi, kas domā, ka vi- džināšana un laidelēšanās esot kaut kas smalks.

Īkstīte neteica ne vārda, bet, kad abi runātāji pagāja tālāk, viņa noliecās, atglauda spalvas un noskūpstīja putna aiz­vērtās acis. Tikmēr kurmis aiztaisīja lūku un tad pavadīja dāmas atpakaļ uz mājām. Nakti Īkstīte nevarēja iemigt, viņa uzcēlās un nopina no sausiem zāļu stiebriem lielu segu. Tad viņa paņēma vīšķi mīkstu dūnu, kuras pele bija savākusi, klusu aizgāja pie putna, apklāja viņu ar dūnām un apsedza ar zāļu segu.

—    Dusi saldi, mīļais putniņ! — viņa sacīja. — Dusi saldi, un paldies par tavām dziesmām, kad koki zaļoja un saule spī­dēja pie debesīm silti jo silti! — Viņa nolieca galvu pie putna krūtīm, bet tad dzirdēja, ka tanīs kaut kas sit. Tā bija putna sirds. Viņš nebija miris, tikai sastindzis, un reizē ar siltumu atgriezās viņa dzīvība.

Bezdelīgas rudeni lido uz siltām zemēm; ja kāda aizkavē­jas un to pārsteidz sals, tā sastingusi nokrīt zemē un atrod sal­tajā sniegā savu kapu.

īkstīte trīcēja aiz uztraukuma un nezināja, ko iesākt. Putns bijā pārāk liels tādam mazam radījumam kā viņai. Aiznest putniņu īkstīte nevarēja. Viņa tikai sasedza putnu siltāk ar dūnām un uzklāja tam uz galvas piparmētras lapu, kas pašai noderēja par segu.

Otrā naktī viņa atkal atlavījās pie putna. Nu jau tas bija atdzīvojies, tikai gaužām vārgs. Viņš uz īsu mirkli pavēra acis un paskatījās uz īkstīti, kura stāvēja pie viņa ar spīdošu praula kripatiņu rociņā, jo cita gaismekļa viņai nebija.

—    Paldies tev, mīļais bērns, — bezdelīga izdvesa. — Esmu jau atsilusi, drīz man atgriezīsies spēki un es izlidošu no še­jienes gaišajā, siltajā saulītē.

—    Ak nē, — meitene atteica, — ārā ir auksts, tur snieg un salst. Paliec vien siltajā gultā, es tevi kopšu!

Un viņa atnesa putnam ūdeni uz puķu lapas; viņš padzērās un pastāstīja, ka ievainojis spārnu uz ērkšķu zara un neticis līdzi draugiem, kuri aizlidojuši uz siltajām zemēm. Kā viņš te nokļuvis, to viņš nemaz neatcerējās.

Bezdelīga palika te visu ziemu, īkstīte kopa viņu un iemīlēja aizvien vairāk. Bet kurmis un lauku pele par to neko neda­būja zināt, un labi vien bija, jo viņi putnus nevarēja ne acu galā ieredzēt.

Bet, kad saules stari pavasarī atkausēja zemi, bezdelīga teica īkstītei ardievas — un meitene attaisīja lūku griestos. Saule silti iespīdēja iekšā, un bezdelīga vaicāja īkstītei, vai tā negribot doties viņai līdzi. Viņa taču varot uzsēsties bez­delīgai uz muguras, un tad viņas abas aizlidotu uz zaļo mežu. Bet īkstīte zināja, ka ar tādu slepenu aizbēgšanu apbēdinās veco, labo peli, un atteicās.

—    Nu, tad paliec sveika, mīļo meitenīt! — bezdelīga sacīja un ar līksmu «kvit, kvit!» izlidoja ārā, bet īkstīte nolūkojās pakaļ ar asarām acīs, jo bija iemīlējusi bezdelīgu.

Vasara īkstītei bija bēdīga, jo viņai nemaz neizdevās pasil­dīties spožajā saulītē. Ap peles namiņu bija atkal sasēta la­bība, tā auga augumā, un īkstīte tanī jutās kā biezā, tumšā mežā, jo viņa taču bija tik sīciņa.

—     Šovasar tev jāpieloka pūrs, jo kurmis lūdz tavu roku, — pele viņai sacīja. — Kas tā par laimi tādam nabaga bērnam! Nu man jāsagādā gan vilna, gan lini, jo tev vajag ir drēbes, ir veļu. Kurmja namā tev jāieiet ar pilnu pūra lādi.

īkstītei nu bija jāķeras pie vārpstas, un pele vēl nolīga četrus zirnekļus, kas dienu un nakti vērpa un auda. Ik vakaru viņas apmeklēja kurmis un nerima vien gausties, cik nepatīkams ga­dalaiks esot tāda vasara. Sī neciešamā saule sildot tik karsti, ka zeme sakaltusi kā akmens. Līdzko pienākšot rudens, tā va­rēšot svinēt kāzas. īkstīte par to gan nepriecājās, jo garlai­cīgais kurmis viņai nemaz nebija pa prātam. Ik rītu un ik va­karu viņa izlavījās pa durvīm ārā, un, kad vējš pašķīra la­bības stiebrus tā, ka varēja redzēt zilās debesis, viņa domāja, cik tur ārā viss gaišs un jauks, un ilgojās pēc mīļās bezdelīgas. Tomēr tā nerādījās visu vasaru.

Pienāca rudens, un īkstītes pūrs bija pielocīts ar kaudzi.

—    Pēc mēneša tev būs kāzas, — pele viņai sacīja, bet īk­stīte apraudājās un teica, ka negribot precēt apnicīgo, veco kurmi.

—    Muļķe tāda! — pele uzbārās. — Nesāc tiepties, citādi es tev iekodīšu ar savu garo, balto zobu. Kas vēl nebūs jādzird! Tukšiniece iedomāsies pelt tādu brašu vīru! Pat karalienēm nav tik skaista samta kažoka. Un kur tad visi tie labumi, kas viņam ir virtuvē un pagrabā! Tev jau prātiņš par īsu, lai sap­rastu, kāda laime tev uzsmaidījusi!

Tātad kāzas bija durvju priekšā. Kurmis jau bija ieradies pēc īkstītes. Viņai nu vajadzēja dzīvot dziļi apakš zemes un nekad neredzēt mīļo saulīti, jo kurmis to necieta. Nabaga bērns bija tik nelaimīgs.

—    Paliec sveika, spožā saule! — viņa sacīja, izstiepusi ro­ciņas un paspērusi dažus soļus tālāk no peles namdurvīm, jo la­bība bija nopļauta un tīrumā slējās tikai dzeltenie rugāji. — Paliec sveika, paliec sveika! — viņa atkārtoja un apskāva kādu puķīti, kura vēl ziedēja sarkaniem ziediem.

—    Kvit! Kvit! — atskanēja viņai virs galvas. Viņa paska­tījās augšup; tā bija bezdelīga, kas lidoja pāri. Bezdelīga ļoti priecājās, īkstīti ieraugot, un meitenīte izstāstīja viņai savas bēdas. *

—     Tuvojas aukstā ziema, — bezdelīga sacīja, — un es dodos uz siltām zemēm. Vai negribi lidot līdzi? Tu vari sēdēt man uz muguras. Piesienies pie manis ar savu jostu, un lidosim tālu projām no vecā kurmja un viņa tumšā mājokļa, lidosim pāri kalniem uz turieni, kur valda mūžīga vasara un zied pasakaini skaistas puķes! Tu izglābi man dzīvību, mīļo Tkstīt, kad es sa­salusi gulēju tumšajā alā, un es gribu tagad tev palīdzēt.

—     Jā, dosimies projām! — īkstīte izsaucās. Viņa uzsēdās bezdelīgai uz muguras, uzlika kājiņas uz izplestajiem spārniem un piesēja jostu pie kādas stipras spalvas. Bezdelīga pacēlās augsti gaisā virs mežiem un ezeriem, lidoja pāri sniegotiem kal­niem, kur gaiss bija tik auksts, ka īkstītei sala, bet viņa noslē­pās putna siltajās spalvās un atstāja tikai galviņu laukā, lai redzētu visas tās vietas, kurām laidās pāri.

Tā viņas nonāca siltajās, zemēs. Saule mirdzēja daudz spo­žāk, debesis bija divkārt tik augstas, no žogiem nokarājās zili un zaļi vīnogu ķekari. Koku zaros spīdēja dzelteni citroni un sārteni apelsīni, gaiss smaržoja pēc mirtēm un piparmētrām. Pa ceļu skraidīja bērni, rotaļādamies ar lieliem, raibiem tau­riņiem. Bet bezdelīga lidoja vēl tālāk, un tur bija vēl skaistāk. Zilas jūras krastā zem kupliem, zaļiem kokiem slējās mirdzoši balta marmora pils, celta sensenos laikos. Vīnstīgas vijās ap slaidajiem pīlāriem; visgarām zem jumta bija daudz bezde­līgu ligzdu. Vienā no tām bija mājoklis mūsu bezdelīgai.

—     Te es dzīvošu, — bezdelīga teica, — un tu vari palikt pie manis, bet, ja gribi izvēlēties par mājvietu kādu skaistu puķi, tad es tevi tur nolikšu.

• — Te ir pasakaini skaisti! — īkstīte izsaucās un plaukš­ķināja rociņas.

Zemē gulēja liels, balts marmora stabs, kas krītot bija sa­lūzis trijos gabalos. Starp tiem auga lielas puķes ar krāšņiem, baltiem ziediem. Bezdelīga nolaidās lejā un nosēdināja īkstīti uz platās ziedlapas. Bet kā viņa izbrīnījās, kad puķes ziedā ieraudzīja mazu cilvēciņu, baltu un vizošu kā no stikla! Galvā viņam bija zelta kronis un pie pleciem spīdoši spārni. Viņš bija īkstītes augumā. Tas bija ziedu princis. Katrā ziedā sēdēja mazi cilvēciņi, bet šis bija visu valdnieks.

Cik viņš skaists! — Īkstīte iečukstēja bezdelīgai. Mazais princis gan nobaidījās no bezdelīgas, jo tā viņam šķita milzīga, (aču, Īkstīti ieraudzījis, kļuva ļoti priecīgs. Tik daiļu meite­nīti viņš savu mūžu nebija redzējis. Viņš uzlika savu zelta kroni Īkstītei galvā un apvaicājās, kā viņu saucot. Tad viņš jautāja, vai Īkstīte negribot kļūt par viņa sievu un visu puķu karalieni. Jā, tas nebija vis krupja dēls vai kurmis samta ka­žokā. Īkstīte atbildēja «jā», un tad no visām pusēm nāca ap­sveicēji, tik sīki un glīti, ka prieks redzēt, un nesa līgavai kāzu davanas. Pati labākā bija kādas mušas lielie, baltie spārni. Tos piestiprināja Īkstītei pie pleciem, un nu viņa varēja lidot no zieda uz ziedu. Kas tas bija par prieku! Un bezdelīga sēdēja augšā ligzdā un dziedāja viņiem kāzu dziesmu, cik labi vien prata, lai gan klusībā skuma, jo bija cerējusi nekad nešķirties no Īkstītes.

—    Tev nevajag saukties par Īkstīti, — princis viņai teica.

—   Tas ir neglīts vārds, bet tu esi tik skaista. Mēs tevi sauk­sim par Maiju!

Paliec sveika, paliec sveika! — sacīja rudenī mazā bezde­līga un aizlidoja tālu, tālu uz dzimteni; tur viņai bija ligzdiņa virs loga, aiz kura dzīvoja vīrs, kas raksta pasakas. Tam viņa dziedāja savu «kvit, kvit!», un tad viņš šo pasaku uzrakstīja.

CEĻABIEDRS

NABAGA HANNESS, dziļi noskumis, sēdēja pie smagi slimā tēva gultas. Uz atveseļošanos nebija nekādu cerību. Trūcīgajā istabiņā atradās tikai viņi abi un lampa, kas arī grasījās dzist šai vēlajā nakts stundā.

— Tu biji labs dēls, Hannes, — tēvs ar pūlēm izrunāja. Paliec tāds vienmēr, tad laime tevi neatstās.

Viņš ilgi vērās dēlā ar nopietnu, sērīgu skatienu, tad ie­vilka pēdējo reizi elpu un nomira. Hanness rūgti raudāja, jo nu viņam nebija neviena tuvinieka visā plašajā pasaulē.

Bēru dienā dēls soļoja aiz zārka un domāja, ka nekad vairs tēvu neredzēs. Viņš noskatījās, kā met smiltis uz zārku — vēl redzams stūrītis, tad pazūd arī tas, nu ir tikai mazs smilšu pau- guriņš, kaut arī tas sedz tik daudz — veselu cilvēka sirdi. Kokos vīteroja putniņi, tie gribēja mierināt bāreni un stāstīt tam, ka vēl daudz kas labs gaidāms, bet viņš bija pārāk sagrauzts, lai kaut ko manītu no mazo dziedoņu pūlēm.

Agri no rīta Hanness iesēja lakatiņā dažus apģērba gabalus, noglabāja jostā savu mantojumu — trīs sudraba dālderus — un, atvadījies no tēva kapa, devās plašā pasaulē. Pirmo nakti viņš pārgulēja uz siena stirpas pļavā un prātoja, ka diezin vai ķēniņam ir labākas naktsmājas. Guļamistabai — vesela pļava ar siena stirpām, ap kurām plešas zaļš atāls ar sīkām sarkanām un baltām puķītēm, griestiem — visa zvaigžņotā debess, par mazgājamo trauku — strauts ar skaidru, tekošu ūdeni. Ceļ­malas grāvī kā vāzē smaržo mežrožu ceri, un mēness ir tik pa­rocīga naktslampa, kas nekad nevar sadedzināt logu aizkarus. Hanness varēja gulēt mierīgi, un to viņš arī darīja.

Piecēlies viņš gāja savu ceļu tālāk. Pievakarē viņš nonāca pie kādas baznīcas, kurai blakus bija kapsēta. Kaprači patlaban beidza darbu un kopā ar bēriniekiem dzīrās atstāt kapsētu. Nejauši Hanness ieraudzīja pie kapsētas mūra guļam vecīti, acīmredzot ubagu. Hanness piegāja gulētājam klāt, jo likās, ka tas ir pakritis un nevar piecelties, taču, pieskāries saltajām rokām, sarāvās. Vecītis bija miris un laikam gulēja te jau vai­rākas dienas. Hanness nobrīnījās, ka neviens neliekas par mi­rušo zinis. Viņš piegāja pie kapračiem un apvaicājās, kāpēc neviens neparādot mirušajam pēdējo godu. Tie atbildēja, ka vecajam neesot te ne piederīgo, ne pazīstamu un kam tad kāda bēda turama par pasaules klaidoņiem. Gan jau vilki vai suņi tādus pievākšot.

—    Tu laikam pats esi no tās sugas, citādi viņš tev nebūtu acīs dūries! — kāds kapracis ņirdzīgi iesmējās.

—    Cik gribat par apbedīšanu? — Hanness strupi prasīja.

—    Vakars jau nāk virsū, — otrs kapracis iebilda, — un mēs esam visu dienu ticīgi strādājuši.

Hanness atraisīja jostu un izņēma savu mantojumu.

—    Te ir trīs sudraba dālderi, viss, kas man pieder. Ņemiet tos un guldiet viņu zemes klēpī, lai viņš netraucēts atdusas vismaz pēc nāves.

Kaprači apspriedās; nauda bija tik spoža, ka negribējās no tās atteikties, turklāt katru dienu jau tāds pasaules lāpītājs negadās. Viņi izraka žogmalā kapu, ieguldīja tur ubagu, kuram Hanness pārsedza savus svārkus pāri, un tad šķīrās. Kaprači devās uz krogu, bet Hanness, apspraudījis kapu ar lapotiem zariem, — uz tuvīno mežu, lai tur pārgulētu. Viņš apgulās zem kupla ozola un vēroja, kā mēnesnīcā mazās laumas rotaļājas puķu ziedos. Dažas bija tikai īkšķa gala lielumā, tās šūpojās smilgu skarās, un, kad smilga pēkšņi noliecās un draiskules no­slīdēja zemē, visām bija lieli smiekli. Hanness ar labpatiku vē­roja jautro kņadu. Prāvi, raibi zirnekļi ar sudraba kroņiem gal­vās cītīgi vērpa gaisa tiltus un kāra krūmu zaros caurspīdīgas pilis, kurās rasa zaigoja mēness staros kā brīnumaini dārg­akmeņi. Bet, saulei uzlecot, laumas noslēpās ziedos, vējš sa­tvēra tiltus un pilis un aiznesa kā tīmekļus pa gaisu.

Hanness tikko bija iznācis no meža, kad spēcīga vīrieša balss viņam uzsauca:

—    Ei, draugs, uz kurieni iedams?

—    Eju laimi meklēt, — viņš atsaucās. — Man nav ne tēva, ne mātes, esmu pliks kā zirnis, bet vai nu tāpēc mana laime būs ūdenī iekritusi!

—    Man tāds pats ceļš zem kājām, — svešais sacīja. — Vai neturēsimies kopā?

—    Ar lielāko prieku, — Hanness atbildēja, un viņi devās tālāk divatā. Drīz vien viņi iemīlēja viens otru, jo abi bija krietni cilvēki. Hanness gan ātri noprata, ka ceļabiedrs ir daudz gudrāks par viņu, apstaigājis vai puspasaules un zina daudz ko stāstīt.

Saule jau stāvēja augstu, kad abi apsēdās koku pavēnī ie­turēt brokastis. Viņiem tuvojās kāda veca sieviņa, balstīda­mās uz ķeģa. Uz muguras viņa nesa mežā salasītus žagarus, bet uzspraustajā priekšautā trīs cieti nosietas rīkšu saujas. Pēkšņi viņai paslīdēja kāja, nabadzīte paklupa un skaļi ieklie­dzās aiz sāpēm. Un kā nu ne, viņai bija lauzta kāja!

Hanness tūliņ piedāvājās aiznest vecīti uz viņas mājām, bet ceļabiedrs attaisīja savu somu, izņēma kādu podiņu un teica:

—    Man ir labas zāles, vecomāt. Es apziedīšu jūsu kāju — un tā tūliņ būs vesela. Un par atlīdzību es lūgšu tikai tās trīs rīkšu saujas, kas ir jūsu priekšautā.

—    Maksa gan būtu tā kā par lielu, — vecā norūca, ērmīgi locīdama galvu. Varēja redzēt, ka viņa labprāt vis negrib no rīkstēm šķirties, taču lauzta kāja arī nav nekāds prieks. Viņa atdeva rīkstes, ceļabiedrs iezieda lauzto kāju, un vecā laidās projām teciņiem. Jā, tādas zāles vis nevarēja dabūt kurā katrā aptiekā!

—    Ko tu darīsi ar rīkstēm? — Hanness jautāja ceļabiedram.

—    Gan jau kur noderēs, — tas atbildēja. — Visam pienāk savs laiks, vai tad nu labai mantai nepienāks!

Viņi gāja tālāk.

—    Skat, kā debesis apmācas, — Hanness pēc laiciņa ieteicās.

—    Un cik briesmīgi tumši mākoņi!

—    Tie nav mākoņi, bet kalni, augsti kalni, kas paceļas virs mākoņiem. Tikai šādos kalnos var manīt, kas ir patiesi svaigs gaiss. Rīt mēs būsim tiem klāt.

Hanness gan domāja klusībā, ka viņi tos sasniegšot drīzāk, bet kalni nebija vis tik tuvu, kā izskatījās.Viņi soļoja visu dienu un vakarā nonāca pie bieza, melna egļu rneža, kas likās ieaugam debesīs. Sur tur viņi redzēja milzu akmeņus kā īstas pilis, un Hanness saprata, ka nebūs viegli tikt tādos augšā. Abi ceļotāji iegāja krogā atpūsties un stiprināties rītdienas pār­gājienam.

Plašajā kroga istabā bija sapulcējies prāvs ļaužu bars, jo te viesojās leļļu teātris. Skatuvīte nebija liela, un skatītāji spiedās klāt, lai labāk redzētu. Pašā priekšā bija novieto­jies resnais miesnieks ar savu milzīgo vilkusuni, kas izskatī­jās visai nešpetns, bet tāpat bolīja acis uz skatuvi kā viņa saimnieks.

Tā bija jautra komēdija, kur darbojās ķēniņš un ķēniņiene ar galmu; abi sēdēja uz grezna troņa, tērpušies sarkana zīda mēteļos ar garām velcēm un sermullšādas apšuvēm, jo viņu lī­dzekļi to atļāva. Galminieki — koka lelles ar stikla acīm un garām ūsām — vārstīja vienā laidā pils durvis, lai telpā ie­plūstu svaigs gaiss. Bet, kad ķēniņiene piecēlās un nāca uz pub­likas pusi, miesnieka suns, sazin ko sadomājies, vienā lēcienā bija klāt un nogrāba lelli ap viduci, ka nokrakšķēja vien. Taisni šausmas!

Nabaga vīrs, kam piederēja leļļu teātris, nezināja, kur dē­ties aiz bēdām. Tā esot viņa visskaistākā lelle, tā viņš gaudās, un taisni tai nekrietnais vilkusuns nokodis galvu. Bet vēlāk, kad publika izklīda, Hannesa ceļabiedrs mierinādams sacīja, ka nelaime jau neesot tik liela. Viņš izņēma podiņu no so­mas un iezieda lelli ar to pašu burvju ziedi, kas bija tik labi pa­līdzējusi žagaru lasītājai. Līdzko tas bija izdarīts, lelle atkal kļuva vesela, pat vēl vairāk — varēja pati kustināt savus lo­cekļus un viņu nemaz nevajadzēja raustīt aiz aukliņas. Viņa bija kā dzīvs cilvēks, tikai neprata runāt. Leļļu īpašnieks lēca vai gaisā aiz prieka. So lelli vairs nevajadzēja uzraudzīt, tā dejoja pati.

Taču vēlāk, kad visi jau gulēja, viņus iztraucēja smagas nopūtas un vaidi, kas nemaz negribēja rimties. Vajadzēja gri­bot negribot celties augšā, lai redzētu, kas tur notiek. Leļļu īpašnieks devās pie savām lellēm, jo nopūtas nāca no tās pu­ses. Izrādījās, ka ķēniņš un galminieki ir tie, kas tik stipri vaid un bola acis, jo arī viņi vēlējās, lai tos mazliet ieziež un viņi paši var kustēties. Ķēniņiene nometās ceļos un pacēla kroni virs galvas, it kā lūgdamās:

«Ņemiet manu kroni, bet ieziediet manu laulāto draugu un manus galminiekus!»

Teātra īpašnieks iežēlojās par savām lellēm, viņš sāka gauži raudāt un solīja ceļabiedram visus nākamā vakara ie­ņēmumus, ja tas ieziedīšot kādu pusduci leļļu. Tas atbildēja, ka gribot par atlīdzību tikai zobenu, ko leļļu īpašnieks nēsāja pie sāniem. Abi vienojās, un ceļabiedrs iezieda pusduci leļļu, kuras nu sāka dejot tik līksmi, ka aizrāva visus skatītājus un tie arī laidās dejā. Dejoja zirgu puisis un virēja, krodzinieks un viņa kalpone, viesi, kas pa nakti te gulēja, un pat krāsns bigulis un ogļu knaibles — šis pāris gan apvēlās jau pēc pirmā lēciena. īsi sakot, tā bija jautra nakts!

Otrā rītā Hanness ar ceļabiedru atvadījās no viesmīlīgā krodzinieka un leļļu teātra īpašnieka un gāja cauri biezajam egļu mežam uz kalniem. Viņi uzkāpa tik augstu, ka baznīcu torņi dziļi zem viņiem ielejā izskatījās kā zeltītas podziņas zaļā mētelī. Viņi varēja redzēt jūdzēm tālu, saule spoži staroja debesu zilgmē, svaigais gaiss saldi smaržoja, kaut kur mežos skanēja mednieka taure, modinādama neskaitāmas atbalsis, un viņi ilgi stāvēja aizgrābti un nespēja izteikt ne vārda.

Tad viņi izdzirdēja virs galvas kādas aizkustinoši sēras un liegas skaņas. Abi pavērās augšup un ieraudzīja lielu, baltu gulbi, kas lidoja taisni šurp, dziedādams savu nāves dziesmu. Skaņas kļuva aizvien vārgākas, gulbis slīdēja aizvien zemāk un nokrita pie viņu kājām miris.

Hanness vai apraudājās, tik žēl viņam bija cēlā putna, un viņš lūdza ceļabiedru tam palīdzēt, bet ceļabiedrs atbildēja, ka viņa ziede derot tikai dzīviem.

— Vienu gan varu sacīt, — viņš piebilda, — ka gulbja spārni mums kādreiz var lieti noderēt.

Un viņš nocirta ar zobenu gulbim spārnus un iebāza tos somā. Viņi vēl nostaigāja daudz jūdžu pa kalniem, kamēr ie­raudzīja lielu pilsētu ar daudziem torņiem, kas sudrabaini vizēja saulē. Pilsētas viducī pacēlās lepna marmora pils ar jumtu no tīra zelta, un šai pilī dzīvoja ķēniņš.

Hanness ar ceļabiedru apmetās nelielā viesnīcā pilsētas no­malē, lai atpūstos un uzpostos, jo negribēja rādīties pilsētā noputējuši. Runīgais viesnīcnieks viņiem tūliņ pastāstīja, ka šejienes ķēniņš esot lāga vīrs, kas nevienam pāri nedarot, bet viņa meita esot īsta ragana. Skaista jau nu gan, to nevarot noliegt, bet to arī ne, ka viņas dēļ jau daudzi jaunekļi ņēmuši nelabu galu. Princese izlaidusi ziņu pa visu valsti, ka gribot precēties un ņemšot par vīru katru, vienalga, princi vai ubagu, kas uzminēšot, par ko viņa tai brīdī domā. Tos, kas nespējot viņas domas uzminēt, princese pārvēršot dažādos dzīvniekos.

Vecais ķēniņš esot gauži nobēdājies, bet neko nevarot darīt, jo devis princesei vārdu neiejaukties viņas precību lietās. Līdzko kāds precinieks ierodoties, tā tiekot pārvērsts par kaķi, āzi vai pat cūku. Viņu gan iepriekš brīdinot, tas esot vienīgais, ko ķēniņš atļaujoties darīt nelaimīgo precinieku labā, bez tam vēl ik gadus viņš ar galminiekiem nostāvot vienu dienu uz ce­ļiem princeses priekšā un lūdzot, lai viņa grozot savu prātu, bet tas viss veltīgi. Par to skumstot visa ķēniņa valsts, un vecas sievas, kas dzer zāļu šņabi, lejot tam mellenes klāt par sēru zīmi un dzerot to gluži melnu, lai tā paustu savu līdzjūtību ķē­niņam, jo vairāk jau neesot viņu spēkos.

—    Ak tu nešpetnā princese! — Hanness sodījās, to noklau­sījies. — Tā nu patiešām pelnījusi rīkstes! Bijis es ķēniņš, tad gan ģērētu viņai ādu!

Tad viņi izdzirdēja gaviļu saucienus uz ielas un piestei­dzās pie logiem.

Princese jāja garām un patiesi izskatījās tik skaista, ka visi aizmirsa viņas ļauno sirdi. Divpadsmit baltā zīdā tērptas jau­navas, turēdamas rokā zeltainu tulpju ziedus, jāja uz spožiem meļņiem princesei blakus, bet viņa pati sēdēja sniegbaltā, ar rubīniem un dimantiem rotātā zirgā. Viņas jājamais tērps bija ar zeltu caurausts, pātadziņa laistījās kā saules stars. Kronis viņas galvā mirdzēja kā no debesīm norauta zvaigzne, mētelis likās šūts no varavīkšņainiem tauriņu spārniem. Bet, lai cik skaists bija viņas tērps un rotas, pati viņa bija simtkārt skaistāka.

Hanness tumši pietvīka, viņu ieraudzījis, un nespēja vairs acu nolaist. Tā nevarēja būt tiesa, ka princese ir ļauna ra­gana, kas nobur savus preciniekus, ja tie nevar atminēt viņas domas. Viņa bija pārāk skaista, lai par viņu drīkstētu ļauni domāt.

—    Katram ir tiesības bildināt viņu, vienalga, princim vai ubagam, — viņš beidzot izrunāja. — Es tūliņ eju uz pili!

Visi centās viņu atrunāt, it sevišķi ceļabiedrs, bet tās bija veltīgas pūles. Hanness nospodrināja apavus, iztīrīja drēbes, sasukāja gaišos, kuplos matus un teciņiem devās uz pilsētu. Viņš uzmeklēja pili un pieklauvēja pie durvīm.

—    Iekšā! — sauca vecais ķēniņš. Viņš saņēma Hannesu, ģērbies rltasvārkos un izrakstītās, mīkstās čībās. Kroni viņš gan bija uzlicis galvā un labajā rokā turēja scepteri, bet krei­sajā — prāvu, rūtainu kabatas lakatu, jo mocījās ar iesnām.

—    Pagaidi drusku, — viņš teica un paņēma scepteri padusē, lai varētu pasniegt Hannesam roku. Bet, līdzko viņš uzzināja, ka viņa priekšā atkal stāv viens nelaimīgs precinieks, tā sāka skaļi raudāt, un scepteris novēlās uz grīdas, jo viņam vaja­dzēja slaucīt acis rītasvārku stērbelē. Nabaga vecais ķēniņš!

—    Tev ies tikpat dumji kā pārējiem, — viņš šņukstēdams teica. — Paskaties ārā!

Pils dārzs bija pilns izmērējušiem suņiem un kaķiem, kuri plēsās ap kauliem. Āži bija apgrauzuši visus kociņus, cūkas iz­rakņājušas visas puķu dobes. Tas nu gan bija ērmīgs dārzs tik skaistai princesei!

—    Nu tu redzi, kas tevi gaida, — vecais ķēniņš nopūtās.

Hanness noskūpstīja ķēniņam roku un mierināja lāga vīru,

sak, gan jau būšot labi. No sava nodoma viņš atteikties ne­varot, jo, princesi ieraudzījis, esot zaudējis savu sirdi.

Patlaban princese ar visām galmadāmām iejāja pils pagalmā, un ķēniņš ar Hannessu izgāja pretī. Princese izskatījās pasa­kaini skaista, kad viņa sniedza Hannesam roku, un viņš vēl lieku reizi nodomāja, ka tik daiļa jaunava nevar būt ragana. Princese ieaicināja visus zālē, un mazi pāži pasniedza saldu­mus un riekstus. Ķēniņš gan rādīja bēdīgu ģīmi un neēda ne­maz — rieksti jau bija arī pārāk cieti viņa vecajiem zobiem.

Norunāja, ka Hanness otrā rītā ieradīsies pilī, lai uzminētu princeses domas; tur būs klāt arī augstā valsts padome un ties­neši. Ja viņam pirmajā reizē labi veiksies, tad būs jānāk vēl divreiz, lai gan līdz šim tas vēl nav noticis, jo neviens pirmajā reizē nav princeses domas uzminējis.

Hanness stāstīja ceļabiedram, cik laipni princese izturēju­sies, cik daiļa izskatījusies, un nevarēja vien beigt. Viņš ne­varēšot sagaidīt rītu, kad būšot jāiet uz pili.

Ceļabiedrs tikai grozīja galvu un likās gaužām noraizējies.

—       Tu man esi tik mīļš, — viņš sacīja, — mēs būtu ilgi vēl varējuši dzīvot kopā, un nu man vajadzēs tevi zaudēt. Nabaga

Hannes! Man gribas raudāt, bet nesabojāsim pēdējo vakaru, ko pavadām divatā. Priecāsimies un līksmosim, raudāt es varu rīt, kad palikšu viens!

Visu pilsētu jau bija aplidojusi vēsts, ka atkal ieradies kāds bezprātis, un tāpēc visur valdīja sēras. Teātri neatdarīja savas durvis, spēļu nami palika slēgti, visas virējas apsēja saviem katliem un pannām sēru lentes. Visiem bija skaidrs, ka Han­nesu gaida viņa priekšgājēju neapskaužamais liktenis.

Vakarā ceļabiedrs ienesa lielu trauku ar karstvīnu un teica:

—    Būsim līksmi un dzersim uz princeses veselību!

Hanness kļuva miegains jau pēc pirmās glāzes, pēc otrās

viņam acis liptin lipa ciet, tāpēc ceļabiedrs apguldīja viņu un nodzēsa uguni. Arā bija dziļa nakts. Ceļabiedrs izņēma no so­mas gulbja spārnus un piesēja sev pie pleciem, iebāza kabatā vienu rīkšu saišķi, ko bija dabūjis no vecās žagaru lasītājas par salauztās kājas izdziedēšanu, atvēra logu un laidās taisni uz pili, kur apsēdās uz kādas dzegas blakus princeses guļam­istabas logam un padarīja sevi neredzamu.

Visā pilsētā valdīja klusums. Kad tornī pulkstenis nosita trīs ceturkšņus uz divpadsmitiem, logs atvērās un uz palodzes nostājās princese, plivinādama melnus spārnus. Viņa bija ap­metuši sev baltu mēteli un traucās pāri pilsētai uz augstu kalnu. Ceļabiedrs neredzams sekoja un kapāja viņu ar asajām rīk­stēm līdz asinīm. Tas tik bija skrējiens! Vējš raustīja un pli­vināja princeses mēteli kā lielu buru, un mēness spīdēja tam cauri.

—    Ak, kas par krusu, kas par krusu! — daudzināja prin­cese pie katra cirtiena. Beidzot viņa sasniedza kalnu un pie­klauvēja. Kaut kas nogranda, kalns atvērās, princese iegāja iekšā un ceļabiedrs tāpat. Viņi gāja pa garu gaiteni, kura sie­nas tā ērmīgi spulgoja: pa tām tekāja šurpu turpu tūksto­šiem koši sarkanu zirnekļu, kas zvēroja kā uguns. Tad viņi no­nāca lielā, ar zeltu un sudrabu rotātā zālē, pie sienām šūpo­jās zilas un sarkanas milzu puķes kā saulgriezes, bet to kāti bija indīgas čūskas un ziedi — liesmas, ko čūskas spļāva no rīk­lēm. Griestus sedza jāņtārpiņi un gaišzili sikspārņi, kas vienā laidā plivināja plānos spārnus. Zāles vidū uz četrām zirgu ribām stāvēja pienbalta stikla tronis, uz tā bija spilveni no melnām pelēm, kas iekodušās cita citai astē. Pār troni noka­rājās sārts zirnekļtīkls, kurā kā dārgakmeņi mirgoja mazas, koši zaļas mušiņas. Uz troņa sēdēja vecs, neglīts burvis ar ra­gainu kroni uz plikā paura. Viņš noskūpstīja princesi uz pieres, atsēdināja sev līdzās, un tad sākās svētki. Lieli, melni sienāži pūta mutes harmonikas, un pūce dauzīja sev ar spārniem pa sāniem, jo citādu bungu viņai nebija. Zālē dejoja mazi, melni troļļi ar malduguntiņām pie cepurēm. Ceļabiedrs nostājās bla­kus tronim, lai visu dzirdētu un redzētu. Sāka dejot arī bars gal­minieku, kas šķita varen smalki, bet ceļabiedrs redzēja, ka tie ir slotaskāti ar kāpostu galvām, kurus burvis saposis lepnās drēbēs, jo bez galma taču nevar iztikt.

Pēc dejām princese pastāstīja burvim, ka viņai atkal at­nācis jauns precinieks, un apvaicājās, par ko lai šoreiz domājot, kad pārdrošnieks rīt ieradīšoties pilī.

—    Vajag izvēlēties kaut ko pavisam vieglu, tas tādam tā- piņam neienāks prātā, — burvis pamācīja, — Domā par savu kreisās kājas kurpi! To viņš nekad neuzminēs. Un pēc tam nobur viņu par treknu tītaru un paņem līdzi, lai varam tūliņ apēst!

Princese dziļi palocījās un apsolījās visu darīt pēc burvja norādījumiem. Tad burvis atvēra kalnu un princese lidoja mā­jup, bet ceļabiedrs viņai sekoja un tā kapāja ar rīkstēm, ka viņa vaidēja vien par stipro krusu un steidzās, cik ātri vien varēja, lai patvertos savā istabā. Ceļabiedrs atgriezās viesnīcā, noraisīja un noglabāja spārnus un arī likās gulēt, jo bija ļoti noguris,

Agri no rīta Hanness pamodās. Piecēlās arī ceļabiedrs un pastāstīja, ka šonakt redzējis ērmīgu sapni par princesi un viņas kreisās kājas kurpi un ieteica Hannesam apvaicāties, vai princese nedomājot par šo kurpi.

—    Es varu tikpat labi vaicāt to vai arī ko citu, — Han­ness atbildēja. — Varbūt tu esi pareizi nosapņojis, kas to lai zina. Es paļaušos uz savu laimi, vai nu tā būs, ka tā pametīs mani kaunā! Taču labāk atvadīsimies tūliņ, mīļais draugs, jo es nevaru galvot, ka dzīvs atgriezīšos.

Viņi apkampās un saskūpstījās, un Hanness devās uz pili. Lielā zāle bija ļaužu pilna, padomnieki sēdēja augstos atzvel­tnes krēslos, palikuši dūnu spilvenus zem galvām, lai tās nesā­pētu no lielas domāšanas. Vecais ķēniņš nepārtraukti slaucīja acis rūtainajā kabatas lakatā. Tad ienāca princese, kura šo­dien staroja aiz skaistuma. Viņa visus laipni sveicināja, bet Hannesam sniedza roku un sacīja:

— Labrīt, brašais jaunekli!

Nu Hannesam vajadzēja minēt, par ko princese domā. Viņa mīļi uzsmaidīja viņam, bet, kad Hanness minēja kreisās kājas kurpi, princese kļuva pelēka kā zeme un sāka drebēt pie visām miesām. Taču viņa atzinās, ka Hanness pareizi uzminējis.

Vai traks, cik vecais ķēniņš kļuva priecīgs! Viņš apmeta tādu kūleni, ka ķelderi gāja pa gaisu. Visi aplaudēja Hannesam par godu, jo viņš bija pirmais, kas pareizi uzminējis princeses domas.

Arī ceļabiedrs priecājās par Hannesa veiksmi. Vakaru viņi pavadīja tāpat kā iepriekš. Līdzko Hanness iemiga, tā ceļa­biedrs piesēja spārnus, paķēra divus rīkšu saišķus, sekoja prin­cesei uz burvja kalnu un kapāja viņu vēl stiprāk. Neviens viņu nepamanīja, un viņš noklausījās visu. Šoreiz princesei bija jā­domā par kreisās rokas cimdu, ceļabiedrs atstāstīja to Han­nesam kā savu sapni, un jauneklis atkal uzminēja pareizi. Viss galms meta kūleņus aiz prieka, tāpat kā ķēniņš to bija darījis vakar, bet princese gulēja ģībonī un nespēja ne vārda izrunāt. Nu viss bija atkarīgs no pēdējās reizes: ja arī tad Han­nesam izdotos, viņš dabūtu princesi par sievu, ja ne, tad burvis apēdīs viņu kā tītaru un noskrubinās kauliņus!

Vakarā Hanness likās laikus gulēt, ceļabiedrs piesēja spārnus, paņēma visus trīs rīkšu saišķus, apjoza zobenu un lidoja uz pili.

65

Bija piķa melna nakts. Vētra plosījās tā, ka rāva daksti­ņus no jumtiem nost un lieli koki locījās kā niedres līdz zemei. Ik mirkli šķēlās zibeņi, un pērkons granda nepārtraukti. Šķita, ka tas ir viens vienīgs dārds, kam nav gala. Princese izlidoja ārā bāla kā nāve, bet negaiss viņu iepriecināja, viņai pat gri­bējās, lai tas plosītos vēl trakāk. Taču, kad ceļabiedrs kapāja

5 — Pasakas

viņu bez žēlastības ar visiem trim saišķiem uzreiz, viņa tikko jaudāja spārnus cilāt un aizelsusies teica burvim, ka šovakar gan esot krusas pāri pār mēru.

—    Jā, kādreiz arī labuma ir par daudz, — burvis atteica. Nu viņa pastāstīja, ka Hanness arī šoreiz esot uzminējis. Ja viņš rīt izdarīšot to pašu, tad būšot uzvarējis, princese vairs netikšot uz šejieni un nevarēšot nodoties burvju mākslām.

—    Neko viņš neuzminēs, — burvis atteica. — Gan es iz­domāšu kaut ko tādu, kas tam pienapuikam nav ne sapnī rādī­jies, ja vien viņš nav lielāks burvis par mani. Bet tagad pa­priecāsimies!

Viņš paķēra princesi pie rokas, un abi dejoja kopā ar troļ­ļiem un maldugunīm. Sarkanie zirnekļi žigli šaudījās pa sienām kā uguns liesmas, pūce sita bungas, melnie sienāži pūta mutes harmonikas, un circeņi svilpoja. Tā bija jautra balle!

Beidzot princese posās uz mājām, lai kāds pilī nesāktu viņu meklēt. Burvis gribēja viņu pavadīt, lai nebūtu tik ātri jā­šķiras pēc līksmās dejošanas.

Viņi izlidoja negaisā, un ceļabiedrs sakapāja savas rīkstes gabalu gabalos uz viņu mugurām. Abi asiņoja un vaidēja, un burvis teicās, ka nekad neesot pieredzējis tādu krusu. Pie pils viņš atvadījās no princeses un iečukstēja tai ausī:

—    Domā par manu galvu!

Bet ceļabiedrs to dzirdēja, un, kad princese ielaidās pa logu un burvis griezās atpakaļ, viņš nogrāba to aiz garās bārdas un nocirta galvu. Pašu burvi ceļabiedrs iemeta jūrā zivīm par barību, galvu nomazgāja, iesēja lakatiņā, paņēma līdzi uz vies­nīcu un likās gulēt.

Otrā rītā viņš iedeva lakatiņu Hannesam un piekodināja ātrāk vaļā neraisīt, pirms princese nav likusi minēt, par ko viņa domā.

Pils zālē bija tik daudz cilvēku, ka starp tiem pat adatai nebūtu vietas, kur nokrist. Padomnieki sēdēja, atgāzuši galvas pret mīkstajiem dūnu spilveniem, vecais ķēniņš bija uzcirties un pat nospodrinājis savu kroni, bet princese ienāca melnā tērpā, it kā dotos uz bērēm.

—    Par ko es domāju? — viņa jautāja. Hanness atraisīja lakatiņu un pats pārbijās, ieraudzījis burvja nejauko galvu. Visi nodrebēja, tikai princese sēdēja kā sastingusi. Beidzot viņa piecēlās, skaļi nopūtās, sniedza Hannesam roku un teica:

—    Tu esi uzvarējis! Šovakar svinēsim kāzas!

—    Nu man prieks, ka tu vienreiz nāc pie prāta, meit! — vecais ķēniņš līksmi sauca. Visi gavilēja, ielās spēlēja orķestri, zvani jautri dzindzināja, virējas noraisīja sēru lentes no kat­liem un pannām un vecās sievas pielēja zāļu šņabim saldu aveņu sulu, jo nu sākās prieka dienas. Trīs cepti, ar sautētām pīlēm un vistām pildīti vērši tika novietoti tirgus laukumā, un katrs varēja nogriezt gabalu un mieloties, visas strūklakas meta augšup pašu saldāko vīnu, un, ja kāds pie maiznieka pirka klaipu maizes, tad saņēma piedevām riekšavu piparkūku un pilnas kabatas ar cukura riekstiņiem.

Vakarā pilsēta laistījās vienās ugunīs, kareivji šāva ar liel­gabaliem, zēni ar plaukšķenēm, pilsētā un pili tika ēsts, pie­skandināts, dzerts un dejots. Visi lepnie kungi un daiļās dā­mas, visi puiši un meitenes griezās dejā, un viņu skaļās balsis tālu skanēja:

— Nu mums beidzot prieki majas, Burvji izskausti, kā klājas! Piecērt kāju, lai skan grīda, Kad to jautri ļaudis mīda! Mieru nemetīsim mēs, Kamēr atlēks pazoles!

Bet princese joprojām bija apburta un nevarēja Hannesu ieraudzīt ne acu galā. Tāpēc ceļabiedrs iedeva Hannesam trīs gulbja spalvas un nelielu pudelīti. Viņš ieteica nolikt pie kāzu gultas lielu kublu ar ūdeni, iemest tanī spalvas, iepilināt trīs pilienus no pudelītes un trīs reizes iegremdēt princesi ūdenī, pirms viņa gulstas kāzu gultā.

Hanness izdarīja visu, ko viņam ceļabiedrs lika. Princese skaļi brēca, kad viņu iemērca pirmo reizi, un ķepurojās Hannesa rokās kā melns gulbis. Otrreiz iemērcot, gulbis jau bija balts ar melnu loku ap kaklu, bet trešajā reizē tas pārvērtās skaistā jaunavā, kas nu bija daiļāka nekā jebkad un no sirds pateicās Hannesam, ka tas viņu atbrīvojis no burvja varas.

Otrā rītā ķēniņš un viss galms ieradās apsveikt jauno pāri, un apsveikumi turpinājās līdz pat vakaram. Tad kā pats pēdē­jais ieradās ceļabiedrs; viņam jau bija ceļa spieķis rokā un soma uz pleca. Hanness krita viņam ap kaklu, pateikdamies par lielo palīdzību, un lūdza palikt pilī uz visiem laikiem.

—    Tu esi manas laimes pamats, — viņš daudzināja, bet ceļabiedrs lēnīgi pasmaidīja un atbildēja:

—    Nē, mans laiks ir apritējis. Esmu tev tikai atlīdzinājis par tavu labo sirdi. Es esmu tas ubags, kurš gulēja pie kapsētas mūra un kuru tu liki godam apglabāt.

To teicis, viņš nozuda.

Kāzas svinēja veselu mēnesi. Hanness un princese ļoti mī­lēja viens otru, vecais ķēniņš drīz vien atdeva valsti znotam, bet pats ucināja uz ceļgala mazbērnus un ļāva tiem rotaļāties ar savu bārdu.

MAZĀ NĀRA

TĀLU JŪRĀ ūdens ir tik zils kā viskošākās rudzu- puķes zieds un tik dzidrs kā visskaidrākais stikls. Bet tur ir dziļš, tur ir tādas dzīles, kuras neviena en­kura tauva nespēj aizsniegt; neskaitāmus torņus va­jadzētu likt citu uz cita, lai tie sniegtos no jūras dibena līdz ūdens virsai. Un tur, šinīs dziļumos, mājo jūras ļaudis.

Nedomājiet, ka apakšā ir tikai kailas, baltas smiltis, nē, tur aug visdīvainākās puķes un stādi, kuru kāti un lapas ir tik lo­kani, ka pie mazākās ūdens sakustēšanās saskaras kā dzīvi. Visas zivis, lielas un mazas, šaudās starp šiem stādiem tāpat kā te, augšā, putni caur koku zariem. Visdziļākajā dzīlē ir jūras ķēniņa pils; mūri tai no koraļļiem un augstie, šaurie logi ar smailo augšdaļu no vistīrākā dzintara, bet jumtu sedz gliemež­vāki; tie veras te vaļā, te ciet, pakļaudamies ūdens strāvām. Tas izskatās burvīgi, jo katrā vākā ir starojošas pērles; ar vienu

vienīgu pietiktu, lai kādas ķēniņienes kroni apbrīnotu un dau­dzinātu malu malās.

Jūras ķēniņš jau daudz gadu bija atraitnis, un saimniecību vadīja viņa vecā māte. Tā bija gudra sieva, varen lepna uz savu dižciltību un nēsāja uz savas astes divpadsmit austeres, kamēr pārējie augstmaņi drīkstēja nēsāt tikai sešas. Ķēniņš nevarēja vien beigt viņai pateikties gan par teicamo saimniekošanu, gan par sešu mazo princešu audzināšanu. Ķēniņam bija sešas skaistas meitas, bet jaunākā visskaistākā — seja smalka un maiga kā rozes ziedlapiņa, acis zilas kā visdziļākā jūra. Tāpat kā visiem pārējiem jūras iemītniekiem, arī meitām bija zivs astes.

Augu dienu viņas rotaļājās jūras dibenā, pilī, lielajās zā­lēs, kur no sienām sliecās ārā dzīvas puķes. Lielie dzintara logi bija līdz galam vaļā, un zivis peldēja iekšā, tāpat kā pie mums ielido bezdelīgas, ja atdarām logus. Zivis peldēja princesēm klāt, ēda no rokas un ļāvās glāstīties.

Ap pili pletās liels dārzs ar dīvainiem kokiem, kuru augļi laistījās kā zelts, ar ugunssarkanām un tumši zilām puķēm, kuras atgādināja šaudīgu liesmu, jo nepārtraukti šūpoja kātus, lapas un ziedus. Zeme šai dārzā bija vissmalkākā smilts, tikai zila kā degošs sērs. Pār visu klājās īpatnēja zila zaiga; cilvēks, nokļuvis šeit, varētu iedomāties, ka atrodas augsti gaisā un redz debesis gan virs, gan zem sevis. Kad nebija vēja, tad caur ūdeni varēja redzēt arī sauli kā purpura ziedu, no kura kausiņa šķita izstarojam gaisma.

Katrai mazajai princesei bija ierādīts savs gabaliņš dārza, ko viņa varēja kopt un apstādīt, kā vien pašai patīk. Viena izveidoja savu puķu dobi kā lielu vali, otrai labāk patika pie­šķirt tai nāras izskatu, bet jaunākā savu izveidoja apaļu, saulei līdzīgu, un apstādīja ar sarkani ziedošām puķēm. Viņa bija savdabīgs bērns, klusa un domīga, un, kad citas māsas lepojās ar visdīvainākajām mantām, ko bija pievākušas no bojā gāju­šiem kuģiem, viņai pietika ar rožsārtajām puķēm, kuras at­gādināja caur viļņiem mirdzošu sauli, un ar kādu marmora tēlu. Tas bija skaists, no balta, tīra akmens veidots zēns, kurš, ku­ģim bojā ejot, nokļuvis jūras dibenā. Viņa iestādīja blakus sta- tūjai sārtu sēru vītolu; tas auga raženi un lieca nokarenos zarus pāri tēlam pretī zilajām smiltīm, mezdams mēļas ēnas. Vītols nepārtraukti kustējās kā īsts nemiera gars, šķita, ka galotne un saknes ilgotos apskauties.

Lielākais prieks mazajai nārai bija dzirdēt kaut ko par cilvēku pasauli tur, augšā; vecmāmuļa zināja daudz stāstīt par kuģiem un pilsētām, cilvēkiem un dzīvniekiem. Sevišķi skaisti nārai likās tas, ka zemes puķes smaržo, kamēr tām, kas auga jūras dibenā, nebija smaržas; ka meži ir zaļi un zivis, vīdamās ap koku zariem, skaļi un līksmi dzied. Vecmāmuļa ar gudru ziņu nosauca putnus par zivīm, citādi meitenes neko nesaprastu, jo putnus nekad nebija redzējušas un nevarēja iedomāties, kādi tie izskatās.

— Kad jums būs piecpadsmit gadu, — vecmāmuļa sacīja, — tad jums atļaus iznirt no jūras, apsēsties mēnesnīcā uz klints un noskatīties uz lielajiem burukuģiem, kuri slīd garām. Tad jūs redzēsiet arī mežus un pilsētas.

Nākošajā gadā vecākajai māsai bija paredzama šī laime, otrai — gadu vēlāk, bet pašai jaunākajai vēl bija jāgaida ve­seli seši gadi, iekams viņa drīkstēs pacelties augšup un re­dzēt, kā izskatās uz zemes. Taču katra māsa apsolījās pateikt pārējām, ko redzējusi un ko pirmajā reizē atzinusi par pašu skaistāko, jo ar vecmāmuļas stāstiem nepietika, lai varētu visu jau iepriekš skaidri iztēloties. Vēl daudz kas palika mīklains un miglains, un to bija nepieciešams noskaidrot.

Neviena tā neilgojās redzēt zemi kā jaunākā māsa, tieši viņa, klusā un domīgā meitene, kurai bija visilgāk jāgaida uz šo brīnumaino atklājumu dienu. Dažu nakti viņa stāvēja pie va­ļēja loga un lūkojās caur tumšzilo ūdeni augšup, kā tur zivis rotaļājās, uzsizdamas burbuļus ar spurām un astēm. Viņa re­dzēja arī mēnesi un zvaigznes; protams, šie debess spīdekļi iz­skatījās visai bāli un, caur ūdeni raugoties, daudz lielāki, nekā tos redz cilvēku acis. Tad tos aizsedza kaut kas melnam māko­nim līdzīgs; nāra zināja, ka tur aizpeld vai nu liels valis, vai milzu kuģis ar daudziem braucējiem; tiem droši vien nebija ne jausmas, ka jūras dzīlēs maza daiļava izstiepj baltās rokas, ilgodamās pēc viņiem.

Tai dienā, kad vecākajai princesei apritēja piecpadsmitais gads, viņa drīkstēja pacelties pirmo reizi virs ūdens.

Viņa atgriezās ar milzumu jaunu iespaidu, bet visjaukāk, tā viņa sacīja, esot mēnesnīcā gulēt rāmā jūrā uz sēkļa un vē­rot lielo pilsētu tuvīnā piekrastē, kur ugunis laistoties kā ne­skaitāmas zvaigznes, spēlējot mūzika, dārdot rati un čalojot cilvēki, redzami daudzi slaidi torņi un dzirdamas zvanu skaņas. Tieši tāpēc, ka viņa nevarēja nokļūt šai pilsētā, viņa jūsmoja par to kā par visskaistāko parādību.

Jaunākā māsa nebeidza vien klausīties vecākās stāstos un, kad vēlu vakarā stāvēja viena pati pie loga un vērās tumš­zilajos ūdeņos, tad sapņoja par lielo pilsētu ar tās dunoņu un dūkoņu un viņai šķita, ka zvanu skaņas dzirdamas arī jūras dzelmē.

Nākošajā gadā arī otrā māsa saņēma atļauju iznirt virs ūdens un peldēt, cik ilgi vēlas. Viņa iznira, saulei rietot, un viņai šķita, ka tas ir visskaistākais mirklis viņas mūžā. Visa debess laistījusies kā zelts — tā viņa stāstīja un nespēja vien apjūsmot mākoņu košumu. Tie traukušies viņai pāri sārti un mēļi, bet vēl ātrāk par tiem traucies uz rietumiem bars meža gulbju. Tie lidojuši taisni uz sauli, bet tā norietējusi, un ro­žainais sārtums uz ūdens un mākoņos drīz vien izkvēlojis.

Pēc gada pienāca trešās māsas kārta. Viņa bija ļoti pār­galvīga, tāpēc aizpeldēja pa platu upi, kas ietecēja jūrā. Viņa redzēja teiksmainus zaļus pakalnus ar vīnadārziem, pilis un vasarnīcas vīdēja krāšņu mežu ielokos, putni dziedāja koku zaros. Saule tā tveicēja, ka nārai bieži vajadzēja ienirt ūdenī, lai atvēsinātu sakarsušo seju. Kādā līcītī viņa sastapās ar ve­selu baru cilvēku bērnu. Tie pilnīgi kaili plunčājās ūdenī; nāra gribēja ar tiem parotaļāties, bet tie izbijušies aizbēga, un tad atskrēja mazs, melns radījums — tas bija suns, ko viņa nekad nebija redzējusi, — un sāka nešpetni bārties. Nāra sabijās un steidzās atpakaļ atklātā jūrā. Tomēr viņa vienmēr atcerējās biezos mežus, zaļos pakalnus ar vīnadārziem un jaukos bērnus, kuri peldēja ūdenī, kaut gan viņiem nebija zivs astes.

Ceturtā māsa nebija tik pārgalvīga, viņa palika turpat, kur uzpeldējusi, un stāstīja, ka jūras vidū esot visjaukāk. Varot redzēt jūdzēm tālu, un debess izskatoties kā stikla zvans. Ari kuģus viņa bija redzējusi, gan tikai iztālēm, un tie atgādi­nājuši kaijas. Klīrīgie delfīni metuši kūleņus, un lielie vaļi sprauslājuši ūdeni augšup, un tad licies, ka visapkārt ir simtiem strūklaku.

Nu pienāca piektās māsas kārta; viņas dzimšanas diena ie­krita ziemā, un tāpēc viņa dabūja redzēt to, kas pārējām pir­majā izniršanas reizē nebija gadījies. Jūra laistījās pilnīgi zaļa, un pa to peldēja lieli leduskalni, daudz lielāki par cilvēku cel­tajiem torņiem. Viņi bija dažādi pēc veida, zaigoja kā pērles un mirdzēja kā dimanti. Nāra apsēdās uz paša lielākā, un visi burinieki bailēs grieza ceļu, pamanījuši viņu sēžam ar vaļē­jiem matiem, kas plivinājās vējā. Pievakarē debesis aizklāja mākoņi, zibeņi šķīlās un pērkons granda, melnā jūra vēla viļņu vālus un cēla augšup leduskalnus, kuri nu sarkani spulgoja. Uz visiem kuģiem nolaida buras, visur valdīja bailes un baismas, bet nāra mierīgi sēdēja uz sava peldošā troņa un vēroja zilo zibeņu līkločus, kuri dziļi triecās iekšā bangainajā jūrā.

Kad māsas pirmo reizi pacēlās ūdens virsū, katra bija sa­jūsmināta par to jauno — nekad neredzēto un tāpēc skaisto, bet, kad vēlāk viņām, kā jau pieaugušām, bija brīv iznirt, kad vien vēlas, viņām daudz kas no redzētā kļuva vienaldzīgs. Vi­ņas ilgojās tikt atpakaļ un jau pēc mēneša atzina, ka visjaukāk esot mājās, jūras dzīlēs.

Dažā labā vakara stundā piecas māsas rokrokā pacēlās virtenē virs ūdens; viņām bija burvīgas balsis, skaistākas nekā jebkad cilvēkiem. Ja tuvojās vētra un varēja paredzēt kuģu bojā eju, viņas peldēja kuģiem pa priekšu un dziedāja saldās skaņās, cik jauki ir jūras dzīlēs, un lūdza kuģiniekus ne­baidīties un droši sekot viņām uz turieni. Taču tie nesaprata nāru dziesmas un sprieda, ka tur ap mastiem svilpo vējš; viņi arī nedabūja neko redzēt no jūras dziļumu skaistuma, jo, kad kuģis grima, cilvēki noslīka un nonāca jūras ķēniņa pilī kā līķi.

Kad māsas tā vakaros aizpeldēja, mazākā palika stāvam pa­visam viena un juta, ka varētu raudāt, bet nārām nav asaru, tāpēc viņas cieš vēl jo vairāk.

—   .Ak, kaut man jau būtu piecpadsmit gadu! — viņa ilgo­jās. — Es zinu, ka ļoti iemīlētu pasauli tur, augšā, un cilvē­kus, kas to apdzīvo.

Beidzot arī viņai apritēja piecpadsmitais gads.

—    Nu tu esi pieaugusi, — sacīja vecā ķēniņiene — atraitne, viņas vecmāmuļa. — Nāc, lai tevi izrotāju tāpat kā tavas māsas.

Viņa uzlika nāriņai galvā baltu liliju vainagu; katra zied­lapa bija liela pērle. Tad vecā ķēniņiene iesprauda viņai astoņas austeres astē, lai uzsvērtu viņas dižciltību.

—    Ai, kā tas sāp! — nāriņa iesaucās.

—    Jā, augsta kārta liek arī šo to paciest, — vecā atbildēja.

Ak, cik labprāt nāriņa būtu nometusi visu šo

greznību un apmainījusi smago vainagu pret pašas dārza sar­kanajiem ziediem, kas piestāvētu daudz labāk, bet tur neko nevarēja grozīt!

—    Palieciet sveiki! — viņa teica un pacēlās viegli un brīvi kā burbulis ūdens virsū.

Saule bija nupat norietējusi, bet visi mākoņi vēl zaigoja rožaini un zeltaini, un bālsārtajās debesīs vakara zvaigzne spulgoja gaiši un aicinoši; gaiss bija liegs un svaigs un jūra pa­visam rāma. Netālu uz ūdens šūpojās liels kuģis ar trim mas­tiem; viena vienīga bura bija uzvilkta, jo nekustējās ne vēsmiņa. Uz rājām sēdēja matroži, skanēja mūzika un dziesmas, un, kad kļuva tumšāks, viņi aizdedzināja simtiem krāsainu laternu. Izskatījās, it kā visu zemju karogi plīvotu uz šā kuģa. Mazā nāra piepeldēja pie pašiem kajītes logiem, un ikreiz, kad ūdens šūpas pacēla viņu uz augšu, viņa varēja caur spožajām rūtīm ielūkoties telpā, kur pulcējās izgreznojušos cilvēku bars. Vis­skaistākais tomēr bija jaunais princis ar lielām, melnām acīm; viņam droši vien nebija vairāk par sešpadsmit gadiem. Šo­dien viņš svinēja dzimšanas dienu, tāpēc uz kuģa tika rīkoti svētki. Uz klāja dejoja matroži, un, kad jaunais princis iznāca ārā, simtiem raķešu uzšāvās gaisā un apgaismoja visu kā gaišā dienā. Mazā nāra nobijās un ienira, taču drīz vien atkal pacēla galvu virs ūdens, un tad šķita, ka visas debess zvaigznes birst pie viņas lejup. Nekad viņa nebija redzējusi tik krāšņu ugu­ņošanu! Lielas saules izvērpās virs galvas, milzīgas, ugunīgas zivis lidoja zilajā gaisā, un viss atspoguļojās rāmajā, gludajā jūras līmenī. Uz kuģa bija tik gaišs, ka varēja saredzēt pat ma­zāko tauvas galiņu, nemaz nerunājot par cilvēkiem. Cik skaists bija jaunais princis! Viņš spieda visiem rokas un smaidīja, un mūzika skanēja tālu pāri ūdeņiem šai jaukajā naktī.

Bija jau vēls, bet mazā nāra nevarēja novērst acu no kuģa un jaunā prinča. Krāsainās laternas tika nodzēstas, raķetes vairs nešāvās gaisā, lielgabalu šāvieni nerībēja, bet dziļi jūrā kaut kas dūca un rūca. Nāra joprojām turējās virs ūdens un šū­pojās augšup — lejup, lai varētu paturēt acīs kajīti. Taču viļņi tūka tūkumā, biezi mākoņi vilkās gūzmā, tālumā jau plaik­snījās zibeņi. O, nu būs gaidāms briesmīgs negaiss! Matroži nolaida pēdējo buru, lielais kuģis trauca lidojošā gaitā satra­kotajā jūrā, viļņi slējās kā melni milzu kalni un grasījās velties pāri mastiem, bet kuģis atkal un atkal izvairījās no nāvīgās sadursmes un kā gulbis stalti pacēlās virs sabangotā ūdens. Mazajai nārai tas likās jautrs brauciens, bet kuģinieki gan tā nedomāja; kuģis brakšķēja un brikšķēja, biezie dēļi ieliecās no spēcīgajiem viļņu grūdieniem, un pēkšņi pa kādu robu ūdens ielauzās kuģī. Masts nolūza, noknakšķēdams kā nieka niedre, kuģis nošķiebās uz sāniem, un ūdens gāzās iekšā tilpnē. Nu mazā nāra redzēja, ka kuģinieki ir briesmās; viņai pašai vajadzēja uzmanīties no baļķiem un mastu gabaliem, kas krita ūdenī. Vienu mirkli visu pārklāja tāda melna tumsa, ka ne acī durams nevarēja redzēt, bet tad uzliesmoja zibens — un nāra atkal ieraudzīja kuģa ļaudis. Skaidrs, ka viņas skatiens meklēja jauno princi, un viņai ari izdevās ieraudzīt jau­nekli, kad tas, kuģim pārlūstot, nogrima dzelmē. Pirmajā mirklī nāra izjuta dziļu prieku, ka nu princis nonāks viņas val­stībā, bet tad atcerējās, ka cilvēki nevar dzīvot jūras dziļumos un princis var nokļūt viņas tēva pilī tikai kā slīkonis. Nē, viņš nedrīkst mirt! Un nāra metās vidū starp bangu triektajiem mastu gabaliem, pilnīgi aizmirsusi, ka tie arī viņu pašu var saspiest. Viņa nira dziļi ūdenī un cēlās atkal augšup reizē ar bangām, un beidzot atrada princi, kurš vairs nespēja cīnīties ar vētraino jūru. Viņa rokas un kājas bija piekusušas, melnās acis aizvērtas; viņš būtu miris, ja mazā nāra nebūtu piesteigu­sies. Viņa pacēla prinča galvu virs ūdens un ļāva, lai bangas nes viņus, uz kurieni grib.

Uz rīta pusi negaiss norima, bet no kuģa neredzēja vairs ne skaidiņas. Saule, sārta un spoža, pacēlās virs ūdeņiem. Likās, reizē ar sauli arī prinča vaigos atgriežas dzīvības sārtums, taču acis joprojām bija aizvērtas. Nāra skūpstīja viņa augsto, skaidro pieri un atglauda slapjos matus. Viņai šķita, ka princis atgā­dina marmora statuju viņas dārzā; viņa skūpstīja princi atkal un atkal un vēlējās, kaut viņš atdzīvotos.

Tad viņa ieraudzīja cietzemi; tālumā slējās augsti, zili kalni, kuru virsotnēs laistījās balts sniegs kā gulbju bars, kas tur ap­meties, lai atpūstos. Nogāzes sedza raženi, zaļi meži, pašā pie­krastē slējās kāda balta pils — klosteris vai baznīca, to nāra nezināja. Dārzā auga citronu un apelsīnu koki, pie vārtiem slē­jās staltas palmas. Jūra te izveidoja mazu līci; tanī bija rāms, bet visai dziļš ūdens. Nāra peldēja taisni uz sēkli, kas likās no­bērts smalkām jo smalkām baltām smiltīm, kuras bija sasilu­šas gluži siltas saules gaismā. Tur viņa noguldīja princi tā, lai viņam galva būtu augstāk.

Lielajā, baltajā pilī sāka skanēt zvani, un pa dārzu uz še­jieni steidzās pulciņš jaunu meiteņu. Mazā nāra aizpeldēja gabaliņu tālāk aiz lieliem, augstiem akmeņiem, uzlika jūras pu­tas uz matiem un krūtīm, lai neviens viņu nepamanītu, un gai­dīja ar nepacietību, vai kāds princim sniegs palīdzību.

Pirmā pie prinča pieskrēja jauna meitene; likās, viņa iz­bijās, bet tikai uz mirkli, tad skaļi sauca, un uz viņas saucienu atsteidzās vairāki vīrieši, kas palīdzēja princim piecelties kājās. Viņš atžilba un uzsmaidīja visiem, kas tuvumā stāvēja, tikai mazā nāra nesaņēma viņa smaidu, jo viņš jau nezināja, kas viņu izglābis. Viņa jutās ļoti apbēdināta, un, kad princi ieveda baltajā pilī, viņa skumji ienira ūdenī un atgriezās tēva mājās.

Klusā un domīgā meitene tagad likās vēl klusāka un do­mīgāka. Māsas jautāja, ko labu viņa pirmo reizi redzējusi, bet viņa neko neatbildēja.

Dažu labu vakaru vai rītu viņa iznira tur, kur bija princi pametusi. Viņa redzēja, kā nobrieda augļi dārzos un kā tos no­vāca, kā nokusa sniegs augsto kalnu virsotnēs, bet princi nekur nemanīja, un mazā nāra atgriezās mājās aizvien jo skumīgāka. Vienīgais prieks viņai bija sēdēt savā dārziņā un turēt apskautu marmora tēlu, kas atgādināja skaisto princi. Puķes viņa vairs nekopa, tās sakuploja kā īsts biezoknis, aizsedza visas ejas un ievija slaidos kātus un leknās lapas koku zaros, tā ka dārzā valdīja dziļa krēsla.

Beidzot viņa nevarēja vairs izturēt un izstāstīja savas bēdas vienai māsai, kura pateica to pārējām, bet daudz tā­lāk šī vēsts neaizgāja, tikai līdz dažām māsu tuvākajām drau­dzenēm. Viena draudzene pat zināja, kas ir šis princis, bija arī noskatījusies svētkus uz kuģa un pastāstīja, kur atrodas prinča valsts.

— Nāc, mazā māsiņ! — sacīja pārējās un apskāvušās visas garā virtenē iznira no jūras tur, kur piekrastē atradās prinča pils.

Tā bija celta no gaišdzeltena, vizoša šūnakmens, un pla­tas marmora kāpnes nosliecās līdz pašai jūrai. Krāšņi, zeltīti jumoli pacēlās virs jumta, un starp kolonnām, kas lokā ieslēdza pili, stāvēja marmora tēli, kas šķita kā dzīvi. Caur augsto logu dzidrajām rūtīm varēja ielūkoties greznajās zālēs, kur dārgas zīda portjeras sedza durvis, spilgti rakstaini pa­klāji un košas gleznas rotāja sienas. Pašas lielākās zāles vidū čaloja augsta strūklaka, tās šaltis šāvās augšup līdz pat stikla jumolam griestos, pa kuru iespīdēja saule, apmirdzēdama ūdeni un skaistās puķes, kas auga lielajā baseinā.

Nu nāriņa zināja, kur princis dzīvo, un pavadīja dažu labu nakti viņa tuvumā uz ūdens. Viņa piepeldēja sauszemei tik tuvu, kā to neviena cita nebūtu iedrošinājusies, jā, viņa pat aizpeldēja pa šauro kanālu līdz lepnajam marmora balkonam, kas meta platu ēnu uz ūdeni. No turienes viņa vēroja jauno princi, kas bija pārliecināts, ka ir viens pats gaišajā mēness naktī.

Viņa vēroja princi arī tad, kad viņš koklētāju pavadībā vi­zinājās burulaivā, kuras karogu plivināja vējš; viņa klausī­jās mūzikā, noslēpusies zaļajā meldru biezoknī, un, ja vējš aiz­ķēra viņas sudrabaini vizošo plīvuru un kāds to pamanīja, tad nodomāja, ka tur gulbis izpleš slaidos spārnus.

Dažu nakti viņa noklausījās, kā zvejnieki, lāpu gaismā zve­jodami, uzteica un cildināja jauno princi; tad viņa priecājās, ka izglābusi princim dzīvību, kad viļņi viņu, pa pusei mirušu, mētāja pa jūru. Viņa atcerējās, cik cieši prinča galva bija pie- kļāvusies pie viņas krūtīm, un skuma, ka viņš pats par to neko nezina un nevar pat sapņos pieminēt savu glābēju.

Aizvien vairāk viņa sāka mīlēt cilvēkus, aizvien vairāk vē­lējās būt kopā ar viņiem, jo viņu pasaule šķita plašāka un daudz­pusīgāka nekā zemūdens valstība. Viņi varēja traukties pāri jūrām, celties augstos kalnos virs mākoņiem, kaut arī viņu ska­tieni spēja aptvert tikai mazu daļiņu no tās mežiem un tīrumiem klātās zemes, kuru viņi apdzīvoja. Nāru tā interesēja viņu dzīve, viņai bija tik daudz ko jautāt, ka māsas nespēja atbildēt un noraidīja viņu pie vecmāmuļas, kura pazina cilvēku pasauli ļoti labi un prata pareizi nosaukt visas valstis, kas tanī ietilpa.

—   Ja cilvēki nenoslīkst, — mazā nāra jautāja, — vai tad viņi dzīvo mūžīgi? Vai viņi nemirst tā kā mēs te, jūrā?

—    Protams, viņiem arī jāmirst, — vecā atbildēja, — viņu dzīves laiks daudz īsāks par mūsējo. Mēs dzīvojam trīssimt gadu, tad beidzas mūsu mūžs un mēs pārvēršamies par putām ūdens virsū, mums nav pat kapa vietas blakus mūsu mīļajiem. Mums nav nemirstīgas dvēseles, mēs nekad vairs neatgūstam dzīvību, mēs līdzināmies zaļajiem meldriem, kuri, vienreiz no­griezti, nekad vairs nezaļos. Turpretī cilvēkiem ir dvēsele, kas dzīvo mūžīgi, tā dzīvo pat tad, kad miesa jau pārvērtusies par zemi, tā ceļas dzidrajā gaisā augšup līdz pat mirdzošajām zvaigznēm! Tā kā mēs iznirstam virs ūdens un ieraugām viņu zemi, tā viņu dvēsele paceļas uz nezināmām karaliskām aug­stienēm, kuras mēs nekad neredzēsim!

—    Kāpēc mēs nevaram iegūt nemirstīgu dvēseli? — nāra vaicāja. — Es atdotu visus savus gadu simteņus, lai justos kaut vienu dienu kā cilvēks un varētu cerēt, ka ņemšu dalību viņu nemirstībā.

—    Par to tu nedrīksti pat domāt! — vecā viņu aprāja. — Mēs esam šeit laimīgāki nekā cilvēki tur, augšā.

—    Tātad, kad būšu mirusi, es klīdīšu apkārt kā putas virs ūdens, nedzirdēšu viļņu mūziku, neredzēšu puķu košumu un saules zeltu? Vai es neko nevaru darīt, lai iegūtu nemirstīgu dvēseli?

—    Nē, — vecmāmuļa atteica. — Vienīgi tad, ja kāds cil­vēks tevi tā iemīl, ka tevis dēļ aizmirst savu tēvu un māti, ja viņš ar visām domām un jūtām ir pie tevis, ja priesteris viņa labo roku ieliek tavējā un viņš solās būt tev uzticīgs šeit un mūžībā, — tad viņa dvēsele ieplūst tevī un tu gūsti līdzdalību cilvēku svētlaimē. Viņš tad dod tev savu dvēseli un reizē patur to, turklāt bagātāku, nekā tā bijusi. Bet tas nekad nevar no­tikt. Tas, ko jūrā uzskatām par skaistu — tava zivs aste —, virs zemes šķitīs neglīts. Tam, ko viņi sauc par skaistu, jābal­stās uz diviem neveikliem stabiem, ko viņi dēvē par kājām.

Nabaga nāra apbēdināta nopūtās, lūkodamās uz savu zivs asti.

—    Priecāsimies, kamēr dzīvojam! — sacīja vecmāmuļa. — Lēkāsim un dejosim savus trīssimt gadus, tas ir patiesi diezgan ilgs laika sprīdis, un vēlāk toties būs jo salda atdusa. Šovakar būs galma balle!

Kaut ko tik skaistu zemes virsū gan nevarētu dabūt redzēt. Lielās deju zāles sienas un griestus sedza biezs, caurspīdīgs stikls. Abpus zālei bija sarindoti neskaitāmi rožsārti un zāles zaļi gliemežvāki, kuros dega zila uguns, kas apgaismoja zāli un spīdēja cauri sienām, tā ka ārpusē visa jūra zalgot zalgoja. Lielas un mazas zivis peldēja gar stikla sienām: dažām zvīņas laistījās purpursarkanas, citām kā sudrabs un zelts. Zāles vidū plūda plata straume, un tanī dejoja jūras ļaudis, dziedā­dami daiļskanīgas dziesmas. Tik skaistu balsu cilvēkiem ne­bija. Mazā nāra dziedāja visburvīgāk, un galms aplaudēja ar rokām un astēm. Uz mirkli viņa juta lielu prieku sirdī, ap­zinoties, ka viņai ir skaistākā balss virs zemes un jūrā, taču drīz vien domas par zemes valsti viņu sarūgtināja. Viņa neva­rēja aizmirst jauno princi un savas bēdas, ka nespēj iegūt nemirstīgu dvēseli tāpat kā viņš. Nāra klusu izzagās no tēva pils, un, kamēr zālē valdīja prieki un līksmība, viņa vientuļa sēdēja savā dārziņā. Tad viņa izdzirdēja virs ūdeņiem noska­nam mežragu un nodomāja: «Tur, augšā, burulaivā brauc viņš, kuram pieder mana sirds un kura rokās labprāt nodotu savu likteni. Es gribu likt visu uz spēli, lai iegūtu princi un nemir­stīgu dvēseli! Kamēr manas māsas dejo tēva pilī, es došos pie jūras raganas, no kuras man vienmēr bija tādas bailes, — var­būt viņa zina kādu padomu un var man palīdzēt!»

Un mazā nāra pameta dārziņu un devās uz krācošajām vērpetēm, aiz kurām mājoja ragana. Šo ceļu nāra agrāk nekad nebija staigājusi; te neauga ne puķes, ne jūraszāle, tikai kaila smilts stiepās līdz vērpetēm, kur ūdens griezās kā dārdoši dzirnavu rati un ierāva dziļumā visu, ko satvēra. Viņai vajadzēja izlauzties starp divām šādām krācošām vērpetēm, tālāk ceļš veda caur siltām, kūsājošām dūņām; to vietu ragana sauca par savu kūdras purvu ar veselības avotiem. Aiz tiem ērmīgā mežā atradās viņas māja; mežs sastāvēja no poli­piem — pa pusei kokiem, pa pusei dzīvniekiem —, tie līdzinā­jās simtgalvainām čūskām, kas auga ārā no zemes. Zari atgā­dināja garas, gļotainas rokas ar lokaniem tārpiem līdzīgiem pirkstiem; katram šādam kokam kustējās ik posms — no sak­nes līdz pašai galotnei. Mazā nāra palika nobijusies stāvam; sirds viņai skaļi sita aiz bailēm. Daudz netrūka — un viņa būtu griezusies atpakaļ, bet domas par princi atdeva drosmi. Viņa cieši apsēja ap galvu garos, plīvojošos matus, lai polipi nevarētu tos satvert, rokas sakrustoja uz krūtīm un šāvās uz priekšu kā zivs straumē. Tā viņa nonāca pie purvaina laukuma, kur pacēlās no slīkoņu kauliem saslietais raganas nams. Ra­gana sēdēja durvju priekšā un baroja no rokas krupi. Ap viņu lodāja resnas ūdensčūskas un rādīja neglītos, dzeltenbaltos vē­derus.

— Es jau zinu, pēc kā tu nāc! — ragana viņu uzrunāja. — Stulba gan tu esi, tas man tev jāsaka, bet lai jau no­tiek tava griba! Iegrūdīs gan tas princis tevi nelaimē, mana daiļā princese! Tu gribi tikt vaļā no savas zivs astes un dabūt divus balstus iešanai, ko cilvēki dēvē par kājām. Un tas viss tikai tāpēc, lai jaunais princis tevī iemīlas un tu dabū nemirstīgu dvēseli! — Ragana iesmējās tik rupji un ķērkstoši, ka pat krupis pārbīlī izvēlās viņai no klēpja. — Tu nāc īstā laikā, — viņa piebilda, — rīt pēc saules lēkta es tev vairs nevarētu līdzēt — un tev būtu jāgaida vēl viens gads. Es tev tūliņ izvārīšu burvju dziru, ar to tev jāizpeld krastā pirms saules lēkta, jāapsēžas un dzira vienā paņēmienā jāizdzer, tad tava aste pārvērtīsies par to, ko cilvēki sauc par kājām. Bet tas briesmīgi sāpēs, manu princesīt, tev liksies, ka ass zobens pāršķeļ tevi. Visi, kas tevi ieraudzīs, sauks tevi par skaistāko meiteni pasaulē, jo tu paturēsi savu līgano gaitu. Neviena dejotāja nespēs tik viegli kustēties kā tu, bet ik solis, ko tu spersi, sagādās tev griezīgas sāpes, it kā tu staigātu pa nažu asmeņiem un tavu kāju pēdas asiņotu. Ja esi ar mieru to visu ciest, tad es tev palīdzēšu.

—    Esmu, — nāra atbildēja trīsošā balsī un domāja par princi un nemirstīgo dvēseli.

—    Apdomā gan labi, — ragana turpināja, — tas nav ne­kāds joks! Ja tu iegūsi cilvēka izskatu, tad nekad nevarēsi pārvērsties par nāru. Tu nekad nevarēsi atgriezties caur ūdeni pie māsām tēva pilī, un, ja tu neiemantosi prinča mīlestību ta, ka viņš tevis deļ aizmirst tevu un mati, pieķeras tev ar sirdi un dvēseli un priesteris savieno jūsu rokas, lai topat vīrs un sieva, tad neceri uz nemirstību! Jau pirmajā rītā, līdzko viņš apprecēs citu, tava sirds lūzīs un tu pārvērtī­sies putās virs ūdens.

—    Es gribu, lai tu man palīdzi, — nāra atbildēja bāla kā nāve.

—    Bet es prasīšu no tevis maksu, — ragana ņirdzīgi smī­nēja, — un es neesmu no lētajām. Es zinu, ka tev ir visskais­tākā balss jūras dzelmē. Tu gan domāji, ka varēsi ar to apburt princi, — nekā, mana mīļā, balss tev jāatdod man! Par savu burvju dziru es prasu pašu labāko, kas tev pieder. Tad es došu pati savas asinis, lai dzēriens iegūst spēku un kļūst skaudrs kā abpusēji griezīgs asmens!

—    Bet kas paliks man, ja tu atņemsi manu balsi?

—■. Tavs skaistums, — ragana atbildēja, — tava līganā gaita un tavu acu valoda; ar to tu vari apburt jebkura cil­vēka sirdi. Nu, vai dūša nav jau papēžos? Ja esi ar mieru, tad es lieku vārīt savu burvju dziru!

—    Lai notiek! — nāra sacīja, un ragana paņēma katlu.

—     Tīrība ir laba lieta, — viņa noteica, sasēja čūskas ka­

molā un izberza ar tām katlu, pirms uzlika to uz uguns. Drīz vien no verdošā katla sāka celties garaiņi, veidodami ērmīgas ainas, no kurām nārai skrēja šermuļi pār kauliem. Ik brīdi ragana meta katlā gan šo, gan to no saviem baigajiem krā­jumiem, un, kad katls vira, izklausījās, it kā krokodils rau­dātu. Beidzot dzira bija izvārīta; izskatījās, ka tas ir dzirk­stošs ūdens, kas laistās traukā.

—    Ņem manu ņemamo, dod savu dodamo! — ragana teica un pārvilka ar roku pār nāras lūpām — un viņa kļuva mēma, nevarēja vairs ne parunāt, ne padziedāt.

—    Ja tev polipi mācas virsū, kad ej caur manu mežu, uzmet tiem pa pilienam dziras, tad viņu rokas sasprāgs gabalu ga­balos! — ragana vēl pamācīja, bet tas nebija vajadzīgs: polipi rāvās čokurā, pamanījuši nāras rokā trauku ar dziru, kas lais­tījās un margoja kā zvaigzne. Nāra aši izgāja cauri mežam, pur­vam un krācošajām vērpetēm.

Varēja jau redzēt tēva pili. Lāpas lielajā deju zālē bija no­dzēstas, droši vien visi jau gulēja, bet nāra neiedrīkstējās ne­vienu uzmeklēt, jo viņa bija mēma un nolēmusi savējos uz mūžu pamest. Likās, sirds viņai lūzīs aiz bēdām. Viņa iezagās dārzā, noplūca pa ziedam no māsu puķu dobēm, meta ar roku neskai­tāmus atvadu sveicienus uz pils pusi un tad cēlās pa tumšzilo ūdeni augšup.

81

Saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņa iznira pie prinča pils un atsēdās uz greznajām marmora kāpnēm. Mēness spīdēja skaidrs un spožs. Mazā nāra izdzēra karsto, sīvo dzērienu, un viņai šķita, ka ass, divpusēji griezīgs zobens pāršķeļ visu augumu. Viņa zaudēja samaņu. Kad saule uzlēca pār jūru, viņa atžilba un juta griezīgas sāpes visā ķermenī, bet līdzās stāvēja skaistais jaunais princis un uzlūkoja viņu ar ogļu melnajām acīm. Viņa nolaida savējās un ieraudzīja, ka zivs astes vietā viņai ir vis­jaukākās kājiņas, kādas vien meitenei var būt, — sārti baltas, smalkas un gleznas. Tad viņa saprata, ka ir kaila, un ietinās garajos matos. Princis jautāja, kas viņa esot un no kurienes nākdama, bet viņa noskumusi uzlūkoja jautātāju ar maigajām, tumšzilajām acīm, jo parunāt nevarēja. Tad princis paņēma viņu pie rokas un veda pilī iekšā. Katrs solis, kā jau ragana

6 — Pasakas

bija brīdinājusi, sagādāja tādas sāpes, it kā zem kāju pēdām būtu asi naži vai adatas, bet nāra panesa to mīļuprāt un slī­dēja pie prinča rokas viegli kā vēja nesta pūka, un visi apbrī­noja meitenes dejojošo gaitu.

Viņu grezni ietērpa zīdā un muslīnā, pilī viņa bija skaistākā, bet ko tas līdzēja, ja viņa nevarēja ne padziedāt, ne parunāt! Zīdā un zeltā tērptas verdzenes, cita par citu valdzinošākas, dziedāja dziesmas princim un viņa augstajiem vecākiem, un princis sajūsmā plaukšķināja rokas un uzsmaidīja viņām. Mazā nāra cieta lielas mokas, jo zināja, ka pati būtu dziedājusi daudz labāk, un domāja: «Kaut jel princis dabūtu zināt, ka esmu at­devusi savu balsi, lai tikai būtu pie viņa!»

Nu verdzenes dejoja maigas, graciozas dejas brīnišķas mū­zikas pavadībā. Tad nāra pacēla daiļās, baltās rokas, nostājās uz pirkstgaliem un dejojot slīdēja pa grīdu tā, kā neviena to nespētu; katra kustība pauda viņas skaistumu un pievilcību, un viņas acis runāja uz sirdi dziļāku valodu nekā verdzeņu dziesmas.

Visi bija aizgrābti, visvairāk princis, kurš sauca viņu par savu mazo atradeni, bet viņa dejoja un dejoja, lai gan ik reizi, kad mazā kājiņa pieskārās zemei, skaudras sāpes griezās visā miesā kā nažu asmeņi. Princis sacīja, ka meitene vienmēr pa­likšot viņa tuvumā, un viņa saņēma atļauju gulēt uz samta spilvena prinča durvju priekšā.

Nāriņai uzšuva vīriešu drēbes, lai viņa varētu pavadīt princi izjājienos. Viņi jāja caur smaržīgiem mežiem, kur zaļie zari skāra viņu plecus un putniņi vīteroja starp svaigajām lapām. Viņi kāpa augstos kalnos, un, kaut gan nāras kājiņas asiņoja tā, ka pat citi to redzēja, viņa tikai smējās un sekoja princim, bet mākoņi traucās zem viņiem kā putnu bari, kas dodas uz tālām zemēm.

Nakti, kad pilī visi dusēja, nāra nokāpa lejā pa platajām marmora kāpnēm un vēsināja degošās kājas jūras ūdenī, un tad viņa domāja par savējiem jūras dzīlēs.

Reiz nakti, rokrokā turēdamās, iznira viņas māsas un, skumji dziedādamas, šūpojās virs ūdens krasta tuvumā. Nāra pamāja tām, māsas viņu pazina un stāstīja, cik ļoti viņa visus apbēdi­

nājusi. Tagad viņa ieradās krastmalā katru nakti un kādreiz ieraudzīja tālu jūrā vecmāmuļu, kura jau gadu desmitus nebija pacēlusies ūdens virsū, un tēvu ar kroni galvā; viņi izstiepa rokas pēc nāras, bet neiedrīkstējās nākt krastam tik tuvu kā nāras māsas.

Ar katru dienu viņa kļuva princim mīļāka; viņš mīlēja nāru, kā pieaugušie mīl labu, pieglaudīgu bērnu, bet padarīt viņu par savu sievu princim nenāca prātā, taču viņai bija jākļūst prinča sievai, jo citādi viņa neiemantotu nemirstīgu dvēseli un prinča kāzu dienā viņai vajadzētu pārvērsties putās virs ūdens.

«Vai tu mani mīli vairāk par visām citām?» mazās nāras acis likās jautājam, kad princis turēja viņu rokās un skūpstīja viņas maigo pieri.

— Jā, tu esi man mīļāka par visām citām meitenēm pasaulē, jo tev ir vislabākā sirds, — princis sacīja. — Tu esi man vis­vairāk pieķērusies. Tu man atgādini kādu meiteni, kuru tikai vienreiz esmu redzējis un droši vien nekad vairs neredzēšu. Es biju uz kuģa, kurš gāja bojā, bangas izmeta mani krastā pie kāda svēta tempļa, kur daudz jaunu meiteņu pavadīja savu kal­pības laiku. Jaunākā atrada mani krastā un izglāba man dzī­vību; viņa ir vienīgā, ko es šai pasaulē varētu mīlēt, bet tu at­gādini viņu un esi jau gandrīz izdzēsusi viņas tēlu no manas atmiņas. Meitene acīmredzot pieder svētajam templim, un tāpēc mana labā laime atsūtījusi man tevi. Mēs nekad ne­šķirsimies!

«Tātad viņš pat nezina, ka es esmu izglābusi viņam dzīvību!» nāra klusībā sūrojās. «Es nesu viņu pāri jūrai, es noguldīju viņu piekrastē, kur atradās templis, es sēdēju, putās noslēpusies, un gaidīju, vai neparādīsies cilvēki un nepalīdzēs viņam. Es redzēju skaisto meiteni, kuru viņš mīl vairāk par mani.» Un viņa dziļi nopūtās, jo paraudāt nevarēja. «Bet viņš sacīja, ka mei­tene piederot templim; tad jau viņa nevar templi pamest un viņi nesastapsies! Es esmu pie viņa vienmēr, es viņu lološu, ap- tecēšu, upurēšu viņam savu dzīvību!»

6*

Bet princim vajadzēja precēties un ņemt par sievu kaimiņu valdnieka daiļo meitu, tā tika runāts, tāpēc posa greznu kuģi,

83

lai varētu doties ceļā. Princis brauc iepazīties ar saviem kaimi­ņiem, tādas valodas tika izlaistas, bet klusībā visi cerēja, ka viņš atgriezīsies ar līgavu. Princi pavadīja liela svīta. Mazā nāra klausījās galminieku minējumos, kratīja galvu un smaidīja: viņa zināja prinča domas labāk par citiem.

«Man jābrauc,» viņš bija sacījis, «man jāredz skaistā prin­cese, jo mani vecāki to vēlas, bet viņi man neko neuzspiež. Es zinu, ka nevarēšu princesi mīlēt, jo viņa nav tā daiļā mei­tene templī, kuru tu man atgādini. Ja man būtu katrā ziņā jā­izvēlas līgava, tad es drīzāk izraudzītos tevi, mans mēmais atradeni ar runājošām acīm!»

Un viņš skūpstīja meitenes sārtās lūpas, rotaļājās ar viņas garajiem matiem un guldīja savu galvu uz viņas krūtīm, pie viņas sirds, kas sapņoja par laimi un nemirstīgu dvēseli.

— Tu taču nebīsties no jūras, mans mēmais bērns? — viņš jautāja, kad viņi stāvēja uz kuģa, kam vajadzēja novest viņus kaimiņu valstī. Princis stāstīja nārai par vētrām un bezvēja laiku, par dīvainām zivīm jūras dziļumos un citiem brīnumiem, ko nirēji tur redzējuši, bet nāra smaidīja, stāstā klausīdamās, jo zināja labāk par visiem citiem, kas notiek dziļi lejā zem viņu kājām.

Gaišā mēness naktī, kad visi gulēja un pat stūrmanis snauda pie stūresrata, viņa sēdēja uz kuģa klāja un raudzījās caur skaidro ūdeni lejup. Viņai šķita, ka saredz tēva pili; augsti virs tās stāvēja vecmāmuļa ar sudraba kroni galvā un stingi rau­dzījās caur ūdens strāvām uz kuģa ķīli. Tad virs ūdens pacēlās māsas, viņas sēri lūkojās šurp un lauzīja rokas. Nāra pamāja tām, uzsmaidīja un gribēja darīt zināmu, ka jūtas laimīga, bet tuvojās kuģazēns, māsas ienira ūdenī, un viņš noticēja, ka tas baltais, kas tur noplīvoja, ir tikai putas viļņu galos.

Nākošajā rītā kuģis ar pilnām burām iebrauca kaimiņu ķē­niņa bagātās pilsētas ostā. Zvani zvanīja, no augstajiem torņiem plūda bazūņu skaņas, kafeivji ar plīvojošiem karogiem rokās un spožām bruņucepurēm galvās stāvēja godasardzē.

Nu ik dienas tika rīkoti svētki, dejas un viesības sekoja raibā virknē, bet princesi nekur neredzēja. Stāstīja, ka viņa tālu no šejienes mācoties kādā templī, lai apgūtu visādus ķēnišķīgus tikumus. Beidzot ari viņa ieradās. Mazā nāra dega ziņķārē, kāda gan izskatīsies daudzinātā skaistule, un viņai bija jāat­zīst, ka daiļāku meiteni grūti iedomāties. Seja viņai bija smalka un maiga, zem garajām, tumšajām skropstām smaidīja uzti­cīgas melnzilas acis.

—   Tu tā esi! — princis iegavilējās, viņu ieraudzījis. — Tu izglābi man dzīvību, kad jūra bija izmetusi mani smiltīs.

Un viņš laimīgs apskāva notvīkušo līgavu.

—    Es esmu bagātīgi apveltīts, — viņš sacīja nārai. — Pati pārdrošākā cerība ir piepildījusies. Es zinu, tu priecāsies par manu laimi, jo tava sirds ir nesavtīga un tu vēli man visu labu.

Mazā nāra skūpstīja viņa roku un juta, ka sirds tūliņ lūzīs. Rīt būs prinča kāzu diena, kas nesīs viņai nāvi un pārvērtīs viņu par putām viļņu galos.

Visi baznīcu zvani zvanīja, saucēji jāja pa ielām un aici­nāja visus uz dzīrēm. Uz altāriem dārgās sudraba lampās dega smaržīga eļļa, priesteri vēcināja vīraka traukus, līgava sniedza līgavainim roku, un bīskaps svētīja viņus. Mazā nāra bija tērpta ar zeltu izšūtā zīdā, viņa nesa līgavas tērpa velci, bet viņas ausis nedzirdēja svētku mūziku un gaviles, acis neredzēja krāšņo ceremoniju: viņa domāja par savu nāves nakti un visu, ko šai pasaulē zaudējusi.

Vēl tai pašā vakarā līgava un līgavainis uzkāpa uz kuģa klāja; lielgabali dārdināja, karogi plīvoja, un kuģa klāja vidū slējās lepna telts no zelta un purpura audumiem; tanī uz ko­šiem spilveniem jaunais pāris varēja atdusēties vēsajā, rāmajā naktī.

Buras piepūtās vējā, un kuģis viegli un cēli izslīdēja glu­dajā, zili mirgainajā jūrā.

Kad satumsa, tika iededzinātas krāsainas laternas un jūr­nieki uzsāka jautras dejas. Mazā nāra atcerējās, kā pirmo reizi iznirusi no jūras un redzējusi šo pašu krāšņumu un grez­nību. Atskanēja mūzika — un viņa aizvirpuļoja dejā. Viņa lidoja kā bezdelīga, kad tai dzenas pakaļ un to vajā, un skatī­tāji skaļi izpauda apbrīnu un apgalvoja, ka viņa nekad neesot tik burvīgi dejojusi. Sāpes graizīja maigās kājas ar nokaitētiem asmeņiem, bet daudz skaudrāk asmeņi urbās viņas sirdī. Viņa zināja, ka pēdējo reizi skata princi, kura dēļ pametusi savējos un savu dzimteni, atdevusi savu skaisto balsi un cietusi ik dienas bezgalīgas mokas, par kurām viņam nav bijis ne jausmas. Tā bija pēdējā nakts, kad viņa elpoja vienu gaisu ar mīļoto, lū­kojās dziļajā jūrā un zvaigznēm piebērtajās debesīs; mūžīga nakts bez domām un sapņiem gaidīja viņu, kurai nebija dvēse­les un nebija iespējas to iegūt. Prieks un jautrība valdīja uz kuģa līdz pusnaktij; nāra smaidīja un dejoja ar nāves domām sirdī. Princis skūpstīja savu daiļo līgavu, tā rotaļājās ar viņa melnajām cirtām, un rokrokā viņi devās pie miera greznajā teltī.

Uz kuģa viss apklusa, vienīgi stūrmanis stāvēja nomodā pie stūres. Mazā nāra uzlika baltās rokas uz kuģa malas un gaidīja atsarkstam rīta blāzmu, kuras pirmais stars būs nāves vēstnesis. Te viņa ieraudzīja paceļamies no dzelmes savas mā­sas; tās bija tikpat bālas kā viņa, skaistie mati vairs neplīvoja vējā, tie bija apgriezti.

— Mēs ziedojām tos raganai, lai varētu tev palīdzēt, mazo māsiņ, un lai tu šonakt nemirtu, — viņas teica. — Ragana ie­deva mums nazi, vai tu to redzi? Vai redzi, cik tas ir ass? Iedur to princim krūtīs, pirms saule uzlec, lai viņa asinis norit uz ta­vām kājām, tad tu atgūsi zivs asti, atgriezīsies pie mums un no­dzīvosi dzelme savus trīssimt gadus, pirms pārvērtīsies nedzī­vās, sāļās putās. Pasteidzies! Vienam ir jāmirst, pirms saule lec, — tev vai viņam! Mūsu vecmāmuļa tā sēro pēc tevis, ka arī viņas baltie mati ir krituši no raganas dzirklēm tāpat kā mū­sējie. Nonāvē princi un atgriezies pie mums! Pasteidzies! Vai redzi sārtas svītras pie debesīm? Pēc dažām minūtēm uzlēks saule, un tad tev būs jāmirst!

Mazā nāra atvilka purpura aizkaru no telts ieejas un ierau­dzīja daiļo līgavu guļam ar galvu uz prinča krūtīm. Nāra pie­liecās, noskūpstīja prinča skaisto pieri, paskatījās uz debesīm, kur rīta blāzma pieņēmās sārtumā, tad uz aso nazi un atkal uz princi, kurš sapnī čukstēja savas līgavas vārdu. Tikai līgava vien bija viņa domās — un nazis nodrebēja nāras rokā. Tad viņa iemeta nazi tālu viļņos, tie sarkani atspīdēja, kur nazis iekrita, likās, tur pašķīst asinis. Vēlreiz nāra uzmeta skatienu princim,

Mazā nāra uzlika baltās rokas uz kuģa malas un gaidīja atsarkstam rīta blāzmu . . .

tad metās no kuģa jūrā un juta, ka viņas augums pārvēršas putās.

Saule pacēlās virs jūras, stari skāra saltās jūras putas tik maigi un silti, ka mazā nāra nejuta neko no nāves. Viņa redzēja gaišo sauli, un pār viņu slīdēja neskaitāmas daiļas, caurspī­dīgas būtnes; nāra redzēja tām cauri kuģa baltās buras un sār­tās debesis. Šo būtņu valoda bija kā melodija, bet tik pārda- bīga, ka neviena cilvēka auss to nevarēja uztvert, tāpat kā ne­viena cilvēka acs nevarēja šīs būtnes saskatīt. Tās turējās gaisā bez kustībām, pašu vieglums tās nesa. Mazā nāra pārsteigta pamanīja, ka arī viņai ir tāds pats ķermenis un ka viņa ceļas aiz­vien vairāk ārā no putām.

—    Uz kurieni es dodos? — viņa jautāja, un arī viņas balss skanēja tā, ka nekāda zemes skaņa to nevarētu atdarināt.

—    Pie ētera meitām! — skanēja atbilde. — Nārām nav nemirstīgas dvēseles, un viņas nevar to iegūt, ja vien neiemanto kāda cilvēka mīlestību; viņu nemirstība atkarīga no svešas varas. Gaisa gariem arī nav nemirstīgas dvēseles, bet viņi to var iemantot ar labiem darbiem. Mēs lidojam uz karstām ze­mēm, kur smacējošais gaiss dveš mēri un nonāvē cilvēkus; mēs vēdinām tiem vēsumu. Mēs raidām puķu smaržu, sūtām veldzi un atlabšanu. Kad esam tā pūlējušies trīssimt gadu un veikuši visu labo, kas mūsu spējās, tad iemantojam nemirstīgu dvēseli un mūžīgu svētlaimi. Tu, nabaga nāra, esi visiem spēkiem cen­tusies pēc tiem pašiem mērķiem kā mēs, tu esi cietusi un pane­susi ciešanas, esi uzveikusi pati savu sirdi, tāpēc mēs tevi uzņe­mam gaisa garu valstībā un tu pēc trīssimt gadiem vari pati iegūt sev nemirstīgu dvēseli.

Mazā nāra pacēla apskaidroto skatienu pret sauli un pirmo reizi mūžā juta sariešamies asaras acīs. Uz kuģa atkal bija čala un kņada; princis un viņa daiļā līgava meklēja pazudušo meiteni un grūtsirdīgi vērās dzirkstošajās putās, it kā zinātu, ka mazā nāra ielēkusi dzelmē. Nāra neredzama noskūpstīja līgavas pieri, uzvedināja princim maigu vēsumu un atgriezās pie ētera mei­tām uz rožsārta mākoņa, kas devās tālāk.

—    Pēc trīssimt gadiem mēs būsim nemirstības valstībā!

—      Mēs varam tur nokļūt vēl agrāk, — teica kāda no ētera

meitām. — Neredzamas mēs ielidojam cilvēku mājokļos, kur ir bērni, un palīdzam tiem sagādāt vecākiem prieku un izpel­nīties viņu mīlestību. Bērns nezina, ka mēs mājojam pie viņa, un, ja mēs par viņa labajiem darbiem varam priekā pasmaidīt, tad no mūsu trīssimt pārbaudes gadiem vienu atrēķina. Ja tur­pretī mēs netiekam galā ar savu uzdevumu un bērns ir tik ne­rātns, ka mums jālej nožēlas asaras, tad katra asara pagarina mūsu pārbaudes laiku par vienu dienu.

KARAĻA JAUNAIS TĒRPS

PIRMS DAUDZIEM GADIEM dzīvoja kāds karalis, kam tik pārmērīgi patika jauni, skaisti tērpi, ka viņš izdeva visu naudu, lai tikai vienmēr būtu grezni ģēr­bies. Viņš rīkoja parādes, devās izbraucienos un pa­staigās, apmeklēja teātra izrādes un koncertus tikai tāpēc, lai varētu padižoties ar jauniem tērpiem. Viņš mainīja drēbes katru stundu; par citiem karaļiem parasti dzird, ka viņi atrodas valsts padomē, kur izlemj svarīgus jautājumus, bet par šo vienmēr dzirdēja, ka viņš patlaban pārģērbjoties.

Galvaspilsētā dzīve ritēja jautri: katru dienu bija gan sa­rīkojumi par godu ārzemju viesiem, gan dažādas izpriecas, kur karalim izrādīt savus tērpus. Pilsētā apgrozījās daudz ļaužu, un reiz tanī ieradās divi blēži. Viņi uzdevās par izslavētiem audējiem un apgalvoja, ka mākot izaust skaistākos audumus pasaulē. Ne vien raksts un krāsas esot apbrīnojami, bet au­dumam turklāt piemītot tā neatsveramā īpašība, ka tas ik­vienam paliekot neredzams, kas vai nu nederot savam amatam, vai esot muļķis.

— Vareni! — karalis, to dzirdot, nopriecājās. — Ja ma,n būs mugurā apģērbs no tāda auduma, tad es viegli varēšu at­šķirt muļķus no gudriem un uzzināt, kādi vīri manā valstī ne­der savam amatam. Lai viņi noauž man šādu audumu!

Un viņš izsniedza abiem blēžiem lielu rokasnaudu un pavē­lēja nekavējoties stāties pie darba.

Viņi tad nu uzstādīja divējas stelles un izlikās aužam, lai gan stellēs nebija ne velku, ne audu. Katru dienu viņi pieprasīja vissmalkāko zīdu un krāšņāko zelta diegu, visu sabāza savās kabatās un klabināja tukšās stelles līdz vēlai naktij.

Pēc kāda laika karalim iegribējās zināt, cik tālu audēji tikuši ar aušanu, bet pašam nebija īstas drosmes iet skatīties, kad viņš atcerējās, ka audumu neredzēs ne muļķis, ne amatam nederīgs. Viņam gan šķita, ka par sevi nav ko bažīties, taču viņš nolēma, ka vispirms jāsūta kāds cits. Visa pilsēta jau zi­nāja, kādas brīnumainas īpašības piemīt audumam, un katrs degtin dega ziņkārē, kurš viņa kaimiņš izrādīsies muļķis vai amatam nederīgs.

«Sūtīšu pie audējiem savu veco, godīgo ministru,» karalis nosprieda, «par viņu es varu būt pilnīgi drošs. Viņš ir prātīgs vīrs un savam amatam piemērots.»

Vecais, krietnais ministrs iegāja zālē, kur blēži sēdēja un šaudīja tukšās atspoles.

—    Lai dievs žēlīgs, — ministrs izdvesa, acis iepletis, — es taču stellēs nekā neredzu no auduma!

Taču skaļi viņš nebilda ne vārda.

Abi blēži lūdza, lai viņš esot tik laipns un pienākot tuvāk, un tad apjautājās, vai auduma raksts esot skaists un krāsas košas. Viņi izlikās taustām, staipām un burzām audumu, lielī­dami to, un nabaga ministrs izskatīja vai acis no pieres, tomēr nekā neredzēja, jo tur nekā nebija.

«Ak vai!» viņš domāja. «Vai patiesi es esmu muļķis? Vai nederu savam amatam? Nē, es nedrīkstu sacīt, ka audumu ne­redzu, jo ko tad karalis iesāks bez manis, ja man vajadzēs aiz­iet?»

—    Kāpēc jūs neko nesakāt? — jautāja viens audējs. — Vai jums audums nepatīk?

—    Kā nu ne, tas ir ļoti labs, — ministrs atbildēja, blenz­dams caur brillēm uz tukšajām stellēm. — Skaists raksts un košas krāsas. Es ziņošu karalim, ka man tas varen patīk.

—   Mums prieks to dzirdēt! — palocījās abi audēji. Viņi minēja krāsas un sīki aprakstīja neparastā auduma izskatu. Ministrs uzmanīgi klausījās, lai varētu visu vārds vārdā atstās­tīt karalim. To viņš arī izdarīja.

Viltnieki pieprasīja vēl vairāk zīda un zelta, vēl vairāk nau­das. Visu viņi sabāza savās kabatās, uz stellēm netika uzvilkts ne diedziņš.

Drīz vien karalis sūtīja kādu godīgu padomnieku, lai ap­skatās, kā audējiem veicas ar darbu. Šim sūtnim gāja tāpat kā pirmajam; viņš blenza un blenza, bet, tā kā uz stellēm nekā nebija, tad viņš arī neko nevarēja ieraudzīt.

—    Vai tas nav lielisks audums? — prasīja abi blēži, rādī­dami un skaidrodami skaisto rakstu.

«Muļķis es neesmu,» padomnieks klusībā sprieda, «tātad es nederu savam amatam. Tā tikai vēl trūka, lai arī citi to da­būtu zināt! Nē, saviem skauģiem es to prieku negribu sagādāt!»

Viņš uzteica audumu, kuru nemaz neredzēja, un apgalvoja, ka ļoti priecājoties par košajām krāsām un neparasto rakstu. To viņš arī pateica karalim.

Visā pilsētā runāja tikai par brīnumaino audumu. Beidzot arī pats karalis sadūšojās un devās audumu apskatīt. Ar veselu baru galminieku, kuru vidū bija arī abi agrāk sūtītie augst­maņi, viņš ieradās pie slīpētajiem blēžiem, kuri naigi mina pa­minas un šaudīja atspoles.

—    Vai tas nav lielisks audums? — ministrs ar padomnieku teica kā vienā balsī. — Paskatieties, jūsu karaliskā augstība, kāds raksts un kādas krāsas!

Un viņi norādīja uz tukšajām stellēm, jo ticēja, ka pārējie noteikti redz audumu.

«Kad tevi piķis!» karalis satrūcies nodomāja. «Es taču neko neredzu! Tas ir briesmīgi! Vai es esmu muļķis? Vai nederu sa­vam amatam? Tas būtu pats šausmīgākais, kas varētu atgadī­ties!»

—    Jā, audums ļoti skaists, un audēji izpelnīsies manu vis­augstāko atzinību, — viņš beidzot noteica, pūlēdamies rādīt apmierinātu seju. Viņš taču nevarēja atzīties visa galma priekšā, ka ūeko neredz. Pavadoņi tāpat neko neredzēja, lai kā bolīja acis, taču visi atkārtoja karaļa vārdus, ka audums esot skaists, un ieteica karalim uzvilkt jauno tērpu pirmo reizi lielajā svētku gājienā.

—    Burvīgi, brīnišķīgi, teicami! — tā skanēja visā zālē, un katrs centās izrādīt savu sajūsmu. Karalis pasniedza katram blēdim ordeni un piešķīra audēju meistara goda nosaukumu.

Svētku priekšvakarā blēži visu nakti nosēdēja pie darba, aizdedzinājuši veselas sešpadsmit sveces, jo bija taču jāšuj karaļa jaunais tērps. Viņi izlikās, ka noņem audumu no stel­lēm, griež to ar lielām šķērēm, šuj ar adatām, kurās nav pave­diena, un beidzot noteica:

—    Tā, nu tērps ir gatavs!

Karalis ieradās pie viņiem dižciltīgāko galminieku pavadībā, un blēži pacēla rokas gaisā, it kā tanīs kaut ko turētu:

—    Re, tie ir svārki! Tās ir bikses! Tas ir mētelis! Viss viegls kā tīmeklītis! Karaliskā augstība pat nemanīs, ka tai apģērbs mugurā, bet taisni tas ir pats jaukākais!

—    Tiesa, tiesa! — piekrita visi galminieki.

—    Vai jūsu karaliskā augstība žēlīgi atļaus novilkt savas drēbes, lai varam spoguļa priekšā uzvilkt jauno tērpu? — blēži jautāja.

Karalim novilka visu, kas vien bija mugurā, un blēži iz­likās, ka ģērbj viņu no jauna. Karalis locījās un grozījās spo­guļa priekšā, un abi ģērbēji daudzināja:

—    Pasaulīt, cik labi šis tērps piestāv viņa karaliskajai aug­stībai! To mums gan izdevies labi piegriezt! Nevienam karalim visā pasaulē nebūs tērpa ar tādu rakstu un tādām krāsām! Tur­klāt šis tērps ir nenovalkājams!

—    Baldahīns jau atnests, ko gājienā turēs jūsu karaliskajai augstībai virs galvas, — galma ceremoniju meistars paziņoja.

—    Tad varam iet, — karalis atteica. — Nekas, piestāv tīri labi. — Un viņš vēlreiz apgriezās spoguļa priekšā, izlik­damies, ka apskata vēlreiz sevi no galvas līdz kājām.

Kambarkungi, kuriem vajadzēja nest tērpa velci, grābstījās ar rokām pa zemi, it kā paceldami velci, un gāja izstieptām ro­kām, it kā to nesdami. Viņi taču negribēja likt manīt, ka nekādu velci nav atraduši.

Karalis soļoja zem greznā baldahīna, un visi ļaudis uz ielām un pie logiem sauca:

—    Ak debestiņ, cik pasakaini skaists ir karaļa jaunais tērps! Kāda varena velce! Cik brīnišķīgi viss piestāv!

Katrs centās izrādīt, ka redz tērpu, un šķielēja uz kaimi­ņiem, slepenībā cerēdams, ka starp tiem gadīsies kāds muļķis vai amatam nederīgs. Taču visi kā viens skaļi apjūsmoja ka­raļa jauno tērpu.

—    Bet viņam jau nav nekā mugurā! Viņš ir kails! — pēkšņi ieteicās kāds mazs bērns.

—    Klausieties uz nevainīga bērna vārdiem! Bērns runā pa­tiesību, — sacīja bērna tēvs, un ļaudis čukstus stāstīja tālāk, ko bērns teicis.

—    Viņam nav nekā mugurā! Karalis ir kails! — beidzot skaļi sauca visi ļaudis.

Karalis pārbijās, jo viņam pašam arī šķita, ka saucējiem taisnība. Taču tagad bija par vēlu kaut ko darīt, cits nekas ne­atlika — vajadzēja izturēt līdz galam. Un viņš saslējās vēl staltāk un soļoja tālāk, bet kambarkungi gāja nopakaļ, nes­dami tērpa velci, kuras nemaz nebija.

MĀRPUĶĪTE

NU, TAGAD PAKLAUSIES!

Uz laukiem pie paša lielceļa stāv mājiņa — tu droši vien pats to būsi redzējis: tai priekšā puķu dārziņš, un ap to žogs no balti krāsotām latiņām ar zaļiem galiem. Turpat pie žoga uz grāvja malas pašā zaļā­kajā zālē nesen auga maza mārpuķīte. Saule viņu apspīdēja tikpat mīļi un silti kā lielās, krāšņās puķes dārzā, tāpēc viņa auga ne ar dienām, bet ar stundām. Drīz vien viņa bija pilnīgi atvērusi maigo, balti vizošo ziedu, kura lapiņas kā stari iekļāva dzelteno saulīti vidū. Mārpuķīte nedomāja par to, ka zālē viņu

neviens nesaskatīs, viņa tikai vienmēr grieza galviņu pret mīļo sauli, lakojās tanī un klausījās cīrulī, kas līksmi lirināja augstu

gaisa.

Mazā mārpuķīte jutās tik laimīga, it kā būtu lieli svētki, kaut gan bija tikai pirmdiena. Kamēr bērni sēdēja skolas solos un mācījās no grāmatām, mārpuķīte šūpojās uz zaļā kātiņa un mācījās no siltās saules un visas apkārtnes, cik laba ir dabas māte. Puķītei šķita, ka to visu, ko viņa izjūt, cīrulis skaidri un daiļskanīgi izsaka savā dziesmā. Viņa godbijībā lūkojās augšup uz laimīgo putnu, kurš varēja brīvi lidot un dziedāt, bet neap­skauda to.

—    Es taču visu redzu un dzirdu, — viņa sev sacīja. — Saule mani silda, vējiņš glāsta — es esmu bagātīgi apveltīta!

Iekšpus žoga slējās daudzas stīvas, dižciltīgas puķes. Jo mazāk smaržas tām bija, jo augstprātīgāk tās izturējās. Peo- nijas piepūtās, cik jaudāja, lai apjomā pārspētu rozes, it kā zieda lielums būtu pats svarīgākais. Tulpes labi apzinājās, cik viņām košas krāsas, un stāvēja taisni kā sveces, lai visi viņas varētu redzēt. Viņas nelikās manām mazo mārpuķīti aiz žoga, bet tā nenolaida no viņām acu un apbrīnā čukstēja:

—    Cik viņas krāšņas un daiļas! Kāda laime, ka augu tepat tuvumā un varu jūsmot par viņas skaistumu! Ja tas cēlais putns, kas tik burvīgi dzied, laidīsies lejup, tad droši vien apmeklēs viņas.

Un patiešām — «liru, liru» atskanēja jau pavisam tuvu, un cīrulis laidās lejup. Taču nevis pie peonijām vai tulpēm, nē, viņš nolaidās zālē pie nabaga mārpuķītes, kura aiz prieka un pārsteiguma pavisam apjuka.

Putniņš dejoja pa zāli un dziedāja:

—    Ak, cik zāle ir maiga! Un cik jauka šī puķīte ar zelta sirdi un sudraba tērpu!

Tiesa gan — zieda dzeltenais vidus laistījās kā zelts, un baltās ziedlapiņas ap to sudrabaini vizēja.

Cik laimīga jutās mārpuķīte! Cīrulis dziedāja viņai un at­pūties atkal aizlidoja zilajās tālēs. Pagāja droši vien vesela stunda, iekams puķīte atjēdzās. Pusnokaunējusies un reizē dziļi ielīksmota viņa pameta skatienu uz puķēm dārzā. Tās bija re­dzējušas, kāds gods mārpuķītei piešķirts, tām vajadzēja saprast, ko jūt vienkāršā, pieticīgā puķīte. Taču tulpes slējās tikpat stīvi kā iepriekš, tikai bija pietvīkušas gluži sarkanas aiz dus­mām. Peonijas savukārt bija sabozušās tik resnas, ka bail ska­tīties. Laime, ka viņas nevarēja parunāt, tad nu gan mārpu­ķīte būtu dabūjusi ko labu dzirdēt! Nabadzīte skaidri redzēja, ka lepnās puķes ir sliktā omā, un no sirds nožēloja, ka negribot aizvainojusi tās.

Tobrīd dārzā ienāca meitene ar asu un spožu nazi rokā. Viņa piegāja pie tulpēm un grieza citu pēc citas nost.

—    Vai, — nopūtās mārpuķīte, — cik tas briesmīgi! Nu viņām gals klāt!

Sagriezusi lielu pušķi, meitene aizgāja. Mārpuķīte noprie­cājās, ka aug grāvmalā un ir vienkārša un neievērojama. Kad saule norietēja, viņa sakļāva ziedlapiņas, iemiga un visu nakti sapņoja par brīnišķīgo putnu.

No rīta, kad puķe atkal svaiga un līksma izpleta baltās zied­lapiņas kā rociņas pretī gaismai un debesu zilgmei, viņa izdzir­dēja putna balsi, bet cik skumji viņš dziedāja! Jā, nabaga cīru­lim gan bija iemesls bēdāties — viņš bija noķerts un ielikts krā­tiņā, kas karājās pie vaļējā loga. Viņš dziedāja par to, kāda laime ir brīvi laidelēties apkārt, dziedāja par zaļajiem labības stiebriem tīrumā un par skaisto lidojumu uz stipriem spār­niem dzidrā gaisā. Nelaimīgais putniņš! Viņu māca izmisums, smacēja šaurais krātiņš, kurā pat spārnus bija grūti pa- plivināt.

Mārpuķīte tik labprāt būtu viņam palīdzējusi, bet nezināja, kā to izdarīt. Viņa nemanīja, cik saldi smaržoja zāle, cik silti spīdēja saule, neredzēja, cik balti vizēja viņas ziedlapiņas. Viņa varēja domāt vienīgi par sagūstīto putniņu, kura labā nespēja neko darīt.

Pēkšņi no dārza iznāca divi puikas. Vienam bija rokā nazis, spožs un ass, līdzīgs tam, ar ko meitene bija griezusi tulpes. Abi nāca taisni šurp pie mārpuķītes.

—    Te mēs varam izgriezt skaistu mauriņu cīrulim, — viens teica un apdurstīja ar nazi nelielu četrstūri ap mārpuķīti tā, ka viņa palika velēnas vidū.

—    Izrauj to puķi! — otrs puika uzsauca, un mārpuķīte bailēs sarāvās. Ja viņu izrautu, tad viņa būtu pagalam, bet viņa tik ļoti gribēja palikt dzīva, lai tiktu kopā ar velēnu krātiņā pie sagūstītā cīruļa.

—    Lai paliek, — pirmais atteica, — puķe te labi izskatās!

Tā mārpuķīte palika velēnā un nokļuva krātiņā pie cīruļa.

Nabaga putniņš skaļi gaudās par nolaupīto brīvību un sitās

ar spārniem pret krātiņa dzelzs stieplēm. Puķīte nespēja paru­nāt, nespēja pateikt mierinošu vārdu, lai kā gribēja. Tā aizri­tēja visa priekšpusdiena.

—    Man nav ne lāsītes ūdens! — sūdzējās sagūstītais cīrulis.

—    Visi ir aizgājuši un aizmirsuši mani. Mana rīkle ir izkal­tusi un sūrst! Šķiet, manī ir reizē uguns un ledus, bet gaiss te tik smacīgs! Ak, man jāmirst, man jāpamet saulainais ars, svaigais zaļums un viss dabas skaistums!

Un viņš urbās ar knābīti vēsajā zālē, lai atveldzētos, tad pamanīja mārpuķīti, pamāja tai un sacīja:

—    Arī tev jānovīst šeit, nabaga ziediņ! Ar tevi un šo zaļo velēnu viņi grib man aizstāt plašo pasauli, kas reiz man pie­derēja, ar šiem sīkajiem zāles stiebriņiem — raženos kokus birzīs un silos. Ak, tagad es redzu, cik daudz esmu zaudējis!

«Kaut es varētu viņu mierināt!» domāja mārpuķīte, bet ne­spēja pakustināt ne lapiņu. Taču smarža, kas izplūda no sīkā ziediņa, bija daudz stiprāka, nekā šīm puķēm parasti mēdz būt. To manīja arī cīrulis, un, lai gan viņš beidzās nost aiz slāpēm un savās ciešanās plucināja zāles stiebrus, puķi viņš neaiztika.

Biezēja krēsla, tomēr neviens vēl nebija pienācis, lai pa­sniegtu putnam lāsīti ūdens. Viņš izstiepa slaidos spārnus, krampjaini savicināja tos un žēli iečiepstējās. Mazā galviņa noliecās pār puķi. Cīruļa sirds bija lūzusi aiz ilgām un ciešanām. Arī puķe vairs nevarēja sakļaut ziedlapiņas kā iepriekšējā va­karā un laisties miegā, viņa vārgi nokāra galvu.

Puikas atcerējās cīruli tikai otrā rītā. Ieraudzījuši, ka cīrulis miris, abi sāka raudāt. Viņi raudāja rūgtas asaras un izraka glītu kapu, ko izrotāja ar ziediem. Beigto putniņu ielika skaistā, sarkanā kārbiņā, viņu vajadzēja karaliski apbedīt, šo nabaga cietēju! Kad viņš bija dzīvs, viņu piemirsa un lika viņam mocī­

ties krātiņā, nu viņu visādi godinaja un apraudaja bez sava gala.

Bet velēnu ar mārpuķīti izmeta ārā ceļa putekļos. Neviens jau nezināja, ka mārpuķīte bija visvairāk jutusi līdzi nabaga cīrulim un tik ļoti gribējusi viņam palīdzēt.

NELOKĀMAIS ALVAS ZALDĀTIŅŠ

REIZ BIJA divdesmit pieci alvas zaldātiņi, visi brāļi, jo izlieti no vienas alvas karotes. Galvas viņiem bija stalti izslietas, krūtis izriestas, un rokās viņi turēja šautenes. Svārki viņiem bija koši sarkani un bikses zilas. Pats pirmais, ko viņi šai pasaulē izdzirdēja, kad kārbiņai noņēma vāku, bija sauciens: — Alvas zaldātiņi! — Tā iesaucās mazs zēns un priekā sasita rokas. Šodien viņam bija dzimšanas diena, tāpēc tēvs viņam iedāvināja zaldātiņus. Zēns tūliņ sastādīja tos rindā uz galda. Visi izskatījās gluži vienādi, tikai divdesmit piektais mazliet atšķīrās no citiem: viņam bija tikai viena kāja, jo lējējam uz beigām bija aptrū- cies alvas. Taču zaldātiņš stāvēja uz savas vienas kājas tikpat stingri kā pārējie uz divām, un tieši viņš ir tas, kuru piemeklēja dīvains liktenis, par ko šai pasakā būs stāstīts.

97

Uz galda, kur zaldātiņus sarindoja, atradās daudz rotaļ­lietu, bet viskrāšņākā bija papīra pils. Pa lodziņiem varēja ie­lūkoties pils iekšienē un apbrīnot lepnu zāli. Pils priekšā mazi kociņi vērās spoguļa gabaliņā; tas bija ezers, pa to peldēja vaska gulbji un tīksminājās par savu atspīdumu. Viss izskatījās ļoti jauks, bet visjaukākā bija no papīra izgriezta meitene, kura stāvēja pils vaļējās durvīs. Viņas svārki bija varen plati, ap pleciem zila lentīte un uz krūtīm zelta spīdulis, tikpat liels kā viņas seja. Rokas viņa bija saslējusi augšup, jo bija dejotāja, un vienu kāju pacēlusi tik augsti, ka alvas zaldātiņš to nemaz

7 — Pasakas

nevarēja redzēt un tāpēc domāja, ka viņai arī esot tikai viena pati kāja.

«Tā man būtu piemērota sieva,» viņš sprieda, «tikai viņa ir pārāk smalka, jo dzīvo pilī, bet man ir vienīgi kārba, turklāt mēs tur esam divdesmit pieci vīri. Viņai tā nav īsti laba māj­vieta. Tomēr iepazīties ar viņu es gribu.» Un viņš nogūlās visā garumā aiz šņaucamās tabakas dozes, kas atradās uz galda. Tā viņš varēja netraucēts lūkoties uz mazo dejotāju, kura joprojām stāvēja uz vienas kājas un nezaudēja līdzsvaru.

Kad pienāca vakars, visus pārējos alvas zaldātiņus salika kārbiņā un mājas ļaudis devās pie miera. Nu rotaļlietas sāka darboties: viņas rīkoja parādes un viesības, mūzikas kaste spē­lēja gan brašus maršus, gan jautras dejas. Alvas zaldātiņi dra­sēja pa kārbu; viņi karsti vēlējās tikt ārā, lai piedalītos šai jandāliņā, bet nejaudāja pacelt kārbas vāku. Riekstu knaibles meta kūleņus, un grifele lēkāja pa tāfeli; bija tāds tracis, ka pat kanārijputniņš pamodās un sāka runāt līdzi, pie tam vēl pantos. Vienīgie, kas nelokāmi palika savās vietās, bija vien- kājis alvas zaldātiņš un mazā dejotāja. Viņa nemainīja savu gra­ciozo stāju, viņš tikpat stingri turējās uz savas vienas kājas un nenolaida acu no meitenes.

Kad pulkstenis nosita divpadsmito stundu, tabakdozes vā­ciņš atsprāga vaļā. Tabakas gan tur nebija; no turienes izlēca melns velniņš, tāds mazs ērmiņš.

—    Alvas zaldātiņ, — velniņš uzsauca, — neskaties tur, kur nevajag!

Taču alvas zaldātiņš izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējis.

—    Nu, pagaidi, gan es tev rīt parādīšu! — velniņš piedrau­dēja.

Kad pienāca rīts un bērni piecēlās, viens nolika alvas zal­dātiņu uz palodzes, un, vai nu tā bija caurvēja vaina, vai vel­niņa atriebība, tikai logs uzreiz atsitās vaļā — un alvas zaldātiņš nokrita lejā no trešā stāva. Tas bija drausmīgs kritiens. Viņš nokrita uz galvas, kāja palika gaisā, un durklis iestrēdza starp ietves akmeņiem.

Kalpone un mazais zēns tūliņ noskrēja lejā viņu meklēt, taču nevarēja ieraudzīt, kaut gan teju pat kāpa viņam virsū. Ja zal­dātiņš būtu iesaucies: «Te es esmu!» — tad viņu gan būtu atra­duši, bet viņam šķita, ka mundierī tērptam zaldātam neklājas klaigāt.

Sāka līt; lāses krita cita par citu prāvākas, kamēr beidzot uznāca īsta lietusgāze. Kad tā pārgāja, zaldātiņu pamanīja divi puikas.

—    Re, kur alvas zaldātiņš! — viens iesaucās. — Pavizināsim viņu laiviņā!

Viņi izlocīja no avīzes strēmeles laivu, iesēdināja zaldātiņu iekšā, un viņš brauca pa noteku lejup. Puikas skrēja blakus un plaukšķināja rokas. Pasaulīt, kādi milzu viļņi bija notekā un kas par straumi! Nu jā, bija jau arī dūšīgi lijis. Papīra laiviņa svaidījās augšup — lejup un palaikam tik strauji sagriezās, ka zaldātiņam reiba galva. Taču sejā viņam nemainījās ne vaibsts, viņš skatījās taisni uz priekšu un turēja šauteni rokā.

Pēkšņi laiva paslīdēja zem tilta; nu sametās tikpat tumšs kā zaldātiņu kārbā.

«Kur nu es nokļūšu?» viņš bažījās. «Jā, jā, pie visa vainīgs tas mazais velniņš! Ak, bet, ja tā daiļā meitene sēdētu pie manis laivā, tad varētu būt vēl desmit reizes tumšāks!»

Te pie viņa piepeldēja liela ūdensžurka, kura mājoja zem tilta.

—    Vai tev pase ir? — viņa uzsauca. — Parādi pasi!

Bet alvas zaldātiņš klusēja, tikai ciešāk satvēra šauteni. Laiva traucās uz priekšu un žurka tai pakaļ. Vī, cik nešpetni viņa klabināja zobus un sauca zāļu stiebriem un salmiem, kurus ūdens rāva līdzi:

—    Turiet viņu, turiet, viņš nesamaksāja muitu un neuzrādīja pasi!

Taču straume aizvien pieņēmās spēkā. Alvas zaldātiņš jau varēja saskatīt dienas gaismu, brauciens zem tilta tuvojās bei­gām, bet viņš dzirdēja arī savādu šalkšanu un krākšanu, kas pat drosmīgai sirdij liktu nodrebēt. Noteka otrpus tilta gāzās iekšā lielā kanālā. Zaldātiņam tas bija tikpat bīstams brauciens kā mums pa varenu ūdenskritumu.

Viņš bija kanālam tik tuvu, ka laivu apturēt vairs neva- reja, tā šāvās tik tālāk. Tomēr zaldātiņš palika nelokāms, viņš pat aci nepamirkšķināja draudošo briesmu priekšā. Laiva apgriezās trīs četras reizes riņķī un piesmēlās pilna līdz malām. Skaidrs, ka tā nogrims. Zaldātiņš stāvēja ūdenī līdz kaklam, papīrs atrisa aizvien jo vairāk. Nu jau ūdens gāja zaldātiņam pāri galvai, un viņš atcerējās mazo dejotāju, kuru nu vairs ne­kad neredzēs.

Papīrs izjuka, zaldātiņš grima dzelmē, bet tai pašā mirklī viņu aprija liela zivs.

Vī, cik zivs iekšienē bija tumšs! Tur bija vēl tumšāks nekā zem notekas tilta, turklāt pavisam maz telpas. Tomēr alvas zaldātiņš arī šeit palika nelokāms: viņš nedomāja sarauties un gulēja, izstiepies visā garumā ar šauteni rokā.

Zivs šaudījās šurpu turpu, raustījās, lēkāja, spārdījās, bet pēc laiciņa aprima. Iestājās miers. Pagāja vēl krietns laika sprīdis, tad pēkšņi atspīdēja spilgta gaisma un kāds iesaucās:

— Alvas zaldātiņš!

Zivs bija noķerta, aiznesta uz tirgu, pārdota un nonākusi virtuvē, kur to virēja uzšķērda ar asu nazi. Viņa satvēra zaldā­tiņu ar diviem pirkstiem un ienesa istabā, lai visi aplūko šo ievērojamo vīru, kas veicis ceļojumu zivs vēderā. Zaldātiņš gan nemaz nedomāja lepoties ar šo dēku. Viņu nolika uz galda, un re, notiek gan vēl brīnumi šai pasaulē! Viņš bija nonācis tai pašā istabā, kur agrāk bijis, redzēja tos pašus bērnus, uz galda atradās tās pašas rotaļlietas, arī lepnā pils ar daiļo dejotāju. Viņa joprojām stāvēja uz vienas kājas un turēja otru augsti paceltu. Zaldātiņš jutās tik aizkustināts, ka būtu varējis raudāt alvas asaras aiz prieka, bet tā jau nepieklājās. Viņš tikai lū­kojās dejotājā un dejotāja — viņā, bet ne viens, ne otrs ne­teica ne vārda.

Pēkšņi kāds no mazajiem puikām paķēra zaldātiņu un ne aiz šā, ne aiz tā iesvieda viņu kamīnā, kur liesmoja malka. Ne­kāda iemesla puikam nebija, droši vien tā bija tabakdozes vel­niņa atriebība.

Nu alvas zaldātiņš stāvēja spoži apgaismots; viņš juta krū­tīs neizturamu kvēli. Vai to radīja uguns vai mīlestība uz mazo dejotāju, to viņš nezināja. Viņš lūkojās dejotājā, dejo­tāja lūkojās viņā, un viņš aptvēra, ka sāk kust, tomēr aizvien

vēl stāvēja nelokāms ar šauteni rokā. Te vērās kādas durvis, caurvējš sagrāba dejotāju, viņa taisnā ceļā ielidoja kamīnā pie alvas zaldātiņa, gaiši uzliesmoja un mirklī izplēnēja. Zal­dātiņš sakusa vienā pikā, un, kad kalpone otrā dienā grāba no kamīna pelnus ārā, tad atrada tikai mazu alvas sirdi. No de­jotājas bija palicis pāri vienīgi zelta spīdulis — un tas pats sadedzis ogļu melns.

MEŽA GULBJI

TĀLU NO ŠEJIENES, tur, uz kurieni aizlido bez­delīgas, ziemai pienākot, dzīvoja kāds ķēniņš, kam bija vienpadsmit dēlu un viena meita — Elīza. Visi vienpadsmit prinči ar zvaigzni uz krūtīm un zobenu pie sāniem gāja skolā: viņi rakstīja ar di­manta grifelēm uz zelta tāfelēm un tikpat labi mācījās no gal­vas, kā lasīja no grāmatas; tūliņ varēja redzēt, ka tie ir prinči. Viņu māsa Elīza sēdēja mājās uz spoguļstikla soliņa un skatī­jās bilžu grāmatu, par kuru bija samaksāts ar pusi ķēniņa valsts.

Jā, šiem bērniem klājās ļoti labi, bet vienmēr tā nebija lemts.

Viņu tēvs, tās zemes ķēniņš, apprecēja ļaunu ķēniņieni, kurai pabērni nemaz nebija pa prātam; to jau varēja labi manīt pašā pirmajā dienā. Visā pilī bija lieli svētki; bērni rotaļājās, kad viņiem nāca ciemiņi, un parasti viņi tad saņēma visas kūkas un ceptus ābolus, kas palika pāri no mielasta, bet šoreiz ķēniņiene iedeva tasītē iebērtas smiltis un teica, lai iztiekot ar tām pašām.

Pēc nedēļas viņa aizveda mazo Elīzu uz laukiem pie kādiem zemniekiem, un nebija ilgi, kad viņa sastāstīja ķēniņam tik daudz melu par nabaga prinčiem, ka viņš nelikās vairs par tiem ne zinis.

— Lidojiet projām plašā pasaulē un meklējiet paši sev barību! — sacīja ļaunā pamāte. — Lidojiet kā lieli putni, bez dziesmām! T

Taču tik daudz ļauna viņa nespēja nodarīt, cik gribēja: prinči pārvērtās par vienpadsmit skaistiem meža gulbjiem. Dī­vaini iekliegušies, viņi izlidoja pa pils logiem un aizlaidās tālu pāri parkam un mežam.

Bija agrs rīts, kad viņi sasniedza to māju, kur istabā gu­lēja viņu māsa Elīza; gulbji laidelējās pār jumtu, staipīja garos kaklus un sita spārnus, bet neviens neko neredzēja un nedzir­dēja. Viņiem vajadzēja atkal doties tālāk plašajā pasaulē, viņi pacēlās augšup līdz mākoņiem un lidoja pāri lielam, tumšam mežam, kas sniedzās līdz pat jūras krastam.

Nabaga mazā Elīza rotaļājās zemnieku istabā ar zaļu lapu, citu rotaļlietu nebija; viņa izdūra lapā caurumu un skatījās pa to uz sauli, tad viņai šķita, ka redz savu brāļu dzidrās acis; ik­reiz, kad siltie saules stari skāra meitenes vaigus, viņa atcerē­jās brāļu glāstus.

Dienas vienmuļi ritēja cita pēc citas. Kad vējš šāvās caur kuplajiem rožu puduriem mājas priekšā, tad čukstēja rozēm: — Kas var būt skaistāks par jums? — Bet rozes kratīja galvas un sacīja: — Elīza ir skaistāka. — Un tā bija skaidra patiesība, ko rozes sacīja.

Kad Elīzai apritēja piecpadsmit gadu, viņai bija jāatgriežas mājās. Bet, kad ķēniņiene ieraudzīja, cik meitene skaista, viņu pārņēma dusmas un niknums. Labprāt viņa būtu Elīzu pār­vērtusi par meža gulbi kā viņas brāļus, bet neiedrošinājās, jo ķēniņš gribēja redzēt savu meitu.

Agri no rīta ķēniņiene iegāja vannas istabā, kas visa bija no marmora un rotāta ar mīkstiem spilveniem un krāšņām se­gām. Viņa ienesa tur trīs krupjus, noskūpstīja tos un teica pir­majam:

— Uzsēdies Elīzai uz galvas, kad viņa nāks mazgāties, lai viņa kļūst tūļīga tāpat kā tu! Uzsēdies viņai uz pieres, — ķē­niņiene teica otrajam, — lai viņa kļūst neglīta kā tu un lai pašas tēvs viņu nepazīst! Atdusies pie Elīzas sirds, — ķēniņiene ie­čukstēja trešajam, — lai viņai tur iemājo ļaunas domas un moka viņu!

Tad pamāte ielaida krupjus ūdenī, kas tūliņ kļuva zaļgans, pasauca Elīzu, izģērba viņu un lika iet mazgāties. Līdzko

Elīza iesēdās vannā, viens krupis uztupās viņai uz matiem, otrs uz pieres, bet trešais uzgulās uz sirds, taču Elīza šķita neko nemanām. Kad viņa izkāpa no vannas, ūdenī peldēja trīs sarkanas magones. Ja krupji nebūtu bijuši indīgi un raganas skūpstīti, tad būtu kļuvuši par rozēm, taču arī tagad tie bija pārvērtušies par puķēm. Meitene bija par krietnu un godīgu, lai burvestība ņemtu virsroku.

Kad ļaunā pamāte to redzēja, tad ieberzēja Elīzu ar val­riekstu sulu, tā ka meitene tapa melni brūna, notriepa skaisto seju ar smirdīgu ziedi un sapinkoja kuplos matus. Skaisto Elīzu nevarēja vairs pazīt.

Ķēniņš, ieraudzījis neglīto meiteni, nobijās un teica, ka tā neesot viņa meita. Neviens negribēja Elīzu pazīt, tikai ķēdes suns un bezdelīgas, bet tie jau bija nabaga radījumi, kam te nekas nebija sakāms.

Elīza raudāja un domāja par saviem vienpadsmit brāļiem, par kuriem neko nezināja. Noskumusi viņa pameta pili un gāja augu dienu pāri laukiem un purviem, līdz sasniedza lielu mežu. Viņa pati nezināja, uz kurieni grib iet, tikai jutās bēdīga un ilgojās pēc brāļiem. Droši vien tie arī bija padzīti un klīda svešumā; viņa gribēja tos uzmeklēt.

Viņa nebija necik tālu mežā iegājusi, kad jau iestājās nakts; no ceļa viņa bija noklīdusi, tāpēc nogūlās mīkstajās sūnās un atbalstīja galvu pret koka stumbru. Mežā valdīja klusums, gaiss bija liegs un smaržīgs, pazarēs un sūnās kā zaļas ugun­tiņas laistījās simtiem jāņtārpiņu. Kad meitene lēni aizskāra kādu zaru, mirdzošie kukainīši bira lejup kā zvaigznītes.

Visu nakti Elīza sapņoja par saviem brāļiem: viņi rotaļājās atkal kā bērni, rakstīja ar dimanta grifelēm uz zelta tāfelēm un skatījās lielisko bilžu grāmatu, par kuru bija samaksāts ar pusi ķēniņa valsts. Tikai brāļi nevilka vairs uz tāfelēm nulles un svītras, bet rakstīja par drosmīgiem varoņdarbiem, ko paveikuši, par visu, ko redzējuši un piedzīvojuši, un bilžu grāmatā viss bija dzīvs: putni dziedāja, cilvēki izkāpa no grā­matas un sarunājās ar Elīzu un brāļiem, bet, kad vajadzēja pāršķirt nākamo lapu, tie salēca atpakaļ grāmatā, lai bildēs viss būtu nevainojamā kārtībā.

Kad meitene pamodās, saule jau stāvēja augstu; viņa gan to nevarēja redzēt, jo staltie koki bija biezi savijuši kuplos zarus, taču stari rotājās augšā kā virmojošs zelta pinums, zaļā lapotne smaržoja un drošie putniņi teju pat sēdās Elīzai uz pleca. Viņa izdzirdēja ūdens čalas — tie bija daudzie lielie strauti, kuri saplūda ezerā, kam gultni sedza visskaidrākā smilts. Protams, ap ezeru auga biezi krūmi, bet vienā vietā brieži bija izlauzuši platu stigu, un pa to Elīza nogāja līdz ūde­nim. Tas bija brinum dzidrs; ja vējš nekustinātu koku zarus un krūmus, tad varētu domāt, ka tie uzkrāsoti uz ūdens — tik skaidri tur atspoguļojās katra lapa: tiklab tā, kurai saule spī­dēja cauri, kā arī tā, kas atradās ēnā.

Kad Elīza ieraudzīja savu seju, tad stipri sabijās — tik tumša un neglīta tā bija —, bet, kad viņa iemērca rociņu ūdenī un paberzēja pieri, tad baltā āda spīdēja cauri. Viņa novilka drē­bes un iegāja nomazgāties svaigajā ūdenī; skaistāka ķēniņbērna par viņu pasaule nebija redzējusi.

Atkal apģērbusies un sapinusi garos matus, viņa iesmēla saujā ūdeni no burbuļojošā avota un padzērās, tad devās dzi­ļāk mežā, pati nezinādama, kurp. Viņa ieraudzīja mežābeli, ku­rai zari liecās lejup zem augļu nastas. Meitene paēdās mežābo­lus, palika balstus zem ābeles zariem un gāja viena dziļāk bie­zoknī. Te valdīja tāds klusums, ka viņa dzirdēja pati savus soļus, dzirdēja katru sausu lapiņu nočaukstam zem kājām; ne­viens putniņš nečivināja, neviens saules stars nevarēja izspies­ties cauri biezajai, tumšajai lapotnei: augstie stumbri stāvēja tik tuvu cits citam, ka Elīzai, paraugoties uz priekšu, šķita, ka viņu ieslēdz blīvs baļķu žogs. Jā, te bija tāda vientulība, kādu viņa nekad nebija pazinusi!

Nakts satumsa gluži melna, pat neviens jāņtārpiņš nespī­dēja sūnā, un Elīza noskumusi likās gulēt.

No rīta viņa devās tālāk un sastapa vecu sievu ar ogu grozu; vecīte pamieloja meiteni ar ogām. Elīza apvaicājās, vai ogo­tāja neesot redzējusi vienpadsmit prinčus jājam caur mežu.

— Nē, — vecā atbildēja, — bet vakar es redzēju vienpadsmit daiļus gulbjus ar zelta kroņiem galvās peldam lejup pa upes mierīgo straumi.

Un viņa pavadīja Elīzu līdz kādai kraujai; lejā meta līku­mus upe, koki krastmalās stiepa slaidos, kupli lapotos zarus cits citam pretī. Kur koku garums neļāva zariem saskarties, tur koki bija izvilkuši vairākas saknes no zemes un turējās, pār­liekušies pār ūdeni, savijuši zarus kopā.

Elīza atvadījās no vecās sievas un gāja pa straumei, kamēr upe izveda viņu plašā pludmalē.

Meitenes priekšā pletās visa varenā jūra, taču nebija re­dzama neviena laiva, nekur nerēgojās neviena bura. Kā nu tikt tālāk? Viņa vēroja neskaitāmos oļus krastā; ūdens tos visus bija noslīpējis apaļus. Stikli, dzelzs, akmeņi — visam, kas te saskalots, veidu bija piešķīris ūdens, kas taču daudz mīkstāks par Elīzas maigajām rokām.

— Tu plūsti nerimstošs aizvien uz priekšu un nolīdzini visas asās šķautnes, — meitene sacīja. — E^ gribu būt tikpat nepa­gurstoša! Paldies par jūsu mācību, dzidrie, nemitīgi plūstošie viļņi! Reiz, tā saka mana sirds, jūs mani aiznesīsiet pie maniem mīļajiem brāļiem!

Izskalotajās aļģēs bija vienpadsmit baltas gulbju spalvas, un Elīza salasīja tās vienkopus; uz tām bija lielas lāses — rasas pilieni vai asaras, to neviens nevarētu pateikt. Jūrmalā bija vientuļi, bet meitene nejuta vientulību, jo jūra pastāvīgi mai­nīja izskatu — dažās stundās tā paspēja pārmainīties vairāk nekā rāmie zemes iekšienes ezeri gada laikā. Ja uznāca liels, melns mākonis, tad jūra likās sakām: «Arī es varu izskatīties drūma,» — uzpūta vējš — un viļņi apvērsās balti, bet, kad mākoņi sārtojās un vēji atdusējās, tad jūra kļuva līdzīga rožu ziedlapai. Jūra spēja būt te zaļa, te balta, bet, lai cik mierīgi tā dusēja, pie krasta bija allaž manāma viegla kustība: ūdens liegi cilājās kā aizmiguša bērna krūts.

Kad saule tuvojās rietam, Elīza ieraudzīja lidojam šurp vienpadsmit meža gulbjus ar zelta kroņiem galvās; tie laidās cits aiz cita un izskatījās kā gara, balta lente. Elīza uzkāpa kraujā un paslēpās aiz krūma; gulbji nolaidās viņas tuvumā, plīkšķinādami lielos, baltos spārnus.

Līdzko saule iegrima jūrā, gulbju spalvas pēkšņi nokrita — un Elīzas tuvUmā stāvēja vienpadsmit skaisti prinči, viņas brāļi. Viņa skaļi iekliedzās aiz prieka. Lai gan brāļi bija stipri pārvērtušies, māsa tomēr viņus pazina, juta, ka tiem jābūt viņiem, apskāva un sauca tos vārdos. Brāļi nezināja, ko darīt aiz laimes, ieraudzījuši un pazinuši savu māsiņu, kura nu bija pieaugusi un kļuvusi daiļa. Viņi smējās un raudāja reizē, un drīz visiem bija skaidrs, cik pamāte bijusi ļauna pret viņiem.

—   Mēs, brāļi, — sacīja vecākais, — lidojam kā meža gulbji, kamēr saule pie debesīm; līdzko tā noriet, mēs atgūstam cil­vēku izskatu. Tāpēc vienmēr jāuzmanās, lai, saulei rietot, mums zem kājām ir cietzeme; ja mēs tobrīd atrastos augsti pie mākoņiem, tad, pārvērtušies par cilvēkiem, nokristu lejā un no­sistos. Te mēs neuzturamies; viņpus jūras ir tikpat skaista zeme kā šī, bet ceļš uz turieni tāls, mums jālido pāri plašajai jūrai, un tanī nav nevienas salas, kur pārlaist nakti, tikai pusceļā kāds vientuļš, mazs klintsrags. Tas ir tik mazs, ka mēs varam uz tā patverties, tikai cieši kopā saspiedušies; kad jūra bango, tad ūdens gāžas mums pāri, bet mēs esam laimīgi arī par šādu atpūtas vietu. Tur mēs pārnakšņojam cilvēku izskatā; ja ne­būtu šā klintsraga, tad mēs nekad nevarētu apmeklēt savu mīļo dzimteni, jo lidojumam vajag divas garākās dienas gadā. Tikai reizi gadā mums ir atļauts ierasties savā tēvzemē; mēs drīkstam te palikt vienpadsmit dienas un lidot pāri lielajam mežam, lai redzētu pili, kurā esam dzimuši un kur mīt mūsu tēvs, un augsto baznīcas torni kapsētā, kurā guldīta mūsu māte. Šeit mums šķiet, it kā puķes un krūmi ir mums rada, meža zirgi te auļo pa stepēm kā mūsu bērnībā, ogļdeģi dzied vecās dzies­mas, kuru pavadībā mēs bērnībā dejojām. Te ir mūsu dzimtene, tā velk mūs uz šejieni, un te mēs esam atraduši tevi, mazā, mīļā māsiņ. Vēl divas dienas mēs drīkstam šeit palikt, tad mums jā­dodas pāri jūrai uz krāšņu zemi, kas tomēr nav mūsu tēvzeme. Kā lai paņemam tevi līdzi? Mums nav ne kuģa, ne laivas!

—   Kā lai es jūs atbrīvoju no burvestības varas? — māsa raizējās.

Tādās sarunās pagāja visa nakts, viņi nosnaudās tikai dažas stundas.

No rīta Elīzu pamodināja spārnu šalkas, kad brāļi lidoja viņai pāri. Viņi bija atkal pārvērtušies gulbjos, meta lielus lo­kus un beidzot aizlaidās, tikai jaunākais brālis palika pie Elī­zas; viņš noguldīja galvu māsai klēpī, un viņa glāstīja baltos spārnus; tā viņi pavadīja kopā visu dienu. Pievakarē at­griezās pārējie un, kad saule norietēja, kļuva atkal par cilvēkiem.

—    Rīt mēs lidojam projām no šejienes un nedrīkstam agrāk atgriezties, pirms gads nav aizritējis, bet tevi mēs nevaram te pamest! Vai tev ir drosme doties mums līdzi? Mana roka ir pietiekami stipra, lai nestu tevi cauri mežam, vai tad par visiem kopā mums nebūs tik stipri spārni, lai pārnestu tevi pāri jūrai? — sacīja vecākais brālis.

—    Jā, ņemiet mani līdzi! — Elīza atsaucās.

Visu nakti viņi pina tīklu no lokanajām kārklu klūgām un sīkstajiem meldriem, un tas bija liels un stiprs; Elīza apgulās uz tā, un, kad saule uzlēca un brāļi pārvērtās gulbjos, viņi satvēra tīklu knābjos un pacēlās augstu līdz mākoņiem ar savu mīļo māsu, kura vēl gulēja cietā miegā. Saules stari krita viņai taisni sejā, tāpēc viens gulbis lidoja viņai virs galvas, lai aiz­segtu sauli ar platajiem spārniem.

Viņi bija tālu no cietzemes, kad Elīza pamodās. Viņai šķita, ka redz sapni, jo bija tik dīvaini just, kas viņu nes pa gaisu pāri jūrai. Viņai blakus bija nolikts zars ar sulīgām, nobriedušām ogām un saišķītis garšīgu sakņu; to visu bija pagādājis jau­nākais brālis. Elīza pateicīgi uzsmaidīja viņam, jo pazina, ka tas ir viņš, kas lido virs viņas galvas un aizsedz sauli ar saviem spārniem.

Viņi bija tik augstu, ka pats* lielākais kuģis, kuru viņi lejā ieraudzīja, izskatījās kā balta kaija, kas guļ uz ūdens. Aiz vi­ņiem slējās liels padebesis, tas izskatījās pēc kalna, uz kura Elīza un gulbji meta milzu ēnas; tik krāšņu gleznu viņa nekad nebija redzējusi, taču, kad saule pacēlās augstāk un padebesis palika aiz viņiem, virmojošā ēnu ainava izgaisa.

Visu dienu gulbji šāvās kā svelpjoša bulta un tomēr lēnāk nekā citreiz, jo viņiem bija jānes māsa. Sāka pūst skarbs vējš, pienāca vakars. Elīza bažīgi vēroja, ka saule tuvojas rietam, bet vientuļais klintsrags vēl nebija saskatāms. Viņai šķita, ka gulbji smagāk cilā spārnus. Ak, tā ir viņas vaina, ka brāļi lido lēnāk; līdzko saule norietēs, viņi kļūs par cilvēkiem, iekritīs jūrā un noslīks. Melns padebesis nāca aizvien tuvāk, mākoņi saplūda vienā vienīgā draudošā valnī, tas traucās uz priekšu teju pat kā lode, zibens sekoja zibenim.

Saule patlaban noslīga uz ūdensmalas; Elīzas sirds bailēs drebēja, gulbji šāvās lejup tik strauji, ka šķita krītam, bet tad izlīdzināja gaitu. Saule pa pusei iegrima jūrā — tikai tad Elīza ieraudzīja mazo klintsragu; tas neizskatījās lielāks par roņa galvu, kas izbāzta no ūdens. Saule grima tik ātri: nu jau tā atgādināja zvaigzni, un, kad Elīzas kāja sataustīja cietu pa­matu, saule nodzisa kā pēdējā dzirkstele degošu papīru žūksnī. Brāļi rokrokā stāvēja ap māsu, vairāk vietas te arī nebija. Jūra sitās pret klintsragu un brāzās tam pāri kā lietusgāze, debesis laistījās liesmainās ugunīs, pērkona grāvieni sekoja cits citam, bet māsa un brāļi turējās kopā, cieši sakļāvušies.

Rīta krēslā gaiss bija skaidrs un rāms; līdzko saule uzlēca, gulbji ar Elīzu lidoja projām. Jūra vēl augstu bangoja; kad viņi bija pacēlušies gaisā, šķita, ka baltās putas uz melni zaļās jūras būtu miljoni gulbju, kas peld pa ūdeni.

Saulei paceļoties augstāk, Elīza ieraudzīja pa pusei gaisā peldošu kalnainu zemi ar spulgojošiem ledus blāķiem uz klin­tīm; starp tām slējās varbūt jūdzēm gara pils ar lepnām arkām citcitai pāri, zemāk līgojās palmu meži un krāšņi ziedi, lieli kā dzirnavu rati. Viņa jautāja, vai tā esot zeme, uz kurieni jālido, bet gulbji par atbildi purināja galvas, jo tas, ko viņa redzēja, bija fatamorgāna — māņu ainava, skaista, aizvien mainīga gaisa pils, uz kurieni nedrīkstēja doties neviens cilvēks. Kad Elīza ieskatījās ciešāk, kalni, meži un pils sabruka, to vietā pacēlās divdesmit lepnas, vienādas baznīcas ar staltiem tor­ņiem un smailiem logiem. Viņai likās, ka tur skan ērģeles, bet tās bija jūras bangas. Nu viņi bija baznīcām pavisam tuvu, bet tās pārvērtās burukuģos, kas traucās projām; kad Elīza ie­lūkojās ciešāk, tad redzēja tikai jūras miglas blāķus, kas slī­dēja pāri ūdeņiem. Jā, acu priekšā viņai bija mūžīgas pārmai­ņas, bet tad beidzot viņa ieraudzīja īsto zemi, kurā vajadzēja nokļūt; tur slējās vareni, zili kalni ar ciedru mežiem, pilsē­tām un pilīm. Saule vēl nebija norietējusi, kad Elīza jau sēdēja pie lielas alas, kuras ieeja bija aizaugusi ar smalkiem, zaļiem vīteņiem; šķita, ka te būtu pakārti izšūti aizkari.

—    Redzēsim, ko tu šonakt sapņosi, — sacīja jaunākais brā­lis, ierādīdams viņai guļvietu.

—    Kaut es sapnī redzētu, kā varu jūs atbrīvot! — māsa at­bildēja, un šī doma nedeva viņai mieru; sapnī šķita, ka viņa lido uz mānīgo gaisa pili. Tur viņu sagaidīja skaista un mir­dzoša feja, kas reizē atgādināja veco sievu, kura bija Elīzu mežā pamielojusi ar ogām un pastāstījusi par gulbjiem ar zelta kroņiem galvās.

«Tavus brāļus var atburt,» feja sacīja, «bet vai tev pietiks drosmes un izturības? Ūdens ir mīkstāks nekā tavas maigās rokas, un tomēr tas nogludina akmeņus, bet tas nejūt sāpes, kuras jutīs tavi pirksti; tam nav sirds, tas necieš bailes un mo­kas, kuras būs jācieš tev. Vai redzi šo aso nātri, ko es turu ro­kā? Daudz tādu aug ap alu, kurā tu guli; tikai šīs un tās, kas aug kapsētā, ir derīgas — iegaumē to! Tās tev būs jāsaplūc, lai gan rokas svils un pirkstos būs tulznas; samīdi nātres ar kājām, tad dabūsi šķiedras, no tām tev jānopin vienpadsmit bruņukrekli ar garām piedurknēm. Uzmet tos vienpadsmit meža gulbjiem — tad burvības vara būs lauzta. Taču atceries, ka no tā brīža, kad šo darbu sāksi, tu nedrīksti runāt, kamēr tas būs pabeigts, kaut paietu vesels gads. Pirmais vārds, ko tu izteiksi tai laikā, iedursies kā nazis tavu brāļu sirdīs; viņu dzīvība ir uz tavas mēles. Iegaumē to!»

Un viņa aizskāra Elīzas roku ar nātri; tas bija kā uguns pie­skāriens, un meitene pamodās. Bija gaiša diena, un cieši viņai līdzās atradās sapnī redzētā nātre. Elīza tūliņ izsteidzās no alas, lai sāktu darbu.

Viņa plūca ar maigajām rokām asās nātres, kas dzeldēja kā ar uguni; lielas tulznas dega uz pirkstiem un dilbiem, bet viņa pacieta visu ar prieku, ja vien varēja glābt brāļus. Viņa samīdīja dzeļošās nātres ar basām kājām un bez apstājas pina zaļās šķiedras.

Kad saule norietēja, pārnāca brāļi un nobijās, ka māsa mēma; viņi domāja, ka tā ir atkal kāda ļaunās pamātes bur­vestība, taču,r ieraudzījuši māsas rokas, saprata, ko viņa dara brāļu labā. Jaunākais brālis raudāja, un, kur uzkrita viņa asaras, tur Elīza nejuta sāpes, tur pazuda svilinošās tulznas.

Nakti viņa aizvadīja darbā, jo viņai nebija miera, iekams mīļie brāļi nav atbrīvoti. Visu nākamo dienu, kamēr gulbji bija projām, viņa sēdēja viena, bet nekad vēl laiks nebija tik ātri ritējis. Viens bruņukrekls bija jau gatavs, viņa sāka pīt otru.

Te kalnos atskanēja medību taure, un Elīzai sametās bail. Skaņas tuvojās, jau dzirdēja suņus rejam; meitene izbijusies iebēga alā, sasēja saplūktās un izkulstītās nātres kūlī un ap­sēdās uz tā.

Tūliņ no aizas lēkšus izskrēja liels suns, tam sekoja otrs un vēl trešais; suņi skaļi rēja, metās atpakaļ un drāzās atkal šurp. Pēc dažiem mirkļiem jau visi mednieki stāvēja pie alas, un skais­tākais starp tiem bija tās zemes ķēniņš. Viņš pienāca pie Elīzas, jo nekad nebija skaistāku meiteni redzējis.

—    Kā tu nokļuvi šeit, daiļais bērns? — viņš jautāja. Elīza papurināja galvu — viņa taču nedrīkstēja runāt, jo no klusē­šanas bija atkarīga brāļu atbrīvošana un dzīvība. Rokas viņa paslēpa priekšautā, lai ķēniņš neredzētu tās.

—    Nāc man līdzi, — ķēniņš sacīja, — te tu nevari palikt! Ja tu esi tikpat laba, cik skaista, tad es tevi ietērpšu zīdā un samtā, uzlikšu tev galvā zelta kroni, tu dzīvosi manā visgrez­nākajā pilī un valdīsi!

Un tad viņš uzcēla Elīzu zirgā; viņa raudāja un lauzīja ro­kas, bet ķēniņš teica:

—    Es gribu tikai tavu laimi! Kādreiz tu man par to pa­teiksies!

Un viņš auļoja pāri kalniem, turēdams meiteni sev priekšā uz zirga, bet mednieki traucās nopakaļ.

Saulei rietot, viņi iejāja krāšņajā ķēniņa pilsētā, un ķēniņš ieveda Elīzu pilī, kur augstās marmora zālēs čaloja lielas strūkl­akas, kur sienas un griesti bija jauki izgleznoti, bet Elīza neko no tā visa neredzēja — viņa raudāja un bēdājās, un kā ne­dzīva ļāvās, lai viņu ietērpj greznās drēbēs, ievij pērles ma­tos un uzvelk smalkus cimdus sadzeldētajās rokās.

Kad viņa tā stāvēja visā krāšņumā, tad izskatījās žilbi­noši daiļa, un ķēniņš nosauca viņu par savu līgavu, lai gan bīskaps kratīja galvu un čukstēja, ka skaistā meža meitene būšot ragana, kas apmānījusi ķēniņam acis un samulsinājusi prātu.

Bet ķēniņš uz to neklausījās, viņš lika klāt galdus un pa­sniegt visgardākos ēdienus, pavēlēja muzikantiem spēlēt un vislokanākajām meitenēm Elīzas priekšā dejot. Beidzot viņš veda Elīzu cauri smaržīgiem dārziem uz greznām zālēm, bet smaids neparādījās ne uz viņas lūpām, ne acīs. Skumjas du­sēja tanīs, it kā tur būtu viņu mūžīgā mājvieta. Tad ķēniņš atdarīja durvis uz mazu istabiņu, kur Elīzai vajadzēja gulēt; tā bija rotāta ar dārgiem zaļiem paklājiem un pilnīgi atgā­dināja alu, kur Elīza bija mājojusi: uz grīdas gulēja nātru kūlis un pie sienas karājās nopītais bruņukrekls — kāds med­nieks bija šīs dīvainās mantas atvedis uz šejieni.

— Te tu vari atsaukt atmiņā savu agrāko mājvietu, — ķēniņš sacīja. — Te ir darbs, kuru tu strādāji; tagadējā grez­nībā tevi uzjautrinās pagājušo laiku atceres.

Kad Elīza ieraudzīja to, kas bija tik tuvs viņas sirdij, smaids uzplauka viņas lūpās un sārtums ieplūda vaigos; viņa domāja par brāļu atbrīvošanu un noskūpstīja pateicībā ķēniņam roku. Viņš spieda meiteni pie sirds un lika, lai ar visiem baznīcu zva­niem pavēstī kāzu svinības. Daiļā, mēmā meža meitene kļuva par visas valsts ķēniņieni.

Bīskaps gan čukstēja ļaunus vārdus ķēniņam ausīs, bet tie neaizsniedza viņa sirdi. Kāzām bija jānotiek, un pašam bīs­kapam vajadzēja uzlikt kroni Elīzai galvā. Viņš tīšuprāt cieši uzspieda šauro zelta stīpu viņai uz pieres, bet Elīza nejuta sāpes, jo vēl vairāk sāpēja sirds, domājot par brāļiem. Viņas mute bija mēma, jo viens vienīgs vārds varēja laupīt brāļiem dzīvību, taču acis pauda dziļu mīlestību pret labo, skaisto ķē­niņu, kurš darīja visu, lai viņu iepriecinātu. Viņa iemīlēja ķēniņu ar katru dienu vairāk. Ak, kaut viņa būtu drīkstējusi uzticēt ķēniņam savas ciešanas, bet viņai bija jāpaliek mēmai, mēmai vajadzēja pabeigt savu darbu. Tāpēc Elīza naktīs ieza­gās mazajā istabiņā, kas bija ierīkota kā ala, un pina vienu bruņukreklu pēc otra. Kad viņa sāka septīto, viņai pietrūka šķiedru. *

Elīza zināja, ka vajadzīgās nātres aug kapsētā un ka tās pa­šai jāsaplūc, bet kā lai tiek uz turieni?

«Kas ir sāpes, ko jūt mani pirksti, pret mokām, ko cieš mana sirds?» viņa domāja. «Man tas jāizdara!»

Baiļu mākta, it kā grasītos ķerties pie ļauna darba, viņa mēness naktī izzagās dārzā un devās pa garajām alejām un vien­tulīgajām ielām uz kapsētu, kur saplūca dzeldīgās nātres un at­nesa uz pili.

Tikai viens cilvēks viņu redzēja — bīskaps, kas bija no­modā, kad pārējie gulēja. Nu apstiprinājās viņa ļaunās nojau­tas, ka ķeniņiene ir ragana, kas ar savām burvestībām apmā­nījusi acis ķēniņam un tautai.

Viņš skarbos vārdos pastāstīja ķēniņam, ko redzējis un no kā klusībā baidījies. Divas smagas asaras noritēja ķēniņam pār vaigiem, šaubas pārņēma viņa sirdi. Nakti viņš izlikās gu­ļam, bet miegs bēga no viņa acīm; viņš redzēja, ka Elīza pie­ceļas, redzēja, ka tas atkārtojas ik nakti, slepeni sekoja viņai un noskatījās, kā viņa pazūd mazajā istabiņā.

Ar katru dienu ķēniņa seja kļuva drūmāka, Elīza to ievē­roja, bet nesaprata, kas viņam noticis. Tomēr tas meiteni bie­dēja, kaut sirds tā jau sāpēja brāļu dēļ. Uz ķēnišķīgā samta un purpura krita viņas rūgtās asaras, kuras to rotāja kā mirdzoši dimanti, un visi, kas grezno rotu redzēja, vēlējās būt viņas vietā. Tikmēr Elīza jau gandrīz bija paveikusi darbu, trūka tikai viena bruņukrekla, bet šķiedru vairs nebija, pat nevienas vie­nīgas nātres. Vienu reizi, vēl šo pēdējo reizi viņai vajadzēja nokļūt kapsētā, lai saplūktu kādu sauju. Viņa ar baismām domāja par vientuļo gājienu, bet viņas griba bija tikpat stipra kā paļāvība uz savu taisnību.

Elīza gāja, bet ķēniņš un bīskaps sekoja viņai, un abi re­dzēja Elīzu nozūdam aiz kapsētas režģu žoga. Kad viņi tam tuvojās, tad ieraudzīja aiz tā dejojam raganas, un ķēniņam šķita, ka raganu vidū ir arī tā, kuras galva nakti dusējusi pie viņa krūtīm.

—    Lai tauta spriež viņai tiesu! — ķēniņš sacīja, un tauta nosprieda:

—    Ragana jāsadedzina sarkanās ugunīs!

No lepnajām ķēniņa pils zālēm Elīzu aizveda uz tumšu, saltu pagrabu, kur vējš svilpoja caur aizrestoto logu; zīda un samta vietā viņai iemeta pagalvim pašas saplūkto nātru kūli, pašas nopītie dzeldīgie bruņukrekli bija viņas pēlis un sega, bet neko labāku viņai nebūtu varējuši iedot. Elīza atkal at­sāka darbu. Aiz loga ielas puikas apdziedāja viņu izsmejošās dziesmās, neviena dzīva dvēsele nenāca viņu mierināt ar laipnu vārdu.

Tad pievakarē pret restēm nošvīkstēja gulbja spārns. Tas bija jaunākais brālis, viņš bija uzmeklējis māsu, un Elīza skaļi šņukstēja aiz prieka, lai gan zināja, ka nākamā nakts droši vien būs pēdējā. Bet nu jau darbs gandrīz bija pabeigts un arī brāļi ieradušies.

Atnāca bīskaps, lai būtu pie Elīzas pēdējā stundā, kā ķēni­ņam apsolījies, bet Elīza purināja galvu un lūdza ar skatieniem un vaibstiem, lai viņš iet projām. Šonakt viņai bija jāpabeidz darbs, citādi viss izrādīsies veltīgs — visas sāpes, asaras un bezmiega naktis. Bīskaps aizgāja, ļaunus vārdus runādams, bet Elīza apzinājās, ka ir nevainīga, un turpināja darbu.

Pelītes skraidīja pa grīdu, pievilkdamas nātres viņai pie kājām, lai taču kaut kā palīdzētu, strazds sēdēja uz loga res­tēm un dziedāja visu nakti, cik jautri vien prazdams, lai Elīza nezaudētu drosmi.

Gaismiņa jau taisījās svīst, pēc stundas vajadzēja lēkt saulei, kad vienpadsmit brāļi nostājās pie pils vārtiem un pie­prasīja, lai viņus ved pie ķēniņa. Tas nevarot notikt, tā viņiem atbildēja, jo esot vēl nakts, ķēniņš guļot un neviens nedrīk­stot viņu modināt. Brāļi lūdza, brāļi draudēja, saskrēja pils sardze, iznāca pats ķēniņš un jautāja, ko šis troksnis nozīmējot. Bet patlaban lēca saule, no vienpadsmit brāļiem vairs nebija ne vēsts, tikai pār pils jumtu aizlidoja vienpadsmit gulbji.

113

Pie pilsētas vārtiem drūzmējās ļaudis, kas gribēja redzēt, kā sadedzinās raganu. Vecs kleperis vilka ratus, kuros Elīza sēdēja. Viņai bija apvilkuši rupja maisa auduma drēbes, krāšņie, garie mati atraisīti vijās ap skaisto galvu, vaigi bija bāli, bet lūpas klusi kustējās, skaitīdamas cilpas, kamēr pirk­sti pina zaļās šķiedras. Pat ceļā uz nāvi viņa nepārtrauca

8 — Pasakas

iesākto darbu: desmit bruņukrekli gulēja viņai pie kājām, vienpadsmito viņa pina. Pūlis ņirgājās par viņu:

—    Dzi, dzi, ko tā ragana murmina! Ko viņa tur māžojas? Saplēsīsim tos piņķerus gabalu gabalos!

Viņi spiedās pie ratiem, lai saplēstu bruņukreklus, bet tad atlidoja vienpadsmit gulbji, sasēdās visapkārt uz ratiem un plivināja lielos spārnus. Pūlis izbijies kāpās atpakaļ.

—    Tā ir debesu zīme! Viņa droši vien ir nevainīga! — daži čukstēja, bet skaļi neviens to neiedrošinājās teikt.

Tad bende satvēra Elīzu aiz rokas. Viņa steigšus uzmeta vienpadsmit kreklus gulbjiem virsū — un nu viņai apkārt stā­vēja vienpadsmit skaisti prinči, tikai jaunākajam rokas vietā bija gulbja spārns, jo bruņukreklam trūka vienas piedurknes — to Elīza nebija paspējusi nopīt.

—    Nu es drīkstu runāt, — viņa teica. — Es esmu nevai­nīga!

Un, kad ļaudis redzēja, kas noticis, tad zemu palocījās vi­ņai kā svētajai. Bet Elīza bez spēka atslīga brāļu rokās, jo sasprindzinājums, bailes un ciešanas bija viņu nokausējušas.

—    Jā, viņa ir nevainīga, — apstiprināja vecākais brālis un izstāstīja visu, bet, kamēr viņš runāja, gaisā izplatījās salda smarža, it kā tuvumā ziedētu miljoniem rožu. Ikviena malkas šķila sārtā bija izlaidusi saknes, izslējusi zarus un at­raisījusi ziedus. Sārta vietā pacēlās sarkanu, smaržojošu rožu puduris, bet pašā galotnē tam laistījās balts, starojošs zieds. Ķēniņš noplūca to un piesprauda Elīzai pie krūtīm — un viņa atžilba ar mieru un laimi sirdī.

Un visu baznīcu zvani zvanīja paši no sevis, un putni salai- dās lieliem bariem. Uz pili devās tāds kāzu gājiens, kādu neviens ķēniņš vēl nebija redzējis.

PARADĪZES DĀRZS

REIZ DZĪVOJA kāds princis; nevienam nebija tik daudz labu grāmatu kā viņam; viņš varēja lasīt ta­nīs par visu ko pasaulē, par visām zemēm un tautām, un viss bija attēlots skaistās bildēs. Tikai par vienu nebija bilsts ne vārda, proti, kur atrodas Paradīzes dārzs, bet tieši tas princi interesēja visvairāk.

Kad viņš vēl bija bērns un tikko ķērās pie ābeces, vecmā­miņa stāstīja viņam, ka Paradīzes dārzā katrs ziediņš ir kā salda kūka un putekšņlapas pilnas ar vissaldāko vīnu; vienos ziedos atrodas vēsture, otros ģeogrāfija vai vienreizviens; vajadzēja tikai apēst tādu kūku — un uzdevums atrisinājās pats no sevis. Tātad, jo vairāk kāds apēd kūkas, jo vairāk dabū zināt par vēsturi, ģeogrāfiju vai aritmētiku!

Tolaik princis vēl ticēja visiem tādiem stāstiem, bet, pie­augot, mācoties un kļūstot gudrāks, sāka saprast, ka Paradī­zes dārzā jābūt pavisam citādiem jaukumiem.

«Ak, kāpēc Ieva klausīja to čūsku! Kāpēc Ādams ēda aiz­liegto augli? Bijis es viņu vietā, tad tas nekad nebūtu noti­cis, grēks nekad nebūtu ielavījies pasaulē!»

Tā viņš runāja ne vienreiz vien un atkārtoja to pašu arī tagad, kad viņam jau bija septiņpadsmit gadu. Paradīzes dārzs aizņēma visas viņa domas.

Reiz viņš devās viens pats uz mežu — viņam ļoti patika pa­staigāties vienam. Bija novakare, sabiezēja mākoņi, un sākās tāds lietus, it kā debesis būtu viens vienīgs aizsprosts, kurš pēkšņi pārrauts un no kura gāžas ārā viss ūdens; uznāca tāda tumsa, kāda var būt tikai naktī visdziļākās akas dibenā. Prin­cis te šļūca pa mitro zāli, te atdūrās pret kailiem akmeņiem, kuri slējās ārā no klinšainās zemes; ūdens plūda no viņa strau­mēm, ne vīlīte nebija sausa. Viņam vienā gabalā nācās rāpties pāri ar sūnām apaugušiem akmens bluķiem; no sūnām sūcās ūdens. Viņš teju pat grasījās krist no kājām aiz noguruma, bet pēkšņi izdzirdēja dīvainu svilpienu un ieraudzīja lielu, ap­gaismotu alu. Alas vidū bija sakurta uguns, uz kuras varētu

izcept veselu briedi, un tā jau ari bija: uz iesma, kas bija iestip­rināts starp divām nocirstām priedēm, cepās ražens briedis ar lieliem, zarainiem ragiem. Pie ugunskura sēdēja pusmūža sie­viete, spēcīga un braša, it kā būtu pārģērbies vīrietis, un meta ugunī šķilu pēc šķilas.

—    Nu, panāc šurp! — viņa aicināja. — Piesēsties pie uguns un apžāvējies!

—    Te ir briesmīgs caurvējš, — princis teica, apsēdies pie ugunskura.

—    Pag, kad atgriezīsies mani dēli, tad būs vēl trakāk, — sieviete atbildēja. — Tu taču esi vēju alā, mani četri dēli ir vēji. Saproti?

—    Kur tavi dēli ir?

—    Uz muļķīgiem jautājumiem nav viegli atbildēt, — sie­viete sacīja. — Mani dēli nav pavadā turami. Droši vien bum­bas vietā spēlē ar mākoņiem tur, tanī lielajā zālē, — un viņa parādīja ar pirkstu uz debesīm.

—    Ak tā, — noteica princis. — Jūs runājat paskarbi, ne tā kā mūsu aprindu sievietes, pie kurām esmu pieradis.

—    Tām jau laikam nav nekā, ko darīt. Bet man jābūt skar­bai un bargai, ja gribu, lai mani dēli ir paklausīgi. Jā, es viņus turu stingri grožos, kaut viņi man ir lieli stūrgalvji. Re, kur tie četri maisi, kas karājas pie sienas. Mani dēli baidās no tiem tāpat, kā tu savā laikā baidījies no rīkstēm, kas bija aizbāztas aiz spoguļa. Es viņus saliecu deviņos līkumos un iebāžu maisā bez kādām ceremonijām! Un tur viņi sēž, kamēr es neapžēlojos. Ahā, viens jau pārradies!

Tas bija Ziemeļu vējš. Reizē ar viņu alā ieplūda ledains sal­tums, sacēlās putenis, pa zemi sāka lēkāt krusa. Viņš bija ģērbies lāčādas biksēs un vamzī, pār ausīm cepure no roņa ādas; no bārdas nokarājās lāstekas, no apkakles bira krusas graudiņi.

—    Nenāciet tūliņ pie uguns! — princis aizrādīja. — Jūs nosaldēsiet seju un rokas!

—    Nosaldēšu? — prasīja Ziemeļu vējš un sāka skaļi smie­ties: — Nosaldēšu! Labāka par salu, manuprāt, nav nekā pa­saulē! Bet kas tu tāds par skābumķērni? Kā tu iekļuvi vēju alā?

—    Viņš ir mans viesis, — vecā sieviete noteica. — Un, ja tev ar šo paskaidrojumu nepietiek, tad vari līst maisā! Saprati?

Draudi iedarbojās, un Ziemeļu vējš pastāstīja, no kurienes ieradies un kur pavadījis gandrīz veselu mēnesi.

—    Es nāku taisni no Ledus okeāna, — viņš sacīja. — Biju Lāču salā, medīju valzirgus kopā ar krievu medniekiem. Es sēdēju un gulēju uz stūres, kad viņi devās jūrā no Nordkapa, laiku pa laikam pamodos un redzēju, kā man zem kājām šau­dās vētrasputni. Nudien ērmīgi putni! Noplivina vienreiz spār­nus, tad izpleš tos un turas gaisā ilgi, ilgi.

—    Vai nevar īsāk? — māte pārtrauca. — Tu tātad biji Lāču salā?

—    Jā. Tur ir brīnišķīgi! Tsta grīda dejošanai! Līdzena, gluda kā galds! Visur irdens sniegs kopā ar sūnu, asi akmeņi, val­zirgu un balto lāču ģindeņi, kurus klāj zaļš pelējums, — gluži kā milžu kauli! Saule tur gan, šķiet, nekad nav aci iemetusi. Es mazliet papūtu un izkliedēju miglu, lai varētu saredzēt kaut kādu šķūni; izrādījās, ka tā bija mītne no kuģu atliekām, pārklāta ar otrādi apgrieztām valzirgu ādām; uz jumta sēdēja baltais lācis un rūca. Tad es devos uz krastu, ieraudzīju tur putnu ligzdas un tanīs plikus putnēnus; tie pīkstēja un plātīja mutes; ņēmu un iepūtu šinīs neskaitāmajās rīklēs — laikam tūliņ sajēdza, ka nevar turēt muti vaļā. Pie pašas jūras vārtī­jās tādas kā dzīvas zarnas vai milzīgi tārpi ar cūku galvām un olekti gariem ilkņiem — valzirgi.

—    Tu vareni stāsti, dēliņ, — māte noteica. — Vai slienas saskrien mutē klausoties!

—    Nu, un tad sākās medības! Kā iedur harpūnu valzirgam krūtīs, tā asinis izšaujas strūklām uz ledus! Tad es arī iedo­mājos pakavēt sev laiku un liku saviem kuģiem, leduskalniem, saspiest mednieku laivas. Uh! Kas tad bija par svilpieniem un brēcieniem, bet mani jau neviens nepārsvilps! Viņiem va­jadzēja mest nomedītos valzirgus, kastes un tauvas uz ledus gabaliem. Bet es viņiem uzbēru virsū veselu blāķi sniega pārslu un aizdzinu viņu ledus saspiestos kuģeļus uz dienvi­diem — lai dabū padzerties sāļu ūdentiņu! Uz Lāču salu viņi atpakaļ netiks!

—    Tu esi pamatīgus nedarbus pastrādājis! — māte nogrozīja galvu.

—    Par maniem labajiem darbiem lai stāsta citi! — viņš at­bildēja. — Bet nu nāk mans brālis no rietumiem! Viņu es mīlu vairāk par visiem: viņš smaržo pēc jūras un izdveš tādu lab­dabīgu dzestrumiņu.

—    Tad tas ir mazais zefīrs? — princis ievaicājās.

—    Lai nu kāds zefīrs, tikai ne no mazajiem, — vecā sie­viete sacīja. — Senos laikos viņš bija skaists puika, nu, bet tagad vairs ne.

Rietumu vējš izskatījās pēc mežoņa: viņam bija mīksta, bieza cepure, kas pasargāja galvu no sitieniem un nobrāzumiem, bet rokā sarkankoka runga, cirsta Amerikas mežos.

—    Kur tu biji? — māte viņam noprasīja.

—    Mūžamežos, kur starp kokiem veseli dzelkšņainu liānu dzīvžogi, bet valgajā zālē guļ lielas, indīgas čūskas un kur, šķiet, nav nekādas vajadzības pēc cilvēka, — viņš atbildēja.

—    Ko tu tur darīji?

—    Skatījos, kā gāžas pār klinti liela, dziļa upe, kā no tās paceļas ūdens putekļi līdz mākoņiem un tanīs rodas varavīksne. Skatījos, kā nepiejaucēts bifelis peld pāri upei; straume vilka viņu līdzi, un viņš peldēja kopā ar meža pīļu baru, taču tās uzspurdza gaisā pirms paša ūdenskrituma, bet bifelim nācās drāzties uz galvas lejup; tas man tā patika, un es sacēlu tādu vētru, ka mūžveci koki šāvās lejup pa upi un pārvērtās skaidās.

—    Un tas ir viss? — māte prasīja.

—    Vēl es metu kūleņus pa savannām, glāstīju mežonīgus zirgus un situ kokosiem riekstus nost. O, man būtu daudz kas stāstāms, bet nevar jau stāstīt visu, ko zina. Tā ja, vecenīt!

Un viņš tā noskūpstīja māti, ka viņa gandrīz novēlās gar- šļauku: tāds neapvaldāms puisis viņš bija.

Tad ieradās Dienvidu vējš čalmā un plīvojošā beduīnu ap­metnī.

—    Ir gan jums te auksts! — viņš teica un piemeta uguns­kuram malku. — Redzams, Ziemelis pirmais paguvis ierasties.

—   Te jau tāda svelme, ka var izcept balto lāci, — tas tu­rējās pretī.

—    Pats tu esi baltais lācis! — Dienvids atcirta.

—    Ko, vai maisā sagribējās, vai? — māte prasīja. — Sēs­ties, lūk, šeit un pastāsti, no kurienes tu ieradies!

—    No Āfrikas, māmiņ, no kafru zemes, — atbildēja Dien­vidu vējš. — Medīju lauvas kopā ar hotentotiem. Kāda tur zāle aug līdzenumos! Brīnišķīgā dzeltenzaļā krāsā! Cik daudz tur antilopju un strausu! Antilopes dejoja, bet strausi nāca ar mani skrieties, taču manas kājas ir veiklākas. Es nokļuvu arī līdz tuksneša dzeltenajām smiltīm — tuksnesis atgādina jūras dzelmi. Tur es panācu karavānu. Cilvēki bija nokāvuši savu pēdējo divkupraino kamieli, lai dabūtu no viņa kuņģa ūdeni dzeršanai, taču retam izdevās to nobaudīt. Saule kveldēja vi­ņus no augšas, bet smiltis cepināja no apakšas. Milzīgajam tuk­snesim nebija gala! Es sāku vārtīties pa sīkajām, mīkstajām smiltīm un griezt tās virpulī augstos stabos; tad nu gan sākās dancis! Būtu tu redzējusi, kā vienkuprainie kamieļi saspiedās kopā, bet tirgoņi uzmeta kapuces uz galvām un metās manā priekšā ceļos, it kā es būtu viņu allāhs! Nu viņi visi aprakti zem augstas smilšu piramīdas. Ja man kādreiz ienāks prātā nopūst to, tad saule izbalinās viņu kaulus un citi ceļinieki vismaz redzēs, ka te bijuši ļaudis, jo tam grūti noticēt, ska­toties uz kailo tuksnesi.

—    Tu tātad ļaunu vien esi darījis, — māte noteica. — Marš, maisā!

Un Dienvidu vējš nepaspēja ne atjēgties, kad māte sa­grāba viņu aiz jostas un iebāza maisā; viņš gan sāka maisā valstīties pa grīdu, bet māte uzsēdās uz maisa, un viņš bija spiests gulēt mierīgi.

—    Ir gan tev sprigani dēli! — princis sacīja.

—    Nevar sūdzēties, — viņa atbildēja. — Es jau gan māku tikt ar viņiem galā! Lūk, nāk arī ceturtais!

Tas bija Austrumu vējš, apģērbies kā ķīnietis.

—    A, tu no turienes! — māte teica. — Es domāju, ka esi bijis Paradīzes dārzā.

—    Uz turieni es lidošu rīt, — Austrumu vējš atbildēja. — Rīt būs apaļi simt gadi, kopš neesmu tur bijis. Patlaban nāku taisnā'ceļā no Ķīnas, skraidīju ap porcelāna torni tā, ka visi zvārgulīši šķindēja. Lejā uz ielas sodīja ierēdņus: bam­busa rīkstes lēkāja vien viņiem pa pleciem, bet visi viņi bija mandarīni no pirmās līdz devītajai pakāpei! Viņi kliedza: «Liels paldies tev, tēvs un labdari!» — taču klusībā domāja pavisam ko citu.

—    Draiskulis! — vecā sieviete noteica. — Man prieks, ka tu rīt dosies uz Paradīzes dārzu, šis ceļojums tev vienmēr nāk par labu. Padzeries tur no Gudrības avota un iesmel pilnu pu­deli ūdentiņa arī man!

—    Labi, — Austrumu vējš atbildēja. — Bet par ko tu ie­bāzi maisā brāli Dienvidu vēju? Izlaid viņu ārā! Viņš man pa­stāstīs par putnu Fēniksu, par kuru vienmēr apvaicājas Para­dīzes dārza princese. Atsien maisu vaļā, mīļā, dārgā māmuliņ, es tev iedāvināšu veselas divas kabatas svaigas zaļās tējas, nu­pat kā plūktas no krūma!

—    Nu, ja nu tējas dēļ un vēl tāpēc, ka tu esi mans mīlulis, lai notiek — laidīšu viņu ārā!

Un viņa atsēja maisu. Dienvidu vējš izlīda no maisa, izska­tīdamies pēc slapjas vistas: kā nu ne, svešs princis redzējis, kā viņu soda!

—    Te būs tavai princesei palmas lapa! — viņš teica Aus­trumam. — To es dabūju no vecā putna Fēniksa, vienīgā visā pasaulē; viņš uzrakstījis ar knābi uz lapas savas simt gadus ilgās dzīves vēsturi. Tagad princese varēs izlasīt visu, ko viņai gribējās zināt. Putns Fēnikss manu acu priekšā pats aizdedzi­nāja savu ligzdu, un liesmas viņu aptvēra kā indiešu atraitni. Kā sprakšķēja sausie zari, kādi dūmi un smarža cēlās no tiem! Beidzot liesmas aprija visu un vecais putns Fēnikss pārvērtās pelnos, bet viņa izdētā ola, kura kvēloja liesmās kā ogle, pēkšņi pārsprāga ar lielu troksni — un no turienes izlidoja jaunais Fēnikss. Tagad viņš ir visu putnu valdnieks un vienīgais putns Fēnikss pasaulē. Viņš izknāba šinī lapā caurumiņu: tas ir viņa sveiciens princesei!

—    Nu, tagad būtu laiks mums mazliet iestiprināties! — vēju māte ierosināja.

Visi apsēdās un ķērās pie brieža. Princis sēdēja blakus Aus­trumu vējam, un drīz vien viņi kļuva draugi.

—    Pasaki man, — princis prasīja kaimiņam, — kas tā par princesi, par kuru jūs tik daudz runājāt, un kur atrodas Para­dīzes dārzs?

—    Oho! — Austrumu vējš atsaucās. — Ja gribi tur nokļūt, tad rīt lidosim abi kopā. Bet man jāsaka tev, ka kopš Ādama un Ievas laikiem tur nav spēris kāju neviens cilvēks. Bet to jau tu droši vien zini no bībeles.

—    Zinu gan, — princis atteica.

—    Pēc tam kad viņi bija padzīti, — Austrumu vējš turpi­nāja, — Paradīzes dārzs iegrima zemē, bet dārzā valda agrā­kais krāšņums, saule spīd kā vienmēr un gaisā ir neparasts svai­gums un aromāts. Tagad tur mājo feju karaliene. Turpat at­rodas brīnišķīgi skaistā Svētlaimes sala, kur Nāve nekad ne­iemet aci. Rīt tu man sēdīsies mugurā, un es tevi aiznesīšu uz turieni. Domāju, ka tas man izdosies. Bet tagad nepļāpā vairs, es gribu gulēt!

Un visi aizmiga.

Rītausmā princis pamodās, un viņam pēkšņi kļuva baisi: viņš jau lidoja augstu, augstu virs mākoņiem! Viņš sēdēja uz mugu­ras Austrumu vējam, kurš turēja viņu, cik labi prazdams, bet princim tomēr kļuva bail: viņi traucās tik augsti virs zemes, ka meži, tīrumi, upes un jūras šķita kā uzzīmētas uz milzīgas, iz­krāsotas kartes.

—    Labrīt! — Austrumu vējš uzrunāja princi. — Tu būtu vēl varējis pasnaust, pagaidām nav uz ko skatīties. Varbūt gribi saskaitīt baznīcas? Vai redzi, cik to daudz? Kā balti krīta punkti zaļā tāpelē!

Par zaļo tāpeli viņš sauca tīrumus un pļavas.

—    Tas nu gan nebija pieklājīgi, ka es neatvadījos no tavas mātes un brāļiem, — princis bēdājās.

—    Aizmigušam jāpiedod, — Austrumu vējš atbildēja, un viņi sāka lidot vēl ātrāk; to varēja manīt no koku galotņu šalk­šanas mežā, no jūras viļņu sliešanās augšup un no kuģu dziļās niršanas, it kā tie būtu gulbji.

Pievakarē, kad satumsa, bija ļoti ērmīgi noskatīties uz lie­lām pilsētām, kurās te šur, te tur uzliesmoja uguntiņas — tā sīkas dzirkstēlītes skrien pāri aizdedzinātam papīram it kā draiskulīgi skolēni, kuri rikšo uz mājām. Princis sasita plauk­stas, lūkojoties šinī ainā, taču Austrumu vējš palūdza viņu uz­vesties rāmāk un turēties ciešāk — nav brīnums, ja noveļas un paliek karājoties kādā torņa smailē.

Pār mūžamežiem aši trauca mežonīgs ērglis, bet Austrumu vējš traucās vēl ātrāk; līdzenumā kā viesulis joņoja kazaks uz sava mazā zirdziņa, bet kur nu viņš varēja panākt princi!

—    Nu re, kur ir Himalaji! — teica Austrumu vējš. — Tā ir visaugstākā kalnu grēda Āzijā; drīz mēs būsim klāt pie Para­dīzes dārza!

Viņi nogriezās uz dienvidiem, un gaisā izplatījās spēcīgs, skurbs ziedu aromāts. Dateles, granāti un vīnogas ar zilām un sarkanām ogām auga šeit kā mežeņi. Austrumu vējš ar princi nolaidās zemē un abi atgulās atpūsties mīkstajā zālē, kur puķes māja ar galviņām vējam, it kā teikdamas: «Esi sveicināts!»

—    Vai mēs jau esam Paradīzes dārzā? — princis jautāja.

—    Kur nu! — Austrumu vējš atbildēja. — Taču drīz mēs tur būsim. Vai redzi šo stāvo klinti un tanī lielu alu, pār kuras ieeju kā zaļi aizkari nokārušies vīnogulāju zari? Sai alai mums jāiet cauri. Satinies labi apmetnī: šeit kveldē saule, bet pēc viena soļa mūs sagrābs sals. Putnam, kurš lido alai garām, viens spārns jūt vasaras kvēli, bet otrs ziemas saltumu.

—   Tad tas ir ceļš uz Paradīzes dārzu! — noteica princis. Brr… Cik auksti viņam kļuva, taču, par laimi, tikai uz īsu brīdi.

Austrumu vējš izpleta spārnus, un no tiem izplūda gaisma kā no spožas liesmas. Ak, kas tā bija par alu! Pār ceļinieku gal­vām nokarājās visērmīgākā veida akmens bluķi, no kuriem pi­lēja ūdens. Sad tad eja tā saraucās, ka viņiem vajadzēja līst rāpus, bet dažbrīd alas velves atkal pacēlās nesasniedzamā aug­stumā un ceļinieki soļoja kā brīvā klajā zem neaizsegtam debe­sīm. Ala šķita kā milzu kapliča ar mēmām ērģeļu stabulēm un akmeņos izcirstiem karogiem.

—    Mēs ejam uz Paradīzes dārzu pa Nāves ceļu! — princis sacīja, bet Austrumu vējš neatbildēja ne vārda un parādīja ar roku uz priekšu; viņiem pretim plūda brīnišķīga gaišzila gaisma;

akmens bluķi pamazām sāka kļūt retāki, kust un beidzot atgā­dināt baltus mākonīšus mēnesnīcā. Nu viņi iznāca brīvā gaisā — burvīgā, maigā gaisā, svaigā kā kalnu galotnēs un smaržīgā kā rožu ielejā.

Turpat plūda upe; ūdens sacentās dzidrumā ar gaisu. Upē peldēja zeltainas un sudrabotas zivtiņas un purpursarkani zuši meta pie katras kustības zilas dzirksteles; milzīgas lēpju lapas laistījās visās varavīksnes krāsās, bet ziedi dega ar dzelten­sārtu liesmu, ko uzturēja tīrais ūdens, tāpat kā lampas liesmu uztur eļļa. Pāri upei bija pārmests marmora tilts, tik smalki un mākslīgi darināts, ka šķita sastāvam no mežģīnēm un krellēm; tilts veda uz Svētlaimes salu, kurā atradās pats Para­dīzes dārzs.

Austrumu vējš paņēma princi uz rokām un pārnesa pār tiltu. Tādus sulīgus, varenus kokus princis nekad vēl nebija redzējis. Visapbrīnojamākie ložņaugi apvija tos, laidās lejup, savijās un veidoja visdīvainākās vītnes, kuras gar malām laistījās zeltā un spilgtās krāsās; tādas vītnes var sastapt tikai senlaicīgu baznīcas kalendāru vinjetēs vai lielajos burtos. Tur bija gan spilgti ziedi, gan putni, gan sarežģīti līčloči. Zālē sēdēja vesels bars pāvu ar izplestām astēm. Patiešām pāvi? Protams, pāvi. Nekā tamlīdzīga: princis pieskārās tiem un atklāja, ka tie nemaz nav putni, bet augi, milzīgi dadžu krūmi, kas laistījās visspil­gtākās krāsās! Starp zaļajiem, smaržīgajiem krūmiem lēkāja lauvas un tīģeri kā lokani kaķi; krūmi smaržoja pēc olīvām, bet zvēri bija pilnīgi piejaucēti; meža dūja ar pērļainu at­spulgu uz spalvām plīkšķināja ar spārniņiem lauvam pa krēpēm, bet antilope, vispār tik bikla un bailīga, stāvēja tiem blakus un locīja galvu, it kā gribētu sacīt, ka arī viņai nav iebildumu parotaļāties.

Un tad parādījās pati feja; viņas apģērbs dzirkstīja kā saule, bet seja staroja tādā mīlestībā un laipnā smaidā kā mātes seja, priecājoties par savu bērnu. Viņa bija jauna un brīnum skaista; ap viņu pulcējās daiļas meitenes ar spožām zvaigznēm matos.

Austrumu vējš pasniedza viņai putna Fēniksa sūtījumu, un fejas acis iemirdzējās priekā. Viņa paņēma princi aiz rokas un ieveda savā pilī; sienas atgādināja tulpes lapas, ja tās tur pret sauli, bet griesti bija kā spožs zieds ar kausiņu uz leju, kurš kļuva aizvien dziļāks, jo ilgāk tanī ieskatījās. Princis piegāja pie kāda loga, paraudzījās stiklā, un viņam šķita, ka viņš redz ļauna un laba atzīšanas koku; tā zaros slēpās čūska, bet blakus stāvēja Ādams un Ieva.

—    Vai tad viņi nav padzīti? — princis prasīja.

Feja pasmaidīja un paskaidroja viņam, ka uz katra stikla laiks ir uzzīmējis neizdzēšamu dzīves apstarotu ainu; koku lapas kustas, bet cilvēki iet uz priekšu, nu, taisni tāpat kā at­spulgi spogulī. Princis piegāja pie cita loga un ieraudzīja uz stikla Jēkaba sapni: no debesīm nolaidās kāpnes, un pa tām augšup un lejup nāca eņģeļi ar lieliem spārniem aiz pleciem. Jā, viss, kas reiz bijis vai noticis pasaulē, dzīvoja un kustējās pils logu stiklos; tādas brīnišķīgas ainas varēja iegravēt tikai laiks ar savu neizdzēšamo kaltu.

Feja smaidīdama ieveda princi lielā, augstā telpā, kur sienas bija no caurspīdīgām gleznām — no tām skatījās ārā galviņas, cita par citu jaukākas. Tie bija svētlaimīgo garu pulki, viņi smaidīja un dziedāja, viņu balsis saplūda burvīgā harmonijā; tie, kas atradās visaugstāk, bija mazāki par rožu pumpuriem, ja tos uzzīmētu uz papīra kā sīkus punktus. Telpas vidū atradās koks ar krāšņiem zariem, starp kuriem mirdzēja lieli un mazi zeltaini āboli kā apelsīni. Tas bija laba un ļauna atzīšanas koks, kura augļus kādreiz bija baudījuši Ādams un Ieva. No katras lapiņas pilēja spīdoša, sarkana rasa — koks it kā raudāja ar asiņainām asarām.

—    Tagad sēdīsimies laivā! — feja sacīja. — Tur virs dzestrā ūdens mēs atpūtīsimies un stiprināsimies. Vari iedomāties: laiva tikai šūpojas viļņos, bet nekustas, un visas pasaules ze­mes pašas peld garām!

Tas patiešām bija pārsteidzošs skats: laiva stāvēja, bet krasti kustējās! Rau, parādās augstie, sniegotie Alpi ar māko­ņiem un tumšiem priežu mežiem galotnēs, stiepti un žēli noskan taure, un no ielejas atplūst kalnu gana skanīgā dziesma. Rau, pāri laivai nokaras banānu garās, lokanās lapas, garām aizpeld piķa melnu gulbju bars, parādās vispārsteidzošākie dzīvnieki un puķes, bet tālumā slejas gaišzili kalni; tā bija Jaunā Ho­lande[1], piektā pasaules daļa. Tagad atskanēja priesteru dziedā­šana un, bungām un kaula flautām skanot, nešpetnā dejā vir­puļoja mežoņu pūlis. Aizpeldēja garām līdz mākoņiem uzslēju- šās Ēģiptes piramīdas, nogāztās kolonnas un pa pusei smiltīs apraktās sfinksas. Rau, kā ziemeļblāzma apgaismoja ziemeļu apdzisušos vulkānus! Jā, kas gan varēja sarīkot tādu ilumi­nāciju? Princis bija kā bez prāta aiz sajūsmas: kā nu ne, viņš taču redzēja simtreiz vairāk, nekā mēs te stāstām.

—    Vai es varu šeit palikt uz visiem laikiem? — princis jautāja.

—    Tas atkarīgs no tevis paša, — feja atbildēja. — Ja tu nesāksi censties pēc aizliegtā kā tavs sencis Ādams, tad vari palikt te mūžīgi!

—    Es nepieskaršos laba un ļauna atzīšanas kokam! — prin­cis nosolījās. — Te taču ir tūkstošiem citu skaistu augļu.

—    Pārbaudi sevi, bet, ja cīņa tev liekas pārāk grūta, lido atpakaļ ar Austrumu vēju, kurš te atkal ieradīsies pēc simt ga­diem. Simt gadi tev aizritēs kā simt stundas, bet grēkam un kārdināšanai tas ir pietiekami ilgs laiks. Katru vakaru, atva­dīdamās no tevis, es tevi saukšu: «Nāc šurp! Nāc šurp!» Sākšu aicināt tevi, metot ar roku, bet tu nekusties no vietas, ne­klausi manam saucienam; ar katru soli tavas ilgas pastipri­nāsies un beidzot ievilks tevi tai telpā, kur ir laba un ļauna atzīšanas koks. Es gulēšu zem tā smaržīgajiem, kuplajiem zariem — un tu pielieksies, lai aplūkotu mani tuvāk; es tev uzsmaidīšu — un tu noskūpstīsi mani… Tad Paradīzes dārzs iegrims vēl dziļāk zemē un būs tev zaudēts uz visiem laikiem. Ass vējš spiedīsies tev līdz kauliem, auksts lietus mērcēs tavu galvu, bēdas un posts būs tava daļa!

—    Es palieku šeit! — teica princis.

Austrumu vējš noskūpstīja prinča pieri un sacīja: — Esi stiprs, un mēs redzēsimies atkal pēc simt gadiem! Ardievu!

Un Austrumu vējš atvēzēja savus lielos spārnus, kuri no- plaiksnījās kā rūsa rudens nakts tumsā vai kā ziemeļblāzma polārās nakts ziemā.

—    Ardievu! Ardievu! — iedziedājās visas puķes un koki. Svēteļu un pelikānu bari aizlidoja kā plīvojošas lentes pavadīt Austrumu vēju līdz dārza robežām.

—    Tagad sāksies dejas, — feja teica. — Bet saules rietā, dejojot ar tevi, es sākšu māt ar roku un saukt: «Nāc šurp! Nāc šurp!» Neklausies uz mani! Simt gadu laikā ik vakaru atkārto­sies tas pats, bet tu ar katru dienu kļūsi stiprāks un stiprāks un beidzot pat nepievērsīsi uzmanību manam saucienam. Šo­vakar tev jāiztur pirmais pārbaudījums!

Un feja ieveda viņu plašā telpā no baltām, caurspīdīgām lilijām, kurām putekšņlapu vietā bija mazas zelta arfas, kas spēlēja pašas. Skaistas, slaidas meitenes caurspīdīgos tērpos uz­sāka gaisīgu deju un dziedāja par nemirstīgās dzīves priekiem un svētlaimi mūžam ziedošajā Paradīzes dārzā.

Bet saule jau norietēja, debesis atmirdzēja kā kausēts zelts, un lilijas laistījās visburvīgāko rožu krāsā. Princis izdzēra mei­teņu pasniegto putojošo vīnu un juta uzplūstam neaprakstāmu svētlaimi. Pēkšņi telpas dibensiena atvērās, un princis ierau­dzīja laba un ļauna atzīšanas koku, kurš žilbinoši mirdzēja; no koka puses plūda klusa, glāsaina dziesma; princim šķita, ka tā ir viņa mātes balss, kas dzied: «Mans bērns! Mans mīļais, dārgais bērns!»

Un feja sāka mest viņam ar roku un saukt maigā balsī: «Nāc šurp! Nāc šurp!» Viņš devās uz to pusi — aizmirsa savu so­lījumu jau pirmajā vakarā. Skurbais aromāts gaisā kļuva aiz­vien stiprāks, arfas skanēja aizvien saldāk; šķita, ka tur dzied korī smaidošās galviņas no zāles sienām: «Viss jāzina! Viss jā­izbauda! Cilvēks ir valdnieks zemes virsū!» No koka vairs ne­pilēja asinis, bet bira sarkanas, spīdošas zvaigznītes. «Nāc šurp! Nāc šurp!» skanēja gaisīga melodija, un ar katru soli prinča vaigi tvīka karstāk un asinis bangoja stiprāk un stiprāk.

—    Man jāiet! — viņš runāja. — Tas taču nav un nevar būt grēks! Kāpēc jābēg projām no skaistuma un baudas? Es tikai patīksmināšos, palūkošos uz viņu guļošu. Es taču neskūpstīšu viņu! Es esmu pietiekami stiprs un pratīšu savaldīties!

Dzirkstošais apmetnis nokrita no fejas pleciem; viņa pašķīra koka zarus un mirklī pazuda aiz tiem.

—    Vēl es neesmu apgrēkojies, — princis teica. — Un ne­darīšu to arī!

To teicis, viņš pašķīra zarus. Feja gulēja tik daiļa, kāda var būt tikai Paradīzes dārza feja. Smaids rotājās uz viņas lūpām, bet garajās skropstās trīsēja asariņas.

—    Tu raudi manis dēļ? — viņš nočukstēja. — Neraudi, brī­nišķā! Tikai tagad es saprotu paradīzes svētlaimi: tā ir kā uguns manās asinīs, tā liek liesmot manām domām. Es jūtu ķe­ruba spēku un mūžīgo dzīvi savā mirstīgajā ķermenī. Lai pēc tam man iestājas mūžīga nakts — viens šāds mirklis ir dār­gāks par visu pasaulē!

Un viņš noskūpstīja asaras, kas trīsēja fejas skropstās, viņa lūpas pieskārās fejas lūpām.

Atskanēja drausmīgs pērkona grāviens, kādu neviens nekad nav dzirdējis, un viss sajuka prinča acu priekšā; feja nozuda, ziedošais Paradīzes dārzs iegrima dziļi zemē. Princis redzēja, kā tas pazūd necaurredzamās nakts tumsā, no tā palika pāri ti­kai tālumā dzirkstoša, sīka zvaigznīte. Nāves aukstums pārņēma viņa locekļus, acis aizvērās, un viņš pakrita kā miris.

Salts lietus mērcēja viņam seju, un viņš atjēdzās.

—    Ko es esmu izdarījis! — viņš nopūtās. — Esmu lauzis so­lījumu tāpat kā Ādams, un Paradīzes dārzs dziļi iegrimis zemē!

Viņš atvēra acis; tālumā vēl mirgoja zvaigznīte, pēdējā pa­zudušās paradīzes zīme. Tā bija rīta zvaigzne, kas mirdzēja debesīs.

Princis piecēlās; viņš bija atkal tanī pašā mežā pie vēju alas; viņam blakus sēdēja vēju māte. Viņa pikti paskatījās uz princi un bargi pacēla roku.

—    Pašā pirmajā vakarā! — viņa teica. — Tā jau es domāju. Bijis tu mans dēls, tad sēdētu tagad maisā!

—    Gan jau viņš tur nokļūs, — sacīja Nāve; tas bija spēcīgs vecis ar izkapti rokā un lieliem, melniem spārniem aiz mugu­ras. — Un tad iegulsies zārkā, kaut arī ne tūliņ. Es tikai at­zīmēšu viņu un došu viņam laiku paklaiņot pa pasauli un iz­pirkt savu grēku ar labiem darbiem. Un tad es atnākšu pēc viņa tanī reizē, kad viņš vismazāk mani gaidīs, noglabāšu viņu melnā zārkā, uzlikšu to sev uz galvas un aiznesīšu viņu, rau, uz to

zvaigzni, kur ir Paradīzes dārzs; ja viņš būs bijis labs un diev­bijīgs, tad viņš tiks tur iekšā, bet, ja viņa domas un sirds būs joprojām grēka pilnas, tad zārks nogrims vēl dziļāk, nekā no­grima Paradīzes dārzs. Bet ik pēc tūkstoš gadiem es ieradīšos pēc viņa un vai nu iegremdēšu viņu vēl dziļāk, vai atstāšu mū­žam uz mirdzošās debesu zvaigznes.

LIDOJOŠĀ PŪRA LĀDE

REIZ DZĪVOJA tirgotājs, kas bija tik bagāts, ka būtu varējis visu ielu un vēl pusšķērsielas izbruģēt ar sudraba dālderiem, bet to viņš nedarīja vis. Viņš prata savu naudu labāk likt lietā un, kur izdeva vērdiņu, tur ieņēma dālderi. Tik izveicīgs tirgotājs viņš bija, un tā viņš tirgojās, kamēr nomira.

Visu tēva sakrāto naudu mantoja dēls. Viņš nu dzīvoja vie­nos priekos, gāja ik vakaru uz masku balli, taisīja pūķus no papīra naudas un tālsviešanas sacīkstēs akmeņu vietā svieda pāri ezeram zelta dukātus. Skaidrs, ka mantojums drīz izsīka, to jau varēja gaidīt. Beidzot kādu rītu viņam palika makā tikai divi vērdiņi, kājās nonēsātas tupeles un mugurā vecs halāts. Nu viņa draugi nelikās par viņu ne zinis, jo ar tādu ērmu taču nevar rādīties uz ielas. Tad viens, kam bija labāka sirds, ap­žēlojās par izputējušo bagātnieku un atsūtīja viņam vecu pūra lādi ar ziņu:

«Sakravā tanī savas mantiņas un taisies, ka pazūdi!»

Tas bija labi domāts un sacīts, bet, tā kā tirgotāja dēlam nebija nekā, ko kravāt, tad viņš iesēdās pūra lādē pats.

Viņam par laimi, tā nebija parasta pūra lāde. Līdzko viņš pieskārās tās atslēgai, tā — aiziet! — pūra lāde izlidoja kopā ar viņu pa skursteni laukā, pacēlās augstu līdz mākoņiem un traucās aizvien tālāk. Lādes dibens un sāni krakšķēja vien, un tirgotāja dēlam sametās baigi ap sirdi. Ja nu lāde gaisā izjūk,

tad gan viņa kauliņus neviens nevarēs sameklēt. Kaut nu viss labi beigtos!

Tā viņš lidoja, kamēr nonāca turku zemē. Lādi viņš nogla­bāja mežā zem kritušām lapām un pats gāja uz pilsētu. To viņš varēja mierīgi darīt, jo visi turki staigā halātos un tupelēs. Ceļā viņš satika aukli ar mazu bērnu uz rokām.

—    Paklau, turku aukle, — viņš to uzrunāja, — kas tā par pili ar tik augstiem logiem?

—    Tur dzīvo sultāna meita, — aukle atbildēja. — Viņai pareģots, ka līgavainis padarīs viņu nelaimīgu, tāpēc neviens nedrīkst viņu apmeklēt, kad sultāna un sultānietes nav klāt.

Tirgotāja dēls patencināja, atgriezās mežā un iesēdās pūra lādē. Viņš aizlidoja uz pili, nolaidās uz plakanā jumta un pa vaļējo logu ielavījās pie princeses.

Princese gulēja uz dīvāna un bija iemigusi. Viņa izskatījās tik skaista, ka tirgotāja dēls nevarēja nociesties un noskūp­stīja viņu. Princese pamodās un stipri sabijās, bet viņš sacīja, ka esot turku dievs un atlidojis pie viņas pa gaisu. Princesei ar to pietika, un viņa neko vairāk nejautāja.

Abi sēdēja blakus uz dīvāna, un tirgotāja dēls stāstīja prin­cesei pasakas par viņas acīm: tās esot dziļas, tumšas jūras, un domas tanīs šaudoties kā nāras viļņos. Viņas piere esot ledus- kalns, kurā slēpjoties lepnas zāles un sarežģītas ejas, un prin­cesei patika viņā klausīties. Un, kad viņš bildināja princesi, viņa tūliņ sacīja «jā».

—    Jums jāierodas pilī sestdienas vakarā, — viņa sacīja, — tad tēvs un māte dzer pie manis turku kafiju. Viņi priecāsies, ka es dabūšu turku dievu par vīru. Tikai gādājiet, lai jums būtu labi skaista pasaka, ko viņiem pastāstīt, jo tās viņi ļoti ciena. Māte labprāt klausās kaut ko tikumīgu un pamācošu, tēvam patīk, ja var dabūt pasmieties.

—    Jā, citu līgavas dāvanu jau es nevaru pasniegt kā vienīgi pasaku, — tirgotāja dēls atbildēja, un tad abi šķīrās. Atvado­ties princese iedāvināja viņam ar zelta gabaliem rotātu zobenu, un zelts viņam lieti noderēja.

129

Viņš aizlidoja un nopirka pilsētā sev jaunu halātu un tu­peles. Tad viņš apsēdās mežā, lai sacerētu pasaku, kas

9 — Pasakas

bija stāstāma sestdienas vakarā. Tas negāja tik ātri, jo pasaku sacerēšana nav nekāds vieglais darbs.

Kad viņš pasaku sacerēja, sestdienas vakars ari bija klāt.

Sultāns, sultāniete un viss galms jau bija sapulcējušies pie princeses uz kafijas dzeršanu. Precinieku uzņēma ļoti laipni.

—    Vai jūs pastāstīsiet mums kādu pasaku? — sultāniete jautāja. — Tai jābūt pamācošai un ar dziļu jēgu.

—    Un tādai, par kuru var pasmieties, — sultāns piebilda.

—    Labi, — tirgotāja dēls sacīja un sāka stāstīt, un tad nu klausieties jūs arī:

—    «Reiz bija sērkociņi, kas ārkārtīgi lepojās ar savu augsto izcelšanos. Viņu ciltskoks, tas ir, milzu priede, no kuras viņi sa­stādīja tikai niecīgas kripatiņas, bija kādreiz stalti slējusies biezā mežā. Sērkociņi gulēja uz plīts malas starp šķiltavām un vecu čuguna katliņu un stāstīja tiem par savu jaunību:

—    Jā, kad mēs vēl bijām zaļi zari, tad patiešām jutāmies uz zaļa zara! Ik rītu un vakaru mēs baudījām rasas dimantu dzērienu, augu dienu sildījāmies saulē, kad tā spīdēja, un mazie putniņi kavēja mums laiku, stāstīdami dažādus notikumus. Mēs zinājām, ka esam bagāti, jo lapu koki bija apģērbti tikai vasaru, bet mūsu ģimenei pietika līdzekļu, lai mēs tiklab ziemu, kā vasaru varētu valkāt zaļas drēbes. Bet tad ieradās meža cirtēji, tā bija liela revolūcija, un mūsu ģimene tika saskaldīta. Ciltstēvs dabūja vietu uz lepna burukuģa un var apbraukāt pasauli, kad vien iegribas. Pārējiem zariem uzticēja citus pie­nākumus, bet mums piešķīra uzdevumu gādāt par gaismu vien kāršajai tautai. Tāpēc mēs, smalki ļaudis pēc izcelšanās un au dzināšanas, esam nonākuši virtuvē.

—    Man gan ir citāds dzīvesstāsts, — sacīja čuguna katliņš, kas atradās blakus sērkociņiem. — Kopš esmu nācis pasaulē, tā tieku berzts bez sava gala un manī vāra dažādus ēdienus. Es turos kopā ar cienījamiem ļaudīm un īstenībā piederu pie aug­stākās kārtas pārstāvjiem šai namā. Mans vienīgais prieks ir pēc vārīšanās tīri izberztam omulīgi atpūsties ierastajā vietā un pārmīt ar kaimiņiem kādu prātīgu vārdu. Mēs dzīvojam klusi un mājīgi starp četrām sienām, tikai ūdens spainis šad tad iziet uz brīdi pagalmā. Mūsu vienīgais jaunāko ziņu pienesējs ir kūdras

— Paklau, turku aukle, — viņš to uzrunaja, — kas ta par pili ar tik augstiem logiem?

grozs, bet tas izsakās tik slikti par valdību, ka nesen kāds māla pods aiz pārbīļa nogāzās no plaukta un saplīsa gabalu gabalos. Viņš ir pārāk brīvdomīgs, šis kūdras grozs, kad es jums saku!

—    Nepļāpā nu tik daudz! — uzsauca šķiltavas un aiz dus­mām uzšķīla uguni tā, ka dzirksteles vien pašķīda. — Labāk sarīkosim jautru pārrunu vakaru!

—    Jā, izspriedīsim, kas no mums ir pats dižciltīgākais, — sērkociņi ierosināja.

—    Ak nē, man apnicis vienmēr runāt par sevi, — atsaucās māla bļoda. — Labāk pacentīsimies pamodināt cits citā dai­ļuma izjūtu! Es pastāstīšu kaut ko no ikdienas dzīves, jo iz­kopts prāts var atrast tanī daudz kā daiļa. Es sāku: «Pie Bal­tijas jūras, zem Dānijas vītoliem …»

—    Ak, cik dzejisks sākums! — iesaucās visi šķīvji. — Tas noteikti būs interesants stāsts!

—    Jā, tur es pavadīju savu jaunību kādā klusā ģimenē. Ik pa divām nedējām tur vaskoja grīdu, no mīkstajām mēbelēm izdauzīja putekļus, logiem pielika tīrus aizkarus . . .

—    Cik jūs jauki runājat! — pārtrauca putekļu slotiņa. — Tūliņ redzams, ka stāstītājs ir sieviešu kārtas, jo no visa dveš tāds īsts tīrības un spodrības gars!

—    Tiesa, to tūliņ jūt, — piekrita ūdens spainis un aiz prieka palēcās un nošļakstīja grīdu.

Bļoda turpināja savu stāstu, un beigas bija tikpat labas kā sākums.

Visi šķīvji aplaudēja. Putekļu slotiņa paņēma zaļu pētersīli no smilšu kastes un vainagoja bļodu. Viņa gan zināja, ka tā var aizvainot citus, bet sprieda: «Ja es vainagošu viņu šodien, viņa vainagos mani rīt.»

—    Tagad uzdejosim! — uzaicināja ogļu knaibles un sāka de­jot. Pasaulīt, cik nepieklājīgi augstu viņas mētāja kājas! Ve­cais krēsla pārvalks, to redzēdams, tikumiskā sašutumā pār­plīsa.

—    Vai mani arī vainagos? — ogļu knaibles prasīja, un tas tika izdarīts.

«Tie nu gan neko nezina no smalkas uzvešanās,» sērkociņi nodomāja.

Nu patvārim vajadzēja dziedāt, bet viņš aizbildinājās, ka esot saaukstējies, viņš varot dziedāt tikai tad, kad verdot. Pa­tiesībā viņš bija pārāk uzpūtīgs un mēdza dziedāt tikai uz ēdam­istabas galda saimnieku priekšā.

Uz palodzes atradās veca zoss spalva, ar kuru kalpone mēdza pierakstīt izdevumus. Spalvai nepiemita nekas ievērības cie­nīgs, ja neskaita to, ka viņa bija dziļi iemērkta tintnīcā. Taču viņa ļoti lepojās ar sevi, ka varot uzrakstīt pat tādus vārdus, ko pati nesaprotot.

—    Ja patvāris negrib dziedāt, tad lai nedzied, nav liela nelaime, — viņa ierunājās. — Aiz loga ir krātiņš ar lakstīgalu, tā var dziedāt tīri pieklājīgi. Nekādās augstās skolās viņa gan nav mācījusies, bet nerunāsim šovakar ne par vienu neko sliktu.

—    Tā nu gan neklājas! — iesaucās tējas katliņš, kas bija patvāra pusbrālis un skaitījās virtuves dziedātājs. — Kāpēc mums jāklausās sveša putna dziesma? Vai tas ir patriotiski? Lai kūdras grozs to izšķir!

—    Es esmu galīgi noskaities, — tas sacīja, — noskaities līdz sirds dziļumiem. Vai tā mums jāpavada šis vakars, kad pēc ilgiem laikiem esam palikuši vieni? Labāk apgriezīsim visu māju otrādi! Nodibināsim jaunu — dabas likumiem atbilstošu kārtību, kur ikviens ieņems savu īsto vietu, kāda tam pienākas pēc nopelniem! Es esmu ar mieru vadīt šo apvērsumu!

—    Jā, iztaisīsim īstu jandāliņu! — visi piebalsoja. Te at­vērās durvis un ienāca kalpone. Runātāji apklusa. Neviens neiedrīkstējās bilst ne pušplēsta vārdiņa, lai gan katrs pods apzinājās, ko viņš spēj, cik dižciltīgs viņš ir un kādu omulīgu vakaru būtu sarīkojis, ja vien viņu būtu lūguši.

Kalpone paņēma sērkociņu un uzrāva to. Ai, kā tas nošvirk- stēja un cik gaiši uzliesmoja!

«Nu katrs var redzēt, ka es te esmu pārāks par visiem,» viņš nodomāja. «Kas man par spožumu, kas par gaismu!» Un tā viņš izdega līdz galam.»

—    Tā bija skaista pasaka, es jutos tā, it kā pati sēdētu vir­tuvē un to visu redzētu, — sultāniete sacīja. — Jā, tu dabūsi mūsu meitu par sievu.

—    Jā gan* — sultāns piebalsoja, — pirmdien dzersim kāzas.

Viņi jau uzrunāja līgavaini ar «tu», jo nu viņš piederēja pie ģimenes.

Kāzu priekšvakarā visa pilsēta laistījās vienās ugunīs. Sul­tāns ar sultānieti braukāja pa ielām un meta pūlī kliņģerus un pildītas klimpas. Puikas slējās uz pirkstgaliem, lai redzētu braucējus, bāza pirkstus mutē, svilpa un kliedza «urā». Vārdu sakot, prieki bija milzīgi!

«Man arī kaut kā jāuzstājas,» nosprieda tirgotāja dēls. Viņš sapirka raķetes, plaukšķenes un dažādus uguņošanas pie­derumus, salika tos lādē un pacēlās gaisā.

Kas tā bija par sprakstoņu, švirkstoņu un krāšņām ugunīm!

Visi turki lēca gaisā aiz priekiem tā, ka tupeles viņiem sitās gar ausīm; tādu uguņošanu viņi vēl nebija redzējuši. Nu visi saprata, ka tas patiešām ir turku dievs, kas prec viņu princesi.

Līdzko tirgotāja dēls nolaidās ar savu pūra lādi mežā, tā iedomājās, ka vajadzētu tūliņ steigties uz pilsētu un paklausī­ties, ko ļaudis runā. Dabīgi, ka viņam ļoti gribējās to dzirdēt.

Ko gan visu viņi stāstīja! Ikviens, kam viņš apvaicājās, bija redzējis ko citu, taču visi kā vienā mutē apgalvoja, ka tas bijis varen skaisti.

—    Es redzēju pašu turku dievu, — viens teica, — viņam bija acis kā dzirkstošas zvaigznes un bārda kā putojošs ūdens.

—    Viņam uz pleciem bija uguns mētelis, — stāstīja otrs, — un no mēteļa krokām lūkojās ārā paradīzes gari.

Jā, tās bija patīkamas valodas, ko viņš dzirdēja, un rīt va­jadzēja notikt viņa kāzām — tas bija vēl patīkamāk.

Viņš devās atpakaļ uz mežu, lai sēstos savā pūra lādē, — bet kur tā bija palikusi?

Pūra lāde bija sadegusi. Kāda raķetes dzirkstelīte bija tanī iekritusi, sākusi gruzdēt, un lāde pārvērtusies pelnos. Nu na­baga tirgotāja dēls nevarēja vairs lidot, nevarēja tikt pie savas līgavas.

Viņa stāvēja visu dienu uz jumta un gaidīja līgavaini un, kā dzird, gaidot vēl šo baltu dienu. Bet viņš klejo pa pasauli un stāsta pasakas, lai gan tās nav vairs tik jautras kā tā par sērko­ciņiem.

SVĒTEĻI

UZ CIEMA pēdējās mājas jumta atradās svēteļu ligzda. Tanī sēdēja svēteliene ar četriem svētelēniem, kuri kārstīja pāri ligzdas malai galviņas ar melna­jiem knābīšiem — tie vēl nebija kļuvuši sarkani. Netālu uz jumta kores stīvi un lepni stāvēja svēteļ- tēvs. Vienu kāju viņš bija pavilcis pavēderē, lai neviens ne­teiktu, ka viņš stāv gluži bez darba savā sarga vietā. Varēja domāt, ka viņš izgriezts no koka, — tik nekustīgs viņš bija.

«Tas izskatās varen smalki, ka manai sievai stāv godasardze pie ligzdas,» viņš domāja. «Kas to zina, ka esmu viņas vīrs? Visi droši vien pārliecināti, ka esmu te piekomandēts.»

Lejā uz ielas rotaļājās vesels bars bērnu. Ieraudzījuši svē­teļus, viņi sāka dziedāt, vispirms pats lielākais nebēdnis, pēc tam viss bars. Viņi dziedāja vecu dziesmiņu par svēteļiem, bet bez kāda ļauna nolūka, turklāt no dziesmas taču vārdus nevar izmest:

— Svēteli ar garām kājām, Ātrāk steidz uz savām mājām, Savu ligzdu sakārtot, Svētelēnus pabarot! Vienu mēs pakārsim, Otru upē metīsim, Trešo iesmā uzdursim, Ceturto nošausim!

—    Paklau, ko puikas dzied! — svētelēni uztraucās. — Viņi grib mūs kārt un mest upē!

—    Neliecieties ne zinis par viņiem! — svēteliene atbildēja.

—    Nemaz neklausieties viņu dziesmās, tad jums sirds būs mierīga!

Taču zēni nemitējās dziedāt un rādīt ar pirkstiem uz svēte­lēniem. Tikai viens zēns, Pēteris vārdā, teica, ka nevajagot dziedāt tādu aplamu dziesmu par tik labiem putniem, un gāja projām.

—    Esiet bez bēdu! — svēteliene mierināja bērnus. — Re­dziet, cik mierīgi stāv jūsu tēvs, turklāt uz vienas kājas!

—    Mums bail, mums bail! — svētelēni sauca un ievilka galvas dziļi ligzdā.

Nākamo dienu, kad bērni atkal bija salasījušies, lai rota­ļātos, viņi atsāka dziesmu:

— Vienu mēs pakārsim, Otru upē metīsim, Trešo iesmā uzdursim, Ceturto nošausim!

—    Vai mūs patiešām kārs un metīs upē? — svētelēni ba­žījās.

—    Ko jūs klausāties uz visādām muļķībām! — māte uzbārās.

—    Jūs iemācīsieties lidot, mēs lidosim uz pļavu un apcie­mosim vardes. Viņas palocīsies mūsu priekšā un teiks: «Kvāks, kvāks!» — un tad mēs viņas apēdīsim. Tas tik būs mielasts!

—    Un pēc tam? — svētelēni jautāja.

—    Pēc tam sanāks kopā svēteļi no visas zemes un sāksies lielie rudens manevri. Tad visiem jāprot labi lidot, tas ir ār­kārtīgi svarīgi, jo, kas neprot lidot, to svēteļu ģenerālis no­dur ar savu garo knābi. Tāpēc jums būs labi jāuzmanās un jāliek aiz auss viss, ko jums mācīšu!

—    Tad jau var patiešām gadīties, ka mūs uzdur uz iesma, kā puikas teica! Klau, viņi dzied atkal!

—    Klausieties uz mani, nevis uz viņiem! — svēteliene pār­trauca. — Pēc lielajiem manevriem mēs lidosim uz siltajām zemēm, tālu, tālū no šejienes, pāri kalniem un mežiem. Mēs dosi­mies uz Ēģipti; tur slejas četrstūraini mūra nami, kas ar smailēm iesniedzas mākoņos. Sos namus sauc par piramīdām, un tās ir tik vecas, ka to neviens svētelis nespēj aptvert. Tur ir milzu upe; kad tā pārplūst, tad visa zeme kļūst par vienu vienīgu purvu. Un pa šo purvu var staigāt un ēst vardes, cik lien.

—    Oho! — svētelēni sajūsmā iesaucās.

—    Jā, tas ir lieliski! Augu dienu nekas cits nav jādara, tikai jāēd, un, kamēr mums tur tik labi klājas, šai zemē nav ne zaļas lapiņas uz kokiem. Te ir tik auksts, ka pat mākoņi sasalst un sasprāgst gabalu gabalos, un krīt zemē kā sīkas, baltas driskas.

Tā viņa stāstīja par sniegu, jo neprata skaidrāk izteik­ties.

—    Vai šie nerātnie puikas nesasalst un nesasprāgst gabalu gabalos? — svētelēni prasīja.

—    Nē, tas gan nenotiek, lai arī daudz no tā netrūkst. Viņi tup aizkrāsnē tumšā istabā un reti kad iziet ārā, bet mēs varam auksto laiku pavadīt siltās zemēs.

Drīz vien svētelēni kļuva tik lieli, ka varēja ligzdā nostā­ties stāvus. Svēteļtēvs ik dienas nesa bērniem vardes, glie­mežus un citus svēteļu gardumus. Un cik jocīgi izskatījās, kad viņš rādīja bērniem savas mākslas! Galvu viņš aplieca ap asti, knābi klabināja kā klabatu, turklāt stāstīja dažādus jaukus stāstus, kur viss vienmēr notika purvā.

—    Jums jāsāk mācīties lidot, — svēteliene kādu dienu sa­cīja, un nu visiem četriem svētelēniem vajadzēja rāpties ārā no ligzdas un nostāties uz jumta kores. Ak, kā viņi grīļojās! Viņi gan plivināja spārnus, lai noturētos līdzsvarā, taču daudz netrūka, lai viņi noveltos no jumta lejā.

—    Skatieties uz mani! — māte sauca. — Re, tā jātur galva, tā jāliek kājas. Viens, divi, viens, divi! Soļojiet braši, tad tiksiet dzīvē uz priekšu! — Tad viņa pacēlās spārnos un lika bērniem darīt to pašu, taču tie tikai neveikli palēcās un — plaukš! — nolikās garšļauku, jo bija smagi un tūļīgi.

—    Es negribu lidot! — teica viens un ietrausās atpakaļ ligzdā. — Liela man vajadzība pēc tādām siltām zemēm!

—    Vai tu gribi te nosalt, kad pienāks ziema? Gribi, lai pui­kas tevi patiešām uzdur uz iesma? Pag, es viņus tūliņ pasaukšu!

—    Nē, nē! — iekliedzās svētelēns un sāka atkal lēkāt pa jumtu.

Trešajā dienā viņi jau varēja mazliet palidot. Nabadziņi domāja, ka arī gaisā var atsēsties un atpūsties, bet tūliņ ap­meta kūleni un sāka vēl jo cītīgāk plivināt spārnus.

Tikmēr zēni atkal bija sanākuši lejā un atsāka dziesmu:

* — Svēteli ar garām kājām,

Ātrāk steidz uz savām mājām!

—    Kā būtu, ja mēs nolaistos un ieknābtu viņiem? — svē­telēni jautāja mātei.

—    Lieciet viņus mierā, klausieties uz mani — tas ir daudz svarīgāk! Viens, divi, trīs! Uz labo! Un nu uz kreiso! Ap skur­steni! Re, tas izdevās pavisam labi! Pēdējais spārnu vēziens bija tik pareizs un glīts, ka atļauju jums rīt lidot man līdzi uz purvu. Tur ieradīsies vairākas brašas svēteļu ģimenes ar saviem bēr­niem. Gādājiet, lai es dzirdu, ka manējie ir paši izskatīgākie, stāv vistaisnāk un viscēlāk izriež krūtis!

—    Bet vai mēs nekad neatriebsimies tiem palaidņa pui­kām? — svētelēni nerimās.

—    Lai taču viņi auro, cik grib! Jūs pacelsieties līdz māko­ņiem un nonāksiet piramīdu zemē, kamēr viņi te sals un trīcēs.

—    Nekas, gan mēs viņiem atriebsimies! — svētelēni čuk­stēja cits citam un sāka atkal vingrināt spārnus.

No visiem zēniem pats cītīgākais ņirgu dziesmu dziedāšanā bija tieši tas, kas pirmais iesāka dziesmu, — mazs sešgadīgs knauķis. Svētelēni domāja, ka viņam droši vien ir kādi simt gadi, jo viņš bija krietni lielāks par svētelēnu tēvu un māti. Un ko gan svētelēni varēja zināt par to, cik veci vispār var būt cilvēki un viņu bērni! Visam atriebības smagumam vajadzēja ķert šo puiku, kurš pirmais bija sācis dziesmu un to vēl aiz­vien daudzināja. Svētelēni bija briesmīgi noskaitušies, un, jo lielāki viņi kļuva, jo mazāk gribēja ciest pārestības. Svē- telienei beidzot vajadzēja apsolīt, ka atriebt viņi drīkstēs, bet tam jānotiek pašā pēdējā dienā pirms aizlidošanas.

—    Vispirms jāredz, kā jūs uzvedīsieties lielajos rudens ma­nevros. Ja tur jums ies slikti un ģenerālis iedurs jums knābi krūtīs, tad jau puikām būs taisnība, ka derat tikai uzdurša- nai uz iesma. Nogaidīsim, kā jums veiksies.

Svētelēni bija ar mieru un tagad sāka vingrināties lido­šanā no visas tiesas. Viņi neatlaidīgi vingrinājās katru dienu un drīz vien lidoja tik viegli un skaisti, ka prieks redzēt.

Pienāca rudens, un visi svēteļi sapulcējās uz lielajiem ma­nevriem. Tas tikai bija skats, kad viņi laidās pāri mežiem un tīrumiem, ciemiem un pilsētām, te augstāk, te zemāk, te lēnāk, te straujāk. Svētelēni tik labi veica savu uzdevumu, ka izpel-

nljās goda diplomu un goda nosaukumu «Varžu un čūsku mednieki».

—    Tagad gan mēs atriebsimies! — viņi apņēmās.

—    Lai notiek! — māte piekrita. — Es esmu ko labu izdo­mājusi. Netālu no šejienes atrodas dīķis, kurā glabājas mazi bērni, kamēr nāk svēteļi un aiznes tos viņu vecākiem. Mazuļi guļ šai dīķī un sapņo tik saldi kā nekad vēlāk visā savā mūžā. Visi vecāki grib dabūt šos bērniņus, un visi bērni grib mazu brālīti vai māsiņu. Mēs aizlidosim uz šo dīķi un aizne­sīsim ikvienam bērnam, kas pret putniem labi izturas, pa brā­lītim vai māsiņai.

—    Bet tam nejaukajam puikam — ko tam? — svētelēni jautāja.

—    Tam mēs nedosim ne brālīti, ne māsiņu, un viņam par to ļoti sāpēs sirds. Bet tam labajam zēnam, kurš sacīja, ka put­niem nevajag pāri darīt — jūs taču nebūsiet to aizmirsuši? — tam mēs aiznesīsim vienu brālīti un vienu māsiņu. Un katru pa­vasari atlaidušies mēs viņu apsveicināsim un apvaicāsimies: «Pēter, Pēter, kā tev labi klājas?»

Kā māte sacīja, tā arī notika. Un kopš tās reizes svēteļi katru pavasari apsveica-labo zēnu un ieradušies sauca:

—    Pēter, Pēter!

Taču ar laiku viņi šo vārdu aizmirsa un tagad sauc tikai:

—    Prr, prr!

OLE LUKOIJE

NEVIENS NEZINA tik daudz pasaku, cik zina Ole Lukoije. Viņš gan prot vareni stāstīt! Vakarā, kad bērni gluži mierīgi sēž pie galda vai uz saviem soliņiem, ierodas Ole Lukoije. Vienās zeķēs viņš klusītiņām nāk augšup pa kāpnēm, tad piesardzīgi atver durvis, nedzirdami iesoļo istabā un viegli ie- smidzina bērniem acīs saldu pienu. Rokā viņam maza šļircīte,

un piens plūst no tās tievā, tievā strūkliņā. Tad visiem bērniem acis sāk lipt ciet, viņi vairs nevar saskatīt Oli, bet viņš pie­zogas klāt no mugurpuses un sāk vieglītēm pūst viņiem uz pa­kaušiem. Papūš — un galviņas tūliņ kļūst smagas. Tas notiek bez sāpēm — Olem jau nav nekas ļauns prātā, viņš tikai grib, lai bērni norimstas, tāpēc viņi katrā ziņā jāapgulda. Nu lūk, viņš ir bērnus apguldījis un tūliņ sāk stāstīt pasakas.

Kad bērni iemieg, Ole Lukoije piesēžas pie viņiem uz gultas malas. Apģērbs viņam brīnišķīgs: zīda vamzis, tikai nevar pa­teikt, kādā krāsā; tas laistās te zils, te zaļš, te sarkans atkarīgi no tā, uz kuru pusi Ole pagriežas. Katrā padusē viņam lietus­sargs: viens ar bildītēm, kuru viņš izpleš pār labiem bērniem, un tad tiem visu nakti rādās pašas jaukākās pasakas; bet otru, pavisam vienkāršu, gludu, viņš izpleš pār sliktiem bērniem — tie guļ visu nakti kā bluķi, un no rīta atklājas, ka viņi itin neko nav redzējuši sapnī.

Paklausīsimies nu par to, kā Ole Lukoije apmeklēja katru vakaru kādu mazu zēnu, Hjalmāru vārdā, un stāstīja viņam pasakas. Tās būs veselas septiņas pasakas — nedēļā ir taču sep­tiņas dienas.

Pirmdiena

—   Tā, lūk, — sacīja Ole Lukoije, apguldījis Hjalmāru gultā. — Vispirms es izpušķošu istabu.

Un vienā mirklī visas istabas puķes pārvērtās lielos kokos, kuri izstiepa savus garos zarus gar sienām līdz pašiem griestiem, visa istaba pārvērtās par brīnišķīgu lapeni. Koku zari bija ap­bērti ar ziediem; katrs ziediņš pēc skaistuma un smaržas bija pārāks par rozi un, ja jūs gribētu to nomēģināt, tad saldāks par ievārījumu; augļi laistījās, it kā būtu no zelta. Vēl kokos auga apalīši, kuri plīsa vai pušu aiz rozīņu pildījuma. Tsts brī­nums, nudien! Pēkšņi bija dzirdami briesmīgi vaidi no galda atvilktnes, kur atradās Hjalmāra skolas piederumi.

—    Kas tad tur? — Ole Lukoije teica un izvilka atvilktni.

Atklājās, ka tur sprakšķ un čīkst šīfera tāfele: uz tās uz­rakstītā uzdevuma atrisinājumā bija iezagusies kļūda, un viss iz­rēķinātais teju pat bruka kopā; aukliņā piesietā grifele lēkāja un raustījās kā šunelis — viņai ļoti gribējās palīdzēt, bet viņa nevarēja. Arī Hjalmāra burtnīca skaļi vaidēja; taisni šaus­mas pārņēma klausoties! Katrā lappusē ik rindas sākumā bija brīnišķīgi, lieli burti un tiem līdzās mazi burti — tas bija glīt- raksta paraugs; tālāk sekoja citi burti, kuri domāja, ka turas tikpat stingri. Tos bija rakstījis pats Hjalmārs, un tie likās klūpam pret līnijām, uz kurām tiem vajadzēja stāvēt.

—    Lūk, kā jāturas! — runāja glītraksta paraugs. — Sitā, un mazliet noliekties uz labo pusi!

—    Ak, mēs jau ar prieku, — atbildēja Hjalmāra burti, — bet mēs nevaram! Mēs esam tik vārgi!

—    Nu, tad es pamielošu jūs ar rīcineļļu, — Ole Lukoije teica.

—    Ai, nē, nē! — burti sāka brēkt un izslējās tik taisni, ka prieks skatīties.

—    Tagad pasakas pie malas! — Ole Lukoije sacīja. — Sāk­sim vingrot! Viens, div'! Viens, div'!

Un viņš panāca, ka Hjalmāra burti stāvēja līdzeni un braši kā jebkurš glītraksts. Bet, kad Ole Lukoije aizgāja un Hjal­mārs no rīta pamodās, tie izskatījās tikpat nožēlojami kā ie­priekš.

Otrdiena

Līdzko Hjalmārs apgulās, Ole Lukoije pieskārās ar savu burvju šļircīti istabas mēbelēm — un visi priekšmeti tūliņ sāka pļāpāt savā starpā — visi, vienīgi spļaujamtrauks ne; tas klu­sēja un sevī sirdījās, cik pārējie tukšprātīgi: runā tikai par sevi, par sevi vien, un viņiem pat prātā neienāk tas, kurš kautri stāv kaktā un ļauj sevī spļaut.

Virs kumodes karājās liela glezna zeltītā ietvarā; tanī bija attēlota skaista aina: stalti, veci koki, zāle, puķes un plata upe, kura steidzas garām brīnišķīgām pilīm, garām mežam uz tālo jūru.

Ole Lukoije pieskārās ar burvju šļircīti gleznai — un tanī uzgleznotie putni sāka dziedāt, koku zari kustēties, bet mā­koņi traucās pa debesīm, bija pat redzams, kā slīd pāri gleznai to ēna.

Tad Ole pacēla Hjalmāru līdz ietvaram — un zēns iekāpa taisni garajā zālē. Saulīte spīdēja uz viņu caur koku zariem, viņš aizskrēja līdz ūdenim un iesēdās laiviņā, kura šūpojās pie krasta. Laiviņa bija nokrāsota ar sarkanu un baltu krāsu, buras laistījās kā sudrabotas, un seši gulbji ar zelta kroņiem ap kakliem un dzirkstošām, zilām zvaigznēm uz galvām sāka vilkt laiviņu garām zaļiem mežiem, kur koki stāstīja par lau­pītājiem un raganām, bet puķes par jaukiem, maziem elfiem un par to, ko dzirdējušas no tauriņiem.

Brīnišķīgas zivis ar sudrabainām un zeltainām zvīņām pel­dēja aiz laivas, nira dziļumā un plīkšķināja ar astēm pa ūdeni; sarkani, zili, lieli un mazi putni lidoja Hjalmāram nopakaļ divās garās virtenēs, odi dejoja, maijvaboles dūca; visiem gri­bējās pavadīt Hjalmāru, katram bija pasaka, ko viņam pa­stāstīt.

Jā, tas nu gan bija brauciens!

Meži te kļuva biezi un satumsa, te pārvērtās brīnišķīgos, saules apspīdētos un puķēm piebērtos dārzos. Upes krastos slē­jās lielas kristāla un marmora pilis; uz balkoniem stāvēja prin­ceses, un tās visas bija Hjalmāram pazīstamas meitenes, ar kurām viņš bija bieži rotaļājies.

Viņas stiepa Hjalmāram pretī rokas, un katrai bija labajā rokā lielisks cukurots piparkūku sivēniņš. Hjalmārs, braucot garām, saķēra to aiz viena gala, princese cieši turējās pie otra, un piparkūka pārlūza uz pusēm; katrs dabūja savu daļu, bet Hjalmāram tā bija lielāka, princesei mazāka. Pie visām pilīm stāvēja sardzē mazi prinči, viņi atdeva Hjalmāram godu ar zelta zobeniem un apbēra viņu ar rozīnēm un alvas zaldāti­ņiem — lūk, ko nozīmē īsti prinči!

Hjalmārs peldēja cauri mežiem, cauri kaut kādām milzīgām zālēm un pilsētām. Viņš peldēja arī cauri tai pilsētai, kur dzīvoja viņa vecā aukle, kura bija auklējusi viņu, kad viņš vēl bija ma­ziņš, un mīlējusi viņu. Un tad Hjalmārs ieraudzīja aukli; viņa klanijas, sūtīja viņam gaisaskupstus un dziedaja jauku dzies­miņu, ko pati bija sacerējusi un atsūtījusi Hjalmāram:

— Mans Hjalmār, tu man prātā esi Ikkatru dien', ikkatru brīd'. To izteikt nevaru, cik karsti Es vēlos tevi ieraudzīt! Es aijāju tev' šūpulītl Un staigāt, runāt mācīju, Tev vaidziņus ar skūpstiem klāju — Kā lai es tevi nemīlu!

Un putniņi dziedāja viņai līdzi, puķes dejoja, bet vecie vītoli locīja galvas, it kā Ole Lukoije arī viņiem stāstītu pasaku.

Trešdiena

Tas nu gan bija lietus! Hjalmārs dzirdēja šo šausmīgo troksni pat miegā, bet, kad Ole Lukoije atvēra logu, ūdens sniedzās līdz palodzei. Vesels ezers! Toties pie pašas mājas bija pie­braucis varen lepns kuģis.

—    Vai gribi pavizināties, Hjalmār? — Ole jautāja. — Ap­meklēsi nakti svešas zemes un no rīta būsi atpakaļ.

Un tā nu Hjalmārs, apģērbis svētku drēbes, nokļuva uz kuģa. Laiks tūliņ noskaidrojās, un viņi peldēja pa ielām, garām baznīcai — visur bija viens vienīgs ezers! Beidzot viņi aizpel­dēja tik tālu, ka zeme pilnīgi pazftda acīm. Padebešos lidoja svēteļu pulks; viņi arī posās uz svešām, siltām zemēm un lidoja garā virtenē cits aiz cita. Viņi bija lidojuši jau daudz, daudz dienu, un viens bija tā piekusis, ka spārni negribēja viņam vairs klausīt. Viņš lidoja pats pēdējais, tad atpalika un sāka slīdēt ar izplestajiem spārniem aizvien zemāk un zemāk, pa- plivināja spārnus vēl pāris reižu, bet veltīgi! Drīz vien viņš aiz­ķērās aiz kuģa masta, nošļūca pa virvēm un — blaikš! — nokrita taisni uz klāja.

Junga paķēra viņu un ielika putnu būrī pie vistām, pīlēm un tītariem. Nabaga svētelis stāvēja un bēdīgi lūkojās apkārt.

—    Re, kāds! — vistas noteica.

Bet tītars piepūtās, cik vien varēja, un prasīja svētelim, kas viņš tāds esot; pīles kāpās atpakaļ, grūstīdamas cita citu ar spārniem, un pēkšķēja.

Un svētelis izstāstīja viņiem par karsto Āfriku, par pira­mīdām un strausiem, kuri joņo pa tuksnesi mežonīgu zirgu ātrumā, bet pīles neko nesaprata un atkal sāka bikstīt cita citu:

—    Nu, vai viņš nav dumjš?

—    Protams, pavisam dumjš! — teica tītars un pikti kaut ko murmināja. Svētelis apklusa un sāka domāt par savu Āfriku.

—    Kādas jums brīnišķīgas, tievas kājas! — brīnījās tītars.

—    Par cik olektī?

—    Pēks! Pēks! Pēks! — sāka pēkšķēt viegli iesmīdināmās pīles, bet svētelis izlikās, it kā neko nedzird.

—    Varējāt gan pasmieties kopā ar mums, — tītars aizrā­dīja svētelim. — Tas bija ļoti amizanti pateikts! Bet kur nu, tā droši vien viņam pārāk zemiska tēma! Vispār nevar sacīt, ka viņš būtu diez cik saprātīgs. Nekas, mēs kavēsim laiku paši sev!

Un vistas kladzināja, pīles pēkšķēja, un tas viņiem visiem sagādāja lielu prieku.

Bet Hjalmārs piegāja pie būra, atvēra durtiņas, pamāja svētelim, un tas izlēca ārā uz klāja pie Hjalmāra — svētelis jau bija paspējis atpūsties. Tad viņš it kā palocījās Hjalmāram par pateicības zīmi, atvēzēja plašos spārnus un aizlidoja uz sil­tajām zemēm. Bet vistas sāka kladzināt, pīles pēkšķēt, un'tītars tā piepūtās, ka sekste viņam kļuva purpursarkana.

—    Rīt no jums izvārīs viru, — Hjalmārs teica un pamo­dās atkal savā mazajā gultiņā.

Lielisku ceļojumu viņi ar Oli Lukoiji bija naktī veikuši!

Ceturtdiena

—    Zini ko? — Ole Lukoije teica. — Tikai nesabīsties! Es tev tūliņ parādīšu pelīti. — Un patiešām viņam rokā bija gluži glīta pelīte. — Viņa ieradās lūgt tevi uz kāzām. Divas pelī­

tes šonakt grib laulāties. Viņas dzīvo tavas mātes pieliekamā zem grīdas. Stāsta, tas esot burvīgs dzīvoklis!

—    Bet kā es ietikšu tur pa mazo caurumiņu grīdā? — Hjal­mārs prasīja.

—    Paļaujies uz mani! — Ole Lukoije atbildēja. — Es tevi padarīšu mazu.

Un viņš pieskārās zēnam ar savu burvju šļircīti. Hjalmārs kļuva aizvien mazāks un beidzot bija īkstīša lielumā.

—    Tagad mēs aizņemsimies mundieri no alvas zaldātiņa. Domāju, ka šis tērps būs pilnīgi piemērots: mundieris rotā val­kātāju, un tu taču ej ciemā!

—    Labi, — piekrita Hjalmārs, un viņu uzposa par visbrī­nišķīgāko zaldātiņu.

—    Vai jums nelabpatiktos iesēsties savas māmiņas uzpirk­stenī? — pelīte vaicāja Hjalmāram. — Man būs tas gods vest jūs.

—    Ak, kundze, vai patiešām jūs pati uzņemsieties šīs grū­tības! — Hjalmārs sacīja, un tā viņi brauca uz peļu kāzām.

Izšmaukuši caur peļu izgrauzto caurumiņu grīdā, viņi vis­pirms iekļuva garā, šaurā gaitenī, pa kuru patiešām varēja izbraukt tikai ar uzpirksteni. Gaiteni, kā jau svētkos, apgais­moja prauli.

—    Cik jauki šeit smaržo, vai ne? — apvaicājās pelīte — vedēja. — Viss gaitenis izziests ar taukiem! Kas var būt vēl labāks?

Beidzot viņi nokļuva līdz pašai zālei, kur tika svinētas kāzas. Labajā pusē sačukstēdamās un sasmīnēdamās stāvēja pelītes — dāmas, bet kreisajā, ar ķepiņām skrullējot ūsas, — pelītes — kavalieri, un pašā zāles vidū uz izēstas siera mizas augstāk par citiem atradās līgavainis ar līgavu, kuri nepār­traukti skūpstījās visu acu priekšā. Nu, viņi jau bija saderināti un gatavojās kāzām.

Viesi nāca un nāca, peles spieda cita citu vai nost, bet laimīgais pārītis novietojās pašās durvīs, tā ka neviens neva­rēja vairs ne ienākt, ne iziet. Zāle, tāpat kā gaitenis, bija iz­ziesta ar taukiem; nekā cita ēdama nebija, bet desertā viesiem nesa apkārt zirni, uz kura kāda jaunlaulāto radiniece bija

izgrauzusi viņu vārdus, tas ir, protams, tikai divus pirmos bur­tus. Vai nav brīnumi?

Visas peles paziņoja, ka kāzas bijušas lieliskas un laiks pa­vadīts ļoti patīkami.

Hjalmārs brauca uz mājām. Viņam uzsmaidīja laime būt lepnā sabiedrībā, kaut arī tāpēc vajadzēja sarauties mazam un uzvilkt alvas zaldātiņa mundieri.

Piektdiena

—    Taisni neticami, cik daudz ir pusmūža cilvēku, kuriem ārkārtīgi gribas dabūt mani pie sevis! — Ole Lukoije teica. — It sevišķi to vēlas tie, kas izdarījuši kaut ko sliktu. «La­bais, mīļais Ole,» viņi lūdzas, «mēs nevaram pat acis aizdarīt, guļam bez miega visu cauru nakti, un apkārt mums stāv mūsu ļaunie darbi. Viņi sēž uz gultas malas kā mazi, riebīgi troļļi un šļakstina mums virsū verdošu ūdeni. Mēs ar prieku tev samak­sāsim, Ole!» viņi piemetina, dziļi nopūzdamies. «Ar labu nakti, Ole! Nauda ir uz palodzes!» Kam man vajag naudas? Es ne pie viena neeju par naudu!

—    Ko šonakt darīsim? — Hjalmārs prasīja.

—    Vai negribi vēlreiz būt kāzās? Tādās gan ne kā vakar. Tavas māsas lielā lelle, tā, kura pārģērbta par zēnu un kuru sauc par Hermani, grib laulāties ar lelli Bertu, bez tam šodien ir lelles dzimšanas diena, tāpēc tiek gatavotas daudzas dāva­nas.

->- Zinu, zinu! — Hjalmārs attrauca. — Līdzko lellēm vajag jaunu drēbju, tā māsa tūliņ svin viņu dzimšanas dienu vai kā­zas. Tas jau noticis simt reižu.

—    Nu, bet šonakt būs simt pirmā un tātad pēdējā reize! Tā­pēc arī gatavojas kaut kas neparasts. Paskaties!

Hjalmārs uzmeta acis galdam. Uz tā stāvēja kartona namiņš, logi bija apgaismoti, un visi alvas zaldātiņi stāvēja godasardzē. Līgavainis ar līgavu domīgi sēdēja uz grīdas, atspiedušies pret galda kāju; jā, viņiem bija par ko domāt! Ole Lukoije, ietērpies vecmāmiņas melnajos svārkos, salaulāja viņus, un tad visas mē­

beles istaba saka dziedat marša meldija jauku dziesmiņu, kuru bija uzrakstījis zīmulis:

— Lai atskan jautra dziesmiņa, Kā vējš tā tālu trauksies, Kaut mūsu pāris tai, nudien, Nekādi neatsauksies! Tie taisīti no smalkādas, Tiem greznas drēbes uzvilktas, Un katrs ar prieku viņiem teiks: «Lai jaunais pāris dzīvo sveiks!»

Tad jaunais pāris saņēma dāvanas, bet no visa ēdamā attei­cās: viņiem pietika ar viņu mīlestību.

—    Nu, vai brauksim tagad uz vasarnīcu vai ceļosim uz ārze­mēm? — jaunais vīrs ievaicājās.

Par padoma dēvējām ataicināja pieredzējušu ceļinieci — bezdelīgu un vecu vistu, kura jau piecas reizes bija perējusi. Bezdelīga izstāstīja par jaukajām, siltajām zemēm, kur briest sulīgi, smagi vīnogu ķekari, kur gaiss tik maigs, bet kalni iz­rotāti tādām krāsām, par kādām šeit nav nekādas nojausmas.

—    Toties tur nav mūsu zaļo kāpostu! — pārtrauca vista.

—    Reiz es ar visiem cāļiem pavadīju vasaru uz laukiem; tur bija vesela kaudze smilšu, kurā mēs varējām rakņāties un kārpī­ties pēc sirds patikas. Bez tam mums bija atļauts iet sakņu dārzā pie kāpostiem. Ak, cik tie bija zaļi! Nezinu, kas būtu skais­tāks!

—    Bet viena kāpostu galviņa taču līdzīga otrai kā ola olai! — bezdelīga teica. — Turklāt šeit bieži vien ir slikts laiks.

—    Nu, pie tā var pierast, — vista atbildēja.

—    Un kāds te ir aukstums! Tā vien pielūko, ka nenosalsti.

—    Kāpostiem tas taisni nāk par labu, — vista aizrādīja. — Un galu galā ari pie mums ir silts. Pirms četriem ga­diem vasara pie mums ilga veselas piecas nedēļas! Un kāds kar­stums tad bija! Visi smaka vai nost! Tam jābūt pēdīgajam ne­lietim, kas neatzīst, ka mūsu zeme ir pati labākā pasaulē. Tāds nelietis nav cienīgs pat dzīvot šeit! — Te vista apraudājās. — Es taču arī esmu ceļojusi, kā nu ne! Veselas divpadsmit jūdzes no­braucu mucā! No ceļošanas nav nekāda prieka!

—    Jā, vista ir visai prātīga sieva, — lelle Berta atzina.

—    Man arī nemaz nepatīk kāpelēt pa kalniem — te augšā, te lejā! Nē, mēs dzīvosim vasarnīcā uz laukiem, kur ir smilšu kaudze, un pastaigāsimies pa sakņu dārzu, kur ir kāposti.

Tā viņi arī nolēma.

Sestdiena

—    Vai šodien stāstīsi pasakas? — Hjalmārs prasīja, līdzko Ole Lukoije bija viņu apguldījis.

—    Šodien nav laika, — Ole atbildēja un atvēra virs zēna savu skaisto lietussargu. — Paskaties uz šiem ķīniešiem!

Lietussargs atgādināja lielu Ķīnas tējas tasīti, kura bija izgleznota ar ziliem kokiem un šauriem tiltiņiem, uz kuriem, mādami ar galvām, stāvēja mazi ķīnieši.

—    Rīt man jāsapoš visa pasaule uz svētkiem! — Ole turpi­nāja. — Rīt taču ir svētā diena, svētdiena! Man jāaiziet uz zvanu torni paskatīties, vai baznīcas mājas gariņi iztīrījuši visus zva­nus, citādi tie slikti skanēs rīt; tad jāiet uz lauku — jāpaska­tās, vai vējš nopūtis putekļus no zāles un lapām. Taču pats grūtākais darbs vēl priekšā: jānoņem no debesīm un jāpārspod- rina visas zvaigznītes. Es salasu tās savā priekšautā, bet vajag taču pielikt numuru katrai zvaigznītei un katrai bedrītei, kur tā sēdējusi, lai varu nolikt katru savā vietā, citādi tās slikti turēsies un birs zemē no debesīm cita pēc citas.

—    Paklausieties, jūs, godātais Ole Lukoije! — ierunājās pēkšņi pie sienas pakārta veca ģīmetne. — Es esmu Hjalmāra vecvectēvs un ļoti pateicīgs jums par to, ka jūs stāstāt zēnam pasakas, bet jūs nedrīkstat sajaukt jēdzienus. Zvaigznes nevar noņemt no debesīm un spodrināt. Zvaigznes ir tādi paši debesu ķermeņi kā mūsu Zeme — tāds ir no viņām labums.

—    Paldies tev, vecvectētiņ! — Ole Lukoije atbildēja. — Pal­dies! Tu esi visas ģimenes galva, bet es tomēr esmu vecāks par tevi. Es esmu vecs pagāns; grieķi un romieši sauca mani par sapņu dievu. Es esmu varējis un varu iet iekšā vislepnākajos namos, es zinu, kā izturēties gan pret lieliem, gan pret maziem. Tagad tu vari stāstīt pasakas pats!

Un Ole Lukoije aizgāja, pasitis padusē savu lietussargu.

—    Te nu bija, pat savus uzskatus nedrīkst izteikt! — mur­mināja vecā ģīmetne.

Te Hjalmārs pamodās.

Svētdiena

—    Labvakar! — teica Ole Lukoije.

Hjalmārs pamāja viņam ar galvu, pielēca kājās un pa­grieza vecvectēva ģīmetni ar seju pret sienu, lai vecvectēvs atkal neiejaucas sarunā.

—    Un tagad tu man pastāsti pasaku par pieciem zaļiem zirnīšiem vienā pākstī, par gaiļa kāju, kura lakstojās ap vistas kāju, un par lāpāmo adatu, kura iztēlojās, ka ir šujamā adata.

—    Nu, no laba pa drusciņai! — sacīja Ole Lukoije. — Es labāk tev kaut ko parādīšu. Es parādīšu tev savu brāli, viņu arī sauc par Oli Lukoiji, bet viņš ierodas pie katra tikai reizi mūžā. Un, kad ierodas, paņem cilvēku, uzsēdina savā zirgā un stāsta pasakas. Viņš zina tikai divas pasakas: viena ir tik apbrīnojami skaista, ka pat iedomāties nevar, bet otra tik briesmīga, ka . . . nē, to nav iespējams nemaz pateikt!

Te Ole Lukoije pacēla Hjalmāru, pienesa pie loga un teica:

—    Tūliņ tu ieraudzīsi manu brāli, otru Oli Lukoiji. Cilvēki sauc viņu arī par Nāvi. Redzi, viņš nemaz nav tik briesmīgs, kādu viņu mēdz zīmēt uz kartītēm. Vamzis viņam izšūts ar sud­rabu kā huzāra mundieris, aiz pleciem plīvo melns samta ap­metnis. Paskat, kā viņš auļo!

Un Hjalmārs ieraudzīja, kā pilnā sparā joņo otrais Ole Lu­koije un sēdina pie sevis zirgā gan vecus, gan mazus. Vienus viņš sēdināja sev priekšā, otrus aizmugurē, bet vispirms visiem uzprasīja:

—    Kādas tev atzīmes uzvedībā?

—    Labas! — visi atbildēja.

—    Nu, tad parādi!

Vajadzēja parādīt; tos, kuriem bija teicamas vai labas at­zīmes, viņš sēdināja sev priekšā un stāstīja viņiem brīnišķīgu pasaku, bet tos, kam bija vidējas vai sliktas, — aizmugurē, un tiem vajadzēja noklausīties briesmīgu pasaku. Viņi trīcēja aiz bailēm, raudāja un gribēja nolēkt no zirga, bet nevarēja — viņi tūliņ cieši jo cieši pieauga pie segliem.

—     Bet Nāve taču ir pats brīnišķīgākais Ole Lukoije! — Hjal­mārs teica. — Es nemaz nebīstos no viņa!

—     Tur jau nav ko bīties! — Ole Lukoije atbildēja. — Tikai pielūko, lai tev vienmēr ir labas atzīmes uzvedībā!

—     Jā, tas ir pamācoši, — nomurmināja vecvectēva ģī­metne. — Tātad tomēr der kādreiz izsacīt savas domas.

Un viņš bija ļoti apmierināts.

Tāds nu ir tas stāsts par Oli Lukoiji. Un vakarā lai viņš pats tev ko pastāsta.

ROŽU KRŪMA ELFS

DĀRZĀ AUGA rožu krūms, pilns brīnišķīgu ziedu. Vienā, pašā skaistākajā, dzīvoja elfs, tik sīciņš, ka cilvēka acs nevarēja viņu pamanīt. Aiz katras zied­lapiņas viņam bija pa guļamistabai; pats viņš bija apbrīnojami maigs un piemīlīgs — taisni tāpat kā glīts bērns, tikai viņam bija lieli spārni aiz pleciem. Un cik smaržas pilnas bija viņa istabas, cik skaistas un caurspīdīgas bija to sienas! Tās taču bija rožu maigās lapas.

Augu dienu elfs rotaļājās saulītē, spurdza no zieda uz ziedu, dejoja uz draisko tauriņu spārniem un rēķināja, cik soļu viņam vajadzētu spert, lai apskrietu visus celiņus un taciņas uz vienas liepu lapas. Par celiņiem un taciņām viņš uzskatīja lapas dzīs­liņas, un tie patiešām viņam bija bezgalīgi ceļi! Reiz viņš ne­bija paspējis apstaigāt ne pusi, kad saulīte jau rietēja; tiesa, viņš bija sācis diezgan vēlu.

Kļuva salti, uzkrita rasa, sāka pūst vējš; elfs nosprieda, ka laiks doties uz mājām, un skrēja, cik jaudāja, bet, kad sasniedza savu rozi, tad tā jau bija aizvērusi lapas — un elfs nevarēja tikt iekšā; arī pārējās rozes bija aizvērušās. Nabaga mazulis pārbijās: viņš nekad nebija palicis nakti bez pajumtes, vienmēr bija saldi dusējis starp rožu lapiņām, bet tagad . . . Skaidrs, nu viņš nepaglābsies no nāves!

Pēkšņi viņš atcerējās, ka otrā dārza galā ir lapene, ap kuru vijas brīnišķīgas kaprifolijas; vienā no šiem lielajiem, ragiem līdzīgajiem ziediem viņš arī nolēma pārgulēt līdz rītam. Un viņš aizlidoja uz turieni. Cst! Tur bija cilvēki: skaists jau­neklis un ļoti daiļa meitene. Viņi sēdēja līdzās un būtu vēlē­jušies tā sēdēt visu mūžu — viņi tik karsti mīlēja viens otru, daudz karstāk nekā pats labākais bērns mīl savu tēti un mammu.

— Ak vai! Mums jāšķiras! — teica jauneklis. — Tavs brā­lis negrib mūsu laimi, viņš sūta mani ar uzdevumu tālu, tālu pār jūru. Ardievu, mana dārgā līgava! Man tomēr ir tiesības tevi tā saukt!

Un viņi saskūpstījās. Meitene raudāja un pasniedza viņam par piemiņu rozi, bet vispirms uzspieda tai tādu ciešu un karstu skūpstu, ka zieds atvērās. Elfs tūliņ ielaidās tanī un piekļāva galviņu pie maigajām, smaržīgajām sienām.

Noskanēja pēdējās ardievas, un elfs juta, ka roze ieņem vietu pie jaunekļa krūtīm. Ak, kā sitās viņa sirds! Elfs pat ie­migt nevarēja aiz tās klaudzieniem.

Tomēr ilgi rozei neizdevās dusēt pie jaunekļa krūtīm. Viņš izņēma to un, iedams cauri lielai, tumšai birzij, skūpstīja ziedu tik cieši un tik bieži, ka mazulis elfs teju pat palika bez elpas. Viņš juta caur ziedu lapiņām, kā deg jaunekļa lūpas, un roze atvērās it kā pēcpusdienas saules staros.

Tad parādījās otrs cilvēks, drūms un ļauns; tas bija jaunās, skaistās meitenes brālis. Viņš izvilka lielu, asu nazi un nokāva jaunekli, kurš skūpstīja ziedu; viņš nogrieza tam galvu un ieraka kopā ar ķermeni irdenajā zemē zem liepas.

«Nu viņam vairs ne gailis pakaļ nedziedās!» nodomāja ļau­nais brālis. «Atgriezties viņš neatgriezīsies. Viņam bija tāls ceļš pāri jūrai, tādā ceļā nav brīnums zaudēt dzīvību, un tā tas ir noticis. Atpakaļ viņš neatbrauks, un vaicāt man par viņu māsa neiedrīkstēsies.»

Un viņš sagrūda ar kājām sausas lapas tanī vietā, kur bija apracis jaunekli, un devās uz mājām. Bet viņš negāja viens nakts tumsā — mazulis elfs devās viņam līdzi. Kad ļaundaris raka ciet bedri, viņam uz galvas uzkrita sausa, tūtā satinusies liepas lapa, un tanī sēdēja elfs. Pabeidzis darbu, ļaundaris uz­lika galvā cepuri; zem tās bija baismīgi tumšs, un elfs drebēja aiz šausmām un aiz sašutuma pret ļaundari.

Ļaunais cilvēks atgriezās mājās rītausmā, noņēma cepuri un iegāja māsas guļamistabā. Jaunā, ziedošā skaistule gulēja un redzēja sapnī to, kuru mīlēja un kurš, pēc viņas domām, bija aizbraucis pāri jūrai. Ļaunais brālis noliecās pār māsu un ie­smējās nešpetnus, velnišķus smieklus; sausā lapa izkrita no viņa matiem uz māsas segas; viņš to nemanīja un devās nosnaus­ties līdz rītam. Elfs izķepurojās no sausās lapas, apmetās pie jaunās meitenes auss un sapnī izstāstīja viņai par briesmīgo ļaundarību, aprakstīja vietu, kur viss noticis, ziedošo liepu, zem kuras slepkava bija apracis nokauto, un beidzot piemetināja: «Un, lai tu nedomātu, ka tas ir vienkāršs sapnis, es atstāšu uz tavas gultas šo sauso lapiņu.» Pamodusies viņa atrada šo lapiņu.

Ai, cik rūgti viņa raudāja! Taču nabadzīte nedrīkstēja ne­vienam uzticēt savas bēdas. Logs bija vaļā visu dienu, mazulis elfs būtu viegli varējis izspurgt dārzā un aizlidot pie rozēm un citām puķēm, bet viņam negribējās pamest nabadzīti vienu. Uz loga puķpodā auga roze, viņš uzsēdās uz viena zieda un neno­laida acu no bēdu sagrauztās meitenes. Viņas brālis vairāk­kārt ienāca istabā pilns ļauna prieka, bet meitene nedrīkstēja ne pusvārdiņa teikt par savām sirdssāpēm.

Līdzko pienāca nakts, meitene klusītiņām izgāja no mājas, devās uz birzi taisni pie liepas, aizslaucīja sausās lapas, atraka zemi un atrada savu mīļo. Ak, kā viņa raudāja un lūdza dievu, lai tas sūtītu nāvi arī viņai!

Viņa labprāt būtu aiznesusi sev līdzi visu ķermeni, bet ne­drīkstēja, tāpēc paņēma bālo galvu, noskūpstīja saltās lūpas un nopurināja zemi no skaistajiem matiem.

—    Paturēšu vismaz to, — viņa noteica, apraka pārējo un at­kal sameta virsū sausās lapas, bet galvu aiznesa līdzi kopā ar jasmīna zariņu, kurš ziedēja birzī.

Mājās pārnākusi, viņa sameklēja pašu lielāko puķpodu, ielika tur mīļotā galvu, apbēra ar zemi un iestādīja tur jas­mīna zariņu.

—    Ardievu! Ardievu! — nočukstēja mazulis elfs; viņš ne­varēja izturēt šo bēdīgo skatu un aizlidoja uz dārzu pie savas rozes, bet tā bija jau noziedējusi, un pie zaļā augļa turējās tikai divas trīs izbalējušas lapas.

—    Ak, cik ātri pienāk gals visam labajam un skaista­jam! — elfs nopūtās.

Beidzot viņš atrada citu rozi un ērti iekārtojās starp tās smaržīgajām ziedlapām. Taču katru rītu viņš aizlidoja līdz ne­laimīgās meitenes logam un vienmēr atrada viņu asarās pie puķ­podā. Rūgtās asaras plūstin plūda uz jasmīna zariņu, un, ka­mēr meitene ar katru dienu kļuva bālāka un vājāka, zariņš tik auga un zaļoja, un laida atvasi pēc atvases. Drīz parādījās arī mazi pumpuriņi; meitene skūpstīja tos, bet ļaunais brālis sirdī­jās un prasīja, vai viņa neesot zaudējusi prātu; citādi viņš ne­varēja izskaidrot mūžīgās asaras, kuras māsa lēja pār šo puķi. Viņš jau nezināja, kura aizvērtās acis, kura sārtās lūpas bija pārvērtušās par zemi šinī puķpodā. Bet nabaga māsa kādreiz piekļāva galviņu pie jasmīna un iesnaudās; tieši tobrīd atlidoja mazulis elfs, piespiedās pie viņas auss un sāka stāstīt par mei­tenes pēdējo sastapšanos ar mīļoto lapenē, par rožu smaržu, par elfu mīlestību … Meitene dusēja tik saldi, un šajos brīnišķī­gajos sapņos viņu nemanāmi pameta dzīvība. Viņa nomira un savienojās debesīs ar to, kuru tā mīlēja.

Jasmīnam atvērās balti, zvaniņiem līdzīgi ziedi, un visā is­tabā plūda burvīga, maiga smarža — tikai tā ziedi varēja ap­raudāt mirušo.

Ļaunais brālis paskatījās uz krāšņi ziedošo krūmu, paņēma to kā mantojumu no mirušās māsas un nolika savā guļamis­tabā pie pašas gultas. Mazulis elfs sekoja krūmam un sāka lidot no ziediņa wļ ziediņu; katrā mājoja mazs gariņš, un elfs visiem izstāstīja par nokauto jaunekli, par ļauno brāli un nabaga māsu.

—    Zinām! Zinām! Mēs taču esam izauguši no jaunekļa acīm un lūpām! — ziedu gariņi atbildēja un tā dīvaini locīja galvas.

Elfs nesaprata, kā viņi var palikt tik vienaldzīgi, aizlidoja pie bitēm, kuras vāca medu, un pastāstīja arī tām par Jauno brāli. Bites atstāstīja to bišu mātei, un tā nolēma, ka visas nā­kamajā dienā ieradīsies no rīta sodīt Jaundari.

Bet naktī — tā bija pirmā nakts pēc māsas nāves —, kad brā­lis gulēja blakus smaržīgajam jasmīnu ceram, katrs ziediņš atvērās un no tā izlidoja mazs, ar indīgu pīķi apbruņots zieda gariņš. Viņi visi pielidoja pie gulētāja auss un sāka čukstēt vi­ņam briesmīgus sapņus, tad uzlaidās uz viņa lūpām un iedūra viņam mēlē saindētos pīķus.

—    Nu mēs esam atriebuši par nokauto! — viņi teica un atkal noslēpās jasmīna baltajos ziedos.

No rīta guļamistabas logs pēkšņi atvērās un ielidoja elfs un bišu māte ar savu spietu; viņas bija ieradušās nokaut ļauno brāli.

Bet viņš jau bija miris. Ap gultu drūzmējās ļaudis un ru­nāja:

—    Viņu nonāvējusi ziedu stiprā smarža.

Tad elfs saprata, ka tā bijusi ziedu atriebība, un pastāstīja par to bišu mātei, bet viņa ar visu spietu sāka lidot un dūkt ap ziedošo krūmu. Bites nevarēja atdzīt nost, un kāds no klāteso­šajiem gribēja ienest jasmīnu otrā istabā, bet bite iedzēla vi­ņam rokā, pods nokrita zemē un saplīsa gabalos.

Tad visi ieraudzīja nelaiķa galvaskausu un saprata, kas bijis slepkava.

Bet bišu māte, spārniem švīkstot, lidoja apkārt un dūca par ziedu atriebību, par elfu un par to, ka pat aiz vissīkākās zied­lapiņas slēpjas kāds, kas var pastāstīt par noziegumu un sodīt noziedznieku.

CŪKGANS

REIZ DZĪVOJA kāds nabaga princis, kuram piede­rēja pavisam maza valstiņa, taču diezgan liela, lai varētu uzturēt viņu ar visu ģimeni, ja viņš sa­domātu precēties. Un precēties viņš gribēja ļoti. Tas nu gan bija mazliet pārdroši no šā prinča pu­ses, ka viņš iedrošinājās uzrunāt paša bagātākā ķēniņa meitu: — Vai gribi nākt pie manis par sievu? — Viņš to darīja tāpēc, ka bija tālu jo tālu izdaudzināts ar savu gudro galvu un izveicīgajām rokām. Vismaz simts princešu būtu devušas jāvārdu ar lielāko prieku, bet redzēsim, vai mūsu princese to darīs.

Nu, tad klausieties!

Pie prinča tēva kapa auga rožu krūms — un cik brīnišķīgs rožu krūms! Tas ziedēja pa pieciem gadiem reizi, un tam uz­plauka tikai viens zieds, bet kas tas bija par ziedu! Liels, sārti mirdzošs, un tā saldā smarža lika visiem aizmirst rūpes un rai­zes. Vēl princim bija lakstīgala, kura dziedāja tik jauki, it kā visas pasaules skaistākās melodijas glabātos viņas rīklītē. Prin­cis nolēma rozi un lakstīgalu dāvināt princesei. Abas dāvanas ielika greznos sudraba šķirstiņos un aizsūtīja uz pili.

Ķēniņš lika ienest šķirstiņus lielajā zālē, kur atradās prin­cese ar savām galmadāmām. Ieraudzījusi skaistos šķirstiņus, princese pārtrauca rotaļu «Vai kurpnieks mājās?» un aiz prieka sasita rokas.

—    Ak, kaut tur iekšā būtu mazs mincītis! — viņa iesaucās, bet tur bija zars ar skaisto rozi.

—    Smalks izstrādājums! — galmadāmas uzteica.

—    Vēl vairāk nekā smalks, tas ir elegants! — ķēniņš at­zina.

Bet princese, aptaustījusi rozi, bija tuvu raudām.

—    Fui, tēt, — viņa teica, — tā taču dabiska roze!

—    Fui! — sauca visi galminieki. — Tā ir dabiska!

—    Pag, pirms dusmojamies, palūkosimies, kas atrodas otrā šķirstiņā, —* ķēniņš sacīja. Tanī visi ieraudzīja lakstīgalu, kas

tūliņ sāka dziedāt tik brīnišķīgi, ka neviens pirmajā mirklī ne­attapās teikt par dziedātāju ko sliktu.

—    Aizgrābjoši! Debešķīgi! — galmadāmas franciski izsau­cās, jo visas savā starpā tarkšķēja franciski, cita par citu slik­tāk.

—    Kā šis putns man atgādina viņas augstības nelaiķes ķēni­ņienes mūzikas šķirstiņu! — kāds vecs galminieks nopūtās. — Tas pats tonis, tas pats priekšnesums!

—    Jā, jā! — atsaucās ķēniņš un apraudājās kā mazs bērns.

—    Cerēsim, ka vismaz putns būs mākslīgs, — princese teica.

—    Diemžēl arī putns ir dabisks, — apliecināja tie, kas bija putnu atnesuši.

—    Tad laidiet putnu vaļā! — princese pavēlēja un negribēja nemaz dzirdēt par princi, kas atsūtījis šādas dāvanas.

Princis tomēr nezaudēja dūšu, notriepa seju ar rūsu un sodrējiem, uzvilka cepuri uz acīm un pieklauvēja pie pils durvīm.

—    Labdien, ķēniņ! — viņš sveicināja. — Vai man pilī neat­rastos kāds darbiņš?

—    Labdien, labdien! — ķēniņš atņēma. — Ak tu meklē darbu? Tu esi ieradies īstā brīdī, man pašreiz vajadzīgs jauns cūkgans.

Tā princis kļuva par ķēnišķīgo cūkganu. Viņam ierādīja blakus cūkkūtij mazu būcenīti — tur viņam vajadzēja dzīvot. Izganījis cūkas, viņš sadzina tās aplokā un pats sāka kaut ko meistarot. Drīz vien viņam bija gatavs glīts katliņš. Tam gar malām karājās zvārgulīši, un, kad katliņš vārījās, tie visai jauki skanēja un spēlēja pazīstamo veco melodiju:

— Ak tu, mīļais Augustiņ, Visi prieki vējā!

Bet pats brīnumainākais bija tas: ja paturēja pirkstu kat­liņa garaiņos, tad varēja saost, ko vāra uz katra pavarda visā galvaspilsētā. Re, tas bija pavisam kas cits nekā roze vai lakstīgala.

Pievakarē princese ar galmadāmām gāja pastaigāties. Izdzirdējusi jauko melodiju, viņa, priecīgi pārsteigta, ap­stājās. «Ak tu, mīļais Augustiņ» bija vienīgā dziesma, ko viņa prata nospēlēt uz klavierēm, bet viņa spēlēja tikai ar vienu pirkstu.

—    Mans spēlējamais gabals! — viņa iesaucās. — Tam gan jābūt izglītotam cūkganam. Pag, aizejiet kāda pie viņa un pavaicājiet, cik viņš prasa par savu instrumentu!

Vienai galmadāmai nu vajadzēja iet uz cūkkūti, tāpēc viņa uzvilka kājās koka tupeles.

—    Cik tu prasi par katliņu? — galmadāma jautāja.

—    Desmit bučiņas no princeses, — cūkgans atbildēja.

—    Vai tev prāts! — galmadāma sasita rokas.

—    Lētāk es nevaru atlaist, — cūkgans noteica.

—    Viņš ir nepieklājīgs! — princese sacīja, kad galmadāma bija atstāstījusi sarunu, un gāja tālāk. Taču, gabaliņu pagā­jusi, viņa apstājās, jo zvārgulīši šķindēja tik bezgala jauki:

— Ak tu, mīļais Augustiņ, Visi prieki vējā!

—    Paklau, — princese ieteicās, — pajautā, vai viņš nav ar mieru saņemt tās desmit bučiņas no manām galmadāmām!

—    Nē, pateicos, — cūkgans atbildēja, — desmit bučiņas no princeses. Ja ne, lai katliņš paliek man pašam.

—    Kāda nekaunība! — princese sašuta. — Nu, tad sastājie­ties man visas apkārt, lai neviens neko nedabū redzēt.

Un galmadāmas sastājās visapkārt un izpleta kleitas, cik platas vien varēja. Cūkgans saņēma desmit bučiņas un prin­cese katliņu.

Tie tik bija prieki! Visu vakaru un vēl otru dienu katliņam vajadzēja vārīties. Nebija nevienas virtuves visā pilsētā, par kuru nezinātu, ko tur vāra, vienalga, vai tur gatavoja ēdienu kambarkungam vai kurpniekam. Galmadāmas gavilēja un plaukšķināja rokas.

—    Mēs zinām, kam šodien galdā siltalus un pankūkas. Mēs zinām, kur ēd olu kulteni un grauzdētu šķiņķi. Cik interesanti!

—    Tikai turiet muti un neizpļāpājiet, kā mēs katliņu dabū­jām! — princese brīdināja.

—    Vī dieniņ, kur nu! Nekad! — galmadāmas nosolījās.

Bet cūkgans — tas ir, princis, tikai to neviens nezināja, ka viņš ir šis neglītais cūkgans, — nepalaida nevienu dienu bez darba un uztaisīja sparkšķi. Kad to grieza, tad skanēja visi valši un polkas, kādi jebkad dzirdēti kopš pasaules radīšanas.

Pievakarē princese ar galmadāmām gāja pastaigāties gar cūku aploku, kur cūkgans patlaban grieza sparkšķi.

—    Cik burvīgi! — princese iesaucās. — Tik skaistu mūziku vēl nekad neesmu dzirdējusi. Lai kāda aiziet un apjautājas, cik tas instruments maksā, tikai bučoties gan es vairs negribu!

—    Viņš prasa simts bučiņas no princeses, — pavēstīja gal­madāma, kas bija apvaicājusies par maksu

—    Viņš laikam nav pie pilna prāta, — princese noteica un gāja tālāk, taču, gabaliņu pagājusi, apstājās. — Māksla ir jā­pabalsta, — viņa sacīja, — tas ir ķēniņu pienākums, un es esmu ķēniņa meita. Pasakiet, ka viņš var saņemt desmit bučiņas no manis tāpat kā vakar un pārējās no manām galmadāmām.

—    Bet mums tik ļoti negribas ar viņu bučoties, — galmadā­mas gaudās.

—    Kas tā par klīrēšanos! — princese uzbārās. — Ja es to varu, tad kāpēc jūs nevarat? Neaizmirstiet, ka es jums dodu darbu un maizi!

Un tā galmadāmai atkal vajadzēja iet pie cūkgana.

—    Simts bučiņas no princeses, — viņš sacīja, — vai katrs patur to, kas viņam ir.

—    Sastājieties visapkārt, — princese pavēlēja. Galmadā­mas paklausīja, un cūkgans sāka skūpstīt princesi.

—    Kas tur par drūzmu pie cūkkūts? — ķēniņš brīnījās, iz­nācis uz balkona. Viņš izberzēja acis un uzlika brilles. — Ahā, tur ir galmadāmas. Ko viņas tur dara? Būs jānoiet lejā paska­tīties.

Viņš uzvilka kājās novalkātas tupeles un čāpoja pa kāpnēm lejā.

Pie cūkkūts viņš pielavījās pavisam klusu. Galmadāmas bija tā aizņemtas ar bučiņu skaitīšanu, lai viss noritētu pa godam, ka nemaz nepamanīja ķēniņu pienākam. Viņš paslējās uz pirkstgaliem.

Un galma dāmas sastājās visapkārt un izpleta kleitas, cik platas vien varēja. Cūkgans saņēma desmit bučiņas un princese katliņu.

—    Velns parāvis, ko tas nozīmē? — viņš iesaucās, ieraudzī­jis, kas te notiek, un iezvēla ar tupeli pa ausi abiem tieši tad, kad cūkgans saņēma astoņdesmit sesto bučiņu.

—    Arā no manas valsts! — ķēniņš brēca, jo bija traki pār­skaities, un abus, princesi un cūkganu, tūliņ izdzina no ķēniņa valsts.

Princese raudāja, cūkgans bārās, un lietus gāza straumēm.

—    Ak, es nelaimīgā! — princese gaudās. — Vai es nevarēju apprecēt skaisto princi! Ko es tagad iesākšu?

Cūkgans aizgāja aiz kāda koka, nomazgāja rūsu un sod­rējus no sejas, nosvieda skrandas un parādījās savā prinča rotā. Viņš izskatījās tik skaists, ka princese neviļus palocījās viņa priekšā.

—    Es tevi nicinu! — viņš teica. — Godīgu princi tu negribēji precēt, rozi un lakstīgalu neprāti cienīt, bet netīru cūkganu varēji skūpstīt par visādām blēņu mantiņām. Tu saņem to, ko esi pelnījusi!

Viņš iegāja savā valstī un aizcirta durvis princesei deguna galā. Nu gan viņa varēja dziedāt:

— Ak tu,mīļais Augustiņ, Visi prieki vējā.

GRIĶI

BIEŽI VIEN pēc pērkona redzams, ka griķi tīrumā no­svilināti melni, it kā pār tīrumu būtu pārskrējusi uguns; laucinieki tādās reizēs saka: «Tos apsvilinājis zibens.» Bet kāpēc?

Lūk, ko es dzirdēju no zvirbuļa, kuram par to stās­tījis vecais vītols, kas auga blakus griķu laukam, — liels, cie­nījams un mūžvecs koks ar grumbuļainu mizu, ar plaisu vidū. Sinī plaisā aug zāle un kazenes; koka zari kā garas, zaļas cirtas nokarājas līdz pašai zemei.

Pārējos tīrumos ap vītolu bija fudzi, mieži un auzas — brī­nišķīgas auzas: kad tās nobriest, tad izskatās pēc zariņiem ar maziem, dzelteniem kanārijputniņiem. Labība slējās ražena, un, jo pilnīgākas bija vārpas, jo zemāk tās bijīgā pazemībā lieca galvas lejup.

Turpat blakus vītolam bija tīrums ar griķiem; griķi ne­lieca galvas lejup kā pārējā labība, bet slējās lepni un taisni.

—    Mēs neesam nabagāki par labības vārpām, — griķi teica.

—    Turklāt vēl skaistāki. Mūsu ziedi var sacensties ar ābe­les ziediem. Prieks skatīties! Vai tu, vecais vītol, zini kādu skais­tāku par mums?

Vītols tikai locīja galvu, it kā vēlēdamies teikt: «Protams, zinu,» — bet griķi uzpūtīgi runāja:

—    Muļķa koks, viņam aiz vecuma jau zāle aug vēderā!

Sacēlās drausmīgs negaiss; visas lauku puķes sakļāva zied­lapiņas un nolieca galviņas, vienīgi griķi lepojās tāpat kā līdz šim.

—    Nolieciet galvas! — teica viņiem puķes.

—    Nav vērts! — griķi atbildēja.

—    Nolieciet galvas tāpat kā mēs! — sauca vārpas. — Tūliņ zem mākoņiem šausies pāri vētras eņģelis! Viņa spārni sniedzas līdz pašai zemei! Jūs nepaspēsiet lūgt žēlastību, kad viņš jums noraus galvas!

—    Nu, bet mēs galvas nelieksim! — griķi atteica.

—    Sakļaujiet ziedlapas un nolieciet galvas! — mācīja vecais vītols. — Neraugieties uz zibeņiem, kad mākoņi plaisā! Pat cilvēks nedrīkst to darīt, jo tad var ieskatīties pašās debesīs, un par šādu apgrēcību cilvēku soda ar aklumu. Kāds sods tad gaida mūs? Mēs, nabaga lauku augi, esam taču daudz zemāki, daudz niecīgāki par cilvēku.

—    Zemāki? — griķi pārjautāja. — Nu, tad mēs šodien ie­skatīsimies debesīs!

Un griķi patiešām apņēmās to darīt savā lepnajā tiepībā. Visa apkārtne liesmoja no zibeņiem, bet, kad atkal noskaidrojās, puķes un labība, lietus nomazgātas un atspirdzinātas, līksmi ieelpoja maigo, tīro gaisu. Bet griķi bija zibens apsvilināti, gājuši bojā un nekur vairs nederēja.

Vecais vītols klusi šūpoja zarus vējā; no zaļajām lapām ritēja lielas lietus lāses; koks likās raudam, un zvirbuļi prasīja: — Kas tev vainas? Paskaties, cik jauki visapkārt, kā spīd saulīte, kā traucas mākoņi! Un kāda smarža plūst no puķēm un krūmiem! Par ko tu raudi, vecais vītol?

Tad vītols izstāstīja viņiem par griķu augstprātīgo lepnumu un sodu; lepnums taču vienmēr tiek sodīts. No zvirbuļiem šo stāstu dzirdēju arī es; viņi man to nočivināja kādu vakaru, kad es lūdzu viņus pastāstīt man pasaku.

EŅĢELIS

IKREIZ, kad mirst labs, godīgs bērns, no debesīm nolaižas eņģelis, paņem bērnu uz rokām un aplido ar lielajiem spārniem visas bērna mīļotās vietas. Ceļā eņģelim ar bērnu savāc veselu pušķi dažādu puķu un nes tās līdzi uz de­besīm, kur tās zied vēl krāšņāk nekā zemes virsū. Dievs piekļauj visas puķes pie savas sirds, bet vienu puķi, kas viņam šķitusi jaukāka par visām, noskūpsta; tad puķe iegūst balsi un var pievienoties svētlaimīgo garu korim.

To visu eņģelis stāstīja mirušajam bērnam, nesdams viņu savos apskāvienos uz debesīm; bērns klausījās viņā kā sapņos. Viņi lidoja pāri tām vietām, kur bērns, dzīvs būdams, bija bieži rotaļājies, lidoja pāri zaļajiem dārziem, kur auga daudz brīnišķīgu puķu.

—    Kuras ņemsim līdzi? — eņģelis prasīja.

Dārzā auga skaists, slaids rožu krūms, bet kāda ļauna roka bija to aizlauzusi tā, ka lieliem, pusplaukušiem pumpuriem ap­bērtie zari bija gandrīz pavisam novītuši un bēdīgi nokārušies.

—    Nabaga krūms! — bērns sacīja. — Ņemsim to, lai tas atkal uzplaukst dieva dārzā.

Eņģelis paņēma krūmu un tik karsti noskūpstīja bērnu, ka tas mazliet pavēra actiņas. Viņi saplūca vēl daudz krāšņu ziedu, to skaitā arī kautro kumelīti un vienkāršās atraitnītes.

—    Nu, tagad gan pietiek! — bērns teica, bet eņģelis papu­rināja galvu un lidoja tālāk.

Nakts bija klusa, gaiša, visa pilsēta gulēja; viņi lidoja pāri vienai, gluži šaurai ielai. Uz bruģa vāļājās salmi, pelni un vi­sādas grabažas; podu gabali, alabastra lauskas, lupatas, vecu cepuru dibeni, vārdu sakot, viss, kas jau nokalpojis savu laiku vai zaudējis izskatu; vakar bija pārvākšanās diena.

Un eņģelis norādīja uz saplēstu puķpodiņu, kurš mētājās starp grabažām; no podiņa bija izvēlusies kādas lauku puķes lielajām saknēm apvīta zemes pika; puķe bija novītusi, nekur vairs nederēja un to bija izmetuši ārā.

—    Paņemsim arī to! — eņģelis sacīja. — Es tev pastāstīšu par šo puķi, kamēr mēs lidosim!

Un eņģelis sāka stāstīt.

—    Sinī šaurajā ielā kādā pagrabā dzīvoja nabaga slims zēns. Kopš agras bērnības viņš vienmēr gulēja gultā; dažbrīd, kad jutās labi, pārstaigāja uz kruķiem divas trīs reizes savu istabiņu. Dažreiz vasaru saulīte uz pusstundu iespīdēja pagrabā, tad zēns apsēdās saulītē un, turēdams rokas pret gaismu, tīksminājās, noskatoties, kā gaismā redzamas asinis viņa tievajos pirkstos; šāda sēdēšana saulītē aizstāja viņam pastaigu. Par mežu krāšņo pavasara rotu viņam pavēstīja kaimiņu zēns, kurš atnesa pirmo izplaukušo skābarža zariņu; nabags turēja to virs galvas un domās klejoja zem zaļajiem skābaržiem, kur spīdēja saulīte un dziedāja putniņi. Reiz kai­miņu zēns atnesa viņam arī lauku puķes, starp tām bija viena ar sakni; zēns iestādīja to podiņā un uzlika uz palodzes pie savas gultas. Redzams, ka puķi bija stādījusi laimīga roka; tā sāka augt, laist jaunas atvases un ziedēt katru gadu; zēnam tas bija vesels dārzs, viņa dārgākā mantiņa zemes virsū. Zēns laistīja puķi, rūpējās par to un gādāja, lai tai garām nepaietu neviens saules stars, kurš iespiedās pagrabā. Zēns dzīvoja tikai sava mīluļa dēļ, tas taču ziedēja, smaržoja un pieņēmās skaistumā viņam vienam. Uz puķes pusi zēns pagriezās arī pēdējā mirklī, kad viņu aicināja projām no šejienes. Nu jau vesels gads, kopš zēns ir debesīs; veselu gadu puķe stāvējusi visu aizmirsta uz palodzes, novītusi, sakaltusi un izmesta

uz ielas kopā ar pārējām grabažām. So nabaga novītušo pu­ķīti mēs paņēmām sev līdzi; tā ir sagādājusi daudz vairāk prieka nekā viskrāšņākais zieds karalienes dārzā.

—    Kā tu to visu zini? — bērns jautāja.

—    Zinu! — eņģelis atbildēja. — Es taču pats biju tas nabaga kroplais zēns, kas staigāja ar kruķiem. Es pazinu savu puķi!

Un bērns plati, plati atvēra acis, vērdamies eņģeļa skais­tajā, līksmajā sejā. Tanī pašā mirklī viņi nonāca debesīs, kur valda mūžīgs prieks un svētlaime. Dievs piekļāva pie sirds mi­rušo bērnu, viņam izauga spārni kā visiem eņģeļiem, un viņš aizlidoja rokrokā ar tiem. Dievs piekļāva pie sirds arī visas pu­ķes, bet noskūpstīja tikai nabaga novītušo lauku puķīti, un tā pievienoja savu balsi eņģeļu korim, kuri bija ap dievu. Visi dziedāja — gan mazie, gan lielie, un labais, nule mirušais bērns, un nabaga lauku puķīte, kas bija izmesta uz bruģa kopā ar gružiem un grabažām.

LAKSTĪGALA

TAS IR NOTICIS pirms daudziem, daudziem ga­diem, bet tieši tāpēc ir vērts šo stāstu dzirdēt, iekams tas nav pavisam piemirsies. Ķīnā, kā tu labi zini, ķeizars ir ķīnietis un visi pārējie arī ir ķīnieši. Otras tik skaistas pils kā šim ķeizaram nevarētu atrast visā pasaulē. Pils bija celta no smalka, dārga porcelāna un bija tik trausla, ka vajadzēja labi uzma­nīties, lai kaut ko nesadauza. Ķeizara dārzā auga visretākās puķes, un pašām krāšņākajām bija piesieti sudraba zvārgu­līši, kuri šķindēja, lai neviens nepaietu garām, puķi neievērojis. Jā, ķeizara dārzā viss bija gudri izdomāts un pats dārzs tik liels, ka arī dārznieks nezināja, kur tam gals. Vēl tālāk ejot, varēja nonākt biezā mežā, kur mirdzēja dzidri ezeri. Mežs sniedzās līdz

jūrai, kas bija koši zila un tik dziļa, ka lieli kuģi varēja braukt tieši zem koku zariem, un tajos mājoja lakstīgala. Viņa dziedāja tik jauki, ka pat nabaga zvejnieks, nakti izbraucis tīklus vilkt, ar visu nevaļu apturēja laivu un brītiņu klausījās lakstīgalas dziesmā.

—    Kā tas iepriecina sirdi! — viņš noteica, tad ķērās pie darba un aizmirsa putnu, taču nākamo nakti, braukdams gar to pašu vietu un izdzirdējis lakstīgalu dziedam, viņš atkal sacīja:

—    Kā tas iepriecina sirdi!

No visām pasaules malām plūda ceļinieki uz ķeizara pil­sētu; viņi apbrīnoja gan pilsētu, gan pili un dārzu, bet, noklau­sījušies lakstīgalas dziesmā, kā vienā mutē teica:

—    Lakstīgala ir pats labākais šai zemē.

Mājās atgriezušies, viņi stāstīja, ko redzējuši un dzirdējuši, un mācīti vīri sarakstīja daudz grāmatu par pilsētu, pili un dārzu, bet lakstīgalu viņi nepiemirsa, to minēja pašu pirmo. Un dzejnieki sacerēja visskaistākos dzejoļus par lakstīgalu bie­zajā mežā pie dziļās jūras.

Grāmatas izplatījās pa visu pasauli, un reiz kāda nonāca arī Ķīnas ķeizara rokās. Viņš sēdēja zelta krēslā, lasīja un vienā laidā māja ar galvu, jo viņam bija prieks par jaukajiem pil­sētas, pils un dārza aprakstiem. «Taču lakstīgala ir pats labā­kais šai zemē,» — tā tur bija rakstīts.

—    Tavu brīnumu! — ķeizars sacīja. — Lakstīgala? Es par tādu lakstīgalu neko neesmu dzirdējis, un tā esot manā ķeizar- valstī un turklāt manā dārzā! Kāpēc man par to nekas nav teikts un man tas jāuzzina no grāmatām?

Nu viņš pasauca savu kambarkungu; kambarkungs bija tik dižciltīgs, ka neviens, kas bija zemākā amatā, neuzdrīkstējās viņu uzrunāt, un, ja kāds tomēr iedrošinājās ko jautāt, kambar­kungs atbildēja tikai «P!», un tas nenozīmēja neko.

—    Pie mums mājojot kāds visai ievērojams putns, kuru saucot par lakstīgalu, — ķeizars viņam teica. — Raksta, ka šī lakstīgala esot pats labākais, kas atrodas manā valstī. Kāpēc man par to nekas nav zināms?

—    Pirmā dzirdēšana! — kambarkungs atbildēja. — Galmam šāds putns nekad nav priekšā stādīts.

—    Es gribu, lai šī lakstīgala šovakar ierodas galmā un dzied, — ķeizars noteica. — Visa pasaule zina, kas atrodas manā valstī, un es to nezinu!

—    Man tā pirmā dzirdēšana, — kambarkungs atkārtoja, — bet es meklēšu šo lakstīgalu, es viņu atradīšu!

Bet kur tādu lakstīgalu lai meklē? Kambarkungs skraidīja pa kāpnēm augšup — lejup, pārmeklēja visas zāles un gaite­ņus, bet neviens, ko viņš sastapa, nekad nebija lakstīgalas vārdu dzirdējis. Kambarkungs steidzās atpakaļ pie ķeizara un ziņoja, ka tas droši vien būšot grāmatu rakstītāju izdo­mājums.

—    Jūsu ķeizariskajai augstībai nevajag visam ticēt, ko raksta grāmatās, — viņš sacīja. — Iespējams, ka tie ir māņi vai kaut kas tāds, kam sakars ar burvju mākslām.

—    Bet šo grāmatu man atsūtījis pats visuvarenais Japānas ķeizars, un tāpēc par māņiem nevar būt runas, — ķeizars aiz­rādīja. — Es gribu dzirdēt lakstīgalu, šovakar tai jābūt manā galmā, es viņai apsolu savu visaugstāko labvēlību! Un, ja lakstīgalas nebūs, tad likšu, lai pēc vakariņām visiem galmi­niekiem mīņā vēderus.

—    Tsing-pe! — kambarkungs atbildēja; tas nozīmēja: «Dzirdu un paklausu!» — un skrēja atkal pa kāpnēm aug­šup — lejup, cauri visām zālēm un gaiteņiem, un vai viss galms skrēja viņam līdzi, jo nevienam negribējās, lai viņam pēc vakariņām mīņā vēderu. Viņi visur prašņāja un taujāja pēc šīs izdaudzinātās lakstīgalas, kuru pazina visa pasaule, tikai galms ne.

Beidzot viņi sastapa nabaga meitenīti, kas palīdzēja vir­tuvē, un apvaicājās arī viņai par dīvaino putnu.

—    Ko, lakstīgala? — meitene iesaucās. — Kā es nepazīšu lakstīgalu! Cik brīnišķīgi viņa dzied! Ik vakaru man atļauts aiznest slimajai māmiņai ēdiena atliekas. Viņa dzīvo pie pašas jūras, un, kad es mežā atpūšos, tad vienmēr dzirdu lakstīgalu dziedam. Man apbirst asaras, klausoties viņas dziesmā, un ir tā ap sirdi, it kā māmiņa mani skūpstītu.

—    Virtuves meitenīt, — kambarkungs teica, — es jums izgādāšu pastāvīgu vietu virtuvē un atļauju noskatīties, kā viņa ķeizariskā augstība ietur launagu, ja jūs aizvedīsiet mūs pie lakstīgalas, jo viņai šovakar jāierodas galmā.

Un tā viņi devās uz mežu, kur lakstīgala mēdza dziedāt; vai pusgalms gāja līdzi. Pa ceļam viņi izdzirdēja govi maujam.

—    Oho, — kāds galminieks iesaucās, — tā pati jau būs! Kas par spēcīgu balsi tik mazam radījumam! Tā vien šķiet, ka esmu viņu jau agrāk dzirdējis.

—    Nē, tā ir govs, kas tur mauj, — virtuves meitene atteica,

—    mēs jau esam vēl tālu no tās vietas, kur lakstīgala mājo. Tad purvā iekurcās vardes.

—    Lieliski! — nopriecājās Ķīnas galma virsmācītājs. — Sā putna dziesma atgādina man mazo zvaniņu šķindas baznīcā.

—    Tās ir tikai vardes, — meitene sacīja, — bet nu, man šķiet, mēs drīz dzirdēsim lakstīgalu.

Un patiešām lakstīgala sāka dziedāt.

—    Klausieties, klausieties! — sauca virtuves meitene.

—   Redziet, tur viņa sēž! — un meitene norādīja uz mazu, pe­lēku putniņu koka zarā.

—    Vai tas var būt? — kambarkungs nobrīnījās. — Es gan biju iedomājies viņu pavisam citādu. Cik vienkārša viņa iz­skatās! Laikam būs mainījusi krāsu, zemodamās tik daudzu dižu augstmaņu priekšā.

—    Mazā lakstīgala, — virtuves meitene uzrunāja viņu,

—  mūsu žēlīgais ķeizars vēlas, lai jūs viņam kaut ko padziedātu.

—    Labprāt, — lakstīgala atbildēja un dziedāja tā, ka prieks klausīties.

—    Skan kā stikla zvārgulīši, — kambarkungs nosprieda,

—    un redziet, kā mazā rīklīte trīc! Brīnums gan, ka neesam viņu agrāk dzirdējuši. Viņai būs lieli panākumi galmā.

—    Vai man ķeizaram vēlreiz jādzied? — lakstīgala jau­tāja, jo domāja, ka ķeizars atrodas tepat.

—    Mana krietnā lakstīgala, — kambarkungs viņai sacīja,

—   man ir liels prieks, ka varu jūs šovakar uzaicināt uz galma svētkiem, kur varēsiet viņa ķeizarisko augstību ielīksmot ar savu pievilcīgo priekšnesumu.

—    Dziesma gan vislabāk skan brīvā dabā, — lakstīgala at­bildēja, taču sekoja viņiem, ja jau ķeizars tā vēlas.

Pils bija krāšņi saposta. Porcelāna sienas un grīdas laistī­jās zelta spuldžu mirdzumā, gaiteņos bija izliktas skaistākās puķes, kas visjaukāk zvanīja. No lielās skraidīšanas un durvju virināšanas radās stiprs caurvējš, un tāpēc zvārgulīši šķindēja tā, ka neviens pat savus vārdus nevarēja dzirdēt.

Lielās zāles vidū, kur ķeizars sēdēja, slējās zelta kārts; tur lakstīgalai vajadzēja uzmesties. Viss galms bija sapulcējies un mazā virtuves meitenīte saņēmusi atļauju stāvēt aiz dur­vīm, jo bija iecelta īstenas galma virējas godā. Galminieki, varen uzcirtušies, izbrīnā raudzījās uz neizskatīgo, pelēko putnu, kam ķeizars pamāja ar galvu.

Un lakstīgala dziedāja tik aizgrābjoši, ka ķeizaram asaras sariesās acīs. Asaras ritēja pa viņa vaigiem, un lakstīgala dzie­dāja vēl brīnišķīgāk. Viņas dziesma visiem gāja pie sirds, un ķeizars bija bezgala laimīgs un dāvāja lakstīgalai savu zelta tupeli, ko nēsāt kaklā. Bet lakstīgala pateicās: viņa esot jau bagātīgi atalgota.

—    Es esmu redzējusi asaras ķeizara acīs — tas ir labākais atlīdzinājums. Ķeizara asarām ir sevišķs spēks. Es patiešām esmu devīgi apbalvota! — Un viņa dziedāja atkal savā neiz­sakāmi skaistajā balsī.

—    Cik piemīlīgi viņa prot pieglaimoties! — galmadāmas sa­čukstējās un ieņēma ūdeni mutē, lai runājot balss guldzētu; viņām šķita, ka tad viņas arī būšot lakstīgalas. Jā, pat sulaiņi un istabenes, kuriem visgrūtāk iztikt pa prātam, izsacīja lak­stīgalai savu atzinību.

Lakstīgala tiešām guva necerētus panākumus. Viņu paturēja galmā, piešķīra pašai savu krātiņu un atļauju divreiz dienā un vienreiz naktī izlidot pils dārzā. Viņu apkalpoja vesels du­cis sulaiņu, kuri turēja lakstīgalu aiz zīda lentītes, kas bija viņai apsieta ap kāju, un turēja ļoti stingri. Diezin cik lielu prieku šādas pastaigas vis nesagādāja.

Visa pilsēta runāja par izcilo putnu, un, kad divi cilvēki sastapās, tad viens teica: «Lakstī,» — un otrs: «gala,» — pēc tam abi aizgrābti nopūtās un sapratās. Jā, pat vienpadsmit tirgotāju bērnus, kas tai laikā piedzima, nosauca lakstīgalas

—      Vai tas var but? — kambarkungs nobrīnījās.

—    Es gan biju iedomājies viņu pavisam citādu.

vārdā, lai gan neviens nevarēja pareģot, ka viņi būs lieli dzie­dātāji.

Kādu dienu ķeizars saņēma saini ar uzrakstu: «Lakstīgala».

—    Atkal jauna grāmata par mūsu slaveno putnu, — ķeizars sacīja, taču sainī bija kārbiņa: tanī atradās mākslīga lakstī­gala, pilnīgi līdzīga dabiskai, tikai izrotāta ar dimantien, rubī­niem un safīriem. Kad šo mākslīgo putnu uzvilka, tas dzie­dāja vienu no īstās lakstīgalas dziesmām, turklāt cilāja asti, kas mirdzēja zeltā un sudrabā. Ap kaklu putnam bija lentīte ar uzrakstu: «Japānas ķeizara lakstīgala ir nieks pret Ķīnas ķeizara lakstīgalu».

—    Jauki sacīts! — visi atzina, un tam, kas bija lakstīgalu atnesis, piešķīra goda nosaukumu — galvenais ķeizariskā galma lakstīgalu piegādātājs.

—    Lai nu dzied abas kopā! — ķeizars pavēlēja. — Tas būs lielisks duets!

Viņas dziedāja arī, bet dziedāšana īsti labi nesaskanēja, jo dabiskā lakstīgala dziedāja pēc sava prāta, bet mākslīgā — tikai to, kas tai bija iespēlēts.

—    Tā nav viņas vaina, — galma kapelmeistars teica, — viņa sevišķi labi ietur takti un ir mācīta pēc manas me­todes.

Nu mākslīgajai lakstīgalai bija jādzied vienai pašai. Viņa sagādāja tikpat daudz prieka kā īstā lakstīgala un izskatījās daudz skaistāka, jo mirdzēja un laistījās kā galmadāmu rokas­sprādzes un spraudes.

Trīsdesmit trīs reizes viņa nodziedāja vienu un to pašu dziesmu un nemaz nebija nogurusi; galminieki labprāt būtu vēlreiz klausījušies, bet ķeizars ieteicās, ka nu arī īstajai lak­stīgalai būtu laiks ko nodziedāt; bet kur tad viņa bija? Ne­viens nebija pamanījis, ka lakstīgala izlidojusi pa vaļējo logu un aizlaidusies uz savu zaļo mežu.

—    Ko tas nozīmē? — ķeizars brīnījās, un visi galminieki pēla lakstīgalu, ka tā esot pats nepateicīgākais rādījums pa­saulē.

—    Mums tomēr paliek labāks putns, — viņi teica un klausī­jās to pašu dziesmu trīsdesmit ceturto reizi, taču vēl neprata no galvas, jo dziesma bija grūta. Kapelmeistars ārkārtīgi lie­līja mākslīgo putnu, viņš pat apgalvoja, ka tas esot labāks par īsto lakstīgalu ne vien ārēji, bet arī iekšēji.

—    Jo, redzat, mani kungi un it īpaši jūsu ķeizariskā aug­stība, — viņš runāja, — ko īstā lakstīgala dziedās, to nekad ne­var iepriekš zināt, bet mākslīgajai viss noteikts un paredzēts, viņa dziedās tā un ne citādi. Te visu var izskaidrot, putnu var izārdīt un aplūkot, kā tas taisīts, kā ritentiņi salikti, kā tie kustas un cits citu griež.

—    Gluži manas domas! — izsaucās visi galminieki, un ka­pelmeistars saņēma atļauju nākamo svētdienu putnu parādīt tautai, lai arī tā noklausās viņa dziesmā. Tauta arī klausījās un kļuva tik līksma, it kā no tējas apreibusi, kā tas ar ķīnie­šiem notiek. Visi teica: — Oho! — pacēla uz augšu to pirkstu, ko sauc par krējumlaižu, un gudri locīja galvas. Tikai nabaga zvejnieki, kuri bija dzirdējuši īsto lakstīgalu dziedam, sacīja:

—    Skan jau gluži jauki, gandrīz vai tāpat, bet teic, ko gribi, kaut kā tomēr pietrūkst!

Tikmēr īsto lakstīgalu ar pavēli izraidīja no zemes un valsts.

Mākslīgo putnu nolika uz zīda spilvena blakus ķeizara gul­tai, visas dāvanas, zeltu un dārgakmeņus, ko tam pasniedza, novietoja tam visapkārt. Putnam piešķīra goda nosaukumu — ķeizariskais naktsgaldiņa dziedātājs — un iecēla par pirmās šķiras padomnieku, skaitot no kreisās puses, jo ķeizars uzska­tīja to pusi, kurā sirds, par dižciltīgāko, un sirds arī ķeizariem atrodas kreisajā pusē. Bet kapelmeistars sarakstīja divdesmit piecus biezus sējumus par mākslīgo lakstīgalu. Tas bija tik garš, gudrs un ar visgrūtākajiem ķīniešu vārdiem pilns sacerē­jums, ka neviens to līdz galam nespēja izlasīt, tomēr visi apgal­voja, ka izlasījuši un sapratuši, jo negribēja, ka viņus uzskata par nejēgām.

Tā pagāja vesels gads; ķeizars, galminieki un visi ķīnieši zināja no galvas katru toni mākslīgā putna dziesmā, bet taisni tāpēc šo dziesmu uzskatīja par skaistu; viņi varēja paši dziedāt līdzi un to arī darīja. Ielaspuikas dziedāja «ci-ci-ci, kluk-kluk- kluk»un ķeizars tāpat. Tas patiešām bija jauki!

Bet kādu vakaru, kad mākslīgais putns dziedāja visjau- kāk'un ķeizars, gultā gulēdams, klausījās putnā, kaut kas no­čukstēja «čuššš!», tad nošvirkstēja «švrrr!», ritentiņi apstājās un dziesma apklusa.

Ķeizars tūliņ izlēca no gultas un lika atsaukt galma ārstu, bet ko tas varēja līdzēt! Tad atsauca pulksteņmeistaru; tas ilgi un pamatīgi izmeklēja un izpētīja putnu un beidzot saveda kaut kā kārtībā, tikai piekodināja, ka putns ļoti jāsaudzē, jo ritentiņiem nodiluši zobi un jaunus vairs nevarot tā ielikt, lai spēle ritētu pa vecam.

Tās bija lielas bēdas. Mākslīgā lakstīgala nu drīkstēja dzie­dāt tikai reizi gadā, un pat tas bija ļoti daudz. Bet tad kapel­meistars teica runu, kurā bija daudz gudru vārdu, un pierādīja, ka viss esot tikpat labi kā iepriekš, un tad tā arī palika.

Pagāja vēl pieci gadi, un valsti piemeklēja liela nelaime. Ķīnieši ļoti mīlēja savu ķeizaru, bet nu viņš bija grūti slims un, kā mēdz teikt, nebija vairs dzīvotājs šai pasaulē. Tika jau iz­raudzīts jauns ķeizars, bet ļaudis joprojām drūzmējās ap pili un taujāja kambarkungam, kā ķeizaram klājoties.

— P! — kambarkungs atbildēja un kratīja galvu.

Salts un bāls ķeizars gulēja savā lielajā, greznajā gultā; viss galms uzskatīja viņu par mirušu, un katrs steidzās ap­sveikt jauno ķeizaru, sulaiņi izskrēja pagalmā izpļāpāties, un istabenēm sākās lielā tējas dzeršana. Visās zālēs un gaiteņos bija izklātas biezas segas, lai nebūtu dzirdami soļi, un tāpēc pilī valdīja tāds dīvains, baigs klusums. Bet ķeizars vēl nebija miris; stings un bāls viņš gulēja aiz gariem samta aizkariem ar smagām zelta bārkstīm. Augstu virs viņa bija atvērts logs, un mēness apspīdēja ķeizaru un mākslīgo lakstīgalu.

Nabaga ķeizars tikko varēja paelpot; viņam šķita, ka uz krū­tīm kāds sēž. Viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka tā ir nāve, kas tur sēdēja, uzlikusi galvā viņa zelta kroni, paņēmusi vienā rokā ķeizara zelta zobenu, otrā viņa mirdzošo karogu. Bet no samta aizkaru krokām lūkojās ārā visādas ērmīgas sejas: citas — neglītas un atbaidošas, citas — piemīlīgas un maigas. Tie bija ķeizara ļaunie un labie darbi, kas nu vērās viņā, kad nāve sēdēja uz krūtīm.

—    Vai to tu atceries? — tie čukstēja cits caur citu. — Vai to vēl atminies? — Un tie stāstīja ķeizaram tik daudz, ka viņam auksti sviedri izspiedās uz pieres.

—    To es nekad neesmu zinājis, — ķeizars taisnojās. — Mū­ziku, mūziku, sitiet lielās ķīniešu bungas, — viņš sauca, — lai es nedzirdu, ko man stāsta!

Bet tie nerimās, un nāve pie katra stāsta locīja galvu kā ķī­nietis.

—    Mūziku, mūziku! — ķeizars lūdzās. — Mīļais mākslī­gais putniņ, dziedi taču, dziedi! Es tev esmu dāvājis zeltu un dārgakmeņus, esmu tev pakāris kaklā savu zelta tupeli, dziedi taču, dziedi!

Bet putns klusēja, jo nebija neviena, kas viņu uzvilktu, un pats viņš padziedāt nevarēja. Nāve joprojām vērās ķeizarā ar lielajiem, tukšajiem acu dobumiem, un istabā valdīja dziļš klu­sums, baigs klusums.

Pēkšņi pavisam tuvu logam atskanēja jauka dziedāšana; tā bija mazā, dzīvā lakstīgala, kas tur sēdēja zarā un vīteroja. Viņa bija dzirdējusi par ķeizara grūto slimību un atsteigusies iedrošināt un iepriecināt viņu ar dziesmu. Un, viņai dziedot, rēgu sejas kļuva aizvien bālākas, asinis sāka straujāk ritēt ķei­zara gurdajos locekļos, pati nāve ieklausījās dziesmā un lūdza:

—    Dziedi vēl, mazā lakstīgala, dziedi vēl!

—    Labi, es dziedāšu, bet ko tu man dosi par dziesmu? Vai dosi dārgo zobenu, lepno karogu un ķeizara kroni?

Un par katru dziesmu nāve atdeva dārgumus citu pēc cita. Bet lakstīgala dziedāja tālāk, viņa dziedāja par kluso kapsētu, kur zied baltas rozes un smaržo mēļi ceriņi, un zaļo zāli rasina tuvinieku asaras. Tad nāve sajuta ilgas pēc šī sava dārza un kā dzestra, balta ēna izlidoja pa logu ārā.

—    Paldies, paldies tev, mīļais putniņ, — ķeizars sacīja, — es tevi pazīstu! Es izraidīju tevi no šīs zemes un valsts, un tu tomēr ar savu dziesmu atbrīvoji mani no ļaunajiem un padzini nāvi no manas sirds. Kā lai tev atmaksāju?

—    Tu jau esi man atmaksājis, — lakstīgala atbildēja. — Es redzēju tev asaras acīs, kad pirmo reizi te dziedāju; to es nekad nepiemirsīšu. Asaras ir dārgakmeņi, kas iepriecē dziedātāja sirdi. Bet tagad atdusies un kļūsti spirgts un vesels! Es palikšu pie tevis, kamēr tu pamodīsies.

Un viņa dziedāja, bet ķeizars iegrima saldā miegā, un cik tas bija spirdzinošs un maigs!

Saule spīdēja pa logu, kad viņš pamodās stiprināts un ve­sels. Neviens sulainis nebija rādījies, jo visi uzskatīja ķeizaru par mirušu, tikai lakstīgala aizvien vēl dziedāja. .

—    Paliec pie manis vienmēr, — ķeizars lūdzās, — tu dziedāsi tad, kad tev pašai patiks, un mākslīgo putnu es sasitīšu gabalu gabalos!

—    Tā vis nevajag, — lakstīgala atbildēja, — viņš ir darījis visu, kas viņa spēkos bijis. Paturi viņu arī turpmāk! Es nevaru mājot pilī, bet ļauj man nākt, kad man gribas, tad es vakarā sēdēšu pie loga un dziedāšu, lai tu jūti prieku vai ļaujies pār­domām. Es dziedāšu par laimīgiem un par cietējiem, dziedāšu par labu un ļaunu, kas tev palicis nezināms. Mazs putniņš lido gan šur, gan tur un daudz ko redz, viņš apmeklē gan zvejnieku būdas, gan arājus tīrumā — visus tos, kas tālu no tevis un tava galma. Tava sirds man dārgāka par tavu kroni, tomēr arī kro­nim jāpaliek spožam un neaptraipītam. Es nākšu un dziedāšu tev, bet vienu gan apsoli!

—    Es apsolu visu, ko vien tu vēlēsies! — ķeizars sacīja, apvilcis savu ķeizarisko tērpu un piespiedis zelta zobenu pie sirds.

—    Lūdzu tev tikai to: nesaki nevienam, ka tev ir tāds mazs putniņš, kas tev visu ko pastāsta, tad būs pavisam labi!

Un lakstīgala aizlidoja.

Ienāca sulaiņi, lai apkoptu savu mirušo ķeizaru, un aiz brī­numiem palika stāvam kā sasaluši. Bet ķeizars sacīja:

—    Labrīt!

VILCIŅŠ UN BUMBIŅA

VILCIŅŠ UN BUMBIŅA mājoja atvilktnē kopā ar citām rotaļlietām. Vilciņam bumbiņa ļoti patika, un viņš kādu dienu to uzrunāja:

— Vai mēs nevarētu precēties, ja jau dzīvojam vienā mājvietā un esam labi saraduši?

Taču bumbiņa, kura bija apšūta ar safjānu un ļoti lepo­jās ar to, uzskatīja sevi par smalku dāmu un negribēja par vil­ciņu neko dzirdēt.

Nākamajā dienā mazais zēns, kam rotaļlietas piederēja, iz­krāsoja vilciņu ar sarkanām un dzeltenām svītrām un iedzina vidū misiņa naglu. Tas izskatījās varen skaisti, kad vilciņš grie­zās!

—    Palūkojieties tagad uz mani, — viņš sacīja bumbiņai,

—   ko nu jūs teiksiet? No mums taču iznāktu lielisks pāris! Mēs tik labi saderam kopā — jūs lēkājat, es dejoju. Visā pasaulē nebūs neviena laimīgāka par mums!

—     Jums tā šķiet? — bumbiņa šaubījās. — Jūs laikam ne­zināt, ka mans tēvs un māte bija safjāna rītakurpes un ka man vidū ir korķis no Spānijas korķozola mizas, lai varu vieglāk lēkt?

—    Jā, bet es esmu no sarkankoka, — vilciņš atbildēja,

—   un mani izvirpojis pats pilsētas galva ar savām rokām. Vi- ņam pieder pašam sava virpa, un varu galvot, ka mani viņš virpoja ar lielu prieku.

—    Vai varu jums ticēt? — bumbiņa jautāja. »

—     Lai mani nekad vairs nerauj aiz auklas, ja es meloju! — vilciņš nodievojās.

—     Jūs protat sevi labi ieteikt, — bumbiņa sacīja, — bet es tomēr nevaru būt jūsu sieva, jo esmu pa pusei apsolījusies kādai jaunai bezdelīgai. Ikreiz, kad lecu, viņa pabāž galvu no ligzdas un jautā, vai esmu jau apdomājusies. Sirdī esmu jau devusi jāvārdu, un tā ir tikpat kā saderināšanās. Bet to gan jums apsolu, ka nekad jūs neaizmirsīšu!

—    Kas man no tā par labumu? — atteica vilciņš, un kopš tās reizes viņi vairs nerunāja viens ar otru.

Kādu dienu zēns paņēma bumbiņu. Vilciņš noskatījās, ka viņa šāvās augsti gaisā kā putns, pat redzēt vairs nevarēja, taču vienmēr atgriezās un, pret zemi atsitusies, lēca vēl augstāk. Vai tas notika aiz mīlestības uz bezdelīgu vai tāpēc, ka viņai bija korķis vidū, to neviens nezināja.

Pēc devītā lēciena bumbiņa vairs neatgriezās. Zēns izmeklē­jās viņu tiku tikām, bet nevarēja nekur atrast.

—    Es gan zinu, kur viņa paslēpusies, — vilciņš nopūtās, — viņa ir bezdelīgas ligzdā un svin savas kāzas.

Jo vairāk vilciņš par to domāja, jo mīļāka viņam bumbiņa kļuva; jo mazāk bija cerību uz bumbiņas atgriešanos, jo kar­stāka tapa vilciņa mīlestība. Turklāt viņš nevarēja aizmirst, ka bumbiņa bija devusi priekšroku citam, nevis viņam. Gan vilciņš griezās, gan dūca, tomēr prātā vienmēr bija bumbiņa, kas do­mās likās jo dienas jo skaistāka. Tā pagāja vairāki gadi — un tad tā jau bija veca mīlestība.

Arī vilciņš nebija vairs nekāds jaunais. Bet tad kādu dienu viņu viscaur apzeltīja. Tik skaists viņš savu mūžu nebija iz­skatījies! Nu viņu sauca par zelta vilciņu, un viņš griezās riņķī rūkdams un dūkdams. Taču reiz arī viņš palēcās pārāk augsti un — tutū! Viņu meklēja bez sava gala, pat pagrabā ielūko­jās, tomēr nekur nevarēja atrast. Kur viņš bija palicis?

Viņš bija ielēcis atkritumu tvertnē, kas bija pilna ar visā­dām saslaukām, kāpostu kaceniem, mizām, serdēm un no jumta renes izgrābtiem netīrumiem un gružiem.

—    Nu es gan esmu ķezā! Te drīz vien var zaudēt skaisto zel­tījumu, un kas tie par lupatlašiem, ar ko esmu satrāpījies kopā! — viņš bailīgi šķielēja uz garu kāposta kacenu, kas atra­dās tepat blakus, un uz kādu ērmīgu, apaļu priekšmetu, kas at­gādināja galīgi savītušu ābolu. Bet tas nebija ābols — tā bija veca bumbiņa, kas ilgus gadus nogulējusi jumta renē, izmirkuši ūdenī un galīgi izžulgusi.

—    Kāda laime, ka reiz gadījies kaimiņš no manām aprindām, ar kuru var pārmīt prātīgu vārdu! — bumbiņa ierunājās, lū­kodamās uz apzeltīto vilciņu. — Es īstenībā esmu darināta no

safjāna, mani šuvušas daiļas jaunavas rokas, un man vidū ir korķis no Spānijas korķozola mizas, bet to neviens vairs ne­var pateikt. Es jau grasījos precēties ar bezdelīgu, bet tad ie­kritu jumta renē un tur mirku veselus piecus gadus. Tas ir ilgs laiks jaunavai — to jūs varat man ticēt!

Vilciņš neatbildēja ne vārda, viņš domāja par savu kādrei­zējo iecerēto un, jo ilgāk klausījās, jo skaidrāk saprata, ka tā ir viņa.

Te pienāca kalpone un gribēja izbērt atkritumu tvertni.

— Paskat, kur mūsu zelta vilciņš! — viņa iesaucās. Un vilciņš atkal atgriezās istabā vecā cieņā un godā. Par bumbiņu neko vairs nedzirdēja, un arī vilciņš vairs nepieminēja savu veco mīlestību. Tā pāriet, ja iecerētā, piecus gadus nogulējusi renē, viņu pat nepazīst un abi sastopas tikai atkritumu tvertnē.

NEGLĪTAIS PĪLĒNS

JAUKI IR uz laukiem vasaru, kad rudzi dzeltē, auzas vēl zaļas, pļavās siens jau saķrauts stirpās un starp tām pastaigājas svētelis garos, sarkanos zābakos un tarkšķ ēģiptiski, jo šo valodu iemācījies no savas mātes. Laukus un pļavas apņem lieli meži, kuros laistās dziļi ezeri. Jā, patiešām vasaru te ir brīnum jauki, nav vār­dam vietas!

Tīrumu vidū saulē gozējās veca lauku māja ar plašu dārzu, ko ieslēdza augsts mūra zogs. Aiz ta bija dziļi grāvji, vienmer pilni ar ūdeni, bet grāvmalās saauguši kupli dadži ar platām lapām; zem augstākajām mazi bērni varēja stāvēt visā augumā. Dadžu biezoknī valdīja krēsla kā visbiezākajā mežā, un tur sē­dēja kāda pīle uz olām — viņa perēja pīlēnus. Perēšana viņai jau bija stipri apnikusi, jo tā vilkās ilgi un reti kāds ieradās perētāju apciemot. Pārējām pīlēm labāk patika peldēt pa grāv­jiem nekā sēdēt zem dadžu lapām pie viņas un tērzēt.

Beidzot tofriēr olas cita pēc citas sāka vērties vaļā.

—    PIk, pīk! — sauca pīlēni, pabāzuši ārā dzeltenās gal­viņas.

—    Pēks, pēks! — pīle atsaucās, un pīlēni, saņēmuši visus spēkus, atbrīvojās no olu čaumalām. Viņi vērās augšup uz za­ļajām lapām, un māte ļāva skatīties, cik vien grib, jo zaļa krāsa acīm nekaitē.

—    Cik pasaule ir plaša! — pīlēni pārsteigti sacīja, atcerē­damies šaurās olas.

—    Sī vēl nav visa pasaule, — pīļu māte paskaidroja. — Pa­saule izplešas vēl tālu viņpus dārza un sniedzas līdz mācītāj­muižas laukiem, bet tur es pati neesmu bijusi. Laikam jau bū­siet visi izšķīlušies? — Un viņa piecēlās, lai paskatītos. — Nē, visi vēl nav! Pati lielākā ola vesela; cik ilgi tas vilksies? Tā jau kājas var atsēdēt. — Un viņa attupās atkal.

—    Nu, kā klājas? — apvaicājās kāda veca pīle, kas bija at­nākusi perētāju apciemot.

—    Man ķibele ar vienu olu, — tā atbildēja, — negrib un ne­grib šķilties. Bet paskaties uz tiem pārējiem! Tik glītus pīlēniņus tu diezin vai būsi savā mūžā redzējusi. Visi kā viens atsitušies tēvā, bet tas, vējagrābslis, ne reizi nav atnācis mani apraudzīt!

—    Vai manu dieniņ, kad tikai tā nav tītara ola! — vecā pīle iesaucās. — Mani arī tā reiz apveda ap stūri, un, cik bēdu un sirdēstu es izcietos, tas nemaz nav izstāstāms! Tītarēniem traki bail no ūdens, viņi neiet peldēt ne sitami. Gan es pēkšķināju, gan bāros — nekas nelīdzēja. Parādi man to olu! Kā tad! Tā jau ir, kā es teicu: tā ir tītara ola. Pamet to tepat un ej māci savus bērnus peldēt!

—    Es tomēr vēl kādu laiciņu pasēdēšu, — pīļu māte atbil­dēja. — Ja jau tik ilgi esmu sēdējusi, tad varu arī drusku pa­ciesties.

—    Manis pēc, — noteica vecā pīle un gāzelējās projām.

Beidzot tomēr lielā ola atvērās. — Pīk, pīk! — sauca mazulis

un tuntuļoja ārā.

—    Tas nu gan ir padevies varen prāvs, — pīle nobrīnījās, — un nemaz nelīdzinās citiem. Vai tikai nebūs tītarēns? Nu, to mēs tūliņ redzēsim. Ūdenī es viņu dabūšu iekšā, kaut man pašai viņš būtu jāiegrūž!

Jau dienām ilgi bija pieturējies brīnum skaists laiks; saule spīdēja silti un spoži pie skaidrajām debesīm. Pīļu māte ar visu ģimeni devās lejup uz grāvi; plunkš! — viņa ielēca ūdenī.

—    Pēks, pēks! — viņa sauca, un pīlēns pēc pīlēna sekoja viņai. Ūdens uzsitās viņiem pāri pār galvu, bet visi tūliņ iznira un peldēja, ka prieks redzēt, kājiņas airējās pašas no sevis, un arī neglītais pelēkais peldēja līdzi.

—    Nē, tas nav nekāds tītars! — pīļu māte noteica. — Cik glīti viņš cilā kājiņas, cik taisni tur galviņu! Tas ir mans pašas bērns! Un, kad tā labi apskatās, viņš nemaz nav tik neglīts.

—    Pēks, pēks, — viņa uzmudināja bērnus, — nāciet nu man līdzi, es ievedīšu jūs sabiedrībā un parādīšu citiem māj­putniem pagalmā, tikai turieties cieši pie manis, lai jūs nesa­min, un piesargieties no kaķa!

Tā viņi nonāca pagalmā. Tur pašlaik bija briesmīgs trok­snis un kņada, jo divas pīļu ģimenes plēsās ap zuša galvu, kuru galu galā paķēra kaķis.

—    Redziet, bērni, tā iet pasaulē! — nopūtās pīļu māte un noslaucīja knābi, jo arī viņai bija gribējies pamieloties ar zuti. — Gāzelējieties nu labi dūšīgi no vieniem sāniem uz otriem, — viņa turpināja, — un sveiciniet to veco, resno pīli! Viņa ir pati dižciltīgākā šeit, jo cēlusies no spāniešu cilts, tāpēc viņai ir tik smalka izturēšanās, un, re, ap kāju viņai apsieta sarkana len­tīte. Tas ir ļoti skaisti un lielākais pagodinājums, kādu vien pīle var piedzīvot. Tas nozīmē, ka cilvēki negrib no viņas šķirties un ka viņa visiem jāgodā. Nelieciet kāju pēdas uz iekšu! Labi audzināta pīlīte liek kāju pēdas plati uz āru — taisni tāpat kā tēvs un māte. Tā jā, un tagad palokiet kaklu un sakiet «pēks!».

Pīlēni darīja, kā māte mācījusi, bet pārējās pīles meta uz viņiem greizus skatienus un skaļi runāja:

—    Vai re, šis bars mums arī būs uz kakla, it kā mūsu jau tā nebūtu diezgan! Un — vē! — cik neglīts tas viens izskatās, tādu mēs savā vidū necietīsim! — Un tūliņ viena metās pīlēnam virsū un ieknāba viņam pakausī.

—    Liec viņam mieru, — māte pīlēnu aizstāvēja, — viņš tev neko nedara!

—    Jā, bet viņš ir tik liels un ērmīgs, tāpēc viņš ir jāknābj! — niknā pīle atbrēca.

—    Sai mātei ir ļoti skaisti bērni, — sacīja vecā pīle ar lentīti ap kāju. — Visi citi ir skaisti, tikai tas viens nav izdevies. Labi būtu, ja viņu varētu pārperēt.

—    Diemžēl tas nav iespējams, jūsu godība, — pīļu māte atbildēja. — Taču, kaut viņš nav sevišķi skaists, toties ir go­dīgs un paklausīgs bērns un peld tikpat labi kā pārējie, pat vēl labāk. Es domāju, ka viņš augot pārmainīsies; viņš pārāk ilgi sagulēja olā, tāpēc nav gluži pareiza izskata. Turklāt viņš ir tēviņš, — viņa piebilda, noglauzdama pīlēnam galviņu un no­līdzinādama spalvas uz muguras, — tad jau skaistums nav tik svarīgs. Viņš būs spēcīgs, un, kas māk likt spēku lietā, tam visi ceļi pašķiras.

—    Pārējie pīlēni ir pavisam jauki, — vecā pīle noteica. — Jūtieties nu kā mājās un, ja atrodat kādu zuša galvu, varat atnest man.

Viņi arī jutās kā mājās. Vienīgi nabaga neglīto pīlēnu knāba, sita un grūstīja ne vien pīles, bet arī vistas.

—    Viņš ir pārāk liels, — visi teica, un tītars, kurš bija nācis pasaulē ar visiem piešiem un tāpēc uzskatīja sevi par visu mājputnu valdnieku, bruka pīlēnam virsū, piepūties varen plats kā burukuģis, un tik nikni buldurēja, ka galva kļuva zili sar­kana. Pīlēns nezināja, kur dēties; viņš bija ļoti nelaimīgs, ka izskatās tik neglīts un ir visam putnu pagalmam par ap­smieklu.

Tā pagāja pirmā diena, un, jo tālāk, jo viņam klājās aizvien bēdīgāk. Visi viņu trenkāja, tramdīja, pat brāļi un māsas uz viņu dusmojās un daudzināja:

—    Kaut tevi kaķis pievāktu, neglīteni tāds!

Pīles viņam knāba, vistas plēsa spalvas, un meitene, kas putnus baroja, spēra viņam ar kāju. Beidzot paša māte, neva­rēdama pasargāt viņu no uzbrukumiem, sāka gausties, par kādu sodu viņš tai esot uzlikts. To pīlēns vairs neizturēja: viņš savi- cināja spārnus un pārlidoja pāri žogam. Putniņi krūmos izbiju­šies spruka kur kurais. «Tas tāpēc, ka esmu tik neglīts,» pīlēns nodomāja un aizvēra acis, bet skrēja vien tālāk. Vakarā viņš nonāca lielā purvā, kur piekusis un bēdīgs pārlaida nakti. No rīta atskrēja meža zosis un ieraudzīja jauno kaimiņu.

—    Kas tu tāds esi? — viņas prasīja, bet pīlēns klusēdams grozījās uz visām pusēm un sveicinādams locījās, cik labi vien prata.

—    Zini, tu esi gaužām neglīts, — meža zosis sacīja, — bet tas nekas, ja vien tu nedomā ieprecēties mūsu ģimenē.

Nabadziņš! Tādas domas viņam nenāca ne prātā, viņš tikai vēlējās, lai viņam ļautu gulēt meldros un padzerties rāvaino ūdeni.

Viņš tā nogulēja divas dienas. Trešajā dienā atlaidās divi jauni zostēviņi, kuri bija nesen izšķīlušies un tāpēc visai pār­gudri.

—    Paklau, draugs, — viņi uzrunāja pīlēnu, — netālu no šejienes ir cits purvs, kurā dzīvo dažas tik daiļas meža zostiņas, kādas jebkad ir gāginājušas. Mēs gribam rīkot viesības un uz­aicināt viņas. Tava laime, ka tu izskaties pēc ērma un nevari sacensties ar mums. Ja tu uzvedīsies godīgi, tad vari palikt tepat un, ja patīk, kļūt par gājuputnu. Un, kas zina, varbūt lik­tenis tev labvēlīgs un tu vēl iekļūsti smalkos rados.

Paukš, paukš! — tobrīd noskanēja, un abi zostēviņi pakrita beigti meldros, un ūdens kļuva sarkans no asinīm. Paukš, paukš! — un meža zosis bariem cēlās augšup no meldrāja, bet šāvieni skanēja bez mitēšanās.

Tās bija lielas medības; mednieki bija aplenkuši purvu no visām pusēm, daži pat sēdēja kokos. Šāvieni rībēja nepārtraukti, zili dūmi klāja ūdeni. Plakš, plakš! — pa dūņām brida medību suņi, tā ka meldri un niedres līgot līgojās. Nabaga pīlēns pār­cieta nāves bailes. Viņš pielieca galvu, lai paslēptu to zem spārna, un tai mirklī pie viņa apstājās baismīgi liels suns zvē­rojošām acīm, izkāris garu mēli. Viņš apostīja pīlēnu, atņir­dzis asos zobus, un — plakš, plakš! — brida vien tālāk.

Pīlēns atviegloti nopūtās. Viņš bija tik neglīts, ka pat suns negribēja kost, bet šoreiz viņš par to neskuma.

Viņš palika guļam, kamēr šāviens sekoja šāvienam un skrotis šķita brāžamies caur meldriem kā krusa.

Kad viss ^aprima, pīlēns nogaidīja vēl vairākas stundas, iekams iedrošinājās pacelt galvu, un tad steidzās projām no purva, ko kājas nesa. Viņš skrēja pāri tīrumiem un pļavām; sa­cēlās stiprs vējš un grūda viņu atpakaļ, bet viņš turējās pretī, cik jaudāja.

Pievakarē pīlēns nonāca pie vecas būdiņas, kas nebija apgā­zusies tikai tāpēc, ka nezināja, uz kuru pusi gāzties. Vējš plo­sījās tā, ka pīlēns ik uz soļa meta kūleni. Vajadzēja meklēt pa­jumti. Viņš pamanīja, ka būdiņas durvis ir pusviru, un ielavī­jās pa spraugu iekšā.

Būdiņā dzīvoja vecīte ar runci un vistiņu; runcis, kuru viņa sauca par dēliņu, prata mest kūkumu, murrāt un dzirksteles laist, ja viņu glaudīja pret spalvu. Vistiņai bija zemas kājiņas, tāpēc viņu dēvēja par Strupkājīti. Strupkājīte dēja gardas olas, un vecīte mīlēja viņu kā pašas bērnu.

No rīta viņi pamanīja jauno iemītnieku. Runcis sāka ņaudēt un vistiņa kladzināt.

—   Kas tur ir? — vecīte vaicāja un skatījās visapkārt. Viņa lāgā neredzēja, tāpēc noturēja pīlēnu par treknu pīli, kura aiz­maldījusies no citām.

—   Tas nu gan ir labs loms! — viņa sacīja. — Nu man būs arī pīļu olas, ja vien tas nav tēviņš. Nekas, mēs viņu pārbau­dīsim.

Viņa paturēja pīlēnu uz trim nedējām pārbaudei, bet no olām nebija ne vēsts. Runcis mājās bija saimnieks un vistiņa saimniece; viņi pastāvīgi daudzināja: «Mēs esam visa pa­saule,» — jo katrs uzskatīja sevi par pusi no pasaules, turklāt vēl to labāko. Pīlēnam šķita, ka varētu būt arī citādi uzskati, bet vistiņa ņēma to ļaunā.

—    Vai tu māki olas dēt? — viņa prasīja.

—    Nē.

—    Nu, tad turi muti!

Un runcis jautāja:

—    Vai tu māki kūkumu mest, murrāt un dzirksteles laist?

—    Nē.

—    Tad neuzmācies ar savām domām, kad prātīgi ļaudis runā!

Un tā pīlēns sēdēja, ierāvies kaktiņā, pavisam sliktā omā.

Viņš sāka atcerēties svaigo gaisu un saules gaismu, un viņam uznāca nevaldāma vēlēšanās izpeldēties. Viņš nenocietās un pa­teica to vistiņai.

—    Atkal jaunas aplamības! — vistiņa iesaucās. — Tev nav ko darīt, tāpēc tev nāk prātā visādas muļķības. Dēj olas vai murrā, tad nebūs jādomā par blēņām!

—    Bet peldēt un nirt dziļi ūdenī ir tik skaisti! — pīlēns taisnojās. — Kas tā par baudu, kad ūdens sitas pāri pār galvu!

—    Varena bauda! — vistiņa zobojās. — Manuprāt, tu esi jucis. Pavaicā runcim — viņš ir pats gudrākais no visiem maniem paziņām —, vai viņam gribas peldēt vai nirt dziļi ūdenī! Par sevi es nemaz nerunāšu. Vari pavaicāt arī vecītei, mūsu saimniecei; par viņu nav neviena gudrāka šai pasaulē. Viņa tev pateiks, vai viņai patīk peldēt pa ūdeni un vai viņa priecātos, ja tas sitas galvai pāri.

—    Jūs mani nesaprotat, — pīlēns noskumis sacīja.

—    Ir gan ko nesaprast! Tu laikam iedomājies, ka esi gudrāks par runci un saimnieci, par mani nemaz nerunājot. Necel de­gunu gaisā, labāk mācies pateikties par visiem labumiem, ko tu šeit baudi! Vai tu nemājo siltā istabā, vai neuzturies sabied­rībā, no kuras vari ko mācīties? Bet tu esi tukšgalvis, un pamā­cības tev pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es vēlu tev labu no vi­sas sirds, tāpēc saku tev acīs nepatīkamas patiesības. Pēc tā var pazīt īstus draugus. Nu, papūlies vismaz iemācīties dzirk­steles laist!

—    Šķiet, man vajadzēs labāk doties plašā pasaulē, — pī­lēns noteica.

—    Nu, tad taisies, ka tiec! — vistiņa pikti atcirta.

Un pīlēns pameta būdiņu. Viņš peldēja ezerā, nira dziļi jo dziļi, bet neviens ar viņu nedraudzējās, laikam jau tāpēc, ka viņš bija neglīts. Tad pienāca rudens, koku lapas dzeltēja, vējš rāva tās nost, grieza virpuļu virpuļos un slaucīja kaudzēs. Gaiss bija salts; krusas un sniega mākoņi smagi liecās pār zemi. Uz žoga sēdēja krauklis un brēca: — Kram, kram! — jo arī vi­ņam sala, kur nu vēl nabaga pīlēnam!

Kādu vakaru, kad saule sarkani rietēja, pār mežu laidās bars lielu, skaistu putnu. Viņi bija spoži balti, ar gariem, slaidiem kakliem. Tie bija gulbji; viņi dīvaini nokliedzās, vēl platāk izpleta brīnišķos, garos spārnus un cēlās augstāk, aizvien aug­stāk. Viņi devās uz siltām zemēm pāri plašām jūrām. Pīlēnam kļuva pavisam savādi ap sirdi; viņš sāka ūdenī griezties riņķī- kā ritenis ap asi, staipīja kaklu, un viņam izlauzās tik skaļš un spalgs kliedziens, ka pašam sametās baigi. Ak, viņš nevarēja tos aizmirst, šos karaliskos putnus, laimīgos putnus, un, kad tie vairs nebija redzami, ienira dziļi jo dziļi un, atkal izniris, ilgi nespēja atjēgties. Pīlēns nezināja, kā šos putnus sauc, uz kurieni tie lido, viņš tikai juta, ka mīl tos tā, kā nekad nevienu nav mīlējis. Viņš neapskauda tos skaistuma dēļ, viņam prātā ne­nāca pēc tāda ilgoties. Viņš, neglītais pīlēns, jau būtu bijis laimīgs, ja pīles ar viņu draudzētos.

Aukstums aizvien pieņēmās, ezers pārklājās ar plānu ledus kārtiņu. Pīlēnam vajadzēja nepārtraukti kustēties, lai nelielais ūdens laukumiņš, kurā viņš peldēja, neaizsaltu, tomēr ar katru dienu tas kļuva mazāks, jo naktīs sala tā, ka sprakšķēja vien. Pīlēns nemitīgi airējās, taču beidzot piekusa, aprima un iesala ledū.

Agri no rīta kāds vīrs viņu ieraudzīja, sadauzīja ar savu smago koka tupeli ledu, paņēma pīlēnu un aiznesa uz mājām.

Siltumā pīlēns atdzīvojās. Bērni gribēja ar viņu parotaļā­ties, bet viņam šķita, ka tie grasās viņam nodarīt ko ļaunu. Pīlēns aiz bailēm ieskrēja piena kublā un izšļakstīja pienu pa visu istabu. Saimniece sasita rokas un sāka kliegt. Pīlēns pārbi­jās vēl vairāk, ielēca sviesta muldā un no turienes miltu lādē. Kāds viņš izskatījās, kad izspruka no tās! Saimniece, krāsns biguli pakampusi, ķēra viņu rokā, bērni dzinās pakaļ grūstīda­mies un klaigādami. Par laimi, durvis "bija vaļā; pīlēns izmuka pa tām, pārlaidās pāri pagalmam un nokrita aiz žagaru kaudzes svaigajā sniegā.

Ja atstāstītu visu, ko pīlēns pārcieta ziemas salā, tad būtu ļoti bēdīgs stāsts. Lai nu kā, bet dzīvs viņš palika, un, kad saule atkal sāka sildīt zemi, viņš gulēja purva grīslī. Cīruļi li- rināja augsti gaisā. Jaukais pavasaris bija klāt.

Pīlēns savicināja spārnus; tie bija kļuvuši daudz stiprāki un nesa viņu daudz tālāk. Viņš nebija tos pat lāgā izmēģinājis, kad jau atradās plašā dārzā, kur ābeles stāvēja pilnos ziedos, ceriņu ziedu ķekari smaržoja un lokanie zari liecās lejup pār līču loču upi līdz pašam ūdenim. Cik te bija skaisti, kāds svaigs un spirgts gaiss!

No upes līkuma izpeldēja trīs koši balti gulbji. Viņi slīdēja pa ūdeni tik viegli, tik cēli! Viņi saplivināja vizošos spārnus un tuvojās krastam. Pīlēns pazina šos putnus, un viņu pārņēma dīvainas ilgas.

—    Laidīšos pie viņiem, šiem staltajiem putniem, — viņš čukstēja. — Viņi mani noknābs, ka es, tik neglīts, iedrīkstos vi­ņiem tuvoties, bet vienalga! Labāk saņemt nāvi no viņiem nekā paciest pīļu un vistu knābienus, putnu kopējas spērienus un ziemas briesmīgo salu!

Un pīlēns metās ūdenī un peldēja pretī gulbjiem, kuri, viņu ieraudzījuši, aši traucās šurp.

—    Nonāvējiet mani, — nabadziņš teica un dziļi nolieca galvu. Bet ko viņš ieraudzīja spožajā ūdenslīmenī? Savu at­spulgu, tikai tas nebija neveiklais, melnpelēkais pīlēns, tas bija gulbis.

Izrādījās, ka nav nekāda nelaime piedzimt pīļu pagalmā, ja vien esi dzimis no gulbja olas.

Viņam kļuva tik viegli un līksmi ap sirdi. Vecie gulbji pel­dēja viņam apkārt un glāstīja viņu ar knābjiem.

Dārzā saskrēja bērni, viņi meta ūdenī maizi un graudus.

—    Skatieties, skatieties, vēl viens ieradies! — mazākie sauca, un citi gavilēja līdzi, lēkāja aiz prieka un sita plaukstas. Tad viņi aizskrēja pēc tēva un mātes; tie tūliņ atnāca, visi meta maizi ūdenī un sajūsmināti runāja:

—    Tas jaunais ir skaistāks par visiem!

Vecie gulbji noliecās viņa priekšā, bet viņš tā nokaunējās, ka pabāza galvu zem spārna. Viņš jutās pārāk laimīgs, bet ne­bija lepns, jo krietna sirds nekad nav lepna un lielīga. Viņš atcerējās, kā viņu vajāja un apsmēja, un nu visi dēvē viņu par skaistu. Ceriņi lieca ziedus viņam tuvāk, saule mirdzēja tik spoži un sildīja tik silti, ka viņš savēcināja spārnus, izslēja slaido kaklu un izsaucās:

—    Vai es varēju sapņot par tādu laimi, kad vēl biju ne­glītais pīlēns!

EGLE

MEŽĀ AUGA jauka eglīte. Tai bija laba vieta, saules un gaisa pietiekami, apkārt auga daudzas lielākas draudzenes — egles un priedes. Mazā eg­līte ārkārtīgi ilgojās kļūt lielāka. Viņa nedomāja ne par silto sauli, ne par svaigo gaisu, nelikās zi­nis par pļāpīgajiem zemnieku bērniem, kuri bija sanākuši zeme­nes un avenes lasīt. Bieži vien viņi ieradās ar pilnām krūzēm vai bija savēruši zemenes uz salma; tad viņi apsēdās zem mazās eglītes un teica:

—    Cik patīkami sēdēt zem tik maza kociņa!

To eglītei nemaz negribējās dzirdēt.

Nākamajā gadā viņa jau bija par vienu posmu garāka un pēc gada vēl par vienu; pēc posmu skaita var pateikt, cik egle veca.

—    Kaut es būtu tikpat liels koks kā tie pārējie, — nopūtās mazā eglīte, — tad es varētu izplest savus zarus tālu visapkārt un ar galotni redzēt visu plašo pasauli! Tad putni taisītu ligzdas manos zaros, un, kad vējš pūstu, tad es tikpat cēli locītu galvu kā tur tie pārējie!

Viņai nebija nekāda prieka ne par sauli, ne par putniem, ne arī par rīta un vakara sārtajiem mākoņiem.

Tad pienāca ziema, sniegs, balti dzirkstīdams, gulēja vis­apkārt, pa to šad tad pāršāvās zaķis, lēkdams eglītei pāri — cik tas bija nepatīkami! Pagāja vēl divas ziemas, un trešajā eglīte jau bija tik augsta, ka zaķim vajadzēja skriet tai apkārt. Ak, augt, augt, kļūt lielai un vecai, domāja eglīte.

Rudeni parasti ieradās malkas cirtēji un nocirta dažus pašus lielākos kokus; tas notika katru gadu, un jaunā eglīte, kura nu bija pilnīgi pieaugusi, drebēja vien, kad lielie, krāšņie koki krita brakšķēdami un krakšķēdami uz zemes. Tiem apcirta visus zarus, tie izskatījās gari, kaili un tievi, tos pat nevarēja pazīt. Tad tos sakrāva ratos un zirgi vilka tos no meža ārā.

Uz kurieni tos veda? Kas tos gaidīja?

Pavasari, kad pārradās bezdelīgas un svēteļi, eglīte prasīja tiem:

—    Vai nezināt, uz kurieni tos aizveda? Vai neesat tos sa­stapuši?

Bezdelīgas neko nezināja, svētelis mirkli padomāja, pamāja ar galvu un teica:

—    Jā, es zinu gan. Es sastapu daudz jaunu kuģu, kad lidoju šurp no Ēģiptes; kuģiem bija vareni masti; iedrošinos apgalvot, ka tie bija no šiem kokiem — tie smaržoja pēc eglēm un prie­dēm. Varu nodot tev sveicienus no viņiem; tie turēja galvas augsti, ļoti augsti!

—   Ak, kaut es būtu jau tik liela, lai varētu braukt pa jūru! Kāda ir tā jūra, pēc kā tā izskatās?

—    Lai to izstāstītu, vajag daudz laika, — svētelis atbildēja un aizlidoja.

—    Priecājies par savu jaunību! — teica saules stari.

—    Priecājies, ka tu tik labi audz, priecājies par savu dzīvību!

Un vējš skūpstīja eglīti, rasa lēja asaras par viņu, bet eglītei

tas bija vienalga.

Kad tuvojās ziemsvētki, tika nocirsti pavisam jauni koki, kuri bija vai nu vienā vecumā ar mūsu egli, vai pat mazāki augumā. Viņai nebija nekāda miera — tā gribējās tikt projām. Siem jaunajiem kokiem — un tie bija visskaistākie — necirta zarus nost, bet iekrāva ragavās un veda ārā no meža.

—    Uz kurieni tos ved? — eglīte prasīja. — Tie nav lielāki par mani, viens pat bija daudz mazāks! Kāpēc tiem neapcirta zarus? Ko ar viņiem darīs?

—   To mēs zinām! To mēs zinām! — čiepstēja zvirbuļi. — Mēs pilsētā skatījāmies logos! Mēs zinām, uz kurieni tos ved! Viņi pieredzēs lielu godu, to pat iedomāties nevar! Mēs skatījāmies logos un redzējām, ka tie novietoti siltā istabā un izrotāti ar brīnišķīgām mantām, apzeltītiem āboliem, medus- raušiem, rotaļlietām un neskaitāmām svecēm!

—    Un pēc tam? — prasīja egle, trīcēdama pie visiem zariem.

—    Pēc tam? Kas notika pēc tam?

—    Vairāk mēs neko neesam redzējuši! Bet tas bija pārmērīgi skaisti!

—    Varbūt man ari lemts šāds mirdzošs ceļš! — egle priecā­jās. — Tas ir daudz labāk nekā braukt pa jūru! Ak, kā ilgas mani moka! Kaut drīzāk pienāktu ziemsvētki! Nu es esmu tikpat liela kā tie koki, kurus nocirta pagājušo gadu. Ak, kaut es jau atrastos ragavās! Kaut es būtu siltā istabā, izrotāta ar visiem tiem dārgumiem! Un pēc tam? — Jā, tad būs kaut kas vēl la­bāks, vēl skaistāks, citādi viņi taču mani nerotātu. Jānāk kaut kam vēl lielākam, vēl brīnišķīgākam! Bet tikai — kam? Ak, kā es ciešu, kā es ilgojos! Es pati nezinu, kas ar mani notiek!

—    Priecājies par mums! — teica gaiss un saule. — Priecājies par savu jaunību meža brīvībā!

Bet egle nebūt nepriecājās, tikai auga un auga; ziemu un vasaru viņa stāvēja zaļa; tie, kas viņu redzēja, teica: «Tas ir gan skaists koks!» Un ziemsvētkos viņu nocirta pirmo. Cirvis dziļi ieurbās serdē, koks nokrita ar smagu nopūtu; viņš juta sā­pes, juta tuvojamies ģīboni, nevarēja vairs domāt par laimi, viņš skuma, ka jāšķiras no dzimtenes, no tās vietas, kur uz­audzis, viņš zināja, ka nekad vairs neredzēs mīlos, vecos biedrus, sīkos krūmiņus un puķes visapkārt, varbūt arī putnus. Brau­ciens projām nebūt nebija patīkams.

Egle atjēdzās tikai tad, kad pagalmā, kur viņa bija nomesta kopā ar citiem kokiem, dzirdēja kādu vīru sakām: — Tas ir brīnišķīgs kociņš, tāds mums vajadzīgs!

Pienāca divi uzcirtušies sulaiņi un ienesa eglīti lielā, skaistā zālē. Pie sienām tur karājās ģīmetnes, blakus lielai podiņu krās­nij stāvēja augstas ķīniešu vāzes ar lauvām uz vākiem; te bija atzveltņu krēsli, ar zīdu apvilkti dīvāni, plati galdi, apkrauti ar bilžu grāmatām un rotaļlietām simtiem dālderu vērtībā, — tā vismaz bērni runāja. Un egli ielika prāvā, ar smiltīm pildītā mucā, bet neviens nevarēja redzēt, ka tā ir muca, jo tai apvilka visapkārt zaļu drēbi un nostatīja uz liela, raiba paklāja. Kā nu egle drebēja! Kas tagad notiks? Sulaiņi un meitenes sāka egli pušķot, katrā zarā iekāra no krāsaina papīra izgrieztus tīk­liņus, pilnus ar saldumiem. Zeltīti āboli un valrieksti karājās lejup, it kā būtu te pieauguši, un kāds simts sarkanu, zilu un baltu svecīšu tika iespraustas zaros. Lelles, kuras izskatījās pēc dzīviem cilvēciņiem, — egle tādas nebija vēl redzējusi — šūpo­jās zaļajās skujās, un pašā egles galotnē tika piestiprināta liela vizuļzelta zvaigzne; tas bija ne ar ko nesalīdzināms krāš­ņums.

—    Šovakar tā tur mirdzēs! — visi priecājās.

«Ak!» domāja egle. «Kaut nu drīz pienāktu vakars! Kaut drīz aizdedzinātu sveces! Un kas tad notiks? Vai neieradī­sies koki no meža apskatīt mani? Vai nepieskries zvirbuļi pie logiem? Bet varbūt es ieaugšu šinī mucā un stāvēšu ziemu un vasaru tāda izpušķota?»

Jā, daudz nu gan viņa zināja! Bet no ilgām viņai sākās pa­matīgas mizas sāpes, un tās kokam ir tikpat nepatīkamas kā mums galvas sāpes.

Beidzot aizdedzināja svecītes. Kāds spožums! Kāds krāš­ņums! Koks drebēja pie visiem zariem tā, ka viena svecīte apde­dzināja skujas, tas stipri sāpēja.

—    Pasaulīt! — iesaucās meitenes un steidzīgi nopūta svecīti.

Nu koks vairs nedrīkstēja pat trīcēt. Tās bija īstas šausmas!

Viņš tikai baidījās, ka nezaudē kādu no savām rotām; spo­žums bija viņu gluži apstulbinājis. Pēkšņi divviru durvis at­vērās un iekšā iedrāzās vesels bars bērnu — likās, viņi grib apgāzt koku; vecāki cilvēki lēni sekoja viņiem. Mazie apstājās kā sasaluši, bet tikai uz mirkli; tad sacēlās tāds troksnis, ka vai ausis krita ciet, viņi sāka lēkāt ap egli, un drīz vien visas dāvanas tika norautas.

«Ko viņi dara?» koks domāja. «Kas nu notiks?»

Svecītes izdega līdz pašiem zariem, tās apdzēsa un bērniem atļāva koku aptīrīt. Viņi tā metās kokam virsū, ka visi zari knakšķēja; ja egle nebūtu ar galotni un zelta zvaigzni piesieta pie griestiem, tad būtu apgāzusies.

Bērni dejoja ap egli, turēdami rokās brīnišķīgās dāvanas; neviens vairs neskatījās uz egli, vienīgi vecā aukle, kura pār­meklēja zarus, vai nav palikusi nepamanīta kāda vīģe vai ābols.

—    Pasaku! Pasaku! — bērni sauca un pievilka pie egles mazu, resnu vīru; viņš apsēdās taisni zem egles zariem.

—    Nu mēs esam kā mežā, un koks arī var paklausīties pa­saku — tas viņam nāks par labu, — viņš sacīja. — Bet es stāstīšu tikai vienu pasaku. Vai jūs gribat dzirdēt par Ivedi Avedi vai par Klumpi Dumpi, kurš novēlās no kāpnēm, bet tomēr tika godā un apprecēja princesi?

— Par Ivedi Avedi! — kliedza vieni. — Par Klumpi Dumpi! — brēca otri. Sacēlās klaigas un brēkšana, vienīgi egle stāvēja gluži klusa un domāja:

«Vai tad man nav vairs nekā, ko darīt?»

Viņa jau bija visu izdarījusi, kas viņai bija darāms.

Un tad vīrs stāstīja par Klumpi Dumpi, kurš novēlās pa kāpnēm, bet tomēr tika godā un apprecēja princesi. Bērni plaukšķināja rokas un sauca: — Stāsti! Stāsti! — Viņi gribēja dzirdēt arī pasaku par Ivedi Avedi, bet dabūja dzirdēt tikai vienu — par Klumpi Dumpi. Egle stāvēja klusa un domīga; putni mežā nekad nebija ko tamlīdzīgu stāstījuši. «Klumpe Dumpe novēlās pa kāpnēm un tomēr dabūja princesi! Jā, tā iet šinī pasaulē,» domāja egle un ticēja, ka tā ir patiesība, ko tāds cienījams cilvēks stāsta. «Jā, jā, neko vis nevar zināt. Var­būt arī es novelšos pa kāpnēm un dabūšu princesi.»

Un viņa ar prieku domāja par rītdienu, kad viņu atkal iz­pušķos ar svecītēm un rotaļlietām, ar zeltu un āboliem.

«Rīt es vairs nedrebēšu,» viņa nolēma. «Es gribu izbaudīt savu krāšņumu. Rīt es dzirdēšu stāstu par Klumpi Dumpi un varbūt arī par Ivedi Avedi.»

Un viņa stāvēja klusa un domīga visu nakti.

No rīta ienāca zālē sulaiņi un istabene.

«Nu mani atkal sāks pušķot,» domāja egle, bet viņu iz­vilka no istabas un pa kāpnēm uznesa augšā uz bēniņiem, tur novietoja tumšā kaktā, kur ne gaismas stariņš neiespīdēja.

«Ko tas nozīmē?» viņa prātoja. «Kas man šeit jādara? Ko es šeit dabūšu dzirdēt?»

Viņa atbalstījās pret mūri un domāja un domāja. Laika viņai bija diezgan; pagāja dienas un naktis, neviens nenāca augšā, bet, ja kāds uznāca, tad tikai tādēļ, lai noliktu kaktā sazin kādas kastes. Egle bija pilnīgi aizsegta; varēja domāt, ka visi to aizmirsuši.

«Tagad ārā ir ziema,» egle domāja. «Zeme ir sasalusi un ar sniegu apsegta, cilvēki nevar mani tanī iestādīt, tāpēc man jāstāv šeit līdz pavasarim. Tas ir gudri izdomāts! Cilvēki gan ir labi! Nebijis šeit tik tumšs un tāda vientulība! Pat neviena zaķīša! Bija taču tik jauki tur ārā, mežā, kad visu klāja sniegs un zaķis lēca garām, jā, pat tad, kad viņš lēca man pāri, lai gan toreiz es to nevarēju ciest. Seit augšā ir tik briesmīgi vientu­līgi!»

—    Pī, pī! — iepīkstējās maza pelīte, izskriedama no alas, viņai sekoja otra — tikpat maza. Abas apostīja egli un tad ie­līda tās zaros.

—    Baismīgs aukstums! — mazās pelītes runāja. — Citādi jau šeit būtu labi. Vai ne, vecā egle?

—    Es nebūt neesmu veca! — egle atbildēja. — Daudzi koki ir vecāki par mani.

—    No kurienes tu nāc, un ko tu zini? — taujāja peles, viņas bija ļoti ziņkāras. — Pastāsti mums, kur ir pati skais­tākā vieta zemes virsū! Vai tu esi tur bijusi? Vai esi bijusi pie­liekamā, kur siers guļ uz plauktiem un pie griestiem karājas šķiņķi, kur var dejot uz tauku svecītēm, kur var ieiet izkāmējis un iznākt ārā atkopies?

—    Tādu vietu es nezinu, — egle atbildēja. — Bet es zinu mežu, kur spīd saule un dzied putni!

Un viņa stāstīja par savu jaunību; mazās pelītes nekad ne­bija kaut ko tamlīdzīgu dzirdējušas, viņas noklausījās egles stāstu un tad teica:

—    Cik daudz tu esi redzējusi! Cik laimīga tu esi bijusi!

—    Es? — egle sacīja un sāka domāt par to, ko pati bija stāstījusi. — Jā, īstenībā tie bija gluži labi laiki!

Un tad viņa pastāstīja par ziemsvētku vakaru, kad viņa bija izpušķota ar cepumiem un svecēm.

—    O! — nopūtās mazās pelītes. — Cik laimīga tu esi bijusi, vecā egle!

—    Es nemaz neesmu veca! — egle turējās pretī. — Mani tikai šoziem atveda no meža. Es esmu vislabākajos gados. Esmu tikai pārāk strauji augusi.

—    Tu gan skaisti stāsti! — pelītes jūsmoja. Nākamajā va­karā viņas atveda vēl četras mazas pelītes, kurām arī gribējās paklausīties egles stāstus; jo vairāk viņa stāstīja, jo skaidrāk atcerējās visu un domāja: — Tie patiešām bija labi laiki! Bet

[sies, noteikti atgriezīsies! Klumpe Dumpe noveļas m un tomēr dabūja princesi; varbūt ari es varu dabūt

tad viņa domāja par mazu, glītu bērziņu, kas auga mež- ; eglei šķita, ka tas ir īsts princis.

—   Kas ir Klumpe Dumpe? — prasīja pelītes. Un tad egle izstāstīja visu pasaku, viņa atcerējās to vārdu pa vārdam, un pelītes aiz liela prieka lēca teju pat līdz egles galotnei. Nā­kamajā naktī ieradās vesels bars peļu un svētdien pat divas žurkas, bet tās sacīja, ka pasaka nemaz neesot tik glīta, un ma­zās pelītes noskuma, jo nu arī viņām pasaka patika mazāk.

—    Vai jūs tikai vienu šādu pasaku zināt? — prasīja žurkas.

—   Tikai šo vienu, — egle atbildēja, — to es dzirdēju savā laimīgākajā vakarā, tikai toreiz es neapzinājos, cik laimīga biju.

—   Tā ir pavisam nožēlojama pasaka! Vai jūs nezināt kādu par speķi un tauku svecēm? Vai par pieliekamo?

—    Nē, — egle atteica.

—   Nu, tad ardievu! — žurkas sacīja un aizgāja pie citām žurkām.

Arī pelītes izklīda, un egle nopūtās1

—   Bija taču gluži jauki, kad viņas sēdēja ap mani, šīs ro­sīgās pelītes, un klausījās, ko es stāstu! Nu arī tas ir pagājis! ' Bet tagad gan es nepalaidīšu neko garām, es priecāšos, kad beidzot tikšu no šejienes ārā!

Bet tas gan nenotika tik drīz. Jā, kādu rītu ieradās cil­vēki uzkopt bēniņus: kastes nesa zemē, egli izvilka ārā no kakta un diezgan rupji nosvieda uz grīdas, bet tad kāds novilka viņu lejā pa kāpnēm dienas gaismā.

«Tagad man gan sākas jauna dzīve!» egle nodomāja; viņa sajuta svaigo gaisu, pirmo saules staru — viņa atradās pagalmā. Viss bija noticis tik ātri, egle pavisam piemirsa apskatīt pati sevi, visapkārt bija daudz kas jauns un interesants. Pagalmam pieslējās dārzs, kur viss bija vienos ziedos, svaigas un smaržīgas rozes liecās pāri sētai, liepas ziedēja, bezdelīgas šaudījās šurpu turpu un čivināja:

—    Kvir, vir, vit! Mans vīrs nāk mājās!

Bet tā nebija egle, par ko viņas čivināja.

«Nu gan es dzīvošu!» egle līksmoja un izpleta savus zarus, bet — ak! — tie bija sakaltuši un dzelteni. Viņa pati gulēja pagalma stūrī uz nātrēm un nezālēm. Zvaigzne no apzeltītā papīra vēl joprojām atradās galotnē un laistījās saules staros.

Pagalmā rotaļājās daži mundrie zēni, kuri ziemsvētkos bija dejojuši ap egli un līksmojuši. Jaunākais pieskrēja eglei klāt un norāva zelta zvaigzni.

—    Paskat, kas vēl palicis pie šīs nejaukās, vecās egles! — viņš iesaucās un uzkāpa uz zariem tā, ka tie noknakšķēja zem viņa zābakiem.

Un egle palūkojās uz ziedošo krāšņumu visapkārt, palūkojās uz sevi un vēlējās, kaut būtu palikusi bēniņu tumšajā kaktā; viņa atcerējās savu jaunību mežā, līksmo ziemsvētku vakaru un pelītes, kas ar tādu prieku klausījās pasaku par Klumpi Dumpi.

—    Gals, gals! — noteica nabaga egle. — Būtu es jel tad priecājusies, kad vēl varēju! Bet tagad — gals, gals!

Pienāca kalps un sacirta egli gabalos; iznāca vesela kaudze iekuru; tie gaiši liesmoja zem lielā katla. Egle nopūtās dziļi jo dziļi, katra nopūta bija kā mazs šāviens, tāpēc bērni, kuri tur rotaļājās, pieskrēja klāt, apsēdās pie uguns, raudzījās tanī un sauca: — Pif, paf! — Bet egle, smagi nopūzdamās ik rei­zes, atcerējās vasaras dienu mežā vai ziemas nakti ārā, kad zvaigznes dzirkstīja, atcerējās ziemsvētku vakaru un Klumpi Dumpi, vienīgo pasaku, ko bija dzirdējusi un prata izstāstīt, un tad egle bija sadegusi.

Zēni rotaļājās pagalmā; mazākajam mirdzēja pie krūtīm tā pati zelta zvaigzne, kas bija rotājusi egli tās laimīgākajā va­karā; nu tas bija pagājis, eglei arī bija pienācis gals un stās­tam tāpat. Gals, gals — arī visiem stāstiem pienāk gals.

SNIEGA KARALIENE

(Pasaka septiņos stāstos)

PIRMAIS STĀSTS,

kur runa par spoguli un tā lauskām

TĀ, SĀKSIM NU! Kad tiksim stāstam pie beigām, tad zināsim daudz ko vairāk nekā pašreiz, jo tas bija ļauns trollis, pats ļaunākais no visiem, īste­nībā pats velns. Todien viņš smējās pilnā kaklā aiz liela prieka, jo bija uztaisījis spoguli, kam pie­mita īpašība visu labo un skaisto, kas tanī atspoguļojās, parā­dīt sīku un nenozīmīgu, kamēr sliktais un nevērtīgais izcēlās un daudzkārt pastiprinājās. Visskaistākās ainavas spogulī šķita esam postaža, paši labākie cilvēki likās esam neglīteņi vai stā­vēja ar kājām gaisā, viņu sejas bija tik sašķobītas, ka tās ne­varēja pazīt, un, ja kādam atradās mazs vasarraibumiņš uz deguna, tad spogulī tas izskatījās izplēties pār visu seju. Ja kādam cilvēkam ienāca prātā laba doma, tad spogulī parādī­jās šķībs smīns, tā ka pats velns raustījās smieklos un nespēja vien nolielīt savu lielisko izdomājumu. Tie, kas bija apmeklē­juši troļļu skolu, kuru velns vadīja, stāstīja visur par šo brī­numu un sprieda, ka nu beidzot tā īsti varot dabūt redzēt, kāda esot pasaule un cilvēki patiesā gaismā. Viņi skraidīja ar spo­guli pa visu pasauli, un drīz vien nebija nevienas zemes vai cilvēka, ko viņi nebūtu aplūkojuši izķēmotā veidā. Nū viņiem iegribējās pacelties augstāk — līdz zvaigznēm un Mēnesim — un izsmieties par debesu spīdekļiem. Jo augstāk viņi ar spoguli pacēlās, jo vairāk tas raustījās, viebdamies ņirdzīgā smīnā, un viņi tikko jaudāja to noturēt rokās. Pēkšņi spogulis tā noraus­tījās, ka izrāvās viņiem no rokām un, kūleņus mezdams, no­gāzās zemē, kur saplīsa neskaitāmos gabalos. Nu viņš kļuva par cēloni vēl lielākai nelaimei nekā tad, kad bija vesels. Proti,

daudzas drumslas bija sīkas kā smilšu graudiņi, tās lidoja pa pasauli apkārt, un, ja kādam iekļuva acīs, tas sāka skatīt visu otrādi apgrieztu vai redzēt kādai lietai tikai vienu pusi, jo ma­zajai drumslai piemita tas pats spēks, kas visam spogulim. Da­žiem cilvēkiem spoguļa lauska iedūrās sirdī — un tā kļuva sal­tam ledum līdzīga. Dažas spoguļa lauskas bija tik lielas, ka varēja noderēt par logu rūtīm, bet nebija gan ieteicams skatīties caur tām uz saviem draugiem; citas tika ieliktas brillēs, un tas, kas lūkojās caur tām, nespēja neko pareizi saskatīt, ne arī tais­nīgs būt. Velns smējās, vēderu turēdams, jo viņam tas sagā­dāja lielu prieku, ka viņa spogulis, arī saplīsis būdams, spoži veic savu ļauno uzdevumu. Pa gaisu lidoja vēl daudz lausku un drumslu, un tāpēc klausieties tālāk!

OTRAIS STĀSTS Meitene un zēns

Lielā pilsētā, kur daudz augstu namu un cilvēku, nav iespē­jams visus apgādāt ar dārziņiem un vairumam jāapmierinās ar puķu podiem. Taču šai pilsētā dzīvoja divi bērni, kuriem piederēja dārziņš, kas daudzkārt pārsniedza puķu podu platību, kaut tie ieņemtu veselu palodzi. Bērni nebija rada, bet tāpēc satika vēl jo labāk. Viņu vecāku jumtistabiņas atradās viena otrai pretī. Tur, kur viena nama jumts saskārās ar otru un starp abiem stiepās ūdensnoteka, katrā jumtistabiņā bija lodziņš; va­jadzēja tikai pārkāpt pāri notekai, lai tiktu no viena loga pie otra.

Abu bērnu vecāki bija pielikuši pie logiem lielas koka kastes, kurās auga virtuvei nepieciešamie stādi, un bez tam vēl katrā kastē auga pa rožu krūmam, nemaz nerunājot par sīkākām pu­ķēm. Vēlāk vecākiem ienāca prātā pārlikt kastes šķērsām pār udensnoteku, lai no viena loga līdz otram sniegtos divi ziedoši puķu žogi. Puķzirņi karājās no kastēm lejup un izplatīja saldu smaržu, rožu krūmi izstiepa garus, lokanus zarus, kas apvija logus un liecās cits citam pretī; tie bija ziedu un lapu veidoti godavārti. Tā "kā kastes bija ļoti augstas un bērni zināja, ka uz tām nedrīkst kāpt, tad viņiem bieži atļāva sēdēt uz soliņiem rožu paēnā, un tur viņiem norisinājās dažādas jaukas rotaļas.

Ziemu šiem priekiem pienāca gals. Logi bieži vien bija pil­nīgi aizsaluši, bet tad bērni sasildīja uz plīts vara grasi un pie­spieda silto naudiņu pie rūts. Pavērās apaļš skatlodziņš, un tanī pavīdēja kāda mīļa acs — tur skatījās mazais zēns vai meitene. Zēnu sauca Kaju un meiteni Gerdu. Vasaru viņi va­rēja tikt kopā ar vienu lēcienu, ziemu vajadzēja noskriet dau­dzas kāpnes lejup un augšup, bet uz ielas griezās virpulī pu­tenis un auroja vējš.

—    Tās ir baltas bites, kas tur spieto, — vecmāmuļa sacīja.

—    Vai viņām arī ir karaliene? — jautāja zēns, jo zināja, ka parastajām bitēm tāda ir.

—    Protams, — vecmāmuļa atbildēja. — Viņa atrodas tur, kur spiets visbiezāks. Viņa ir pati lielākā starp sniega bitēm un nekad nepaliek uz vietas, bet atkal paceļas melnajā mākonī. Dažu pusnakti viņa lido apkārt pa pilsētu un ieskatās pa logiem, tad tie tā dīvaini aizsalst — un mēs redzam leduspuķes.

—    Jā, tās mēs arī esam redzējuši, — bērni atsaucās.

—    Vai sniega karaliene var iekļūt arī šeit pie mums? — meitene ievaicājās.

—    Lai tikai nāk vien! — zēns atsaucās. — Es uzsēdināšu viņu uz siltās krāsns — un viņa izkusīs.

Bet vecmāmuļa noglāstīja zēnam matus un stāstīja atkal citus stāstus.

Vakarā Kajs savās mājās pusizģērbies piegāja pie loga un palūkojās pa mazo caurumiņu ārā. Pāris sniega pārslu krita lejup, prāvākā palika uz puķu kastes malas, kļuva aizvien lie­lāka un beidzot pārvērtās par sievieti smalkā jo smalkā, baltā zīdā, kas šķita veidots no miljoniem sīku, starainu pārsliņu. Sieviete bija tik glezna un daiļa, bet no ledus, spoža, mirdzoša ledus. Taču viņa bija dzīva, acis dzirkstīja kā divas dzidras zvaigznes, tikai nemiera pilnas. Viņa pameta ar galvu un pa­māja ar roku. Zēns sabijās un nolēca no krēsla; likās, gar logu aizlido liels, balts putns.

Otrā dienā iestājās spalgs sals, bet tas nevilkās ilgi, drīz pienāca pavasaris. Saule sildīja, visur spraucās ārā zaļi asni, bez­delīgas taisīja ligzdas, logi tika atvērti, un bērni atkal sēdēja savā dārziņā augstu virs visiem namiem.

Cik krāšņi tovasar ziedēja rozes! Meitene bija iemācījusies kādu dziesmiņu par rozēm, kaut īsti labi to nesaprata, un zēns dziedāja līdzi:

— Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst, Mīla, draudzība — tās nāvi nepazīst!

Un bērni turēja viens otru aiz rokas, priecājās par savām rozēm un gaišo, saulaino dienu. Patiesi šī vasara bija brīnišķa, un ārā bija tik patīkami sēdēt pie rožu krūmiem, kuru ziedu bagātībai, likās, nekad nebūs gala.

Bērni sēdēja un skatījās bilžu grāmatā dzīvniekus un put­nus, te pēkšņi — pulkstenis patlaban nosita piecas reizes — Kajs iesaucās:

—    Vai! Man kaut kas iedūrās sirdī un ieskrēja acī!

Meitene bailēs apskāva viņu un lika mirkšķināt aci; nē,

tanī nevarēja saskatīt nekādu gruzīti.

—    Man liekas, acī vairs nekā nav, — Kajs sacīja, tomēr drumsla tur bija. Tā bija viena no tām stikla drumslām, kas atlūzušas no burvju spoguļa, par ko jau dzirdējām, — tā ne­jaukā spoguļa, kas visu labu un cēlu, kas tanī atspoguļojās, rādīja nejauku un sliktu un uzsvēra katra priekšmeta un pa­rādības trūkumus. Nabaga Kajam viena drumsla bija iedū­rusies sirdī — un tā sasala vienā ledū. Sāpju viņš vairs nema­nīja, bet drumsla sirdī palika.

—    Kāpēc tu raudi? — viņš skarbi uzsauca Gerdai. — Tu izskaties tik neglīta! Man taču nekas nekait. Fi! — viņš pēkšņi noskurinājās. — Tai rozei tārps apgrauzis lapu! Un paskat, tai zieds pavisam greizs! Īstenībā šīs rozes ir cita par citu neglī­tākas. Tādas pašas kā tās kastes, kurās viņas aug.

Un viņš spēra ar kāju kastēm un notrieca rozēm vairākus ziedus.

—    Kaj, ko tu dari?! — Gerda iesaucās, bet zēns, redzē­dams viņas izbailes, norāva vēl vienu ziedu un ielēca pa logu savā istabā, atstādams rotaļu biedreni vienu.

Kad meitene vēlāk ieradās ar bilžu grāmatu, viņš pateica, ka tā esot zīdaiņiem domāta; kad vecmāmuļa stāstīja pasakas, viņš vienmēr jaucās vidū ar kādu «bet». Izjaucis pasaku stās­tīšanu, viņš uzlika vecmāmuļas brilles, staigāja vecītei pakaļ un atdarināja viņu. Drīz vien viņš prata atdarināt visu ielas iemītnieku valodu un gaitu. Visu smieklīgo un neglīto, kas viņiem piemita, Kajs atveidoja teicami, un ļaudis smējās un sacīja:

—    Tam puikam — tam tik ir galva!

Taču tā bija stikla lauska, kura lika viņam ņirgāties par citiem; viņš ķircināja arī mazo Gerdu, kas viņam bija no sirds pieķērusies. Tā pienāca ziema.

Kaja rotaļas vairs nebija bērnišķīgas. Kādu dienu viņš ie­radās ar lupu un sniega pārslām uz zilā vamža stērbelēm.

—    Skaties, Gerda! — viņš sauca. Caur stiklu lūkojoties, katra pārsla izskatījās daudz lielāka un atgādināja teiksmainu ziedu vai daudzstūrainu zvaigzni: tas bija skaists skats. — Vai redzi, cik mākslīgi tās ir darinātas? Daudz interesantāk par dabiskajām puķēm. Un tanīs nav nekādu kļūdu, tās veidotas pēc visiem likumiem. Vienīgā nelaime, ka tās kūst.

Pēc dažām dienām viņš ieradās, uzmaucis lielus cimdus un pārmetis vieglas ragutiņas pār plecu.

—    Man atļāva iet uz lielo laukumu kopā ar citiem zē­niem! — viņš lepni paziņoja.

Uz laukuma pārdrošākie zēni bieži vien uzmeta savu raga­viņu saiti kāda braucēja kamanu atzveltnei un vizinājās labu gabaliņu. Kad viņi bija iekarsuši šādās patīkamās rotaļās, laukumā iebrauca pilnīgi baltas kamanas; arī braucējs bija satinies baltā, plušķainā kažokā, un pinkaina, balta cepure pilnīgi aizsedza viņa seju. Kajs pasteidzās pirmais un uzmeta kamanu atzveltnei savu ragaviņu saiti. Kamanas apbrauca di­vas reizes apkārt laukumam un tad iegriezās nākošajā ielā. Braucējs atskatījās un laipni pamāja Kajam; pārējiem šķita, ka tie abi pazīst viens otru. Līdzko Kajs grasījās palaist vaļā saiti, braucējs atskatījās — un zēns palika sēžot, un tā viņi izbrauca ārā pa pilsētas vārtiem. Pēkšņi sniegs sāka krist tādām biezām pārslām, ka zēns neko vairs nevarēja redzēt. Viņš gan palaida vaļā saiti, bet ragaviņas bija kā pienaglotas pie kamanām un vēja ātrumā drāzās tām lidzi. Kajs skaļi sauca, bet neviens viņu nedzirdēja, putenis auroja, kamanas joņoja, pa reizei salēkdamās, kad ceļā gadījās dzīvžogi vai grāvji. Zēns gan gribēja saukt pēc palīdzības, bet bija aizmirsis visus vār­dus un atcerējās tikai lielo vienreizvienu.

Sniegpārslas kļuva aizvien lielākas, beidzot tās jau izska­tījās kā lieli, balti gulbji. Pēkšņi pārslas palēcās sānis, kamanas apstājās, braucējs piecēlās un nokratīja sniega kažoku un cepuri. Kajs ieraudzīja garu, slaiku, mirdzoši baltu sievieti — pašu sniega karalieni.

—    Mēs vareni izvizinājāmies, vai ne? — viņa uzrunāja zēnu. — Bet kas tā par salšanu? Nāc ietinies manā lāčādas ka­žokā!

Viņa nosēdināja Kaju sev blakus un apsedza ar kažoku; zē­nam šķita, ka viņš iegrimst sniega kupenā.

—    Vai tev vēl salst? — viņa jautāja un noskūpstīja Kajam pieri. Skūpsts bija saltāks par ledu, tas nonāca līdz zēna sirdij, kas jau tā bija pa pusei pārvērtusies ledus gabalā. Viņam likās, ka tūliņ būs jāmirst, bet tad kļuva pavisam labi un sals viņu vairs nemocīja.

—    Manas ragavas! Nepiemirsti manas ragavas! — Par tām viņš iedomājās vispirms, un kāda pārsla paķēra tās aiz saites. Sniega karaliene noskūpstīja Kaju vēlreiz — un tad viņš aiz­mirsa Gerdu, vecmāmuļu un visu, kas saistījās ar mājām.

—    Vairāk es tevi neskūpstīšu, — karaliene sacīja, — citādi tu pavisam nosalsi.

Kajs uzlūkoja sniega karalieni. Viņa bija tik skaista! Gud­rāku un piemīlīgāku seju grūti bija iedomāties. Viņa nelikās vairs no ledus kā toreiz, kad bija viņam mājusi caur logu. Kaja acīs karaliene likās pati pilnība, viņš nejuta vairs nekādu baiļu. Viņš pastāstīja sniega karalienei, ka prot jau rēķināt ar daļ­skaitļiem, ka zina, cik kvadrātkilometru liela viņu zeme un cik tanī iedzīvotāju. Viņa smaidīja, bet Kajs noprata, ka ar viņa zināšanām vēl nepietiek. Viņš pacēla acis uz plašo gaisa telpu, un sniega karaliene uzlidoja kopā ar viņu uz liela, melna mā­koņa. Vētra ^auroja un plosījās; izklausījās, ka tā dziedātu senas dziesmas. Viņi atradās virs mežiem un ezeriem, jūrām un zemēm; dziļi lejā svilpoja saltais vējš, gaudoja vilki, čirkstēja sniegs, līdz viņiem atlidoja melnas, ķērcošas vārnas, bet virs viņiem spīdēja liels un dzidrs mēness. No šejienes Kajs vēroja garu garo ziemas nakti; dienu viņš gulēja pie sniega karalienes kājām.

TREŠAIS STĀSTS Burves puķu dārzā

Bet ko darīja mazā Gerda, kad Kajs nepārnāca mājās? Kur gan zēns bija palicis? Neviens to nezināja, neviens neko neva­rēja paskaidrot. Zēni tikai pastāstīja, ka viņš uzmetis savu ra­gaviņu saiti uz kādām lielām kamanām, kuras tad izbrauku­šas ārā pa pilsētas vārtiem. Lija daudz asaru, un it sevišķi mazā Gerda raudāja daudz un ilgi. Viņa domāja, ka draugs noslīcis upē, kas tecēja netālu no skolas. Jā, tās bija ļoti garas, drūmas ziemas dienas.

Tad pienāca pavasaris — un saules stari kļuva siltāki.

—    Kajs ir pametis mūs un miris! — sacīja Gerda.

—    To es neticu, — saules stars atbildēja.

—    Kajs ir pametis mūs un miris! — meitene sacīja bezdelī­gām.

—    Mēs tam neticam, — bezdelīgas atbildēja, un īstenībā Gerda arī tam neticēja.

—    Es gribu apvilkt savas jaunās, sarkanās kurpes, kuras Kajs vēl nav redzējis, — viņa kādu rītu teica, — un iet uz upi apvaicāties par viņu.

Bija ļoti agrs; viņa noskūpstīja vecmāmuļu, kas vēl gulēja, uzvilka jaunās, sarkanās kurpes un izgāja viena pa pilsētas vārtiem uz upi.

—    Vai tiesa, ka tu esi paņēmusi manu mazo rotaļu biedru? — Gerda jautāja upei. — Es tev došu savas sarkanās kurpes, ja tu dosi man viņu atpakaļ.

Gerdai šķita, ka viļņi tā dīvaini pamāj, tāpēc viņa novilka kurpes un iemeta ūdenī, bet tās iekrita netālu no krasta, un viļņi atnesa tās atkal pie Gerdas. Laikam upe negribēja patu­rēt Gerdas skaistāko mantu, ja nevarēja dot Kaju pretī, bet meitene domāja, ka iemetusi kurpes pārāk tuvu krastam. Viņa iekāpa laivā, kas šūpojās meldros, aizgāja līdz laivas otram galam un svieda tad kurpes ūdenī, bet, viņai strauji sakustoties, laiva izslīdēja no meldriem, jo nebija piesieta. Gerda pamanīja to un metās atpakaļ, bet straume jau bija laivu paķērusi un nesa projām lielā steigā.

Mazā Gerda sabijās un sāka raudāt, bet neviens viņu nedzir­dēja, tikai zvirbuļi skraidīja apkārt un čivināja:

—    Mēs esam tepat, mēs esam tepat!

Tie nevarēja pievest laivu pie krasta, tikai lidoja krastam līdzteku un drošināja meiteni. Straume rāva laivu uz priekšu; Gerda sēdēja rāmi, tikai ar zeķēm kājās; sarkanās kurpītes peldēja nopakaļ, bet nespēja laivu panākt, jo tā traucās strau­jāk.

Abi upes krasti bija skaisti, tur slējās kupli koki un ziedēja puķes, nogāzēs ganījās govis un aitas, tikai nekur neredzēja neviena cilvēka.

—    Varbūt upe aizvedīs mani pie mazā Kaja, — Gerda no­teica un kļuva līksmāka, piecēlās stāvus un stundām ilgi vē­roja krāšņos krastus, kamēr laiva tuvojās ķiršu dārzam, kurā slēpās dīvains namiņš ar krāsainām logu rūtīm. Uz namiņa salmu jumta stāvēja divi no koka izgriezti kareivji, kuri salutēja garām slīdošajām laivām.

Gerda uzsauca tiem, jo domāja, ka tie ir dzīvi; protams, atbildi viņa nesaņēma, kaut bija pavisam tuvu; straume grieza laivu klāt pie krasta.

Gerda sauca vēl skaļāk; tad no namiņa iznāca veca sieva, balstīdamās uz nūjas ar līku galu; galvā viņai bija ar puķēm apgleznota platmale.

—    Ak tu, nabaga bērns, — vecā sieva teica, — kā tu esi iekļuvusi šai negantajā straumē un aizdzīta tik tālu pasaulē?

Tad viņa pienāca pie paša krasta, aizķēra ar nūjas līko galu laivu, pievilka klāt un palīdzēja Gerdai izkāpt malā.

Gerda priecājās, ka atkal nokļuvusi uz sauszemes, lai gan mazliet bijās no svešās sievas.

—    Nāc pastāsti man, kas tu esi un kā šeit atkļuvi! — viņa uzaicināja meiteni.

Gerda izstāstīja viņai visu, vecā grozīja galvu un atkārtoja:

—    Hm! Hm!

Pēc tam Gerda apvaicājās, vai te nav redzēts Kajs, bet vecā sieva atbildēja, ka vēl neesot vis, bet viņš noteikti iešot te garām. Lai Gerda nebēdājoties, bet nogaršojot ķiršus un ap­lūkojot puķes, jo tās esot skaistākas par visām bilžu grāmatām, turklāt katra varot pastāstīt kādu pasaku. Viņa paņēma Gerdu pie rokas, ieveda namiņā un aizvēra durvis.

Logi bija ļoti augsti, rūtis laistījās sārtas, zilas un dzelte­nas, uz galda traukā atradās nobriedušas ķiršogas, un tās Gerda varēja ēst, cik vien gribēja. Kamēr viņa ēda, vecā sukāja viņai matus ar zelta suku, un mati sagriezās zeltainās cirtās ap mazo, mīlīgo sejiņu, kas bija tik maigi apaļa un atgādināja rozes ziedu.

—    Es sen jau esmu ilgojusies pēc tādas mazas, mīļas mei­tenītes, — vecā sacīja. — Tu redzēsi, cik jauki mēs dzīvosim.

Un, kamēr viņa sukāja Gerdai matus, meitene aizmirsa Kaju, jo vecā sieva prata burt, bet viņa nebija ļauna un būra tikai sev par prieku, jo labprāt vēlējās Gerdu paturēt pie sevis. Vecā izgāja dārzā un pastiepa līko nūju pret katru rožu krūmu; tie ar visiem košajiem ziediem iegrima dziļi melnajā zemē, jo burve baidījās, ka rozes Gerdai atgādinās Kaju.

Pēc tam viņa izveda Gerdu puķu dārzā. Kas tur bija par smaržu un krāšņumu! Visas puķes, kādas vien zied pasaulē jeb­kurā gadalaikā, stāvēja šeit pilnos ziedos; neviena bilžu grā­mata nevarēja būt krāsaināka un skaistāka. Gerda lēkāja aiz prieka un rotaļājās dārzā, kamēr saule aizslīdēja aiz kuplajiem ķiršiem, tad viņu apguldīja gultā ar sarkana zīda spilveniem, kuros dūnu vietā bija vijolīšu ziedi. Viņa gulēja saldā miegā un sapņoja tik jaukus sapņus, kādus varētu sapņot jauna kara­liene savas kāzu dienas priekšvakarā.

Nākamajā rītā viņa atkal rotaļājās dārzā siltajā saulē, un tā aizritēja daudz, daudz dienu. Viņa pazina visas puķes; bet, lai cik daudz to bija, Gerdai allaž šķita, ka vienas trūkst, ti­kai viņa nevarēja atcerēties, kādas. Te kādreiz nejauši viņa uzmeta acis burves platmalei, kas bija apgleznota ar ziediem, starp kuriem pati skaistākā bija roze. Vecā bija aizmirsusi to izdzēst no savas platmales. Tā jau bieži gadās, ka domās nevar aptvert visu.

—    Kā? Vai te nav nevienas rozes? — Gerda brīnījās, skrai­dīja starp dobēm un meklēja tās. Ak vai, neviena gan nebija re­dzama. Meitene apsēdās un apraudājās, bet viņas asaras no­bira taisni tur, kur viens rožu krūms atradās zemē. Kad siltās asaras atveldzēja zemi, krūms pēkšņi pacēlās augšup tikpat ziedu pilns, kā bijis, un Gerda skūpstīja to, atcerēdamās rozes pie sava loga un reizē mazo Kaju.

—    Ak, cik ilgi esmu te kavējusies! — meitene iesaucās. — Es taču gribēju meklēt Kaju! Vai nezināt, kur viņš ir? — viņa vaicāja rozēm. — Varbūt viņš ir miris?

—    Miris viņš nav, — rozes atbildēja. — Mēs bijām zemes dzīlēs, kur atrodas visi mirušie, bet Kaja tur nebija.

—    Paldies, paldies par labo vēsti! — Gerda tencināja un tad steidzās pie citām puķēm, ielūkojās to ziedu kausiņos un jautāja: — Vai nezināt, kur atrodas Kajs?

Bet ikviena puķe saulgozī sapņoja pati savu sapni. Gerda noklausījās daudzas jo daudzas pasakas, taču nevienā netika pieminēts Kajs.

Ko sacīja sarkanā ugunslilija?

—    Vai dzirdi bungas rībam? Bum, bum! Skan tikai divi toņi: bum, bum! Klausies, kā sievu bars dzied sēru dziesmu, klausies, ko sauc priesteri! Garā, sarkanā tērpā indiešu sieva stāv uz sārta, liesmas apņem viņu un viņas mirušo vīru, bet in­diete domā par dzīvo, kurš stāv šeit barā, par viņu, kura acis deg karstāk par sārtu, par viņu, kura acu uguns skar indietes sirdi skaudrāk nekā liesmas, kuras drīz pārvērtīs viņas augumu pelnos. Vai sirds kvēle var ņemt galu sārta liesmās?

—    Es neko nesaprotu, — Gerda sacīja.

—    Tāda ir mana pasaka, — ugunslilija atbildēja.

Ko stāstīja tītenis?

Šauras takas malā slejas sena bruņinieku pils; biezās efejas apvijušas sarkanos, apdrupušos mūrus no pamatiem līdz tor­nim, lapa pie lapas; uz balkona stāv daiļa meitene un, pārlieku­sies pār margām, lūkojas lejup uz taku. Neviena roze nav svai­gāka par viņas seju, neviens ābeļzieds, ko vējš norauj no zara, neslīd vieglāk par viņu. Vai dzirdi, kā šalc viņas kuplais zīda tērps? «Vai viņš vēl nenāk?» meitene čukst.

—    Vai tu runā par Kaju? — vaicāja Gerda.

—    Es runāju par savu pasaku, — tītenis atbildēja.

Un ko saka sniegpulkstenīte?

—    Starp kokiem virvēs karājas garš dēlis — tās ir šūpoles. Divas mīlīgas meitenītes sniegbaltās kleitiņās, ar garām, zaļām zīda lentēm pie cepurēm sēž tanīs un šūpojas. Brālis, mazliet vecāks, stāv uz dēļa, padusē iekļāvis virvi, lai noturētos, jo vienā rokā viņam trauciņš ar ziepjūdeni, otrā salmiņš: viņš pūš ziepju burbuļus. Šūpoles šaudās augšup un lejup, burbuļi veidojas košās, mainīgās krāsās, pēdējais vēl karājas pie sal­miņa un līgojas vējā. Melns šunelis, viegls kā ziepju burbulis, grib tikt šūpolēs, tās trauc viņam garām, viņš pakrīt un sir­dīgi rej, ziepju burbuļi plīst. Līgans dēlis, varvīkšņaini, irstoši burbuļi, tā mana dziesma.

—    Varbūt tas ir skaisti, ko tu stāsti, bet tas skan sērīgi, turklāt tu nemaz nepiemini Kaju.

Ko saka hiacintes?

—    Reiz bija trīs daiļas māsas, caurspīdīgi un glezni bija viņu tērpi: vienai sārts, otrai zils, trešai spodri balts. Roku rokā viņas mēnesnīcā dejoja klusa ezera krastā. Viņas nebija elfas, bet cilvēku bērni. Saldi smaržoja zāle un lapas, un meitenes aizmaldījās mežā. Smarža pieņēmās spēkā; trīs šķirsti, kuros gulēja daiļās meitenes, izslīdēja no meža biezokņa un iegrima ezerā; jāņtārpiņi pavadīja tos, laistīdamies kā mazas, nemier­pilnas lāpas. Vai guļ mazās dejotājas vai jau mirušas? Puķu smarža teic, ka viņas dus nāves miegā, un vakara zvani skand sēru melodiju.

—    Jūs mani noskumdināt, — Gerda sacīja. — Jūs smaržo­jat tik stipri, ka man tūliņ jādomā par mirušajām meitenēm. Ak, vai tikai Kajs nav miris? Rozes ir bijušas zemes dzīlēs, bet nav viņu tur atradušas.

—    Kling-ling! — skanēja hiacinšu zvaniņi. — Mēs neaprau- dam Kaju, mēs viņu nepazīstam. Mēs tikai dziedam savu dziesmu, vienīgo, kuru zinām.

Gerda devās pie purenes, kura lūkojās ārā no spožajām, za­ļajām lapām.

—    Tu esi kā maza, gaiša saulīte. Saki — vai nezini, kur varu atrast savu rotaļu biedru?

Purenes koši dzeltenais zieds vērās Gerdā. Kādu pasaku tas stāstīs? Ak vai, tanī arī nebija ne vārda par Kaju!

—    Mazajā pagalmā pirmajā pavasara dienā silti iespīd mīļā saulīte, stari glāstot slīd pār namiņa baltajām sienām. Pirmā puķīte pie tām jau atvērusi savu dzelteno ziediņu siltajā saul­gozī. Vecmāmuļa sēž ārā ērtā atzveltnes krēslā, viņas daiļā mazmeita nupat atgriežas no ciema un skūpsta vecmāmuļu. Sai skūpstā izpaužas tīra sirds kā zelts. Rīta stundai zelts mutē, zelts cilvēku sirdīs, zelts viņu darbos. Tas ir mans stāsts!

—    Ai, mana nabaga vecmāmuļa! — nopūtās Gerda. — Viņa droši vien ilgojas pēc manis un skumst tāpat kā par Kaju. Bet es drīz pārnākšu un pārvedīšu Kaju sev līdzi. Nav vērts vairs iztaujāt šīs puķes, tās zina tikai savas dziesmas.

Viņa uzsēja svārciņus, lai varētu ātrāk paskriet, un vieg­liem soļiem aiztecēja pa dārzu. Vārti bija ciet, bet sarūsējusī atslēga atsprāga vaļā, līdzko ciešāk uzspiedās; vārti atdarī­jās, un Gerda ar basām kājām izskrēja ārā. Viņa trīsreiz at­skatījās, bet neviens nedzinās pakaļ. Kad viņai no skriešanas aizrāvās elpa, viņa atsēdās uz liela akmens un ievēroja, ka va­sara jau pagājusi un pienācis vēls rudens. Skaistajā dārzā, kur vienmēr spīdēja saule un visu gadalaiku puķes ziedēja vienā reizē, to nevarēja manīt.

—    Ak, cik daudz esmu nokavējusi! — meitene iesaucās. — Rudens jau klāt! Es nedrīkstu domāt par atpūtu!

Viņa piecēlās. Kā sāpēja uz asiem oļiem un cietiem kukur­žņiem noberztās kājas! Laiks bija auksts un nemīlīgs, vītolu garās, šaurās lapas dzeltēja, saltas lāses ritēja no kokiem. Vienīgi dzeloņplūmes zaros vēl karājās augļi, bet tie bija tik skābi, ka mute savilkās, tos ēdot. Visa pasaule bija pelēka un drūma. *

CETURTAIS STĀSTS

Princis un princese

Kad Gerdai atkal vajadzēja apsēsties, lai ievilktu elpu un atpūtinātu kājas, viņa pamanīja iepretim lēkājam vārnu. Tā uz­lūkoja meiteni, galvu grozīdama, un tad sacīja:

—    Krā, krā! . . . bdien! . . . bdien!

Skaidrāk viņa nevarēja izrunāt, taču balss pauda labvē­lību. Tad viņa lauzītā valodā apvaicājās, kāpēc Gerda tā viena pati klejojot pa plašo pasauli. Vārdus «viena pati» Gerda labi saprata, tie atbalsojās viņas sirdī, un viņa izstāstīja vārnai visu un apvaicājās, vai tā nav redzējusi Kaju.

Vārna domīgi grozīja galvu un atbildēja:

—    Viss var būt! Viss var būt!

—    Kā?! Patiešām? — meitene iesaucās un būtu vārnu gan­drīz vai nospiedusi — tik dedzīgi viņa to apkampa un skūpstīja.

—    Rāmu garu, rāmu garu! — vārna aizrādīja. — Man tā vien šķiet, jā, es pat ticu, ka tas ir Kajs, tikai viņš būs tevi katrā ziņā aizmirsis princeses dēļ.

—    Vai viņš dzīvo pie princeses?

—    Jā, klausies, — vārna atbildēja. — Bet man ir grūti runāt tavā valodā. Varbūt tu māki vārnu valodu? Tā ir pavisam vien­kārša: mēs pieliekam katram balsienam vienu kārtīgu «r» klāt. Piemēram, mēs nesakām: «Ko tu gribi zināt?» — bet: «Koro turu griribiri zirinārāt?» Ja tu to mācētu, tad man vieglāk veiktos ar stāstīšanu.

—    Nē, es to neesmu mācījusies, — Gerda noskumusi sa­cīja. — Vecmāmuļa gan to prata un varēja tanī arī runāt. Būtu jel es to no viņas iemācījusies!

—    Gan jau kaut kā iztiksim, — vārna teica. — Es stās­tīšu, cik labi vien protu, un nepārmet man, ja tur nekas prā­tīgs nesanāks.

Un tad viņa sāka stāstīt, ko zināja:

—    Ķēniņa valstī, kurā mēs patlaban atrodamies, dzīvo princese, kura ir taisni neticami gudra. Viņa ir izlasījusi visas avīzes pasaulē un atkal aizmirsusi — tik gudra viņa ir. Nesen viņa sēdēja uz troņa — un tas nav nemaz tik patīkami, kā ļau­dis domā, — un aiz gara laika sāka dziedāt veco dziesmu: «Man sagribējās precēties.» Saproti, viņai ienāca prātā precēties, bet viņa gribēja dabūt tādu vīru, kas prot uz katru vārdu at­bildēt, ja ar to runā, un nestāv kā ūdeni mutē ieņēmis, jo tas ir garlaicīgi. Princese lika sabungot visas galmadāmas kopā, un, kad tās uzzināja, kas princesei prātā, tad kļuva ļoti priecī­gas un apgalvoja, ka sen esot domājušas par to, kad īsti prin­cese precēšoties. Tu vari man ticēt, — vārna piebilda, — ka ik vārds, ko es saku, ir patiesība. Man pilī ir sava sirdspuķīte, kura brīvi staigā visur apkārt un to noklausījusies.

Skaidrs, ka vārnas sirdspuķīte arī bija vārna, tikai pieradi­nāta pie cilvēkiem.

—    Un tad avīzēs parādījās sludinājums, kam visapkārt bija zīmētas sirdis, bet apakšā princeses paraksts; tanī bija sacīts, ka ikviens glīts jauneklis var ierasties pilī un runāt ar princesi precību lietā. Tas, kuram vārdu netrūks un no kura runas varēs spriest, ka viņš jūtas pilī kā savās mājās, dabūs princesi par sievu. Vari iedomāties, kas tur bija par spiešanos un laušanos, jo katrs gribēja ātrāk tikt pilī, tomēr pirmajās divās dienās nevienam neveicās. Kamēr precinieki stāvēja uz ielas, tikmēr valoda ritēja kā strautiņš, bet, ieraudzījuši aiz pils vārtiem sud­rabā tērpto sardzi un uz kāpnēm ar zeltu greznotos kalpotājus, un tālāk plašās, mirdzošās zāles, visi likās kā mēmo putru sa- strēbušies, un vienīgais, ko tie spēja, — atkārtot princeses pē­dējos vārdus, bet tos klausīties viņai nebija nekādas patikas. Tikai iznākuši ārā, precinieki atkal atguva valodu. Pie vārtiem stāvēja milzīga rinda, visi bija izsalkuši un izslāpuši, bet ne­viens viņiem nepasniedza ne lāsītes ūdens. Daži gudrākie bija gan paņēmuši sviestmaizi līdzi, bet ij nedomāja dalīties ar sa­viem kaimiņiem.

—    Bet Kajs, mazais Kajs? — Gerda kļuva nepacietīga. — Kad viņš ieradās? Vai viņš arī stāvēja tai barā?

—    Pacieties, pacieties! Es tūliņ runāšu par viņu. Trešajā dienā ieradās kāds svešinieks bez zirga un karietes. Viņš jautrā omā tuvojās pilij, viņam acis spulgoja tāpat kā tev, mati bija gari un cirtaini, bet apģērbs diezgan trūcīgs.

—    Tas bija Kajs! — Gerda gavilēja. — Nu esmu viņu at­radusi!

Un meitene priekā sasita rokas.

—    Viņam bija neliela soma uz muguras, — vārna turpināja.

—    Tās droši vien bija ragaviņas, — Gerda pārtrauca, — jo viņš izgāja no mājas ar ragaviņām.

—    Tas ir iespējams, — vārna piekrita, — tik sīki es neap­skatījos. Bet to man teica mana sirdspuķīte, ka, ieraudzījis sudrabā tērpto sardzi un ar zeltu greznotos kalpotājus, viņš nav ne drusciņ apmulsis. Viņš pamājis tiem un teicis: «Tas lai­kam ir garlaicīgi — stāvēt pagalmā vai uz kāpnēm, es labāk iešu tālāk!» Un tad viņš gājis cauri zālēm, kas mirdzējušas spuldžu ugunīs, redzējis, kā pa tām laipo bez zābakiem sle- penpadomnieki un citi augstmaņi, nesdami zelta traukus, — es tev saku, tur jau var ģībonis uznākt! Bet viņš gājis mierīgi un nelicies ne zinis, ka paša zābaki pavisam nelabi čīkstējuši.

—    Tas ir noteikti Kajs, — Gerda sacīja. — Es zinu, viņam bija jauni zābaki un tie briesmīgi čīkstēja.

—    Jā, čīkstēšana bijusi šausmīga, — vārna piebalsoja. — Bet viņš drošu prātu iegājis pie princeses, kura sēdējusi uz pērles, tik lielas kā vērpjamā ratiņa ritenis, un visapkārt stāvējušas galmadāmas ar savām kalponēm un kalpoņu kal­ponēm un kambarkungi ar sulaiņiem un sulaiņu sulaiņiem, kuriem katram atkal bijis savs sulainis un tā tālāk, un, jo tuvāk tāds sulaiņu sulainis stāv pie durvīm, jo uzpūtīgāks viņš ir — tas katram jāņem vērā!

—    Bet Kajs taču dabūja princesi! — Gerda pārtrauca.

—    Ja es nebūtu vārna, tad pati būtu dabūjusi princesi, kaut arī esmu saderināta. Viņš runājis tikpat tekoši kā es, kad sa­runājos vārnu valodā, — to dzirdēju no savas sirdspuķītes. Viņš bijis jautrs un pieklājīgs un teicis, ka ieradies nevis precībās, bet dzirdēt princeses gudro valodu, un princese viņam labi pa­tikusi, un viņš savukārt labi paticis princesei.

—    Tas noteikti bijis Kajs; viņš ir tik gudrs, ka pat galvā rēķina ar daļskaitļiem. Vai tu nevari ievest mani pilī?

—    Viegli pateikt, grūti izdarīt, — vārna atbildēja. — Es aprunāšos ar savu sirdspuķīti, varbūt viņa varēs dot mums pa­

domu. Atklāti sakot, man gan šķiet, ka tik mazu meiteni ne­viens pilī iekšā nelaidīs.

—    Ja Kajs dzirdēs, ka es te esmu, viņš tūliņ iznāks ārā un ielaidīs mani!

—    Gaidi mani pie žoga! — vārna noteica, nogrozīja galvu un aizlaidās. Viņa atgriezās tikai vēlu vakarā.

—    Krā, krā! — viņa teica. — Sirsnīgi sveicieni no manas saderinātās, un te ir rausītis, ko viņa paņēma no virtuves, jo tur ir maizes diezgan, bet tu esi izsalkusi. Pilī pa vārtiem tu netiksi iekšā, jo tev basas kājas, sudrabā tērptā sardze tā­dus nelaiž ne vārtu tuvumā. Bet neraudi, iekšā tu tomēr tiksi. Mana sirdspuķīte zina kādas šauras kāpnes sētas pusē, pa kurām var nokļūt prinča un princeses guļamistabā, un viņa arī zina, kur glabājas durvju atslēga.

Gerda ar vārnu iegāja pils dārzā un staigāja pa lielo aleju, kur bira lapa pēc lapas, un, kad pilī nodzisa ugunis, vārna aizveda meiteni pie duryīm sētas pusē, kas bija tikai pie­vērtas.

Ak, cik strauji pukstēja Gerdai sirds aiz bailēm un ilgām! Taisni tā, it kā viņa gribētu ko ļaunu darīt, bet viņa taču vēlē­jās tikai uzzināt, vai te atrodas mazais Kajs. Jā, viņam te vaja­dzēja būt! Gerda domās redzēja viņa gudrās acis, cirtainos matus, smaidu kā toreiz, kad viņi sēdēja pie rozēm. Viņš no­teikti priecāsies, ieraudzīdams Gerdu un uzzinādams, kādu garu ceļu meitene nākusi viņa dēļ un cik noskumuši visi bijuši mājās, kad viņš nav vairs atgriezies. Jā, tās būs bēdas un līksme reizē.

Nu viņas bija uz kāpnēm; uz skapja stūra dega lampa, uz grīdas pie tās stāvēja pieradinātā vārna, grozīja galvu uz vi­sām pusēm un skatījās uz Gerdu, kura palocījās, kā vecmā­muļa bija mācījusi.

—    Mans saderinātais stāstījis man daudz laba par jums, — sacīja pieradinātā vārna, — un jūsu dzīvesgājums ir ļoti aiz­kustinošs. Varbūt jūs nestu lampu, tad es varu iet pa priekšu un rādīt taisnu ceļu, jo te mums nav jābīstas, ka mūs varētu kāds ieraudzīt.

—   Man tomēr šķiet, ka mums kāds seko, — Gerda teica, un patiešām kaut kas pašāvās garām it kā ēnas uz sienas: zirgi

ar plīvojošām krēpēm un slaidām kājām, dzinēji, suņi un jāt­nieki uz zirgiem.

—    Tie ir sapņi, — pils vārna sacīja, — tie apmeklēs viņu augstības un iedvesīs viņiem domas par medībām. Tas ir labi, tagad jūs varēsiet viņus mierīgi novērot guļošus, un, kad jūs tiksiet cieņā un godā, tad ceru, ka rādīsiet mums pateicīgu sirdi.

—    Pats par sevi saprotams, — meža vārna atbildēja Ger­das vietā.

Viņas iegāja pirmajā zālē, kuras sienas sedza rožsārts at­lass, un pa to vijās augšup mākslīgas puķes; sapņi pajoņoja vi­ņām garām. Katra nākamā zāle bija greznāka par iepriekšējo, te patiesi acis varēja apžilbt. Beidzot viņas nonāca guļamis­tabā. Griesti atgādināja lielu palmu ar dārga stikla lapām, un no gara kāta nokarājās divas lilijziediem līdzīgas gultas: baltajā gulēja princese, sarkanajā Gerda cerēja ieraudzīt Kaju. Viņa atlieca sānis vienu sarkano lapu un ieraudzīja brūnu mu­guru. Ak, tas bija Kajs! Viņa skaļi sauca gulētāju vārdā un pie­lieca lampu tuvāk. Sapņi izjoņoja no istabas, princis pamo­dās, pagrieza galvu uz Gerdas pusi, un — ak, tas nebija Kajs!

Princis līdzinājās Kajam tikai no muguras, taču viņš bija tikpat jauns un skaists. No baltās lilijziedu gultas palūkojās ārā arī princese un apvaicājās, kas te notiekot. Mazā Gerda sāka raudāt, izstāstīja savu bēdu stāstu un minēja arī, ko abas vārnas viņas labā darījušas.

—    Nabaga bērns! — teica princis un princese un uzslavēja vārnas, un teicās nemaz nedusmojamies uz tām, tikai lai vairāk tā nedarot. Par šo darbu viņas tikšot apbalvotas.

—    Vai gribat brīvi lidot projām? — princese jautāja. — Jeb varbūt pastāvīgu vietu kā galma vārnas ar tiesībām pievākt visu, kas virtuvē paliek pāri?

Abas vārnas palocījās un lūdza pastāvīgu vietu, jo ir taču labi, ja vecumdienās ir nodrošināts kumoss.

Princis izkāpa no gultas un apguldīja tur Gerdu, jo vairāk viņas labā šobrīd nevarēja izdarīt. Meitene aizvēra acis un pār­domāja, cik labi pret viņu izturējušies gan cilvēki, gan dzīv­nieki. Sapņi atkal atgriezās istabā, un viņa redzēja Kaju uz ragaviņām, bet sapnis izgaisa, līdzko viņa pamodās.

Otrā dienā viņu ietērpa no galvas līdz kājām zīdā un samtā un piedāvāja vietu pilī, kur viņa baudītu labas dienas, bet meitene lūdza tikai ratus un zirgu un vēl pāri izturīgu zābaciņu, tad viņa gribēja doties tālāk plašā pasaulē, lai mek­lētu Kaju.

Viņai iedeva zābaciņus un uzroci, tāpat glītas virsdrēbes. Pie pils vārtiem viņu gaidīja zelta kariete, uz kuras kā zvaigznes laistījās prinča un princeses ģerboņi. Braucējs, sulainis un priekšjūga braucēji, jo arī tādi bija, sēdēja zirgos ar zeltītām cepurēm galvās. Princis un princese palīdzēja Gerdai iesēsties un novēlēja laimīgu ceļu. Meža vārna, kas tikmēr bija appre­cējusies, pavadīja Gerdu veselas trīs jūdzes, sēdēdama meite­nei blakus, jo nevarēja izturēt atmugurisku braukšanu. Pils vārna stāvēja durvīs un vēcināja spārnus, viņa nebrauca līdzi, jo mocījās ar galvas sāpēm; dabūjusi pastāvīgu vietu, viņa bija par daudz saēdusies.

— Paliec sveika! Paliec sveika! — sauca princis un princese.

Gerda apraudājās un pils vārna tāpat. Kad pirmās trīs jūdzes bija nobrauktas, pienāca laiks atvadīties arī meža vār­nai, un tā bija visgrūtākā atvadīšanās pasaulē. Vārna uzlaidās kokā un plivināja melnos spārnus, kamēr vien varēja sare­dzēt karieti, kas laistījās saules spožajā gaismā.

PIEKTAIS STĀSTS Mazā laupītāju meitene

Gerda brauca cauri tumšam mežam, bet kariete mirdzēja kā lāpa; tas dūrās laupītājiem acīs.

—   Tas ir zelts, tas ir zelts! — viņi sauca, uzbruka braucē­jiem, nonāvēja tos visus un izvilka Gerdu no karietes.

—    Viņa ir tik mīksta, kā ar riekstu kodoliem barota! — sa­cīja vecā laupītāja ar biezām, cerainām uzacīm, kas karājās pāri acīm. Viņa jau izvilka nazi, bet tai pašā brīdī viņas iz­laistā un nevaldāmā meita iekoda viņai ausī. — Ak tu, palaidne!

—    Lai viņa rotaļājas ar mani! — laupītāju meitene sauca. — Viņa atdos man savas skaistās drēbes, savu uzroci un gulēs manā gultā! — Un, lai māte nekavētos pārdomās, viņa tai vēl­reiz iekoda ausī, tā ka vecā laupītāja iebrēcās un palēcās. Pārē­jie laupītāji skaļi smējās un teica:

—    Re, kā vecā noņemas ar savu meitēnu!

—    Es gribu karieti! — laupītāju meitene pieprasīja un da­būja, ko gribēja, jo bija ļoti izlutināta un stūrgalvīga. Viņa iesēdās blakus Gerdai, un abas brauca uz meža biezokni. Lau­pītāju meitene bija tikpat liela kā Gerda, tikai spēcīgāka, ple­cīga, ar tumšu sejas krāsu un melnām acīm, kuras dažbrīd rau­dzījās dīvaini, gandrīz vai sērīgi. Viņa apskāva Gerdu un sa­cīja:

—    Neviens tev pāri nedarīs, ja vien man pašai neuznāks dusmas. Tu laikam esi princese?

—    Nē, — Gerda atbildēja un izstāstīja visu par sevi un arī to, cik ļoti mīl Kaju.

Laupītāju meitene nopietni vērās viņā, palocīja galvu un teica:

—    Neviens nedrīkst tevi nonāvēt pat tad, ja man uznāk dusmas, jo tad es to izdarīšu pati.

Viņa noslaucīja Gerdai acis un iebāza abas rokas skaista­jā Gerdas uzrocī, kas bija tik mīksts un silts.

Kariete apstājās — viņas bija iebraukušas laupītāju pils pagalmā. Nams no augšas līdz apakšai bija saplaisājis, kraukļi un vārnas lidoja ārā pa vaļējām spraugām, milzu suņi, kuri, likās, varēja aprīt cilvēku uz vietas, vārstīja platās rīkles un lē­kāja, bet nerēja, jo tas bija aizliegts.

Vecā, piekvēpušā zālē uz klona dega milzu ugunskurs, dūmi cēlās augšup un meklēja paši sev izeju; uz uguns vārījās liels katls ar viru, uz iesmiem cepās zaķi un truši.

—    Šonakt tu gulēsi pie manis kopā ar maniem mazajiem lopiņiem, — laupītāju meitene sacīja. — Kad viņus paēdina un padzirdina, tad viņi ielien kaktā, kur viņiem salmi un mums se­gas.

Augšā uz laktiņām tupēja kads simts baložu, kuri šķita gu­ļam, tomēr sakustējās, kad meitenes ienāca.

—    Tie visi pieder man! — mazā laupītāju meitene teica, aši nogrāba tuvāko, saķēra aiz kājām un grieza riņķī tā, ka tas sitās ar spārniem kā vējdzirnavas. — Un tur sēž tie meža ne­lieši, — viņa turpināja, norādīdama uz ūbelēm. — Tie tūdaļ bēgs projām, ja netiks kārtīgi ieslēgti. Un te stāv mans mīlulis, re! — Viņa izvilka no kakta aiz ragiem ziemeļbriedi, kam ap kaklu bija spožs vara riņķis un pie tā virve. — Tas arī jātur spīlēs, citādi aizlaidīsies lapās. Ik vakaru es viņam kutinu kaklu ar asu nazi — no tā viņam traki bail.

Meitene izņēma no mūra spraugas garu nazi un vilka ar to ziemeļbriedim pa kaklu; nabaga dzīvnieks bailēs spārdījās, bet meitene skaļi smējās. Tad viņa stūma Gerdu uz gultu.

—    Vai tu nazi paturi pie sevis, kad ej gulēt? — Gerda jau­tāja un bikli paskatījās uz spožo asmeni.

—    Nazis vienmēr jātur pie rokas, — mazā laupītāju mei­tene atbildēja, — jo nekad nevar zināt, ko rīts nesīs. Bet stāsti man vēlreiz par mazo Kaju, kura dēļ tu devies plašā pasaulē!

Gerda stāstīja visu atkal no gala, un ūbeles krātiņos dūdoja, kamēr citi baloži gulēja. Laupītāju meitene aplika vienu roku Gerdai apkārt, bet otrā turēja nazi un drīz iemiga dziļā miegā, kamēr Gerda nespēja acu aizvērt no bailēm, jo nezināja, vai paliks dzīva. Laupītāji sēdēja ap ugunskuru, dziedāja un dzēra, un vecā laupītāja piedzērusies meta kūleņus. Gerdai derdzās uz to skatīties.

Tad ūbeles ierunājās:

—    Gurr! Gurr! Mēs redzējām mazo Kaju. Balts gulbis vilka viņa ragavas, viņš pats sēdēja sniega karalienes kamanās, tās brauca tieši gar mežu, kurā mēs mājojām. Sniega karaliene uz- dvesa mums saltu elpu, un visas jaunās ūbeles sastinga ledū, ti­kai mēs divas palikām dzīvas. Gurr, gurr!

—    Ko jūs tur, augšā, runājat? — Gerda iesaucās. — Uz kurieni aizbrauca sniega karaliene? Vai jūs kaut ko zināt par to?

—    Viņa droši vien aizbrauca uz Lapzemi, jo tur vienmēr ir sniegs un ledus. Pavaicā ziemeļbriedim!

—    Jā, tur ir burvīgs sniegs un ledus! — ziemeļbriedis atsau­cās. — Tur vat brīvi lēkāt pa dzirkstošām ielejām! Tur ir sniega karalienes vasaras telts, bet viņas pils atrodas vēl tālāk, tuvu pie ziemeļpola, Spicbergena salās.

—    Ak, Kaj, mīļo Kaj! — Gerda nopūtās.

—    Guli klusu, — laupītāju meitene pamodusies uzsauca,

—   citādi nazis tev pakutinās ribas!

No rīta Gerda izstāstīja viņai visu, ko bija teikušas ūbeles. Meitene kļuva pavisam nopietna, pamāja galvu un teica:

—    Tā nav liela bēda! Tā nav liela bēda! Vai zini, kur atro­das Lapzeme? — viņa jautāja ziemeļbriedim.

—    Kas gan to zinās labāk par mani,— briedis atbildēja, un acis viņam spulgoja. — Tur esmu dzimis un uzaudzis, tur skrai­dījis pa sniega klajumiem!

—    Paklau, — laupītāju meitene sacīja Gerdai. — Tu redzi, visi mūsu vīri ir projām, tikai māte mājās, bet pusdienas laikā viņa iedzers dažus malkus no lielās blašķes un iesnaudīsies. Tad es kaut ko izdarīšu tavā labā.

Un, kad māte bija iesnaudusies, laupītāju meitene uzrunāja ziemeļbriedi:

—    Man gan ļoti patiktu tevi vēl kādreiz pakutināt ar aso nazi, jo tad tu tik ākstīgi lēkā, bet, vienalga, es atraisīšu tavu saiti un palīdzēšu nokļūt Lapzemē; par to tev jāņem kājas pār pleciem un jāaiznes šī mazā meitene uz sniega karalienes pili, kur atrodas viņas rotaļu biedrs. Tu jau labi dzirdēji, ko viņa stāstīja, jo viņa runāja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu tavas ausis-.

Ziemeļbriedis aiz priekiem augsti palēcās. Laupītāju meitene uzlika viņam spilvenu uz muguras, uzsēdināja uz tā Gerdu un cieši piesēja, lai viņa nenokrīt.

—    Siltos zābakus vari paturēt, — viņa sacīja, — bet uzroci gan es nedošu — tas ir dikti glīts! Taču salt tev nevajadzēs: uz­velc manas mātes biezos cimdus, tie tev sniegsies līdz pat elkoņiem.

Gerda apraudājās aiz prieka.

—    Neviebies un nešķobies! — laupītāju meitene uzbārās.

—     Tagad tev vajag rādīt jautru ģīmi! Te būs divi maizes klaipi un šķiņķis; badā tev nebūs jāmirst.

To arī uzsēja briedim uz muguras, meitene atvēra durvis, iesauca iekšā lielos suņus, pārgrieza virvi ar aso nazi un pieko­dināja briedim:

—    Laidies nu rikšiem! Un uzmani meiteni!

Gerda māja sveicienus ar lielajos cimdos iebāztajām rokām, bet ziemeļbriedis lēca pāri kritušiem kokiem un akmeņiem, iz­šāvās cauri meža biezokņiem, drāzās pāri stepēm un purviem, cik ātri vien jaudāja. Vilki gaudoja, un kraukļi ķērca, bet neviens viņus neaiztika. Pie debesim kaut kas mirgoja un dzirk­stīja, it kā tur sprēgātu liels ugunskurs.

—    Tā ir ziemeļblāzma; vai redzi, kā tā laistās? — sauca ziemeļbriedis un skrēja vēl ātrāk, dienu un nakti. Maize bija apēsta, šķiņķis tāpat, un tad viņi sasniedza Lapzemi.

SESTAIS STĀSTS Lapiete un somiete

Viņi apstājās pie mazas, nabadzīgas būdiņas, kurai jumts sniedzās līdz zemei, tāpēc pa durvīm iekšā un ārā ģimenei va­jadzēja līst uz vēdera. Mājās bija tikai veca lapiete, kura trāna lampas gaismā vārīja zivis. Ziemeļbriedis izstāstīja visu par Gerdu, bet vispirms savus piedzīvojumus, jo tie viņam šķita svarīgāki. Gerda bija tā nosalusi, ka pati nevarēja parunāt.

— Ak jūs, nabadziņi, — lapiete sacīja, — jums vēl tāls ceļš priekšā. Jums jānoskrien kādas simt jūdzes līdz somu zemei, jo tur sniega karaliene apmetusies savā vasaras mājoklī un de­dzina bengāliskās ugunis. Es uzrakstīšu dažus vārdus uz kal­tētas mencas, jo papīra man nav; to es došu līdzi somietei, viņa labāk par mani zinās, ko darīt.

Un, kad Gerda bija sasildījusies, paēdusi un padzērusi, la­piete uzrakstīja dažus vārdus uz kaltētas mencas, uzsēja to ziemeļbriedim uz muguras, un viņi auļoja tālāk. Augšā virs vi­ņiem krāšņi sprēgāja ziemeļblāzmas sārts, un tad viņi sasniedza somu zemi un pieklauvēja pie skursteņa, jo somietes būdai ne­bija pat durvju.

Būdā valdīja briesmīgs karstums — somiete staigāja pus­kaila. Viņa tūliņ novilka Gerdai cimdus un zābakus, citādi mei­tene nebūtu te izturējusi, uzlika ziemeļbriedim ledus gabalu uz galvas un tad lasīja, kas uz kaltētās mencas rakstīts. Viņa izla­sīja to trīs reizes, kamēr zināja no galvas, un tad iemeta zivi katlā, jo tā bija ēdama un somiete neko nelaida zudumā.

Ziemeļbriedis izstāstīja vispirms savus, tad Gerdas piedzī­vojumus, un somiete mirkšķināja gudrās acis, bet neko ne­sacīja.

—    Tu esi ļoti gudra, — sacīja ziemeļbriedis, — es zinu, tu vari visus pasaules vējus sasiet ar auklu četros mezglos; ja kuģi­nieks atraisa pirmo mezglu, tad viņam ir labs ceļavējš, atraisa otro, tad vējš pieņemas spēkā, bet, ja atraisa trešo un ceturto, tad plosās tāda vētra, kas mežus izrauj ar saknēm. Vai tu nevari iedot šai mazajai meitenei tādu dzērienu, ka viņai rodas div­padsmit vīru spēks un viņa uzveic sniega karalieni?

—    Divpadsmit vīru spēks? — atkārtoja somiete. — Paska­tīsimies senās zintīs, vai tas viņai ko palīdzēs.

Viņa piegāja pie gultas, paņēma lielu ādas rulli un atriti­nāja to. Uz ādas bija ērmīgas rakstuzīmes, un somiete lasīja tās un pūlējās saprast, un sviedri ritēja viņai no pieres aiz lielas piepūles.

Bet briedis nelikās mierā, lūgdams palīdzēt Gerdai, un mei­tene vērās somietē tik lūdzošām acīm, ka viņa nolika ādu, ie­vilka briedi kaktā, uzlika viņam atkal svaigu ledus gabalu uz pieres un čukstēja:

—    Mazais Kajs patiesi atrodas pie sniega karalienes, tur viņam labi patīk, un viņam šķiet, ka tā ir visjaukākā vieta pasaulē. Tas ir tāpēc, ka viņam ir stikla lauska sirdī un stikla drumsliņa acī, tās jādabū ārā, citādi viņš nekad nekļūs par īstu cilvēku un sniega karaliene paturēs varu pār viņu.

—    Bet vai tu nevari iedot mazajai Gerdai lielāku varu?

—    Es nevaru iedot lielāku varu par to, kāda viņai jau ir. Vai tad tu neredzi, ka dzīvnieki un cilvēki viņai kalpo, tādai nieka meitenei, kas devusies ceļā basām kājām? Viņa nevar saņemt varu no manis, tā ir jau viņas sirdī, jo viņa mīl! Ja viņa pati nespēj doties pie sniega karalienes un atbrīvot Kaju no viņa likstām, tad mēs tur neko nevaram līdzēt. Divas jūdzes tālāk atrodas sniega karalienes dārzs, uz turieni tu vari meiteni aiznest. Noliec viņu zemē pie lielā krūma, kam koši sarkanas ogas. Nedomā tur ilgi tērgavot, bet taisies, ka tiec ātri atpakaļ!

Un somiete uzcēla Gerdu ziemeļbriedim mugurā, kurš tūliņ deva kājām ziņu.

— Ai, mani zābaciņi! Un cimdus es arī piemirsu! — sauca Gerda. So mantu trūkumu viņa uzreiz manīja sīvajā salā, bet ziemeļbriedis nedrīkstēja apstāties, kamēr sasniedza krūmu ar sarkanajām ogām. Tur viņš nolaida Gerdu zemē un noskūpstīja meiteni; lielas, spožas asaras ritēja no brieža acīm; tad viņš aizauļoja atpakaļ. Nabaga Gerda palika bez apaviem un cim­diem somu zemes spelgoņā.

Viņa skrēja tālāk, cik ātri jaudāja, bet viņai pretī traucās vesels pulks sniegpārslu. Tās nekrita no skaidrajām debesīm, kas zvīļoja ziemeļblāzmas staros, tās cēlās no zemes un, jo tu­vāk nāca, jo lielākas kļuva. Gerda atcerējās, cik prāvas un māk­slīgi veidotas tās bija izskatījušās zem lupas. Te tās bija vēl lielākas un baigākas, tās bija dzīvas, tās bija sniega karalie­nes sardze. Tās izskatījās ērmīgas: vienas kā nejaukas dzeloņ- cūkas, citas kā mezglos savijušās čūskas ar izstieptām galvām, dažas kā resni lāči ar saceltu vilnu — visas spoži baltas un dzīvas.

Mazā Gerda varēja redzēt pati savu elpu, tā vēlās kā dūmi no mutes. Viņa atcerējās, ka Kajs ir tepat tuvumā, nelikās zinis par salu, kas knaibīja kājas un kailās rokas, bet lauzās snieg­pārslām cauri tuvāk sniega karalienes pilij.

SEPTĪTAIS STĀSTS

Sniega karalienes pilī un mājās

Pils sienas veidoja klīstošs sniegs, logus un durvis — grie­zīgs vējš; pilī bija simtiem virpuļojoša sniega celtu telpu, ga­rākās sniedzās jūdzēm tālu, un ziemeļblāzma apgaismoja tās. Cik kailas un tukšas, ledaini saltas un zilgani zaigojošas tās bija! Nevienam nevarētu nākt prātā saistīt tās ar kādām izprie­cām, teiksim, saviesīgu vakaru, kur vētra spēlētu un leduslāči staigātu uz pakaļkājām, rādīdami, cik smalki prot uzvesties, vai ar nelielas sabiedrības rīkotām jautrām sacīkstēm, kur da­lībnieki sacenšas pļauku ciršanā un nagu izveicībā. Un nepa­visam te neiederētos jauno, balto polārlapsu omulīga sapul­cēšanās, lai apmainītos jaunākajām tenkām, — nepavisam ne! Aukstas un tukšas bija sniega karalienes lielās zāles, tanīs nebija ne vēsts no dzīvības. Ziemeļblāzma uzliesmoja pēc tik noteik­tiem starpbrīžiem, ka varēja nekļūdīgi nosacīt, kad tā stāvēs visaugstāk un kad viszemāk. Bezgalīgās pils vidū pletās aizsalis ezers, kura ledus bija sasprādzis neskaitāmos gabalos, taču ikviens gabals līdzinājās otram, tā ka viss kopā izskatījās pēc nevainojama mākslas darba. Kad sniega karaliene uzturējās šeit, tad mēdza sēdēt ezera vidū; viņa tad izteicās, ka sēžot sa­prāta spogulī, kas esot vienīgais un labākais visā pasaulē.

Mazais Kajs bija zils, pat melns aiz sala, bet pats to nema­nīja, jo sniega karaliene ar savu skūpstu bija padarījusi viņu nejutīgu pret aukstumu un sirds viņam bija pārvērtusies ledus gabalā. Viņš nēsāja šurpu turpu dažus asus, plakanus ledus ga­balus, gribēdams no tiem kaut ko izveidot, — tā bērni noņemas ar koka klucīšiem. Kajs centās izveidot vissarežģītākās figū­ras, jo tā bija saprāta spēle, bet stikla drumsla acī padarīja viņu nespējīgu spriest par savu darbu un to pareizi novērtēt. Viņš ļoti gribēja salikt ledus gabalus tā, lai izveidotos vārds «Mū­žība», jo sniega karaliene bija teikusi:

«Ja tu saliksi no ledus gabaliem šo vārdu, tad būsi pats savs kungs un es tev iedāvināšu visu pasauli un pāri jaunu slidu piedevām!»

Diemžēl tas viņam vēl līdz šim nebija izdevies.

«Tagad es aizlidošu uz siltām zemēm,» sniega karaliene bija nesen sacījusi. «Gribu ielūkoties divos melnos katlos. (Viņa domāja par vulkāniem Vezuvu un Etnu.) Es tos mazliet nobal- sināšu. Tas tā piederas un nāk citroniem un vīnogulājiem par labu.»

Un sniega karaliene aizlidoja. Kajs sēdēja pilnīgi viens jū­dzēm garajā, tukšajā ledus zālē, vēroja ledus gabalus un domāja tik saspringti, ka galvā viņam brakšķēja. Viņš sēdēja stings un kluss, varēja domāt, ka viņš ir sasalis.

Tad Gerda ienāca pilī pa lielajiem vārtiem. Te pūta sīvi un dzeļoši vēji, bet meitenes karstā sirds lika tiem aprimt. Pla­šajā, tukšajā telpā viņa ieraudzīja Kaju. Viņa pazina savu draugu, metās tam ap kaklu un sauca:

—    Kaj, mīļais Kaj! Beidzot esmu tevi atradusi!

Bet viņš sēdēja nekustīgs un sastindzis, un mazā Gerda sāka raudāt. Karstās asaras ritēja uz viņa krūtīm, iespiedās sirdī, izkausēja ledu un izskaloja spoguļa lausku ārā. Viņš vērās Gerdā un atcerējās seno dziesmu:

— Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst, Mīla, draudzība tās nāvi nepazīst!

Arī Kajam izlauzās asaras, tās izskaloja spoguļa drumslu no acīm, viņš pazina Gerdu un gavilēja:

—    Gerda! Mīļā Gerda! Kur tu biji tik ilgi? Kur es esmu nokļuvis? — Viņš apskatījās visapkārt. — Cik te ir auksti! Un kāds bezgalīgs tukšums!

Viņš pieķērās Gerdai pie rokas, un meitene smējās un rau­dāja aiz priekiem. Tas bija tik aizkustinoši, ka pat ledus gabali sāka dejot un, kad viņi piekusa un nolikās atpūsties, izveidoja tieši to vārdu, kas varēja atdot Kajam brīvību, — vārdu «Mū­žība». Jo sniega karaliene bija sacījusi, ka, izveidojot šo vārdu, viņš kļūs pats savs kungs un viņa tam iedāvinās visu pasauli un vēl pāri jaunu slidu piedevām.

Gerda skūpstīja Kaja vaigus — un tie kļuva ziedoši, skūp­stīja viņa acis — un tās sāka spulgot tāpat kā meitenei, skūp­stīja viņa rokas un kājas — un viņš kļuva mundrs un spirgts. Nu sniega karaliene varēja atgriezties mājās, kad vien vēlējās: Kaja brīvības grāmata gaidīja viņu, uzrakstīta ar mirdzošiem ledus burtiem.

Bērni sniedza viens otram roku un devās ārā no milzu pils; viņi runāja par vecmāmuļu un rozēm, un, kur viņi gāja, tur no­rima vēji un saule izlauzās caur mākoņiem. Kad viņi pienāca pie krūma ar koši sarkanajām ogām, tur viņus gaidīja ziemeļbrie­dis, atvedis līdzi jaunu briežumāti ar pierietējušu tesmeni.

. Bērni izslauca viņu un padzērās silto pienu. Tad brieži aiznesa viņus pie somietes. Viņi sasildījās karsti sakurinātajā istabā un saņēma norādījumus, pa kādu ceļu doties uz mājām.

Tad viņi aizjāja pie lapietes, kas bija uzšuvusi viņiem jaunas drēbes un sarīkojusi ragavas ceļam.

Lapiete un ziemeļbrieži pavadīja viņus līdz savas zemes ro­bežām, aiz kurām jau bija manāms pirmais zaļums. Sirsnīgi atvadījušies, bērni devās tālāk. Pirmie putniņi jau sāka vīterot, kokiem vērās zaļie pumpuri, bet te no meža uz lepna zirga, kurš nesen bija vilcis zelta karieti, izjāja jauna meitene ar koši sar­kanu cepuri galvā un spožām pistolēm aiz jostas. Gerda tūliņ pazina mazo laupītāju meiteni — viņa bija apnikusi dzīvot mājās un jāja laimi meklēt vispirms uz ziemeļiem un, ja tur nekas neiznāks, tad uz citu debespusi. Tā bija līksma tikšanās.

—    Ak tad tu esi tas lielais pasaules staigulis! — laupītāju meitene uzrunāja Kaju. — Nezinu gan, vai esi to pelnījis, ka tevi meklē gan zemes virsū, gan pazemē.

Bet Gerda tūliņ novirzīja sarunu citās sliedēs un apvaicā­jās par princi un princesi.

—    Tie ir aizceļojuši uz svešām zemēm.

—    Un meža vārna?

—    Jā, meža vārna ir nomirusi, — laupītāju meitene atbil­dēja. — Viņas sirdspuķīte ir kļuvusi atraitne, apsējusi melnu vilnas dziju ap kāju un gaužas visiem par savu sūro likteni. Bet tie ir nieki! Pastāsti labāk man, kā tev klājies un kur tu sadzini tam gaisagrābslim pēdas!

Un Gerda un Kajs stāstīja.

—    Zili zaļi brīnumi pirmdienas rītā! — laupītāju meitene noteica, galvu grozīdama. Tad viņa saņēma abus aiz rokas un nosolījās viņus apmeklēt, ja kādreiz nonākšot tai pilsētā. Pēc tam viņa aizjāja plašā pasaulē, bet Gerda un Kajs rokrokā so­ļoja tālāk. Un, kur viņi gāja, tur viņus saņēma pavasaris ar zie­diem un zaļumiem, zvani zvanīja, un viņi pazina slaidos torņus un savu pilsētu. Viņi līksmi soļoja pa tās ielām un tad uzkāpa jumtistabiņā pie vecmāmuļas, kura viena bija mājās. Viss at­radās vecā vietā, sienas pulkstenis skaitīja savu «tik-tak», un rādītāji kustējās, bet, ienākuši pa durvīm, abi atklāja, ka nav

vairs bērni, bet ir jau pieauguši cilvēki. Rozes aiz loga ziedēja kā vienmēr, un tur stāvēja mazie soliņi, uz kuriem viņi bija sēdējuši bērnībā. Viņi apsēdās turpat, saķērušies rokās; sniega karalienes salti zaigojošo ledus valsti viņi bija aizmirsuši kā murgainu sapni. Viņi lūkojās viens otram acīs un pēkšņi sa­prata veco dziesmu:

— Rozes, lai cik krāšņiem ziediem, tomēr vīst, Mīla, draudzība — tās nāvi nepazīst!

Tā viņi sēdēja, pieauguši un tomēr bērni, bērni savās sirdīs, un ap viņiem bija vasara, silta, labdarīga vasara.

NAGAŽU PAUGURS

VAIRĀKAS naskas ķirzakas skraidīja pa nokaltuša koka stumbru; viņas varēja labi saprasties, jo visas runāja ķirzaku valodā.

— Kas gan tanī vecajā nagažu paugurā tā rībinās un klabinās? — viena ķirzaka ieteicās. — Es aiz šā trokšņa jau divas naktis neesmu acis aizdarījusi. Tāpat man klājas, kad zobi sāp, tad es arī neguļu.

— Tur kaut kas gatavojas, — teica otra ķirzaka. — Ik nakti līdz pirmajai gaiļa dziesmai pauguru paceļ uz četriem sar­kaniem stabiem, lai to labi izvēdinātu, un meža nagažas ir ie­mācījušās jaunas dejas. Tur kaut kas gatavojas!

— Jā, es nupat runāju ar kādu pazīstamu slieku, — pievie­nojās trešā ķirzaka, — viņa līda ārā no paugura, kur dienu un nakti urbinājusies pa zemi. Viņa daudz ko dzirdējusi; redzēt jau viņa nevar, nabaga radība, bet kaut kur ietaustīties un no­klausīties — to gan. Nagažu paugurā gaidot dižciltīgus ār­zemju viesus, kādi Dānijā sen nav redzēti, bet, ko īsti, to slieka negribēja teikt un varbūt arī nezināja. Visas maldugunis ir no­līgtas lāpu gājienam, un sudrabs un zelts, kas paugurā ir pa­pilnam, tieky spodrināts un izlikts mēnesnīcā apstarošanai.

—    Kas gan tie ārzemnieki varētu būt? — pārējās ķirza­kas prātoja. — Kas te īsti notiks? Dzi, kā tur, iekšā, dūc! Dzi, kā tur rīb!

Tikmēr nagažu paugurs pašķīrās un iznāca pusmūža nagaža; no mugurpuses viņa nebija redzama, tikai no priekšpuses. Tā bija paša meža veča saimniecības vadītāja, viņa attāla radi­niece, kas palikusi vecavās. Viņa lepojās ar dzintara sirdi pierē, un viņas kājas kustējās varen naski — tip, tip, tip! Taisni neno- brīnīties, kā viņai šī tipināšana šķīrās — nebija ko redzēt, kad viņa jau atradās meža vidū pie pusnakts stundas kraukļa.

—    Jūs laipni ielūdz nagažu paugurā šo pašu nakti, — vecava viņu uzrunāja un pieklājīgi pakniksēja, — bet vai jūs neizda­rītu mums lielu pakalpojumu un neiznēsātu ielūgumus? Jums taču arī kaut kas jādara, ja jūs sev mājokli netaisāt un nak­šņojat mūsu mežā. Mūs šonakt apmeklēs daži augstas kārtas ārzemju draugi, kuriem ir kaut kas sakāms, un tāpēc pats meža vecis arī nolēmis parādīties.

—    Kas būs tie ielūgtie? — krauklis apvaicājās.

—    Uz dejām pagalmā varēs ierasties visa pasaule, pat cil­vēki, ja viņi pa miegam runā, staigā apkārt vai dara ko citu, kam ar mums kāds sakars. Bet godamielastā būs stingra izlase, tur mēs gribam redzēt tikai pašas virsotnes. Es pat sastrīdējos ar meža veci, jo domāju, ka arī rēgiem tur nebūtu vietas, bet lai jau notiek viņa prāts! Vispirms jāuzaicina jūras vecis ar visām meitām. Viņiem gan nebūs patīkami nākt ārā no ūdens, bet mēs pagādāsim sēdēšanai slapjus akmeņus vai kaut ko vēl labāku, un tad, manuprāt, viņi mūsu lūgumu nenoraidīs. Pēc tam jāuzlūdz visi pirmās šķiras lietuvēni, vadātāji, purvu ūkņas un spīganas, un tad, man šķiet, mēs nevaram atstāt neaicinātu naudu, kas krustcelēs kaltējas, kā arī spoku zirgu un spoku cūku. Jūs jau zināt, ka pēc vecām paražām pie mums baznīcu pamatos ierok zirgu vai cūku, kuru pienākums tad ir uz trim kājām apstaigāt tās mājas, kur gaidāmas bēres. Tiklab zirgs, kā cūka gan īstenībā būtu tuvāk garīdznieku kārtai nekā mūsē­jai, bet savs amats katram jāpilda; viņi mums tomēr iznāk rada un bieži vien mūs apmeklē.

—    Kram! — noteica krauklis un aizlidoja ar ielūgumiem.

Tikmēr meža nagažas izmēģināja uz paugura dejas; rokās viņas turēja garus, no miglas un mēness stariem austus šķidr­autus, ar kuriem prata visai izveicīgi rīkoties, tos dažādi sa­vijot un atraisot. Deju cienītāji būtu jutušies iepriecināti. Lielā zāle paugura vidū jau bija grezni uzposta: grīda uzmazgāta ar mēness gaismu, sienas nospodrinātas ar mušmiru taukiem un laistījās kā tulpju ziedlapas. Virtuvē bija papilnam uz iesmiem ceptu varžu, suņusēņu buljona, pildītu pūpēžu, skābētu glie­mežu, suņuburkšķu salātu, krūkās urdza vecās dūkstenīcas da­rinātais alus, stikla krūzēs laistījās salpetra vīns no vecajiem baznīcas pagrabiem. Nebija aizmirsti arī dažādi kārumi: sa­rūsējušas naglas, ko pagrauzties, kaltētas bebrukārkliņu mizas, ko pasūkāt, un zalkteņu ogas, ko pagardināt muti.

Vecais meža vecis lika nospodrināt savu zelta kroni ar smal­ki saberztu grifeli; tā bija īsta pirmās šķiras prece, un meža ve­cim nav vis tik viegli tikt pie pirmās šķiras grifelēm. Guļam­istabās lika logiem aizkarus, tos pielīmējot ar gliemju gļotām. Vārdu sakot, darbi šķīrās!

—    Vēl tikai jāizkvēpina telpas ar zirgu astriem un cūku sa­riem, tad viss galvenais būs padarīts, — rosīgā vecava bei­dzot noteica.

—    Tētiņ, — ierunājās jaunākā meita, — vai nu mēs drīkstam zināt, kas būs šie ārzemju viesi?

—    Jā, tagad es to varu pateikt, — vecis apdomājies at­bildēja. — Divām no jums ieradīsies precinieki, jo divas noteikti tiks izprecētas. Pie mums brauc vecais trollis no Norvēģijas, tas, kas mājo Dovres kalnos un kam pieder daudzas klinšu pi­lis un pat zelta raktuves. Viņš ieradīsies ar abiem dēliem, lai izmeklētu tiem sievas. Vecais trollis ir īsts, krietns norvēģu vecis, rūdīts zellis, turklāt jautras dabas; es viņu pazīstu kopš seniem laikiem, kad sadzērām tubrālības. Viņš toreiz bija at­braucis sev sievu raudzīties un paņēma krīta klinšu ķēniņa meitu. Viņš paņēma sievu uz krīta, kā mēdz sacīt, tikai viņa drīz nomira. Ak, kā es ilgojos satikt veco norvēģu trolli! Par zēniem stāsta, ka tie gan esot izlaisti un vīzdegunīgi, bet gan jau ar gadiem viņi nāks pie prāta. Viņiem tikai vajag rādīt labu paraugu!-

—    Un kad viņi ieradīsies? — kāda cita meita iejautājās.

—    Atkarīgi no vēja un laika, — meža vecis atteica. — Viņi ceļo, ievērojot taupības principu. Es gan gribēju iestāstīt, lai dodas caur Zviedriju, bet vecais nav pierunājams. Tas man, protams, nepatīk, ka viņš negrib sekot laika garam!

Te palēkdamās piesteidzās divas maldugunis, viena aiz­skrēja otrai priekšā, tāpēc pienāca pirmā.

—    Viņi klāt! Viņi klāt! — tā sauca aizelsusies.

—    Uzlieciet man kroni galvā un nostādiet mani mēnes­nīcā! — meža vecis pavēlēja.

Meitas pacēla savus miglas autus un palocījās līdz zemei.

Tur nu stāvēja vecais trollis, Dovres vecis, ar kroni no ledus tilkām un pulētiem egļu čiekuriem galvā; mugurā viņam bija lāčādas kažoks un kājās biezi, silti zābaki. Dēliem, kā jau spē­kavīriem, krekli uz krūtīm bija vaļā; bikšturus viņi necieta un bikses bija apjozuši ar siksnām.

—    Vai šeit to uzskata par kalnu? — jaunākais prasīja, no­rādīdams uz nagažu pauguru. — Norvēģijā mēs to saucam par kurmju rakumu. Skat, kur caurums arī!

—    Ņem acis rokā, puika, ja citādi nevari saredzēt! — ve­cais apsauca. — Caurums iet zemē iekšā, virs cauruma zeme iet uz augšu.

Vienīgais, par ko viņi brīnījās, bija tas, ka šejieniešu va­lodu varēja uzreiz saprast.

—    Tā tikai vēl trūka, lai jūs savējos nesaprastu! — Dovres vecis nosmējās. — Tad jau varētu domāt, ka jūs tādi pusperēti vien esat.

Tad viņi devās iekšā, kur patiešām bija salasījusies smalka sabiedrība, turklāt tādā ātrumā, ka likās, vējš to sapūtīs kopā. Par katra ērtībām un labsajūtu bija gādāts. Jūras vecis ar sa­vējiem sēdēja lielos ūdens kublos un izsacījās, ka jūtoties kā mājās. Visi uzvedās tā, kā to prasīja labais tonis, tikai abi jaunie norvēģu troļļi tūliņ uzcēla kājas uz galda, jo domāja, ka jauniešiem viss atjauts.

—    Kājas nost no bjodas! — vecais trollis uzsauca, tad viņi paklausīja gan, kaut arī vilcinādamies. Viņi kutināja savu gal- dadāmu ar egju čiekuriem, kurus bija sabāzuši kabatās, un bei­

dzot novilka zābakus, lai būtu ērtāk sēdēt, un ielika tos viņai klēpī. Toties tēvs, vecais Dovres trollis, — tas bija pavisam kas cits; viņš prata tik skaisti stāstīt par staltajām Norvēģijas klintīm, par ūdenskritumiem, kuri gāžas lejup, balti putodami, dārdēdami kā pērkons un ducinādami kā ērģeles. Viņš stāstīja par lašiem, kas lec augšup pretī krītošiem ūdeņiem, kad kalnu milzis spēlē zelta kokli; viņš stāstīja par ziemas mēness naktīm, kad kamanu zvārguļi šķind un puiši ar degošām lāpām rokās slido pa ledu, kas ir tik caurspīdīgs, ka zem slidotāju kājām var redzēt sabijušās zivis blenžam. Jā, viņš prata tā stāstīt, ka viss kļuva redzams un dzirdams: šķita, ka kokzāģētavās zāģi spalgi spiedz, grauzdamies iekšā kokā, puiši un meitas rotaļās dzied un piecērt kājas dejojot un gani saūjinās kalnos. Viņš pats tā aizrāvās stāstīdams, ka apskāva saimniecības vadī­tāju un skaļi nošmūkstināja to.

Nu meža nagažām vajadzēja dejot — sākumā parastās de­jas ar kāju piesperšanu, ko viņas labi pieprata, pēc tam mākslas un solo dejas. Vai vējš, kā viņas mācēja tirināt kājas, tur ne­viens netika gudrs, kur tām sākums, kur gals! Tāpat neviens nevarēja pateikt, kur šai virpulī rokas, kur kājas, jo viss gāja juku jukām kā skaidas zāģētavā, un, kad viņas sāka spark- šķināt kā vērpjamais ratiņš, tad spoku zirgam un cūkai same­tās nelabi un viņi palīda pagaldē.

—    Traka padarīšana! — noteica vecais trollis. — Tā nu gan bija svaidīšanās ar kājām! Bet ko citu viņas prot bez tās kāju tirināšanas un caurvēja taisīšanas?

—    To tu drīz dabūsi zināt, — meža vecis sacīja un pasauca jaunāko meitu. Tā bija viegla kā vēsma un dzidra kā mēnes­nīca, pati skaistākā no visām māsām. Viņa paņēma mutē baltu skaidiņu un nozuda — tā bija viņas māksla.

Bet vecais trollis sacīja, ka šādu mākslu viņš savai sievai neciestu un viņš arī nedomājot, ka tāda vedekla iederētos viņa mājās.

Otra māsa prata paspert soli sānis un nostāties aiz savas muguras it kā pašas ēna, bet troļļiem ēnas nav, un arī šī māksla netika atzīta par labu.

Trešā māsa Bija citādu viešu: viņa bija mācījusies pie purva dūkstenīcas alu darināt un prata speķot bērzu piepes ar jāņ­tārpiņiem.

—    No tās iznāks laba saimniece, — vecais trollis teica un saskandināja ar viņu, bet nedzēra, jo gribēja palikt skaidrā prātā līdz beigām.

Nu pienāca ceturtās kārta: viņa paņēma kokli, un, kad aiz­ķēra pirmo stīgu, tad visiem vajadzēja pacelt kreiso kāju, jo troļļi ir kreiļkāji, bet, kad aizķēra otro stīgu, tad visiem vaja­dzēja rīkoties pēc viņas gribas.

—    Tas ir bīstams sievišķis! — noskurinājās vecais trollis, bet abi dēli izgāja ārā patrakot, jo viņiem kļuva garlaicīgi.

—    Un ko prot piektā meita? — vecais trollis jautāja.

—    Es esmu mācījusies mīlēt visu norvēģisko, — viņa atbil­dēja, — un precēšos tikai tad, ja man būs cerības nokļūt Nor­vēģijā.

Bet jaunākā māsa iečukstēja vecajam trollim ausī:

—    Viņa saklausījusies dziesmas, kur sacīts, ka nākamajos plūdos pasaule iešot bojā un palikšot pāri tikai Norvēģijas klin­tis kā pieminekļi. Viņa tad cer tur paglābties, jo viņai ļoti bail no plūdiem.

—    Ho, ho! — iesmējās vecais trollis. — Tad tā tas bija do­māts? Bet ko prot septītā un pēdējā?

—    Pirms septītās ir sestā, — meža vecis aizrādīja, jo viņš prata skaitīt līdz desmit.

—    Es māku teikt cilvēkiem patiesību, vairāk neko, — sestā meita atbildēja.

—    Nu, labi meli ģimenes dzīvē dažreiz ir zelta vērti, — Dovres vecis dziļdomīgi noteica. — Un ko tad prot pati pē­dējā?

Izrādījās, ka viņa prata stāstīt pasakas, turklāt bez kāda skaita.

—    Te tev ir mani pieci pirksti, — teica vecais trollis, — pa­stāsti pasaku par katru no tiem.

Nagaža satvēra viņa rokas locītavu tik stingri, ka viņš guldzoši iesmējās, tad sāka stāstīt. Kad viņa nonāca pie zelt­neša, kas lepojās ar spožu gredzenu, it kā jau būtu paredzējis saderināšanos, Dovres vecis sacīja:

—    Turi ciet, kas ir tavs! Sī roka ir tava, es ņemu tevi par sievu!

Bet mazā meža nagaža aizrādīja, ka vēl nav izstāstījusi pa­saku par zeltnesi un Pēru, spēlmanīti.

—    To mēs klausīsimies ziemu, — trollis atteica, — tāpat mēs gribam dzirdēt par egli, par bērzu, par garu veltēm un spel- goņu. Tik skaisti stāstīt kā tu neviens kalnos neprot! Mēs sēdē­sim klinšu pilī, kur krāsnī sprakšķ sveķainas priežu šķilas, un dzersim medaļu no seno Norvēģijas ķēniņu zeltītajiem dzera­majiem ragiem — kalnu milzis man vienu pāri iedāvināja. Un, kad mēs tur sēdēsim, mūs apciemos ūdensmeita un dziedās mums visas dziesmas, ko govju un kazu ganes dzied kalnu pļavās. Un lasis lēkās ūdenskritumā un sitīsies pret stāvajām klinšu sienām, bet netiks ārā. Jā, skaisti ir vecajā, mīļajā Norvēģijā, tev tur patiks. Bet kur tad mani puikas?

Jā, kur tad viņi bija? Viņi skraidīja pa klajumu un pūta nost maldugunis, kas bija tik labprātīgi ieradušās lāpu gājienā.

—    Kas tā par dauzīšanos apkārt? — vecais trollis viņus bargi saņēma. — Esmu izraudzījies jums jaunu māti; ja gribat precēties, tad varat ņemt kādu no tantēm.

Bet puiši atbildēja, ka viņi gan labprāt teiktu galdarunas un sadzertu tubrālības, uz precēšanos viņiem prāts nenesoties. Un tad viņi teica runas, dzēra tubrālības un gāza glāzes apkārt, lai parādītu, ka izdzēruši tās sausas. Pēc tam viņi novilka svār­kus un likās uz galda gulēt, jo kautrēties nebija paraduši. Bet vecais trollis dejoja ar savu jauno līgavu un apmainīja ar viņu zābakus, jo tas ir smalkāk nekā mainīt gredzenus.

—    Gailis jau dzied! — uzsauca vecava, kas vadīja saimnie­cību. — Nu jātaisa aizvirtņi ciet, lai saule mūs nesadedzina!

Un paugurs aizslēdzās ciet!

Bet ārā pa sabirzušo koku augšup — lejup tekāja ķirzakas, un viena teica otrai:

—    Ak, kā man patika vecais Norvēģijas trollis

—    Man tie zēni gan patika labāk, — sacīja slieka. Bet viņa taču neko nevarēja redzēt, nabaga radība!

AUGSTLEKŠANAS SACĪKSTES

BLUSA, sienāzis un zoskaula švūksts gribēja izmēģināt, kurš no viņiem trim var visaugstāk uzlēkt. Viņi plaši izziņoja sacīkšu dienu un aicināja ierasties visus, kas vien vēlas noskatīties sacensībā.

— Došu savu meitu tam par sievu, kas uzlēks vis­augstāk, — ķēniņš sacīja. — Ja runa par dižu mērķi, tad ar bal­vām nedrīkst skopoties.

Blusa pirmā nostājās skatītāju priekšā. Viņa prata smalki uzvesties un sveicinot klanījās pa kreisi un pa labi. Viņa bija pieradusi uzturēties cilvēku sabiedrībā, un tam ir liela no­zīme.

Tad parādījās sienāzis. Viņš gan bija smagāks par blusu, tomēr ar labu stāju un valkāja zaļu formas tērpu, kas tam pie­šķirts jau piedzimstot. Viņš teicās esam ārzemnieks, cēlies no ļoti senas dzimtas Ēģiptē un arī šeit baudot vispārēju cieņu. Viņu atnesuši no pļavas un ievietojuši trīsstāvu namiņā, kas celts no spēļu kārtīm, pie kam visām bilžainās puses uz iekšu. Namiņam esot arī logi un durvis, un uz tām skaista siržu dāma.

— Es dziedu tik aizgrābjoši, — viņš stāstīja, — ka sešpa­dsmit vietējie circeņi, kuri čirkstējuši jau kopš mazotnes un to­mēr nav pagodināti ar kāršu namiņu, dzirdot manu dziesmu, aiz skaudības kļuva vēl tievāki nekā bija!

Abi, tiklab blusa, kā sienāzis, izklāstījuši visu par sevi, pie­bilda, ka aizvien domājuši precēt tikai daiļu princesi un ne­vienu citu.

Svūksts neteica ne vārda, taču par viņu stāstīja, ka viņš toties daudz domājot. Galma suns, apostījis viņu, apliecināja, ka švūksts nācis no labas ģimenes un taisīts no īstas sugas zoss krūšukaula. Vecais galma padomnieks, kam bija piešķirti trīs ordeņi, jo viņš prata klusēt, kad tas nepieciešams, apgalvoja, kā švūksts varot arī pareģot. No viņa kaula iespējams pateikt, kāda būšot ziema — barga vai silta. No kalendāra rakstītāja krūšukaula to vis nevarot pateikt.

—    Es pagaidām nesaku nekā, — vecais ķēniņš teica. — Es tikai noklausos visu un paturu savas domas pie sevis.

Tad sākās sacīkstes.

Blusa uzlēca tik augstu, ka neviens viņu nevarēja saredzēt, tāpēc skatītāji nosprieda, ka viņa nemaz neesot lēkusi. Tie nu gan bija salti meli.

Sienāzis uzlēca pustik augstu, bet nelaimīgā kārtā ielēca ķēniņam sejā, un ķēniņš izsacījās, ka tā esot skaidra bezkau­nība.

Svūksts ilgu laiku stāvēja nekustēdamies un domāja. Ska­tītāji jau sāka uztraukties, jo šķita, ka viņš nemaz nedomā lēkt.

—    Kad tikai viņam nav sameties nelabi! — galma suns ie­saucās un apostīja viņu vēlreiz.

*Hop! Svūksts palēcās un iekrita taisni klēpī princesei, kura sēdēja uz zema, zeltīta soliņa. Ķēniņu tas ļoti iepriecināja.

—    Visaugstāk uzlēcis ir tas, kas lēkdams aizsniedzis manu meitu, — viņš paziņoja. — Tā ir liela māksla un augsta gud­rība. Kuram katram tas, protams, nevar izdoties, bet švūksts ir pierādījis, ka nav no muļķu mājām.

Un tā švūksts dabūja princesi par sievu.

—    Es taču uzlēcu visaugstāk, — blusa kurnēja. — Bet ko nu lieki vārdus tērēt! Lai princese patur to stīvo zosukaula veci! Manas spējas neviens man neatņems, bet šai pasaulē jau ievēro tikai tos, kas māk izplesties un ieņemt vairāk vietas!

Un blusa aizgāja uz svešām zemēm un iestājās tur kara­dienestā. Stāsta, ka viņa esot tur kritusi kaujā.

Sienāzis apmetās grāvī un sāka pārdomāt, kā gan tai pa­saulē iet. Pēdīgi arī viņš atzina:

—    Tā ir, vajag prast izplesties! Jā, jā, kas māk, tam nāk!

Un tad viņš uzsāka pašsacerētu gaudīgu dziesmu, no kuras

mēs uzzinājām šo notikumu, kas gan tikpat labi var būt izdo­māts, kaut arī ir iespiests grāmatā.

GANE UN SKURSTEŅSLAUĶIS

VAI ESAT REDZĒJUSI tādu īstu senlaiku skapi, gluži nomelnējušu aiz vecuma un izrotātu ar dažā­diem kokgriezumiem? Tieši tāds skapis stāvēja kādā istabā, tas bija mantots no vecmāmuļas mātes un no augšas līdz apakšai greznots ar kokā izgrieztām tul­pēm un rozēm. Vēl tur bija izgriezti dažādi ērmīgi apļi, un no tiem lūkojās ārā briežu galvas ar žuburainiem ragiem. Pašā skapja vidū bija izgriezts vīrs visā augumā. Smiekli nāca, uz viņu paskatoties, un viņš pats arī smīnēja — par smaidu to ne­varēja saukt. Viņam bija āža kājas, mazi radziņi pierē un gara āža bārda. Bērni, kas istabā rotaļājās, godāja viņu par Aža- kājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržantu. Tas bija grūti izrunājams tituls, bet maz jau bija to, kam šāds goda no­saukums piešķirts, jo izgriezt kokā kaut ko tādu nav vis viegli. Bet, lai nu kā, izgriezts viņš bija un lūkojās, acu nenolaidis, uz spoguļgaldiņu, kur stāvēja maza, piemīlīga porcelāna gane. Viņai bija apzeltītas kurpes un platmale, pie tērpa jostas sārta roze un rokā gana spieķis. Vārdu sakot, burvīga meitene. Cieši līdzās viņai stāvēja mazs skursteņslauķis, arī no porcelāna, ļoti glīts un smalks. Skursteņslauķis viņš bija aiz nejaušības, tik­pat labi viņu būtu varējuši izveidot par princi. Uz pleca viņš turēja kāpnes, pats melns kā ogle, bet seja sārti balta kā mei­tenei. Tā bija mākslinieka kļūda, jo nav ticams, ka, ap skur­steņiem lokoties, iespējams saglabāt tik tīru seju. Skursteņ­slauķis bija nolikts blakus ganei jau krietni sen, un, ilgu laiku blakus stāvēdami, viņi bija iemīlējušies viens otrā un saderinā­jušies. Saskanīgs pāris: abi bija jauni, abi no porcelāna un abi vienlīdz trausli.

Turpat netālu bija vēl kāda figūra, trīsreiz lielāka, — vecs ķīnietis, kas varēja locīt galvu. Viņš arī bija no porcelāna un tei­cās esam mazās ganes vectēvs, kaut arī pierādīt to nevarēja.

Viņš apgalvoja, ka esot meitenes aizbildnis, un piekrītoši lo­cīja galvu, kad Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants izpauda savu nodomu precēt mazo gani.

—    Tu dabūsi kārtīgu vīru, — vecais ķīnietis sacīja ganei,

—   nopelniem bagātu vīru, kas, manuprāt, izgriezts no īsta sar­kankoka. Tu kļūsi par Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržantieni, un tas tev nebūs jānožēlo: viņam pilns skapis sudraba, ko viņš glabā slepenās atvilktnēs.

—    Es negribu dzīvot tumšajā skapī! — gane iebilda. — Esmu dzirdējusi, ka viņam tur esot jau vienpadsmit porcelāna sievas.

—    Kas par to? Tu būsi divpadsmitā, — ķīnietis atbildēja.

—   Šonakt, līdzko skapis nobrākšķēs, jūs svinēsiet kāzas — tik tiešām kā mani sauc par ķīnieti!

Un viņš palocīja galvu un iemiga.

Bet mazā gane raudāja, lūkodamās uz savu izredzēto, por­celāna skursteņslauķi.

—    Es tevi lūdzu, dosimies plašajā pasaulē, — viņa sacīja,

—   jo šeit mēs nevaram palikt.

—    Ko tu gribi, to gribu arī es, — atbildēja skursteņslau­ķis. — Dosimies tūliņ projām! Esmu pārliecināts, ka ar savu amatu varēšu tevi uzturēt.

—    Ja vien mēs laimīgi tiktu zemē no galda! — gane bažī­jās. — Man sirds nebūs mierīga, pirms mēs nebūsim tālu pro­jām no šejienes.

Skursteņslauķis mierināja viņu un rādīja, kā lai gane liek mazās kājiņas uz izvirpotajām spoguļgaldiņa sānu šķautnēm un zeltītajiem rotājumiem. Viņš ņēma talkā arī savas kāpnes, un beidzot abi atradās uz grīdas. Bet tad viņi izdzirdēja savādu troksni, paskatījās uz veco skapi un satrūkās: visi kokā grieztie brieži bija izstiepuši garus kaklus, grozīja galvas un cilāja ra­gus. Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants palēcās un uzsauca vecajam ķīnietim:

—    Viņi bēg projām! Viņi bēg projām!

Bēgļi sabijās un iespruka palodzes atvilktnē.

Tur atradās trīs vai četras nepilnas kāršu kavas un šā tā uzstādīts leļļu teātris. Patlaban izrādīja kādu komēdiju, un visas dāmas — kārava, ercena, kreiča un pīķa dāmas — sēdēja pirmajā rindā un apvēdinājās ar savām tulpēm un rozēm. Kalpi stāvēja viņām aiz muguras un lepni rādīja visiem, ka viņiem galvas ir augšā un apakšā, kā jau spēļu kārtīm mēdz būt. Uz skatuves pašreiz uznāca divi mīlētāji, kuri velti cerējās, un ga- nīte sāka raudāt, jo luga atgādināja viņas pašas likteni.

—    Es to nevaru izturēt! — viņa izsaucās. — Man jātiek no atvilktnes ārā!

Bet, kad viņa nokļuva uz grīdas un pameta acis uz augšu, tad redzēja, ka vecais ķīnietis pamodies un lokās ar visu stāvu.

—    Nu viņš bruks mums virsū! — ganīte ievaimanājās un pakrita uz porcelāna celīšiem. Viņa bija pavisam satriekta.

—    Man ienāca prātā labs padoms, — skursteņslauķis ie­teicās. — Vai nevaram paslēpties tai lielajā vāzē, kas tur stūrī? Mēs tur varētu atdusēties uz rozēm un lavandām un šļakstīt viņam ūdeni acīs, kad viņš tuvotos.

—    Tas neko nepalīdzēs, — gane atbildēja. — Es zinu, ka vecais ķīnietis kādreiz bijis saderināts ar šo vāzi un, kā mēdz teikt, veca mīlestība nerūs. Nē, mums cits nekas neatliek kā doties plašā pasaulē!

—    Vai tev patiešām ir drosme nākt man līdzi plašā pa­saulē? — skursteņslauķis jautāja. — Vai tu esi padomājusi, cik pasaule liela un ka mēs nekad te vairs neatgriezīsimies?

—    Esmu, un drosmes man netrūkst, — viņa atbildēja.

Tad skursteņslauķis cieši uzlūkoja viņu un sacīja:

—    Mans ceļš iet caur skursteni. Vai tev nav bail līst cauri podiņu krāsnij un tās rieriem? Tad mēs nokļūsim skurstenī, un tur es jūtos kā savās mājās. Mēs uzkāpsim tik augstu, ka neviens mūs nevarēs dabūt rokā, un pašā augšā ir caurums, pa kuru varam tikt plašajā pasaulē.

Un viņš pieveda gani pie krāsns durtiņām.

—    Tumšs kā akā! — gane noskurinājās, tomēr droši sekoja skursteņslauķim cauri krāsnij un cauri rieriem, kur valdīja melna nakts.

—    Nu mēs esam pie skursteņa! — viņas draugs teica. — Un skat, kur augšā mirdz spoža zvaigzne!

Patiešām pie debesīm spīdēja spilgta zvaigzne, it kā gri­bēdama rādīt viņiem ceļu. Un viņi kāpa, līda, ķepurojās augšup;

Viņš ņema talkā ari savas kāpnes, un beidzot abi atradās uz grīdas.

tas bija stāvs un bezgala grūts ceļš, bet skursteņslauķis bal­stīja gani un palīdzēja viņai, norādīdams vietas, kur jāliek ma­zās porcelāna kājiņas. Tā viņi sasniedza augšu un apsēdās uz skursteņa malas, jo bija ļoti piekusuši, un tas nebija nekāds brī­nums.

Virs viņiem pletās plašā debesu velve, kā piebērta ar spo­žām zvaigznēm, zem viņiem slējās visi pilsētas namu jumti. Viņi lūkojās visapkārt un redzēja, cik pasaule plaša. Nabaga ganīte nebija domājusi, ka tā tik bezgala liela. Viņa atbalstīja galviņu pret skursteņslauķa plecu un sāka tik rūgti raudāt, ka roze aiz pārbīļa atrisa viņai no jostas.

—Tas ir briesmīgi! — viņa šņukstēja. — Es to nevaru iz­turēt! Pasaule ir pārmērīgi liela! Kaut es labāk būtu palikusi uz spoguļgaldiņa! Man nebūs miera, iekams es netikšu atpa­kaļ! Es nācu tev līdzi plašajā pasaulē, nāc man līdzi atpakaļ uz mājām, ja tu mani patiesi mīli!

Skursteņslauķis mēģināja ar viņu prātīgi aprunāties, at­gādināja gan veco ķīnieti, gan Ažakājas ģenerālkarakoman­diera augš- un apakšseržantu, bet viņa tikai skaļi elsoja un tik ilgi skūpstīja savu mīļo draugu, kamēr tas paklausīja, lai gan zināja, ka dara aplam.

Un tā viņi ar lielām pūlēm kluburēja pa skursteni lejup, iz­līda caur rieriem un nokļuva krāsnī. Tas nebija nekāds vieglais ceļojums, turklāt abi jutās dziļi nelaimīgi. Viņi paglūnēja caur krāsns durtiņām, lai redzētu, kas notiek istabā. Tur valdīja klusums, bet viņi ieraudzīja veco ķīnieti guļam uz grīdas. Viņš bija nokritis no galda, steigdamies bēgļiem pakaļ, mugura at­sprāguši nost, galva aizvēlusies labu gabalu tālāk, Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants stāvēja, kur stāvējis, un bija iegrimis domās.

—    Tas ir šausmīgi! — mazā gane iesaucās. — Vectēvs ir saplīsis gabalos, un tā ir mūsu vaina! Es to nepārdzīvošu!

Un viņa lauzīja mazās, gleznās rociņas.

—    Vectēvu vēl var salīmēt, — skursteņslauķis viņu mieri­nāja. — Es tev saku, viņu vēl var salīmēt. Neraudi tik gauži! Kad viņam salīmēs muguru un ieliks galvā pamatīgu kniedi, viņš būs tikpat kā jauns un mēs saņemsim no viņa vēl dažu labu brāzienu!

—     Vai tu tā domā? — gane jautāja. Un viņi atkal uztrau- sās uz galda, kur jau bija stāvējuši.

—     Tad nu tiktāl mēs esam tikuši! — skursteņslauķis rūgti nopūtās. — Tās pūles mēs gan varējām ietaupīt.

—     Kaut nu tikai vectēvu varētu salabot! — gane bažījās. — Diezin vai tas dārgi maksā?

Veco ķīnieti tomēr salaboja. īpašnieki lika viņam pielīmēt muguru un iedzīt pakausī pamatīgu kniedi. Viņš izskatījās tik­pat kā jauns, tikai galvu palocīt gan nevarēja.

—     Jūs esat tapis varen augstprātīgs, kopš saplīsāt gaba­los, — Ažakājas ģenerālkarakomandiera augš- un apakšseržants aizrādīja. — Manuprāt, jums gan nav iemesla celt degunu mā­koņos. Kā tad paliek — vai dabūšu jūsu mazmeitu par sievu?

Skursteņslauķis un ganīte lielā uztraukumā vērās vectēvā, baidīdamies, ka viņš piekrītoši pamās ar galvu. Taču viņš vairs nevarēja galvu pakustināt, un viņam bija kauns atzīties, ka pakausī iedzīta kniede. Tā abi porcelāna ļautiņi palika kopā, svētīja vectēva kniedi un dzīvoja mīļi un saticīgi, kamēr sa­plīsa.

DĀNIS HOLGERS

DĀNIJĀ IR senlaicīgā Kronborgas pils; tā atrodas pašā Ēresuna krastā, un tai diendienā iet garām sim­tiem kuģu: gan angļu, gan krievu, gan vācu. Tie visi sveicina veco pili ar lielgabalu šāvieniem: bum! Un pils arī atbild: bum! Lielgabali saka: «Esi sveici­nāta!» — un pils atbild: «Paldies!» Ziemu neviens nekuģo, jūra aizsalst līdz pašam Zviedrijas krastam — un iestājas īsts brau­camais ceļš. Uz tā plīvo dāņu un zviedru karogi, un zviedri ar dāņiem arī saka cits citam «Sveicināti!» un «Paldies!», taču ne vairs ar lielgabalu šāvieniem, bet spiezdami cits citam roku, un braukā cits pie cita pēc maizītēm un kliņģeriem — citu maize

taču vienmēr gardāka! Bet pati labākā tomēr ir vecā Kron- borga. Tās dziļajā, drūmajā pagrabā, kur neviens nekad neie­skatās, sēž dānis Holgers. Viņš viss ietērpies dzelzi un tēraudā un atbalsta galvu ar spēkpilnajām rokām. Viņa garā bārda cieši pieaugusi pie galda marmora virsas. Viņš guļ un redz sapnī visu, kas notiek Dānijā. Katrā ziemsvētku priekšva­karā pie viņa ierodas eņģelis un stāsta, ka viss, ko viņš redzējis sapnī, ir patiesība un ka viņš pagaidām var vēl mierīgi gulēt: Dānijai nedraud nekādas nopietnas briesmas. Bet, ja pienāks šis draudīgais mirklis, vecais dānis Holgers lēks kājās, un galda marmora virsa plīsīs, kad viņš vilks no tās nost savu bārdu. Viņš iznāks brīvībā un tā cirtīs ar šķēpu, ka pērkons nograndēs visā pasaulē.

Tā vectēvs stāstīja savam mazdēlam, un zēns zināja, ka tā ir patiesība — stāstīja taču vectēvs. Sirmgalvis stāstīdams grieza no koka lielu dāņa Holgera figūru. Vectēvs mēdza iz­griezt figūras kuģu izrotāšanai atbilstoši to nosaukumiem. Tagad viņš bija izgriezis dāni Holgeru; varonis ar garu, sirmu bārdu stāvēja taisni un lepni, turēdams vienā rokā šķēpu, bet ar otru atspiezdamies uz Dānijas ģerboņa. Vectēvs vēl daudz stāstīja par citiem ievērojamiem Dānijas vīriem un sievām, un beidzot mazdēlam sāka likties, ka nu viņš zina ne mazāk par pašu dāni Holgeru, kurš taču visu redzējis tikai sapnī. Zēna galviņa bija pilna ar šiem stāstiem, un, apgulies gultā, viņš cieši piespieda zodu pie pēļa, iedomājies, ka viņam ir bārda, kura cieši pieaugs pie gultas.

Bet vectēvs joprojām sēdēja pie darba, izgriezdams pē­dējo figūras daļu — Dānijas ģerboni. Beidzot darbs bija pa­beigts, viņš aplūkoja to visu un sāka atcerēties kādreiz lasīto, dzirdēto un to, ko pats bija stāstījis mazdēlam, tad noskuri- nāja galvu, noņēma un noslaucīja brilles, atkal uzlika tās un noteica:

— Jā, manā mūžā droši vien dānis Holgers neieradīsies, bet mazdēls varbūt dabūs viņu redzēt un cīnīsies kopā ar viņu, kad stāvoklis kļūs nopietns.

Tad vectēvs atkal pamāja ar galvu, nenolaizdams acis no figūras; jo ilgāk viņš skatījās uz savu dāni Holgeru, jo skaidrāk redzēja, ka šis darbs viņam labi izdevies. Viņam pat pēkšņi sāka šķist, ka figūra ir izkrāsota, bruņas sāk laistīties, sirdis uz Dānijas vairoga kļuvušas lielākas un sāk liesmot, bet lau­vas ar zelta kroņiem galvās — lēkāt.

—    Jā, mums, dāņiem, ir pats labākais ģerbonis pasaulē! — sirmgalvis sacīja. — Lauvas — tas ir spēks, bet sirdis — lēn­prātība un mīlestība.

Viņš uzmeta skatienu pirmajam lauvam un atcerējās ka­rali Kņudu I Lielo, kurš bija piekalis dāņu tronim diženo An gliju; palūkojās uz otro un atcerējās Valdemaru I Lielo, kurš bija apvienojis Dāniju un pakļāvis vendus, pameta skatu uz trešo un atcerējās Margreti, kura apvienoja Dāniju, Zviedriju un Norvēģiju. Arī sarkanās sirdis ģerbonī kļuva vēl spilgtākas, katra pārvērtās par plīvojošu liesmu, un sirmgalvja domas de­vās katrai līdzi.

Pirmā ieveda viņu šaurā, drūmā cietuma kamerā, kur sē­dēja skaistā gūstekne — Kristiānā Ceturtā meita Eleonora Ulfelte; liesma uz viņas krūtīm pārvērtās par rozi un saplūda ar šīs vislabākās, cildenākās dāņu sievietes sirdi.

—    Jā, tā ir dāņu ģerboņa sirds! — vecais atzina.