/ Language: Latvia / Genre:sf,

ANDROMĒDAS CELMS

Maikls Kraitons

ANDROMĒDAS CELMS MAIKLS KRAITONS . .. 1967. gada februāris. Apakšzemes laboratorijas vis­dziļākais, piektais līmenis. Četri amerikāņu zinātnieki, kas mobilizēti pēc ultraslepenās trauksmes «Meža ugunsgrēks», sasprindzināti pēta sīkbūtni, ko no atmosfēras augšējiem slāņiem pārvedis pavadonis «Smeltnis» un kas acumirklī pārvērš cilvēka asinis tumšsarkanā šūnainā masā. Sīk- būtnei piešķirts kods «Andromēdas celms» (celms ir vis­sīkākā mikroorganismu klasifikācijas vienība). Par «veik­smīgo» zinātnisko atradumu jau samaksājuši ar savu dzī­vību mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāji, un pastāv briesmas, ka kuru katru brīdi kosmosa sērga sāks nāves pļauju tuvos un tālos rajonos. Vai pagūs to izpētīt un savaldīt? Zem laboratorijas atrodas pašlikvidācijas kodol- ierīce — gadījumam, ja sīkbūtnes izkļūs ārā . . . Diemžēl grāmata saplēsta-trūkst lapas 29.30.31.32.77.78.79.80.81.82.83.84.141.142.143.144.145.146.147.148. Šo lappušu tekstu esmu paņēmis no krievu valodā esošas grāmatas. Bet iztulkot nebija laika.

ANDROMĒDAS CELMS

MAIKLS KRAITONS

PRIEKŠVĀRDS

. .. 1967. gada februāris. Apakšzemes laboratorijas vis­dziļākais, piektais līmenis. Četri amerikāņu zinātnieki, kas mobilizēti pēc ultraslepenās trauksmes «Meža ugunsgrēks», sasprindzināti pēta sīkbūtni, ko no atmosfēras augšējiem slāņiem pārvedis pavadonis «Smeltnis» un kas acumirklī pārvērš cilvēka asinis tumšsarkanā šūnainā masā. Sīk- būtnei piešķirts kods «Andromēdas celms» (celms ir vis­sīkākā mikroorganismu klasifikācijas vienība). Par «veik­smīgo» zinātnisko atradumu jau samaksājuši ar savu dzī­vību mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāji, un pastāv briesmas, ka kuru katru brīdi kosmosa sērga sāks nāves pļauju tuvos un tālos rajonos. Vai pagūs to izpētīt un savaldīt? Zem laboratorijas atrodas pašlikvidācijas kodol- ierīce — gadījumam, ja sīkbūtnes izkļūs ārā . . .

Tik dramatiskos apstākjos darbojas šīs grāmatas va­roņi. Tās autors Maikls Kraitons ir jauns amerikāņu zinātnieks (dzimis 1942. gadā), pēc profesijas mediķis. Uzrakstīt līdzās zinātniskajiem darbiem arī vienu otru stāstu vai romānu — tā mūsdienu zinātniekiem ir diezgan parasta lieta. Zināmu kopēju ieskatu par viņu literārās darbības ievirzi un rezultātiem latviešu lasītāji varēja gūt no izdevniecības «Zinātne» 1971. gadā izlaistā ārzemju zinātnieku fantastikas krājuma «Dēmonu dzīres».

Maikls Kraitons ar «Andromēdas celmu» literāta spalvu izmēģinājis pirmo reizi, bet, kā redzams, ar lielām pretenzi­jām, kuras visumā nav bez pamata. Viņam ir gan svaigs dzīves vērojumu materiāls, ko nodot lasītāja tiesai, gan prasme veidot asu sižetu. Turklāt gandrīz vai dokumentā- listiskā ielūkošanās reālajā ASV zinātnes pasaulē, jaunek­līgi drošā, patstāvīgā tās parādību vērtēšana jauj ceret uz grāmatas sabiedrisko efektu.

Kraitons grāmatu nosaucis par romānu, tādējādi gribot vai negribot mezdams izaicinājumu līdzšinējiem priekšsta­tiem par šo žanru. «Andromēdas celma» lasītājs tiek izva­dāts pa laboratorijām, kas iekārtotas pēc pētniecības teh­nikas pēdējā vārda, tiek iepazīstināts ar to apbrīnojamo aparatūru un tās darbību. Viņam ir dota iespēja uzzināt daudz interesanta no dažādām zinātnes nozarēm, it se­višķi bioloģijas un medicīnas, turklāt lielākoties saņemot šos jaunumus «no pirmās mutes» un nevis jau pa populār­zinātniskajiem rakstiem un grāmatām izceļojušos, kā tas šādos gadījumos ir parasti. Notikumu tēlojumu viet­vietām pārtrauc zinātniski publicistiskas atkāpes, kas at­bilst labākajiem populārzinātniskās literatūras standar­tiem (pēc nozīmes sižeta attīstībā šos ekskursus gribas sa­līdzināt ar analoģiskām publicistiskām atkāpēm, kādas palaikam sastopamas vēsturiskajos romānos). Piemēram, lūk, cik tēlainu šūnas vielmaiņas modeli autors liek uz­burt savās pārdomās vienam no grupas «Meža uguns­grēks» locekļiem:

«Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mēģenē. Sūnās šaurā telpā vienlaikus un nešķirami notika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja atveidot, tāpat kā ne­bija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožama­jiem līdz saldēdienam, sajaucot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā, cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdo­sies atdalīt no cepeša.

Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa simtiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.

Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie pa­darīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tādus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmis­kajām reakcijām noritēt ķermeņa temperatūrā un pie nor­māla atmosfēras spiediena.» (243.—244. lpp.)

Grāmatā ir daudz pārdomu par zinātniskā darba tak­tiku un psiholoģiju, par zinātnes politiku. Neparastas ir arī ilustrācijas: Kraitona grāmatā atrodam zinātniskās shēmas, ESM drukāto dokumentu, telegrammu un ste­nogrammu paraugus (skat., piemēram, 17., 47., 80. un 274. lpp.). «Andromēdas celma» oriģinālizdevuma beigās ir pievienots plašs speciālās literatūras saraksts, kurā no­rādīti katrā grāmatas nodaļā izmantoto ideju un datu pirmavoti. Kā redzam, autors cenšas norobežoties no tās attieksmes pret zinātnes un dzīves materialu, ar kādu sa­vus darbus veido fantastiskās literatūras autori, īpaši uz­svērt, ka visam, ko viņš stāsta, ir reāls pamats.

Grāmatā pieminēts daudz tiešām pastāvošu ASV zi­nātnisko un administratīvo iestāžu, ar daļu no tarn sais­tīta tajā tēlotā darbība. Bet arī izdomātie notikumi risinās reālos apstakļos, jo Kraitons tos apraksta, izmantojot plašo faktu materiālu, kuru viņš savācis, konsultēdamies ar lielu skaitu zinātnisko un militāro darbinieku. «Zināt­nisko krīzi», kā Kraitons kvalificē dramatisko notikumu ar Andromēdas celmu, viņš ierindo kā likumsakarīgu starp reālajām krīzēm, kurām bijis sakars ar zinātnes at­tīstību, un tās iespējamību pamato ar vērojumiem par dažādu zinātnes nozaru attīstības īpatnībām (28. lpp.).

Tātad Kraitons mēģina paplašināt romāna žanra ro­bežas, veidot «zinātnisko romānu». Vai šis mēģinājums paliks nejaušība jeb vai šāda «zinātniskā romāna» parā­dīšanās tiešām manifestē jaunu literāro virzienu (vai vismaz modi), to parādīs laiks. Kā jau minēju, rakstīt- gribētāju ar lielāku vai mazāku literāta talantu starp zi­nātniekiem netrūkst (un, protams, ne tikai Amerikā vien). Un šķiet, ka sabiedriskais pieprasījums pēc «Andromēdas celmam» līdzīgiem darbiem ir. Vai par to neliecina, pie­mēram, DNS uzbūves līdzatklājēja Dž. Votsona grāmatas «Dubultspirāle» panākumi — par spīti tam (bet varbūt tieši tāpēc?), ka literārais elements tajā savīts cieši kopā ar popu­lārzinātnisko? Ka šāda lektīra vairo zinātnes draugu pulku, par to, liekas, arī nav jāšaubās. Lasītājs ir ar mieru piedot autoram literārās pieredzes trūkumu, vietu­mis sastopamo izteiksmes spurainumu (kas reizēm rodas tāpēc, ka domai teikumā par šauru) vai nekonsekvenci dar­bojošos personu raksturu atklāšanā, jo šos mīnusus atsver tas tiešums un klātbūtnes efekts, kuru rada autora paša piederība pie viņa tēlotās vides, spēja likt saviem varo­ņiem brīvi, nepiespiesti un kompetenti izteikties par vis­sarežģītākajām zinātnes problēmām.

Ar to es nepavisam negribu sacīt, ka fantastikai būtu jāprotas .. . Bet vienu gan Maikla Kraitona grāmata liek domāt: lai dotu lasītāja iztēlei maksimāli sātīgu barību par zinātnes tēmu, tāpat arī lai rastu neparastu vidi, kurā spēcīgāk atklātos raksturu, ideju un laikmeta sabiedrisko spēku kolīzijas, rakstniekam vairs nav obligāti jāķeras pie fantastikas ieročiem. Mūsu dienās gan vienu, gan otru var papilnam atrast arī reālajā zinātnes pasaulē. Cik nav gadījumu, ka hipotēze, kas tiek pārbaudīta kādas nozares pētniecības laboratorijās, sākumā nešķiet fantastiska vie­nīgi tās izvirzītājam. Kad 1964. gadā ASV virusologs Horvards Temins izvirzīja hipotēzi, ka tā sauktā Krika dogma (proti, gēni informāciju var nodot, bet nevar sa­ņemt) jārevidē, tā bija saucēja balss tuksnesī: pārāk liela bija molekulārās ģenētikas pamatlicēja Frānsisa Krika autoritāte, un pārāk stipri jaunā ideja šķita neatbilstam jau zināmajiem faktiem. Vajadzēja paiet sešiem gadiem, iekams eksperimenti pierādīja: jā, iedzimtības informācija tiešām var iet arī pretējā virzienā (skat., piemēram, žur­nāla «Zinātne un Tehnika» 1971. gada 10. nr.). Sis atklā­jums sacēla veselu vētru molekulārās ģenētikas jau tā ne sevišķi mierīgajās debesīs. Kā nu he — tas taču bija krietns solis tuvāk vēža noslēpumam. Un — likteņa iro­nijai — dabūja apgriezties uz otriem sāniem ģenētikas apraktā lamarkistiskā teorija par iegūto īpašību iedzim- šanu: vienam otram, kas no tās negrib atsacīties, šķita, ka vējš iepūtis arī viņu burās. . .

Varbūt lasītājam daži šajā grāmatā aprakstītie pētī­jumi vai tehniskās iekārtas liksies paņemti avansā no nā­kotnes vai pat no vispār neiespējamā. Kas attiecas uz An­dromēdas celmu un tā īpašībām, tad tas tiešām autora iztēles auglis. Bet vismaz tikmēr, kamēr nerimst diskusijas par to, vai nevarētu pastāvēt arī tādas dzīvības formas, kuru pamatā nav olbaltums, labāk neliksim galvu ķīlā, ka nekas tāds nav iespējams. Grāmatā ir runa par Naģa un Karpa mēģinājumiem pierādīt, ka viņi meteorītos ir atraduši ārpuszemes baktērijas, un par to, ka daudziem šie mēģinājumi šķiet smieklīgi. Bet, kā pērnā gada beigās ziņoja žurnāls «Priroda», kaut ko līdzīgu Naģa un Karpa baktērijām meteorītos atraduši arī padomju zinātnieki. Un metāliskā balss, kas dod Holam rīkojumus medicīniskās izmeklēšanas laikā? Žurnāla «Znaņije — sila» 1973. gada 6. numurā var izlasīt par to, kā Novosibirskas kibernē- tiķi «māca» runāt elektronisko skaitļošanas mašīnu. Viņi jau panākuši, ka tā runā nevis metāliskā balsī, bet gan patīkamā vīrieša tenorā . . .

Un pārbaudes akmens «zinātniskā romāna» varoņu raksturiem un idejām? Tā var būt kaut vai zinātnieka pil­soniskā pozīcija. Piemēram, šāda problēma: kas vajadzīgs, lai zinātnieka progresīvie ideāli iemiesotos tādā viņa no­stājā un rīcībā, kura tīļvinātp šo ideālu piepildīšanos? Sī problēma izvirzās, domājot par modernās fizikas klasiķa Maksa Borna noraidošo attieksmi pret kosmonautiku. Savā pēdējā grāmatā «Mana dzīve un mani uzskati», kas 1973. gadā iznāca arī krievu valodā, viņš raksta: «Kamēr kosmiskie projekti ir nacionālā diženuma un spēka sino­nīms un kamēr sabiedrības lielākā daļa ir maldīgās do­mās par kosmisko pētījumu zinātnisko vērtību un praktis­kajām iespējām, tikmēr es nevarēšu atrast tiem nekādu at­taisnojumu, lai arī cik liela ir mana sajūsma par šeit gū­tajiem panākumiem.» Bet: «Pavisam cita runa būtu tad, ja tas izvērstos par visu tautu kopīgu pasākumu, tādējādi sekmējot pretešķību novēršanu un vispārēja miera sagla­bāšanu.» Tas, ka pirms pieciem gadiem, kad Borna grā­mata iznāca angļu valodā, autors nevarēja paredzēt, ka šāda kopdarbība tiešām drīz sāksies, ir pats par sevi sapro­tams. Bet kāpēc ievērojamais, būtībā progresīvi domājo­šais zinātnieks nespēja pareizi novērtēt mūsu valsts pūles sava kosmiskā potenciāla izmantošanā mierlaika mērķiem un lielo labumu, ko tās nes tautsaimniecībai un zinātnei?

Varbūt līdzās citiem apstākļiem šo skepsi radīja tas, ka Amerikā viņš tiešām redzēja daudz ko tādu, kas meta ēnu uz tās kosmisko programmu. Pret šīm parādībām vēr­šas arī M. Kraitona romāns. Pavadonis «Smeltnis», kas atnesa iznīcību Pīdmontai, «bija domāts tādu jaunu dzī­vības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fort- detrikai, īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai». Bet vien­laikus šāda notikumu attīstība apliecina Kraitona varoņa Džeremija Stouna pilsoniskās nostājas slidenumu. Par Stounu, Nobeļa prēmijas laureātu, Stenforda universitātes bakterioloģijas profesoru, lasām: «Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu palaikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.» No tā, kādu mēs viņu redzam tālāk, drīzāk gan var seci­nāt, ka tā ir tikai mimikrija, ārējā līdzība, gluži tāpat kā vēstulē prezidentam tiek kopēts pazīstamās Einštejna vēs­tules stils. Mimikrija, kas ceļ viņa ideju svaru lēmēju acīs, nodrošina prāvus līdzekļus eksperimentu veikšanai un iz- virzīšanos politiskajā arēnā. Šāda neizvēlība līdzekļos pa­dara Stounu par traģiskā notikuma līdzvaininieku: viņa ideju, ka nepieciešams aizsargāties pret varbūtējām ārpus- zemes infekcijas briesmām, realizē . .. pavadonī «Smel- tnis».

Kraitons mīl zinātni, un Stouna izjūtas viņam nav sve­šas, taču viņš nepavisam nelolo Rietumu inteliģences ap­rindās plaši izplatītās scientistiskās ilūzijas, ka zinātne pastāv neatkarīgi no sabiedriski politiskās cīņas, ka zināt­nieks drīkst nedomāt par to, kā tiek izmantoti viņa darba augļi. Par moto savai grāmatai Kraitons licis Džeremija Stouna vārdus: «Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabā­šanas viedokļa līdz šim vēl nav apmierinoši pierādīta.» 1969. gadā, kad šī grāmata nonāca pie amerikāņu lasītāja, tas izskanēja kā brīdinājums, kā aicinājums nepieļaut, ka lieliskie sasniegumi, kurus cilvēks guvis dabas noslēpumu izpētē, pavēršas pret viņu pašu, noved cilvēci pie bojāejas drausmīgā karā. Rādīdams, kādā nepievilcīgā lomā zinātni un zinātniekus nostāda bruņošanās drudzis, jaunais zināt­nieks pievienojās tām protesta balsīm, kuras mobilizēja amerikāņu sabiedrisko domu, pastāvīgi atgādināja, ka mūsdienu apstākļos vienīgā izeja ir pārorientēties uz miera politiku, likt zinātnes progresa atraisītajiem spēkiem kal­pot tikai cilvēces labklājībai.

Latviešu valodā M. Kraitona grāmata iznāk laikā, kad ar visas pasaules miera spēku, it īpaši Padomju Savie­nības, pūlēm starptautiskā klimata uzlabošanā ir panākts radikāls pavērsiens. Pozitīvas pārmaiņas notikušas abu pasaules lielvalstu — PSRS un ASV — attiecībās. Bet tie spēki, kas Amerikā ir ieinteresēti, lai pasaule dzīvotu uz kara un miera robežas, nav ar to samierinājušies un visādi mēģina pagriezt notikumu attīstību atpakaļ. Mili­tāri rūpnieciskais komplekss, kura baisajā ēnā risinās Kraitona grāmatā tēlotie notikumi, joprojām ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Tāpēc šobrīd Andromēdas celms ir ne tikai pagātnes draudīgās situācijas liecinieks, tas joprojām atgādina, ko nedrīkst pieļaut.

Maikls Kraitons risina arī citu problēmu, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad. «Jo vairāk redzam, jo dārgāk par to samaksājam,» tāds ir otrs viņa grāmatas moto. Palielinoties mūsu iespējām iedarboties uz apkārtējo vidi, mums aizvien vairāk jārēķinās ar to, ka šī iedarbība ir abpusgriezīgs zobens: ar neapdomīgu rīcību mēs varam izraisīt arī pastiprinātu vides nelabvēlīgo iedarbību uz mums pašiem. Romānā šo patiesību traģiskā saasinājumā pauž mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāju liktenis, bet arvien biežāk ar to tagad sastopamies arī reālajā dzīvē. Šobrīd ļoti nopietni jādomā, kā modernās civilizācijas ap­stākļos saglabāt dzīves vidi nākošajām paaudzēm, kā no­vērst tās piesārņošanos un noplicināšanos, kā pasargāt pašu cilvēku no urbanizācijas un pārlieku civilizētā dzīves veida nelabvēlīgajām sekām. Zinātnes un tehnikas revolū­cija, kas radikāli izmainīs cilvēka lomu ražošanas procesā, pilnīgi atbrīvos viņa rokas un smadzenes augstāku, tīri cilvēcisku spēju piepildīšanai, jaunrades darbam, radīs jaunas vēl nezināmas problēmas. Krīzi, kas izcēlās sakarā ar Andromēdas celmu, izdevās apturēt, bet «varam gaidīt, ka tuvākajā nākotnē izcelsies citas šai līdzīgas krīzes» (15. lpp.), Jābūt modriem: svarīgi ir ne tikai nepieļaut tās krīzes, kuru draudus izdodas iepriekš paredzēt, bet arī būt gataviem uzņemt neparedzētās krīzes un tās apturēt, iekams nav par vēlu. Kraitona grāmatā ir arī ne mazums pārdomu par zinātniskās domas attīstības līkločiem un pa­radoksiem. Domājam, ka mūsu lasītājiem tā būs patīkams un lietderīgs ieguvums.

A. Lauzis

Veltīju doktoram A. D., kas ierosināja mani pievērsties šai problēmai

Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabāšanas viedokja līdz šim vēl nav apmierinoši pie­rādīta.

Džeremijs Stouns

Jo vairāk redzam, jo dārgāk par to samak­sājam.

R. A. Janeks

NO AUTORA

Šajā grāmatā aprakstīta kāda ASV zinātnes krīze, kas ilga tikai piecas dienas, bet bija neiedomājami asa.

Kā jau tas ir raksturīgi lielākajai daļai krīžu, noti­kumos, kuri vijās ap Andromēdas celmu, samistrojās vienkop tālredzība un muļķība, vientiesība un gara tumsība. Tikpat ka visiem šo notikumu dalībnie­kiem bija gan izcilas prāta skaidrības, gan neaptve­rama stulbuma brīži. Tāpēc rakstīt par šiem notiku­miem, nevienu no to dalībniekiem neapvainojot, nav iespējams.

Taču, domāju, ir svarīgi, lai tas tiktu pastāstīts. Mūsu valsts uztur varenu zinātnisko iestāžu sistēmu. Diendienā top jauni atklājumi, un daudziem no tiem piemīt svarīga politiska vai sabiedriska loma. Varam gaidīt, ka tuvākajā nākotnē izcelsies citas, šai līdzī­gas krīzes. Tāpēc man šķiet, ka plašai publikai ir de­rīgi būt informētai, kā šādas zinātniskas krīzes rodas un kā tās tiek novērstas.

Studēdams un pierakstīdams visu, kas notika sa­karā ar Andromēdas celmu, saņēmu augstsirdīgu pa- līdzību no daudziem jo daudziem cilvēkiem, maniem domubiedriem, un viņi mani iedrošināja pastāstīt visu iespējami precīzi un sīki.

Stāstījums ir diezgan speciāls, tā pavediens vijas ap sarežģītām zinātniskām problēmām. Tajā skartos zinātniskos jautājumus, problēmas un metodes, kur iespējams, esmu izskaidrojis. Esmu vairījies no vili­nājuma izklāstīt jautājumus vai atbildes vienkāršoti un, ja dažkārt lasītājiem būs jāurbjas cauri sausām tehnisku aprakstu pasāžām, lūdzu atvainot.

Esmu mēģinājis arī attēlot, kādā sasprindzinātā un satrauktā atmosfērā risinājās šie piecu dienu noti­kumi: stāstam par Andromēdas celmu piemīt dziļš iekšējs dramatisms, un, ja tā ir rupju un šausmīgu kļūdu hronika, tad tikpat labi arī varonības un prāta triumfa hronika.

M. K.,

Kembridža, Masačūsetsas štats4

1969. gada janvāris

PILNĪGI SLEPENI ANDROMĒDAS CELMS

ANDROMĒDAS CELMS

VISI SIS LIETAS MATERIALI IR PILNĪGI SLEPENI

Nepilnvarotu personu iepazīstināšana ar tiem tiek kvalificēta kā kriminālnoziegums, kas sodāms ar ieslodzījumu līdz 20 gadiem un naudas sodu līdz 20 tūkstošiem dolāru.

JA AIZZĪMOGOJUMS BOJĀTS, NO KURJERA NEPIEŅEMT

Saskaņā ar likumu kurjeram jāpie­prasa jūsu apliecība Nr. 7592. Bez šā­das apliecības viņam nav brīv lietu jums nodot.

ESM kontrolkarte:

□□□□□□□ □□□□□□

1. diena

SASKARE

1.

ZEME BEZ GALA UN MALAS

Cilvēks ar binokli. Tas sākās tā: vēlā ziemas va­karā uz kalna kores ceļmalā stāvēja cilvēks, skatīda­mies lejup, kur atradās kāda Arizonas štata pilsētiņa.

Darboties ar binokli leitnantam Rodžeram Sounam, jādomā, nebija viegli. Metāls droši vien saldēja, un lācīgajā zvērādas kažokā ar kapuci un biezajos dūrai- ņos viņam vajadzēja justies visai nebrīvi. Varam iedomāties, kā lēcas atkal un atkal aizmigloja viņa dvaša, kas svilpdama lauzās ārā mēnesnīcas pielie­tajā gaisā, un ik pa brīdim viņam vajadzēja tās no­slaucīt ar cimdotu stīvu pirkstu.

Viņš nevarēja zināt, cik šī darbošanās veltīga. Sou­nam, kas mēģināja ieskatīties pilsētiņā un atsegt tās noslēpumus, binoklis neko nedeva. Cik pārsteigts viņš būtu bijis, izdzirdis, ka tie, kam galu galā izdevās šos noslēpumus atklāt, lietoja miljonu reižu spēcīgākus instrumentus!

Tam vajadzēja būt visai skumjam, muļķīgam un reizē aizkustinošam skatam, kā viņš tur stāvēja, ar elkoņiem atbalstīdamies pret lielu laukakmeni un turē­dams pie acīm binokli. Binoklis bija smagnējs un neērts, toties vismaz pazīstams un rokām pierasts. Droši vien šī bija viena no pēdējām pazīstamajām sajūtām pirms nāves.

Tālāko varam tikai iedomāties, vairāk vai mazāk pareizi restaurēt savā iztēlē.

Leitnants Souns pārlūkoja pilsētiņu lēnām un me­todiski. Bija redzams, ka tā nav liela, tikai kāds pus­ducis koka ēku, kas sarindojušās gar vienu pašu ielu. Tā bija joti klusa pilsētiņa: nevienas uguntiņas, ne­vienas kustības, vēja pūsma neatnesa ne mazākā trok­snīša.

Pēc tam leitnants pievērsa uzmanību apkārtējiem pauguriem. Tie bija zemi, vienmuļi, plakanām, it kā nošķeltām virsotnēm, apauguši ar nīkulīgiem krū­miem, kam pa starpām šur un tur stāvēja nokaltušas, apsērsnojušas jukas. Aiz šiem tuvākajiem pauguriem slējās tālāki, bet aiz tiem sākās Mohaves tuksneša valstība — plašs līdzenums, kuru nešķērsoja neviens ceļš. Indiāņi to sauca par Zemi bez Gala un Malas.

Souns sajuta sevi vējā nodrebam. Bija februāris, visaukstākais mēnesis, un jau pāri desmitiem vakarā. Viņš atgriezās uz ceļa, kur viņu gaidīja «Ford Econovan», furgons ar lielu rotējošu antenu uz jumta. Mo­tors, darbodamies tukšgaitā, klusi bubināja; tā bija vienīgā skaņa, kuru saklausīja viņa ausis. Souns at­vēra aizmugures durvis, ierāpās kulbā un aiztaisīja aiz sevis durvis.

Viņu apņēma tumšsarkana gaisma: bija iedegts nakts apgaismojums, lai, izkāpjot ārā, acīm būtu vieglāk pierast. Sarkanajā gaismā instrumentu un ra­dioaparatūras paneļi izskatījās zaļi.

Kulbā sēdēja ierindnieks Lūiss Kreins, radiotehniķis, arī ģērbies kažokā ar kapuci. Viņš bija sakumpis pār karti un kaut ko rēķināja, reizumis paceldams galvu un pakavēdamies pie instrumentu rādījumiem.

Souns pajautāja Kreinarn, vai viņš ir pārliecināts, ka viņi ieradušies īstajā vietā, un Kreins atbildēja, ka šaubu nav. Abi bija noguruši: viņi atradās ceļā jau kopš agra rīta, kad izbrauca no Vandenbergas bāzes meklēt pēdējo sērijas «Smeltnis» pavadoni. Par šīs sērijas pavadoņiem viņi zināja vienīgi tik daudz, ka tie ir slepeni un tiek palaisti, lai pētītu atmosfēras augšējos slāņus un pēc tam atgrieztos uz Zemes. Souna un Kreina uzdevums bija pēc šo pavadoņu no­laišanās tos uzmeklēt.

Lai pavadoņu atgūšanu atvieglotu, tajos bija uz­stādītas radiobākas, kas, sākot ar astoņu kilometru augstumu, raidīja signālus.

Lūk, kālab furgonā bija tik daudz peilēšanas apa­ratūras. Būtībā tas pats virzīja sevi uz mērķi. Armi­jas valodā to sauca par vienagregāta triangulāciju, un šis paņēmiens, kaut arī lēns, bija ļoti efektīvs. Metodika bija diezgan vienkārša: furgons apstājās, Souns ar Kreinu noteica savu atrašanās vietu un pie­rakstīja pavadoņa radiosignāla stiprumu un virzienu. Kad tas bija izdarīts, pabrauca kilometrus trīsdesmit uz to pusi, kur bija statistiski vislielākās izredzes at­rast pavadoni. Tad atkal apstājās un uzņēma jaunas koordinātes. Dažkārt gadījās, ka kartē tika iezīmēta vesela virkne triangulācijas punktu un furgons virzī­jās uz pavadoni pa līkloču ceļu, ik pēc trīsdesmit kilo­metriem apstādamies, lai koriģētu iespējamās kļūdas. Tā gan gāja gausāk nekā ar diviem furgoniem, toties tā bija drošāk: armijas vadība uzskatīja, ka divi fur­goni vienā rajonā var radīt aizdomas.

Šoreiz furgons bija taustījies uz pavadoni jau sešas stundas. Un nu viņi bija tikpat kā klāt.

Kreins nervozi papakšķināja ar zīmuli pa karti un pateica, kā sauc pilsētiņu kalna piekājē: Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit astoņi iedzīvotāji; abi par to pasmēja, kaut arī pie sevis bija nobažījušies. Van- denbergā viņiem bija paziņots, ka, pēc aprēķiniem, nolaišanās vieta ir divdesmit kilometrus uz zieme­ļiem no Pīdmontas. Šādiem aprēķiniem tur izman­toja radiolokācijas novērojumus un 1410 trajektorijas projekcijas, kas bija iegūtas ar elektroniskās skaitļo­šanas mašīnas palīdzību. Kļūda tajos parasti nepār­sniedza dažus simtus metru.

Taču radiopeilers, kam nevarēja neticēt, nepārpro­tami liecināja, ka radiobāka raida signālus no paša pilsētiņas centra. Souns ieminējās, vai tik kāds vie­tējais nav redzējis pavadoni nolaižamies — tas taču sakarsis spīd —, sameklējis to un atstiepis uz Pīd- montu.

Sādu izskaidrojumu varētu pieņemt, ja nebijis viena «bet». Pīdmontietis, kurš būtu uzdūries vēl siltam, tikko kā no kosmosa nākušam pavadonim, noteikti būtu par to kādam pastāstījis — vai nu avīžniekiem, vai polici­jai, vai NASA, vai militārpersonām, vismaz kādam.

Bet bāzē neko nebija dzirdējuši.

Souns atkal izkāpa no furgona, un viņam pakaļ iz­rāpās arī Kreins. Skurinādamies aiz aukstuma, abi kopā skatījās lejā uz pilsētiņu.

Tā bija mierīga, bet pilnīgi tumša. Souns pama­nīja, ka ugunis izdzēsuši arī benzīna tanks un motelis. Bet daudzu kilometru rādiusā citu benzīna tanku un moteļu nebija.

Un tad Souns pamanīja putnus.

Pilnā mēness gaismā viņš gluži skaidri redzēja lie­lus putnus, kas slaidos lokos planēja virs ēkām, gluži kā melnas ēnas slīdēdami pār mēness disku. Souns brīnījās, kāpēc nav tos pamanījis iepriekš, un jautāja Kreinam, kas par putniem, pēc viņa domām, tie ir. Kreins teica, ka viņam par to neesot ne mazākās sa­jēgas, un pa jokam piebilda:

—   Varbūt tie ir maitas putni.

—   Pēc tādiem izskatās, — sacīja Souns.

Kreins nervozi pasmējās, viņa elpa atstāja garaiņus nakts gaisā.

—   Bet kālab te maitas putni? Tie taču sarodas vie­nīgi tad, ja kāds beigts.

Souns aizdedza cigareti, piesegdams šķiltavas ar plaukstām, lai vējš nenopūš liesmu. Klusēdams viņš raudzījās lejā uz ēkām, uz mazās pilsētiņas siluetu. Tad vēlreiz pārlūkoja to ar binokli un atkal nesaska­tīja nekādas dzīvības zīmes, nekādu kustību.

Beigu beigās Souns nolaida binokli un nosvieda cigareti čauganajā sniegā, kur tā čūkstēdama apdzisa. Viņš pagriezās pret Kreinu un teica:

— Labāk būtu nobraukt lejā un paskatīties.

2.

VANDENBERGA

Piecsimt kilometrus no Pīdmontas, lielā kvadrāt­veida istabā bez logiem, programmas «Smeltnis» va­dīšanas centrā, kājas uz rakstāmgalda salicis, sēdēja leitnants Edgars Kamro. Viņam priekšā bija prāva kaudze izgriezumu no zinātniskiem žurnāliem. Šonakt Kamro bija dežūrvirsnieks, kura pienākums — vadīt sašaurinātās divpadsmit vīru lielās naktsapkalpes darbību. Sādu pienākumu viņš pildīja reizi mēnesī. Šo­nakt apkalpe pa radio sekoja furgonam ar kodēto no­saukumu «Kapers Viens», kas brauca pa Arizonas tuksnesi. Bija jākontrolē tā pārvietošanās un jāpieņem tā ziņojumi.

Dežurēt Kamro nepatika. Istaba bija pelēka, to apgaismoja fluorescējošās spuldzes; te valdīja pliekani utilitārs gars, kas Kamro šķebināja. Parasti uz centru viņš nāca tikai palaišanas reizēs, kad atmosfēra bija pavisam cita. Tad istaba bija pilna ar rosīgiem spe­ciālistiem, kas katrs veica kādu noteiktu sarežģītu uzdevumu, katrs dzīvoja tajās īpatnējās, ārēji apval­dītajās gaidās, kuras pārņem pirms ikvienas kosmiska lidķermeņa palaišanas.

Bet naktis bija garlaicīgas. Naktī nekad nekas ne­notika. Kamro šo laiku izmantoja, lai tiktu līdzi jau­numiem speciālajā literatūrā. Pēc profesijas viņš bija sirds un asinsvadu fiziologs un īpaši interesējās par lielu paātrinājumu izraisītiem stresiem.

Šovakar viņš gribēja izskatīt rakstu «Apskābekļoša- nas jaudas un difūzijas gradientu stehiometrija pie paaugstinātiem gāzes spiedieniem artērijās». Lasījās raksts lēni, un nevarēja teikt, ka tas būtu sevišķi inte­resants. Tāpēc, kad virs galvas ieklikšķējās skaļrunis, kurš atskaņoja mutiskos radioziņojumus no Šouna un Kreina furgona, Kamro nejutās traucēts. Souns teica:

—  «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». «Ka- pers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Vai jūs mani dzirdat? Uztveru.

Kamro iepriecināts atbildēja, ka dzirdot labi.

—  Braucam iekšā Pīdmontas pilsētiņā atgūt pava­doni.

—   Ļoti labi, «Kaper Viens». Atstājiet rāciju ieslēgtu.

—   Sapratu.

Sarunas norise precīzi atbilda programmas «Smel- tnis» reglamentā formulētajiem noteikumiem par atgū­šanas kārtību. Reglaments — bieza grāmata mīkstos, pelēkos vākos — atradās uz Kamro rakstāmgalda stūra, un viņš vienmēr varēja iemest tajā acis. Kamro zināja, ka sarunas starp furgonu un bāzi tiek pierak­stītas lentē un vēlāk kļūs par daļu no «Smeltņa» ilg­termiņa arhīva, bet, kālab tas īsti vajadzīgs, to viņš vēl nebija sapratis. Viņam allaž bija licies, ka tā ir pavisam vienkārša lieta: furgons izbrauc, atrod pava­doni, atgriežas, un viss.

Kamro paraustīja plecus un atkaļ iedziļinājās rak- fitā par gāzes spiedieniem, tikai pa ausu galam dzir­dēdams Sounu sakām:

— Esam pilsētiņā. Tikko kā pabraucām garām ben­zīna tankam un motelim. Tajos klusums. Nekur ne­kādu dzīvības zīmju. Signāli no pavadoņa kļūst stip­rāki. Netālu priekšā atrodas baznīca. Nekur nav ne­vienas uguns, neviena cilvēka.

Kamro nolika žurnālu uz galda. Souna pārvērstā balss nemaldināja. Citreiz Kamro būtu uzjautrinā­jies, iedomādamies, ka diviem spēkavīriem trīc bikses, iebraucot dusošā pilsētelē tuksneša vidū. Turpretim Sounu Kamro pazina personiski un zināja, ka iztēles spēju — atšķirībā no dažām citām labām īpašībām — viņam nav ne drusciņas. Souns varēja aizmigt šausmu filmas izrādē. Tāds nu reiz viņš bija.

Kamro sāka ieklausīties.

Cauri traucējumu sprakšķiem viņš saklausīja fur­gona motora rūkoņu. Un viņš dzirdēja arī abus vīrus klusām balsīm sarunājamies.

S o u n s. Ir nu gan te klusums.

Kreins. Jā, ser.

Pauze.

Kreins. Ser!

Souns. Jā?

Kreins. Vai to jūs redzējāt?

Souns. Ko?

Kreins. Rau, tur atpakaļ uz ietves. Izskatās pēc cilvēka.

Souns. Jums rādās.

Atkal pauze, un tad Kamro dzirdēja, kā furgons, bremzēm čīkstot, apstājas.

Souns. Jēzus!

Kreins. Vēl viens, ser.

Souns. Izskatās miris.

Kreins. Vai es drīkstu . ..

Souns. Nē. Palieciet furgonā!

Viņa balss kļuva skaļāka un oficiālāka — sekoja izsaukums:

—       «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Uz­tveru.

Kamro paņēma mikrofonu.

—   Jūs dzirdu. Kas noticis? Stīvu mēli Souns teica:

—       Ser, mēs redzam ķermeņus. Daudz ķermeņu. Acīmredzot miruši.

—   Vai jūs esat pārliecināti, «Kaper Viens»?

—       Pasarg dievs, — sacīja Souns. — Pilnīgi pārlie­cināti.

Kamro centās atbildēt saudzīgi.

—   Virzieties uz pavadoni, «Kaper Viens». Runādams viņš pārlaida skatienu istabai. Pārējie

divpadsmit dežūrapkalpes vīri vērās viņā neredzošām acīm. Viņi klausījās pārraidi. Furgona motors atkal ierūcās. Kamro nocēla kājas, no galda un nospieda savas pults sarkano pogu «Drošība». Tagad programmas vadīšanas centrs bija izolēts no- visām citām telpām. Bez Kamro atļaujas neviens nevarēja ne ienākt, ne iziet.

Pēc tam viņš nocēla tālruņa klausuli un teica:

—        Uzmeklējiet majoru Menčiku. M-E-N-C-I-K-U. Jā, dienesta saruna. Gaidīšu.

Menčiks tomēnes bija vecākais dežūrvirsnieks. Viņš bija tieši atbildīgs par visu, kas februārī notiks pro­grammas «Smeltnis» laukā.

Gaidīdams Kamro piespieda klausuli pie pleca un aizdedzināja cigareti. Pa skaļruni varēja dzirdēt, kā viņš saka:

—   Vai arī jums, Krein, viņi liekas miruši? Kreins. Jā, ser. Kaut kādā mierīgā nāvē, bet

miruši.

Souns. Nemaz neizskatās pēc miroņiem. Kaut kā pietrūkst. Kaut kas savāds… Bet tomēr beigti viņi ir. Desmitiem līķu.

Kreins. It kā gājuši savu ceļu un pakritusi. Pa­klupuši un turpat palikuši.

S o u n s. Uz visām ielām, uz visām ietvēm …

Atkal pauze, un tad Kreina balss:

— Ser!

Souns. Jēzus!

Kreins. Vai jūs viņu redzat? To cilvēku baltā ta- lārā. Nāk pāri ielai…

Souns. Redzu.

Kreins. Kāpj taisni pāri līķiem gluži kā …

Souns. Nāk šurp.

Kreins. Ser, ziniet, man liekas, ja jums nebūtu nekas pretī, mums labāk lasīties …

Sekoja spalgs kliedziens un apdullinoša čirkstoņa. Ar to pārraide beidzās un atjaunot sakarus ar abiem vīriem programmas «Smeltnis» vadīšanas centram Vandenbergā tā arī neizdevās.

3

KRĪZE

Premjers Gladstons, saņēmis no Ēģiptes vēsti par «ķīnieša» Gordona [1] nāvi, esot uzbudināti norūcis, ka varējis nu gan viņa ģenerālis izraudzīt miršanai vai­rāk piemērotu brīdi: Gordona nāve izraisīja Gladstona

valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»

Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četr­desmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzi­nātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.

Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizi­kai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.

Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija anti­biotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan mo­rālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļo­šanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zi­nāšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pēt­nieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūci­jas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.

Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadīju­sies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.

Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,

при которой совокупность обстоятельств, ранее вполне приемлемая, вдруг, с появлением какого-то нового фактора, становится совершенно неприемлемой, причем почти безразлично, является ли новый фактор политическим, экономическим или научным: смерть национального героя, колебания цен, новое техническое открытие — любое обстоятельство может явиться толчком для дальнейших событий. В этом смысле Гладстон был прав — все кризисы одинаковы.

Известный ученый Альфред Покран посвятил кризисам специальную работу («Культура, кризисы и перемены») и пришел к интересным выводам. Во-первых, он отмечает, что любой кризис зарождается задолго до того, как фактически разразится. Например, Эйнштейн опубликовал основные положения теории относительности в 1905–1915 годах, то есть за сорок лет до того, как его труды привели в конечном счете к началу новой эпохи и возникновению кризиса.

Покран также отмечает, что в каждом кризисе замешано множество отдельных личностей и характеров и все они неповторимы:

«Трудно представить себе Александра Македонского перед Рубиконом или Эйзенхауэра на поле Ватерлоо; столь же трудно представить себе Дарвина, пишущего письмо Рузвельту о потенциальных опасностях, связанных с атомной бомбой. Кризис творится людьми, которые вступают в него со всеми своими предрассудками, пристрастиями и предубеждениями. Кризис есть сумма промахов, недоумений и интуитивных озарений, совокупность замеченных и незамеченных факторов.

В то же время за неповторимостью любого кризиса скрывается поразительное их сходство друг с другом. Характерная особенность всех без исключения кризисов — их предвидимость в ретроспективе. Кажется, будто им присуща некая неизбежность, будто они предопределены свыше. И хоть это замечание и не относится ко всем кризисам, оно справедливо по отношению к столь значительному их числу, что закаленнейший из историков может стать циником и мизантропом…»

В свете рассуждений Покрана немалый интерес вызывают биографии и характеры тех, кто был вовлечен в историю со штаммом «Андромеда». До «Андромеды» кризисов в биологической науке не было, и первые американцы, столкнувшиеся лицом к лицу с фактами, не были подготовлены к тому, чтобы мыслить приличествующими случаю категориями. Шоун и Крейн были люди способные, но не глубокие, а Эдгар Камроу, дежурный офицер на базе Ванденберг, хотя и был ученым, но тоже оказался неподготовленным и ощутил только раздражение от того, что какая-то непонятная история испортила спокойный вечер.

В соответствии с инструкцией Камроу вызвал своего непосредственного начальника майора Артура Мэнчика, и тут-то вся история приняла другой оборот. Ибо Мэнчик был вполне подготовлен и даже предрасположен к тому, чтобы иметь дело с кризисом самого большого масштаба.

Однако это еще не значит, что он сразу же распознал кризис как таковой.

С лица майора Мэнчика еще не стерлись следы сна; сидя на краешке стола Камроу, он слушал передачу из фургона в магнитофонной записи. Когда запись кончилась, он сказал:

— Чертовщина какая-то.

И прокрутил все сначала. Пока слушал, успел набить трубку, примять табак и прикурить.

Инженер Артур Мэнчик был немногословным человеком плотной комплекции; транзиторная гипертония грозила вот-вот прекратить его дальнейшее продвижение по армейской служебной лестнице. Много раз ему советовали согнать вес, да только он никак не мог собраться. Он даже подумывал, не бросить ли военную службу и не поступить ли куда-нибудь на частное предприятие, где никто не станет допытываться, какой у сотрудников вес и кровяное давление.

В Ванденберг Мэнчик прибыл из научно-исследовательского института ВВС «Райт Паттерсон» в Огайо. Там он возглавлял эксперименты по отработке методов приземления космических аппаратов — он ставил себе задачей найти оптимальную форму спускаемого аппарата, одинаково безопасную при спуске на сушу и на воду. Мэнчику удалось разработать три многообещающих варианта; его успех был отмечен повышением в должности и переводом в Ванденберг.

И здесь он оказался в ненавистной ему роли администратора. Люди ему наскучили, хитрости управления подчиненными и причуды их характеров не занимали его нисколько. Нередко ему хотелось вернуться к своим аэродинамическим трубам, в институт. Особенно в те ночи, когда его стаскивали с постели, чтобы срочно решить какой-нибудь идиотский вопрос.

Сегодня он был раздражен и взвинчен. И, как всегда, реагировал на подобное состояние по-своему; стал нарочито медлительным, ходил медленно, думал медленно, работал со скучной, обстоятельной неторопливостью. В том и был секрет его успеха. Когда все вокруг шалели от возбуждения, Мэнчик, казалось, терял последний интерес к происходящему, чуть ли не начинал дремать. Таким хитроумным способом он умудрялся сохранять ясность мысли и объективность суждений.

И теперь, слушая запись во второй раз, он только вздыхал да посасывал трубку.

— Насколько я понимаю, нарушение связи исключено?

Камроу кивнул.

— Мы у себя проверили все системы. Несущую частоту их рации мы принимаем и сейчас…

Он включил приемник, и комнату наполнило шипение помех.

— Знакомы вы с методом звукопросеивания? — спросил Камроу.

— Смутно, — ответил Мэнчик, подавляя зевоту. В действительности он сам разработал метод звукопросеивания года три назад. Этот метод позволяет при помощи счетно-решающего устройства отыскать иголку в стоге сена — машине задается соответствующая программа, и она вылавливает из слитных, беспорядочных шумов определенные отклонения от среднего уровня. Можно, например, записать гомон общего разговора на приеме в посольстве, а потом, пропустив запись через ЭВМ, выделить один-единственный голос.

Метод звукопросеивания применяется для различных разведывательных целей.

— Ну, так вот, — сказал Камроу, — после того как передача оборвалась, мы принимаем только несущую частоту с шумами помех, какие вы сейчас слышите. Попытаемся теперь выделить из них что-нибудь вразумительное, пропустив частоту через просеиватель и подключив осциллограф…

В углу комнаты светился экран осциллографа, и на нем плясала белая ломаная линия — суммарный уровень шумов.

— Теперь, — сказал Камроу, — включаю ЭВМ. Вот…

Он нажал кнопку на панели, и характер линии на экране тотчас же изменился. Кривая стала спокойнее и равномернее, приобрела ритмичный, пульсирующий характер.

— Так, — произнес Мэнчик. Он сразу расшифровал для себя эту кривую, понял ее значение. Мозг его был уже занят другим, перебирал возможности, взвешивал варианты…

— Даю звук, — предупредил Камроу.

Он нажал другую кнопку, и в комнате зазвучал «просеянный» сигнал — равномерный скрежет с повторявшимися время от времени резкими щелчками.

Мэнчик кивнул:

— Двигатель. Работает на холостых. С детонацией…

— Так точно, сэр. Видимо, рация в фургоне не выключена, и мотор продолжает работать. Именно это мы и слышим, когда сняты помехи…

— Хорошо, — сказал Мэнчик.

Трубка его погасла. Он пососал ее, зажег снова, вынул изо рта, снял с языка табачную крошку.

29 30 31 32

Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairak pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā .iciiii redzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušī­bas…

Kada acīmredzamība? — Kamro vaicaja.

Menčiks jautājumu neievēroja.

Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?

Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.

- Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlē­mis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.

— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. - Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.

Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vā­rīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var paļauties un šo­nakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var pa­ļauties.

Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Mednieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstak mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.

Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem ske- iem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija jptiņi.

valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»

Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četr­desmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzi­nātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.

Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizi­kai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.

Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija anti­biotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan mo­rālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļo­šanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zi­nāšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pēt­nieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūci­jas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.

Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadīju­sies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.

Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,

—  Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairāk pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā acīmredzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušī­bas …

—   Kāda acīmredzamība? — Kamro vaicāja.

Menčiks jautājumu neievēroja.

—   Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?

—  Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.

—   Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlē­mis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.

—  Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. — Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.

Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vā­rīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var pajauties un šo­nakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var pa­jauties.

Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Med-' nieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstāk mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.

Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem skevindžeriem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija tikai septiņi.

Skevindžers bija modeļa «X-18» izlūkvariants — vi­dēja darbības rādiusa reaktīvā lidmašīna ar pilnu iz­lūkošanas aparatūras komplektu tiklab dienai, kā nak­tij. Zem tās spārniem bija piekārtas divas 16 mm foto­kameras: viena — spektra redzamajai joslai, otra — zemfrekvences"starojumam. Bez tam skevindžers bija apgādāts ar infrasarkano fotokameru «Homans», kā arī ar parasto elektronisko un radiolokācijas apara­tūru. Visas filmas un plates, protams, tika apstrādātas automātiski gaisā un, lidmašīnai atgriežoties bāzē, jau bija gatavas apskatīšanai.

Visa šī tehnika skevindžeru darīja gandrīz neticami jutīgu. Tas spēja nokartēt pilnīgi aptumšotas pilsētas aprises un no divarpus kilometru augstuma izsekot at­sevišķu automobiļu kustību. Spēja pamanīt zemūdeni līdz sešdesmit metru dziļumam. Spēja pēc ostas ūdens viļņošanās deformācijām noteikt, kurās vietās tur iz­liktas mīnas, un četras stundas pēc tam, kad rūpnīca beigusi darbu, iegūt precīzu tās fotogrāfiju, izmanto­jot ēku paliekošo siltumstarojumu.

Tātad Pīdmontas notaustīšanai no gaisa nakts vidū skevindžers bija ideāls.

Vilsons rūpīgi pārbaudīja iekārtu: pirkstiem pār­skrēja vadīšanas paneli un izmēģināja katru pogu un sviru, vienlaikus vērodams mirkšķinošās zaļās ugun­tiņas, kas rādīja, ka visas sistēmas kārtībā.

Radioaustiņās nosprakšķēja. No vedējlidmašīnas laiskā balsī ziņoja:

—   Pielidojam pie pilsētas, Medniek. Vai redzi?

Viņš paliecās uz priekšu, cik tas šaurajā kabīnē bija

iespējams. Viņa lidmašīna atradās zemu, un vienu brīdi viņš neredzēja neko citu kā vien sniega un smilšu lauku un juku neskaidros apveidus. Tad priekšā mēnesnīcā iznira ēnas.

—   Sapratu. Redzu.

—   Labi, Medniek. Palaid mūs uz priekšu.

Viņš atpalika, palielinādams atstatumu starp sevi un vedējlidmašīnām līdz nepilnam kilometram. Tās pārkārtojās pelengā, lai zibbumbu uzliesmojumi ap­gaismotu tieši fotografējamo objektu. Patiesībā tieša apgaismošana nemaz nebija vajadzīga; skevindžers spēja darboties arī bez tās. Bet Vandenberga, cik va­rēja noprast, gribēja, lai viņi savāc visu iespējamo in­formāciju par šo pilsētiņu.

Vedējlidmašīnas attālinājās viena no otras un uz­ņēma kursus, kas bija paralēli pilsētiņas ielai.

—   Medniek, vai gatavs rullēt?

Vilsons uzmanīgi salika pirkstus uz kameru po­gām. Četri pirksti, gluži kā uz klavieru taustiņiem.

—   Gatavs.

—   Lidojam virsū.

Abas vedējas metās lejup, graciozi nolaizdamās līdz pilsētiņai. Tagad tās bija ļoti tālu viena no otras, uti, kad tās sāka mest bumbas, likās, līdz zemei bija pa­likuši vairs tikai daži metri. Katrai bumbai atsitoties pret zemi, pacēlās liesmojoša balta lode, pieliedama pilsētiņu ar spokainu žilbinošu gaismu un mezdama atspīdumu uz lidmašīnu vēderiem.

Uzdevumu paveikušas, vedējas uzņēma augstumu, bet Mednieks tās neredzēja. Visa viņa uzmanība, viņa sirds un dvēsele, bija pie mazās pilsētiņas.

—   Mērķis ir tavs, Medniek.

Vilsons neatbildēja. Viņš parāva rokturi uz savu pusi, nolieca bremžplākšņus. Tie padevās krakšķē- dami, un, lidmašīnai kā akmenim bezspēcīgi krītot lejup, viņu pārņēma drebuļi. Tur, zem viņa, apgais­mota gulēja pilsētiņa, un apgaismota bija arī tās ap­kārtne simtiem metru attālumā uz visām pusēm. Viņš nospieda pogas un drīzāk sajuta nekā dzirdēja ka­meru vibrējošo rūkoņu.

Kritiens ilga mūžību garu mirkli, tad Vilsons at­spieda rokturi prom no sevis, lidmašīna it kā ieķērās

gaisā, uzslēja priekšgalu un sāka celties augšup. Acis galveno ielu dabūja tikai pārskriet. Viņš redzēja ķer­meņus, redzēja tos pa visu ielu izplestām rokām gu­ļam zemē.

—   Jēzus, — viņš izdvesa.

Un tad viņš atkal bija augšā, vadīja lidmašīnu aiz­vien augstāk, vienlaikus griezdams to slaidā lokā, lai varētu sākt otro pārlidojumu, un cenzdamies nedomāt par redzēto. Viens no avioizlūkošanas baušļiem bija «vairāk fotografē, mazāk domā»; analizēt un vērtēt pilota uzdevumos neietilpa. Tas palika speciālistu ziņā, un piloti, kuri šo bausli aizmirsa un sāka pārāk daudz interesēties par to, ko viņi fotografēja, piedzī­voja nelaimi. Parasti viņi nogāzās.

Lidmašīnai ieejot klājeniskajā otrajā pikējumā, Vil­sons centās uz zemi neskatīties. Bet viņš tomēr pa­skatījās un atkal redzēja ķermeņus. Fosfora zibbumbu liesmas plaka, apgaismojums bija kļuvis tumšāks, skats — izplūdis. Taču ķermeņi uz ielas gulēja jo­projām, tie nebija viņam tikai rādījušies.

—   Jēzus, — viņš atkārtoja. — Jēzus, Marija.

Izkārtne pie durvīm vēstīja: «DEMONSTRĒSANAS ZALE EPSILONS». Un zemāk sarkaniem burtiem: «IEEJA TIKAI AR SPECIĀLĀM KARTĒM». Aiz durvīm atradas ērti iekārtotā instruktāžas istaba: pa visu sienu ekrāns, tam pretī kāds desmits ādas krēslu ar tērauda cauruļu kājām un atzveltnēm, aizmugurē projekcijas aparāts.

Kad istabā iegāja Menčiks un Kamro, viņus tur jau gaidīja Džagerss, nostājies pie ekrāna. Džagerss bija īsa auguma, atsperīgu soli, no viņa sejas staroja ap­ņēmība un optimisms. Bāzē viņu ne sevišķi ieredzēja, taču bija jāatzīst, ka uz avioizlūkošanas datu iztul­košanu viņam ir nags. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriem prāts nesas urdīties ap grūti izdibināmiem sl- kūmiem, tāpēc savam darbam bija īsti piemērots. Gai­dīdams, kamēr Menčiks un Kamro apsēžas, viņš aiz nepacietības berzēja rokas.

—   Tā, — Džagerss sacīja. — Ja atļauts, ķeršos uz­reiz pie lietas. Domāju, šoreiz mums ir kaut kas tāds, kas jūs noteikti interesēs. — Viņš pamāja pie projekci­jas aparāta stāvošajam operatoram. — Pirmo attēlu.

Istabā iestājās krēsla. Noklikšķēja aparāts, un uz ekrāna iegaismojās skats no augšas uz mazu pilsē­tiņu tuksneša vidū.

—   Tas ir neparasts attēls, — teica Džagerss. — No mūsu arhīviem. Uzņemts pirms diviem mēnešiem no mūsu izlūkpavadoņa «Jānos 12», kas riņķo, kā jums zināms, 299 kilometru augstumā. Attēla kvalitāte ļoti laba. Automobiļu numurus gan vēl nevar saskatīt, bet arī šai virzienā mēs piestrādājam un varbūt jau nā­kamgad …

Menčiks krēslā sarosījās, bet neko neteica.

—   Te jūs varat redzēt šo pilsētiņu, — Džagerss tur­pināja. — Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit as­toņi iedzīvotāji, pat no trīssimt kilometru augstuma nav daudz ko redzēt. Lūk, veikals, benzīna tanks — pievērsiet uzmanību tam, cik skaidri salasāms uzraksts «Gulf» pasts, motelis. Viss pārējais, ko jūs te re­dzat, ir dzīvojamās mājas. Bet tā tur — baznīca. Ta­gad nākamo.

Vēl viens klikšķis. Šoreiz attēls bija tumšs, maz­liet iesarkans — kā redzams, arī skats no augšas uz šo pašu pilsētiņu. Ēku kontūras bija ļoti tumšas.

—   Sākam ar skevindžera pārvestajām infrasarka­najām platēm. Kā jums zināms, tajās attēls rodas> siltuma un nevis gaismas iedarbībā. Viss, kas silts, attēlā redzams balts, viss, kas auksts, — melns. Jūs redzat, ka ēkas ir tumšas, tās ir aukstākas nekā zeme. Iestājoties naktij, ēkas savu siltumu atdod ātrāk.

—   Bet kas tie par baltiem plankumiem? — jautāja

Kamro. Uz ekrāna bija redzami četrdesmit vai piec­desmit balti laukumiņi.

—   Tie ir ķermeņi, — Džagerss teica. — Vieni telpās, citi uz ielas. Kopskaitā piecdesmit. Dažiem, kā, pie­mēram, šim, varat skaidri saskatīt visus četrus locek­ļus un galvu. Sis cilvēks nokritis garšļaukus. Uz ielas.

Viņš aizdedza cigareti un norādīja uz baltu četr­stūri.

—   Un tas, cik varam spriest, ir automobilis. Vai redzat — vienā galā koši balts plankumiņš. Tas no­zīmē, ka motors vēl strādā, vēl ģenerē siltumu.

—  Furgons, — sacīja Kamro. Menčiks palocīja galvu.

—   Rodas jautājums, — Džagerss turpināja, — vai visi šie cilvēki miruši? Droši to nevaram pateikt. Tem­peratūra nav visiem ķermeņiem vienāda. Četrdesmit septiņi ir diezgan auksti, tātad miruši jau pirms kāda laika. Trīs ir siltāki. Divi no viņiem atrodas auto­mobilī.

—   Mūsējie, — piebilda Kamro. — Un trešais?

—   Trešais ir visai mīklains. Te jūs viņu redzat stā­vam vai arī guļam uz ielas sarāvušos čokurā. Ievē­rojiet, ka viņš ir pilnīgi balts, tātad gluži silts. Pēc mūsu analīzēm, viņam temperatūra ir ap trīsdesmit pieci grādi, tātad mazliet zem normas, taču iespējams, ka tas izskaidrojams ar perifērisko asinsvadu sašau- rināšanos tuksneša nakts aukstā gaisa ietekmē. Tas pazemina ādas temperatūru. Nākamo diapozitīvu.

Uz ekrāna parādījās trešais kadrs. Ieraudzījis šo pašu plankumu, Menčiks bija neizpratnē.

—   Viņš ir pārvietojies!

—   Tieši tā. Šis attēls tika iegūts otrajā pārlidojumā. Plankums pārvietojies par apmēram divdesmit met­riem. Nākamo.

Vēl viens kadrs.

—   Atkal pārvietojies!

—   Jā. Vēl par pieciem vai desmit metriem.

—   Tātad viens tur lejā ir dzīvs?

—        Tāds ir provizoriskais slēdziens, — Džagerss teica.

Menčiks nokāsējās.

—   Vai tas nozīmē, ka tās ir jūsu domas?

—   Jā, ser. Tās ir mūsu domas.

—   Ka lejā starp šiem līķiem staigā kāds dzīvais?

Džagerss paraustīja plecus un viegli uzsita pa ek­rānu.

—   Izskaidrot šos datus kaut kā citādi ir grūti, un …

Tai brīdī istabā ienāca kāds ierindnieks ar trim apa­ļām skārda kārbām padusē.

— Ser, mums ir arī redzamajos staros uzņemti kadri…

—   Parādiet tos, — sacīja Menčiks.

Operators ielika lenti projekcijas aparātā. Brīdi vē­lāk istabā tika ieaicināts leitnants Vilsons. Džagerss teica:

—        Sīs lentes vēl neesmu izskatījis. Varbūt labāk lai tās komentē pilots.

Menčiks piekrītoši pamāja ar galvu un vēroja, kā Vilsons iztaisnojas un iznāk priekšā, nervozi berzē­dams rokas gar biksēm. Piegājis pie ekrāna un pa­griezies pret klausītājiem, viņš sāka vienmuļi stāstīt:

—        Ser, mērķi es pārlidoju šovakar starp pulksten 23.08 un 23.13. Pārlidoju divreiz, vispirms no austru­miem, pēc tam no rietumiem. Vidējais ātrums bija trīssimt deviņdesmit kilometru stundā, vidējais aug­stums pēc koriģētā altimetra — divsimt četrdesmit metru un …

—       Acumirkli, zēn, — Menčiks iejaucās, paceldams roku. — Tā nav nekāda nopratināšana. Stāsti visu brīvi, nepiespiesti.

Vilsons saprotoši pamāja ar galvu un norija sieka­las. Gaisma istabā nodzisa. Sāka tirkšķēt projekcijas aparāts. Uz ekrāna parādījās spilgtas, baltas gaismas pielieta pilsētiņa, kas bija uzņemta, lidmašīnai lidojot pār to nelielā augstumā.

—   Tas ir pirmais pārlidojums, — Vilsons teica.

—  No austrumiem uz rietumiem, pulksten 23.08. Mēs redzam skatu no labā spārna kameras, kas to filmē ar ātrumu 96 kadri sekundē. Kā redzat, mans aug­stums strauji krītas. Tieši priekšā ir mērķa iela …

Viņš apklusa. Skaidri bija redzami ķermeņi. Un furgons, kas bija apstājies ielas vidū, un antena, kas uz tā jumta joprojām lēnām griezās. Kad lidmašīna uzlidoja tieši virs furgona, viņi ieraudzīja vadītāju, kas bija sabrucis pār stūres ratu.

—   Teicams skaidrums, — piezīmēja Džagerss.

—  Sī sīkgraudainā lente tiešām dod tādu izšķiršanas spēju …

—   Vilsons stāsta mums par savu lidojumu, — Men­čiks atgādināja.

—   Jā, ser, — Vilsons atsaucās un nokāsējās. Viņš nenolaida acu no ekrāna. — Pašreiz esmu tieši virs mērķa, kur es pamanīju visus šos mirušos, ko jūs te redzat. Tobrīd, ser, man likās, ka pavisam viņu ir ap septiņdesmit pieci.

Viņa balss bija klusa, bet saspringta. Uz brīdi at­tēls pazuda, nozibēja kaut kādi skaitļi, tad tas parā­dījās atkal.

—   Tagad es sāku otro pārlidojumu, — Vilsons teica. — Zibbumbas jau izdeg, tomēr var redzēt…

—   Apturiet filmu, — sacīja Menčiks.

Operators izslēdza projekcijas aparāta griezējmehā- nisma pārvadu, un attēls uz ekrāna sastinga. Kadrā bija redzama pilsētiņas garā, taisnā iela un ķermeņi.

—   Grieziet atpakaļ.

Lente sāka ritēt pretējā virzienā, radot iespaidu, ka kaut kāds spēks dzen lidmašīnu atpakaļ, prom no šīs ielas.

—   Seit! Apturiet vēlreiz!

Kadrs sastinga. Menčiks piecēlās un piegāja pie ek­rāna, nenolaizdams acu no kāda punkta attēla malā.

—         Skatieties, — viņš teica, rādīdams uz cilvēku baltā talārā līdz ceļiem. Cilvēks stāvēja un raudzījās augšup, uz lidmašīnu. Tas bija vecs vīrs grumbainu seju. Acis viņam bija plaši ieplestas.

—       Ko jūs par to sakāt? — Menčiks jautāja Dža- gersam.

Džagerss piegāja tuvāk. Sarauca uzacis.

—   Palaidiet mazdrusciņ uz priekšu.

Attēls atdzīvojās. Varēja skaidri redzēt, ka cilvēks pagriež galvu un ar acīm pavada lidmašīnu, kas lido tam pāri.

—   Tagad atpakaļ, — teica Džagerss.

Lente ritēja atpakaļ. Džagerss drūmi smaidīja.

—   Manuprāt, ser, šis cilvēks ir dzīvs.

—       Jā, — dzedri sacīja Menčiks. — Viņš noteikti ir dzīvs.

To pateicis, Menčiks devās uz durvīm. Pirms izie­šanas viņš vēl apstājās un paziņoja, ka izsludina ār­kārtēju stāvokli, ka visam bāzes personālam līdz tā­lākam rīkojumam jāpaliek savās vietās, ka telefona sarunas un jebkuri citi sakari ar ārpasauli nebūs iespējami un ka viss, ko viņi šajā istabā redzējuši, ir slepens.

Izgājis gaitenī, viņš devās uz vadīšanas centru. Kamro viņam sekoja.

—        Piezvaniet ģenerālim Vīleram, — Menčiks teica. — Pasakiet viņam, ka esmu, negaidīdams sankciju, izsludinājis ārkārtēju stāvokli un lūdzu viņu tūlīt no­nākt lejā.

Pēc reglamenta, izsludināt ārkārtēju stāvokli drīk­stēja vienīgi bāzes komandieris.

—  Vai nebūtu labāk, ja jūs to viņam pateiktu pats? — Kamro jautāja.

—   Man jau tā rūpju diezgan, — Menčiks atcirta.

4

TRAUKSME

Kad Artūrs Menčiks iegāja mazajā skaņu necaur­laidīgajā kabīnē un apsēdās pie tālruņa galdiņa, viņš precīzi zināja, ko darīs, kaut arī ne visai droši zināja, kāpēc to darīs.

Pirms gada viņš kā viens no programmas «Smel- tnis» vadības vecākajiem virsniekiem bija iepazīstināts ar programmu «Meža ugunsgrēks». Menčiks atcerē­jās, ka viņus tika instruējis maza auguma cilvēks ar sausu, precīzu runas veidu. Viņš bija kādas universi­tātes profesors un šī projekta idejas autors. Detaļas Menčiks jau bija aizmirsis, atcerējās vienīgi to, ka kaut kur atrodas kāda laboratorija un uz turieni var steidzami izsaukt piecus zinātniekus. Šīs zinātnieku grupas uzdevums bija pētīt ārpuszemes dzīvības for­mas, ja tādas tiktu atvestas, amerikāņu kosmiskajiem lidaparātiem atgriežoties uz Zemes.

Šo piecu vārdi Menčikam nebija pateikti. Viņš zi­nāja vienīgi to, ka viņus var izsaukt pa speciālu Aiz­sardzības ministrijas tiešo vadu. Lai tam pieslēgtos, bija tikai jāuzgriež noteikts numurs binārajā skaitī­šanas sistēmā. Viņš izņēma kabatas portfeli un, brīdi parakņājies, atrada tajā profesora fedoto kartīti;

Ugunsgrēka gadījumā jāziņo 87. noda|ai Zvanīt tikai ārkārtējos apstākļos

Menčiks lūkojās kartītē un domāja, kas īsti notiks, kad viņš uzgriezīs skaitļa 87 bināro atbildumu. Viņš mēģināja iztēloties notikumu secību: ar ko viņš runās, vai pēc tam viņam kāds piezvanīs, vai izprašņās, vai liks griezties pie augstākas priekšniecības?

Viņš izberzēja acis, vēlreiz palūkojās kartītē un pa­raustīja plecus. Lai kā tas būtu, viņš to tūlīt uzzinās.

Viņš izmeklēja no šiem skaitļiem tos, kuru i ja 87. Tiem viņš apvilka apkārt kvadrātus:

Menčiks izrāva lapu no bloknota, kas atradās bla- tālrunim, un rakstīja:

Tas bija binārās sistēmas pamats: bāze 2, kāpināta tai vai citā pakāpē. Divi nulles pakāpē bija viens, divi pirmajā pakāpē — divi, divi kvadrātā — četri, un tā tālāk. Menčiks ātri pierakstīja klāt otru rindu:

Pēc tam Menčiks pārvērta to binārajā kodā. Binārā sistēma bija ieviesta elektronisko skaitļošanas mašīnu vajadzībām: šīs mašīnas lieto «ieslēgts—izslēgts» jeb «jā—nē» tipa valodu. Reiz kāds matemātiķis jokoja, ka binārā sistēma esot paņēmiens, ar kuru var skaitīt cilvēki, kam ir tikai divi pirksti. Būtībā binārie skaitļi ir tulkojums no parastās, decimālās sistēmas, kurā vajadzīgi deviņi nozīmīgie cipari, uz tādu sistēmu, kurā ir tikai divi cipari — vieninieks un nulle.

Menčiks paskatījās uz tikko uzrakstīto skaitli un iestarpināja svītriņas: 1 — 110—1010 [2] . Pilnīgi pieņe­mams telefona numurs. Menčiks pacēla klausuli un uzgrieza šo numuru. Pulkstenis rādīja tieši pusnakti.

2. diena

PIDMONTA

AGRĀS STUNDAS

Visa mašinērija bija gatavībā. Divus gadus kabeļi, kodēšanas ierīces un teletaipi bija stāvējuši dīkā. Taču vajadzēja Menčikam tikai piezvanīt, lai šī mašinērija sāktu darboties.

Uzgriezis numura pēdējo ciparu, viņš izdzirda vai­rākus metāliskus klikšķus un pēc tam zemu dūcienu. Viņš zināja — tas nozīmē, ka viņa izsaukums tiek pārslēgts uz vienu no šifrēto sakaru līnijām. Brīdi vēlāk dūkšana izbeidzās un kāda balss sacīja:

—   Ierakstām lentē. Nosauciet savu vārdu, izklāstiet ziņojumu un pakariet klausuli.

—   Majors Artūrs Menčiks, Vandenbergas kara aviā­cijas bāze, programmas «Smeltnis» vadīšanas centrs. Uzskatu, ķa nepieciešams izsludināt trauksmi «Meža ugunsgrēks». Man ir vizuāli dati, kuri to apliecina. Drošības apsvērumu dēļ bāze izolēta.

Runājot viņam ienāca prātā, ka tas viss ir gaužām neticami. Diez vai tam noticētu pat magnetofona lente. Vēl labu laiku viņš turēja rokā klausuli, nezin kāpēc gaidīdams kādu atbildi.

Taču nekādas atbildes nebija, atskanēja vienīgi klikšķis, savienojumam automātiski izbeidzoties. Men­čiks pakāra klusējošo klausuli un nopūtās. Cik maz tas viņu apmierināja!

Menčiks domāja, ka pēc dažām minūtēm viņu iz­sauks Vašingtona, ka tuvākajās stundās viņam zva­nīs bieži, tāpēc no tālruņa neatgāja. Taču neviens vi­ņam nezvanīja. Menčiks nezināja, ka viņa ierosinātais process ir automātisks, ka saceltā trauksme «Meža ugunsgrēks» tagad attīstīsies pēc noteikta plāna un vismaz nākamo divpadsmit stundu laikā nebūs atsau­cama.

Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad pa valsts sevišķi slepeno šifrēto sakaru kabeļiem aiztikšķēja šāds ziņojums:

SAVIENOTS PILNĪGI SLEPENI

KODS SĀDS

ĶBKL 9/9/234/435/6778/90 SŪT KOORDINĀTES DELTA 8997

ZIŅOJUMS SĀDS

IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ATKĀRTOJUMS IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ADRESĀTU KOORDINĀTES NASA /ARMIJAS MEDICĪNISKAIS DIENESTS NACIONĀLĀS DROSIBAS PADOMES TAKT GR. REŽĪMS STĀJAS SPĒKĀ TOLĪT.

PAPILDU NORĀDĪJUMI ŠĀDI

PRESEI NEIZPAUST IESPĒJAMA DIREKTĪVA 7-L2

TRAUKSMES STĀVOKLIS LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM ZIŅOJUMA BEIGAS

ATVIENOTS

Tā bija automātiskā kablogramma. Viss tajā minē­tais, ieskaitot arī norādījumu par presi un direktīvas 7—12 iespējamību, bija jau iepriekš paredzēts tieši tādam gadījumam kā Menčika izsaukums.

Piecas minūtes vēlāk sekoja vēl viena kablogramma, kurā bija nosaukti grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi:

SAVIENOTS

PILNĪGI SLEPENI

KODS SĀDS

ĶBKL 9/9/234/435/6778/900

ZIŅOJUMS SĀDS

ZEMĀK MINĒTAJIEM ASV VĪRIEŠU KĀRTAS PILSOŅIEM TIEK PIESĶIRTS ZET KAPA STATUSS. PILNĪGAS SLEPENĪBAS GARANTIJA NODROŠINĀTA IEPRIEKŠ. SO PILSOŅU VĀRDI IR +

STOUNS, DZEREMIJS -81

LĪVITS, PĪTERS - -04 *

BĀRTONS, ČĀRLZS -L51 KRISTJANSENKRIKSVITROT SO RINDU SVĪTROT LASĪT ŠĀDI

KĒRKS, KRISTJANS -142

HOLS. MARKS -L77

NOSACĪT ŠIM PERSONĀM ZET KAPA

STATUSU LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM

ZIŅOJUMA BEIGAS ZIŅOJUMA BEIGAS

Teorētiski ari šī kablogramma bija pilnīgi auto­mātiska; tās mērķis bija nosaukt piecus cilvēkus, ku­riem tiek piešķirts Zet Kapa statuss (tā šifrēti apzī­mēja sevišķu pilnvaru statusu). Bet, kā par nelaimi,

mašīna vienu vārdu iespieda nepareizi un pēc tam ne­atkārtoja visu ziņojumu. (Parasti, ja kāds no slepe­nās sakaru līnijas teletaipiem lielāku vai mazāku zi­ņojuma daļu nodrukāja nepareizi, viss ziņojums tika nodrukāts atkārtoti vai arī ESM to nolasīja vēlreiz, lai konstatētu, kā ziņojumam jāskan pareizi.)

Tāpēc šī kablogramma bija jāuzskata par apšau­bāmu. Vašingtonā un vēl kur citur tika pieaicināti ESM speciālisti pārbaudīt tās pareizību ar tā saukto ačgārno izsekošanu. Vašingtonas speciālisti izteica nopietnas bažas par kablogrammas ticamību, jo tele­taips bija ielaidis arī citas, sīkākas kļūdas, piemēram, «1» vietā nodrukājis «L».

Iznākums bija tāds, ka diviem pirmajiem sarakstā minētajiem atļaujas izsniedza, bet pārējiem tās neiz­sniedza, kamēr nebūs saņemts apstiprinājums.

Elisona Stouna bija nogurusi. Viņa un viņas vīrs, Stenforda universitātes bakterioloģijas katedras va­dītājs, savā mājā uzkalnā, no kura bija pārredzama visa universitātes pilsētiņa, bija uzņēmuši ciemiņus, piecpadsmit laulātus pārus, un visi bija palikuši līdz vēlai naktij. Misis Stounu tas kaitināja: viņa bija uz­augusi Vašingtonas oficiālajās aprindās, kur otrā ka­fijas tase, uzsvērti piedāvāta bez konjaka, tika uzska­tīta par signālu, ka laiks doties mājās. Diemžēl, viņa domāja, zinātnieki labo toni neievēro. Otro kafijas tasi viņa bija pasniegusi pirms vairākām stundām, bet visi ciemiņi vēl sēdēja.

īsi pirms vieniem atskanēja ārdurvju zvans. Durvis atvērusi, viņa pārsteigta ieraudzīja nakts melnumā stāvam divas militārpersonas. Viņai šie cilvēki likās samulsuši un satraukti, un viņa nosprieda, ka tie ir apmaldījušies; šajos savrupmāju rajonos naktī mašī­nas maldījās bieži.

—   Ar ko varu palīdzēt?

—       Atvainojiet par traucējumu, kundze, — pieklā­jīgi teica viens no viņiem.—Vai šeit dzīvo doktors Džeremijs Stouns?

—       Jā, — viņa atbildēja mazliet neapmierināti. — Dzīvo.

Viņa paskatījās tiem garām uz braucamo ceļu. Tur bija piestājusi olīvzaļa armijas mašīna. Pie tās stā­vēja vēl viens, un likās, ka viņš kaut ko tur rokā.

—       Vai tam cilvēkam ir ierocis? — misis Stouna jau­tāja.

—       Kundze, es jūs lūdzu, mums tūlīt jāsatiek dok­tors Stouns.

Tas viss likās savādi, un viņai sametās bail. Pār­laidusi acis mājas priekšas mauriņam, viņa ieraudzīja vēl vienu, ceturto cilvēku, kas, skatīdamies iekšā pa logu, tuvojās mājai. Blāvajā gaismā, kas nāca no lo­giem, misis Stouna skaidri saskatīja viņam rokās šauteni.

—   Kas te notiek?

—        Kundze, mēs negribam traucēt jūsu viesus. Lū­dzu, ataiciniet doktoru Stounu.

—   Es nezinu, vai…

—   Citādi mums būs jāiet pašiem.

Misis Stouna mazliet vilcinājās, tad sacīja:

—   Brīdi uzgaidiet.

Viņa pakāpās soli atpakaļ un gribēja aizvērt dur­vis, bet viens armijas vīrs jau bija ielavījies priekš­namā. Viņš stāvēja pie durvīm taisns un gaužām pie­klājīgs, cepuri rokā turēdams.

—       Es pagaidīšu šeit, kundze, — viņš teica un pat pasmaidīja.

Viņa atgriezās viesību istabā, mēģinādama izlik­ties, ka nekas nav noticis. Viesi joprojām runāja un smēja; istabā valdīja troksnis, gaiss bija stipri pie­smēķēts. Džeremiju viņa atrada kaktā diskutējam par

pēdējiem nemieriem. Viņa piedūrās vīram pie pleca, un viņš atvainodamies atstāja viesu pulciņu.

—       Es zinu, tev liksies savādi, — viņa sacīja, — bet priekšnamā ir kaut kāds armijas vīrs un ārā pie dur­vīm vēl viens, un ap māju staigā vēl divi ar ieročiem. Gribot tevi satikt.

Vienu mirkli Stouns izskatījās pārsteigts, bet tad saprotoši pamāja ar galvu.

—        Tūlīt nokārtošu, — viņš teica. Misis Stounu šāda izturēšanās darīja piktu; gandrīz vai likās, ka viņš šo apciemojumu ir gaidījis.

—   Ja jau tev tas bija zināms, varēji gan pateikt…

—   Nedrīkstēju, — viņš teica. — Vēlāk izskaidrošu.

Viņš izgāja priekšnamā, kur viņu gaidīja virsnieks.

Elisona gāja vīram līdzi. Stouns sacīja:

—   Esmu doktors Stouns.

—       Kapteinis Mortons, — armijas vīrs teica, roku nesniegdams. — Ir ugunsgrēks, ser.

—       Skaidrs, — Stouns sacīja. Viņš paskatījās uz savu smokingu. — Vai pārģērbties paspēšu?

—   Baidos, ser, ka nepaspēsit.

Elisonai par lielu pārsteigumu, viņas vīrs mierīgi palocīja galvu.

—   Skaidrs.

Viņš pagriezās uz viņas pusi un teica:

—   Man jāaizbrauc.

Viņa seja nepauda itin neko, un Elisonai likās, ka viņa redz murgus. Nereāla likās pat viņa seja, kamēr viņš runāja. Elisona bija apjukusi un izbijusies.

—   Kad tu būsi atpakaļ?

—       Nezinu. Pēc nedēļas vai divām. Varbūt vajadzēs vēl ilgāk.

Viņa centās valdīt pār savu balsi, bet apjukums neļāva.

—   Ko tas nozīmē? Vai tu esi arestēts?

—   Nē, — Džeremijs teica, viegli pasmaidīdams.

—  Nekā tamlīdzīga. Vai tu neatvainotos viesiem manā vietā?

—   Bet šautenes …

—   Misis Stouna, — virsnieks viņu pārtrauca,

—  mums uzdots jūsu vīru apsargāt. Kopš šī brīža ar viņu nekas nedrīkst atgadīties.

—        Tā tas ir, — teica Stouns. — Redzi, esmu pēkšņi kļuvis par svarīgu personu.

Viņš vēlreiz savādi, māksloti pasmaidīja un noskūp­stīja Elisonu. Un viņa nepaguva aptvert, kas notiek, kad vīrs jau gāja ārā. Katrs savā pusē viņam līdzi so­ļoja kapteinis Mortons un tas otrais. Ar šauteni bru­ņotais, ne vārda neteicis, ieņēma vietu viņiem aiz mu­guras; cilvēks pie automobiļa atdeva godu un atvēra durvis.

Pēc tam iedegās automobiļa ugunis, durvis aizcir­tās, automobilis atpakaļgājienā iegriezās piebrauca­majā ceļā, apgriezās un izzuda nakts tumsā. Misis Stouna vēl aizvien stāvēja durvīs, kad pie viņas iz­nāca kāds no viesiem un jautāja:

—   Elisona, vai jums kas kaiš?

Viņa atskatījās un atrada sevī spēku ar smaidu atbildēt:

—        Nē, nekas. Džeremijam bija steidzīgi jāaizbrauc. Izsauca uz laboratoriju: atkal kāds no viņa vēlīna­jiem eksperimentiem sagājis grīstē.

Viesis pašūpoja galvu un sacīja:

—   2ēl gan. Tik burvīgas viesības.

Stouns sēdēja automobilī, atgāzies pret atzveltni, un cieši pētīja apkārtējos. No viņu sejām joprojām neva­rēja neko nolasīt.

—   Kas jums man jānodod? — viņš vaicāja.

—   Jānodod, ser?

—  Jā, velns parāvis. Ko jums iedeva? Viņiem taču bija kaut kas jādod līdzi.

—   Ak, jā, ser.

Viņam pasniedza plānus, brūnus vākus, uz ku­riem ar šablonu bija uzkrāsots: «PROGRAMMA «SMELTNIS». ĪSAS ZIŅAS».

—   Un vairak neko? — Stouns jautaja.

—   Neko, ser.

Stouns nopūtās. Ne par kādu programmu «Smel- tnis» viņš nebija dzirdējis; «īsās ziņas» būs rūpīgi jā­izstudē. Automobilī lasīt nevarēja, bija pārāk tumšs, bet lasīšanai laika būs arī vēlāk, lidmašīnā. Viņš sāka pārcilāt atmiņā pēdējos piecos gados pieredzēto, sākot ar diezgan neparasto simpoziju Longailendas salā un diezgan neparasto maza auguma angli, kurš tajā lasīja referātu un ar kuru faktiski arī viss sākās.

1962. gada vasarā Desmitajā bioloģiskajā simpo­zijā Koldspringharborā, Longailendas salā, angļu bio- fiziķis Dž. Meriks nolasīja referātu «Bioloģisko kon­taktu biežumi saskaņā ar sugu veidošanās varbūtī­bām». Meriks bija dumpīgs zinātnieks, kas neatzina autoritātes un bija iemantojis ne sevišķi skaidri do­mājoša cilvēka reputāciju. Tas, ka viņš bija nesen šķī­ries no sievas un uz simpoziju paņēmis līdzi glītu, blondu sekretāri, šādu reputāciju tikai stiprināja. Ne­kāda nopietna diskusija Merika referātam nesekoja, par viņa idejām, kas bija īsi rezumētas referāta bei­gās, ieinteresējās tikai retais.

«Jāsecina, ka pirmo kontaktu ar ārpuszemes dzī­vību nosaka mums pazīstamās sugu veidošanās varbūtības. Nav apstrīdams fakts, ka sarežģītu organismu uz Zemes ir maz, turpretim vienkārši organismi ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Pastāv miljo­niem baktēriju sugu un tūkstošiem kukaiņu sugu,

bet primātu sugu ir pavisam nedaudz un cilvēk­veidīgo pērtiķu sugu — tikai četras. Cilvēks pārstā­vēts ar vienu vienīgu sugu.

Analoģiska likumsakarība izpaužas arī attiecībā uz atsevišķu sugu organismu skaitu. Vienkāršas būt­nes ir sastopamas daudz biežāk nekā sarežģīti orga­nismi. Uz Zemes ir trīs miljardi cilvēku, bet tas mums var likties ļoti daudz tikai tik ilgi, kamēr ne­atceramies, ka lielā kolbā saiet desmit vai pat simt reižu lielāks skaits baktēriju.

Visi pieejamie dati par dzīvības izcelšanos no­rāda uz evolucionāru attīstību no vienkāršām dzī­vības formām uz sarežģītām. Tā tas ir uz Zemes. Iespējams, tā tas ir arī Visumā. Šeplijs, Me- rovs un citi ir aprēķinājuši apdzīvojamo planetāro sistēmu skaitu tuvējā Visuma daļā. Mani aprēķini, kurus minēju šajā referātā, skar dažādu organismu relatīvo sastopamību visā Visumā.

Mans mērķis bija noteikt cilvēka un citu dzīvības formu kontakta varbūtību. Un tā ir šāda:

Dzīvības forma                                                                  Saskares varbūtība

Vienšūņi vai vēl mazāki organismi

(kaila ģenētiskā informācija)                                                      0,7840

Vienkāršie daudzšūņi                                                                   0,1940

Sarežģīti daudzšūņi bez koordinētas

centrālās nervu sistēmas                                                              0,0140

Sarežģīti daudzšūņi ar integrētām or­gānu sistēmām, ieskaitot nervu sis­tēmu 0,0078 Daudzšūņi ar sarežģītu nervu sistēmu, kura spēj pārstrādāt 7+ datus (cil­vēka spējas)                                              0,0002

                                                                                                    1,0000

Visi šie apsvērumi liek man pieņemt, ka cilvēka pirmā saskare ar ārpuszemes dzīvību būs kontakts

ar organismiem, kuri ir aptuveni vai pat pilnīgi līdzīgf Zemes baktērijām vai vīrusiem. Ja atcera­mies, ka 3 procentiem no visām Zemes baktērijām piemīt spēja iedarboties uz cilvēku vairāk vai ma­zāk kaitīgi, tad šāda kontakta sekas nevar nesa­traukt.»

Tālāk Meriks pats izteica varbūtību, ka pirmā sa­skare varētu būt ar kādu sērgu, ko šurp atvestu pir­mie uz Mēness izkāpušie cilvēki. Klātesošos zinātnie­kus šī doma uzjautrināja.

Viens no nedaudzajiem, kuri to uzņēma nopietni, bija Džeremijs Stouns. Trīsdesmit sešus gadus vecais Stouns laikam gan bija visslavenākais no tāgada simpozija dalībniekiem. Nu jau sesto gadu viņš bija Stenforda universitātes bakterioloģijas profesors, un viņam tikko kā bija piešķirta Nobela prēmija.

Stouna zinātniskais veikums, pat ja neskaita ekspe­rimentu sēriju, kura izpelnījās Nobeļa prēmiju, ir pār­steidzošs. 1955. gadā viņš pirmais lietoja īpašu metodi, kā kultūrā saskaitīt baktērijas. 1957. gadā viņš izstrā­dāja kādu tīras suspensijas iegūšanas metodi. 1960. gadā Stouns publicēja principiāli jaunu teoriju par E. coli un 5. tabuli operonu darbību un ieguva datus, kuri deva iespēju spriest par induktoru un represoru molekulu fizikālo dabu. Viņa 1958. gadā publicētais darbs par vīrusu lineārajām pārvērtībām pavēra plašu ceļu jaunajiem pētījumu virzieniem, kuros sevišķi ro­sīgi strādāja Parīzes Pastēra institūta zinātnieki, kas vēlāk, 1966. gadā, par to saņēma Nobeļa prēmiju.

Stounam pašam Nobeļa prēmiju piešķīra 1961. gadā. Prēmiju izpelnījās viņa pētījums par baktēriju atpa- kaļvērstajām mutācijām. So pētījumu viņš bija pa­veicis brīvajā laikā divdesmit sešu gadu vecumā, bū­dams tieslietu students Mičiganas štata universitātē.

Tas, ka Nobeļa prēmijai atbilstoša vēriena darbu Stouns bija uzrakstījis, studēdams tieslietas, droši vien raksturo viņa personību visspilgtāk, jo te izpau­dās viņa interešu dziļums un plašums. Kāds draugs par viņu reiz teica: «Džeremijs zina visu, bet ar pārējo viņš aizraujas.» Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu pa­laikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.

Stouns bija kalsens, jau paretiem matiem. Viņam bija apbrīnojama atmiņa, kuras plauktos vienlīdz labi turējās zinātnes fakti un piedauzīgas anekdotes. Bet visuzkrītošākā no šī cilvēka īpašībām bija viņa nepacietība, kas visiem, kuriem ar viņu bija darīšanas, iedvesa nepatīkamu sajūtu, ka tie velti kavē viņa dārgo laiku. Stounam piemita nelāgs paradums pār­traukt runātāju un izbeigt sarunu pusvārdā, para­dums, no kura viņš nekādi netika vaļā. Sīs valdonīgās izturēšanās dēļ pat agri iegūtā Nobeļa prēmija drī­zāk grāva nekā sekmēja viņa popularitāti. Nekādā ziņā to nevairoja arī skandalozie notikumi viņa per­soniskajā dzīvē: viņš bija precējies četras reizes, tur­klāt divas reizes ar savu kolēģu sievām.

Tomēr 60. gadu sākumā Stouns izvirzījās līdz val­dības aprindām, kļūdams par vienu no «jaunās zināt­nes» interešu paudējiem. Pats viņš uz šo lomu raudzī­jās ar zināmu humoru — «vakuums alkst, lai to pie­pilda ar karstu gāzi,» kā viņš reiz izteicās —, bet pa­tiesībā viņa ietekme bija diezgan liela.

60. gadu sākumā Amerika gribot negribot bija sā­kusi saprast, ka tai ir varens zinātniskais potenciāls. Savienotajām Valstīm bija četrreiz vairāk zinātnieku nekā Eiropas ekonomiskajai asociācijai, un pētniecībai tā izdeva septiņreiz vairāk līdzekļu. Lielākā daļa šīs naudas tieši vai netieši nāca no kongresa, un kongre­sam bija ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri varētu dot padomu, kā šo naudu izlietot.

50. gados visi lielākie padomdevēji bija 'bijuši fiziķi: Tellers un Openheimers, Brakmens un Veidners, Bet desmit gadus vēlāk, kad aizvien vairāk līdzekļu un rūpju bija jāziedo bioloģijai, izveidojās jauna grupa, ko vadīja Debeikijs Hjūstonā, Fārmers Bostonā, He- germens Ņujorkā un Stouns Kalifornijā.

Stouna izvirzīšanos nosacīja daudzi apstākļi: No­beļa prēmijas prestižs, Stouna politiskie sakari, viņa pēdējā sieva — Indiānas senatora Tomasa Veina meita — un, visbeidzot, viņa juridiskā izglītība. Tas viss kopā nodrošināja biežus uzaicinājumus piedalīties dažādu senāta apakškomisiju sēdēs, kur viņa pado­miem jebkurā grūtā jautājumā pilnīgi uzticējās.

Sekmīgi izmantodams savu vārdu lielo svaru, viņš panāca arī to, ka tika pieņemta pētniecības programma «Meža ugunsgrēks» un finansēti tai nepieciešamie būv­darbi.

Merika atziņas Stounu ieinteresēja, jo tās sasaucās ar dažām viņa paša idejām. Viņš tās izklāstīja īsā rakstā «Kosmisko lidķermeņu sterilizēšana», kas tika ievietots žurnālā «Science» un pēc tam pārpublicēts angļu žurnālā «Nature». Rakstā viņš izteica secinā­jumu, ka inficēšana ar svešām baktērijām ir abpus- griezīgs zobens un ka cilvēkam jānodrošinās pret abām pusēm.

Līdz Stouna publikācijai, apspriežot inficēšanas briesmas, lielākoties tika runāts par to, ka ar pavado­ņiem un kosmiskajām zondēm varētu netīši ievazāt uz citām planētām Zemes mikroorganismus. Ar šo iespē­jamību ASV rēķinājās jau kosmiskās pētniecības pašā sākumā; 1959. gadā NASA bija pieņēmusi stingru no­likumu par palaižamo kosmisko aparātu sterilizēšanu.

Sī nolikuma mērķis bija nepieļaut citu pasauļu in­ficēšanu. Skaidrs, ka gadījumā, ja zondē, kas tiek sū­tīta uz Marsu vai Venēru meklēt jaunas dzīvības for­mas, atrastos Zemes baktērijas, viss eksperiments būtu izjaukts.

Stouns pievērsa uzmanību pretējai situācijai. Viņš izteica domu, ka tikpat labi kosmiskie lidķermeņi var inficēt Zemi ar ārpuszemes organismiem. Lidķermeņi, kuri atpaka|kritienā sadeg, protams, nekādas briesmas nerada, bet pilnīgi citādi ir ar lēno nolaišanos, vien­alga, vai tas būtu pilotējamais kuģis vai kosmiskā zonde. Sai gadījumā, norādīja Stouns, inficēšanās briesmas ir ļoti lielas.

Viņa raksts gan uz kādu brīdi sakāpināja interesi par šo problēmu, bet, kā viņš izteicās vēlāk, interese nebija gaidītā. Tāpēc 1963. gadā viņš nodibināja ne­oficiālu seminārgrupu, kas divreiz mēnesī satikās Stenforda universitātes Medicīnas fakultātes ēkas bioķīmijas spārna augšējā stāvā, 410. istabā, lai kopā paēstu otrās brokastis un pastrīdētos par svešu mikro­organismu ievazāšanas problēmu. Tieši šī piecu cil­vēku grupa — Stouns un Džons Bleks no Stenforda universitātes, Semjuels Holdens un Terenss Lisets no Kalifornijas medicīnas institūta un Endrjū Veiss no Bērklija universitātes Biofizikas fakultātes — vēlāk veidoja programmas «Meža ugunsgrēks» sākotnējo kodolu. 1965. gadā viņi nosūtīja prezidentam petīciju, kuras stilā bija apzināti kopējuši pazīstamo Einšteina vēstuli Rūzveltam par atombumbu.

Stenforda universitāte, Palo Alto, Kalifornijas štats, 1965. gada 10. jūnija

Savienoto Valstu Prezidentam, Baltais nams, Pensilvānijas avēnija 1600, Vašingtona, Kolumbijas apgabals

Dārgais Prezidenta kungs!

Jaunākie teorētiskie pētījumi liecina, ka atpakaļ no­gādājamo kosmisko lidķermeņu sterilizēšanas proce­dūras var arī negarantēt Zemes atmosfērā ieejošo lid- ķermeņu sterilitāti. Sakarā ar to pastāv iespējamība, ka pašreizējā Zemes ekoloģiskajā sistēmā varētu ienākt bīstami, sveši organismi.

Pēc mūsu pārliecības, pilnīgi apmierinoša atpakaļ nogādājamo kosmisko zondu un pilotējamo kuģu ste- rilizēšana nebūs iespējama nekad. Mūsu aprēķini lie­cina, ka pat tad, ja lidķermeņi tiks sterilizēti kosmis­kajā telpā, inficēšanās varbūtība tomēr būs viena des- mittūkstošdaļa, ja ne lielāka. So aprēķinu pamatā ir mūsu pašreizējie priekšstati par organizēto dzīvību; iespējams, ka citas dzīvības formas ir absolūti izturī­gas pret mūsu lietotajām sterilizācijas metodēm.

Tāpēc mēs uzskatām, ka neatliekami jānodibina speciāls zinātnisks komplekss darbam ar netīši uz Zemes ievazātām ārpuszemes dzīvības formām. Sim kompleksam būtu divējāds mērķis: ierobežot svešās dzīvības formas izplatīšanos un nodrošināt tās labo- ratorisku izpēti un analīzi ar nolūku pasargāt no tās iedarbības Zemes dzīvību.

Mēs ieteicam šādu kompleksu izvietot neapdzīvotā Savienoto Valstu rajonā, izbūvēt to apakš zemes, ap­gādāt ar visiem šobrīd pazīstamajiem hermetizēšanas līdzekļiem, kā arī ar kodolierīci, kura dotu iespēju ār­kārtējā gadījumā visu iznīcināt. Cik mums zināms, divi miljoni grādu temperatūru, kas rodas kodolsprā­dzienā, nespēj izturēt neviena dzīvības forma.

Jūsu padevīgie Džeremijs Stouns, Džons Bleks, Seni jucis Iioldens, Terenss Lisets, Endrjā Veiss

Reakcija uz vēstuli bija iepriecinoši drīza. Pēc div­desmit četrām stundām Stounam piezvanīja viens no prezidenta padomdevējiem, un nākamajā dienā viņš izlidoja uz Vašingtonu tikties ar prezidentu un Na­cionālās drošības padomes locekļiem. Divas nedēļas vēlāk viņš lidoja uz Hjūstonu apspriesties par tālā­kajiem plāniem ar NASA pārstāvjiem.

Taisnība, Stouns gan atceras saņēmis arī pāris sar­kastisku piezīmju par «labošanas iestādi mūdžiem», taču lielākā daļa zinātnieku, ar kuriem viņš runāja, izturējās pret projektu labvēlīgi. Pēc mēneša Stouna neoficiālā grupa tika apstiprināta par oficiālu komi­teju, kas pēta ārpuszemes mikroorganismu ievazāša- nas problēmas un izstrādā attiecīgus ieteikumus.

Komiteja tika ierakstīta ASV Aizsardzības ministri­jas Perspektīvās pētniecības programmu sarakstā un to finansēja pa Aizsardzības ministrijas līniju. Tolaik šai sarakstā figurēja galvenokārt fizika un ķīmija — pētījumi par jonu šaltīm, reversīvo dublēšanu, pī me­žoņu substrātiem —, taču auga arī interese par bio­loģiskām problēmām. Tā, viena no sarakstā uzņemta­jām grupām izstrādāja metodiku smadzeņu darbības elektroniskai zondēšanai (godīgi'sakot — domas vadī­šanai); cita grupa bija iecerējusi pētījumu par bio- sinerģiku, tas ir, par nākotnē iespējamajām cilvēku un viņa ķermenī ieaudzētu mašīnu kombinācijām; vēl cita grupa novērtēja rezultātus, kuri bija iegūti, laikā no 1961. līdz 1964. gadam pēc programmas «Ozma» meklējot citu pasauļu civilizācijas. Ceturtā grupa pē­tīja iespējas konstruēt mašīnu, kura izpildītu visas cilvēka funkcijas un spētu pati radīt sev līdzīgas ma­šīnas.

Visi šie pētījumi bija lielā mērā teorētiski, un tos veica diezgan pazīstami zinātnieki. Uzņemšana Per­spektīvās pētniecības programmu sarakstā nozīmēja īpašu, privileģētu stāvokli un garantēja naudas lī­dzekļus tehnikas iegādei un turpmākai eksperimentu paplašināšanai.

Un, kad Stouna komiteja iesniedza «Dzīvības analī­zes metodikas» pirmprojektu, kur bija sīki aprakstīts, kā izpētīt jebkuru dzīvu būtni, Aizsardzības ministrija tūlīt piešķīra 22 miljonus dolāru speciālas izolētas la­boratorijas būvēšanai. (Uzskatīja, ka šī palielā summa attaisnosies, jo Stouna programma solīja datus, kuri var noderēt arī citiem jau uzsāktiem pētījumiem. 1965. gadā visas nozares, kuras saistītas ,ar sterilitāti un mikroorganismu ievazāšanu, bija ļoti aktuālas. Piemē­ram, NASA būvēja «Mēness apceļotāju saņemšanas laboratoriju» — pret visām nejaušībām nodrošinātu zinātnisko kompleksu, kur pārbaudīt, vai «Apollo» kos­monauti nav pārveduši no Mēness cilvēkam kaitīgas baktērijas vai vīrusus. Bija paredzēts katru, kas at­griezies no Mēness, turēt šeit karantēnā trīs nedēļas, kamēr tiks pabeigta dezinfekcija. Svarīga bija arī Nacionālajā veselības aizsardzības institūtā Betesdā risinātā problēma, kā radīt rūpnīcu «tīros cehus», kur putekļu un baktēriju daudzums nekad nepārsniegtu kaut kādu minimumu, un kā radīt «sterilās kameras». Domāja, ka aseptiskām vidēm, «dzīvības salām» un sterilitātes uzturēšanas sistēmām nākotnē būs liela nozīme, un Stounam piešķirtos līdzekļus uzskatīja par drošu ieguldījumu visos šajos darba laukos.)

Tiklīdz bija atvēlēta nauda, straujā tempā sākās būvdarbi. Rezultātā 1966. gadā Fletrokā, Nevadas štatā, tika uzbūvēta laboratorija «Meža ugunsgrēks». Tās izprojektēšanu uzticēja kompānijas «General Dy- namics» Elektrisko kuģu nodaļas konstruktoriem, kas bija uzkrājuši prāvu pieredzi, projektēdami dzīvoja­mās telpas atomzemūdenēm, kurās cilvēkiem jādzīvo un jāstrādā daudzus mēnešus no vietas.

Laboratorija tika iecerēta kā konusveida apakšze­mes būve ar pieciem stāviem. Katrs stāvs jeb līmenis bija apaļš, bet pa centru gāja serde, kur atradās ka­beļi, cauruļvadi un lifti. Katrs nākamais, dziļākais līmenis bija sterilāks nekā iepriekšējais: pirmais līme­nis— pavisam nesterils, otrais — mēreni sterils, tre­šais — stipri sterils, un tā tālāk. Pāriešanu no līmeņa uz līmeni stingri kontrolēja; pacelties augstāk vai no­laisties zemāk personāls drīkstēja, tikai izgājis dezin­fekcijas un karantēnas procedūras.

Kad laboratorija bija pabeigta, atlika vienīgi sa­komplektēt zinātnieku grupu, kas trauksmes «Meža ugunsgrēks» gadījumā varētu izpētīt jebkādu svešu organismu. Apsverot vairākus iespējamos grupas sa­stāva variantus, tika izraudzīti pieci vīri, Džeremiju Stounu pašu ieskaitot. Sie pieci bija ar mieru, ka bio­loģiskas trauksmes gadījumā viņus nekavējoties mo­bilizē.

Nebija vēl pagājuši ne divi gadi pēc vēstules pre­zidentam, kad Stouns jau varēja ar gandarījumu kon­statēt, ka viņa valstij «ir iespējas izpētīt un apkarot jebkādu nepazīstamu bioloģisko aģentu». Atklātībā Stouns izteicās, ka par šādu Vašingtonas atsaucību un viņa ideju ieviešanas operativitāti esot visai ieprie­cināts. Turpretī konfidenciālās sarunās ar draugiem viņš bažīgi atzinās, ka tas nācis gandrīz vai pārāk viegli, ka Vašingtona viņa plāniem piekritusi aizdo­mīgi ātri.

Vai gan viņš varēja zināt šīs atsaucības īstos iemes­lus, to, ka daudziem valstsvīriem ir pavisam reāla interese par šo problēmu! Līdz tai naktij, kad viņš pameta savus ciemiņus un aizbrauca zilajā armijas limuzīnā, par programmu «Smeltnis» viņam nebija ne jausmas.

— Ser, ta ir visātrākā, kādu mēs varējām dabūt, — teica armijas vīrs, norādīdams uz lidmašīnu «Boeing 727».

Stouns iekāpa un gandrīz nespēja ticēt savām acīm. Milzīgais gaisa kuģis bija pavisam tukšs; cauri visam salonam stiepās vienīgi neaizņemtu krēslu tais­nās rindas.

— Ja vēlaties, sēdiet pirmajā klasē, — armijas vīrs, viegli pasmaidīdams, sacīja. — Mums viss viens.

Mirkli vēlāk viņš jau bija prom, un viņu nomainīja nevis smaidoša stjuarte, bet gan bargs jauneklis no kara policijas ar pistoli pie sāna. Taisns kā svece viņš stāvēja pie durvīm. Sāka darboties dzinēji, un nakts klusumā ieurbās to sinilkstoņa.

Stouns atlaidās krēslā, nolika sev priekšā vākus ar materiāliem par programmu «Smeltnis» un sāka lasīt. Izrādījās, ka tā ir burvīga lasāmviela; Stouns tai pār­skrēja aizgūtnēm, un sargs droši vien nodomāja, ka viņa pasažieris savus materiālus tikai tāpat šķirsta. Bet Stouns izlasīja katru vārdu.

«Smeltnis» bija ģenerālmajora Tomasa Spārksa garabērns. Spārkss, Armijas medicīniskā dienesta Ķī­misko un bioloģisko kaujas līdzekļu pārvaldes priekš­nieks, vadīja pētījumus par šiem līdzekļiem Fortdet- rikā (Merilendas štats), Hārlejā (Indiānas štats) un Dagvejā (Jūtas štats). Stouns ar Spārksu bija ticies vienu vai divas reizes un atcerējās, ka viņš ir rāmas dabas, nēsā brilles un nepavisam nelīdzinās cilvēkiem, kādus pierasts redzēt šādos amatos.

Lasīdams tālāk, Stouns uzzināja, ka vienošanās par pavadoņu «Smeltnis» projektēšanu noslēgta ar Kali­fornijas Tehniskā institūta reaktīvo dzinēju laborato­riju Pasadīnā 1963. gadā. Tika paziņots, ka program­mas «Smeltnis» mērķis ir savākt visus organismus, kādi vien eksistē «tuvējā kosmosā» — Zemes atmo­sfēras augšējos slāņos. Taču, skaidru valodu runājot, tā bija armijas programma, kaut arī to finansēja Na­cionālā aviācijas un kosmiskās telpas pētniecības pār­valde (NASA) — it kā civila organizācija. Faktiski NASA bija valdības iestāde, kas stipri noslogota ar militāriem pasūtījumiem; 43 procenti no tās līgum­darbiem 1963. gadā bija slepeni.

Formāli reaktīvo dzinēju laboratorija projektēja pavadoni, kuru varētu ievadīt atmosfēras augšējos, stipri retinātajos slāņos, lai savāktu no turienes mikro­organismus un putekļus pētniecības vajadzībām. Ap­galvoja, ka šī programma ir tīri zinātniska un iece­rēta gandrīz vai vienīgi . iņkāres apmierināšanai, tā­pēc tai piekrita visi šajā nozarē strādājošie zināt­nieki.

Īstenībā mērķi bija pavisam citi.

«Smeltnis» bija domāts tādu jaunu dzīvības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fortdetrikai; īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai.

Fortdetrika — nekārtīgi izvietotu ēku grupa Meri- lendas štatā — bija uzbūvēta speciāli ķīmisko un bio­loģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanas darbiem. Ar savu 500 hektāru lielo platību un šeit savāktajām iekārtām un aparātiem 100 miljonu dolāru kopvērtībā tā bija viens no vislielākajiem pētniecības komplek­siem Amerikas Savienotajās Valstīs. Tikai 15 procenti no šeit iegūtajiem datiem tika publicēti atklātos zi­nātniskajos žurnālos; pārējie pētījumi bija slepeni, tāpat kā visi ziņojumi no Hārlejas un Dagvejas. Hārleja bija ultraslepena iestāde, kas nodarbojās lielākoties ar vīrusiem. Pēdējos desmit gados te bija izveidots daudz jaunu vīrusu — sākot ar celmu, kura šifrētais nosaukums bija «Carrie Nation» (izraisa caur­eju), un beidzot ar celmu «Arnold» (izraisa kloniskos krampjus un nāvi). Dagvejas izmēģinājumu poligons Jūtas štatā bija lielāks nekā viss Rodailendas štats, un galvenokārt tajā pārbaudīja «Tabun», «Sklar» un «Kuff-11» tipa indīgās gāzes.

Stouns zināja, ka tikai nedaudziem amerikāņiem ir priekšstats par to, cik pla*ši izvērsušies ASV pētījumi

ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu laukā. Valdības kopējie izdevumi ĶBKL izstrādāšanai pārsniedza pus­miljardu dolāru gadā. Lielākā daļa no šīs summas tika atvēlēta tādiem akadēmiskiem centriem kā Džona Hopkinsa universitāte Pensilvānijas štatā un Čikāgas universitāte, kur kaujas līdzekļu pētījumi līgumos tika maskēti ar neskaidriem formulējumiem. Gadījās arī, ka formulējumi bija pavisam skaidri. Piemēram, Džona ITopkinsa universitātes programmā bija pa­redzēts apkopot, salīdzināt un novērtēt «pētījumus par reāli sastopamajām un potenciāli iespējamajām ievai­nojumu formām un slimībām, pētījumus par slimībām, kurām var būt nozīme bioloģisko kaujas līdzekļu iz­strādāšanā, un novērojumus par dažām ķīmiskām un imunoloģiskām reakcijām uz dažiem toksoīdiem un vakcīnām».

Pēdējos astoņos gados atklātajā zinātniskajā presē nebija publicēts neviens no Džona Hopkinsa univer­sitātes pētījumiem. Atsevišķi rezultāti, kas bija iegūti dažās citās universitātēs, piemēram, Čikāgas un Los- andželosas, vienu otru reizi bija nopublicēti, taču mi­litārais resors šīs fragmentārās publikācijas uzskatīja par izmēģinājuma baloniem, kam jādemonstrē kārtējo pētījumu paraugi, lai iebiedētu vērotājus ārzemēs. Klasisks piemērs bija Tendrona un piecu citu autoru raksts «Pētījumi par kādu toksīnu, kas, absorbēdamies caur ādu, ātri aptur oksidatīvo fosforilēšanos». Tajā tika aprakstīta kāda vārdā nenosaukta inde, kas uz­sūcas caur ādu un varētu nogalināt cilvēku nepilnā minūtē. B5igās tika piebilsts, ka salīdzinājumā ar ci­tām pēdējos gados izstrādātajām indēm tas vēl ir sa­mērā sīks sasniegums.

Varētu domāt — ja jau šai nolūkā tiek izlietots tik daudz naudas un spēku, acīmredzot gadu no gada pa­rādās aizvien jauni, aizvien nāvīgāki ķīmisko un bio­loģisko ieroču veidi. Taču laikā no 1961. līdz 1965.

gadam tā nenotika, un senāta apakškomisija mili­tārās gatavības jautājumos jau 1961. gadā secināja, ka šai laukā «tradicionālās pētniecības metodes nav pilnīgi attaisnojušās» un ka būtu jāpaver «jauni ceļi un jaunas zinātniskās pieejas».

Tieši tas arī bija padomā ģenerālmajoram Toma­sam Spārksam, kad viņš ierosināja īstenot programmu «Smeltnis».

Pēc programmas «Smeltnis» galīgā varianta, orbītā ap Zemi bija jāievada septiņpadsmit pavadoņi, lai tie savāktu un nogādātu uz Zemes turienes mikroorga­nismus. Stouns izlasīja īsos pārskatus par jau notiku­šajiem lidojumiem.

«Smeltnis I» bija apzeltīts konusveida pavadonis, kas pilnā aprīkojumā svēra apmēram 17 kilogramu. To palaida 1966. gada 12. martā no Vandenbergas kara aviācijas bāzes Purisimā, Kalifornijas štatā. Pretēji Kenedija zemesragam, no kurienes pavadoņus palaiž rietumu virzienā. Vandenbergu izmanto pavadoņu ievadīšanai austrumu virziena orbītās. Vandenbergai bija tā priekšrocība, ka tur visu vieglāk paturēt sle­penībā.

Sešas dienas «Smeltnis I» riņķoja pa orbītu ap Zemi, pēc tam to laida zemē. Pavadonis laimīgi no­krita kādā purvā netālu no Atinzas Džordžijas štatā. Diemžēl tajā atrada tikai parastos Zemes mikroorga­nismus.

«Smeltnis II», atgriezdamies atmosfēras blīvajos slāņos, sadega — bija radušies kaut kādi traucējumi aparatūras darbībā. Tāpat sadega «Smeltnis III», kaut arī tam bija jauna tipa siltumizolācija, kas sastāvēja no pamīšus izvietotām plastmasas un volframa kār­tām.

«Smeltni IV» nebojātu atguva no Indijas okeāna ūdeņiem, bet «Smeltni V» — no Apalaču pakājes, taču ne vienā, ne otrā nekādu principiāli jaunu mikroor­

ganismu nebija: konteineri bija savākuši vienīgi ne­kaitīgas 5. Albus pasugas, kas parasti sastopamas arī normālas cilvēka ādas mikroflorā. Sakarā ar šīm neveiksmēm tika pilnveidotas pavadoņu pirmsstarta sterilizēšanas procedūras. .

«Smeltni VI» palaida 1967. gada pirmajā dienā. Tajā bija iemiesotas visas jaunās atziņas, kuras bija de­vuši iepriekšējie starti. Uz šo uzlaboto pavadoni lika lielas cerības. Pēc vienpadsmit dienām tas nolaidās Indijā, netālu no Bombejas. Pavadoni atgūt pilnīgā slepenībā tika nosūtīta 34. aviodesanta divīzija, kas tobrīd bija dislocēta Evrē, pie Parīzes. Vienmēr, kad tika palaists kāds kosmisks objekts, šī divīzija atradās trauksmes stāvoklī, gatava veikt operāciju «Krūmi» — plānu, kas sākotnēji bija izstrādāts, lai segtu un at­gūtu pilotējamo kuģi «Mercury» vai «Gemini», ja tam būtu jānolaižas Padomju Savienībā vai kādā citā Eiropas sociālistiskajā valstī.

«Smeltni VI» atguva bez starpgadījumiem. Tā kon­teinerā atrada nepazīstamus vienšūņus; šiem orga­nismiem bija kokobaciļu forma, tie bija gramnegatīvi un reaģēja uz koagulāzi un triokināzi. Taču izrādījās, ka tie nespēj neko nodarīt nevienai dzīvai būtnei, iz­ņemot mājas vistas, kam tie izraisa vieglu savār- gumu, kas pāriet pēc četrām dienām.

Fortdetrikā jau sāka zust cerības, ka ar programmas «Smeltnis» palīdzību izdosies iegūt kādu noderīgu pa­togēnu. Un tomēr drīz pēc «Smeltņa VI» tika palaists «Smeltnis VII». Palaišanas datumu neizpauž, bet do­mājams, ka tas noticis 1967. gada 5. februārī. «Smelt­nis VII» tūlīt iegāja paredzētajā orbītā ar apogeju 508 kilometri no Zemes un perigeju 358 kilometri. Or­bītā pavadonis palika divarpus dienas. Tad pēkšņi ne­zināmu cēloņu dēļ tā orbīta novirzījās no uzdotajiem raksturlielumiem, un tika nolemts dot radiokomandu laisties lejā.

Paredzamā nolaišanās vieta bija neapdzīvots apvi­dus Arizonas štata ziemeļaustrumos.

Kad lidojums bija apmēram pusē, lasīšanu pār­trauca kāds virsnieks, kas atnesa Stounam tālruni. Pats viņš tūlīt atkāpās, lai cienīgā atstatumā nogai­dītu sarunas beigas.

—   Jā? — Stouns teica, juzdamies mazliet neparasti. Sarunāties pa telefonu lidojuma laikā viņš nebija radis.

—   Te runā ģenerālis Mārkuss, — klausulē atska­nēja nogurusi balss. Par tādu ģenerāli Mārkusu Stouns nebija dzirdējis. — Gribēju jūs tikai informēt, ka ataicināti visi grupas locekļi, izņemot profesoru Kērku.

—   Kas viņam?

—   Profesors Ķērks ir slimnīcā, — ģenerālis Mār­kuss sacīja. — Tuvāk visu uzzināsit, kad nolaidīsi- ties.

Saruna beidzās, Stouns atdeva tālruni virsniekam. Brīdi viņš domās pakavējās pie pārējiem piecnieka vīriem, iztēlojās, kādas sejas viņi rādīja, kad tos cēla augšā no miega.

Pirmo Stouns, protams, atcerējās Līvitu. Viņš nu gan laikam attapās ātri. Līvits bija klīniskais mikro­biologs, cilvēks ar lielu pieredzi infekcijas slimību ār­stēšanā. Savā mūžā viņš diezgan bija izkarojies ar visādām sērgām un epidēmijām, lai zinātu, cik svarīga ir ātra rīcība. Stouns atcerējās arī Līvita nelabojamo pesimismu, kas viņu nekad neatstāja. (Reiz viņš bija izteicies: «Savās kāzās es varēju domāt vienīgi par to, cik lielus alimentus man būtu vajadzējis viņai maksāt.») Mūždien viņš bija īgns, bieži uzbudinājās un kurnēja; viņa sejā bija iegūlušās grūtsirdīgas rie­vas, un viņa skumjās acis šķita skatām pelēku un no­žēlojamu nākotni. Bet tai pašā laikā viņš bija cilvēks ar darbīgu prātu un spēcīgu iztēli un nevairījās domāt drosmīgi.

Pēc tam Stouns atcerējās patologu Bārtonu no Iljūstonas. So cilvēku Stouns nekad nebija sevišķi ieredzējis, tomēr atzina, ka zinātnieks viņš ir talan­tīgs. Cik maz viņi viens otram līdzinājās: Stouns bija kārtīgs, Bārtons — nevīžīgs, Stouns bija nosvērts, Bārtons — impulsīvs, Stouns bija pašapzinīgs un sa­valdīgs, Bārtons — nervozs, svaidīgs, untumains. Ko­lēģi Bārtonu bija iesaukuši par Streipuli — daļēji tā­pēc, ka viņš bieži klupa, uzkāpis uz atraisījušās kurpju saites vai uz bikšu atloka stērbeles, daļēji arī tāpēc, ka viņam piemita talants netīšām, gandrīz vai aiz pār­skatīšanās uzdurties vienam svarīgam atklājumam pēc otra.

Stouns atcerējās arī Kērku, Jela universitātes an­tropologu, kas acīmredzot netikšot. Stouns zināja — ja ģenerāļa teiktais bija patiesība, ja Ķērks tiešām neatbrauks, klāsies krietni grūtāk. So ne sevišķi izglī­toto, diezgan aušīgo cilvēku daba gluži kā aiz pār­pratuma bija apveltījusi ar ārkārtīgi loģisku domā­šanu. Ķērks spēja ātri saskatīt problēmas būtiskos momentus un, ar tiem operējot, dabūt vajadzīgo re­zultātu; viņš nemācēja noslēgt savu čeku grāmatiņu, bet matemātiķi bieži vien nāca pie viņa pēc palīdzības ļoti abstraktu problēmu risināšanā.

Tagad varēja gadīties, ka Stounam šāda cilvēka pietrūks. No grupas piektā locekļa nekāds lielais pa­līgs nebija gaidāms. Iedomādamies viņu, ķirurgu Marku Holu, Stouns pat sarauca pieri. Hola kandida­tūra bija tikusi pieņemta kompromisa labad; Stouns būtu devis priekšroku ārstam ar pieredzi vielmaiņas slimību laukā un par ķirurgu bija izšķīries visai ne­gribīgi. Pieņemt Hola kandidatūru bija neatlaidīgi uzstājuši no Aizsardzības ministrijas un Atomener­ģijas komisijas, jo tur stipri ticēja «hipotēzei par ne­jauša cilvēka lēmējbalsi»; beigu beigās Stouns un pārējie bija piekāpušies.

Holu Stouns tikpat kā nepazina un tāpēc nevarēja iedomāties, ko viņš teica, saņemdams ziņu par trauk­smi. Stounam nebija zināms, ka pārējie grupas dalīb­nieki apziņoti ar lielu aizkavēšanos. Viņš, piemēram, nezināja, ka patologu Bārtonu izsauca tikai piecos no rīta, bet mikrobiologu Pīteru Līvitu — pusseptiņos, kad tas jau ieradies slimnīcā.

Pie Hola ieradās tikai piecas minūtes pāri septi­ņiem.

Kā Marks Hols izteicās vēlāk, «tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vienā acumirklī mani izrāva no vispa­zīstamākās stihijas un iesvieda visnepazīstamākajā». Sešos četrdesmit piecās minūtēs Hols, tualetes is­tabā blakus 7. operāciju zālei berza sev rokas, gatavo­damies dienas pirmajai operācijai. Ierastā kārtībā viņš izpildīja procedūru, kuru diendienā tika atkārtojis jau vairākus gadus; viņš bija labā garastāvoklī un jokoja ar savu asistentu, kas mazgājās pie blakus krāna.

Mazgāšanos pabeidzis, Hols, turēdams rokas sev priekšā, iegāja operāciju zālē, un māsa pasniedza vi­ņam dvieli. Zālē bija vēl viens asistents, kas sagata­voja operējamo — iezieda operācijas lauku ar joda un spirta šķīdumu —, un vēl viena māsa. Viņi visi apsvei­cinājās.

Slimnīcā ķirurgu Holu pazina kā izdarīgu, strauju un neaprēķināmu cilvēku. Operēja viņš veikli, darbs šķīrās gandrīz divreiz ātrāk nekā citiem ķirurgiem. Kad viss ritēja gludi, viņš operācijas laikā smēja un jokoja, smīdinādams asistentus, māsas un anestezio­logu. Bet, ja neveicās, ja gāja lēni un grūti, Hols vā­rēja iekaist dusmās.

Tāpat kā vairums ķirurgu, viņš pastāvēja uz to, lai liktu stingri ievērota reizi par visām reizēm nodibinā­jusies kārtība. Visam bija jānotiek ierastajā secībā un ierastajā veidā. Mazākā atkāpšanās bojāja viņa gara­stāvokli.

Visi asistējošie to labi zināja, tāpēc bažīgi pavērās augšup, uz skatāmo galeriju, jo tur parādījās Līvits. Viņš ieslēdza skaļsakaru tīklu, kas galeriju savienoja ar operāciju zāli, un sacīja:

—   Sveicināts, Mark.

Hols tobrīd uzlika slimniekam sterilus zaļus pār­klājus, atstādams atsegtu vienīgi operācijas lauku uz vēdera.

—       Sveicināts, Pīter, — viņš teica, pārsteigts paska­tījies uz Līvitu.

—   Piedodiet, ka jūs traucēju. Ir ārkārtēji apstākļi.

—        Lika pagaidīt, — Hols atteica. — Es sāku operēt. Uzlicis pārklājus, viņš paprasīja skalpeli un ar vienu roku iztaustīja operācijas lauku, meklēdams izejpun- ktus pirmajam griezienam.

—   Gaidīt nevar, — sacīja Līvits.

Hols pārtrauca darboties ap slimnieku, nolika skal­peli un vēlreiz paskatījas augšup. Uz brīdi iestājās klusums.

—   Kas tad deg, ka nevar gaidīt?

Līvits saglabāja mieru.

—   Jums būs jānomazgājas. Apstākļi ir ārkārtēji.

—        Klausieties, Pīter, man taču te ir slimnieks. Nar­kotizēts, pilnīgi sagatavots. Kā es tā varu aiziet…

—   Jūsu vietā stāsies Kellijs.

Tas bija viens no štata ķirurgiem.

—   Kellijs?

—   Viņš jau mazgājas, — Līvits teica. — Viss ir nokārtots. Gaidīšu jūs ķirurgu ģērbtuvē. Pēc trīsdes­mit sekundēm.

Un prom bija.

Hols pārlaida apkārtējiem niknu skatienu. Neviens nepakustējās, neviens neteica ne vārda. Mirkli pavilci- nājies, viņš norāva cimdus un soļoja laukā no zāles, skaļi lamādamies.

Savu lomu programmā «Meža ugunsgrēks» Hols uzskatīja labākajā gadījumā par niecīgu. 1966. gadā pie viņa bija atnācis Līvits, slimnīcas galvenais mik­robiologs, un īsumā izskaidrojis programmas mērķi. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un viņš bija piekritis, ka to uzņem grupā, ja vien pēc viņa pakalpojumiem vispār kādreiz radīšoties vajadzība; pats pie sevis viņš bija pārliecināts, ka nekāda «Meža ugunsgrēka» nebūs.

Līvits bija piedāvājies iepazīstināt Holu ar šīs pro­grammas materiāliem un pastāvīgi informēt par vi­siem jaunumiem šai jautājumā. Sākumā Hols pieklā­jības pēc šos materiālus paņēma, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to lasīšanu viņš sevi neapgrūtina, un Līvits pārstāja tos viņam dot. Holu tas varēja tikai iepriecināt, jo viņam ne sevišķi patika turēt rakstām­galdu piekrautu.

Pirms gada Līvits bjja jautājis, vai viņu nemaz ne­interesējot uzzināt kaut ko tuvāk par pasākumu, kurā piedalīties viņš piekritis un kurš nākotnē var izrā­dīties bīstams. Ķirurgs bija atbildējis:

— Nē.

Tagad, ārstu ģērbtuve, Hols to nožēloja. Istaba bija pašaura, bez logiem, un gar visām četrām sienām bija sarindoti aizslēdzami drēbju skapīši. Istabas vidū at­radās liels kafijas automāts un tam līdzās papīra

I.isišu grēda. Līvits patlaban leja sev kafiju, un viņa svētulīgajā takša sejā bija skumja izteiksme,

—   Laikam tāda susla vien būs, — viņš teica. — Ne­kur slimnīcā nevar izdzert tasi pieklājīgas kafijas. Vei­cīgi pārģērbieties.

—  Vai jūs nebūsit tik laipns' un vispirms nepa­teiksit, kādēļ…

—  Nē, nebūšu, — Līvits pārtrauca. — Pārģērbieties. Ārā gaida mašīna, un mēs jau tik ilgi kavējamies. Va­ram vēl nokavēt pavisam.

Viņam piemita uzbāzīgi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmēr bija kaitinājis.

Līvits ar skaļu blurkšķi iesūca vienu malku.

—   Tā jau es domāju. Kā jūs to varat dzert? Lūdzu, pasteidzieties.

Hols atslēdza sava skapīša durtiņas un ar kāju atrāva tās vaļā. Atspiedās pret tām un novilka no kurpēm melnus plastmasas pārvelkamos, kuri tika valkāti operāciju zālē, lai neuzkrātos statiskās elek­trības lādiņi.

—   Tad jau laikam jūs teiksit, ka tas ir saistīts ar to sasodīto projektu.

—   Tieši tā, — Līvits atbildēja. — Un tagad mēģi­niet veicīgāk. Tā mašīna mūs gaida, lai aizvestu līdz lidostai, un no rīta satiksme ir apgrūtināta.

Hols ātri pārģērbās, vairs neko nedomādams, acu­mirklī apstulbis. To viņš vienmēr bija uzskatījis par neiespējamu. Uzvilcis mēteli, viņš sekoja Līvitam uz izeju. Ārā, saules pielietajā slimnīcas priekšā, viņš ieraudzīja piestājušu olīvzaļo ASV armijas mašīnu ar zibsnījošu sarkanu spuldzi uz jumta. Un pēkšņi, šausmu pārņemts, viņš saprata, ka Līvits netaisa jokus, ka neviens nedomā taisīt jokus un ka piepildās kaut kādi briesmīgi murgi.

Pīteram Līvitam savukārt nepatika Hols. Līvits vispār nevarēja ciest praktizējošos ārstus. Lai gan arī viņam pašam bija ārsta diploms, viņš nekad nebija praktizējies, jo deva priekšroku pētniecības darbam. Viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar klīnisko mikrobioloģiju un epidemioloģiju, bet viņa specia­litāte bija parazitoloģija. Pētījumus par parazītiem viņš bija veicis dažādās pasaules malās; viņa darba rezultātā bija atklāts Brazīlijas lentenis Taetiia renzi, ko viņš bija aprakstījis kādā 1953. gada publikācijā.

Taču, kļūdams vecāks, Līvits bija pārstājis braukāt pa pasauli. Viņš mēdza apgalvot, ka cpidemioloģija esot jauna cilvēka izprieca un, kad piekto reizi uz savas ādas izbaudīta zarnu amebiāze, esot laiks ap­rimties. Piektā reize Līvitam pienāca Rodēzijā 1955. gadā. Trīs mēnešus viņš bija smagi slims, pazaudēja divdesmit kilogramus svara un pēc izveseļošanās iesniedza atlūgumu. Viņam piedāvāja slimnīcas gal­venā mikrobiologa amatu, un viņš šo piedāvājumu pieņēma ar nosacījumu, ka lielu daļu laika varēs no­doties pētniecībai.

Slimnīcā viņš bija izdaudzināts kā lielisks klīnis­kais mikrobiologs, taču īsti viņu joprojām interesēja tikai parazīti. Laikā no 1954. līdz 1964. gadam viņš publicēja veselu virkni elegantu pētījumu par Asca- ris un Necator vielmaiņu, un citi šīs nozares speciā­listi tos novērtēja ļoti augstu.

Sīs reputācijas dēļ Līvits bez vārda runas bija iz­raudzīts par grupas «Meža ugunsgrēks» locekli, un Hols bija pieaicināts pēc Līvita priekšlikuma. Līvits zināja, aiz kādiem iemesliem Hola kandidatūra tika pieņemta, bet pats Hols to nezināja.

Kad Līvits bija uzaicinājis viņu piebiedroties, Hols bija vēlējies zināt, kādēļ.

— Es taču esmu ķirurgs, — viņš bija sacījis,

—       Jā gan, — Līvits bija atteicis. — Bet jūs pazīstat elektrolītus.

—   Un tad?

—       Tam var but liela nozīme. Asins ķīmiskais sa­stāvs, pH, skābums un sārmainība, un viss pārējais. Varbūt tad tieši tas būs ļoti svarīgi.

—       Bet ne jau es vienīgais nodarbojos ar elektrolī­tiem, — Hols bija aizrādījis. — Daudzi to lietu pieprot labāk par mani.

—       Jā gan, — Līvits bija teicis. — Bet viņi visi ir precējušies.

—   Nu un tad?

—   Mums vajadzīgs vecpuisis.

—   Kādēļ?

—   Ir nepieciešams, lai viens grupa butu neprecejies.

—   Tas ir smieklīgi, — bija sacījis Hols.

—   Varbūt ir, bet varbūt arī nav.

Viņi izgāja laukā no slimnīcas un devās uz armi­jas mašīnu. Nekustīgi stāvēdams pie mašīnas, nācējus ar militāru sveicienu sagaidīja jauns virsnieks.

—   Vai doktors Hols?

—   Jā.

—   Ludzu, uzradiet savu apliecību.

Hols pasniedza viņam mazu plastmasas kartīti ar savu fotogrāfiju. Vairāk nekā gadu viņš bija to nē­sājis kabatas portfelī; tā bija diezgan neparasta ap­liecība: uzvārds, fotogrāfija, īkšķa nospiedums, un viss. Nekā tāda, kas liecinātu, ka tas ir oficiāls do­kuments.

Virsnieks paskatījās uz kartīti, uz Holu, atkal uz kartīti un pēc tam atdeva to atpakaļ.

—   Viss kārtībā, ser.

Viņš atvēra mašīnas aizmugures durvis. Pirmais iekāpa Hols, pēc tam Līvits. Hols pamanīja, ka Līvits ar plaukstu aizsedz acis, sargādamies no zibsnījošās gaismas uz mašīnas jumta.

—   Vai jums kas kaiš?

—       Nē. Es tikai nepanesu zibsnīšanu. Tā man at­gādina kara laikus, kad es strādāju par ātrās palīdzī­bas šoferi. — Līvits atsēdās, un mašīna devās ceļā. — Tagad klausieties, — viņš teica.— Lidlaukā jums iedos materiālu komplektu, ko lasīt lidojuma laikā.

—   Kas par lidojumu?

—       Jūs lidosit ar iznīcinātāju «F-104», — Līvits teica.

—   Kurp?

—       Uz Nevadu. Meģiniet ceļa to komplektu izlasīt. Kad būsim galā, lasīšanai vairs neatliks laika.

—   Un kur ir citi?

Līvits paskatījās savā pulkstenī.

—        Kērkam ir aklās zarnas iekaisums, viņš atrodas slimnīcā. Pārējie jau uzsākuši darbu. Šobrīd viņi ir helikopterā virs Pīdmontas, Arizonas štatā.

—   Es par tādu vietu vēl nebiju dzirdējis.

—      Neviens nebija dzirdējis, — Līvits teica. — Līdz šai dienai.

6

PIDMONTA

Tajā pašā rītā pulksten 9.59 no Vandenbergas bā­zes 9. sevišķi slepenā angāra betona laukuma pacēlās reaktīvais helikopters «K-4» un uzņēma kursu uz austrumiem, uz Arizonas štatu.

To, ka helikopteram bija jāizlido tieši no šāda an­gāra, bija izlēmis majors Menčiks, nobažījies par pār-

Решение отправить вертолет именно из этого ангара майор Мэнчик принял, чтобы не привлекать излишнего интереса к скафандрам. Дело в том, что три человека в вертолете — пилот и двое ученых — были облачены в прозрачные надувные пластиковые костюмы и походили не то на тучных марсиан, не то, как выразился один из техников в ангаре, на рекламные воздушные шары фирмы «Мэйси».

Пока вертолет взбирался в чистое утреннее небо, два пассажира в кабине молча разглядывали друг друга. Один из них был Джереми Стоун, другой — Чарлз Бертон. Оба они прибыли на базу Ванденберг чуть больше часа назад: Стоун из Стэнфорда, Бертон — из Бейлорского университета в Хьюстоне.

Бертону шел пятьдесят пятый год. Он был патологом, профессором медицинского факультета университета, а кроме того, консультантом Центра пилотируемых космических полетов НАСА в Хьюстоне. До этого он выполнил ряд исследований в Национальном институте здравоохранения в Бетесде, посвященных влиянию бактерий на ткани тела человека.

Уж так получилось в истории науки, что этот жизненно важный ее участок до Бертона, в сущности, оставался нетронутым. То, что болезни вызываются микробами, было известно с 1840 года, когда Генле сформулировал свою гипотезу, и все-таки к середине XX века человек все еще не постиг, как и почему они оказывают вредоносное влияние. Механизм их действия оставался нераскрытым.

Как и многие его ровесники, Бертон начал с Diplococcus pneumoniae, возбудителя пневмонии. Перед войной пневмококками занимались многие, но после появления пенициллина в 40-х годах интерес к ним и ассигнования на их исследование сразу сошли на нет. Бертон переключился на Staphylococcus aureus, распространенный кожный патоген, вызывающий прыщи и чирья. Когда он занялся этой проблемой, коллеги потешались над ним, ибо стафилококки, как и пневмококки, весьма чувствительны к пенициллину. Коллеги сомневались, удастся ли Бертону добыть средства на проведение подобной работы.

В течение пяти лет казалось, что они правы. Денег было мало, и Бертону зачастую приходилось с шапкой в руке обращаться к филантропам и во всякие частные фонды. Тем не менее он стоял на своем, терпеливо исследуя оболочки клеточных стенок, от которых зависит реакция окружающих тканей, и открыл с полдюжины выделяемых бактерией токсинов, которые разъедают ткани, разносят инфекцию, разрушают красные кровяные тельца.

А в 50-х годах вдруг обнаружились первые штаммы стафилококков, устойчивые к пенициллину, — новые штаммы, очень опасные, вызывающие странные смертные случаи, нередко в результате абсцесса мозга. Чуть ли не наутро после первого такого случая Бертон обнаружил, что его работа приобрела первостепенную важность: десятки лабораторий по всей стране переключились на изучение стафилококков; теперь оно стало настоятельно необходимым. За один только год ассигнования, отпускаемые Бертону, подскочили с 6 до 300 тысяч долларов. Вскоре он стал профессором патологической анатомии.

Но, оглядываясь на свои прошлые достижения, Бертон не ощущал особой гордости: он знал, что это удача и только, — просто так случилось, что он занимался нужным делом и, когда пробил час, оказался, так сказать, под рукой. Теперь, сидя в вертолете, он размышлял о том, что получится из этой воздушной прогулки.

Джереми Стоун сидел напротив и старался скрыть свою неприязнь к обличью Бертона. Под пластиковым костюмом на Бертоне была грязная ковбойка с пятном па левом нагрудном кармашке и мятые обтрепанные брюки; даже волосы — и те были нечесаные и грязные.

Стоун уставился в окно, принуждая себя думать о чем-нибудь другом.

— Пятьдесят человек, — сказал он, покачав головой, — умерли в течение восьми часов с момента посадки спутника. Главный вопрос — как распространяется инфекция?

— Надо полагать, по воздуху, — ответил Бертон.

— Надо полагать.

— Все смертные случаи пока что имели место лишь в самом поселке. О жертвах за пределами Пидмонта сведений не поступало?

Стоун покачал головой.

— Я попросил военных выяснить. Они связались с дорожной полицией. Жертв вне поселка пока нет…

— Ветра не было?

— Чистая случайность. Вечером еще был — довольно свежий, пятнадцать километров в час, северный и достаточно устойчивый. А около полуночи прекратился. Говорят, в такое время года безветрие тут редкость…

— Повезло.

Стоун кивнул.

— Именно. И не только в этом. В радиусе двухсот километров — ни одного значительного населенного пункта. Дальше, правда, на севере Лас-Вегас, на западе Сан-Бернардино, на востоке Финикс. Если зараза дойдет до любого из них, дело будет плохо.

— Но пока нет ветра, мы можем кое-что успеть…

— Будем надеяться, — ответил Стоун.

С полчаса ученые обсуждали возможные направления распространения болезни, то и дело обращаясь к вороху рабочих карт, выданных за ночь вычислительным центром базы Ванденберг. На такие карты наносятся данные сложного комплексного анализа географических факторов; в данном случае карты представляли собой контурные модели юго-западной части Соединенных Штатов с учетом направлений господствующих ветров.

Затем они перешли к другому вопросу: как быстро могла наступить смерть? Оба слушали передачу из фургона и сделали один и тот же вывод: по-видимому, смерть настигла всех в Пидмонте внезапно.

— Даже если перерезать человеку горло бритвой, он и то не умрет так быстро, — сказал Бертон. — Если в один прием рассечь обе сонные артерии и яремные вены — и то пройдет от десяти до сорока секунд, пока померкнет сознание, и почти минута, пока наступит смерть.

— В Пидмонте все, очевидно, кончилось за одну-две секунды.

Бертон пожал плечами.

— Травма, — предположил он, — удар по голове.

— Да. Или газ нервно-паралитического действия.

— Тоже возможно.

— Либо газ, либо что-то очень похожее, — сказал Стоун. — Если это произошло из-за блокирования каких-то ферментных систем — вроде того, которое вызывается мышьяком, например, или стрихнином, — смерть наступила бы спустя пятнадцать-тридцать секунд, а то и позднее. А вот блокада нервных путей или нервно-мышечного узла или корковое отравление — они могут оказать стремительное, почти мгновенное действие…

Эти три схемы приводятся как пример поэтапного составления подобных схем при помощи ЭВМ.

Первая схема — это более или менее обычная карта, на которую нанесены необходимые для ЭВМ координаты и условные знаки вокруг населенных пунктов и других важных районов.

Вторая схема составлена с учетом направлений господствующих ветров и плотности населения; очертания штатов, соответственно искажены.

Третья схема — полученная на ЭВМ проекция влияния ветров и плотности населения, исходя из определенного «сценария».

Приведенные выше схемы не относятся непосредственно к программе «Лесной пожар». Они сходного типа, однако изготовлены по «сценарию» Центрального бюро погоды.

— Если это быстродействующий газ, — откликнулся Бертон, — он должен беспрепятственно диффундировать через легкие…

— Или через кожу. Или через слизистые. В общем через любую пористую поверхность.

— Но если этот газ так активно диффундирует… — Бертон дотронулся до своего костюма.

Стоун усмехнулся:

— Ну, это мы очень скоро выясним…

В переговорном устройстве раздался голос пилота:

— Приближаемся к Пидмонту. Прошу указаний.

— Сделайте круг, посмотрим сверху, — сказал Стоун.

Вертолет заложил крутой вираж. Оба ученых поглядели вниз, на поселок. Ночью стервятники опустились на землю и теперь густо облепили тела.

— Этого я и боялся, — признался Стоун.

— Они могут стать переносчиками инфекции, — отозвался Бертон. — Наглотаются зараженного мяса и разнесут микробы повсюду…

Стоун кивнул, не отрываясь от иллюминатора.

— Что будем делать?

— Отравим их газом. — Стоун включил переговорное устройство и осведомился:

— Вы захватили баллоны?

— Так точно, сэр.

— Еще один круг, и накройте газом весь поселок.

— Слушаюсь, сэр.

Вертолет накренился и пошел на новый разворот. Вскоре земля исчезла в клубах бледно-голубого газа.

— Что это за газ?

— Хлоразин, — сказал Стоун. — В малых концентрациях чрезвычайно сильно действует на обмен веществ у птиц. Ведь обмен у них идет с особой интенсивностью. Птицы — это мускулы да перья, сердце у них бьется обычно со скоростью сто двадцать ударов в минуту. Многие виды за день съедают больше, чем весят сами…

— Газ расщепляет органические соединения?

— Совершенно верно. Он уложит птиц наповал.

Вертолет сделал еще вираж и завис на месте. Вновь поднявшийся легкий ветерок развеял газ, относя его к югу. Вскоре видимость восстановилась. Сотни птиц лежали на земле, некоторые еще судорожно били крыльями, но большинство было уже мертво.

Stouns skatījās sarauktu pieri. Vairāk ar nojautu nekā ar prātu viņš atskārta, ka ir kaut ko aizmirsis vai palaidis garām neievērotu. Kādu faktu, kādu sva­rīgu pavedienu, ko šie putni būtu devuši un ko viņš nedrīkstēja izlaist no rokām.

—  Ko pavēlēsit, ser? — pa skaļsakaru tīklu jautāja pilots.

—    Pavirzieties līdz ielas centram un nolaidiet vir­vju kāpnes, — Stouns sacīja. — Jums jāpaliek sešu metru augstumā. Zemē nelaidieties nekādā ziņā. Vai skaidrs?

—   Jā, ser.

—   Kad mēs būsim nokāpuši, jums jāpaceļas līdz simt piecdesmit metru augstumam.

—   Jā, ser.

—   Kad signalizēsim, atgriezieties lejā.

—   Jā, ser.

—   Un, ja ar mums kaut kas atgadītos …

—  Tad man jālido taisni uz bāzi «Meža uguns­grēks», — pilots pabeidza aizžņaugtā balsī.

—   Pareizi..

Pilots zināja, ko tas nozīmē. Par šo lidojumu viņam maksāja pēc gaisa karaspēku visaugstākajām likmēm: pamatalgu plus piemaksu par bīstamību, plus pie­maksu par speciālu uzdevumu miera laikā, plus pie­maksu par uzdevuma izpildīšanu virs pretinieka teri­torijas, plus īpašu prēmiju par katru gaisā pavadīto stundu. Par šīsdienas darbu viņam pienākas vairāk nekā tūkstoš dolāru, un, ja viņš neatgrieztos, viņa ģi­mene vēl papildus saņemtu desmittūkstoš dolāru pēc īstermiņa dzīvības apdrošināšanas polises.

Tādas summas maksāja, protams, ne jau par skais­tām acīm: ja ar Bārtonu un Stounu tur lejā kaut kas notiktu, pilotam saskaņā ar pavēli būtu tūlīt jālido uz bāzi «Meža ugunsgrēks» un, stāvot uz vietas desmit metru augstumā, jāgaida, kamēr grupa «Meža uguns­grēks» nebūs izlēmusi, kādā veidā vislabāk viņu un viņa helikopteru turpat gaisā pārvērst pelnos.

Viņam maksāja par riskēšanu. Šo darbu viņš bija uzņēmies labprātīgi. Viņš zināja arī to, ka virs viņa, seštūkstoš metru augstumā, riņķo ar raķetēm «zeme— zeme» apbruņota gaisa kara flotes reaktīvā lidmašīna. Ja viņam pēdējā brīdī neizturētu nervi un viņš neli­dotu tieši-uz bāzi «Meža ugunsgrēks», patrulējošās lidmašīnas pienākums būtu helikopteru sašaut.

—  Esiet piesardzīgi, — pilots teica. — Es jūs lūdzu, ser.

Helikopters izdarīja manevru virs pilsētiņas ielas un tad sastinga gaisā uz vietas. Atskanēja parkšķē- šana: pilots nolaida virvju kāpnes. Stouns piecēlās un uzmauca galvā ķiveri. Tad noslēdza hermetizētāju un atvēra ventili. Skafandrs piepildījās ar skābekli un uzpūtās. Mazs skābekļa balons, kas atradās viņam uz muguras, nodrošināja ar gaisu divām stundām.

Pagaidījis, kamēr Bārtons izdara to pašu, viņš at­vēra lūku un paskatījās uz zemi. Helikopters bija sacēlis biezu sniega un putekļu mākoni.

Stouns ieslēdza savu rāciju.

—   Vai esat gatavs?

—   Jā, esmu.

Stouns kāpa lejup. Bārtons brīdi uzgaidīja, tad se­koja viņam. Putekļu virpuli Bārtons nevarēja neko sa­redzēt, un, kad beidzot viņš bija zemē, viņš to juta ti­kai ar kājām. Atlaidis vaļā kāpnes, viņš pameta ska­tienu sev apkārt. Visu ietina drūma puskrēsla, un Stouna skafandra apveidi tajā bija tik tikko izšķirami.

Kāpnes strauji uzlidoja gaisā: helikopters pacēlās. Putekļi izklīda. Nu varēja redzēt.

—   Iesim, — teica Stouns.

Skafandru saistītām, neveiklām kustībām viņi gāja pa Pīdmontas ielu.

«NEPARASTS FAKTORS»

Bārtons un Stouns pilsētiņā ieradās tikai nepilnas divpadsmit stundas pēc pirmās cilvēka saskares ar An­dromēdas celmu. Daudzas nedēļas vēlāk, pārskata sē­dēs, viņi redzēto atsauca atmiņā ļoti spilgti un atstās­tīja līdz pēdējam sīkumam.

Rīta saule vēl bija zemu virs apvāršņa. Salta un nemīlīga tā meta garas ēnas pār plānas, apsērsno- jušas sniega segas klāto zemi. No vietas, kur viņi stā­vēja, bija pārskatāma visa iela, kas stiepās pa vidu pelēkām, laika zoba skartām koka ēkām; bet pirmais, ko viņi ievēroja, bija klusums. Nāves klusums, uz kura fona kā klusinātas raudas skanēja gar tukšajiem na­miem skrejošā vēja svilpošana. Visur gulēja ķermeņi, pakrituši kur kurais, un to sastingušās pozas pauda mēmu pārsteigumu.

Neieskanējās ne automobiļa motora nomierinošā rū­koņa, ne suņu rejas, ne bērnu klaigas.

Klusums.

Abi vīri paskatījās viens otrā. Mokoši skaidri viņi saprata, cik daudz te būs jāuzzina, cik daudz jāpaveic. Pilsētiņu bija piemeklējusi katastrofa, un viņiem vaja­dzēja izdibināt par to visu iespējamo. Bet faktiski viņiem nebija neviena izejpunkta, neviena pavedien'a, no kura varētu sākt šķetināt noslēpumu kamolu.

Būtībā viņi zināja tikai divus faktus. To, ka viss acīmredzot sācies ar «Smeltņa VII» nolaišanos, un to, ka nāve pilsētiņas iedzīvotājiem iestājusies pārstei­dzoši ātri. Ja pavadonis bija pārvedis kaut kādu sli­mību, tad tā nelīdzinājās nevienai no tām slimībām, kuras pazina medicīnas vēsture.

Garu laika sprīdi abi vīri stāvēja uz ielas, neteik­dami ne vārda, raudzīdamies apkārt un turēdamies

pretī vējam, kas raustīja viņu piepūstos skafandrus. Beidzot Stouns ierunājās:

—        Kāpēc viņi visi ir ārā, uz ielas? Ja slimība pār­steidza vakarā, lielākajai daļai būtu vajadzējis atras­ties mājās.

—        Ne jau tas vien, — teica Bārtons. — Vairums no viņiem ir pidžamās. Laiks vakar vakarā nebija sil­tais. Parasti tādā laikā, ejot ārā, uzrauj mugurā ža­keti vai lietus mēteli. Vienalga ko, lai nenosaltu.

—   Varbūt viņi steidzās.

—   Uz kurieni?

—       Kaut ko skatīties, — Stouns atbildēja, bezpalī­dzīgi paraustīdams plecus.

Bārtons piegāja pie tuvākā līķa un noliecās pār to.

—       Savādi, — viņš teica. — Paskatieties, kā šis vī­rietis saķēris krūtis. Un daudzi citi tāpat.

Pārlaidis skatienu guļošajiem, arī Stouns ievēroja, ka daudziem rokas ir piespiestas pie krūtīm, dažiem mierīgi, citiem krampjaini.

—       Neliekas, ka viņiem būtu sāpējis. Sejas ir pavi­sam mierīgas.

—        Vēl gandrīz vai izbrīnītas, — Bārtons teica, pie­krītoši pamādams ar galvu. — Acīmredzot nāve šiem cilvēkiem uzbrukusi pēkšņi, nopļāvusi tādus pašus, kā viņi tur gāja. Vienīgi krūtis saķertas.

—   Vainagartērijas? — Stouns ieminējās.

—       Šaubos. Tad viņiem seja būtu sašķobīta — tas ir sāpīgi. Arī plaušu embolijas gadījumā seja nebūtu tik mierīga.

—   Ja tas noritēja ļoti ātri, varbūt viņi nepaguva …

—       Varbūt. Bet man tā vien liekas, ka šie cilvēki nomiruši bez sāpēm. Tas nozīmē, ka krūtis viņi saķē­ruši tāpēc…

—   Ka nevarēja paelpot, — Stouns pabeidza.

Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Iespējams, ka tā ir nosmakšana. Atra, nesāpīga, gandrīz acumirklīga nosmakšana. Kaut gan nē. Kad cilvēks nevar paelpot, viņš vispirms ķeras atraut vaļā visus žņaugus, it sevišķi pie kakla un krūtīm. Paska­tieties tur uz to vīrieti: viņam ir kaklasaite, bet viņš to nav aizticis. Un tā sieviete ar cieši aizpogāto ap­kakli…

Bārtons jau saka atgūties no pirmā iespaida radīta trieciena. Galva sāka strādāt skaidri. Viņi bija piegā­juši pie furgona, kas stāvēja ielas vidū. Lukturi vēl jo­projām vāji spīdēja. Stouns pasniedzās pa durvīm un tos izslēdza. Viņš atstūma vadītāja stingo ķermeni no stūres un uz puskažoka krūšu kabatas izlasīja uz­vārdu.

—   Souns.

Aizmugurē pārakmeņojies sēdēja vēl viens cilvēks. Tas bija ierindnieks Kreins. Abus jau bija pārņēmis pēcnāves stingums. Stouns ar galvu pameta uz radio­aparatūras pusi.

—   Vai tā vēl darbosies?

—   Domāju gan, — Bārtons atbildēja.

—  Tad sameklēsim pavadoni. Tas ir mūsu pirmais pienākums. Citu varēsim pēc tam …

Stouns aprāvās: viņš skatījās uz Souna seju, kas miršanas brīdī acīmredzot bija ar visu spēku triekta pret stūres ratu. Pāri visai sejai bija iecirsta plata lokveidīga brūce, virsdegune bija ielauzta.

—   Nekādi nesaprotu, — Stouns teica.

—   Ko? — Bārtons vaicāja.

—   So ievainojumu. Paskatieties.

—  Ļoti tīrs. Taisni pārsteidzoši, cik tīrs. Tikpat kā nav asiņojis.

Un tad Bārtons apķēra. Tas bija tik neticami, ka roka pacēlās kasīt pakausi, bet atsitās pret plastmasas ķiveri.

—      Sāds ievainojums sejā … — viņš sacīja. — Pār­rauti ka pil āri, sadragāts kauls, pārcirstas galvas vē­nas — asinīm tur vajadzēja tecēt straumēm!

—       Jā, — teica Stouns. — Vajadzēja. Bet paskatie­ties uz citiem ķermeņiem. Pat tur, kur plēsoņas izknā­bājuši, nav nekādu asiņu.

Bārtons skatījās, un redzētais viņu pārsteidza aiz­vien vairāk. Neviens no ķermeņiem nebija zaudējis pat pilienu asins. Viņš brīnījās, kā viņi nav to pamanījuši iepriekš.

—   Varbūt šīs slimības norises mehānisms …

—   Jā, — teica Stouns. — Jums laikam būs taisnība.

Viņš stenēdams vilka Sounu ārā no furgona, tikai ar lielām pūlēm izstīvēdams sastingušo ķermeni no stūres apakšas.

—       Tagad dabūsim rokā to sasodīto pavadoni, — viņš sacīja. — Es jau sāku par to uztraukties.

Bārtons iekāpa furgonā pa aizmugures durvīm, iz­vilka ārā Kreinu un pats ierausās viņa vietā. Stouns ieslēdza aizdedzi. Starteris gausi pagriezās, bet mo­tors palika kluss. Stouns mēģināja iedarbināt mašīnu vēl dažas reizes un tad sacīja:

—       Netieku gudrs. Akumulators gan jau ir stipri izlādējies, bet dzirksteli dot tam vēl tomēr vajadzētu.

—   Vai netrūkst benzīna? — Bārtons jautāja.

Iestājās klusums, un pēc brīža Stouns skaļi nošķendējās. Bārtons pasmaidīja un rausās ārā. Divatā viņi aizgāja pa ielu līdz benzīna tankam, atrada tur spaini un, izdibinājuši, kā ieslēdzams sūknis, piepildīja spaini ar benzīnu. Pēc tam viņi ar pilno spaini atgriezās pie furgona, ielēja benzīnu tvertnē, un Stouns mēģināja atkal. Dzirkstele pielēca, un motors sāka rūkt. Stouns iesmējās.

—   Braucam!

Bārtons ierāpās aizmugurē, ieslēdza radioiekārtu un palaida griezties antenu. Viņš saklausīja pavadoņa vājo pīpināšanu.

—  Signāls ir vājš, bet dzirdēt var. Nāk no kreisās puses.

Stouns ieslēdza ātrumu. Viņi sāka virzīties uz priekšu, apbraukdami guļošos. Pīpināšana kļuva ska­ļāka. Bet, kad pabrauca garām benzīna tankam un veikalam, tā pēkšņi kļuva vājāka.

—   Esam aizbraukuši par tālu. Grieziet apkārt.

Kādu brīdi Stouns izmēģinājās, kurš pārnesumu

kārbā ir atpakaļgājiens, un tad viņi virzījās atpakaļ, uzmanīgi ieklausīdamies skaņas stiprumā. Pagāja vēl minūtes piecpadsmit, iekams viņiem izdevās noteikt, ka signāla avots atrodas pilsētiņas ziemeļu nomalē.

Beigu beigās viņi apstājās pie necilas vienstāva koka karkasa mājas. Vējā čīkstēja izkārtne «Dr. Alans Benedikts».

—   To jau varēja iedomāties, ka viņi pavadoni būs nesuši rādīt ārstam, — Stouns teica.

Abi izkāpa no furgona un devās uz māju. Ārdurvis bija vaļā, un vējš tās virināja turp un atpakaļ. Viņi iegāja dzīvojamā istabā, tā bija tukša. Pagriezušies pa labi, viņi nokļuva ārsta kabinetā.

Tur bija Benedikts, drukns, gaišmatains vīrietis. Vitļš sēdēja pie sava darba galda, un viņam priekšā bija' vairākas atvērtas mācību grāmatas. Pie vienas sienas atradās pudelītes, šļirces, viņa ģimenes bildes, kā arī dažas citas fotogrāfijas, kurās bija iemūžināti vīri militārās formās. Vienā no tām bija redzama grupa smaidošu karavīru, un tai otrā pusē bija uzskri- celēti vārdi: «Benijam no 87. pulka zēniem. Ancio.»

Benedikts pats truli raudzījās istabas kaktā. Acis viņam bija plaši ieplestas, seja mierīga.

—  Nu, vismaz ar Benediktu tas nenotika ārā, — teica Bārtons.

Un tad viņi ieraudzīja pavadoni.

Tas bija nolikts stateniski — apmēram metru augsts, spīdīgi pulēts konuss, kas, atgriezdamies atmosfēras

blīvajos slāņos, bija saplaisājis un apkusis. Pavadonis bija varmācīgi atvērts, acīmredzot ār knaiblēm un kaltu, kas mētājās turpat blakus uz grīdas. Konusa sānos rēgojās liels trīsstūrveida caurums.

—        Attaisījis vajā, izdzimtenis tāds, — Stouns ne­izturēja.— Kuces dēls nolāpītais.

—   Kā viņš varēja zināt?

—        Būtu kādam pavaicājis, — Stouns nopūtās. — Toties tagad viņam viss ir skaidrs. Un līdz ar viņu vēl četrdesmit deviņiem. — Stouns pieliecās un aiz­taisīja caurumu ciet. — Vai konteiners jums ir līdzi?

Bārtons izvilka salocītu plastikāta maisu un atriti­nāja to vaļā. Pa abiem viņi to uzmauca virsū pavado­nim un pēc tam hermētiski noslēdza.

—       Gribētos cerēt, ka tur vēl kaut kas ir palicis, — teica Bārtons.

—       Man gan vienā ziņā gribētos cerēt, — klusi sa­cīja Stouns, — ka nav nekas palicis.

Viņi pievērsa uzmanību Benedikta ķermenim. Stouns piegāja līķim klāt un sapurināja to. Sastingušais ķer­menis, nemainīdams pozu, novēlās no krēsla uz grīdas.

Bārtona skatiens apstājās pie elkoņiem, un pēkšņi vinu pārņēma spēcīgs satraukums. Viņš noliecās pār līķi.

—   Palīdziet man, — viņš lūdza Stounam.

—   Ko darīt?

—   Noģērbsim viņu.

—   Kādēļ?

—   Gribu parbaudīt adas zilumu.

—   Kāpēc tas vajadzīgs?

—       Mazliet pacietieties, — Bārtons teijCa^Viņš sāka pogāt vaļā Benedikta kreklu un bikses. Kādu brīdi abi zinātnieki darbojās klusēdami, un tikai tad, kad ārsta ķermenis uz grīdas bija kails, Bārtons pakāpās atpakaļ un sacīja:

—   Nu, lūk.

—   Piķis un zēvele! — Stouns iesaucās.

Līķa ziluma nebija. Parasti pēc cilvēka nāves asinis smaguma spēka iedarbībā satek uz leju. Nomirstot gultā, asinis sakrājas mugurā, un tā kļūst purpursar- kana. Benedikts bija nomiris sēžot, bet asinis nebija satecējušas ne gūžās, ne elkoņos, kas bija atbalstīti uz krēsla rokturiem.

—     Ļoti neparasta parādība, — teica Bārtons. Pār­laidis skatienu istabai, viņš pamanīja nelielu auto- klāvu, kurā ārsts bija sterilizējis savus instrumentus. Viņš to attaisīja un atrada tur skalpeli. Paņēmis šo skalpeli un ielicis tam asmeni, uzmanīdamies, lai ne- pārdur savu hermētisko tērpu, viņš atgriezās pie līķa.

—    Sākumam apskatīsim pašas virspusējās lielās artērijas un vēnu, — viņš teica.

—   Un tās būtu?

—   Radiālās. Pie plaukstas pamata.

Piesardzīgi turēdams skalpeli, Bārtons pārvilka

ar asmeni pa plaukstas pamata apakšpusi, tieši iepre­tim īkšķim. Griezuma vietā ādā izveidojās sprauga, bet no asinīm nebija ne vēsts. Viņš pārgrieza taukau­dus un zemādas audus. Asiņu nebija arī tur.

—   Pārsteidzoši.

Bārtons grieza vēl dziļāk. Asiņu brūcē kā nebija, tā nebija. Un tad viņš nejauši pārgrieza lielu asinsvadu. Uz grīdas nokrita sarkanmelna birzīga viela.

—   Piķis un zēvele! — vēlreiz iesaucās Stouns.

—   Pilnīgi sacietējušas.

—   Nav brīnums, ka nevienam netecēja asinis.

—    Palīdziet man viņu pagriezt, — Bārtons lūdza. Divatā viņi .-^guldīja līķi uz muguras, un Bārtons iz­darīja dziļu iegriezumu augšstilba vidusdaļā, atseg­dams augšstifba artēriju un vēnu. Asiņu nebija arī tur, un, kad viņš pārgrieza šo pirksta resnuma artē­riju, izrādījās, ka tās saturs sarecējis blīvā sarkanīgā masā.

Viņš uzsāka vēl vienu iegriezumu, šoreiz krūtīs. Atsedza ribas, pēc tam pārmeklēja, vai ārsta kabinetā neatradīsies kāds ļoti ass nazis. Bija vajadzīgs osteo- toms, kaulu griežamais instruments, taču tāda nekur neredzēja. Bārtons izšķīrās par kaltu, ar kuru bija ticis atvērts pavadonis. Viņš izkala ārā vairākas ribas, atsegdams plaušas un sirdi. Un atkal nebija nekādu asiņošanas pazīmju.

Dziļi ievilcis elpu, Bārtons atgrieza vaļā sirds kreiso kambari. Tas bija pilns ar sarkanu porainu masu. Šķidru asiņu nebija nemaz.

—   Pilnīgi sarecējušas, — viņš teica. — Šaubu nav. -— Vai jūs nezināt, kas varētu cilvēkus šādi sare-

cināt?

—        Visu asinsvadu sistēmu? Piecarpus litru asins? Nē, nezinu. — Bārtons smagi atslīga ārsta krēslā un pilnīgā neizpratnē raudzījās uz nupat sekcionēto līķi. — Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējis. Ir gan sa­stopama tā sauktā izkaisītā intravaskulārā sarecēšana, taču tā ir reta parādība, kas iespējama vienīgi tad, ja sagadās daudzi un dažādi īpaši apstākļi.

—       Vai šo parādību nevarētu izraisīt arī kāds viens toksīns?

—       Teorētiski varbūt varētu. Bet patiesībā zemes virsū nav tāda toksīna …

Viņš aprāvās.

—   Jā, — Stouns teica. — Tā jau laikam ir gan. Viņš pacēla «Smeltni VII» no grīdas un aiznesa uz

furgonu. Kad atgriezās, sacīja:

—   Vajadzētu pārmeklēt mājas.

—   Vai sāksim ar šejieni?

—   Kaut vai ar šejieni.

Bārtons uzgaja misis Benediktu. Viņa bija patīkama izskata pusmūža dāma un sēdēja krēslā ar grāmatu

klēpī. Likās, tūlīt viņa pāršķirs lappusi. Bārtons sāka sievieti uz ātru roku izmeklēt, bet tad izdzirda, ka viņu aicina pie sevis Stouns.

Viņš aizsteidzās uz mājas otru galu. Stouns stā­vēja mazā guļamistabiņā, noliecies pār gultu, kurā atradās pusaudža līķis. Tā, bez šaubām, bija šī zēna istaba: pie sienām krāsainas bildes, plauktā lidmašīnu modeļi.

Zēns gulēja uz muguras, viņa vaļējās acis vērās griestos. Mute bija pavērta. Vienā rokā bija sažņaugta tukša lidmodeļu tepes tūbiņa. Pa visu gultu bija izmē­tātas tukšas pudelītes, kurās bija atradusies lidmodeļu laka, krāsu šķīdinātājs un terpentīns.

Stouns pakāpās soli atpakaļ.

—   Paskatieties.

Bārtons ielūkojās zēnam mutē, iebāza pirkstu, pa­taustīja jau sacietējušo masu.

—   Ak dievs! — viņš izdvesa.

Stouns rauca pieri.

—   Tam bija vajadzīgs laiks, — viņš teica. — Vien­alga, kas viņu spiedis tā darīt, tam bija vajadzīgs laiks. Acīmredzot mēs šeit notikušo iztēlojamies pā­rāk vienkāršoti. Ne visi nomira momentāni. Daži no­mira savās mājās, daži paguva iziet uz ielas. Un šis bērns… — Viņš pašūpoja galvu. — Tagad ieskatīsi­mies pārējās mājās.

Iedams ārā, Bārtons vēlreiz iegriezās ārsta kabi­netā un apgāja apkārt viņa līķim. Dīvaini bija redzēt uzšķērstu plaukstas pamatu un kāju, atsegtu krūšu- kurvi un neredzēt ne piliena asins. Sajā skatā bija kaut kas mežonīgs, necilvēcisks. It kā asiņošana būtu cil­vēciskuma pazīme. «Nu, ko,» viņš domāja, «varbūt tā arī ir. Varbūt tiešām spēja noasiņot dara mūs par cilvēkiem.»

Stouns uz Pīdmontu raudzījās kā uz āķīgu uzde­vumu, izaicinājumu viņa prātam un erudīcijai. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētiņa var pastāstīt visu par šīs slimības dabu, norisi un sekām, vajag tikai pa­reizi salikt kopā iegūtos datus.

Taču, meklējumiem turpinoties, viņam bija jāatzīst, ka šie dati ir pretrunīgi.

Kādā mājā vīrs, sieva un meita sēdēja pie vakariņu galda. Vakariņas acīmredzot bija noritējušas omulīgi, labā noskaņā. Neviens no ēdējiem pat krēslu nebija paspējis atbīdīt. Visi trīs bija apklusuši ar savstar­pējas tuvības izteiksmi sastingušajās pozās, smaidī­dami cits citam pāri saviem šķīvjiem. Ēdiens šķīvjos jau bija sācis bojāties, un, klusi sanēdamas, ap to lai­delējās mušas. «Mušas jāatceras,» nodomāja Stouns.

Vecenīte sirmiem matiem un grumbainu seju. Viegli smaidīdama, viņa šūpojās cilpā, kas bija iekārta sijā. Virve, pret siju berzēdamās, čīkstēja.

Pie viņas kājām gulēja aploksne. Uz tās rūpīgā, nesteidzīgā rokrakstā: «Tam, kuru tas var interesēt.» Stouns atvēra un izlasīja:

«Nāk pastardiena. Zeme un ūdeņi atdarīsies un ap­rīs cilvēku dzimumu. Lai dievs apžēlo manu dvēseli un visus, kuri bijuši žēlīgi pret mani. Pārējos lai pa­ņem elle. Āmen.» Bārtons noklausījās un teica:

—  Māmuļa sajukusi. Vecuma plānprāts. Redzējusi visus apkārt mirstam un zaudējusi saprašanu.

—   Un devusies pašnāvībā?

—   Jā, es tā domāju.

—   Vai jums neliekas, ka tas ir diezgan dīvains pašnāvības veids?

—   Tas zēns ari izvēlējies ekscentrisku paņēmienu.

Stouns klusēdams pamāja ar galvu.

Rojs Tompsons, vieninieks. Pēc eļļainā darba tērpa varēja secināt, ka viņš ir turējis pilsētiņas benzīna tanku. Acīmredzot Rojs bija salaidis vannā ūdeni, no­meties ceļos, pabāzis galvu zem ūdens un palicis tā, kamēr nomiris. Kad viņu atrada, ķermenis jau bija sastindzis, bet galva vēl aizvien ūdenī; tuvumā ne­viena nebija, un nekas neliecināja, ka būtu notikusi cīņa.

—  Neticami, — teica Stouns. — Tādā veidā izdarīt pašnāvību nav iespējams.

Lidija Evereta, pilsētiņas šuvēja. Viņa bija mierīgi izgājusi pagalmā, apsēdusies krēslā, aplējusies ar benzīnu un uzrāvusi sērkociņu. Līdzās viņas ķermeņa atliekām atrada apdegušu benzīna kannu.

Sešdesmitgadīgais Pīters Arnolds stingi sēdēja dzī­vojamajā istabā uz krēsla, tērpies otrā pasaules kara gadu uniformā. Kara laikā viņš bija komandējis rotu un tagad uz īsu brīdi atkal kļuvis par komandieri, lai pēc tam ar 12 mm koltu iešautu sev deniņos. Asiņu nekur nebija, un bija gandrīz vai jocīgi redzēt viņu tur sēžam ar tīru, sausu caurumu galvā.

Viņam blakus atradās magnetofons, un viņa kreisā roka bija atbalstījusies pret tā futrāli. Bārtons jautā­joši paskatījās uz Stounu un nospieda taustiņu. Viņus uzrunāja trīcoša, uzbudināta balss: — Tad nesteidzāties vis, mīlīši? Tomēr man ir prieks, ka beidzot jūs esat ieradušies. Mums nepiecie­šami palīgspēki. Es jums saku, tā bija elles kauja. Pa­gājušo nakti, sturmējot virsotni, pazaudēti četrdesmit procenti dzīvā spēka, un arī divi virsnieki pagalam.

Slikti iet, pavisam slikti. Bijis tagad ar mums Gerijs Kūpers! Mums ļoti trūkst tādu varoņu kā viņš, varoņu, kas darīja Ameriku stipru. Es nevaru jums izteikt, cik daudz man tas nozīmē šais stundās, kad tur, virs mūsu galvām, milzeņi lidojošos šķīvjos. Tagad viņi dedzina mūs laukā, laiž virsū gāzi. Redzu, kā mūsējie mirst, bet mums nav gāzmasku. Nevienas pašas. Es negaidīšu. Tūlīt pat darīšu, kas man jādara. Vienīgi žēl, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi.

Lente ritēja tālāk, bet nekas vairs nebija dzirdams. Bārtons izslēdza magnetofonu.

—   Sajucis, — viņš .teica. — Tīri vājprāta murgi.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Daži no viņiem nomiruši acumirklī, citi vēl pa­guvuši sajukt prātā,.— Bārtons turpināja.

—   Te nu mēs atkal esam pie tā paša galvenā jau­tājuma. Kāpēc šāda atšķirība?

— Varbūt pastāv lielāka vai mazāka imunitāte pret šo sērgu. Acīmredzot cits par citu ir uzņēmīgāks. Daži vismaz kādu laiku ir pasargāti.

—   Pagaidiet, — teica Stouns, — kur tad paliek lidotāja ziņojums un filmas, kurās bija redzams, ka te lejā ir dzīvs cilvēks. Nu, tas baltajā talārā.

—   Vai jūs domājat, ka viņš vēl ir dzīvs?

—   Un ja nu tiešām tas tā būtu? Ja jau vieni palika dzīvi ilgāk par citiem, paspēja vēl ierunāt lentē savu sakāmo vai sagatavot cilpu, kur pakārties, kāpēc gan viens otrs nevarētu būt nodzīvojis krietni ilgāk? Kāpēc kāds šajā pilsētiņā nevarētu būt dzīvs vēl šo­brīd?

Tieši taja mirklī viņi izdzirda raudāšanu.

Sākumā abiem bija licies, ka tur svilpo vējš, — tik augsta, smalka un gaisīga bija šī skaņa. Bet ieklausī­jušies viņi negribēja ticēt savām ausīm. Raudāšana turpinājās, brīdi pa brīdim mīdāmās ar sausu klepu.

Viņi izskrēja ārā.

Skaņa bija tik vāja, ka nevarēja saprast, no kurienes ta nāk. Viņi skrēja pa ielu uz priekšu. Šķita, ka skaņa pastiprinās, un viņi steidzās vēl ātrāk.

liet pēkšņi raudāšana izbeidzās.

Abi vīri aizelsušies apstājās. Krūtīm smagi cilājo- lics, viņi stāvēja uz naidīgās, dzīvības pamestās ielas un vērās viens otrā.

—       Vai tiešām mēs esam zaudējuši prātu? — jautāja Bārtons.

—       Nē, — teica Stouns. — Tas bija gluži labi dzir­dams.

Viņi uzgaidīja. Vairākas minūtes viss bija klusu. Bārtons pārlaida skatienu ielai, mājām un furgonam, kas bija palicis viņā galā, ārsta Benedikta durvju priekšā.

Raudāšana atsākās, tagad ļoti skaļi, aizgūtnēm.

Stouns un Bārtons atkal metās skriet.

Tas bija pavisam tuvu, divas mājas tālāk labajā pusē. Ārā uz ietves, krūtis saķēruši, gulēja vīrietis un sieviete. Zinātnieki paskrēja tiem garām un metās iekšā. Te raudas skanēja vēl stiprāk, atbalsodamās tukšajās istabās.

Klupdami krizdami viņi uzkāpa otrajā stāvā un ieskrēja guļamistabā. Neuzklāta liela divvietīga gulta. Tualetes galdiņš, spogulis, skapis …

Un bērna gultiņa.

Viņi noliecās pār redelēm, pavilka nost sedziņu un ieraudzīja mazu nelaimes čupiņu — zīdaini ar sarau­dātu sarkanu seju. Mazulis tūlīt apklusa un kādu mir­kli vēroja caurspīdīgajās ķiverēs ieslēgtās sejas.

Tad viņš sāka raudāt atkal.

—       Esam briesmīgi nobiedējuši, — teica Bārtons. — Nabadziņš …

Viņš neveikli paņēma zīdaini uz rokām un pašūpoja. Bet raudāšana nerimās. Bezzobainā mute bija plaši

va|ā, vaigi purpursarkani, uz pieres izspiedušās vē-

^ounslaucTpiediCiS ' ~ BārnS feminē iās '

VM va! viņa'?2m maZ ''ņŠ ' Ne diW ^i.

Bārtons iztina zīdai>: -

autiņus. uV fTi" no sedziņām un parbaudīja

—' P

y;..x inr jāapmaina autiņi. Un japaēdina. "CI Tlrt is paskatījās apkārt.

—   Virtuvē droši vien ir kaut kāda putriņa …

—       Nē, — Stouns pārtrauca. — Ēdināt viņu nedrīk­stam.

—   Kāpēc ne?

—       Mēs mazulim neko nedrīkstam darīt, kamēr ne­esam dabūjuši viņu ārā no šīs pilsētiņas. Varbūt sli­mības gaita ir kaut kā saistīta ar uzturu. Varbūt ilgāk palika dzīvi tieši tie, kuri sen nebija ēduši. Varbūt šī bērna uzturā bija kādas aizsargvielas. Varbūt… — Stouns uz bridi apklusa. — Lai būtu kā būdams, ris­kēt mēs nedrīkstam. Jāpagaida, kad būsim viņu no­vietojuši kontrolējamos apstākļos.

Bārtons nopūtās. Viņš zināja, ka Stounam ir tais­nība, bet viņš zināja arī to, ka bērns nav barots vis­maz divpadsmit stundas. Nebija nekāds brīnums, ka viņš kliedza.

—        Sis ir ļoti svarīgs pavērsiens, — teica Stouns. — Otras tādas izdevības vairs nebūs, un mums tā jā­nosargā. Domāju, ka mums tūlīt jāatgriežas.

—   Bet mēs vēl neesam saskaitījuši upurus.

Stouns papurināja galvu.

—       Tas nav svarīgi. Mēs esam atraduši kaut ko daudz vērtīgāku, nekā varējām cerēt. Būtni, kas pali­kusi dzīva.

Bērns uz mirkli pārstāja raudāt, iebāza mutē pirk­stu un vaicājoši paskatījās uz Bārtonu. Bet, pārlieci­nājies, ka ēst viņam netaisās dot, sāka atkal brēkt pilnā rīklē.

—  Ļoti žēl, ka viņš nevar mums pastāstīt, kas še notika,"— Bārtons sacīja.

—   Es ceru, ka var gan, — Stouns atteica.

Viņi apstādināja furgonu ielas vidū un deva heli­kopteram signālu nolaisties zemāk. Bārtons turēja zīdaini, Stouns •— pavadoni «Smeltnis». «Savādas trofejas,» domāja Stouns, «no kādas ļoti savādas pil­sētiņas.» Zīdainis vairs neraudāja. No izmisīgās brēk­šanas pārguris, viņš gulēja tramīgu miegu, laiku pa laikam pamozdamies, bet pēc dažiem šņukstieniem at­kal iemigdams.

Helikopters laidās lejā, savērpdams putekļu mākoni. Bārtons uzvilka bērnam uz sejas sedziņu. Kad virvju kāpnes bija sasniegušas zemi, viņš, saņēmis visus spē­kus, rāpās augšup.

Stouns palika gaidām uz zemes ar pavadoni rokās, helikoptera saceltā vēja, putekļu un trokšņa apņemts.

Poksņi Stouns sajuta, ka nav uz ielas viens. Viņš apgriezās un ieraudzīja cilvēku.

Tas bija večuks ar retiem, sirmiem matiem un krun­kainu, pēlēcīgu seju. Mugurā viņam bija garš, novār- tits un sadzeltējis naktskrekls, kājas basas. Grīļoda­mies un streipuļodams viņš nāca Stounam klāt. Krūtis zem naktskrekla no piepūles smagi cilājās.

—   Kas jūs esat? — Stouns jautāja, kaut gan uz­reiz saprata, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru viņi re­dzēja skevindžera uzņemtajās filmās.

—   Jūs … — večuks iesāka.

—   Kas jūs esat?

•— Jūs … jūs to izdarījāt…

—   Kā jūs sauc?

—       Neaiztieciet mani… Es neesmu tāds kā pā­rējie …

Trīcēdams aiz bailēm, viņš cieši noskatīja plastma­sas skafandrā tērpto Stounu. «Mēs viņam noteikti iz­skatāmies pēc ērmiem,» Stouns nodomāja, «pēc Marsa cilvēkiem, atbraucējiem no citas pasaules.»

—   Neaiztieciet mani…

—   Mēs jums negribam neko darīt, — Stouns teica.

—  Kā jūs sauc?

—        Džeksons. Pīters Džeksons, ser. Lūdzu, neaiztie­ciet mani. — Viņš pamāja ar roku uz zemē guļošajiem līķiem. — Es neesmu tāds kā pārējie …

—       Mēs jums neko negribam darīt, — Stouns at­kārtoja.

—   Pārējiem jūs izdarījāt…

—   Nē. Ne mēs.

•— Viņi ir miruši.

—   Mēs neko nebijām …

—   Jūs melojat! — vecais kliedza, izvalbījis acis.

—  Jūs man melojat! Jūs neesat cilvēki! Jūs tikai izlie- katies! Jūs zināt, ka es esmu slims cilvēks. Jūs zināt, ka mani viegli apmānīt. Es esmu slims cilvēks. Es noasiņoju, es to zinu. Man ir bijis tas… tas… tas …

Viņš sagrīļojās, spēji noliecās un saķēra vēderu, sa­viebdamies sāpēs.

—   Kas jums kaiš?

Večuks saļima. Viņš smagi elsoja, uz nobālušās sejas parādījās sviedri.

—   Vēders, — viņš izdvesa. — Atkal vēders…

Viņam uznāca vēmiens. Pa muti izguldza tumšsar­kans asiņains šķidrums.

—   Mister Džekson …

Bet vecais vīrs bija zaudējis samaņu. Acis bija ciet mi pats augšpēdus. Stouns jau nodomāja, ka viņš ir miris, bet pēc tam ieraudzīja, ka krūtis lēni cilājas. Nokāpa lejā Bārtons.

—   Kas viņš ir?

—       Tas pats, no filmas. Palīdziet man viņu dabūt augšā.

—   Vai viņš ir dzīvs?

—   Pagaidām ir.

—   Lai mani sasper deviņi pērkoni! — Bārtons

iesaucās.

Pītera Džeksona šļaugano ķermeni uzvilka augšā ar vinču. Pēc tam kāpnes nolaida vēlreiz un pacēla pavadoni. Un tikai pašās beigās pa tām helikopterā uzkāpa Bārtons un Stouns.

Skafandrus viņi nenovilka, tikai pievienoja tiem svaigus skābekļa balonus, lai būtu ko elpot vēl divas stundas. Pa šo laiku viņi jau būs atgriezušies labora­torijā «Meža ugunsgrēks».

Pilots uzņēma radiosakarus ar Vandenbergu, un Stouns izsauca majoru Menčiku.

—   Ko jūs esat atraduši? — Menčiks jautāja.

—       Pilsētiņa ir apmiruši. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tur darbojas neparasts faktors.

—       Esiet uzmanīgs! — Menčiks brīdināja. — Saruna norit pa atklātu kanālu.

—   Es saprotu. Vai jūs prasīsit direktīvu 7-12?

—  Mēģināšu. Vai jūs to gribat tūlīt?

—   Jā, tūlīt.

—   Pīdmontā?

—   Jā.

—   Vai pavadoni atguvat?

—   Atguvām.

—   Labi, — Menčiks sacīja. — Došu pieprasījumu.

8.DIREKTĪVA 7-12

Direktīva 7-12 bija da|a no programmas «Meža ugunsgrēks» priekšraksta, kā rīkoties ārkārtējā bioloģiskā situācijā. Pēc šīs direktīvas, vietā, kur Zemes dzīvība saskārusies ar eksogēniskiem organismiem, bija jāuzspridzina ierobežotas jaudas kodoltermiskais lādiņš. Direktīvas šifrētais nosaukums bija «Piededzināšana»: sprādzienam vajadzēja infekciju «piededzināt», sašķelt atomos un tādējādi novērst tās izplatīšanās iespēju.

Attiecīgie resori — prezidenta kanceleja, Valsts departaments, Aizsardzības ministrija un Atomenerģijas komisija — par operācijas «Piededzināšana» uzņemšanu programmā «Meža ugunsgrēks» vienojās tikai pēc ilgām debatēm. Atomenerģijas komisija, kas jau bija nemierā ar lēmumu izvietot laboratorijā «Meža ugunsgrēks» kodolierīci, pret operācijas «Piededzināšana» apstiprināšanu par rīcības programmu iebilda vēl jo vairāk; Valsts departaments un Aizsardzības ministrija aizrādīja, ka jebkurš virszemes kodoltermiskais sprādziens, lai kādi būtu tā mērķi, izraisītu nopietnus starptautiskus sarežģījumus.

Beigu beigās prezidents direktīvu 7-12 apstiprināja, ar ierunu, ka galīgo lēmumu par bumbas izmantošanu operācijā «Piededzināšana» viņš pieņems vienpersoniski. Stounam šis atrisinājums nepatika, bet ar to bija jāsamierinās; ietekmīgas aprindas bija centušās panākt, lai prezidents priekšlikumu vispār noraida, tā ka pat kompromisā viņš bija ielaidies tikai pēc gariem strīdiem. Turklāt nevarēja ignorēt arī Hudzona institūta ziņojumu.

Hudzona institūts bija nolīgts izpētīt operācijas «Piededzināšana» iespejamās sekas. Institūta ziņojumā bija norādīts, ka nepieciešamība izdot pavēli veikt šo operāciju prezidentam varētu rasties četrās situācijās jeb tā sauktajos scenārijos. Pēc nopietnības pakāpes šie scenāriji ierindojās šādi:

1. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas mazapdzīvotā ASV rajona. Prezidents var šo rajonu «piededzināt» bez sevišķa trokšņa un lieliem upuriem. Krievus var neoficiāli informēt par iemesliem, kuru dēļ pārkāpts 1963. gada Maskavas līgums, kas aizliedz virszemes kodolizmēģinājumus.

2. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā /1SV pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Čikāga.) Operācijai «Piededzināšana» būs jāizposta plaša teritorija un jāiznīcina daudz iedzīvotāju, un tam būs lielas iekšējas un nedaudz mazākas starptautiskas sekas.

3. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā neitrālas valsts pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Deli.) Operācija «Piededzināšana» nozīmēs amerikāņu intervenciju ar kodolieroču izmantošanu nolūkā novērst slimības tālākas izplatīšanās iespēju. Scenārijā bija norādīti septiņpadsmit varianti, kā pēc Deli sagraušanas varētu attīstīties ASV un PSRS attiecības. Divpadsmit no tiem veda tieši pie kodoltermiskā kara.

4. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā PSRS pilsētā. Pēc operācijas «Piededzināšana» plāna, Savienotajām Valstīm būs jāinformē par notikušo Padomju Savienība un jāliek priekšā krieviem iznīcināt pilsētu pašiem. Hudzona institūta scenārijā bija paredzēti seši varianti, kā pēc tam varētu attīstīties PSRS un ASV attiecības, un visi seši beidzās ar karu. Tāpēc institūts ieteica, lai gadījumā, ja pavadonis nokristu Padomju Savienībā vai sociālistisko valstu teritorijā, amerikāņi krievus par notikušo neinformē. Šī ieteikuma pamatā bija prognostisks ap­rēķins, ka sērga Krievijā aizrautu nāvē divus līdz pie­cus miljonus cilvēku, turpretim apmainīšanās ar kodol­termiskajiem triecieniem abām valstīm kopā maksātu vismaz divsimt piecdesmit miljonu dzīvību.

Pēc Hudzona institūta ziņojuma izstudēšanas pre­zidents ar saviem padomdevējiem nosprieda, ka kon­trolei un atbildībai par operāciju «Piededzināšana» jāpaliek politiķu un nevis zinātnieku rokās, šī soļa vistālākās sekas tolaik, protams, neviens nevarēja pa­redzēt.

Jautājumu par Menčika ziņojumu Vašingtona iz­lēma nepilnā stundā. Kādi iemesli bija pamatā prezi­denta lēmumam, līdz šim vēl aizvien nav skaidrs, bet pats lēmums bija diezgan vienkāršs.

Prezidents izšķīrās direktīvas 7-12 nodošanu izpil­dei atlikt uz divdesmit četrām līdz četrdesmit astoņām stundām. Bet pagaidām viņš izsauca nacionālo gvardi un pavēlēja tai ielenkt rajonu ap Pīdmontu simt seš­desmit kilometru rādiusā. Un gaidīja, kas notiks tālāk.

9

FLETROKA

Diplomētais ķirurgs Marks Viljams Hols sēdēja iz­nīcinātāja «F-104» šaurajā aizmugures sēdeklī un pāri gumijas skābekļa maskas malai ar acīm urbās sējumā, kurš atradās viņam uz ceļiem. Šo smago, biezo, pelē­kos kartona vākos iesieto papīra žūksni tieši pirms pacelšanās viņam bija iedevis Līvits. Bija domāts, ka Hols lidojuma laikā ar to iepazīsies, taču «F-104» ne­bija radīta lasīšanai: viņam priekšā tik tikko pietika vietas rokām, kur nu vel atšķirt sējumu un taja ieska­tīties.

Tomēr Hols lasīja.

Uz vāka ar šablonu bija uzkrāsots «MEŽA UGUNS­GRĒKS» un zemāk draudīga piezīme:

VISI SIS LIETAS MATERIĀLI IR PILNĪGI SLEPENI

Nepilnvarotu personu iepazīstināšana ar tiem tiek kvalificēta

kā kriminālnoziegums, kas sodāms ar ieslodzījumu līdz 20 ga­diem un naudas sodu līdz 20 tūkstošiem dolāru

Saņemdams sējumu no Līvita, Hols bija izlasījis šo piezīmi un iesvilpies.

—   Neņemiet to nopietni, — Līvits bija teicis.

—   Vai tas ir tikai iebiedēšanai?

—        Iebiedēšanai — kāda velna pēc? Ja to lasīs kāds, kam nepienākas, viņš vienkārši izzudīs.

—   Jauki.

—   Izlasiet, tad redzēsit, kāpēc, — Līvits bija sacījis.

Lidojums ilga stundu un četrdesmit minūtes, un visu

šo laiku valdīja fantastisks, pilnīgs klusums, jo lid­mašīna traucās 1,8 reizes ātrāk par skaņu. Hols pa­guva izšķirstīt gandrīz visu 274 lappuses biezo kom­plektu; izrādījās, ka izlasīt šos materiālus viņam nav pa spēkam. Lielākā daļa lappušu bija aizpildītas ar norādēm uz citām lappusēm un piezīmēm par dažādu procedūru izpildes detaļām, no kurām viņš neko nesa­prata. Pat pirmā lappuse nebija labāka par pārējām.

1. lappuse (pavisam 274 lappuses)

Programma: Meža ugunsgrēks

Kompetence: NASA/Armijas medicīniskais die­nests

Grifs: pilnīgi slepeni

Klasifikācija: valsts mēroga

DIREKTĪVA 7-12

Direktīva 7-12 bija da|a no programmas «Meža ugunsgrēks» priekšraksta, kā rīkoties ārkārtējā biolo­ģiskā situācijā. Pēc šīs direktīvas, vietā, kur Zemes dzīvība saskārusies ar eksogēniskiem organismiem, bija jāuzspridzina ierobežotas jaudas kodoltermiskais lādiņš. Direktīvas šifrētais nosaukums bija «Piede­dzināšana»: sprādzienam vajadzēja infekciju «piede­dzināt», sašķelt atomos un tādējādi novērst tās iz­platīšanās iespēju.

Attiecīgie resori — prezidenta kanceleja, Valsts de­partaments, Aizsardzības ministrija un Atomenerģijas komisija — par operācijas «Piededzināšana» uzņem­šanu programmā «Meža ugunsgrēks» vienojās tikai pēc ilgām debatēm. Atomenerģijas komisija, kas jau bija nemierā ar lēmumu izvietot laboratorijā «Meža ugunsgrēks» kodolierīci, pret operācijas «Piededzinā­šana» apstiprināšanu par rīcības programmu iebilda vēl jo vairāk; Valsts departaments un Aizsardzības ministrija aizrādīja, ka jebkurš virszemes kodolter­miskais sprādziens, lai kādi būtu tā mērķi, izraisītu nopietnus starptautiskus sarežģījumus.

Beigu beigās prezidents direktīvu 7-12 apstiprināja, ar ierunu, ka galīgo lēmumu par bumbas izmantošanu operācijā «Piededzināšana» viņš pieņems vienperso­niski. Stounam šis atrisinājums nepatika, bet ar to bija jāsamierinās; ietekmīgas aprindas bija centušās pa­nākt, lai prezidents priekšlikumu vispār noraida, tā ka pat kompromisā viņš bija ielaidies tikai pēc gariem strīdiem. Turklāt nevarēja ignorēt arī Hudzona in­stitūta ziņojumu.

Hudzona institūts bija nolīgts izpētīt operācijas «Piededzināšana» iespejamās sekas. Institūta ziņo­jumā bija norādīts, ka nepieciešamība izdot pavēli veikt šo operāciju prezidentam varētu rasties četrās situācijās jeb tā sauktajos scenārijos. Pēc nopietnī­bas pakāpes šie scenāriji ierindojās šādi:

1.  Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas mazapdzīvotā ASV rajonā. Prezidents var šo rajonu «piededzināt» bez sevišķa trokšņa un lieliem upuriem. Krievus var neoficiāli informēt par iemes­liem, kuru dēļ pārkāpts 1963. gada Maskavas līgums, kas aizliedz virszemes kodolizmēģinājumus.

2.   Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas lielā /1SV pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Čikāga.) Operācijai «Piededzināšana» būs jāizposta plaša teritorija un jāiznīcina daudz iedzīvotāju, un tam būs lielas iekšējas un nedaudz mazākas starp­tautiskas sekas.

3.   Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas lielā neitrālas valsts pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Deli.) Operācija «Piededzināšana» nozīmēs amerikāņu intervenciju ar kodolieroču izmantošanu nolūkā novērst slimības tālākas izplatīšanās iespēju. Scenārijā bija norādīti septiņpadsmit varianti, kā pēc Deli sagraušanas varētu attīstīties ASV un PSRS at­tiecības. Divpadsmit no tiem veda tieši pie kodolter­miskā kara.

4.  Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas lielā PSRS pilsētā. Pēc operācijas «Piededzinā­šana» plāna, Savienotajām Valstīm būs jāinformē par notikušo Padomju Savienība un jāliek priekšā krieviem iznīcināt pilsētu pašiem. Hudzona institūta scenārijā bija paredzēti seši varianti, kā pēc tam varētu attīs­tīties PSRS un ASV attiecības, un visi seši beidzās ar karu. Tāpēc institūts ieteica, lai gadījumā, ja pava­donis nokristu Padomju Savienībā vai sociālistisko valstu teritorijā, amerikāņi krievus par notikušo

Saturs: ļoti slepenas laboratorijas nodibināšana cīņai pret toksisku ārpuszemes aģentu izplatīšanos

Apakšprogrammas: tīrība, nullinfekcija, pie­dedzināšana

Satura kopsavilkums: 1965. g. janvārī iz­dots prezidenta rīkojums par laboratorijas būvēšanu. 1965. g. martā sākta projektēšana. 1965. g. jūlijā kon­sultēšanās ar Fortdetriku un «General Dynamics». Ieteikums būvēt daudzstāvu kompleksu neapdzīvotā vietā iespējamo vai varbūtējo infekcijas aģentu pētī­šanai. 1965. g> augustā izskatītas specifikācijas. Drīz pēc tam ar labojumiem apstiprinātas. Sastādīts un Ar­mijas medicīniskajā dienestā reģistrēts galīgais_ pro­jekts ar šifrēto nosaukumu «MEZA UGUNSGRĒKS» (kopijas Fortdetrikai, Hokinzai). 1965. g. augusta no­vērtēta ieteiktā būvvieta Montānas štata ziemeļaustru­mos. 1965. g. augustā novērtēta ieteiktā būvvieta Ari­zonas štata dienvidrietumos. 1965. g. septembrī novēr­tēta ieteiktā būvvieta Nevadas štata ziemeļrietumos.

1965.g. oktobrī apstiprināta būvvieta Nevadas štatā.

1966. g/jūlijā pabeigti būvdarbi. Finansētāji: NASA, Armijas medicīniskais dienests, Aizsardzības minis­trija (budžeta iedaļa — rezerves, par kurām netiek sniegts pārskats). Kongresa apstiprinātie asignējumi laboratorijas uzturēšanai un personālam — no šo pašu iestāžu budžeta.

Galvenie vēlākie papildinājumi: mikroporainie filtri, sk. 74. lpp. Pašlikvidācijas kodolierīce, 88. lpp. No­ņemti ultravioletā starojuma avoti, sk. 81. lpp. Pašiik- vidēšanās teorija (lēmējbalss teorija), 255. lpp.

STATU SARAKSTS SAJĀ LIETA NAV DOTS. TAS ATRODAMS

VIENĪGI ARMIJAS MEDICĪNISKA DIENESTA LIETĀS («MEZA UGUNSGRĒKS»).

Otrajā lappusē bija norādīti programmas «Meža ugunsgrēks» pirmplānošanas grupas nospraustie sis­tēmas pamatparametri. Te bija izvērstā veidā aprak­stīta plānojuma vissvarīgākā ideja, proti, ka labora­torijas būvei jāsastāv no vairākiem aptuveni vienā­diem līmeņiem, kas visi atrodas apakš zemes. Katrs zemākais līmenis ir sterilāks par iepriekšējo.

2. lappuse (pavisam 274 lappuses) Programma: Meža ugunsgrēks

PAMATPARAMETRI

1.   Jā"būt pieciem līmeņiem:

/. līmenis. Nedezinficēts, bet tīrs. Aptuveni tikpat sterils kā slimnīcas operāciju zāle vai «tīrais cehs» pēc NASA tehniskajiem noteikumiem. Ieiešana bez karan- tēnas.

2.     līmenis. Minimāla sterilizēšana: heksahlorofēna un metiltoluola vanna bez pilnīgas iegremdēšanās. Stundu ilga karantēna un apģērba maiņa.

3.    līmenis. Mērena sterilizēšana: vanna ar pilnīgu iegremdēšanos, ultravioletie stari, pēc tam — divas stundas ilga karantēna provizoriskai laboratoriskai izmeklēšanai. Atļauts ieiet personām ar augšējo elpo­šanas ceļu un urīnceļu beztemperatūras infekcijas sli­mībām, kā arī ar vīrusslimību simptomātiku.

4.   līmenis. Maksimāla sterilizēšana: pilnīga iegrem­dēšanās četrās vannās — biokaīna, monohlorofīna, ksantolizīna un profīna —, .starplaikos trīsdesmit minūtes ilga apstarošanās ar ultravioleto un infrasar­kano gaismu. Personām ar jebkurām infekcijām, kas konstatētas simptomatoloģiski vai klīniski, ieiet nav, atļauts. Ikdienēja visa personāla medicīniskā aptaisi Sešas stundas ilga karantēna.

5. līmenis. Virsstcrilizēšana: bez tālākas vannoša- nas un analīzēm, bet ar apģērba iznīcināšanu divreiz dienā. Pirmās četrdesmit astoņas stundas profilak­tisku antibiotiku ieņemšana. Pirmajās astoņās dienās izmeklēšana attiecībā uz superinfekciju.

2. Katrā līmenī ir:

1)   dzīvojamās telpas, individuālas;

2)   atpūtas telpas, ieskaitot kinozāli un spēļu istabu;

3)   kafetērija, automātiskā;

4)   bibliotēka, kur atrodas galveno žurnālu kopi­jas, kas ar aparāta «Xerox» palīdzību vai pa televīziju pārraidītas no galvenās bibliotēkas 1. līmenī;

5)  patvertne — sevišķi mikrobdrošs komplekss ga­dījumam, ja līmenis būtu inficēts;

6)   laboratorijas: v

a)   bioķīmijas, ar visu iekārtu, kura nepieciešama, lai varētu automātiski analizēt aminoskābju sa­turu, noteikt aminoskābju secību, redokspotenciālu, lipīdu un ogļhidrātu saturu cilvēkam, dzīvniekiem un citiem objektiem;

b)   patoloģijas, ar elektronu mikroskopu, fāžu kontrasta un gaismas mikroskopu, mikrotomiem un ārstniecības kabinetiem. Katrā līmenī — pieci pastāvīgi strādājoši speciālisti. Līķu sekcijas zāle.. Telpa izmēģinājumu dzīvniekiem;

c)   mikrobioloģijas, ar visu iekārtu, kura nepiecie­šama, lai varētu pētīt augšanu un barošanos, izda­rīt analīzes un imunoloģiskus pētījumus. Apakš­sekcijas — bakterioloģijas, virusoloģijas, parazito­loģijas utt.;

d)   farmakoloģijas, ar materiāliem, kuri nepie­ciešami, lai varētu pētīt pazīstamo ķīmisko savie­nojumu iedarbību atkarībā no devas un receptora atrašanās vietas;

e)        galvenā zāle, izmēģinājumu dzīvnieki. 75 ģe­nētiski tīras peļu, 27 — žurku, 17 — kaķu, 12 — suņu un 8 — primātu līnijas;

f)   rezerves telpas neparedzētiem eksperimentiem;

7)  medicīniskā daļa personāla izmeklēšanai un ārstēšanai, ieskaitot operāciju zāli ārkārtējiem gadī­jumiem, kad nepieciešama neatliekama ķirurģiska iejaukšanās;

8)  sakaru līdzekļi, kas dod iespēju audiovizuāli un citādā veidā sazināties ar citiem līmeņiem.

Pārbaudiet lappušu numurus

Ja kādas lapas trūkst, tūlīt ziņojiet Pārbaudiet lappušu numurus

Lasīdams tālāk, Hols uzzināja, ka liels skaitļoša­nas komplekss, kas domāts iegūto datu analīzei, atra­dīsies tikai pašā augšējā, 1. līmenī, bet šis komplekss sadalītā laika režīmā apkalpos arī pārējos līmeņus. Bija nospriests, ka ar to pilnīgi pietiks, jo, risinot bio­loģiskās problēmas, reālā laika mērogs salīdzinājumā ar mašīnlaika mērogu ir nenozīmīgi mazs un turklāt komplekss spēj saņemt un izskaitļot vairākus uzde­vumus vienlaikus.

Viņš šķīra lapas uz priekšu, meklēdams nodaļu, kura bija viņu ieinteresējusi, — «Hipotēzi par lēmēj- balsi»—, un uzdūrās diezgan neparastai lappusei.

255. lappuse (pavisam 274 lappuses)

PĒC AIZSARDZĪBAS MINISTRA RĪKOJUMA SĪ LAPPUSE NO LIETAS IZŅEMTA

Lappuses numurs: divsimt piecdesmit pieci (255)

Šifrētais lietas nosaukums: «Meža uguns­grēks»

Izņemtā materiāla saturs: Hipotēze par

lēmēj balsi

LŪDZAM IEVEROT, KA LAPPUSE NO LIETAS IZŅEMTA SA­SKAŅĀ AR PASTĀVOŠAJIEM NOTEIKUMIEM UN PAR TAS IZTRŪKUMU LASĪTĀJAM NAV JĀZIŅO. ZEMĀK ESM KONTROLKARTE 255 MEZA UGUNSGRĒKS 255

Hols skatījās uz lappusi, raukdams pieri un mēģi­nādams saprast, ko tas nozīmē, kad viņu uzrunāja pilots:

—   Doktor Hol!

—   Jā.

—   Nupat pārlidojām pēdējo kontrolpunktu. Pec četrām minūtēm laidīsimiesjejā.

—  Labi, — Hols teica. Un pēc brīža:—Vai jūs zi­nāt, kas tā ir par vietu, kur mums jānolaižas?

—   Domāju, ka tā ir Fletroka, Nevadas štats.

—   Skaidrs.

Dažas minūtes vēlāk tika noliekti bremzplākšņi un Hols izdzirda smilkstoņu — lidmašīna sāka samazi­nāt ātrumu.

Bāzei «Meža ugunsgrēks» Nevada bija ideāla vieta. Pēc lieluma šis štats bija septītais Amerikas Savienotajās Valstīs, pēc iedzīvotāju skaita — tikai četrdesmit devītais. Tas bija otrs visretāk apdzīvotais štats aiz Aļaskas — vidējā iedzīvotāju biezība 1 cil­vēks uz kvadrātkilometru. Un, ja vēl ņēma vērā, ka 85 procenti no «sudraba štata» 440 000 iedzīvotājiem ir sakoncentrēti trijās pilsētās, Lasvegasā, Reno un Kār- sonsitijā, tad bija jāatzīst, ka tas ir taisni kā radīts «Meža ugunsgrēkam» līdzīgu programmu veikšanai. Ne velti Nevadā bija izvietots tik daudz slepeno bāžu.

Bez daudzinātā atompoligona Vintonfletsā Nevada varēja palielīties arī ar Superaugsto enerģiju pētniecī­bas staciju Mārtindeilā un Kara aviācijas koordinā­cijas centru netālu no Losgadosas. Lielākā daļa no šīm iestādēm atradās trīsstūrī štata dienvidos, turklāt

jau kopš tiem laikiem, kad Lasvegasa vēl nebija izau­gusi par lielpilsētu, kas uzņem divdesmit miljonus viesu gadā. Vēlākos gados valdības pētniecības staci­jas tika būvētas Nevadas ziemeļrietumu stūrī, kas jo­projām bija tikpat kā neapdzīvots. Pentagona slepeno bāžu sarakstos bija minēti pieci šajā apgabalā izvie­toti objekti; ar ko tur «nodarbojas, netika izpausts.

10

1. LĪMENIS

Hols nolaidās drīz pēc dienas vidus, viskarstākajā laikā. Pie blāvajām debesīm nebija neviena mākonīša, saule cepināt cepināja, un, kad Hols, izkāpis no lid­mašīnas, gāja uz mazu dzelzs baraku skrejceļa malā, kājas grima asfaltā. Viņš nodomāja, ka šis lidlauks droši vien ir galvenokārt paredzēts lidojumiem naktī; naktis te mēdza būt aukstas, un asfaltam vajadzēja sa­cietēt.

Barakā bija vēss; par to gādāja divi lieli, rūcoši gaisa kondicionētāji. Mēbeļu nebija daudz: vienā kaktā atradās kāršu galdiņš, pie kura divi piloti dzēra kafiju un spēlēja pokeru, otrā sargs ar ložme­tēju plecā runāja pa telefonu. Holam ienākot, sargs uz viņu pat nepaskatījās.

Blakus tālrunim stāvēja kafijas automāts. Hols kopā ar savu pilotu piegāja tam klāt, un viņi ielēja sev katrs pa tasei. Iedzēris nelielu malku, Hols pilo­tam vaicāja:

—   Kur tad ir pilsēta? Kad mēs nācām šurp, es neko tādu neredzēju.

—   Nezinu, ser.

—   Vai jūs šeit vēl neesat bijis?

—   Nē, ser. Parastie maršruti caur šejieni neiet.

—   Bet ko tad šis lidlauks apkalpo?

Tajā brīdī ienāca Līvits un ar rokas mājienu aici­nāja Holu pie sevis. Hols devās mikrobiologam līdzi, un tas viņu izveda cauri visai barakai un pēc tam ārā, karstumā, pie gaišzila vieglā automobiļa «Falcon». Tam nebija ne numura, ne kādu citu pazīšanas zīmju; nebija arī vadītāja. Līvits sēdās pie stūres un māja Holam, lai arī viņš kāpj iekšā.

—       Redzams, sevišķi augstu mūs šeit nevērtē, — Hols teica, kad mašīna sāka kustēties.

—        Nu nē. Vērtē gan. Bet šoferus te ārpusē netur. Mums štatā ir tikai tik daudz cilvēku, cik tas galīgi nepieciešams. Garu mēļu skaits ir reducēts līdz mini­mumam.

Viņi brauca pa neapdzīvotu, paugurainu apvidu. Tā­lumā slējās zili, tuksneša tveicē mirgojoši kalni. Ceļš bija vienās bedrēs un putekļos; izskatījās tā, it kā tas jau gadiem ilgi nebūtu lietots.

Hols jautāja, ko tas nozīmē.

—        Lai maskētos, — Līvits atbildēja. — Ar šo ceļu mēs dabūjām pamatīgi nopūlēties. Tas mums izmak­sāja gandrīz piectūkstoš dolāru.

—   Kāpēc?

Līvits paraustīja plecus.

—       Bija jānolīdzina traktoru iebrauktās sliedes. Pa šejienes ceļiem dažādos laikos pārvadāts vesels lē­rums smagās iekārtas. Negribējās, ka sāktos izjautā­šana.

—       Jā, par to pašu piesardzību, — pēc brītiņa teica Hols. — Lidmašīnā lasīju materiālus. Tur bija rakstīts kaut kas par pašlikvidācijas kodolierīci..,

—   Nu, un tad?

. — Vai tāda pastāv?

—   Pastāv,

Laboratorijas «Meža ugunsgrēks» organizētājiem šī ierīce bija bijusi īsts piedauzības akmens. Stouns un pārējie bija uzstājuši, lai tiesības pieņemt galīgo lē­mumu spridzināt vai nespridzināt paliktu viņiem. Atomenerģijas komisija un administratīvie orgāni bija pretojušies. Līdz tam kontroli pār kodolierīcēm valdība vēl nekad neesot izlaidusi no savām rokām. Stouns apgalvoja, ka gadījumā, ja laboratorijā «Meža uguns­grēks» būtu radusies sūce, apspriesties ar Vašingtonu un gaidīt prezidenta sankciju spridzināšanai vairs nebūtu laika. Pagāja vairāki mēneši, iekams prezi­dents šim argumentam piekrita.

—  Es lasīju, — teica Hols, — ka šī ierīce esot kaut kā saistīta ar «Hipotēzi par lēmējbalsi».

—   Jā, ir saistīta.

—  Bet kā? Tā lappuse no mana komplekta bija iz­ņemta.

—  Es zinu, — Līvits sacīja. — Par to parunāsim vēlāk.

Mašīna nogriezās no bruģētā ceļa uz zemesceļa. Sa­cēlās tāds putekļu mākonis, ka, par spīti karstumam, vajadzēja aiztaisīt logus. Hols aizdedza cigareti.

—   Tā jums būs pēdējā, — teica Līvits.

—   Labi. Ļaujiet man to īsti izbaudīt.

Vini pabrauca garām ceļa labajā malā uzstādītai iz­kārtnei «VALDĪBAS IPASUMS. AIZLIEGTĀ ZONA», bet nekur neredzēja ne žoga, ne sarga, ne suņu — tikai šī nobružātā, noplukusī izkārtne.

—   Vareni drošības pasākumi, — teica Hols.

—  Mēs cenšamies neradīt aizdomas. Apsardzība ir daudz labāka, nekā izskatās.

Kratīdamies pa bedrēm, viņi pabrauca vēl pusotra kilometra, pārbrauca pāri kādam prāvākam paugu­ram, un pēkšņi Hols ieraudzīja lielu, apaļu iežogo-

juttiu metrus simt diametrā. Žogs bija trīs metrus augsts, pamatīgs, vietvietām no augšas pārvilkts ar dzeloņstiepli. Iekšpusē atradās vienkārša koka ēka un nenovākts kukurūzas lauks.

—   Kukurūza? — Hols brīnījās.

—   Manuprāt, diezgan asprātīgi.

Viņi piebrauca pie vārtiem. Tos atvērt iznāca cilvēks rupja auduma fermera biksēs un teniskreklā. Vienā rokā viņš turēja sviestmaizi un, slēgdams vārtus, spa­rīgi kustināja žokļus. Kad vārti bija vaļā, viņš, jopro­jām gremodams, pamirkšķināja, uzsmaidīja un pa­māja, lai brauc iekšā. Izkārtne pie vārtiem vēstīja:

VALDĪBAS ĪPASUMS ASV LAUKSAIMNIECĪBAS MINISTRIJA TUKSNESA ZEMES APGŪSANAS IZMĒĢINĀJUMU STACIJA

Līvits izbrauca caur vārtiem, apstādināja mašīnu pie ēkas un, atstājis atslēgu saišķi karājamies pie slēdzenes, kāpa ārā. Hols viņam sekoja.

.— Kurp tagad? — viņš vaicāja.

—   Iekšā.

Viņi iegāja pa durvīm un nokļuva nelielā priekš­telpā. Pie izļodzīta galdiņa sēdēja vīrietis ar kovboja cepuri, rūtainu kreklu un pītu kaklasaiti. Viņš lasīja avīzi un, tāpat kā tas pie vārtiem, ieturēja maltīti. Pa­cēlis acis, viņš vēlīgi pasmaidīja.

—   Sveiki, — viņš teica.

—   Sveicināti, — Līvits atņēma.

—   Vai varu jums palīdzēt?

—      Mēs tikai garāmbraucot, — Līvits atbildēja. — Pa ceļam uz Romu.

Vīrietis palocīja galvu.

—   Cik pareizs laiks?

—   Mans pulkstenis vakar apstājās.

—   2ēl gan.

—   Pie visa vainīgs karstums.

Rituāls bija galā, vīrietis atkal palocīja galvu. Viņi devās tam garām un pa durvīm izgāja gaitenī. Gāja pa to un lasīja ar roku zīmētos uzrakstus uz istabu durvīm: «Dēstu audzēšana», «Mitruma regulēšana», «Augšņu analīze». Ēkā bija pusducis darbinieku, ģēr­bušies kā nu kurais, bet visi acīmredzot aizņemti darbā.

—   Tā patiešām ir lauksaimniecības stacija, — Lī­vits teica. — Ja būtu nepieciešams, tas vīrietis priekš­telpā varētu jūs izvadāt pa istabām un izskaidrot sta­cijas un tajā noritošo eksperimentu mērķus. Galve­nokārt viņi mēģina izveidot kukurūzas šķirni, kuru varētu audzēt stipri sausās un sārmainās augsnēs.

—   Bet laboratorija «Meža ugunsgrēks»?

—   Seit, — Līvits sacīja. Viņš atvēra durvis ar uz­rakstu «Noliktava», un Hols ieraudzīja šauru pielie­kamo, kas bija piekrauts ar grābekļiem, kapļiem un laistāmajām šļūtenēm.

—   Ejiet iekšā, — Līvits teica.

Hols iegāja. Līvits viņam sekoja un aizvēra aiz se­vis durvis. Hols sajuta, ka grīda it kā iebrūk zem kā­jām un viņi kopā ar grābekļiem, šļūtenēm un visu pārējo sāk laisties lejup.

Dažus mirkļus vēlāk viņi jau stāvēja modernā is­tabā, ko apgaismoja griestos iebūvētas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrāsotas sarkanas. Istaba bija gandrīz pilnīgi tukša, tajā atradās vienīgi taisnstūr­veida kaste, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai un Holam atgādināja podiju. Tās virsa bija no spī­doša, zaļgana stikla.

—   Pieejiet pie analizatora, — Līvits sacīja. — No­lieciet rokas uz stikla ar delnām uz leju.

Hols izpildīja. Pirkstiem pārskrēja viegla tirpoņa, un kaste sanēja.

—   Kārtībā. Atejiet nost.

Līvits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidīja, ka­mēr tā sāka sanēt, un tad teica:

—• Tagad pāriesim uz turieni. — Viņš pamāja ar galvu uz durvīm istabas pretējā pusē. — Jūs interesē­jāties par drošības sistēmu. Iekams ieejam pašā labo­ratorijā «Meža ugunsgrēks», es jums to parādīšu.

—   Kas tā bija par kasti?

—   Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strādā pilnīgi automātiski. Nolasa desmittūkstoš dermato- grāfisko līniju un tāpēc nekad nekļūdās. Tā atmiņas blokā ir ierakstīti dati par visiem, kuriem atļauts ieiet laboratorijā «Meža ugunsgrēks».

Līvits atbīdīja durvis kaktā.

Izrādījās, ka aiz tām ir vēl otras durvis ar uzrakstu «APSARDZĪBA». Tās bez trokšņa aizslīdēja sānis. Viņi iegāja aptumšotā istabā, kur pie paneļiem ar zaļām, spīdošām skalām sēdēja viens vienīgs cilvēks.

—   Sveicināts, Džon, — Līvits teica. — Kā klājas?

—   Labi, doktor Līvit. Redzēju, kā jus iebraucāt.

Līvits iepazīstināja apsardzības dežurantu ar Holu,

un viņš parādīja Holam savu aparatūru. Pauguros, no kuriem esot pārredzama visa bāze, atrodoties divi labi noslēpti, bet ļoti efektīvi notaustītāji7 radiolokatori. Mazliet tuvāk žogam bāzi apjožot zemē ieraktu jutīgo elementu gredzens, un šie elementi signalizējot, ja tuvojas jebkura par četrdesmit kilogramiem smagāka dzīva būtne.

—   Mēs vēl neesam palaiduši garām nevienu, — de­žurants teica. — Bet, ja arī palaidīsim … — Viņš pa­raustīja plecus un jautāja Līvitam: —Vai suņus vi­ņam rādīsim?

—   Jā, — Līvits atbildēja.

Viņi pārgāja blakusistabā. Tur bija deviņi lieli krā­tiņi un oda pēc zvērnīcas. Hols ieraudzīja savā priekšā deviņus tik lielus vācu aitu suņus, kādus viņam vēl , nebija gadījies redzēt.

Holam ienākot, suņi sāka riet, bet istabā nebija dzirdama nekāda skaņa. Pārsteigts viņš vēroja, kā suņi plāta muti un krata galvu, izdarīdami riešanas kustības, bet pilnīgi bez skaņas.

—   Tie ir armijā dresēti sargsuņi, — sacīja dežu­rants. — Izselekcionēti sirdīgākie ņo sirdīgākajiem. Vedot viņus pastaigā, jāuzvelk aizsargtērps un biezi cimdi. Balss saites viņiem izgrieztas, tāpēc jūs viņus nedzirdat. Mēmi un nikni.

—  Vai jūs kādreiz esat viņus … hm … izmanto­juši, — Hols vaicāja.

—   Nē, — dežurants atbildēja. — Par laimi, nav bi­jis vajadzības.

Viņi atradās mazā istabiņā ar skapīšiem. Uz viena no tiem Hols ieraudzīja savu uzvārdu.

—   Te mēs pārģērbsimies, — sacīja Līvits. Viņš pa­māja ar galvu uz kaktu, kur stāvēja drēbju uzkara­mais ar vienādiem, sārtiem ģērbiem. — Tos uzvelk pēc tam, kad novilkts viss, kas bijis mugurā.

Hols ātri noģērbās. Izrādījās, ka sārtie apģērba ga­bali ir vaļīgi pieguļoši kombinezoni, kas sānos aiz­taisāmi ar rāvējslēdzēju. Pārģērbušies viņi devās lejup pa slēgtu eju.

Pēkšņi atskanēja skaļš zvans, un viņu deguna priekšā aizcirtās restes. Virs galvām sāka zibsnīt balta spuldze. Hols bija apjucis, un tikai pēc vairā­kām dienām viņš atcerējās, ka Līvits bija no šīs zib­snījošās gaismas steidzīgi novērsies.

—  Kaut kas nav kārtībā, — teica Līvits. — Vai jūs no sevis noņēmāt visu?

—  Jā.

—   Gredzenus, pulksteni, visu, visu?

Hols paskatījās uz savām rokām. Pie viņa bija pa­licis pulkstenis.

—       Ejiet atpakaļ, — Līvits sacīja. — Nolieciet to savā skapītī.

Hols paklausīja. Kad viņš atgriezās un viņi turpi­nāja savu ceļu, restes vairs ciet nevērās un zvans neatskanēja.

—   Vai arī tā ir automātika? — Hols jautāja.

—       Jā. Reaģē uz ikvienu nepiederīgu priekšmetu. Ierīkodami šo sistēmu, mēs gan bijām mazliet noba­žījušies, jo zinājām, ka tā reaģē uz stikla acīm, sirds stimulatoriem, liekajiem zobiem — vispār uz jebku­rām protēzēm. Bet, par laimi, nevienam bāzē tādu nav.

—   Un plombas?

—   Sistēma ir programmēta tā, lai uz tām nereaģētu.

—   Kā tā darbojas?

—       Kaut kā ar kapacitatīvajām pretestībām. Kā īsti, man nav gluži skaidrs.

Viņu priekšā iedegās tablo:

JŪS IEEJAT PIRMAJĀ LĪMENI DODIETIES TIEŠI UZ IMUNIZĀCIJAS KONTROLI

Hols pamanīja, ka visas sienas ir sarkanas, un ieru­nājās par to Līvitam.

—        Jā, — Līvits teica. — Katrs līmenis ir citādā krāsā: pirmais ir sarkans, otrais — dzeltens, trešais — balts, ceturtais — zaļš, piektais — zils.

—   Vai šai izvēlei ir kāds īpašs iemesls?

—        Šķiet, ka pirms dažiem gadiem Jūras kara flote sarīkoja vairākus pētījumus par apkārtnes krāsas psiholoģisko iedarbību. Sie pētījumi izmantoti arī te.

Viņi apstājās pie imunizācijas kabineta. Atslīdēja malā durvis, atsegdamas trīs stiklotas kabīnes. Līvits sacīja:

—   Apsēdieties vienā no tām.

—   Laikam jau arī te ir automātika?

—   Protams.

Hols iegāja kabīnē tin aizvēra aiz sevis durvis. Ka­bīnē bija kušete un daudz sarežģītu aparātu. Pretī kušetei bija televīzijas ekrāns, uz kura spīdēja vairāki punkti.

—        Sēstieties, — atskanēja vienaldzīga, metāliska balss. — Sēstieties. Sēstieties.

Hols apsēdās uz kušetes.

—       Vērojiet ekrānu. Apgulstieties, iekārtojoties tā, lai visi punkti izdzistu.

Hols paskatījās uz ekrānu. Tagad viņš ievēroja, ka punkti ir izvietoti atbilstoši cilvēka ķermeņa apvei-

r\am

Viņš pagrozījās pa kušeti, un punkti cits pec cita pazuda.

—       Ļoti labi, — balss turpināja. — Varam turpināt. Pasakiet savu vārdu ierakstei. Vispirms uzvārdu, pēc tam priekšvārdu.

—   Marks Hols.

—       Pasakiet savu vārdu ierakstei. Vispirms uz­vārdu, pēc tam priekšvārdu.

Vienlaikus uz ekrāna parādījās vārdi:

OBJEKTS DEVIS NEATŠIFRĒJAMU ATBILDI

—   Hols, Marks.

—        Paldies jums par sadarbību, — balss sacīja. — Lūdzu, nodeklamējiet «Viena maza turku pupa».

—   Ko jūs muļķojaties, — Hols atcirta.

Sekoja pauze, kuras laikā bija dzirdama tikai viegla releju un elektrisko ķēžu knikšķēšana. Pēc tam uz ekrāna atkal parādījās vārdi:

OBJEKTS DEVIS NEATŠIFRĒJAMU ATBILDI

—   Lūdzu, nodeklamējiet «Viena maza turku pupa». Juzdamies kā pēdējais muļķis, Hols noskaitīja: «Viena maza turku pupa ceļoja uz Āfriku. Āfrika

bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta.» Atkal pauze. Pēc tam balss:

—   Paldies jums par sadarbību. Uz ekrāna iedegās:

ANALIZATORS APSTIPRINA IDENTISKUMU HOLS, MARKS

—        Lūdzu klausīties uzmanīgi, — sacīja mehāniskā balss. — Uz turpmākajiem jautājumiem jūs atbildēsit ar «jā» vai «nē». Citādas atbildes nedodiet. Vai pēdē­jos divpadsmit mēnešos jūs esat potēts pret bakām?

—   Jā.

—   Pret difteriju?

—   Jā.

—   Pret vedertīfu un A un B paratīfu?

—   Jā.

—   Pret tetanusu?

—   Jā.

—   Pret dzelteno drudzi?

—   Jā, jā, jā. Bija visas potes.

—        Lūdzu atbildiet tikai uz jautājumu. Nekārtīgi objekti lieki tērē dārgo mašīnlaiku. '

—       Jā, — Hols padevīgi atkārtoja. Iesaistījies grupā «Meža ugunsgrēks», viņš bija imunizēts pret visu, ko vien varēja iedomāties, pat pret mēri un ho­leru, un ik pa sešiem mēnešiem imunitāte bija jāat­jauno, bez tam viņam bija injicēts gammaglobulīns pret vīrusslimībām.

—       Vai jūs kādreiz esat slimojis ar tuberkulozi vai citu mikobakteriālu slimību, un vai jums ir bijusi po­zitīva ādas raudze uz tuberkulīnu?

—    Nē.

—       Vai jūs kādreiz esat slimojis ar sifilisu vai citu spirohetālu slimību-, un vai jums ir bijusi pozitīva seroloģiskā raudze uz sifilisu?

—   Nē.

—       Vai pēdējā gada laikā jums ir bijusi kāda sli­mība, kuru izraisījušas grampozitīvās baktērijas, pie­mēram, streptokoki, stafilokoki vai pneimokoki?

—   Nē.

—        Kāda slimība, kuru izraisījušas gramnegatīvas sīkbūtnes, piemēram, gonokoki, meningokoki, proteji, pseidomonas, salmonellas vai šigellas?

—   Nē.

—       Vai tuvākā vai tālākā pagātnē jums ir bijušas sēnīšslimības, ieskaitot blastomikozi, histoplazmozi un kokcidiomikozi, un vai jums ir bijusi pozitīva ādas raudze uz kādu no sēnīšslimībām?

—   Nē.

—   Vai nesen pagatnē jums ir bijusi kada virus- slimība, ieskaitot poliomielītu, hepatītu, mononukleozi, cūciņu, masalas, vējbakas, ēdi?

—   Nē.

—   Vai jums ir karpas?

—   Nē.

—  Vai jums ir kāda zināma alerģija?

—   Jā. Pret ambrozijas putekšņiem.

Uz ekrāna parādījās vārdi:

EMBROZIJAS KUTERSŅI

Un mirkli vēlāk:

NEATŠIFRĒJAMA ATBILDE

—       Lūdzu atbildi lēnām atkārtot mūsu atmiņas blokiem.

Hols ļoti skaidri norunāja:

—   Pret ambrozijas ziedputekšņiem.

Uz ekrāna iedegās:

AMBROZIJAS ZIEDPUTEKSŅI ATSIFRĒTS

—   Vai jums ir alerģija pret albumīniem?

—   Nē.

—        Aptauja beigusies. Lūdzu izģērbties un atkal at­gulties uz kušetes, iekārtojoties tā, lai visi punkti iz- dzistu.

Hols to izpildīja. Mirkli vēlāk virs viņa parādījās strēle, kuras galā bija piestiprināta ultravioleto staru lampa un tai blakus kaut kāda notaustīšanas acs. Lampa nolaidās pavisam tuvu pie viņa ķermeņa. Uz ekrāna bija izvērstā veidā redzami ķermeņa notaustī­šanas datu mašīnapstrādes rezultāti. Sāka ar kājām.

—       Izmeklējam attiecībā uz sēnītēm, — balss pazi­ņoja.

Pēc dažām minūtēm Holam lika apgriezties uz vē­dera, un tika atkārtota tā pati procedūra. Pēc tam

viņam lika pagriezties atpakaļ uz muguras, iekārto­joties tā, lai izdzistu punkti uz ekrāna.

—   Tagad tiks mērīti fizikālie parametri, — balss teica. — Jūs tiekat lūgts visu izmeklēšanas laiku ne­kustēties.

Locīdamies kā čūskas, pār viņu nolaidās neskaitāmi vadi, kuru galos karājās devēji, un mehāniskās rokas tos piespieda pie ķermeņa. Dažu devēju nozīmi viņš saprata — piemēram, pusducis piesūcekņu uz krūtīm bija elektrokardiogrammas ņemšanai, divdesmit viens uz galvas — elektroencefalogrammas ņemšanai. Bet devēji tika piestiprināti arī pie vēdera, rokām un kā­jām.

—   Lūdzu, paceliet kreiso roku, — balss sacīja.

Hols pacēla. No augšas nolaidās vēl viena mehā­niskā roka, pie kuras katra savā pusē bija piestiprinā­tas divas elektriskās acis. Mehāniskā roka izmeklēja Hola roku.

—   Nolieciet roku uz paneļa pa kreisi. Nekustieties. Kad vēnā tiks ievadīta adata, jūs sajutīsit vieglu dūrienu.

Hols paskatījās uz ekrānu. Uzliesmoja krāsains viņa rokas attēls, kur vēnas bija redzamas kā zaļš tīklojums uz zila fona. Acīmredzot mašīnas darbības pamatā bija siltumjutība. Pēc tam rokā iedzēla — tik asi, ka viņš gandrīz skaļi izteica savu protestu.

Viņš atskatījās. Adata bija iedurta.

—   Tagad tikai mierīgi guliet. Muskuļus atslābiniet.

Sekundes piecpadsmit mehānismi dūca un klabēja.

Pēc tam vadi tika aizvākti. Mehāniskās rokas uzlika dūriena vietā baltu un tīru plāksteri.

—   Fizikālie parametri izmērīti, — balss teica.

—  Vai drīkstu ģērbties ciet?

—       Lūdzu, apsēdieties ar labo plecu pret televīzijas ekrānu. Jūs saņemsit pneimatiskās injekcijas.

No pretējās sienas izlīda pistole ar resnu pievad- kabeli, piespiedās ar stobru pie pleca un izšāva. Atska­nēja šņākoņa, un plecā iesāpējās.

—       Tagad varat apģērbties, — sacīja balss. — Rēķi­nieties ar to, ka dažas stundas jums var reibt galva. Jūs esat saņēmis pastiprinātu imunizāciju un gamma- globulīnu. Ja jums uznāk reibonis, pasēdiet. Ja parā­dās vispārēja reakcija — nelaba dūša, vemšana, dru­dzis —, tūlīt ziņojiet ārstam, kurš apkalpo attiecīgo līmeni. Vai ir skaidrs?

—   Jā.

—        Izeja ir pa labi. Paldies jums par sadarbību. Ar to šī izmeklēšana beigusies.

Hols gāja nopakaļ Līvitam pa garu, sarkanu gai­teni. Roka pēc injekcijas joprojām smeldza.

—       Tā tik ir mašīna, — viņš teica. — Jums vaja­dzētu pacensties, lai par to nedabū zināt Amerikas medicīnas asociācija.

—   Esam parūpējušies…

Elektronisko organisma analizatoru esot konstruē­jusi firma «Sandeman Industries» jau 1965. gadā sa­skaņā ar kādu vispārīgu valdības pasūtījumu izstrā­dāt devēju sistēmu, ar kuru varētu kontrolēt cilvēka dzīvības norises kosmiskā lidojuma apstākļos. Viena šāda iekārta maksājot veselus 87 tūkstošus dolāru, taču tolaik esot domāts, ka nākotnē šādas iekārtas aizstās diagnosticēšanā ārstu. Tomēr visi esot atzi­nuši, ka ne pacientiem, ne ārstiem nebūs viegli pierast pie jaunās mašīnas, un valdība esot plānojusi laist analizatoru atklātībā tikai pēc 1971. gada un arī tad dot atļauju to iegādāties vienīgi dažiem lieliem ārst­niecības centriem.

Hols bija pamanījis, ka gaiteņa sienas ir mazliet liektas.

—   Kur īsti mēs esam?

—   Pirmā līmeņa perimetrā. Visas laboratorijas at­rodas no mums pa kreisi. Pa labi ir vienīgi ciets iezis.

Garām pagāja vairāki cilvēki. Tie visi bija sārtos kombinezonos, visi izskatījās nopietni un nevaļīgi.

—   Kur ir pārējie no mūsu grupas? —Hols jautāja.

—   Šeit pat, — Līvits atbildēja. Viņš atvēra durvis, pie kurām bija izkārtne «7. KONFERENČU ZĀLE», un viņi iegāja istabā ar lielu cietkoka galdu vidū. Pie galda stāvēja Stouns, kas bija sparīgs un možs kā tikko no vēsas dušas nācis. Patologs Bārtons, kas stāvēja turpat līdzās, salīdzinājumā ar Stounu izska­tījās tāds kā sašļucis, viņa gurdajās acīs bija lasāms apjukums un pat bailes.

Viņi sasveicinājās un apsēdās. Stouns izņēma no kabatas divas atslēgas. Viena bija sudrabbalta, otra sarkana. Sarkanajai bija pielikta ķēdīte. Šo atslēgu viņš pasniedza Holam.

—   Pakariet to kaklā.

Paskatījies uz atslēgu, Hols neizpratnē vaicāja:

—   Ko tas nozīmē?

—   Baidos, ka Markam par lēmējbalsi vēl nekas nav zināms, — teica Līvits.

—   Es domāju, ka lidmašīnā viņš to būs izlasījis …

—  Viņam bija kritis eksemplārs, no kura dažas la- pas'izņemtas.

—   Ak tā. — Stouns pagriezās pret Holu. — Tātad par lēmējbalsi jūs nezināt neko?

—  Neko, — Hols atbildēja, caur pieri raudzīdamies uz atslēgu.

—   Vai neviens jums neteica, ka grupā tiekat ieskai­tīts lielā mērā tāpēc, ka neesat precējies?

—   Ko tas dod …

—   To, ka jūs esat tā lēmējbalss, — Stouns sacīja. — Jūs esat tam visam atslēga. Vārda tiešā nozīmē.

Stouns paņēma savu paša atslēgu un devās uz tā­lāko istabas kaktu. Tur viņš nospieda apslēptu pogu, un koka panelējums atslīdēja sānis, atsegdams spī­dīgu metāla pulti. Viņš iebāza atslēgu slēdzenē un pagrieza. Uz pults iedegās zaļa spuldzīte, un Stouns pakāpās atpakaļ. Panelējums atgriezās savā vietā.

—   Zem «Meža ugunsgrēka» paša zemākā, piektā līmeņa atrodas automātiska pašlikvidācijas kodolie- rīce, — Stouns sacīja. — Tā ir vadāma no laboratori­jas. Nupat, iebāzdams atslēgu, es uzvilku gaili. Tagad mehānisms ir gatavībā, var ierīci uzspridzināt. So atslēgti izņemt nav iespējams, tai turpat arī jāpaliek. Turpretim jūsu atslēgu var gan iebāzt, gan izvilkt. No uzspridzināšanas mehānisma ieslēgšanās brīža līdz bumbas sprādziena brīdim ir trīs minūtes ilga aizture. Sīs trīs minūtes tiek dotas, lai jums vēl būtu laiks padomāt un, ja jūs atrodat par vajadzīgu, sprā­dzienu atsaukt.

Hols joprojām skatījās uz atslēgu, pieri saraucis.

—   Bet kāpēc tieši es?

—   Tāpēc, ka neesat precējies. Mums bija obligāti vajadzīgs viens vecpuisis.

Stouns attaisīja ādas mapi, izņēma no turienes biezu sējumu un sniedza to Holam.

—   Lasiet šo.

Tas bija vēl viens «Meža ugunsgrēka» materiālu eksemplārs.

—   255. lappuse, — Stouns piebilda. Hols uzšķīra.

Programma: «Meža ugunsgrēks»

PAPILDINĀJUMI

1.  Mikroporainie filtri iemontēti vēdināšanas sistēmā. Pēc sākotnējās specifikācijas — vienkārtaini polisti- rola filtri ar maksimālo aizturēšanas efektivitāti 97,4%. 1966. gadā aizstāti ar Apdžona izstrādātajiem trīskārtainajiem filtriem, kas aiztur organismus, kuru izmērs ir pat tikai 1 mikrometrs. Katras kārtas efek­tivitāte ir 90%, kas dod visa filtra kopējo efektivitāti 99,9%. Atlikušais 0,1% ir pārāk niecīgs, lai spētu iz­raisīt vērā ņemamu infekciju. Atzīts, ka četrkārtainie vai pieckārtainie filtri, kas infektīvo atlikumu samazina līdz 0,001%, izmaksā tādas summas, kuras šis iegu­vums neatsver. Pielaide Viooo atzīta par pietiekamu. Iemontēšana pabeigta 1966. g. 8. XII.

2.   Pašlikvidācijas kodolierīce, rekonstruēta deto­natora palēnināšanas ierīce. Sk. AEK/AM lietu Nr. 77-12-0918.

3.   Pašlikvidācijas kodolierīce, grozīts aktīvās zonas tehniskās apkalpošanas grafiks. Sk. AEK/«Warburg» lietu Nr. 77-14-0004.

4.  Pašlikvidācijas kodolierīce, grozīta galīgā lēmuma pienemšanas procedūra. S'k. AEK/AM lietu Nr. 77-19-0023.

9 — 2736

TIEK PIEVIENOTS KOPSAVILKUMS.

KOPSAVILKUMS PAR LEMĒJBALSS HIPOTĒZI.

Pirmoreiz programmas «Meža ugunsgrēks» konsul­tatīvajā komitejā izskatīta kā nulles hipotēze. Formu­lēta, balstoties uz ASV Kara aviācijas (Ziemeļameri­kas kontinenta pretgaisa aizsardzības apvienotās pa­vēlniecības) sarīkotajiem testiem, kuru mērķis bija noteikt, cik droši var paļauties uz komandieriem gadī­jumos, kad viņiem jāpieņem ar cilvēku dzīvību saistīti lēmumi. Sājos testos vajadzēja pieņemt lēmumus des­mit scenārijos — reālo situāciju modeļos ar iepriekš uzdotām alternatīvām —, ko bija izstrādājusi Voltera Rīda klīnikas psihiatrijas nodaļa, izmantojot Nacionā­lā veselības aizsardzības institūta (Betesdā) bio- statikas nodaļas veikto ļoti plaša testu materiāla analīzi.

Tests tika dots stratēģiskās aviācijas lidotājiem un nelidojošajam personālam, pretgaisa aizsardzības štāba virsniekiem un citām personām, kuru dienesta pienākumi ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu vai pat­stāvīgu rīcību. Katrā no desmit scenārijiem, ko bija izstrādājis Hudzona institūts, pārbaudāmajiem bija jāizlemj «jā» vai «nē». Tajos visos bija runa par preti­nieka objektu iznīcināšanu ar kodoltermiskajiem vai ķīmiski bioloģiskajiem līdzekļiem.

Dati pār 7420 personām tika apstrādāti pēc H]H2 programmas multifaktoriālajai dispersijas analīzei, vēlāk— pēc programmas «Anovar» un, visbeidzot, iz­sijāti pēc programmas «Klasifikācija», kuras būtību Nacionālā veselības aizsardzības institūta biostatis- tikas nodaļa raksturo šādi:

Šīs programmas mērķis ir noteikt, cik efektīvi uz objektīvu skaitlisko vērtējumu pamata atsevišķas personas var sadalīt pa skaidri nošķirtām grupām.

Programma ļauj noteikt grupu robežas un atsevišķu personu klasificēšanas drošuma varbūtību kā no­teiktu datu funkcijas.

ESM izejā programma dod: vidējos vērtējumus pa grupām, drošas nošķiršanas robežas un vērtējumus par atsevišķiem pārbaudāmajiem.

K. G. Borgrands, zinātņu doktors Nacionālais veselības aizsardzības institūts

LĒMĒJBALSS PROBLĒMAS PĒTĪŠANAS REZULTĀTI

Pēc dažiem testa parametriem varēja secināt, ka precētas personas rīkojas citādi nekā neprecētas. Hu- dzona institūts sagatavoja «teorētiski pareizus» lēmu­mus, kurus pēc šo scenāriju datiem bija pieņēmusi ESM. Salīdzinot dažādu personu grupu vidējotās at­bildes ar «teorētiski pareizajiem» lēmumiem, var atrast rīcībspējas indeksu, t. i., pareizu lēmumu pie­ņemšanas varbūtību.

Grupa Rīcībspējas indekss

Precēti vīrieši 0,343

Precētas sievietes 0,399

Neprecētas sievietes 0,402

Neprecēti vīrieši 0,824

No šiem datiem izriet, ka neprecēti vīrieši pareizu lē­mumu pieņem četras reizes no piecām, turpretim pre­cēti vīrieši — tikai vienu reizi no trim. Pēc tam ne­precēto vīriešu grupu sadalīja apakšgrupās, meklējot iespējami precīzāku klasifikāciju.

Apakšgrupa Rīcībspējas indekss

Neprecēti vīrieši kopumā 0,824 Militārpersonas

virsnieki 0,655

apakšvirsnieki 0,624 Inženiertehniskie darbinieki

inženieri 0,877 nelidojošais personāls 0,901 Apkalpojošais personāls (remont- brigādes un komunālie pakal­pojumi) 0,758 Zinātnes darbinieki 0,946

No šiem rezultātiem nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par dažādu kategoriju personu relatīva­jām spējām pieņemt lēmumus. Iznāk, ka sētnieki ir la­bāki izlēmēji nekā ģenerāļi, taču patiesībā viss ir sa­režģītāk. MAŠĪNAS IZDOTAJOS VĒRTĒJUMOS IR NIVELĒTAS ATŠĶIRĪBAS GAN STARP ATSEVIŠ­ĶIEM TESTIEM, GAN ARĪ STARP ATSEVIŠĶIEM INDIVĪDIEM. DATUS INTERPRETĒJOT, TAS JĀ­PATUR PRĀTĀ. Citādi ir iespejami pavisam kļūdaini un bīstami secinājumi.

Pēc Atomenerģijas komisijas pieprasījuma pašlik­vidācijas kodolierīces iebūvēšanas periodā ar testu pēc augšminētās metodikas tika pārbaudīta bāzes «Meža ugunsgrēks» vadība, kā arī viss pārējais perso­nāls, kas saistīts ar šo programmu. Rezultāti atrodami lietā «Meža ugunsgrēks»: tests «Klasifikācija», «Per­sonāls» (sk. Nr. 77-14-0023). Dati par vadošo grupu (speciāls tests):

Uzvārds

Rīcībspējas indekss

Bārtons

Reinoldss

Ķērks

Stouns

Hols

0,543 0,601 0,614 0,687 0,899

Speciālā testa rezultāti apstiprina lēmējbalss hi­potēzi, ka galīgos lēmumus par kodoltermisko vai ķīmiski bioloģisko ieroču lietošanu vajadzētu pieņemt neprecētiem vīriešiem.

—   Tīrās blēņas, — teica Hols, pabeidzis lasīt.

—       Un tomēr tikai tā mums izdevās panākt, ka kon­troli pār šo ieroci valdība atdod mums pašiem, — sa­cīja Stouns.

—       Vai tiešām jūs cerat, ka es bāzīšu iekšā savu at­slēgu un spridzināšu visu to būšanu gaisā?

—        Baidos, ka jūs neesat mani sapratis. Detonators ir automātisks. Ja šie organismi izlauzīsies un infi­cēs visu piekto līmeni, pēc trim minūtēm notiks sprā­dziens, ja vien jūs neiebāzīsit savu atslēgu un to ne­atsauksit.

—   O, — rāmā balsī noteica Hols.

11

DEZINFICĒŠANA

Kaut kur tepat šajā līmenī atskanēja zvans. Stouns pameta acis uz sienas pulksteni. Bija jau vēls. Viņš sāka instruktāžu. Runāja ātri, soļodams šurp un turp pa istabu un nepārtraukti žestikulēdams.

—   Kā jums zināms, mēs atrodamies apakšzemes piecstāvu būves pirmajā, augšējā līmenī. Lai nokāptu viszemākajā līmenī, izejot visas sterilizācijas un dez­infekcijas procedūras, pēc priekšraksta būs vajadzī­gas gandrīz divdesmit četras stundas. Tāpēc mums jā­sāk nekavējoties. Pavadonis «Smeltnis» jau ir ceļā.

Viņš nospieda pogu uz galda malā iebūvētas pults. Iedegās televīzijas ekrāns, un viņi ieraudzīja konus- veidīgo pavadoni, kas, ielikts plastikāta maisā, slīdēja lejup. To saudzīgi pieturēja mehāniskās rokas.

—   Sīs apaļās būves vidusšahtā ir lifti un komuni­kācijas— caurules, kabeļi un tamlīdzīgas lietas. Tur jūs tagad redzat arī pavadoni. Bet jau pēc brīža to ievietos maksimāli sterilizētā kamerā apakšējā līmenī.

Turpinājumā Stouns pastāstīja, ka no Pīdmontas viņš pārvedis vēl divas negaidīti vērtīgas trofejas. Viņš nospieda pogu, un uz ekrāna kadru ar pavadoni nomainīja kadrs, kurā bija redzams Pīters Džeksons. Večuks gulēja uz nestuvēm, un no augšas uz viņu stiepās divas caurulītes, kuru gali izbeidzās katrs pie savas rokas vēnas.

—   Sis vīrs pēc vakardienas bija palicis dzīvs. Kad pilsētiņu pārlidoja lidmašīnas, viņš klīda apkārt, un arī šorīt viņš vēl bija dzīvs.

—   Kāds ir viņa stāvoklis tagad?

—   Neskaidrs. Viņš ir bez samaņas un rīta pusē vēma asinis. Esam sākuši laist viņam vēnās glikozi, lai pa to laiku, kamēr paši nokļūsim lejā, viņa orga­nisms saņemtu kaut cik enerģijas un šķidruma.

Stouns noknikšķināja pogu vēlreiz, un uz ekrāna parādījās zīdainis. Viņš bija piesiets pie gultiņas un kliedza pilnā rīklē. Deniņu vēnai bija pievienots balo­niņš ar barojošu šķīdumu.

—  Arī šis mazulis pēc vakardienas bija palicis dzīvs. Paņēmām arī viņu līdzi. Atstāt nedrīkstējām, jo acīm redzami bija jāpieprasa direktīva 7-12. Šobrīd

pilsētiņa jau ir iznīcināta ar kodolsprādzienu. Bez tam viņi abi ar Džeksonu ir vienīgās dzīvās liecības, kas var palīdzēt mums rast skaidrību šajā ķēpā.

Pēc tam Stouns ar Bārtonu informēja abus pārējos, ko viņi redzējuši un uzzinājuši Pīdmontā. Viņi pastās­tīja par cilvēkiem, kuri bija nomiruši momentāni, par savādajām pašnāvībām, par neasiņošanu un par ar­tērijām, kurās asinis bija pilnīgi sarecējušas.

Hols klausījās pārsteigts. Līvits sēdēja, galvu šū­podams.

Kad stāstāmais bija galā, Stouns vaicāja:

—  Vai jautājumi ir?

—   Jautājumi nekur nepaliks, — atteica Līvits.

—   Nu tad sākam, — Stouns sacīja.

Viņi sāka ar durvīm, uz kurām ar vienkāršiem bal­tiem burtiem bija uzrakstīts: «UZ II LĪMENI». Uz­raksts Holam likās tāds nevainīgs, atklāts, tīri vai pasaulīgs. Viņš bija gaidījis ko vairāk — vismaz bargu sargkareivi ar automātu, vismaz sargu, kas pārbauda caurlaides. Nekā tāda nebija, un Hols ievē­roja, ka nevienam nav ne caurlaides, ne nozīmītes, ne personas apliecības. Hols par to ieminējās Stou- nam.

— Jā, — Stouns sacīja, — domu par nozīmēm at­metām jau pašā sākumā. Nozīmes var pārnēsāt in­fekciju, bet sterilizēt tās grūti: parasti tās ir no plast­masas un augstā temperatūrā kūst.

Visi četri cits pēc cita pārkāpa slieksni. Durvis aiz viņiem smagi aizcirtās un ar švirkstošu skaņu aizher- metizējās. Tagad viņi atradās tukšā istabā, kur stā­vēja vienīgi kaste ar uzrakstu «Apģērbs». Istabas sienas bija apšūtas ar flīzēm. Hols atrāva vaļā savu kombinezonu, novilka to un iemeta kastē. Iedegās spoža liesma, un kombinezons pārvērtās pelnos.

Atskatījies Hols ieraudzīja, ka uz durvīm, pa ku­rām viņš nupat ienāca, ir uzraksts «Atgriezties I līmenī pa šejieni NAV iespējams».

Viņš paraustīja plecus. Pārējie jau gāja ārā pa otrām durvīm, uz kurām bija uzrakstīts tikai viens vārds «IZEJA». Viņš tiem sekoja un nokļuva biezā, karstā sutā ar īpatnēju smaržu, kas mazliet atgādināja skujas. Acīmredzot tas bija kāds sasmaržots dezin­fekcijas līdzeklis. Hols apsēdās uz sola un atslābināja muskuļus, ļaudamies sutai. Sīs sviedrētavas mērķis nebija grūti izprotams: karstums atvēra poras, un tvaiks tika ieelpots arī plaušās.

Visi četri sēdēja, tikpat kā nerunādamies, kamēr viņu ķermeņi sāka spīdēt no sviedriem. Pēc tam viņi pārgāja nākamajā istabā.

—   Nu, kā? —Holam jautāja Līvits.

—   Gluži kā romiešu pirtī, — viņš atbildēja.

Nākamajā istabā bija neliela vanniņa («Iemērkt TI­KAI kājas») un duša («Dušas šķīdumu nerīt. Sargāt no tiešas iedarbības acis un gļotādas»). Tīri vai izska­tījās, ka viņus grib iebiedēt. Hols mēģināja pēc ožas noteikt, kas tie par šķīdumiem, bet viņam tas neizde­vās. Dušas šķīdums bija glums, tātad sārmains. Viņš apjautājās Līvitam, un Līvits atbildēja, ka tas esot alfahlorofīna šķīdums ar pH 7,7. Kur vien esot iespē­jams, skābi šķīdumi tiekot lietoti pamīšus ar sārmai­niem.

—   Ja tikai padomā, — Līvits sacīja, — te mēs sa­stopamies ar problēmu problēmu. Kā dezinficēt cil­vēka ķermeni, vienu no visnetīrākajiem objektiem pa­zīstamajā pasaulē, nenobeidzot cilvēku pašu? Intere­santi,— viņš noteica un gāja prom.

Iznācis no dušas, Hols skatījās, vai kaut kur nestāv dvielis, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Hols iegāja nākamajā istabā, un tur no griestiem pār viņu sāka gāzties karsta gaisa plūsma. Pie sienām iedegās kvarca lampas, pieliedamas telpu ar koši violetu gaismu. Viņš tur pastāvēja, kamēr atskanēja zummera signāls un gaisa pūtēji izslēdzās. Pār miesu vēl skrēja vieglas tirpas, kad viņš iegāja beidzamajā istabā, kur gaidīja drēbes. Šoreiz tie nebija kombinezoni, bet gan kaut kas līdzīgs ķirurga ietērpam — gaišdzeltena vaļīga augšdaļa ar ķīļveidīgu kakla izgriezumu un īsām pie­durknēm, ar gumiju savilktas bikses, ērtas un vieglas kurpes ar gumijas zolēm.

Drāna bija mīksta, acīmredzot sintētiska. Hols sa­ģērbās, kopā ar pārējiem izgāja pa durvīm ar uz­rakstu «IZEJA UZ II LĪMENI», iekāpa liftā un gai­dīja, kamēr tas nolaižas.

Izkāpdams no lifta, Hols nokļuva gaitenī. Tā sienas vairs nebija krāsotas sarkanas kā I līmenī, bet gan dzeltenas. Personāls staigāja dzeltenos tērpos. Aukle, kas bija viņus gaidījusi pie lifta, teica:

—   Pulkstenis ir 14 un 47 minūtes, džentlmeņi. Pēc stundas jūs varēsit turpināt nolaišanos.

Viņi iegāja mazā istabiņā, uz kuras durvīm bija uz­raksts «UZGAIDĀMĀ TELPA». Tajā stāvēja sešas kušetes ar plastmasas pārklājiem vienreizējai lieto­šanai.

—  Atstiepiet kaulus, — sacīja Stouns. — Ja varat, pasnaudiet. Kamēr vēl neesam piektajā līmenī, mums jāizmanto katra izdevība atpūsties.— Viņš pie­gāja pie Hola. — Kā jums patika dezinficēšanas meto­dika?

—  Ta ir interesanta, — Hols atbildēja.— Jus to va­rētu pārdot zviedriem un nopelnīt smuku naudiņu. Bet, patiesību sakot, es biju gaidījis kaut ko drakoniskāku.

—   Pacietieties, — Stouns teica. — Tālāk nāks arī kas vairāk. Trešajā un ceturtajā līmenī būs medicī­niskā apskate. Pēc tam — īsa apspriede.

Stouns apgūlās uz vienas no kušetēm un momentā aizmiga. Šo iemaņu viņš bija apguvis pirms daudziem gadiem, veikdams eksperimentus, kuri ilga vairākas diennaktis no vietas. Toreiz viņš iemācījās izmantot miegam katru brīvu brīdi, un šī spēja iemigt pēc va­jadzības bija noderējusi viņam arī vēlāk.

Otrais dezinfekcijas procedūru cikls bija līdzīgs pir­majam. Arī Hola dzeltenais apģērbs, lai gan viņš to bija valkājis tikai stundu, tika pārvērsts pelnos.

—  Vai tā nav izšķērdība? — viņš jautāja Bārto- nam.

Bārtons noraustīja plecus.

—   Tas taču ir papīrs.

—   Papīrs? Tā drēbe?

Bārtons papurināja galvu.

—   Tā nav drēbe, bet papīrs. Jauna tehnoloģija.

Viņi iekāpa baseinā, kur vajadzēja iegremdēties

visam. No instrukcijas, kas bija izlikta pie sienas, Hols uzzināja, ka acis zem ūdens jātur vaļā. Kā viņš drīz konstatēja, pilnīgu iegremdēšanos garantēja vien­kāršs izgudrojums: šo telpu ar nākamo savienoja tikai zemūdens aile. Nirdams tai cauri, Hols sajuta acīs vieglu dedzināšanu, bet citādi viss bija tīri pieņe­mami.

Nākamajā istabā cita citai līdzās atradās sešas stiklotas kabīnes, kas atgādināja telefona būdas. Hols piegāja pie vienas no tām un uz izkārtnes izlasīja: «Ieiet un aizvērt abas acis. Turēt rokas mazliet at­statu no ķermeņa, kājas — plecu platumā. Līdz zum- mera signālam acis neatvērt. GARO VIĻŅU STARO­JUMA IEDARBĪBA UZ ACĪM VAR RADĪT AK­LUMU.»

Hols izdarīja, kā bija noradīts, un ar visu ķermeni sajuta kaut kādu aukstu siltumu. Tas ilga minūtes piecas, pēc tam viņš izdzirda zummeru un atvēra acis. Ķermenis bija sauss. Tāpat kā citi, viņš iegāja ejā, kur cita aiz citas atradās četras dušas. Iedams pa to, viņš pabija zem katras no dušām. Pēc tam viņš no­nāca zem gaisa pūtējiem, kas viņu nožāvēja, un visbei­dzot— pie drēbēm. Šoreiz apģērbs bija balts.

Viņi apģērbās un ar liftu nobrauca trešajā līmenī.

Tur viņus sagaidīja četras medicīnas māsas; viena no viņām aizveda Holu uz apskates kabinetu. Izrādī­jās, ka apskate ilgs veselas divas stundas un šoreiz viņu izmeklēs nevis mašīna, bet gar pārlieku aku­rāts un ārēji pilnīgi vienaldzīgs jauns ārsts. «Tad jau labāk mašīna,» Hols sapīcis nodomāja pie sevis.

Ārsts pierakstīja visu līdz pēdējam sīkumam: kad dzimis, kāda izglītība, kur ceļojis, kādas slimības sa­stopamas viņa dzimtā, ar ko slimojis pats, vai bijis hospitalizēts. Tikpat pamatīga bija arī medicīniskā apskate. Holam sāka zust pacietība, un viņš dusmīgi aizrādīja, ka tam visam nav nekādas nozīmes. Bet ārsts paraustīja plecus un mierīgi sacīja:

— Tāda ir kārtība.

Pēc divām stundām Hols atkal pievienojās pārējiem, un viņi devās uz ceturto līmeni.

Vēl četras reizes Hols pilnīgi iegremdējās vannā, trīs reizes tika apstarots vispirms ar ultravioleto un pēc tam ar infrasarkano gaismu, divas reizes apstrā­dāts ar ultraskaņu, un tad beigās nāca kaut kas pavi­sam iespaidīgs. Tērauda kabīne, un tajā uz vadža ķi­vere. Uzraksts vēstīja: «Šis ir ultrazibšņu aparāts. Lai aizsargātu galvas un sejas apmatojumu, uzmauciet galvā metāla ķiveri un tad nospiediet pogu.»

Hols par ultrazibšņiem neko nebija dzirdējis un izpildīja norādījumus, nezinādams, kas viņu sagaida. Viņš uzlika.galvā ķiveri un nospieda pogu.

Sekoja īss baltas, apžilbinoši spožas gaismas uzlies­mojums, un kabīni pārņēma karstuma vilnis. Vienu mirkli bija sāpes, bet Hols nepaguva tās izjust, kad nekas vairs nesāpēja. Viņš piesardzīgi noņēma ķiveri un apskatīja sevi. Visu ķermeni klāja smalki, balti pelni, un viņš saprata, ka tā ir vai, pareizāk sakot, ir bijusi viņa paša āda: mašīna bija sadedzinājusi ārējo epitēlija slāni. Hols gāja nomazgāt pelnus zem dušas. Kad viņš beidzot tika līdz ģērbtuvei, tur viņu gaidīja zajš ietērps.

Vēl viena medicīniskā apskate. Šoreiz vajadzēja vis­dažādākās analīzes: krēpu, mutes dobuma epitēlija, asins, urīna, izkārnījumu. Pasīvā vienaldzībā Hols ļāva sevi izmeklēt, padevīgi izgāja apskates un ana­līzes, atbildēja uz visiem jautājumiem. Viņš bija nogu­ris un sāka zaudēt realitātes izjūtu. Neskaitāmas pro­cedūras, jaunie pārdzīvojumi, sienu krāsas un visur viena un tā pati bālā mākslīgā gaisma …

Beidzot*fiņu atveda atpakaļ pie Stouna un pārē­jiem. Stouns sacīja:

— Šajā līmenī mums jāpavada sešas stundas, ka­mēr būs iegūti visu analīžu rezultāti. Tāds ir priekš­raksts. Tā ka mēs varētu arī pagulēt. Tālāk gar gaiteni ir istabas ar jūsu vārdiem uz durvīm. Vēl tālāk ir kafetērija. Pēc piecām stundām tur satiksimies, lai noturētu apspriedi. Vai viss skaidrs?

Lasīdams plastmasas plāksnītes uz durvīm, Hols sameklēja savii istabu, iegāja tajā un, par patīkamu pārsteigumu, konstatēja, ka tā ir diezgan liela. Viņš bija gaidījis, ka ieraudzīs kaut ko līdzīgu guļamva­gona kupejai, taču tā bija daudz lielāka un turklāt labi mēbelēta. Tajā atradās gulta, krēsls, neliels rak­stāmgalds un skaitļošanas mašīnas panelis ar

Еще один осмотр. Анализы — все, какие известны медицине: мокроты, эпителия полости рта, крови, мочи, кала. Он покорно дал осмотреть себя, прошел все обследования, отвечал на все вопросы. Он устал и начал немного ошалевать. Бесчисленные процедуры, новые ощущения, смена окраски на стенах — и повсюду этот безразличный искусственный свет…

Наконец, его привели обратно к Стоуну и остальным.

— На этом уровне мы пробудем шесть часов, до получения результатов всех анализов, — сказал Стоун. — Так что можете прикорнуть. Дальше по коридору комнаты с вашими именами на дверях. Еще дальше — буфет. Встретимся там через пять часов, а потом проведем небольшое совещание. Все ясно?

Холл нашел свою комнату по пластмассовой табличке на двери. Вошел и приятно удивился тому, что комната достаточно большая. Он ожидал увидеть что-нибудь вроде купе мягкого вагона, а эта была гораздо больше и лучше обставлена. Кровать, стул, письменный стол и панель ЭВМ со встроенным телеэкраном. ЭВМ его заинтересовала, но он ужасно устал. Лег и тотчас же уснул.

* * *

А Бертону не спалось. Он лежал на спине, смотрел в потолок и думал. Ему все мерещился поселок, распростертые на улице тела — и ни капли крови…

Он не был гематологом, но по роду работы ему иногда приходилось заниматься исследованием крови. Он знал, что на ее состав воздействуют многие бактерии. Например, его собственная работа по стафилококкам показала, что они выделяют два фермента, воздействующих на кровь. Один из этих ферментов, так называемый экзотоксин, помимо разрушения кожи, растворял красные кровяные тельца. Другой был коагулянт, обволакивавший бактерию белком, чтобы противодействовать разрушительному действию лейкоцитов.

Следовательно, бактерии могут изменять состав крови. И делают это разными способами. Стрептококки выделяют фермент стрептокиназу, который растворяет сгустки крови; клостридии и пневмококки выделяют целый ряд гемолизинов, разрушающих эритроциты; малярийные плазмодии и амебы также уничтожают эритроцитов — это их пища. Да и другие паразиты питаются аналогичным образом.

Значит, все это вполне возможно.

Однако до выяснения того, как именно действует микроорганизм, занесенный «Скупом-7», отсюда еще очень далеко.

Бертон попытался припомнить, в какой последовательности протекает свертывание крови. Вроде бы процесс напоминает ступенчатый водопад: один фермент активизируется и воздействует на другой, тот — на третий, третий — на четвертый, и так двенадцать или тринадцать ступеней, пока кровь, наконец, не свернется. И уж совсем смутно вспоминалось, какие именно это ступени, какие ферменты, какова роль металлов, ионов, местных факторов. Сложная, очень сложная механика…

Он мотнул головой и принудил себя заснуть.

* * *

Врач-микробиолог Питер Ливитт размышлял о том, как же выделить и определить возбудителя болезни. Ему уже приходилось думать над этим раньше: ведь он был одним из основателей группы, одним из тех, кто составил «Методику анализа жизни». Однако теперь, когда предстояло впервые осуществить разработанную методику на практике, им овладели сомнения.

Тогда, два года назад, во время бесед после завтраков их чисто умозрительные построения казались необыкновенно точными и бесспорными. Это была занятная интеллектуальная игра, своего рода испытание ума. А теперь, когда им предстоит встретиться с реальным агентом, вызывающим вполне реальную, притом загадочную смерть, окажутся ли их планы на деле столь эффективными и полными, какими рисовались тогда?

Первые-то шаги легки. Скрупулезно обследовать капсулу, и все, что будет найдено, высеять на питательных средах. А дальше? Удастся ли сразу же выявить организм, с которым можно будет работать, экспериментировать, который можно будет опознать?

Главный вопрос — как он действует, почему убивает — можно поставить только потом. Правда, есть предположение, что смерть наступает из-за свертывания крови; если это подтвердится, то они уже на верном пути, но если нет? Тогда они попросту потеряют драгоценное время.

На ум пришел пример с холерой. Веками было известно, что холера смертельна, что она вызывает жесточайший понос, при котором организм теряет подчас более 30 литров жидкости в сутки. Это было известно доподлинно — и все же люди почему-то думали, что смертельный исход болезни никак не связан с поносом; они искали противоядие, лекарство, какой-нибудь способ убить бактерию. И только в самое последнее время удалось доказать, что холера смертельна главным образом вследствие обезвоживания организма. Достаточно только быстро возмещать потерю жидкости — и больной выздоровеет без всяких других лекарств.

Старинное врачебное правило; устрани симптомы — болезнь исчезнет сама. Но применимо ли это правило к организму, занесенному извне? Можно ли побороть болезнь, препятствуя свертыванию крови? Или же свертывание — явление производное, а первичное поражение гораздо глубже, гораздо серьезнее?

Был и другой вопрос, который мучил его еще на ранней стадии подготовки программы «Лесной пожар». Уже тогда, на предварительных совещаниях, Ливитт предупреждал, что участники группы могут невзначай стать убийцами внеземных разумных существ.

«Все люди, — говорил он, — даже наиболее объективные, не могут избавиться от некоторых врожденных предрассудков, когда дело касается проблем жизни. Один из таких предрассудков — уверенность, что высокоразвитый организм по своим размерам всегда крупнее организма простого. На Земле это, несомненно, так. Чем выше развитие организма, тем он крупнее — от одной клетки к многоклеточным существам и далее к животным с функционально дифференцированными клетками, объединенными в группы, которые называются органами. На Земле развитие животного мира всегда шло от малого к большому, от простого к сложному.

А вне Земли? В какой-то иной точке Вселенной развитие могло идти в обратном направлении, ко все более мелким формам. Подобно тому как прогресс человеческой техники ведет к миниатюризации многих вещей, так и эволюция на какой-то более совершенной стадии, вполне возможно, приводит ко все более и более мелким формам жизни. Кстати, у этих форм жизни есть определенные преимущества перед крупными: им нужно меньше сырья, меньше пищи, космические полеты будут им стоить много дешевле…

Может статься, на некой отдаленной планете самые разумные существа размерами не больше блохи. А может, не больше бактерии. В этом случае программа „Лесной пожар“ привела бы к уничтожению высокоразвитой формы жизни, причем ученые даже не осознали бы, что они натворили…»

Впрочем, такие мысли приходили в голову не одному только Ливитту. До него подобные идеи высказывали Мертон в Гарварде и Чалмерс в Оксфорде. Чалмерс со свойственным ему чувством юмора рисовал такую картину: представьте себе, что вы смотрите в микроскоп, а бактерии на предметном стекле выстраиваются в слова: «Отнесите нас к своему вождю…»

Это казалось очень забавной шуткой. Ливитт частенько вспоминал слова Чалмерса, потому что такая шутка может вполне может обернуться правдой.

* * *

Перед тем как уснуть, Стоун успел подумать о предстоящем совещании. И еще о метеорите. «Интересно, — подумал он, — что сказали бы Надь или Карп, узнай они о метеорите? Очень может быть, просто свихнулись бы. Может, мы еще и сами свихнемся…»

С тем он и заснул.

* * *

Три комнаты на первом уровне, где размещались все средства связи, обслуживающие лабораторию «Лесной пожар», были известны как сектор «Дельта». Через этот сектор проходили все линии связи между уровнями, все телефонные и телетайпные кабели, соединяющие лабораторию с внешним миром. И линии в библиотеку и на центральный склад также управлялись отсюда, из сектора «Дельта».

По сути дела, сектор представлял собой гигантский автоматический коммутатор, управляемый ЭВМ. В трех залах сектора царила тишина, нарушаемая лишь мягким шелестом магнитофонных лент да слабым пощелкиванием реле. Работал здесь всего один человек — он сидел у пульта, окруженный перемигивающимися огоньками. Собственно, в его присутствии здесь не было необходимости. ЭВМ представляли собой саморегулирующиеся устройства, через каждые двенадцать минут по всем схемам запускались проверочные задачи, и при малейшем отклонении в контрольных результатах машины автоматически отключались.

По инструкции на дежурном лежала одна обязанность — следить по секретной военной линии связи за сообщениями, о поступлении которых оповещал звонок на телетайпе. Когда он звякал, дежурный извещал об этом центры управления всех пяти уровней. Он был обязан также доложить командованию первого уровня о любой неполадке в работе ЭВМ — если такое невероятное происшествие когда-либо случится.

ДЕНЬ ТРЕТИЙ

«ЛЕСНОЙ ПОЖАР»

12

Совещание

— Пора вставать, сэр…

Марк Холл открыл глаза. Комнату заливал ровный, неяркий свет. Холл поморгал и перевернулся на живот.

— Пора вставать, сэр…

Очаровательный женский голос, тихий и обольстительный. Холл сел рывком на кровати и огляделся. Никого.

— Кто здесь?

— Пора вставать, сэр…

— Кто вы?

— Пора вставать, сэр…

Он дотянулся и нащупал кнопку на столике рядом с кроватью. Ночник погас. Он ждал, что голос зазвучит опять, но не дождался.

«Недурно придумано, — решил он, — мертвый и тот проснется…» Одеваясь, он прикидывал, как это может быть устроено. Явно не простая магнитофонная запись — действует наподобие рефлекса на внешний раздражитель. Предложение вставать повторялось, только если Холл говорил что-нибудь. Чтобы проверить свой вывод, он вновь нажал на кнопку ночника.

— Что вам угодно, сэр? — спросил тот же вкрадчивый голос.

— Я хотел бы знать, как вас зовут.

— Это все, сэр?

— Да, как будто все.

— Это все, сэр?..

Он подождал. Свет выключился сам собой. Он надел туфли и собирался уже выйти в коридор, когда услышал голос, на сей раз мужской:

— Доктор Холл! Говорит начальник службы оповещения. Попрошу вас впредь относиться к установленным у нас порядкам более серьезно.

Холл расхохотался. Выходит, не только отвечают на его замечания, но еще и записывают их на пленку. Остроумная система.

— Извините меня, — сказал он. — Я почему-то не сразу сообразил, что это магнитофон. Голос был такой обольстительный…

— Голос, — внушительно произнес начальник, — принадлежит мисс Глэдис Стивенс из штата Омаха, шестидесяти трех лет от роду. Это ее профессия — надиктовывать команды для экипажей стратегических бомбардировщиков и всевозможные тексты программ голосового напоминания…

— Вот оно что, — сказал Холл.

Он вышел в коридор и направился в кафетерий. По дороге до него, наконец, дошло, почему проектировать «Лесной пожар» было поручено конструкторам подводных лодок. Оставшись без часов, он не имел ни малейшего представления о том, который теперь час и даже ночь снаружи или день. Интересно, много ли в кафетерии народу? И вообще — обед сейчас или завтрак?

В кафетерии, как оказалось, не было никого, кроме Ливитта. Тот сообщил, что остальные уже перешли в комнату для совещаний, пододвинул Холлу стакан с какой-то темно-коричневой жидкостью и предложил позавтракать.

— А что это такое? — спросил Холл.

— Питательная жидкость сорок два — пять. Содержит все необходимые компоненты для поддержания жизнедеятельности организма мужчины весом в семьдесят килограммов на протяжении восемнадцати часов…

Hols paņēma glāzi un izdzēra. Šķidrums atgādināja biezu sīrupu un bija aromatizēts, imitējot apelsīnu su­las smaržu un garšu. Dzert brūnu apelsīnu sulu pir­majā brīdī likās diezgan neparasti, taču pēc garšas dzira nebija nemaz tik slikta. Līvits paskaidroja, ka tā esot izstrādāta kosmonautiem un saturot visu, iz­ņemot gaisā šķīstošos vitamīnus.

—   Tie ir šajā tabletē, — viņš teica.

Hols norija tableti, piegāja pie kaktā stāvošā auto­māta un ietecināja tasi kafijas.

—   Vai cukurs ir?

Līvits papurināja galvu.

—   Nē, cukura šeit nekur nav. Te nav nekā tāda, kas varētu kļūt par barotni baktēriju augšanai. Turp­māk mūsu uzturs sastāvēs gandrīz vienīgi no olbal­tumvielām. Visu mums vajadzīgo cukuru organisms saražos, noārdīdams olbaltumvielas. Bet mūsu gremo­šanas traktā cukura nenonāks ne kripatiņas. Gluži otrādi.

Viņš iebāza roku kabatā.

—   Nu nē.

—  Jā gan, — Līvits teica un sniedza Holam mazu staniolā ietītu irbulīti.

—   Nē, — Hols atkārtoja.

—   Visiem pārējiem jau ir. Plašs iedarbības spektrs. Pirms ejat uz noslēguma dezinfekcijas procedūrām, iegriezieties savā istabā un ielieciet.

—   Es nekā nesaku, ka mani mērcē tajās smirdoša­jās vannās, — Hols sacīja. — Es neceļu iebildumus, ka mani apstaro. Bet, lai mani sasper zibens…

—   Iecerēts ir tā, — Līvits viņu pārtrauca, — lai piektajā līmenī jūs būtu tik sterils, cik tas vispār ir iespējams. Jūsu ādu un elpošanas ceļu gļotādu mēs jau esam izdezinficējuši uz to labāko. Bet vēl nekas nav darīts ar jūsu zarnu traktu.

—   Jā, — Hols teica, — bet svecītes?

—   Nekas, pieradīsit. Mēs tās lietosim pirmās četras dienas. Nekāda liela labuma no tām, protams, ne­būs,— Līvits piebilda ar parasto nīgro, pesimistisko izteiksmi sejā. Viņš piecēlās. — Ejam uz apspriežu zāli. Stouns grib parunāties par Karpu.

—   Par ko?

—   Par Rūdolfu Karpu.

Rūdolfs Karps bija Ungārijā dzimis bioķīmiķis, kas Savienotajās Valstīs ieradās no Anglijas 1951. gadā. Viņš dabūja vietu Mičiganas universitātē un mierīgi un klusi nostrādāja tur piecus gadus. Pēc tam, pie­ņēmis Annārboras observatorijā strādājošo kolēģu priekšlikumu, Karps sāka pētīt meteorītus, lai noskaid­rotu, vai tajos nav dzīvu organismu vai vismaz zīmju, kuras norādītu, ka tādi tajos kādreiz ir bijuši. Pret annārboriešu priekšlikumu Karps izturējās ļoti nopietni un strādāja uzcītīgi, nepublicējis par šo tematu nevienu rakstu līdz pat 60. gadu sākumam, kaut gan Kelvins, Vons, Naģs un vairāki citi par līdzīgiem tematiem šai laikā publicēja graujošus rakstus.

Argumenti un pretargumenti, ar kuriem viņi apmai­nījās, bija sarežģīti, bet iznākums allaž bija vienkāršs: tiklīdz kāds pētnieks paziņoja, ka esot meteorītā at­radis fosiliju vai no olbaltumvielas cēlušos ogļūdeņ­radi, vai jebkuras citas dzīvības pēdas, tūlīt radās kritiķi, kas saskatīja vienīgi nevīžību eksperimenta izpildē un pētniecības objekta piesārņošanu ar Zemes vielām un organismiem.

Karps, kura darba stilam bija raksturīga nesteidzība un pamatīgums, bija nolēmis reizi par visām reizēm pielikt šim- strīdam punktu. Viņš paziņoja, ka esot iz­strādājis ārkārtīgi skrupulozu metodiku, kas nodro­šina pret jebkādiem piesārņojumiem: katrs meteorīts, kuru viņš pētot, esot mazgāts divpadsmit šķīdumos, to skaitā ūdeņraža peroksīdā, jodā, hipertoniskajā šķī­dumā un vājos skābju šķīdumos. Pēc tam tas divas dienas turēts spēcīgā ultravioletajā starojumā un, vis­beidzot, iemērkts pretmikrobu šķīdumā un ievietots absolūti sterilā hermētiskā kamerā, kur tad arī tiekot veikts tālākais darbs.

Šādi apstrādātos meteorītus pāršķeļot, Karpām esot izdevies izdalīt ārpuszemes baktērijas. Tie esot gre- dzenveidīgi organismi, kaut kas līdzīgs sīciņām viļ­ņainām autoriepu kamerām, spējot augt un vairoties. Pēc uzbūves tie būtiski neatšķiroties no Zemes baktē­rijām, tāpat sastāvot galvenokārt no olbaltumvielām, ogļhidrātiem un lipīdiem, taču tiem neesot šūnas ko­dola un tāpēc pagaidām nekādi nevarot izskaidrot, kā tie vairojas.

Šo ziņojumu Karps sniedza savā parastajā atturī­gajā manierē, bez sensacionālisma, un cerēja, ka tas tiks uzņemts labvēlīgi. Cerības nepiepildījās, gluži otrādi — Septītajā astrofizikas un ģeofizikas konfe­rencē, kas 1961. gadā sanāca Londonā, viņu vienkārši apsmēja. Vilšanās sarūgtināts, Karps darbu ar me­teorītiem pameta, un viņa izdalītie organismi gāja bojā nejaušā sprādzienā, kas laboratoriju piemeklēja naktī uz 1963. gada 27. jūniju.

Tātad Karps piedzīvoja gandrīz to pašu ko Naģs un visi pārējie. 60. gadu sākumā par dzīvības pastāvē­šanu meteorītos zinātnieki negribēja ne dzirdēt; jeb­kurus datus, kas liecināja tam par labu, noraidīja, no­pēla vai ignorēja.

Tomēr saujiņa pētnieku kādās desmit valstīs savu interesi par šo problēmu saglabāja. Starp viņiem bija arī Džeremijs Stouns un Pīters Līvits. Tieši Līvits pirms dažiem gadiem bija formulējis «Četrdesmit as­toņu kārtulu». Tā bija domāta kā humoristisks atgādi­nājums zinātniekiem un zīmējās uz literatūras kal­niem, kuri 40. gadu beigās un 50. gados bija sakrā­jušies jautājumā par cilvēka hromosomu skaitu.

Daudzus gadus uzskatīja, ka cilvēka ķermeņa šū­nās ir 48 hromosomas; to apstiprināja fotogrāfijas un milzums rūpīgu pētījumu. 1953. gadā grupa ASV cito- logu paziņoja visai pasaulei, ka cilvēka hromosomu skaits ir 46. Un atkal to apstiprināja fotogrāfijas un pētījumi. Bet šie citologi pacēla augšā un izskatīja arī vecos attēlus un vecos pētījumus, un arī tie liecināja, ka hromosomu skaits ir tikai 46 un nevis 48.

«Četrdesmit astoņu kārtula» bija formulēta vien­kārši: «Visi zinātnieki ir akli.» Līvits šo kārtulu at­cerējās, kad redzēja, kāda uzņemšana tiek parādīta Karpām un viņa domubiedriem. Izstudējis visus zi­ņojumus un rakstus, Līvits secināja, ka ar vieglu roku noraidīt pētījumus par meteorītiem nav nekāda^pa­mata; daudzi no eksperimentiem bija veikti rūpīgi un pārdomāti, to rezultāti likās neapgāžami.

Tas viss Līvitam stāvēja prātā, kad viņš kopā ar pārējiem programmas «Meža ugunsgrēks» autoriem strādāja pie pētījuma «Vektors Trīs», kam kopā ar pētījumu «Toksīns Pieci» bija jāveido visas program­mas teorētiskais pamats.

Apcerējumā «Vektors Trīs» tika aplūkots principiāls jautājums: ja uz Zemes nokļūtu kādas svešas'baktē- rijas, kas spēj izraisīt nepazīstamu slimību, — no ku­rienes šīs baktērijas varētu būt cēlušās?

Pēc apspriešanās ar astronomiem un iepazīšanās ar attiecīgajām evolūcijas teorijas atziņām grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka baktērijas varētu nākt no trejādiem avotiem.

Pirmais avots, ko visvieglāk iedomāties, bija baktē­riju ieceļošana no citas planētas vai pat no citas planētu sistēmas. Tādā gadījumā šīm baktērijām būtu aizsarglīdzekļi, kas ļautu tām izturēt ārkārtīgi zemu temperatūru un kosmiskās telpas vakuumu. Par to, ka šādus bargus apstākļus ir iespējams pārciest, šaubu nebija: bija taču pazīstamas tā sauktās termo- fīliskās baktērijas, kas dzīvo un strauji vairojas pat pie +70°C, Tāpat bija zināms, ka spēju dzīvot un vai­roties saglabājušas pat ēģiptiešu kapenēs atrastās sīk- būtnes, kas tur ieslodzījumā pavadījušas tūkstošiem gadu.

Lieta tāda, ka baktērijas var uz laiku kļūt par spo­rām, izveidojot ap sevi cietu kaļķa čaulu. Šī čaula ļauj tām pārciest gan sasalšanu, gan viršanu un, ja nepie­ciešams, iztikt tūkstošiem gadu bez barības. Baktē­rija, kura pārvērtusies sporā, bauda divējādas priekš­rocības — gan tās, kuras tai dod šis kosmiskais skafandrs, gan arī tās, kuras dod iespēja uz laiku pārtraukt dzīvības norises.

Par to, ka spora var ceļot pa kosmisko telpu, nebija nekādu šaubu. Bet vai cita planēta vai planētu sistēma tiešām bija visvarbūtīgākais svešu sīkbūtņu avots?

Nē, acīmredzot nebija. Visvarbūtīgākais bija vistu­vākais avots — Zeme pati.

Apcerējumā «Vektors Trīs» tika izteikta hipotēze, ka pirms miljardiem gadu, kad Zemes okeānos un uz tās karstajiem kontinentiem tikko sāka veidoties dzī­vība, kad vēl nebija ne primitīvo zīdītājdzīvnieku, ne zivju, ne pērtiķcilvēku, kaut kādas baktērijas varēja Zemes virsu pamest. Kāpjošās gaisa plūsmas varēja aizraut tās līdzi un pamazām nest aizvien augstāk, līdz beidzot tās atradās kosmiskajā telpā. Tur nonā­kušas, tās varēja evolucionēt, veidojoties mums gluži neparastās formās, varbūt pat tādās, kas enerģiju dzīvības norisēm iegūst tieši no Saules starojuma un nevis no barības. Varbūt tās vispār spēja iztikt bez barības, pārvēršot enerģiju tieši vielā.

Atmosfēras augšējos slāņos Līvits saskatīja analo­ģiju ar okeāna dziļumiem, secinot, ka abas vides ir vienlīdz nemīlīgas un abas apdzīvotas. Bija zināms, ka pat visdziļākajās, vistumšākajās okeāna ieplakās, kur tikpat kā nenonāk skābeklis un nav nemaz gais­mas, dzīvo organismu ir papilnam. Kāpēc tāpat neva­rēja būt arī atmosfēras augstākajos slāņos? Jā, ar skābekli tur bija trūcīgi. Jā, barības tur tikpat kā ne­bija. Bet, ja jau dzīvība mājoja vairāk nekā desmit kilometrus zem jūras līmeņa, kāpēc gan tā nevarēja mājot arī simtiem kilometru virs tā?

Ja tur augšā tiešām dzīvoja kādas sīkbūtnes un ja tās bija atrāvušās no toreiz karstās Zemes garozas ilgi pirms pirmās cilvēkveidīgās būtnes parādīšanās, tad attiecībā pret cilvēku tām vajadzēja būt bīstamām svešiniecēm: pret tām nevarēja būt izstrādājušās nedz pretvielas, nedz kādi citi imunitātes līdzekļi, nedz pie­lāgošanās reakcijas. Mūsdienu cilvēkam vajadzēja sa­stapties ar šīm primitīvajām svešajām sīkbūtnēm tik­pat nesagatavotam un neaizsargātam, cik nesagata­vots un neaizsargāts viņš pirmajos kuģojumos pa okeāniem sastapās ar haizivīm, primitīvajām svešajām zivīm, kas simtiem miljonu gadu laikā nebija nemaz izmainījušās.

Trešais inficēšanās avots, trešais no pētījumā ap­lūkotajiem vektoriem, bija visiespējamākais un vien­laikus izraisīja vislielākās bažas. Tās bija mūsdienu Zemes baktērijas, ko sev līdzi kosmiskajā telpā aiz­vedis nepietiekami sterilizēts lidķermenis. Uz tur no­kļuvušajām sīkbūtnēm iedarbotos bezsvara stāvoklis, spēcīga radiācija un citi mutagēniski faktori, kas va­rētu tās pārveidot, tā ka uz Zemes tās atgrieztos jau pilnīgi citādas.

Paceliet kosmosā kādas labdabīgas baktērijas, pie­mēram, tās, kas rada izsitumus vai kakla iekaisumu, un jūs varat saņemt tās atpakaļ jaunā, pavisam ne­gaidītā, varbūt pat nāvējošā formā. No tām var sagai­dīt visu. Tās var dot priekšroku acī esošajam šķidru­mam un tāpēc invadēt acs ābolu. Tās var lieliski pār­tikt no kuņģa skābajiem izdalījumiem. Tās var vairo­ties smadzeņu ģenerētajās vājajās strāvās un pada­rīt cilvēkus trakus.

Tomēr grupai «Meža ugunsgrēks» visa šī ideja par mutējušajām baktērijām likās samākslota un ne­ticama. Tas var likties smieklīgi un tagad, pēc noti­kuma ar Andromēdas celmu, pat nožēlojami, bet tā nu tas bija: grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi stūr­galvīgi ignorēja gan paši savu pētījumu datus, kas liecināja, ka baktērijas mutē strauji un radikāli, gan arī datus, kuri bija iegūti, dažādus dzīvos organismus ar bioloģiskajiem pavadoņiem paceļot kosmosā un pēc tam nogādājot atpakaļ uz Zemes.

Pavadonī «Biosatellite II» līdz ar citām dzīvām būtnēm atradās arī vairāku sugu baktērijas. Vēlāk tika ziņots, ka kosmiskā lidojuma apstākļos šīs baktērijas vairojušās divdesmit līdz trīsdesmit reižu straujāk nekā parasti. Cēloņi vēl nebija noskaidroti, bet sekas bija nepārprotamas: kosmiskie apstākļi varēja ietek­mēt sīkbūtņu vairošanos un augšanu.

Tomēr šim faktam nepievērsa uzmanību neviens no grupas locekļiem, bet, kad to atcerējās, bija jau par vēlu.

Savu īso apskatu pabeidzis, Stouns izdalīja katram pa sējumiņam kartona vākos.

—  Te ir atšifrēts automātu fiksētais protokols par visa «Smeltnis VII» lidojuma norisi. Mums tas jāiz­skata un jāmēģina noteikt, kas notika ar pavadoni, kad tas atradās orbītā.

—   Vai tad kaut kas ar to ir noticis? — Hols jautāja.

—   Bija ieplānots, ka pavadonis riņķos sešas die­

nas, — Līvits paskaidroja. — Organismu savākšanas varbūtība ir tieši proporcionāla orbītā pavadītajam laikam. Pēc palaišanas tā orbīta precīzi atbilda pare­dzētajai, bet piektajā dienā pēkšņi no tās novirzījās. Hols palocīja galvu.

— Sāksim ar pirmo lappusi, — Stouns teica. — Kā redzat, ideālas palaišanas protokols. Pie tā mums nav ko kavēties. Seit un arī nākamo deviņdesmit sešu stundu pierakstā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka pa­vadonī bijis kāds defekts. Tagad uzšķiriet 10. lappusi.

ATŠIFRĒJUMS TURPINĀS «SMELTNIS VII» PALAISANAS DATUMS: … SAĪSINĀTS VARIANTS

Stundas min s Norise

0096 10 12 Grandbahamas stacija: pēc pārbaudes

datiem, orbīta stabila 0096 34 19 Sidneja: pēc pārbaudes datiem, orbīta stabila

96               47 34 Vandenberga: pēc pārbaudes datiem,

orbīta stabila

97              04 12 Kenedija zemesrags: orbīta stabila, bet

sistēma nefunkcionē pareizi 0097 05 18 Nepareiza funkcionēšana apstiprināju­sies

0097 07 22 Grandbahama: nepareiza funkcionēšana apstiprinājusies. ESM dati: orbīta no­virzījusies

0097 34 54 Sidneja: orbīta novirzījusies

97               39 02 Vandenberga: pēc aprēķiniem, orbīta

pazeminās

98               27 14 Vandenberga: vadīšanas centrs nolemj

dot signālu ieiet atmosfēras blīvajos slāņos

99               12 56 Signāls pārraidīts

0099 13 13 Hjūstona: sākusies ieiešana atmosfēras blīvajos slāņos. Nolaišanās trajektorija stabila

—  Un sarunas starp stacijam šajā kritiskajā pe­riodā?

—   Centrs runāja ar Sidneju, Kenedija zemesragu un Grandbahamu. Visi savienojumi gāja caur Hjūs- tonu. Ari lielā skaitļošanas mašīna ir Hjūstonā. Taču šai gadījumā Hjūstonā tikai palīdzēja; visi lēmumi tika pieņemti programmas «Smeltnis» vadīšanas cen­trā Vandenbergā. Sarunu pieraksts ir pašās beigās. Tas tiešām kaut ko atklāj.

MUTISKĀS SAZINĀSANĀS PIERAKSTS PROGRAMMAS «SMELTNIS» VADISANAS CENTRS VANDENBERGAS KARA AVIĀCIJAS BĀZE LAIKS NO 0096.59 LIDZ 0097.39 SLEPENI

ATSIFRĒJUMS PILNĪGS, NEREDIĢĒTS Stundas min s Radiogrammas

96           59 00 HALLO, KENEDIJ, SEIT «SMELTŅA»

VADISANAS CENTRS. LIDOJUMA 96. STUNDAS BEIGĀS NO VISĀM STACIJĀM ZIŅAS, KA ORBĪTA IR STABILA. DODIET APSTIPRINĀ­JUMU

97           00 00 Domāju, «Smeltni», ka dosim. Patlaban

vēl pārbaudām, puiši. Atstājiet līniju ieslēgtu, pēc pāris minūtēm ziņošu 0097 03 31 Hallo, «Smeltni»1 Seit Kenedijs. Apstip­rinām, ka pēdējā riņķojumā orbīta bi­jusi stabila. Atvainojiet par kavēšanos, te kāds instruments niķojas 0097 03 34 KENEDIJ, LŪDZAM PRECIZĒT, VAI NIĶOSANĀS IR UZ ZEMES VAI AUGŠĀ

0097 03 39 Diemžēl vēl neesam sadzinuši pēdas. Domājam, ka uz Zemes

0097 04 12 Hallo, «Smeltni». Seit Kenedijs. Mums ir provizoriski dati, ka jūsu pavadonī kaut kāda sistēma nefunkcionē pareizi. Atkārtoju: mums ir provizoriski dati, ka gaisā kaut kas nav kārtībā. Gaidu apstiprinājumu

0097 04 15 KENEDIJ, LODZU, NOSKAIDROJIET,

KAS TĀ PAR SISTĒMU 0097 04 18 Diemžel tas man vel nav ziņots. Lai­kam viņi gaida, kad nepareizā funkcio­nēšana būs pilnīgi apstiprinājusies 0097 04 21 VAI, PĒC JŪSU PĀRBAUDĒM, OR­BĪTA JOPROJĀM IR STABILA? 0097 04 22 Vandenberga, mūsu aprēķini apstiprinā­juši, ka, pēc pārbaužu datiem, orbīta ir stabila. Atkārtoju: orbīta stabila 0097 05 18 Ak, Vandenberga, tā vien liekas, ka zi­ņojumi par nepareizībām jūsu pava­doņa sistēmu funkcionēšanā apstiprinā­sies. Acīmredzot ir sabojājusies stabili­zācijas sistēma. Stabilizācijas rādītāja bultiņa tuvojas atzīmei divpadsmit. At­kārtoju: atzīmei divpadsmit 0097 05 30 VAI JŪS ESAT SOS DATUS PĀR­BAUDĪJUSI AR SKAITĻOSANAS MAŠĪNĀM?

0097 05 35 Zēl, puiši, bet mūsu skaitļošanas mašī­nas visu apstiprinājušas. Viss rāda, ka bojājums tiešām ir 0097 05 45 HALLO, HJŪSTONA. VAI JŪS NESA­VIENOTU AR SIDNEJU? MUMS JĀ­SALĪDZINA DATI 0097 05 51 Programmas «Smeltnis» vadīšanas centr, šeit Sidnejas stacija. Savu iepriekšējo ziņojumu apstiprinām. Kad pavadonis pārlidoja mūs pēdējo reizi, nekādas nepareizības nenovērojām 0097 06 12 MŪSU KONTROLAPLESES LIECINA, KA VISAS SISTĒMAS FUNKCIONĒ PAREIZI UN ORBĪTA IR STABILA. APŠAUBĀM KENEDIJA ZEMES­RAGA INSTRUMENTU RĀDĪJUMU PRECIZITĀTI

0097 06 18 «Smeltni», šeit Kenedijs. Esam savus pārbaudes skaitījumus atkārtojuši. Re­zultāti, gluži tāpat kā iepriekšējo reizi, rāda, ka sistēmas funkcionē nepareizi. Vai no Grandbahamas esat ko saņē­muši?

0097 06 23 VĒL NEESAM, KENEDIJ. GAIDĀM 0097 06 36 HJŪSTONA, SEIT «SMELTŅA» VA- DISANAS CENTRS. VAI JŪSU OR­BĪTU IZSKAITĻOSANAS GRUPA VAR MUMS KAUT KO PAZIŅOT? 0097 06 46 «Smeltni», šobrīd neko nevaram. Mūsu skaitļošanas mašīnām nepietiek datu. Tās joprojām dod laukā rezultātus, pēc kuriem iznāk, ka orbīta ir stabila un visas sistēmas strādā normāli 0097 07 22 «Smeltni», šeit Grandbahamas stacija.

Ziņojam, ka jūsu pavadonis «Smeltnis VII» pārlidoja saskaņā ar grafiku. Pro­vizoriskie dati, kurus ieguvām, noteicot atrašanās vietu ar radiolokatoru, bija normāli, bet pārlidošanas ilgums nezin kāpēc ir palielinājies. Lūdzu, atstājiet līniju ieslēgtu līdz telemetrijas datu sa­ņemšanai

0097 07 25 ATSTĀJAM, GRANDBAHAMA 0097 07 29 «Smeltni», diemžel Kenedija zemesraga novērojumi ir apstiprinājušies. Atkār­toju: mūsu skaitļojumi apstiprina Kene­dija zemesraga novērojumus par sis­tēmu nepareizu funkcionēšanu. Patla­ban inūsu dati tiek pārraidīti uz Hjūs- tonu. Vai tos paralēli adresēt arī jums? 0097 07 34 NĒ, MĒS PAGAIDĪSIM HJŪSTONAS IZSKAITĻOJUMUS. VIŅIEM IETIL­PĪGĀKI PROGNOSTISKIE BLOKI 0097 07 36 «Smeltni», Hjustona ir saņēmusi Grand­bahamas datus. Tie tiek apstrādāti pēc programmas «Dispar». Uzgaidiet desmit sekundes

0097 07 47 «Smeltni», šeit LIjūstona. Skaitļojums pēc programmas «Dispar» apstiprina, ka sistēmas nefunkcionē pareizi. Jūsu pavadonis tagad atrodas nestabilā or-

bītā, pārlidošanas ilgums palielinājies par nulle komats trim sekundēm uz loka vienību. Pašlaik analizējam orbī­tas raksturlielumus. Vai jūs vēlaties, lai izanalizējam datus vēl kādā citā aspektā?

0097 07 59 NĒ, HJŪSTONA. LIEKAS, JŪS STRĀ­DĀJĀT LIELISKI

0097 08 10 Draņķīgi iznācis, «Smeltni». Jūtam līdzi

0097 08 18 IESPĒJAMI ATRI DODIET MUMS ORBĪTAS PAZEMINASANAS RĀDĪ­TĀJUS. VADĪBA GRIB DIVU TU­VĀKO RIŅĶOJUMU LAIKA PIE­ŅEMT LĒMUMU PAR VADAMO NO­LAIŠANOS

0097 08 32 Saprotu, «Smeltni». Izsakām līdzjutību

0097 11 35 «Smeltni», Hjūstonas orbītu izskaitļo­šanas grupa orbītas nestabilitāti ap­stiprinājusi. Pazemināšanās rādītāji tiek paziņoti jūsu stacijai pa datu pārraidīšanas līniju

0097 11 44 KĀDI TIE IZSKATĀS, HJŪSTONA?

0097 11 51 Slikti

0097 11 59 NESAPRATU. LŪDZU, ATKĀRTO­JIET

0097 12 07 Slikti. Pa burtiem: sātans, lidojums, in­cidents, krāmi, tinte, iznākums

0097 12 15 HJŪSTONA, VAI JUMS NAV ZI­NĀMS, KĀDI VARĒTU BŪT CĒLOŅI? GANDRĪZ SIMT STUNDU SIS PA­VADONIS IR ATRADIES LIELISKĀ ORBĪTĀ. KAS GAN AR VIŅU NOTI­CIS?

0097 12 29 Paši nesaprotam. Varbūt notikusi sa­dursme. Jaunajai orbītai ir paliela pre- cesija

0097 12 44 HJŪSTONA, MŪSU SKAITĻOSANAS MASĪNAS APSTRĀDĀ UZTVERTOS DATUS. ARĪ MĒS DOMĀJAM, KA BŪS BIJUSI SADURSME. VAI JUMS, VECĪŠI, TAJĀS KOORDINĀTĒS NE­KAS NELIDO?

0097 13 01 «Smeltni», Kara aviācijas gaisa uzrau­dzība apliecina to pašu, ko jums ziņo­jam mēs: jūsu mazuļa tuvumā neviena nav

0097 13 50 HJŪSTONA, MŪSU SKAITĻOSANAS MASINAS TO VĒRTĒ KA NEJAUŠU NOTIKUMU. VARBŪTĪBA IR LIELĀ­KĀ PAR NULLE KOMATS SEPTIŅ­DESMIT DEVIŅI 0097 15 00 Mums tur nav ko piebilst. Laikam jau tā arī būs. Vai jūs vinu laidīsit zemē? 0097 15 15 VĒL NEESAM IZLĒMUSI, HJŪSTO­NA. TIKLĪDZ LĒMUMS BŪS PIE­ŅEMTS, TŪLĪT JUMS PAZIŅOSIM 0097 17 54 HJŪSTONA, MŪSU VADĪBA IR IZ­VIRZĪJUSI JAUTAJUMU, VAI

0097 17 59 (Hjūstonas atbilde izdzēsta) 0097 18 43 (Programmas «Smeltnis» vadīšanas centra jautājums Hjūstonai izdzēsts) 0097 19 03 (Hjūstonas atbilde izdzēsta) 0097 19 11 PIEKRĪTAM, HJŪSTONA. IZLEM­SIM, TIKLĪDZ BŪSIM SAŅĒMUSI NO SIDNEJAS GALĪGO APSTIPRI­NĀJUMU PAR ORBĪTAS SARUKSA- NU. VAI JŪS TAS APMIERINA? 0097 19 50 Pilnīgi, «Smeltni». Gaidām 0097 24 32 HJŪSTONA, MĒS APSTRADAJAM SAVUS DATUS VĒLREIZ UN VAIRS NEUZSKATAM, KA VARĒTU BŪT

0097 24 39 Sapratu, «Smeltni» 0097 29 13 HJŪSTONA, VĒL AIZVIEN GAIDAM UZ SIDNEJU

0097 34 54 Programmas «Smeltnis» vadīšanas centr, šeit Sidnejas stacija. Tikko izse­kojām jūsu pavadoņa pārlidojumu. Mūsu iepriekšējie novērojumi liecināja, ka pārlidošanas ilgums ir palielinājies. Šoreiz tas jau ir pārsteidzoši liels 0097 35 12 PALDIES, SIDNEJA 0097 35 22 Jums nav veicies, «Smeltni». Jūtam līdzi

0097 39 02 PROGRAMMAS «SMELTNIS» VADI­SANAS CENTRS VISAM SEKOSA- NAS STACIJĀM. MOSU SKAITĻOSA- NAS MĀSIŅĀS IR APRĒĶINĀJUŠAS PAVADOŅA ORBĪTAS SARUKŠA­NAS RAKSTURLIELUMUS. GAIDIET GALĪGO LĒMUMU, KAD MĒS LAI­DĪSIM TO ZEMĒ

—   Kas tie par izdzēsumiem? — Hols vaicāja.

—   Majors Menčiks Vandenbergā man sacīja, ka ta­jās vietās runa esot bijusi par krievu pavadoņiem šajā zonā, — Stouns atbildēja. — Beigu beigās gan Hjū­stonā, gan Vandenbergā esot secinājuši, ka krievi nedz tīši, nedz netīši nav izsituši «Smeltni» no orbītas. Kopš tā brīža citādu viedokli neviens nav izteicis.

Visi palocīja galvu.

—    Kārdinājums jau ir liels, — Stouns turpināja. — Kentuki štatā Gaisa kara flotei ir speciāla stacija, kas seko visiem pavadoņiem, kuri riņķo orbītās ap Zemi. Šai stacijai ir divkāršs uzdevums — novērot vecos, zi­nāmos pavadoņus un atklāt jaunus. Pašlaik ap Zemi riņķo divpadsmit nenoskaidrotas izcelsmes pavadoņi; citiem vārdiem sakot — tie nav mūsējie, bet tie nav arī tādi padomju pavadoņi, par kuru palaišanu būtu pa­ziņots. Bet, lai nu kam tie piederētu, svarīgs ir kas cits: tur augšā tagad maisās milzums pavadoņu. Pa­gājušo piektdien Gaisa kara flote ziņoja, ka ap Zemi riņķo 587 mākslīgi ķermeņi. Šai skaitā ietilpst veci, sen vairs nefunkcionējoši pavadoņi no amerikāņu sē­rijas «Explorer» un krievu sērijas «Sputņik», kā arī paātrinātāji un nesējraķešu pēdējās pakāpes — vārdu sakot, visi pa stabilām orbītām riņķojoši objekti, kuri ir pietiekami lieli, lai atstarotu lokatora staru.

—   Daudz gan to pavadoņu, — teica Hols.

—   Jā. Varbūt to ir pat vēl daudz vairāk. Gaisa kara flotes speciālisti domā, ka tur augšā ir lērums visādu grabažu — uzgriežņu, bultskrūvju, metāla gabalu—,

kas arī lido pa vairāk vai mazāk stabilām orbītām. Pil­nīgi stabilu orbītu, kā jūs zināt, nav. Jebkurš pavado­nis, ja to regulāri nekoriģēs, beigu beigās noies no orbītas un sāks pa spirāli tuvoties Zemei, līdz beidzot atmosfēras blīvajos slāņos sadegs. Bet tas var notikt vairākus gadus, pat gadu desmitus pēc palaišanas. Tā vai citādi, Gaisa kara flotes speciālisti vērtē, ka orbi- tējošo objektu kopskaits varētu būt ap septiņdesmit pieciem tūkstošiem.

—    Tātad «Smeltnis» varēja sadurties ar kādu no šīm grabažām?

—   Jā, tas ir iespējams.

—   Bet varbūt ar meteorītu?

—    Arī tāda varbūtība pastāv, un Vandenberga dod priekšroku tieši tai. Nejaušs atgadījums, visticamāk — meteorīts.

—  Vai šajās dienās nav bijuši meteorītu lieti?

—    Pēc visa spriežot, nav bijuši. Bet sadursmi ar meteorītu tas neizslēdz.

Līvits nokāsējās un teica:

—   Pastāv vēl viena iespējamība.

Stouns sarauca pieri. Viņš zināja, ka Līvitam pie­mīt bagāta iztēle un tas ir šī zinātnieka spēks un arī vājums. Dažkārt Līvita hipotēzes pārsteidza un aiz­rāva, citreiz vienkārši kaitināja.

—    Pieņemt, ka šurp atceļojušas šķembas no kādas citas planētu sistēmas, nebūtu nekāda pamata, — Stouns sacīja. — Ja nu vienīgi…

—    Piekrītu, — Līvits viņu pārtrauca. — Nekāda pa­mata. Sādu hipotēzi nebalsta ne mazākais fakta ga­liņš. Un tomēr es nedomāju, ka mēs drīkstam šo iespējamību ignorēt.

Klusi noskanēja gongs. Sulīga sievietes balss, par kuru Hols tagad zināja, ka tā pieder Gledisai Stīven- sai no Omahas, klusi teica:

—   Kungi, jūs varat doties uz nākamo līmeni.

13.

5. LĪMENIS

Piektais līmenis bija izkrāsots neuzkrītoši zils, un arī kombinezoni tagad viņiem bija zili. Bārtons izrā­dīja Holam, kas te ir.

—   Šis stāvs ir līdzīgs visiem pārējiem — arī gre- dzenveidīgs. Pareizāk sakot, tas ir veidots no vairā­kiem koncentriskiem gredzeniem. Pašlaik mēs esam pašā ārējā gredzenā. Te mēs dzīvosim un strādā­sim. Kafetērija, guļamistabas un citas šāda rakstura telpas ir šeit. Nākamajā gredzenā atrodas laboratori­jas. Bet aiz tā — no mums hermētiski izolēta centrālā serde. Tur tad arī pašlaik ir pavadonis un abi dzīvi palikušie.

—   Tātad no mums vini ir izolēti?

—   Jā.

—   Ka mes tada gadījuma tiksim viņiem klat?

—  Vai jūs nekad neesat lietojis cimdkameru? — Bārtons jautāja.

Hols papurināja galvu. Bārtons paskaidroja, ka tā sauc lielas caurspīdīgas plastmasas kameras, kuras izmanto, strādājot ar steriliem materiāliem. Kameru sienās izgriezti caurumi, un tajos hermētiski iestip­rināti pirkstaini cimdi. Iebāzuši tajos rokas, jūs varat darboties ar kamerā ievietotajiem materiāliem, neska­rot tos ar pirkstiem, bet gan tikai ar cimdu sterilo virsmu.

—   Mēs esam spēruši soli tālāk, — Bārtons sacīja. — Te mums ir veselas istabas, kas nav nekas cits kā hipertrofētas cimdkameras. Cimdi, kuros var iebāzt tikai rokas, ir aizstāti ar plastikāta kombinezoniem, kuros var ielīst pats. Drīz dabūsit redzēt.

Pa lokveidīgo gaiteni viņi aizgāja līdz durvīm ar uzrakstu «GALVENA KONTROLE». Līvits un Stouns tur jau mierīgi stradāja. Sī «galvenā kontrole» bija šaura, ar elektronisko aparatūru pieblīvēta telpa. Viena siena bija no stikla, caur to šeit strādājošie va­rēja redzēt visu, kas notiek blakustelpā.

Hols skatījās, kā otrpus stikla sienas mehāniskās rokas pievirza pavadoni pie galda un uzliek uz tā. Viņš vēl nekad nebija redzējis pavadoni, tāpēc vēroja notiekošo ar interesi. Pavadonis bija mazāks, nekā viņš bija iedomājies, tikai apmēram metru garš. Viens gals, ieejot atmosfēras blīvajos slāņos, bija apdedzis un apkusis.

Stouna vadītas, mehāniskās rokas pavadoņa sānos atvilka vaļā mazu liekšķerveida aizbīdni, līdz ar to at­vērdamas pavadoņa konteineru.

—   Seit, — Stouns sacīja, izvilkdams pirkstus no va­dīšanas orgāniem, kas izskatījās pēc diviem vara si- tamriņķiem, operators iebāza tajos savas rokas un kustināja tās tā, kā aiz sienas vajadzēja kustēties me­hāniskajām rokām. — Tagad mums jānoteic, vai pava­donī vēl ir uzglabājies kaut kas bioloģiski aktīvs. Kādi būs priekšlikumi?

—   Ar žurku, — atbildēja Līvits. — Ar melno Norvē­ģijas žurku.

Melnā Norvēģijas žurka nepavisam nebija melna. Sādi sauca kādu žurku līniju, kas, iespējams, bija vis­slavenākā laboratorijas dzīvnieku līnija zinātnes vēs­turē; kādreiz tā tiešām bija bijusi melna un sastopama tikai Norvēģijā, bet, ilgus gadus un neskaitāmas pa­audzes selekcionēta, tā bija kļuvusi balta, maza un ļoti parocīga. Sakarā ar «bioloģisko eksploziju» bija radies pieprasījums pēc liela skaita ģenētiski vienādu organismu. Pēdējos trīsdesmit gados bija mākslīgi iz­veidots vairāk nekā tūkstotis dzīvnieku «tīro līniju». Kas attiecās uz melno Norvēģijas žurku, tad tagad ar šīs līnijas dzīvniekiem varēja eksperimentēt jebkurš zinātnieks jebkurā pasaules malā, turklāt droši zinot, ka citi zinātnieki, vienalga, kur tie atrastos, varēs viņa eksperimentu atkārtot vai turpināt ar praktiski iden­tiskiem organismiem.

— Pēc tam ar rēzus pērtiķi, — Bārtons turpināja. — Pie primātiem mums būs jāķeras agri vai vēlu.

Pārējie klusēdami piekrita. Laboratorija «Meža ugunsgrēks» bija sagatavota eksperimentēšanai ne vien ar sīkiem un lētiem dzīvniekiem, bet arī ar pēr­tiķiem, ieskaitot augstākos. Strādāt ar pērtiķiem, it se­višķi zemākajiem, bija ārkārtīgi grūti: mazie primāti izturējās naidīgi, bija ļoti ātri un viltīgi. Par sevišķi grūtiem un neparocīgiem objektiem pētnieki uzskatīja Dien\ndamerikas pērtiķus ar to tvērējastēm. Stāstīja, ka dažs labs zinātnieks,'gribēdams tādam pērtiķim kaut ko iešļircināt, esot aicinājis palīgā par turētājiem trīs četrus laborantus, bet pērtiķis tik un tā pamanījies atbrīvot asti, satvert šļirci un aizlidināt to kaktā.

Teorētiskais pamats eksperimentēšanai ar primā­tiem bija atziņa, ka šie dzīvnieki ir bioloģiski vistu- vāki cilvēkam. 50. gados vairākas laboratorijas, nežē­lodamas pūļu un līdzekļu, mēģināja rīkot eksperimen­tus ar gorillām — šķietami viscilvēciskākajiem dzīv­niekiem. Taču ap 1960. gadu tika pierādīts, ka bioķī­miski cilvēkam vislīdzīgākais ir nevis gorilla, bet gan šimpanze. (Meklējot cilvēkam līdzīgus laboratorijas dzīvniekus, ar pārsteigumiem gadās sastapties bieži. Piemēram, imunoloģiskiem un onkoloģiskiem pētīju­miem vispiemērotākais ir izrādījies kāmis, jo šī zvēriņa organisms reaģē ļoti līdzīgi cilvēka organismam, bet cilvēka sirds un asinsrites pētīšanai, lai cik dīvaini, vislabāk noder cūka.)

Stouns atkal iebāza savas rokas vadīšanas orgānos un sāka ar tiem uzmanīgi manipulēt. Cauri stiklam bija redzams, kā melnie metāla pirksti virzās uz bla- kustelpas tālāko sienu, gar kuru vairākos stāvos bija izvietoti krātirti ar laboratorijas dzīvniekiem, ko rto telpas pārējās daļas šķīra virināmas hermētiskas dur­tiņas. Holam šīs durtiņas nezin kāpēc atgādināja automātrestorānu.

Mehāniskās rokas atvēra vienas durtiņas, izņēma krātiņu ar žurku, pārnesa to uz vidu un nolika blakus pavadonim. Žurka apskatījās visapkārt, paošņāja gaisu un dažas reizes savādi pastiepa kaklu. Tūlīt pēc tam viņa nokrita uz sāniem, noraustījās un sastinga.

Tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka Hols negribēja ticēt savām acīm.

—   Ak dievs, cik strauja norise! — izsaucās Stouns.

—   Grūti būs, — piebilda Līvits.

—   Mēs varam mēģināt ar iezīmētajiem atomiem,— Bārtons ierosināja.

—   Jā, iezīmētie atomi te būs vajadzīgi, — teica Stouns. — Cik ātri strādā mūsu notaustītājierīces?

—   Ja vajag, milisekundēs.

—   Vajadzēs.

—   Mēģiniet ar rēzus pērtiķi, — Bārtons atkārtoja. — Tik un tā jums vienu eksemplāru vajadzēs ziedot sekcijai.

Stouns atkal virzīja mehāniskās rokas uz tālāko sienu, atvēra vēl vienas durtiņas un izvilka krātiņu, kurā sēdēja liels, brūns rēzus pērtiķis. Tiklīdz krātiņu pacēla no grīdas, pērtiķis sāka griezīgi spiegt un sis­ties pret krātiņa stieņiem. Pēc tam, pieķēris vienu roku pie krūtīm ar pārsteiguma un izbaiļu izteiksmi sejā, viņš nomira.

Stouns pašūpoja galvu.

—   Nu labi, tagad mēs vismaz zinām, ka šis faktors joprojām ir bioloģiski aktīvs. Tas, kas apslepkavoja pīdmontiešus, nav nekur izgaisis un darbojas tikpat spēcīgi. — Viņš nopūtās. — Ja vien «spēcīgi» te ir īs­tais vārds.

•— Vajadzētu sākt pavadoņa notaustīšanu, — sacīja Līvits.

—   Bet es ņemšu beigtos dzīvniekus un papētīšu, ar ko šī slimība varētu sākties, — teica Bārtons. — Pēc tam iztaisīšu sekciju.

Stouns vēlreiz manipulēja ar mehāniskajām rokām. Viņš pacēla gaisā krātiņus ar žurku un pērtiķi un no­lika tos uz elastīgas starplaboratoriju transportiera lentes pie pretējās sienas. Pēc tam uz pults nospieda pogu ar uzrakstu «SEKCIJA». Lente sāka slīdēt uz priekšu.

Bārtons izgāja gaitenī un devās pa to uz patoloģi­jas laboratorijas sekciju zāli, kurp transportierim jau vajadzēja būt aiznesušam krātiņus.

Stouns sacīja Holam:

—   Jūs starp mums esat vienīgais ārsts. Baidos, ka tagad jums būs jāstrādā vaiga sviedros.

—   Par pediatru un gerontologu?

—   Tieši tā. Paskatieties pats, ko tur iespējams no­skaidrot. Abi jūsu pacienti atrodas mūsu jauktajā la­boratorijā, kas ir iekārtota speciāli tādiem neparedzē­tiem gadījumiem kā šis. Tur ir arī pults, no kuras var saistīties ar skaitļošanas mašīnu, lai izmantotu tās pakalpojumus. Kā tas darāms, to jums ierādīs labo­rante.

14

JAUKTĀ LABORATORIJA

Hols atvēra durvis ar uzrakstu «JAUKTĀ LABO­RATORIJA», pie sevis nodomādams, cik labi šis no­saukums atbilst tam, kas viņam te būs jādara: kas gan varēja būt kopīgs večukam ar zīdaini, izņemot to, ka Holam bija jāsaglabā abu dzīvības, ka program­mas izpildē abiem bija ļoti svarīga nozīme un ka ar abiem viņam bija gaidāma pamatīga tiopūlēšanās?

Viņš nokļuva nelielā istabā, kas bija līdzīga nupat atstātajai. Arī šai bija plašs stikla logs, pa kuru va­rēja skatīties dibentelpā. Tur atradās divas gultas un tajās— Pīters Džeksons un zīdainis. Bet kaut kas ne­redzēts bija četri pie šīm gultām stāvošie caurspīdīgie plastmasas tērpi, kas izskatījās kā piepūsti un pēc formas atgādināja cilvēku stāvus. No katra tērpa šurp uz sienu stiepās tunelis.

Acīmredzot, lai varētu darboties ar pacientiem is­tabā aiz stiklotās sienas, vajadzēja pa tuneli ielīst vienā no šiem tērpiem.

Laborante, kas bija piekomandēta viņam palīgā, sē­dēja, noliekusies pār ESM pulti. Atrāvusies no darba, viņa stādījās priekšā kā Karena Ansone un sāka skaid­rot Holam šejienes skaitļošanas sistēmas darbības principus.

— Šī ir tikai viena no apakšcentrālēm, kuras sa­vienotas ar elektronisko skaitļošanas mašīnu, kas at­rodas laboratorijas «Meža ugunsgrēks» pirmajā līmenī, — viņa teica. — Visā laboratorijā tādu apakš- centrāju ir trīsdesmit. Dialogu ar mašīnu var vienlai­kus uzturēt trīsdesmit cilvēki.

Hols pamāja ar galvu. Dalītā mašīnlaika princips viņam bija skaidrs. Viņš zināja, ka vienas un tās pa­šas skaitļošanas mašīnas pakalpojumus var reizē iz­mantot pat divsimt cilvēku, jo ESM darbojas ļoti ātri, uzdevumu atrisinādama sekundes daļās, bet cilvēks katrai darbībai patērē sekundes, ja ne minūtes. No­darbināt mašīnu tikai vienam cilvēkam nav lietderīgi: kamēr lentē ieperforē komandas, paiet vairākas minū­tes, un mašīna pa šo laiku stāv dīkā; pēc tam, kad komandas ievadītas, mašīna dod ārā atbildi gandrīz acumirklīgi. Tas nozīmē, ka tā nostāv dīkā tikpat kā visu laiku. Iekārtojot tā, lai dialogu ar mašīnu vien­laikus varētu uzturēt lielāks skaits cilvēku, mašīnu iespējams noslogot nesalīdzināmi pilnīgāk.

—    Ja gadās sastrēgums, kad mašīna vienlaikus sa­ņēmusi daudz uzdevumu, — laborante turpināja, — at­bilde var aizkavēties par vienu vai divām sekundēm. Bet parasti tā pienāk tūlīt. Seit mēs lietojam pro­grammu MEDCOM. Vai jūs tādu zināt?

Hols papurināja galvu.

—     Tā ir medicīniskās informācijas analīzes pro­gramma. Jūs ievadāt pacienta izmeklēšanas datus, un mašīna pēc šīs programmas uzstāda diagnozi un ieteic, kādā kārtībā izdarīt ārstēšanu, vai norāda, Ikādi dati vēl vajadzīgi, lai diagnozi parbaudītu.

: — Liekas, tam vajag būt visai ērti.

—    Galvenais — ātri. Visus laboratoriskos izmeklē­jumus pie mums veic automātiskas mašīnas. Tāpēc pat sarežģītos saslimšanas gadījumos mēs diagnozi varam uzstādīt dažās minūtēs.

Hols paskatījās caur stiklu uz abiem pacientiem.

—   Kas ar viņiem darīts līdz šim?

—    Nekas. Pirmajā stāvā viņiem pieslēdza intra­venozo infūziju. Pīteram Džeksonam ievada asins plazmu, zīdainim — dekstrozi un ūdeni. Šķiet, ka ta­gad ūdens viņiem organismā ir diezgan un dzīvība nav apdraudēta. Džeksons vēl aizvien ir nesamaņā. Acu zīlīšu reakcijas nav, uz.kairinājumiem nereaģē. Izskatās, ka viņam ir anēmija.

Hols pamāja ar galvu.

—   Vai šejienes laboratorija var izanalizēt itin visu?

—    Pilnīgi visu. Pat virsnieru dziedzera hormonus un asins sarecēšanas ilgumu trombokināzes klātbūtnē.

—   Labi. Vajadzētu sākt, — Hols sacīja.

Karena ieslēdza savienojumu ar ESM.

—       Paskatieties, kā jāpieprasa laboratoriskie izmek­lējumi. Ar šo gaismas zīmuli pieskaroties ekrānam, atzīmējiet tur tos, kuri jums ir vajadzīgi.

Viņa pasniedza Holam mazu gaismas zīmuli un nospieda pogu «STARTS».

Ekrāns sāka spīdēt. Uz tā parādījās saraksts, kurā bija norādītas visas analīzes, ko var pasūtīt mašī­nai.

Hols caurskatīja šo sarakstu, ar zīmuli pieskarda- mies viņam vajadzīgo analīžu nosaukumiem. Aizskar­tie nosaukumi tūlīt pazuda no ekrāna. Pasūtījis kādas piecpadsmit, divdesmit analīzes, Hols atkāpās no pults.

Attēls no ekrāna pazuda, un pēc tam parādījās jauns.

Pasūtītajām analīzēm no katra pacienta vajadzēs

20 cm3 dabiskās asins

10 cm3 skābeņskābās asins

12 cm3 citronskābās asins

15 cm3 urīna

—       Ja jūs gribat izdarīt vispārīgo izmeklēšanu, es ņemšu asinis, — laborante sacīja. — Vai agrāk jūs kādā no šīm istabām esat bijis?

Hols papurināja galvu.

—       Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Pa tuneļiem mēs ielīdīsim tērpos. Pēc tam tuneļi aiz mums hermētiski noslēgsies.

—   Noslēgsies? Kādēļ?

—        Gadījumam, ja ar vienu vai otru no mums kas notiek, ja tērps kaut kur ieplīst jeb, kā teikts instruk­cijā, «ja tiek izjaukts tērpa virsmas veselums». Tādā gadījumā baktērijas varētu pa tuneli izkļūt ārā.

—   Tātad mēs tur būsim iesprostoti?

— Jā. Gaiss mums pienāks no autonomas sistēmas. Vai redzat tās tievās caurulītes, kas iet uz turieni? Būtībā, atrazdamies tērpā, jūs būsit izolēts no visas pasaules. Taču uztraukties par to nevajadzētu. Tērpu jūs varat sabojāt, vienīgi iegriežot tajā nejauši ar skalpeli, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo cimdi ir trīskārtaini.

Karena ierādīja, kā jālien iekšā, un Hols, darīdams viņai pakaļ, drīz vien nokļuva plastmasas tērpā, pie­cēlās kājās un jutās kā milzīgs, neveikls rāpulis; staigāt bija grūti, un tunelis kā resna aste vilkās līdzi.

Pēc mirkļa atskanēja šņākoņa, un viņa tērps aiz- hermetizējās. Vēl viens šņāciens, un gaiss kļuva vēss — to viņam sāka pievadīt autonomā sistēma.

Laborante pasniedza viņam izmeklēšanas instru­mentus. Kamēr viņa zīdainim ņēma no deniņu vēnas asinis, Hols pievērsa uzmanību Pīteram Džeksonam.

Vecais vīrs bija bāls — anēmija. Un ļoti vājš. Pirmā doma — vēzis. Otrā — tuberkuloze, alkoholisms vai kāds cits hronisks process… Un bez samaņas. Mēģinādams izdarīt diferenciālo diagnosticēšanu, Hols domās pārcilāja iespējamos variantus, sākot ar epilepsiju un beidzot ar hipoglikēmisko šoku un trieku.

Vēlāk Hols atzinās, cik muļķīgi juties, kad ESM iz­devusi viņam pilnīgu pacienta stāvokļa analīzi, norā­dīdama arī dažu diagnožu varbūtību. Tolaik viņš vēl nekā nezināja par šejienes ESM iespējām un tās pro­grammu kvalitāti.

Viņš pārbaudīja Džeksona asinsspiedienu. Tas bija zems, 85/50. Pulss bija ātrs, 110. Temperatūra 36,5. Elpošana 30 un pietiekami dziļa.

Hols secīgi izmeklēja visu ķermeni, no galvas līdz kājām. Kad viņš radīja pacientam sāpes, uzspiezdams

UZ trijzaru nerva atzarojuma zem uzacs, večuks sa­viebās un pacēla rokas, it kā gribēdams Holu atgrūst.

Varbūt viņš nemaz nebija bez samaņas. Varbūt tas bija stupors. Hols sapurināja viņu aiz pleciem.

—  Mister Džekson! Mister Džekson!

Večuks neatbildēja, bet pēc tam it kā sāka lēnām atgūt samaņu. Hols kliedza Džeksonam ausi viņa vārdu un spēcīgi viņu sapurināja. Viņš uz īsu mirkli atvēra acis un pateica:

—   Ejiet… prom …

Hols turpināja viņu purināt, bet Džeksons atslāba, kļuva ļengans un atkal pārstāja reaģēt uz apkārtni. Zaudējis cerības viņu atmodināt, Hols atsāka vispā­rīgo izmeklēšanu. Plaušas bija tīras, un arī sirds likās esam normāla. Bet vēders bija izspīlēts, un vienu reizi Džeksons norīstījās — pa muti iztecēja asiņaina strūkliņa. Hols steigšus izdarīja asins analīzi attiecībā uz bazofīliskajiem leikocītiem. Reakcija bija pozitīva. Tad viņš pārbaudīja taisnās zarnas saturu un arī tur atrada asins piejaukumu.

Hols pagriezās pret laboranti, kas jau bija noņē­musi visus asins paraugus un pašlaik lika stobriņus ESM analizatorā istabas kaktā.

—   Izrādās, večukam asiņo kuņģis, — viņš sacīja. — Cik drīz dabūsim rezultātus?

Karena norādīja uz televīzijas ekrānu pie griestiem.

—   Ziņojumi no laboratorijas tiek pārraidīti tūlīt, tiklīdz tie pienāk. Tos parāda šeit un arī otrā istabā uz pults. Vieglākās analīzes nāk atpakaļ pirmās. Droši vien pēc pāris minūtēm būs gatavs hematokrīts.

Hols gaidīja. Ekrāns iedegās, un uz tā parādījās vārdi:

DŽEKSONS, PITERS Laboratoriskie izmeklējumi

Analīzes veids Norma Faktiski Hematokrīts 38—54 21

—   Tikai puse no normas, — Hols teica, uzlika Džek- sonam skābekļa masku un piesprādzēja to. — Mums būs vajadzīgas vismaz četras devas. Plus divas de­vas plazmas.

—   Es pasūtīšu.

—   Lai atgādā, cik drīz vien var.

Karena piegāja pie tālruņa, piezvanīja uz konser­vētās asins glabātavu otrajā līmenī un lūdza steidzīgi apmierināt pieprasījumu. Hols pa to laiku pievērsās bērnam.

Kopš viņš pēdējo reizi bija izmeklējis zīdaini, daudz ūdeņu bija aiztecējis, un pavisam bija aizmirsies, cik tas ir grūti. Tiklīdz viņš gribēja ieskatīties bērnam acīs, mazulis tās aizvēra un vaļā netaisīja. Tiklīdz mē­ģināja apskatīt rīkli, mazulis saknieba lūpas. Tiklīdz gribēja izklausīt sirdi, zīdainis sāka mežonīgi kliegt, pilnīgi apslāpēdams sirds skaņas.

Taču Hols mēģināja vēl un vēl, atcerēdamies, ko teica Stouns. Sie abi ārkārtīgi nevienādie cilvēki esot vienīgie, kuri Pīdmontā palikuši dzīvi. Tātad viņiem kaut kā bija izdevies šo slimību uzveikt. Tātad starp grumbaino večuku, kas vēma asinis, un sārto, aizgūt­nēm raudošo bērniņu pastāvēja kaut kāda kopības saite.

Pirmajā brīdī likās — kas gan var būt kopīgs šiem pretmetiem, kuri atrodas katrs savā dzīves spektra galā un atšķiras viens no otra kā diena no nakts?

Un tomēr kaut kam kopīgam tur vajadzēja būt.

Bērnu Hols izmeklēja pusstundu, un iznākumā vi­ņam bija jāsecina, ka, pēc visa spriežot, zīdainis ir pilnīgi vesels un gluži normāls. Viņam nebija nekā savāda, ar ko viņš kaut mazdrusciņ atšķirtos no pārē­jiem.

Izņemot to, ka viņš noslēpumaina kārtā bija palicis dzīvs.

15.

«GALVENĀ KONTROLE»

Stouns ar Līvitu sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, caur stiklu skatīdamies izolētajā diben- telpā, kur atradās pavadonis. Abās telpās, kas ne­bija sevišķi lielas, bija koncentrēta sarežģīta un dārga iekārta. Tā bija izmaksājusi divus miljonus do­lāru — dārgāk par jebkuru citu objektu laboratorijā «Meža ugunsgrēks». Un tai arī bija izšķirīga loma vi­sas laboratorijas funkcionēšanā.

«Galvenā kontrole» bija pirmais posms pavadoņa izpētē. Tās svarīgākā funkcija bija atrast un atdalīt no visa liekā svešās sīkbūtnes. Atbilstoši «Dzīvības analīzes metodikai» programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēti trīs darba posmi: atrašana, raksturo­šana un pakļaušana kontrolei. Vispirms sīkbūtnes bija jāatrod, pēc tam — jāizpēta un jāizprot. Un tikai tad varēja meklēt ceļus, kā tās savaldīt.

«Galvenā kontrole» bija izveidota atbilstoši pirma­jai funkcijai — svešo mikroorganismu atrašanai.

Līvits un Stouns sēdēja pie pults ar neskaitāmām pogām, svirām un skalām. Stouns vadīja mehāniskās rokas, Līvits darbojās ar mikroskopu. Ieiet dibentelpā un apskatīt pavadoni tieši, protams, nebija iespējams. Viņu vietā to varēja izdarīt tālvadātni, pusautomātiski mikroskopi, kuru ekrāni atradās šaipus stikla sienas, viņiem priekšā.

Sākumā bija gudrojuši, ko šai nolūkā izmantot — televīziju vai kaut kādu attēla tiešas pārraidīšanas sistēmu. Televīzijas aparatūra bija lētāka un vieglāk uzstādāma; televīzijas attēla pastiprinātājus jau lie­toja elektronu mikroskopos, rentgenaparātos un vai­rākās citās iekārtās. Tomēr beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» nosprieda, ka tās mērķiem televīzijas ek­rāns ir pārāk neprecīzs; pat kamera ar dubultizvērsi, kas deva divreiz vairāk svītru nekā parasti un līdz ar to arī krietni skaidrāku attēlu, nevarēja garantēt, ka izšķiršanas spēja nebūs par mazu. Visu apsvērusi, grupa «Meža ugunsgrēks» izvēlējās šķiedru optikas sistēmu, kurā attēls pa čūskveidīgu stikla šķiedru kūli tika pārraidīts tieši uz speciāla ekrāna. Sī sistēma deva skaidru, asu attēlu.

Stouns nostatīja pavadoni un nospieda attiecīgās pogas. No griestiem nolaidās melna lādīte un sāka pakāpeniski pārlūkot visu pavadoņa virsmu. Abi vīri pievērsās ekrāniem.

—   Sāksim ar pieckārtīgo, — Stouns teica.

Līvits iestādīja pogas atbilstoši pieckārtīgam palie­linājumam. Viņi vēroja ekrānu, bet kamera riņķoja ap pavadoni, automātiski turēdama fokusā metāla vir­smu. Noskatījušies vienu pilnu pārlūkojumu, viņi pār­slēdza kameru uz divdesmitkārtīgu palielinājumu. Ta­gad pārlūkošana vilkās daudz gausāk, jo skata lauks bija krietni sašaurinājies. Uz pavadoņa virsmas jo­projām neredzēja nedz caurumiņu, nedz bedrīšu, nedz arī kaut kādu uzaugumu.

—   Pāriesim uz simtkārtīgo.

Līvits pārregulēja aparatūru un pēc tam atkal at­sēdās. Tagad viņus gaidīja ilga un apnicīga skatīša­nās, turklāt bez drošām cerībām, ka šoreiz kaut ko atradīs. Pēc tam bija jāpārmeklē pavadoņa iekša, un varēja gadīties, ka meklētais tiks atrasts tur. Bet tik­pat labi varēja gadīties, ka arī tur viņi neko neatradīs. Tiklab vienā, kā otrā gadījumā viņiem bija jāpaņem paraugi analīzēm, kā arī jāievieto barotnēs nokasī- jumi un iztriepes.

Līvits atrāva acis no ekrāna un brīdi pavēroja, kā kamera, sarežģītas stieņu un stiepļu sistēmas turēta,

lēnām met loku pēc loka ap pavadoni. Pēc tam viņš atkal pievērsās ekrānarrt.

Pavisam «Galvenās kontroles» priekštelpā bija trīs ekrāni, un visi rādīja vienu un to pašu skata lauku. Teorētiski viņi varēja izmantot trīs pārlūkošanas ka­meras, kuru rādījumi tad tiktu projicēti katrs uz sava ekrāna. Tādā gadījumā pavadonis tiktu noriņķots trīs­reiz īsākā laikā. Bet viņi to negribēja darīt, vismaz pagaidām. Ne Stouns, ne Līvits neloloja ilūziju, ka viņi varēs visu cēlienu nostrādāt ar neatslābstošu in­teresi un uzmanību. Lai kā viņi būtu centušies, ar laiku modrība tik un tā būtu mazinājusies. Vienu un to pašu attēlu skatoties diviem, bija lielākas izredzes neko ne­palaist garām.

Koniskais pavadonis bija 92,5 cm garš un pie pa­matnes 30 cm resns, tātad tā sānu virsmas laukums bija apmēram 2800 cm2 . Trijos pārlūkojumos — ar pieckārtīgu, divdesmitkārtīgu un simtkārtīgu palieli­nājumu — pagāja mazliet vairāk nekā divas stundas. Kad trešais bija galā, Stouns sacīja:

—  Tagad it kā vajadzētu turpināt ar četrsimtčetr- desmitkārtīgu palielinājumu …

—   Bet?

—  Mani vilina tūlīt sakt pavadoņa iekšas apskati. Ja jau neko neatradīsim, varēsim atgriezties pie ār­puses un pārlūkot to ar četrsimtčetrdesmitkārtīgo.

—   Piekrītu.

—   Labi, — Stouns teica. — Sāksim ar pieckārtīgu. Pārslēdziet uz iekšieni.

Līvits iedarbināja vadīšanas orgānus. Automātiska pārlūkošana tagad nebija iespējama. Kamera bija pro­grammēta tā, lai tā varētu automātiski sekot jebkura regulāras formas ķermeņa, piemēram, kuba, lodes vai konusa, kontūrām, bet bez stūrēšanas izzondēt pava­doņa iekšpusi tā nevarēja. Iestādījis lēcas uz pieckār­tīgu palielinājumu, Līvits pārslēdza kameru uz rokas tālvadību. Pēc tam viņš to iestūrēja pavadoņa kon­teinera atverē. Stouns, kas vēroja ekrānu, sacīja:

—   Vairāk gaismas!

Līvita vadīti, no griestiem nolaidās pieci papildu gaismekļi. Tie iedegās, pa atveri izgaismodami visu konteinera iekšieni.

—   Vai ir labāk?

—   Ļoti labi.

Skatīdamies uz savu ekrānu, Līvits sāka vadīt ka­meru. Vairākas minūtes pagāja, kamēr viņš to iema­nījās darīt gludi: koordinēt savas kustības, skatoties uz ekrānu, nebija vieglāk kā rakstīt, sekojot spalvas kustībām spogulī. Taču jau drīz viņš vadīja kameru itin gludi.

Apskate pieckārtīgā palielinājumā ilga divdesmit minūtes. Vienīgais, ko viņi atrada, bija bedrīte zīmuļa smailes resnumā. Apskati divdesmitkārtīgā palielinā­jumā viņi pēc Stouna priekšlikuma sāka tieši ar šo bedrīti.

Tagad viņi ieraudzīja melnu, robainu kriksīti smilšu graudiņa lielumā. Sur tur melnajā materiālā pavīdēja zaļi ielāsmojumi.

Nedz viens, nedz otrs no viņiem nepakustējās no vietas, kaut gan vēlāk Līvits atcerējās, ka no uztrau­kuma viņš drebējis, domādams tikai vienu: vai tiešām tā ir kaut kāda jauna,' pilnīgi nepazīstama dzīvības forma? Tomēr skaļi viņš tobrīd pateica vienīgi:

—   Interesanti.

—  Pabeigsim, kā nākas, apskati divdesmitkār- tīgajā, — Stouns sacīja. Balss viņam joprojām bija mierīga, taču varēja redzēt, ka viņš tikai valdās.

Līvitam gribējās tūlīt apskatīt graudiņu lielākā pa­lielinājumā, bet viņš saprata, ka Stounam ir taisnība. Viņi nedrīkstēja izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, lai kādi tie būtu. Uz panākumiem varēja cerēt vienīgi ar pacietību, ar rūpību līdz pēdējam. Vajadzēja virzīties

uz priekšu metodiski, katru darba posmu paveicot tik pamatīgi, lai tur nekas nevarētu paslīdēt garām.

Citādi varēja gadīties, ka viņi uzsāk pētījumus kādā šaurā virzienā un turpina tos stundām vai pat dienām ilgi, lai gala rezultātā konstatētu vienīgi to, ka ir dzi­nušies pakaļ rēgiem, kļūdījušies, nepareizi novērtējuši faktus un veltīgi izšķieduši laiku.

Tāpēc Līvits soli pa solim, rindu pa rindai pārlūkoja konteinera iekšējo virsmu divdesmitkārtīgā palielinā­jumā. Pāris reizes, kad viņiem likās, ka atkal ielās- mojas zaļi plankumiņi, Līvits apstādināja kameru un pierakstīja koordinātes, lai vēlāk, skatoties spēcīgākā palielinājumā, viņi varētu šīs vietas sameklēt. Pagāja pusstunda, iekams Stouns paziņoja, ka divdesmitkārtī- gajā palielinājumā tagad būs skatīts diezgan.

Viņi taisīja mazu pauzi, norija pa divām kofeīna tabletēm un uzdzēra virsū ūdeni. Amfetamīnus grupas locekļi bija vienojušies lietot tikai sevišķi nopietnos gadījumos; V līmeņa aptiekā šie preparāti bija dabū­jami, taču ikdienišķai lietošanai ņēma kofeīnu.

Vēl sajuzdams mutē kofeīna rūgto garšu, Līvits ieslēdza simtkārtīgās lēcas un uzsāka trešo pārlūko- jumu. Tāpat kā iepriekšējo reizi, vispirms viņi apska­tīja jau zināmo bedrīti un mazo, melno graudiņu, kas tajā atradās.

Par nelielu vilšanos, spēcīgākā palielinājumā grau­diņš neizskatījās ne par matu savādāks kā iepriekšējās reizēs, vienīgi bija kļuvis lielāks. Tomēr tagad "bija redzams, ka tas ir neregulārs nespodri melna, akme­nim līdzīga materiāla veidojums un ka tā robainajā virsmā tiešām lāsmo zaļi plankumiņi.

—   Ko jūs par to teiksit? — jautāja Stouns.

—   Ja šis ir tas'objekts, ar kuru sadūrās pavadonis, tad jāpieņem, ka tas vai nu bija traucies kolosālā āt­rumā, vai arī ir neiedomājami smags, jo šis objekts ir tik mazs …

—        Ka citādi nebūtu varējis izsist pavadoni no or­bītas? Piekrītu. Un tomēr necik dziļu bedrīti tas nav atstājis.

—   Tātad?

Stouns paraustīja plecus.

—       Tātad vai nu šis graudiņš nav orbītas maiņas cēlonis, vai arī tam piemīt kaut kādas elastiskas īpa­šības, par kurām mums šobrīd nav ne jausmas.

—  Ko jūs domājat par tiem zaļumiem?

Stouns pasmaidīja.

—        Šinī upē bebri nemājo. Neiekritīšu. Pagaidām tikai skatos un neko vairāk pateikt nevaru.

Līvits pasmējās un atsāka stūrēt. Abi jutās paci­lāti un iekšēji bija pārliecināti, ka meklētais ir rokā. Viņi apskatīja pārējās vietas, kur bija pavīdējis za­ļums, un tagad, spēcīgākā pastiprinājumā, skaidri re­dzēja, ka tur tiešām ir zaļi plankumiņi.

Bet šie plankumiņi izskatījās citādi nekā tie, kuri bija uz robainā graudiņa. Pirmkārt, šie bija lielāki un šķita arī spilgtāk lāsmojam. Otrkārt, šo plankumiņu ārmala likās līdzenāka un noapaļota.

—        Gluži kā kad pavadonī būtu izšķaidīti zaļās krā­sas pilieni, — teica Stouns.

—   Es ceru, ka tā tomēr nebūs krāsa.

—   To mēs varētu pārbaudīt.

—       Pagaidīsim, kamēr būsim paskatījušies četrsimt- četrdesmitkārtīgajā.

Stouns piekrita. Ar pavadoņa virsmu notaustīšanu viņi ņēmās nu jau gandrīz četras stundas, bet ne viens, ne otrs vēl nejutās noguris. Acis no saviem ekrāniem viņi neatrāva pat tad, kad, mainoties lēcām, tie uz brīdi kļuva miglaini. Kad attēla asums bija atjauno­jies, viņi atkal redzēja bedrīti un melno graudiņu ar zaļajiem plankumiņiem. Tagad, četrsimtčetrdesmit- kārtīgajā palielinājumā, pārsteidza virsmas nelīdze­numi: graudiņš izskatījās pēc sīkas planētiņas ar aug­stām kalnu smailēm un dziļām ielejām. Līvitam pat iešāvās prātā doma, ka tā tiešām arī ir mikroskopiska planēta, pavisam īsta planēta, uz kuras arī tagad neskartas rosās tās savdabīgās dzīvās būtnes. Viņš sapurināja galvu, dzīdams šīs domas prom. Tas taču nebija iespējams.

—       Ja tas ir meteorīts, tad izskatās traki jocīgs, — teica Stouns.

—   Ko jūs tādu saskatāt?

—        Redziet, tur tā kreisā mala, — Stouns parādīja uz ekrāna. — Tajā nav tādu izciļņu, kādi redzami vi­sur citur uz šīs akmens drumslas — ja tā ir no ak­mens … Sajā malā virsma ir gluda kā spogulis un diezgan līdzena.

—   Gluži kā mākslīga, vai ne?

Stouns nopūtās.

—       Ja es vēl ilgāk uz to skatīšos, var gadīties, ka tiešām sāku tā domāt, — viņš sacīja. — Paskatīsimies tos citus zaļos plankumus.

Līvits nostādīja kameru atbilstoši pierakstītajām koordinātēm un noregulēja fokusējumu. Uz ekrāniem parādījās cits attēls — viens no zaļajiem plankumi­ņiem tuvplānā. Ļoti spēcīgajā palielinājumā tā ārmala bija redzama pilnīgi skaidri. Tā bija viegli izrobota, tāpēc plankums stipri vien atgādināja pulksteņa zob­ratu.

—       Lai mani pērkons sasper,. ja tā nav … — Līvits sacīja.

—   Nē. Krāsa tā nav. Robojums ir pārāk regulārs.

Pēkšņi viņu acu priekšā notika, lūk, kas: uz kādu

pavisam īsu sekundes daļu, ko nevarēja saukt pat par mirkli, zaļais plankums kļuva purpursarkans, pēc tam — atkal zaļš.

—   Vai jūs to redzējāt? — jautāja Līvits.

—   Redzēju. Vai jūs nemainījāt apgaismojumu?

—   Nē. Neko neesmu aizticis.

Pēc brīža notika tas pats: parādījās zaļš, vienu mirkli purpursarkans un atkal zaļš.

—   Apbrīnojami.

—   Varbūt tas ir …

Viņu pārsteigto acu priekšā plankums kļuva pur­pursarkans un tāds arī palika. Robi izzuda, acīmre­dzot aizpildīdamies ciet, jo plankums pēc šī notikuma bija ne vien pilnīgi apaļš, bet arī mazliet palielinājies. Pēc tam tas atkal kļuva zaļš.

—   Aug, — sacīja Stouns.

Viņi rīkojās zibenīgi. Nolaida lejā kinokameras, kas tūlīt sāka filmēt objektu no pieciem punktiem ar āt­rumu 96 kadri sekundē. Paildzinātas ekspozīcijas ka­mera knikšķināja kadrus ar pussekundes intervālu. Bez tam Līvits nolaida lejā vēl abas pārējās tālvadāmās mikroskopa kameras un nostādīja tās dažādos leņķos pret pirmo kameru.

Tagad katrs no trim ekrāniem «Galvenās kontroles» priekštelpā rādīja zaļo plankumu citā rakursā.

—  Vai mēs nevaram iegūt vēl spēcīgāku palielinā­jumu? — Stouns jautāja.

—   Nē. Atcerieties — mēs nospriedām, ka visspēcī­gākais būs četrsimtčetrdesmitkārtīgais.

Stouns lādējās. Tātad, lai iegūtu spēcīgāku palieli­nājumu, viņiem vajadzēja pāriet uz atsevišķu istabu vai lietot elektronu mikroskopu. Gan vienā, gan otrā gadījumā bija jāizšķiež daudz laika.

—  Vai nesāksim kultivēšanu un izdalīšanu? — vai­cāja Līvits.

—   Jā. Varam arī tā.

Līvits pārslēdza pārlūkošanas kameras uz divdes- mitkārtīgu palielinājumu. Tagad viņi redzēja, ka ievērības cienīgi ir četri punkti — trīs atsevišķi zaļi plankumiņi un bedrīte ar graudiņu. Viņš nospieda pults pogu ar uzrakstu «KULTORA», un no dibenis­tabas sienas izslīdēja paplāte, uz kuras atradās mil­zums apaļu Petrī trauciņu ar plastmasas vāciņiem. Katrā trauciņā bija plāna barotnes kārtiņa.

Programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēts iz­mantot gandrīz vai visas zinātnei pazīstamās barot­nes— recekļveidīgus maisījumus, kas satur dažādas barības vielas, kuras nepieciešamas, lai sīkbūtnes dzī­votu un vairotos. Blakus parastajām laboratorijas ba- rotnēm — zirga un aitas asins agaram, šokolādes aga- ram, tīrajam agaram un Saburada barotnei — tur bija arī trīsdesmit diagnostiskās barotnes, kas satu­rēja dažādus cukurus un minerālvielas, četrdesmit trīs specializētās barotnes, ieskaitot tādas, kas piemērotas tuberkulozes nūjiņu un retu sēnīšu augšanai, kā arī tīri eksperimentālas barotnes, kas apzīmētas ar in­deksiem: ME-997, ME-423, ME-A12 utt.

Uz paplātes ar barotnem atradas arī sterilu tam­ponu kaudze. Rīkodamies ar mehāniskajām rokām, Stouns šos tamponus pa vienam pacēla, pielika pie pavadoņa virsmas, lai noņemtu iztriepi, un pēc tam novietoja trauciņos uz barotnēm. Līvits uz ESM ieejas ierīces tastatūras izsita datus, kas bija nepieciešami, lai vēlāk viņi zinātu, no kuras vietas katra iztriepe ņemta. Pabeiguši darboties ap pavadoņa ārējo virsmu, viņi pārgāja pie konteinera. Ieslēdzis visspēcīgāko pa­lielinājumu, Stouns ļoti rūpīgi noņēma no zaļajiem plankumiņiem nokasījumus un pārnesa tos uz visu veidu barotnēm. Visbeidzot viņš ar smalku pinceti sau­dzīgi pacēla graudiņu un ievietoja to tīrā stikla trau­ciņā.

Viss šis darbs aizņēma vairāk nekā divas stundas. Pēc tam Līvits uz tastatūras izsita komandu pildīt programmu MAXCULT, līdz ar to turpmākās rūpes par simtiem Petrī trauciņos izsētajām kultūrām no­dodams skaitļošanas mašīnai. Daļa trauciņu bija jātur normālā spiedienā un istabas temperatūrā parastajā

Zemes atmosfērā, citi — aukstumā vai karstumā, aug­stā spiedienā vai vakuumā, tādā atmosfērā, kur ir maz vai daudz skābekļa, gaismā vai tumsā. Lai trau­ciņus izvietotu pa dažādajām kultivēšanas kamerām, cilvēkam būtu bijis jāstrādā dienām ilgi. Turpretim skaitļošanas mašīnai pietika ar sekundēm.

Kad komanda bija ievadīta, Stouns Petrī trauciņus salika kaudzītēs uz konveijera lentes, un tā tos aiz­nesa uz kamerām.

Tagad viņiem atlika tikai gaidīt, gaidīt divdesmit četras līdz četrdesmit astoņas stundas, lai redzētu, kas no šiem uzsējumiem izaudzis.

—   Tikmēr mēs varam analizēt to smilšu graudiņu vai kas nu tas tāds ir, — Stouns sacīja. — Vai elek­tronu mikroskopu jūs labi pārvaldāt?

—   Sis tas būs pagaisis, — Līvits atbildēja. Ar elek­tronu mikroskopu viņš nebija strādājis jau gandrīz gadu.

—   Nu, labi, es sagatavošu paraugus. Mums ir va­jadzīga arī masspektrometrija. To no sākuma līdz bei­gām paveiks skaitļošanas mašīna. Bet vispirms mums vēl jāpaskatās ar spēcīgāku palielinājumu. Cik lielu optisko palielinājumu varam dabūt morfoloģijas labo­ratorijā?

—   Tūkstoškārtīgu.

—  Tad ar to arī sāksim. Dodiet komandu aiznest graudiņu uz morfoloģijas laboratoriju.

Līvits noliecās pie pults un nospieda pogu «MOR­FOLOĢIJA». Mehāniskās rokas, Stouna vadītas, no­vietoja stikla trauciņu ar smilšu graudiņu uz konvei­jera lentes.

Abi paskatījās atpakaļ uz sienas pulksteni. Tas rā­dīja 11.00, tātad viņi bez pārtraukuma strādāja jau vienpadsmit stundas.

—   Tik tālu nu būtu, — sacīja Stouns.

Līvits pasmaidīja un saspieda saujā īkšķi.

16.

SEKCIJU ZĀLE

Bārtons strādāja sekciju zālē. Joprojām atrazda­mies Pīdmontā redzētā iespaidā, viņš bija nervozs un satraukts. Kad pēc vairākām nedēļām viņš analizēja, kā izturējies un ko domājis, strādādams šeit, V līmenī, viņš rūgti nožēloja, ka nav spējis koncentrēties.

Jo pirmajā eksperimentu sērijā viņš izdarīja vairā­kas kļūdas.

Pēc instrukcijas, viņam bija jāsekcionē beigti dzīv­nieki, bet viņa pienākumos ietilpa arī ar eksperimen­tiem provizoriski noteikt slimības izplatīšanās ceļus. Godīgi runājot, būtu bijis jāatzīst, ka Bārtons šī uz­devuma veikšanai nav īsti piemērots; Līvitam tas būtu bijis vairāk pa kaulam. Taču uzskatīja, ka Līvits būs noderīgāks darbā pie svešās sīkbūtnes sākotnējās iz­dalīšanas un identificēšanas. Un tā, pētīt slimības iz­platīšanās ceļus tika uzticēts Bārtonam.

Sie eksperimenti bija diezgan vienkārši un elemen­tāri. Vispirms Bārtons salika rindā vairākus būrus. Katram no tiem bija autonoma gaisa padeves sistēma, un visas šīs sistēmas varēja dažādā veidā savienot citu ar citu. Blakus kādam būrim ar dzīvu žurku viņš novietoja hermētizētu būri ar beigto Norvēģijas žurku. Pēc tam, nospiezdams vairākas pogas, starp abiem būriem radīja gaisa apmaiņu. Žurka saļima bez dzī­vības.

«Interesanti,» Bārtons nodomāja, «infekcija pārnē- sājas pa gaisu.» Viņš pievienoja beigtās žurkas būrim vēl vienu būri ar dzīvu žurku, šoreiz likdams gaisam apmainīties caur mikroporainu filtru, kura poru dia­metrs bija 100 angstrēmu: tik «resns» ir mazs vīruss. Žurka palika dzīva.

ViņŠ pagaidīja vēl kādu brīdi, lai varētu būt pilnīgi drošs. Nekas nemainījās. Tātad slimības izraisītājs, lai arī kas tas bija, lielumā pārsniedza vīrusu: Bārtons apmainīja filtru pret rupjāku, pēc tam pret vēl rup­jāku. Tā viņš turpināja, līdz žurka nobeidzās.

Filtru, kuram slimības izraisītājs beidzot bija ticis cauri, viņš izmērīja. Tā poru diametrs bija divi mikro­metri — kā nelielas šūnas caurmērs. Bārtons pie sevis nodomāja, ka nupat viņš ir uzzinājis kaut ko ļoti vēr­tīgu— uzzinājis slimības izraisītāja lielumu.

Tas patiešām bija svarīgi: ar vienu pašu eksperi­mentu viņš bija izslēdzis varbūtību, ka slimību varētu izraisīt olbaltumvielu vai kādu citu ķīmisko savieno­jumu molekulas. Pīdmontā viņi ar Stounu bija iedo­mājušies, ka slimības cēlonis varētu būt gāze, piemē­ram, kāda dzīva organisma atkritumgāzes. Nu varēja droši teikt, ka gāze tā nav: slimības izraisītājs bija daudz lielāks par molekulu vai par gāzes daļiņu; tas bija šūnas lielumā.

Nākamais solis bija tikpat vienkāršs — noteikt, vai beigtie dzīvnieki var būt infekcijas avots.

Viņš izraudzījās vienu no beigtajām žurkām un iz­sūknēja no tās būra gaisu. Spiedienam krītoties, žurka pārplīsa, bet Bārtons uz to neskatījās un sūknēja tik­mēr, līdz viss gaiss no būra bija izvākts. Pēc tam viņš vietā ielaida tīru, izfiltrētu gaisu un savienoja šo būri ar būri, kur atradās dzīva žurka.

Nekas nenotika.

«Interesanti,» Bārtons atkal nodomāja. Ar tālva- dāmu skalpeli viņš atgrieza beigto dzīvnieku pilnīgi vaļā, lai varētu būt drošs, ka jebkuras tajā esošās sīkbūtnes pāriet gaisā.

Nekas nenotika. Dzīvā žurka omulīgi skraidīja pa savu būri.

Secinājums bija skaidrs: beigti dzīvnieki nevarēja būt infekcijas avots. «Tad tāpēc klijāni varēja bez se­kām knābāt pīdmontiešu līķus,» Bārtons nodomāja. «Līķi slimību izplatīt nevar, to var iznēsāt tikai gaisā nokļuvušas sīkbūtnes.»

Sīkbūtnes gaisā bija nāvīgas.

Sīkbūtnes beigtos dzīvniekos bija nekaitīgas.

Vispār to jau varēja gaidīt. Tas labi saskanēja ar teorijām par baktēriju un cilvēka akomodāciju, ab­pusēju pielāgošanos. Par akomodācijas problēmu Bār­tons interesējās jau sen un bija pat nolasījis vairā­kas tai veltītas lekcijas Beilora Medicīnas institūtā.

Daudziem cilvēkiem baktērijas saistījās tikai ar sli­mībām. Bet patiesībā cilvēka slimības izraisīja tikai trīs procenti baktēriju; pārējās bija nekaitīgas vai pat derīgas. Piemēram, cilvēka zarnās dzīvoja dažādas baktērijas, kas sekmēja gremošanu. Cilvēkam tās bija vajadzīgas, viņš bija no tām atkarīgs.

Faktiski cilvēks dzīvoja baktēriju okeānā. Tās at­radās visur — uz viņa ādas, viņa ausīs un mutē, viņa plaušās un kuņģī. Uz visa, kas viņam bija, uz visa, kam viņš pieskārās, katrā viņa elpas vilcienā čumēja un mudžēja baktērijas. Tās bija visur un tika visur, kaut arī viņam par to klātbūtni lielākoties nebija ne jausmas.

Tam bija kāds cēlonis. Cilvēks un baktērijas bija viens otram pielāgojušies, gan vienam, gan otram bija izstrādājusies savstarpēja imunitāte.

Un arī tam savukārt bija pamatīgs cēlonis. Viens no bioloģijas principiem bija tāds, ka evolūcija tiecas palielināt vairošanās potenciālu. Cilvēks^ kuru baktē­rijas viegli nonāvēja, bija slikti pielāgots; viņš neno­dzīvoja tik ilgi, lai varētu atstāt pēcnācējus.

Slikti pielāgotas bija arī baktērijas, kuras nogali­nāja savu saimnieku. Jebkurš parazīts, kas savu saim­nieku nogalina, zāģē zaru, uz kura pats sēž. Līdz ar saimnieku jāmirst arī pašam. Labi klājās tiem parazī­tiem, kuri spēja pārtikt no sava saimnieka, viņu ne­nonāvējot.

Un vislabāk klājās tiem saimniekiem, kuri spēja sadzīvot ar parazītu vai pat izmantot viņu, likt viņam strādāt saimnieka fabā.

— Vislabāk pielāgojušās ir tās baktērijas, — mē­dza atkārtot Bārtons, — kas izraisa vieglu slimību vai pat neizraisa nekādu slimību. Vienu un to pašu Strep- tococcus viridians šūnu jūs varat nēsāt savā orga­nismā sešdesmit septiņdesmit gadus. Pa šo laiku jūs laimīgi izaugat, radāt pēcnācējus, un arī streptokoks dara to pašu. Jūs varat nēsāt Staphylococcus aureus, samaksājot par to tikai ar vienu otru pinni vai izsi­tumu. Ar tuberkulozi var nodzīvot daudzus gadu des­mitus, ar sifilisu — visu mūžu. Šīs pēdējās nav no vieglajām slimībām, taču tagad tās vairs nav tik bīs­tamas kā agrāk, jo cilvēks un baktērijas ir viens otram pielāgojušies.

Bija zināms, piemēram, ka pirms četrsimt gadiem sifiliss bija ārkārtīgi bīstama slimība, kas visu ķer­meni pārklāja ar lielām pūžņojošām vātīm un bieži vien dažās nedēļās noveda kapā, bet gadsimtu gaitā cilvēks un spiroheta ir kļuvuši viens pret otru tole­rantāki.

Šie apsvērumi nepavisam nebija tik abstrakti un teorētiski, kā pirmajā brīdī likās. Programmas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumstadijā Stouns bija secinājis, ka sīkbūtnes izraisa četrdesmit procentus no visām cilvēka slimībām. Bārtons bija iebildis, ka slimības tomēr izraisa tikai trīs procenti no visām sīkbūtnēm un, kaut arī ar baktērijām, bez šaubām, ir saistītas daudzas cilvēka ciešanas, varbūtība, ka at­sevišķas baktērijas būs cilvēkam bīstamas, ir ļoti maza. Tas tāpēc, ka abpusējā adaptācija — cilvēka pielāgo­šanās baktērijām un baktēriju pielāgošanās cilvē­kam — ir sarežģīts process.

— Lielākā daja baktēriju, — Bārtons bija piebildis, — nemaz nevar nodzīvot cilvēka organismā tik ilgi, lai pagūtu tam kaitēt. Apstākļi, kādi tur valda, nav šīm baktērijām labvēlīgi. Tur tām ir par karstu vai par aukstu, vide par skābu vai par sārmainu, skābekļa par daudz vai par maz. Lielākajai daļai baktēriju cil­vēka organisms ir tikpat neviesmīlīgs kā Antarktīda.

Bet, ja tā, tad varbūtība, ka kaut kāda ārpuszemes sīkbūtne spēj kaitēt cilvēkam, ir niecīga. To bija atzi­nuši visi, taču nedomādami, ka bāze «Meža uguns­grēks» tāpēc vairs nebūtu vajadzīga. Arī Bārtons bija piekritis, ka bāze tik un tā jābūvē, bet tagad viņam bija savāda sajūta: viņa paredzējums piepildījās.

Taisnība, sīkbūtne, kuru viņi bija atraduši, nogali­nāja cilvēkus. Bet patiesībā tā nebija piemērojusies cilvēkam, jo nogalinādama tā gāja bojā arī pati. Tā nevarēja pārceļot no organisma uz organismu. Saim- niekorganismā tā nodzīvoja pāris sekundes un tad gāja bojā kopā ar to.

Bārtons izjuta intelektuālu apmierinājumu.

Bet viņiem vēl bija jāpaveic tīri praktiski uzdevumi: šī sīkbūtne jāizolē un jāizprot un jāatrod līdzekļi, kā to apkarot.

Par slimības izplatīšanos tagad Bārtonam kaut kāds priekšstats jau bija. Arī par nāves mehānismu viņš jau kaut ko zināja: asins sarecēšana. Palika jau­tājums: kā sīkbūtne iekļūst organismā?

Tā kā infekcija acīmredzot pārnēsājās pa gaisu, ticami likās, ka kontakts varētu notikt caur ādu un plaušām. Varbūt sīkbūtnes iespraucās tieši caur ādu, varbūt tika ieelpotas, bet varbūt notika gan viens, gan otrs.

Kā to noskaidrot?

Bārtons apsvēra, vai eksperimentālajiem dzīvnie­kiem neuzvilkt kaut kādu aizsargapvalku, kas atstātu atsegtu tikai muti. Tas bija iespējams, taču prasīja daudz laika. Viņš sēdēja un lauzīja galvu par šo pro­blēmu veselu stundu.

Beidzot viņam iešāvās prātā kas pieņemamāks.

Sīkbūtne nogalināja, sarecinādama asinis. Bija pil­nīgi iespējams, ka sarecēšana sākas tajā pašā vietā, kur sīkbūtne iekļūst organismā. Ja tā būtu āda, tad vispirms asinis sarecētu zemādas dzīsliņās. Ja plau­šas — sarecēšana sāktos krūtīs un starveidīgi izpla­tītos uz visām pusēm.

To viņš varēja pārbaudīt. Radioaktīvi iezīmējot eks­perimentālo dzīvnieku asins olbaltumvielas un pēc tam apskatot tos ar notaustošo scintilogrāfu, viņš varēja noteikt, kurā vietā ķermenī asinis sarec vis­pirms.

Eksperimentam Bārtons izraudzīja rēzus pērtiķi, kas anatomiski ir daudz tuvāks cilvēkam nekā žurka. Viņš ievadīja tam asinīs radioaktīvi iezīmējošo vielu — kādu magnija izotopu — un noregulēja scintilogrāfu. Uzgaidījis, lai viela vienmērīgi sadalās pa asinsrites sistēmu, viņš piesaistīja pērtiķi pie galda un scintilo­grāfu novietoja virs ^iņa.

Tagad varēja sākt.

Bārtons ieslēdza attiecīgo ESM programmu, lai scintilogrāfa rādījumi tiktu iespiesti uz papīra lentē iezīmētiem shematiskiem cilvēka siluetiem, un pieva­dīja pērtiķim gaisu ar nāvējošajām sīkbūtnēm.

Tūlīt sāka klakšķēt iespiedierīce, fiksēdama uz len­tes ESM izdotos datus.

Trijās sekundēs viss bija darīts. Grafiskie attēlojumi pastāstīja viņam, ka sarecēšana sākas plaušās un no turienes izplatās pa visu ķermeni. To arī viņš bija gribējis noskaidrot.

Bet papīra lente ar cilvēku figūrām pavēstīja vēl

Tālāk bez pārmaiņām. Programmas beigas. Iespiedums bei­dzies pie atzīmes 3,5 s.

f

kaut ko. Bārtons pats vēlāk stāstīja: «Es biju norūpē­jies par to, ka varbūt nāve uq sarecēšana laika ziņā nesakrīt vai vismaz precīzi nesakrīt. Man šķita neie­spējami, ka nāve varētu iestāties trijās sekundēs, bet vēl neticamāk man likās, ka tik īsā laikā varētu sa­cietēt visas ķermeņa asinis — vairāk nekā pieci litri. Mani nodarbināja jautājums, vai nāvi neizraisa kāds viens trombs, piemēram, smadzenēs, un pārējā ķer­meņa daļā sarecēšana nenoris lēnāk.» '

Tātad par smadzenēm Bārtons domāja jau sava pē­tījuma agrajā stadijā. Tagad, kad viss aiz muguras, satriec tas, ka viņš šo līniju nenoveda līdz loģiskajām beigām. Un to izdarīt viņu atturēja tieši scintilogrāfa rādījumi, no kuriem izrietēja, ka sarecēšana sākas plaušās un vienā vai divās sekundēs pa miega artēri­jām sasniedz smadzenes.

Līdz ar to Bārtona interese par smadzenēm tūlīt sa­plaka un viņa nākamais eksperiments šo kļūdu vēl pa­dziļināja.

Eksperiments bija vienkāršs, un programmas «Meža ugunsgrēks» instrukcijas to neparedzēja. Tagad Bār­tons zināja, ka nāve iestājas vienlaikus ar asins sare- cēšanu. Vai tādā gadījumā nāvi nevarētu novērst, ne­ļaujot asinīm sarecēt?

Viņš intravenozi iešļircināja vairākām žurkām he- parinu — antikoagulantu, kas neļauj izveidoties trom­biem. Heparīns bija ātrdarbīgas zāles, ko medicīna lietoja plaši; tā iedarbība bija pamatīgi izpētīta. Iešļir­cinājuma devu dažādām žurkām Bārtons variēja no minimālas līdz masīvai, pārmērīgai.

Pēc tam viņš šīm žurkām pievadīja gaisu ar nāvē­jošajām sīkbūtnēm.

Žurka, kurai bija iešļircināta minimālā deva, no­mira piecās sekundēs. Minūtes laikā cita pēc citas nomira pārejās, izņemot vienu, kas bija saņēmusi ma­sīvu devu. Taču arī tā nodzīvoja tikai nepilnas trīs minūtes.

Bārtons jutās vīlies. Nāvi gan bija izdevies novil­cināt, taču ne novērst. Simptomātiskās ārstēšanas me­tode nebija iedarbīga.

Viņš atlika beigtās žurkas malā un te izdarīja savu lielāko kļūdu.

Žurkām, kuras bija saņēmušas antikoagulantu, Bār­tons neizdarīja sekciju.

To vietā viņš pievērsa uzmanību daļēji jau sekcionē- tajiem eksemplāriem — pirmajai melnajai Norvēģijas žurkai un pirmajam rēzus pērtiķim, kuri bija gājuši bojā pēc saskares ar pavadoni. Šiem dzīvniekiem Bār­tons izdarīja pilnīgu sekciju, bet žurkām, kurām bija iešļircinājis antikoagulantu, pat nepieskārās.

Savu kļūdu viņš atskārta tikai pēc četrdesmit as­toņām stundām.

Sekcijas Bārtons veica rūpīgi un pamatīgi, strādāja lēnām, pastāvīgi atgādinādams sev, ka neko nedrīkst palaist garām. Viņš izgrieza un izmeklēja visus žur­kas un pērtiķa iekšējos orgānus, paņemdams no tiem arī paraugus gan gaismas, gan elektronu mikrosko­pam.

Pirinapskate rādija, ka nāves cēlonis ir bijusi vis­pārēja intravaskulāra asins sarecēšana. Artērijas, sirds, plaušas, nieres, aknas un liesa — visi bagātīgi apasiņotie orgāni — bija cieti kā akmens. Neko citu viņš arī nebija gaidījis.

Nogrieztos audu gabaliņus Bārtons pārnesa uz sek­ciju zāles otru galu, lai tur sagatavotu sasaldētas sloksnītes mikroskopiskai pētīšanai. Kuru sloksnīti laborants bija sagatavojis, to Bārtons pabīdīja zem mikroskopa, apskatīja un nofotografēja.

Visi audi izskatījās normāli. Izņemot sarecējušās asinis, tajos nebija nekā neparasta. Bārtons zināja, ka tagad šie paši audu gabaliņi tiks nosūtīti uz histo­loģijas laboratoriju, kur cits laborants sagatavos iekrāsotas sloksnītes, laizdams darbā hematoksilīnu- eozīnu, Sifa jodskābi un Cenkera formalīnu. Nervu audu sloksnītes iekrāsos ar Nisla uri Kahala zelta pre­parātiem. Tas viss ilgs divpadsmit līdz piecpadsmit stundas. Bārtons, protams, varēja cerēt, ka iekrāso­tās sloksnītes atklās ko vairāk, taču ticēt, ka tā tas būs, viņam nebija nekāda pamata.

Daudz viņš negaidīja arī no elektronmikroskopijas. Elektronu mikroskops bija vērtīgs rīks, taču reižu reizēm tas uzdevumu nevis vienkāršoja, bet sarežģīja. Elektronu mikroskops varēja dot milzīgu palielinā­jumu un parādīt daudz detaļu — bet tikai tad, ja zi­nāja, kur skatīties. Ar to varēja lieliski pētīt atsevišķu šūnu vai šūnas daļu, bet vispirms bija jāzina, kuru šūnu pētīt. Un šūnu cilvēka organismā ir mil­jardiem.

Desmitās darba stundas beigās Bārtons apsēdās pārdomāt, ko īsti viņš ir uzzinājis. Viņš sastādīja īsu rezumējumu.

1.  Nāvējošais aģents ir aptuveni vienu mikronu liels. Tātad tas nav ne gāze, ne molekula, pat ne liela olbaltumvielas molekula, ne vīruss. Tas ir šū­nas lielumā un var patiešām būt kaut kāda veida šūna.

2.  Aģentu pārnēsā gaiss. Mirušie organismi nav infekciozi.

3.   Upuris aģentu ieelpo un uzņem caur plaušām. Tur tas, domājams, pāriet asins plūsmā un izraisa sarecēšanu.

4.  Nāvi aģents izraisa, sarecinādams asinis. Tā iestājas dažās sekundēs, turklāt vienlaicīgi ar vis­pārēju asins sarecēšanu visā asinsvadu sistēmā.

5.    Antikoagulatīvie preparāti šo procesu nepār­trauc.

6.     Nekādas citas patoloģiskas pārmaiņas mir­stošā dzīvnieka organismā nav novērotas.

Bārtons pārlūkoja uzrakstīto un papurināja galvu. Varbūt antikoagulanti te tiešām bija bezspēcīgi, bet — fakts palika fakts — kaut kas šo procesu tomēr spēja apturēt. Kaut kādā veidā nāvei varēja stāties ceļā. Viņš to noteikti zināja.

Zināja tādēļ, ka divi cilvēki bija palikuši dzīvi.

17

ATGŪŠANĀS

Pulksten 11.47 Marks Hols bija noliecies pār ESM paneli, uz kura bija redzami Pīteram Džeksonam un zīdainim ņemto laboratorisko analīžu rezultāti. ESM tos izdeva, tiklīdz tie pienāca no automātiskās analīžu iekārtas; tobrīd jau bija pabeigtas tikpat kā visas analīzes.

Zīdainis, kā varēja redzēt, bija pilnīgi vesels. ESM par to paziņoja īsi un lietišķi:

Pacients: zīdainis

visi rādītāji normas robežas

Ar Pīteru Džeksonu bija pilnīgi citādi. Viņam bija daudz novirzu no normas.

Pacients: Džeksons, Pīters

SĀDI RĀDĪTĀJI NAV NORMAS ROBEŽAS:

Norma

Faktiski

Analīzes veids

Hematokrīts

Paliekošais slāpeklis Retikulocīti

21 sākotn. 25 atkārt. 29 atkārt. 33 atkārt. 37 atkārt. 50

Asinīs daudz nenobriedušu eritrocītu Protrombīna laiks Asins pH

L2 12

7,40 7,31 9 29

70—200 450

Eritrocītu grimšana Amilāze

Dažus rezultātus varēja izprast viegli, citi bija ne­izprotami. Piemēram, hematokrīts cēlās tāpēc, ka Džeksonam pārlēja ar eritrocītiem bagātinātas asinis. Paliekošais slāpeklis, kas raksturoja nieru darbību, droši vien bija virs normas asinsrites nepietiekamības dēj. -

Citu analīžu rezultātus varēja izskaidrot ar asins zudumiem. Retikulocīti bija pacēlušies no 1 uz 6 pro­centiem, tātad Džeksonam ilgāku laiku bijusi vispārēja anēmija. Nenobriedušo eritrocītu lielais skaits nozī­mēja, ka viņa organisms tiecas aizstāt zaudētās asi­nis un tāpēc laiž asinsritē jaunas, vēl negatavas sar­kanās šūnas.

Protrombīna laiks liecināja, ka, lai gan Džeksonam kaut kur kuņģa un zarnu traktā notiek asiņošana, tā viņa dzīvību neapdraud, jo asinis viņam sarec normāli.

Eritrocītu grimšanas ātrums norādīja uz audu ir­šanu. Kaut kur Džeksona organismā šūnas intensīvi atmira.

Turpretim asins pH bija vesels noslēpums. Vērtība 7,31 nozīmēja paaugstinātu, kaut arī ne pārmērīgu skābumu. Kā to izskaidrot, Hols nezināja. Izrādījās, ka to nezina arī ESM.

pacients: Džeksons, Pīters

iespējamās diagnozes

1.  Akūta un hroniska asins zaudēšana varbūtība, ka cēlonis ir kuņģa un zarnu traktā, — 0,884

citu statistiski nozīmīgu avotu nav

2.  Paaugstināts asins skābums izcelsme nezināma vajadzīgi papildu dati iztaujāt par slimības vēsturi

Hols izlasīja ESM ieteikumus un paraustīja plecus. Mašīna ieteica viņam aprunāties ar pacientu, bet tas bija vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Džeksons bija bez samaņas, un, ja viņš bija ieņēmis kaut ko tādu, kas paskābina asinis, tad tikmēr, kamēr viņš neatguva sa­maņu, to nekādi nevarēja uzzināt.

Bet varbūt varēja izdarīt asins analīzi attiecībā uz gāzēm. Hols izsita uz ESM tastatūras jaunu piepra­sījumu.

ESM stūrgalvīgi palika pie sava:

iztaujāt par slimības vēsturi

Hols noklikšķināja: «Pacients bez samaņas.»

ESM mirkli šķita to apdomājam, un pēc tam iedegās atbilde:

objektīvi samaņas zuduma nav

elektroencefalografs reģistrē alfa ritmu,

kas atbilst parastajam miegam

—        Nolāpīts, — Hols izlamājās. Viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Džeksons tiešām pa miegam sakustas. Hols tūlīt aizlīda pa tuneli uz savu plast­masas kombinezonu un noliecās pār pacientu.

—   Mister Džekson, mostieties …

Večuks lēnām atdarīja plakstus un paskatījās Holā. Neticēdams redzētajam, miedza un mirkšķināja acis.

—       Nebīstieties, — Hols mierīgi sacīja. — Jūs esat slims, un mēs jūs ārstējam. Vai jūs nejūtaties labāk?

Džeksons norija siekalas un piekrītoši pamāja ar galvu. Šķita, ka runāt viņam bail. Bet bālumu viņa sejā jau bija nomainījis viegls sārtums, un arī zilums zem nagiem bija pazudis.

—   Kā jūs tagad jūtaties?

—   Uz goda … Kas jūs esat?

—        Esmu doktors Hols. Jūs atrodaties manā uzrau­dzībā. Jums bija stipra asiņošana. Vajadzēja jums pārliet asinis.

Džeksons piekrītoši pamāja ar galvu, uzņemdams dzirdēto tā, it kā tas viņam nebūtu nekas jauns. Holam pēkšņi atausa gaisma.

—   Vai tā ar jums nav gadījies arī agrāk?

—   Ir. Divas reizes.

—   Un kā jums tās reizes sākās?

—        Es nesaprotu, kur esmu, — Džeksons sacīja, pār­laizdams skatienu istabai. — Vai šī ir slimnīca? Kādēļ jums uzvilkts tas biezais?

—       Nē, šeit nav slimnīca. Šī ir speciāla laborato­rija Nevadā.

—        Nevadā? — Viņš aizvēra acis un papurināja galvu. •— Bet es taču dzīvoju Arizonā …

—       Tagad jūs esat Nevadā. Mēs jūs atvedām šurp, lai varētu jums palīdzēt.

—   Bet kādēļ jums tas biezais?

—       Mēs jūs atvedām no Pīdmontas. Tur bija epidē­mija. Pašlaik jūs esat izolatorā.

—   Tātad es varu aplipināt?

—   To droši nevar pateikt. Bet mēs nedrīkstam …

—        Klausieties, — Džeksons viņu pārtrauca, mēģi­nādams piecelties. — Man te baigi. Šermuļi skrien pa kauliem. Iešu mājās. Negribu te palikt.

Viņš vēlreiz mēģināja piecelties, veltīgi cīnīdamies ar siksnām. Hols viņu saudzīgi atturēja.

—       Nomierinieties, mister Džekson. Viss būs labi, tikai jums jānomierinās. Jūs esat stipri slims.

Džeksons gausi atslīga atpakaļ uz spilvena. Pēc tam sacīja:

—   Gribas cigareti.

—   Diemžēl būs jāiztiek bez smēķēšanas.

—   Pie velna! Trakoti gribas uzsmēķēt.

—   Es jūs saprotu, bet to nedrīkst…

—        Paklau, mīļais, kad esi nodzīvojis tik ilgi kā es, tad gan pats labāk zini, ko drīkst un ko nedrīkst. Man jau agrāk arī tā teica. Nekādus asus ēdienus, sīvo ne mutē, pīpot arī ne. Kādu brīsniņu mēģināju tā dzīvot. Kā jūs domājat — dikti labi man kļuva? Elle tā bija, ne dzīvošana.

—   Kas jums agrāk tā teica?

—   Ārsti.

—   Kādi ārsti?

—        Fīniksā. Varen moderna, liela slimnīca, aparāti lai, spīd un laistās, halāti balti kā sniegs. Lepna gan slimnīca. Es jau nebūtu tur gājis, tikai māsa, tā uz­stāja. Viņa, zini, tur Fīniksā dzīvo. Ar savu vīru Džor- džu. Tas nabadziņš padevies tāds dumjāks. Jā, negri­bēju nekādas lepnas slimnīcas, tikai atpūsties, tikai to vien. Bet viņa uzstāja, un tā es aizgāju.

—   Kad tas bija?

—   Pērnvasar. Jūnijā vai jūlijā.

—   Kādēļ jūs gājāt slimnīcā?

—       Kādēļ tad cilvēki vispār iet slimnīcā? Tak jau slims biju, velns parāvis.

—   Kas jums bija vainas?

—       Tas mans kuņģis, lai viņš nolādēts, vienmēr moka mani.

—   Vai asiņo?

—       Baigi asiņo. Tiklīdz uznāk žagas, tūlīt auma­ļām. Taisni brīnums, kur tajā ķermenī tik daudz asiņu.

—   Tātad jums ir kuņģa asiņošana?

—        Nūja. Veca vaina. Tas viss jau sen izbaudīts. — Džeksons pamāja ar galvu uz intravenozās infūzijas caurulītēm. — Visas tās adatas, kas man te sadurtas iekšā, asinis, kas līst dzīslās. Pagājušajā gadā man to darīja Fīniksā, gadu iepriekš Tuksonā. Jā, Tuk- sonā … Tur nu vienreiz bija patiešām labi. Cepuri nost. Mani kopa tāda jauka māsa, maza un mīlīga, nu, un viss pārējais … — Viņš pēkšņi aprāvās. —Cik tev, dēls, pašam gadu? Tāds jauniņš vēl esi, nemaz kā ārsts.

—   Es esmu ķirurgs.

—        Ķirurgs! Nu ne, tas joks neies cauri. Viņi jau arī izmēģinājās piedabūt mani uz griešanu, bet es ne un ne. To jums nesagaidīt, mīlīši, tā es viņiem. Ne par kādu naudu nelaidīšu jaukties pa manām iekšām.

—   Tātad čūla jums ir divus gadus?

—       Mazdrusciņ ilgāk. Reiz ne no šā, ne no tā sāka sāpēt. Domāju, uznācis kaut kas gremošanai, bet te uzreiz asiņošana.

«Divus gadus vilcies,» Hols pie sevis domāja. «No­teikti čūla un nevis vēzis.»

—   Un tad jūs gājāt slimnīcā?

—       Nūja. Uzstutēja tur mani uz pekām. Nobrīdināja neēst neko asu, neņemt uz krūti, atmest cigaretes. Un zini, dēls, es mēģināju arī, noņēmos un turējos. Bet, ka no tā būtu kas grozījies uz labo pusi, to nu gan es neteikšu. Cilvēks saaudzis ar saviem priekiem.

—   Tātad pēc gada jūs atkal bijāt slimnīcā?

—        Nūja. Diža slimnīca bija Fīniksā, un tas pintiķis Džordžs ar manu māsu katru dienu nāca ciemos. Zini, viņš ir tāds grāmatnieks, papīra dvēsele, nu, muļķis kas muļķis. Advokāts! Runā lielas lietas, bet pašam sajēgšanas kā sisenim sēžamvietā.

—   Un Fīniksā jūs gribēja operēt?

—        Kā tad, ka gribēja. Neapvainojies, dēls, bet ar ārstiem ir tā: tu tik paļaujies viņiem, visu tev izgrie­zīs. Viņiem domāšana tā iekārtota. Bet es šiem teicu: tik ilgi esmu nostaigājis ar savu veco kuņģi, neba nu to strēķīti, kas vēl palicis, neizvilkšu.

—   Kad jūs slimnīcu atstājāt?

—        Kaut kas ap augusta sākumu. Pirmajā nedēļā, vai.

—       Un kad jūs atsākāt smēķēt, dzert un ēst, ko ne­drīkst?

—       Zēn, sprediķus man nelasi, — Džeksons sacīja. — Es dzīvoju jau sešdesmit deviņus gadus, un esmu ir ēdis, ko nevajag, ir citas aplamas lietas darījis. Man tā patīk, un, ja es to brūķi vairs nevaru turēt, lai tad arī jūk uz velna paraušanu.

—   Bet jums noteikti ir stipri sāpējis.

—       Jā gan. Ai, kā reizēm sagrāba. It sevišķi tukšā dūšā. Bet es atradu labu līdzekli pret šīm sāpēm.

—   Jā?

—        Pareizi, atradu. Slimnīcā man deva dzert tās baltās zāles, nu, tādas kā piens, un gribēja, lai arī uz priekšu es tās dzeru. Simtu reižu dienā pa mazam malkam. Balta pļuriņa, garšo pēc krīta. Bet es at­radu ko labāku.

—   Kas tas bija?

—   Aspirīns, — Džeksons teica.

—   Aspirīns?

—   Jā. Iedarbojas pamatīgi.

—   Cik daudz aspirīna jūs mēdzāt ieņemt?

—       Uz beigām diezgan lielu kvantumu. Pudelīti dienā. Tu jau zini tās pudelītes, kurās viņu pārdod.

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu. Nu bija skaidrs, kāpēc viņam ir paaugstināts skābums. Aspirīns bija acetilsalicilskābe, un, ja to ieņēma atbilstošā dau­dzumā, tas varēja cilvēku paskāb'ināt. Bet aspirīns arī kairināja kuņģa gļotādu un varēja pastiprināt asiņo­šanu.

—       Vai neviens jums neteica, ka pēc aspirīna ieņem­šanas asiņo vēl stiprāk?

—        Kā tad nu neteica. Tika man to skaidrojuši. Bet es laidu gar ausīm. Sāpes taču aspirīns atņēma. Se­višķi, ja uzdzēra virsū «Sterno».

—   Kas tas ir?

—   Nu, sarkanā acs. Vai tad nezini?

Hols papurināja galvu. Viņš nekā nesaprata.

—       Denaturāts. Sārtā lēdija. Ņem izkās to caur lu­patiņu un dzer …

Hols nopūtās.

—   Tātad jūs arī denaturātu dzērāt, — viņš teica.

—       Jā, bet tikai tad, kad nekā cita neizdevās dabūt. Zini, aspirīns ar «Sterno» tik tiešām noņem sāpes.

—   Denaturātā bez parastā spirta ir arī metilspirts.

—       Vai no tā var būt kas slikts? — Džeksons jautāja ar negaidītu satraukumu balsī.

—       Tur jau tā lieta, ka var. No denaturāta var kļūt akls un var arī nomirt.

—       Piķis un zēvele. Es no «Sterno» jutos labāk, tā­pēc arī dzēru.

—       Vai aspirīns un denaturāts neatstāja nekādu iespaidu uz jums? Uz jūsu elpošanu?

—       Kad tu tā saki, es sāku atcerēties — elpas tie­šām trūka. Bet kas tur liels, cik tad man, vecam vī­ram, tā gaisa vajag?

Džeksons nožāvājās un aizvēra acis.

—   Tu, dēls, esi varen mudīgs uz jautāšanu. Bet man tagad nāk miegs.

Hols paskatījās uz viņu un nosprieda, ka večukam taisnība. Labāk iztaujāt viņu pamazām, vismaz no sākuma. Pa tuneli Hols aizlīda atpakaļ priekšistabā. Laborantei viņš sacīja:

—   Mūsu draugam Džeksonam ir divus gadus veca čūla. Asins pārliešanu derētu kādu laiciņu turpināt — ielaist vēl pāris vienības, bet pēc tam pārtraukt un paskatīties, kas notiks. Bez tam ievadiet kuņģī zondi un apmazgājiet slimnieku ar ledainu ūdeni.

Noskanēja gongs, un istabas sienas to klusi atbal­soja.

—   Kas tas ir?

—   Zīme, ka pagājušas divpadsmit stundas. Tas no­zīmē, ka mums jāapmaina apģērbs. Un jums vēl tas nozīmē, ka jāiet uz apspriedi.

—   Ma'n jāiet? Uz kurieni?

—   Uz konferenču zāli līdzās kafetērijai.

Hols pamāja ar galvu un gāja laukā.

Delta sektorā klusi dūca un klikšķēja elektroniskās ierīces. Kapteinis Arturs Moriss pie pults ievadīja skaitļošanas sistēmā jaunu programmu. Kapteinis Moriss bija programmētājs; uz Delta sektoru viņu I līmeņa vadība bija nosūtījusi tāpēc, ka deviņās stun­dās pa speciālo militāro sakaru līniju nebija saņemts neviens ziņojums. Varēja jau, protams, gadīties, ka steidzamu ziņojumu tiešām ari nemaz nav, taču tas bija maz ticams.

Ja ziņojumi bija, bet netika saņemti, tad sektora sistēmās kaut kas nebija kārtībā. Kapteinis Moriss vēroja, kā ESM izpilda pašpārbaudes programmu. Re­zultāts, kuru tā izdeva, liecināja, ka visas shēmas dar­bojas normāli.

Tas Morisu neapmierināja; viņš ievadīja mašīnā paplašinātu programmu CHECKLIM, pēc kuras visas shēmas un bloki tika pārbaudīti daudz pamatīgāk. Mašīnai pietika ar 0,03 sekundēm, lai dotu laukā at­bildi: uz pults sāka mirgot piecu zaļu spuldzīšu rinda. Moriss piegāja pie teletaipa un izlasīja tikko nodru­kāto tekstu:

Visu sistēmas shēmu funkcionēšanas raksturlielumi ir pieļau­jamajās robežās

Tagad viņš bija apmierināts. Kaut arī viņš stāvēja pie teletaipa, viņš nevarēja zināt, ka defekts tomēr ir, tikai nevis elektronisks, bet gan tīri mehānisks, un tāpēc nekādas pārbaudes programmas to nevar kon­statēt. Defekts atradās pašā teletaipā: no papīra ruļļa malas bija atplīsusi-strēmele un, griezdamās uz augšu, iestrēgusi starp zvanu un āmuriņu. Zvans vairs ne­zvanīja, un šī prozaiskā apstākļa dēļ tad arī nebija reģistrēts neviens ziņojums pa Aizsardzības minis­trijas slepeno līniju.

Šo kļūmi neizdevās uziet ne mašīnai, ne cilvēkam.

18

APSPRIEDE DIENAS VIDŪ

Pēc instrukcijas, grupai ik pēc divpadsmit stundām v bija jāsanāk kopā uz īsu apspriedi, lai apkopotu iegū­tos rezultātus un nospraustu kārtējos uzdevumus. Lai taupītu laiku, apspriedes tika noturētas mazā istabā blakus kafetērijai: tā varēja vienlaikus ēst un ap­spriesties.

Hols ieradās pēdējais. Apsēdās krēslā, kura priekšā atradās viņa brokastis — divas glāzes šķidruma un trīs tabletes katra citā krāsā —, un dzirdēja Stounu sakām:

—   Vispirms paklausīsimies Bārtonu.

Bārtons pierausās kājās un sāka lēnām, nedrošā balsī ziņot par saviem eksperimentiem un to rezultā­tiem. Pirmo viņš paziņoja to, ka ir noteicis nāvējošā aģenta lielumu un tas līdzinās vienam mikrometram.

Stouns ar Līvitu saskatījās. Viņu atrastie zaļie plankumiņi bija daudz lielāki; tātad, lai infekcija iz­platītos, pietika arī ar zaļā lāsumiņa mikroskopisku daļiņu.

Pēc tam Bārtons pastāstīja par saviem eksperimen­tiem, kuri parādīja, ka infekcija pārnēsājas pa gaisu un ka sarecēšana sākas plaušās. Nobeigumā viņš ap­lūkoja savus mēģinājumus antikoagulatīvās terapijas laukā.

—   Kā ir ar sekcijām? — Stouns jautāja. — Ko pa­rādīja tās?

—   Neko tādu, ko mēs jau nebūtu zinājuši. Asinis sarec visā ķermenī. Nekādas citas gaismas mikrosko­pijas līmenī pamanāmas novirzes no normas netika konstatētas.

—   Un sarecēšana sākas plaušās?

—   Jā. Acīmredzot sīkbūtnes tur pāriet asinīs vai izdala kādu toksisku vielu, kas pāriet asinīs. Kaut ko tuvāk par to mēs varēsim pateikt, kad būs izpētītas iekrāsotās sloksnītes. Sevišķi mēs raudzīsim noskaid­rot, vai nav bojātas asinsvadu sieniņas, jo šādi bojā­jumi atbrīvo tromboplastīnu un stimulē vietēju asins sarecēšanu.

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un pievērsās Holam. Hols pastāstīja par abiem pacientiem izdarī­tajām analīzēm, par to, ka zīdainim visi rādītāji at­bilst normai, bet Džeksonam ir asiņojoša kuņģa čūla un tāpēc viņam tiek pārlietas asinis.

—  Viņš ir atguvis samaņu. Es ar viņu mazliet pa­runājos.

Visi sarosījās.

—   Misters Džeksons ir vecs, tiepīgs āzis. Viņam ir sešdesmit deviņi gadi. Čūla jau divus gadus. Līdz šim stipra asiņošana uznākusi divas reizes, aizpērn un pērn. Abas reizes viņš brīdināts, ka jāmaina iera­dumi, bet abas reizes turpinājis dzīvot pa vecam, un asiņošana atjaunojusies. Pīdmontas traģēdijas laikā viņš jau ārstējies pats pēc savas receptes — pudelīti aspirīna dienā un denaturātu virsū. No tā viņam esot bijusi neliela aizdusa …

—   Un pamatīga acidoze, — piebilda Bārtons.

—   Tieši tā.

Metilspirts, organismā noārdīdamies, pārvērtās formaldehīdā un skudrskābē. Tā jāpierēķina klāt pie aspirīna. Tas nozīmē, ka Džeksons diendienā uzņēma milzīgu daudzumu skābes. Bet organismam skābuma un sārmainības attiecību pastāvīgi vajadzēja turēt stingrās, diezgan šaurās robežās, citādi būtu iestā­jusies nāve. Viens no paņēmieniem, kā šo līdzsvaru uzturēt, bija paātrināti elpot, izpūšot laukā vairāk ogļskābās gāzes un līdz ar to samazinot ogļskābes saturu asinīs!

—  Vai tik šī skābe nav pasargājusi viņu no tām sīkbūtnēm? — Stouns jautāja.

Hols paraustīja plecus.

—   Pagaidām to nav iespējams pateikt.

—  Un kā klājas zīdainim? — jautāja Līvits. — Vai nav mazasinība?

—   Nav, — Hols atbildēja. — Bet mēs taču nemaz īsti nezinām, vai viņu ir pasargājis tas pats mehā­nisms. Varbūt te ir kas pavisam cits.

—   Kāda bērnam ir skābuma un sārmainības attie­cība?

—   Normāla. Pilnīgi normāla. Vismaz pašlaik.

Uz brīdi iestājās klusums. Beidzot Stouns sacīja:

—• Nu ko, jums ir iezīmējušies vairāki labi izej- punkti. Uzdevums paliek līdzšinējais — izpētīt, kas zīdainim un večukam ir kopīgs. Saprotams, var jau tiešām gadīties, ka nekā kopīga viņiem nav. Bet sā­kumā mums jāpieņem, ka viņus abus vienā un tai pašā veidā izglābis viens un tas pats mehānisms.

Hols piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Un ko jūs esat atraduši pavadonī? — Bārtons jautāja Stounam.

—   Labāk mēs jums to parādīsim.

—   Ko parādīsit?

—  Ja nemaldāmies, mūsu sīkbūtnes, — Stouns sacīja.

Pie durvīm bija uzraksts «MORFOLOĢIJA». Istaba, kas aiz tām atradās, bija sadalīta divās daļās — telpā, kur uzturēties eksperimentētājiem, un izolētā kamerā aiz stikla sienas. Pie šīs sienas bija pierīkoti īpaši cimdi, lai kamerā varētu iebāzt rokas un darboties ar instrumentiem.

Stouns parādīja uz stikla trauciņu, kurā bija mazs, melns plankumiņš.

— Domājam, ka tas arī ir mūsu «meteorīts», — viņš sacīja. — Uz tā virsmas mēs esam atraduši kaut ko tādu, kas acīmredzot ir dzīvs. Noteiktas dzīvības pazīmes ir arī vairākās citās vietās pavadoņa iekšienē. Seit šo «meteorītu» mēs esam atgādājuši, lai to ap­skatītu gaismas mikroskopā.

Stouns iebāza rokas cimdos, iebīdīja trauciņu lie­las, hromētas lādes spraugā un izvilka rokas šaipus stikla.

—       Tā lāde, — viņš paskaidroja, — būtībā ir parasts gaismas mikroskops, kas sajūgts kopā ar pa­rastajām attēla palielināšanas un izvēršanas ierīcēm. Ar to mēs varam iegūt tūkstoškārtīgu palielinājumu. Attēls tiek projicēts uz šī ekrāna.

Līvits darbojās ar vadīšanas rokturiem. Hols un pā­rējie nenolaida acu no ekrāna.

—   Desmitkārtīgs, — Līvits sacīja.

Hols ieraudzīja, ka parauga virsma ir nespodri melngana, izrobota. Stouns aicināja pievērst uzma­nību zaļajiem lāsumiņiem.

—   Simtkārtīgs.

Tagad zaļie lāsumiņi bija kļuvuši lielāki un ļoti skaidri.

—       Domājams, tā ir mūsu sīkbūtne. Mēs esam novērojuši, kā tā aug: brīžiem tā kļūst violeta, acīm­redzot tad notiek mitotiskā dalīšanās.

—   Spektra pārbīde?

—   Kaut kas tamlīdzīgs.

—   Tūkstoškārtīgs, — teica Līvits.

Visu ekrānu aizpildīja viens zaļš plankums, kas atradās ieplakā starp asajiem izciļņiem. Hols pievērsa uzmanību tam, ka plankums ir gluds un spīdīgs, gan­drīz kā ieeļļots.

—  Vai jūs domājat, ka tā ir baktēriju kolonija?

—       Diez vai tā ir kolonija mūsu parastajā iz­pratnē, — Stouns atbildēja. — Kamēr mēs nezinājām par Bārtona eksperimentiem, mēs vispār nedomājām, ka tā ir kolonija. Domājām, ka tas varētu būt viens pats organisms. Bet nu izrādās, ka atsevišķajām da­ļiņām jābūt tikai apmēram vienu mikrometru lielām; plankums šajā ziņā ir daudz par lielu. Tātad te mēs droši vien redzam saliktu veidojumu — varbūt kolo­niju, varbūt arī ko citu.

Viņu acu priekšā plankums kļuva violets un pēc tam atkal zaļš.

—   Dalīšanās turpinās, — Stouns sacīja. — Lieliski.

Līvits ieslēdza kinokameras.

—   Tagad skatieties ar abām acīm.

Plankums k|uva violets un kādu brīdi tāds arī pa­lika. Likās, ka tas mazliet izplešas, un uz īsu mirkli visa virsma sašķēlās sešstūrainās daiviņās, kas at­gādināja grīdas flīzes.

—   Vai redzējāt?

—   Tas it kā sašķēlās.

—   Sešstūros.

—        Man tā vien liekas, — teica Stouns, — ka šīs sešstūrainās figūras ir atsevišķi organismi.

—        Interesanti, vai regulāra ģeometriska forma tām ir pastāvīgi, jeb vai tās tādas kļūst tikai dalīšanās laikā?

—       Ar elektronu mikroskopu mēs vēl šo to uzzinā­sim,— Stouns sacīja un pievērsās Bārtonam. — Vai sekcijas jūs esat pabeidzis?

—   Jā.

—   Vai ar spektrometru rīkoties protat?

—   Domāju, ka protu.

—        Tad ķerieties pie darba. Tas nebūs grūti — spek- trometrs ir sajūgts ar skaitļošanas mašīnu. Mums ir vajadzīgas gan graudiņa, gan zaļā organisma ana­līzes.

—   Vai paraugus jūs man dosit?

—   Jā.

—       Tādus pašus paraugus pārbaudiet attiecībā uz aminoskābēm.

—   Ar visu frakcionēšanu?

—        Domāju gan, — Stouns sacīja. — Tikai jums tas būs jādara ar rokām.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Stouns atkal iebāza rokas cimdos, izņēma trauciņu no mikroskopa un nolika uz sāniem zem ierīces, kas izskatījās pēc ešafota miniatūrā. Tas bija mikroķirurģijas aparāts.

Mikroķirurģija — māksla izdarīt smalkas operācijas vienai šūnai — bioloģiskās pētniecības līdzekļu arse­nālā bija parādījusies samērā nesen. Ar mikroķirur- ģiskajām metodēm bija iespējams izņemt no šūnas kodolu vai daļu citoplazmas, izdarot to tikpat tīri un akurāti, kā ķirurgs amputē locekli vai orgānu.

Šī ierīce bija konstruēta tā, ka cilvēka rokas kustī­bas ar vairāku pārnesumu un servomehānismu palī­dzību tika precīzi pārvērstas asmeņa mikrokustībās; operators pakustināja pirkstu, bet asmens pārvietojās tikai par miljondaļu centimetra.

Skatīdamies palielinošajā vizierī, Stouns sāka sau­dzīgi skrubināt melno graudiņu. Atskaldījis divus ma­zus fragmentus, viņš tos ievietoja katru savā stikla trauciņā. Pēc tam Stouns mēģināja atraut divus ma­zus fragmentus no zaļā plankumiņa.

Zaļais plankums tūlīt kļuva violets un izpletās.

—   Are, ka nepatīk, — Līvits teica smiedamies.

Stouns sarauca pieri.

—   Interesanti. Kā jūs domājat — vai tā ir nespeci- fiska augšanas reakcija jeb vai trofiska reakcija uz ievainošanu un apstarošanu?

—  Es domāju, — teica Līvits, — plankumam nepa­tīk, ka to baksta.

—  Nu, labi. Bet mums tomēr jāturpina, — Stouns sacīja.

19

katastrofa

Šis telefona zvans Arturam Menčikam uzkrita kā murgs. Viņš bija pārnācis mājās, paēdis pusdienas un tikko kā apsēdies dzīvojamajā istabā palasīt avīzes.

Pēdējās divas dienas, kas sakarā ar notikumu Pīd- montā bija pagājušas steigā un nevaļā, avīzi viņš nebija rokā ņēmis.

Kad atskanēja zvans, viņš domāja, ka tas būs sie­vai, bet mirkli vēlāk laulātā draudzene ienāca pie viņa un teica:

—   Zvana tev. No bāzes.

Ņemdams klausuli, viņš sajuta ko nelabu.

—   Majors Menčiks klausās.

—   Major, runā pulkvedis Bērnss no astotās …

Astotā apakšvienība Vandenbergas bāzē pārzināja

drošības procedūras, izdeva atļaujas ieiet bāzē un iziet no tās. Tā noklausījās arī visas telefona sarunas.

—   Jā, pulkvedi?

—       Jūs, ser, esat to personu sarakstā, kuras pavē­lēts zināmos ārkārtējos gadījumos informēt par noti­kušo. — Bērnss runāja piesardzīgi, rūpīgi izmeklēdams vārdus: saruna notika pa atklāto līniju. — Tagad man jūs jāinformē, ka pirms četrdesmit minūtēm Big- hedas rajonā Jūtas štatā nogāzās mācību lidmašīna.

Menčiks sarauca uzacis. Kāpēc gan viņu informēja par parastas mācību lidmašīnas avāriju? Tas taču neietilpa viņa kompetencē.

—   Kas tā bija par lidmašīnu?

—   «Phantom». Lidoja no Sanfrancisko uz Topeku.

—       Skaidrs, — Menčiks teica, kaut gan skaidrs vi­ņam nebija nekas.

—       Ser, paziņot jums par šo gadījumu pieprasīja Godards, lai jūs varētu iesaistīties izmeklēšanas ko­misijā.

—   Godards? Kādēļ Godards?

Kādu mirkli Menčiks sēdēja, truli lūkodamies avī­zes virsrakstā «Draud jauna Berlīnes krīze» un do­mādams, ka pulkvedis runā par Lūisu Godardu, Van­denbergas bāzes šifrēšanas nodaļas priekšnieku. Tikai pēc tam viņš aptvēra, ka runa ir par Godarda kosmisko centru, kas atrodas netālu no Vašingtonas. Viens no uzdevumiem, kurus veica šis centrs, bija koordinēt dažas speciālas programmas, kas bija vien­laikus Hjūstonas un centrālo valdības iestāžu kom­petencē.

—        Ser, — pulkvedis Bērnss teica, — četrdesmit minūtes pēc izlidošanas no Sanfrancisko «Phantom» novirzījās no kursa un pārlidoja rajonu MU.

Menčiks juta uznākam gurdenumu. Viņu pārņēma miegainība.

—   Rajonu MU?

—   Jūs nepārklausījāties, ser.

—   Kad?

—   Divdesmit minūtes pirms katastrofas.

—   Kādā augstumā?

—   Seši tūkstoši deviņi simti metru, ser.

—   Kad izbrauks komisija?

—   Pēc pusstundas, ser. No bāzes.

—   Labi, — Menčiks sacīja. — Būšu.

Viņš pakāra klausuli un vēlreiz gurdi paskatījās uz tālruni. Viņu māca nogurums, un viņš domāja, cik labi būtu, ja tagad varētu doties pie miera. «Rajons MU» — tas bija pieņemtais apzīmējums ielenktajam rajonam ap Pidmontu.

«Vajadzēja nu gan viņiem nomest bumbu,» Men­čiks pie sevis pukojās. «Vajadzēja to nomest uzreiz, jau vakarrīt.»

Kopš tā brīža, kad viņu informēja, ka direktīvas 7-12 izpildīšanu nolemts atlikt, sirds viņam nebija mierīga. Bet viņam nebija tiesību izteikt šai jautā­jumā nekādas domas, un tā nu viņš gaidīja, ka pret Vašingtonas lēmumu protestēs grupa «Meža uguns­grēks», kas tagad bija sapulcējusies apakšzemes la­boratorijā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Menčiks zināja, ka grupai «Meža ugunsgrēks» par šo lēmumu ir paziņots; viņš pats bija redzējis telegrammu, kas

tika pārraidīta visām slepenajām apakšvienībām; tele­grammā tas bija pateikts nepārprotami.

Un tomēr kaut kāda iemesla dēļ grupa nebija pro­testējusi. Tā vispār šai telegrammai nebija pievērsusi nekādu uzmanību.

Tas bija ļoti savādi.

Un tagad bija notikusi katastrofa. Menčiks aizdedza savu pīpi un, sūkdams to, pārlika visas iespējamības. Visdrīzāk varēja gadīties, ka kāds zaļknābis prakti­kants aizsapņojies, nomaldījies no kursa, pēc tam kritis panikā un pilnīgi zaudējis kontroli pār lidmašīnu. Tā jau bija noticis simtiem reižu. Avārijas cēloņu izmek­lēšanas komisija, izbraukusi uz notikuma vietu, pa­rasti deva slēdzienu, ka lidmašīna avarējusi sakarā ar «agnogēnisku kļūmi kādā no sistēmām». So militārā leksikona frāzi lietoja, lai caur puķēm pateiktu, ka avārijas cēloni nav izdevies noskaidrot. Sajā formu­lējumā neparādījās atšķirība starp mehānisku kļūmi un pilota kļūmi, taču nevienam nebija noslēpums, ka lielākā daļa kļūmju ir pilota kļūmes. Vadīdams sa­režģītu mašīnu, kas veic trīs tūkstošus kilometru stundā, pilots nedrīkstēja sapņot. Statistika neap­strīdami liecināja: kaut gan lidojumi pēc atvaļinājuma vai nedēļas nogales ir tikai 9 procenti no visiem lido­jumiem, tajos notiek 27 procenti negadījumu.

Menčika pīpe izdzisa. Viņš piecēlās, ļaudams avī­zei nokrist, un iegāja virtuvē pateikt sievai, ka braue prom.

— Sis novads ir kā radīts filmēšanai, — kāds teica, raudzīdamies uz smilšakmens klintīm, kas spilgti sarkanas izcēlās uz tumšzilo debesu fona. Un tiešām daudzas filmas bija uzņemtas šajā Jūtas rajonā. Bet Menčika domas tagad nebija pie kino. Sēdēdams limuzīnā, kas bija devies ceļā no Jūtas lidostas, viņš apdomāja, kas viņam bija teikts.

Lidojumā no Vandenbergas uz Jūtas dienvidiem komisija bija noklausījusies «Phantom» un zemes sta­cijas «Topeka Central» radiosarunu ierakstus. Lielā­kajā daļā lentes nekā interesanta nebija, vienīgi da­žās pēdējās sekundēs pirms lidmašīnas nogāšanās bija fiksēts kas svarīgs.

—   Kaut kas nav kārtībā, — pilots bija teicis. Un mirkli vēlāk: — Gaisa šļūtene jūk ārā. Droši vien no vibrācijām. Tā sairst putekļos. — Un vēl pēc sekun­dēm desmit vāja, dziestoša balss teica: — Viss, kas kabīnē ir no gumijas, jūk ārā.

Vairāk nekas nebija pārraidīts.

Šīs īsās frāzes Menčikam neizgāja no prāta, un tās viņam likās aizvien dīvainākas un briesmīgākas.

Viņš skatījās ārā pa logu uz klintīm. Saule pašreiz rietēja, un tās dziestošie, sarkanīgie stari apgaismoja vairs tikai klinšu galotnes; ielejas jau tina tumsa. Menčiks palūkojās uz priekšā braucošo limuzīnu, kas veda uz avārijas vietu pārējos komisijas locekļus, un uz putekļu mākonīti, ko tas atstāja.

—   Man agrāk ļoti patika vesterni, — kāds teica. — Tos visus filmēja šeit. Skaists apvicļus.

Menčiks sapīcis klusēja. Viņu pārsteidza, kā cilvēki var tik daudz laika izšķiest nenozīmīgai pļāpāšanai. Bet kas zina —varbūt viņi vienkārši nevēlējās, baidī­jās skatīties acīs īstenībai.

īstenība bija nežēlīga: lidmašīna «Phantom» bija iemaldījusies dziļi rajonā MU — iekams pilots ap­tvēra, ka ir kļūdījies, un pagriezās atpakaļ uz zieme­ļiem, viņš pa šo teritoriju bija nolidojis jau sešas mi­nūtes. Taču rajonā MU lidmašīna bija sākusi zaudēt stabilitāti. Un beigu beigās tā bija nogāzusies.

—  Vai uz bāzi «Meža ugunsgrēks» ir paziņots? — Menčiks jautāja.

Kāds komisijas loceklis, psihiatrs (avārijas izmek­lēšanas komisijās allaž bija vismaz viens psihiatrs), vaicāja:

—   Vai jūs runājat par bakteriologiem?

—   Jā.

—   Viņi ir informēti, — kads cits atbildēja. — Pirms stundas ziņojumu parraidija pa šifrēto sakaru līniju.

«Tagad grupai «Meža ugunsgrēks» vajadzētu no­teikti atsaukties,» domāja Menčiks. «šo ziņu viņi ne­drīkstētu ignorēt.»

Ja vien viņi tur vispār lasīja telegrammas. Līdz šim tas Menčikam ne reizi nebija ienācis prātā, bet varbūt viņi tiešām telegrammas nelasīja. Varbūt viņi bija tik ļoti aizņemti ar savu darbu, ka negribēja sevi lieki apgrūtināt.

—   Lūk, kur atliekas, — kāds teica. — Tur priekšā.

Katru reizi, kad Menčiks dabūja redzēt avarējušas lidmašīnas atliekas, viņš bija pārsteigts. Viņš nekādi nevarēja pierast, ka tās ir izsvaidītas kur kurā, kaut arī ar prātu saprata, kāds milzīgs, postošs spēks pie­mīt lielam metāla priekšmetam, kad tas triecas pret zemi ar ātrumu tūkstošiem kilometru stundā. Vienmēr viņš gaidīja, ka ieraudzīs kārtīgu, kompaktu metāla kaudzīti, bet ne reizi tas tā nebija bijis.

«Phantom» atliekas bija izkaisītas tuksnesī piecu kvadrātkilometru platībā. Stāvēdams pie apdegušā kreisā spārna karkasa, Menčiks tik tikko varēja sa­redzēt tālumā pārējos komisijas locekļus, kas bija sa­pulcējušies pie labā spārna. Lai kur viņš skatījās, visur mētājās sagriezušās, nomelnējušas metāla da­ļas, kurām krāsa bija nolupusi. Uz viena gabala bija skaidri salasāms kāda brīdinoša uzraksta sākums: «NE …» Pārējais bija nogājis. >

Pateikt visu, kas noticis, pēc šīm atliekām nebija iespējams. Fizelāža, kabīne, lukturis bija sašķaidīti miljons fragmentos, un liesmas visu bija pārvērtu­šas līdz nepazīšanai.

Kad saule jau noslīdēja aiz apvāršņa, Menčiks uz­dūrās astes plākšņu atliekām. Metāls joprojām izsta­roja siltumu, kaut kādas detaļas vēl gruzdēja un kū­pēja. Turpat viņš pamanīja smilšu daļēji apbērtu kaulu. Viņš to pacēla un šausmās konstatēja, ka tas ir cilvēka kauls. Diezgan garš, aizlauzts, vienā galā apogļojies, tas acīmredzot bija nācis no rokas vai kājas. Kauls bija neparasti tīrs — nebija palicis ne pēdu no miesas, tikai pilnīgi gluds kauls.

Satumsa. Komisijas locekļi vilka ārā savus kabatas lukturus. Seši vīri, laizdami sev pa priekšu dzeltenus gaismas kūļus, staigāja starp kūpošiem metāla gaba­liem.

Bija jau vēls vakars, kad kāds bioķīmiķis, kura vārdu Menčiks nezināja, pienāca aprunāties.

—   Ziniet, — bioķīmiķis sacīja, — tas ir ļoti savādi. Tajā ierakstā pilota vārdi, ka kabīnē sairst gumija …

—   Kas tur savāds?

—   Sajā lidmašīnā nebija ne kripatiņas gumijas. Attiecīgās detaļas tajā bija izgatavotas tikai no viena veida sintētiskās plastmasas. Tas ir firmas «Ancro» nesen radītais polimērs, ar kuru tā ļoti lepojas. Daži raksturlielumi tam ir tieši tādi paši kā cilvēka audiem. Ļoti elastīgs materiāls, kuru var izmantot daudzās nozarēs.

—  Vai jūs domājat, ka vibrācijas šādu sairšanu nevarētu izraisīt? — Menčiks jautāja.

—  Nevarētu. Pa visu pasauli lido tūkstošiem «Phan­tom». Visās šajās lidmašīnās ir jauņā plastmasa. Bet ne ar vienu no tām šāda nelaime vēl nebija notikusi.

—   Un ko tas varētu nozīmēt?

—  To, ka es tajā velna būšanā neko nesaprotu,— bioķīmiķis teica.

20.

IKDIENA

Pamazām darbs laboratorijā «Meža ugunsgrēks» ievirzījās ikdienišķās sliedēs. Apakšzemes kazemātos, kur nebija ne dienas, ne nakts, ne rīta, ne vakara, iz­veidojās savs īpašs dzīves ritms. Cilvēki gāja gulēt, kad bija noguruši, cēlās augšā,, kad jutās atpūtušies, un turpināja strādāt katrs savā nozarē.

Lielākā daļa no šī darba nekādus taustāmus re­zultātus nesolīja. Viņi to zināja un pacietīgi ar to samierinājās. Kā mēdza deklarēt Stouns, zinātniskā pētniecība ir ļoti līdzīga izrakteņu meklēšanai: tu staigā un meklē, apbruņots ar kartēm un instrumen­tiem, taču galu galā visu izšķir ne jau šīs kartes un instrumenti, un arī ne tava intuīcija, bet gan veiksme. Bet, ja tu gribi, lai tevi atalgo tava uzcītība, tad tev jābūt gatavam uz pacietīgu, grūtu darbu, kas paņems visus tavus spēkus.

Bārtons tagad darbojās telpā, kur atradās spektro- metrs, kā arī aparatūra radioaktivitātes intensitātes noteikšanai, termoelektriskai un rentgenkristalogrā- fiskai analīzei.

V līmenī uzstādītais spektrometrs bija firmas «Whit- tington» standarta modelis «K-5». Tā galvenās sastāv­daļas bija iztvaicētājs, prizma un skatāmekrāns. Ana­lizējamo materiālu ievietoja iztvaicētājā un sadedzi­nāja. Gaisma, kura radās, tam degot, gāja cauri priz­mai un tur sašķēlās spektrā, kas tika projicēts uz ekrāna. Tā kā dažādi ķīmiskie elementi degdami dod dažāda viļņu garuma gaismu, tad, analizējot kādas vielas izstarotās gaismas spektru, varēja spriest par tās ķīmisko sastāvu.

Teorētiski tas bija vienkārši, bet praksē spektro- grammu lasīšana bija sarežģīts un grūts darbs. Ne­viens no laboratorijas «Meža ugunsgrēks» darbinie­kiem to nebija pietiekami apguvis. Tāpēc spektro- metrijas rezultātus ievadīja tieši skaitļošanas mašīnā, kas tad tos izanalizēja. ESM šo darbu veica ļoti smalki, ar tās palīdzību varēja aptuveni noteikt pat vielas procentuālo ķīmisko sastāvu.

Bārtons ievietoja iztvaicētājā pirmo paraugu, kas bija ņemts no melnā graudiņa, un nospieda pogu. Uz vienu mirkli uzliesmoja neizturami spoža gaisma, un Bārtons, sargādams acis, aizgriezās prom. Pēc tam viņš ielika iztvaicētājā'otru paraugu. Viņš zināja, ka ESM jau analizē pirmā uzliesmojuma gaismu.

Atkārtojis visu procedūru ar zaļā plankuma pa­raugu, viņš uzņēma laiku. ESM pašlaik notaustīja pašattīstošās fotoplates — tās bija gatavas šādai ap­skatei jau pēc dažām sekundēm. Bet pati notaustīšana ilgs divas stundas — elektroniskā acs lasīja spektra līnijas ļoti lēni. Kad notaustīšana būs pabeigta, ESM izanalizēs tās rezultātus un piecās sekundēs nodrukās datus.

Sienas pulkstenis rādīja 15.00 — trīs pēc pusdienas. Bārtons pēkšņi atskārta, ka ir stipri noguris. Viņš ievadīja skaitļošanas mašīnā pavēli pamodināt, kad analīze būs galā, un gāja gulēt.

Citā telpā Līvits rūpīgi lika tādus pašus paraugus automātiskajā aminoskābju analizatorā, ar skumju smaidu atcerēdamies, kā bija gājis agrāk, kad šādas automātikas nebija. 50. gadu sākumā olbaltumvielas sastāvu pēc aminoskābēm analizēja nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Dažreiz pagāja arī gadi. Tagad pietika ar stundām, augstākais dienām, un viss process norisa pilnīgi automātiski.

Aminoskābes bija olbaltumvielu būvbloki. Pavisam to bija zināms divdesmit četras, un tās visas sastā­vēja no vieniem un tiem pašiem elementiem — og­lekļa, ūdeņraža, skābekļa un slāpekļa. Olbaltumvie­lās aminoskābes bija sakabinātas virknē gluži kā va­goni preču vilciena sastāvā. Sakabinājuma kārtība nosacīja, kas pēc dabas ir attiecīgā olbaltumviela — vai tā ir insulīns, hemoglobīns, augšanas hormons vai kas cits. Visas olbaltumvielas bija veidotas no vie­niem un tiem pašiem «vagoniem», no vienām un tām pašām aminoskābēm. Kāda noteikta veida «vagonu» olbaltumvielās citā par citu bija vairāk; citā par citu savādāka bija arī «vagonu» secība. Taču tā bija vie­nīgā atšķirība. Paši «vagoni^ — aminoskābes — bija kopīgi visām olbaltumvielām, vienalga, vai tās būtu cilvēka vai mušas organismā.

Lai šo faktu konstatētu, bija vajadzējis gandrīz div­desmit gadu.

Bet kas regulēja aminoskābju secību olbaltumvie­lās? Izrādījās, ka regulētāja ir DNS — viela, kurā iekodēta ģenētiskā informācija un kura darbojas līdzīgi dispečeram šķirotavā.

Lai konstatētu šo faktu, bija vajadzējis vēl divdes­mit gadu.

Bet virkne, kas izveidojās, aminoskābēm sakabino- ties, sāka vērpties un ritināties; tā vairs neatgādināja vilcienu, bet drīzāk gan spirāli vai čūsku. Saritinā- juma raksturu nosacīja aminoskābju secība, un tas bija ļoti specifisks: kādas konkrētas olbaltumvielas molekula varēja būt saritināta tikai vienā noteiktā veidā, citādi tā nespēja funkcionēt.

Vēl desmit gadu.

«Vai tas nav dīvaini,» Līvits domāja. «Lai atklātu tādus būtībā vienkāršus faktus, strādāja simtiem la­boratoriju, tūkstošiem zinātnieku visā pasaulē. Pacie­tīgos, neatlaidīgos pūliņos aizritēja gadi un gadu desmiti …»

Un tagad bija izgudrota šī mašīna. Protams, tā nevarēs precīzi noteikt, kāda ir aminoskābju secība, bet tā aptuveni noteiks aminoskābju saturu procen­tos: tik un tik procentu valīna, tik un tik arginīna, cistīna, prolīna, leicīna. Šie dati savukārt dos ļoti daudz informācijas.

Un tomēr šī mašīna bija šāviens tumsā: viņiem ne­bija nekāda pamata uzskatīt, ka melnais graudiņš vai zaļais organisms kaut vai daļēji sastāv no olbal­tumvielām. Taisnība, uz Zemes ikvienai dzīvai būtnei bija vismaz dažas olbaltumvielas, bet vai tas nozī­mēja, ka tāpat jābūt arī visur citur?

Kādu brīdi Līvits mēģināja iztēloties dzīvību bez olbaltumvielām. Tas bija gandrīz neiespējami: uz Ze­mes olbaltumvielas ietilpa šūnapvalka sastāvā, tās bija visu pazīstamo fermentu galvenā vai vienīgā sa­stāvdaļa. Vai bija iespējama dzīvība bez fermentiem?

Viņš atcerējās angļu bioķīmiķa Džordža Tompsona repliku, ka fermenti ir «dzīvības savedēji». Tas nebija pārspīlēts: fermenti katalizēja visas dzīvajā orga­nismā norisošās ķīmiskās reakcijas — to virsmas kal­poja par divu molekulu sastapšanās un savstarpējas reaģēšanas vietu. Pastāvēja simtiem tūkstošu, varbūt pat miljoniem fermentu, un katra vienīgā sūtība bija sekmēt kādu vienu ķīmisko reakciju. Bez fermentiem nebija iespējama neviena dzīvībai raksturīga ķīmiskā reakcija.

Bez šīm reakcijām dzīvība nevarēja pastāvēt.

Bet varbūt varēja?

Patiesību sakot, tā jau bija problēma ar bārdu. Pro­grammas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumā bija izvirzīts jautājums: kā pētīt tādu dzīvības formu, kas pilnīgi atšķiras no līdz šim pazīstamajām? Kā vis­pār uzzināt par tādas dzīvības esamību?

Šis jautājums interesēja ne jau akadēmiskā plāk­snē. Kā bija izteicies Džordžs Volds, bioloģija bija unikāla zinātne, jo tā nespēja definēt savu pētījumu objektu. Vēl neviens nav izsmeļoši definējis, kas ir dzīvība. Un patiesībā arī neviens nezina, kas tā ir. Līdzšinējās definīcijas — matērija, kurai piemīt spēja uzņemt, noārdīt un pārstrādāt barību, izvadīt atkri- tumvielas, vairoties un tā tālāk, — nevarēja apmieri­nāt. Vienmēr varēja atrast izņēmumus, kuri tām ne­atbilda.

Beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka raksturīga dzīvības iezīme ir enerģijas pārvēršana. Tā vai citādi — ar barību vai ar Saules gaismu — visi dzīvie organismi uzņēma enerģiju, pārvērta to citā formā un pēc tam izmantoja. (Vīrusi bija izņēmums no šī likuma, bet grupas dalībnieki bija ar mieru de­finēt, ka vīrusi nav dzīvi.)

Līvitu lūdza līdz nākamajai apspriedei sagatavot šai definīcijai atspēkojumu. Nedēļu visu pārdomājis, Līvits ieradās uz apspriedi ar trim priekšmetiem — melnas drēbes atgriezumu, rokas pulksteni un gra­nīta gabalu. Viņš salika tos uz galda ,un paziņoja:

—   Kungi, jūsu priekšā ir trīs dzīvas būtnes.

Uzaicinājis apspriedes dalībniekus pierādīt pretējo,

viņš nolika melno drēbi saulē; drēbe sasila.

—   Šis ir viens no enerģijas pārvēršanās piemē­riem, — Līvits teica. — Gaismas enerģija pārvēršas siltumā.

Viņam iebilda, ka tā esot tikai pasīva enerģijas ab­sorbcija, ka tā esot pārvēršanās un nevis pārvēršana, bet dzīvībai raksturīga tieši pēdējā — mērķtiecīga, no­zīmīga enerģijas pārvēršana, kas veic kaut kādu funkciju.

—   Kā jūs zināt, ka arī šī nav mērķtiecīga? — Līvits vaicāja.

Pēc tam viņš pievērsās pulkstenim. Līvits norādīja uz ciparnīcu, kas tumsā spīdēja: tur notika radioaktīvā sabrukšana un izstarojās gaisma.

Tika iebilsts, ka tā ir tikai nestabilajos enerģētis­kajos līmeņos esošajiem elektroniem piemītošās poten­ciālās enerģijas atbrīvošanās. Tomēr tas vairs neizska­nēja tik pārliecināti: Līvita argumenti sēja neticības sēklu.

Visbeidzot viņš pārgāja pie granīta. — Viņš ir dzīvs, — Līvits sacīja. — Viņš dzīvo, elpo, staigā un runā. Mēs tikai nepamanām to, jo tas notiek pārāk lēni. Klintij mūža garums ir trīs miljaidi gadu, mums — sešdesmit vai septiņdesmit. Mēs nevaram saskatīt, kas ar šo klinti notiek, tā paša apstākļa dēļ, kāpēc mēs nevarētu uztvert melodiju, ja skaņu plate grieztos ar ātrumu viens apgrieziens gadsimtā. Un klints, 110 savas puses, nemaz nenojauš par mūsu ek­sistenci, jo mūsu mūžs ilgst tikai vienu viņas mūža mirkli. Mēs viņai esam gluži kā īsi zibšņi nakts tumsā.

Līvits savu viedokli bija izteicis pietiekami skaidri, un vienā svarīgā jautājumā grupas locekļiem sava no­stāja bija jāgroza. Bija spiesti pieļaut iespējamību, ka kaut kādas dzīvības formas viņi nespēj izanalizēt, ka, vēl vairāk, viņi nespēj spert pat pirmo soli, nespēj šādu analīzi uzsākt.

Bet Līvitam nedeva mieru vēl vispārīgāks jautā­jums — par darbību nenoteiktības apstākļos. Viņš uz­manīgi pārlasīja Tolberta Gregsona grāmatu «Plāno­jot neplānojamo», izstudēja sarežģītos matemātiskos modeļus, kurus autors bija izstrādājis šīs problēmas analizēšanai. Savu pārliecību Gregsons izteica šādiem vārdiem:

Visi lēmumi, kuriem piemīt nenoteiktības ele­ments, iedalās divās krasi atšķirīgās kategorijās: lēmumos, kuru sekas ir paredzamas, un lēmumos, kuru sekas paredzēt nav iespējams. Acīm redzams, ka pieņemt otras kategorijas lēmumus ir krietni grūtāk.

Lielāko daļu lēmumu, arī gandrīz visus lēmumus, kuri skar cilvēku attiecības, var atveidot modelī ar paredzamām sekām. Piemēram, prezidents var sākt karu, komersants — pārdot savu uzņēmumu, vīrs — šķirties no sievas. Šāda veida darbībai būs kaut kā­das sekas; iespējamo seku skaits ir bezgalīgs, bet varbūtigo seku skaits ir pietiekami mazs. Iekams cilvēks kaut ko nolemj, viņš var apsvērt dažādas iespējamo lēmumu sekas, lai pieņemtu to lēmumu, kurš sola vislabākās izredzes.

Bet pastāv arī tādu lēmumu kategorija, kurus ne­var novērtēt, analizējot to sekas. Pieņemot šos lē­mumus, jārēķinās ar absolūti neparedzamiem no­tikumiem un situācijām, turklāt ne tikai ar visāda veida katastrofām, bet arī ar retajiem atklāsmes un gaišredzības brīžiem, tādiem kā tie, kuri deva lāzeru vai penicilīnu. Tā kā šie notikumi nav paredzami, tos nevar ieplānot ne ar kādiem loģiskiem paņēmie­niem. Matemātiskais aparāts te nelīdz.

Mēs varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka, labi tas vai slikti, šādi notikumi ir ārkārtīgi reti.

Džeremijs Stouns ar neaprakstāmu uzmanību pa­ņēma zaļā materiāla plēksnīti un ielaida to izkausēta plastmasā. Plastmasas vanniņa, kurā tā atradās, pēc lieluma un formas atgādināja medicīnisko oblātu. Stouns pagaidīja, kamēr plēksnīte pilnīgi iegrimst, pēc tam uzlēja tai virsū vēl vienu kārtiņu plastmasas un ievietoja «oblātu» termostatā.

Stouns apskauda pārējos grupas locekļus, kuru rīcībā bija daudz automātisko palīgu. Paraugu saga­tavošana elektronmikroskopijai vēl aizvien bija pārāk smalka procedūra, lai te varētu iztikt bez cilvēka roku

izveicības. Laba parauga izgatavošana prasīja ne mazāku meistarību kā juveliera darbs, un arī jāmācās bija gandrīz tikpat ilgi. Stouns šādu meistarību bija ieguvis tikai piecu gadu darbā.

Plastmasas «oblāta» tika turēta speciālā ātrdarbīgā termostatā, un tomēr līdz vajadzīgajai konsistencei tā sacietēja tikai piecās stundās. Termostatā tika uz­turēta pastāvīga temperatūra +61 °C un relatīvais mitrums 10%.

Kad plastmasa būs sacietējusi, Stouns virskārtu nokasīs un ar mikrotomu nogriezīs plānu zaļuma sloksnīti. Lai to varētu skatīt elektronu mikroskopā, tās formai un izmēriem jābūt stingri noteiktiem — «jā­izēvelē» maza, apaļa ripiņa, kuras biezums nepār­sniedz 1500 angstrēmus.

Tikai pēc tam viņš šo zaļo vielu, vienalga, kas tā būtu, varēs apskatīt sešdesmittūkstoškārtīgā palieli­nājumā.

«Tam jābūt ļoti interesanti,» Stouns nodomāja.

Stouns uzskatīja, ka, kopumā ņemot, darbs viņiem sokas labi. Rezultāti bija, grupa strauji virzījās uz priekšu vienlaikus vairākos meklējumu virzienos, kuri solīja panākumus. Un, galvenais, laika viņiem tagad bija diezgan. Nebija ne steigas, ne panikas, nebija ko baidīties

Uz Pīdmontas bija nomesta bumba. Gaisā lidojo­šās sīkbūtnes šis sprādziens noteikti iznīcināja, un līdz ar to infekcijas avots bija neitralizēts. Vienīgā vieta, no kuras infekcija varētu izplatīties, bija laboratorija «Meža ugunsgrēks», bet šī laboratorija bija projektēta ar tādu aprēķinu, lai tas nebūtu iespējams. Ja kaut kur izolācija sabojātos, inficētā zona tiktu automā­tiski izolēta no laboratorijas pārējās daļas. Pusse- kundē noslēgtos hermētiskās durvis un laboratorijai izveidotos jauna konfigurācija.

Tas bija nepieciešams, jo pieredze, kura bija iegūta citās laboratorijās, kas strādāja tā sauktajās aksēnis- kajās jeb bezmikrobu atmosfērās, liecināja, ka infi­cēšanās notiek 15 procentos gadījumu. Cēloņi pa­rasti bija konstruktīva rakstura — hermetizējošās starplikas plīsums, caurums cimdā, vīles atirums —, bet fakts palika fakts: inficēšanās gadījumi bija sa­stopami.

Bāze «Meža ugunsgrēks» tādām nejaušībām bija sagatavota. Bet, ja tās neatgadītos — un bija lielas izredzes, ka tās tiešām neatgadīsies, — tad viņi varētu droši šeit strādāt neierobežoti ilgi. Atrasto sīkbūtni viņi varētu pētīt veselu mēnesi vai pat gadu. Viss bija paredzēts, ne par ko nebija jāraizējas.

Hols staigāja pa gaiteni, noskatīdams kodolierīces apakšstaciju atrašanās vietas un cenzdamies tās iegaumēt. Šajā līmenī bija piecas apakšstacijas. Tās .bija izvietotas izklaidus gar galveno gaiteni. Visas apakšstacijas bija vienādas — sudraba kārbiņas, kas nebija lielākas par cigarešu paciņu. Katrai no tām bija atslēgas caurums un divas spuldzītes — zaļa un sarkana. Zaļā spuldzīte dega.

Apakšstaciju darbības principu Holam bija izskaid­rojis Bārtons.

— Visās laboratorijās un visos ventilācijas kanā­los ir jutīgie elementi. Ar dažādu ķīmisku un elektro­nisku noteicēju, kā arī tiešu bioanalizatoru palīdzību tie uzrauga gaisu. Bioanalizatori ir dzīvas peles, ku­rām tiek pastāvīgi reģistrēts pulss. Ja kāds jutīgais elements signalizēs, ka gaiss ir inficēts, attiecīgā labo­ratorija tiks automātiski izolēta. Ja infekcija aptvers visu līmeni, tas tiks izolēts no pārējiem līmeņiem un sāks darboties kodolierīces mehānisms. Kad tas būs noticis, zaļā spuldzīte nodzisīs un sāks zibsnīt sar­kanā. Tas ir signāls, ka līdz sprādzienam atlikušas trīs minūtes. Ja jūs pa šo laiku neiebāzīsit un nepa­griezīsit savu atslēgu, trešās minūtes beigās lādiņš sprāgs.

—   Un man tas jādara pašam?

Bārtons apstiprinoši pamāja ar galvu.

—   Atslēga ir tērauda. Tā vada elektrību. Slēdzenē iemontēta sistēma, kas mēra atslēgas ielicēja orga­nisma elektrisko kapacitāti. Slēdzene reaģē uz ķer­meņa apmēriem ūn svaru, kā arī uz sāļu saturu svied­ros. Tā klausa tikai jums.

—   Tātad es patiešām esmu vienīgais?

—   Patiešām. Un jums ir arī vienīgā atslēga. Bet ir kāds aipstāklis, kas visu mazliet sarežģī. Būvētāji ne­bija precīzi ievērojuši projektu. Kad viss komplekss jau bija gatavs un kodolierīce samontēta, mēs pama­nījām, ka šajā līmenī trūkst triju apašstaciju. Astoņu vietā ir tikai piecas.

—   Ko tas nozīmē?

—   To, ka gadījumā, ja šajā līmenī sākas noplūde, jums jādrāžas pie tuvākās apakšstacijas. Citādi var gadīties, ka jūs tiekat izolēts sektorā, kur apakšsta­ciju nav. Un, ja kāds no bakterioloģiskajiem jutīga­jiem elementiem sabojātos un dotu trauksmes signālu nevietā, laboratorija varētu tikt iznīcināta bez vaja­dzības.

—   iVtanup āt, tā ir diezgan nopietna kļūda.

—   Izrādās, — Bārtons sacīja, — ka trīs trūkstošās apakšstacijas domā uzstādīt nākammēnes. Bet pašlaik mums no tā vieglāk nekļūst. Jūs tikai turiet šo sarež­ģījumu prātā, gan jau viss būs labi.

Līvits momenta pamodas, izkapa no gultas un saka ģērbties. Viņš bija uztraukts: nupat viņam bija radu­sies kāda ideja. Kaut arī nepārdomāta un traka, tomēr velnišķīgi vilinoša.

Šī ideja viņam bija radusies sapnī.

Viņš bija sapņojis par kādu māju un par pilsētu, kas to apņēma, — milzīgu daudzstāvīgu pilsētu ar lie­lām maģistrālēm un komunikāciju tīklu. Mājā dzīvoja kāds vīrs ar ģimeni; šajā pilsētā viņš strādāja, brau­kāja turp un atpakaļ, staigāja šur un tur, darbojās, mijiedarbojās.

Pēc tam pilsēta sapnī pēkšņi pazuda, palika tikai šī māja. Cik ļoti viss bija izmainījies! Viena pati māja klaja lauka vidū, zaudējusi jebkādas saites ar ār­pasauli, zaudējusi ūdeni, kanalizāciju, elektrību, ielas. Ģimene bija palikusi bez veikaliem, skolām un ap­tiekām. Mājastēvam, kas pilsētā bija strādājis un uz­turējis attiecības ar citiem pilsētniekiem, vairs nebija kur pelnīt iztiku.

Māja pārvērtās pilnīgi citā organismā. Un no šī or­ganisma līdz laboratorijā «Meža ugunsgrēks» izolē­tajai sīkbūtnei bija tikai viens solis, viens iztēles lē­ciens …

Vajadzēs par to apspriesties ar Stounu. Stouns, kā parasti, smiesies — viņš jau smējās vienmēr —, bet arī uzklausīs un pārdomās. Līvits zināja, ka tiek uzska­tīts par grupas ideju ģeneratoru, par cilvēku, no kura vienmēr var sagaidīt visneticamākās, prātam visne- pieņemamākās teorijas.

«Nu, nekas,» Līvits nosprieda. «Stounu tas vismaz ieinteresēs.»

Līvits paskatījās pulkstenī. Tas rādīja 22.00. Tuvo­jās pusnakts. Viņš steidzās ģērbties.

Izņēmis jaunu papīra kombinezonu, viņš iekāpa tajā. Uz kailās miesas viņš sajuta papīra vēsumu.

Un tad uzreiz tas kļuva silts. Dīvaina sajūtu maiņa. Līvits uzvilka kombinezonu mugurā, piecēlās un aiz­vilka ciet rāvējslēdzēju. Jau iedams arā, viņš vēlreiz pameta acis uz pulksteni.

22.10.

«Ak dievs!» viņam domas izlauzas.

Tas bija noticis atkal. Šoreiz jau desmit minūtes. Kā tās bija aizgājušas? Viņš nekā neatcerējās. Ģērb­šanās nevarēja ilgt vairāk par trīsdesmit sekundēm, bet viņam bija pagājušas veselas desmit minūtes.

Viņš vēlreiz apsēdās uz gultas un mēģināja kaut ko atcerēties. Tas bija veltīgi.

Tas bija briesmīgi. Viņš bija cerējis, ka nu vairs tas neatkārtosies, mēnešiem ilgi tas nebija noticis, un še tev nu bija. Visi šie uztraukumi, neierastais dienas re­žīms, kas tik ļoti atšķīrās no normālā darba režīma slimnīcā, lika sevi manīt: tas sākās atkal.

Kādu mirkli viņš pārlika, vai pārējiem par to stās­tīt, bet tūlīt pat kratījās no šīm domām vaļā. Tik ļauni jau nebija. Vairāk tas neatkārtosies. Nu jau visu laiku gāja uz labo pusi.

Līvits piecēlās. Viņš taču bija sataisījies iet pie Stouna aprunāties par kaut ko svarīgu un aizraujoši interesantu. Par …

Brīdi viņš palika stāvam.

Nevarēja atcerēties.

Ideja, tēls, satraukums, ko tas radīja, — itin viss bija nozudis. Izgaisis, izkritis no prāta.

Viņš saprata, ka vajadzētu pateikt Stounam, visā atzīties. Bet viņam bija skaidrs, ko Stouns uz to sa­cīs un darīs un kā tas atsauksies uz viņa nākotni, uz viņa mūža atlikušo daļu, uz dzīvi, kas sāksies pēc lam, kad programma «Meža ugunsgrēks» būs izpildīta. Ja tas nāktu gaismā, viss mainītos. Viņš vairs nekad nevarētu atsākt normālu dzīvi — būtu jāaiziet no darba, jādara daudz kas nepierasts, bezgalīgi jāpie­lāgojas kam jaunam. Pat automobili vairs nedrīkstētu vadīt.

Nē, viņš nolēma. Neko viņš neteiks. Viss būs labi — kamēr viņš neskatīsies uz mirgojošām ugunīm.

Džeremijs Stouns bija noguris, bet zināja, ka aiz­migt nespēs. Viņš soļoja šurp un turp pa gaiteņiem, domās kavēdamies pie putniem Pīdmontā. Stouns pār­domāja visu, kas ar tiem bija saistīts: kā viņi bija tos ieraudzījuši, kā nogāzējuši ar hlorazīnu un kā putni bija aizgājuši bojā. To visu viņš pārcilāja ne­skaitāmas reizes.

Kaut ko viņš bija palaidis garām. Un šis kaut kas viņam nedeva miera.

Par to viņš bija raizējies, vēl atrazdamies tur, Pīd­montā. Pēc tam tas bija aizmirsies, bet, kad dienas vidus apspriedē Hols stāstīja par saviem pacientiem, šaubas uzmācās ar jaunu spēku.

Kaut kam no Hola teiktā, kaut kādam faktam, ko viņš pieminēja, bija netiešs sakars ar putniem. Bet kas tas bija? Kāda īsti bija tā doma, kādi precīzi bija tie vārdi, kas šo asociāciju ierosināja?

Stouns papurināja galvu. Nevarēja atcerēties, dari, ko gribi. Kaut kur galvā bija visi pavedieni, sakari, atslēgas, bet izvilkt tos virspusē neizdevās.

Viņš saņēma galvu rokās un cieši saspieda to, nolā­dēdams savas nepaklausīgās smadzenes.

Tāpat kā daudzi inteliģenti, Stouns pret savām smadzenēm izturējās ar diezgan lielu neuzticību. Viņš tās uzlūkoja kā precīzu un smalku, bet pārāk untu­mainu mašīnu. Tajās reizēs, kad šī mašīna atsacījās klausīt, Stouns nejutās pārsteigts, kaut arī to grūti panesa un allaž no tā baidījās. Drūmu pārdomu brī­žos Stouns vispār šaubījās par jebkuras domas, par paša prāta lietderību. Reizēm viņš apskauda savas iz­mēģinājumu žurkas: viņu smadzenes bija tik vien­kāršas. Katrā ziņā viņām nekad nebūs tik daudz prāta, lai varētu sevi iznīcināt. Līdz tam spējis aizdomāties tikai cilvēks.

Stouns bieži atkārtoja, ka no prāta ir daudz vairāk ļaunuma nekā labuma. Prāts vairāk iznīcina nekā rada, vairāk sajauc nekā noskaidro, vairāk viļ nekā apmierina, vairāk dara pāri nekā žēlo.

Brīžiem viņam šķita, ka cilvēks ar savām gigan­tiskajām smadzenēm atgādina dinozauru. Katram sko­lēnam bija zināms, ka dinozauri pārauga paši sevi, kļuva tik lieli un smagnēji, ka vairs nebija dzīvotspē­jīgi. Bet nevienam vēl nebija ienācis prātā padomāt, vai cilvēka smadzenes, vissarežģītākais veidojums pa­zīstamajā Visumā, uzstādīdamas organismam fantas­tiskas prasības pēc barības vielām un asinsapgādes, nepadara cilvēku par dinozaura analogu. Varbūt tās jau ir padarījušas viņu par sava veida dinozauru un beigu beigās viņu pazudinās?

Jau tagad smadzenes izmanto ceturto daļu no orga­nisma asins plūsmas. Ceturtā daļa no visām asinīm, ko pārsūknē sirds, plūst uz smadzenēm — orgānu, kura masa ir tikai maza daļa no ķermeņa masas. Ja sma­dzenes kļūs vēl lielākas un vēl pilnīgākas, droši vien vēl lielākas kļūs arī to prasības, un varbūt pienāks brīdis, kad tās būs kļuvušas tik lielas, ka, līdzīgi infek­cijai, nomāks un nogalinās savu saimniekorganismu, kas tās uztur un nēsā.

Varbūt arī, kļuvušas neierobežoti gudras, tās atradīs līdzekli, kā sevi iznīcināt. Reizēm, sēdēdams apspriedēs Valsts departamentā un Aizsardzības ministrijā un vērodams apkārtsēdošos, Stouns redzēja pie galda nevis cilvēkus, bet tikai duci pelēku, rievotu smadzeņu. Ne miesas, ne asiņu, ne roku, ne acu, ne pirkstu, ne lūpu, ne dzimumorgānu — tas viss bija lieks.

Tikai smadzenes. Sēž ap galdu un domā, kā pār­spēt viltībā citas smadzenes, kas sēž pie citiem gal­diem.

Idiotiski.

Stouns papurināja galvu un nodomāja, ka sāk kļūt līdzīgs Līvitam, izfantazē trakas un neticamas shē­mas.

Tomēr Stouna iedomām bija zināma loģika. Ja tu bīsties savu smadzeņu, ja tu tās nīsti, tad agri vai vēlu mēģināsi tās iznīcināt. Iznīcināt gan savējās, gan citu smadzenes.

— Esmu paguris, — Stouns teica balsī un paskatī­jās sienas pulkstenī. Bija 23.40 — drīz vajadzēja sāk­ties pusnakts apspriedei.

21

apspriede pusnaktī

Un atkal viņi pulcējās tai pašā istabā, pie tā paša galda. Uzmetis acis pārējiem, Stouns saprata, ka arī viņi ir noguruši. Neviens nebija izgulējies.

— Mēs raujamies pārāk dedzīgi, — viņš teica. — Mums nav nekādas vajadzības strādāt cauru dien­nakti, un mēs arī nemaz nedrīkstam to darīt. Nogu­rums radīs kļūdas — gan domāšanā, gan darbībā. Mums sāks krist zemē piederumi, mēs sāksim ar tiem neuzmanīgi apieties, strādāsim pavirši, izdarīsim ap­lamus pieņēmumus, nepareizus secinājumus. Tas ne­drīkst notikt.

Grupa vienojās miegam atvēlēt vismaz sešas stun­das diennaktī. Tas šķita loģiski, jo tur augšā, virs­zemē, nekas nedega; infekcijai Pīdmontā bija darījusi galu atombumba.

Droši vien viņi vēl ilgi dzīvotu šādā pārliecībā, ja Līvits nebūtu licis priekšā reģistrēt sīkbūtnei kodēto nosaukumu. Viņš paziņoja, ka jaunatklātajam orga­nismam jādod vārds. Pārējie tam piekrita.

Kaktā stāvēja šifrēto sakaru teletaips, kas klakšķēja visu diennakti, drukādams ziņojumus no ārienes. Tas bija divpusēju sakaru aparāts; • nosūtāmie ziņojumi tika iespiesti ar mazajiem burtiem, saņemtie — ar lie­lajiem.

Taču kopš grupas ierašanās V līmenī neviens šajā korespondencē nebija ielūkojies. Visi bija pārāk aiz­ņemti; turklāt lielākā daļa no pienākošajām tele­grammām bija ikdienišķi militāri paziņojumi, kuriem ar bāzi «Meža ugunsgrēks» nebija nekāda sakara. Tie šurp tika sūtīti tāpēc , ka bāze «Meža ugunsgrēks» bija viena no tīkla «Cooler» apakšstacijām. Plašāk šis tīkls bija pazīstams kā «Pirmais divdesmitnieks». Tā divdesmit apakšstacijas bija tieši saistītas ar Baltā nama apakšzemi; tie bija divdesmit svarīgākie stratē­ģiskie objekti valstī. Starp tīkla apakšstacijām bija Vandenberga, Kenedija zemesrags, Pretgaisa aizsar­dzības apvienotā pavēlniecība, «Wright Patterson», Fortdetrika un «Virginia Key».

Stouns piegāja pie teletaipa un izsita īsu ziņojumu. ESM to nosūtīja centrālajam kodēšanas birojam, kas piešķīra un reģistrēja kodētos nosaukumus visiem pa­sākumiem, kuri tika rīkoti tīkla «Cooler» sistēmā. Teletaipa lente fiksēja šādu dialogu:

lūdzu līniju pārraidei

saprasts līniju ziņojiet no kurienes

stouns programma meža ugunsgrēks

ziņojiet kurp

centrālais kodēšanas birojs

saprasts kodēsanas birojs

seko ziņojums

raidiet

izdalīts ārpuszemes organisms ko pārvedis pava­donis smeltnis septiņi lūdzu organismam kodētu nosaukumu ziņojuma beigas

pārraidīts

Sekoja ilga pauze. Teletaips dūca un klakšķēja, bet neko nedrukāja. Pēc tam sāka dot ārā ziņojumu uz garas papīra lentes.

seko ziņojums no centrāla kodēsanas biroja saprasts izdalīts jauns organisms ludzu rak­sturot

ziņojuma beigas

Stouns sarauca pieri. — Bet mēs vēl pārāk maz zinām. Taču teletaips bija nepacietīgs:

raidiet atbildi kodēsanas birojam

Vēl mazliet padomājis, Stouns izsita tekstu:

seko ziņojums centrālajam kodēšanas birojam pašlaik raksturot nevaru bet lieku priekšā provizo­riski klasificēt kā bakteriālu celmu ziņojuma beigas

seko ziņojums no centrālā kodēšanas biroja saprasts pieprasāt klasificēt baktēriju kas atver jaunu klasifikācijas kategoriju saskaņā ar pie­ņemto sistēmu

jūsu organisma kods būs andromēda pilns kodētais nosaukums andromēdas celms katalogā reģistrēts ar numuru 053.9 (nespecificēts organisms)

papildu numurs E866 (avioizcelsmes)

sāds reģistrejums vispilnīgāk atbilst pastā­vošajām kategorijām

šāds reģistrējuffis vispilnīgāk atbilst pastāvošajām kategorijām

Stouns pasmaidīja.

—  Laikam mēs ne visai labi iederamies pastāvoša­jās kategorijās.

Viņš salika atbildi:

saprasts kodētais nosaukums andromēdas celms piekrītam ziņojuma beigas p ā rr a i d ī t s

—   Tā, — Stouns teica. — Tas nu ir izdarīts. Bārtons pa to laiku izskatīja papīra kalnus, kas bija

sakrājušies aiz teletaipa. Teletaips savus ziņojumus iespieda uz papīra lentes, kas ritinādamās iegūla kastē. Tur jau bija desmitiem metru lentes, ko neviens vēl nebija caurskatījis.

Izlasījis pie sevis vienu ziņojumu, viņš izplēsa to no lentes un pasniedza Stounam.

1134/443/kk/y-u/9 informatīvais ziņojums parraidit visām apakšvienībām pilnīgi slepeni

šodien prezidents un nacionālās drosibas padome kobra

saņēmusi pieprasījumu pielietot direktīvu 7-12 pieprasītājs vandenberga/meza ugunsgrēks apstiprinātājs nasa/armijas medicīnas dienests

pirmais ierosinātājs majors menčiks arturs slēgta sēde lēmums pielietot so direktīvu nav pieņemts

jautājuma galīgā izlemšana atlikta uz divdesmit četrām līdz četrdesmit astoņām stundām

pēc tam atkārtota izskatīšana

tiek realizēts alternatīvs variants karaspēka

ielenkums saskaņā ar direktīvu 7-11

vairāk nevienu neinformēt

ziņojuma beigas

pārraidīt visām apakšvienībām pilnīgi slepeni pārraides beigas

Grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi skatījās šajā lapiņā, neticēdami savām acīm. Ilgāku laiku neviens neteica ne vārda. Beidzot Stouns pārbrauca ar pirkstu pār lapas augšējo stūri un klusi sacīja:

—       Te ir indekss 443. Tātad pārraide notikusi pa speciālo tīklu. Vajadzēja būt bijušam zvanam.

—        Šim teletaipam zvana nav, — Līvits teica. — Zvana tikai pirmā līmeņa piektajā sektorā. Bet viņu pienākums ir mums ziņot, ja kas …

—       Izsauciet pa skaļsakariem piekto sektoru, — sa­cīja Stouns.

Desmit minūtes vēlāk pārbiedētais seržants Moriss savienoja Stounu ar Hjūstonu — ar Prezidenta zināt­nisko konsultantu padomes priekšsēdētāju Robertsonu.

Stouns un Robertsons runāja vairākas minūtes. Ro- bertsons izteica izbrīnu, ka neviens no «Meža uguns­grēka» nav saistījies ar viņu agrāk. Sekoja satraukta domu apmaiņa par prezidenta lēmumu direktīvu 7-12 nepielietot.

—        Prezidents zinātniekiem neuzticas, — teica Ro­bertsons.— Viņš ar tiem nejūtas savā elementā.

—       Jūsu pienākums ir gādāt, lai tas tā nebūtu, bet jūs savu pienākumu nepildāt.

—   Džeremij…

—        Pastāv tikai divi infekcijas avoti — Pīdmonta un mūsu komplekss. Mēs šeit esam aizsargāti droši, bet Pīdmonta …

—   Džeremij, es piekrītu, bumbu nomest vajadzēja.

—       Nu tad ietekmējiet viņu! Izskaidrojiet viņam lie­tas būtību. Panāciet, lai viņš dod sankciju izpildīt 7-12, cik drīz vien tas iespējamā. Varbūt tagad jau ir par vēlu.

Robertsons apsolīja to izdarīt un pēc tam Stounam piezvanīt. Jau taisīdamies sarunu beigt, viņš ievai­cājās:

—       Starp citu, ko jūs domājat par gadījumu ar «Phantom»?

—   Kādu «Phantom»?

—   To, kas nogāzās Jūtā.

Kādu mirkli valdīja apjukums, iekams grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi atskārta, ka ir palaiduši garām vēl vienu svarīgu ziņojumu.

—       Parasts treniņa lidojums. Bet lidmašīna iemal­dījās slēgtajā zonā. Tur tas āķis.

—   Kas vēl ir zināms?

—_ Lidotājs ziņoja, ka gaisa šļūtene sairstot. It kā vibrāciju vai kaut kā tamlīdzīga dēļ. Viņa pēdējie vārdi bija diezgan savādi.

—   Vai nelikās, ka viņš jūk prātā?

—   Likās.

—   Vai komisija avārijas vietā jau ieradusies?

—       Jā, gaidām, ko tā pavēstīs. Kuru katru brīdi zi­ņām jāpienāk.

—       Neaizmirstiet informēt arī mūs, — Stouns teica un pēkšņi sastostījās. — Bet pagaidiet… Ja ir dota pavēle direktīvas 7-12 vietā izpildīt 7-11, tad jau Pīd- montu ir ielencis karaspēks.

—   Jā, nacionālā gvarde.

—   Tas ir drausmīgi stulbi.

—   Klausieties, Džeremij, es jums piekrītu …

—   Kad pirmais nomirs, es gribu zināt, kad un kā tas notika. Un jo sevišķi — kur. Vējš tur lielākoties ir no austrumiem. Ja sāksies miršanas gadījumi rietu­mos no Pīdmontas …

—   Tad es tūlīt piezvanīšu, Džeremij.

Saruna beidzās, un grupas «Meža ugunsgrēks» lo­cekļi cits pēc cita gausi atstāja konferenču zāli. Hols kādu brīdi vēl uzkavējās, izvilka no kastes sagumzīto lenti un izskatīja vairākus ziņojumus. Lielākā daļa no tiem viņam bija ķīniešu ābece — pilnīgi nesapro­tams kodētu frāžu savirknējums. Vīlies Hols šo nodar­bību pārtrauca. Pārtrauca īsi pirms tam, kad būtu uzdūries pārdrukātam avīzes ziņojumam par Arizo­nas štata satiksmes policijas inspektora Mārtiņa Vil- lisa savādo nāvi.

4. diena

UGUNSGRĒKS IET PLAŠUMĀ

22.

ANALIZES

Tagad, kad bija atklājies, ka laiks negaida, spek- trālo un bioķīmisko analīžu rezultāti, kas līdz šim bija interesējuši tikai starp citu, pēkšņi kļuva ļoti svarīgi. Grupa cerēja, ka šīs analīzes kaut vai aptuveni parā­dīs, cik stipri Andromēdas sīkbūtne atšķiras no Ze­mes dzīvības formām.

Tāpēc burtu un ciparu stabiņus, ko ESM rakstām- ierīce bija nodrukājusi uz zaļa papīra, Līvits un Bār­tons izskatīja ar lielu interesi.

MASSPEKTROMETRIJAS DATU REZULTĀTI 1. paraugs — Melns priekšmets ar nezināmu izcelsmi Procentuālais sastāvs

 B C N

0 54,90 0

AI Si P

0 00,20 —

Sc Ti V

0 — —

Ga Ge As

H He

21,07 0

Li Be

0 0

Na Mg

0 0

K Ca

0 0

Cu Zn

0 0 0

O F

18,00 0

S Cl

01,01 0

Cr Mn Fe

Se Br

Co Ni

00,34 0

Visu smagāko metālu saturs ir nulle

2. paraugs — Zaļš priekšmets ar nezināmu izcelsmi

Procentuālais sastāvs

H He

27,00 0

Li Be B C N O F

0 0 0 45,00 05,00 23,00 0

Visu smagāko metālu saturs ir nulle

Programmas beigas

Izslēgts

Rezultāti bija pietiekami skaidri. Melnais graudiņš saturēja daudz ūdeņraža, oglekļa un skābekļa, nozī­mīgu daudzumu sēra, oglekļa un selēnija, kā arī dažu citu elementu zīmes. Turpretim zaļais plankums sa­turēja tikai ūdeņradi, oglekli, slāpekli, skābekli un neko vairāk.

To, ka graudiņš un zaļais plankums pēc ķīmiskā sa­stāva bija tik līdzīgi, abi zinātnieki uzskatīja par zīmīgu faktu. No otras puses, zīmīgi bija arī tas, ka zaļais plankums saturēja slāpekli, bet graudiņš — ne.

Secinājums bija acīm redzams. «Melnais graudiņš» nepavisam nebija smilšu graudiņš: tas bija kaut kas līdzīgs organiskajiem materiāliem, kādi sastopami uz Zemes, visradniecīgāks plastmasai. Zaļais plankums, kas, domājams, bija dzīvs, saturēja elementus apmē­ram tādā pašā attiecībā kā Zemes organismi. Uz Ze­mes dzīvie organismi par 99 procentiem sastāv no šiem pašiem četriem elementiem — ūdeņraža, oglekļa, slāpekļa un skābekļa.

Sie rezultāti zinātniekus iepriecināja, jo tie ļāva do­māt, ka zaļais plankums ir līdzīgs Zemes dzīvībai. Diemžēl šīm cerībām nebija ilgs mūžs: tās sabruka, tiklīdz viņi pievērsās aminoskābju satura analīzes datiem.

AMINOSKĀBJU SATURA ANALĪZES DATU APSTRĀDES REZULTĀTI

1.      paraugs — Melns priekšmets ar nezināmu izcelsmi

2.paraugs — Zaļš priekšmets ar nezināmu izcelsmi

1. paraugs 2. paraugs

Neitrālās aminoskābes

 Glicīns 00,00 00,00

Alanīns 00,00 00,00

Valīns 00,00 00,00

Izoleicīns 00,00 00,00

Serīns 00,00 00,00

Treonīns 00,00 00,00

Leicīns 00,00 00,00

Aromātiskās aminoskābes

Fenilalanīns 00,00 00,00

Tirozīns 00,00 00,00

Triptofāns 00,00 00,00

Sēra aminoskābes

Cistīns 00,00 00,00

Cisteīns 00,00 00,00

Metionīns 00,00 00,00

Sekundārās aminoskābes

Prolīns 00,00 00,00

Hidroksiprolīns 00,00 00,00

Dikarboksil- aminoskābes

Asparagīnskābe 00,00 00,00

Glutamīnskābe 00,00 00,00

Bāziskās aminoskābes

Histidīns Arginīns Lizīns

00,00 00,00 00,00 00,00

00,00 00,00 00,00 00,00

Hidroksilizīns

Kopējais amino­skābju saturs 00,00

Programmas beigas Izslēgts

—  Tas tik ir numurs! — raudzīdamies ESM apdru­kātajā lapā, iesaucās Līvits. — Nē, nu paskatieties tikai!

—   Nekādu aminoskābju, — sacīja Bārtons. — Ne­kādu olbaltumvielu.

—   Dzīvība bez olbaltumvielām, — Līvits piebilda un pašūpoja galvu. Tā vien likās, ka piepildās viņa visļaunākās nojautas.

Zemes apstākļos, dzīvības formām evolucionējot, organismi bija ieguvuši spēju veikt bioķīmiskās reak­cijas mazā telpā ar olbaltumvielu fermentu palīdzību. Bioķīmiķi tagad mācījās šīs reakcijas atveidot māk­slīgi, bet tikai katru atsevišķi, izolēti no pārējām.

Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mē­ģenē. Sūnā šaurā telpā vienlaikus un nešķirami no­tika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja at­veidot, tāpat kā nebija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožamajiem līdz saldēdienam, sajau­cot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdosies atdalīt no cepeša.

00,00

Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa sim­tiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet

bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.

Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie padarīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tā­dus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmiskajām reakcijām no­ritēt ķermeņa temperatūrā un pie normāla atmosfē­ras spiediena.

Zemes dzīvībai fermenti bija nepieciešami. Bet, ja kāda dzīvības forma bez tiem iztika, tad tā noteikti bija attīstījusies pilnīgi citādā ceļā.

Tātad viņu atrastā sīkbūtne ne ar ko nelīdzinājās Zemes organismiem, b.ija pilnīgi sveša.

Un tas savukārt nozīmēja, ka šīs sīkbūtnes izpēte un tās neitralizēšanas paņēmienu meklēšana vilksies daudz, daudz ilgāk, nekā domāts.

Džeremijs Stouns strādāja morfoloģijas laborato­rijā. Viņš izņēma mazo, tagad sacietējušo plastmasas oblātu, kurā bija iestrādāts zaļā plankuma paraugs, ielika to skrūvspīlēs, cieši saspieda un ar zobārsta urbi slīpēja nost plastmasu, kamēr tika līdz zaļajam materiālam.

Darbs bija ārkārtīgi smalks un prasīja ilgstoši kon­centrēt uzmanību. Atsedzis zaļo materiālu, viņš noslī­pēja oblātu tā, ka izveidojās plastmasas konuss ar zaļo paraugu virsotnē.

Viņš atslābināja skrūvspīles, izcēla no tām ko­nusu un pārnesa to uz mikrotomu — nazi ar rotējošu asmeni. Mikrotoms nogrieza ļoti plānas plastmasas plātnītes ar zaļiem audiem vidū. Plātnītes bija apa­ļas; atdalītas no konusa, tās iekrita traukā ar ūdeni.

Plātnītes biezumu varēja izmērīt, novērojot tās atsta­roto gaismu: ja gaisma bija viegli sudrabaina, plāt- nīte bija par biezu; ja tā laistījās varavīksnes krāsās, bija sasniegts vajadzīgais biezums — tikai dažas mo­lekulas.

Tieši tik biezam vajadzēja būt audu slānītim, lai to varētu aplūkot elektronu mikroskopā.

Atradis piemērotu plātnīti, Stouns ar pinceti to uz­manīgi pacēla un noguldīja uz maza, apaļa vara tīk­liņa. Tīkliņu ievietoja plakanā metāla kapsulā, un to ielika elektronu mikroskopā. Visbeidzot mikroskopu hermētiski noslēdza.

Grupas «Meža ugunsgrēks» rīcībā bija firmas «BVJ» elektronu mikroskops «JJ-42». Sis modelis deva ļoti intensīvu elektronu plūsmu, un tam bija palīgierīce at­tēla asuma palielināšanai. Principā elektronu mikro­skops bija diezgan vienkāršs: tas darbojās tāpat kā gaismas mikroskops, tikai gaismas staru vietā foku­sēja elektronu staru. Gaismu fokusēja ar lēcām — iz­liektiem un ieliektiem stikliem. Elektronus fokusēja ar magnētiskajiem laukiem.

Daudzējādā ziņā elektronu mikroskops bija radnie­cīgs televizoram, arī attēls tika projicēts uz parastā televīzijas ekrāna — uz virsmas, kura pārklāta ar kārtu, kas, elektronu apšaudīta, spīd. Salīdzinājumā ar gaismas mikroskopu elektronu mikroskopam bija viena liela priekšrocība: tas varēja dot daudz spēcī­gāku palielinājumu. Kāpēc tas ir tā, izskaidroja kvantu mehānika un starojuma viļņu teorija. Visvien­kāršāko populāro analoģiju bija atradis elektronmik- roskopists un liels automobiļu sacīkšu cienītājs Sid- nejs Poltons.

«Iedomājieties,» Poltons rakstīja, «ceļu ar asu līkumu un divus automobiļus — sporta mašīnu un lielu kravas automobili. Kravas automobilis, brauk­dams pa šo līkumu, noslīd no ceļa, turpretim sporta mašīna līkumu izbrauc itin viegli. Kāpēc? Tāpēc, ka sporta automobilis, būdams vieglāks, mazāks un āt­rāks, šādiem grūtiem, asiem pagriezieniem ir piemē­rots labāk. Slaidus līkumus abas mašīnas izbrauks vienlīdz viegli, bet asus vieglāk izbrauks sporta auto­mobilis.

Gluži tāpat arī elektronu mikroskops «turēs ceļu» labāk nekā gaismas mikroskops. Jebkura objekta ap­veids sastāv no šķautnēm un stūriem. Elektronam viļņa garums ir mazāks nekā gaismas kvantam. Tāpēc eleķtroni nemet ap stūriem tik lielus līkumus, labāk «ievēro» ceļu, precīzāk izseko tā konfigurācijai. Ar gaismas mikroskopu, tāpat kā ar kravas automobili, var kaut ko iesākt tikai tad, ja ir plats ceļš. Jeb, runā­jot bez līdzībām, tikai tad, ja ir liels objekts ar garām šķautnēm un slaidiem liekumiem —šūna vai šūnas ko­dols. Turpretim elektronu mikroskopam ir pieejami visi šaurākie ceļi un sānceļi: tas var izzīmēt ļoti sīku šūnas sastāvdaļu — mitohondriju, ribosomu, mem­brānu, tīkloto veidojumu — kontūras.»

Taču praksē elektronu mikroskopam bija arī savas ēnas puses, ko spēcīgais palielinājums nevarēja at­svērt. Vispirms, tā kā gaismas vietā tika izmantoti elektroni, mikroskopa iekšienē vajadzēja uzturēt va­kuumu, un tas nozīmēja, ka apskatīt dzīvas būtnes nav iespējams. Bet visnopietnākais elektronu mikro­skopa trūkums bija saistīts ar paraugu sagatavošanu. Paraugiem vajadzēja būt ārkārtīgi plāniem, tāpēc iegūt pareizu telpisku priekšstatu par pētāmo objektu bija ļoti grūti. Arī te Poltons bija saskatījis vien­kāršu analoģiju:

«Pieņemsim, ka jūs automobili pārzāģējat gareniski uz pusēm. Sai gadījumā tā pilnīgo, «veselo» struktūru jūs vēl varat iztēloties. Bet, ja jūs nozāģējat no auto­mobiļa plānu sloksni, turklāt vēl neizdevīgā leņķī, daudz vis neiztēlosities. Var gadīties, ka jūsu sloksnē ir tikai pa gabaliņam no amortizatora, riepas un stikla. Pēc šādas sloksnes noteikt, kāda izskatās visa mašīna un kā tā darbojas, ir vairāk nekā grūti.»

Iebīdīdams metāla kapsulu mikroskopā, mikroskopu aizhermetizēdams un ieslēgdams vakuumsūkņi, Stouns

Viens no Džeremija Stouna pirmajiem mēģinā­jumiem uzskicēt Andromēdas celma organisma seš­stūraino apveidu.

Foto ar laboratorijas «Meža uguns­grēks» laipnu atļauju

neloloja ilūzijas. Viņš apzinājās elektronmikroskopi- jas trūkumus. Bet viņam nebija izvēles. Šim gadīju­mam ne sevišķi piemērotais elektronu mikroskops viņiem bija vienīgais rīks, ar kuru varēja iegūt tik spēcīgu palielinājumu.

Nogriezis laboratorijā mazāku gaismu, Stouns ieslēdza elektronu staru. Grozīdams vairākas pogas, viņš noregulēja staru fokusu. Attēls uz ekrāna kļuva pilnīgi skaidrs, zaļš un melns.

Tas, ko viņš ieraudzīja, bija kaut kas pavisam ne­ticams.

Džeremijs Stouns skatīja savām acīm vienu orga­nisma elementu. Tas bija ideāls sešstūris, un katra no tā malām saskārās ar citu tādu pašu sešstūri. Iekšpusē sešstūris dalījās ķīļos, kuru smailes sastapās tieši vei­dojuma centrā. Tas viss kopā radīja matemātiskas precizitātes iespaidu un Stounam nekādi nesaistījās ar līdzšinējiem priekšstatiem par dzīvību.

Šis veidojums bija līdzīgs kristālam.

Stouns pasmaidīja: nu gan Līvits nopriecāsies. Lī­vitam patika iespaidīgas, prātam nepierastas lietas. Turklāt viņš bieži bija izteicis domu, ka dzīvības pa­matā varētu būt arī kaut kāda veida kristāli, ka tā varētu būt organizēta stingri regulārā formā.

Stouns nolēma paaicināt Līvitu.

Paskatījies uz ekrānu, Līvits tūlīt teica:

—   Skaidrs. Te nu mums ir atbilde.

—   Uz ko?

—   Uz jautājumu, kā šis organisms funkcionē. Esmu iepazinies ar spektrometrijas un aminoskābju satura analīzes rezultātiem.

—   Un?

—   Šis organisms sastāv no ūdeņraža, oglekļa, skā­bekļa un slāpekļa. Bet aminoskābju tajā nav. Nevie­nas pašas. Tas nozīmē, ka nav arī nekādu mums pa­zīstamo olbaltumvielu, nekādu fermentu. Es visādi gudroju, kā var pastāvēt tāda dzīvība, kas nav orga­nizēta uz olbaltumvielu pamata. Nu es to zinu.

—   Kristāliskā struktūra …

—    Tā izskatās, — Līvits teica, neatraudams acis no ekrāna. — Trijās dimensijās katra vienība droši vien ir sešstūraina plātne, kaut kas līdzīgs grīdas flīzei. Astoņskaldnis, kura divas lielākās skaldnes ir seš­stūri. Bet iekšā ķīļveidīgi irbuļi, kuru smailes sa­stopas centrā.

—   Tie var ļoti labi norobežot bioķīmiskās funkcijas.

—   Jā, — Līvits sacīja un sarauca pieri.

—   Kas jums kaiš?

Līvits pūlējās atcerēties kaut ko tādu, ko viņš bija aizmirsis, un pēc mirkļa tas tiešām uzpeldēja atmiņā. Tas bija sapnis — par māju un par pilsētu. Par to, kā māja dzīvo, kad tā ir viena pati, un kā tā dzīvo liel­pilsētā.

Viņš atcerējās visu līdz pēdējam.

—    Ziniet, — viņš teica, — interesanti, kādā veidā šis viens elements ir saistīts ar pārējiem.

—    Jūs domājat par to, vai mēs šeit neredzam daļu no sarežģītāka organisma?

—    Tieši tā. Vai atsevišķā vienība ir dzīvotspējīga pati par sevi, tāpat kā baktērija, vai arī tā ir ķieģelītis no lielāka orgāna, no lielāka organisma? Kā nekā, apskatot vienu pašu aknu šūnu, jūs taču nevarētu pateikt, no kura orgāna tā nākusi. Un ko mēs varētu saprast no vienas smadzeņu šūnas, ja nebūtu redzē­juši visas smadzenes?

Ilgāku laiku lūkojies ekrānā, Stouns teica:

—    Diezgan neparasta analoģija. Aknas spēj reģe­nerēties, ataugt, bet smadzenes nespēj.

Līvits pasmaidīja.

—   «Vēstnešu teorija» …

—   Jā, tur ir ko padomāt, — Stouns sacīja.

«Vēstnešu teoriju» bija izvirzījis sakaru inženieris

Džons R. Semjuelss. Runādams V gadskārtējā konfe­rencē par kosmonautikas un sazināšanās problēmām, viņš bija izklāstījis dažas hipotēzes, kādā veidā ārpus- zemes civilizācijas varētu meklēt sakarus ar citām ci­vilizācijām. Viņš uzskatīja, ka mūsu sazināšanās teh­nikas atziņas, pat visprogresīvākās, te ir bezpalīdzī­gas un ka vairāk attīstītas civilizācijas noteikti būs atradušas labākus paņēmienus.

—   Pieņemsim, ka tā vai cita civilizācija grib no­taustīt Visumu, — Semjuelss bija argumentējis. — Pie­ņemsim, ka viņa vēlas stādīties priekšā — Galaktikas mērogā formāli paziņot par savu esamību. Informā­ciju, mājienu par sevi, viņa vēlas raidīt visos virzie­nos vienlaikus. Kā to vislabāk izdarīt? Pa radio? Diez vai — tas vilktos pārāk gausi, izmaksātu pārāk dārgi, un bez tam signāli pārāk ātri izdzistu. Pēc dažiem miljardiem kilometru neuztverami vāji būtu kļuvuši pat visspēcīgākie signāli. Ar televīziju ir vēl sliktāk. Ģenerēt gaismas starus ir fantastiski dārgi. Pat tad, ja šī civilizācija prastu uzspridzināt veselas zvaig­znes un par signālu varētu izmantot kādAs Saules lie­luma zvaigznes sprādzienu, tas tik un tā būtu pārāk sālīti.

Bez pārmērīgā dārguma visas šīs metodes neļauj izmantot arī kāds jebkuram starojumam piemītošs trū­kums: jo tālāk signāls izplatās, jo vājāks tas kļūst. Triju metru attālumā spuldze var būt pat neizturami spoža, trīssimt metru attālumā — pietiekami spoža, piecpadsmit kilometru attālumā — redzama. Bet miljons kilometru attālumā tā vairs nekādi nebūs re­dzama, jo staru enerģija dziest proporcionāli attāluma ceturtajai pakāpei. Vienkāršs, neapejams fizikas likums.

Tāpēc signāla pārraidīšanai jāizmanto nevis fizika, bet gan bioloģija. Jāizveido sazināšanās sistēma, kas, attālumam pieaugot, nekļūs vājāka un miljoniem kilo­metru attālumā būs tikpat spēcīga, kāda tā ir blakus savam avotam.

īsi izsakoties, jāizveido tāds .organisms, kas va­rētu noderēt par jūsu ziņojuma pārnesēju. Sim or­ganismam pašam jāvairojas, jābūt lētam un viegli savairojamam fantastiskā skaitā. Ar nelielām izmak­sām varēs iegūt triljoniem tādu organismu un pēc tam nosūtīt tos uz visām pusēm kosmosā. Tās būs sīkstas, mazprasīgas sīkbūtnes, kas spēs izturēt kos­mosa bargos apstākļus. Tās augs un dalīsies, un pēc dažiem gadiem pa Galaktiku visos virzienos trauksies neskaitāmas sīkbūtnes, gaidīdamas kontaktu ar dzī­vību.

Un kas notiks, kad tās sastaps svešu dzīvību? Katra tāda sīkbūtne būs potenciāli spējīga attīstīties par pilnvērtīgu orgānu vai pilnvērtīgu organismu. Sa­skarē ar svešo dzīvību no tām sāks augt pilnīgs sa­zināšanās mehānisms. Tas ir gluži tāpat kā raidīt pasaules telpā miljardu smadzeņu šūnu, kas katra pie­mērotos apstākļos spēj izaugt par jaunām smadze­nēm. Jaunizaugušās smadzenes varētu runāties ar svešo civilizāciju, informēt to par savas civilizācijas pastāvēšanu un ieteikt līdzekļus, kā nodibināt sakarus.

Zinātniekiem praktiķiem Semjuelsa teorija par sīk­būtnēm vēstnesēm bija šķitusi amizanta. Bet tagad to ignorēt vairs nedrīkstēja.

—   Vai jūs domājat, ka no šīs plātnītes, ko esam ielikuši elektronu mikroskopā, jau veidojas kāds sa­zināšanās orgāns?

—   Varbūt atbildi uz jūsu jautājumu palīdzēs at­rast kultūras? — Līvits teica.

—   Vai arī rentgenkristalogrāfija. Tūlīt došu rīko­jumu.

V līmenī atradās rentgenkristalogrāfijas iekārta, kaut gan, programmu «Meža ugunsgrēks» sagatavo­jot, bija dedzīgi diskutēts, vai tā ir nepieciešama. Rentgenkristalogrāfija bija vismodernākā, vissarež­ģītākā un visdārgākā struktūranalīzes metode mūs­dienu bioloģijā. Tā mazliet līdzinājās elektronmikro- skopijai, bet bija vēl viens solis uz priekšu tai pašā virzienā. Rentgenkristalogrāfija bija vēl jutīgāka, ar tās palīdzību varēja aplūkot vēl sīkākus veidojumus, bet tas prasīja daudz laika, dārgu iekārtu un apmācītu personālu.

Biologs R.A. Janeks bija teicis: «Jo vairāk mēs re­dzam, jo dārgāk par to samaksājam.» Tas bija jāsa­prot tā, ka iekārtām, kuras dod iespēju cilvēkam redzēt dziļāk un precīzāk, cena aug straujāk nekā izšķirša­nas spēja. Šo nepielūdzamo pētniecības likumsakarību pirmie atklāja astronomi, no savas rūgtās pieredzes pārliecinādamies, ka izgatavot sešmetrīgu teleskopa spoguli ir daudz grūtāk un dārgāk nekā trīsmetrlgu.

Bet vienlīdz pareizi tas bija arī attiecībā uz biolo­ģiju. Piemēram, gaismas mikroskops bija neliela ierīce, ko varēja viegli cilāt un pārnēsāt ar vienu roku. Tas deva iespēju apskatīt šūnu no ārpuses, un zinātniekam šī iespēja izmaksāja apmēram tūk­stoš dolāru.

Elektronu mikroskops padarīja redzamus sīkus vei­dojumus šūnā. Tas bija liels aparāts un maksāja līdz simttūkstoš dolāriem.

Rentgenkristalogrāfija padarīja redzamas atseviš­ķas molekulas. Tā bija tik tuvu atsevišķu atomu foto­grafēšanai, cik pašreizējā zinātnes attīstības līmenī vispār bija iespējams. Bet tās iekārta bija prāva auto­mobiļa lielumā, aizņēma veselu istabu, prasīja spe­ciāli sagatavotus operatorus un deva rezultātus, kuru interpretēšanai bija nepieciešama ESM. Tā tas bija tāpēc, ka rentgenkristalogrāfijas iekārta nedeva tiešu vizuālu pētāmā objekta attēlu. Šai ziņā tā nepavisam nelīdzinājās mikroskopam un arī darbojās citādi nekā gaismas vai elektronu mikroskops.

Attēla vietā rentgenkristalogrāfijas iekārta deva difrakcijas ainu — fotoplatē fiksētu ģeometrisku pun­ktu klājienu, kas pats par sevi bija neatminama mīkla. Šo punktējumu izanalizēt un iegūt objekta molekulārās struktūras ainu varēja tikai ar ESM palīdzību.

Tā bija samērā jauna zinātne, kaut arī tās nosau­kums jau bija novecojies. Termins «rentgenkristalogrā­fija» liecināja par tiem laikiem, kad tā galvenokārt pētīja kristālus. Tagad ar kristāliem tā nodarbojās reti. Kristāliem bija regulāra struktūra, tāpēc punktē- jums, kas radās, rentgenstaram ejot caur tiem, bija iz­analizējams samērā viegli. Taču pēdējā laikā rentge- nografēja arī dažāda veida neregulārus objektus. No tiem rentgenstari atstarojās dažādos leņķos. ESM «iz­lasīja» fotoplati, izmērīja šos leņķus un pēc iegūtajiem datiem noteica, kāda forma ir objektam, kurš devis šādu atstarošanās ainu.

Vispār kompleksā «Meža ugunsgrēks» ESM veica neskaitāmus vienmuļus aprēķinus. Ja to vajadzētu iz­darīt cilvēkiem, paietu gadi, varbūt pat gadsimti. Ma­šīna visus aprēķinus paveica sekundēs.

—   Kā jūs tagad jūtaties, mister Džekson? Večuks mirkšķināja acis un paskatījās uz plast­masas skafandra apņemto Holu.

—   Tā nekas. Sevišķi labi nav, bet iztikt var, — viņš teica un greizi pasmaidīja.

—  Vai mazliet aprunāties varēsim?

—   Par ko?

—   Par Pīdmontu.

—   Kas tad jūs Pīdmontā interesē?

—       Tas vakars, — Hols sacīja. — Vakars, kad tas viss notika.

—        Nu ko, varu pastāstīt. Pīdmontā esmu nodzīvojis visu mūžu. Mazlietiņ pabraukājis — līdz Losandželo- sai un pat līdz Sanfrancisko. Uz austrumiem līdz Sent- luisai — tas gan bija gaisa gabals. Bet Pīdmontā es dzīvoju. Un man tev jāsaka …

—   Lūdzu, par to vakaru, — Hols iejaucās.

Džeksons apklusa un aizgriezās prom.

—   Es negribu par to domāt, — viņš teica.

—   Padomājiet gan. Tas ir vajadzīgs.

—   Nē.

Kadu mirkli viņš vēl skatījas uz otru pusi, pec tam pagriezās atpakaļ pret Holu un vaicāja:

—   Vai viņi visi nomira?

—        Visi ne. Vēl viЈns ir palicis dzīvs. — Hols pa­māja ar galvu uz bērna gultiņu, kas atradās turpat blakus Džeksona gultai.

Džeksons pacēla galvu un paskatījās uz segu tīs­tokli.

—   Kas tas ir?

—   Zīdainis.

—       Zīdainis? Tad jau būs Riteru Džeimijs. Vai ir pavisam mazs?

—   Mēneši divi.

—        Nūja. Tas pats ir. Mazs, bet lielu rīkli. Uz mata kā vecais. Vecais Riters — ko tas varēja aurot un plo­sīties. Un mazais tāpat. Brēca rītā, brēca vakarā. Mā­jās nedrīkstēja logus taisīt vaļā — piekliegs pilnu pilsētu.

—   Vai Džeimijam nebija vēl kaut kas īpatnējs?

—        Nē, nebija. Vesels kā bifelis, tikai gražojās. At­ceros, tajā vakarā arī bļāva kā nelabais.

—   Kurā vakarā?

—   Tajā, kad Čārlijs Tomass atstiepa to elles ma­šīnu. Mēs visi to redzējām. Tā nāca lejā kā krītošā zvaigzne, spoži spīdēdama. Nokrita uz ziemeļiem no pilsētas. Visi bija satraukti, un Cārlijs Tomass brauca to meklēt. Pēc minūtēm divdesmit atgriezās un izvilka to mašīnu no sava forda bagāžnieka. Pilnīgi jauns fords. Viņš ar to dikti lepojās.

—   Kas notika tālāk?

—   Nu, mēs visi salasījāmies apkārt, skatījāmies. Rēķinājām, ka tam jābūt pavadonim. Enija gan do­māja, ka tā mašīna esot atlidojusi no Marsa, bet, sa­proti, viņa jau mums tāda savādāka. Uznāk reizēm, ka nezin ko sarunā. Mums pārējiem tik daudz sapra­šanas bija, ka ne no kāda Marsa, bet no Kanaverala zemesraga. Varbūt esi dzirdējis — tā vieta Floridā, no kurienes šauj gaisā raķetes?

—   Jā, esmu. Turpiniet.

—   Kas tas ir, to mēs, kā redzi, izdomājām skaidri un gaiši, bet, ko darīt tālāk, nezinājām. Saproti, mums Pīdmontā nekas tāds vēl nebija gadījies. Reiz gan bija tūrists ar šauteni, motelī «Komanču virsaitis» teroru taisīja, šāva lai, bet tas jau bija četrdesmit astotajā, bez tam viņš bija tikko kā no zaldātiem, maķenīt vai­rāk iekampis, un bija mīkstinoši apstākļi. Kamēr šis Vācijā vai kādā citā elles kaktā, brūte no šā prom. Ne­viens no mums viņam sutu neuzdeva, sapratām — var cilvēkam gadīties. Bet kopš tā laika nav bijis itin ne­kas. Klusa pilsēta. Ja tā padomā, laikam tāpēc jau mums tur patika …

—   Ko tad galu galā jūs ar pavadoni izdarījāt?

—   Jā, netikām gudri, ko lai dara. Els saka, taisīsim vaļā, bet mēs rēķinājām, ka tas nebūs pareizi, sevišķi tāpēc, ka tur iekšā var būt kaut kādas zinātniskas pa­darīšanas. Izdomājāmies gan šā, gan tā. Beigās Cār­lijs,, pavadoņa atvedējs, saka: aiznesīsim dakterim.

Dakteris Benedikts ir mūsu pilsētas ārsts. Patiesībā viņš ārstē visus šajā apkārtnē, pat indiāņus. Bet ci­tādi sliktu vārdu par viņu neteiksi, un kādās tik skolās nav mācījies. Vai joka lieta dabūt visus tos diplomus, kas viņam pie sienām? Un tā, nosprieduši, ka dakteris Benedikts zinās, ko ar to mašīnu darīt, aiznesām to viņam.

—   Kas bija pēc tam?

—  Vecais dakteris Benedikts — patiesībā tik vecs viņš nemaz nav — apskatīja mašīnu rūpīgi, gluži kā savu pacientu, un piekrita, ka tā varētu būt nākusi no kosmosa, un vēl teica, ka tā varētu būt mūsējā, bet varētu būt arī viņējā. Viņš to pieskatīšot, varbūt arī kādam piezvanīšot un pēc vienas divām stundām mums visu pateikšot. Zini, katru pirmdienas vakaru dakteris ar Cārliju, Elu un Ilerbu Džonstonu spēlēja Herba mājās pokeru, bet mēs rēķinājām, ka pēc po­kera viņš piemeldēsies, kur vajadzīgs. Bez tam jau nāca vakariņu laiks, lielākajai daļai no mums gribē­jās ēst, un tā mēs to mašīnu turpat pie viņa arī at­stājām.

—   Cikos tas bija?

—   Kaut kas ap pusastoņiem.

—   Ko Benedikts darīja ar pavadoni, kad jūs gājāt prom?

—   Nesa iekšā pie sevis. Neviens to vairāk neda­būja redzēt. Bet sākās tas viss vēlāk, ap astoņiem, pusdeviņiem. Es tad biju aizgājis uz benzīna tanku papļāpāt ar Elu — viņš tai vakarā dežurēja pie sūkņa. Vakars bija vēss, bet gribējās parunāties, tad mazāk jūt sāpes. Pie reizes biju domājis no automāta paņemt gāzēto ūdeni, ko uzdzert virsū aspirīnam. Arī izslāpis biju. Ja tu zinātu, kā «Sterno» kaltē iekšas!

—   Ak todien jūs dzērāt denaturātu?

—   Jā, ap sešiem maķenīt ieņēmu.

—   Kā jūs pēc tam jutāties?

—   Kad es sēdēju pie Ela, jutos tīri labi. Bija mazs reibulis un kuņģī smeldza, bet jutos labi. Nu tā mēs ar Elu sēdējām kantorītī, runājāmies, un, vari iedomā­ties, kur bijis kur nebijis, Els pēkšņi kliedz: «Ak dievs, galva!» Pielec kājās un metas ārā, un pakrīt. Turpat uz ielas nokrīt zemē un vairāk ne vārda … Es sēžu apstulbis. Pirmā doma — sirdslēkme vai trieka. Bet nē — kur nu tik jaunam. Eju pie viņa uz ielas, bet viņš — beigts. Pēc tam … pēc tam viņi visi sāka nākt no mājām ārā. Man liekas, nākošā bija misis Leng- dona — atraitne Lengdona. Tālāk es nevaru atcerēties, viņu bija tik daudz. Veltin vēlās ārā. Un tūlīt ķer pie krūtīm un nokrīt kā paslīdējuši. Tikai neceļas pēc tam augšā. Un ne no viena ne vārda.

—   Ko jūs domājāt?

—   Ko es varēju domāt — tas gāja pāri manai sa­prašanai. Biju pārbijies, neliegšos. Centos gan palikt mierīgs, bet kur tev: vecā sirds dauzās, pats elšu un pūšu. Traki biju pārbijies. Domāju, visi pa tīro mi­ruši. Bet tad sadzirdēju bērna raudāšanu, un kļuva mazdrusciņ vieglāk: tātad visi laikam nebūs pagalam. Pēc tam ieraudzīju ģenerāli.

—   Ģenerāli?

—   Nē jau, mēs tā viņu tikai saucām. Nekāds ģene­rālis viņš nebija, tikai karojis bija un gribēja, lai visi to atceras. Vecāks par mani. Lāga vīrs, Pīters Arnolds vārdā. Visu mūžu bijis ciets kā klints. Un te nu viņš stāv uz lieveņa, saposies armijas drēbēs. Jau tumšs, bet spīd mēness, un viņš mani ierauga. Jautā: «Vai tu tas esi, Pīter?» Mēs, redzi, iznākam vārda brāļi. At­bildu viņam: «Jā, es.» Viņš saka: «Kas par trakumiem notiek? Japāņi, vai, nāk iekšā?» Es skatos un nevaru saprast: viņš — un tādas aplamības? Un tad viņš saka: «Es domāju, tiem vajag būt japāņiem. Nāk mūs visus apkaut.» Es viņam jautāju: «Pīter, vai tu nejūc?»

Bet viņš atbild, ka slikti jūtoties, un iet iekšā. Juku­šam viņam, protams, vajadzēja būt — citādi nešautos nost. Arī citi sajuka. Tā bija sērga.

—   Kā jūs to zināt?

—  Vai tad pilnā prātā kāds dedzināsies vai slīcinā­sies? Līdz tam vakaram pilsētiņā visi cilvēki bija nor­māli. Un te pēkšņi viņi it kā zaudēja prātu.

—   Ko darījāt jūs?

—   Es sev teicu: «Pīter, tu sapņo. Pavairāk būsi iedzēris. Gāju mājās un likos gulēt: rīts gudrāks par vakaru. Tikai ap desmitiem dzirdu mašīnas troksni. Eju ārā paraudzīt, kas tur brauc. Skatos — auto ar kulbu, nu, zini, no tiem armijas furgoniem. Iekšā sēž divi. Eju viņiem klāt, bet viņi, piķis un zēvele, manā acu priekšā saļimst. Kaut ko tik drausmīgu es vēl ne­biju redzējis. Un tomēr savādi…

—   Kas ir savādi?

—  Tas, ka pa visu vakaru tā bija tikai otrā mašīna. Parasti brauc cauri vesels lērums.

—   Tātad pirms tam bija vēl viens automobilis?

—   Bija. Villiss, satiksmes policijas patruļnieks. Viņš brauca šeit cauri kādas piecpadsmit vai trīsdes­mit sekundes pirms tam, kad tas viss sākās. Netika gan apstājies — reizēm viņš tā dara. Villiss brauc pēc grafika un, ja ir nokavējies, tad nepietur.

Džeksons nopūtās un ļāva galvai noslīgt atpakaļ uz spilvena.

—  Tagad, ja tev nav nekas pretī, es kādu brītiņu pagulēšu. Runāju, runāju, kamēr vairs nav spēka.

Viņš aizvēra acis. Hols, līzdams pa tuneli, atgriezās priekštelpā un tur ilgi sēdēja, cauri stiklam raudzīda­mies uz Džeksonu un zīdaini, kuru gultas atradās viena otrai līdzās.

23.

TOPEKA

Tā bija milzīga zāle — kā futbola laukums. Mēbeļu tajā tikpat kā nebija — vienīgi šur tur pa galdam. Pa visu telpu atbalsojās tehniķu sasaukšanās. Viņi izkār­toja lidmašīnas «Phantom» atliekas. Apdegušie un sagriezušies metāla gabali tika izvietoti tā, kā tie bija atrasti smiltīs: komisija atveidoja katastrofu.

Tikai pēc tam varēja sākt visu kārtīgi izmeklēt.

Majors Menčiks, noguris, iekaisušām acīm, kafijas tasi rokā, stāvēja kaktā un vēroja. Ducis vīru garā, izbalsinātā zālē rekonstruē avāriju — Menčikam šī aina šķita mazliet sirreālistiska.

Pienāca viens no bioķīmiķiem, pavicinādams viņam gar degunu caurspīdīgu plastmasas maisu.

—       Tikko kā saņēmu to atpakaļ no laboratorijas, — viņš sacīja.

—   Kas tas ir?

—   To jūs nekad neuzminēsit.

Bioķīmiķa acis no uztraukuma spīdēja. «Labi jau, labi,» Menčiks īgni nodomāja. Nekad neuzminēšot…

—   Nu, un kas tad tas būtu?

—       Depolimerizēts polimērs, — bioķīmiķis sacīja, apmierināti nošmaukstinādams lūpas. — Tikko kā no laboratorijas.

—   Kas tas par polimēru?

Polimērs ir molekula, kas sastāv no atkārtoju­miem — tūkstošiem vienādu posmu — līdzīgi domino kauliņu virknei. Polimēri ir lielākā daļa plastmasu, neilons, viskoze, augu šķiedrviela un pat glikogēns, ko sintezē cilvēka aknas.

—       Tā pati polimēriskā plastmasa, no kuras bija izgatavota lidmašīnas «Phantom» gaisa šļūtene, kas iet uz pilota sejas masku, un acīmredzot arī pati maska.

Menčiks sarauca pieri un bez kāda entuziasma pa­skatījās uz drupano, melno pulveri maisā.

—   Plastmasa?

—       Jā. Polimērs — depolimerizējies, noārdījies. Tas nav nekāds vibrāciju efekts. Iedarbība, kas to izrai­sījusi, ir bijusi bioķīmiska, tīri organiska.

Nu jau Menčiks sāka saprast.

—       Vai ar to jūs gribat sacīt, ka kaut kas šo plast­masu izārdījis?

—       Varētu sacīt arī tā, — bioķīmiķis atbildēja. — Tas, protams, ir vienkāršojums, bet…

—   Kas tad bija tas ārdītājs?

Bioķīmiķis paraustīja plecus.

—       Kaut kāda ķīmiska reakcija. Izārdīt varēja skābe vai stiprs karstums, vai…

—   Vai?

—       Manuprat, arī mikroorganisms. Ja starp mikro­organismiem ir kāds plastmasas ēdājs. Vai jūs manu domu saprotat?

—   Domāju, ka saprotu, — Menčiks teica.

Viņš izgāja ārā no zāles un piegāja pie telegrāfa, kas atradās citā ēkas daļā. Uzrakstījis ziņojumu gru­pai «Meža ugunsgrēks», viņš nodeva to telegrāfistei pārrakstīt. Gaidīdams viņš pajautāja:

—   Vai nekāda atbilde vēl arvien nav bijusi?

—   Atbilde, ser?

—       No «Meža ugunsgrēka», — Menčiks teica. Viņš nespēja ticēt, ka uz ziņu par «Phantom» avāriju ne­viens nav reaģējis. Tā taču bija tik nepārprotami sais­tīta …

—   No «Meža ugunsgrēka», ser?

Menčiks izberzēja acis. Viņš bija noguris; vajadzēja gan atcerēties, ka jāpievalda mēle.

—   Ai, nē, es to tikai tāpat vien, — viņš sacīja.

Pēc sarunas ar Pīteru Džeksonu Hols devās pie Bārtona. Bārtons atradās sekciju zālē, kur viņš ap­skatīja mikroskopā iepriekšējā dienā izgatavotos pa­raugus.

—   Vai kaut ko atradāt? — Hols jautāja.

Bārtons panācās nost no mikroskopa un nopūtās.

—   Nē. Itin nekā.

—        Es atkal domāju par tiem vājprātīgajiem. Man viņus atgādināja saruna ar Džeksonu. Tajā vakarā pilsētiņā vājprātīgi — vai vismaz dīvaini un ar paš­nāvnieciskām tieksmēm — kļuva daudzi. Vairums no viņiem bija jau gados.

Bārtons sarauca uzacis.

•— Nu un tad?

—        Veci cilvēki ir līdzīgi Džeksonam. Viņiem ir kaite kaites galā. Organisms grūst dažādos veidos. Plaušas slimas, sirdis slimas, aknās dur, asinsvadi sklerotiski.

—   Un tas maina slimības gaitu?

—       Varbūt. Es domāju un domāju: no kā cilvēks var pēkšņi zaudēt prātu?

Bārtons pašūpoja galvu.

—       Tur ir vēl kas, — Hols teica. — Džeksons atceras dzirdējis vienu mirēju pirms nāves iesaucamies: «Ak dievs, galva!»

Bārtons skatījās kaut kur prom.

—   Tieši pirms pašas nāves?

—   Jā.

—   Jūs domājat — asinsizplūdums?

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.

—        Ir pamats tā domāt, — viņš teica. — Katrā ziņā jāpārbauda.

Ja Andromēdas celms tādā vai citādā veidā izrai­sīja asinsizplūdumu smadzenēs, tad tas tiešām varēja radīt pēkšņas, neparastas psihiskas novirzes.

—   Bet mēs zinām, ka šīs novirzes iedarbībā asinis sarec…

—   Jā, — Hols teica. — Lielākajai daļai. Bet ne vi­siem. Daži paliek dzīvi, un daži kļūst traki.

Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu. Pēkšņi viņu pārņēma satraukums. «Pieņemsim, ka sīkbūtnes iedar­bībā rodas bojājumi asinsvados,» viņš sprieda. «Šāds bojājums ierosina asins sarecēšanu. Tiklīdz asinsvada sieniņa ir pārplīsusi, pārgriezta vai apdegusi, tūlīt sākas procesu virkne, kas beidzas ar asins sarecēšanu. Vispirms apkārt bojājumam sadrūzmēsies trombocīti, aizsargādami to un neļaudami noplūst asinīm. Pēc tam tur sakrāsies sarkanie asinsķermenīši. Pēc tam fibrīna masa saistīs visus elementus kopā. Un, visbei­dzot, šis receklis sacietēs.

Tāda ir normālā virkne.

Bet, ja bojājums ir plašs, ja tas sākas plaušās un pa asinsvadiem izplatās līdz …»

—   Es sāku domāt, vai tik mūsu sīkbūtne nesaēd asinsvadu sieniņas, — Hols sacīja. — Tādā gadījumā tas arī būs sarecēšanas sākums. Bet, ja sarecēšana kaut kāda apstākļa dēļ nenotiek, sīkbūtne, ēzdamās tālāk, izraisa asinsizplūdumu.

—   Un vājprātu, — Bārtons piebilda, steigšus pār­meklēdams savus audu paraugus. ViņŠ atrada trīs pa­raugus no smadzenēm un tūlīt apskatīja tos mikro­skopā. Nevarēja būt nekādu šaubu. Patoloģija bija acīm redzama. Galvas smadzeņu asinsvadu sieniņu iekšējā kārtā bija zaļi ielāsojumi. Bārtons nešaubījās, ka spēcīgākā palielinājumā tajos būs saskatāmi seš­stūri.

Viņš ātri pārbaudīja arī paraugus, kas bija ņemti no plaušu, aknu un liesas asinsvadiem. Dažos parau­gos asinsvadu sieniņās viņš atrada zaļus plankumus, taču nekur tie nebija tādā pārpilnībā kā galvas sma­dzeņu asinsvados.

Bija acīm redzams, ka smadzeņu asinsvadiem An­dromēdas celms dod priekšroku. Kāpēc tas ir tā, to bija grūti pateikt, bet bija zināms, ka galvas smadzeņu asinsvadiem piemīt vairākas savdabīgas īpašības. Piemēram, apstākļos, kur pārējie asinsvadi izplešas vai saraujas, — tādos kā liels aukstums vai fiziska slodze — cerebrālie asinsvadi neizmainās, joprojām uzturēdami pastāvīgu asins pieplūdumu smadzenēm.

Fiziskas piepūles gadījumā asins pieplūdums mus­kuļiem var palielināties piecas līdz divdesmit reizes. Turpretim smadzenes tiek apasiņotas vienlīdz spēcīgi, vienalga, vai to īpašnieks liek eksāmenu vai guļ, cērt malku vai skatās televizoru. Minūti minūtē, stundu stundā un dienu dienā smadzenes saņem vienu un to pašu asiņu daudzumu.

Neviens nezina, kālab tas vajadzīgs un kā īsti no­tiek smadzeņu asinsvadu pašregulēšanās. Zina tikai to, ka šāda parādība pastāv, un smadzeņu asinsvadus uzskata par īpašu gadījumu starp ķermeņa artērijām un vēnām. Acīmredzot tie ar kaut ko atšķiras arī uz­būvē.

Tagad bija atrasta tāda sīkbūtne, kas izlases veidā sagrāva tieši šos asinsvadus.

Bet Bārtons domāja, ka nekā neparasta šajā An­dromēdas celma iedarbības selektivitātē nav. Piemē­ram, sifiliss izraisa aortas iekaisumu — ļoti speci­fisku un savdabīgu reakciju. Šistozomiāze, parazitāra infekcija, dod priekšroku pūšļa, zarnu vai tikai resnās zarnas asinsvadiem — atkarībā no sugas. Tātad šāds specifiskums nav neiespējams.

— Taču ir vēl cita problēma, — viņš sacīja. — Lie­lākajai daļai cilvēku šī sīkbūtne sāk sarecināt asinis plaušās. To mēs tagad zinām. Jādomā, plaušās sākas arī asinsvadu sabrukšana. Bet kāda starpība …

Bārtons aprāvās.

Viņš atcerējās žurkas, kurām bija ievadījis sarecē­šanas novērsēju. Tās tik un tā bija nobeigušās, bet viņš tām nebija izdarījis sekciju.

—   Mans dievs, — Bārtonam izlauzās.

Viņš izvilka vienu žurku no ledusskapja un to uz­šķērda. Žurkai tecēja asinis. Steigšus atvēris galvas­kausu, viņš apskatīja smadzenes. Uz to pelēkās vielas virsmas bija liels asinsizplūdums.

—   Te nu tas ir, — Hols sacīja.

—       Ja dzīvnieks ir vesels, viņš nobeidzas asins sa- fecēšanas dēļ, kura sākas plaušās. Bet, ja sarecēšana nav iespējama, sīkbūtne izēdas cauri smadzeņu asins­vadiem, izraisīdama asinsizplūdumu.

—• Un vājprātu.

—       Jā. — Tagad Bārtons bija ļoti uztraucies. — Un sarecēšanu varētu padarīt neiespējamu kāda asins sli­mība. Vai arī K vitamīna nepietiekamība. Barības vielu nepietiekama uzsūkšanās no zarnu trakta. Aknu fun­kcionālā nepietiekamība. Traucējumi olbaltumvielu sintēzē. Sanāk labs desmits cēloņu.

—       Visas šīs kaites biežāk ir veciem cilvēkiem, — teica Hols.

—   Vai kāda no tām nav arī Džeksonam?

Ilgāku laiku Hols neko neatbildēja, bet pēc tam sacīja:

—       Nē, nav. Viņš gan slimo ar aknām, taču diezgan vieglā formā.

Bārtons nopūtās.

—   Tad jau mēs atkal esam turpat, kur sākām.

■— Gluži tā vis nav. Džeksons un zīdainis taču pa­lika dzīvi. Cik mums zināms, viņiem asinsizplūduma nebija — slimība pagāja secen. Pilnīgi secen.

—   Ko tas mums izsaka?

—        To, ka viņu organismā kaut kas neļāva sākties jau pašam pirmajam procesam — sīkbūtnes iekļūšanai

asinsvadu sieniņās. Andromēdas celms netika ne plaušās, ne smadzenēs. Nekur.

—   Kāpēc?

—   Mēs to uzzināsim, kad būsim noskaidrojuši, ar ko sešdesmit deviņus gadus vecais «Sterno» dzērājs un čūlas slimnieks ir līdzīgs divus mēnešus vecam zīdainim.

—   Es gan teiktu, ka viņi ir vistīrākie pretmeti.

—   Pareizi, pareizi, — Hols sacīja.

Tikai pēc vairākām stundām viņš atjēdza, ka Bār­tons ir pateicis atbildi uz jautājumu, kurš viņam ne­deva miera, bet šai atbildei nebija nekādas vērtības.

24

VĒRTĪBU PĀRVĒRTĒŠANA

Sers Vinstons Cerčils reiz teica, ka «īstā ģeniali­tāte sakņojas spējā novērtēt nepilnīgas, nedrošas un pretrunīgas ziņas». Kas attiecas uz grupu «Meža ugunsgrēks»», tad tā, par spīti katra locekļa izcilajām individuālajām spējām, iegūtās informācijas novērtē­šanā vairākkārt rupji kļūdījās.

Viens no šo kļūdu cēloņiem liek atcerēties Montēna rūgto atziņu: «Sasprindzinājuma pārņemti, cilvēki ap­stulbst un muļķo paši sevi.» Bez šaubām, visi grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi atradās asa sasprindzi­nājuma stāvoklī, taču viņi bija sagatavojušies kļūdī­ties. Viņi bija pat paredzējuši, ka tā notiks.

Nebija vienīgi paredzēts, ka viņi kļūdīsies tik pār­steidzoši lielā mērogā. Viņi nebija gaidījuši, ka atse­višķas sīkas kļūdas dzemdinās izšķirīgu kļūdu, ka vi­ņiem smagi atspēlēsies kāds desmits garām palaistu šķietami nenozīmīgu pavedienu un trīs četri piemirsti svarīgi fakti.

Grupai bija kāds «aklais plankums», ko Stouns vē­lāk raksturoja tā: «Mēs bijām orientēti uz vienu pro­blēmu. Visam, ko mēs darījām vai domājām, bija viens mērķis — ātrāk tikt pie atrisinājuma, atrast līdzekli pret Andromēdas celmu. Un, protams, mūsu uzmanība bija piekalta tam, kas bija noticis Pīdmontā. Mums likās, ja problēmu neatrisinām mēs, tad vispār nav ko cerēt ne uz kādu atrisinājumu un galu galā Pīdmontas liktenis piemeklēs visu pasauli. Pārāk ilgi mēs netikām vaļā no šādas apmātības …»

Kļūda sāka lavīnveidīgi milzt, kad grupa pievērsās izsētajām kultūrām.

Stouns un Līvits no pavadoņa bija noņēmuši sēj- materiālu vairākiem tūkstošiem kultūru. Barotnes ar šīm kultūrām tika turētas termostatos, kur bija vis­dažādākais atmosfēras sastāvs, temperatūra un spie­diens. Kultivēšanas rezultātus varēja izanalizēt vie­nīgi ar ESM palīdzību.

Strādādama pēc programmas «Augšana/Transmat- rice», ESM nedeva laukā iespiestā veidā visu milzīgo datu jūru, bet gan tikai datus par tiem kultivējumiem, kuri izcēlās ar nozīmīgiem pozitīviem vai negatīviem rezultātiem. Rezultāti tika konstatēti automātiski: ESM pati nosvēra katru Petri trauciņu un ar foto- elektrisko aci noteica, kā kultūra augusi.

Tiklīdz Stouns un Līvits sāka šos rezultātus anali­zēt, viņi ievēroja vairākas pārsteidzošas likumības. Pirmā atziņa bija tāda, ka barotnei nav itin nekādas nozīmes: uz cukura, asinīm, šokolādes, parastā agara un vienkārši uz stikla šī sīkbūtne auga vienlīdz labi.

Izrādījās, visu izšķir tas, kāda termostatā ir atmo­sfēra un apgaismojums.

Visos apstākļos augšanu stimulēja ultravioletā

gaisma, bet kavēja pilnīga tumsa un mazākā mērā — infrasarkanā gaisma.

Visos apstākļos augšanu kavēja skābeklis, bet sti­mulēja ogleklis. Slāpeklis neatstāja nekādu ietekmi.

Visintensīvāk augšana bija norisusi simtprocen­tīgā ogļskābajā gāzē ar ultravioleto apgaismojumu, visvājāk — tīrā skābeklī un pilnīgā tumsā.

—   Ko jūs par to domājat?. — jautāja Stouns.

—       Tā vien liekas, ka šis organisms ir tiešs enerģi­jas pārvērsējs.

KULTŪRA — 779. 223. 187.

ANDROMEDA

BAROTNE — 779

ATMOSFĒRA — 223

APGAISMOJUMS — 287 UV/AI

NOTAUSTĪSANAS GALĪGIE REZULTĀTI

Fotoelektriskās acs iegūtie dati ESM attēlojumā. Apaļajā PetrI trauciņa ESM pamanījusi divas šķirtas kolonijas. Koloni­jas tiek «nolasītas» pa 2x2 mm lielām rūtiņām un sīkbūtņu biezība katrā rūtiņā atzīmēta pēc īpašas skalas ar cipariem no 1 līdz 9. Fotoelektriskā acs pārbaudīja visas barotnes.

•— Jā, interesanti. . .

Stouns uz ESM ievadierīces tastatūras izsita izolē­tas sistēmas koordinātes. Izolētas kultivēšanas sistē­mas, kas bija pilnīgi hermetizētas un autonomas, tika lietotas, lai varētu izpētīt baktēriju vielmaiņu. Tās mērīja gāzu un barības vielu patēriņu un atkritum- produktu izdalīšanos. Piemēram, ja šādā sistēmā būs ievietots augs, tā mērīs ogļskābās gāzes patēriņu, kā arī ūdens un skābekļa izdalīšanos.

Dati par Andromēdas celma izturēšanos izolētajā sistēmā atklāja vēl kaut ko ievērības cienīgu. Sai sīk- būtnei nebija nekādu ekskrementu. Kultivēta ogļskā­bajā gāzē un ultravioletajā gaismā, kolonija nepār­traukti auga, līdz visa ogļskābā gāze bija patērēta. Tad augšana izbeidzās. Netika izdalīta nedz kāda gāze, nedz citi atkritumprodukti.

Nekas nepalika pāri.

—   Varen efektīvi, — teica Stouns.

—   To jau arī vajadzēja gaidīt.

Tas bija savai videi lieliski piemērots organisms: patērēja visu un neatmeta neko. Sī sīkbūtne bija kā radīta kosmiskajai tukšībai.

Stounam un Līvitam abiem vienlaikus iešāvās prātā viena un tā pati doma.

—   Debess augstā!

Līvits jau sniedzās pēc tālruņa.

—   Runājiet ar Robertsonu, — viņš teica. — Tūlīt runājiet ar Robertsonu.

—  Neticami, — klusu sacīja Stouns. — Nekādu at­kritumu. Barotne nav vajadzīga. Celms var augt tur, kur ir ogleklis, skābeklis un saules gaisma. Punkts.

—  Ceru, ka mēs vēl neesam nokavējuši, — Līvits teica, ar skatienu nepacietīgi urbdamies ESM pults ekrānā.

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un piebilda:

—  Ja šis organisms tiešā ceļā pārvērš vielu ener­ģijā un enerģiju vielā, tad jau būtībā tas ir mazs reak­tors.

—   Un kodolsprādziens …

—   Neticami, — sacīja Stouns. — Pavisam neticami.

Ekrāns atdzīvojās. Viņi ieraudzīja Robertsonu —

nogurušu, ar degošu cigareti rokā,

—   Džeremij, jums taču jāsaprot, man ir vajadzīgs laiks. Es vēl neesmu ticis galā ar …

—   Klausieties, — Stouns viņu pārtrauca. — Gribu sacīt ko citu. Jums jāgādā, lai direktīva 7-12 netiek pielietota nekādos apstākļos. Sis jautājums nav ap­spriežams: šo organismu tuvumā nedrīkst spridzināt nekādas kodolierīces. Tas būtu vārda tiešā nozīmē pēdējais, ko mēs varētu izdarīt.

Stouns īsos vārdos paskaidroja, ko viņi konsta­tējuši.

Robertsons iesvilpās.

—   Iznāk, ka mēs būtu sagādājuši fantastiski ba­gātīgu barotni.

—   Jā, tā tas būtu.

Grupai «Meža Ugunsgrēks» bagātīgas barotnes pro­blēma savā laikā bija radījusi īpašas bažas. Piemē­ram, bija zināms, ka parastajos apstākļos pastāv da­žādi ierobežojoši un līdzsvarojoši faktori, kas apvalda baktēriju augšanu, neļauj tām pārmērīgi savairoties. Neapvaldītas augšanas matemātiskā aina spēj iedvest šausmas. Baktērijas E. coli šūna ideālos apstākjos dalīsies ik divdesmit minūtēs. Kamēr par to nedomā, var likties, ka tur nekā sevišķa nav. Taču baktērijas vairojas ģeometriskajā proporcijā: no vienas rodas divas, no divām četras, no četrām astoņas, un tā tā­lāk. Tādā kārtā iznāk, ka vienā dienā no vienas E. coli šūnas varētu izveidoties superkolonija zemeslodes lielumā un svarā.

Tas nekad nenotiks kāda pavisam vienkārša cēloņa dēļ: augšana «ideālos apstākļos» nevar turpināties neierobežoti ilgi. Izsīkst barība. Izsīkst skābeklis. Mai­nās apstākļi pašā kolonijā, un arī tas iegrožo augšanu.

Turpretim, ja uzrastos tāds organisms, kas spēj vielu tieši pārvērst enerģijā, un ja tam tiktu sagādāts pietiekami bagāts enerģijas ieguves avots, teiksim, ko­dolsprādziens …

—  Jūsu ieteikumu es darīšu zināmu prezidentam,— teica Robertsons. — Viņš priecāsies, uzzinājis, ka jau­tājumu par direktīvu 7-12 ir izlēmis pareizi.

—  Varat viņu manā vārdā apsveikt ar zinātnisko gaišredzību, ko viņš šai gadījumā parādījis, — Stouns piebilda.

Robertsons kasīja pakausi.

—  Man ir jauni dati par «Phantom» avāriju. Tas esot noticis rajonā uz rietumiem no Pīdmontas seš­tūkstoš deviņsimt metru augstumā. Komisija atradusi pilota minētās sairšanas pēdas, tikai sairstošais ma­teriāls bijusi nevis gumija, bet gan kaut kāda plast­masa. Tā tikusi depolimerizēta.

—   Kā komisija to izskaidro?

—  Viņi galīgi nezinot, ko domāt, ko nedomāt. Bet tas vēl nav viss. Komisija atradusi pāris kaulu, kas identificēti kā cilvēka. Gabals no pleca kaula un ga­bals no liela kaula. Dīvainā kārtā kauli esot pilnīgi tīri, gandrīz kā pulēti.

—   Miesa nodegusi?

—  Nekāda deguma neredzot, — Robertsons atbil­dēja.

Raižpilnu vaigu Stouns paskatījās Līvita.

—   Bet ko tad redzot?

—  Tīrus, pulētus kaulus. Viņi par tiem netiekot ne­kādā skaidrībā. Un tad vēl kas. Mēs pārbaudījām Pīd­montas aplencēju personālsastāvu. Tas ir nacionālās gvardes 112. pulks. Ķēde izvietota simt piecdesmit

kilometru rādiusā ap pilsētiņu, un, izrādās, viņi iesū­tījuši patruļas astoņdesmit kilometrus dziļi aplenktajā zonā. Rietumos no Pīdmontas bijis vesels simts viru. Miršanas gadījumu nav.

—   Neviena? Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināts?

—   Pilnīgi.

—       Vai karavīri nebija arī rajonā, kuru pārlidoja «Phantom»?

—       Bija. Divpadsmit cilvēku. Viņi jau arī paziņoja bāzei par šo pārlidojumu.

Līvits sacīja:

—       Tad jau iznāk, ka lidmašīnas katastrofa ir vien­kārši sagadīšanās.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu un teica Robert- sonam:

—       Man liekas, Pīteram būs taisnība. Ja jau nav upuru uz zemes …

—   Varbūt sīkbūtne ir tikai augstu gaisā.

—       Varbūt. Bet vismaz vienu mēs tagad zinām no­teikti: to, kā Andromēdas celms nogalina savus upu­rus. Tas sarecina asinis. Nevis noārda audus, notīra kaulus vai dara vēl nezin ko citu, bet gan tikai sare­cina asinis.

—       Labi, — Robertsons teica, — pagaidām šo lid­mašīnu izmetīsim no prāta.

Ar to viņu apspriede beidzās.

—       Es domāju, tagad ņemsim un pārbaudīsim kul­tūru bioloģisko aktivitāti, — teica Stouns.

—   Uzlaidīsim kādus kultivējuinus žurkām?

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu.

—       Mums jāzina, vai celms vēl aizvien ir virulents, vēl aizvien tikpat nāvējošs.

Līvits piekrita. Viņiem bija uzmanīgi jāseko, vai celms nemutē, radikāli nemaina savas īpašības.

Viņi jau bija sagatavojušies ķerties pie darba, kad noklikšķēja V līmeņa skaļrunis un atskanēja aicinā­jums:

—   Doktor Līvit! Doktor Līvit!

—   Jā, — Līvits atsaucās.

Uz ESM pults ekrāna parādījās patīkama izskata jauns cilvēks baltā laboratorijas virsvalkā.

—       Doktor Līvit, no skaitļošanas centra pienākušas mūsu elektroencefalogrammas. Tur droši vien ir kļūda, tomēr …

Viņa nedrošā balss izdzisa.

—       Nu? — Līvits steidzināja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

—       Ziniet, ser, lieta tāda, ka jūsējā ieskaitīta cetur­tajā grupā, tā ir netipiska, kaut gan, iespējams, lab­dabīga. Bet mēs gribētu noņemt vēlreiz.

Iejaucās Stouns:

—   Tā noteikti ir kļūda.

—   Protams, ka kļūda, — Līvits piebalsoja.

—       Mēs par to nešaubāmies, — teica jaunais cilvēks. — Tomēr mēs gribētu ierakstīt vēlreiz, lai būtu pilnīgi droši.

—       Pašlaik es esmu diezgan aizņemts, — Līvits iebilda.

Atkal vārdu ņēma Stouns:

—       Doktors Līvits ies noņemt atkārtotu EEG, tik­līdz viņam radīsies izdevība.

—   Labi, ser.

Kad ekrāns bija nodzisis, Stouns sacīja:

—       Dažbrīd šīs obligātās procedūras var izvest cil­vēku no pacietības.

—   Jā, — Līvits piekrita.

Kolīdz viņi atkal gribēja ķerties pie dažādo kulti- vējumu bioloģiskās pārbaudes, uz ESM ekrāna pa­rādījās ziņojums, ka ir gatavi rentgenkristalogrāfijas datu provizoriskās apstrādes rezultāti. Stouns un Lī- vits tūlīt devās ar tiem iepazīties, un bioloģiskās ak­tivitātes pārbaude tika atlikta. Tas bija gaužām kļū­mīgs solis: izdarīdami šādu pārbaudi, viņi būtu vēl laikā atklājuši, ka savos pieņēmumos un secinājumos ir nomaldījušies un virzās pa neīstu ceļu.

25

VILLISS

Rentgenkristalogrāfiskā analīze rādīja, ka Andro- mēdas celma organisms nesastāv ne no kādiem at­šķirīgiem veidojumiem, kā parastā šūna sastāv no ko­dola, mitohondrijām un ribosomām. Izrādījās, šim or­ganismam nav nekādu apakšvienību, nekādu mazāku daļiņu un acīmredzot gan apvalku, gan iekšējo daļu veido viena un tā pati viela. Fotogrāfijās šī viela deva raksturīgu precesiju jeb rentgenstaru izkliedes ainu.

—   Sešstūrainu gredzenu virkne, — pārskatīdams rezultātus, sacīja Stouns.

—  Un nekā vairāk, — Līvits piebilda. — Kā gan tāds neradījums darbojas?

Abiem bija jāatzīst, ka atrast izskaidrojumu, kā tik vienkārši veidots organisms var izmantot enerģiju augšanai, ir velnišķīgi grūti.

—  Visai parasta gredzenveidīga struktūra, — sa­cīja Līvits. — Fenolgrupa, un viss. Tādam veidoju­mam vajadzētu būt diezgan inertam.

—   Tomēr tas spēj pārvērst enerģiju vielā.

Līvits pakasīja pakausi. Viņš atkal iedomājās ana­loģiju ar pilsētu un savu ideju par smadzeņu šūnu. Molekula ir veidota no ļoti vienkāršiem būvblokiem. Vienai pašai tai nav nekādas daudzmaz ievērojamas

vitalitātes. Tomēr kopībā ar citām molekulām tai ir milzīgs spēks.

— Varbūt pastāv kāds kritisks līmenis, — Līvits prātoja, — un veidojumam, kura sarežģītība sasniedz

Andromēdas celma struktūras elektronu biezības karte, kas iegūta uz mikrofotogrāfisku pētījumu pa­mata. Tieši šī karte ļāva visādi citādi viendabīgā struktūrā atklāt aktivitātes variācijas.

Foto ar laboratorijas «Meža ugunsgrēks»

laipnu atļauju

šo līmeni, ir iespējams tas, kas nav iespējams līdzī­gam, bet vienkāršākam veidojumam.

—  Vecu vecais strīds par šimpanzes smadzenēm,— teica Stouns.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Cik to iespējams izpētīt ar zinātnes rīcībā pašreiz esošajiem līdzekļiem, šimpanzes smadzenes ir tikpat sarežģītas kā cilvēka smadzenes. Pastāv niecīgas atšķirības uzbūvē, taču vislielākā atšķirība ir apmēros: cilvēka smadzenes ir lielākas, tajās ir vairāk šūnu, vairāk sakaru. Un tas kaut kādā netveramā veidā padara cilvēka smadze­nes kvalitatīvi citādas. (Neirofiziologs Tomass Vol- drens reiz bija pajokojis, ka lielākā atšķirība starp cilvēka un šimpanzes smadzenēm esot tāda, ka mēs spējam izmantot šimpanzi par izmēģinājumu dzīv­nieku, bet šimpanze mūs ne.)

Vairākas minūtes veltīgi lauzījuši galvu ap šo pro­blēmu, Stouns un Līvits pievērsās elektronu biezības kartei. Tā bija topogrāfiskajām kartēm līdzīga shēma, kurā bija attēlots, kāds molekulārā veidojuma dažā­dām vietām ir Furjē koeficients — elektronu atraša­nās varbūtība.

Atkal viņi ieraudzīja kaut ko savādu. Kaut gan struktūra visos veidojuma punktos bija vienāda, Furjē koeficients nebija pastāvīgs.

—   Gandrīz vai izskatās, ka daļa veidojuma ir kaut kā izslēgta, — teica Stouns.

—   Galvenais, ka struktūra tomēr nav viendabīga.

Joprojām pētīdams karti, Stouns nopūtās.

—   Ai, kā es tagad nožēloju, ka mēs neesam paņē­muši grupā fizikālķīmiķi.

«Hola vietā,» viņš pie sevis papildināja.

Hols noguris berzēja acis un lēnam malkoja kafiju, ilgodamies pēc cukura. Kafetērijā vairāk neviena

nebija, viss bija klusu, varēja dzirdēt vienīgi teletaipa tikšķēšanu blakus telpā.

Brīdi tā pasēdējis, viņš cēlās augšā, aizgāja pie teletaipa un sāka caurskatīt apdrukātās papīra lentes. Lielākā daļa ziņojumu bija viņam nenozīmīgi. Bet tad Hols ieraudzīja vienu ziņojumu, kas bija pienācis pēc programmas «Miršanas gadījumu apskats». Sa­skaņā ar šo programmu ESM, pārlūkodama ienāko­šās ziņas, reģistrēja visus nāves gadījumus, kuri at­bilda tai uzdotajam kritērijam. «Meža ugunsgrēka» vajadzībām tā atlasīja un pārdrukāja visus ziņojumus par negaidītajiem miršanas gadījumiem Arizonā, Ne­vadā un Kalifornijā.

Diez vai šim pārdrukājumam Hols būtu pievērsis tādu uzmanību, ja tam nebūtu sakara ar notikumiem, par kuriem bija stāstījis Džeksons. Tobrīd saruna ar Džeksonu viņam bija šķitusi bezmērķīga, tukša laika šķiešana. Tagad viņš to vēlreiz pārdomāja.

PĀRDRUKĀŠANAS PROGRAMMA MIRSANAS GADĪJUMU APSKATS ZIŅOJUMS 998 KOORDINĀTES 7, Y, 0. X, 4, 0

NESAĪSINĀTS PĀRDRUKAJUMS NO «ASSOCIATED PRESS» ZIŅOJUMA 778—778

BRASRIDZA, ARIZ. Ziņo, ka šodien kāds Arizonas štata satiksmes policijas policists šosejmalas ēd­nīcā nogalinājis piecas personas. Notikuma vienīgā lieciniece, kura palikusi dzīva, ir mis Sallija Kono- vera, kas šajā ēdnīcā, 15. maršrutā sešpadsmit ki­lometrus uz dienvidiem no Flagstafas, strādā par oficianti.

Mis Konovera pastāstīja izmeklētājiem, ka naktī pīkst. 2.40 policists Mārtiņš Villiss ienācis ēdnīcā

un pasūtījis kafiju ar pončiku. Sajā ēdnīcā poli­cists Villiss bieži iegriezies arī agrāk. Šoreiz pēc ieturēšanās viņš paziņojis, ka stipri sāpot galva un «sākot dumpoties čūla». Mis Konovera -iedevusi vi­ņam divas tabletes aspirīna un ēdamkaroti dzera­mās sodas. Pēc viņas vārdiem, tajā brīdī Villiss aiz­domu pilns noskatījis pārējos, kas sēdējuši ēdnīcā, un čukstējis: «Viņi mani izseko.»

Oficiante neesot paguvusi atbildēt, kad Villiss iz­rāvis revolveri un metodiski apšāvis pārējos ēdnī­cas apmeklētājus, katram pēc kārtas ieraidīdams pierē pa lodei. Pēc tam viņš pagriezies pret mis Ko- noveru un smaidīdams teicis: «Es tevi mīlu, Sērlija Tempļa!», iebāzis stobru sev mutē un izšāvis pēdējo lodi.

Pec nopratināšanas policija mis Ķonoveru atbrī­voja. Noslepkavoto ēdnīcas apmekletāju vārdi pa­gaidām nav zināmi.

PARDRUKĀJUMA BEIGAS PROGRAMMAS BEIGAS

Hols atcerējās, ka vakarā, tikai dažas minūtes pirms slimības uzliesmojuma Pīdmontā, policists Vil­liss neapstādamies izbraucis šai pilsētiņai cauri. Un drīz pēc tam viņš bija sajucis prātā. Vai te bija kāds sakars?

Hols iegrima domas. Sakars varēja būt. Vismaz daudz kas kopīgs te bija saskatāms: Villisam bija čūla, viņš bija ieņēmis aspirīnu un beigās izdarījis pašnāvību.

Tas, protams, nebija nekāds pierādījums. Tikpat labi tā varēja būt pavisam nesaistītu notikumu vir­kne. Bet pārbaudīt to, bez šaubām, vajadzēja.