/ Language: Latvia / Genre:sf

EINŠTEINA SMADZENES

Jozefs Nesvadba

JOZEFS NESVADBA EINŠTEINA SMADZENES IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE»RĪGA - 1968 A(CehcH) Ne 617 No čehu valodas tulkojusi AINA RUDZROGA Mākslinieks G. KRUTOJS Jozefs Nesvadba Mūsu gadsimta otrajā pusē zinātniski fantastiskā li­teratūra attīstījusies visai strauji gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Sī parādība cieši saistīta ar straujajiem sa­biedrības attīstības tempiem un pārsteidzošajiem jaun­atklājumiem zinātnē un tehnikā. Par to liecina kaut vai tas, ka padomju (un ne tikai padomju) zinātniski fantastiskās literatūras attīstībai spēcīgu stimulu deva pirmie cilvēku lidojumi kosmosā. Šo literatūru raksturo tas, ka minimāli samazinājies atstatums starp dzīves īstenību un rakstnieka fantāziju. Ja Zila Verna romāni viņa laikabiedriem varēja likties kā nepiepildāma pa­saka, tad mūsdienu rakstnieku fantāzijas ainas — vai tie būtu piedzīvojumi, kas gaida cilvēkus, tā sakot, te­pat aiz nākamā ielas stūra, vai sastapšanās ar domā­jošām būtnēm tālumos, kas mērojami daudzos gais­mas gados, — vairs nav pretstatā reāli iespējamam. Otra raksturīga iezīme ir tā, ka zinātniskā fantastika kļuvusi par «nopietnu» literatūru. Ja no pagātnes man­tojuma par «īstu» literatūru varam uzskatīt tikai Zila Verna un Herberta Velsa darbus, padomju literatūrā Alekseja Tolstoja divus zinātniski fantastiskos romā­nus, tad patlaban zinātniskā fantastika ir kļuvusi par nopietnu un dedzīgu literāru diskusiju priekšmetu un tai pievērsušies īsti vārda mākslinieki, kas neilgā laikā kļuvuši pazīstami visā pasaulē. Tādi ir padomju rakst­nieki Ivans Jefremovs, brāļi Strugacki, tāds ir polis Staņislavs Lems, amerikānis Rejs Bredberijs. Kopš 1960. gada šiem pazīstamajiem rakstniekiem pievie­nojies arī čehs Jozefs Nesvadba. Jozefs Nesvadba nav vairs nekāds iesācējs literatūrā, viņš ar to nodarbojas jau divdesmit gadu, taču pazīs­tams kļuva tieši ar saviem zinātniski fantastiskajiem >? darbiem. Nesvadba dzimis Prāgā 1926. gadā. Literāro darbību viņš sācis kā tulkotājs 1946. gadā, kad pa­rādās viņa tulkotā angļu klasiķa Kolridža «Dziesma par veco jūrnieku». Nesvadba daudz tulko arī jaunāko angļu poēziju, šai pašā laikā saraksta arī vairākas lugas, kuras gan tiek izrādītas tikai uz provinces skatu­vēm. Viņš dramatizē arī Zila Verna romānu «80 dienās apkārt zemeslodei» (vēlāk šim pašam darbam pievēršas pazīstamais čehu dramatiķis Pāvels Kohouts). Pirmā Nesvadbas prozas grāmata, zinātniski fantastisku stāstu krājums «Tarzāna nāve», iznāk 1958. gadā. Jau ar šo pirmo grāmatu Nesvadba iekaro lasītāju un kri­tikas atzinību. Nākamajā gadā iznāk Nesvadbas de- tektivstāsts «Atgadījums ar zelta Budu», kas izdots arī Padomju Savienībā (ukraiņu valodā). Vēl pēc gada — 1960. gadā — nāk klaja zinātniski fantastisko stāstu grāmata «Einšteina smadzenes». Drīz vien abas šīs stāstu grāmatas parādās atkartotā izdevumā. Atse­višķi stāsti no šīm grāmatām drīzumā parādās arī ār­zemju izdevumos. 1962. gadā iznāk trešā, pagaidām pēdējā Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu grā­mata «Ceļojums pagātnē». Izlasē, ar kuru tagad iepa­zīstas latviešu lasitajs, uzņemti stāsti no visiem trim Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu krājumiem. Beidzot 1964. gadā nāk klajā Nesvadbas pats jaunā­kais darbs — stāsts «Dialogs ar doktoru Dongu», ko Cehoslovakijas kritika atzist par nozīmīgu darbu, par labāko, kādu Nesvadba līdz šim uzrakstījis. Nesvadbas darbi izdoti Padomju Savienībā. Polijā. Rumānijā, Ungārijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņu atzīst par vienu no labāka­jiem zinātniski fantastiskās literatūras autoriem kā Cehoslovakijā, tā visā pasaulē. Stāsti «Tarzāna nāve», «Ksēnemindes idiots» un «Pazaudētā seja» (latviski iz­dotajā izlasē tas nav uzņemts) noderējuši par pamatu filmu scenārijiem; filmas Cehoslovakijā guvušas labus panākumus. Pēc profesijas Nesvadba ir ārsts. Par ārstu viņš strādā kopš 1950. gada un pēdējos gados pievērsies psihiatrijai. Tātad daudzajiem pazīstamajiem ārstiem literātiem pievienojies vēl viens. Kas raksturīgs Jozefa Nesvadbas daiļradei, kuras lielākā dala ir tieši zinātniski fantastiskie stāsti? Mek­lējot atbildi uz šo jautājumu, citēsim dažas rindas no čehu laikrakstā «Literārai noviny» ievietotā ziņojuma par 1963. gadā Vašingtonā notikušo kongresu, kurā apspriestas zinātniski fantastiskās literatūras problēmas: «Zinātniski fantastiskās literatūras autori laikam ir jau izgudrojuši visu, ko vien iespējams izgudrot, un šai literatūrai draud atkārtošanās, līdz ar to ari sastin­gums. Tāpēc no zinātniskām un tehniskām problēmām ir jāatgriežas atkal pie cilvēka.» Tāds esot bijis kon­gresa aicinājums. Var jau strīdēties par to, vai šāds spriedums par zinātnisko fantastiku ir pamatots, taču, runājot par Nesvadbas stāstiem, jāatzīst, ka viņš savā dai|radē šo aicinājumu izpildījis. Protams, arī citu mūsdienu zinātnisko fantastu darbos cilvēks, viņa do­mas, jūtas, pārdzīvojumi ieņem arvien svarīgāku vietu. Bet tikpat nozīmīgi šajos darbos ir arī dažādi tehni­kas brīnumi, kas bieži vien tiek aprakstīti visai rūpīgi, ar apbrīnojamu erudīciju, jo autori sīki jo sīki iepazi­nušies ar mūsdienu fizikas un tehnikas atziņām un sa­sniegumiem, nereti pat ir īsti speciālisti šajās nozarēs. Nesvadba zinātniskās fantastikas autoru vidū laikam gan ir vienīgais, kurš nepavisam neinteresējas par teh­niskajiem jautājumiem, neizgudro nekādas mašīnas Viņš pret tehniku izturas gandrīz vai ar tīšu nevērību. Viņam raksturīgi tādi izteicieni kā «ar īpašiem aparā­tiem», «ar speciālu ierīci». Tas ir viss. Kas tie par apa­rātiem, kas par ierīcēm, tas Nesvadbam nav svarīgi. No viņa stāstiem negūstām ne mazākā priekšstata ne par kosmisko kuģi, kurā ce|o kapteinis Nemo, ne par in­ženiera Bauera automātu, nedz par «Vēstures iznīcinā­šanas tresta» automašīnu, kas stāsta varoni aizved atpaka| pagātnē. Nesvadbam svarīgs ir tikai cilvēks. Ir jau gandrīz tā, ka viņa stāstus pat īsti nevarētu pieskaitīt zinātniski fantastiskajai literatūrai. Uz to no­rāda arī rakstnieks pats priekšvārdā savas stāstu izla­ses izdevumam krievu valodā: «… padomju lasītājs pratis novērtēt šos stāstus arī bez maniem paskaidro­jumiem un sapratīs, kas tiem ir kopīgs ar fantastiku … un kas ar «normālo literatūru», tiesa gan, formas ziņā mazliet neparastu.» Ar fantastiku šiem stāstiem kopīga vide, kurā darbojas Nesvadbas varoņi, notikumi, kuri šajā vidē risinās. Ja mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras autori lasītāju parasti aizved krietni tālā nākotnē, tad laba daļa Nesvadbas stāstu attiecas uz mūsu gadsimtu, reizēm tikai viņš pavirza notikumus dažus gadu desmitus uz priekšu, reizēm pakāpjas da­žus gadu desmitus atpakaļ. Ir Nesvadbam arī stāsti, kuros trūkst jebkura fantastikas elementa. Tāds, piemē­ram, ir stāsts «Tabu». Atombumbu izmēģinājumu rezul­tātā radusies radioaktivitāte, kas draud ar bojā eju ne vien cilvēkiem, bet visai dzīvajai radībai — tā nav fantastika, bet realitāte. Vispār visa Nesvadbas prob­lemātika, arī tad, ja stāstu darbība risinās tālā nā­kotnē, ir aktuāla jau mūsdienām. Pat vairāk: problēma, kas atkal un atkal nodarbina Nesvadbu, literatūrā ir bijusi svarīga un nozīmīga arvien, visos laikos. Viena doma, viena ideja apvieno šajā izlasē ievietotos stās­tus. īsi izsakāma tā būtu varbūt šādi: cilvēkam ir jā­būt īstam cilvēkam, šo tēmu Nesvadba risina dažādos aspektos — gan, tā sakot, sadzīves plāksnē, kad viņš runā par cilvēku savstarpējām attiecībām (stāsts «Tar- zāna nāve»), gan dziļi filozofiski, kad viņš runā par mūsdienu tehnikas un zinātnes ietekmi uz cilvēkiem, par mūsdienu civilizācijas sasniegumiem un ļaunumiem, kas pavada šos sasniegumus. Šai pēdējai problēmai Nesvadbas daiļradē ir vislielākā nozīme, tai veltīta lielum lielā daļa krājumā ievietoto stāstu. Mūsdienu zinātnes ārkārtīgi straujā attīstība, lielā specializācija, kad problēmu loks, ar kuru katrs atsevišķs cilvēks no­darbojas, kļūst arvien šaurāks, bieži ir par cēloni tam, ka sašaurinās arī cilvēka garīgais apvārsnis. «Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzēs lasām tikai to informāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pil­sētā vai zemē.» Tā sūdzas stāsta «Uzvara Romā» varo­nis. Dabas skaistums, māksla, sports, ģimene, tuvi­nieki — viss, kam nav sakara ar viņu specialitāti, no šiem cilvēkiem atvirzās arvien tālāk. Rakst­nieks nebūt nedomā, ka šajā vienpusībā, šai dzīvē, kam trūkst īstās dzīves bagātības un krāšņuma, vainīgi būtu paši tie cilvēki, kas šādu dzīvi dzivo. «Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cilvēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tempam?» Bija laiki, kad viens cilvēks varēja būt speciālists vairākās loti atšķirīgās zinātņu nozarēs. Mūsdienās pat kāda šaura vienas zinātnes nozare «jau ir k|uvusi pārāk plaša vienam cilvēkam», kā apgalvo Gvena stāstā «Uzvara Romā». Kā šajā civilizācijā cilvēkam iespējams dzīvot bagātu, pilnvērtīgu dzīvi? Diemžēl, jāatzīst, ka Nesvadba nedod īstu atbildi uz šo jautājumu, kas viņu visai nodarbina. Uz rakstnieku pašu var attiecināt vārdus, ko saka tā paša stāsta «Uz­vara Romā» varonis (šajā stāstā visskaidrāk, kaut arī pārāk vienkāršotā veidā, ar humoru risināta šī cilvēka vienpusības problēma): «Es tikai vēlējos vērst sabied­rības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uzglūn vi­siem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtigu dzīvi.» Jā, īstu atbildi Nesvadba nedod, viņš tikai brīdina, liek ieskatīties pašiem sevī un domāt. Cilvēks nedrīkst kļūt par robotu — visskaudrāk šis brīdinājums izskan stāstā «Absolūtā mašīna». Sai pašā stāstā Nesvadba skar arī jautājumu par zinātnieka atbildību cilvēces priekšā. Tas ir jautājums, kas mūsdienās, kad daudzi lieliski zinātnes atklājumi ir kā abpusēji griezīgs zo­bens — tie var sniegt cilvēcei pasakainus labumus, var arī iznīcināt visu dzīvību zemes virsū — ir loti nozī­mīgs un aktuāls. Lasot Nesvadbas stāstus, reizēm var likties, ka viņš pārāk pesimistiski raugās uz mūsdienu civilizāciju, ka viņš tehnikas attīstībā saskata vairāk Jauna nekā laba. Šķiet, ka rakstnieks pārāk daudz skatījies uz kapitā­listisko civilizāciju, kur cilvēks tiešām bieži vien pār­vēršas par tādu mašīnas vergu. Tomēr Nesvadba nebūt neaicina, lai cilvēki, meklējot glābiņu no civilizācijā sastopamiem trūkumiem, atgriežas «dabas klēpī», sāk dzīvot pirmatnēju dzīvi, par kādu sapņo Presls stāstā «Absolūtā mašīna», uzskatīdams šādu dzīvi par vienīgo glābiņu no «robotiem», kas mīt cilvēkā pašā, vai ari lords Esdeils («Pa sniega cilvēka pēdām»), kurš zaudē ticību saprātam, tiklīdz viņa slavinātā kapitālistiskā civilizācija un kapitālistiskā sabiedriskā iekārta pavēr- šas pret viņu pašu. Nē, nevis jābēg, nevis jāatsakās no civilizācijas un jāpamet cilvēku sabiedrība, bet jālūko šī sabiedrība pārveidot (stāsta notikumi risinās trīs­desmito gadu saimnieciskās krīzes laikā), lai visi cil­vēki būtu laimīgi. Nesvadba tic cilvēces nākotnei, kad gudras mašīnas būs cilvēkus atbrīvojušas no smaga, nogurdinoša darba, kad katrs cilvēks varēs nodoties ra­došam darbam, likt lietā visas savas spējas un ta­lantu, dzīvot īstu, pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi. Kāpēc Nesvadba pats nosauc savus stāstus par «for­mas ziņā mazliet neparastiem»? Nesvadbas rakstības paņēmiens tiešām ir "patnējs. Viņa stāstus visdrīzāk varētu nosaukt par tādām kā līdzībām. Parasti daiļ­darba ideju pauž tēloto cilvēku rīcība, domas, pārdzī­vojumi. Protams, tas ir arī Nesvadbas stāstos. Viņa cilvēki nav mākslīgi konstruēti ēnu tēli, tie ir dzīvi radījumi ar miesu un asinim, tie veidojas un attīstās. Taču aiz visiem notikumiem, kuros darbojas Nesvad­bas varoņi, varam saskatīt tādu kā «otro plānus. Stāsta notikumus, varoņus, to rīcību varam tulkot, un šajā tulkojumā ideja atklājas tieša un kaila, mākslas tēlos neietērpta. Interesanta Nesvadbas stāstos ir jau pazīstamu si­žetu un tēlu izmantošana. So pazīstamo sižetu un tēlu viņš tikai mazliet pagriež, parāda no citas puses, un tas pēkšņi atspīd gluži citā gaisma, iegūst gluži citu jēgu. Visspilgtākais piemērs te ir sen zināmais, cik reižu izmantotais Tarzāns. Šķiet, nevarētu ne iedomā­ties, ka apnikušo, novazāto, banālo Tarzānu varētu pa­darīt par traģisku varoni. Nesvadba to izdara. Kāda sāpīga smeldze, kāds dziļš traģisms ir viņa Tarzānā, cilvēkā, kas kapitālistiskās sabiedrības džungļos meklē, bet neatrod īstu cilvēcību un, to neatradis, aiziet bojā. Tikpat pazīstams, jau daudz reižu izmantots ir sižets par laika mašīnu, kas cilvēku aizved atpakaļ pagātnē. Nesvadba to izmantojis, piešķirdams vecajam sižetam pavisam jaunu jēgu un saturu. Kā jau minējām, ne visi Nesvadbas spriedumi būtu atzīstami par pareiziem. Taču Nesvadba rosina lasītāja domu, liek vērot pašam sevi un pasauli un meklēt pa­tiesību. A. Rudzroga Priekšvārds izdevumam krievu valodā Dārgie draugi! Rakstīt priekšvārdu savām grāmatām vienmēr ir grūti. Patiešām: ko gan vērts grāmatas, kam vajadzīgi šādi vai tādi autora paskaidrojumi? Visi paskaidro­jumi liecinātu vienīgi par to, ka grāmata nav pilnvēr­tīga. Tomēr tajos gadījumos, kad runa ir par tulkoju­miem, īpaši tad, ja tie domāti padomju lasītājam, viss ir citādi. Tādās reizēs rakstnieks it īpaši skaidri apzi­nās savu atbildību. Viņam nemaz nav vajadzīgs daudz prātot ne par to, ko gribējis vai nav gribējis pateikt, nedz par fabulu un raksturiem. Pietiek iedomāt nedzirdēti lielās tirāžas, kas liecina, cik milzīga ir pa­domju ļaužu interese par rakstīto vārdu. Gribētos pie- minēt arī padomju lasītāja lielo prasīgumu, ja vien man viņš nebūtu jāiepazistina ar savu paša grāmatu, jo tad jau es glaimotu pats sev. Es tomēr ticu, ka padomju la­sītājs pratīs novērtēt šos stāstus arī bez maniem pa­skaidrojumiem un sapratīs, kas tiem ir kopīgs ar fan­tastiku jeb, ja lietojam moderno vārdu, ar science fiction un kas ar «normālo literatūru», tiesa gan, for­mas ziņā mazliet neparastu. Ar tiem, kas redzējuši filmu «Tarzāna nāve», mēs sastapsimies kā veci pazi­ņas. Bet visiem pārējiem varu sacīt vienīgi to: lab­dien, priecājos iepazīties, nepacietīgi gaidu jūsu sprie­dumu. Jozefs Nesvadba

JOZEFS NESVADBA

EINŠTEINA SMADZENES

Einšteina smadzenes

Stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns, — akadē­miķis Koževkins sacīja savas runas no­beigumā. — Pēdējo paaudžu laikā mūsu teh­niskās zinātnes ir devušas cilvēcei brīvību, mēs esam tikuši vaļā no smaga darba, no bada un kariem, esam atdarījuši vārtus uz Visumu. Es vēl atceros laikus, kad inženier­zinātņu fakultātes uzņēma studentus, izvē­lēdamās labākos no labākajiem, kad visi jaunieši ilgoties ilgojās studēt tehniskās zinātnes. Bet tagad? Jaunatne ir zaudējusi interesi par mūsu darbu. Fizika, matemātika

un ķīmija viņus pēkšņi vairs nevaldzina. Mūsu Alma-Atas augstskolā uz tehniskajām nozarēm piesakās aizvien mazāk studentu. Baidos, ka pēc dažiem gadiem mums gribot negribot vajadzēs samazināt pētniecības insti­tūtu skaitu un ierobežot darba apjomu. Tāds stāvoklis vairs nav ciešams. Mašīnas pašas nestrādās un nerūpēsies par cilvēkiem, ja ne­viens tās neuzraudzīs, tāpēc ir jārīkojas ener­ģiski.

Mēs aplaudējām, un akadēmiķis apsēdās.

— Pie mums Toronto laikam ir vēl bēdī­gāk, — profesors Klārks Smits-Džonss iesāka. — Mums jau vajadzēja slēgt nodaļu, kur no­darbojās ar dažiem šauri speciāliem izplatī­juma jautājumiem un pētīja elementāro daļiņu būtību. Toties uz lekcijām par Gēti vai par Herdera estētiskajiem uzskatiem jaunieši plūst bariem, un mūsu estētikas profesora vajadzībām bija jāatbrīvo institūta fizkultū­ras zāle, kaut gan, universitāti dibinot, bijām gandrīz piemirsuši organizēt šo katedru. Taču visļaunākais ir tas, ka mums ļoti grūti izprast, kur meklējams cēlonis šādai pārmaiņai. Vai jaunajai paaudzei ir iedzimta tieksme sacel­ties pret vecākiem un rīkoties savādāk, nekā rīkojušies viņi? Vai arī tas ir neapzināts pro­tests (š.ai vietā profesors Koževkins pasmī-, neja) pret skaitļiem kā pret kārtības, tātad reizē arī pret vecāku autoritātes simboliem? Mūsu psihologi jau sen pūlas atrisināt šo problēmu, taču, diemžēl, bez panākumiem.

Mēs aplaudējām, un profesors apsēdās. Tad iestājās neziņas pilns klusums. Neviens vairs negribēja runāt. Visi baidījās. Bet šo pār­maiņu cēloņi taču sen jau ir skaidri. Es pa­lūdzu vārdu.

— Nevajag sevi apmānīt, — es bez aplin­kiem iesāku. — Esam bezizejas stāvoklī. Strupceļā. Kopš deviņpadsmitā gadsimta bei­gām tehniskās zinātnes ir pārveidojušas pa­sauli, nomākušas visas pārējās zinātnes noza­res, cilvēki tagad var nodoties patiesi svarīgu jautājumu pētīšanai un tā tālāk, to mēs visi labi zinām. Bet būtiskas problēmas tehniskās zinātnes nav atrisinājušas. Cilvēki joprojām vēl jautā, kā viņiem-jādzīvo un kāpēc viņi dzī­vo, joprojām mēs vēl neko nezinām par Visuma izcelšanos, joprojām nespējam ar prātu aptvert ceturto dimensiju, kuru atklājis Einšteins, balstīdamies uz loģiskiem secinājumiem. Ja šo jautājumu uzdodam mūsu kibernētiskajām mašīnām, tās neatbild, jo jautājums esot ne­zinātnisks, kļūdaini formulēts, pārāk perso­nisks, individuāls, pārāk cilvēcisks. Bet tāpēc jau šīs problēmas mums visiem nav mazāk nozīmīgas. Profesoram Džonsam un akadē­miķim Koževkinam ir laboratorijas ar ārkār­tīgi komplicētām ierīcēm, to mākslīgās sma­dzenes trijās sekundēs atrisina uzdevumus, ap kuriem gudri matemātiķi noņemtos visu mūžu, bet uz galvenajiem jautājumiem tās mums neatbild. Un tā esam nonākuši burvju lokā. Fizika kļūst par praktisku zinātni, arvien skaidrāk redzams, ka tā ir atkarīga no filozo­fijas, — apmēram tāpat, kā mežģiņu tamborēšana — no glezniecības. Tieši tāpēc mēs zaudējam jaunatni. Mēs nenodarbojamies ar būtisko. Beigsim turpat, kur esam sākuši. Mēs tagad darinām mašīnas, kas prot izveicīgi mazgāt veļu, vārīt ēdienu, operēt vai lidot kosmosā; mūsu senči pirms gadu simteņiem tāpat darināja mehāniskus pianistus un māk­slīgus lāčus. Viņi savus izgudrojumus rādīja cirkā. Domājoši cilvēki viņus uzskatīja par rotaļlietu meistariem un veikliem blēžiem. Mūs gaida tāds pats liktenis.

Man neaplaudēja neviens. Laikam biju mazliet pārsteigusies. Džonss rauca pieri. Pā­rējie kolēģi pusbalsī sarunājās. Troksnis zālē pieņēmās.

—   Vai jums nepatīk manas mašīnas? —< profesors Džonss pielēca kājās. — Līdz ar akadēmiķa Koževkina smadzenēm, — Džonss palocījās, — tās ir vispilnīgākās visā pasaulē. Nevienam no klātesošajiem nav tādu sma­dzeņu. Pat jums ne, cienījamā kolēģe …

—   Tiesa gan, es nespēju domāt tik ātri, nedz arī tik nekļūdīgi. Bet es protu atrast ma­šīnām jaunus uzdevumus, manī ir tik daudz šaubu, tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka varu apkraut ar darbu visus jūsu aparātus, un es spēju priecāties par saulrietu …

Džonss ironiski smīnēja. Viņš laikam nožē­loja, ka ielaidies strīdā ar tādu maz pazīs­tamu darbinieci. Viņš, zinātnes spīdeklis.

— Ceturto dimensiju mūsu smadzenes pa­tiesi nespēj aptvert, Visuma noslēpumus mēs tiešām varam tikai aprakstīt, — Koževkins atzina, un bija redzams, cik ļoti viņam tas ķeras pie sirds. — No fizikas viedokļa jautā­jums ir kļūdaini formulēts.

—   Tieši tāpēc es ierosinu izveidot bioloģis­kas smadzenes, kuras būtu cilvēciskākas nekā jūsu mehānismi, kuras spētu saprast, — es viņiem sacīju. — Tā būtu īsta izziņas mašīna.

—   Einšteina smadzenes? — Džonss atkal neticīgi pasmīnēja. Viņa pa jokam izsacītā pie­zīme deva manarn eksperimentam nosaukumu. Kopš tā laika šo eksperimentu dēvēja par «pa­zīstamo afēru ar Einšteina smadzenēm».

Mans plāns bija vienkāršs, es par to jau agrāk biju apspriedusies ar fiziologiem un biologiem. Ar speciāliem aparātiem atradīsim trīs vispilnīgākās tikko kā mirušu cilvēku smadzenes un pēc īpašas metodes tās savie­nosim, izveidojot vienu orgānu, kuram pēc at­dzīvināšanas liksim darboties, kairinot to ar elektriskiem impulsiem.

Mēģinājumam izraudzītajā dienā izsūtīju uz visām apgabala slimnīcām savus asisten­tus, kas bija apgādāti ar speciāliem racio- metriem. Izrādījās, ka vispilnīgākās smadze­nes ir kādam arhitektūras profesoram, kas bija nokritis no sastatnēm un nosities; kādam maz pazīstamam dzejniekam, kura smadze­nes mēs izmantojām, paturēdami prātā Ein­šteina aforismu, ka iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas; trešās smadzenes piederēja Anež- kai Novākovai, kas bija gājusi bojā satik­smes katastrofā. Par viņas galvu mēs ilgi gudrojām. Novākova bija mājsaimniece, ģi­menes māte, kas savā mūžā nebija paveikusi neko ievērojamu, tomēr mūsu aparāti rādīja, ka viņas smadzenēm ir vislielākā jauda. Galu galā mēs noticējām aparātiem un uzsākām kondensācijas procesu, kas bija visai ilgs un grūts. Viss tomēr izdevās, kā plānā bija pa­redzēts, un es varēju ķerties pie paša eksperi­menta.

Uzdevu smadzenēm atrisināt fizikas parnat- vienādojumus un ar elektrisko strāvu sāku kairināt attiecīgos smadzeņu iecirkņus. Šķita, ka strāva smadzenes stimulē vai iedvesmo, jo pēc tam orgāns ar īpašām tā virsmai pie­stiprinātām antenām žigli pārraidīja atrisinā­jumu. Ar ārkārtīgi jutīga reproduktora palī­dzību saņēmām atrisinājumu, kurš likās apstiprinām dažas akadēmiķa Koževkina hipotēzes. Es nekavējoties telegrafēju uz Alma-Atu. Koževkina hipotēzes bija publicē­tas pavisam nesen speciālos žurnālos. Arhi­tektūras profesors, dzejnieks un mājsaim­niece droši vien nebija fizikas žurnālu lasītāji. Tātad likās, ka manas smadzenes pie šīm hipotēzēm «nonākušas» patstāvīgi.

Nākamās nedē|as aizritēja, sagādādamas daudz prieka. Smadzenes izstrādāja nākošo atrisinājumu, attīstīja Koževkina hipotēzi un kombinēja to ar savu atrisinājumu, nonākda- mas pie secinājumiem, kurus arī akadēmiķis līdz šim nekur nebija publicējis. Taču atklā­jās kāds trūkums. Smadzenes darbojās nere­gulāri. Šis apstāklis darīja man raizes. Srna- dzenes it kā nevēlējās pierast pie noteikta darba laika. Uz kairinājumu tās vairs neat­bildēja bez kavēšanās. Reizēm tās pēc kairi­nājuma uzrakstīja tikai kādu muļķību, it kā gribēdamas pajokot, citreiz strādāja naktī, kad manis laboratorijā nebija, it kā būtu «pataupījušas» piešķirto enerģiju.

Pēc mēneša smadzenes pavisam pārstāja strādāt. Tās «dzīvoja», tas ir, skaidrāk izsa­koties, to audos noritēja sarežģīts vielu mai­ņas process, par kuru gādāja cits aparāts, bet elektriskie impulsi vairs nespēja panākt, lai tās veiktu kādu darbu. Jau likās, ka eks­periments nebūs izdevies.

Tieši tajā laikā saņēmu vēstuli no akadē­miķa Koževkina. Viņš man atsūtīja savu jauno darbu, kuru nākamajā mēnesī publicēšot žur­nāls «Zinātne». Ar šo pašu jautājumu nodar­bojās mākslīgās smadzenes. Šķita, ka akadē­miķis un mākslīgais orgāns beidzot būs atraduši metodi, kā atrisināt galveno pro­blēmu. Un taisni tagad smadzenes sākušas streikot. Gudroju, kā tās salabot. Un tad man ienāca prātā konstruēt īpašu ierīci, ar kuras palīdzību tās varētu «runāt», tas ir, bez kā­diem starpniekiem pašas diktēt sava darba rezultātus, turklāt darīt zināmas arī citas savas idejas. Zināju, ka tas varbūt liksies mazliet baigi. Bet, ja mēs ierīkosim tā, lai smadzenes runātu kādā vispār pazīstamā vīrieša balsī, teiksim, televīzijas diktora balsī, tad efekts nebūs tik drausmīgs. Pēc dažām dienām smadzenes varēja «runāt». Un kādi bija pirmie vārdi? Tiem nebija itin nekāda sakara ar zinātniskām hipotēzēm.

— Jūs izturaties pret mani nevērīgi, — smadzenes sacīja.

Tas bija īsts pārsteigums. Man bija licies, ka smadzenēm nav vajadzīgs nekāds cits atalgojums kā vien elektriskais kairinājums. Tagad pēkšņi kļuva skaidrs, ka mēs vēl jo­projām neesam īsti izpratuši jūtu dzīvi, ka mēs vēl joprojām ne ar kādu elektrotehnisku reakciju nespējam aizstāt to drošības un prieka sajūtu, kādu cilvēkam sagādā saskare ar savu tuvāko. Tas bija pirmais atklājums, ko sniedza mans eksperiments. Un man vaja­dzēja ķerties pie vecvecā paņēmiena. Sāku pati rūpēties par smadzenēm. Apmetos dzīvot laboratorijā un sarunājos ar tām no rīta līdz vakaram. Institūtā mani nesaprata. Vieni ap­galvoja, ka es esot klusībā iemīlējusies televī­zijas diktorā un tāpēc tērzējot ar viņa balsi, citi sprieda, ka es jau jūkot prātā.

Bet es jau drīz vien sāku tīri labi sapras­ties ar smadzenēm un reizēm, kad diktofons sabojājās, pati pierakstīju atziņas, pie kādām tās nonāca. Taču pēc četrpadsmit dienām smadzenēs atkal radās traucējumi. Man likās, ka tās ir tādas kā «satrauktas». It kā negan­tās dusmās tās man izkliedza vienu un to pašu vienādojumu. Pacietību nezaudēdama, es ilgi runājos ar smadzenēm. Pūlējos iestāstīt, lai tās uzvedas prātīgi, ja jau tām ir tik varens domāšanas aparāts. To sacīdama, es pēkšņi apjēdzu, ka īstenībā runāju ar smadze­nēm tā, it kā manā priekšā būtu dzīva būtne, nevis izolēti funkcionējoši audi. Zemapziņā biju sev iztēlojusies radījumu ar šādām sma­dzenēm.

Tieši pēc tā jau smadzenes arī tiecās. Vis­pirms tām bija vajadzīgi elektriskie impulsi, tad nemitīga gādība, tagad ar to vairs nepie­tika. Atsevišķie apvidi, ar kuriem tās agrāk bija redzējušas, saodušas un sajutušas, arī gribēja būt aktīvi, kāroja pēc darbības taisni tāpat kā domāšanas spējas; smadzenes vēlē­jās atgūt vienotu, veselu organismu ar visām tā sajūtām, ieskaitot tās, kas uztveramas ar ādu.

Sai vietā es vēlētos īpaši aizrādīt, ka savu eksperimentu nolēmu turpināt tikai tad, kad ļoti rūpīgi biju visu apsvērusi. Bet pārāk daudz jau bija likts uz spēles. Un eksperimen­tālās ķirurģijas institūtā man apsolīja, ka viņi varot izveidot cilvēka ķermeni no savām modernajām plastmasām, no kurām līdz šim gatavotas vienīgi zaudētās kājas, rokas un atsevišķi orgāni. Mēs tikai nezinājām, kādu seju izveidot šim ķermenim. Tāpēc sejas vietā atstājām elegantu pārsēju, ar kuru tas izska­tījās kā cilvēks, kas atveseļojas pēc nelaimes gadījuma.

Laboratorijā mēs atgriezāmies abi kopā. Jaunradītais cilvēks bija «laimīgs». Viņš svilpoja kādu melodiju, kuru droši vien reiz bija pratis maz pazīstamais dzejnieks. Nostā­jies pie loga, viņš raudzījās uz upi, kas plūda tālumā. Viņam nenāca ne prātā, ka ir jāstrādā.

—   Skaists skats, — viņš sacīja. Es par to nekad nebiju iedomājusies. Lūkojos vienmēr grāmatās, nevis ārā pa logu.

—   Tevi droši vien interesēs, ka profesors Džonss… — es diplomātiski iesāku.

—   Džonss ir atpalicis. Viņš ir muļķis, — mans cilvēks sacīja un apsēdās pie galda.

—   Pasūti vakaram biļetes uz teātri.

Es drusku izbijos. Vai tad viņš gribēs kopā ar mani iet arī sabiedrībā? Apjautājos atkal par arhitektūras profesoru. Tam teātris neesot paticis. Dzejnieks esot gājis tikai uz koncer­tiem. Mēs jaunajā orgānā laikam bijām at­stājuši nesamērīgi lielu daju no Anežkas No- vākovas smadzenēm. Bet ap šo laiku viens otrs jau vēroja mūsu supersmaclzeņu darbu. Vēroja galvenokārt tāpēc, ka tieši novērot to nevarēja. Speciālisti strīdējās par to, vai smadzeņu darba produkts ir bezjēdzīgs, auto­mātisks skaitju savirknējums, vai arī mums darīšana ar tiešām oriģinālu, līdz šim vēl ne­pieredzētu izziņas procesu, ko veic cilvēka smadzenes, kuru potenciāls palielināts trīskār­tīgi. Uz šo jautājumu varēja atbildēt tikai turpmākie eksperimenta rezultāti. Tāpēc no­lēmu iet kopā ar viņu uz teātri.

Viņš smējās skaļāk un raudāja rūgtāk par visiem citiem skatītājiem. Arī man luga pa­tika. Teātri es apmeklēju visai reti. Man bija tik daudz darba laboratorijā. Bet pēc izrādes viņš gribēja nākt man līdzi uz māju. Vaja­dzēja viņam ieskaidrot, ka esmu jau vairāk nekā piecdesmit gadu veca, ka man ir pieau- gūsi meita, kurai es arvien pārmetu vieglprā­tīgu dzīvi, un ka nevaru naktī vest mājās svešu cilvēku. Ar nodomu lietoju vārdu «cil­vēks». Protams, mans pavadonis tūliņ sa- drūma. Viņš draudēja, ka vairs nestrādāšot, ja neko nevarot iegūt. Tikai tagad es sapratu, ka viņa izziņas darbam vajadzīgi stimuli tāpat kā cilvēkam: sacensība ar Džonsu, mī­lestība pret mani, dzīve ģimenē.

Mana meita sākumā baidījās, ka ieradīsies briesmonis, kas būs līdzīgs slavenajam Fran- kenšteinam, mēmo filmu baideklim, bet drīz 1 vien viņa sirsnīgi iemīlēja manu supersma- dzeņu īpašnieku. Reizēm man pat šķita, ka ar to viņa saprotas labāk nekā ar mani. Mana meita jau ir savādniece. Sākumā viņa gribēja strādāt kādā no Mēness stacijām, tāpat kā viņas tēvs, no kura es šķīros drīz vien pēc kāzām, jo viņš nesaprata manu zinātnisko darbību; tad vēlējās kļūt par dejotāju, taču viņai ir pārāk plati gurni, vismaz man tā šķiet. Tagad viņa studē hetu valodu, protams, tikai tāpēc, lai nevajadzētu nodarboties ar fiziku un tādējādi darīt man prieku. Hetu valodā viņai nekādu izcilu panākumu nav; es viņas vecumā jau biju plaši pazīstama. Ļau­nākais ir tas, ka patlaban viņa gaida bērnu no kāda sveša jaunekļa, ar kuru mani nav pat iepazīstinājusi.

Likās, ka mans mākslīgo smadzeņu īpaš­nieks strādā vēl mazāk nekā mana meita, tā­tad šajā ziņā viņi lieliski sapratās. Pa visu dienu viņš parasti uzrakstīja tikai dažas rin­das, pēc tam staigāja pa parku vai arī gāja uz upi peldēties. Un visu laiku viņš skaidroja, ka man esot jāmīl mana meita — bet tas taču ir pats par sevi saprotams, — ka man vajagot dzīvot citādi, ka darbs laboratorijā vēl neesot viss. Tie ir argumenti, ko mūsdienās cilvēks dzird uz katra ielas stūra. To dēļ man nevaja­dzēja radīt jaunu bioloģisku sistēmu. Bet viņš nedeva padomus man vien. Viņš apstājās aprunāties ar katru, mājas ļaudis sāka viņu laipni sveicināt jau iztālēm.

Tagad viņš man vairs nediktēja vienādo­jumus, bet kaut kādus simbolus, kas zinātnē līdz šim vēl nebija pazīstami. Džonss gan ap­galvoja, ka tam visam neesot nekādas jēgas, ka tie esot tikai juceklīgi , nesakarīgi frag­menti no zināšanām, ko smadzenes apguvušas savās trīs iepriekšējās dzivēs. Savas domas Džonss publicēja žurnālā. Tas bija kā bum­bas sprādziens. Mani tūliņ izsauca pie insti­tūta direktora, ar mani vēlējās runāt žurnā­listi. par manu eksperimentu uzzinaja plaša sabiedrība. Ja eksperiments neizdosies, es būšu visu zaudējusi.

Supersmadzeņu īpašnieks nepavisam neuz­traucās. Todien viņš tik tikko uzrakstīja trīs burtus.

—   Ko tu gribi? Ko tu atkal gribi? — es ne­pacietīgi vaicāju un biju pat gatava pavadīt ar viņu nakti, ja vien tas būtu tehniski iespē­jams. — īstenībā taču tu mūs šantažē … — Un es noliku viņam priekšā Džonsa rakstu.

—      Neko es negribu, — viņš atteica. — Ti­kai to, lai tu rīkotos saskaņā ar manām atbil­dēm.

Es neko nesapratu. Kā tad lai es rīkojos saskaņā ar mīklainiem simboliem un ķekšiem, par kuriem pati jau šaubos?

— Es atbildēšu pēc trim dienām, — viņš sacīja un apklusa. Kā koncentrēties gribē­dams, viņš raudzījās ārā pa logu. Ar īpašas ierīces palīdzību es no savas istabas viņu no­vēroju. Pa visu nakti viņš uzrakstīja divas rindas un vairāk pat nepakustējās. Bet viņš taču bija solījis, ka atbildēs. Tāpēc es tūliņ nosūtīju telegrammu abiem profesoriem un paziņoju saviem priekšniekiem, ka eksperi­ments tuvojas beigām.

Nākamajā dienā viņš ar mani pat vārdu ne- pārmija. Viņš sēdēja savā istabā, galvu rokās atspiedis, un dziestošā balsī «čukstēja» dik­tofonā savas piezīmes. Pa nakti viņš bija nosirmojis. Vai gan izziņas pēdējā fāze tā no­vārdzina? Negribēju viņu traucēt. Trešās dienas rītā viņš mani vairs nepazina, vakarā ar neizpratnes pilnām acīm raudzījās arī uz manu meitu. Visu nakti nosēdēju pie viņa. Viņš vairs tikai gārdza, pats jutīgākais dikto­fons nespēja atšifrēt šo runu. Trijos viņš «nomira». Sešos atbrauca profesors Džonss. Astoņos akadēmiķis Koževkins. Veltīgi viņi bija braukuši. Uz bērēm.

Mēs viņu sadedzinājām. īstenībā jau vaja­dzētu viņu izmest lūžņos kā visas citas mašī­nas, kas sabojājušās. Bet pēdējās dienās viņš bija iedraudzējies ar tik daudziem cilvēkiem no manas apkaimes, ka es nedz varēju, nedz arī gribēju visiem skaidrot par savu eksperi­mentu. Krematorija bija pārpildīta, un es no­stājos kaktiņā kopā ar abiem zinātniekiem, kuri neviļus pasmīnēja. Cik viegli ir apmānīt savus tuvākos. Cilvēki sanākuši uz mašīnas bērēm. Zinātnieki man ieteica eksperimentu atkārtot. Krematorijas priekšā gaidīja mana meita. Viņa mani apsveica.

— Vai tad tu nesaproti, ka viņš atbildēja? Atbildēja nomirdams. Bet pirms tam viņš dzīvoja — dzīvoja pilnvērtīgu un gudru dzīvi, mīlēja cilvēkus, un tie mīlēja viņu. Vai tad vispilnīgākā atbilde nav pati dzīve, kuru mēs nedrīkstam noplicināt? Un vai lielākā gudrība nav nāve pēc pilnvērtīgi nodzīvota mūža?

Meita iepazīstināja mani ar savu līgavaini. Nu es sapratu, kāpēc viņa to dara tik vēlu. Jauneklis strādāja tai pašā Mēness stacijā, kur senāk mans vīrs. Viņš bija jauks puisis. Trijatā mēs devāmies mājup. Visa ģimene. Pirms nedēļas es viņus abus būtu padzinuši. Man nepatīk šie Mēness cilvēki. Kāpēc? Par to neesmu domājusi. Tāpat kā daudzi citi cil­vēki, es visu mūžu savu uzmanību esmu kon­centrējusi tikai uz to, kas noris manās sma­dzenēs. Meitai varbūt ir taisnība. Manas bio­loģiskās sistēmas dezintegrācija savā ziņā patiesi var būt atbilde. Bet šādu pašu atbildi mums jau eksperimenta sākumā īstenībā deva Anežkas Novākovas smadzenes. Dzīves māk­slu mēs pēdējā laikā tiešām esam pametuši

novārtā. Tā ir māksla, nevis zinātne. Un tai ir vajadzīga visdziļākā gudrība.

Man ienāea prātā, ka šādu atziņu var gūt arī vidēji gudra cilvēka smadzenes.

Tāpēc es atmetu savus eksperimentus ar bioloģiskām sistēmām.-

Tarzana nāve

                                                               dīvainais pērtiķis

Tas nebija pērtiķis. Cilvēki visapkārt smē­jās, klaigāja, meičai, kas sēdēja man blakus, bira -asaras, viņa raustījās kā kram­pjos; priekšējā rindā kāds kungs bija gluži sarkans, bet no viņa sievas mutes plūda tādi brēcieni, kas drīzāk atgādināja sāpju vaima­nas. Visi skatījās uz manēžu. Radījums, kas tik Joti atgādināja šimpanzi, uz maza galdiņa tur spēlēja kārtis pats ar sevi. Pats sevi viņš turēja aizdomās par mānīšanos, pats sevi centās apzagt un pats ar sevi dzīrās kauties. Ik mirkli viņš kūleņiem pārmetās no labās

puses uz kreiso, ik mirkli tēloja citu lomu, izlietodams savas kājas tā, kā to mēdz pēr­tiķi: izbāza tās pa galda apakšu un no otras puses pagrāba kārti, ko roka bija uzmetusi galdā. Un tomēr tas nebija pērtiķis. Viņš smē­ķēja resnu cigāru, tāpat kā slavenais šim­panze, kas piederēja Bosmaijeram, Orānijas prinča zooloģiskā dārza direktoram. Bet tas šimpanze savus cigārus drīzāk zelēja, kamēr šis radījums smēķēja ar tādu kāri kā īsti iz­smalcināts tabakas cienītājs, nokratīdams pel­nus manēžas smiltīs, līdz beidzot traka nik­numa lēkmē iegrūda cigāra degošo galu taisni sejā savam iedomātajam pretspēlētājām. Tad viņš nosvieda cigāru, pārmeta kūleni, ieņēma sava pretinieka vietu, saķēra seju un kunkstē­dams klunkuroja uz izeju. Uz rokām balstīda­mies, kūkumu uzmetis, viņš lēca projām, pie­vilkdams kājas, it kā tās viņam tikai palīdzētu ātrāk nozust; šimpanze parasti dara tieši tā. Bet šis te nebija šimpanze. Vibapkārt cilvēki sajūsmā plaukšķināja, meiča man līdzās vēl arvien nespēja atjēgties, tik vareni viņai bija patikusi šī cilvēka karikatūra, šī ņirgāšanās par |audīm, un, to izmantodams, es piecēlos un izspraucos līdz ejai.

Man smiekli nenāca. Visu laiku biju sēdējis nopietns. Tikpat nopietns kā pērtiķis, tas ir, kā radījums, ko mums vajadzēja uzskatīt par pērtiķi.

— Vai jums programma nepatika? — mani panāca aizelsusies biļešu kontroliere apdilušā, ar pūderi apbārstītā halātiņā. Laikam gan aiz taupības biļetes kontrolēja paši artisti, un tā nu vairākkārt atgadījās, ka akrobāts, kam tūliņ vajadzēja uzstāties uz trapeces, dzenāja rokā savu partneri kaut kur pie kases, kur tas patlaban strīdējās ar nerātņa puiku, kas gri­bēja iekļūt izrādē bez biļetes. Tāpēc izrāde kavējās, skatītāji dusmojās, un man likās, ka jau pati pirmā Knolla cirka uzstāšanās būs galīgi neveiksmīga. Bet šimpanze visu iz­glāba. Tagad artistiem būs viegli strādāt, tagad publika smiesies par visu. Taču mani tik viegli nevar apmuļķot. Šajā nozarē es šo to saprotu. Neesmu jau gadiem studējis antro­poloģiju tāpēc vien, lai galu galā mani tik nejēdzīgi apvestu ap stūri. Viņi noteikti ir pār­ģērbuši savu klaunu par pērtiķi, un tagad šī ideja ienes labu naudu. Nav ko brīnīties, ka tas radījums prot tik veikli rīkoties ar kājām. Esmu redzējis daudzus kara veterānus, kas zaudējuši rokas un prot ēst, sasukāt matus, apģērbties un vadīt automobili tikai ar kājām.

Galu galā man par to nav nekādas daļas. Man būs milzīgas nepatikšanas tāpēc, ka pie­cēlos un pametu Hildu, neko nepaskaidro­dams. Man taču brīžiem šķita, ka mēs abi te esam lielāka sensācija nekā dresētie šakāļi, kurus demonstrēja izrādes sākumā. Patiešām, gandrīz vai visi skatītāji vairāk vēroja mani un Hildu nekā to, kas notika manēžā. Par laimi es jau mājās biju brīdināts.

— Esi uzmanīgs pret pārvaldnieku, — mans paziņa aizrādīja. — Viņam ir meita precību gados, bet tai ārlaulības bērns.

Tāpēc tūliņ zināju, par ko būs runa, kad vakar pārvaldnieks ienāca manā darbistabā, kas atrodas rāpuļu nodaļā tieši pretim mūsu lielajam purva bruņurupucim un līdzās krāsnij, kura apsilda aligatoram paredzēto vivāriju; aligatoru mums sūtīs no Ēģip­tes.

— Ļoti priecājos, — pārvaldnieks iesāka, — par to, ka mans muzejs ieguvis tik izcilu darbinieku. Man gan nav jums jāskaidro, cik daudz pūļu vajadzēja, lai pārliecinātu mūsu pilsētas valdes vīrus, ka tādai lielai pilsētai, kāda ir L., nepieciešams pašai savs muzejs un savs zooloģiskais dārzs. Par laimi mana sieva ir vāciete. Viņa apstaigāja vācu rūpniekus un ieskaidroja tiem, ka šeit, ziemeļu pierobežas apgabalā, jāsavāc kolekcijas, kas būtu vismaz tikpat bagātīgas kā Prāgā — tikai tā šie ap- ^ gabali iegūs tiesības uz kulturālu un politisku autonomiju. Es tikmēr apskraidīju čehu tau­tības pilsētas tēvus un iegalvoju viņiem, ka mums jāorganizē muzejs un zooloģiskais dārzs, lai par mums nesmietos apmeklētāji no Drēzdenes, Halles vai Leipcigas, kuru mu­zejus daudzina pa visu pasauli. Un tā es bei­dzot panācu, ko gribēju. Muzeja direktors gan ir kāds pensionēts Prāgas profesors, kura sieva ir rados ar Izglītības ministrijas noda­ļas vadītāju, bet direktors diezin vai pie mums parādīsies: viņš jau ir vecs, braukāt viņam grūti, tāpēc domāju, ka nav tālu laiks, kad es ne vien vadīšu savu muzeju un zooloģisko dārzu,«bet man būs ari attiecīgais tituls. Pagaidām esmu tikai direktora vietnieks. Vēlāk vietnieks būsiet jūs …

Direktora vietnieks jūsmīgi paraudzījās uz mani, tā ka es neviļus aizpogāju svārkus, savus vienīgos pieklājīgos svārkus; tos man braucienam uz pirmo darba vietu bija aizdevis tēvocis, kas pēdējā laikā bija krietni pieņēmies resnumā.

—   Centīšos, — es stostījos. Tas ir mans trūkums. Ja ar mani runā kāda augstāk stā­voša persona, es stostos, izturos gaužām pa­zemīgi, un man svīst rokas, kaut arī labi zinu, kāds stulbenis ir šis augstāk stāvošais. Lai­kam gan esmu gļēvs cilvēks, bet galu galā es taču jau sen nododos antropoloģijai, nevis rakstura studijām.

—   Mums savstarpēji visnotaļ jāizpalī- dzas, — mans šefs sapņaini runāja. — Man, dēls, ir daudz ienaidnieku, — un viņš iegrima domās, it kā jau skatītu to garo dienu virkni, kad viņš nemaz vairs nerādīsies kancelejā un visa eksponātu pasūtīšana un mūsu nedaudzo zvēru barošana gulsies vienīgi uz maniem pleciem.

—   Tie nav viegli uzdevumi, — šefs turpi­nāja. — Kungi nesaprot, ka mūsu zvēriem barība jāieved no ārzemēm, neapjēdz, ka mums jāpiegādā banāni un apelsīni, ka Aotes trivirgatus Humboldt, ievērojamo Millera nakts pērtiķi, nedrīkst barot ar vienām samaz­gām kā sivēnu. Pat lauvām viņi būtu gatavi mest priekšā sprāgušas peles, — šefs nopūz­damies piebilda.

\ Lauvu gan mums līdz šim vēl nebija, viss zooloģiskais dārzs pastāvēja tikai uz papīra, toties muzejs bija nolaists. Vispirms es sāku kārtot kolekcijas.

Šefs mani slavēja. Protams, palīdzēt neko nepalīdzēja. Kādu dienu viņš pie manis at­veda Hildu, kaulainu, izstīdzējušu jaunavu ar zilām acīm un pūciņām noaugušu zodu, ar taukainiem matiem, kurus viņa nekādi neva­rēja sasukāt, tāpēc pastāvīgi izskatījās tik ne­kārtīga un netīra, ka viņas bija tīri žēl. Sajutu žēlumu tikmēr, kamēr Hilda nebija sākusi runāt, jo runādama viņa savus skaļos stāstus pavadīja ar intīmiem žestiem: ņēma mani aiz zoda un plikšķināja pa muguru, tā ka mani pēc brītiņa sagrāba bailes, vai viņa drīz ne­cels kājas uz galda, nesāks mani uzrunāt ar tu un saukt vārdā.

Sagaidīju arī tādu brīdi. Un tieši šodien, kad mans šefs mūs abus aizsūtīja uz cirka pirmizrādi. Protams, šefa galvenā vēlēšanās bija izrādīt mani pilsētas tenku vācelēm, kas vakarā te bija salasījušās visas vienuviet. Viņu acu priekšā Hilda pret mani izturējās tā, it kā mēs sen jau būtu precēts pāris. Man vajadzēja glabāt viņas cepuri, noslaucīt pu­tekļus no sēdekļa, attaisīt somiņu un ielikt tur biļetes, beidzot vēl atnest no garderobes mēteli, jo viņai mazliet sala, un turēt mēteli klēpī, jo, kad es atgriezos, viņai vairs nesala.

Taču es nebiju šovakar te atnācis tikai kā Hildas jaunkundzes līgavainis. Ar tādu uzde­vumu pārvaldnieks mani nebija iedrošinājies sūtīt. Dienesta pakļautībai jau arī ir savas robežas. īstenībā šefs mani sūtīja apskatīties, vai cirks nepārdod kādu svešzemju zvēru, kas noderētu mūsu iestādēm. Tāds bija mans uz­devums. Un šo apstākli es tagad izmantošu. Kas gan mani varēs nosodīt par to, ka bez kādas atvainošanās esmu pametis sava priekš­nieka meitu, ja rnan ir iespēja iegūt tik intere­santu cilvēkveidīgo pērtiķi, par kuru es patie­sībā domāju, ka tas drīzāk ir cilvēks vai arī kāds rets pērtiķcilvēks, kas diezin kā iemaldī­jies pie mums Ziemeļčehijā.

—   Tas taču nav šimpanze, — es uztraukts sacīju Knollam. — Šajos jautājumos esmu speciālists. Paskatieties uz viņa zodu, uz gal­vaskausa formu un uzacu lokiem. Tas nepa­visam nav pērtiķis.

Knolls nebija pārsteigts.

—   Zinu, — viņš atteica un izstaipījās, sēdē­dams savā furgonā, kur uz galdiņa stāvēja ruma pudele. Mugurā viņam bija tikai jūr­nieku triko krekls, tā ka varēja redzēt nekau­nīgos tetovējumus uz krūtīm. Viņš izstaipījās, un austrumniece zem viņa kreisā pleca pago- rīja gurnus.

—   Zinu, — Knolls sacīja. — Neiedomājie­ties, jūs neesat pirmais, kas skrien pie manis ar šo vēsti. Bet līdz šim vēl neviens to nav pierādījis …

—   To taču nav grūti izdarīt. Pietiek, ja paskatās uz viņa kāju uzbūvi, uz calcaneus un uz papēža kaulu …

—   Bet kā jūs cerat paskatīties? Es jūs nelai­dīšu viņam ne tuvumā. Heidelbergas profeso­ram Pferdmeijeram viņš saspēra apakšžokli, kad šis profesors pieliecās tuvāk. Raita kun­gam no Mančestras noplēsa apakšdelmam gandrīz visu miesu — jums vajadzētu redzēt viņa zobus! Bet Hāzes kungam no Vroclavas pārlauza mugurkaulu! Viņam, briesmonim tādam, nepatīk cilvēki. Bet man viņš ir vaja­dzīgs. Viņš notur cirku virs ūdens. Tagad ir krīze, kungs, un es būtu ar mieru rādīt pat Lohnesas nezvēru, pat debesu eņģeli, man viena alga. Manam veikalam Tarzāns nepie­ciešams, un visi pasaules likumi aizstāvēs mani pret trakajiem zinātniekiem! Bet, ja jums tas nepatīk, varat pamēģināt viņu nofo­tografēt, nekāds labums jums no tā netiks, jo viņš grib būt pērtiķis, viņš grib būt šimpanze, un tas viņam tik labi izdodas, ka neviens mums nekā nepierādīs …

Cirka īpašnieks sāka smieties, viņš tiešām bija jau krietni iereibis. Laikam cirkam līdz šim nemaz nebija tik grūti klājies, ja jau ne­trūka naudas degvīnam.

—   Bet ja cienītais kungs grib pamēģi­nāt … — Knolla sieva klusi ierunājās. Nesen viņa bija uzstājusies cirka arēnā kā lauvu dre­sētāja.

—   Ko pamēģināt? — Knolls pameta uz sievu niknu skatienu. Seit furgonā lauvu dre­sētāja bija pārvērtusies par biklu aitiņu, kas visu laiku pūlējās klusināt vīra straujumu un skraidelēja tam apkārt, it kā pār viņas galvu švīkstētu begemota ādas pātaga, ar kuru viņa pati ik vakaru draudēja lauvai.

— Ko pamēģināt? — Knolls atkal ierēcās tā, kā pat lauva nespētu. — Vai gribi, lai viņš iegrūž mūs nelaimē? Zoss tāda, vai nezini, ka visi šie dullie zinātnieki galu galā tiesājas ar mums, lai izplēstu sāpju naudu, atgrūzdami advokātiem visu savu mantu?

Tāds vecs cirka artists pazīst ne tikai mājas dzīvniekus. Es izlēcu no furgona, bet šis vīrs vēl arvien aizsmacis lamājās, pieminēdams visvisādas sugas, dzimtas un klases, ko aprak­sta zooloģija.

Ārā neviena nebija. Pārējie furgoni stāvēja aizslēgti un tumši. Laikam to iemītnieki vēl strādāja. Ik brīdi no telts puses skanēja ska­tītāju klaigas vai zirgu zviedzieni. Tagad viņi laikam demonstrēja savus ponijus. Nemaz ne­biju manījis, ka cirkam tādi ir. Līdz sprostiem nokļuvu viegli. Orientēties jau var pēc sma­kas. Pirmajā sprostā es pilna mēness gaismā ieraudzīju to vienīgo lauvu, kura attēli grezno uzņēmuma afišas. Tas jau bija krietni vecs un pavisam noplucis. Pat aizmidzis, lauva laiku pa laikam trinās gar sprosta režģiem, jo to mocīja kraupis. Blakus sprostā mitinājās daži šakāļi. Tie, kā par brīnumu, ar kraupi nesli­moja. Mani ieraudzījuši, sāka rūkt. Kā nu ne, tie taču bija suņi. Šeit tuvumā es kļūdīties nevarēju. Kaut kāds vilku suņa un doga krus­tojums. Un tie esot šakāļi! Es šos šakāļus mierīgi būtu varējis piesiet pie suņu būdas.

,Kāds kungs, tāds kalps. Blēdība blēdības galā. Tālāk stāvēja daži tukši sprosti, kaste ar čūsku un beidzot pavisam nomaļus pērtiķa sprosts. Tas bija iekārtots tāpat kā visi pēr­tiķu sprosti pasaulē. Spogulīši, kāpnītes, div­ritenis un raibas lupatiņas, it kā šeit būtu ieslodzīts nevis šimpanze, bet parasti mēr­kaķi vai paviāni. Taču visas šīs ierīces stā­vēja pamestas, jo pērtiķis, pareizāk, tas radī­jums gulēja sprosta kaktā, pagriezis seju pret sienu; rokas tam bija saslēgtas dzelžos, kādus senāk uzlika cietumniekiem, pie kājām pie­kārta milzīga dzelzs lode, par kādu esmu dzir­dējis tikai stāstos, kur attēlo viduslaiku kator­gas cietumus. Nekur pasaulē pērtiķus nemēdz iekalt tādos dzelžos. Šīs ierīces paredzētas tikai cilvēkiem. Aiz tīras nejaušības Hilda man bija likusi nopirkt piparmētru konfektes. Ar tām man vēl bija pilna kabata. Izvilku vienu, iztinu, kārdinādams nošmaukstināju lūpas un iesviedu gardumu sprostā. To darī­dams, es, protams, visu laiku raudzījos apkārt, vai neparādīsies cirka īpašnieks vai kāds strādnieks. Viss likās mierīgi. Tikai Tarzāns, kā viņu te saukā, gulēja kakt'ā, kur neiespī­dēja mēness, un nelikās ne zinis par manām konfektēm. Nošmaukstināju atkal un šoreiz iesviedu sprostā veselu sauju, tad sāku ar viņu runāt, sāku viņu lielīt.

— Labs, labs … Drav … Nice … Nāc šu, komm her, come… — es mēģināju šo radī­jumu pielabināt visādās valodās. Viņš tomēr nekustējās, kamēr nepabikstīju viņu ar nūju.

Tā jau parasti rīkojas ar dzīvniekiem. Ja tie neklausa ar labu, mēs darām tiem sāpes. Tīri nejauši te bija nosviesta kāda kārts. Bet, tik­līdz es radījumam piedūros, viņš pielēca kā nelabais, nostājās uz pakaļējām ķetnām, tas ir, uz savām kājām, un sāka dauzīt sev pie krūtīm, kā to mēdz tikai pērtiķi. Stāsta gan, ka tas esot tikai gorillu paradums, taču kā Šveinfurts, tā Pashens, visslavenākais pagā­jušā gadsimta pērtiķu mednieks, mums pa­skaidro, ka arī pieaudzis šimpanze tādā veidā gatavojoties cīņai. Pēkšņi viņš ieklupa rež­ģos, tā ka viss sprosts nolīgojās, es vairs nepaspēju atlēkt nost, un viņam izdevās pār­plēst manu piedurkni. Viņš mani pat drusciņ saskrāpēja. Desmit mārciņu smago svaru bumbu, kas viņam karājās pie kājas, viņš mē­tāja, it kā tā būtu futbola bumba.

Acīmredzot cirkā tādi trači jau ir zināmi. No furgona izlēca pats saimnieks, no telts steidzās strādnieki un artisti, atskrēja pat lauvu dresētāja ar savu begemota ādas pā­tagu. Viņa tūliņ metās Tarzānam virsū. Bet viņai nebija visai daudz laika. No cirka plūda ārā skatītāji, tie sāka ar viņu rāties, dažas dāmas skaļi spiedza, citi sodījās par tādiem nežēlīgiem cilvēkiem. Es laikam biju izjaucis izrādi. Aizbēgu no turienes taisni pa laukiem un, vēl īsti nepazīdams apkārtni, klīdu vairā­kas stundas, līdz daži zemnieki parādīja man ceļu.

Mājas priekšā mani gaidīja Hilda. Mūsu muzejs atradās villā, ko tam bija novēlējusi kāda vietējā miljonāre. Villa bija celta gotis­kas katedrāles stilā un mirdzēja gluži kā jauna. Proti, nesen tā bija restaurēta. Hilda panācās nost no ozolkoka vārtiem, pie kuriem bija atslējusies, un iecirta man pļauku. Ar to beidzās mūsu pazīšanās. Man vismaz tā likās. Tarzāns gan laikam šodien dabūja vairāk.

Tonakt es negulēju. Biju nolēmis uzrakstīt Knollam vēstuli. Tajā es vispirms lūdzu, lai viņš šo dīvaino dzīvnieku pārdod mūsu nodi­binātajam zooloģiskajam dārzam. Piedāvāju Knollam visaugstāko cenu, jo labi zināju, ka viņš piedāvājumu noraidīs. Bet, ja tā notiktu, tad pieprasīju, lai viņš atsūta mums visus pierādījumus: kur, kā un kad viņš pircis minēto dzīvnieku; ja viņš nepierādīs, kā dzīv­nieku ieguvis, un nebūs ar mieru noslēgt pār­došanas līgumu, es ziņošu par visu šo atgadī­jumu policijai, jo domāju, ka viņš ieslodzījis savā sprostā cilvēku, nevis pērtiķi, kaut arī šis cilvēks uztraukumā dauza sev pa krūtīm. Es taču biju ievērojis, ka Tarzāns ieģērbts jocīgās peldbiksītēs un īpašā jakā, lai no ne­jaušu novērotāju acīm noslēptu visas svarī­gākās pazīmes, kas apliecinātu piederību pie cilvēku dzimuma — vispirms to, ka viņam nav apspalvojuma. Tāpēc man gan liekas, ka esmu ticis uz pēdām noslēpumainam noziegu­mam, nevis atradis svešzemju pērtiķi. Katrā ziņā es cerēju, ka kļūšu par ievērojamu per­sonu.

Pēc tā taču cilvēks īstenībā tiecas visu mūžu. Tāpēc man bija vieglāk paciest šefa apvainojumus, kurš jau nākamajā dienā mani izdzina no gaišās darbistabas rāpuļu nodaļā un nometināja pagrabā pie minerālu kolekci­jām, kur cauru gadu netika kurināts, laikam gan aiz bailēm, ka neizkūst kristāli un stalak- tīti. Šefs pieņēma arī otru praktikantu, kas bija vietējais, no šā paša apgabala. Jaunais darbinieks bija vācietis un jau otrā dienā sāka parādīties sabiedrībā kopā ar Hildu. Drīz vien viņš jau stūma arī bērnu ratiņus. Mani visi ignorēja un pacieta tikai tāpēc, ka es par velti strādāju caurām dienām. Jā gan, toreiz, trīsdesmitajos gados, kad tas viss notika, valsts ierēdņiem vajadzēja veselu gadu prak­tizēties bez algas. Viņi droši vien taisījās pēc gada mani padzīt un pieņemt jaunu prakti­kantu, lai veselu gadu to nokalpinātu un tad beidzot aiztriektu. Bet viņi bija pārrēķināju­šies. Visi. Jo iznāca pavisam citādi. Un iemesls bija tieši Tarzāns

Viešņa no Vestenda

Nepacietīgi gaidīju Knolla atbildi. Katru rītu cerību pilns apsveicu pastnieku. Varbūt viņš beidzot nes vēsti, kas pārvērtīs manu dzīvi. Bet ilgi nekā nebija. Rakstīt vēl vienu vēstuli man likās muļķīgi. Tā jau būtu izspie­šana. Vai tiešām vajadzēs iet uz policiju un ziņot tai par savām aizdomām? Man bija grūti saņemties un to izdarīt. Biju taču priecājies, ka pats būšu tas detektīvs, kas noslēpumu at­klās. Vai tagad man jāatdod noslēpums poli­cistiem? Vislabāk jau būtu aizbraukt pie Knolla. Bet viņa cirks likās pavisam pazudis. Varbūt aizbraucis uz ārzemēm, uz Vāciju. Visā plašā apkaimē par cirku vairs neko ne­dzirdēja. Pamazām eš sāku piemirst savas cerības un mierināju sevi ar domām par to, ka īsts filozofs neiejaucas dzīves ritumā, bet apmierinās ar notikumu novērošanu un aprak­stīšanu. Tomēr piedzīvojumu alkas cilvēkiem ir asinīs. Grūti man bija pret tām cīnīties.

Tikmēr Hilda bija saķildojusies ar jauno praktikantu, un tā man atkal atmirdzēja cerība. Šefs sāka atņemt manu sveicienu un pat uzslavēja mani, kad reiz atbrauca mūsu priekšnieks, nodaļas vadītāja radinieks.

—   Esmu jums piedevusi, — Hilda reiz iedrāzās manā darbistabā un apsēdās uz galda. — Uz jums jau nevar dusmoties, — viņa sacīja, smaidīdama neatvairāmu smaidu, kamēr nezināmā tēva bērns brēca ārā rati­ņos. — Un jūs kopš tā laika tik ļoti ciešat, ka man jūsu žēl, Andrē …

—  Mani sauc par Jindržihu, — es aizstā­vējos.

—   Ak tu, jaukais Jindržih …

Es atkāpos līdz pašām durvīm. Es būtu izlē­cis pa logu, ja vien darbistaba neatrastos pagrabā. Jau iztēlojos, kā Hildas tēvs aiz dur­vīm gaida, lai pārsteigtu mani iri flagranti.

Bet mūs pārsteidza pavisam kāds cits.

Pie manis ienāca ādas mētelī ģērbusies jau­nava ar automobilista cepuri galvā; jau no pirmā acu uzmetiena viņa likās skaista. Bet, kad biju palīdzējis viņai novilkt mēteli un kad viņa bija noņēmusi savas aizsargbrilles, manā v priekšā parādījās Holivudas zvaigzne vai Parīzes modes tērpu demonstrētāja; nekad nebūtu domājis, ka pasaulē maz var būt tik daiļas sievietes. Viņai bija iegarena seja ar Helām brūnām acīm, gaiši mati, taisns, grie­ķisks deguns un Praksiteļa statujas augums.

—   Džīna Džonsa … — viešņa nosauca man savu vārdu. Bet uz Hildu viņa tikai acis pameta. Hilda apklusa un sarāvās gluži ma­ziņa, tikpat kā varde no čūskas skatiena. — Esmu atbraukusi sakarā ar jūsu vēstuli,— un viešņa aizdedzināja ārzemju cigareti garā iemutē, bez uzaicinājuma apsēdās, ievilka dūmu, pārmeta vienu kāju pāri otrai un tad atkal pavērās uz Hildu. Vairāk nekas nebija vajadzīgs.

—   Netraucēšu jūs… — Hilda aši noteica un gandrīz skriešus izmetās ārā; viņa, pro­tams, bija ievērojusi angļu akcentu un sapra­tusi, ka pie mums ieradusies ārzemju viešņa, kas vāciski runā diezgan vāji.

—   īstenībā mani sauc par Regīnu … — mana viešņa sacīja. Viņa tiešām izskatījās pēc karalienes. Bet es nepratu viņai to pasacīt. Ja pie durvīm nebūtu manas vizītkartes, viņa laikam nemaz nezinātu, kas es esmu. Diezin kāpēc nekādi nespēju dabūt pār lūpām savu vārdu.

—> Knolls man iedeva jūsu vēstuli. Es arī interesējos par šo … — viņa bridi apklusa, tad ar acīm redzamu nepatiku pabeidza, -r- … šo Tarzānu. Tāpat kā jūs, ticu, ka tas ir cilvēks. Bet sabiedroto man kļūst arvien mazāk, — Džina man uzsmaidīja. Uzsmaidīja pirmo reizi. Ar šo smaidu viņa mani uzmun­drināja. Līdz šim man .tā vien likās, ka viņai Viss līdz kaklam apnicis. Tagad man bija pierādījums, ka viņa par mani interesējas un atbraukusi tieši pie manis.

—   Es ar prieku jums palīdzēšu, — tīri brī­nums, kā es to pateicu īstajā brīdī. Pēkšņi jutos pavisam citādi. Kad cilvēkam uzsmaida Holivudas zvaigzne, viņš tūliņ kļūst mazliet pašapzinīgāks.

—   Es ticu, ka tas ir cilvēks, pat labi zi­nāms cilvēks, — Džīna nolika uz galda foto­grāfiju, kurā bija redzams smokingā tērpies liela auguma vīrietis. — Jaunais barons Hope. Vai jūs neatsēstos? — viņa man uzsmaidīja vēl burvīgāk. Nekas cits jau man neatlika, kā vien apsēsties. Jo tiešām bija grūti šai smal­kajā džentlmenī pazīt cilvēkpērtiķi, kuru ne­sen biju redzējis sprostā. Man radās aizdo­mas. Kaut tikai es galu galā nekļūtu par upuri kādam ārprātīgajam.

—   Izstāstīšu jums visu šo atgadījumu. Ziniet, nekā sevišķa tajā nav. Jūs taču bēr­nībā esat lasījis Kiplinga «Džungļu grā­matu»? Vai Mauglis jums šķita kaut kas se­višķs? Indijā bieži gadās, ka cilvēki, bada dzīti, pamet savus bērnus džungļos, un rei­zēm tos izaudzina zvēri. Kādreiz pat lauvas.

Pirms trim gadiem Bombejā esot atrasts lauvu cilvēks, kas izturējis gūstā vairākus mēnešus. No Halebas ziņoja, ka pirms diviem mēnešiem nomadi tur atveduši gazeļu cilvēku, kurš gadiem dzīvojis kopā ar gazeļu baru, pārticis ar zāli, bet no vajātājiem glābies, skriedams milzīgiem lēcieniem. Un kas zina, kas notiek Āfrikā, kur atsevišķās ciltis nemaz neskaita, cik viņu piederīgo pazūd džungļos? Cilvēks viegli piemērojas apstākļiem. Ja viņš spēj piemēroties mūsdienu civilizācijai, kāpēc tad viņš nespētu piemēroties, teiksim, lāču dzīves veidam, ja viņš piedzimst un tiek no mazotnes tajā audzināts? Tarzāns ir tikai vis­plašāk pazīstamais šādu cilvēku pārstāvis. Bet barons Hope — visievērojamākais, — Džīna nopūzdamās piemetināja. — Viņam pieder daudz muižu Austrijā, Vācijā un Če­hijā. Viņa dzimtai ir slavena pagātne, brīnos, ka jūs to nezināt. Šī dzimta ir pazīstama visās Eiropas aristokrātu aprindās. Un šāds cilvēks tēlo šimpanzi Knolla cirkā.

Džīna runāja aizvien ātrāk; likās, viņa vairs nevar savaldīties vai arī atkārto savu stāstu jau kuro reizi. Visu laiku viņa raudzījās manī ar to pašu valdzinošo smaidu. Šķiet, viņai gribējās pat satvert mani aiz rokas, bet mani pārņēma arvien lielākas bailes. Par ārprātīgu es viņu vairs neturēju, drīzāk domāju, ka viņa ir krāpniece, kas ieradusies, lai ievilktu mani kādā bezgalīgā prāvā par īpašuma tiesībām un tādējādi galīgi izputinātu. Pēkšņi es gan­drīz vēlējos, kaut Hilda atgrieztos. Taču to e$ nesagaidīju, lai gan droši zināju, ka viņa aiz durvīm klausās. Todien nosēdēju kance­lejā līdz vēlai naktij. Džīna savā sporta «ja­guārā» bija atbraukusi tikai tāpēc, lai izstās­tītu man visu notikumu, viņa negribēja, lai es viņu pacienāju, negribēja, lai es ko jautāju, Vēlējās vienīgi, lai viņu uzklausu. Tas bija pats mazākais, ko biju ar mieru viņas labā darīt. Tas taču man neuzlika nekādus pienā­kumus, bet prieku man sagādāja jau tas vien, ka varēju raudzīties šajā sievietē.

— Visjaunākais ir tas, ka nespēju baronu glābt. Pie jums atbraucu aiz izmisuma. īste­nībā antropologs man nemaz nav tik vaja­dzīgs. Man taču ir kaudzēm izziņu un aplie­cību no visādiem zinātniekiem, man vajadzīgs entuziasts, kurš mēģinātu glābt baronu, kurš mēģinātu man palīdzēt. Mans liktenis ir sais­tīts ar baiona likteni. Mēs bijām nodomājuši apprecēties. Esmu barona līgava. Mēs iepazi­nāmies pirms vairākiem gadiem, kad sera Vezerola ekspedīcija apmeklēja Āfriku.

                                                     Uz melno Āfriku

Tajā ekspedīcijā es pieteicos aiz izmisuma. Ja jau vēlos jūsu palīdzību, tad jāizstāsta viss. Esmu skaista, to es zinu, kopš mazotnes man visi to apgalvojuši. Vecāki man dzītin iedzina to galvā, es nekad neko ļaunu neda­rīju, bet viņi uzmanīja katru manu soli. «Vī­rieši tieksies nodarīt tev pāri, jo tu esi daiļa,» viņi man skaidroja. Viņi domāja, ka pat div­desmit gadu vecumā man vajadzīga apsar­dzība. Taču īstenībā man centās darīt pāri nevis vīrieši, kā šķita manai mātei, bet gan sievietes. Sievietes izsmēja mani, kāroja mani iznīcināt. Tas sākās jau skolā. Neglītās bied­renes un vecā skolotāja — visas bija apviet nojušās pret mani. Tiklīdz es izteicu kādii vārdu, visa klase jau smējās, tiklīdz pakus­tējos, mani vēroja neskaitāmas skaudīgas acis.

«Skaistums vēl nav viss, Džonsa,» direktore ļauni sacīja. Drīz vien es sāku baidīties no deju vakariem, jo bieži gadījās, ka daža laba skaudīga meiča, kurai stundām vajadzēja gaidīt vienu vienīgu deju, aiz atriebības pār­plēsa man ņieburu vai uzmina uz garās klei­tas malas, uzzīmēja uz muguras ķēmīgu purnu vai tualetes istabā izplucināja matus. Pamazām man izgaisa katra patika rādīties sabiedrībā, un mana māte ar to bija ļoti apmie­rināta: viņa vēl nebija nemaz veca un jutās nepatīkami aizskarta par to, ka sabiedrībā visi raugās uz mani, nevis uz viņu. Darbā es nebiju nekur liekama. Protams, slavens mo­des salons mani pieņēma demonstrēt modeļus, bet es nevarēju paspert ne desmit soju, kad man jau sāka reibt galva no daudzajiem nai­dīgajiem skatieniem, kas šaustīja manus ple­cus, krūtis un visu miesu kā ar ugunīgām, kvēlojošām pātagām. Nezinu, kāpēc cilvēki tā apskauž skaistules; apgalvoju jums, ka skais­tums ir vislielākais posts, kāds vien var pie­

meklēt cilvēku, tas ir ļaunāks nekā kupris. Vēl tagad esmu priecīga, ja varu aizsegt seju kaut vai ar aizsargbrillēm, un cauru gadu es braucu sporta mašīnā tikai tāpēc, lai varētu valkāt šo cepuri, lai nebūtu redzama, lai ne­viens nelūkotos man pakaļ un lai es kaut brīdi varētu atpūsties no visiem šiem skatieniem, no šā lāsta.

No vīriešiem baidījos tāpēc, ka tie alka iegūt mani ar varu, bet man vajadzēja gaidīt izdevīgu partiju, kura būtu cienīga tādas jau­navas, kāda es biju; no sievietēm baidījos tāpēc, ka tās mani neieredzēja. To es vairs nespēju paciest, es laikam vairs nebūtu darbā izturējusi, īpaši toreiz, kad tur bija nolēmuši, ka man jādemonstrē jauns apakšveļas fasons. Uzteicu darbu un piesacījos sera Vezerola ekspedīcijā, kas devās uz Ekvatoriālo Āfriku gūstīt pērtiķus. Darīju to ne jau pērtiķu dēļ, kaut gan slepšus, lai māte nezinātu, mājās izlasīju veselu kaudzi grāmatu par zooloģiju. (Redziet, māte domāja, ka skaistulei nepiestā­vot pārāk daudz lasīt.) īstais iemesls, kāpēc pieteicos Vezerola ekspedīcijā, nebija arī tas, ka man nevajadzēs baidīties no sava priekš­nieka doktora Millera, kas bija neizsakāmi neglīts vīrietis ar sīkās, nejaukās grumbās sarauktu seju, it kā viņa galvaskausam būtu uzmaukta kāda cita, daudz lielāka un resnāka cilvēka āda. Darīju to visvairāk tāpēc, ka eks­pedīcija taisījās iebrukt «ņamņam» cilts teri­torijā, tā dēvētajā pērtiķu paradīzē, kur miti­nās galvenokārt šimpanzes, kurus Sudānas

zināms, šo pērtiķu paradīzi apdraud cece muša, un, lai glābtos no inficēšanās ar miega slimību, visiem eiropiešiem, kuri piedalās eks­pedīcijā, seja jāievīsta biezā plīvurī, kas pa­sargā no kukaiņiem. Tas nozīmē, ka nebija redzama ne seja, nedz arī augums, jo gaišza- ļais tropu tērps atgādināja maisu un ietina mūs visus tikpat kā mūka svārki, tātad mūs nemaz nevarēja atšķirt citu no cita. Toreiz es pat neaprunājos ar māmuļu un aizrakstīju viņai tikai tad, kad jau atrados uz kuģa. Sers Vezerols bija laimīgs par laboranti, kas strādā par tādu mazu algu, jo diezin vai kāda sieviete vēl būtu pieteikusies tik bīstamā eks­pedīcijā, bet viņa naudas līdzekļi nebija lieli. Doktors Millers izturējās brīnišķīgi, viņš lai­kam saprata mani, vismaz sākumā tā likās. Savu mūka tērpu es tomēr uzvilku jau uz kuģa, bet, kad bijām pabraukuši parām Kanā- riju salām, nekad nerādījos uz klāja bez plī­vura. Lasīju grāmatu pēc grāmatas un pama­zām atbrīvojos no savām bailēm. Cece muša taču nevar būt ne pusi tik briesmīga kā manas darba biedrenes, kuras pēdējā modes skatē bija tā atārdījušas manu tērpu, ka pēc dažiem soļiem es paliku stāvam kaila visas Alberta zāles priekšā. Skatītāji rēca, žurnālisti kļuva tīri vai traki. Otrā dienā man bija bail iziet uz ielas, tik slikti es jutos. Tagad skraidīju pa kuģa klāju un ostās pa krastmalu kā no jauna piedzimusi.

—   Mans galvenais uzdevums ir sagādāt pērtiķu dzimumdziedzerus, lai varētu izdarīt atjaunošanas mēģinājumus pēc Voronova metodes. Jo vairāk dziedzeru mums izdosies sadabūt, jo vairāk naudas atvedīsim mājās,— doktors Millers skaidroja. Viņš man ļoti pa­tika. Viņš runāja par dziedzeriem kā īsts vei­kalnieks. Pavisam citādi, nekā es līdz šim biju dzirdējusi. Un nekad viņš neiedrošinājās man pat pieskarties, arī tad ne, kad sīki jo sīki instruēja mani par īpašībām, kas raksturīgas pērtiķu tēviņiem, ar kuriem man būs darīšana, un par to īpašo operāciju, kura man būs vei­cama. Tā bija mana pirmā šāda veida instruk­tāža, jo māte gan prata mani brīdināt no vīriešiem, bet nekad nespēja pastāstīt kaut ko sīkāk, tā ka es par vīriešiem zināju vēl mazāk nekā par pērtiķu tēviņiem.

—   Gan jau pieradīsiet. Tā ir tāda pati ope­rācija kā jebkura cita.

—   Un jūs kļūsiet par slavenu ceļotāju.

—   Pēc diviem gadiem vadīsiet pati savu ekspedīciju …

Tā runāja vīrieši, kas brauca kopā ar mani. Tas bija sers Vezerols, doktors Millers un paters Dilobijs, kas taisījās dibināt jaunu misiones staciju vietējiem iedzīvotājiem. Viņš man stāstīja, cik nēģeru esot savā mūžā no­kristījis. Bija patīkami paklausīties viņā pēc rīta lekcijas, ko man nolasīja doktors Millers, kurš droši vien nešaubīdamies kastrētu arī ņamņamiešus, ja vien to neaizliegtu likums

vai ja vismaz atrastos kāds, kas viņam sa­maksātu par risku, ar ko saistījās šis nozie­gums.

                                  Nodevība

Iezemieši mūs nesaņēma visai draudzīgi. Kopš seniem laikiem viņi piekopa kanibālismu un tikai pēc majora Vollesa soda ekspedīcijas bija sākuši slēpt no baltajiem savu briesmīgo parašu, jo majors bija apkāvis tik daudz ieze­miešu, ka atlikušie nespēja apēst savus miru­šos. Pēc nesenās asinspirts melnajiem arī nebija nekādas vēlēšanās pieņemt balto dievu, kuru piedāvāja paters Dilobijs. Viņiem jau bija pašiem sava reliģija, un šajā reliģijā — ak nelaime! — cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kurus viņi savā valodā sauca par impundu, bija sevišķa nozīme. Viņi tos uzskatīja par svētiem dzīvniekiem, par meža cilvēkiem, kurus aizliegts nogalināt un ēst. Apēzdami savus ienaidniekus, viņi laikam centās atgūt to, ko zaudēja šā aizlieguma dēļ.

Tā nu mūsu ekspedīcijai bija ļoti grūti sa­meklēt šajā apvidū nesējus, un arī tos nedau­dzos bezdievjus, kurus iekārdināja mūsu solī­jumi, pārņēma šausmas, kad tie redzēja, kādam nolūkam mums vajadzīgi pērtiķu tēviņi.

— Sāksim pērtiķus ķert tikai tad, kad no­kļūsim galā, — sers Vezerols nolēma. — Tikai pērtiķu paradīzē.

No pēdējā nēģeru ciema Neies upes krastā līdz pērtiķu paradīzei bija divpadsmit dienu gājiens bez atpūtas un apstāšanās; mums vajadzēja pārbrist pār diviem lieliem purviem un tikt pāri ūdenskritumam, izcirst ceļu tādā liānu biezoknī, kādu nekur citur Āfrikā neesmu redzējusi. Turklāt visu laiku mēs lūdzāmies mūsu pavadoņus, lai tie mūs nepamet, nemi­tīgi solījām viņiem jaunas dāvanas un citu pēc citas taisījām vaļā pudeles ar lētu viskiju. Es nemaz nezināju, ka šajos apgabalos rīti ir tik vēsi, bet tagad sapratu, kāpēc doktors Millers apgalvo, ka visvieglāk cilvēki saauk­stējoties vai saslimstot ar plaušu karsoni tieši Ekvatoriālajā Āfrikā. Naktīs mūs mocīja odi un cece mušas un ap mūsu ugunskuru lidi­nājās milzīgi sikspārņi, tā plīkšķinādami spārnus, ka šie plīkšķi bija dzirdami daudz skaidrāk nekā tālīnie tamtami, ar kuriem vie­tējais burvis nemitīgi aicināja atpakaļ savas nomaldījušās avis.

Ekspedīcija iesākās nelādzīgi. Taču vislie­lāko pārsteigumu piedzīvojām, kad vietā, kur sers Vezerols reiz bija ierīkojis savu bāzi, neatradām nedz pārtikas krājumus, ko viņš te bija ieracis zemē, nedz karti, ko ieslēdzis metāla seifā un paslēpis apaļkoku būdā. Būda bija nodedzināta, metāla seifs pazudis, pārti­kas kaste izrakta. Tikai pēcpusdienā mēs zem jaunas palmas atradām vaļējo kasti, un mazi pērtiķīši tur bija iemitinājušies tikpat kā šuneļi būdā. Tie bija Lapunder nemestrinus nemestrinus L. dzimtas pērtiķīši.

Mēs tos visus saķērām. Otrā dienā vēl da­būjām semnopitheca leucopryma, pygatrixe un languru, tikai šimpanzi nekur neredzējām. Mazajiem pērtiķīšiem doktora acīs nebija ne­kādas vērtības.

—   Šie dziedzerīši nespēs atdot jaunību ne­vienam miljonāram, — viņš smējās. — Pēc tiem mēs neesam šurp cejojuši…

Tāpat domāja mūsu pavadoņi. Viņi būtu samierinājušies ar to, ka mēs šos pērtiķus ķeram zooloģiskajam dārzam vai arī medī­jam, lai iegūtu ādas, to eiropieši te jau ir darījuši, bet dziedzerus? Nē, ar to viņi nespēja samierināties. Otrā rītā pavadoņi bija aizbē­guši. Turklāt nozaguši visas mūsu šautenes un munīciju. Pēcpusdienā mēs tālumā izdzir­dējām šaudīšanu ar visiem mūsu ieročiem, it kā tur būtu kādas svinības vai lielas izprie­cas.

—   Tā ir jūsu vaina. Mums vajadzēja ņemt līdzi uzticamus nēģerus no piekrastes. Bet jūs gribējāt ietaupīt… — doktors uzbruka seram Vezerolam.

—   Kāpēc jūs vispār atvilinājāt mūs šurp?— paters jautāja. — Šeit nemaz nav vairāk pēr­tiķu nekā visur citur Āfrikā.

Visi trīs ķildojās līdz pašai naktij.

Mēs nekad neuzzināsim, kāpēc sers Veze­rols mūs bija te atvedis, jo tai pašā vakarā viņš teltī nošāvās ar savu paša pistoli. Acīm­redzot ekspedīcija pēc pērtiķiem bija tikai iegansts, bet īstais mērķis cits, un to viņš ta­gad, neatradis savu karti un savus noslēptos krājumus, vairs nespēja sasniegt. Mēs viņu apbedījām pēc kristiešu parašām, Di lobi ja tēvs teica runu, un pusdienās atvērām pēdējo konservu kārbu ar ananasiem un rīsiem, to ņamņamieši nebija aiznesuši. Mums bija pali­kusi arī sera Vezerola pistole, bet tas bija mazs dāmu revolveris, kas lielu šimpanzi tikai sakaitinātu, ja mums gadītos ar tādu sastap­ties. Taču Dilobija tēvs pa Āfriku neceļoja pirmo reizi un bija pieredzējis mednieks. Atpakaļceļā viņš arvien nošāva kaut ko gar­šīgu pusdienām. Turklāt iestājās labs laiks, lietus mūs vairs nemocīja, un man šķita, ka gājiens atpakaļ varbūt nemaz nebūs tik bries­mīgs.

— Bet kas mums tagad samaksās? — dok­tors Millers gaudās. — Tam vecajam blēdim laikam vairs nav bijis ne graša kabatā, viņš droši vien cerēja, ka ekspedīcija viņu glābs. Kas zina, kā mēs vēl nokļūsim Eiropā.

Aizmirsu jums pastāstīt, ka mirušā kabatās mēs atradām tikai divas mārciņas piecus šili­ņus, bez tam trīs čeku grāmatiņas, kam visas lapas bija izplēstas. Bet es vēl joprojām ne­izpratu, no kā mani ceļabiedri baidās, es mūžamežā jutos pavisam labi, māte man var­būt atsūtīs naudu atpakaļceļam, bet, ja vaja­dzēs, palikšu te kaut vairākus gadus, jo sen vairs nebiju soļojusi tik brīvi, bez kādām bai­lēm, kā pa šo džungļu taku. Domāju, ka mēs viegli atgriezīsimies turpat, no kurienes iznā- cām.

Tie tomēr bija maldi. Taciņa, ko ņamņa- mieši mums džungļos izcirta, jau bija pilnīgi aizaugusi. Te viss dzen asnus un zel, taisni acīm redzot. Pat vairāk, likās, ka tur, kur bijām gājuši, liānas ir vēl biezākas un spēcī­gākas, ka vītnes kļuvušas vēl varenākas tajās vietās, kur mūžamežs aizdziedinājis savas brūces. Bet mums nebija nevienas mačetes, nebija nekā cita kā vien kabatas nazis un labo­ratorijas skalpeļi.

—   Nu gan esam ķezā … — paters noteica un skaļi nolamājās.

—   Būtu viņš kaut raidītāju paņēmis līdzi. Bet arī ar to viņš gribēja ietaupīt. Kā lai mēs tagad pieprasām palīdzību? — un paters nikni nosvieda zemē nelaiķa mugursomu, kuru mēs visi pārmaiņus nesām. Es pati gribēju, lai biedri mani nekādā ziņā nesaudzē un neuzliek man mazāk pienākumu. Šodien es pirmo reizi jutos nogurusi. Un šodien man pirmo reizi uzbruka citas bailes, nevis manas jau zināmās bailes no cilvēkiem. Šodien sāku baidīties par savu dzīvību. Paspēru dažus soļus, bet liānas visur bija tikpat biezas. Nemaz nevarēja ticēt, ka mēs, šurp nākdami, bijām tikuši cauri šim mudžeklim. Es apstājos pie kādas palmas un sāku raudāt. Lūkoju ar rokām saraustīt liā­nas, bet tas neizdevās, un es brēcu aizvien skaļāk. Pienāca doktors Millers, sāka mani mierināt, pārliecināt un beidzot pat apkampa. Tā tik vē! trūka!

—   Lieciet mani mierā! — es iekliedzos un cirtu viņam pamatīgas pļaukas pa abiem vai­giem. — Vai es, no vīriešiem bēgdama, at­braucu šurp uz džungļiem tikai tāpēc, lai paliktu te kopā ar jums, ar tādu ķēmu? — Un es sāku histēriski smieties.

Paters bija krietni resnāks, nekā garīdznieki parasti mēdz būt, viņš izstiepa pār mani ro­kas, un pēc mirkļa es kopā ar viņu skaitīju lūgšanu kā maza meitenīte. Bērnu dienas. Tās taču ir vienīgais laiks, kad biju laimīga. Mēs aizmigām ātrumā uzceltā teltī un tonakt pat sardzē neviens nestāvējām. Ja nejauši būtu gājis garām panteris, tam būtu lieliskas vaka-' riņas. Bet panteris laikam tonakt uz mūsu pusi nebija nācis, vai arī mūs sargāja kāds labais gars. Kāds jau mūs droši vien bija sargājis. Jo rītā, kad es piecēlos, izberzēju acis un izdzēru pēdējo kondensētā kakao kārbu, kas murns bija atlikusi, mani pārstei­dza eja liānās. Kāds mums naktī bija izcirtis taku.

—   Skatieties! *— es rādīju abiem vīriešiem.

— Brīnums … — Dilobija tēvs pārkrus­tījās. — Meitiņ, tu būsi svēta … Jaunava Marija ir uzklausījusi tevi.

—   Muļķības, — doktors Millers norūca.

—   Ja neticat, varat palikt tepat, — paters Dilobijs aizbāza viņam muti. Tad paters ap­ņēma mani ap pleciem un veda iekšā mūža­mežā. Viņš tā spiedās man klāt, ka vajadzēja viņu atgrūst. Vai tad arī šis dievbijīgais pa­ters? Vai pat no viņa mani nepasargās ap galvu savīstītais plīvurs?

Kad nākamajā dienā pamodāmies, ceļš tā­lāk bija izcirsts. Te nu mēs jau mazliet nobi- jāmies.

—   Redziet nu… — triumfēja doktors Mil­lers, kas tomēr nāca kopā ar mums tālāk. — Kas zina, kurp mūs aizvedīs šis zaļais, mik­lais tunelis? Ko tad, ja tur būs nevis jaunavas Marijas altāris, bet gan kāda vietējā atrie­bības dieviete, kas prasīs no mums cilvēka upuri? Tie tik būs kumēdiņi, ja katoļticīgs īrs kļūs par melno burvi. Tagad mēs varam gaidīt visu, varam gaidīt jebkuru bezjēdzību, ja jau vairs nepaklausām saprātam.

—   Vai jūs labāk nomirtu badā?

—   Tas būtu bijis loģiski. Mēs bijām pali­kuši bez palīdzības, saprāts mūs nespēja glābt. Bet saprātam mēs esam veltījuši visu savu dzīvi. Ergo mums vajadzēja mirt. Dzīvo­jam mēs aiz kaut kāda iracionāla spēka žēlas­tības, un šis spēks liekas aizdomīgāks nekā purvs, kurā mēs brienam iekšā aizvien dziļāk un no kura katru brīdi var izlēkt ūdens čūska, aligators, begemots vai skorpions, nemaz ne­runājot par meža gariem, kuri mums tagad arī jāņem vērā … — doktors nemitīgi gaudās. Viņš izlikās par neticīgo Tomu, taču gāja vien uz priekšu, jo alka tomēr izglābties, kaut arī tas būtu pretrunā ar veselo saprātu.

Galu galā ceļš izbeidzās nelielā sausā lau­kumiņā. Mūžamežs pašķīrās, laukuma vidū stāvēja dažas eiropiešu teltis. Mēs kliedzām cits caur citu. Izslāpuši un saskrāpēti mēs klupdami krizdami skrējām uz nometni. Bet neviens mums neatbildēja.

Izmirusi nometne

Es pirmā pieskrēju pie teltīm. Paskatījos apkārt, bet neviena neredzēju. Varbūt pa­mesta nometne? Atvēru tuvākās telts durvis. Tur gultā gulēja divi skeleti ar tropu cepu­rēm galvā; tādas valkāja vācu Āfrikas korpusa locekļi; skudras bija kaulus apskrubinājušas baltiņ baltus. Nevarēju no tiem acu atraut. Paliku stāvot kā sastingusi. Tā bija izmirusi nometne.

Kā mēs vēlāk noskaidrojām, šie cilvēki bija miruši pirms kādiem divdesmit gadiem. Kaut kad pirmā pasaules kara laikā, varbūt nemaz nezinādami, ka sācies karš. Mēs tur atradām divdesmit gadu vecus konservus, munīciju un degvīnu; ar vāciešiem piemītošo akurātību viss bija noglabāts stikla traukos un ūdeni necaurlaidīgā iepakojumā tā, lai netiktu klāt termīti. Te bija arī vecmodīgas šautenes ar pamatīgi saeļļotiem aizslēgiem un stobriem, tā ka pa šiem gadiem uz tiem nebija uzmeties neviens rūsas traipiņš, kaut gan ieroči gulēja taisni purvā. īpašā futrālī atradām ekspedī­cijas dienasgrāmatu.

Sajā dienasgrāmatā barons fon ITope atva­dījās no pasaules; ceļā uz Āfrikas vidieni viņš bija saslimis un palicis gluži viens, jo nesēji viņu pametuši. Tātad mēs nebijām pirmie, kuriem tā atgadījies. Savā garajā atvadu vēs­tulē barons lūdza glābšanas ekspedīcijas dalībniekus rūpēties par viņa trīs gadi veco dēlu, kuru viņam vajadzējis ņemt līdzi ekspe­dīcijā. Glābēji gan laikam nebija atnākuši, jo dienasgrāmata bija palikusi, kur nolikta, to­mēr bērna skeletu mēs nekur neatradām.

Tas mūs nemaz nemulsināja, jo pēdējo dienu pārgājieni ar dīvainajām stigām, ko džungļi pavēra mūsu priekšā, bija mūs pavisam atra­dinājuši loģiski domāt un apsvērt. Es atlaidos tuvākajā gultā šai pamestajā teltī, nemaz ne­bēdādama par to, ka tepat līdzās guļ cilvēka skelets.

Mani uzmodināja satrauktas balsis. Dok­tors Millers džungļos bija noķēris mūsu nēģe­rus. Tie laikam nodomāja, ka doktors ir burvis. Pat vietējie pēddziņi taču nespēj tik ātri tikt cauri šiem liānu biezokņiem, kā to bijām izdarījuši mēs. Visi nesēji nokrita dok­tora priekšā ceļos un lūdzās, lai viņus žēlojot. Viņi atdeva visas šautenes un gribēja ķerties pie mūsu čemodāniem. Bet kur gan vairs lai atrod mūsu čemodānus! Pat apģērbs, ko mēs valkājām, bija vienās skrandās. Tādi mēs ne­varējām nesējiem rādīties. Tad pateram Dilo- bijam, kurš pa šo laiku mežā bija apbedījis abus ģindeņus, iešāvās prātā laimīga doma. Viņš atvēra kasti, kurā atradās Āfrikas ceļo­jumam nepieciešamās vācu ekspedīcijas man­tas, un mēs visi apģērbāmies. Izrādījās, ka šai ekspedīcijā bijusi arī kāda sieviete. Es dabūju viņas briesmīgi vecmodīgo tērpu ar kupliem brunčiem un turnīru uz muguras. Pēc tādas pārvēršanās vairs nebija nekādas vaja­dzības skaidrot melnajiem nesējiem, ka mēs spējam darīt brīnumus. Viņi noticēja, ka dok­tors Millers ir varenāks burvis nekā viņu pašu zintnieki, un pat apsolīja, ka iešot rīt dok­toram līdzi gūstīt pērtiķus. Visu pēcpusdienu mēs noņēmāmies ar dažādiem darbiem, iepa­zināmies ar pamestās nometnes iekārtojumu, audām tīklus, ar kuriem, ķert pērtiķus, un gata­vojāmies vakaram. Visi bijām laimīgi. Vācu konservi bija ēdami, degvīns lieliski nogulē­jies. Tikai es nejutos labi. Negribēju savus draugus uztraukt, bet mani atkal pārņēma parastās bailes, tās šausmas, kuru dēļ biju bēgusi no Eiropas. No kā es baidījos, nezinu. Uzvilkusi savu vecmodīgo tērpu, es tāpat staigāju ar aizsegtu seju, neviens no ekspedī­cijas locek|iem pat acu nepameta uz mani. Doktors un paters jūsmoja par to, ka beidzot varbūt uzsmaidīs veiksme, un bija pavisam aizmirsuši, ka par to jāpateicas absurdam, kā sprieda viens, un brīnumam, kā ticēja otrs. Bet man par to bija jādomā vienā domāšanā. Un arī par to, kāpēc mani atkal pārņēmušas bailes. Likās, ka mani kāds nemitīgi novēro, staigā pakaļ pa pēdām un pieskaras man. Bet kas? Es nejutos labi.

Tikai pusdienu ēdot, es viņu pamanīju. Dok­tors Millers šodien pēc ilgāka laika atkal bija izvārījis siltu ēdienu, un mēs visi sapulcējā­mies ap ugunskuru. Tur es atkal sajutu ska­tienu. Pagriezos uz džungļu pusi, un pēkšņi man ienāca prātā paraudzīties augšup koku lapotnē. Tur karājās liels balts cilvēkveidīgais pērtiķis, turēdamies pie zara ar vienu roku, kā cilvēki nekad nespēj, un uzmanīgi vēroja katru mūsu kustību. Es sastingu. Nespēju vairs pakustēties.

—   Kas jums kait, bērns? — paters Dilobijs ievaicājās, bet man nemaz nevajadzēja atbil­dēt. Viņš jau pats bija palūkojies uz augšu. Visi stāvējām nekustēdamies, pat nēģeri, kuri nekad savā mūžā nebija redzējuši baltu šim­panzi.

—   Rāmi … klusu … — doktors mums pie­kodināja un nozuda teltī. Tikmēr pērtiķis pa tuvāko liānu nošļūca no koka un, atbalstīda­mies uz rokām, pamazām tuvojās mums uz visām četrām. Ēdiens katlā jau sen bija pie­dedzis, sviluma smaka jūtama visapkārt. Pērtiķis meta ap mums lokus, nākdams arvien tuvāk, nēģeri jau bija nostiepušies gar zemi, domādami, ka pats meža dievs ieradies viņus sodīt.

Tad pēkšņi pieskrēja doktors Millers un no mugurpuses uzmeta pērtiķim uz galvas tīklu. Tīkla galus viņš jau priekšlaikus bija piesējis pie stingra koka. Šimpanze drīz vien pierima. Viņš bija mums rokā. Arī man Millers tagad likās varens burvis. Līdz vakaram viņš paga­tavoja koka sprostu, nometnes noliktavā kaut kur sameklēja milzīgu piekaramo atslēgu un ieslodzīja mūsu jauko šimpanzi sprostā.

—   Tas tikai ir sensacionāls ķēriens. Zoolo­ģiskie dārzi plēsīsies viņa dēj, — doktors sacīja.

—   Bet viņš tā ērmīgi skatās uz mani… — Es vēl arvien nevarēju atgūties. Man nebija nācis ne prātā, ka pērtiķi ir tik līdzīgi cilvē­kiem. Negribēju iet sprostam ne tuvu, arī nē­ģeri neiedrošinājās to darīt.

—  Vai jūs esat pieņēmusi nēģeru ticību? — doktors smējās.

—   Tomēr savādi, — piezīmēja paters, kas mazliet apskauda doktoru un nenovēlēja vi­ņam šo panākumu. — Nekad savā mūžā ne­esmu dzirdējis par šimpanzēm, kas būtu albīni. Un vēl bez spalvām.

—   Tad jūs esat maz dzirdējis, — doktors smējās dabaszinātnieka pārākumā. — Šim­panzes ir vienīgie dzīvnieki, kas zaudē spalvu. Slavenā šimpanze Masuka Berlīnes zooloģis­kajā dārzā bija tikpat plikpauraina kā pats Gajs Jūlijs Cēzars.

—• Bez tam viņam ir pavisam savādi uzacu iloki, — paters piezīmēja. — Un apakšžoklis tāds pats kā jums vai man… paraugieties vien.

Mēs pašlaik sēdējām pie sprosta. Man tas šķita bezgaumīgi. Turklāt vēl šimpanze lūko­jās manī, kaut arī viņš bija notīts ar virvēm tikpat kā jaunpiedzimušais ar jostiņu.

—   Jūs varbūt apgalvosiet, ka tas ir cil­vēks? — doktors iesmējās un iesvieda ieslo­dzītajam zvēram ar savu cigāru. Zvērs ierē­cās sāpēs, atņirdza zobus un trakā niknumā nolaida urīnu uz mūsu pusi.

—  Vai jūs vēl domājat tāpat? — Millers zobojās, kad mēs steigšus metāmies projām no sprosta. — Daba ir varena. Tā būs kāda mutācija, kāda pārejas forma, kas to lai zina. Sis albīns padarīs mūs slavenus. Vai nevēla­ties iedzert kādu glāzīti kopā ar mani? — viņš aicināja, apstājies pie telts ieejas.

—   Nē, — es atteicu. — Vēlētos atgriezties mājās. Šis ceļojums ir pārlieku bagāts ar pār­steigumiem …

Vislielākais pārsteigums mūs gaidīja nā­kamajā rītā. Sprosts bija tukšs. Virves, ar kurām mums vakar bija izdevies sasiet šim­panzi, vāļājās zemē. Paters Dilobijs pacēla salauzto atslēgu.

—   Koka zaru no ugunskura viņš ir izman­tojis par sviru … ir lietojis instrumentu. Ne­esmu vēl dzirdējis, ka šimpanzes būtu iemācī­jušies krampjlaužu mākslu …

Ne vārda neteikdams, doktors izvilka no kabatas smagu pistoli. Viņa seja bija nežēlīga.

—   Pagaidiet, Miller, atjēdzieties. Es nepie­ļaušu, ka jūs sperat soli uz kļūmīgā noziedzī­bas ceļa. Vai tad jūs nesaprotat, ka gribat gūstīt cilvēku? Turklāt to, kuram mēs esam pateicību parādā par savu izglābšanos. Kas gan cits mums izcirta ceļu liānās? Es labprāt atsakos no savām domām — tas nebija brī­nums. Mūs izglāba jaunais barons Hope, kuru acīmredzot ir uzaudzinājuši pērtiķi … — un paters iespēra ar kāju pa pārkostajām virvēm, kuru mezgli vietvietām bija atraisīti. — Viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs.

—   Kurš? — es nenovaldījos.

Doktors nelikās dzirdam. Viņš negribēja atteikties no savas lielās veiksmes. Viņš sāka musināt mūsu nēģerus. Bet tie, aiz bailēm trī­cēdami, nokrita viņa priekšā ceļos. Tie gan zināja, ka doktors ir varens burvis, bet nebija zinājuši, ka viņš ir dievs, kas spēj parādīties divējos veidos.

Otrs doktors Millers, kas pa nakti bija pār­ģērbies, mierīgi soļoja uz mūsu pusi. Tikai laiku pa laikam viņš nometās uz visām čet­rām. Nācējam mugurā bija tropu uzvalks un mutē cigārs, ko viņš pie ugunskura aizdedzi­nāja ar sausu stiebriņu. Viņš nebaidījās no uguns. Un augums viņam bija kā Adoni- sam …

Doktors tomēr izšāva uz nācēju. Tas neiz­pratnē paraudzījās uz mums, tad laidās bēgt uz džungļiem. Izsitu Milleram pistoli no rokas.

—   Slepkava! — es iesaucos un metos baro­nam pakaļ.

Es steidzos viņam pa pēdām džungļos iekšā. Tas bija pirmais vīrietis, kuram es savā mūžā skrēju pakaļ. Manas bailes bija pārgājušas. Pēkšņi man ienāca prātā: tā nu gan būtu par­tija! Otru tik spēcīgu un skaistu vīrieti no aristokrātiskas ģimenes nekur citur vairs neatradīšu. Pa ceļam norāvu no sejas plīvuru. Cece mušas biju aizmirsusi. Jāgādā taču par to, lai es viņam iepatīkos.

Viņš stāvēja uz gluži zema zara, ģērbies sera Vezerola uzvalkā. Brīdi mēs raudzījāmies viens otrā. Vajadzēja kaut ko sacīt.

—   Nāciet atpakaļ, ekselence. Tas bija pār­pratums. Gluži otrādi, esam jums patei­cīgi … — es nočukstēju. Bet viņš sāka smie­ties. To es jums varētu apzvērēt. Viņš smējās dobjā, daiļskanīgā balsī, tad nolēca zemē, pārmeta mani sev pār plecu, un sākās mūsu Ceļo­jums. Baiļu pārņemta, es turējos pie viņa. Tikai reizēm pavēros lejup. Mēs lēcām no koka uz koku, no zara uz zaru, it kā manam nolaupītājam būtu spārni. Tikai tagad es ap­jēdzu, cik bezprātīgi esmu rīkojusies. Kas zina, kurp viņš mani aiznesīs. Es taču nevēlos visu mūžu palikt džungļos. Tā es gan nebiju iedomājusies laulību ar savu baronu. Bet nu jau bija par vēlu. Ja es turēšos pretim, mēs abi novelsimies zemē. Beidzot sajutu kaut ko cietu zem kājām. Iedrošinājos atvērt acis.

Mēs stāvējām augsta koka virsotnē, visap­kārt bija ierīkota tāda kā balustrāde ar mar­gām; tā bija īsta mīlas ligzdiņa. Ar roku pasniedzami auga banāni, kokosrieksti un orhidejas. Lejā spīguļoja ezeriņš. Apkārt draiskodamies bariem šaudījās kolibriji, dažada lieluma raibi putniņi, mazākie bija kameņu lielumā. Tam visam pāri jumās zilas debesis, un taisni mūsu priekšā pāri koku galotnēm slējās gaisā augsts kalns, kura mu­guru klāja mūžīgais sniegs. Visapkārt valdīja miers un klusums. Es paskatījos uz savu vīru.

— Vispirms man viņš būs jānoskuj, — es sacīju pati sev.

Tā sākās mūsu medusmēnesis.

Pērtiķu elle

Šķita, ka ir piepildījies viss, ko no manis vienmēr bija gaidījuši. Mans vīrs bija skaistu­lis un aristokrāts, mēs abi dzīvojām paradīzē.

Vārda tiešajā nozīmē. Protams, es jau agrāk zināju, ka pērtiķi, sevišķi šimpanzes, ce| sev ligzdas koku lapotnē, bet šī te nebija pērtiķu ligzda. Barons — es vēl arvien nezināju, kādā vārdā lai viņu saucu — barons bija atnesis šurp veselu kaudzi mantu no sava tēva pa­mestās nometnes. Vispirms jau divus garus vācu armijas šauteņu durkļus, kas viņam šeit, kur visi zvēri cīņā lieto tikai zobus, noderēja tikpat labi kā īsti ilkņi. Te atradās arī vairā­kas bilžu grāmatas, kuras barons Hope bija paņēmis līdzi sava dēla vajadzībām. Ar šīm bilžu grāmatām mēs nu iesākām. Pamazām jaunā barona atmiņā atgriezās cilvēku valoda un priekšstati par pašām galvenajām parādī­bām. Tā nu es brīvajos brīžos, kas mums at­lika pēc mīlas stundām un pēc našķēšanās ar dažādiem tropu gardumiem, kļuvu vienlaikus par skolotāju un misionāri. Katras sievietes ideāls ir izaudzināt sev vīru pēc pašas gau­mes. Man tagad bija tada iespēja. Sis cilvēks mani dzīvē spētu tā aizstāvēt, ka man vairs nekad nevajadzētu baidīties, es vairs nekad nejustos vientuļa, vajāta un trenkāta.

Tikai pērtiķi mums nedeva miera. Tie bija milzigi šimpanzes, kurus iezemieši dēvē par čipenzo, tas ir, par sakņu racējiem. Sākumā tie nāca šurp pa vienam, vēlāk pa pāriem. Tie sēdēja kokā pāri pretim un vēroja mani. Tad tie ņemas kaut ko kliegt baronam, es savukārt uzsaucu viņam tos nedaudzos vārdus, kurus viņš bija iemācījies. Viņš, nabags, nezināja, kam paklausīt.

īpaši nejauka bija kāda čipenzo mātīte. Tā iesvieda man ar akmeni. Es nekad nebūtu do­mājusi, ka šimpanze prot lietot ieroci. Un te uzreiz tā sviež akmeni kā puika. Barons dzī­rās mani aizstāvēt, bet es to aizliedzu. Ne jau tāpēc, ka man būtu bail, bet gan tāpēc, lai barons apjēgtu, ka viņš ir cilvēks, aristokrāts, kuram ir sava cieņa un kurš taču nedrīkst plēsties ar kaut kādu pērtiķeni. Starp citu, tā bija visriebīgākā pērtiķene, kādu vien esmu redzējusi. Seja tai bija melna kā gorillai, dibens smails un pliks, kājas kā lāpstas. Nesa­protu, kā baronam tā reiz varējusi patikt.

Bet citi pērtiķi nenāca šurp aiz greizsirdī­bas. Apkārtējos kokos laikam atradās viņu nometne. Viņi lēkāja no viena koka otrā, uto- jās un mīlējās bez kāda kauna un tik dedzīgi, ka doktors Millers to nemaz nevarētu iedo­māties. Vairākkārt dienā viņi salasījās ap lielu koku netālu no ezeriņa, dauzīja sev pie krūtīm, bungoja pa cauriem koku stumbriem, saceldami drausmīgu troksni un izplatīdami visapkārt riebīgu smaku. Viņi pamatīgi bojāja manu paradizi.

Barons man to visu izskaidroja. Šajās sa­pulcēs pērtiķi lieloties ar savu spēku un spē­jam, dižojoties ar varoņdarbiem, kurus nekad neesot veikuši, un draudot saviem ienaidnie­kiem, vēl lielākiem šimpanzēm, kurus ieze­mieši saucot par nsiku un kuriem vairāk patīkot dzīvot pa vienam. Kopš seniem laikiem abas ciltis plēšoties savā starpā par šo mežu, kaut gan ar tā augļiem varētu labi pārtikt desmit čipenzo un nsiku ciltis. Bet pērtiķi ne­gribot dalīties, tie esot ļauni un nežēlīgi.

To es varu apliecināt, jo redzēju pērtiķu kautiņu. Tie kodās un dauzīja cits citu aiz tīra cīņas prieka. Pērtiķi vairs nelikās ne zinot par banāniem un augļiem, viņi tos rāva, meta dubļos vai tīšā prātā sašķaidīja. Tie plēsa cits citam spalvu saujām vien, kodās, lauza cits citam locekļus, un asinis ar straumi tecēja vizuļojošajā ezerā. Mans barons kļuva nemierīgs, nometās četrrāpus un sāka vank- šķēt kā pērtiķis. Bet tie viņā neklausījās. Barons apraudājās. Jā, viņš paslēpa galvu man klēpī un šņukstēja kā pievilts bērns. Tieši to jau man vajadzēja. Iepriekšējā dienā es biju atradusi vairākas simtmārciņu bankno­tes, paslēptas mazā, ādas vākos iesietā kat­ķismā, ko barons bija atnesis savā ligzdā. Ar tām mēs droši varēsim pārbraukt mājās un pirmos mēnešus mierīgi iztikt.

—  Tu taču nepiederi pie viņu bara, — es rāmi uzsmaidīju baronam un ielūkojos viņam acīs. — Tu esi cilvēks.

Barons izslējās taisni. Vēl viņam bija grūti staigat uz divām kājām. Bet viņš lepojās ar šo maku.

—  Cilvēki nekad nekaujas par ēdienu, — es apgalvoju.

Barons negribēja ticēt. Vēlāk, kad mēs pasažieru tvaikonrbraucām uz Sauthemptonu, viņš augām dienām sēdēja vai nu kuģa resto­rānā, vai arī, kad tas jau bija slēgts, kuģa bu­fetē, lai varētu novērot, kā ceļinieki ēd —- katrs par sevi, bez kādas stei-gas, negrābdami cits citam ēdienu no šķīvja, nesvaidīdamies ar kotletēm vai augļiem, nespārdīdamies un ne­raudami cits citu nost no galda, kā viņš to agrāk bija redzējis darām džungļos. Tas viņu apbūra.

Bet viņš pats apbūra visus ceļotājus. Es ne­biju žēlojusi naudu, lai pašā pirmajā veikalā pie Neies upes viņu labi apģērbtu. Vēlāk ostā liku uzšūt smokingu. Tajā viņš izskatījās pasakaini. Pēc kinoaktiera. Visas sievietes pagriezās, lai noraudzītos viņam pakaļ, un visas mani apskauda. Uz viņu patiešam ska­tījās vairāk nekā uz mani. Pēc tā biju ilgoju­sies visu mūžu.

Londonā mūs gaidīja žurnālisti, mēs kļu­vām par dienas sensāciju.

«Jaunais Tarzāns.»

«Pēdējais Tarzāns.»

«Jauns piedzīvojums džungļos.»

Mūsu fotogrāfijas ievietoja pirmajā lappusē. Mana māte bija laimīga. Viņa vairs nepār­meta, ka biju aizbraukusi uz ārzemēm bez atļaujas. Labāku partiju es tiešām nebūtu varējusi sameklēt. Barons darīja visu, ko Viņam liku. Viņš klausīja katram manam vār­dam. Un nepārstāja brīnīties.

Vācu sūtniecībā mani nepieņēma. Tāpēc man vajadzēja ievākt ziņas cita vietā. Ģime­nes dzimtmuižas tagad piederēja mirušā ba­rona padēlam. īpašuma vērtība esot vairāki miljoni. Pēc nedēļas mēs devāmies uz Ham- burgu.

Tur mūs neviens nesagaidīja. Ostā nebija ieradies neviens vienīgs žurnālists. Toties divi gaužām parasta izskata kungi pavadīja mūs līdz pašai viesnīcai, acu no mums nenolaiz- dami. Tolaik Vācijā nacisms bija pilnā plau­kumā. Pa ielām staigāja brūnos kreklos ģēr­bušos vīriešu pūļi, pie sienām karājās milzigi plakāti ar fīrera attēliem, pat viesnīcā mūs apsveica, paceļot labo roku. Baronam tas bija kas jauns. Anglijā viņš neko tādu nebija redzējis.

Barona brālis mūs pieņēma tikai pēc garām telefoniskām pārrunām, kad es biju piedrau­dējusi ar atklātu skandālu un ar tiesu. Viņš sēdēja braucamkrēslā, apsedzis ceļus ar lielu, rūtainu skotu pledu. Stāstīja, ka viņš esot divi gadi jaunāks par Tarzanu, bet pēc izskata viņš varēja būt Tarzāna vectētiņš. Tas arī bija viņa galvenais arguments.

—   Šis lai būtu mans pusbrālis? Šis lai būtu Volfgangs? Blēņas. Volfgangs pirms dau­dziem gadiem kopā ar savu tēvu ir miris Āfrikā. Man par to ir tiesas lēmums. Vai jūs gribat apgalvot, ka šis kungs pieder pie mūsu ģimenes?

Viņš ļauni iesmējās un norādīja uz savu senču ģīmetnēm pie sienām.

—   Fon Hopes ģimenes slimība ir kaulu at- miekšķēšanās, pēc šīs iezimes mūsu ģimenes locekļus var pazīt drīzāk nekā pēc līdzības izskatā. Vai jūs apgalvosiet, ka šis kungs, — un viņš ar riebumu paraudzījās uz Tarzāna muskuļiem, — ka šis kungs slimo ar kaulu atmiekšķēšanos? Mūsu strīds ir veitīgs. Droši vien viņš nejauši atradis mantas, kas piederējušas manam tēvam. Protams, es ceru, ka tās jūs atstāsiet man, jo man kā likumī­gajam mantiniekam uz tām ir tiesības.

Galu galā viņš vēl gribēs dabūt arī tās ne­daudzās mārciņas, ko es izņēmu no katķisma. Mans barons nesacīja neko. Viņš tikai ar tādu domīgu smaidu raudzījās visapkārt. Pēkšņi viņš piecēlās un piegāja pie sienas. Tur viņš taustījās, it kā lūkodams atvērt durvis.

—   Kas atrodas aiz tās sienas? — es apvai­cājos.

Barona pusbrālis satrūkās.

—   Nekas. Itin nekas.

Tikai sulainis, kas izvadīja mūs ārā, pastās­tīja, ka tur esot bijusi vecā barona kunga guļamistaba. Durvis esot likuši aizmūrēt. Manā draugā laikam bija pamodušās bērnības atmiņas. Bet neviena tiesa jau neņems to vērā. Esmu pārliecināta, ka viņš ir īstais man­tinieks, bet manī jau neviens neklausīsies. Pūlējos baronam ieskaidrot, ka viņu grib ap­zagt, laupīt viņa tiesības. Viņš mani nesa­prata. Viņš neapjēdza, ko es gribu sacīt. Vies­nīcā nopirku laikrakstus. Barons steidzās man pa priekšu uz liftu, kas viņam patika tāpat kā citi tehnikas sasniegumi. Ik dienas viņš vai­rākkārt vizinājās augšup un lejup. Laikrak­stos bija sensacionāla ziņa:

«Bijušajā Vācijas kolonijā Rietumāfrikā at­klāta nafta!!!» Zem ziņojuma atradās ne­skaidra doktora Millera fotogrāfija; doktors smaidīja reportierim, pacēlis gaisā ar naftu noziestu, melnu roku.

Es zināju, ka seram Vezerolam bija citi plāni, nevis pērtiķu ķeršana. Par tiem acīm­redzot zinājis arī doktors Millers. Tagad viņš tos realizējis. Kāpēc gan es neatgriežos eks­pedīcijā? Es būtu kļuvusi bagāta. Biju izspē­lējusi sliktu kārti. To pēcpusdienu es pirmo reizi izturējos nelaipni pret savu baronu. Man bija apriebies viņam visu skaidrot kā mazam bērnam. Viņa nemitīgie «kāpēc?» dzina mani izmisumā. Ko vērts, ka viņš ir aristokrāts, ja neviena tiesa to neatzīs? Ko vērts, ka viņš ir skaistulis, ja saprāta viņam tik, cik piecga­dīgam mazulim?

— Kāpēc tu dusmojies uz mani? — barons beidzot iejautājās.

Vēl nebiju viņam izskaidrojusi, ka ir cilvēki, kas melo. Aizgāju pastaigāties. Vēlējos būt kādu brīdi viena pati. Tāds gan laikam tagad būs mans liktenis. Nopirku vairākas vācu avī­zes. Tās rakstīja, ka šo naftu jau sen pirms angjiem atklājis barons Hope, kurš pirmā pasaules kara sākumā aizgājis bojā ceļojumā, un ka viss šis apgabals, ja arī vairs nepiede­rot Vācijas valstij, tomēr esot likumīgs Hopes ģimenes īpašums. Tie bija interesanti jaunumi.

Atgriezos viesnīcā, bet barona tur vairs ne­bija. Pēc viņa esot atbraucis limuzīns ar valsts ģerboni. Uz kurieni viņš aizvests? Ne­viens to nezināja. Steidzos sūdzēties uz Angli­jas sūtniecību. Bet kā gan es varēju sūdzēties, ja nians draugs kopš paša sākuma bija uzde­vies par Vācijas pavalstnieku? Anglijas sūt­nis nespēja man līdzēt. Viņš ielūdza mani vakariņās, tas bija viss. Bet, kad biju izstās­tījusi, par ko iet runa — ka nacisti ar barona starpniecību taisās apdraudēt angļu īpašu­mus Āfrikā, sūtnis tūdaļ kļuva nopietns.

Vakarā viesnīcā mani apciemoja kāds ga­dus četrdesmit vecs vīrietis ar pārsēju uz acs, ģērbies brūnā kreklā; viņš izskatījās pēc bok­sera. Šis vīrs ieņēma svarīgu amatu SA — trieciennieku nodaļās un vēl svarīgāku angļu izlūkdienestā Inielligence Service. Viņš teica, ka aizvedīšot mani pie Tarzāna. Tā baronu tagad saukāja visi. Pa ceļam redzēju izlipi- nām plakātus, kas visus iedzīvotājus aicināja uz vācu Āfrikas kolonijām veltītu mītiņu; mītiņā runāšot barons Hope, kas patlaban atgriezies no ceļojuma. Es sāku saprast. Liel­valstis grib viņu izmantot, ievilkdamas savās intrigās.

— Mums jāizjauc šie plāni, — teica vīrietis ar pārsēju uz acs, sveicinādams garāmgājējus ar paceltu roku. — Mums tie jāiznīcina, — viņš naidīgi piemetināja, nobrēkdams «Heil!» ticīgo nacistu bariem. — Cūkas, — viņš iz­grūda, pagriezies pret mani. Angliski viņš runāja tikpat labi kā vāciski; es nekad nebiju redzējusi dīvaināku cilvēku. Ticēju katram viņa vārdam. Nesen man stāstīja, ka šā cil­vēka darbība esot bijusi vērsta pret angļiem. Man šķiet, ka tā nav taisnība. Galu galā viņš varbūt pats nezināja, kam par labu strādā. Mums atvērās milzīgas kazarmas vārti, pa­galma jauniesauktos apmācīja rīkoties ar gumijas nūjām un šautenēm. Jauniesauktie laikam gan sen nebija redzējuši sievieti. Bet man nemaz vairs nebija grūti viņu acu priekšā pārsoļot pār visu kazarmas pagalmu. Neilgais laiks, ko biju pavadījusi džungļos kopā ar pērtiķiem, man tomēr kaut cik bija nācis par labu. Mans pavadonis ietērpa mani SA uni­formā un izveda ārā pa sētas durvīm. Pēc stundas sēdēju pretim baronam.

—   Tu taču nepalīdzēsi vāciešiem, — es nai­dīgi sacīju. — Tu atgriezīsies Londonā.

Barons mani nesaprata.

—   Zini, Āfrikā atklātas bagātības, taisni tavā pērtiķu paradīzē. Bagātības pieder An­glijai, nevis Vācijai. Par tām sāksies cīņa abu valstu starpā.

—   Es domāju, ka cilvēki nesviež cits citam ar kotletēm, banāniem vai ananasiem … — barons man atgādināja.

—   Nē. Cilvēkiem ir bumbas, granātas un gāzes. — Barons raudzījās manī ar neizprat­nes pilnām, stulbām acīm. — Mēs taču esam karojuši cits ar citu … — Es baronu ar prieku būtu iepļaukājusi. Viņš tikai sēdēja un gro­zīja galvu, it kā nespēdams man ticēt. Viss bija skaidrs. «Viņu jau ir uzpirkuši,» es do­māju. «Viņš tagad nostāsies pret mani un pret mums visiem. Viss bijis veltīgi. Man atkal vajadzēs strādāt kopā ar cilvēkiem, kas mani neieredz. Sapnis ir beidzies.»

—   Nodevējs! — es kliedzu viņam sejā. — Gļēvuli, negribu tevi vairs redzēt…

Viņš raudzījās manī apjucis, gandrīz tāpat kā uz to čipenzo mātīti ar melno ģīmi.

Vakarā notika mītiņš. Milzīgā zāle bija bāztin piebāzta. Tur bija redzami visi formas tērpi, kādi vien Vācijā jebkad bijuši. Vispirms sanākušie ņēmās dziedāt savas dziesmas. Tad tribīnē rāpās viens kūdītājs pēc otra. Tie lielī­jās ar savu spēku un spējām, dižojās ar varoņ­darbiem, kurus nekad nebija veikuši, piedē­vēja sev nopelnus, kuru nebija, svētā sajūsmā dauzīja pie krūtīm un lēkāja pa tribīni ap megafonu. Pūlis rēca, troksnis bija šausmīgs. Beidzot pienāca barona kārta.

Es stāvēju galerijā, gribēdama viņu dzirdēt, jo vēl uz ko cerēju. Varbūt viņš būs nobijies no maniem draudiem. Varbūt vēl mīl mani.

— Cilvēki taču neplēšas kā pērtiķi, — viņš sacīja. — Salīgstiet, sadaliet bagātības. Pēr­tiķu paradīze spēj uzturēt visus …

Publika sāka svilpt, gribēja izmest baronu no zāles, bet viņš prata kauties. Tagad viņam noderēja džungļu prakse. Viņš vicināja mega­fonu kā rungu. SA vīri vēlās gar zemi desmi­tiem. Beidzot, asinīm noplūdis, ar saplēstām drēbēm viņš izlēca pa logu uz ielas. Tie dzi­nās viņam pa jumtiem pakaļ, bet viņš drīz izgaisa no acīm.

Tā mans barons pazuda. Viņu vairs nespēja sadzīt ne mans paziņa ar pārsēju uz acs, nedz tā apakšnieki. Viņš bija kā ūdenī iekritis. Tā kā barona ITopes tiešā mantinieka nebija, bet nevienam citam karalis šo zemi nebija atde­vis, tad to nopirka kāda angļu kompānija.

Strīdiņš norima tikpat spēji kā iesācies. Es atgriezos Anglijā un atkal iestājos darbā mo­des salonā, kur tagad demonstrēju veļu resnu miljonāru sievām, bet paši miljonāri lien pie manis ģērbtuvē un piedāvā visu, ko vien spēj izgudrot. Bet es taču varēju kļūt par barona sievu, valdīt pār visām viņa muižām un dzī­vot Šveicē! Neticēju, ka viņš būtu nogalināts. Cerēju, ka vēl kādreiz mūžā viņu satikšu. Ti­kai šī cerība man vēl deva spēku.

Pēc kāda gada uzzināju par pērtiķi Knolla cirkā. Aizbraucu to paskatīties. Vienmēr jau pagadās kāds klients, kas'mani aizved ar savu automašīnu. Viņi ir laimīgi, ja var mani kaut parādīt saviem paziņām.

Tas bija barons, tas ir, Tarzāns, īstenībā Volfgangs. Tas bija viņš, es viņu tūliņ pazinu gan tad, kad viņš uzstājās ar savu numuru, gan vēlāk sprostā. Bet, kad dzīros pieiet vi­ņam klāt, viņš man iekoda kā īsts šimpanze. Knolls negribēja man viņu pārdot. Es paaici­nāju divus antropologus, lai tie pārliecinātos, ka Tarzāns ir cilvēks. Bet vienam viņš ar kā­jas spērienu sadragāja apakšžokli, otram ar vienu dūres triecienu pārlauza mugurkaulu. Viņš kļuva bīstams. Vajadzēja viņu sasiet. Tā man neatlika nekas cits, kā atgriezties mājās; laiku pa laikam es aizsūtu cirka saimniekam naudu, lai Tarzānam, tas ir, manam līgavai­nim, būtu labāks ēdiens.

— Ja jūs varat man palīdzēt, — Džīna Džonsa nobeidza savu stāstu, — būšu patei­cīga. Zinu, ka palīdzēsiet, jūs jau droši vien esat manī iemīlējies. Knolla cirks ziemu pava­dīs Nāhodā. Te būs mana adrese. Atrakstiet tūliņ, tiklīdz uzzināsiet kaut ko. jaunu. Neaiz­mirstiet, ka uz spēles likti miljoni, kuri būs roka, tiklīdz pierādīsim, ka viņš ir cilvēks.

Jau.bija vēls vakars. Mašīnā Džīnu gaidīja resns, gadu piecdesmit vecs plikgalvis. Nomē­rojis mani ar naidīgu skatienu, viņš uzsmai­dīja Džīna i un sacīja:

— Vakariņas, darling, ēdīsim Drēzdenē kopā ar maniem veikala draugiem. — Acīm­redzot viņš vadāja Džīnu līdzi kā dzīvu rek­lāmu.

Viņi aizbrauca. Es paliku viens ar vizītkarti rokā. Tas viss bija pārāk dīvaini, lai būtu ticami. Tonakt es nemaz negulēju.

Tarzana nāve

«Viņš grib būt pērtiķis, viņš grib būt šim­panze, un tas viņam tik labi izdodas, ka ne­viens mums neko nepierādīs,» likās, es atkal dzirdu Knolla ņirdzīgo balsi. Nemierīgs stai­gāju pa auksto istabu. Būtu jel bijusi kaut lāsīte kafijas. Tā jau ir pati galvenā problēma: kāpēc viņš atkal kļuvis par pērtiķi? Nu labi, cilvēki nodarīja viņam pāri, viņam vajadzēja kauties ar tiem, bet ar sava bara locekļiem džungļos viņš ir kāvies daudz biežāk. Ik brīdi taču kāds jauns tēviņš tīko pamēģināt, vai ne­varētu kļūt par bara vadoni. Bet no cilvēkiem Tarzāns laikam bija gaidījis ko citu. Pērtiķu vidū viņš droši vien bija juties vientuļš. Bija kārojis tikt no džungļiem projām tāpat kā • cilvēki pirms gadu simtiem. Ceju no neander­tālieša līdz civilizācijai Tarzāns bija nostai­gājis dažās nedēļās. Bet kāpēc? Pēc kā viņš ilgojās? Kas ir īstā cilvēcība, ar ko mēs atšķi­ramies no pērtiķiem?' Es varu nosaukt visas antropoloģiskās pazīmes, bet ir jābūt vēl kā­dai citai atšķirībai. Man ienāca prātā psiho­loģija un filozofija, ko dabaszinību fakultātē nemāca. Varbūt viņam bija vajadzīga reliģija, kas viņu atbrīvotu no nāves bailēm? Vai viņš kāroja iepazīt savu dievu? Vai arī tiecās pēc darba, kuru veicot viņš ne vien ar spēku, bet arī ar prātu varētu pārveidot nežēlīgo dabu? Tas viss taču viņam bija. Midzenī katķisms, aiz jostas durklis. Londonā katedrāles, Vācijā šosejas; viņš droši vien bija braucis garām fabrikām, redzējis ostas, celtņus un ekskava­torus; cilvēce ir spērusi lielu soli uz priekšu kopš tiem laikiem, kad tā pielūdza uguni un kā vienīgo ieroci lietoja nazi. Atkal un atkal man bija jādomā par pērtiķu kautiņiem. Kā­pēc tie Tarzānam riebās tik ļoti, ka viņš sāka raudāt Džīnas klēpī? Kaušanās bija egoisma izpausme. Viņš varbūt ilgojās satikt būtni, kam svešs egoisms, viņš laikam ilgojās pēc mīlestības? Protams. Jo nav taču cita ieroča, ar kuru cīnīties pret vientulības lāstu un pa­mestības sajūtu. Tomēr mīlestību viņš neat­rada. Džīna viņu pameta pēc toreizējā strī­da. Bet tagad, kad viņš īstenībā izdarījis pašnāvību, kad pats sevi dzīvu apracis pērtiķu krātiņā, tagad Džīna dzenā viņu rokā tikai miljonu dēļ, tikai titulu un vieglas dzīves dēļ. Atkal egoisms. Tā Tarzānu nevar izglābt. Man vairs nesala. Es skraidīju pa istabu kā aprei­bis, it kā klāstītu savas domas veselam pul­kam klausītāju, kuri alkst glābt Tarzānu.

Viņam jāparāda īsti cilvēciska žēlsirdība vai mīlestība, viņam taču nav bijis izdevības tādu redzēt. Tikai ar žēlsirdību mēs viņu pārlieci­nāsim, ka cilvēks atšķiras no pērtiķa. Nevis ar to, ka iekaļam viņu ķēdēs kā viduslaikos. Tad mēs strīdā būsim uzvarējuši, un Džīna .. . Pēkšņi es atjēdzos, ka par Džīnu nedrīkstu domāt. Protams, mums Tarzāns jāpārliecina, ka rūpējamies tikai par viņu. Mēs atteiksimies no viņa muižām, es atteikšos no šīs daiļās sievietes, jo gribu Tarzānam palīdzēt. Turklāt man viņš jāiemīl. Jā, tagad mans pienākums būs dedzīgi iemīlēt šo dīvaino, kailo radījumu Knolla cirkā. Nākamajā dienā es braucu uz Nāhodu. Viņi tūliņ bija ar mieru pārdot man Tarzānu. Drīz vien es uzzināju iemeslu.

Cirks bija izputējis. Kalpotāji aizbēguši, artisti salīguši par palīgstrādniekiem būvdar­bos. Tarzāns gulēja drudzī. Viņš jau bija bez samaņas. Viņu atdeva par lētu naudu.

Aizvedu Tarzānu uz slimnīcu. Viņu uzņe­mot, neviens ne mirkli negudroja. Bija acīm redzams, ka tas ir cilvēks. Es sacīju, ka slim­nieka uzvārds ir Barons. Mūsu pilsētas slim­nīcā viņš nogulēja vairākas nedēļas. Bet es katru brīvu brīdi gāju pie viņa un runāju par cilvēkiem. Negribēju viņam neko ar varu

iestāstīt. Es tikai saņēmu viņa roku un apgal­voju, ka pēc izveseļošanās viņš uzzinās visu par to, cik cildeni ir viņa asinsradinieki, ka mēs visi palīdzēsim viņam atrast to, pēc kā tiekdamies viņš pametis džungļus. Žēlsirdīgās māsas pret Tarzānu izturējās sirsnīgi. Viņš gan vairs nebija tas skaistais vīrietis, par kuru bija sapņojusi Džīna, taču arvien vēl bija interesants cilvēks. Visi par viņu rūpējās. Pērtiķi savus slimos pamet, es vismaz tā do­māju. Gādāt par svešiem slimniekiem — tā arī ir viena no cilvēka īpašībām.

Šķita, ka Tarzānu tas ietekmē. Beidzot es sāku runāt par viņa piedzīvojumiem. Par to, ka Džīna arvien vēl mīl un gaida viņu, ka viņš atkal var atgriezties pie cilvēkiem, ka nekas nav zaudēts. Tā nu viņš pēc dažām ne­dēļām piecēlās no gultas un atkal sāka staigāt uz divām kājām tāpat kā toreiz, kad bija aiz­bēdzis no džungļiem. Slimnīcas galvenais ārsts uzaicināja mani pie sevis.

— Plaušu karsonis gan ir pārgājis, bet tuberkuloze nav izārstējama. Šķiet, ka šim cilvēkam nav itin nekādu pretestības spēju. Kā zināms, tas atgadās tikai ar Āfrikas nēģe­riem un ar cilvēkiem, kas kopš mazotnes dzī­vojuši tropos. Beigas pienāks drīz. Diemžēl, nav nekādu cerību.

Man ienāca prātā, ka gandrīz visi pērtiķi, ko atved uz Eiropu, it īpaši lielie, pēc ne­daudziem gadiem tiešām aiziet bojā ar diloni. Bet manam jautājumam par to, kas ir īsta cil­vēcība, manai problēmai taču nav nekāda sakara ar baktērijām. Ja mēs uzvarēsim, ja pārliecināsim Tarzānu, tad vairs nebūs sva­rīgi, ka viņš drīz mirs, jo viņš vairs nebūs vientuļš un nomirs laimigs.

Es iekārtoju Tarzānu darbā par sētnieku mūsu zooloģiskajā dārzā. Viņš saņēma cepuri un lielu slotu un augām dienām slaucīja iet­ves. Tikai nakti, lai neviens to neredzētu, viņš devās uz krātiņu, jo augstākajām instancēm man viņu vajadzēja uzrādīt kā pērtiķi. Šīs instances taču nebūtu atjāvušas no kāda cirka pirkt cilvēku, kā cilvēkam viņam arī nebūtu tiesību uz tiem nedaudzajiem banāniem un uz kilogramu burkānu, ko mūsu pērtiķi sa­ņēma uz valsts rēķina. Toreiz valdīja bez­darbs, un sētnieki nepelnīja tik daudz, lai varētu ēst banānus.

Es gan cerēju, ka ilgi viņš par sētnieku ne­būs. Tūliņ biju aizsūtījis telegrammu Džonsai uz Londonu un gaidīju, ka kuru katru dienu Džīna ieradīsies pie mums.

Beidzot saņēmu atbildi. Džīna aicināja, lai es kopā ar Tarzānu ierodoties Prāgas starp­tautiskajā viesnīcā. Kjuvu visai priecīgs. Mūsu muzeja direktoram jau labu laiku bija kaut kādas aizdomas, taču par laimi viņš ne­kad nelikās zinot par dokumentiem un atskai­tēm, tāpēc pagaidām no viņa briesmas nedrau­dēja. Toties no Hildas es baidījos. Hilda tu­rēja mani aizdomās par sakariem ar Džīnu. Viņa bija sākusi satikties ar otru praktikantu, un es biju pārliecināts, ka viņa tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mani iznīcinātu.

Uz Prāgu braucām klusēdami. Tarzāns jau izturējās gluži normāli un savā vienkārša kal­potāja uzvalkā nemaz neatšķīrās no pārējiem pasažieriem, tikai vēl joprojām nerunāja, vēl joprojām nespēja saņemties un kaut ko pasa­cīt. Cerēju, ka valoda atraisīsies, kad viņš ieraudzīs savu iemīļoto, es taču viņam aizdevu pat savu odekolonu un turpat stacijā aizvedu pie friziera, lai viņš izskatītos cik vien iespē­jams labi. Es jutos tā, it kā vestu uz kāzām pats savu brāli.

Bet Džīna mūs viesnīcā negaidīja. Tur mūs apsveica tikai pazīstamais Prāgas advokāts Levijs-Nehanskis.-

—   Džīna Džonsas jaunkundze svarīgu iemeslu dēj nevarēja ierasties, bet man ir viņas pilnvara nekavējoties uzsākt prāvu par to, lai barona kungs varētu dabūt atpaka{ savus īpašumus un iegūt pavalstniecību. Teik­sim, Šveices …

Tarzāns kļuva nemierīgs.

—   Tas nav vajadzīgs, — es rāmi pasmai­dīju. — Volfgangs netiesāsies, viņam visādi strīdi jau apnikuši līdz kaklam. Par saviem īpašumiem viņš neinteresējas.

—   Kā? — advokāts pārsteigts nometa sa­vus papīrus uz galda. Bet Tarzāns tagad pirmo reizi pasmaidīja. Man tātad bija tais­nība. Tikai tāpēc viņš negribēja runāt ar cil­vēkiem, ka egoisti viņam bija pretīgi. Es drau­dzīgi saņēmu viņu aiz rokas:

—   Barona kungs savus īpašumus ziedo labdarīgiem mērķiem. Tie viņu neinteresē.

— Tādā gadījumā barona kungs neinteresē manu klienti, — doktors Levijs-Nehanskis laipni palocījās. — Viņai ir padomā dučiem citu lielisku partiju, — viņš piebilda un pa­meta zīmīgu skatienu uz mana audzēkņa apdi­lušajiem svārkiem.

Braucot vilcienā atpakaļ, es vairs neklu­sēju. Es skaidroju Tarzānam, ka tā noteikti ir kāda kļūda, ka nekas nav pazaudēts, ka Džīna man ir daudz stāstījusi, cik ļoti tā viņu mīlot, un ka advokāti vispār ir īsti nelieši, ļaunāki nekā džungļu hiēnas un maitu lijas. Tomēr es nespēju noslēpt savu nemieru. No­devu to, stāstīdams, ka tagad viņam atkal kādu laiku vajadzēs apmesties pērtiķu sprostā, kamēr es sarakstīšos un noskaidrošu visu šo atgadījumu, ka viņam atkal pavisam īsu laiciņu vajadzēs izlikties par pērtiķi, jo citādi man draud visādas nepatikšanas, varu pat pazaudēt darbu; viņš droši vien sapratīs, ka to visu daru tikai viņa dēļ. Ja atnāktu cits praktikants, viņam būtu jādzīvo sprostā līdz pašai nāvei, tāpēc es lūdzu, lai viņš saprot manu stāvokli, kuru negaidīti sarežģījis tas, ka esmu noticējis kādas Londonas daiļavas trakajām iedomām. Biju izrunājies, kā neva­jag. Tarzāns saprata, ka arī es vairs Džīnai neticu.

Tai pašā naktī Tarzāns savā sprostā pa­kārās. Ar to viņš neapgāžami pierādīja, ka ir cilvēks. Kā zināms, dzīvnieki nekad pašnā­vību neizdara.

Bet es tieši tāpēc nokļuvu grūtībās, no ku­rām biju baidījies. Hilda un jaunais prakti­kants bija visu uzošņājuši. Mani atlaida.

— Tā iet, ja pieņem darbā čehu, — direk­tors atvadīdamies nicīgi sacīja. Pa šo laiku viņš bija iestājies Henleina partijā*. — Jūs esat vai nu nekur nederīgs antropologs, vai blēdis. To izlems tiesa. Bet mūsu cildenajai pilsētai jūs neesat Vajadzīgs. — Un direktors pašapzinīgi pabungoja sev pie krūtīm.

Man negribējās braukt projām. Vācu ko­lēģu vidū man te bija daudz draugu, un likās, ka šeit kāds atkal gatavo jaunu «pērtiķu pro­cesu». Turklāt pārmetu sev, ka īstenībā pats esmu vainīgs Tarzāna nāvē. Izšķirīgajā brīdī biju sācis domāt par sevi, nebiju spējis viņu mīlēt. Pārbaudījumu nebiju izturējis. Man bija skumji bez viņa. Es atgriezīšos savā vientulībā, atgriezīšos džungļos. Tomēr esmu vismaz uzzinājis, kur meklējams glābiņš. Gribu to atrast, meklēšu kaut vai visu mūžu kā savā apkārtnē, tā pats sevī. Vilciens atiet;

Arī es biju izlēmis būt cilvēks.

* Vācu fašistu organizācijā, kas tika nodibināta 30. gados Cehoslovakijā, Sudetu apgabalā.

Tabu

Esmu egoists. Nekad neesmu to noliedzis un nestrīdos pretim, ja man to pārmet. Esmu pat ļoti liels egoists un domāju vienīgi par sevi. Tikai mans egoisms ir man palīdzējis tikt projām no Čikāgas nomales, kur līdz pat šai dienai nīkst mani vecāki, bet brāļi ir pa­līgstrādnieki jaunceltnēs. Tikai domādams pats par sevi, varēju pabeigt universitāti un iegūt zinātnisko grādu.

Specialitāti biju izvēlējies neizdevīgu. Pēc otrā pasaules kara, kad jauns slaktiņš šķita atkal nenovēršams un kļuva skaidrs, ka no piedalīšanās kaujās varēs glābties vienīgi sa­nitārā dienesta darbinieki, jaunekļi bariem vien metās studēt medicīnu. Protams, sava nozīme bija arī materiālajiem apsvērumiem. Galu galā ārsti savairojās tā, ka honorāri sāka slidēt lejup, bet Korejā gāja bojā sevišķi daudz mediķu, jo ārstiem vajadzēja strādāt priekšējās pozicijās. Taču es par to zināju tikai pēc nostāstiem. Par laimi, Korejā es ne­biju. Un, par nelaimi, naudu pelnīt nepratu.

Biju ļoti priecīgs, dabūjis darbu pilsētas dzemdību namā. Drīz pēc tam, kad biju ķē­ries pie darba, galvenais ārsts sāka man uz­ticēt grūtas operācijas. Mani ieinteresēja gi­nekoloģiskās slimības un bērnu kroplības ga­dījumi. Pilsētā es ne ar vienu nesadraudzējos, centos tikai jo drīzāk iekarot popularitāti. Pēc gada es jau spēju izdarīt ķeizargrie­zienu ar aizsietām acīm. Bet ārpusdzemdes grūtniecības gadijumos operēju tikpat ātri kā galvenais ārsts. Es būtu varējis šo operāciju paveikt vēl ātrāk, bet nevēlējos modināt savā priekšniekā īgnumu. Tiesa, reiz es tomēr ne­noturējos, tāpēc kritu nežēlastībā. Drīz vien man no turienes bija jāaiziet. Vaininiece bija medicīnas māsa. Viņa izskatījās pēc eņģeļa; kam bērnu dienās biju skaitījis lūgšanas. Bet arī mans galvenais ārsts laikam reiz bijis visai reliģiozs. Turklāt viņam piederēja pa­šam sava automašīna. Un tomēr izrādījās, ka es esmu veiklāks par viņu. Kā pie operā­ciju galda, tā arī dzīvē … Pēc trim mēnešiem mūs aiztrieca abus. Šoreiz egoisms man bija izdarījis sliktu pakalpojumu.

Nekas cits neatlika. Vajadzēja pieņemt pie­dāvājumu strādāt iezemiešu slimnīcā. Visu ceļu mēs abi ar sievu priecājāmies par ekso­tisko dabu un par vietējo iedzīvotāju daiļumu. Bet galu galā mēs netikām ne soja ārā no slimnīcas. Izrādījās, ka dzemdību nodaļa ir briesmīgi nolaista, tāpēc strādāt vajadzēja dienām un naktīm. Un tur jau arī nav kur iet. Vienīgā pilsēta šajā apvidū atradās astoņ­desmit kilometru tālu no mūsu slimnīcas. Šajā pilsētā bija viena vienīga iela un sta­cija, kas mūs savienoja ar ārpasauli. Tikai pavisam sevišķos gadījumos mēs braucām turp uz vienīgo kinoteātri vai uz viesnīcu. Bet tas atgadījās ļoti reti. Šeit visi cenšas vairāk nopelnīt un tāpēc dzīvo taupīgi: nevienam ne­gribas te palikt. Bet pagaidām mēs esam iegrimuši darbā: ārstējam iezemiešus, nepraz­dami viņu valodu, praktizējamies ar dzīvu materiālu. Un visi alkstam izdarīt kādu inte­resantu atklājumu, kas pievērstu uzmanību mūsu personai.

Man jau šķita, ka esmu atradis kaut ko piemērotu. Visai drīz noskaidrojās, ka šeit ir liels procents nenormālu dzemdību. Krietni lielāks nekā citos apvidos. Bērni dzimst neiz­nesti. Tas atgadās ar katru mēnesi biežāk. Aprakstīju tos gadījumus, ko biju novērojis, un aizsūtīju savu rakstu uz galvaspilsētu. Par spīti maniem atgādinājumiem atbildes ilgi nebija. Bet es labi zināju, ka profesors kura lekcijas biju cītīgi apmeklējis, ļoti interesējas par kroplības gadījumiem. Viņa kabinetā biju redzējis dažādus monstrus: bērnu bez galvas, bērnu ar ūdensgalvu, ar audzējiem, kas bija lielāki par pašu augli, kopā saaugušus dvīņus, palielinātu un mace- rētu augli — visi reti gadījumi, kas šeit bija kļuvuši parasti. To fotogrāfijas aizsūtīju pro­fesoram. Man pat izdevās pārliecināt sievu, ka viņai nav vajadzīgs jauns kostīms, un par šo naudu es aizbraucu uz galvaspilsētas klī­niku. Biju licis uz spēles savu vārdu un savu nākotni. Tas taču bija sensacionāls atklā­jums. Bet profesors K. sakliedza uz mani. Viņu sen vairs neinteresējot anomālijas. Viņš nevēloties to dēļ zaudēt savu mieru. Tagad viņš nodarbojoties ar jautājumu par bezsāpju dzemdībām. Man viņš iesakot domāt par to pašu. Viņš mani gandrīz vai izdzina no sava dzīvokļa, kas bija par jaunu iekārtots un tik grezns, ka laistījās vien. Bet vēl pirms ne­daudziem gadiem profesors principiāli lie­toja zeķu vietā avīzes un mitinājās bēniņos.

Redakcijā manu rakstu sākumā pat liedzās atdot. Kāds sekretārelis klupa man virsū tā, ka pensnejs deguna galā lēkāja vien. Vai tie­šām es esot iedomājies, ka tāds nopietns zi­nātnisks žurnāls iespiedīšot kuru katru ziņo­jumu ar pilnīgi nepārbaudītiem faktiem? Ja es savu darbu pienācīgi padziļināšot, minēšot avotus un datus, statistikas materiālus un ci­tātus no speciālistu darbiem, ja došot teorē­tisku izskaidrojumu, tad pēc viena diviem ga­diem varēšot aprunāties par publicēšanu, ja par darbu būšot autoritatīvas atsauksmes. Iz­rāvu manuskriptu šim pļerkšķim no rokām.

Pa šo laiku manu sievu bija apciemojuši divi kungi un ārkārtīgi laipni apvaicājušies, vai esot taisnība, ka viņas tēvocis apcietināts par krāpšanu, un kāpēc viņa par to neesot iz­stāstījusi, kad iestājusies darbā slimnīcā. Sieva atbildējusi, ka viņai neviens par to ne­esot jautājis. Kungi savilkuši uzacis, atvadī­jušies un aizgājuši. Bet Marija bija ļoti uz­traukta. Pēc manas atgriešanās viņai vairs nebija naudas kostīma iegādei, bet slavu es nebiju ieguvis. Manuskripts un fotogrāfijas vāļājās portfelī uz mana galda. Diena bija neparasti tvanīga. Ventilators pie griestiem nedarbojās. Neatceros vairs, kurš no mums abiem bija apsolījis parūpēties, lai to salabo. Mēs sastrīdējāmies. Tā bija mūsu pirmā ķilda.

Nākamajā dienā mani izsauca pie pārvald­nieka. Pārvaldnieks bija visaugstākā per­sona slimnīcā un līdz šim tik tikko atņēma manu sveicienu. Gaidīdams es stāvēju pie viņa lepnā kabineta durvīm un jutos nelā­dzīgi. Abas sekretāres negribēja stāstīt, kā­pēc esmu izsaukts, un uz maniem jokiem at­bildēja īgni.

Bet pārvaldnieks smējās pilnā rīklē. Viņš apsēdināja mani mīkstā krēslā un piedāvāja cigārus (cigārus viņš smēķēja aiz bailēm no plaušu vēža, kuram par iemeslu pēc viņa do­mām esot cigarešu papīra pāroglošanās). Tad viņš sāka runāt. Komplimenti plūda straumēm. Viņš nemaz neesot zinājis, cik lie­lisks speciālists strādājot viņa slimnīcā, esot pārsteigts par manu kautrību un mazliet aiz­vainots, ka savus zinātniskos darbus es vis­pirms neparādot viņam. Vai tiešām es do­mājot, ka rentgenologam neesot nekādas jē­gas par interesantām problēmām dzemdnie­cībā? Viņš interesējoties par visu. Manu rak­stu varēšot publicēt vietējā žurnālā. Protams, saīsinātā veidā un ar viņa komentāriem. Viņš ar šo darbu pamatošot savu teoriju par ieze­miešu dcģenerēšanos. Viņš pat piedāvāja man savu automašīnu, ko es varot izmantot brīvajā laikā. Es pateicos.

Drīz vien jau es pārvaldnieka mašīnā gai­dīju sievu pie laboratorijas, kur viņa strādāja. Gaidīt vajadzēja ilgi. Visu iaiku es lauzīju galvu, kas par iemeslu varētu būt tam, ka šie nabaga ļautiņi tik ātri deģenerējas. Anomā­liju skaits taču palielinās ar katru mēnesif Taisni neticami…

Abi ar sievu devāmies savā pirmajā iz­braukumā ārpus pilsētas un drīz vien salīgām mieru: Marija neprot dusmoties. Sieva atzi­nās, ka šis apvidus viņai nepatīkot. Kopš pa­šas atbraukšanas dienas viņa esot tāda kā nogurusi un drūma, jūtoties siikti, visa ap­kārtne viņu nomācot. Bēdīgs apvidus. Es pa­skatījos apkart. Tiešām, ari es darba ļoti no­guru. bet izskaidroju to ar klimata pārmaiņu. Un kas tās par valodām par grūtsirdību? Kad braucām šurp, visi mūs apskauda. Ceļotāji stāstīja, ka šeit esot paradīze zemes virsū.

Drīz mēs abi apklusām. Izbrauciens nebija izdevies. Satikām dažus dzīvniekus, bet tie pat nebēga no mums; kāpēc, nezinu —• vai nu bija ļoti rāmi, vai arī samocīti.

Beidzot mēs apturējām mašīnu kādā cie­matā. Gribēju tur apgādāties ar benzīnu, bet nekur nevarēju sameklēt tanku. Pie kādas mājas draiskojās mazs kucēns. Man iešāvās prātā: varbūt Marija jutīsies līksmāka, ja tāds būs mājā. Nolēmu nopirkt šo kucēnu. Kucēns bija jauktenis — ar garām ausīm un īsām kājelēm. Jauka radībiņa. Bet īpašnieki negribēja ne dzirdēt par pārdošanu.

—  Kāpēc? Vai tad kucēns ir kādas retas sugas? — es vaicāju,

—  Katrs kucēns šeit ir retums, — iezemie­tis skumīgi atbildēja, pamādams ar roku uz ciemata pusi.

Jutos satriekts. Vai tiešām šeit deģenerējas pat suņi? Atpakaļ braucot, es visu laiku klu­sēju, kaut gan sieva bija kļuvusi drusku jaut­rāka.

Tad mēs sastapām veselu virkni kravas mašīnu. Apstājos līdzās pēdējai. Domāju pa­lūgt benzinu. Mašīnā sēdēja kareivji īpašā baltā formas tērpā, kādu nekad agrāk nebiju redzējis. Neviens no tiem nesmaidīja.

—   Uz kurieni jūs braucat? — es apvaicā­jos. Bet kareivji izlikās nesaprotam. Tikai viens paraudzījās manī ar skābu, gandrīz ņirdzīgu smīnu un atbildēja:

—   Sēnēs!

Tūliņ pat kāds viņu nikni apsauca.

Mašīnās veda ērmīgus, ar brezentu pārklā­tus priekšmetus, kas likās esam katrā mašīnā citādāki. Viens atgādināja milzīgu, pret de­besīm izstieptu rādītājpirkstu, cits — garas kāpnes; vēl tur bija kaut kādi dīvaini trauki, kas līdzinājās lieliem bērnu rotaļklucīšiein. Mašīnu bija vairāki desmiti. Vajadzēja braukt diezgan ilgi, lai virteni apdzītu.

— Ko viņš ar to domāja? — sieva trauk­smaini iejautājās. Bet es negribēju viņu vej- tīgi biedēt. Bija pilnīgi skaidrs, kādas sēnes kareivis domājis. Sprādzienus. Es atskatījos. Kolona bija palikusi iepakaļ, tā lēnām rāpoja pa ieleju kā milzīgs, zaļganpelēks, indīgs simtkājis. Pirmais indīgais kukainis, ko šajā zemē biju sastapis.

Sākās lietusgāze. Kad mēs piebraucām pie mājas, negribeju izlaist sievu no mašīnas. Viņa neatlaidīgi vēlējās izkāpt. Esot jāgatavo vakariņas, jāuzkopj dzīvoklis, jāpaskatās te­levīzijas pārraide. Mēs gandrīz saķildojā­mies. Es taču nedrīkstēju laist viņu ārā šajā lietū, kam līdzi nāk nāve. Pēkšņi viņa sāka mani skūpstīt, jo manai ietiepībai bija atra­dusi savu izskaidrojumu. Tiesa, tobrīd man skūpsti nemaz nebija prātā, bet mana sieva ir ļoti skaista, un mēs vēl arvien esam viens otrā iemīlējušies, it kā nebūtu precējušies. Mēs palikām mašīnā, kaut gan lietus bija sen pārgājis.

Slimnīca mani nebija gaidījuši. Dzemdības parasti pieņēma feldšeri. Es taču nevarēju pats'celties un iet pie katras dzemdētājas, tad jau es nekad neizgulētos. Normālās dzem­dībās jau ārsts nemaz nav vajadzīgs, nepie­ciešama tikai zināma novērošana. Šādos ga­dījumos es sev bieži liekos kā brīnumainas mistērijas vērotājs. Vērotājs, kas var ne tik daudz palīdzēt, cik sabojāt kaut ko. Uz slim­nīcu es patlaban neatnācu dzemdibu dēļ. Man bija vajadzīga statistiska izziņa — re­ģistrācijas žurnāls par divu pēdējo gadu dzemdībām. Anomāliju procents. Bet žurnāls nebija atrodams. Izrādījās, ka jau pirms gada tas aiznests uz direkciju.

Savādi, stāsta, ka dzemdētājas kliedzot jo skaļāk, jo kulturālāka esot tauta, šeit iedzī­votāju kultūras līmenis ir ļoti zems. Dzemdē­tāja jau bija gandrīz pārstājusi kliegt. Es pa­liku pie viņas. Viņa tā saspieda manu roku, ka man sametās baigi. Es liku dot viņai skā­bekli un izdarīt injekciju, lai pastiprinātu dzemdību sapeš. Dzemdniecībā aiz žēlsirdības reizēm mēdz sāpes pastiprināt.

Piedzima bērns, kuram seja gan bija, bet nebija attīstījies galvaskauss. Pēc dažām mi­nūtēm viņš nomira. Māte sāka raudāt. Viņa klusam šņukstēja, vaidēja un gaudas, tad ņē­mās savā valodā mūs lādēt.

Es aizskrēju pie pārvaldnieka. Viņam bija viesi — augsti virsnieki un trīs veci fizikas profesori, kurus es pazinu pēc uzņēmumiem laikrakstos. Viņi bija pie mums iegriezušies pa ce|am. Sākumā es runāju lēni un apdo- migi, tad ātrāk un ātrāk un beidzot saku kliegt. Es galīgi sabojāju viņiem vakaru.

—   Cik ilgi jūs domājat slēpt Šīs anomāli­jas? Jūs paši esat izdzimteņi …

Neļaudami man pabeigt, viņi ņēmās mani mierināt. Līdz šim laikam neviens vēl neesot pierādījis, ka tās būtu sprādzienu sekas.

—   Es pierādīšu! Dodiet man ziņas par sprādzienu daudzumu un spēku, dodiet man statistikas datus, un es pierādīšu, ka visi au­dzēji, leikēmijas gadījumi…

Ja man galu galā arī būtu taisnība, tad izmēģinājumi taču notiekot augstāku interešu labad. Kas tad esot svarīgāks — iezemieši vai cilvēce? Izmēģinājumi notiekot tādēļ, lai aizstāvētu un pasargātu visu cilvēci, tā mani nopietni pamācija vecs, briļļains profesors, tik vecs, ka viņš laikam gan pats ticēja tam, ko runāja. Viņš esot visu savu dzīvi veltījis cilvēces glābšanai. Bet tāds milzīgs uzde­vums prasot upurus. Viņš gribot nosargāt mieru.

—  Nu, to jau jūs panāksiet! Mirušie jau ka­rot negribēs. Un mirējiem arī būs grūti to darīt…

Es aizgāju. Liekas, pat durvis aizcirtu.

Uz ielas mani apturēja divi laipni kungi. Viņi vaicāja, vai es iedomājot par savu sievu un tās tēvoci. Vai man esot zināms, ka šis tēvocis piesavinājies viņam uzticēto naudu. Vai viņš to varbūt neesot nodevis glabāšanā savam jaunajam radiniekam?

—   Nē! — es sašutis atcirtu.

Viņi pateicās un vērsa manu uzmanību uz to, ka man sakarā ar tēvoča lietas izmek­lēšanu vajagot būt gatavam uz visu. Pat uz pašu ļaunāko. Tad viņi laipni atvadījās.

Mājā mani gaidīja pārvaldnieks. Viņš ne­dusmojās, kaut arī biju viņam sabojājis pa­tīkamu vakaru. Cilvēces glābšana, kuras labā strādājot šie ļaudis, esot dižens uzdevums. Visi jau neesot tiktāl izauguši, lai šo uzde­vumu izprastu. Pārvaldnieks man piedāvāja darbu ar vislabākajiem noteikumiem vislabā­kajā galvaspilsētas klīnikā.

—  Kāpēc?

Tāpēc, lai es pārstātu noņemties ar anomā­lijām. Atcerējos profesoru K. un viņa jauno, grezno dzīvokli. Lai notiek, izvēlējos pētīju­mus par bezsāpju dzemdībām.

—  Lieliski, — pārvaldnieks atzina. — Va­rat braukt projām jau rīt.

Devu savu parakstu, ka visu aizmirsīšu.

Pēc tam es atkorķēju pudeli un sāku dzert glāzi pēc glāzes. Nezināju, kur nozudusi mana sieva, un ņēmos pats kravāt mantas. Tagad viss būs citādi. Kam man jārūpējas par cilvēci! Esmu egoists, esmu to aplieci­nājis visu savu mūžu. Lai nosprāgst visi! Kas rūpētos par mani, ja es mirtu? Tikai nospļau­tos, to zinu jau iepriekš. Un kā gan iespējams pretoties? Kā? Esmu tik atkarīgs no citiem, no sabiedrības. Aizdedzinādams sērkociņu, pagriezdams elektrības slēdzi, atvērdams konservus vai uzaudams zābakus, es taču līdz ar to solos, ka būšu padevīgs sabiedrībai, apliecinu, ka esmu atkarīgs no tās, atzīstu, ka esmu tās vergs. Mēs esam padarīti par

ritentiņiem, kas lēnām griežas šajā mašīnā. Vai viens ritentiņš spēj mainīt virzienu, kādā kustas milzīgs tanks? Mēs virzāmies uz bez­dibeņa pusi, un ātrums neatvairāmi pieaug.

Atvēru guļamistabas durvis. Izrādījās, ka sieva nekur nav aizgājusi. Viņa nupat modās. Uz galdiņa līdzās gultai stāvēja citroni.

—   Man gribētos gurķi. Un arī anšovu ar sīpoliem.

—   Kāpēc tad tā?

—  Brokastīs, — viņa vainīgā balsī atteica.

Tikai ārsts akušieris neapjēdz, ko nozīmē

tādas kaprīzes, ja tās iešaujas galvā paša sie­vai. Tikai akušierim vajag paskaidrot, kāpēc sieva brauc uz pilsētu pie viņa kolēģa, lai precizētu diagnozi. Tikai akušieris gaida, lai viņam skaidri pasaka: — Mums būs bērns.

Es apstulbu. Prātā ienāca lietus, garie mē­neši, ko mēs bijām nodzīvojuši šajā vietā, visas anomāiijas. Es negribu, IIai mans bērns būtu bez galvas! Negribu nedzīvi dzimušu bērnu! Pat nākotnē ne! Jo es esmu egoists. Tāpēc arī rakstu šīs rindas. Tāpēc, ka esmu pat ļoti liels egoists un domāju tikai par sevi.

Nebrīnieties, ka neesmu nosaucis vārdā ap­vidu un slimnīcu, kur tas viss notika. Tas var notikt kurā katrā vietā. Un visai drīz!

Kapteiņa Nemo pēdējais piedzīvojums

Viņa īstais vārds bija Peržinka. Būdams leitnants, Peržinka vadīja raķetes pa līniju, pa kuru, reizēm tieši, reizēm ar pār- sēšanos trīsdesmit sestajā vai astotajā kos­miskajā stacijā, uzturēja satiksmi starp otro Mēness bāzi un Zemes lidlaukiem, Tas bija vienmuļš darbs, un jau toreiz plaši apsprieda ierosinājumu aizstāt šo raķešu vadītājus ar autopilotiem, kas daudz precīzāk un ātrāk spēj pamanīt bīstamu meteorītu vai motora defektus, turklāt nekad nenogurst.

Bet tad notika daudzinātā avārija ar cister­nas raķeti 272 BF, kura nevarēja piestāt ses­tajā kosmiskajā stacijā; draudēja briesmas, ka raķete eksplodēs un iznīcinās visu staciju, tādējādi uz vairākām nedēļām pārtraucot sa­tiksmi starp Zemi un Mēnesi; tad apstātos darbs arī vislielākajās Zemes fabrikās, kuras īstenībā ir atkarīgas no lētās un augstvērtī­gās Mēness rūdas pieveduma. Un cik ilgi Mē­ness bāzes personāls iztiks bez pārtikas pie­gādes? Vai viņiem tur ir pietiekami lieli krā­jumi? Cik ilgi viņi būs izolēti? Tie bija jau­tājumi, ko toreiz sev uzdeva katrs, jo uz Ze­mes nebija nevienas ģimenes, kurai nebūtu tuvinieku kādā Mēness bāzē. Galveno Astro­nautikas pārvaldi kritizēja malu malās, šķita, ka tās priekšsēdētājam būs jāatkāpjas.

Tieši tad pienāca vēsts, ka gluži nepazīsta­mais leitnants Peržinka, riskēdams ar savu dzīvību, aizlidojis līdz cisternai mazajā pasta raķetē numurs 4 — «kosmosa vannā» (tā saukāja mazu, vēderainu tuvsatiksmes raķeti), izlabojis defektus cisternas vadības sistēmā un laimīgi nolaidies kādā Mēness bāzē. Pēc tam Peržinkam vairākas nedēļas vajadzēja nogulēt slimnīcā, jo viņš to visu bija paveicis vieglā treniņa skafandrā. Kad Peržinka iznāca no slimnīcas, viņu pieņēma pats Kosmosa pārvaldes priekšsēdētājs, lai pateiktos par varonību un piedāvātu viņam jaunu darbu.

Tā leitnants Peržinka kļuva par kapteini Peržinku, bet kapteinis Peržinka par kapteini

Nemo. Pasaules preses aģentūras visādi kropļoja šo čehu uzvārdu, un, kad bija pazi­ņots, ka Peržinka komandēs jauno raķeti «Nautilu», kura dosies pētīt Neptuna noslē­pumus, viņu bez kavēšanās pārkristīja par Nemo, jo Žila Verna grāmatas arī toreiz bija lielā cieņā un plaši pazīstamas. Reitera aģen­tūra gan ieteica citu formulējumu: captain Peržinka of Neptun, tas ir, kapteinis Per­žinka no Neptuna; tas izklausītos tīri kā tāds dižciltīgs tituls, bet aģentūras ierosinājumu neviens neatbalstīja.

Pasaules sabiedrība ātri vien pierada pie kapteiņa Nemo, kas atklāja Neptuna noslē­pumu, no Urāna atveda dzīvas baktērijas un izglāba rodona krājumus uz Jupitera, kad uz šīs planētas notika liela zemestrīce (pareizāk sakot, planētas trīce). Kapteinis Nemo allaž bija klāt, ja mūsu saules sistēmā atgadījās kāda avārija vai nelaime, ja tur vajadzēja riskēt ar savu dzīvību. Viņš savā ekipāžā bija sapulcinājis sev līdzīgus vīrus, lielākoties sa­vus tautiešus no Skalices, un viņu par savu ideālu uzskatīja visi puikas uz mūsu trešās planētas, kā zinātnieki reiz bija nosaukuši Zemi.

Bet automātikas attīstība un tehnikas piln­veidošanās arvien vairāk ierobežoja Peržin- kas jeb Nemo aktivitāti: viņš bija iecelts par glābšanas komandas priekšnieku uz Ze­mes, un jau vairākus gadus viņam negadījās nekādas izdevības parādīt savu varonību. Līdz ar savu ekipāžu viņš tikai gādāja, lai netrūktu tematu visvisādiem literātiem, po­zēja tēlniekiem un gleznotājiem un lasīja lek­cijas jaunajai paaudzei. Tāpēc viņš bieži vien mainīja dzīves vietu un līdz ar to arī drau­dzenes. Jo sievietes kapteini mīlēja. Viņš bija glīts, samērīgi noaudzis, ar lielu zodu un sudrabotiem deniņiem, īsts jaunu meiteņu ideāls. Bet ģimenē viņš jutās nelaimīgs, to visi zināja.

Tāpēc jau viņš īstenībā bija kļuvis par va­roni. Vismaz kāds psihologs par to bija uz­rakstījis zinātnisku darbu. «Pašnāvība un varonība. Piezīmes par sakarību starp tām» — tāds bija šā darba virsraksts. Autors balstījās tieši uz gadījumu ar kapteini Nemo. Ja slavenais kosmonauts būtu laimīgāk ap­precējies, ja viņš būtu apņēmis sievu nevis no Zatecas, tātad no apiņu novada, bet gan savu novadnieci, Skalices meiču, kas augusi, spēku smeldama no vīnogulāja, ja sievas zi­nātniskās intereses nebūtu tik šauras (pro­ti, tā nodarbojās ar ģeoloģiju), ja tai būtu mazliet vairāk fantāzijas un ja beidzot vis­maz dēls būtu atsities . tēvā, tad kapteinis Nemo tagad būtu biedrs Peržinka, sēdētu pie ģimenes pavarda, un pasaule par viņu ne­zinātu itin neko. Bet tāda dzīve Peržinku diezko vis nevaldzināja, tieši otrādi, viņš pa­stāvīgi centās no tās izbēgt. Dēlam jau no dzimšanas bija vāja redze, kopš bērnības viņš valkāja acenes ar bieziem stikliem un nodevās mūzikai. Jaunais Peržinka sacerēja nez kādas simfonijas, kuras neviens nekad neizpildīja, ar tām jau bija piebāzts viss rak­stāmgalds; sabiedrībai viņš bija noderīgs ti­kai ar to, ka šad un tad patrinkšķināja arfu un mākslas pulciņos mācīja spēlēt šo aiz­mirsto instrumentu. Varoņa dēls — arfists. Protams, ka tas nepavisam nevarēja priecināt kapteiņa Nemo sirdi. Tāpēc viņš meklēja iz­klaidēšanos citur. Pēdējo reizi tā esot bijusi kāda nēģeriete, matemātiķe no Timbuktu uni­versitātes. Bet viens otrs zināja, ka pat div­desmitgadīgā nēģeru meiča nespēšot Nemo ilgi saistīt. Visās malās taču daudzināja viņa nepastāvību, kas tolaik bija samērā reta pa­rādība, jo cilvēki precējās tikai tad, kad bija visu rūpīgi pārdomājuši un apspriedušies ar attiecīgiem speciālistiem, tā ka viņi varēja dibināti cerēt uz laimīgu ilaulības dzīvi. Pro­tams, speciālisti arvien centās saskaņot mī­lētāju intereses. Varonību tajos laikos vairs neuzskatīja par nodarbošanos, tas bija kaut kas gluži ārkārtējs, kas nesniedz nekādu īstu gandarījumu. Par varoņiem uzskatīja inže­nierus, kas izgudrojuši jaunas mašīnas vai at­risinājuši jaunas problēmas; ar dzīvību ris­kēt vairs nevajadzēja. Tā kapteinis Nemo tajā civilizācijā, ko pats vairākkārt bija iz­glābis, bija gandrīz vai svešinieks, muzeja eksponāts, ko sievietes apbrīnoja tāpēc, ka tās alka jūsmot un vēl nebija aizmirsušas, ka mīlestība un bērnu dzemdēšana ir vienīgais, kas nav izmainījies kopš tā laika, kad cilvēks pameta džungļus. Peržinka un viņa komanda saņēma rņīlestības vēstules no visām pasau-

Ies malām, pat no visām mūsu Saules sistē­mas malām. Saprotams, laulības saites tas nestiprināja, gluži otrādi, taisni šīs populari­tātes dēļ vīri tiecās allaž izrādīt savu varo­nību, pārrasties mājās arvien jaunas slavas vainagoti un vienmēr uzvarēt. Taču beidzot pat Timbuktu nēģeriete sāka domāt par ko­pīgu māju, jo drosmīgi ceļojumi vairs neesot vajadzīgi; pat šī jaunā piedzīvojumu meklē­tāja kāroja kapteini Nemo sagūstīt savas mī­lestības tīklos tāpat, kā tas reiz bija izdevies Zatecas ģeoloģei. Bet kapteinis to nevēlējās. Tad droši vien beigtos visi piedzīvojumi, sāk­tos vecums un slimības. Nemo nespēja iedo­māties, ko viņš iesāktu laimīgā laulībā; to atkal vajadzētu izpostīt, lai būtu iegansts no jauna doties lidojumā un riskēt ar dzīvību; tā dzērājs meklē ieganstu, lai piedzertos. Nemo zināja visus vēsturē daudzinātos pie­dzīvojumu meklētājus, prata izmantot zināt­niskus argumentus un apgalvoja: cilvēce reiz atzīšot, ka tehniskajam uzplaukumam, kas visiem sagādājis iespēju dzīvot droši kā vatē ievīstītiem, esot vajadzīgs kāds pamatīgs pretsvars, cilvēkiem reizēm vajagot ļaut vaļu savām kareivīgajām tieksmēm, vīriešiem esot nepieciešami piedzīvojumi tāpēc vien, lai viņi spētu radīt pēcnācējus, riskēšana ar dzīvību vai nu kosmosā, vai kur citur īstenībā esot tieši saistīta ar nākamo paaudžu veselību. Tā bija diezgan dīvaina filozofija, retais pievie­nojās tādiem uzskatiem; argumentu, kas tos apstiprinātu, kļuva arvien mazāk: pēdējos piecos gados kapteiņa Nemo komanda dzī­voja bezdarbībā, vīri jau kļuva nemierīgi. Tā nu visi līksmoja, kad reiz kādu nakti (pavi­sam pēkšņi, tikpat kā senāk trauksmes brī­žos) kapteini atkal izsauca uz galveno mi­nistriju.

Pirāti

—   Šoreiz, kapteini Nemo, — ministrs viņu svinīgi uzrunāja, — mums ir darīšana ar gluži neparastu, mīklainu un bīstamu parā­dību. Šoreiz, šķiet, ir apdraudēta ne vien mūsu Zeme, bet pati Saule, dzīvības avots visai mūsu sistēmai, visam, kas ir ap mums … — Ministrs svinīgi pamāja savam vietniekam speciālajos zinātniskajos jautā­jumos, lai tas- turpina. Nemo ar savu palīgu sēdēja iepretim aiz liela konferenču galda. Visā plašajā telpā viņi bija vieni paši. Ministra vietnieks piegāja pie kosmosa kar­tes.

—  Protams, arī mēs sākumā tam neticējām, bet tas nebija pareizi, biedri. Visas ziņas, kas mums ir, dibinās uz patiesiem faktiem. Ap­mēram pirms gada mēs no kādas universitā­tes saņēmām jauna zinātnieka darbu, kas ap­cerēja novu izcelšanos. Darbs bija pamatīgi argumentēts, autors atsaucās uz senajām ēģiptiešu zvaigžņu kartēm, kuras sastādītas pirms divdesmit gadsimtiem, uz jaunākajiem novērojumiem Centaura zvaigznāja omegā un Andromēdas miglājā, un secināja, ka no- vas uzliesmo nevis, tā sakot, pašas no sevis, bet pēc noteikta plāna tiek aizdedzinātas. Tā ekspedīcija kalnos pamet aiz sevis ugunsku­rus, lai dotu zīmi ielejas iedzīvotājiem. Zināt­nieks sprieda, ka tā esot kāda raķete, kosmis­kais kuģis vai maza planēta ar mainīgu kus­tības trajektoriju; tā traucoties pa Visuma telpu un iznīcinot atsevišķas zvaigznes. Ir in­teresanti, ka ar šādu domu sastopamies jau antīkajos avotos. Tā kā darba autors do­māja, ka kosmosa pirātu nākamais mērķis bū­šot mūsu Saules sistēmas vistuvākā apkārtne, tad ātri un slepeni, sabiedrībai nezinot, Jupi­tera tuvumā ierīkoja teleobjektīvu, lai novē­rotu vietas, pa kurām kustas hipotētiskais ķermenis. Šā teleobjektīva ziņojumus esam atšifrējuši tikai šodien … — Ministra viet­nieks paņēma garu rādāmo irbuli un pastiepa to uz zvaigžņu kartes pusi. Ministrs vairs ne­spēja izturēt sasprindzinājumu. Viņš pie­lēca kājās.

—  Viņi ir tur! — tas kliedza. — Viņi tuvo­jas mums! Viņi ir klāt! — Satraukumā elso­dams, ministrs noslaucīja pieri ar mutautu. — Nolādētie pirāti… — viņš izgrūda un at­kal apsēdās. Nebija ko brīnīties par ministra izmisumu.

—  Ja ēģiptiešu ziņas ir pareizas, tad šis ķermenis klaiņo pa izplatījumu apmēram de­viņsimt tūkstoš gadu, — ministra vietnieks zinātniskajā darbā turpināja. •— Mums ir iz­devies aprēķināt tā sarežģīto trajektoriju. Pil­nīgi neiespējami, ka tā būtu kādas tālas Sau­les sistēmas planēta. Šim ķermenim ir pašam savs enerģijas avots.

—   Pašam savs? Tātad raķete? —- kapteiņa Nemo jauniņais palīgs izbrīnā iesaucās.

—   Tā ir septiņi tūkstoši reižu lielāka par jebkuru raķeti, ko mēs patlaban spējam izga­tavot, — ministra vietnieks sacīja. —Zvaigz­nes tā aizdedzina no milzīga attāluma. Pēc gada mūsu Saule nokļūs šā ķermeņa darbības rādiusā. Pēc gada šis ķermenis var uzspri­dzināt mūsu Saules sistēmu-.,.

—• Kādas būs pavēles? — izvilkdams pie­zīmju grāmatiņu, kapteinis Nemo apvaicājās tik lietišķi, it kā viņš diendienā būtu cīnījies ar kosmiskiem pirātiem, kas septiņi tūkstoši reižu lielāki par viņu pašu.

•— Pavēles? Neesiet muļķis, — ministrs at­kal uzšāvās stāvus. — Vai tad mēs varam sūtīt jūs pretī šai raķetei? Tas būtu tikpat kā sūtīt skudru pret ziloni.

—   Bet ja skudra būs viltīga? Un ja tai būs pietiekami daudz skābes … — Nemo pasmī­nēja.

—  Mēs taču nevaram jums pagādāt nekādu brīnumlīdzekli, — ministrs turpināja.

—   Dosim jums visjaunākā tipa kaujas ra­ķeti ar radioaktīviem ieročiem, kas gan ir jau vairāk nekā simt gadu veci, — vietnieks ierunājās. Jaunais palīgs, kas stāvēja līdzās kapteinim, sadrūma.

—   Vai šaujamloku un bultu mums ne­būs? Kapteinim Nemo patika pajokot. Viņš bija slavens ar to, ka pat vislielākajās bries­mās spēja stāstīt anekdotes.

—   Stāvoklis ir nopietns, kapteini, — mi­nistrs aizrādīja.

—  Redzu. Te jūsu autopiloti jums vairs ne­spēj līdzēt. Tik tālu jūs tos nevarat sūtīt, jo pārtrūkst sakari, vai ne? Tik tālu spēj lidot vienīgi cilvēku vadīta raķete.

—   Protams… — ministra vietnieks sa- drūma. — Tāpēc tas ir uzdevums, kas jāuz­ņemas brīvprātīgi. Neviens nedrīkst par to zināt, nebiedēsim sabiedrību — tikai nedau­dzas paaudzes taču ir nodzīvojušas, nezinā­damas kara šausmu. Par to paziņosim tikai tad, ja jums neveiksies.

—  Ja mēs nespēsim padarīt pirātu nekai­tīgu?

Kapteiņa Nemo sarunu biedri paskaidroja, ka runa neesot par iznīcināšanu, daudz la­bāks būtu miera līgums, jo tad Zeme neie­mantotu liekus ienaidniekus Visuma telpā, tomēr viņi negribot kapteinim Nemo neko pa­vēlēt, jo pazīstot kā viņa drosmi, tā arī varo­nību. Ja vien pirāti pametīšot mūsu Saules sistēmu, tad kapteinis būšot uzvarējis.

—   Par to mums droši vien vajadzēs jums ziņot? — palīgs ievaicājās.

—  Diezin vai, — Nemo sacīja.

—   Kāpēc?

Palīgam bija nedaudz vairāk par divdes­mit gadiem. Visi trīs tagad raudzījās viņā. Ministrs, kapteinis Nemo un ministra viet­nieks.

—   Mīļo zēn, pastāv taču relativitāte. Kad jūs pēc pusgada nokļūsiet līdz šim ķermenim, lidodami gandrīz ar gaismas ātrumu, uz Ze­mes būs pagājuši vairāk nekā tūkstoš gadu.

—   Tūkstoš gadu? — palīgs nočukstēja, ie­domādamies par to, ka pirms tūkstoš gadiem Čehijā valdīja Pršemisls Otakars.

—   Draugi, tas ir uzdevums, kas jāuzņemas brīvprātīgi…

—  Un varens piedzīvojums.

—   Baidos, ka pēdējais… — kapteinis Nemo noteica, piecēlās, militāri sasita papē­žus un lūdza apspriest ekspedīcijas gaitu sīki jo sīki.

—   Bet ko mēs sacīsim mājās? — palīgs vēl gribēja zināt.

—   Jūs taču nebiedēsiet mājiniekus, stāstī­dami, ka pēc diviem gadiem kads aizdedzinās mūsu Sauli? Jūs dodaties parastā ekspedīcijā, bet pēc mēneša mēs paziņosim, ka esat gā­juši bojā. Vai domājat, ka jūsu mīļajiem būs labāk, ja tie gaidīs jūs līdz pašai nāvei? Jūsu mazbērni par jums vairs neko nezinās, pēc tūkstoš gadiem jūs tik un tā būsiet aizmirsti.

—  Ja uzvarēsim pirātus, — Nemo pasmai­dīja. — Citādi visi drīz vien satiksimies.

—   Vai jūs vēl ticat pēcnāves dzīvei? — ministrs iesmējās.

—   Piedzīvojumu meklētājam drīkst piemist visādas ērmības, —kapteinis atbildēja.— Nē, neticu, ka jūs tas interesē. Man patīk piedzī­vojumi tieši tāpēc, ka tad cilvēks liek uz spē­les visu …

—   Tas taču nav nekāds piedzīvojums, palīgs saviļņots viņu pārtrauca. — Praktiski tā ir droša nāve. Mēs nevaram iznīcināt ķer­meni, kas gadsimtu gaitā iztālēm aizdedzi­nājis jau vairākas saules; un, ja arī tas izdo­tos, mēs atgriezīsimies svešā pasaulē, pie cil­vēkiem, kas mūs nepazīs …

—   Draugi, jūs būsiet vienīgie, kas ierau­dzīs tik tālu nākotni, — ministrs sacīja.

—• Tā ir brīvprātīga ekspedīcija, —1 minis­tra vietnieks uzsvēra. — Ja jūs zināt citu iespēju, tad iesakiet. Vispasaules padome par to lauza galvu jau desmitiem stundu.

—   Un atcerējusies mūs. Tas ir jauki. — Kapteinis jutās glaimots. — Bet tagad lūgšu apspriest detaļas… — Viņš piegāja pie mi­nistra vietnieka tā, kā pieiet komandieris pie ofensīvas virspavēlnieka.

Atvadīšanas

— Tātad jums atkal neliek mieru? —< pane Peržinka sūrojās, kravādama vīra čemodānu. ■— Vai tad nevarēja sūtīt kādu jaunāku? Man jau likās, ka tu ar saviem piecdesmit gadiem uz muguras viņiem vairs nederēsi… Cerēju, ka vismaz tagad vecumdienās pavadīsim kopā kādu mierīgu brītiņu. Varētu apmesties kalnos, kaimiņi tur taisās nomāt mājiņu, mēs atpūstos pa īstam …

— Atpūtīsimies kapā… — nožāvājās kap­teinis, kas, mājās pārnācis, visu laiku gul­šņāja uz dīvāna. Pirms katras ekspedīcijas viņš mēdza divdesmit četras stundas no- snaust un novāļāties, dēvēdams šo ieradumu par ziemas guļu, un nekur citur nevarēja at­pūsties tik labi kā mājā. Tāpēc sieva jau zi­nāja: ja vīrs pārrodas mājā, tad viņš nāk at­vadīties. Tikai pēdējos gados viņš apciemoja ģimeni arī svētdienās un ziemsvētkos.

—   Saki, Lacek, cik ilgi tu vēl domā dzīvot kā jauns puika? Kad tu atgriezīsies pie mums? …

Kapteinis nikni pielēca kājās.

—   Nesaprotu, kāpēc tu neļauj man atpūs­ties. Ja tu zinātu, cik svarīga ir šī ekspedī­cija …

—< To pašu tu sacīji pirms Neptuna, pirms Jupitera, pirms Mēness vētrām un toreiz, kad uznāca meteorītu lietus … Katra ekspedīcija tev ir vissvarīgākā, un vienmēr tas ir tikai iegansts, lai tu varētu tikt projām no mā­jas…

—   Kas tad ta par maju? — kapteinis pa­skatījās apkārt. — Puiku neesmu šorīt vēl re­dzējis.

'— Zēns beidzot esot atradis kādu kolektīvu, kas nospēlēšot vienu no viņa simfonijām, un viņš ar tiem mēģina jau kopš vakardienas.

—   Un nenāks pat atvadīties? Vai viņš ziņu nesaņēma?

—   Viņam būs premjera, saproti taču, —* māte aizstāvēja dēlu.

—       Man arī, — Nemo atteica, nezinādams, kā nosaukt savu pēdējo, visefektīgāko uzstā­šanos. Tad viņš tomēr gāja meklēt dēlu. Vi­ņam gribējās paklausīties kaut vai mēģinā­jumu.

Zālē nebija gandrīz neviena, tikai malējās rindās snauda daži vecāki ļaudis. Orķestris no saviem instrumentiem izvilināja dīvainas skaņas, jaunais Peržinka aizrautīgi diriģēja pēc atmiņas, acis aizvēris, un neredzēja, ka no sānu ložas viņam māj tēvs. Viņš dzirdēja tikai savu mūziku. Šķita, it kā viņš zālē būtu viens pats. Nemo īgni aizcirta zāles durvis. Aiz tām viņš sadūrās ar vecu vīru — vietu ie- rādītāju.

—   Kā jums patīk šī simfonija? — kapteinis ievaicājās.

—  Moderna, tas jāatzīst, — vietu ierādītājs atbildēja.

—   Es gribēju zināt, kā jums tā patīk …—■ Šajā mirklī no zāles atplūda īpaši pretīgas, skaļas un griezīgas skaņas, un Nemo gan­drīz skriešus izmetās ārā nama priekšā.

Tur kapteini jau gaidīja Timbuktu meiča. Viņa bija atlidojusi agri no rīta ar speciālu raķešu lidmašīnu. Kapteinim ienāca prātā, kā meiča raudāja, kad viņš noteikti bija atsa­cījies ar to precēties.

<— Braucam labot kādu ierīci starp Mer- kuru un Venēru, — Nemo smējās. — šoreiz būs krietni jāpasvīst. Kad atgriezīšos, man pat tavā Timbuktu nebūs karsti…

—   Es zinu, ka tu neatgriezīsies, kap­teini … — Viņa arvien sauca Nemo par kap­li!

teini. — Es taču pati uzrakstīju atzinīgu at­sauksmi par šo ziņojumu …

—   Par kādu ziņojumu?

—  Par septiņi tūkstoši reižu lielākiem pirā­tiem, — meiča pasmīnēja. — Tūliņ sacīju pati sev, ka tas nu būs piedzīvojums pēc ta­vas gaumes. Es varēju šo darbu noraidīt, to mums atnesa kāds jauns students, varēju vēl iegūt mazliet laika mums abiem. Bet mums ir svarīgāki pienākumi, kā tu allaž mēdz sacīt…

—   Protams.

—   Mums vismaz jāatvadās. Uz startu es neiešu. Vēlos atvadīties no tevis vienatnē …

Tā nu atkal iznāca, ka Nemo pie sievas ne­atgriezās un pirms aizlidošanas vairs nesa­tika savu dēlu. Čemodānu viņam uz raķeti atnesa palīgs, kas viņu jau bija nomeklējies dzīvoklī. Nemo ieradās mazliet bāls un sejā sakrities, visi komandas vīri to ievēroja, bet tāds viņš uz startu nāca aizvien, un vīri par to tikai labsirdīgi pasmējās.

Galvenā ministrija šoreiz bija sarīkojusi ārkārtīgi svinīgu pavadīšanu. Neviens nebija domājis par taupību, bija ieradusies Vispa­saules valdības padome, kopā ar to visi aiz­braucēju tuvinieki un vesels bars apbrīnotāju: sievietes, meičas un jaunekļi. Tā nu tur va­rēja redzēt jūsmīgas sejas līdzās vienaldzī­gajiem tuviniekiem, kas jau bija pieraduši pie tādiem notikumiem; turpat ar nopietniem, pat raižu pilniem vaibstiem stāvēja tie, kuri

zināja šā starta noslēpumu. Uzsaucot svi­nīgo tostu, ministram gandrīz iedrebējās balss. Viņš nezināja vien, kā pateikties visai komandai, un solīja, ka vīru varonīgo rīcību nekad neaizmirsīšot. Kad ministrs atvadījās no kapteiņa Nemo, viņam trīcēja roka, bei­dzot viņš pat apraudājās.

Kad tuvinieki un ziņkārīgie bija aizgājuši, komanda vēlreiz pavisam slepeni satikās ar Vispasaules valdības pārstāvjiem.

— Jūsu rokās ir mūsu dzīvība. Jūsu tuvi­nieku, jūsu bērnu un bērnubērnu dzīvība, visu nākamo paaudžu dzīvība. Cilvēki bieži ir gā­juši nāvē nākamo paaudžu labā, reizēm pat veltīgi. Jūs skaidri zināt, kāpēc to darāt. Ne­kāda cita iepriecinājuma nevaram jums dot. Man ir žēl, ka nebraucu kopā ar jums, bet tas radītu pārāk lielu uztraukumu, un mēs ne­drīkstam pieļaut, ka izceļas panika. Cīnīties taču ir vieglāk nekā gaidīt un krist par upuri.

Pēc tam komandai, kura sastāvēja no da­žādu tautību vīriem, nospēlēja seno, slaveno karadienu maršus, bet tie neaizkustināja, ne­vienam neritēja asaras, dzirdot Kastaldo vai Radecka maršu. Tad diriģentam iešāvās prātā laba doma, un viņš lika ātrumā vēl no­spēlēt nobeiguma kori no Bēthovena Devītās simfonijas, kā nu viņa pūtēji to atcerējās, tas kļuva par atvadu ceremonijas vissvinī­gāko brīdi, jo klausītāji izjuta, ka jau dau­dzas cilvēku paaudzes dzīvo laikmetā, kad visi ļaudis ir brāļi un ka tagad pēkšņi pa­saulei uzbrukušas jaunas Bailes.

Lidojams

Pusstundas laikā viņi attīstīja vajadzīgo ātrumu, jo pašā pēdējā brīdī raķete tomēr bija uzlabota un piemērota jaunajam uzdevu­mam. Jau pēc stundas palīgs atnesa koman­dierim radiostacijas ziņojumu. Uz Zemes, kur pa šo laiku jau bija aizritējuši vairāki gadi, bija publicēts komunikē par to, ka Nau- tils III — tāds vārds bija dots viņu kosmis­kajam kuģim — gājis bojā.

—   Tātad mēs esam galīgi nomiruši.

—  Vai paziņot to komandai? — palīgs mulsi apvaicājās.

—  Protams. Šeit mūsu starpā nedrīkst būt nekādu noslēpumu.

Sākumā komanda ziņu par savu nāvi sa­ņēma ar smiekliem. Kas pārdzīvojot pats savu nāvi, tam esot ilgs mūžs. Un tiešām, ja viņi satiks kosmisko ķermeni un paliks dzīvi, tad atgriezīsies kā tūkstošgadīgi veči.vjūk- stošgadīgi veči pašā spēku briedumā. Bet ar šo tēmu ilgi nepietika. Drīz vien kjuva manā­mas pazīmes, kas tik bieži vērojamas kos­miskajos ceļojumos. Vīri tapa gurdeni un rau­dulīgi, nerunīgi un grūtsirdīgi. Kad joki ne­līdzēja, atlika vienas vienīgas zāles. (Nemo mēdza sacīt: «Ja senāk ļaudis neuztraucās par to, ka, aizlidojuši no Prāgas līdz Mas­kavai, kļūst par divām stundām vecāki, kā­pēc tad jūs uztraucaties, ka novecosiet par dažiem gadiem? Galvenais ir, ka jūs paši to nemaz nejūtat, tas ir pats svarīgākais.») Kad joki nelīdzēja, vajadzēja mākslīgi sa­traukt dienu ritumu. Bads un bailes mēdz ātri vien izklaidēt bezmērķīgas pārdomas. Tā­pēc kapteinim pašam vajadzēja sagudrot da­žādas briesmas, kas apdraudot kuģi, kurš īstenībā darbojās priekšzīmīgi: reiz viņš stās­tīja, ka neesot kārtībā borta mehānismi; kuģi neapturot, vīri uzmanīgi apmainīja detaļu pēc detaļas un pēc tam priecājās, ka izglābu­šies; citreiz draudēja sadursme ar meteorītu, un vajadzēja ātri pārkraut visus krājumus no apdraudētās puses uz otru, bet pēc tam, kad meteors bija nogājis raķetei no ceļa, krāju­mus nogādāt atpakaļ vecajā vietā; trešo reizi likās, ka sāk izplatīties infekcija, kas esot ievazāta starta laikā, un visus pēc kārtas nā­cās no jauna potēt; tad tika atklāta produktu bojāšanās, un divas dienas vīriem izsniedza tikai maizi un ūdeni. Kapteinis nemitīgi pūlē­jās ceļojumu padarīt interesantāku, izgudro­dams dažādas sīkas grūtības, lai vīri nepa­ļautos bezdarbībai un tukšai prātošanai, kas nekad labi nebeidzas, to jau rāda pieredze.

Bet Peržinkam neviens nesadomāja tādus sīkus sarežģījumus, lai viņu izklaidētu. Vi­ņam pašam vajadzēja tikt ar visu galā. Gan ar sajūtu, ka šis lidojums un visa viņa dzīve ir bezjēdzīga, jo viņš taču paliks vientuļš uz visiem laikiem, gan ar izmisumu par to, cik bezcerīgs ir uzdevums, ko viņš uzņēmies, un cik bezcerīga ir dzīve, ko viņš atstājis Zemes viesti. Kapteinis bija norunājis ar kuģa ārstu: tiklīdz ārsts manīs, ka viņa depresija kļūst draudīga, tas izdomās žultsakmeņu lēkmi, kas esot jāārstē kuģa ambulancē ar īpašiem stariem. Kamēr kapteinis, kas neatzina nekā­das zāles, izņemot sļivovici, ārsta kabinetā dzēra, kuģi komandēja viņa palīgs, kas šais ilgajos starplaikos saskatīja sev ceļojuma mērķi: šajā lidojumā viņš parādīs savas spē­jas un nākamreiz pats kļūs par komandieri. Pēc divām dienām kapteinis parasti bija ticis vaļā no paģirām un atkal ieradās uz klāja, lai gudrotu nākamos šķēršļus, kurus ko­manda, bailēs trīcēdama, pieveiks, lai pēc tam svinētu uzvaru.

Tikai pēc. pēdējām paģirām kapteinim Nemo vairs neko nevajadzēja izgudrot. Likās, ka drīz notiks sastapšanās ar kosmisko ķer­meni. To jau varēja saskatīt. Tā bija cigār- veidīga raķete, tāda kā neliels planetoīds, ap­mēram puse no mūsu Mēness, un izskatījās drīzāk pēc gaisa kuģa; gaužām lēni tā pel­dēja uz mūsu Saules sistēmas pusi. Nebija nekādu šaubu — tā virzījās uz Sauli.

Nemo nekavējoties izrīkoja, lai ar speciālu ierīci nosūta ziņojumu uz Zemi. Tas gan bija tikai mēģinājums, jo no tik liela attāluma die­zin vai kādi sakari bija iespējami. Tad viņš pavēlēja visiem būt kaujas gatavībā. Koman­dai vajadzēja maiņās dežurēt pie aparātiem, gulēt kosmiskajos tērpos un ar ieročiem ro­kās. Vissmagākās tālšāvējas katapultas kap­teinis pavērsa pret milzi un lika samazināt ātrumu.

Sastapšanas

Tagad bija vairākas iespējas, tās visas štābā tika izanalizētas, un elektronu skaitļo­jamās mašīnas ieteica aizvien jaunas un jau­nas kombinācijas. Taču visā visumā tās bija divējas: vai nu tūliņ uzbrukt svešajam ķer­menim, vai arī noslēgt miera līgumu.

Ņemot vērā tos briesmu darbus, ko pirāts līdz šim bija pastrādājis Visuma telpā, lie­lākā daļa štāba iestājās par tūlītēju uzbru­kumu. Visi vēl labi atcerējās izmēģinājuma sprādzienus un domāja, ka Visuma telpā ne­varot būt neviena ķermeņa, kas spētu turēties pretim saskaldītā atoma spēkam. Bet vai uz­brucēju kuģītis pārcietīs tik milzīgas masas eksploziju? Vai Nautils pārcietīs tādu katas­trofu? Uz to bija grūti atbildēt, jo neviens nezināja, no kādas vielas īsti darināts kos­mosa ķermenis. Turklāt bija taču iespējams, ka superraķetes komandā ir saprātīgas un in­teliģentas būtnes, ar kurām iespējams salīgt mieru. Bet ja nu noslēpumainie pirāti sagūsta un iznīcina parlamentārus? Sāds lēmums bija visai riskants. Tomēr, rīkojoties pēc pirmā plāna, risks īstenībā būtu vēl lielāks: tad aiz­ietu bojā pilnīgi visi.

Tāpēc Nemo galu galā izšķīrās par to, ka viņš, līdz zobiem apbruņojies, kopā ar dažiem visuzticamākajiem biedriem aizlidos pie no­slēpumainās parādības -un mēģinās uzsākt sarunas. Kapteinis devās ceļā vecmodīgajā «kosmiskajā vannā», kurā lidodams, bija gU* vis pirmo slavu savā mūžā.

Cik pārsteigti visi bija, konstatēdami, ka raķete ir visai līdzīga dažiem Zemes satik­smes raķešu tipiem, tikai daudzkārt lielāka. Viņi varēja lidot raķetei apkārt, it kā būtu tās pavadoņi, bet raķetē nekas nekustējās. «Vai nu raķetē nav neviena novērotāja, vai viņi vēlas līgt ar mums mieru, vai arī ir mi­ruši,» Nemo domāja.

— Piestāsim pie galvenās ieejas, — viņš norādīja uz milzīgu iedobumu raķetes priekš­galā. Galvenā ieeja nemaz nebija īpaši no­slēgta, un atbraucēji viegli iekļuva iekšā. Viņi bija pieci. Sasaistījušies savstarpēji ar vir­vēm un nodrošinājuši sakarus ar «vannu», viņi pa vienam devās dziļāk iekšā raķetē. Pir­mais gāja kapteiņa palīgs. Pēc maza brīža viņš atgriezās. Acis viņam bija ieplestas, pa muti plūda asinis, to varēja redzēt pa astro­nauta skafandra biezajiem stikla aizsargiem. Viņu tūliņ aizsūtīja atpakaļ uz Nautilu. Ne­vienam vairs nebija patikas kāpt lejā bezdi­benī. Visi stāvēja neapņēmīgi, kā spēku zau­dējuši, turēdami rokā mazas baterijas, kas deva iespēju pārvietoties; uz muguras karājās automātiskās šautenes. Neviens nekustējās. Beidzot devās uz priekšu pats Nemo. Viņš sāka lēnām laisties lejup dziļumā.

Nemo nebija nokāpis vēl ne trīs metrus, kad galvā sāka neatlaidīgi rosīties doma, it kā to kāds čukstētu ausī:

«Esam draugi, esam draugi, esam drau­gi…» Tomēr dzirdēt viņš neko nedzirdēja. Bija tāda sajūta, kāda ir cilvēkam, kad tam skan ausīs viena un tā pati melodija. Sis tei­kums džinkstēja galvā kā sabojāta skaņu­plate.

Jo dziļāk kapteiņa smadzenēs urbās vārdi par draudzību, jo lielākas šķita augam viņa baismas. Beidzot kājas atdūrās pret tādu kā grīdu. Tiklīdz Nemo uz tās nostājās, priekšā sāka vērties vaļā vairākus metrus biezā pre­tējā siena; šķita, ka raķetes iemītnieki ir ga­tavi pieņemt viesus. Nemo aizmiedza acis un žigli iegāja pa šo spraugu, apgaismodams ceļu ar savas baterijas šauro staru kūli. Pēc kādām trim minūtēm viņu apžilbināja spo­žums.

Viņš stāvēja bezgalīgi plašas zāles vienā malā, otru galu nemaz nevarēja saskatīt. Bet savā priekšā viņš redzēja briesmoņus.

Tie vismaz izskatījās baigi. Nemo gan bija pārliecināts, ka šiem briesmoņiem arī viņš pats liekas kā briesmonis. Bet visvairāk viņu pārsteidza, ka tie nav cits citam līdzīgi. Viens no šiem radījumiem, gandrīz valzivs lielumā, līdzinājās piepūstai infuzorijai, ot­ram visu ķermeņa virsmu klāja tādas kā vi­ciņas, trešajam bija astoņas kājas. Visi bija caurspīdīgi, varēja redzēt, kā miesā pulsē dī­vains šķidrums, katram pa savu ceļu. Bet radījumi nekustējās. Ja neredzētu, ka sirdis tiem pukst, būtu jādomā, ka tie ir miruši.

«Tie tikai guļ, tie ir atdzesēti, tu vari tos atmodināt sasildīdams, tie pamodīsies acu­mirklī…», kapteinim galvā atkal sāka skanēt. Viņš jau noprata, ka šīs domas iero­sina mikroraidītāji, kas darbojas smadzeņu virsmā. Nekavēdamies viņš nodzēsa savu ba­teriju. Viņš nevēlējās tos uzmodināt, nevēlē­jās pat ar sava gaismekļa kvēli sasildīt telpu kur tie uzturējās. Nemo ātri paraustīja virvi, pie kuras bija piesējies. Tiklīdz viņu izvilka ārā, viņš dzirdēja, ka izolācijas siena aiz muguras aizveras.

—  Tie patiešām ir briesmoņi, — kapteinis sacīja saviem pavadoņiem, aši iedzerdams malku sļivovices. — Palielināti vienšūņi. Zēna gados reiz mikroskopā apskatīju ūdens pilienu. Šie radījumi ir septiņtūkstoškārt pa­lielināti ūdens pilieni, — viņš skaidroja un pats tam gandrīz noticēja. Visi žigli steidzās atpakaļ uz savu kuģi, aizlidoja uz raķeti un sapulcināja štāba locekļus.

Palīgs, kas pa šo laiku jau bija atguvies, sacīja:

—  Es ierosinu nekavējoties novietot uz ra­ķetes virsmas visas sprāgstvielas, kādas vien mums ir, noregulēt laika degli tā, lai sprā­dziens notiktu pēc nedēļas, tad, cik ātri vien iespējams, pazust un doties atpakaļ uz Zemi.

1 — Bet ja nu tie ir draugi… — Nemo ie­bilda. — Mums nav tiesību viņus iznīcināt bez brīdinājuma. Ja nu viņi mums ved kādu vēstījumu vai grib mūs brīdināt? — Un viņš nolēma sprāgstvielas gan piestiprināt pie šā milzīgā gaiskuģa, kurā mīt palielinātas infu-

zorijas, tomēr reizē ari pamēģināt, vai nevar uzsākt sarunas.

—  Kas nāks man līdzi kā parlamentārs? — kapteinis beidzot ievaicājās. Viņš raudzījās uz biedriem, kam aiz muguras bija tik daudz piedzīvojumu, bet visi vairījās no viņa ska­tiena. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem vī­rus bija pārņēmušas bailes, pirmo reizi. Pa­līgs taču bija drausmīgā stāvoklī, kad viņu ieveda ambulancē. Viņš bez mitas kliedza par briesmoņiem un nezvēriem, bija redzams, kā­das šausmas viņš izcietis.

—    Iešu jums līdzi, — viņš tagad sac.īja. — Man jāizlabo savs nodarījums …

Sfinksa

Tagad abi stāvēja milzīgās telpas malā ne­tālu no infuzorijas, kas bija valzivs lielumā, un no aļģes ziloņa lielumā; trešā radījuma milzīgais tausteklis gulēja atmests atpakaļ; pārējās būtnes viņi nevarēja saskatīt un ne­maz necentās to darīt. Atkal viņi dzirdēja galvā skanam abus paziņojumus. Atnācēji sāka pamazām sildīt gaisu. Viņi bija atnesuši līdzi aktīvu akumulatoru un pēc nepilnas I stundas ieraudzīja, ka šķidrums infuzorijas

ķermenī sāk plūst straujāk, nepazīstamā ra­dījuma tausteklis notrīc un aļģe slinki un tīksmīgi nostaipās.

Līdz šim brīdim sastapšanos vēroja visa I Nautila III komanda, jo palīgs bija paņēmis

līdzi televīzijas raidītāju, bet, tiklīdz aļģe sakustējās otrreiz, likās, ka attēlu kāds aiz­miglotu vai aplietu ar ūdeni, un sakari pār­trūka.

Otrais virsnieks nekavējoties sapulcināja štābu. Tā kā abi parlamentāri vairs neatbil­dēja arī uz virves paraustīšanu, visi jautāja, vai nevajadzētu sākt uzbrukumu un mesties milzenim virsū. Galu galā tomēr nolēma iz­sūtīt otru grupu. Tā noskaidroja, ka siena, par kuru iepriekšējie sūtņi bija stāstījuši, ta­gad ir ciet un neveras vaļā, lai kā viņi izmē­ģinājās; siena turējās pretim arī kosmisko staciju autogēna aparātiem, kas taču griež kuru katru vielu! Grupa nolēma pagaidīt pie milzīgās raķetes ieejas vēl stundu un tad sākt uzbrukumu.

Tieši pēc piecdesmit deviņām minūtēm abi parlamentāri atkal parādījās. Viņi pārsēdās «kosmiskajā vannā», atgriezās raķetē, sa­pulcināja komandu, un Nemo pavēlēja sākt ceļu atpakaļ.

—   Bet sprāgstvielas?

—  Tās varam atstāt viņiem. Tik un tā viņi par tām zina, — Nemo atbildēja un ieslēdzās savā darbistabā kopā ar palīgu un kuģa ārstu. Tur viņi apspriedās gandrīz desmit stundas.

Tikmēr komanda ievēroja, ka arī milzu ra­ķetes ekipāža nestāv dīkā. Milzīgais .cigārs pēkšņi it kā pārlūza, tad atkal iztaisnojās un lielā ātrumā sāka kustēties pretējā virzienā, projām no mūsu Saules. Šķita, ka Nautils savu uzdevumu ir paveicis. Bet noslēpumainā ilidķermeņa mikla vēl aizvien nebija uzmi­nēta. Visi kāri gaidīja, ko kapteinis pastāstīs. Tāpēc uz vakara sapulci visi sanāca lielā ne­pacietībā.

— Baidos, ka sagādāšu jums vilšanos, — Nemo uzrunāja savus vīrus. —• Ar šiem sve­šajiem sūtņiem (jo tie nebija nekas cits) pārmijām tikai dažus vārdus. Viņi mums at­bildēja, pārraidīdami domas, šķiet, ka šajā mākslā viņi tikuši tālāk nekā mēs. Mēs jau­tājām, vai viņi lido uz mūsu Saules sistēmu un ar kādu nolūku. Viņi atbildēja, ka jau sen esot no savas planētas izsūtīti kosmosā, lai apciemotu mūsu Saules sistēmu, kas Visumā esot vienīgā, kur pēc viņu ziņām mītot inte­liģentas būtnes, tas ir, dzīvi radījumi, kas apjēdz paši sevi un savu apkārtni, kas ap­zinās paši sevi.

Mēs vaicājām, ko viņi vēlas un kāpēc de­vušies tik tālā ceļā pie mums. Varbūt mēs varam viņiem palīdzēt, varbūt viņi grib pār­celties uz mūsu planētu; tūliņ gan mēs pa­skaidrojām, kāpēc tas nav iespējams. Mums šķita, ka vienīgi nāves briesmas varēja būt piespiedušas šos radījumus doties tik tālā un tik grūtā kosmosa ceļojumā.

Viņi atteica, ka vēloties zināt mūsu atbildi uz jautājumiem par esamības dziļāko jēgu.

Šos vārdus izrunājis, kapteinis pietvīka tikpat kā skolnieks, kas izsaukts un pēkšņi aizmirsis uzdoto. — Man ir gaužām nepatī­kami, zinu, ka jums tas liksies smieklīgi, bet viņi tiešām tā sacīja … — Nemo pavērās uz savu palīgu, tas pamāja un atkārtoja:

—   Viņi sacīja, ka vēloties zināt mūsu at­bildi uz jautājumu par esamības dziļāko jēgu.

—   Zināms, mēs viņus nesapratām, — kap­teinis turpināja. — Domājām, ka viņi taujā par dzīves jēgu. Tā taču katram ir skaidra: dzīves jēga ir apkārtējās dabas pārveidošanā, bet šī gan nebija īstā atbilde. Varbūt viņi do­māja to, cik pamatīgi mēs pazīstam dzīvību? Piedāvājām viņiem mūsu doktora piezīmes: mēs taču jau mākam atjaunot audus, spējam pagarināt cilvēka mūžu, protam glābt pat ļoti smagi savainotu dzīvu radījumu. Bet arī tas viņiem nebija vajadzīgs. Viņiem bija vaja­dzīga atbilde uz galvenajiem jautājumiem par esamību. Šķita, ka viņi vienā balsī sauc mums to ausi, ka ap mums kliedz vesels pū­lis kādā stadionā, ka mūs riedami vajā sa­trakoti suņi. Viņi kāroja zināt atbildi. Bet mēs viņus nesapratām.

—   Galvenie jautājumi par esamību, — pa­līgs pārtrauca kapteini. — Protams, mums ie­nāca prātā, ka tā varbūt ir tikai taktika un viņi mūs tīšām aizkavē ar filozofisku dis­putu. Jo kam tad viņi domā iestāstīt, ka ceļo nevis astoņsimt gadu, bet vismaz divsimt tūk­stoš gadu no sava sasodītā spirāliskā miglāja šurp pie mums, ka pa ceļam aizdedzina zvaigzni pēc zvaigznes, dodami savējiem zīmi, ka joprojām vēl tiecas pēc sava mērķa, ka brīvprātīgi ļāvuši sevi pa pusei nobeigt, mākslīgi iemidzināt ziemas guļā tikai tāpēc, lai uzzinātu atbildi uz jautājumu, ap kuru pie mums noņemas slaisti, dzērāji un visvi­sādi filozofi? Tātad man ienāca prātā, vai tā nav taktika, vai viņi negrib mūs aizturēt un pa to laiku iznīcināt raķeti. Mēģināju norai­dīt jums pavēli.

Un to jums nevajadzēja darīt! — Nemo nikni uzkliedza palīgam. — Tā infuzorija, kas atradās mums vistuvāk, tai pašā mirklī atvēra izolācijas durvis un izgrūda mūs ārā. «Pasakiet viņiem, ka esam novākuši viņu sprāgstvielas,» tā teica. «Redzam, ka jūsu Saules sistēmā dzīvās būtnes līdz šim vēl nav apveltītas ar īstu saprātu …»

-— Ja viņi būtu jūs aizturējuši vēl vienu mi­nūti ilgāk, mēs sāktu uzbrukumu.

—  Muļķi, — kapteinis uzkliedza. — Stul­beņi! Nekas nebūtu noticis. Vai jūs nesapro­tat, ka šīm būtnēm ir daudz pilnīgāka tehnika nekā mūsējā? Mēs bijām paļauti viņu žēlas­tībai vai nežēlastībai, un viņi pažēloja mūs. Pažēloja tikai tāpēc, ka sen vairs nevienu ne­nogalina un neiznīcina, ka viņus acīmredzot interesē citi jautājumi… — Kapteinis brīdi klusēja un tad atkal uzrunāja savus vīrus. -— Tas bija satraucošs piedzīvojums, un es kļūstu vecs. Jūs zināt, ka līdz šim nekad nebiju kliedzis uz jums. Bet man šķiet, ka šie bries­moņi mums būtu varējuši pastāstīt vairāk, man šķiet, ka esam kaut ko zaudējuši. Jo pilnīgāka ir dzīva būtne, jo vairāk laikam tā jautā.

—   Galvenais, ka esam izglābuši savu dzimteni, — otrais virsnieks ieminējās.

—  Izglābuši? No kā? Jautajumi nevienam nav bīstami.

—   Viņi turpina savu lidojumu, — no no­vērošanas telpas atskrēja ārsts, iedrāzdamies zālē bez pieteikšanās un bez parastā svei­ciena. — Viņi negriežas mājup uz Andro- mēdu, viņi dodas tālāk Visumā. Un ātrums atkal samazinājies.

—   Viņi tātad tic, ka kaut kur Visumā dzī­vība jau spēj atbildēt uz savu svarīgāko jau­tājumu …

—  Uz galveno jautājumu, kapteini, — pa­līgs aizrādīja.

—  Uz galveno jautājumu, — kapteinis vēl joprojām dusmojās uz savu palīgu. Viņš pa­griezās pret komandu un klusā balsī nolasīja pavēli par nākamo dienu. Neviens nekad vēl nebija dzirdējis kapteini tik klusi lasām pa­vēli.

—: Viņš kļūst vecs, — vīri runāja. Bet viņi maldījās. Kapteinis bija sācis pārdomāt.

Nautils 300

Atpakaļceļā neviens vairs vīriem neizgud­roja sīkas grūtības, neviens vairs nerūpējās par to, lai viņiem nevajadzētu domāt un mo­cīties. Kapteinis augām dienām sēdēja darb­istabā un pa logu lūkojās tumšajā, tukšajā Visuma telpā, mīklainajos mūžības dziļumos, mūžības, kura varbūt nemaz nav mūžīga, ga* ilgajā bezgalībā. Pavāri sāka gatavot labāku ēdienu, virsnieki ļāva disciplīnai atslābt, pa­vēles nolasīja tikai tad, ja visi bija kopā, ne­viens vairs īsti nerūpējās par ceļu. Sākumā tas vīriem patika, tad viņiem kļuva bail. Galu galā gandrīz neviens vairs negāja pie galda, ēdiens vairs negaršoja, miegs nenāca, visus mocīja dīvainas domas. Tā viņi sasnie­dza Zemi. Raķete, protams, nolaidās tai pašā vietā, no kuras ceļojuma sākumā bija startē­jusi. Bija vēls vakars, nemaz nelikās, ka lid­laukā pa šo laiku būtu kas mainījies. Tiklīdz raķete nosēdās, no angāriem brauca šurp vecvecā tipa kravas "mašīnas. Kombinezonos tērpušie^- vīrieši atbraucējiem norādīja, kur iet un kā nokļūt mašīnās. Vīrieši viņiem uz­smaidīja un ar tiešām draudzīgām sejām sirsnīgi kratīja rokas. Bet tas arī bija viss. Ne sagaidītāju pulka,,nē reportieru, ne valdī­bas delegācijas ar orķestri un pateicības ru­nām, itin nekā. Pavisam parasta saņemšana, it kā viņi būtu atgriezušies no izbrauciena uz Marsu. Kapteini tas drusku aizskāra.

—  Vai jūs nezinājāt, ka mēs atlidosim?

—   Protams, ka zinājām. Jūs pārtraucāt mums raķešu satiksmi pa galveno līniju starp Zemi un Merkuriju. Mums vajadzēja izlaist piecus reidus* jo nebijām droši, vai jūs pre­cīzi ievēr6siet laikū.

—   Mēs arvjen esam precīzi, —• kapteinis iesaucās. — Tātad neviens no augstākajiem komandieriem neieradīsies man pateikties? —« viņš savaldījies apjautājās.

—  Tikai rīt, tikai rīt no rīta jūsu apmeša­nās vietā, — atteica vīrietis, ar kuru kaptei­nis runāja. Tas bija izstīdzējis puisis ar pel­naini bālu seju un neveselīgu izskatu. Viņš ai­cināja visu komandu sēsties mašīnās. Atbrau­cēji paņēma līdzi tikai pašu nepieciešamāko. No lidlauka viņi aizbrauca apjukuši. Tā viņi nebija iedomājušies savu atgriešanos uz iz­glābtās Zemes.

—  Mierīgi varējām atsūtīt viņiem tos bries­moņus. Tie viņiem būtu iedvesuši ilielāku respektu.

Tiklīdz mašīnas bija nokļuvušas uz maģis­trāles, atbraucēji izdzirda aiz muguras sprā­dzienu. Kapteinis ātri pavērās atpakaļ. Lid­laukā bija aizdedzinājuši Nautilu. Tikko kā bija eksplodējuši raķetes rezervuāri. Kaptei­nis Nemo nikni iekliedzās, viņam piebalsoja visa komanda. Viņi dauzījās pie kabīnes dur­vīm, bet mašīna tikai palielināja ātrumu.

—   Un mēs nepaņēmām līdzi nevienu šau­teni, — otrais virsnieks sūrojās. Kapteiņa pa­līgs izliecās no mašīnas un ar kabatas nazi, mašīnai ejot pilnā gaitā, lūkoja pārdurt pa­kaļējo riepu. Tad skaļrunī atskanēja balss:

—   Vīri, lūdzu, uzvedieties prātīgi. Vēršu jūsu uzmanību uz to, ka jūs nākat no laik­meta, kad ik dienas sūtīja kosmosā vairākas raķetes. Ja mums vajadzētu saglabāt katru raķeti, kas atgriežas uz Zemi, tad pēc neilga slaika tām vairs nebūtu, kur nolaisties. Jūs esat trīssimtā komanda, kas pēc simtiem gadu atgriežas šajā lidlaukā. Nezinu, kāpēc jūsu

laikos cilvēki tā kārojuši lidot Visumā, mums ir grūti to izprast, bet mēs cenšamies to darīt. Centieties arī jūs saprast mūsu grūtības.

Kapteiņa palīgs padevās. Automašīnai jau arī bija pilngumijas riepas, kuras viņš neva­rēja pārdurt. Drīz vien viņi apstājās pie no­metnes. Tur atradās vairākas zemas ēkas, ku­ras bija iekārtotas gluži tādā pašā stilā, kāds bija pierasts tais laikos, kad iemītnieki at­stājuši Zemi. Pie atbraucējiem piesteidzās ne­sēji, kas, protams, paķēra viņu čemodānus. Visi šie cilvēki bija bālām sejām. Mītne kap­teinim patika.

—  Es gribētu pateikties jūsu komandie­rim, — viņš sacīja šoferiem.

—   Tikai rīt, — tie samulsusi smaidīja. — Tikai rīt no rīta. — Šoferi atsveicinājās un aizbrauca.

Iegājis savā guļamistabā, Nemo izdzirdēja smieklus. Viņš atvēra durvis. Viņa vīri stā­vēja klusi un apjukuši pie savām guļvietām, bet kādā gultā istabas kaktā smieklos kratī­jās vecs, bārdu apaudzis vīrietis, ģērbies no- skrandušā astronauta tērpā.

—   Viņš saka …

—  Viņš apgalvo …

—  Tie neesot cilvēki … — kapteinis sa­dzirdēja.

—    Tie esot nezkādi roboti… Melnbaltie kalpotāji… Pelēkie līdzinieki…

Nemo piegāja taisni pie ērmīgā vīra, kas vēl arvien smējās, un iesita tam divus kriet­nus pliķus. Vīrs tūdaļ pielēca kājās un sažņaudza dūres. Bet tad viņš novērtēja kap­teiņa plecus, ieraudzīja, ka visa istaba ir pret viņu, un tikai nosēcās.

—   Tādus jokus te nepazīst. Neviens vairs nekaujas. Un nevienam nepatīk, ja mēs kau­jamies.

—  Bet kas jūs tādi esat? — kapteinis vai­cāja.

—  Mēs? Neliela komanda, kas ar kādu per­sonisku raķeti izlidoja no Kalifornijas, lai noskaidrotu, vai uz Merkurija nebūtu kaut kas labs iegūstams. Bet saniķojās vadības ie­kārta, un mēs gadiem klaiņojām starp Mer- kuriju un Zemi, līdz mūs kāds pamanīja un nodabūja atpakaļ uz Zemi. Mēs arī jutāmies ērmīgi, kad izrādījās, ka mūsu glābēji, ar ku­riem visu ceļu spēlējām kārtis un dzērām greipfrūtu sulu, īstenībā ir fabrikā ražotas mašīnas. Jā, kungi, rīt doktors Erasms to visu jums izskaidros. Pagaidiet vien līdz rītam.

Jautājums par esamības dziļāko jēgu

—   Jūs esat atgriezušies uz Zemes laik­metā, kad tehnikas attīstība ir beigusies, — nākamās dienas rītā viņiem stāstīja doktors Erasms. Doktors bija gandrīz vēl bālāks par saviem melnbaltajiem kalpotājiem. — Cil­vēks sāka izgudrot mašīnas, lai tiktu vaļā no darba sloga. Cilvēks gan savu darbu veica ideāli, jo viņš kā inteliģenta būtne prot to padarīt vislabāk, tikai nespēj paciest, ja viņu pazemo kā vergu. Tiklīdz bija izgudrotas ma­šīnas, kas varētu nevainojami kalpot cilvē­kiem, atlika vairs tikai viena problēma: kā­dām tām vajadzētu izskatīties? Nelikās ērti izveidot tās par ideāliem skaistuļiem: kāds varētu iemīlēties savā vergā, kas viņu ap­kalpo, varētu arī to ienīst, sodīt vai atriebties tam, ieviest savus cilvēka ieradumus attiecī­bās pret mašīnu. Daži ierosināja — stāstu to tikai tāpēc, lai viss būtu pilnīgi skaidrs — darināt ideālo kalpotāju pērtiķa vai suņa iz­skatā. Bet citi atzina, ka pērtiķa apveids ne­būšot mērķtiecīgs un sunim, kas gan ir cil­vēka līdzgaitnieks kopš senseniem laikiem, nav visu vajadzīgo iemaņu, tas nevar cil­vēku apkopt, neprot uzpost telpas un atbrīvot savu saimnieku no darba, nespēj par viņu gādāt tik pilnīgi, lai cilvēks varētu nodoties tikai jaunradei un pārdomām, vienīgajam darbam, kas ir cilvēka cienīgs. Galu galā kalpotājus nolēma darināt melnbaltā krāsā, un katrs cilvēks saņēma kalpu, kas viņam līdzinājās tik ļoti, ka abus nebija iespējams atšķirt, saņēma tādu pelēku līdzinieku, kas paveica visus darbus un visnotaļ gādāja par savu paraugu. Arī jūs varat dabūt tādu līdzi­nieku, ja jums patiks dzīvot mūsu laikmetā, ja jūs spēsiet tam piemēroties. Jums nebūs par savu līdzinieku jārūpējas, viņš rūpēsies par jums, jo visus kalpotājus no viena centra vačla galvenās mehāniskās smadzenes, kas rīkojas pēc pamatinstrukcijas: rūpējieties par cilvēkiem. Tādējādi tehniskā problēma ir pil­nīgi atrisināta, un cilvēks uz visiem laikiem atbrīvots no darba.

Bet, ja jūs labāk gribat dzīvot pa vecam — viens otrs jau vecumdienās tikai ar pūlēm pie-, rod pie jaunumiem, — tad varat palikt tajā rezervātā, kas atstāts jums un visiem pārē­jiem, kuri atgriežas no kosmosa.

Tas bija savādi. Ko tad cilvēki tagad īs­teni dara? Nemo apvaicājās par to.

— Varu jums parādīt, — doktors Erasms atteica un ieslēdza televizora ekrānu pie sie­nas. Kļuva redzams dārzs, kurā pastaigājās doktora Erasma līdzinieks, sarunādamies ar dažiem draugiem. Tikai tagad visi apjēdza, ka uz ekrāna ir cilvēks, bet viņiem paskaidro­jumus sniedz pelēkais līdzinieks. Erasms uz sienas televizora pēkšņi pagriezās pret Nau- tila komandu, uzsmaidīja viņiem un pamāja ar roku, bet tad atkal sāka runāt ar draugiem, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka …

Visa Nautila komanda nolēma iepazīties ar .jauno laikmetu. Erasma līdzinieks pasmī­nēja. Tā iesākot visi. Diemžēl, visi gan ne­beidzot tikpat jūsmīgi.

Kapteinis vispirms iegāja vēstures insti­tūtā. Tur viņš palūdza ziņas par savu ceļo­jumu. Aizlidošanas datumu un datumu, kad paziņoja par ceļotāju nāvi. Bet viņš nevarēja neko dabūt. Nekur nebija saglabājies ne vārds par kosmosa pirātiem, jo ministrs lai­kam bija tā baidīites sacelt paniku, ka aiz­mirsis atstāt kaut jelkādu dokumentu, kas tagad noderētu Nautila komandai…

—  Sameklējiet man vēl Peržinku!

Pelēkais līdzinieks neizpratnē paraudzījās

uz kapteini Nemo.

—   Ladislavs Peržinka, daudzinātais varo­nis, kuru dēvēja arī par Nemo, — kapteinis skaidroja, pavērdamies visapkārt, vai viņā neklausās kāds paziņa. Bet pelēkais neiz­pratnē grozīja galvu.

—  Jūs varbūt domājat Igoru Peržinku?

Par Igoru sauca kapteiņa vājredzīgo

dēlu. — Dvoržaks, Janāčeks, Peržinka? Trīs visslavenākie čehu mūziķi? — robots atkal pieklājīgi vaicāja.

—   Mūziķi?

—   Piedodiet, komponisti. Peržinka noteikti ir visslavenākais no viņiem, to mūsdienās zina katrs bērns. Viņa dzimtā māja veselus tūk­stoš gadus ir saglabāta tāda pati, kā toreiz bijusi. Tās priekšā rīko svinīgus koncertus -un diskusijas par mūziku, tur jūs redzēsiet mil­zum daudz cilvēku… — Robots uzsvēra vārdu «cilvēku». Un tā kapteinis pēc tūkstoš gadiem brauca mājup.

Todien par laimi nenotika nekāds kon­certs. Kapteinis baidījās, ka pat pēc tik ilga laika viņš nespētu noklausīties sava dēla kaķu koncertus. Viņu bijušā mājiņa tagad stāvēja parka vidū, visas kaimiņu villas bija nojauktas. Jau iztālēm viņš pie fasādes ierau­dzīja divas mirdzošas zelta plāksnes. Viena bija veltīta viņa dēla piemiņai, slavināja dar­bus, ko tas šeit sacerējis, un atgādināja par tā nopelniem mūzikas laukā. Otra — kaptei­nis tai tuvojās ar pukstošu sirdi — otra bija veltīta viņa sievas piemiņai. Plāksni, kas at­gādinātu par kapteini Nemo, nebija te pielicis neviens. Kapteinis vēlreiz pārlūkoja abas plāksnes, taču sava vārda neatrada.

—   Viņa nomira gadu pirms Igora koncerta pirmatskaņojuma Rudolfinā … — Nemo aiz muguras izdzirdēja. Viņš izbijies atskatījās No krūmu ēnas iznāca viņa paša palīgs. — Viņai vajadzēja kopt jūsu dēlu, kurš galu galā kļuva pavisam akls. Divdesmit gadu viņa rūpējās par Igoru. Tas nomira viņas rokās. Bet viņa pat nesagaidīja, kad dēls kļūs slavens. Igora talantu atklāja gadu pēc viņas nāves. Šī sieviete bija svētā, kaptein.

—   Kāpēc jūs man to stāstāt?

—  Tāpēc, ka mīlēju viņu.

—  Jūs taču to nekad nesacījāt…

—    Un jums, protams, nekad nelikās sa­vādi, ka es ciemojos jūsu mājā un man pie­tiek ar to, ka drīkstu būt viņas tuvumā. Jūs viņu pievīlāt ar to melno meiču, kura appre­cējās nedēlu pēc jūsu aizlidošanas …

—  Tā nav taisnība.

Tā ir taisnība. Viņai bija divpadsmit bērnu. Jūs varat sameklēt viņas pēcnācējus. Tagad to jaū būs ap simtu. Es taču lidoju ar Nautilu un ar jūsu komandu tikai jūsu sie­vas dēļ, kapteini, es gribēju viņai pierādīt, ka nav grūti būt slavenam varonim, ka es iz­turēšu to pašu; ko jūs, kaut gan mani pleci ir šaurāki. Taču viņa mīlēja jūs. Bet jūs mī­lējāt to meiču …

—  Tā ir vēl viena dzīves dīvainība, vai ne? Vēl viena problēma.

—   Tā nav nekāda problēma, tas ir fakts. Jūs palīdzējāt viņu nogalināt, kaptein … Tā ir cūcība, nevis problēma. Tas ir kauns, kā jūs pret viņu izturējāties.

Tā kapteiņa palīgs ar viņu nekad nebija runājis. Kapteinis pagriezās un gāja projām. Viņš redzēja, ka atkal ir kaut kas jādara ko­mandas labā, atkal jāatrod tai un pašam sev kāds uzdevums, jo šis laiks pārāk līdzinājās dīkajām dienām kosmosa ceļojumos.

Bet Astronautikas pārvaldē kapteini at­teicās pieņemt darbā.

—   Visām vajadzībām mums ir pašiem sa­vas komandas, kas sastāv no robotiem. Nesa­protu, kāpēc jums jāriskē ar savu dzīvību. Kāpēc gribat darīt to, ko var paveikt mašīnas, un pametat novārtā uzdevumus, kuri pa spē­kam tikai cil\ēkam?

—   Te būs mani dokumenti, — kapteinis cilāja tos kā vecs, izmisis lūdzējs. — Es protu vadīt raķetes tikpat labi kā jūsu roboti. Un manā rīcībā ir vīri, kas ar mani ies kaut peklē.

—   Mūsdienu kosmisko programmu nav spējīgs izturēt neviens organisms. Mums nav darba, ko jums dot. Mēs pētījam telpas izlie­kumu un gaismas īpašības, mēģinām, vai ne­var sasniegt vēi lielākus ātrumus; tie visi ir uzdevumi, kas jums nav pa spēkam. Nododie- tics filozofijai, mākslai vai estētikai, tas taču tagad ir pats svarīgākais.

—   Esmu jau vecs … — kapteinis sacīja, pieceldamies no krēsla. Pelēkais kalpotājs iz­teica nožēlu. Te kancelejas siena atvērās, un istabā parādījās pelēkā kalpotāja līdzinieks— cilvēks. Tas bija gadu piecdesmit vecs vīrs mākslinieciski nevīžīgā tērpā, ar paleti un otu rokā, bet aiz muguras bija redzama milzīga, tikko iesākta glezna. Vīrietis skaļi runāja: — «Ja kāds apgalvo, ka viņam vēl nav pie­nācis vai arī jau pagājis laiks nodoties filozo­fijai, tad tas ir tas pats, it kā viņš apgalvotu, ka viņam vēl nav pienācis laiks būt laimīgam vai arī ka tāda laika nav.» To, draugs, teicis Epikūrs, un šī gudrība ir jau trīsarpus tūk­stoša gadu veca. Sameklējiet sev tādu darbu, lai jūs varētu radīt. Katram cilvēkam taču ir kāds talants, un tikai tas dod apziņu, ka cil­vēks tiešām dzīvo, tikai tā cilvēks pats sev pierāda savu eksistenci un izpauž savu «es». Sīs tehniskās rotaļlietas atstājiet bērniem un mašīnām, citam nevienam par tām nav nekā­das intereses. Mums tagad ir svarīgāki pienā­kumi. Visneatliekamākie ir jautājumi par esa­mības dziļāko jēgu …

Tādu valodu Nemo jau bija dzirdējis.

—   Bet vai kāds ir uz tiem atbildējis? — viņš vaicāja.

—   Mīļais draugs, cilvēce vēl ir mazliet par jaunu. Tas nav tas pats, kas sašķelt atomu vai lidot apkārt Jupiteram; lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vajadzīgs laiks, pacietība, viengabalaina personība; uz tiem atbild ne vien ar vārdiem, bet arī ar to, kā jūs dzīvo­jat …

— Es sevi vairs nevaru pārveidot. Daru jums zināmu, ka rīt ar visu savu komandu ieradīšos vecajā starta laukumā, — kapteinis bija negrozāmi izlēmis.

Gleznotājs paraustīja plecus, it kā nožēlo­dams laiku, ko pazaudējis sarunā ar kapteini. Viņš atkal pievērsās savam audeklam, un siena aizvērās. Viņa pelēkais līdzinieks palo­cījās kapteiņa priekšā.

— Kā vēlaties, brīdinājis jūs esmu. Tā īste­nībā ir pašnāvība.

Galīgā atbilde

Tai naktī kapteinis negulēja. Viņš atcerējās, kā puiši viņu vakar bija saņēmuši bez kādas sajūsmas, ka ne visi bija pārliecināti, vai tie­šām vislabākais būtu atkal pacelt enkuru. Tomēr beidzot viņš puišiem to ieskaidroja, beidzot tie saprata. Tie apsolījās ierasties. Kapteinis izskrēja no mājas jau tumsā. Uz starta laukumu viņš klumburoja kājām. Tur viņš ieradās pārāk agri. Bet roboti jau cītīgi strādāja. Raķete, kuru te kārtoja startam, ne­maz neizskatījās pēc raķetes, tā drīzāk atgādi­nāja ūdens pilienu vai lodi. Tā pat modināja kapteini tādas kā bailes. Arī starta ierīce bija pavisam savādāka, Nemo nekā no tās nesa­prata. Viņš varēja apskatīt, ko vien vēlējās,pelēkie viņu laida visur klāt, tikai tā savādi, kā atvainodamies smaidīja, it kā nepieklātos, ka tik nopietna izskata vīrietis šķiež laiku ar tādiem niekiem kā raķešu mehānismiem.

Nemo atgriezās starta laukumā. Rīta miglā cits pēc cita jau tuvojās viņa vīri. Tie atkal bija apvilkuši savus vecos tērpus. Šoreiz viņi aizlidos bez mūzikas un cildinošām runām, bet tā būs labāk, labāk visiem, jo uz Zemes viņi vairs nespētu dzīvot, pie šīs dzīves taču nevar pierast…

Apmēram tādiem vārdiem kapteinis Nemo uzrunāja savus vīrus nelielā laukumā. Rīta migla viņu tīri vai smacēja, viņš vairākkārt noklepojās. Pēc tam viņš nosauca visus pēc vārdiem, katram vajadzēja atsaukties, pienākt klāt un pasniegt kapteinim roku. Viņi atsau­cās, pienāca klāt un pasniedza roku.

Tie bija līdzinieki. Tie bija viņa komandas vīru pelēkie līdzinieki. Viņa vīri tos bija atsū­tījuši savā vietā. Neviens no šiem sasodīta­jiem, nepateicīgajiem, nelietīgajiem draņķa- gabaliem nebija ieradies. Kapteinis izslaucīja acis. Tur vainīga migla, viņš paskaidroja pats sev. Tad viņš apsēdās uz tuvējā akmens, jo viņam šķita, ka trūkst elpas.

—   Vai kapteinis Peržinka? — pie viņa no­liecās plecīgs vīrs. Tas bija ģērbies krāšņā, mirdzošā formas tērpā, kādu kapteinis nekad savā mūžā nebija redzējis.

—  Jā, — kapteinis ielūkojās šim vīram cie­ši sejā.

—   Mani sūta Galvenā pārvalde. Ja atļau­jat, es tagad pārņemšu komandēšanu …

Kapteinis Nemo pazina pats sevi. Kā tad, tas bija viņš pats. Tikai kļuvis mazlietiņ sir­māks.

—   Kā vēlaties. Kā viņi vēlas, — kapteinis atbildēja, juzdamies uzvarēts. Viņa līdzinieks godbijīgi pielika roku pie cepures un sasita papēžus tieši tā, kā Peržinka allaž bija para­dis darīt. Pēc mirkļa viņš jau dzirdēja raķetē pats savu balsi, dzirdēja dažādas enerģiskas pavēles, raportus un atbildes kā pirms dau­dziem gadiem. Pēc neilga laiciņa raķete klusi palēcās augšup (kas gan tas ir par spēku, kas viņiem paceļ raķeti?) un pamazām iepeldēja mākoņos. Kapteinis pamāja tai nopakaļ. Bet tūliņ viņš paskatījās apkārt, vai kāds viņu nenovēro. Ir taču muļķīgi māt mašīnai, kas strādā pati no sevis un tik precīzi.

Nemo pagriezās un lēnām devās uz savu bijušo māju. Šoreiz tur bija daudz cilvēku. Izpildīja viņa dēla Pēdējo simfoniju. Kaptei­nis pazina tās ērmīgās skaņas, kas viņu toreiz pirms aizlidošanas bija uztraukušas. Tagad tās vairs nelikās tik neparastas, viņš ieklau­sījās tajās. Viņš palika stāvam pie koka, tālāk nost no klausītājiem, un vējš nesa šurp skaņu fragmentus. Lielā augstumā varēja redzēt izzudam raķeti.

Pēkšņi kapteinim ienāca prātā: ja no tālā zvaigznāja atlidojušo ceļinieku priekšā toreiz būtu stāvējis viņa dēls, tas gan būtu pratis šiem ceļiniekiem atbildēt.

«Man viņiem jāpasaka, lai nesūta raķeles meklēt atbildi uz jautājumu par esamības dziļāko jēgu,» kapteinis domāja. «Uz to ir jā­atbild tepat Zemes virsū.»

Orķestris pieklusa, un varēja sadzirdēt ar- īas. Tās kapteinim atgādināja kaut ko skaistu.

Izgudrojums, kas iznicina savu izgudrotāju

Tā bija vesela smieklu gāzma. Viņš smē­jās ilgi un skaļi. Laiku pa laikam at­vilka elpu un smējās atkal. Reizēm likās, it kā viņš kliegtu, tomēr tie bija smiekli. Trīs­desmit -piecus gadus veca vīrieša uzvaras smiekli. Viņš sēdēja gluži viens savas mājas hallē, priekšā stāvēja trīs tukšas degvīna pu­deles, ceturtajai viņš pašlaik bija nositis kaklu. Viņš rija šo šķidrumu, pie kura nebija pieradis, tikpat kā ūdeni tveicīgā dienā. Tad viņš grīļodamies nogāza no sienas plaukta vēl vienu grāmatu kaudzi un samīdīja kājām

magnetofona lentes, kurās bija ierakstījis at­risināmās problēmas. Pirms tam viņš jau bija sadauzījis sienas televizoru, ultraskaņas plīti un infrasarkano radiatoru, bezdrāts te­lefonu un senlaicīgu radiolu. Mājas priekšā stāvēja daži kaimiņi. Tos bija satraukuši mīklainie trokšņi. Baueri taču allaž uzvedās tik rāmi, un šajā kvartālā, kuru valdība seš­desmitajos gados bija uzcēlusi zinātniska­jiem darbiniekiem, vienmēr valdīja pārlieku dziļš klusums, Bet namiņa sienas bija caur­spīdīgas tikai no iekšpuses, un kaimiņi neko neredzēja. Beidzot pane Navrātila sasparo­jās. Bet, tiklīdz viņa atvēra durvis, Bauers svieda viņai ar tehniskās enciklopēdijas sē­jumu. Tā bija bieza grāmata, kas svēra vis­maz divi kilogrami. Navrātila aizskrēja uz savu dzīvokli piezvanīt Bauerei. Bauere strā­dāja Bioloģijas institūtā Zābehlicē, tāpēc pa­gāja krietns brīdis, iekams viņu sagaidīja. Bauere atbrauca pavisam vecmodīgā reak­tīvā bezriteņu automašīnā, kura pacēlās kādu metru virs zemes. Viņa samaksāja šo­ferim, nemaz nepaskatījusies uz skaitītāju, un ieskrēja mājā, aizcirzdama durvis ziņkārī­gajiem taisni deguna priekšā. Bauers tūliņ mitējās smieties. Iestājās klusums. Kaimiņi pamazām izklīda.

—   Ir gan pateicība, — Navrātila sūrojās. — Pat paldies nepasacīja. Dabūju punu pierē ne par šo, ne par to.

—  Saskandināsim, — Bauers atkārtoja jau kuro reizi, kamēr viņa sieva neizpratnē pār­skaitīja iznīcinātos priekšmetus. — Tev jā­sadzer ar mani. Nopirkšu visu jaunu un pašu modernāko. Bez tam vēl speciālu helikopteru svētdienas izbraukumiem uz jūrmalu vai uz Tatriem, tev metakrilona kažoku un veselu dārglietu komplektu.

—  Bet kāpēc?

Šķita, ka Bauers pēkšņi ir atskurbis. Pavi­sam klusi, itin kā nemaz nebūtu dzēris, viņš sacīja:

—  Man izdevās. Iedomājies, Irēn, man tas izdevās.

—   Un tāpēc tev bija jāsadauza vecmā­miņas radiola? Tāda dārga senlieta?

—  Es vairs nevienu dienu nespētu skatīties uz šīs mājas iekārtu. Desmit gadu esmu te noņēmies ar saviem plāniem, saproti, un ta­gad man jādzīvo citādi, jādzīvo gluži jaunos apstākļos. Esmu to paveicis, Irēn, esam uzva­rējuši, es tagad esmu vislielākais, viscienīja­mākais, vistalantīgākais, visievērojamākais, visoriģinālākais, vis …, īsi sakot, es ceļu nā­kotni, lūdzu. Tā sacīja Kovals pēc šīsdienas izmēģinājuma, — Bauers iegāza sev pa krū­tīm, it kā būtu uzvarējis boksa sacīkstē. — Šodien esmu uzcēlis nākotnes ēku, siev. — Un viņš nokrita ar seju uz rakstāmgalda. Krizdams viņš norāva no sienas pēdējo ra­sējumu, ko bija aizmirsis iznīcināt. Izmisusī Irēna lūkoja aizvilkt vīru uz guļamistabu, kur, paraudama nelielu sviru, bija nolaidusi no griestiem gultu, bet viņš bija pārlieku smags; beidzot Irēna uzklāja guļvietu uz grīdas un palika vīram pagalvī «Kibernētikas pamatus» un «Fizikas problēmu vēsturi». Tad viņa steidzās pie tālruņa.

—  Profesoru Kovalu! Kur tad viņš ir? Rūp­nīcā? — Irēna neko nesaprata. Tomēr viņa skaidri zināja, ka vajag parunāt ar Kovalu, ka tūdaļ jādodas pie tā. Viņa izbrauca no ga­rāžas savu lidojošo divriteni, kas cēlās gaisā galvenokārt tāpēc, ka bija no ļoti viegla ma­teriāla, un devās ceļā.

Profesors Kovals bija Eksperimentālā au­tomātikas institūta direktors. Irēna atrada viņu galvenajā zālē stāvam uz kāda neliela paaugstinājuma. Turpat atradās vairāki asis­tenti un rūpnīcas pārstāvji. Mašīnas dārdēja, tāpēc vajadzēja gandrīz kliegt.

—   Esmu Irēna Bauere. Simona Bauera sieva.

—  Apsveicu, — Kovals viņai uzsmaidīja. — Ko jūs par to teiksiet?

—   Tas ir drausmīgi.

—   Ko?

—  Nespēju vairs dzīvot ar viņu kopā. Gribu jūs brīdināt.

Profesors neizpratnē raudzījās Irēnā. Viņš žigli ieveda viešņu blakus telpā, kurā senāk bija strādājis meistars un kuru stikla siena nošķīra no rūpnīcas trokšņa.

—   Par ko jūs runājat? — Kovals vaicāja.

—  Par Simonu. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Gribēju vērst uz to jūsu uzmanību. Šodien

viņš bija piedzēries un pļāpāja par nezkādu izgudrojumu. Tā nav taisnība, vai ne?

—   Protams, ka taisnība. Jūsu vīrs ir atri­sinājis mūsu institūta uzdevumu. Vai jūs ne­ievērojāt, ka tās mašīnas strādā pašas? — profesors norādīja uz zāli aiz stikla sienas. Irēna to apjēdza tikai tagad. Tur mašīnas piegādāja izejvielas, apstrādāja tās, apre- tēja, tad izgatavoja detaļas un no tām sa­montēja visjaunākās konstrukcijas reaktīvos automobiļus.

—   Vēl vakar, biedrene, šeit strādāja ap trīs­simt cilvēku. To paveicis jūsu vīrs. Mums vairs nevajag celt automātiskās rūpnīcas pavisam no jauna. Izmantojot viņa izgudro­jumu, mēs varam automatizēt katru cehu. Viņš ir atrisinājis vissvarīgāko mūsu laik­meta problēmu. Jūs varbūt aptverat, ko tas nozīmē. Bauers ir ģēnijs.

Irēnas sejā izpaudās vēl lielāks izmisums.

—   Viņš ir briesmīgs cilvēks, profesor. Es jūs brīdinu: Viņš ir egoists. Sis notikums viņu galīgi samaitās.

—  Vai jūs šķirsieties?

—   Neskatieties uz mani tik aizdomīgi. Es apprecējos ar viņu aiz mīlestības. Zinu, ka viņš ir gudrs un talantīgs. Bet viņš mani ņēma tikai tāpēc, ka mans tēvs bija nopel­niem bagāts darbinieks un ka tādējādi viņš iekļuva taisni jūsu eksperimentālajā insti­tūtā.

. — Būtu ļoti žēl, ja viņš būtu nokļuvis ci­tur

— Bet citur viņam vispirms vajadzētu pie­rādīt savas spējas un tikai tad viņš nokļūtu pie jums, vai nesaprotat? Viņš allaž domā ti­kai par sevi. Ko es neesmu ar viņu strīdēju­sies par mājas iekārtošanu! Viņam vienmēr vajadzīgs pats dārgākais, viņš pastāvīgi domā tikai par savu labumu un par slavu, viņš neprot ziedoties, pat manis dēļ ne, pro­fesor. Bērnus viņš negrib, jo tad viņam vaja­dzētu ierobežoties. Viņš noņēmās ar savu iz­gudrojumu tikai tāpēc, ka alkst slavas. Viņš ir egoists.

Profesors sadrūma.

—  Ziniet, man nepatīk, ja cilvēkus aprunā. Man svarīga ir tikai Bauera uzvedība darbā. Viņš ir mans labākais asistents.

—  Tāpēc, ka viņš liekuļo.

—  Ardievu, — profesors sacīja, atvērdams Irēnai durvis. Tikai tagad Irēna pamanīja izgudrojumu. Aparāts izskatījās pēc maza raidītāja. Tas stāvēja uz paaugstinājuma, un tajā nemitīgi iedegās un dzisa dažādas spul­dzes. Tagad ap to bija sadrūzmējušies strād­nieki.

—   Vai tas patiesi nekad nebojājas? Vai nav vajadzīgs neviens, kas to uzrauga?

Jaunais inženieris bija satraukts.

—   Nē, tiešām nav vajadzīgs. Tur ir iemon­tēti kontrolaparāti. Tas spēj pats veikt arī re­montus. Ja rodas problēma, ko aparāts ne­prot atrisināt, tas apstādina ražošanas pro­cesu un ar īpašu ierīci izsauc mūs.

—       Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam vaja­

dzīgi, — sacīja vecs, baltā spectērpā ģērbies virs. — Es strādāju šajā rūpnīcā jau kopš piecdesmitajiem gadiem. Ar šīm pašām ro­kām palīdzēju to uzcelt. Ar lāpstu, jūs var­būt vēl zināt, kas tas ir par rīku.

—   Kas ar mums notiks? — otrs taujāja. Pie viņiem pienāca Kovals.

—   Tikai mieru. Šādas bažas rodas visiem. Bet esiet bez raizēm. Pirmajā laikā rūpnīca jums maksās tāpat kā senāk. Sakarā ar au­tomatizāciju rūpnīcas produkcija taču pie­augs daudzkārtīgi. Jūsu algas tagad būs gluži niecīgs postenis rūpnīcas budžetā. Bet jūs pa to laiku atradīsiet citu darbu.

—  Bet pēc neilga laiciņa jūs šīs mašīniņas uzstādīsiet visur.

—   Vai tad jums nav nekāda jājamā zir­dziņa? Jūs varat studēt vai nodoties sportam, mākslai vai kādam amatam, kā nu kuram tīk. Mašīna vien cilvēku dzīvē nespēj visu paveikt. Jaunais darbs jums sagādās prieku.

—   Man nav nekāda jājamā zirdziņa, — vecais strādnieks iebilda.

—   Bet akvārijs? — citi smējās. — Plīvur- zivis un daniorerijas? Un futbols? Katru svētdienu tu ej uz futbola sacīkstēm. Vari būt par treneri.

Vecais vēl joprojām neticīgi grozīja galvu. Kovals saņēma viņu aiz rokas un izveda no zāles. Pārējie aizgāja pakaļ. Irēna palika uz paaugstinājuma gandrīz viena. Brīdi viņa vēroja, kā darbojas mašīnas un kā spīguļo

tas dīvainais čemodāns, ko izgatavojis viņas vīrs.

—   Man ir bail no tā, — viņa uzrunājas jauno inženieri.

—  Vai jūs tehnikā neko nesaprotat?

—   Nē. Es nodarbojos ar bioloģiju. Vai jums šķiet, ka tas ir labs izgudrojums?

—  Jūs domājat — vai tas labi darbosies? Nevainojami. To taču konstruējis Bauers. Un Bauers ir mūsu labākais darbinieks. — Inže­nieris to pateica ar lielu lepnumu.

—   Esmu Bauere. — Inženieris godbijīgi pavērās Irēnā. — Es šķiros no vīra.

Nākamajā dienā atbrauca valdības pār­stāvis novērtēt izgudrojumu. Pārstāvis uz­reiz saprata, cik svarīgs ir jaunais izgudro­jums. Pirms sapulces visi bija svinīgā noska­ņojumā. Pat Bauera ienaidnieki bija sajūs- < mināti. Tas taču nozīmēja, ka institūta gal­venais uzdevums ir paveikts. Jau pirms astoņiem visi sapulcējās lielajā sēžu zālē. Astoņos ienāca Kovals, precīzs kā allaž. Turpmākajās piecās minūtēs ieradās ministrs ar pavadoņiem. Pasniedza kafiju. Valdīja sasprindzināts klusums. Tikai Bauera nekur neredzēja.

—  Viņš taču vienmēr ir tik akurāts, — Ko­vals jau kuro reizi atkārtoja ministram.— Un viņš zināja, ka jūs būsiet šeit. Naktī mēs vi­ņam zvanījām.

—  Bauera sieva apgalvo, ka viņš aizbrau­cis jau pirms stundas, — sekretāre paziņoja.

Visi raudzījās pulksteņos, minūtes ritēja. Mi­nistrs aiz gara laika pētīja darba plānus. Kovalam ienāca prātā, ka vēl nav novērtēti iepriekšējā mēneša darba rezultāti. «Man vēl būs nepatikšanas šā puiša dēļ.» Domās viņš Baueru allaž dēvēja par puisi, jo tas taču bija sācis strādāt institūtā tūliņ pēc studiju beigšanas. Kovals piesteidzās pie ministra: «Paskaidrošu viņam kaut vai automāta dar­bības principus.» Bija nepatīkama situācija. Pārējie darbinieki stāvēja pie lielajiem lo­giem un vēroja pagalmu. Sekretāre zāles stūrī jau piekto reizi telefonēja vārtsargam, lai Baueru pasteidzinot.

— Vai viņš nebūs nomiris aiz prieka? — vaicāja pakurlais docents Suba, kurš insti­tūtā strādāja kopš senseniem laikiem un kuru te pacieta drīzāk aiz cienības. — Reizēm tā gadās …

-— Rau, kur viņš! — pēkšņi kāds iesaucās. Ministrs piecēlās un arī piegāja pie loga. Ko­vals viņam sekoja. Jaunie inženieri kodīja lūpas.

Nesdams rokā biezu papīru tīstokli, Bauers lēnām soļoja pāri pagalmam, ģērbies svīterī, kaut gan visiem bija aizrādīts, ka jāierodas svinību uzvalkos. Bauers gāja gaužām lēni, soli pa solim, varēja redzēt, ka viņš svilpo un vēro apkārtni. Vārtsargs skraidelēja vi­ņam apkārt, acīmredzot skaidrodams kaut ko un rādīdams uz visjaunākā tipa helikopteru, ar kuru ministrs bija atlidojis; bija noma­nāms, ka vārtsargs labprāt būtu paņēmis

Baueru klēpī un aizstiepis uz sapulci. Bet Bauers neuztraucās. Ministrs aši atgāja no loga un atgriezās savā vietā.

—- Bauers ir apzinīgs un precīzs cilvēks. Viņš zina savus pienākumus, — Kovals at­kārtoja jau kuro reizi. -— Ķs patiesi nesa­protu …

Arī pārējie apsēdās. Tātad beidzot. Atkal iestājās svinīga noskaņa. Bauers ienāca pa durvīm.

—   Sveicināti! — viņš iztālēm uzsauca mi­nistram un pamāja žēlīgi ar roku. — Ve­seli! — viņš sacīja pārējiem. Tagad vairs ne­vienam smiekli nenāca. Viņi neko nesaprata. Bauers aizgāja līdz runātāju katedrai, nolika priekšā savu mapi, atvēra to un iesāka:.

—  Jūs visi zināt, kas ir paveikts šajā insti­tūtā. Vakar jūs to redzējāt. Tas ir mans iz­gudrojums. Katram ir skaidrs, ko tas nozīmē tautas saimniecībai. Visu rūpnīcu produkti­vitāte fantastiski palielināsies, pēc neilga laika mēs visur ieviesīsim manus automātus. Kad pirms desmit gadiem es sāku ar tiem no­darboties, daži smējās un sacīja, ka tas esot absurds. Tātad absurds tagad kļuvis par realitāti. Automatizācija ir jau ar roku aiz­sniedzama. Pilnīga un neierobežota. Ņemiet vērā, ka tas ir mans nopelns. Vispirms mans. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur katrs tiek at­algots pēc nopelniem. Esmu ziņkārīgs, cik augstu tiks novērtēti mani nopelni.

Kādu mazumu atļaušos pieprasīt tūliņ. Gribu kļūt par mūsu institūta vadītāju. Zinu, ka esmu vēl jauns un ka tādējādi aizskriešu priekšā daudziem citiem. Taču man ir no­pelni. Bet profesoram Kovalam. jau laiks iet pensijā. Mēs visi labi zinām, ka viņš kā spe­ciālists ir atpalicis. Viņš kaut ko sajēdz vie­nīgi politikā. Tagad sākas laikmets, kad būs vajadzīgi speciālisti. Profesors Kovals aizies. Mūsu institūtam jārisina jaunas problēmas. Ja mēs jau esam tikuši galā ar mašīnu auto­matizāciju, tad tagad mums nepieciešams visnotaļ koordinēt mūsu automātus. Auto­matizēt automātus. Mums jāpanāk, lai teh­nika pati sevi vadītu, pārvaldītu, ražotu un kontrolētu, lai ražošanas process vairs neap­grūtinātu cilvēkus. Tas būs mūsu pirmais uz­devums. Kad būšu iecelts par vadītāju, pa­skaidrošu jums atsevišķās problēmas. Darbi­niekus sev izvēlēšos pats, visi līdzšinējie te nepaliks.

Runājot par atlīdzību naudā, negribu mi­nēt skaitļus. Ceru, ka arī valdība atzīs manus nopelnus. Tādi ir mani noteikumi. Tāds ir mans paziņojums. Kad tas būs apspriests, esmu ar mieru nodot savu izgudrojumu at­klātībai.

Bauers palocījās un apsēdās galda galā. Ministrs pat nepiecēlās.

— Panākumu reiboni mēs pazīstam. Jūsu panākums ir patiešām milzīgs. Jums ir tiesības arī uz pamatīgu reiboni. Institūta vadību mēs nemainīsim. Tieši šajā laikā, kas patlaban tu­vojas, atbildīgās vietās būs vajadzīgi apzinīgi cilvēki. Tehniski izglītoti ļaudis bez pareiza pasaules uzskata dzīvē neko nepanāks, to jūs izbaudīsiet pats, pan Bauer. Biedrs Kovals pa­liks savā amatā. Samaksāsim mēs jums, cik gribēsiet. Kaut miljonus. — Ministrs pasmai­dīja un piecēlās. — Ja tie jums kur noderēs. Mūsu vidū jau tagad ir diezgan daudz cilvēku, kam pietiek ar prieku par paveikto darbu. Ejam, — ministrs sacīja Kovalam un pagrie­zās uz durvju pusi. Iziedams viņš tās aizcirta. Zālē neviens nesacīja ne vārda.

—  Vai jūs vēl arvien esat piedzēris, Bauer? — Šuba pēc brīža vaicāja.

—   Tad arī man viņiem nekas nav jādod, — Šimons pēkšņi atjēdzās un pielēca no krēsla. Viņš izskrēja pagalmā. Ministra lidmašīna patlaban cēlās gaisā. Kovals pagriezās pret Baueru.

—  Jūsu sievai bijusi taisnība. Klausieties, kā tas iespējams? Cik reižu jūs esat daudzinā­jis, ka es esot ģeniāls matemātiķis? Kāpēc jūs to darījāt? Vai tas jums bija vajadzīgs? Vai domājāt, ka citādi es jūs padzīšu no institūta? Es taču zinu, ka esat spējīgs darbinieks. Bet jūs esat liekulis.

—  Vakar jūs mani nosaucāt par cilvēku, kas veido nākotni.

Bauers aizbrauca mājās. Viņš sakravāja če­modānu. To darot, vajadzēja lēkāt pāri vakar sadauzītajiem priekšmetiem. Viņš tos vēroja ar nožēlu, jo skaidrā prātā bija diezgan skops. Tad viņš pa videotelefonu piezvanīja sievai.

—   Tātad es esmu liekulis? Ardievu!

Irēna centās viru pierunāt. Viņam esot jā­pārmainās, tā dzīvot nevarot, gan viņš pār­liecināšoties … Šimons niknumā uzkāra klau­suli. Viņš zināja, ka tāpat dzīvo diezgan daudz zinātnes darbinieku, un domāja, ka tas ir pil­nīgi dabiski, nesaskatīja tur nekā ļauna, ja kāds par saviem nopelniem grib saņemt atal­gojumu. Vai tad tāds nav sociālisma likums?

—   Laiks braukt, — viņš sacīja pats sev. — Pietiek man viņu pļāpāšanas. Diezgan ilgi esmu noliedzis pats sevi.

Ar aerobusu Bauers aizbrauca uz Roudnici pie savas kādreizējās mīlestības. Viņas tēvam toreiz piederēja liela māja ar plašu dārzu kraujajā Labas krastā. Agrāk viņš bija manu­faktūras preču lieltirgotājs. Jana patlaban at­radās tieši dārzā. Bauers Janu tūliņ pazina, kaut arī viņa pa šiem gadiem bija mazliet pār­vērtusies. Kļuvusi resnāka. Drīz Šimons arī saprata, kāpēc. Pa dārzu skraidelēja divi bērni, kurus Jana sauca vārdā. Arī viņa nebija aizmirsusi Baueru.

—   Šimon, — viņa iesaucās, kad Bauers pie­nāca pie vārtiņiem. Tūliņ viņa veda viesi tālāk. Abi atkal sēdēja kopā skaistajā verandā, no kuras pavērās skats tālu visapkārt, un atkal Jana atkorķēja Melnikas vīna pudeli.

—   Ir tā, it kā pa šiem desmit gadiem nekas nebūtu mainījies.

—  Tikai esmu apprecējusies. Esmu arī iestājusies darbā. Strādāju par rasētāju.

Tātad Janai ir vīrs, ir darbs un bērni. Droši vien Simonu viņa nekad nepieminēja.

—   Es bieži domāju par tevi.

—   Kāpēc? Tu taču pats izvēlējies savu ceļu.

Bauers paskaidroja, ka tā vajadzējis, tur

nekas nebijis darāms, viņš gribējis likt lietā savas spējas, gribējis strādāt zinātnisku darbu, un lieltirgotāja meita būtu bijusi par kavēkli. Tā vismaz toreiz licies. Un tomēr viņš Janu esot mīlējis vairāk par visām.

—  Vismaz neapvaino, — Jana sacīja. — Sevi vispirms.

Bauers viņu nesaprata.

—   Tu esi pārvērtusies, Jana. Es gribēju tev … Esmu atbraucis jautāt, vai tu tagad, pēc ilgiem gadiem … zini, tagad man vairs ne no kā nav jābaidās … — Jana sāka smie­ties un izskrēja ārā, jo bija izdzirdējusi, ka viņas mazulis raud.

Bauers satika Janas tēvu. Pans Mrāčeks bija tāds pats kā senāk. Kā īsts gardēdis viņš no­baudīja dažus malkus vīna.

—   Tur vainīgs Janas vīrs. Viņa apprecējās ar kaut kādu organizatoru. Tas no šāda vīra­tēva nenobijās. Bet jūs man vienmēr bijāt mī­ļāks. Mēs abi sapratāmies labāk. Iesim. — Mrāčeks izveda Simonu ārā. Aiz mājas stā­vēja liels, apbružāts helikopters. — Braukāju apkārt. Tāpat kā senāk. Sad tad var labi no­pelnīt. Un reizēm pagadās kaut kas pavisam jauns. Vai esat jau dzirdējis par jaunajiem metalīna krekliem? Tīrā pasaka, es varētu jums kādu par lētu naudu pagādāt.

Bauers neviļus pasmīnēja.

—  Vai jus vel joprojām velētos daudz nau­das?

Mrāčeks nesaprata Bauera jautājumu. — Es domāju, vai jūs zinātu, kā izlietot, teiksim, mil­jonu?

—   Vai jums kāds ir? Ja tas jums sagādā rūpes, atnāciet, es došu jums padomu. Naudu izdot arī ir māksla, draugs, tam vajadzīga pieredze un vēriens, mūsdienās to retais prot. Mēs, vecie, nomirstam, bet kas stājas mūsu vietā? Puikas bez kādas kultūras. Es jums to izkārtotu. Brīvdienas dienvidos, ziema Ēģiptē, mūžīgs pavasaris cauru gadu, brokastīs kavi­ārs, tikai atnāciet pie manis. Man reiz tiešām piederēja miljoni. Varu jums vēl parādīt čeku grāmatiņas.

—   Zinu, — Šimons atteica. Viņš jau daudz­reiz bija redzējis Mrāčeka pirmskara čeku grā­matiņas, kam tagad nebija nekādas vērtības. Jana vairs nenāca, un Mrāčeks viņu pavadīja līdz stacijai. Janas tātad nebūs. Nav vairs kur atgriezties. Atpakaļ uz Prāgu Šimons brauca reaktīvajā ātrvilcienā. Tā bija ērtāk nekā pār­pildītajā aerobusā.

Šimons nezināja, kur lai apmetas. Pie sie­vas iet viņš negribēja. īstenībā nebūtu peļama ideja — paņemt uz gadu atvaļinājumu. Visu gadu atpūsties kaut kur pie jūras. To viņš ir nopelnījis. Tad varēs visu mierīgi pārdomāt. Veselu gadu garas brīvdienas. Nē, divi gadi. Nekad viņam nebija paticis Zils Verns. Bet galy galā viņš ir kļuvis par izgudrotāju. Tā gan! Viņš iegāja viesnīcā un paēda lieliskas pusdienas. Tad izņēma no bankas savu nogul­dījumu. Viņš bija ietaupījis krietnu summu. Uz ielas viņš uzrunāja divas meičas, kas bija noskatījušās viņam pakaļ. Viņš tām izmaksāja pusdienas un tad aizveda tās uz pēcpusdienas tēju. Vienai bija sudraba zobs, otra melsa muļ­ķības. Viesnīcā viņš atgriezās viens pats, jau. krietni iereibis. Bārā viņš pasūtīja franču kon­jaku, bet spēja vairs tikt galā tikai ar sešām glāzītēm. Pēc tam pudeles aiz bāra pārdevējas muguras sāka virpuļot jukjukām. Visas viņš acīmredzot nevarēs izdzert pat tad, ja būs mil­jonārs. Mrāčekam gan nav taisnība. Galva reiba. Viesmīlis aizveda Baueru uz viņa istabu.

No rīta Bauers devās uz institūtu. Droši vien viņi jau ir apspriedušies un varbūt nolēmuši pieņemt visus noteikumus. Bauers iztēlojās, kā viņš visur nodibinās kārtību, kā visiem viņa priekšā būs jāstāv miera stājā. Redzēsim. Bauers iegāja pie inženiera Martena, jo viņš zināja, ka šis īgņa institūtā nesen kā saņēmis patenti. Viņš bija racionalizējis izotopu izman­tošanu. Cik gan viņš par to ir dabūjis?

—   Nezinu, — Martens atbildēja, tā savādi raudzīdamies Bauerā. — Patiešām nezinu …

—  Vai tu gribi sacīt, ka neesi par to parū­pējies? — Baueram ienāca prātā, ka šim ēr­mam nav pat vecmodīgas automašīnas.

—  Neesmu. Man taču tā nauda nemaz nav Vajadzīga.

Martens ir ne vien jocīgs, viņš ir īsts muļ­ķis. Šimons sasparojās un gāja pie Kovala.

Tas pat neskatījās viņam acīs. Profesors nola­sīja lēmumu. Baueram tajā piedāvāja noteik­tus procentus. Izgudrojums droši vien kļūs populārs arī ārzemēs. Sanāks milzīga summa. Baueram aizrāvās elpa. Viņš pateicās un gāja uz durvīm. Tad viņš vēl atcerējās savu vaja­dzību. Viņš teica, ka vēloties atvaļinājumu.

—   Bet jūsu izgudrojums? Es domāju, ka jūs vismaz darbā esat apzinīgs.

—  Vai tad ir sūdzības? Vai mans automāts nestrādā precīzi?

—   Strādā. Bet jūs varbūt interesēs, ka di­vas dienas pēc jums analoģisku patentu piesa­cījis Budapeštas profesors Veldeši.

—   Es tomēr biju pirmais.

—   Protams. Tas ir jūsu izgudrojums. Par to jau skandina visi laikraksti. Žurnālisti atkal fantazē kā allaž. Bet Veldeši aicina jūs uz savu institūtu. Ceru, ka brauksiet.

Satiksmi starp galvaspilsētām uzturēja ra­ķetes. Tas bija ērts brauciens un aizņēma ma­zāk laika nekā ceļš no institūta līdz viesnīcai. Simons tikko paguva pārlaist acis virsrak­stiem avīzēs. Pirmajās lappusēs rēgojās viņa fotogrāfija. Ministrija bija parūpējusies, lai avīzēs nokļūtu arī Kovals: tas taču esot Bauera skolotāis un padomnieks. Pret to varētu pro­testēt. Kovals pat nezināja par viņa darbu. Bet kā Simonām tomēr veicies! Daudz netrūka, un viņam vajadzētu nošauties. Nabaga Vel­deši. Vai viņš arī gadiem strādājis ap šo at­klājamu? Kāpēc tad viņš kādreiz neatbrauca? Droši vien kāds savrupiS.

No lidlauka Baueru aizveda taisni uz rūp­nīcu. Ungāri vēl tikai izmēģināja savu auto­mātu. Šajā rūpnīcā ražoja pulksteņus. Tas bija maza mēroga eksperiments. Plašajā telpā uzstādītajam nelielajam automātam vajadzēja vadīt visus sarežģītos ražošanas mehānismus. Sākumā viss gāja pavisam gludi. Žurnālisti centās pārkliegt cits citu, strādnieki sāka ap­laudēt, Bauers apbrīnoja šo cilvēku tempera­mentu. Salīdzinājumā ar viņiem Prāgas rūp­nīcas strādnieki atgādināja zivis. Bet pēc kādas ceturtdaļstundas automāts sāka signa­lizēt, mašīnas atkal un atkal atkārtoja vienas un tās pašas kustības, materiālu krājumi auga, no konveijera lentes nāca divkāršoti un trīskāršoti rokas pulksteņi, tīrie Siāmas dvīņi. Resnais, pietvīkušais Veldeši salīcis un els­dams skraidīja ap automātu, skatītāji sa­traukti apklusa, tikai Šimons nespēja apvaldīt smieklus. Visi naidīgi viņā paraudzījās. Vel­deši izslēdza strāvu.

— Man ļoti žēl, — viņš ierunājās. — Bet jūs redzējāt, ka divdesmit pulksteņi tika izga­tavoti bez mazākās kļūmes. Tātad mēs esam uz īstā ceļa. Inženieris Bauers ir izgudrojis automātu, kas darbojas jau divas dienas. Mums tas būs liels gods, ja jūs kaut ko pa­stāstīsiet par savu automātu.

Bauers nevarēja atteikties. Protams, pašus galvenos datus viņš paturēs slepenībā. Bet kāpēc gan nepadižoties studentu priekšā? Viņš bija pieradis runāt bez sagatavošanās. Šimons nolēma runāt ilgi un plaši. Klausītāju pulkā viņš meklēja cilvēkus, pie kuriem koncentrēt savu uzmanību. Klausītāji sēdēja taisni pre­tim, palielināts lektora attēls tika projicēts aizmugurē uz ekrāna, tā ka klausītāji varēja vērot katru žestu. Bauers runāja krieviski, gandrīz visi viņu saprata. Tomēr cilvēkus, pie kuriem koncentrēt savu uzmanību, viņš neat­rada. īstenībā atrada gan, bet tikai vienu.

Viņa sēdēja otrās rindas galā, ģērbusies īpatnējā, ļoti modernā tērpā, tādā kā vilnas tunikā, kuras drosmīgais izgriezums atsedza gandrīz visas krūtis. Meiča bija melnīgsnēja un daiļa, atgādināja Janu, tikai Janu jaunībā, Janu, kurā Šimons bija iemīlējies un no kuras atsacījies savas karjeras labad.

—   Kas ir tā meiča otrās rindas galā? — Bauers pārtraukumā apvaicājās Veldeši. Tas sarauca pieri.

—   Nekaunība. Tūliņ likšu viņu izraidīt.

—   Kāpēc?

—   Divas reizes viņa neizturēja kursa pār­baudījumus. Nebija nemaz gatavojusies. Viņa domāja, ka apburs mani ar savu moderno tērpu. Proti, brīvajā laikā viņa strādā par tērpu demonstrētāju. Viņa esot visskaistākā Ungārijas meiča. Bet no fizikas nejēdz galīgi nekā. Izkrita. Jūsu lekciju viņa nepavisam ne­saprot, par to varu likt galvu ķīlā. Atnākusi tikai paskatīties uz jums. Atnākusi kā uz cirku. Jaunkundze…

—   Pagaidiet, — Bauers pārtrauca Veldeši. — Es vēlētos ar viņu parunāt. — Veldeši iz­brīnījies paraudzījās Bauerā. — Mēs esam mazliet pazīstami, — Šimons paskaidroja. Tā viņš iepazinās ar Olgu.

Bauers nolēma palikt Budapeštā. Pirmkārt, Veldeši viņu uzaicināja, solīdams, ka ungāri iegādāsies viņa izgudroto automātu, otrkārt, viņš bija iemīlējies Olgā. Pirmo iemeslu viņš paziņoja Kovalam. Tai pašā vakarā viņš aiz­gāja uz modes skati. Tur viņš konstatēja, ka visefektīgākie un vismodernākie modeļi ir mats matā tādi paši kā sešdesmitajos gados, laikā, kad viņš vēl studēja. Mākslinieki laikam nespēj izdomāt neko patiešām jaunu. Visus Olgas demonstrētos modeļus Šimons tai no­pirka. Rēķinu viņš aizsūtīja uz vēstniecību, pievienodams arī Prāgas rīta laikrakstu pir­mās lappuses. Neviens viņu vairs neaicināja uz Prāgu atpakaļ. Viņš apmetās pie Olgas. Olgai bija daudz radinieku. Bauers tos visus baroja un apģērba. Ungāru ēdieni bija lieliski. Reizēm viņš aizgāja arī pie Veldeši. Neviens neiedrošinājās viņu iztaujāt. No institūta at­sūtīja vēstuli, ko bija parakstījusi tikai sekre­tāre. Kad Bauers domājot atsākt darbu? Vēlāk paziņoja, ka esot uzsākta viņa automātu izga­tavošana sērijveidā. Tas viņu tagad neko daudz neinteresēja. Mrāčeks, dodams savu padomu, bija kaut ko aizmirsis. Cilvēks var izlietot savu bagātību, ja ir iemīlējies. Tad ir kur naudu likt. Olga bija brīnišķīgs radījums. Visdaiļākā sieviete pasaulē. Divas reizes viņa bija uzvarējusi skaistuma konkursā. Viņai bija augums kā Praksiteļa statujai. Dzīvojot kopā ar Olgu, nauda, plūda straumēm.

Pēc kāda mēneša viņam pakaļ atsūtīja Irēnu. Viņi droši vien bija to piespieduši braukt šurp. Tagad Irēna, šī stingrā un uzcītīgā per­sona, stāvēja Olgas istabā un tai nebija kur apsēsties, jo Olgai bija austrumnieciska gaume un viņa no sava dzīvokļa bija izvākusi visus krēslus. Šimons norādīja uz paklāju. Irēna atsacījās apsēsties. Simonām nāca smiekli.

—  Vai tu apzinies, ko dari? Tu dzīvo kā ne­lietis, kā slaists. Prāgā ierodas aizvien jaunas delegācijas no visas pasaules, grib iepazīties ar ģēniju, bet ģēnijs vārtās ar skuķi… — Ši­mons apvainojās. Bet Irēna teica, ka zinot, kāda Olgai slava, viņa esot ievākuši ziņas. Si­monām esot pienākumi pret savu talantu.

—   Es daru, ko gribu, — Šimons gandrīz kliedza. Viņš arī saslējās. Viņš zināja, ka Olga guļ blakus istabā un klausās. Simons vēlējās, lai tā viņu mīl arī turpmāk. Olga bija piecpa­dsmit gadu jaunāka. — Beidzot esmu ticis at­vaļinājumā. Pirmo reizi desmit gadu laikā. Tas man ir atalgojums par visiem šiem ga­diem. Mani automāti dos cilvēkiem iespēju dzīvot paradīzē, jaunā zelta laikmetā. Tāpēc man ir tiesības pirmajam ieiet šajā laikmetā.

Vai tad Šimons tādu iztēlojoties paradīzi un laimi? Vai viņš domājot, ka tāds esot cilvēces mērķis? Un Irēna ar riebumu paskatījās uz senām turku greznumlietiņām un nicīgi paos­tīja smaržas pie spoguļa.

—  Man tevis žēl, Šimon … — Viņa gan laikam nezināja, kā savu bijušo vīru jo sāpīgāk apvainot. Bet Šimons bija laimīgs, ka viņa aizgāja.

Kad beidzot Veldeši ar Šimona palīdzību bija pabeidzis ražošanas procesa automatizā­ciju, Šimons kopā ar Olgu aizbrauca uz jūr­malu. Viņš uzaicināja līdzi arī visus pulksteņu rūpnīcas strādniekus, kuriem tagad nebija ko darīt.

— Mums ir pienācis zelta laikmets, — Ši­mons atkārtoja. — «Aurea prima sata est aetas, quae vindice nullo» — viņš nodekla­mēja latīņu valodā, jo labprāt uzsvēra, ka nav tāds vienpusīgi attīstīts inženieris kā viņa ko­lēģi. Bet neviens uzaicinājumu nepieņēma. Divi vien ar Olgu viņi aizbrauca uz jūru. Ta­gad jau Simonām piederēja kapitāli arī Bul­gārijā.

Simonām šķita, ka tā ir laime. īsta un ne­viltota, zila zila — kā debesis un kā jūra; laime ir vasarnīca, kuru viņš bija nopircis pašā jūras krastā, laime ir akvārijs, kuru bija licis ierīkot, laime ir dejot vakarā mēness gaismā, kad apkārt čirkst cikādes, laime ir Olga, kurai katru dienu mugurā jauna, visla­bākajā salonā šūta kleita un kura katru dienu devās iepirkties, jo viņai patika iepirkties, viņa prata izvēlēties un kaulēties, viņa mīlēja lietas un mācīja Simonām baudīt pasauli. Cilvēki viņus cienīja, šad tad Baueru apmeklēja repor­tieri, un viņš sarunājās ar tiem, sēdēdams šū­puļkrēslā savas vasarnīcas terasē zem palmas kā īsts miljonārs, kāds viņš tiešām arī bija. Reportieri stāstīja, ka Kijevā kāds Pjatikins

esot izgudrojis tādu pašu automātu nedēļu vēlāk nekā Veldeši un ka tas darbojoties āt­rāk. Bet arī Pjatikins bija nokavējies.

Šimons cēlās ap pusdienlaiku un, kamēr Olga iepirkās, lasīja avīzes. Viņa izgudrojums pārvērta pasauli. Ražojumu cenas kritās dien­dienā. Beidzot automātus uzstādīja arī rak­tuvēs, tā ka izejvielas kļuva ievērojami lētā­kas. Darbs vairs nemaksāja neko, pēdējām kapitālistiskajām valstīm — Šveicei, Andorai un Jemenai — vajadzēja ieviest saimniecisko plānošanu. Un tas viss īstenībā bija Bauera roku darbs. Viņš iedzēra kafiju vai apelsīnu sulu un apēda grauzdētas maizes šķēlīti, tad pa savām personiskajām kāpnēm noskrēja lejā liedagā un ielēca ūdenī.

Taču šai laimei nebija lemts ilgi pastāvēt. Kad automāti pārņēma savā ziņā darbu visos uzņēmumos, daudziem cilvēkiem ienāca prātā gluži tādas pašas idejas kā Simonām. Tie sāka apmesties tepat kaimiņos, liedags drīz vien bija pārpildīts, tos nebija iespējams padzīt, jo, kaut arī tiem nebija ne tik daudz naudas, nedz arī tādi nopelni jaunās dzīves labā, tomēr bija tādas pašas tiesības. Olga tagad sēdēja mājā, sūdzējās par galvas sāpēm un nevēlējās ne­kur iet. Pilsētā bija saradušies jauni veikali, iekārtoti sadales punkti, kur dzīvei visvajadzī­gākās preces izsniedza tikpat kā par velti. Vi­sas sievietes drīz vien sāka valkāt elegantus tērpus no laba materiāla, dažas šuva tērpus mājās, tās prata šūt vēl labāk nekā vietējie drēbnieki. Olga bija palikusi gluži viena un mocīja Simonu, jo tā tagad bija viņas vienīgā izklaidēšanās. Simonām vajadzēja Olgu ap­kalpot, vairāk reižu dienā aicināt ārstu, jo viņa baidījās par savu sirdi, kas brīžam nepukstēja, brīžam atkal pukstēja pārāk ātri, ar vārdu sa­kot, viņa garlaikojās. Garlaikojās tāpat kā aristokrāti pirms franču revolūcijas; viņai bija garlaicīgi dzīvot paradīzē, it īpaši tad, ja tā atvērta visiem. Olga gribēja, lai Šimons atgrie­žas Prāgā, noskaidro, cik liels ir viņa īpa­šums, un pārceļas kaut kur citur, kur viņi at­kal būtu vieni, kur laime piederētu tikai viņiem vien. Šimons ilgi gudroja, viņš nevēlējās at­griezties, bet, kad Olga sāka aicināt viesos jaunus vīriešus, dzēra kopā ar tiem caurām naktīm un Simonu pat neiepazīstināja ar sa­viem viesiem, viņš izlēma to darīt. Viņš gribēja pēdējo reizi satikties ar Kovalu un galīgi ap­spriest savas pretenzijas.

No gaisa Bauers gandrīz vairs nevarēja Prāgu pazīt, jo ap pilsētu bija izauguši jauni, plaši kvartāli. Celtniecībā vēl joprojām bija vajadzīgs cilvēku darbs, jo savu māju katrs vēlējās uzcelt pēc savas gaumes un centās pārveidot fabrikā ražotos blokus. No lidlauka Simonu aizveda automātiskais taksometrs. Šimons brīnījās, cik ātri viņa izgudrojums piemērots arī automobiļiem. Viņš runāja ar kādu centrāli, kas atsaucās mikrofonā virs stūres, minēja sava advokāta adresi, un ma­šīna sāka līgani kustēties.

— Jūs esat visbagātākais cilvēks pasaulē, tas ir skaidrs. Rokfellers salīdzinājumā ar jums ir nabags. Rokfellers tiešām ir kļuvis na­bags. Jūsu automāti īstenībā ir vienīgā prece, kam vēl ir kāda cena. Jums pieder milzīgs ka­pitāls. Bet ko jūs ar to iesāksiet? — advokāts smējās. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies drānās, kas saņemtas jaunajos nepieciešamo preču sadales punktos. Viņš arī jau dzīvoja bez naudas.

—   Redzēsim, — Šimons apņēmīgi sacīja. — Kaut ko jau izdomāšu.

Pa ceļam uz institūtu Šimons vēroja ēdnī­cas, kur ēdienu izsniedza par velti, jo cilvēki, atbrīvoti no darba rūpniecībā, bija bariem plūduši uz zemkopību, un, tā kā lauksaimnie­cības mašīnu bija daudz, tad viena gada laikā lauksaimniecības produktivitāte bija daudz­kārt pieaugusi, noliktavas pārpildītas un pār­tikas produktu pārpalikumu vajadzēja izda^ līt. Šimona mašīna apbrauca ap centrālo laukumu, un viņš redzēja, ka tur sēž ļaužu pulki tikpat kā demonstrācijā, tikai gluži klusi; klausīdamies speciālas lekcijas. Staromjestas laukumā lasīja matemātikas kursu. Tila lau­kumā — elementārās fizikas kursu, bet pie Sv. Ludmilas baznīcas — kibernētikas kursu. Vaclava laukums bija brīvs.

Institūtā Simonu pieņēma sekretāre.

—   Profesors Kovals ir Indonēzijā. Es vairs neesmu viņa sekretāre. Esmu viņa vietniece. Ko vēlaties? — Sī sieviete bija oficiāla un stingra. Institūts bija paplašināts. Uzceltas vismaz astoņas jaunas ēkas.

—      Jūsu agrākā vieta jau ir aizņemta. Ja gribat strādāt mūsu institūtā, iesniedziet lū­gumu. Mums ik dienas piesakās simtiem kan­didātu. Jūsu automātu uzlaboja Veldeši un Pjatikins, tas tagad darbojas precīzi un daudz ātrāk. Ja jums ir kādi jauni projekti, iesnie­dziet tos rakstiski izgudrojumu novērtēšanas komisijai. Bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka jāgaida būs vismaz mēnesis. Kopš darbs ir Šikvidēts, komisija ir iestāde, kas visvairāk no­darbināta. Nedz mūsu mākslas pulciņā, nedz sporta klubā vairs nav vietas. Tagad jums, inženierim, ir jāgaida.

— Nevēlos iestāties nekādā pulciņā, — Ši­mons atcirta un aizgāja. Darba laiks bija ār­kārtīgi īss. Institūta priekšā viņš redzēja ļau­dis, kas sporta laukumā trenējās tāllēkšanā, bet, iedams garām vārtsarga namiņam, dzir­dēja Hamleta tēva balsi. Šimons varētu zvē­rēt, ka tas ir docents Šuba. Tas droši vien ir tikpat vājš aktieris, cik vājš fiziķis. Šāda dzīve nav Simona gaumē — pastāvīgi būt kopā ar citiem, pastāvīgi par kaut ko jūsmot. Ši­mons staigāja gar visgreznākajiem Vaclava laukuma veikaliem un gudroja, ko varētu aiz­vest sievai. Droši vien vēl ir priekšmeti, kas nav kritušies cenā. Vispirms viņš domāja no­pirkt kādu pili vai bāzi Dienvidpolā, bet visi nekustamie īpašumi piederēja sabiedrībai. Viņš nolēma pirkt zeltu.

Šimons izvēlējās patiešām krāšņu, modernu un ļoti dārgu rotaslietu. Viņu apkalpoja divas pārdevējas, viena pieredzējusi, otra daiļa, un abas tīri nokaunējās, kad viņš taisījās maksāt.

—    Kādēļ? — Šimons vaicāja. — Vai tad jūs arī dārglietas izsniedzat par velti?

Vecākā pārdevēja paņēma Simonu aiz rokas, atvilka vaļā aizkaru un parādīja darbnīcu. Šai mazajā telpā bija saspiedušies kādi divdesmit cilvēki.

—   Pie mums plūst strādnieki no malu ma­lām. Bijušie virpotāji, metinātāji un smalk- mehāniķi. Juveliera darbs viņiem ir tikpat kā dieva dāvana. Viņi ir nodrošināti, tāpēc strādā par velti. Un cik skaisti. Jūsu rotaslietu dari­nājusi bijusī apretūras ceha strādniece. Zelta mums ir, cik vien gribam. Tas ir lēts metāls.

Bauers saprata. Zinātniskie eksperimenti, amatniecība, māksla un sports — tās tagad ir galvenās specialitātes. Cilvēki priecājas, ja var strādāt šajās nozarēs, jo garlaicība ir vislielākais dzīves posts. Kā laikmetā pirms franču revolūcijas, tā tur lejā jūrmalā, tā arī šeit, ar precēm pārpildītās pilsētas vidū. Ja jums jāstāv aiz letes tikai sešas stundas ne­dēļā, tad pat pircēju apkalpošana ir baudī­jums; tad jūs priecājaties par darbu, priecāja­ties par jaunām sejām, jauniem cilvēkiem un jauniem iespaidiem.

Kad Bauers devās atpakaļ uz lidlauku, avīžu pārdevēji visur izkliedza jaunākās ziņas. Vairāk aiz paraduma viņš nopirka avīzi. Pa­skatījies virsrakstus, viņš neviļus uz mirkli piemiedza acis. NAUDA LIKVIDĒTA. Baue­ram bankā rēķina vairs nav. Tagad viņš lī­dzināsies Mrāčekam ar tā nevērtīgajām čeku grāmatiņām. Nauda ir likvidēta. Viņš kļuvis par parastu cilvēku. Viņš kļuvis par pēdējo slaistu.

Vasarnīcā pie jūras Simonu gaidīja Mrā­čeks. Tas bija mazliet iereibis. Šimons nemaz nebrīnījās, ieraudzījis Mrāčeku. Mrāčeks pie­derējās pie jaunajām ziņām. Bet vecais bija atnesis vēl ļaunākas vēstis. Olga esot Simonu pametusi. Esot saskatījusies ar kādu jaunu modelētāju. Abi tagad demonstrējot indivi­duālus modeļus. Sis puisis gribot apģērbu ga­tavošanu padarīt par īstu mākslu. Viņš gribot katru cilvēku ietērpt īpašā un oriģinālā drānā, kas piestāvēšot raksturam un tipam; viņš gūs­tot lielus panākumus, kaut arī iesakot jūrma­lai romiešu togas, bet Nirnbergai vieglas, caur­spīdīgas bruņas. Viņš gūstot panākumus, jo esot īpatnējs un neatdarināms, viņu nekad ne­aizstāšot neviens automāts. Bet Olga mīlot slavas vainagotus vīriešus.

Šimons vairākas dienas dzēra kopā ar Mrā­čeku. Tikai pēc nedēļas vecais kungs tiktāl sadūšojās, ka nāca klajā ar savu lūgumu.

—   šimon, apstādini to visu. Griezies atpa­kaļ. Tu taču šos briesmoņus izgudroji, tev tie atkal jāiznīcina.

Bauers pasmīnēja.

—   Jūs neizprotat fiziku, — viņš skumji sa­cīja. Arī viņš jau bija aptvēris, ka izgudrojums ir pavērsies pret viņu pašu. Viņš atkorķēja jaunu konjaka pudeli. Mrāčeks stāstīja, ka esot ilgi ķepurojies. Kad vairs neesot bijis iespe- jams spekulēt ar jauniem rūpniecības ražoju­miem, viņš esot nolēmis pamēģināt ar mežģi- nēm, pēc tam ar veciem mākslas priekšme­tiem un beidzot ar gleznām. Taču pilsētā esot nodibināti gleznošanas kursi, ko apmeklējot neskaitāmi cilvēki, un kurš katrs tagad no gleznām jēdzot vairāk nekā Mrāčeks. Roud- nicē dažos mēnešos eso.t izaudzināti divdes­mit jauni gleznotāji, no kuriem vienam no­teikti esot talants.

—   Pastardiena ir klāt, — Mrāčeks reibumā kliedza. — Pastardiena ir klāt! Viņi likvidē­juši naudu. Viņi sacēlušies pret cilvēka dabu.

Tai pašā naktī Mrāčeks izdarīja pašnāvību. Viņš nebija vienigais. Vairāki cilvēki pēkšņi vairs nespēja izturēt ilgās brīvdienas jūrmalā. Viņi taču tikai tad juta, ka strādā, kad varēja apkrāpt citus cilvēkus vai aizsteigties tiem priekšā, tāpēc tagad viņiem vajadzēja aiziet. Viņi izmira tāpat kā dinozauri, kā kvartārā laikmeta dzīvnieki toreiz, kad izmainījās kli­mats. Simons saprata, no kā Irēna bija pūlē­jusies viņu pasargāt. Viņš redzēja, ka zelta laikmets prasa no katra savu nodevu. Egoisms tagad ir bīstama slimība.

Prāgā Šimons ilgi nevarēja sameklēt darbu. Darbs tagad bija retums. Kovala institūtā viņš neiedrošinājās iegriezties. Irēna vadīja bioloģiskus eksperimentus Visočanos, viņas darbam bija iekārtotas dažas nevajadzīgas rūpnīcu cehu telpas. Tur Simonu beidzot pie­ņēma, un viņš nodarbojās ar eksperimentiem, kas risināja fizikāli ķīmiskas problēmas.

—   Priecājos, ka esi atgriezies, — Irēna vi­ņam sacīja.

—   Kāpēc?

—   Daudzi apgalvo, ka cilvēki nespējot pār­veidot savu raksturu, ka tie nekad nevarēšot piemēroties pārpilnības laikmetam, par kuru arvien ir sapņojuši. Bet tu pierādīji, ka tā nav taisnība.

—   Esmu bijis par jūras cūciņu? Noderējis eksperimentam? — Simonām vēl bija mazliet žēl sevis. Bet viņš negribēja ņemt tādu pašu galu kā Mrāčeks. Viņš vēlējās dzīvot. Irēna vi­ņam uzsmaidīja. Varbūt tā viņam piedos? Vai tā vēl joprojām dzīvo vecajā mājiņā? Irēna ieveda Simonu laboratorijā. Laboratorijas va­dītājs viņu pierakstīja. Tas bija jauns puisis.

—   Bauers? Simons Bauers? Tas ir intere­santi, jūs sauc tāpat kā automātu izgudrotāju. Diezin, kas ar to cilvēku noticis?

Šimons viņam to nestāstīja.

Stella

Manu paziņu doktoru Z. tūliņ pēc studiju beigšanas piecdesmit otrā gada pavasari pieņēma par ārstu Rietumčehijā, taisni pie pa­šas robežas. Toreiz starptautiskā situācija bija īpaši saspīlēta. Korejā un Vjetnamā karoja, Rietumvācijā notika nepārtraukti manevri, un pilsētiņa, uz kuru doktoru Z. aizsūtīja, līdzinā­jās milzīgai kazarmai. Civiliedzīvotāju tur bija palicis maz, toties augšā kalnos vēl miti­nājās vecvecie iedzīvotāji. Doktoram Z. uz tu­rieni vajadzēja braukt ar sanitāro mašīnu, bet ziemas puteņos ar traktoru vai ar kamanām.

Notikums, ko viņš man izstastlja, sākas kādā skaistā, saulainā jūnija rītā.

Toreiz doktoru māca īpaši nejauks garastā­voklis. Doktoram bija tikko divdesmit septiņi gadi, un likās, ka visu mūžu viņam būs jāno­dzīvo vienam šai tukšajā pilsētiņā. Vienīgo izklaidēšanos laiku pa laikam sniedza dežūras apgabala slimnīcā, un ambulancē viņa vietā tad strādāja kolēģis Kmīneks. Bet tas arvien kaut kā atrunājās. Vienreiz viņam saslimis bērns, otrreiz sievai veļas diena, trešoreiz jā­brauc pie vecākiem uz Morāviju. Kmīneks smaidīja, sirsnīgi un mundri atvainojās, un grūti bija viņam atsacīt. Viņš bija dažus ga­dus vecāks, turklāt vēl ģimenes tēvs un skrai­dīja pa dažādām sapulcēm. Arī šodien viņam jālasot lekcija kādā vietējā fabrikā. Un šodien atkal mans draugs nebija spējis protestēt. Tāpēc viņš bija tik nikns. Viņš apņēmās, ka turpmāk vairs nebūs tik piekāpīgs, bet ies sū­dzēties galvenajam ārstam. Kāpēc viņam jā­uzupurējas kolēģa Kmīneka ģimenes labā? Viņš atcerējās, cik mākslota ir šā cilvēka uz­vedība, cik rupji tas izturas pret māsām, aiz skopuma pusdienās ēd tikai baltmaizīti ar desu. Kmīneks ir pretīgs. Z. juta, ka tiešām ienīst šo cilvēku. Viņš nesaprata, kāpēc nespēj nekad to pasacīt. Vislabprātāk viņš tūliņ pie­zvanītu galvenajam ārstam.

Bet te divi robežsargi atveda pie viņa dī­vainu svešnieci.

Viņa bija gadi divdesmit trīs veca, runāja tikai vāciski un angliski, mugurā viņai bija kombinēja un mājas halātiņš, kājās tupelītes, krāsotie mati izspūruši, it kā viņa patlaban būtu piecēlusies vai arī taisījusies gulēt. Tādu viņu pirmais bija ieraudzījis seržants Horžei- šijs, kad viņa pāri aizliegtajai zonai devusies no robežas uz pilsētiņas pusi. Seržants viņu bija vairākkārt aplūkojis tālskatī. Ērmīgi gan: viņš jau bija redzējis, kā lūko tikt pāri robežai ūdenslīdēju tērpos, kā mēģina izrakt pazemes ejas, pūlas pārlidot vai pat pāršaut pārkāpē­jus pāri robežai, bet vēl nekad neviens robe­žas pārkāpējs nebija ieradies mājas halātā un tupelītēs. Viņš tomēr izsauca patruļu, un ieplakā ārzemnieci aizturēja. Bet svešniece nebēga, necēla arī rokas gaisā, kā to mēdz darīt diversanti, viņa metās robežsargiem ap kaklu un sāka skaļi un atviegloti smieties; viņa apkampa tos visus pēc kārtas un sauca: «Freundschaft, friendship, Liebe …», it kā at­rastos kādā politiskā sapulcē, nevis gravā pie robežas šaušanai gatavu automātu priekšā.

Sievieti aizveda uz komandpunktu. Viņa ru­nāja vāciski un angliski ar stipru amerikāņu akcentu. Bet viņu daudz nepratināja. Pēc ne­ilga brītiņa kļuva skaidrs, ka sievietei drīzāk vajadzīga medicīniska palīdzība, ka viņa ir zaudējusi spēkus un ka viņu varbūt pat vajā kādi maldīgi priekšstati. Tā viņa nokļuva pie doktora Z.

Tagad svešniece jau izturējās krietni rā­māk: komandpunktā viņai bija uzvārījuši ka­fIju un pasnieguši kareivju brokastis — zupu un olu kulteni.

Viņa aizsmēķēja «Cesterfilda» cigareti un sāka stāstīt savu piedzīvojumu mierīgi un sa­karīgi; tikai reižu reizēm bailīgi paraudzīdamās uz logu.

Kristītais vārds viņai bija Elizabete, tātad viņa dzimusi viņpus robežas Bavārijā; viņu saukāja par Betiju, pēc okupācijas par Besu. Pēc ierašanās Bostonā viņu pārdēvēja par Stellu, tāpēc ka viņa bija blonda un tādi vārdi gerlām piederējās. Kara laikā Elizabete bija Vācu meiteņu savienības locekle. Kad fronte sabruka, viņas ciemu ieņēma amerikāņi. To­reiz viņa jau satikās ar Helmutu un taisījās precēties, jo bija septiņpadsmit gadu veca. Tēvam un mātei tas nepatika: Helmuts bija nabaga zeņķis, bet Betija baudījusi smalku audzināšanu. Kopš bērnu dienām visi bija apgalvojuši, ka Betija esot skaistule, tāpēc mātei šķita, ka meitu bildināt jāierodas vismaz kādam pasaku princim un jāaizved tā no ciema zelta karietē. Princis atbrauca arī, tikai ne vairs kāds jaunais — plikpaurains veikalnieks ševroletā; tas ieraudzīja Betiju vietējā virs­nieku klubā, kur viņa pa vakariem gāja pa­dejot, un piedāvāja viņai angažementu Bos­tonā, jo viņai bija garas kājas. Toreiz publika prasīja zēnu tipa sievietes ar garām kājām un šauriem gurniem, un Vācijā meičas varēja nolīgt, apsolot siltas zupas šķīvi. Siltas zu­pas šķīvi un sapņus par labklājības zemi, kur uz katra stūra gaida līgavainis ar puķu pušķi un greznu limuzīnu. Turklāt Betija bija ap­meklējusi ritmikas stundas, uz kurām labākās vidusšķiras ģimenes sūtīja savas meitas, tā­tad viņai bija kāds priekšstats par jauno no­darbošanos, un viņa bija kaut cik tai saga­tavota. Vecāki priecājās, viss ciems nāca no Betijas atvadīties. Visi, kas pretojās viņas un Helmuta mīlestībai, jūsmoja par nākotni, ko sola bagātie tēvoči svešajā zemē, kura vairs nemaz nav tik naidīga. Bet Helmuts palika viens. No kara viņš bija pārnācis ar apsaldē­jumiem un nebija vairs varējis iekļūt atpakaļ augstskolā. Viņš dzīvoja tālāk savu parasto dzīvi, kas viņam likās nežēlīga, jo viņš bija pietiekoši gudrs, lai nemitīgi un sāpīgi sa­justu, cik tā ir parasta.

Bostona gan nebija nekāda sapņu pilsēta. Stellai tur vajadzēja sūri strādāt. Jau trīs ga­dus viņa dejoja vienā un tai pašā rēvijā ar nosaukumu «Marsa ugunis». Viņa tēloja lido­jošo šķīvi, tāpat kā vesels bars citu meiču, un, lai tas būtu visiem skaidrs, tad galvā viņai uz­mauca milzīgu ovālu vainagu. Tas atgādi­nāja ratu riteni vai lielu sviesta torti. Tā bija visa viņas rota, nekā cita viņai mugurā ne­bija. Fotogrāfijas, kur ' bija uzņemtas šīs show, viņa nekad neuzdrošinājās aizsūtīt uz savu katoļticīgo ciemu, vēl mazāk viņa drīk­stēja sūtīt savu algas grāmatiņu. Alga bija nožēlojami maza, izredžu uz apprecēšanos itin nekādu. Stella jau bija noskaidrojusi, ka jaunie vīrieši te rīkojas gluži tāpat kā viņa pati'senāk mājās. Laulības tiem bija vajadzt- gas kā izdevīgs veikala darījums vai kā maiņa, lai savas īpašības, bagātību un valdzinājumu apmainītu pret tādām pašām vērtībām sie­vietē. Stella varēja piedāvāt tikai garas kājas, un tās pašas nebija ne par matu garākas kā pārējām trīssimt teātra meičām. Visas tās dzīvoja vientuļi, ja daudz, tad tām bija kāds vecāks draugs uz īsu laiku. Tādu tēvoci sa­meklēja arī Stella, tas bija viņš, kas Stellai beidzot iekārtoja dzīvokli — pieticīgas man­sarda istabiņas lielā īres namā Bostonas no­malē, pašā pēdējā stāvā, bez lifta. Pats viņš tur spēja uzrāpties tikai ar lielām pūlēm, jo bija resns un mocījās ar aizdusu. Viņš brauca pie Stellas reizi nedēļā, atvēra durvis pats ar savām atslēgām un bieži ieradās negaidot, lai redzētu, vai Stella ir viņam uzticīga, kaut gan pats bija īsts brunču mednieks.

Kādu vakaru šopavasar — īstenībā vakar­vakarā — Stella kā parasti atgriezās mājās.

—   Bostonā? — doktors Z. kā neviļus ievai­cājās, rēķinādams, cik ātri visjaunākā tipa satiksmes lidmašīna nolido attālumu no Bos­tonas līdz Eiropai.

—  Protams, Bostonā.

—  Vakarvakarā? Tātad pirms septiņpadsmit stundām?

Svešniece mirkli apdomājās.

—  Pirms piecpadsmit stundām. Pirms piec- padsmitarpus.

Stella atvadījās no kolēģēm, kas viņu kā aizvien bija vedinājušas uzdzīvot, slepus no­pirka pudeli vīna, pie letes pasūtīja viskiju un,

uzlabojusi garastāvokli, kāpa augšup. Tikko aizvērusi dzīvokļa durvis, viņa tūliņ pama­nīja, ka mājā ir viesis.

—   Kā tad, atkal jau tu izspiego … — viņa priekšnamā sāka runāt, nemaz nemezdamās ciemiņa apkampienos, kā mēdza darīt agrāk. — Vari būt bez raizēm', — viņa uzsauca no vannas istabas, jo bija teikusi, ka vispirms pārģērbšoties. Viņa žigli izskaloja muti ar .mutes ūdeni, lai nebūtu jūtama viskija smar­ža. — Neesmu nekāda krāpniece… — Viņa uzvilka šo pašu halātu, kas arī tagad ir mu­gurā, un iekāpa ērtākās tupelītēs. Iedama iekšā istabā, viņa vēl pogāja ciet halātu. — Bet tu gan neturi vārdu. Jau divi mēneši neesi man atsūtījis naudu īres maksai.

Tad viņa pacēla acis uz viesi — un sastinga. Tas gan sēdēja savā parastajā gliemežvākam līdzīgajā krēslā, smēķēja savu parasto Havan- nas cigāru, bet tas nebija viņš. Tas bija daudz sīkāks un daudz jaunāks vīrietis, ģēr­bies kombinezonā, kādus valkā šoferi un me­hāniķi, un izskatījās pēc dienvidnieka, laikam cēlies no itāliešu emigrantiem. Tikai acis mazliet šķības. Galvā tam bija ķivere ar radio- austiņām; tādas ķiveres valkā tankisti, kad pa bezdrāts telefonu sarunājas ar savu koman­dieri. Tāda pati ķivere ar austiņām gulēja vī­rietim klēpī.

—  Ko jūs te darāt, kas jūs esat? — Stella bruka svešajam virsū. — Es kliegšu, sacelšu kājās visus kaimiņus, — viņa draudēja. Viņa prata tikt galā ar jaunajiem vīriešiem, kas uzmācas uz katra soļa, prata iekliegt negantus vārdus šais alkainajās acīs. Bet šis te! Ielī­dis taisni istabā.

—  Kur jūs esat ienācis? Tā taču ir ielauša­nās. Es zvanīšu policijai. Kur jūs ņēmāt at­slēgas? — Ja viņa pareizi atcerējās, tad ienā­kot taču durvju atslēga bija kārtībā.

Vīrietis neatbildēdams sniedza Stellai pre­tim ķiveri.

—   Kas tie par jokiem? Atbildiet tūliņ, vai arī es kliegšu, atnāks mans draugs, viņam ir sakari pašā kongresā, tad redzēsiet!

Stellai sanāca tādas kā bailes. Vīrietis pie­cēlās un, turēdams ķiveri rokā, lēnām tuvo­jās viņai, kā mežonis tuvojas baltajam jūrnie­kam, it kā sniegdams ķiveri par savas mier­mīlības zīmi. Tad Stella izdzirdēja no ķiveres skanam balsi. Klausulē kāds runāja. Tagad Stella savukārt kādu brīdi atgādināja pirmat­nēju cilvēku. Viņa uzmanīgi paņēma ķiveri rokā. Nu viņa skaidri dzirdēja sulīgu, zemu vīrieša balsi, kas uzrunāja viņu nevainojamā angļu valodā.

—   Piedodiet, madame, ka es jūs tā izbie­dēju, bet man nav citas iespējas jums tuvoties, un es jūs tā mīlu … Mīlu, — balss ar uzsvaru atkārtoja, un, šiem vārdiem atskanot, Stellai iepretim stāvošais, klusējošais vīrelis nosarka.

—  Vai to man sakāt jūs? — Stella neticīgi vaicāja.

—  Protams. Te taču neviena cita nav…

—  Bet kāpēc jūs neatverat muti, vai tad esat vēderrunātājs?

—   Ko nu, klusējošais cilvēks nevarēja novaldīt smaidu. — Ko nu, es tikai demon­strēju jums mūsu seno izgudrojumu — tal- kiju.

—  Pietiek. Nepūlieties. — Stella grasījas noraut austiņas no galvas. — Katru dienu es izmetu pa durvīm desmitiem aģentu, kas staigā pa mājām ar visādiem izgudrojumiem. Bet tie vismaz tirgojas ar derīgām mantām: ar putekļu sūcējiem, maisītājiem, kokteiļu traukiem un ledusskapjiem. Šādus niekus va­rat piedāvāt miljonāriem …

—  Dieva dēļ, jaunkundz… — nopietnā balss lūgtin lūdzās, kamēr tās īpašnieks turēja Stellu aiz rokas. — Neatraidiet manu dāvanu. Neprasu no jums neviena centa. Vēlos jums piedāvāt… vēlos jums dāvināt… — Vīrietis bija vienos sviedros, viņam uz mirkli vaja­dzēja noņemt ķiveri un noslaucīt pieri mut­autā. Likās, it kā pēkšņi kāds būtu rautin pārrāvis sarunu.

—  Vai jūs nevarētu man to pasacīt normāli? Vai jūs man neizliekat slazdus? Ziniet, mani vis nevar tā paķert katrs, kas apgalvo, ka esot iemīlējies … — Stella draudēja, līdz vī­reļa acīs beidzot sakāpa asaras. Tas laikam bija diezgan nervozs šoferis. Te viņš smaidīja, te raudāja kā mazs bērns. Bet tad viņš Stellu pavisam apstulboja.

—  Es taču jums sekoju jau no Vācijas. Biju tik priecīgs, kad jūs ar Helmutu izšķīrāties.

—  Kā jūs to zināt?

—      Es pazīstu jūs, bez sagatavošanās taču nebūtu uzdrīkstējies te ierasties. Kā jūs domā­jat, kas gan aiztur jūsu draugu viņa rūpnīcā jau divus mēnešus? Es nemitīgi gādāju, lai tur rastos visādi sarežģījumi un viņš nevarētu tikt pie jums.

—  Vai jūs gribat izpostīt manu dzīvi? — Stella aizdomīgi vaicāja.

—• Nē, gribu darīt jūs laimīgu. Tik laimīgu, kāda bijāt, kad tikko atbraucāt šurp… Vai atceraties to uzdzīvi? Dzīvojot ar mani, jūs varēsiet dzert, kad vien iegribēsies.

—  Es nekad nedzeru.

—  Bet pudeles vannas istabā? Zinu par jums visu.

—   Kā gan? Un kāpēc? Vai jūs neesat špiks? — Stella izbijās. — Kā jūs varējāt mani novērot? Es vienmēr esmu ļoti uzma­nīga. Sava drauga dēļ. Katru mirkli skatos apkārt.

—   To es arī zinu, — klusējošā vīrieša balss šalkoja klausulē. — Kāpēc jūs nekad neparau- gāties uz augšu? — Viņš pieveda Stellu pie loga. Stella dzīvoja pašā augšējā stāvā. Lī­dzās kāpnēm, kas veda uz skursteni, šūpojās virvju kāpnes un starp abiem namiem tuvējā debesskrāpja ēnā karājās lidojošais šķīvis, gandrīz tāds pats kā tas, ko Stella katru va­karu nēsāja uz galvas, tikai lielāks un vairāk apdilis, tāds kā noputējis. Stella nosvilpās vien.

—   Džips, kurā mani pirmo reizi vizināja kapteinis Volters, bija labākā stāvoklī, ticiet man … — viņa sacīja gluži mierīgi, jo ar ar­mijas vīriem viņai bija liela pieredze. — Ar kapteini varēja pamatīgi izpriecāties. Klubā.

—  Pie mums izpriecas ir daudz labākas, — balss apgalvoja, un vīrelis palocījās. Stella nomērīja viņu ar skatienu: sīkulis, bet jau­nāks gan par viņas draugu. Tomēr galvenais ir tas, ka armijas vīriem labi ienākumi. Viņa zināja, kā-ar šiem vīriem apieties.

—  Vai tu esi speciālists? — viņa dudināja. — No speciālās daļas? Es reiz biju pazīstama ar kādu radistu. Bet viņš nedrīkstēja sev at­ļauties nekādas vaļības.

—  Jā, esmu no speciālās daļas, — karavīrs skumji pasmaidīja.

—  Virsnieks?

—  Protams.

Un tā Stella ļāva sevi aizvest. Jāatgādina, ka pa ceļam mājup viņa bija iztukšojusi ne vienu vien viskija glāzi un ka viņai jau bija pieredze ar okupācijas armijas virsniekiem.

Nolaupīšana

Telpa, kurā Stellu ieveda, izskatījās daudz greznāka nekā virsnieku klubs Oberkaizernā, tāpat virsnieku tērpos laistījās daudz vairāk zelta un sudraba, dāmas bija ģērbušās va- ren lepnās tualetēs. Viņu vidū Stella izskatī­jās tīri kā pelnrušķīte, bet neviens par viņas halātiņu neuztraucās. Un, ja arī kāds būtu uz­traucies, viņa tikpat neko nedzirdētu, jo visai sabiedrībai ap galdu bija galvās tas pašas ķiveres, arī dāmām. Visas sievietes bija ārzem­nieces. Viņu vidū redzēja pat kādu jauniņu nēģerieti. Stella mazliet pabrīnījās, ka nēģe­riete šeit drīkst sēdēt pie viena galda ar bal­tajiem. Viņa jau sen bija ievērojusi, ka zi­nāma tipa vīrieši izvēlas zināmas ieroču šķi­ras, ka ir kāda līdzība starp visiem kājniekiem vai starp visiem tankistiem, nemaz jau nerunā­jot par lidotājiem. Bet šie speciālisti bija se­višķi līdzīgi cits citam. Visi izskatījās pēc sīka auguma itāliešiem ar greizām acīm. Viņiem laikam jābūt tik maziem, lai iekļūtu savos šķīvjos, tā Stella sevī sprieda. Arī slavenie žokeji taču sava amata pēc ir sīka auguma un mušas svarā. Reiz Stella bija ar kādu satiku­sies. Tam gan nebija tāda vienā zeltā spīdoša formas tērpa, tas neaicināja Stellu pie galda, kas lūztin lūza aiz gardumiem, nedz arī pie­dāvāja šampanieša kausu.

Stella bija izsalkusi, tāpēc viņa kārtīgi ieēda un iedzēra, drīz vien ielīksmojās un sāka visiem mācīt dziesmiņu, ko dzied koris «Marsa ugunīs»; viņu sajūsmināja kavaliera spīdošais formas tērps, jo tas jau bija novilcis eļļaino kombinezonu; viņai patika arī pārējie, pat nēģeriete. Viņa tikai ievēroja, ka pie galda smejas viena pati, neviens viņai nepie­vienojas; mikrofonā viņa gan dzirdēja vīrie­šus, kas aiz pieklājības vilka dziesmu līdzi, bet sieviešu sejas palika tādas pašas nāvīgi nopietnas. Kad Stella grasījās kāpt uz galda, lai nodemonstrētu savu lidojošo šķīvju deju, piecēlās pavecs, iesirms virsnieks, kas sēdēja pie dzīru galda goda vietā. Visi apklusa.

Stella savā atpogātajā halātiņā apstājās, vienu kāju jau gandrīz uzcēlusi uz galda, pa­vecais kungs pienāca viņai klāt un uzrunāja svinīgi, tikpat kā iesvētāmo meiteni baznīcā pie altāra:

—  Apsveicu jūs, ka esat izlēmusi būt kopā ar mums. Mēs vienmēr rūpēsimies par jums. Man patīk drosmīgas sievietes …

—   Kāpēc gan ne. Katru sestdienu es kopā ar Bobu braukāju uz Garmišpartenkirhenu vi­zināties ar slēpēm. Zinu, ka jūs bieži maināt garnizona sastāvu. Pazīstu jūsu armiju.

—  Mūsu armiju? — vīrietis, kas bija visa garnizona komandieris, nobrīnījās. — Diezin vai, — un viņš galanti palīdzēja Stellai tikt atkal zemē. — Mēs taču neesam šejienieši. Esam no citas planētas … — viņš kā atvai­nodamies piemetināja.

—   Varbūt no Marsa? — Stella iesmējās. — Es labi zinu, ka Marsa radījumiem ir mil­zīgas smadzenes, apaļas kā baloni, bet augumi kā punduriem; es taču viņus katru vakaru redzu operetē …

—   Tā ir fantāzija. Marsa cilvēki izskatās tieši tādi paši kā jūs. Noteiktos apstākļos dzīvība Visuma telpā attīstās vienā un tai pašā virzienā. Bet vienai un tai pašai formai…

Stella sāka saprast, un viņu pārņēma šaus­mas par to, ka šie marsieši nav nedz šķidra protoplazma, nedz vaļējas smadzenes ar zir­nekļa kājām, nedz metāla briesmoņi ar dzīvu aci. Viņai daudz briesmīgāk likās tas, ka marsieši līdzinās mums, ir gandrīz tādi paši kā mēs zemes virsū.

—  Tas nav iespējams … — Stella ar varu centās aizdzīt reibumu, nepacietīgi izberzēja acis un pagriezās pret nēģerieti. — Vai tā ir taisnība? Jūs taču neesat no Marsa. Vai arī tur varbūt ir nēģeri?

—   Esmu no Hārlemas, — meiča atbildēja.

—  Bet palikšu šeit. Zemes labumu man jau līdz kaklam. Paraugieties, — viņa parādīja roku, kam trūka divu pirkstu. — Ar tādu mani nekur darbā nepieņems. Braukšu viņiem līdzi.

—   Es negribu nekur braukt, tā ir nolaupī­šana, ir taču vēl likumi, pamēģiniet tikai aiz­vest mani ar varu, iesniegšu par jums sūdzību, ko jūs gan domājat… — Stella ārdījās un visu acu priekšā sakliedza uz komandieri.

—   Neko es neesmu solījusies, neko no jums negribu, tūliņ pat aizvediet mani atpakaļ! Tū­liņ! — Viņa ciešāk satinās halātā, it kā pēkšņi būtu sākusi salt. Ne vārda nesacīdams, ko­mandieris pagriezās pret Stellas aizvedēju un iecirta tam divas skaļas pļaukas. Tai pašā brīdī viņš tam kaut ko uzbļāva pretīgā, čerk­stošā valodā, kurā čumēt čumēja svelpeņi un gārdzošas skaņas. Dzīrēm pienāca beigas.

—  Mēs apspriedīsim jūsu prasību. Man ne­bija ne jausmas, ka jūs neko nezināt…

Karavīri aizgāja, sievietes palika vienas pa­šas. Viņas izklīda pa savām istabām. Stella veltīgi lūkoja pārējās aizturēt, tās bija ārzem­nieces, kas viņu nesaprata. Francūzietes, po­liete, norvēģietes, pat eskimosiete no Grenlan- des, tā visvairāk līdzinājās marsiešiem. Visas nozuda, Stella palika divatā ar nēģerieti. Drīz vien abas iedraudzējās. Stella aizgāja nēģerie- tei līdzi uz viņas istabiņu; jāiet bija pa šauru gaitenīti. Istaba izskatījās pēc kuģa kajītes. Pa šauru caurulīti pie' griestiem te ieplūda gaiss.

—  Viņi ražo gaisu, — nēģeriete paskaidroja. Gaisā bija mazliet jūtama meža smarža, tas atgādināja piesmakušo, parfīmiem piesātināto gaisu pirmajos kinoteātros.

—  Kāpēc tad gaiss jāražo?

—  Tāpēc, ka te tā nav. Mēs esam viņu li­dojošo šķīvju bāzē, kas atrodas tālu no Zemes, paslēpta aiz Mēness.

—  Bet kāpēc? Kā jūs šeit nokļuvāt?

—   Marsiešiem vajadzīgas sievietes, līdzi viņi nevienu nav atveduši, viņu sievietes varbūt nepanes ceļojumu pa Visumu, nezinu. Visi jau ir sev kādu izmeklējuši, tikai jūsē­jais …

—  Manējais? — Stella šausminājās, atcerē­damās mazo mongoli, kas bija viņu aizvedis no dzīvokļa. — Kā gan viņš uzdrīkstējās? Kā viņam tas vispār varēja ienākt prātā?

—  Viņš to katrā ziņā nožēlo, — nēģeriete sacīja. — Ziniet, mašīnas viņiem ir labākas nekā mums uz Zemes, viņiem ir tādi izgudro­jumi, par kuriem pie mums pat neraksta, bet cits pret citu viņi ir nežēlīgi kā viduslaikos. Manu vīru par visniecīgāko kļūdīšanos ko­mandieris vairākkārt licis sist līdz nesamaņai.

Un ievērojiet, kā viņiem trīc rokas. Viņi guļ tikai.tad, kad ir saelpojušies nez kādu gāzi. Manējais apskauž mani, ka es varu gulēt, cik ilgi vien gribu, ka man nesāp galva, ka esmu mierīga. Viņi ir vārguļi… — nēģeriete no­pūzdamās noteica.

—  Bet kā tad viņi varēja to visu ierīkot? — Stella paraudzījās apkārt.

—  Varbūt tieši tāpēc.

Sarunu pārtrauca komandieris. Tas ienāca, ģērbies tādā pašā kombinezonā, kādā Stella pirmo reizi bija ieraudzījusi savu nolaupītāju; tas laikam bija marsiešu darba tērps.

—  Ko jūs esat izlēmusi, jaunkundz? — mik­rofonā nošvīkstēja komandiera balss. Viņi visi runāja vienā un tai pašā sintētiskajā angļu balsī, tā ka citu no cita viņus nevarēja at­šķirt. Raugoties uz ķiverēm, Stellai rei­zēm ienāca prātā skudras, nedabiski lielas skudras. Un tomēr tie bija zīdītājdzīvnieki.

Komandieris saņēma Stellas roku un sa­spieda tā, it kā viņi abi sēdētu blakus kino­teātrī. Ar sajūsmu viņš paraudzījās Stellā.

—  Mēs ļoti ļoti nelabprāt šķirtos no jums. Visi, bet es jo sevišķi.

—  Es gribu tikt atpakaļ, uz vietas gribu tikt atpakaļ.

—   Lūdzu … — komandieris palocījās un aizveda Stellu uz tādu kā milzīgu garāžu, kur stāvēja īsts, jauns mersedess.

—  Kur tad jūs domājat aizbraukt ar šo au­tomašīnu? — Stella iebilda. — Es labi zinu, kur mēs atrodamies.

—   Aizvedīšu jūs mājās. Vai jūs ticat man vai tai melnajai padauzai? — Bija redzams, ka rasisms nav iznīcis pat uz Marsa.

Stella iesēdās mašīnā līdzās komandierim un aizcirta durtiņas.

—  Kurp jūs vēlaties braukt?

—  Uz mājām…

Pēc mirkļa garāžas durvis atvērās, un ma­šīna iebrauca Oberkaizernas apkaimē. Bija silts jūnija vakars, apkārt viss izskatījās tā, kā Stella to arvien bija iztēlojusies, atbrau­cēju sagaidīja radu pulks, māsīca viņu ap­sveica ar skābu smaidu. Pēc kara tā bija pa­likusi mājās un tagad kļuvusi tik resna, ka vi­sas durvis tai bija par šaurām; tai apkārt stāvēja bērnu pūlītis, visi ar tādām pašām izvalbītām acīm kā tēvam. Mersedess mirkli apstājās baznīcas priekšā, mācītāja kungs iz­nāca durvīs un laipni klanījās. Stella dzī­rās kāpt ārā, bet komandieris piedeva gāzi.

—  Mājās tevi gaida, — viņš sacīja. Abi brauca tālāk uz ciemu, kur jau dimdēja zvani, un viss bija tā, kā Stella iztēlojusies. Viņa at­griezās mājās milzīgi slavena un bagāta, at­brauca greznā automobilī; viņa kļuva līksma, sirdi pildīja laime … Tagad viņa pati satvēra sava šofera roku.

—   Helmut… — Stella sacīja un paskatī­jās uz savu blakussēdētāju. Tas tiešām bija Helmuts. — Helmut! — Stella pārsteigta iz­saucās. Bet tad mašīnas riteņi paslīdēja, āt­rums palielinājās, viss zibēja garām kā pa­ātrinātā filmā — apsveikšana mājās, tēva ap­kampieni, milzīgā steigā* dota svētība; tomēr visu laiku Stella palika turpat mašīnā. Bija dzirdama kaut kāda čirkstoņa un pavēles gār­dzošajā marsiešu valodā, tad pēkšņi viņus apņēma tumsa, Stella apkampa Helmutu un tumsā viņu neprātīgi skūpstīja, elsodama un čukstēdama viņa vārdu, līdz beidzot tepat blakus likās pārtrūkstam kāda tērauda at­spere. Stella atjēdzās, ka skūpsta koman­dieri, ka viņi abi sēž tai pašā automašīnā un tai pašā vietā, no kuras nav izkustējušies ne sprīdi. Apkārt skraidīja divi aizelsušies, no­svīduši mehāniķi, komandieris pāri Stellas galvai tos lamāja. Stella aši atrāvās no mar­sieša. Komandieris viņu uzmanīgi aizveda projām no mašīnas.

—  Tā jūs varat atgriezties mājās ik dienas. Šī mašīna izpilda katru vēlēšanos. Otrreiz tā vairs nesabojāsies. Mēs tai piešķīrām visskais­tāko formu, kura tā patīk jūsu sievietēm …

—   Negribu, tā ir krāpšana. Man ir tā, it kā es būtu piedalījusies uzdzīvē …

—  Tā jau arī ir, dārgā, — komandieris iesmējās.

—  Negribu!

—  Zinu, jūs sacīsiet, ka tā nav īstenība, bet, ticiet man, mēs pie tā esam pilnīgi pieraduši. Mani apakšnieki ik pa desmit dienām saņem orderi šādam braucienam, piepilda savas vē­lēšanās, un ko tiem vairāk vajag…

—  Fui!

—  Atjēdzieties.

Komandieris tagad ieveda Stellu kādā citā telpā, no kurienes gaiteņi gāja uz visām pu­sēm. Pie sienas sēdēja sargs, kam kājas bija piekaltas pie grīdas. Stella bailīgi viņu sveici­nāja. Komandieris steigšus atvēra durvis uz blakus telpu.

—  Te jūs dzīvosiet. Lūdzu, nāciet iekšā.

Tie bija apartamenti kā pirmšķirīgā vies­nīcā. Nemaz nevarēja salīdzināt ar nēģerie- tes istabiņu. Te bija vannas istaba un trīs gaisa vadi dažādās vietās. Grezns dzīvoklis ar milzīgu laulības gultu. Tikai tagad Stella atjēdzās: cilvēks postenī, tas ar piekaltajām kājām, taču bija viņas nolaupītājs. Viņai kļuva baisi.

—   Es negribu. Pateicu jums to skaidri. Es te nepalikšu, kaut jūs piedāvātu man Tautu pili. Gribu tikt projām.

Tagad vecais kungs apskaitās. Lai Stella saprotot: viņai jābūt pateicīgai, ka tas piedā­vājoties glābt viņu no katastrofas, ka vēlo­ties viņu pasargāt no drausmīgas nāves. Ko­mandieris sāka bļaut. Stella vienu brīdi pat domāja, ka tas sitīs arī viņai.

—  Vai zināt, kāds gals pienāks jūsu planē­tai pēc nākamā kara? — marsietis kliedza. — Es jums to parādīšu. Paskatieties, — un viņš pagrieza stūrī noliktā televizora kontakt- pogu. Tas bija milzīgs televizors, kas repro­ducēja priekšmetu attēlus dabiskā lielumā.

Stella ieraudzīja apvidu, kas izskatījās lī­dzīgs Oberkaizernas apkaimei, pa kuru viņi nesen bija braukuši. Bet nekur nemanīja ne­kādu dzīvības zīmju. Viss izdedzis un pār- ogļojies, viss indīgi dzeltenā nokrāsā, pār zemi malu malās ložņāja biezi, melni dūmi. Spīguļoja tikai akmeņi.

—  Izkusuši… — komandieris ņirdza, — pārvērtušies par stiklu. Viss ir pagalam, pat gaiss.

—   Bet tā jau nav Zeme. Tā nav Oberkai- zerna … — Stella klusītiņām iebilda. Koman­dieris izslēdza televizoru. Viņš smīnēja.

—  Nē. Šoreiz tā bija mana dzimtene. Tāda, kāda tā ir tagad; tā ir pasaule, kur nav piepil­dījusies neviena vēlēšanās. Bet tur sadeguši mani mīļie, manas meitas un sieva. Mūsu bumbas bija pārāk iedarbīgas. Bet jūs ļaujat mums atkal cerēt. Jūs vienīgie visā Saules sistēmā. Drīz vien cilvēki Zemes virsū iznīcinās cits citu, un mēs ieņemsim viņu vietu. Jūsu ieroči līdz šim vēl neiznīcina dabu un nesaindē atmosfēru. Pret radioaktivitāti mēs protam aizsargāties. Mēs apmetīsimies uz jūsu planētas. Ilgi jau tas vairs nevilksies, tāpēc mēs te gaidām mierīgi un jau izvēlamies dzīves vietas. Vietas un sievas. Kur tu vēlies dzīvot? Mēs varam paņemt sev veselus apga­balus, tikai sev vieniem. Drīz vien.

—  Kā jūs zināt, ka tas notiks drīz? Ja nu cil­vēki kļūst draugi?

Komandieris atkal pasmīnēja.

—  Es jau teicu jums, ka dzīvībai nepatīk dažādība. Zināmos, noteiktos apstākļos dzīvība attīstās vienādi, tāda ir likumība. Jūs beigsiet tāpat kā mēs. Tikai jūs to izdarīsiet ar vienkār­šākiem ieročiem. No visiem cilvēkiem, ko līdz šim pazināt, jūs vienīgā paliksiet dzīva. Vai apjēdzat, ko es jums piedāvāju?

—   Tur lejā es taisījos precēties, — Stella meloja.

—   Zinu par jums visu. Un nelaidīšu jūs pro­jām, — komandieris pēkšņi apcirtās uz papē­žiem un apņēmīgi soļoja uz durvīm, turēdams rokā atslēgu.

—  Pagaidiet… — Stella viņu apturēja.

Bēgšana

Ja arī viss, ko Stella stāstīja, būtu patiesība, tomēr savu līdzdalību visā notikumā viņa lai­kam gan izskaistināja, lai parādītu sevi la­bākā gaismā. Interesanti: viņa mierīgi pastās­tīja, ka taisījusies dejot uz galda, bet spītīgi noliedza, ka būtu kaut reizi apkampusi savu komandieri vai atļāvusi tam kādu vaļību. Viņa tomēr atzina, ka ir laidusi sevi noskūpstīt. Ti­kai noskūpstīt, to viņa zvērēja, it kā domātu, ka marsieši ir kādi dzīvnieki. Lai nu tas būtu bijis skūpsts vai kas cits — bet baidos, ka mums gan jādomā par visai intīmu tuvumu — tomēr fakts ir tāds. ka šis diktators, šis mar­siešu bāzes komandieris otrā dienā viņai at­ļāva aizbraukt uz māju.

— Es izgudroju neapstrīdamu iemeslu, — Stella paskaidroja. — Tā bija tāda pēkšņa un lieliska ideja. Man taču nebija līdzi tērpu. Ja jau es viņam tā patīku, tad taču nevaru skrai­dīt apkārt kaila, pat nēģerietei ir līdzi vakara tualete. Protams, viņš solīja man apģērbu no saviem krājumiem. Bet es labi zināju, ka tie ir tikai vīriešu formas tērpi.

— Jūsu armijā es negribu iestāties, — es sa­cīju. — Bet tur uz Zemes esmu taupījusi cau­rām nedēļām, lai varētu iegādāties kādu pie­klājīgu drēbju gabalu, ko vilkt mugurā. Nē, ja vēlies, lai braucu tev līdzi, tad atlaid mani pēc kleitām.

Tā viņš atļāva man braukt. Mani aizvest uz­deva tādam pavecam vīrelim ar puspliku pa­kausi; viņš nepārtraukti mirkšķināja vienu aci un nepārtraukti slaucīja sviedrus. Acīs viņam vīdēja skumjas, tāpat kā visiem pārējiem.

Tikai iekāpusi lidojošajā šķīvī, Stella apjē­dza, cik piedzērusi gan viņa vakar bijusi. Kā viņa tūliņ nav izbijusies no šiem dīvainajiem aparātiem uz vadības pults, no maģiskajām acīm un gaismas signāliem, kā viņa vispār varējusi pa virvju kāpnītēm izrāpties pa savu logu desmitajā stāvā? Tagad viņa to vairs ne­uzdrošinātos. Tāpēc viņa sacīja, ka vēloties nokļūt Oberkaizernā. Tur varot nolaisties lī­dzenā vietā, tur viņa jutīšoties drošāk. Jau bieži viņa esot vēlējusies apciemot mājas, taču vienmēr bijis žēl naudas; tagad viņa vismaz šādā veidā izmantošot savus nolaupītājus. Bija mazliet baigi, kad viņu nosēdināja līdzās pilo­tam.

Acu priekšā iznira Zeme, starodama kā Mē­ness — viņi taču no tās bija tikpat tālu kā no Mēness, — un pēc neilga lidojuma Stellas priekšā parādījās tāds pats globuss kā senāk

skolas ģeogrāfijas kabinetā. Viņa būtu varē­jusi vai apzvērēt, ka globuss ir tieši tas pats, kas kabinetā, tik līdzīgs tas izskatījās. Tikai Skandināviju sedza migla, un virs Sibīrijas sniga. To viņai paskaidroja pilots. Citādi abi neko daudz nesarunājās.,

Stella juta sakāpjam acīs asaras, ieraudzī­dama Eiropu ar Itālijas zābaku dienvidos; tad \ viņa saskatīja Reinu un Donavu tikpat kā uz sīkas reljefas kartes. Šī atgriešanās mājās viesa Stellā skumjas. Pēkšņi viņa sajuta, ka cilvēki neaizies bojā tik muļķīgi kā stulbie marsieši, ka cilvēki ir daudz gudrāki par tiem.

—  Kāpēc jūs nepamēģināt kur citur? — viņa ievaicājās savam pilotam. — Kaut vai uz Ju­pitera. Pie mums gan nekas neiznāks. Jūsu dēļ mēs cits citu neizkausim.

—  Esam jau mēģinājuši ieņemt Venēru, — pilots stāstīja, — bet izgāja slikti. Bija lieli zaudējumi. Mūsu tagad ir maz. Tāpēc jā­gaida.

—  Žēl. Man šķiet, ka jūs neko nesagaidī­siet.

—  Laika mums diezgan. Jau vairākas mūsu paaudzes klīst Visuma telpā. Mūsu senči tai­sījās pārcelties uz jūsu planētu jau sen, jau to­reiz, kad pie jums risinājās trīsdesmitgadu karš. Viņiem vajadzēja to izdarīt. Ar zobenu viņiem neviens nebūtu spējis turēties pretim.

—  Cik ilgi jūs jau mūs izspiegojat? — Stella bija uztraukta, it kā marsietis būtu atzinies, ka sen jau novēro viņas izģērbšanos.

—   Komandieris atceroties būru karu. Es tikai Tobrukas kauju. Ziniet, man gribētos ap­mesties Āfrikā. Man patīk siltums, tāpēc es šo kontinentu īpaši uzmanu.

—  Jūs īstenībā esat tāds kā sargeņģelis, — Stella piezīmēja.

—  Jā. Vislabāk es savus apsargājamos re­dzētu debesu valstībā, kā jūs mēdzat sacīt. Cil­vēkam taču gribas reiz atpūsties.

Bet nu viņi jau bija aizbraukuši līdz Ober- kaizernai. Tikai pilots aiz neuzmanības nolai­dās pie robežas pakalna mūsu pusē.

—   Sakiet, lai tur sāk šaut! Lai sūta uz tu­rieni lidmašīnas. Pirmie pasaulē jūs dabūsiet rokā lidojošo šķīvi. Jūs kļūsiet slavens, pieru­nājiet viņus, es nebūt neesmu traka, pasakiet to viņiem. Ja jūs marsieti neiznīcināsiet, ziniet, ka viņš mani atkal aizvedīs, tagad viņš mani uzmana. Es nedrīkstu viena spert ne soļa. Vi­sur viņi man sekos. Bet es atgriezīšos pie Helmuta, viņš mani aizsargās, es negribu ne­kur citur, gribu dzīvot kopā ar viņu, gribu dzī­vot šeit tāpat kā mana māsīca, kaut arī viņai ir bērni ar izvalbītām acīm …

—  Tātad jums šķiet, ka jūs vajā … — dok­tors Z. atkal nočukstēja, ātri šķirstīdams ro­kasgrāmatu, kuru nemanot bija atnesis šurp. — Saskan… — viņš pusbalsī noteica. — Tas saskan, tā droši vien būs psihiska slimība.

—  Nemeklējieties pa savu grāmatu, bet sa­kiet viņiem, lai steidzas uz kalniem-, tur viņi paši pārliecināsies …

—  Tas būs grūti, — doktors Z. atteica.

—  Pakalns, pie kura jūs, kā pati stāstāt, izsē­dināja, atrodas tieši uz robežas. Var izcelties sadursme, tādu risku mēs nedrīkstam uzņem­ties.

-— Bet te ir runa par kaut ko daudz svarī­gāku, te ir runa par mums visiem. Mums taču ir jāsaprotas un jākļūst draugiem, mēs taču nedrīkstam iet bojā tāpat kā viņi, kā viņu pla­nēta …

—  Tātad jūs vajā, — doktors Z. atkārtoja.

—  Bet pierādīt jūs neko nevarat. Un tomēr esat cieši pārliecināta. Cieši… — Doktors ņē­mās Stellu pierunāt un pārliecināt. Ja viņa bē­gusi no kāda virsnieka viņpus robežas …

—  Tad jūsējie mani būtu ieraudzījuši agrāk, jau pie pašas robežas.

—  Varbūt jūs esat izbēgusi kaut kur šajā ap­kārtnē.

Stella nekādi nespēja pierādīt savu identi­tāti. Viņa cilāja kārbiņu ar cigaretēm «Čes- terfīld». Bet tādu kārbiņu pie mums apgrozās daudz. Viņa ar uzsvaru demonstrēja savu va­lodu. Bet pie mums ir tik daudz sieviešu, kas runā vāciski vai angliski ar amerikāņu ak­centu. Viņa rādīja neilona halātiņu, bet tādas preces jau sen dabūjamas arī pie mums. Galu galā Stella pieprasīja, lai viņu savienojot ar Amerikas sūtniecību. To mans draugs nevarēja viņai atsacīt. Ja tikai sūtnis vēlēšoties ar viņu runāt. Viņa precīzi nosauca savu adresi Bos­tonā un Oberkaizernā. Pēc tam doktors aiz­veda Stellu uz savu istabu villas otrajā stāvā, iedeva miegazāles un novēlēja labi atpūsties. Stella tūliņ apgūlās. Pirms tam viņa vēl maz­liet pašķendējās par neticīgajiem čehiem, no­žāvājās un aizmiga.

Pēc tam piezvanīja no vietējās psihiatriskās slimnīcas. Tie ziņoja, ka no turienes neviens neesot izbēdzis un ka tie sūtot speciālistu, kas sievieti izmeklēšot. Tai pašā laikā no sūtniecī­bas pavēstīja, ka atsūtīšot šurp ceturto sekre­tāru. Par notikumu sāka interesēties arī aug­stas militāras aprindas Prāgā. Ja nu tiešām tas esot kāds jauns spiegošanas veids? Nebūtu jau nemaz tik grūti uzbūvēt šķīvjveidīgu heli­kopteru un nolaisties ar to pierobežas pakal­nos, lai diversanti no turienes varētu izklīst uz visām pusēm. Trakais stāsts varbūt node­rot pēdu jaukšanai.

Doktors Z. par to visu nekā nezināja, viņam vajadzēja strādāt kā arvien. Pacienti kurnēja. Ārzemniece vai ne, ja cilvēks ir slims, tas vis­pirms domā pats par sevi.

Pēcpusdienā no slimnīcas atbrauca spe­ciālists. Viņš lika visu sīki izstāstīt. Atbrau­kušais ārsts bija apmēram tikpat vecs kā mans draugs, bet uz lauku medicīnu jau rau­dzījās mazliet nicīgi.

— Pavisam skaidrs gadījums, kolēģi. No mana viedokļa pavisam skaidrs gadījums. Es nešaubos nevienu mirkli. Prasiet atpakaļ savu skolas naudu. Vai varbūt… vai jums pašam nav kādas dīvainas iedomas? — viņš drīzāk bija ar mieru arī doktoru Z. uzskatīt par psi­hiski slimu nekā meklēt kaut graudiņu patiesī­bas visā šai stāstā.

—  Bet izskaidrojums …

—  Izskaidrojums nav mana darīšana, lai ka­ravīri meklējas, kā sieviete nokļuvusi šeit. Ka­mēr viņa ticēs marsiešiem, tikmēr atradīsies pie mums "un vienmēr būs izmeklētāja rīcībā. Protams, kamēr ticēs, ka viņu vajā neredzami marsieši ar ķiverēs iemontētiem mikrofo­niem … — speciālists skaļi plātījās, kāpdams kopā ar doktoru Z. un ar sanitāru augšā uz otro stāvu. — Jūs varējāt viņu sūtīt taisni… — un viņš atvēra durvis.

Visi sastinga.

Istabā neviena nebija. Tikai gulta stāvēja savandīta, spilvens nosviests kaktā, viss pie­kaisīts ar spalvām un logs plaši atvērts.

—  Tātad atnākuši gan viņai pakaļ. Kā es to neatjēdzu… — mans draugs nopūtās.

—  Kas? Es nekā neredzu. Par ko jūs runā­jat? Kas jums spokojas? Kolēģi, jums vaja­dzētu braukt man līdzi, jums pašam nepiecie­šama izmeklēšana …

Par laimi ieradās speciāla mašīna no Prā­gas pavēlniecības un limuzīns no Amerikas sūtniecības. Visi galvas vien grozīja. Nebija fotouzņēmumu, nebija pierādījumu, tikai lie­cinieku stāstījums un pelnu traukā ptfšsmē- ķētā cigarete «Cesterfīld».

—  Tā ir īpaša saslimstības forma, mēs uz­manīsim, vai tā neparādīsies arī citur šajā ap­kārtnē, — sacīja psihiatriskās slimnīcas ārsts un aizbrauca.

—   Rafinēta spiedze, — pavēstīja Prāgas pulkvedis. — Aizkavēja jūs visus ar savu stāstu, viņas līdzgaitnieki tikmēr iekļuva mūsu apvidū un aizvāca savu palīdzi pa logu pro­jām. Tagad viņi jau brauc, kur viņiem vajag. Apsveicu jūs!

—   Acīmredzot komunisti viņu savervējuši gan, — ceturtais sūtniecības sekretārs sevī no­domāja. — Viņa būs viena no tām garlaicības māktajām, trakajām sievietēm, kas iedomājas sevi par nez kādu Matu Hari, un tā nu viņa tagad tikusi gan iekšā aiz šā dzelzs aizkara. Galu galā viņa droši vien apņēmusies strādāt šo labā, tāpēc šie pēkšņi par viņu vairs nekā nezina …

Vienīgi mans draugs uzskatīja Stellas pazu­šanu par pierādījumu. Viņš sāka ticēt meičas stāstam. Un bija pārliecināts, ka kosmiskajā bāzē tai varbūt klājas labāk nekā Bostonā. Drošības dēļ viņš tomēr aizrakstīja uz abām adresēm, ko Stella bija nosaukusi. Pēc kāda laika pienāca atbilde no Amerikas. Jaun­kundze pirms kāda laika esot aizceļojusi ne­zināmā virzienā. No Oberkaizernas pienāca kroplīgā čehu valodā rakstīta vēstule:

«Ko tu mums rakstīt? Iskaidros to tev drīz ar tanki»; vēstuli bija parakstījis kāds no pār­vietotajiem vāciešiem — Helmuts.

Tādas vēstules droši vien dara prieku mar­siešiem. Mūsu savstarpējais sīkais ienaids vi­ņiem saīsina gaidīšanas laiku.

Doktors Z. pēc šā gadījuma pārvērtās. Ta­gad viņš pat rotaļājas ar doktora Kmīneka bērniem, nēsā tos uz muguras un pērk tiem konfektes. Cilvēki taču spēj mīlēt cits citu. Ka to spētu mūsu sargeņģeļi, to Stella nebija manījusi.

Ksenemindes idiots

Jau no pirmās klases puiku aizsūtīja atpa­kaļ pie vecākiem, jo viņš bija neuzma­nīgs, aizmāršīgs, izklaidīgs un nedarīja neko citu kā vien nemitīgi kāvās un pat skolotājam svieda ar tintnīcu. Skaidrs oligofrēnijas gadī­jums, ārsti teica, ka neesot nekādu cerību. To­mēr inženiera Habihta sieva tieši šo bērnu mī­lēja visvairāk. Viņa bija konstatējusi, ka bērnam ir spējas rēķināšanā, un pirms kara algoja mājskolotāju, kādu vecāku dāmu, kas diendienā ar zēnu nodarbojās. Šo plānprātīgo puiku sauca par Bruno.

Par viņu pastāstīja mans radinieks, kas kara laikā bija aizsūtīts uz Ksēnemindi un tur mitinājās pie kāda septiņdesmit gadu veca skolotāja. Pēc mīklainā gaisa uzbrukuma, kas notika ceturtajā oktobrī, šis skolotājs sāka strādāt ar Habihtu dēlu stingrās mājskolotā­jas vietā. Līdz tam laikam sabiedroto bumb­vedēji ne reizi nebija spējuši aizsniegt Ksēne­mindi. Nelikās arī, ka šeit būtu kādi svarīgi objekti. Vienīgi apakšzemes rūpnīca, kur ra­žoja kaut ko noslēpumainu, bet neviens nezi­nāja, ko īsti. Ceturtā oktobra naktī viena vie­nīga maza kalibra bumba nokrita uz Bruno skolotājas mājiņu un nogalināja tikai viņu, jo vecā dāma dzīvoja viena pati. Turklāt pavēl­niecība zvērēja, ka nekur visā plašā apkārtnē neesot manīta neviena ienaidnieka lidmašīna. Runāja par tālšāvēja lielgabala trāpījumu. Bet neviens nezināja, kāpēc gan angļu tālšāvēji lielgabali no Duvras būtu apšaudījuši Bruno skolotājas mājiņu.

Vecais skolotājs labprāt pieņēma Habihta kundzes piedāvājumu. Viņš pelnījās ar privāt­stundām, jo ar pensiju vien bija par maz, lai melnajā tirgū nopirktu kaut vai kartupeļus. Bet skolotājam neviens nepastāstīja, ka Bruno ir plānprātiņš. To konstatēja viņš pats, tiklīdz pirmo reizi satikās ar zēnu. Tas bija piecpa­dsmit gadu vecs puika ar sešgadīga bērna se­jas izteiksmi un ar dažiem zīdaiņa ieradu­miem. Stundā viņš izmanījās nogrābt mušu un ne no šā, ne no tā norīt to, iebāzt degunā pildspalvu un apliet skolotāja bikses ar kafi­jas surogātu, ko Habihta kundze skolotājam bija uzvārījusi. Skolotājs, protams, tūliņ pie­cēlās un dzīrās iet projām. Izmisusī māte ilgi pūlējās viņu pierunāt, paaugstināja honorāru un apsolīja gatavot viņam vakariņas, ja vien viņš ņems Bruno savā ziņā. Arī zēns pēkšņi it kā gribēja skolotājam pieglaimoties: viņš no­stājās tam priekšā miera stājā un skaļi noskai­tīja lielo vienreizvienu un logaritmu tabulu.

—   Zēnam ir apbrīnojama skaitļu atmiņa. Viņš atceras visu, — māte sacīja. — Viņš zina no galvas visu Ksēnemindes telefona sarakstu.

Un Bruno veikli noskaitīja pirmos sešdesmit numurus līdz ar abonentu staciju adresēm. Bet no dzimtās valodas viņš neko nesajēdza, vēs­ture viņam nepadevās, viņš nespēja izlasīt pat nevienu teikumu. Un šim zēnam bija piec­padsmit gadu! Skolotājs katrreiz skaitīja mi­nūtes līdz vakariņām, nekad visā mūžā viņam stunda nebija likusies tik gara un nekad viņš tik nelabprāt nebija strādājis ar skolnieku.

Pēc kāda mēneša viņš pieķēra Bruno, ka tas uz ielas kaujas ar veselu baru mazāku bērnu. Viņš pļaukāja astoņgadīgos puišeļus, aizlika tiem kāju priekšā un spārdīja tos, kad tie gulēja zemē.

—   Bruno! — skolotājs jau iztālēm kliedza, bet nespēja paskriet, jo viņam trūka elpas, un vājprātiņu savaldīja tikai miesniece, kas bija vērojusi šo skatu no sava veikala ielas otrā pu­sē. Saķērusi Bruno aiz apkakles — miesniece bija muskuļaina sieva — viņa pāri sētai iemeta puiku taisni Habihtu savrupmājas dārziņā.

Bērnus viņa pēc tam iesauca pie sevis un ap­mazgāja tiem skrambas.

—  Viņš tā rīkojas katru mīļu brīdi, — mies­niece paskaidroja pārsteigtajam skolotājam. — Idiots tāds! īstā vieta viņam būtu vājprā­tīgo namā. Ja tētiņš nebūtu tik liels vīrs, puiku jau sen būtu aizveduši. Visi jau brīnās, ka jūs ejat pie viņiem.

Bet vakariņas Habihtu mājās todien bija it īpaši sātīgas, surogātā bija iekļuvusi pat kāda īsta kafijas pupiņa, Bruno uzvedās rātni, tikai spītīgi raudzījās projām istabas kaktā, tā ka skolotājs atkal nespēja saņemties un atteikties no stundām.

Tai pašā naktī visu pilsētu satrauca jauna katastrofa. Miesnieces veikalu, kas atradās pretim Habihtiem, iznīcināja tāpat kā mājsko­lotājas namiņu: ar maza kalibra bumbu vai ar lielgabala granātu, šāviņš acīmredzot bija ielidojis pa logu un sprādzis tikai istabā, kuru izdemolējis. Miesniece bija sadegusi.

Nākamajā stundā Bruno visu laiku smīnēja. Skolotājam kļuva baigi.

—   Kas īstenībā jūsu zēnu pa dienu pie­skata? — vakariņu laikā skolotājs uzmanīgi apvaicājās Habihta kundzei.

—  Neviens. Bruno ir ārkārtīgi rātns. Viņš rotaļājas otrpus mājas verandā, vīrs viņam tur iekārtoja tādu kā darbnīciņu.

—  Es labprāt to apskatītu.

—  Nē, — puika dobjā, niknā balsī izgrūda un nosarka pār visu seju.

—      Viņš nevienu nelaiž tur iekšā. Tā ir viņa karaļvalsts, — māte paskaidroja, sazvērnie­ciski pamezdama skolotājam ar aci. — Rei­zēm es viņu vēroju pa atslēgas caurumu, — Habihta kundze pastāstīja^ pavadīdama skolo­tāju līdz vārtiņiem. — Viņš augu dienu rotaļā­jas ar «konstruktoru», kas domāts jaunajiem tehniķiem. Un ar šādiem tādiem krāmiem, ko vīrs viņam atnesa no rūpnīcas. Tā ir gluži ne­vainīga izprieca.

—   Jums tā šķiet? — skolotājs noteica un palūkojās vēlreiz uz miesnieces izdegušo vei­kalu. — Ar šādiem bērniem nekad nevar būt drošs. Viņš taču ir slims. Viņu vajadzētu nodot slimnīcā.

Ar šiem vārdiem skolotājs briesmīgi sanik­noja Habihta kundzi. Ak tagad arī skolotājs esot sabiedrojies ar kaimiņiem, kuri Bruno ne­ieredzot!

—   Nepavisam, jūs maldāties, es viņu savā ziņā pat mīlu. Man viņa žēl. Bet man šķiet, ka slimnīcā viņš justos laimīgāks.

—   Nekad! — Habihta kundze enerģiski pie­cirta kāju. — Kamēr es esmu dzīva, tas neno­tiks!

Tāpēc nākamajā dienā skolotājs nolēma pats pārbaudīt zēna laboratoriju. Iegājis pa nam­durvīm, viņš devās tieši uz verandu. Puika ne­bija pat ieslēdzies. Ar Faradeja spoli viņš spīdzināja mazu, sasietu kaķēnu. Dzīvnieks jau bija gandrīz beigts, kad skolotājs metās to glābt. Bruno negribēja kaķēnu atdot. Abi cīnī­jās klusēdami, puika tikai izgrūda rukšķošas skaņas, bet skolotājam atkal sākās sāpes sirds apvidū. Neatlika nekas cits kā rīkoties ener­ģiski. Skolotājs iesita zēnam pa galvu. Tas iebēga kaktā un naidīgi paglūnēja skolotajā.

—   Krūms! — viņš iekliedzās. — Ak tu, Krūms! — Agrākajai Bruno mājskolotājai uz­vārds bija Krūma. Skolotāju sauca par Bret- šneideru. Puika to labi zināja. Skolotāju pār­ņēma dīvainas bailes. Viņš palaida kaķēnu zā­lājā un aizgāja. Todien viņš stundu nemaz ne­iesāka. Viņš izvairījās satikties ar Habihta kundzi, bet devās uz rūpnīcu pie paša Habihta.

Skolotāju veda pa gariem pazemes gaite­ņiem, divi sargi sojoja pa priekšu, divi aiz mu­guras; te viss atgādināja gigantiska kukaiņa mitekli. Habihts viesi pieņēma nepacietīgi.

—   Zinu, ka mans dēls nodarījis visādas blē­ņas. Viņš ir palaidnis. Bet nesaprotu, kā viņš varētu būt vainīgs abās nesenajās katastrofās.

—   Redzēsim, — skolotājs atbildēja. — Šo­nakt es neparko pasaulē neiešu gulēt savā-dzī­voklī. Varat ar mani kopā dārzā pavērot. — Skolotājs dzīvoja nelielā savrupmājā līdzās stacijai.

—   Piedodiet, man ir citas rūpes. Turklāt svarīgākas, — inženieris Habihts atteicās.

Bet no rīta viņš pats atskrēja pie skolotāja. Proti, naktī skolotāja dzīvokli bija sagrāvis neliels šāviņš, kas sprāga pie viņa gultas. Sko­lotājs dārzā bija skaidri redzējis ballistiskā šā­viņa spīdošo trajektoriju; šāviņš nebijis lielāks par skolotāja plaukstu un aiz tā nostiepusies dūmi.

—      Es nekavējoties dodos uz pilsētas kara­spēka pavēlniecību, — skolotājs Habihtarti pa­ziņoja. — Vai nevēlaties nākt man līdzi?

Pavēlnieks tobrīd bija majors fon Švarcs, kuram padota arī rūpnīca. Abi apmeklētāji no­kļuva tieši pie viņa.

—   Savāds notikums. Tiešām neticams. Vai jums tas šķiet iespējams? — fon Švarcs jau­tāja inženierim Habihtam. — Vai domājat, ka jūsu dēls varētu būt vainīgs šajās katastrofās?

Habihts kaut ko murmulēja, sarka un bālēja, nezinādams, ko atbildēt, līdz fon Švarcs viņam uzbļāva.

—   Man. jāatzīstas, major, — inženieris sa­cīja, — pirms mēneša aiznesu uz mājām mūsu jaunā slepenā ieroča plānus. Vergeltungs- wafj'e zwei. Toreiz mums konstruktoru birojā bija tik daudz darba, ka nevarēja to paveikt. Var būt, ka zēns kaut kā ticis klāt šiem doku­mentiem. Viņš spēj paturēt atmiņā daudz ko. Vienā otrā nozarē viņš ir visai gudrs. Neviens nespēj droši pateikt, kas notiek viņa galvā …

Šis paziņojums izlēma vecā skolotāja turp­māko likteni. Pirmkārt, viņš bija uzzinājis noslēpumu, kādus ieročus ražo šejienes rūp­nīcā. Otrkārt, inženiera dēlēns pēkšņi bija kļu­vis par nozīmīgāku personu nekā viņa uzrā­dītājs. Skolotājs pazuda koncentrācijas no­metnē. Tas viņu īstenībā izglāba.

—  Jūsu dēlam taču jābūt ģēnijam, — fon Svarcs sacīja, kopā ar Habihtu un pavēlniecī­bas pavāru braukdams pie Bruno.

—   Viņš ir idiots, — Habihts atteica, — mums ir ārsta apliecība.

—   Vai tad jūs, stulbeni, neapjēdzat, ko jūsu bērns ir atrisinājis? Jūs un divdesmit tādu pašu kā jūs nespējat panākt, lai mūsu raķe­tes lidotu uz noteiktu mērķi, nespējat tās no­tēmēt. Bet šis piecpadsmitgadīgais puika no tāda attāluma trāpa logos ar precizitāti līdz pusmetram! Vai saprotat, cik svarīgi būtu, ja «Fau-2» varētu Londonā iznīcināt noteiktus mērķus un ja mums nevajadzētu tos raidīt tā­pat vien uz labu laimi?

Habihtam tas bija jāatzīst.

—   Bet raķešu vadīšanas plānus es.nekad neesmu nesis uz māju.

—   Protams. Tādu plānu nemaz nav. To ir paveicis jūsu puika. — Un fon Švarcs pavēlēja pavāram iztīt no papīriem visus gardumus. Pirmo reizi pa četriem kara gadiem šis cilvēks atkal bija vārījis krējumu Parīzes tortei, pildī­jis tūbiņas ar krēmu un putojis sviestu kār­tainajai mīklai.

Bruno klupa šiem labumiem virsū tikpat kā sivēns. Viņš likās tajos iekšā ar visu galvu, ar degunu rakņājās pa saldumiem un garnētajām tortēm; pavārs sastinga, bet Habihta kundze vaimanāja, ka Bruno samaitāšot kuņģi. Tikai fon Švarcs mierīgi gaidīja. Beidzot puika no- raugājās. Viņš gribēja tikt ārā.

—   Pagaidi, — majors ar stingru roku viņu apturēja. — Tu šos labumus saņemsi katru dienu, ja izstāstīsi mums, kā tu to īsti dari.

—   Ko tad? — Bruno vietā apvaicājās viņa māte. — Viņš neko nedara, viņš ir labs zens. — Majors atri atstūma Habihta kundzi pie malas.

—   Kā tu nomērķē savas raķetītes? — viņš iekliedza zēnam ausī. — Atzīsties, kamēr ne­esmu tev dibenu pataisījis svītrainu! — Un majors izvilka no zābaka stulma savu veco jā- jampātagu. Viņš nošvīkstināja to gaisā, un Habihta kundze paģība. Neviens viņu nemēģi­nāja atdabūt pie samaņas. Puika spītīgi rau­dzījās istabas kaktā, ar savu pārāk lielo mēli laizīdams nost pie zoda pielipušās gardumu atliekas. Viņš gan laikam neko nesaprata. Viņš nemaz neturējās pretim, kad majors viņu sita. Sejā bija tāda pati izteiksme kā allaž.

Fon Švarcs beidzot salauza savu jājampā- tagu, nosvīda un aizelsās. Viņš palaida zēnu vaļā, izslējās un uzkliedza Habihtiem:

—   Līdz rītam jums jāizdibina, kā šis puika to dara, vai arī visa ģimene stāsies karatiesas priekšā. Kopā ar visiem radiniekiem, — pie durvīm viņš vēl piemetināja.

Mājas priekšā esesieši jau lēca ārā no mašī­nām un nostājās pie logiem. Fon Švarcs lamā­jās vēl automašīnā. Tovakar viņš vairs ne­brauca uz savu kanceleju rātsnamā, bet devās pārgulēt pie karavīriem kazarmā. Rātsnamā palika majora daiļā sekretāre, ko viņš kara sākumā bija atvedis no Itālijas.

Naktī sekretāre aizgāja bojā kopā ar visiem pārējiem, jo rātsnamu sagrāva neliels lādiņš, kas šoreiz izlidoja cauri jumtam un nodedzi­nāja visu namu līdz pašiem pamatiem.

Kazarmās skanēja trauksmes signāli, ma­jors apjoza savu smago parabelluma sistēmas pistoli un lika, lai viņu aizved uz Habihtu sav­rupmāju.

—   Kur ir Bruno? — viņš dzedri uzprasīja inženierim. Vecāki trīcošā balsī atbildēja, ka zēns aizgājis gulēt. Bruno atrada verandā, kur viņš patlaban noņēmās ar jaunu raķeti, ievie­todams to starta ierīcē, kas bija tikai bērnu ro­taļlieta.

Fon Švarcs no mugurpuses raidīja šāvienu zēnam pakausī. Habihta kundze metās majo­ram virsū. Aiz sāpēm vai ārprātīga, viņa lū­koja tam izraut pistoli, plēsa sev matus un plosīja apģērbu.

—   Ko viņš jums bija nodarījis? Slepkava!

Majors mēģināja viņai to izskaidrot:

—  Mēs nevaram atļaut, lai tāds puika noga­lina savus tuvākos tikai tāpēc, ka tie viņam kaut ko nodarījuši pāri. Turklāt vēl ar modernu tehniku. Viņš bija idiots.

—   Bet ko jūs darāt? Cik cilvēku jūs Lon­donā nogalināt ar savām raķetēm? Kurš anglis jums ir ko nodarījis? Jūs slepkavojat bez kāda iemesla. Jūs esat idioti, visi, visi…

Fon Švarcs grasījās Habihta kundzi uz vie­tas apklusināt, bet pēkšņi iekaucās sirēnas.

—   Nav vajadzīgs, — majors tālrunī kliedza. — Nav vajadzīgs ziņot trauksmi, esmu bries­mas likvidējis …

Par atbildi uz pilsētas dzīvojamo namu kvartāliem sāka krist degbumbas. Sabiedrotie bija atklājuši Ksēnemindes noslēpumu. Ce­turtā daļa iedzīvotāju par šo pirmo uzlidojumu samaksāja ar savu dzīvību. Arī inženieris Ha- bihts. Daži runā, ka esot viņa žēl. Bijis lielisks inženieris. Viens no raķešu ieroču radītājiem. Ģēnijs.

Traktats par gaisa kuģiem

Domāju, ka īstais gaisa kuģa izgudrotājs ir bijis čehs. So čehu sauca par Jirži Tūmu, un sākumā viņš Blatnā mācījās par skārdnieku. Vēsturnieki līdz šim ir strīdējušies par to, kuram no franču izgudrotājiem piešķi­rams šis nopelns. Vienkāršie ļaudis gaisa kuģi saista ar grāfu Krepelīnu, kura vārdā reiz no­sauca kādu vadāmo balonu veidu.

Bet tieši Krepelīns jau bija tas, kas apzaga mūsu Tūmu. Viņi satikās Hamburgā, kad grāfs taisījās doties pensijā. Aiz muguras viņam bija trauksmaina karjera diplomātiskajā dienestā

un kara laukā. Jaunībā viņš bija piedalījies Ziemeļu karā pret Dienvidiem. Bismarka va­dībā ieņēmis Parīzi un pēc tam sapņojis par visas Eiropas iekarošanu. Grāfs vienā mirklī aptvēra, ka varētu izmantot Tūmas plānus, kurš, būdams bez kājām, jau vairākus gadus lūdza žēlastības dāvanas grāfa kancelejas priekšā.

Tūma bija zaudējis kājas jau agrā jaunībā prūšu un austriešu karā, tad iegādājies rateļus un ubagodams izbraukājis pusi Eiropas. Ļau­dis satrūkās, redzēdami rateļos cilvēku, kas stumjas uz priekšu ar lupatās ievīstītām ro­kām, kumurodams pa pilsētas ielām, pa kurām viņiem tik viegli izskriet skriešus. Tāpēc viņi nežēloja kādu grasi. Tūma varēja klaiņot no pilsētas uz pilsētu. No Hamburgas viņš vairs projām netika, jo te kropļu bez kājām bija vai­rāk; par to vislielākais paldies pienācās ķei­zara politikai, kurai toreiz bija raksturīga aiz­raušanās ar starptautiskām avantūrām. Cil­vēks, kas rateļos klimst apkārt pa pilsētu, Hamburgā bija visai parasta parādība. Šeit Tūma bija laimīgs, ja reizi pa divām dienām varēja saēsties atkritumu. Kropļi cits pret citu nejuta konkurences naida, kā varētu domāt, drīzāk gluži otrādi. Šie smagi ievainotie un sa­kropļotie cilvēki bija daudz pārcietuši, tāpēc viņi uz savu dzīvi spēja raudzīties it kā no ma­las, viņi bija ielas filozofi, kuriem kādā pa­mestā dokā iekārtots tāds kā klubs, kur varēja pārgulēt; viņi algoja savu laiku nokalpojušu bokseri, lai tas viņus aizsargātu no laupītā­jiem un zagļiem. Bieži jau bija atgadījies, ka šos nabagus aplaupīja, kad viņi atgriezās no ubagošanas, jo kropļi jau nespēja aizstāvēties.

Kādu vakaru pie ugunskura Tūma sāka prā­tot:

— Ja mums ir diezgan naudas, lai algotu Franci, tad mēs varētu sadabūt vēl mazdrusciņ vairāk un pa reizei paraudzīties uz pasauli kā no kalna, pavērties no augšas uz visiem tiem, uz kuriem mēs augām dienām lūkojamies no lejas augšup …

Neviens Tūmu nesaprata. Tāpēc viņš ņēmās savu domu paskaidrot. Reiz jaunībā viņam bija iznācis vairākas reizes pacelties gaisā ar ba­lonu. Jau kopš brāļu Mongolfjē laikiem tā bija iecienīta izprieca tautas svētkos, bet pēdējā laikā šo mākslu pilnveidoja, īpaši Prūsijā, kur daži bija apjēguši, ka gaisa baloni varētu būt noderīgi militārai izlūkošanai. Bet Tūma do­māja citādāk, viņš gribēja pagatavot vadāmu balonu, tādu īpašu gaisa laivu vai gaisa kuģi, kā viņš to sauca. Jau agrāk daži bija pūlēju­šies to izdarīt. Šiem meistariem nebija veicies, kaut gan viņu rīcībā bija daudz lielākas sum­mas. Tagad Tūma par saviem feniņiem, par nodilušajiem ubaga grašiem pirka gumijotu audeklu, siksnas un ūdeņraža balonus. Bet līdz nopietnam mēģinājumam viņš netika. Pār bez- kāju ubagu doku nekad nepacēlās vadāms gaisa kuģis, ar kuru viņi visi varētu aizlidot uz kādu paradīzes salu, kur dzīvotu vienīgi cil­vēki bez kājām, tā ka citam citu nevajadzētu skaust. Kuģis nepacelās gaisā galvenokārt tā­pēc, ka trūka naudas. Pēc Āfrikas karagājie­niem bezkāju rindas Hamburgā auga augumā, un pilsoņi tagad atmeta savu artavu tikai tiem, kuri kopā ar roku un kāju stumbeņiem varēja demonstrēt ari kādu medaļu par drošsirdību vai izstāstīt par saviem nesenajiem varoņdar­biem Kamerūnā. Galu galā kropļiem pat vaja­dzēja atlaist savu miesassargu Franci un at­kal slēpties pa priekšpilsētas ūdens notekām.

Tāpēc Tūma līksmoja, kad Krepelīns viņam piedāvāja darbu. Pēc pēdējās neveiksmes Tūma bija uzbūvējis mazu balona modeli, ko izmantoja vējainā laikā, jo tad balons vilka viņa rateļus. Cilvēki par to gan smaidīja, to­mēr ubagošana diezin kā neveicās.

— Ja jau šim kroplim ir balons, tad ubagot nav nekādas vajadzības, — tie sprieda. — Viņš laikam būs no tiem bagātajiem mantraušiem, kuriem bankās esot noguldīti miljoni.

Vienīgi inženieris Krepelīns prata novērtēt šādu tehnisku atjautību un aizveda Tūmu uz savu darbnīcu pie Bodenes ezera. Tur jau labu laiku slepeni un privāti nodarbojās ar vadāma gaisa kuģa projektiem. Tūma izsmēja šos pro­jektus. Līdz tam laikam bija zināmi tikai iz­mēģinājumi ar vadāmo balonu La Fratice, kas īstenībā bija parasts balons ar piekarinātu ben­zīna motoru. Šo balonu dzina uz priekšu ne vien vējš, bet arī motora jauda. Aparāts neiz­turēja pat divus startus. Tūma pirmais ierosi­nāja būvēt cigārveidīgu nesējbalonu un savu arī panāca. Mēs bieži aizmirstam, ka pagātnes gaisa kuģus cēla augšup viscaur no alumīnija darināts balons, kas bija divreiz garāks par Sv. Vita baznīcu Hradčanos. Arī Krepelīnam vajadzēja vienoties par sadarbību ar kādu alu­mīnija rūpnieku un apsolīt tam savu meitu. Tūma drīz realizēja savas idejas. Viņš taču il­gus gadus, vērodams kuģus Hamburgas ostā, bija domājis vienīgi par to, kā konstruēt gaisa kuģi, kas bezkāju kropļus atbrīvotu no zemes pievilkšanas spēka. Jau toreiz viņš bija būvējis mazus, ar siltu gaisu pildītus vadāmus mode- līšus no vaskota papīra. Gaisa kuģošanā Tū- mam bija lielāka pieredze nekā pārējiem inže­nieriem fabrikā pie Bodenes ezera. Drīz vien viņš strādāja labāk par visiem. Tam bija vēl kāds iemesls. Tūma bija iemīlējies Krepelīnas jaunkundzē. Protams, nelaimīgākas mīlestības vairs nevarēja būt. Vai gan tādam izdēdēju­šam bezkājim no Blatnas būtu kas kopīgs ar ziemeļniecisko daiļavu, kas savās dzimtmui­žās Lietuvā jādelēja uz neapseglota zirga, kas ik dienas spēlēja golfu, nemitīgi trenēdama savu apskaužami skaisto ķermeni?

Tūmam nebija nekādu cerību. Viņam taču reti vien izdevās parunāt ar skaistuli. Krepe­līnas jaunkundze visu laiku pavadīja sava tēva sabiedrībā un tēvu tā dievināja, ka viņa plānu labad bija pat saderinājusies ar plikgalvaino alumīnija fabrikantu. Tā nu Tūma varēja no­kļūt savas iemīļotās tuvumā vienīgi tad, kad ieradās ar kādiem jauniem projektiem, kad iz­gudroja, kā uzlabot gaisa kuģi, kas jau auga augumā ezera vidū peldošajā fabrikā pie Frid- rihshāfenas un ko apsargāja dienu un nakti.

Grāfs labprāt sarunājās ar bezkāji čehu. Pēc tam viņš bieži pļāpāja par Tūmu ar savu meitu, kura Tūmam reiz viegli uzsmaidīja. Tie­šām, uzsmaidīja.

Bet kā viņa smaidīja izmēģinājuma dienā! Gaisa kuģī viņi atradās trīs vien. Vecais grāfs, viņa meita un Tūma, kura sapnis bija piepildī­jies. Viņš bija pacēlies pāri zemei. Viņš sēdēja pie stūres, pārsedzis savus kāju stumbeņus ar skotu pledu un uzvilcis uz pieres naga cepuri, un ar drošu roku vadīja gaisa kuģi. Zeme atra­dās tālu apakšā, Tūma pats sev izlikās kā eņ­ģelis.

Tālumā bija redzami Alpi, ziemeļos Donavas līdzenums. Krepelīns apkampa Tūmu un no­skūpstīja, jaunkundze pateicās viņam ar asa­rām acīs. Tas notika tad, kad viņi jau bija at­griezušies un atradās virs ezera. Tūma mēģināja noskūpstīt arī Krepelīnas jaunkun­dzi. Bet tas jau nu bija par daudz. Jaunkundze šausmās atrāvās, it kā būtu pieskārusies var­dei, un riebumā iekliedzās. Vecais grāfs nemie­rīgi pagriezās pret kuģa priekšgalu. Nedrīkst taču gaisa kuģa vadītāju uztraukt "vissvarīgā­kajā brīdī. Nolaišanās vienmēr ir pats sarež­ģītākais uzdevums. Grāfs pamāja Tūmam, no­rādīdams virzienu. Tagad asaras sakāpa acīs stūrmanim. Viņš nespēja atgūties pat tad, kad fabrikā viņam parādīja jaunas konstrukcijas krēslu, ko grāfs aiz pateicības viņam bija dā­vinājis; krēslam bija divi sajūgi, tā ka tas at­gādināja velosipēdu. Tūma pagriezās pret Kre- pelīnu un neteica vis paldies, bet apvaicājās:

—  Vai tagad drīkstu sūtīt telegrammu už Hamburgu?

Bet grāfs jau sen bija aizmirsis savu solī­jumu. Proti, pieņemot Tūmu darbā, grāfs bija izlicies, ka pieņem arī viņa plānu. Tūma vēlē­jās uzbūvēt gaisa kuģi, kura komandā būtu cilvēki bez kājām, jo tie droši vien ar prieku veltīs savu dzīvi gaisa kuģošanai: tā viņiem kāju vietā izaugs spārni.

Krepelīns neizpratnē pagrozīja galvu, jaun­kundze pagrieza Tūmam savu atlētisko mu­guru un iekāpa motorlaivā, kas šūpojās pie fabrikas. Visi ātri aizbrauca krastā. Tūma no­kļuva tur kopā ar palīgpersonālu. Krastmalā viņš ieraudzīja grāfu starp augstiem prūšu štāba virsniekiem, kuri grāfam vēlēja laimes, centās pārspēt cits citu laipnībās un teica glai­mus viņa meitai. Plāns, kuru kara ministrija kādreiz bija atteikusies finansēt, tagad esot vienbalsīgi pieņemts. Grāfs klausījās pateicī­bas un apsveikuma vārdos, it kā tie viņam ne­apšaubāmi pienāktos, kaut gan lielāko daļu darba paveicis un lielāko daļu ideju devis bija Tūma.

—  Jau Napoleons pirms sava Ēģiptes kara­gājiena izmantoja balonus, bet vēlāk no tiem atteicās, jo tie sagādāja pārāk daudz rūpju. Vadāmu gaisa kuģi mēs varam sūtīt, kurp vien gribam, un tā izdibināt visu par pretiniekiem. Gondolā ierīkosim baložu būdu ar pasta ba­ložiem, tā varēsim saņemt ziņas arī no ienaid­nieka aizmugures.

—      Arī cietokšņi tagad kritīs. Verdenai pie­tiktu ar trim gaisa kuģiem. Jūs taču apgalvo­jat, ka viens gaisa kuģis spēj pacelt četrdesmit granātu1

—   Mēs varam bombardēt Parīzi.

—   Mēs varam bombardēt Londonu.

—   Mierīgos iedzīvotājus? — Tūma, kas visu sarunu bija noklausījies, saslējās savā krēslā.

—   Vai jums nepietiek ar to, ka padarāt par kropļiem kareivjus?

Tūma uzvedās rupji. Krepelīns tūliņ pavē­lēja izmest viņu ārā. Protams, visi bija attei­kušies nodarbināt gaisa kuģos kropļus bez kā­jām. Tik svarīgus objektus nodot ubagu ro­kās? Vai šis cilvēks nav spiegs?

—   Ko nu! — grāfs mierināja uztrauktos.

—  Jūs maldāties. Mani cilvēki visi ir uzticīgi Prūsijas interesēm. Der Sache Preussens, — viņš sacīja, — un viņa ķeizariskajai augstī­bai.

Nākamajā dienā Tūmu veltīgi nomeklējās. Atrada tikai viņa jauno krēslu, bet neatrada vecos rateļus. Tūma bija pazudis. Vai viņš tie­šām būtu bijis spiegs? Krepelīns satrūkās. Bet pēkšņi pie viņa atsteidzās ar ziņu no fabrikas. Pagājušo nakti kāds pārpeldējis ezeru, iekļuvis rūpnīcā, atslēdzis angāru un pārgriezis virves, kas saistīja gaisa kreiseri. Vējainajā naktī tas nebija nolidojis ne piecsimt metru un cietis avāriju pretējā pakalnā. Līdz pašam rītam gaisa kuģis tur bez enkuriem dauzījies gar kokiem. No apvalka palikušas tikai driskas, no konstrukcijas — alumīnija šķembas. Bet Tūma pazudis.

Ģenerālštābs ņēma atpakaļ savu solījumu un vēlējās redzēt turpmākos izmēģinājumus, un Krepelīns uzsāka darbu no jauna. Bet pēk­šņi sākās zvanīšana no darbnīcām, no kon­struktoru biroja, no angāriem. Visiem vaja­dzēja padoma, ideju, palīdzības. Visi zvanīja grāfam, bet Tūmas vairs nebija.

Tūma bija atgriezies Hamburgā pie savē­jiem, atgriezies dokā pie bezkāju kropļiem, ku­riem atkal klājās labāk. Boksera vietā viņi ta­gad algoja aklo Brigitu, jo tā bija daiļa. Tā bija aizkustinoša kombinācija. Akla meiča, ko vadā kroplis bez kājām. Tūmu visi apsveica, neko neprašņādami. Pēc kāda laika virs Ham- burgas parādījās gaisa kuģis. Grāfs nebija padevies. Pēc divām katastrofām viņam bei­dzot laimējās uzbūvēt vadāmu gaisa kuģi. Par to viņš samaksāja gandrīz ar visu savu īpa­šumu, jo inženieris Krebss, ko Krepelīns ta­gad izmantoja, nebija tik gudrs kā Tūma.

Tad bezkāju kropļi sāka atkal vākt kopā naudu. Tā kā grāfs nav pildījis doto vārdu, viņi tam atriebsies. Tūma nozvērējās, ka atra­dīšot līdzekli, kā savu izgudrojumu iznīcināt. Neviens taču to nepazīstot tik labi kā viņš pats. Ja bezkāju kropļiem nav iespēju lidot, tad viņš atņems šo laika kavēkli tiem, kuriem ir abas kājas, bet galvā tikai doma par to, kā sakropļot savus tuvākos. Izrādījās, ka skau­dība un naids ir spēcīgāks dzenulis nekā ilgas pēc spārniem. Šoreiz feniņi plūda ar straumi. Tūma uzbūvēja savu aparātu, kas ar staru pa­līdzību varējq jzrņcināt katru gaisa kuģi.

Ūdeņradis, ar kuru pildīts cigārveidīgais ne- sējbalons, taču ir degoša gāze. To viegli var aizdedzināt kaut vai zibens. Taču ar šo sarež­ģīto aparātu vajadzēja nokļūt tieši apakšā zem gaisa kuģa un nāvīgo staru raidīt stāvus gaisā. Un tā nu trīs bezkāju ubagi pameta Hamburgu, lai gar Reinu dotos līdz Bodenes ezeram.

Grāfs lidoja kropļiem pretim. Veikdams tri­umfālu ceļojumu, viņš bija nolēmis savam iz­gudrojumam iegūt Rūras magnātu atbalstu. Grāfa gaisa kuģis lidoja ap trīspadsmit kilo­metru stundā, kropļi nespēja nobraukt ne di­vus.

Krepelinam lidojums nebija mierīgs. Tik vienmērīgu un precīzu lidojumu kā toreiz ar Tūmu grafs vairs ne reizi nebija spējis veikt. Divreiz viņam vajadzēja nolaisties. Vienreiz klajā laukā, kur apmainīja labās puses motoru, otrreiz pie Ehterdingenas spēcīga vēja dēļ. Gaisa kuģi noenkuroja tuvējā pļavā, aizsūtīja pēc mehāniķiem, un ceļotāji devās pie pilsētas galvas uz svinīgām pusdienām.

—   Ja Anglija valda jūrās, tad mēs valdām gaisā, — pilsētas galva uzsauca tostu. Krepe- līna meita tikai lūpas apslapināja. Pa lielo, go­tisko rātsnama logu viņa redzēja laukumu. Tajā sēdēja trīs ubagi. Viņa pazina Tūmu.

—   Lietuvā uzliesmojusi revolūcija. Tēvs drīz vien bus nabags. Viņa mēģinājumi ir ne­veiksmīgi. Arī šis mums nav izdevies. Nāc at­pakaļ, nāciet atpakaļ, Tūmas kungs… — jaunkundze lūgšus lūdzās būcenī, kur tagad mitinājās Tūma ar saviem biedriem. Jaunkun­dze pati atveda Tūmu šurp. Tā bija veca, pa­mesta noliktava, kur smirdēja pēc žurkām.

— Izpildiet solījumu. Tad mēs, bezkāju kropļi, aizlidosim kopā ar jums vai līdz zie­meļpolam …

Jaunā grāfiene paskaidroja, kāpēc tas neesot iespējams. Vienīgais, kas tagad Krepelīnu va­rot glābt, esot prūšu ģenerālštābs, ja tas no­pirkšot Krepelīna gaisa kreiserus kara vajadzī­bām. Tikai tad grāfs atgūšot naudu, ko tam līdz šim vajadzējis izdot. Bet Tūma atteicās. Viņš atteicās arī tad, kad grāfiene sāka viņu skūpstīt. Viņš purināja galvu vēl tad, kad grā­fiene pogāja vaļā kostīmu. Viņai vajadzēja mazliet pieliekties, jo tā bija zema noliktava ar satrunējušiem balstu stabiem. Tomēr grā­fiene tik un tā bija daiļa.

No rīta Tūma no grāfienes aizbēga. Viņš bija atjēdzies no mirkļa reibuma. Grāfiene dzi­nās kroplim pakaļ pa pilsētas gotiskajām ieli­ņām. Izklausās neticami, ka šī tīrasiņu grā­fiene, kas Lietuvā bija skrējusi kā vējš, ne­spēja panākt bezkāju kropli rateļos.

Pusstundu vēlāk Ehterdingenas godīgos pil­soņus pamodināja briesmīgs sprādziens. Bija uzliesmojuši piecpadsmittūkstoš kubikmetru ūdeņraža. Pilsētā nepalika vesels neviens logs. Visi trīsdesmit gaisa kuģa komandas vīri bija nogalināti. Apskatot nelaimes vietu, tuvējā birzītē atrada bezkāju ubaga atliekas; nelai­mīgais te laikam bija pārnakšņojis. Visi do­māja, ka viņš aizgājis bojā aiz nejaušības. Ne­vienā katastrofas aprakstā viņu nepieminēja. Tikai vietējā strādnieku avīzē īsā rakstiņā sa­līdzināja milzīgās summas, kas izdotas gaisa kreisera būvēšanai, ar pabalstiem, kas iz­sniegti kara veterāniem. Šis rakstiņš mani arī ierosināja notikumu izpētīt sīkāk. Tā es iepa­zinos ar bezkāju kropļa Tūmas likteni. Rakņā­jos pa Hamburgas policijas arhīvu, pa Blatnas metrikas grāmatu un grāfa Krepelīna slepeno dienasgrāmatu. Man arī šķiet, ka aparāts gaisa kuģu aizdedzināšanai ir pārdzīvojis savu izgudrotāju. Jo cik lidķermeņu kopš tā laika jau nav gājuši bojā? Kasperera Ville de Paris, Ranāra La France, Kodija Nulli Secundus un spāņu Torres Quevedo. Daži gan apgalvo, ka gaisa kreiseri neesot attaisnojuši cerības. Tā esot bijusi neprātīga iedoma, tāds gaisa dino­zaurs. Taču es te saskatu ērmīgu mēģinājumu pārveidot sabiedrību. - Diemžēl, neizdevušos mēģinājumu. Jo pēc pasaules kara abām pu­sēm gan palika maz gaisa kuģu, toties bezkāju kropļu skaits ārkārtīgi pieauga.

Pa sniega cilvēka pēdām

Pērnā gada janvārī visas avīzes ziņoja par lorda Esdeila traģisko galu; kad lorda ekspedīcija devusies pāri atklātam kalnu klajumam Himalajos, to aizslaucījusi sniega vētra. Liekot roku uz sirds, apliecinu, ka šī ziņa ir pilnīgi nepareiza un neatbilst īstenībai. Es vienīgais zinu, kāpēc Esdeils Himalajos pa­zuda, un esmu ar mieru savu liecību apstipri­nāt ar zvērestu.

Ar Esdeilu sastapos trīsdesmitajos gados, kad viņš slepeni atbrauca pie manis uz Mar- kvartici. Es turienes skolā mācīju zīmēšanu un

pārzināju novadpētniecības kolekcijas. Proti, Markvartice ir gandrīz kaimiņos Vestonicei, kur profesors Absolons dilūvija nogulās at­rada ziloņkaula sievietes figūriņu, kas vēlāk visur kļuva pazīstama ar nosaukumu «Vesto- nices Venēra». Novadpētniecības ekspedīcijās pa apkaimi man izdevās starp Vestonici un Markvartici atklāt daudz vecu, pusaizgruvušu alu ar dažādām akmens laikmeta dzīvnieku atliekām. Man pat izdevās atrast salūzušu ma­muta (Elephas primigenius) ilkni, kuru no­lēmu ievietot skolas kolekcijā pašā goda vietā. Tieši tajā laikā pie manis ciemojās sievastēvs Jozefs Zabka, kuram Mikulovā piederēja maza šokolādes konfekšu fabrika. Zabka mani pieru­nāja, lai es minēto ilkni paturot pats, un pēc laiciņa piedāvāja man kādu darījumu.

—  Tu proti izgriezt un zīmēt. Nebūtu ne­maz grūti no vecā ziloņkaula izgriezt tādu pašu figūriņu, kādu atrada Vestonicē, un pēc tam to noziest ar māliem un zemi.

—   Kāpēc?

—  Vai tu gribi līdz pašai nāvei tupēt lauku skolā un saņemt dažus simtus mēnesī? Mana meita ir pieradusi pie labākas dzīves …

Vairākas nedēļas viņi pūlējās mani pierunāt. Es mīlēju savu sievu. Turklāt vēl mūsu virs- skolotājs man izteica pārmetumu, ka es par savām novadpētniecības kolekcijām rūpējoties vairāk nekā par skolēniem. Mēs sastrīdējā­mies, viņš piedraudēja, ka uzlikšot man discip­lināru sodu un atlaidīšot no" valsts darba. Mans sievastēvs apgalvoja, ka divas aizvēstu­riskas figūriņas varēšot mūs uzturēt līdz pašai nāvei, jo aģentam, kas viņam pārdodot kakao, Londonā esot sakari ar šādu priekšmetu tirgo­tāju. Šis aģents patlaban uzturējās Brno. Pa vienu nakti man vajadzēja izgriezt otru Vesto- nic.es Venēru. Ilknis drupa, es sāku atkal un atkal no jauna. Tad es pēc kādas kvartārā pe­rioda attēlu grāmatas izgriezu mamuta un spalvainā degunradža (Coelodonta antiquita- tis) figūriņas. Savus darinājumus atdevu sie­vastēvam, un viņš tos parādīja aģentam, kas tirgojās ar kakao. Gaidījām vairākus mēnešus. No Londonas nenāca nekādas ziņas, kaut gan aizsūtījām uz turieni manu darinājumu foto­grāfijas un sievastēvs sameklēja kādu Vīnes profesoru, kas pievienoja apliecību, ka runa ir par īstiem akmens laikmeta cilvēka mākslas darbiem. Man jau šķita, ka vajadzēs salīgt mieru ar virsskolotāju, un es nosolījos turp­māk sievastēvu triekt ārā no savas mājas un atjaunot sakarus ar viņa Mikulovas fabrikas strādniekiem, ar kuriem bērnībā gāju kopā skolā. Bet kādudien, tā laikam bija sestdiena, pie mūsu skolas apstājās ārzemju automašīna. No tās izkāpa elegants kungs, kuram galvā bija mājamatnieka darināta, nostepēta plat­male, kādas mūsu pusē nevalkā. Ienākot manā kabinetā, svešiniekam vajadzēja pieliekties. Viņš pasniedza man kreiso roku.

— Esmu lords Esdeils, — viesis sacīja lau­zītā vācu valodā. Es pieskāros viņa labajai ro­kai. Tā bija protēze. — Lauvas, — Esdeils la­koniski paskaidroja un tūliņ apsēdās zem mana retā smilšu čūskas eksemplāra. — At­braucu sakarā ar jūsu viltojumiem …

—   Garantēju, ka statuetes ir īstas, — es bezkaunīgi atteicu.

—   Ziloņkauls ir īsts. Tāpēc esmu šeit. Nav nozīmes liegties. Tās ir visai jaukas statuetes, priecājos, ka mūsdienu saprāta laikmetā — age of reason, — lords sacīja, — atradies kāds, kam ir tāda pati mākslas izjūta kā ledus laik­meta cilvēkam.

Tas gan nebija nekāds kompliments. Parau­dzījos uz sevi spogulī. Mana seja ir kā biez­piena pika, mati reti un rūsgani, reizēm izska­tos pēc īsta neglīteņa. Tomēr tik neglīts kā mūsu spalvainie senči es laikam gan neesmu.

—   Nopirkšu no jums šīs statuetes, bet ar vienu noteikumu, — lords aši turpināja, ierau­dzījis, ka es saslienos, — ar noteikumu, ka aiz- vedīsiet mani uz alu, kur atradāt šo mamuta ilkni. Un kopā ar mani to pamatīgi izpētīsiet.

Tieši šajā mirklī manā kabinetā ienāca jautrs Vīnes šoferis, nesdams ceļa somu, alpī­nista tērpu un piederumus. Šoferis paziņoja Esdeilam, ka esot sarunājis viņam šai naktij vietu viesnīcā, un lūdza samaksāt. Esdeils uz­rakstīja čeku. Vīnietis pieklājīgi atvadījās, ar tādu kā neizpratni paraudzījās uz mani un ma­nām kolekcijām, atgriezās pie mašīnas un aiz­brauca.

—   Alas Markvartices apkaimē neviens neiz­pētīs, — es nelaimīgs stāstīju lordam. Man kā­rojās pēc viņa naudas, bet gribējās arī palikt dzīvam. — Tajās nomaldījušies jau vairāki cil­vēki un nomiruši tur aiz bada vai ari nogāzu­šies kādā aizā. Ik mēnesi rakstu uz Prāgu. Surp jāsūta vesela ekspedīcija. Šajā pazemē taču var atrast varbūt vēl skaistākus lāsakme- ņus nekā Demenovā. Bet tādiem pētniecības darbiem divu cilvēku ir par maz, lorda kungs.

—   Jums bail? Cik jūs gribat? — lords do­māja, ka es ar viņu kaulējos. Mūsu Markvar- ticē viņš laikam jutās kā melnajā Āfrikā un centās mani salīgt tikpat kā iezemiešu burvi. Gribēju viņam atcirst, ka es vēlos kilogramu Jablonecas kreļļu un puskilogramu šaujampul­vera, kuru es tūliņ aizdedzinātu zem viņa krēsla, tomēr pārdomāju. Aizsūtīju viņu gulēt uz viesnīcu «Pie pasta nama» un cauru nakti gudroju, kura no alām būtu visdrošākā. Ilgi nevarēju iemigt. Bet otrā rītā abi devāmies ceļā. Taisījos Esdeilu pavadāt pa alas tumsu, mazliet pamērcēt pazemes strautā, parādīt vi­ņam kādu nenozīmīgu pavarda vietu, ko te zēni reiz bija atraduši, dažus mājlopu kaulus, par kuriem neviens neliekas ne zinot, jo alā tos droši vien pagājušā gadsimtā sastiepušas lapsas un tagad tie biedē visus ekskursantus. Tomēr lords nebija ar pliku roku ņemams.

—   Lieliska ala, — viņš slavēja, kozdams ceptā vistā, ko biju paņēmis līdzi. — Lieliska ala, — un vienaldzīgi raudzījās uz izbalojušo zirga galvaskausu, par kuru šausminājās katrs alas apmeklētājs. — Vajadzētu tikai ierīkot elektrisko apgaismošanu. Tad te varēs bez kā­dām briesmām nākt ekskursijās ari skolu jau­natne … — Lords piecēlās un gāja tālāk. Viņš spēra tik garus soļus, ka es tikko spēju turēties līdzi. Man bija kauns. Visvairāk dusmojos uz savu sievastēvu. Viņš taču to visu bija savārī­jis. Pateicu lordam Esdeilam, ka nelīdīšu kopā ar viņu nekādās alās, jo baidos un līdz šim neesmu uzdrīkstējies spert kāju tālāk par alas ieeju. Divi mani draugi, kas bija iedrošināju­šies iet tālāk, tagad kaut kur alu dziļumā baida cilvēkus tieši tāpat kā šis baltais zirga gal­vaskauss, un man nav nekādas patikas nokļūt kādā muzejā, kur mani izstādītu kā lieliski sa­glabājušos pirmcilvēka skeletu. Esmu homo sapiens, saprātīgs cilvēks, un vēlos, lai manas atliekas glabājas kapsētā, nevis diluviālās no­gulās.

Lords nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, viņš pagaidīja mani, paņēma zem rokas un aizkūpināja pīpi.

—  Tas ir pierādījums, my goodness. Tas ir pierādījums. Vai jūs patiesi ticat, ka jūsu draugi tur apakšzemē aizgājuši bojā?

Tikai tagad es sāku domāt, vai lords nav prātā jucis.

—   Ko tad viņi tur tik ilgi darītu? Tonda Kopeckis pazuda pirms pieciem gadiem.

—   Tāpat kā mana laulātā draudzene, — lords piezīmēja, sākdams spēcīgi vilkt savu pīpi. — Tas ir pierādījums. Jūs nāksiet man līdzi šajās alās, kaut arī man vajadzētu elli nospēlēt, — viņš sacīja, jo visu tulkoja bur­tiski no angļu valodas.

Esdeils aizveda mani līdzi uz viesnīcu, kur bija noīrējis veselu stāvu, pasūtīja Milleram, kas nemitīgi klanījās, divus ceturtdaļkilo- grama smagus bifštekus un izvilka no ceļa so­mas pudeli skotu viskija ar etiķeti «Black and White, special blend of Buchanan's choice old whisky, Glasgow and London». Līdz rītam mēs izdzērām divas tādas pudeles. Līdz rī­tam es biju uzzinājis notikumu ar lēdiju Es- deilu un šo sava stāsta daļu tāpat esmu ga­tavs apzvērēt.

Lēdija Esdeila

Viņa pazuda pirms pieciem gadiem, kad kopā ar L. princi Pāvelu bija aizceļojusi uz Himalajiem līdzi prinča pirmajai ekspedīcijai. Viņa bija lorda Esdeila otra sieva.

— Gribējām aizbraukt kaut kur kāzu ceļo­jumā. Bet tad saņēmu uzaicinājumu no Pā­vela, ar kuru biju iedraudzējies Montē Karlo. Ziniet, PāVtels bija dīvains cilvēks. Viņš izska­tījās pēc hokeja komandas vārtsarga, ar tā­diem platiem pleciem kā orangutanam, bet ru­nādams pīkstēja smalkā balstiņā, tāpēc likās, ka šai varenajā ķermenī paslēpies īstais — baiļu pilnais un niecīgais L. princītis. Viņš bija precējies ar kādu portugāļu aristokrāti, kuras ģimene turējās virs ūdens tikai tāpēc, ka Oportā tiem piederēja liela zirgu kautuve. Viņš bija nodzīvojis ar sievu divi gadi, bet tad iz­cēlās skandāls. Kāds pamests mīļākais taisni pie ruletes galda skaļā balsī noskaitīja prinča sievai visus savus priekšgājējus … Varbūt viņš mocījās aiz greizsirdības, kas to zina, bet skandāls bija nedzirdēts. Katra sieva jau maina mīļākos, tas visiem zināms, taču parasti sabiedrībai tas netiek paziņots tik skaļi un tik pēkšņi.

Pāvels šo cilvēku gandrīz piekāva. Un tomēr viņš gribēja arī turpmāk dzīvot ar sievu kopā. Tikai viņa ģimene tam pretojās. No tādas ne­uzticīgas sievas viņam esot jāšķiras, aristokrā­tei taču esot nepieciešami zināmi tikumi. Pā­vels nebija ar to mierā un sāka studēt polian- driju. Viņš devās ceļojumā, gribēdams apmek­lēt visas ciltis, kuras vēl mūsdienās piekopj poliandriju, tas ir, ciltis, kur vienai sievai ir vairāki vīri, un taisījās rakstīt zinātnisku darbu, lai sagrautu savas kārtas sabiedriskos aizspriedumus. Sieva, kuru Pāvels atstāja Eiropā, tikmēr nodevās poliandrijas praksei.

Kā zināms, poliandrija vēl pavisam nesen bija ļoti izplatīta Tibetā. Pāvels tur apmetās uz vairākiem gadiem un aicināja mūs uz tu­rieni kāzu ceļojumā. Es nebaidījos, ka tibetiešu paraugs varētu ietekmēt manu sievu, un divas dienas pēc kāzām mēs devāmies ceļā. Toreiz es vēl neko nezināju ne par Himalajiem, ne par sniega cilvēku.

—   Par sniega cilvēku? — es pārvaicāju, jo trīsdesmitajos gados Eiropā par tādu vēl ne­kas nebija dzirdēts.

—   The abominable snowman, — Esdeils paskaidroja. — Riebīgais sniega cilvēks. Ieze­mieši to sauc par jetiju. Mēs uzdūrāmies viņa pēdām, dodoties ekspedīcijā uz kādu attālu kalnu ciemu; stāstīja, ka tajā esot tikai viena vienīga jauna sieviete uz trīsdesmit vīriešiem, visi tur dzīvojot mierā un saticībā, bez kādas greizsirdības, un piedzimušā bērna tēva godu piešķirot vecākajam vīrietim. Pāvels cerēja, ka šajā ciemā, kas atradās augstu kalnos, varē­sim pētīt poliandriju, tā sakot, laboratorijas apstākļos. Bet ceļš bija bezgala grūts. Vietējie nesēji trīs reizes dzīrās griezties atpakaļ, mēs ierīkojām virvju tiltu pār šauru, bet ārkārtīgi dziļu aizu; tas bija īsts piedzīvojums, un apvi­dus tik dīvains un neparasts, ka mana sieva bija patiesi laimīga, jo neviena no viņas drau­dzenēm nekad nebija devusies tik apbrīnojamā kāzu ceļojumā. Viņas draudzenes bija mietpil­soniskas zosis. Helēna bija vienīgā no viņām visām, kas ieguvusi inženiera grādu un sākusi strādāt par konstruktori manā fabrikā pie Mančestras, tā parādīdama savu gara dižcil- tīgumu, tāpēc laulība ar viņu nebija nekāda mezalianse, kā daži mani draugi nemitīgi skandina. Helēna bija lieliska sieviete, daiļa un gudra. Es vēl arvien mīlu viņu … — Lords Esdeils ielēja sev divkāršu viskija porciju un norija to vienā malkā. Pieminēdams sievu, viņš runāja skaļāk, it kā gribētu pats sevi pār­liecināt.

— Helēna pirmā pamanīja šīs pēdas. Pirms tam viņa kopā ar mani jau divas reizes bija bijusi Āfrikā. Es vienmēr apbrīnoju viņas ātro uztveres spēju; pēdas viņa prata lasīt labāk nekā mans somāliešu kalpotājs. Kad mēs iepriekšējo reizi apmeklējām Kongo, viņa pati nošāva trīs gorillu tēviņus, pēc tam nēģeri ciemā cauru dienu dejoja ap viņu kā ap kādu dievieti. Pēdas, ko Helēna tagad pamanīja, lī­dzinājās gorillas pēdām. Bet kā gan tāds zvērs būtu nokļuvis šeit, aukstajos kalnos? Mēs ap­vaicājāmies saviem nesējiem. Bet tie apgal­voja, ka neko neredzot, ka mēs maldoties, šeit nekādu pēdu neesot, kaut gan vēlāk, kad no­kļuvām apsnigušā klajumā, pēdas vajadzēja saskatīt pat aklam. Iezemieši kādu brīdi ap­spriedās. Bija redzams, ka viņi ir nobijušies.

—   Tas ir jetijs! — beidzot sacīja pats vecā­kais no visiem. — Vienīgais padoms ir nelik­ties pēdas redzam, tad viņš mums ļaus mieru.

—   Bet kas tas tāds ir?

Nesēji mums paskaidroja, ka tas esot gars. Man sanāca smiekli. Vai tad gars atstāj šādas pēdas? Tas droši vien ir kāds liels pērtiķis, kas dzīvo šajās kalnu augstienēs. Helēna jau nesa šurp manu ieroci. Man ir precīza šautene, ko nopirku Vācijā, līdz šim ar to nekad nebiju aiz­šāvis garām. Sākām iet pa savādajām pēdām. Princim Pāvelam vajadzēja nākt mums līdzi. Diezkā viņam tas nepatika, tomēr mēs bijām viņa viesi.

—   Brīdinām jūs, — sacīja visvecākais ne­sējs un nolika savu nastu zemē. — Pa jetija pēdām mēs neiesim!

—   Kāpēc? — es pavērsu šauteni pret viņu. — Kad dodamies plēsīgu zvēru medībās, ietiepība un streiki man nepatīk. Pirmais no­teikums ir droša aizmugure.

—       Kas iet pa jetija pēdām, tas vairs nekad nenāk atpakaļ … — Vecais to vairākkārt no­murmināja savā dziedošajā, nesaprotamaja valodā, un pārējie viņam piebalsoja kā dievu lūgdami.

—  Tās ir gluži svaigas pēdas, — Helēna piezīmēja. — Lai viņi pagaida tepat. Mēs drīz atgriezīsimies.

—  Jūs nekad neatgriezīsieties, — skumji smaidīdams, ar dziļu pārliecību sacīja vecais. Viņš raudzījās Helēnai tieši acis. — Jūs vairs nekad neatgriezīsieties!

Un viņam bija taisnība.

Riebīgie sniega eilvekl

Mēs gandrīz vai skriešus skrējām pa tām pē­dām. Pāvels nesa mūsu medību piederumus. Viņam nepatīkot nogalināt zvērus. Princim patiešām bija dīvains raksturs. Helēna stei­dzās mums pa priekšu, it kā nevarētu vairs nemaz nociesties. Pēc stundas mēs pēdās ieraudzījām asinis. Vajātais tātad ir ievai­nots. Bet asiņu plankumi pletās plašumā. Pēc kādas pusstundas pēdas uz brīdi apstājās. Te vāļājās kauls. Tā bija kāda neliela dzīvnie­ciņa lāpstiņa. Turklāt gludi noskrubināta. Arī mēs apstājāmies. Ko tas nozīmē? Ja mēs va­jājām pērtiķi, kā visi līdz šim bijām pārlie­cināti, tad taču nav iespējams, ka tas pārtiktu no jēlas gaļas. Vai arī šeit dzīvo tādi dīvaini pērtiķi, kuru uzturs nekādi neatšķiras no cil­vēku ēdienu kartes? Tikai tagad mums iešā­vās prātā, ka mēs varbūt esam uz pēdām kā­dam patiesi mīklainam dzīvniekam, ka mēs ne vien aizvedīsim uz Eiropu retu zvērādu, bet kļūsim slaveni dabaszinātnieku aprindās, atklādami jaunu, Himalajos mītošu gaļēdāju pērtiķu sugu. Likās, kuru katru brīdi mēs šo zvēru panāksim. Drošības dēļ es jau atbrīvoju šautenes aizsargu.

Un tad sākās. Gandrīz divtūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa, kad temperatūra pēc Celsija bija daudz grādu zem nulles un debesis pilnīgi skaidras, mums pēkšņi uzbruka neganta vētra, apkārt krustu šķērsu šķīlās zi­beņi un reizē putināja sniegs; nesaredzēdami vairs cits citu, mēs skrējām uz tuvējo klinšu nokāri, bet tur vētra trakoja gandrīz vēl spēcī­gāk. Gribēdams atbalstīt Helēnu, es, neko ne­redzēdams, grābstījos pa šo balto tumsu; kad taisījos pasniegt sievai roku, pieskāros kādai lielai ķetnai. Domādams, ka tas ir Pāvels, nikni atgrūdu ķetnu nost. Bet tad manu galvu ķēra sitiens, es atkritu augšpēdus un zaudēju samaņu.

Kad atjēdzos, apkārt valdīja miers. Mēs vairs neatradāmies zem klinšu nokares, kur mums bija uzbrukusi vētra. Mēs bijām nokļu­vuši augstu kalnos, dīvainā alā netālu no tās ieejas, un ieejai priekšā bija aizvelti milzīgi akmens bluķi. Protams, es tūliņ mēģināju tikt ārā.

— Pagaidi! — Helēna izmisusi iekliedzās. — Tur ir tūkstoš metru dziļa aiza!

Uzrāpos uz akmeņu grēdas. Helēnai bija taisnība, alas ieeja atradās stāvā klinšu sienā, kas sniedzās lejup galvu reibinošā dziļumā un augšup slējās vai līdz mākoņiem. Bez alpī­nistu piederumiem mēs no šejienes projām ne­varējām tikt.

—  Man ir palikusi tikai kabatas bate­rija, — Pāvels skumji ierunājās. — Viss cits mums atņemts. Kabatā nav nevienas vienīgas patronas. Pazuduši arī sērkociņi un cigaretes.

Es pārlūkoju savas kabatas. Man bija at­stāts tikai mutauts. Nešaubījāmies, ka putenī mums uzbrukuši laupītāji, kas šeit kalnos vēl dzīvojot feodālisma iekārtā. Kādam man pa­zīstamam notāram šie laupītāji nesen bija at­sūtījuši uz Londonu pieprasījumu par izpirk­šanas naudu un kā pierādījumu tam, ka viņi tiešām sagūstījuši notāra klientu, pievienojuši nogrieztu labās rokas pirkstu. Pavēros uz He­lēnu. Viņai bija daiļi pirksti.

—  Mums jātiek no šejienes projām. Turklāt ātri. .

—  Tu varbūt proti lidot? Vai arī domā no sava mutauta izgatavot izpletni? — Pāvels vaicāja.

—   Uzspīdini bateriju, mēģināsim virzīties dziļāk iekšā alā. Nestāstiet, ka bandīti mūs tādā vētrā atstiepuši šurp pa stāvo nogāzi. Viņi ir nākuši no turienes, — es rādīju tumsā aiz mūsu muguras.

—   Es jau biju tur, — Pāvels atteica. — Ala beidzas ar šauru eju. Tā ir visai līkumaina un zema. Mums nav pat virves gala, katrs so­lis šajā tumsā var tev maksāt dzīvību. Tur droši vien ir spraugas un bedres. Visu laiku rādīt gaismu es nevaru. Manas baterijas pie­tiks labi ja divām stundām.

Un tomēr mēs gājām. Devāmies dziļāk iekšā šajā alā. Turējām cits citu aiz rokas kā bērni rotaļā. Soļojām lēni un uzmanīgi. Vai­rāk reižu sadauzījām pieri pret klinšu izciļ­ņiem, bet pēc kādas pusstundas eja pēkšņi paplašinājās, mēs varējām izslieties un pa­raudzīties apkārt, jo kaut kur no augšas plūda gaisma un alā valdīja krēsla kā gotiskajos dievnamos. Pāvels nodzēsa bateriju un palū­kojās visapkārt. Viņš tos ieraudzīja pirmais.

—   Sniega cilvēkus? — es satraukts vaicāju lordam Esdeilam.

—   Zīmējumus! — lords stingri noteica, jo nevarēja paciest, ka viņu pārtrauc. — Uz alas sienām bija zīmējumi, ar kuriem salīdzinot Altamiras zīmējumi ir tikai bērnu ķēpājumi. Un tomēr tiem bija zināma līdzība. Mēs uz brīdi aizmirsām, ka runa ir par mūsu dzīvību, ka mums tagad laikam gan vajadzēs rāpties uz augšu pa šauro spraugu, pa kuru ieplūst gaisma un kura izzūd kaut kur augstumos virs mūsu galvām; to visu aizmirsuši, aplū­kojām zīmējumus uz klintīm, it kā mēs atras­tos kādā muzejā. Visvairāk tur bija zvēru at­tēlu. Aizvēsturiskais bizons, kuru dabaszināt­nieki dēvē par bison priscus un kurš vairāk līdzinās Lietuvas sumbram nekā Amerikas bi- zonam, spalvainais degunradzis, ziemeļbrieži, zirgs, kas pēc izskata atgādināja Prževaļska zirgu, vairāki sīki briedīši vai arī kalnu ka­zas, dīvaini, nepazīstami putni un sīki zvē­riņi. Zīmējumi bija lieliski. Ja izkļūsim no še­jienes ārā, tad šis atradums padarīs mūs sla­venus visā pasaulē. Bet kā lai tiekam ārā? Mēģināju rāpties pa gaišo spraugu augšup, taču katru reizi nokritu atpakaļ biedru rokās. Turklāt mūs visus sāka mocīt nežēlīgs izsal­kums. Slāpes remdējām ar ūdens lāsēm, kas ritēja pa sienu, bet ēdama te nebija nekā. Tā jau mēs pēc dažām dienām zaudēsim spēkus un lēnām nomirsim bada nāvē. Varbūt labāk būs griezties atpakaļ un pamēģināt pa stāvo krauju, kur nāve būtu ātrāka un žēlsirdīgāka. Uz brīdi apsēdāmies šai pirmatnējā templī un apspriedāmies.

— Man šķiet… — Helēna ierunājās un aizmirsa aizvērt muti. Ar šausmām viņa blenza pār manu labo plecu uz to pusi, no ku­rienes atnācām. Reiz jau biju redzējis tādu situāciju, kad medīju leopardus drobo cilts te­ritorijā. Mana kalpotāja acīs toreiz stinga tā­das pašas izbailes. Šaubos, vai kāds cilvēks var būt ļaunāks un viltīgāks par leopardu. Tādā reizē vienīgais glābiņš ir negaidīta rī­cība. Ja bandīts aiz manas muguras ar zobenu rokā gaida, ka es tagad pielēkšu kājās, tad man jādara gluži otrādi: jānometas zemē, jā­pagriežas pret viņu un jāuzsviež viņa ierocim virsū mani svārki, ko es krizdams noraušu. Bet es aizmirsu savu plānu, jo aiz manas sie­vas muguras parādījās otrs stāvs. Tie nebija laupītāji, tie neizskatījās pēc vietējiem iedzī­votājiem, jo bija daudz lielāki un gandrīz kaili.

Abi tie bija vīrieši, viens vecāks, otrs jaunāks, abi ar garu vilnu uz muguras, uz krūtīm un kājām, ar nedaudz garākām rokām nekā mū­sējās. Viens nesa kādu kārnu, nogalinātu dzīvnieku, otram pār plecu pārlikti divi šķēpi. Šie radījumi atgādināja pērtiķus ar inteliģen­tām cilvēku acīm. Viņi izgrūda dažas skaņas. Mēs dzīrāmies aizstāvēties un kaut ko pa­skaidrot, bet pirmais atnācējs pagrūda mani uz priekšu. Viņam bija milzu spēks, viņš pa­cēla mani aiz pleca kā spalviņu. Es pazinu šo ķetnu. Tā viņi bija mūs atnesuši arī šurp. Bet kā viņi bez virvēm un ar kailām kājām, tur­klāt ar dzīvu nastu uz muguras spējuši uz­rāpties pa tik stāvu krauju? Ilgai gudrošanai mums laika nebija, vajadzēja skriet viņiem pa priekšu kā suņiem vai kā gūstekņiem pēc zaudētas kaujas.

Eja turpinājās klints iekšienē. Pēc neilga brītiņa iegājām mazākā alā, kur bija pavards. No tumsas iznira jauna, stalta sieviete, kas tūliņ ņēmās kurināt uguni. Uguni viņi vēl uz­šķīla ar kramu, kaut gan mums no kabatām bija paņēmuši sērkociņus. Mūs neviens neie­vēroja. Ej nu zini, varbūt viņi gatavojas mūs dzīvus izcept, jo atnestais medījums likās pa­visam liess. Bet, kad uguns bija iedegusies, parādījās gaužām vecs vīrs ar garu, sirmu vilnu, nesdams rokā sasalušu šķiņķi. Tagad es sapratu, ka ledus laikmets viņiem īstenībā bijis par svētību. Viņiem gan vajadzēja skrai­dīt kailām kājām pa sniegu, taču vienlaikus šai sniegā varēja dabiskos apstākļos uzgla­bāt pārtiku, cik ilgi vien vajadzēja. Jau toreiz man iešāvās prātā, ka te meklējams izskaid­rojums, kāpēc viņi līdzi mūžīgajiem lediem pārcēlušies no ielejas šurp, jo medības, no ku­rām viņi acīmredzot pārtiek, ir — experto credex — riskants pasākums, kas ne vienmēr sagādā visu dzīvei nepieciešamo*. Bagātajos Āfrikas mežos pat ģimenes, kurām ir savas šautenes, nespēj visu gadu pārtikt vienīgi no medībām. Ko tad lai iesāk šeit, kur veiksme droši vien ir mainīga!

Viņi notriepa gabalu pusjēla šķiņķa ar pel­niem, kurus laikam lietoja sāls vietā, un pa­svieda to mums. Es biju izbadējies, gaļa labi nogulējusies, un savu mūžu neviens rostbifs man nebija tā garšojis. Viņi tātad gribēja ne­vis mūs apēst, bet gan pabarot. Citādi viņi par mums neko nelikās zinot. Viņiem laikam jau ir sava pieredze ar apbruņotiem mednie­kiem. Bet kāpēc viņi paši nelieto ieročus, ko ieguvuši no mums? Gribēju viņiem to ieteikt, medību jautājumos esmu speciālists un lab­prāt būtu ar viņiem aprunājies. Mani intere­sēja, kā viņi lieto savus šķēpus. Medījot lie­lākus zvērus, nevar taču pieiet tiem tik tuvu? Tad medīšana būtu visai bīstama nodarboša­nās. Atceros, kāda eskimosu cilts, kura līdz šim vēl nav iemācījusies lietot loku un bultas, nemaz netic, ka var nomirt dabiskā nāvē, jo lielākā cilts locekļu daļa krīt par upuri satra­cinātiem zvēriem. Viņi pazīst tikai nāvi, kādā

1 Tici pieredzei (latiņu vai).

mirsi mednieks, un tās apzīmēšanai viņiem ir septiņpadsmit dažādu vārdu. Vai tādējādi varbūt izskaidrojams tas, ka visi šās alas iedzīvotāji ir pašos spēka gados? Atcerējos arī stāvo krauju un pēkšņi uzbrukušo vētru. Bet kā tādā gadījumā izdzīvojis tas večuks, kurš pats nespēj pat ēst? Es pamanīju, ka sie­viete sakošļā katru kumosu un tad uzmanīgi iespļauj vecajam mutē. Kāpēc viņi tik rūpīgi gādā par tādu vārguli?

—   Poliandrija, — princis Pāvels man lī­dzās ierunājās, un acis viņam staroja, — te ir daudz pilnīgāks piemērs nekā tur tajā kalnu ciemā. Mātīte taču veltī visvecākajam vīrietim tik maigas rūpes, bet nevienam no abiem medniekiem greizsirdība nav ne prātā. Nekur pasaulē nebūs novērojama poliandrija tik tīrā veidā.

Es gan šaubījos, vai prinča portugāliete vi­ņam kādreiz tā sakošļātu katru kumosu, bet tas jau tagad nebija svarīgi.

—  Vai dzirdat? — Helēna ievaicājās dī­vainā, aizžņaugtā balsī.

—   Ko? Visi taču klusē.

—  Es viņus dzirdu, — Helēna atteica. — Viņi dzied tādu savādu dziesmu un par kaut ko apspriežas. — Helēnai bija tāda seja kā cilvēkam, kas uzmanīgi ieklausās.

—  Tad pamēģini ar viņiem aprunāties, — es sacīju. — Es nedzirdu neviena vārda.

Helēna piesēdās tuvāk pie pavarda. Jaunais mednieks pārlauza kaulu un deva viņai no­garšot jēlās smadzenes. Mednieku sabiedrībā tas ir labvēlības pierādījums. Tad Helēna kopā ar citiem aizgāja uz lielo alu. Tur visi sāka dejot. Vecais ritmiski bungoja pa dobu klints sienu. Abi mednieki reižu reizēm rādīja uz zī­mējumiem un izgrūda griezīgus kliedzienus, tā atdarinādami atsevišķus zvērus. Ik pa brī­dim viņi svieda pret sienu vieglus šķēpus, mērķēdami vietās, kur dūriens ir upurim nā­vīgs. Tagad sapratu, kādēļ mūsu senčiem bija vajadzīgi šie klinšu zīmējumi. Tas šīs alas iemītniekiem ir tāds kā treniņš. Viņi te ik die­nas mācās nogalināt arī mamutus, kuri tagad vairs nekur nav sastopami. Es pasmējos par to. Primitīvi ļautiņi. Pametu acis uz Pāvelu, kas stāvēja man līdzās. Šis lāga vīrs raustījās veča bungošanas ritmā, it kā viņam būtu krampji.

—   Pāvel! — es skaļi iesaucos. — Jūsu gai­šība! — Bet pēkšņi pār visu šo jūkli noska­nēja sievietes kliedziens. Es to labi pazinu. Helēna pievienojās dejotājiem. Nespēju to sa­prast. Toreiz nēģeru ciematā viņai tas nenāca ne prātā. Es, protams, nevarēju te ar visiem uzsākt kautiņu. Cienīgi atgriezos mazajā alā un tur uz akmeņiem iesnaudos, apsedzis galvu ar saviem svārkiem.

No rīta mani uzmodināja Pāvels. Viņš rā­dīja nelaimīgu seju.

—   Es runāju ar savu sievu, — viņš sacīja.

—   Ar ko?

—   Iedomājies tikai, viņa ir atsacījusies no poliandrijas. Tagad viņa dzīvo Madridē ar kādu vecu toreadoru un pat vāra tam ēdienu. Negribot vairs dzīvot ar vairākiem vīriešiem reizē. Viņa kļuvusi par monoandrijas piekri­tēju. To es nekad nebūtu domājis. Tagad man līdz pašai nāvei jāpaliek Himalajos. Jāturpina savi smieklīgie pētījumi…

—   Nezināju, ka šajā alā ir telefons. Es lab­prāt parunātu ar savu sekretāru Londonā. Manas Mančestras rūpnīcas dara man rai­zes …

—   Te nav nekādu telefona sakaru.

—   Tad pamosties taču. Tu nevarēji sarunā­ties ar savu sievu, lai viņa būtu Madridē, Oportā vai Nicā. Tu esi to redzējis sapnī…

—   Bet es patiesi runāju ar viņu. — Pāve­lam bija izbrīnīta seja. It kā viņam līdz šim nebūtu ne prātā nācis apšaubīt savus sapņus. Viņš tiešām ir kā mazs bērns. Un, kad ir sa­mulsis vai ari cenšas kādu pārliecināt, tad pīkst smalkā balstiņā.

—   Kur ir Helēna? — Mēs abi meklējām viņu. Bet mednieki bija pazuduši un Helēna līdz ar tiem. Lielajā alā atradām tikai veci, kas zīmēja uz sienas mazu dzīvnieciņu. Tas bija zvēriņš, ko mednieki vakar atnesa vakari­ņām. Ievēroju, ka zīmētājs īstenībā lieto tikai trīs krāsas. Venēcijas sarkano, melno un okera dzelteno. No kā viņš gatavo savas otas? Ve­cais pat nepaskatījās uz mums, it kā mūsu te nebūtu. Jutu vēlēšanos gāzt viņam. Bet kas zina, vai viņam nepiemīt varens spēks pat vecumā? Mēs steidzāmies uz alas galveno iz­eju. Es uzrāpos uz akmens bluķiem. Tur gu­lēja vatēts dāmu trlsceturtdaļmētelis.

—   Ko šie zvēri ar viņu izdarījuši?

Es izliecos pār aizu. Diezin vai Helēna būtu iedrošinājusies kāpt pa stāvo sienu. Viņai taču arvien reiba galva. Alpīnismu viņa ienīda. Man likās, ka redzu viņu lejā ar sa­šķaidītu galvaskausu.

—       Viņa aizgāja ar vīriem medībās, — aiz manas muguras atskanēja balss. Es apgrie­zos.

—       Vai tu redzēji Helēnu? — es jautāju Pā­velam.

—   Nē.

—       Ka tad tu zini, ka viņa aizgājusi ar tiem medībās?

—       Es to nezinu. Neko neesmu sacījis. Un neko neesmu dzirdējis …

Aiz muguras alā stāvēja vecis ar otu, vēl aizvien noliecies pār savu darbu.

—       Tagad saprotu. Viņi spēj sarunāties bez vārdiem. Kā zvēri vai kukaiņi.

—       Neko tu vēl nesaproti, — es atkal iz­dzirdu.

Izskaidrojums

Ar savu salīdzinājumu biju viņus apvaino­jis. Viņi nebija ne zvēri, nedz kukaiņi. Viņi bija cilvēki. Tikai izvēlējušies citu ceļu nekā horno sapieris. Viņu saprāts nebija tāds kā mums, viņi to nelietoja loģiskai analīzei, de­dukcijai vai abstraktai skaitļošanai. Viņi bija homines sensuosi, kas labāk par visiem dzīv­niekiem attīstījuši savas sajūtas — redzi, ožu, dzirdi un tausti — un ar saviem maņu orgā­niem uztvēra apkārtējo pasauli daudz labāk un daudz asāk par mums. Tieši tāpēc viņi tik apbrīnojami zīmēja, tāpēc spēja sazināties iz­tālēm ar kādu īpašu telepātiju; es ticu, ka te- lepātija arī ir viena no cilvēka sajūtām; tā­pēc viņi spēja vienmēr pareģot laiku, izvairī­ties, teiksim, no manas precīzās šautenes lo­des un jebkurā brīdī sagūstīt savus vajātā­jus. Šejienes dabas apstākļos tās bija nepie­ciešamas īpašības. Šie cilvēki necēla sev mi­tekļus, nepieradināja dzīvniekus, lietoja tikai visvienkāršākos rīkus, nedzīvoja šķirti no da­bas, nepārveidoja to pat ne tik primitīvā veidā kā šejienes iezemieši; viņi dzīvoja kopā ar dabu kā tās sastāvdaļa, kā visaugstākā gaļ- ēdāju dzīvnieku forma. Kā es nožēloju, ka ne­varu viņus novērot medībās. Esmu pārlieci­nāts: pat ja kāds ievestu šeit leopardus, viņi tos iznīcinātu tāpat kā milzīgos lāčus, kuru kaulus atradām alā pie pavarda.

Pēc dažām dienām mani pārņēma savāda apātija. Pāvels šo stāvokli dēvēja par laimi. Man šķita, ka viss manā dzīvē jau ir atrisi­nāts, ka tagad uz laiku laikiem piederu pie šīs cilts, kurai turpmāk palīdzēšu, tikai pats nezinu, kā; biju laimīgs, kad Helēna atnesa savu pirmo medījumu, man šķita veltīgas rai­zes par saviem uzņēmumiem Anglijā, par savu īpašumu un muižām, draugiem un tuvinie­kiem. No šejienes es nolūkojos uz dzīvi it kā no putna lidojuma. Pa daļai tāpēc, ka sniega cilvēku ligzda atradās tik augstu, pa daļai tāpēc, ka pēkšņi jutu mieru un gandarījumu; šīs jūtas mani pārņēma kā opija miegs, kuru pirms kara reiz biju izbaudījis Kongkongā. Pā­vels jutās tāpat. Mēs varējām augām dienām - sēdēt un sapņot vai arī vērot veča darbu, rau­dzīties uz viņa attēliem vai uz viņa tālo senču zīmējumiem, kuri šo alu bija izdaiļojuši jau mamutu laikmetā.

Taču es vienīgais apzinājos, cik tas ir bīs­tami. Arī toreiz es aizgāju no opija smēķētāju midzeņa, kaut gan ķīniete, kas mani apkal­poja, bija visdaiļākais radījums pasaulē un nebija vēl pat trīspadsmit gadu veca. Sadau­zīju viņas pīpi un strauji aizgāju. Zināju, ka tāpat man jārīkojas arī tagad, tāpēc ka apā­tija, ko Pāvels dēvēja par laimi, varbūt ir ti­kai ar skābekli nabagā augstienes gaisa iespaids; šis gaiss jau iedarbojas kā narko­tiska viela. Neticu, ka narkotiska viela var sniegt cilvēkam laimi. Ticu smadzenēm un> saprātam. Mana ģimene Mančestrā nodibi­nāja manufaktūras jau pirms tvaika mašīnu izgudrošanas. Mēs bijām pirmie šajā apvidū, kuri sāka lietot mašīnas. No laika gala esam uzstājušies pret reliģiju un veicinājuši zi­nātni, jo uz zinātni balstās mūsu ģimenes, An­glijas un visas cilvēces labklājība. Ticu sa­prātam, kas galu galā pārveidos dabu, ticu cilvēkam, kas kļūs kungs pār savu apkārtni un tā pielīdzināsies savam mūžsenajam

iedomu tēlam, visvarenajam dievam. Viņš pats kļūs par dievu. Ja kāds par to šaubās, lai aizbrauc uz Mančestru, Rūras apgabalu, Silēziju vai Doņecas baseinu. Lai apskata mo­dernās tehnikas brīnumus, tad viņš mitēsies šaubīties par cilvēka iespējām. Manas rūpnī­cas drīz tiks modernizētas. Ieviesīšu jaunus tehniskos procesus. Es nevaru apātiski vāļā­ties augšpēdus Himalajos, kamēr visi citi strādā.

Bet Helēna atteicās atgriezties. Protams, man bija aizdomas, ka viņa ir iemīlējusies jaunākajā medniekā, taču viņa izskaidroja, ka iemesls neesot mīlestība. Iemesls esot miers un gandarījuma sajūta, ko viņai sniedzot šī dzīve. Tā esot daudz labāka atpūta nekā nīl­zirgu medības Āfrikā. Helēna jau allaž bija jūtīga un emocionāli noskaņota, spēja jūsmot un mājās slepeni gleznoja mazus akvareļus, reiz es to atklāju gluži nejauši. Šķiet, ka viņa pat ticēja kādai pārdabiskai būtnei, kalpoja kādai īpašai deistiskai reliģijai, kuru bija pie­lāgojusi savai tehniskajai izglītībai. Allaž viņa sevi izjuta par tādu augstākas varas ra­dītu lietu un respektēja dabas likumus.

— Mūsu civilizācijai tuvojas gals, — viņa mums tagad stāstīja, un viņas rokas vēl bija notrieptas ar nogalinātā dzīvnieka asinīm. — Cilvēki pakļaujas masu histērijai, tic poli­tiskiem balamutēm, ir nepastāvīgi un grozīgi, viņi neizturēs atsvešināšanos no dabas; visa mūsu suga ir izvēlējusies nepareizu ceļu. Mēs esam pārāk attīstījuši savas smadzenes, citas mūsu sajūtas atrofējas, tieši tāpēc esam nelai­mīgi, slimi un izmisuši. Mēs nespējam dzīvot pilnu dzīvi. Bet dzīvot mums gribas tā, kā dzīvo šie te.

—   Tā, kā šie pretīgie cilvēki? — es uztrau­cos. — Tev nav ne tik daudz prāta, cik pēdī­gajam iezemietim.

—   Nemaz nevēlos, lai man būtu prāts. Tas man neko nav devis. Ar tevi es apprecējos aiz prāta apsvērumiem, bez mīlestības, jo vēlējos pakāpties augstāk pa sabiedriskā stāvokļa kāpnēm. Es zinu, kāpēc izjuka tava pirmā lau­lība. Tādi mēs, cilvēki, esam, mēs ar prātu spējam apspiest pat savas dzimuma tiek­smes …

Uz to es nepratu neko atbildēt. Esmu audzi­nāts Viktorijas laikmeta tikumos un nespēju runāt par dzimuma jautājumiem tāpat kā par zobiem.

Bet Helēna mani briesmīgi aizvainoja.

Tātad tomēr vainīgs tas mednieks. Viņa iemīlējusies pērtiķi. Nodibinājusi sakarus ar dzīvnieku.

Kā tas iespējams? Kā tas iespējams, ka to izdarījusi sieviete, kura guvusi izglītību mūsu augstskolā, kura kopš mazām dienām rīkoju­sies saprātīgi, kuras inteliģenci vienmēr esmu apbrīnojis? Vai man jānotic, ka mēs neesam saprātīgi cilvēki, jānotic, ka šie te ir vienīgie un īstie cilvēki, bet mēs tur ielejās esam iz­dzimteņi, kuru galvaskauss pārmērīgi attīstī­jies? Vai tas iespējams? Helēna mani droši vien māna.

—   Mums jātiek projām, — es sacīju Pāve­lam, kurš rādija nelaimīgu seju, jo bija dzir­dējis visu mūsu sarunu. — Mums jātiek pro­jām, nemēģini mani pierunāt, lai palieku pētit kopā ar tevi poliandriju. Es drīzāk pētītu slep­kavības, ko izdara aiz greizsirdības. Man šķiet, ka šiem pētījumiem cilvēces vēsturē ir vairāk materiālu. Bet kā lai klasificē greiz­sirdību? Vai tādas jūtas ir saprātīgas? Vai tās ir noderīgas? Vai tā nav smieklīga un ne­vajadzīga īpašība? Es braucu uz Angliju, — es sacīju. — Man ir neatliekamas darīšanas Mančestrā.

—   Bet Helēna?

—   Man sieva ir mirusi. Viņa izvēlējusies eksistenci dilūvija laikmetā.

—   Ej projām tikai rīt, — atskanēja vecā vīra balss, ko Pāvels nedzirdēja. Tas mani saniknoja vēl vairāk. Bet ārā jau cēlās vējš. Tāpēc pagaidījām līdz rītam. Man šķiet, ka arī racionāli domājoši cilvēki reizēm drīkst paklausīt iracionāliem padomiem tieši tāpēc, ka viņi domā racionāli.

Diemžēl, Pāvelam šis padoms neko nepalī­dzēja, tāpat kā nepalīdzēja primitīvā virve, ko vecis mums iedeva līdzi ceļā. Kad līdz ze­mei bija atlikuši desmit metri, L. princis gā­zās un nokrita ar galvu uz milzīga akmens, no kurienes viņu tai pašā brīdī aizrāva strau­jas kalnu upes ūdeņi. Visā manā mūžā ne­viens ceļš lejup nebija mani tā nomocījis kā šis, pat tad ne, kad mēs pieveicām Grosglokneru. Drauga nāve mani dziļi skumdināja.

Tikko biju nokāpis lejā, nokritu ceļos un rau­dāju kā bērns, kājas man trīcēja vienā trīcē­šanā aiz briesmīgā noguruma un rokas bija saskrambātas asinīs. Bet varbūt bija arī la­bāk, ka princis nomira, diezin vai viņš jelkad būtu samierinājies ar savas sievas nodevību. Kā es ar to tikšu galā? Izslaucīju acis un de­vos tālāk lejup ielejā. Tikai nākamajā dienā atradu pirmo īstu cilvēku mītni. Durvis man atvēra viens no mūsu nesējiem un izbailēs iekliedzās. Viņš domāja, ka redz manu garu.

Saprats strupceļa

Protams, Londonā visi domāja, ka Helēna gājusi bojā medībās. Ar lielu gandarījumu draugi man izteica līdzjūtību. Mūsu aprindās nāvi medībās uzskata par dabisku parādību. Tātad šai ziņā mēs līdzināmies sniega cilvē­kiem. Es uzpirku visus izdevējus un ceļotājus, ar sava pilnvarotā starpniecību likvidēju visu literatūru, kur vien bija kaut kā pieminēti sniega cilvēki. Nevēlējos, lai kāds pievērstu tiem uzmanību. Es atpirkos no katra, kas tai­sījās par viņiem rakstīt, algoju divus veiklus žurnālistus, kuri ar savu ironiju apklusināja kādu jaunu norvēģi, kas par šiem cilvēkiem bija ieminējies «Starptautiskajā ģeogrāfijas žurnālā». Visi toreiz ņirdza par jauno cilvēku, un daži izcili speciālisti, kaut gan šajā ekspe­dīcijā nebija piedalījušies, bija ar mieru zvē­rēt, ka stāvi, ko viņš tālumā redzējis, bijuši divi lāči. Kad es reiz ar šo jaunekli sastapos vakariņās pie lēdijas Astoras, viņš pats jau bija pārliecināts, ka redzējis lāčus.

Es gribēju saglabāt šos pretīgos cilvēkus sev vienam pašam. Tā bija ciņa starp manu ģimeni un starp viņiem, tā bija nežēlīga cīņa starp dzimtām, tāda pati kā starp skotu kal­niešiem. Krietnu daļu no sava īpašuma es zie­doju bezdrāts sakaru attīstībai. Pēc gada es no sava pētniecības centra saņēmu aparātu, kas nebija lielāks par portfeli; ar šā aparāta palīdzību es varēju sazināties ar otra tāda paša aparāta īpašnieku piecu kilometru attā­lumā. Aparāts gan bija dārgs un tam vaja­dzēja mainīt baterijas, toties neviens nepra­sīja, lai es dejoju ap ugunskuru vai koncen­trēju visas domas pie saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Tas bija telepātijas aparāts. Tas nodrošināja tālsakarus, ko radīja saprāts. Zinu, jums tas liksies smieklīgi, ka es tiecos pārtrumpot šos sniega salašņas tādos niekos, ja ar visu savu dzīvi nespēju pierādīt to, ka saprāts uzvar, ka Ņūtona un Darvina idejas atnesušas pasaulei brīvību, ka mēs esam uz­varējuši dabu. Bet cīņā par Helēnu viss no­derēs. Paņemšu līdzi arī fotogrāfijas, kur būs redzamas manas rūpnīcas ar jaunajām mašī­nām, kas ir īsti cilvēka atjautības brīnumi; Helēna noteikti pratīs tās novērtēt. Es viņai pierādīšu… jā, draugs. Jūs jau droši vien uz­minējāt, ka es nedomāju ne par ko citu kā vien par atgriešanos. Gribēju pierādīt, ka sa­prāts uzvar, jo iedomājos, ka tā atgūšu ari

Helēnu, kurai apriebsies jaunais mednieks tāpat kā suns. Gatavojos jaunai ekspedīcijai uz Himalajiem. Pirms tam centos aizmirsties. Paziņas nāca mani mierināt, es nodevos azarta spēlēm un pazaudēju daudz naudas, maksāju visādiem medijiem, lai varētu vērot viņu okultās nodarbības, apmeklēju publiskos namus un lauzu savu darbinieku sievām sir­dis, bet, nododoties mīlestībai, man prātā stā­vēja Helēna, klausoties bezprātīgajos spiritistu kliedzienos, cerēju, ka parādīsies Helēna, ar paziņām runāju tikai par Helēnu. Visi redzēja, ka es ciešu, mani tuvinieki pārstāja trīt mē­les ap Helēnu, neviens man vairs nepārmeta nevienlīdzīgu laulību. šajā gadā nokritos svarā par desmit mārciņām. Bet maijā jau sūtīju telegrammu uz Katmandu, ka izlidoju. Visu ziemu mans pilnvarotais tur gatavoja lielisku ekspedīciju, kādu līdz šim vēl neviens nebija finansējis. Oficiālā versija bija tāda, ka mēs mēģināsim uzkāpt Nanga Parbata virsotnē, bet īstenībā manā ekspedīcijā pieda­lījās visai pieredzējuši plēsīgo zvēru med­nieki, kuri ieraduši sagūstīt savus upurus dzī­vus. Sapņos, kas nedeva apmierinājuma, es iztēlojos: ja mana sieva atteiksies atgriezties labprātīgi, atvedīšu viņu uz Londonu kā sniega cilvēka mātīti, ieslodzīšu abus zooloģiskajā dārzā kā sniega pērtiķu pāri un diendienā sūtīšu uz turieni ekskursijas no Soho laboša­nas namiem.

Bet, ieradušies ar visu ekspedīciju mūsu agrākajā bāzē, mēs kalnu ciematā neatradām ne dvēseles. Ļaudis no turienes esot pārcēlu­šies uz ieleju, jo pēdējā laikā jetiji nedevuši miera. Tie vairs neesot vairījušies no cilvē­kiem kā senāk. Tagad tie esot stiepuši projām ciemata iedzīvotājus. Vairāki cilvēki pazuduši kalnos, pārējie bailēs aizbēguši. Tā bija pirmā aizkavēšanās. Mums vajadzēja griezties at­pakaļ, lai sameklētu nesējus. Tikmēr laika ap­stākļi kļuva sliktāki. Sākās puteņi, kādus šajā apvidū un šai gada laikā neviens neatcerējās piedzīvojis. Uznāca vēlīns sals, daudzās vie­tās no kalniem brāzās lavīnas. Ar milzīgām grūtībām mēs tikām uz priekšu. Kad laiks ri- mās, tad pāreja, kur mēs kādreiz bijām uz- dūrušies sniega cilvēku pēdām, bija pilnīgi aizputināta. Tā bija izgaisusi, neviens nespēja klintīs atrast ceļu. Likās, ka mums vajadzēs apiet visu kalnu masīvu, bet tas nozīmēja, ka aizkavēsimies gandrīz par diviem mēnešiem.

Arī šoreiz es nepadevos. Pasūtīju no Deli mazas vienmotora lidmašīnas. Mēs neaizka­vēsimies nevienu dienu! Pārvedīšu visu eks­pedīciju pa gaisu. Tā vismaz aplūkosim savu upuru valstību. Tie bija milzīgi izdevumi, bet es taču biju bagāts. Es tik neatlaidīgi klauši­nāju visur par sniega cilvēkiem, tik aizrautīgi nodevos ekspedīcijai, ka mani palīgi laikam sāka šaubīties par manām prāta spējām.

Reiz nometnē ieradās budistu mūks, kas aicināja mani doties uz tuvējo klosteri, kur es varēšot atpūsties un parunāties ar klostera visgudrāko askētu. Klosteris mani neintere­sēja, jo mūks apgalvoja, ka jetiju pasaulē ne­maz neesot, tos esot radījusi tikai baiļu pār­ņemto kalniešu iztēle. Pats viņš jau sen klai- ņājot pa tā apvidus kalniem un līdz šim vēl neko tādu neesot manījis. Es mūku aiztriecu. Viņš bija vai nu akls, vai muļķis, vai arī me­lis. Nekas mani vairs nespēs atturēt no mana nodoma. Vismaz man tā šķita.

Bet lidmašīnas neieradās. To vietā saņēmu no Deli zibenstelegrammu. Maniem čekiem ne­esot seguma. Londonas bankas atsakoties iz­sniegt naudu pret manu parakstu. Cik vien ātri varēdams, atgriezos Katmandā. Kā par spīti tai pašā dienā beidzot iestājās jauks laiks, bet man tagad bija citas rūpes. Nesa­pratu, kāpēc tā izmainījies laiks mājās. Biržā. Jūs droši vien atceraties to katastrofu. Cilvēki šāvās, lēca ārā pa logiem, vakarējie miljonāri uz ielām tirgojās ar āboliem. Pēkšņi es kon­statēju, ka ticība saprātam mani ir pievīlusi un ka manas rūpnīcas man tagad pieder tikpat daudz cik Trafalgāra skvērs. Tātad visu mūžu esmu ticējis bezjēdzībai. Cilvēki ir pā­rāk nepilnīgi un tikai izliekas par saprātīgām būtnēm. Viņi ir bīstami, nepastāvīgi pērtiķi, kurus tikai viņu pašu nekaunība padarījusi par radības kungiem. Pēkšņi man jetiji šķita daudz gudrāki. Mūsu civilizāciju acīmredzot satricina daudz briesmīgākas katastrofas un viesuļvētras nekā tās, ko esmu piedzīvojis Hi­malajos. Bet cik augstprātīgi es tur izturējos! Kā es dzīros pārvest Helēnu mājās, ķēdēs iekaltu, kā gaidīju, ka mans bezdrāts uztvē­rējs svinēs triumfu. Es pats sev likos puiše­lis, kas dižojas ar savu automobili, bet tad ierauga, ka tā ir tikai rotaļlieta. Esmu pie­krāpts. Esmu nabags.

Man bija atlikusi tikai vecā dzimtas pils un mazliet zemes. Mans pilnvarotais nogali­nāja pats sevi un savu ģimeni ar gāzi. Tsi pirms krīzes viņš manu skaidro, naudu bez manas ziņas bija ieguldījis nevērtīgos papī­ros. Man vajadzēja kalpotājiem maksāt algu ar pils iekārtu, līdz atradīsies pircējs, kas in­teresētos par zemi. Pirmajā datumā kalpotāji saņēma kādu ampīra mēbeli vai vecu tērpu. Viņi tomēr bija uzticīgi, neviens mani tajās dienās nepameta. Es viņus atcerējos savā tes­tamentā. Nolēmu, ka iešu nāvē mūsu pils vis­vecākajā spārnā, taisni zem sava vectēva ģī­metnes; vectēvs bija būru kara varonis un nošāvās šajā telpā tāpēc, ka reiz karaspēka skates laikā bija aizmirsis sveicināt karalieni. Valdīja dziļa nakts, es tikko kā biju iztīrījis savu pistoli, kas man Āfrikā divreiz glābusi dzīvību. Tagad tā glābs manu godu. Nespēju dzīvot kā ubags. Esdeili arvien ir bijuši ba­gāti. Lēnām iebīdīju magazīnā patronas, kas bija gluži jaunas un ieeļļotas, cerēju, ka tās mani neko daudz neizkropļos. Pistoles stobrs bija patīkami vēss. «Tāpat kā Pāvels,» man pēkšņi iešāvās prātā. Pāvels taču toreiz, kāp­jot lejā, nebūt nepaslīdēja, viņš gan laikam tīšuprāt metās ar galvu uz tiem akmeņiem, jo nespēja dzīvot bez savas sievas. Viņa sapnis bija patiess, šī sieviete tiešām bija iemīlējusies Madrides toreadorā. Mēs ar Pāvelu satiksimies.

—   Santiljanedelmara, — es pēkšņi gluži līdzās izdzirdēju. Bija vēls, un šī pils daļa ar­vien ir gluži tukša. Caur griestiem šeit tek iekšā lietus, logi nav cieši aizverami, neviens kalpotājs neuzdrošinās te staigāt, jo baidās mana vectēva, kas te nomira. — Santiljane­delmara, — es atkal dzirdēju pie pašas auss, it kā balss nāktu no manas pistoles stobra. Tā bija sievietes balss, labi pazīstama balss, tā bija Helēna. — Santiljanedelmara, — viņa sacīja beidzamo reizi, un man bija tāda sa­jūta, ka viņa aiziet. Tātad Helēna tomēr ir mani atcerējusies. Varbūt savos kalnos viņa vēro manu likteni bez radioaparātiem un tele­vizora ekrāna. Es, muļķis, gatavojos medīt viņu kā meža zvēru, gribēju atriebties, bet viņa mani laikam patiesi mīl. Varbūt viņa tiešām izvēlējusies īsto dzīves veidu mūsdienu lieku­līgajā pasaulē, kur saprāts aizvien meklē kādu kompromisu. Es metos projām uz bibliotēku, kas atradās pretējā spārnā. Ceļā man pagadī­jās vecā istabene, kas pārbijās, domādama, ka skrienu pakaļ zaglim. Steigšus paslēpu pistoli.

Santiljanedelmara ir kāda vieta Spānijā Santanderas provincē. Tūliņ otrā rītā telefo­nēju savam brālēnam, kas strādā ārlietu mi­nistrijā.

Laime

—  Santiljanedelmara? Jā gan, netālu no turienes atrodas slavenā Altamiras ala. Bet braukt tev nav iespējams.

—   Kāpēc?

—   Vai tad tu avīzes nelasi? Spānijā kāds ģenerālis Liro uzsācis pilsoņu karu. — Brā­lēns nespēja paturēt prātā ārzemnieku uzvār­dus un jauca pat naudas nosaukumus.

Aizņēmos naudu ceļojumam un aizbraucu tai pašā dienā. Helēna taču zināja, kāpēc ai­cina mani uz turieni. Mani vadāja pa alām, es tur biju vienīgais tūrists. Abats monsiņjors Neils un profesors Untermālers, kuriem pa­saule ir pateicību parādā par šejienes alu iz­pētīšanu un par daudziem darbiem, kas ap­gaismo aizvēsturisko cilvēku dzīvi, patlaban brauca projām. Viņi mani nopietni brīdināja, ka Santanderā anarhistiem esot lieli spēki, fašistiem šeit nebūšot nekāds vieglais darbs, līšot asinis, es nedrīkstot te palikt. Bet man gar pilsoņu karu nebija nekādas daļas. Nolīgu vietējos gidus, kas vadāja mani pa Altamiras alu, priecādamies, ka tukšajā sezonā var no­pelnīt. Viņi rādīja man arī tādus retumus, ku­riem citām reizēm pagāja garām. Rādija zī­mējumus zemās klinšu ejās, pa kurām vaja­dzēja līst četrrāpus.

—   Abats Neils apgalvo, ka senais cilvēks iztēlojies bizonu par debesu dāvanu un domā­jis, ka šis zvērs piedzimst klinšu dziļumā, tā­pēc lūkojis to pievilināt ar saviem zīmējumiem zemajās ejās dziļi kalna iekšienē.

—   Muļķības, — es atteicu. — Zēl, ka jūsu abats aizbraucis. Es viņam izskaidrotu, ka se­najiem cilvēkiem vajadzēja vingrināties, lai ar savu īso šķēpu spētu nogalināt bizonu no neliela atstatuma, reizēm pat zemē guļot. Šajā ejā viņi radinājās mierīgi sagaidīt mir­kli, kad vajadzēs pielaist bizonu sev klāt ne­daudzu soļu attālumā un tad uzšķērst tam vē­deru ar krama šķēpu. Paskatieties, — es rādīju garo svītru uz zvēra milzīgā vēdera. Šajā alā zīmētāji bija lietojuši arī gaiši vio­letu krāsu, kādu es Himalajos nebiju redzē­jis-

— Patiesi… — pavadonis brīnījās. Kopš tās reizes mani daudzināja par lielu speciā­listu, kas prot izskaidrot, kāpēc daži attēli ir tik savādi sakropļoti. Neviens vairs nebrīnī­jās, ka es klīstu pa visu apkaimi, meklēju vēl citas alas un pūlos iekļūt pazemes ejās, Ja He­lēna sūtījusi mani šurp, tad viņai noteikti bi­jis kāds mērķis. Viņa droši vien nedomāja sa­tikties ar mani Altamiras alā, tā būtu tikpat kā satikšanās ļaužu pilnā laukumā. Viņa jau arī runāja nevis par Altamiru, bet par Santil- janedelmaru. Veselu nedēļu es pētīju apkār­tni. Tikai pēc nedēļas sameklēju īsto alu. Tā atradās netālajās akmeņlauztuvēs, un mani uz turieni aizveda bērni. Viņi gāja tur rota­ļāties. Man vajadzēja uzmanīgi rāpties lejup pa krauju. Arī šejienes miteklis pacēlās pāri visai apkārtnei, kaut ari tikai dažas pēdas. Bērni neiedrošinājās iet tālāk par akmens aiz- sprostojumu, kas līdz pat šai dienai bija sa­glabājies neskarts. Es tūliņ pazinu, ka tā ir tikai tāda kā priekštelpa, kas līdzinājās ieejai Himalaju labirintā. Tālāk man vaja­dzēja virzīties uzmanīgi, kaut arī šoreiz man bija līdzi alpīnista piederumi un spēcīgs gais­mas avots. Bet es biju viens. Pārlauzta kāja šeit apakšzemē nozīmētu drošu nāvi: par manu gājienu nezināja pat bērni, jo biju devies ceļā uz klintīm vēlu vakarā. Negribējās pievērst lieku uzmanību maniem pētījumiem. Visa šī ekspedīcija taču varēja beigties ar kauna pilnu neveiksmi, Helēnas balsi zem vectēva ģīmet­nes varbūt dzirdēju tikai tāpēc, ka pirms nā­ves mēs allaž dzirdam vismīļāko cilvēku bal­sis.

Beidzot es tomēr tiku atalgots. Pirms tam man vajadzēja pārbrist pār pazemes strautu, ilīst uz vēdera un vairīties no gulošajiem sik­spārņiem, taču galu galā es stāvēju krēslainā pazemes telpā, kas bija plaša un velvaina kā gotisks templis. Zīmējumi uz sienām bija vēl skaistāki un meistarīgāki nekā tie, ko biju re­dzējis Altamirā. Bet nebija te ne Helēnas, nedz kādas vēsts no viņas. Gatavojos te pa­ēst.

—   Pietiek ar to, ka esi atnācis, — dzirdēju sievietes balsi čukstam.

Tad es ieraudzīju otru, mazāku alu. Tajā at­radu vārgu, izdēdējušu sirmgalvi — ar raupju, biezu ādu pārvilktu ģindeni, ko klāja noplukuši vilna. Vecais vairs tik tikko elpoja. Taisījos viņu pabarot.

—   Nupat paēdu brieža gurnu, man negri­bas, — dzirdēju runājam. Paraudzījos apkārt. Uz sienām bija trušu, meža pīļu, irbju, kā ari kaķu, suņu un žurku attēli. Vai tad šejienes jetiji ir tik dziļi grimuši, ka ēd žurkas?

—   Tu vari iegūt visu, ko vien vēlies. Tikai tev jāvēlas no visas tiesas … — es atkal dzir­dēju. Paskatījos uz šo dzīvo mironi, kas vēl joprojām turēja rokā sažņaugtu otu. Netālu stāvēja trauki ar krāsām. Vai viņš tiešām bija laimīgs? Kā viņa dzimums šeit nemanīts sa­glabājies veselus gadu tūkstošus, palikdams nomaļus no mūsu dzīves? Tā gan ir bijusi īpaši spītīga dzimta, ja nav aizceļojusi līdzi ledājiem, kas nemitīgi atkāpās. Varbūt tie bi­juši kādi priesteri, šejienes tempļa sargā­tāji — kas to lai zina. Skaidrs ir tikai tas, ka priestera attēls viņu gleznojumos nekur nepa­rādās.

—   Neaizej… — dzirdēju Helēnas balsi. Bet es taču negaidīšu te apakšzemē, līdz šis cilvēks nomirst. — Paliec… Tev jāiepazīst laime…

Man tas likās smieklīgi, biju gaidījis, ka te sastapšu Helēnu pašu vai ka viņa ar kāda me­dija starpniecību man pavēstīs, kur viņa ta­gad kalnos mitinās un kā lai pie viņas no- kļūstu. Man nepatīk okulti piedzīvojumi, netaisos tādos piedalīties. Sāku vākt kopā savas mantas. Rīt atvedīšu šurp vietējos ar­heologus, varbūt vēl glābsim šo sirmgalvi no nāves. Tas patiešām bija rets eksem­plārs.

Bet pie izejas es paklupu pār viņa apģērbu. Kā tad jetijam var būt kāds apģērbs? Tādu es viņiem nekad nebiju redzējis. Un tomēr šeit vāļājās tērps, kādus valkāja gadsimta sā­kumā, pat lodes caururbta platmale. Vai tad šis mirstošais vecis piederētu pie mūsu sugas? Vai tas bijis kāds neprātis, kas tīšām ieklīdis šajās klintīs un turpina aizvēsturisko glezno­tāju darbu? Kāpēc viņš to būtu darījis? Kāds tam būtu iemesls?

Bet pēc nedēļas es turēju rokā viņa otu un mēģināju vilkt uz sienas pirmās svītras. Vel­tīgs būtu mēģinājums izskaidrot jums, kāpēc es to darīju. Šī sajūta ir jāpārdzīvo pašam. Pirmajā naktī es tur paliku tāpēc, ka biju pār­guris un vēlējos gulēt. Redzēju dīvainu, skaidru sapni, ka esmu atgriezies dabas klēpī, skraidu kopā ar Helēnu pa brīnišķīgu ieleju starp ledājiem un dzeru svaigas zvēru asinis. Sapnī mēs mīlējām viens otru, bijām laimīgi, likās, ka tas ir nevis sapnis, bet visīstākā īs­tenība.

Atkal mani pārņēma tā pati apātija, bet es to vairs nesaucu par apātiju, jo mani nesa­trauca nekādas atmiņas un mana ticība, ka, saprātam paklausot, var iegūt apmierinājumu, bija nežēlīgi pievilta. Man bija vienalga, kas notiek ārā saules gaismā, es neraizējos par aukstumu un badu, tāpat man bija vienaldzīgi visi mani tuvinieki, cilvēce, Anglija un pa­saule. Manas mašīnas tur mājās man tagad šķita smieklīgas. Man likās svarīgs tikai tas, cik pilnīgi ir gleznojumi uz sienas; tas bija vienīgais cilvēka cienīgais darbs. Es baudīju mieru. Biju laimīgs. Beidzot sapratu, kāpēc tie, kas sastop sniega cilvēkus, galu galā ne­kad vairs neatgriežas. Arī es vairs nevēlējos atgriezties.

Apšaudīšanas

Pēc dažām dienām manus sapņus iztrau­cēja dīvaina, ritmiska zemes drebēšana, kuru nevarēja būt radījis nekāds iracionāls spēks. Tā bija lielgabalu dunoņa, pret vakaru sadzir­dēju arī šauteņu šāvienus. Tātad fronte tuvo­jās mūsu alām. Protams, toreiz nezināju, ka fašisti pieveduši šeit smago artilēriju un ga­tavojas sagraut Santiljanedelmaru. Pilsētas aizstāvji bija sadomājuši uzbrukt negaidot, apejot fašistus pa pazemes ejām. Izrādījās, ka visi ārzemnieku pavadoņi ir anarhisti un pa­zīst šo apkārtni smalki jo smalki. Kāds īpaši straujš jauneklis domāja nokļūt ienaidnieka aizmugurē, iedams pa manu alu, kur bērnībā bija nācis rotaļāties. Un tā mēs tagad piere­dzējām kauju šeit pazemē, jo fašisti bija uz­zinājuši par republikāņu plāniem un atsūtī­juši šurp savu avangardu. Pretinieku galvenie spēki sadūrās vislielākajā alā, kura mani tā bija savaldzinājusi ar savu violeto krāsu. Ap­šaudīšanās ilga kādas piecas stundas. Abām pusēm bija lieli zaudējumi, jo šāviņi lidoja tumsā, granātas tika sviestas, neko neredzot, un karotājiem daudz vairāk ļaunuma nodarīja brūkošās klintis nekā lodes. Daudzus apraka klinšu bluķi. Arī manu sirmgalvi, kas vēl ar­vien negribēja mirt. Viņam uzgāzās milzīgs bluķis ar viņa paša gleznojumiem. Es vēroju visu kauju no neliela klinšu iedobuma, gulē­dams tajā uz vēdera un domādams par scēnu, kas reiz bija norisinājusies Himalajos, par sniega cilvēku medību deju, par dīvaino, rit­misko troksni, ko vecais mednieks izvilināja no sienas un kas nemaz nelīdzinājās vieglo ložmetēju riešanai, par Helēnas līksmo brīves kliedzienu, kurš nelīdzinājās ievainoto un mir­stošo vaidiem, kas tagad skanēja pa visu pa­zemi.

Beidzot fašistus atsita. Viņiem vajadzēja atkāpties arī tāpēc, ka republikāņi pa citu eju bija iekļuvuši tieši marokāņu baterijas aizmu­gurē un apšāvuši visu tās apkalpi. Uzbrukums Santiljanedelmaras pilsētai bija likvidēts. Visa province līksmoja.

Mani līdz ar pārējiem ievainotajiem aiz­nesa uz kara slimnīcu. Viņi noturēja mani par angļu dzejnieku, kas frontē cīnoties anarhistu rindās. Manu veci republikāņi apglabāja kopā ar saviem kritušajiem. Viņi bija pret mani laipni arī tad, kad nosaucu savu vārdu. Viņi gan uzrunāja mani par Esdeila kungu, jo mani ārstēja anarhistu kazarmās, bet citādi pret mani izturējās jauki un uzmanīgi. Piezī­mēšu, ka visi nostāsti par anarhistiem ir vi­sai pārspīlēti, kaut gan ir skaidrs: karavīri, kas neatzīst komandierus, nevar karā uzvarēt. Viņi stāstīja, ka komandējot paši, un gāja uz­brukumā ar kailām krūtīm. Dzirdēju, ka vēlāk visa šī nodaļa aizgājusi bojā pie Barselonas. Tie bija drosmīgi vīri, es labprāt viņus atce­ros. Protams, viņi gan neaptvēra, ka kaut ko panākt, sekojot saprāta vēlējumam, ir gluži neiespējami. Es neizpratu ne viņu cīņas bū­tību, nedz Spānijas republikas mērķus. Tikai viens man bija skaidrs. Saprātīgi cilvēki šeit pierāda savas prāta spējas ar ērmīgiem lī­dzekļiem. Ar ieročiem. Bet frontē nav iespē­jams meklēt aizvēsturisko laimi. Man bija jā­atgriežas Londonā. Ar to es sagādāju lielas rūpes savam brālēnam, ,jo satiksme jau bija pārtraukta un galu galā nācās sūtīt man pa­kaļ īpašu lidmašīnu.

Par laimi pēc dažām dienām pie manis at­nāca tirgotājs ar jūsu statuetēm, kuras jūs tik veikli esat izgatavojis, un piedāvāja tās man pirkt, apgalvodams, ka tā esot otra Vestonices Venēra, Markvartices bizons un Mikulovas degunradzis. Es uzreiz sapratu, ka tas ir vil­tojums, bet man arī bija skaidrs, ka šeit Mo- rāvijā acīmredzot eksistē tikpat bagātas atra­dumu vietas kā Spānijā un ka te relatīvi mie­rīgos apstākļos varam doties iekšā alās un atklāt noslēpumu, kuru šīs alas vēl nevienam nav ļāvušas uzminēt.

Ceturta ekspedīcija

— Esmu precējies, — es sacīju lordam, — vēlos, lai man būtu bērni. Citu cilvēku bēr­nus es mācu domāt. Esmu skolotājs, Esdeila kungs, jūs nebūtu varējis atrast nevienu, kas mazāk piemērots saprāta nopaļāšanai. Esmu pieradis strīdēties ar vietējo mācītāju. Ticu, ka mēs dzīvojam diženā laikmetā, ka drīz pār­pilnībā būs preces, kādas vien kuram vajadzī­gas, cilvēki aizlidos kosmosā, pratīs daudz labāk izmantot zemi un būs laimīgi tāpēc, ka uzticas savam saprātam.

—    Viņi nebūs laimīgi.

—     Jā, viņu laime nebūs tāda kā senlaiku medniekiem. Viņi nedzers svaigas asinis.

—     Viņi nepazīs mīlestību.

—     Viņi pazīs citādu mīlestību. Nē, Esdeila kungs, es aizstāvu mūsu civilizāciju. Man tā patīk. Es nekādā ziņā nevēlos to mainīt pret lēnu nāvi alā, kaut arī sienas tur būtu apglez­nojis vai pats Rembrants.

—     Tātad jums šī sabiedrība patīk?

—     Man nekad nav piederējusi neviena fab­rika, biržā neesmu spekulējis. Visu mūžu esmu bijis diezgan nabags.

—     Tas jums tomēr neko nelīdzēs tad, kad šurp atvelsies kanonāde no Santiljanedelma- ras. Vīnē esmu redzējis, kā viņi soļo. Viņi valkā brūnus kreklus un garus zābakus. Gan viņi atnāks arī šurp. Vai jūs apgalvosiet, ka arī viņus ir radījis saprāts? Un tomēr viņi pie­der pie civilizācijas, kas jums tā patīk. Jūsu draugi bija gudrāki.

—     Kuri?

—     Tie, kas palika alas.

—     Tonda un Mireks? Dārgais lord, viņi ne­palika nekādās alās. Abi viņi bija kaislīgi fut­bolisti, spēlēja Mikulovas komandā, nekad mūžā neesmu redzējis viņus zīmējam. Viņi labāk par mani jums pierādītu, kāda vaina ir mūsu civilizācijai. Ne jau velti viņi strādāja mana sievastēva fabrikā. Mēs neprotam gudri saimniekot, saprāta mums ir par maz, nevis par daudz. Krīze un fašisti, un visa šī cūcība sākās tāpēc, ka cilvēki dara tieši to, ko darāt jūs. Viņi atsakās no saprāta, grib ceļa vidū izkāpt no pilnā ātrumā skrejoša automobiļa. Tā ir pašnāvība. Tonda un Mireks jums to iz­skaidrotu labāk. Viņi nedevās iekšā alās prieka pēc, bet gan tāpēc, ka bija nabagi. Viņi cerēja, ka viņu atradumus kāds nopirks.

—     Drīz vien es ar viņiem satikšos.

—    Jūs esat piedzēris, lord.

Esdeils apvainojās, piecēlās un atvēra dur­vis.

—     Jums trūkst cēlu jutu, mans draugs. — Durvīs stāvēdams, lords grīļojās, man šķita, ka viņš kuru katru brīdi nogāzīsies.

—     Piedošanu. Varbūt piedzēris jūs neesat, taču kafiju pasūtīt jums derētu gan.

Esdeils izdzina mani ārā. Galu galā kafiju viņam neviens vairs nebūtu vārījis. Pulkstenis jau rādīja trešo rīta stundu, viesnīcā visi gu­lēja. Atgriezdamies mājās, izdzirdēju pirmos gaiļus.

Pēc kā tad īsti lords tā kāroja? Es gudroju par to. Pēc apātijas vai laimes? Kas tie ir par jēdzieniem? Ir tiešām savādi, ka mūsdienās katrs tiecas atgriezties dabas klēpī. Kad strā­dāju par skolotāju Zeleznibrodā, biju pazīs­tams ar dažiem spiritistiem. Goda vārds, viņi runāja gudrāk nekā lords. Viņu pasakas bija gandrīz ticamākas. Telepātiju un visas tās muļķības kādreiz noteikti izskaidros, tāpat kā izskaidroja elektrību. Ja vien tādas parādības pasaulē vispār ir. Bet kas tām kopīgs ar māk­slu? Mani skolēni viegli var atstāstīt pārru­nātā dzejoļa saturu vai aprakstīt.gleznu, ko redzējuši izstādē, un tāpēc viņiem nepavisam nav augas dienas jāpavada vientulībā un drū­mās pārdomās …

Viss ciems bija tumšs, tikai mūsmā­jās vēl arvien spīdēja gaisma. Tur pie galda sēdēja Zabka kopā ar manu sievu, pie­krāvis visu galdu ar papīru kaudzēm. Abi cauru nakti bija rēķinājuši. Ko vajadzētu pirkt, kur vislabāk ieguldīt saņemto naudu.

—     Cik? — abi vienā balsī jautāja, tiklīdz es atvēru durvis.

—     Cik viņš piedāvā?

—     Necik. — Es smagi apsēdos uz krēsla un iedzēru melnu, aukstu kafiju tieši no kan­nas. — Viņš nepiedāvā itin neko. Viņš pazina, ka tas ir viltojums.

—     Kā viņš to varēja pazīt? — sievastēvs brīnījās.

—     Bet kāpēc tad viņš atbraucis? — apjau­tājās mana sieva. Viņai ir gudrāka galva nekā tēvam. — To viņš būtu varējis uzrakstīt. Ko viņš te meklē?

Nevēlējos viņiem neko stāstīt, zināju, kas tā ir par ģimeni, bet viņi tik ilgi uzstāja un galu galā varbūt pat domātu, ka esmu noslēdzis darījumu pats uz savu roku.

—     Viņš grib doties ekspedīcijā šejienes alās.

—     Viens? — abi brīnījās, jo labi zināja, cik tas ir bīstami.

—           Nebūt ne, mīļie radinieki. Viņš gribēja to darīt kopa ar mani. Es skaidri saku — gribēja, lietoju pagātnes formu, jo es šo pie­dāvājumu noteikti noraidīju. Vai nu uzvāri man svaigu, karstu kafiju, vai arī iesim gu­lēt. Pēc tā visa man galva griežas.

—     Droši vien viņš par to tev piedāvā mārci­ņas? — sievastēvs vaicāja.

—     Nedomāju pārdot savu dzīvību, tēt. Es nemaz nemēģināju līgt.

—     Gļēvuli! — sievastēvs kā dzelts pielēca kājās. — Cik reižu es ģimenes dēļ neesmu riskējis ar savu galvu. Pajautā viņai…

—     Zinu. Jūs taisījāt šokolādi no klijām. Par to jūs varējāt nonākt cietumā, tas ir viss. Diemžēl, kārt nevienu pie mums par to nekar. Bet mani jūs sūtāt uz pazemes bezdibeņiem. Vai esat kādreiz redzējis Macohu? Tāda pati aiza var būt pazemē zem mūsu kājām. Pat vēl dziļāka. Ja man gribēsies tādā veidā izdarīt pašnāvību, es ielēkšu Macohā, tur vismaz viss būs redzams …

Zabka samulsis rādīja man savus aprēķinus: viņš paplašinātu ražošanu, ieceltu mani par savu vietnieku, es varētu projektēt visus viņa reklāmas plakātus, jo protot zīmēt; viņš taisī­jies izlaist šokolādes figūras, kas būtu izvei­dotas pēc Vestonices Venēras parauga, tā taču būtu sensācija; viņš uztraucās, pūlējās mani pierunāt, solījās dot lordam savu pavadoni, bet es tikai purināju galvu.

—    Mana sirdsapziņa to neatļauj. Lai lords skrien ellē pats uz savu galvu. Man jau pie­tiek jūsu blēdību.

—     Manu blēdību? — sievastēvs apvainojās tā, ka asinis saplūda sejā. — Vai tad es iz­griezu to nejēdzīgo degunradzi, kaut gan katrs bērns zina, ka Mikulovas apkārtnē ne­viens nekad nav degunradzi manījis? Ja tas būtu mans darbs, tad neviens nemūžam neko nebūtu uzodis, jo esmu paradis visu darīt go­dīgi un kārtīgi. Arī blēdības. Bet tu esi ķēpau- sis. Un tā tu izķēpāsi visu savu dzīvi. Mana meita tev rīt pasacīs sveiki, ja vien viņai ir kaut cik prāta.

Zabka aizskrēja no mums kā apsvilis. Aiz­mirsa pat durvis aizvērt.

Es mīlu savu sievu, mani bezgala sajūsmina viņas kājas. Viņai ir nevainojams augums, tas satrauc cilvēku. Tikai viņa nekad nav ar mieru izģērbties, kad es skatos. Nezinu, kā­pēc, bet viņa ir briesmīga puritāne.

Kad tovakar iegāju guļamistabā, sieva gu­lēja gultā kaila. Viņa saņēma mani ar skūp­stiem, kas mani satrauc visvairāk. Biju vēl arvien mazliet iereibis. Nekad viņa man nebija likusies tik daiļa. Nekad es nebiju viņu tā mī­lējis …

Pēc tam, uzvilkusi savu garo naktskreklu un atlaidusi vaļā matus, viņa paņēma rokā modinātāju un lietišķi apvaicājās:

—     Cikos tevi modināt? Kad jūs dodaties ceļā?

Man likās, ka es tepat gultā sākšu raudāt. Arā ausa gaisma, no dārza skanēja putnu dziesmas, tie pirms saules lēkta vienmēr čivina vai aizsmakdami. Vai sniega cilvēki arī godina sauii kā dievu, ja jau viņi stāv tik tuvu dabai?

—     Tev nemaz nav mani jāmodina. — Es grīļodamies piecēlos. — Eju tūliņ.

Viņa nepretojās, nelūkoja mani atrunāt. Tikai piedāvāja man kafiju. — Negribu, — es atteicos. — Negribu neko. Domāju, ka esmu vienīgais jūsu ģimenē …

Atcerējos, ko lords bija stāstījis par savu sievu. Kā Helēna esot pakļāvusi jūtas saprā­tam. Tagad biju piedzīvojis to pašu. Mana sieva bija rīkojusies kā ielas meita. Viņa zi­nāja, ka tas ir labāks līdzeklis nekā tēva dus­mošanās. Viņa bija rīkojusies saprātīgāk. Vi­ņai ir gudra galva. Ielas meita. Skrēju atpakaļ uz viesnīcu. Lordu piecēlu no pirmā nomidža. Man vajadzēja ar kāju spert durvīs.

—     Eju jums līdzi. Šodien pat, — es uz­saucu.

—     All right, — lords noteica. — Zināju, ka tu būsi prātīgs, tas ir, neprātīgs, — viņš pār­laboja un, kājās stāvēdams, aizsnaudās. — Tā būs mana ceturtā ekspedīcija, — viņš vēl nopīkstēja.

Uzvara

Devāmies ceļā pirms pusdienas. Prātoju, vai vajadzētu stāstīt viesnīcniekam, kurp mēs ejam, bet tad nospriedu, ka visā apkaimē die­zin vai atrastos kāda glābšanas komanda un ka nevienam nebūtu drosmes doties dziļi iekšā alās. Tā nu es vismaz norunāju ar Es- deilu par atlīdzību. Noteicu savu cenu. Tā bija augsta. Lords tikai smīnēja. Viņš bija ar mieru maksāt man jebkuru summu. Kopš tā laika, kad viņš savus kalpotājus algoja ar mēbelēm, viņa finansiālais stāvoklis laikam ir uzlabo­jies. Bet viņš bija pārliecināts, ka tad, kad atradīsim īsto alu, es par atgriešanos vairs ne­domāšu.

— Par to nestrīdēsimies. Bet savu algu es vēlos saņemt arī tad,ja alu neatradīsim. — Lords man apsolīja visu. Mēs pat uzrakstī­jām tādu kā līgumu.

Es zināju, kāpēc līgstu ar lordu. Kad viņš man vakar stāstīja par saviem ceļojumiem, man nāca prātā kāda neliela ala netālajā, kraujā meža vidū; līdz šim to nebiju iedrīkstē­jies apskatīt, jo tur vajadzēja laisties lejā pa virvi. Par šo alu man pastāstīja vietējais mež­sargs. Viņš apgalvoja, ka tur mitinoties īpa­šas sugas pūces. Šajā alā lords jutīsies kā mājās. Tādam kāpienam viņam, zināms, bija labāki apavi nekā man. Nekad nebiju varējis iegādāties alpīnistu zābakus, pat slēpju zāba­kiem nekad neatlika naudas. Tā nu es šļūcu lejup pa lorda virvi ar parastajām Batjas kur­pēm kājās un visu laiku pieminēju princi Pā­velu. Par laimi apakšā bija mīksta zeme, nevis milzīgi akmens bluķi. Cik tas gan likās smieklīgi! Es kalpoju ekscentriskam ārzem­niekam, esmu kļuvis par boju, kā viņš saka. Tas mani pazemoja. Kāda tam visam jēga?

Ja lords apgalvo, ka sniega cilvēki no Spā­nijas nokļuvuši līdz pašiem Himalajiem tā­pēc, ka viņiem bijis vajadzīgs ledus sava medījuma sasaldēšanai, kādā ledū tad savu pārtiku iesaldē mūsu alu iemītnieki? Varbūt viņiem ir speciāli ledusskapji vai saldējamās iekārtas?' Viņš grib iestāstīt, ka alās esot tādas teiksmainas vietas, kuras vairs nelaižot nevienu projām un katru apmeklētāju pārvēršot par aizvēsturisku cilvēku? Biju dzirdējis, ka aristokrātu vidū esot daudz deģenerātu. Tomēr lords neizska­tījās pēc idiota. Un alpīnists viņš bija lielisks. Visu laiku es ar mokām tiku viņam līdzi. Viņā nevarēja manīt nekādas deģenerācijas pazī­mes. Alā bija gaišs kā dienā, jo lords bija pa­ņēmis līdzi spēcīgas spuldzes. Pirmkārt, res­nas elektriskās baterijas gandrīz mana apakš­delma garumā, otrkārt, kalnraču lampu. Bija skaidrs, ka lordam tiešām ir pieredze šādu da­bas veidojumu pētīšanā. Taču eja klintīs bija šaura, mēs beidzot vairs nevarējām tikt uz priekšu ar somām uz muguras, tāpēc vaja­dzēja mantas bīdīt sev pa priekšu pa zemi, bet tas mums savukārt neļāva neko saskatīt, kaut gan gaisma mums bija. Virzījāmies uz priekšu kā akli, pamazām, palēnām; es gaidīju, ka kuru katru brīdi šī eja beigsies un mums va­jadzēs griezties atpakaļ, bet Esdeils, kas ju­tās kā zivs ūdenī, negribēja par atgriešanos ne dzirdēt. Viņš apgalvoja, ka šī pati esot īstā ala, viņš to zinot pilnīgi droši, jo atkal dzirdot kādu balsi. Es dzirdēju tikai apakšze­mes ūdeņu šalkoņu kaut kur pa labi no mums. Tātad galu galā mēs noslīksim kā žurkas. Uz sienām nebija ne miņas no kaut kādiem glez­nojumiem, pat parastos skeletus nekur nema­nīju. Es pūlējos kaut ko atklāt, taustīju sienas un mēģināju izpētīt sānejas, bet pēc dažiem soļiem konstatēju, ka tur ir strupceļš. Esdeils prata apbrīnojami orientēties. Viena tāda sān- eja man kļuva liktenīga.

Es pēkšņi uztaustīju tukšumu, pazaudēju līdzsvaru un gāzos lejup. Lidoju pa gaisu vai­rākas sekundes. Par laimi nokritu uz kājām. Bet nostāvēt vairs nevarēju. Jutu asas sāpes potītē.

— Palīgā! — es iekliedzos. — Esdeila kungs!

Augstu virs manis pazibēja lorda spuldze. Man nenāca ne prātā, ka kritiens bijis tik dziļš. Acu priekšā viss satumsa, es pazaudēju samaņu.

«Tev jādomā par savu glābiņu, tev tas jā­vēlas no visas tiesas …» Šķitos dzirdam Es­deila balsi, kas stāstīja, ka man vajagot iztē­loties viesnīcas saimnieku ar glābšanas virvi, savu virsskolotāju ar alpīnista zābakiem kā­jās un lielu ekspedīciju no Prāgas, kura, pro­tams, nekad neieradīsies. Jutos pavisam vien­tuļš. Apkārt valdīja krēsla. Acīmredzot lords mani te atstājis bez kādiem sirdsapziņas pār­metumiem. Viņš droši vien nosprieda, ka ar salauztu kāju es sasniegšu savu laimi ātrāk nekā viņš. Bet es nejutu nekādu apātiju, tikai bailes un šausmas, ka nomiršu pamestā apakšzemes aizā. Neatlaidīgi domāju tikai par to, kā man no šejienes izkļūt. Es gribēju tikt ārā.

Ja rāpšos stāvus augšup tai pašā virzienā, kā mēs nācām, tad man vajadzētu tikt brīvībā. Saskrambāju pirkstus asinīs. Likos pats sev kā kurmis. Bet sāpes potītē un izsalkums dzina mani uz priekšu. Nepaļāvos ne uz kādu vēlē­šanos. Es izglābos tikai ar sava saprāta palī­dzību. Pēc vairākām stundām ieraudzīju pir­mos gaismas starus. Izspraucos ārā. Četrrā­pus aizvilkos līdz tuvākajām mājām. No tu­rienes mani aizveda uz slimnīcu. Kāju man ieģipsēja, plaušu iekaisumu ārstēja ar kaut kādiem pulveriem. Nogulēju slimnīcā ilgi. Būtu es tur alā paļāvies tikai uz dedzīgu vē­lēšanos, tad tagad būtu jau miris.

Lords neesot neko atradis. Divas dienas vē­lāk viņš parādījies Vestonicē un tad aizbrau­cis uz Vīni. Neviens par viņu vairs neko ne­dzirdēja. Protams, savu algu es nekad nesa­ņēmu. Biju priecīgs, ka man sadzija kāja. Ar Žabku es izšķīros galīgi. Salauztais mamuta CElephas primigenius) ilknis vēl arvien grezno manas novadpētniecības kolekcijas. Mana sieva neiedrošinās neko iebilst. No sa­prāta ceļa, ko mēs ar savu civilizāciju esam sākuši iet, nedrīkst novirzīties, citādi mūs gaida nāve tumsā. Tondam un Mirekam bija taisnība. Atceros viņus ik reizi, kad man po­tītē iedzeļ sāpe. Tas notiek bieži, īpaši tajās reizēs, kad laiks mainās.

Pēc tā visa es varu apzvērēt, ka lords Es­deils Himalajos nav aizgājis bojā. Acīmredzot viņš devies turp pakaļ savai sievai, pievieno­jies sniega cilvēku sabiedrībai, pie kuras tik un tā ir piederējis visu savu mūžu. Bet šaubos, vai viņš tur būs laimīgs.

Kā nomira kapteinis Nemo

Laikam gan visi jūs zināt kapteiņa Nemo likteni. Viņa īstais vārds ir Peržinka (viņš bija slavenā komponista Peržinkas tēvs); savā laikā viņš, veikdams kādu ekspe­rimentu, pārvarēja laika barjeru un tā nokļuva ļoti tālā nākotnē, mūsu dienās, kas toreizējo kosmisko ceļojumu laikmetu uzskata tikai par samērā primitīvu sagatavošanos tiešām cienī­gai cilvēka eksistencei. Es diezgan labi pa­zinu kapteini Nemo. Proti, man uzdeva radīt viņam paradīzi, par ko arī rakstu šo ziņo­jumu.

Ieradies mūsu laikmetā, Peržinka lielāko­ties dzīvoja senatnes cienītāju vidū, stāstīja tiem par savu seno karjeru un institūtā redi­ģēja historiogrāfiskās piezīmes. Viņš rakstīja arī savas atmiņas. Atmiņu fragmentus jūs droši vien nupat esat izlasījuši. Tā viņš dzīvoja ilgus gadus. Bet no sava laikmeta viņš bija paņēmis līdzi nolietotu organismu, tāpēc ne­bija sasniedzis pat pirmās simtgades robežu, kad veselības pārbaudē viņam pavēstīja, ka viņš mirs.

Tad šis cilvēks, kas vispār uzvedās diezgan dīvaini un savā laikā droši vien bija mazliet neparasta parādība, sāka izturēties tik ērmoti, kā mēs to nepavisam nebijām gaidījuši. Viņš nobāla, nomurmināja dažus vārdus un gan­drīz paģība. Iestājās pēkšņa nervu reakcija, kādu novērojam cilvēkiem, kam jāmirst pašā dzīves plaukumā pēc kāda nelaimes gadījuma vai katastrofas. Vienu vārdu sakot, kapteini Nemo pārņēma bailes. Turpmākajās nedēļās līdz ar veselības stāvokļa pasliktināšanos bai­les pieauga. Tāpēc ataicināja mani, lai es ar savu mehāniķi samontētu īpašu aparātu, kas slimniekam ļautu koncentrētā veidā pārdzīvot mūža vislaimīgākos brīžus un tādējādi pār­varēt nāves bailes. Aparātu, kas viņam palī­dzētu nomirt.

Bet ko kapteiņa laika biedri uzskatīja par laimi? Kādu viņi iedomājās paradīzi, ko gai­dīja pēc nāves? To mūsdienās neviens vairs skaidri nezināja. Neatlika nekas cits kā vien eksperimentēt, soli pa solim reģistrējot un analizējot slimnieka galvas smadzeņu garo­zas impulsus.

Aparāts bija vienkāršs. Mēs to ienesām pa­lātā, kur Peržinka bija ievietots, ieslēdzām, kad viņš gulēja, un noregulējām tā, lai aparāts ierosinātu attiecīgus priekšstatus un tādējādi sagādātu izmēģinājuma objektam maksimālu tīksmes izjūtu. Radītos priekšstatus mēs re­ģistrējām.

Pirmais mēģinājums nebija visai intere­sants. Uz ekrāna parādījās cigārveidīgas ra­ķetes, kuras mudžēt mudžēja starpplanētu li­dojumu laikmetā, šai senajā vēstures posmā. Mēs vērojām kapteini Nemo, kas vadīja kādu lielisku, mirdzošu, spēcīgu raķeti braucienā uz bezgala tālu Visuma stūri, uz sistēmu, kur mita dzīvi organismi, ar kuriem vajadzēja no­dibināt sakarus. Mēs redzējām, ka Nemo ar savu raķeti nolaidās noteiktā vietā un veltīgi pētīja šo dīvaino, smago planētu. Viņš neat­rada nekādu dzīvības pēdu, līdz kļuva manā­mas pašas planētas brīvas aktivitātes pazīmes, un tad izrādījās, ka ekspedīcija atklājusi sis­tēmu, kur dzīvība dibinās uz sarežģītiem poli­mēriem, kas ir daudz vienkāršāki par olbal­tumvielām. Polimēri te eksistē milzīgās ma­sās, kuras savā starpā cīnās, virzīdamās pa orbītu apkārt savai zvaigznei. Tās grūž cita citu projām kā milzīgā biljarda spēlē. Vārda pilnā nozīmē notiek cīņa par vietu zem saules. Bet Peržinka atrisina visas problēmas un spēj naidīgās planētas kaut kā samierināt. Bērniš­ķīga rotaļa.

Tā kapteinim tomēr nesniedza miera. Pret rītu viņš pamodās viss nosvīdis un baiļu pilns. Viņš raudzījās uz mums kā uz kādiem sava laika briesmoņiem. Es viņam īsi izskaidroju, kāpēc esam ieradušies. Sava apmeklējuma īsto mērķi es, protams, noklusēju, tikai modināju viņā zināmu cerību, tomēr man šķiet, ka viņš viegli visu izprata, jo savu mūžu neesmu pra­tis melot.

—   Jums patika piedzīvojumi, atklājumi un ceļojumi kosmosā. Labi! Bet to visu jūs jau esat izbaudījis atliku likām. Pēc kā tad jūs vēl ilgojaties? Jūs esat redzējis tik daudz negaidītu un brīnumainu parādību, ka tās jums droši vien liekas gluži ikdienišķas. Kāpēc jūs tagad māc bailes? Kurp jūs vēl gribat doties? Visu mūžu jūs esat bijis laimīgs, — es sacīju, ļoti rūpīgi izrunādams vārdu, ko mēs tagad tik reti lietojam.

—   Laimīgs es biju tikai tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies, — kapteinis atbildēja, sākdams klepot. Viņam droši vien bija plaušu tūska. Mans mehāniķis atbalstīja kapteiņa galvu, un es atkal ieslēdzu aparātu.

Mēs redzējām kosmosa kuģa svinīgo atgrie­šanos, apbalvojumus, slavinājumus un sievie­tes. Tām Peržinkas dzīvē laikam bijusi ļoti liela nozīme. Mūsu priekšā pār ekrānu aizslī­dēja vairāki desmiti sieviešu. Man nāca smiekli par to, cik ērmīgi un neizprotami bi­juši senie cilvēki. Mūsdienās, kad-vīrieša un sievietes tuvības pamatā ir kopīgas intereses, nav vairs nedz jūtu krīzes, nedz neuzticības.

Es gandrīz iekliedzos, kad uz ekrāna parādī­jās mans mehāniķis, tas ir, mana sieva. Viņa ar roku aizspieda man muti.

Es ar savu sievu dzīvoju kopā no tā laika, kad sāku konstruēt cerebrālos aparātus, tā­tad jau vairākus gadus. Nevaru sūdzēties, man ir teicams un veikls mehāniķis. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka viņa kaut vai mirkli varētu domāt par šo kapteini, kas taču stāv tikai mazliet augstāk par dzīvnieku. Un kap­teiņa iedomu tēli, kurus mēs varējām vērot uz ekrāna, kļuva aizvien primitīvāki. Bet manai sievai tie darīja prieku. Es to nesapratu. Vai tad arī viņa vēl joprojām to uzskata par laimi? Pārošanos?

—   Tas ir drausmīgi, — es uzsaucu sievai, tā gandrīz izjaukdams visu eksperimentu, jo ap mums valdīja tumsa un klusums.

—   Vai tu nezini, cik daudz darba mūs vēl gaida, ko mēs abi vēl gribam paveikt? — viņa pārmetoši paraudzījās manī. Peržinka atkal sāka klepot, un attēls uz ekrāna izgaisa.

—   Aizmirsu jums pastāstīt kādu interesantu atgadījumu ar Aldebaranu, — kapteinis rau­dzījās manī ar tādu kā smīnu. — Tur mēs at­klājām mehānisku civilizāciju, kas bija izmi­rusi, atstādama tikai cilvēku līdziniekus. Jūs nezināt, kas tie tādi? Mēs arī to ilgi nespējām izprast. Tur nolaidušies, mēs viņu midzeņos atradām tikai dīvainus, izbalojušus skeletus. Bet tos jau gadsimtiem ilgi aprūpēja mirušo kopijas, pretējā dzimuma līdzinieki. Kādreiz savas civilizācijas ziedu laikos Aldebarana iedzīvotāji tos radīja, lai tiktu vaļā no laulības dzīves sarežģījumiem. Katram vīrietim piede­rēja sieva, kas īstenībā bija viņš pats, tikai ar to starpību, ka šis robots bija sieviešu dzi­muma. Sievietēm savukārt bija tādi paši vīri. Visa planēta izmira, jo tur dzīvojošās būtnes nespēja uzturēt sakarus ne ar vienu citu, tikai paši ar sevi, tātad nespēja arī vairoties …

—   Un vai toreiz jūs bijāt laimīgs? — es vaicāju.

—  Toreiz mani māca dziļas skumjas tāpat kā patlaban, — kapteinis jau elpoja labāk, to­mēr aritmiski un sekli. Tā nav daba zīme. Ārsti no viņa bija atteikušies. Viņš bija atstāts mūsu ziņā. Atceros, kad mira mans tēvs, viņš iegāja savā darbistabā un vēlējās palikt viens. Gaidīju, ka arī šis cilvēks mūs izdzīs ārā, taču šķita, ka mēs esam viņam patīkami. Galveno­kārt jau mana sieva. Viņš saņēma tās roku. Es to jau sen neesmu darījis.

—  Vajag taču būt kādam cēlonim, kāpēc jūs to visu esat pārdzīvojis. Jūs esat pazinis daudz sieviešu, bet laimīgs neesat bijis. Jūs baidāties, ka dzīve izbeidzas. Kāpēc? Ko jūs neesat paspējis, ko neesat izbaudījis?

—  Ja cilvēks zina, ka pēc četrpadsmit die­nām viņu pakārs, tad viņš spēj brīnišķīgi kon­centrēties, — Peržinka skumji pasmaidīja. — Tā apgalvoja doktors Džonsons.

Nezinu, ko nozīmē vārds «pakārt», droši vien kaut kādu nedabisku nāvi. Un doktors Džonsons laikam ir bijis kāds no viņa astro­nautiem. Mani vismaz iepriecināja tas, ķa tagad kapteinis pats pievilka mūsu aparātu klāt un pielika pie savas vestibulārās sistēmas. Viņš sāka rīkoties refleksīvi. Viņš noder ekspe­rimentam labāk nekā kaķis.

Parādījās bērnu rotaļlaukums un tajā deviņi gadi vecais kapteinis Nemo. Visa komanda smejas, jo viņš ielaidis bumbu vārtos. Kaptei­nis aug lielāks, komandā pēkšņi parādās arī viņa vēlākie naidnieki — viņa palīgs, vecā­kais biologs un beidzot es pats. Mana sieva līdzās iespurdzās, redzēdama, cik jocīgi es skraidelēju tajā pūlī uz ekrāna. Drīz vien mēs sākām pietupties un lēkāt pa dubļiem.

—   Kā tu vari par to smieties? — es dus­mīgi teicu, bet šoreiz čukstus. — Vai tev pa­tīk, ka šis mūsu sugas eksemplārs, šis hotno sapiens saskata savu lielāko laimi, savu sapņu paradīzi iespējā izrēķināties ar cilvēkiem, kas viņu aizvainojuši? Tā ir paradīze, par kuru sapņoja cilšu sabiedrība, asins atriebības laik­meta ļaudis.

Nezinu, varbūt mums vajadzētu savu ekspe­rimentu pārtraukt, nezinu, vai šis cilvēks ir mūsu pūļu vērts. Kad ieraudzīju, ka viņš uz ekrāna man uzkliedz, ka nāk man virsū, savā iztēlē kļūdams par mani veselu galvu lielāks un stiprāks par mani, tad man pēkšņi uzbruka dīvainas bailes, un es izslēdzu aparātu.

Nemo tai pašā brīdī pamodās.

—   Klausieties (biju apņēmies runāt ar viņu atklāti), — jūs baidāties mirt, jo nezināt, kas būs pēc tam. Jūs ilgojaties pēc nez kādas paradīzes, gribat būt laimīgs. Nu tad izvēlie­ties, cilvēk. Jūsu dēļ esmu caurām nedēļām pētījis literatūru. Vai vēlaties dzert no aizmir­stības upes kā Grieķijā? Vēlaties ambroziju un nektāru? Vēlaties gulēt Valhallas gaišma­taino dieviešu klēpī vai arī pēc nāves izjust nepārtrauktu reibumu, kā to iedomājās indi­āņi? Jūs varat iegūt visu, ieskaitot medu un vīnu. Jūsu laikmetā taču priekšstati par para­dīzi un laimi bija tik primitīvi, ka viens no lie­lākajiem filozofiem toreiz pasludināja: laime ir, ja var pakasīt to vietu, kas niez. Vai gribat pakasīties? Lūdzu. Nesaprotu, ko jūs vēlaties. Nezinu, no kā baidāties … — Es kliedzu uz kapteini. Biju tikpat saniknots kā nesen viņš savā iztēlē. Slimnieks vairs spēja tikai čukstēt. Viņš pasmīnēja.

— Tai pašā Visuma daļā, kur mēs atradām līdziniekus, bija vēl kāda planēta, pilna visādu tehnisku brīnumu. To bija iznīcinājusi lamā­šanās. Jūs varbūt vēl zināt, ko nozīmē lamā­šanās. Tur dzīvoja tāds pats veikls zinātnieks kā jūs, viņš bija automatizējis visu planētu. Katrai dzīvai radībai piederēja mašīna, kas klausīja pavēlēm no viena centra. Kādreiz dusmās zinātnieks šim centram bija uzšņācis: «Lauziet jūs kaklu!» Smagie mehānismi, kam nebija ne mazākās jēgas par humoru, to pa­tiešām izdarīja ar visiem šīs planētas iedzīvo­tājiem. Mēs viņus atradām apraktus zem viņu pašu mašīnām, pašu loģikas iznīcinātus. Es neiedrošinos atkārtot šā izgudrotāja iztei­cienu, cienītais kungs, — Nemo smīnēdams nobeidza un noslaucīja sviedrus.

Man likās, ka mēs tikai traucējam viņu sais pēdējos brīžos. Tāpēc es nepretojos, kad sieva izraidīja mani no palātas.

Kā šis notikums beidzās, to zinu tikai no vi­ņas stāsta.

—   Mēs vēlamies zināt, atbildi uz gluži vien­kāršu jautājumu, — viņa klusām sacīja. — Kad jums dzīvē likās, ka varat mirt?

—   Tad, kad biju laimīgs.

—   Un kad jūs bijāt tik laimīgs?

Nemo brīdi domāja. Viņam laikam ilgi va­jadzēja rakņāties pa savu atmiņu.

—   Kad es piecpadsmit gadu vecumā pirmo reizi noskūpstīju meiteni…

—   Un pēc tam?

—   Tad, kad es reiz atvaļinājuma laikā pats savām rokām iemūrēju mūsu mājiņā pavardu.

Mana sieva nezināja, kas ir pavards, taču taujāja vien tālāk.

—   Toreiz, kad es savā otrajā ekspedīcijā tumšās zvaigznes gravitācijas laukā izlaboju aizdedzes regulatoru, — kapteinis stāstīja. Neko vairāk viņš nevarēja atcerēties.

—   Es sāku saprast jūsu laimi, — mana sieva sacīja. — Tā ir mīlestība un radošs darbs. Vai arī abi kopā. To jūs esat izbaudījis trīs reizes mūžā. Bet mums tas pilda visu dzīvi. Mēs radām jaunus mehānismus, mākslas priekšmetus un mākslas darbus, un vienmēr darām to divi līdzās, vienmēr esam kopā, tāds ir viss mūsu mūžs. Tāpēc mēs vairs nepazīs­tam jēdzienu «laime». Laime mums ir tas pats, kas dzīve. Galu galā tas ir arī jūsu nopelns.

Jūs mums sagatavojāt šādu dzīvi. Jūs va­rat būt mūsējais, — un viņa pasniedza kap­teinim mūsu aparāta elektrodus. Kapteinis pa­purināja galvu, un tagad reiz likās, ka viņš vairs nejūt baiļu.

— Diezgan esmu priecājies par savu pa­vardu, — viņš nočukstēja. — Tagad vēlos ko citu.

Un kapteinis Nemo nomira. Rāms un sa­mierinājies. Kā visi cilvēki mūsu laikmetā.

Piezīme

Šķiet, kapteinis beidzot bija izpratis, ka dzī­vība pat savās visaugstākajās formās nevar turpināties mūžīgi, ja cilvēka radošās spējas ir izlietotas bez atlikuma, un ka nāve ir tikai saplūšana ar matēriju, atbrīvošanās no vien- patības nastas. To redzam no viņa pēdējās frāzes: «Tagad vēlos ko citu.» Viņš vēlējās ko citu, to, ko dzīvē nevarēja iegūt. Nāvi. Bieži es viņu pieminu un ļoti labi saprotu.

īpaši tagad, kad no manis aizgājusi mana sieva un man jāstrādā ar mehāniķi, kas ir drausmīgi neveikls. Vēl tagad nesaprotu, kā­pēc viņa mani pameta. Esmu nelaimīgs.

Pastarās dienas eņģelis

Aust gaisma. Ēnas atkāpjas, priekšmeti ap mani pēkšņi kļūst krāsaini, debesis gaiši zilas, un tajās parādās nāves atblāzma. Pēc dažām stundām šī uzlecošā zvaigzne aiz­degsies ar spoži baltu liesmu, daudzkārtīgi pa­lielināsies, pārpludinās debesis kā ar kvēlo­jošu dzīvsudrabu, izkaltēs planētas virsmu, sadedzinās visu, kas ir ap mani; un beidzot saplūdīs ar savu degošo planētu vienā milzīgā, spīdošā masā.

Zināju to pilnīgi skaidri, jo tāpēc jau mēs atlidojām šurp. Pirms dažām dienām mēs Ga-

taktikas astoņpadsmitajā apgabalā saņēmām paziņojumu, ka Akmeņu salas maiņzvaigzne Alfa 4 drīz uzliesmos. Zinātnieki domājot, ka šai zvaigznei esot vairākas planētas, uz ku­rām iespējama dzīvība, tāpēc mums deva pa­vēli doties ceļā. Es degu nepacietībā. No mūsu stacijas jau sen nebija noticis neviens lidojums uz kādu novu, tādi ceļojumi bija visai bīstami, bet es strādāju pirmo gadu un nebiju vēl iz­baudījis nekādu piedzīvojumu.

Akmeņu salas zvaigznei Alfa 4 bija deviņas planētas. Tikai trīs no tām sedza plats retinā­tas atmosfēras slānis, kas saturēja skābekli; mēs tās izpētījām katru atsevišķi. Pašas inte­resantākās parādības novērojām uz zvaigznes trešās planētas. Tās lielāko daļu klāja ūdens, un sākumā domājām, ka zem šejienes ne visai dziļo jūru līmeņa atradīsim inteliģentas būt­nes, kā tas uz dažām planētām mēdz būt. Bet jau pirmie no liela augstuma iegūtie attēli rā­dīja, ka daži kontinenti šeit ir civilizēti, mēs redzējām plašus celtņu kompleksus un lauk­saimniecības kultūru kvadrātus. Dažās vietās planētas iedzīvotāju mītnes stāvēja ļoti cieši kopā, acīmredzot pilsētu attīstība atradās pri­mitīvā līmenī.

Mēģinājām nodibināt sakarus ar planētas iemītniekiem, jo mūsu komandieris negribēja riskēt un izraisīt sadursmi vai karu brīdī, kad mēs šai planētai bijām atnesuši ziņu par bojā eju. Šaubījāmies, vai viņi vispār spēs kaut kā glābties no milzīgā karstuma, ko izstaros viņu zvaigzne. Vienīgā iespēja ir pārcelties kaut kur citur, bet mums šķita, ka šejienes civilizā­cija vēl neatrodas uz tik augstas pakāpes. Ja jau tiem būtu līdzekļi, kā pārcelties uz kādu attālāku zvaigzni, tie droši vien nebūtu gaidī­juši mūsu brīdinājumu. Bet tehnika šeit laikam gan nebija diez cik pilnīga, jo mēs raidī­jām pa visiem viļņiem, izlietodami visvienkār­šāko sakaru kodu, taču neviens mums neatbil­dēja. Kas zina, vai viņi maz ir jau atklājuši elektrību. Dažas reizes aplidojām apkārt pla­nētai, un tad mums neatlika nekas cits, kā vien izšķirot materiālus, kas iesniedzami Kos­mosa institūtam, kurš nodarbojās ar dzīvu būtņu civilizāciju salīdzinošo pētīšanu, reģis­trēt dažus datus Galaktikas informācijas die­nestam, kura referente visu ceļojuma laiku nelika mums mieru ar muļķīgiem jautāju­miem, un tad doties tuvāk pašai zvaigznei, jo vajadzēja noskaidrot, kāpēc tā pārvēršas par novu, kādi cēloņi tās uzliesmošanai.

Šis mēģinājums arī bija vainīgs mūsu ka­tastrofā. Šejienes zvaigznes matērija jau bija sākusi mainīties, tās temperatūra pamazām cēlās, bet mēs to nebijām ievērojuši; kad ieslē­dzām motorus, lai ievadītu savu kosmisko kuģi taisnes trajektorijā, regulators pārtrauca darbu, notika īssavienojums, un mēs palikām trešās planētas izplatījumā kā nedzīvs tās pa­vadonis. Kosmosa kuģī tūliņ tika izziņota trauksme. Pie tā es biju pieradis, sākumā ne­viens no mums nenojauta briesmas. Sabojā­jies regulators, nu, tad izlabosim to, tā taču nav nekāda nelaime.

—   Pēc trīsdesmit stundām varēsim star­tēt, — inženieris man līdzās pašapzinīgi sacīja un tad nobālēja.

—   Pēc trīsdesmit stundām, — es notrīcēju. Pēc trīsdesmit stundām visas zvaigznes Alfa 4 planētas pārvērtīsies par karstiem metāla tvaikiem. Bet mūsu kuģis ir planētas pavado­nis. Komandieris mūs sapulcināja lielajā ap­spriežu telpā. Viņš izrīkoja, kādi pienākumi katram veicami, izteica pavēles, paskaidroja plānus; visiem vajadzēja piedalīties regula­toru labošanā.

—  Vai tad jūs nesaprotat, ka tas ir vel­tīgi? — es iekliedzos, jo visi rādīja tik svinī­gas, tik atbildīgas un oficiālas sejas. — Kā­pēc mums vēl jālabo regulators, ja pēc da­žām stundām tas pārvērtīsies tvaikos līdz ar mums? Kam mums jāuzņemas bezjēdzīgs darbs? — Mana balss trīcēja.

—   Bet ko jūs iesakāt? — komandieris man vaicāja. — Neatliek nekas cits kā vien strādāt kā parasti.

—   Gaidīt brīnumu?

—   Brīnumiem neviens netic, — komandieris mazliet nepacietīgi sarauca pieri. — Man li­kās, jums skolā ir paskaidrots, kā jāizturas briesmu brīžos.

—   Skolā mums apgalvoja, ka ceļojumi ar raķetēm esot pilnīgi droši, ka mēs dzīvojot laikmetā, kad mūsu intelekts jau sen iekarojis Visumu, mēs dzīvojot Galaktikas savienības laikmetā, kad neviens nemirstot veltīgi, ne­mirstot savu vadītāju muļķības pēc. — Biju izmisis, tāpēc apvainoju komandieri; es gan­drīz apraudājos. Neesmu vēl ne divdesmit gadu vecs, man nav bērnu, māte mani gaida; cik nesaprotami man likās, ka reiz cilvēki mi­ruši jau simt sešdesmit gadu vecumā. Cik vel­tīgi un nejēdzīgi. Bet tagad, aiz kaut kādu muļķu vainas …

—   Negribu mirt! — es kliedzu. — Es ne­gribu mirt!

Komandieris pienāca man klāt, it kā viņš būtu mans tēvs, un pamāja pārējiem. Tie žigli aizskrēja, it kā būtu kāda jēga steigties. Es to nesapratu, viņi man likās kā idioti.

—   Tas viss bija tikai pārbaudījums, draugs, — komandieris sacīja, gandrīz vai noglaudīdams manu ķiveri. — Jūs to, diemžēl, neizturējāt. Jūs pārcels uz satiksmes līniju.

—   Vai tiešām? — es izbijos. Reizēm jau mēdza sarīkot tādus visai dīvainus pārbaudī­jumus. Tāpēc, lai svarīgiem uzdevumiem iz­meklētu tikai pašus spējīgākos. — Jūs gribat sacīt, ka šī zvaigzne neuzliesmos un nekļūs par novu, ka neesam devušies ekspedīcijā glābt civilizāciju, ka tā ir tikai komēdija, kas izspēlēta manis dēļ, tikai tāpēc, lai izdibinātu, vai esmu spējīgs piedalīties atbildīgos pēt­niecības ceļojumos?

Komandieris pamāja. Es nosarku. — Tagad saprotu, kāpēc citi ir tik mierīgi. Gribētos re­dzēt, ko viņi darītu, ja tā būtu atgadījies īste­nībā, ja viņiem tiešām būtu jāmirst. Viņi kliegtu tāpat kā es. Noteikti.

Es lūdzu piedošanu. Man bija žēl, ka neesmu pārbaudījumu izturējis. Komandieris mani aizsūtīja veikt pašu smagāko uzdevumu: man, rezerves skafandrā ietērptam, vajadzēja strā­dāt vienam pašam pie raķetes ārējās lūkas bez sakariem ar citiem.

Zi strādāja man pretim. Sākumā es mazliet kaunējos. Es taču tik sen jau cenšos iegūt vi­ņas labvēlību, zināju, ka šīsdienas skandāls man nekāds krietnais palīgs vis nav bijis. Zi ir ļoti stingra, ja viņa grib kādu nopelt, tad izdara to īsi un aši. Caur biezajiem ķiveres stikliem es viņu apveltīju ar dedzīgiem smai­diem, palīdzēju viņai darbā un nēsāju pakaļ visādus sīkus priekšmetus, ko viņa pameta Visuma telpā. Pievilkšanas spēks te bija nie­cīgs, man likās, es viens pats viegli varētu, pagrūzdams vien, ievadīt mūsu raķeti vaja­dzīgajā trajektorijā.

Bet tad mani atkal pārņēma šaubas. Ja tas ir bijis tikai pārbaudījums, kāpēc tad viss tā­pat rit tālāk? Kāpēc mēs nestartējām tūliņ, tiklīdz es biju izkritis? Gribēju to pajautāt Zi, bet nebija sakaru. Līdz tam laikam, kad nā­košais pāris ieradās mūs nomainīt. Tie bija pazīstami zobgaļi, divi draugi no Melnā kvadranta; es gaidīju, ka mēs varēsim krietni izsmieties, bet viņi, ne vārda nebilzdami, pa­ķēra mūsu instrumentus tik strauji, it kā vi­ņiem zeme degtu zem kājām. Jā, tiešām, tur jau liesmoja mūsu zvaigzne.

— Piedod, zinu, cik nopietns ir stāvoklis, esmu uzvedies nejēdzīgi; redzu, cik varonīgi izturas visi pārējie, un kaunos, Zi. — Es pa­līdzēju viņai kajītē noņemt aizsargmasku.

—  Man arī ir bail, — Zi klusām atzinās. Tātad tomēr taisnība, komandieris mani ir apmānījis kā puišeli.

—  Man jāmirst?

—  Mums visiem jāmirst, — viņa atteica.

Melis tāds! Man likās, ka tūliņ metīšos

meklēt komandieri. Viņš nospēlējis manā priekšā komēdiju tikpat kā ārsts nedziedinā­mam slimniekam, kā varonis gļēvulim; grasī­jos skriet pie viņa, tomēr apstājos. Ko es vi­ņam sacīšu? Viņam tāpat jāmirst. Kas man būtu ko pārmest? Viņš gribēja labu. Mēs ar Zi metāmies viens otra apkampienos. Nebijām vēl izbaudījuši viens otra tuvumu, viņa ne­kad negribēja to atļaut.

— Tagad saprotu, kāpēc cilvēki senāk lieto­juši narkotiskas vielas, — es sacīju, kad mēs vēlāk gulējām abi līdzās un klausījāmies, kā ventilatorā šņāc mākslīgais gaiss. — Es arī vēlētos kadu nomierināšanas līdzekli, kādu tableti vai šķidrumu, kas mani uzmundrinātu. Mēs taču abi zinām, kur atrodas mūsu ārsta kabinets. Nāc, aizsteigsimies nāvei priekšā, nomirsim kopā, laimīgi, klusi un jauki, bez šīs drausmīgās zvaigznes liesmām.

Zi lēnām atvirzījās no manis nost.

—   Vai tu esi slims? Tā taču būtu nodevība. Mēs dezertētu. Kopš pašas dzimšanas mēs zinām, ka būs jāmirst, taču tāpēc nemaz ne­domājam noindēties. Komandieris izdala rīko­jumus tikai tāpēc, ka neko citu viņš vairs ne­spēj. Katastrofas gadījumos kuģu komandas visā kosmosā rīkojas gluži tāpat, jo kopš laika gala mums nekad nav bijis citas izvēles. Mēs piedzimstam un nomirstam, un laika sprīdī starp šiem diviem mirkļiem domājam par darbu, par to, kā izlietot savas spējas, kādas pēdas atstāt pēc sevis. Nekādas citas iespējas nav. Neko nedod ne reliģijas meli, ne pašnā­vība, nedz nesātība. Tu runā kā mežonis vai kā bezprātis, it kā neko nesaprastu.

Protams, Zi bija vecāka, bet es nespēju pa­ciest šādas gudras valodas; Zi runāja tā, it kā viņai būtu viena alga, ka jāmirst, it kā viņa kopš dzimšanas būtu zinājusi, ka viņu sade­dzinās nova savas trešās planētas tuvumā, it kā viņa pati sevi vērotu no malas. Vai tad vi­ņai nav bail? Mēs sastrīdējāmies. Viņa taisī­jās atsūtīt man ārstu, jo es esot pilnīgi sabru­cis; it kā nebūtu gluži dabiski, ka es vēlos re­dzēt viņu un savu māti, ka vēlos viņu mīlēt vēl daudzas dienas, ka pats gribu veikt izcilus ceļojumus Visumā un iegūt slavu, ka negribu beigt dzīvi tik veltīgi un muļķīgi. Aizgāju no Zi kajītes un pa rezerves eju atgriezos savā istabā. Visa kuģa komanda atradās priekš­galā pie regulatora. Gāju garām dežurējoša­jām glābšanas raķetēm. Trīs vēl bija atliku­šas, mierīgi varēju kāpt vienā iekšā. Kurp lai es lidoju? Ir tikai divas iespējas: izgaist kos­mosā, palikt vienam Visuma telpā, kā palika vieni tie, kas senlaikos jūrā pārcieta kuģa avāriju, tikai ar to starpību, ka šeit nav nekādu regulāru satiksmes līniju, nav cerību, ka mani izglābs tirdzniecības kuģis, te ir tuk­šums un droša bada nāve. Vai arī varu lidot uz šo zvaigzni un nomirt jau šodien. Brīdi man gribējās tā izdarīt, es vismaz saīsinātu nepanesamo gaidīšanas laiku. Bet varu lidot arī uz planētu. Uz kādu 110 tiem kontinentiem, uz kādu no tām pilsētām. Varu viņus brīdināt. Varbūt viņiem ir kāda iespēja pamest pla­nētu. Neviens cits mūs vairs nespēj glābt. Pēkšņi man planētas iemītnieku kļuva žēl vai­rāk nekā sākumā. Mēs fotografējām viņu mītnes Dzīvu būtņu civilizācijas salīdzinošās pētīšanas institūta vajadzībām, mēs reģistrē­jām informatīva rakstura ziņas. It kā tur lejā dzīvotu lopi. Bet ja nu tās ir inteliģentas būt­nes? Ja viņi nav uztvēruši mūsu raidījumus, es brīdināšu viņus pats. Savā dienesta ska­fandrā tērpies, iekāpu glābšanas raķetē. Ne­viens mani nepamanīja. Kamēr viņi atjēgsies, ka esmu nozudis, sen jau būšu lejā. Pastāstīšu tiem tur visu patiesību. Nebūšu tāds kā mūsu komandieris. Lai viņi zina visu. Lai izšķiras. Esmu ziņkārīgs, vai viņi arī strādās un vai strādās tāpat kā mūsu stulbā komanda. Var­būt viņi izlems citādi? Un tad, kauns atzīties, man ienāca prātā mežoņu priekšstati par pēc­nāves dzīvi.

Es jau redzēju lielās salas uz planētas, īste­nībā tie bija divi kontinenti, viens liels un lī­dzens ziemeļu puslodē, divi trīsstūraini dienvi­dos; mūsu automāti vislielāko iedzīvotāju blī­vumu uzrādīja vietās, kur atrodamas ogles un metālu rūdas. Tā bija zīme, ka uz planētas attīstījusies industriāla civilizācija. Es ātri, pat mazliet par strauju nolaidos kontinenta vi­dienē kādas lielas apmetnes laukumā. Gai­dīju, ka ap mani sapulcēsies vietējie iedzīvo­tāji, kā allaž biju lasījis grāmatās, taču nere­dzēju neviena dzīva radījuma, tikai no dzelzs, betona, māla un primitīvām plastmasām celto mītņu tumšās kontūras; celtniecībā šīs būtnes nekur tālu nebija tikušas: celtnes sniedzās augšup, mājas sedza stāvi jumti; tie droši vien vajadzīgi klimata dēļ. Te laikam bieži gāžas lejup ūdens, kas iztvaiko no jūrām un tad at­kal sabiezē virs kontinentiem. Man te diez kā nepatika, no pirmā acu uzmetiena tā bija at­palikusi civilizācija, es šo planētu nemainītu pret savu dzimteni, taču labprāt mainīšu to pret nāvi. Kādu brīdi gaidīju, tad iedarbināju sirēnu, biju gatavs pat šaut vai pielaist kā­dai mājai uguni, lai tikai ataicinātu šurp pla­nētas iemītniekus.

Bet parādījās kaut kas pavisam cits. Otra glābšanas raķete no mūsu kuģa. Sarkani no- kaitusi, tā šāvās stāvus lejup taisni man virsū; es ātri izmetos no kabīnes un ieskrēju spraugā starp tuvākajām mājām, ieraudamies vistumšākajā kaktā. Biedri nolaidās diezgan zemu, bet nenosēdās, tikai ieslēdza skaļru­ņus. Viņi atkārtoja manu vārdu, sauca mani atkal un atkal. Es aizbāzu ausis.

— Atgriezies, atgriezies nekavējoties! — es dzirdēju komandiera balsi. — Mums izdevās regulatoru izlabot, inženieris saīsināja re­monta laiku, pēc maza brīža mēs startē­jam.

Melis tāds! Es labi pazīstu viņa trikus, viņš grib mani aizvilināt atpakaļ uz kopējo zārku, domā, ka es atkal noticēšu. Vispirms pārbau­dījums, tagad inženieris, lai tikai nomierinātu gļēvuli. Muļķis. Otrreiz es neļaušu sevi piemā­nīt. Zinu, cik ilgi velkas remonti, pazīstu mūsu mašīnu mehānismus. Tos nevar izlabot, pavi­cinot burvju rīkstīti. Dzirdēju megafonā Zi šņukstošo balsi: lai es atgriežoties, lai apjē­dzot, ka mani te neviens neizglābšot, šejienes iemītniekiem es tikai kaitēšot, viņa mani nemī­lēšot. It kā mums vēl būtu nākotne.

— Vai gribi būt viņu nāves eņģelis? — Zi ļauni runāja. — Vai gribi viņus sagatavot pastardienai? — viņa zobojās, it kā es līdz šim būtu bijis māņticīgs. — Vai tu nesaproti, kur meklējams vienīgais glābiņš no nāves?

Viņa laikam atkal taisās lasīt man morāli? Ja šejienes iedzīvotāji nezinās nekāda padoma, es pievienošos viņiem, kaut arī viņi beigtu dzīvi neprātīgās orģijās vai māņticīgā aklumā. Viņi ir dzīvi, tāpat kā es, tas mūs vieno, viņi droši vien nav padoti tik nejūtīgam koman­dierim, kāds ir manā raķetē. Es atkal dzir­dēju savu vārdu. Viņi deva man desmit se­kundes laika, lai es paziņojot, kur atrodos, jo redzēja, ka raķete ir tukša. Viņi deva man desmit sekundes laika un tad aizlidoja at­pakaļ uz mūsu kuģi.

— Tu esi izvēlējies. Paliksi viens, — koman­dieris atvadījās no manis un vēl piemetināja parasto formulu, ar kuru padzen no dienesta bēgļus un noziedzniekus. Tiklīdz viņi nozuda, es pieskrēju pie tuvākās celtnes un sāku dau­zīties pie vārtiem, bet tie no mana pieskāriena saira; mītnes bija pamestas, iedzīves piede­rumi klāti putekļiem un satrunējuši; tās bija tukšas mājas, un, kaut es skraidīju pa šo pil­sētu vairākas stundas, nekur neatradu ne­vienu radījumu. Brīdi man šķita, ka viņi var­būt ir neredzami vai arī pa nakti paslēpjas kādās spraugās, bet es neviena neatklāju, kaut arī lietoju visjutīgākos detektorus. Pil­sētā nebija neviena, tikai ārpus pilsētas, zem zemes. Nesapratu, kāpēc viņi slēpjas zem ze­mes, ja viņiem ir tādi nami? Vai tā būtu kāda īpaša kurmju suga? Atraušu plāno zemes kārtu un atradu skeletu. Cilvēka skeletu.

Man šķita, ka zaudēju prātu vai arī redzu halucinācijas. Kā uz šīs planētas, kas riņķo ap mūsu Galaktikas visattālāko zvaigzni, no­kļuvuši saprātīgi cilvēki? Vai tās varbūt ir kādas ekspedīcijas atliekas? Vai arī šī planēta reiz jau bijusi apgūta? Bet tad taču mūs ne­sūtītu šurp to izpētīt? Er nekā nesapratu. Man ienāca prātā ieslēgt kosmonautu detektoru. Izdzirdu atbildi: «Kaut kur tuvumā jābūt deg­vielu noliktavai. Tur ir starta laukumi.»

Es tos atradu nedaudzu metrosekunžu at­tālumā. Tie bija lieli, pilnīgi pamesti klajumi bez raķetēm, ar vēsturiskām ierīcēm no tiem senajiem laikiem, kad notika pirmās galak­tiskās kaujas, kad vēl nebija nodibināta Sa­biedrība. Es skrēju uz vadības torni. Durvis manā priekšā izjuka. Atradu lokatoru. Tas bija neticami primitīvs. Tomēr tas rādīja virzienu. Virzienu, kādā pirms gadu simteņiem aizlido­juši šejienes kuģi. Lokators rādīja uz Galak­tikas astoņpadsmito apgabalu, uz mūsu sta­ciju. Uz to pusi, no kuras mēs atlidojām. Ne­spēju tam ticēt. Vai tā ir taisnība? Vai tas iespējams? Vai tiešām esmu atradis pirmo planētu, no kuras sākās visas Galaktikas ap­gūšana, to bezvārda planētu, kuras nosau­kums aizmirsts ilgajos gadsimtos, kad plosī­jās ķildas? Vai šī ir pirmo cilvēku mājvieta, teiksmainā Zeme? Un iemītnieki to pametuši tāpēc, ka zinātnieki paredzējuši: viņu zvaig­zne Alfa 4, seno dzejnieku Saule, sabruks? Tātad viņi no tagadējās katastrofas paglābu­šies jau sen, paglābušies paši ar savu prātu, ar savu darbu, neatlaidīgā cīņā pret nāvi un iznīcību?

Lokatorā pazibēja uguntiņa. No kurienes? Kā? Uguntiņa izgaisa mūsu stacijas virzienā. Tā taču nevar būt kāda no aizvēsturiskajām raķetēm. Tas bija mūsu kuģis. Šoreiz koman­dierim bijusi taisnība. Manai Zi bijusi tais­nība. Šejienes iemītniekiem bijusi taisnība. Cilvēkiem bijusi taisnība.

Aust gaisma, ēnas atkāpjas, priekšmeti pēkšņi kļūst krāsaini, debesis ir zilas, un tajās parādās nāves atblāzma. Pēc dažām stundām Uzlecošā zvaigzne uzliesmos un kopā ar savu planētu kļūs par vienu vienīgu milzīgu, spī­došu masu. Tā sadedzinās visu, kas atrodas tās tuvumā. Tikai cilvēku taisnību ne. Es ne­biju to laikus ieraudzījis. Esmu palicis viens. Esmu vienīgais, kas nomirs uz Zemes.

Uzvara Romā

Es devos uz Romu kā speciālists. Tas ir, pats pieteicos braukt uz turieni kā spe­ciālists. Kolēģis Volfs kalnos bija salauzis kāju, un vingrotāju komanda pēkšņi palikusi bez ārsta. Tad priekšniecība atcerējās mani, jo bija zināms, ka arī es kādreiz esmu nodar­bojies ar vingrošanu, turklāt vairākus gadus strādājis par sporta ārstu. Bet pats galvenais bija tas, ka nākamajā dienā man sākās atva­ļinājums, tāpēc nevajadzēja nevienu atraut no darba nodaļā.

— Tā taču ir tīrā laime… — sacīja poliklīnikas vadītājs, parakstīdams manu atvaļinā­juma zīmi. — Braukt nevis uz Māhovo ezeru, bet uz Tirēnu jūru. — Viņš laikam mani apskauda. Pats es priecājos. Nekad nebiju re-, dzējis Itāliju. Līdz pēdējam mirklim tam vēl neticēju. Man taču nekad nelaimējas, pie tā jau esmu pieradis. Gaidīju kādu vilšanos. To piedzīvoju jau pirmajā mūsu ceļojuma dienā. Mani iepazīstināja ar Kratkiju.

—   Jūs taču pazīstat mūsu olimpisko čem­pionu, — grupas vadītājs sacīja ar pienācīgo cieņu un nosēdināja Kratkiju starp mani un masieri, it kā brauciena laikā par viņu vaja­dzētu īpaši rūpēties. Es tūliņ visu sapratu. Kratkija čempiona laiki acīmredzot pagājuši, tagad viņš vairs nav formā, tāpēc nemitīgi iz­domā sev visvisādas slimības un kaites. Vi- ņ-am jau pāri par trīsdesmit gadu, bet viņš vēl aizvien negrib atteikties no sacensībām, jo tās nozīmē slavu un dzīvi pa ārzemēm.

—   Nesedieties uz manas aptiekas, — Krat- kijs piezīmēja. Viņš veda līdzi pats savu ap­tieku, it kā jau neuzticētos man, nemaz vēl nepazīdams. Viņš noeksaminēja mani, līdz pašai Ceskebudejovicei izprašņādams par savām slimībām. Masiera pienākums bija sa­cīt viņam priekšā. Par laimi netālu no robe­žas Kratkijs sapirka veselu bateriju alus pu­deļu un tad lika mūs mierā līdz pašai Zalc- burgai. Tur viņš nevarēja aizmigt, un man vajadzēja dot viņam pulverus. Pats par sevi saprotams, ka es jau Prāgā apjēdzu: no

Itālijas neko daudz neredzēšu un nekāds at­vaļinājums tas nebūs.

Reizē ar meistarsacīkstēm Romā sākās sporta ārstu konference. Man vajadzēja tajā piedalīties jau otrā dienā pēc ierašanās. Kāds kuprains spānietis lasīja lekciju par velosipē­distu muskuļu grupu nogurumu. Man tas likās dīvaini. Vai tiešām iespējams, ka visi kolēģi, kas šeit sēdēja, tik vērīgi klausās tādu nekam nevajadzīgu lekciju? Pēc tam sākās pat disku­sija. Muskuļu nogurums šiem ārstiem node­rēja par tādu īpašu esperanto. Viņi lieliski saprata cits citu. Spānietis, itālieši, vācieši, poļi, pat kāds nēģeris no Lagosas. Bet es vi­ņus vairs nesapratu. Pa šiem dažiem gadiem viņu specialitāte bija pamatīgi mainījusies un attīstījusies. Es nospriedu šo pašu vakaru pāršķirstīt žurnāla «Fizkultūras medicīna» pērno gadagājumu, lai nedarītu kaunu mūsu delegācijai. Panākšu to, ko savā agrākajā specialitātē esmu nokavējis.

Pēcpusdienā steidzos uz citu sēdi. Pavisam nejauši Romā šai pašā laikā notika encefalo- grāfijas kongress. Tā bija mana jaunā spe­cialitāte. Jūs droši vien populāros žurnālos esat redzējuši attēlus, kur parādīti kaķi vai truši ar mikroelektrodiem, kas izslējušies tiem ap galvu kā kupls vainags. Mēs pūlamies eksperimentāli izpētīt cilvēka smadzeņu dar- .bību. Tā noteikti ir svarīgāka problēma nekā četrgalvainā muskuļa nogurums velosipēdistu sacīkstēs. Taču ar tādu specialitāti jūs uz ār­zemēm sevišķi biezi vis netiekat. Encefalogrā- fijas kongress nolika Dorias pilī, fizkultūrieši pulcējās uz sēdēm Venēcijas laukumā tieši iepretim balkonam, no kura bieži runājis Mu- solīni. (Dučem bija divi tādi balkoni, tāpēc romieši saukāja viņu par Džuljetas kungu — viņš taču mēdza rīkot balkona skatus.) Pa Romu braukāju trolejbusā. Vatikāna kolekci­jas neredzēju, Romas forumā nebiju, Veneto ceļu pazīstu tikai no filmām. Man vajadzēja paspēt uz abiem kongresiem. Varu jums sīki aprakstīt Romas trolejbusus. Tie ir gandrīz tādi paši kā mūsējie.

Kratkijs bez manis nebija ar mieru trenē­ties. Tad viņš nejūtoties drošs. Mani taču neesot veduši uz Romu izbraukumā. Reiz viņš sāka uz mani kliegt, kad biju atskrējis uz tre­niņu zāli ar desmit minūšu nokavēšanos. Kratkijs vingroja nejēdzīgi. Tagad es sapratu, kāpēc viņš sūtīts uz meistarsacīkstēm. Visi ce­rēja, ka viņš izgāzīsies un tad beidzot pārstās Prāgā ar visiem strīdēties kā primadonna. Man modās aizdomas pret kolēģi Volfu, vai viņš savu kāju nav pārlauzis tīšām.

Dienu pirms sacīkstēm encefalogrāfijas kongresa klausītāju vidū ieraudzīju Gvenu. Viņa dzīvoja Mančestrā un pirms gada, brauk­dama uz Maskavu, bija apmeklējusi mūsu klīniku. Gvena tūdaļ nosēdināja mani sev blakus. Un tūliņ sāka izprašņāt par profesoru. Viņa bija tikai mazliet sirmāka nekā pērn. Gvena teicās arī runāt diskusijā. Viņa zināja par jaunākajiem pētījumiem. Citēja ameri­kāņu darbus. Es nospriedu vakarā pāršķirstīt pēdējo «Journal of Encephalography» numuru un tad uzaicināju Gvenu uz kafejnīcu. Viņa visu pieprasīja gluži ledainu. Arī kafiju no le­dusskapja. Man tā diez kā negaršoja. Sēdē­jām mazītiņos metāla krēsliņos pie bāra letes, garām steidzās ļaudis. Tie bija daudz tempe­ramentīgāki nekā mūsējie. Tie uzsauca cits ci­tam vārdu «cournuto», tas ir, «ragainis», un gāzās iekšā trolejbusos kā sacīkšu skrējēji. Varbūt viņi arī mēģināja pagūt uz diviem kongresiem reizē? Varbūt arī Romā dažs labs ir speciālists divās nozarēs?

—   Vai zini, ko tev mūsu nozarē katru dienu vajadzētu izlasīt? — Gvena man līdzās patla­ban apcerēja šo tēmu. — Desmit rakstu katru dienu. Tātad apmēram simt lappušu. Turklāt grāmatas es nemaz neskaitu. Arī šaurā ence- falogrāfija jau ir kļuvusi pārāk plaša vienam cilvēkam. Iedomājies, kas būtu, ja kāds cil­vēks vēlētos aptvert visu medicīnu. Tādam va­jadzētu īpašas mašīnas, kas viņam apstrādā un klasificē visas pasaules zinātnisko infor­māciju. Dienā sanāktu pāri par tūkstoš lappu­sēm. Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cil­vēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tem­pam? Es taču vairs gandrīz nelasu avīzes, ne­eju teātrī, ar Robiju esam izšķīrušies … — Gvena caur acenēm skumīgi paraudzījās manī. Viņa bija vienīgais cilvēks Romā, ar kuru es varēju parunāties. Tas mani aizkus­tināja.

—       Nerunāsim vairāk par zinātni. Aiziesim pēcpusdienā uz Apija ceļu, paskatīsimies, kur dzīvojusi Lolobridžida, bet vakarā nopirksim biļetes uz viņas filmu.

Gvena sašuta, it kā es būtu nozaimojis kādu svētumu. Kas viņas vietā pierakstīšot profesora Kaltenbruha referātu? Ko tad viņa atgriezusies sacīšot Mančestrā? Tur uz viņas vietu pretendējot trīs speciālisti. Bet galve­nais, protams, esot tas, ka viņu interesējot profesora Kaltenbruha darbs. Interesējot daudz vairāk par Apija ceļu un Lolobridžidu. Arī man jānākot uz lekciju. Es paraudzījos pulkstenī. Bija diezgan vēls. Kratkijs jau tre­nējas vismaz desmit minūtes. Tas nozīmē, ka visu šo laiku viņš lād ārstu. Bet rīt viņam jāstartē. Es lūdzu Gvenu mani atvainot. Pro­tams, neiedrošinājos neko paskaidrot. Viņa nesaprastu, kā es varēju mainīt mūsu specia­litāti pret braucienu uz Romu kopā ar vingro­tājiem. Pats es par to jau sāku kaunēties. Pa ceļam sagatavoju vārdus, ko sacīt Kratki- jam.

Bet mūsu olimpiskais meistars netrenējās. Esot nolēmis rīt sacīkstēs nepiedalīties. Ma­nas vainas dēļ. Es neesot gādājis, lai viņam būtu iespējams sagatavoties. Čempions pār­metis dvieli pār plecu un aizgājis. Neviens no komandas negribēja ar mani runāt. Mēs izgāzīsimies. Romā gaida Kratkija uzstāša­nos, jo te visi domā, ka viņš joprojām ir labs vingrotājs, bet Prāgā viņš tagad atkal varēs atrunāties un atkal varēs visus mpcīt, jo neviens nespes pieradīt, ka viņš sacīkstēm vairs neder.

Sēdēju savā istabā un meklēju mierinājumu sarkanvīnā, pašā lētākajā, kuram pudeles kaklā aizbāžņa vietā ir tikai eļļas piliens, lai vīns nesaskābtu. Uz galda gulēja žurnāli abās manās specialitātēs, kuras īstenībā bija vainīgas visa šajā nelaimē. «Fizkultūras me­dicīna» un «Journal of Encephalography». Es līdzinājos ēzelim, kas pieminēts parunā. It kā uz galda gulētu divas siena nešļavas. Pie durvīm kāds pieklaudzināja. Mēs dzīvo­jām mazā viesnīciņā netālu no Tautas lau­kuma, un tikai pirms pašas aizbraukšanas mums pastāstīja, ka te bijis publiskais nams, ko nesen izdotā likuma dēļ vajadzējis likvidēt, un tagad tas pārvērsts par viesnīcu. Viss bija gluži jauns, darināts no poliesteriem un koši izkrāsots. No gultas līdz durvīm pavisam tuvu. Ienāca masieris. Viņš steigšus aizvēra durvis, tad piegāja pie loga un nolaida no koka gata­voto saules aizsargu. Istaba kļuva tumša, it kā te notiktu slepena karbonāru sapulce.

—  Viņi taisās atsaukt visu komandu. Rā­dās, ka nebūs labi, — masieris čukstēja. Es būtu viņam ielējis, bet man bija tikai glāze, kurā stāvēja zobu suka. No tādas laikam vīnu neklājas dzert.

—   Mēs došoties atpakaļ uz Prāgu. Uz jūsu rēķina …

—  To neviena tiesa neatzīs par pareizu, — es atteicu. — Un sportisti mūsu zemē tomēr

?o - nav visvareni. Līdz pašai nāvei vairs ne­braukšu ar viņiem kopā uz ārzemēm …

Masieris izbijās.

—   Tieši tā jau būtu kļūda. Jūs varat mūs glābt. Mūs visus. — Un viņš sāka klāstīt savu fantastisko plānu. — Jau vairākus gadus mēs abi ar Kratkiju esam novērojuši, ka viņš vingro labāk, ja es cieši raugos uz viņu. Vai­rākas reizes viņš ir atkārtojis atmugurisko salto no vietas, pārmetienu uz priekšu, pār­maiņus atbalstot rokas uz grīdas, un saliecies kūleni uz priekšu, pats nemaz neapjēgdams, ko dara. Tomēr viņš ar to lielījās arvien vai­rāk. Drīz viņš sāka dzert, mēs sastrīdējāmies, un tad vairs nekas neizdevās. Ziniet, viņš ir pārlieku spēcīgs. Es kaut kā nespēju tikt viņa muskuļiem cauri… — Masieris ar nelaimīgu seju apsēdās uz manas gultas malas. Viņš laikam pats nesajēdza, ko runā.

—  Vai jūs esat hipnotizētājs? — es apjau­tājos.

—  Esmu masieris. Bet šī skatīšanās man padodas labāk. Agrāk tā viņam līdzēja vairāk nekā masāža …

Tas bija tiešām neticami. Varbūt tā ir zi­nāma katalepsija, kas pārņem sportistu, kad tas izpilda vingrojumu? Flexibilitas carea, sli­mīga vaskveida lokanība, muskuļu stingums, ko mēs novērojam dažu psihisku slimību vai hipnozes gadījumos, bet ko vēl arvien nespē­jam izskaidrot?

Patiešām interesanti. Tas būtu temats sen­sacionāliem pētījumiem, kad mēs atgriezīsi­mies Prāgā. Taču masieris ne dzirdēt negri­bēja ne par kādu pētīšanu. Viņš uzaicināja Kratkija vietā uzstāties mani. Pēdējā laikā viņš esot novērojis, ka mēs labi saprototies. Sākumā viņš palīdzēšot man tāpat kā Krat- kijam. Viņam liekoties, ka mani muskuļi ne­izrādīšot tādu pretestību, manas smadzenes esot spējīgas uztvert viņa domas. Masieris muldēja tīrās nejēdzības. Nekad taču nevar kļūt par vingrotāju ar smadzenēm vien, tam vajadzīgi muskuļi. Nepietiek ar to, ka mēs ta­gad jau pazīstam atsevišķus smadzeņu iecirk­ņus, kas pārvalda attiecīgas kustību grupas. Es atspiedos uz encefalogrāfijas žurnāla.

—  Mani taču nemaz nevar rādīt tiesnešiem. Neesmu nodarbojies ar vingrošanu jau septi­ņus gadus, man ir vēderiņš, paskatieties, — es pavilku kreklu uz augšu.

—  Jo labāk. Jūs vismaz pierādīsiet, ka muskuļi te nemaz nav vajadzīgi.

Es sapratu savu sarunu biedru. Visu mūžu viņš strādā par masieri. Muskuļu grupas vi­ņam droši vien jau sen apriebušās.

Pēc tam pie manis ieradās komandas vadī- , tājs. Viņš sacīja, ka sūdzēties par mani lai­kam neviens nesūdzēšoties, maksāt man arī nevajadzēšot, bet viņi sacelšot man neslavu pa visu Prāgu. Visas avīzes rakstīšot par ne­apzinīgo ārstu, kura vainas dēļ mūsu komanda piedzīvojusi tādu katastrofu. Bez Kratkija mēs taču nevarot startēt.

—  Varam, — es mierīgi atbildēju. — Esmu gluži tikpat labs vingrotājs kā viņš.

Vadītājam šķita, ka esmu zaudējis prātu. Tomēr tai pašā pēcpusdienā mēs abi ar ma­sieri ieradāmies treniņu zālē. Es uz stieņa iz­darīju vairākus vēzienus ar pārtvērienu, līme­nisko kārienu atmuguriski, lielo apvēzienu atpakaļ un nolēcienu ar atmugurisko salto, pats neko neapjēgdams. Tikai beidzis vingro­jumus, manīju, ka man sāp viss ķermenis. Skatītāji mani apsveica. Kratkijs atkal vēlējās uzstāties. Viņam to neļāva. Es biju labāks par olimpisko čempionu.

Otrā dienā es sacīkstēs uzvarēju. Visa Mazā sporta pils gan mira aiz smiekliem, kad es kopā ar atlētiska auguma vingrotājiem nostā­jos tiesneša priekšā. Man taču ir ne vien vēde­riņš, bet arī greizs mugurkauls, tur vainīgs portfelis, ko es visus šos gadus esmu nēsājis vienā rokā. Tomēr smiekli aprāvās, kad sāku vingrot. Visus vingrojumus es izpildīju pre­cīzi kā mašīna. Atjēdzos tikai tad, kad ska­tītāji mani uz rokām iznesa ārā. Šeit publika ir mazliet karstasinīgāka nekā pie mums.

Pēc tam es ļāvu, lai mani pamatīgi izmasē. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem. Jutos laimīgs. Acīmredzot mēs abi ar masieri varam tik labi sadarboties tāpēc, ka agrāk jau esmu vingro­jis un sagatavojis savus muskuļus, bet tagad tos pakļauju smadzenēm, kas pētī smadzeņu darbības likumību. Tā esmu sintezējis savas intereses. Enc.efalogrāfiju un fizkultūru. Esmu kļuvis par harmonisku personību. Varbūt par vienīgo harmonisko personību pasaulē. Man nav konkurentu. Beidzot būšu ieguvis mieru.

Nākamajā dienā mana fotogrāfija bija re­dzama visu laikrakstu sporta apskatā. Kafi­jas vietā brokastīs pasūtīju kamparisodu un tad devos uz encefalogrāfijas kongresu. Ta­gad man vairs neviena nav jābaidās. Soļoju gluži lēnām. Beidzot pat iesēdos taksometrā. Tagad taču primadonna esmu es. Gvena šo­reiz uz mani pat nepalūkojās. Acīmredzot viņa ignorē sliņķus, kas tīšām palaiž garām Kaltenbruha lekciju. Pusdienas pārtraukumā man vajadzēja Gvenu ķert ar ķeršanu. Rokā viņa turēja «Daily American», avīzi, ko Pa­rīzē izdod Rietumeiropas anglosakšu vajadzī­bām. Tur droši vien raksta par manu uzvahi. Gaidīju, ka Gvena kaut ko sacīs. Kādus sajūs­mas vārdus. Tagad es viņai paskaidrošu, kā­pēc esmu aizkavējies. «Priekšpusdienā man vajadzēja uzvarēt sacīkstēs,» es nevērīgi no­burkšķēšu. Bet Gvena bija auksta kā ledus. Viņa pasniedza man roku un aizsteidzās pie vācu delegācijas. Arī es nopirku «Daily Ame­rican». Pēdējā lappusē tur rēgojās mana fo­togrāfija. Bet trešajā lappusē atradās manas angļu draudzenes attēls. Viņa bija runājusi tūliņ pēc Kaltenbruha. Teikusi sensacionālu runu. Es pa to laiku vingroju. Pirmīt Gvena katrā ziņā gaidīja, ka es viņu apsveikšu. Bet es gaidīju viņas laimes vēlējumus. Viens neko nezināja par otra panākumiem. Tai pašā pil­sētā, vienā un tai pašā dienā. Gvena nebija izlasījusi avīzes pēdējo lappusi. Bet es nebūtu lasījis neko citu, ja man nebūtu radušās aiz­domas. Vai tas iespējams? Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzes lasām tikai to in­formāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pilsētā vai zemē. Vai mēs tiešām esam tik ļoti specializējušies? Nenāca ne trolejbuss, ne taksometrs, sāka līt. Vācieši sīkiem solīšiems metās skriet uz spoži balto Viktora Emanuēla pieminekli. Laikam gan ne tāpēc, ka ilgotos apskatīt dzīvo vilcēni, kas par piemiņu Romulam un Remam kā negudra skraida pa nelielo sprostu, bet gan tāpēc, ka augšā pie pieminekļa bija ieraudzījuši profe­soru Kaltenbruhu. Droši vien viņi kāroja profesoram pajautāt par kādu interesantu līkni.

Vācieši man šķita smieklīgi. Es tagad biju nodibinājis pats savu nozari. Man nav jāsitas •vai nost, kā to dara viņi. Apsēdos tuvējā bārā. Tur varēja dabūt milzum daudz visvisādu aperitīvu — Cinzano bitter, chinato a dry un Hemingveja grapu. Es jau rādīju uz vistuvāko pudeli, kad pēkšņi pa durvīm man aiz mugu­ras ienāca mūsu masieris. Ieraudzīju viņu spogulī.

— Meklēju jūs pa visu pilsētu. Esmu jau apskraidījis visus senatnes pieminekļus, pat Kolizeju un Eņģeļu pili. Jums nekavējoties jānāk atpakaļ. Mums jātrenējas. Vismaz sep­tiņas stundas dienā. Pēc tādas pašas metodes kā mēs pasaulē taču strādā jau vismaz pieci sportisti, un japānis Ono pagājušajā mēnesī pieteicies medicīnas fakultātē. Protams, ar to neviens nedižojas. Nepieciešams vākt informā­ciju, lai neviens mums neaizskrietu priekšā.

—   Atkal informācija! Cik kilogramu dienā vajadzēs vākt šoreiz? — Es sāku uz masieri kliegt. Protams, čehiski. Bāra kalpotāji mūs vēroja ar simpātijām. Viņi priecājās, ka reizēm klaigā ari gaišmataini vīrieši. Bet vēroja mūs vismaz seši cilvēki, jo pakalpojumu dienests Itālijā ir hiperemēts, un tāds jauns ārzem­nieks, kas gluži labi varētu studēt atomfiziku, ir laimīgs, ja var jums pa dienu pārdot kaut divas porcijas kokakolas. Protams, viņš gan tās pārdod ar zinātnieka aizrautību.

—   Vai domājat, ka uzkāršu sev kaklā vēl trešo specialitāti? — es kliedzu. — Vai domā­jat, ka tagad es būšu ne vien sporta ārsts, ne vien encefalogrāfijas speciālists, bet arī komē- diovingrošanas čempions? Sirsnīgi pateicos. Kad tad lai es dzīvoju? Sieva jau tagad negrib laist mani iekšā, kad es ap pusnakti atgriežos no sanāksmes. Vai no treniņa lai nāku mājās pret rītu? Tur nelīdzēs nekāda hipnoze. Nekādi fantastiski eksperimenti jums nepalīdzēs dzī­vot harmoniski. Un tad lai es vēl strādāju tre­šajā specialitātē. Nē, nekad!

Tāpēc es jau nākamajā dienā publicēju presē savu slaveno paziņojumu par psiholoģisko dopingu. Jūs labi zināt, cik stingri līdz šim raudzījās uz to, lai sporta sacīkšu dalībniekus neuzmundrinātu ar kaitīgām ķimikālijām. Es vērsu uzmanību uz psihiskajām iespējām. Ne­darīju to, lai kādam kaitētu. Mūsu masieris tagad strādā Karlovivaros, neviens viņam neko nepārmeta. Es tikai vēlējos vērst sabiedrības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uz­glūn visiem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Tas bija milzīgs skandāls. Visu šo notikumu ilgi izmeklēja. Bet kopš tā laika īpaši speciā­listi pārbauda, vai sacīkstēs nelieto psiholo­ģisko dopingu. Tātad īstenībā es tomēr esmu nodibinājis jaunu nozari, vēl vienu specialitāti.

Vēstures iznīcināšanas trests

Trust or destruction of history, Weltge- ^ scfūchtevernichtungstrust — TDH ir sle­pena starptautiska organizācija, kuras uzde­vums apturēt progresu. Jūs katrā ziņā sapro­tat, ka notikumi, kas risinās mūsdienu pa­saulē, var kļūt liktenīgi tādām izcilām perso­nībām, kāda esat, piemēram, Jūs; tie apspiež personību, atņem tai brīvību, likvidējot privāt­īpašumu, kas garantē neatkarību; privātīpa­šuma vietā stājas monopolu kundzība vai, vēl jo ļaunāk, valsts uzņēmumi. Tāpēc arī noor­ganizēts mūsu trests — apvienība, kas sarga

pēdējo privātīpašnieku intereses, jo privāt­īpašnieki pūlas apturēt progresu, sapņo par brīvību un neatkarību un alkst paglābt uzņē­mēju no strādnieku uzbrukuma. Mēs grieža­mies pie Jums ar aicinājumu- palīdzēt mums, likt šķēršļus progresam Jūsu pilsētā un Jūsu darba vietā, jo tagad, kad visi militāras iejauk­šanās mēģinājumi cietuši neveiksmi, panāku­mus iespējams gūt vienīgi, apvienojot visas pasaules drosmīgo vīru pūles …»

Koreiss paskatījās uz parakstu. Sākumā vēstule viņam likās muļķīgs joks. Bet papīrs bija labs, lapiņa, bez šaubām, iespiesta ārze­mēs, jo visas čehu zīmes virs atsevišķajiem burtiem bija uzvilktas ar roku. Viņš paraudzī­jās uz savu kādreizējo draugu. Tad redz, ar ko tu tagad nodarbojies …

—   Interesanti, — Koreiss ierunājās, mulsi atdodams lapiņu viesim atpakaļ. — Bet šau­bos, vai kādam ir iespējams apturēt vēstures gaitu, kur nu vēl pagriezt to atpakaļ. Es jau nekādā ziņā to nevaru. Mana garāža ir tukša, kabatā nav ne plika graša. Šodien man at­ņēma pēdējo automašīnu.

—  Mēs neprasām no tevis naudu. Arī trans­porta līdzekļi mums nav vajadzīgi. Gluži ot­rādi, nodosim tavā rīcībā jaunu mašīnu.

Tonda uzmanīgi paraudzījās apkārt un ar kreiso roku pacēla brezentu, kas sedza vecmo­dīgo mašīnu, ar kuru viņš bija atbraucis. Ko­reiss ieraudzīja, ka taisni pretim rēgojas kaut kādas reaktīvas ierīces nopulētās detaļas, ierīce atgādināja miniatūru «Katjušu».

—   Kam tā domāta? — viņš jautāja, jo inte­resējās par visām mašīnām.

—   Tu vari uz ilgu laiku apturēt progresu Čehijā. Nezinu, vai atceries, ka mēs četrdes­mit piektajā gadā neatļāvām nacistiem uz­spridzināt Prāgas tiltu? Tāpēc krievi ienāca Prāgā ātrāk par amerikāņiem un izšķīra jau­tājumu par to, kāda sociāla iekārta nodibi­nāma mūsu zemē. Bet vai tu zini, kāpēc mums toreiz izdevās apšaut nacistu spridzinātāju komandu? Tāpēc, ka tu savā mašīnā pa aiz­muguri, pa meža ceļiem aizvedi mūs līdz Prā­gas tiltam. Tev toreiz piederēja lieliska ma­šīna.

—   Es to biju nosaucis par «Rihardu», — Koreiss pasmaidīja. — Pats to samontēju no vecām detaļām. Tai līdzi nevarēja tikt neviens «gaziks», neviens «dodžs». Tieši to jau man šodien atņēma.

—   Tāpēc tev arī ir pienācis laiks iestāties mūsu trestā. Vai fabrikā tagad kāds rūpēsies par taviem automobiļiem? Vai kāds tos mīlēs tik pašaizliedzīgi, vai ziedos tiem visu savu dzīvi? Tu esi pēdējais ekspeditors Čehijā. Pē­dējais savas profesijas entuziasts. Pēc tevis vairs būs tikai slaisti, sīki zaglēni un kalpo­tāji, kuriem viss ir vienaldzīgs. Viņiem tavi automobiļi bijuši nebijuši. Viņiem par savu darbu nav nekādas intereses. Tu nedrīksti to pieļaut.

—   Kā tad? — Koreiss vaicāja, vezdams Tondu savā darbnīcā, kas tagad stāvēja tukša. — Jau pirms mums to pūlējušies paveikt visādi gudrinieki, tomēr apsvilinājuši nagus.

—   Tiem nebija mūsu metodes. Šī mašīna tevi aizvedīs tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektajā gadā, tās skaitītājs rāda nevis kilo- metrstundas, bet gadus. Citādi tā vadāma tāpat kā tavs mīļais «Rihards». Mēs ar nolūku konstruējām šo mašīnu pēc tavējās parauga. Tu atgriezīsies atpakaļ tai izšķirošajā dienā un nevienu nevedīsi uz Prāgas tiltu, puiši do­sies turp kājām, ieradīsies par vēlu, un krievi apstāsies pie upes. Bet nākamajā rītā Prāgā ienāks amerikāņi. Tu būsi pārveidojis vēsturi. Citi darīs to pašu citās vietās. Saprotams, tādi pasākumi mūslaiku pasauli izmainīs daudz radikālāk nekā visas intervencijas. Mūsu die­nās, kad eksistē atomieroči, nav citas iespējas grozīt vēstures gaitu un tomēr saglabāt dzī­vību zemes virsū.

Koreisam vairs nebija nekādu šaubu.

—  Tu esi prātu zaudējis, — viņš sacīja un lieliem soļiem devās projām uz savas mājas pusi.

Toniks gāja pakaļ. Viņš dievojās, ka tas viss esot patiesība, rādīja dokumentus, apliecības, speciālas pilnvaras, dolārus un īpašu bez- trokšņa pistoli. Viņš atzina, ka tāds brauciens varot būt arī bīstams, ka no līdzīgiem ceļoju­miem pagātnē daudzi neesot atgriezušies, glaimoja Koreisam, apelēja pie viņa patrio­tisma. Ja viņš toreiz esot spējis pats ar savām rokām nomiegt spridzinātāju komandas vadī­tāju, tad tagad taču spēšot savaldīties un to nenogalināt, tā glābdams cilvēci, civilizāciju, pats sevi un savu ģimeni no izputināšanas.

—  Vai tiešām esi aizmirsis, ka tu toreiz cī­nījies kopā ar mums? Ka uz tā tilta pazaudēji labo roku? — Koreiss netaktiski norādīja uz Tondas protēzi.

Toniks paskaidroja, kāpēc viņš tā pārvēr­ties un kāpēc -iestājies tresta dienestā: viņu taču vēlāk esot izmetuši no armijas un pat arestējuši, tāpēc ka viņš robežjoslā it kā būtu apzadzies. Vajadzējis bēgt uz ārzemēm, un kopš tā laika viņam esot tikai viena doma: kā izlabot savu kļūdu. Tas esot viņš, kas izstrā­dājis šo plānu un piedāvājis to tresta vadībai, tieši viņš izpratis, ka pašreizējais politiskais stāvoklis Čehijā esot Koreisa toreizējā brau­ciena rezultāts, ka Koreiss savā mašīnā īste­nībā esot ievedis Prāgā sociālismu … Bet Ko­reiss, pat neatvadījies, aizcirta durvis Tondam deguna priekšā.

Ģimenes locekļi viņu gaidīja, sēdēdami pie atdzisušām vakariņām. Sievastēvs, ņirga un zobgalis, staigāja ap galdu. Marta tiepīgi vē­roja savas rokas.

—  Vai tu zini, ko tavi biedriņi lika tev pa­sacīt? — sievastēvs dzēlīgi vaicāja. — Vai zini, kas Martai pieteikts? Nepietiek ar to, ka viņi atņēma visus tavus automobiļus, tev vēl jāsamaksā arī nodokļi. Tagad vari iet un iedzert kopā ar viņiem. Vai es tev nesa­cīju? — Tā bija sievastēva parastā dziesma.

—  Mašīnas paņēma tāpēc, ka tās piederēja fabrikai. Ja jūs tās būtu norakstījis uz mana vārda, mēs lietotu tās vēl šobrīd, — Koreiss vienaldzīgi atcirta. Šodien viņš nespēja pa īstam noskaisties pat uz šo salīkušo večuku.

—   Pareizi. To es zinu. Šo mašīnu dēj jau tu ienāci mūsu ģimenē. Biji iedomājies, ka es tev visu atdošu. Bet pēc tam tu izsviestu pa durvīm mani kopā ar manu meitu.

—   Jūs jau ir izsvieduši citi, — Koreiss at­bildēja, atstumdams šķīvi. Viņam negribējās ēst. Marta tikai pameta īsu skatienu uz vīru. Viņa likās vēl neglītāka nekā parasti.

—   Rīt no rīta jāsamaksā desmit tūkstoši. Viņi sacīja, ka tikai tevis dēļ pagaidīšot līdz rītam. — Marta to izrunāja lēni un klusi. Viņa zināja, ka mājās nav ne graša, ja neskaita to naudu, ko savā laikā bija noslēpis tēvs un, protams, nedod nevienam. — Bet mašīnu va­dīt tu varot, strādādams fabrikā.

Koreiss uzlēca kājās. Viņš mēdza ātri iekaist.

—   Nu tev ir gals, — sievastēvs uzsauca, — izejas vairs nav. Es jau vienmēr to pare­ģoju.

Bet savus pareģojumus viņš skaitīja tukšai istabai —• Koreiss jau bija izgājis 110 mājas. Pa ceļam viņš priekšnamā no plaukta paķēra ruma pudeli, pie durvju stenderes nosita pu­delei kaklu un ar dažiem lieliem malkiem iz­dzēra sausu.

Tonda vēl stāvēja pie durvīm līdzās savai noslēpumainajai mašīnai.

—   Es braucu, — Koreiss izgrūda un apsē­dās pie stūres, it kā dotos, teiksim, uz Motolu pie dārznieka pēc puķu kāpostiem. Pēdējā mir­klī Tonda zem mašīnas pārbīdīja kaut kādu sviriņu un žigli atlēca pie malas. Motors ierē­cās, tas laikam bija dīzelis. Koreisam tomēr šķita, ka mašīna tik tikko kust. Paskatījies viņš redzēja, ka Toniks jau pazudis. Bet viņš arī pamanīja, ka spīd saule un netālu zied ābele. Novembrī. Pēc sekundes zaros gulēja sniegs. Vēl mirklis, un kokos jau karājās augļi. Bet Koreiss tikai tad saprata, kas no­tiek, kad viņa garāža izgaisa un tās vietā pa­rādījās vecā sēta un šķūnis, ko viņš bija no­jaucis četrdesmit septītajā gadā. Ainava aiz mašīnas loga mainījās kā paātrinātā filmā. Koreisam pat galva apreiba. Viņš izdzirdēja šāvienus, un mašīna uz vietas apstājās. Trie­ciens bija tāds, ka Koreisam vajadzēja pieķer­ties pie stūres. Uz tās viņš ieraudzīja firmas nosaukumu:

VĒSTURES IZNICINĀSANAS TRESTS,

bet skaitītājā datumu: 1945. gads. Šāvieni ska­nēja kaut kur no tālienes, redzams, no Roud- nices puses. Šāva smagie lielgabali vai tanki. Koreiss ātri iedzina mašīnu krūmājā aiz sētas un izkāpa. Viss risinājās mats matā kā toreiz. Re, kur apstājās fašistu spridzinātāju ko­manda ar saviem amfībiju automobiļiem un faustpatronām. Tur bija kādi piecpadsmit cil­vēki, visi neganti slepkavas. Un tos lai viņš saudzējot savas mašīnas dēļ? Apvārsni apspī­dēja ugunsgrēka spožums. Koreiss atcerējās kaimiņu ciemos sadedzinātos bērnus. Viņš tū­liņ sajuta, ka nepietiks spēka. Redzams, ka vēstures gaitu nav iespējams apturēt.

—   Viņi grib uzspridzināt tiltu. Mums jā­tiek cauri mežam un jāaizsteidzas viņiem priekšā. Aizved mūs, — kāds sacīja, paraustī­dams Koreisu aiz piedurknes. Tas bija Tonda, tikai pavisam jauns. Koreisa piedurkni viņš raustīja ar savu veselo labo roku. Līdzās stā­vēja Irēna. Nu, protams. Ar īsi apcirptiem, gaišiem matiem, koncentrācijas nometnes drēbēs ģērbusies, šauteni rokā. Irēna, kuru viņš toreiz mīlēja.

—  Tonda, neej turp. Tu pazaudēsi roku. Un pēc tam tevi arestēs;

—   Tas nav Koreiss, — Irēna viņu atgrūda.

—   Ko jūs te darāt? Kas jūs esat? Slēpie­ties! — klaigāja pārējie biedri un metās iekšā pagalmā, uzmanīgi rāpdamies pāri sētai, lai no ielas viņus neieraudzītu. Visi bija apbru­ņoti.

Kāpēc, biedri viņu nepazīst? Koreiss dru­džaini domāja. Ar acīm viņš meklēja spoguli, kaut vai lausku, bet ttīliņ pat ieraudzīja pats sevi iznākam no mājas un viņam vajadzēja pieķerties pie sētas, lai neiekliegtos. Pie sētas viņš sagrieza roku ar aprūsējušu skārda ga­balu, kas reklamēja ziepes «Helāda». Viņš ieraudzīja pats sevi apspriežamies ar Tondu, kas līdz ar visu nodaļu uzkāpa mājas bēniņos. No bēniņiem tie vēros spridzinātājus un iz­strādās savu kara plānu. Marta kā jau parasti atradās virtuvē.

•— Nav svarīgi, kas es esmu, — viņš virtuvē čukstēja Martai. — Zinu, ka tu esi greizsir­dīga uz Irēnu, zinu, ka ar Koreisu tu kopš va­kardienas nerunā, bet zinu arī to, ka galu galā jūs tomēr paliksiet kopā. Esmu atnācis tikai tāpēc, lai nākotnē jums klātos labi. Vēlos, lai jūs būtu laimīgi.

Šajā brīdī kāds no autofnāta raidīja šāvienu atvērtajā logā. Nacisti baidījās no snaipe­riem. Koreisam ienāca prātā, ka šoferim tie bija nošāvuši divus bērnus. Personiskā ma­šīna viņa acīs kļuva ar katru brīdi nenozīmī­gāka.

—   Nelaid Koreisu uz tiltu …

—   Kā jūs viņu pazīstat? — Marta tagad no visas tiesas izbijās un būtu kliegusi, ja viņš tai neaizspiestu muti. Koreiss sajuta sa­vās rokās tik labi pazīstamo sievas augumu, kas bija kļuvis vienīgi par dažiem gadiem jaunāks. Tas viņu pēkšņi saviļņoja, un viņš noskūpstīja Martu.

—  Mums jāsabojā Koreisa mašīna, tikai tā mēs varam viņu aizkavēt, lai puiši laikā nesa­sniedz tiltu. Dod man garāžas atslēgas …

Viņš rakņājās pa veļas skapi, jo zināja, ka rezerves atslēgas glabājas kaut kur zem bērnu krekliņiem —sieva tos ietiepīgi šuva bērniem, kuri tā arī nekad nepiedzima. Marta iesita viņam pa roku.

—   Vai jūs esat jucis, vai? Sabojāt mūsu au­tomobili? Tagad, kad karš nupat jau beigsies? Kā tad mēs dzīvosim?

Koreiss gribēja vaicāt, kā viņi dzīvos, ja tas netiks izdarīts, bet nevaicāja, tikai atgrūda

Martu un atkal rakņājās pa veļu. Martai pie­trūka drosmes pretoties: vīrietis bija stiprāks par viņu. Koreiss paķēra atslēgas un metās uz garāžu.

—    Tas ir mans automobilis. Un mana ga­rāža, — viņš aizskriedams uzsauca. Marta iz­steidzās viņam pakaļ, un tad Koreiss ierau­dzīja sevi viņai blakus spogulī, kas karājās priekšnamā. Viņš bija krietni vecāks par Martu. Nē, tādus sarežģījumus Koreiss nebija gaidījis. Viņš iesteidzās garāžā. Paķēris nazi, viņš pārdūra visas četras riepas. Tik smagi savainojis savu mīluli, Koreiss bija gatavs lūgt piedošanu mašīnai — viņš bieži ar to sa­runājās, turklāt daudz maigāk nekā ar cilvē­kiem. Bet tajā mirklī durvis aiz muguras at­vērās un tajās parādījās otrs Koreiss, daudz jaunāks par viņu, saniknots un kareivīgs. Ko­reiss, visas apkārtnes varonis, Prāgas atbrī­votājs. Viņi klupa viens otram virsū. Taču Ko­reiss zināja, kur šis jaunais Koreiss slēpj savu pistoli, tāpēc pielēca pie instrumentu skapīša ātrāk, nekā pats to kādreiz bija izdarījis. Vis­pār viņš visu zināja jau iepriekš, zināja arī par slēptuvi zem grīdas, kur glabājās armijas automāts. Un spēku viņš pa šiem gadiem ne­bija zaudējis. Šīs dīvainās cīņas laikā viņš pat spēja izrunāt:

—   Es daru to tavā labā. Lai tev pēc pie­ciem gadiem būtu divdesmit «Rihardu», lai tev strādātu desmit šoferu, lai tu dzīvotu la­bāk par savu sievastēvu …

—      Es par to nospļaujos, — jaunais Koreiss kliedza, cīnīdamies ne uz dzīvību, bet uz nāvi. — Nodevējs! Kolaboracionists! Draņķis! Gribi, lai mūs visus apšauj un ciemu nodedzina! Es atdošu pēdējo kreklu, lai mēs atbrīvotos no nacistiem! — Un viņš paķēra no grīdas uz­griežņu atslēgu. Varēja dzirdēt, ka ārā aiz- rūcas motocikli: spridzinātāju komanda devās ceļā. Garāžas durvīs parādījās Tonda ar pis­toli rokā.

—   Es jau dabūju mašīnu, — šis nelietis uzsauca, tā nododams pats sevi un pierādī­dams, ka meli ir tas, ko viņš vēlāk apgalvos. —• Ejam ātrāk…

Tonda nepamanīja nākotnes Koreisu, kurš bija ierāvies kaktā. Pagalmā apstājās veca «Forda» markas vieglā mašīna, kas piederēja Koreisa sievastēvam. Vēsture bija glābta. Sie­vastēvs izkāpa no mašīnas, ģērbies sokolu for­mas tērpā. Aizkustināts viņš spieda visiem roku. Bet apbruņots viņš nebija. Kad varoņi aizbrauca, viņš palika divatā ar meitu.

—   Un jūs vēl mani visu mūžu mācīsiet, lai neielaižos ar tiem tur nekādās darīšanās, — nākotnes Koreiss nosmīnēja.

—   Galu galā visas armijas aizies. Bet mūsu tauta paliks te. Mēs nedrīkstam to sacelt pret sevi. Lai iztrakojas… kā astoņpadsmitajā gadā … Pēc kara mums palikušas pilnas no­liktavas, ir jābūt uzmanīgiem …

—   Kam jūs to glabāsiet, papucīt? Kam? — Koreiss jautāja.

—  Vai jūs esat mana znota radinieks? Iz­skatāties viņam, līdzīgs:

—   Mazliet, — Koreiss atbildēja un lēnām gāja projām. Stulba iedoma — iznīcināt vēs­turi. Pēc kautiņa vēl sāpēja pleci. Vajadzēs atgriezties tagadnē ar punu pierē. Viņš ar mo­kām uzcēla labo kāju uz automašīnas kāpšļa, atvēra durtiņas un uztaustīja sievietes gurnu.

—   Ko tu te dari? — viņš brīnīiās. Pie stū­res sēdēja Marta ar mazu čemodāniņu klēpī; viņa bija krietni jaunāka un pēc ātrā gājiena pat neelsa. — Tūliņ kāp ārā. Es nevaru tevi ņemt līdzi. Vai tu zini, kurp es braucu? — Bet Marta nekustējās. — Zirtu, tu esi nikna par to, ka viņš aizbrauca, ka viņš riskē ar savu dzī­vību, par to, ka ar viņu kopā aizbrauca Irēna, jūs abi saplēsīsieties, taču galu galā salīgsiet mieru. Tu viņam esi vajadzīga. Un arī tu pati nesameklēsi nevienu citu.

—   Esmu jau sameklējusi.

—   Ko tad? — Koreiss nosauca visus, kam tēvs bija pūlējies Martu izprecināt. — Viņi visi taču aizbēguši.

—   Jūs. Jūs līdzināties Koreisam, bet esat daudz prātīgāks par viņu, mēs sapratīsimies. Mums ir vienādi uzskati.

—   Kur tu to ķēri? — Koreiss atcirta un gra­sījās Martu izgrūst no mašīnas, bet tad uz tilta sākās kauja, un no tālienes atplūda krievu «urā» saucieni. — Vācies projām! — Bet Marta pat nedomāja iet projām. Redzams, pat pārceļoties citā laikā, viņam neizdosies tikt no tās vaļā. — Kā tu raudzīsies pati uz sevi, uz to, kas tu kļūsi nākotnē? Es braucu uz turieni. Kāp ārā, citādi sarīkosi scēnu pati sev. Tu taču zini, cik greizsirdīga esi…

Bet Marta bez tam vēl bija arī tiepīga. Viņa atteicās kāpt ārā, iekams Koreiss nebūs visu izskaidrojis. Viņš netaisījās gari pļāpāt, iebāza roku zem sēdekļa un nosvieda viņai klēpī

VĒSTURĒS IZNICINASANAS TRESTA

skrejlapu.

—   Nieki! — Marta izlasījusi noteica. Sajā brīdī sētā taisni līdzās laika automobilim ieurbās pirmās lodes.

—   Pareizi. Arī es to esmu sapratis. Kāp āt­rāk ārā.

—   Gluži otrādi. Braukšu jums līdzi. Bija muļķīgi braukt atpakaļ uz četrdesmit piekto gadu. Juceklis Eiropā sākās daudz agrāk. Tad, kad sabruka vecā Austroungārija. Vai jūs zināt, kas vainīgs, ka tas sākās Čehijā? Mafija. Un mans pašas tēvs, kas tais izšķi­rošajos gados šai mafijai atdeva daudz nau­das. Mums jāatgriežas septiņpadsmitajā gadā un jāpierunā tēvs, lai neatbalsta mafiju. Izstāstīsim viņam visu, brīdināsim viņu. Viņš taču vēlāk visu savu mūžu gaudās par šo naudu. Sacīja, ka tā esot viņa vienīgā kļūda … Braukšu jums līdzi.

—   Tam nav nekādas jēgas.

—   Mašīna darbojas, kāpēc tad nav jēgas? Vai jūs esat vai neesat nokļuvis pagātnē? Esat. Tātad braucam! Uz septiņpadsmito gadu… — Marta pati iedarbināja motoru. Ciemā parādījās pirmie atbrīvotāji. Pie mā­jām cilvēki izkāra sarkanos karogus. Koreiss pats nemanīja, kā bija piedevis gāzi. Bet Marta izrāva stūres ratu viņam no rokām un pagrieza mašīnu uz tēva fabriku, kas atradās ciema galā. No birztalas izbrauca krievu tanki, likās, mašīna teju teju ar tiem sadur­sies, bet tanki pēkšņi pārvērtās par govīm, kas, izbijušās no automobiļa, metās uz visām pusēm. Viņi izbrauca cauri bargajai divdesmit devītā gada ziemai, sastapa streikotāju baru, ieraudzīja fabrikas priekšā žandarmus; jo tu­vāk viņi brauca fabrikai, jo vecmodīgākas kļuva blakus stāvošās ēkas; parādījās divgal- vainie ērg|i, žandarmi ar spalvu pušķiem pie cepurēm, izgaisa asfalts, automobiļa riteņi jau grima vecās Austrijas lielceļa putekļos. Vēl bija jānobrauc kādi piecsimt metri, kad Marta pēkšņi skaļi iekliedzās: fabrika iz­gaisa! Viņi apstājās pie būdeles ar lepnu iz­kārtni: «Jirži Voženils, pirmā kristīgā ziepju ražošanas iestāde sv. Vaclava karalistes ze­mēs.» Skaitītājs rādīja 1917. gadu.

Priekšnamā Koreiss un Marta sastapa sie­vastēvu. Viņš izskatījās jaunāks par Koreisu. Ģērbies viņš joprojām bija sokolu formas tērpā.

—   Tētiņ! — Marta krita viņam ap kaklu. — Vai tu vēl neesi atdevis to naudu?

Uz virtuves sliekšņa parādījās sieviete ar mazu meitenīti uz rokas.

—   Kas tā par personu? Vai atkal kāda no tavām skuķēm? — sieviete uzsauca.

—   Māmiņ …

—   Kas es jums par māmiņu, neesmu vecāka par jums! Turklāt esmu godīga sieviete. Pa- raugieties vien, kā šitā netikle ģērbusies, vai tikai nav izbēgusi no cirka? Skat nu, kādi tev draugi!

—   Bet viņa patiesi izskatās līdzīga tev. Kas jūs īsteni esat, cienītā? — tēvs piesar­dzīgi apvaicājās. Marta par atbildi nedroši parādīja uz meitenīti, kas tūdaļ laida vaļā brēcienu.

—   Mēs netaisāmies jums neko skaidrot, — Koreiss mēģināja izķepuroties no grūtā stā­vokļa. — Gribam tikai jūs brīdināt. Nedodiet mafijai naudu. Jūs to nožēlosiet visu mūžu, bet vecumdienās tas iegrūdis jūs postā. Jums ir jāapstādina vēstures rats.

—   Ko?! — visā rīklē iebrēcās uz sliekšņa stāvošā sieviete, un Koreiss domās sūtīja pa­teicību debesīm par to, ka viņa sieva nav man­tojusi mātes dabu. — Tu tomēr atgrūdi viņiem naudu? Pavisam prātu izkūkojis!

Sievastēva pacietība bija izsīkusi.

—   Jūs visi esat traki, lai nākat no kurienes nākdami. Pēc kara es gribu mūsu ciemā at­vērt fabriku. Bet, ja šeit paliek Rihtenbaums, tad es varu lasīties projām. Mani glābs tikai patrioti, čehu noņēmēji. Esmu šo naudu iegul­dījis vislabākajā pasaules uzņēmumā un at­brīvotajā čehu karalistē kļūšu par vislielāko ziepju fabrikantu. Lai dzīvo viņa ekselence Kramaržs, čehu karalis no dieva žēlastī­bas! — viņš sajūsmināts uzsauca.

Te atskanēja klaudzieni pie vārtiem. Aiz tiem stāvēja veclaicīgā formas tērpā ģērbušies žandarmi, kas bija atnākuši arestēt ceļotājus. Koreiss turpat vai veselu stundu centās no tiem atkauties. Galu galā viņus abus ar sie­vastēvu ar dzelžos ieslēgtām rokām veda uz žandarmēriju. Sievastēvs soļoja ar tādu seju, it kā viņš dotos uz turieni saspēlēt kārtis.

—   Cik labi, ka jūs neesat okšķeris. Es jau gandrīz sāku jūs turēt aizdomās, — viņš pa­čukstēja Koreisam. — Tagad redzu, ka jūs austriešus ienīstat tāpat kā es. Mafija jūs iecels augstā amatā.

—   Es mīlu austriešus! Lai dzīvo Austrija! Lai dzīvo imperators! Negribu neatkarību! — pa ielu soļodams, Koreiss kliedza, līdz viņam aizbāza muti. Aiz stūra žandarmi apstājās. Sievastēvs tiem iegrūda saujā pa guldenim. Tie pamāja.

—   Bet pieraugiet, nerādieties ciemā vismaz nedēļu. Iekams sargmainis nebūs par jums piemirsis.

Abi žandarmi piemeta roku pie cepures un cienīgi devās uz krodziņu.

—   Pietiek izlikties, nebļauj vairs un nebāz galvu cilpā, — jaunais sievastēvs pasmaidīja, žvadzinādams sīknaudu. — Kādu nedēļu at­pūtīsimies pilī un pameklēsim tev labu vietiņu.

—   Nē! Negribu sākt atkal no gala to pašu bezjēdzību. Es neiešu veicināt progresu laikā, kad manis vēl nemaz nebija pasaulē! — Ko­reiss iesaucās un pa galvu pa kaklu drāzās uz mašīnu. Bet, aizskrējis līdz stūrim, viņš

sastinga. Karavīri tikko bija apskatījuši ma­šīnu, iejūguši priekšā četrus zirgus un, nostā­dījuši visapkārt rotu zaldātu, vilka mašīnu projām uz savu kazarmu.

—   Man ļoti žēl, — panācis Koreisu, sievas- x tēvs sacīja. — Bet man nav tik daudz gul­deņu, cik vajadzīgs, lai te iznāktu katram. — Tur bija savi divsimt kareivju. — Pagai­dām paslēpsimies pilī, draudziņ.

Pilī, kas atradās četri kilometri no ciema, patlaban apspriedās vietējie patrioti. Galveno­kārt amatnieku pārstāvji. Sēdi vadīja viņas gaišība kņaziene Hortenzija, kurai bija pāri par astoņdesmit gadu un kura dzirdēja tikai tad, kad visi bļāva korī. Abas Martas jau sen bija šeit. Koreisa pavadone pienāca viņam klāt.

—   Kņaziene stasta, ka viņas vectetiņš no brīva prāta atcēlis dzimtbūšanu mūsu novadā un tā licis pamatus visas zemes progresam.

—   Lai. Es nekur vairs nebraukšu. Sagaidīšu nākamā gada divdesmit astoto oktobri un at­griezīšos mājā. Strādāšu fabrikā. Iestāšos darbā. Stulba iedoma. Progress nav aptu­rams ne ar kādiem tehniskiem izgudroju­miem.

—   Bet viņa ir spiritiste, viņa domā, ka mūsu dvēseles iemājojušas citā miesā, un ne­saskata tur nekā savāda. Grib pat aizsūtīt savam vectētiņam vēstuli.

—   Nesen es veselu nedēļu sarunājos ar kādu lamu no Tibetas klostera «Zilie vārti» … — Hortenzija kliedza.

Koreiss nekad nebija klausījis savai sievai. Visu mūžu viņš bija ar to ķildojies. Bet tova­kar viņš ieradās pie grenadieru komandiera un piedāvājās izrādīt savu mašīnu, kuru do­mājot piesolīt Austrijas armijai. Viņu ielenca grenadieri, turēdami šautenes gatavībā. Sā­kās spēle, kur bankā bija likta dzīvība. Šau­teņu zalve noskanēja jau nākotnē, bet tresta izgatavotā laika mašīna drāzās pagātnē ar tādu neprātīgu ātrumu, ka ugunis ārpusē sa­plūda par nepārtrauktu krāsainu svītru. Šo­reiz viņi viegli pārcieta braucienu. Marta smē­jās. Viņa iztēlojās, kāds izskatīsies ciems pirms simt piecdesmit gadiem. Bet Koreiss, kas slepenajā patriotu sapulcē bija iemetis, pa ceļam kaisīja no mašīnas loga savu saim­nieku —

VĒSTURES IZNTCINA5ANAS TRESTA

uzsaukumus.

Kad braucēji apstājās pils priekšā, tā vēl bija tik jauna, ka laistījās vien. Atbraucējus ielenca pils sargi un kalpotāji. Šie viņus tū­daļ aizveda pie feodāļa.

— Pasakiet Kaliostro kungam, ka viņa joki. man jau līdz kaklam apnikuši, — barons uz­sauca kroplīgā čehu valodā. — Pagājušo reizi viņš man bija atsūtījis divus Mēness iemītnie­kus, tagad šito pārīti. Es pavēlēšu sadot jums ar pletni un norīdīt ar suņiem. Nedošu vairs ne dāldera viņa bezjēdzīgajiem mēģināju­miem … Ārā!

Hortenzijas vēstuli vajadzēja nomest baronam pie kājām; barons nebūtu viņus uzklausījis: viņš jau bija pieradis pie burvī­bām un ne par ko vairs nebrīnījās. Par laimi viņš pazina sievas rokrakstu. Hortenzijai bija tāds pats rokraksts kā viņas vecmāmiņai.

«Šie cilvēki nav blēži. Tā ir zīme no debe­sīm. Lai zemnieki paliek dzimtcilvēki, tāpat kā bijuši. Neieviesiet svešzemju jauninājumus,» Hortenzija rakstīja.

—   Bet kas zemniekus baros? Mana kabata to neļauj. Es viņus atlaižu brīvā tāpēc, ka man vairs nav ne graša. Tā tikšu vaļā no sa­viem pienākumiem. Pats iegūšu brīvību. Ta­gad te strādās tikai tie, kas man vajadzīgi. Vai saprotat?

Barons sāka visus lamāt. Koreisu laulātais pāris nokļuva cietumā. Cietumsargi atnesa di­vus solus un sagatavoja pletnes.

—   Mēness iemītnieki pēc divdesmitā si­tiena atzinās, ka esot cirka ļaudis no Louniem. Gribētu zināt, cik ilgi jūs izturēsiet, — ņem­dams rokā pletni, vecākais cietumsargs ru­nāja. Bet Koreiss prata kauties. Viņš vicināja solu kā rungu. Cietumsargi bija satriekti.

—   Viņš paceļ roku pret kungiem! Tas ir dumpis! Viņam jāmirst! — tie kliedza, steig­damies pēc palīgspēkiem. Par laimi šajā brīdī logos sāka lidot pirmie akmeņi. Cietuma priekšā drūzmējās zemnieki. Pūlī bija daudz Koreisa senču. Koreisi šajā novadā reiz bija uzsākuši cīņu par progresu. Bet viņi nepazina savu pēcnācēju, kaut arī tas bija viņiem visai līdzīgs.

—   Tu taču neņemsies šos ļaudis pierunāt, lai viņi atļauj sevi pērt un kārt, lai vergo kunga tīrumos, līdz krīt no kājām? Viņu pre­testība nemitīgi augs augumā, neviens viņus neapturēs, neviens mūs neapturēs, — Koreiss kā pamācīdams sacīja sievai.

Abi paslēpās savā mašīnā, un tas notika īstā laikā, jo barons tiešām uzrīdīja viņiem suņus. Tad barons zemniekiem skaļi nolasīja dekrētu par dzimtbūšanas atcelšanu.

—   Es gribu uz mājām, — Koreiss nopūtās.

—  Lai velns parauj šo

VĒSTURES IZNICINĀŠANAS TRESTU.

Bet ap mašīnu ārdījās satrakotu suņu bars, tāpēc Koreiss steigā pavilka sviru uz nepa­reizo pusi un aiztraucās uz pašiem vēstures pirmsākumiem. Kad viņš to ievēroja, mašīna jau bija attīstījusi milzīgu ātrumu.

—   Es ļoti priecājos, — nelabojamā Marta kliedza. — Es ļoti priecājos, mēs taču atgrie­zīsimies paradīzē.

Paradīzes laikos ap ciemu pletās purvi. Tā­lumā skraidelēja kaut kādi lieli zvēri, kas at­gādināja milzu bebrus, un ērmīgi, mazi dzīv­nieciņi. Koreiss atspieda pieri uz stūres un atteicās kāpt no mašīnas ārā.

—   Ko lai mēs te glābjam? — viņš vaicāja.

—   Šeit mēs progresu neapturēsim. Kaut kur šajos purvos ir sākusies cilvēces vēsture, un mēs nevaram šajā novadā iznīcināt visus pirmcilvēkus tāpēc, ka viņi ir mūsu senči. Ceru tikai, ka šoreiz neviens no viņiem nebūs mums līdzīgs …

Ceļinieki stāvēja pie augsta kalna, par kuru bija pārvērties paugurs aiz viņu ciema. Kalna galotne kūpēja. Tajā laikā kalns vēl bija vul­kāns, kas aktīvi darbojās. Tikai pēc brīža viņi ievēroja, ka pie kalna pakājes izbiedētā pūlītī saspiedušies pērtiķi. Milzīgs zobenzobu tīģe­ris tikpat kā vilks aitu barā izvēlējās no viņu vidus sev upuri.

— Skaties! Skaties! — Marta izsaucās un izlēca no mašīnas. Viņa žigli aizdedzināja kādu zaru un devās pretim baismīgajam plē- sonim. Tas atkāpās. Marta māja pērtiķiem, kas nebija noauguši ar vilnu. Viņa laikam do­māja, ka tie ir cilvēki, paradīzes iemītnieki. Viens no milzīgajiem tēviņiem izrāva Martai no rokām degošo zaru, otrs sagrāba viņu pašu. Četrdesmit piektā gada Marta pazuda šajā paradīzē. Viņa bija gribējusi apturēt progresu, bet vēstures rītausmā atdeva par to savu dzī­vību …

Koreiss vēroja to visu, sēdēdams mašīnas kabīnē. Viņš bija pārāk nomocījies, lai iejauk­tos. Un nebūtu taču nekādas jēgas sākt cīņu ar visu baru. Redzēdami uguni, pērtiķi bija uzbudināti un pēkšņi uzsāka negantu kautiņu. Koreisam gar acīm zibēja viņu sejas, ilkņi, žokļi un zemās pieres. Raugoties uz pērtiķiem, Koreiss domāja par to, ka šie puscilvēki, pus- pērtiķi varbūt līdzinās mums tikpat maz, cik mēs nākotnes cilvēkiem, kurus galu galā radīs progress.

Koreiss uzmanīgi pārbīdīja sviru un atkal devās ceļojumā pa laiku, aizklājis apriebušos uzrakstu

VĒSTURĒS IZNĪCINASANAS TRESTS,

kas likās ņirdzam par viņu.

Viņš izkāpa no mašīnas mūsdienās, kur pa šo laiku bija pagājušas tikai nedaudzas se­kundes.

—   Nu? — vienrocis Tonda pieskrēja klāt. Viņš izskatījās izbijies.

—   Tas nav iespējams, — Koreiss sacīja, izkāpdams no mašīnas.

•— Kāpēc? Es pats vakar, gribēdams pār­baudīt, atgriezos nedēļu atpakaļ; pirms nodo­šanas ekspluatācijā katru mašīnu izmēģina, ar to aizbrauc veselu gadsimtu atpakaļ. Tas nav nekāds viltus izgudrojums. Mēs jau esam uzsākuši masveida ražošanu.

—   Veltīgi. Vēsturi jūs neiznīcināsiet. Jums tas jāsaprot, iekams paši neesat iznīcināti.

—   Tu taču pazudi, — Tonda nemitējās, kāpdams iekšā kabīnē. — Kādu laiku tevis nebija, es to redzēju …

Tonda nejauši nospieda sviru un ari pa­zuda. Viņš nokļuva taisni aizvēsturiskā uguns­grēkā. Ciemā viņu neviens nekad vairs nere­dzēja.

Nākamajā dienā Koreiss iestājās darbā sava sievastēva bijušajā fabrikā. Viņš kļuva par kalpotāju un sāka kolekcionēt visādus

atradumus, kam bija kāds sakars ar aizvēstu­riskajiem cilvēkiem. Daži no tiem, viņš apgal­voja, lieliski iederētos viņa sievastēva ģimenē. Ar sievu Koreiss ķildojās vairāk reižu dienā. Viņš apgalvo, ka dzīve mainoties, bet sieva esot palikusi, kāda bijusi. Un taisni tādi cil­vēki kavējot progresu.

Absolūta mašīna

universālais robots

Galu galā viņam varbūt nemaz nebija ro­bota. Galu galā to varbūt tiešām bija izdomājis šis jaunais fantasts. Mēs izmeklē­jāmies visur, bet neko neatradām. Iespējams, ka viņa vislieliskākais izgudrojums sairis tā, ka nekas nav palicis pāri, varbūt tas pats iznī­cinājis savas pēdas, tik pilnīgs šis izgudro­jums bijis. Ir arī iespējams, ka tas aizbēdzis. Varbūt tas kaut kur slēpjas un no turienes atkal gatavojas uzbrukt cilvēcei. Tāpēc rakstu šīs piezīmes par to neticamo notikumu, ko esmu piedzīvojusi.

Viss sākās ar pana Capeka nāvi. īstenībā ar viņa ierašanos. Atceros, kā viņš pērnruden reiz piezvanīja pie mūsu dzīvokļa durvīm. No viņa plūda tā dīvainā, saldā budistu tempju smarža, kuru pazīstu tāpēc, ka tā piemīt arī kādam manam paziņam orientālistam. Mu­gurā viņam bija gatavu drēbju veikalā pirkts parasts uzvalks, neviens neteiktu, ka viņš ir pasaules klaidonis.

—   Vai Helēna Glori? — viņš jautāja. — Tas ir, pane Rozuma?

Mana vīra uzvārds ir Rozums, es neesmu pieņēmusi viņa uzvārdu, tomēr biju jau pie­radusi pie tā, ka ļaudis mani tā sauc. Neklau­sīdamies nekādos iebildumos, viņi padara sie­vieti par vīra īpašumu.

—  Mans uzvārds nav Glori, — es apmeklē­tājam aizrādīju.

—   Piedodiet, — viņš atvainojās. — Tas man iespiedies prātā no ilugas.

Nevarēju atcerēties, no kādas lugas. «R. U. R.»[1] es nezināju no galvas tā, kā to zināja viņš. — «Helēna, Helēna Glori» … >— viņš citēja, un es drīz vien nopratu, ka pie manis ieradies viens no mūsu savādniekiem. Kopš mans vīrs vada pētniecības institūtu, šie cilvēki viņu vajā veseliem bariem. Vairāki jau ir atnākuši arī uz dzīvokli. Vieni grib likt lietā savu universāllīdzekli pret infekcijām, citi piedāvā garantētas zāles pret vēzi, recepti pret novecošanos, dzīvības eliksīru un gudrī­bas akmeni. Šķiet, ka alķīmija nekad neizzu­dīs no pasaules tāpat, kā neizzudīs spiritisms un cilvēku nepacietība un alkas sasniegt pa­tiesību ātrāk, nekā tas iespējams zinātnei ar pacietīgām pārdomām un eksperimentiem. Tad vēl daudz cilvēku kāro kļūt slaveni vienā rāvienā un naivi iedomājas, ka to izdarīt vi­ņiem palīdzēs kāds atklājums, kas uzreiz pār­vērtīs visu pasauli.

—   Mana vīra nav mājā, — es tūliņ sacīju. — Brauciet pie viņa uz institūtu.

Apmeklētājs atbildēja, ka esot tur jau bijis. Un esot atstājis savu recepti. Viņš tikai vēlo­ties apjautāties, cik tālu esot izmēģinājumi un kad viņš redzēšot Sullu — tā esot robote, kas parādoties Capeka lugas pirmajā cēlienā. Mans viesis nesen esot atgriezies dzimtenē un dzīvojot Nuslē mazā viesnīciņā. Surp esot at­braucis tikai tāpēc, lai paskatītos, kā top viņa robots un cik sekmīgi realizējas zinātniskā teorija, ar kuru viņš nodarbojies visās jūrās. Viņš tiešām esot jūrnieks, proti, kuģa ārsts, un veselus četrdesmit gadus vācis materiālus savam darbam par dzīvās matērijas mākslīgu radīšanu.

—   Jūs nemaz nezināt, cik brīnišķīgi ap­stākļi uz kuģa ir cilvēkam, kurš vēlas strādāt zinātnisku darbu. Regulāras ēdienreizes, ne­viens netraucē, darbs ir vienkāršs un pie­rasts … — Apmeklētāja acis staroja, viņš būtu vēl stāstījis tālāk, neņemot nemaz vērā to, ka nebiju viņu ieaicinājusi pat gaitenī; viņš bija tāds pats kā visi citi savādnieki. Pagā­jušo reizi viens tāds man centās iestāstīt, lai mans vīrs pazoļu vietā ieviešot lietošanā strē­melēs sagrieztu ādu, tā varēšot ietaupīt mil­jardus. Pēc pirmā acu uzmetiena arī tas nemaz neizskatījās ērmīgs, bija pensionēts virssko- lotājs. Man šo cilvēku ir žēl. Daudzi no tiem nav tikai godkārīgi muļķi. Viņi izraudzījušies nožēlojamu, smieklīgu un nerealizējamu mērķi, bet bieži vien jāapbrīno viņu neatlai­dība un sīkstums, kas laikam gan piemīt kat­ram, kurš dzīvē tiecas kaut ko sasniegt. Tā ir amatieru neatlaidība, taču cilvēciski daudz vērtīgāka nekā daža laba profesionāļa cinisms un iedomība.

— Esmu pārliecināts, ka mans vīrs jūsu projektus izskatīs, ja jūs esat viņam tos node­vis un ja tiešām esat tos Hongkongā pircis par tādu milzīgu summu, kā jūs stāstāt. Domāju, ka viņš pratīs novērtēt arī jūsu paša projek­tus un ka drīz jums aizrakstīs. Neraizējieties, es viņam atgādināšu. Bet tagad man diemžēl jāiet. Tāpēc arī neaicinu jūs iekšā. Jums jau būtu grūti runāt ar mani par savām problē­mām, es neko nesaprotu dabaszinātnēs, nekad neesmu pat centusies izdibināt, ko īsti mans vīrs dara …

Apmeklētājs man vēl uzrakstīja precīzu sa­vas viesnīcas adresi, pat istabas numuru un telefonu, tad ilgi ardievojās, cieši vērdamies man acīs, it kā mēģinādams mani hipnotizēt, laikam tur austrumos bija studējis visvisādas zinātnes; tomēr viņam nekas no tā neiznāca, es aizvēru durvis un sāku žigli kravāt čemo­dānu.

Vēl tagad es sev pārmetu, ka aizmirsu par šo apmeklējumu pastāstīt savam vīram. Viņš droši vien smietos. Kāds pans Capeks grib radīt robotus, kurus rakstnieks Capeks izdo­mājis. Mans vīrs vienmēr prata visu asprā­tīgi komentēt. Viņš mēdza visai Jauni zoboties par cilvēkiem. Šī viņa īpašība man nepatika. «Paklausieties, mans uzvārds taču ir Rozums. Rossums Universal Robots. Cik daudz cilvēku mūsdienās jauc kopā fantāziju ar zinātni. Cik» daudziem no mums gribētos tikt vaļā no darba, ko prasa studijas un pētījumi, aizstājot to visu ar kādu neesošu izgudrojumu, kas uz­reiz apgriezīs visu ar kājām gaisā.»

Tagad esmu izpratusi, ka toreiz uz šiem ērmīgajiem izgudrotājiem biju sākusi raudzī­ties ar sava vīra acīm. Agrāk tie man bija simpātiskāki. Vai arī jutu pret tiem žēlumu, nezinu. Bet nekādā ziņā es neizsmēju tos. Ja pans Capeks ir smieklīgs, kāpēc tad vīrs ņē­mis pretim viņa dokumentus?

Bet tā ir tikai nosacīta, domās iztēlota sa­runa. Tā nekad nav notikusi, jo, kā jūs jau zināt, es par panu Capeku piemirsu.

Pēc nedējas mans vīrs kļuva slavens. No visas tiesas. Viņš kļuva slavens vienā naktī. Protams, līdz tam visi zināja, ka pētniecības institūtā pastāv molekulārās bioloģijas labo­ratorija, katrs bioloģijas students atcerējās hemoglobīna molekulārās struktūras atklā­šanu, kas esot tuvinājusi atrisinājumam problēmu par dzīvās matērijas pamatstruk­tūru; bija pazīstams arī tāds kā modelis, kas atveidojot dzīvības rašanos. Visā pasaulē ar šiem pētījumiem nodarbojās daudzi zināt­nieki, molekulārā bioloģija pēkšņi bija kļuvusi par populāru un modernu nozari. Stāstīja, ka mans vīrs atrisinājis kādu svarīgu struktūras problēmu, un tāpēc kļuvis iespējams mākslīgi radīt primitīvu vienšūni, kas dzīvojis vairā­kas dienas un spējis pat dalīties. Tie vairs nebija mēģinājumi izveidot tikai dzīvas ma­tērijas modeli. Tā nebija Bičlija mākslīgā amēba, šis destilētā ūdenī iepilinātais, smiek­līgais eļļas un sodas maisījums, kas kustas, izlaiž taustekļus un rij dzīvsudraba pilienus; tā nebija arī neļķu eļļa atšķaidītā spirtā, imi­tācija, kuru vīrs man demonstrēja, kad bijām nesen kā iepazinušies, jo viņš toreiz visādi mēģināja mani ieinteresēt par galvenajām savas nozares problēmām. Nekā tamlīdzīga. Šoreiz mans vīrs bija radījis īstu dzīvnieku, un visas pasaules avīzes tagad publicēja ne­vis slepkavu vai puskailu zvaigžņu attēlus kapitālistiskajā zonā, nevis ārzemju viesu vai darba varoņu attēlus mūsu zemēs, bet gan šā vienšūna fotogrāfijas. Vīrs pārnesa mājās veselus žūkšņus avīžu. Nezinu, varbūt viņš cerēja, ka es izgriezīšu viņa fotogrāfijas, kas arī visur tika publicētas. Mums pēc tam ve­selu mēnesi pietika kurināmā, jo centrālap­kure vēl arvien nedarbojās un mums vaja­dzēja kurināt vannas istabu.

Telefons mūsu dzīvoklī zvanīja no rīta līdz  vakaram, man jau šķita, ka esmu īsta sekre­tāre. Vīrs man pat atgādināja, ka es neiztu­roties diezgan laipni pret viņa kolēģiem un pieklājīgi tiem nepastāstot, kad un kur mans laulātais draugs lasīs lekciju par savu epo- hālo atklājumu, kurā dienā un kāds ārzemju viesis ieradīsies uz Liblices simpoziju, kas sāksies sestdien. Ārzemnieku tiešām sabrauca daudz, un jau ceturtdien es ņēmu un izslēdzu telefonu. Lai par to gādā vīra sekretāre, kas saņem algu. Man bija jārūpējas par Jendu, viņš taču sestdienās visu cauru dienu neēdot neko citu kā vien radziņus, ko es viņam aiz­nesu. Torīt es pat neklausījos radio, kas pār­raidīja starptautiskā simpozija sākumu līdz ar mana vīra runu. Viņš laikam tiešām būs atklājis kaut ko svarīgu. Radziņi man pie­dega, biju arī aizmirsusi izmazgāt Jendas svīteri, tā ka darba man pietika visai priekš­pusdienai.

Ap kādiem desmitiem pie manis ieradās sa­biedriskās drošības orgānu darbinieki. Tie bija divi vīri formas tērpos, dienesta pakāpes es nekad nespēju atšķirt; uzrunāju viņus ar vārdu «biedrs», it kā atnācis būtu tikai viens.

—   Mēs atradām jūsu uzvārdu pana Ca­peka piezīmju grāmatiņā … — viņi sacīja, rādīdami samulsušu seju.

—   Ko tad viņš izdarījis?

—   Nomiris… — Tas nebija apmulsums. Drīzāk skumjas. Mazliet mākslotas. Viņi var­būt domāja, ka esmu Capeka radiniece. Es viņiem visu izstāstīju, izstāstīju arī to, ka pēdējos divos gados tādu paziņu kā pans Capeks man ir bijis desmitiem. Man tiešām žēl, ka viņš miris. Vai viņam ir kādi radi­nieki?

—  Šeit viņam nav itin neviena. Bet ārze­mēs viņam piederēja krietns īpašums. Šķiet, ka pie mums viņš ieradies patiešām docenta Rozuma dēļ … — mani apmeklētāji stās­tīja. — Viņš nolidojis tālu ceļu. Šis brauciens viņam droši vien kaitējis. Viņš miris ar sirds­trieku.

—  Ar infarktu, — otrs pārlaboja. Brīdi abi strīdējās, vai tas ir viens un tas pats. — Savā viesnīcas istabā, šorīt no rīta. Zēl, ka jūs par viņu neko nezināt. Mūsu pienākums ir izjau­tāt personas, kuras viņš pierakstījis. Līdzās jūsu vārdam atzīmēta kāda Glori jaun­kundze. Vai nezināt, kur viņa dzīvo?

—  Tā ir lugas persona. Adreses tai nav. Ja neviena vairāk piezīmju grāmatiņā nav, tad par panu Capeku mēs neko neuzzināsim.

Man vajadzēja braukt abiem vīriem līdzi. Es panu Capeku tūdaļ pazinu. Protams, seja bija mazliet dzeltenāka, vaibsti asāki, tāpēc ka asinis no sejas bija izzudušas. Veci ļaudis reizēm tādi izskatās jau daudz mēnešu pirms nāves; tikai tad, kad viņa plakstiņus pavilka uz augšu, kļuva skaidrs, ka viņš ir miris.

—  Viņš vismaz nomira dzimtenē, — es sa­cīju saviem pavadoņiem. — Nabadziņš.

Bet es steidzos atpakaļ. Negribēju nokavēt viesu laiku pie Jendas. Dzīviem taču ir llielā- kas tiesības. Es jau biju pieradusi pie nāves noslēpumā. Biju cieši nolēmusi, ka nelauzīšu par to galvu, jo cilvēkam nav ko lauzīt galvu par notikumiem, ko tas nekādi nespēj ietek­mēt. Man ir pienākumi pret dzīviem.

Parakstīju kaut kādus dokumentus. Izrādī­jās, ka šis cilvēks augas dienas pavadījis viens pats viesnīcā, ka viņš sastapies vienīgi ar personālu un — tā šķita — ar mums, ar Rozumiem. Kāpēc es viņu toreiz nepaaicināju iekšā! Man gan nevarēja ne prātā ienākt, ka viņam šeit nav neviena un ka viņš nolidojis daudzus simtus kilometru tikai tāpēc, lai pa­runātu ar mani durvju priekšā. Tas mani mo­cīja. Kāpēc viņi atkal ataicināja mani? Kāpēc man atkal tas viss jākārto?

— Vai manam vīram jūs neapjautājā­ties? — es vaicāju.

Mans vīrs neatceroties. Neatceroties ne^ kādu Capeku. Viņi neesot gribējuši docentu Rozumu kavēt. Viņi taču lasot avīzes un labi zinot, cik nozīmīgas docentam esot šīs die­nas. Es pēdējo reizi paraudzījos uz mazliet spītīgo, nedzīvo seju un atkal sacīju abiern vīriem, ka man jāsteidzas mājup. Tā bija na­badzīga viesnīca. Kad mani vadīja lejup, vi­sas kāpnes čīkstēja, tās laikam bija vēl no koka, paklāji daudzās vietās salāpīti. Bet šim savādniekam ārzemēs piederot simtiem tūk­stošu liels kapitāls. Es vairs neko nesapratu. Vēlējos izmest to visu no galvas. Vai tad nav skaidrs: ja es aiz nejaušības nebūtu Rozuma sieva, tad neviens mani neapgrūtinātu ar šo atgadījumu. Nav jau runa par šo nabaga vīru, ir daudz tādu cilvēku, kuri būtu jāžēlo, runa ir par to, ka mani aizkavē un iejauc no­tikumos, kuri mani neinteresē un kurus es nekādi nevaru atrisināt. Man ar Rozumu ir bērns. Tas ir viss. Ar to taču pietiek. Jo bērnu es mīlu.

Es atkal sāku žigli kravāt čemodānu. Sest­dienas pusdienlaiks ir vienīgā reize, kad jūtu nemieru un bailes. Negribu nokavēt apciemo­jumu. Vēlos izmantot katru mirkli. Un vien­mēr sev iestāstu, ka Jenda priecājas par mani, ka reiz es varbūt ieradīšos un viņš man uzsmaidīs, viņš varbūt pat nepacietīgi man mās, kā bērni to mēdz darīt.

Bet aiz durvīm mani gaidīja Presls. Viņš nepacietīgi staigāja uz priekšu atpakaļ.

—  Vai jūs zvanījāt?

—  Nemaz nezinu …

Tā bija dīvaina atbilde. Presls vispār bija dīvains. Neizgulējies, ar ēnām zem acīm, ar trīcošām rokām. No visiem vīra darbinie­kiem es Preslu ieredzēju vislabāk. Viņš bija vēl pavisam jauns, bet, kā tagad saka, jau izcils zinātnieks,^ un es par viņu bieži domāju kā pati par savu dēlu, bieži sacīju sev, ka būtu jauki, ja mūsu dēls reiz strādātu institūtā un būtu tikpat apdāvināts, čakls un spējīgs kā jaunais Presls. Vienmēr viņš ru­nāja kā steigdamies, arī tad, kad mierīgi sē­dēja. It kā viņa smadzenes darbotos pilnā sparā, it kā tik ātri vajadzētu runāt tāpēc, lai viņš paspētu līdzi savām domām. Nepa­cietībā viņš rāva nost savas acenes un vien­mēr kaut ko aizmirsa. «Kas ar jums notiks, kad jūs iecels par docentu?» es allaž zobojos par viņu. «Tad jūs aizmirsīsiet, kur ir jūsu darba vieta …» Nu man likās, ka viņš jau tagad to ir aizmirsis, jo viņam taču vaja­dzēja sēdēt auditorijā, kur mans vīrs lasīja lekciju, vajadzēja sēdēt kopā ar visu savu zinātnisko grupu, ar savu «komandu», kā viņi mēdz runāt. Nezinu, kāpēc viņi lieto šo vārdu, bet man allaž tā vien liekas, ka rītos viņi visi saskrien laboratorijā, ģērbušies ko­šos sporta kreklos, ar futbola zābakiem kā­jās, it kā pulcētos uz futbola sacīksti, kamēr profesors, tērpies viscaur melnā, bet ar baltām tiesneša zeķēm, svinīgi viņus vēro.

—  Kāpēc jūs neesat Liblicē?

—  Tāpēc, ka man jārunā ar jums, — Presls apņēmīgi atbildēja. — Pane Helēna, mani moka baismīga doma. — Vārdu «baismīga» viņš izrunāja ar tādu pārliecību, ka es viņam patiesi ticēju. Preslam patika lietot šādus spēcīgus vārdus. «Grandiozi, baismīgi, fan­tastiski» — tādi vārdi Preslam bija rakstu­rīgi. — Man tomēr jums tas jāpasaka. Tāpēc, ka man vajadzīgs sabiedrotais. Atļaujiet man ieiet…

Gribot negribot man bija tas jādara. Man bija Preslam jāatļauj tas, ko pirms nedēļas biju liegusi panam Capekam, kaut gan bija daudz vēlāka stunda nekā pirms nedēļas un es baidījos, ka nepaspēšu uz pirmo autobusu.

—   Bet varbūt jūs būsiet sabiedrotā tam … — Presls šaubās apstājās uz sliekšņa.

—  Kam?

—  Slepkavam.

—   Kādam slepkavam? — es izbijos. Presls devās taisni uz manu istabu. Viņš pazina mūsu dzīvokli. Mans vīrs to bija pārvērtis par tādu kā palīglaboratoriju. Viņš jau ne­nāca mājās atpūsties, viņš te turpināja savu darbu. Tāpat sestdienas vakaros vai svēt­dienās viņš neaicināja vis savus darbiniekus pie sevis mājās, lai kopā ar tiem atpūstos vai papļāpātu. Nē, viņi strādāja. Es viņus visus pazinu. Vīram bija septiņi līdzstrādnieki, lai­mīgs skaitlis. Un, kā šķiet, viņi tiešām ir at­nesuši Rozumam laimi.

—  Zinu, ka jūs vairs nemīlat savu vīru …

—   Tā gan būs mana darīšana. Nekad ne­būtu domājusi, ka jūs vācat tenkas.

—  Tikai pēdējā laikā, pane Helēna. Jo ten­kām ir sakars ar visu pārējo. Jūs iemīlējā­ties Rozumā deviņpadsmit gadu vecumā, jūs gatavojāties kļūt par pianisti un iepazināties ar viņu savā pirmajā koncertā. Viņa dēļ jūs pamētāt klavieres. Palīdzējāt viņam darbā. Bet reiz jūs vīram sacījāt, ka viņš laikam apprecējis pianisti tikai tāpēc, lai mājās būtu veikla mašīnrakstītāja, apprecējis jūs tikai garo pirkstu dēļ …

Tā bija taisnība. Reiz es vīram tā pateicu, Toreiz Jenda vēl dzīvoja mājās. Bet kā ļau­dis to uzzinājuši? Mūsu mājai ta&u nav tik plānas sienas.

—  Manas attiecības ar Rozumu ir vienīgi mūsu abu darīšana. Nesaprotu, kāpēc tās jūs interesē. Varbūt gribat mani precēt…

—   Nezobojieties par to, Helēna. Mīlu jūs kopš tā laika, kad sāku nākt šurp. Tomēr es nekad nebūtu par to runājis. Es apprecētu jūs šo pašu brīdi. Bet jūs jau neviena negri­bat Jendas dēļ. Jūs jau ir aplidojuši diez­gan daudzi vīrieši. Skaistāki par mani. ..

Es aizrādīju Preslam, ka steidzos. Nevē­lējos ar viņu runāt par jūtām. Viņa deguns tiešām nebija īsti izdevies, un acenes to vēl īpaši izcēla. Tomēr viņš bija ļoti jauks.

—   Man jāsteidzas… — un es satvēru durvju rokturi. Durvis bija aizslēgtas. At­slēgu nevarēju ieraudzīt.

—  Atslēga ir man kabatā. — Presls sa­cīja. — Es jums to nedošu, kaut arī vaja­dzētu ar jums saplēsties.

—> Kāpēc? — Vai šis jauneklis nav zau­dējis prātu?

—   Kaut arī jūs neinteresējaties par savu vīru, jūs tomēr, domājams, būsiet ievērojusi, ka viņš pēdējā laikā ir ārkārtīgi pārvēr­ties …

—   Neko neesmu ievērojusi.

—  Bet šīsdienas sanāksme? Vai jūs neesat pamanījusi ari to, ka viņš atrisinājis pro­blēmu, ko zinātne taisījās paveikt tikai nā­kamajā gadsimtā? Šis cilvēks praktiski ir dzīvības radītājs. Viņš ir gandrīz dievs, ja gribat. Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka jūsu mājā mitinās radītājs, pane Helēna?

—  Mans virs allaž ir bijis mazliet īpatnējs.

—   īpatnējs — ko niekus. Viņš pēkšņi ir kļuvis gluži cits cilvēks. Mēs taču neviens negaidījām, ka viņam izdosies paveikt kaut ko tamlīdzīgu. Mēs viņu mīlējām, viņš bija llabs zinātnieks, pacietīgs, rūpīgs, viņš mācīja mūs domāt un pārbaudīt savas domas ar eksperimentiem, bet to visu prot arī citi. Vai jums kādreiz likās, ka viņš ir ģeniāls? Ka viņš kādu dienu var ierasties laboratorijā ar gluži jaunu, revolucionāru teoriju, kas ne­daudzās nedēļās visai pasaulei liks sastingt aiz brīnumiem? Turklāt viņam pašam nekad nav bijis šādas idejas, viņš nav par to runā­jis, nav ne ar vārdu par to ieminējies! Pēkšņi ne no šā, ne no tā laboratorijā ienāca gluži jauns cilvēks, strādāja bez mitas caurām naktīm, bija rupjš, bjāva uz .visiem saviem ļaudīm, ne par vienu vairs nelikās zinot, ne par ko neapvaicājās, runāja vienīgi par darbu, pat gulēja institūtā, it kā pēkšņi do­mātu vairs tikai par saviem panākumiem; pēkšņi viņam radās jauna teorija. Un viņš uzvarēja. Man viņš šķiet gluži cits cilvēks, pane Helēna …

Var jau būt, ka Presls manu vīru pazina labāk. Man bieži likās, ka Rozumu ar viņa «komandu» saista tādas kā laulības saites. Viņi visi taču allaž bija kopā. Presls apbrī­noja Rozumu. Atceros, kā Rozums viņu pirmo reizi atveda uz mūsu dzīvokli, kā aizdeva grāmatas, cik draudzīgi ar viņu runāja. Bieži man gribējās uzsaukt šim jaunajam, izspūru- šajam puisim, lai viņš netic Rozuma runām, lai apjēdz, ka cilvēks viņa gados taču nevar sevi upurēt kādai bezvārda reliģijai, kādai anonīmu zinātnieku apvienībai, nevar mocīt savas smadzenes, savu prātu tikai par vienu vienīgu problēmu un reizē tiekties pēc laimes, miera, prieka, mīlestības, baudas un apmie­rinājuma, pēc kā arī mūsdienās vēl tiecas parastie cilvēki, kas dzīvo daudz brīvāku un bagātāku dzīvi nekā šie grāmatu un labora­toriju tārpi, kas paši sevi dzīvus aprakuši. Bet ko gan citu es Preslam varēju piedāvāt? Bieži domāju, ka man kopā ar kādu no Pres­lam līdzīgiem jaunekļiem vajadzētu aiziet no vīra un parādīt viņam, kas ir īsta dzīve. Taču Jendas dēļ es neaizgāju, bet tagad esmu veca. Vai tad gandarījums, ko sniedz loģiska problēma, spēj dot visu, ko cilvēks gaida no dzīves? Vai tad šahisti un krustvārdu mīklu risinātāji ir vislaimīgākie cilvēki?

—   Iespējams, ka jūs Rozumu pazīstat la­bāk. Es viņā nekādas pārmaiņas neesmu ievērojusi. Tāds jau viņš ir bijis no laika gala. Tikai tagad viņš vairāk strādā. Laidiet, lūdzami, mani tagad ārā, citādi saukšu pēc palīdzības. Es steidzos uz autobusu. Arī jūs reiz būsiet tāds pats kā viņš … — es nikni sacīju, jo Presls nekustējās un, roku kabatā iebāzis, turēja atslēgas, it kā gribētu aizstā­vēties.

—  Es būšu tāds kā īstais Rozums. Es vel­tīju sevi zinātnei, veltīju sevi izziņai, gribu uzcelt jaunu, racionālu sabiedrību, kura cilvēku pārvērtīs par būtni, kas patiešām domā, patiešām izzina, pārvērtīs par īstu ho- mo sapieris, kura galvenā iezīme būs altruisms, kurš nesavtīgi pratīs palīdzēt otram. To man allaž ir mācījis jūsu vīrs. Tāpēc gribu būt zinātnieks. Tāpēc jūtu, ka dzīvoju. Bet tagad redzu ko citu. Viņam pat ir sakari ar sekre­tāri. Reiz …

Nu es noskaitos.

•— Klausieties, Presi, tagad man tiešām jā­iet. Zināju, ka ļaudis sāks Rozumu aprunāt. Gaidīju, ka apskaudīs viņa panākumus. Ne­apdāvinātie un stulbie arvien jutīs skaudību un arvien vadīs sabiedrisko domu, jo viņi diemžēl ir vairākumā. Kādreiz varbūt tā vairs nebūs. Pagaidām mums ar to jāsamierinās. Vienīgais ierocis ir nevērība pret viņu pa­ļām. Skaudība ir jānicina. Gaidīju, ka šādas valodas izplatīs kaimiņi un jūsu veiklo ko­lēģu dāmiņas, kuras nedara neko citu, kā vien dzenas pēc moderniem tērpiem un liek ragus saviem vīriem, bet nekad nebūtu gaidī­jusi, ka viņu vidū būsiet jūs. Ka jūs, kuram mans vīrs darījis tik daudz laba, sāksiet viņu aprunāt. Pat viņa paša sievai. Stāstīsiet pat to, ka Rozumam ir sakari ar sekretāri. Var­būt vēl stāstīsiet, ka viņš ir pasūtījis lielu automašīnu, jaunu kabineta iekārtu, greznu paklāju, pieņēmis jaunus darbiniekus, ka vi­ņam vairs nepietiek ar veco ēku un viņš vēlas jaunu namu no tīra stikla? Nerunājiet vairāk, dodiet šurp atslēgu vai arī es tiešām klupšu jums virsū. Es braucu pie sava dēla, man būs gluži vienalga, ja es jūs ievainošu. Ne­gribu nokrāpt Jendam nevienu pašu se­kundi …

—  Šodien nokrāpsiet. Viņa paša labā. Jums taču ir taisnība. Jūsu vīrs vēlas visu, ko jūs minējāt. Vēlas kopš tā laika, kad viņš tā pārvērtās. Viņš izmanto pat jūsu braucie­nus pie Jendas. Šodien viņš uzaicinājis 01- senu pie sevis mājās tāpēc vien, ka jūsu šeit nebūs, tātad viņš varēs Olsenu pieņemt kopā ar Janu, kuru viņš visur iepazīstinādams dēvē par savu sievu. Tāpēc es paņēmu at­slēgu. Man nepieciešams jūs pārliecināt. Es neplātīšu jums priekšā Rozuma pieprasīju­mus, nerādīšu viņa jauno automobili. Node­monstrēšu jums jauno Rozumu taisni dar­bībā. Jums viņš jāiepazīst tāpat, kā esmu iepazinis es. Jums jāapstiprina, ka tā ir tais­nība. Jums nebūs noslēpums, ka zinātnē mēs nedrīkstam ticēt subjektīviem iespaidiem vai pēkšņām idejām. Man vajadzīgs vēl viens novērotājs. Kolēģiem es nevēlos uzticēties, viņi Rozumu tā nepazīst, un neviens nemīl viņu tā kā es.

—  Jūs viņu mīlat?

—  Es cienu īsto Rozumu vairāk par visiem. Esmu ar mieru ziedot visu, lai viņu glābtu …

Man likās, ka Presls laikam ir neprātīgs. Viņš mīl Rozumu un aprunā, grib to reizē glābt un iznīcināt — to es nesapratu, kaut gan bieži man ir ienācis prātā, ka šīs jūtas mēdz iet roku rokā un ka svētā inkvizīcija nav vienīgā, kas dedzināja un spīdzināja ķecerus tai subjektīvajā pārliecībā, ka palīdz tiem. Es taču neiešu kauties ar šo svētuli, kas darbojas modernās zinātnes laukā; pagriezu Preslam muguru un devos uz halli. Tur mums ir telefons. Gribēju piezvanīt uz institūtu. Lai brauc pakaļ savam darbiniekam, acīm­redzot neviens tur par viņu neko nezina. Mani tā pati mašīna varēs aizvest uz auto­busu. Taču institūta numurs visu laiku bija aizņemts. Negribēju padoties, negribēju arī otrreiz lūgties neprātīgo cilvēku. Nostāvēju pie telefona vairāk nekā desmit minūtes, kad pēkšņi durvīs izdzirdēju noskrapstam at­slēgu.

Ienāca eleganta jaunava, kuru vēl nekad nebiju redzējusi. Ienācēja varēja būt gadu piecpadsmit jaunāka par mani. Viņa bija ap­krāvusies ar saiņiem tā, ka mani nemaz ne­pamanīja. Halle bija krēslaina, tāpēc jaunava neskatīdamās pastiepa roku pie elektriskā slēdža, laikam gan labi pazīdama mūsu dzī­vokli.

—  Noauj kurpes, — jaunava runāja, pa­griezdamās uz gaiteņa pusi. — Redzams, viņa ir spodrinājusi parketu … — Arī atnā­cēja pati nometa savas augstpapēžu kurpītes.

—   Redzams, — es ierunājos, jo man ne­patīk smagas scēnas, nevēlējos ari pieķert viņus abus skūpstāmies. — Redzams, — es atkārtoju, vēl arvien turēdama rokā telefona klausuli, kad ienāca mans vīrs, tērpies smo­kingā. Nekad nebiju viņu redzējusi smokingā un labi zināju, ka neesmu viņam tādu pasū­tījusi. Pats labprātīgi viņš nekad pie drēb­nieka negāja, tāpēc bija skaidrs, ka par smo­kingu ir parūpējusies šī sainīšu nesēja.

—   Kas ir šī jaunkundze? Iepazīstini viņu ar mani…

—  Tu neesi pie Jendas … — Rozums muļ­ķīgi noteica; jau pirmajā mirklī viņš izpļā­pājās, tūliņ man atklādams, ka ved šo meiču šurp katru trešdienas un sestdienas pēcpus­dienu. Cik ilgi jau?

—    Esmu docenta kunga sekretāre, — meiča sacīja, nekautrīgi raudzīdamās man acīs. — Mans vārds ir Jana, jūs varat mani saukt par Janu. Tas llabi, ka šodien esat mā­jās. Mēs gaidām … Tas ir, docenta kungs gaida viesus.

—  Jā, ļoti svarīgus viesus, pavisam pēk­šņi…

Tā tomēr bija smaga scēna. Viņi abi me­loja viens par otru, es tikai rāmi noskatījos, tad viņi meloja vēl vairāk, llīdz Rozums paš­aizsardzības nolūkos uzkliedza man, lai es viņiem palīdzot, vai es nemaz nesajēdzot, kas notiekot. Viesis, ko viņš uzaicinājis, esot starptautiskās biologu organizācijas priekš­sēdētājs, šodien izšķiršoties jautājums, vai mans vīrs saņemšot pabalstu no starptau­tiskā fonda, vai viņš varēšot strādāt Romā kopā ar visievērojamākajiem zinātniekiem un vadīt tos. Tikai tāpēc viņš esot atnesis šos daudzos saiņus, pudeles un konservus, runa esot par viņa karjeru, par pašu augstāko stāvokli, kādu vien mūsdienu pasaulē zināt­nieks varot sasniegt un par kuru viņu ikviens apskaudīšot…

Tas mani patiesi pārsteidza. Rozums ru­nāja par apskaušanu tā, it kā tas būtu dižā­kais kalngals, it kā tā viņam būtu vajadzīga.

—  Vai jūs domājat, ka starptautiskā orga­nizācijā uzņems slepkavu? — durvīs stāvē­dams, jautāja Presls. Mans vīrs pārmetoši paskatījās uz viņu.

—   Kur jūs bijāt visu priekšpusdienu? Gri­bēju jūs iepazīstināt ar Olsenu. Ko jūs da­rījāt?

—  Pārbaudīju jūsu alibi.

—   Ko?

—   Biju viesnīca pie pana Capeka. Tas ir, pie nelaiķa Capeka. Kā zināt, vakar šis vecais ārsts nomiris te bez kādas palīdzības. Jūs iz­meklētājiem esot sacījis, ka neatceroties tādu Capeku. Pie mirušā aizsauca jūsu sievu.

—   Es tiešām neatceros nekādu Capeku. Vai jūs esat kļuvis par detektīvu? Domāju, ka gribat būt zinātnieks.

—   Reizēm arī zinātniekam jādara šis tas cits. Un vai tad mūsu ioģiskā metode nav ļoti radniecīga detektīvu paņēmieniem? Es to pārbaudīju jūsu gadījumā.

—   Manā gadījumā? Vai man nevajadzētu jūs izmest pa durvīm, jaunais cilvēk?

Beidzot Rozumam bija radusies izdevība noskaisties. Pret mani viņš to nedrīkstēja at­ļauties: bija skaidrs, ka viņam nav taisnība.

Bet Presls, tas taču bija jauns, turklāt viņa apakšnieks.

—  Nesaprotu, kāpēc mani aicināja turp, — es aizstāvēju Preslu. — So Capeku esmu re­dzējusi tikai uz kāpnēm. Tu pats varēji to nokārtot…

—  Jau tāpēc vien, ka jūs labi atceraties šo cilvēku. Jūs aizrakstījāt viņam vēstuli. So vēstuli es atradu viņa pastā. Tā tagad ir pie manis. Jūs rakstāt, ka viņa projekti esot ļoti interesanti, jūs tos pārbaudīšot, jūs vispār izsakāties ļoti glaimīgi. Jūs pateicaties vi­ņam. Pēcpusdienā man būs šīs vēstules foto­kopija.

—  Jana, vai jums ir prātā kāds Capeks? — Rozums vaicāja, un šķita, ka viņš patiešām nevar atcerēties.

Jana sašuta. Jau labu brīdi viņa bija ko­dījusi lūpas.

—  Netici… neticiet nevienam vārdam, docenta kungs. Tā ir Presla atriebība. Es viņu pametu.

—  Kura dēļ? — es jautāju, un iestājās ku­sums.

—   Tas laikam gan ir skaidrs, — Presls ru­nāja tālāk, — Jana pati šo vēstuli ar mašīnu uzrakstīja. Tā bija viena no viņas pirmajām vēstulēm. To es zinu pavisam noteikti, jo kopš tā laika mūsu institūts pa īstam sāka nodarboties ar jauno teoriju. Sāka kaldināt jūsu tagadējos panākumus …

—      Nu es atceros. Vai jūs tiešām apgalvo» siet, ka esmu apzadzis to nožēlojamo psiho­pātu? Tiklīdz man būs laiks, es sameklēšu viņa smieklīgos ķīniešu kricelējumus. Vēstuli es viņam aizrakstīju aiz žēlsirdības. Negri­bēju šim vecajam vīram atņemt visas cerī­bas, ja jau viņš nolidojis tik .lielu ceja ga­balu tikai līdzīgu uzvārdu pēc. Jā gan, tas bija tas cilvēks, kurš gribēja realizēt R. U. R. «Bet mani taču sauc par Rozumu, nevis par Rosumu,» es viņam toreiz atbildēju. «Tā ir milzīga starpība. Mans uzvārds ir reāls, un inan ir jānodarbojas ar reālām problē­mām …» — Mans vīrs beidzot iesmējās, kaut arī mazliet nedabiski, un ātri uzkāra savu mēteli. — Ja gribat, aizsūtīšu Janu jums līdzi, un jūs tūliņ varēsiet apskatīt šā Ca­peka piezīmes.

—    Man ir citi pierādījumi, — Presls sa­cīja. — Aizvakar Capeks jums zvanīja. Viņš vēlējās ar jums tikties. Savā viesnīcas istabā, kā parasti. Tas nozīmē, ka diendienā viņš jums deva savus padomus. Gribēju nodot jums viņa aicinājumu, bet jūs bijāt jau aiz­gājis. Vakarā pans Capeks nomira.

—   Paklausieties, esmu pacietīgs cilvēks. Eksāmenos esmu dzirdējis visādas nejēdzī­bas. Bet no diplomēta cilvēka …

Šo nāves gadījumu taču izmeklēja. Vai varbūt ir atrastas kādas vardarbības pēdas? Brīnījos, ka Rozums par to vispār runā, ka viņš uzklausa Preslu un atbild tam. It kā viņš patiesi justu vajadzību attaisnoties. Vai tā varbūt bija tikai zinātniskas hipotēzes ap­spriešana? Viņi abi kopā tāpat gudro par savām zinātniskajām mīklām, pūlas viens otru pārliecināt par sarunas biedra uzskatu nepareizību un ir ar mieru diskutēt par visu, pat par visabsurdāko pieņēmumu, ja vien tas iztur loģikas pārbaudi, jo patiesības seja mums nav zināma un no pirmā acu uzme­tiena brīžam var likties gluži neticama, kaut arī visbiežāk tā mēdz būt vienkārša un pa­rasta …

—   Jā, — es sacīju. — Tā ir bezjēdzība. Pans Capeks droši vien miris aiz vecuma. Es pazīstu šādu nāvi aiz vecuma, esmu to re­dzējusi jau vairākkārt. Es redzēju arī viņa seju .

Presls pasmaidīja ka uzvarētājs. Viņš pa­sniedza man durvju atslēgu.

—   Tas jau taisni liecina par slepkavību. Neaizmirstiet, ka slepkava, — un viņš pa­rādīja uz Rozumu, — tikko kā atrisinājis dzī­vības pamatproblēmu. Ja viņš prot radīt dzīvu matēriju, tad prot to arī iznīcināt. Prot iznīcināt tā, ka viņa upuris aiziet bojā šķie­tami normālā nāvē un visas pazīmes liecina par organisma nolietošanos, kā tas ir ar panu Capeku.

Jana sāka smieties. Arī man tas šķita ab­surdi.

—  Tas ir tīri labs siloģisms, Presi, bet man tagad pietiks joku. Patiešām, kāpēc jūs šorīt nebijāt uz lekciju? — Rozums vaicāja un dzīrās apņemt Preslu ap pleciem kā īsts tēvs, it kā vēlēdamies rādīt, ka nedusmojas, ka prot novērtēt joku un visu piedod. Presls ne­vairījās. Tomēr draudzīgu seju viņš vēl ne­rādīja.

—       Tāpēc, ka visu rītu apsvēru jautājumu, vai man nevajadzētu jūs uzrādīt.

Pēkšņi Rozums, viss piesarcis, sāka kliegt, tagad jau pavisam nopietni.

—       Kāpēc tad jūs to neizdarījāt? Ejiet vien. Lasieties! Uz vietas! Un institūtā lai es jūs vairs neredzētu … — viņš grūda Preslu uz durvīm.

—        Uzmanīgi! — Jana domāja par visu. — Aiz durvīm var būt Olseni. Viņiem kuru katru brīdi jāierodas …

Rozums aprima. Viņš droši vien negribēja darīt sev kaunu tā cilvēka acīs, kuram ir iespējams viņu iecelt par galveno pasaules biologu.

—        Negribu jūs uzrādīt tāpēc, ka nevēlos nodarīt ļaunu Rozurnam …

—  Jūs esat traks, — mans vīrs sacīja.

—       Vai jums patiesi kaut kas nekait? — es apvaicājos cik vien spēdama draudzīgi.

—       Viņš arvien ir bijis ērmīgs. Domāja, do­māja, kamēr aizdomājās līdz bezjēdzībai… — Jana piebilda. Presls lūkojās mūsos caur sa­viem biezajiem aceņu stikliem un likās gluži mierīgs.

—  Jūs taču neesat docents Rozums…

—   Kas tad es esmu?

Presls iegrima domās.

—       Es pazīstu docentu, — viņš skumji sa­cīja un sāka atkal klāstīt par racionālo sa­biedrību. — Viņš ir patiesi izcils zinātnieks. Varbūt vislielākais pasaulē. Bet viņš nekad necīnītos par šo augsto vietu. Viņam būtu viena alga, vai citi atzīst viņa nopelnus, viņš ir īsts zinātnieks, nākotnes cilvēki līdzināsies viņam …

Mans vīrs bija tīri vai aizkustināts.

—  Bet kāpēc tad jūs tagad turat viņu aiz­domās, draugs?

—   Tāpēc, ka viņš kopā ar nelaimīgo Ca­peku radījis dzīvu matēriju, radījis savu ro­botu, savu bioloģisko mašīnu, kas viņam vis­notaļ kalpo, kaldina panākumus, rūpējas par viņu un tādējādi dzen viņu pretim viņa paša galam. Atdodiet mums mūsu Rozumu. Es labi zinu, kāpēc jūs nogalinājāt Capeku. Capeks gribēja dabūt jūs savā varā, gribēja jūs sa­valdīt un iznīcināt, viņš taču bija īstais iz­gudrotājs. Jūs viņu nogalinājāt, lai kļūtu brīvs, jūs esat bez vadītāja palikusi mašīna. Jūs esat bīstams cilvēkiem. Nekavējoties at­dodiet mums īsto… — Presls runāja pavi­sam klusi. Nebija vairs šaubu, ka viņš zau­dējis prātu. Bet tad mēs izdzirdējām zvanu. Bija ieradušies Olseni. Šodien es nekādi ne­spēju izvairīties no smagām scēnām.

—   Mēs nezinājām, ka esat precējies, — Jana man tulkoja, jo es pati nevienu svešva­lodu neprotu. Mani mazliet pazemoja tas, ka man jāpieņem tieši Janas starpniecība. Mēs iepazināmies. Preslu vīrs netaisījās ar viesiem iepazīstināt.

—    Mēs taču jau esam redzējušies, —

Preslam sacīja Olsens, kas acīmredzot labi zināja starptautiskajās zinātnieku aprindās pieņemto etiķeti. Viņš drīzāk bija salonu lauva nekā zinātnieks. Olsena sieva bija ār­kārtīgi sajūsmināta — tā Jana tulkoja — ār­kārtīgi sajūsmināta, ka mums nekas neesot sagatavots. Viņai esot prieks iepazīties ar ap­stākļiem, kādos mēs dzīvojot; to viņa sacīja tik vēlīgi, it kā priecātos noskatīties, kā Āfri­kas iezemieši notecinās asinis savam mājlo­pam un tad dzers tās gluži svaigas. Rozums apvaicājās, vai kundze jau esot bijusi iepirk­ties, bet viņa savilka tik laipnu seju, ka es uz­minu vīram uz kājas. Savās mājās Olsena kundze droši vien ir pieradusi pie citādiem veikaliem. Iepirkties viņa gan brauc ar šo­feri. Olsens vismaz paslavēja sļivovici, tātad mums jau ir zināms, kādu dāvanu viņam pa­sniegt; tas vienmēr ir ļoti svarīgi. Dāvana … un Janāčeku arī, visi taču pazīst Janāčeku, skaņu plašu veikalā es izplēsīšu «Tarasu Buļbu», tiklīdz būšu pārkāpusi pār slieksni.

—  Es izstāstīšu, es to tūliņ izstāstīšu, es izpostīšu jūsu karjeru … — Presls draudēja, stāvēdams pie durvīm.

—  Ko šis burvīgais jauneklis saka? — Ol­sena kundze vaicāja, un Jana to ironiski pār­tulkoja.

—  Iesim tālāk, — Rozums vedināja viesus un katram nolika priekšā pa kārbai konservu, maizes riku un tomātus. Viņš centās glābt stāvokli, izturēdamies brīvi un sirsnīgi, biju ziņkārīga, vai viņš atradīs nazi konservu kārbu atvēršanai, bet Jana jau arī droši vien zina, kur tas glabājas. Nejutu pret Janu greizsirdību, viss notiekošais man drīzāk at­gādināja kaut kādu afēru. Laikam gan es sen vairs Rozumu nemīlu. Man tikai nepatīk, ja kādā spēlē mani krāpj.

—   Izstāstīšu viņiem visu … — Presls at­kārtoja, grasīdamies iet uz Rozuma darb­istabu. Es viņu aizturēju. Pēkšņi es šajā jau­neklī saskatīju slimu cilvēku. Tāpēc viņš jo vairāk atgādināja man dēlu.

—   Nu labi, draugs. Jūs esat mani atmas­kojis. — Rozums atgriezās pie mums un ne­būt nesmaidīja, to sacīdams. — Jūs esat mani atmaskojis, es tiešām esmu Rosuma, īstenībā Rozuma robots un strādāju sava kunga vietā, kalpoju viņam tik labi, cik vien protu, klau­sīdams galvenajiem norādījumiem. Atnāciet rīt no rīta un parunājiet ar īsto docentu Ro­zumu. Viņš atnāks šurp no savas laborato­rijas, kur risina problēmas, ko tagad uzskata par vissvarīgākajām. Viņš nevēlas sastapties ar šiem ļaudīm, nevēlas nodarboties ar neva­jadzīgiem niekiem; rīt jūs viņu redzēsiet, bet tagad ejiet un izgulieties … — Bija skaidrs, ka Rozums cenšas dabūt Preslu projām ar viltību.

—   Bet rīt man fotokopijas būs rokā … — Presls sacīja, un man likās, ka tur runā mazs, tiepīgs puišelis. Kā viņš vispār iedrošinājies uzstāties pret manu vīru? Turklāt vēl klāstī­dams tādas mujķīgas pasakas.

—       Es tevi aizbildināšu Oļseniem, brauc ātri pie Jendas un paiūclz, lai Karels rit no rīta ierodas šeit, — Rozums aši sacīja.

Karels rūpējās par mūsu zēnu. Viņš bija labs ārsts. Tātad tāds ir Rozuma plāns. Viņš liks ieslodzīt Preslu slimnīcā. Tas bija gudri izdomāts. Viņš apstrādās Olsenus un dabūs Preslu pie malas. Karels mīl Rozumu un ar­vien par to apjautājas, kad es ierodos pie Jendas. Viņš Rozumu uzskata gandrīz vai par ģēniju, abi ir skolas biedri, un Rozums esot bijis visgudrākais visā klasē.

—   Es negribu iet projām. Palikšu šeit.

Man gan nepatīk strīdēties ar vīru. Līdz

šim es ziedojos mūsu laulības dzīvei, jo do­māju, ka nedrīkstu izpostīt savienību, kurā neesmu viena pati, tikai tāpēc vien, ka man tā vairs nepatīk. Cerēju, ka Jenda kādreiz atgriezīsies mājās, ka dzīvosim visi kopā un manam zēnam būs tēvs.

—   Es paliku pie tevis, ticēdama, ka neesi nepatiess, ka nekrāpsi un ka uz tevi var pa­ļauties …

Rozums pēkšņi saņēma manu roku un dzī­rās mani gandrīz vai noskūpstīt, it kā mieri­nātu mazu bērnu. Redzēju, ka arī to viņš dara Olsenu dēļ, sen jau viņš nebija pret mani bijis tik maigs.

—   Varbūt tu domā, ka man ir sakari ar Janu? Mēs kopā strādājam, tas ir viss. Jana ir mana vislabākā sekretāre. Tikai tāpēc ņemu viņu Hīdzi uz ārzemēm. Mana sieva esi tu. Zinu, ka šo māju tu nekad nepamestu, jo te mums ir Jenda .. — Rozums to pateica lie­liski, tā ļoti maigi likdams noprast, ka taisās šķirties un ka ārzemju brauciens uz visnozī­mīgāko bioloģijas institūtu īstenībā ir ceļš pie citas sievietes. Tik diplomātisku izturēšanos nebiju no viņa gaidījusi, tā taču bija īsta ne- " krietnība.

—   Es gan neticu, ka tu esi pēc tava paša līdzības darināts robots, tomēr man jāatzīst, ka tu tiešām esi pārvērties. Vai panākumi tik ātri ietekmē cilvēku?

—    Pārvērties, pārvērties, katrs man stāsta, ka es esot pārvērties; ko jums vajag no ma­nis? Jūs tikai paši iedomājaties, ka man jābūt augstprātīgam, ja man izdevies to paveikt. Laikam tāpēc, ka līdzīgā gadījumā jūs paši tādi būtu. Esmu tāds pats, kā bijis, bet neat­teikšos taču no visa, ko esmu panācis, tikai tāpēc vien, lai iepriecinātu savus kritiķus. Cilvēki arvien vairāk kāro paklausīties manī, gaida, ko es sacīšu — vai tādēļ man jākļūst arvien kautrākam? Vai man būtu jāklusē? Sa­protiet, ka līdz ar atklājumu es esmu kļuvis cits cilvēks. Nekad neesmu tiecies pēc slavas, es tikai pielāgojos jaunajam stāvoklim, jo man pienākas visu kārtot, apmainīties ar pieredzi, reorganizēt institūtu. Man ir pienākumi, ko uzliek manas sekmes, un tici man, ka nekāda prieka tas man nesagādā. Radušās tikai ne­skaitāmas jaunas un nevajadzīgas raizes, ku­ras mani kavē darbā un neļauj īsti domāt, ar kurām manā vietā varētu tikt galā kurš katrs cits …

—   Piemēram, robots, — es sacīju. — Visu

Šo uzdevumu kārtošanai tu pavisam mierīgi varētu izmantot robotu, ja tāds tev būtu …

Rozums atkal iesmējās.

—   Bet tik tālu mēs vēl neesam, dārgā. Tik­pat labi tu varētu prasīt no brāļiem Raitiem, lai viņi tev uzbūvē reaktīvo lidmašīnu. Iespē­jams, ka reiz mēs tādas mašīnas arī radīsim. Bet varbūt tās radīs mūsu bērni. Mehānisko mašīnu laikmets beidzas, to vietā nāk no dzī­vas matērijas darinātas bioloģiskās mašīnas, kuru ražošana būs lētāka un kuras nepatērēs tik daudz enerģijas. Tādai mašīnai taču pie­tiks ar dažiem kartupeļiem. Naftas avotu ak­cijām tad vairs nebūs nekādas vērtības…— Rozums man klāstīja, tikpat kā lekciju lasī­dams. Viņš ļoti centās man visu izskaidrot, likdams pat savam Olsenam brīdi pagaidīt, jo vēlējās, lai Karels rīt būtu šeit; viņš laikam baidījās sastapties ar Preslu vienatnē.

—   Olseniem desmitos jābūt pie rek­tora … — parādīdamās uz sliekšņa, Jana pa­ziņoja. — Vai jūs nevarētu rektoru palūgt šurp? Tik un tā viņš visai slikti prot franču valodu.

Jana labi zināja visu, kam bija sakars ar viesu ierašanos fakultātē. Rozums tūdaļ pie­krita, atvainojās, teica, lai es pasveicinot Jendu, un aizsteidzās uz savu kabinetu. Tūliņ izdzirdēju viņu tur skaļi runājam. To viņš prot. Viņš ir īsts varonis, ja vien grib. Ar kaut ko taču viņš mani jaunībā savaldzināja.

—  To es atnesu Jendam … — Jana parā­dīja sainīti. Ko viņa iedomājas!

—   Mans zēns nedrīkst ēst nekādus saldu­mus … — es ar nepatiku atbildēju. Biju pār­liecināta, ka Jendam kļūtu nelabi, ja viņš kaut ko iebaudītu no šādas personas sūtītas dāvanas. Un kas zina, vai tā viņu tīšā prātā nenoindētu. Sāku spriest tāpat kā Presls. Es arī visur jau redzu slepkavas un ienaidniekus. Man jāsaņemas. — Jūs esat laba, bet Jendam noteikta stingra diēta.

—   Nezināju, ka arī šādiem slimniekiem jā­ievēro diēta.

Mani atkal pārņēma niknums pret šo sie­vieti. Es būtu varējusi viņai iesist. Ko viņa zina par mūsu Jendas slimību? Tikai tenkas, neko vairāk. Tās ir tikai tenkas. Pasaulei ir zināms pat tas, ka Rozums mani apprecējis slaido pirkstu dēļ. Cik ātri gan raksta šī skuķe? Rozums taču varētu būt viņas tēvs.

—   Vai jūs spēlējat klavieres? — es apvai­cājos Janai. Viņa tūliņ izprata visu sakarību.

—  Nedomāju, ka docentam Rozumam kan­celejā būtu vajadzīga virtuoze.

—   Kāda virtuoze?

—   Pianiste. — Jana nebija apvainojusies. — Man šķiet, docentam vajadzīgs cilvēks, kas justu viņam ilīdzi un cīnītos kopā ar viņu. Vērot jau ir viegli… — šī meiča nepavisam nebija muļķe.

—   Tagad gan docents sevišķi daudz vairs necīnīsies. Tagad viņš ievāks savas uzvaras augļus. Vai domājat, ka šai starptautiskajā institūtā viņš strādās melnās miesās? Šau­bos. Es viņu pazīstu. Bieži esmu redzējusi arī šos cilvēkus. Man tie riebjas … — Reiz es taisījos pirkt hodu[2] nacionālo tērpu tāpēc vien, lai, tajā tērpusies, pieņemtu garlai­cības mocīto UNESCO pārstāvi, kurš sen jau bija aizmirsis savu īsto specialitāti un kļuvis par profesionālu ceļotāju pa zinātnis­kiem institūtiem. Varbūt viņš būtu kaut maz­liet atdzīvojies, redzēdams Eiropas profesora laulāto draudzeni tādā kostīmā. Jana sev pirks džersija blūzītes. Vai arī svārciņus no imitē­tas leoparda ādas. Vienkāršāk runājot, modes tērpus. Kā visas citas jaunas meičas. Pēkšņi sapratu, ka Rozums dara labi. Es taču nebūtu braukusi viņam līdzi ne uz kādām ārzemēm, tātad viņš dara labi.

—   Kurp jūs brauksiet?

—   Uz Romu, — Jana pateicīgi atsaucās. — Olsens to jau gandrīz apsolījis. Institūts atrodas pilsētas jaunajā kvartālā, desmit mi­nūtēs iespējams nokļūt Ostijas pludmalē, tā Olsena kundze stāstīja. — Tagad Jana likās tīrais bērns.

—   Jums droši vien tur patiks. Un tur jūs varbūt satiksiet vēl veiksmīgākus, skaistākus un jaunākus vīriešus par Rozumu … — Nē, es vēl arvien nespēju saprast, ka Rozums izvē­lējies Janu. Mans īstais vīrs nekad nebūtu tā rīkojies. īstais vīrs. Es pēkšņi atjēdzos, ka domāju tāpat kā tas fantasts. Kāpēc gan fan­tasts?

Karels tieši šodien atkal dežurēja. Tikai tāpēc mani vispār ielaida slimnīcā. Ļaudis jau stāvēja rindā pie autobusa, kas tos aizvedīs atpakaļ. Es Karelam visu izstāstīju un pa­lūdzu, lai viņš rīt no rīta atbrauc. Šim jau­neklim laikam tiešām vajadzīga izmeklēšana.

—   Nevienu viņš neapdraud. Tāpēc vien jau viņš vēl nav zaudējis prātu, ja domā, ka Ro­zums izgatavojis robotu. Rozums ir radījis mākslīgu vienšūni, un par to viņu slavina visa pasaule. Patlaban mani nekas vairs nespēj pārsteigt. Cilvēki, šķiet, ir spējīgi izgatavot kuru katr.u mašīnu, radīt, ko vien vēlas. Tikai jājautā, vai viņi visu saprot. Zinātne kļūst aizvien sarežģītāka. Skaidrie un vienkāršie likumi, uz kuriem balstījās tie, kas lika pama­tus zinātnei, vairs nav spēkā. Viss ir kļuvis sarežģīts, risinot galvenās problēmas, ir jāizmēģina visas hipotēzes, pat visabsurdā­kās. Varbūt doma par robotu doktoram Pres­lam ir hipotēze.

—   Viņš ir diplomēts biologs.

—   Tas taču nav svarīgi. Tā viņam ir hipo­tēze, kuras uzdevums — izskaidrot, kāpēc Rozums pārvērties, un saglabāt priekšstatu par ideālo Rozumu. Man tas nemaz neliekas bezjēdzīgi. īstenībā tas ir savdabīgs priekš­stats par cilvēku. Palūkojies, cik plaši ir izplatījusies doma par robotiem, cik bagāta jau ir literatūra par tiem, cik daudz cilvēku domā par tādām mehāniskām būtnēm. Lai­kam gan šī ideja atbilst zināmām cilvēka tieksmēm, šķiet, ka cilvēku tiešām apdraud lads ideāls vietnieks, kas viņam visai mērķ­tiecīgi palīdz un reizē dzen viņu postā. Presls ir radījis hipotēzi un tagad grib to eksperi­mentāli pārbaudīt. Esmu ziņkārīgs. Ar psihis­kiem traucējumiem tam ir maz līdzības. Tad jau vajadzētu būt garīgi nenormāliem visiem, kas rada teorijas par cilvēku psiholoģiju. Bet tas nemaz tā nav.

Man patika sēdēt Karela istabā. Pie sienām tur karājās vesela gleznu kolekcija. Tie bija viņa pacientu darbi. Daži bija darināti īpašā, mākslotā primitīvisma manierē, citi — ērmīgi, mistiski zīmējumi. Karels mājoja dīvainā pa­saulē, kam nebija sakara ar mūsu dzīvi; uz šo pasauli bija jābrauc ar tramvaju ilīdz gala­punktam un pēc tam ar vienu vienīgu auto­busu; mēs visi, kas braukājām šurp, cits citu pazinām, jo pierē mums visiem rēgojās Kaina zīme — bijām ārprātīgo tuvinieki. Pat kon­duktors uz mums neklaigāja tā kā uz pārē­jiem pasažieriem, viņš ilaikam sprieda, ka jā­saudzē mūsu nervu sistēma, vai arī baidījās no mums.

Jenda kā allaž sēdēja viens savā istabiņā. Viņš neatņēma manu sveicienu, bet tukšām acīm raudzījās kaut kur tālumā; pie tā es jau sen biju pieradusi. Biju iemācījusies neraudāt. Zinu, ka viņam manas asaras vienaldzīgas, bet var jau būt, ka tās viņam kaut kur dziļi sirdī dara sāpes. Es viņu apciemoju, runājos par parastiem notikumiem, par rotaļlietām, par atgadījumiem uz ielas, par agrākajiem biedriem. Pati atbildu uz saviem jautājumiem un nemitīgi ceru, ka Jenda uz kaut ko reaģēs, kaut kur viņa dvēselē atkal atjaunosies senie sakari ar pasauli, sakari, kas reiz, nezinu — kad, ir pārtraukti, un nevienam nav ne jaus­mas, kā tos atkal nodibināt. Karels staigā šurp un turp Jendam garām un draudzīgi uzsmaida, viņš zina tik daudz, izskatās ļoti mācīts, bet laikam nespēj Jendam palīdzēt vairāk par mani.

—   Varbūt arī viņš savā iztēlē skata robo­tus, — Karels šodien sacīja, pavadīdams mani ilīdz vārtiem pēc tam, kad biju Jendam nolikusi uz galda radziņus un klusām, bez atvadīšanās aizgājusi. Tas man jau bija iemā­cīts, nedrīkstēju Jendu uztraukt, un man stās­tīja, ka reizēm viņš apēdot dažus manis cep­tos radziņus, kad esot viens un domājot, ka neviens viņu neredz. — Viņš ir ļoti inteli­ģents zēns. Viņš varētu būt gudrāks par Ro­zumu. Iespējams, ka viņš iztēlē redz kādus īpaši drausmīgus robotus, tu taču zini, viņu vienmēr moka tādas kā bailes.

Es atcerējos, ko Karels man bija stāstījis: kara laikā slimnīca esot bombardēta un viņa pacienti palikuši liesmās. Viņi labāk bijuši ar mieru dzīvi sadegt, jo viņu iedomu tēli bijuši daudz baigāki. Tikai tagad es sāku raudāt. Kā allaž. Noraudāju visu ceļu no vārtsarga namiņa līdz tramvajam. Biju iemācījusies to darīt pavisam klusu, tā ka neviens neko nema­nīja. Izskatījās, it kā man būtu iesnas.

—  Apmainīsim abus gultņus … — runāja sieviete man līdzās.

—   Jānopērk mazs motors.

—   Televīzija mūs kaitina.

—   Viņš jums to lieliski izlabos .. .

—   Taisos pirkt… — un runātāji minēja mašīnas, aparātus un mehānismus, robotu priekštečus. Man likās, ka vienīgie cilvēki, kas atbrīvojušies no mašīnu varas, ir mūsu slimie tuvinieki. Varbūt taisni tāpēc viņi ir no mums aizgājuši un varbūt taisni tāpēc aizgājuši uz to vecās Austrijas stilā celto namu, kur laiks ir apstājies. Es mitējos raudāt, pašlaik nāca mans četrpadsmitais tramvajs. Pēkšņi sajutu prieku par to, ka rīt no rīta Rozums sastap­sies ar jauno fantastu un neviens viņam ne­palīdzēs.

Ķilda

Mājās neviena nebija, rektors laikam atsa­cījies braukt šurp, un Olseniem vajadzējis doties pie viņa. Jana visu bija piekopusi, es atradu tikai dažas drupatiņas uz paklāja. Magnetofons vēl arvien bija ieslēgts. Viņi lai­kam atskaņojuši mūziku. Zinu pilnīgi skaidri, ka Rozumam mūzika nedara nekāda prieka, bet viņš jau bija ievērojis, ka lielākā daļa zinātnieku mūziku uzskata par vienīgo pie­ejamo mākslu, kas savā uzbūvē radniecīga loģiskām formām, un gluži labprāt klausās ne vien Janāčeku, bet arī Orfu un Šēnebergu vai Rihardu Strausu, tāpēc mums mājās gla­bājas vairāki magnetofona ieraksti, arī Hin- demits. Bet viena es tos nedrīkstu atskaņot, arī tad ne, kad pie mums sanāk vīra kolēģi, jo tās ir eksporta lentes un tiek lietotas tikai tad, kad viesos ieradušies ārzemnieki. Kad skan mūzika, tad vismaz nav tik daudz jā­runā. Rozumam nav spēju svešvalodās, viņš vislabāk lietotu kādu matemātisku esperanto, tikai neviens vēl nav izgudrojis, kā matemā­tiski pasacīt «Labvakar» vai arī «Ņemiet vēl sviestmaizi».

No rīta Rozums sēdēja hallē, vēl arvien ģērbies smokingā, no viņa plūda dūmu smaka, bet neko dzēris viņš droši vien nebija, jo sēdēja gluži mierīgi. Pēc negulētām nak­tīm viņa prāts allaž mēdz būt vēl asāks.

—   Kur ir Karels? — viņš ļauni jautāja. Es pastāstīju.

—   Ir gan cilvēks! Un tas esot draugs, jā? Vai tu nevarēji man piezvanīt un to pasacīt? Vai lai es tagad saucu ātro palīdzību un lieku aizvest savu darbinieku? Vai saproti, cik tas viss ir nepatīkami? Ja vēl ņem vērā visus no­stāstus, kas klīst apkārt par trakiem zināt­niekiem. Tādu kaunu. Pēc brīža par to klai­gās malu malās. Tā būs vēl lielāka sensācija nekā viss mans atklājums. Pazīstu ļaudis, viņiem sagādās lielu prieku patrīt mēles gar manu darbinieku, kas zaudējis prātu.

Acīmredzot Rozums bija iepazinis ļaudis pa šīm nedaudzajām dienām, kad svinēja savu uzvaru, jo agrāk viņš nerunāja pat ar apkal­potāju.

—   Presls nemaz neesot traks.

—   &et viņa runas?

—   Tā esot pilnīgi iespējama Zinātniska hipotēze … — Rozums pat nepadomāja par šiem vārdiem.

—   Muļķības. Karels priecājas, ka man radušās grūtības. Viņš tagad laikam smīdina visu slimnīcu, stāstīdams par mani. Garīgi slims dēls, tagad arī līdzstrādnieks — tāda ir maksa par panākumiem. Un visi priecājas, ka ir caurmēra cilvēki un viņu dēli un kolēģi ir veseli. It kā te būtu kāda sakarība. Tā ir ne­pareiza sakarība, tas ir tipisks piemērs nelo­ģiskai domāšanai, ko ietekmējušas jūtas un gara nabadzība. Nesaprotu, kā tu varēji vi­ņiem pievienoties. Bet es brīdinu tevi. Es vairs nesaudzēšu savus ienaidniekus. Iznīci­nāšu katru, man tagad ir pietiekoši daudz spēka to izdarīt… — Rozums kliedza uz mani. To es nebiju gaidījusi. Es pat atvirzījos no viņa tālāk. No rītiem viņam reizēm mēdz būt īgns garastāvoklis, bet tagad es gandrīz nobijos. Viņš nebija apturams, kā nav aptu­rama lokomotīve. Vai lavīna. Vai Rozums ar savu atklājumu tiešām iznīcinās visu, kas vien atrodas viņa tuvumā? To es nekad nebūtu domājusi. Sajā ziņā viņš tiešām ir pārvērties. Viņš steidzās pie telefona. Bet durvju zvans nošķindēja ātrāk. Rozums droši vien tik un tā mierīgi būtu zvanījis ātrajai palīdzībai, ja Presls jau durvīs nebūtu izvilcis garu nazi.

—  Biedri docent… — Presls apkampa Rozumu. — Es jau baidījos par jums. Esmu tik priecīgs, ka redzu jūs. — Viņš nelikās ne zinot par to, ka šīsdienas Rozums mats mata līdzinās vakarvakara Rozumam, ka pat katra smokinga vīlīte ir tāda pati. — Es jau baidī­jos, ka viņš nogalinās arī jūs. Skatieties, ko viņš izdarījis ar Capeku …

—   Jūs aizmirstat, jaunekli, ka viņam ir dots pamatuzdevums. — Mans vīrs laikam bija nolēmis tēlot to pašu vakarējo komēdiju un smaidīdams aicināja Preslu iekšā. — Ja mēs radām tādu mehānismu, tad mums tā vadības iekārtai jādod kāds pamatuzdevums, kā to dara ar kibernētiskajām mašīnām …

—   Un kādu uzdevumu jūs viņam devāt? — Presls ziņkārīgi vaicāja, laikam iedzerdams malku kafijas, ko Rozums droši vien bija vārī­jis Karelam. — Kādu uzdevumu? — viņš at­kārtoja, drudžaini žņaudzīdams savu milzīgo nazi. Tas bija garš, abpusēji griezīgs virtuves dūcis, īsts cūku kaujamais tutenis.

—   Tas nu gan ir jautājums! — mans vīrs iesaucās pārmetošā priekšnieka tonī. — Kādu uzdevumu tad cilvēki kopš 'laika gala dod visām mašīnām, arī tām, kurām nav automā­tiskas vadības iekārtas? Arī pavisam vienkār­šām, piemēram, svirai vai slīpai plaknei. Kalpo, krietni kalpo man! Atvieglo manu darbu vai arī paveic to manā vietā …

—   Tur jau arī slēpjas kļūda … — Presls uztraukts sacīja, un es baidījos, ka viņš kuru katru brīdi trieks savu dunci mūsu inkrustē- tajā galdiņā kā īsts krogus kauslis. Viņš taču ilrebēt drebēja, laikam gan visu nakti nebija gulējis. Ja abus šos cilvēkus kāds vērotu caur skaņu necaurlaidīgu stikla sienu, tad tam lik­tos,' ka viņi diskutē par kādu ārkārtīgi interesantu problēmu un ka duncis viņiem, redzams, noder par mērinstrumentu lielu­miem, par kuriem viņi spriež. — Ar to jūs viņam esat devis milzīgas iespējas. Cilvēkam var kalpot tikai pašas vienkāršākās mašīnas. Kaut arī mašīna līdzinās jums, kaut tā ir tāda pati kā jūs, kaut tas ir jūsu robots, tas tomēr nesaprot, kas ir cilvēcība, un kalpo­dams var jums darīt arī Jaunu. Mēs taču esam cilvēki tieši tāpēc, ka nedarām to vien, kas nāk mums par labu. Jūs pats nekad neesat darījis to vien, piemēram, arī no šīs sarunas, kurā jūs man izskaidrojat visu notikumu, jums nekāda labuma nav. Jūs izšķiežat savu laiku kā jau bieži, kad skaidrojāt man savas noza­res galvenās problēmas. Esmu jums pateicīgs.

—   Domāju, ka man ir labums arī no šīs sarunas … — Mans vīrs nenoturējās nepajo- kojis un nozīmīgi paskatījās uz asmeni savā priekšā.

—   Es atnesu .jums šo nazi, domādams, ka ar robotu būs grūtības. Jums taču nebūs arī izdevīgi atklāt savu izgudrojumu sabiedrībai, nodot savu robotu. Vai tad jums būtu jādalās ar visiem citiem? Tad jums no sava izgudro­juma būs maz labuma. Man šķita, ka robots ir likvidējis Capeku un tagad pat jums neļauj atcelt pamatuzdevumu …

Rozums nekavējoties paķēra nazi.

—  Paldies, jaunekli. Priecājos, ka man ir ierocis. Es jau gudroju par pistoli, bet kur gari jūs šais laikos lo dabūsiet. Nebija nemaz viegli pieveikt manu robotu. Tas man vēl at­rodas tepat blakus laboratorijā sakarā ar dažiem labojumiem… — Rozums sacīja, gandrīz vai smaidīdams, it kā mazam puiše­lim skaidrotu, kur patlaban dzīvo Sala vectē­tiņš. Tad viņš piecēlās un grasījās iet projām. Zināju, kādā nolūkā. Dzīvoklī mums ir divas telefona līnijas. Otrs aparāts novietots Ro­zuma laboratorijā. — Tūliņ es šos labojumus pabeigšu. Un tam man būs vajadzīgs jūsu ierocis.

—   Vai jūs gribat to pavisam iznīcināt?

—   Jā.

—   Vai mes nevaram jums palīdzēt?

—   Nē.

—  Vai jusu atteikšanas ir sakara ar robota dīvaino izskatu, ar īpašo līdzību?

Rozums viņu paslavēja kā eksāmenā:

—   Pareizi. Man vajadzēja to izgatavot pēc savas līdzības, jūs saprotat, jo neviens cits taču neaizdotu savu izskatu mana eksperi­menta vajadzībām. Turpmāk mēs izlietosim standarttipus vai arī populārus sportistus …

Presls aizšķērsoja Rozumam ceļu.

—  Tas nebūs iespējams, — viņš ar nelai­mīgu seju iebilda. — Tad jau cilvēki iemīlē­tos savos kalpos. Iedomājieties, cik tas būtu bīstami, ja vienmēr būtu dabūjams skaists vīriešu vai sieviešu kārtas robots … Es drī­zāk domāju par dzīvniekiem. Var to izga­tavot pērtiķa vai suņa izskatā.

—      Vai jūs kādreiz esat redzējis suni, kas prot izslaucīt grīdu? Vai vārīt ēdienu? Citas iespējas laikam gan nebūs. Es droši vien esmu pareizi izvēlējies. Izgatavosim katram savu līdzinieku… — Rozums viegli pastūma Preslu nost, bet es redzēju, ka viņš domā vienīgi par to, ko sacīt ātrās palīdzības ār­stam un kā panākt, lai stāvoklis nebūtu pā­rāk apkaunojošs.

—   Es apbrīnoju jūs, Rozum, — Presls sa­cīja, uzrunā nelietodams nekādu titulu. Mans vīrs vēlreiz pagriezās atpakaļ. Man llikās, ka viņš ir aizkustināts. — Mīlu jūs vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē. Es būtu uzņē­mies šo eksperimentu jūsu vietā. Nākamreiz, lūdzu, pasakiet man …

Rozums skumji paraustīja plecus un atkal palūkojās uz tuteni, ko tagad turēja rokā, it kā vēlēdamies pārliecināties, ka nekas nav līdzams, vai arī vēlreiz visu pārdomādams. Droši vien viņam būtu vairāk pa prātam, ja nebūtu tādu grūtību ar šo jaunekli.

—   Ceru, ka pēc tam jūs parādīsiet man savu mašīnu? — Presls beidzot ievaicājās, ta izšķirdams savu likteni.

—   Protams, — mans vīrs atbildēja un aši aizvēra aiz sevis durvis. Ja Presls prasa pie­rādījumus, tad vairs nav iespējams tēlot šo komēdiju tālāk. Bet cik labi viņi saprata viens otru, acīmredzot abiem ir kopīgas do­mas un kopīgi priekšstati. Ar ko tad mans aukstasinīgais un veiksmīgais vīrs, kas bei­dzot ir radījis savu vienšūnas dzīvnieku, at­šķiras no bezprātīgā Presla? Bieži esmu do­mājusi par to, kā jārunā ar šiem neprātīga* jiem cilvēkiem. Es labi zinu, ka veltīgi būtu viņus pārliecināt par viņu priekšstatu nepa­reizību, labāk ir rūpēties par viņu dzīvi, pa­domāt par situāciju, no kuras viņiem bijis jā­bēg savu iedomu pasaulē.

—  Kāpēc jūs ar Janu izšķīrāties? — es pa­bailīgi apvaicājos Preslam. Var būt, ka fan­tastiskie priekšstati nemaz nav īstenības iz­kropļojums, dažiem cilvēkiem tas varbūt ir pilnīgi piemērots un ērts apkārtējās pasaules attēls. Arī tuvredzīgie taču redz izplūdušas kontūras tur, kur mēs taisnas līnijas, bet aklie pazīst formas ar tausti, tātad tām no­teikti piemīt cita kvalitāte. Daži citi radījumi pasauli savukārt uztver ar saviem maņu or­gāniem, piemēram, suņi ar ožu; ar ko gan tc uztver, teiksim, izdaudzinātie marsieši? Pres­lam šis fantastiskais notikumu attēlojums varbūt ir vienīgi īstais un patiesais, un varbūt ir veltīgi censties viņam iegalvot ko citu.

—  Kāpēc jūs izšķīrāties? •— es atkārtoju, jo man šķita, ka viņš manu jautājumu nav sadzirdējis.

—  Tāpēc, ka viņa iemīlējās robotā. Es sa­protu, ka var mīlēt pagājušā gadsimta beigu mašīnas, pirmās lokomotīves, vecas automa­šīnas, dirižabļus un gaisa balonus, bet nesa­protu, kā var mīlēt modernos, bezpersonis­kos motorollerus, limuzīnus un robotus …

—  Vai tas jūs ļoti sāpina? Jūs taču varat atrast citu meiteni…

—      Es domāju par jums … Vakar jums to jau sacīju. Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Pastāstīt par robotu un tad kopā ar jums aizbēgt uz kādu pavisam vientuju vietu. Saprotiet, uz vietu, kur nebūtu cilvēku, tikai mēs divi, — viņš raudzījās manī ar apņēmī­gām acīm, it kā domātu mani nolaupīt. — Ja robots uzvarētu, tad taču civilizētajā sabied­rībā mums vairs nebūtu vietas. Mēs dzīvotu divi vien, es koptu zemi, jūs gādātu par māju, es medītu zvērus, staigātu, ģērbies ādās … Mūsu zemē gan vairs dzīvo tikai truši, ciemā mēs neko nedrīkstētu pirkt, ne sveces, ne naglas, nedz kapli. Tikai tad mēs būtu brīvi, tikai tā cilvēks var paglābties no civilizācijas, kur valda roboti. Dzīve būtu tāda, kāda tā bijusi kādreiz senāk. Bet tā gan būtu pārāk skarba dzīve, uzbruktu sli­mības, par kurām mēs neko nezinām, beidzot jūs sāktu mani nīst, jo es taču īstenībā esmu padevies, bet sievietēm patīk, ka vīrieši uz­var. Vai vismaz cīnās. Tātad es cīnos jūsu dēļ … — Šoreiz viņš laikam runāja taisnību.

—* Ķo tad jūs īsti mīlat? Rozumu, mani vai Janu?

— Runa nepavisam nav par to, ko es mīlu, runa nav par mani. Es jau teicu, ka tas man jāizdara, lai dzīvei būtu kaut jelkāda vērtība.

Kabinetā varēja dzirdēt Rozuma balsi. Šķita, ka viņš strīdas ar ātrās palīdzības ārstu, kas laikam negribēja tūdaļ braukt, ne­gribēja saprast, cik nopietns ir mūsu stā­voklis. Presls piecēlās. Baidījos, ka viņš aiz­bēgs, bet viņš negāja uz ārdurvju pusi.

—  Vai nepalīdzēsim viņam? — Presls sa­cīja, raudzīdamies apkārt pēc kāda ieroča. — Es jau gaidīju, ka robots tik viegli nepa­dosies. Var būt, ka vajadzēs zvanīt uz insti­tūtu vai policijai.

Presls mani nobiedēja. Rozums to diezin vai izturētu. Patlaban viņš savā istabā klai­gāja vēl skaļāk nekā iepriekš. Varēja gandrīz atšķirt vārdus, bet brīžam likās, it kā viņš pats sev atbildētu vai arī viņam atbildētu kāda cita balss. Visas šīs fantastiskās izdo­mas bija arī man gandrīz vai sajaukušas galvu.

—  Pagaidiet tepat. Es paskatīšos.— Presls negribēja mani laist, dzīrās iet manā vietā, man vajadzēja bēgšus aizbēgt uz vīra kabi­netu,

—  Ej prom, man jātiek galā vienam … — vīrs uztraukts man uzkliedza. Viņš nemaz ne­runāja pa telefonu, viņš staigāja pa istabu, noraisījis tauriņveidīgo kaklasaiti, ģērbies vienā kreklā, kas elkoņos bija pārplēsts; gluži neapzinīgi es ar acīm meklēju viņa pretinieku. Izskatījās tā, it kā Rozums nupat būtu kāvies. Tomēr istabā viņš bija gluži viens.

—  Es neko neesmu nodarījis. Neko neesmu piesavinājies. Es taču esmu institūta direk­tors … — viņš aizstāvējās tikpat kā tiesas priekšā, un tad pēkšņi es izdzirdēju mazliet citādu balsi: - $et viņš taču man ticēja, viņš mani mīlēja, es viņa priekšā vienmēr tēloju ideālu zinātnieku, man nebija tiesību to darīt…

—   Muļķības, — atkliedza otra balss, un, aizvērdama durvis, es atcerējos brīnišķīgo notikumu ar Džīkila kungu un Haida kungu, šo klasisko Stīvensona brīnumstāstu par per­sonības pārdzimšanu jaunā veidā. «Ir tā, it kā strīdētos Džīkils-Rozums ar Haidu-Ro- zumu,» es nodomāju. Tā nemaz nav apla­māka iedoma kā Rozums versus robots.

—   Man šķiet, ka galu galā slims ir viņš pats, — es patlaban sacīju Preslam, kad man aiz muguras sāka gāzties apkārt mē­beles. Mēs dzirdējām, ka Rozums triec pret grīdu jaunās, dārgās mēģenes.

—   Es nekad neesmu bijis slims … — Nu es vairs nespēju Preslu aizturēt.

Manu vīru mēs atradām starp laborato­rijas lauskām. Kas gan viņā tagad pazītu vakarējo veiksmes apstaroto docentu!

—   Pietiek tēlot komēdiju, Presi. Jūs taču negribēsiet mani nobeigt. Labi, jūs esat uz­varējis. Uzvāri mums tēju, mēs taču vēl ne­esam pat brokastojuši.

Es vārīju tēju, atstājusi durvis vaļā, jo ne­gribēju palaist garām nevienu vārdu.

—   Padodos, dariet ar mani, ko gribat, — mans vīrs turpināja.

—  Bet kur ir jūsu robots?

—   Mitējieties taču! — Rozums atkal sāka kliegt. — Nolādēts, jūs taču labi zināt, ka robots eksistē tikai jūsu iedomās. Jūs esat ļoti gudrs, to esmu zinājis allaž. Labi, Presi, paziņosim par to atklātībai. Es visiem izstās­tīšu, ka mana atklājuma autors īstenībā esat jūs, ka ideja pieder jums, ka es guvu panā­kumus, tikai izmantodams jūsu koncepciju. Pietiek…

Nevarēju pagriezties, jo man patlaban vā­rījās ūdens. Ak tā tas ir. Tātad stāsts par Capeku ir tikai metafora, tikai tāda kā lī­dzība, lai Presls varētu atgādināt par sa­vām tiesībām. Atgadījumu ar robotu viņš izgudrojis, lai atmaskotu mana vīra pārkā­pumu, un svarīgs viņam nebija nekas cits kā vien paša nopelni un panākumi. Presls ir tik­pat sīks cilvēciņš kā visi pārējie. Bet kā viņš prata melst par primitīvu dzīvi! Es gandrīz apdedzināju roku. Nevarēju pat gāzi no­griezt, tik ļoti es trīcēju. Istabā man aiz mu­guras joprojām vēl valdīja klusums.

— Es jūs nesaprotu, — Presls klusām ieru­nājās.

—Tātad jums vēl nepietiek? Jūs gribat, lai es apsūdzu pats sevi, lai pats sevi atmas­koju un nosaucu par svešu ideju zagli? Biedri, vai jūs neesat pārāk nežēlīgs? Zinu, pats esmu jūs izaudzinājis, pārāk drosmīgi klāstīju jums par jauniem principiem, par nesavtīgu sadarbību, par zinātnes vienotību. Bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka esmu no­devis vienīgi šos principus, vienīgi visaug­stāko ideālu. Jūs taču pats zināt, ka kolektīvs darbs zinātnē ir parasts, pats zināt, cik daudz reižu ideja maina savu izskatu, Hīdz iegūst galīgo formu, tāpēc darba biedri nestrīdas par pirmtiesībām un lielākoties darbu pa­raksta kolektīvs. Biju to aizmirsis, tā laikam ir mana vaina, esmu visu slavu savācis sev vienam pašam un jūs septiņus nobīdījis pie malas. Sajā ziņā tiešām esmu rīkojies kā ro­bots, bet labprāt esmu ar mieru to izlabot. Es paziņošu par to laikrakstos. Tas būs do­centa Rozuma un kolektīva atklājums, vai ne? Tātad Rozuma grupas atklājums? Vai arī mūsu institūta atklājums. Atteikšos no sava vārda, tikai neskatieties uz mani tā, ne­esmu taču izdarījis nekādu noziegumu. Par manu rīcību tiesa man sodu nepiespriedīs, un retais no kolēģiem to vispār būtu nosodījis. Tā taču parasti dara. Kā tad būs?

Es noliku viņiem priekšā tases. Tā būs bi­jusi baismīga divkauja, ko Rozums nesen iz­cīnīja savā laboratorijā. Ko gan viņam va­jadzēja pārvarēt, ja viņš tagad tā pazemojas sava visjaunākā līdzstrādnieka priekšā! Cik bezgalīgi viņš ir kārojis pēc sava paša panā­kumiem un pēc sava paša slavas, ja viņš man vēl pirms mirkļa draudēja un ja vēl va­karvakarā dzīrās Preslu ieslodzīt slimnīcā.

—   Kopš paša pirmā mirkļa zināju, ka jūs neesat īstais Rozums. Kopš tā mirkļa, kad jūs paskatījāties uz manu nazi… — Presls sacīja, un mans vīrs gandrīz izlēja tēju uz paklāja.

—  Ko tu gribi no manis? Puika! Es tavos gados vēl tik tikko drīkstēju mazgāt mēģe­nes. Kur tu būtu, ja es nebūtu atvedis tevi uz institutu? Ceļos metoties, tev vajadzētu niaii pateikties. Idejas var būt katram. Šajā ziņā tu neesi vienīgais. Svarīgi ir, kurš tās realizē savos eksperimentos, vai saproti? Ja es izme­tīšu tevi no institūta, tad varēsi savas idejas ierakstīt skurstenī. Tās nekur nederēs. Da­būsi tikpat smieklīgu galu kā nabaga Ca­peks, kuru tu gribi uzkārt man kaklā, tāpat kā visi citi bezprāši. Cilvēkiem patīk tēlot izgudrotājus. Tu būsi viens no daudzajiem. Bet es aiztriekšu tevi, ja nemitēsies. Varu tevi iznīcināt pavisam viegli. Jana rīt ap­liecinās, ka tu mani apsūdzi vienīgi aiz sli­mīgas greizsirdības. Tu domā, ka es guļu ar viņu, saki vien. Un tāpēc tu to visu esi iz­gudrojis. Tev nav svarīgs ideāla zinātnieka tēls, kā gribi man iestāstīt, tev nav svarīgas nez kādas cildenas domas, tevi kūda parasta, primitīva, dzīvnieciska greizsirdība, kas ir daudz ļaunāka par manu kļūmi, par to, ka neesmu pareizi minējis autora vārdu. Tev ir divas sejas, tu esi ļaunāks par mani. Tu gribi mani iznīcināt sievietes dēļ, visbanā­lākā iemesla dēļ, kurš kopš pašiem pirmsā­kumiem sarežģī cilvēku izziņas vēsturi. Bet es tev to neļaušu.

—   Es gribu iznīcināt robotu, gribu iznīci­nāt sabojātu mašīnu. Jūs kalpojat Rozumam pret viņa gribu.

—   Kas tad man jādara, lai tu piedotu? — Rozums gandrīz šņukstēja. Viņš atkal runāja lēnīgajā svētuļa balsī kā lūdzējs, nekliedza vairs un nedraudēja. Viņam tiešām bija divas

balsis. Šādā stāvoklī es viņu nekad nebiju redzējusi. Presls piecēlās.

—   Fotokopijas man jau ir rokā. Esmu iz­šķīries. Nodošu tās drošības orgāniem. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Rozums jāglābj cik Iespējams ātri. Citādi, būs apdraudēta visa cilvēce … — Viņš pagriezās uz durvīm. Bet tajās parādījās Jana. Es nezināju, ka viņai ir mana dzīvokļa atslēgas. Jana bija ģērbu­sies gluži jaunā kostīmā, it kā nupat nāk­dama no modes skates.

—   Jums nav jālūdz nekāda piedošana, — viņa sacīja. — f3rošības iestādēs neviens ne- raudzīsies uz Preslu nopietni.- Es jau zva­nīju viņa iecirkņa ārstam. Presls taču ir pa­zīstams psihopāts. Es stāstīju, kā tu draudēji mani nogalināt. Pa telefonu nolasīju tavu vēstuli.

—   Neesmu tev rakstījis nekādu vēstuli.

—   Un neesi runājis pa telefonu ar panu Capeku. No viesnīcas šis cilvēks nekad pa telefonu nav zvanījis. No turienes viņš izgā­jis tikai trīs reizes. Mēs izdomāsim visu tā­pat kā tu. Tev neticēs, jo tavi izdomājumi ir fantastiskāki. Bet mūsu žurnālisti, gods die­vam,' ar sensācijām nenodarbojas. Ej un klāsti savu pasaciņu, kam vien vēlies. Labu galu tu neņemsi. Mēs par tevi vairs nerūpē­simies. Mums ātri jātiek ministrijā. Tur sa­saukta svarīga apspriede. Docentu grib iecelt par starptautiskas komisijas locekli Mas­kavā.

—      Bet kā tad no turienes varēs braukāt uz juru? — es negribēju sev laupīt tadu prieku. — Maskavā ir aukstāks nekā Romā.

Presls aizgāja neatvadījies. Rozums ilgi lūkojās uz durvīm. Jana atnesa no skapja viņa izejamo uzvalku. Es devos uz savu is­tabu pēc čemodāna. Kamēr Jana posa manu bijušo vīru, es sakravāju savas mantas. Pēk­šņi man likās nesaprotami, ka tik ilgi esmu izturējusi kopā ar Rozumu. Ka sen jau ne­esmu izpratusi, ar kādu negodīgu cilvēku dzīvoju. Es paņēmu tikai visvajadzīgāko. Pa­gaidām pārcelšos pie Karela. Viņam slim­nīcā ir plašs dzīvoklis. Sen jau viņš man to ir piedāvājis. Vismaz būšu Jendas tuvumā. Jutos tā, it kā es uz visiem laikiem brauktu pie Jendas, un tagad es zināju, ka īstenībā jau sen zemapziņā esmu viņu apskaudusi. Braucot no slimnīcas līdz tramvaja^ piestāt­nei, mani vienmēr mocīja tādas kā bailes.

Durvīs satikos ar Janu.

—   Kurp jūs braucat? — Jana apvaicājās.

—   Mīļā Jana, es pēc Romas jaunajiem kvartāliem neilgojos. Tu vēl kāro visu redzēt. Tev ar Rozumu saskan labāk. Viņam patīk ziņkārība …

—  Vairs ne, — Rozums sacīja, paņemdams mani zem rokas. Manu čemodānu viņš nolika uz plīts. — Iesim pastaigāties. Jana, palū­dziet, lai ministrs mani atvaino. Gribu no­doties savam darbam, gribu dzīvot saviem kolēģiem un ģimenei. Pēc karjeras neilgojos. Un atdodiet man, lūdzu, dzīvokļa atslēgas …

Janai tas nokrita zeme. Bet varbūt viņa tīšām nometa.

—   Kā vēlaties, — viņa nočukstēja. — Do­māju, ka jūsu dēļ zaudēs prātu vēl daudzas meitenes …

—   Šos vārdus tagad,'šķiet, lieto mazliet par biežu, — Rozums vēlāk uz ielas ierunā­jās. — Zaudēt prātu. Ko tas nozīmē? Es labi zinu, ka Presls nav traks. Un nekādi apme­lojumi viņu neapklusinās. Viņš gan pacentī­sies, lai uzvarētu taisnība. Un tas laikam ir pareizi …

Es Rozumu vairs nepazinu. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem viņš gāja ar mani pastai­gāties. Bez kādas vajadzības, tikai tāpat vien pastaigāties. It kā pēkšņi viņam būtu bez­gala daudz laika, it kā viņu negaidītu mi­nistrs ar veselu komisiju.

—   Man tiešām ir bezgala daudz laika, — viņš pasmaidīja. — Es taču pēkšņi esmu iz­stājies no spēles. Esmu beigts cilvēks. Kā tagad līksmos visi, kas vēl vakar mani ap­skauda, visi melkuļi un konkurenti. Ar mani pēkšņi vairs nav jāsacenšas. Tu redzēsi, kā pēc nedaudzām dienām tie bariem plūdīs šurp pie mums. Ne jau tāpēc, lai mums palī­dzētu, bet gan aiz ziņkārības, lai paskatītos, kā es paciešu savu kaunu. Tie nāks kā uz visinteresantāko teātra izrādi. Lai. Es viņus nicināšu vēl vairāk nekā agrāk. Tagad bei­dzot es tos nicināšu, jo, atzīšos tev, vakar vēl es no tiem mazliet baidījos.

Drīz mēs par visu šo notikumu pārstājām runāt. Man likās, ka Rozums pa šo rīta cēlienu ir kļuvis mazliet vecāks, vairākkārt viņš man pārjautāja vienu un to pašu, rei­zēm apstājās, jo viņam pietrūka elpas. Sen jau mēs nebijām svinējuši viņa dzimum­dienu. Cik viņam īsti ir gadu? Varbūt mēs atkal sāksim svinēt dzimumdienas, varbūt pārcelsimies atpakaļ uz mūsu veco dzīvokli.

—  Man arī būtu jāapciemo Jenda, — vīrs pēkšņi sacīja, it kā zinādams, ar ko mani visvairāk iepriecināt. — Viņam beidzot va­jadzētu nākt pie mums atpakaļ. Es taču ne­lauzīšu visu mūžu galvu par dabas mīklām, aizmirsdams pats sava dēla mīklaino izturē­šanos.

Es labprāt būtu viņu noskūpstījusi. Pēkšņi viņš man likās gluži pārvērties, kļuvis cil­vēcīgs.

Pusdienas paēdām bufetē.

—  Vai šī vieta tev neko neatgādina? — es jautāju vīram, ejot no turienes ārā. Viņam uz lūpām vēl bija mērces paliekas.

—   Protams. Bet toreiz te gatavoja daudz labāk. Tā bija mūsu saderināšanās diena .. .

Baidījos, ka viņš sāks runāt un lūgs pie­došanu par manām klavierēm, bet viņš zi­nāja, kur jāapstājas. Un ko gan te varētu sacīt? Diezin kas es tagad būtu, ja man klavieres nebūtu atņemtas. Ir lietas, ko cil­vēks nespēj vērst par labu, lai viņš mūža galā nez kā pārvērstos. Tomēr biju priecīga,

apmēram ta es vienmēr iztēlojos mūsu izlīg­šanu. Arī mūsu pastaiga bija ļoti jauka.

Pie mājas gaidīja četri limuzīni. Kad mēs iznācām gar stūri, pēkšņi atvērās visas dur­tiņas reizē un Rozumam pretim steidzās ve­sela svīta. Ministrs pašā priekšgalā. Viņš bija krietni vecāks par Rozumu. Tomēr viņš izturējās pret manu vīru pat pārlieku laipni.

—   Jums nekavējoties jābrauc līdzi. Vesela , komisija gaida jūs jau vairāk nekā divas stundas. Neaizmirstiet taču par atbildības sajūtu, docent. Žigli!

Nespēju tam ticēt. Tātad visi ir tik ilgi gai­dījuši, tātad viņi atbraukuši pat uz mūsu māju un sēdējuši te mašīnās, kamēr mēs klaiņojām pa pilsētu? Man nebija ne jaus­mas, ka mans vīrs var būt tik nozīmīgs ta­gad, kad izrādījies, ka viņa atklājuma ideja pieder citam cilvēkam.

—   Vai tad jūs neesat dzirdējuši par Preslu? — Rozums jautāja šiem cilvēkiem. Atbilde skanēja, ka tā esot gluži viena alga, viņus neinteresējot līdzstrādnieki, svarīgs esot docents pats. Un viņi iestūma docentu mašīnā, kur jau sēdēja Jana.

—   Biedrene bija tik laipna… — kāds sa­cīja. Es gaidīju, ka Rozums pretosies, ka viņš nesēdīsies Janai līdzās. — Runa ir par ļoti svarīgu plānu. Jūsu atklājumu taču va­rēs izmantot, lai rūpnīcās izgatavotu pārti­kas vielas tāpat, kā tagad gatavojam želeju.

Mēs varēsim paēdināt visu pasauli. Pat ar pilnvērtīgām olbaltumvielām, kuru patlaban trūkst. Cilvēces 'lielākā daļa vēl nav pietie­koši paēdusi, vēl vairāk ir to, kurus moka aknu slimības proteīna trūkuma dēļ. Jūsu atklājums var atrisināt šo problēmu, mēs ra­žosim rūpnīcās šniceles un bifštekus, kādus vien kurais vēlēsies. No pašām vienkāršāka­jām izejvielām. Bez asinīm, bez kautuvēm un cietsirdības, dzīvniekus atdosim veģetārie­šiem ko rotaļāties, j$