/ Language: Latvia / Genre:child_sf,

NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Nikolajs Nosovs

NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ Nikolajs Nosovs Nikolajs Nosovs dzimis 1908. gada 23. novembri Kijevā aktiera Nikolaja Nosova ģimenē. 1924. gadā N. Nosovs beidza pamatskolu, tad iestājās darbā Bučas ķie­ģeļu rūpnīcā netālu no Kijevas un strādāja tur par vienkāršu melnstrādnieku. Reizē ar darbu nākamais rakstnieks nodevās pašmācībai. 1927. gadā viņš iestājās Kijevas Mākslas institūtā, no kurienes 1929. gadā pārgāja uz Valsts kinematografijas insti­tūtu Maskavā, kuru beidza 1932. gadā. No 1932. līdz 1951. gadam N. Nosovs strādāja par režisoru apgabala mācību un zinātnisko filmu studijā. Lielā Tēvijas kara gados N. Nosovs piedalījās filmu ražošanā Padomju Armijai un par šo darbu tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. . Rakstīt N. Nosovs sāka 1938. gadā. Sai gadā žurnālā «Murzilka» publicēts viņa pirmais stāsts bērniem — «Gudrinieki». Kopš tā laika N. Nosova stāstus iespiež bērnu žurnālos un almanahos. 1945. gadā Bērnu literatūras izdevniecība laida klajā N. No­sova pirmo stāstu krājumu «Tuk-tuk-tuk». 1949. gadā publicēts N. Nosova stāsts «Jautrā saimīte», 1950. gadā — stāsts «Koļas Siņicina dienasgrāmata», 1951. gadā — stāsts «Vitja Maļejevs skolā un mā­jās», kas apbalvots ar Staļina prēmiju. 1954. gadā iznāca stāsts-pasaka «Nezinlša un viņa draugu piedzīvojumi». 1958. gadā rakstnieks pabeidza un publicēja romānu-pasaku «Nezinitis Saules pilsētā». N. Nosova grāmatas tulkotas daudzās Padomju Savienības tautu un ari daudzās aizrobežu tautu valodās. Ari latviešu lasītājiem N. Nosova vārds vairs nav svešs. Latviešu valodā jau ir iznākušas vairākas viņa grāmatas bērniem — «Jautrā saimite» (1952. g.), «Vitja Ma­ļejevs skolā un mājās» (1953. g.) un «Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi» (1956. g.). Tagad tām pievienojas ari viņa visjaunākā grāmata — «Nezinitis Saules pilsētā».

NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Nikolajs Nosovs

Pirmā nodaļa Nezinītis sapņo

Dažs labs no jums droši vien ir jau lasījis grāmatu «Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi». Šai grāmatā stāstīts par pasaku zemi, kurā dzī­voja knauķi un knīpas, proti, mazītiņi puikas un meitenes vai, kā tos ci­tādi mēdza saukt, knēveļi. Tāds knauķis-knēvelis tad nu bija arī Nezinītis. Viņš dzīvoja Ziedu pilsētā, Pulkstenīšu ielā, kopā ar saviem draugiem Zinīti, Skubiņu, Aizmāršu, ar mehāniķiem Skrūvīti un Ķīlīti, muzikantu Koklīti, gleznotāju Tūbiņu, doktoru Tabletiņu un daudziem citiem. Grā­matā stāstīts par to, kā Nezinītis un viņa draugi devušies ceļojumā ar gaisa balonu, pabijuši Zaļajā pilsētā un Pūķienā, ko viņi tur redzējuši un iemā­cījušies. Atgriezušies no ceļojuma, Zinītis un viņa draugi ķērās pie darba: sāka celt tiltu pār Gurķupi, ievilka ūdensvadu no niedru caurulēm un ie­rīkoja strūklakas, kā to bija noskatījuši Zaļajā pilsētā.

Knēveļiem tas viss labi padevās, un tad viņi ņēmās ierīkot pilsētas ielās elektrisko apgaismošanu, ievilka telefonu, lai varētu cits ar citu sa­runāties, neizejot no mājām, bet Skrūvītis un Ķīlītis Zinīša vadībā sakon- struēja televizoru, lai mājās varētu noskatīties kinofilmas un teātra izrādes.

Kā jau visiem zināms, Nezinītis pēc ceļojuma bija krietni vien pieņē mies prātā, sāka mācīties lasīt un rakstīt, izlasīja visu gramatiku un tur­pat vai visu aritmētiku, sāka rēķināt uzdevumus un pat gribēja jau ķer­ties pie fizikas, ko pa jokam sauca par fiziku-juziku, bet tad uzreiz viņam nez kāpēc pārgāja prieks mācīties. Knēveļu zemē tā bieži vien gadās. Dažs knēvelis sasola nez ko, sastāsta, ka paveikšot gan šo, gan to, pat kal­nus pārstatīšot un apgriezīšot ar kājām gaisā, bet patiesībā pastrādā dažas dienas ar pilnu jaudu un tad atkal sāk pamazām izlocīties.

Neviens, protams, neapgalvo, ka Nezinītis būtu nelabojams sliņķis. Pareizāk sakot, viņš tikai bija noklīdis no īstā ceļa. Iemācījies kārtīgi lasīt, viņš augām dienām sēdēja, ieracies grāmatās, taču nelasīja vis to, kas patlaban būtu visvajadzīgākais, bet gan to, kas šķita interesantāks, galve­nokārt pasakas. Salasījies pasakas, viņš pameta pilnīgi novārtā darbu un, kā saka, pāri galvai nogrima sapņos. Viņš iedraudzējās ar knīpu Po­dziņu, kas arī bija izdaudzināta par lielu pasaku vāceli. Nolīduši kaut kur" slepenā kaktiņā, Nezinītis un Po­dziņa nodevās sapņiem par dažā­diem brīnumiem, par burvju cepu­rēm, lidojošiem paklājiem, septiņjū­džu zābakiem, sudraba bļodiņām ar dzidriem ābolīšiem, par brīnumnūji- ņām, par raganām un pesteļiem, par labiem un ļauniem burvjiem un bur­vēm. Viņi neko citu vairs nedarīja kā stāstīja viens otram dažādas pa­sakas, bet vismīļākā nodarbošanās viņiem bija strīdi par to, kas labāks: burvju cepure vai lidojošais paklājs, burvju kokle vai septiņjūdžu zābaki. Un viņi strīdējās tik dedzīgi, ka daž­kārt pat saplūcās.

Reiz viņi strīdējās divas dienas no vietas, un Nezinītim izdevās pierādīt Po­dziņai, ka par visu labāka ir brīnumnū- jiņa, jo tas, kam tā pieder, var dabūt visu, ko vien vēlas. Darbs tikai pavicināt brī- numnūjiņu un pateikt: «Gribu, lai man būtu burvju cepure vai septiņjūdžu zāba­ki,» — un tas viss viņam uzreiz būs rokā.

Galvenais, Nezinītis sacīja, ka tas, kam esot brīnumnūjiņa, varot bez pūlēm visu

ko iemācīties, īstenībā viņam pat mācīties nevajagot, pietiekot pavicināt nūjiņu un pateikt: gribu, sak, prast aritmētiku vai franču valodu, un viņš uzreiz pratīšot rēķināt un runāt franciski.

Pēc šās sarunas Nezinītis staigāja kā apmāts. Bieži vien, naktī pamo­dies, viņš trūkās gultā sēdus, sāka kaut ko klusu murmināt un plātīties rokām. Viņš, proti, iedomājās, ka vicina brīnumnūjiņu. Doktors Tabletiņš ievēroja, ka ar Nezinīti kaut kas nav kārtībā, un piedraudēja, ja nemitē­šoties pa naktīm ālēties, tad vajadzēšot viņu piesiet ar auklu pie gultas un dot vakarā rīcineļļu. Nezinītis nobijās no rīcineļļas un sāka uzvesties klusāk.

Reiz Nezinītis satikās ar Podziņu upmalā. Viņi apsēdās uz liela, zaļa gurķa, kādu te visapkārt auga bez sava gala. Saulīte jau bija labā gabalā un krietni sildīja zemi, taču Nezinītim un Podziņai karsti nebija, jo gur­ķis, uz kura viņi sēdēja kā uz soliņa, bija diezgan vēss un no augšas vi­ņus pret sauli piesedza platās gurķu lapas, kas klājās pāri kā zaļi milzu saulessargi. Vējiņš klusi čabinājās zālē un vilka pār upi vieglas ņirbas, kas saulītē mirgot mirgoja. Tūkstošiem saules zaķīšu, atspulgdami no ūdens virsmas, lēkāja pa gurķu lapām, apspīdēdami tās no apakšas ar tādu kā noslēpumainu gaismu. Šķita, ka zem lapām, kur sēdēja Nezinītis un Podziņa, arī gaiss viļņo un trīso, it kā plivinātu neskaitāmiem nere­dzamiem spārniņiem, un tas viss izskatījās kaut kā neparasti, brīnumaini. Taču Nezinītis un Podziņa nemanīja ap sevi nekādu burvību, jo visa šī aina viņiem bija pārāk pierasta, turklāt viņus abus nodarbināja katru sa­vas domas. Podziņai ļoti gribējās parunāties par pasakām, bet Nezinītis diez kāpēc noņēmies klusēja, un seja viņam bija tik skāba un pikta, ka Podziņa pat baidījās viņu uzrunāt.

Beidzot Podziņa tomēr nenocietās un jautāja:

—     Saki, Nezinīt, kāda muša tev .šodien iekodusi? Kāpēc tu esi tik skumīgs?

—    Man šodien vēl nekāda mušj» nav kodusi, — Nezinītis atteica. — Bet skumīgs esmu tāpēc, ka man ir skumji.

—    Tā tik nu gan ir atbilde! — Podziņa iesmējās. — Skumīgs tāpēc, ka skumji. Pacenties paskaidrot jēdzī­gāk!

—    Nu, saproti, — sacīja Nezinī­tis, rokas noplātījis, — mums pilsētā viss ir kaut kā citādi, nekā vajadzētu.

Nav, saproties, nekādu brīnumu, nekā burvestīga… Pavisam kas cits ir bijis vecos laikos. Tolaik turpat vai ik uz soļa gadījušies brīnumdari, burvji, nu, kaut vai raganas. Vai no tukša pasakās par to stāsta!

—   Protams, vai nu no tukša! — Podziņa piekrita. — Taču burvji nav vis bijuši vecos laikos vien. Tie ir arī tagad, tikai kurš katrs nevar tos sastapt.

—   Un kas tad var viņus sastapt? Vai varbūt tu? — Nezinītis zobgalīgi vaicāja.

—    Ej nu ej! — Podziņa atvēcinājās. — Tu taču zini, es esmu tāda zaķpastala, ka, gadījies man tepat uz vietas burvis, es droši vien aiz bai­lēm ne vārda nedabūtu pār lūpām. Bet re, tu gan noteikti varētu parunāt ar burvi, jo tu esi ļoti drosmīgs.

—    Protams, drosmīgs es esmu, — Nezinītis apstiprināja. — Tikai man nez kāpēc līdz šim vēl nevienu burvi nav gadījies sastapt.

—  Tas ir tāpēc, ka te ar drosmi vien nepietiek, — Podziņa sacīja.

— Es kādā pasakā lasīju, ka vajagot izdarīt trīs labus darbus no vietas. Tad parādoties burvis un dodot visu, ko vien viņam lūdzot.

—   Pat brīnumnūjiņu?

—    Pat brīnumnūjiņu.

—   Ei nu! — Nezinītis brīnījās. — Bet kas tad, pēc tavām domām, ir labs darbs? Ja es, piemēram, no rīta piecelšos un nomazgāšos aukstā ūdenī ar ziepēm, vai tas būs labs darbs?

—   Protams, — Podziņa apliecināja. — Ja kādam ies grūti un tu tam palīdzēsi, ja kādam darīs pāri un tu to aizstāvēsi, tie arī būs labi darbi.

Pat ja kāds palīdzēs tev un tu par to pateiksi paldies, arī tas būs labi da­rīts, jo vienmēr vajag būt pateicīgam un pieklājīgam.

—   Nu, kas tur, manuprāt, tas nav nekas grūts, — Nezinītis noteica.

—   Nē, tas ir ļoti grūti, — Podziņa apstrīdēja, — tāpēc ka trīs labi darbi jāizdara no vietas, bet, ja pa vidu gadīsies kaut viens slikts darbs, tad jc^u nekas vairs neiznāks un atkal viss jāsāk no jauna. Turklāt labs darbs tikai tad ir labs, ja tu to dari nesavtīgi, nedomādams par to, ka tu tā rīkojies tālab, lai pašam atlēktu kāds labums.

—   Nu protams, protams, — Nezinītis piekrita. — Kas tad tas nu būs par labu darbu, ja to darīs sava labuma dēļ! Nu, ko tur daudz, šodien es vēl atpūtīšos, bet rīt sākšu darīt labus darbus, un, ja tas viss taisnība, tad brīnumnūjiņa drīz būs mums rokā!

Otrā nodaļa kĀ NEZINĪTIS DARĪJA LABUS DARBUS

Nākamajā rītā Nezinītis pamodās laikus un sāka darīt labus darbus. Vispirms viņš krietni nomazgājās ar aukstu ūdeni, nežēlodams ziepju, un kārtīgi iztīrīja zobus.

—   Tas nu būtu jau viens labs darbs, — viņš pats sev sacīja, noslau­cījies dvielī un pie spoguļa rūpīgi sukādams matus.

Skubiņš ieraudzīja viņu grozāmies spoguļa priekšā un uzbilda:

-— Jauks, jauks! Neko sacīt, skaists pārlieku!

—- Skaistāks jau nu par tevi gan! — Nezinī­tis atcirta.

—    Protams. Tik skaistu fizionomiju kā tavējo var pameklēt!

—    Ko tu teici? Kuram ir fizionomija? Man esot fizionomija? — Nezinītis saskaitās un ie­vilka Skubiņam ar dvieli pa muguru.

Skubiņš ar roku vien atmeta un teciņus likās projām.

—   Ak tu Skubiņ, nolāpītais! — Nezinītis no­kliedza viņam pakaļ. — Tevis dēļ labs darbs pagalam!

Labais darbs tiešām bija pagalam, jo, ap­skaities uz Skubiņu un iebliezis ar dvieli viņam pa muguru, Nezinītis, protams, bija izdarījis sliktu darbu, un nu vajadzēja visu sākt no- jauna.

Mazliet nomierinājies, Nezinītis sāka do­māt, kādu labu darbu viņš vēl varētu izdarīt, taču nez kāpēc nekas jēdzīgs nenāca prātā. Līdz brokastīm viņš tā arī nekā neizdomāja, bet pēc brokastīm galva viņam strādāja jau drusku labāk. Ieraudzījis, ka doktors Tabletiņš sāk piestiņā grūst kaut kādas vielas, lai pagatavotu zāles, Nezinītis pie­dāvājās:

—   Tu, Tabletiņ, visu laiku nopūlies, citiem palīdzēdams, bet tev ne­viens negrib palīdzēt. Dod, es tavā vietā sagrūdīšu zāles.

—    Lūdzu, — Tabletiņš bija ar mieru. — Tas ir ļoti jauki, ka tu gribi man palīdzēt. Mums visiem citcitam jāpalīdz.

Viņš padeva Nezinītim piestiņu, un Nezinītis ņēmās grūst pulveri, bet Tabletiņš no šā" pulvera gatavoja tabletes. Nezinītis bija tā aizrāvies, ka sagrūda pat vairāk pulvera, nekā bija vajadzīgs.

«Nu, nekas,» viņš domāja. «Tas neko nekaitēs. Toties esmu izdarījis labu darbu.»

Viss tiešām būtu beidzies laimīgi, ja Nezinīti pie šā darba nepamanī­juši Sīrupiņš un Apalītis.

—    Paskat, — Apalītis ieminējās, — Nezinītis, šķiet, arī nolēmis kļūt par dakteri. Tie tikai būs joki, kad viņš ņemsies visus ārstēt!

—   Nē, viņš droši vien taisās klāt Tabletiņam, lai tas nedod viņam rīcineļļu, — atsaucās Sīrupiņš.

Izdzirdis šo zobošanos, Nezinītis saskaitās un atvēzējās pret Sīru- piņu ar piestiņu:

—   Tu, Sīrupiņ, turi muti, citādi — ka vilkšu ar piestiņu!

—    Stop! Stop! — doktors Tabletiņš iesaucās.

Viņš gribēja atņemt Nezinītim piestiņu, bet Nezinītis nedeva, un viņi sāka plūkties. Kautiņā Tabletiņš aizķērās ar kāju aiz galda. Galds ap­gāzās. Viss pulveris izbārstījās pa grīdu, tabletes ripoja uz visām pusēm. Ar mokām Tabletiņam izdevās atņemt Nezinītim piestiņu, un viņš sacīja:

—   Marš projām no šejienes, nejēguli! Tā ka tevi te vairs nere­dzētu! Tik daudz zāļu aizgāja zudumā!

—    Ak tu riebekļa Sīrup! — Nezini'V's lamājās. — Es tev gan rādīšu, n>> tikai tu man pa vēzie­nam! Tik labs darbs pagalam!

Jā gan, labais darbs arī šoreiz bija vējā, jo Nezinītis pat nebija paspējis novest to galā.

Tā gāja cauru dienu. Lai kā Nezinītis centās, viņam neparko neizde­vās izdarīt pat divus labus darbus no vietas, nemaz nerunājot par trim. Ja viņam palaimējās veikt ko labu, tad tūliņ uz vietas viņš izdarīja kaut ko nelabu, bet reizēm no labā darba jau pašā sākumā iznāca kaut kādas aplamības.

Naktī Nezinītis ilgi nevarēja iemigt un visu laiku domāja, kāpēc gan viņam viss tā nošķiebjas. Pamazām viņš apjēdza, ka visas viņa neveik­smes nāk no tā, ka viņam par daudz rupjš raksturs. Vajadzēja tikai kā­dam pajokot vai izteikt šādu vai tādu nevainīgu piezīmi, kad Nezinītis tūdaļ ņēma ļaunā, sāka kliegt un pat kauties.

«Nu, nekas,» Nezinītis sevi mierināja. «Rīt es kļūšu pieklājīgāks, un tad tā lieta ies.»

Rītā Nezinītis šķita tīri vai no jauna piedzimis. Viņš bija kļuvis ļoti pieklājīgs, uzvedīgs. Ja no kāda gribēja ko dabūt, tad katrā ziņā sacīja «lūdzu» — vārdu, kas savu mūžu nebija no viņa dzirdēts. Turklāt viņš centās visiem pakalpot, izdarīt pa prātam. Pamanījis, ka Aizmārša nekādi nevar atrast savu cepuri, kas tam ik brīdi pazuda, arī viņš ņēmās to meklēt pa visu istabu un beigu beigās atrada cepuri pagultē. Pēc tam

viņš atvainojās Tabletiņam par vakardienas gadījumu un lūdza, lai viņam atkal ļaujot grūst pul­veri. Doktors Tabletiņš pulveri grūst gan neatļāva, bet uzdeva vi­ņam saplūkt dārzā kreimenes, kas bija vajadzīgas pilienu gatavoša­nai. Nezinītis šo uzdevumu rūpīgi

izpildīja. Tad viņš ar apavu krēmu nospodrināja medniekam Skrotiņam jaunos medību zābakus, pēc tam sāka istabās slaucīt grīdas, kaut gan šodien nemaz nebija viņa kārta. Kopā ņemot, viņš veica veselu virkni labu darbu un visu laiku gaidīja, ka nupat, nupat viņa priekšā nostāsies labais burvis un iedos viņam brīnumnūjiņu. Tomēr diena bija galā, bet burvis tā arī neieradās.

Nezinītis briesmīgi sadusmojās.

—    Ko tu man samelsi par burvi? — viņš otrā dienā satiekoties pār­meta Podziņai. — Es kā nelga pūlējos, izdarīju veselu lēveni labu darbu, bet nekāda burvja ne acīs neesmu redzējis!

—   Es nemaz nemelsos, — Podziņa taisnojās. — Es skaidri atceros, ka lasīju par to pasakā.

—    Kāpēc tad burvis nenāca? — pikti stāja virsū Nezinītis.

Podziņa paraustīja plecus:

—   Nu, burvis gan pats zina, kad viņam jānāk. Varbūt tu izdarīji ne­vis trīs labus darbus, bet mazāk.

—    «Nevis trīs, nevis trīs!» — Nezinītis nicīgi noņurdēja. — Nevis trīs, bet droši vien divdesmit trīs, vai saproti!

Podziņa sacīja:

—   Tātad tu, jādomā, labos darbus nebūsi vis darījis no vietas, bet pārmaiņus ar ļauniem.

—   «Pārmaiņus ar ļauniem!» — Nezinītis pārmēdīja un tā izvaibstīja seju, ka Podziņa bailēs pat atkāpās soli atpakaļ. — Ja gribi zināt, es vakar visu dienu biju pieklājīgs un nekā slikta nedarīju: nelamājos, neplūcos un, ja arī teicu kādus vārdus, tad tikai «atvainojiet», «paldies», «lūdzu».

—    Šodien no tevis šos vārdus it kā nedzird, — Podziņa nogrozīja galvu.

—   Tad es taču nestāstu par šodienu, bet par vakardienu.

Nezinītis un Podziņa sāka gudrot, kāpēc gan viss tā iznācis, bet nekā

nevarēja izgudrot. Pēdīgi Podziņa ieminējās:

—   Bet tu varbūt nerīkojies nesavtīgi, bet lai gūtu kādu labumu?

Nezinītis pat iekaisa:

—   Ak tas nav nesavtīgi? Ko tu žvadzi! Aizmāršām cepuri palīdzēju sameklēt. Vai tā mana cepure, vai? Tabletiņam kreimenes saplūcu. Kas man par labumu no tām kreimenēm?

—   Kādēļ tad tu tās plūci?

—    It kā nesaprastu! Pati taču teici: ja es izdarīšot trīs labus darbus, dabūšot brīnumnūjiņu.

—   Tātad tu visu to darīji, lai iegūtu brīnumnūjiņu?

—    Protams!

—    Redzi nu, bet tu vēl saki — ne­savtīgi.

—    Kādēļ tad man, tavuprāt, jādara šie darbi ja ne nūjiņas dēļ?

—   Nu, tev tie jādara tāpat vien, aiz cēlām tieksmēm.

—    Kas tās tādas par tieksmēm?

—    Ek tu! — Podziņa ironiski novilka. — Tu gan laikam labi vari rīko­ties tikai tad, kad zini, ka par to saņemsi kādu atlīdzību — vai nu brī­numnūjiņu, vai ko citu. Es zinu, mums vēl ir tādi knauķi, kuri pat pieklā­jīgi cenšas būt tikai tāpēc, ka tiem ieskaidrots, it kā ar pieklājību un iztapību varot sasniegt kaut kādu labumu sev pašam.

—   Nu, es tāds neesmu, — Nezinītis atmeta ar roku. — Es, ja gribi, varu būt pieklājīgs tīri par velti un darīt labu bez kādas atlīdzības.

Atvadījies no Podziņas, Nezinītis devās uz mājām. Viņš apņēmās ta­gad darīt labus darbus tikai aiz cēlām tieksmēm un par brīnumnūjiņu pat nedomāt. Taču viegli pasacīt — nedomāt! Patiesībā, līdzko tu, cilvēks, gribi par kaut ko nedomāt, tā katrā ziņā par to vien tikai domā.

Pārnācis mājās, Nezinītis sāka lasīt pasaku grāmatu. Mednieks Skro- tiņš, kas sēdēja pie loga un tīrīja savu medību bisi, ieteicās:

—    Ko tu tur tik interesantu lasi? Būtu palasījis skaļi.

Nezinītis gandrīz jau gribēja atcirst: «Ja tev tā gribas, tad ņem un pa­lasi pats!» — taču tobrīd atcerējās par brīnumnūjiņu un nodomāja, ka, iz­pildīdams Skrotiņa lūgumu, izdarīs labu darbu.

—   Nu labi, tad klausies! — Nezinītis bija ar mieru un sāka lasīt priekšā.

Mednieks Skrotiņš klausījās ar labpatiku, un viņam nebija tik garlai­cīgi, tīrot bisi. Arī citi knēveļi, izdzirduši, ka Nezinītis lasa pasakas, sa­nāca apkārt paklausīties.

—    Braši, Nezinīt, — viņi sacīja, kad grāmata bija galā. — To tu esi lieliski izdomājis — palasīt priekšā.

Nezinītim patika tīri labi, ka viņu uzslavē, bet tai pašā laikā bija ļoti nepatīkami, ka nelaikā atcerējies par nūjiņu.

«Nebūtu es iedomājies par nūjiņu, bet būtu bijis ar mieru palasīt grā­matu tīpat vien, tad es to būtu darījis aiz cēlām tieksmēm, bet nu iznāk, ka esmu lasījis sava labuma pēc,» Nezinītis domāja.

Tā iznāca katru reizi: Nezinītis darīja labu tikai tad, kad atcerējās brī­numnūjiņu, turpretim, ja viņš to piemirsa, tad spēja darīt tikai slil ču. Pro­tams, ja saka atklāti, reizēm viņam tomēr izdevās izdarīt kādu pavisam mazītiņu labu darbu, it nemaz nedomājot par to, ka viņš to dara brīnum- nūjiņas dēļ. Tas tomēr gadījās tik reti, ka to nav vērts pat pieminēt.

Pagāja dienas, nedēļas un mēneši. .. Nezinītis pamazām sāka brīnum- nūjiņai neticēt. Jo tālāk, jo retāk viņš to atcerējās un galu galā no­lēma, ka iegūt brīnumnūjiņu ir neaizsniedzams sapnis, jo viņam nekad neizdosies nesavtīgi izdarīt trīs labus darbus no vietas.

—    Zini ko, — viņš reiz sacīja Podziņai, — man liekas, ka nekādas brīnumnūjiņas pasaulē nav un, lai cik man to labo darbu tiks, beigās tik­pat iznāks čiks.

Nezinītis pat iesmējās aiz prieka par to, ka vārdi viņam pagadījušies ar atskaņām. Arī Podziņa nosmējās, bet tad sacīja:

—    Kāpēc gan pasakā bija teikts, ka jāizdara trīs labi darbi?

—    Jādomā, šo pasaku tīši izgudrojuši tādēļ, lai tādi muļķa knēveļi pie­radinātos darīt labus darbus, — Nezinītis nosprieda.

—   Tas ir prātīgs izskaidrojums, — Podziņa atzina.

—    Ļoti prātīgs, — Nezinītis piekrita. — Nu, ko tur, man nav žēl, ka viss tā iznācis. Katrā ziņā man tas bija derīgi. Kamēr centos izdarīt ko labu, esmu pieradis katru rītu mazgāties ar aukstu ūdeni, un tagad man tas pat patīk.

Treša nodaļa NezinĪŠa sapnis piepildĀs

Reiz Nezinītis sēdēja mājās un skatījās pa logu. Laiks todien pieturē­jās nelāgs. Debesis visu dienu bija nomākušās, saulīte kopš rīta ne reizi nebija paraudzījusies caur mākoņspraugu, lija vienā līšanā. Protams,

nebija ko domāt, ka varētu iet pastaigāties, un tāpēc Nezinītim uzmācās grūtsirdība.

Ir zināms, ka laika apstākļi dažādi iedarbojas uz Ziedu pilsētas iedzīvotājiem. Zinītis, piemēram, teica, ka viņam esot vienalga, vai snieg vai līst, jo visne­jaukākais laiks viņu netraucējot sēdēt mājās un strā­dāt. Doktors Tabletiņš apgalvoja, ka slikts laiks viņam patīkot pat labāk nekā jauks, tāpēc ka tas norūdot knēveļu organismu un tad viņi mazāk slimojot. Dzej­nieks Ziediņš stāstīja, ka viņam vislielākais prieks esot, lietum gāžot, uzlīst istabaugšā, nolikties tur sausu lapu cisās un klausī­ties, kā lietus lāses grabina pa jumtu.

«Ārā īsts suņa laiks,» sacīja Ziediņš. «Bail pat degunu bāzt laukā, bet istabaugšā silti un mājīgi. Sausās lapas brīnišķi smaržo, lietus bungo pa jumtu … Un ap sirdi kļūst tik labi, tik tīksmi un gribas rakstīt dzejoļus!»

Taču vairumam knēveļu lietus laiks nepatika. Kāda knīpa, vārdā Lā­sīte, ikreiz pat raudāja, līdzko sāka līt. Kad viņai jautāja, kāpēc raudot, viņa atbildēja:

— Nezinu. Es vienmēr raudu, kad līst.

Nezinītim, protams, nebija tik vāji nervi kā šai pinkšķei Lāsītei, taču nelāgais laiks arī viņam bojāja garastāvokli. Tā bija.arī šoreiz. Viņš grūt­sirdīgi vēroja slīpās lietus strūklas, vijolītes, kas mirka ārpusē aiz loga, suņuku Totiņu, kas parasti, ķēdē piesiets, tupēja mājas priekšā, bet patla­ban bija ielīdis savā būdā un blenza, izbāzis ārā purna galiņu.

«Nabaga Totiņš!» Nezinītis domāja. «Augu dienu sēž piesiets un nevar pat izskraidīties pēc patikšanas, bet nu vēl viņam lietus dēļ jātup šaurajā būdā. Būs jāizlaiž paskraidīties, kad lietus pāries.»

Taču lietus aizvien vēl nepārstāja, un Nezinītim sāka likties, ka nu tas nekad vairs nepāries, bet līs mūžīgi, ka saule paslēpusies uz visiem lai­kiem un nekad vairs nepalūkosies gar mākoņmaliņu.

«Kas gan tad ar mums notiks?» Nezinītis domāja. «Ūdens izmiekšķēs zemi. Būs tāds šķīdonis, ka ne izbrienams, ne izbraucams. Visas ielas būs dubļu pilnas. Dubļos apslīks mājas, puķes un koki, un tad sāks slīkt knē­veļi. Vai, tavu briesmu!»

Kamēr Nezinītis iztēlojās visas šīs šausmas un domāja par to, cik grūta būs dzīve šai šķīdoņa valstībā, lietus pamazām pierima, vējš izdze­nāja mākoņus un pēdīgi atspīdēja saulīte. Debesis noskaidrojās. Uzreiz

kļuva gaišs. Rupjas lietus lāses, vēl nepaguvušas izžūt, ietrīsojās, iemir­dzējās, sudrabaini ievizējās uz zāļu stiebriem un puķu ziedlapiņās. Visās malās viss šķita kļuvis jaunāks, līksmāks, atplaucis smaidā.

Nezinītis beidzot pamodās no saviem sapņiem.

— Saulīte! — viņš iesaucās, redzēdams sauli spoži spīdam. — Sau­līte! Saulīte!

Un izmetās pagalmā.

Viņam līdzi izskrēja arī pārējie knēveļi-. Visi sāka lēkāt un dziedāt, un skriet pēdējos pārus. Pat Zinītis, kas mēdza apgalvot, ka viņam esot vien­alga, vai debesis sedz mākoņi vai spīd saule, aiz priekiem lēkāja pa pa­galmu.

Nezinītis vienā mirklī aizmirsa gan lietu, gan slapjdraņķi. Viņam sāka likties, ka nu jau nekad vairs pie debesīm nebūs lietus mākoņu un saulīte spīdēs un spīdēs bez mitas. Viņš bija piemirsis pat Totiņu, bet tad atcerē­jās un palaida to vaļā no ķēdes. Totiņš arī pameta riksi pa pagalmu. Viņš rēja aiz prieka un ķerstījās ar zobiem visiem ap kājām, tikai tā, lai nesāp, jo viņš nekad nekoda savējiem, bet tikai svešiem. Tāds nu viņam bija raksturs.

Brītiņu palīksmojuši, knēveļi atkal ķērās pie darba, bet daži devās uz mežu sēņot, jo pēc lietus parasti aug daudz sēņu.

Nezinītis uz mežu negāja, bet, apsēdies pie lapenes uz soliņa, ņēmās lasīt grāmatu. Pa tam Totiņš, kas nu varēja skraidīt savā vaļā, bija uz­gājis sētā caurumu, izlīdis pa to uz ielas un, pamanījis garāmgājēju ar nūju rokā, grasījās tam kost. Zināms, ka suņiem pārlieku nepatīk, ja kāds

staigā ar nūju rokā. Nogrimis lasīšanā, Nezinītis nedzirdēja, ka uz ielas atskan riešana. Taču drīz vien riešana kļuva skaļāka. Nezinītis atrāvās no grāmatas un tikai tagad atcerējās, ka aizmirsis Totiņu atkal piesiet. Iz­skrējis aiz vārtiem, viņš ieraudzīja Totiņu, kas nikni rēja garāmgājēju un, raudzīdams pieklupt no mugurpuses, lūkoja iekost tam kājā. Gājējs gro­zījās uz vietas un sirdīgi gaiņājās no Totiņa ar nūju.

—   Mierā, Totiņ! Mierā! — Nezinītis izbijies iekliedzās.

Redzēdams, ka Totiņš neklausa, viņš pieskrēja, sagrāba to aiz kakla

siksnas un parāva pie malas.

—   Ak tu čūskulēni Tev saka, bet tu man neklausīsi!

Nezinītis kārtīgi atvēzējās, grasīdamies belzt Totiņam ar dūri pa pieri, taču, ieraudzījis, ka nabaga suņuks bailīgi samirkšķina un samiedz acis, pažēloja to un sist nesita, tikai ievilka pagalmā. Piesējis Totiņu ķēdē, Ne­zinītis vēlreiz izskrēja aiz vārtiem pārliecināties, vai suns nav garāmgā­jēju sakodis.

Gājējs, šķiet, bija ļoti noguris, atkaudamies no Totiņa, un tāpēc atsē­dies uz sola pie vārtiņiem atņemt elpu. Tikai tagad Nezinītis tā pa īstam viņu saskatīja. Svešais bija ģērbies skaistā tumši zilas drānas halātā ar izšūtām zelta zvaigznēm un sudraba pusmēnestiņiem. Galvā viņam bija melna cepure ar tādiem pašiem rotājumiem, kājās sarkanas kurpes ar uz­liektiem purniem. Viņš nemaz neizskatījās pēc Ziedu pilsētas iedzīvotāja: viņam bija garas, baltas ūsas un gara — turpat vai līdz ceļiem — balta bārda, kas sedza gandrīz visu seju, gluži kā Sala vecītim. Ziedu pilsētā nevienam pašam tādas bārdas nebija, jo tur visi iedzīvotāji bija bez- bārdaiņi.

—   Vai suns jums neiekoda? — Nezinītis noraizējies apvaicājās, ziņ­kāri vērodams ērmoto vecīti.

—    Suns nekas, — bārdainis atteica. — Nekas, diezgan ņiprs su­nītis. Hm!

Nolicis nūju starp ceļiem, viņš atspiedās uz tās ar abām rokām un greizi pašķielēja uz Nezinīti, kas arī piemetās uz soliņa malas.

—    Tas ir Skrotiņa suns, viņu sauc par Totiņu, — Nezinītis paskaid­roja. — Skrotiņš iet ar viņu medībās. Bet pa brīvo laiku Totiņš tup piesiets ķēdē, lai kādu nesakostu. Vai viņš jums neiekoda?

—    Nē, draudziņ. Gandrīz jau būtu iekodis, bet neiekoda vis.

—    Tas ir slikti, — sacīja Nezinītis. — Tas ir, slikti nav vis, ka viņš jums neiekoda, bet gan, ka viņš droši vien jūs sabaidīja. Pie tā visa vai-

nīgs esmu es. Es viņu palaidu no ķēdes un pēc tam aizmirsu atkal pie­siet. Piedodiet man!

—   Nu nekas, piedodu, — bārdainis sacīja. — Redzu, ka tu esi labs knauķis.

—    Nē, es tikai gribu būt labs. Tas ir, agrāk gribēju. Es pat labus dar­bus darīju, bet tagad vairs ne.

Nezinītis atmeta ar roku un sāka aplūkot sarunu biedra sarkanās kur­pes. Viņš ievēroja, ka tās savelkamas ar sprādzēm, kas izskatījās kā pus­mēness ar zvaigzni.

—    Kāpēc tad tagad vairs ne? — vecītis apjautājās.

—    Tāpēc, ka tas viss ir blēņas.

—    Kas ir blēņas — labi darbi, vai?

—    Nē, burvji . . . Sakiet, — vai tās sprādzītes jums pie kurpēm ir ap­zeltītas vai arī tīra zelta?

—   Zelta gan … Kāpēc tad tu domā, ka burvji ir blēņas?

Nezinītis nu stāstīja, kā sapņojis par brīnumnūjiņu, kā Podziņa vi­ņam iegalvojusi, ka vajagot darīt labus darbus, un kā viņam nekas ne­esot iznācis, jo viņš spējis darīt labus darbus tikai brīnumnūjiņas dēļ un nevis nesavtīgi.

—    Bet tu nupat teici, ka palaidis izskraidīties Totiņu. Vai tad to ari tu darīji brīnumnūjiņas dēļ? — vecītis vaicāja.

— Ko nu! — Nezinītis atmeta ar roku. — Es tobrīd biju brīnumnūjiņu pavisam piemirsis. Man tīri vitnkārši bija žēl, ka Totiņš visu laiku nīkst piesiets.

—   Tātad tu to darīji, cēlu tieksmju mudināts?

—    Protams.

—   Nu redzi, tas jau ir viens labs darbs!

—    Brīnums! — Nezinītis iesaucās un pat iesmējās aiz prieka. — Pat nepamanīju, ka esmu izdarījis labu darbu!

— Un pēc tam tu izdarīji vēl vienu labu darbu, — vecītis turpināja.

—    Kad tad?

—    Tu taču paglābi mani no suņa. Vai tad tas nav labi? Vai varbūt tu to darīji brīnumnūjiņas dēļ?

—   Nē! Brīnumnūjiņa man nemaz neienāca prātā.

—   Redzi nu! — vecais nopriecājās. — Un tad tu izdarīji trešo labo darbu, kad atnāci uzzināt, vai suns man nav iekodis, un atvainojies. Tas ir labi, tāpēc ka allaž vajag būt uzmanīgiem citam pret citu.

—   Zili brīnumi! — Nezinītis iesmējās. — Trīs labi darbi — un visi no vietas! Savu mūžu man tādi brīnumi nav gadījušies. Lūk, tag^.d nu ne druscītiņ nebrīnīšos, ja šodien sastapšu burvi!

—   Un nebrīnies arī! Tu viņu esi jau sastapis.

Nezinītis aizdomīgi pavērās vecītī:

—   Jūs varbūt teiksiet vēl, ka pats esat burvis?

—   Jā gan, esmu burvis.

Nezinītis no visa spēka bolīja acis uz vecīti, pūlēdamies saskatīt, vai tas nesmejas, bet bārda tik cieši sedza tā seju, ka smaidu nevarēja samanīt.

—   Jūs droši vien smejaties? — Nezinītis neuzticīgi pētīja.

—    It nemaz nesmejos. Tu esi izdarījis trīs labus darbus un vari no manis lūgt, ko vien vēlies . .. Nu, kas tev vislabāk patīk: burvju cepure vai septiņjūdžu zābaki? Vai varbūt tu gribētu lidojošo paklāju?

—   Bet vai jums ir lidojošais pa­klājs?

—    Kā tad! Ir arī paklājs. Viss ir.

Vecītis izpurināja no platās halāta

piedurkne^rullītī satītu paklāju un, aši atritinājis, noklāja zemē Nezinī­tim priekšā.

—   Un te būs septiņjūdžu zābaki, te burvju cepure .. .

Pie šiem vārdiem viņš no otras pie­durknes izvilka cepuri un zābakus un no­lika tos blakām uz paklāja. Pēc tam gluži tāpat uzradās burvju kokles, «galdiņ, klājies!» un citi noslēpumaini priekšmeti.

Nezinītis pamazām pārliecinājās, ka viņa priekšā stāv pats īstākais burvis, un vaicāja:

—   Bet vai brīnumnūjiņa jums ir?

—    Kā nu ne! Ir arī brīnumnūjiņa.

Te būs, lūdzu!

Un burvis salūkoja kabatā nelielu, apaļu, sarkanbrūnu nūjiņu un sniedza Nezinītim.

Nezinītis paņēma nūjiņu.

—   Bet vai tā ir īsta? — viņš vaicāja, joprojām neticēdams, ka viņa sapnis piepildījies.

—   Visīstākā brīnumnūjiņa, vari būt drošs, — burvis apliecināja.— Ja nedarīsi nelabus darbus, visas tavas vēlēšanās piepildīsies, vajag tikai pavicināt nūjiņu. Bet, tiklīdz izdarīsi trīs sliktus darbus, brīnumnūjiņa zaudēs savu burvju spēku.

Nezinītim aiz prieka elpa aizrāvās un sirds krūtīs sāka pukstēt divreiz ātrāk, nekā vajag.

—   Nu, tad es skriešu, pateikšu Podziņai, ka brīnumnūjiņa mums rokā! Viņa taču bija tā, kas mani pamācīja, kā to dabūt, — Nezinītis sacīja.

—   Skrej, skrej! — burvis atbildēja. — Lai Podziņa arī papriecājas! Es jau gan zinu, ka viņa sen sapņo par brīnumnūjiņu.

Burvis noglaudīja Nezinītim galvu, un šoreiz Ne­zinītim izdevās saskatīt viņa labsirdīgajā sejā platu, laipnu smaidu.

—      Tad uz redzēšanos! — Nezinītis sacīja. * v— Paliec vesels! — burvis smaidot atņēma.

Spiezdams pie krūtīm brīnumnūjiņu, Nezi­nītis palaida teciņus un, raudzīdams nokļūt līdz Podziņas mājām pa visīsāko ceļu, nogrie­zās šķērsielā. Te viņš atcerējās, ka aizmirsis

burvim pateikties par brīnišķīgo dāvanu, un pa kaklu pa galvu loba atpa­kaļ. Izskrējis no šķērsielas, viņš ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Burvja nebija ne uz soliņa, ne arī kur citur tuvumā. Viņš bija pazudis kopā ar lidojošo paklāju un citiem burvju priekšmetiem, tīri kā būtu zemē ielīdis vai gaisā izkūpējis.

Ceturta nodaļa

NEZINĪTIS UN PODZIŅA SASTOPAS AR SMULI RAIBULĪTI

Redzēdams, ka nu vairs tik un tā nekā nevar darīt un nekādi nav iespē­jams šo nepatīkamo nolaidību izlabot, Nezinītis griezās atpakaļ pie Podzi­ņas. Bet nu viņš vairs nesteidzās, tikai laiku pa laikam apstājās ielas vidū, nepatikā grozīja galvu, kasīja pakausi, kaut ko klusībā murmināja un kaut kā neparasti krekstēja un tad atkal turpināja ceļu.

Podziņa rotaļājās uz ielas netālu no savām mājām un, ieraudzījusi tu­vojamies Nezinīti, skrēja tam pretim.

—    Sveiks, Nezinīt! — viņa priecīgi iesaucās.

Nezinītis apstājās un, neatbildējis uz Podziņas sveicienu, drūmi sacīja:

—   Tagad es vairs neesmu Nezinītis, bet garausis ēzelis.

—    Kas noticis? — Podziņa uztraucās.

—   Noticis tas, ka burvis man iedeva nūjiņu, bet es viņam pat paldies nepateicu, — tā!

—    Kādu nūjiņu? — Podziņa nesaprata.

—   Nu «kādu, kādu»! It kā nezinātu, kādas nūjiņas mēdz būt! Brīnum­nūjiņu!

—   Tu, Nezinīt, laikam esi prātu zaudējis. Izdomājis nez kādu brīnum­nūjiņu!

—   Nekā es neesmu izdomājis. Te tā ir. Redzi?

Un Nezinītis parādīja Podziņai nūjiņu, ko cieši žņaudzīja dūrē.

—    Kas tas ir? Parasta nūja, — neizpratnē teica Podziņa.

—    «Parasta nūja»! — Nezinītis pārmēdīja. — Būtu labāk klusējusi, ja nesaproti! Man to pats burvis iedeva.

—    Kāds burvis?

—   «Kāds burvis, kāds burvis»! It kā nezinātu, kādi burvji mēdz būt!

—    Protams, nezinu, — Podziņa paraustīja plecus. — Iedomājies, ne reizi neesmu redzējusi dzīvu burvi.

—    Nu, viņš ir tāds, ar bār­du, un te, rau, zvaigznes un pusmēneši . . . Totiņš rēja, un es izdarīju trīs labus darbus, saproti?

—    Nekā nesaprotu! Tu la­bāk stāsti pēc kārtas.

Nezinītis ņēmās stāstīt visu, kas noticis. Podziņa noklausījās un teica:

—   Bet varbūt kāds tevi izjokojis? Tīšām saģērbies par burvi?

—   Bet no kurienes tad radās brīnumnūjiņa, ja tas nebija burvis?

—    Vai tu esi pārliecināts, ka tā tiešām ir brīnumnūjiņa? Vai esi pār­baudījis?

—   Nē, neesmu, taču var pārbaudīt.

—    Ko tad tu stāvi un spriedelē? Vajag pavicināt nūjiņu un pa­teikt kādu vēlēšanos. Ja vēlēšanās piepildīsies, tad tā ir īsta brīnumnūjiņa.

—   Un ja nu nepiepildās? — Nezinītis iejautājās.

—   Nu, ja nepiepildīsies, tas nozīmēs, ka tā ir vienkārša, parasta koka nūja un vairāk nekas! Kā tu pats to nesaproti! — Podziņa ieskaitusies iz­meta.

Viņa nervozēja, jo viņai gribējās drīzāk dabūt zināt, vai tā ir brīnum­nūjiņa vai nav, un viņa dusmojās uz Nezinīti, ka tas līdz pat šim laikam nav attapis pārbaudīt.

—   Nu labi, — Nezinītis sacīja. — Tūliņ pamēģināsim. Ko mēs gribam?

—   Nu, kā tev gribas? — Podziņa atjautāja.

—    Pats nezinu, kā man gribas. Pašlaik, liekas, nekā negribas.

—   Tāds kā! — Podziņa saskaitās. — Tad izdomā! 'Saldējuma gribas?

—    Saldējuma laikam gribas gan, — Nezinītis piekrita. — Tūliņ pa­lūgsim saldējumu.

Viņš pavicināja brīnumnūjiņu un sacīja:

—   Gribam, lai mums būtu divas porcijas saldējuma!

—   Uz kociņa, — Podziņa papildināja.

Nezinītis nedroši pastiepa roku uz priekšu un pat aizmiedza acis.

«Un ja nu piepeši saldējuma nav?» viņam pazibēja prātā, un uzreiz viņš sajuta, ka rokā iestumjas kaut kas ciets un auksts.

Nezinītis atvēra acis un ieraudzīja rokā porciju saldējuma uz kociņa. Aiz brīnumiem viņš pat muti iepleta un palūkojās augšup, it kā raudzī­dams uzzināt, no kurienes šis saldējums nokritis. Nepamanījis augšā nekā aizdomīga, Nezinītis lēnām pagriezās pret Podziņu, turēdams saldējumu izstieptā rokā un it kā baidīdamies, ka tas izgaisīs vai uzlidos gaisā. Arī Podziņa stāvēja ar saldējumu rokā un līksmi smaidīja.'

—   Po-po-po-po … — Nezinītis murmināja, rādīdams ar pirkstu uz saldējumu.

Viņš gribēja kaut ko teikt, taču aiz uztraukuma nevarēja izdabūt ne vārda.

—   Kas par «po-po-po»? — Podziņa jautāja.

Nezinītis tikai atmeta ar roku un sāka ēst saldējumu. Podziņa sekoja viņa priekšzīmei. Kad saldējums bija notiesāts, viņa ieminējās:

-— Lielisks saldējums, vai nav tiesa?

—            Brīnišķīgs! — Nezinītis apstiprināja, pa porcijai?

—   Lai iet! — Podziņa bija ar mieru.

Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica: -

—   Gribam, lai mums būtu vēl pa vienam saldējumam!

Gaisā kaut kas klusītēm nosprak-

stēja, nočaukstēja, un atkal Nezinī­tim u.u Podziņai gadījās rokā pa por­cijai saldējuma. Nezinītis atkal uz brīdi bija kā valodu zaudējis. Šoreiz viņš tomēr attapās daudz ātrāk un, notiesājis saldējumu, vaicāja:

•— Vai mēģināsim vēl?

Liekas, varētu vēl pa vie­nam, — Podziņa piekrita.

—    E, ko tur niekus — «pa vie­nam»! — Nezinītis norūca un, pavici­nājis nūjiņu, sacīja: — Gribam, lai mums būtu vesela kaste ar saldējumu!

Varbūt palūgsim vel

Bauks! Pret zemi atsitās liela, gaiši zila kaste, apmēram tāda, kādās

saldējuma pārdevējas nēsā savu preci. Nezinītis atvēra vāku, zem kura tūdaļ sāka mutuļot garaiņi, un izņēma no kastes divas porcijas saldējuma. Aizdarījis kasti un apsēdies uz tās kā uz soliņa, Nezinītis ņēmās grauzt saldējumu, kas izrādījās daudz cietāks un aukstāks par iepriekšējo.

—   Tas tik ir saldējums! — viņš slavēja. — Zobus var aplauzt!

—    Interesanti, vai šī nūjiņa var pagādāt tikai saldējumu vai ko citu arī? — Podziņa ievaicājās.

—   Tu nu gan esi jocīga! — Nezinītis sacīja. — Tā ir īsta brīnum­nūjiņa un var visu. Gribi burvju cepuri — pagādās burvju cepuri, gribi lidojošo paklāju — iedos tev lidojošo paklāju.

—   Nu tad palūgsim lidojošo paklāju un dosimies ceļojumā, — Po­dziņa ieteica.

Nezinītim pārlieku gribējās drīzāk doties ceļojumā, taču viņš atcerē­jās, cik ļoti bail viņam bija braukt Zinīša konstruētajā gaisa balonā, un viņš noraidīja:

—    Uz lidojošā paklāja nav diez cik ērta ceļošana, jo, lidojot pa gaisu, nekā nevar redzēt lejā.

—    Nu, tad jāpagudro kaut kas cits, — Podziņa piekāpās. — Es kaut kur esmu lasījusi, ka esot nez kādi vilcieni … Tu sēdi, un nekas nav jā­dara, jo lokomotīve tevi ved pa dzelzceļu.

—   To es zinu. Par dzelzceļu mums Zinītis stāstīja. Viņš to redzējis, kad brauca uz Saules pilsētu pēc grāmatām. Bet dzelzceļš ari ir bīstama lieta — uz tā mēdzot notikt katastrofas.

Tobrīd Nezinītis pamanīja Skrūvīti un Ķīlīti braucam pa ielu savā jau­najā automobilī. Tas bija četrvietīgs automobilis ar vaļēju virsu, tāds pats kā iepriekšējais, ko Nezinītis bija salauzis, kad viņam bija ienācis prātā ar to pavizināties. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējo šis automobilis bija daudz skaistāks, arī motors tam bija daudz spēcīgāks, jo tas strādāja ne­vis tikai ar gāzētu ūdeni vien, bet ar gāzētu ūdeni un sildīšanu.

Ieraudzījuši Nezinīti un Podziņu, Skrūvītis un Ķīlītis pamāja tiem ar roku. Nezinītis sāka kliegt, ka viņam tagad esot brīnumnūjiņa, taču au­tomobilis tik neganti tarkšķēja, ka Skrūvītis un Ķīlītis nekā nesadzirdēja un, uzvandījuši putekļu mākoni, nozuda ar savu mašīnu ielas galā.

—   Re, ar ko mēs brauksim ceļojumā! — Nezinītis iesaucās.

—   Ar automobili? — Podziņa minēja.

—   Protams!

—    Bet vai esi aizmirsis, kā tu ar automobili nogāzies no kalna? Pats tikko nenosities un mašīnu sadauzīji!

—    Ej nu, jokapīte! Es taču toreiz nepratu mašīnu vadīt.

—    It kā tagad nu būtu iemācījies!

—    Tagad man pat mācīties nevajag. Pateikšu nūjiņai, ka gribu prast vadīt mašīnu, un uzreiz pratīšu.

—   Tad nu gan, — Podziņa pieļāvās. — Tad brauksim ar automobili. Tas tiešām ir interesantāk.

Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica:

—    Gribam, lai mums būtu automobilis kā Skrūvītim un Ķīlītim un lai es prastu to vadīt!

Tūliņ ielas galā parādījās automobilis un strauji tuvojās Nezinītim un Podziņai. Nezinītim pat šķita, ka tur atkal brauc Skrūvītis un Ķīlītis. Taču, kad automobilis apstājās, Nezinītis ieraudzīja, ka pie stūres neviena nav.

—    Skat, kas par joku! — viņš iesaucās, aplūkodams automobili no visām pusēm.

Viņš paraudzījās pat zem mašīnas, iedomājies, ka šoferis tīšām paslē­pies apakšā, gribēdams viņu izjokot.

Neviena neatradis, Nezinītis sacīja:

—    Nu, kas tur ko brīnīties! Burvība paliek burvība!

To teicis, viņš atvēra mašīnas durtiņas, novietoja saldējuma kasti uz pakaļējā sēdekļa un pats nosēdās priekšā pie stūres. Podziņa apsēdās viņam līdzās. Nezinītis jau gribēja iedarbināt motoru, kad Podziņa pēkšņi ieraudzīja, ka viņiem tuvojas kāds knēvelis.

— Pag, pagaidi! — viņa sacīja Nezinītim. — Ka mēs viņu nesabrau­cam . ..

Nezinītis pagaidīja, kamēr knauķis pienāca tuvāk, un redzēja, ka tas nav neviens cits kā Smulis Raibulītis.

Šis Smulis Raibulītis parasti staigāja, ģērbies pelēkās bikšelēs un tādā pašā pelēkā jaciņā, bet galvā viņam bija pelēka, rakstaina austrumnieku cepurīte, ko viņš dēvēja par benīti. Viņš uzskatīja, ka pelēka drāna esot vislabākā drāna pasaulē, jo tā mazāk notraipoties. Tas, protams, ir blēņas un nemaz nav tiesa. Pelēka drāna notraipās tāpat kā visas citas, tikai netīrumi uz tās nez kāpēc mazāk manāmi.

Jāpiebilst, ka Smulis bija diezgan jocīgs knēvelis. Viņam bija divi principi: nekad nemazgāties un ne par ko nebrīnīties. Pirmo principu ievē­rot bija daudz grūtāk nekā otro, jo knēveļi, ar kuriem viņš dzīvoja vienā mājā, ikreiz piespieda viņu pirms pusdienām nomazgāties. Ja viņš turē­jās pretim, viņu tīri vienkārši nelaida pie galda. Tātad mazgāties vi­ņam tomēr bija jāmazgājas, taču tas neko daudz nelīdzēja, jo viņam piemita tāda īpašība, ka viņš ātri nosmulējās. Nav vēl dažkārt paspējis lāgā nomazgāties, kad uz sejas viņam jau parādās nez kādi netīrumu traipi, plankumi un svītras, seja ātri zaudē savu dabisko krāsu, sāk atgā­dināt daglu sivēnu. Šās īpašības dēļ viņš bija iedēvēts par Smuli. Viņš tā arī būtu visu mūžu nodzīvojis ar šo vārdu, ja nenācis viens gadījums, kas notika tajā laikā, kad Ziedu pilsētā ieradās slavenais ceļotājs Cirkulis.

Ceļotājs Cirkulis arī bija ievērojama persona, par kuru jāpastāsta. Viņš bija ļoti kalsns un garš: garas rokas, garas kājas, gara galva, garš deguns. Bikses viņam bija rūtainas un arī garas. Šis Cirkulis dzī­voja Ritizirnīšu pilsētā, kur neviens nekad nestaigāja kājām, bet visi braukāja tikai ar velosipēdiem. Arī Cirkulis visu laiku braukāja ar velo­sipēdu. Viņš bija tik aizrautīgs velosipēdists, ka neapmierinājās ar brau­kāšanu pa savu pilsētu, bet bija nolēmis apbraukāt visas knēveļu pilsē­tas, kādas vien bija pasaulē.

Ieradies Ziedu pilsētā, viņš uz sava velosipēda ratu ratumis līkumoja pa visām malām, visur bāza savu garo degunu un centās ar visiem iepa- zlties. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau pazina visus bez izņēmuma un nepazina tikai Smuli, ko iedzīvotāji tīšām slēpa, jo baidījās, ka tas vi­ņiem nepadara kaunu. Daudziem likās, ka, ieraudzījis viņa netīro pur­niņu, Cirkulis var nodomāt, ka Ziedu pilsētā visi knēveļi tādi netīreļi. Tā­pēc arī visi pieskatīja, lai Smulis nepagadās Cirkulim acīs.

Vispār viss gāja pilnīgi labi līdz tam laikam, kad Cirkulis posās pro­jām. Todien Smuli nez kāpēc vairs tik stingri neuzraudzīja, un viņš iz­līda uz ielas taisni tobrīd, kad pilsētas iedzīvotāji patlaban atvadījās no Cirkuļa. Ieraudzījis knēveļu barā neredzētu seju, Cirkulis bija mazliet pārsteigts, ka viņš to nepazīst, un gribēja jautāt: «Un kas tas jums tāds, tik netīrs?» Taču, tā kā viņš bija labi audzināts knēvelis un nevarēja lietot tik rupjus vārdus kā «netīrs», tad izteica jautājumu pieklājīgākā veidā:

— Un kas tas jums tads par raibuliti?

Visi pagriezās un ieraudzīja Smuli, kam seja tiešām bija raiba no ne­tīrumiem, »jo viņš todien nebija no rīta mazgājies. Visiem šis vārds ļoti iepatikās, un kopš tā laika Smuli sāka saukāt par Raibulīti. Smulim pa­šam arī patika, ja viņu sauca šai vārdā, tāpēc ka tas skanēja it kā smal­kāk un skaistāk nekā vienkārši Smulis.

Piektā nodaļa

KĀ NEZINITIS, PODZIŅA UN SMULIS RAIBULĪTIS DEVĀS

CEĻOJUMĀ

—   Ei, Raibulīt, sveiks! — Nezinītis uzsauca, kad Smulis bija pienācis gluži klāt. — Paskat, mums ir jau pašiem savs automobilis!

—   Atraduši brīnumu! Skrūvītim un Ķīlītim ir vēl labāks automobilis nekā jums, — Smulis atteica.

Viņš apstājās, sabāza rokas pelēko bikšu kabatās un ņēmās pētīt automobiļa priekšējo riteni.

—   Nav vis tiesa, — Podziņa apstrīdēja. — Šis automobilis ir tāds pats kā Skrūvītim un Ķīlītim. Un bez tam Nezinītim ir brīnumnūjiņa.

—   Tad ta gan liela muiža! — Raibulītis atkal atcirta. — Ja es gri­bēšu, man būs simt brīnumnūjiņu!

—    Kāpēc tad tev nav? — Nezinītis jautāja.

—   Tāpēc, ka es negribu.

Nezinītis redzēja, ka Smuli jau nu ne ar ko nepārsteigs, un teica:

—   Mēs dodamies ceļojumā. Vai gribi braukt līdzi?

—   Lai iet! — Raibulītis bija ar mieru. — Norunāts.

Viņš atvēra durtiņas, iekāpa automobilī un cienīgi atlaidās pakaļējā sēdeklī.

—   Nu, vai var braukt? — Nezinītis noprasīja.

—   Brauc, brauc! — Podziņa atsaucās.

—   Brauc jau nu vien, tikai pamet mūs dzīvus! — piebilda Raibulītis.

Nezinītis pagrieza atslēdziņu uz automobiļa armatūras dēļa un ar kāju

nospieda startera pedāli. Starteris iekaucās, it kā trīdamies pret dzelzi, un motors sāka pukšķēt, strādādams tukšgaitā. Ļāvis motoram iesilt, Ne­zinītis izspieda sajūgu, ieslēdza ātrumkārbu un, atlaidis sajūga pedāli, pie­deva gāzi. Mašīna sāka kustēties. Nezinītis mierīgi grozīja stūres ratu, ieslēgdams drīz pirmo, drīz otro ātrumu, gan piedodot, gan samazinot gāzi, likdams mašīnai braukt te ātrāk, te lēnāk. Kaut gan viņš arī pats nesa­prata, kālab pārslēdz vienu vai otru sviru, nospiež to vai citu pedāli, taču katrreiz darīja to, kas vajadzīgs, un ne reizi nekļūdījās. Tas, protams, iz­skaidrojams tā, ka ar brīnumnūjiņas palīdzību viņš vienā mirklī bija iemācījies vadīt automobili un vadīja to kā labs šoferis, kas pat nedomā,

ko vajag pagriezt un ko nospiest, bet visu dara pa paradu­mam, mehāniski.

Braukdams pa ielām, Nezinītis tīšām spaidīja signāla pogu un skaļi taurēja, lai saistītu knēveļu uzmanību. Vi­ņam gribējās, lai visi redzētu, cik droši viņš sēž pie stūres un ne no kā nebaidās. Bet Ziedu pilsētas iedzīvotāji do­māja, ka tur brauc Skrūvītis un Ķīlītis, un neviens nepie­vērsa Nezinītim uzmanību.

Kamēr automobilis riņķoja pa pilsētu, Podziņa uzsāka sarunu ar Smuli:

—   Tu, Raibulīt, redzams, šodien vēl neesi mazgājies?

—   Un kā vēl mazgājos!

—    Kāpēc tad tu esi tik netīrs?

—   Tātad atkal esmu notriepies.

—   Tev vajadzēs vēlreiz nomazgāties, jo tik netīru mēs tevi nevaram ņemt līdzi ceļojumā.

—   Tas ir kā — «nevaram»? Paši pierunājāt braukt, un nu uzreiz — «nevaram»! — Raibulītis bija sašutis.

Nezinītis pa tam lāgam bija izbraucis no pilsētas un, piestūrējis pie Gurķupes, nogriezās uz tiltu.

Tilta galā Podziņa sacīja:

—    Lūdzams, apturi mašīnu! Raibulītis tūliņ upītē nomazgāsies.

Nezinītis piebrauca upmalā un apturēja.

—   Es protestēju! — Raibulītis sprāga vai no ādas laukā. — Nav tāda likuma, ka divreiz dienā jāmazgājas!

—   Nu, ja negribi, tad tev vajadzēs palikt tepat. Mēs brauksim bez tevis, — Nezinītis stingri noteica.

—   Tas ir kā — bēt manis? Ko tad man, jūsuprāt, kājām jāvelkas at­pakaļ, vai? Tādā gadījumā aizvediet mani turp, no kurienes paņēmāt. Ci­tādi es neesmu ar mieru.

—   Nu labi, rauj viņu vilks, lai brauc netīrs! — Nezinītis pieļāvās. — Neiesim jau viņa dēļ griezties atpakaļ!

—   Bet, ja nu m^g^ļojuma laikā nonākam kādā svešā pilsētā un tur visi redz, ka esam atveduši tādu netīreli? Mums taču pašiem būs viņa dēļ jāsarkst, — Podziņa atspēkoja.

—   Tas tiesa, — Nezinītis piekrita. — Vajadzēs tomēr nomazgāties, Raibulīt. Kas ir, draugi, nomazgāsimies visi trīs, vai jā?

Izdzirdis, ka viņam nebūs jāmazgājas vienam pašam, Raibulītis sa­mierinājās un teica:

—    Kā tad te lai mazgājas? Nav ne ziepju, ne dvieļa.

—   Neraizējies! — Nezinītis atteica. — Viss būs.

Viņš pavicināja brīnumnūjiņu, un tūliņ uzradās trīs gabali ziepju un trīs dvieļi. Raibulītis jau gribēja brīnīties, taču laikā atcerējās savu prin­cipu — ne par ko nebrīnīties — un, ne vārda neteicis, devās pie upes.

Pēc neliela brītiņa visi trīs jau bija nomazgājušies un automobilis ripoja pa meža ceļu. Podziņa, tāpat kā izbraucot, sēdēja priekšā, blakus Nezinītim, bet Raibulītis — aiz muguras, līdzās zilajai kastei. Ceļš bija līkumains un ne visai gluds. Dažviet no zemes rēgojās resnas koku sak­nes, šur tur pagadījās grambas un dangas. Tādās vietās Nezinītis jau lai­kus samazināja ātrumu, lai pārāk stipri nekratītu. Podziņa vienā laidā grieza galvu atpakaļ un smaidīdama lūkojās uz Raibulīti. Viņai patika, ka tas kļuvis tik tīrs un sārts.

—   Redzi nu, cik jauki! — viņa paslavēja. — Pašam taču patīkami, ja nomazgājas.

Raibulītis pikti griezās projām un ne skatīties negribēja uz Podziņu. . — Nu, ko nu pukojies, tas nemaz nav pieklājīgi, — Podziņa sacīja. — Tur tev līdzās zilajā kastē ir saldējums.

—   Ā, tad tas ir saldējums! — Raibulītis nopriecājās. — Un es skatos, kas tā par kasti!

Viņš izņēma no kastes trīs porcijas saldējuma. Visi sāka ēst. Nezinī­tim vajadzēja darīt divus darbus reizē: ēst saldējumu un vadīt mašīnu.

Ar vienu roku viņš turēja stūres ratu, otrā —• saldējumu, ko centīgi lai­zīja. Aizrāvies ar saldējumu, Nezinītis nepamanīja priekšā grambu un nepaspēja laikā samazināt ātrumu. Mašīna tik stipri salēcās, ka Raibulīti pasvieda gaisā un viņš netīšām norija visu saldējuma porciju uzreiz. Rokā palika tikai kociņš.

—    Lēnāk, brāl! — viņš uzsauca Nezinītim. — Tevis dēļ es noriju visu saldējumu.

—   Nav nelaime, — Nezinītis atteica. — Vari paņemt sev citu.

—    Nu, tad nekas, — Raibulītis nomierinājās un izvilka no kastes jaunu saldējuma porciju.

—    Tu, Nezinīt, gan labāk neēd saldējumu! — Podziņa brīdināja. — Tas novirza uzmanību, un mums var notikt avārija.

—   Un tu arī neēd, — atsaucās Nezinītis, — tāpēc ka arī tas man no­virza uzmanību.

—   Labi, neēdīšu, — Podziņa bija ar mieru.

—    Es gan ēdīšu, tāpēc ka sēžu aizmugurē un neviena uzmanību ne­novirzu, — iejaucās Raibulītis.

Drīz viņi izbrauca no meža un mašīna traucās pa klajumu. Ceļš veda kalnup, un mūsu ceļotājiem sāka likties, ka viņi jau nokļuvuši līdz pašai zemes malai, jo aiz kalna nekas cits nebija redzams kā vien debesis.

—   Mums vajadzēja braukt uz otru pusi, tāpēc ka šinī pusē zeme jau beidzas, — Nezinītis ieminējās.

—    Jā gan, — Raibulītis apstiprināja. — Esam mazliet pārrēķināju­šies. Tu drošības dēļ samazini ātrumu, citādi nepaspēsi nobremzēt un mēs tenteriski uziesim gaisā. Bet vislabāk griez apkārt un brauksim atpakaļ, tālāk no nelaimes.

—   Nē, —• atteica Nezinītis. — Es sen esmu gribējis paskatīties, kas sākas tur, kur zeme beidzas.

Kamēr viņi runājās, krauja izbeidzās un ceļotāju acīm pavērās plaša ainava. Lejā pletās milzu ieleja, pa labi slējās ar zaļu zāli un bieziem brikšņiem apauguši pauguri. Tālumā tumsa mežs. Visa ieleja margot margoja no zeltainām pienenēm un zilām rudzupuķēm… It īpaši daudz bija baltu puķu, ko knēveli dēvēja par «bēfca putru». Šās «putras» bija tik daudz, ka vietām zeme šķita apsnigusi. Mūsu ceļotājiem taisni elpa aizrāvās no prieka, ieraugot tādu skaistumu.

—    Izrādās, ka zeme šeit vēl nebeidzas vis, — Nezinītis ierunājās.

—   Jā, — Raibulītis uztvēra. — Izrādās, ka zeme ir daudz lielāka nekā bijām iedomājušies. Tātad mēs esam izdarījuši svarīgu zinātnisku atklā­jumu un šim gadījumam par godu varam apēst vēl pa saldējumam.

To teikdams, viņš iebāza roku zilajā kastē, izmakšķerēja no turienes jaunu porciju saldējuma un sāka ēst.

Ceļš veda lejup, un mašīna ripoja ātrāk. Drīz sākās jauns stāvums, un ceļotājiem atkal likās, ka viņi atrodas zemes malā, taču, tiklīdz viņi bija kal­na galā, viņu priekšā pavērās jauni plašumi. Tas atkārtojās vairāk reižu.

—   Stāsta, ka zeme esot bezgalīga un, lai braucot uz kuru pusi brauk­dami, tik un tā līdz galam nevarot tikt, — Podziņa ieminējās.

—    Es domāju, tas gan nebūs tiesa, — Nezinītis apšaubīja. — Mēs, knēveļi, tikai esam ļoti maziņi un ar savu mazo skatienu nevaram pār­redzēt lielas lietas, tāpēc mums tās šķiet bezgalīgas.

—    Es arī tāpat domāju, — uztvēra Raibulītis. — Manuprāt, visam ir gals. Re, piemēram, šinī kastē ir daudz saldējuma, bet man aizdomas, ka arī tam drīz pienāks gals.

Tā" runādamies, Nezinītis un viņa ceļa biedri joņoja aizvien tālāk un nepamanīja, ka bija nonākuši ceļu krustojumā. Šeit Nezinītis apturēja mašīnu, lai noskaidrotu, kurp braukt tālāk: taisni vien, pa labi vai pa kreisi. Krustceļos slējās stabs, un pie tā bija piestiprinātas trīs bultiņas ar uzrakstiem. Uz pirmās, kas rādīja taisni uz priekšu, bija rakstīts: «Ak­mens pilsēta». Uz otrās, kas rādīja pa kreisi, bija rakstīts: «Zemes pil-

seta». Un pēdīgi — uz bultiņas, kas radīja pa labi, bija uzraksts: «Saules pilsēta».

—    Skaidra lieta, — Nezinītis sacīja. — Akmens pilsēta — tā ir pil­sēta, kas celta no akmeņiem. Zemes pilsēta — tā ir pilsēta, kur visas mā­jas celtas no zemes.

—   Un Saules pilsēta tātad, pēc tavām domām, celta no saules, vai? — Raibulītis zobgalīgi teica.

—   Var jau būt, — Nezinītis atbildēja.

—   Nevar vis būt, tāpēc ka,saule ir ļoti karsta un no tās nevar celt mājas, — Podziņa iebilda.

—   Tūliņ mēs aizbrauksim turp un noskaidrosim, — nolēma Nezinītis.

—   Labāk brauksim vispirms uz Akmens pilsētu, — Podziņa ierosi­nāja. — Būtu ļoti interesanti apskatīt akmens mājas.

—    Bet man gribētos redzēt, kā izskatās, ja mājas celtas no zemes. In­teresanti, kā knēveļi tajās dzīvo, — sacīja Raibulītis.

—    Nekā interesanta tur nav. Braucam uz Saules pilsētu, un vairāk nekā, — Nezinītis noteica.

—   Kā tā — vairāk nekā? Ko tu te izrīkojies? — Raibulītis aizsvilās.

—   Kopā braucam, tātad kopīgi arī jāizlemj.

Viņi sāka lemt kopīgi, bet tik un tā nekā nevarēja sarunāt. Pēdīgi Podziņa teica:

—   Labāk nestrīdēsimies, bet pagaidīsim. Lai kāds nejaušs gadījums norāda, uz kuru pusi braukt.

Nezinītis un Raibulītis vairs nestrīdējās. Tobrīd uz ceļa pa kreisi parādījās automobilis. Tas aizzibēja ceļo­tājiem gar acīiru*uff, li02uda tai virzienā, uz kuru norā­dīja bultiņa ar uzrakstu «Saules pilsēta».

—   Redziet nu! — Nezinītis sacīja.

—      Šis gadījums dod mājienu, ka arī mums jābrauc uz Saules pilsētu. Taču ne­bēdājieties! Vispirms mēs iepazīsimies ar Saules pilsētu un tad varam iegriezties arī Akmens un Zemes pilsētās.

To teicis, viņš iedarbināja motoru, pa­grieza stūri uz labo, un mašīna traucās tālāk.

Sestā nodaļa PIEDZĪVOJUMI SĀKAS

Aiz pagrieziena ceļš kļuva daudz līdzenāks un platāks. Varēja manīt, ka te automašīnas brauc biežāk. Drīz mūsu ceļotājiem pretim gadījās automobilis. Tas aizdrāzās ar tādu ātrumu, ka neviens nepaguva to lāgā ne apskatīt. Pēc laiciņa viņus panāca otrs automobilis, un Nezinītis pama­nīja, ka tas ir kaut kādas nepazīstamas konstrukcijas: zems, garš, ar spožiem lukturiem un spilgti zaļā krāsā. Šoferis izliecās no kabīnes un ziņkārīgi noraudzījās uz Nezinīša automobili, tad palielināja ātrumu un aši nozuda tālumā.

Ceļš vijās starp pakalniem, veda drīz pa mežu, drīz pa klajumu. Tīri negaidot ceļotāji atradās pie upes. Priekšā iemirgojās ūdens un no viena krasta uz otru liecās tilts. Pa upes vidu, ar priekšgalu šķeldams viļņus, brauca tvaikonis. Tam bija liels dūmenis, no kura mutuļiem vien vēlās dūmi.

— Skatieties, tvaikonis! — Podziņa iesaucās un sāka sist plaukstas aiz prieka.

Viņa ne reizi nebija redzējusi īstu tvaikoni, jo nekad agrāk nebija bijusi ārpus Ziedu pilsētas, bet pa Gurķupi tvaikoņi negāja. Tomēr Po­dziņauzreiz apjēdza, ka tas ir tvaikonis, jo bieži bija to redzējusi grāmatu ilust^lijās.

—    Kas ir, pieturēsim un apskatīsim, — Nezinītis ierosināja.

Uzbraucis tilta vidū, Nezinītis apturēja mašīnu. Visi izkāpa un, atbal­stījušies ar elkoņiem uz tilta margām, sāka skatīties. Uz tvaikoņa klāja bija daudz knēveļu — pasažieru. Daži no tiem sēdēja uz soliem gar kuģa malām un tīksmi vēroja skaistos krastus, citi tērzēja un pat strīdējās savā starpā, vēl citi staigāja pa klāju. Bija arī tādi, kas mierīgi snauda, zvilnē­dami mīkstos krēslos ar nolaižamām atzveltnēm. Šajos krēslos bija ērta sē­dēšana ar augšup saslietām kājām.

Kad tvaikonis brauca pa tilta apakšu, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis varēja ļoti labi pārredzēt visus pasažierus uz klāja.

Pēkšņi tilts ietinās dūmu mākuļos, kas lauzās ārā no tvaikoņa dūmeņa. Nezinītim uznāca klepus, viņš smaka vai nost dūmos, bet tomēr metās uz tilta otru malu noraudzīties tvaikonim pakaļ. Podziņa un Raibulītis skrēja viņam līdzi. Kad dūmi izplēnēja, tvaikonis jau bija lielā gabalā.

Pēc brītiņa mūsu ceļotāji atkal sēdēja automobilī un joņoja tālāk. Ne­zinītim visu laiku neizgāja no prāta tvaikonis, un viņš vienā laidā brīnījās:

—   Tas tik ir tvaikonis! Nekad nebūtu ticējis, ka tāds milzenis var tu­rēties uz ūdens.

Brīnījās arī Podziņa. Raibulītis sākumā likās pārsteigts, bet tad atcerē­jās savu principu — ne par ko nebrīnīties un noteica:

—   Tad ta nu brīnums — tvaikonis! Nekas vairāk kā liela laiva.

—   Būtu jau labāk teicis: nekas vairāk kā liela sile!—NezinītilTatrūca.

—   Kāpēc sile? Bijusi sile, es tā arī būtu teicis — sile, bet es saku — laiva.

—   Paklau, Raibulīt, tu labāk mani nekaitini! Šoferi nedrīkst uztraukt, kad tas sēž pie stūres, citādi var notikt avārija.

—   Ak tad man vajadzēs runāt nepatiesību tāpēc vien, ka tu sēdi pie stūres?

—    Kas par nepatiesību? It kā es tevi mācītu melot! —Nezinītis iekaisa. — Paklau, Podziņ, pasaki tu viņam, citādi es par sevi negalvoiu!

—   Mitējies jel, Raibulīt! — Podziņa sacīja. — Ir ni^ar prieks strīdē­ties par niekiem!

—   Labi nieki: nosauc tvaikoni par sili! — Nezinītis pukojās.

—   Es teicu — laiva, nevis sile, — Raibulītis spurojās pretī.

—   Nu, lūdzu, Raibulīt, mitējies! Labāk ēd saldējumu! — Podziņa rau­dzīja viņu pierunāt.

Raibulītis atkal ķērās pie saldējuma un uz brītiņu apklusa.

Mašīna joprojām traucās starp laukiem un pļavām. Ceļotāju skatie­nam pavērās aizvien jaunas tāles. Pēc kāda laika priekšā parādījās dzelz­ceļš, gar kuru rindojās telegrāfā stabi, ko savienoja elektrības vadi. Tā­lumā elsa lokomotīve un vilka sev līdzi veselu virteni vagonu.

—    Palūk, vilciens! Vilciens! — Podziņa sajūsmā iesaucās. Viņa re­dzēja vilcienu pirmo reizi, taču pazina to pēc bildēm tāpat kā tvaikoni.

—    Skat tik, tiešām vilciens! — Nezinītis brīnījās.

Raibulītis, kas arī šoreiz bija noņēmies nebrīnīties, pavīpsnāja:

—  Ir nu ar brīnums — vilciens! Salikuši mājiņas uz riteņiem, paši sa­kāpuši iekšā un priecājas, bet lokomotīve velk.

—   Paklau, Podziņ, kas tad tas? Atkal viņš man nervus bojā! — Nezi­nītis iesaucās.

Raibulītis nicīgi iespurkšķējās:

—    Iedomājies, kāds mīkstpēdiņš: viņam «nervi»!

—    Pag, kad es tev sadošu! — Nezinītis saskaitās.

—    Lēnāk, lēnāk! Kas tas par vārdu — «sadošu»? — Podziņa bija sašutusi.

—   Un k$ tad%viņš man saka — mīkstpēdiņš?

—   Tev, Raibulīt, nevajag viņu saukt par mīkstpēdiņu, — Podziņa aizrādīja. — Tas nav labi.

—   Un kas tur nelabs? — Raibulītis atcirta.

—    Nu, kad es tev sadošu, tad zināsi, kas nelabs! — Nezinītis purpi­nāja. — Es par sevi negalvoju.

Ceļš, pa kuru traucās automobilis, šķērsoja dzelzceļa līniju, un Nezinī­tis, strīdēdamies ar Raibulīti, pārāk vēlu apjēdza, ka, braucot pāri sliedēm, viņš var pakļūt taisni zem lokomotīves. Viņš nolēma braukt ātrāk, lai pa­gūtu tikt pāri dzelzceļam, iekām šai vietā pienāks vilciens, bet, jo vairāk viņš tuvojās dzelzceļa līnijai, jo skaidrāk atskārta, ka nokļūs uz pārbrauk­tuves reizē ar lokomotīvi. Ieraudzījis, ka lokomotīve jau pavisam tuvu un ka viņi drāžas tieši tai zem riteņiem, Nezinītis krampjaini ieķērās stūres ratā un iesaucās: '

—   Nu re nu! Es taču teicu, ka notiks avārija!

Redzēdama, ka lokomotīve joņo taisni viņiem virsū, Podziņa šausmās sarāvās kamoltiņā un ar rokām aizsedza acis. Raibulītis pietrūkās kājās, nepatapdams, ko iesākt, iebelza Nezinītim ar dūri pa pakausi un iekliedzās:

—    Stop, stulbeni! Ko tu dari!

Apjēdzis, ka nobremzēt tik un tā vairs nepagūs, un redzēdams, ka tikt pāri pirms lokomotīves neizdosies, Ne zinītis sāka rīkoties ar stūri. Tai mirklī, kad sadursme jau šķita pilnīgi neizbēgama, viņš pagrieza pa labi un uzdrāzās ar savu mašīnu uz dzelzceļa stigas tieši lokomotīvei priekšā. Automobilis sāka lēkāt pa gulšņiem, un tam pakaļ, smagi tusnīdams, kā milzīgs, negants nezvērs joņoja vilciens. Sēdēdams aizmugurē, Raibulītis juta lokomotīves karsto elpu. Viņam blakus uz sēdekļa lēkāja kaste ar sal­dējumu. Raibulītis baidījās, ka tikai saldējums neizlec no mašīnas, tāpēc ar vienu roku turēja kasti, ar otru pats turējās pie sēdekļa atzveltnes.

—    Nezinīt mīliņais, piespied! — aiz bailēm drebošā balsī lūdzās Rai­bulītis. — Goda vārds, nekad vairs ar tevi nestrīdēšos!

Nezinītis spieda visus savus pedāļus, taču nespēja palielināt ātrumu. Nogriezt malā arī nevarēja, jo dzelzceļa stiga veda pa stāvu uzbērumu, un nobraukt lejā nebija iespējams.

Atskārtusi, ka sadursme nenotiek, Podziņa atvēra acis un, atpakaļ pa­griezusies, ieraudzīja lokomotīvi, kas bija viņiem uz papēžiem. Arī uz lo­komotīves tikai šai mirklī bija pamanījuši automobili. Podziņa redzēja, ka pa lokomotīves kabīnes logu izliecās knēvelis — mašīnists un pat muti ieplēta aiz brīnumiem, ieraudzījis priekšā joņojam automobili. Apstulbis aiz bailēm, viņš sāka raustīt sviru un raidīt trauksmainus signālus, tad at­vēra vārstu, un lokomotīves riteņus no visām pusēm apņēma tvaiks. Aiz bailēm, ka tvaiks viņu neapdedzina, Raibulītis palīda zem sēdekļa. Izlai­dis tvaiku, mašīnists iedarbināja bremzi, un vilciens sāka pamazām palēni­nāt gaitu. Automobilis, joņodams ar iepriekšējo ātrumu, izrāvās uz priekšu. Atstatums starp automobili un vilcienu palielinājās, taču Nezinitis to nemanīja. Ieraudzījis, ka priekšā dzelzceļa uzbērums nav vairs tik kraujš kā iepriekš, viņš grieza malā, un mašīna drāzās lejā. Uzgrūdusies virsū cinim, tā pēkšņi apstājās, tā ka Podziņa un Nezinītis gandrīz pār­sita pieri, bet Raibulītis pēc inerces izlidoja no sēdekļa apakšas ar visu zilo kasti. Pārsviedies pāri mašīnai ar kājām gaisā, viņš ar blīkšķi nokrita zemē un palika nekustīgi guļam. Tobrīd apstājās arī vilciens. Pasažieri izlēca no vagoniem, taujāja cits citam, kas noticis, taču neviens nekā nezi­nāja. Daži nokāpa lejā no uzbēruma un piesteidzās pie Nezinīša un viņa ceļa biedriem. Ieraudzījuši Raibulīti nekustīgi guļam, visi apstāja to. Kāds ieteicās, ka vajagot apslacināt viņam seju ar aukstu ūdeni, tad viņš atžilbšot. Taču, līdzko Raibulītis izdzirdēja pieminam aukstu ūdeni, viņš uz vietas pielēca kājās un, stulbi pablenzis apkārt, stostīdamies jautāja:

—   Un kur mans sa-sa-saldējums?

—   Sa-sa-saldējums ir šeit, — atbildēja Podziņa, arī stostīdamās aiz pārdzīvotā uztraukuma.

—   Ta-ta-tad es esmu mierīgs, — Raibulītis atteica.

Viņš kļuva tīri mundrs, pacēla no zemes kasti un novietoja atpakaļ mašīnā. Tobrīd no lokomotīves atskrēja mašīnista palīgs.

—   Vai visi veseli? — viņš jau iztālēm sauca. — Neviens nav ievainots?

—   Neviens, — Nezinītis atsaucās. — Viss kārtībā.

—   Tad labi, bet mašīnists gan bija līdz nāvei pārbijies, kad ieraudzīja jūs joņojam pa priekšu. Līdz pat šim laikam nevar attapties, — palīgs stāstīja.

—   Un kurp jūs braucat? — Nezinītis painteresējās.

—   Vilciens iet uz Saules pilsētu, — palīgs atbildēja.

—   Mēs arī uz Saules pilsētu! — Nezinītis nopriecājās.

—   Tādā gadījumā jums jābrauc pa šoseju, — palīgs stingri aizrādīja. — Kas tad ar automobili brauc pa sliedēm?

—   Mēs jau arī braucām pa šoseju, bet Raibulītis teica .. . Tas ir, sā­kumā mēs skatījāmies tvaikoni, tāds, ziniet, liels tvaikonis …

Nezinītis sāka sīki klāstīt par tvaikoni un par to, kā viņš sastrīdējies ar Raibulīti, bet šai brīdī atskanēja lokomotīves svilpe.

—   Lūdzu piedošanu, — mašīnista palīgs pārtrauca Nezinīti, — mums laiks iet, jo vilciens nedrīkst nokavēties. Citā reizē mēs ar prieku noklausī­simies jūsu stāstu.

Ar šiem vārdiem viņš aizsteidzās pie lokomotīves, kas jau bija brauk­šanas gatavībā. Pasažieri ar skubu devās uz saviem vagoniem. Bet Nezi­nītis sauca:

—   Paklausieties, kas tā par citu reizi? Citreiz mēs varbūt nemaz ne- satiksimies!

Taču neviens viņā neklausījās. Vilciens sāka kustēties, un daži knēveļi dabūja lēkt jau ejošā vilciena vagonos.

—   Nu re nu! — Nezinītis apvainots nopukojās. — Nevarēja pagaidīt mazu brītiņu! Pašu interesantāko taču es netiku izstāstījis!

Septītā nodaļa ceĻojums turpinĀs

Tikuši atpakaļ uz šosejas, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis turpināja pārtraukto ceļojumu. Raibulītis, kā iepriekš, sēdēja aizmugurē un dūšīgi mielojās ar saldējumu. Viņš sacījās pārdzīvojis stipru uztraukumu, kad iz­lidojis no mašīnas, bet saldējums viņu nomierinot. Podziņa atcerējās, kā viņa nobijusies no lokomotīves, un Nezinītis aizgūdamies klāstīja, kā viņš attapis pašā pēdējā mirklī pagriezt mašīnu, lai izvairītos no sadursmes.

—    Skatos, — viņš stāstīja, — drāžamies taisni zem lokomotīves! Āt­rumu palielināt nevar, bremzēt par vēlu. Nu, domāju, nupat visiem bei­gas! … Te uzreiz man tikpat kā ar pietu pa galvu: sak, jāpagriež …

—   Tas biju es, kas tev ielika pa galvu, — atsaucās Raibulītis. — Es nobijos, saproti…

—   Saproti, tu atkal sāc mani kaitināt! — Nezinītis sadusmojās.

—    Nu, klusēšu jau, klusēšu! Tagad es zinu, ka šoferi nedrīkst kaitināt, kad tas sēž pie stūres.

Tobrīd mūsu ceļotājus atkal panāca automobilis koši dzeltenā, krāsā. Tajā brauca divi knēveļi. Tas, kas sēdēja pie stūres, tīšām samazināja ātrumu, lai aplūkotu Nezinīša mašīnu. Knēvelis,

kas sēdēja viņam līdzās, vērīgi noskatīja Raibulīti un pavīpsnājis uzsauca:

—   Tev, mīlīt, nekaitētu mazliet nomazgāties!

Viņi abi gardi nosmējās, tad šoferis palielināja ātrumu, un mašīna aizripoja garām.

Nezinītis un Podziņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Raibulītim vaigus, pieri un pat ausis no vienas vietas klāj netīri plankumi un svītras.

—    Kas tev ir? — Nezinītis brīnījās. — Tu taču nesen mazgājies.

—    Kā nu nesen? Kur tas laiks! — Raibulītis atsaucās.

—    Bet mēs taču mazgājāmies reizē ar tevi, —iebilda Podziņa. — Kā­pēc tad mēs esam tīri?

—    Runā ar! — Raibulītis iesmējās. — Jūs sēžat priekšā, bet es aiz muguras. Visi putekļi nāk man virsū.

—    Ja mēs esam priekšā, tad mums vajadzētu vēl vairāk appu­tēt, — sprieda Nezinītis.

—   Nu, es nezinu, kā tas jums tur iznāk, — Raibulītis atmeta ar roku.

Patiesībā, protams, pie visa vainīgi bija putekļi. Tie ne visai pieķeras pie

sejas, ja tā nav lipīga, bet Raibulītim seja bija lipīga, tāpēc ka viņš nepār­traukti ēda saldējumu, kas kusa viņam rokās un notriepa vaigus, degunu un pat ausis, atstādams slapjas svītras. Šajās vietās ceļa putekļi labi pie­lipa. Svītras pamazām apžuva līdz ar pielipušajiem putekļiem, un tā uz sejas radās netīrumi.

—   Vajadzēs tev, Raibulīt, vēlreiz nomazgāties, tiklīdz gadīsies ceļā kāds dīķis vai upe, — Podziņa nolēma. — Nepavisam nav interesanti, ka ikviens par mums smejas!

—    Un kas viņiem devis tiesības par mums smieties? — Raibulītis spu­rojās. — Ja mēs viņus panāktu, es viņiem gan parādītu, kā smieties! Zēl tikai, ka mēs velkamies kā gliemeži!

—    Kas ir gliemeži? Mēs esot gliemeži? — Nezinītis apvainojās.

—    Protams, — Raibulītis atcirta. — Pamēģini, panāc šo dzelteno ma­šīnu! Redzi, cik tā jau tālu aizdrāzusies!

Dzeltenais automobilis tiešām vīdēja tālumā kā mazs punktiņš.

—   Blēņas! — Nezinītis atteica. — Tūliņ panāksim.

Viņš ņēmās raustīt sviras, spaidīt pogas un pedāļus. Mašīna sāka braukt ātrāk, tomēr nevarēja panākt dzelteno automobili, kas traucās pa priekšu.

—   Nu, kur nu mēs ar viņiem varam sacensties! — Raibulītis kūdīja Nezinīti. — Nav tā sistēma!

—   Nekas, — Nezinītis atbildēja.— Gan tu redzēsi! Tūliņ pastiprināšu sildīšanu …

—   Liecies labāk mierā, Nezinīt, citādi atkal iekulsimies avārijā, — Po­dziņa brīdināja.

—   Apmierinies, nekur mēs neiekulsimies.

Nezinītis pastiprināja sildīšanu. Arī tas nelīdzēja. Drīz tomēr ceļš sāka sliekties lejup. Dzeltenās mašīnas šoferis pamazām piebremzēja, lai ma­šīna nobraucienā neattīstītu pārāk lielu ātrumu, bet Nezinītis, taisni ot­rādi, atlaida bremzes, un viņa mašīna nu ripoja aizvien ātrāk un ātrāk. Priekšā kalna pakājē atkal parādījās upe. Pāri tai veda koka tilts. Tas bija tik šaurs, ka uz tā varēja pārmīties tikai divas mašīnas. Piedevām tilta vidū nez kāpēc bija apstājies kravas automobilis. Taču Nezinītis nepievērsa tam uzmanību un lielīgi teica Raibulītim:

—   Tūliņ panākšu!

—   Panāc, panāc! Es viņam pateikšu, kuram no mums jāmazgājas! — Raibulītis atbildēja. >

Dzeltenās mašīnas šoferis brauca no kalna bremzējot un, nokļuvis uz tilta, apstājās blakus kravas automobilim, lai apvaicātos šoferim, kāpēc iznācis apstāties un vai nevajag ko palīdzēt.

Noripojis pilnā sparā no kalna un uzdrāzies uz tilta, Nezinītis pēkšņi ieraudzīja, ka abas mašīnas aizsprostojušas ceļu un nu vairs nevar pat pa­griezt malā, jo traucē tilta margas. Nezinītim aiz pārbīļa šermuļi pār­skrēja pār muguru. Tūkstoš lietu vienā mirklī pazibēja viņam atmiņā, un droši vien visa šī dēka būtu beigusies bēdīgi, ja viņš pie reizes neatcerē­jies arī brīnumnūjiņu. Tai mirklī, kad viņi jau bija gluži klāt kravas au­tomobilim un Podziņa, gaidīdama briesmīgu triecienu, atkal ar rokām aiz­sedza acis, Nezinītis satvēra brīnumnūjiņu un, to pavicinājis, aši nobēra:

—   Gribu, lai mēs pārlecam pāri šīm mašīnām!

Automobilis uz vietas palēcās gaisā un tik augstu, ka Nezinītim elpa aizrāvās. Viņš paraudzījās lejup un nodomāja:

«Un ja nu gāžamies zemē no tāda augstuma! Tad droši ne kauliņus nesalasīsim!»

Un, vēlreiz pavicinājis nūjiņu, viņš teica:

—   Gribu, lai lidojam kā lidmašīnā!

Acumirklī automobilim radās nelieli spārni, un tas lidoja pāri zemei, celdamies aizvien augstāk un augstāk. Tai pašā brīdī aiz muguras atska­nēja kliedziens. Nezinītis atskatījās un ieraudzīja, ka Raibulītis izvēlies no mašīnas un kūļāj'as gaisā, ieķēries ar rokām aizsargstienī. Iekodis zo­bos brīnumnūjiņu, Nezinītis pārrāpās pār priekšējā sēdekļa atzveltni un, satvēris Raibulīti aiz jaciņas stūra, mēģināja ievilkt viņu atpakaļ mašīnā. Taču izrādījās, ka tas nav viņam pa spēkam, jo vilkt varēja tikai ar vienu

roku, ar otru bija jāturas pie mašīnas ma­las. Manīdams, ka Raibulītim zūd pēdējie spēki, Nezinītis gribēja pasacīt Podziņai: «Paņem man no mutes nūjiņu un saki, lai auto laižas lejā.» Bet, tā kā viņam zobos bija nūjiņa, iznāca tikai:

—   Fažem fan ho hutež hūžiu un fa-fi-fa-fa …

Podziņa, protams, nekā nevarēja sap­rast un pārjautāja:

—    Ko?

—   Fafifi, af fu fififi! Nezinītis tik nikni pazibsnīja ar acīm,

ka Podziņa uz vietas saprata, ka šiem vār­diem vajadzēja nozīmēt: «Palīdzi jel. aktu pintiķi!» Viņa veikli pārrāpās uz pakaļējo sēdekli un palīdzēja Nezinītim ievilkt Rai­bulīti atpakaļ mašīnā. Raibulītis apsēdās savā vietā. Viņš bija tā pārbijies, ka uz atkal apsēdās pie stūres un, palūkojies le­jup, ieraudzīja, ka viņi pacēlušies briesmīgi augstu. Lejā kā šaura lente līkumoja ceļš, pa kuru viņi tikko bija braukuši. Juzdams, ka vējš sitas vi­ņam sejā un rauj elpu ciet, Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica:

—   Gribu, lai mēs nolaižamies atpakaļ uz zemes .». Ei, ei! Tikai ne tik ātri! — viņš iekliedzās, manīdams, ka mašīna brāžas lejā, it kā krizdama gaisa bedrē.

Mašīna sāka slaidi laisties lejup. Kādu brīdi tā lidoja virs ceļa, slīdē­dama aizvien zemāk, beidzot riteņi skāra zemi, taču tik viegli, ka nebija jūtams pat grūdiens. Spārni mašīnai bija izgaisuši.

Raibulītis pamazām atžilba un atkal ķērās pie saldējuma. Drīz vien mūsu ceļotājus panāca cits automobilis. Šoferis vadīja savu mašīnu līdzās Nezinīša mašīnai un uzsāka sarunu.

—    Kas tas ir par automobili, kādas konstrukcijas? — viņš jautāja.

—   Tā ir Skrūvīša un Ķīlīša konstrukcija, — Nezinītis atbildēja.

—   Un ar ko strādā: ar degutu vai mazutu?

brīdi zaudēja valodu. Nezinītis

—  Ar gāzētu ūdeni un sīrupu. No ūdens, saproti, izdalās gāze, ieplūst

cilindrā un dzen virzuli, un tas ar transmisiju griež riteņus. Bet sī­rups — eļļošanai, — Nezinītis skaidroja.

—    Tad tāpēc es, nopakaļus braukdams, jūtu — tīri tā kā sīrups smaržo, — šoferis sacīja.

—    Un vai tavu mašīnu arī dzen gāzētais ūdens? — Nezinītis apjautājās.

—    Nē, manu dzen spirts. Cilindrā, saproti, iesūc spirta tvaiku un aiz­dedzina ar elektrisko dzirksteli. Tvaiks sadegdams izplešas un stumj vir­zuli, un virzulis griež riteņus. Lai jauda būtu lielāka, mašīnā iemontē vairākus cilindrus. Manējai, piemēram, ir četri, bet ir arī tādas ar astoņiem cilindriem. Mašīnu var darbināt arī ar benzīnu, taču no benzīna gaisā pa­liek ne visai patīkama smaka. Turpretim no spirta nekādu smaku nejūt. Bet ir mašīnas, kuras darbina mazuts, tad tās nu gan — fu-ū!

Šoferis pat degunu sarauca un pakratīja galvu.

—   Un vai Saules pilsēta vēl tālu? — Podziņa ievaicājās.

—    Saules pilsēta? Nē. Nu jau nav vairs tālu.

—   Bet kāpēc to sauc par Saules pilsētu? Vai tur mājas celtas no sau­les, vai? — Nezinītis taujāja.

—   Nē! — šoferis iesmējās. — Tā iedevēta par Saules pilsētu tāpēc, ka tur vienmēr jauks laiks un diendienā spīd saule.

—   Vai tiešām nekad nav mākoņu? — Nezinītis brīnījās.

—    Kā nu ne! Ir gan, — šoferis atbildēja. — Bet mūsu zinātnieki iz­gudrojuši tādu pulveri: tiklīdz parādās mākoņi, tos apbārsta ar šo pulveri, un tie uzreiz izgaist. Tas viss, brālīt, ir ķīmija!

—    Kā tad mākoņus var apbārstīt ar pulveri?

—   Nu, paceļas gaisā ar lidmašīnu un apbārsta.

—   Bet bez mākoņiem taču arī lietus nav, — iebilda Podziņa.

—    Lietum mums ir cits pulveris, — šoferis paskaidroja. —• Pakaisa mazu šķipsniņu — un lietus klāt. Tikai lietu mēs dodam tur, kur tas va­jadzīgs, — augļu un sakņu dārzos. Arī pilsētā liekam uzlīt, tikai gan ne­vis dienā, bet naktī, lai lietus nevienu netraucētu. Un, ja vajag aplaistīt puķes uz ielas, tad gluži vienkārši laistām tās ar gumijas šļūteni.

—   Redzams, Saules pilsētā dzīvo gudri knēveļi, — Nezinītis noteica.

—   O, Saules pilsētā visi ir tik gudri, ka taisni brīnums!

—   Un jūs arī dzīvojat Saules pilsētā? — Podziņa ievaicājās.

—   Jā gan, es arī, — šoferis apstiprināja.

Tā. atbildējis, viņš sāka savus vārdus pārdomāt un, pamatīgi pārdomā­

jis, atguvās, ka, slavēdams Saules pilsētas iedzīvotājus, reizē saslavējis arī pats sevi. Sakaunējies par savu lielību, viņš nosarka kā redīsiņš un, slēp­dams apjukumu, iesaucās:

—   Nu, man laiks! Uz redzēšanos! — Un, nospiedis pedāli, aši aizbrauca.

—   Var jau būt, ka viņš ir labs knēvelis, bet varbūt arī tikai lielībnieks, — Nezinītis prātoja. — Lāgā negribas ticēt, ko viņš te par to pulveri melsa.

Podziņa piebilda:

—   Beigās viņš nosarka, tas nozīmē, ka nav vēl gluži zaudējis sirds­apziņu. Bet, ja ir sirdsapziņa, tad viņš var vēl laboties.

Astotā nodaļa cirkulĪna UN PLANETĀRE

Ceļš atkal veda kalnup, un, kad stāvums beidzās, ceļotāju acu priekšā pavērās ainava, kādu nevienam no viņiem agrāk nebija gadījies redzēt. Varēja domāt, ka nezināms milzis ielavījies tekstilfabrikā un izritinājis pa zemi tūkstošiem baķu raibu audumu. Pašus tālākos pakalnus sedza it kā sīkiem melniem, baltiem, dzelteniem, zaļiem, sarkaniem punktiņiem nobārstīts katūns. Tuvāk pletās jau rupjāk punktoti auduma gabali. Tie bija saklāti cieši blakus cits citam tā, ka nosedza visu zemi. Vēl tuvāk zeme bija klāta lieliem dažādu krāsu apļiem. It īpaši spilgti izdalījās dzel­tenie un sarkanie apļi, kas margot margoja zaļo lauku vidū.

—    It kā tīšām kāds būtu ar cirkuli savilcis uz zemes apļus un izkrā­sojis, — Podziņa ieminējās.

—    Kam gan būtu vajadzība ar cirkuli tā sašvīkāt zemi? — prātoja Nezinītis. — Pag, piebrauksim tuvāk un izdibināsim.

Jo lejāk no kalna brauca automobilis, jo vājāk varēja saskatīt apļus, un tad tie pavisam izzuda. Ceļš, pa kuru joņoja ma- šīna, bija taisns kā meža stiga. Abpus ceļa stiepās magoņu biezokņi. Tas bija apmēram tā, kā būtu mums, braucot pa mežu, tikai šeit koku stumbru vietā slējās

gari, zaļi kāti, bet galotnēs saule mirdzināt mirdzināja sarkanus ma- goņziedus. Tad mašīna kādu brīdi brauca starp burkānu, zemeņu, dzel­teno pieneņu briksnājiem. Tad atkal sākās magoņu biezokņi.

—   Šeit, jādomā, dzīvo kaut kādi magoņēdāji, — Raibulītis ierunājās.

—   Kas par magoņēdājiem? — Nezinītis nesaprata.

—   Nu, tādi, kas labprāt ēd magones. Tie laikam sadēstījuši te visu: gan magones, gan burkānus.

—   Kas nu ies tādu lēveni dēstīt! To jau arī ne mūždien nevar apēst.

Drīz vien automobilis izbrauca no magoņu biezokņiem, un mūsu ceļo­tāji ieraudzīja netālu no ceļa kādu ērmotu mašīnu, kas atgādināja ne īsti mehānisko sniega arklu, ne īsti traktoru. Šī mašīna lēnām virzījās pa loku apkārt un pļāva zāli. Nezinītis pat apturēja automobili, lai pavē­rotu, kā tā strādā.

Piegājuši tuvāk, mūsu ceļotāji ieraudzīja mašīnas priekšdaļā mehā­nismu, kas atgādināja matu griežamo mašīnu. Šī mašīna nepārtraukti grieza zāli, kas tūliņ nonāca zem naža asmens. Nazis bez mitas smalci­nāja zāli, pēc kam tā sabira uz slīdošas lentes, tika uznesta augšā un

nokļuva starp diviem robotiem veltņiem, kas, ātri griezdamies, to it kā košļāja zobiem. Tā sakošļāta, zāle nozuda mehānisma iekšienē.

Aiz mašīnas palika uzarta zeme,tāpēc varēja pieņemt, ka mehānisma iekšienē ir arkls, taču no ārpuses to nevarēja redzēt. Mašīnas pakaļgalā bija pievienots mehāniskais grābeklis, kas irdināja uzarto zemi kā ecēšas. Mašīnas sānos bija uzraksts: «Cirkulīna».

Vislielākais brīnums bija tas, ka mašīnu neviens nevadīja. Vieta pie stūres bija tukša. Nezinītis un viņa draugi vērīgi aplūkoja mašīnu no visām pusēm, taču neatrada nekādu pazīmju, ka te būtu kāda dzīva būtne.

—   Tas nu gan ir joks! — Raibulītis iesaucās.

Viņš jau gribēja brīnīties, bet laikā attapās un apklusa.

Podziņa, kas ne visai interesējās par mašīnām, ieminējās, ka esot jau laiks braukt tālāk. Taču Nezinītis, lai tur vai kas, gribēja izdibināt, kas te īsti ir. Ciešāk ielūkojies, viņš pamanīja lauka vidū stabu, ap ko bija ap­vīta metala trose. Troses gals bija piestiprināts pie mašīnas sāniem, un tā nu kā valgā piesieta gāja pa loku apkārt vien. Trose pamazām tinās vaļā un kļuva garāka, un tāpēc mašīna meta aizvien plašākus lokus.

—   Ā, lūk, kā tas ir! — Nezinītis nopriecājās. — Pag, paskatīsimies, kas notiks, kad visa trose būs atritinājusies vaļā.

Gaidīt nenācās ilgi. Mašīna apmeta pēdējo, vislielāko loku, tad pati no sevis apstājās un sāka pūst:

—   Tū-ū! Tū-ū! Tū-ū!

It kā atbildot šiem pūtieniem, nez no kurienes atskanēja tāls svilpiens. Pūtieni mitējās. Pēc maza brītiņa atskanēja tarkšķēšana, un mūsu ceļotāji ieraudzīja knēveli, kas brauca ar kaut kādu jocīgu kāpurķēžu motociklu. Nolēcis no motocikla, knēvelis laipni sasveicinājās ar ceļotājiem un ap­jautājās:

—   Jūs laikam interesējaties, kā Cirkulīna strādā?

—    Kas tas tāds ir, zāles pļāvējs, vai? — Nezinītis jautāja.

—   Nē, tas ir tā saucamais universālais apļa pašgājējs dēstāmais kom­bains, — knēvelis paskaidroja. — Šis kombains nopļauj zāli, tad ar arklu uzar zemi, iedēsta graudus ar iekšpusē iemontētā mehāniskā dēstītāja palīdzību un visbeidzot noecē. Taču tas vēl nav viss. Jūs jau droši vien esat pamanījuši, ka nopļautā zāle nonāk kombaina iekšienē. Tur mehā­nisms to sasmalcina, saberž,^sajauc ar ķīmiskajiem mēsliem un uz vietas ierušina zemē; šādā kārtā rodas tā^saucamais kombinētais mēslojums, kas ir ļoti derīgs augiem. Kopā ar mēslojumu arot augsnē iestrādā vēl

aktivizētu papildmēslojumu, kas veicina stādu straujāku augšanu, kādēļ mums izdodas ievākt divas, trīs un pat četras ražas vasarā. Es aizmirsu f pateikt, ka mašīnas priekšdaļā, tieši aiz cirpējierīces, ir putekļu sūcējs. Tā ' uzdevums ir iesūkt nezāļu sēklas, kas var gadīties zemē kopā ar putek­ļiem. Nezāļu sēklas nonāk starp nelieliem dzirnakmeņiem, tiek saberztas un arī izlietotas mēslojumam. Saberztas tās vairs nevar dīgt un tāpēc sē­jumiem nav kaitīgas. Tā kombains ne tikvien ar, sēj un ecē, tas vēl arī mēslo zemi, iestrādā papildmēslojumu un apkaro nezāles. Tāpēc to arī sauc par universālu.

—    Bet kādēļ mašīna piesieta pie staba? — Nezinītis interesējās.

—   Tādēļ, lai tā varētu darboties bez mašīnista, — knēvelis paskaid­roja. — Trose, ar ko tā piesieta pie staba, pievienota stūres iekārtai. Atka­rībā no troses saspriegtības, stūre noregulējas tā, ka mašīna virzās pa lielākiem vai mazākiem lokiem. Tiklīdz trose ir pilnīgi attinusies, ma­šīna automātiski apstājas un raida signālpūtienus. Pūtienu izdzirdis, ma­šīnists piebrauc pie kombaina un pārved to uz citu lauka gabalu.

To pateicis, knēvelis mašīnists atkabināja trosi, sēdās pie stūres un pie­brauca kombainu pie cita staba. Šeit viņš piesēja kombainu pie troses, nokāpa zemē un divas reizes papūta svilpi. Kombains iedūcās un sāka griezties ap stabu, ardams zemi.

—    Cik interesanti! — Nezinītis iesaucās. — Vai tiešām mašīna spēj saprast svilpienus? Kā viņa var zināt, ka jābrauc, kad jūs uzsvelpjat?

—   Mašīna, protams, neko saprast nevar, — mašīnists sacīja. — Taču, ja jūs esat mācījušies fiziku, tad jums jāzina, ka skaņa izplatās ar gaisa svārstībām. Kombaina mehānismā ir aparāts, kas gaisa skaņu svārstības pārvērš elektriskā enerģijā, un ar elektriskās enerģijas palīdzību jau var iedarbināt vienu vai otru kombaina mehānismu. Tā, piemēram, ar vienu svilpienu iedarbina bremzi, ar diviem svilpieniem — motoru. Trīs svil­pieni iedarbina kreisā pagrieziena mehānismu, četri — labā …

Sai brīdī kaut kur tālumā atskanēja pūtieni:

—    Tū-ū! Tū-ū! Tū-ū!

—   O, — mašīnists iesaucās, — tur Planetāre beigusi darbu! Jāstei­dzas. Vai gribat redzēt Planetāri? Tas nav tālu, vienā rāvienā būsim tur.

Visi bija ar mieru un jau dzīrās sēsties mašīnā, taču knēvelis teica, ka labāk braukšot visi ar viņa motociklu. Ceļotājiem par brīnumu, izrādījās, ka motociklam ir tik garš sēdeklis, ka uz tā var novietoties visi četri.

Pirmais apsēdās ma­šīnists, aiz viņa — Nezi­nītis, tad — Podziņa un pats pēdējais piemetās Raibulītis.

Knēvelis iedarbināja motoru, un motocikls sāka slīdēt pa zemi tādā ātrumā, ka visiem aizrā­vās elpa. Tiešām, pēc mi­nūtes vai pusotras viņi jau bija pie cita kombaina, kas stāvēja, pabeidzis apaļa lauka apstrādāšanu. Ar svilpes palīdzību mašīnists pārdzina kom­bainu pie cita staba un iedarbināja.Uz mašīnas sāniem ar skaistiem bur­tiem bija uzrakstīts: «Planetāre».

—   Vai šī ir citas konstrukcijas mašīna? — Nezinītis vaicāja.

—   Nē, konstrukcija ir gluži tā pati, — mašīnists atbildēja.

—   Kāpēc tad to sauc par Cirkulīnu, bet šo par Planetāri?

—   Mums katrai mašīnai ir savs vārds, tāpēc ka tas ir daudz glītāk nekā apzīmēt mašīnas ar dažādiem numuriem.

—   Un jūs strādājat vienlaikus pie divām mašīnām? Tā arī braukājat ar savu motociklu no Cirkulīnas pie Planetāres? — Podziņa apvaicājās.

—    Nē, manā pārziņā ir desmit mašīnu: Ekscentrīda, Koncentrīna, Rondoza, Cirkulīna, Spirāle, Maltava, Grieztava, Orbīta, Pavadone un Planetāre.

—   Un kā jūs paspējat apkalpot visas desmit? — Podziņa brīnījās.

—    Tas nav grūti. Man dažreiz atliek pat laiks palasīt grāmatu vai tāpat vien pagozēties saulītē. Taču, atklāti runājot, šīs mašīnas ir jau no­vecojušās un tām ir daudz nepilnību.

—    Kādas tad šīs nepilnības ir? — Nezinītis interesējās.

—   Pirmkārt, tām ir ļoti mazs darbības rādiuss, jo vadīšana notiek ar troses palīdzību. Bet trosi nevar pagarināt bezgalīgi. Tāpēc mašīnu nā­kas bieži pārbraukt no vienas vietas uz otru un apstrādāt nelielus laukus, un tas ir ļoti neproduktīvi.

—   Bet vai tad var iztikt bez troses? — Nezinītis vaicāja.

—    Protams. Jaunākajās mūsdienu mašīnās troses vietā lieto radio- magnētiskos sakarus. Lauka vidū uzstāda spēcīgu radiomagnētu, tas ir, tādu magnētu, kura darbības lauks ir ļoti plašs. Ar tādu pašu, tikai

mazāku magnētu apgādāta kombaina stūres iekārta. Jo tuvāk abi magnēti viens pie otra, jo stiprāka mijiedarbība un jo vairāk pagriežas stūre. Jo magnēti tālāk, jo iedarbība vājāka, un reizē ar to mazāks stūres pagrie­ziena leņķis. Tādā kārtā kombains sākumā met nelielus lokus ap centrālo radiomagnētu, bet ar katru apgriezienu loki kļūst aizvien lielāki. Ja vēla­ties, varu jums parādīt, kā strādā tāds radiokombains.

—   Bet vai tas ir tālu? — Podziņa vaicāja.

—   Nē, pavisam tuvu. Mums tikai jāuzbrauc, rau, tajā uzkalniņā. No turienes viss pārredzams.

Visi labprāt bija ar mieru un, sasēdušies uz kāpurķēžu motocikla, sāka braukt.

Devita nodaļa radiolĀrija

Kāpurķēžu motocikls atšķiras no parastā ar to, ka pārvietojas nevis ar riteņu, bet ar kāpurķēžu palīdzību, apmēram tā, kā pārvietojas kāpur­ķēžu traktors. Atšķirībā no traktora, kam ir divas kāpurķēdes, motociklam ir tikai viena, tāpēc, braucot ar to, nepieciešams balansēt, tāpat kā brau­cot ar divriteni. Turklāt traktoru kāpurķēdes taisa no metala, bet motocik­liem lieto gumijas kāpurķēdes. Ar to tiek sasniegta nepieciešamā gaitas vienmērība, liels ātrums un izcila piemērotība jebkuriem apstākļiem. Kā­purķēžu motocikls var braukt pa vissliktāko ceļu un pat tur, kur ceļa ne­maz nav.

Par visu to jaunais paziņa pastāstīja mūsu ceļotājiem. Uzzinājis, ka tie ir ceļā uz Saules pilsētu, viņš kļuva ļoti priecīgs un teica, ka arī pats dzīvojot Saules pilsētā un viņu saucot par Veģīti.

Runādamies ar Veģīti, ceļotāji straujā gaitā aizdrāzās līdz pakalnam un brauca augšā. Piekalne bija tik stāva, ka Raibulītis, kas sēdēja vi­siem aizmugurē, sāka slīdēt nost no sēdekļa. Pēdīgi viņš juta, ka gandrīz nav vairs uz kā sēdēt, un sāka kliegt:

— Ei, ei! Pieturiet! Es laikam tūliņ kritīšu . . .

Viņš vēl nepaguva to izteikt, kad zemē bija. Neuzbraucis līdz pakalna virsotnei, Veģītis apturēja mašīnu un steidzās Raibulītim palīgā. Nezinītis un Podziņa skriešus viņam sekoja. Ieraudzījuši, ka Raibulītis sveiks un vesels, visi nopriecājās, bet Veģītis sacīja:

—    Kāpurķēžu motociklam ir vēl viena liela priekšrocība, proti, tā­pēc ka tam nav riteņu, sēdeklis atrodas ļoti zemu, un tātad krītot jūs ne­varat sadauzīties tik stipri kā gadījumā, ja kristu no parastā motocikla.

Tagad mūsu ceļotāji no jauna atradās augstienē un atkal varēja redzēt apļus, ko bija vērojuši pirmīt.

—   Ai, — Podziņa iesaucās un sāka sist plaukstas, — nu es saprotu! Apļi uz zemes — tie ir lauki, ko apstrādā jūsu mašīnas.

—    Pilnīgi pareizi, — Veģītis apstiprināja. — Melnie apļi, ko jūs re­dzat, rau, tur, pa labi, — tie ir nesen uzartie lauki. Tajos vēl nekas nav uzaudzis. Tur, kur sējumi jau sadīguši, apļi ir zaļi. Sarkanie apļi — tie ir magoņu lauki. Dzeltenie — ziedošas pienenes.

—    Un baltie? — Podziņa jautāja.

—   Baltie arī pienenes, bet jau noziedējušas, ar pūkām.

—   Un kādam nolūkam jūs sējat pienenes? Vai tās ēd, vai? — Nezinī­tis brīnījās.

—    Nē, ēst, protams, neēd, bet no pieneņu saknēm ražo gumiju, no kātiem — dažādas plastmasas un šķiedrvielas audumu izgatavošanai,- no sēklām — eļļu.

—    Sakiet, — Raibulītis jautāja Veģītim, — es te kaut ko mazdrusciņ nesaprotu: man ir skaidrs, ka krāsai­nie apļi ir lauki, kuros aug… nu, teiksim, magones vai pienenes, bet, rau, tur, tālumā, visa zeme tāda kā punktaina, — kas tas ir?

—   Tie, kas jums izskatās kā nelieli ripulīši, ir tādi paši apaļi lauki, tikai tie ir no mums tālu un tāpēc izskatās mazi.

—   Nu, tas ir skaidrs, — atteica Raibulītis. — Bet, re, tur, vēl tālāk, tur ir tīrie krikumi: kaut kādi sīki krislīši, punktiņi. ..

—   Arī tie ir apaļi lauki, taču vēl tālāk no mums un tāpēc izskatās gluži sīciņi.

—   Cik mašīnu tad vajadzēja, lai apartu tik daudz lauku? — Podziņa apjautājās.

—    Desmit mašīnu, — Veģītis atbildēja.

—    Desmit mašīnu? — Nezinītis nobrīnījās. — Nevar būt!

—   Tā tomēr ir, — Veģītis apstiprināja. — Visu, ko jūs šeit apkārt re­dzat, uzarušas desmit mašīnas, kas ir manā rīcībā: Rondoza, Pavadone, Planetāre.. . nu, un pārējās.

—   Bet te taču droši vien ir vai tūkstoš lauku!

—    Nē, nevis tūkstoš, bet daudz vairāk. Parēķiniet vien: viena mašīna var apaļo lauku apart stundas laikā. Ja tā strādās desmit stundas dienā, tad uzars desmit laukus. Visas desmit mašīnas tātad uzars simt laukus vienā dienā. Desmit dienās būs desmitreiz vairāk, tātad tūkstoš lauku. Tā kā mēs pa vasaru ievācam caurmērā trīs ražas, aršanas periods turpinās apmēram simt dienu. Simt dienās tātad iznāk vēl desmitreiz vairāk, tas ir, desmittūkstoš lauku.

—    Desmittūkstoš lauku! — Nezinītis iesaucās. — Bet tas taču ir vai­rāk nekā zvaigžņu pie debesīm! Un to visu jūs viens pats?

—   Nē, kur nu viens! Mēs esam pieci. Mēs strādājam četrās maiņās, un piektajam ir brīvdiena.

—   Nu, tas ir vienalga, — Nezinītis atmeta ar roku.

—   Tūliņ jūs redzēsiet strādājam vēl brīnišķīgāku mašīnu, — Veģītis apsolīja.

Ceļotāji atkal sēdās uz kāpurķēžu motocikla, un nebija ko redzēt, kad tie jau atradās pakalna virsotnē, aiz kuras pavērās plaša ieleja. Tajā vairs nevarēja saskatīt atsevišķus krāsainus apļus, ripulīšus un punkti­ņus. Pa visu ieleju pletās viens milzīgi liels aplis, kas sākās netālu no uz­kalna pakājes un beidzās tālumā, meža malā. Šis aplis veidojās it kā no atsevišķiem riņķiem un atgādināja planētu Saturnu, kādu to mēdz zīmēt astronomijas grāmatās. Centrā bija apaļa, balta ēka, ko apņēma plats, melns gredzens. Melno gredzenu savukārt apjoza zeltaini dzeltens, tam

sekoja vēl platāks zaļš gredzens, un pēdīgi ārmalā bija vēl viens — mil­zīgi plats, melns gredzens.

—    Visu šo lauku apara viens radiokombains, kas sēj kviešus, — stās­tīja Veģītis. — Pavasarī tas sāka apstrādāt zemi vidū, ap balto ēku. Pa­mazām tas ņēma aizvien platākus lokus. Pēc dažām dienām centrā jau za­ļoja zelmenis, tad kvieši sāka riest vārpas un pēc tam ienācās, bet kombains joprojām ara un ara. Patlaban centrā jau sācis strādāt ražas novākšanas kombains. Tas tāpat brauc apkārt vien un novāc kviešus, līdzko tie nobrie­duši. Vai redzat melno zemes joslu ap balto māju? Tur kvieši jau no­vākti. Dzeltenā josla — tie ir kvieši, kas iet briedumā, zaļā josla — vēl nenobrieduši. Ārējā, melnā josla — tā ir uzarta zeme, kur sējumi vēl nav sadīguši.

—    Bet kas tā par balto ēku pašā vidū? — Podziņa pētīja.

—    Tas ir elevators un dzirnavas. Tajā saber graudus.^Tur tos samaļ un uzglabā. Virs elevatora novietots radiomagnēts. Lūk, redzat, tornītis gandrīz kā bāka.

—    Un kur tad ir pats radiokombains? — Nezinītis jautāja.

—    Radiokombains ir, lūk, kur, pa kreisi, lauka malā. No šejienes to ne­var lāgā saskatīt, bet tūliņ mēs piebrauksim tuvāk.

Visi atkal sēdās uz motocikla, nobrauca no pakalna un, aizjoņojuši pa uzartā lauka malu, apstājās pie kombaina, kas pēc izskata atgādināja bru-

ņām klātu autobusu ar kaut kādām četrstūrainām piltuvēm augšā. Šim au­tobusam nebija ne logu, ne durvju, ne riteņu, turklāt tas bija gandrīz līdz pusei ieracies zemē. Mašīnas priekšdaļā bija plata sprauga, sānos lemesis, kas," kombainam pārvietojoties uz priekšu, graizīja zemi. Divas mehāniskas dzelzs ķepas kā sniega novācamajai mašīnai visu laiku grāba sagrai­zītās velēnas un rauša spraugā. Augšā virs spraugas bija uzraksts: «Radiolārija».

—    Pievērsiet uzmanību šim te! — Veģītis aizrādīja. — Jūs redzat, ka velēnas nozūd kombainā, un vairāk nekā neredzat.

-— Pilnīgi pareizi, mēs vairāk nekā arī neredzam, — Raibulītis apstip­rināja.

—    Kas tad notiek iekšā? — Veģītis jautāja un pats atbildēja: — Iekšā velēnas tiek sasmalcinātas par irdenu zemi, rūpīgi sajauktas ar mēsliem, papildmēslojumu un sēklu. Bez tam turpat tiek iznīcinātas nezāļu sēklas un kaitīgo kukaiņu kāpuri.

—   Un kā tos iznīcina? — Nezinitis jautāja.

— Kāpurus padara nekaitīgus ar ultraskaņas palīdzību, bet nezāļu sēklas vienkārši sagrauzdē, pēc tam tās zaudē dīgtspēju. Tagad paskatie­ties uz mašīnu no otras puses! Šeit jūs redzat tādu pašu platu spraugu. No tās birst ārā irdena zeme, kurai, kā jau teicu, piejaukti mēsli, sēkla un pa- pildmēslojums. Tādējādi tur, kur iet pāri kombains, zeme paliek uzarta un apsēta. Mašīna strādā nepārtraukti — gan dienu, gan nakti, gan lietū, gan tveicē, gan salā, kas, protams, ir ļoti produktīvi.

—   Tātad šo mašīnu neviens neapkalpo? — Nezinītis vaicāja.

—    Nē, arī Radiolārija ir jāapkalpo, taču to dara no atstatuma, — Veģī­tis atbildēja. — Pievērsiet uzmanību spoguļbumbai, kas uzstādīta priekš­galā! Tas ir bumbveidīgs televīzijas raidītāja ekrāns. Tajā atspoguļojas gan pats kombains, gan viss, kas ap to notiek. Televīzijas raidītājs šo atspo­guļojumu pārraida uz radiokombainu centrālo staciju. Mašīnists, kas de­žurē centrālajā stacijā pie televizora, uz tāda paša bumbveidīga ekrāna redz kombainu un visu, kas ap to notiek. Ar radiosignālu palīdzību viņš var mašīnu apturēt, atkal iedarbināt, pagriezt uz vienu vai otru pusi, ja pie­peši ievajadzētos apiet kādu šķērsli.

—   Bet kāpēc mašīnists sēž centrālajā stacijā? Vai tad viņš nevar uztu­rēties šeit? — Podziņa vaicāja.

—   Ja mašīnists vadītu tikai vienu mašīnu, tad viņš varētu uzturēties arī šeit, bet viņš vada sešpadsmit kombainus, kas strādā dažādos laukos visapkārt Saules pilsētai. Centrālajā stacijā uzstādīti sešpadsmit tādi paši bumbveidīgi uztvērēji, un mašīnists vienlaikus vēro, kā rit darbs katrā no šiem sešpadsmit kombainiem.

—   Un kur atrodas centrālā stacija? — Podziņa jautāja.

—   Centrālā stacija atrodas Saules pilsētā, Rietumu ielā.

—   Vai, cik interesanti! — Podziņa iesmējās. — Tātad ar tādu kombai­nu var art zemi, neizbraucot no pilsētas?

—   Jā gan, — Veģītis apstiprināja. — Un, ievērojiet, nevis ar vienu, bet ar sešpadsmit kombainiem sešpadsmit dažādās vietās, kas atrodas diez­gan tālu cita no citas.

—   Interesanti, ko mašīnists redz uz bumbveidīgā ekrāna tur, stacijā? — Nezinītis ieminējās.

—    Gluži to pašu, ko mēs redzam šai spoguļbumbā. Raugiet, tajā atspo­guļojas gan mašīnas priekšdaļa ar mehānismu, viss lauks priekšā un apkārt, visas debesis un pat mēs visi. Visu to redz arī mašīnists, sēdēdams stacijā. Re, paskatieties, es tūliņ došu mašīnistam signālu, lai aptur kom­bainu.

Veģītis apstājās kombainam priekšā un pacēla roku. Tai pašā mirklī kombains apstājās, motora troksnis norima un kāda skaļa balss jautāja dobji kā no mucas:

—- Kas noticis?

—    Nekas nav noticis! — Veģītis atsaucās. — Es gribēju pārbaudīt, vai raidītājs darbojas.

—   Raidītājs ir kārtībā, — balss atbildēja.

—   Turpiniet darbu! — Veģītis sacīja un pagāja pie malas.

Motors atkal sāka dūkt, un mašīna virzījās tālāk.

—   Cik interesanti! — jūsmoja Podziņa. — Tātad šī mašīna ne tikvien redz, bet arī dzird un sarunājas.

—   Sarunājas un dzird nevis mašīna, bet gan mašīnists, — Veģītis iz­laboja. — Mašīnā ierīkots skaļrunis un mikrofons. Ar hikrofonu pa radio noraida signālus uz staciju un no stacijas šurp. Ja mašīnists ieslēgs radio, viņš dzirdēs, ko mēs te runājam, un mēs skaļrunī dzirdēsim, ko runā viņš.

—   Nav nekas sevišķs, — noteica Raibulītis. — Apmēram tā kā tele­fons.

—   Un kas šos kombainus darbina: spirts vai varbūt atomenerģija? — Nezinītis taujāja.

—   Ne spirts un ne atomenerģija, bet gan radiomag- nētiskā enerģija, — Veģītis atbildēja.

—    Kas tad tā tāda par enerģiju?

—    Tas ir kaut kas līdzīgs elektriskajai enerģijai, ti­kai elektrība plūst pa vadiem, turpretim radiomagnē- tiskā enerģija — tieši pa gaisu.

—   Mani interesē vēl viens jautājums, — sacīja Ne­zinītis. — Jūs apgalvojat, ka mašīnists centrālajā sta­cijā redzot visu, kas atspoguļojas šai spoguļbumbā. Arī es tajā atspoguļojos, tātad viņš redz arī mani?

—   Protams, — Veģītis apstiprināja.

Nezinītis sāka pārlikt, kas iznāktu, ja viņš pēkšņi ņemtos un parādītu mašīnistam mēli. Mašīnists taču ir tik tālu un nekā nevarēs viņam padarīt. Piegājis bumbai tuvāk, Nezinītis nolūkoja brīdi, kad neviens uz viņu neska­tījās, izšāva mēli un turklāt izvaibstījās.

—    Phe, kā nav kauna mēli rādīt! — balss skaļrunī iedārdējās.

Nezinītim sametās kauns. Viņš sīki iesmējās, lai slēptu samulsumu, un

nomurmināja:

—   Es gribēju pārbaudīt, vai mašīnists mani redz vai ne, izrādās, ka redz gan.

—    Redz, redz, tas nu ir skaidrs, — iejaucās Raibulītis. — Bet man nav skaidrs tikai viens jautājums: es saprotu gan, kāda ir tā radiomagnētiskā enerģija un kā mašīnu var vadīt no atstatuma, un kā mašīnists redz un dzird, ko vien grib, saprotu pat, kā kombainā sasmalcina velēnas, kā irdeno zemi sajauc ar sēklu, bet, āre, no kurienes kombainā rodas šī pati sēkla un turklāt vēl mēslojums, par to es nekādi netieku gudrs!

—   Nu, tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums! — Veģītis iesmējās. — Divreiz dienā ar kravas mašīnām šurp pieved sēklu, mākslīgos mēslus un papildmēslojumu un saber piltuvēs, kas atrodas kombaina augšdaļā.

—   Tad nu tiešām nav par ko brīnīties! — Raibulītis iesaucās. — Re, ja sēklu kombainā nebērtu, bet tā pati no tā birtu un birtu ārā, tad nu gan būtu ko brīnīties!

Ar to kombaina apskate beidzās, un mūsu ekskursanti devās atceļā. Šoreiz Veģītis apmeta pauguram līkumu, lai Raibulītis, augšā braucot, at­kal nenokristu no motocikla.

Desmitā nodaļa KĀ NEZINĪTIS, PODZIŅA UN RAIBULĪTIS IERADĀS SAULES PILSĒTĀ

Pēc maza brītiņa Nezinītis, Podziņa un Raibulītis jau sēdēja savā auto­mobilī un, atvadījušies no Veģīša, stūrēja pretim jauniem piedzīvojumiem. Apaļie lauki drīz vien beidzās un abpus ceļa sāka parādīties mājas. Tās bija nelielas, ne vairāk par diviem stāviem, bet ļoti glītas: ar augstiem, smailiem jumtiem spilgtās krāsās, ar verandām un terasēm, ar balkoni- ņiem un īpatnējiem tornīšiem uz jumtiem. Pagalmos bija ierīkotas lapenes un ziedēja visvisādas puķes.

Jo tālāk ceļotāji brauca, jo māju saradās vairāk. Šoseja nemanot pār­vērtās platā pilsētas ielā. Nami kļuva aizvien augstāki. Aizvien vairāk knēveļu redzēja kustamies pa ietvēm un automobiļu — pa ielas vidu. Drīz mašīnas plūda pa ielu nepārtrauktā straumē, traucēdamas cita citu un krustojumos apstādamās. Šeit bija gan tādas mašīnas, kādas Nezinītis un viņa ceļa biedri jau bija redzējuši, taču bija arī tādas, ar kurām viņi sasta­pās pirmoreiz. Sevišķi daudz bija automobiļu, kas ar savu formu atgādi­nāja rotaļu zirdziņus. Šiem autozirdziņiem bija četras kājas uz skrituļiem. Uz šiem zirdziņiem sēdēja jāšus, ar rokām turēdamies tiem ausīs un ar kā­jām — seglu kāpšļos. Acu vietā zirdziņiem bija starmeši, tas ir, apgaismošanas lukturi, un mu­tes vietā — signāltaure, ar ko baidīt aizsapņojušos gājējus. Ar tādiem autozirdziņiem brauca pa vienam un divatā: viens priekšā,

otrs aiz muguras, bet bija ari četrvietīgi, proti, tādi, kur divi zirdziņi gāja blakām, it kā sajūgti pārī.

Bez autozirdziņiem te bija vēl tā saucamie spirālautomobiļi. Tie pār­vietojās nevis ar riteņiem, bet ar skrūvi jeb spirāli, kas atgādināja gaļas mašīnas vītni. Kad skrūve griežas, mašīna iet uz priekšu. Šis mašīnas ir diezgan neveiklas, turklāt, skrūvei griežoties, tās novirzās sāņus. Šis trū­kums gan nepiemīt spirālautomobiļiem ar divām spirālēm, kas griežas da­žādos virzienos. Šīs mašīnas nenovirzās sāņus un turklāt ir daudz veiklā­kas pagriezienos, jo, lai pagrieztu mašīnu, pietiek, ja piebremzē spirāli tanī pusē, uz kuru grib pagriezt, turpretim mašīnām ar vienu spirāli nav sānu bremžu un, lai pagrieztos, jābremzē, vienkārši atsperoties ar kāju pret zemi, un tāpēc ļoti ātri noplīst apavi.

Vēl te bija redzami tā saucamie reaktīvie skrituļu cauruļauto. Šī ma­šīna ir gara caurule uz četriem skrituļiem. Cauruli piepilda ar reaktīvo degvielu. Degviela iekšā sadeg, un radušās gāzes plūst ārā pa caurules pakaļgalu, un caurule ar skrituļiem ripo uz priekšu. Pagriezienu izdara ar stūri, kas atrodas aizmugurē. Karstās gāzes, lauzdamās ārā, atsitas pret stūres plāksni, un cauruļauto pagriežas vajadzīgajā virzienā. Šie cauruļ­auto nav visai ērti braukšanai vasarā, tāpēc ka braucējam jāsēž jāšus uz caurules, kas straujā braucienā stipri sasilst; toties ziemu šī mašīna ir taisni neaizstājama, jo tad tai apakšā skrituļu vietā pierīko slieces un cau­ruļauto attīsta tik reibinošu ātrumu, ka pat pārlido pāri nelielām gravām;

turklāt braucējs sēž uz tās kā uz siltas krāsns, kas ir sevišķi patīkami lielā salā.

Bez šeit aprakstītajiem te bija vēl velosipēdi un motocikli un citas ma­šīnas uz riteņiem un kāpurķēdēm. Nezinītim, kam pārlieku interesēja dažā­das mašīnas un mehānismi, acis šaudījās apkārt kā spoles. Tāpēc viņš tikko nesagrūdās ar pretimbraucošo mašīnu un teica:

— Labāk paiesimies kājām, citādi neko lāgā nevar aplūkot.. .

Viņš piegrieza mašīnu ietves malā un apturēja. Draugi izkāpa un sāka soļot pa ielu, apkārt lūkodamies. Un bija arī ko redzēt. Ielai abās pusēs slējās daudzstāvu nami, kas pārsteidza ar savu skaistumu. Namu sienas rotāja komplicēti' raksti, bet augšā zem korēm bija lieli gleznojumi visvi­sādās spilgtās krāsās. Daudzus jumtus greznoja dažādas akmenī cirstas zvēru figūras. Tādas pašas figūras bija arī lejā pie namu ārdurvīm. Pa ietvi bariem vien pastaigājās knauķi un knīpas. Skanēja smiekli un joki. Nez no kurienes plūda mūzikas skaņas.

Pagājuši dažus soļus, mūsu ceļotāji ieraudzīja ne gluži parastā stilā celtu namu. Šā nama stāvi bija izvietoti terasveidīgi, tā ka otrā stāva iemītnieki varēja staigāt pa pirmā stāva jumtu, tie, kas dzīvoja trešajā stāvā, brīvi pastaigājās pa otrā stāva jumtu, un tā tālāk. Liftu šai namā aizstāja eskalators, proti, slīdošas kāpnes, pa kurām varēja uzbraukt līdz pašam augšējam stāvam. Lai atkal nokļūtu lejā, nama otrā pusē bija ierī­kota renesveidīga nobrauktuve, pa kuru varēja nolaisties, sēžot uz paklā­jiņa. Šie paklājiņi pietiekamā vairumā glabājās lejā pie eskalatora. Ik­viens, kas brauca ar eskalatoru augšā, paķēra līdzi paklājiņu, uz kā no­laisties, kad atkal vajadzēs tikt atpakaļ.

Mūsu ceļotāji ilgi vēroja, kā nama iemīt­nieki, atgriezdamies mājās, brauca ar eska­latoru augšā un tie, kas gāja projām, laidās lejā ar paklājiņiem.

—- Kā tu, Raibulīt, domā, kas ir patīka­māk: braukt augšā ar slīdošajām kāpnēm vai lejup ar paklājiņu? — Nezinītis jautāja.

—   Jāizmēģina kā viens, tā otrs, tad va­rēs izlemt, — Raibulītis ieteica.

—   To tu esi pareizi izdomājis! — Nezi­nītis nopriecājās. — Pamēģināsim!

—    Bet vai nebūs bail? — Podziņa šau­bījās.

—    Ko tur bīties! Citi taču brauc. Nu, ņemiet paklājiņus!

Katrs paņēma pa paklājiņam. Nezinītis pirmais uzlēca uz slīdošo kāpņu pakāpiena, viņam sekoja Raibulītis un Podziņa. Pēc mirkļa viņi jau bija augšā un, laimīgi nolēkuši no eskalatora, devās pa lēzeno priekšpēdējā stāva jumtu uz nobrauktuvi.

—   Nu, paej pie malas, es laidīšos pirmais, — Nezinītis uzsauca Raibu­lītim un piesteidzās pie renes.

—    Kāpēc tu pirmais? — Raibulītis brīnījās. — Kas tad izdomāja šo vizināšanos? Es izdomāju, es arī laidīšos.

Raibulītis atgrūda Nezinīti, veikli iemeta renē paklājiņu un jau dzīrās sēsties virsū, kad paklājiņš negaidot noslīdēja lejā. Raibulītis gribēja to satvert, bet zaudēja līdzsvaru, iegāzās renē ar galvu uz leju un bez elpas aiz bailēm uz vēdera nošļūca paklājiņam pakaļ. Viens, divi — viņš jau bija lejā un iedrāzās ietves vidū, ka putekļu mākulis vien nogriezās.

—    Re nu! — viņš norūca, sliedamies kājās. — 'Izdarīju lidojumu pa­saules telpā!

—   Nu, kā labi noripoji? — Nezinītis no augšas kliedza.

—    Lieliski! — Raibulītis atsaucās, putekļus spļaudīdams. — Tagad mēģini tu!

Nezinītis izplāja savu paklājiņu renes dibenā, uzmanīgi apsēdās uz tā un laidās lejā. Nobrauktuve nebija visgarām vienāda. Slīpums bija gan stāvāks, gan lēzenāks. Tāds lēzenums bija pie katra stāva, lai ērtāk va­rētu apsēsties. Līdzko slīpums kļuva stāvāks, Nezinītis drāzās lejā bries-

migā ātrumā. Nobijies viņš sāka ķer­stīties gar renes malām. Paklājiņš izslīdēja viņam no apakšas un šāvās lejup uz savu roku, bet Nezinītis no- šļūca uz sava paša bikšdibena.

Veiksmīgāk par visiem noslidi- nājās Podziņa. Viņa akurāti apsēdās paklājiņa vidū un, lejup laižoties, netvarstījās ar rokām gar renes ma­lām. Tāpēc viņai viss izdevās tik labi, ka labāk nemaz nevarēja būt.

Norunājuši vēl kādreiz atnākt šurp un krietni izvizināties, ceļotāji devās tālāk.

Jāsaka, ielas gan Saules pilsētā bija daudz platākas nekā citās knē­veļu pilsētās, pie kam it īpaši platas bija ietves. Katrā namā bija ēdnīca. Galdi rindojās ne vien ēdnīcu tel­pās, bet arī ārpusē uz ietvēm. Visur pie galdiem sēdēja knēveļi. Daži pusdienoja, dzēra tēju, kafiju vai augļu sulu; citi lasīja avīzes, apska­tīja žurnālos ilustrācijas; vēl citi spēlēja — daži loto, daži domino, daži ričuraču un vēl šo vai to. It īpaši daudz bija šahistu, ko varēja sastapt visās malās, kur vien bija iespējams piemesties ar šaha galdiņu. Tepat ielas vidū spēlēja paslēpes, sunīšus, ķivulīšus, klases, kaķi un peli un ci­tas kustību rotaļas.

Pie katras ēdnīcas bija spēļu is­taba, kur glabājās galda spēles. Bez visa tā daudzās mājās vēl bija tā saucamie iznomāšanas punkti, kur varēja nomāt velosipēdus, koka div-

riteņus, tenisa raketes, futbola un volejbola bumbas, ķegļus, pingpongu, kluģīšus .. . Visas šis spēles redzēja spēlējam malu malās: gan apstādī­jumos, gan īpašos laukumos, gan namu pagalmos. Kaut gan patiesībā pagalmu Saules pilsētā nemaz nebija, tas ir, pareizāk izsakoties, būt bija, tikai tie nebija norobežoti ne ar sētām, ne žogiem; vārtus nekad neslēdza, jo arī vārtu nekādu nebija. Ja arī vietumis gadījās zemi apžodziņi, tad tie bija celti augu aizsardzībai un nevis tālab, lai aizsprostotu kādam ceļu.

Tā kā nebija nekādu žogu, pagalmos ērti varēja ierīkot tenisa lauku­mus, skrejceliņus, peldbaseinus, futbola, volejbola, basketbola, kroketa, kluģīšu un citu spēļu laukumus. Knēveļi varēja netraucēti staigāt no sava pagalma uz citiem un spēlēt ar kaimiņiem dažādas spēles, kas ļoti nostip­rināja veselību un attīstīja muskuļus.

Visvairāk mūsu ceļotājiem patika tas, ka gandrīz katrā mājā bija teāt­ris vai kino. Sevišķi daudz bija leļļu teātru. Turpat vai ik uz soļa margoja uzraksti: «Lielais leļļu teātris», «Mazais leļļu teātris», «Marionešu teātris», «Leļļu komēdija», «Jautrais ķipars» un citi. Lai skatītājiem vasarā nebūtu karsti, teātros bija ierīkotas divpusīgas skatuves ar diviem priekškariem. Viena skatuves puse bija pavērsta uz skatītāju zāli, otra — uz āru. Tā ziemu varēja izrādi noskatīties no zāles, bet vasaru — tieši no ielas vai no pagalma. Vajadzēja tikai dekorācijas apgriezt uz otru pusi un iznest krēs­lus no zāles un sarindot zem klajas debess.

Nezinitis raudzījās, acis ieplētis, uz visu, kas notika apkārt, un vienā laidā sagrūdās ar pretimnācējiem. Tas viņu ļoti kaitināja. Parasti pretim­nācējs, sagrūdies ar Nezinīti, sacīja «atvainojiet», bet Nezinītis neatbildēja vis pieklājīgi «lūdzu», bet pikti nopukojās:

—   Eita pie joda!

—    Tā nav labi, — Podziņa viņam aizrādīja. — Ja kāds tavā priekšā atvainojas, tev jāsaka «lūdzu».

—    Ko vēl negribēsi! — Nezinītis atcirta.— Iesi katram teikt «lūdzu», tad pielūko vien, kāds vēl uz galvas uzsēdīsies!

Šai brīdī viņi pienāca pie augsta nama ar balkoniem, kas savā starpā bija savienoti ar virvju kāpnēm. Tādas pašas kāpnes veda uz balkoniem no

augšstāvu un apakšstāvu logiem. Šīs kāpnes un turklāt auklas, kas bija iz­vilktas visos virzienos, piešķīra na­mam braukšanai sagatavota kuģa izskatu. Šai namā dzīvoja uguns­dzēsēji, kas pastāvīgi trenējās, kāpe­lēdami pa virvēm un kāpnēm.

Nezinītis noņēmies raudzījās uz šo ērmoto namu, un, tā kā nams bija liels, tad viņam nācās krietni vien at­gāzt galvu atpakaļ. Tik tālu atpakaļ, ka platmale novēlās viņam no gal­vas. Viņš pieliecās, lai paceltu plat­mali, bet te pēkšņi atgadījās kas ne­paredzēts. Taisni tobrīd pa ielu nāca knauķis, vārdā Burtiņš, un iedams lasīja grāmatu ar virsrakstu «Sla­venā zoslēna Gāgiņa brīnišķīgie pie­dzīvojumi». Šis Burtiņš bija no tiem grāmatu tārpiem, kas var lasīt jebku­ros apstākļos: gan mājās, gan uz ie­las, gan brokastojot, gan pusdienojot, gan pie gaismas, gan tumsā, gan sē­žot, gan guļot, gan stāvot un pat staigājot.

Aizrāvies ar lasāmo un nepama­nījis, ka Nezinītis noliecas pēc platmales, Burtiņš uzgrūdās vi­ņam virsū un pakrita. Kriz­dams viņš nogāza arī Nezinīti un sāpīgi iespēra tam pa galvu.

—   Nu kā tad, sāk jau sēs­ties uz galvas! — Nezinītis iekliedzās. — Ak tu ēzeli!

—    Kurš ir ēzelis? Es esot ēzelis? — noprasīja Burtiņš, sliedamies kājās.

—    Kurš tad gan cits! Vai varbūt es? — Nezinītis joprojām kliedza.

—   Nevaru jums piekrist, — Burtiņš pieklājīgi iebilda, Ēzelis ir dzīvnieks ar četrām kājām un garām jo garām ausīm .. .

—    Lūk, taisni jūs esat šis dzīvnieks ar četrām kājām!

—   Nē, droši vien jūs esat tas četrkājainais dzīvnieks!

—   Es esot četrkājainais? — Nezinītis aizsvilās. — Es jums vēl pierā­dīšu, kurš no mums ir četrkājainais!

—   Nu, nu, pierādiet, pierādiet!

—   Un pierādīšu arī!

—   Melšaties! Nekā jūs nepierādīsiet!

—    Ak melšos? — Nezinītis brēca tīri bez elpas aiz niknuma. Viņš uz vietas pavicināja brīnumnūjiņu un nobēra:

—   Gribu, lai šis te knēvelis pārvēršas par ēzeli!

—    Daudz ko .. . — Burtiņš iesāka.

Viņš gribēja sacīt: «Daudz ko jūs gribat,» — taču taisni pie šā vārda pārvērtās par ēzeli un, asti pakulstījis, sāka soļot projām, ka nagi vien knaukšķēja pa ietvi. Grāmata, kas viņam bija nokritusi, tā arī palika ietves vidū. Gājēju tobrīd tuvumā negadījās, un neviens šo neparasto notikumu neredzēja. Podziņa un Raibulītis, nemanīdami, ka Nezinītis aizsapņojies pie nama ar virvju kāpnēm, bija aizgājuši uz priekšu. Kad Ne­zinītis viņus panāca, tie stāvēja pie augstas mājas ar lielu uzrakstu pār visu sienu: «Viesnīca Malvāzija».

—    Rau, te mēs arī apmetīsimies, — Podziņa sacīja. — Ceļotāji vien­mēr mēdz apmesties viesnīcās.

Mūsu trīs draugi devās uz viesnīcas ieeju.

Vienpadsmitā nodaļa kad diena BIJA GALĀ

Nonākuši pie viesnīcas ieejas, mūsu ceļotāji atlēca sāņus, jo durvis pēkšņi atsprāga līdz galam vaļā, it kā tās kāds būtu no iekšpuses atgrū­dis. Redzēdami, ka neviens ārā nenāk, Nezinītis un viņa ceļa biedri gāja iekšā, un durvis aiz viņiem tūdaļ aizcirtās. Ceļotāji iztrūkušies paraudzī­jās apkārt. Pa labi bija platas kāpnes, pa kreisi galds un daži krēsli. Taisni pretim sienā bija melnas durvis. Negaidot šais melnajās durvīs ie­kvēlojās balts televīzijas ekrāns. Uz tā parādījās knīpas attēls. Viņai bija apaļa seja, sārti vaigi un gaiši mati. Matos bija iesietas divas platas, melnas lentes, uz ausīm uzmauktas radioaustiņas. Uz galda atradās mikro­fons. Knīpa laipni pasmaidīja un teica:

—   Lūdzu, nāciet tuvāk!

Nezinītis un viņa draugi nedroši pavirzījās tuvāk.

—   Jūs vēlaties apmesties viesnīcā? — knīpa vaicāja un, nesagaidījusi no samulsušajiem ceļotājiem atbildi, turpināja: — Brīvas istabas ir piek­tajā stāvā. Lūdzu, ejiet iekšā pa šīm durvīm un brauciet augšā ar liftu.

Vēlreiz uzsmaidījusi, knīpa nozuda no ekrāna. Melnās durvis atdarījās.

Nezinītis, Podziņa un Raibulītis iegāja pa tām un nokļuva lifta kabīnē. Durvis tūdaļ aizcirtās, un kabīne sāka celties augšup. Piektajā stāvā tā apstājās, un durvis no jauna atvērās. Ceļinieki izgāja gaitenī, un tūliņ uz sienas viņiem priekšā iekvēlojās ekrāns un uz tā parādījās tās pašas knī­pas smaidošā seja.

—    Jūsu istabas numurs ir deviņdesmit seši, gaiteņa galā pa labi, — viņa sacīja. — Bet vispirms lūdzu ikvienu no jums ierakstīt savu vārdu burtnīcā, kas ir jums priekšā uz galda.

Nezinītis atšķīra burtnīcu, kas atradās uz galda, izlasīja pēdējā lap­pusē ierakstītos vārdus, tad ņēma spalvaskātu un ar visnopietnāko seju ierakstīja: «Ceļotājs automobilists Nezinis Neziņa dēls Nezinums.» Ierau­dzījis šo ierakstu, Raibulītis pat iespurdzās aiz prieka, tad uz brītiņu no­grima domās, pakasīja degungaliņu un, paņēmis no galda spalvaskātu, centīgi burtu pa burtam ierakstīja: «Ārzemnieks Smuliāle Raibīnī.» Un tikai Podziņa bez kādiem niķiem ierakstīja burtnīcā savu īso vārdiņu.

Nodarījuši šo darāmo, mūsu draugi devās pa gaiteni garām dau­dzām durvīm. Ieraudzījusi durvis, uz kurām bija rakstīts «Nr. 96», Po­dziņa sacīja:

—    Deviņdesmit sestais numurs. Mums jāiet te.

Nezinītis atvēra durvis, un visi iegāja plašā priekštelpā. Pie pretējās sienas atkal iekvēlojās ekrāns, un uz tā parādījās tā pati smaidošā knīpa.

—   Tā, nu jūs esat mājās, — viņa sacīja. — Vai vēlaties atpūsties no ceļa? Pa kreisi no jums ir durvis uz istabām. Ejiet

iekšā un ierīkojieties, kā jums ērtāk. Savas cepures varat pakārt šeit, priekšistabā, uz pakaramā vai arī skapī, kas ir jūsu priekšā. Šis ir uzlabots skapis — putekļu sūcējs. Tas iztīra drēbes un auto­mātiski izsūc no tām putekļus. Pa labi ved durvis uz vannas istabu. Varbūt kāds no jums vēlas iet zem dušas vai vannā vai arī kaut muti nomazgāt? — viņa ap­vaicājās, ar smaidu palūkojusies uz Raibulīti.

—    Mēs apspriedīsim jūsu priekšlikumu, — Raibulītis atteica.

—    Jā, jā, apspriediet, lūdzu! Vai kādam ir jautājumi?

—   Man ir, — Raibulītis sacīja. — Kas jus esat, kur jus esat, un ka jūs sauc?

—   Esmu dežurējošā viesnīcas direktore, atrodos direktora kabinetā, un mani sauc par Liliju.

—   Un mani par Raibulīti, tas ir .. . tfu! … Smuliāle Raibīnī — tā!

—  Arī man ir jautājums, — teica Nezinītis. — Kā iedarbina skapi — putekļu sūcēju?

—   Tas nemaz nav jāiedarbina. Jums tikai jāieliek skapī savas drēbes un jāaizver skapja durvis, un putekļu sūcēja mehānisms automātiski ie­slēdzas. Vai ir vēl jautājumi?

—    Pagaidām vairāk nav, — Nezinītis atbildēja.

Lilija pamāja ar galvu Nezinītim un Podziņai, tad uzmeta skatienu Raibulītim, plati pasmaidīja un nozuda no ekrāna.

—   Interesanti, kāpēc viņa visu laiku smaida? — Raibulītis jautāja. — Kā paskatās uz mani, tā tūliņ smaida.

—    Skaidrs, kāpēc, — Podziņa atbildēja. — Līdzko ierauga, kāds tu mums esi tīriņš, tā nevar smieklus valdīt.

Nezinītis pa tam bija sācis interesēties par skapja — putekļu sūcēja ie­kārtojumu. Atvēris durvis, viņš palūkojās iekšā un redzēja, ka skapja grīda, sienas un griesti bija vienos sīkos caurumiņos un pēc izskata at­gādināja bišu šūnas. Nezinītis ieslēja skapī brīnumnūjiņu, pakāra uz va­dža platmali, tad aizvēra durvis un sāka klausīties. No skapja nāca apslā­pēta dūkoņa kā no bišu stropa. Nezinītis atvēra skapi — dūkoņa mitējās; aizvēra — dūkoņa atkārtojās.

—   Pag, Raibulīt, mēs tūliņ izdarīsim mēģinājumu, — Nezinītis sa­cīja. — Es ielīdīšu skapī, un tu aizver skapja durvis. Man gribas paskatī­ties, kā tas darbojas.

Atvēris skapi, Nezinītis ielīda tajā, un Raibulītis aizcirta durvis. Palicis tumsā, Nezinītis izdzirda dūkšanu un juta, ka pēkšņi viņam velk virsū vējš. Vējš kļuva aizvien stiprāks un stiprāks. Pēc maza brītiņa Nezinītis vairs nejaudāja noturēties kājās. Viņu aizsvieda malā un piespieda pie skapja sienas. Negaidot vējš mainīja virzienu un sāka pūst uz otru pusi. Nezinīti atsvieda pie pretējās sienas. Pēc tam vējš iegriezās no apakšas. Bikses un krekls Nezinītim piepūtās, it kā piepildījās ar gaisu, mati uz gal­vas sacēlās stāvus, un viņš juta, ka nupat, nupat uzlidos gaisā tikpat kā ar gaisa balonu. Lai noturētos apakšā, Nezinītis apsēdās uz grīdas un labi aši atgrūda no iekšpuses durvis.

—    Nu, kā ir, vai izdevās mēģinājums? — Raibulītis vaicāja, ieraudzī­jis Nezinīti četrrāpus lienam ārā no skapja.

—    Pilnīgi izdevās, — Nezinītis atbildēja. — Ļoti interesants mēģi­nājums! Palūko pats, ja gribi.

—   Bet kā tur skapī ir, vai nav briesmīgi? — Raibulītis bažīgi pētīja.

—   Nekā briesmīga nav. Tevi tikai mazliet izputekļos — un vairāk nekā.

—   Tas ir — kā?

—   Nu, tas ir tā, it kā tu lidotu gaisa balonā. Ļoti interesanti! Lien iekšā, redzēsi! Nu, lien taču, nebaidies!

Bez tālākiem prātojumiem Nezinītis iegrūda Raibulīti skapī un aizvēra durvis. Kādu brītiņu viņš smaidīdams klausījās dūkoņā un dzirdēja dob­jus grūdienus. Pēdīgi durvis atsprāga vaļā un pa tām izvēlās Raibulītis.

—   Ļoti interesanti! — viņš izdvesa, celdamies no grīdas. — Nu, Po- dziņ, tagad tava reize!

—   Ko vēl neizdomāsi! — Podziņa noraidīja. — Liela man vajadzība ņemties ar tādiem niekiem!

—   Nē, nesaki vis! Tie nemaz nav tādi nieki! Nopietna lieta.

Taču Podziņa teica:

—    Iesim labāk apskatīsim istabas!

Viņa atvēra durvis, un mūsu ceļotāji iegāja plašā istabā ar dzeltenu parketa grīdu, kas bija tā nospodrināta, ka laistījās vien. Istabas vidū stā­vēja apaļš galds. Gar sienām — bufete, liels, ar zaļu drānu pārvilkts dī­vāns, divi mīksti atzvelteņi un daži krēsli. Pie loga atradās neliels gal­diņš ar šahu, dambreti un ričuraču. Vienā istabas kaktā bija novietots radioaparāts, otrā — televizors.

Blakus šai istabai pa labi bija vēl viena istaba ar divām gultām, pa kreisi — trešā istaba ar vienu gultu.

—   Lūk, šī istabiņa būs mana, — Podziņa iesaucās. — Bet tā ar di­vām gultām — jūsējā.

—    Un vidus istaba būs kopēja, — Raibulītis nolēma. — Te mēs klau­sīsimies radio, skatīsimies televīzijas pārraides un arī apspriedīsim dažā­dus jautājumus. Ierosinu vispirms apspriest jautājumu, kur varētu paēst pusdienas .. .

—   Par pusdienām neraizējies! — sacīja Podziņa. — Kam ir brīnum­nūjiņa, tam vienmēr būs gan pusdienas, gan vakariņas! Bet tev vispirms vajadzētu ieiet vannā.

—    Kālab man vēl jāiet vannā, ja es jau esmu izputekļots? — Raibulītis pre­tojās.

—    Kaut arī tu esi izputekļots, taču tīrāks neesi kļuvis. Neparko nesēdīšos pie galda ar tādu netīreli! Vai nu ej nomazgā­jies, vai arī paliksi bez pusdienām!

Raibulītim bija vien jāpadodas. Viņš iegāja vannas istabā un nodomāja, ka apskalos tikai seju, bet Podziņai teiks, ka nomazgājies viscaur. Piegājis pie maz­gājamās ierīces, viņš ņēmās pētīt tās uz­būvi. Pie sienas virs izlietnes bija plast­masas plāksne, ko varēja uzskatīt it kā par vadības pulti. Šās pults vidū bija apaļš spogulis. Zem spoguļa rindojās po­dziņas ar zīmējumiem. Zem podziņām bija vairāki kloķi, kas izskatījās kā radziņi. Pults augšdaļa virs spoguļa rēgojās resna, izliekta caurule kā ru­pors. Zem rupora — pie plāksnes piestiprināts sarains veltnītis. Bet augstāk, pie pašiem griestiem, bija vēl viena izliekta caurule ar tādu galu kā lejkannai. Abpus spoguļa bija vairākas atvilktnītes.Pavilcis atvilktni, uz kuras bija uzzīmētas ziepes, Raibulītis tajā ieraudzīja ziepju gabalu. Ielū­kojies atvilktnē ar zobu sukas attēlu, Raibulītis tur atrada zobu suku. At- vilktnītē ar uzzīmēto zobu pastas tūbiņu viņš uzgāja tūbiņu ar pastu.

—   Nav nekāds brīnums: kas uzzīmēts, tas arī ir, — Raibulītis apmieri­nāts noteica un ņēmās aplūkot zem spoguļa sarindotās podziņas. -

Zem vienas podziņas bija uzzīmēta ruporveidīga taurīte. Raibulītis no­spieda šo podziņu, un tūliņ rupors, kas rēgojās augšā, paliecās mazliet uz leju un nt> tā sāka vējot silts gaiss.

—   Aha! — Raibulītis atskārta. — Tā, bez šaubām, ir caurule matu žāvēšanai pēc galvas mazgāšanas.

Viņš piespieda citu podziņu, zem kuras bija uzzīmēts kaut kas tāds kā trauku beržamā suka, un tūliņ viņam taisni uz galvas nolaidās sarainais veltnītis un sāka griezties, sukādams viņam matus. Raibulītis sākumā pat pietupās aiz pārbīļa, bet, redzēdams, ka veltnītis mierīgi griežas, kļuva drošāks un, ļaudams tam galvu, sacīja:

—   Nav nekas briesmīgs! Vienkārši automātiska matu suka.

Beidzis sukāšanos, viņš piespieda podziņu, zem kuras bija uzzīmēta

odekolona pudelīte, un uzreiz no pulveriza- tora blakus spogulim viņam sejā iešļācās odekolona strūkla. Raibulītis nepaguva pat samiegt plakstiņus, tāpēc acīs viņam sāka neganti kost. Izberzējis ar dūrēm acis un iztriepis pa visu seju no acīm izsprāgušās asaras, viņš noteica:

—    Arī nav nekāds brīnums! Ja jau ode­kolona pudelīte uzzīmēta, tātad odekolonam vien jāslacinās. Re, ja būtu uzzīmēts odeko­lons, bet acīs šļāktos, piemēram, parasts ūdens vai arī, teiksim, tinte, tad gan būtu ko brīnīties!

Tūliņ viņš sāka pētīt kloķus zem krāna.

Te bija kaut kādi pavisam nesaprotami zīmējumi. Zem viena kloķa bija kaila knēveļa attēls sarkanā krāsā. Zem otra — tāds pats knēvelis, tikai zils. Zem trešā kloķa bija uzzīmēta sarkana roka. Zem ceturtā — tāda pati roka, tikai zila. Nekā no šiem apzīmējumiem nesapratis, Rai­bulītis pagrieza pirmo pagadījušos kloķi, un tūliņ viņam virsū šņākdama gāzās ūdens straume. Raibulītis nodomāja, ka viņu atkal sāk slacīt ar odekolonu un tīšām aizmiedza acis. Pamazām viņš apjēdza, ka šoreiz vi­ņam nepavisam nav darīšana ar odekolonu, un, acis atvēris, ieraudzīja, ka no dušas viņam līst virsū ūdens. Viņš jau gribēja brīnīties, taču laikā apķērās un noteica:

—   Mieru! Pagaidām nav ko brīnīties. Liekas, esmu tikai nokļuvis zem dušas.

Mirkt zem aukstas dušas, turklāt ar visām drēbēm, bija ne visai patīkami. Raibulītis nolēma apturēt ūdeni, bet neatcerējās, kuru kloķi pagrie­zis, un ņēmās grozīt uz labu laimi te vienu, te otru. Un tā viņš nevis apturēja aukstā ūdens strāvu, bet ieslēdza karsto. Lietus, kas lija pār viņu, pieņēmās un kļuva krietni siltāks. Vispār, kad viņam pēdīgi izdevās ūdeni apturēt, viņš bija slapjš no galvas līdz kājām.

— Nu, vai biji vannā? — apvaicājās Po­dziņa, redzēdama Raibulīti atgriežamies istabā.

—   Biju, — Raibulītis, sīkumos neielaizdamies, atbildēja.

Tikai tagad Podziņa pamanīja, ka no Raibullša tek ūdens, ka čurkst vien.

—   Vai tad tu ar visām drēbēm vannojies, vai? — viņa iesaucās.

—   Un kā tad pavēlēsiet man vannoties? Tur ir tik sarežģīta mehānika, ka — gribi vai negribi — izpeldinās tevi ar visām drēbēm.

—    Kas tā par sarežģītu mehāniku? — Nezinītis ieinteresējās.

—   Nu ej paskaties, tad zināsi, — Raibulītis atrūca.

Nezinītis iegāja un pēc brītiņa iznāca arī slapjš no galvas līdz kājām. Piedevām no viņa vēl kūpēja garaiņi, jo viņš bija uzreiz ieslēdzis karsto ūdeni.

—   Negals man ar jums! — Podziņa nopūtās.

Viņa iegāja vannas istabā un ņēmās pētīt kloķus, bet Nezinītis un Raibulītis stāvēja aiz muguras un skatījās.

—   Re, tieci nu gudrs, — Nezinītis prātoja, — kāpēc tur pie viena kloķa uzzīmēts vesels knēvelis, bet pie otra — tikai nocirsta roka?

—   Nu, tas ir skaidrs, — sacīja Podziņa. — Ja pagriezīsi kloķi, kur uzzīmēta roka, tad ūdens tecēs no krāna uz rokām, bet, ja pagriezīsi kloķi, kur uzzīmēts vesels knēvelis, tad tevi no galvas līdz kājām apšļāks no dušas.

—   Pareizi! — Raibulītis uztvēra. — Pavisam vienkārši. Bet kāpēc viens knēvelis ir sarkans un otrs zils?

—   To gan es jau zinu, — iesaucās Nezinītis. — Ja tu atgriezīsi krānu ar sarkano zīmējumu, tad tevi uzreiz noplaucēs tā, ka tu kļūsi sarkans no karstā ūdens; bet, ja atgriezīsi krānu ar zilo zīmējumu, tecēs auksts ūdens un no aukstuma tu arī pats kļūsi zils.

—   Nu tā, kad nu jums viss ir skaidrs, ielaidiet vannā ūdeni un maz­gājieties! — Podziņa parīkoja.

Kad Nezinītis un Raibulītis bija nomazgājušies, vannas istaba tika nodota Podziņas rīcībā, un pēc tam visi trīs sēdās pie galda. Nezinītis pavicināja brīnumnūjiņu un teica:

—   Galdiņ, klājies!

Tūliņ uz galda parādījās burvju galdauts. Tas klājās pats no sevis … un kādi tikai ēdieni tur nebija! Varēja ēst, ko vien gribēja un cik vien gri­bēja, — ēdamais uz galda negāja mazumā. Nezinītis un Raibulītis sē­dēja pie galda, segās ietinušies, jo viņu drēbes Podziņa bija izmazgājusi un izklājusi, lai žūst. Raibulītis uzklupa galvenokārt saldumiem un tikai

gaudās, ka nevarot konfektes noglabāt kabatās. Nez kādā veidā viņš to­mēr bija pamanījies savilkt veselu kaudzi konfekšu savā gultā zem spilvena.

Beidzot visi bija paēduši un piecēlās no galda. Burvju galdauts sari­tinājās un pazuda kopā ar visiem ēdieniem, tā ka pat galdu nokopt neva­jadzēja. Podziņa paskatījās pa logu un ar izbrīnu pamanīja, ka ārā jau nakts. Tad viņa teica, ka laiks likties gulēt, un devās uz savu istabu. Arī Nezinītis un Raibulītis iegāja savējā. Nodzēsuši gaismu, viņi likās gultā. Raibulītis vēl ilgi sūkāja konfektes un svieda papīriņus taisni uz grīdas. Pēdīgi viņš aizmiga ar apsūkātu konfekti mutē. Bet Nezinītis ilgi neiemiga un visu laiku domāja par to, kas viss viņiem gadījies kopš rīta. Vi­ņam šķita, ka no Ziedu pilsētas viņi izbraukuši nevis šodien un pat ne va­kar, bet sen sen … varbūt pirms kāda mēneša. Un par to nav ko brīnī­ties, jo knēveļi ir ļoti maziņi un maziem laiks velkas daudz gausāk nekā lieliem.

Divpadsmitā, nodaļa ka nezinitis runĀjĀs ar savu sirdsapziŅu

Nezinītim acis pamazām pierada pie istabas tumsas. Apkārt sāka plaik­snīties blāvi priekšmetu apveidi. Pie sienas jau varēja saskatīt gleznu platā, melnā ietvarā. Tā karājās taisni pretim gultai, kurā gulēja Nezi- nītis. Līdzās gultas galvgalim stāvēja mazs skapītis, ko Nezinītis sākumā noturēja par parastu naktsskapīti. Tagad viņš ievēroja, ka tas nemaz nav parasts skapītis. Durtiņu vietā tam bija līdzena sieniņa, no vienas vietas kā nosēta mazām, baltām podziņām. Pie katras podziņas bija uzraksts ar kādas pasakas nosaukumu. Tur bija gan «Sarkangalvīte», gan «īkšķī- tis», gan «Zelta gailītis», gan «Runcis Ņuris». Uz skapīša bija spogulis.

«Kas tad tas par joku?» Nezinītis pats sev jautāja. «Varbūt, ja pie­spiestu podziņu, no skapīša izlēktu pasaku grāmata? Nu patiešām — ne­maz nekaitētu, gulēt ejot, palasīt pasaciņu!»

Ilgi nedomādams, Nezinītis piespieda pirmo pagadījušos podziņu. Ne­kāda grāmata tomēr no skapīša neizlēca, bet gan ieskanējās klusa, maiga muziķa un kāda laipna, mīlīga balss sāka nesteigdamās stāstīt pasaku:

«Reiz dzīvoja māsiņa Aļonuška un brālītis Ivanuška. Kādu dienu viņi izgāja ceļā …»

«Ā!» Nezinītis attapa. «Tātad tā tīri vienkārši ir pasaku stāstāmā ma­šīna. Nu nekas, tas ir pat labāk nekā pašam lasīt. Guli un klausies, līdz uznāk miegs.»

Tobrīd spogulī uz skapīša iedegās gaisma un parādījās zaļa pļaviņa. Pa pļaviņu vijās taciņa, un pa taciņu, rokās saķērušies, gāja māsiņa Aļo­nuška un brālītis Ivanuška.

Nezinītis pagriezās uz sāniem, lai ērtāk būtu skatīties, un balss tur­pināja:

«Un tā nu brālītis Ivanuška un māsiņa Aļonuška gāja, gāja — te uz­reiz redz dīķi, un dīķa malā ganās govju bars. «Man gribas dzert,» saka Ivanuška. «Nedzer vis, brālīt, kļūsi par telēniņu,» atbild Aļonuška…»

Nezinītis klausījās, klausījās, līdz pasaka bija galā. Tā viņam ļoti pa­tika, tikai bija pārlieku žēl nabaga Ivanuškas, kas pārvērtās par kazlē- niņu. Tas viņam atgādināja knēveli, ko viņš šodien bija sastapis uz ielas un pārvērtis par ēzeli. Nezinītis bija šo knēveli pavisam piemirsis, bet nu viņš par to domāja un domāja. Viņš atcerējās, kā par ēzeli pārvērstais knauķis bija aizgājis, ka nagi vien noknaukšķēja uz ietves, kā, projām ie­dams, bija pagriezis garausaino galvu un, tīri kā pārmezdams, uzlūkojis Nezinīti labsirdīgām, skumjām acīm.

Pasaka sen bija galā, bet Nezinītis gulēja tumsā, grozījās no vieniem sāniem uz otriem un grūti pūta. Viņš domās runājās pats ar sevi, un tā­pēc viņam likās, ka ar viņu runā kāda balss viņā pašā.

«Viņš taču pats bija vainīgs,» Nezinītis taisnojās. «Viņš taču mani pa­grūda! Ko, vai tad man vajadzēja klusēt?»

«Iedomājies, kas par lielu kungu! Nu vairs ne pagrūst nedrīkstēs!» balss atbildēja. «Nu, tevi pagrūda, būtu tu arī pagrūdis!»

«Būtu pagrūdis!» Nezinītis norūca. «Tātad es lai ietu kauties? Kauties nav labi!»

«Ko tu neteiksi! «Nav labi!»» balss pārmēdīja. «Bet tas, ko tu izdarīji, ir labi, jā? Un ja nu tevi kāds būtu pārvērtis par ēzeli?»

«Bet ko tad viņš grūstās?» Nezinītis tiepās.

«Nu, ko tu skandini — «grūstās, grūstās»! Tu taču zini, ka tas bija ne­tīšām.»

«Nekā es nezinu!»

«Zini, zini! No manis, brālīt, nenoslēpsi!»

«Un kas tu tāds esi, ka no tevis nekā pat noslēpt nevar?» Nezinītis sa- ausījās.

«Kas?» balss zobgalīgi pārjautāja. «It kā nu nezinātu! Es taču esmu tava sirdsapziņa.»

«Ā!» Nezinītis iesaucās. «Tad tā esi tu? Nu tad sēdi un nečiepsti! Ne­viens taču nekā neredzēja, un neviens man nekā neteiks.»

«Ak tad tu baidies, ka tevi kāds nesarāj par tavu nejauko izturēšanos? Un no manis tev nemaz nav bail? Velti. Tagad es sākšu tevi tā mocīt, ka tev pat dzīve apriebsies. Tu vēl apjēgsi, ka tev kļūtu vieglāk, ja kāds da­būtu zināt par tavu rīcību un sodītu tevi par to. Tūliņ uz vietas celies augšā un izstāsti visu Rai­bulītim!»

«Paklausies,» Nezinītis iebilda, «kur tad tu agrāk biji? Kāpēc līdz šim klusēji? Citiem knēveļiem sirds­apziņa kā daždien sirdsapziņa, bet man kā tāda odze! Ieraujas kaut kur, sēž un klusē . . . Gaida, kad es ko izdarīšu aplam, un tad nu kremt.»

«Es nemaz neesmu tik vainīga, kā tu domā,» sirdsapziņa taisnojās. «Visa nelaime tā, ka es tev vēl esmu pārāk maziņa, nevarīga, un arī balss man vēl visai vāja. Turklāt apkārt bieži vien ir liels troksnis. It īpaši dienā. Rūc auto­mobiļi, autobusi, visās malās skan va­

lodās vai spēlē muziķa. Tāpēc man labāk parunāties ar tevi naktī, kad apkārt ir kluss un neviens manu balsi nenomāc.»

«Ak tad no tā tev bailes!» Nezinītis nopriecājās. «Tūliņ mēs tevi no­māksim!»

Viņš atkal piespieda skapīša podziņu un sāka klausīties pasaku par Ķīsi Ķīša dēlu. Sirdsapziņa uz brītiņu apklusa, taču drīz vien Nezinītis atkal izdzirdēja viņas balsi:

«Tu, rau, guli mīkstā gultā zem segas, tev ir silti, labi, ērti. Bet vai tu zini, ko dara knēvelis, kuru tu pārvērti par ēzeli? Viņš droši vien guļ stallī uz grīdas. Ēzeļi taču neguļ gultā. Bet varbūt viņš vārtās kaut kur uz sal­tas zemes zem klajas debess … Viņam taču nav saimnieka un neviena, kas par viņu parūpējas.»

Nezinītis nepatikā nostenējās un sāka nemierīgi grozīties gultā.

«Un varbūt viņš ir izsalcis,» balss turpināja. «Viņš taču nevar palūgt, lai viņam iedod ēst, jo neprot runāt. Kā būtu, ja tev tagad vajadzētu kaut ko palūgt un tu nevarētu ne vārda izrunāt?»

—    Kas par muļķīgu pasaku! — Nezinītis nopukojās. — It neko nevar apklusināt.

Viņš ņēmās spaidīt citas podziņas un klausīties citas pasakas, tad uz­gāja skapīša sānu sieniņā vairākas podziņas, ar ko varēja ieslēgt muziķu, un sāka klausīties dažādus maršus, polkas un valšus. Tomēr balss neap­klusa ne uz mirkli un stūrgalvīgi atkārtoja savu. Tad Nezinītis piespfeda podziņu, pie kuras bija rakstīts: «Rīt a rosme.» Un nakts vidū atskanēja sauciens:

—    Gatavojieties rīta rosmei! Atveriet vēdlodziņu, izvēdiniet istabu! Sākam nodarbības ar soļošanu. Dziļi ieelpojiet! Tā-a .. . Viens, divi, trīs, četri!

Nezinītis basām kājām maršēja pa istabu, tad pārgāja uz palēcieniem: kājas sāņus, kājas kopā, kājas sāņus, kājas kopā, — pēc tam stājās pie vingrinājuma ar pieliekšanos un pietupieniem. Dārdēja muziķa, skaidri ska­nēja komanda. Nezinītis centīgi veica visus vingrinājumus, taču sirds­apziņa nelikās mierā un joprojām sīca taisni ausīs:

«Pamodini Raibulīti! Pamodini, pamodini, pamodini!»

Galu galā Nezinītis neizturēja, piegāja pie Raibulīša gultas un sāka viņu purināt aiz pleca.

—   Celies augšā, Raibulīt, man tev kaut kas jāpastāsta.

Bet kur nu! Raibulītis bija tik cieši nomidzis, ka — šauj kaut vai ar liel­gabaliem! Tad Nezinītim iekrita prātā, ka vairāk par visu pasaulē Raibulī­tis baidās no auksta ūdens. Viņš devās pie krāna, ielaida krūzītē ūdeni un ņēmās slacīt Raibulītim sejā. Tas acumirklī pamodās un salēcās gultā.

—    Kas tā par sodību? — viņš, acis berzēdams, iešņukstējās. — Es taču šodien jau mazgājos!

—    Paklau, Raibulīt, es tev kaut ko izstāstīšu, tikai apsoli, ka neteiksi to Podziņai!

—   Nu, kas man šai ko stāstīt!

—   Nē, tu iepriekš apsolies!

—   Nu, apsolos, tikai saki drīzāk! Miegs nāk!

—   Saproti, Raibulīt, es šodien vienu knēveli pārvērtu par ēzeli.

—    Nu, un kas tad ir? — Raibulītis raudulīgi atteica. — Vai tad tiešām tāpēc vajag mani nakts vidū modināt augšā? Ja jau pārvērti, tad ko tur vairs!

—   Bet viņam taču droši vien nepavisam negribas būt par ēzeli!

—   Daudz kā viņam negribas! Tā tik vēl trūka!

—   Nē, tas tomēr ir nelabi, Raibulīt. Nu, izlamā mani par to!

—    Kāpēc?

—    Saproti jel, mani kremt sirdsapziņa. Varbūt man kļūs vieglāk.

—   Kā tad tevi lai lamā?

—    Izdomā kaut ko!

—   Nezinu, ko lai izdomā … It nepavisam, saproti, nemāku lamāties.

—   Nu, pasaki,' ka esmu muļķa lempis!

—   Muļķa lempis, — Raibulītis atkārtoja.

—   Saki: nejēgas pintiķis!

—   Nejēgas pintiķis!

—   Stulbais purns.

—    Stulbais purns!

—   Nu, vēl kaut kā …

—   Ēzeļa dulburis!

—   Pareizi!

—   Nu, vai kļuva vieglāk?

—   Nē, saproties, nekļuva. Tu, redzams, tiešām nemāki lamāties. Labāk, zini ko . .. iekrauj man krietni ar dūri.

—   Bet kā īsti kraut — pa muguru vai varbūt pa kaklu?

—    Velc pa muguru … Re, tā, labi! Un tagad varbūt pa kaklu … Tā! Vēl reizīti … Re, tā! Sit vēl, nebaidies … Vai! … Nu pietiek, pietiek!

Uzgājies te dūres palaist! Kad es tev likšu! Prie­cīgs, ka var kauties!

—   Pats taču lūdzi.

—   Nu un kas par to, ka lūdzu! Visam vajag zināt mēru.

Nezinītis ielīda atpakaļ gultā.

—   Pagaidi, gan es tevi vēl dabūšu rokā! — viņš draudēja, kasīdams sāpīgi sadauzīto pakausi. — Ne­gribas pašlaik piņķēties.

—   Cūkcepure nepateicīgais, re, kas tu esi! — Raibulītis atcirta.

—    Skat, kāds! — Nezinītis norūca. — Nupat teicās nemākot lamāties, bet sauc otru par cūkcepuri.

Ar to saruna beidzās, un abi aizmiga.

Trīspadsmitā nodaļa burtiŅŠ un zilbĪte

Knauķis Burtiņš, kas šai stāstā jau pieminēts, bija ļoti lādzīgs knēve­lis. Viņš dzīvoja Saules pilsētā, Stikleņu ielā. Tanī pašā ielā, tikai citā mājā, dzīvoja knīpa, vārdā Zilbīte. Šie abi — Burtiņš un Zilbīte — bija izdaudzināti par lieliem grāmatniekiem. Viņi tā aizrāvās ar lasīšanu, ka dažkārt pat negāja ne uz teātri, ne uz kino, neklausījās radio un neskatī­jās televīzijas pārraides, bet tikai sēdēja un lasīja kādu interesantu grā­matu. Vispirms viņi izlasīja līdz pēdējai visas grāmatas, cik vien pašiem mājās bija, tad sāka ņemt grāmatas no draugiem un veikalos, pēdīgi pie­rakstījās bibliotēkā, jo bibliotēkā allaž varēja dabūt kādu saistošu grāmatu.

Kādreiz senāk Burtiņš un Zilbīte nebija pazinuši viens otru. Bet, kopš abi bija pierakstījušies bibliotēkā, viņi sāka tur satikties un, nākdami no bibliotēkas uz mājām, ar interesi pārsprieda izlasītās grāmatas. Drīz vien viņi iedraudzējās, un Zilbīte, kas bija ļoti atjautīga, izdomāja tā: viņa teica, ka tie abi ar Burtiņu izšķērdīgi šķiežot laiku, iedami uz bibliotēku di­vatā, jo tā viņiem paliekot mazāk laika lasīšanai. Būtu daudz izdevīgāk, ja uz bibliotēku ietu viens no viņiem un ņemtu grāmatas sev un arī otram,

un, lai nevienam netiktu nodarīta pārestība, uz bibliotēku viņi varot stai­gāt pārmaiņus.

Tā nu viņi arī darīja: kamēr viens iet uz bibliotēku, otrs sēž un lasa.

Diena ritēja pēc dienas. Burtiņš un Zilbīte bieži satikās un drīz vien nevarēja vairs iztikt ne dienu, viens ar otru neparunājušies. Reiz Zilbīte teica Burtiņam, ka jūtoties ļoti laimīga, jo nu viņai esot draugs, ar ko ap­runāties par grāmatām. Burtiņš apgalvoja, ka arī viņš esot ļoti laimīgs, taču viņu pastāvīgi mokot domas par to, ka ne visi knēveļi vēl mīlot grāmatas un daudzi pat nemaz nelasot, bet grāmatās skatoties tikai bildes vai arī, kas vēl ļaunāk, dzenājot pa ielām futbola bumbu vai veselām dienām skrejot pēdējos pārus.

—   Man tādu knēveļu žēl, — Burtiņš sacīja. — Viņi paši neapzinās, kāds baudījums tiem iet secen. Būtu viņi pasākuši lasīt, tad redzētu, cik tas interesanti.

Zilbīte uz brītiņu nogrima domās un tad teica:

—    Bet kā būtu, Burtiņ, ja mēs abi ierīkotu grāmatu teātri?

—    Kas tas tāds par teātri? — Burtiņš nesaprata.

—   Nu, tas ir tāds teātris, kurā lasa grāmatas. Tajā, tu saproti, nav ne aktieru, ne dekorāciju, ne skatuves. Ir tikai publika, kas sēž un klausās kādu interesantu grāmatu.

—    Kur tad tu tādu teātri esi redzējusi?

—   Nekur. Es to gluži vienkārši izdomāju. Mēs abi izraudzīsimies vis­aizraujošākos stāstus un pasakas un pēc kārtas lasīsim priekšā.

Burtiņam Zilbītes ierosinājums ļoti patika, un viņi tūliņ ķērās darba. Sākumā izraudzījās dažus stāstus lasīšanai, pie kam centās izraudzīties tā, lai viens stāsts būtu aizkustinošs, otrs — bēdīgs, trešais — jautrs, ceturtais — baismīgs, piektais — vēl kaut kāds citāds, lai apmierinātu, tā sakot, dažādas gaumes.

pie

Savam teātrim viņi atrada vi­sai piemērotu vietu. Līdzās na­mam, kurā dzīvoja Burtiņš, bija pagalms — ne īsti pagalms, i^, dārzs — ne īsti dārzs, pareizāk sakot, kaut kas līdzīgs nelielam skvēriņam. Šis skvēriņš bija vis­apkārt apdēstīts ar rezēdām, pa­šā vidū atradās galds šaha un

dambretes mīļotājiem un ap to daži soli, kur pasēdēt un paelpot svaigu gaisu. Skvēriņš atradās starp diviem namiem, un ikviens, kas gāja pa ielu,- varēja redzēt ir galdu, ir rezēdas, ir solus.

—    Lūk, šeit ierīkosim savu grāmatu teātri, — Burtiņš un Zilbīte no­lēma.

Viņi pievilka galdu tuvāk pie ielas, sarindoja tam priekšā solus klausī­tājiem un sev pašiem atnesa no mājām divus krēslus. Tad Burtiņš aizskrēja pēc stāstu grāmatas, bet Zilbīte pagādāja mazu bronzas zvaniņu.

Un tā nu pievakarē, kad visos Saules pilsētas teātros sāka šķindēt zvaniņi, kas vēstīja skatītājiem izrāžu sākumu, arī Zilbīte paskandināja savu zvaniņu un Burtiņš sauca:

—    Nāciet šurp! Seit tiek atvērts jauns teātris! Būs ļoti interesanti! Ieņemiet vietas!

Knēveļi, kas šobrīd staigāja pa ielām, dzirdēja viņa saucienu. Daži ap­sēdās uz soliem pie galda un sāka gaidīt. Burtiņš redzēja, ka visi soli jau aizņemti, un sacīja:

—   Tūliņ jūs dzirdēsiet Zilbīti. Viņa jums lasīs stāstu.

Zilbīte sāka lasīt pirmo stāstu. Viņa lasīja tiešām labi, ar izteiksmi, un visi klausījās ļoti uzmanīgi, te pēkšņi kāds knēvelis, kas sēdēja uz priek­šējā sola, nicīgi sarauca degunu un it kā vīlies novilka:

—    Ū, te taču tikai lasa! Kas tad tas par teātri!

—    Tīrās muļķības! Galīgi neinteresanti, — kāds cits knēvelis pie­balsoja.

Viņi abi piecēlās un aizgāja. Pēc viņiem sāka lasīties projām arī citi knēveļi. Drīz vien atskanēja zvans no teātra blakus namā. Daudzi knēveļi pietrūkās kājās un skriešus devās turp. Beidzās ar to, ka visi klausītāji iz­klīda, atskaitot vienu knauķi, kas nejauši bija aizsnaudies. Burtiņš un Zil­bīte viņu pamodināja un turpināja priekšā lasīšanu, taču viņš klausījās ne visai uzmanīgi, visu laiku trinās uz sola, žāvājās ar platu muti un vienā laidā krita uz deguna. Galu galā arī viņš piecēlās un aizgāja.

Tā pirmais mēģinājums beidzās ar neveiksmi, un nākamajā dienā at­kārtojās tas pats. Sākumā publikas sanāca daudz, bet, līdzko Burtiņš sāka lasīt, visi izklīda. Zilbīte bija tuvu izmisumam un jau gribēja ļaut vaļu asarām, bet Burtiņš sacīja:

—   Teātrim tomēr jādarbojas, vai nu publika ir, vai nav. Ja mums ne­būs klausītāju, lasīsim paši viens otram priekšā.

Viņš apsēdināja Zilbīti uz sola, kur vajadzēja sēdēt publikai, un lasīja tālāk. Daži garāmgājēji apstājās un, brītiņu paklausījušies, gāja savu ceļu. Tā tas turpinājās tik ilgi, līdz Burtiņš sāka lasīt jautru stāstu. Tai brīdī pa ielu gāja garām knauķis un knīpa. Viņi uz laiciņu apstājās pa­klausīties, tad iegriezās skvēriņā un apsēdās uz sola. Burtiņa lasīšana viņiem ļoti patika, un viņi skaļi smējās. Garāmgājēji, izdzirduši viņus smejamies, arī sāka interesēties.

—   Ei, te taču lasa kaut ko jocīgu! — viņi teica un cits pēc cita iegrie­zās skvērinā.

Nebija ko redzēt, kad visi soli bija aizņemti. Knēveļi klausījās stāstu, cenzdamies nepalaist garām ne vārda, un beidzās vai nost aiz smiekliem. Kad šis stāsts bija galā, Burtiņš sāka citu, tad vēl un vēl … Neviens no klausītājiem negāja projām, jo visiem bija interesanti, bet, kad lasīšana beidzās, visi pateicās Burtiņam un Zilbītei par gūto baudījumu. Viens, pats mazākais knēvelis, noprasīja, vai rīt atkal lasīšot, un, uzzinājis, ka lasīšot gan, teicās atnākt rīt arī. Tad klausītāji izklīda, arī šis mazais knēvelis aizgāja, bet pēc īsa brītiņa atgriezās un vaicāja Burtiņam, vai viņi rīt lasīšot tos pašus stāstus, ko šodien, vai arī jaunus. Burtiņš atbil­dēja, ka jaunus. Knēvelis nopriecājās, vēlreiz apsolījās rīt atkal atnākt un aizgāja, šoreiz pavisam.

Kopš tā laika Burtiņš un Zilbīte skvēriņā diendienā lasīja priekšā. Sā­kumā viņi lasīja īsus stāstus un pasaciņas, tad sāka meklēt jau garākus interesantus stāstus, ko varēja izlasīt vienā vakarā, bet pēc tam ķērās pie īsti gariem stāstiem un pat romāniem, kuru lasīšanai vajadzēja ziedot vairākus vakarus. Ar katru dienu viņiem radās aizvien vairāk klausītāju, tā ka galu galā vajadzēja skvēriņā novietot vēl kādus divdesmit solus un priekšālasītājiem ierīkot nelielu paaugstinājumu, apmēram kā estrādi. Kad iestājās ziema, grāmatu teātrim skvēriņā galā uzcēla speciālas telpas.

Saules pilsētas iedzīvotāji ļoti iemīļoja savu grāmatu teātri. Daudzi sāka lasīt patstāvīgi un vēlāk ar pateicību atcerējās, ka viņu pirmā iepazī­šanās ar grāmatu notikusi grāmatu teātrī. Burtiņš un Zilbīte uz savu darbu raudzījās ļoti nopietni. Tāpat kā agrāk, viņi pārmaiņus staigāja uz biblio­tēku un tur izvēlējās pašas interesantākās grāmatas. Burtiņš apgalvoja, ka viņš agrāk nekad neesot bijis tik laimīgs kā patlaban.

— Lasīdams kādu interesantu grāmatu, es vienmēr priecājos, un man ļoti gribējās ar kādu dalīties savā priekā, — Burtiņš mēdza atcerēties. — Man gribējās palasīt šo grāmatu citiem knēveļiem, lai arī viņiem tiek prieks, bet es taču nevarēju iet uz ielas un lasīt priekšā katram pretim­nācējam! Toties tagad, kad mums ir grāmatu teātris, es varu lasīt priekšā visiem, kas vien vēlas klausīties. Tas man sagādā lielu apmierinājumu!

Tā ritēja laiks, un viss bija labi, līdz notika šausmīgais atgadījums. Reiz Burtiņš gāja uz bibliotēku un solījās Zilbītei atceļā iegriezties pie vi­ņas, lai tad kopā ietu uz grāmatu teātri. Zilbīte gaidīja viņu norunāto laiku, taču Burtiņš nez kāpēc nenāca. Sākumā Zilbīte domāja, ka viņš aiz­kavējies bibliotēkā, un neuztraucās, bet tad sāka uztraukties un nolēma pa­ieties Burtiņam pretim. Viņa aizgāja līdz pašai bibliotēkai, taču Burtiņu

tā arī nesatika, un, kad viņa nonāca bibliotēkā, bibliotekāre sacīja, ka Bur­tiņš tiešām nesen te bijis, paņēmis grāmatu par zoslēna Gāgiņa brīnišķī­gajiem piedzīvojumiem un tad aizgājis. Zilbīte nodomāja, ka Burtiņš pie­mirsis savu solījumu iegriezties pie viņas. Viņa devās pie tā uz mājām, taču izrādījās, ka arī mājās Burtiņa nav. Tad Zilbīte nolēma, ka viņš būs sati­cis uz ielas kādu draugu un iegriezies pie tā. Pārnākusi mājās, viņa sāka gaidīt Burtiņu un visu laiku lūkojās pa logu, taču Burtiņš neieradās.

Tā pagāja diena un pienāca vakars. Zilbīte paņēma grāmatu lasīšanai un devās uz grāmatu teātri. Viņai vēl bija atlikusi cerība, ka arī Burtiņš būs atnācis uz turieni, bet, nonākusi skvēriņā, viņa redzēja, ka Burtiņa nav arī te. Visi soliņi jau bija pilni ar klausītājiem, kas nepacietīgi gaidīja, kad sāksies lasīšana. Zilbīte zināja, ka nedrīkst likt publikai gaidīt, tāpēc atšķīra grāmatu un jau gribēja sākt lasīšanu, taču aiz uztraukuma neva­rēja ne vārda dabūt pār lūpām. Katru vakaru Burtiņš bija kopā ar viņu sēdējis pie šā galda, un nu piepeši viņa vairs nebija. Zilbīte vairs nešau­bījās, ka notikusi kāda nelaime. Sirds viņai sažņaudzās skumjās, galva nevarīgi noslīga pār grāmatu un no acīm sāka birt asaras.

Knēveļi bija pārsteigti, redzēdami viņu raudam. Visi apstāja viņu un klaušināja, kas noticis. Zilbīte šņukstēdama izstāstīja, ka Burtiņš pazudis. Visi nu raudzīja viņu mierināt, sacīdami, ka tas droši vien atradīšoties. Taču Zilbīte nebija apmierināma. Viņa teica, ka Burtiņš esot ļoti izklaidīgs un turklāt paradis iedams lasīt. Atgriežoties no bibliotēkas un nogrimis la­sīšanā, viņš varēja uzskriet virsū laternas stabam un pārsist pieri. Ielu krustojumā viņš varēja savā izklaidībā šķērsot ielu, kad ieslēgts sarkanais gaismas signāls, un pakļūt zem kāda automobiļa vai cauruļauto, kas joņo pa pilsētu tādā trakā ātrumā, ka nepagūst pat nobremzēt.

Zilbītes bēdas knēveļus ļoti aizkustināja, un viņi nolēma tai palīdzēt. Vieni apbraukāja visas milicijas nodaļas, citi ņēmās pār­meklēt visas slimnīcas, — ja jau uz ielas notiek kāds nelai­mes gadījums, tad cietušajam katrā ziņā jānokļūst vai nu slimnīcā, vai milicijā. Drīz vien viņi bija apbraukājuši un pa tālruni apzvanījuši visas milicijas nodaļas un slimnī­cas, taču Burtiņš nekur nebija atrodams.

Katra milicijas nodaļa norīkoja vairākus miličus Bur­tiņa meklēšanai. Meklēšana turpinājās visu nakti, taču bez panākumiem. Tad kāds attapa izsludināt par to avīzē. Un tā nu nākamajā rītā iznāca avīze, kurā bija

aprakstīts viss šis notikums ar Burtiņu un Zilbīti. Avīzes raksts beidzās ar aicinājumu ikvienam, kas kaut ko zinātu par Burtiņa atrašanās vietu, pa­ziņot par to redakcijai.

Četrpadsmita nodaļa

NEZINĪTIS LASA AVĪZI UN UZZINA, KUR MEKLĒT BURTIŅU

No rīta Nezinīti uzmodināja kāds aizdomīgs troksnis. Miegā viņam sāka likties, it kā tuvumā sīktu bite vai darbotos skapis — putekļu sūcējs. Atvēris acis, Nezinītis ieraudzīja uz grīdas netālu no gultas dīvainu, mazu mašīnu, kas rāpoja pa istabu no viena gala uz otru un nemitīgi dūca. Pēc izskata tā atgādināja bruņurupuci: tāda pati no virsas ieapaļa un apakšā plakana. Nezinītis izlēca no gultas un, saliecies deviņos līkumos, staigāja mašīnai pakaļ, pūlēdamies to aplūkot. Tā bija krāsota ar tumši zaļu emal­jas krāsu. Virspuse bija vienos mazos caurumiņos kā sietiņš, bet apakšā to ietvēra spožs niķeļa loks ar lielākām spraudziņām, gluži kā actiņām. Sā­nos ar skaistiem sudraba bur,tiem bija uzrakstīts: «Kibernētika».

«Nez kas tas tāds par vārdu —«kibernētika»?» Nezinītis pats sev klu­sībā jautāja. «Jādomā, mašīnas nosaukums.»

Tobrīd mašīna pierāpoja pie Raibulīša gultas, ap kuru mētājās daudz konfekšu papīriņu. Tā rāpoja tieši šiem papīriņiem virsū — drīz še, drīz

tur, un visi papīriņi nozuda kā nebijuši. Tad mašīna iešāvās pagultē. Kādu brīdi no gultas apakšas skanēja dūkšana. Raibulītis no trokšņa pamodās, nolaida kājas uz grīdas, taču, ieraudzījis izlienam no pagultes mašīnu, no­bijies ielēca atpakaļ gultā.

—    Kas tas tāds? — viņš jautāja,aiz bailēm trīcēdams.

—   Kibernētika, — Nezinītis atbildēja.

—    Kāda ki-kibernētika?

—   Nevis kikibernētika, bet kibernētika — mašīna, kas slauka grīdu.

—    Kādēļ tad tā līda zem manas gultas?

—   Tāds kā joks! Pagulte taču arī jāizslauka.

Pa tam mašīna pierāpoja pie durvīm un iesvilpās. Durvis atdarījās kā pēc signāla, un mašīna ierāpoja blakus istabā. Tur tā norāpoja visu grīdu, palīda pat pagaldē, tā ka galu galā nekur neatstāja ne gruzīša …

Šai brīdī pamodās Podziņa un, izdzirdusi dūkšanu, paraudzījās no sa­vas istabas:

—    Kas te pie jums notiek?

—    Kibernētika, — Nezinītis viņai pateica, pamādams ar roku uz ma­šīnu. — Pati uzslauka grīdu, saproti!

—   Cik brīnišķīgi! — Podziņa iesaucās.

—   Atraduši brīnumu! — Raibulītis atmeta ar roku. — Brīnums būtu, ja tā grīdu piegružotu. Bet, ja uzslauka, kas tur ko brīnīties!

Uzkopšanu beigusi, mašīna izlīda istabas vidū, pagrozījās uz vietas, it kā aplūkodamās apkārt, tad ierāpoja kaktā un paslēpās aiz mazām durti­ņām sienā virs pašas grīdas.

Paēduši brokastis (iepriekš viņi, protams, nomazgājās, apģērbās un iz­tīrīja zobus), mūsu ceļotāji nolēma pastaigāties pa pilsētu, jo patiesībā nekā vēl lāgā nebija redzējuši. Nokāpuši lejā, viņi izgāja no viesnīcas un ierau­dzīja uz ielas jau daudz gājēju. Gandrīz katram rokā bija avīze. Daži la­sīja avīzi, sēdēdami uz soliņiem, citi — apstājušies taisni ietves vidū. Vēl citi lasīja iedami, proti, soļoja, iebāzuši degunu avīzē, tāpēc daudziem iz­nāca sagrūsties. Neviens tomēr par šādiem grūdieniem nelikās ne zinis, jo visi bija nogrimuši lasīšanā. Tie, kuriem avīzes vēl nebija, cits par citu joza ko mācēdami uz laikrakstu kiosku ielas stūrī.

—   Jādomā, avīzē rakstīts kaut kas ļoti svarīgs, — Podziņa minēja.

Ieraudzījusi knīpu, kas bija piemetusies uz stabiņa un ar interesi lasīja

avīzi, Podziņa apjautājās:

—    Kas noticis, sakiet, lūdzu! Kāpēc visi lasa avīzes?

—   Burtiņš pazudis, — knīpa atbildēja.

—    Kāds Burtiņš?

—   Bija tāds knauķis.

—   Kāpēc tad viņš pazudis?

—   Taisni to, lūk, es arī nezinu. Tūliņ izlasīšu līdz galam un jums pa­stāstīšu.

Podziņa jau dzīrās skriet uz kiosku, bet tobrīd pamanīja knauķi ar biezu avīžu žūksni rokā. Viņš knaši soļoja pa ielu un dalīja avīzes ikvie­nam, kas gribēja palasīties. Ticis līdzās Podziņai, viņš arī tai iegrūda rokā avīzi.

Apsēdusies kopā ar Nezinīti un Raibulīti uz sola, Podziņa sāka lasīt priekšā avīzē ievietoto rakstu par Burtiņu un Zilbīti un izlasīja visu, par ko jau iepriekšējā nodaļā jums stāstīju. Tiklīdz Nezinītis izdzirdēja, ka Burtiņam bijis paradums ejot lasīt, viņš uz vietas saprata, ka šis Burtiņš ir taisni tas pats knauķis, ko viņš vakar bija sastapis uz ielas un pārvērtis par ēzeli. Viņu atkal sāka mocīt sirdsap­ziņa. Tomēr Nezinītis Podziņai par sa­vām aizdomām nekā neteica.

nav pa- rakstiņš

Podziņu, kas bija visai jūtīga, šis gadījums tā aizkustināja, ka viņai acīs sariesās asaras.

—    Atceries, Nezinīt, mēs abi taču arī draudzējāmies tāpat kā Burtiņš un Zilbīte un arī lasījām viens otram pasakas? — viņa ieru­nājās. — Un kā gan būtu, ja tu mums piepeši pazustu?

—            Kauc kā muļķe! — Raibulītis pukojās. — Nezinītis taču vēl zudis! Re, kur viņš sēž!

Bet Nezinītis paņēma avīzi un sāka lasīt citus rakstus. Kāds saistīja viņa uzmanību.

—    Paklausieties, kas te rakstīts, — viņš iesaucās un izlasīja rakstu skaļi:

—    «Vakar vakarā Biskvītu ielā atrasts nezin kam piederošs ēzelis. Dzīvnieks klaiņoja pa ietvi, negaidīti parādīdamies starp gājējiem un baidīdams tos ar savu izskatu. Lāgiem tas ieklīda ielas vidū, kur tam drau­dēja briesmas tikt sabrauktam. Visi mēģinājumi atrast ēzeļa īpašnieku palikuši bez rezultātiem. Milicijas darbinieki bez uzraudzības palikušo ēzeli notvēra un aizsūtīja uz zooloģisko dārzu.»

—   Nu, notvēruši ēzeli un aizsūtījuši uz zooloģisko dārzu, — Podziņa noteica. — Kas tur sevišķs?

—   Bet tas taču … — Nezinītis iesāka.

Viņš gribēja sacīt, ka tas droši vien ir tas pats ēzelis, par ko viņš va­kar bija pārvērtis knēveli, bet, pamanījis, ka gandrīz izpļāpājies, apklusa.

—    Ko — «tas taču»? — Podziņa tincināja.

—   Nu, tas taču … tas taču … — Nezinītis sastostījās. — Tas taču nozīmē, ka Saules pilsētā ir zooloģiskais dārzs un mēs varam iet apskatīt zvērus.

—    Pareizi! — Raibulītis priecīgi piekrita. — Es sen esmu sapņojis iet uz zooloģisko dārzu un apskatīt zvērus.

Jāsaka, ka knēveļu zemē, gluži tāpat kā pie mums, dzīvo dažādi zvēri: lauvas, tīģeri, vilki, lāči, krokodili un pat ziloņi. Tikai visi šie zvēri nav tik lieli kā mūsējie, bet pavisam mazi, knēvelīgi. Vilks tur ir apmēram pe­lēna lielumā, lācis — tik liels kā žurka; vislielākais zvērs ir zilonis, taču arī tas nav lielāks par kaķēnu. Tomēr arī šādi nelieli zvēri šķiet briesmīgi mazītiņajiem knēveļiem, kas paši, kā jau ikvienam zināms, ir tikai pirk­sta lielumā. Par spīti savam mazajam augumam, knēveļi ir visai drošsir­dīgi. Viņi bezbailīgi ķer zvērus un ved uz zooloģisko dārzu, lai ikviens va­rētu nākt un tos apskatīt.

Izdzirdis par zooloģisko dārzu, Raibulītis pietrūkās no soliņa, lai uz karstām pēdām skrietu turp, bet tad aprāvās:

—    Ko lai darām? Mēs taču nezinām, kur zooloģiskais dārzs atrodas …

—   Sīkums, tūliņ uzzināsim, — Nezinītis atteica.

Viņš tuvojās knauķim, kas ietves malā lasīja avīzi, un pajautāja tam:

—   Sakiet, lūdzu — kur atrodas zooloģiskais dārzs? Mums jāapskata ēzelis, tas ir … tfu! . .. nevis ēzelis, bet vispār dzīvnieki.

— Uz zooloģisko dārzu jūs aizvedīs devītais autobuss, — knauķis pa­skaidroja. — Pietura ir šeit, pie viesnīcas.

Nezinītis pateicās, un mūsu ceļotāji devās uz autobusa pieturu. Gaidīt nenācās ilgi. Pēc divām minūtēm vai pēc pusotras pienāca autobuss. Tā durvis viesmīlīgi atvērās, ceļotāji iekāpa, un autobuss ripoja tālāk. Auto­buss kustējās tik vienmērīgi, ka nebija jūtama ne mazākā kratīšana. Tas izskaidrojams ar autobusa riepu un atsperu speciālo konstrukciju.

Arī autobusa iekšējais iekārtojums bija pārlieku īpatnējs. Pie katra loga bija novietots galdiņš, abpus galdiņa pa divi mīksti dīvāniņi, uz katra dīvāniņa varēja sēdēt divi pasažieri. Uz galdiņiem izliktas avīzes, žurnāli, arī šahs, dambrete, loto, domino un citas galda spēles. Sienas starp lo­giem apgleznotas skaistām ainavām, no griestiem nokarājās dažādu krāsu karodziņi, kas visam autobusam piešķīra ļoti līksmu izskatu. Auto­busa priekšgalā bija uzstādīts televizors, uz kura ekrāna visi, kas vēlējās, varēja noskatīties kinofilmas, futbola sacīkstes un citas televīzijas pārrai­des. Beidzot, autobusa pakaļgalā bija ierīkota šautuve mērķī šaušanai. Mūsu apraksts nebūtu pilnīgs, ja mēs aizmirstu piebilst, ka konduktora autobusā nebija, bet pie sienas karājās skaļrunis, kas nosauca pieturas.

Kad Nezinītis un ceļa biedri bija iekāpuši autobusā, viņi redzēja, ka daži pasažieri, noliekušies pār galdiņiem, lasīja laikrakstus, divas knīpas spēlēja loto, divas citas knīpas un vēl pāris knauķu spēlēja šahu. Trīs knīpas sēdēja priekšā un skatījās televīzijas pārraidi. Divi knauķi pārmai­ņus šāva mērķī no pneimatiskās šautenes, kas, starp citu, nevienu neuz­trauca. Vairāki knauķi aizrautīgi pārsprieda gadījumu par Burtiņa nozu­šanu, par ko bija rakstīts avīzē. Viens pasažieris sāka stāstīt gadījumu

par kādu savu paziņu — knēveli Zvārgulīti, kas reiz naktī uz ielas apmal­dījies un nekādi nav varējis atrast ceļu uz mājām.

Sis stāsts Nezinīti ļoti ieinteresēja, taču viņam tā arī neizdevās uzzi­nāt, kā beidzies viss šis gadījums ar Zvārgulīti, jo autobuss drīz apturēja pie zooloģiskā dārza un bija jākāpj laukā, nenoklausoties stāstu līdz bei­gām.

Piecpadsmitā nodaļa zooloĢiskajĀ DĀRZĀ

Ziedu pilsētas iedzīvotāji pagaidām vēl nav paguvuši ierīkot zooloģisko dārzu, tāpēc Nezinītis un viņa draugi nekad nebija zooloģiskajā dārzā bi­juši. Zvēru krātiņus viņi iedomājās kā lielas, drūmas dzelzs kastes ar restēm, taču patiesībā tie bija grezni, zaļumu un ziedu ieskauti namiņi, kas izskatījās īsti pievilcīgi. To jumti bija izkrāsoti dažādās spilgtās krāsās. Katra namiņa priekšējo sienu veidoja režģis, tāpēc zvēri tajos bija labi redzami. Bez krātiņiem zooloģiskajā dārzā bija vēl ierīkoti dīķi un baseini, kuros mitinājās dažādi ūdensputni un tādi dzīvnieki kā roņi un nīlzirgi. Li­dotājiem putniem bija uzcelti plaši stiepļu režģa sprosti. Bet tādi putni kā pāvi un tītari, kas neprot ne peldēt, ne lidot, pastaigājās savā vaļā, kur pa­šiem patika. Zooloģiskā dārza vidū slējās mākslīgs kalns ar klintīm, pa kurām lēkāja kalnu kazas un āži.

Nonācis zooloģiskajā dārzā, Nezinītis, acis ieplētis, vēroja dzīvniekus, pūlēdamies saskatīt starp tiem Burtiņu, ko bija pārvērtis par ēzeli. Viņam gribējās, cik vien iespējams, drīzāk pārvērst to atpakaļ par knēveli, tāpēc ka sirdsapziņa visu laiku viņu tirdīja un nedeva viņam miera. Arī Podziņa ar lielu interesi aplūkoja zvērus un nevarēja vien nobrīnīties. Viņai bija ļoti mīksta sirds. Tāpēc viņa lāgu lāgiem skumji nopūtās un atkārtoja:

—   Ak jūs nabadziņi! Kādēļ gan jūs ieslēguši sprostā? Jums taču droši vien gribas pastaigāties . . .

Toties Raibulītis, kā jau paradis, ne par ko nebrīnījās un tikai raudzīja turēties no krātiņiem pa gabalu. Vilku ieraudzījis, viņš sacīja:

—   Tas esot vilks! Nekas vairāk kā liels suns.

Ieraudzījis tīģeri, teica:

—   Tīri vienkārši liels kaķis. Nav nekas briesmīgs.

—   Tad pieej tuvāk, ja nav nekas briesmīgs, — Nezinītis urdīja.

—   Tuvumā es vāji redzu. Esmu tālredzīgs.

Netālu no tīģera krātiņa bija kiosks ar gāzētu

ūdeni. Pārdevēja kioskā nebija, ikviens, kam gribējās dzert, piegāja, nospieda podziņu, un gāzētais ūdens automātiski lija glāzē. To pamanījis, Raibulītis pazi­ņoja, ka viņam esot ļoti karsti un griboties padzerties gāzēto ūdentiņu ar sīrupu.

—    Kāpēc ne, var nogaršot, — Nezinītis piekrita.

Viņi tuvojās kioskam un ieraudzīja uz letes veselu

rindu krāniņu ar podziņām.

—    Kuru podziņu nu lai spiež? — Raibulītis ne­ziņā minēja.

—   Piespied to, kur uzzīmēta ķiršoga, — Nezinītis ieteica.

Raibulītis ar pirkstu piespieda podziņu, pie kuras bija uzzīmēta sarkana ķiršoga. Tūliņ no apaļas iedo- bes zem krāna izlēca spodra glāze, un tajā šņākdama plūda rožaina gāzētā ūdens strūkla ar ķiršu sīrupa piemaisījumu. Raibulītis ar baudu izdzēra ūdeni un nolika glāzi atpakaļ zem krāna. Letē tūliņ pavērās iedobe, un glāze ieslīdēja iekšā.

—   Te tev nu bija! — Raibulītis apvainojies no­vilka. — Un es gribēju iedzert vēl glāzīti.

—   Tad piespied vēlreiz podziņu! — Podziņa pa­mācīja.

Raibulītis piespieda podziņu, kurai blakus bija uz­zīmēts apelsīns. Atkal no iedobes izlēca spodra glāze, un tajā plūda oranžkrāsas strūkla — ūdens ar apel­sīnu sīrupu. Raibulītis izdzēra arī to.

—    Pag, tagad piespiedīšu šo te — ar citronu, — viņš sacīja.

—   Un es atkal šo — ar dzērvenīti, — teica Nezi­nītis.

— Bet es — ar zemenīti, — Podziņa piebiedrojās.

Visi trīs spieda podziņu pēc podziņas un dzēra ūdeni. Beidzot Raibulītis, kuram izdzertais ūdens jau sāka vēderā klunkšķēt un ogļskābā gāze izda­līdamās sitās degunā, paziņoja, ka viņam dzert vairs negriboties, un mūsu draugi devās tālāk. Drīz vien viņi jau bija pie pērtiķu būra un vēroja pērtiķus, kas, izrādījās, bija ļoti kustīgi, veikli un interesanti dzīvnieki. Viņu būrī bija ierīkotas kāp­nes, kārtis, šūpoles, trapeces. Pērtiķi rāpās kārtīs, šūpojās šūpolēs, lēkāja pa kāpnēm, veikli ķerda­mies pie tām ar visām četrām rokām un pat ar asti. Viens pērtiķis bija nez kur uzgājis mazu spogulīti un skraidīja apkārt pa visu būri, ne uz mirkli nelz- laizdams spogulīti no rokām. Viņš vienā laidā lūko­jās tajā un tā vaibstījās, ka gribot negribot bija jā­smejas. Nezinītis skaļi smējās, lūkodamies uz šo pērtiķi, un apgalvoja, ka tas izskatoties līdzīgs Rai­bulītim.

—    It nemaz nav līdzīgs! — Raibulītis jutās apvainots. — Viņam ir aste, bet man nekādas astes nav.

Viņi sāka strīdēties. Raibulītis saskaitās.

-— Ņemšos un pateikšu Podziņai, ka tu pārvērti knēveli par ēzeli, — viņš draudēja.

—    Ka es tev nepasaku! Tu taču apsolījies klu­sēt, nodevējs tāds! — Nezinītis šņāca, dzīdamies Raibulītim virsū ar paceltām dūrēm.

—   Lēnāk, lēnāk! Kāds kauns! — Podziņa sa­šutusi iesaucās. — Būtu kaut vai no pērtiķiem ap- kaunējušies! Ejam projām no šejienes!

—   Negribu iet projām! — Raibulītis pikti at­rūca.

—    Ko tad tu īsti domā — augu dienu pērtiķos lūkoties, vai? Mums vēl jāredz zilonis.

Draugi devās apskatīt ziloni. Pa ceļam viņi ieraudzīja pazemu žogu, aiz kura atradās koka Šķūnis. Pie šķūņa stāvēja pelēks ēzelītis. Viņam

bija garas ausis un lielas, skumjas acis. Viņš stāvēja, galvu nokāris, un šķita par kaut ko domājam. Ieraudzījis ēzeli, Raibulītis sāka ķiķināt un ar elkoni buksnīt Nezinīti.

—    Skat, kur tavs ēzelis!

—   Vai klusēsi! — Nezinītis iešņācās. — Turi muti! Saproti?

—    Nu, ko jūs tur abi atkal šņācat viens uz otru kā divi zostēviņi? — Podziņa iejautājās.

—   Mēs nešņācam, — Raibulītis atbildēja. — Es tikai tāpat vien saku, ka šis droši vien ir tas pats ēzelis, par kuru bija rakstīts avīzē.

Aplūkojuši ēzeli, ceļotāji devās tālāk un pēc maza laiciņa jau bija pie ziloņu mītnes. Izrādījās, ka dabūt redzēt ziloni nav nemaz tik viegli, jo sprostam visapkārt stāvēja liels pūlis knēveļu. Podziņa tūliņ sāka lauzties cauri šim pūlim. Raibulītis spraucās viņai līdzi.

Tikko Nezinītis pamanīja, ka palicis viens, viņš uz pēdām griezās atpa­kaļ un skrēja uz to vietu, kur bija redzējis ēzeli.

Ēzelis, tāpat kā iepriekš, stāvēja aiz žoga. Viņš tikai bija pienācis tuvāk vārtiņiem. Nezinītis pameta skatienu apkārt un, redzēdams, ka tuvumā neviena nav, izvilka no azotes brīnumnūjiņu, pavicināja to un sacīja:

—    Gribu, lai ēzelis pārvēršas atkal par knēveli.

Viņš vēl nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad ieraudzīja, ka ēzelis paceļas pakaļkājās, izslienas taisni … un nu jau tas nebija vairs ēzelis, bet visīstākais knauķis. Viņš bija ģērbies strupos, zaļos svārkos ar šaurām jo šaurām, apspīlētām piedurknēm un platās zaļgandzeltenas

krāsas biksēs. Galvu viņam greznoja spilgti zila berete ar oranžkrāsas ripulīšiem un tādu pašu oranžkrāsas puš­ķīti pakausī. No beretes apakšas spraucās ārā garš cekuls un nokarājās taisni pār pieri, aizsegdams to līdz pašām uzacīm.

Paskatījies uz Nezinīti, knēvelis lietišķi nospļāvās caur zobiem, skaļi nošņaukājās un enerģiski novilka ar dūri gar degunu. Dūre viņam bija pamatīga, bet deguns mazs kā podziņa un viss vienos vasaras raibumos. Tā izrīkojies, knauķis ar kāju atgrūda vārtiņus un iznāca ār­pusē. Te viņš uz mirkli apstājās un pagriezās pret Nezi­nīti. Viņa mazītiņās ačeles draiski iezibsnījās, garā virslūpa uzrāvās līdz pašam degunam, mute atvāzās turpat vai līdz ausīm. Tā uzsmaidījis Ne­zinītim, bijušais ēzelis sabāza abas rokas bikšu kabatās un slāja pa ce­liņu projām. Nezinītis ilgi noskatījās tam pakaļ. Viņam šķita, ka smaga nasta novēlusies no pleciem. Sirdsapziņa, kas viņu nemitīgi bija mocījusi, apklusa, un viņš priecīgs joza atpakaļ pie draugiem.

Kamēr Nezinītis bija projām, Podziņa aizspraucās līdz ziloņa mītnei un pamatīgi aplūkoja ziloni. Viņa bija ļoti pārsteigta par šā ērmotā dzīv­nieka apmēriem. Taču vislielākais brīnums viņai bija, ka zilonim priekšā ir garš snuķis, ar ko tas gluži kā ar roku var tvert dažādus priekšmetus. Raibulītim bija bail iet tik lielam zvēram tuvumā. Viņš visu laiku grozījās pūlī un raudzījās uz ziloni gar priekšā stāvošo skatītāju mugurām. Tāpēc viņam izdevās redzēt tikai ziloņa galvu ar ausīm, kas karājās tai gar abām pusēm. Nolēmis, ka ar to viņam pilnīgi pietiek, Raibulītis sāka spraukties atpakaļ, ārā no pūļa. Tobrīd atgriezās Nezinītis.

—    Nu, vai ziloni redzēji? — viņš noprasīja Raibulītim.

—    E, nav nekas sevišķs! — Raibulītis atmeta ar roku. — Visi to vien tikai daudzina: «Zilonis, zilonis!» Bet kas tur ko skatīties? Tik ir kā ausis!

Te no pūļa izspraucās Podziņa:

—    Kur tu biji pazudis, Nezinīt? Kāpēc nenāci ziloni skatīties?

—    E, ko es tur iešu tās ausis skatīties! Labāk iedzersim vēl gā­zēto ūdeni.

—     Pareizi! — Raibulītis priecīgi uztvēra. — Man arī tā kā dzert iegribējās.

Taču Podziņa atteicās.

—    Ejiet vien, bet es jūs te uz soliņa pagaidīšu, — viņa sacīja un apsē­dās uz sola celiņa malā.

Nezinītis un Raibulītis devās atpakaļ pie kioska ar gāzēto ūdeni.

—   Zini, Raibulīt, es to ēzeli jau pārvērtu par knēveli! — Nezinītis pa­lielījās.

—   Ā . . . — Raibulītis novilka. — Tāpēc es manīju, ka tu nez kur aizskrēji.

Pēc brītiņa viņi atkal piegāja pie žoga, un Raibulītis ieraudzīja ēzeli, kas stāvēja aploka viņā galā pie sētas.

—   Tad nu gan esot pārvērtis! — Raibulītis iesmējās. — Ekur pat viņš stāv!

—    Kas stāv? — Nezinītis brīnījās.

—   Nu tas tavs ēzelis!

—   Ak, kad tevi! — Nezinītis sapīcis iesaucās, ieraudzījis ēzeli, kas, it kā nekas nebūtu noticis, blenza viņā un kūtri blisināja acis. — Nevar būt, ka viņš atkal pārvērties par ēzeli! Paklau, bet varbūt tas nemaz nav tas ēzelis? „

—   Vai ne? — Raibulītis atskārta. — Varbūt tas ir cits. Jādomā, no šķūņa izlīdis.

—    Labi, ka mēs viņu ieraudzījām, — Nezinītis sacīja. — Varbūt taisni šis ir tas ēzelis, kas man vajadzīgs, bet tas,, ko es jau pārvērtu, nemaz ne­bija tas.

—    Kā tad! — Raibulītis uztvēra. — Šis droši vien ir tas, bet tas nav bijis tas, bet varbūt arī, taisni otrādi, tas bija nevis tas, bet šis ir tas …

—    Pag, rimsties jel, es jau tā esmu apjucis ar šiem ēzeļiem, — Nezinī­tis viņu pārtrauca. — Labāk jau pārvērtīšu arī šo.

—    Pareizi, — piebalsoja Raibulītis, kuram pārlieku gribējās redzēt, kā ēzelis pārvērtīsies par knēveli.

Nezinītis pavicināja nūjiņu un sacīja:

—   Gribu, lai arī šis ēzelis kļūst par knēveli!

Nezinītis un Raibulītis nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad ēzeļa vietā jau stāvēja knēvelis. Tam bija tāds pats strups svārciņš ar šaurām piedur­knēm un tāda pati berete ar pušķīti pakausī, tikai svārks bija nevis zaļā, bet spilgtā, sarkanbrūnā krāsā; turpreti m berete nebija vis tumši, bet gaiši zila ar sīkiem, baltiem punktiņiem. Kas attiecas uz biksēm, tad tās bija tikpat indīgi zaļgandzeltenā krāsā. Arī no sejas šis ēzelis atgādināja pirmo: tik­pat mazas, melnas ačeles, garš, uz priekšu nokāries cekuls, nesamērīgi gara

virslūpa, mazs, vasaras raibumiem nosēts deguntelis. At­šķirība bija vienīgi tā, ka pirmajam vasaras raibumi bija tikai uz deguna, bet šim — gan uz deguna, gan uz vaigiem deguna tuvumā,

Stulbi pavēries apkārt, knēvelis sarauca lāsumaino de­gunu un, galvu pakratījis, ne īsti tā kā nošķaudījās, ne īsti nosprauslājās. Neuzmetis Nezinītim un Raibulītim ne aci, viņš piegāja pie sētas, pārkāpa pāri un projām bija.

Ieraudzījis šo brīnišķīgo pārvērtību, Raibulītis kļuva tīri mēms aiz samulsuma un tikai, kad knēvelis jau bija pa­zudis aiz sētas, ievaicājās:

—   Tas?

—    Kas — tas? — Nezinītis nesaprata.

—   Nu, vai tas bija tas knēvelis, ko tu pārvērti par ēzeli?

—   Vilks viņu sazina! — Nezinītis noplātīja rokas. — Esmu jau aiz­mirsis, kāds tas izskatījās. Lai jau, viens no abiem gan būs īstais. Pag, bet kas tur vēl tāds ir? — viņš pēkšņi iekliedzās.

—    Ļautiņi mīļie! Vēl viens ēzelis! — Raibulītis novaidējās, ieraudzījis galvu ar garām ausīm parādāmies vaļējās šķūņa durvīs.

—   Ak tavu ķibeli! — Nezinītis iesaucās. — Nāksies vēl vienu pārvērst…

.— Pagaidi! — Raibulītis ieteicās. — Šis, liekas, nav ēzelis, bet zirgs.

—    Ko niekus! Zirgs ir daudz lielāks.

—   Tiesa gan, -— Raibulītis piekrita. — No vienas puses, tas it kā būtu zirgs, bet no otras puses — ēzelis. Jādomā, vienkārši liels ēzelis, tas ir viss.

—   E, nav man laika te ar viņiem piņķēties! —- Nezinītis noteica. — Pārvērtīšu — un beigta balle! Būs viens knēvelis vairāk.

Kamēr viņi runājās, ēzelis iznāca no šķūņa un devās taisni uz viņiem. Nezinītis ar skubu novicināja nūjiņu tam gar purnu.

—   Gribu, lai arī šis ēzelis kļūst par knēveli!

To teicis, viņš aizmiedza acis, un, kad atkal tās atvēra, ēzeļa vairs ne­bija, bet tā vietā stāvēja knēvelis. Tas bija tāds pats kā abi iepriekšējie, tikai mazliet garāks, ar tikpat garu lūpu, bet vasaras raibumi viņam bija ne tikvien uz deguna un ap degunu, bet pa visu seju, un pat dūres viņam bija nosētas ar vasaras raibumiem. Pienācis pie žoga, viņš cieši paraudzī­jās Nezinītī un stingri noprasīja:

—    Kur Spertenis un Pegaziņš?

—   Kas par Sperteni un Pe- gaziņu? — Nezinītis nobijās.

—   Nu, ēzeļi. Vai tad nere­dzēji, ka te bija divi ēzeļi?

—   Neesmu redzējis, — Nezinītis apmulsis sameloja.

—    Ko tu melo? Laikam gribi pa pieri?

—   Kā tas ir — pa pieri? — Nezinītis nesaprata.

—   Āre, tā!

Knēvelis pastiepa pāri sē­tai lāsumaino roku un iesita Nezinītim pa pieri tādu knipi, ka tas gandrīz vai no kājām nogāzās.

—   Ak tā! — Nezinītis sāka kliegt, no dusmām aizelsdamies. — Ak tu man kausies? Es tev gan! … Es tev! . ..

—    Ko tu teici? — knēvelis uzbrēca. — Pag, nu tik es tev sadošu!

Un viņš bez vilcināšanās kāpa pāri žogam. Negaidīdams, lai sadod, Nezinītis deva kājām ziņu. Raibulītis diedza nopakaļ. Kā meteori viņi drā­zās garām zvēru krātiņiem, bet viņiem uz pēdām, skaļi tosdams un dauzī­dams kājas kā zirgs, aulekšoja jaunradītais knēvelis. Nav zināms, ar ko šī vajāšana būtu beigusies, ja knēvelis pēkšņi neaizķēries ar kāju aiz sak­nes un nenostiepies garšļaukus ceļa vidū. Pieslējies kājās, viņš ieraudzīja, ka Nezinītis un Raibulītis jau gabalā un viņš vairs nevar tos panākt.

—   Es tev gan rādīšu! — viņš kliedza. — Mēs vēl tiksimies! Tu man dancosi!

Padraudējis Nezinītim ar prāvo dūri, viņš sabāza abas rokas plato, zaļ- gandzelteno bikšu kabatās un soļoja projām. Redzēdami, ka briesmas ga­rām, Nezinītis un Raibulītis atgriezās pie Podziņas.

—  Kur jūs blandāties? — Podziņa pikti jautāja. — Es jau gribēju iet jūs meklēt.

—      Mums te viens traks ēzelis dzinās pakaļ, — Nezinītis sacīja.

—   Kāds traks ēzelis?

—   Es vēlāk tev izstāstīšu.

—       Kas nu vēl nebūs — «vēlāk»! Tūliņ stāsti laukā!

Nezinītim nācās atzīties, ka viņš pārvērtis Burtiņu par ēzeli, un izstās­tīt visu, kas noticis.

—   Nu redzi, Nezinīt, cik tu esi ļauns! — Podziņa pārmeta, noklausī­jusies viņa stāstā. — Vai tad brīnumnūjiņa tev dota tālab, lai tu knēveļus pārvērstu par ēzeļiem?

—   Es neesmu ļauns, Podziņ! Es visu laiku šā Burtiņa dēļ tā mocījos un Zilbītes dēļ arī. Sirdsapziņa mani neganti krimta, goda vārds! Nedusmo­jies nu! Viss taču beidzās labi, un tagad Burtiņš jau droši vien ir atgriezies pie Zilbītes.

—   Labi vēl, ka mēs izlasījām avīzē, kur meklēt Burtiņu, — Podziņa nosacīja.

Sešpadsmitā nodala

KĀ NEZINĪTIS, PODZIŅA UN RAIBULĪTIS SASTAPĀS AR PEGAZIŅU, UN KAS NO TĀ IZNĀCA

Visu pēcpusdienu ceļotāji pavadīja zooloģiskajā dārzā, jo izrādījās, ka tur ir vēl daudz dzīvnieku, ko viņi nebija redzējuši. Tikai pie vakara viņi atgriezās viesnīcā un, paēduši vakariņas, likās gulēt. Šoreiz Nezinīti sirds­apziņa nemocīja un viņš visai ātri aizmiga.

Jāsaka gan, ka viņš nemaz tik ātri neiemigtu, ja kāds viņam būtu pastāstī­jis, ka starp tiem trim ēzeļiem, ko viņš bija pārvērtis par knēveļiem, Burtiņa nemaz nebija. Avīzē bija iezagusies kļūda — tur nebija vis nodrukāts, ka atrastais ēzelis nogādāts cirkā, bet bija nodrukāts nepareizi, ka tas aizsū­tīts uz zooloģisko dārzu; tāpēc, lūk, Burtiņš tā arī palika cirkā, bet to trīs ēzeļu vietā, kas mitinājās zooloģiskajā dārzā, radās trīs knēveļi. Pirmo sauca par Pegaziņu, otru — par Sperteni un trešo — par Kaligulu. Kaut arī zooloģiskajā dārzā Kaligulu uzskatīja par parasto ēzeli, patiesībā viņš nebija vis ēzelis, bet zirgēzelis. Kā zināms, zirgēzelis ir kaut kas vidējs starp zirgu un ēzeli, proti, viņš ir nedaudz mazāks par zirgu un druscītiņ lielāks par ēzeli. Ja no Sperteņa un Pegaziņa iznāca parasta auguma knēveļi, tad no Kaligulas — diezgan paprāvs. Izrādījās, ka viņa auguma garums ir de- viņarpus naga. Nags — tas ir knēveļu zemē tāds garuma mērs. Pārvēršot mūsu mēros, nags līdzinās vienam centimetram ar ceturtdaļu. Ņemot vienu centimetru ar ceturtdaļu deviņarpus reizes, ikviens var aprēķināt Kaligu- las auguma garumu.

Visi trīs — ir Pegaziņš ar Sperteni, ir Kaligula — brīnījās par to pār­vērtību, kas ar viņiem bija notikusi. Visdīvaināk viņiem šķita, ka nu viņi staigā uz divām kājām un nevis kā agrāk — uz četrām un ka viņi nez kā uzreiz iemācījušies runāt. Taču it īpaši liels brīnums viņiem bija par to, ka rokām nu vairs nav ēzeļa nagi, bet pirksti. Tas nez kāpēc šķita viņiem pār­lieku jocīgi. Vajadzēja tikai kādam no viņiem paskatīties uz savu roku, kaut vai tikai uz pirkstu, ar to pietika, lai viņš sāktu kratīties aiz smiekliem.

Tomēr ne Kaligula, ne Spertenis, ne Pegaziņš nebūtu pratuši izskaid­rot, kas te tik smieklīgs. Vispār — no viņiem bija iznākuši knēveļi, kas nemēdza neko pārdomāt, bet uzreiz darīja visu, kas iešāvās prātā. Bet gan jau turpmāk lasītājs pats par to pārliecināsies, jo viņam vēl būs ar tiem jā­sastopas.

Otrā rītā pamodušies, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis sāka gudrot, kur viņi vēl varētu aiziet un vai nebraukt atkal uz zooloģisko dārzu, taču Po­dziņa ieteica labāk tāpat vien izstaigāties pa ielām un apskatīt pilsētu, ko viņi, patiesību sakot, līdz šim nebija vēl lāgā redzējuši.

Paēduši brokastis, mūsu ceļotāji nokāpa lejā un, no viesnīcas izgājuši, nonāca uz ielas. Gājēji jau bariem vien plūda pa plato ietvi. Spirgts rīta vē­jiņš cilāja smaržu dvesmu no ziediem, kas bagātīgi plauka visgarām ietvēm. Saulīte tikko bija pakāpusies virs namu jumtiem un sildīja gājējiem gan plecus, gan muguru, gan vaigus, gan pieri, gan degunu, gan ausis. Tāpēc sejas visiem bija apmierinātas un jautras.

Ietves malā Nezinītis un viņa ceļabiedri ieraudzīja knēveli baltā priekš­autā un melnos, spožos gumijas zābakos. Šo knēveli sauca par Cekuliņu. Viņš turēja rokās gumijas šļūteni un laistīja puķes. Ūdens strūkla ar sparu šļācās no šļūtenes; knēvelis veikli virzīja strūklu uz puķēm, uzmanīdamies, lai ne pilīte neuzlīst kādam no garāmgājējiem.

Apstājušies pa gabaliņu, mūsu ceļotāji neviļus sāka ar labpatiku vērot viņa darbu. Šai brīdī tālumā parādījās vēl kāds knēvelis. Tas bija ģērbies strupā, zaļā svārciņā ar šaurām piedurknēm un zaļgandzeltenās biksēs, galvā zilu bereti ar oranžkrāsas pušķīti. Nezinītis uzreiz pazina viņā ēzeli, ko vakar bija pārvērtis par knēveli. Tas tiešām bija Pegaziņš. Visu rītu viņš bija slaistījies pa pilsētu, blenzdams apkārt un nezinādams, ko iesākt. Ieraudzījis laistītāju, arī viņš apstājās un sāka skatīties. Viņam nez kāpēc uzreiz briesmīgi iegribējās pašļakstināt ūdeni no šļūtenes, un viņš sacīja:

—    Paklau, iedod man mazdrusciņ paturēt šļūteni! Man arī gribas brītiņu palaistīt puķes.

Cekuliņš laipni pasmaidīja un sniedza Pegaziņam šļūtenes galu.

—    Lūdzu!

Pegaziņš priecīgs ņēma rokā metala uzgali un vir­zīja strūklu uz puķēm.

—    Laidiet strūklu mazliet augstāk, lai ūdens līst uz puķēm no augšas, — Cekuliņš pamācīja. — Ja laidīsiet strūklu tieši virsū, tad tas var stādiem kaitēt.

Pegaziņš paklausīgi virzīja strūklu augstāk.

—   Tā, tagad ir pareizi, — Cekuliņš atzinīgi no­teica. — Es redzu, ka jums ir dotības puķu laistīšanā. Pagaidām pastrādājiet, es uz mirklīti aizskriešu mājās. Ja tas jūs neapgrūtina, protams, — viņš pie­bilda.

—    Nē, nē! Kas tur nu! Neapgrūtinās vis, — Pe­gaziņš atbildēja.

Cekuliņš aizgāja, un Pegaziņš pilnīgi patstāvīgi turpināja puķu laistīšanu. No ūdens spiediena uzgalis viņa rokās drebēja. Pegaziņam šķita, ka šļūtene ir dzīva, un viņš gaužām lepojās, ka dara tādu svarīgu darbu. Te uzreiz viņš ieraudzīja tepat priekšā

stāvam Nezinīti, Podziņu un Raibulīti, un viņam pēkšņi iešāvās prātā traka doma: «Pag, kas notiks, ja es viņus apliešu ar ūdentiņu!»

Nepaspēja viņš tā nodomāt, kad rokas pašas pavirzīja strūklu uz Nezinīti un aplēja to no galvas līdz kājām.

—   Ei! — Nezinītis iekliedzās. — Ko tu laisties?

Pegaziņš izlikās viņa vārdus nedzirdējis un atvirzīja strūklu malā, bet tad atkal it kā netīšām uzbrāza Nezinītim. Nezinītis aiz niknuma gandrīz vai salēcās uz vietas un jau grasījās skriet un pāridarītāju pārmācīt, bet Podziņa satvēra viņu aiz rokas un ve­dināja:

—    Iesim projām! Tā tik vēl trūka, ka tu sāktu kauties!

Visi trīs pagriezās un jau dzīrās iet pro­jām, bet tobrīd Pegaziņš iešļāca strūklu taisni Podziņai pakausī.

—   Ai! — Podziņa iespiedzās, juzdama, ka ledainā strūkla gāžas aiz apkakles un ūdens tek pa muguru.

—   Ak tu vēl arī Podziņai liesi virsū! — Nezinītis bļāva vai traks aiz dusmām. — Nu gan es tev rādīšu!

Viņš klupa Pegaziņam virsū un gribēja izraut tam šļūtenes galu no rokām, bet Pe­gaziņš palieca to sāņus, un strūkla sāka šļākties gareniski ietvei, aplejot gājējus. Lū­kodams dabūt šļūtenes uzgali savās rokās, Nezinītis pameta līkumu un tuvojās Pegazi­ņam no sāniem, bet tas pagrieza viņam mu­guru un raudzīja iespert ar kāju.

—   Ak tā, 'tu man vēl te spārdīsies? — Nezinītis norūca.

Beidzot viņš satvēra uzgali un mēģināja Pegaziņam to atņemt, taču Pegaziņš nedeva. Odens šņākdams šļācās ārā no šļūtenes un ar sparu sitās te uz vienu, te uz otru pusi. Glābdamies no saltās strūklas, gājēji metās bēgt. Viņi lasījās barā pa gabaliņu abpus ietves un nekādi nevarēja saprast, kāpēc gan viņiem gāž ūdeni virsū. Daži sauca Nezi­nītim un Pegaziņam, lai mitējoties dzīt pa­laidnības. Kliedza arī Podziņa, taču Nezinī­tis un Pegaziņš nelikās šos kliedzienus dzirdam un turpināja stīviņu, raudami viens otram šļūteni no rokām.

—   Vajadzētu atņemt viņiem šļūteni, — kāds ieminējās.

—    Pareizi! — barā atbalsoja. — Vajag visiem kopā brukt viņiem virsū un atņemt šļūteni, tad viņi nevarēs laistīties.

Uzreiz atradās arī barvedis. Tas bija knē­velis, vārdā Ķīsītis. Viņš bija ģērbies gaiši brūnā sporta uzvalkā, ar platmali galvā.

—   Nu tik, brālīši, man paka-a-aļ! — Ķī­sītis uzsauca un metās uz priekšu.

To pamanījis, Pegaziņš virzīja strūklu tieši viņam sejā. Platmale nolidoja Ķīsītim no galvas un ripoja projām.

—    Pag, pagaidi! — Ķīsītis iekliedzās un drāzās cepurei pakaļ.

Šai brīdī Nezinītis pamanījās un izrāva šļūteni Pegaziņam no rokām. Pegaziņš to­mēr neapjuka. Viņš ieķērās ar rokām uzgalī un rāva tik sparīgi, ka atrāva to no šļūtenes. Nezinītis grasījās belzt viņam pa galvu ar šļūteni, no kuras joprojām šļācās ūdens, bet šai mirklī viņu satvēra aiz rokām knē­veļi, kas bija saskrējuši no visām malām.

Redzēdams, ka notikums sāk ņemt tik nelāgu virzienu, Pegaziņš, ilgi ne­domādams, nosvieda šļūteni un laida ļekas vaļā.

Vienā mirklī ap Nezinīti salasījās pūlis. Knēveļi aizsprostoja visu ietvi un pat ielas vidu. Automobiļu kustība apstājās, un uz ielas radās sastrē­gums. Nez no kurienes atdrāzās milicis un uzkliedza:

—    Lūdzu visus izklīst! Jūs traucējat transporta kustību!

—   Rau, šis te laistījās ar ūdeni! — sauca Ķīsītis, rādīdams ar pirkstu uz Nezinīti.

—    Es nelaistījos! — Nezinītis atkliedza. — Mani pašu aplēja.

—    Paskatieties uz viņu! — Ķīsītis sauca. —Viņu esot aplējuši! Ha-ha!

Uz notikuma vietu no visām malām skrēja jauni knēveļi. Pūlis kļuva

aizvien lielāks un lielāks. Automobiļi aizsprostoja visu ielu līdz krustoju­mam. Nabaga milicis galvu vien saķēra.

—    Izklīstiet, lūdzu! — viņš kliedza.

Taču neviens negribēja izklīst. Tie, kas šo notikumu redzēja, negāja projām, jo viņiem gribējās par visu pastāstīt tiem, kuri nebija redzējuši; bet tie, kas nebija redzējuši, negāja projām tāpēc, ka tiem gribējās katrā ziņā paskatīties uz Nezinīti. Milicis apjēdza, ka neviens projām neies, ka­mēr uz ielas būs Nezinītis, un tāpēc nolēma vest to uz miliciju.

Satvēris Nezinīti pie rokas, milicis veda viņu uz automobili, kas gai­dīja aiz stūra šķērsielā. Ieraudzījuši, ka milicis iesēdina Nezinīti mašīnā, Podziņa un Raibulītis skrēja pie tā un sauca:

—    Ņemiet mūs arī līdzi! Ņemiet mūs arī!

Taču mašīna jau sāka kustēties un brauca projām. Podziņa un Rai­bulītis elsdami pūzdami skrēja nopakaļ. Bet kur nu! Vai tad viņi varēja to panākt! Atstatums starp viņiem un mašīnu ātri pieauga. Par laimi, izrādī­jās, ka milicijas nodaļa nav tālu. Mašīna pagriezās gar stūri un pēc pāris minūtēm apstājās pie nelielas vienstāva mājas ar apaļu, kupolveidīgu jumtu, kas apsudrabots saulītē mirdzēt mirdzēja. Podziņa paguva ievērot, ka milicis un Nezinītis izkāpa no mašīnas un devās uz šo māju.

Miliča pavadībā iegājis pa durvīm, Nezinītis nokļuva gaišā, plašā is­tabā. Te viņš ieraudzīja vēl vienu milici, kas sēdēja uz apaļa grozāmā krēsla pie vadības pults ar dažādiem slēdžiem, pārslēgiem, svirslēdžiem, mikrofoniem, telefoniem un skaļruņiem. Virs pults četrās rindās bija no­vietoti piecdesmit divi televīzijas ekrāni, kuros kā lodveida spoguļos at- ainojās piecdesmit divi pilsētas ielu krustojumi ar visiem namiem, mašī­nām, gājējiem un visu, kas vien uz ielas var būt. Istabas vidū karājās vēl viens tāds pats lodveida ekrāns, tikai daudz lielāks.

Abi miliči — gan tas, kurš bija atvedis Nezinīti, gan tas, kurš sēdēja pie pults, — bija ģērbušies tāpat kā visi pārējie knēveļi, bet, lai būtu re­dzams, ka tie ir miliči, kuri visiem jāklausa, viņiem galvā bija spožas vara ķiveres, apmēram tādas kā ugunsdzēsējiem. Tas, kurš sēdēja pie pults, bija maza auguma resnītis. Viņu sauca par Sardzīti. Bet tas, kurš atveda Nezi­nīti, bija gara auguma un kalsns. To sauca par Svilpīti.

Milicis Sardzītis, redzēdams, ka milicis Svilpītis atvedis Nezinīti, sacīja:

—   Ā, laistītājs ieradies! Ko tad jūs tā, draudziņ, bijāt sadomājis uz ielas ar ūdeni laistīties?

—    Es nelaistījos, — Nezinītis samulsis nomurmināja.

—    Kā — nelaistījāties? — milicis Sardzītis brīnījās. — Mēs taču re­dzējām. Mums milicijā viss redzams. Lūgšu jūs panākt mazliet tuvāk.

Milicis Svilpītis viegli pastūma Nezinīti no muguras, likdams tuvoties pultij ar lodveidīgajiem ekrāniem.

—    Mūsu milicijas nodaļas novērošanai pakļauti tieši piecdesmit divi ielu krustojumi, — sacīja Sardzītis. — Mums tikai jāpaskatās uz šīm piec­desmit divām bumbiņām, un mēs redzam visu, kas katrā ielā notiek. Ja mazajās bumbiņās sīkumi nav labi saskatāmi, mēs varam ieslēgt lielāko.

To teicis, milicis Sardzītis pagrieza slēdzi. Tūliņ spoguļbumbā, kas ka­rājās istabas vidū, no iekšpuses atmirdzēja noslēpumainā, zilganā gaisma un uz tas kļuva redzams ielu krustojums ar ielas vidu sastreguša- jām automašīnām.

—    Lūk, redziet: uz Piparkūku un Sausiņu ielas stūra ir sastrēgums. Visa kustība apstājusies! — Sardzītis pārmetoši teica un pamāja ar roku uz bumbu.

Viņš tūliņ noknakšķināja otru slēdzi, un uz ekrāna parādījās cits krus­tojums.

—    Arī uz Cukura un Kotlešu ielas stūra ir sastrēgums, — Sardzītis turpināja. — Tagad nu būs ilgi jāgaida, līdz kustību atjaunos. Bet katrai mašīnai taču ir kaut kur jābrauc. Šo aizkavējumu dēļ tiek traucēta pilsētas normālā dzīve.

Šai brīdī milicis Svilpītis paraudzījās uz vienu no mazajiem lodveida ekrāniem un iesaucās:

—   Bet Austrumu ielā pūlis vēl nav izklīdis.

—   Tūliņ ieslēgsim Austrumu ielu, — sacīja milicis Sardzītis.

Viņš pagrieza vēl vienu slēdzi, un uz lielās bumbas parādījās Aus­trumu ielas atveids — taisni tā vieta, kur Nezinītis šļūtenes dēļ bija saplū­cies ar Pegaziņu. Piegājis tuvāk ekrānam, Nezinītis ieraudzīja lielu pūli, kas aizprostoja visu ielu. Pašā priekšā stāvēja Ķīsītis un stāstīja visiem, kas te noticis.

—    Ir nu gan publika mūsu pilsētā! — Sardzītis saviebās. — Tagad nu drūzmēsies un drūzmēsies. Vajadzēs tev, Svilpīt, vēlreiz aizbraukt turp un palūgt, lai izklīst. Lai iet patērzēt kur citur, nav nekādas vajadzības lasī­ties pūlī. Tas traucē satiksmi.

—   Tūliņ aizbraukšu, — Svilpītis atsaucās.

Viņš ieveda Nezinīti blakus istabā, kur vidū stāvēja galds un daži krēsli, un teica:

—    Palūgšu jūs uzgaidīt mani kādu acumirkli. Es drīz būšu atpakaļ.

Milicis Svilpītis aizcirta durvis un aizgāja, bet milicis Sardzītis turpi­nāja novērot visas piecdesmit divas bumbas ar ielu krustojumu atainoju­miem. Uzmetis skatienu lielajam ekrānam, viņš ieraudzīja, ka Svilpītim, kas patlaban bija ieradies notikuma vietā, izdodas knēveļus pierunāt iz­klīst un pamazām pūlis kļūst retāks.

Nodibinājis kārtību, Svilpītis sēdās mašīnā un brauca atpakaļ.

—    Ko mēs tagad ar aizturēto darīsim? — viņš, milicijā atgriezies, jau­tāja.

—   Tiešām nezinu … — Sardzītis paraustīja plecus.

—    Es arī nezinu, — Svilpītis teica. — Cik gadu jau strādāju milicijā, un ne reizi nav bijis gadījuma, ka gājēji būtu laistījušies ar ūdeni. Domāju, vajadzēs nolasīt viņam īsu pamācību un drīzāk laist uz mājām, citādi — ka vēl neapvainojas … '

—    Es arī briesmīgi baidos, ka viņš var apvainoties. Lūdzams, laid viņu vaļā, Svilpīti Ieskaidro viņam kaut kā labi delikāti, ka laistīties ar ūdeni nav atļauts, un pieklājīgi atvainojies, ka esam viņu aizturējuši. Saki, ka tas bija nepieciešami tālab, lai pūlis drīzāk izklīstu un atjaunotos trans­porta kustība.

—    Labi, — Svilpītis piekrita.

—    Jā, un pie reizes atved viņu šurp, arī es atvainošos par to, ka pārāk bargi tiku ar viņu runājis.

Šāda miliču saruna var dažam labam likties dīvaina un pat neticama. Ikvienam šķiet skaidrs, ka jebkurš milicis noteikti būtu izdomājis aizturē­tajam kārtības traucētājam kaut vai pašu niecīgāko sodu un nekādā ziņā jau nu nebūtu viņa priekšā atvainojies. Tomēr jāņem vērā, ka Saules pilsētā viss bija citādi. Kādreiz senos laikos arī Saules pilsētā, tāpat kā ci­tās pilsētās, mēdza gadīties, ka daži knēveļi nelabi uzvedās. Viņi plūcās savā starpā, svaidījās ar akmeņiem un dubļiem, laistījās ar ūdeni, daži pat pievāca svešas lietas un vispār darīja pāri cits citam. Lai cīnītos ar šādiem kārtības traucētājiem, tika radīta milicija, kurai bija tiesības vainīgos sodīt. Ja kāds ķircinājās, rādīja mēli, pārkāpa ielu satiksmes noteikumus, brauca ar automobili tur, kur nebija brīv, laistījās ar ūdeni, spļaudījās vai ērci- nāja suņus, tad miliča uzdevums bija vainīgo iespaidot un nolasīt tam pie­cas līdz piecdesmit minūtes ilgu notāciju. Jo lielāka bija vaina, jo garāku lasīja notāciju. Par smagākiem pārkāpumiem uzlika bargākus sodus, pie-

mēram, par dunku ar dūri pa krūtīm, muguru, sāniem vai pakausi pienācās viena diennakts aresta; par sitienu sejā vai pa galvu — divas diennaktis aresta; par sviedienu ar akmeni vai belzienu ar nūju pienācās trīs diennak­tis. Ja sitiena rezultātā bija radies zilums, puns vai skramba, tad jau pie­sprieda piecas diennaktis, bet, ja cietušajam tecēja asinis, tad — desmit. Ja kāds paņēma svešu mantu, par to draudēja visbargākais sods — piec­padsmit diennaktis.

Dažs labs var nodomāt, ka piecpadsmit diennaktis aresta ir pārāk nie­cīgs sods par tādiem pārkāpumiem kā zagšana, taču mazajiem knēveļiem, kam laiks velkas daudz gausāk nekā mums, šis termiņš ir diezgan liels. Katrā ziņā tas ir pilnīgi pietiekams, lai vainīgais sāktu sajust nožēlu.

Jāsaka gan, ka cīņa pret kārtības traucētājiem ar šādām metodēm to­mēr nedeva manāmus rezultātus tik ilgi, kamēr knēveļi paši nenāca pie prāta. Tomēr ar laiku viņi kļuva tik gudri, ka nekad vairs nekāvās, neviens vairs otram nesita, nedarīja pāri, neviens neņēma svešu mantu. Ikviens sāka saprast, ka viņam pret citiem jāizturas tā, kā viņš grib, lai citi izturas pret viņu. Kārtības traucētāju palika aizvien mazāk, un miliči pamazām sāka aizmirst, ka viņu rīcībā kādreiz bijuši tādi briesmīgi sodi kā arests. Vārds «arests» bija pilnīgi aizmirsts, un tagad neviens pat nezināja, ko tas nozīmē.

Vienīgie sodi, kas bija saglabājušies no agrākiem laikiem, bija notāci- jas, proti, rājieni, ko milicijas darbinieki lasīja ielu satiksmes noteikumu pārkāpējiem, galvenokārt automobilistiem. īsi sakot, milicijai bija atlicis vairs tikai pienākums regulēt autotransporta kustību, pārvadīt pār ielu knauķus un knīpas, kas paši baidījās iet pāri, parādīt, kā iziet vai iz­braukt, kur kuram vajadzēja. Milicijas darbinieki ar šādu kārtību bija vi­sai apmierināti, jo viņiem nu bija daudz mazāk rūpju ar knēveļu audzinā­šanu, un tas bija ļoti labi, jo ielu kustības regulēšana kļuva dienu no dienas sarežģītāka, tāpēc ka autotransports ārkārtīgi strauji pieauga.

Septiņpadsmitā nodaļa sastapŠanĀs ar kubiŅu

Kamēr milicijas darbinieki Svilpītis un Sardzītis apspriedās, Nezinītis sēdēja tukšajā istabā. Tur nokļuvis, viņš bija stipri vien nobijies. Pirmā doma viņam bija bēgt. Viņš mēģināja atvērt durvis, bet tās bija aizslēg­

tas; raudzīja atdarīt logu, taču arī tas nebija atverams. Tad viņš nolēma izdauzīt rūti un sāka pa to bungot ar dūrēm, taču stikls bija tik biezs un stiprs, ka neplīsa.

Galīgi nomocījies, Nezinītis apsēdās uz palodzes. Pa logu varēja redzēt tikai pagalma stūrīti un gludu, pelēku blakus nama sienu. Nezinītis skatījās, skatījās uz šo sienu, un viņam sametās skumji. Ne reizi mūžā viņam nebija nācies sēdēt ieslēgtam. Vienmēr viņš bija varējis darīt, ko gribēja, iet, kurp gribēja, ap viņu vien­mēr bija bijuši draugi, ar kuriem varēja parunāties, pasmieties un pajokoties; bet nu viņš bija gluži viens. Viņam nez kāpēc stipri nāca raudas un no acīm sāka birt asaras, taču taisni tobrīd viņš pamanīja pagalmā ienākam Podziņu un Raibulīti. Tie mulsi lūkojās apkārt, tad ieraudzīja logā Nezinīti un sāka viņam nez ko saukt. Nezinītis cik vien spēdams sasprindzināja dzirdi, taču nevarēja sadzirdēt ne vārda, jo rūts bija ļoti bieza un nelaida cauri skaņu. Podziņa māja Nezinītim ar rokām, rādīja ar pirkstiem kaut kādas zīmes, bet Nezinītis par atbildi tikai kratīja galvu, pūlēdamies rādīt, ka nekā nesaprot. Tad Podziņa pacēla no zemes kādu nūjiņu un sāka to vicināt gaisā.

«Ko viņa tur vicina?» Nezinītis neizpratnē pats sev jautāja. «Vai nav muļķe! Pacēlusi no zemes nez kādu nūjiņu un nu vicina.»

Te Nezinītis pēkšņi ieplāja ar plaukstu sev pa pieri un iesaucās:

—   Ak es ēzelis! Pavisam biju piemirsis, ka man ir brīnumnūjiņa!

Viņš veicīgi iebāza roku azotē, lai izvilktu brīnumnūjiņu, bet te atvē­rās durvis un ienāca milicis Svilpītis. Viņš pastiepa roku uz Nezinīša pusi un gribēja kaut ko sacīt. Nezinītis bailēs atlēca pie malas, aši izrāva nūjiņu, pavicināja un iesaucās:

—   Gribu, lai milicijas sienas sagrūst un es sveiks tieku brīvībā!

Visapkārt sāka krakšķēt, brakšķēt, dārdēt. Istabas sienas negaidot sa­bruka, nogruva griesti, putekļu stabs uzvērpās gaisā. No augšas kaut kas sāka birt Nezinītim virsū. Milicim ķieģelis iebelza pa ķiveri tā, ka ausīs iedžinkstējās, un viņš pakrita. Nezinītis, ilgi nedomādams, izlēca pagal­mā. Podziņa un Raibulītis satvēra viņu aiz rokām un skriešus rāva uz vārtiem. Milicis Svilpītis ar pūlēm izķepurojās no gruvešiem. Ķivere noli­doja viņam no galvas, bet viņš to pat nepamanīja un drāzās bēgļiem pakaļ.

nu gāja nesteigdamies. Po­dziņa tūliņ sāka Nezinīti kaunināt.

—            Ek tu lielais ceļotājs! — viņa pārmetoši runāja. — Nu kālab gan mēs šurp atbraucām? Kauties un liet ūdeni gājējiem virsū? Izgāja apskatīt pilsētu, bet pats gumijas šļūtenes dēļ saplūcās!

—    Nedusmojies, Podziņ! — Nezinītis lūdzās. — Es vairs tā nedarīšu. Tagad mēs apskatīsim pilsētu kā īsti ceļotāji.

Draugi gāja pa ielu, aplūkodami veikalu vitrīnas. Uz stūra viņi ierau­dzīja gāzētā ūdens kiosku, tādu pašu, kādu jau bija redzējuši zooloģis­kajā dārzā. Pamanījis leti ar krāniņiem un podziņām, Raibulītis sacīja:

—   Nekaitētu pēc tāda skrējiena iedzert gāzēto ūdentiņu ar sīrupu.

Draugi piegāja pie kioska, spieda podziņas un dzēra gāzēto ūdeni ar

Viņš skrēja un smagi tusnīja. No belziena ar ķieģeli galva stipri sāpēja un pat reiba. Tāpēc viņš skrēja nevis taisni, bet līku loču. Juzdams galvā stipras sāpes un pat tādu kā dūkoņu, milicis Svilpī­tis atmeta Nezinītim ar roku un pārtrauca vajāšanu.

Labu brīdi Nezinītis, Podziņa un Raibulītis joza pa ielu, atpakaļ neskatīdamies. Drīz viņi manīja, ka neviens vairs pakaļ nedzenas, un

dažādiem sīrupiem. Raibulītis iztukšoja sešas vai septiņas glāzes, taču ne­gribēja iet projām no kioska, kaut gan arī dzert vairs nejaudāja. Ierau­dzījis netālu no kioska soliņu, Nezinītis vedināja:

—    Iesim pasēdēsim un atpūtīsimies, un, ja kādam iegribēsies padzer­ties, varēs atskriet uz kiosku.

Visi apsēdās uz soliņa. Tieši pretim, otrpus ielas, slējās piecstāvu nams. Zem jumta kores visā sienas garumā stiepās gleznojums, kurā bija redzama Sarkangalvīte, kas sastop mežā pelēko vilku. Podziņa tūdaļ sāka stāstīt pasaku par Sarkangalvīti. Tas bija ļoti interesanti, jo nu va­rēja klausīties pasaku uņ reizē aplūkot gleznu. Tomēr Nezinītis un Raibu­lītis klausījās ne visai uzmanīgi un vienā laidā skraidīja uz kiosku dzert ūdeni. Podziņu tas, protams, kaitināja, jo tas ir tik nepatīkami, cik vien var būt, ja tu, cilvēks, stāsti pasaku un tevi visu laiku pārtrauc.

Beidzot pasaka bija galā, kaut arī tā visu pārtraukumu dēļ bija ilgusi veselu pusstundu. Nezinītis pietrūkās kājās, lai atkal skrietu uz kiosku, bet pēkšņi sagrīļojās un tvērās ar rokām pie Podziņas un Raibulīša.

—    Kas tev ir? — Podziņa satrūkās.

—    Galva reibst! — Nezinītis nostenējās un tikko nepakrita.

Podziņa un Raibulītis saņēma viņu zem rokām un apsēdināja atpakaļ

uz soliņa.

—    Tu droši vien būsi gāzētā ūdens pārdzēries, — Raibulītis minēja.

—    Kā tu jūties? — Podziņa bažīgi jautāja.

—    Nupat ir jau mazliet labāk, bet sākumā likās pat, ka māja griežas.

—    Kāda māja?

—    Lūk, tā, kas pretim.

Podziņa un Raibulītis paraudzījās uz namu un arī sāka tvarstīt viens otra roku. Viņiem šķita, ka nams, kas sākumā stāvēja ar fasādi pret vi­ņiem, tagad pagriezies sāņus. Gleznu vairs varēja redzēt tikai gar stūri, un tajā grūti bija saskatīt pelēko vilku un Sarkangalvīti. Raibulītis galvu vien kratīja aiz pārsteiguma un atkrita uz sola līdzās Nezinītim. Tobrīd pie viņiem pienāca knēvelis — Saules pilsētas iemītnieks un apjautājās:

—    Kas jums notika?

—   Galva reibst. Mums nez kāpēc liekas, ka nams griežas, — Podziņa atbildēja.

—• Jūs laikam esat iebraucēji? — vaicāja knēvelis, piesēzdamies lī­dzās uz sola.

—    Iebraucēji, — Podziņa apstiprināja. — Kā jūs uzminējāt?

—    Uzminēt nav grūti, jo visi vietējie iedzīvotāji zina, ka nams tiešām griežas.

—    Kā — griežas? — Nezinītis un Raibulītis vienā mutē iesaucās.

—   Visparastākajā veidā. Tiesa, tas negriežas tik ātri, lai to va­rētu redzēt no pirmā acu uzmetiena, taču, ja ielūkojas vērīgāk, griešanos var manīt.

Ceļotāji pamazām atguvās, atkal paskatījās uz namu un pamanīja, ka tas jau sācis griezt pret viņiem savu pretējo pusi. Glezna ar Sarkangal­vīti vairs nemaz nebija redzama.

—   Vai, tavu brīnumu! — Raibulītis iesaucās. —Tas ir … tfu! … ko es saku! Nekāda brīnuma tur, protams, nav. Gluži parasta grozīga māja.

—   Nevis grozīga, bet grozāma, — knēvelis pārlaboja.

—    Bet es tomēr nevaru saprast, kā viņa griežas, — Nezinītis sacīja.

—   Man nebūs grūti jums to izskaidrot, jo pēc specialitātes esmu arhi­tekts un zinu, kā tas notiek, — knēvelis atbildēja.

—    Pastāstiet, lūdzu, tas ir ļoti interesanti, — Podziņa lūdza.

—    Vai esat kādreiz redzējuši, kā pārvieto lielus daudzstāvu na­mus? — arhitekts sāka savu stāstu un, saņēmis atbildi, ka ceļotāji to ne­kad neesot redzējuši, turpināja: — Zem nama pamata ievada sliedes un namu tikpat kā uz riteņiem pārved uz jaunu vietu. Uzcelt grozāmu namu ir vēl vieglāk, jo zem tā jau ceļot ievieto lokveida sliedes. Lai namu grieztu, nepieciešams neliels elektromotors ar daudz mazāku jaudu, nekā vajadzīgs mājas pārvietošanai.

—   To es saprotu, — sacīja Nezinītis. — Bet kādēļ vaj-ag, lai māja griežas? Vai tad ir slikti, ka māja mierīgi stāv uz vietas?

—    Tas, protams, nav slikti, — arhitekts piekrita. — Taču grozā­mai mājai ir savas priekšrocības. Ir zināms, ka parasto namu logi var būt pavērsti pret visām četrām debess pusēm: pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Logos, kas pavērsti pret dienvidiem, saule var spīdēt visu dienu, toties istabās, kuru logi vērsti pret ziemeļiem, saule ne­kad neielūkojas. Dzīvot tādās istabās ir ļoti skumīgi, jo ikvienam gribas redzēt saulīti. Sis trūkums pilnīgi novērsts grozāmajās mājās. Nams, ko jūs šeit redzat, izdara pilnu apgriezienu stundas laikā, tāpēc ikkatrā logā, lai kurā pusē tas atrastos, saule ielūkojas katru stundu. Tādējādi katrā grozāmajā mājā visi dzīvokļi ir gaiši un omulīgi.

—    Es, liekas, jau sāku šo to saprast, — Nezinītis ieminējās. — Inte­resanti, kas gan izgudrojis tādas grozāmās mājas?

—    Pirmo grozāmās mājas projektu izstrādāja arhitekts Grozprātiņš. Tas notika pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika daudzi arhitekti pārņē­muši viņa ideju, un mums ir jau diezgan daudz šādu ēku. Ir nami, kas vienreiz apgriežas nevis stundas, bet divu, triju un pat četru stundu laikā. Ja vēlaties, mēs varam paieties pa pilsētu un iepazīties ar pilsētas arhitektūru.

—    Tas ir ārkārtīgi interesanti! — Podziņa iesaucās. — Taču vai tas jūs neapgrūtinās?

—    Kas tur par grūtumu? — iejaucās Raibulītis. — Nav jau malka jāskalda!

—    Tu, Raibulīt, būtu labāk klusējis, ja neproti runāt pieklājīgi, — Podziņa aprāja.

—    Raibulītim taisnība, — knēvelis labsirdīgi atbildēja. — Tas tiešām nav tas, kas malku skaldīt, turklāt man ļoti patīkami iepazīties ar zināt­kāriem ceļotājiem. Mani sauc par Kubiņu. Arhitekts Kubiņš.

—    Bet mani par Nezinīti un, rau, viņu — par Podziņu, — pavēstīja Nezinītis.

—    Tā, mēs nu būtu iepazinušies! — Kubiņš attrauca, spiezdams jau­najiem paziņām roku. — Ļoti priecājos! Ļoti priecājos! Un tagad lūdzu visus man sekot.

Kubiņš sāka iet. Nezinītis, Podziņa un Raibulītis steidzās viņam līdzi. Vispirms Kubiņš parādīja ceļotājiem vēl vienu namu, kas bija celts te­rašu veidā. Viņš stāstīja, ka šādus namus saucot par pakāpjveidīgiem.

Šim pakāpjveidīgajam namam nebija eskalatora, bet bija ierīkoti slīdoši konveijera celiņi, gandrīz kā transportieri, uz kuriem sēdēdami mājas ie­mītnieki brauca augšā un lejā. Pēc tam mūsu draugi aplūkoja ielu, kas bija apbūvēta apaļām, grozāmām torņveida tipa mājām ar gludām, spi- rāliskām nobrauktuvēm, pa kurām varēja nolaisties ar paklājiņiem. Nā­kamajā ielā Kubiņš parādīja ceļotājiem divus ļoti skaistus namus. Viens bija sakrauts no akmens puslodēm. Katrā puslodē bija ieapaļi logi un durvis. Jādomā, ka arī visas istabas šai namā bija pusapaļas. Otrais nams šķita veidots no daudzām mučelēm, kas sastatītas cita uz citas. Katra mučele slējās divu stāvu augstumā, un tiklab pirmajā, kā arī otrajā stāvā bija izcirsti logi. Kubiņš paskaidroja, ka abi šie nami domāti tiem knēve­ļiem, kuriem patīkot dzīvot apaļās istabās.

Pagriezušies ap stūri, ceļotāji nonāca Mūzikas šķērsielā, kur katrs nams atgādināja šādu vai tādu mūzikas instrumentu. Viens nams izska­tījās kā pianīno, otrs — kā flīģelis, trešais — kā arfa, ceturtais — kā akor­deons, piektais — kā bungas. Tikai pats stūra nams nez kāpēc bija māla poda veidā. Nākamajā ielā ceļotāji ieraudzīja pavisam neparasta tipa māju. Tā nebalstījās uz zemes, bet karājās gaisā, piestiprināta pie milzīgi liela gaisa balona.

—   Vai tiešām atrodami tādi knēveļi, kas vēlas dzīvot šādā gaisa mājoklī? — Podziņa brīnījās.

—   Ne atkauties nevar! — Kubiņš apliecināja. — Tik daudz gribētāju, ka mēs nolēmām uzcelt vēl vairākas šādas mājas. Iedzīvotājiem patīk diendienā pārvarēt grūtības un briesmas: rāpties pa stiepļu kāpnēm, lēkt lejā ar izpletņiem vai laisties zemē pa trosi.

—   Es arī būtu ar mieru padzīvot šādā mājā, — Nezinītis sacīja.

—   Bet tagad acumirkli pacietības, un es jūs iepazīstināšu ar seno arhitektūru, — Kubiņš teica. — Tūliņ mēs būsim tā dēvētajā arhitektū­ras saudzējamā zonā.

Ceļotāji izgāja pa šķērsielu un nonāca kvar­tālā, kas bija apbūvēts ar namiem, ko greznoja kolonas. Te bija gan taisnas, gan greizas, gan grieztas, gan vītas, gan spirāliskas, gan slīpas, gan plakanas, gan vēderainas, gan bliņ- veidīgas kolonas, pat tādas, kurām nekādi nevar atrast apzīmējumu. Arī namu dzegas bija gan taisnas, gan šķības, gan liektas, gan lauztas, gan līklokumainas. Dažām mājām kolonas ne­bija vis lejā, kā pienāktos, bet gan augšā, uz jumtiem; citām mājām kolonas bija apakšā, toties pašas mājas atradās augšā, virs kolonām; vēl citām kolonas bija pakārtas pie dzegām un kuļājās virs gājēju galvām. Bija nams, kuram dzega atradās lejā, bet kolonas slējās ar kājām gaisā un turklāt bija sašķiebtas uz sāniem. Bija arī nams, kuram kolonas gan stāvēja taisni, taču pats nams bija greizs, it kā grasītos brukt garāmgājējiem uz galvas. Vēl bija kāds nams, kuram kolonas bija sašķiebušās uz vienu pusi, bet pats nams šķiebās uz otru pusi, tā ka,

acis vien uzmetot, šķita, ka tas viss tūliņ grus kopa un sabirs drupatās.

—     Uz tiem greizajiem namiem jūs neskatie­ties! — Kubiņš aizrādīja. — Savā laikā mums bija uznākusi mode celt namus, kas ne pēc kā neizska­tās. Tā nu esam sabūvējuši šo nejēdzību, ka tagad pat skatīties kauns! Te, piemēram, nams, ko it kā diez kāds pārdabisks spēks saplacinājis un sašķie­bis uz sāniem. Tajā viss ir greizs: ir logi, ir durvis, ir sienas, ir griesti. Pamēģiniet nodzīvot kādu nedē- ļiņu tādā telpā, un jūs redzēsiet, cik ātri pārveido­sies jūsu raksturs. Jūs kļūsiet ļauni, drūmi un īdzīgi. Jums visu laiku liksies, ka jānotiek kaut kam sliktam, nelāgam. Un tas viss tāpēc, ka jūsu ista­bas sienas pastāvīgi it kā draud sagāzties un ne­kad jūs nevarat tikt vaļā no sajūtas, it kā tuvotos kāda nenovēršama nelaime. Par laimi, šais greiza­jās mājās tagad vairs neviens nedzīvo. Kādu laiku gribēja tās pat nojaukt, bet tad nolēma atstāt par pamācību nākamām dienām, lai nevienam vairs neienāktu prātā radīt šādas kroplas celtnes.

—    Un vai tas līdzēja? — Nezinītis apvaicājās.

—    Līdzēja, — Kubiņš atbildēja. — Taču ne uz ilgu laiku. Daži arhitekti nevarēja uzreiz atbrī­voties no veciem paradumiem. Šad tad kāds no viņiem ņem un uzceļ tādu namu, ka tikai stāvi un rokas vien noplāti. Pēdējā laikā slavenais arhitekts Arbūziņš atradis lielisku veidu, kā celt ļoti glītas ēkas bez visiem šiem māžiem. Turklāt viņš iz­gudrojis veselu rindu jaunu būvmateriālu, kā, pie­mēram: vieglo, presēto putu gumiju, no kuras var būvēt saliekamas portatīvas mājas; hidrofobo kartonu, kam nekait ne aukstums, ne karstums, ne lietus, ne vējš; sintētisko plastilīnu skulpturāliem rotājumiem un celtniecībai noderīgo putu plast­masu, kas ūdenī nedeg un ugunī negrimst, tas ir, … tfu! … ugunī nedeg un ūdenī negrimst; ari

daudzkrāsainu, spīdošu putu fenozirnolu, ko ražo no parastajām zirņu pāk­stīm un kas ir ļoti izturīgs, gandrīz pilnīgi bez svara un tai pašā laikā tvirts kā tērauds. Tūliņ es jums parādīšu arhitekta Arbūziņa celtos namus, kur būvmateriālam lietota putu plastmasa un putu fenozirnols. Tas nav tālu no šejienes, Jaunrades ielā.

Kubiņš atkal soļoja visiem pa priekšu. Jums jāzina, ka Saules pilsētā uz katra stūra varēja sastapt automātiskos gāzētā ūdens kioskus. Nezinītis un Raibulītis uzskatīja par savu pienākumu apstāties pie katra kioska un izdzert pa glāzei ūdens. Tas viņus izklaidēja, un tā viņiem nebija tik gar­laicīgi iepazīties ar arhitektūru. Pēkšņi Kubiņš apstājās, pameta acis pulk­stenī un, ieplājis ar delnu sev pa pieri, iesaucās:

—    Ļautiņi mīļie! Pavisam no prāta bija izkritis! Man taču jāsteidzas uz arhitektūras komitejas sēdi. Tiks apspriests jautājums par grozāmo mā­ju celtniecību. Vai negribat braukt man līdzi? Un pēc tam es turpināšu savu stāstījumu par arhitektūru un mēs kopīgi apskatīsim Arbūziņa namus.

—    Esmu af mieru, — Nezinītis atbildēja. — Man vēl ne reizi nav izde­vies nokļūt uz arhitektūras komitejas sēdi.

—   Arī es ar prieku braukšu līdzi, — Podziņa piekrita.

—   Nu, es arī ar prieku, — uztvēra Raibulītis. — Tikai, protams, ja tas jūs neapgrūtina, — viņš piebilda.

—      It nemaz neapgrūtina, — Kubiņš smaidīdams atteica. — Nav jau malka jāskalda!

Astoņpadsmitā nodaļa arhitektŪras komitejĀ

Nezinītis sen bija ievērojis, ka Saules pilsētā gandrīz vai uz katra stūra ir nelieli, balti krāsoti koka stabiņi ar platām, melnām svītrām, kā­dēļ tos varēja saredzēt jau pa lielu gabalu.

Nonācis ar saviem ceļa biedriem pie tāda svītraina stabiņa, Kubiņš ap­stājās un piespieda podziņu stabiņa galā.

—    Kas tā par podziņu? — Nezinītis jautāja.

—   Ar ko izsaukt taksometru, — Kubiņš paskaidroja. — Ja jums kād­reiz ievajagas taksometra, pieejiet pie stabiņa un piespiediet podziņu! Pēc acumirkļa mašīna būs klāt

Tiešām, nepagāja ne mi­nūte, kad ielas galā parādījās automobilis. Tas bija ar tādām pašām spilgti baltām un mel­nām svītrām kā stabiņš. Strau­ji piebraucis, automobilis ap­stājās ietves malā, un tā durtiņas atvērās.

— Kur tad šoferis? — neizpratnē jau­tāja Nezinītis, pamanījis, ka šofera pie stūres nav.

—    Šoferis nav arī vajadzīgs, — Kubiņš atbildēja. — Tā ir automātis­ka, ar podziņām darbināma mašīna. Šofera vietā šeit, kā redzat, ir podzi­ņas ar dažādu ielu un pieturu nosaukumiem. Jūs piespiežat vajadzīgo po­dziņu, un mašīna pati ved jūs, kurp vēlaties.

Visi sakāpa mašīnā. Kubiņš sacīja:

—    Lūk, es piespiežu podziņu, pie kuras uzrakstīts «Arhitektūras iela» un …

Viņš piespieda vienu no podziņām uz armatūras dēļa, un … mašīna sāka kustēties.

—    Pagaidiet, ko jūs darāt? — Raibulītis iekliedzās, tverdams Kubiņu aiz rokas. — Un ja nu mašīna piepeši kādu sabrauc!

—    Mašīna nevar nevienu sabraukt, jo tai ir ultraskaņas lokācijas ierī­ce, ar kuras palīdzību tiek novērsta jebkura sabraukšanas vai sadursmes iespēja, — Kubiņš skaidroja. — Pievērsiet uzmanību diviem lieliem rupo­riem, kas pierīkoti priekšā. Viens rupors visu laiku raida uz priekšu ultra­skaņas signālus. Tiklīdz priekšā parādās kāds šķērslis, ultraskaņas signāli sāk atspoguļoties, tas ir, it kā atlēkt no tā atpakaļ, un nokļūst otrā ruporā. Šeit ultraskaņas enerģija pārvēršas elektriskajā enerģijā. Bet elektriskā enerģija iedarbina bremzi vai pagrieziena mehānismu. Ja šķērslis nav liels, mašīna apbrauc tam apkārt, jo tiek iedarbināts pagrieziena mehānisms; ja liels — apstājas, jo tiek iedarbināta bremze. Tādi paši rupori ir arī mašī­nas aizmugurē un sānos, lai ultraskaņu signālus varētu raidīt uz visām pusēm …

—    Bet kādi šie ultraskaņu signāli ir? — Nezinītis pētīja.

—    Tie … kā lai jums pasaka … tās ir ļoti smalkas skaņas, ko mēs neviens nevaram sadzirdēt, taču tām tāpat piemīt enerģija kā skaņām, ko mēs dzirdam.

Šai brīdī mašīna bija nonākusi krustceļos un apstājas pie gaismas sig­nālu aparāta.

—   Mašīnai ir arī optiskā ierīce, kas iedarbina bremzi, ja signālaparātā ir sarkana gaisma, — Kubiņš sacīja.

Automobilis tiešām stāvēja pie signālaparāta tik ilgi, līdz iedegās zaļa gaisma.

—   Nu, kas tur, nekā sevišķa nav, — noteica Raibulītis. — Brīnums ti­kai, kā mašīna var zināt, uz kurieni jābrauc.

—    Mašīna, bez šaubām, nekā nevar zināt, — Kubiņš atbildēja. — Bet tā tomēr aizvedīs jūs, kurp vajadzīgs, kad būsiet piespieduši podziņu, jo mehānismā ir tā saucamais elektronu iegaumes aparāts. Par iegaumes apa­rātu to sauc tāpēc, ka mašīna it kā iegaumē maršrutus, pa kuriem brauc. Katrs jauns automobilis, kas apgādāts ar šo ierīci, pirmajā laikā brauc šo­fera vadībā un it kā iziet apmācības kursu. Sākot šādus mācību braucienus, šoferis parasti nospiež podziņu ar kādas ielas nosaukumu un tad vada ma­šīnu uz šo ielu, pēc tam nospiež podziņu ar citas ielas nosaukumu un vada mašīnu uz to. Automobiļa stūres iekārta saistīta ar elektronu iegaumes aparātu, tāpēc, kad nākamo reizi piespiež podziņu, elektronu aparāts pats vada automobili pa pieprasīto maršrutu un mašīna var braukt pavisam bez šofera.

—   Nu, ja tā, tad tiešām nekādu brīnumu tur nav, — Raibulītis teica.

—  Lūk, ja nekāda aparāta nebūtu, bet mašīna pati vestu mūs, kurp vaja­dzīgs, — tad nu gan būtu brīnums.

—   Interesanti, kā ierīkots šis elektronu aparāts? — Nezinītis jautāja.

—  Vai tas ir ar elektriskajām spuldzītēm vai kā citādi?

—   Tas nav ar spuldzītēm, bet ar pusvadītājiem, — Kubiņš sacīja.

—    Taču sīkāk es nevaru paskaidrot, jo pats lāgā nezinu.

—   Bet kāpēc tad mašīnai ir stūre, ja tā pati ved, kurp vajag? — Raibu­lītis klaušināja.

—    Tādam gadījumam, ja jums ievajadzētos braukt kaut kur tālu. Braucieniem ārpus pilsētas mašīnu ar podziņu iedarbināt nevar, jo tādiem braucieniem būtu vajadzīgs pārāk sarežģīts iegaumes aparāts. Taču jūs va­rat sēsties pie stūres un vadīt mašīnu pats. Tiklīdz jūs saņemat stūri rokās, iegaumes aparāts automātiski izslēdzas un mašīna sāk darboties kā paras­tais automobilis.

Drīz mašīna pagriezās ap stūri un apstājās iepretim skaistam četrstāvu namam. Šim namam viss bija dažāda veida: dažādas sienas, dažādi bal-

koni, dažādas kolonas, dažādas durvis, arī logi dažādi: gan apaļi, gan pus- apaļi, gan trīsstūraini, gan četrstūraini, gan iegareni, gan kvadrātveidīgi, gan rombveidīgi, gan ovāli. Vajadzēja tikai apiet namam apkārt, un uzreiz varēja tikt skaidrībā, kādi vispār mēdz būt logi, durvis, balkoni, kolonas un pārējās arhitektūras detaļas. Uz nama jumta bija liels daudzums tornīšu un ķieģeļu iapenīšu ar smailēm un bez smailēm. Tie kļāvās cits pie cita kā celmenes ap vecu stumbeni. Likās, ka uz nama jumta piemetusies vesela torņu pilsētiņa. Ja kāds cēla jaunu māju un gribēja to izgreznot ar tornīti, vajadzēja tikai atnākt šurp un izvēlēties torņa tipu, kas viņam vislabāk patika.

Plašais asfaltētais laukums nama priekšā bija pilns ar dažādu sistēmu automobiļiem un motocikliem, un pie pašas ieejas bija saslieta vesela kau­dze velosipēdu.

— Visi, redzams, jau sapulcējušies, un mēs esam mazliet nosebojuši. Bet tas nekas, — Kubiņš sacīja.

Ceļotāji izkāpa no mašīnas un Kubiņa vadībā devās namā. Uzkāpuši pa platajām kāpnēm un iegājuši pa durvīm, viņi nonāca lielā, gaišā zālē, kas bija pilna ar knēveļiem, kuri sēdēja krēslos gluži kā teātrī. Priekšā pie galda sēdēja priekšsēdētājs, pa labi no viņa bija katedra, kurā stāvēja knē­velis melnā uzvalkā un lasīja referātu. Viņam priekšā uz katedras augstā

kaudzē bija sakrauts vesels lēvenis rullī­šos satītu rasējumu, kurus viņš atritināja un rādīja klausītājiem. Viņš visu laiku aizmirsa, par ko runā, un vienā laidā rau­dzījās burtnīciņā, kur viņam viss bija pie­rakstīts. Turklāt viņš vāji redzēja, un viņam vajadzēja likt uz deguna acenes, ko tas ikreiz atkal nez kur nobāza, tā ka pēc tam ilgi taustījās pa kabatām un ne­kādi nevarēja salūkot.

— Tas ir Grozprātiņš, — Kubiņš pa­čukstēja ceļa biedriem. — Viņš jau sācis referātu, taču nav nekāda nelaime. Jā­klausās uzmanīgi, un mēs visu sapratīsim.

Sameklējis trīs brīvas vietas kādā no pēdējām rindām, Kubiņš tur ap­sēdināja Nezinīti, Raibulīti un Podziņu, bet pats apsēdās brīvā vietā kādā citā rindā.

Nezinitis un Podziņa sāka cītīgi klausīties, taču nekā nevarēja sa­prast, jo Grozprātiņš runāja pārāk zinātniskā valodā. Arī Raibulītis centās kaut vai ko saprast un tik briesmīgi piepūlēja smadzenes, ka pēc maza brī­tiņa galva viņam nosvērās sāņus un viņš aizmiga. Podziņa ņēmās viņu buksnīt; viņš pamodās, bet nebija ko redzēt, kad galva viņam atkal nosvē­rās uz otru pusi un viņš no jauna aizsnaudās. Nezinītis no visa spēka val­bīja acis un juta, ka arī viņam nepārvarami mācas virsū miegs.

Par laimi, Grozprātiņš referātu drīz beidza un priekšsēdētājs sacīja:

—            Tagad nu apspriedīsim, vai būvēt grozāmās mājas vai ne.

Tūliņ pie galda pienāca knēvelis zilā uzvalkā ar baltām svītrām un ar tādu pašu svītrotu kaklasaiti. Viņš sacīja:

—            Grozprātiņš nolasīja ļoti labu referātu. Kā pieredze rāda, grozāmās mājas būvēt var, neviens to neapstrīd. Taču cits jautājums ir — vai mums vajag tās būvēt. Galvenā nelaime ir

tā, ka knēveļi, kas dzīvo grozāmās mājās, zaudē pareizo priekšstatu par apkārtējo īstenību. Es zinu, ko runāju, jo pats dzīvoju grozāmā mājā. Paklausieties, kas iznāk: pa dienu saule reižu desmit, divpadsmit iespīd mana dzīvokļa logos un tikpat daudz reižu pazūd. Tiklīdz saule parādās, man liekas, ka iestājies rīts, bet, tiklīdz saule pazūd, man šķiet, ka pienācis vakars un laiks likties gulēt. Ap pusdien­laiku es vairs nezinu, vai šodien ir šodiena vai varbūt va­kardiena, vai varbūt jau rītdiena, bet pie vakara man lie­kas, ka pagājusi nevis viena diena, bet vismaz divpadsmit. Es jau sāku domāt, ka diennaktī ir nevis divdesmit četras stundas, kā bija agrāk, bet pavisam tikai viena stunda, tā­pēc es pastāvīgi steidzos un nekā nepagūstu izdarīt. Man šķiet, ka saule vairs nevirzās pa debess jumu lēnām, bet lido ātri kā muša.

Visi iesmējās. Pie galda pienāca knīpa baltā kleitiņā un sacīja:

—    Tas viss vēl nav tik briesmīgi, jo jūs dzīvojat mājā, kas griežas no labās puses uz kreiso; tāpēc, kad jūs skatāties pa logu, jums šķiet, ka saule pie debesīm virzās no kreisās puses uz labo, tas ir, no austrumiem uz rie­tumiem, kā tam arī jābūt. Bet man ir draudzene, kurai liekas, ka saule iet ačgārni, tāpēc ka viņas māja griežas nevis tā kā jūsējā, bet uz pretējo pusi. Viņa, tas ir, šī mana draudzene, vairs nezina, kas mēdz būt papriekšu — rīts vai vakars, neapjēdz tā īsti, kurā pusē ir rietumi un kurā austrumi. Vi­ņai galvā viss sajucis, un pēdējā laikā viņa vairs pat neizšķir, kura viņai labā roka un kura kreisā.

Visi atkal sāka smieties, bet šai brīdī galdam tuvojās vēl viens arhi­tekts. Tas bija sīciņš, kalsns, viņa gal­va atgādināja gurķi; viņš bēra vār­dus kā zirņus. Burta «v» vietā viņam iznāca «f», un «p» vietā — arī «f».

—            Tas fiss ir aflamības! — viņš sacīja. — Saule naf muša, fa debesīm lidot tā nefar. Zinātne ir noskaidro­jusi, ka saule stāf uz fietas, bet zeme griežas. Mēs fisi griežamies kofā ar zemi, tāfēc mums ari liekas, it kā saule firzās fa debesīm. Bet, ja mums tā tikai liekas, fai tad naf fienalga, kā tā firzās — ātri fai lēni, no labās fuses uz kreiso fai no kreisās uz labo, fai no fakariem uz rītiem fai no rītiem uz fakariem?

Te pie galda piesteidzās jauns orators un sāka kliegt:

—    Kā tad tā — vienalga? Vajag, lai visiem liktos tā, kā ir, nevis tā, kā nepavisam nav! Tā tikai vēl trūka, lai mēs vairs neizšķirtu, kur labā puse, kur kreisā! Un kas būs, ja visi sāks staigāt atmuguriski?

—   Nu, līdz tam vēl tālu! — kāds iesaucās.

Iedegās strīds. Nezinītim bija interesanti uzzināt, pie kāda secinājuma arhitekti nonāks. Viņam pat miegs pārgāja. Bet Raibulītis bija tik cieši aiz­midzis, ka Podziņa nejaudāja viņu uzmodināt. Tad viņa nolēma atstāt to mierā, un sākumā viss bija labi, bet tad viņš sāka slīdēt zemē no krēsla, un Podziņai vajadzēja viņu stingri turēt aiz apkakles, lai nenogāžas uz grī­das. Tālāk kļuva vēl ļaunāk, jo Raibulītis sāka skali krākt un, lai cik Nezi­nītis viņu izbuksnījās, nekādi negribēja rimties. Beidzās ar to, ka Nezinītis un Podziņa satvēra viņu zem rokām un vilka uz izeju. Raibulītis ejot šā tā cilāja kājas, bet galva viņam šūpojās no vienas puses uz otru kā rudzu vārpa vētras laikā.

—    Skat, cik slābans kļuvis! — Nezinītis teica. — Nu nekas, tūliņ mēs viņu izvilksim ārā. Varbūt svaigā gaisā miegs pāries.

Deviņpadsmitā nodaļa teĀtri

Izgājuši uz ielas, Nezinītis un Podziņa vilka Raibulīti uz dārziņu blakus mājai. Dārziņa vidū čaloja strūklaka, un tai visapkārt bija sarindoti galdi un krēsli. Tie droši vien te bija nolikti tālab, lai arhitekti sēžu starpbrīžos varētu pasēdēt un paelpot svaigu gaisu.

Aizstiepuši Raibulīti pie strūklakas, Nezinītis un Podziņa ņēmās slacīt viņam sejā ūdeni. Raibulītis uzreiz atmodās un teica:

—    Kas tad nu? Kādēļ jāmazgājas? Vai ēdīsim pusdienas?

—    Pareizi gan! Nomazgājies, un ēdīsim pusdienas, — Nezinītis atbil­dēja, vilkdams no azotes brīnumnūjiņu.

Visi trīs pie strūklakas nomazgājās un apsē­dās pie galda, kur pēc brīnumnūjiņas mājiena parādījās burvju galdauts ar dažādiem gardu­miem.

Ieturējuši pusdienas, ceļotāji gribēja atgriez­ties arhitektūras komitejas sēdē, taču tobrīd uz ielas atskanēja muziķa. Nezinītis, Podziņa un Raibulītis izskrēja no dārziņa un ieraudzīja di­vus knēveļus, kas soļoja pa ielu un spēlēja uz kaut kādiem neparastiem mūzikas instrumentiem. Vienam siksniņā pār plecu karājās tāda kā mu- čele, kam abi gali bija sētin nosēti baltām podzi­ņām. Knēvelis ar pirkstiem spaidīja podziņas, un no mučeles nāca skaņas, uz mata tādas kā no harmonikas vai akor­deona. Otrs spēlmanis turēja rokās nelielu taurīti ar mēlītēm. Viņš spai­dīja ar pirkstiem mēlītes, un taurīte it kā pati no sevis svilpoja. Skaņas bija dzidras un liegas kā stabulei un melodija tik jautra, ka gribējās klausī­ties un klausīties bez gala.

Visi trīs — ir Nezinītis, ir Podziņa, ir Raibulītis, — neteikuši cits citam ne vārda, sekoja spēlmaņiem pa pēdām. Bet tie soļoja pa ielu un visu laiku spēlēja. Kad viena melodija beidzās, viņi tūdaļ uzsāka jaunu. Garām­gājēji laipni nolūkojās viņos un pabrīvoja viņiem ceļu. Varēja redzēt, ka Saules pilsētā ar prieku klausās labu muziķu.

Pēc brīža spēlmaņi apstājās, un tas ar mučeli teica:

—   Pag, brāļuk, nav vairs spiediena. Jāiesūknē gaiss.

Viņš izvilka no kabatas velosipēda sūkni un, pievienojis mučelei, ņē­mās sūknēt tajā gaisu. Nezinītim pārlieku gribējās izdibināt, kas tas par instrumentu, un viņš pajautāja:

—    Sakiet, lūdzu, — kas tā tāda par muciņu, uz kuras jūs spēlējat?

—   Tā nav muciņa, bet pneimatiskās harmonikas, — spēlmanis atteica.

—   Un kādēļ jūs tajās sūknējat gaisu? — Nezinītis pētīja.

—    Kā-tad bez gaisa? — spēlmanis brīnījās. — Bez gaisa tās neskan.

Viņš tūdaļ atcēla mučelei galu un parādīja tajā caurumiņus ar plā­nām metala plāksnītēm.

—    Rau, skatieties: gaiss, spiezdamies pa šiem caurumiņiem, tricina metala plāksnītes, un tās skan. Parastajās harmonikās, lai gaiss spiestos cauri, nemitīgi jāvelk plēšas. Spēlējot ar pneimatiskajām harmonikām, plēšas nav jāvelk, jo gaisu jau iepriekš iesūknē īpašā tvertnē. Rau, te ir tvertne, aplūkojiet!

— Bet šī ir pneimatiskā flauta, kas arī dar­bojas ar saspiestu gaisu, — sacīja otrs spēlma­nis, rādīdams ceļotājiem savu flautu. — Spēlē­jot parasto flautu, spēlmanim visu laiku tajā jāpūš, līdz no pūšanas galva sāk sāpēt. Bet pneimatisko flautu es varu spēlēt kaut cauru dienu, galva nesāpēs. Agrāk pie mums visi spēlēja parastās flautas, bet tagad tās vairs nelieto.

Spēlmaņi atkal atsāka melodiju un devās tālāk. Arī Nezinītis un viņa ceļa biedri soļoja līdzi pa ielu. Viņi klausījās muziķu un vēroja knēveļu ielas dzīvi. Bija pats pusdienu laiks, tāpēc daudzi knauķi un knīpas sēdēja pie gal­diem un pusdienoja zem klajas debess. Daudzi paēduši negāja vis projām, bet turpat sāka spēlēt šahu, dambreti un citas galda spēles. Citi lasīja avīzes un žurnālus vai arī aplūkoja bilžu grāmatas.

Jāsaka, raksturs Saules pilsētas iedzīvotā­jiem bija visai sabiedrisks. Ja kādam gadījās grāmatā jocīga vieta, tad, izsmējies pats, viņš tūdaļ nāca pie pārējiem knēveļiem un lasīja šo vietu priekšā, lai visi dabūtu pasmieties. Ja kāds, atradis žurnālā jocīgu ilustrāciju, sāka smieties, tad pārējie bez kādas kautrēšanās gāja klāt aplūkot šo ilustrāciju un smējās līdzi. . . Tuvojās vakars. Saulīte vairs tik stipri nesildīja, un uz ielas palika aizvien mazāk knauķu un knīpu. Aizvien biežāk gadījās sa­stapt spēlmaņus. Knauķi spēlēja galvenokārt pneimatiskās harmonikas, flautas un taures, bet knīpas — stīgu tamburīnu. Stīgu tambu- rīns — tas ir apaļš instruments, kas atgādina sietu. Vienā pusē tam ir tamburīns, otrā —

uzvilktas stīgas kā arfai. Turklāt sānos vēl ir zva­niņi, kas var šķindēt dažādās balsīs.

Tagad muziķa skanēja malu malās, un tas bija gaužām ērti, jo nu varēja stāvēt uz vietas un klausī­ties pēc sirds patikšanas.

Apstājušies pie nama ar lielu, pusapaļu, sienā iebūvētu arku, kas bija aizklāta ar skaistu priekš­karu, Nezinītis un viņa ceļa biedri ieraudzīja, ka vai­rāki knauķi sāk nest ārā no telpām krēslus un likt tos uz ielas rindā iepretim priekškaram.

—    Ko te darīs ar krēsliem? Kas te būs? — Nezi­nītis taujāja.

—   Estrādes teātris, — viens no knauķiem atbil­dēja. — Sēdies, lūk, še, uz krēsla, tad redzēsi.

—   Vai apsēdīsimies? — Nezinītis vaicāja Podzi­ņai un Raibulītim.

—   Apsēdīsimies, — tie bija ar mieru.

Visi trīs apsēdās pirmajā rindā pie paša priekš- Kara. Krēslu rindas pamazām pildījās ar skatītājiem. Ārā strauji satumsa. Noskanēja zvans. Arkas malās iedegās spožas laternas, un šaipus apgaismotā priekškara iznāca knēvelis jaunā, rūpīgi izgludinātā melnā uzvalkā, ar baltu tauriņveida kaklasaiti. Šādas kaklasaites ļoti iecienījuši skatuves mākslinieki, jo tās viņus it kā atšķir no parastiem, vienkāršiem knē­veļiem. Viņa melnie mati bija gludi nosukāti un zal­got zalgoja uz viņu vērsto spuldžu gaismā.

—    Sveicināti! — sauca šis melnīgsnējais knēve­lis. — Sākam estrādes izrādi! Atļaujiet stādīties priekšā. Esmu konferansjē. Mani sauc par Tītiņu. Es jums paziņošu, kādi mākslinieki uzstāsies. Tūliņ jūs dzirdēsiet slaveno artistu-transformatoru Pankūciņu.

//

Nezinītis un Raibulītis vai iespurdzās, izdzirduši šo jocīgo vārdu. Priekškars atvērās, un no kulisēm uz skatuves iznāca mākslinieks baltā uzvalkā, ar flautu rokās. Viņš bija resns, apvēlies, seja viņam bija sārta un apaļa kā pankūka.

—    Paskat, īsta pankūciņa! — Raibulītis iečukstēja Nezinītim ausī. Viņi abi sāka kratīties aiz smiekliem. Mākslinieks paklanījās publikai

un sāka pūst flautu. Nezinītis un Raibulītis vairs nesmējās. Viņiem ļoti pa­tika, kā Pankūciņš spēlēja, un radās pret to cienība.

Beidzis spēlēt, Pankūciņš nogāja no skatuves, taču viņš vēl nebija pa­guvis īsti nozust, kad no kulisēm iznāca cits mākslinieks — tumši zilā uz­valkā, ar spožu vara tauri rokās.

—    Kāpēc Pankūciņš tik drīz aizgāja? — Nezinītis jautāja.

—   Tāds kā joks! — Podziņa iesmējās. — Šis pats taču ir Pankūciņš,

—   Ei nu! — Nezinītis gaiņājās ar rokām. — Pankūciņš taču bija baltā uzvalkā.

—    Bet tagad viņš ir pārģērbies zilā, — Podziņa atbildēja.

—    Blēņas! Viņš taču nevarēja tik ātri pārģērbties, — Nezinītis strīdē­jās pretī.

Kamēr viņi strīdējās, mākslinieks nospēlēja savu gabalu un nozuda aiz kulisēm, taču tai pašā acumirklī ieradās atpakaļ, ģērbies zaļā uzvalkā, ar harmonikām rokās.

— Un kas tas tāds? — Nezinītis pabrīnījās. — Arī, varbūt teiksi, Pankūciņš?

—   Protams, Pankūciņš, —Podziņa apstiprināja. — Saproti, tas ir tāds mākslinieks, kas prot ļoti ātri pārģērbties. Dzirdēji, kā Tītiņš teica: «ar- tists-transformators»? Kas tas, pēc tavām domām, ir — transformators?

—    Transformators? Nezinu. Es tikai zinu, ka pārģērbties tik ātri nevar. Ja viņam tikai svārkus vajadzētu pārmainīt, tad nu vēl, bet jāpārvelk taču arī bikses.

—   Tu neskaties uz biksēm! Palūkojies viņam sejā, un redzēsi, ka tas ir tas pats Pankūciņš.

Nezinītis palūkojās vērīgāk un ieraudzīja, ka māk­sliniekam ar zaļo uzvalku ir taisni tikpat apaļa un sārta seja kā Pankūciņam.

—   Tiešām gan Pankūciņš! — Nezinītis iesaucās. — Paskaties, Raibulīt, tas ir Pankūciņš!

—    Kas par Pankūciņu? — Raibulītis brīnījās. Nezinītis ņēmās ieskaidrot Raibulītim, ka tas esot

viens un tas pats mākslinieks. Raibulītis sākumā nesa- ' prata, kā tas ir, bet tad apjēdza un sāka skali smieties. Bet Pankūciņš pa tam parādījās drīz šādā, drīz tādā

izskatā un spēlēja uz dažādiem mūzikas instrumen­tiem. Tagad viņam mainījās ne vien apģērbs, bet pat seja. Sākumā viņš bija parādījies bez ūsām, tad pie­lipinājis garas ūsas, tad melnu bārdu, uzmaucis galvā parūku ar rudiem, sprogainiem matiem. Pēc tam bārda bija nozudusi, radies liels plikums galvvidū, bet deguns kļuvis garš un sarkans un jocīgi šķiebās uz vienu pusi. Nezinītis tik skaļi smējās, skatīdamies vi­sās šajās pārvērtībās, ka pat nepamanīja, ka artista- transformatora priekšnesumi beidzās un Tītiņš pieteica nākamā numura izpildītāju dziedātāju Zvaigznīti.

Un, lūk, uz skatuves iznāca dziedātāja Zvaigznīte. Viņa bija garā, baltā tērpā līdz pašai zemei, ar baltu, pūkainu apkakli un garām, puscaur- spīdīgām piedurknēm.

Ieraudzījis dziedātāju, Nezinītis pilnā balsī iesmējās.

—     Un piedurknes! Paskaties, kas par piedurknēm! — viņš čukstēja Raibulītim. — Iedomājies tikai, kādā kleitā uzcirties!

—    Kas uzcirties kleitā? —- Raibulītis nesaprata.

—   Nu, Pankūciņš.

—   Vai tad tas ir Pankūciņš?

—    Kas gan cits? Protams, Pankūciņš.

—   Un es domāju, ka dziedātāja Zvaigznīte.

'— Kas tā nu par Zvaigznīti? Tas taču ir transformators!

—     Ā … — Raibulītis novilka un laida smējienu vaļā. — Un es ska­tos, no kurienes te uzreiz radusies dziedātāja! Bet tas, izrādās, ir Pankū­ciņš. Tas tik ir numurs! /

Šai brīdī sāka spēlēt orķestris un dziedātāja uzņēma dziesmu. Nezinī­tis un Raibulītis smējās, vēderus turēdami. Viņi nekādi nebija gaidījuši, ka Pankūciņam būs tik smalka balss. Visapkārt visi dusmojās un lūdza viņus netrokšņot, bet Nezinītis, tīri vai aizrīdamies no smiekliem, teica Rai­bulītim:

—   Tad ta jokupēteri! Iedomājušies, ka tā patiešām ir dziedātāja!

Kad dziesma bija galā, visi skaļi sita plaukstas, bet Nezinītis bļāva pilnā kaklā:

—   Bravo, Pankūciņ!

—     Rimsties nu reiz niekus malt! — Podziņa viņu apsauca. — Vai tad tu neredzi, ka tas nav Pankūciņš?

—    Kas tad tas ir? — Nezinītis brīnījās.

—   Tā ir dziedātāja Zvaigznīte. Vai tad ne- W dzirdēji,-ko Tītiņš teica? Jtii^Ē^Lj^^ģ^^M

—    Tfū! — Nezinītis īgni nospļāvās. — Tāpēc Jr^^gj*oL jau es skatos, ka seja viņai nemaz nav kā Panku-

ciņam … Paklau, Raibulīt, tas nav Pankūciņš.

—   Kā — nav Pankūciņš? — Raibulītis ne- -Anta. \ saprata.

—   Nu, tāpat vien, nav Pankūciņš — un tas viss.

—    Kas tad tas ir?

—   Tad vilks viņus sazina! Kaut kāda dziedātāja Zvaigznīte.

—   Še tev nu! — Raibulītis pikti norūca. — Te Pankūciņš, te atkal nav Pankūciņš! Maldina tikai publiku! Te jau var prātu zaudēt ar viņiem!

Šai brīdī dziedātāja uzsāka jaunu dziesmiņu, taču Nezinītis vairs ne­klausījās. Tagad, kad viņš zināja, ka tā ir īsta dziedātāja un nekāda trika ar pārģērbšanos te nav, viņam vairs nelikās interesanti. Aiz gara laika viņš grozījās uz krēsla un žāvājās ar platu muti; pēdīgi viņš izdomāja sev interesantu izklaidēšanos: spieda delnas pie ausīm un tūliņ atkal laida vaļā. Tā nu viņš dzirdēja nevis dziedāšanu, bet tādu kā varžu kurkstē­šanu. Dziedātāja bažīgi skatījās uz viņu, jo viņš sēdēja pašā priekšā, vis­redzamākajā vietā. Viņa tomēr kaut kā nodziedāja dziesmiņu līdz galam, pēc tam aizgāja un vairs atpakaļ nenāca. Nezinītis nopriecājās, bet tad uznāca Tītiņš un paziņoja:

—   Un tagad jūs dzirdēsiet slaveno dziedātāju Tūtiņu.

Uz skatuves uznāca dziedonis Tūtiņš grftā, brūnā uzvalkā. No sānu kabatas raudzījās ārā mežģiņu mutautiņa stūrītis, pie kakla bija tauriņvei- dīgi sasieta kaklasaite, tāda pati kā Tītiņam.

Tūtiņš pieklājīgi palocījās publikai un sāka dziedāt maigā, patīkamā balsī. Visi sajūsmā sastinga. Un, kad dziesma bija galā, sacēlās vesela vētra: dažs sita plaukstas, dažs dauzīja kājām, dažs kliedza «bravo». Arī Podziņa no visa spēka sita plaukstas un kliedza «bravo». Aplausi turpi­nājās tik ilgi, līdz dziedonis no jauna sāka dziedāt.

—    Še tev! — Nezinītis pikti norūca. — Tīrā sodība! Te Zvaigznīte pīkstēja, te nu atkal šis Tūtiņš nerimsies!

—   Tu nu gan, Nezinīt, esi ērmīgs! — Podziņa iebilda. — Visiem dziedāšana patīk, vienīgi tev nez kāpēc nepatīk.

—   E! — Nezinītis atmeta ar roku. — Vi­siem gribas parādīt, it kā tie no dziedāšanas ko sajēdz, tad nu izliekas, ka patīk.

—    Nav vis tiesa! — Podziņa apstrīdēja. — Es, piemēram, it nemaz neizliekos. Man tiešām patīk, kā Tūtiņš dzied.

—    «Tūtiņš, Tūtiņš!» — Nezinītis izvaib- stījies mēdījās. — Saki labāk skaidri, ka tu esi šai Tūtiņā iemīlējusies!

— Es?! — Podziņa aizsvilās.

—   Tu! — Nezinītis drūmi noburkšķēja.

—    Iemīlējusies?!

—    Iemīlējusies.

—   Ak tu… Ak tu .. .

Aiz sašutuma Podziņa neattapa vārdus un atvēzējusies grasījās belzt Nezinītim ar dūri pa pauri, taču laikā savaldījās un, novērsusies no viņa, nicīgi izgrūda:

—   Pamēģini tikai man vēl kaut vārdiņu iepīkstēties par mīlestību, tad redzēsi gan, kas notiks! Es ar tevi vairs nerunāju, ņem to vērā!

Koncerts pa to laiku turpinājās. Pēc Tūtiņa uzstājās burvju māksli­nieki, akrobāti, dejotāji, klauni. Tie visi bija ļoti jautri priekšnesumi, taču Podziņa, tajos skatīdamās, pat nepasmaidīja. Viņa ne pa jokam bija saskaitusies uz Nezinīti. Padomā tikai! Kā viņš uzdrīkstējās teikt, ka viņa kādā iemīlējusies! Garastāvoklis viņai bija sabojāts un mākslinieku priekšnesumi vairs nesagādāja nekāda prieka. Toties Nezinītis un Raibulī­tis smējās, pie zemes krizdami, proti, izrādes beigās viņi novēlās no krēs­liem. Raibulītis pat atsitās ar galvu pret krēsla kāju un iedauzīja pa­kausī punu.

\

Ar to izrāde beidzās, un pēc dažām minūtēm mūsu ceļotāji, iekāpuši ar podziņām darbināmā automobilī, traucās atpakaļ uz viesnīcu. Vioiefn vēl ne reizi nebija gadījies braukt pa pilsētu naktī, tāpēc viņi, vērsdami, raudzījās brīnišķīgajā ainā, kas pavērās viņu skatienara Augšā pār viņiem melnoja nakts debesis, tomēr apkārt bija gaišs kā dienā. Sā­kumā ceļotājiem šķita, ka gaisma līst it kā no augšas, tad sāka likties, ka gaisma plūst it kā no apakšas. Patiesībā gaisma nenāca ne no augšaj,.ņe no apakšas, bet strāvoja no visām pusēm, tāpēc ka gan nami, gan laikrak­

stu kioski, gan gāzētā ūdens kioski, pat stabiņi uz ietvēm — viss bija krā­sots ar gaismu izstarojošām krāsām.

Sienām Saules pilsētā mēdza lietot dzeltenos, gaišzilos, bāli zaļos, maigi sārtos un tā saucamos miesas krāsas toņus. Jumtus, dzegas, bal­konus un logu rāmjus krāsoja sulīgās rubīnsarkanās, smaragdzaļās, spilgti zilās, violetās un brūnās krāsās. Namu kolonas parasti krāsoja ar baltu vai maigi iedzeltenu gaismu izstarojošu krāsu. Dienu šīs krāsas ne ar ko neat­šķīrās no parastajām, nespīdošajām krāsām, bet tām piemita spēja uz­sūkt saules starus un uzkrāt gaismas enerģiju. Līdzko iestājās vakars, tās sāka izstarot dažādas krāsas gaismu. Šie stari saplūda kopā, un tū­liņ no krāsotajām sienām, kolonām, dzegām un pārējiem priekšmetiem strāvoja maiga, rāma, acīm tīkama gaisma, un nebija nekādas vajadzības pēc laternām.

Gaismu izstarojošas krāsas Saules pilsētā klāja ne vien celtnes, bet pat automobiļus un autobusus, kas lielā daudzumā braukāja pa ielām. Ja turklāt ņem vērā, ka arī gleznojumiem, kas rotāja daudzu namu sienas, bija lietotas šīs pašas krāsas, tad var gan iedomāties, cik brīnišķīga izska­tījās Saules pilsēta nakts laikā.

Divdesmitā nodaļa

KĀ NEZINĪTIS UN VIŅA DRAUGI SASTAPĀS AR INŽENIERI

KABĪTI

Nākamajā rītā Podziņa pamodās agrāk par visiem. Kamēr Nezinītis un Raibulītis vēl gulēja, viņa noskrēja lejā pēc avīzes un atgriezusies sāka lasīt. Sākumā viņa lasīja mierīgi, bet tad viņas sejā pēkšņi pavīdēja bai­les. Iesteigusies istabā, kur gulēja Nezinītis un Raibulītis, viņa sauca:

—   Celieties žiglāk! Par mums ierakstījuši avīzē!

—^Anu? — Nezinītis mozdamies brīnījās. — Mēs taču, liekas, vēl nekā lab* neesam izdarījuši.

—   Tur jau arī nekas labs nav rakstīts. Še, lasi!

Nezinītis paņēma avīzi un sāka lasīt tajā ievietoto rakstiņu. Lūk, kas tur bija rakstīts:

«/Pustrumu ielā, netālu no Ķīseļa šķērsielas, divi nepazīstami gājēji, sagrābuši šļūteni puķu laistīšanai, izlietoja to citiem nolūkiem un nelais­tīja vis puķes, bet sāka liet ūdeni uz garāmgājējiem. Milicis Svilpītis, at­steidzies notikuma vietā, aizturēja vienu no kārtības traucētājiem un nogā­dāja to milicijas nodaļā. Tūliņ pēc tam milicijas telpās notika iegruvums. Iebruka sienas un griesti istabai, kurā atradās milicis Svilpītis un aiztu­rētais kārtības traucētājs. Ne viens, ne otrs sagruvušās mājas drupās ne­tika atrasts, un pašlaik ir neuzminēta mīkla, kur gan tie palikuši. Par spīti nepārtrauktai meklēšanai, ne milicis Svilpītis, ne kārtības traucētājs, kura vārds pagaidām nav zināms, nekur netika atrasti. Milicis Sardzītis, kas tajā laikā pildīja dienesta pienākumus, nevarēja sniegt nekādus pa­skaidrojumus par iegruvuma cēloņiem, jo tobrīd atradās citā telpā. Tiek darīts viss iespējamais, lai uzmeklētu nozudušo kārtības traucētāju un mi­lici Svilpīti. Iegruvuma cēloņus noskaidro.»

—    Pagaidi vien, noskaidros, ka tu ar savu brīnumnūjiņu esi sagrāvis māju, par to laikam galviņu vis neglaudīs! — Podziņa baidīja Nezinīti.

—   Tātad vajag klusēt un nevienam nesacīt, ka man ir brīnum­nūjiņa, — Nezinītis atbildēja.

—   Bet milicis taču redzēja tev rokā nūjiņu, — Podziņa iebilda.

Šai brīdī pie durvīm kāds klauvēja. Nezinītis iedomājās, ka tas būs milicis, kas atnācis viņam pakaļ, un jau grasījās līst pagaldē, bet durvis atvērās, un istabā ienāca Kubiņš.

—    Sveicināti, dārgie draugi! — viņš sauca, plati smaidīdams. — Kā es priecājos, ka esmu jūs atradis! Kur jūs vakar pazudāt?

—   Mēs nepazudām, — Nezinītis atbildēja. — Tikai Raibulītis sēdē aizsnaudās, un mēs viņu izvedām ārā mazliet izvēdināties.

—   Ā, tad tā tas bija! — Kubiņš iesaucās. — Un es pat nobijos un ne­zināju, ko iesākt. Es taču netiku izpildījis savu solījumu —- pastāstīt jums par arhitektūru un parādīt Arbūziņa celtos namus.

—   Nu, nieki vien! — Nezinītis atmeta ar roku.

—   Nē, nē, nav nekādi nieki! Mums ir pieņemts savus solījumus iurēt. Es par to tik ļoti uztraucos, ka nevarēju naktī pat iemigt. Tad nolēmu, lai tur vai kas, no rīta jūs sameklēt un tikai tad mierīgi aizmigiļgļ

—    Kā tad jums izdevās mūs sameklēt? — Podziņa jautāja. *

—- Es taču zināju, ka jūs esat atbraukuši no citas pilsētas, tāpēc no­lēmu zvanīt pa tālruni uz visām viesnīcām un apvaicāties, vai tur nav ap­metušies Nezinītis, Raibulītis un Podziņa. Taisni šajā viesnīcā man pa­teica, ka Podziņa šeit dzīvojot. #

—   Jūs esat loti attapīgs, — Podziņa uzslavēja Kubiņu.

—   Iedomājies! — Raibulītis iespurdzās. — To jau būtu attapis kurš katrs ēzelis!

—   Būtu labi, ja tu attaptu būt mazliet pieklājīgāks! — Podziņa aiz­rādīja.

—    Raibulītim taisnība! — Kubiņš nosmējās. — To tiešām kurš katrs būtu attapis izdarīt. Bet tagad, es domāju, mēs varam doties uz Jaun­rades ielu un aplūkot Arbūziņa namus.

Visi izgāja no istabas. Gaitenī Raibulītis apturēja Nezinīti un tam čukstus pavaicāja:

—   Kā tad nu iznāk? Vai mēs šodien brokastis neēdīsim?

—    Pagaidi tu ar savām brokastīm! — Nezinītis pikti atcirta. — Es taču nevaru Kubiņa klātbūtnē rīkot brokastis! Nevienam nav jāzina, ka mums ir brīnumnūjiņa. Vai saprati?

Ceļotāji nokāpa lejā, izgāja no viesnīcas un atradās uz ielas. Nezinī­tis bailīgi pavērās apkārt. Viņš ļoti baidījās, ka tikai nesastop milici Svil­pīti. Redzēdams, ka tuvumā neviena miliča nav, Nezinītis atviegloti uzel­poja; tai pašā brīdī pie ietves apstājās automobilis un no tā strauji izlēca knēvelis gaišpelēkā sporta uzvalkā ar īsām biksēm. Galvā viņam bija kaut kāda spoža, apaļa ausaine, kas atgādināja ne īsti ugunsdzēsēja ķi­veri, ne īsti bruņu cepuri, apmēram tāda, kādas mēdz valkāt motociklisti. Nezinītim šķita, ka tas ir milicis, un aiz pārbīļa viņam auksts pārgāja pār kauliem. Knēvelis tomēr Nezinīti nemaz neievēroja, bet piesteidzās pie Kubiņa un iesaucās:

—   Sveiks, Kubiņ! Cik patīkama sastapšanās! Ha-ha-ha! Kurp iedams?

—   Ā, vesels, draudziņ! — Kubiņš priecīgi atņēma. — Es pastaigājos ar saviem draugiem. Mums jātiek uz Jaunrades ielu. Iepazīsties, lū­dzu: tā te ir Podziņa, šis — Nezi­nītis, bet tas — Raibulītis.

—   'Ļoti patīkami iepazīties! — knēvelis sauca, skaļi smiedamies.

Varēja manīt, ka viņam tiešām patīkami iepazīties ar ceļotājiem. Viņš aši piesteidzās Podziņai klāt un tik spēcīgi saspieda viņai roku, ka, nabadzītei, acīs saskrēja asaras. Tikpat strauji pagriezies pret Nezi­nīti un Raibulīti, viņš apsveicinājās ari ar tiem un teica:

—   Un mani sauc par Kabīti. Inženieris Kabītis.

Raibulītis iespurdzās, izdzirdis tik ērmotu vārdu.

—   Kas tad tas par vārdu — Kabītis? — viņš brīnījās. — Jūs laikam gribējāt sacīt: Sakabītis?

—   Ha-ha-ha! — Kabītis skaļi smējās un draudzīgi uzsita Raibulītim uz pleca.

—   Tev gan, Raibulīt, vajadzētu iepriekš padomāt un tikai tad runāt, — Podziņa aizrādīja. — Tu droši vien pats būtu apvainojies, ja kāds ņem­tos apgalvot, ka tavs vārds nav vis Raibulītis, bet Saraibītis.

—    Saraibītis! Tāda vārda nemaz nav, — Raibulītis atspēkoja.

—   Nu, arī nekāda Sakabīša nav, — Podziņa stingri piezīmēja.

—   Nē, jūs maldāties, — Kabītis, joprojām smiedamies, iebilda. — Man ir paziņa, ko patiesi sauc par Sakabīti, bet tas ir gluži cits knēvelis, pavi­sam citāds nekā es. Vārdi mēdz būt dažādi, varu jums apgalvot, un daži no tiem ir pat ļoti jocīgi. Ha-ha-ha! .Kas uz mani attiecas, — viņš pievēr­sās Raibulītim, — mans vārds tiešām ir Kabītis, taču, ja jums tas dara prieku, varat saukt mani par Sakabīti.

—   Tā tikai vēl trūka! — Podziņa iekaisa. — Viņš sauks jūs par Ka­bīti, kā nākas. Nav ko viņam izdabāt!

—   Mani draugi Saules pilsētā ir pirmo reizi, — Kubiņš sacīja. — Viņi atbraukuši pie mums no Ziedu pilsētas.

—   Ak tā! — Kabītis uztvēra. — Tātad jūs esat mūsu viesi? Nu, ko tad mēs te stāvam? Jums jātiek uz Jaunrades ielu? Kāpiet iekšā! Arī es braukšu jums līdzi, bet pa ceļam, ja vēlaties, iegriezīsimies un apskatī­sim apģērbu fabriku. Man tur visi meistari paziņas.

Ar vienu lēcienu Kabītis bija mašīnā un nosēdās pie stūres. Viņam bija

pludlīnijas automobilis, kas ar savu ārējo izskatu atgādināja no augšas mazliet plakaniski saspiestu olu, kas balstās uz četriem riteņiem, pavērsta ar strupo galu uz priekšu, ar smailo atpakaļ. Virsbūves augšdaļā bija divi ovāli dobumi ar tajos ierīkotiem sēdekļiem šoferim un pasažieriem. Augšā virs sēdekļiem slējās apaļš jumts kā saulessargs. Riteņiem priekšā rēgojās tādi kā buferi, kas ar savu izskatu atgādināja zābakus.

Piespiežot vienu pašu podziņu, Kabītis atvēra visas četras automobiļa durtiņas un aicināja mūsu draugus kāpt iekšā. Raibulītis nelika sevi ilgi lūgt un apsēdās priekšā blakus vadītājam, bet Podziņa, Kubiņš un Nezi­nītis novietojās aizmugurē.

Tiklīdz braucēji bija iekāpuši, visas četras durtiņas acumirklī aizcirtās. Kabītis nospieda kādu pedāli, motors iekaucās, un mašīna rāvās uz priekšu ar tādu sparu, ka Raibulītis, kas nebija to gaidījis, gandrīz izlidoja ārā. Ieķēries kloķī uz armatūras dēļa, viņš bailīgi raudzījās taisni uz priekšu. Mašīna joņoja galvu reibinošā ātrumā, noskriedama visus automobiļus, kas brauca pa priekšu, un dažiem pat pārlēkdama pāri, ko izdarīja ar spe­ciālu lecamierīci.

Šī lecamierīce bija konstruēta visai vienkārši. Pie katra no četriem rite­ņiem bija piestiprināts pa atsperīgam dzelzs zābakam. Izslēgtā stāvoklī šie atsperīgie zābaki brīvi rēgojās ar papēžiem uz priekšu — gluži kā buferi un vājināja trieciena spēku sadursmes gadījumā. Bet, tiklīdz iedarbināja le­camierīci, visi četri atsperīgie zābaki izdarīja apgriezienu ap asi kopā ar riteņiem. Pie tam zābaki atspērās ar papēžiem zemē un, turpinot griezties, atgrūdās no zemes; tādējādi mašīna palēcās uz augšu un it kā lidot pārli­doja pāri jebkuram šķērslim, kas gadījās ceļā. Arī sarkanie gaismas sig­nāli ielu krustojumos nebija mašīnai nekāds kavēklis, jo tā brīvi lēca pāri šķērsielām, lidodama virs gājēju galvām un plūstošajām automobiļu straumēm.

Pārsteigts par mašīnas ērmīgajiem lēcieniem Raibulītis jau gribēja iz­teikt izbrīnu, taču laikā aprāvās, jo atcerējās savu principu. Bet, tā kā viņš jau bija paguvis atvērt muti, tad jautāja:

—    Saki, lūdzams, Kabīt, — kāpēc tu valkā īsas bikses? Vai tev garo nav?

—    īsās ir vēsāk, — Kabītis atbildēja.

—    Kādēļ tad tu esi uzlicis ausaiņu cepuri? Ar tādu taču ir karsti.

—   Var redzēt, ka tu no auto brauciena nekā nesajēdz. Tā nav nekāda ausaina cepure, bet gan ķivere. Ārpusē šai ķiverei ir tērauda aizsargčaula,

bet iekšpusē — vate. Ja gadītos avārija un es nokristu uz bruģa ar galvu uz leju, tad galvai nekas ne­notiktu, bet, ja es kristu bez ķive­res, tad … ha-ha-ha!

Aiz smiekliem Kabītis nevarēja tālāk pat parunāt.

—     Bet vai tev gadījumā nav vēl viena ķivere? — Raibulītis noraizē­jies ievaicājās.

—   Nē, vairāk ķiveru man nav.

Raibulītis bailīgi noskurinājās un pameta skatienu atpakaļ. Viņš jau nožēloja, ka apsēdies priekšā. Nu viņam likās, ka sadursmes gadījumā drošāk būtu sēdēt aizmugurē.

Šai brīdī automobilis pieripoja pie upes, taču nebrauca vis pa krast­malu, bet pārsviedās pāri margām un ieplunkšķēja taisni ūdenī. Iespie­dzies no bailēm, Raibulītis atrāva durtiņas un gribēja jau lēkt laukā, taču Kabītis paguva viņu satvert aiz apkakles.

—    Laidiet! Slīkstam! — Raibulītis ievaimanājās, pūlēdamies izrauties.

—    Mēs taču nemaz neslīkstam, bet gan peldam, — Kabītis viņu mieri­nāja. — Šās konstrukcijas automobiļi brauc ne vien pa sauszemi, bet arī pa ūdeni.

—     Nu, ja jau pa ūdeni, tad var arī noslīkt, — Raibulītis novilka, pa­mazām atgūdamies.

—     Tas, protams, ir pareizi, — Kabītis smiedamies atteica. — Taču ne­baidieties vis! Automobilī zem katra sēdekļa glabājas glābšanas riņķis.

Raibulītis tūdaļ pacēla sēdekli, izņēma glābšanas riņķi un aplika sev apkārt.

—   Mēs taču vēl negrimstam, — iebilda Nezinītis.

—   Nekas, — Raibulītis atteica. — Kad sāksim grimt, tad būs par vēlu.

—    Taču tas vēl nav viss, — Kabītis turpināja. — Mana mašīna pielā­gota ne vien braukšanai pa ūdeni, bet arī lidojumiem pa gaisu.

To teicis, viņš piedūra ar pirkstu podziņai uz armatūras dēļa. Atska­nēja dūkoņa. Nezinitis un Podziņa palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka apaļais jumtiņš, ko viņi sākumā bija noturējuši par saulessargu, pārvērties par propelleri, kas griežas ar traku ātrumu. Tai pašā laikā mašīna līgani pacēlās gaisā un, izdarījusi spēju pagriezienu, traucās pār ūdeņiem.

—    Bet vai iz-izpletņi arī jums glabājas zem sēdekļiem? — vaicāja Rai­bulītis, aiz bailēm stostīdamies.

—    Izpletņi mums nekur neglabājas, tāpēc ka nekādu izpletņu nevajag.

—    Kāpēc tad tā? — Raibulītis norūpējies jautāja.

—    Tāpēc, ka gadījumā, ja jūs lēktu ar izpletni, tas tūliņ sapītos propel­lera lāpstiņās un tās jūs kopā ar izpletni sakapātu gabalos. Avārijas gadī­jumā labāk lēkt pavisam bez izpletņa.

—    Bet bez izpletņa taču var atsisties pret zemil — Raibulītis bažījās.

—    Kāpēc pret zemi? Mēs taču lidojam virs ūdens, un, ja arī atsistos pret ūdeni, tas nebūs visai sāpīgi.

—   Ā, nu tad nekas, — Raibulītis nomierinājās. — Ūdenī iekrist — tas nav tik briesmīgi.

—   Protams, — piebalsoja Nezinītis. — Neaizmirsti tikai nomazgāties, kad būsi iekritis ūdenī! Tev tas nekaitēs.

Visi sāka smieties, jo Raibulītim tiešām jau būtu laiks mazgāties.

Automobilis uzlaidās augstu, un visa pilsēta bija redzama kā uz delnas. Tas bija ļoti skaists skats. Namu jumti vizēja saulē kā perlamutrs un zal­goja visās varavīksnes krāsās. Tie bija zvīņainas konstrukcijas.

—    Kā tas ir — vai jums jumtus taisa no zivju zvīņām, vai? — Nezi­nītis pētīja.

—    Nē, — Kabītis atbildēja. — Tas, kas jums liekas zvīņas, ir saules baterijas, tas ir, uz namu jumtiem novietoti fotoelementi. Fotoelementos saules enerģija pārvēršas elektriskajā enerģijā, kas uzkrājas speciālos aku­mulatoros un tiek izmantota telpu apgaismošanai un apsildīšanai, darbina liftus un eskalatorus, griež ventilatoru motorus un tā joprojām. Elektriskās enerģijas pārpalikums tiek novadīts uz fabrikām un rūpnīcām un arī uz centrālo elektrostaciju, kur to pārvērš radiomagnētiskajā enerģijā, ko bez vadiem var noraidīt, kurp vien vēlas.

—    Bet kāpēc saules baterijas novieto uz jumtiem? — Nezinītis jautāja.

—    Labāku vietu nemaz nevar atrast, — Kabītis atbildēja. — Pirmkārt, uz jumtiem nekā cita nav, neviens tur nestaigā, un vieta tik un tā paliek ne­izmantota; un, otrkārt, jumti vienmēr ir saulē, uz tiem krīt visvairāk sau­les staru.

Pariņķojis virs upes, Kabītis nolēma laisties lejā. Mašīna strauji nopi- kēja un ieplunkšķēja ūdenī, šķiezdama apkārt veselu šļakatu kūli. Apmetis pa ūdeni vairākus lokus un līkločus, lai parādītu mašīnas manevrēšanas spējas, Kabītis pagrieza uz krastu. Nezinītis, Podziņa un Raibulītis nezi­nāja, vai priecāties par to vai bēdāties, jo nekādi nevarēja izšķirt, kas ma­zāk bīstami: braukt ar Kabīša mašīnu pa zemi vai pa ūdeni, vai lidot pa gaisu.

Divdesmit pirmā nodaļa

NEZINITIS UN VIŅA CEĻA BIEDRI DODAS EKSKURSIJA UZ

APĢĒRBU FABRIKU

Izlēcis uz cietas zemes, automobilis atkal joņoja pa ielām un pēc da­žām minūtēm apstājās pie apaļas desmitstāvu ēkas ļoti skaistā, bāli rožainā krāsā.

—   Man pakaļ! — Kabītis nokliedza. — Esam klāt!

Viņš zibenīgi izlēca no mašīnas un tīri kā triecienuzbrukumā metās uz durvīm. Kamēr Kubiņš, Nezinītis un Podziņa trausās ārā no mašīnas un palīdzēja Raibulītim atbrīvoties no glābšanas riņķa, Kabītis jau vairāk­kārt bija paspējis iešauties pa durvīm un izšauties atpakaļ.

—    Kur jūs esat aizspriedušies? — viņš sauca, plātīdamies rokām kā vējdzirnavu spārniem. — Man pakaļ!

Beidzot mūsu ceļotāji bija izkāpuši no mašīnas un devās uz ieeju.

—    Drošāk! — Kabītis komandēja. — Ar mani jums nav ko baidīties. Man te visi meistari paziņas.

Draugi iegāja pa durvīm un nokļuva lielā, apaļā zālē ar mirdzošu baltu podiņu grīdu un tādām pašām baltām sienām un griestiem. No visām pu­sēm skanēja apslāpēta mehānismu dūkoņa un maiga gatavojamo audumu čaukstēšana. Tai pašā mirklī ceļotājiem tuvojās knēvelis tīrā, rūpīgi izglu­dinātā, zilā virsvalkā ar lielām, baltām pogām uz krūtīm un uz vēdera un ar vaļēju apkakli, zem kuras vīdēja balta kaklasaite. Knēvelis bija drukns resnītis, bet šauriem pleciem, tāpēc viņš ap viduci šķita izpleties, bet augšā un apakšā sarāvies, ar savu augumu atgādinādams zivi vai vārpstiņu.

—    Sveiks, Karūsiņ! — Kabītis uzrunāja šo vārpstiņveidīgo knēveli. — Es tev atvedu ekskursiju. Parādi, brāl, kā jūs te šujat mums apģērbus.

Atbildes vietā Karūsiņš pēkšņi nostājās teatrālā pozā un, dūres kratī­dams, nodeklamēja:

—    Lūdzu, sekojiet man! Es jums, draugi, atklāšu visus šejienes no­slēpumus!

Tad valdonīgi pastiepa uz priekšu roku, izvaibstlja briesmīgu seju un ieaurojās nelabā balsī:

—   Uz priekšu, draugi, bez bailēm un šaubā-ā-ām!

Raibulītis nodrebēja, izdzirdis šo sirdi plosošo kliedzienu, un paslēpās Kubiņam aiz muguras.

—   Kas tas ir, vai ārprātīgais? —viņš pārbijies jautāja.

Taču Karūsiņš nebija nekāds ārprātīgais. Lieta tā, ka viņš ne tikai strā­dāja par meistaru apģērbu fabrikā, bet turklāt darbojās arī kā aktieris teātrī. Savā nodabā iedziļinājies kādā lomā, viņš nevarēja uzreiz atģisties, kad viņam ko jautāja, un bieži vien atbildēja sarunu biedram aktiera ma­nierē, iedomādamies, ka ir uz skatuves.

Pamanījis, kādu iespaidu uz Raibulīti atstājušas viņa aktiera spējas, Karūsiņš apmierināts pasmaidīja un veda ekskursantus uz zāles vidu, kur slējās augsts, galā nosmailēts metala cilindrs. Tas bija taisīts no oksidētā tērauda un zilgani lāsmoja. Tam apkārt vijās spirāliskas kāpnītes, kas augšā izbeidzās ar laukumiņu. Uz cilindru no visām pusēm stiepās vadi un metala caurulītes ar manometriem, termometriem, voltmetriem un ci­tiem mēraparātiem.

Apstājies pie cilindra, Karūsiņš sāka runāt ne vairs teatrālā, bet parastā balsī, piebārstīdams runu ar tādiem nenozīmīgiem izteicieniem kā «tā sa­cīt», «ja tā var izteikties» un «atvainoj iet par izteicienu».

— Jūsu priekšā, mani draugi, ir, ja tā var izteikties, liels inženiera Ci- lindriņa sistēmas tekstilkatls, — Karūsiņš iesāka. — Katlu piepilda, tā sa­cīt, ar izejvielu, kas šajā gadījumā ir sasmalcināti pieneņu kāti. Šeit izej­viela, ja tā var izteikties, tiek pakļauta augstas temperatūras iedarbībai, un, nonākot saskarē ar dažādām vielām, tanī notiek ķīmiska reakcija; kuras rezultātā rodas, atvainojiet par izteicienu, šķidra, recekļaina, līmveidīga masa, kas, saskaroties ar gaisu, acumirklī sastingst. No katla šī masa no­nāk caurulītēs un ar kompresora palīdzību, atvainojiet par izteicienu, tiek izspiesta caur mikroskopiski maziem caurumiņiem šo caurulīšu galos. Nāk­dama ārā pa mikroskopiskajiem caurumiņiem, masa, tā sacīt, sastingst un pārvēršas tūkstošos smalku pavedienu, kas nonāk aužamajās stellēs, ku­ras novietotas visapkārt katlam. Kā jūs paši varat pārliecināties, stellēs no pavedieniem rodas audums, kas plūst no stellēm nepārtrauktā, ja tā var iz­teikties, sloksnē un tad nonāk piegriezējmašīnā. Šeit drānu, kā jūs redzat, sagriež gabalos, kas ar īpašu maisījumu tiek salīmēti kopā un pārvēršas par gataviem, tā sacīt, krekliem. Arī pārējās mašīnās, ko jūs šeit redzat, tiek darināta dažādu izmēru, atvainojiet par izteicienu, apakšveļa.

Izsekojuši visam ražošanas procesam,-sākot no pavedienu izgatavoša­nas līdz gatavo kreklu iesaiņošanai kārbās, mūsu ceļotāji uzkāpa otrajā stāvā un ieraudzīja, ka šeit gluži tāpat darina dažādas jakas, svārkus, mē­teļus un žaketes. Atšķirība bija tikai tā, ka šeit pavedieni, pirms tie no­nāca stellēs, tika iepriekš krāsoti, proti, nepārtraukti slīdēja cauri tvertnēm ar krāsvielu šķīdumiem. Karūsiņš paskaidroja, ka, lai gan pavedieni tiekot ražoti no vienas un tās pašas izejvielas, audumi iznākot dažādi. Tas atka­rīgs tiklab no pavedienu ķīmiskās apstrādes, kā arī no steļļu konstrukcijas, kas ļauj ražot ne vien audumus, bet arī trikotāžu, proti, adītas, šķeterētas un pītas drānas, kā arī veltas — tūbu un velūru un kombinētas, piemē­ram, auduma un adījuma vai arī tūbas un pinuma kombinācijas.

Uzkāpuši vēl vienu stāvu augstāk, ekskursanti redzēja, ka te gatavo dažāda piegriezuma un izmēra bikses. Ceturtajā, piektajā un sestajā stāvā ražoja dažādas kleitas, svārkus, blūzītes, jaciņas. Šeit audumi no stellēm nonāca starp tā saucamajiem drukas veltnīšiem, kur tiem uzspieda dažā­das rūtiņas, punktiņus, svītriņas, puķītes un vispār visvisādus rakstus.

Septītajā stāvā ražoja getras, īsās un garās zeķes, kaklasaites, pušķī-

sus, lentītes, aukliņas, jostas un tamlīdzīgus sīkumus, arī mutautiņus, as­totajā — daždažādas galvassegas un devītajā — apavus. Te tika likti lietā veltie, tūbas un arī rupjie kārtainie un presētie audumi, no kuriem Saules pilsētā mēdza darināt apavus.

Visos deviņos stāvos mūsu ceļotāji nesastapa neviena knēveļa, atskai­tot Karūsiņu, jo visus procesus līdz pat gatavās produkcijas iesaiņošanai veica mašīnas. Toties desmitajā stāvā viss bija gluži otrādi, proti, mašīnu te nebija nemaz, bet knauķu un knīpu — ļoti daudz. Daži stāvēja pie mol­bertiem un kaut ko zīmēja, citi sēdēja pie galdiem un kaut ko rasēja, vēl citi kaut ko šuva no dažādiem audumiem. Telpā no vienas vietas stāvēja manekeni — lielas lelles knēveļu augumā, kurām pielaikoja gatavos tērpus.

—   Un šeit mums ir, atvainojiet par izteicienu, mākslas nodaļa, — Ka­rūsiņš sacīja, kopā ar ceļa biedriem uzkāpis desmitajā stāvā.

Ar vienu lēcienu pie viņa piesteidzās knīpa glītā, pelēkā uzsvārcītī un pikti ierunājās:

—   Ko tas nozīmē — «atvainojiet par izteicienu»? Kas tev te ko atvai­noties? Mākslas nodaļa — tā ir mākslas nodaļa, un tur nekā nav ko atvai­noties!

—    Nu, mākslas nodaļa taču nāk, tā sacīt, no vārda «mākslots», tas ir, «neīsts», — Karūsiņš taisnojās.

—   Nemaz no «mākslots», bet gan no «mākslinieks»!

—   Nu, atvaino, Adatiņ, es nezināju. Rau še, es tev atvedu ekskur­santus.

—    Esi atvedis — nu, jauki! — Adatiņa sacīja. — Paej tagad pie malas un netraucē, es pati visu paskaidrošu … Nu tātad, — viņa pievērsās eks­kursantiem. —- Kas ir mūsu lāsts? … Mūsu lāsts nav nekas cits kā mode. Jūs jau paši, jādomā, esat novērojuši, ka nevienam netīk staigāt visu laiku vienās un tanīs pašās drēbēs, bet ikviens rauga jo biežāk vilkt mugurā kaut ko jaunu, oriģinālu. Tērpus valkā gan garus, gan īsus, gan šaurus, gan platus, gan ar ielocēm, gan ar kruzulīšiem, gan rūtainus, gan svīt­rainus, gan punktainus, gan ar līkumiņiem, gan ar odziņām, gan ar puķī­tēm … Vārdu sakot, ko tikai visu neizdomā! Pat krāsu noteic mode. Te visi staigā zaļi ģērbušies, te uzreiz nez kāpēc brūni. Neesat vēl paguvuši uz­vilkt jaunu tērpu, kad jums aizrāda, ka tas jau izgājis no modes, un jums pa kaklu pa galvu jāskrien pēc cita …

Šis apgalvojums ļoti sasmīdināja inženieri Kabīti, un viņš skali iesprauslājās.

—   Es jūs palūgšu nesprauslāt, kad es izskaidroju. — Adatiņa viņu stingri aprāja. — Jūs neesat zirgs un neatrodaties stallī. Kad ieiesiet stallī, tad varēsiet sprauslāt.

Piezīme par stalli savukārt sasmīdināja Raibulīti, un viņš ar mokām novaldījās neiesmējies. Adatiņa uzmeta viņam bargu skatienu un tad tur­pināja:

—   Nu tātad … Lūdzu visus panākt tuvāk. Šeit jūs redzat mākslinie­kus, kas darina zīmējumus jauniem audumiem un jaunus apģērbu modeļus. Lūdzu visus iepazīties ar mākslinieci Dzijtiņu . .. Dzijtiņ, lūdzu, piecelies, lai visi var tevi redzēt!

Dzijtiņa piecēlās no krēsla. Tā bija sīka knīpiņa baltā uzsvārcītī, ar bālu sejiņu un gaišiem linu krāsas matiem. Viņa stāvēja, bikli acis nolai­dusi, un tāpēc viņas garās skropstas izskatījās vēl garākas. Aiz samulsu­ma viņa nezināja, ko darīt, un kautri plūkāja rok?s zīmējamo otiņu.

—    Dzijtiņa ir mūsu labākā māksliniece, — Adatiņa turpināja. — Pat­laban viņa strādā pie zīmējuma jaunam audumam, kas sauksies «Rīts priežu silā». Lūk, skatieties šurp: te visapkārt ir mežs, un te — lāču māte ar lācēniņiem. Ļoti jocīgi, vai ne? Bet nesen Dzijtiņa uzzīmēja rakstu au­dumam ar nosaukumu «Dievgosniņa». Iedomājieties zaļu drānu, kas nobār­stīta oranžkrāsas dievgosniņām ar sīkiem, melniem punktiņiem. Brīnum jauki! Tērpus no šā auduma ķertin izķēra. Neviens vairs negribēja valkāt neko citu. Taču pagāja dažas dienas, un kāds gudrelis ieteicās, ka baido­ties iziet uz ielas pastaigāties, jo viņam visu laiku liekoties, ka visus pre­timnācējus apsēdušas dievgosniņas. Pēc tam neviens vairs negribēja šos tērpus valkāt. Visi runāja: «Negribam, ka pa mums dievgosniņas lodā.» Citā reizē Dzijtiņa bija izdomā- jusi vēl interesantāku audumu ar nosaukumu «Četri gada­laiki». Tas bija kaut kas pasakains — vesela glezna, nevis drāna! To apdrukāja astoņām krāsām, šim nolūkam izgata­vojot astoņus jaunus drukas veltnīšus. Visa pilsēta valkāja šos apgleznotos tērpus. Te pēkšņi kāda modes dāma paziņot: «Man šis tērps nepatīk, tāpēc ka visi skatās nevis uz mani, bet aplūko mana tērpa zīmējumus.» Un ko jūs domājat? Otrā dienā tērps izgāja no modes, un mums vajadzēja ar steigu vien izdomāt citu audumu.

Kabītis atkal iesmējās, taču attapies raudzīja ar roku aizspiest muti, tā ka smieklu vietā viņam izspruka tāds kā rukšķiens.

—    Es palūgšu jūs arī nerukšķēt! — Adatiņa pārmetoši aizrādīja. — Pie mums rukšķēt nav pieņemts, bet, ja jau jums tik ļoti gribas, varat iet uz mājām izrukšķēties un tad nākt atpakaļ. Hm! . . . Pie kā mēs apstāja­mies? Ak jā! Pie modes. Tātad lūk, kā redzat, mēs nepavisam nepaklauja- mies modei. Gluži otrādi, mode pakļaujas mums; jo mēs paši radām jau­nus apģērbu modeļus. Un, tā kā mēs paši radām modi, tad tā mums neko nevar padarīt un mēs strādājam ar labām sekmēm. Mūs tikai laiku pa lai­kam, kā mēdz teikt, pārņem drudzis.

Kabītis, kam visu laiku nāca smiekli, atkal ierukšķējās. Uz viņu skatī­damies, ierukšķējās arī Raibulītis.

—    Kā tad! — Adatiņa noplātīja rokas. — Ļauni piemēri, kā mēdz teikt, ir lipīgi. Vispirms rukšķēja viens, bet nu arī otrs! Beigsies ar to, ka mēs te visi sāksim rukšķēt un iesim mājās … Jā! Nu tātad . . . Atkal jūs mani pārtraucāt! Pie kā mēs apstājāmies?

—   Pie tā, ka mēs sāksim rukšķēt un iesim mājās, — Nezinītis at­bildēja.

—   Nē, pie tā, ka mums uznāk drudzis, — Dzijtiņa pateica priekšā.

—   Jā, pareizi! Mums uznāk drudzis. Tas notiek, kad pie mums ierodas kāds ceļotājs no citas pilsētas. Ieraudzījuši tam ne visai parastu uzvalku vai cepuri, mūsu pilsētas iedzīvotāji iedomājas, ka uznākusi jauna mode, un skrien pēc šiem uzvalkiem vai cepurēm uz veikaliem. Un, tā kā veikalos nekā tāda nav, mums vajag lielā steigā gatavot jaunu produkciju, bet tas nemaz nav tik vienkārši, jo iepriekš nepieciešami jauni audumu paraugi, jaunas piegrieztnes, jauni šabloni un drukas veltnīši! Publika ne labprāt gaida, un mums tas viss jādara steigā. Lūk, tāpēc mēs arī sakām, ka mūs pārņem drudzis. Kā ar šo drudzi cīnīties? .. . Ļoti vienkārši. Mēs cenša­mies uzturēt sakarus ar veikaliem. No veikaliem mums paziņo par katru jaunu pieprasījumu, ko iesnieguši knēveļi. Vakar, piemēram, mums pazi­ņoja, ka jau vairāki knēveļi pieprasījuši dzeltenas bikses. No tā mēs seci­nām, ka mūsu pilsētā ieradies kāds ar dzeltenām biksēm … Sakiet, — vai jūs sen kamēr pie mums atbraucāt? — Adatiņa ievaicājās Nezinītim.

—   Aizvakar, — Nezinītis atbildēja.

—   Redziet nu! — Adatiņa nopriecājās. — Jūs tikai aizvakar atbraucāt, un mums jau vakar bija zināms, ka pilsētā ieradies kāds ar dzeltenām biksēm. Bet tas nav galvenais. Mēs jau paši gatavojamies ražot dzeltenas

bikses. Lūdzu, panāciet tuvāk un iepa­zīstieties ar mākslinieci Saktiņu! Sak- tiņa patlaban izstrādā dzeltenu bikšu projektu, jo līdz šim dzeltenas bikses pie mums neražoja.

Nezinītis un viņa ceļa biedri tuvo­jās Saktiņai un redzēja, ka tā uz lielas papīra lapas zīmē dzeltenas bikses da­biskā lielumā. Pa to laiku Adatiņa vērīgi no visām pusēm aplūkoja Nezinīti un pat zagšus pataustīja viņa bikšu audumu. — Tas ir labi, ka jūs pie mums iegriezāties, — viņa Nezinītim sacīja. — Citādi mēs varējām izgatavot pavisam citādas bikses, nekā vajadzīgs. Līdzīgi gadījumi mums ir jau bijuši … Tu, Saktiņ, pie­vērs uzmanību un izdari labojumus savā projektā! Biksēm nav jābūt ne šaurām, ne platām, ne garām, ne īsām, bet mazlietiņ zem ceļiem, maz­lietiņ virs potītēm. Tas ir pats labākais fasons, jo tādās biksēs ļoti ērti staigāt. Audums zīžains, spožs. Arī tas ir izdevīgi, jo spožais audums ma­zāk pieņem netīrumus. Krāsa arī nav vis citrondzeltena, kā tu esi uzzī­mējusi, bet gan kanārijdzeltena. Tāda krāsa acīm daudz tīkamāka. Un tad — staru galos nevajag likt pogas. Knauķiem nepatīk, ja staru galos ir pogas, jo tās parasti kaut kur aizķeras un galu galā tik un tā notrūkst.

Sastapšanās ar Nezinīti ļoti labvēlīgi ietekmēja Adatiņu. Viņa pat ne­meta vairs niknus skatienus uz Kabīti, kas viņu kaitināja ar saviem smiek­liem. Apsēdinājusi viesus uz dīvāniņa, viņa sāka ar tiem visai laipni tērzēt. Uzzinājusi, ka ceļotāji atbraukuši no Ziedu pilsētas, viņa sīki iztaujāja Podziņu, kā knauķi un knīpas ģērbjoties Ziedu pilsētā un kādas tur esot modes. Sarunā iesaistījās arī pārējās mākslinieces. Viena no tām, vārdā Kniepīte, apjautājās Raibulītim, kas viņam Saules pilsētā vislabāk pa­tīkot.

—   Gāzdzira, tas ir, gāzētais ūdens ar sīrupu, — Raibulītis atbildēja. — Galvenais, ka gāzēto ūdeni var dzert kurā katrā kioskā un turklāt neap­robežotā daudzumā.

—   Atradis, ko brīnīties! — sarunā iejaucās Kabītis. — Pie mums tā ir ar visu. Jūs varat ieiet jebkurā ēdnīcā un ēst, ko vien gribat. Jebkurā vei­kalā jums iedos kuru katru vajadzīgo lietu un nekā no jums par to ne­prasīs.

—    Bet ja nu kāds gribētu automobili? — iejautājās Nezinītis. — Auto­mobili jau nu laikam nedos!

—    Kāpēc nedos? Dos! Kopš radušies ar podziņām iedarbināmie takso­metri, neviens tos automobiļus pat ņemt negrib, — sacīja Kubiņš. — Sa­kiet, lūdzami, kam man automobilis, ja es ar podziņu taksometru bez jebkā­dām rūpēm varu aizbraukt, kurp vien vēlos! Ar paša mašīnu taču ir liela varza. Tā jāmazgā, jātīra, jāeļļo, jālabo, tanī jāiepilda degviela. Tai vaja­dzīga garāža. Kad jūs braucat ar savu paša mašīnu, jums tā jāvada, jāuz­manās, ka neuzdrāžas kaut kam virsū, ka nesabrauc kādu, tātad visu laiku jāpūlas un jāsasprindzina nervi. Turpretim, braucot automātiskajā takso­metrā vai autobusā, jums ne par ko nav jābēdā! Jūs varat mierīgi lasīt avīzi vai grāmatu, varat domāt, par ko vien gribat, varat arī nepavi­sam ne par ko nedomāt un pat atdusēties vai dzejot. Kādreiz man bija sava mašīna, bet, tikai kopš esmu ticis no tās vaļā, es jūtos īsti brīvs knēvelis.

—    Bet daudziem knēveļiem pie jums taču ir savas mašīnas, —Nezinī­tis iebilda. — Kabītim, piemēram, arī ir savs paša automobilis.

—   Man — tas ir kas cits, — uztvēra Kabītis. — Es esmu vecs auto­mobilists, un braukšana ar šiem jaunajiem automobiļiem, kuri paši ved jūs, kurp vajag, un ar kuriem nekas nevar notikt, — tāda braukšana nav pa manai gaumei. Man sagādā baudu sēdēt pie stūres un pašam vadīt ma­šīnu. Man patīk, ja brauciens savienots ar briesmām, jo esmu kopš seniem laikiem pie tā visa pieradis un no sava paraduma man grūti atradināties. Es saprotu, ka manī turas vecais raugs, tā sakot, pagātnes atliekas, taču pagaidām ar sevi nekā nevaru izdarīt.

Raibulītis, ko jau kopš paša rīta mocīja izsalkums, pēdīgi neizturēja un ieminējās:

—   Draugi, bet vai jums te nav kaut kas ko uzkost vai arī kaut gāzē­tais ūdentiņš ar sīrupu? Es šorīt nekā vēl neesmu ēdis.

—   Ak mēs ēzeļi! — Kabītis atģidies iesaucās. — Ko tad mēs te sēžam un tērzējam? Ejam drīzāk uz ēdnīcu! No jaukām valodām, kā mēdz sacīt, neviens vēl nav paēdis.

Šī paruna Raibulītim ļoti iepatikās, un kopš tā laika viņš ikreiz, kad gribēja ēst, piedaudzināja: «No jaukām valodām neviens vēl nav paēdis.»

Divdesmit otra nodaļa miliČa svilpĪŠa piedzĪvojumi

Lasītāji laikam gan atceras, ka pēc iegruvuma milicijas nodaļā milicis Svilpītis vispirms dzinās pakaļ Nezinītim, bet tad, juzdams, ka stipri sāp galva, pārtrauca vajāšanu un devās uz mājām. Kāpēc viņš izšķīrās iet tieši uz mājām un nevis uz miliciju, kur viņu gaidīja milicis Sardzītis, — tas pagaidām vēl nav pilnīgi noskaidrots. Nav zināms arī, kāpēc viņš negā­ja uz slimnīcu pie ārsta. Iespējamais izskaidrojums varētu būt tas, ka viņa galva pēc trieciena ar ķieģeli vairs nevarēja tik labi aptvert, kā vajadzīgs.

īsi sakot, milicis Svilpītis, kā mēdz teikt, vērsa savus soļus uz mājas pusi. Dzīvoja viņš netālu, Makaronu ielā, un tāpēc nebija nekādas vajadzī­bas braukt ar automobili vai autobusu. Iegriezies Makaronu ielā un nogā­jis pa to divus kvartālus, viņš jau bija pie savas mājas. Viss būtu bei­dzies pavisam laimīgi, ja te viņu nepārsteidzis vēl viens neparedzēts atgadījums.

Nams, kurā dzīvoja Svilpītis, nebija parastais, bet gan grozāmais torņ- veida tipa nams, proti, viens no tiem namiem, ko bija cēlis arhitekts Groz­prātiņš. Šim namam visās četrās pusēs bija pa ieejai. Ja nams būtu stāvē­jis nekustīgi, tad varētu sacīt, ka šīs ieejas bija pavērstas pret visām čet­rām debess pusēm, proti, pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Bet, tā kā nams nemitīgi griezās, tad nebija iespējams noteikt, uz kuru pusi pavērsta šī vai tā ieeja.

Milicis Svilpītis parasti nāca mājās no darba vienā un tanī pašā stundā. Taisni tajā laikā viņa ieejas durvis vienmēr bija pagrieztas pret Makaronu ielu. Bet šoreiz Svilpītis pārnāca veselu stundu agrāk, kad pret Makaronu ielu bija pagrieztas citas durvis. Neapjēgdams, ko dara, Svilpītis iegāja pa svešām durvīm, uzbrauca, kā parasti, ar liftu ceturtajā stāvā un iegāja svešā'dzīvoklī. Dzīvokļa saimnieku, izrādījās, nebija mājās, tāpēc neviens Svilpītim neaizrādīji uz viņa pārskatīšanos. Tiesa, Svilpītis bija mazliet pārsteigts, ka mēbeles dzīvoklī nav gluži tādas kā agrāk, bet, tā kā viņam stipri sāpēja galva, viņš par to daudz nedomāja, bet labi žigli izģērbās, nolikās gultā un aizmiga kā nosists.

Nav zināms, vai no trieciena ar ķieģeli pa galvu vai aiz kāda cita ie­mesla, bet Svilpītim bija uznācis tik negants miegs, ka viņš nogulēja visu dienu, visu nakti un gandrīz visu nākamo priekšpusdienu. Precīzāk

izsakoties, viņš bija iemidzis pulksten desmitos no rīta, bet pamodās nā­kamajā dienā vienpadsmitos, tā nogulējis divdesmit piecas stundas, proti, veselu diennakti un vēl vienu stundu piedevām.

Būtu Svilpītis aizmidzis savā dzīvoklī, kur viņu tūdaļ varētu atrast, ne­kas sevišķs nebūtu noticis, bet viņš gulēja svešā dzīvoklī, kur nevienam ne prātā nenāca viņu meklēt, un tāpēc izcēlās liela jezga.

Kad milicijas ēkā notika iegruvums, milicis Sardzītis izdzirdēja troksni un, pārtraucis televīzijas ekrānu novērošanu, metās blakus istabā: Ierau­dzījis notikušo katastrofu, viņš nekavējoties izskrēja uz ielas un, sasaucis garāmgājējus, ar to palīdzību ņēmās ārdīt iebrukušo sienu un griestu gruvešus. Visi strādāja, cik jaudas, taču bez panākumiem, jo ne aizturē­tais Nezinītis, ne Svilpītis zem drupām nebija atrodami, bet atradās tikai Svilpīša ķivere.

Tas milici Sardzīti mazliet nomierināja, un viņš nosprieda, ka Nezinī­tis būs paguvis aizbēgt, bet milicis Svilpītis dzinies pakaļ. Tomēr laiks gāja, bet Svilpītis neatgriezās. Sardzītis uzmanīgi vēroja visus savus tele­vīzijas ekrānus, cerēdams kādā ielā ieraudzīt Svilpīti, taču, kā lasītājam zināms, Svilpītis tai laikā jau gulēja saldu miegu svešā gultā un ne uz viena ekrāna nevarēja būt redzams.

Drīz vien milicijas nodaļā uz dienesta pienākumu izpildīšanu ieradās

divi citi miliči: Ķiverītis un Nūjiņš. Milicis Sardzītis nodeva tiem dežūru

un, pastastījis par notikušo, sāka dzīt pēdas Svilpītim. Apsvēris, ka Svilpī­tis varētu būt aizgājis uz mājām, viņš vispirms piezvanīja tam pa tālruni, bet, tā kā neviens pie aparāta nenāca, tad Sardzītis pats devās pie viņa uz mājām. Kā jau to varēja sagaidīt, tur viņš neviena neatrada un, pārnācis savās mājās, ņēmās zvanīt uz visām slimnīcām. No visām slimnīcām at­bildēja, ka milicis Svilpītis pie viņiem ārstēšanai nav uzņemts. Tad viņš sāka zvanīt uz visām citām pilsētas milicijas nodaļām, lūgdams, lai viņam palīdz atrast Svilpīti. Visas milicijas nodaļas dedzīgi atsau­cās uz šo aicinājumu, un drīz vien vesels simts miliču skraidīja pa visu pilsētu, dzīdami pē­das Svilpītim. Milicis Sardzītis pēc katras pusstundas apjautājās viņa mājās. Visu vakara cēlienu un visu nakti viņš zvanīja uz slimnīcām un apnika visiem ārstiem kā rūgta nāve.

Par spīti nepārtrauktai meklēšanai, milicis Svilpītis nekur nebija at­rodams, un no rīta visās avīzēs parādījās ziņa par šo noslēpumaino pazu­šanu. Ja milicis Svilpītis, no rīta pamodies, būtu palasījis avīzes, tad viņš pats būtu neizsakāmi pārsteigts par to kņadu, kas bija sacēlusies ap viņa vārdu. Taču Svilpītis todien nekādas avīzes netika lasījis un tātad ne­varēja zināt, kas tanīs rakstīts. Atmodies nākamajā dienā, viņš paskatījās pulkstenī un ieraudzīja, ka tas rāda jau vienpadsmit. Atcerējies, ka tobrīd, kad viņš likās gultā, pulkstenis bija rādījis desmit, Svilpītis nodomāja, ka gulējis tikai vienu stundu un nevis apaļas divdesmit piecas. Tātad viņš pat nepamanīja, ka jau iestājusies otra diena. Galva aizvien vēl mazliet sāpēja, turklāt viņam neganti gribējās ēst, kas, protams, nav nekāds brī­nums, ja ņem vērā, ka viņš bija nogulējis veselu diennakti un pa šo laiku it nekā nebija ēdis.

Iegājis virtuvē, kas bija ierīkota gluži tāpat kā viņa dzīvoklī, milicis Svilpītis piegāja pie nelielām durtiņām sienā un sāka vienu pēc otras spiest gar malām sarindotās podziņas ar uzrakstiem «Zupa», Biezputra», «Ķīselis», «Kompots», «Maize», «Pīrāgi», «Makaroni», «Tēja», «Kafija» un dažādas citas. Tad, atvēris durtiņas, aiz kurām nebija nekā cita kā vien četrstūrains dobums, milicis Svilpītis apsēdās uz krēsla un sāka gaidīt. Pēc minūtēm divām trim dobumā no apakšas pacēlās neliela tā saucamā virtuves lifta kabīne. Sī kabīne bija klāta ar baltu emaljas krāsu un ar savu ārējo izskatu atgādināja ledus skapi. Atvēris kabīnes durvis, Svilpītis cēla no tās ārā šķīvjus ar zupu, biezputru, ķīseli, pannu ar pudiņu, kafijas

kannu, cukura trauciņu, šķīvi ar pīrāgiem un maizes šķēlītēm un daudz ko citu. Noli­cis to visu sev priekšā uz galda, viņš sāka ar labu ēstgribu brokastot.

Līdzīgi virtuves lifti bija daudzos Saules pilsētas namos. Tie piegādāja brokastis, pusdienas un vakariņas tieši dzīvokļos no namu apakšstāvos ierīkotajām ēdnīcām. Jā­saka tomēr, ka Saules pilsētas iedzīvotāji reti izmantoja iespēju paēst mājās, jo viņi labprāt ieturēja maltītes ēdnīcās, kur bija daudz jautrāk. Tur ēdienus pasniedza pa­rastie knauķi un knīpas, ar kuriem varēja patērzēt, pajokoties, pasmieties. Mājās tur­

pretim ēdienus piegādāja lifts, ar ko, pro- v tams, nekāda jokošanās neiznāk. Tomēr, ja gadījās vajadzība, ikviens varēja pus­dienas iebaudīt mājās, kaut gan tas nebija tik patīkami un ērti kā ēdnīcā.

Pamatīgi uzkodis, milicis Svilpītis atkal ielīda gultā un nolēma vēl brītiņu pa­gulēt. Viņš taču bija pārliecināts, ka līdz pusdienām nogulējis tikai stundu, bet tas ir pavisam maz. Lai nu šā vai tā, bet viņš atkal iemiga un, iespējams, būtu nogulējis līdz nāka­majam rītam, ja pusnaktī viņu neuzmodinātu atgriezušies dzīvokļa saimnieki.

Šai dzīvoklī, kā vēlāk noskaidrojās, dzīvoja divi draugi: Pigoriņš un Plācenītis. Pigoriņš bija izdaudzināts par lielu jokupēteri. Viņa parastākais joks bija tas, ka viņš gandrīz vai pēc katra vārda piebilda: «Lai'tad es ne­esmu Pigoriņš, goda vārds!» Kas attiecas uz Plācenīti, tad tas gan ne ar ko nebija slavens. Viņi abi strādāja par šoferiem saldumu fabrikā — iz­vadāja konfektes pa veikaliem — un bija lieli draugi. Todien, kad mili­cis Svilpītis aiz pārskatīšanās bija iemaldījies viņu dzīvoklī, Pigoriņš un Plācenītis nakti negulēja mājās, jo pēc darba bija aizbraukuši pie sava drauga Ķeģīša uz dzīvokļa iesvētībām, kas ilga visu nakti. No rīta viņi brauca tieši uz savu konfekšu fabriku un pēc pusdienas devās uz dzīvokļa iesvētīšanu pie otra drauga Blašķīša. Arī te bija domāts svinēt līdz rīta gaismai, bet mūsu draugi bija jau pavadījuši vienu nakti bez miega, tā­pēc Blašķītis izrādīja viņiem pretimnākšanu un laipni atļāva iet uz mājām tā paagrāk, proti, ap pulksten vienpadsmitiem vakarā.

Pulksten vienpadsmit vakarā gan arī nav nekāds agrais laiks, turklāt mūsu draugi nenokļuva vis uzreiz mājās, bet vispirms tīri nejauši iestū­rēja milicijā, kur dežurējošais milicis lasīja Plācenītim divdesmit minūšu garu notāciju par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Ar vārdu sakot, kad viņi ieradās mājās, bija jau liela nakts. Tomēr kā viens, tā otrs bija ar pa­nākumiem apmierināti, un Pigoriņš sacīja:

—   Tā, nu mēs būtu mājās, lai tad es neesmu Pigoriņš, goda vārds! Ta­gad paēdīsim vakariņas un tad labi žigli gulēt.

—    Kas ir, tas ir, — žāvādamies ar platu muti, atteica Plācenītis. — Lai viesos ēd cik ēzdams, bet mājās ieturēties nav par ļaunu.

Abi draugi devās taisnā ceļā uz virtuvi un ņēmās spiest podziņas virtuves lifta durvīs. Pēc maza brītiņa viņi jau sēdēja pie galda un ēda vaka­riņas. Žokļi viņiem kustējās laiski, it kā aiz pienākuma, acis pašas krita ciet, bet viņi abi tomēr ar stīvu mēli nepārtraukti kaut ko pļāpāja. Pēdīgi Pigoriņš bija paēdis un, neteikdams vairs ne vārda, cēlās no galda un de­vās gulēt. Iegājis istabā, viņš nodzēsa elektrību, tad izģērbās un likās gultā. Viņam uz pēdām sekoja Plāce­nītis. Redzēdams, ka Pigoriņš jau nodzēsis gaismu, viņš tumsā aiztaustī­jās līdz savai gultai, noģērbās un jau gribēja līst cisās, kad, pastiepis roku, juta, ka viņa gultā kāds guļ. Viņš nodomāja, ka Pigoriņš aiz pār­skatīšanās ielicies viņa gultā, un smiedamies uzbilda:

—    Ko tu te āksties? Kāpēc esi ielīdis manā gultā?

—    Ko tu tur runā, lai tad es neesmu Pigoriņš! — Pigoriņš atsaucās no savas gultas.

—    Kā — ko runā? — Plācenītis apsviedies brīnījās. — Kur tu esi?

—   Šeit, lai tad es neesmu Pigoriņš! Kur citur lai es būtu?

Dzirdēdams, ka Pigoriņš atsaucas pavisam no otras puses, Plācenītis

atkal pastiepa tumsā roku un novilka pār krūtīm Svilpītim, kas gulēja gultā tik cieši nomidzis, ka pat nepakustējās.

—   Zini, te manā gultā kāds jau guļ, — Plācenītis sacīja.

—    Kas tas varētu būt? — Pigoriņš brīnījās.

Plācenītis tumsā aptaustīja aizmigušā Svilpīša kaklu, tad seju, degunu, pieri, matus .. -.

—    Vilks viņu zina! Kāda galva ar matiem … — viņš teica, neizpratnē noplātīdams rokas.

—   Še tev nu! — Pigoriņš iesmējās.

Jāsaka gan, ka Pigoriņš un Plācenītis neko lielu vis nenobijās, at­raduši savā mājā svešu knēveli. Var pāt sacīt, ka viņi it nemaz nenobi­jās. Saules pilsētā jau sen nebija bijis nekādu zādzību vai huligānisma gadījumu. Visi knēveļi dzīvoja saticīgi, un nevienam nevarēja ienākt ne prātā ielauzties svešā dzīvoklī ar kaut kādu ļaunu nolūku.

—    Goda vārds, lai tad es neesmu Pigoriņš, — te tīri vienkārši būs no­tikusi kāda pārskatīšanās! — Pigoriņš sacīja, joprojām smiedamies.

—    Zini, droši vien kāds no mūsu draugiem būs iegriezies, kamēr nebi­jām mājās. Gaidījis, gaidījis, tad apnicis gaidīt un nejauši aizmi­dzis, — Plācenītis minēja tādu varbūtību.

—    Pareizi gan! — Pigoriņš nopriecājās. — Nu, iededz jel uguni! Plācenītis ieslēdza elektrību. Abi draugi piegāja pie gultas un ņēmās

aplūkot Svilpīti, kas joprojām gulēja, it kā nekas nebūtu noticis.

—    Kas tas tāds ir? Vai tu viņu pazīsti? — Plācenītis vaicāja.

—    Pirmo reizi redzu, lai tad es neesmu Pigoriņš!

—    Tfu! — Plācenītis īgni nospļāvās. — Es arī pirmoreiz redzu. Galvenais, guļ gluži kā savās mājās!

—    Tas ir aizdomīgi, Plācenīt, goda vārds! Lai tad es neesmu Pigoriņš, ja mēs neesam aiz pārskatīšanās ielīduši svešā dzīvoklī! Jāņem drīzāk kājas pār pleciem, kamēr viņš nav pamodies.

Plācenītis jau gribēja laisties lapās, taču, apskatījies apkārt, teica:

—    Nē, man tomēr liekas, ka tas ir mūsu dzīvoklis. Jāpamodina un jā­noprasa, kā viņš te iekļuvis.

Pigoriņš sāka kratīt Svilpīti aiz pleca. Pēdīgi Svilpītis pamodās.

—    Kā jūs šeit iekļuvāt? — viņš jautāja, neizpratnē raudzīdamies uz Pigoriņu un Plācenīti, kas stāvēja pie gultas, apakšveļā izmetušies.

—   Mēs? — Pigoriņš samulsa. — Paklau, Plācenīt, kā tas ir … tas t v ir tā, lai es neesmu Pigoriņš! Viņš jautā, kā mēs šeit- iekļuvuši! Nē, mēs

taču gribējām jautāt jums, kā jūs šeit iekļuvāt!

—    Es? Kā parasti, — Svilpītis paraustīja plecus.

—    «Kā parasti»! — Pigoriņš iesaucās. — Kur tad, pēc jūsu domām, jūs atrodaties?

—    Savās mājās. Kur tad gan citur?

—   Tas tik ir numurs, lai tad es neesmu Pigoriņš! Paklau, Plācenīt, viņš apgalvo, ka esot savās mājās. Un kur tad esam mēs?

—    Jā, tiesa gan, — sarunā iejaucās Plācenītis. — Kur tad mēs abi, jūsuprāt, esam, ko?

—    Nu, jūs arī esat manās mājās.

—    Ei nu! Un jūs par to esat pārliecināts?

Svilpītis palūkojās apkārt un aiz pārsteiguma pacēlās gultā sēdus.

—    Klausieties, — viņš pēdīgi izdabūja, — kā es šurp nokļuvu?

—    Ak, kad tu pačibētu, lai tad es neesmu Pigoriņš, goda vārds! Mēs taču paši jau pusstundu pūlamies no jums izdibināt, kā jūs šeit iekļu­vāt, — Pigoriņš sacīja.

Pārliecinājies, ka viss šis juceklis iznācis viņa vainas dēļ, Svilpītis ļoti samulsa un nomurmināja:

— Atvainojiet, draugi! Lūdzu piedošanu! Tagad es redzu, ka aiz pārskatīšanās esmu ienācis svešā dzīvoklī. Tāpēc es skatos, ka mēbeles šeit būtu it kā citādas nekā man. Un arī tapetes pie sienām citādas. Man taču ir dzel­tenas, tfu! Bet šeit tā kā zilas …

To teicis, Svilpītis izlīda no segas apakšas un devās uz durvīm.

— Pagaidiet jel! — Plācenītis viņu ap­turēja. — Kaut vai apģērbieties vispirms!

— Ak jā! Atvainojiet! — Svilpītis apjucis nomurmināja un, atpakaļ panācies, sāka ģērbties.

Viņš pārlieku steidzās, un tāpēc viss viņam iznāca aplam. Kaklasaiti viņš apsēja ar kreiso pusi uz virsu; zeķes samainīja; labā kāja neparko negribēja līst bikšu starā, tāpēc viņš labu laiku lēkāja pa visu istabu uz kreisās kājas; beidzot viņš uzgrūdās puķu podam ar mārpuķītēm un sa­sita to druskās. Viss beidzās ar to, ka viņš aiz izklaidības uzstīvēja mu­gurā Plācenīša jaku un aizgāja ar to.

Tonakt Pigoriņš un Plācenītis gulēt nolikās pavisam vēlu, un tikai nā­kamajā rītā Plācenītis atklāja, ka viņam . pazudusi jaka. Tiesa, viņam bija palikuši Svilpīša svārki, bet ķibele bija tā, ka kopā ar jaku bija pazu­dusi Plācenīša šofera apliecība, kas viņam glabājās sānu kabatā. Par nelaimi, abi draugi nebija paprasījuši ne Svilpīša vārdu, ne adresi un ta­gad nezināja, kur to meklēt.

Pigoriņš sacīja, ka nelaime esot labojama, jo, kad šis izklaidīgais knē­velis, proti, Svilpītis, atradīšot savā kabatā svešu apliecību, tas sapratī­šot, ka uzģērbis svešu jaku un atnesīšot apliecību kopā ar jaku atpakaļ. To dzirdēdams, Plācenītis mazliet nomierinājās.

Tomēr turpmāk viss gāja gluži citādi, nekā Pigoriņš bija iedomājies, tāpēc ka Svilpīša piedzīvojumi ar to vēl nebija galā. Iespējams, ka tie arī būtu beigušies, ja šajā notikumā neiejaukušies Kaligula, Spertenis un Pe­gaziņš. Kopš šie trīs indivīdi bija pārvērsti par knēveļiem, tie bez jēgas slaistījās pa ielām un galu galā saskrējās kopā. So negaidīto sastapšanos pavadīja vētraina prieka izpausme. Kaligula nevarēja smieklus valdīt, rau­dzīdamies uz Sperteni un Pegaziņu, bet Pegaziņš un Spertenis skaļi zvie- dza, raudzīdamies Kaligulā. Visi trīs uzreiz cits citu pazina. Nevērojot

notikušo pārmaiņu, ikvienā no tiem bija saglabājies kaut kas no iepriek­šējā izskata, un taisni tas viņus ļoti smīdināja. Izsmējies tiku tikām, Kaligula ierunājās:

—   Ziniet ko, draugi, mums šī satikšanās jāatzīmē ar kaut ko graujošu, lai labi paliek prātā.

Visi trīs nogrima dziļās domās un domāja līdz pat pusnaktij. Sākumā neviens nekā jēdzīga nevarēja izdomāt, bet tad Pegaziņš ieteicās:

—   Manuprāt, visgraujošākais būs, ja mēs šķērsām pār ietvi izvilksim auklu, lai visi gājēji klūp un liekas garšļaukus.

—   Tu esi ģēnijs! — Kaligula atzinīgi teica Pegaziņam.

Sadabūjuši kaut kur auklu, draugi to izvilka šķērsām pāri ietvei tādā

vietā, kur bija tumšāks, un labi veikli manījās projām, baidīdamies, ka par šādu izrīcību kāds nesadod viņiem pa kaklu. Tas notika uz Makaronu ielas, netālu no nama, kurā dzīvoja Pigoriņš un Plācenītis, taisni tajā va­karā, kad viņi savā dzīvoklī bija atraduši aizmigušo milici Svilpīti.

Un tagad klausieties, kas notika tālāk.

Iznācis no Pigoriņa un Plācenīša dzīvokļa, milicis Svilpītis soļoja pa ielu, neizpratnē lūkodamies apkārt un neapjēgdams, kur viņš atrodas. Pēc kāda laiciņa viņš atskārta, ka iet pa Makaronu ielu, taču nevis vir­zienā uz mājām, bet uz pretējo pusi. Viņš jau gribēja griezties atpakaļ, bet tad nolēma mazlietiņ pastaigāties un ieelpot svaigu gaisu. Šis lēmums kļuva viņam liktenīgs. Viņš vēl nebija paguvis paspert ne desmit soļu, kad paklupa pār auklu, kas bija izvilkta šķērsām pāri ietvei, un no­gāzās gar zemi. Krizdams viņš stipri atsitās ar pieri pret ietvi un palika nekustīgi guļam.

Neviens nezina, cik ilgi būtu gulējis samaņu zaudējušais Svilpītis, ja taisni tobrīd pa Makaronu ielu nebraukuši savā automobilī knīpa Poga­ļiņa. Pamanījusi Svilpīti nekustīgi guļam ietves vidū, Pogaļiņa apturēja mašīnu un, pārliecinājusies, ka Svilpītim vajadzīga tūlītēja medicīniska palīdzība, ar skubu ievilka viņu mašīnā, kas tādai mazai drostaliņai nebija nemaz tik viegli, un aizveda uz slimnīcu.

Slimnīcā Svilpīti uz ātru roku izģērba un noguldīja gultā. Doktors Kompresītis tūdaļ parakstīja viņam mikstūru un izrīkoja likt pacientam uz galvas ledu, pēc tam paspieda Pogaļiņai roku un pateicās viņai, ka atve­dusi slimnieku. Viņš gribēja ierakstīt Svilpīša vārdu slimnīcas žurnālā, taču Svilpītis aizvien vēl bija bez samaņas un nevarēja savu vārdu pa­teikt. Arī Pogaļiņa nezināja, kā slimnieku sauc. Tāpēc Kompresītis lika vienai no kopējām pārlūkot slimnieka jakas kabatas, vai tur neatradīsies kāds dokuments, no kura varētu izdibināt viņa vārdu.

Kopēja ņēmās iztaustīt jakas kabatas un atrada tur Plācenītim adresētu vēstuli un arī Plācenīša šofera apliecību.

— Skaidra lieta: viņu sauc par Plācenīti. Neviens taču nenēsās ka­batā svešas vēstules un dokumentus, — doktors Kompresītis nolēma un ierakstīja Svilpīti slimnīcas žurnālā ar Plācenīša vārdu.

Kad nākamajā dienā milicis Sardzītis atkal piezvanīja uz slimnīcu un jautāja, vai pie viņiem nav uzņemts ārstēšanā milicis Svilpītis, viņam at­bildēja, ka nekāda miliča Svilpīša pie viņiem neesot un arī neesot bijis, bet esot gan šoferis Plācenītis, kas uz ielas zaudējis samaņu. Ar to arī izskaid­rojams, ka par Svilpīša atrašanos slimnīcā nevienam nebija ne jausmas un milicija turpināja viņa meklēšanu visur citur, tikai ne tur, kur viņš tie­šām bija.

Avīzes diendienā ievietoja ziņojumus par to, ka milicis Svilpītis nekur

nav sameklējams. Dažas avīzes sāka pat ironizēt, ka pati milicija nevarot atrast pazudušo milici. Kādā avīzē parādījās pat karikatūra: milicis, kas gaišā dienas laikā ar laternu rokā meklē pats sevi.

Beigu beigās sakarā ar pazudušo milici sāka rakstīt dažādas zobgalības un feļetonus un nonāca pat tiktāl, ka uzrakstīja, it kā milicis Svilpītis ne­maz neesot pazudis, bet viņu uziet nevarot tāpēc, ka nekāda Svilpīša pasaulē nepavisam neesot bijis. Nevajag tomēr domāt, ka Saules pilsētas iedzī­votāji būtu bijuši ļauni un spējīgi smieties par cita nelaimi. Nē, viņi bija ļoti labi un at­saucīgi, taču izskaidrojums meklējams tai apstāklī, ka starp Saules pilsētas iedzīvotā- " jiem bija daudz automobilistu, un ir sen zināms, ka automobilisti mazliet neieredz miličus par to, ka tie par katru satiksmes noteikumu pārkāpumu lasa viņiem pār­lieku garas notācijas. Ja būtu pazudis pa­rastais knēvelis, tad nevienam ne prātā neienāktu smieties, bet, tā kā pazudis bija milicis, tad tas neviļus ikvienam automobilistam izraisīja smaidu; turklāt daudzi noticēja, ka tiešām nekāda miliča Svilpīša pasaulē nav bijis un vi­sas šīs valodas nav nekas vairāk kā jocīga izdoma laikrakstu lasītāju uz­jautrināšanai.

Kad nākamajā rītā Svilpītis pamodās slimnīcā, viņš ar izbrīnu pārlieci­nājās, ka atkal guļ kaut kur svešā istabā. Viņš jau grasījās celties un iet noskaidrot, kā šeit iekļuvis, bet, sajutis vājumu, nolaida galvu uz spilvena. Tobrīd istabā ienāca kopēja.

—    Labrītiņ, Plācenīt! — viņa laipni sveicināja. — Kā jūs jūtaties?

—    Kur es esmu? — Svilpītis satraukts jautāja, pat nepamanījis, ka kopēja nosauc viņu par Plācenīti.

Kopēja paskaidroja, ka viņš uz ielas esot nejauši pakritis un sasitis pieri, no kā viņam radies smadzeņu satricinājums, bet tagad viņš esot slimnīcā un viņam nevajagot ne par ko raizēties, jo viņu drīz vien izdzie­dināšot.

Svilpītis no šiem paskaidrojumiem gandrīz nekā nesaprata, jo pēc sa­tricinājuma viņa apziņa bija mazliet aizmiglojusies, tomēr kopējas laipnā balss viņu nomierināja. Vairs neuztraukdamies, Svilpītis ar labu ēstgribu pabrokastoja un bez viebšanās izdzēra veselu karoti rūgtas mikstūras. Dok­tors Kompresītis palika ar to visai apmierināts un norīkoja kopēju ik pēc stundas dot slimniekam šo mikstūru un likt uz galvas aukstas kompreses, bet gadījumā, ja uznāktu galvassāpes, nekavējoties likt uz pieres ledu.

Pats doktors Kompresītis vairākas reizes dienā apmeklēja Svilpīti un stāstīja viņam daždažādus jocīgus atgadījumus. Viņš uzskatīja, ka nekas tā neveicina ātru izveseļošanos kā jautrs garastāvoklis, bet jautrs garastā­voklis, kā zināms, slimniekiem mēdz rasties, ja viņi smaida un smejas. Ar

šādu nolūku doktors Kompresītis bija licis pa visu slimnīcu izkārt pie sienām jocīgas glezni­ņas, šaržus, karikatūras un pavēlējis visām kopējām un dežurējošiem ārstiem pavaļas brī­žos lasīt slimniekiem priekšā dažādus vieg­lus stāstus un pasaciņas, kā arī stāstīt viņiem jautras anekdotes, jokus, ķircināmos pantus, asprātīgas parunas, blēņu dziesmas un tamlīdzīgus niekus.

Divdesmit trešā nodaļa sirdsapziŅa atkal moka NEZINĪTI

Inženieris Kabītis, ar ko mūsu ceļotāji todien iepazinās, bija neparasts knēvelis. Viņa galvenā īpatnība bija tā, ka visu viņš darīja briesmīgā āt­rumā. Rokas, kājas un mēle viņam kustējās ārkārtīgi veikli. Parasti viņš nevis gāja, bet skrēja un gandrīz nekad nepalika miera stāvoklī. Ja nebija kurp skriet un negadījās, ar ko runāties, viņš vienā laidā raustījās ar visu augumu vai lēkāja uz vietas aiz nepacietības. Ja vajadzēja braukt ar auto­mobili, viņš drāzās ar vislielāko ātrumu, pie kam uzsāka braucienu vien­mēr pēkšņi un apturēja negaidīti. Domas viņam galvā zibēja ar gaismas ātrumu, kas, kā jau ikvienam zināms, ir trīssimt tūkstošu kilometru se­kundē. Viņš neapdomādamies izšķīrās par dažādiem lēmumiem un zibeņ- ātri tos izpildīja, bet, ja tie viņam aiz kaut kādiem iemesliem vairs nepa­tika, viņš acumirklī tos atmeta, nenovedis līdz galam.

Visi, kam vien iznāca ar Kabīti satikties, nokļuva viņa darbīgā rakstura ietekmē un izpildīja visu, kas vi­ņam ienāca prātā, aizmirsdami savus pašu plānus un nodomus.

Kubiņš, kam bija rāmāks raksturs, iedomājās, ka varēs aizbraukt kopā ar ceļotājiem uz Jaunrades ielu un parādīt tiem Arbūziņa celtos namus, taču Kabītis bez jebkādām ceremonijām paziņoja, ka to gan vēl pagūšot izdarīt, un tūliņ pēc pusdienas aizveda visus apskatīt mēbeļu fabriku, kurā ražoja visvisādas mēbeles.

Nokļuvuši mēbeļu fabrikā, ceļotāji bija ļoti pār­steigti, ka krēslus, galdus, skapjus, dīvānus, gultas šeit negatavoja vis no koka, bet no dažādām plastmasām. Ražošanas process bija visai vienkāršs. Iepriekš saga­tavoto plastmasu ievadīja štancējamā mašīnā. Tur to apstrādāja ar spiedi, un spiediena rezultātā no mašīnas nāca ārā gatavs krēsls, galds vai gulta. Skapju, bufešu vai dīvānu izgatavošanai bija vajadzīga nevis viena štancējamā mašīna vien, bet gan divas, trīs un pat vairāk. Vienā tādā mašīnā štancēja pašu skapi, otrā — durtiņas un plauktus, trešajā — atvilktnes un tā tālāk.

Plastmasu gatavoja visdažādākās krāsas un krāsu niansēs. Bija tā saucamā koka plastmasa. No tās taisī­tās mēbeles nevarēja atšķirt no koka mēbelēm. Bija ari metalplastmasa, kas pilnīgi aizstāja metālu. No metala plastmasas gatavoja ne vien mēbeles, bet arī lustras, durvju rokturus, gleznu un spoguļu ietvarus. Beidzot, bija elastīga plastmasa, mīksta kā dūnas, no tās gata­voja gultas maisus un matračus, kā arī dīvānu un krēslu mīkstās atzveltnes.

Bez vienkāršajām mēbelēm fabrikā gatavoja arī kombinētas, kā, piemēram, kombinētu dīvānu-gultu, kas vienlaikus noderēja gan par dīvānu, gan par gultu, galdu-ledus skapi, krēslu-putekļu sūcēju, gultu- grāmatu skapi, atzveltnes krēslu-velosipēdu un citas. Taču vislabāk mūsu ceļotājiem patika pūstās jeb tā

saucamās pneimatiskās mēbeles. Skapjus, galdus, atzvelteņus, dīvānus tai­sīja no gumijas un piepūta ar gaisu. Šīs mēbeles bija ļoti ērtas pārvadā­šanai, jo vajadzēja tikai izlaist no tām gaisu, un veselu istabas iekārtu varēja novietot nelielā ceļa somā. Sevišķi glīti bija pneimatiskie atpūtas krēsli, dīvāni un gultas, jo piepūsti ar gaisu tie ieguva izliektas, gludas pludlīnijas formas, kas aicināt aicināja tajos sēdēt un atdusēties.

Apskatījuši mēbeļu fabriku, mūsu ceļotāji gāja uz kino un tad uz teātri.

Otrā dienā Kabītis un Kubiņš atbrauca viņiem pakaļ tā paagrāk, un visi kopā devās uz televizoru un radiouztvērēju fabriku. Pats galvenais, ko viņi šeit redzēja, bija lielu, plakanu sienas platekrāna televizoru ražošana. Jāsaka, ka visos Saules pilsētas kinoteātros bija uzstādīti šādi sienas tele­vizori ar platiem ekrāniem, tāpēc filmas visiem kinoteātriem pārraidīja tieši no televīzijas studijas. Tas bija ļoti izdevīgi, jo nevajadzēja katru vakaru izvadāt pa visiem kinoteātriem simtiem kinolentu, nodarbināt sim­tiem kinomehāniķu, turklāt nebija arī visas šīs lentes jāgatavo. Pietika izgatavot vienu, izgriezt to televīzijas raidstacijā, un filmu varēja skatī­ties visos kinoteātros.

Tādi paši, tikai mazāku izmēru televizori bija daudzos dzīvokļos, taču Saules pilsētas iedzīvotāji gan ne labprāt skatījās filmas savās mājās. Viņi bija ļoti sabiedriski, un kinoizrādes viņiem patika noskatīties sanākušiem pulciņā. Tad viņiem filmas nez kāpēc likās daudz labākas un interesan­tākas.

Šinī fabrikā bez sienas televizoriem ražoja arī visdažādāko sistēmu galda televizorus un radiouztvērējus, sākot no lielām istabas radiolām un radioskapīšiem un beidzot ar mikroskopiskiem kabatas skaļpīkstētājiem un podziņu skaļčukstētājiem.

Pēc tam Kabītis veda ceļotājus uz saimniecības piederumu fabriku, kur ražoja dažādus putekļu sūcējus, veļas mazgājamos automātus, me­hāniskus slaucītājus un susinātājus un sulas spiedējus, hermētiskus podus un pneimatiskus kastroļus. Šeit ceļotājiem vislabāk patika automātis­kais pašregulētājs elektronu gludeklis. Šā gludekļa īpatnība bija tā, ka tas varēja automātiski un pilnīgi patstāvīgi gludināt veļu. Šim nolūkam glu­dekļa priekšdaļā bija divas elektriskas acis, gluži kā nelieli televizoriņi, ar kuru palīdzību gludeklis it kā redzēja, kas jāgludina. Mazliet zemāk par acīm gludeklim bija arī elektrisks

skārda deguns. Ja gludināmā veļa sāka svilt, gludeklis ar savu degunu sa­juta sviluma smaku, automātiski izslēdzās un pazvanīja.

Tūliņ pēc tam ceļotāji apmeklēja grāmatu fabriku, kur ražoja visdažā­dākās grāmatas: mazas un lielas, plānas un biezas, bilžu grāmatas, rotaļ- grāmatiņas aizslietnīšu, harmoniku, spolīšu un groziņu veidā ar saistošām pasakām, stāstiem, piedzīvojumiem, rēbusiem, trikiem, mīklām, kustīgām un runājošām bildītēm.

Šeit strādāja desmitiem tipogrāfijās mašīnu. Vajadzēja tikai rakst­nieka atnesto manuskriptu un mākslinieka zīmētās ilustrācijas ielaist tādā mašīnā, un uzreiz pa citu spraugu no tās sāka birt laukā gatavas ilustrētas grāmatas. Iespiešanai lietoja elektrizācijas paņēmienu, proti, speciāls pul- verizators mašīnā izsmidzināja tipogrāfijās krāsu, un šie krāsas putekļi pielipa pie elektrizētā papīra tanīs vietās, kur vajadzēja būt burtiem un ilustrācijām. Ar to izskaidrojams grāmatu iespiešanas ātrums.

Tālāk Nezinītis un viņa ceļa biedri iegriezās gan mūzikas instrumentu fabrikā, gan leļļu kombinātā, kur leļļu teātriem gatavoja lelles, gan auto­mobiļu rūpnīcā, gan daudzās citās vietās. Dienu viņi neko citu nedarīja kā braukāja ar Kabīti un Kubiņu dažādās interesantās ekskursijās, bet pa vakariem apmeklēja kino, teātrus, koncertus vai arī noskatījās kādas sporta spēles un sacīkstes. Šajās gaitās reizēm piedalījās arī Karūsiņš, ar ko viņi bija iepazinušies apģērbu fabrikā. Karūsiņš, kā jau minēts, bija aktieris, tāpēc viņš labi zināja, kurā teātrī notiek paši interesantākie uzvedumi, un vienmēr varēja ceļotājiem ieteikt, kuru izrādi vislabāk apmeklēt.

Vispār dzīve viņiem bija ļoti jautra. Vienīgais, kas Nezinītim bojāja labo noskaņu, bija atmiņas par milici Svilpīti. Todien, kad avīzē pirmo­reiz parādījās ziņa par miliča Svilpīša pazušanu, Nezinītis gauži baidījās, ka tas drīz atradīsies. Taču otrā dienā avīzes ziņoja, ka, par spīti nepār­trauktai meklēšanai, milicis Svilpītis nekur neesot atrasts. Nezinītis par to nopriecājās un pamazītēm apmierinājās. Tomēr vakarā, kā parasti, pa­modās sirdsapziņa un sāka viņam pārmest.

«Bet ko tad es varu darīt?» Nezinītis taisnojās. «Es taču neesmu vai­nīgs, ka milicis pazudis.»

«Vainīgs jau tu neesi, tas tiesa,» sirdsapziņa piekrita. «Bet tu taču priecājies, ka viņš pazudis. Vai tad tā var priecāties par cita nelaimi?»

«Un kas tev par to daļas?» Nezinītis sašuta. «Ko tu bāz savu degunu, kur tevi nelūdz?»

«Ak kas man daļas?» sirdsapziņa brīnījās. «Es gribu, lai tu būtu labs, un vienmēr tev pārmetīšu, ja rīkosies nelabi.»

Nezinītim sametās kauns, un viņš pats sev nozvērējās, ka vairs ne­priecāsies. Tomēr nākamajā rītā viņš atkal kļuva nemierīgs un ar drebē­šanu ņēma rokā avīzi, baidīdamies izlasīt tajā paziņojumu, ka milicis Svilpītis beidzot atradies un visiem izstāstījis, ka Nezinītis ar brīnumnū­jiņu saārdījis milicijas ēkas sienas. Izlasījis avīzē, ka Svilpītis vēl jopro­jām nav atrasts, Nezinītis atviegloti uzelpoja un gandrīz vai sāka lēkāt aiz prieka; vakarā viņš to sev atkal pārmeta, taču nākamajā rītā tik un tā priecājās. Pamazām viņš mitējās pievērst uzmanību sirdsapziņas pār­metumiem, un nekas vairs neapēnoja viņa dzīvi. Turklāt jaunie draugi ne­ļāva mūsu ceļotājiem garlaikoties. Kubiņš un Kabītis gandrīz saķildojās viņu dēļ. Kubiņam ļoti gribējās turpināt savu stāstu par arhitektūru un parādīt viņiem Arbūziņa namus, taču Kabītis nepaļāva viņam pateikt ne­viena vārda un ne soli nelaida ceļotājus no sevis projām. Kubiņš gauži pu­kojās, ka iepazīstinājis Nezinīti, Podziņu un Raibulīti ar Kabīti.

—   Būtu es zinājis, ka tā iznāks, neparko nebūtu tevi ar viņiem iepazīstinājis, — viņš sacīja Kabītim.

Reiz viņš saprātoja atbraukt pie Nezinīša un tā draugiem labi agri un aizvest tos no mājām, iekām būs ieradies Kabītis. Nākamajā rītā viņš tie­šām pamodās ar mazu gaismiņu un tūliņ drāzās uz viesnīcu. Cik gan liels brīnums viņam bija, ieraugot, ka ceļotāji jau aizbraukuši!

—   Atkal šis Kabītis aizsteidzies man priekšā! — Kubiņš noskaitās. — Nu, lai viņš man piesargās! Taisni nezinu, ko es ar viņu izdarīšu …

Pikti saraucis pieri, Kubiņš izgaja uz ielas un sagrudas ar Kabīti, kas tikko bija piebraucis savā lēkātājā automobilī.

—    Kurp tad tu tā drāzdamies? — Kubiņš neizpratnē jautāja.

—    Kā — kurp? — Kabītis izbrīnījās. — Pie Nezinīša un Podziņas.

—   Bet viņus taču kāds no šejienes jau aizvedis!

—    Kas aizvedis? — Kabītis aiz brīnumiem pat uz augšu palēcās.

—    Kā tad es lai zinu! — Kubiņš noplātīja rokas.

—   Ā! — Kabītis iesaucās un ieplāja ar delnu sev pa pieri. — Zinu! Tas būs Karūsiņš! Lai tad es no vietas netieku nost, ja Karūsiņš nav viņus aizrāvis!

Tā tiešām bija. Karūsiņš sen bija raudzījis pierunāt mūsu ceļotājus do­ties kopā ar viņu izbraukumā uz Saules parku, iegalvodams, ka tas esot daudz interesantāk nekā braukāt pa dažādām fabrikām un rūpnīcām. Taču Kabītis par parku negribēja ne dzirdēt un visādi centās aizka­vēt šā nodoma realizēšanu. Beidzās ar to, ka Karūsiņš ķērās pie viltības un, atbraucis ceļotājiem pakaļ agrāk nekā parasti, aizveda tos uz Saules parku.

Šis parks atradās Saules pilsētas austrumu nomalē un aizņēma diez­gan lielu platību. Tajā bija vairākas daļas vai, kā tās citādi mēdza dēvēt, pilsētiņas: Sporta pilsētiņa, kur notika dažādas sporta spēles un sacensī­bas; Ūdens pilsētiņa ar peldbaseiniem, tramplīniem niršanai un laivu pie­stātnēm; Teātra pilsētiņa, kur atradās dažādi teātri, kino un arī cirks; Šaha pilsētiņa, kur varēja spēlēt šahu un dambreti, un, beidzot, Jautrības pilsētiņa ar dažādām jautrām atrakcijām.

Katra no šīm pilsētiņām bija iekārtota savā īpatnējā veidā. Visintere­santāk bija iekārtota Šaha pilsētiņa. Visa tās platība bija sadalīta lielās kvadrātveida rūtīs un izskatījās kā milzu šaha galdiņš. Visi nami, kioski un paviljoni šeit bija celti šaha figūru veidā: te bija torņi, dāmas, laidņi, zirdziņi un tā joprojām. Visus žogus veidoja bandinieku rindas, un pie katras ieejas stāvēja pa divi melni un divi balti zirdziņi.

Starp puķēm, kas arī bija sadēstītas šaha galdiņa rūtīs, stāvēja gal­diņi, pie kuriem visi, kas vēlējās, varēja spēlēt šahu vai dambreti. Te bija daudz šahistu — knauķu un knīpu. Šahisti parasti bija ģērbušies rūtainos uzvalkos, bet šahistes — kleitiņās, ko rotāja daudzkrāsainas šaha figūri­ņas. Viņi lasīja lekcijas par šaha spēli, stāstīja dažādus interesantus gadī­jumus no slavenu šahistu dzīves, piedalījās šaha turnīros, uz kuriem

saplūda daudz skatītāju; beidzot, rīkoja seansus sirnultānspēlei ar amatie­riem, proti, parastajiem knauķiem un knīpām, kas labprāt spēlēja šahu.

Simultānspēles seanss nozīmē, ka viens šahists spēlē vairākas parti­jas reizē uz vairākiem galdiņiem. Bija tādi speciālisti, kas spēlēja desmit, piecpadsmit partijas reizē, bet vislabākais šahists — Saules pilsētas šaha meistars Figūriņš varēja spēlēt divdesmit partijas reizē, turklāt pat uz galdiņiem neskatīdamies. Viņam tikai pateica, kādu gājienu katrs izdarījis, viņš to pierakstīja piezīmju grāmatiņā un-pateica atbildes gājienu. Noska­tīties tādus simultānspēles seansus parasti sanāca daudz knēveļu.

Tomēr visinteresantākais Šaha pilsētiņā bija šaha automāti, šaha automāts ir mašīna, kas izgatavota parasta knēveļa izskatā — ar rokām, kā­jām un pat galvu. Automātā ir elektronu iegaumes un aprēķināšanas ierīce, ko elektrības vadi savieno ar šaha galdiņa rūtiņām. Spēlējot ar pa­rasto knēveli, automāts ar elektronu ierīces palīdzību sameklē vispareizā­kos atbildes gājienus, kas ved pie uzvaras, un pārbīda figūras uz šaha galdiņa. Nekādu brīnumu tur nav, jo šaha spēlei ir sava teorija un vien­mēr var iepriekš aprēķināt, kā jāpārbīda figūras, lai panāktu uzvaru.

Šaha automātus konstruē vislabākie šahisti, tāpēc uzvarēt tādu šaha mašīnu var tikai kāds šaha meistars un arī tad ne ikreiz. Dažkārt gadī­jās, ka pats konstruktors zaudēja paša konstruētajam automātam. Tas iz­skaidrojams tā, ka konstruktors var nogurt, saslimt vai aiz izklaidības izdarīt aplamu gājienu, bet automāts nekad nenogurst un vienmēr dar­bojas ātri un nemaldīgi, ja vien, protams, nav sabojājies.

Kādā no Šaha pilsētiņas paviljoniem bija uzstatīts liels šaha auto­

māts, kas varēja spēlēt trīsdesmit divas partijas reizē. Automāts bija novietots apaļa galda vidū un tam visapkārt trīsdesmit divi šaha galdiņi. Pie šiem galdiņiem sēdēja knēveļi, kas vēlējās spē­lēt ar automātu. Izdarījis gājienu uz viena galdiņa, automāts maz­liet pagriezās un izdarīja gājienu uz otra galdiņa, atkal pagriezās un tā griezās visu laiku, gājienu pēc gājiena. Tas notika tik ātri, ka viens otrs spēlētājs nepaguva pat izdarīt atbildes gājienu. Tā­dos gadījumos automāts apstājās un pagaidīja pretinieka gājienu.

Nokļuvuši Šaha pilsētiņā, mūsu ceļotāji ilgi vēroja šā lielā šaha auto­māta spēli. Beidzot Podziņai apnika skatīties, taču Nezinītim nu tikai sāka tā īsti iepatikties. Pamanījis, ka viens spēlētājs, zaudējis partiju, pie­ceļas no galda, Nezinītis apsēdās viņa vietā un paziņoja, ka šis arī gribot saspēlēt. Podziņa gan protestēja un teica, ka viņai taisni riebjoties skatīties, kā spēlē šahu. Raibulītis piebalsoja, ka arī viņam riebjoties, taču Nezinītis ietiepās un negribēja iet projām. Tad Karūsiņš sacīja, ka viņi ar Podziņu un Raibulīti iešot pastaigāties uz Jautrības pilsētiņu, bet Nezinītis varot saspēlēt šahu un vēlāk viņiem piebiedroties.

Tā arī norunāja.

Divdesmit ceturta nodaļa kā Nezinitis sasirga ar Šaha drudzi

Podziņa un Raibulītis aizgāja ar Karūsiņu uz Jautrības pilsētiņu, bet Nezinītis palika spēlēt ar automātu šahu. Viņš nepaguva izdarīt ne desmit gājienu, kad dabūja šahu un matu. Viņš nolēma izspēlēt vēl partiju un zaudēja to, izdarījis pavisam tikai piecus sešus gājienus. Nākamo matu viņš dabūja trijos gājienos. Automāts bija it kā novērojis, kādu kļūdu Ne­zinītis spēlē pieļauj, un atradis paņēmienu apspēlēt viņu visīsākajā laikā.

Kāds spēlētājs, kas sēdēja pie galda Nezinītim blakus, aizrādīja, ka vi­ņam esot par agru spēlēt ar tik sarežģītu mašīnu, lai labāk sākumā saspē- lējot ar kādu mazāku, vienkāršāku automātu. Uzzinājis, ka Šaha pilsē­tiņā ir arī citi automāti, Nezinītis cēlās no galda un devās meklēt mašīnu sev pa spēkam. Viņš nepaguva paiet ne desmit soļu, kad satika kādu knīpu. Tā bija ģērbusies skaistā, baltā tērpā ar daudzkrāsainām šaha fi­gūriņām, bet cepure viņai galvā izskatījās kā šaha karalienes kronis. Viņa uzsmaidīja Nezinītim kā vecam paziņam un sveicināja:

—    Labdien!

—    Labdien! — Nezinītis atņēma. — Mēs, liekas, esam kaut kur jau tikušies?

—    Kā jums nav kauna, Nezinīt! Vai tiešām esat aizmirsis? Jūs taču bijāt pie mums apģērbu fabrikā.

—   Ak, pareizi! — Nezinītis attapa. — Nu es atceros. Jūs esat Dzijtiņa.

— Jā gan, — Dzijtiņa apstiprināja. — Pasēdēsim šeit uz soliņa. Te ir ļoti jauki.

Viņi apsēdās uz soliņa, un Dzijtiņa ierunājās:

—    Bet mēs neesam jūs aizmirsuši un bieži pieminam jūsu apmeklē­jumu. Mums toreiz bija ļoti jautri. Atcerieties, kā Adatiņa teica Kabītim: «Jūs neesat zirgs un neatrodaties stallī. Sprauslāt varēsiet mājās.» Ha-ha- ha! Tagad, tiklīdz kāds no mums iesmejas; mēs sakām: «Jūs neesat zirgs

un neatrodaties stallī. Ejiet mājās izsprauslāties un tad nāciet atpakaļ!»

Dzijtiņa un Nezinītis jautri iesmējās.

—            Sakiet, — vai jums patīk mūsu pilsētā? — Dzijtiņa apvaicājās.

—    Ļoti patīk, — Nezinītis apliecināja. — Jums te ir gan dažādas mašīnas, gan kino, gan teātri, gan veikali un pat ēdnī­cas. Viss jums ir!

—    Bet vai tad pie jums nav tā kā pie mums?

—    Kur nu! — Nezinītis atmeta ar roku. — Mums, ja iegribas apēst ābolīti, vispirms jārāpjas kokā; iekārojas zemenīšu — tās vispirms jāizaudzē, sagribas riekstiņu —

jāiet uz mežu. Jums ir vienkārši: ej tikai ēdnīcā un ēd, ko sirds kāro, bet mums — vispirms pastrādā un tad tikai ēd!

—    Bet mēs taču arī strādājam, — Dzijtiņa iebilda. — Vieni strādā tīrumos, sakņu dārzos, citi fabrikās gatavo dažādas lietas, un tad katrs ņem veikalā, kas viņam vajadzīgs.

—    Nu, jums taču mašīnas palīdz strādāt, — Nezinītis atbildēja, — bet mums mašīnu nav. Arī veikalu mums nav. Jūs te dzīvojat visi kopā, bet mums — katra mājele pati par sevi. Tāpēc arī iznāk liels sajukums. Mūsu mājā, piemēram, ir divi mehāniķi, bet nav neviena drēbnieka. Kādā citā mājā atkal dzīvo tikai drēbnieki un neviena mehāniķa. Ja mums, piemē­ram, ievajagas bikšu, mēs ejam pie drēbnieka, taču par velti viņš bikses nedos, jo — ja jau sāks visiem bikses dalīt par velti …

—    Tad drīz pats paliks bez biksēm! — Dzijtiņa iesmējās.

—   Vēl sliktāk! — Nezinītis atmeta ar roku. — Paliks ne vien bez bik­sēm, bet arī tukšu vēderu, tāpēc ka nevar taču viņš vienā un tai pašā laikā šūt apģērbus un gādāt ēdamo!

—    Protams, ka tā, — Dzijtiņa piekrita.

—    Tātad par biksēm jādod drēbniekam, teiksim, bumbieris, — Nezinī­tis turpināja. — Bet, ja nu drēbniekam nav vis vajadzīgs bumbieris, bet, piemēram, galds, tad mums jāiet pie galdnieka un jādod bumbieris par to, ka viņš uztaisīs galdu, un tad šis galds pie drēbnieka jāapmaina pret bik­sēm. Taču arī galdnieks var pateikt, ka bumbieris viņam nav vajadzīgs, bet vajadzīgs cirvis. Un mums būs jāklimstpie kalēja. Var gadīties arī, ka tad, kad atnāksim pie galdnieka ar cirvi, viņš pasacīs, ka cirvja viņam vairs nevajag, jo to jau dabūjis citur.Un tā nu mēs būsim ieguvuši nevis bikses, bet cirvi!

—   Jā, tā tiešām ir liela nelaime! — Dzijtiņa nosmējās.

—    Tā nebūtu nekāda nelaime, jo no katra stāvokļa var atrast izeju, — Nezinītis atteica. — Sliktākā gadījumā draugi neļaus tev pazust un bikses kāds iedāvinās vai uz laiciņu aizdos. Nelaime ir tā, ka uz šāda pamata dažiem knēveļiem attīstās bries­mīga kaite — alkatība vai sīkstulība. Tāds sīkstuļa knēvelis velk sev mājās visu, kas vien gadās pa rokai: gan to, ko vajag, gan pat to, kā nevajag. Mums ir viens tāds knau­ķis — Apalītis. Viņam pilna istaba piebāzta visvisādām grabažām. Viņš iedomājas, ka tas viss varot noderēt apmai­ņai pret vajadzīgām lietām. Turklāt viņam ir milzums vērtīgu mantu, kas varētu kādam noderēt, bet pie viņa tikai apaug putekļiem un bojājas. Dažādu jaciņu, svārciņu viņam ir bez sava gala! Uzvalku vien gabalu divdesmit, bet bikšu droši savi piecdesmit pāri. Tas viss viņam sagāzts uz grīdas kaudzē, un viņš pats vairs neatceras, kas tur ir un kā nav. Daži knē­veļi to izmanto. Ja kādam steidzīgi ievajagas bikšu vai svārku, tad ik­viens var pieiet pie šās kaudzes un izraudzīties, kas patīk, un Apalītis pat nepamanīs, ka manta pazudusi. Taču, ja pamanīs, tad jau nu sargies — tādu brēku sacels, ka no mājas jābēg laukā!

Dzijtiņa sirsnīgi smējās, klausīdamās šo stāstījumu. Tad viņa kļuva nopietna un sacīja:

—    Kauns par slimniekiem smieties! Labi, ka pie mums neviens nevar sasirgt ar šo briesmīgo kaiti. Kādēļ gan mums būtu jāglabā mājās vesela kaudze apģērbu, ja kurā katrā laikā veikalā var dabūt pilnīgi pieklā­jīgu apģērbu! Turklāt modes taču pastāvīgi mainās, un, ja tērps kļuvis ne­moderns, to tik un tā nevar vilkt mugurā. Jā, — Dzijtiņa atcerējās, — kur tad ir jūsu draugi — Podziņa un šis . .. Pelēcītis, vai?

—    Nevis Pelēcītis, bet Raibulītis, — Nezinītis pārlaboja. — Viņi ar Karūsiņu aizgāja uz Jautrības pilsētiņu, bet es paliku šeit saspēlēt ar automātu šahu.

—   Nu, un saspēlējāt?

* — Trīs partijas un ne reizi neuzvarēju.

Uzzinājusi, ka Nezinītis spēlējis ar lielo automātu, Dzijtiņa pastāstīja, ka šo automātu konstruējis šaha meistars Figūriņš, tāpēc to uzvarēt esot

grūti pat pieredzējušam šahistam. Liels sa­sniegums skaitoties nospēlēt ar to kaut vai neizšķirtu, bet tas, kas automātu uzvarot, iegūstot tiesību cīnīties ar meistaru Figūriņu par pirmo vietu.

Tādiem nepieredzējušiem spēlētājiem kā Nezinītis Šaha pilsētiņā bija liels daudzums vienkāršāku šaha automātu. Šo mašīnu elektronu ierīce nebija tik sarežģīta, un tās uzvarēt bija daudz vieglāk. Turklāt daudzos automātos bija papildierīces spēlētāju uz­jautrināšanai. Tā, piemēram, vienam no

tiem bija ļoti jocīga fizionomija. Turklāt tas prata šņaukāties un kasīt ar roku pakausi, kas izskatījās visai jocīgi. Kādam citam fizionomija bija no elastīgas plastmasas, un, kad tam padevās labs gājiens, šai sejā parādī­jās uzvarētāja smaids. Tiklīdz tas kļuva drošs, ka uzvarēs, mute tam iz­stiepās līdz ausīm, bet, ja pēkšņi sāka zaudēt, tad tik briesmīgi vaibstījās, ka bez smiekliem nebija iespējams to uzlūkot. Bija tāds automāts, kuram degunā laiku pa laikam iedegās elektriskā spuldzīte, un tad viss deguras kvēloja sarkanā gaismā, bet mati uz galvas cēlās stāvus.

Bez tam šeit bija automāti, kas attēloja dažādu spēlētāju raksturu. Viens no tiem pirms katra gājiena ilgi rauca pieri, nez kāpēc berzēja ar roku degunu, nedroši ņēma no galdiņa figūru, ilgi turēja to rokā, it kā ap­svērdams, kur likt, beidzot, izdarījis gājienu, ar skubu ķēra figūru atpa­kaļ, nolika iepriekšējā vietā un atkal izlikās domājam. Tādas automāta izdarības kaitināja dažus pārāk nepacietīgus spēlētājus un padarīja spēli interesantāku. Kāds cits automāts pirms katra gājiena ikreiz šņaukājās, purpināja, krekstēja, grozīja galvu, raustīja plecus, plātīja rokas. Vēl kāds cits laiku pa laikam izmeta tādus teicieniņus kā: «Ak jūs ejat tā? Nu, bet mēs atkal šitā!» Vai: «Tūliņ mēs jums parādīsim, kā spēlē šahu.» Vai: «Nupat jūs būsiet dimbā.» To panāca ar magnetofonu jeb skaņu pierakstī­šanas aparātu, kurā uz magnēta lentes bija ierakstītas dažādas frāzes. Pirms katra gājiena magnetofons automātiski ieslēdzās, un atskanēja šāda vai tāda frāze.

Katram automātam bija savs vārds. Tā, piemēram, lielo trīsdesmitdiv- vietīgo automātu sauca par «Titānu». Tas, kurš mēdza sacīt: «Nupat jūs būsiet dimbā,» — tā arī bija iedēvēts par «Dimbu». Bet to, kas prata kasīt pakausi, nez kāpēc sauca par «Krancīti». Dzijtiņa iepazīstināja Nezinīti ar visiem automātiem, un Nezinītis ar katru saspēlēja pa partijai, taču uzva­rēt uzvarēja vienīgi «Krancīti».

— Redziet nu, jūs jau sākat gūt panākumus! — Dzijtiņa sacīja. — Jums tikai biezāk jānāk šurp un jātrenējas.

Kamēr Nezinītis spēlēja šahu, Podziņa un Raibulītis labi izpriecājās pa Jautrības pilsētiņu. Jautrība sākās jau, iekām apmeklētāji bija nokļuvuši pilsētiņā, proti, pie pašas ieejas. Šī ieeja nebija ne vārti, ne vārtiņi, ne dur­vis, bet resna metala caurule, kas atgādināja tuneli. Caurule nepārtraukti griezās, un ikviens, kas mēģināja tikt tai cauri parastā veidā, noteikti li­kās garšļaukus, jo kājas griezās projām. Lai noturētos līdzsvarā, vajadzēja iet nevis taisni uz priekšu, bet veikli spert soļus iešķērsām. Daži knēveļi

bija tā iemanījušies, ka izgāja pa cauruli pat nesagrīļojušies. Taču tādu nebija daudz. Vairums apmeklētāju nevarēja nokļūt pilsētiņā, iepriekš ne- izvārtījušies pa cauruli.

Pie šās rotējošās caurules parasti drūzmējās vesels bars knēveļu un smējās par drošinieku mēģinājumiem izkļūt tai cauri. Arī Podziņa, Karū­siņš un Raibulītis pievienojās pūlim un smējās līdzi. Sevišķi skaļi smējās Raibulītis. Viņam likās, ka iziet pa cauruli nav nemaz grūti, bet visi gā­žas gar zemi paši aiz savas neveiklības. Izsmējies no visas sirds, Raibulī­tis nolēma parādīt savu veiklību un bezbailīgi devās iekšā caurulē. Viņš nepaguva paspert ne trīs soļus, kad nostiepās visā garumā un sāka val­stīties pa cauruli kā malkas šķila. Konfektes, ar ko viņam bija piebāztas pilnas kabatās, izbira. Raibulītis lasīja tās augšā un bāza atpakaļ kabatās, un tai pašā laikā pūlējās piecelties kājās, taču tūliņ uz vietas krita atpa­kaļ. Tā viņš kūleņoja pa cauruli, līdz beidzot tā izmeta viņu laukā. Visas šīs izdarības izraisīja skatītājos veselu smieklu vētru.

— Redziet nu, mēs vēl neesam ietikuši Jautrības pilsētiņā, kad jau sā­kam uzjautrināties, — Karūsiņš teica Podziņai. — Ņemiet vērā, ka smiekli šeit izraisās ļoti vienkārši — apmeklētāji paši sevi smīdina: sākumā jūs smejaties par citiem, tad lienat paši caurulē, un nu jau citi smejas par jums.

To teicis, Karūsiņš tuvojās caurulei. Par spīti savam lempīgajam augumam, viņš diez­gan veikli nolaipoja gandrīz visu ceju un tikai divus soļus no izejas nogāzās garšļaukus, kas gan arī uzjautrināja skatītājus. Nu bija pienā­kusi Podziņas kārta. Visi domāja, ka arī viņa pakritīs, un jau dzīrās krietni izsmieties, taču Podziņa tik veikli šķeterēja kājām, ka ne reizi pat nepaklupa.

Nonākuši Jautrības pilsētiņā, mūsu ceļotāji soļoja pa aleju un drīz vien nonāca uz lau­kumiņa, kura vidū bija ierīkota liela koka ripa. 5o ripu sauca par velna riteni. Uz tā apsēdās, kas gribēja, tad ripa sāka ātri griezties, un centrbēdzes spēks izsvaidīja sēdētājus uz vi­sām pusēm.

Pabraukušies uz velna riteņa un kūleniski noripojuši zemē, mūsu ce­ļotāji devās tālāk un apstājās pie burvju spoguļa. Tas nebija vis plakans, bet gan greizs, turklāt visu laiku locījās, kādēļ knēvelis, tajā skatoties, redzēja, ka galva viņam izstiepjas garumā kā zirņa pāksts, bet kājas sarau­jas īsas kā zoslēnam; tad atkal otrādi: kājas izstiepās kā makaroni, bet galva saplaka kā bliņa. Tūliņ sāka stiepties garumā deguns, bet seja sa­šķiebās tīri greiza; pēdīgi seja jau vairs neizskatījās itin ne pēc kā.

Skatoties visās šajās pārvērtībās, nebija iespējams smieklus valdīt, bet, tā kā smiekli visai rosina ēstgribu, tad mūsu ceļotāji devās uz ēdnīcu pusdienot un pēc pusdienām vizinājās ar atompiedziņas veltnīšu auto- krēsliņiem un ar pašbraucējām lodīšu slidām.

Atomu autokrēsliņš atgādināja parastu krēsliņu vai atzveltenīti ar kāju paliktni, tikai kājiņu vietā tam bija mīksti gumijas veltnīši. Apakšā, zem sē­dekļa, bija iemontēts neliels atomdzinējs, kas iedarbināja krēsliņu.

Lai brauktu ar autokrēsliņu, nebija pat jāmācās to vadīt. Pietika apsēs­ties uz tā, uzsaukt: «Uz priekšu!» — un krēsliņš pats brauca uz priekšu. Vajadzēja tikai pateikt «ātrāk!» vai «lēnāk!» — un krēsliņš tūdaļ sāka kustēties ātrāk vai arī gausināja gaitu. Pie vārdiem «pa labi» vai «pa kreisi» krēsliņš pagriežas uz vienu vai otru pusi, bet, ja pateica «stop!», krēsliņš acumirklī apstājās.

Visus šos vārdus nevajadzēja sacīt skaļi, bet čukstus un varēja pat ne­maz nerunāt, tikai klusībā domāt. Podziņa un Raibulītis interesējās, kā­pēc tā notiek. Karūsiņš pastāstīja, ka apakšā novietotais paliktnis uztverot elektriskos signālus no krēsliņā sēdošā knēveļa kājām un novadot šos sig­nālus speciālā elektronu aparātā, kas iedarbinot dzinēju, regulējot ātrumu, ieslēdzot labā un kreisā pagrieziena mehānismus.

—    Kādus signālus gan var dot manas kājas? — Raibulītis brīnījās. — No manām kājām nevar nākt nekādi signāli.

—   Jūs tikai tos nemanāt, — Karūsiņš atbildēja, — jo šie signāli ir ļoti vāji, taču būt tie tomēr ir. Vajag jums tikai nodomāt, tas ir, domās izru­nāt vārdu «uz priekšu», kad tūliņ no jūsu smadzenēm šaujas elektriskais nervu impulss, it kā dodams kājām rīkojumu iet uz priekšu vai atpakaļ, pa­griezties pa labi vai pa kreisi vai arī apstāties uz vietas. Lūk, tādus elek­triskos impulsus tad arī uztver elektronu ierīce.

Raibulītis sāka vizināties ar autokrēsliņu un ar interesi vēroja, kā krēs­liņš klausa viņa domām.

Tad viņš sacīja:

—    Nekas, tāds krēsliņš, manuprāt, ir pat labāks par Nezinīša brīnum­nūjiņu! Te vajag tikai nodomāt: gribu pa labi vai pa kreisi, un vēlēšanās uzreiz piepildās. Bet tur vajag vēl vicināt nūjiņu un skaļi pasacīt, ko grib. Ar vārdu sakot — ķēpa!

Izvizinājušies ar autokrēsliņu tiku tikām, Raibulītis, Podziņa un Karū­siņš pārgāja uz pašskrējējām lodīšu slidām, kam bija apmēram tāda pati elektronu ierīce kā autokrēsliņiem, proti, tās uztvēra elektriskos impulsus no slidskrējēja knēveļa kājām un veda viņu, kurp vajadzēja.

Karūsiņš stāstīja, ka pagaidām šie autokrēsliņi un pašskrējējas slidas esot tikai parkā, bet drīz vien ar tām varēšot braukāt pa visu pilsētu, un vēlāk, iespējams, neviens vairs nebraukšot automobiļos, bet visi tikai ar autokrēsliņiem.

Diena nemanot bija pagājusi, tāpēc Podziņa, Karūsiņš un Raibulītis griezās atpakaļ uz Šaha pilsētiņu, sameklēja tur Nezinīti un Dzijtiņu, un tad visi kopā devās uz Teātra pilsētiņu noskatīties izrādi.

Kopš tā laika Podziņu un Raibulīti diendienā varēja sastapt Jautrības pilsētiņā. Nezinītis turpretim augām dienām nozuda Šaha pilsētiņā. Šeit viņš satikās ar Dzijtiņu, un viņiem abiem daudz kas bija pārrunājams. Taču pats galvenais viņiem bija šaha spēle,, Dzijtiņa skaitījās rūdīta ša- histe, un viņai patika, ka arī Nezinītis bija aizrāvies ar šahu jeb, kā Sau­les pilsētā mēdza izteikties, sasirdzis ar šaha drudzi.

Divdesmit piektā nodaļa ka atradĀs svilpĪtis

Nokļuvis slimnīcā, Svilpītis pirmajā laikā brīnījās, kad slimnieku ko­pēja vai kāds no ārstiem viņu sauca par Plācenīti. Taču viņš uzreiz neat­tapa pajautāt, kāpēc viņu sauc tādā ērmotā vārdā. No smadzeņu satrici­nājuma viņa prāta spējas bija mazliet notrulušas un galva nestrādāja tik labi kā agrāk. Pamazām viņa prāta spējas atjaunojās, bet pa to pašu laiku viņš gluži nemanot bija pieradis pie jaunā vārda, tā ka pēc dažām dienām jau arī pats iedomājās, ka viņu sauc par Plācenīti. Viņš tikai reizēm nodre­bēja, kad viņu pasauca šai vārdā, un uzreiz neatsaucās, it kā viņam vaja­dzētu iepriekš padomāt, vai sauc viņu vai kādu citu.

Doktors Kompresītis ievēroja šo Svilpīša izturēšanās īpatnību, taču iz­skaidroja to ar slimīgo stāvokli, kas gan kairināja, gan bremzēja nervu sistēmu. Viņš turpināja ārstēšanu ar savu metodi, proti, ar smieklu palī­dzību, taču sākumā viņa jociņi uz slimnieku nekādi neiedarbojās. Tomēr reizē ar to, ka Svilpīša prāta spējas atjaunojās, viņa sejā sāka parādīties saprātīgs smaids. Tas, starp citu, pierādīja, ka spēja saprast jokus knē­veļiem atkarīga no viņu prāta attīstības.

Pamanījis, ka Svilpīša sejā aizvien biežāk ieplaiksnās smaids, doktors Kompresītis nolēma pāriet uz nākamo ārstēšanas etapu, proti, nevis stās­tīt jocīgus atgadījumus, bet lasīt priekšā jautras grāmatas. Ar šādu nolūku viņš izlasīja slimniekam priekšā rakstnieka Lastiņa grāmatu ar virsrakstu «Trīsdesmit trīs jautrie vārnulēni». Klausīdamies šo grāmatu, Svilpītis skaļi smējās. Tas iedrošināja doktoru Kompresīti. Viņš nolēma, ka nu jau slimnieks var lasīt patstāvīgi, un atstiepa tam veselu klēpi avīžu, kuras šinīs dienās iespieda milzum daudz jocīgu nostāstu par pa­zudušo milici Svilpīti.

Tomēr visi šie jocīgie apraksti pašam milicim Svilpītim it nemaz

nelikās jocīgi. Ieraudzījis avīzē savu vārdu, viņš attapa, ka taisni viņš jau ir šis pats pa­zudušais milicis Svilpītis un nepavisam nav Plācenītis, kā viņu sauca slimnīcā. Svilpīša apziņa pilnīgi noskaidrojās, un viņš atcerē­jās visu, kas bija noticis: arī to, kā Nezinītis pavicināja brīnumnūjiņu un kā tūliņ sagruva milicijas ēkas sienas. Aizsviedis pie malas visas avīzes, Svilpītis grasījās lēkt ārā no gultas, taču doktors Kompresītis viņu at­turēja:

— Guliet, guliet, Plācenīt! Kur tad jūs tā uzreiz gribat skriet?

—    Es neesmu nekāds Plācenītis, bet gan milicis Svilpītis, — Svilpītis atbildēja. — Man, cik iespējams, drīzāk jāstājas pie saviem dienesta pienā­kumiem un jāaiztur burvis, lai atņemtu tam brīnumnūjiņu, ar kuru tas grauj mājas un var nodarīt iedzīvotājiem lielu postu.

Doktors Kompresītis zināja, ka daži slimnieki pēc pārciesta psihiska traucējuma sāk iedomāties, it kā viņus vajājot raganas, pesteļi vai ļauni burvji. Tāpēc viņš ņēmās Svilpīti pārliecināt, ka nekāda burvja neesot un arī neesot bijis, taču Svilpītis apgalvoja, ka pats redzējis, kā burvis sagrā­vis milicijas ēkas sienas.

—    Kāds tad tas burvis bija? — doktors Kompresītis smaidīdams jautāja.

—   Tāds pats kā visi knēveļi, tikai bikses viņam bija dzeltenas, bet rokā brīnumnūjiņa, —- Svilpītis atbildēja.

—   Nu, skaidrs, ka tas viss jums tikai tā licies, — Kompresītis sacīja. — Kur tas redzēts, ka knēveļi būtu staigājuši dzeltenās biksēs! Tādas taču nemaz nav modē!

—    Taisni labi, ka nav modē. Pēc šīm dzeltenajām biksēm būs viegli viņu sazīmēt un atņemt viņam brīnumnūjiņu.

Doktors Kompresītis sagrauzts pakratīja galvu un uzlika roku slim­niekam uz pieres, lai pārliecinātos, vai tam nav karstumi, un tad ieminējās:

—   Jums droši vien sāp galva?

—   Nekāda galva man nesāp! — Svilpītis pikti atcirta.

—   Jums tikai tā liekas, ka nesāp, bet patiesībā sāp, — Kompresītis sa­cīja. — Pag, uzliksim jums uz galvas ledu, un tūliņ kļūs vieglāk.

Doktors Kompresītis pasauca kopēju un parīkoja:

—    Kopējiņ, ledu uz galvas Plācenītim!

—   Es taču jums teicu, ka neesmu Plācenītis, bet milicis Svilpītis!

—    Nu labi, labi, — Kompresītis viņu mierināja. — Pēc smadzeņu satricinājuma slimnieki bieži mēdz iedomāties sevi par dažādām pazīsta­mām personām. Jūs, lūk, salasījāties avīzēs par slaveno milici Svilpīti un pats iedomājaties, ka esat Svilpītis.

—   Nē, es patiešām esmu Svilpītis.

—   Nu, kad jūs ieraudzīsiet savu apliecību, tad pats pārliecināsieties, ka esat Plācenītis un nevis Svilpītis … Kopējiņ, atnesiet šurp Plācenīša ap­liecību!

Kopēja atnesa Plācenīša jaku un izvilka no kabatas šofera apliecību.

—    Pag, paskatīsimies jel, kas šeit rakstīts, — sacīja Kompresītis un paņēma rokā apliecību. — Jūs dzīvojat Makaronu ielā?

—   Pareizi, — Svilpītis apstiprināja.

—   Trīsdesmit septītajā namā?

—   Trīsdesmit septītajā namā.

—   Tātad jūs esat Plācenītis!

—   Nevar būt!

—    Kā tad nevar būt? Re, skatieties, te rakstīts melns uz balta — «Plā­cenītis». Redziet — «Plācenītis».

Svilpītis paņēma rokās apliecību, izlasīja, kas tajā rakstīts, un neiz­pratnē iesaucās:

—    Skaties, tiešām gan: «Plācenītis, dzīvo Makaronu ielā trīsdesmit septiņi, dzīvoklis sešdesmit seši …» Tikai, pag, kāpēc tad dzīvoklis seš­desmit seši? Man taču ir deviņdesmit devītais dzīvoklis.

—   Nu, jums galvā laikam no trieciena kaut kas apgriezies otrādi, — Kompresītis iebilda. — Apgrieziet 66 ar kājām uz augšu un dabūsiet 99.

Svilpītis apgrieza apliecību ar kājām gaisā un iesmējās:

—    Paskat, tiešām gan — 99! Lai tad es neesmu Svilpītis, ja es jau ne­esmu Plācenītis, tas ir … tfu! Lai es neesmu Plācenītis, ja es esmu Svil­pītis! Vai es pareizi runāju?

—    Pilnīgi pareizi, — Kompresītis apstiprināja. — Tikai neuztraucie­ties, bet vislabāk mēģiniet iemigt! Kad pamodīsieties, tad par Svilpīti visu būsiet aizmirsis. Es pats esmu vainīgs: nevajadzēja dot jums šīs avī­zes lasīt.

Svilpītis pamazām nomierinājās un drīz vien iemiga.

Tomēr pēc šās sarunas doktors Kompresītis kļuva domīgs. Ne jau nu tīri tā, ka viņš šaubītos, vai Plācenītis ir Plācenītis. Nē! Viņš bija pārlieci­nāts, ka Plācenītis ir Plācenītis. Bet ap sirdi viņam tomēr bija nemierīgi. Paņēmis līdzi šofera apliecību, viņš devās uz Makaronu ielu, sameklēja trīsdesmit septīto namu un, uzkāpis ceturtajā stāvā, piezvanīja pie sešdes­mit sestā dzīvokļa durvīm. Durvis atvēra Pigoriņš.

—    Sakiet, — vai šeit dzīvo Plācenītis? — doktors Kompresītis vaicāja.

—   Jā, nāciet iekšā! — Pigoriņš aicināja.

Doktors iegāja istabā, un Pigoriņš sacīja Plācenītim, kas sēdēja uz dīvāna:

—    Rau, Plācenīt, pie tevis kāds atnācis, lai tad es neesmu Pigoriņš!

Plācenītis piecēlās Kompresītim pretim.

—   Tātad jūs esat Plācenītis? — Kompresītis brīnījās, ieraudzījis savā priekšā īsto Plācenīti.

—   Jā gan, es. Kāpēc lai es nebūtu Plācenītis?

—   Jā, jā, protams! — Kompresītis steidzās piekrist. — Kāpēc gan lai jūs nebūtu Plācenītis, bet, redziet, mums jau viens Plācenītis ir, tas ir . . tfu! … ko es runāju! … Sakiet, — vai jūs gadījumā neesat pazaudējis savu šofera apliecību?

—   Kā tad, kā tad! — Plācenītis priecīgi attrauca. — Es pazau­dēju … tas ir, nevis pazaudēju, bet to aiznesa kopā ar manu jaku tas savādnieks, kas pie mums gulēja pa nakti.

Doktors Kompresītis izvilka no kabatas apliecību un parādīja Plā­cenītim.

—   Mana, kā tad! — Plācenītis iesaucās, ieraudzījis apliecību. — Kā tā pie jums nokļuva?

Doktors Kompresītis pastāstīja Plācenītim un Pigoriņam par knēveli, ko knīpa Pogaļiņa nogādājusi pie viņiem slimnīcā. Bet Pigoriņš un Plāce­nītis izstāstīja doktoram par knēveli, kas nezināmā kārtā bija aizmidzis viņu dzīvoklī un, projām iedams, aiz pārskatīšanās uzvilcis Plācenīša jaku.

Paķēruši līdzi Svilpīša svārkus, Pigoriņš un Plācenītis kopā ar doktoru devās uz slimnīcu. Ieraudzījuši aizmigušo Svilpīti, viņi uzreiz to pazina un apliecināja, ka tas esot tas pats knēvelis, kuru viņi tonakt atraduši savā dzīvoklī. Pievākuši Plācenīša jaku, viņi aizgāja, iepriekš palūguši atļauju nākamajā dienā apmeklēt slimnieku un sīkāk izdibināt, kā tas iekļuvis viņu dzīvoklī.

Līdzko Pigoriņš un Plācenītis bija aizgājuši, doktors Kompresītis no­grima dziļās domās un tad teica:

—    Tagad nu ir skaidrs, ka mūsu Plācenītis nav Plācenītis. Bet, ja nu viņš nav Plācenītis, tad viņš, bez šaubām, ir pazudušais milicis Svilpītis.

Nonācis pie šāda secinājuma, doktors Kompresītis piezvanīja pa tāl­runi avīzes redakcijai un paziņoja, ka pazudušais milicis Svilpītis nemaz neesot pazudis, bet atrodoties viņa slimnīcā. Tūliņ no avīzes uz slimnīcu atsteidzās korespondents Pildspalviņš, aprunājās ar doktoru Kompresīti un milici Svilpīti, tad devās pie Pigoriņa un Plācenīša, izdibināja no tiem visu, ko tie šinī lietā zināja, pēc tam aizbrauca pie knīpas Pogaļiņas, iz­taujāja arī to, pēdīgi iegriezās milicijas nodaļā, apskatīja notikušos postī­jumus un parunājās ar milici Sardzīti.

Nākamajā rītā avīzēs parādījās pilnīgs pārskats par miliča Svilpīša piedzīvojumiem un visu pilsētu satrauca negaidītā jaunā vēsts. Iedzīvo­tāji rāva cits citam no rokām avīzes, kurās bija ievietots paziņojums, ka milicis Svilpītis, kas bija sacēlis tādu brēku, beidzot atradies. Neviens ne par ko citu vairs nerunāja kā vien par šo Svilpīti.

Nezinītis, kas jau agrā rīta stundā bija ieradies Šaha pilsētiņā un spē­lēja šahu ar automātu «Krancīti», izbrīnā noraudzījās uz knēveļiem, kas pulcējās apkārt uz celiņiem, lasīja avīzes un kaut ko dzīvi pārsprieda. Ne- zinīti māca ziņkāre, par ko gan tie runā, bet viņu bija aizrāvusi šaha spēle, un viņam netikās pārtraukt iesākto partiju.

Tobrīd tālumā uz celiņa parādījās Dzijtiņa. Viņa skrēja un vicināja rokās avīzi.

—    Nezinīt! — viņa sauca jau iztālēm, ieraudzījusi Nezinīti. — Svilpītis atradies!

—    Kas tas par Svilpīti? — Nezinītis neizpratnē jau­tāja.

Viņš jau bija Svilpīti pavisam aizmirsis.

—   Nu, milicis Svilpītis, kas bija pazudis.

Nezinītis uzreiz atcerējās visu. Viņš metās pretim

Dzijtiņai, izķēra tai avīzi no rokām un sāka lasīt. Te bija gan tas, ko bija stāstījuši Pigoriņš un Plācenītis, gan tas, ko stāstījusi Pogaļiņa, gan miliča Sardzīša, gan doktora Kompresīša, gan paša Svilpīša izteikumi. Svil­pītis apgalvoja, ka burvis, kas sagrāvis milicijas ēkas

sienas, bijis ģērbies kanārijdzeltenās biksēs, pēc kurām to viegli būšot dabūt rokā, lai atņemtu tam kaitīgo brīnumnūjiņu.

Tiklīdz Nezinītis izlasīja šo Svilpīša apgalvojumu, viņu sagrāba bailes. Viņš nobāla un, atkritis uz soliņa, raudzīja apsegt ar avīzi savas dzeltenās kanārijkrāsas bikses. To redzēdama, Dzijtiņa sāka smieties.

— Kas tev notika, Nezinīt? — viņa jautāja. — Ā, sa^ protu! Tev taču arī ir dzeltenas bikses. Tu baidies, ka tevi nenotur par burvi, vai ne?

—   Jā, — Nezinītis atzinās.

—    Kā tev nav kauna, Nezinīt! — Dzijtiņa iesaucās. — Vai tad tu ne­zini, ka burvju pasaulē nemaz nav?

—    Kāpēc tad Svilpītis sacījis, ka redzējis burvi?

—    Muļķības! — Dzijtiņa atteica. — Svilpītis ir slims. Viņam ir murgi un slimīgas iedomas. Viņš to visu būs nosapņojis. Še, palasi, ko par to saka doktors Kompresītis!

Nezinītis sāka lasīt doktora Kompresīša stāstu, kas bija ievietots avīzē. Doktors Kompresītis rakstīja, ka milicis Svilpītis vēl neesot gluži vesels. Viņa prāta spējas pēc smadzeņu satricinājuma vēl neesot pilnīgi atjauno­jušās, arī iztēle vēl esot traucēta, un sakarā ar to slimnieks murgojot par burvi dzeltenās biksēs, tas ir, iedomājoties, ka to redzējis, kaut gan, pro­tams, nekad to neesot redzējis. Tomēr ar laiku slimniekam tas pāriešot, bet līdz tam viņam vajadzēšot palikt slimnīcā, jo tādi murgu apsēsti slimnieki esot apkārtējiem bīstami.

Izlasījis avīzē, ka Svilpīti tik drīz no slimnīcas ārā nelaidīs, Nezinītis mazliet nomierinājās, taču baidījās pat piecelties no sola, jo viņam likās, ka visi skatās uz viņa dzeltenajām biksēm.

—    Joks tāds! — Dzijtiņa sacīja. — It kā tev vienam būtu dzeltenas bikses. Paskaties apkārt!

Nezinītis pavērās apkārt un ieraudzīja, ka daudzi knauķi staigā dzelte­nās biksēs.

—   Atceries, kad jūs bijāt pie mums fabrikā, māksliniece Saktiņa pat­laban strādāja pie dzeltenu bikšu projekta! — Dzijtiņa atgādināja. — Ta­gad fabrika šo modeli laidusi ražošanā, un kopš vakardienas dzeltenas bikses dabūjamas visos veikalos. Patlaban tā ir pati modernākā krāsa.

Divdesmit sestā nodaļa svarĪgi notikumi

Redzēdams, ka neviens nepievērš uzmanību viņa dzeltenajām biksēm, Nezinītis apmierinājās un par milici Svilpīti vairs nedomāja. Dienu viņš pavadīja diezgan jautri un tikai vakarā apgūlies piepeši sajuta tādu kā ne­mieru. Sākumā viņš pat nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņam šķita, ka viņš it kā būtu ko pazaudējis vai kādam kaut ko apsolījis un solīto neizpil­dījis vai arī viņam kaut ko būtu solījuši dot un tā arī neiedevuši.

«Vilks viņu sazina, kas ar mani ir!» Nezinītis brīnījās. «Viss bija tik labi, un še tev nu!»

Viņš sāka grozīties gultā no vieniem sāniem uz otriem, par varītēm pūlēdamies iemigt, te pēkšņi izdzirdēja sīku sīkšanu, it kā džinkstētu ods. Nezinītis saausījās un pamazām šai sīkoņā sāka izšķirt vārdus:

«Un milici tu esi aizmirsi-i-is? Aizmirsi-i-is?»

«Skat tik!» Nezinītis pabrīnījās. «Tā taču atkal sirdsapziņa! Ha-ha! Sen, kā saka, nebija dzirdēta!»

Taču sirdsapziņa nelikās par viņa zobgalībām ne zinis un turpināja: «Tu, lūk, te mierīgi guli, bet milici tevis dēļ tur slimnīcā. Ej labāk pie Kompresīša un izstāsti, ka Svilpītis tiešām redzējis tev brīnumnūjiņu. Kompresītis taču domā, ka Svilpītis nav pie pilna prāta, tāpēc arī uzskata par vajadzīgu viņu ārstēt.»

— Tad ir gan sodība! — Nezinītis caur zobiem norūca. — Tiklīdz man jāiet gulēt, viņa pamostas un ņemas sīkt. Viņai, ko tu neteiksi, nakti nez kāpēc nenākot miegs.

Sirdsapziņa tomēr neapklusa un neatlaidīgi mala savu:

«Es taču gribu, lai tu būtu labāks. Es nevaru gulēt, kad redzu, ka tu rīkojies nelabi.»

«Nu labi, labi!» Nezinītis sirdīgi atrūca. «Rīt iešu un izstāstīšu visu. Lai milicis mani soda. Lai atņem brīnumnūjiņu! Iztikšu arī bez nūji­ņas. Nepatikšanas vien tās dēļ iznāk, vairāk nekā!»

Nepaguva vēl Nezinītis to izteikt, kad sirdsapziņa apmierinājās, un viņš acumirklī aizmiga.

Otrā dienā Nezinītis, protams, nekur negāja un nevienam nekā neteica, bet vakarā, kad sirdsapziņa atkal sāka viņam pārmest, atrunājās, ka solī­jumu izpildīšot rīt. Tā viņš atrada visai labu līdzekli sadzīvot ar savu

sirdsapziņu. Nebija nekādas vajadzības ar to strīdēties, bet, tiklīdz tā sāka pārmest, vajadzēja tikai pateikt: labi, sak, rīt izdarīšu. Sirdsapziņa uz vietas apklusa, un tad varēja mierīgi gulēt.

Mūsu ceļotāji, tāpat kā agrāk, augām dienām pazuda parkā, bet Sau­les pilsētā pa tam risinājās visai svarīgi notikumi, kas pamazām radīja ievērojamas pārmaiņas pilsētas iemītnieku dzīvē. Milzu loma šais notiku­mos bija trim bijušajiem ēzeļiem, proti, mūsu vecajiem paziņām Kaligulam, Spertenim un Pegaziņam. Kopš tā laika, kad šī trijotne bija satikusies Ma­karonu ielā un Pegaziņš sadomājis šķērsām pār ietvi izvilkt auklu, no kuras tā tika cietis milicis Svilpītis, viņi vairs nešķīrās cits no cita. Trijatā nebija tik garlaicīgi, turklāt Spertenis un Kaligula cerēja, ka Pegaziņš sagudros vēl kādu interesantu stiķi. Pegaziņš sacīja, ka visinteresantā­kais, ko viņš zinot, esot no šļūtenes liet garāmgājējiem ūdeni virsū, bet iespējams, ka ar laiku viņš izgudrošot vēl ko citu.

Nākamajā rītā, līdzko ielās parādījās puķu laistītāji, Kaligula, Sperte­nis un Pegaziņš izrāva vienam no viņiem šļūteni un ņēmās liet ūdeni uz gājējiem. Kamēr tie atskārta, kas notiek, daudzi bija slapji no galvas līdz kājām. Tādu pašu joku Kaligula, Spertenis un Pegaziņš izstrādāja arī otrā ielā, tad trešā. Visas šīs izdarības nepalika nepamanītas, un nākamajā dienā avīzē parādījās jauns ziņojums. Lūk, kas tur bija rakstīts:

«Mums jau ir nācies mūsu avīzē ziņot, ka divi nepazīstami knauķi, dabūjuši savās rokās šļūteni puķu laistīšanai, lēja no tās ūdeni uz gājē­jiem ielās. Vakar notikuši vēl daži tādi paši nejēdzīgi gadījumi. Kāds no galvas līdz kājām apliets knēvelis saaukstējās un saslima. Patlaban tas ievietots slimnīcā, kur tam acīm redzot būs jānoguļ vairākas dienas.

Nepieciešams atzīmēt, ka šādi gadī­jumi, kad gājējus aplej' ar aukstu ūdeni, ir mežonīgi, muļķīgi izlēcieni, kas mūsu pil­sētā sen vairs nebija novēroti. Pēdējo reizi šāds gadījums noticis pirms vairākiem gadu desmitiem. Tajos senajos laikos vēl dzīvoja knēveļi, kuriem darīja prieku sa­gādāt citiem nepatikšanas. Tā, piemēram, viens otrs bija ieņēmies piezagties kādam

no mugurpuses un negaidīti iebelzt ar dūri pa muguru vai ari uzliet uz galvas krūzīti auksta ūdens. Daudzi no viņiem labprāt spēlēja sunīšus. Pasizdami gājē­jus gar zemi, tie drāzās ātrāk par vēju, kāpēc tos arī iedēvēja par vējgrābšļiem.

Veikto audzināšanas pasā­kumu rezultātā vējgrābšļi mūsu pilsētā izzuduši jau kopš dau­dziem gadiem. Paliek nenoskaid­rots, vai knēveļi, kas laistās ar ūdeni,ir no pagājušiem laikiem saglabāju­šies vējgrābšļi vai arī tie ir kādi jauni, nez no kurienes ieklīduši vējgrāfr- šļi. Jācer, ka ar laiku tas viss noskaidrosies.»

Jāpiebilst, ka laistīšanās ar ūdeni no šļūtenes nebija mūsu vējgrābšļu vienīgā izklaidēšanās. Pamanījuši, ka Saules pilsētas iedzīvotāji bieži spēlē paslēpes, arī viņi sāka iet šo rotaļu, taču izdarīja tanī dažus uzlabojumus. Vēlāk šī uzlabotā rotaļa pat zināmā mērā izplatījās starp parastajiem knē­veļiem, un to iedēvēja par vējgrābšļu paslēpēm. Ikviens, kas piedalījās šai rotaļā, ņēma rokās krūzīti ar ūdeni. Tam, kas meklēja, bija ne vien jāat­rod tas, kurš slēpās, bet arī jāaplej no krūzītes ar ūdeni, bet tam, kas slē­pās, bija jāaplej tas, kurš meklēja. Gluži tāpat radās rotaļa, ko sauca par vējgrābšļu sunīšiem. Šajā rotaļā dalībnieki dzinās cits citam pakaļ un laistījās no krūzītēm ar ūdeni. Tiklīdz «sunītim» izdevās kādu apliet, tas vairs nebija sunītis, bet viņa vietā par sunīti kļuva aplietais, kas savu­kārt centās apliet pārējos.

Bez kustību rotaļām Kaligula, Spertenis un Pegaziņš ļoti drīz iema­nījās galda spēlēs, tādās kā, piemēram, loto, domino, biljards, dambrete un pat šahs. Tomēr arī tās viņiem nepatika spēlēt parastā veidā, tā, kā spēlēja visi, un Pegaziņš, kas bija pats atjautīgākais no viņiem, ieteica spēlēt uz knipjiem. Pēc šās metodes zaudētājs, paspēlējis šaha, dambretes, domino vai biljarda partiju, nolieca galvu un uzvarētājs iesita viņam pa • pieri vienu, divus vai vairākus knipjus, cik nu iepriekš bija norunāts.

Nepieciešams atgādināt, ka visi šie mežonīgie izlēcieni notika tāpēc, ka Kaligula, Spertenis un Pegaziņš nebija parastie knēveļi. Ikvienā no vi­ņiem bija palicis kaut kas no dzīvnieka, kura stāvoklī viņi bija atradušies agrāk. It īpaši rupjš bija Spertenis. Uz ielas viņš nekad nevienam negrieza ceļu, gluži otrādi, tā vien grasījās katru pretimnācēju pagrūst, kāpa vi­siem uz kājām un spļaudījās, kur pagadījās. Viņš nesmējās vis klusām, bet zviedza pilnā rīklē, tā ka dažs labs satrūcies cirtās sāņus un ar rokām spieda ausis ciet. Ja Spertenim kā ievajadzējās, viņš nepalūdza, bet tīri vienkārši pievāca vai atņēma. Un, ja viņam nedeva, viņš spēra un daž­kārt raudzīja pat iekost. Visus viņš saukāja par lempjiem un citādi la­māja, visiem draudēja noraut ausis, bija uzgājies līst svešos dzīvokļos, saimniekiem guļot, un ņemt bez atļaujas viņu mantas.

Jāsaka gan, ka Pegaziņš un Kaligula nemaz nebija labāki. Visiem trim joprojām likās dīvaini, ka viņi staigā nevis uz četrām, bet uz divām kā­jām. Visu laiku viņus urdīja vēlēšanās mesties četrrāpus un zviegt ēzeļa balsī, taču kāds iekšējs spēks viņus no tā atturēja. Šī neapmierinātā vēlē­šanās bija par iemeslu, ka viņus sāka mocīt skumjas. Visa pasaule viņiem apriebās, pakrūtē, šķiet, nemitīgi smeldza un tāpēc gribējās palaist kādu ļaunu joku, lai arī citiem kļūtu tikpat nelabi ap sirdi. Ja Nezinītis zinātu par viņu mokām, tad nekavējoties būtu pārvērtis viņus atpakaļ par ēze­ļiem. Taču Nezinītis par to nekā nezināja.

Saules pilsētas iedzīvotāji bieži redzēja visus trīs draugus kopā. Ikvie­nam neviļus dūrās acīs, cik ļoti tie līdzinās cits citam. Un tiešām, visi trīs bija ģērbušies it kā pēc vienas modes: spilgtos, puķainos svārkos ar šau­rām, īsām piedurknēm, no kurām rēgojās ārā pamatīgas dūres, valkāja platas un garas indīgi zaļgandzeltenas krāsas bikses, un galvā tiem bija nevis platmales vai žokejcepures, bet kaut kādas neparastas beretes ar košiem raibumiem. Vērīgāk ieskatoties, arī sejās varēja pamanīt līdzību. Uzmanību jo sevišķi saistīja tas, ka ikvienam no šiem trim bija strups de- guntelis kā podziņa un gara virslūpa, kas piešķīra sejai tādu kā izbrīna pilnu, pamuļķīgu izskatu. Atšķirība, kā jau minēts, bija vienīgi tā, ka Pe­gaziņam vasaras raibumi bija tikai uz deguna, Spertenim — uz deguna un vaigiem, bet Kaligulam visa seja bija sētin nosēta vasaras raibumiem.

Tā kā Saules pilsētā ļoti lielu vērību mēdza veltīt apģērbam un vispār modēm, daudzi iedzīvotāji tūliņ pamanīja, kā bija ģērbušies Kaligula, Spertenis un Pegaziņš. Daži uzreiz iedomājās, ka uznākusi jauna mode, un skrēja uz veikaliem. Tomēr izrādījās, ka ne puķainu svārku ar šaurām piedurknēm, ne raibu berešu veikalos nav. Vienīgais, ko varēja dabūt, bija dzeltenas bikses. Daudzi turpat uz vietas ieģērbās dzeltenajās biksēs, taču drīz vien pamanīja, ka šīs bikses nav tādas, kā vajag. Pirmkārt, tās ne­

bija pietiekami platas, otrkārt, nebija pietiekami garas, un, treškārt, tās bija vienkārši dzeltenas, turpretim īstās modernās bikses bija nevis tīri dzeltenas, bet ar zaļganu nokrāsu.

Dzeltenās bikses, ko milzīgos daudzumos bija saražojusi apģērbu fab­rika, kurā strādāja Adatiņa, palika guļam veikalos. Neviens negribēja tās ņemt. Adatiņa vai matus plēsa aiz dusmām. Tai pašā laikā fabrikai sāka nākt no veikaliem pieprasījumi sūtīt platas, dzeltenzaļas bikses, svārkus ar šaurām piedurknēm un raibas beretes.

—    Prātu var zaudēt no šādiem pieprasījumiem! — Adatiņa pukojās. — Kur tas redzēts, ka bikses būtu platas un svārki ar šaurām piedurk­nēm! Nē, to mēs nevaram pieļaut! Tas ir bezgaumīgi.

—    Protams! — viņai piebalsoja Saktiņa, kas bija ļoti saskaitusies, ka pēc viņas projekta šūtās bikses nebija guvušas piekrišanu. — Kur tas re­dzēts, ka bikses būtu dzeltenzaļas! Tas nav mākslinieciski! Nav estētiski!

—   Nē, nē! — uztvēra Adatiņa. — Mūsu fabrika tādas bikses neražos. Lai viņi staigā kaut vai bez biksēm, nav mūsu darīšana!

Daži franti, kas mīlēja ģērbties pēc modes, negaidīdami, kamēr fabri­kas sāks izlaist viņiem vajadzīgos apģērbu fasonus, ņēmās paši no zaļgan- dzeltenas drānas šūt sev bikses tik garas un platas, kā viņiem gribējās. Ar moderniem svārkiem un beretēm bija vienkāršāk. Vajadzēja tikai pa­ņemt veikalā jebkurus svārkus, apgriezt īsākus un piedurknes sadiegt šau­rākas, un svārki uzreiz kļuva moderni. Beretes varēja pagatavot no paras­tajām platmalēm. Ņēma platmali un pilnīgi apgrieza tai malas, tā ka pāri palika tāda kā micīte. Malas šaimicītei ieritināja uz iekšu, ar kaut kādu krāsu uztriepa plankumus un augšā no aukliņas gala piešuva astīti. Daži franti guva lielus panākumus drēbnieku mākslā, un kādā namā nodi­binājās pat biedrība piegriešanas un šūšanas stu­dijām.

Jāpiebilst, ka trīs kādreizējo ēzeļu atdarināšana neaprobežojās tikai ar apģērbu vien. Dažs labs knēve­lis tik ļoti centās sekot modei, ka gribēja visās lietās būt līdzīgs Kaligulam, Spertenim un Pegaziņam. Bieži vien varēja vērot vienu vai otru knēveli, kas stundām ilgi kvernēja pie spoguļa un ar vienu roku spaidīja degunu, bet ar otru staipīja virslūpu, pūlēda­mies panākt, lai deguns kļūtu, cik iespējams, īsāks, bet, lūpa, cik iespējams, garāka. Bija starp viņiem ari tādi, kas, uzcirtušies modernās žaketēs un biksēs, bezmērķīgi klaiņoja pa ielām, nevienam negrieza ceļu un vienā laidā spļaudījās uz visām pusēm.

Avīzēs pa tam lāgu lāgiem sāka parādīties ziņas, ka kaut kur kāds ap­liets ar ūdeni no šļūtenes; kaut kur kāds pakritis pār auklu un pārsitis pieri; kaut kur kādam no vaļēja loga uzsviests kāds ciets priekšmets un tamlīdzīgi.

Godīgie knēveļi, kuru, protams, pilsētā bija vairākums, par visu to bija sašutuši, un kāds laikrakstu lasītājs, vārdā Kukainītis, pat publicēja avīzē garu rakstu. Šai rakstā lasītājs Kukainītis izteicās, ka viņu uztraucot tas nesatricināmais miers, ar kādu visi raugoties uz pilsētā notiekošajām ne­būšanām. Viņš apgalvoja, ka pie visām šīm nekārtībām vainīgi nez no ku­rienes uzradušies vējgrābšļi, par kuru esību nu vairs neesot šaubu. Ku- » kainītis rakstīja, ka, lai nu šie vējgrābšļi nākot no kurienes nākdami, ar viņiem šā vai tā vajagot cīnīties. Cīņai ar vējgrābšļiem Kukainītis ierosi­nāja organizēt biedrību kārtības uzturēšanai. Šās biedrības biedru pienā­kums būtu staigāt pa ielām, aizturēt nogrēkojušos vējgrābšļus, apcieti­nāt un paturēt arestā kādu diennakti, bet dažu arī ilgāk, raugoties pēc vainas apmēriem.

Par atbildi Kukainīša ierosinājumam citā avīzē parādījās lasītāja Prusaciņa raksts, kurā tas centās pierādīt, ka nekādu kārtības uzturēša­nas biedrību organizēt neesotvajadzīgs, jo tāda jau pastāvot kopš sense­niem laikiem un tā neesot nekas cits kā visiem zināmā milicija, kas tomēr esot aizmirsusi, ka tai jānodarbojas ar tiem pienākumiem, kuru dēļ tā no­dibināta. Prusaciņš atgādināja, ka agrākajos laikos Saules pilsētā nekādu automobiļu neesot bijis, pa ielām staigājuši tikai kājām un milicija vienīgi uzmanījusi, lai gājēji neblēņojas, neālējas un neplēšas savā starpā, jo to­laik daudzi knēveļi vēl bijuši lieli kaušļi. Ar laiku knēveļu raksturs ma­nāmi uzlabojies. Visi kļuvuši pieklājīgi un labi audzināti, sākuši uzvesties nevainojami labi un kulturāli. Tai pašā laikā ielās sākuši parādīties da­žādi automobiļi, motocikli, velosipēdi. Miliči nodevušies ielu kustības regulēšanai un galu galā pat aizmirsuši, ka viņu pienākums kādreiz bijis uzmanīt iedzīvotāju izturēšanos un apvaldīt vējgrābšļus, kas neprot uz­vesties. Noslēgumā Prusaciņš rakstīja, ka milicijai atkal jāpievēršoties sa­viem tiešajiem pienākumiem un jāuzsākot cīņa ar vējgrābšļiem, negaidot nekādas biedrības vai sabiedrības organizēšanos.

Tūliņ pēc šā raksta dažādās citās avīzēs parādījās vesela virkne rakstu

par šo jautājumu. Daļa knēveļu atbalstīja Kukainīša domas, aizrādīdami, ka milicijai tagad esot daudz rūpju ar ielu kustības regulēšanu un tāpēc, neorganizējot biedrību kārtības uzturēšanai, neizdošoties nekārtības no­vērst; citi rakstīja, gluži otrādi, ka nekāda kārtības uzraudzītāju biedrība nekārtības novērst nevarēšot, jo nevienam neesot šai darbā pieredzes, un tāpēc cīņa ar vējgrābšļiem jāuzņemoties milicijai. Ar rakstiem par šo jau­tājumu izteicās tādi knēveļi kā Kripatiņš, Čipatiņš, Dzēšlapiņš, Šķembe- lītis, Dulburiņš, Sņukuriņš, Sīkdarītis, Šermulītis un arī profesore Smecerīte.

Sevišķu uzmanību uz sevi vērsa knēvelis Dulburiņš, kas rakstīja pār­lieku asā tonī, lamādams vējgrābšļus visādiem aizskarošiem vārdiem, kā, piemēram, par slamstiem, sprukstiņiem, švaukstiem, muldoņām, huli­gāniem, smurguļiem, pitekantropiem, pečeņegiem un nepārnadžiem, bet miličus par lempjiem, miegamicēm, tūļām, lutausainiem murmuļiem, ķē­pām un bezziņas svilpstiņiem. Šāds asums Dulburiņa izteicienos izskaid­rojams ar to, ka viņu pašu nesen uz ielas bija aplējuši ar ūdeni, bet mili­cis, stāvēdams turpat necik tālu, nebija par to licies ne zinis un skatījies uz otru pusi.

Divdesmit septītā nodaļa vĒjgrĀbŠĻu VARĀ

Kamēr avīzēs aizvien karstāk iedegās strīds par to, vai milicijai vajag vai nevajag cīnīties ar vējgrābšļiem, miliči paši uzsāka šo cīņu. Bija tā, ka, līdzko uz ielas kaut kas tāds atgadījās, tūliņ apkārt salasījās knēveļu bars. Ziņkārīgo parasti bija tāds bridums, ka tie aizņēma ne vien ietves, bet arī visu ielu. Autotransporta kustība tāpēc apstājās, un dežurējošajam milicim gribot negribot vajadzēja iejaukties, lai novērstu radušos sa­strēgumu.

Reiz notika šāds gadījums. Pa ielu viens otram pretim gāja divi knē­veļi — Putriņš un Kreņģelītis. Abi bija ģērbušies pēc pašas pēdējās modes, proti, platās, dzeltenzaļās biksēs un svārkos ar šaurām piedurknēm. Viņi negribēja griezt viens otram ceļu un rezultātā viens uzkāpa otram uz kā­jas (kurš kuram, tas pašlaik nav vairs skaidri zināms). Līdzko tas notika,

viņi ņēmās viens otru saukāt dažādiem vārdiem. Acumirkli apkārt salasījās pūlis. Transporta kus­tība apstājās, atskrēja milicis Zābaciņš un lūdza visus izklīst, taču neviens neizklīda. Putriņš pa tam lāgam iebelza ar dūri Kreņģelītim pa pakausi un iedauzīja zilumu zem acs. Tad mi­licis Zābaciņš sagrāba Putriņu aiz apkakles un stiepa uz milicijas nodaļu. Pa ceļam Putriņš lūkoja izrauties unJekoda milicim rokā. Zābaciņš ļoti saskaitās un, milicijā nonācis, sadabūja no skapja biezu grāmatu, kura tur glabājās kopš neatminamiem laikiem un kurā bija uzrakstīti visi sensenie likumi, un izlasīja tanī, ka par katru belzienu pa pakausi vecos laikos pienāku­sies diennakts aresta, par zilumu zem acs — trīs diennaktis un par kodienu rokā — arī trīs. Nolēmis piemērot šo seno likumu, Zābaciņš pa­teica Putriņām, ka par visiem tā noziegumiem viņš to arestējot uz septi­ņām diennaktīm, un aizveda to uz atsevišķu istabiņu, kāda bija katrā mi­licijas nodaļā un ko nez kāpēc dēvēja par «saldētavu». Šā nosaukuma izcelšanās tagad vairs nevienam nav zināma. Pats nosaukums saglabājies, bet, no kā tas radies, to, kā mēdz sacīt, slēpj pagātnes tumsa. Patiesībā šī istaba nebija auksta, kaut gan varbūt kādreiz senos laikos tajā bija turē­jusies zema temperatūra. Tagad šī istaba no pārējām telpām atšķīrās vie­nīgi ar to, ka bija aizslēdzama un nekur no tās nevarēja tikt ārā.

Atstājis Putriņu «saldētavā», milicis Zābaciņš atnesa no ēdnīcas viņam vakariņas un pats gāja mājās un likās gulēt. Un te nu ar viņu notika tas pats, kas dažkārt mēdza atgadīties Nezinītim. īsi sakot, viņu sāka mocīt sirdsapziņa. Viņam pēkšņi likās, ka nav tiesību pašam mierīgi gulēt un vis­pār atrasties brīvībā, kamēr kāds cits knēvelis sēž ieslēgts un nevar nekur iziet. Pusi nakts nomocījies, Zābaciņš atgriezās milicijā un izlaida no «saldētavas» Putriņu. Taču, kad viņš pārnāca mājās, sirdsapziņa no jau­na sāka viņam pārmest. Tā centās pierādīt, ka viņš rīkojies nelikumīgi, atlaizdams brīvībā vējgrābšļi, kuram pienācās sēdēt ieslodzītam septiņas diennaktis.

Kopš tā laika šādi gadījumi sāka atkārtoties arī ar citiem miličiem. Visi viņi pēc miliča Zābaciņa parauga sākumā iespundēja aizturētos vēj­grābšļus «saldētavā», bet tad paši sāka mocīties sirdsapziņas ēdās. Neiz­

turējuši sirdsapziņas pārmetumus, viņi izlaida cietumniekus brīvībā, pēc kam viņus atkal sāka plosīt šaubas, vai tikai viņi rīkojušies pareizi, pār­kāpdami likumu.

Pēc šādas rīcības dažs labs milicis zaudēja miegu un ēstgribu un aiz nemiera nezināja, kur dēties, bet kāds, atlaidis kārtības traucētāju brī­vībā, juta tik dziļu nožēlu, ka iespundēja pats sevi un nomierinājās tikai tad, kad bija atsēdējis «saldētavā» četras diennaktis.

Pēc gadījuma ar Putriņu milicis Zābaciņš pārdomāja visu, kas ar viņu bija noticis, un uzstājās televīzijā ar referātu, kurā centās pierādīt, ka ieslēgt vējgrābšļus «saldētavā» neesot labi. Labāk vajagot tos izsmiet avīzēs un žurnālos, zīmēt par tiem karikatūras, sacerēt dažādus pantiņus un stāstiņus par viņu palaidnībām, tad tie uzreiz labošoties un kļūšot gud­rāki. Sis priekšlikums visiem ļoti patika. Avīzēs uz karstām pēdām parā­dījās liels daudzums dažādu šaržu un karikatūru. Vējgrābšļus zīmēja pla­tās dzeltenzaļās biksēs un žaketēs ar tik šaurām piedurknēm, kādu nemaz nav. Degunteļus viņiem zīmēja mazītiņus, turpretim virslūpu izstiepa tā, ka bail skatīties. Katrā avīzē varēja atrast kādu interesantu stāstiņu no vējgrābšļu dzīves, un jāsaka, publika ļoti labprāt lasīja visus šos skribe- lējumus; it īpaši dažiem lasītājiem patika stāstiņi ainās par vējgrābšļu ne­darbiem, jo tas viņiem likās pārlieku jocīgi.

Par spīti zobgalībām, kas no visām pusēm bira uz vējgrābšļiem, viņu skaits tomēr negāja mazumā. Lielākā nelaime, protams, nebija tā, ka knēveļi vilka kājās ērmotās dzeltenzaļās bikses un stīvēja mugurā svār­kus ar idiotiskajām piedurknēm. Pats galvenais bija tas, ka viņi pārņēma vējgrābšļu manieres, tikumus un paradumus. Tā daudzi" knēveļi, kuriem agrāk ne prātā nenāca darīt kaut ko sliktu, tagad mierīgi spļāva no piektā stāva logiem kādam uz galvas, iedomādamies, ka tas tiešām ir ļoti asprā­tīgi. Daži ņēma bibliotēkā grāmatas, plēsa laukā lapas un taisīja no tām papīra baložus. Nebija viņu bēda, ka grāmatu pēc tam vairs nevarēja lasīt. T >dās knēveļi, kas labprāt spēlēja uz knipjiem. Atradās pat tādi «varo­ņi», kas spēlēja ne tikai uz knipjiem, bet uz pļaukām, dunkām, belzieniem pa pakausi, pie kam bija noteikuši taksi, pēc kuras viena pļauka līdzinā­jās diviem belzieniem, piecām dunkām vai desmit knipjiem. Katram zau­dētājam bija tiesības desmit knipju vietā saņemt no uzvarētāja vienu pļauku, piecas dunkas vai pāris belzienu pa pakausi.

Vispār vējgrābšļi, kā jau minēts, bija tādu ļaužu, kas labprāt darīja citiem knēveļiem nepatikšanas. Daži vējgrābšļi drīz atskārta, ka,

izklaidējoties uz ielas, nevar sagādāt nepatikšanas lielam iedzīvotāju skai­tam uzreiz, tāpēc par viņu sapni kļuva ietikt telpās, kur būtu labi daudz knēveļu, un sarīkot tur traci. Šo nodomu izpildīt izdevās vairākiem vējgrāb­šļiem, kas ielavījās koncertzālē, kur bija daudz publikas, un ņēmās kon­certēt uz noskaņotiem un sabojātiem instrumentiem. Tā bija tik mežo­nīga muziķa, ka neviena auss to nevarēja izturēt; taču vējgrābšļi pa­laida baumas, ka tā patlaban esot vismodernākā muziķa un to saucot par kakofoniju. N

Šī kakofonija sāka izplatīties pa visu pilsētu, un drīz vien radās vēl daži orķestri, kas spēlēja uz salauztiem un sabojātiem instrumentiem. Sevišķi moderns tolaik skaitījās kakofoniskais orķestris «Vējafons». Tas bija neliels un sastāvēja pavisam no desmit knēveļiem. Viens no tiem spēlēja uz konservu kārbas, otrs dziedāja, trešais pīkstēja, ceturtais kvie­ca, piektais rukšķēja, sestais ņaudēja, septītais kurkstēja; pārējie izlai^ dažādas citas skaņas un dauzīja pannas.

Mūzikas mīļotāji nāca uz šo moderno orķestru koncertiem, klausījās un līdz sāpēm samocītām ausīm gāja mājās, lādēdami uz nebēdu visas kakofonijas, vējafonijas un paši savu dzīvi piedevām.

Arī teātrim jaunās ietekmes negāja secen. Var teikt, ka liela nozīme visā šai lietā bija modei. Līdzko viens no ievērojamākiem teātru režisoriem bija uzcirties modernā uzvalkā ar platām, dzeltenzaļām biksēm un raibu bereti ar pušķīti, viņš uz vietas paziņoja, ka teātris neesot muzejs un tam nevajagot atpalikt no dzīves, un, ja dzīvē tagad viss aplam, tad arī teātrī visu vajagot darīt ačgārni. Ja agrāk skatītāji sēdējuši zālē un aktieri spēlējuši uz skatuves, tad tagad, gluži otrādi, skatītājiem jāsēžot uz skatuves, bet aktieriem jāspēlējot skatītāju zālē. Šis režisors, kura vārds, blakus minot, bija Pekstiņš, savā teātrī tā arī rīkojās. Sarindoja uz skatuves krēslus un sasēdināja tur skatītājus, bet, tā kā visi skatītāji uz skatuves nevarēja novietoties, pārējo publikas daļu apsēdināja skatī­tāju zālē un aktieriem lika spēlēt tieši publikas vidū.

— Tas būs pat vēl neparastāki — režisors Pekstiņš priecājās. — Ag­rāk skatītāji sēdēja atsevišķi un aktieri spēlēja atsevišķi, bet tagad ak­tieri būs tieši skatītāju vidū.

Protams, neviens aktieris, atrazdamies publikas vidū, nevarēja grozī­ties ar tādu ātrumu, lai visiem būtu redzama viņa seja. Iznāca tā, ka vieni redzēja tikai aktiera seju, citi — tikai pakausi. Arī ar dekorā­cijām iznāca tīrās aplamības. Vieni skatītāji redzēja gan aktierus, gan dekorācijas, citi neredzēja ne šā, ne tā, jo dekorācijas bija pagrieztas ar kreiso pusi pret viņiem un aizsedza aktierus. Lai tik neinteresantā izrādē neviens negarlaikotos, režisors Pekstiņš lika vairākiem aktieriem izrādes laikā skraidīt apkārt pa zāli, apbārstīt skatītājus ar krāsainām zāģu skai­dām, sist tiem pa galvu ar plaukšķenēm un piepūstiem pūšļiem.

Publikai ne visai patika šie teatrālie triki, taču režisors Pekstiņš iegal­voja, ka taisni tā esot labi, jo, ja jau agrāk par labu uzskatīta izrāde, kas publikai patikusi, tad tagad, kad viss sagriezies ačgārni, par labu jāuzskatot tāda izrāde, kas nevienam ne­patīk. Tādi spriedelējumi ne­vienu nekādā ziņā nepārlieci­nāja, un skatītāji bieži vien at­stāja teātri ilgi pirms izrādes beigām. Režisoru Pekstiņu tas neko lielu neuztrauca. Viņš tei­cās izgudrot kādu jaunu triku, un tad nu gan visi sēdēšot kā piesieti. Viņš arī tiešām

izdomāja pirms izrādes sākuma notriept visus solus ar sveķiem, lai skatītāji pielīp un netiek projām. Līdzēt tas līdzēja, taču tikai vienu vienīgu reizi, jo kopš tā laika neviens vairs uz Pekstiņa teātri negāja.

Sākumā Nezinītis, Podziņa un Raibulītis nemanīja pārmaiņas, kas no­risinājās Saules pilsētā, jo parkā, kur viņi mēdza nozust augām dienām, kādu laiku vēl viss palika pa vecam. Tomēr drīz vien vējgrābšļi parādījās arī tur. Viņi klaiņoja pa parka alejām, grūstīdami apmeklētājus un sau­kādami tos šādos tādos nelabos vārdos, mētādamies ar dubļu pikām un rē­cošā balsī aurodami kaut kādas neglītas dziesmas. Ūdens pilsētiņā viņi ar kniepadatām sadurstīja visas piepūšamās laivas, Šaha pilsētiņā salauza šaha automātus. Podziņa, kas bija ļoti jūtīga pret katru nepieklājību, brīnī­jās, kā gan agrāk neesot pamanījusi, ka parkā tik nelāga publika.

— Labāk nenāksim vairs šurp, — viņa sacīja Nezinītim un Raibulī­tim. — Pastaigāsimies tāpat vien pa ielām kā agrāk.

Viņi sāka tāpat vien pastaigāties pa ielām un nu tikai pamanīja, cik ļoti pārvērtusies dzīve pilsētā. Tagad vairs reti kad varēja redzēt līksmas, priecīgas sejas. Visi jutās kā no laivas izsviesti, staigāja tādi kā nomākti un bailīgi lūkojās apkārt. Un bija jau arī ko baidīties, jo kuru katru brīdi gar stūri varēja izlēkt kāds vējgrābslis un nogāzt gājēju no kājām, ieliet tam ūdens krūzi sejā vai uzmanīgi piezagties no mugurpuses un negaidot iekliegt ausī vai, kas vēl ļaunāk, iegrūst dunku, vai iebelzt pa pakausi.

Nu vairs pilsētā nevaldīja tā jautrā rosība, ko varēja vērot agrāk. Gā­jēju bija kļuvis daudz mazāk. Neviens neapstājās paelpot svaigu gaisu vai patērzēt ar draugu. Ikviens centās nemanīts tikt nost no ielas un labi žigli iesprukt mājās. Daudzi vairs negāja pusdienot ēdnīcās, kur viņus varēja apvainot kurš katrs tur ielavījies vējgrābslis. Vairums atzina par labāku saņemt brokastis, pusdienas un vakariņas ar virtuves lifta palīdzību un ēst mājās, mierīgos apstākļos. Dažs labs vairs negāja uz teātriem un koncer­tiem, jo baidījās uzkulties uz kakofonijas muziķu vai nokļūt teātrī, kur ap­meklētājus dauza pa galvu ar pūšļiem vai pielipina ar sveķiem pie krēsliem.

Dzīvot Saules pilsētā vairs nebija tik interesanti kā agrāk, un drīz vien nāca ga­dījums, pēc kura mūsu ceļotāji nolēma griezties atpakaļ uz Ziedu pilsētu. Reiz viņi pastaigājās pa upmalu, un Raibulītis ierosināja pavizināties ar piepūšamo gumijas laivu. Viņi devās uz piestātni, izraudzī­jās laivu un izbrauca ar to turpat vai līdz upes vidum, bet tad viņiem no mugurpuses piebrauca kāds vējgrābslis un ar kniepadatu pārdūra laivu. Gaiss no piepūšamās laivas izplūda, un mūsu ceļotāji sāka grimt. Viņus, protams, paguva izglābt, taču visi trīs bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.

Ar to, protams, viņu likstas nebeidzās. Vakarā viņi, kā parasti, gāja uz teātri. Todien vajadzēja notikt tā saucamajai modernajai sintētiskajai izrādei. Izrādi sauca par sintētisko tāpēc, ka tajā bija apvienoti visi jaunākie koncerta un teātra mākslas sasniegumi. Kamēr lielais kakofoniskais orķestris plosīja klausītāju dzirdi, viņiem vēl piedevām rādīja garu uzvedumu ar dekorācijām, no kurām nevarēja tikt gudrs, kas tur uzgleznots, ar aktieriem, kas tēloja sazin ko, turklāt pub­liku apbārstīja ar zāģu skaidām un dauzīja pa galvām ar plaukšķenēm un piepūstiem pūšļiem.

Kamēr Nezinītim, Podziņai un Raibulītim kaisīja virsū zāģu skaidas un sita pa galvu ar pūšļiem, viņi klusēdami cietās, jo zināja, ka teātrī bez tā nevar. Tomēr tālāk nāca klajā aizvien jauni režisora jociņi, pie kuriem viņi vēl nebija pieraduši. Viens no šiem jokiem bija tāds, ka cēlienu starp­brīdī gaismu skatītāju zālē nevis iededza, kā parasti mēdz darīt, bet, gluži otrādi, pavisam nodzēsa, un skatītājiem visu starpbrīdi bija jāsēž aklā tumsā. Un tā nu, kad pēc pirmā cēliena gaisma-zālē nodzisa, kāds, sa­grābstījis no grīdas veselu sauju skaidu, aizbēra to Podziņai aiz apkakles. Tai pašā laikā kāds cits taisni tādu pašu joku izstrādāja ar Nezinīti. Kas attiecas uz Raibulīti, tad tam aiz apkakles aizlēja glāzi auksta ūdens. Kas to izdarīja, tumsā nevarēja redzēt. Podziņa, Nezinītis un Raibulītis ļoti apvainojās par tādu nekaunīgu izturēšanos un nolēma atstāt teātri, taču, kad mēģināja celties, juta, ka pielipuši pie krēsliem. Ar pūlēm atbrīvoju­šies, viņi devās uz izeju, bet te, ārā ejot, Podziņu kāds parāva aiz bizes un piedevām vēl iebelza viņai pa kaklu pamatīgu dunku.

Divdesmit astota nodaļa profesora sienĀzĪŠa atklĀjums

Tas viss, kā mēdz sacīt, lika Podziņas pacietības mēram plūst pāri, un, kad mūsu draugi atgriezās viesnīcā, viņa paziņoja:

—   Laiks mums braukt uz mājām. Ilgāk es Saules pilsētā palikt ne­gribu!

—    Arī es negribu dzīvot šai riebīgajā Saules pilsētelē! — Raibulītis pie­balsoja. — Liela man vajadzība, lai aiz apkakles lej aukstu ūdeni!

—    Nu, ko tur vairāk, draugi, — Nezinītis piekrita. — Šodien ir jau vēls, bet rīt no rīta varam doties atceļā. Un tagad, Raibulīt, iesim abi un sameklēsim mūsu automobili, ko atbraukuši pametām kaut kur ielas vidū.

Nezinītis un Raibulītis devās meklēt automobili, bet Podziņa apsēdās pie maza galdiņa kaktā, uzdedza elektrisko spuldzīti un atšķīra avīzi, ko šo­rīt nebija paguvusi izlasīt.

Tanīs dienās daudzas avīzes rakstīja, ka miliči neprotot pienācīgi cīnī­ties ar vējgrābšļiem un izturoties pret tiem pārāk iecietīgi, bet vējgrābšļi tāpēc jūtoties droši un ālējoties vēl trakāk. Izlasījusi vienu tādu rakstu, Po­dziņa jau dzīrās likt avīzi pie malas, te uzreiz viņai pagadījās uzmest acis virsrakstam: «Profesora Sienāzīša stāsts par to, kā viņš uzzinājis, kas ir vējgrābšļi, no kurienes tie radušies un kā ar tiem cīnīties.» Lūk, ko rak­stīja profesors Sienāzītis:

«Reiz, pastaigādamies zooloģiskajā dārzā, es redzēju dīvainu dabas pa­rādību. Manā acu priekšā ēzelis, kas atradās aiz režģu žoga, negaidot pārvērtās par knēveli. Šī apbrīnojamā parādība mani tā pārsteidza, ka es uz brīdi apstulbu. Tomēr visu, kas notika tālāk, es ļoti labi novēroju un iegaumēju. Tā, piemēram, es skaidri redzēju, ka pie žoga tobrīd stāvēja divi knauķi. Viens bija dzeltenās biksēs, otrs ar apaļu, raibu, izrakstītu ce­purīti galvā. Dzeltenbiksainais turēja rokās nelielu nūjiņu. Šo nūjiņu viņš vicināja ēzelim gar purnu, jādomā, gribēdams dzīvnieku kaitināt. Par to ēzelis, pārvērties par knēveli, iesita kaitinātājam tādu knipi, ka šis, na­bags, atlēca pie malas. Pēc tam bijušais ēzelis pārkāpa pār žogu un dzinās pakaļ abiem knauķiem, kas metās bēgt. Es skrēju viņiem pakaļ, lai zi­nātniskos nolūkos novērotu par knēveli pārvērtušos ēzeli, bet pa ceļam pa­zaudēju acenes, bez kurām gandrīz nekā nesaredzu. Kamēr meklēju ace­nes, abi knauķi un bijušais ēzelis, kas tiem dzinās pakaļ, bija paspējuši

nozust, un man vairs nav izdevies tos satikt. Tomēr es labi iegaumēju, ka bijušais ēzelis bija ģērbies platās, zaļgan- dzeltenās biksēs un svārkos ar šaurām piedurknēm, bet galvā tam bija raiba berete ar pušķīti.

Atgriezies mājās, sāku notikušo pārdomāt un nācu pie secinājuma, ka tas viss man būs licies. Taču pēc dažām dienām man aizvien biežāk gadījās sastapt knēveļus, kas bija ģērbušies gluži tāpat kā redzētais bijušais ēzelis. Šie knēveļi drīz vien ieguva vējgrābšļu nosaukumu. Viņi ālējās uz ielām, aizskāra gājējus, dižodamies ar dažā­diem mežonīgiem izlēcieniem, un vispār neprata knēveliski uzvesties. No tā es secinu, ka visi šie knēveļi nemaz nav knēveļi, bet gan bijušie ēzeļi, proti, ēzeļi, kas pārvērtušies par knēveļiem.

Es nesteidzos ziņot laikrakstam par savu zinātnisko atklājumu, jo nekādi nevarēju izskaidrot, kāpēc pilsētā pieviesies tik daudz vējgrābšļu. Ja pieņem, ka katrs vējgrābslis ir bijušais ēzelis, tad paliek nesaprotams, kur mums gadījies tik daudz ēzeļu. Cik man zināms, ēzeļi mums bija tikai zooloģiskajā dārzā. Aprunājies ar zooloģiskā dārza darbiniekiem, uzzinā­ju, ka dārzā bijuši pavisam trīs ēzeļi un arī tie nez kur pazuduši. Mīklainā triju ēzeļu nozušana apstiprināja manu zinātnisko pieņēmumu, ka šie ēzeļi pārvērtušies par vējgrābšļiem, tomēr ar to nevarēja izskaidrot, no kurie­nes radušies visi pārējie vējgrābšļi.

Vairākas dienas no vietas lauzīju galvu un bez panākumiem meklēju atbildi uz šo jautājumu. Beigu beigās man šinī lietā palīdzēja gadījums. Mājā, kur es dzīvoju, dzīvoklī blakus manējam dzīvo knēvelis, vārdā Ceku­liņš. Šo Cekuliņu es labi pazīstu, esmu ar viņu pat personīgi pazīstams. Viņš vienmēr bija priekšzīmīgs knauķis, nekad nedraiskojās, nevienam ne­teica rupjības, vispār nedarīja nekā slikta. Iedomājieties manu izbrīnu, kad dabūju zināt, ka Cekuliņš kļuvis par vējgrābšļi. Uzcirties platās, dzelten­zaļās biksēs un svārkos ar šaurām piedurknēm, viņš ņēmās uz ielas ālēties un dzīt nelietības, tā ka nevienam negrieza ceļu. Ja es personīgi nebūtu pazinis Cekuliņu, tad varētu domāt, ka par vējgrābšļi var kļūt tikai tāds dzīvnieks kā ēzelis, taču tagad man ir skaidrs, ka par vējgrābšļi var kļūt arī gluži parasts knēvelis.

Turpinot savus zinātniskos novērojumus, esmu pārliecinājies, ka vēj­grābšļi mēdz būt divējādi. Pirmās kategorijas jeb savvaļas vējgrābšļi ir tie,

kas radušies no ēzeļiem. Otrās kategorijas jeb mājas vējgrābšļi — tie ir tie, kas radušies no parastajiem knēveļiem. Savvaļas vējgrābšļi ir no dabas stulbi radījumi, uz tiem neiedarbojas nekādi audzināšanas paņēmieni, tā­pēc, lai tos mācītu cik mācīdami, tie ir un paliks vējgrābšļi. Mājas vēj­grābšļi ir saprātīgāki, taču visai gļēva rakstura radījumi, tāpēc tie viegli piesavinās gan ļauno, gan labo. Tā kā uz savvaļas vējgrābšļiem audzinā­šanas paņēmieni neiedarbojas, nepieciešams pārvērst tos atpakaļ par ēze­ļiem; tad mājas vējgrābšļiem nebūs acu priekšā ļaunu paraugu, un tie atkal kļūs par labiem knēveļiem. Un tad pilsētā atkal atsāksies normāla dzīve. Ne mūs kāds vairs sitīs, ne grūstīs, ne kodīs, ne lies mums ūdeni virsū un tamlīdzīgi. Teātrī mitēsies visas ačgārnības, arī solus vairs ne- trieps ar sveķiem. Uz koncertiem varēs iet bez bailēm, ka mūzikas vietā dzirdēs sivēnu kviekšanu, suņu gaudošanu un varžu kurkstēšanu. Vispār viss atkal būs labi. Bet patlaban nepadosimies bezcerībai un novēlēsim, lai mūsu zinātne drīzāk atrod līdzekli, kā savvaļas vējgrābšļus pārvērst par ēzeļiem.»

Kaut gan profesors Sienāzītis aicināja lasītājus nepadoties bezcerībai, Podziņa sadrūma. Izlasījusi rakstu, viņa pārliecinājās, ka pie visa vai­nīgs Nezinītis, kas bija pārvērtis ēzeļus par knēveļiem. Protams, Podziņa vainoja arī sevi, ka nav Nezinīti pieskatījusi un ir ļāvusi tam nodarīt tik daudz posta. Lēnīgā, biklā Podziņa, kas ne mušai nespēja nodarīt pāri, tā saskaitās, ka bija gatava Nezinīti piekaut.

— Nu labi, labi! — viņa pukojās, no visa spēka vīstīdama dūrītes. — Lai tikai viņš pārnāk! Tad es viņam gan rādīšu, kā ēzeļus pārvērst par v knēveļiem! Iedomājies, kas par burvi atradies!

Nezinītis un Raibulītis tomēr mājās nenāca. Podziņa sāka uztraukties un jau dzīrās iet viņus meklēt, bet tobrīd pamanīja avīzē citu rakstu, kas viņu visai ieinteresēja. Aizmirsusi par Nezinīti, viņa sāka lasīt un izlasīja sekojošo:

«Daudzi lasītāji jau zina par knauķa Burtiņa noslēpu­maino pazušanu. Par spīti ilgai meklēšanai, viņu nekur neat­rada. Tagad, kad gandrīz visi mitējušies pazudušo meklēt un tikai knīpa Zilbīte joprojām nezaudē cerību viņu atrast, avīzei ienākušas ziņas, kas var mest gaismu uz šo notikumu. Mums ir kļuvis zināms, ka todien, kad Burtiņš pazuda, pa Austrumu ielu gājis knēvelis Biksītis. Netālu no Bis­kvītu ielas stūra Biksītis pamanījis ietves vidū nomestu

grāmatu. Grāmatu pacēlis, Biksītis redzējis, ka tie ir «Slavenā zoslēna Gāgiņa brīnišķīgie piedzīvojumi». Grāmatai bijis bibliotēkas zīmogs. Tas Biksītim iedve­sis domu, ka grāmatu kāds paņēmis bibliotēkā, nesis uz mājām un ceļā pazaudējis. Izlasījis uz zīmoga bib­liotēkas adresi, Biksītis nolēmis aiznest grāmatu pēc adreses, taču bijis vēls un izrādījies, ka bibliotēka jau slēgta. Tad Biksītis paņēmis grāmatu līdzi uz mājām, lai otrā dienā aiznestu. Mājās viņš sa­domājis šo grāmatu palasīt; tā viņam iepatikusies, un viņš nolēmis atdot to bibliotēkai tikai pēc tam, kad būs izlasījis visu līdz beigām.

Šis Biksītis, kā izrādījās, nebija sevišķi centīgs lasītājs, jo lasīja katru dienu pa mazam gabaliņam, proti, pa vienai nodaļai, tāpēc lasīšana ieilga. Viņam jau sāka gandrīz vai piemirsties, ka grāmata nav viņa paša, bet gan bibliotēkas, taču izlasījis viņš tomēr atcerējās, ka grāmata jāatdod.

Beigu beigās Biksītis ieradās bibliotēkā un izstāstīja bibliotekārei, ka atradis grāmatu uz ielas. Bibliotekāre pārbaudīja pēc saraksta un atrada, ka grāmata «Slavenā zoslēna Gāgiņa brīnišķīgie piedzīvojumi» izsniegta knauķim Burtiņam tieši tanī dienā, kad viņš pazuda.

Tā tika noskaidrots, ka Burtiņš paņēmis bibliotēkā grāmatu, pēc tam gājis pa Austrumu ielu un grāmatu pazaudējis netālu no savām mājām. Kas ar viņu noticis pēc tam, līdz šim paliek nenoskaidrots. Varbūt ar Bur­tiņu noticis tāds pats gadījums kā ar milici Svilpīti un viņš tagad dzīvo kaut kur ar svešu vārdu. \ !

Mēs vēlreiz lūdzam ikvienu, kas kaut ko zinātu par Burtiņa atrašanās vietu, nekavējoties paziņot par to mūsu avīzes redakcijai.»

Izlasījusi rakstu līdz galam, Podziņa kļuva stipri .domīga un teica pati sev:

—    Kas gan te īsti notiek? Tātad Nezinītis man samelojis, ka pārvērtis Burtiņu atpakaļ par knēveli. Neko sacīt, jauki, jauki!

Tobrīd pārradās Nezinītis un Raibulītis.

—     Viss kārtībā! — Nezinītis iesaucās, priekā starodams. — Mūsu automobilis atradās. Mēs to atstājām uz ielas iepretim viesnīcai. Rīt varēsim braukt.

—    Kur tu tā esi sataisījies braukt? — Podziņa sarauca pieri.

—    Kā — kurp? Uz mājām, uz Ziedu pilsētu. Mēs taču norunājām …

—    «Norunājām»! — Podziņa viņu pārmēdīja. — Pastrādājis te visā­das nelietības! Sabojājis visiem dzīvi, nu pats laidīsies lapās!

Nezinītis acis vien iepleta:

—    Kādas nelietības es esmu pastrādājis? Kam sabojājis dzīvi?

—    It kā pats nezinātu, kam! Un vējgrābšļi, no kuriem nevienam nav miera, — kā darbs tas ir, pēc tavām domām?

—    Kā darbs? — Nezinītis neizpratnē pārjautāja.

—    Tavs!

—   Mans? — Nezinītim aiz brīnumiem pat mute iepletās.

—    Nu, nav te muti ko plātīt! — Podziņa pikti uzbrēca. — Labāk še, pa­lasi avīzi!

Nezinītis veicīgi paķēra avīzi, apsēdās pie galda un sāka lasīt. Raibu­lītis piegāja no mugurpuses un Nezinītim pār plecu ielūkojās avīzē.

—    Tad ta joki! — viņš iesmējās. — Šis profesors Sienāzītis, protams, mūs redzējis pie ēzeļu aploka. Tikai viņš nav apjautis, ka Nezinītim rokās brīnumnūjiņa, un nodomājis, ka ēzelis pats no sevis pārvērties par knēveli.

—    Nepļāpā nu tik daudz! — Nezinītis viņu pikti apsauca. — Arī bez tevis viss skaidrs.

Izlasījis līdz galam profesora Sienāzīša rakstu, Nezinītis nepatikā no- krekstējās un, vainīgi pablenzis uz Podziņu, ņēmās ar visiem pieciem kasīt pakausi.

—   Tad redz, ko gan esmu izstrādājis! — viņš samulsis noņurdēja.

—    Tas vēl nav viss! — Podziņa atkal sarauca pieri. — Palasies vēl par Burtiņu!

—    Par kādu Burtiņu?

—    Lasi, lasi! Laikam vairs neatceries?

Nezinītis sāka lasīt avīzē par Burtiņu, bet Raibulītis atkal piemetās vi­ņam aiz muguras un lūkojās pār plecu.

—    Tātad Nezinītis Burtiņa vietā pārvērtis par knēveli īstu ēzeli, pēc tam vēl divus, bet Burtiņš tā arī palicis ēzelis! — Raibulītis iesaucās, kra­tīdamies aiz smiekliem.

—    N-n-jā-a! — Nezinītis novilka, izlasījis rakstu. — Vai tu re, kas par trakumu iznācis! Ko nu lai dara?

—    Ko? — Podziņa pikti pārjautāja. — Pirmkārt, labi ātri jāpārvērš Burtiņš par knēveli. Nabaga Zilbīte droši vien pagalam nomocījusies. Un, otrkārt, visi trīs ēzeļi, ko tu aiz pārskatīšanās esi pārvērtis par knēveļiem, atkal jāpārvērš atpakaļ par ēzeļiem.

—    Pareizi! — Nezinītis apstiprināja. — Rīt no rīta iesim uz zooloģisko dārzu un uzmeklēsim tur Burtiņu. Ja jau izrādās, ka starp tiem trim ēze­ļiem viņa nav, tad kaut kur vajag būt vel kadam ezelim. Bet ka lai atrod trīs īstos ēzeļus, ko es esmu pārvērtis par knēveļiem? Tas, šķiet, būs grūtāk …

—    Nekas! — Podziņa stingri noteica. — Staigāsim pa pilsētu, līdz at­radīsim visus trīs.

—    Kā tā — staigāsim pa pilsētu? — Raibulītis brīnījās. — Mēs taču nolēmām rīt braukt projām.

—   Vajadzēs braukšanu atlikt.

—    Atlikt? Oho! — iekliedzās Raibulītis. — Man te lies aiz apkakles aukstu ūdeni, un es vēl lai nogaidu?

—   Tātad, tavuprāt, labāk lai vējgrābšļi visus moka un Burtiņš uz vi­siem laikiem paliek par ēzeli? Viņam taču neviens cits nevar palīdzēt kā vien mēs. Nevienam taču brīnumnūjiņas nav, saproti?

—    Nu labi, — Raibulītis atmeta ar roku. — Dariet, kā zināt, tikai ne­iedomājieties, ka no manis tik viegli tiksiet vaļā. Jūs mani šurp atvedāt, jums arī jāaizved atpakaļ!

—   Aizvedīsim, esi bez bēdām! — Nezinītis atbildēja.

—    Nūja! Un izsēdiniet mani taisni tanī pašā vietā, kur uzņēmāt, citādi es neesmu ar mieru! — Raibulītis paziņoja un likās gulēt.

Divdesmit devītā nodaļa satikŠanas ar VECIEM DRAUGIEM

Šonakt Nezinītis ilgi nevarēja iemigt. Viņu atkal sāka mocīt sirds­apziņa.

«Es taču neesmu vainīgs, ka tā iznāca,» Nezinītis taisnojās, grozīda­mies gultā no vieniem sāniem uz otriem. «Es nezināju, ka viss iznāks tik slikti.»

«Un kāpēc tad nezināji? Vajadzēja zināt. Kā tad es visu zinu?» sirds­apziņa nerimās.

«Nu tu esi tu, bet — es? It kā tu nezinātu, ka es esmu nezinītis.»

«Neblēdies, neblēdies!» sirdsapziņa zobgalīgi iebilda. «Tu visu saproti tīri labi, tikai izliecies par muļķīti un nezinīti.»

«Nemaz neizliekos! Kas man ko izlikties?»

«Pats zini. No muļķa taču neko lielu nevar prasīt. Tā nu tu izliecies par muļķīti, lai visur izietu sveikā. Taču mani vis, brālīt, nepiemānīsi! Es tīri labi zinu, ka tu nemaz tāds muļķītis neesi!»

«Nē, esmu gan muļķītis,» Nezinītis tiepās.

«Nav tiesa! Tu arī pats nedomā, ka esi muļķis. Patiesībā tu esi daudz gudrāks, nekā izliecies. Es tevi sen esmu izdibinājusi, tāpēc nemaz nepū­lies mani apmānīt, tik un tā neticēšu.»

«Nu labi!» Nezinītis nepacietīgi attrauca. «Ļauj man pagulēties! Rīt es visu izlabošu.»

«Izlabo gan, mīlīt, lūdzams, izlabo!» jau laipnākā balsī noteica sirds­apziņa. «Pats redzi, cik aplam viss iznācis. Tevis dēļ tik daudz knēveļu velti mokās … Pilsētā nupat iet pavisam nelāgi … Un tik labi taču bija, kamēr tu nebiji te ieradies ar savu brīnumnūjiņu!»

«Nu jā jau, jā! Teicu, ka izlabošu, tad jau izlabošu. Drīz viss atkal būs kārtībā.»

Pārliecināta, ka nobrīdinājusi Nezinīti, kā nākas, sirdsapziņa apklusa.

Nākamajā rītā Podziņa pamodās agrāk par visiem un modināja Nezi­nīti un Raibulīti:

—    Celieties žiglāk,-laiks iet uz zooloģisko dārzu!

Nezinītis veicīgi apģērbās un gāja mazgāties, bet Raibulītis ģērbās bez steigas, raudzīdams novilcināt laiku, lai šā vai tā izlavītos no mazgāša­nās. Podziņa tomēr nojauta viņa viltību un piespieda iet nomazgāties.

Beidzot viņi bija gatavi un jau dzīrās doties ārā no mājām, te uzreiz pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā ienāca Kubiņš. Viņam galvā bija kaut kāda jocīga zilas plastmasas cepurīte ar diviem pagariem radziņiem, ko savienoja spirālstieple; uz ausīm bija uzmauktas radioaustiņas, un uz krūtīm karājās plakana metala kārbiņa, no kuras rēgojās ārā rupors. Otra tāda pati kārbiņa bija viņam uz muguras.

Nezinītis, Podziņa un Raibulītis bija ļoti priecīgi par Kubiņa ierašanos un ņēmās iztaujāt, kāpēc tik ilgi neesot pie viņiem iegriezies. Kubiņš pastāstīja, ka reiz viņu kāds uz ielas aplējis ar aukstu ūdeni, no kā viņš saaukstējies un saslimis. Visu šo laiku viņš bijis spiests palikt gultā, taču tagad esot pilnīgi vesels un varot staigāt.

—   Bet kas jums tā par cepurīti ar radziņiem un turklāt kārbiņas? — Nezinītis jautāja.

— Tas ir jauns izgudrojums, tā saucamais jaunākais uzlabotais kāj­

nieku radiolokators, saīsināti JUKRL. Tagad šis JUKRL nepieciešams ikvienam, lai aizsargātos pret vējgrāb­šļiem.

—    Kā tad tas darbojas? — Nezinītis ieinteresējās.

—   Ļoti vienkārši, — Kubiņš atbildēja. — Šeit priekšā uz kārbiņas, kā redzat, atrodas radiorupors. Ejot šis rupors izstaro radioviļņus. Ja priekšā gadās kāds .šķēr­slis, piemēram, pāri ietvei izvilkta aukla vai stieple, viļņi, atdūrušies pret šo šķērsli, atstarojas, plūst atpa­kaļ. Šeit, uz cepurītes, starp radziņiem, kā redzat, ir spirālantena. Šī antena uztver no šķēršļa atstarotos ra­dioviļņus, kas pārvēršas par elektriskām svārstībām, bet elektriskās svārstības nonāk austiņās un savukārt pārvēršas skaņu signālos. Ļoti ērti, kā redzat . .. Tiklīdz priekšā ir šķērslis, jūs tai pašā acumirklī dzirdat briesmu signālu. Sevišķi noderīgs šis lokators vakarā vai naktī, kad ne ikreiz var saskatīt pār ietvi pārstiepto auklu vai kādu citu šķērsli.

—   Un kādam nolūkam domāts rupors uz muguras? — Nezinītis pētīja.

—   Nu kā? Tas taču pats galvenais! — Kubiņš iesaucās. — Šis rupors raida radiosignālus atpakaļ. Tiklīdz aiz muguras parādās vējgrābslis, lai sistu jums knipi vai aplietu jūs ar ūdeni, jūs tūdaļ dzirdat signālu. Še, pamēģiniet!

Kubiņš noņēma cepurīti, austiņas un abas kārbiņas un uzlika šo ierīci Nezinītim. Nostājies malā, viņš pastiepa roku pret priekšējo ruporu un sacīja:

—    Iedomājieties, ka priekšā radies šķērslis. Ko jūs dzirdat?

—    Es dzirdu kaut ko pīkstam, — Nezinītis atbildēja.

—   Pilnīgi pareizi. Jūs dzirdat biežus, augstus skaņu signālus: «Pī-pī- pī!» Un tagad es zagšos jums klāt no muguras … Ko jūs dzirdat?

—   Aha! — Nezinītis iesaucās. — Atkal pīkst, bet it kā mazliet dobjāk: «Tū-tū-tū!»

—   Pareizi! Šoreiz jūs dzirdat zemus skaņu signālus. Tas notiek tādēļ, lai jūs zinātu, vai briesmas ir priekšā vai aiz muguras. Ja dzirdēsiet «pī- pī-pī», tas nozīmē, ka vērīgāk jāskatās uz priekšu, bet ja «tū-tū-tū», tad aši jāpagriežas atpakaļ.

Arī Podziņa ieinteresējās par šo ierīci, un aparāts no Nezinīša

pārceļoja pie viņas un no viņas — pie Raibulīša, kas ilgi noņēmies klau­sījās signālos un tad teica:

-— Ak, nu tas, ka viņš pīkst, nav nekāds brīnums. Pīkstēt arī es protu. Brīnums tikai, kā viņš var zināt, kad jāpīkst «pī-pī-pī» un kad «tū-tū-tū».

—   Nu, tas ir saprotams, — Kubiņš atbildēja un ņēmās skaidrot visu no sākuma.

Tobrīd atkal atskanēja klauvēšana. Durvis atvērās, un istabā iesprau­cās divi ērmoti resnīši. Abi bija ģērbušies kaut kādos uzpūstos muciņveida mēteļos ar stīvi izplestām piedurknēm, un galvā viņiem bija zaļas, apaļas cepures, kas atgādināja ūdenslīdēju skafandrus.

Ciešāk ielūkojies, Nezinītis šais dīvainajos stāvos sazīmēja Dzijtiņu un Karūsiņu.

—   Vai, tie taču Dzijtiņa un Karūsiņš! — viņš priecīgi iesaucās. — Kas jums tāds mugurā?

—   Tie ir jaunie impregnētie, ja tā var izteikties, piepūšamie mēteļi un tādas pašas cepures, ko ražo mūsu fabrika. Še, pamēģiniet, iesitiet man ar nūju, atvainojiet par izteicienu, pa galvu! — aicināja Karūsiņš, snieg­dams Nezinītim nūju, ko turēja rokā.

—    Kādēļ man jāsit jums ar nūju pa galvu? — Nezinītis brīnījās.

—   Sitiet, sitiet, nebaidieties!

Nezinītis neizpratnē paraustīja plecus, tad paņēma nūju un vieglītēm iesita Karūsiņam pa galvu.

—    Sitiet taču stiprāk! Sitiet no visa speķa, ar atvezienu, ja ta var iz­teikties! — Karūsiņš skubināja.

Nezinītis atvēzējās un iesita stiprāk. Nūja atlēca no galvas kā no labi piepūstas automobiļa riepas.

—    Redziet nu, un man nesāp ne drusciņ! — Karūsiņš iesaucās, smie­damies pilnā kaklā. — Un tagad sitiet pa muguru!

Nezinītis iesita viņam ar nūju pa muguru.

—    Redziet — it nemaz nesāp! — Karūsiņš gavilēja. — Ja gribat, varu pat gāzties gar zemi un nesasisties.

Karūsiņš pilnā sparā nogāzās garšļaukus uz grīdas un tūliņ uzlēca augšā kā gumijas bumbiņa.

—    Kam tad tas viss vajadzīgs? — Nezinītis neizpratnē jautāja.

—    It kā nu nesaprastu! Lai aizsargātos no vējgrābšļiem, — Karūsiņš atbildēja. — Lai tagad kāds vējgrābslis pamēģina iedot man dunku vai iebelzt pa pakausi, lai aplej kaut vai ar ūdeni — es ne no kā nebaidos!

—   Bet tas taču ļoti neglīti — staigāt tādā apģērbā, — iebilda Podziņa.

—   Neglīti tāpēc, ka nemoderni, — Karūsiņš atteica. — Bet, kad nāks modē, atvainojiet par izteicienu, tad visi sacīs, ka skaisti. Mums jau dau­dzos veikalos ir.šādi mēteļi un cepures.-

—    Veikalos varbūt ir, bet uz ielas gan vēl nevienu neesmu redzējusi šādā ērmotā tērpā, — Podziņa noteica.

—    Nekas, drīz vien redzēsiet, — atbildēja Dzijtiņa. — Adatiņa spe­ciāli lika mums apģērbties šajos mēteļos un cepurēs un staigāt pa ielām. Šodien mēs pastaigāsim, .bet rīt visi skries uz veikaliem, lai apģērbtos tā­pat. Mēs vienmēr lietojam šādu paņēmienu, kad izlaižam jaunu apģērba fasonu.

Dzijtiņa un Karūsiņš devās apstaigāt ielas, bet Kubiņš sacīja:

—    Lūk, cik tālu vējgrābšļi noveduši! Manuprāt, labāk tomēr staigāt ar lokatoru nekā šajos piepūstajos mēteļos. Daudz elegantāk.

Te vēlreiz atskanēja klaudzināšana pie durvīm, un istabā iedrāzās inženieris Kabītis. Visi novaidējās vien, viņu ieraudzījuši. Galva viņam bija pārsieta. Arī abi elkoņi un ceļgali baltos apsējos. Uz kakla un zoda uzlipināti plāksteri.

—   Kas jums gadījies? — Podziņa izbijusies jautaja. — Vai esat cietis autokatastrofā?

—   Jā .. . Tas ir, nē .. . Vai, pareizāk sakot, jā, — Kabītis atbildēja, aiz nepacietības lēkādams uz vietas. — Kāds, saprotiet, vējgrābslis naktī at- skrūvējis manai mašīnai vienu no atsperīgajiem zābakiem. No rīta es to ne­pamanīju, sēdos un braucu. Un, kad nu automobilis jau bija attīstījis mil­zīgu ātrumu, man ievajadzējās izdarīt lēcienu. Bijuši visi četri atsperīgie zābaki savās vietās, nekas briesmīgs nebūtu noticis, bet, tā kā vienā pusē zābaka trūka, grūdiens no šās puses bija vājāks, mašīna gaisā apsviedās, es izlidoju no tās un nogāzos uz ielas bruģa. Tīrās šausmas! Rau, paska­tieties: piere pušu, zods arī un elkoņi, ceļgali …

—   Ko tikai tie vējgrābšļi neizstrādā! — Kubiņš līdzjūtīgi noteica. — Mani ar ūdeni aplēja, viņam zābaku atskrūvējuši!

—   Taisni nekur glābties! — uztvēra Kabītis. — Agrāk varēja mierīgi atstāt automobili uz ielas, bet tagad tā vien skaties — šo vai to noskrūvēs vai pie reizes aizdzīs visu mašīnu.

—    Kā tā — aizdzīs? — Nezinītis nesaprata.

—   Nu, aizbrauks ar jūsu mašīnu, un tas viss. Tīrā negantība, vairāk nekas! Nesaprotu, ko tā milicija skatās! Es šos vējgrābšļus visus būtu sa­ņēmis ciet! Tiklīdz gadītos kāds dzeltenās biksēs — uz vietas «saldētavā» iekšā, un lai sēž, kamēr nebūs labojies!

—   Tā nevar, — iebilda Kubiņš. — Rau, mūsu Nezinītim arī ir dzelte­nas bikses. Par ko tad viņu tūliņ arestā?

—   Nu, Nezinītim bikses ir normālas, — Kabītis atteica. — Bet vēj­grābšļiem platas un turklāt nevis tīri dzeltenas, bet zaļganas.

—   Muļķības! — Kubiņš atmeta ar roku. — Kurš katrs knēvelis var uz­vilkt dzeltenas vai zaļas bikses. No tā neviens par vējgrābšļi nekļūs. Ja gribi zināt, tad tagad vējgrābšļi nevar pat atšķirt no lāga knēveļa. Vēj­grābslis ģērbsies kā visi un tai pašā laikā paslepeni pastrādās nelietības tā, ka neviens pat nepamanīs, un, ja arī neizdarīs nelietības, tad samelo­sies vai piekrāps, sasolīs nez ko un neko neizpildīs. Es, piemēram, apsolīju Nezinītim, Podziņai un Raibulītim parādīt arhitekta Arbūziņa namus un līdz šim vēl neesmu parādījis, — tātad arī es esmu vējgrābslis, kaut arī nevalkāju dzeltenas bikses?

Kubiņš un Kabītis sāka strīdēties, ko var saukt par vējgrābšļi un ko ne­var, bet Nezinītis viņus pārtrauca:

—   Nevajag strīdēties, draugi. Drīz tik un tā nekādu vējgrābšļu nebūs.

—   Tas ir, kā, sacīt, nebūs? — Kabītis brīnījās.

—    Ļoti vienkārši. Drīz viss būs kā agrāk, gan redzēsiet!

—    E! — Kabītis nicīgi atmeta ar roku. — Jūs, redzams, esat izlasījis avīzē profesora Sienāzīša rakstu. Tās ir blēņas! Nekad neticēšu, ka ēzeļi varētu pārvērsties par knēveļiem. Tiktāl zinātne vēl nav attīstījusies .. . Starp citu, labi, ka atgādinājāt par zinātni. Tūliņ mēs brauksim uz Zinātņu pilsētiņu, es jūs iepazīstināšu ar divām zinātniecēm — knīpām Fuksiju un Siļķīti. Fuksija ir mūsu slavenā kosmografijas profesore. Viņa ir izgudro­jusi Ziemas sauli. Mēs, ziniet, radīsim vēl vienu sauli un pa ziemām palai­dīsim gaisā, lai ziemu būtu tikpat silts kā vasaru.

—   Un kāda tā saule ir? — Nezinītis interesējās.

—    Viņa pati jums visu to izstāstīs. Bet Siļķīte ir izgudrojusi raķeti, ar ko taisās lidot uz Mēnesi. To jau ir sākuši būvēt, šo raķeti, jūs redzēsiet! Ja jūs Siļķītei iepatiksieties, viņa jūs paņems līdzi uz Mēnesi.

—   Tā tikai vēl trūka! — Kubiņš piktojās. — Nekur viņi šodien ar tevi nebrauks! Šodien viņi brauks man līdzi uz Jaunrades ielu. Es sen esmu apsolījis parādīt viņiem Arbūziņa namus.

—    Liela viņiem vajadzība pēc tava Arbūziņa! Viņi interesējas par zinātni, nevis par Arbūziņu.

—   Velti jūs strīdaties, — iejaucās Podziņa. — Mēs nevaram braukt līdzi ne vienam, ne otram, jo mums jātiek uz zooloģisko dārzu.

—    Nu, brīnišķīgi! — Kubiņš uztvēra. — Pirms apskatīsim namus un tad uz zooloģisko dārzu — tas taču ir turpat blakus . .. Ak, esiet tik laip­ni! — viņš lūdzās. — Jūs taču man apsolījāt!

—   Ko lai dara? Taisnība jau ir, apsolījām, — Podziņa piekrita. — Brauksim arī, ja tas tiešām turpat līdzās.

—   Līdzās, līdzās, esiet bez bēdu! — Kabītis iesaucās, lēkdams augšā no krēsla. — Braucam visi kopā, es jūs aizvedīšu ar savu mašīnu.

Pēc divām trim minūtēm visi jau bija uz ielas. Raibulītis ieraudzīja Ka- bīša mašīnu, pašķielēja uz tās pārsējos ievīstīto saimnieku un sacīja:

—    Nav vērts braukt ar šo mašīnu. Tā visu laiku lēkā kā blusa, tā vien tikai skaties, ka apgāzīsies, bet man negribētos staigāt no galvas līdz kā­jām pārsējos ievīstītam kā zīdtārpiņam.

—    Apmierinieties! — Kabītis atbildēja. — Mana mašīna vairs lēkāt ne­var. Tā kā vienu zābaku tai nospēra, tad nācās noskrūvēt arī pārējos trīs.

Raibulītis nomierinājās, taču drošības labad apsēdās aizmugurē līdzās Nezinītim un Podziņai, bet Kubiņš novietojās priekšā līdzās Kabītim.

Kabītis pa paradumam ieslēdza uzreiz ceturto ātrumu, un mašīna trau­cās tik ātri, ka visiem elpa aizrāvās. Kubiņam acīs sāka ņirbēt, un viņš ilgi neaptvēra, ka viņi brauc pavisam uz citu pusi, nekā vajadzīgs. Pamazām viņš tomēr atžirba un, pametis skatienu apkārt, iesaucās:

—   Paklau, Kabīt, — kurp tad mēs braucam?

—    Kā — kurp? Kurp vajag, turp arī braucam.

—   Un kurp tad mums, tavuprāt, vajag?

—   Uz Zinātņu pilsētiņu.

—    Ko? — Kubiņš iekliedzās. — Tā ir nejēdzība! Mēs iaču norunājām uz Jaunrades ielu. Uz vietas griez atpakaļ!

—    Kādēļ atpakaļ, ja mēs tūliņ būsim klāt?

—   Bet es saku — atpakaļ!

Kubiņš ieķērās stūres ratā un sāka griezt automobili, bet Kabītis ne­ļāva viņam pagriezt. Automobilis sāka mest līkločus pa ielas bruģi, izlēca uz ietves un kā likts būtu iedrāzies laikrakstu kioskā, ja Kabītis laikā ne- nobremzējis.

Automobilis apstājās tik spēji, ka visi gandrīz degunus izdauzīja. Kā­du brīdi Kubiņš un Kabītis saduibuši lūkojās viens otrā. Beidzot Kubiņš iz­laida no rokām stūres ratu un sacīja:

—    Piedod man, Kabīt! Man nevajadzēja ķerties pie stūres. Mēs taču varējām nosisties.

—   Nē, man jālūdz piedošana, — atbildēja Kabītis. — Un arī jūs, draugi, piedodiet! Es taču ar viltu gribēju jūs aizvest kur citur, nekā noru­nāts. Man ļoti gribējās parādīt jums Zinātņu pilsētiņu.

— Nu, nekas, — Nezinītis atsaucās. — Nedusmosimies cits uz citu un brauksim lēnītēm atpakaļ. . Kabītis atkal iedarbināja motoru, apgrieza mašīnu un lē- ^TT^ nām brauca atpakaļ. Aiz kauna viņš zemu 'S*' -i nokāra galvu un lāgu lāgiem tik skaļi no­pūtās, ka Nezinītim sametās viņa žēl. Lai novērstu Kabīti no drūmām domām, Nezi­nītis ievaicājās:

— Interesanti — ar ko strādā šās ma­šīnas motors: ar gāzēto ūdeni vai varbūt ar atomenerģiju?

—   Motors nestrādā ne ar gāzētu ūdeni, ne ar atomenerģiju, bet gan ar bioplastmasu, — Kabītis atbildēja.

—    Kas tā tāda par bioplastmasu? — Nezinītis jautāja.

—    Bioplastmasa — tā ir it kā dzīva plastmasa. Patiesībā tā, protams, nav dzīva, taču, ja no tās izgatavo stieni un laiž caur to elektrisko strāvu, stienis sāk it kā raustīties, savelkas, proti, kļūst īsāks, gluži kā muskulis. Ja tas jūs interesē, varu parādīt.

—   Jā, jā! — Nezinītis attrauca. — Ļoti interesanti!

Kabītis apturēja mašīnu, paņēma uzgriežņu atslēgu un atskrūvēja da­žas bultskrūves, pēc tam viņi abi ar Kubiņu ķērās pie automobiļa virs­būves — viens vienā galā, otrs otrā — un nocēla to no riteņiem. Apakšā kļuva redzams metala rāmis un svira, kas lika riteņiem griezties.

—    Paraugieties! — sacīja Kabītis. — Šeit svirai pievienots bioplast- masas stienis. Kad ieslēdz strāvu, stienis saraujas un velk sviru uz savu pusi, liekot riteņiem izdarīt pusapgriezienu, bet, tiklīdz strāvu izslēdz, stie­nis atkal izstiepjas un grūž sviru, kas liek riteņiem izdarīt otru pusap­griezienu. Tā nu tie griežas. Vajag tikai, lai strāva visu laiku plūstu ar pārtraukumiem, bet stienis jau saraudamies ikreiz pats ieslēdz un izslēdz strāvu.

Ap izjaukto automašīnu acumirklī salasījās knēveļu bars. Ikvienam bija interesanti, paskatīties, kā iekārtots mehānisms.

—- Un no kurienes rodas strāva? — Nezinītis pētīja.

—   Strāvu dod maza elektriskā kabatas baterija.

Kabītis piegāja pie automobiļa virsbūves un parādīja mazu kabatas lukturīša bateriju.

—   Vai tiešām tik maziņa baterija var dzīt veselu automobili? — Ne­zinītis brīnījās.

—    Jūs neesat sapratis, — kāds no pienākušajiem knēveļiem sāka Ne­zinītim skaidrot. — Strāva no baterijas tikai ierosina bioplastmasu, proti, liek tai sarauties. Tātad mašīnu darbina nevis baterijas enerģija, bet gan bioplastmasā uzkrātā enerģija. Tādi bioplastmasas motori mums fabrikās darbina darbmašīnas un pārējos mehānismus, un pietiek ar vienas nelie­las baterijas strāvu, lai strādātu visa fabrika.

—   Un no kurienes rodas bioplastmasa? — Podziņa iejautājās.

—   Aug purvā. Tajā uzkrājas saules enerģija, tāpat kā kokos un vis­pār visos augos. Izlaižot caur bioplastmasu strāvu, uzkrājusies gaismas enerģija pārvēršas par mehānisko.

—    Paklausieties! — ierunājās Raibulītis, kas līdz šim bija uzmanīgi vērojis mašīnas uzbūvi. — Es te visu laiku skatos un neredzu šai mašī­nai motora. Vai tad var būt mašīna bez motora?

—    Protams, nevar, — Kabītis atbildēja. — Bet, rau, šis bioplastmasas stienis jau ir mašīnas motors.

—   Nu, ja tā, tad tur nekā nav ko brīnīties, — Raibulītis noteica.

—   Gluži otrādi, būtu gan brīnums, ja automobilis brauktu bez motora. Visi visapkārt sāka smieties. Pūlis pamazām pieauga. Aizmugurē vēl

un vēl piestāja jauni garāmgājēji. Kāds no tiem apjautājās:

—    Kas te noticis?

—   Varbūt avārija? — minēja otrs. Trešais, padzirdējis vārdu «avārija», iesaucās: —- Brālīši, avārija!

—- Skatieties, brālīši, kā mašīna sadauzīta! — kliedza ceturtais.

—  Visa virsa nost, riteņi vien palikuši!

—   Un šoferis, pavej, kā sakropļots! Viss vienos pārsējos! — kāds ietei­cās, rādīdams ar pirkstu uz Kabīti.

Tikko izplatījās vēsts par avāriju, pūlis sāka pieaugt ar divkāršu ātrumu. Kabītis redzēja, ka nupat vairs nav labi, un nolēma pie laika ma­nīties projām. Ar Kubiņa palīdzību viņš novietoja atpakaļ mašīnas virs­būvi. Visi sakāpa mašīnā. Kabītis nospieda pārtraucēja pedāli, taču ma­šīna nez kāpēc nekustējās.

—    Kas tad nu? — Kabītis norūca, grozīdamies, uz vietas un raustī­dams sviras. — Strāvas nez kāpēc nav . .. Ak, kad tevi! Baterija pazudusi! Jādomā, kāds noskrūvējis .. .

—    Bet varbūt zemē nokritusi? — Kubiņš ieminējās. Visi izkāpa un ņēmās visās malās meklēt bateriju.

—    Tikko taču tepat bija! — Kabītis uztraucās. — Atcerieties — es vēl rādīju.

Pūlis pa tam bija aizsprostojis visu ielu. Transporta kustība apstā­jās. Cauri knēveļu baram līdz mašīnai izlauzās milicis uz kāpurķēžu motocikla.

—    Kas noticis? — viņš pikti uzbrēca. — Kāpēc pūli pulcināt?

—   Tad neviens jau viņu nepulcina! — Kabītis atgremza.

—    Kāpēc nebraucat?

—   Na, sēdieties pie stūres un pamēģiniet braukt, kad nav baterijas! —

Kabītis zobgalīgi atcirta un, pagriezies pret pūli, sauca: — Draugi, varbūt kāds aiz pārskatīšanās noskrūvējis bateriju un iebāzis kabatā?

Pūli pāršalca smiekli.

Milicis nosodoši pakratīja galvu un uzrunāja Kabīti:

—   Jums, dārgais, spriežot pēc izskata, vajadzētu būt slimnīcā, bet jūs staigājat apkārt.

Uz to Kabītis atteica:

—    Runāsi man vēl te!

—   Labi, — milicis sacīja. — Sēdieties mašīnā, es jūs aizvedīšu uz mi­liciju, tur noskaidrosim, kas un kā, bet šeit nav ko drūzmēties.

Kubiņš piegāja pie Nezinīša un teica:

—   Jūs brauciet uz zooloģisko dārzu ar autobusu vai taksometru, bet es braukšu Kabītim līdzi uz miliciju un visu izskaidrošu. Baidos, ka bez manis Kabītis tur nesarunā ko lieku. Viņš nez kāpēc miličus neieredz.

Kabītis un Kubiņš iekāpa atpakaļ mašīnā. Milicis pabrauca kāpurķēžu motociklu priekšā un, aizkabinājis mašīnu aiz āķa, tauvā aizvilka to uz miliciju.

Trīsdesmitā nodaļa kĀ nezinitis PAZAUDĒJA BRĪNUMNŪJIŅU

Kad Nezinitis un viņa ceļa biedri nonāca zooloģiskajā dārzā, bija jau ap dienas vidu. Viss rīta cēliens viņiem bija pagājis sarunās un braucienā kopā ar Kabīti, tagad viņi bija krietni izsalkuši un devās uz ēdnīcu pusdie­not. Savus meklējumus zooloģiskajā dārzā draugi nolēma sākt no tās vie­tas, kur pirmoreiz bija ieraudzījuši trīs ēzeļus. Šoreiz tomēr viņi aiz žoga neviena neredzēja, šķūnīša durvis bija līdz kājai vaļā. Drošības dēļ Nezi­nītis pārrāpās pār žogu un, aizlavījies līdz šķūnim, paraudzījās iekšā. Šķūnis bija tukšs.

Apbruņojušies ar pacietību, ceļotāji sāka klaiņot pa dārzu, ielūkodamies ik kaktiņā. Viņiem gadījās sastapt visdažādākos dzīvniekus, taču ēzeli tā arī nelaimējās atrast. Izstaigājuši malu malas, mūsu draugi atgriezās tanī pašā vietā, no kuras bija sākuši savus meklējumus, un ieraudzīja iekšpus žoga knīpu baltā priekšautā ar slotiņu slaukām no šķūņa gružus.

—    Sakiet, lūdzu, — vai jūs nezināt, kur šeit ir ēzelis? — Nezinītis uz­runāja apkopēju.

Knīpa pārtrauca slaucīšanu un, uz slotas atspiedusies, noprasīja:

—    Kāds ēzelis?

—   Nu, tāds, parastais, ar nadziņiem.

—   Ak tāds! Bet kam jums ēzelis vajadzīgs? Ēzelis paliek ēzelis. Kas tur interesants?

—   Nu, mums gribētos uz viņu paskatīties. Visu zooloģisko dārzu esam izstaigājuši, bet ēzeli netikām redzējuši.

—    Hm! — apkopēja norūca. — Bija mums te trīs ēzeļi, bet visi trīs nez kur pačibēja. Te viens otrs pļāpā dažādas blēņas, bet jūs neticiet! It kā esot kāda burvība, vai … Nieki vien! Nekādas burvības nav! Viņus tīri vienkārši būs aizveduši šitie paši … grābstiķi … tas ir … tfu! … vēj­grābšļi, nevis grābstiķi. Nekur vairs glābties no tiem vējgrābšļiem! Ta­gad pilsētā tādas palaidnības iet vaļā, ka tik nu! Ziloni no sprosta aizvilks, ka ij nepamanīsi!

—   Nu, ziloni jau nu, pieņemsim, neaizvilks, — Nezinītis apšaubīja.

—    Kāpēc neaizvilks? Aizvilks! — apkopēja atmeta ar roku. — Mums jau arī vēlēja te ciešāk pieskatīt. Kas viss nevar notikt… Te ir ij plēsīgi

zvēri, ij indīgi rāpuļi. Tie var gan saplosīt, gan sadzelt. Un kas būs, ja kāds vējgrābslis izlai­dīs čūsku, ko? Visapkārt taču pilsēta! Tebe nu!

—    Bet kur ir tas ēzelis, ko atrada uz ie­las? — Nezinītis klaušināja. — Kādreiz avīzēs rakstīja, ka uz ielas atrasts noklīdis ēzelis un aizvests uz zooloģisko dārzu.

—    Ak tas, vai? — apkopēja pasmaidīja. — Tas ēzelis te nemaz nav bijis. Misēklis iznā­cis. Viņu nevis zvēru dārzam atdeva, bet cir­kam. Avīzē tā aplam bija iedrukājuši, ka zvēru dārzam, bet mēs te viņu nepagalam neesam redzējuši.

—    Tātad tas ēzelis ir cirkā? — ar cerību balsī pārvaicāja Podziņa.

—    Ir, ir, kā tad! Es pati viņu vēl aizvakar redzēju, kad biju cirkā. Tāds ņiprs ēzelītis, goda vārds, tikai nu neskolots! Viņš tur šiem ratiņus velk, un tad vēl klauni uz viņa jāj. Nu, nekas, gan ar laiku arī viņam dažu labu stiķi iemācīs.

Ceļotāji atvadījās no apkopējas un nogāja pie malas.

—   Cik labi izdevās! — Nezinītis čukstēja, aiz laimes starodams. — Tātad Burtiņš atrodas cirkā. Un mēs viņu meklējam šeit! Nu, nekas. Tūliņ iesim uz cirku un rīt sāksim meklēt tos trīs ēzeļus — vējgrābšļus. Es viņus uzreiz pa­zīšu, līdzko satikšu. Viņiem visiem tādi mazi degunteli ar vasaras raibumiem.

Nezinītis un viņa ceļa biedri devās uz izeju. Ejot gar pērtiķu būriem, viņi apstājās paskatī­ties uz pērtiķiem. Viens pērtiķis bija ļoti jocīgs, un Nezinītim ienāca prātā to paķircināt. Viņš paņēma brīnumnūjiņu un, izbāzis to caur būra režģi, raudzīja iebikstīt pērtiķim purnā.

Pērtiķis nikni saviebās, tad uzreiz kā ķēra nūjiņu, tā izrāva Nezinītim no rokas! Nezinītis apstulba.

—   Paskat, ko viņš izdarīja … — Nezinītis sašļucis nomurmināja.

—    Kas nu? Tu atdevi pērtiķim nūjiņu? — Podziņa iekliedzās.

—   Es nedevu, viņš pats paņēma, — Nezinītis noplātīja rokas.

—   Nebūtu tu bikstījis viņam ar nūjiņu purnā, viņš nebūtu ņēmis!

—   Nekas! Tūliņ atņemšu.

Nezinītis izbāza roku caur režģi, raudzīdams atņemt pērtiķim brīnum­nūjiņu, taču pērtiķis pavirzījās tālāk no restēm, un viņš nekādi nevarēja to aizsniegt.

—   Ak tu pintiķi! — Nezinītis norūca. — Dod šurp nūjiņu, kad tev saka!

Taču pērtiķim ne prātā nenāca izpildīt Nezinīša pavēli. Taisni otrādi,

viņš sāka lēkāt apkārt pa visu būri, ne mirkli neizlaizdams nūjiņu no ro­kām. Tad viņš ielēca šūpolēs, kas karājās būra vidū, un ņēmās šūpoties, visu laiku šķielēdams uz Nezinīti, it kā par viņu ņirgādamies.

— Sasodītais pintiķi! Atdod nūjiņu! — Nezinītis lamājās. — Nu, ne­kas, viņam tik un tā apniks ar nūjiņu kaitēties, un viņš to nometīs.

Diena pa tam bija galā. Atskanēja sargu svilpieni, kas brīdināja ap­meklētājus, ka zooloģisko dārzu drīz slēgs. Publika virzījās uz izeju. Drīz dārzs bija tukšs, tikai Nezinītis, Podziņa un Raibulītis snaikstījās ap pēr­tiķu būri.

Pērtiķim pēdīgi bija apnicis nēsāt rokās nūjiņu, un viņš to nosvieda. Nūjiņa palika guļam uz grīdas vistālākajā būra kaktā.

—   Vajadzēs kaut kā ielīst būrī, — Nezinītis prātoja.

Par to, ka varētu izlīst caur režģi, nebija ko domāt, taču, tuvāk aplū- kojies, Nezinītis pamanīja, ka būrim ir režģu durvis, aizšautas ar bultu.

Paraudzījies uz visām pusēm un noskatījis, ka tuvumā neviena nav, Ne­zinītis uzrāpās uz barjeras, izvilka bultu, ar ko bija nostiprināts aizlaid- nis, un raudzīja atbīdīt aizšaujamo. Tas izrādījās grūtāk, nekā viņš bija iedomājies, jo aizšaujamais bija iesprūdis un neparko nebija izkustināms. Nezinītis ieķērās aizlaidnī abām rokām un ņēmās raustīt ar tādu sparu, ka viss būris līgojās. Pēdīgi aizšaujamais sāka padoties, taču tobrīd gar stūri parādījās sargs ar slotu un uzkliedza:

—    Ko tu tur, sātana gabals, dari, ko? Pērtiķi gribi izlaist? Es tev gan!

Nezinītis ar skubu metās zemē no barjeras, taču sargs paguva sa­grābt viņu aiz apkakles.

—    Tur ir mana nūjiņa! — Nezinītis iešņukstējās, pūlēdamies izrau­ties. Taču sargs turēja viņu cieši.

—    Tu man vēl dabūsi nūjiņu! Ekur, aizvedīšu uz miliciju — tur tev parādīs nūjiņu! — sargs piedraudēja un vilka Nezinīti uz izeju.

Podziņa un Raibulītis skrēja pa celiņu uz priekšu, bailīgi atskatīda­mies uz sargu.

—   Goda vārds, tur ir mana nūjiņa! Pērtiķis atņēma man nūjiņu, — Nezinītis činkstēja.

—   Un tu droši vien kaitināji viņu ar to nūjiņu? Droši vien bikstīji vi­ņam ar nūjiņu purnā, ko?

Sargs izgāja ar Nezinīti uz ielas un sāka skatīties apkārt — laikam meklēja milici.

—   Es vairs tā nedarīšu! Goda vārds, nedarīšu! — Nezinītis sāka lūgties.

—   Aha, tebe nu! — sargs iesaucās, palaizdams vaļā Nezinīti. — Nu ej un vairs te nevējgrābšļojies! Citā reizē tik lēti vaļā netiksi.

To pateicis, sargs atlaida Nezinīti, tad pieslēdza vārtus un aizgāja. Podziņa un Raibulītis tuvojās Nezinītim.

—    Kāpēc tu nepateici sargam, ka tā nav vienkārša nūja, bet gan brīnumnūjiņa? Viņš droši vien domā, ka tā ir kaut kāda parasta nūja, — Raibulītis ieteicās.

—    Vai tu saproti arī, ko runā? — Nezinītis nikni atbrēca. — Ja sargs dabūs zināt, ka tā ir brīnumnūjiņa, viņš to pievāks. Tā jau nu viņš atdos mums brīnumnūjiņu! Bet sakiet labāk, — kāpēc jūs līdāt ārā no dārza? Jums vajadzēja palikt tur un raudzīt izda­būt brīnumnūjiņu no būra. Tagad nu vārti ir ciet… Kā lai tiek iekšā?

—    Tā tikai vēl trūka, lai es līstu būrī pēc nū­jiņas! — Podziņa apvainota uzmeta lūpu.

—   Nu, ja ne tu, tad Raibulītis varēja ielīst.

—    Nē, es arī negribu būrī, — atsaucās Rai­bulītis. — Un kam mums vajadzīga nūjiņa? Šeit arī bez brīnumnūjiņas ir viss, ko vien var vēlē­ties. Gribas ēst — lūdzu! Uz kino vai teātri — lū­dzu! Vizināties automobilī — vizinies kaut vai visu dienu, līdz galva sāk reibt. Pat lēkt un lidot var ar automobili bez kādas burvības.

—    Ek tu stulbeni! — Nezinītis ērcīgi atteica. — Vai tad brīnumnūjiņa mums vajadzīga, lai automobilī vizinātos? Mums vajag Burtiņu izglābt no nelaimes un atbrīvot pilsētu no vējgrābšļiem. Vai tiešām visiem šo vēj­grābšļu dēļ jāmokās?

—   Ā, tad nu gan, protams, — Raibulītis piekrita.

—    Tagad mums būs tāds plāns, — Nezinītis turpināja. — Pagaidī­sim, kamēr uznāks tumsa, un tad rāpsimies pāri sētai. Tumsā varēs iezag­ties būrī, neviens neredzēs.

—   Nu, man pietiek! — Podziņa noraidīja. — Es braucu uz viesnīcu.

—   Tātad atkāpies grūtību priekšā? — Nezinītis noprasīja.

—   Jā gan, atkāpjos. Pa sētām rāpties es neiešu, — Podziņa stingri pateica.

—    Tātad, tavuprāt, Burtiņš var palikt par ēzeli un man nekas nav jādara?

—    Es jūtu, ka tu te vēl ievārīsi ko tādu, ko nevarēs ne izstrēbt. Labāk jau nepavisam neko nebūtu darījis!

To teikusi, Podziņa apsviedās un gāja uz autobusu pieturu.

—   Lai viņa iet, Raibulīt, bet tu paliec! — Nezinītis sacīja. — Varbūt tu man būsi vajadzīgs. Šeit ir ļoti augsta sēta, tu man palīdzēsi uzkāpt. Paiesimies tālāk, varbūt tur būs vieglāk pārrāpties.

Viņi gāja gar sētu un, nonākuši līdz stūrim," iegriezās šķērsielā. Šeit tiešām sēta bija mazliet zemāka.

—    Pagaidīsim, kamēr satumst, — Nezinītis sacīja.

Viņi apstājās žogmalē un sāka gaidīt. Debesis pamazām satumsa. Šur tur redzēja iemirdzamies zvaigznes. Pār namu jumtiem vēlās oranž­sarkans mēness kā liels apelsīns.

—    Nu ir laiks, — Nezinītis čukstēja, apkārt lūkodamies. — Pastum mani!

Raibulītis ņēmās viņu stumt no apakšas. Nezinītis uzrāpās uz sētas un jāteniski apsēdās uz tās.

—   Tagad rāpies tu! — viņš pačukstēja, sniegdams Raibulītim roku.

—   Varbūt man labāk pagaidīt tevi tepat? — Raibulītis iebilda.

—   Nē, tu man tur būsi vajadzīgs. Stāvēsi pie būra un uzmanīsi, ka ne­uznāk sargs.

Raibulītis ar Nezinīša palīdzību uztrausās uz sētas, un tad viņi abi no­lēca otrā pusē un ievēlās taisni izsusējuša grāvja dibenā.

—    Paklau, es ievēlos nez kādā bedrē! — Raibulītis iečinkstējās.

—   Css-ss! — Nezinītis viņam uzšņāca. — Sēdi klusu!

Kādu brīdi viņi sēdēja, elpu aizturējuši, un sasprindzināti klausī­jās. Apkārt bija kluss.

—   Nekas, — Nezinītis ierunājās". — Liekas, neviens nedzirdēja. Iesim klusītēm.

Viņi izrāpās no grāvja un sāka spraukties uz priekšu pa zāles un puķu biezokņiem. Nezinītis laipoja nedzirdami kā kaķis, bet Raibulītim vienā laidā kaut kas iebrikšķējās zem kājām.

—    Klusāk jel! — Nezinītis šņāca.

Negaidot atskanēja skaļš rūciens. Raibulītis apstājās un pat pietupās aiz bailēm.

—    Kas tur? — viņš nošļupstēja.

Rūciens kļuva stiprāks. Aiz pārbīļa Raibulītim mati cēlās stāvus un pa muguru skrēja šermuļi.

—   Tas droši vien ir lauva, — Nezinītis attapa.

Rūciens atkārtojās un pārgāja sirdi stindzinošā rēkoņā. Un tūliņ kāds iekvankšķējās, iesmilkstējās, atskanēja gari stiepta vilku gaudošana, spalgi iekaucās hiēna. Nez no kurienes atlidoja miegaina pīļu pēkšķēšana, kaut kur virs galvas ieķērcās vārna. Viss zooloģiskais dārzs bija satraucies un ilgi nevarēja norimt.

Raibulītis pamazām atjēdzās.

—   Bet kāpēc lauva rūc? — viņš jautāja.

—   Nezinu. Laikam ēst grib, — Nezinītis minēja.

—   Un vai mūs viņš nevar apēst?

—   Nebaidies! Viņš taču sēž sprostā.

—   Es jau ari nebaidos, — Raibulītis atbildēja. — Tāpat vien drošības pēc pavaicāju.

Pamazām viss noklusa, bet mēness paslēpās aiz mākoņiem, un iestā­jās pilnīga tumsa. Tikai celiņš priekšā balsnīja. Nezinītis sāka iet pa ce­liņu. Raibulītis soļoja nopakaļ, lūkodams turēties līdzi.

—    Kurp mēs ejam? — Raibulītis bažīgi jautāja.

—   Jāsameklē ēzeļu aploks, bet pērtiķu būri ir turpat līdzās, — Nezi­nītis atbildēja.

Drīz vien abpus celiņa varēja samanīt sprostus. Zvēri aiz režģiem ne­bija saskatāmi, taču Raibulītim visu laiku šķita, ka nupat, nupat no res­tēm izlīdīs kāda nagaina ķetna un iecirtīsies viņam mugurā. Tāpēc viņš tramīgi lūkojās apkārt un raudzīja turēties no sprostiem patālāk. Beidzot celiņš atdūrās pret režģi, aiz kura bija baseins.

—   Mēs esam iznākuši nepareizā vietā … — Nezinītis ieminējās.

Viņpus režģa kāds it kā laiski šņākāja, urkšķēja, 'čāpstināja un šļurk-

stināja. Varbūt tur tikai ūdens skalojās, bet iespējams, ka šīs skaņas nāca no kāda ūdens dzīvnieka — nīlzirga, vai.

Draugi pagājās mazliet atpakaļ un nogriezā-s pa sānceliņu.

—    Ko tas nozīmē? — Nezinītis murmināja, bažīgi ielūkodamies tumsā. — Neparko nevaru apjēgt, kur mēs esam. Nakti viss ir pavisam citādi nekā dienu.

Viņi ilgi maldījās pa dārzu, pēdīgi nonāca pie liela sprosta, kas Nezi­nītim izskatījās pazīstams.

—   Man šķiet, mēs esam iznākuši pie ziloņa, — Nezinītis sacīja. — Tā­tad nu jau ir tuvu.

Pagājuši tālāk, viņi nonāca pie pazema režģu aizžoga, aiz kura vīdēja šķūnis.

—    Re, kur tas ir — ēzeļu aploks, vai redzi? — Nezinītis nopriecājās. — Viss kārtībā!

Nogriezušies sāņus, viņi tuvojās sprostu rindai, gar kuru stiepās koka barjera. Piegājis pie pēdējā sprosta pašā stūrī, Nezinītis iesaucās:

—   Te tas ir! . .. Tu, Raibulīt, stāvi te un lūkojies apkārt! Ja kādu ieraugi, pasvelp!

—    Labi, — Raibulītis pamāja ar galvu.

Nezinītis uzrāpās uz barjeras, piespieda valgu pie režģa un sāka ska­tīties būrī, sasprindzināti klausīdamies.

—   Nu, ko tu tur redzi? — Raibulītis jautāja.

—   Klusāk jel! — Nezinītis nikni atgremza. — It nekā neredzu … Ti­kai tā kā tusnī kāds. Jādomā, pērtiķis .. . Nu, labi.

Viņš tumsā sataustīja durvis, atcēla bultu un stīvēja vaļā aizšaujamo. Šoreiz aizšaujamais padevās viegli. Atbīdījis to, Nezinītis pavilka durvis. Tās vērās čīkstēdamas.

—   E-ē! — Nezinītis nepatikā noelsās uf padraudēja durvīm ar dūri. — Čīkstēs te vēl!

Kādu brīdi viņš sasprindzināti klausījās, tad, pārliecinājies, ka apkārt viss klusu, piesardzīgi iegāja sprostā un, nometies četrrāpus, sāka taus­tīt ar rokām pa grīdu. Pamazām viņš virzījās aizvien dziļāk sprostā, aiz- rāpoja līdz sienai un pagriezās uz otru pusi. Te uzreiz priekšā atskanēja dobja rūkšana. Nezinītis tā arī sastinga, četrrāpus nometies. Kādu brīdi viņš, visus spēkus saņēmis, vērās tumsā. Acu priekšā kūņojās kaut kas liels, melns. Tobrīd no mākoņiem izlīda mēness un apgaismoja krātiņa vidū guļošu lauvu. Lauva pacēla krēpjaino galvu un, laiski blisinādams, skatījās taisni uz Nezinīti.

Nepaguvis vēl par lāgu nobīties, Nezinītis uzņēma atpakaļgaitu, proti, naigi kāpās uz visām četrām atpakaļ. Nenovērsdams acu no lauvas, viņš pietrūkās kājās un taisījās lēkt. To pamanījis, lauva nosprauslājās un, uzslējies uz ķetnām, paspēra soli uz Nezinīša pusi. Zibens ātrumā Nezi­nītis izšāvās pa atvērtajām durvīm un, kā vēja nests, izlidoja no sprosta. Paguvis pateikt Raibulītim tikai vienu vārdu — «lauva», viņš laida ļekas, vaļā.

Raibulītim dūša sašļuka papēžos. Sadulbis aiz bailēm, viņš metās Ne­zinītim pakaļ. Tā viņi abi loba, ceļu nevērodami, līdz atdūrās pie sētas. Vienā mirklī Nezinītis bija uz tās augšā. Raibulītis trausās pakaļ un satvēra Nezinīti aiz biksēm. Nezinī­tim šķita, ka nupat jau lauva kampj viņu aiz kājas, un viņš rāvās ārā no visa spēka.

Te uzreiz dēlis, pie kura viņš turējās, atlūza no sētas. Neizlaizdams dēli no rokām, Nezi­nītis uzkrita Raibulītim virsū, un abi noripoja zemē. Viņiem aiz muguras sargi kaut ko kliedza un svilpa. Atsviedis pie malas dēli, Ne­zinītis izlīda pa sētā radušos spraugu. Raibu­lītis vienā mirklī izšmauca viņam pakaļ, un viņi abi pa kaklu pa galvu diedza projām. Ne­zinītis joza pa priekšu, un viņam pa pēdām kā melna ēna joņoja Raibulītis. Viņš smagi elsa un tosa, un Nezinītim likās, ka aiz muguras jau elš lauva.

Trīsdesmit pirmā nodaļa sastapŠanĀs AR BURVI

Kad Podziņa atgriezās viesnīcā, viņai uz­reiz sametās žēl, ka nebija palikusi kopā ar Nezinīti un Raibulīti.

—   Ka tikai viņi bez manis tur ko neiz­strādā … Ka tikai kas nenotiek! — viņa bažī­jās.

Bez viņiem tai bija mazliet skumji. Lai iz­klaidētos, Podziņa ieslēdza televizoru. Tele­vīzijā patlaban uzstājās kāds izglītots knēvelis acenēs un lasīja garu un apnicīgu referātu par vējgrābšļiem.

—   It kā nekā cita nebūtu ko raidīt! — Po­dziņa nopukojās.

Izslēgusi televizoru, viņa sāka soļot pa istabu no viena kakta uz otru, lāgu lāgiem uz­mezdama skatienu pulkstenim.

—   Braukšu atpakaļ uz zooloģisko dārzu! — viņa apņēmās, zaudējusi pacietību, taču

tūdaļ atmeta šo domu. — Bet kā tad es tikšu iekšā? Patiešām, nevaru taču rāpties pār sētu! . . . Nu labi, labi, lai tikai viņi pārnāk mājās! Es vi­ņiem gan rādīšu, kā mani uztraukt!

Laiks ritēja, bet Nezinītis un Raibulītis nenāca. Podziņa nezināja vairs, ko domāt, un sāka iztēlo­ties dažādas briesmas. Viņai likās, ka Nezinīti un Raibulīti būs notvēris sargs un aizvedis uz mili­ciju. Ar katru mirkli viņas uztraukums auga. Drīz vien Podziņa aiz nemiera nekur vairs nevarēja rimties. Pienāca pusnakts. Pulkstenis nosita divpadsmit.

—   Tagad nu ir skaidrs, ka ar viņiem kaut kas noticis, — Podziņa sa­cīja.

Viņa jau gribēja skriet uz zooloģisko dārzu, bet tobrīd durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Nezinītis un Raibulītis. Mati abiem bija izspū­ruši, acis mežonīgi šaudījās apkārt; Raibulītim bija saskrāpēts deguns un seja notriepta vēl vairāk nekā parasti.

—    Ko tu tur vēl esi savārījis, Nezinīt? — Podziņa viņam nikni uz­bruka. — Kur jūs visu laiku blandījāties?

—   Nekas, Podziņ, neuztraucies! — Nezinītis klusināja. — Viss būs labi, gan tu redzēsi, tikai nedusmojies! Es, Podziņ, izlaidu brīvībā lauvu.

—    Kādu lauvu? — Podziņa nobijās.

—   Nu, to, kas bija sprostā. Es aiz pārskatīšanās biju iekļuvis

lauvas sprostā.

Podziņu pārņēma šausmas.

—    Posts man ar tevi! — viņa iesau­cās. — Viņreiz ar ēzeļiem izdarījies tri­kus, nu atkal ķēries pie lauvām! Ar ko gan tas beigsies!

—       Neuztraucies jel, Podziņ! Beigsies labi. Rīt no rīta es iešu un visu izdarīšu,

kā vajag. No rīta būs gaišs, un tad jau gan es nesajaukšu. Es visu izla­bošu, gan tu redzēsi!

—   Tu jau nu izlabosi! Labāk met to visu pie malas! Ja gribi zināt, es tagad esmu pat priecīga, ka tev nav brīnumnūjiņas. Dod tikai tev rokā brīnumnūjiņu, tad tu vēl te zemestrīci sarīkosi! Rīt pat brauksim uz mā­jām, un vairāk nekā. Ne brītiņu vairs negribu te palikt!

—   Bet ar ko tad tu brauksi? Es taču vēl neesmu visu izstāstījis.

—    Kas tad vēl? — Podziņa satrūkās.

—   Mūsu automobilis ir prom.

—   Tā tikai vēl trūka! — Podziņa iesaucās. — Ar ko tad mēs brauksim uz mājām?

—   Un ko tad es saku? Es taču par to arī runāju. Dabūsim nūjiņu — un mums būs arī automobilis; nedabūsim — arī automobiļa nebūs.

Nākamajā rītā Podziņa, kā parasti, pamodās agri, taču, kad viņa gāja modināt Nezinīti, izrādījās, ka Nezinīša gultā nav. Raibulītis vēl gulēja. Viņa ņēmās to modināt.

—    Ko tas nozīmē, Raibulīt? Kur Nezinītis?

—   Vai tad viņa nav? — Raibulītis mozdamies vaicāja.

—   Ja jau es jautāju, tātad nav.

—   Droši vien būs uz. zvēru dārzu aizlicies, — Raibulītis noteica.

—   Nu, jel posies aši, un brauksim! — Podziņa mudināja.

—    Kurp tad brauksim?

—- Uz zooloģisko dārzu, protams.

—    Bet tur taču ir lauva!

—   Lauvu droši vien sen jau noķē­ruši.

Pēc pusstundas Podziņa un Raibulī­tis jau bija pie zooloģiskā dārza vār­tiem. Iegājuši viņi knaši soļoja pa ce­liņu. Raibulītis turējās Podziņai aizmu­gurē un bailīgi lūkojās apkārt. Viņam visu laiku šķita, ka no kaut kurienes nupat, nupat izlēks lauva un klups viņam virsū. Jau pa gabalu Podziņa un Raibulītis ieraudzīja pērtiķu būri un Nezinīti, kas bija paslēpies aiz stūra. Būrī strādāja apkopēja. Viņa ar slotiņu slaucīja grīdu. Podziņa no mugurpuses piezagās Nezinī­tim klāt.

—    Ko tu te dari? — viņa jautāja.

—    Klusu! — Nezinītis meta viņai ar rokām. — Brīnumnūjiņa ir šeit! Re, skaties, turpat tā guļ uz grīdas, kur pērtiķis vakar to nometa. Tūliņ apkopēja izslaucīs grīdu un nūjiņu varbūt izsviedīs no būra, un tad mēs to paņemsim, un viss būs kārtībā.

Pa to laiku apkopēja, beigusi slaucīt, sameta saslaukas spainī un arī nūjiņu pacēla un iebāza turpat.

—   Nekas, — Nezinītis mierināja Podziņu. — Mēs viņai sekosim un noskatīsimies, kur viņa izbērs saslaukas.

Apkopēja tomēr saslaukas nekur nenesa, bet sāka uzkopt blakus būri. Tā viņa gāja no viena būra otrā, un spainī saslauku krājās aizvien vai­rāk. Pēdīgi viņa beidza uzkopšanu un izbēra spaiņa saturu atkritumu kastē sētmalē viņpus būriem. Nezinītis nogaidīja, kamēr apkopēja bija projām, un tad sacīja Podziņai un Raibulītim:

—    Stāviet te un pieskatiet, lai kāds neuznāk!

Bet pats pieskrēja pie kastes, atvēra vāku un iekāpa iekšā. Kādu brīdi no kastes bija dzirdama apslāpēta krekstēšana un sēkšana. Beidzot no vāka apakšas parādījās Nezinīša galva.

—   Re, brīnumnūjiņa — rokā gan! — viņš sauca ar uzvarētāja smaidu.

Podziņa aiz priekiem pat gaisā palēcās.

—   Bravo! — viņa iesaucās un klusām sasita plaukstas.

Nezinītis iztrausās no kastes un sāka iet pa celiņu, saudzīgi nesdams nūjiņu uz priekšu izstieptās rokās.

—    Tagad nu gan es to glabāšu! — viņš nosolījās. — Tagad neviens man to neatņems!

Nezinītim uz pēdām sekoja Podziņa un Raibulītis. Viņi gāja, drau­dzīgi rokās saķērušies. Abiem sejas laistīties laistījās smaidā.

—    Nu mēs varam braukt uz cirku un atsvabināt Burtiņu, — Podziņa ieminējās.

—    Ak, patiesi! Biju pat piemirsis par Burtiņu! — Nezinītis iesaucās. — Nu, labi aši uz cirku!

Viņš apsviedās un joza uz izeju. Podziņa un Raibulītis ar pūlēm tika viņam līdzi. Pēc piecām minūtēm visi trīs jau sēdēja svītrotajā podziņu taksometrā. Nezinītis piespieda podziņu ar uzrakstu «Cirks», un mašīna aiztrauca pa ielām. Viņi nepaspēja ne apskatīties, kad jau bija cirkā. Arēnā viņi ieraudzīja dažus akrobātus, kas lēkāja un kūleņoja, — jā­domā, gatavojās vakara izrādei.

Nezinītim un Raibulītim pārlieku gribējās viņos noskatīties, taču Po­dziņa atgādināja:

—   Vai tad mēs tālab esam šurp nākuši? Noskatīsimies vēlāk.

—    Lai notiek, vēlāk, — Nezinītis bija ar mieru.

Izspraukušies cauri krēslu rindām, mūsu ceļotāji iegāja pa artistu durvīm un nonāca dienesta telpās. Tas bija garš šķūnis ar cementa grīdu. Gar sienām atradas sprosti ar dažādiem dzīvnie­kiem. Vienā no sprostiem bija lauva.

— Atkal lauva! — Raibu­lītis sabijies iesaucās. —Droši vien atkal iznāks kaut kāda jezga . ..

Telpas galā bija zirgu ste­liņģi. Piegājuši tuvāk, ceļotāji starp zirgiem ieraudzīja arī

ēzeli. Tas stāvēja nelielā steliņģītī, aiz pavadas piesiets pie sienā iestip­rināta riņķa. Pagriezis galvu atpakaļ, ēzelītis skumji uzlūkoja Nezinīti.

—   Tas ir viņš! — Nezinītis pačukstēja. — Es viņu pazīstu. Baidīdamies, ka nedabū no Burtiņa par to, ka bija pārvērtis viņu par

ēzeli, Nezinītis atgāja gabaliņu nostāk un, sagatavojies vajadzības gadī­jumā ņemt kājas pār pleciem, pavicināja nūjiņu.

—    Gribu, lai ēzelis pārvēršas par Burtiņu! — viņš paklusām sacīja. Nekāda pārvērtība tomēr nenotika. Nezinītis vēlreiz pavicināja nūjiņu

un teica skaļāk:

—   Gribu, lai šis ēzelis pārvērstos atpakaļ par knauķi Burtiņu! Arī šoreiz nekādas pārvērtības.

—    Ko tad tas nozīmē? — Nezinītis sāka uztraukties.

Viņš no visa spēka ņēmās kratīt gaisā nūjiņu un izkliegt visus savus burvju vārdus, taču ēzelis palika ēzelis un negribēja pārvērsties par Bur­tiņu. Tobrīd pie viņiem pienāca cirka sargs un noprasīja:

—    Ko jūs šeit darāt?

Nezinītis apmulsa un neattapa, ko sacīt, taču viņam palīgā piesteidzās Raibulītis.

—   Mēs atnācām paskatīties izrādi, — viņš sacīja.

—   Uz izrādi jānāk vakarā.

Sargs izvadīja viņus uz ielas un aizvēra durvis.

—    Ko tad tas nozīmē? —Nezinītis neizpratnē jautāja. — Kāpēc nū­jiņa vairs nedarbojas? Pag, pārbaudīšu vēlreiz.

Viņš atkal pavicināja nūjiņu un sacīja:

—   Gribu, lai būtu divas porcijas saldējuma!

—   Trīs porcijas! — pārlaboja Raibulītis.

—   Gribu, lai būtu trīs porcijas saldējuma! — Nezinītis atkārtoja. Tomēr, lai cik viņš šos vārdus atkārtoja, neradās pat ne viena por­cija saldējuma.

—    Paklau, Nezinīt, tu laikam būsi paņēmis citu nūjiņu, — Raibulī­tis ieminējās.

—    Kā — citu? —• Nezinītis brīnījās.

—   Nu, tā taču bija brīnumnūjiņa, bet šī nepavisam nav.

—   Un kur tad, pēc tavām domām, ir brīnumnūjiņa?

—   Brīnumnūjiņa tā arī būs palikusi atkritumu kastē,

—   Ak es aunapiere! — Nezinītis iesaucās un saķēra galvu. — Nu, jel labi žigli atpakaļ uz zooloģisko dārzu!

Pagāja dažas minūtes, un mūsu piedzīvojumu meklētāji atkal joņoja pa zooloģisko dārzu. Pieskrējis pie atkritumu kastes, Nezinītis uzklupa tai kā tīģeris, apsvieda to otrādi un izgāza visu tās saturu zemē. Visi trīs ņēmās rakņāties atkritumos, taču citu nūjiņu neviens neatrada.

— Redzi nu! — Nezinītis teica Raibulītim. — Nekādas ci­

tas nūjiņas nav. Tātad šī pati ir brīnumnūjiņa.

Aizgājis pa gabaliņu no atkritumu kaudzes, Nezinītis apsēdās uz so­liņa. Viņš vienā laidā vicināja nūjiņu pa gaisu un klusībā kaut ko mur­mināja.

-— Nu, iedod man, es pamēģināšu, — lūdza Raibulītis, apsēzdamies Nezinītim līdzās.

Viņš paņēma nūjiņu, pavicināja un teica:

—    Gribu maizi ar ievārījumu! . . . Gribu saldējumu! .. . Gribu maka­ronus ar sviestu! . . . Galdiņ, klājies! . . . Tfu!

Tā kā neviena viņa vēlēšanās nepiepildījās, viņš iegrūda nūjiņu Nezi­nītim rokās un pateica:

—• Burvis tevi noteikti ir piekrāpis. Iedevis kaut kādu galīgi nede­rīgu nūjiņu. Visa burvība no tās jau izkūpējusi.

—    Jā, — Nezinītis noņurdēja. — Vai, kā es gribētu šo burvi satikt! Es viņam gan rādītu, kā krāpt knēveļus un iemānīt tiem brāķa brīnum­nūjiņas!

Nezinītis bija ļoti satriekts, taču Raibulītis nebija spējīgs ilgi nodoties grūtsirdībai. Var jau būt, ka tas nemaz nebija atkarīgs no viņa, bet no mīļās saules, kas tobrīd bija pakāpusies krietni augstu un lēja savu gaismu pār soliņu, uz kura sēdēja mūsu trīs ceļotāji. Saulgozī sasilis, Rai­bulītis juta, ka dzīvot pasaulē nav nemaz tik slikti. Seja viņam gluži ne­gribot atplauka smaidā, un viņš uzbilda Nezinītim:

—    Nebēdājies neko, Nezinīt! Vēl taču viss nav zaudēts. Sliktākā ga­dījumā var iet uz ēdnīcu paēst pusdienas.

—   Nē, Raibulīt, tā tomēr ir netaisnība! Saki, — kālab gan es labos

darbus darīju, ko? Es taču trīs labus "darbus izdarīju. Un galvenais — visus pēc kārtas un pavisam nesavtīgi!

Kamēr Nezinītis un Raibulītis runājās, tālumā uz celiņa parādījās kāds nācējs. Viņa tumši zilais halāts bija no vienas vietas nosēts saulē mirgo­jošām zelta zvaigznītēm un sudraba pusmēnestiņiem, un kājās viņam bija sarkanas kurpes ar smailiem, uz augšu uzliektiem purniem. Šais kurpēs viņš soļoja ļoti ātri un bez mazākā trokšņa. Neviens pat nepamanīja, kā viņš pienāca pie soliņa un apsēdās Nezinītim blakus. Labu laiciņu viņš sēdēja klusēdams, atbalstījies ar rokām uz nūjas un iesāņus raudzīdamies uz Nezinīti, kas turpināja sarunu ar Raibulīti.

Pēkšņi Nezinītis sajuta, ka līdzās kāds sēž. Viņš uzmanīgi pašķielēja un ieraudzīja uz soliņa sēžam mazu, vecu vīriņu ar garām, sirmām ūsām un baltu baltu bārdu kā Sala vecītim. Viņa seja Nezinītim šķita pazīs­tama. Ļaudams skatienam noslīdēt zemāk, Nezinītis ieraudzīja vecītim kājās sarkanas kurpes ar augšup uzliektiem purniem un ar sprādzēm, kas izskatījās kā zelta pusmēnestiņi.

—   Ā, tas taču ir burvis! — Nezinītis pēkšņi atcerējās, un viņa sejā at- plaiksnīja prieks. — Labdien!

—   Labdien, labdien, draudziņ! — burvis pasmaidīja. — Tā nu mēs būtu satikušies. Nu, saki, — kādēļ gribēji mani redzēt?

—   Vai tad es gribēju?

—   Vai tad ne? Pats taču tikko teici: «Vai, kā es gribētu šo burvi sa­tikt! Es viņam gan rādītu!» Ko tad tu gribēji man rādīt?

Nezinītim sametās briesmīgs kauns. Viņš nodūra galvu un baidījās uz burvi pat paskatīties.

—    Es jums gribēju parādīt brīnum­nūjiņu, — viņš beidzot nošļupstēja. — Tā nez kāpēc sabojājusies un negrib izpildīt nekādas vēlēšanās.

—   Aha, tad redz, kas par ne­laimi! — burvis iesaucās un paņēma no Nezinīša brīnumnūjiņu. — Jā, jā, es redzu, tā ir sabojājusies. Pavisam, brā­līt, sabojājusies, galīgi. Tā ja! Es taču tev teicu, ja tu izdarīsi trīs sliktus dar­bus, tad brīnumnūjiņa zaudēs savu burvju spēku.

—   Kad tad jūs tā teicāt? — Nezinītis brīnījās. — Ak jā, pareizi, sacī­jāt gan. Pavisam biju piemirsis. Bet vai tad es jau esmu izdarījis trīs sliktus darbus?

—   Tu tos esi izdarījis trīsdesmit trīs! — Podziņa dusmīgi iejaucās.

—   Es tā kā neviena neatceros, — Nezinītis sacīja.

—   Vajadzēs tev atgādināt, — teica burvis. — Vai tad tu nepārvērti Burtiņu par ēzeli? Jeb vai, tavuprāt, tas ir labs darbs?

—   Bet es taču tobrīd biju stipri saskaities, — Nezinītis iebilda.

—   Saskaities vai nesaskaities — tam nav nekādas nozīmes. Allaž jā­rīkojas labi. Pēc tam tu trīs ēzeļus pārvērti par knēveļiem.

—   Bet es taču nezināju, kas no tā iznāks.

—   Nu, ja nezināji, tad nevajadzēja arī darīt. Allaž vajag rīkoties ar apdomu. Tavas neapdomības pēc iznācis daudz nepatikšanu. Nu un bei­dzot — tu ķircināji pērtiķi būrī. Arī tas nav labs darbs.

—   Taisnība gan! — Nezinītis nepatikā atmeta ar roku. — Nez kāpēc man tā vien mēdz gadīties: ja no paša sākuma neveicas, tad jau neveicas līdz galam!

Aiz sarūgtinājuma Nezinītis bija gatavs apraudāties. Bet Raibulītis sacīja:

—   Neraudi vis, Nezinīt! Var taču arī bez brīnumnūjiņas tīri labi dzī­vot. Lai nav nūjiņas, kad tikai saulīte spīd!

—   Ak tu manu mīļo, cik tu to jauki pateici! — burvis iesmējās un no­glaudīja Raibulītim galvu. — Patiešām gan, viņa ir jauka, mūsu saulīte, laba. Viņa visiem spīd vienādi: gan tam, kam kaut kas ir, gan tam, kam nav it nekā; gan tam, kam ir brīnumnūjiņa, gan tam, kam tās nav. Sau­lītē mums ir gaiši, ir silti un sirds priecājas. Bet bez saulītes nebūtu ne puķu, ne koku, ne zilās debess, ne zaļās zālītes un arī mūsu pašu nebūtu. Saulīte mūs gan ēdina, gan dzirdina, gan silda, gan apžāvē. Ik zāles stiebriņš — pat tas tiecas uz sauli. No tās nāk visa dzīvība virs zemes. Kādēļ gan tad bēdāties, ja spīd saulīte? Vai nav tā?

—  Protams, ka tā, — Podziņa un Raibulītis piekrita. Arī Nezinītis at­bildēja:

— Tā ir!

Trīsdesmit otrā nodaļa dūrainiŠu DIENA

Viņi ilgi sēdēja uz soliņa un sildījās saulītē, un priecājās, un viņiem bija labi, un nevienam vairs nebija žēl brīnumnūjiņas. Tad Nezinītis ieru­nājās:

—    Bet vai nevar tā, lai vēlēšanās piepildās tāpat bez brīnumnūjiņas?

—    Kāpēc ne? — burvis atbildēja. — Ja vēlēšanās ir liela un turklāt laba, tad var.

—    Man ir ļoti liela vēlēšanās: lai Saules pilsētā viss atkal būtu tā, kā bija, kad mēs atbraucām, un lai Burtiņš atkal kļūtu par knēveli, bet ēzeļi — par ēzeļiem, un vēl — lai milici Svilpīti izraksta no slimnīcas.

—    Nu, ko tur teikt, šī vēlēšanās ir gaužām laba, un tā piepildīsies, — burvis apsolīja. — Un vai tev, Podziņ, arī ir kāda vēlēšanās? — viņš vai­cāja Podziņai.

—    Man ir tāda pati vēlēšanās kā Nezinītim, — Podziņa atbildēja. — Bet, ja var vēl ko vēlēties, tad es gribētu, lai mēs drīzāk atgriežamies Ziedu pilsētā. Man nez kāpēc ļoti gribas tikt mājās .. .

—   Arī tas piepildīsies, — burvis sacīja. — Un kāda vēlēšanās ir tev, Raibulīt?

—   Man ir daudz vēlēšanos, — Raibulītis atbildēja. — Veselas trīs.

.— Oho! .—- burvis nobrīnījās. — Nu, pasaki!

—    Pirmā vēlēšanās — es ļoti gribētu zināt, kur ir tas lauva, ko Nezi­nītis izlaida brīvībā, un vai viņš mūs neapēdīs.

—    Tavu vēlēšanos nav grūti izpildīt, —burvis atbildēja. — Lauva sēž tai pašā krātiņā, kur sēdējis. Kad jūs vakar aizmukāt, atnāca sargs un aizvēra krātiņu. Lauva pat nepaspēja iziet brīvībā. Vari būt bez bēdu: lauva nevienu neapēdīs.

—    Tas ir labi, — Raibulītis noteica. — Mana otra vēlēšanās ir tāda: man ļoti gribas dabūt zināt, ko milicis izdarīja ar Kabīti un Kubiņu. Mēs redzējām, ka viņš tos aizveda uz miliciju.

—    Arī uz to viegli atbildēt, — sacīja burvis. — Milicis palīdzēja Ka- bītim salabot mašīnu un atlaida viņus abus ar Kubiņu uz mājām, jo nekā ļauna viņi nebija darījuši.

—    Un mana trešā vēlēšanās ir tāda, — Raibulītis turpināja, — vai

nevar izdarīt tā, lai nekad nebūtu jamazgajas un tai paša laika vienmēr būtu tīrs?

—    Hm! — burvis apjucis norūca. — To, mīlīt, būs pagrūti izdarīt. Es laikam nevarēšu vis. Bet, ja tu vēlies, es varu ierīkot tā, ka tu jutīsies labi tikai tad, kad būsi nomazgājies. Ja tu piemirsīsi laikā nomazgāties, tad netīrumi uz sejas sāks knaibīt tev vaigus, durstīs tevi kā ar kniepadatām tik ilgi, kamēr nebūsi nomazgājies. Pamazām tu pieradīsi laikā mazgāties. Tas tev pat iepatiksies un mazgāšanās sagādās lielu baudu. Kā tu domā, vai tas tevi apmierinās?

—   Pilnīgi, — Raibulītis sacīja.

—   Tātad viss kārtībā.

Tai pašā brīdī tālumā uz celiņa parādījās trīs ēzeļi vai, pareizāk sakot, divi ēzeļi, jo trešais nebija tīrasiņu ēzelis, bet zirgēzelis. Viņi soļoja cits aiz cita, nagiem klusu knaukšķot, ņipri kulstīja astes un labsirdīgi skuri­nāja ausis. Tiem nopakaļ nāca apkopēja ar baltu lakatiņu galvā.

—   Ak jūs bēgļi! Ak jūs blandoņas! Ak jūs nebēdņi, negala kāši tādi! — apkopēja purpināja, ēzeļus dzīdama. — Kur jūs bijāt pazuduši visu šo laika gabalu? Kur blandījāties?. Kas jūs dzenāja apkārt? Un to visu tas Pegaziņš! Ū, es tevi gan pazīstu, vilkabarība! Nemaz neizliecies tik godī- dziņš! Tu esi tas barvedis! Droši vien pirmais aizmuki, un tev līdzi aiz­klīda arī Kaligula un Spertenis. Bez tevis jau nu viņi to nesagudrotu.

Pegaziņš, kas soļoja Kaligulam un Spertenim nopakaļ, šķita sapro­tam, ka runā par viņu. Viņš nokāra galvu un tikai blisināja acis, izlikda­mies gluži nevainīgs.

—   Tu man te neblisini, neblisini, bezkauņa! — apkopēja rājās. — Pa-

vei tik, izliekas, it kā nesaprastu! Tu visu saproti, es zinu! . .. Nu, nekas, mīlīši, izvaļojušies esat — un pietiek! Domājāt, tālu aizskriesiet? Nekā, brālīši, nekur jūs man neskriesiet!

Piegājusi pie aploka, apkopēja atvēra vārtiņus un iedzina visus trīs bēgļus iekšpus žoga.

—    Redzi, Nezinīt, tava vēlēšanās piepildās. Šie trīs jau ir atpakaļ savā vietā, — burvis noteica. — Un tagad iesim, varbūt mēs vēl ko redzēsim.

Tā runādams, burvis piecēlās no soliņa un devās uz zooloģiskā dārza izeju. Arī Nezinītis, Podziņa un Raibulītis pietrūkās kājās un steidzās līdzi. Izgājuši no dārza, viņi redzēja drūzmējamies daudz knēveļu. Šķita, ka šodien visi iznākuši uz ielas un neviens nav gribējis palikt mājās. No visām pusēm skanēja muziķa, dziesmas, visās malās dzirdēja līksmas balsis un priecīgus smieklus.

Nonākuši līdz ielu krustojumam, mūsu ceļotāji ieraudzīja knēveļu pūli, kas drūzmējās pie stūra mājas. Augšā uz nama jumta stāvēja vairāki knauķi un knīpas ar lieliem groziem. Viņi kaut ko grāba no šiem groziem un riekšavām vien svieda taisni pūlī. Pienākuši tuvāk, Nezinītis ar sa­viem ceļa biedriem redzēja, ka no augšas birst dūrainīši. Tie bija dažādi: zili, balti, sarkani, zaļi, sārti. Lejāstāvētāji tvarstīja tos gaisā, lasīja no zemes, vilka rokās un tūliņ sāka mainīt cits ar citu, raudzīdami sadabūt sev pārīti vienādas krāsas dūrainīšu.

—    Ko tas nozīmē? Kāpēc svaida dūrainīšus? — Podziņa taujāja.

—    Šodien ir dūrainīšu diena vai, kā to citādi dēvē, saules brālīšu svēt­ki, — burvis paskaidroja. — Šai dienā visur izsvaida dūrainīšus. Visi lasa šos dūrainīšus un apmainās savā starpā. Tie, kas apmainījušies, kļūst par saules brālīšiem.

—    Kāpēc par brālīšiem? — Nezinītis brīnījās.

—    Nu, tā ir tāda paraža. Dūrainīšu dienu Saules pilsētā mēdz svinēt ik gadus, tāpēc šeit ar katru gadu rodas vairāk un vairāk saules brālīšu. Drīz vien Saules pilsētā visi būs brāļi.

Uz nākamā stūra burvis pēkšņi apstājās un klusu sacīja:

—    Skatieties!

Nezinītis, Podziņa un Raibulītis apstājās. Taisni viņiem priekšā ietves vidū stāvēja knauķis un knīpa. Viņi cieši turējās rokās, raudzījās viens otrā, acu nenovērsdami un nekā un neviena nemanīdami.

— Kas tie tādi ir? — Podziņa iejautājās.

—   Vai tiešām nevarat uzminēt? Tie ir Burtiņš un Zilbīte, — burvis at­bildēja.

—   Ak tas ir Burtiņš! — Nezinītis iesaucās. — Tātad viņš ir jau pār­vērties par knēveli! Šķiet, es viņu atceros!

—   Mīļo Burtiņ! — tobrīd sacīja Zilbīte: — Cik es esmu priecīga, ka tu beidzot esi atgriezies! Es tā ilgojos pēc tevis, tik gauži raudāju!

—    Nekas, Zilbīt, toties mēs tagad vienmēr būsim kopā un nekad vairs nešķirsimies, — Burtiņš viņu mierināja.

—    Kur tad tu visu laiku biji pazudis? Pastāsti man!

—    Es, dārgā, biju cirkā. Ai, cik tur bija jautri, cik interesanti, kaut tu zinātu! Dienu repetīcijas, treniņi un vakarā izrādes. Un tā katru dienu, pat pa svētdienām.

—    Bet man bija tik skumji, ka pat uz cirku negribējās iet, — Zilbīte žēlojās. — Būtu es zinājusi, ka tu esi cirkā, tūliņ būtu steigusies turp. Kā­pēc tu man neatsūtīji ziņu?

— Nedusmojies, Zilbīt! — Burtiņš lūdza. — Vienkārši — es tolaik biju ēzelis.