/ Language: Latvia / Genre:child_sf,

NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Nikolajs Nosovs

NEZINĪTIS UZ MĒNESS Nikolajs Nosovs Romāns—pasaka OTRAIS IZDEVUMS NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI ANNA OZOLA-SAKSE RĪGA «LIESMA» 1988 Jaunāka skolas vecuma bērniem

NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Nikolajs Nosovs

Romāns—pasaka

OTRAIS IZDEVUMS

NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI ANNA OZOLA-SAKSE

RĪGA «LIESMA» 1988

 izdevniecība «Liesma». 1988

Pirmā nodaļa

Kā Zinitis uzvarēja profesoru Zvaigznumu

Kopš ta laika, kad Nezinītis paveica ce|ojumu uz Saules pil­sētu, bija pagājuši divarpus gadi. Kaut arī mums tas nešķiet nekāds ilgais laiks, mazajiem knevelišiem divarpus gadi ir prāvs laika sprīdis. Saklausījušies Nezinīša, Podziņas un Smuļa Raibuliša stāstus, daudzi knēveļi devās uz Saules pilsētu un, atbraukuši atpakaļ, nolēma ari savās mājās izdarīt šādus tādus uzlabojumus. Ziedu pilsēta kopš tā laika ir tā pārvērtu­sies, ka tagad to nevar vairs ne pazit. Tajā radies daudz jaunu, lielu un ļoti skaistu namu. Pēc arhitekta Grozgalvīša projekta Pulkstenīšu ielā uzceltas pat divas grozāmās ēkas. Viena piec­stāvu, torņveida, ar spirālisku noeju un peldbaseinu visapkārt

(nokāpjot pa spirāli, varēja ienirt taisni ūdenī), otra sešstāvu, ar šūpolbalkoniem, izpletņlēcēju torni un velnariteni uz jumta. Ielās saradās daudz automobiļu: spirālautomobiļu, skrituļu cau- ruļauto, aviohidromotorkariešu, kāpurķēžu visurgājēju (uni­versu) un dažādu citu mašīnu.

Un tas, protams, vēl nav viss. Saules pilsētas iedzīvotāji, dabūjuši zināt, ka Ziedu pilsētas knēveļi uzsākuši celtniecību, devās tiem palīgā: palīdzēja uzcelt vairākus tā saucamos rūp­niecības uzņēmumus. Pēc inženiera Kabīša projekta tika ierī­kota liela apģērbu fabrika, kas ražoja ļoti daudz visdažādāko apģērbu, sākot ar gumijas ņieburiņiem un beidzot ar sintētiskās šķiedras kažokiem. Tagad vairs nevienam nevajadzēja veselām stundām kvernēt ar adatu rokās, lai pašūtu sev parastas bikses vai svārkus. Apģērbu fabrikā knēveļiem to visu veica mašīnas. Gatavo produkciju, tāpat kā Saules pilsētā, izvadāja pa veika­liem, un tur jau ikviens ņēma, ko kuram vajadzēja. Fabrikas strādnieku vienīgās rūpes bija izdomāt jaunus apģērbu modeļus un vērot, lai neražotu neko tādu, kas patērētājiem nav pa prātam.

Visi bija ļoti apmierināti. Vienīgais, kas šai gadījumā cieta,

izrādījās, bija Apalītis. Kad Apalītis redzēja, ka tagad var veikalā ņemt jebkuru mantu, kādas vien ievaja- dzējās, viņš pats nonāca neziņā, kam gan vajadzīgs viss šis lērums uzvalku, kas viņam uzkrājies mājās. Turklāt tie visi bija kļuvuši nemoderni un tos tik un tā nevarēja valkāt. Izraudzī­jies kādu labi tumšu nak­sniņu, Apalītis sasēja savus vecos uzvalkus milzīgā paunā, slepus iznesa no mājas un noslīcināja Gurķupē, un to vietā sastiepa mājās no veikaliem jaunus uzvalkus. Beidzās ar to, ka viņa istaba pārvērtās par tādu kā gatavo apģērbu noliktavu. Uzvalki viņam glabājās gan skapī, gan uz skapjaugšas, gan uz galda, gan pagaldē, gan uz grāmatu plauktiem, karājās pie sie­nām, uz krēslu atzveltnēm un pat uz aukliņām pie griestiem.

No šāda veida vilnas izstrādājumu pārpilnības mājās savie- sās kodes, un, lai tās nesaēstu uzvalkus, Apalītim nācās dien­dienā tās indēt ar naftalīnu, no kura istabā radās tik stipra dvaka, ka nepieradušu knēveli gāza no kājām. Apalītis ari pats bija caur un cauri šīs reibinošās smakas piesātināts, taču bija pie tās tik ļoti pieradis, ka to vairs pat nemanīja. Citi turpretim šo smaku uzreiz juta. Līdzko Apalītis ieradās pie kāda viesos, mājiniekiem tūdaļ sāka reibt galva. Apalīti uz karstām pēdām dzina laukā un ar steigu vien rāva visus logus un durvis līdz kājai vaļā, lai izvēdinātu telpu, citādi varēja krist ģībonī vai sajukt prātā. Sā paša iemesla pēc Apalītim nebija iespējams pa­rotaļāties pat pagalmā. Tiklīdz viņš iznāca no mājas, knēveļi sāka spļaudīties un, ar rokām degunu aizspieduši, pajuka uz visām pusēm, atpakaļ neskatīdamies. Neviens negribēja ar viņu draudzēties. Nav pat ko runāt, ka Apalītim tas bija ārkārtīgi nepatīkami un vajadzēja vien visus liekos uzvalkus sanest nama bēniņos.

Tomēr tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka arī Zinītis apmeklēja Saules pilsētu. Tur viņš iepazinās ar zinātniecēm knī­pām Fuksiju un Siļķīti, kuras tolaik gatavojās savam otrajam lidojumam uz Mēnesi. Arī Zinītis iesaistījās kosmiskās raķetes sagatavošanas darbā un, kad raķete bija gatava, kopā ar Fuk­siju un Siļķīti veica starpplanētu lidojumu. Atlidojuši uz Mē­ness, mūsu drosmīgie ceļotāji izpētīja vienu no nelielajiem Mēness krāteriem Skaidrības jūras rajonā, iegriezās alā, kas atrodas šā krātera centrā, un izdarīja novērojumus par sma­guma spēka pārvērtībām. Uz Mēness, kā zināms, smaguma spēks ir daudz mazāks nekā uz Zemes, un tāpēc novērojumiem par smaguma spēka pārvērtībām ir liela zinātniska nozīme. Pa­kavējušies uz Mēness apmēram četras stundas, Zinītis un viņa ceļabiedres bija spiesti drīzāk doties atceļā, jo viņu gaisa re­zerves gāja uz beigām. Ikvie­nam zināms, ka uz Mēness gaisa nav un, lai nenoslāptu, vienmēr jāņem līdzi gaisa rezerves. Kon­densētā veidā, protams.

Atgriezies Ziedu pilsētā, Zi­nītis daudz stāstīja par savu ceļojumu. Viņa stāsti ļoti ieinte­resēja visus un it īpaši astro­nomu Ķīķerīti, kurš ne vienu reizi vien bija vērojis Mēnesi teleskopā. Savā teleskopā Ķīķe- rītis bija paspējis saskatīt, ka Mēness virsma nav līdzena, bet kalnaina, turklāt daudzi kalni uz Mēness nav tādi kā pie mums — uz Zemes, bet nez kā­pēc apaļi, pareizāk sakot, gre­dzenveida. Šos gredzenveida kalnus zinātnieki sauc par Mē­ness krāteriem jeb cirkiem. Lai saprastu, kā izskatās tāds Mē­ness cirks jeb krāteris, iedomā­jieties milzīgu, apaļu lauku divdesmit, trīsdesmit, piecdes-

mit vai pat simt kilometru diametrā un iztēlojieties, ka šo apaļo milzu lauku ieskauj zemes valnis jeb kalns pavisam divu vai triju kilometru augstumā, — lūk, arī būs Mēness cirks jeb krā­teris. Tādu krāteru uz Mēness ir tūkstošiem. Ir nelieli — pāris kilometru, bet ir arī gigantiski — līdz simt četrdesmit kilo­metru diametrā.

Daudzus zinātniekus interesē jautājums, kā izveidojušies Meness krāteri, no ka tie radušies. Saules pilsētā visi astronomi pat saplūcās, pūlēdamies atrisināt šo sarežģīto jautājumu, un sadalījās divās grupās. Viena grupa apgalvo, ka Mēness krāteri radušies no vulkāniem, otra izsaka domu, ka Mēness krāteri radušies tur, kur nokrituši lieli meteorīti. Pirmos astronomus tāpēc sauc par vulkāniskās teorijas piekritējiem vai arī vien­kārši par vulkānistiem, otrus — par meteorītiskās teorijas pie­kritējiem jeb meteorītiķiem.

Zinītis tomēr nepiekrita ne vulkāniskajai, ne meteorītiskajai teorijai. Jau pirms ceļojuma uz Mēnesi viņš bija izstrādājis savu paša teoriju par Mēness krāteru izcelšanos. Reiz viņš kopā ar Ķīķeriti teleskopa vēroja Mēnesi un viņam dūrās acīs, ka Mēness virsma ļoti atgādina labi izceptu, porainu bliņu. Pēc tam Zinītis bieži iegriezās virtuvē un vēroja, kā cep bliņas. Viņš redzēja, ka tikmēr, kamēr mīkla vel šķidra, tās virsa ir pilnīgi {ļluda, bet, pakāpeniski uz pannas sasilstot, virspusē sāk parā­dīties sasilušā tvaika burbulīši. Izspiedušies bliņas virskārtā, burbulīši pārplīst, no tā uz bliņas rodas pasekli dobumiņi, kas la arī paliek, kad mīkla pilnīgi izcepusi un zaudējusi valkanumu.

Zinītis sacerēja pat grāmatu, kurā rakstīja, ka Mēness vir­sma neesot vienmēr bijusi cieta un salta kā tagad. Kādreiz Mēness bijis ugunīgi šķidra, tas ir, līdz izkusušām stāvoklim sakaitēta lode. Pamazām Mēness virsma atdzisusi un kļuvusi ne vairs šķidra, bet valkana kā mīkla. Iekšpusē tā tomēr vēl bijusi ļoti karsta, tāpēc sakaitētās gāzes lauzušās uz āru kā milzum lieli burbuļi. Izspiedušies Mēness virspusē, šie burbuļi, pro­tams, plīsusi pušu. Taču, kamēr Mēness virsma vēl bijusi pietie­kami šķidra, burbuļu plīsumi aizvilkušies ciet un nozuduši, ne­atstādami pēdas, kā neatstāj pēdas burbulīši uz ūdens lietus laikā. Taču, kad Mēness virsma atdzisusi tiktāl, ka kļuvusi bieza kā mīkla vai izkausēts stikls, pārplīsušo burbuļu pēdas vairs neesot izzudušas, bet palikušas gredzenu veidā rēgojamies uz virsmas. Aizvien vairāk atdzisdami, šie gredzeni galīgi sacie­tējuši. Sākumā tie bijuši līdzeni kā uz ūdens sastinguši loki, bet tad pamazām sairuši un galu galā kļuvuši par tiem gredzen­veida Mēness kalniem, kurus ikviens var vērot teleskopā.

Visi astroromi — gan vulkanisti, gan meteorītiķi — smējās par šo Zinīša teoriju.

Vulkānisti runāja:

—    Kam gan vēl ievajadzējies šās bliņu teorijas, ja arī bez tās skaidrs, ka Mēness krāteri — tie ir paši parastākie vulkāni?

Zinītis atbildēja, ka vulkāns — tas ir ļoti liels kalns, kura virsotnē ir samērā neliels krāteris, proti, sprauga. Ja kaut viens no Mēness krāteriem bijis vulkāna krāteris, tad pats vulkāns būtu turpat vai visa Mēness lielumā, bet tas nepavisam nav novērojams.

Meteorītiķi iebilda:

—  Protams, Mēness krāteri nav vulkāni, taču tie nav arī bliņas. Visiem zināms, ka te ir pēdas no meteorītu triecieniem.

Uz to Zinītis atbildēja, ka meteorīti va­rējuši krist uz Mēnesi ne tikai vertikāli, bet arī slīpi un tādā gadījumā būtu atstājuši nevis apaļas, bet gan izstieptas, iegarenas vai ovālas pēdas. Taču īstenībā visi Mēness krāteri ir galvenokārt apaļi, nevis ovāli.

Tomēr gan vulkānisti, gan meteorītiķi bija tā pieraduši pie savām iemīļotajām

leorijām, ka negribēja Zinītī pat uzklausīt un nicīgi sauca viņu par bliņistu. Viņi teica, ka vispār esot smieklīgi pat salīdzināt Mēnesi, kas taču ir prāvs kosmisks ķermenis, ar kaut kādu nožē­lojamu saskābušas mīklas bliņu.

Jāsaka gan, Zinītis arī pats atteicās no savas teorijas, pēc tam kad tika pabijis uz Mēness un redzējis tuvumā vienu no Meness krāteriem. Viņam bija izdevies saskatīt, ka gredzen­veida kalns nemaz nav kalns, bet laika zoba sagrauzta gigan­tiska ķieģeļu mūra atliekas. Kaut gan ķieģeļi šai mūrī bija sadē- dejuši un zaudējuši savu pirmatnējo četrstūraino formu, varēja tomēr noprast, ka tie patiešām ir ķieģeļi un nevis tikai parasta ieža gabali. It īpaši labi tas bija saskatāms tais vietās, kur mū­ris samērā nesen sagruvis un atsevišķi ķieģeļi vēl nebija paspē­juši sadrupt pīšļos.

Paprātojis Zinītis aptvēra, ka šos mūrus varēja būt cēlušas tikai kaut kādas saprātīgas būtnes, un, atgriezies no sava ceļo­juma, publicēja grāmatu, kurā rakstīja, ka kādreiz senos laikos uz Mēness dzīvojušas saprātīgas būtnes — tā saucamie Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Tais laikos uz Mēness, tāpat kā tagad uz Zemes, bijis gaiss. Tāpēc mēnesēni dzīvojuši Mēness virspusē, tapat kā mēs visi dzīvojam uz mūsu planētas Zemes. Tomēr ar laiku uz Mēness gaisa palicis aizvien mazāk, jo tas pamazām izkliedējies apkārtējā pasaules telpā. Lai bez gaisa neaizietu bojā, menesēni iežogojuši savas pilsētas ar bieziem ķieģeļu mū­riem, virs kuriem uzcēluši milzīgus stikla kupolus. No šo kupolu apakšas gaiss vairs nevarējis izkļūt ārā, un mēnesēni nu varē­juši elpot un nekā nebaidīties.

Taču mēnesēni zinājuši, ka mūžam tā turpināties nevar, ka ar laiku gaiss ap Mēnesi pavisam izkliedēsies, un tad Mēness virsma, ko nesargās krietni biezs gaisa slānis, saules staros stipri sasils un uz Mēness pat zem stikla kupola nebūs iespē­jams dzīvot. Un tāpēc nu mēnesēni sākuši pārcelties uz Mēness iekšieni un tagad dzīvojot nevis Mēness ārpusē, bet tā iekšpusē, jo patiesībā Mēness esot tukšs kā gumijas bumba un uz ta iekšē­jās virsmas varot dzīvot tikpat labi kā uz ārējās.

Šī Zinīša grāmata sacēla lielu troksni. Visi knēveļi to aizrau­tīgi lasīja. Daudzi zinātnieki šo gramatu slavēja, ka ta intere­santi uzrakstīta, taču neapmierināti izteicās, ka tā neesot zināt­niski pamatota. Bet Astronomijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors Zvaigznums, kuram arī bija gadījies lasīt Zinīša grāmatu, taisni vārījās aiz sašutuma un teica, ka šī grā­mata nepavisam neesot grāmata, bet sazin kāds, kā viņš iztei­cās, velna brūvējums. Nebija jau tā, ka šis profesors Zvaig­znums būtu diez kāds pārlieku pikts subjekts. Nē, viņš bija tīri labsirdīgs knēvelis, tikai ļoti — kā to lai saka — prasīgs, nesa­mierināms. Ikvienā darbā viņš visaugstāk vērtēja precizitāti, kārtību un nevarēja ciest nekādas fantāzijas, proti, izdomā­jumus.

" Profesors Zvaigznums ierosinaja Astronomijas zinātņu aka­dēmijai sarīkot Zinīša grāmatas apspriešanu un iztirzāt to, kā viņš izteicās, sīki jo sīki, tā, lai nevienam vairs nenāktu prātā rakstīt tādas grāmatas. Akadēmija bija ar mieru un aizsūtīja Zinītim uzaicinājumu. Zinītis ieradās, un apspriede notika. Ta sākās, kā jau šādos gadījumos parasts, ar referātu, ko nolasīt uzņēmās pats profesors Zvaigznums.

Kad visi uz apspriedi aicinātie knēveļi bija sapulcējušies plašajā zālē un apsēdušies uz krēsliem, tribīnē uzkāpa profesors Zvaigznums, un pirmais, ko no viņa dzirdēja, bija vārdi:

— Dārgie draugi, atļaujiet sēdi, kas veltīta Zinīša grāmatas apspriešanai, uzskatīt par atklātu.

Pēc tam profesors Zvaigznums skaļi noklepojās, lēnā garā noslaucīja mutautiņā degunu un sāka lasīt referātu. īsi atstās­tījis Zinīša grāmatas saturu un paslavējis to par dzīvo un spil­gto izklāstu, profesors sacīja, ka, pēc viņa domām, Zinītis pie­ļāvis kļūdu, uzskatīdams par ķieģeļiem to, kas īstenībā nav vis ķieģeļi, bet kaut kāds slāņains iezis. Nu, bet, ja ķieģeļu īstenībā

nav, profesors secinaja, tatad nav ari nekādu kneveļu menesēnu. To ari nevarēja būt, jo - pat ja tie bijuši! tie nevarētu dzīvot uz Mēness iekšējās virsmas, ta ka ikvienam sen labi zināms, ka visus priekšmetus uz Meness, gluži tāpat ka pie mums uz Ze­mes, pievelk planētas centrs, un, ja Mēness patiešām butu iekš­pusē tukšs, tik un ta neviens nebūtu varējis notureties uz tā iekšējās virsmas: tas tūdaļ tiktu pievilkts pie Mēness centra un tur bezpalīdzīgi kuļātos tukšumā, līdz nomirtu badā.

To visu noklausījies, Zinītis piecēlās no savas vietas un zob­galīgi iebilda:

—   Jūs spriežat tā, it ka jums kādreiz jau būtu gadījies kuļā­ties Mēness centrā!

—    Bet jūs laikam esat kuļājies? — profesors atgremza.

—   Es neesmu kuļājies, — Zinītis noraidīja, — toties esmu lidojis raķetē un vērojis priekšmetus bezsvara stāvoklī.

—    Kāda te vēl nozīme bezsvara stāvoklim? — profesors no­purpināja.

—    Redziet, kāda, — Zinītis sacīja. — Lai jums top zināms, ka, lidojot raķetē, man bija līdzi pudele ar ūdeni. Kad sākās bezsvara stāvoklis, pudele brīvi pel- deja telpā tāpat kā jebkurš priekš­mets, kas nebija piestiprināts pie ka­bīnes sienām. Viss ritēja normāli, kamēr pudele bija gluži pilna ar udeni. Taču, kad es pusi ūdens iz­dzēru, sākās dīvainības: atlikušais ndens neturējās pudeles dibenā un uesaskrēja centrā, bet vienmērīgi iz­plūda gar pudeles sieniņām, tā ka pudeles vidū radās gaisa burbulis. Iatad ūdeni nepievilka vis pudeles rentrs, bet gan sieniņas. Tas arī ir saprotams, jo pievilkt cita citu var tikai vielas masa, bet tuk­šums nekā pievilkt nevar.

—    Nu gan nošāva greizi! — Zvaigznums pikti norūca. — Salīdzina pudeli ar planētu! Vai, jūsuprāt, tas ir zinātniski?

—    Kāpēc lai nebūtu zinātniski? — Zinītis autoritatīvi atbil­dēja. — Kad pudele brīvi pārvietojas starpplanētu telpā, tā atro­das bezsvara stāvoklī un visādā ziņā līdzinās planētai. Tās iekšienē viss notiks tāpat kā planētas, tas ir, Mēness iekšienē, protams, tai gadījumā, ja Mēness iekšpuse ir tukša.

—    Lūk, lūk! — Zvaigznums uztvēra. — Tikai, lūdzu, pa­skaidrojiet mums — kāpēc jūs esat ieņēmis galvā, ka Mēness iekšā ir tukšs?

Klausītāji, kas bija sanākuši klausīties referātu, sāka smie­ties, taču Zinītis nesamulsa, bet teica:

—    Jūs arī pats to viegli būtu ieņēmis galvā, ja vien mazliet padomājis. Ja jau Mēness sākumā bija ugunīgi šķidrs, tad taču atdzist tas sāka nevis no iekšas, bet gan no ārpuses, jo tieši Mēness virsma saskaras ar auksto pasaules telpu. Tātad atdzisa un sacietēja visupirms Mēness virsma un Mēness kļuva par tādu kā milzu lodveida trauku, kurā joprojām atradās — kas?,,,

—   Vēl neatdzisusi šķidra viela! — iesaucās kāds no klau­sītājiem.

—    Pareizi! — Zinītis uztvēra. — Vēl neatdzisusi viela, vien­kārši sakot, šķidrums.

—   Nu redziet, pats sakāt — šķidrums, — Zvaigznums iesmējās. — No kurienes tad Mēnesī radās tukšums, ja tur bija šķidrums, kokapauri jūs?

—    Nu, to nemaz nav grūti aptvert, — Zinītis nesatricināmā mierā atbildēja. — Sakaitētais šķidrums, ko apņēma cietā Mē­ness garoza, joprojām pamazām atdzisa, un atdziestot tā til­pums samazinājās. Jūs, jādomā, zināt, ka, jebkurai vielai atdziestot, tās tilpums samazinās?

—   Jādomā, zinu, — profesors sirdīgi norūca.

—   Tad jums visam jābūt skaidram, — Zinītis nopriecājās.

—   Ja šķidrās vielas tilpums samazinājās, tad pats par sevi sa­protams, ka Mēness iekšpusē vajadzēja rasties tukšai telpai, tāpat kā gaisa burbulim pudelē. Šī tukšā telpa kļuva aizvien lielāka un lielāka, novietodamās Mēness centrālajā daļā, jo cietā Mēness garoza pievilka atlikušo šķidro masu, tāpat kā pudeles sieniņas pievilka ūdens atliekas pudelē, kad tā atradās bezsvara stāvoklī. Ar laiku šķidrums Mēness iekšienē pavisam atdzisa un sacietēja, it kā pielipis pie planētas cietajām sieniņām, un tāpēc Mēnesī radās iekšējais dobums, kas pamazām varēja pie­pildīties ar gaisu vai kādu citu gāzi.

—    Pareizi! — kāds iesaucās.

Un tūliņ no visām pusēm atskanēja saucieni:

—   Tiesa gan! Pareizi! Malacis, Zinīt! Urā!

Visi ņēmās sist plaukstas. Kāds iekliedzās:

—    Nost Zvaigznumu!

Tūliņ divi knēveļi satvēra Zvaigznumu — viens aiz apkak­les, otrs aiz kājām — un novilka viņu no tribīnes. Vairāki knē­veļi paķēra Zinīti uz rokām un stiepa uz tribīni.

—    Lai Zinītis referē! — sauca visapkārt. — Nost Zvaig­znumu!

—    Dārgie draugi! — sacīja Zinītis, attapies uz tribīnes.

—  Es nevaru referēt. Neesmu gatavojies.

—    Pastāstiet par lidojumu uz Mēnesi! — sauca knēveļi.

—   Par bezsvara stāvokli! — kāds kliedza,

—   Par Mēnesi? . . . Par bezsvara stāvokli? — Zinītis samul­sis atkārtoja. — Nu labi, lai būtu par bezsvara stāvokli. Jūs droši vien zināt, ka kosmiskajai raķetei, lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, jāattīsta ļoti liels ātrums — vienpadsmit kilometru sekundē. Kamēr raķete uzņem šo ātrumu, jūsu ķer­menis sajūt lielu pārslodzi. Jūsu ķermeņa svars it kā vairākkārt palielinās un jūs ar spēku spiež pie kabīnes grīdas. Jūs nevarat pacelt roku, jus nevarat pacelt kaju, jums šķiet, ka viss jusu ķermenis it ka pielijis ar svinu. Jums šķiet, it ka nez kads bries­mīgs smagums uzgulis jusu krūtīm un neļauj jums elpot. Bet, līdzko ieskrejiens beidzas un kosmosa kuģis sak savu brīvo lidojumu starpplanētu telpa, izbeidzas ari pārslodze un jūs vairs nejūtat smagumu, vienkārši runājot, zaudējat svaru.

—    Pastastiet — ko jus sajūtat? Ko jus pārdzīvojāt? kāds iesaucās.

—    Mana pirmā sajuta, zaudējot svaru, bija it ka man nemanot butu aizvakts sēdeklis un nav vairs uz ka sedet. Sajūta bija tāda, it ka es būtu ko pazaudējis, taču nekādi nevarēju sa­prastāko. Jutu vieglu reiboni, man sāka likties, ka mani kāds tīšuprāt apgriezis ar galvu uz leju. Reizē ar to sajutu, ka man iekšā viss pamiris, sastindzis kā bailēs, kaut gan pašu baiļu nebija. Mazliet nogaidījis un pārliecinājies, ka ar mani nekas Jauns nav noticis, ka es gan elpoju kā parasti, gan redzu visu visapkārt, gan normāli saprotu, es vairs nepievērsu uzmanību stingumam krūtīs un vēdera apvidū, un šī nepatīkamā sajūta pārgāja pati no sevis. Kad apskatījos apkārt un ieraudzīju, ka visi priekšmeti kabīnē ir savā vietā, ka sēdeklis, tāpat kā iepriekš, ir man apakšā, man vairs nelikās, ka esmu apgriezts ar galvu uz leju, un arī reibonis pārgāja …

—    Stāstiet! Stāstiet vēl! — knēveļi sāka visi reizē brēkt, kad Zinītis pieklusa.

Daži aiz nepacietības pat dauzīja ar kājām grīdu.

—    Nu tad tā, — Zinītis turpināja. — Pārliecinājies, ka viss kārtībā, es gribēju atsperties ar kājām pret grīdu, taču izdarīju to tik strauji, ka palēcos uz augšu un atsitos ar galvu pret kabī­nes griestiem. Es, saprotiet, nebiju apsvēris, ka mans ķermenis zaudējis svaru un tagad pietiek ar nelielu piepūli, lai uzlēktu briesmīgi augstu. Tā kā mans ķermenis nekā nesvēra, es varēju brīvi karāties kabīnes vidū jebkurā stāvoklī, nelaižoties lejup un nepaceļoties augšup, taču, lai tā būtu, vajadzēja izturēties

piesardzīgi un neizdarīt straujas kustības. Ap mani tikpat brīvi peldēja priekšmeti, kurus mēs nebijām piestiprinājuši, pirms de­vāmies lidojumā. Ūdens no pudeles nelija ārā pat tad, ja pudeli pagāza ar dibenu uz augšu, taču, ja izdevās ūdeni no pudeles izšļakstināt, tas salasījās lodītēs, kas tāpat brīvi peldēja telpā tik ilgi, līdz kabīnes sienas tās pievilka.

—    Bet sakiet, lūdzu, — viens knēvelis ievaicājās, — vai jums pudelē bija ūdens vai varbūt kāds cits dzēriens?

—    Pudelē bija parasts ūdens, — Zinītis īsi atteica. — Kāds gan cits dzēriens varēja būt?

—    Nu, es nezinu, — knēvelis noplātīja rokas. — Es domāju, augļu sula vai varbūt petroleja.

Visi sāka smieties. Tad kāds cits knēvelis pavaicāja:

—    Un vai jūs no Mēness kaut ko atvedāt?

—    Es atvedu gabaliņu paša Mēness.

Zinītis izvilka no kabatas nelielu zilganpelēku akmentiņu un

sacīja:

—    Uz Mēness virsmas mētājās liels daudzums dažādu ak­meņu, turklāt ļoti skaistu, taču es negribēju tos ņemt, jo varēja izrādīties, ka tie ir meteorīti, kas nejauši nokļuvuši uz Mēness no pasaules izplatījuma. Bet šo akmeni es ar veserīti atsitu no klints, kad mēs kāpām lejup Mēness alā. Tā­pēc varat būt pilnīgi pārliecināti, ka šis akmens ir īstā Mēness gabaliņš.

Mēness gabaliņš gāja no rokas rokā. Ikvie­nam gribējās to tuvāk aplūkot. Kamēr knēveļi aplūkoja akmeni, laizdami to no rokas rokā, Zinītis stāstīja, kā viņi ar Fuksiju un Siļķīti ceļojuši pa Mēnesi un ko tur redzējuši. Zinīša stāsts visiem ļoti patika. Visi bija ļoti apmie- i mati. Tikai profesors Zvaigznums šķita ne visai apmierināts. Līdzko Zinītis, savu stāstī­

jumu beidzis, nokāpa no tribīnes, profesors Zvaigznums uzlēca uz tribīnes un sacīja:

—    Dārgie draugi, mums visiem bija ļoti interesanti paklau­sīties par Mēnesi un par visu pārējo, un es visu klātesošo vārdā sirsnīgi pateicos slavenajam Zinītim par viņa interesanto un saturīgo stāstījumu. Tomēr … — Zvaigznums sacīja un bargi paslēja uz augšu rādītājpirkstu.

—   Nost! — kāds no knēveļiem iekliedzās.

—    Tomēr ..; — balsi paceldams, profesors Zvaigznums at­kārtoja. — Tomēr mēs šeit esam sapulcējušies nepavisam tādēļ, lai klausītos par Mēnesi, bet gan lai apspriestu Zinīša grāmatu, bet, tā kā grāmata netika apspriesta, tas nozīmē, ka neesam veikuši to, kas bija paredzēts, un, ja paredzēto neesam veikuši, tad tas tomēr būs jāveic, un, ja tas tomēr jāveic, tad nāksies tomēr veikt un apskatīt. . .

Neviens tā arī nedabūja zināt, ko īsti profesors Zvaigznums gribēja apskatīt. Sacēlās tāds troksnis, ka neko vairs nevarēja saprast. No visām pusēm skanēja tikai viens vārds:

—    Nost!

Divi knēveļi atkal metās pie tribīnes, viens satvēra Zvaig­znumu aiz apkakles, otrs aiz kājām un izvilka viņu taisni uz ielas. Tur tie viņu apsēdināja skvēriņā uz maura un pateica:

—    Raugi, kad aizlaidīsies uz Mēnesi, tad arī runāsi no tribī­nes, bet pagaidām pasēdi šeit mauriņā.

No šādas nekautrīgas izturēšanās Zvaigznums bija tā ap­stulbis, ka nejaudāja ne vārda dabūt pār lūpām. Tad viņš pama­zām atguvās un sāka kliegt:

—   Tā ir nejēdzība! Es sūdzēšos! Es rakstīšu avīzē! Jūs vēl iepazīsiet profesoru Zvaigznumu!

Viņš ilgi tā klaigāja, dūres vicinādams, taču, pamanījis, ka visi knēveļi izklīduši pa mājām, noteica:

—   Ar šo sēdi paziņoju par slēgtu.

Tad piecēlās un arī devās mājup.

Otrā nodaļa

Mēnessakmens noslēpums

Nākamajā dienā avīzēs parādījās atskaite par notikušo ' Zinīša grāmatas apspriešanu. Visi Saules pilsētas iedzīvotāji lasīja šo atskaiti. Ikvienam bija interesanti uzzināt, vai Mēness patiešām ir iekšpusē tukšs un vai tiesa, ka Mēness iekšienē d/.ivo knēveļi. Atskaitē bija sīki izklāstīts viss, kas apspriedē ru- nals, un pat tas, kas nepavisam netika runāts. Bez atskaites nvizēs bija iespiests vēl ļoti daudz feļetonu, proti, jocīgu rakstiņu, kuros tika stāstīts par dažādiem ērmotiem Mēness knē­veļu piedzīvojumiem. Visas avīžu lappuses bija izraibinātas smieklīgām bildītēm. Šais bildītēs tika tēlots Mēness, pa kura iekšpusi ar kājām gaisā staigā knēveļi, ar rokām turēdamies pie dažadiem priekšmetiem, lai viņus nepievilktu planētas centrs. Kāds zīmējums rādija knēveli, kuram smaguma spēks novilcis zabaciņus un bikses, bet pats knēvelis, palicis viena krekliņā un ar platmali galvā, cieši turējās pie koka. Vispārēju uzmanību saistīja karikatūra, kurā bija uzzīmēts Zinītis, kas bezpalīdzīgi kuļājās Mēness centrā. Zinītim bija tik apjukusi sejas izteiksme, ka bez smiekliem neviens to nespēja uzskatīt.

Tas viss, protams, tika iespiests tikai lasītāju uzjautrināša­nai, taču vienā avīzē bija publicēts pilnīgi nopietns un zinātniski pamatots profesora Zvaigznuma raksts, kurā viņš atzinās, ka strīdā ar Zinīti viņam neesot bijusi taisnība, un atvainojās par pieļautajiem asajiem izteicieniem. Savā rakstā profesors Zvaig­znums paskaidroja, ka tukšā telpa Mēness iekšienē nerunā pre­tim fizikas likumiem un ir pilnīgi iespējama, un tāpēc Zinītis nav tik tālu no patiesības, kā sākumā varēja likties. Līdz ar to grūti iedomāties, rakstīja profesors, ka tukšā telpa atrodas Mē­ness centrā, jo Mēness centrālā daļa pildīta ar cietu vielu, kas radusies jau pirms tam, kad atdzisa un sacietēja Mēness vir­sma, tātad iekām Mēness iekšienē sāka veidoties tukša telpa. Jāņem vērā, ka, tāpat kā tagad, arī senos laikos uz Mēness iekšējiem slāņiem ar milzīgu spēku spieduši ārējie slāņi, kuri sver daudz tūkstošu un pat miljonu tonnu. Šāda drausmīga spiediena rezultātā viela Mēness iekšienē saskaņā ar fizikas likumiem nevarēja palikt šķidrā stāvoklī, bet atradās tur cietā veidā. Un tas nozīmē, ka tad, kad Mēness vēl bija ugunīgi šķidrs, tā iekšienē jau bija ciets centrālais kodols, un, kad sāka veidoties Mēness iekšējais dobums, tas veidojas nevis centrā, bet apkārt šim cietajam centrālajam kodolam, precīzāk sakot, starp šo centrālo kodolu ūn samērā nesen sacietējušo Mēness virsmu. Tādējādi Mēness ir nevis tukša lode, tāda kā gumijas bumba, kādu to iedomājas Zinītis, bet gan tāda lode, kuras iekšienē ir otra lode, ko apņem gaisa vai kādas citas gāzes starpslānis.

Taču, kas attiecas uz jautājumu, ka uz Mēness varētu būt knēveļi vai kādas citas dzīvas būtnes, tad tas jau nu ietilpst tiras fantastikas jomā, rakstīja profesors Zvaigznums. Nav ne­kādu zinātnisku pierādījumu, ka uz Mēness dzīvotu knēveļi. Ja tas, ko uz Mēness virsmas atklājis Zinītis, patiešām ir bijis ķie­ģeļu mūris, ko savā laikā darinājušas saprātīgas būtnes, tad nav nekādu pierādījumu, ka šīs saprātīgās būtnes būtu saglabā­jušās līdz mūsu laikiem un izvēlējušās par savu dzīvesvietu Mēness iekšējo dobumu. Zinātnei vajadzīgi neapšaubāmi fakti, rakstīja profesors Zvaigznums, un nekādi tukši izdomājumi mums tos neaizstās.

Jo tālāk Zinītis lasīja profesora Zvaigznuma rakstu, jo vai­rāk viņu pārņēma tāda kā asa kauna sajūta, kurai jaucās klāt sarūgtinājums. Tas, ko profesors Zvaigznums rakstīja par cieto kodolu Mēness iekšienē, nebija apstrīdams. Ikvienam, kas pazīst fizikas pamatus, jābūt ar to vienis prātis, un Zinītis fizikas pa­matus pazina lieliski.

—    Kā gan es nebiju ņēmis vērā tik vienkāršu patiesību? — Zinītis brīnījās un aiz dusmām varēja vai matus plēst. — Nu, protams, Mēness iekšienē bija ciets kodols, un tas nozīmē, ka tukšā telpa varēja izveidoties tikai ap šo kodolu un nevis centrā. Ak es ēzelis! Ak es mūlāps! Ak es mērkaķis! Vajadzēja arī tā izgāzties! Kā nu nevarēju aptvert tādu nieku! Kauns!

Izlasījis rakstu līdz bei­gām, Zinītis ņēmās soļot pa istabu no viena kakta uz otru un visu laiku kratīja galvu, it ka gribēdams izkratīt no tās visas nepatīkamās domas.

—   «Tukši izdomājumi!» — viņš īgni murmināja, atcerē­damies profesora Zvaigznuma rakstu. —Pamēģini tagad pierā­dīt, ka nekādu izdomājumu tur nav, ja neesmu pat atskārtis, ka Mēness centrā ir cieta viela! … Ak kauns!…

Noguris no skraidīšanas pa istabu, Zinītis krekstēja aiz sa­rūgtinājuma, ar visu sparu atkrita uz krēsla un stulbi blenza vienā punktā, tad trūkās augšā kā dzelts un atkal sāka šaudī­ties apkārt.

—    Nē, es pierādīšu, ka tie nav tukši izdomājumi! — viņš sauca. — Knēveļi uz Mēness ir. Nevar būt, ka to nav. Zinātne nav tikai kaili fakti vien. Zinātne ir fantastika .. . tas ir.. . tfū! Ko es runāju? . . . Zinātne nav fantastika, taču zinātne nevar pastāvēt bez fantastikas. Fantāzija palīdz mums domāt. Kaili fakti vien vēl neko nenozīmē. Jebkurš fakts ir jāizprot! — To pateicis, Zinītis no visa spēka cirta dūri uz galda. — Es pierā­dīšu! — viņš iesaucās.

Te viņa skatiens atdūrās pie karikatūras avīzē, kur viņš pats bija attēlots Mēness centrā ar tik idiotisku sejas izteiksmi, ka nebija iespējams uz to mierīgi noraudzīties.

—    Nu še tev, — viņš norūca. — Pamēģini vel ko pierādīt, ja šeit ir tāds te purns!

Tai pašā dienā Zinītis aizbrauca no Saules pilsētas. Visu ceļu viņš klusībā atkārtoja:

—    Savu mūžu vairs nenodarbošos ar zinātni. Lai mani griež kaut gabalos! Ne un ne! Nav pat ko domāt!

Taču, atgriezies Ziedu pilsētā, Zinītis pamazām nomierinājās un atkal sāka sapņot par zinātnisko darbu un par jauniem ceļo­jumiem:

«Labi būtu uzbūvēt lielu starpplanētu kuģi, paņemt krietnus pārtikas un gaisa krājumus un sarīkot ilgstošu ekspedīciju uz Mēnesi. Jādomā, ka Mēness ārējā apvalkā ir spraugas alu vai apdzisušu vulkānu krāteru veidā. Pa šīm spraugām varēs iekļūt Mēness iekšienē un redzēt tā centra kodolu. Ja tāds kodola ir, un tas, bez šaubām, ir, tad Mēness knēveļi dzīvo ui tā vir­smas. Starp Mēness ārējo apvalku un tā centrālo kodolu droši vien ir saglabājies pietiekams daudzums gaisa, tāpēc apstāk­ļiem uz kodola virsmas jābūt knēveļu dzivei pilnīgi labvēlī­giem.»

Tā Zinītis sapņoja un jau gandrīz vai gribēja sākt gatavo­šanos jaunam ceļojumam uz Mēnesi, bet tad pēkšņi iedomājās visu, kas bija noticis, un teica:

— Nē! Jābūt stingram! Reiz esmu nolēmis nenodarboties ar zinātni, tātad man pie tā jāpaliek. Lai lido uz Mēnesi kāds cits, lai kāds cits atrod uz Mēness knēveļus, gan tad visi sacīs: «Zinī­tim bija taisnība. Viņš ir ļoti gudrs knēvelis un paredzēja to, ko neviens pirms viņa nebija paredzējis. Bet mums nebija taisnība! Mēs viņam neticējām. Mēs par viņu smējāmies. Rakstījām par viņu visādus nievājošus raksteļus, zīmējām karikatūras.» Un tad visiem būs kauns. Arī profesoram Zvaigznumam būs kauns. Un tad visi nāks pie manis un teiks: «Piedod mums, mīļo Zinulīt! Mums nebija taisnība.» Bet es teikšu: «Nekas, brālīši, es nedus­mojos. Es jums piedodu. Kaut gan man bija ļoti sāpīgi, kad visi par mani smējās, taču es nepieminu ļaunu. Es esmu labs! Jo kas tad Zinītim ir par visu svarīgāks? Zinītim par visu svarīgāka ir patiesība. Un, ja patiesība ir uzvarējusi, tad viss kārtībā un ne­vienam ne uz vienu nav jādusmojas.»

Tā Zinītis prātoja. Visu, kā nākas, pārdomājis, viņš nolēma aizmirst par Mēnesi un nekad vairs par to nedomāt.

Izrādījās tomēr, ka šo lēmumu Zinītim nemaz nav tik viegli izpildīt. Iemesls bija tas, ka viņam glabājās gabaliņš Mēness, proti, tas mēnessakmens, ko viņš bija ar veserīti atdauzījis no klints, kad kopā ar Fuksiju un Siļķīti nokāpa Mēness alā. Šis mēnessakmens jeb lunīts, kā Zinītis to dēvēja, atradās viņa istabā uz palodzes un ik mīļu brīdi dūrās acīs. Paskatījies uz lunītu, Zinītis uzreiz atcerējās Mēnesi un visu, kas bija noticis, un no jauna uztraucās.

Reiz naktī pamodies, Zinītis pameta skatienu uz lunītu, un viņam šķita, ka akmens tumsā spīd ar tādu kā maigu, zilganu gaismu. Pārsteigts par šādu neparastu parādību, Zinītis piecē­lās no gultas un piegāja pie loga, lai aplūkotu mēnessakmeni tuvumā. Te viņš pamanīja, ka pie debesīm spīd spožs pilns Mēness. Mēness stari krita taisni logā un apgaismoja akmeni tā, ka radās iespaids, it kā tas spīdētu pats no sevis. Papriecājies par šo skaisto skatu, Zinītis nomierinājās un likās gultā.

Citureiz (tas gadījās vakarā) Zinītis ilgi sēdēja pie grāma­tas un, kad pēdīgi nolēma iet gulēt, jau bija vēla nakts. Izģēr­bies un nodzēsis elektrību, Zinītis ielīda gultā. Nejauši viņa ska­tiens apstājās pie lunīta. Un atkal Zinītim likās, ka akmens spīd pats no sevis un šoreiz pat kaut kā sevišķi spoži. Zinādams, ka tas ir tikai mēnesnīcas, radīts efekts, Zinītis nepievērsa tam uz­manību un jau taisījās laisties miegā, kad uzreiz atcerējās, ka šonakt ir jauns Mēness, vienkārši runājot, pie debesīm nevar būt nekāda Mēness. Piecēlies no gultas un paskatījies pa logu, Zinītis pārliecinājās, ka nakts tiešām ir tumša, bez Mēness. Pie ogļu melnām debesīm mirdzēja tikai zvaigznes, bet Mēness ne­bija. Un tomēr mēnessakmens uz palodzes spīdēja tā, ka ne vien bija redzams pats, bet apgaismoja arī daļu palodzes ap sevi.

Zinītis paņēma lunītu rokā, un viņa roka pārlija ar vāru, zai­gojošu gaismu, kas šķita plūstam no akmens. Jo ilgāk Zinītis lūkojās uz akmeni, jo spožāk tas likās mirdzam. Un Zinītim šķita, ka istabā nav vairs tik tumšs kā pirmīt. Viņš jau varēja tumsā saskatīt gan galdu, gan krēslus, gan gramatu plauktu. Zinītis paņēma no plaukta grāmatu, atšķīra to un uzlika uz tās mēnessakmeni. Akmens apgaismoja lappusi tā, ka tam apkārt varēja saskatīt atsevišķus burtus un izlasīt vārdus.

Zinītis saprata, ka mēnessakmens izstaro kaut kādu ener­ģiju. Viņš dzīrās uz vietas skriet un pastāstīt par savu atklā­jumu knēveļiem, taču atcerējās, ka tie visi sen jau guļ, un negri­bēja tos modināt.

Otrā diena Zinītis sacīja kneveļiem:

—   Šovakar, brālīši, atnaciet pie manis! Es jums parādīšu ļoti interesantu lietiņu.

—    Kas ta ir par lietiņu? — visi gribēja zināt.

—   Atnaciet vien, tad jau redzēsiet!

Visi, protams, ļoti interesējās, ko Zinītis īsti parādīs. Sku- biņš aiz nepacietības tā uztraucās, ka pusdienās pat ēst neko neēda. Pēdīgi viņš neizturēja, devās pie Zinīša un tik stipri pli­jās tam virsū, ka Zinītim vajadzēja atklāt viņam savu noslē­pumu. Tā knēveļiem viss kļuva jau iepriekš zināms, taču tas tikai sakāpināja viņu ziņkāri. Ikvienam gribējās pašam savām acīm redzēt, kā akmens tumsā spīd.

Līdzko saulīte nogrima aiz apvāršņa, visi jau bija Zinīša istabā.

—   Jūs esat atnākuši par agru, — Zinītis knēveļiem aizrā­dīja. — Akmens pašlaik nevar spīdēt, jo vēl ir pārāk gaišs. Tas spīdēs, kad iestāsies pilnīga tumsa.

—    Nekas, mēs pagaidīsim, — atbildēja Sīrupiņš. — Mums nekur nav jāsteidzas.

—    Nu, gaidiet arī, — Zinītis bija ar mieru. — Bet, lai jums nebūtu garlaicīgi, es pa to laiku pastāstīšu par šo interesanto parādību.

Viņš uzlika mēnessakmeni uz galda, ap kuru bija sasēdušies knēveļi, un sāka stāstīt par to, ka dabā sastopamas vielas, kuras iegūst spēju tumsā spīdēt pēc tam, kad uz tām iedarbojušies gaismas stari. Tādu spīdēšanu sauc par luminiscenci. Dažas vielas iegūst spēju izstarot redzamu gaismu pat neredzamo ultravioleto, infrasarkano vai kosmisko staru ietekmē.

—   Var pieņemt, ka no šādas vielas arī sastāv mēnessak­mens, — Zinītis sacīja.

Lai knēveļiem vēl ar kaut ko pakavētu laiku, Zinītis viņiem izklāstīja savu teoriju par to, ka Mēness ir liela lode, kuras iekšpusē atrodas vēl otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni.

Kamēr Zinītis klāstīja saviem draugiem visas šīs cferīgās zināšanas, istabā pamazām biezēja tumsa. Knēveļi no visa spēka valbīja acis uz mēnessakmeni, kas atradās viņiem priekšā, taču nemanīja nekādu spīdēšanu. Skubiņš, kas bija pārlieku nedis­ciplinēts, visu laiku dīdījās aiz nepacietības un nevarēja nosē­dēt uz vietas.

—    Nu kāpēc tas nespīd? Nu kad tad tas spīdēs? — viņš vienā gabalā taujāja.

—    Pagaidi mazdrusciņ. Vēl ir ļoti gaišs, — Zinītis viņu mierināja.

Beidzot iestājās tāda tumsa, ka nevarēja vairs saskatīt ne akmeni, ne pat galdu, uz kura tas bija novietots. Bet Zinītis joprojām atkārtoja:

—    Pagaidiet mazdrusciņ, vēl ir ļoti gaišs.

—    Patiešām, brālīši, tik gaišs, ka var kaut gleznot! — Zinīti atbalstīja Tūbiņš.

Kāds klusītēm iesmējās. Tumsā nevarēja izšķirt, kurš.

—   Tas viss ir tīrās blēņas! — Skubiņš ierunājās. — Manu­prāt, akmens nemaz nespīdēs.

—    Un kālab gan tam būtu jāspīd, ja arī tāpat ir gaišs, — piebilda Skrūvītis.

Atkal kāds iesmējās. Šoreiz jau skaļāk. Liekas, tas bija Nezi- nītis. Viņš bija pats lielākais smiekluvācele.

—   Tu, Skubiņ, allaž nez kur steidzies. Tev tikai gribas, lai ātrāk, — iejaucās Sīrupiņš.

—   Un vai tev negribas? — pikti norūca Skubiņš.

—    Kas man ko steigties? — Sīrupiņš atcirta. — Vai tad šeit ir slikti? Silts, gaišs, mušas nekož.

Nu jau knēveļi vairs neizturēja un visi laida smējienu vaļā. Viņiem tā bija iepaticies Sīrupiņa teiciens par mušām, ka to sāka atkārtot visvisādās toņkārtās.

Pēdīgi Koklītis ieminējās:

—    Ko nu par mušām! Visas mušas sen jau guļ!

—    Pareizi! — uztvēra doktors Tabletiņš. — Mušas guļ, ari mums laiks iet pie miera! Izrāde beigusies!

—    Nedusmojieties, brālīši, te būs iznācis kaut kāds misēk­lis, — Zinītis taisnojās. — Vakar akmens spīdēja, dodu jums goda vārdu!

—    Tu nebēdājies, kas tur nu! Rīt mēs atkal atnāksim, — solījās Ķīlītis.

—    Protams, atnāksim: šeit ir gan gaišs, gan silts, arī mušas nekož, — kāds uztvēra.

Visi — smiedamies un grūstīdamies, un tumsā mīdami cits citam uz kājām — sāka taustīties ārā no istabas. Zinītis tīšuprāt nededza elektrību, jo viņam bija kauns skatīties knēveļiem acīs. Kolīdz visi bija izklīduši, viņš ar joni iekrita gultā, ierakās ar seju spilvenā un saķēra galvu rokās.

—    Tā man, muļķim, arī vajag! — viņš izmisis murmināja. — Nevarēji turēt mēli aiz zobiem — tagad nu maksā ragā! Ne­pietika ar to, ka Saules pilsētā izgāzos, tagad arī šeit visi par mani smiesies! …

Zinītis aiz dusmām bija gatavs sevi vai iekaustīt, taču, ap­svēris, ka ir jau vēls, nolēma nejaukt dienas režīmu un izģērbies likās gulēt. Naktī viņš tomēr pamodās un, nejauši paraudzījies uz galdu, atklāja, ka akmens spīd. Ietinies segā un iebāzis kā­jas čībās, Zinītis piegāja pie galda un, paņēmis akmeni rokā, sāka to aplūkot. Akmens spīdēja dzidrā, zilganā gaismā. Tas viscaur it kā sastāvēja no zvīļiem, mirguļojošiem punktiņiem. Pamazām spulgošana kļuva aizvien spožāka. Tā vairs nebija zilgana, bet tādā kā neizskaidrojamā krāsā: ne īsti sārta, ne īsti zaļa. Sasniegusi vislielāko zvīļumu, mirgošana pamazām apdzisa, un akmens vairs nespīdēja.

Nebildis ne vārda, Zinītis nolika akmeni uz palodzes un, dziļu pārdomu mākts, ielīda gultā.

Kopš tā laika viņš bieži vēroja mēnessakmens spīdēšanu., Reizēm tā iestājās agrāk, reizēm vēlāk. Dažreiz akmens spīdēja ilgit cauru nakti, citreiz nespīdēja nemaz. Lai Zinītis pūlējās cik pūlēdamies, viņš nevarēja akmens spīdēšanā uztvert nekādu likumsakarību. Nekad nevarēja iepriekš pateikt, vai akmens naktī spīdēs vai ne. Tāpēc Zinītis apņēmās ciest klusu un pagai­dām nevienam neko nestāstīt.

Lai labāk izpētītu mēnessakmens īpašības, Zinītis nolēma to pakļaut ķīmiskai analīzei. Taču arī te viņš sastapās ar nepārva­ramām grūtībām. Mēnessakmens negribēja savienoties ne ar kādu citu ķīmisku vielu: negribēja šķīst ne ūdenī, ne spirtā, ne sērskābē, ne slāpekļskābē. Pat stipras slāpekļskābes un sāls­skābes maisījums, kurā šķīst pat zelts, uz mēnessakmeni it ne­maz neiedarbojās. Ko gan varēja sacīt ķīmiķis par vielu, kas nesavienojās ne ar kādu citu vielu? Varbūt tikai to, ka šī viela ir kāds cēlmetāls, līdzīgs zeltam vai platīnam. Tomēr mēness­akmens nebija metāls, tātad tas nevarēja būt ne zelts, ne pla­tīns.

Zaudējis cerību izšķīdināt mēnessakmeni, Zinītis lūkoja sa­dalīt to sastāvdaļās, karsējot tīģelī, taču mēnessakmens karsē­jot nesadalījās. Zinītis mēģināja to dedzināt liesmās, taču tāpat

bez panākumiem. Mēnessak­mens, kā mēdz sacīt, ugunī nedega, ūdenī negrima . . . Kaut gan nē, nav tiesa. Ūdenī mēnessakmens grima, tikai īpatnība tāda, ka darīja to ne ikreiz. Dažos gadījumos mē­nessakmens grima, kā parasti ūdenī grimst cukura vai sāls grauds, turpretim citos gadī­jumos tas peldēja virs ūdens gluži kā korķis vai sauss koks. Tas nozīmēja, ka mēnesakmens svars aiz kaut kādiem ne­aptveramiem iemesliem mainījās un no vielas, kas smagāka par ūdeni, pārvērtās vielā, kas vieglāka par ūdeni. Tā bija kaut kāda gluži jauna, līdz šim nepazīstama cietas vielas īpašība. Nevie­nam minerālam uz zemes līdzīgas īpašības nepiemita.

Izdarīdams savus novērojumus, Zinītis pamanīja, ka parasti mēnessakmens temperatūra ir divi trīs grādi augstāka par ap­kārtējo priekšmetu temperatūru. Tas nozīmēja, ka reizē ar gais­mas enerģiju mēnessakmens izstaro arī siltuma enerģiju. Tomēr arī šāda temperatūras paaugstināšanās bija novērojama ne vienmēr. Tas nozīmēja, ka siltuma enerģija neizdalās pastāvīgi, bet ar kaut kādiem pārtraukumiem. Dažreiz izrādījās, ka mē­nessakmens temperatūra ir dažus grādus zemāka par apkārtējo. Ko tas nozīmē, tīri vienkārši nebija iespējams saprast.

Visas šīs dīvainās parādības Zinīti mulsināja un galu galā apnika viņam. Neprazdams visas šīs dīvainības izskaidrot, Zinī­tis mitējās pētīt akmens īpašības un, kā mēdz teikt, atmeta tam ar roku. Mēnessakmens gulēja viņa istabā uz palodzes gluži kā tāda nevienam nevajadzīga lieta un pamazītēm pārklājās ar putekļiem.

Treša nodaļa

Ar kājām gaisā

Turpmāk risinājās notikumi, kas lika Zinītim uz kādu laiku pavisam aizmirst mēnessakmeni. Tas, kas atgadījās, bija tik brīnumains un neparasts, ka to grūti pat aprakstīt. Zinītim, vienkārši runājot, nebija vairs ne prātā domāt par kaut kādu akmeni, kurā viņš turklāt nesaskatīja nekādu jēgu.

Diena, kurā tas viss notika, sākās kā parasti, ja neņem vērā, ka Zinītis pamodies pretēji savam paradumam atļāvās mazliet pavārtīties gultā. Vispirms viņam tīri vienkārši bija slinkums celties, bet tad sāka likties, ka galva tā kā sāp, tā kā reibst. Labu brīdi viņš nesaprata, vai galva sāp tāpēc, ka viņš guļ gultā, vai arī viņš guļ gultā tāpēc, ka sāp galva. Zinītim tomēr

bija pašam savs paņēmiens, kā cīnīties ar galvas sāpēm, proti — nelikties par sāpēm ne zinis un visu darīt tā, it kā nekādu sāpju nebūtu. Nolēmis ķerties pie šā paņēmiena, Zinītis mundri pietrū­kās no gultas un uzsāka rīta vingrošanu. Veicis dažus vingrinā­jumus un nomazgājies ar aukstu ūdeni, Zinītis juta, ka ne sāpju, ne reiboņa vairs nav.

Garastāvoklis Zinītim uzlabojās, un, tā kā līdz brokastīm vēl bija laiks, viņš nolēma uzkopt telpas: izslaucīja istabā grīdu, ar mitru lupatiņu noberzēja sienas skapjus, kuros glabājās dažā­das kārbiņas ar ķīmiskām vielām un kukaiņu kolekcijas, un, galvenais, izvietoja pa plauktiņiem grāmatas, kas bija sakrāju­šās uz galda, uz naktsskapīša pie gultas un pat uz palodzes. To būtu vajadzējis izdarīt jau sen, bet Zinītim allaž nez kāpēc neiznāca laika.

Vākdams nost no palodzes grāmatas, Zinītis gribēja pie rei­zes nolikt pie malas arī mēnessakmeni, lai nemētājas. Atvēris skapi, kurā viņam glabājās minerālu kolekcija, Zinītis nobāza mēnessakmeni apakšējā plauktiņā, jo izrādījās, ka augšējos plauktos nav nevienas brīvas vietiņas. To darot, Zinītim nācās pieliekties, un pieliecies viņš atkal sajuta vieglu reiboni.

— Nu re nu! — Zinītis pats sev sacīja. — Atkal reibst galva! Varbūt es patiešām esmu slims? Būs jāpasaka Tabletiņam, lai iedod kādus pulverišus.

Līdz ar reiboni Zinītim uznāca tāda dīvaina sajūta, it kā viņš karātos ar galvu uz leju, tas ir, viņam uz mirkli šķita, ka viņš pagriezts ar kājām gaisā. Palūkojies apkārt un pārliecinā­jies, ka nepavisam nav ar kājām gaisā, Zinītis aizvēra skapja durtiņas un jau gribēja slieties stāvus, bet taisni tobrīd viņu no apakšas kaut kas pagrūda un uzsvieda pie griestiem. Atsities ar galvu pret griestiem, Zinītis nokrita uz grīdas un, juzdams, ka viņu it kā satvēris vējš un nez kurp nes, pieķērās ar roku pie krēsla. Tas tomēr nepalīdzēja viņam noturēties uz vietas. Nāka­majā mirklī viņš jau atkal bija gaisā un turklāt ar krēslu rokās.

Ielidojis istabas kaktā, Zinītis  atsitās ar muguru pret sienu,  kā bumbiņa atlēca no tās at- j pakaļ un lidoja uz pretējo sienu. Pa ceļam aizķēries ar krēslu aiz lustras un sadauzī­jis spuldzi, Zinītis ietriecās ar galvu grāmatu plauktā, un grāmatas pašķīda uz visām pusēm. Redzēdams, ka no krēsla nav nekāda labuma, Zinītis to atgrūda nost. Krēsls lidoja lejup un, atsities pret grīdu, palēcās uz augšu, it kā tas būtu no gumijas, bet Zinī­tis pats uzlidoja līdz gries­tiem un, atdūries pret tiem, lidoja lejup. Pa ceļam viņš sagrūdās ar krēslu, kas lidoja pretim, un saņēma belzienu ar krēsla atzveltni pa pieri. Belziens bija tik spēcīgs, ka Zinītis aiz sāpēm apdulla un kādu brīdi mitējās ķepuroties gaisā.

Pamazām atžilbis, Zinītis pārliecinājās, ka pavisam ne­veiklā pozā karājas istabas vidū starp grīdu un griestiem. Netālu no viņa ar kājām gai­sā kulstījās krēsls, lustra ka­rājās kaut kādā nedabiskā stāvoklī: nevis vertikāli kā parasti, bet šķībi, it kā nez kāds nezināms spēks to vilktu pie sienas; apkārt pa visu istabu peldēja grāmatas. Zinītim likās dīvaini, ka ne krēsls, ne grāmatas nekrīt zemē, bet it kā pakār­tas turas gaisā. Tas viss atgādināja bezsvara stāvqkli, ko Zinī- lis bija vērojis kosmosa kuģa kabīnē, ceļodams uz Mēnesi.

—    Dīvaini! — Zinītis nomurmināja. — Ļoti dīvaini!

Vairīdamies izdarīt straujas kustības, viņš raudzīja pacelt roku. Viņu pārsteidza, ka to varēja izdarīt bez jebkādas piepū­lуs. Roka cēlās it kā pati no sevis. Tā bija viegla kā pūciņa. Zinītis pacēla otrū roku. Arī tā šķita bez svara. Likās pat, ka to no apakšas kāds pagrūž. Tagad, kad viņa uztraukums bija maz­liet pierimis, Zinītis sajuta visā ķermeni tādu kā neparastu vieg­lumu. Viņam šķita, ka vajag tikai savēcināt rokas — un viņš saks lidināties pa istabu kā tauriņš vai kāds cits spārnots ku­kainis.

«Kas gan ar mani noticis?» Zinītis apjucis domāja. «Viens no diviem: vai nu es atrodos bezsvara stāvoklī, vai arī guļu un tas viss man rādās sapņos.»

Viņš ņēmās no visa spēka valbīt acis, pūlēdamies pamosties, taču, pārliecinājies, ka aizmidzis nav, galīgi sadrūma un sāka žēlā balsī saukt:

—    Glābiet, brālīši!

Tā kā neviens palīgā nenāca, Zinītis nolēma, ka drīzāk jā­tiek no ^stabas ārā un jāpaskatās, ko dara draugi — pārējie knēveļi.

Piesardzīgi airēdamies ar rokam un kājām, Zinītis sāka lē­nām pārvietoties gaisā un pamazām aizpeldēja līdz durvīm. Tur viņš pieķērās pie palodas un ņēmās no visa spēka spārdīt ar kājām durvis. Varētu likties, ka durvis atvērt nav nekāda lielā māka, tomēr bezsvara stāvoklī tas nav nemaz tik vienkārši, kā liekas. Zinītim iznāca krietni vien papūlēties, iekām durvis atda­rījās.

Izkļuvis beidzot no istabas un atradies uz kāpnēm (parei­zāk sakot, virs kāpnēm), Zinītis sāka gudrot, kā lai tiek lejā. Ikviens var viegli atskārst, ka nokāpt parastā veidā, proti, pakā­pienu pēc pakāpiena, Zinītis tagad nevarēja, jo smaguma spēks viņu vairs nevilka lejup, un, lai cik viņš kustinātu kājas, tas neko nelīdzētu.

Galu galā Zinītis tomēr izdomāja labu paņēmienu. Aizsnie­dzies līdz margām, viņš sāka laisties lejup, ķerdamies ar rokām pie margām. Droši vien no malas tas izskatījās ļoti jocīgi, jo kājas Zinītim kuļājās gaisā kā odam, un, jo zemāk viņš šļūca, jo kājas slējās aizvien augstāk un jo vairāk pats griezās ar galvu uz leju.

Tik oriģinālā veidā nokļuvis pa kāpnēm lejā, Zinītis atradās gaitenī pie ēdamistabas durvīm. Aiz durvīm skanēja tādi kā apslāpēti kliedzieni. Zinītis ieklausījās un saprata, ka knēveļi ēdamistabā par kaut ko satraukti. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Zinītis atvēra durvis un iekļuva ēdamistabā. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Knēveļi, salasījušies ēdam­istabā, nesēdēja vis pie galda kā parasti, bet dažādās pozās lidinājās gaisā. Ap viņiem peldēja krēsli, soli, bļodas, šķīvji, karotes. Turpat grozījās arī liels alumīnija kastrolis ar mannas putru.

Ieraudzījuši Zinīti, knēveļi sacēla negantu brēku.

—   Zinulīt mīļo, palīdzi jel! — iegaudojās Aizmārša. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek!

—   Paklau, Zinīt, mēs visi nez kāpēc lidojam! — iebrēcās doktors Tabletiņš.

—    Bet man kājas neklausa! Es nevaru paiet! — spiedza Sīrupiņš.

—   Arī man kājas neklausa! Nevienam kājas neklausa! Un sienas līgojas! — bļāva Rūcenis.

—    Klusu, brālīši! — Zinītis atkliedza. — Es arī pats nekā nevaru saprast. Manuprāt — mēs esam bezsvara stāvoklī. Mēs

esam zaudējuši svaru. Tāda sajūta man bija, kad raķetē lidoju uz Mēnesi.

—   Bet mēs taču nekur nelidojam, — iebilda Tūbiņš.

—   To droši vien kāds tīšuprāt uzrīkojis — tādu aušību! — iesaucās Skubiņš.

—    Kāds dzen ar mums jokus! — uztvēra Aizmārša.

—    Nu, kas tie par jokiem! — pīkstēja Apalītis. — Mitējieties uz vietas! Man reibst galva! Kāpēc sienas līgojas? Kāpēc viss sagriezies ar kājām gaisā?

—   Viss ir savā vietā, — Apalītim atbildēja Zinītis. — Tu pats esi apgriezies ar galvu uz leju, tāpēc tev liekas, ka visap­kārt viss ir ar kājām gaisā.

—   Nu tad lai mani tūliņ atgriež atpakaļ, citādi es par sevi neatbildu! — Apalītis nerimās.

—   Mieru! — Zinītis apsauca. — Vispirms mums jātiek skaidrībā, kāpēc mēs esam pazaudējuši svaru.

Bet Nezinītis teica:

—   Ja mēs esam pazaudējuši svaru, tad mums tas jādabū rokā, un viss kārtībā! Kas tur vēl ko noskaidrot?

—   Tu, aplamīt, turi muti, ja nekā prātīga nevari ieteikt, — ērcīgi uzsauca Ķīlītis.

—   Bet tu nelamā mani par aplamīti, citādi — ka likšu ar dūri!

To pateicis, Nezinītis atvēzējās un tik spēcīgi iegāza Ķīlītim pa sprandu, ka tas sāka griezties kā vilciņš un aizlidoja pāri visai istabai. Arī Nezinītis nenoturējās uz vietas un, aizlidojis uz pretējo pusi, atsitās ar galvu pret putras kastroli. No grū­diena šķidrā mannas putra iešļācās taisni sejā Apalītim, kas gadījās turpat tuvumā.

—   Brālīši, kas tad nu? … Par ko? … Tā ir nejēdzība! kliedza Apalītis, iztriepdams mannas putru pār seju un spļau­dīdamies uz visām pusēm.

Vairīdamies no Apalīša spļāvieniem un gaisā pel­došajiem putras pikučiem, knēveļi sāka izdarīt strau­jas kustības, un iznākums bija tāds, ka viņi nu šaudī­jās pa istabu visos virzie­nos, sagrūzdamies cits ar citu un nodarīdami cits ci­tam dažādas vainas.

— Lēnāk, brālīši! Mie­ru! — pilnā rīklē sauca Zinītis, kuru grūstīja no vi­sām pusēm. — Lūkojiet ne­kustēties, brālīši, citādi — es nezinu, kas būs! Bez­svara stāvoklī nedrīkst iz­darīt pārāk straujas kustī­bas. Vai dzirdat, ko es jums saku? Mie-ru-u!

Saskaities Zinītis trieca dūri uz galda, kas viņam tobrīd ga­dījās pa rokai. No tādas spējas kustības Zinītis pats apmeta gaisā kūleni un diezgan stipri nodauzīja pakausi pret galda stūri.

—    Nu re, es taču teicu! — viņš iebrēcās, ar roku berzēdams sasisto vietu.

Knēveļi galu galā saprata, ko no viņiem prasa, un, mitēju­šies izdarīt bezmērķīgas kustības, sastinga gaisā: dažs augšā pie griestiem, cits lejā netālu no grīdas, dažs ar galvu uz augšu, cits ar galvu uz leju, dažs horizontālā, cits slīpā, tas ir, greizā stāvoklī.

Redzēdams, ka visi beidzot nomierinājušies, Zinītis sacīja:

—  Klausieties mani uzmanīgi! Tūliņ es jums nolasīšu lekciju

par bezsvara stāvokli . . . Jūs visi zināt, ka zeme pievelk jebkuru priekšmetu, un šo pievilkšanu mēs sajūtam kā smaguma spēku jeb svaru. Šis smaguma spēks jeb svars ir tas, kas Jauj mums brīvi pārvietoties pa zemi, jo mūsu kājas, ko ķermeņa svars pie­spiež pie zemes, it kā sakabinās ar to. Ja svars pazūd, kā tas noticis patlaban, tad nekāda sakabināšanās vairs nenotiek un mēs nevaram parastā veidā pārvietoties, proti, nevaram staigāt pa zemi vai pa grīdu. Ko tādā gadījumā darīt?

—   Jā, jā, ko darīt? — knēveļi no visām pusēm atsaucās.

—    Pamazām jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kas mums radušies, — Zinītis atbildēja. — Lai to panāktu, jums visiem jāiegaumē trešais mehānikas likums, kas it īpaši uzskatāmi iz­paužas bezsvara stāvoklī. Par ko tad šis likums runā? Šis li­kums runā par to, ka jebkura darbība izraisa līdzīgu, pretējā virzienā vērstu pretdarbību. Piemēram: ja es, atrazdamies bez­svara stāvoklī, pacelšu rokas uz augšu, tad viss mans ķermenis tūliņ pat slīdēs lejup. Lūk, skatieties …

Zinītis apņēmīgi pacēla abas rokas uz augšu, un viņa ķer­menis sāka līgani slīdēt lejup.

—    Ja es turpretim nolaidīšu rokas uz leju, — viņš turpināja, — tad viss mans ķermenis sāks celties augšup.

Nenolidojis līdz grīdai, Zinītis spēji nolaida rokas uz leju un šās kustības rezultātā līgani lidoja augšup.

—    Un tagad raugieties! — Zinītis iesaucās, apstājies pie griestiem. — Ja es pastiepšu roku sāņus, piemēram, pa labi, — viss mans ķermenis sāks griezties pretējā virzienā, proti, uz kreiso pusi.

Enerģiski atmetis labo roku sāņus, Zinītis sāka griezties un apsviedās ar galvu uz leju.

—    Redzat? — viņš sauca. — Pašlaik esmu ar galvu uz leju un visa istaba man rādās apgrieztā veidā. Kas man jādara, lai atgrieztos atpakaļ? Pietiek pavicināt roku sāņus.

Zinītis pamāja sāņus ar kreiso roku un, atkal sācis griezties, pārsviedās atpakaļ ar galvu uz augšu.

— Jūs redzat, ka, izdarot ar rokām vienkāršas kustības, var piešķirt savam ķermenim jebkuru stāvokli telpā. Tagad paklau­sieties, kas mums visupirms jādara. Visupirms tiem, kuri atro­das ar galvu uz leju, jāpagriežas ar galvū uz augšu.

—    Bet tiem, kuri ar galvu uz augšu, jāapgriežas ar galvu uz leju? — iejautājās Nezinītis.

—    Nē, taisni to nevajag darīt, — Zinītis atbildēja. — Visiem jābūt ar galvu uz augšu, jo tāds ir katra normāla knēveļa paras­tais stāvoklis. Otrkārt, visiem jānolaižas lejā un jācenšas turē­ties tuvāk pie grīdas, jo katram normālam knēvelim dabiski ir atrasties uz grīdas un nevis kuļāties pie griestiem. Ceru, ka jums tas ir skaidrs?

Visi sāka lēni kustināt rokas, cenzdamies ieņemt vertikālu stāvokli un nolaisties lejā. Tas uzreiz ne visiem izdevās, jo, ieņē­mis vertikālu stāvokli un nolaidies lejā, knēvelis atgrūdās ar kājām no grīdas un uzlidoja atpakaļ pie griestiem.

—   Turieties, brālīši, tuvāk pie sienām, — Zinītis knēveļiem ieteica, — un, nolaidušies lejā, ķerieties ar rokām pie kaut kā nekustīga: pie palodzes, durvju roktura, pie tvaika apkures cau­rules.

Izrādījās, ka tas ir ļoti noderīgs padoms. Nepagāja ilgais laiks, kad visi knēveļi bija novietojušies lejā, ja neskaita Apa- līti, kas joprojām neveikli kūleņoja gaisā. Visi cits caur citu deva viņam padomus, kā nolaisties lejā, bet no tā nebija nekāda labuma.

—   Nu nekas, — Zinītis noteica. — Lai viņš patrenējas. Ar laiku viņam viss iznāks labi. Bet mēs mazlietiņ atpūtīsimies un centīsimies pierast pie bezsvara stāvokļa.

—   Kā tad! Pieradīsi jau gan pie tā! — pieri saraucis, norūca Rūcenis.

. — Pie visa var pierast, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Gal­venais — nelikties par bezsvaru ne zinis. Ja kādam sāk likties, ka viņš krīt lejup vai apgriežas ar kājām gaisā — bet tādas sajūtas bezsvara stāvoklī mēdz būt —, t&d vajag labi ātri apska­tīties apkārt. Jūs ieraudzīsiet, ka atrodaties istabā un nekur nekrītat, un vairs neuztrauksieties. Kuram ir jautājumi?

—   Mani ļoti satrauc viens jautājums, — atsaucās Nezinītis. — Vai mēs šodien brokastis ēdīsim vai arī bezsvara stāvokļa dēļ visādas brokastis un pusdienas pavisam atceltas?

—    Brokastis un pusdienas nepavisam nav atceltas, — Zinī­tis atbildēja. — Tūliņ virtuves dežuranti gatavos brokastis, bet mēs pa to laiku ķersimies pie darba. Visupirms nepieciešams nostiprināt visus kustīgos priekšmetus, lai tie nelido pa gaisu. Galdi, krēsli, skapji un pārējās mēbeles jāpienaglo pie grīdas; pa visām istabām un gaiteņiem jāizvelk auklas kā veļas žāvē­šanai. Mēs ar rokām turēsimies pie auklām, un mums būs vieg­lāk pārvietoties.

Visi, atskaitot Apalīti, tūdaļ ķērās pie darba: daži vilka pa istabām auklas, citi nagloja mēbeles pie grīdas. Tas nebija ne­kāds vieglais darbs. Pamēģini vien iedzīt naglu sienā, kad pie katra āmura sitiena pretspēks aizsviež tevi uz pretējo pusi, tev sametas tumšs gar acīm, un tu lido, nezinādams, pret ko atsi­tīsies ar galvu. Tagad visu nācās darīt citādāk. Lai iedzītu vienu naglu, vajadzēja piedalīties vismaz trim knēveļiem. Viens turēja naglu, otrs sita ar āmurīti pa naglu, bet trešais pieturēja sitēju, lai pretspēks neaizsviež to atpakaļ.

Sevišķi grūti klājās virtuves dežurantiem. Labi vēl, ka todien dežurēja Skrūvītis un Ķīlītis. Tie abi bija ļoti atjautīgi knēveļi. Nonākuši virtuvē, viņi, kā mēdz teikt, ņēmās lauzīt galvu un gudrot visādus uzlabojumus.

—    Lai normāli strādātu, jāstāv stingri uz kājām, — Skrū­vītis sacīja. — Pamēģini vien, piemēram, jaut mīklu, kapāt kā­postus, griezt maizi vai malt gaļu, kad tavs ķermenis bez kāda atbalsta kuļājas gaisā.

—    Mēs nevaram stāvēt stingri, tāpēc ka mūsu kājām trūkst sakabes ar grīdu, — teica Ķīlītis.

—    Ja sakabes nav, tad jāparūpējas, lai tā būtu, — ierosināja Skrūvītis. — Ja mēs savus apavus pienaglosim pie grīdas, sakabe būs pilnīgi pietiekama.

—    Ļoti asprātīga doma! — novērtēja Ķīlītis.

Draugi tūliņ noāva zābaciņus un ar naglām piesita tos pie grīdas.

—    Redzi, — sacīja Skrūvītis, iekāpis zābaciņos, — tagad mēs stāvam stingri uz kājām un mūsu ķermenis nekur nelido pie mazākā grūdiena. Rokas mums brīvas, un mēs varam darīt visu, ko vien gribam.

—    Labi būtu, ja līdzās zābaciņiem pienaglotu krēslus, lai varētu strādāt sēdus, — Ķīlītis ierosināja.

—       Spīdoša doma! — nopriecā­jās Skrūvītis.

Draugi veicīgi pienagloja pie grīdas divus krēslus. Tagad, kad viņu kājas bija sakabinātas ar grīdu, naglas iesist bija tīri viegli.

—    Redzi nu, cik vareni izde­vās, — noteica Ķīlītis, apsēzda­mies uz krēsla. — Vai gan es va­rētu sēdēt uz krēsla, ja zābaciņi nebūtu pienagloti? Sēdēt es varētu tikai tādā gadījumā, ja turētos ar rokām pie krēsla, taču tad neva­rētu nekā strādāt. Turpretim tagad man rokas ir brīvas un es varu darīt visu, kas patīk. Varu gan rakstīt, gan lasīt, sēžot pie galda, un, ja, sēdēt apniks, varu piecel­ties un strādāt, kājās stāvot.

Tā runādams, Ķīlītis sēdās uz krēsla un cēlās no tā augšā, demonstrēdams visas jaunās metodes ērtības.

Skrūvītis izvilka vienu kāju no zābaciņa un teica:

—   Drošai sakabei ar grīdu pietiek ar vienu kāju. Izvilcis no zābaciņa otru kāju, es varu paspert soli uz priekšu, soli atpa­kaļ vai soli sāņus. Paspēris soli sāņus, es viegli varu aizsniegt krāsni; paspēris soli atpakaļ, varu, kā iepriekš, strādāt pie galda. Manas manevrēšanas spējas tātad pieaug.

—   Apbrīnojama doma! — iesaucās Ķīlītis un pietrūkās no krēsla. — Skaties: ja pasperšu soli pa labi, es varu ar roku aiz­sniegt skapi, ja pasperšu soli pa kreisi, tad aizsniegšos līdz ūdensvada krānam. Tādā veidā, nezaudējot līdzsvaru, mēs va­ram pārvietoties gandrīz pa visu virtuvi. Lūk, ko nozīmē teh­niska apķērība!

Tobrīd virtuvē ielūkojās Zinītis.

—    Nu, kā jums te ir, vai brokastis drīz būs gatavas?

—    Brokastis vēl nav gatavas, toties gatavs ir graujošs izgudrojums.

Skrūvītis un Ķīlītis, viens otru pārtraukdami, ņēmās stāstīt Zinītim par saviem uzlabojumiem.

—    Labi, — Zinītis sacīja. — Mēs izmantosim jūsu izgudro­jumu, bet brokastis tomēr jāgatavo. Visiem gribas ēst.

—   Tūliņ viss būs gatavs, — Skrūvītis un Ķīlītis apsolīja.

Zinītis izgāja, pareizāk sakot, izpeldēja no virtuves, bet Skrū­vītis un Ķīlītis ķērās pie brokastu gatavošanas. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli, kā viņi sākumā bija iedomājušies. Pirmkārt, ne putraimi, ne milti, ne cukurs, ne sīkmakaroni ne­gribēja birt ārā no turzām; ja arī izbira, tad nenokļuva tur, kur vajadzēja, bet izkaisījās pa gaisu un peldēja apkārt, līzdami gan mutē, gan degunā, gan acīs, un tas viss sagādāja Skrūvītim un Ķīlītim daudz raižu. Otrkārt, arī ūdens no krāna negribēja tecēt kastrolī. Zem spiediena tecēdams ārā no krāna, tas atsitās pret kastroļa dibenu un šļakstījās pāri malām. Tas saplūda prāvās

un sīkās lodītēs, kas peldēja gaisā un arī līda Skrūvītim un Ķīlī­tim gan mutē, gan degunā, gan acīs un pat aiz apkakles, un arī tas nemaz nebija tik patīkami.

Piedevām pie visām likstām uguns krāsnī negribēja degt. Lai rastos liesma, nepieciešams nepārtraukts svaiga skābekļa pieplūdums. Liesma degdama sasilda apkārtējo gaisu. Sasilu­šais gaiss ir vieglāks par auksto un tāpēc ceļas uz augšu, bet tā vietā liesmai no visām pusēm pieplūst svaigs, ar skābekli ba­gāts gaiss. Taču bezsvara stāvoklī tiklab aukstais, kā arī sasi­lušais gaiss nesver nenieka. Tāpēc sasilušais gaiss nekļūst vieg­lāks par auksto un neceļas uz augšu. Tiklīdz viss skābeklis ap liesmu izlietots degšanai, liesma apdziest — un tur nu nekā vairs nevar darīt!

Apjēguši, kur te tas āķis, mūsu draugi nolēma vārīt brokas­tis uz elektriskās plītiņas.

— Vēl labāk būs, ja mēs nekā negatavosim, bet uzvārīsim tikai tēju, — ierosināja Ķīlītis. — Tējkannā tomēr būs vieglāk

iedabūt ūdeni.

— Ģeniāla doma! — Skrūvītis atzinīgi noteica.

Rīkodamies cik iespējams piesardzīgi, draugi piepildīja tējkannu ar ūdeni, uzlika to uz elektriskās plītiņas un cieši jo cieši piesēja ar auklu pie galda, lai tā nekur neaiz­peldētu. Sākumā viss gāja gludi, taču pēc maza brītiņa Skrūvītis un Ķīlītis ierau­dzīja, ka no tējkannas snīpīša sāk spiesties ārā ūdens bur­bulis, it kā no iekšpuses kāds to stumtu. Ķīlītis labi aši aiz­

bāza kannas snīpīti ar pirkstu, taču ūdens uzreiz kā liels bur­bulis sāka spiesties laukā no vāciņa apakšas. Šis burbulis kļuva aizvien lielāks, beidzot atrāvās no vāciņa un trīcēdams, it ka būtu no šķidra recekļa, aizlidoja pa gaisu.

Skrūvītis steigšus noņēma vāciņu un ielūkojās tējkannā. Kanna bija tukša.

—   Tavu brīnumu! — Ķīlītis nomurmināja.

Draugi vēlreiz piepildīja tējkannu un uzlika uz karstas plī­tiņas. Pēc maza brīža ūdens atkal sāka līst ārā no kannas.

Virtuvē vēlreiz ieradās Zinītis.

—   Nu, vai būs drīz? Knēveļi ir izsalkuši!

—    Te mums ir kaut kāds brīnums! — mulsi sacīja Ķīlītis. — Burbulis lien ārā no tējkannas.

—    Burbulis lien ārā — tas nu vēl nav nekāds brīnums, — Zinītis atbildēja.

Viņš piegāja pie tējkannas un stingri paskatījās uz burbuli,, kas spiedās ārā no kannas snīpja. Tad norūca «hm» un lūkoja ar pirkstu aizbāzt snīpi. Ieraudzījis, ka burbulis sāk spiesties no vāciņa apakšas, Zinītis vēlreiz pateica «hm» un mēģināja uzlikt vāciņu ciešāk. Pārliecinājies, ka tas neko nelīdz, Zinītis trešo reizi noteica «hm» un uz mirkli nogrima domās, tad sacīja:

—    Nekāda brīnuma te nav, bet ir pilnīgi izskaidrojama zi­nātniska parādība. Jūs visi zināt, ka ūdens sasilst tāpēc, ka pa­stāvīgi sajaucas. Ūdens apakšējie slāņi tējkannā, sasiluši uz uguns vai elektriskās plītiņas, kļūst vieglāki un ceļas uz augšu, bet to vietā noslīd aukstais ūdens no augšējiem slāņiem. Kannā rodas, kā to lai saka, ūdens griezenis. Taču tāds griezenis rodas tad, kad ūdenim ir svars. Ja svara nav — lūk, kā patlaban —, tad ūdens apakšējie slāņi sasiluši nekļūst vieglāki un neceļas uz augšu, bet paliek apakšā un silst tik ilgi, līdz pārvēršas tvaikā. Šis tvaiks, no sildīšanas izpleties, sāk celt uz augšu auksto ūdeni, kas atrodas virs tā, un tāpēc šis ūdens kā burbu­lis spiežas ārā no kannas. Un ko no tā var secināt?

—   Nu, ko secināt? — Ķīlītis noplātīja rokas. — Droši vien no tā var secināt, ka burbulis atrausies no kannas un peldēs gaisā, līdz izšķīdīs kādam uz muguras.

—    No tā var secināt, — Zinītis stingri pateica, — ka bez­svara stāvoklī ūdens jāvāra hermētiski noslēgtā traukā, tas ir, tādā traukā, kura vāciņš piegulst tik cieši, ka nelaiž garām ne ūdeni, ne tvaiku.

—   Mums darbnīcā ir katls ar hermētisku vāku. Es tūliņ atnesīšu, — Skrūvītis piedāvājās.

—    Labi, atnes un, lūdzams, labi žigli. — Nedrīkst jaukt ēšanas režīmu, — Zinītis, projām iedams, piekodināja.

Skrūvītis izkāpa no grīdai pienaglotajiem zābaciņiem, ar kāju atgrūdās no galda un kamenes ātrumā izlidoja no virtu­ves. Lai nokļūtu darbnīcā, viņam bija jātiek pagalmā. Izlidinā- jies no virtuves, viņš sāka virzīties pa gaiteni, ar rokām un kā­jām atgrūzdamies no sienām un no visa, kas gadījās ceļā. Bei­dzot viņš nonāca līdz ārdurvīm un lūkoja tas atvērt. Durvis tomēr bija cieši aizvērtas, un Skrūvīša mēģinājumi ilgi palika bez panākumiem: kad Skrūvītis grūda durvis uz āru, reaktīvais spēks ikreiz atsvieda viņu atpakaļ, un viņam vajadzēja krietni piepūlēties, lai no jauna nokļūtu līdz durvīm.

Pārliecinājies, ka šādā veidā neko nepanāks, Skrūvītis no­lēma lietot citu metodi. Saliecies deviņos līkumos, viņš ar rokām atspiedās pret ārdurvju rokturi un ar kājām atspērās grīdā ne­lielā attālumā no durvīm. Juzdams, ka viņa kājas ieguvušas pietiekamu sakabi ar grīdu, Skrūvītis raudzīja atstiepties kā atspere un no visa spēka spiedās pret durvīm. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, Skrūvītis izlidoja pa tām kā torpēda, ko izšauj no torpēdu aparāta, un aiztraucās pa gaisu. Celdamies aizvien augstāk un augstāk, viņš pārlidoja pāri lapenei pagalma galā un pazuda aiz žoga.

Neviens to neredzēja.

Ceturta nodaļa

Nejaušs atklājums

Palicis virtuvē viens pats, Ķīlītis sev teica:

— Kamēr Skrūvītis meklē katlu, es pagūšu mazlietiņ atpūs­ties.

Viņš ērti apsēdās uz krēsla, pārlika vienu kāju pār otru un ņēmās pūsties. Jāsaka gan, ka tā bija tikai tāda runāšana, jo atpūtai nodevās vienīgi Ķīlīša miesas, kamēr viņa darbīgais gars ne uz mirkli nepārtrauca rosīšanos. Ķīlīša ņiprās, spridzī­gās acis visu laiku šaudījās uz visām pusēm. Ik priekšmets, kas nonāca Ķīlīša redzeslokā, iedvesa viņam kādu asprātīgu domu. Pametis skatienu uz grīdai pienaglotajiem Skrūvīša zābaciņiem, Ķīlītis nodomāja:

«Zēl gan, ka no virtuves jāiet ārā basām kājām. Nevar taču zābaku katru reizi plēst nost no grīdas. Bet, ja pienaglotu pie grīdas galošas, tad zābaciņi varētu palikt kājās. Ienācis virtuvē, iekāp galošās un strādā — sakabe būs pietiekama. Ģeniāla

doma!»

Labu brīdi Ķīlītis tīksminājās ap prātā ienākušo ģeniālo domu. Tad'sacīja:

—    Bet galošas var izmantot vēl racionālāk. Mēs mājā esam sešpadsmit knēveļi, katram ir pāris galošu; kopā tātad trīsdes­mit divas galošas. Ja pa visām istabām un gaiteņiem šīs galo­šas pienaglotu soļa atstatumā citu no citas, tad varētu ērti stai­gāt pa visu māju: iebāz kāju vienā galošā — viens solis, iebāz kāju otrā galošā — vēl solis … Ārkārtīgi ģeniāla doma!

Ķīlītis gribēja skriet un izstāstīt Zinītim savu jauno izgud­rojumu, taču tūliņ par to aizmirsa, jo viņam galvā jau urbās jaunas domas.

—    Tagad, kad iestājies bezsvara stāvoklis, viss būs citādi nekā agrāk, — viņš turpināja prātojumus. — Ņemsim, piemē­ram, visparastāko krēslu. Uz tāda krēsla var sēdēt tikai tad, ja zābaciņi pienagloti pie grīdas. Tas nav atjautīgi! Nākotnē radī­sies jauni krēsli ar kāpšļiem. Uz šiem krēsliem varēs sēdēt jāte­niski. Apsēsties, iebāz kājas kāpšļos un strādā mierīgi — nekur neaizlidosi. Sasodīti ģeniāla doma! Turklāt krēsliem jābūt gro­zāmiem . ..

Domas Ķīlīša galvā kūsāt kūsāja. Acis viņam satraukumā dega, sejā plaiksnījās laimīgs smaids.

Tobrīd virtuvē atkal ieradās Zinītis.

—    Kas tad te īsti notiek? — viņš sapīcis uzkliedza. — Kur brokastis?

—    Kādas brokastis? — atmodies no saviem sapņiem, jau­tāja Ķīlītis.

—    Paskatieties tikai uz viņu! — Zinītis sašutis kliedza. — Aizmirsis pat, ka jāgatavo brokastis! Kur Skrūvītis?

—    Skrūvītis? . .. Viņš aizgaja pec ta … pec hermetiska katla.

—   Tad nu taču ir jau stunda, kopš viņš aizgāja pēc katla! Vai tiešām ir tik grūti atnest katlu?

—   Tūliņ iešu.un meklēšu viņu rokā, — sacīja Ķīlītis un sāka virzīties uz izeju.

Zinītim tomēr likās aizdomīgi, ka Skrūvītis tā aizkavējies. Redzēdams, ka Ķīlītis jau gandrīz nokļuvis līdz ārdurvīm, viņš bailēs iesaucās:

—   Pagaidi! Neuzdrīksties iet laukā!

—   Kāpēc? — Ķīlītis jautāja.

—   Uzmanies, kad tev saka! — Zinītis dusmīgi uzkliedza. — Tagad jārīkojas ar vislielāko piesardzību. Mēs taču atroda­mies bezsvara stāvoklī. Nav zināms, kurp tevi aiznesīs, līdzko iziesi zem klajas debess. Mazākais grūdiens — un aizlidosi taisni pasaules izplatījumā!

Zinītis aizvirzījās līdz durvīm, pieķērās pie durvju roktura un, izliecies laukā, ņēmās saukt:

—   Skrūvīt! Skrūvīt!

Skrūvītis neatsaucās.

—    Vai tiešām Skrūvītis būs aiznests pasaules izplatī­jumā? — Ķīlītis nobijies vaicāja.

Nezinītis, kas tobrīd ieskatījās gaitenī, uztvēra Ķīlīša vārdus.

—   Še tev nu! Skrūvītis aiznests pasaules izplatījumā! — Nezinītis nomurmināja un tūliņ ieaurojās pilnā kaklā: — Brā­līši, nelaime! Skrūvītis aiznests pasaules izplatījumā!

Visi uztraucās un metās uz izeju.

—   Atpakaļ! — iekliedzās Zinītis. — Nenāciet pie durvīm! Tas ir bīstami!

—   Kur ir Skrūvītils? Kas noticis ar Skrūvīti? — knēveļi uz­traukušies taujāja.

—  Vēl nekas nav zināms, — Zinītis atbildēja. — Zināms

tikai tas, ka viņš devies uz darbnīcu un nav vēl no turienes atgriezies.

—    Jāaiziet kādam uz darbnīcu, varbūt viņš vēl ir tur, — ieminējās Tūbiņš.

—    Aiziesi jau gan, ja ir bezsvara stāvoklis, — norūca Rūcenis.

—    Bet nu stiepiet šurp labi garu auklu! — Zinītis izrīkoja. Pavēli knēve|i izpildīja vienā mirklī. Zinītis apsēja vienu

auklas galu sev ap vidu, otru galu piesēja pie durvju roktura un stingri pateica:

—    Pielūkojiet, lai neviens neuzdrošinās iet ārā no mājas!

Pietiek jau ar to, ka pazuj dis Skrūvītis!

Piešķīris savam ķerme­nim slīpu stāvokli, Zinītis no visa spēka atgrūdās ar kājām no sliekšņa un lidoja uz darbnīcu, kas atradās netālu no mājas. Viņš ne­bija gluži pareizi aprēķinā­jis grūdienu un pacēlās augstāk, nekā būtu vaja­dzējis. Lidodams pāri darb­nīcai, viņš ar roku pieķērās pie vējrāža, kas rādīja vēja virzienu. Tas apturēja lido­jumu. Nošļūcis lejā pa no­tekcauruli, Zinītis atvēra durvis un iekļuva darbnīcā. Knēveļi saspringti vēroja viņa rīcību. Pēc brītiņa Zi­nītis paraudzījās ārā no darbnīcas.

—    Viņa šeit nav! — viņš sauca. — Un izskatās, ka nav arī bijis. Tūliņ paraudzīšos lapenē.

Vienā lēcienā Zinītis sasniedza lapeni un ielūkojās iekšā. Arī tur Skrūvīša nebija.

—   Varbūt vislabāk būtu uzrāpties uz nama jumta un apska­tīties apkārt. No augšas vienmēr var labāk redzēt. Nu jel velciet mani aiz auklas uz māju! — Zinītis uzsauca.

Knēveļi ķērās pie auklas un atstīvēja Zinīti atpakaļ uz māju. Zinītis zibenīgi uzrāpās pa notekcauruli uz jumta un jau gribēja aplūkoties uz visām pusēm, kad spējš vēja brāziens nopūta viņu no jumta un nesa sāņus. Tas Zinīti nebaidīja, jo viņš zināja, ka knēveļi var jebkurā brīdī aiz auklas atvilkt viņu atpakaļ.

—   Tā ir pat labāk, — Zinītis klusībā nosacīja. — Lidodams pār zemi kā helikopterā, es daudz rūpīgāk varu izpētīt apkārtni.

Viņam tomēr neizdevās nenieka izpētīt, jo nākamajā mirklī notika tas, ko neviens nebija gaidījis. Neaizlidojis līdz žogam, Zinītis pēkšņi sāka strauji krist, it kā nez kāds spēks viņu negai­dot vilktu lejup. Pilnā sparā nogāzies zemē, viņš izstiepās visā garumā un nepaguva pat aptvert, kas noticis. Juzdams visā ķer­menī briesmīgu smagumu, viņš ar pūlēm pietrausās kājās un aplūkojās apkārt. Viņš bija pārsteigts, ka atkal stingri turas uz kājām.

—   Tad ta joks! Liekas, esmu atkal atguvis svaru! — Zinītis nomurmināja.

Viņš mēģināja pacelt roku, tad otru, mēģināja spert soli, tad vēl vienu .. . Rokas un kājas klausīja ar pūlēm — gluži kā svina pielietas.

«Varbūt lielā smaguma sajūtu radījusi straujā pāreja no bezsvara stāvokļa uz svaru?» Zinītis nodomāja.

Pamanījis, ka knēveļi pa nama durvīm viņu iztrūkušies vēro, viņš tiem uzsauca:

—   Skatieties, brālīši! Seit nav bezsvara stāvokļa.

—    Bet kas tad tur ir? — kāds iejautājās.

— Šeit ir svara stāvoklis. Uz mani, tāpat kā agrāk, iedarbo­jas smaguma spēks. Skatieties — es stāvu… Es staigāju … Es lecu …

Zinītis paspēra dažus soļus un mēģināja palēkties. Tiesa, lēciens viņam neizdevās: Zinītis nespēja atraut kājas no zemes.

Taisni šai brīdī viņpus žoga atskanēja žēli vaidi. Zinītis ieklausījās, un viņam šķita, ka tur kāds sauc viņu palīgā. Ilgi nedomādams, Zinītis pieskrēja pie žoga un grasījās rāpties pāri, taču tas viņam neizdevās. Smagums joprojām iedarbojās uz viņu ar briesmīgu spēku. Skaidri saklausījis, ka viņpus žoga kāds sauc palīgā, Zinītis izlauza no žoga dēli un pa radušos spraugu palūkojās ārā. Netālu no žoga viņš ieraudzīja zemē guļam Skrūvīti. Arī Skrūvītis pamanīja viņu.

— Zinulīt, mīļiņais, palī­dzi, es laikam esmu pārlauzis kāju! — Skrūvītis iesaucās.

— Kā tu šeit, nokļuvi? — pie viņa piesteigdamies, jau­tāja Zinītis.

— Es, saproti, gribēju at­vērt durvis, un durvis atvē­rās, un es kā sāku lidot, sa­proti . . .

— Kāpēc tad tu neatsau­cies? Es tevi saucu, saucu!

— Bet es nekā neesmu dzirdējis. Droši vien biju zau­dējis samaņu.

Zinītis paķēra Skrūvīti zem padusēm, uzvēla sev mu­gurā un pa izlauzto spraugu stiepa uz māju. Paspēris da­žus soļus, viņš juta, ka sma­

gums it kā samazinās, bet vēl pēc soļa viņš negaidot atrāvās no zemes un kopā ar Skrūvīti uzlidoja gaisā.

«Tavu brīnumu! Atkal esmu nonācis bezsvara stāvoklī!» Zinī­tis nodomāja.

Pirmajā mirklī viņš apjuka, bet tad, attapis, ka ir piesiets auklā, uzsauca knēveļiem:

—    Brālīši, velciet mūs labi žigli pie sevis!

Redzēdami, ka Zinītis ar Skrūvīti ceļas aizvien augstāk, knē­veļi saķērās pie auklas gala un vilka Zinīti uz māju. Zinītis cieši turēja Skrūvīti aiz apkakles, lai tas neizslīd viņam no rokām. Nepagāja ne minūte, kad viņi jau bija nama iekšpusē. Visiem gribējās drīzāk apraudzīt Skrūvīti, taču doktors Tabletiņš sacīja:

—   Nu, nu ejiet, tas ir, lidojiet katrs uz savu malu! Bet slim­nieku tūliņ nolieciet gultā — man viņš jāizmeklē.

Knēveļi stiepa Skrūvīti pa gaiteni.

—   Vai, brālīši, lēniņāk! — Skrūvītis lūdzās. — Man kājiņas sap!

Pēdīgi viņu ievilka istabā, noguldīja un ar auklu piesēja pie gultas. Tabletiņš sāka viņu izmeklēt. Viņš ilgi klaudzināja ar pirkstiem slimniekam pa rokām un kājām, pa krūtīm un pat pa galvu, ieklausīdamies, kāda rodas skaņa. Tad paziņoja:

—   Vajadzēs tev pagulēt, mīļais draugs, ē-ē … m-m-m ,., gultiņā . .. Bet tu nebaidies, nekā briesmīga nav! Tu tīri vien­kārši esi zināmā mērā kājiņas atdauzījis.

—   Kā tas ir — zināmā mērā kājiņas atdauzījis? — Skrūvī­tis jautāja.

—   Nu tā, m-m-m … esi ar kājām, tā sakot, kaut kur spēcīgi ietriecies, no tā tad arī radies … m-m-m … zināms dzīslu sa- stiepumiņš un … m-m-m … zināms satricinājumiņš locītavi- 1,1as . .. M-m-jā-a! Pēc kāda laika tev sāpes locītaviņās aprim­sies un tu atkal varēsi zināmā mērā staigāt… protams, ja būs vajadzīgs.

—    Kāpēc — ja būs vajadzīgs? — Skrūvītis saausījās.

—    Nu, tāpēc, ka, gadī­jumā ja būs bezsvara stā­voklis, staigāt mums nepa­visam nevajadzēs. Mēs zi­nāmā mērā lidosim.

—    Nu labi, — Skrūvītis atbildēja. — Bet vai es ne­varētu zināmā mērā kaut ko ieēst? Es kopš paša rīta nekā neesmu ēdis.

—    Paklau, kā tev tur ar brokastīm? — Tabletiņš apjautājās Ķīlītim.

—    Bezsvara stāvokļa dēļ brokastis vēl nav ga­tavas, — Ķīlītis norapor- tēja. — Taču, tā kā Zinītis ir atradis vietu, kur bez­svara stāvokļa nav, mēs pārvāksimies turpu un uz

ugunskura žigli uzvārīsim brokastis.

—    Tu, mīlīt, zini ko, — doktors Tabletiņš sacīja. — Brokas­tis vārīt nevajag, jo ir jau laiks pusdienot. Labāk gatavo uzreiz pusdienas, bet slimniekam es pagaidām iedošu maizi ar ievārī­jumu.

Tabletiņš aizgāja pēc maizes un ievārījuma, bet Ķīlītis apsē­jies ar auklu, virzījās uz pagalma viņu galu. Juzdams, ka atkal atguvis svaru, viņš piesēja auklas galu pie žoga un uzsauca knēveļiem:

—    Nu, aši, stiepiet šurpu malku un sērkociņus, arī kastroļus un tējkannu, un pannu un produktus stiepiet šurp!

Knēveļi, turēdamies pie šķērsu pāri pagalmam izvilktās auklas, stiepa Ķīlītim visu, kā varēja ievajadzēties pusdienu ga­

tavošanai. Visi strādāja ļoti rosīgi, jo ikvienam gaužām gribē­jās ēst. Nestrādāja tikai slimais Skrūvītis un arī Apalītis, kas joprojām vēl kuļājās ēdamistabā pie griestiem. Zinītis teica, ka Apalītis acīmredzot zaudējis orientāciju telpā un nav pratis pielāgoties bezsvara stāvoklim. Patiesībā gan Apalītis lieliski pielāgojās bezsvara stāvoklim, taču, būdams pārlieku viltīgs, nolēma to neizrādīt. Pa to laiku, kad visi knēveļi strādāja, viņš vienā mierā lidinājās pa istabu un kleksēja iekšā mannas putru, kas bija izgāzusies no kastroļa un pikām vien peldēja apkārt. Nelielā laika sprīdī viņš viens pats izēda veselu kastroli, tā ka ne kripatiņas nepalika pāri.

—   Tā, es nu esmu paēdis, un nekā vairāk man nevajag! — Apalītis apmierināts noteica. — Bet tie citi lai pūlas vien, ja viņiem tas patīk.

Kamēr knēveļi vārīja pusdienas, Zinītis, piesējies pie auklas, pagalmā izdarīja novērojumus par smaguma spēku. Izrādījās, ka bezsvara stāvoklis vērojams tikai kādu divdesmit trīsdesmit soļu platā joslā ap māju. Te bija, kā Zinītis to dēvēja, bezsvara zona, aiz tās sākās, kā Zinītis to dēvēja, smaguma jeb svara zona. Ja ar auklas palīdzību izspraucās cauri bezsvara zonai, varēja ietikt svara zonā un, izejot pa vārtiņiem, jau bez bailēm doties projām pa ielu jebkurā virzienā.

Konstatējis šos zinātniskos faktus, Zinītis teica Tabletiņam:

—   Tagad mums jānoskaidro, vai bezsvara stāvoklis novē­rojams tikai pie mums jeb vai tas manīts arī citās pilsētas da­ļās. Apstaigā tūliņ pilsētu un izdibini, vai kāds no iedzīvotājiem nav sajutis bezsvara pazīmes, vai kādam nav reibuši galva, vai kādam nav radusies sajūta, ka viņš karājas ar galvu uz leju. Visas šīs ziņas mums palīdzēs noskaidrot šās mīklainās parādī­bas cēloņus. Es domāju, pagaidām nevajag nevienam izpaust, ka pie mums ir bezsvara stāvoklis. Līdzko pilsētā tas kļūs zi­nāms, visi brāzīsies šurp, un tad grūti pateikt, kas var notikt. Labi vēl, ka Skrūvītis ticis cauri puslīdz sveikā, un arī es, jāsaka, tikai brīnumainā kārtā nepārlauzu kājas. Mums jābūt visai piesardzīgiem ar šo vēl pietiekami neizpētīto dabas pa­rādību.

Kamēr Tabletiņš apstaigāja pilsētu, knēveļi pagatavoja pus­dienas un sāka tās iebaudīt turpat zem klajas debess. Tas bija sevišķi patīkami, jo parasti svaigā gaisā ēstgriba uzlabojas. Protams, visupirms viņi paēdināja slimo Skrūvīti. Tas nebija viegli izdarāms, jo viņu ēdināt vajadzēja bezsvara stāvoklī. Ķīlītis bija sagudrojis slimniekam izvārīt speciālu slimnīcas viru — biezeni. Turklāt Ķīlītis visai attapīgi izdomāja iepildīt šo viru tējkannā, kurā parasti uzlēja tēju. Tējkanna bija cieši nosegta ar vāciņu, tāpēc vira, nonākot bezsvara stāvoklī, nešļak­stījās no kannas ārā. Slimniekam atlika tikai paņemt mutē tēj­kannas snīpi un lēnām sūkt viru. Tādā veidā ēdināšana nori­tēja veikli un turklāt bez zudumiem.

Biezputru Skrūvītim Ķīlītis ieprātojās pagatavot ne visai šķidru, taču arī ne visai biezu. Tāda biezputra labi pielipa pie šķīvja, un tāpēc to varēja bez raizēm pārnēsāt no vienas vietas uz otru un arī ņemt ar karoti, nebaidoties, ka tā noslīdēs no šķīvja un sāks peldēt telpā. Trešais ēdiens bija dzērveņu ķīselis, ko Skrūvītim pasniedza arī tāpat tējkannā.

Paēdinājuši Skrūvīti, knēveļi gluži tādā pašā veidā paēdi­nāja arī Apalīti, kurš, kā jau minēts, bija pazaudējis ne vien svaru, bet reizē ar to arī sirdsapziņu, nezaudēdams tomēr labo ēstgribu.

Drīz no apstaigas atgriezās Tabletiņš un vēstīja Zinītim, ka pilsētā nekur citur bezsvara stāvoklis neesot novērots. Knēveļu dzīve, viņš teica, ritot parastā kārtībā. Neviens nekādas mīklai­nas parādības neesot novērojis un nekādas slimīgas sajūtas ne­esot manījis.

Tabletiņa pavēstītie fakti izraisīja Zinītim dziļas pārdomas. Viņam šķita dīvaini, ka bezsvara zona aprobežojas ar viņu pa­galmu.

«Jādomā, te slēpjas kaut kāds cēlonis. Taču kas tas ir?» Zinītis lauzīja galvu.

Nobrīdinājis knēveļus izturēties visai piesardzīgi, Zinītis devās uz savu istabu atpūsties pēc pusdienām un lēnā garā visu pārdomāt. Kā paradis, viņš gribēja atgulties uz kušetes, taču atcerējās, ka bezsvara stāvoklī to var izdarīt tikai tad, ja piesie­nas ar auklu pie guļvietas, kas ir ļoti piņķerīgi un arī nevaja­dzīgi. Izstiepies visā garumā virs kušetes un novietojis ķermeni horizontālā stāvoklī, lai visa istaba viņam izskatītos tāpat kā parasti un nekas nenovirzītu domas sāņus, Zinītis ņēmās prātot.

—    Dīvaini, ka bezsvara zona ir it kā aplis, kura centrā atro­das mūsu māja, — Zinītis savā prātā pārlika. — Tādā kārtā mēs esam novietojušies it kā bezsvara centrā. Varbūt tieši šeit, kur es patlaban guļu, vai arī kaut kur gluži blakus ir šis centrs? Vai bezsvara cēlonis neatrodas centrā?

Uz mirkli Zinītis šķita tuvojamies patiesībai, bet tad pēkšņi viņa domas taisīja lēcienu sāņus.

—    Kā tad īsti iestājās bezsvara stāvoklis? Ar ko viss sākās? Mēģināsim atcerēties, — sacīja Zinītis, it kā vērsdamies pie ne­redzamiem sarunu biedriem. — Sākās tas no rīta. Iepriekš viss bija kā parasti … Es uzkopu istabu, tad ieliku skapī mēnessak­meni, tad . . . tad … Kas tad notika pēc tam? Taisni tobrīd taču iestājās bezsvara stāvoklis!

Zinīša domas sāka drudžaini darboties.

«Varbūt bezsvara stāvokļa noslēpums ir saistīts ar mēness­akmeni?» it kā pats no sevis viņam prātā uzzibsnīja jautājums.

«Ej nu sazini, tāda varbūtība ir pilnīgi pieļaujama,» Zinītis domās sev atbildēja. «Jo — kas tad mēnessakmens īsti ir? Ne­viens nezina, kas tas ir. Ir zināms, ka tā ir viela ar kaut kādām dīvainām īpašībām … Varbūt starp šīm īpašībām ir arī spēja iznīcināt svaru . . . Bet mēnessakmens taču man ir jau sen. Kā­pēc līdz šim tāda īpašība nav izpaudusies? … Varbūt tā neiz- paudās tāpēc, ka mēnessakmens neatradās tur, kur patlaban.

Varbūt mēnessakmens spēja iznīcināt svaru ir atkarīga no tā atrašanās vietas?»

Zinītim mazliet aizrāvās elpa. Viņš juta, ka notvēris ļoti sva­rīgu domu, un sasprindzināja visas savas garīgās spējas, lai paturētu šo domu prātā.

—    Ja tā … — viņš sacīja, cenzdamies atvairīt visas citas domas, kas mācās viņam virsū. — Ja bezsvara stāvoklis atka­rīgs no akmens atrašanās vietas, tad tam jāizbeidzas, līdzko izņemsim akmeni no skapja.

Juzdams, ka atrodas uz liela atklājuma sliekšņa, Zinītis taisni drebēja aiz satraukuma.

—    Ko tur daudz, — viņš nomurmināja, — izdarīsim mēģi­nājumu!

Vieglītēm atgrūdies no sienas un airēdamies ar rokām un kājām, viņš sāka virzīties uz skapīti, kurā glabājās minerālu kolekcija.

—    Nu tad — izdarīsim mēģinājumu, izdarīsim mēģināju­mu … — viņš atkārtoja, it kā baidīdamies aizmirst, ko īsti tai­sījies darīt.

Aiz satraukuma Zinītis tomēr kustības nebija aprēķinājis visai precīzi, tāpēc, iekām nokļuva tur, kur vajadzēja, viņš veica veselu pasaules ceļojumu apkārt pa istabu. Aizkļuvis beidzot līdz skapim, viņš pieķērās pie tā durtiņām un palika tur hori­zontālā stāvoklī, kājām kulstoties gaisā.

—    Ko tur daudz, izdarīsim mēģinājumu! — viņš apņēmīgi sacīja.

Un tūliņ viņam prātā pazibēja cita doma:

«Bet ja nu piepeši no šā mēģinājuma nekas neiznāk? Ja nu piepeši bezsvars nezūd?»

šī doma iedarbojās uz Zinīti kā ledaina duša. Tādi kā šer­muļi pārskrēja pār muguru, sirds krūtīs sāka stipri dauzīties, un, vairs neatskārzdams, ko dara, Zinītis atvēra skapi un izņēma no apakšējā plauktiņa mēnessakmeni.

Tas, kas nu notika, pilnīgi uzskatāmi pierādīja, ka visi Zi­nīša zinātniskie apsvērumi bijuši pareizi. Līdzko mēnessakmens bija viņam rokās, Zinītis sajuta tādu kā spēcīgu grūdienu mu­gurā. Nokritis uz grīdas, viņš gaužām sāpīgi nodauzīja celīšus un izstiepās garšļaukus uz vēdera, it kā viņu kaut kas spiestu pie zemes. Tai pašā mirklī atskanēja rīboņa. Visās malās uz grīdas bira priekšmeti, kas līdz šim bezsvara stāvoklī bija karā­jušies gaisā. Māja nodrebēja kā zemestrīces laikā. Zinītis bailēs aizmiedza acis. Viņam likās, ka nupat, nupat virs galvas iegrūs griesti. Beidzot atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka istabai ir paras­tais izskats, ja neņem vērā visapkārt nekārtīgi izsvaidī­tās grāmatas.

Piecēlies kājās un juz­dams, ka atguvis parasto smaguma sajūtu, Zinītis pa­raudzījās uz mēnessakmeni, ko turēja rokā.

— Tad lūk, kur ir cēlo­nis! — viņš priecīgi iesaucās. — Taču kāpēc gan bezsvars rodas tikai tad, kad mēness­akmens novietots skapītī? Varbūt bezsvara stāvokli iz­raisa tas, ka lunīta izstarotā enerģija nonāk mijiedarbībā ar kādu citu vielu, kas glabā­jas minerālu kolekcijā? Bet kā lai dabū zināt, kas tā ir par vielu?

Zinītis sarauca pieri un at­kal saspringti domāja. Sāku­mā viņa galvā mutuļoja kaut

kadas pilnīgi bezveidīgas domas. Ik doma šķita kā mākonis vai liels, izplūdis plankums uz sienas, uz kuru skatoties neparko nevar izšķirt, kam tas līdzinās. Un piepeši viņa smadzenēs uz­ausa pilnīgi skaidra, noteikta doma:

«Jāizņem no skapīša cits pēc cita visi tur glabājamie mine­rāli. Līdzko būs aizvākta viela, ar kuru lunīts reaģē, bezsvara stāvoklis izbeigsies un mēs dabūsim zināt, kas tā ir par vielu.»

Ielicis mēnessakmeni skapītī un juzdams, ka no jauna atgrie­žas bezsvara stāvoklis, Zinītis sāka ņemt ārā no skapīša mine­rālus un vēroja, vai neradīsies smaguma spēks. Vispirms viņš izņēma minerālus, kas atradās apakšējā plauktā. Šeit bija kalnu kristāls, laukšpats, vizla, brūnā dzelzsrūda, varš, sērs. Tālāk nāca pirīts, halkopirīts, cinkmānis, svins un citi. Izņēmis akme­ņus no apakšējā nodalījuma, Zinītis ķērās pie augšējā. Beidzot visi akmeņi bija izņemti, tomēr bezsvara stāvoklis turpinājās.

Zinītis jutās briesmīgi vīlies un, kā mēdz teikt, zaudēja dūšu. Viņš jau grasījās aizvērt skapja durtiņas, taču tobrīd ieraudzīja

apakšējā plauktā pašā kaktā vēl vienu akmentiņu, ko pirms tam ne­bija pamanījis. Tas bija magnētis­kās dzelzsrūdas — magnetīta — ga­baliņš. Jau zaudējis cerību, ka mēģi­nājums izdosies, Zinītis pasniedzās un izņēma magnetītu no skapja. Tai pašā acumirklī viņš juta, ka sma­guma spēks velk viņu pie zemes, un viņš atkal izstiepās garšļaukus uz grīdas.

— Tātad bezsvars rodas no mag­netīta enerģijas un mēnessakmens enerģijas mijiedarbības, — Zinītis sacīja.

Piecēlies no grīdas, viņš salūkoja galda atvilktnē logaritmisko lineālu. Vienā galā šim lineālam viņš piestiprināja lunītu, otrā — magnetītu un sāka uzmanīgi bīdīt kopā abus lineāla galus. Kad mēnessakmens nonāca tādā pašā atstatumā no magnetīta, kādā bija atradies skapītī, atkal iestājās bezsvara stāvoklis.

—   Tas tev droši vien ir bijis mujķības stāvoklis, nevis bez­svara stāvoklis.

—    Kā redzam … — Zinītis iesāka, it kā lasīdams lekciju neredzamiem klausītājiem. — Kā redzam, bezsvara stāvoklis rodas, kad mēnessakmens un magnetīts atrodas zināmā atsta­tumā viens no otra. Šo atstatumu var dēvēt par kritisko. Līdzko atstatums starp abiem minerāliem pārsniegs kritisko, bezsvars izzudīs un uz mums atkal iedarbosies smaguma spēks.

It kā gribēdams pierādīt savu vārdu patiesību, Zinītis atbī­dīja lineāla galus tālāk vienu no otra un tai pašā acumirklī juta, ka smagums spiež viņu uz leju. Ceļgali saļodzījās, un viņš ar visu sparu nolikās sēdus uz grīdas. Zinīti tas tomēr nesamul­sināja. Taisni otrādi, viņš triumfējoši pasmaidīja un teica:

—   Te nu tā ir — bezsvara stāvokļa ierīce! Tagad nu bez­svars ir mums rokā un mēs pār to valdīsim!

Piektā nodaļa

Zinīša grandiozā iecere

Labu brīdi Zinītis sēdēja uz grīdas, nogrimis pārdomās par to, cik milzīga nozīme zinātnē būs bezsvara stāvokļa atklāšanai. Domas mudžēt mudžēja viņam galvā, cita citu stumdīdamas, tā ka radās tīri vai haoss un neko lāgā nevarēja apjēgt. Beidzot Zinīti pārņēma viena vienīga doma, kas izspieda visas pārējās.

«Jāiet un jāpastāsta knēveļiem par manu jauno atklājumu un jāparāda viņiem bezsvara ierīce,» viņš nodomāja.

Piecēlies no grīdas, viņš atvēra durvis un tai pašā brīdī iz­dzirdēja no lejas skanam vaimanas. Aizmirsis par savu atklā­jumu, Zinītis drāzās pa kāpnēm lejā. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija knēveļi, kas no visām pusēm rosījās gar Apalīti. Pats Apa- li tis sēdēja uz krēsla, ar rokām saķēris degunu, bet doktors Tab­letiņš tuvojās viņam ar pārsējiem un joda pudeli rokās.

—   Nenāc klāt! — spiedza Apalītis un ar kāju tēmēja Table- liņam iespert. — Nenāc klāt, citādi būs slikti! Es par sevi neat­bildu!

—   Bet man taču jāpārsien tev deguns, — doktors Tabletiņš iebilda.

—   Kas viņam noticis? — Zinītis jautāja knēveļiem.

—   Ar degunu uzspiedis galdam zīmogu, — sacīja Skubiņš.

—   Kā tas ir — ar degunu uzspiedis galdam zīmogu?

—   Nu, viņš, saproti, visu laiku kuļājās gaisā un, kad bez­svara stāvoklis izbeidzās, gāzās zemē un — blāc! — ar degunu pret galdu. Labi vēl, ka ne pret grīdu, — Skubiņš paskaidroja.

—   Varbūt tu, Zinīt, varētu viņu ietekmēt? — doktors Table­tiņš ieminējās. — Pusstundu jau nevaru viņu pielauzt!

Redzēdams, ka Apalītis joprojām spiedz un spārdās, Zinītis tam bargi uzsauca:

—   Tā ka uz vietas lai būtu mute ciet!

Pamanījis, ka iejaucas Zinītis, Apalītis acumirklī apklusa. Tabletiņš veikli apturēja asinis, uzlika Apalītim uz deguna visai akurātu bumbveida pārsēju un nopriecājās:

—    Redzi nu, cik glīti iznāca!

Nu labi, labi! — Apalītis pikti norūca.

Viņš nokāpa no krēsla un sāka ar rokām taustīties gar ap­sēju. Tabletiņš ievilka viņam pa pirkstiem un teica:

—    Apsējs uzlikts tālab, lai deguns saglabātu savu formu, bet, ja sāksi raustīt apsēju, tev deguna vietā iznāks sazin kas!

—    Nu, lai es tikai dabūju zināt, kas man to visu iegriezis! — Apalītis draudēja. — Es tam gan parādīšu!

Izdzirdis šos draudus, Zinītis atjēdzās, ka, iekām viņš sāka savus mēģinājumus, viņam būtu vajadzējis knēveļus brīdināt, lai negadītos kādu sakropļot. Juzdamies Apalīša priekšā vai­nīgs, Zinītis nolēma pagaidām par savu atklājumu nevienam

nekā neteikt, bet izstāstīt vēlāk, kad šis gadījums pamazām sāks piemirsties.

Pārliecinājies, ka bezsvara stāvoklis izbeidzies un vairs ne­atkārtosies, Nezinītis devās pastaigā pa pilsētu un visiem, ko sa­tika, klāstīja, kas pie viņiem noticis. Viņa stāstiem tomēr ne­viens neticēja, jo visi jau zināja, ka Nezinītis ir liels muldoņa. Nezinītis briesmīgi dusmojās, atdūries pret šādu neticību. Tad viņš par bezsvara stāvokli pastāstīja savam draugam Pancka- riņam. Bet Panckariņš pateica:

—    Tas tev droši vien ir bijis muļķības stāvoklis, nevis bez­svara stāvoklis.

Par tādiem vārdiem Nezinītis iegrūda Panckariņam pama­tīgu dunku. Lai nepaliktu parādā, Panckariņš atbildēja NezinT- tim ar to pašu. Rezultātā iznāca kārtējā izkaušanās, kurā uzva­rētājs palika Panckariņš.

—    Ej nu vēl pēc tam runā patiesību! — Nezinītis pukojās, iedams uz mājām. — Un kāpēc vienmēr notiek tā: vajag tikai izgudrot kādas blēņas, un visi tev noticēs, bet pamēģini vien pastāstīt kaut vistīrāko patiesību — tev saliks pa kaklu — un beigta balle!

Nezinīša stāsti tomēr izraisīja starp Ziedu pilsētas iedzīvo­tājiem dažādus strīdus un aplamas baumas. Vieni sacīja, ka bezsvara stāvoklis nevarējis būt, jo nevar taču būt tas, kas ne­

kad nav bijis, citi toties ap­galvoja, ka bezsvara stāvok­lis varējis gan būt, jo vien­mēr taču mēdz būt tā, ka sākumā kaut kā nav un tad tas rodas; trešie prātoja, ka bezsvara stāvoklis varējis ,gan būt, bet varējis arī nebūt, taču, pat ja tas īstenībā arī neesot bijis, tad esot bijis

kaut kas cits, jo tā jau nevarot būt, ka nepavisam nekā nav bijis: vienmēr taču mēdz būt tā, ka dūmu bez uguns nemēdz būt.

Daži visziņkārīgākie iedzīvotāji devās uz Zinīša mājiņu un, ieraudzījuši pagalmā Apalīti ar pārsietu degunu, vaicāja:

—    Paklau, Apalīt, vai taisnība, ka pie jums esot bijis bez­svara stāvoklis?

—    Tad te jau tas ir, tas jūsu bezsvars, — man uz deguna! — Apalītis nikni atcirta.

Knēveļi nosmējās un izklīda pa mājām. Pēc tādas atbildes jau neviens vairs neticēja valodām par bezsvaru. Vakarā, sapul­cējušies pie tējas, Zinītis un viņa draugi pārcilāja atmiņā visu, kas pa dienu bija noticis. Katrs stāstīja par savām izjūtām un par to, ko viņš domājis, kad sācies bezsvara stāvoklis. Un, lūk, cik interesanti: visiem bija žēl, ka bezsvara stāvoklis tik drīz beidzies. Lai nu kā, tas tomēr bija ļoti interesants piedzīvojums. Zinīti urdīt urdīja pastāstīt, ka viņš atklājis bezsvara noslē­pumu, taču pietika paraudzīties uz pārsieto Apalīša degunu, un vēlē­šanās izkūpēja pati no sevis.

Tonakt Zinītis ilgi nevarēja iemigt: visu laiku domāja, kādu labumu var atnest bezsvara stā­voklis.

«Bezsvars — tas ir milzu spēks, ja zina, kā pie tā nokļūt,» viņš prātoja. «Izmantojot bezsvara stāvokli, varētu pacelt un pārvie­tot milzu smagumu. Burtiski kal­nus varētu pārstatīt un apgriezt ar kājām gaisā. Varētu uzbūvēt lielu raķeti un doties ar to kosmiskā ceļojumā. Tagad taču, lai iedarbi­nātu raķeti līdz nepieciešamajam

ātrumam, vajadzīgs ārkārtīgi liels degvielas krājums; ja tur­pretim raķete nesvērs nenieka, tad degvielas vajadzēs pavisam nedaudz un degvielas krājumu vietā varēs uzņemt vairāk pasa­žieru un vairāk pārtikas. Lūk, tad tik varēs rīkot ilgstošu ekspe­dīciju uz Mēnesi, iekļūt tā dzīlēs un varbūt pat iepazīties ar Mēness knēveļiem.»

Aizsapņojies Zinītis nemanot iegrima snaudā. Un sapņos viņam rādījās kosmiskā raķete un Mēness, un Mēness knēveļi, un vēl daudz kā interesanta.

Bet no rīta Zinītis bija pazudis. Uz brokastīm viņš neiera­dās, un, kad knēveļi ienāca viņa istabā, tie ieraudzīja uz galda zīmīti, kurā bija pavisam tikai trīs vārdi: «Uz Saules pilsētu» un paraksts: «Zinītis». Izlasījuši zīmīti, knēveļi saprata, ka Zinī­tis aizbraucis uz Saules pilsētu.

Zinītis, kā visi to labi zināja, bija neaprēķināms knēvelis. Ja viņš pieņēma kādu lēmumu, nekad neatlika tā izpildīšanu uz ilgu laiku. Tā arī šoreiz. Uzmodies mazā gaismiņā, kad visi vēl gulēja, un nolēmis braukt uz Saules pilsētu, viņš negribēja ne­vienu modināt, bet uzrakstīja zīmīti un klusītēm izgāja no mā­jas. Cits viņa vietā būtu atstājis sīkāku paskaidrojumu, nu, būtu uzrakstījis kaut vai: «Es aizbraucu uz Saules pilsētu!» — un nevis strupi «Uz Saules pilsētu», taču Zinītis zināja: jo vairāk vārdu, jo lielāks juceklis, — un turklāt bija pārliecināts, ka vārdi «Uz Saules pilsētu» nevar nozīmēt neko citu kā vien to, ka viņš aizbraucis uz Saules pilsētu.

Pēc pāris mēnešiem no Zinīša pienāca telegramma: «Skrūvī­tis, Ķīlītis Saules pilsētu.» Skrūvītis un Ķīlītis ļoti labi saprata, ko no viņiem prasa, un, vienā rāvienā saposušies, arī aizbrauca.

Labu laiku no viņiem nebija nekādu ziņu, tāpēc Ziedu pilsē­tas iemītnieki nosprieda, ka visi trīs aizbraucēji pavisam pārcē­lušies uz dzīvi Saules pilsētā un vairs atpakaļ nebrauks.

Drīz vien knēveļi pamanīja, ka blakus Ziedu pilsētai, netālu no Gurķu kalniņa, sākusies celtniecība. Surp vienā laidā brauca

kravas automobiļi, piekrauti ar viegla putuplasta blokiem. Vai­rāki knēveļi gaiši zilos virsvalkos no šiem blokiem montēja ne­lielas, ērtas vienstāva mājiņas.

Skubiņš pirmais aizjoza izdibināt, kas tur būvējas. Viņam teciņus sekoja ari citi iedzīvotāji. Par lielu izbrīnu, viņi starp rosīgajiem knēveļiem ieraudzīja arī Skrūvīti un Ķīlīti.

—    Ei, ko jūs darāt? Kas šeit būs? — Skubiņš sauca.

—    Kosmiskā pilsētiņa, — Skrūvītis atbildēja.

—   Un kam tāda Kosmiskā pilsētiņa vajadzīga?

—    Pagaidi — atbrauks Zinītis, tas visu pamatīgi paskaid­ros.

Bet Nezinītis aizvainots iebilda:

—   Kā, vai tad mēs paši nevarējām uzcelt Kosmisko pilsē­tiņu?

Nezinītis taisīja tādu seju, it kā viņš visu mūžu to vien būtu darījis kā cēlis kosmiskās pilsētiņas.

—    Bet tu nebēdājies, darba pietiks visiem, — Skrūvītis viņu mierināja. — Pirmkārt, ap mājām jāiedēsta puķes, lai būtu skaisti; otrkārt, no elektriskās spēkstaci­jas līdz Kosmiskajai pilsētiņai jā­ierīko elektrolīnija, lai pievadītu elektrību; treškārt, jāizbūvē ceļš, jānoasfaltē ielas, jāievelk ūdens­vads, jāiekārto telpas … Vai nu mazums vēl ko darīt!

Ziedu pilsētas iedzīvotāji uz karstām pēdām iesaistījās darbā. Dažs strādāja pie ceļa būves, dažs raka zemē stabus elektrolīnijai, dažs dēstīja puķes. Daudziem at­radās darbs pie namu iekšējās ap­

dares. Tūbiņš uzņēmās visu krāsošanas darbu vadību: jauca krāsas, norādīja, kādās krāsās krāsot sienas un jumtus.

Drīz vien Kosmiskās pilsētiņas centrā bija ierīkots apaļš be- tonēts laukumiņš, uz kura sāka montēt kosmisko raķeti. Šās ra-

ķetes daļas bija izgatavotas Saules pilsētā un atvestas uz Kos­misko pilsētiņu speciālās kāpurķēžu kravas mašīnās ar ārkār­tīgi līganu gaitu, lai raķetes detaļas pārvedot netiktu bojātas vai deformētas, Montēšanai tika atvests speciāls soļojošs torņa cel­tnis. Ar šā celtņa palīdzību raķetes daļas nocēla no kravas ma­šīnām un nolika vajadzīgajās vietās. Raķete tomēr bija tik aug­sta, ka tās augšējās daļas novietoja ne vairs ar torņa celtni, bet gan ar helikopteru, kas pacēla detaļas vajadzīgajā augstumā. Raķetes montēšanu uzraudzīja Fuksija un Siļķīte, kas speciāli tālab bija atbraukušas uz Kosmisko pilsētiņu un te apmetušās.

Pēc dažām dienām raķete bija samontēta. Tā slējās Kosmis­kās pilsētiņas vidū pāri mājām kā milzu cigārs vai uz gala no­statīts dirižablis. Lai pasargātu raķeti no kaitīgas gaisa, ūdens tvaiku un citu gāzu iedarbības, tās ārējais apvalks bija izgata­vots no sevišķi izturīga nerūsējoša tērauda. Zem šā tērauda ap­valka bija otrs apvalks no speciālas, tā saucamās kosmoplast- masas, kuras uzdevums bija aizsargāt kuģa iekšieni no kaitīgas kosmosa staru iedarbības un no radioaktīvā izstarojuma. Bei­dzot, kuģa iekšpusē bija vēl trešais — termoplastmasas siltum­izolācijas apvalks, kas palīdzēja saglabāt kuģa iekšienē nepie­ciešamo temperatūru.

Raķetes kustībai un vadīšanai bija trīs reaktīvie dzinēji. Galvenais — pats lielākais — dzinējs, kas deva raķetei virzes kustību, bija novietots astes daļā. Šā dzinēja sprausla bija pa­vērsta vertikāli uz leju. Dzinējam darbojoties, sasildītās gāzes lauzās no sprauslas lejup, un tāpēc pretspēks jeb, kā to citādi sauc, reaktīvais spēks grūda raķeti uz augšu.

Raķetes augšējā daļā — grozāmajā galviņā — bija iemon­tēts pagriezienu dzinējs. Šā dzinēja sprausla, novietota hori­zontāli, varēja pagriezties uz jebkuru pusi. Ja, piemēram, raķeti vajadzēja pagriezt uz rietumiem, dzinēja sprauslu grieza uz aus­trumiem. Sasilušās gāzes šai gadījumā lauzās ārā austrumu vir­zienā, turpretim pati raķete nosliecās uz rietumiem.

Šinī pašā raķetes priekšgalā bija ievietots trešais, tā sauca­mais bremzes dzinējs ar sprauslu vertikāli uz augšu. Kad ieslē­dza bremzes dzinēju, karstās gāzes tika izsviestas no sprauslas uz priekšu, un tāpēc reaktīvais spēks varēja palēnināt raķetes virzes kustību un pat pavisam to apturēt.

Raķetes iekštelpa bija sadalīta divpadsmit kajītēs. Katra kajīte bija paredzēta četriem ceļotājiem. Tātad kosmiskajā lido­jumā varēja doties pavisam četrdesmit astoņi knēveļi. Raķetes centrālajā daļā atradās salons. Šai salonā kosmosa ceļotāji va­rēja sapulcēties, lai atpūstos, apspriestu šādus tādus jautājumus un arī paēstu. Visa pārējā raķetes iekštelpa bija izlietota tā sau­camo nodalījumu ierīkošanai. Te bija pārtikas nodalījums, pare­dzēts pārtikas krājumu glabāšanai. Bija ķīmijas nodalījums ar aparatūru gaisa attīrīšanai no uzkrājušās ogļskābes un tā bagā­tināšanai ar skābekli. Bija akumulatoru nodalījums.ar uzstādī­tiem akumulatoriem, kas apgādāja ar elektroenerģiju elektromo­torus, ventilatorus, dzesinātājus, kā arī sildāmaparātus un ap­gaismošanas ierīces.

Augšējā — vislabāk aizsargātajā raķetes daļā atradās vadī­bas kabīne, kurā novietoja Zinīša izgudroto ierīci bezsvara stā­vokļa radīšanai un elektronu vadīšanas mašīnu. Šī mašīna dar­bojās pēc iepriekš izstrādātas programmas un patstāvīgi virzīja kuģi pa nosprausto trasi, pēc vajadzības mainot tā ātrumu un virzienu un izdarot nosēšanos norādītajā Mēness apvidū.

Blakus vadības kabīnei atradās tā saucamā pogas kabīne, pie kuras durvīm bija uzraksts «Ieeja aizliegta». Šai kabīnē atradās tikai neliels galdiņš ar vienu vienīgu pogu vidū. No­spiezdams šo pogu, kosmosa kuģa komandieris ieslēdza elek­tronu vadības mašīnu, un tālāk jau tad mašīna pati iedarbināja bezsvara ierīci un visus pārējos aparātus un veica visu, kas va­jadzīgs pareizam kosmosa kuģa lidojumam.

Raķetes augšējā daļā atradās arī astronomijas kabīne ar teleskopu, radiolokatoru un citiem aparātiem kosmosa kuģa

atrašanās vietas noteikšanai starpplanētu telpā, fotokabīne ar filmu un fotoaparātiem Mēness uzņemšanai, analīžu kabīne, kurā varēja izdarīt uz Mēness atrasto minerālu ķīmiskās ana­līzes. Raķetes astes daļā bija liela noliktava, kurā glabājās krietns krājums dažādu derīgu augu sēklu: gurķu, tomātu, bur­kānu, kāpostu, rutku, arbūzu, meloņu, ķiršu, plūmju, zemeņu, aveņu, kviešu, rudzu, griķu — no it visa, kas knēveļiem node­rēja uzturam. Šīs sēklas Zinītis bija nolēmis uzdāvināt mēne- sēniem tai gadījumā, ja tādi uz Mēness mājotu un ja tiem pašiem šādu augu nebūtu.

Bez kajītēm, kabīnēm, nodalījumiem, noliktavas, salona ra­ķetē bija daudz citu blakus telpu. Raķete bija it kā daudzstāvu nams, apgādāts ar visu, kas normālā dzīvē varēja būt vaja­dzīgs, un pat ar liftu, kas spēja pacelt jebkurā stāvā.

Kad raķete bija pilnīgi samontēta, ikviens, kas gribēja, va­rēja iepazīties ar tās iekšējo iekārtojumu. Līdzko salasījās četr­desmit astoņi šādi gribētāji, tos ielaida kuģī. Tur viņi varēja pasēdēt salonā, pagulēt kabīnēs uz lāviņām, ielūkoties visos kaktiņos. Pēc apskates ikvienam apmeklētājam vajadzēja uzvilkt kosmisko skafandru. Bez tā viņš nevarētu tikt laukā no raķetes. Izeja bija apgādāta ar speciālu fotoelementu, kas neļāva atvērt durvis, ja knēvelim nebija skafandra.

Raķetē pastāvīgi uz­turējās Fuksija un Siļ- ķīte. Viņas iepazīstināja apmeklētājus ar raķetes iekšējo iekārtojumu, at­bildēja uz visiem jautā­jumiem un novēroja, kā darbojas aparāti, kas at­tīra gaisu, vēdina telpu, uztur vajadzīgo tempera­tūru un tā joprojām.

Nezinītis, kuram arī izdevās iekļūt raķetē, par visu ļoti sīki iztaujāja Fuksiju un Siļķīti un, iznācis no raķetes, sagaidīja nā­kamo četrdesmit astoņu knēveļu grupu un atkal pievienojās tiem. Vienas dienas laikā viņš vairākkārt paguva iekļūt raķetē. Fuksija un Siļķīte jau bija viņu ielāgojušas un saņēma ar smaidu. Taču ārā viņas to nedzina. Siļķīte sacīja, ka nevienu nevajag raidīt projām: ja kāds grib pamatīgi iepazīt raķetes iekārtojumu, tad tas var nākt tikai par labu.

Drīz blakus Kosmiskajai pilsētiņai izauga liela, balta celtne, kas izskatījās kā milzīga, apaļa, uz mutes apgāzta porcelāna bļoda. Virs ieejas tanī bija lieliem, skaistiem burtiem uzrakstīts: «Bezsvara paviljons». Tagad ikviens varēja pats pārliecināties, ka valodas par bezsvara stāvokli nav tukšs izdomājums, bet pati īstākā patiesība. Katrs, kas iegāja paviljonā, acumirklī pazau­dēja svaru un sāka bezpalīdzīgi ķepuroties gaisā.

Paviljona vidū bija neliela, caurspīdīga plastmasas kabīne. Sai kabīnē glabājās bezsvara aparāts.

Zinītis, ap šo laiku jau atgriezies Ziedu pilsētā, bija stingri jo stingri noliedzis ieiet kabīnē un aiztikt aparātu. Tagad šis aparāts vairs nebija parastais lineāls, bet garenā, tumšzilā ugunsdrošas un ūdensnecaurlaidīgas plastmasas futrālī ieslēgta ierīce. Magnetīta un mēnessakmens tuvināšanās šai ierīcē no­tika automātiski, proti, piespiežot podziņu. Ik rītu Zinītis pats ieradās kabīnē un ieslēdza ierīci, bet vakarā atnāca atkal, rū­pīgi pārbaudīja, vai kāds nav palicis paviljonā, vai kāds knēve­lis nekuļājas pie griestiem bezsvara stāvoklī, un tad ierīci izslēdza.

Viens otrs lasītājs varbūt neticēs, ka enerģija, ko izstaroja mēnessakmens un neliels magnetīts, varēja būt tik liela, ka uz­veica zemes pievilkšanas spēku. Tomēr, labi apdomājuši, šie šaubu māktie lasītāji paši sapratīs, ka nekā brīnumaina te nav. Enerģijas krājumi vielā taču ir ļoti lieli un neizsmeļami. Tagad ikviens, kam nav sveša fizika, zina, ka ar enerģijas krājumu, kas glabājas kapeikas lieluma vielas gabaliņā, var aizstāt ener­ģiju, kura rodas, sadedzinot desmitiem tūkstošu tonnu akmeņ­ogļu vai kādas citas degvielas. Arī to neviens nebūtu ticējis tais laikos, kad vēl nebija atklāta atomu enerģija, taču mūsdienās tas nevienu vairs nepārsteidz.

Turklāt jāpiebilst, ka mēnessakmens enerģija iznicināja svaru ne vispār, bet tikai ierobežotā telpā, turklāt tā pat neiz­nīcināja svaru, bet tikai novirzīja tā saucamo gravitācijas lauku sāņus. Ja bezsvara zonā smaguma spēks nebija jūtams nemaz, tad apkārt šai zonai izveidojās tā saucamā pastiprināta sma­guma josla. To sajuta ikviens, kas nonāca bezsvara paviljona tuvumā. Tātad Zinīša atklājumā nekā brīnumaina nebija. Tajā viss bija zinātniski pamatots, kas, protams, nemazināja šā atklājuma nozīmi.

Nav nemaz jāsaka, cik milzīgu interesi bezsvara paviljons izraisīja Ziedu pilsētas iedzīvotājos. Pagāja dažas dienas, un visā pilsētā nevarēja sameklēt knēveli, kurš nebūtu kaut reizi iegriezies paviljonā. Daudzi jau bija paspējuši tur pabūt vairā­kas reizes, un, ja runājam par Nezinīti, tad viņš augām dienām nenāca no paviljona laukā un jutās tajā kā zivs ūdenī.

Kādu rītu Nezinītis piecēlās paagrāk un ielavījās paviljonā tā, lai neviens neredzētu. Tur viņš paņēma bezsvara aparātu un devās ar to uz upi. Viņam nez kāpēc iegribējās paskatīties, ko darīs zivis upē, kad nonāks bezsvara stāvoklī. Nav zināms, kā­pēc viņam galvā bija ieperinājusies tāda doma. Varbūt viņš sāka domāt par zivīm tāpēc, ka pats gluži kā zivs augām die­nām peldēja pa paviljonu bezsvara stāvoklī.

Nonācis upmalā, Nezinītis ieslēdza bezsvara ierīci un sāka vērot ūdeni. Pašā pirmajā mirklī viņš pamanīja, ka bezsvars ļoti dīvaini ietekmē zivju izturēšanos. Dažas no tām nolaida astīti uz leju un virpuļoja kā balerīnas; citas nolaidās ar gal­viņu uz leju un griezās gluži tāpat; vēl citas peldēja ar vēderu uz augšu. Tomēr pēc kāda laika daudzas no tām aprada ar bez­svara stāvokli un sāka, tāpat kā parasti, draiskuļot pa ūdeni. Bet tad kāda zivtiņa, grasīdamās ķert mušu, kas laidelējās virs ūdens, izlēca no upes un sāka bezpalīdzīgi spirināties gaisā. Tagad smagums viņu vairs nevilka lejup un zivs, lai vai kā gri­bētu, nevarēja tikt atpakaļ upē. Tūliņ pēc pirmās no ūdens iz- plunkšķēja vēl viena zivs. Nepagāja ne piecas minūtes, kad virs upes līmeņa, saulītē mirguļodamas, jau dejoja zivis, vardes, tri­toni, ūdensvaboles un cita ūdens kustoņa.

Kamēr Nezinītis pie upes izdarīja savus «mēģinājumus», Zi­nītis ieradās paviljonā, lai ieslēgtu bezsvara ierīci. Ieraudzījis, ka ierīce no kabīnes pazudusi, Zinītis briesmīgi pārbijās.

—   Kur aparāts? — viņš uztraucies iekliedzās. — Kas paņē­mis aparātu? Tūliņ nolieciet atpakaļ!

Taču neviens no knēveļiem nezināja pateikt, kur palicis apa­rāts. Tikai Skrūvītis un Ķīlītis, kas tepat netālu strādāja, iemi­nējās, ka šorīt agri redzējuši Nezinīti, kas nez kāpēc iegriezies paviljonā un pēc tam aizgājis uz upes pusi. To uzzinājis, Zinītis pa kaklu pa galvu drāzās uz upi. Viņam paka] šķina pārējie knēveļi. Uzskrējis Gurķu kalniņā, Zinītis ieraudzīja lejā Nezi­nīti, kas lidinājās virs upes bezsvara stāvoklī.

—   Re, kur viņš ir, Nezinītis! Re, kur! — sauca knēveļi, kas joza Zinītim nopakaļ.

Nezinītis izdzirdēja kliedzienus. Pagriezies viņš ieraudzīja pārskaitušos Zinīti un pārējos knēveļus, kas diedza taisni pie

viņa. Pārbijies viņš gribēja aizmukt, taču sāka tikai nevarīgi ķepuroties gaisā. Aptvēris, ka bezsvara stāvoklī aizbēgt nav ko domāt, viņš labi žigli nospieda ierīces podziņu un izslēdza bez­svaru. Atguvis svaru, viņš zibenīgi šāvās lejup un ar visu sparu ieplunkšķēja ūdenī. Šļakatas vien pašķīda uz visām pusēm.

—   Glābiet viņu! Glābiet! Viņam ir bezsvara aparāts! — Zi­nītis brēca kā nepilnīgs un, pieskrējis pie upes, metās ūdenī.

Knēveļi ar visām drēbēm lēca ūdenī un peldēja uz upes vidu, kur nevarīgi ķepurojās Nezinītis. Viņš jau sāka laist burbuļus, kad pie viņa vēl laikā piepeldēja Zinītis. Satvēris Nezinīti aiz apkakles, Zinītis vilka viņu uz krastu. Piepeldēja arī citi knē­veļi un sāka Zinītim palīdzēt. Uz upi jau steidzās doktors Table­tiņš ar savu ceļa aptieciņu. Ieraudzījis, ka knēveļi izvilkuši Nezi- niti krastā, viņš sauca:

—    Novelciet viņam kreklu! Tūliņ es viņam izdarīšu māk­slīgo elpināšanu!

Pamanījis doktoru Tabletiņu ar viņa aptieciņu, Nezinītis pie­trūkās kājās un grasījās laist ļekas vaļā, taču Zinītis nogrāba viņu aiz matiem un uzbrēca:

—    Kur bezsvara aparāts? Kur tu liki aparātu? Tu esi noslī­cinājis aparātu, aunapakausi tāds!

—    Laid vaļā! — Ne­zinītis iespiedzās un sāka spārdīties kajam.

— Ak tu man vēl kausies! — Zinītis gār­dza. — Noslīcinājis apa­rātu un vēl kausies! Es tev gan radīšu, ka aparatus slīcināt!

Un viņš parāva Nezi­nīti aiz matiem tik stipri, ka tam acīs saskrēja asaras. Par atbildi Nezinītis iebelza Zinītim ar dūri pa krūtīm. Zinītim aizrāvās elpa, un viņš palaida vaļā Nezinīša ma­tus. Sajuties brīvībā, Nezinītis kā gailis klupa pāridarītājam virsū, un abi sāka plūkties. Knēveļi metās tos izšķirt. Vieni tu­rēja aiz rokām Zinīti, otri — Nezinīti. Zinītis no visa spēka rāvās ārā, pūlēdamies iespert Nezinītim, un kliedza:

—    Kā mēs tagad lidosim uz Mēnesi — bez aparāta? Tagad viss pagalam! Laidiet mani, es viņam parādīšu, kā aparātus upē slīcināt!

Arī Nezinītis rāvās no rokām ārā un brēca:

—    Nu, laidiet tak vaļā! Es viņam atdošu aparātu!

Pēdīgi viņam izdevās atbrīvoties no knēveļiem, taču Skubiņš paguva saķert viņu aiz apkakles. Nezinītis rāvās ārā ar tik briesmīgu spēku, ka izlīda no krekla, un nu visi ieraudzīja, ka zemē nokrīt bezsvara ierīce, kas visu laiku bija glabājusies Nezi­nītim azotē.

—    Re, kur ir tas bezsvara aparāts! — iesaucās doktors Tab­letiņš.

—    Ko neteici, ka aparāts ir pie tevis? — Skubiņš jautāja.

—    Kā tad es varēju pateikt, ka jūs visi saklupāt man virsū kā vārnu bars? Tiklīdz es manīju, ka krītu ūdenī, tā uzreiz iegrūdu aparātu azotē, tikko nenoslīku tā dēļ, bet viņi nesaka vis paldies, tikai kaujas!

Zinītis pacēla aparātu no zemes un, nikni pazibsnījis acīm uz Nezinīti, paziņoja:

—   Tāpēc tu nelidosi uz Mēnesi!

—    Nu, lidojiet vien paši, — Nezinītis atgremza. — Liela man vajadzība pēc tā jūsu Mēness!

—   Ar tevi runāt — tas nozīmētu zaudēt pašcieņu! — pateica Zinītis un, nebilzdams vairāk ne vārda, aizgāja.

—    Ko tu neteiksi, kas par lielu kungu! — Nezinītis noklie­dza viņam pakaļ. — Nu, bučojieties vien ar savu Mēnesi! Es iztikšu arī bez Mēness!

Sestā nodaļa

Lidojums sākas

Nēzinītis meloja! Patiesībā viņam ļoti gribējās lidot uz Mē­nesi. Viņš aizvien vēl cerēja, ka Zinītis šā vai tā piemirsis noti­kušo un neizpildīs savus draudus. Tomēr viņš cerēja velti. Zinī­tis nekā nebija aizmirsis. Pēc kāda laika tika noteikta aizlido­šanas diena, un Zinītis sastādīja to knēveļu sarakstu, kuri lidos uz Mēnesi. Kā jau varēja paredzēt, Nezinīša šai sarakstā ne­bija. Tajā nebija arī Apalīša un dažu citu knēveļu, kuri lāgā nepanesa bezsvara stāvokli.

Nēzinītis, kā mēdz teikt, bija bēdu sagrauzts. Viņš ne ar vienu negribēja pat runāt. Smaids viņa sejā izdzisa. Viņš zaudēja ēstgribu. Naktī viņš ne uz mirkli nevarēja iemigt un nāka­majā dienā staigāja tik sadrūmis, ka žēl skatīties.

—   Vai nevarētu tomēr Nezinītim piedot? — Zinītim iemi­nējās Siļķīte. — Manuprāt, viņš vairs tā neblēņosies. Turklāt viņš tik labi panes bezsvara stāvokli. Viņam tas būs pārāk smags sods.

—   Tas nav sods, bet piesardzības līdzeklis, — Zinītis stin­gri atteica. — Ceļojums uz Mēnesi nav izpriecas brauciens. Sai ceļojumā varēs doties tikai paši gudrākie un disciplinētākie knē­veļi. Nezinītis ļoti labi panes bezsvara stāvokli, taču viņa prāta spējas pagaidām ne tuvu nav tādā līmenī, kā varētu vēlēties. Ar savu nedisciplinētību Nezinītis cietīs gan pats, gan iegāzīs citus. Bet kosmoss nav nekas tāds, ar ko var jokus dzīt. Lai labāk Nezinītis pagaida līdz nākamajai reizei un pa to laiku papūlas pieņemties prātā. Tas ir mans pēdējais vārds!

Dzirdējusi tik kategorisku atbildi, Siļķīte šo sarunu vairs neatjaunoja. Ar laiku Nezinītis pamazām nomierinājās un vairs tik gauži nobēdājās. Viņam atgriezās ēstgriba. Arī miegs uzla­bojās. Kopā ar citiem knēveļiem Nezinītis nāca uz Kosmisko pilsētiņu, vēroja, kā tiek veikta raķetes pārbaude, kā ceļotāji trenējas pirms došanās kosmosā, klausījās Fuksijas un Siļķītes lekcijas par Mēnesi, par starpplanētu lidojumiem. Likās, ka viņš pilnīgi samierinājies ar savu likteni un vairs nesapņo par ceļojumu uz Mēnesi. Pat raksturs Nezinītim šķita pārvērties. Visvērīgākie knēveļi pamanīja, ka Nezinītis pasācis bieži un ilgi nez par ko domāt. Kad viņam uznāca tādi domīguma brīži, sejā ieplaiksnījās tāds kā sapņains smaids, it kā Nezinītis par kaut ko priecātos. Neviens tomēr netika gudrs, kas viņā rosināja tādu priecīgu noskaņu.

Reiz Nezinītis, saticis Apalīti, to uzrunāja:

—    Paklau, Apalīt, tagad mēs esam bēdu brāļi.

—   Kādu bēdu? — Apalītis nesaprata.

—    Nu, tevi taču neņem līdzi uz Mēnesi un mani arī ne.

—    Es uz Menesi nevaru. Ēs esmu pārlieku smags. Raķete nejaudās mani pacelt, — Apalītis sacīja.

—   Muļķības! — Nezinītis atteica. — Visi, kas lidos raķetē, būs bezsvara stāvoklī, tā ka raķetei vienalga, vai tu esi smags vai neesi smags. Neviens nenieka nesvērs. Skaidrs?

 — Kāpēc tad mani neņem? Tas ir netaisni! — Apalītis iesaucās.

—    Un kā vēl netaisni! — uztvēra Nezinītis. — Tik netaisni, ka nevar nemaz izsacīt. Mums abiem šī netaisnība jāizlabo.

—    Kā tad to lai izlabo?

—    Naktī pirms izlidošanas mēs ielīdīsim raķetē un paslēp­simies. Bet no rīta, kad raķete aizlidos kosmiskajā telpā, izlīdī- sim laukā. Negriezīs taču mūsu dēļ raķeti atpakaļ.

—   Bet vai tad tā var rīkoties? — Apalītis šaubījās.

—    Kāpēc tad nevar? Tāds kā joks! Pats galvenais, sapro­ties, lai mūs nepaspētu izsēdināt, kamēr vēl atrodamies uz ze­mes. Bet kosmosā jau nu vairs ārā nesēdinās, esi bez bēdu!

—   Un kur tad mēs paslēpsimies?

—    Pārtikas nodalījumā. Tur ir ļoti ērti un lērums visādu produktu.

—    Lērums produktu — tas ir labi! — Apalītis nopriecājās.

— Blēņas! — sacīja Nezi­nītis. — Kur tas redzēts, ka būtu četrdesmit astoņi ceļo­tāji. Kas nu tas par skaitu — padomā pats! Apaļam skai­tam vajag, lai būtu piecdes­mit. Un, kur var novietoties četrdesmit astoņi, tur saspie- dīsies arī piecdesmit. Turklāt mums taču nevajag vietas ka­jītē: mēs sēdēsim pārtikas nodalījumā. Kā mēdz sacīt — ja labi satiks, gan vietas pietiks.

—   Bet vai tu noteikti zini, ka pārtikas nodalījumā produkti ir? — Apalītis pārvaicāja.

—    Pats savām acīm redzēju, lai tad es netieku no vietas! — Nezinītis apzvērēja. — Es, brāl, visu raķeti krustām šķērsām esmu izpētījis. Visu, ko vien gribi, ar aizvērtām acīm atradīšu.

—   Nu, ko tad, tad jau labi. — Apalītis bija ar mieru.

Vakarā pirms aizlidošanai noteiktās dienas Nezinītis un Apalītis nelikās gulēt. Nogaidījuši, līdz visi knēveļi bija aizmi­guši, viņi klusītēm izlavījās no mājas un devās uz Kosmisko pilsētiņu. Nakts bija tumša, un Apalītim aiz bailēm šermuļi skrēja pār muguru. Domājot, ka drīz viņš aiztrauksies kosmosa plašumos, dūša viņam, kā mēdz teikt, sašļuka papēžos. Viņš jau nožēloja, ka bija iepinies tik bīstamā pasākumā, tomēr kaunējās atzīties Nezinītim, ka ir nobijies.

Bija jau pavisam vēls, kad Nezinītis un Apalītis nonāca Kosmiskajā pilsētiņā. Uzlēca mēness, un apkārt kļuva gaišāks. Aizzagušies garām namiem, mūsu draugi nonāca pie apaļā lau­kuma, kura vidū slējās kosmiskā raķete. Tā spīdināja savus tē­rauda sānus zilganajā mēnesnīcā, un Nezinītim un Apalītim šķita, ka tā spīd pati no sevis, it kā būtu darināta no kāda spul­gojoša metāla. Tās apveidā jautās kaut kas drosmīgs un trauk­smains, kas neatturami tiecās augšup: šķita, ka raķete nupat, nupat atrausies no savas vietas un trauksies debesīs.

Cenzdamies aizslīdēt nemanīti, Nezinītis un Apalītis pie- plaka pie zemes un tā sagumuši šķērsoja laukumu. Nonācis pie raķetes, Nezinītis ar pirkstu nospieda podziņu tās astes daļā. Nedzirdami atvērās durtiņas, un ceļotājiem pie kājām nolai­dās nelielas metāla kāpnītes. Redzēdams, ka Apalītis vilcinās, Nezinītis satvēra viņu aiz rokas. Viņi kopā uzrausās pa kāpnī­tēm un iegāja tā saucamajā slūžu kamerā. Tā bija tāda kā ne­liela istabiņa ar divām hermētiski aizveramām durvīm. Vienas durvis, pa kurām iegāja Nezinītis un Apalītis, veda uz āru, otras veda kosmosa kuģa iekštelpās.

Tiklīdz draugi iegāja slūžu kamerā, ārdurvis automātiski aizveras. Apalītis redzēja, ka atkāpšanās ceļš nogriezts, un aiz bailēm viņam iekšā viss pamira. Viņš gribēja kaut ko sacīt, taču mēle mutē šķita sastingusi un galva kļuvusi kā tukšs spainis. Viņš pats vairs neapjēdza, par ko domā, un nezināja, vai vispār par kaut ko domā. Galvā viņam nez kāpēc visu laiku jaucās kād­reiz dzirdētas dziesmiņas vārdi: «Paliec sveika, mīļā priede! Bērziņ dārgo, paliec sveiks!» No šiem vārdiem viņam uzdvesa tāds kā rūgtums un kļuva līdz asarām skumji.

Nezinītis pa to laiku nospieda podziņu pie otrām durvīm. Durvis tikpat klusu atvērās. Nezinītis apņēmīgi devās iekšā. Apalītis mehāniski viņam sekoja.

—    Paliec sveika, mīļā priede! — viņš drūmi nomurmināja. — Še tev nu, dziesma ir galā!

Atskanēja knakšķis. Otrās durvis aizcirtās tikpat blīvi kā pirmās.. Tās it kā ar necaurejamu sienu nošķīra mūsu ceļotājus no visa, ar ko viņi līdz šim bija saistīti.

—   Še tev nu, dziesma ir galā, — Apalītis vēlreiz atkārtoja un pakasīja aiz auss.

Nezinītis tobrīd jau bija atvēris lifta durtiņas, viņš paraus­tīja Apalīti aiz piedurknes un vedināja:

—    Nu, nāc! Izkasīties gan vēl pagūsi!

Apalītis, ne vārda nebildis, ielīda lifta kabīnē. Viņš bija bāls kā spoks. Vienmērīgi sīkdama, kabīne slīdēja uz augšu. Kad tā bija pacēlusies vajadzīgajā augstumā, Nezinītis no tās izkāpa un uzsauca:

—   Nu, lien ārā! Ko tu tur tāds kā pamiris?

Apalītis izlīda no lifta un ieraudzīja, ka atrodas ļoti šaurā, līkā gaitenī, kas it kā lokā ieskāva lifta šahtu. Pagājies pa gai- tenīti, Nezinītis apstājās pie apaļām metāla durtiņām, kas atgā­dināja tvaikoņa kurtuves durtiņas.

—   Tepat ir. Te ir tas pārtikas nodalījums, — sacīja Nezi­nītis.

Viņš nospieda podziņu. Durvis atdarījās — it kā atpleta rīkli. Nezinītis līda iekšā šai rīklē, tumsā ar kājām taustīdams pakāpienus. Nonācis nodalījuma dibenā, viņš sagrābstīja pie sienas slēdzi un iededza gaismu.

—   Nu, kāp šurp lejā! — viņš pakliedza Apalītim.

Apalītis rāpās lejā. No bailēm viņam trīcēja ceļi, tāpēc viņš paklupa un noripoja pa kāpnītēm taisni pārtikas nodalījumā. Tiesa, visai stipri viņš nesasitās, jo nodalījumā viss — gan sie­nas, gan grīda, gan pakāpieni bija aplīmēti ar mīkstu, elastīgu plastmasu. Raķetes iekšienē visas telpas bija aplīmētas ar tādu plast­masu. Tas bija darīts tālab, lai kāds, nokļuvis bezsvara stāvoklī, nejauši neapdauzītos.

Redzēdams, ka kritiens nav no­darījis Apalītim nekādu kaiti, Nezi­nītis aizvēra durvis un, jautri smai­dīdams, teica:

—     Tā, nu mēs esam mājās! Lai kāds tikai pamēģina mūs šeit dabūt

rokā!

—    Bet kā mēs izlīdīsim atpakaļ? — Apalītis bažīgi iejau­tājās.

—    Kā ielīdām, tāpat arī izlīdīsim. Redzi — pie durvīm ir podziņa! Nospiedīsi to — un durvis atvērsies. Šeit viss ir uz podziņām.

Nezinītis ņēmās spaidīt dažādas podziņas un vērt vaļā sie­nas skapjus, termostatus un ledusskapjus, kuru plauktos glabā­jās visdažādākie pārtikas produkti. Apalītis tomēr bija tik stipri uztraucies, ka pat produkti viņu neiepriecināja.

—   Kas tev noticis? Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies? — Nezinītis brīnījās.

—    Nē, kāpēc! Esmu ļoti priecīgs, — Apalītis atbildēja, izska­tīdamies pēc noziedznieka, kuram nez par kādām briesmīgām ļaundarībām piespriests nāvessods.

—    Nu, ja esi priecīgs, tad liekamies gulēt! Ir jau pavisam vēls.

To pateicis, Nļpzinītis izstiepās nodalījuma dibenā, spilvena vietā pabāzis pagalvī pats savu dūri. Apalītis sekoja viņa pa­raugam. Ierīkojies labi ērti uz mīkstās plastmasas, viņš sāka apcerēt savu stāvokli, un pamazām viņam galvā nobrieda doma, ka vislabāk būtu atteikties no šā ceļojuma. Viņš nolēma uz vie­tas atzīties Nezinītim, ka vairs negrib lidot, bet tad iedomājās, ka Nezinītis par viņu smiesies un pārmetīs viņam bailīgumu. Pēdīgi-viņš tomēr sadūšojās tiktāl, ka apņēmās atzīties bailī­gumā, taču tobrīd izdzirdēja Nezinīša vienmērīgo krākšanu. Pārliecinājies, ka Nezinītis cieši aizmidzis, Apalītis piecēlās un, vairīdamies uzkāpt viņam uz rokām, zagās uz durvīm.

«Izlīdīšu no raķetes un aizbēgšu uz mājām — un še tev dziesma galā,» viņš nodomāja. «Bet Nezinītis lai lido uz Mē­nesi vesels, ja viņam tik ļoti gribas.»

Elpu aizturējis, Apalītis uzrāpās pa kāpnītēm un nospieda podziņu pie durvīm. Durvis atvērās. Apalītis izlīda no pārtikas nodalījuma un sāka klaiņot pa līko gaitenīti, pūlēdamies uziet

lifta durtiņas. Viņš raķetes iekārtojumu nepārzināja tik labi kā Nezinītis, tāpēc vairākkārt apstaigāja gaitenīti visapkārt, ikreiz nokļūdams atpakaļ pie pārtikas nodalījuma. Baidīdamies, ka Nezinītis pamodīsies un pamanīs viņa nozušanu, Apalītis atkal sāka nervozēt un zaudēt saprašanu. Pēdīgi viņam tomēr izdevās atrast lifta durtiņas. Ilgi nedomādams, viņš iekāpa kabīnē un nospieda pirmo pagadījušos podziņu. Kabīne neslīdēja vis lejup, bet cēlās uz augšu. Taču Apalītis nepievērsa tam uzmanību un, izkāpis no kabīnes, sāka meklēt slūžu kameras durvis, pa ku­rām varētu tikt laukā. Slūžu kamerā viņš, protams, iekļūt neva­rēja, jo tās nemaz te nebija, toties viņš iekļuva pogas kabīnē un sāka pa tumsu gramstīties gar sienām, mēģinādams uztaustīt slēdzi. Slēdzi atrast neizdevās, taču kabīnes vidū viņš atdūrās pret nelielu galdiņu, uz kura sataustīja podziņu. Domādams, ka ar šo podziņu ieslēdz gaismu, Apalītis to nospieda un uzreiz palēcās uz augšu, nokļuvis bezsvara stāvoklī. Reizē ar to viņš izdzirdēja iedarbinātā reaktīvā dzinēja vienmērīgo dūkoņu.

Daži visatjautīgākie lasītāji droši vien uzreiz būs atskār- tuši, ka Apalītis bija nospiedis taisni to podziņu, kas iedarbi­nāja elektronu vadības mašīnu. Un elek­tronu vadības mašīna, kā jau konstruktori to bija paredzējuši, pati iedarbināja bez­svara ierīci, reaktīvo dzinēju un visu pārējo iekārtu, un tāpēc raķete devās kosmiskajā lidojumā tai brīdī, kad neviens to negai­dīja.

Ja šai brīdī kāds no Kosmiskās pilsēti­ņas iedzīvotājiem būtu pamodies un paska­tījies pa logu, viņš būtu ārkārtīgi izbrīnī­jies, redzēdams, ka raķete lēnām atraujas no zemes un līgani ceļas gaisā. Tas notika gandrīz bez trokšņa. No dzinēja apakšējās sprauslas, viegli šņākdama, lauzās ārā

tieva sasilušo gāzu strūkliņa. Ar šās strūklas reaktīvo spēku pietika, lai piešķirtu raķetei virzes kustību, jo, pateicoties bez­svara ierīcei, pati raķete nesvēra itin nenieka.

Līdzko raķete bija pacēlusies pietiekamā augstumā, elek­tronu vadības mašīna ieslēdza pagrieziena mehānismu, un ra­ķetes priekšdaļa sāka izdarīt riņķveida kustības, ar katru apli nosvērdamās slīpāk un slīpāk. Un nu, lūk, raķete nonāca tādā leņķī, ka ar fotoelementu apgādātā optiskā aparāta redzes laukā iekļuva Mēness. Mēnessgaismu fotoelements pārvērta elektriskā signālā. Saņēmusi šo signālu, elektronu vadības ma­šīna iedarbināja automātisko ierīci, un pēc dažām svārstīgām kustībām, kas kļuva aizvien vājākas, raķete nostabilizējās un lidoja taisni uz Mēnesi. Pateicoties automātiskajai ierīcei, ra­ķete, kā mēdz teikt, uzņēma kursu uz Mēnesi. Tiklīdz raķete aiz šāda vai tāda iemesla novirzījās no uzņemtā kursa, auto­mātiskā ierīce noregulēja raķetes kursu.

Sākumā Apalītis pat neaptvēra, kādu briesmu darbu viņš pastrādājis. Juzdams, ka nokļuvis bezsvara stāvoklī, viņš lū­koja izķepuroties ārā no pogas kabī­nes, iedomādamies, ka citā kādā vietā bezsvara stāvokļa nav. Pēc krietnas piepūles viņam tas izdevās, un viņš atgriezās atpakaļ pie lifta. Šoreiz viņš pareizi izprata, kā lieto­jamas lifta kabīnes podziņas, un no­spieda taisni to, kas lika kabīnei no­laisties pašā apakšējā stāvā, proti, raķetes astes daļā. Izkāpis no lifta, viņš atradās pie slūžu kameras dur­vīm, pa kurām, kā jau teikts, varēja iziet ārā. Blakus durvīm Apalītis sa­skatīja pie sienas podziņu. Tomēr, lai cik viņš šo podziņu spaidīja, lai kā

dauzīja ar kājām durvis, tās pat nedomāja vērties vaļā, Apalītis nezināja, ka slūžu kameras durvis varēja atvērties tikai tādā gadījumā, ja viņš uzģērbtu kosmisko skafandru. Un, jāsaka, labi, ka Apalītis to nezināja. Ja viņš nospiestu podziņu, iepriekš uzģērbis skafandru, durvis atvērtos un Apalītis, atstājis raķeti, izveltos taisni kosmiskajā telpā. Protams, tādā gadījumā viņš nekad vairs nevarētu atgriezties mājās, jo uz mūžu mūžiem pa­liktu lidojam kosmosā kā planēta.

Atdauzījis pret durvīm dūres un papēžus, Apalītis nolēma iet atpakaļ pie Nezinīša nu kategoriski pieprasīt, lai laiž viņu laukā no raķetes. Šo lēmumu viņš tomēr nevarēja izpildīt, jo bija aizmirsis, kurā stāvā Nezinīti atstājis. Vajadzēja braukāt pa visiem stāviem, izložņāt visas kabīnes, kajītes, nodalījumus. Bija vēls. Apalītis jutās ļoti noguris, turklāt viņam drausmīgi nāca miegs. Varētu sacīt, ka Apalītis gāzās no kājām zemē, ja viņš vispār varētu stāvēt kājās. Bezsvara stāvoklī Apalītim vis­pār nebija iespējas stāvēt kājās, viņš peldēja kā burkā ielaista karūsa, vienā gabalā atsizdamies ar galvu pret sienām un kūle­ņodams gaisā. Galu galā viņš vispār nekā vairs nesaprata. Galva viņam kļuva neskaidra, acis pašas no sevis vērās ciet, un, zaudējis pēdējos spēkus, viņš iemiga taisni tai brīdī, kad lifta kabīnē brauca uz augšu.

Nezinītis pa to laiku svētlaimīgi gulēja pārtikas nodalījumā un pat nejuta, ka kosmiskais lidojums sācies. Nakts vidū viņš tomēr uzmodās un nevarēja apjēgt, kāpēc atrpdas šeit un nevis mājās savā gultā. Pamazām viņš sāka atcerēties, ka tīšuprāt ielavījies raķetē. Juzdams, ka atrodas bezsvara stāvoklī, un saklausījis reaktīvā dzinēja vienmuļo rūkoņu, Nezinītis saprata, ka kosmosa kuģis atrodas lidojumā.

«Tātad, kamēr es gulēju, Zinītis un visi pārējie knēveļi sa­kāpuši kuģī un mēs dodamies uz Mēnesi. Viss iznācis taisni tā, kā es biju aprēķinājis!» Nezinītis nodomāja.

Sejā viņam atplauka laijnīgs smaids, un krūtīs kaut kas itkā ietrīsējās, noraustījās aiz prieka. Viņš jau dzīrās līst ārā no savas slēptuves un uzmeklēt Zinīti, atzīties tam, ka bez prasīšanas ielī­dis raķetē. Mazliet pado­mājis, viņš nolēma tomēr vēl pagaidīt, kamēr raķete aizlido no Zemes labi tālu.

«Zinītim pateikt vēl pa- gūšu. Ar to nav ko steig­ties,» Nezinītis domāja.

Tobrīd viņš atcerējās Apalīti un, apskatījies ap­kārt, teica:

—   Atvainojiet, dārgie draugi, bet kur tad ir Apa­lītis? Mēs taču abi kopā ielīdām nodalījumā!

Te Nezinītis pamanīja, ka nodalījuma durvis līdz kājai vaļā.

«Aha! Tātad Apalītis ir jau pamodies un izlīdis laukā,» Ne­zinītis apsvēra. «Nu, ko tad, ja jau tā, tad arī man nav nekādas jēgas vienam šeit kvernēt.»

Nezinītis izkūlās no pārtikas nodalījuma un, atvēris lifta durvis, ieraudzīja kabīnē Apalīti.

—   A, re, kur tu esi ielīdis! — Nezinītis iesaucās. — Vai jūti? Jau lidojam!

—   Ko? — uzmodies un platu muti nožāvājies, jautāja Apa­lītis.

—    Lidojam! — Nezinītis priecīgi sauca.

—    Kurp lidojam? — Apalītis jautāja un sāka ar dūrēm ber­zēt acis.

—    Uz Mēnesi. Kurp gan vēl citur?

—    Uz kādu Mēnesi?

—    Nu, uz kādu . .. Nezini, kāds ir Mēness?

Tikai tagad Apalītis sāka atskārst, kas noticis. Labu brīdi viņš kā nepilnīgs vērās Nezinītī un tad nebalsī iekliedzās:

—    Uz Mēnesi?!

—    Uz Mēnesi! — Nezinītis priecīgi apstiprināja.

, — Lidojam?!

—    Lidojam, tur jau ir tas joks! — Nezinītis sauca un, ne­spēdams valdīties aiz prieka, metās apskaut Apalīti.

Apalītim no bailēm aizrāvās elpa, apakšžoklis atkārās, acis iepletās apaļas, un viņš nekustīgu, stingu skatienu blenza uz Nezinīti.

—    Bet kur tad ir visi pārējie? Tu neesi viņus redzējis? — Nezinītis taujāja, nemanīdams Apalīša dīvaino stāvokli.

—    Kā-ā-di p-pā-rējie? — Apalītis, aiz uztraukuma stostī­damies, izdabūja.

—    Nu, kur ir visi knēveļi? Kur ir Zinītis?

—    Bet va-va-vai tad viņi ir šeit?

—    Nu kā tad! Kāpēc tad mēs, tavuprāt, lidojam? Kamēr mēs abi gulējām pārtikas nodalījumā, visi ir atnākuši un devu­šies lidojumā. Saprati? . . . Tūliņ kāpsim augšā un atradīsim visus kajītēs.

Nezinītis nospieda podziņu, un lifts pacēla viņus stāvu augstāk.

—    Tad ta viņi brīnīsies, mūs ieraudzījuši! — Nezinītis sa­cīja, apstādamies pie kādas kajītes durvīm. — Tūliņ iesim iekšā un teiksim: «Sveiki, te nu esam arī mēs!» Ha-ha-ha!

Kratīdamies aiz smiekliem, Nezinītis atvēra kajītes durvis un, ieraudzījis, ka tur neviena nav, iesaucās:

—    Šeit nez kāpēc neviena nav!

Viņš tūdaļ ielūkojās otrā kajītē:

—   Arī šeit nez kapec neviena nav!

Sos vārdus viņš atkārtoja ikreiz, kad bija ielūkojies tukšā kajītē. Pēdīgi viņš teica:

—   Zinu! Viņi ir salonā. Droši vien tur pašlaik notiek kāda svarīga apspriede, tāpēc visi aizgājuši turp.

Nokāpuši salonā, draugi pārliecinājās, ka arī tas ir tukšs.

—    Bet šeit taču vispār neviena nav! — Nezinītis iesaucās. — Izskatās, ka mēs raķetē esam vieni paši.

—    Kā — vieni paši? — Apalītis iztrūkās.

—   Tā — vieni paši, — Nezinītis noplātīja rokas.

—    Kas tad tādā gadījumā palaida raķeti?

—    Nezinu.

—    Nevarēja taču raķete palaist sevi pati!

—    Nevarēja, — Nezinītis piekrita.

—   Tātad kāds to ir palaidis, — Apalītis secināja.

—    Kas tad būtu varējis to palaist?

—    Nu, nezinu.

Nezinītis aizdomīgi pavērās uz Apalīti un novaicāja:

—   Varbūt tu to palaidi?

—    Es? — Apalītis brīnījās.

—    Nu jā, tu!

—    Kā tad es varēju to palaist? — Apalītis paraustīja ple­cus. — Es jau pat nezinu, kā to palaist.

—    Bet kāpēc tad tu izlīdi no pārtikas nodalījuma? — Nezi­nītis pratināja. — Kāpēc tad, kad es pamodos, tevis tur nebija? Kur tu staigāji — atzīsties!

—    Es, saproti, naktī pārdomāju, ka nelidošu, un gribēju iet uz mājām — un, saproti, apmaldījos raķetē un pēc tam neva­rēju atvērt durvis, un tad es pārdomāju, ka neiešu, un pa­liku, — Apalītis apjucis šļupstēja.

—   Un tu nekur netiki spiedis podziņas? Lai palaistu ra­ķeti, taču pietiek, ja nospiež vienu pašu podziņu! Saproti?

—    Goda vārds, es nekur neko netiku spiedis. Es tikai ne­jauši iemaldījos kaut kādā mazā kabīnītē un tur nospiedu vienu pavisam, pavisam maziņu podziņu uz galda . ..

—   Ā-ā-ā! — Nezinītis nelabā balsī iebļāvās un, sagrābis Apalīti aiz apkakles, vilka uz pogas kabīni. — Nu, atzīsties — tu biji šai kabīnītē?

—    L-l-lie-iekas, ka šinī, — plātīdams muti kā zivs uz sau­suma, Apalītis nomurmulēja.

—    So te podziņu nospiedi?

—    L-l-lie-iekas, ka šo, — Apalītis atzinās.

—    Nu, tad tā arī ir! — Nezinītis iesaucās. — Tātad tu esi tas, kas palaida raķeti! Ko tagad pavēlēsiet darīt?

—    Bet vai nevar ra-a-ķeti k-kaut kādi apturēt?

—    Kā tad tu šo apturēsi?

—    Nu, nospiest vēl kaut kādu po-podziņu.

—   Es tev gan došu podziņu! Nospiedīsi vēl podziņu, raķete apstāsies — un mēs abi paliksim pasaules izplatījumā! Nē, labāk jau tad lidosim uz Mēnesi!

—    Bet uz Mēness tak, stāsta, nekā neesot, ko ēst, — Apa­lītis iebilda.

—    Nekas, tev tas noderēs, kļūsi mazliet vājāks, — Nezinītis pikti atcirta. — Citureiz zināsi, kā bez atļaujas aiztikt podzi­ņas!

Vajadzēja tikai Apalītim iedomāties ēdamo, kad viņa domas sāka darboties jaunā virzienā. Viņam uzreiz briesmīgi sagri­bējās ēst. Nu jau viņš ne par ko citu nespēja domāt kā vien par ēšanu. Tāpēc viņš ieminējās:

—    Paklau, Nezinīt, vai mēs nevarētu kaut ko ieēst? Es taču kopš vakardienas neko neesmu ēdis.

—    Ieēst, nu gandrīz . . . Ieēst varbūt varētu, kaut gan tu to neesi pelnījis, — Nezinītis ērcīgi atrūca.

Atgriezušies pārtikas nodalījumā, draugi atvēra termostatu, kurā glabājās karstas kosmiskās kotletes, kosmiskais ķīselis,

kosmiskais kartupeļu biezenis un citi kosmiskie ēdieni. Visus šos ēdienus sauca par kosmiskiem tā­pēc, ka tie bija iepildīti garās celo­fāna tūbiņās — apmēram kā aknu desa. Ja tādu tūbiņu pielika pie mutes un ar rokām saspieda, va­rēja panākt, lai barība taisni no tūbiņas nokļūst mutē; bezsvara stāvoklī tas bija ļoti ērti. Iztukšo­juši katrs vairākas tādas tūbiņas, draugi uzēda kosmisko saldēju­mu, kas, izrādījās, bija ārkārtīgi garšīgs. Šim kosmiskajam saldē­jumam bija tikai viena vaina: no tā neganti sala rokas, jo visu laiku nācās auksto celofāna tūbiņu spiest ar rokām, citādi saldējumu nevarēja iedabūt mutē.

Kolīdz Apalītis bija paēdis, garastāvoklis viņam uzreiz uz­labojās.

—    Nekas, izrādās, ka raķetē var labi paēst! — viņš sacīja.

Un viņam sāka likties, ka nekas briesmīgs nav noticis un ka

raķete nemaz nelido, bet joprojām stāv uz zemes.

—    Paklau, Nezinīt, kāpēc tu domā, ka mēs kaut kur lido­jam? Manuprāt, mēs nemaz nelidojam, — Apalītis ieteicās.

—    No kā tad, tavuprāt, radies bezsvara stāvoklis? — Nezi­nītis atjautāja.

—    Bet atceries — kad mēs bijām mājās, es atsitos ar de­gunu pret galdu. Toreiz taču mēs nekur nelidojām, bet bezsvara stāvoklis tomēr bija.

—    Tūliņ mēs uzkāpsim astronomiskajā kabīnē un paskatī­simies iluminatorā, — Nezinītis teica. — Iluminatorā būs re­dzams, kur mēs atrodamies.

Draugi mudīgi uzkāpa astronomiskajā kabīnē. Palūkojušies pa sānu iluminatoru, viņi ieraudzīja visapkārt bezgalīgas, mel­nas debesis, kā sētin nosētas lielām zvaigznēm, starp kurām spīdēja žilbinoši spoža Saule. Šķita, ka ir diena, taču tai pašā reizē bija arī nakts. Uz Zemes tā nekad nemēdz būt. Kad uz Zemes var redzēt Sauli, tad nav redzamas zvaigznes, un otrādi, kad ir zvaigznes — nav Saules. Vienā no augšējiem ilumina­toriem spoži spīdēja Mēness. Tas likās mazliet lielāks, nekā mums izskatās no Zemes.

—   Pilnīgi skaidrs, — sacīja Nezinītis. — Mēs jau esam tālu no Zemes. Mēs esam kosmosā!

—    Še tev nu — dziesmiņa galā! — Apalītis vīlies nomur­mināja.

Septītā nodaļa

Kā Nezinītis un Apalītis ieradās uz Mēness

Tagad, kad Apalītis bija galīgi pārliecinājies, ka par atgrie­šanos uz Zemes nevar būt ne runas, viņš pamazām nomierinā­jās un teica:

—   Nu, ko tur, ja jau mēs lidojam uz Mēnesi un atpakaļ visi ceļi nogriezti, tad mums ir tikai viens uzdevums: atkal nokļūt pārtikas nodalījumā un kārtīgi paēst brokastis.

—   Mēs taču nule pat brokastojām, — iebilda Nezinītis.

—   Vai tad tās nu bija īstas brokastis? — Apalītis apstrī­dēja. — Tās bija izmēģinājuma brokastis, tā sakot, melnraksts, trenēšanās.

—    Kā tas ir — trenēšanās? — Nezinītis nesaprata.

—     Nu, mēs taču abi kosmosā brokastojām pirmo reizi. Tātad nemaz pa īstam nebrokastojām, bet tikai it kā apguvām ēšanas procesu kosmosā, tas ir, trenējāmies. Toties tagad, kad trenēšanās iz­beigta, mēs varam paēst brokastis pa īstam.

—    Nu, kas tur liels, var arī, — Nezinītis bija ar mieru.

Draugi nokāpa pārti­kas nodalījumā. Nezinī­tim nepavisam vēl negri­bējās ēst, un viņš tikai kompānijas pēc apēda vienu kosmisko kotleti. Toties Apalītis bija nolē­mis nezaudēt galvu jau­najos apstākļos un iztu­rējās pret darāmo ar vis­lielāko nopietnību. Viņš paziņoja, ka pārtikas nodalījumā jaiz­darot revīzija un jāpārbaudot visu kosmisko ēdienu kvalitāte, un tāpēc jānoēdot no katra ēdiena kaut vai pa vienai porcijai.

Izrādījās tomēr, ka šis uzdevums nav viņam pa spēkam, jo jau pie desmitās vai vienpadsmitās porcijas viņu nolauza miegs, un Apalītis aizmiga ar aizkostu kosmisko cīsiņu mutē. Par to nav ko brīnīties, jo nakti Apalītis bija gulējis maz, tur­klāt ikviens, kas atrodas bezsvara stāvoklī, var iemigt jebkurā pozā, nemaz nav tālab speciāli jāliekas gultā.

Zinādams, ka Apalītis cauru nakti nokulstījies, meklēdams

izeju no raķetes, Nezinītis nolēma Jaut viņam atpūsties, bet pats devās uz astronomisko kabīni paraudzīties, cik tuvu kos­mosa kuģis pievirzījies Mēnesim. Iluminatoros, tāpat kā iepriekš, melnoja debesis ar zvaigznēm, ar spilgti mirdzošu Saules disku un sudrabainu, spožu Mēnesi augšā. Saule bija tikpat liela, kāda tā parasti redzama no Zemes, bet Mēness jau bija kļuvis otrtik liels. Nezinītim likās, ka viņš saskata uz Mē­ness virsmas tādus sīkumus, kādus nebija pamanījis agrāk, bet, tā kā viņš agrāk nekad nebija vērojis Mēnesi tik uzmanīgi, tad arī nevarēja pilnīgi droši apgalvot, vai saskata šos sīku­mus tāpēc, ka ir pielidojis Mēnesim tuvāk, vai arī saskata tos tāpēc, ka tagad sācis vērot Mēnesi uzmanīgāk.

Kaut gan raķete traucās milzīgā ātrumā, veikdama divpa­dsmit kilometru sekundē, Nezinītim šķita, ka tā sastingusi uz vietas un ne par puspirksta platumu netuvojas Mēnesim. Tas izskaidrojams ar ļoti lielo — ap četrsimt tūkstošu kilometru — attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Pie tāda milzu attāluma div­padsmit kilometru sekundē nav tik liels ātrums, lai to ar aci varētu pamanīt, turklāt vēl atrodoties raķetē.

Pagāja divas vai trīs stundas, bet Nezinītis aizvien vēl rau­dzījās uz Mēnesi un nekādi nevarēja no tā atrauties. Mēness it kā vilktin pievilka viņa skatienu. Pēdīgi viņš sajuta tādu kā smeldzīgu kņudēšanu vēderā un tikai tad attapa, ka pie­nācis laiks pusdienot. Viņš naski nokāpa pārtikas nodalī­jumā un ieraudzīja, ka Apalītis pamodies un jau nez ko garšīgi gremo.

—    Ei, tu jau, es skatos, esi ķēries pie pusdienām! — Nezi­nītis viņam uzsauca. — Kāpēc nepagaidīji mani?

—   Tad man jau tās vēl nav pusdienas, bet tā pati .. . tre­nēšanās, — Apalītis atteica.

—   Nu tad beidz trenēties — un ēdīsim pusdienas, — Ne­zinītis sacīja. — Kas mums tur ir tāds labi garšīgs?

—    Pirmajā varu ieteikt lielisku kosmisko skābu gurķu viru, otrajā — kosmiskos kāpostu tīteņus un trešajā — kosmisko ābolu ķīseli.

Tā runādams, Apalītis izņēma no termostata vairākas tūbi­ņas ar viru, tīteņiem un ķīseli, un draugi ķērās pie maltītes. Šo nodarbību beidzis, Apalītis pateica, ka pēc pusdienām esot de­rīgi mazliet nokrākties, lai barību pareizi sagremotu. Viņš uz vietas aizmiga, karādamies pārtikas nodalījumā, plaši atmetis rokas un kājas. Nezinītis nolēma sekot viņa paraugam, taču viņam nepatika, ka, guļot bezsvara stāvoklī, miegā rokas un kājas aizslīd katra uz savu pusi, tāpēc viņš pārlika vienu kāju pār otru, kā sēžot uz krēsla, bet rokas sakrustoja uz krūtīm.

Ierīkojies tādā pozā, Nezinītis lūkoja aizmigt. Kādu brīdi viņš klausījās vijīgajā reaktīvā dzinēja dīkšanā. Viņam šķita, ka dzinējs klusītēm čukst viņam ausī: «Sīp-sīp-sīp-sīp!» Šīs ska­ņas Nezinīti pamazām ieaijāja, un viņš aizmiga.

Pagāja vairākas stundas, un Nezinītis juta, ka viņu kāds purina aiz pleca. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Apalīti.

—    Mosties drīzāk, Nezinīt! Nelaime! — Apalītis iztrūcies murmināja.

—    Kas par nelaimi? — jautāja Nezinītis, beidzot galīgi pa­modies.

—    Nelaime, brālīt, mēs laikam esam nogulējuši vakariņas!

—    Ej tu ar savām vakariņām! — Nezinītis saskaitās. — Un es domāju — diez kas noticis!

—    Es brīnos par tavu bezbēdību! — sacīja Apalītis. — Ēša­nas režīmu nedrīkst pārkāpt. Visu vajag darīt laikā: gan pus­dienot, gan brokastot, gan vakariņot. Tas nav nekāds joks!

—    Nu labi, labi, — Nezinītis nepacietīgi attrauca. — Iesim vispirms paskatīties uz Mēnesi, tad vari kaut pusdienot, kaut vakariņot un pat brokastot — visu pie reizes.

Draugi uzkāpa astronomiskajā kabīnē un palūkojās pa aug­šējo iluminatoru. Tas, ko viņi ieraudzīja, viņus pārsteidza. Virs

raķetes karājās milzīgi liela, spoža bum­ba, aizsegdama zvaigžņotās debesis. Apalītis tā pārbijās, ka aiz bailēm viņam sāka drebēt ir lūpas, ir vaigi un pat ausis, bet no acīm ripoja asaras.

—    Kas tas ir? .. . Uz kurieni? . . . Tū­liņ mēs ietrieksimies tajā, vai ne? — viņš šļupstēja, iekampies Nezinītim piedurknē.

—    Klusu, tu! — Nezinītis viņam uz­brēca. — Manuprāt, tas gluži vienkārši ir Mēness.

—    Kā — vienkārši Mēness? — Apa­lītis brīnījās. — Mēness taču ir mazs!

—   Protams, ka Mēness. Mēs tikai esam pielidojuši tam tuvu klāt.

Nezinītis pacēlās pie kabīnes gries­tiem un, pieplacis pie augšējā ilumina­tora, ņēmās aplūkot Mēness virsmu. Ta­gad Mēness bija redzams tā, kā to parasti redz no Zemes teleskopā, un pat labāk. Uz tā virsmas pilnīgi skaidri varēja sa­skatīt gan kalnu grēdas, gan Mēness cir­kus, gan dziļas plaisas jeb lūzuma vie­tas.

—    Pacelies, Apalīt, šurp! — Nezinītis aicināja. — Paska­ties, cik tagad Mēness skaidri redzams!

Apalītis negribīgi pacēlās augšup un sāka caur pieri lūko­ties iluminatorā. Tas, ko viņš ieraudzīja, nesagādāja viņam atvieglojumu. Viņš ievēroja, ka Mēness tagad nestāv uz vietas, bet tuvojas ar manāmu ātrumu. Sākumā tas bija redzams kā mirdzošs milzu aplis pāri pusdebesīm. Pamazām šis aplis auga lielāks un. beigu beigās piepildīja visas debesis. Tagad — ska­ties kurp skatīdamies — uz visām pusēm pletās Mēness virsma

ar augšpēdu apgāztām kalnu grēdām, Mēness krāteriem un iele­jām. Tas viss draudoši karājās virs galvas un bija jau tik tuvu, ka likās, vajag tikai pastiept roku uz augšu — un varēs aiz­sniegt kādu Mēness kalna virsotni.

Apalītis bailīgi nodrebinājās un, ar roku atgrūdies no ilu­minatora, nolaidās kabīnes dibenā.

—    Rauj viņu piķis! — viņš norūca. — Negribu ne skatīties uz šo Mēnesi!

—    Kāpēc? — Nezinītis jautāja.

—    Nu kāpēc viņš karājas mums taisni virs galvas? Ņems vēl un no augšas uzkritīs mums virsū!

—    Tāds kā joks! Ne jau Mēness uzkritīs mums virsū, bet mēs nokritīsim uz Mēness".

—    Kā tad mēs varam uz tā nokrist, ja esam apakšā, bet Mēness augšā?

—    Tad saproti jel, — Nezinītis skaidroja, — Mēness gluži vienkārši pievilks mūs.

—   Tātad mēs no apakšas it kā piekabināsimies pie Mē­ness? — Apalītis sāka apjēgt.

Nezinītis arī pats nezināja, kā notiks nosēšanās uz Mēness, taču viņam gribējās Apalītim ierādīt, ka viņš visu labi zina. Tāpēc viņš teica:

—    Kā tad! It kā piekabināsimies.

—    Izredzītes — neko sacīt! — Apalītis iesaucās. — Tātad, izlīduši no raķetes, mēs pa Mēnesi staigāsim ar kājām gaisā.

—    Kāpēc tad tā? — Nezinītis brīnījās.

—    Bet kā tad citādi? — Apalītis atjautāja. — Ja mēs esam apakšā un Mēness augšā, tad gribot negribot vajadzēs griezt ķedeles gaisā.

—   Hm! — Nezinītis domīgi novilka. — Liekas, patiešām iznāk kaut kā citādi, nekā vajadzētu!

Viņš uz brītiņu nogrima domās un taisni šai acumirklī at­skārta, ka vairs nedzird pierasto dzinēja dīkšanu.

—    Paga, — viņš ievaicājās Apalītim. — Vai tu ko dzirdi?

—    Kas tad man, tavuprāt, būtu jādzird? — Apalītis tra­mīgi saausījās.

—    Reaktīvā dzinēja sīkšana.

Apalītis ieklausījās.

—   Manuprāt, nekādas sīkšanas nav, — viņš atbildēja.

—    Se tev nu! — Nezinītis apjuka. — Vai tiešām dzinējs būtu sabojājies? Atlidojuši tepat jau līdz pašam Mēnesim — un piepeši tāda neveiksme!

Apalītis gandrīz jau nopriecājās, apsvēris, ka ar bojātu dzi­nēju raķete nevarēs turpināt lidojumu un tai būs jāgriežas at­pakaļ. Viņa prieks tomēr bija veltīgs. Reaktīvais dzinējs nemaz nebija sabojājies, bet tikai uz laiku izslēdzies. Līdzko raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, elektronu vadības mašīna automātiski pārtrauca dzinēja darbību — un tālākais lidojums notika pēc inerces. Tas bija noticis taisni tai laikā, kad Nezi­nītis un Apalītis gulēja. Tāpēc viņi arī nepamanīja, ka dzinējs pārtrauca darboties.

Apalītis atkal pacēlās uz augšu, un viņi abi ar Nezinīti sāka lūkoties iluminatorā, pūlēdamies noskaidrot, vai raķete apstā­jusies vai arī lidojums turpinās. To noskaidrot viņiem tomēr neizdevās. Negaidot atkal atskanēja: «Sīp-sīp-sīp-sīp!» — bija ieslēdzies pagrieziena dzinējs. Nezinītis un Apalītis iluminatorā ieraudzīja, ka Mēness virsma, kas pletās virs viņiem kā bez­galīga jūra, salīgojās, it kā to kāds būtu pagrūdis, atmetās nez kur atpakaļ un ar visu savu milzu masu sāka griezties ap­kārt pasaules telpā.

Domādami, ka notikusi raķetes sadursme ar Mēnesi, Nezi­nītis un Apalītis iespiedzās. Viņiem pat prātā nevarēja ienākt, ka īstenībā griežas apkārt nevis Mēness, bet gan raķete. Tai pašā mirklī centrbēdzes spēks, kas bija radies, raķetei griežo­ties, atsvieda ceļotājus sāņus. Piespiedušies pie kabīnes sienas, Nezinītis un Apalītis ieraudzīja, ka gar sānu iluminatoriem aiz-

zibēja spožā Mēness virsma un, vēlreiz sašūpojusies kā viļņos, spēji nogāzās kaut kur lejup līdz ar visām savām kalnu grēdām, Mēness jūrām, krāteriem un aizām.

Sī kosmiskās kataklizmas aina tik ļoti satricināja Apalīti, ka viņš sāka kratīt galvu un neviļus aizsedza ar rokām acis, un, kad atkal tās atvēra, redzēja, ka nekāda Mēness pie debesīm vairs nav. No visām pusēm iluminatoros mirguļoja tikai spožas zvaigznītes. Apalītis iedomājās, ka raķete, ietriekusies Mēnesī, saskaldījusi to gabalos, kas pašķīduši uz visām pusēm un pār­vērtušies par zvaigznēm.

Tas viss norisinājās vienā mirklī. Daudz ātrāk, nekā to var izstāstīt. Kad raķete pagriezās ar astes daļu pret Mēnesi, pa­grieziena dzinējs izslēdzās. Mazu brītiņu valdīja klusums. Taču drīz atkal kļuva dzirdams: «Sīp-sīp-sīp!» Šoreiz skaļāk nekā

parasti. Bija ieslēdzies galvenais dzinējs. Taču, tā kā tagad raķete bija pagriezta ar astes galu pret Mēnesi, sasilušās gāzes tika izsviestas no sprauslas kustībai pre­tējā virzienā, un tāpēc raķete sāka palēnināt gaitu. Tas bija nepiecie­šami, lai raķete tuvotos Mēnesim ar nelielu ātru­mu un nosēžoties nesa­sistos.

Līdzko raķete palēni­nāja gaitu, sākās pārslo­dze un radies smaguma spēks piespieda Nezinīti un Apalīti pie kabīnes grīdas. Nezinīti tomēr

urdīja nepacietība uzzināt, kas noticis ar Mēnesi. Rāpus aizvil­cies līdz kabīnes sienai un ar pūlēm pieslējies kājās, viņš ielūko­jās sānu iluminatorā.

—    Paskaties, Apalīt, izrādās — viņš tepat ir! — Nezinītis pēkšņi iesaucās.

—    Kas ir tepat? — Apalītis jautāja.

—   Mēness. Viņš ir apakšā, saproti!

Pārvarēdams aizvien pieaugošo smaguma spēku, arī Apa­lītis uztrausās līdz iluminatoram un palūkojās uz leju. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Lejā uz visām pusēm daudzu kilometru tālumā līdz pašam apvārsnim stiepās Mēness virsma ar visiem krāteriem un kalniem, ko mūsu ceļotāji jau uz Mē­ness bija redzējuši. Atšķirība bija tikai tā, ka tagad tas viss vairs nešķita apgāzts augšpēdu, bet stāvēja normāli, kā tam arī jābūt.

—    Kā tad Mēness gadījies apakšā? — Apalītis neizpratnē jautāja.

—    Saproti, — Nezinītis atbildēja, — droši vien nevis Mē­ness apgriezies otrādi, bet apgriezušies esam mēs paši. Parei­zāk sakot, apgriezušies raķete. Sākumā raķete bija pavērsta pret Mēnesi ar priekšgalu, bet tagad pagriezusies ar asti. Tāpēc mums sākumā likās, it kā Mēness būtu augšā, virs mums, un tagad šķiet, ka tas ir zem mums.

—   A!— Apalītis priecīgi iesaucās. — Nu es saprotu! Ra­ķete pagriezusies pret Mēnesi ar asti. Tātad tā vairs nevēlas lidot uz Mēnesi! Urā! Raķete grib lidot atpakaļ! Braši, raķetīt!

—    Daudz gan tu sajēdz! — Nezinītis atteica. — Raķete la­bāk par tevi zina, kas darāms. Tā zina, ka tai jālido uz Mēnesi.

—    Bet tu raķetes vietā nerunā! — Apalītis iebilda. — Ra­ķete pati atbild par sevi.

—    Bet tu labāk paskaties uz leju, — sacīja Nezinītis.

Apalītis paskatījās iluminatorā un atklāja, ka Mēness vir­sma nepavisam nav attālinājusies, bet pienākusi tuvāk. Nu jau tā vairs neizskatījās pelnu pelēka vai sudrabaini balta, kāda tā mums liekas, raugoties no Zemes, bet bija klāta spožiem, daudzkrāsainiem plankumiem. Visu šo krāsu bagātību uz Mē­ness virsmas mēs nesaskatām, raudzīdamies uz to no Zemes, jo lielā attāluma dēļ atsevišķas krāsas saplūst kopā, radīdamas vienmērīgu, neitrālu, it kā bezkrāsainu, sudrabaini baltu vai pelnu pelēku toni. Tāds krāsu sajaukums sen pazīstams māk­sliniekiem, kuri glezno ainavas, uzliekot uz audekla mazus da­žādu krāsu punktiņus vai triepieniņus, kas saplūst un rada it kā vienu vienlaidu krāsu.

Tam, kas visu mūžu noraugās uz Mēnesi no Zemes, Mēness, protams, liekas tikai bālgans plankums ar kaut kādiem neiz­skatīgiem pelēkiem lāsumiņiem. Tas nav nekāds brīnums. Mums taču parasti šķiet, ka mūsu Zeme ir plakana, un tomēr Zeme ir apaļa lode; gluži tāpat dažam labam šķiet, ka Saule riņķo ap Zemi, kaut gan īstenībā ir otrādi. Vai nu maz kas var likties tam, kas visu mūžu nokvernējis uz Zemes, nekur neizbāžot de­gunu, turklāt nelabprāt sasprindzina savas gara spējas.

Nezinītis un Apalītis neviļus sāka tīksmināties par priekšā pavērušos ainu. Nu jau Mēness vairs nelikās tik nedzīvs un tuksnesīgs kā pirmīt. Formu un krāsu bagātība priecināja acis un iedvesa spirgtas domas. Apalītis sacīja, ka visā šai skais­tumā noteikti vajagot dzīvot knēveļiem. Citādi nemaz nevarot būt.

—    Un, ja jau uz Mēness dzīvo knēveļi, — viņš prātoja, — tad viņiem noteikti kaut kas arī jāēd, un, ja viņiem kaut kas jāēd, tad viņiem arī ir ko ēst un mēs nenomirsim badā.

Kamēr Apalītis klāstīja savus minējumus, raķete pielidoja pavisam tuvu pie Mēness. Sasilušās gāzes, ar sparu lauzdamās no dzinēja sprauslas, uzvandīja no Mēness virsmas putekļu mā­koņus, kas, celdamies aizvien augstāk un augstāk, ieskāva ra­ķeti no visām pusēm.

—  Kas tas ir? — Nezinītis netika gudrs. — Ne tā kā dūmi,

ne tā kā putekļi! Un no kurienes te radušies dūmi? Varbūt apakšā ir kāds vulkāns?

—    Nu re, nu, tā jau es zināju, ka mēs galu galā ieskriesim vulkānā! — Apalītis noņurdēja.

—    Kā tad tu to zināji? — Nezinītis pabrīnījās.

Taču Apalītis nepaguva uz šo jautājumu atbildēt. Taisni šai mirklī raķete nolaidās uz Mēness. Bija jūtams grūdiens. Neno­turējušies kājās, Nezinītis un Apalītis novēlās uz kabīnes grī­das. Labu laiku viņi tur sēdēja, ne vārda nerunādami, un blenza viens otrā. Pēdīgi Nezinītis pateica:

—    Esam atlidojuši!

—    Se tev nu visa … tā sakot… dziesmiņa galā! — Apa­lītis nomurmināja.

Piecēlušies kājās, draugi ņēmās skatīties iluminatoros, taču visapkārt viss bija aizvilkts ar kaut kādu pelēku, mutuļojošu, it kā verdošu masu.

—   Apkārt vārās nez kāda vienlaidu biezputra! — Apalītis īgni nopukojās. — Laikam būsim iekļuvuši pašā rīklē!

—    Kādā rīklē? — Nezinītis neattapa.

—   Nu, vulkāna rīklē.

Pa to laiku putekļi sāka pamazām izklīst un caur tiem jau vīdēja Mēness virsmas apveidi.

—    Izrādās, ka tie ir bijuši tikai putekļi vai varbūt migla, — sacīja Nezinītis.

—   Tātad mēs nesēžam uz vulkāna? — Apalītis jautāja.

—    Nē, nē! Nekāda vulkāna te nav, — Nezinītis viņu nomie­rināja.

—   Nu, tad vēl var dzīvot! — Apalītis atviegloti uzelpoja.

—   Protams, var! — priecīgi uztvēra Nezinītis un, snieg­dams Apalītim roku, svinīgi noskandēja: — Apsveicu jūs, dār­gais draugs, ar laimīgu ierašanos uz Mēness!

—    Pateicos! Apsveicu arī jūs! — Apalītis atbildēja un pa­spieda draugam roku.

—   Vēlu jums turpmākus panākumus jūsu slavenajā zināt­niskajā darbībā, — Nezinītis piebilda.

—    Paldies! Arī jums vēlu to pašu, —- atsaucās Apalītis un, kājiņu pievilkdams, goddevīgi palocījās Nezinītim.

Arī Nezinītis paklanījās Apalītim un pievilka kājiņu. Juz­dami dziju apmierinātību (ar savu pieklājību, draugi iesmējās un metās viens otra apkampienos.

—    Nu, ar ko mēs sāksim savu darbību uz Mēness? — Nezi­nītis jautāja, kad apkampšanās bija galā. — Es ierosinu iet ārā no raķetes un pamatīgi apskatīt apkārtni.

—    Bet es ierosinu vispirms paēst un tad apskatīt apkār­tni, — ar laipnu smaidu atbildēja Apalītis.

—   Jūsu priekšlikums tiek pieņemts, dārgais draugs, — Nezi­nītis pieklājīgi piekrita. — Atļaujiet novēlēt jums labu apetīti!

—   Pateicos! Vēlu arī jums patīkami iebaudīt! — plati smai­dīdams, atbildēja Apalītis.

Apmainījušies laipnībām, draugi nokāpa pārtikas nodalī­jumā. Tur viņi lēnā garā paēda, pēc tam uzkāpa nodalījumā, kur glabājās kosmiskie skafandri. Izraudzījušies augumam piemē­rotus skafandrus, draugi sāka tajos ietērpties.

Katrs skafandrs sastāvēja it kā no trim daļām: no kosmiskā kombinezona, hermētiskās ķiveres un kosmiskajiem zābakiem. Kosmiskais kombinezons bija darināts no metāla plāksnītēm un riņķīšiem, ko savienoja elastīga, gaisu necaurlaidīga sudrabkrā- sas kosmoplastmasa. Uz kosmiskā kombinezona muguras bija soma ar ierīcēm gaisa tīrīšanai un ventilācijai un arī elektriskā baterija, kas apgādāja ar strāvu uz krūtīm piestiprināto elek­trisko laternīti. Virs somas pielāgota automātiska saliekamā kapuce — izpletnis, kas vajadzības gadījumā atvērās spārnu veidā.

Hermētiskā ķivere, ko mauca galvā, bija darināta no cietas kosmoplastmasas un apkalta ar nerūsējošu tēraudu. Hermoķiveres priekšdaļā bija apaļš, neplīstoša stikla lodziņš jeb ilumina­tors, bet iekšpusē pierīkota neliela radiostacija ar telefon- iekārtu; ar tās palīdzību varēja sarunāties bezgaisa telpā. Kas attiecas uz kosmiskajiem zābakiem, tad tie gandrīz ne ar ko neatšķīrās no parastiem zābakiem, tikai zoles tiem bija izgata­votas no speciālas siltumizolējošas vielas.

Nebūs lieki piebilst, ka kosmisko kombinezonu papildināja ceļotāju mugursoma, bet pie jostas bez saliekamā alpīnistu spieķa un ģeodēzistu veserīša karājās vēl kosmiskais sauljums, ar ko aizsargāties pret kvēlajiem Saules stariem. Šis sauljums, darināts no slikti kūstoša alumīnija, savāztā veidā neaizņēma vairāk vietas kā parasts lietussargs.

Uzģērbis kombinezonu, Nezinītis juta, ka tas diezgan cieši apņem ķermeni, bet hermoķivere bija tik ērta, ka Nezinīša galva tanī brīvi ietilpa ar visu platmali.

Ietērpušies kosmiskajos skafandros un pārbaudījuši, kā dar­bojas radio un telefona sakari, mūsu ceļotāji nokāpa raķetes astes daļā un te nonāca pie slūžu durvīm. Nezinītis paņēma Apalīti pie rokas un nospieda podziņu. Durvis bez trokšņa atvē­rās. Draugi spēra soli uz priekšu un iekļuva slūžu kamerā. Dur­vis aiz viņiem nedzirdami aizvērās. Tagad mūsu ceļotājus no Mēness pasaules šķīra tikai vienas durvis.

Pie šīm durvīm Nezinītis neviļus saminstinājās.

Kāda gan būs šī noslēpumainā, neizpētītā Mēness pasaule? Kā tā sagaidīs neaicinātos viesus? Vai skafandri būs drošs aiz­sargs bezgaisa telpā? Vienas vienīgas nelielas plaisiņas, vienas nelielas spraudziņas skafandrā taču būtu diezgan, lai gaiss no tā izplūstu, un tad ceļotājiem draudētu droša nāve.

Šīs domas kā zibens noplaiksnīja Nezinītim galvā. Taču viņš nepadevās bailēm. It kā gribēdams iedrošināt Apalīti, viņš ar vienu roku apņēma to ap pleciem un ar otru nospieda podziņu pie durvīm. Taču durvis neatvērās, kā Nezinītis bija gaidījis. Atvērās tikai mazītiņa spraudziņa durvīs. Slūžu iekštelpa savie­nojās ar ārējo bezgaisa telpu, un gaiss, kas atradās slūžu ka­merā, sāka šņākdams lauzties ārā. Nezinītis un Apalītis juta, ka kombinezoni, kas iepriekš bija cieši pieguluši ķermenim, kļūst vaļīgāki, it kā piepūšas. Šī parādība izskaidrojama ar to, ka ārējā gaisa spiediens izzuda un uz skafandra sienām iedarbojās tikai gaisa spiediens no iekšpuses. Nesaprazdams, kas noticis, Apalītis iedomājās, ka viņa skafandrs pārplīsis, un šī doma viņu tā pārbiedēja, ka viņš sagrīļojās un sāka gāzties uz sāniem. Nezinītis viņu rūpīgi pieturēja zem rokas un uzsauca:

—    Stāvi taisni! Nekā briesmīga vēl nav!

Pa to laiku gaiss bija pilnīgi izplūdis no slūžu kameras — un ārējās durvis automātiski aizvērās.

Ieraudzījis priekšā pamirdzam gaismu, Nezinītis nokoman­dēja:

—   Un tagad — droši uz priekšu!

Astotā nodaļa

Pirmā diena uz Meness

Rokās saķērušies, draugi iznāca no slūžu kameras un, nogā­juši pa kāpnītēm lejā, nokļuva uz Mēness virsmas. Aina, kas pa­vērās viņu acīm, izraisīja drebuļus un sajūsmu. Lejā, ceļotājiem pie pašām kājām, pletās līdzenums, kas atgādināja nekustīgi sastingušu jūras līmeni ar paseklām ieplakām un lēzeniem pau­guriem. Tāpat kā parastais jūras ūdens klajš, šī viļņainā, it kā pēkšņi pārakmeņojusies Mēness virsma bija zaļganzilā jeb, kā to pieņemts dēvēt, akvamarīna krāsā. Tālē aiz šķietami līga­nās virsmas vīdēja pakalni. Tie bija dzelteni, it kā no smiltīm. Viņpus pakalniem slējās spilgti sarkani kalni. Kā sastingušas liesmu mēles tie šāvās augšup.

Pa labi, netālu no mūsu ceļotājiem, bija tādi paši ugunīgi sarkani kalni. Tie šķita uzbangojam no sastingušās jūras dzī­lēm un ar savām smailajām virsotnēm sniedzās pret debesīm.

Pagriezušies atpakaļ, Nezinītis un Apalītis ieraudzīja tālumā kalnus ar neskaidrākiem apveidiem. Tie likās savelti no vates un ar savu izskatu atgādināja pie zemes pieplakušus mākoņus. Uz to virsotnēm un nogāzēm kā fantastiskas stikla pilis rēgojās gigantiski kristāli, pēc formas līdzīgi kalnu kristāla veidoju­miem. Saules gaisma lūza šo kristālu skaldnēs, un tie zvīļoja visās varavīksnes krāsās.

Pār visu šo dīvaino pasauli kā neizmērojams bezdibenis ple­tās melnas debesis ar lielu un sīku zvaigžņu miriādēm. Piena Ceļš gluži kā mirdzoša taka stiepās cauri visai šai bezgalībai un dalīja to divās daļās. Kreisajā pusē starp zvaigznēm, kas bija sadrūzmējušās apvāršņa malā, dzirkstīja kvēla Saule. La­bajā pusē maigā, zaļganā gaismā vizēja planēta Zeme. Saules stari to apgaismoja no sāniem, un tāpēc tai bija pusmēness veids.

Uz melnās, baismi tukšās debess fona visa Mēness virsma likās it īpaši spilgta un krāsām bagāta. To vēl pastiprināja ap­stāklis, ka ap Mēnesi nav atmosfēras, tas ir, nav gaisa. Kā zi­nāms, gaiss ne tikvien uzsūc Saules starus, padarīdams tos ma­zāk spilgtus, bet arī tos izkliedē, mīkstinot priekšmetu mestās ēnas. Uz Mēness priekšmetu ēnas vienmēr ir dziļas, tumšas, tāpēc arī paši priekšmeti iezīmējas skaidrāk un šķiet spilgtāki, krāsaināki.

Netālu no sablīvušajiem mākoņu kalniem kā tumšs konuss vai piramīda slējās vientuļš kalns. No tā pakājes uz pauguriņu, kur bija nolaidusies raķete, gluži kā smalciņš stars stiepās ta­ciņa. Tā bija gaiša, it kā šai vietā kāds tīšām būtu Mēness akme­ņaino irdni nokaisījis ar smiltīm vai krītu.

— Tas, jādomā, ir ar savu ziņu, — Nezinītis teica Apalītim. - Laikam gan šo piramīdu būs cēluši mēnesēni. Viņi paši arī ieminuši taciņu uz to. Manuprāt, visupirms mums jāizpēta pira­mīda. Kā tu domā?

Atbildi negaidīdams, Nezinītis sāka ņipri soļot uz Mēness taciņas pusi. Manīdams, ka jau nokavējis izteikt savas domas, Apalītis noplātīja rokas un padevīgi sekoja Nezinītim.

Daži iedomājas, ka, līdzko būs izdevies nokļūt uz Mēness, viņi tur tūdaļ sāks lēkāt kā sienāži, un izskaidro šādu uzvedību ar to, ka uz Mēness smaguma spēks ir turpat vai sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ar Nezinīti un Apalīti tas tomēr neno­tika. Kaut gan Mēness viņus pievilka ar daudz mazāku spēku, nekā savā laikā bija pievilkusi Zeme, viņi tomēr nejuta, ka svara ziņā ar viņiem būtu notikusi kāda pārmaiņa. Tas izskaidrojams ar bezsvara stāvokli, kurā viņi bija pavadījuši ilgu laiku un pa­spējuši atradināties no smaguma. Tas svars, ko viņi ieguva uz Mēness, viņiem šķita tas pats parastais svars, kāds viņiem bijis arī uz Zemes. Katrā ziņā viņi nelēkāja pa Mēnesi kā sienāži vai blusas, bet staigāja normālā gaitā.

Tiesa, Apalītim brīžiem radās sajūta, it kā visapkārt viss būtu apgriezts ar kājām gaisā. Gan Mēness, gan kalni, gan viņš pats un arī Nezinītis, kas gāja pa priekšu, — viss viņam likās apsviedies ačgārni. Viņam šķita, ka Mēness virsma ir augšā, bet debesis ar visām zvaigznēm un Sauli — apakšā un viņš pats karājas .ar galvu uz leju, pieķēries ar kājās uzauto kosmisko zābaku zolēm pie Mēness virsmas. Tādos brīžos viņš baidījās, ka nupat, nupat izslīdēs no saviem zābakiem un ar galvu uz leju aizlidos pasaules izplatījumā, bet zābaki paliks uz Mēness. Tas lika viņam vienā laidā ķerties pie zābaku stulmiem un vilkt tos stingrāk kājās.

Šādas nenormālas sajūtas izskaidrojamas tā, ka sakarā ar mazāku smaguma spēku uz Mēness asinis organismā tika ma­zāk spiestas uz ķermeņa apakšējo daļu, proti, uz kājām. Ķer­meņa augšdaļā palikušais liekais asiņu daudzums radīja sma dzeņu asinsvados pastiprinātu spiedienu, tas ir, tādu spiedienu, kāds mums rodas, ja gadās karāties ar galvu uz leju. Tieši tāpēc arī Apalītim radās sajūta, ka viņš karājas ar galvu uz leju. Tā kā viņš pats sev šķita apgriezts ar kājām gaisā, tad arī visa apkārtne viņam rādījās apsviesta augšpēdus, un tur jau nu neko nevarēja darīt. Sākumā tāds pretdabisks stāvoklis Apalīti ļoti baidīja, bet tad viņš tam visam atmeta ar roku un nolēma, ka viņam taču īstenībā vienalga, kā staigāt: ar galvu uz augšu vai uz leju. Taisnības labad jāatzīmē, ka Nezinītim tādu slimīgu sajūtu nepavisam nebija — varbūt tāpēc, ka viņš bija ļoti iztu­rīgs un ne tik resns kā Apalītis.

Izrādījās, ka cejš līdz piramīdai nemaz nav tik īss, kā sā­kumā bija licies. Jāpaskaidro, ka attālumi uz Mēness ir ļoti mā­nīgi. Tā kā te nav gaisa, attālie priekšmeti uz Mēness redzami daudz skaidrāk un tāpēc vienmēr liekas esam tuvāk. Nezinītis un Apalītis jau kājoja tepat vai veselu stundu, bet līdz piramīdai vēl bija tālu. Karstā Saule aizvien stiprāk kveldēja skafandrus, bet Nezinītis un Apalītis neattapa lietot kosmiskos sauljumus un beidzās vai nost aiz tveices.

—   Nesteidzies tik ļoti, Nezinīt! — Apalītis sāka lūgties. — Vajag kaut mirklīti atņemt elpu.

—   Tu, kā redzams, gribi izcepties te saulītē, — Nezinītis atteica. — Mums jātiek drīzāk līdz piramīdai un jāpaglābjas ēnā. Turklāt te vēl ir sazin kādi visādi kosmiskie stari!

—    Kādi tad nu vēl visādi stari? — Apalītis norūca.

—   Nu, to tu uzreiz nesapratīsi, — atbildēja Nezinītis. — To es tev paskaidrošu vēlāk.

Patiesībā Nezinītis Apalītim nekā paskaidrot nevarēja, jo pats nezināja, kas tie par kosmiskiem stariem un ar ko tie atšķi­ras no parastiem stariem. Viņš tikai no Fuksijas un Siļķītes bija dzirdējis, ka tādi stari mēdzot būt un, kad nokļūšot uz Mēness, no tiem vajagot piesargāties.

Beidzot Nezinītis un Apalītis sasniedza sava gājuma mērķi. Tas, ko viņi no tālienes bija noturējuši par piramīdu, izrādījās

parasts kalns vai, pareizāk sakot, izdzisis vulkāns, kura nogā­zes klāja plaisas un sastingusi lava. Taciņa, pa kuru soļoja Nezinītis un Apalītis, atveda viņus pie kalna nogāzē izveidoju­šās alas. Steigdamies, cik ātri vien iespējams, paglābties no sve­lošajiem Saules stariem, mūsu ceļotāji iegāja alā. Šeit bija daudz vēsāk un patīkamāk nekā zem klajas debess. Apalītim vairs nelikās, ka viņš nupat, nupat izlēks no zābakiem un aizjo­ņos pasaules telpā. Tagad viņš redzēja virs galvas ne vairs zvaigžņotas debesis, bet alas akmens velves un juta — ja arī lidos, tad nekur tālu aizlidot nevarēs. Noāvis kosmiskos zāba­kus un labi ērti apsēdies uz gludena akmens pie alas sienas, Apalītis ņēmās pūsties.

Nezinītis sekoja viņa paraugam un atsēdās līdzās. Taču viņš bija pārāk darbīga rakstura, lai spētu ilgi palikt mierā. Tiklīdz acis bija mazliet apradušas ar alas tumsu, viņš pietrūkās kājās un sāka ielūkoties visos kaktiņos. Atklājis, ka ala nemaz neiz­beidzas tepat tuvumā, bet ved kalna dziļumā, Nezinītis paziņoja, ka viņiem vajagot to izpētīt.

Apalītis negribīgi uzstīvēja kājās zābakus, tusnīdams piecē­lās un sekoja Nezinītim. Viņi nepaguva paiet ne desmit soļu, kad jau atradās pilnīgā tumsā. Apalītis ieminējās, ka tādā tumsā neesot domājams izdarīt jebkādus pētījumus, un jau gribēja griezties atpakaļ, bet taisni šai brīdī Nezinītis ieslēdza savu elektrisko laternīti — un tumsa acumirklī izklīda. Apalītis no- krekstējās vien aiz īgnuma. Vajadzēja turpināt ceļu, bet viņam tas šķita divkārt nevēlami, jo reizē ar nogurumu uz ķermeni sāka jūtami iedarboties zemā temperatūra. Patīkamo vēsumu, kas sākumā bija viņu tā uzmundrinājis, pēkšņi nomainīja draus­mīgs aukstums- Apalītim sāka salt ir rokas, ir kājas. Viņš iedams lēkāja, tirināja kājas, sita plaukstas, lai sasildītos, taču tas viss neko lielu nelīdzēja.

Nezinītis tai pašā laikā, šķiet, aukstumu pat nemanīja. Viņš ņipri soļoja uz priekšu, cenzdamies nepalaist garām neko, kas gadījās redzeslokā. Sākumā ceļš veda pa platu, it kā cietajā klintī izurbtu tuneli. Ar katru soli tuneļa pamats slīga zemāk, tāpēc iešana bija viegla: likās, visu laiku kāds stumj no mugu­ras. Negaidot tuneļa sienas atkāpās — un ceļotāji atradās mil­zīgi plašā apakšzemes vai, kā to pareizāk būtu dēvēt, apakš- mēness grotā.

Skats, kas viņiem atklājās, atgādināja kaut kādu teiksmainu sala valstību. No griestiem, kas stīdza augšup, nokarājās tūk­stošiem caurspīdīgu ledteku. Daļa no tām bija smalciņas un karājās pie pašiem griestiem kā dzirkstošas bārkstis, citas — prāvākas — nokarājās lejup mirdzošām virtenēm. Atsevišķas ledtekas bija tik lielas, ka sniedzās ar smailēm tepat vai līdz grotas pamatam, bet dažas pat atspiedās ar galiem pret pamatu, izveidodamas it kā kolonnas, kas balstīja velves. Sals šās ledus- pils akmens sienas bija izmargojis fantastiskiem rakstiem. Šeit starp dīvaini sarežģītiem baltu, it kā sarmas klātu egļu un palmu pinumiem plauka neredzēti ziedi un, gluži kā no vissmal- kākiem ledus stariņiem saaustas, visās varavīksnes krāsās spul­goja milzīgas zvaigznes.

Nopriecājies par šo ainu, Nezinītis virzījās tālāk. Apalītis kātoja pakaļ. Varbūt tāpēc, ka te visapkārt bija milzum lielas ledus masas, bet varbūt arī tāpēc, ka temperatūra tiešām bija pazeminājusies, Apalītis sāka vēl negantāk salt un iedams tik centīgi lēkāja, ka viens kosmiskais zābaks nomuka viņam no kājas un aizlidoja nez kur sāņus. Apalītis metās to meklēt starp ledus kolonnām un drīz vien atradās aklā tumsā. Nobijies viņš sāka saukt Nezinīti, taču Nezinītis vairs nevarēja atnākt viņam palīgā. Taisni tobrīd Nezinītis izgāja no grotas un nokļuva jaunā tunelī, kura pamatu klāja ledus. Līdzko Nezinītis spēra soli uz ledus, viņš paslīdēja un sāka ripot lejup. Uz slidenās ledus virsmas nebija ne vismazākā izcilnīša, aiz kura varētu aizķerties, lai apturētu kritienu. Nezinītis pa radiotelefonu dzir­dēja Apalīša kliedzienu, bet nelikās par to ne zinis, jo palīdzēt tik un tā nevarēja.

Pa to laiku tunelis aizvien kraujāk veda Mēness dzīlēs. Drīz vien Nezinītis vairs neslīdēja pa ledu, bet gluži vienkārši krita kaut kādā bezdibenī. Apkārt vairs nebija tik tumšs. Likās, gaisma plūda kaut kur no lejas. Reizē ar to kļuva daudz siltāk, un pēc maza brīža jau bija gluži karsti. Spoža gaisma žilbināja acis. Nezinītis nosprieda, ka viņam lemts aiziet bojā ugunī, un domās jau atvadījās no dzīves, taču negaidot bezdibeņa sienas pašķīrās un pazuda. Vēl mirklis — un Nezinītis ieraudzīja, ka virs viņa uz visām pusēm plešas gaišas, it kā viļņojošiem māko­ņiem klātas debesis. Un lejā . . . Nezinītis pūlējās saskatīt, kas bija lejā, taču lejā viss bija kā miglā. Pagāja neilgs laiciņš, un caur klīstošo miglu Nezinītis saskatīja lejā zemi ar laukiem, mežiem un pat upi.

— Tad lūk, kas šeit ir! — Nezinītis klusībā noteica. — Tātad Zinītis ir runājis pareizi, ka Mēness ir tāda lode, kurā atrodas otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Nu labi, nogaidīsim mazlietiņ, varbūt drīz satiksim arī Mēness knēveļus.

Nepazīstamā zeme pa to laiku tuvojās. Lejā jau skaidri va­rēja sazīmēt pilsētu ar tās ielām un laukumiem. Tā bija viena no vislielākajām Mēness pilsētām — Davilona. Drīz Nezinītis

jau varēja izšķirt namus un pat atsevišķus gājējus ielās. Vējš tomēr nesa viņu nevis uz pilsētas centru, bet uz kādu nomali — turp, kur pletās augļu un sakņu dārzi, kur namu jumti slīga zaļumā.

«Nu nekas, tas ir pat labi,» Nezinītis nodomāja. «Vismaz būs mīkstāka krišana, bet citādi — nogāzīsies uz ielas bruģa un ne kauliņus vairs nesalasīsi!»

Taču Nezinītis bažījās velti, jo nelielais izpletnis, kas bija viņam uz muguras, gausināja kritienu. Tiesa, no negaidītā grū­diena kājas Nezinītim saļodzījās, un viņš apsēdās taisni zemē. Izpletnis uz muguras automātiski savāzās un atguva kapuces veidu. Nezinītis apskatījās apkārt un ieraudzīja, ka viņu ieskauj nelieli krūmi ar sīciņām, zaļām lapiņām. Pamanījis, ka krūmu lapiņas šūpojas, Nezinītis secināja, ka apkārt ir atmosfēra, proti, gaiss. Parasti taču lapas kokos nešūpojas pašas no sevis; īstenībā lapas šūpo vējš, un vējš, kā tagad ikvienam zināms, nav nekas cits kā gaisa kustība.

Nonācis pie šāda secinājuma, Nezinītis novilka kosmisko skafandru un sajuta, ka ne tikvien nesmok, bet var pilnīgi brīvi elpot. Viņam pat šķita, ka gaiss šeit ir daudz labāks par to, ko viņš bija elpojis uz Zemes. Taču tas viņam, protams, tā tikai likās, tāpēc ka viņš ilgu laiku bija pavadījis skafandrā un maz­liet atradinājies no svaiga gaisa.

Uzelpojis ar pilnu krūti, Nezinītis juta, ka sirds sāk pukstēt daudz mierīgāk. Prāts kļuva līksms un viegls. Viņš jau gribēja iesmieties, taču laikā apķērās un nolēma ar prieka izpausmi mazliet nogaidīt. Visupirms viņam, protams, vajadzēja apska­tīties un noskaidrot, kur viņš nokļuvis.

Kārtīgi salocījis skafandru, Nezinītis to noglabāja zem kāda krūma un sāka iepazīties ar apvidu. Vērīgāk aplūkojis apkārtē­jos krūmus, viņš pārliecinājās, ka tie īstenībā nav krūmi, bet nelieli pundurkociņi. Katrs koks bija tikai pusotras vai divas reizes augstāks par Nezinīša augumu. So koku zari bija kā pie­

bērti sīciņiem, zaļiem zirņa lieluma ābolīšiem. Norāvis vienu ābolīti, Nezinītis to nogaršoja un tūliņ izspļāva — tik skābs tas bija. Netālu auga tādas pašas Mēness pundurbumbieres. Nezi­nītis nolēma nobaudīt arī Mēness bumbieri, taču tas bija bez garšas, turklāt gaužām sīvs — jādomā — vēl neienācies.

Aizsviedis malā Mēness bumbieri, Nezinītis sāka meklēt, kas vēl būtu pa ķērienam. Sie Mēness āboli un bumbieri viņam tikai bija ierosinājuši ēstgribu; turklāt kopš pēdējās ēdienreizes nu jau bija pagājis labs laiks. Paspēris dažus soļus sāņus, viņš apstā­jās pie augsta dēļu žoga, gar kuru auga dzelkšņaini krūmiņi, piebārstīti pavisam jau sīciņām, sarkanām odziņām. Nogaršojis vienu odziņu, Nezinītis pārliecinājis, ka viņa priekšā ir Mēness punduravenājs. Pēc garšas ogas ne ar ko neatšķīrās no mūsu parastās Zemes avenes, tikai bija gaužām sīkas. Nezinītis stū- ķēja pilnu muti šo Mēness aveņu, taču, lai ēda tās cik ēzdams, nemaz nejutās paēdis.

Jāsaka, šoreiz viņam tā arī neizdevās remdināt izsalkumu.

Izturējies viņš piesardzī- gāk, tad būtu pamanījis, ka no krūma viņu jau sen novēro kādas uzmanīgas acis. Šīs uzmanīgās acis piederēja Mēness knēvelim, ko sauca par Fiksu. Tas bija ģērbies rūsganā, elko­ņos padilušā svārciņā, ar kaut kādu ērmotu, rūsganu žokejnīcu galvā. Kājās bik­ses, kuras parasti valkā sa­bāztas zābakstulmos, taču zābaku nebija, tikai basās kājās uzautas sandales.

Rokas Fiksam bija slota, ko viņš turēja paceltu ka dūrienam gatavu šauteni, it kā taisītos ar šo šauteni doties uzbrukumā.

Neko nenojauzdams, Nezinītis sukāja iekšā avenes, kad pēk­šņi no apakšas atskanēja klikšķis, un viņš juta, ka viņu nez kas cieši satver aiz kājas. Nezinītis aiz sāpēm iekliedzās un pielie­cies ieraudzīja, ka viņa kāja iekļuvusi lamatās. Tai pašā acu­mirklī Fikss, kas bija sekojis katram viņa solim, izlēca no savas slēptuves un, pieskrējis Nezinītim klāt, no visa spēka ievilka viņam ar slotu pa galvu.

—   Ak tu, riebekli! Tātad tu man te avenes rīsi! — kliedza Fikss, ar slotu vēzīdamies.

—   Paklausieties, — Nezinītis sašutis ierunājās, — ko tas nozīmē? Kāpēc ar slotu? Un turklāt vēl lamatas!

Taču Fikss viņā neklausījās.

—   Es tev gan rādīšu, kā avenes rīt! — viņš nerimās, atlauz­dams Nezinītim rokas uz muguras un siedams tās ar auklu.

Nezinītis tikai paraustīja plecus.

—    Nesaprotu, kas īsti notiek! — viņš nomurmināja.

—   Ek, tūdaļ aizvedīšu tevi pie Klopsa kunga, tad tu visu sapratīsi! — Fikss piedraudēja.

—    Kas tas tāds par Klopsa kungu? — Nezinītis jautāja.

—    Gan tu redzēsi, kas tas tāds par Klopsa kungu. Un nu — marš! — uzsauca Fikss un rāva auklu ar tādu spēku, ka Nezi­nītis gandrīz nogāzās no kājām.

—    Kā tad es varu iet, nesapratīgais radījums jūs! Vai tad neredzat, ka man kāja lamatās? — Nezinītis iebilda.

—    Ko tu neteiksi, mīkstpēdiņš tāds, — kāja lamatās! — Fikss norūca.

Viņš tomēr pieliecās un atbrīvoja Nezinīša kāju no lamatām.

—    Nu, marš, marš, nav ko izrunāties! — viņš nokomandēja un, nelaizdams vaļā auklu, ar ko bija sasējis Nezinītim rokas, pagrūda viņu no muguras ar slotu. — Un negudro bēgt, tik un tā no manis neizmuksi!

Nezinītis par atbildi tikai paraustīja plecus. Bēgt viņš neva­rēja — kaut vai tāpēc, ka ar lamatu atsperi sasistā kāja stipri sāpēja. Pieklibodams viņš steberēja pa dārzu, un viņam aiz mu­guras, sirdīgi tosdams, kātoja Fikss ar slotu pār plecu. No dārza izgājuši, viņi soļoja garām Mēness gurķu un tomātu dobēm. Kaut gan Nezinīti nodarbināja pavisam citas domas, viņš tomēr pameta pa skatienam apkārt un ievēroja, ka Mēness gurķi un tomāti ir desmitiem reižu mazāki par tiem, pie kuriem viņš bija pieradis uz Zemes.

Tālumā trīs knēveļi laistīja dobes. Divi ar rokām sūknēja ūdeni, un trešais virzīja strūklu no brandspoita. Strūkla šāvās augstu, augstu un, sašķīzdama lāsītēs, smidzinājās lejup kā lietus.

Drīz gurķu un tomātu dobes beidzās un sākās Mēness ze­meņu dobes. Vairāki knēveļi ložņāja starp dobēm, lasīja ienāku­šās zemenes un lika tās apaļos pītos grozos. Kāds no zemeņu lasītājiem ieraudzīja Fiksu ar Nezinīti un uzsauca:

—   Ei, Fiks, vai atkal laupītāju notvēri?

—   Atkal, kā tad citādi, — apmierināti smīnēdams, atsaucās Fikss.

—   Vai pie Klopsa kunga ved, vai?

—    Pie Klopsa kunga, pie kā gan cita!

—    Atkal ar suņiem rīdīsiet? — atraudamies no darba, ievai­cājās kāds cits knēvelis.

—    Nu, to jau nu Klopsa kungs pats labāk zina. Ar ko pavē­lēs, ar to rīdīsim.

—   Zvēri! — noņurdēja kāds no zemeņu lasītājiem.

—    Ko?

—   Zvēri, es saku, jūs esat ar savu Klopsa kungu!

—    Es tev gan došu zvērus! — nikni nošņāca Fikss. — Iešu un pateikšu Klopsa kungam, ka jūs te palaižat muti, nevis strā­dājat — vienā rāvienā atrādīsieties uz ielas!

Knēveļi klusu ciešot ķērās pie darba. Fikss iebadīja Nezinī­tim ar slotu mugurā, un viņi virzījās tālāk. Kad viņi bija uzkā­puši pakalnā, Nezinītis ieraudzīja skaistu divstāvu māju ar lielu vaļēju verandu. Visapkārt mājai bija puķu dobes. Seit ziedēja gan Mēness mārpuķītes, gan atraitnītes, gan kreses, gan Mē­ness rezēdas un asteres. Pie mājas logiem auga Mēness ceriņu krūmi. Visi šie ziedi

bija tādi paši kā pie mums uz Zemes, tikai daudzkārt sīkāki. Jāsa­ka gan, ka Nezinītis jau sāka aprast ar to, ka uz Mēness augi ir mazi, un tas viņu vairs nepārsteidza.

Verandā sēdēja Klopsa kungs. Tas bija varen resns knēvelis ar sarkaniem vaigiem un lielu, sārtu plikumu galvvidū. Ačeles vi­ņam bija šauras, šau­

ras kā spraudziņas, bet uzacu gandrīz nemaz nemanīja, un tāpēc viņa seja izskatījās ļoti jautra un labsirdīga. Ģērbies viņš bija ērtā, tumši brūnā, baltsvītrotā zīda pidžamā un čībām kā­jās. Viņš sēdēja pie galda un darīja četrus darbus reizē: 1) ēda baltmaizi ar sviestu; 2) dzēra tēju ar ievārījumu; 3) lasīja avīzi; 4) vienā laidā spļaudīdamies, gaiņājās no mušām, kas riņķoja viņam apkārt, ik mīļu brīdi mezdamās uz kailā paura un kriz­damas tējā.

Visus šos četrus darbus Klopsa kungs darīja tik cītīgi, ka sviedri viņam, burtiski, plūda aumaļām, kā strautiņi ritēja no plikā paura taisni pār vaigiem un aiz apkakles. Tas acīmre­dzot Klopsa kungam nesagādāja nekādu sevišķu prieku, jo viņš vienā gabalā ķēra dvieli, kas karājās uz mīkstā krēsla atzvel­tnes, un ar vienu vēzienu noslaucīja mitro galvvidu, lūkodams pie reizes aizķert arī kaklu, pēc tam uzkāra dvieli atpakaļ, iepriekš pavicinājis to virs galvas, lai aiztramdītu mušas.

Ieraudzījis mājai tuvojamies Fiksu ar Nezinīti, Klopsa kungs pastūma pie malas tasīti ar neizdzerto tēju un ziņkāri gaidīja, kas būs tālāk.

—   Ek, še, Klopsa kungs, notvēru laupītāju, — Fikss ziņoja, apstādamies ar Nezinīti goddevīgā attālumā.

Klopsa kungs piecēlās no galda, pienāca pie kāpnītēm, kas veda no verandas lejup, un, tuklās rociņas uz vēdera salicis, ņē­mās aplūkot Nezinīti no galvas līdz kājām.

—   Droši vien lamatās iekritis? — viņš pēdīgi novaicāja.

—   Taisni tā, Klopsa kungs. Rija avenes un iekļuva lamatās.

—   Tā, tā, — Klopss noīdēja. — Nu, es tev rādīšu, tu man padancosi! Kāpēc riji avenes, runā!

—    Es nemaz neriju, es ēdu, — Nezinītis viņu izlaboja.

—   Oho, cik ātri apvainojas! — Klopsa kungs pavīpsnāja. — Ne vārda nedrīkst pateikt! Nu labi! Tad kāpēc tu tās ēdi?

—   Nu, kāpēc … Gribējās ēst.

—   Ai, nabadziņš! — Klopss liekuļotā līdzjūtībā iesaucās.

—   Ēst iegribējies! Nu, es tev parādīšu, tu man vēl padancosi! Bet vai tās avenes ir tavas? Atbildi!

—    Kāpēc tad nav manas? — Nezinītis atbildēja. — Es taču nevienam nost neņēmu, pats no krūma palasīju.

Aiz niknuma Klopss gandrīz salēcās uz savām īsajām kāje- lēm.

—    Nu, es tev parādīšu, tu man vēl dancosi! — viņš bļāva.

—  Vai tad tu neredzēji, ka te ir privātīpašums?

—    Kas tas tāds par privātīpašumu?

—   Ko, tu varbūt neatzīsti privātīpašumu? — Klopss aizdo­mīgi novaicāja.

—    Kāpēc neatzīstu? — Nezinītis samulsa. — Es atzīstu, es tikai nezinu, kas tas tāds par īpašumu ir. Pie mums nekāda pri­vātīpašuma nav. Mēs visu sējam kopā, arī kokus dēstām kopā, un pēc tam katrs ņem, cik kuram vajag. Pie mums visa kā pa­pilnam.

—    Kur tas ir — pie jums? Pie kādiem — jums? Kā jums ir papilnam? Par tādām runām tevi vajag stiept taisni uz policiju! Tur tik tev parādīs! Tur tu padancosi! — Klopss auroja pilnā rīklē, ar rokām vēzēdamies un neļaudams Nezinītim iebilst ne vārda.

Beidzot viņš sasita plaukstas un uzkliedza:

—    Feks!

Uz saucienu pa durvīm ieklupa knēvelis tādā pašā ietērpā kā Fikss, tikai bez žokejnīcas. Viņu ieraudzījis, Klopss pasita knipi un ar roku norādīja uz grīdu sev līdzās. Fekss acumirklī saprata, ko no viņa prasa, un, paķēris atzveltnes krēslu, kas stāvēja pie galda, nolika to Klopsam aiz muguras. Klopss ne­steidzīgi atzvila krēslā.

—    Nu tad atved šurp to . .. — viņš sacīja. — M-m-m … Milordiņu atved šurp, jā!

Fekss pa kaklu pa galvu traucās izpildīt pavēli.

—    Tava laime, ka es esmu gaužām labsirdīgs knēvelis, — Klopss sacīja Nezinītim. — Es tevi uz policiju nesūtīšu. Ar poli­ciju, brāl, labāk nesapiņķēties. No policijas nav nekāda la­buma — ne man, ne tev, jupis viņu būtu parāvis!

Tobrīd ieradās Fekss ar lielu, pinkainu suni pie ķēdes.

—    Lai notiek, es tevi atlaidīšu, — Klopss turpināja, pievēr­sies Nezinītim. — Tikai tad tu, mīlulīt, diedz labi ātri, citādi — ka sunītis tev maķenītiņ neiekož . .. Laid viņu vaļā! — Klopss pavēlēja Fiksam.

Fikss atraisīja Nezinītim rokas.

—    Nu, skrien nu, ko tad tu kavējies? — Klopss mudināja.

—   Vai varbūt tu gribi, lai tev uzrīda suni? Nu labi, Feks, laid viņam virsū suni!

Redzēdams, ka notikums attīstās pavisam nevēlamā virzienā, Nezinītis šķina projām, ko kājas nesa. Tai pašā brīdī Fekss atraisīja ķēdi — un pinkainais suns drāzās Nezinītim pakaļ.

—   Ņem ciet, Milordiņ, ņem ciet! — priecīgi iespiedzās Klopss un sita plaukstas.

Manīdams, ka suns nupat viņu panāks, Nezinītis spēji pasi­tās sāņus. Suns pēc inerces aizlēca tālāk. So paņēmienu Nezi­nītis atkārtoja ikreiz, kad Milordiņš jau bija viņam uz papēžiem, un sunim ne reizi neizdevās viņam iekost. Viņš joza apkārt mā­jai pa puķu dobēm. Ar saknēm izrautās mār­puķītes, kumelītes, at­raitnītes, tulpes šķīda zem viņa kājām uz vi­sām pusēm.

—            Milordiņ, ņem viņu ciet! — Klopss auroja pilnā kaklā.

—    Ko tu tūļājies? Ne­vari ar vienu zaglēnu

tikt gala? Cui! Ak, tu zirgezelis tads! Es tev gan rādīšu, tu man vēl padancosi! . . . Ei, Feks!

—    Ko pavēlēsiet, lielkunga kungs? — Fekss goddevīgi nolie­cās pie Klopsa.

—   Acumirklī atved šurp to … m-m-m .. . Atved Cezarino!

—    Klausos! — Fekss nomurmināja un metās prom.

Pēc maza brītiņa viņš atveda kārnu bezastes suni ar garām, izģindušām kājām un īsu, brūnu spalvu.

—    Palaid to vaļā! — Klopss bļāva. — Cui, Cezarino, ņem ciet!

Redzēdams, ka Milordiņam pienākuši palīgspēki, Nezinītis šāvās no pakalna lejā un sāka lēkāt pa zemeņu dobēm. Abi suņi, ceļu nevērodami, drāzās viņam pakaļ un nežēlīgi mīdīja zeme­nes.

—    Ko viņi dara! Ko viņi dara! — Klopss iegaudojās, skrie­

dams lejā, pliko pauri saķēris. — Viņi iznīcinās manas ze­menes! Cezarino, Milordiņ, tveriet jel ašāk, kaut viņu jupis! Ielenciet viņu! Drāzie­ties katrs no savas puses! … Ak, jūs aunapieres, muļķade­sas, stulbie idioti! Divi stulbi idioti nevar pieveikt vienu stulbu ļempausi! … Un ko jūs plātāt mutes? — Klopss uzbrēca knēveļiem, kas strā­dāja zemeņu laukā. — Ķeriet viņu! … Stāv un smejas, die- deļi! Es jums gan!

Kneveļi pameta darbu un pa dobēm sāka dzīties suņiem

pakaļ. Klopss tūliņ redzēja, ka no ta zemenem nekas labs nav gaidāms.

Atpakaļ! — viņš iekliedzās. — Es jums gan rādīšu, kā mīdīt zemenes, jūs man vēl padancosiet!

Knēveļi pārtrauca vajāšanu. Klopss pats savā personā metās tvarstīt Nezinīti un iegrūda kāju lamatās.

Kas šeit īsti notiek? — viņš spiedza, sāpēs locīdamies.

Ei, Fiks, Feks, ko jūs, mūlāpi, skatāties? Es jums, nelieši, rā­dīšu, jūs man vēl dancosiet! Visās malās salikuši lamatas! Slep- kavnieki tādi, pestiet mani vaļā, citādi — es nezinu, kas notiks!

Fikss un Fekss pieskrēja Klopsam klāt un raudzīja atbrīvot viņa kāju no lamatām. Pa to laiku Nezinītis, Milordiņš un Ceza­rino pārnesa savu darbības lauku no zemenēm uz gurķu un to­mātu dobēm. Vienā rāvienā tur viss bija savandīts juku jukām, un jau grūti bija izšķirt, kur auga gurķi un kur tomāti.

—    Vai-vai-vai! Ko viņi tur darās! — Klopss rēca, gluži sar­kans aiz dusmām. — Ei, Fiks, Feks, ko jūs tur stāvat, mutes iepletuši, slīmesti? Uz karstām pēdām stiepiet šurp šauteni, es viņu" nošaušu kā suni, viņš man vēl padancos!

Fikss un Fekss aizgāja kā divi deviņi — un nebija ko re­dzēt, kad bija atpakaļ ar šau­teni.

—    Šaujiet viņu! — siekalas šķiezdams, rēca Klopss. — Tik un tā man par to nekas nebūs!

Fikss, kuram rokās bija šautene, notēmēja un izšāva. Lode aizsvilpa par diviem soļiem Nezinītim garām.

—   Nu, kas tā šauj? Kas tā šauj! — pārskaities bļāva Klopss.

—   Dodiet šauteni šurp! Es jums parādīšu, kā jāšauj!

Viņš izrāva Fiksam šauteni un izšāva, taču trāpīja nevis Nezinītim, bet Cezarino. Nabaga suns mežonīgi iekaucās. Palē- cies uz augšu un apmetis gaisā kūleni, viņš nokrita augšpēdu un palika guļam ar kājām gaisā.

—   Nu, redziet nu, lempji! — Klopss, galvu saķēris, iebrēcās.

—  Jūsu dēļ suni nobendēju!

Redzēdams, ka iet vaļā šaušana, Nezinītis pieskrēja pie žoga un, sasprindzinājis visus spēkus, vienā stiepienā pārsviedās tam pāri.

—   Ak tu man šitā! — bez elpas aiz niknuma gārdza Klopss.

—   Nu, to tu man pieminēsi! Es tev vēl parādīšu! Tu man dan­cosi!

Viņš sparīgi pakratīja dūri virs sava dusmās piesarkušā plikā paura, tad nikni nospļāvās un slāja uz mājām — aprēķi­nāt Nezinīša nodarītos zaudējumus.

Devītā nodaļa

Kā Nezinītis satikās ar Figlu un Miglu

Izbēdzis no vajātājiem, Nezinītis diedza, cik jaudas, pa ielu, kurai abās pusēs stiepās augsti žogi. Aiz žogiem skanēja nemi­tīgas suņu rejas, un Nezinītim likās, ka negantie suņi aizvien vēl dzenas viņam pakaļ. No bailēm viņš pat nemanīja, kurp skrien, un, tikai nonācis ielā ar dzīvu kustību, sāka pamazām attapties. Tikai tagad viņš atskatījās un redzēja, ka suņi, no kuriem viņš tā bija pārbijies, vairs nav viņam uz pēdām. Pa ietvēm rāmi staigāja Mēness knēveļi: neviens nekur neskrēja, neviens nevienu nevajāja, neviens nekādu naidīgu darbību pret Nezinīti neuzsāka. Šeit vairs nebija blīvo dēļu žogu. Abpus ielas slējās augsti nami, kuru apakšējos stāvos atradās dažādi vei­kali.

Nemanot bija pienācis vakars. Visur iedegās laternas. Vei­kalu logi no iekšpuses pieplūda ar maigu gaismu. Pie namu sie­nām krāsainās ugunīs saplauka, iemirguļojās gaismas reklā­mas. Jo tālāk Nezinītis gāja, jo platākas kļuva ielas, nami aug­stāki, veikali greznāki un reklāmu ugunis spožākas. Šķērsām pāri ielām liecās smalka kaluma metāla arkas un viadukti, uz kuriem bija ierīkotas dažādas atrakcijas: šūpoles, karuseļi, spi- rāliskas noejas, «lēkājošie zirdziņi», «lidojošie velosipēdi» un dažādu sistēmu un izmēru velnariteņi. Tas viss griezās, šūpo­jās, līgojās, lēkāja un spārdījās, un zvīļoja tūkstošu elektrisko spuldžu gaismā. ^

Visā šai greznībā it īpaši izcēlās kāds milzum liels velna- ritenis, kas ne tikvien griezās kā parastais velnaritenis, bet tai pašā laikā zvārojās uz visām pusēm, it kā grasīdamies nogāz­ties uz gājēju galvām.

Tūkstošiem knēveļu rāpās augšup pa kāpnēm, lai pašūpotos šūpolēs, pakratītos uzvelkamo zirdziņu mugurā, ar speciālu ve­losipēdu pabraukātos pa virvi virs ielas, pagrieztos karuselī vai kaut velnaritenī.

Apakšā gar ietvēm bija izlikti greizie spoguļi, un ikviens va­rēja pēc sirds patikšanas izsmieties, vērodams savu izstieptā, saspiestā vai visai nedabiski pāršķiebtā ģīmja atspulgu.

Turpat daudzo ēdnīcu un kafejnīcu priekšā — taisni uz ietves bija novietoti galdiņi. Daudzi knēveļi sēdēja pie galdiņiem, va­kariņoja, dzēra tēju, kafiju vai gāzēto ūdeni ar sīrupu, ēda sal­dējumu vai arī tāpat vien šo to uzkoda. Daži tepat dejoja, mūzi­kai skanot visās malās. Starp galdiņiem šaudījās oficianti un oficiantes ar paplātēm un pienesa dažādus ēdienus ikvienam, kas vēlējās.

Ieraudzījis knēveļus ēdam vakariņas, Nezinītis atģidās, ka jau sen ir izsalcis. Ilgi negudrodams, viņš apsēdās pie brīva galdiņa. Tūliņ piesteidzās oficiants visai kārtīgā melnā uzvalkā un jautāja, ko viesis vēlētos iebaudīt. Nezinītis vēlējās šķīvīti

viras, pēc tam lūdza atnest porciju makaronu ar sieru, tad no­tiesāja vēl divas porcijas tīteņu, izdzēra tasīti kafijas un uzēda zemeņu saldējumu. Viss bija ārkārtīgi garšīgs.

Krietni paēdis, Nezinītis sajutās laimīgs un labs. Viņam gri­bējās aiz prieka uzdziedāt vai izdarīt kādam kaut ko ļoti patī­kamu. Viņš sēdēja pie galda, klausījās mūziku, vēroja dejotā­jus, aplūkoja pie blakus galdiņiem sēdošos knēveļus. Visi viņi dzīvi sarunājās un jautri smējās. Visiem bija labsirdīgas, laip­nas sejas. Arī tas melni tērpies knēvelis, kas Nezinītim bija atne­sis ēdienus, uzmeta viņam pa ļoti vēlīgam skatienam.

«Nekas, šeit ir pavisam labi!» Nezinītis apmierināts nodo­māja. «Redzams, arī uz Mēness dzīvo lāga knēveļi!»

Viss, kas viņam bija lēcies iepriekš, sāka likties tāds kā pār­pratums vai ērmots sapnis, kuru nav vērts atcerēties.

Piecēlies no galda un atvadām pavēcinājis oficiantam ar roku, Nezinītis devās tālāk, taču oficiants žigli viņu panāca un, pieklājīgi smaidīdams, atgādināja:

—   Jūs, dārgais draugs, piemirsāt samaksāt naudu.

—    Ko tādu? — Nezinītis ar laipnu smaidu pārjautāja.

—   Naudu, dārgais draugs, naudu!

—    Kādu naudu, dārgais draugs?

—    Nu, jums taču, dārgais draugs, jāsamaksā nauda.

—    Nauda? — Nezinītis mulsi izstostīja. — Bet, dārgais draugs, kas tas ir? Es, kā to lai saka, pirmoreiz tādu vārdu dzirdu.

Smaids vienā mirklī nozuda no oficianta sejas. Viņš pat tā kā nedabiski nobāla aiz dusmām.

— Ak tā! — viņš no­murmināja. — Pirmoreiz tādu vārdu dzirdi? Nu, tā tas vis neies!

Sagrābis Nezinīti aiz rokas, viņš to parāva malā un, izvilcis no kabatas svilpīti, spalgi iesvilpās. Tūliņ pat nez no kurienes, no tumsas iznira liela auguma knēvelis zilā mundierī ar spo­žām metāla pogām un vara ķiveri galvā. Rokās viņam bija smaga gumijas runga un pie jostas pistole makstī.

—    Policista kungs, šis te neatdod naudu! — oficiants sūdzē­jās par Nezinīti.

—   Kā tu drīksti neatdot naudu, lops tāds! — ieaurojās poli­cists, saspriedis rokas sānos un izgāzis resno vēderu.

—    Pirmkārt, es neesmu lops, — Nezinītis ar cieņu atbildēja, — un, otrkārt, man nekādas naudas nav. Es nekādu naudu no viņa neesmu ņēmis un neesmu pat redzējis.

—   Bet vai šito tu esi redzējis? — policists vaicāja un pa­grūda Nezinītim zem deguna gumijas rungu.

Nezinītis neviļus atmeta galvu.

—    Kas tas ir, kā tu domā? — policists noprasīja. — Nu, jel paosti!

Nezinītis piesardzīgi paostīja rungas galu.

—   Gumijas nūja, kā liekas, — viņš nomurmināja.

—   «Gumijas nūja»! — policists pārmēdīja. — To jau redz, ka tu esi ēzelis! Tā ir uzlabota gumijas runga ar elektrisku kon­taktu. Saīsināti — UGREK. Un nu — stāvi rāms! — viņš noko­mandēja. — R-rokas gar sāniem! Un nekādas r-runāšanas!

Nezinītis mehāniski pacēla galvu un nostiepa rokas gar sā­niem. Policists iegrūda viņam ar rungas galu pierē. Atskanēja sprakšķis. Nezinītis sajuta elektriskās strāvas sitienu, turklāt tik spēcīgu, ka dzirksteles pašķīda gar acīm un galvā sāka dūkt, un viņš sagrīļojās, nespēdams noturēties kājās. Sagrābis Nezi­nīti aiz apkakles, policists ņēmās gramstīt viņam pa kabatām un, nekā tanīs neatradis, vilka viņu cauri pūlim, kas sāka lasī­ties apkārt.

—    Iz-z-klīst! Un nekādas r-runāšanas! — viņš kliedza, drau­dīgi vēzīdamies ar rungu.

Pūlis acumirklī izklīda. Policists stiepa Nezinīti pa ielu pro­jām, tad nogriezās šaurā šķērsieliņā un apstājās pie melna poli­cijas automobiļa, kas atgādināja autofurgonu ar nelielu aizres­totu lodziņu. Plaši atvēris durtiņas kulbas dibenpusē, viņš pavē­loši pameta Nezinītim ar pirkstu un, uzacis saraucis, pateica:

—    Hip! Hip!

—    Bet ko tas nozīmē — «hip-hip»? — Nezinītis nesaprata.

—    Nozīmē to, ka rāpies labi veicīgi kulbā, kamēr es neesmu saskaities! — policists ieaurojās.

Redzēdams, ka Nezinītis vilcinās, viņš ar tādu spēku iegrūda tam ar nūju mugurā, ka tas tenteriski ielidoja kulbā.

Nezinītis nepaguva aptvert, kas noticis, kad durtiņas aiz viņa aizcirtās. Uzcēlies no netīrās, piespļaudītās grīdas, Nezi­nītis ar plecu sparīgi grūdās durvīs, taču tās nevērās vaļā. Tad viņš no visa spēka sāka dauzīt durvis ar dūri un saukt:

—    Ei, kas šeit pie jums notiek?

Policists tomēr nepagodināja viņu ar atbildi, bet apsēdās ka­bīnē blakus šoferim un nokomandēja:

—   Aši uz policijas pārvaldi!

Motors ierūcās. Automobilis sāka lēkāt pa bruģa akmeņiem, un pēc stundas ceturkšņa Nezinītis jau bija policijas pārvaldē. Policists, kuru, pie reizes jāsaka, sauca par Figlu, nodeva Nezi­nīti no rokas rokā citam policistam, ko sauca par Miglu. Poli­cists Migls bija ģērbies tādā pašā mundieri kā Figls, tikai viņa mundiera pogas nebija gluži tik spožas kā Figla mundiera po­gas. Tas droši vien bija tāpēc, ka policists Migls savu dienestu veica nevis zem klajas debess, bet slēgtā, slikti vēdināmā telpā, kur metāls, no kā bija darinātas pogas, pamazām apskapstēja un zaudēja spožumu.

Visas sienas šai telpā bija aizkrautas ar augstiem skapjiem, kuros glabājās ziņas par dažādiem noziedzniekiem. Istabas vidū stāvēja izturīgs ozolkoka galds ar smagām, taisnām, četrkan­tainām kājām. Aiz galda vienā galā atradās fotoautomāts foto­grāfiju izgatavošanai, otrā galā — rentgena aparats, ar kuru parasti caurskatīja arestētos, lai uzzinātu, vai tie rolaupltas dārglietas nav paslēpuši vēderā, iepriekš tās norijot. Pie durvīm atradās tā saucamais mērstatīvs, proti, ierīce noziedznieku auguma mērīšanai; tā sastāvēja no gara, vertikāli uz pamatnes nostiprināta mērstienīša ar iedaļām un bīdāmu plāksni.

Uz galda atradās telefona aparāts, kaste ar tīrām veidlapām arestēto reģistrēšanai, lēzena kārbiņa ar melnu tipogrāfijas krāsu pirkstu nospiedumu noņemšanai un Migla vara kaska.

Skaidrības labad jāpiebilst, ka Migla kaska nespīdēja gluži tik spoži kā Figla kaska. It īpaši labi to varēja manīt, kad Figls, ienācis istabā, noņēma no galvas kasku un nolika uz galda bla­kus Migla kaskai. Reizē ar to atklājās, ka Migls un Figls izska- tas ļoti līdzīgi: abi lieliem vaigu kauliem, platu seju, zemu pieri un tumšiem, asiem, ezītī apgrieztiem matiem, kas sākās gandrīz vai pie pašām uzacīm.

Par spīti lielajai ārējai līdzībai, Figla un Migla raksturi bija stipri atšķirīgi. Ja Figls bija dusmīgs knēvelis, kas necieta, kā viņš pats mēdza apgalvot, nekādu runāšanu, tad Migls — taisni

otrādi — ļoti labprāt aprunājās un pat pajokoja. Līdzko durvis aiz Figla bija aizvērušās, Migls uzrunāja Nezinīti:

—    Atļaušos jums, cienījamais, paziņot, ka visā policijas pār­valdē pirmā persona esmu es, tāpēc ka pirmais, ko jūs, šeit no­kļuvis, redzat, nav nekas cits kā mana seja. Hi-hi-hi-ī! Vai nav tiesa — tas ir asprātīgs joks?

Neļāvis Nezinītim uz izteikto jautājumu atbildēt, viņš turpi­nāja:

—   Mans pirmais pienākums ir noskaidrot ikviena notvertā noziedznieka personību, šai gadījumā — jūsu personību.

—    Bet es taču neesmu noziedznieks! — iebilda Nezinītis.

—    Tā saka visi, cienījamais, — Migls viņu pārtrauca, — tā­pēc ka ikviena noziedznieka nolūks ir maldināt policiju, tā sa­kot, jaukt tai galvu un, izmantojot šo apstākli, laisties lapās. Man tomēr, cienījamais, jūs jābrīdina, ka tas jums neizdosies, jo mums ir ārkārtīgi smalkas metodes noziegumu izmeklēšanai, un par to jūs tūliņ pats pārliecināsieties. Lūdzu, nosauciet man savu vārdu!

—   Nezinītis,

—    Redziet nu, — Migls uztvēra, — jūs sakāt, ka jūs sauc par Nezinīti, bet kā es varu zināt, ka Nezinītis ir jūsu īstais vārds? Varbūt aiz Nezinīša vārda slēpjas kāds bīstams noziedz­nieks. Noziedznieki taču mēdz mainīt savus vārdus. Lūk, piemē­ram, arī jūs. Šodien jūs, piemēram sacīt, esat Nezinītis, rīt — Viszinītis, parīt — vēl kaut kāds Velnzinītis (hi-hi! Asprātīgi, vai nav tiesa?). Pamēģini tad nu izdibināt! Mēs tomēr visu līdz pašiem pamatiem izdibināsim. Atļaujos pievērst jūsu uzmanību šiem trim skapjiem. Tajos mums glabājas apraksti par visiem noziedzniekiem, ar kuriem mums kādreiz iznākusi darīšana. Taču, ja mēs sāksim meklēt jūsu personas aprakstu pa visiem trim skapjiem, tad netiksim ar to galā pat trijos gados. Lai pa­ātrinātu izmeklēšanu, mēs visus noziedzniekus iedalām trijās kategorijās. Pirmajā skapī mums glabājas gara auguma, ot­rajā — vidēja auguma un trešajā — maza auguma noziedznieku apraksti. Lai atrastu jūsu aprakstu, mums jāizmēra jūsu augums.

—     Bet jums taču nevar būt mana apraksta, jo es tikai šodien ierados uz jūsu planētas, — iebilda Nezinītis.

—     Tā saka visi, cienījamais, absolūti visi! — iesaucās Migls, pat neklausīdamies, ko saka Nezinītis. — Tā, palūgšu jūs uz mirklīti nostāties pie mērstatīviņa. Lūk, tā .,. Stāviet mierīgi! Papēdīšus kopā! Rokas gar sāniem!

Tā runādams, Migls nostādīja Nezinīti ar pakausi pie verti­kālā mērstienīša un nolaida viņam uz galvas bīdāmo plāksnīti, tad atzīmēja iedaļu, uz kuru norādīja mērierīces bultiņa.

—   Tā, — viņš noteica. — Jūsu augums, izteikts standarta mērvienībās, līdzinās septiņdesmit diviem. Tātad jūs esat vidēja auguma knēvelis un jūsu apraksts meklējams otrajā skapī. Tas tomēr vēl nav viss. Kā jūs pats varat pārliecināties, katrā skapī ir trīs nodalījumi. Katra skapja augšējā nodalījumā mums gla­bājas knēveļi ar lielām galvām, vidējā nodalījumā — knēveļi ar vidēja lieluma galvām un, beidzot, apakšējā

nodalījumā — knēveļi ar mazām galvām. Uz­zinām jūsu galvas apkārtmēru . . . Lūk, tā . . . Trīsdesmit vienību. Tātad redzam, ka galva jums ir liela; tas nozīmē, ka jūs vajag meklēt augšējā nodalījumā. Taču arī tas vēl nav viss: katrā nodalījumā, kā redzat, ir pa trim plauk­tiem. Uz pirmajiem plauktiem mums visur ir knēveļi ar gariem deguniem, uz otrajiem — ar vidēja garuma, uz trešajiem — ar strupiem deguntiņiem. Izmērām jūsu degunu un re­dzam, ka tā garums ir tikai divarpus vienības, proti, tas ir strups. Jūsu apraksts tātad jā­meklē otrā skapja augšējā nodalījuma trešajā plauktā. Tas jau ir tīrais sīkums, jo visas

veidlapas ar aprakstiem novietotas pēc augumiem. Mūs neinte­resē noziedznieki, kuru augums ir septiņdesmit un septiņdesmit viens — tos atmetam; mūs neinteresē galvas ar divdesmit as­toņu un divdesmit deviņu vienību apkārtmēru — atmetam; mūs neinteresē deguni divu un pusotras vienības garumā — atme­tam. Bet, rau, te ir jūsu veidlapa, viss saskan uz mata: augums — septiņdesmit divi, galvas apmērs — trīsdesmit, de­guns — divarpus . . . Vai jūs zināt, kas jūs esat?

—    Kas tad? — Nezinītis nobijies jautāja. '

—    Slavenais bandīts un laupītājs, vārdā Skaistulītis, kas aplaupījis sešpadsmit vilcienus, izdarījis desmit bruņotas ielau­šanās bankās, septiņreiz izbēdzis no cietuma (pēdējo reizi bēdzis pagājušajā gadā, uzpircis sargus) un nozadzis vērtības kop­summā par divdesmit miljoniem fārtingu! — priecīgi smaidī­dams, paziņoja Migls.

Nezinītis apjucis gaiņājās rokām.

—    Nu, ko jūs runājat! Ko jūs! Tas neesmu es! — viņš sacīja.

—    Nē, tomēr jūs, Skaistulīša kungs! Ko jūs kautrējaties? Ar tādu milzu naudu kā jums nepavisam nav ko kautrēties. Domāju, ka no divdesmit miljoniem jums kāds nieks gan būs atlicis. Kādu nieku jūs, bez šaubām, esat noglabājis. Iedodiet man no šiem jūsu miljoniem kaut vai simt tūkstošu — un es jūs atlai­dīšu. Neviens taču bez manis nezina, ka jūs esat slavenais lau­pītājs Skaistulītis. Bet es jūsu vietā iespundēšu cietumā kādu citu klaidoni — un viss būs kārtībā, goda vārds!

—    Es jums apgalvoju — jūs maldāties! — Nezinītis sacīja.

—    Nu, re nu! Kaunieties jel, Skaistulīša kungs! Vai tiešām jums žēl kaut kādu nieka simt tūkstošu? Ar tādiem ienākumiem kā jūsējie es pat divsimt nebūtu žēlojis, lai tikai paliktu brīvībā. Nu, dodiet kaut piecdesmit tūkstošus . . . Nu, divdesmit. . . Ma­zāk nevaru, goda vārds! Dodiet divdesmit tūkstošus un staigā­jiet vesels uz visām četrām debespusēm.

—   Es tīri vienkārši nesaprotu, par ko jus runājāt. — Nezi­nītis noplātīja rokas. — Es neesmu Skaistulītis un . . .

—    Zinu, zinu visu, ko jūs teiksiet, — Migls viņu pārtrauca. — Jūs neesat Skaistulītis un nekādu naudu neesat ņēmis, bet tas te veidlapā taču viss ir jūsu. Augums — septiņdesmit divi. Vai tas ir jūsu augums vai nav jūsu? Galva — trīsdesmit. Ir jūsu galva? Deguns — divarpus … Un palūk — te ir arī jūsu fotokartīte.

Nezinītis palūkojās kartītē, kas bija pielīmēta pie veidlapas, un teica:

—   Tā nav mana fotokartīte. Es nepavisam neesmu līdzīgs tam knēvelim, kas šeit uzņemts.

—    Pareizi! Nemaz neesat līdzīgs! Bet kāpēc? Tāpēc, ka esat savu ārieni pārvērtis. Pie mums, cienījamais, par naudu visu ko var izdarīt. Gan savu ārieni pārvērst, gan pat citu degunu pie­audzēt. Tādi gadījumi ir bijuši.

—    Es neesmu sev citu degunu pieaudzējis! — Nezinītis sa­šutis atcirta.

—   Tā visi saka, cienījamais, ticiet man. Nu, labi! Negribat dot divdesmit tūkstošu, dodiet kaut desmit.. . Nokļūsiet cie­tumā, tur no jums noplēsīs vairāk. Tur jums novilks kā liepai mizu — un no miljonāra jūs pārvērtīsieties par ubagu un rau­dāsiet rūgtas asaras. Nu, dodiet kaut piecus tūkstošus… kaut vai tūkstoti! … Ko tad jūs gribat — lai es jūs atlaižu par velti? Nē, vajadzēs jūs uz pāris dieniņām ievietot takelāžas nodaļā, tur jūs varbūt apdomāsieties, bet pagaidām nokārtosim dažas formalitātes.

Izņēmis no kastes tīru veidlapu, Migls uz tās uzrakstīja Nezinīša vārdu, atzīmēja augumu, galvas un deguna apmērus, uzņēma fotokartiņu, caurskatīja ar rentgenu, pēc tam notriepa viņam abas rokas ar melnu krāsu un lika atstāt uz veidlapas pirkstu nospiedumus.

— Mēs nosūtīsim jūsu pirkstiņu nospiedumus pār­baudei un salīdzināsim tos ar Skaistulīša pirkstu nospiedu­miem, tad, cerams, jūs pats pārliecināsieties, ka jūs — tas esat jūs, proti, Skaistulītis un vairs nestrīdēsieties. Bet ta­gad es esmu spiests no jums atvadīties.

Migls nospieda elektriskā zvana pogu, un pa durvīm ienāca Drigls — tādu pašu platkaulainu seju ar zemu pieri un ezītī apgrieztiem ma­tiem.

—    Uz tuptūzi! — strupi pavēlēja Migls, pamājis ar roku uz Nezinīša pusi.

Drigls uzmeta Nezinītim īgnu skatienu un plaši atvēra viņam durvis:

—    Hip! Hip!

Redzēdams,.ka Nezinītis grib kaut ko iebilst, viņš draudoši pavicināja gumijas rundziņu un noķērca kā vārna:

—    Mar-rš, velns par-rāvis! Un bez vār-rda r-runas! Apjēdzis, ka ar runāšanu tiešām neko nepanāks, Nezinītis

atmeta ar roku ur izgāja pa durvīm.

Desmitā nodaļa

Tuptūzī

Par takelāžas nodaļu vai vienkārši tuptūzi, kā to bija iedēvē­juši paši arestētie, policijas pārvaldē sauca milzīgi lielu istabu, kas ar savu izskatu atgādināja kuģa noliktavu, kur uz neskai­tāmiem plauktiem glabājas kuģa piederumi, ko parasti dēvē par takelāžu. Starpība bija tikai tā, ka šeit uz plauktiem gulēja nevis kuģa piederumi, bet parastie knēveļi.

Tuptūža vidū bija čuguna krāsns, no kuras cauri visai telpai stiepās garas skārda caurules. Pie krāsns sēdēja vairāki knēveļi un karstos pelnos cepa kartupeļus. Laiku pa laikam kāds no vi­ņiem atvēra čuguna durtiņas, vilka ārā no pelniem ceptu kartu­peli un sāka to pūst, svaidīdams no vienas saujas otrā, lai drī-

zāk atdziest. Citi knēveļi sēdēja uz plauktiem vai gluži vienkārši uz grīdas un darbojās katrs ar savu darāmo: dažs, apbruņojies ar adatu, lāpīja savu noplīsušo ķelderīti, dažs spēlēja ar drau­giem uz durakiem vai stāstīja tiem, kas gribēja klausīties, kādu bēdīgu atgadījumu no savas dzīves.

Telpa bija bez logiem, un to apgaismoja viena vienīga elek­triskā spuldzīte, kas karājās pie pašiem griestiem. Spuldzīte bija nespodra un apspīdēja, kā mēdz teikt, tikai pati savu degun­galu. Tiklīdz Nezinītis iekļuva tuptūzī un durvis aiz viņa aizcir­tās, viņš ņēmās ar rokām berzēt acis, pūlēdamies pustumsā kaut ko saskatīt. Jēgas no tā bija maz: viņš tikai izzieda pa visu seju melno krāsu, ar ko viņam bija notrieptas delnas.

Ieraudzījuši jaunatnācēju, daži visziņkārīgākie knēveļi no­lēca no plauktiem un skrēja viņam klāt. Nezinītis izbijies kāpās atpakaļ un, pieplacis ar muguru pie durvīm, gatavojās aizsar­gāties. Saskatījuši viņa notriepto ģīmi, knēveļi neviļus sāka smieties. Nezinītis saprata, ka nav ko baidīties, un arī viņa sejā atplauka smaids.

—    Par ko tevi iegrūda pie mums? Par ko tu iekriti? — knē­veļi taujāja.

—    Pats nesaprotu, brālīši! — Nezinītis atzinās. — Saka — es esot nozadzis divdesmit miljonus — pats nezinu, kas tie par miljoniem: tā kā vai fendriku, vai varbūt fertiku .. .'

Skaļi smiekli apslāpēja viņa vārdus.

—    Droši vien fārtingu, — kāds pateica priekšā.

—   Nūja, brālīši, fārtingu, jā. Bet es, goda vārds, pat nezinu, kas tie tādi ir, tie fertigi . . . fentrigi . . .

Visi labi zināja, ka fārtingi ir nauda, tāpēc Nezinīša vārdus jzņēma kā asprātīgu joku.

—  Tu, es skatos, esi jokupēteris! — Nezinītim uzbilda knē- /elis, kas stāvēja pašā priekšā.

Viņš bija bez krekla. Taisni tobrīd, kad Nezinītis ienāca, viņš diedza ciet kreklā izplēsto caurumu un patlaban tā arī sta- vēja — ar kreklu vienā rokā un adatu otrā.

—    Nu pieņemsim, ka tu patiešām nekā neesi nospēris, — sacīja knēvelis ar apaju, apcirptu galvu, — bet par kaut kādu vainu taču tevi nokampa?

—    Goda vārds, brālīši, nekādas vainas nebija. Es tikai ēd­nīcā ieturēju pusdienas, bet tas tips man saka: «Atdod naudu.» Bet es taču nekādu naudu no viņa netiku ņēmis!

Visi atkal laida smējienu va|ā.

—   Tātad tu paēdi pusdienas un naudu nemaksāji?

—    Kādu naudu? Paskaidrojiet kaul jūs man, brālīši, kas tā jums tāda par naudu?

—   Nu jau gan — uzņēmis meldiņu! — beidzot kāds noteica.

—   Pajokojies — un pietiek!

—   Bet es taču nejokoju, brālīši! Es patiešām nezinu, kas tā par naudu.

—   Gana, gana! Tu vēl lūkosi mums iestāstīt, ka esi nokritis no Mēness.

—    Nē, brālīši, kāpēc tad no Mēness? Es pie jums atlidoju no Zemes.

—    Nu, to tu neesi visai atjautīgi izdomājis, — sacīja tas ar apcirpto galvu. — Un kur tad mēs esam? Mēs taču ari esam uz Zemes.

—   Tad nē taču, brālīši, jūs esat uz Mēness.

—   Vai, ka nu lej! — iesmējās tas bez krekla. — Kur tad, tavuprāt, ir Mēness? Mēness taču ir visapkārt Zemei. Ekur vej: augšā! — Viņš parādīja uz augšu ar adatu, ko turēja rokā.

—  Mēness — tas ir debesjums, bet Zeme — tā ir blīvā zeme zem kājām. Par to katrā grāmatā rakstīts. Un mūsu Zeme kā vilciņš griežas Mēness iekšienē. Saprati?

—   To es zinu, — Nezinītis atbildēja. — Es tikai nezināju, ka šo jūsu Zemi arī sauc par Zemi. Es stāstu jums par citu

Zemi — par planētu, kas atrodas tur, tālu aiz šā jūsu ārējā Mēness.

—    Tātad no turienes tu pie mums atlidoji? — ar mākslotu izbrīnu ievaicājās apcirptais.

—    No turienes, — Nezinītis apstiprināja.

—    Va tu re, kā! — apcirptais nogrozīja galvu. — Tad ej, brāl, labi žigli nomazgājies, tu esi lidodams gaužām nosmu­lējies.

Nezinītis piegāja pie izlietnes un sāka zem krāna mazgāties. Bet knēveļi sanāca strīdā. Vieni apgalvoja, ka Nezinītis tīšuprāt sagudrojot visādas nepasakas, lai jauktu policijai galvu, citi teica, ka viņš tīri vienkārši esot muļķītis un pļāpājot, kas iekrīt prātā; trešie nosprieda, ka viņš esot traks. Tas bez krekla vi­siem iegalvoja, ka Nezinītis, jādomā, salasījies grāmatu un sa­jucis prātā, bet grāmatās patiešām esot teikts, ka aiz ārējā Mēness ir kaut kādas milzu planētas un zvaigznes, uz kurām arī it kā dzīvojot knēveļi. Viņš tad nu droši vien esot iedomā­jies, ka atlidojis pie mums no tādas planētas. Jukušie vienmēr

iedomājoties sevi par nez kādām augstām personām, slavenībām vai drosmīgiem ceļotājiem.

Pa to laiku Nezinītis bija beidzis mazgāšanos un jautāja:

— Un kur jums te ir dvielis?

— Ko vēl negribēsi! — iespurdzās apcirptais. — Te tev ir tuptūzis, nevis viesnīca. Skaidrs? Tāda greznība kā dvie­lis šeit nav paredzēta.

— Ka tad lai noslaukās?

— Nožūsi arī tāpat. Re, kur, ja gribi, pasēdi pie krāsns — un sauss būsi!

Nezinītis apsēdās pie knēveļiem, kuri sildījās pie krāsns. Arī apcirptais piemetās blakus.

—   Tātad tu patiešām nezini, kas ir nauda? — viņš Nezinī­tim vaicāja.

—    Patiešām gan, — Nezinītis atbildēja.

—   Tad būs tev jāparāda.

Apcirptais salūkoja kabatā dažus vara naudas gabaliņus.

—    Nu tad skaties, — viņš sacīja. — Šī — vismazākā monē- tiņa — saucas santiks, bet, rau, šī, drusku lielāka, — divi san­tiki; rau, vēl viena tāda pati monētiņa — arī divi santiki, un te vēl divas monētas pa pieci santiki, redzi? Pavisam man tātad ir piecpadsmit santiku. Bet simts santiku ir viens fārtings.

—    Bet kam tie vajadzīgi — šie santiki? — Nezinītis jautāja.

—    Kā nu — kam vajadzīgi? — apcirptais brīnījās. — Par tiem var nopirkt, ko vien grib.

—    Kā tas ir — nopirkt? — Nezinītis nesaprata.

—    Ir nu gan muļķis! Nopirkt — tas ir nopirkt, — apcirptais paskaidroja. — Nu, lūk, piemēram sacīt, tev ir platmale, bet man, redzi, piecpadsmit santiku. Es tev dodu piecpadsmit san­tiku, bet tu man dod savu platmali. Gribi?

—    Kāpēc lai es tev atdodu platmali? — Nezinītis brīnījās. — Platmali var likt galvā, bet ko lai dara ar santikiem? Tie ir no vara un kaut kādi apaļi.

—   Tiešām var redzēt, ka tu esi tīrais ēzelis! Kam ir santiki, tas par tiem var visu ko nopirkt. Lūk, piemēram, ēst tev gribas?

—    Pagaidām negribas.

—    Nu, drīz gribēsies. Un, kad gribēsies, ko tu darīsi? Būs tev naudiņa — nopirksi ēdamo. Bet, ja naudas nav, — sēdi tukšu vēderu.

—    Neatsakies, — Nezinītim pačukstēja knēvelis, kas sēdēja viņam līdzās ar lielu čupru uz pieres. — Striga pareizi saka. Un mēs par piecpadsmit santikiem nopirksim kartupeļus un cepsim pelnos. Zini, cik garšīgi!

—    Pareizi! — uztvēra Striga. — Ņem naudu, kamēr es dodu. Piecpadsmit santiku ir laba cena par tādu platmali. Tik un tā neviens tev vairāk nedos.

To teicis, viņš nocēla Nezinītim no galvas gaišzilo platmali un iebāza tam saujā monētiņas.

—    Ņem, ņem, nešaubies! — čuprainis sāka smaidīt. — Tūliņ mēs abi nopirksim kartupelīšus un uzkodīsim gods godam!

—   Bet kur lai ņem kartupeļus? — Nezinītis jautāja.

—   Dod šurp naudiņu — es visu nokārtošu. Seit, zini, tomēr ir cietums, nevis gastronomijas veikals.

Čuprainis paņēma no Nezinīša monētiņas. Desmit santikus viņš nemanāmi iebāza sev kabatā, bet piecus santikus samiedza saujā un, piegājis pie durvīm, trīs reizes paklusām piedauzīja. Noskrapstēja atslēga. Durvis mazliet pavērās, un pa spraudziņu ielūkojās mums jau pazīstamais policists Drigls.

—    Paklau, Drigl, — čukstēja čuprainis, — pagādā, brāl, kartupelīšus par pieciem santikiem! Mēs gribam sarīkot mazas dzīres, pacienāt jaunatnācēju ar kartupelīšiem.

—    Lai notiek, dod šurp naudu! — Drigls noņurdēja.

Čuprainis atdeva viņam naudiņu. Durvis aizvērās. Pēc brīža

tās atkal atvērās — un Drigls iegrūda čuprainim rokās papīra turzu ar kartupeļiem.

—    Redzēji, kā vajag? Ar naudu, brāl, nekur nepazudīsi! — lielīgi teica čuprainis un izbēra no turzas kartupeļus krāsns- priekšā uz grīdas.

—    Kas tas ir? — Nezinītis izbrīnā jautāja.

—    Kas nu, kas? Pats redzi — kartupeli.

—    Kāpēc tad tie ir tik sīki?

Kartupeļi patiešām bija ļoti sīki. Katrs kartupelis — turku pupas lielumā. Nezinītis raudzījās uz tiem, raudzījās, un viņam pat smiekli sanāca. Striga saskatījās ar knēveļiem un zagšus pagrieza ar pirkstu sev gar pieri, it kā vēlēdamies ar to teikt, ka Nezinītim nav visi mājās.

Bet čuprainis sacīja:

—   Te nav ko smieties. Kartupeļi ir pavisam labi. Labāku nemaz nav.

—   Nu, mums gan kartupeļi nav tādi! — iebilda Nezinītis. — Mums kartupeļi ir — na! — Nezinītis izpleta rokas, it kā gra­sīdamies aptvert ziloni. — Mums kartupeļi izaug tādi, ka tos pat no zemes nevar dabūt laukā. Mēs izrokam tos, kas sīkāki, bet ar lielajiem neviens negrib ķēpāties. Tāpat arī paliek zemē.

—    Nu labi, — čuprainis sacīja, — mēs ieliksim kartupeļus krāsnī, lai cepas, un tu pa to laiku stāstīsi pasakas.

—   Tās nav nekādas pasakas. Es runāju patiesību, — atteica Nezinītis. — Te pie jums viss ir tāds sīks: āboli — kā dūrīte, bumbieri — nav pat ko skatīties, avenes — reiz piešauj pie mē­les, un tās vairs nav, zemenes — kā nadziņi, gurķi — kā pirk­stiņi .. .

—    Bet vai pie jums zemenes ir lielākas? — apvaicājās Striga.

—    Mums zemenes ir lielas! Viens knēvelis pat pacelt nevar. Arī avenes mums ir lielas! Gurķi — laba knēveļa lielumā, tomāti tāpat. Un arbūzi tādi kā divstāvu māja.

—   Melo un pat nesarkst! — kāds ieteicās.

—   Melo — tikpat kā ūdeni lej! — uztvēra Striga.

—   Tad es taču nemeloju, brālīši! Jūs paši redzēsiet. Mēs jums atvedām mūsu augu sēklas. Tur ir gan gurķi, gan tomāti, gan arbūzi, gan bietes, gan burkāni, gan rāceņi . ..

—    Kur tad šīs ir — tās sēklas?

—    Raķetē.

—   Un kur raķete?

—    Raķete ir tur, — Nezinītis parādīja ar pirkstu uz augšu. — Uz tā paša jūsu Mēness.

—    Ha-ha-ha! — atskanēja no visām pusēm.

Skaļāk par visiem smējās tas, kurš lāpīja kreklu.

—    Nu, to tu, brāl, esi veikli izdomājis! — viņš teica. — Pa­mēģini vien nokļūt turp!

—   Vai tad turp nokļūt ir grūti? — Nezinītis vaicāja.

—    Pagaidām, redzams, bez tevis tur neviens vēl nav bijis.

—   Tad vajag kaut ko izgudrot, — Nezinītis ieteica.

—    Nu tad gudro vien, brāl. Gudrot te pie mums nevienam nav liegts.

—    Kāpēc tad raķete ir tur, bet tu šeit? — Nezinītim jautāja knēvelis ar melnām ačelēm, kuras nemierīgi šaudījās uz visām pusēm.

—    Nu tā — mēs piemēnesējāmies, tas ir, nolaidāmies uz Mēness, un pēc tam mēs ar Apalīti iegājām alā, es iekritu spraugā un nepaguva ne atjēgties, kad jau atrados šeit.

—   Tad tu patiešām esi pie mums no Mēness nokritis?

—    Patiešām, — Nezinītis apstiprināja.

—    Bet varbūt tu visu to esi nosapņojis?

—   Goda vārds, saku, tas nav pa sapņiem.

—    Nu, ja nav pa sapņiem, tad tādu gadījumu vajag nosvi­nēt, — uztvēra Striga. — Starp citu, arī kartupeļi ir izcepušies. Tu taču pacienāsi savus jaunos draugus ar kartupeļiem, vai nav tiesa? Kā tevi sauc?

—   Nezinītis.

—   Paklausieties, brāļi! — Striga svinīgi paziņoja. — Par godu gadījumam, ka nokļuvis uz mūsu planētas, Nezinītis visus pacienā ar kartupeļiem!

Mēness knēveļi atzinīgi iedūcās. No visām pusēm sāka snieg­ties rokas un raut ārā no pelniem kartupeļus. Pie krāsns uzreiz

viss gāja ņigu ņegu. Daži mē- nesēni pat saplūcās. Viens re- dzējiens — un visi kartupeļi bija izķerti, un, kad Nezinītis pasniedzās pie krāsns, tanī vairs nebija nekā.

—            Kas tad tas, vai tiešām tev netika neviena kartupelī- ša? — līdzjūtīgi apvaicājās čuprainis. — Tu, brāl, pameklē labāk, tur vajag vēl būt.

Tomēr, lai cik Nezinītis rakņājās krāsnī, viņš tikai notriepās ar pelniem.

—    Nu, pats vainīgs. Tā tev arī vajag! — teica Striga. — Ci­tureiz nesnaudīsi. Zini, kas šeit par tautu? Ejošam zoles nogrie­zīs. Degunu noraus tā, ka pat nepamanīsi, muļķadesa tu, stul- biķi!

—    Bet tu mani nelamā par stulbiķi! — Nezinītis apvainojās. — Atdod manu platmali! Es ar tevi vairs nedraudzējos!

—   Tas ir kā — atdod platmali? Tu taču man to pārdevi. Tad atdod naudu!

—    Nav man nekādas naudas!

—    Brāļi, paskatieties uz viņu! — Striga iekliedzās. — Pats pārdeva man platmali un nu ņemšot atpakaļ!

—   Nemuļķojies, Striga! Atdod viņam platmali. To jūs ar Čupru tīšuprāt uzrīkojāt, lai viņu apšmauktu, — iejaucās vājiņš smaildegunis knēvelis, ko sauca par Kazlēnu.

—   Ko? — Striga iebļāvās, dzīdamies Kazlēnam virsū. — Dzirdi, Čupra, ko viņš teica? Nu, jel sadod viņam piparus!

Čupra uzklupa Kazlēnam ar dūrēm, taču saņēma no viņa tādu belzienu, ka aizlidoja sāņus. Striga steidzās draugam pa­līgā, un viņi divatā ņēmās kaustīt pretinieku. Daži knēveļi me­tās aizstāvēt Kazlēnu, citi devās palīgā Čupram un Strigam. Acumirklī uzliesmoja vispārējs kautiņš. Pēc brīža viss tuptūzis gaudoja, spiedza, tosa un krekstēja no sitieniem. Daudzi plūcās, pat nezinādami, kā tas viss iesācies. Divi knēveļi uztrausās uz augšējās lāvas. Viens no tiem, pār malu pārkāries, ar nūju zve­tēja visus, kas skraidīja garām, otrs spļāva tiem uz galvas. Kāds resnītis pagrāba no krāsns kar­stus pelnus un raudzīja tos iesviest pretiniekam acīs. Pa gaisu uz visām pusēm lidoja dažādi smagi priekš­meti: krūzes, karotes, bļodas un pat puszābaki. Čuguna krāsni apgāza, un dūmi no tās vāliem gāzās taisni telpā.

Visā šai ņudzeklī neviens nepa­manīja, ka noskrapst atslēga. Dur­vis piepeši atvērās — un tuptūzī kā viesulis ielauzās četri policisti: Drigls, Sigls, 2migls un Pigls. Visi četri bija ģērbušies gumijotos elek­

trības drošos apmetņos ar kapucēm un bruņojušies ar super- resnām, uzlabotām elektriskām austsprieguma rungām. Ieklu- puši pašā kautiņa burzmā, viņi ņēmās bakstīt dauzoņas ar elek­triskajām rungām — dažam pierē, dažam degunā, citam vien­kārši pa kaklu vai pakausi. Elektriskās dzirksteles sprakšķē­damas šķīda pa labi un pa kreisi. Elektrisko triecienu ķerti, knēve|i krita kā nopļauti. Arī Nezinītis aizlidoja tenteru tente­riem, saņēmis stipru elektriskās strāvas triecienu pa ausi. Nezi­nītim blakus pakritušais melnacainais knēvelis iegrūda viņam dunku sānos un pačukstēja:

— Rāpies labi aši pie malas! Jāpaslēpjas zem plaukta. Vei­cīgāk!

Viņi abi pieplakus aizlīda malā un paslēpās zem plaukta — uz mata kā divi tarakāni šķirbiņā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi knēveļi jau valstījās pa grīdu kā malkas pagales. Tiklīdz kāds no viņiem lūkoja pie­celties vai kaut drusciņ pakustējās, visi četri policisti klupa tam klāt un ņēmās no visa spēka to dzalstīt ar elektriskajām run­gām. Beidzās ar to, ka neviens vairs nemēģināja celties kājās un pat nekustējās.

Pārlaidis kaujas laukam uzvarētāja skatienu un pārliecinā­jies, ka visi knēveļi guļ nekustēdamies, policists Drigls ielaida no krāna spainī ūdeni un aplēja aizvien vēl liesmojošo uguni apgāztajā krāsnī. Vienā mirklī tuptūzis pieplūda ar bieziem garaiņiem.

—    Na, saņemiet! — Drigls norūca, sviezdams tukšo spaini uz grīdas. — Tagad ir uz pirti vairs nevajadzēs iet!

Šī Drigla piezīme izraisīja Siglam, Zmiglam un Piglam ska­ļus smieklus. Izsmējušies pēc sirds patikas, visi četri policisti sastājās vienā rindā un atkāpās izejas pozīcijās. Noklaudzēja durvis. Nožvankstēja atslēga. Iestājās klusums. Apkārt viss šķita izmiris. Tad no plauktu apakšas cits pēc cita sāka līst laukā knēveļi, kas tur bija paslēpušies pašā kautiņa sākumā. Tie bija apdomīgākie tuptūža iemītnieki, kuri zināja, ka vienalga, no kā plūkšanās sākusies, tā noteikti beidzas ar to, ka ierodas policisti un sazolē visus bez izšķirības — gan vainīgos, gan ne­vainīgos. Pēc laba brīža arī elektrisko rungu notriektie knēveļi sāka atžirbt un rāpus vilkties uz savām vietām.

Pagulējušies uz plauktiem un atpūtušies pēc kautiņa, visi ņēmās meklēt rokā savas mantas un sakopt telpu. Daži knēveļi uzslēja stāvus apgāzto krāsni un to atkal aizkūra. Pamazām kārtība tika atjaunota, visas mantas sameklētas. Tikai Striga nekur nevarēja atrast Nezinīša platmali.

—    Redzi nu, ko tu izdarīji! — viņš kliedza uz Nezinīti. — Es tev atdevu naudiņu, bet kur ir platmale? Tagad nu man nav ne naudas, ne platmales.

—    Nu nekas, — Čupra viņu mierināja. — To mēs viņam ne­piedosim. Viņš mums par platmali samaksās. Rīt mēs viņu ap­strādāsim, bet pašreiz laiks gulēt.

Viņi abi trausās augšā uz saviem plauktiem. Pie Nezinīša pienāca Kazlēns:

—   Tu, Nezinīt, var redzēt, no tiesas esi muļķītis. Kāpēc tu atdevi savu platmali? Vai tev varbūt uz Muļķu salu sagribējies?

—    Kas tā ir par tādu salu? — Nezinītis jautāja.

—   Vai tad tu nekā neesi dzirdējis par Muļķu salu? — Kaz­lēns brīnījās.

—    Nekā, — atzinās Nezinītis.

—    Nu tad klausies! Te pie mums visu ko drīkst. Nedrīkst tikai būt bez jumta virs galvas un staigāt pa ielu bez krekla, bez cepures vai bez kurpēm. Katru, kas šo noteikumu pārkāpj, policisti ņem ciet un sūta uz Muļķu salu. Uzskata — ja jau tu nespēj nopelnīt sev dzīvoklim un apģērbam, tātad tu esi neglāb­jams muļķis un tev ir vieta taisni Muļķu salā. Pirmajā laikā tev tur dos gan ēst, gan dzert un cienās, ar ko vien gribēsi, un darīt nekas nebūs jādara. Sak, ēd un dzer, un līksmojies, un guli, un slamsties apkārt, cik lien. No tādas muļķīgas laika pavadīša­nas knēvelis uz salas pamazām kļūst dumjāks un dumjāks, kļūst par mežoni, tad sāk apaugt ar vilnu un galu galā pārvēršas par aunu vai aitu.

—    Nevar būt! — Nezinītis apšaubīja.

—    Nu re, nu! — Kazlēns iesmējās. — Es tev stāstu patie­sību.

—    Kāpēc tad knēveļi tur pārvēršas par aitām?

—    Tur, saproti, gaiss ir kaut kāds kaitīgs. Viss nāk no šā gaisa. Ikviens, kas nestrādā un dzīvo bez rūpēm, tur agri vai vēlu pārvēršas par aitu. Bagātniekiem, kas dzīvo Muļķu salā, tas ir izdevīgi. Sākumā viņi tērē naudu, lai uzturētu knēveļus, dod tiem iespēju slaistīties bez darba, bet, kad knēveļi pārvēršas par aitām, tos var barot ar zāli un nekāda nauda nav jātērē.

—    Bet kas tie tādi ir — bagātnieki? — Nezinītis klaušināja. — Pie mums nekādu bagātnieku nav.

—    Bagātnieki — tie ir tie, kuriem daudz naudas.

—    Un kāpēc bagātniekiem vajag, lai knēveļi pārvērstos par aitām?

—    It kā tu nesaprastu! Bagātnieki liek strādniekiem šīs aitas cirpt un vilnu pārdod. Milzu naudu sarauš!

—    Bet kāpēc tad bagātnieki paši tur nepārvēršas par aitām? Vai tad uz viņiem kaitīgais gaiss neiedarbojas?

—    Gaiss, protams, iedarbojas arī uz viņiem, taču, kam ir nauda, tas arī Muļķu salā labi ierīkojas. Par naudiņu bagātnieks uzceļ sev māju, kurā gaiss tiek labi attīrīts, samaksā ārstam un ārsts paraksta viņam tabletes, no kurām vilna tik ātri neaug. Turklāt bagātniekiem ir tā saucamie skaistuma saloni. Ja kāds bagātnieks sarijas kaitīgo gaisu, tad viņš naski vien jož uz tādu salonu. Tur viņam par naudu liek dažādas sautējošas kompre­ses, ieberž ar ziedēm, lai auna purns izskatītos pēc parastas knē­veļa sejas. Tiesa, šīs kompreses ne vienmēr palīdz. Paskatīsies uz tādu bagātnieku iztālēm — šķiet normāls knēvelis, bet ielū­kosies tuvāk — pats parastākais auns. Tik vien tās starpības, ka viņam ir nauda, bet citādi — muļķis kas muļķis, goda vārds! Bet nu laiks arī mums abiem gulēt. Iesim pameklēsim sev plauk­tu, — Kazlēns nobeidza.

Viņi sāka apstaigāt plauktus, raudzīdami atrast brīvu vietu. Piepeši kāds paraustīja Nezinīti aiz pleca. Nezinītis pacēla galvu un ieraudzīja uz augšējā plaukta melnacaino knēveli, kas bija viņam palīdzējis paslēpties no policistu nūjām palāvē.

—    Rāpies šurp, —- melnacis čukstēja. — Te blakus ir brīvs plaukts.

Nezinītis veicīgi uz- trausās augšā.

— Tu, Nezinīti turies manā tuvumā, — meln­acis teica. — Es nevie­nam neļaušu tev pāri da­rīt — var redzēt, ka tu patiešām esi nez no ku­rienes, no tālienes un ne­pavisam nepazīsti šejie­nes dzīves kārtību.

—    Un kā tevi sauc? — Nezinītis jautāja.

—    Mans vārds ir Migss, bet tu vari mani saukt vienkārši — Miga.

Nezinītis apgūlās uz plaukta un jau taisījās laisties miegā, kad pēkšņi atcerējās Apalīti.

—    Ļautiņi! — viņš iesaucās. — Bet Apalītis taču palika tur!

—    Kāds Apalītis? — neizpratnē jautāja Miga.

Nezinītis ņēmās stāstīt Migām, kā viņi ar Apalīti lidojuši raķetē. Miga teica:

—    Par to pagaidām nesaki nevienam ne vārda. Tev tik un tā neticēs, un tu tikai visu sabojāsi. Pie visa vajag ķerties ar apdomu. Manuprāt, tevi te ilgi neturēs. Un tad mēs, zini, kā izdarīsim. Es tev iedošu vēstuli kādam uzticamam knēvelim. Kolīdz tiksi laukā, iesi taisni pie viņa. Viņš tev pirmajā laikā dos patvērumu, bet pēc tam mēs ar tevi satiksimies un šo lietu nodarīsim. Nebēdājies — visu nokārtosim: gan Apalīti izpestī­sim, gan paši iziesim sveikā. Man galvā jau nobriedis plāns …

Miga vēl gribēja kaut ko sacīt, taču šai mirklī acis Nezinītim aizvērās un viņš aizmiga tik cieši, kā jau sen nebija gulējis.

Tā bija viņa pirmā nakts uz Mēness.

Vienpadsmitā nodaļa

Atbrīvošana

Nezinīti uzmodināja negants troksnis.

—   Celties! Izģērbties! Rindā stāties! — apdullinoši rēca kāda pretīga, šņākulīga balss.

Atvēris acis un pamazām atžilbdams, Nezinītis palūkojās apkārt un pārliecinājās, ka balss pieder policistam Driglam, kas stāv durvīs. Driglam rokās bija neliels aparāts, kas pēc izskata atgādināja radiouztvērēju ar skaļruni. Drigls iekliedza vārdus taisni aparātā, skaļrunis pastiprināja viņa balsi līdz tādai pakā­pei, ka to nebija iespējams klausīties bez šermuļiem.

Miga, manīdams, ka Nezinītis pamodies, mudināja:

—   Celies labi žigli un izģērbies!

—    Kāpēc tad jāizģērbjas?

—    Gan redzēsi. Tikai veicīgāk, citādi izmirksi ar visām drē­bēm!

Neteicis vairāk ne vārda, Miga izģērbās un, atstājis drēbes uz plaukta, nolēca zemē. Nezinītis sekoja viņa paraugam. Nolē­cis uz grīdas, viņš redzēja, ka visi knēveļi jau plikās miesās stāv starp plauktiem.

—    Stāties citam aiz cita! Rokas gar sāniem! — Drigls jopro­jām auroja.

Pārliecinājies, ka visi knēveļi nokāpuši no plauktiem, viņš nospieda vienu no podziņām, kas bija pie gaiteņa sienas blakus durvīm, un tūliņ Nezinītis ieraudzīja, ka visi plaukti kopā ar statņiem, uz kuriem tie balstījās, lēnām iegrimst četrstūrainās ailēs, kas atvērās grīdā. Nepagāja ne minūte, kad visa telpa bija brīva no plauktiem un tanī palika tikai kailie knēveļi. Līdzko plaukti pazuda, grīdā pavērušās ailes no apakšas cieši aizvērās. To redzēdams, Drigls aizslēdza durvis un nospieda vēl vienu podziņu. Tūliņ no apaļiem caurumiem sienās uz visām pusēm šļācās ārā spēcīgas ūdens strūklas. Vairīdamies no strūklām, kailie knēveļi pajuka katrs uz savu pusi, taču ūdens straumes viņus panāca un gāza no kājām zemē. Nepaguva knēvelis pie- trūkties kājās, kad atkal nokļuva zem ūdens strūklas un no jauna gāzās garšļaukus uz grīdas. Skraidīdami visos virzienos un krizdami, knēveļi ar visām ķermeņa daļām trinās gar grīdu un sienām; sagrūzdamies kopā, tie negribot berzās cits pret citu un tā galu galā kārtīgi nomazgājās.

Cietuma priekšniecība bija ierīkojusi mazgāšanos pašā tup- tūzī, lai netērētu naudu speciālas mazgātavas būvei, lai ares­tētie nebūtu jāvadā uz pirti, jo arī tas maksātu naudu, turklāt kāds no arestētajiem varētu pa to laiku izbēgt.

Kamēr knēveļi izgāja iepriekš aprakstīto ūdens procedūru, viņu drēbes un guļamplaukti tika pakļauti tā saucamai sanitārai apstrādei, proti, tos apsvēpēja ar speciālām indīgām gāzēm, no kurām nobeidzās blaktis un blusas, un citi kaitīgi kukaiņi. Tas, protams, tika darīts ne jau tāpēc, ka policija būtu kaut kā īpaši rūpējusies par arestēto knēveļu ērtībām. Policijai bija vien­alga, vai arestētos kož blusas vai nekož. Iemesls bija vienīgi tas, ka, tiklīdz tuptūzī saviesās blaktis vai blusas, tās izklīda pa visu policijas pārvaldi un sāka kost pašus policistus, bet tas nu policistiem nepatika.

Kad ūdens procedūra bija galā, ailes grīdā atkal atvērās un plaukti ar izdezinficētajām drēbēm pacēlās augšā. Pārsalušie knēveļi ņēmās aši ģērbties. Viņi vēl nebija paspējuši apģērbties, kad durvis atdarījās un Drigls, nostājies uz sliekšņa, nobļāva:

—    Stāties!

Knēveļi aši sastājās vienā rindā.

—    Katrs, ko izsaukšu, soli uz priekšu! — Drigls nokoman­dēja un sāka izsaukt knēveļus pēc saraksta: — Kazlēns, Baskā­jis, Antikvārs, Moskīts, Gremža, Virtuozs, Amba, Spīgulis, Bolīds, Nezinītis . ..

Ikviens nosauktais tūliņ iznāca soli uz priekšu. Arī Nezinītis,

izdzirdējis savu vārdu, paspēra soli uz priekšu. Tobrīd kāds no mugurpuses paraustīja viņu pie pleca. Atskatījies Nezinītis ieraudzīja Migu, kas sniedza viņam platmali.

—    Še tava platmale, Nezinīt, — Miga čukstēja. — Es to tīšām no Strigas noslēpu. Ņem, tu jau varbūt šurp vairs neat­griezīsies. Platmalē ir vēstule, — Miga piebilda un pielika pirk­stu pie lūpām, atgādinādams, lai Nezinītis klusē.

Beidzis saraksta lasīšanu, Drigls aizveda izsauktos knēveļus pa gaiteni un iegrūda visus šaurā istabelē.

—    Sēdēt te — un lai nekāda runāšana! — viņš pavēlēja.

Istabele, kurā knēveļi nokļuva, bija gluži tukša. Tanī nebija nekādu mēbeļu. Te bija tikai četras kailas sienas bez logiem un divējas durvis — vienas pretim otrām kā slūžu kamerā.

—    Nu re! — nopukojās Kazlēns, raudzīdamies apkārt. — Pavēlēja sēdēt, bet uz kā tad šeit lai sēž?

—   Bet kāpēc mūs šurp atveda? — Nezinītis taujāja.

—    Jādomā, pie tiesneša, — atbildēja Moskīts, kas labāk par citiem pazina policijas pārvaldes kārtību.

—   Un kādēļ tad pie tiesneša? — Nezinītis interesējās.

Uz šo jautājumu Moskīts nepaguva atbildēt, jo durvis pre­tējā sienā atvērās un Drigls, ielūkojies istabā, teica:

—   Moskīt, hip-hip!

Moskīts nelika atkārtot pavēli un bez kavēšanās izgāja no istabas. Pēc brīža durvis atkal atvērās — un Drigls pasauca:

—   Gremža, hip-hip!

Tālāk viss ritēja tādā pašā kārtībā:

—   Amba, hip-hip!

—    Spīguli, hip-hip!

—    Bolīd, hip-hip!

Nepagāja ne desmit minūtes, kad istabā bija palikuši tikai Nezinītis un Kazlēns. Tiesnesis, redzams, sprieda tiesu ātri, ne- vilkdams garumā. Izdzirdējis beidzot savu vārdu, Nezinītis iz­gāja pa durvīm un nokļuva lielā, drūmā istabā ar pelēkām sie­nām. Taisni priekšā dižojās garš galds, aiz kura augstā, mīkstā atzveltnī sēdēja policists. Tas bija ģērbies tāpat kā citi policisti, ja neņem vērā, ka galvu tam sedza nevis kaska, bet augsta un smaila, dzeltena cepure ar oranžkrāsas bumbu|iem un tādu pašu pūkainu oranžkrāsas pušķi galā.

Tas arī bija tiesnesis, par kuru Nezinītim tika stāstījis Mos­kīts. Viņu sauca — tiesnesis Vrigls. Bez tiesneša Vrigla un po­licista Drigla istabā vēl atradās mums jau pazīstamais policists Migls. Viņš stāvēja līdzās atzveltnes krēslam, uz kura svinīgi sēdēja Vrigls, un turēja padusē iemiegtus vairākus kartona vā­kus ar noziedznieku ārējā izskata aprakstiem un pirkstu nospie­dumiem.

—   Kas tad tas vēl par putnu? — jautāja Vrigls, ieraudzījis viņam priekšā nostājušos Nezinīti.

Policists Migls goddevīgi noliecās pie Vrigla un sāka steig­šus nez ko čukstēt, reizēm greizi pablenzdams uz Nezinīti. Vrigls tomēr pat nenoklausījās Miglā līdz galam.

—   Ko tu saki! Ej nu! — viņš sašutis izgrūda. — Tātad, ta­vuprāt, tas ir Skaistulītis?

—   Taisni tā, Vrigla kungs, — pazemīgi noliecies, Migls no­murmināja. — Rau, esiet tik laipni, paskatieties …

Migls atvēra kādus vākus un bāza Vriglam zem deguna.

—   Jūs te esat galīgi prātu izkūkojuši, — Vrigls pārskaities kliedza: — Kas, tavuprāt, ir Skaistulītis? Ko? .. . Skaistulītis ir

slavena persona! Skaistulīti visi pazīst. Skaistulītis ir miljonārs! Puspolicijas Skaistulītis ir uzpircis, un rīt viņš, ja vien iegribēs, nopirks mūs visus ar visām panckām . .. Bet kas tad šis? — Vrigls turpināja kliegšanu, rādīdams uz Nezinīti ar pirkstu. — Kas viņš tāds ir, es prasu! Kas viņu pazīst? Ko viņš nodarī­jis? … Pusdienas paēdis bez maksas? Un tāpēc viņu stiepj šurpu? Bet viņam jau to tikai vajag, aunagalva jūs! Šeit viņam ir siltums, ir gaisma, arī blusas nekož. Viņš tikai par to vien sapņo, kā drīzāk tikt tuptūzī un ēst policijai matus no galvas! Tas nav īsts noziedznieks, bet plukata ar tukšām kabatām. Ko tu no viņa ņemsi, ja viņam pat pusdienām naudas nav? Jūs man gādājiet īstus noziedzniekus, bet ar tādiem salašņām tieciet galā paši ar saviem līdzek|iem. Nav ko ar visādu smeltni piemēslot policijas pārvaldi!

—   Tad es taču arī gribēju ar saviem līdzekļiem, bet pēc tam domāju: un ja nu piepeši viņš ir Skaistulītis, — apjucis murmu-lēja Migls.

Vrigls nepacietīgi atmeta ar roku un pagriezās pret Nezi­nīti:

—   Tātad tu paēdi pusdienas?

—    Paēdu, — Nezinītis nedroši atzinās.

—   Tad tu varbūt gribi vēl arī uzkost, ko? Nu jel, Drigl, izda­ries ar.viņu saviem līdzekļiem!

Drigls sagrāba Nezinīti aiz apkakles, nostatīja iepretim div­viru durvīm un tik spēcīgi iezvēla viņam ar rungu pa pakausi, ka Nezinītim sametās tumšs gar acīm; viņš aizlidoja pāri visai istabai, iedrāzās ar galvu durvīs, tā ka tām abas puses atsprāga plaši vaļā, un, izlidojis taisni uz ielas, ar blīkšķi nogāzās uz bruģa. No trieciena un elektriskās strāvas iedarbības viņš labu laiku nevarēja atgūties. Pamazām viņam atgriezās apziņa, un viņš jau grasījās celties kājās, kad pēkšņi ieraudzīja, ka polici­jas pārvaldes durvis atkal atsprāgst vaļā un pa tām riteniski uz ielas bruģa izripo Kazlēns. Nezinītis veikli uzlēca kājās, pie­skrēja viņam klāt un palīdzēja piecelties.

—    Blēži! Riebekļi! Noziedznieki! Nelieši! Es jums rādīšu! — ar asarām acīs brēca Kazlēns.

Viņš pietrausās kājās un padraudēja ar dūri uz aizvērušos durvju pusi.

—    Par ko viņi tevi tā? — Nezinītis līdzjūtīgi apjautājās.

—    Pats nesaprotu! Tas ēzelis ar augsto cepuri vaicā: «Vai tev, mīlīt, nav apnicis tuptūzī tupēt?» Es saku: «Apnicis, mīlīt, bet ko tu padarīsi!» — «Bet vai negribi, lai tev saīsina laiku?» — «Gribu,» es saku. «To,» saka, «var. Nu tad, Drigl, saīsini viņam laiku!» Nu, un Drigls — kā vilka man ar rungu pa pakausi! Tu redzēji, kā es nogāzos uz bruģa?

Nezinītis nezināja, ar ko mierināt nabaga Kazlēnu.

—    Labi vēl, ka jums šeit smaguma spēks ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes, — viņš sacīja. — Ja tu pie mums ar tādu sparu būtu triecies zemē, tad arī kaulus būtu salauzis.

—    Blēži nolāpītie! — Kazlēns iešņukstējās, ar roku berzē­dams sadauzīto pakausi. — Negribas tikai ķēpāties, citādi es gan viņiem parādītu. Pēc likuma viņiem vajadzēja dot mums brokastis un tikai tad sviest ārā no cietuma!

—    Un par ko tu nokļuvi tuptūzī? — Nezinītis jautāja.

—    Par to, ka baranku paostīju, — Kazlēns atzinās. — Tu nedomā — es pavisam neesmu zaglis. Tīri vienkārši — es pā­

rak ilgi biju klaiņojis apkārt bez darba. Visu naudu, cik bija, noēdis, visu, kas man bija, pārdevis un nonācis badā. Reiz divas dienas no vietas gluži it nekā nebiju ēdis. Trešajā dienā gāju garām maiznīcai. Domāju: ieiešu kaut vai paskatīties, kādas vis­pār maizītes ir, varbūt izsalkums pāries. Iegāju maiznīcā, bet tur visās malās veģi, bulkas, pīrādziņi, rausīši, biezpienmaizī- tes, apalīši. Viss tik jauki smaržo, ka apreibt var. Un barankas taisni uz letes. Es paņēmu vienu baranku, paostīju. Bet maiz­nieks pamanīja. Nogrāba mani aiz rokas un nu tik saukt poli­cistu. «Viņš,» saka, «gribēja man apēst baranku.» Un nu tikai gāja vaļā! Baranku man atņēma, salika pa kaklu un vēl uz trim mēnešiem iespundēja mani ķurķī.

Norausis piedurknē asaras un mazliet nomierinājies, Kaz­lēns ieprasījās:

—    Kurp tu tagad iesi?

—    Pats nezinu, — Nezinītis atbildēja.

—    Un vai tev nauda ir?

—    Nav.

—   Man arī nav. Līdz vakaram vajadzētu kaut kur nopelnīt. Bez naudas pie mums nevar!

Tobrīd Nezinītis pacēla no galvas nolidojušo platmali un pa­manīja, ka no tās izkrīt balta aploksne.

—   Ā! — Nezinītis atcerējās. — Tā taču ir vēstule, par kuru minēja Miga. Nejaukais Drigls man tā zvēla, ka visu atmiņu atdauzīja.

Kazlēns pacēla aploksni un izlasīja uz tās uzrakstīto adresi: «Grīstes iela, Čūsku šķērsielā 6, dažāda kalibra preču veikala īpašniekam Žulio kungam.»

—    Es zinu, kur ir Grīstes iela, — sacīja Kazlēns. — Iesim — es tev parādīšu, varbūt Žulio kungs dos mums kādu darbu.

Nezinītis noglabāja vēstuli atpakaļ platmalē un uzmauca platmali labi cieši galvā. Pēc pusstundas mūsu draugi jau bija aizkūlušies līdz Grīstes ielai un iegriezās šaurā šķērsieliņā, kura kā čūska aizlocījās starp augstiem namiem. Nami abpus ieliņas blīvējās tik cieši cits pie cita, ka gaismas stari izklīda augšējos stāvos, un tāpēc apakšā, kur atradās daudz veikalu, valdīja no­slēpumaina pustumsa.

Ieraudzījuši virs kāda veikala durvīm izkārtni ar uzrakstu «Dažāda kalibra preču pārdošana», Nezinītis un Kazlēns iegāja veikalā un tikai tad atskārta, kāda veida preces šeit pārdod.

Pirmais, kas uzreiz dūrās acīs, bija dažādu sistēmu un ka­libru šautenes, sakārtotas līdzenās rindās uz speciālām koka statnēm. Uz letes priekšzīmīgā kārtībā gulēja dažādas pistoles, naži, somu dunči, kinžali, sitamie riņķi un kastetes. Gar sienām slējās no iekšpuses apgaismotas vitrīnas, kurās gluži kā izstādē uzmanību saistīja zagļu mūķīzeru komplekti, tērauda zāģīši, ur-

bji, maigles, asknaibles, nelieli laužņi, īpaši lauznīši slēdzeņu uzlaušanai, autogēna aparāti ugunsdrošu skapju un kastu at­griešanai. Vitrīnā, virs kuras dižojās uzraksts «Policijas piede­rumi», bija izliktas dažāda veida elektriskās gumijas rungas, tērauda roku dzelži, važas, degbumbas un bumbas ar asaru gāzi, un citi policistu ikdienā lietojami priekšmeti.

Turpat atradās vitrīna, kurā bija izvietotas dažādas maskas: gan tādas, kas aizsedz tikai sejas augšda|u, ar caurumiem acu vietās, gan tādas, ko uzmauc galvā kā smailas kapuces. Bez maskām te vēl bija arī grims, parūkas, liekās bārdas un ūsas — viss, kas palīdz pārvērst ārējo izskatu.

Labajā stūri rēgojās izbāznis — policists pilnā formas tērpā, ar spožu vara kasku galvā un rungu rokā. Kreisajā stūrī izbāz­nis — laupītājs, kas zogas pie ugunsdroša naudasskapja, samie- dzis vienā rokā milzīgu pistoli un otrā — slepenu elektrisko laternīti. Kakls viņam apsiets ar spilgtu, rūtainu lakatu, galvā rūtaina žokejcepure ar platu nagu, kājām cieši apspīlētas tādas pašas rūtainas bikses, seju sedz melna maska. Abi izbāzņi bija darināti tik meistariski, ka tos varēja noturēt par īstiem dzīviem knēveļiem.

Starp šiem brīnumainajiem eksponātiem Nezinītis un Kaz­lēns uzreiz nemaz nepamanīja pārdevēju, kura augumu no apak­šas līdz pusei aizsedza lete, bet augšdaļa, tērpta pelēkā kamzolī, uz pelēkās sienas fona bija grūti saskatāma. Kamēr veikalā ne­viena nebija, pārdevējs nekustīgi dirnēja aiz letes kā zirneklis, kas pacietīgi gaida, līdz tā tīklā sapīsies muša, taču, līdzko no­klaudzēja durvis, viņš ar visu augumu paliecās uz priekšu, ar rokām atspiedies pret leti, it kā grasīdamies lēkt tai pāri. Redzē­dams, ka Nezinītis un Kazlēns nedroši apstājās, viņš tos uzru­nāja:

— Lūdzami, kungi! Ar ko varu pakalpot? Mūsu veikalā ir visbagātākā auksto un šaujamo ierīču izvēle. Varu piedāvāt jau­nāko lielkalibra šautenes modeli ar uzlabotu visjaunākā pa­rauga optisko tēmēkli. Trāpījuma precizitāte taisni pārsteidzoša. Simt četrdesmit soļu attālumā bez kļūmes trāpa mušai.

Pagriezies atpakaļ, viņš paņēma no statņa šauteni ar gludu, nopulētu koka laidi un blāvi zalgojošu, zilganmelnu metāla stobru. Pieglaudis vaigu pie laides, viņš noklikšķināja gaili un turpināja:

—   Ja jūs vairāk interesē ātršāvēja šautene, varu piedāvāt citu modeli.

Noņēmis no statņa citu šauteni, viņš mīlīgi noglauda ar roku tās laidi un sacīja:

—    Ļoti jauks ierocītis. Šauj bez pārlādēšanas. Izšautās čau­las tiek izsviestas automātiski ar sadegušā pulvera gāzu spie­dienu. Pielādēšana notiek ar trīsdesmit sešu patronu aptveri. Pielāgota šaušanai no rokas, bet apgādāta ar ierīci šaušanai no balsta. Ir arī beztrokšņa šauteņu paraugi. No pistolēm varu pie­dāvāt septiņu lādiņu tālšāvēju — «Burbona» sistēmas pistoli, divpadsmit lādiņu «Taifūnu»: ar vienu mēlītes nospiedienu iz­šauj visus divpadsmit lādiņus; miniatūro mazkalibra «Topsīti»: ērti novietojama vestes kabatā; lielkalibra «Bencu»: šauj ar sprāgstošām lodēm, ārkārtīga trāpījumu precizitāte. Ieteicu paņemt — nenožēlosiet.

—    Bet mēs nepavisam negribam ne uz vienu šaut! — no­šļupstēja Nezinītis, sabijies no tādas nāvējošu ieroču pārpil­nības.

—   Aha, saprotu, — pārdevējs iesaucās. — Tādā gadījumā varu piedāvāt pārīti lielisku sitamo riņķu vai kastetu, taču it īpaši ieteicu kaprona šķiedras cilpu.

Pieliecies viņš no letes apakšas izvilka melnu auklu, kas bija samesta sarežģītas cilpas veidā ar divām astēm — katru uz savu pusi.

—    Piezagušies no mugurpuses un uzmetuši cilpu kaklā, jūs savelkat galus tā, lai viegli aizžņaugtu savam upurim elpu, un tad sasienat tam rokas ar brīvajiem auklas galiem. Rau, paska­tieties!

Pārdevējs zibenīgi uzmeta cilpu Nezinītim kaklā, veikli iz­vēra abus brīvos galus viņam zem padusēm un sasēja rokas uz muguras. Tādu pašu operāciju viņš izdarīja arī ar Kazlēnu.

—    Vai jūtat? — pārdevējs noprasīja. — Jūs nevarat pakus­tināt rokas, jo pie mazākās kustības cilpa iegriezīsies kaklā. Vai nav tā?

—   Tā ir, — nogārdza Nezinītis, juzdams, ka nupat, nupat nosmaks.

—    Lai upuris nevarētu pasaukt kādu palīgā, pārdošanā ir uzlaboti sprūdi.

Pārdevējs salūkoja atvilktnē divus apaļus gumijas puļķus. Vienu viņš iebāza mutē Nezinītim, otru — Kazlēnam.

—   Vai jūtat? — viņš turpināja. — Jūs nevarat izspļaut sprūdu no mutes un nevarat izteikt ne vārda.

Nespēdami izdabūt ne vārda, Nezinītis un Kazlēns tikai no­īdēja un padevīgi māja ar galvu.

—    Paņēmiens, kā redzat, ļoti humāns, — pārdevējs sacīja. — Neatņemot savam upurim dzīvību, jūs bez kavēkļiem varat viņu aptīrīt, bet jums taču to vien tikai vajag, vai nav tiesa?

Pamanījis, ka Nezinītis un Kazlēns noraidoši krata galvu, pārdevējs jautāja:

—    Ko tad jums tādā gadījumā vajag? Varbūt jūs gribat iestāties policijas dienestā? Varu piedāvāt uzlabotas elektriskās rungas, tērauda rīkstes streikotāju savaldīšanai, roku dzelžus, važas, bumbas ar asaru gāzi. Ir arī kaskas, mundieri, slepenas laternas, maskas . ..

Redzēdams, ka Nezinītis un Kazlēns joprojām klusēdami krata galvu, viņš pēdīgi atraisīja tiem rokas un izvilka no mu­tes puļķi.

—  Mums neko tādu nevajag, — sacīja Kazlēns, tikko bija atguvis iespēju runāt. — Mēs gribētu satikt veikala īpašnieku Žulio kungu. Mums ir vēstule.

—    Kāpēc tad jūs neteicāt uzreiz? Žulio kungs — tas esmu es.

Nezinītis noņēma no galvas platmali un jau gribēja atdot Zulio kungam aploksni, bet te veikalā ienāca vēl viens apmek­lētājs. Tam bija rūtaina žokejcepure ar platu nagu, pelēks vam­zis un rūtainas bikses — tik apžņaugtas, ka viņš nevarēja nor­māli kustēties, bet gāja, kājas iepletis. Viņa mazās, melnās ače­les zaglīgi šaudījās apkārt, un no visa viņa izskata varēja no­prast, ka viņam prātā kas nelabs. Netērēdams laiku sarunām, viņš nopirka septiņu lādiņu «Burbonu» un veselu kārbiņu šās pistoles patronu. Sabāzis tās patronsomā un piekāris pistoli pie jostas, viņš izgāja no veikala, plaši iepletis ce|galos saliektās kājas.

Nezinītis bailīgi nolūkojās tam pakaļ un teica:

—    Laikam gan nevajadzēja dot viņam pistoli. Ja nu viņš pēkšņi izšauj un kādu nogalina?

—    Pie mums ikviens var pirkt un pārdot, ko grib, — Žulio kungs paskaidroja. — Neviens taču viņu nespiež ar šo pistoli šaut. Tai pašā laikā neviens arī nevar viņam aizliegt šaut, jo tas būtu rīcības brīvības ierobežojums. Pie mums katram ir tie­sības rīkoties tā, kā viņam pašam patīk. Turklāt jebkurš aizlie­gums šai jomā būtu policijas prerogatīvu, tas ir, ārkārtēju tiesību pārkāpšana. Poli­cija tālab arī pastāv, lai cīnītos ar noziedz­niekiem. Ja turpretim noziedznieki vairs noziegumus neizdarīs, tad policija kļūs ne­vajadzīga, policisti zaudēs savus ienāku­mus, kļūs par bezdarbniekiem un mūsu sa­biedrībā pastāvošā harmonija tiks izjaukta. Ja jūs to negribēsiet saprast, tad ar savām kaitīgajām domām paši galu galā nokļūsiet policijas pārvaldē un tā ar jums izrīkosies pēc saviem ieskatiem. Papūlieties, lūdzami, to iegaumēt!

—   Mēs papūlēsimies, — Kazlēns paklausīgi apsolīja.

Žulio kungs paņēma no Nezinīša aploksni, atplēsa to un sāka lasīt vēstuli. Kamēr Žulio lasīja, Nezinītis ziņkārīgi pētīja viņa seju. Tā bija melnīgsnēja, platiem vaigu kauliem, ar nelielām, kārtīgi pieglaustām melnām ūsiņām un īsu, smailu bārdiņu. Pēc izskata Žulio kungs atgādināja Migu. Tikai ielūkojoties ciešāk, Nezinītis saprata, ka līdzība nav vis sejā, bet tikai acīs. Tās tikpat nemierīgi šaudījās apkārt, tikpat satraukti iedegās, un tad Žulio žigli nolaida plakstus, it kā raudzīdams apslāpēt liesmu.

Beidzot vēstule bija izlasīta, un Žulio sacīja:

—   Tā, tā, tā! Tātad Migu nogrābuši kruķi!

—    Kādi kruķi? — Nezinītis brīnījās.

—    Nu, policisti taču, — Žulio paskaidroja.

Viņš piegāja pie telefona aparāta, kas atradās uz letes ma­las, nocēla klausuli un ņēmās tanī kliegt:

—    Ei, kas tur ir? Policijas pārvalde? Lūdzu, savienojiet mani ar komandantu! Ar jums runā Žulio kungs, savstarpējās palīdzības biedrības biedrs. Vai pie jums ir arestētais Migs? Jā, jā, Miga kungs .. . Savstarpējās palīdzības biedrība galvo par viņu. Tā ir absolūti godīga persona, apgalvoju jums! Tik godīga, kāda pasaulē vēl nav redzēta … Var iemaksāt drošības naudu? … Pateicos! Tūliņ būšu klāt ar naudu.

Nolicis klausuli, Žulio kungs atvēra ugunsdrošo naudasskapi un sāka ņemt ārā naudu.

—    Redziet nu, — viņš sacīja, — cik izdevīgi būt par sav­starpējās palīdzības biedrības biedru. Iestāšanās maksa ir pa­visam tikai divdesmit fārtingu, un pēc tam jūs maksājat pa des­mit fārtingiem mēnesī un varat darīt, ko vien gribat. Ja nokļū­siet cietumā, biedrība iemaksās par jums drošības naudu un jūs tiksiet vaļā no soda. Ieteicu iestāties — atmaksāsies.

—    Mēs labprāt,— sacīja Kazlēns, — bet mums nav divdes­mit fārtingu.

—    Nu, iestāsieties tad, kad būs, — Zulio kungs laipni pie­kāpās. — Bet patlaban man jāslēdz veikals ciet.

Viņš no iekšpuses aizslēdza ārdurvis, tad piegāja pie vitrī­nas ar parūkām un nospieda sānu sienā paslēptu podziņu. Tūliņ vitrīna čīkstēdama pagriezās un sienā aiz tās parādījās četrstū­raina aile. Zulio kungs iegāja tanī un, pamājis ar roku, aicināja:

—    Lūdzami, sekojiet man!

Nezinītis un Kazlēns iekāpa ailē un atradās noliktavas telpā ar plauktiem, uz kuriem bija sakrautas koka kastes ar šaute­nēm, automātiem, pistolēm, dunčiem un citiem šāda veida izstrā­dājumiem. Gar sienām uz grīdas stāvēja vairāki ložmetēji uz ritenīšiem un pat kāds pamazs lielgabals. Nonācis pie dzelzs durvīm noliktavas galā, Žulio nospieda vēl vienu pogu. Dzelzs durvis atdarījās. Mūsu ceļotāji izgāja pa šauru, pustumšu gaite- nīti, nokāpa pa nelielām vītņu kāpnītēm lejā un nonāca apakš­zemes garāžā.

Žulio kungs sameklēja savu ar spilgti dzeltenu emaljas krāsu nokrāsoto automobili, atslēdza durtiņas un aicināja savus ceļa­biedrus kāpt iekšā. Apsēdies pie stūres, viņš izbrauca mašīnu no garāžas un ātri ripoja projām pa apakšzemes tuneli. Nezinītis un Kazlēns pat nepamanīja, kurā vietā automobilis izkļuva virs­zemē un drāzās pa ielu projām. Viņi nepaguva ne apskatīties, kad jau atkal bija pie policijas pārvaldes.

—    Palūgšu jūs acumirklīti uzgaidīt, — sacīja Žulio un, izlē­cis no mašīnas, pazuda aiz durvīm.

Divpadsmitā nodaja

Nakts pasākums

Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad Žulio kungs jau nāca ārā no policija>s pārvaldes reizē ar Migu.

—   Nu tā, mēs atkal esam visi kopā, — sacīja Miga, sēzda­mies automašīnā. — Jūs, Nezinīt, esat veicis visu uz mata tā, kā es lūdzu, un izdarījis man lielu pakalpojumu. Es savukārt palī­dzēšu jums. Vai jūs jau paspējāt mazliet iepazīties ar Nezinīti? — Miga vaicāja Žulio kungam.

—   Jā, protams, — Žulio apstiprināja un iedarbināja auto­mobiļa motoru.

—   Bet droši vien vēl visu par viņu nezināt, — Miga uztvēra. — Galvenais ir tas, ka Nezinītis pie mums atlidojis no citas planētas ar ārkārtīgi vērtīgu kravu. Viņš atvedis gigantisku augu sēklas; šie augi dod ļoti lielus augļus. Vai jūs saprotat, kādu palīdzību mēs varētu sniegt mūsu trūkumcietējiem? Daudziem taču ir ļoti maz zemes, un viņi nevar iztikt ar savu ražu. Ja katrs varētu izaudzēt desmitreiz lielākus augļus par tiem, kurus izaudzē tagad, tad nabadzība pie mums pilnīgi izzustu.

—   Nu, ko tur sacīt, tas ir jauki, — Žulio prātīgi noteica. — Lai Nezinītis šīs sēklas atdod mums, un mēs tās pārdosim trūcīgajiem. Varēsim krietni iedzīvoties. Arī Nezinītis dabūs savu tiesu.

—   Tas pareizi, — Miga piekrita. — Taču neērtība ir tā, ka šīs sēklas palikušas Mēness virspusē — raķetē. Mums taču nav lidaparātu, kas varētu pacelties tādā augstumā. Tātad vispirms būs nepieciešams konstruēt un uzbūvēt tādu aparātu, bet tam vajadzīga nauda.

—   Ar naudu, redziet, būs pagrūti, — sacīja Žulio. — Es pa­zīstu daudzus, kas neatteiktos saņemt naudu, taču nezinu ne­vienu, kas būtu ar mieru labprātīgi šķirties no tās.

—   Tas tiešām tiesa, — Miga smaidīdams atsaucās. — Taču man ir jau nobriedis lielisks plāns. Naudu šim pasākumam lai dod paši trūkumcietēji. Mēs taču gribam viņiem gādāt sēklas no Mēness.

—    Pareizi! — Žulio nopriecājās. — Mēs dibināsim akciju sabiedrību. Izlaidīsim akcijas . .. Jūs zināt, kas ir akcijas? — viņš vaicāja Nezinītim.

—   Nē, man tā kā nav gadījies par tādām dzirdēt, — Nezi­nītis atzinās.

—    Akcijas — tās ir tādi papīri — apmēram kā naudas zī­mes. Tās var nodrukāt tipogrāfijā. Katru akciju mēs pārdosim, teiksim, par fārtingu. Saņemto naudu izlietosim lidaparāta bū­vei, un, kad sēklas būs mums rokā, katrs akciju īpašnieks sa­ņems savu daļu šo sēklu. Protams, kam būs vairāk akciju, tas arī sēklu saņems vairāk.

Visa šī saruna risinājās, automobilim jau joņojot pa pilsētas ielām. Ieraudzījis pa ceļam restorānu, Miga ieteicās:

—    Es ierosinu mūsu akciju sabiedrības dzimšanu atzīmēt ar krietnām pusdienām.

Pēc maza laiciņa mūsu ceļotāji sēdēja restorānā un ar labu apetīti ēda pusdienas.

—    Patlaban pats galvenais — piespiest trūkumcietējus atda­rīt maku un pirkt mūsu akcijas, — teica Miga.

—    Bet kā tu viņus piespiedīsi? Viņi neticēs, ka kaut kur tur — uz Mēness — ir sēklas. Vajadzīgi pierādījumi, — iebilda Žulio.

—    Es jau visu esmu izdomājis, — Miga atbildēja. — Mēs sāksim ar to, ka sacelsim troksni ap šo darījumu. Pirmkārt jā­ievieto avīzēs raksts, ka pie mums ieradies knēvelis no citas planētas. Un, kad visi noticēs, mēs nodrukāsim, ka šis kosmis­kais knēvelis atvedis sēklas, un tūliņ arī paziņosim par akciju sabiedrības dibināšanu.

—    Un ja nu mums piepeši pateiks, ka tā ir krāpšana? — iebilda Zulio. — Kādi Nezinītim ir pierādījumi, ka viņš ieradies no citas planētas? Pēc izskata viņš ir tāds pats knēvelis kā mēs visi.

—    Pareizi! — Miga iesaucās. — Sakiet, Nezinīt, — ar ko jūs varat pierādīt, ka esat ieradies no kosmosa? Varbūt jums ir saglabājies kāds skafandrs? Nevarējāt taču jūs ceļot kosmiskajā telpā bez skafandra!

—    Skafandrs man tiešām bija, — Nezinītis atzinās, — bet es to noglabāju dārzā zem krūma, kad biju nolaidies šeit pie jums no Mēness virsmas.

—    Kur tad ir šis dārzs?

—    Tagad es vairs nevaru atcerēties, jo mani toreiz notvēra kāds pustraks kungs Klopss un sāka rīdīt ar suņiem par to, ka es viņa dārzā norāvu ābolu.

—    Ā, Klopss! — Miga priecīgi iesaucās. — Tādā gadījumā

vel viss nav zaudēts. Ei, oficiant, atnesiet mums telefonu gra- matu!

Oficiants acumirklī izpildīja pavēli, un Miga sāka šķirstīt atnesto telefonu grāmatu. Viņš ātri atrada nodalījumu, kurā bija iespiesti uzvārdi ar «k», un teica:

— Skatieties: Klopss, Lielā Suņu ielā 70. Tiklīdz satumsīs, mums jābūt pie šā Klopsa un jāpārmeklē viņa dārzs. Jūs, Kaz- lēn, brauksiet līdzi! Arī jums atradīsies darbs.

Drīz vien Žulio kunga dzeltenais automobilis bija redzams Čūsku šķērsielā pie dažāda kalibra preču veikala, un, kad iestā­jās tumsa, tas jau joņoja pa Lielo Suņu ielu. Pie nama ar 70. nu­muru automobilis apstājās un no tā izkāpa četri policisti ar sle­penām laternītēm un elektriskām gumijas rungām rokās. Paši atjautīgākie lasītāji, protams, būs jau uzminējuši, ka tie ne­bija īsti policisti, bet tikai policistu formās pārģērbušies Zulio,

Miga un Nezinītis ar Kazlēnu.

Miga tūliņ piegāja pie vārtiem, paraudzī­jās pa spraugu un, pa­manījis nama logos uguni, sāka skaļi dau­zīt ar rungu pa vārtu dēļiem. Pēc laiciņa na­ma durvis atvērās un pa tām iznāca Fikss ar šauteni rokās un plak- šķināja savās čībās pa celiņu.

— Kas tur dau­zās? — pie vārtiņiem pienācis, viņš nopra­sīja.

—   Policija! — Miga atsaucās. — Veriet vajā tūliņ uz vietas!

Izdzirdējis vārdu «policija», Fikss apjuka un vienā mirklī

atvēra vārtiņus. Ieraudzījis četrus policistus spožās kaskās, viņš tā pārbijās, ka sāka trīcēt pie visām miesām un izmeta no rokām šauteni.

—   Jūs esat arestēts! — Miga uzsauca un iespīdināja viņam laternas gaismu taisni acīs.

Tai pašā brīdī Zulio pielēca viņam klāt no mugurpuses, uz­meta kaklā cilpu un veikli sasēja rokas uz muguras.

—    Pa-pa-par ko mani arestē? — aiz bailēm stostīdamies, izgrūda Fikss.

—    Par to, ka uzdodat idiotiskus jautājumus, — paskaidroja Miga.

—    Bet atļaujiet… — Fikss jau iesāka.

Vairāk nekā viņš nepaguva izteikt, jo Žulio viņam tūdaļ aiz­bāza muti ar gumijas sprūdu.

—    Neņemiet ļaunā, Nezinīt, ka mēs pret šo mūlāpu izturē­jāmies mazliet parupji, — Miga atvainojās, — bet citādi nebija iespējams, jo viņš varēja mums uzlāktīt no šautenes. Lūdzu, pastāviet sardzē šeit pie vārtiņiem, un, kad vajadzēs, mēs jūs pasauksim … Nu, bet tu — marš uz mājām — un tā ka lai ne­pīkstētu! — Miga pavēlēja Fiksam un iespēra viņam ar kāju pa mugurgalu.

Fikss paklausīgi soļoja pa ce­liņu projām. Tobrīd no mājas iz­

šāvās otrs Klopsa kunga kalps — Fekss. Viņš nepaspēja izteikt ne vārda, kad rokas viņam jau bija sasietas un mutē rēgojās gumijas sprūds.

Pats Klopsa kungs šai laikā sēdēja mājās un, nenieka neno­jauzdams, no lielas, gaišzilas tases dzēra kakao. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, un viņš ieraudzīja, ka istabā ieklūp trīs policisti un reizē ar tiem Fikss un Fekss sasietām rokām un aizbāztām mutēm. Aiz pārbīļa Klopss plaši iepleta muti un uzgāza krūzi ar karsto kakao taisni sev uz biksēm.

—    Ne no vietas! Jūs esat arestēts! — uzsauca Miga. — Poli­cijai ir ienākušas ziņas, ka jūs nodarbojaties ar zagtu mantu uzpirkšanu un slēpjat savā mājā bīstamus noziedzniekus.

—    Nu ko jūs! — Klops gaiņājās rokām.

—    Liegšanās nelīdzēs, — sacīja Miga. — Mums jāizdara kratīšana.

Kamēr Miga runāja, Zulio satina Klopsu ar auklu kā ar zir­nekļa tīmekļiem un piesēja cieši jo cieši pie krēsla, un aizbāza viņam muti ar puļķi. Redzēdams, ka Klopss tomēr vēl kulsta kājas un pūlas piecelties, Zulio iebakstīja viņam ar elektrisko rungu pa pauri. Rezultātā Klopss ar visu krēslu nogāzās uz grī­das. Pa to laiku Miga nostādīja Fiksu un Feksu abus līdzās. Pavēlējis tiem stāvēt mierā, viņš ievilka katram ar rungu pa

pieri, un arī tie nogāzās uz grīdas.

— Gulēt te un netraucēt poli­ciju rīkoties, kamēr nebūs pabeigta kratīšana! — Miga pavēlēja. — Bet jūs, policista kungs, — viņš pievērsās Kazlēnam, — es palūg­šu šeit padežurēt. Ja kāds mēģina celties, jums jārīkojas saskaņā ar policijas instrukciju un jālaiž darbā runga!

— Klausos, — atbildēja Kaz­lēns.

Miga un Žulio izgāja pagalmā un, pasaukuši Nezinīti, devās meklēt skafandru. Kazlēns, palicis

istabā, uzmanīgi vēroja guļošos: Klopsu, Fiksu un Feksu. Tik­līdz kāds no tiem sāka kustēties, viņš iebakstīja tam ar elektris­kās rungas galu pakausī un ikreiz piemetināja:

—    Tas tev par to, ka rīdīji Nezinīti ar suņiem. Citureiz tā nedari!

Pusstundu meklējuši, knēveļi atrada skafandru tai pašā vietā, kur Nezinītis to bija atstājis. Miga un Zulio lika Nezinī­tim aiznest skafandru uz automašīnu un paši iegāja pie Klopsa.

—    Šoreiz mēs nekā neatradām, bet nākamreiz atnāksim atkal un noteikti atradīsim, — Miga pateica. — Bet patlaban, Kazlēna kungs, palūgšu iebadīt viņiem ar rungu vēl pa reizītei, lai viņi saprot, ko nozīmē nonākt darīšanās ar policiju!

Kazlēns paklausīgi izpildīja Migas pavēli, pēc tam visi trīs izgāja no mājas un sēdās mašīnā, kur Nezinītis viņus jau gai­dīja.

Iedarbinājis motoru un pabraucis divus trīs kvartālus no Klopsa mājas, Žulio iegrieza automobili klusā, tukšā šķērsielā un apturēja pie telefona būdas. Šeit mūsu piedzīvojumu meklē­tāji novilka policistu formu un pārģērbās savās parastajās drē­bēs. Miga lika Nezinītim virs ap­ģērba uzvilkt vēl kosmisko ska­fandru un pats piezvanīja pa tele­fonu uz viesnīcu.

— Hallo! — viņš kliedza klau­sulē. — Vai tur viesnīca «Sma­ragds»? Lūdzu, sagatavojiet vis­labāko numuru kosmosa ceļotājam Nezinītim … Jā, jā, kosmosa. Kas tad te nesaprotams? Ieradies pie mums taisni no kosmosa. Mēs aiz­vedīsim viņu pie jums ne vēlāk kā pēc stundas. Lūdzu pienācīgi sa­gatavoties uzņemšanai!

Nolicis klausuli, viņš tūliņ uzgrieza citu numuru un kliedza atkal:

—    Ei, kas tur ir? Vai televīzijas studija? Vajag organizēt televīzijas raidījumu no viesnīcas «Smaragds»! Tur drīz ieradī­sies viesis no kosmosa — kosmosa ceļotājs Nezinītis … Nu kāds, kāds! Kos-mo-sa, kad jums saka! Atlidojis pie mums no citas planētas, ģērbies skafandrā … Neviens ar jums nejoko! Neticat — varat nebraukt, pēcāk pašiem būs žēl. Katram gadī­jumam iegaumējiet: mēs būsim pie viesnīcas pēc stundas. Brau­cam dzeltenā automašīnā. Pielūkojiet — nesajauciet! Sargieties no viltojumiem! īstais kosmosa lidotājs pieder mums.

Miga nolika klausuli un iznāca no telefona būdas.

—    Tagad televīzijas darbinieki ir mūsu rokās! — viņš sacīja. — Pagaidām viņi kosmosa ceļotājam vēl netic, taču nepaies ne desmit minūtes — un viņi sāks pārdomāt. Pēc pusstundas no­lems, ka vajag katram gadījumam aizsūtīt uz viesnīcu televī­zijas aparatūru un operatoru. Pat ja nekāda kosmonauta nebūs, iespējams, ka gadās kaut kas cits interesants. Mūsu televīzijas skatītāji kāri uz visādām sensācijām … Bet patlaban, draugi, mums pienācīgi jāsagatavojas uz šo satikšanos un par visu jā­norunā. Laiks mums tam vēl ir.

Migas aprēķini izrādījās absolūti pareizi. Sākumā televīzi­jas studijas darbinieki viņa vārdiem nenoticēja, bet tad sāka zvanīt pa telefonu kinostudijas darbiniekiem un taujāt, vai šie zinot, ka pilsētā nupat ieradies kosmosa ceļotājs. Kinostudijas darbinieki, protams, nekā nezināja, taču kaunējās atzīties, ka nav informēti, tāpēc teica, ka esot par to jau kaut ko dzirdējuši. Izjautājuši par visu televīzijas studijas darbiniekus, viņi sāka zvanīt dažādu avīžu un žurnālu redakcijām, lūkodami no tām kaut ko sīkāk izdibināt. Redakciju līdzstrādnieki paši nekā nezi­nāja, bet nodomāja, ka viņi pa savam paradumam to nogulējuši jeb, kā redakcijās mēdz izteikties, palaiduši gar degunu. Viņi visi ņēmās zvanīt uz televīzijas studiju un klaušināt, vai tur kaut kas zināms par kosmonauta ierašanos. Te­levīzijas studijas darbinieki nodomāja, ka vi­siem visapkārt jau viss zināms un tikai viņi vieni paši vēl nez par ko šaubās. Beidzās ar to, ka uz viesnīcu «Smaragds» Dīkdieņu ielā drā­zās ne vien televīzijas studijas darbinieki ar visu savu aparatūru, bet arī kinooperatori ar kinokamerām un apgaismes ierīcēm un arī da­žādu laikrakstu līdzstrādnieki: žurnālisti, repor­tieri, fotogrāfi, aprakstnieki, novērotāji, komentētāji un popu­larizētāji.

Kad Nezinītis un viņa pavadoņi savā dzeltenajā automobilī ieradās Dīkdieņu ielā, viņi ieraudzīja iepretim viesnīcas ēkai lielu, ar kinoprožektoriem apgaismotu pūli. Vairāki kinoopera­tori un televīzijas operatori stāvēja visā augumā vaļējās auto­mašīnās un tēmēja ar saviem aparātiem uz visām pusēm, gata­vodamies filmēšanai un televīzijas pārraidei. Netālu no viesnī­cas ieejas stāvēja vesela nodaļa policistu, kas bija sagatavoju­šies vajadzības gadījumā laist darbā gumijas rungas.

Ieraudzījuši iztālēm tuvojamies dzelteno automašīnu, opera­tori vērsa uz to savas kinokameras un sāka filmēšanu. Pie vies­nīcas sapulcējies pūlis sakustējās un vienā mirklī aizsprostoja visu ielu. Policisti kā pēc komandas metās uz priekšu un spieda pūli atpakaļ, cenzdamies attīrīt piebrauktuvi. Visi redzēja, ka dzeltenā automašīna līgani pieripo pie viesnīcas un apstājas pretim ieejai.

Tūliņ pie mašīnas piesteidzās vairāki fotoreportieri un pa­vērsa uz to savu fotoaparātu objektīvus, taisīdamies fotografēt.

Tikmēr automašīnas durtiņas atvērās — un pirmais pa tām izlīda Kazlēns. Pūlis to apsveica ar līksmām gavilēm. Visi do­māja, ka tas pats jau ir kosmonauts. Kazlēns mulsi smaidīja. Fotoreportieri knikšķināja fotoaparātu slēdžus. Tūliņ pēc Kaz­lēna no mašīnas izkāpa Miga. Arī viņu apsveica ar saucieniem un aplausiem. Pēc viņa izkāpa Zulio. Šoreiz saucieni bija klu­sāki, jo neviens netika gudrs, kurš no viņiem ir īstais kosmo­nauts.

Pēdīgi Mēness knēveļi ieraudzīja, ka no mašīnas rāpjas ārā kāda dīvaina būtne, kas ar savu ārējo izskatu atgādināja tā kā bruņās iekaltu bruņinieku, tā kā ūdenslīdēju pilnā ietērpā. Visi saprata, ka tas arī ir īstais kosmosa ceļotājs. Pūlis ierēcās aiz prieka. Visi sāka vēcināt rokas. Gaisā lidoja cepures. Kāda pil­sone pasvieda Nezinītim puķu pušķi. Fotogrāfi, kas grozījās apkārt, sāka ar divkāršu centību klikšķināt aparātu slēdžus. Pie

Nezinīša piesteidzās televīzijas studijas darbinieks un, piebāzis viņam pie deguna mikrofonu, uzaicināja:

— Lūdzu, sakiet dažus vār­dus mūsu skatītājiem! Kā no­tika kosmiskais lidojums? Kā jūs jūtaties pēc lidojuma? Vai jums patīk mūsu pilsēta?

Miga, kas stāvēja līdzās, pastūma televīzijas studijas darbi­nieku pie malas un, paņēmis no viņa mikrofonu, teica:

— Godājamie televīzijas skatītāji! Dāmas un kungi! Kos­mosa ceļotājs, kas ieradies uz mūsu planētas, par saviem iespai­diem pastāstīs mūsu nākamajā pārraidē. Patlaban viņam ārkār­tīgi nepieciešama atpūta, jo pēc kosmiskā lidojuma viņš jūtas ļoti noguris. Pirmie, kas ieraudzīja kosmonautu nolaižamies uz mūsu Zemes, bijām mēs ar Zulio kungu, kuram pieder dažāda kalibra preču veikals Čūsku ielā 33. Mēs ar Zulio kungu auto­mašīnā atgriezāmies no manas lauku muižas un ieraudzījām, kā kosmonauta kungs laidās lejup ar nelielu izpletni, kas vi­ņam, kā jūs paši redzat, atrodas uz muguras spārnu veidā. — Pie šiem vārdiem Miga norādīja ar roku uz kapuci-izpletni Nezinītim uz muguras un turpināja: — Mēs ar Zulio kungu pie­dāvājām godājamam kosmosa sūtnim savu viesmīlību un savu palīdzību, uzņemdamies visus izdevumus sakarā ar viņa uztu­rēšanu, ieskaitot ēdienu un ārsta pakalpojumus. Kopā ar mums mūsu braucienā bija arī Kazlēna kungs. Atļaujiet, godājamie televīzijas skatītāji, iepazīstināt jūs ar Kazlēna kungu. Sīkumus paziņosim nākamajā pārraidē. Pateicos par uzmanību!

Pamanījis, ka pūlis apkārt pieaug ar katru mirkli, Miga pa­meta ar aci Zulio un Kazlēnam, paķēra aiz rokas Nezinīti un vilka uz viesnīcas durvīm. Pie ieejas sapulcējušies mēnesēni sauca «urā», sita plaukstas un laipni uzsmaidīja Nezinītim. Visi sniedzās ar rokām pie viņa. Ikvienam gribējās pataustīt viņa skafandru. Nezinītim aiz muguras soļoja liela auguma policists un sita ar gumijas rungu pa rokām katram, kas raudzīja pie­skarties Nezinītim.

Beidzot Nezinītis un viņa pavadoņi izlauzās cauri pūlim un nonāca viesnīcas vestibilā. Pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija mil­zīga televīzijas kamera uz ritenīšiem, ko vadīja operators. Resns, melnā gumijas caurulē ietverts elektrības vads stiepās no telekameras pa grīdu un pazuda gaiteņa dziļumā. Mūsu ceļotājiem jau steidzās pretim ļoti tukls, ļoti apaļš knēvelis glītā, gaišzilā uzvalkā ar baltu kaklasaiti.

Tas bija viesnīcas īpašnieks Hapsa kungs. Zemu paklanījies ienācējiem un paspiedis ikvienam roku, viņš tos veda pa garu gaiteni, lai parādītu viņiem paredzēto numuru. Televīzijas ka­mera neatlaidīgi virzījās uz priekšu, nenovērsdama no ceļotā­jiem savu apaļo stikla aci, no kā varēja secināt, ka Mēness televīzijas skatītāji uz saviem ekrāniem redzēja ne vien Nezi­nīša ierašanos pie viesnīcas, bet arī viņa novietošanu numurā.

Apstājies pie plaši atvērtām durvīm gaiteņa galā, Hapsa kungs palocīdamies sacīja:

—    Esiet tik laipni, lūk, jūsu numurs! Taisni jūsu priekšā ir lielā pieņemamā istaba, pa kreisi ēdamistaba un mazā pieņe­mamā istaba, pa labi viesistaba un kabinets, aiz tā guļamis­taba — un tai blakus vannas istaba. Ceru, ka jums šeit būs ērti.

Nezinītis iegāja pieņemamā istabā un šķitās nokļuvis nevis parastā viesnīcas numurā, bet gan televīzijas studijas ateljē. Istabas vidū rēgojās vēl viena telekamera uz ritenīšiem, kaktos gluži kā tādi lielgalvaini, tievkājaini ērmi stāvēja četri prožek­tori, kas visu visapkārt pārplūdināja ar spilgtu, žilbinošu gaismu. Pa visu istabu stiepās resni elektrības vadi. Uz grīdas rindojās transformatori, reostati, kas izskatījās kā režģotas, ar melnu emaljas krāsu nokrāsotas dzelzs kastes.

Ap visiem šiem aparātiem rosījās televīzijas studijas un ki­nostudijas darbinieki. Viens no tiem turēja rokās mikrofonu, dauzīja pa to ar saliektu pirkstu un šņākulīgi skaitīja:

—    Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri! Kāda dzirda­mība? Kāda dzirdamība?

Pamanījis ienākam Nezinīti, viņš mitējās dauzīt pa mikro­fonu un svinīgi iesāka:

—    Lūk, viņš ienāca, godājamie televīzijas skatītāji! Jūs viņu redzat tērpušos kosmiskajā skafandrā, kas darināts no me­tāla un kādas uz mūsu planētas nepazīstamas vielas. Galvā vi­

ņam ir metāla ķivere ar stiklu, caur kuru viņš var lieliski redzēt. Kā jūs paši varat pārliecināties, kosmonauta kungs ir ieradies vairāku personu pavadībā, starp tām jūs skaidri redzat viesnīcas īpašnieku — mūsu visu cienīto un visai simpātisko Hapsa kungu. Hapsa kunga viesnīca — tā ir pirmklasīga iestāde: pirmklasīgi numuri ar visām ērtībām, pirmklasīgs restorāns ar pirmklasīgu strūklaku, pirmklasīga deju grīda ar peldbaseinu. Cauru nakti spēlē pirmklasīgs orķestris. Šeit jūs varat pirmkla­sīgi atpūsties, pirmklasīgi paēst un pirmklasīgi pavadīt laiku pirmklasīgā sabiedrībā. Ir pirmklasīgi numuri par dažādām cenām . ..

Kamēr televīzijas studijas darbinieks visās toņkārtās slavēja Hapsa kunga viesnīcu, Nezinītim tuvojās nez no kurienes uzra­dies knēvelis baltā uzsvārcī ar nelielu ādas sakvojāžu rokās.

—    Mani sauc doktors Šprics, — viņš sacīja. — Domāju, ka mūsu dārgajam kosmosa viesim vajadzīga medicīniskā palī­dzība, ko es varu sniegt tūliņ un turklāt pilnīgi bez maksas. Nemaz nebūtu lieki uz vietas izdarīt kaut vai virspusēju medi­cīnisku apskati. Vispirms nepieciešams izmeklēt sirdsdarbību.

Doktors Šprics izvilka no kabatas melnu koka stobriņu, pie­lika Nezinītim pie krūtīm un piekļāva pie tā ausi.

—    Sirdspuksti labi sadzir­dami cauri skafandram, — viņš pavēstīja. — Sirdsritms mazliet paātrināts, kas izskaidrojams ar uzbudinājumu, ko radījusi sagaidīšana un tā uzmanība, ko kosmonautam parādījuši mūsu pilsētas iedzīvotāji.

Pie šiem vārdiem doktors Šprics izrāva televīzijas studi­jas darbiniekiem no rokām mik­

rofonu un pielika to pie koka stobriņa, kuru joprojām spieda Nezinītim pie krūtīm.

—   Godājamie skatītāji! — viņš teica. — Dāmas un kungi! Ar jums runā doktors Šprics. Jūs dzirdat dobjus sitienus. Tuk! Tuk! Tuk! Tā pukst uz mūsu planētas atlidojušā kosmonauta sirds. Uzmanību, uzmanību! Runā doktors Šprics. Mana ad­rese: Holeras ielā 15. Slimnieku pieņemšana ik dienas no devi­ņiem rītā līdz sešiem vakarā. Mājas vizītes. Izsaukumi pa tele­fonu. Par pieņemšanu nakts stundās divkāršs honorārs. Jūs dzirdat kosmonauta sirdspukstus. Ir zobārstniecības kabinets. Zobu raušana, ārstēšana un plombēšana. Mērenas cenas. Hole­ras ielā 15. Jūs dzirdat sirdspukstus … .

Istaba pa to laiku pildījās ar jauniem apmeklētājiem: dažādu avīžu un žurnālu korespondentiem un korespondentēm. Blīvā lokā viņi ielenca Migu, Zulio un Kazlēnu, no visām pusēm ap­bērdami tos ar jautājumiem. Zulio, kuram mēle pienācīgi raisī­jās tikai tad, kad runāja par dažāda kalibra precēm, centās izlī­dzēties ar klusēšanu. Arī Kazlēns nesteidzās ar atbildēm. Tāpēc uz visiem jautājumiem atbildēja Miga un, jāsaka, darīja to vi­sai atjautīgi, tas ir, kad bija iespējams, atbildēja uz jautājumu tieši, bet, kad nezināja, ko sacīt, atbildēja izvairīgi, taču ne reizi nepateica «nezinu». Tā uz kāda korespondenta jautājumu, cik ilgi kosmonauts uzturēsies viņu pilsētā, Miga atbildēja:

—   Cik ilgi būs vajadzīgs.

Uz jautājumu, vai tas apmeklēs arī citas pilsētas, pateica:

—   Apmeklēs, ja gribēs.

Uz jautājumu, vai kosmonautam nav padomā iepirkt viņu pilsētā kādas preces, atbildēja:

—   Tas atkarīgs no tā, kādas preces mēs varēsim viņam pie­dāvāt.

Jautātāju bija tik daudz, ka nabaga Miga sāka zaudēt pacie­tību un ar pūlēm noturējās, lai kādam nesarunātu rupjības.

Beidzot jautājumus sāka uzdot žurnāla «Mājas un Dekora­tīvā Suņkopība» korespondente.

—    Esmu žurnāla «Mājas un Dekoratīvā Suņkopība» pār­stāve, — viņa ar cieņu iesāka. — Lūdzu jūs atbildēt uz jautā­jumu, kas, bez šaubām, var ieinteresēt mūsu lasītājus: vai mā­jas un dekoratīvā suņkopība pastāv uz tās planētas, no kurienes ieradies mūsu cienījamais kosmosa ceļotājs?

—    Bez šaubām, pastāv, — Miga apliecināja.

—    Kādas dekoratīvo suņu sugas tur visvairāk izplatītas?

—   Visādas, kundze.

—    Kādām sugām dod priekšroku?

—    Priekšroku dod vislabākajām un mazāk niknām su­gām, — atbildēja Miga, ar visiem spēkiem pūlēdamies saglabāt sejā patīl&mu smaidu.

Pa to laiku pieņemšanas istabā ieradās kādas reklāmu fir­mas pārstāve. Viņa bija ģērbusies ļoti šaurā, spilgti zaļā tērpā, galvā tāda pati spilgti zaļa, moderna berete, no kuras uz visām pusēm līda ārā matu pinkas. Varēja redzēt,ka, spraucoties cauri pūlim, viņas sasuka cietusi ievērojamas pārvērtības. Seja viņai bija stingra un apņēmīga, ar taisnu, smailu, mazliet iesarkanu degunu un mazītiņām, pelēkām ačelēm, kurās spīdēja stūrgal­vība. Rokās viņa turēja vairākus kātos iestiprinātus finiera pla­kātus, uz krūtīm viņai karājās neliels fotoaparāts ādas futrālī. Pieskrējusi pie Nezinīša, viņa iegrūda tam rokā plakātu, uz kura bija rakstīts:

Jūs savu naudu lietā liksiet, Ka izdevuši, nebūs žēl, Ja «Ausmas» piparkūkas pirksiet, Jūs apēduši lūgsiet: vēl! Atkāpusies divus trīs soļus, viņa pagrieza fotoaparātu pret Nezinīti un izdarīja uzņēmumu. To redzēdams, Miga galīgi zau­dēja savaldīšanos. Vienā lēcienā viņš bija Nezinītim blakus, izrāva tam no rokām plakātu un nikni nosvieda uz grīdas, tad pie­lēca pie reklāmu firmas pārstāves un iespēra tai ar kāju. Pār­stāve nevēlējās palikt parādā un savukārt apveltīja viņu ar spērienu, iegāza ar plakātu pa galvu un piedevām vēl uzspļāva uz svārku piedurknes.

Saņēmis tādu pretsitienu, Miga sāka trīcēt aiz sašutuma.

—    Ārā no šejienes! — viņš satracināts iekliedzās. — Vāciet viņu projām, vai es par sevi neatbildu! Ārā visi! Pārtraukt tele­vīzijas pārraidi uz karstām pēdām! Jums jānoslēdz ar mums līgums un jāsamaksā nauda. Mums nav kosmonauts jārāda jums par velti!

Tā kā neviens negribēja iet projām, Miga klupa virsū viesnī­cas īpašniekam:

—   Hapsa kungs, tā ir nejēdzība! Kas jums atļāVa salaist iekšā visu šo publiku? Mēs tūlīt brauksim projām no jūsu vies­nīcas!

—    Kungi, lūdzu atbrīvot telpas! — nobijies sauca Hapss. — Kungi, palūgšu jūs visus iet no šejienes ārā! Jūsu dēļ es varu zaudēt viesus. Audience beigusies!

Redzēdams, ka neviens viņu neklausa, Hapss pamirkšķināja ar aci pie durvīm stāvošajiem policistiem, un tie laida darbā savas rungas.

Skatītāji, kas televizorā vēroja šo kautiņu, redzēja, kā nelai­mīgie korespondenti un korespondentes manījās laukā no ista­bas, centīgi vairīdamies no elektrisko rungu sitieniem. Televīzi­jas studijas darbinieki pa to laiku vilka ārā pa durvīm savus transformatorus, reostatus, prožektorus un pārējo aparatūru. Pēdējais no istabas izbrauca televīzijas operators, sēdēdams jāteniski uz savas telekameras.

Ar to televīzijas pārraide bija galā.

Trīspadsmitā nodaĻa

Gigantisko augu sabiedrības dibināšana

Nākamajā rītā visās avīzēs parādījās paziņojums, ka Mē­ness pilsētā Davilonā ieradies kosmosa ceļotājs. Visredzamāka­jās vietās bija iespiesta skafandrā tērptā Nezinīša ģīmetne. Šeit bija uzņēmumi, kuros Nezinītis nofotografēts tai brīdī, kad viņš kāpj ārā no automašīnas, un tai brīdī, kad ir jau izkāpis, un tai brīdī, kad ierodas viesnīcā.

Vislielāko interesi izraisīja fotogrāfija, kurā Nezinītis uz­ņemts ar reklāmas plakātu, kas aicina Mēness iedzīvotājus pirkt konfekšu fabrikas «Ausma» piparkūkas. Todien konditorejas preču veikalos tika pārdots tik daudz piparkūku, cik agrāk ne­pārdeva pa veselu mēnesi. Veikali izpārdeva pircējiem pat galīgi

sastāvējušos preci, jo neviens negribēja ēst nekā cita kā vien šīs piparkūkas, un konfekšu fabrikas īpašnieks vairākkārt palie­lināja piparkūku izlaidi un pelnīja bargu naudu.

Avīzēs bija ievietota arī doktora Šprica fotogrāfija, kas bija uzņemta taisni tai brīdī, kad viņš izmeklēja Nezinīti. Zem uzņē­muma bija lasāms ne vien doktora Šprica vārds, bet arī viņa adrese. Rezultātā visi slimnieki, kuriem vēl pietika spēka pat­stāvīgi pārvietoties, skrēja pie viņa, bet tie, kuri nespēja iziet no mājas, ņēmās zvanīt viņam pa telefonu. Ikvienam gribējās ārstēties tikai pie doktora Šprica. Pie viņa mājas izauga rinda visas Holeras ielas garumā. Doktors Šprics nevienam neliedza medicīnisko palīdzību, taču nekavējoties palielināja maksu par ārstēšanu. Naudiņa plūda kā pa reni.

Tādi jau ir Mēness iedzīvotāju tikumi! Mēness knēvelis ne­parko neēdīs konfektes, piparkūkas, maizi, desu vai saldējumu, ko ražojusi fabrika, kura nedrukā avīzēs sludinājumus, un neies ārstēties pie ārsta, kurš nav izgudrojis kādu āķīgu reklāmu slimnieku pievilināšanai. Parasti mēnesēns pērk tikai tās pre­ces, par kurām lasījis avīzē, un, ieraudzījis kaut kur pie sienas veikli sacerētu reklāmas sludinājumu, var nopirkt pat tādu mantu, kas viņam it nemaz nav vajadzīga.

Šais dienās Davilona dūca kā satraukts bišu strops. Ikviens iedzīvotājs, no rīta pamodies, tūdaļ tvēra avīzi, lai drīzāk uzzi­nātu kaut ko jaunu par Nezinīti. Daudzi piestaigāja uz «Sma­ragda» viesnīcu un kvernēja tur augām dienām cerībā kaut ar pusaci ieraudzīt knēveli, kas ieradies no kosmosa dzīlēm. Iebraucēji no citām pilsētām negribēja apmesties nekur citur kā vien «Smaragda» viesnīcā, jo tur viņi visi varēja bez ceremoni­jām tikties ar kosmonautu un aplūkot to tuvumā. Hapsa kunga ienākumi uzreiz divkāršojās, jo viņš vienā rāvienā bija paaug­stinājis numuru cenas un iebraucēju nebija trūkums.

Arī Miga un Zulio prata izmantot radušos stāvokli un izsist no tā peļņu: viņi pabaidīja Hapsa kungu, ka pārcelsies ar Nezinīti uz citu viesnīcu, un pēc tam Hapsa kungs atjāva viņiem dzīvot viesnīcā pilnīgi bez maksas.

Daudzi mēnesēni no rīta līdz vēlam vakaram sēdēja pie sa­viem televizoriem un skatījās visas izrādes un uzvedumus, bai­dīdamies palaist garām pārraidi ar Nezinīti. Viņiem par brī­numu, tādas pārraides aizvien vēl nebija. To varēja izskaidrot, zinot, ka Miga un Zulio nebija ar mieru rādīt Nezinīti bez mak­sas, bet televīzijas studijas īpašnieks, kaut arī neatteicās mak­sāt, taču piedāvāja tik smieklīgi mazu summu, ka Miga pat apskaitās. Viņš sacīja, ka studijas īpašnieks acīmredzot viņus uzskatot par plānprātiņiem, taču viņi vēl neesot prātu izkūko­juši un par tādu nieka naudu nebūtu ar mieru rādīt televīzijā ne tikvien kosmosa viesi, bet pat parastu pūdeli.

Beidzās ar to, ka saniknojušies televīzijas skatītāji sāka zvanīt studijas īpašniekam pa telefonu, draudēdami pārtraukt maksājumus par televizoru lietošanu. Sie draudi līdzēja, un īpašnieks bija spiests pieņemt noteikumus, kādus piedāvāja Miga.

Sekmīgi beigušos sarunu rezultātā pa televīziju pārraidīja tā dēvēto kosmisko konferenci. Sai konferencē piedalījās laik­rakstu un žurnālu pārstāvji un arī liels skaits zinātnieku: mate­mātiķi, fiziķi, ķīmiķi, astronomi, lunologi. Viņi visi sapulcējās lielā .zālē, kas piederēja televīzijas studijai, un priekšā uz pa­augstinājuma pie galda sēdēja Nezinītis, Miga, Kazlēns un Zulio.

Konference sākās ar to, ka Nezinītis sanākušajiem pastāstīja visu, ko zināja par raķeti, ar kuru bija izdarīts lidojums, par tās iekārtojumu un vadīšanu, un pēc tam zinātnieki un žurnālisti uzdeva viņam jautājumus.

Žurnālisti interesējās galvenokārt par to, ko Nezinītis ēdis, kamēr atradies raķetē, un ko dzēris, kādus redzējis sapņus un kā viņam patikuši Davilonas iedzīvotāji. Zinātnieku jautājumi bija mazliet citāda rakstura un skāra galvenokārt to, ko Nezi- nītis redzējis sava kosmiskā ceļojuma laikā, ko novērojis uz Mēness virsmas un kā izskatās planēta Lielā Zeme.

Ir zināms, ka Mēness astronomi mūsu planētu dēvē par Lielo Zemi'atšķirībā no savas planētas, kuru viņi sauc par Mazo Zemi vai vienkārši par Zemi. Mēness astronomus ļoti interesēja jau­tājums, vai ap Lielo Zemi ir ciets apvalks, un viņi bija ārkār­tīgi pārsteigti, kad Nezinītis pateica, ka ap viņa Zemi nekāda cieta apvalka nav un ka Zemes iemītnieki dzīvo, tā sakot, zem klaja kosmosa.

Kosmiskā konference beidzās diezgan vēlu, un nākamajā dienā tika pārraidei organizēta Nezinīša saruna ar diviem zināt­niekiem, no kuriem viens bija astronoms Alfa, otrs — lunologs, vārdā Memega. Alfa un Memega sīki iztaujāja Nezinīti par to, kādas izskatās nakts debesis, ja uz tām raugās no Zemes, kādas tanīs redzamas atsevišķas zvaigznes un zvaigznāji, un arī pla­nētas, kāda izskatās Saule un pats Mēness.

Noklausījušies Nezinīša atbildes, Alfa un Memega uzrunāja televīzijas skatītājus un oficiāli paziņoja, ka Nezinīša sniegtās ziņas var izdarīt lielu pakalpojumu Mēness astronomijai un zinātnei vispār.

Nezinītis savukārt uzdeva Alfam un Memegam jautājumu, no kurienes Mēness zinātniekiem zināms, ka ir Lielā Zeme un

citas planētas un ari Saule un zvaigznes, ja viņi tas nekad nav redzējuši.

Alfa atbildēja, ka, lai gan ne Saule, ne Lielā Zeme viņiem nav redzama, taču, ka tās eksistē, var secināt, ja novēro dažā­das parādības. Paisums un bēgums Mazās Zemes jūrās neap­šaubāmi liecina, ka ir kaut kādi masīvi ķermeņi, kas atrodas zināmā attālumā no Mēness virsmas. Jūras ūdeņus pievelk tiklab Saule, kā arī Lielā Zeme, un pēc pievilkšanas pakāpes var aprē­ķināt šo ķermeņu apmērus un pat attālumus līdz tiem. Turklāt ir vēl superjutīgi aparāti, kuri atklāj tādu ļoti attālu planētu gravitāciju, kādas ir Merkurs, Venēra, Marss un kaut vai Saturns, un tas dod iespēju diezgan precīzi noteikt šo planētu atrašanās vietu pie debesjuma. Un tas, protams, vēl nav viss. Astronomu rīcībā esošie radioteleskopi, gravitonoskopi un neit- rinovizori, kuriem ārējais Mēness apvalks nevar būt par šķērsli, ļauj saņemt signālus ne vien no Saules vai planētām, bet pat no tālām zvaigznēm, un tas ir devis Mēness astronomiem iespēju sastādīt diezgan sīku un precīzu zvaigžņotās debess karti.

Nezinīti ieinteresēja arī jautājums, kāpēc uz Mēness jeb, precīzāk sakot, uz Mazās Zemes notiek dienas un nakts mija. Ārējais Mēness apvalks taču kavē šeit piekļūt Saules stariem, un, ja tas tiešām tā ir, tad uz Mazās Zemes vajadzētu vienmēr būt tumsai. Lunologs Memega paskaidroja Nezinītim, ka Saule līdz'ar redzamiem stariem izplata ļoti daudz neredzamu staru, kam tomēr piemīt milzīgs iekļūsmes spēks. Šie neredzamie stari, spiezdamies caūr blīvo Mēness apvalku, liek tā iekšpusei spīdēt, proti, savukārt izplatīt dzīvinošus gaismas un siltuma starus. Pats par sevi saprotams, ka šī spīdēšana būs novērojama tikai tai Mēness apvalka pusē, kura pavērsta pret Sauli. Tāpēc arī gaiša būs tikai viena Mazās Zemes puslode. Otra puslode tai pašā laikā būs tumša vai, vienkārši sakot, tur būs nakts. Bet dienas un nakts mija notiek tāpēc, ka planēta Mazā Zeme nestāv nekustīgi apvalka iekšienē, bet nepārtraukti griežas.

—    Protams, Mēness iedzīvotā­jiem ir ļoti palaimējies, ka Mēness apvalka vielai piemīt spēja Saules iedarbībā spīdēt. Ja tas tā nebūtu, tad uz Mazās Zemes valdītu akla tumsa un nekāda knēveļu eksistence uz tās nebūtu iespējama, — piebilda Memega.

Noslēgumā Nezinītis jautāja, kā­pēc Mēness astronomi vai lunologi līdz šim vēl neesot uzbūvējuši lid­aparātu, kas spētu sasniegt Mēness ārējo apvalku. Memega teica, ka tāda aparāta būve izmaksātu pārāk dārgi, bet Mēness zinātniekiem ne­esot naudas. Nauda esot tikai bagāt­niekiem, taču neviens bagātnieks nebūšot ar mieru tērēt līdzekļus pa­sākumiem, kas nesola lielu peļņu.

—    Mēness bagātniekus neinte­resē zvaigznes, — sacīja Alfa.

—   Bagātnieki tikpat kā cūkas nemīl atmest galvu atpakaļ, lai palūkotos augšup. Viņus interesē tikai nauda!

—   Jā, jā! — uztvēra Memega.

—  Bagātnieki saka: «Zvaigznes nav nauda, tās kabatā nebāzīsi un biez­putru no tām nevārīsi.» Redziet, kāda tumsonība! Viņiem vēr­tīgs tikai tas, ko var apēst vai noglabāt kabatā. Taču nerunāsim par viņiem!

Visa šī saruna, kā jau minēts, tika pārraidīta pa televīziju. Televīzijas skatītāji palika ļoti apmierināti, jo ne tikvien aplū­koja kosmosa sūtni, bet dabūja arī zināt daudz ko interesantu.

Bez kontrakta ar televīzijas studiju Miga un Zulio vēl noslē­dza līgumu ar kinostudiju par filmu, kas rādīs kosmonauta iera­šanos. Nezinīti vēlreiz ietērpa skafandrā, ar nelielu helikopteru pacēla gaisā un nometa lejā. Kinooperatori uzņēma, kā viņš laižas lejā ar izpletni. Pēc tam tika uzņemts, kā Miga un Zulio piesteidzas pie nokritušā Nezinīša, palīdz viņam piecelties, iesē­dina viņu automašīnā un aizved uz viesnīcu. Kā Nezinītis iera­dās pie viesnīcas, kā viņu sagaidīja Davilonas iedzīvotāji, kā viņu izmeklēja doktors Šprics — tas viss bija uzņemts jau ag­rāk, tāpēc kinooperatoriem atlika tikai filmēt, kā Nezinītis atbrī­vojas no skafandra un stājas Mēness skatītāju priekšā savā īstajā izskatā, proti, parastajā apģērbā.

Visas šās filmēšanas rezultātā radās vesela filma, ko rādīja daudzos kinoteātros un arī pa televīziju.

Tais pašās dienās laikrakstos sāka parādīties stāsti par gi­gantiskiem dārzeņiem, augļiem, ogām un vispār visu, ko audzē uz Lielās Zemes. Šos stāstus parasti papildināja interesanti zīmējumi: reizēm tāds zīmējums rādīja knēveļus, kas velk ārā no zemes milzu rāceni, bieti vai burkānu; reizēm tur bija tēlota dobe, kurā aug gurķi knēveļa lielumā; reizēm tas bija milzenīgs ķirbis, melone vai arbūzs — tik liels kā divstāvu nams. Kādā zīmējumā bija pat attēlota augļu novākšana, turklāt katra apri­koze, .plūme, persiks vai vīnoga tikko ietilpa kravas automa­šīnā. Sakurinājuši lasītāju iztēli ar šādiem stāstiem un zīmē­jumiem, Miga un Zulio publicēja paziņojumu, ka uz Mēness virsmas palikušais starpplanētu kuģis esot piekrauts ar gigan­tisko augu sēklām, kuras varētu izdevīgi izlietot, ja rastos iespēja tās no turienes dabūt šurp. Reizē tika iespiests paziņo­jums par akciju sabiedrības dibināšanu, lai rastos iespēja uzbū­vēt lidaparātu, ar kuru varētu sasniegt Mēness ārējo apvalku un nogādāt gigantisko augu sēklas uz Mazo Zemi. Paziņojuma beigās bija uzdota adrese: «Fārtinga ielā 3, 373», kur akcijas var iegādāties.

Jāsaka gan, ka pašlaik nav vairs skaidri zināms, kāpēc Fār- tinga ielai bija tāds nosaukums. Daži Davilonas iedzīvotāji domā, ka savā laikā šai ielā dzīvojis knēvelis, kas saukts par Fārtingu. Viņa vārdā tad arī iedēvēta iela. Citi izskaidro nosau­kuma rašanos ar to, ka te kādreiz apmetušies tikai ļoti bagāti knēveļi, kuriem bijis daudz fārtingu vai, vienkārši sakot, nau­das. Toties tobrīd, kad uz Mēness ieradās Nezinītis, bagātnieki Fārtinga ielā vairs nemēdza apmesties, jo ap to laiku viņi visi bija pārcēlušies uz pilsētas labākajiem rajoniem, kur vairāk gaismas un svaiga gaisa. Fārtinga ielā bija sabūvēti nami, ku­ros izīrēja telpas dažādiem veikalnieku kantoriem. Sie kantori piederēja tā sauktajiem komersantiem — knēveļiem, kuru dar­bība aprobežojās ar fārtingu izdabūšanu no citu knēveļu kaba­tām. Tā kā visos šais kantoros ar to vien nodarbojās kā rauša fārtingus, šis nosaukums bija ielai tik piemērots, ka labāku nemaz nevar iedomāties.

Kantoris, ko bija noīrējuši Miga un Zulio, atradās astoņ- padsmitstāvu nama trešajā stāvā un aizņēma divas istabas. Pir­majā istabā bija liels rakstāmgalds ar gludu, pulētu virsu, vai­rāki mīksti ādas atzveltņi, tāds pats mīksts dīvāns, virs kura greznā, zeltītā ietvarā glezna ar kaut kādu nesaprotamu, krā­sainu ķekšu un ķeburu atveidiem. Istabas kaktā stāvēja skapis

ar caurspīdīgām stikla dur­vīm, aiz kurām glabājās Nezi­nīša skafandrs. Ikviens kan­tora apmeklētājs varēja ne­traucēts pieiet pie skapja un papriecāties par skafandru, kurā bija veikts šis nepiere­dzētais kosmiskais ceļojums.

Otra istaba bija nedaudz mazāka par pirmo. Tajā atra­dās piecas lielas ugunsdrošas

lādes un liels ugunsdrošs naudasskapis. Ugunsdrošajās lādēs glabājās sabiedrības akcijas — pavisam par pieciem miljoniem fārtingu, tas ir, par vienu miljonu katrā lādē.

Līdzko visas akcijas bija saņemtas no tipogrāfijas un nogla­bātas lādēs, Miga un Zulio sasauca akciju sabiedrības pirmo sēdi. Šai sēdē Miga izteica priekšlikumu laist pārdošanā divus miljonus akciju un pārējos trīs miljonus sadalīt savā starpā. Tādā kārtā katram no viņiem piederēs akcijas par veselu mil­jonu. Kad gigantisko augu sēklas būs atgādātas šurp, tās sada­līs piecās līdzīgās daļās. Divas daļas vajadzēs atdot knēveļiem, kas būs nopirkuši akcijas, atlikušās trīs daļas Nezinītis, Miga un Zulio sadalīs savā starpā.

—    Bet ko tad mēs ar sēklām? — Nezinītis jautāja.

—    Pārdosim, — atteica Miga. — Mums taču arī kas jāno­pelna šai darījumā. Arī tev naudiņa nekaitēs.

Nezinītis sacīja, ka būs pilnīgi apmierināts, ja izdosies at­vest sēklas Mēness knēveļiem un izpestīt no likstas Mēness virs­pusē palikušo Apalīti.

—    Nu, ja tev naudas nevajadzēs, mēs to paņemsim sev, — teica Zulio.

Tā viņi arī nolēma un pēc tam sāka sadalīt pienākumus. Ar vispārēju piekrišanu Nezinītis tika iecelts par kasieri, Miga par mantzini un Zulio — par priekšsēdētāju. Kasiera pienākums bija sēdēt kantori un pārdot akcijas, mantziņa pienākums — glabāt no pārdošanas ieņemto naudu un priekšsēdētāja pienākums — nolikt akciju sabiedrības sēdes neatliekamu jautājumu izlem­šanai.

Kad šie jautājumi bija apspriesti, Nezinītis atcerējās Kaz­lēnu un ieminējās, ka labi būtu arī viņam izdomāt kādu amatu. Miga sacīja, ka varbūt Kazlēnu varētu iecelt par šveicaru, taču pret to iebilda Zulio, kurš teica, ka šveicars kantorim neesot ne­pieciešams un labāk iecelt Kazlēnu par izsūtāmo. Miga nebija tā ar mieru un izteicās, ka izsūtāmajam kantori nebūšot ko da­rīt, jo nebūšot kur viņu sūtīt, turpretim šveicars kantori vaja­dzīgs prestiža dēj, proti, lai izskatītos cienīgāk: uzreiz būs re­dzams, ka tas ir solīds kantoris un netaisās nevienu apšmaukt. Zulio sacīja, ka arī izsūtāmais vajadzīgs prestiža dēļ, turklāt kāds taču var piezvanīt uz kantori pa telefonu un palūgt, lai akciju viņam piesūta mājās, un, pat ja neviens nezvanīs, Kaz­lēnu varēs sūtīt pēc avīzēm, pēc limonādes vai kādiem citiem pirkumiem.

Strīds iedegās aizvien karstāk. Zulio dauzīja ar dūri pa galdu, kliedza, ka viņš ir priekšsēdētājs un ar viņa domām jārē­ķinās, bet Miga kliedza, ka viņš ir mantzinis un nedomā izsviest naudu nevajadzīgu amatu apmaksai un, ja ar viņu nav vienis prātis, tad viņš izstāsies no akciju sabiedrības un paņems savas akcijas. Nezinītis mēģināja viņus samierināt, taču tas viņam neizdevās. Akciju sabiedrība draudēja izjukt. Nav zināms, ar ko viss būtu beidzies, ja neiejaucies pats Kazlēns.

— Brālīši, — viņš teica, — manis dēļ nav ko strīdēties. Darīsim tā: es izpildīšu abus amatus — gan izsūtāmā, gan šveicara.

Strīds mitējās. Visi ātri vienojās, un ar to pirmā akciju sabiedrības sēde beidzās.

Četrpadsmitā nodaĻa

Pirmās grūtības

Tai pašā dienā, kad avīzēs parādījās paziņojums, ka tiek dibināta akciju sabiedrība gigantisku augu kultivēšanai, Davi- lonas pilsētā atgadījās ļoti svarīgs notikums, proti, bija aplau­pīta banka, kura piederēja vienai no vislielākajām Davilonas rūpnieku korporācijām. Laupīšana bija izdarīta no rīta, dažas minūtes pēc bankas atvēršanas, un pēc pusstundas par to jau bazūnēja visa pilsēta. Stāstīja, ka iebrukumā piedalījušies ap četrdesmit laupītāju, kuri atbraukuši bruņotos automobiļos, apbruņojušies ne tikvien ar pistolēm un šautenēm, bet pat ar ložmetējiem un rokas granātām. Runāja, ka laupītāji nogali­nājuši visus bankas kalpotājus, atskaitot kasieri, kac, paslēpies

ugunsdrošā lādē. Pie apšaudīšanās, kas izraisījusies starp ban­dītiem un policistiem, daži policisti nožmiegti, turpretim no bandītiem neesot cietis neviens, ja neskaita bandas vadoni, kuram viens no laupītājiem aiz pārskatīšanās pāršāvis ausi.

Visā pilsētā tikai trīs knēveļi neko nezināja par notikušo. Tie bija Nezinītis, Miga un Kazlēns. No paša rīta viņi kvernēja kantorī, gaidīdami akciju pircējus, bet, tā kā pircēji nez kāpēc nerādījās, nebija, no kā uzzināt, kas noticis. Drīz tomēr kantorī iedrāzās Zulio un pastāstīja par šo satraucošo gadījumu.

—    Ar laupītājiem tagad nav nekāda gala, — viņš teica. — Tā vien tik skaties, aplaupīs arī mūsu kantori!

—     Es baidos par ko citu, — atsaucās Miga. — Es baidos, ka tagad visi runās par šo bankas aplaupīšanu un mūsu akciju sabiedrību pavisam aizmirsīs. Nevienam ne prātā nenāks pirkt akcijas.

Migas bažas, kā izrādījās, nebija veltas. Visu dienu kantorī neielūkojās neviena dzīva dvēsele. Nākamajā dienā visās avīzēs mudžēt mudžēja ziņas par bankas aplaupīšanu. Avīzes noliedza

baumas, ka laupīšanu izdarījuši četrdesmit vai piecdesmit bandīti. Ziņoja, ka bandīti bi­juši tikai divi. Viņi iegājuši bankas telpās kā parastie apmeklē­tāji, aizslēguši ārdur­vis un, draudēdami ar pistolēm, likuši visiem gulties zemē ar seju pret grīdu un tad pa­vēlējuši kasierim atvērt ugunsdrošo kasi. Tikko līdz nāvei pārbiedētais

kasieris pavēli izpildījis, viņi izgrābuši no kases visu naudu un noglabājuši to čemodānā, kas viņiem bijis līdzi. Iesēdinājuši kasieri ugunsdrošajā lādē un piedraudējuši nošaut kā suni, ja tikai viņš iedomāsies celt trauksmi, abi bandīti paņēmuši savu čemodānu un izgājuši ārā.

To pamanījusi kāda no bankas darbiniecēm, kura, tāpat kā visi pārējie, tobrīd gulējusi uz grīdas. Pārliecinājusies, ka bries­mas vairs nedraud, viņa pasniegusies ar roku līdz savam gal­dam un nospiedusi elektriskā signāla pogu.

Signālu izdzirdēja policisti, kuri pa savam paradumam sē­dēja dežūristabā un spēlēja «uz āžiem». Acumirklī pārtraukuši spēli, viņi metās uz ielas un ieraudzīja, kā divi laupītāji ielec mašīnā un aizbrauc. Policisti nekavējoties sēdās policijas auto­mobilī un sāka vajāt bēgošos bandītus. Pamanījis, ka policisti viņus tūdaļ panāks, viens no laupītājiem izrāva pistoli un sāka šaut, lūkodams sašaut policijas automobilim riepas. Tas viņam izdevās. Viena priekšējā riteņa riepa pārsprāga. Automobilis zaudēja virzienu un pilnā gaitā iedrāzās laternas stabā. Sadur­smē četri policisti sadauzīja degunu, bet piektais izvēlās no mašīnas un triecienā pret bruģi lauza kaklu.

Tiesa, tas nepalīdzēja bandītiem izbēgt no atmaksas, jo vajā­šanā iesaistījās vēl divas automašīnas ar policistiem. Sākās apšaudīšanās. Bandītam, kas šāva ļoti trāpīgi, izdevās izsist no ierindas arī šīs abas mašīnas, bet tad policija laida darbā bru­ņotus automobiļus ar ložmetējiem. Galu galā bandītus saņēma ciet, tomēr, visiem par brīnumu, izrādījās, ka nolaupītās naudas viņiem nemaz nav. Mašīna tika rūpīgi izkratīta, taču čemodāns ar naudu bija pazudis, taisni vai gaisā izkūpējis.

Nogādāti policijas pārvaldē, laupītāji savu vainu noliedza, apgalvodami, ka nekādu čemodānu neesot redzējuši, nekādu banku neesot izlaupījuši un neesot pat domājuši laupīt. Uz poli­cijas komisāra Pšigla jautājumu, kāpēc viņiem tādā gadījumā vajadzējis šaut uz policijas mašīnām, viņi teicās nezinājuši, ka viņus vajā policisti, bet, gluži otrādi, domājuši, ka viņiem pakaļ dzenas bandīti.

Policijas komisārs sacīja, ka tā tikai esot tāda izlocīšanās, jo atšķirt policistu no bandīta nemaz neesot tik grūti. Tas, kurš šāvis no pistoles, atbildēja, ka mūsdienu policistu no bandīta nevarot atšķirt, jo policisti bieži vien rīkojoties uz vienu roku ar bandītiem, turpretim bandīti pārģērbjoties policistu formā, lai ērtāk varētu laupīt. Tāpēc godīgam knēvelim jau nu esot pilnīgi vienalga, kas viņam priekšā: bandīts vai policists.

Par ko policijas komisārs Pšigls vēl runājis ar aizturētajiem, avīzes klusēja. Pateikts bija tikai tik daudz, ka bankā nolaupītā summa esot ļoti liela un sasniedzot trīsarpus miljonu fārtingu. Ziņoja arī, ka sadursmē ar bandītiem septiņi policisti dabūjuši dažādus ievainojumus un viens no policistiem, vārdā Šmigls, pārplēsis bikses un burzmā pazaudējis kasku.

Noslēgumā gandrīz visas avīzes uzaicināja lasītājus izteikt savas domas par notikušo. Ikvienam, kas sniegs norādījumus, kuri palīdzēs policijai atrast nolaupīto naudu, tika apsolīta laba atlīdzība.

Lieki pat sacīt, ka lasītāji nekavējās izteikt savas domas. Nākamajā dienā avīzēs bija vesels birums lasītāju vēstuļu. Te būs viena no tām:

Domāju, ka čemodānu ar naudu laupītāji izsvieda no automa­šīnas tai brīdī, kad ieraudzīja, ka no vajātājiem nevar izbēgt. Ieteicu policijai pārmeklēt visus dārziņus un pagalmus, gar kuriem bandīti brauca. Čemodāns, bez šaubām, atradīsies kādā no manis uzrādītajām vietām. Ja čemodāna tur nav, tad to kāds ir jau atradis, ko stulbie policisti gan būtu varējuši atskārst paši.

Ar cieņu lasītājs H obss.

Un te kada cita vēstulē:

Lūdzu ņemt vērā, ka bandītiem varēja būt līdzzinātāji! Kamēr dumjie policisti, mēles izkāruši, trencās savos automobiļos pa visu pilsētu, līdzzinātāji noglabāja naudiņu drošā vietā. Tur art to meklējiet!

Ar kvēlu lasītāja sveicienu Persiks.

Bet te vēstule, kurā lasītāji tur aizdomās kasieri:

Pēc mūsu domām, naudu nozadzis kasieris un sarīkojis visu šo izrādi, lai novērstu no sevis aizdomas. «Laupītāji» ieradās bankā, kad kase jau bija tukša. Pats par sevi saprotams, ka viņi aizgāja no bankas ar tukšu čemodānu, maldinādami policijas tūļas, ar ko viņus ari apsveicam!

Lasītāji

, Smeltne un Dadzītis.

Vēstules nāca arī no lasītājām:

Steidzos paziņot, ka nolaupītā nauda ir aprakta Greizās ielas 47. nama pagalmā. Vēlu panākumus meklēšanā un laimi perso­niskajā dzivē. Jūsu centīgā lasītāja un cienītāja Kaktusa kun­dze. Pie reizes daru zināmu, ka labi rakstu uz mašīnas, pārzinu kulināriju un protu pūst tauri.

Lūk, vēstule, kurā lasītājs Buzoni sniedz svarīgas ziņas:

Domāju, ka biezgalvji policisti dzinušies pakaļ nepavisam ne tiem, kas patiesībā izdarījuši zādzību. Mūsu varonīgā policija ir atkal nošāvusi buku. Tā viņai ari vajag! Atlīdzību par snieg­tajām ziņām lūdzu atsūtīt man uz adresi: Žurku kalniņš, nams nr. 16, dz. 6.

Buzoni.

Vel viena vērtīga liecība:

Nauda paslēpta automobiļa riepās. Nekavējoties pārbaudiet! Tas ir parastais bandītu paņēmiens.

Jūsu patiess labvēlis B r ehsons.

Bija vel arī šada vēstulē:

Naudu nospēruši paši policisti. To es jums skaidri pasaku.

Lasītājs Sardanapals.

Lasītāju sniegtās ziņas, izrādījās, bija policijai visai vērtī­gas, un tā nekavējoties veica veselu rindu nepieciešamu pasā­kumu. Pirmkārt, tika arestēts bankas kasieris, un, kaut gan vi dievojās, ka naudu nav laupījis, policijas komisārs Pšigls pa eica, ka paturēs viņu apcietinājumā, līdz nauda atradīsies. Otrkārt, tika pārmeklēti visi puķudārziņi un pagalmi gar ielām, kur bija notikusi bandītu vajāšana, taču čemodāns, kā jau va­rēja sagaidīt, atrasts netika. Treškārt, policisti no vienas vietas izrakņāja Greizās ielas 47. mājas pagalmu. Iznākums bija šāds: 1) čemodāns atrasts netika; 2) tika atrasts viens nobeidzies runcis; 3) no zemes virskārtas pārvietošanas sagruva nama siena.

Nemaz, protams, nav jāmin, ka policisti vispirms gribēja pārbaudīt, vai nolaupītā nauda tiešām neatrodas automobiļa riepās. Šis nodoms tomēr nevarēja tikt izpildīts, jo automobilis, kurā bandīti bēga, bija bez pēdām pazudis. Sākās drudžaina pazudušās automašīnas meklēšana, kurā iesaistījās turpat vai visi Davilonas iedzīvotāji.

Tiklīdz uz ielas apstājās kāds automobilis, tam tūliņ klupa virsū kāds knēvelis un ar nazi uzšķērda riepas. Šāda rīcība izskaidrojama ar to, ka neviens skaidri nezināja, kādas markas ir meklējamā mašīna. Galu galā visas riepas bija pārgrieztas un automobiļu kustība pilsētā apstājās. Firma, kas tirgojās ar automobiļu benzīnu, cieta milzīgus zaudējumus.

Tomēr vislielāko policijas uzmanību saistīja vēstule, kurā kāds Sardanapals klaji apgalvoja, ka naudu nolaupījuši paši policisti. Šis apgalvojums policijas komisāram Pšiglam šķita vislielākais apvainojums, un viņš teicās nelikties mierā, kamēr nebūs šo Sardanapalu iespundējis ķurķī.

Pavēlējis pasniegt adrešu grāmatu, Pšigls ņēmās to šķirstīt un bija ārkārtīgi pārsteigts, neatradis tanī neviena knēveļa ar Sardanapala vārdu.

— Uzvārds noteikti ir izdomāts, — sacīja Pšigls, — taču policijai tas nevar būt par kavēkli.

Ieradies pie redaktora, kura avīzē bija nodrukāta šī apvai­nojošā vēstule, Pšigls pieprasīja uzrādīt vēstules oriģinālu ce­rībā, ka pēc pasta zīmoga uz aploksnes izdosies noskaidrot,

no kurienes vēstule sūtīta. Vēstuli tūliņ sameklēja, taču izrādījās, ka uz aploksnes nav nekāda zīmoga. Darbinieks, kas strādāja vēstuļu nodaļā,

atcerējās, ka vēstule nav saņemta pa pastu: to atnesis kāds ne­pazīstams subjekts. Uz Pšigla jautājumu, kāds šis subjekts izskatījies, darbinieks zināja pateikt tikai tik daudz, ka tas bijis plikpauris.

— Ak tad tā! — Pšigls iesaucās. — Tātad viņš bija plikpau­ris? Policijai ar šīm ziņām pilnīgi pietiek. Nepaies ne trīs dienas, kad šis plikpauris būs mums rokā!

Sāka arestēt visus plikpaurus no vietas. Ielās ļoti bieži va­rēja vērot, kā policists pieiet pie kāda gluži nevainīga knēveļa un, pavēlējis noņemt cepuri, no visa spēka rausta to aiz matiem. Ja knēvelis brēca aiz sāpēm, policists palaida viņu vaļā, ja tur­pretim knēvelis klusēdams pacieta sāpes, policistam radās aiz­domas, ka viņam darīšana ar plikpauri, kas savu pliko pauri slēpj zem veikli darinātas parūkas, un aizsūtīja viņu uz policijas pārvaldi nopratināšanai.

Tais dienās policijas pārvalde strādāja no rīta līdz vēlai nak­tij. Policijas komisārs Pšigls ar saviem četriem palīgiem — Diglu, Giglu, Spiglu un Psiglu — nepārtraukti pratināja no

visām pilsētas malām savestos plikpaurus. Ja nelaimīgais knē­velis plikpaurītis nevarēja pierādīt, kur viņš atradies bankas aplaupīšanas laikā, viņu uz karstām pēdām ietupināja ķurķī. Tam nu nebija absolūti nekādas jēgas, jo plikpaurus neturēja aizdomās par bankas aplaupīšanu, bet tikai par to, ka viens no viņiem uzrakstījis šo aplamo, apvainojošo vēstuli.

Sais pašās dienās sākās vairākas lielas tiesas prāvas.

Pirmo tiesas prāvu ierosināja Greizās ielas 47. mājas īpaš­nieks Kuksa kungs. Kuksa kungs iesūdzēja savu dzīvokļa īrnieci Kaktusa kundzi, ka tā tīšām izdomājusi, it kā čemodāns ar naudu būtu ierakts viņam piederošās mājas pagalmā, un tāpēc tur uzsākta rakšana, kas novedusi pie sienas sagruvuma, un Kaktusa kundze tā rīkojusies aiz atriebības par to, ka viņš no tās it kā ņemot pārāk lielu īres maksu.

Kaktusa kundze pūlējās pierādīt, ka nekādas vēstules neesot rakstījusi, un savukārt ierosināja tiesas prāvu pret redaktoru, kas savā avīzē nodrukājis vēstuli, ar kuru viņai neesot nekāda sakara.

Trešo tiesas prāvu uzsāka benzīna tirgotāji, kas iesūdzēja automobiļu riepu fabrikantu Pudlu, ka tas knēveļa Brehsona vārdā uzrakstījis vēstuli, kura pamudinājusi daviloniešus (un ne jau daviloniešus vien) bojāt citiem automobiļu riepu apvalkus. Ar to fabrikants Pudls it kā esot panācis savai produkcijai lie­lāku noietu, tāpēc ka visiem vajadzīgas jaunas riepas, un noda­rījis neatsveramu zaudējumu benzīna tirgotājiem.

Tiesa, benzīna tirgotājiem neizdevās piespiest Pudla kungu atlīdzināt viņiem nodarītos zaudējumus, jo tiesā uzstājās Breh- sons un noliecināja, ka neviens viņu nav pamudinājis sūtīt avī­zei vēstuli. Minējumu, ka bankā nozagtās vērtības paslēptas riepās, viņš izteipis tikai tāpēc, ka īsi pirms tam pa televīziju skatījies filmu par kādas slavenas zagļu bandas piedzīvoju­miem, un šī banda nolaupītos briljantus slēpusi riepu apvalkos.

Atradās tomēr liecinieki, kas apgalvoja, ka Pudls un Breh- sons esot savā starpā pazīstami un pat redzēti kopā tai dienā, kad notikusi bankas aplaupīšana. Prāva tātad ar to nebeidzās, un tika nolikta jauna lietas iztiesāšana.

Par visu to rakstīja avīzēs, ziņoja pa radio un televīziju. Publika ne par ko citu vairs nevarēja ne domāt, ne runāt, nedz klausīties. Visi to vien tikai runāja kā par šīm tiesas prāvām, par nozagto naudu, par pazudušajiem čemodāniem, par sprāgu­šiem runčiem, par vajāšanām, kurām pilsētā pakļauti plikpauri, un tamlīdzīgām lietām. Par Nezinīti, par kosmosa kuģi, par gigantiskajiem augiem tagad neviens pat nepieminēja. To visu no knēveļu atmiņas bija izspieduši jaunāki, svaigāki, aktuālāki notikumi.

Redzēdams, ka neviens neierodas viņu kantorī pirkt akcijas, Miga briesmīgi uztraucās un teica, ja tā turpināšoties, tad akciju sabiedrība uzsprāgšot gaisā un visi viņi palikšot na­bagos.

—   Kā tad, tas ir pilnīgi iespējams, — apstiprināja Zulio. — Nesen avīzē rakstīja, ka pie mums gandrīz vai ik dienas kāda akciju sabiedrība uzsprāgstot gaisā.

—    Bet kā tās uzsprāgst? — Nezinītis painteresējās.

—    Nu, sagudro dažkārt kādi lietpratīgi knēveļi nodibināt ienesīgu uzņēmumu, izlaiž akcijas, lai savāktu kapitālu, iztērē naudiņu, bet viņu akcijas neviens nepērk. Tādos gadījumos mēdz teikt, ka viņu sabiedrība uzsprāgusi vai izkūpējusi gaisā. Patiesībā neviens, protams, neuzsprāgst. Tas ir tikai tāds figu- rāls izteiciens, kas nozīmē, ka sabiedrība izputējusi, beigusi pa­stāvēt, pārsprāgusi kā ziepju burbulis, — Zulio paskaidroja.

—    Bet reizēm atkal gadās, ka salasās kaut kāda blēžu banda, — iejaucās Kazlēns. — Izlaiž akcijas, pārdod un paši ar naudu aizlaižas lapās. Tad arī mēdz teikt, ka sabiedrība uzsprā­gusi gaisā.

—    Lūk, tādu blēžu dēļ tagad arī mums, godīgiem knēveļiem, vairs netic, — sūrojās Miga. — Lūk, mēs, piemēram: mēs dibi­

nājām savu akciju sabiedrību, lai aplaimotu nabagos. Ko mēs gribam? Mēs gribam at­gādāt viņiem sēklas no Mēness, bet naba­gie paši negrib mums dot šim pasākumam naudu. Kur tad ir taisnība^ es prasu!

—            Bet varbūt nabagajiem naudas nav? — Nezinītis izteica minējumu.

—            Naudas nav, tad lai dabū! — nicīgi nosprauslājās Miga. — Protams, ka naba­gajiem naudas nav, tas ir, viņiem nav lie­las naudas, es gribu teikt. Ja viņiem arī ir, tad kaut kādi nožēlojami graši. Bet nabago taču ir tik daudz! Ja katrs nabaga knēvelis sakasīs kaut vai nelielu summiņu un atne­sīs mums, tad mums sanāks krietns kapi- tāliņš un mēs varēsim kārtīgi iedzīvoties .. . varēsim nevis iedzīvoties, bet dabūt gigantisko augu sēklas. Tādā pasākumā nav ko skopoties! Jo kam tad tas ir izdevīgi? Tas ir izdevīgi pašiem tukšiniekiem. Ja katrs tukšinieks savā sakņu dārzā izaudzēs gurķi, rau, kaut vai Kazlēna lielumā, vai arbūzu, tik lielu kā divstāvu nams, kuram tad būs izdevīgi? Man? Tev? Kazlēnam? . . . Tas būs izdevīgi vispirms pašam tukšiniekam. No viena tāda arbūza viņš varēs iegūt tik daudz saldas sulas, ka pietiks veselai cukurfabrikai. Tā taču ir bagā­tība! Pie mums katrs nabags kļūs par bagātnieku! Un tad tik sāksies pārpilnība!

—   Rau, tā tu arī pasaki pašiem tukšiniekiem, — noņurdēja Zulio. — Mēs taču to arī bez tevis saprotam.

—  Tā ir lietišķa piezīme. Mēs par maz uzmanības veltām, reklāmai. — Miga piekrita. — Ja gribam, lai akcijas pērk, mums tās jāreklamē.

Pēc šās sarunas Miga ņēmās skraidīt apkārt pa pilsētu un ievietot avīzēs reklāmu sludinājumus. Šais sludinājumos ikvie­

nam knēvelim, kas iegādāsies kaut vai vienu akciju, tika solīta milzu peļņa. Turklāt Miga vienojās ar reklāmu darbnīcu, un šās darbnīcas mākslinieki uzzīmēja milzu plakātu, ko novietoja kādā no vislielākajiem Davilonas laukumiem. Sai plakātā bija attēlots Nezinītis skafandrā un ar milzīgi lieliem burtiem uzrakstīts:

Jūs savu naudu lietā liksiet, Ka izdevuši, nebūs žēl, Ja drošas akcijas sev pirksiet, Ko «Gigantaugu biedrība» Pārdod par fārtingu gabalā!

Piecpadsmitā nodaļa

Uzņēmums ieiet sliedes

Kamēr Miga joņoja apkārt pa pilsētu, kārtodams sabiedrības reklāmas jautājumu, Zulio nozuda savā veikalā, tirgodamies ar dažāda kalibra precēm, un kantorī ielūkojās reti. Pamazām viņš sāka neticēt ievadītā pasākuma veiksmei un negribēja zaudēt ienākumus, ko deva tirgošanās. Kantorī pastāvīgi uzturējās tikai Nezinītis un Kazlēns. Pirmajā laikā Nezinītis cienīgi sē­dēja pie galda, gaidīdams akciju pircējus. Viņam priekšā bija bieza klade cietā kartona iesējumā un pildspalva. Uz klades vāka skaistiem burtiem uzrakstīts: «Ieņēmumu un izdevumu grāmata». Viena no galda atvilktnēm bija līdz malām piebāzta ar pārdodamām akcijām. Otra atvilktne bija paredzēta naudai,

ko ieņems no pārdošanas. Pagaidām šī atvilktne bija tukša, un, jo tālāk ritēja dienas, jo mazāk palika cerību, ka tanī kādreiz radīsies nauda.

Arī Kazlēns sākumā kārtīgi dežurēja gaitenī pie durvīm, taču, redzēdams, ka pircēji nenāk, pārvācās uz kantori, un viņi ar Nezinīti augām dienām, sēdēdami uz mīkstā dīvāna, spēlēja «uz desām» un risināja dažādas sarunas. Aiz gara laika Nezi­nītis bieži aplūkoja pie sienas pakārto gleznu ar nesaprotama­jiem ķekšiem un ķeburiņiem un par varītēm pūlējās saprast, kas tanī uzzīmēts.

— Tu, brālīt, labāk uz to bildi neskaties, — Kazlēns viņu pamācīja. — Veltīgi nelauzi galvu. Tur tik un tā nekā nevar saprast. Pie mums visi mākslinieki tā zīmē, tāpēc ka bagātnieki tikai tādas bildes vien pērk. Viens uzkleķerē šitādus, vei, ķebu­rus, otrs uzvelk nez kādus nesaprotamus ērmalīkumus, trešais jau pavisam — iegāž tik vanniņā šķidru krāsu un tad uzšauj to audekla vidū, tā ka iznāk sazin kāds nejēdzīgs, aplams plan­kums. Tu skaties uz šo plankumu un nenieka nevari sajēgt — tīrais draņķis! Bet bagātnieki blenž un slavē. «Mums, sak, ne­maz nevajag, lai glezna būtu saprotama. Mēs nepavisam negri­bam., lai mums šāds tāds mākslinieks sazin ko mācītu. Bagātais arī bez mākslinieka visu saprot, bet nabagajam nekas nav jāsa­prot. Par to jau viņš ir nabags, lai nekā nesaprastu un dzīvotu tumsībā.» Redzi, kā spriedelē! Es tādos spriedelējumos gana esmu izklausījies, kad strādāju pie ziepju fabrikanta. Ir tāds ziepju fabrikants Smulings. Tikai es pie viņa strādāju nevis fabrikā, bet mājās. Par kurinātāju. Nu, brālīt, tiku es tur izre­dzējies, kā bagātnieki dzīvo! Māja viņam milzenīga! Istabu, ka ne saskaitīt! Divdesmit piecas krāsnis vien ko kurināt, neskaitot kamīnus. Bet centrālapkuri Smulinga kungs negribēja ierīkot. Ar kamīniem, saka, izskatās lepnāk. Automobiļu viņam bija des­mit gabalu. Bet uzvalku — bez sava gala! Kad taisās braukt viesos, tad pāris stundu prāto, kādu uzvalku ģērbt mugurā.

Goda vārds, nemeloju! Kalpotāju viņam — melnais tūkstotis! Viens kalpotājs vāra pusdienas, otrs pasniedz galdā, trešais mazgā traukus, ceturtais ar putekļu sūcēju tīra paklājus. Šo­feru — pieci gabali. Kamēr viens Smulinga kungu vizina auto­mobilī, pārējie četri priekšistabā rauj vaļā šaha partiju. No rīta, kolīdz Smulings pamostas, tūdaļ skandina elektrisko zvanu, lai nes viņam ko apģērbties. Tā nu atnes viņam drēbes, sāk viņu ģērbt, bet šis tikai padod rokas un pastiepj kājas. Tad nosēdina viņu pie spoguļa, ņemas sukāt, degunu noziež ar vazelīnu, lai būtu laba krāsa, bet šis tikai sēž un blisina acis — tik vien tās darīšanas! Sagribas ēst, tad, ek, tāpat pie spoguļa sēdēdams, arī brokasto. Stundas divas sēž pie galda — jānudien! Tad pa- valstās uz dīvāna un brauc viesos vai tāpat vien automobilī

pavizināties. Vakaros sarodas pie viņa draugi, draudzenes. Rauj vaļā mūziku, dančus. Reizēm tā satrakojas, ka salauž visas mēbeles, sadauza klavieres un izklīst pa mājām. Pēc tam pie­min: vareni, sak, uzdzīvojām!

—    Bet kādēļ tad mēbeles jālauž? — Nezinītis brīnījās.

—   Nu, tā viņiem pieņemts. Nezina, ko iesākt aiz lielas izva- ļas, nu, tad, sacīt, ņemas mēbeles lauzt. Ielūgumos tā arī rak­sta: «Laipni lūdzam ierasties pie mums uz žūrfiksu. Tiks sa­lauzti divpadsmit atzveltņi, četri plīša dīvāni, divas klavieres, izvelkamais galds un izdauzīti visi logi. Viesu pulcēšanās pulk­sten sešos vakarā. Lūdzam ierasties bez nokavēšanās!»

—   Nu, bet pēc tam — vai tad viņi sēž bez mēbelēm?

—   Jocīgais! Mēbeles viņi nopērk jaunas.

—   Tikai velti naudu tērē! — Nezinītis nopūtās. — Labāk būtu atdevuši trūkumcietējiem.

—    Gaidi vien! Trūkumcietējiem viņi vis nedod. Tas nav inte­resanti.

—    Kā tas ir, vai tad šis Smulings nekā cita nedarīja kā tikai valstījās uz dīvāna un lauza mēbeles? — Nezinītis pētīja. — Un pa kuru laiku tad viņš vadīja savu fabriku?

—    Kāpēc šim fabrika jāvada? Tādai vajadzībai viņam ir pārvaldnieks. Reizi nedēļā pārvaldnieks ierodas pie viņa ar atskaiti. Un, ja viņš ierauga, ka ienākumi no fabrikas gājuši mazumā, pārvaldnieku uz vietas no amata nost un ieceļ jaunu. Jaunais tad nu lien no ādas ārā, lai ienākumi būtu lielāki: ap­cērp strādniekiem algas, paceļ ziepju cenas. Smulings pats nekā nedara, bet naudiņa nāk. Ir jau vairākus miljonus sarausis.

—    Kam tad bagātniekiem vajag tik daudz naudas? — Nezi­nītis brīnījās. — Vai bagātnieks var vairākus miljonus noēst?

—   Noēst! — Kazlēns iespurdzās. — Būtu viņi tikai ēduši! Bagātnieks taču pieēd pilnu vēderu un tad sāk ēdināt savu god­kāri.

—    Kas tā tāda par godkāri? — Nezinītis nesaprata.

— Nu, tas ir, kad gribas pūst citiem miglu acīs. Piemēram, viens bagātnieks uzceļ sev lielu namu, bet otrs paskatās un saka: «Ak tu tādu namu esi uzcēlis, bet es tevi pārtrumpošu — uzcelšu divreiz lielāku!» Viens pieņem sev pavāru un sulaini, bet otrs saka: «Nu, tad es sev pieņemšu ne tikvien pavāru un sulaini, bet arī šveicaru.» Viens nolīgst veselu desmitu kalpo­tāju, bet otrs saka: «Nu, tad es nolīgšu divus desmitus un piede­vām vēl nolikšu pagalmā ugunsdzēsēju ar kasku galvā.» Viens iegādājas trīs automobiļus, otrs tūdaļ — piecus. Turklāt vēl 'dižojas: «Es, sak, esmu par viņu pārāks. Viņam tikai trīs auto­mobiļi, bet man veseli pieci.» Katram, saproti, gribas parādīt, it kā viņš būtu par citiem pārāks, bet, tā kā prāts, krietnums, godīgums pie mums nav nekādā cieņā, tad plātās cits pret citu vienīgi ar bagātību. Un tur jau nu nav nekādas robežas. God­kāre ir tāda lieta: ne ar ko nav pieēdināma. Es, brāl, pats esmu izbaudījis, kas tā ir par nejauku būšanu. Es taču vienmēr nebiju nabags. Tiesa, neesmu arī bijis nekāds bagātnieks. Man tikai bija pastāvīgs darbs. Es tolaik sāku strādāt rūpnīcā un pieklā­jīgi pelnīt. Pat nebaltai dienai pamazām atlicināju — tādam gadījumam, ja piepeši atkal kļūtu bezdarbnieks. Tikai grūti, protams, bija noturēties, lai naudiņu neiztērētu. Un tad vēl visi sāka runāt, ka man vajagot pirkt automobili. Es tā arī saku: ko es ar automobili? Varu tāpat kājām staigāt. Bet man iestāsta: kājām iet ir kauns. Kājām staigā tikai nabagie. Turklāt auto­mobili var pirkt uz nomaksu. Iemaksāsi kādu nieku, saņemsi automobili un pēc tam maksāsi pamazītēm katru mēnesi, līdz būsi visu nomaksājis. Nu, es tā arī izdarīju. Lai, sak, visi domā, ka es arī esmu bagātnieks. Izdarīju pirmo iemaksu, saņēmu automobili. Sēdos iekšā, sāku braukt un uz vietas iegāzos grā- hā-hāvī (aiz satraukuma Kazlēns sāka stostīties). Auto-aho- mo-bili sadauzīju, saproti, pārlauzu kāju un vēl četras ribas. Pēc tam veselus trīs mēnešus ārstējos. Visus savus ietaupījumus dakteriem aizgrūdu. Pēdīgi tomēr izārstējos, tikai kopš tās rei­zes, kā tikai sāku uztraukties, nekādi nevaru vārdu «auto-aho- mobilis» izsa-ha-cīt, katrreiz saku «auto-aho-mobilis», jā.

—    Nu, bet automobili tu pēc tam salaboji? — Nezinītis vai­cāja.

—    Kur nu! Kamēr slimoju, mani padzina no darba. Un tad pienāca laiks kārtējo reizi iemaksāt par automobili. Bet naudas taču man vairs nav! Nu, man saka: tad dod auto-aho-ho-mobili atpakaļ. Es saku: ejiet, ņemiet, grā-aha-hāvī ir. Gribēja mani tiesāt par to, ka automobili esmu sabojājis, bet tad redzēja, ka no manis tik un tā nekā nav, ko ņemt, un likās mierā. Tā ne nu man vairs bija automobiļa, ne naudas.

Tādus notikumus Kazlēns stāstīja bez sava gala. Dzīve vi­ņam bija bagāta dažādiem piedzīvojumiem. Nezinītis ar inte­resi klausījās, un viņam nebija garlaicīgi.

Reiz Nezinītis un Kazlēns, kā parasti, sēdēja un runājās. Pēkšņi atvērās durvis. Viņi domāja, ka atnācis Miga, taču kan­torī ienāca nepazīstams knēvelis. Viņš bija ģērbies nonēsātā blūzē ar elkoņos izdilušām piedurknēm. Kādreiz tā bija bijusi zila, taču no ilgas valkāšanas noplukuši un izbalējusi, it īpaši uz pleciem. Bikses viņam bija kaut kādā nenosa­kāmā netīri pelēcīgā krāsā, ar nospurušiem staru galiem, bet uz ceļgaliem rēgojās divi prāvi, aku­rāti uzdiegti, četrstūraini melnas drānas ielāpi. Galvu greznoja veca salmenīca ar caurumu visre­dzamākajā vietā un noskrandušām, it kā apgrauz­tām malām, zem kurām spraucās ārā sirmi mati.

Nezinītis neviļus pasmaidīja, ieraudzījis šo masku balles tērpu, taču viņa smaids acumirklī apdzisa, tiklīdz viņš uzmeta acis ienācēja sejai. Tā bija kalsna, gluži kā sažuvusi, un melnīgsnēja, kāda mēdz būt knēveļiem, kuri augām dienām strādā zem klajas debess. Sejas izteiksme bija skarba. Tomēr visvairāk pārsteidza acis. Tās rau­

dzījās no sirmo uzacu apakšas ar saspringtu vērīgumu, sa­traukti, taču tai pašā reizē ar pašcieņu un it kā ar slēptām sā­pēm, it kā ar pārmetumu. Nē, Nezinītis nevarēja smieties, sasta­pies ar šo skumjo acu skatienu, un neviens nebūtu varējis smieties.

Padevis labdienu Nezinītim, kas viņu cieši uzlūkoja, un arī Kazlēnam, sirmais knēvelis nolika uz galda zaraino nūju, ko bija turējis rokās, salūkoja kabatā kārtīgi salocītu avīzes lapiņu, atlocīja un, parādījis to Nezinītim un Kazlēnam, noprasīja:

—   Vai tas ir pie jums?

Nezinītis aplūkoja avīzē nodrukāto sludinājumu par to, ka nodibināta akciju sabiedrība gigantisku augu kultivēšanai, un pamāja ar galvu: . — Pie mums.

Kazlēns piestūma viesim mīksto krēslu un pieklājīgi piedā­vāja:

—    Sēdieties, vectētiņ, rau, šai krēslā!

Ienācējs pateicās Kazlēnam, apsēdās uz krēsla maliņas un vaicāja:

—   Tātad tas viss ir tiesa?

—    Kas — tiesa? — Nezinītis nesaprata.

—    Nu, vai tiesa, ka ir šīs pasakainās sēklas?

—    Protams, tiesa, — Nezinītis apstiprināja. — Taču šīs sēklas nemaz nav pasakainas, bet pavisam īstas. Nekā pasa­kaina vai fantastiska te nav.

—    Jūs tā nerunātu, ja zinātu, ko tas nozīmē mums, nabaga­jiem! — knēvelis sacīja. — Es lūk … mēs lūk… — viņš uz­traucies iesāka. — Mēs, raugi, sanācām kopā viss ciems: gri­bam šo lielo pasākumu veicināt, tas ir, gribam būt akcionāri. Mēs, raugi, visi savācām naudu . . . Ikviens deva cii spē­dams .. .

Viņš iebāza roku azotē un izvilka mutautiņu, kurā bija iesieta nauda.

—   Cik akciju tad jūs gribat iegādāties? — Nezinītis jautāja.

—   Vienu, mīlīt! Vienu pašu! Mums izdevās savākt pavisam tikai fārtingu, un arī tā samērā ar mūsu ienākumiem ir liela nauda.

—    Bet uz vienu akciju iznāks ļoti maz sēklu. To taču nepie­tiks visam jūsu ciemam, — iebilda Kazlēns.

—   Mīlīt, iedodiet mums kaut vienu pašu sēkliņu! Lai mums izaug kaut viens milzu gurķis. Vai tad mēs to ēdīsim? Mēs to pataupīsim sēklai. Visu ražu atstāsim sēklai. Arī otru ražu, ja vajadzēs, atstāsim, arī trešo .. . Mēs esam ar mieru gaidīt ir gadu, ir divus, ir trīs, ir četrus. Lai tikai mums būtu cerība, ka reiz izkulsimies no nabadzības. Ar cerību, mīlīt, ir vieglāk dzī­vot.

Tobrīd kantorī atgriezās Miga un Zulio. Kazlēns klusītēm paraustīja Migu aiz piedurknes un iečukstēja viņam ausī:

—   Atnācis pircējs! Grib pirkt vienu akciju.

Miga tūliņ piegāja pircējam klāt, paspieda roku un apjau­tājās, kā viņu saucot.

—    Mani sauc par Sirmulīti, — apmeklētājs sacīja. — Mūsu ciemā visi mani sauc par Sirmulīti.

—    Atļaujiet jūs apsveikt, Sirmulīša kungs, — svarīgi sacīja Miga. — Labāku izlietojumu saviem kapitāliem jūs nebūtu varē­jis pat izdomāt. Tas ir visdrošākais un ienesīgākais uzņēmums, kāds jebkad pasaulē bijis. Jūs esat pirmais, kas vēlas iegādā­ties mūsu akcijas, tāpēc atļaujiet jūs nofotografēt. Rīt pat jūsu ģīmetne būs ievietota avīzē.

Miga tūliņ piegāja pie telefona un izsauca fotogrāfu. Apmek­lētājs pa to laiku atraisīja vīstoklīti un izlika uz galda veselu kaudzi vara naudas. Zulio lika Nezinītim un Kazlēnam naudu pārskaitīt. Nezinītis un Kazlēns ņēmās skaitīt, taču netika ar to nekādā galā. Monētiņas bija ārkārtīgi sīkas: visas pa santikam un pa diviem, un pat pa pussantikam, tikai viena, vislielākā, bija trīssantiku monētiņa.

Beidzot nauda bija saskaitīta, un Zulio lika Nezinītim iz­sniegt pircējam akciju. Saudzīgi saņēmis akciju rokās, Sirmu- lītis ar interesi to aplūkoja. Akcijai vienā pusē bija uzzīmēts milzum liels arbūzs, ko apstājuši sīciņi knēveji. Daži no tiem, pieslējuši arbūzam pie sāniem koka kāpnes, mēģināja uz tā uz­rāpties. Pieci knēveļi jau bija uztrausušies pašā augšā un de­joja tur, rokās saķērušies. Priekšplānā dobē brieda gigantiski gurķi. Katrs gurķis — knēveļa lielumā. Aiz tiem varēja redzēt mazītiņas koka mājiņas, kurām pāri kā mežs sniedzās gigan­tisko Zemes kviešu vārpas. Akcijas otrā pusē bija kosmiskās raķetes un kosmiskajā skafandrā tērptā Nezinīša attēls. Turpat varēja lasīt paskaidrojumu par akciju sabiedrības mērķiem. Augšā ar skaistiem dažādu krāsu burtiem rakstīts: «Akciju sa­biedrība gigantisko augu kultivēšanai ir ceļš uz bagātību un uzplaukumu. Cena 1 fārtings.» Kamēr Sirmulītis pētīja akciju un, šķiet, bija aizmirsis visu pasaulē, Miga par kaut ko sačuk­stējās ar Zulio, un tas noskaitīja vēl desmit akcijas un, snieg­dams tās Sirmulītim, sacīja:

—   Mēs nolēmām izsniegt mūsu pirmajam pircējam prēmiju desmit akciju apmērā. Lūdzam pieņemt no mums šo dāvanu. Tagad jūs esat mūsu akcionārs un jūsu pienākums ir veicināt drīzāku akciju izplatīšanu. Pārlieciniet visus savus paziņas un nepaziņas pirkt mūsu akcijas, sakiet tiem, ka ikviens, kas iegā­dāsies mūsu akcijas, visīsākā laikā kļūs bagāts.

Sirmulītis ar pateicību saņēma akcijas, rūpīgi ietina tās mutautiņā un noglabāja azotē. Sai brīdī ieradās fotogrāfs ar savu aparātu. Viņš lika Sirmulītim apsēsties atzveltnī un pār­mest vienu kāju pār otru.

—   Tādā veidā ielāpiņš uz jūsu celīša būs apsegts, — foto­grāfs paskaidroja, — un uz otra ielāpiņa es palūgšu jūs uzlikt savu platmali … Tikai ne tā, bet, lūk, šādi, lai caurumiņš plat­malē nebūtu redzams . .

—    Bet taisni tas, lūk, nav vajadzīgs, — sarunā iejaucās Miga. — Fotografēt vajag tā, lai uzņēmumā visi ielāpi un cau­rumi iznāktu labi redzami. Lai visi redz, cik tālu mūs, knēveļus, noved nabadzība. Tiklīdz visi redzēs, ka pat tādi nabagi pērk mūsu akcijas, tie uz karstām pēdām jozīs uz mūsu kantori kā izbadējušies vilki .. . Bet jums, mīlīt, nav ko kaunēties par sa­viem ielāpiem, — Miga sacīja Sirmulītim. — Lai kaunas tie, kas jūs par nabagu padarījuši. Lai kaunas bagātnieki! Tie ir viņi, kas jūs nodīrājuši kā āzis liepu. Visu savu mūžu jūs esat strā­dājis viņu labā un neesat varējis nopelnīt pat tik, lai pieklājīgi apģērbtos.

Kamēr Miga skandēja šo runu, fotogrāfs bija Sirmulīti uzņē­mis, un tas dzīrās iet projām.

—    Sakiet, — Miga viņam atvadoties jautāja, — kā jūs da­būjāt zināt par mūsu sabiedrības pastāvēšanu? Kas jums ierosi­nāja domu pirkt akciju?

—    Kas nu ierosināja? — Sirmulītis padomājis atbildēja. — Ierosināja, var sacīt, gadījums. Šis papīra gabaliņš, ko jūs redzat man rokās, nokļuva pie manis tīri nejauši. Mūsu ciemā taču tikai tukšinieki vien dzīvo. Avīzes neviens nepasūta, grā­matas neviens nepērk. Tādām vajadzībām nevienam neiznāk naudas. Tomēr avīzīti palasīt mums reizēm izdodas. Tas gadās tad, kad veikalā pirkumu ietin vecas avīzes strēmelītē. Ikviens no mums tādus avīžu gabaliņus pievāc; lasa pats un dod citiem palasīt. Gluži tāpat iznāca arī šoreiz. Viens no mūsu ciema knē­veļiem nopirka veikalā sieru, un to viņam ietina šai avīzes ga­baliņā. Tā nu mēs, raugi, sākām viss ciems lasīt par šīm pasa­kainajām sēklām un tad nolēmām samesties kopā un nopirkt kaut vienu akciju. Pārlieku jau kārdinoši izklausās. Zemītes taču mums katram pa ielāpiņam. Savas ražas nepietiek iztikša­nai. Bet bagātniekiem zemes papilnam. Tā nu tu, nabags, ej pie bagātnieka strādāt. Viņš tev iedala zemes gabaliņu. Tai gaba­liņā tu izaudzē kviesīšus, rāceņus vai kartupeļus. Pusi ražas ņemsi sev, bet otra puse jāatdod bagātniekam par to, ka viņš tev atļāvis apstrādāt viņa zemi. Bagātniekam tas ir izdevīgi. Viņš sadala savu zemi gabalos: vienu gabalu dos man, otru tev, trešu viņam .. . Mēs tātad visi strādājam un katrs pusi no savas ražas stiepjam bagātniekam. Bet bagātnieks — tas pat nestrādā, tomēr ražas viņam sanāk vairāk par visiem. Tā nu tas ir: vie­nam naudas kā spaļu, bet citi pampst aiz bada.

—   Jā, jā, — Miga viņu pārtrauca. — Tas tiesa! Vieni pampst aiz bada, bet citiem — kā spaļu! Tas viss ir ļoti intere­santi, ko jūs stāstāt, taču tagad visām jūsu bēdām drīz pienāks gals. Uz redzēšanos! Vēlam jums visu labu!

Tā runādams, Miga paplikšķināja Sirmulītim pa muguru, izvadīja viņu pa durvīm un nokliedza pakaļ:

—   Tātad neaizmirstiet: ja kādam no jūsu draugiem izdodas sadabūt naudu, lai arī viņi atnāk pie mums pēc akcijām!

Sešpadsmitā nodaļa

Uz skatuves parādās Sprutsa kungs

Līdzko Sirmulītis bija pazudis aiz durvīm, Miga ieplāja ar delnu sev pa pieri un iesaucās:

—   Mēs te kaisām naudiņu vējā, drukājam avīzēs sludinā­jumus, bet laucinieki, izrādās, pat avīzes nelasa!

—   Manuprāt, būtu jāizliek daži reklāmu plakāti kaut kur pa ceļa malām tālu no pilsētas, lai tos redzētu arī lauku knēveļi, — prātoja Zulio.

Miga un Zulio labi žigli sēdās mašīnā un stūrēja uz reklāmu darbnīcu. Tur viņi ņēmās māksliniekiem ieskaidrot, kur un kādi plakāti jānovieto, un, atgriezušies kantorī, atrada tur vēl trīs pircējus. Pēc vēja appūstajām, iedegušajām sejām varēja no­skārst, ka visi trīs ir laucinieki un turklāt nabadzīgi. Drēbes

viņiem bija gaužām vecas, vienos ielāpos, apavi nodrisk;ili Vienam apavu nebija tikpat kā nemaz, proti, viņam kajas bija noplīsušas kurpes bez zolēm. Nezinītis un Kazlēns, nolīkuši pār galdu, uz kura bija izbērti vara naudas gabali, cītīgi tos pār­skaitīja. Kad skaitīšana bija galā, Nezinītis pasniedza knēve­ļiem viņu iegādātās akcijas. Pircēju rokas satraukumā drebēja, un tas bez zolēm bija uztraucies tik stipri, ka pat apraudājas.

—    Zini, brālīt, — viņš stāstīja Kazlēnam, — es taču at­braucu uz pilsētu pirkt sev kurpes, goda vārds, bet te dabūju zināt par visiem šiem milzenīgajiem gurķiem, pupām un kāpos­tiem. Tā, raugi, nolēmu pirkt nevis kurpes, bet, saproties, akciju.

—    Un pareizi darīji, — Kazlēns atzinīgi noteica. — Kurpes kurš katrs ēzelis var nopirkt, bet akciju vis ēzelis nepirks!

—    Kas tiesa, tas tiesa! — knēvelis māja ar galvu. — Bet varbūt jūs pateiktu — vai drīz par šīm akcijām varēs dabūt sēklas?

—    Drīz, drīz, — sarunā iejaucās Miga. — Savāksim tikai vajadzīgo naudas summu un tūliņ liksim pie darba dažādus spe­ciālistus konstruktorus. Viņi veicīgi uztaisīs lidmašīnas pro­jektu, un tad jau viens redzējiens — varēs lidot pēc sēklām. Ar naudu, pats saproti, viss iet ātri.

Knēveļi gribēja vēl ko pajautāt, taču Miga pasteidzās pir­mais:

—    Apsveicu jūs, dārgie draugi, ar iestāšanos akciju sabied­rībā! Tagad visas jūsu likstas drīz beigsies un jūs dzīvosiet cepures kuldami. Labāku iz­lietojumu saviem kapitāliem jūs nevarētu izdomāt.

Paspiedis katram pircē­jam roku, Miga tos visus iz­vadīja pa durvīm un krita ap kaklu Nezinītim un Kazlēnam.

—   Urā, brālīši! — viņš sauca. — Liekas, mūsu uzņēmums sāk plaukt.

Uzņēmums tiešām strauji plauka. Tiesa, todien pircēju vai­rāk nebija, toties, kad nākamajā dienā Miga un Zulio ieradās kantorī, viņi atklāja, ka akciju pārdošana rit diezgan rosīgi. Pie Nezinīša un Kazlēna vienā laidā nāca dažādi knēveļi un lika galdā savu naudiņu. Šeit bija jau ne tikvien laucinieki, bet pat pilsētnieki. Kāds no tiem stāstīja mūsu draugiem, ka viņš savā laikā atstājis laukus, kur viņam piederējis neliels zemes gaba­liņš. Viņš sapņojis pastrādāt kaut kur rūpnīcā vai fabrikā un iepelnīt naudu, lai piepirktu zemi, jo viņa mazais gabaliņš devis ļoti nelielu ražu. Galu galā viņam izdevies dabūt darbu fabrikā, taču pa ilgiem darba gadiem viņš tā arī neesot varējis iekrāt summu, ar kuru pietiktu zemes pirkšanai.

—   Tagad man ir viens sapnis, — viņš sacīja. — Par to nau­diņu, ko man izdevies iekrāt, nopirkšu jūsu akcijas un, kad sa­ņemšu sēklas, atgriezīšos uz laukiem un saimniekošu.

—    Slavējami esat izdomājis! — izjusti iesaucās Miga. — Saimniekot uz savas zemītes — tā ir īsta bauda, es jums teikšu! Bet vai daudz, ja atļauts vaicāt, jums izdevās iekrāt naudiņas?

—   Naudiņas jau nu nav visai daudz: piecpadsmit fārtingu.

—    Nu ko tad vairāk — dodiet šurp savus piecpadsmit fār- tingus, un mēs jums dosim piecpadsmit akcijas! Tas būs brīniš­ķīgi, ticiet man. Pat ja jūs būtu domājis veselu gadu, arī tad nebūtu varējis izdomāt labāku izlietojumu saviem kapitāliem.

Knēvelis izlika no kabatas naudiņu un, saņēmis akcijas, aizgāja.

—    Redziet nu, — izplūzdams smaidā, sacīja Miga, — ja ar pircēju aprunājas no sirds, viņš noteikti atdara maku. Pircējiem patīk pieklājīga izturēšanās.

Knēveļu, kas vēlējās iegādāties akcijas, kļuva ar katru dienu vairāk. Nezinītis un Kazlēns pārdeva akcijas no rīta līdz vaka­ram, bet Miga nekā cita vairs nedarīja kā braukāja uz banku. Tur viņš ieņemto sīknaudu samainīja lielākās naudas zīmēs un novietoja tās ugunsdrošā skapī. Daudzi pircēji ieradās pie kan­tora pārāk agri. Aiz gara laika viņi drūzmējās uz ielas, gaidī­dami, līdz atvērs kantori. Tas saistīja garāmgājēju uzmanību. Pamazām visiem pilsētā kļuva zināms, ka pēc Gigantisko augu sabiedrības akcijām ir liels pieprasījums.

Pilsētas iedzīvotāji apsvēra, ka ar laiku akciju cena var cel­ties. Visi atcerējās apbrīnojamo gadījumu, kad kādas naftas sa­biedrības akcijas, kas bija iepirktas par vienu fārtingu gabalā, vēlāk pārdeva vispirms par diviem, tad par trim, pēc tam par pieciem, un tai dienā, kad kļuva zināms, ka no zemes, kur izda­rīja urbšanas darbus, beidzot izšāvusies naftas strūkla, akciju cena sakāpa līdz desmit fārtingiem gabalā. Katrs, kas todien pārdeva savas akcijas, saņēma desmitreiz vairāk naudas, nekā bija sākumā izdevis.

Saklausījies līdzīgus nostāstus, ikviens, kam bija izdevies iekrāt nebaltai dienai savu simtiņu fārtingu, steidza sapirkt akcijas, lai tās atkal pārdotu, tiklīdz celsies cenā. Rezultātā divi miljoni akciju, kas glabājās ugunsdrošajās lādēs, drīz vien bija pārdotas.

Redzēdami, ka tirgošanās ar akcijām rit ļoti sekmīgi, Miga un Zulio nolēma laist pārdošanā akcijas arī no pārējām lādēm.

'— Nav vēl zināms, vai mums izdosies dabūt kaut cik nau­das par sēklām, — teica Zulio. Labāk jau pārdot akcijas, kamēr par tām maksā naudu.

Par akcijām patiešām maksāja naudu ļoti labprāt. Tagad tās jau pirka ne tikvien Davilonas iedzīvotāji, bet arī iebraucēji no citām pilsētām. Vienīgi lielie naudinieki neizrādīja par akci­jām nekādu interesi. Viņi bija pārliecināti, ka Gigantisko augu sabiedrība ir parasta akciju sabiedrība, kas drīz vien uzsprāgs gaisā, — un tās vairs nebūs. Bagātnieki jau gan ļoti labi zināja, ka visas šīs akciju sabiedrības un kompānijas tiek dibinātas

tikai citu naudas ievilkšanai savā kabatā vai, vienkārši runājot, nabago apšmaukšanai.

Drīz tomēr uzradās bagātnieks, kas sāka interesēties par Gigantiskajām akcijām. Tas bija Sprutsa kungs — viens no vis­bagātākajiem Grābenbergas iedzīvotājiem. Pēc izskata Sprutsa kungs ne ar ko neatšķīrās no pārējiem Grābenbergas naudas­maisiem, kuri arī vispār neizcēlās ar diez kādu skaistumu. Vi­ņam bija paplata, mazliet uz sāniem izplūdusi seja ar mazīti­ņām kā nagliņas ačelēm un ārkārtīgi plānu, starp abiem tukla­jiem vaigiem iespiestu degunteli. Platā seja un zināmā mērā uzblīdušie vaigi radīja iespaidu, ka Sprutsa kungs pastāvīgi smaida, un tas viņam piešķīra jocīgu izskatu. Tomēr nevienam nenāca ne prātā par viņu smieties, jo katrs, kas runāja ar Sprutsa kungu, domāja nevis par viņa izskatu, bet vienīgi par viņa bagātību.

Sprutsa kunga bagātība tika vērtēta uz veselu miljardu fār­tingu, tas ir, viņš bija miljardieris jeb, kā labprāt daudzināja Grābenbergas naudinieki, Sprutsa kunga vērtība bija viens mil­jards. Jāsaka vēl, ka bagātnieki Grābenbergas pilsētā (tāpat arī citās pilsētās) vērtēja knēveļus nevis pēc viņu spējām, nevis pēc viņu gudrības, krietnuma, godīguma un tamlīdzīgām morā­lām īpašībām, bet vienīgi pēc tā, cik viņiem bija naudas. Ja knē­velim izdevās iekrāt tūkstoš fārtingu lielu kapitāliņu, par viņu runāja, ka viņš ir tūkstoš fārtingu vērts; ja kāda rīcībā bija tikai simt fārtingu liela summa, teica, ka viņš ir simtiņa vērts, ja turpretim kādam nebija ne plika graša pie dvēseles, par tādu nicīgi iz­teicās, ka tas ir mēsls no knēveļa Un nav it nenieka vērts.

Sprutsa kungam piederēja milzīgi liela manufaktūras fabrika, kura bija

pazīstama ar Sprutsa manufaktūras nosaukumu un izlaida ne­aprēķināmu daudzumu visdažādāko audumu. Bez tam viņam piederēja ap trīsdesmit cukurfabriku un vairākas latifundijas, proti, milzīgi plaši zemes gabali.

Visos šais zemes gabalos strādāja tūkstošiem knēve|u, kuri audzēja kokvilnu Sprutsa manufaktūrai, cukurbietes viņa cukur­fabrikām un arī neizmērojami daudz Mēness rudzu un kviešu, ar kuriem Sprutss plaši tirgojās.

Izdzirdējis par jaunās akciju sabiedrības panākumiem, Sprutsa kungs izsauca savu galveno pārvaldnieku Krabsa kungu un noprasīja:

—    Paklausieties, Krabsa kungs, kas tad tā vēl par jaunu sabiedrību uzradusies? Sazin kādi gigantiskie augi. Jūs neka neesat dzirdējis?

—    Kā nu ne, dzirdēju, — Krabsa kungs atbildēja. — Es jau sen vēroju. Sās sabiedrības priekšgalā ir Miga un Zulio — divi gaužām slīpēti blēži ar pasaules slavu. Viens no tiem, proti, Miga, ir vairākkārt sēdējis cietumā par blēdībām. Domāju, ka visa viņu akciju sabiedrība ir blēņas, jo, manuprāt, nekāda kos­mosa kuģa nav un tātad nav arī nekādu gigantisku sēklu.

—    Labi, ja nav. Bet ja nu piepeši ir?

—    Nu, ja ir, tad abi blēži visai jauki iedzīvosies un kļūs par bagātiem un cienījamiem knēveļiem.

Sprutss nepacietīgi atmeta ar roku.

—    Es nerunāju par to! — viņš teica. — Nekāda nelaime ne­notiks, ja viņi iedzīvosies. Pie mums nevienam nav liegts raust bagātību uz citu rēķina. Bet kas būs, ja te pie mums patiešām parādīsies šie gigantiskie augi?

—    Kas būs? — Krabsa kungs nomurmināja. — Jāatzīstas, par to es vēl neesmu padomājis.

—   Bet nu padomājiet: ja katrs lempis plikata sāks audzēt savā nelielajā zemes gabaliņā gigantiskus augus, tad viņš par-

tiks, arī neaudzedams kokvilnu vai kviešus, vai cukurbietes mums. Vai nav tā?

—   Šķiet, ka tā, — Krabsa kungs piekrita.

—    Kurš tad tādā ga­dījumā gribēs strādāt

mūsu fabrikās? — Sprutss turpināja. — Visi brauks uz laukiem un sāks audzēt gigantiskos augļus pašu vajadzībām. Kas tad notiks ar mūsu peļņu? No kā mēs spiedīsim fārtingus, ja neviens nebūs ar mieru mūsu labā strādāt?

—   O, tā taču ir katastrofa! — Krabsa kungs iesaucās. — Varbūt sapirkt labi drīz visas šīs nolādētās akcijas un aiz­kavēt lidmašīnas būvi?

—   Domāju, ka tā nav izeja, — Sprutss atbildēja. — Tiklīdz mēs sāksim pirkt akcijas, tās tūliņ celsies cenā, un tad mums nepietiks naudas, lai nopirktu tās visas. Turklāt, ja mēs tikai aizkavēsim lidaparāta būvi, kāds to uzbūvēs arī bez mums un pie sēklām beigu beigās nokļūs. Manuprāt, jāpierunā šie divi nelieši — Miga un Zulio — aizlaisties kaut kurp ar visu naudu, tad ikvienam būs skaidrs, ka tā visa bijusi parastā blēžu bū­šana, un neviens par šīm nolādētajām sēklām vairs nesapņos.

—    Ģeniāli izdomāts! — Krabsa kungs iesaucās. — Ar jusu atļauju es tūliņ sēdīšos automašīnā un došos uz Davilonu apru­nāties ar Migu un Zulio.

—    Brauciet, Krabsa kungs! Es uz jums paļaujos.

Šās sarunas rezultāts bija tāds, ka nākamajā rītā Krabsa kungs ieradās Gigantisko augu sabiedrības kantorī. Izskata pēc nopircis dažas akcijas, viņš paaicināja pie malas Migu un Zulio un sacīja:

—    Esmu ieradies no Grābenbergas pilsētas pazīstamā uzņē­mēja Sprutsa uzdevumā, lai ar jums aprunātos. Vai mēs neva­rētu vakarā kaut kur satikties?

Migām un Zulio ārkārtīgi interesēja, ko slavenajam fabri­kantam no viņiem vajag, un viņi tūliņ deva piekrišanu satikties. Līdzko darbs kantorī bija beidzies, viņi devās uz viesnīcas nu­muru, kur bija norunāta satikšanās ar Krabsu. Krabsa kungs piedāvāja viņiem kopā paēst vakariņas, un pēc maza brīža visi trīs sēdēja restorānā pie galdiņa.

Pēc paraduma, kas raksturīgs visiem knēveļiem komersan­tiem, Krabsa kungs sāka sarunu iztālēm. Apvaicājies Migām un Zulio, vai viņiem kādreiz gadījies iegriezties Grābenbergas pil­sētā, un dabūjis zināt, ka viņiem jau iznācis tur pabūt, viņš sāka visādi slavēt šo pilsētu un tās iedzīvotājus, apgalvodams, ka tie visi esot visgudrākie, labākie un godīgākie knēveļi pasaulē un atl Sprutsa kungs, kas ir dzimis grābenberģietis, esot visgudrā­kais, cienījamākais un godīgākais knēvelis un turklāt viņam piederot tik kolosāla bagātība, kādu daudzi pat sapnī neesot redzējuši.

Atmiņas par Sprutsa kunga bagātību lika Krabsa kunga tuklajiem, sārtajiem vaigiem izplūst visplatākajā smaidā, un viņa mazliet izvelbtās spožās ačeles šamiedzās pašas no sevis. Papurinājis galvu un it kā pamodies no patīkama sapņa, Krabsa kungs nolēma, ka ir pietiekami noskaņojis sarunas biedrus par labu Sprutsam, un teica:

—   Jūs jau droši vien esat noģiduši, par ko Sprutsa kungs man uzdevis ar jums parunāt?

—   Domāju, ka runa būs par lielāka daudzuma Gigantisko akciju pirkšanu, — Miga minēja varbūtību.

Tomēr, no Krabsa sejas izteiksmes noskārtis, ka minējums nepareizs, Miga piebilda:

—    Diemžēl man jums jāsaka, no tā nekas neiznāks, jo gan­drīz visas akcijas jau pārdotas. Ja ne šodien, tad rīt mūsu kan­toris tiks slēgts un tā vietā atvērts konstruktoru birojs lidapa­rāta projektēšanai.

—    Lūk, taisni šis ir tas jautājums, kas ļoti interesē Sprut- su, — atbildēja Krabss. — Sprutsa kungs domā, ka jums nepa­visam nebūtu ko uzsākt lidaparāta būvi. Tas ir ārkārtīgi neizde­vīgi, jo prasīs milzīgus izdevumus. Jūs iztērēsiet visu naudiņu, ko ar tādām pūlēm esat savākuši no akciju pārdošanas, un pa­liksiet tukšā.

—    Sprutsa kungs maldās, — atteica Miga. — Izdevumi ne­maz nebūs tik lieli, tai pašā laikā radīsies jauns ienākumu avots. Tāda neparasta lidaparāta būve, bez šaubām, izraisīs visu knē­veļu interesi. Visās avīzēs varēs ievietot atskaites par darba gaitu, iepazīstināt lasītājus ar dažādiem projektiem un kon­strukcijām. To visu mēs nedarīsim par velti. Mūsu avīzes ir pārlieku kāras uz visāda veida jaunām ziņām un šādai informā­cijai naudu nežēlos. Un televīzija? Un kino? Vai jūs varat iedo­māties, cik izdevīgu līgumu varēs noslēgt ar televīzijas studiju par raidījumu, kas rādīs gatavošanos šim neredzētajam lidoju­mam? Un kas notiks lidmašīnas starta brīdī vai arī kad sāksies pirmie izmēģinājumi gigantisko stādu audzēšanā? Tūkstošiem televīzijas skatītāju sēdēs pie saviem televizoriem kā piekalti. Naudiņa plūdīs mūsu kabatās kā pa reni. Tur nav nekādu šaubu!

—   Varbūt Sprutsa kungs pats gribētu ķerties pie lidmašīnas būves un ar to kārtīgi nopelnīt? — Zulio minēja.

—    Nē, nē! — Krabsa kungs iesaucās. — Sprutsa kungs 11/ skata, ka tas ir neizdevīgs un pat ārkārtīgi kaitīgs pasākums. Vai esat padomājuši, kas var notikt, kad uz mūsu planētas parā­dīsies šie gigantiskie augi? Pārtikas produktu būs ļoti daudz. Viss kļūs lēts. Izzudīs nabadzība! Kurš tādā gadījumā gribēs strādāt mūsu un jūsu labā? Kas notiks ar kapitālistiem? Luk, jūs, piemēram, tagad esat kļuvuši bagāti. Visi uz jums nolūko­jas ar skaudību. Jums ir daudz naudas. Jūs varat apmierināt visas savas iegribas. Varat pieņemt šoferi, kas jūs vizinās auto­mašīnā, varat pieņemt kalpotājus, kas izpildīs visas jūsu pavē­lēs: uzkops jūsu telpas, uzmanīs jūsu suni, izdauzīs paklājus, uzaus jums gamašas, un vai nu mazums, ko visu vēl! Bet kas to visu darīs? Tas viss jūsu labā jādara nabagajiem, kam nepie­ciešams kaut cik nopelnīt. Bet kurš nabagais ies jums kalpot, ja tam nekā nevajadzēs? … Jums taču viss būs jādara pašiem. Ko tad jums līdzēs visa jūsu bagātība? Vai tagad jūs saprotat, kāda nelaime draud visiem bagātniekiem no šiem gigantiska­jiem augiem? Ja arī pienāks tāds laiks, kad visiem būs labi, tad bagātniekiem noteikti būs slikti. Ņemiet to vērā!

Miga un Zulio kļuva domīgi un vispirms pat neattapa, ko atbildēt. Zulio ar roku berzēja pieri, it kā tas viņam palīdzētu sakopot domas, un beidzot pikti norūca:

—    Tātad, jūsuprāt, mums vajadzētu atteikties no tik izde­vīga pasākuma?

—    Bet jūs taču paši redzat, ka pasākums nepavisam nav izdevīgs, — Krabss iebilda.

—    Ko tad lai mēs darām?

—    Nekas jums nav jādara, — ar jautru smaidu atbildēja Krabss. — Jums gluži vienkārši jāpazūd.

—    Kā — jāpazūd? Tā gluži vienkārši ņemt un pazust? Par baltu velti?! — Miga aizsvilās.

—   Nu, kāpēc tad par velti? — rāmā balsī atsaucās Krabss.

— Paķeriet līdzi piecus miljonus, ko esat paspējuši ieņemt par pārdotajām akcijām, un aizlaidieties kaut kur labi patālu!

—    Paldies, ka atļaujat mums paņemt mūsu pašu nau­diņu! — Miga dusmīgi nopurpināja. — Mēs taisījāmies nopelnīt krietni vairāk.

—    Nu, kur nu vēl vairāk? Tie taču ir pieci miljoni!

—    Bet uz diviem! — Miga iesaucās.

—    Nu, katram pa divarpus miljona — tas nav maz, — prā­tīgi noteica Krabss.

—   Tas tiesa, maz jau nav, taču mums gribētos pa trīs, — atbildēja Miga. — Un tad mums ir vēl Nezinītis un Kazlēns. Mēs nevaram tā pamest savus draugus. Nepieciešams dot kat­ram kaut vai pa miljonam. Kaut gan — Kazlēnam var dot pus­miljonu.

—    Nē, nē, — sarunā iejaucās Zulio, — arī Kazlēnam jādod miljons. Citādi viņš mums var ņemt ļaunā.

—    Ļoti slavējami, ka jūs rūpējaties par saviem draugiem! — iesaucās Krabsa kungs. — Tas nozīmē, ka jums ir laba sirds. Lai notiek, es mēģināšu kaut ko darīt: izkaulēšu no Sprutsa kunga jums divus miljonus. Man tomēr jūs jābrīdina, ka tas nebūs viegli. Sprutsa kungs ir šausmīgs sīkstulis un tik lēti nau­diņu no rokām ārā nelaidīs. Man būs krietni jāpiestrādā, kamēr izdosies viņu pielauzt. Rau, ja jūs no saviem diviem miljoniem atmestu man kaut vai simt tūkstošus, tad jau nu — kas ir, ir — es jūsu labā papūlētos.

—    Nu labi, — sacīja Miga. — Es uzskatu, ka jebkuram dar­bam jātiek apmaksātam. Nevienam nav otra labā par velti jāpū­las. Jūs mums pagādāsiet divus miljonus, un mēs jums samak­sāsim simt tūkstošus.

—    Norunāts! — Krabsa kungs nopriecājās. — Uzskatiet, ka es sāku darboties.

Septiņpadsmitā nodaļa

Lielais blēdlams

Lasītājam būs derīgi zināt sekojošo. Aizbraucot no Grāben­bergas, Krabsa kungs vienojās ar Sprutsu, ka savos ziņojumos viņš Migu un Zulio nesauks vienkārši vārdos, bet kaut kā citādi, piemēram: par neliešiem, blēžiem vai ēzeļiem. Tas bija nepiecie­šami konspirācijai, proti, lai saglabātu savu rīcību slepenībā. Iemesls bija tas, ka Grābenbergas naudasmaisi (kā, starp citu, arī visu citu pilsētu bagātnieki) pastāvīgi cits citu izsekoja, no­klausījās telefona sarunas, uzpirka pasta kalpotājus, lai tie iz­ošņātu svešu vēstuļu un telegrammu saturu. Tas viss bija vaja­dzīgs, lai viņi varētu veiksmīgāk nodarīt savus darījumus un cits citu apšmaukt. Sprutsa kungs saprata: ja citi naudinieki

dabūs zināt par viņa sarunām ar Migu un Zulio, tad kāds var iedomāties, it kā viņš ieinteresēts par Gigantiskajām akcijām. Sekas būs tādas, ka visi trauksies pirkt šīs akcijas lielos vairu­mos un no tā labumu gūs tikai Zulio ar Migu.

Atcerēdamies savu norunu ar Krabsu, Sprutsa kungs nebija ne drusciņas izbrīnījies, saņēmis telegrammu, kurā bija rakstīts: «Divi ēzeļi prasa divus miljonus. Ko darīt? Krabss.» Izlasījis šos vārdus, Sprutsa kungs saprata, ka runa nav par parastiem, visiem pazīstamiem četrkājainiem garaušiem, bet par Migu un Zulio, kurus Krabss dēvēja par ēzeļiem tikai tālab, lai jauktu galvu tiem, kas labprāt bāž degunu svešās darīšanās. Vispusīgi apsvēris saņemtās telegrammas saturu, Sprutsa kungs izsauca savu sekretāri un lika tai atbildēt Krabsam ar šādu telegrammu:

«Velciet laiku garumā! Vazājiet aiz deguna! Sasaucu lielo bl,ēdlamu. Sprutss.»

Ko nozīmē frāzes «velciet laiku garumā» un «vazājiet aiz deguna», jādomā, ir saprotams katram; bet vārdi «sasaucu lielo blēdlamu» nozīmēja, ka Sprutsa kungs bija nolēmis Migas un Zulio priekšlikumu apspriest kapitālistu padomē.

Jums jāzina, ka visi bagātnieki, kas dzīvoja Mēness pilsētās, bija apvienoti savienībās, kuras dēvēja par blēdlamiem. Tā, pie­mēram, pastāvēja siera blēdlams, kurā bija apvienojušies siera fabriku īpašnieki; cukura blēdlams, kas apvienoja visus cukura rūpniekus; ogļu blēdlams, kas apvienoja ogļu šahtu īpašniekus, un tā tālāk. Tādi blēdlami bagātniekiem bija vajadzīgi tālab, lai turētu pakļautībā strādniekus un izsistu no tiem cik iespējams vairāk peļņas. Sapulcējušies kopā, kapitālisti norunāja savā starpā, kādu algu maksāt strādniekiem. Pastāvot šādai noru­nai, neviens nemaksāja strādniekiem vairāk par to summu, kādu kapitālisti bija kopīgi noteikuši, un, lai kā strādnieki cīnījās, viņi nevarēja panākt dzīves apstākļu uzlabošanu. Turklāt vēl blēdlams noteica cenas saražotajai produkcijai, piemēram, cuku-

ram, maizei, sieram, audumiem, oglēm. Nevienam nebija tiesību pārdot preces lētāk par blēdlama noteiktām cenām, un tāpēc cenas pastāvīgi turējās augstas, kas atkal bija ļoti izdevīgi fab­rikantiem.

Bez atsevišķiem, tā saucamajiem mazajiem blēdlamiem pa­stāvēja vēl viens — tā saucamais lielais blēdlams, kurā apvie­nojās visu pārējo blēdlamu pārstāvji. Lielā blēdlama priekšsēdē­tājs bija Sprutsa kungs.

Dienu pēc tam, kad sekretāre bija paziņojusi visiem lielā blēdlama locekļiem, ka viņiem noteikti jāierodas uz apspriedi, lielais blēdlams sanāca Sprutsa kunga kabinetā pie liela, apaļa galda, un Sprutsa kungs ziņoja par šās ārkārtējās sēdes iemes­liem. Uzzinājuši, kāda nelaime viņiem draud sakarā ar gigan­tisko augu parādīšanos, blēdlama locekļi uztraucās un visi ka viens atbalstīja Sprutsa kunga priekšlikumu, ka viss šis pasā­kums ar gigantiskajiem augiem jāiznīcina jau iedīglī, proti, iekām tas uzplaukst pilnā spēkā.

Pēc Sprutsa kunga runāja mēbeļu fabri­kants un kokzāģētavu īpašnieks Klucs, kurš bija kļuvis slavens ar savu smago, gluži kā no ozola kluča iztēsto galvu, kas stīvi grozī­jās no vienas puses uz otru un ar pūlēm no­liecās, kad viņam vajadzēja paskatīties uz leju. Knēveļus ar šāda veida galvām mēnesēniem bija pieņemts saukāt par āmurgalvām. Kluča kungs sacīja, ka viņam esot padomā di­vas gaužām spējīgas un savā ziņā pat talantī­gas personas (taisni tā Klucs arī izteicās), kas varētu ķerties pie lietas un vienā rāvienā novākt no ceļa Migu un Žulio un pie reizes arī Nezinīti un Kazlēnu.

— Viņi, tā sakot, nokniebs tos, ļauna vārda neteikuši, kaut kur tumšā kaktā par mērenu atlī­dzību vai, vienkārši runājot, nogalinās, — Kluča kungs paskaidroja savu domu.

Sprutsa kungs iebilda, ka Kluča kungs acīmredzot neesot viņu sapratis, jo, runādams par to, ka pasākums jāiznīcina iedīglī, viņš nepavisam neesot domājis, ka vajadzētu kādu no­galināt — šā vārda burtiskā nozīmē.

—    Tāda veida metodes šai gadījumā neder, — teica Sprutsa kungs. — Tā kā pasākums ir jau plaši izbazūnēts, interese par gigantiskajiem augiem tikai pieaugs, ja kāds izrēķināsies ar Migu un Zulio ar tik enerģiskiem paņēmieniem. Tas var gigan­tisko augu akciju īpašniekus pamudināt drīzāk mēģināt dabūt sēklas no Mēness virspuses, un tad visiem mūsu pūliņiem nebūs nekādas jēgas. Jāiz­nīcina pati doma par gigantiskajiem augiem, proti, jāizdara tā, lai neviens vairs šo fantastisko augu eksistēšanai neticētu, un to var panākt, ja Miga un Zulio ar naudu, kas ieņemta par akcijām, aizlaidī­sies lapās.

—             Kāpēc tad viņi līdz šim vēl nav aiz­laidušies? Vai tad viņi paši ir ieinteresēti, lai pie mums ieviešas šīs muļķīgās sēk­las? — ievaicājās kapitālists Tupss.

Kapitālistu Tupšu nekādi nevarēja pie­skaitīt pie tiem knēveļiem, kurus pieņemts saukāt par amurg.il- vām, jo galva viņam bija pavisam glīti veidota un ērti grozījās uz jebkuru pusi, taču saprašanā viņš acīmredzot bija tikpat stulbs kā Kluča kungs.

—   Domāju, ka šie Miga un Zulio ir divi ļoti lieli bieži, Sprutsa kungs atbildēja. — Viņi saprot, ka mums visiem butu ārkārtīgi izdevīgi, ja viņi ar savām sēklām aizvāktos kaut kur labi tālu no šejienes, un tāpēc prasa no mums trīs miljonus.

—   Trīs miljonus — kā? — lēkdams augšā no sava krēsla, iejautājās konservu fabrikants Sīkstinss.

Sis Sīkstinss bija ļoti dzeltens un ļoti kalsns knēvelis, kas ar savu izskatu atgādināja kaltētu voblu. Acis viņam bija tik­pat blāvas un apdzisušas kā aizmigušai zivij un atdzīvojās tikai tad, kad sarunā pieminēja naudu. Tā arī pašlaik, kolīdz Sīk­stinss izdzirdēja vārdus «trīs miljonus», viņam acīs iedegās nemierīgas uguntiņas un viņš pietrūkās kājās tik spēji, it kā viņam piepeši kāds iedūris ar īlenu sēžamvietā.

—    Nu, kā trīs miljonus! — nepacietīgi atcirta Sprutss. — Protams, ne jau nu trīs miljonus vecu galošu, bet trīs miljo­nus fārtingu.

—   Ak tā! — iesaucās Sīkstinsa kungs, it kā tikai tagad atskārtis, par ko runā. — Tātad mums jādod viņam trīs miljoni fārtingu?

—   Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Sprutsa kungs. — Mēs lai dodam viņiem.

—   Un nevis viņi mums?

—   Nē, nē. Nevis viņi mums, bet mēs viņiem.

—   Tad tas mums nav izdevīgi, — paziņoja Sīkstinss. — Ja trīs miljonus viņi dotu mums, tas būtu izdevīgi, bet, ja mēs viņiem, — nav izdevīgi.

—    Par ko tad lai viņi dotu mums trīs miljonus? — Sprutsa kungs iebilda.

—   Tas tiesa, ka nav par ko.

Acis Sīkstinsam atkal apdzisa. Viņš apsēdās savā vietā, enerģiski kratīja galvu un sacīja:

—   Un tomēr tas … tas ir briesmīgi neizdevīgi!

Tūliņ pēc Sīkstinsa runāja Mēness pilsētas Brehenvilas iedzīvotājs Rīmings. Viņš teica:

—    Sīkstinsa kungam taisnība. Ir grūti atdot naudu otram, ja var nedot, taču, ja ir jādod, tad tomēr vieglāk ņemt to no cita kabatas, nevis no savējās . . . Vai es pareizi runāju?

Pašķielējis no uzaču apakšas uz naudiniekiem, kas sēdēja ap galdu, Rīminga kungs skaļi nosmējās un tad turpināja:

—    Trīs miljoni, bez šaubām, ir prāva summa, nav vārdam vietas, taču, ja to sadala uz visiem bagātniekiem, to skaitā ari sīkajiem, bet sīko bagātnieku, kā zināms, ir vairāk nekā lielo (vai gan nezināms, ka visādas smeltnes pasaulē ir daudz vai­rāk nekā vērtīgu lietu… Vai es pareizi runāju? Ha-ha-ha!), tad katram neiznāks maksāt diez cik daudz . . . Tādā veidā var savākt ne vien trīs, bet veselus četrus miljonus un pat vairāk. Trīs miljonus atdosim šiem avantūristiem Migām un Zulio — lai ripo, bet pārējo naudu paturēsim sev par pūlēm. Vai es pa­reizi runāju?

—    Nepareizi! — Sprutss viņu pārtrauca. — Līdzko mēs sāk­sim no dažādiem sīkmaņiem vākt naudu, visiem kļūs zināms, kam mums tā vajadzīga. Visi sapratīs, ka bagātajiem negribas,

ka te ieviestos šie fantastiskie augi. Un tad nu pamēģiniet pierādīt, ka pasaulē nekādu gigantisko augu nav. Nē, kungi, nauda šim darījumam jādod tikai mums pašiem: tikai tiem, kas patlaban atrodamies šai istabā. Un neviens — saprotiet, neviens, neviena dzīva dvēsele nedrīkst zināt, par ko mēs šeit runājam. Bet jums, Rīminga kungs, vajadzētu kaunēties! Te ir jautājums par visu mūsu bagātību saglabāšanu, bet jūs

šai bridi domājat tikai par to, kā pasildīt rokas, tīkojat iebāzt savā kabatā lieku simtu fārtingu. Kaunieties!

— Nu, ko tur, — Rīminga kungs noplātīja rokas, — simts fārtingu, tas, ko tur runāt. . . Simts fārtingu ir un paliek simts fārtingu. Vai es pareizi runāju? . . . Simts fārtingu uz ceļa nemē­tājas. Vai jums pašam fārtingu simts nav vajadzīgs? Ja nav vajadzīgs, tad atdodiet to man. Vai es pareizi runāju?

Miljonārs Rīmings vēl ilgi nez ko purpināja par fārtingu simtu, taču pēdīgi mitējās. Sprutsa kungs nolēma, ka visa šī lieta nu būtu galā, bet tad vārdu palūdza Skopumfīlda kungs, kam piederēja milzīgi liela makaronu un nūdeļu fabrika, pazīs­tama ar nosaukumu «Skopumfīlda makaronu uzņēmums».

Skopumfīlda kungs, gluži tāpat kā Rīminga kungs, dzīvoja Mēness pilsētā Brehenvilā. Jāsaka, starp brehenviliešiem nebija neviena cita tik slavena kā šie abi — Rīmings un Skopumfīlds. Taisnības labad tomēr jāpiebilst, ka viņi bija slaveni nevis ar kādiem labiem dar­biem, bet vienīgi ar savu skopumu. Brehen- vilas iedzīvotāji tā arī nevarēja tikt pie īstas skaidrības, kurš no šiem diviem sko­puļiem ir skopākais, un šā jautājuma dēļ pastāvīgi sanāca matos. Ja kāds apgalvoja, ka skopāks ir Skopumfīlds, tad turpat uz vietas atradās cits knēvelis, kas ņēmās pie­rādīt, ka Rīmings ir skopāks. Abi strīdnieki minēja simtiem piemēru, lai pierādītu savu taisnību, katrs piesauca palīgā lieciniekus un tādus, kas paši šā vai tā bija cietuši no viena vai otra sīkstuļa skopulības, strīdā pamazām iesaistījās aizvien jauni un jauni knēveļi, un ķilda nereti beidzās ar plūk- šanos.

Šķiet, lasītājam būs interesanti uzzināt,

ka, par spīti absolūti vienādiem raksturiem, pēc izskata Rīmings un Skopumfīlds bija pilnīgi pretstati. Rīmings ar savu ārieni ļoti atgādināja Sprutsa kungu. Atšķirība bija tikai tā, ka seja viņam bija mazliet platāka nekā Sprutsa kungam, bet deguns drusciņ plānāks. Sprutsa kungam bija ļoti pareizi veidotas ausis, Rīmin- gam ausis bija lielas un muļķīgi atkarenas, tā jau plato seju padarīdamas vēl platāku. Kas attiecas uz Skopumfīldu, tad tas, taisni otrādi, ar izskatu vairāk līdzinājās Sīkstinsa kungam: tāda pati liesa kaltētas voblas seja, taču, ja tā var teikt, vēl dzīs­laināka un vairāk izkāmējusi; tādas pašas neizteiksmīgas zivs acis, kaut gan tais varēja vērot mazliet vairāk možuma. Atšķi­rībā no Sīkstinsa Skopumfīlda kungs bija absolūts plikpauris, proti, viņam uz galvas nebija neviena vienīga mata; sausā āda tik cieši uzspīlēta galvaskausam, ka šķita, it kā viņam būtu kaula galva. Lūpas plānas, plānas, pilnīgi bālas. Turklāt balss viņam bija pārlieku nedaiļskanīga: tāda kā griezīga, drebulīga, čērkstoša. Kad viņš runāja, izklausījās tā, it kā kāds būtu uzlī­dis uz nama jumta un ar trulu nazi skrāpētu sarūsējušo skārdu.

Kaut gan ausis Skopumfīlda kungam bija tikpat lielas kā Sīkstinsa kungam, dzirdēt viņš dzirdēja ļoti vāji. Viņš pastāvīgi šķitās saklausām, ka viņam kāds nez ko jautā, tāpēc vienā ga­balā grozīja galvu uz visām pusēm, cēla delnu pie auss un visai derdzīgi pīkstēja: «Kas ir? Ko tā? . . . Vai jūs ko teicāt? Es gluži labi nesadzirdēju …» — kaut gan neviens nebija pat domājis viņam ko jautāt.

Ikviens, kas pirmoreiz redzēja Skopumfīlda kungu, neparko nebūtu ticējis, ka viņa priekšā stāv miljonārs — tik izdēdējis un, ja tā var izteikties, sačokurojies tas bija. Jāsaka tomēr, ka Skopumfīlda kungs dēdēja nepavisam ne tāpēc, ka viņam ne­būtu ko ēst, bet aiz savas paša skopulības. Ikreiz, kad viņam vajadzēja izdot vienu fārtingu, viņš tik ļoti nervozēja, ka aiz šādas skopulības nokritās svarā. Lai atgūtu zaudēto svaru, viņš katru dienu apēda pa četrām brokastīm, pa četrām pusdienām un četrām vakariņam, bet tik un ta nevareja pieņemties miesas, jo viņu kremta domas, ka iztērējis uzturam pārāk lielu naudu.

Skopumfīlda kungs ļoti labi zināja, ka viņa skopulība kaite viņa paša veselībai, taču ar savu suņa dabu (kā viņš pats iztei­cās) nevarēja nekā izdarīt. Viņš nez kāpēc bija ieņēmis galvā, ka viņa arī tā jau kolosālajam īpašumam vajagot nemitīgi augt, un, ja viņam izdevās savu kapitālu palielināt kaut vai par vienu fārtingu, viņš bija gatavs vai gaisā lēkt aiz prieka; kad turpre­tim bija nepieciešams iztērēt fārtingu, viņš krita izmisumā, vi­ņam šķita, ka nupat ir klāt pastarais gals, ka drīz visi fārtingi, kā nez kādas ļaunas varas parauti, aizplūdīs no viņa lādēm un viņš no bagātnieka pārvērtīsies par ubagu.

Ja citi bagātnieki pilnā mērā valdīja pār savu naudu, lietoja to savām iegribām un baudām, tad par Skopumfīldu varēja teikt, ka nauda pilnā mērā valda pār viņu. Viņš atradās pilnīgi tās varā, bija savas naudas padevīgais kalps. Viņš cītīgi loloja, glabāja un vairoja savus kapitālus, negūdams no tiem sev ne­kāda, kaut vai visniecīgākā labuma.

Neviens tomēr Skopumfīlda uzvedībā nesaskatīja nekā se­višķi nenormāla, jo sabiedrībā, kur par vislielāko vērtību uzska­tīja naudu, tāda izturēšanās likās dabiska un neviens pat nepa­domāja, ka Skopumfīlda kungu sen būtu vajadzējis aizvest pie ārsta un ārstēt ar tādu pašu rūpību, ar kādu ārstē ikvienu, kas pamaitājies prātā.

Palūdzis vārdu, Skopumfīlda kungs piecēlās, uzkabināja uz deguna acenes un ņēmās ar delnu berzēt savu noplukušo pauri, it kā pūlēdamies atsildīt smadzenēs sastingušās domas. Taisni šai brīdī viņam uzreiz šķita, ka dzird kādu kaut ko sakām, tāpēc viņš pēc sava paraduma pielika roku pie auss, sāka grozīties uz visām pusēm un čārkstēja savā aizrūsējušajā balsī:

— Jā? . . . Ko? . . . Jūs laikam ko teicāt? Es lāgā nesadzir­dēju … Ko?

Pārliecinājies tomēr, ka visi sēž klusēdami, viņš nomierinā­jās un teica:

— Kungi, lūdzu klausīties manī uzmanīgi, jo kurlajiem es savus vārdus divas reizes atkārtot neiešu. Ko? … Un palūgšu mani nepārtraukt.. . Tātad ko es gribēju sacīt? .. . Hm! Jā! Tfū! Aizmirsu! . .. Vai neviens, kungi, nezina, par ko es gribēju ru­nāt? — Viņš sāka grozīties uz visām pusēm un klusu murmināt: — Hm! Jā! Tfū! Tik daudz ēzeļu visapkārt, un neviens nezina, par ko es gribēju runāt! … Jā! — viņš piepeši iesaucās un pie­cirta pret grīdu spieķi ar kaula rokturi, kuru pastāvīgi turēja rokās. — Lūk, par ko: par naudu! Par ko gan citu? Protams, par naudu. Tfū! Par šiem trīskārt nolādētajiem trim miljoniem, kaut jupis viņus parāvis!… Kas teica, ka jāmaksā trīs miljoni? Ko? . .. Krabss sacīja? Bet kas viņš tāds ir, tas jūsu Krabss? Blēdis viņš ir, tas jūsu Krabss! Ko, vai es Krabsu nepazīstu? Ko? … Es visus ļoti labi pazīstu! Visi ir blēži! Lūdzu nepār­traukt! . . . Un, ja Krabss būtu teicis, ka jāmaksā četri miljoni, jūs liktu galdā četrus? Ko? … Varbūt nemaz nevajag maksāt trīs miljonus, bet tikai divus vai vienu? Varbūt nevienu? Ko? . . . Lūdzu nepārtraukt! Es taču jūs netiku pārtraucis! Varbūt Krabss visu to uzrīkojis, lai iebāztu trīs miljonus savā kabatā? Jūs nezināt? Bet es zinu! . .. Lūdzu nepārtraukt! Es, lūk, braukšu uz Davilonu un pats parunāšu ar šo Migu un Zulio. Lai viņi bez maksas vācas pie nelabā! Viņiem vēl nepietiek ar to, ko sarausuši no akciju pārdošanas, viņi vēl tīko ielīst mūsu ka­batās! Tā ir laupīšana! Es viņiem parādīšu! Es viņiem ar nūju pa purnu!

To pateicis, Skopumfīlda kungs ņēmās vicināt savu spieķi ar kaula rokturi un dauzīt ar to pa galdu un tad rausās āra no savas vietas, lai bez kavēšanās brauktu uz Davilonu pie Migas un Zulio.

Viņa blakussēdētāji kapitālisti pietrūkās kājās un ņēmās viņu mierināt, taču viņš negribēja apmierināties un ar tādu

sparu vicināja nūju, ka dažs labs kapitālists dabūja kārtīgi just. Galu galā viņu tomēr apsēdināja uz krēsla, uzlika viņam uz galvas aukstu kompresi, un tikai pēc tam viņš pamazām pierima.

Redzēdams, ka atkal iestājas klusums, Sprutss nolēma, ka sēdi var turpināt, un teica:

—    Es domāju, kungi, jūs visi saprotat, ka šis jautājums ir neparasti kutelīgs. Tas jāizlemj uzreiz, vienā paņēmienā. Ja katrs no mums sāks braukāt uz Davilonu un kaulēties ar Migu un Zulio, tas mums var tikai kaitēt. Līdzko Miga un Zulio at­skārtis, ka mums ļoti gribas no viņiem atbrīvoties, viņi prasīs no mums vēl vairāk. Teikšu atklāti, ka šie abi — Miga un Zu­lio — ir gluži vienkārši divi muļķi, jo pieprasīja no mums pārāk maz. Mums vajag to drīzāk izmantot, iekām viņi nav pārdomā­juši. Es ierosinu nieku dēļ nekaulēties un lēmumu pieņemt ātri. Seit mēs esam trīsdesmit viens lielā blēdlama loceklis. Ja trīs miljonus izdalīsim ar trīsdesmit vienu, iznāks nepilni simttūk­stoš fārtingi. Katram no mums šī summa ir tīrais sīkums.

—    Kungi, — iekliedzās Skopumfīlds, pielēkdams kājās. — Kungi, kāpēc jums dalīt trīs miljonus ar trīsdesmit vienu? Tas taču ir grūti! Daudz vieglāk ir trīs miljonus izdalīt ar trīs­desmit. Mani neskaitiet. Jūs paliksiet trīsdesmit. Trīs miljonus dalot ar trīsdesmit, iznāks simttūkstoš fārtingu katram. Tā jums nevajadzēs šķiest laiku aprēķiniem, bet laiks, kā zi­nāms, ir dārgāks par naudu, tāpēc ka naudu var dabūt atpakaļ, bet izšķiesto laiku nevar atdabūt ne par ko pasaulē …

Tā runādams, Skopum­fīlds atkāpās no galda un sāka spraukties uz dur­vīm — tāpat ar visu kom­presi uz galvas. Pamanījis šo manevru, Sprutss ieklie­dzās:

—   Turiet viņu! Neļaujiet viņam aizmukt!

Vairāki kapitālisti metās ķert Skopumfīldu,'taču tas parā­dīja neparastu ņiprumu: ar spieķa sitienu notrieca no kājām daudzu naktspatversmju īpašnieku Draņķinga kungu, kas bija meties viņam šķērsām ceļā, ar kājas spērienu atgrūda durvis visā platumā un rībināja pa kāpnēm lejā.

Pamanījis, ka ari kapitālisti Sīkstinss un Rīmings aiziet no galda ar acīm redzamu nolūku dot kājām ziņu, Sprutsa kungs lika sekretārei aizslēgt durvis un teica:

—    Kungi, vispirms mums jānosoda šī necienīgā rīcība un jāizslēdz Skopumfīlds no mūsu savienības biedru skaita. No šās dienas neviens nedrīkst ielaisties ar viņu nekādās darīšanās. Mūsu blēdlams viņu visādi vajās. Drīz vien viņš sapratīs, ka, pārkāpis mūsu likumu un izstājies no blēdlama, viņš zaudējis daudz vairāk, nekā viņam liekas … Bet tagad, kungi, varbūt vēl kādam gribas doties Skopumfīlda pēdās? …

Sprutsa kungs pārlaida skatienu sanāksmei un, nemanījis nevienā slepenu vēlēšanos aizmukt, nobeidza:

—   Ja nē, tad netērēsim velti laiku un samaksāsim naudu.

Visi bagātnieki vilka no kabatām ārā čeku grāmatiņas un

pildspalvas. Ir zināms, ka kapitālisti nekad nemaksā skaidrā naudā, bet izraksta čekus, pret kuriem vienmēr var saņemt naudu bankā.

Astoņpadsmitā nodaļa

Kā Skopumfīlds iekrita lamatās

Noglabājis saņemtos čekus ugunsdrošā skapī, Sprutsa kungs atvadījās no kapitālistiem un lika sekretārei nosūtīt Krabsam šādu telegrammu:

«Blēdlams noticis. Diviem ēzeļiem viens par abiem. Telegra­fējiet piekrišanu. Sprutss.»

Saņēmis šo telegrammu, Krabss saprata, ka Sprutss nolē­mis dot Migām un Zulio nevis divus, bet tikai vienu miljonu. Tas Krabsu nemaz nepārsteidza, jo viņš labi zināja, ka Sprutsa kungs allaž rīkojas apdomīgi un naudu vējā kaisīt neies. Krabsu apmierināja tas, ka Sprutss nav atteicies maksāt naudu, un ta-

gad varēja cerēt, ka, devis piekrišanu atvadīties no viena mil­jona, tas galu galā šķirsies arī no diviem.

Vispusīgi apsvēris radušos stāvokli, Krabsa kungs nolēma Migām un Zulio par saņemto telegrammu nekā neteikt, jo, uzzi­nājuši tās saturu, arī viņi nāktu pie secinājuma, ka apstākļi vispār veidojas sekmīgi, un varētu vēl vairāk paaugstināt cenu par savu pazušanu. Saticies ar viņiem, Krabsa kungs pateica, ka nekādu ziņu no Sprutsa kunga neesot, taču nevajagot zau­dēt cerību, ka ievadītās sarunas vainagosies ar panākumiem.

Viņa paziņojums tomēr apbēdināja Zulio kungu, kas neva­rēja vien sagaidīt, kad varēs laisties lapās ar visu naudu.

—    Ļoti žēl, ka Sprutsa kungs vilcinās, — sacīja 'Zulio. — Mūsu akciju pārdošana tuvojas beigām, un pašlaik būtu īstā reize ņemt kājas pār pleciem, īsi sakot, izkūpēt.

—    Labi, — atsaucās Krabss. — Es telegrafēšu Sprutsam un mēģināšu pasteidzināt atbildi.

Patiesībā Krabss todien nevienam netelegrafēja. Viņš aiz­gāja uz restorānu un paēda kārtīgas pusdienas. Tad atgriezās viesnīcā un stundiņas pusotras nokrācās, pēc tam izpeldējās peldbaseinā un tad vēlreiz satikās ar Migu un Zulio. Sanākuši kopā, draugi vispirms trijatā paēda vakariņas un tad devās uz nakts teātri, kur par mērenu maksu bija atļauts apmētāt aktie­rus ar sapuvušiem āboliem, un pamatīgi izpriecājās.

Nākamajā dienā pamodies, Krabsa kungs neteica nevienam ne vārda un nosūtīja Sprutsam šādu telegrammu.

«Divi ēzeļi prasa divus. Ar vienu nav mierā. Ko darīt? Krabss.»

Par atbildi no Sprutsa tajā pašā dienā pienāca telegramma, kurā bija tikai viens pats vārds:

«Pierunājiet.»

Saņēmis šo telegrammu, Krabss nogaidīja vēl dieniņu un, nekā nebildis ne Migām, ne Zulio, atbildēja Sprutsam ar diviem vārdiem:

«Runāju. Ietiepjas.»

Nav zināms, pie kā šī telegrammu apmaiņa būtu novedusi, ja nākamajā rītā viesnīcā, kur bija apmeties Krabsa kungs, pēk­šņi neieradies Skopumfīlds ar savu nūju rokās un savā paras­tajā apģērbā, kas sastāvēja no gariem, melniem svārkiem ar di­viem šķēlumiem mugurpusē, melnām biksēm un augstas, melnas platmales, ko sauc par cilindru. Sagrūdies ar Krabsu, kas taisni šai acumirklī nāca ārā pa viesnīcas durvīm, Skopumfīlds plaši atplēta rokas un savā derdzīgajā balsī iespiedzās:

—   Ā, sveicināti, Krabsa kungs! Ļoti priecājos jūs redzēt!

—    Sveiki, — atņēma Krabss, pūlēdamies savilkt lūpas smaidā, kaut gan varēja redzēt, ka sastapšanās ar šo visā pa­saulē pazīstamo sīkstuli viņam nesagādā nekādu prieku.

—    Kā klājas? Kā ar veselību? — klaji pauzdams vēlēšanos ievadīt sarunu, apvaicājās Skopumfīlds.

—   Jūtos vesels, — Krabss atteica.

—    Es arī jūtos riebīgi, — uztvēra Skopumfīlds, nesadzirdē­jis Krabsa atbildi, un turpināja: — Kāda laime sastapt pazīs­tamu seju šai velna Davilonā. Mūsu Brehenvila ir tūkstoškārt labāka. Vai jums tā neliekas?

—    Brehenvila ir jauka pilsēta, taču arī Davilonā nav slikti, varu jums apgalvot.

—    Esmu ar jums pilnīgi vienis pfātis, — māja ar galvu Skopum­fīlds, — tik riebīgu pilseteli es ne- klur vēl neesmu redzējis, lai jupis Ijo saspēris uz līdzenas vietas! (ļjribu jums ko pavaicāt. Jūs, es redzu, dzīvojat šai viesnīcā. Jūsu­prāt, vai tā ir laba? I — Ļoti laba viesnīca, — Ķrabss apstiprināja.

 — Bet, jādomā, dārga? Ko?

—   Jā, mazliet padārga.

—    Redziet nu, kaut viņu jupis saspēris uz līdzenas vietas! Man ir priekšlikums. Ja gribat, es neņemšu sev numuru, bet apmetīšos vienā numurā ar jums. Tad katram no mums iznāks maksāt uz pusi mazāk. Ko?

Krabsa kungu ne visai valdzināja perspektīva dabūt šādu istabas biedru, taču visas šās sarunas laikā viņš bija paguvis aptvert, ka Skopumfīlds nav ieradies Davilonā bez sava nolūka. Padomājis par to, viņš nolēma saspiesties un, izmantojot Sko­pumfīlda tuvumu, lūkot izdibināt viņa plānus.

Atgriezies savā numurā kopā ar Skopumfīlda kungu, Krabsa kungs sacīja:

—    Ierīkojieties, lūdzu! Vietas, kā redzat, pietiek mums abiem.

Pārlaidis skatienu telpai un izmocījis sejā kaut ko līdzīgu smaidam, ko tikpat labi varētu uztvert par derdzīguma grimasi, Skopumfīlda kungs pateicās Krabsam un devās taisnā ceļā uz vannas istabu. Tur viņš noņēma no galvas cilindru, izvilka no

tā zobu suku un zobu pulveri, dvieli, pusduci mutautiņu, lieku zeķu pāri, divas vecas naglas un gabalu vara stieples, ko bija pacēlis kaut kur uz ielas. Acīm­redzot cilindrs Skopumfīlda kungam noderēja ne vien pa.r galvassegu, bet arī par ceļa­somu un utilizācijas izejvielu noliktavu.

Noglabājis visas šīs mantas skapītī, Skopumfīlda kungs iz­ņēma no cilindra vēl gabaliņu zemeņu ziepju, taču tūliņ pama­nīja uz plauktiņa pie roku maz­

gājamās ierīces gluži tādu pašu ziepju gabalu, kas piederēja Krabsam. Nolicis savas ziepes blakām, Skopumfīlda kungs labu brīdi aplūkoja abus šos gabaliņus un tad sāka cītīgi ziepēt rokas un vaigus, taču ne jau ar savām, bet ar tām ziepēm, kas atradās blakus viņējām. Pie tam viņš no sirds nopriecājās, ka viņam izdevies tādā veidā ko ietaupīt.

Kārtīgi nomazgājies, Skopumfīlda kungs nolēma iztīrīt ari zobus, turklāt mērcēja zobu suku nevis savā pulvera kārbiņā, bet tanī, kas piederēja Krabsam. Iztīrījis zobus, Skopumfīlda kungs vēl labu laiku vēra vaļā drīz vienu kārbiņu, drīz otru, raudzīdams noteikt, kurš pulveris smaržo labāk: tas, kas pieder viņam, vai arī tas, kas pieder Krabsam. Beidzās šī ekspertīze ar to, ka viņš nošķaudījās taisni tobrīd, kad bāza degunu kār­biņā, un viss pulveris kā mākonis uzlidoja gaisā.

Redzot, kādu kolosālu daudzumu zobu pulvera izšķiedis aiz paša neuzmanības, Skopumfīlda kungu pārņēma grūtsirdība. Taču, pamanījis, ka tur rokās nevis savu, bet Krabsa kārbiņu, Skopumfīlds acumirklī nomierinājās. Turklāt, pārliecinājies, ka savs mazumiņš pulvera kārbiņā vēl palicis, viņš daļu no tā pār­bēra savējā un, pilnīgi atguvis labo omu, atgriezās istabā.

—   Cik labi, ka es jūs satiku, — viņš uzrunāja Krabsu, kas viņu gaidīja. — Es, tiesa gan, gribēju iepriekš parunāt ar šiem diviem plānprātiņiem — Migu un Zulio, bet domāju, ka lielas starpības nebūs, ja aprunāšos ar jums. Es pat domāju, ka tā būs labāk. Salikuši prātus kopā, mēs varam nostrādāt izdevīgu darī- jumiņu. Jūs mani saprotat?

—   Kāds tad būtu tas jūsu darījumiņš? — Krabss paintere­sējās.

—   Kā jau jums, jādomā, zināms, lielais blēdlams ir ar mieru samaksāt šiem diviem afēristiem trīs miljonus fārtingu … — Skopumfīlda kungs iesāka.

Krabsa kungam, protams, par šiem trim miljoniem fārtingu nekas nebija zināms, tā kā viņš zināja, ka Migas un Zulio pra­sības aprobežojās ar diviem miljoniem. Taču viņš uzreiz ap­tvēra, ka Sprutsa kungs nodomājis ar šo darījumu piepelnīties un palielinājis summu, lai lieko miljonu fārtingu iebāztu savā kabatā. Nelicis manīt, ka no Skopumfīlda uzzinājis svarīgu no­slēpumu, Krabsa kungs sacīja:

—   Jā, jā, man, protams, tas ir zināms.

—    Nu tad tā, — Skopumfīlds turpināja. — Varu jums ap­galvot, ka lielais blēdlams būs ar mieru dot ne tikai trīs, bet četrus un pat piecus miljonus. Mēs abi varam samācīt Migu un Zulio, lai prasa piecus miljonus, un izvirzīt viņiem noteikumu, ka, saņemot naudu, viņi vienu miljonu atdod mums. Mums abiem taču nekaitētu saņemt pa pusmiljoniņam, vai ne? Nau­diņa nav mazā! Ko?

Klausīdamies Skopumfīldā, Krabss savā prātā apsvēra visas Skopumfīlda piedāvātā darījuma izdevīgās un neizdevīgās pu­ses. Viņš, protams, uzreiz saprata, ka viņam pašam šis darī­jums nav izdevīgs, jo, nostājoties pret lielo blēdlamu, viņš riskē izraisīt visspēcīgo kapitālistu dusmas pret sevi; tie nepiedos, ja viņš tos apmuļķotu. Tai pašā laikā Krabss redzēja, ka Sko­pumfīlds uzsācis bīstamu spēli. Sādā veidā ierosināti, Miga un Zulio varētu savās prasībās neapstāties arī pie pieciem miljo­niem, un tad nevar zināt, ar ko tas viss beigtos. Sarunas gaitā izdibinājis, ka Skopumfīlds atteicies iemaksāt savu daļu un aiz- mucis no lielā blēdlama sēdes, Krabss nolēma neatklāt viņam savus plānus un teica:

—    Labprāt palīdzēšu jums, Skopumfīlda kungs. Ja vēlaties, dosimies kaut tūliņ pie Migas un Zulio. Viņi dzīvo vasarnīcā ārpus pilsētas. Ar manu mašīnu mēs vienā stiepienā būsim tur. Pie reizes tur varēsim arī pusdienas paēst.

—    Pusdienas paēst, nu labi, to var, — Skopumfīlds noprie­cājās. — Labi būtu gan paēst pusdienas, šeit restorānos jau no apmeklētājiem plēš tādas cenas, kaut viņus jupis saspēris uz līdzenas vietas, taisni izputēt var! Paēst derētu gan.

—    Nu lūk, jauki, — sacīja Krabss. — Ar jūsu atļauju es tikai uz brītiņu jūs atstāšu, un tad brauk­sim.

Izgājis no numura, Krabsa kungs paaicināja izsūtāmo un lika tam aiz­vest uz pastu šādu telegrammu Sprutsam:

«Ar ēzeļiem laiks izbeigt. Pilsētā ieradies Brehenvilas sīkstulis Sko­pumfīlds. Par sekām neatbildu. Krabss.»

—                                                                        Tā, tas nu būtu viss, — viņš sacīja, ienācis atpakaļ numurā. — Tagad varam braukt.

Skopumfīlda kungs uzlika galvā savu cilindru, un pēc pie­cām minūtēm viņi jau joņoja pa pilsētu Krabsa greznajā astoņ- cilindru automašīnā. Skopumfīlds bija lieliskā omā. Viņš no sirds priecājās, ka bez maksas izvizināsies elegantajā mašīnā un piedevām par velti paēdīs pusdienas, nemaz jau nerunājot par to, ka bija izredzes nostrādāt, kā viņš izteicās, izdevīgu darījumiņu.

Izmetusi dažus līkumus un pajoņojusi pa ielām, mašīna iz­brauca no pilsētas un traucās pa līdzenu un taisnu kā bulta asfaltētu šoseju. Pa labi un kreisi no ceļa stiepās lauki gan ar ziedošām Mēness saulgriezēm, gan ar griķiem, kas izplatīja gaisā ļoti jauku, saldenu medus smaržu, gan vārpotiem Mēness kviešiem, kas viļņojās kā jūra. Mašīna traucās garām ciema­tiem ar augļu un sakņu dārziem. Skopumfīlds ņipri grozīja galvu uz visām pusēm. Dabas ainavas izraisīja viņā sajūsmu. Ieraudzījis pļavā aitu baru vai kazu, kas, valgā piesieta, ganī­jās zālē, viņš grūstīja Krabsa elkoni un saviļņots klaigāja:

—    Skatieties, skatieties, aitiņas! Goda vārds, aitiņas, lai jupis mani parauj uz līdzenas vietas! Cik jaukiņas! Un palūk, kaza! Paskatieties, kaza! Nu ko tad jūs neskatāties?

Krabss, sēdēdams pie stūres, tikai klusībā smīnēja. Piepeši ceļš apmeta lielu līkumu, un aiz pagrieziena pavērās zaļa pļava ar milzīgu dīķi, kurā peldēja baltas zosis. Rāmais ūdens ar zie­došām baltām un dzeltenām ūdensrozēm, ar sniegbaltajiem putniem, kas bez jebkādas piepūles turējās uz dīķa gludā ūdens- spoguļa, tik ļoti aizgrāba Skopumfīlda kungu, ka viņš aiz sajūs­mas sastinga un nespēja ne vārda dabūt pār lūpām. Ieķēries Krabsa kunga piedurknē, viņš labu brīdi klusēdams kratīja tam roku un tad iekliedza taisni ausī:

—    Zosis! Zosis!

—    Ko, vai jūs nekad mūžā neesat redzējis zosis? — Krabss brīnījās.

—    Neesmu redzējis, lai jupis mani parauj uz līdzenas vietas, goda vārds! Tas ir, pareizāk sakot, vairs neatceros, kad esmu redzējis. Es taču, godīgi runājot, nekad neesmu bijis ārpus pil­sētas.

—   Jūs to nopietni? — Krabss neticīgi vaicāja.

—    Goda vārds, Krabsa kungs. Pa kuru laiku? Es visu mūžu esmu nodarbojies ar naudas gādāšanu un ne reizi pat zvēru dārzā neesmu bijis. Un ko gan es tur lai ietu? Ieeja taču maksā naudu. Tā jau var galīgi izputēt! . . . Lai nu viens saka, vēl ko izdomājuši! Es taču viņus neapēdīšu, tos zvērus, ja uz viņiem paskatīšos. Par ko tad tur jāmaksā nauda?

—   Bet zvēri taču arī ar kaut ko jābaro, nauda tad nu vaja dzīga barībai, — iebilda Krabss.

—    Kas nu vēl nebūs! — Skopumfīlds nopurpināja. — Nu, lai tad muļķi dod naudu zvēru barībai, man tas nav pa kabatai. Do­māju, zvēri kaut kā izdzīvos arī bez manis.

—    Bet jūs, es skatos, tomēr ļoti mīlat dzīvniekus, — Krabsa kungs sacīja.

—   Mīlu, jupis lai mani parauj, to jūs pareizi esat ievērojis. Dažureiz ieraugu šādu vai tādu zvēriņu un tā vien gribas to apmīļot vai paglaudīt, kādu labu vārdu tam pasacīt, pat nobu­čot… Jūs neticat? Goda vārds! Reiz satiku uz ielas šunelīti. Tik jauku kunkulīti, ka uz vietas gribēju ieiet veikalā un nopirkt viņam aknu desu, bet, par laimi, negadījās klāt sīknauda — un desmit fārtingu gabalu negribējās mainīt. Ar naudu, zināt, ir tā: kamēr desmitnieks vesels, tikmēr tas ir desmitnieks, bet iztērē no tā kaut piecus santikus — tas vairs nav desmitnieks. Hm!

—    Pagaidiet, aizbrauksim pie Migas un Zulio, tur jūs redzē­siet dažādus dzīvniekus, — teica Krabsa kungs. — Viņiem pie vasarnīcas ir dīķis, un tajā peld gan zosis, gan pīles, gan zos­tēviņi, pat gulbji.

—   Vai tiešām arī gulbji?

—   Jā, un dārzā gluži savā vaļā dzīvo trusīši, pērļu vistiņas, fazāni. Turklāt viņiem ir mazs pieradināts lācēns. Tāds simpā­tisks!

—    Ko jūs sakāt? Un nekož?

—    Kāpēc? Mīlīgs kā jēriņš.

—   Un viņu var paglaudīt?

—    Protams. Kad aizbrauksim, varēsiet glaudīt, cik uziet.

Skopumfīlda kungs sāka taisni trīties sēdeklī aiz nepacietī­bas. Viņam gribējās drīzāk redzēt lācēnu un to apmīļot.

Krabsa kungs pa to laiku jau sen bija nogriezies no šosejas un izbraucis mašīnu uz meža ceļa, kur gar abām pusēm slējās Mēness ciedri, ozoli, kastaņas un vietām pat Mēness bambusa briksnāji. Visi šie koki nebija tik lieli kā uz mūsu Zemes, bet pundurkoki, tāpat kā pārējie Mēness augi.

Noskatījis vietu, kur koki auga ne pārāk biezi, Krabsa kungs samazināja ātrumu, pagrieza stūri, un mašīna brauca pa mežu nu jau gluži bez ce|a.

Sajutis kratīšanu un pavēries apkārt, Skopumfīlda kungs atklāja, ka viņi brauc pa neskartu mežu, un iejautājās:

—   Kādēļ mēs esam nogriezušies no ceļa?

—    Būs taisnāk, — atteica Krabss. — Tā ies ātrāk.

Iebraucis pietiekami dziļi mežā, Krabss negaidot apturēja

mašīnu, tad izlīda no kabīnes un, atvēris pārsegu, ņēmās rak­ņāties motorā. Nemanāmi izslēdzis aizdedzes sistēmu, viņš iekāpa atpakaļ mašīnā un ņēmās spiest ar kāju startera pedāli. Starteris plarkstēja, it kā ar pletni sistu pa skārdu, taču motors atteicās klausīt.

—    Iesprūdis? — Skopumfīlds līdzjūtīgi apvaicājās.

—    Iesprūdis! — Krabss norūpējies apstiprināja.

Viņš vēlreiz izlīda no kabīnes, paurķējās motorā, atkal mēģi­nāja to iedarbināt. Pēdīgi pateica:

—   Jādomā, motors pārkarsis. Vajadzēs mums abiem paieties kājiņām. Starp citu, te nav tālu.

Skopumfīlds negribīgi iztrausās no kabīnes. Krabsa kungs atvēra bagāžas kasti, izņēma no tās grīstē sagrieztu auklu un paslepus iebāza to kabatā, tad aizcirta kabīnes durtiņas un so­ļoja taisni iekšā meža biezoknī. Skopumfīlda kungs steberēja viņam nopakaļ, klupdams pār ciņiem un klusībā lādēdamies pie katra soļa.

Drīz vien Krabsa kungs redzēja, ka vieta, kur viņi nonākuši, ir pietiekami nomaļa, un apstājies ierunājās:

—    Liekas, mēs esam apmaldījušies. Ko jūs par to teiksiet?

—    Ko tad es, mīlīt, varu teikt? Es taču nevedu jūs, bet jūs mani, — Skopumfīlds pamatoti aizrādīja.

—  Tas tiešām tiesa! — Krabss noņurdēja. — Nu, nekas, tūliņ es uzrāpšos kokā un no augšas apskatīšos, uz kuru pusi jāiet. Palīdziet man uztrausties kaut vai šai pašā ciedrā.

Viņi kopā piegāja pie ciedra, kas bija mazliet augstāks par citiem kokiem. Palūkojies augšup un noskatījis, ka zari, pie ku­riem varētu pieķerties ar rokām, atrodas pārlieku augstu, Krabsa kungs nostādīja Skopumfīldu ar muguru pret stumbru un sacīja:

—   Pastāviet šeit, es tūliņ uzrāpšos jums uz pleciem un tad varēšu ar rokām aizsniegt zarus. Pagaidiet mazlietiņ, es vis­pirms noaušu kājas.

Krabss noliecās, taču neāva vis nost saišzābakus, bet nema­nāmi izvilka no kabatas auklu un vienā mirklī piesēja Skopum­fīldu šķērsām pār vēderu pie stumbra.

—   Ei! Ei! — Skopumfīlds iekliedzās. — Kāpēc jūs tā darāt?

—   Nu, man taču jāpiesien jūs pie koka, citādi jūs vēl apgā- zīsieties, kad es kāpšu jums uz pleciem, — Krabss paskaidroja.

Tā pateicis, Krabss ņēmās rikšot apkārt ciedram, nelaizdams vaļā auklu; rezultātā Skopumfīlda kunga rokas un kājas bija cieši piesaistītas pie koka un" arī pats viņš notīts ar auklu kā Buloņas desa.

—   Ei, izbeidziet jokus! — kliedza Skopumfīlds, juzdams, ka nespēj pakustināt nevienu locekli. — Raisiet mani vaļā tūliņ uz vietas — vai arī es saukšu palīgā!

—   Kādēļ tad jāsauc palīgā? — iebilda Krabss. — Es arī pats palīdzēšu, ja jums kas vajadzīgs.

Ar šiem vārdiem Krabss pacēla noripojušo Skopumfīlda ci­lindru un uzbāza to viņam atpakaļ galvā, bet nomesto spieķi pieslēja blakus pie koka stumbra.

—   Nu, redziet, cik jauki, — viņš nosacīja.

—   Raisiet mani vaļā — vai arī es jums spļaušu! — Sko­pumfīlds ievaimanājās.

—   Kālab tad spļaudīties? Tas ir nepieklājīgi, — Krabss aiz­rādīja.

Skopumfīlds tomēr spļāva, taču netrāpīja Krabsam.

—   Redziet nu, cik nelabi, — aukstasinīgi noteica Krabss. — Tagad es būšu spiests aizbāzt jums muti.

Viņš izvilka no kabatas savazātu lupatu, ar ko parasti slau­cīja automašīnu, savīstīja to un iebāza Skopumfīldam mutē un, lai tas nevarētu šo vīkšķi izspļaut, vēl aizsēja muti ar mutau­tiņu. Tagad nu Skopumfīlds varēja tikai klusītēm īdēt un kratīt galvu.

—    Nu, ko tur vairāk, — noteica Krabss, vērīgi aplūkodams Skopumfīldu no visām pusēm. — Liekas, viss nostrādāts godam. Elpojiet te svaigu gaisu, baudiet dabu! Domāju, ka pret vakaru pagūšu tikt atpakaļ un jūs atbrīvošu. Bet pagaidām ieteicu velti netērēt spēkus un nepūlēties izrauties. Tik un tā nekas neiznāks.

Atvadām pamājis Skopumfīldam ar roku, Krabsa kungs atgriezās pie meža vidū pamestās mašīnas, sēdās iekšā un brauca atpakaļ uz pilsētu.

Deviņpadsmitā nodaļa

Bēgšana

Pirmais, ko Krabsa kungs ieraudzīja, atgriezies viesnīcā, bija telegramma no Sprutsa:

«Ar ēzeļiem izbeidziet. Divus miljonus saņemsiet bankā. Par izpildīšanu telegrafējiet. Sprutss.»

Izlasījis telegrammu, Krabss tūliņ piezvanīja pa telefonu Migām un Zulio un izsauca tos pie sevis.

— Nu tad tā, puiši, — viņš sacīja, tiklīdz Miga un Zulio bija ieradušies. — Tagad jārīkojas bez kavēšanās. Nopērciet lielu čemodānu, salieciet tajā visu naudiņu, ko esat ieņēmuši par ak­cijām, un brauciet šurp ar to savu Kazlēnu un Nezinīti! Seit jūs gaidīs otrs čemodāns ar diviem miljoniem, kurus es saņemšu

bankā un nodošu jums. No šejienes mēs kustēsimies uz Grāben- bergu, un no Grābenbergas jūs varēsiet doties tālāk, kurp vien jums ienāks prātā. Uz kurieni jūs esat nolēmuši braukt?

—    Uz Sankomariku. Ir tāda pilsēta jūras krastā. Padzīvo­sim Sankomarikā, kamēr apniks, un tad dosimies apceļot pa­sauli, — atbildēja Miga.

—   Nu vareni! — sacīja Krabss. — Sankomarikā var lieliski uzdzīvot. Kaut gan — ar naudu visur klājas labi.

—    Domāju, ka nevajadzētu aizbraukt visiem reizē, — ieteica Zulio. — Tas var radīt aizdomas. Mēs ar Migu aizbrauksim šo­dien, bet Nezinītis ar Kazlēnu var braukt rīt. Mēs viņiem nopir­ksim biļetes uz vilcienu.

—   Var arī tā, — Krabss bija ar mieru. — Rīkojieties, bet es došos uz banku pēc naudas.

Izšķīries ar Migu un Zulio, Krabss nebrauca tūliņ uz banku, bet vispirms iegriezās avīzes «Davilonas Humoreskas» redak­cijā. Sās avīzes īpašnieks nebija neviens cits kā Sprutsa kungs, citiem vārdiem sakot, avīze tika izdota ar Sprutsa līdzekļiem. Redakcijas ēka, tāpat arī visas iespiedmašīnas un visa tipogrā­fijas iekārta piederēja Sprutsam. Visi līdzstrādnieki, sākot ar redaktoru un beidzot ar pašu nenozīmīgāko burtlici, tika algoti par Sprutsa doto naudu, un ienākumi no avīžu pārdošanas visā pilnībā nonāca Sprutsa ricībā.

Jāsaka tomēr, ka šie ienākumi jau nu nebija nekādi lielie un bieži vien nepārsniedza izdevumus. Taču Sprutsa kungs arī ne- dzinās šeit pēc lielas peļņas. Avīze viņam bija vajadzīga nevis peļņai, bet lai brīvi varētu reklamēt savas preces. Šī reklāma tika realizēta ļoti viltīgi. Proti, avīzē bieži iespieda tā saucamo daiļliteratūru, turklāt, ja stāsta varoņi sēdās dzert tēju, tad autors noteikti pieminēja, ka tēju dzēra ar cukuru, kas ražots Sprutsa cukurfabrikās. Namamāte, liedama tēju, noteikti pie­bilda, ka viņa vienmēr pērkot Sprutsa cukuru, tāpēc ka tas ļoti salds un ļoti barojošs. Ja stāsta autors aprakstīja varoņa ārieni,

tad ikreiz it kā nejauši piebilda, ka viņa svārki pirkti pirms des­mit, piecpadsmit gadiem, bet izskatās kā jauni tāpēc, ka šūti no Sprutsa manufaktūrā ražotā auduma. Visi pozitīvie varoņi, proti, visi labie, bagātie, mantīgie jeb tā dēvētie respektablie knēveļi, šais stāstos noteikti pirka Sprutsa manufaktūrā ražotos audumus un dzēra tēju ar Sprutsa cukuru. Tur arī slēpās viņu panākumu cēlonis. Audumi bija nenovalkājami, un cukura, it kā tāpēc, ka tas neparasti salds, nevajadzēja daudz, un tas palī­dzēja ietaupīt naudu un uzkrāt bagātību. Bet visi nelāgie knē­veļi šais stāstos pirka kaut kādu citu fabriku audumus un dzēra tēju ar citu cukuru, un tāpēc viņus vajāja visādas neveiksmes, viņi vienā laidā slimoja un nevarēja izkulties no savas naba­dzības.

Bez šāda veida «daiļstāstiem» avīze iespieda parastos rek­lāmu sludinājumus, kas slavēja Sprutsa cukuru un Sprutsa ma­nufaktūras ražojumus. Pats par sevi saprotams, ka ne reklāmas sludinājumi, ne «daiļstāsti» nevarēja saistīt īpašu publikas uz­manību, tāpēc avīzē diendienā tika iespiestas ziņas par intere­santiem notikumiem un atgadījumiem, tāpat arī dažādas humo­reskas, proti, īsi, jocīgi stāstiņi vai anekdotes speciāli tālab, lai smīdinātu vientiesīgos lasītājus. Lasītājs, nopircis avīzi, lai izla­sītu humoreskas, pie viena aprija arī «dai(stāstus», ko īstenībā no viņa arī gaidīja.

Iegājis redaktora kabinetā — redaktoru, starp citu, sauca par Grauzlu —, Krabsa kungs ieraudzīja aiz dažādiem manu­skriptiem apkrauta galda pelēkos svārkos uzcirtušos knēveli, kas ar savu izskatu atgādināja resnu, vecu žurku. Pirmais, kas, viņu uzskatot, dūrās acīs, bija garenā, it kā uz priekšu pastieptā seja ar šmaugu, kustīgu degunteli, šauru muti un ļoti īsu virs­lūpu, zem kuras rēgojās divi asi, žilbinoši balti zobiņi.

Ieraudzījis Krabsu, ar kuru sen bija pazīstams, Grauzla kungs izplūda smaidā, un abi viņa zobi zem virslūpas vēl vai­rāk atsedzās un atdūrās pret īso zodiņu.

—    Kaut kas steidzams un, cik varu noprast, svarīgs? — vaicāja Grauzis, sasveicinājies ar Krabsu.

—   Jūs esat attapīgs — kā vienmēr! — Krabs iesmējās.

—    Noprast īstenībā nav grūti, jo sīkus rīkojumus Sprutsa kungs allaž paziņo ar rakstu vai nodiktē pa telefonu, — Grauzis atbildēja.

—    Šoreiz uzdevums ir tāds, ka ne telefonam, ne pastam uz­ticēt nevar, — sacīja Krabss'.

Atskatījies uz durvīm un pārliecinājies, ka tās cieši aizvēr­tas, Krabsa kungs pievirzījās Grauzlam tuvāk un, balsi klusi­nājis, sacīja:

—   Jautājums ir par gigantiskajiem augiem.

—    Ko, vai Gigantisko augu sabiedrība var uzsprāgt gai­sā? — Grauzis saausījās un paraustīja degunu — it kā ošņā­dams.

—   Tai jāuzsprāgst gaisā, — atbildēja Krabss, uzsvērdams vārdu «jāuzsprāgst».

—   Jāuzsprāgst? . . . Ak, jāuzsprāgst! — smaids Grauzla sejā paplauka platāks, un viņa augšējie zobi atkal iecirtās zodā. — Nu, ja jāuzsprāgst, tad tā arī uzsprāgs, atļaujos jums apgalvot! Ha! Ha! — viņš rāva vaļā skaļu smējienu, atmetis savu žurkas galvu.

—   Jāievieto avīzē neliels raksts, kas mestu

ēnu uz šo sabiedrību, — Krabss ņēmās skaidrot. — Gigantisko akciju īpašniekiem jāliek just, ka viņiem ir darīšana ar blēžiem un ka visām viņu akcijām īstenībā nav nekādas vērtības. Kate­goriski apgalvot neko tomēr nevajag. Vajag tikai radīt zināmas šaubas.

—    Saprotu, — Grauzis atbildēja. — Pietiek ar nelielām šaubām, lai visi steigtos pārdot akcijas. Nepaies ne divi dienas, kad tās jau pārdos ne vairs par fārtingu, bet par pieciem santi­kiem gabalā. Jādomā, Sprutsa kungs grib sapirkt šīs akcijas par lētu naudu, lai pārdotu, kad tās atkal celsies cenā?

—    Sprutsa kungs man nekā nav stāstījis par saviem plā­niem, — dzedri atteica Krabss. — Mūsu uzdevums ir gādāt, lai rītdienas avīzē parādītos šis raksts, pārējais nav mūsu darī­šana.

—    Saprotu, — Grauzla kungs pamāja ar galvu.

—    Un vēl kas, — Krabss turpināja. — Nevienam par šo

rakstu iepriekš nekas nav jā­zina.

— Saprotu. Es pats perso­niski ķeršos pie tā, — Grauzis apsolīja.

Līdzko durvis aiz Krabsa aizvērās, Grauzla kungs ņēma pildspalvu, nolika sev priekšā

tīru papīra lapu un, galvu noliecis, sāka steigšus rakstīt. Burti viņam iznāca tādi kā apaļīgi un tai pašā reizē ar smailiem pur­niņiem un garām, nokarenām astēm. No malas vērojot, izskatī­jās, ka viņš nemaz neraksta, bet akurāti tupina uz plauktiņiem treknas, astainas žurkas.

Pietupinājis ar šīm žurkām visu lappusi, Grauzla kungs no­spieda elektriskā zvana pogu.

—    Nekavējoties atdodiet to salikšanai! — viņš norīkoja sek­retāri, kura parādījās durvīs, un sniedza tai aprakstīto lapu. — Un pielūkojiet — nevienam ne pušplēsta vārda, — viņš pie­bilda, pielikdams pirkstu pie lūpām vai, pareizāk sakot, pie zo­biem.

Sekretāre ar lapu vienā mirklī pazuda, un Grauzla kungs sāka prātot, kur lai rauj naudu, ko sapirkt labi daudz Gigan­tisko akciju, tiklīdz tās nokritīsies cenā.

Kamēr Krabss runājās ar redaktoru Grauzlu un tad brauca uz banku pēc naudas, Miga un Zulio kārtoja savas darīšanas. Vispirms viņi aizbrauca uz staciju un nopirka rītdienai divas dzelzceļa biļetes līdz Sankomarikai. Atceļā viņi iegriezās uni­versālveikalā, kur iegādājās pietiekami ietilpīgu čemodānu, da­rinātu no ložu necaurlaidīga fibrolīta, un, braukdami gar kino­teātri, nopirka divas biļetes uz filmu ar nosaukumu «Noslēpu­mainais svešinieks jeb Stāsts par septiņiem nožņaugtajiem un vienu mazutā noslīkušo». Izdarījuši visus šos iepirkumus, viņi atgriezās kantorī, un Zulio sacīja Nezinītim un Kazlēnam:

—   Jūs, brālīši, šodien esat diezgan strādājuši. Te jums biļe­tes — varat iet uz kino. Pēc kino ejiet paēst pusdienas un darbā ierodieties rīt no rīta. Šodien šurp vairs nenāciet. Mēs ar Migu pastrādāsim jūsu vietā. Te būs nauda pusdienām.

Nezinītis un Kazlēns paņēma biļetes un naudu un priecīgi joza uz kino. Miga tūliņ apsēdās pie galda un sāka apmeklētā­jiem pārdot akcijas, bet Zulio iegāja istabā, kur atradās uguns­drošais skapis, un ņēmās kraut no tā naudu čemodānā. Kad kase bija iztukšota līdz pēdējam fārtingam, viņš izrāva no pie­zīmju grāmatiņas lapiņu, ar zīmuli kaut ko uz tās uzkricelēja un ielika zīmīti ugunsdrošajā skapī uz plaukta kopā ar dzelz­ceļa biļetēm.

Atgriezies kantorī, Zulio pamirkšķināja Migām un zagšus parādīja ar pirkstu uz čemodānu, kas bija pilns ar naudu. Miga saprata, ka viss gatavs. Piecēlies no galda, viņš izvadīja no kantora apmeklētājus, teikdams, lai atnākot rīt. Tiklīdz apmek­lētāji bija izgājuši, draugi paķēra čemodānu, aizslēdza kantori un lielā steigā aizbrauca.

Pēc minūtēm desmit viņi jau sēdēja viesnīcā un skaitīja Krabsa atvesto naudu. Lai saskaitītu divus miljonus, protams, vajadzētu ne mazumu laika, bet, tā kā nauda bija salikta paci­ņām pa desmit tūkstošiem, skaitīšana veicās ātri. Draugi tikai izlases veidā pārbaudīja dažas paciņas. Pārliecinājies, ka Krabsa atvestajā čemodānā ir taisni divi miljoni, Zulio atskai­tīja no šās naudas simt tūkstošus un, atdevis tos Krabsam, sa­cīja:

—    Varat saņemt savu naudiņu. Jūs to esat godīgi nopelnī­jis. Vēlam, lai tā jums ietu labumā!

—    Pateicos, draugi, — teica Krabss. — Bet tagad mums visiem ātri jāpazūd no pilsētas, jo vairāk tāpēc, ka pa ceļam mums jānostrādā vēl viens ļoti izdevīgs darījums.

—    Kāds darījums? — Miga un Zulio interesējās.

—   Jāatbrīvo slavenais miljonārs Skopumfīlds.

—    Kas ar viņu noticis?

—    Viņu nozagusi laupītāju banda, kas par atbrīvošanu prasa no viņa lielu izpirkšanas maksu, — Krabss paskaidroja.

Man nejauši kļuvis zināms, kur laupītāji slēpj Skopumfīlda Kungu. Tātad mēs varam viņu atbrīvot. Par pieklājīgu atlīdzību, protams. Domāju, ka varēs no viņa izplēst čeku par prāvu summu un ar to saņemt naudu bankā.

—   Cik tad varētu prasīt no šā sīkstuļa par atbrīvo­šanu? — Zulio ievaicājās.

—   Miljonu, es domāju, var.

—   Miljonu?! — iesau­cās Zulio.

—   Kā, vai, jūsuprāt, tas būtu par daudz? — Krabss kļuva nemierīgs.

—   Manuprāt, maz, — atbildēja Zulio. — Par ma­zāk nekā diviem miljoniem nav vērts ķēpāties.

—   Nu, ko tur tīk daudz, ņemsim no viņa trīs miljo­nus — un beigta balle, Taisni pa—apaļam miljonam katram no mums.

ierosināja Miga. — Tas ir prātīgs priekšlikums! — Zulio atzinīgi noteica. — Braucam!

Skopumfīlda kungs pa to laiku bija zaudējis jebkādu cerību atbrīvoties. Tai brīdī, kad Krabss viņu piesēja pie koka, viņš bija tā sastulbis, ka nespēja sameklēt notikušajam nekādu iz­skaidrojumu. Viss, kas ar viņu bija atgadījies, šķita nedzirdēta bezkaunība. Līdz šim nekad neviens nebija viņu sējis pie ko­kiem, turklāt vēl tik nekaunīgā kārtā. Lupata, ar ko viltīgais Krabss bija aizbāzis viņam muti, neciešami smirdēja pēc ben­zīna. No šās smirdoņas Skopumfīldam reiba galva. Nabags juta, ka nupat, nupat kritīs ģībonī, un droši vien būtu kritis, ja nebijis tik stingri piesiets pie koka. Beigu beigās viņš tomēr zaudēja samaņu un, kad atkal atžilba, ņēmās raustīties ar visu ķermeni, lūkodams saraut pinekļus. Visas šīs pūles noveda tikai

pie tā, ka auklas, ar ko viņš bija sasiets, vēl dziļāk iegriezās viņa miesās un sagādāja nepanesamas sāpes.

Velti izšķiedis spēkus un pārliecinājies, ka mēģinājumi atbrī­voties nekā nelīdz, Skopumfīlds palika mierā. No nekustēšanās rokas un kājas, un pat vidukli pārņēma stingums, locekļi šķita kļuvuši sveši, tas ir, Skopumfīlds vairs nejuta, ka tie viņam ir. Viss ķermenis it kā bija izgaisis un reizē ar to izgaisusi arī sāpju sajūta.

Alpām uzvēdīja silts, mīlīgs vējiņš un kustināja koka lapi­ņas. Skopumfīldam likās, ka koki viņam laipni māj ar simtiem savu sīko, zaļo rociņu un kaut ko klusītēm čukst savā meža va­lodā. Zālē ņirbēja sārtas un maigi zilas puķītes. Skopumfīlds nezināja, kā tās sauc, taču tanīs nolūkoties viņam bija ārkār­tīgi patīkami.

Augšā pa koku zariem lidinājās sīki, mazi putniņi ar sarka­nām krūtiņām, pildīdami gaisu ar jautru čivināšanu. Daži no tiem nolaidās zālē, nez ko tur paknābāja un tad atkal spurdza augšup. Skopumfīlds nekad nebija redzējis meža putniņus tuvumā, un nu viņš tos vēroja ar vislielāko baudu.

Redzēdami, ka Skopumfīlds nekustas, daži putni vairs ne­baidījās un laidelējās viņam gar pašu degunu. Viens mazputniņš pat nometās viņam uz pleca. Jādomā, tas uzskatīja Skopum­fīldu par gluži nedzīvu priekšmetu, kaut ko līdzīgu apdegušam celmam. Tupēdams uz pleca, tas raudzījās apkārt, paliekdams galviņu drīz uz vienu, drīz otru pusi, bet tad uzspurdza un aiz­lidoja, skārdams ar spārna galu Skopumfīlda vaigu. Tas Sko­pumfīldu dziļi' saviļņoja. Sajutis šās jaukās radībiņas pieskā­rienu, Skopumfīlds bija tik aizkustināts, ka pat apraudājās.

«Cik gan skaista ir pasaule, un cik dzīve laba!» viņš nodo­māja. «Kāpēc es agrāk to nebiju pamanījis? Kāpēc nekad netiku atnācis uz mežu un redzējis visu šo jaukumu? Zvēru — ja pa­likšu dzīvs, ja izraušos no šejienes, noteikti ik dienas nākšu uz mežu, raudzīšos uz kokiem, raudzīšos uz puķītēm, klausīšos la- pinu maigo čabēšanu un putnu līksmo čivināšanu, un sienāzīšu jautro sisināšanu; un tauriņus vērošu un spāres, un jaukās, čak­lās skudrītes, un zosis, un pīles, un tītarus, un visu, visu, kas vien ir pasaulē. Nekad tas man neapniks!»

Paraudājis Skopumfīlds mazliet nomierinājās. Garastāvok­lis uzlabojās, un viņš pats sev sacīja:

—    Nezaudēsim tomēr cerību. Galu galā kāds taču atnāks un mani atbrīvos.

Un viņš sāka sapņot, kā atalgos savu glābēju.

«Es nekā nežēlošu,» viņš klusībā solījās. «Es viņam došu piecus fārtingus, rau … Jā . . . Lai jupis mani sasper uz līdze­nas vietas, ja nedošu piecus fārtingus . . . Kaut gan, taisnību sakot, pieci fārtingi būtu tā kā par daudz. Labāk došu viņam trīs fārtingus vai vienu. Šķiet, ar vienu pietiks.»

Tad viņš neveikli sakustējās — un aukla tik spēji iegriezās viņam sānos, ka nelaimīgais taisni vai iekaucās aiz sāpēm.

—    Nē, nē, labāk došu piecus fārtingus, — viņš teica. — Šādā reizē nav ko žēlot. Vajadzēs ietaupīt uz ko citu.

Laiks ritēja, taču neviens neieradās izpestīt Skopumfīldu no nelaimes. Tāpēc viņš sacīja:

—   Velns parāvis, došu desmit fārtingus! Kaut tikai nu kāds nācis! Citādi — te jau var atstiept kājas.

Pagāja pusstunda, un viņš pacēla cenu par savu glābšanu līdz divdesmit fārtingiem, tad līdz trīsdesmit, līdz četrdesmit, līdz piecdesmit. Stundas laikā viņš uzskrūvēja cenu līdz simt fārtingiem un pie tā apstājās.

—    Stulbeņi! — viņš lamāja savus nākamos glābējus. — Blandās nez kur apkārt, mutes iepletuši, un neviens lamzaks nevīžo atnākt šurp, lai saņemtu simt fārtingus. It kā simt fār­tingi uz ceļa mētātos! Man lai tik pasaka, kur var par velti da­būt simt fārtingus, — es laikam gan līdz pasaules galam aiz­skrietu. Un pat tālāk! Goda vārds, lai jupis mani sasper uz lidzenas vietas!

Kādu brīdi viņš klausījās, elpu aizturējis, taču neviena sveša skaņa neatlidoja līdz viņam, neviens zariņš nenokrikstēja zem glābēja kājas.

—    Stulbeņi, ēzeļi, idioti! — Skopumfīlds sprāga vai no ādas laukā. — Šito nevīžību! Gribēju dot simt fārtingu, bet tagad — pigu viņi no manis dabūs! Var arī nenākt! … Tā jau tas allaž mēdz būt! Paši negrib ne pirkstu pakustināt, lai nopelnītu nau­diņu, bet pēc tam runā, ka bagātnieki pie visa vainīgi! Sasper viņus visus jupis uz līdzenas vietas!

Nolēmis naudu nemaksāt, Skopumfīlds atguVa labo omu, taču ne uz ilgu laiku, jo tai pašā brīdī sajuta, ka gribas ēst. Aiz gara laika viņš ņēmās pārdomāt, ko būtu ēdis pusdienās, ja pēkšņi atrastos ēdamistabā. Iztēle viņam uzbūra visgaršīgākos ēdienus, un pēc piecām minūtēm viņš bija tā iekaisis, ka būtu ar mierumaksāt par atbrīvošanu tūkstoš fārtingu.

«Dodu tūkstoš fārtingu!» viņš domās ievaimanājās. «Divus tūkstošus dodu! Trīs! . . . Par maz? . . . Desmit tūkstošus dodu, kaut jupis jūs saspēris uz līdzenas vietas!»

Izsalkuma sajūta tomēr pamazām notrula. Skopumfīldam jau sametās žēl, ka sadzinis tik augstu cenu, taču nu viņu sāka mocīt slāpes.

—    Simt tūkstošus dodu, — Skopumfīlds pateica un pats no­brīnījās par savu devīgumu.

Kādu brīdi viņš pārlika, vai nepacelt cenu līdz miljonam, tad

sacīja:

—    Nē, labāk tad nobeigties nekā atgrūst tik lielu naudu!

Taisni tobrīd no koka viņam uzkrita virsū meža blakts un

stipri iekoda kaklā.

—   A-a! — Skopumfīlds iekaucās. '— Dodu miljonu! Dodu! . . .

Blakts tomēr par šiem solījumiem nelikās ne zinis un iekoda Skopumfīldam otrreiz.

—   Divus miljonus dodu! — Skopumfīlds iebrēcās.

mm***,.

Blakts iekoda viņam trešoreiz.

«Ak tu, sātana neradījums!» Skopumfīlds domās izlamājās. «Nepietiek tev ar diviem miljoniem? Dodu trīs, kaut jupis tevi. saspēris uz līdzenas vietas!»

Te viņš juta, ka blakts patiešām uz līdzenas vietas ieveļas viņam aiz apkakles un ņemas kost mugurā. Juzdamies bezspē­cīgs tikt galā ar nieka kukaini, Skopumfīlds kļuva taisni vai traks.

—    Nu pagaidi tu man, lai tikai es tieku vaļā! — viņš pie­draudēja. — Piecus miljonus dodu par atbrīvošanu! Visu savu mantu atdodu! Nevajag man nekādas naudas, jupis lai viņu pa­rauj uz līdzenas vietas!

Un tūliņ, it kā atbildot viņa lūgšanām, mežā nočabēja kāda nācēja soļi. Skopumfīlds pacēla galvu un ieraudzīja tālumā trīs knēveļus. Viens no tiem likās līdzīgs Krabsam. Skopumfīlds tomēr nepaspēja to lāgā saskatīt, jo knēvelis tūliņ paslēpās aiz koka. Divi pārējie pa to laiku pienāca pie Skopumfīlda. Lasītājs, bez šaubām, ir jau uzminējis, ka šie divi bija Miga un Zulio.

Apstājušies pāris soļu no Skopumfīlda, Miga un Zulio viņu vērīgi aplūkoja, tad Miga vaicāja:

—   Skopumfīlda kungs, ja nemaldos?

—   M-m! M-m! — Skopumfīlds priecīgi noīdējās un māja

ar galvu.

— Pilsētā kļuvis zināms, ka jūs esot kritis laupītāju ro­kās un tie par jūsu atbrīvo­šanu prasot lielu izpirkšanas maksu. Mēs esam ieradušies jūs glābt, — sacīja Miga.

— M-m! M-m! — Sko­pumfīlds atkal noīdējās.

— Domāju, ka vispirms vajadzētu noraisīt viņam no

mutes apsēju, — ieminējās Zulio. — Citādi mēs no viņa neka neizdabūsim.

—   Prātīga piezīme, — Miga piekrita.

Piegājis Skopumfīldam cieši klāt, viņš tam noraisīja lakatu no mutes. Skopumfīlds izgrūda ar mēli lupatu no mutes un no­spļaudījies sāka vervelēt:

—    Fa-fei-fo! Fifā vufata, vufata vovāvētā! Tfu! Vufata vovā- vētā! Vufata vovāvētā!

—    Lai mani nosit, ja es kaut ko saprotu! — Miga iesaucās.

—   Jādomā, viņš saka: «Lupata nolādētā,» — Zulio attapa. — Man šķiet, runa ir par to lupatu, ar ko viņam bija aizbāzta mute.

—   Vā! Vā! — Skopumfīlds priecīgi māja ar galvu. — Vu­fata, vufata vovāvētā! Vufata vovāvētā! Vā! Tfu!

—    Nu labi, labi, — Miga ņēmās viņu mierināt. — Tas nekas. Jūsu stāvokli tas ir dabiski. Pamēģiniet tomēr saņemties. Pavin­grinieties mazliet. Es domāju, kad mēle jums attirps, jūs varē­siet runāt pareizi.

Skopumfīlds sāka runāt daždažādus vārdus, lai vingrinātos. Drīz vien mēle viņam tiešām attirpa, tikai «r» skaņa vēl nekādi nepadevās. Tās vietā viņš joprojām lietoja «v».

—    Nu, tā nav nekāda lielā nelaime, — sacīja Miga. — Do­māju, mēs varam turpināt sarunas. Jums kā lietišķam knēvelim jāsaprot, ka mums nav nekādas jēgas izpestīt jūs no nelaimes bez atlīdzības. Pareizi?

—    Paveizi, paveizi! — Skopumfīlds uztvēra. — Cik tad jūs gvibētu saņemt no manis?

—   Trīs miljonus, — atbildēja Miga.

—    Ko? — Skopumfīlds iebļāvās. — Tvīs miljonus — kā?

—    Nu, ne jau trīs miljonus vecu galošu,- protams, bet trīs miljonus fārtingu.

—   Atkal tvīs miljonus fāvtingu? Tā iv laupīšana, jupis lai mani pāvauj uz līdzenas vietas! — Skopumfīlds kliedza.

—   Kaunieties, Skopumfīlda kungs! Kas tad tā par laupī­šanu? Mēs taču nestājam jums ar nazi pie rīkles. Mums ar jums ir parasta lietišķa saruna. Kā mēdz teikt: mēs jums, jūs mums. Mēs esam godīgi uzņēmēji, nevis kaut kādi razbainieki.

—    Kā tad, neesat vazbainieki! — norūca Skopumfīlds. — Vavbūt jūs taisni esat visīstākie vazbainieki. Kā es vavu zināt!

—    Kauns, kauns, Skopumfīlda kungs! Kāpēc jūs mūs apvai­nojat? Mēs taču arī varētu sacīt, ka jūs esat laupītājs. Godīgus knēveļus nemēdz mežā piesiet.

—    Nu labi, — Skopumfīlds norūca. — Tik un tā tvīs mil­joni iv pāvāk liela summa.

—   Cik tad jūs gribat mums maksāt? — Zulio noprasīja.

—   Cik? . . . Nu, es vavētu dot jums piecus … nē, es vavu dot tvīs fāvtingus.

—    Ko? — novaidējās Zulio. — Trīs fārtingus? Par ko tad jūs mūs turat? Mēs neesam ubagi, un jūsu žēlastības dāvanas mums nav vajadzīgas. Jūs acīmredzot nevēlaties, lai jūs glābj. Nu, ko tad, ar varu mēs nevienu atbrīvot netaisāmies.

—    Kā tad negvibu? — Skopumfīlds iebilda. — Man, ticiet, nav nekāda pvieka te vēgoties.

—    Nu, ko tad jūs piedāvājat mums trīs fārtingus? Tur jau zirgam jāsmejas.

—    Nu labi, lai iet pieci fāvtingi. Pieci fāvtingi arī iv bvanga nauda, vavu jums teikt.

—    Ejam projām! — Miga nikni izgrūda. — Viņš acīmre­dzot negrib, lai viņu glābj.

Miga un Zulio pagriezās un apņēmīgi sāka soļot projām.

—    Ei! — Skopumfīlds iekliedzās. — Ko tad jūs tā ejat pvo- jām? Vai gvibat desmit fāvtingus? Ei! Pagaidiet? Dodu div­desmit! . . . Negvibat? Nu, vauj jūs piķis, saspev jūs jupis uz līdzenās vietas! Kāds cits izglābs mani lētāk!

Redzēdams, ka Miga un Zulio pazūd skatienam, Skopum- fīlds sašļuka un nožēloja, ka nav pieņēmis izspiedēju noteiku­mus, bet tad soļi atskanēja vēlreiz. Ieraudzījis, ka viņa «glā­bēji» nāk atpakaļ, Skopumfīlds nopriecājās.

«Nu, tagad viss kārtībā!» viņš nodomāja. «Ja jau nāk atpa­kaļ, tātad nolēmuši ņemt divdesmit fārtingus. Velna milti, tā jau nu es vairs došu šiem divdesmit! Pietiks arī ar piecpadsmit.»

Grūti pateikt, par ko Skopumfīlds vairāk priecājās. Vai par to, ka galu galā tiks brīvībā, vai arī par to, ka ietaupīs piecus fārtingus.

Viņu tomēr pārsteidza, ka Miga un Zulio nesteidzās viņu atbrīvot. Pienākuši pie koka, viņi sāka norūpējušies staigāt ap­kārt un kaut ko meklēt zālē.

—    Ko jūs tur meklējat? — Skopumfīlds kļuva nemierīgs.

—    Lupatu, — atbildēja Miga. — Mums taču jāatstāj jūs tādā pašā stāvoklī, kādā atradām. Kāds taču, saprotiet, ir pūlē­jies, aizbāzis jums muti ar lupatu, bet mēs atnācām un lupatu aizmetām. Vai tas, jūsuprāt, ir godīgi? Otra darbu vajag cienīt, mīļais! Vai jūs varbūt gribētu, lai mēs rīkojamies negodīgi?

Galu galā Zulio atrada lupatu un ņēmās to stūķēt Skopum­fīldam atpakaļ mutē.

—    Ā-ā! — Skopumfīlds ieaurojās. — Nevajag vufatu! Tfū! Vufatu, vufatu nevajag! Vai! Vai!

—r Dosiet trīs miljonus? — Zulio draudīgi noprasīja.

Skopumfīlds steidzīgi māja ar galvu. Zulio izvilka viņam no mutes lupatu. Skopumfīlds sāka centīgi spļaudīties. Izspļaudī- jies teica:

—   Diemžēl man nav līdzi naudas.

—    Nekas. Dosiet čeku!

—   Man nav līdzi čeku grāmatiņas.

—    Nepūtiet pīlītes! — atteica Miga. — Neviens kapitālists neiet ārpus mājas bez čeku grāmatiņas.

—    Nu labi, atraisiet mani!

Miga un Zulio acumirklī attina auklu. Skopumfīlds labu

brīdi vēl stāvēja pie stumbra kā pie­audzis, tad nogāzās zemē kā stabs.

—    Kas jums notika? — Miga metās pie viņa.

—    Nezinu, — Skopumfīlds no­murmināja. — Kājas neklausa. Arī rokas ne.

—   Droši vien notirpušas no ne- kustēšanās, — Miga minēja varbū­tību.

Ilgi nedomādams, Zulio ņēmās saliekt un atliekt Skopumfīl­dam rokas, kā to parasti dara pie mākslīgās elpināšanas, bet Miga tai pašā laikā cēla augšup un laida lejup viņa kājas. Pēc dažām minūtēm Skopumfīlds juta, ka atguvis spēju valdīt pār saviem locekļiem, un teica:

—    Laidiet — es pats.

Krekstēdams pieslējies kājās, viņš vairākkārt noliecās un pietupās, tad uzmauca galvā pirmīt zemē nokritušo cilindru, pacēla turpat blakus nomesto spieķi ar kaula rokturi un no visa spēka zvēla ar to Zulio pa galvu. No negaidītā uzbrukuma Zulio nogāzās gar zemi kā nopļauts. Redzēdams, ka Skopumfīlds diedz projām, Miga drāzās tam pakaļ, taču uz vietas nolikās garšļaukus, paklupis pret koka sakni, kas rēgojās ārā no zemes. Piecēlies kājās, viņš pārliecinājās, ka Skopumfīlds jau nozudis tālumā aiz kokiem.

—   Ak tu riebekli! — viņš nikni noņurdēja.

Ieraudzījis, ka Zulio guļ zemē un nekustas, Miga pasauca aiz koka stumbra paslēpušos Krabsu, un viņi abi laida teciņus uz automašīnu, kas gaidīja krietnu gabalu tālāk.

Divdesmitā nodala

Gigantisko augu sabiedrības sabrukums

Naktī Nezinītis un Kazlēns gulēja slikti. Viņiem abiem rādī­jās briesmīgi sapņi. Nezinītis sapņoja, ka viņam visu laiku seko sazin kādi blēži, no kuriem viņš slēpās drīz kaut kur pieputēju­šos bēniņos, drīz tumšā pagraba. Pēdīgi viņš paslēpās tukšā mucā, taču taisni tai pašā brīdī kāds sāka liet mucā mazutu. Nezinītis gribēja līst no mucas ārā, bet tad uzreiz kāda nezi­nāma roka stingri sagrāba viņu aiz matiem un neļāva pat galvu izbāzt laukā. Juzdams, ka nupat, nupat aizrīsies šai melnajā, smirdīgajā šķidrumā, Nezinītis izdarīja izmisīgu piepūli un . . . pamodās. Pārliecinājies, ka atrodas nevis mucā, bet mājās savā gultā, Nezinītis taisījās no jauna iemigt, bet tad ieraudzīja, ka

logs nedzirdami atveras un pa to lien iekšā nez kādi aizdomīgi tipi' rūtainām žokejnīcām galvā un ar pistolēm rokās. Izlēcis no gultas, Nezinītis metās bēgt. Glābdamies no vajātājiem, viņš ieskrēja kādā dzelzceļa stacijā, kur stāvēja cisternas ar mazutu. Viena cisterna bija tukša. Nezinītis ielīda tanī, bet tūliņ cisterna nez kāpēc sāka pildīties ar mazutu. Sākumā mazuts sniedzās Nezinītim līdz jostasvietai, tad līdz krūtīm un pēdīgi pacēlās līdz kaklam. Nezinītis sāka peldēt mazutā, taču šķidruma līme­nis cēlās aizvien augstāk. Galu galā Nezinīti piespieda pie griestiem. Melnais, stigrais šķidrums sāka smelties viņam mutē, degunā, aizķepēja acis. Juzdams, ka paliek bez elpas, Nezinītis no visa spēka iekliedzās un atkal pamodās.

Pārliecinājies, ka joprojām guļ savā gultā, Nezinītis pama­zām nomierinājās un gribēja vēlreiz aizmigt, bet tad izdzirdēja Kazlēnu kunkstam.

—    Laidiet mani vaļā! Laidiet! — Kazlēns kunkstēja, svaidī­damies pa savu gultu.

Nezinītis ņēmās viņu purināt aiz pleca, taču Kazlēns nemo- dās.

—    Laidiet mani vaļā! — viņš joprojām brēca.

—    Nu ko tu auro? Tevi taču neviens netur, — sacīja Nezi­nītis.

—    Man, saproti, rādījās sapnī, ka laupītāji, ko redzējām filmā, mani notvēruši un žņaudz kaprona cilpā, — Kazlēns moz­damies stāstīja.

—    Un man atkal visu laiku rādās, ka es slīkstu mazutā, — atzinās Nezinītis.

—    Tas viss ir no vakarējās filmas, — attapa Kazlēns. — Tā ir vienmēr: tiklīdz aizej uz kino, tā visu nakti mācas virsū murgi.

Parunājušies par to, ka kinofilmas labāk vajadzētu taisīt jautras, nevis briesmīgas, un pamazām atžilbuši, draugi atkal iemiga, taču murgainie sapņi neatstāja viņus līdz pat rītam.

Pamodušies agrāk nekā parasti, Nezi- nītis un Kazlēns pabrokastoja bez īstas ēstgribas un nolēma iet uz kantori kājām, lai kaut mazlietiņ izvēdinātu smadzenes pēc bezmiega nakts. Izgājuši uz ielas, viņi ieraudzīja uz stūra avīžu pārdevēju, kas skaļi klaigāja:

— Avīze «Davilonas Humoreskas»! Pēdējās jaunās ziņas! Smiekli bez gala! Pavisam tikai divi santiki! Ziņojums par «Gigantisko augu sabiedrības» bankrotu! Sensācija! Gigantisko akciju īpašnieki nekā nesaņems! «Davilonas Humores­kas»! Sabiedrības sabrukums! Smiekli bez gala! .. .

Nopirkuši par diviem santikiem avīzi, Nezinītis un Kazlēns sāka meklēt ziņojumu par Gigantisko augu sabiedrības ban­krotu, taču avīzē par to nekas nebija teikts. Tikai izskatījuši avīzi otrreiz, viņi uzdūrās nelielam rakstiņam.

Pēdējā laikā māsu avīzes lasītāji mums ļoti bieži izteikuši lu- gumu pastāstīt par gigantiskajiem augiem. Taču ko gan var pastāstīt par šiem izdaudzinātajiem augiem, par kuriem patla­ban tiešām dzirdams daudz valodu un nevalodu? Ar pilnīgu pār­liecību par tiem var sacīt tikai to, ka par tiem nav ko sacīt nekā, jo par tiem noteikti ir zināms tikai tas, ka noteikti par tiem ne­kas nav zināms. Daudzi lētticīgi knēveli savā lētticībā noiet tik­tāl, ka pērk šo leģendāro augu akcijas. Mēs nepavisam negri­bam mest ēnu uz Gigantisko augu sabiedrību. Mēs negribam arī apgalvot, ka, iegādādamies akcijas, knēveli nekā neiegūst, jo, pirkdami akcijas, viņi saņem cerību uz savas labklājības vairo­šanu. Un cerība, kā zināms, arī ir kaut ko vērta. Par velti, kā mēdz teikt, pat suņanagla nemetas. Par visu jāmaksā naudiņa,

un, kad samaksāts, var ari pasapņot. Pie pirmās izdevības re­dakcija atkal atsāks sarunu par gigantiskajiem augiem.

Redaktors Grauzis

Izlasījis šo rakstiņu, Kazlēns sa­triekts nogrozīja galvu un sacīja:

—  Ar- vienu tādu rakstiņu pie­tiek, lai mūsu akcijas vairs nepirktu. Redzams, kādam no bagātniekiem uznākusi skaudība, ka mūsu akcijas tik labi iet no rokas. Bet nekas! Ta­gad tas mums vairs nav bīstami, jo gandrīz visas akcijas jau pārdotas. Par vēlu attapušies, mīlīši!

—   Bet kāda tad bagātniekiem daļa, vai mūsu akcijas pērk vai ne? — Nezinītis jautāja.

—   Bagātniekiem gar visu ko daļa! — Kazlēns atbildēja. — Do­māju, viņiem vispār negribas, ka pie mums ieviestos gigantiskie augi. Kas izdevīgi nabagajiem, tas neizdevīgi bagātniekiem. Tas jau sen zināms.

Šādi sarunādamies, Nezinītis un Kazlēns aizkļuva līdz Fārtinga ielai un jau iztālēm ieraudzīja pie kan­tora ēkas lielu pūli. Dažiem knēve­ļiem rokās bija akcijas ar gigantisko augu attēliem. Knēveļi vicināja akci­jas pa gaisu un klaigāja:

—    Laidiet iekšā! Lai mums atdod

mūsu naudu! Mēs esam piekrāpti! Izrādās, ka nekādu gigan tisko augu nav!

—    Vācieties projām! — kliedza uz viņiem šveicars, kas sta- vēja pie ieejas. — Kantorus ver vaļā deviņos, un līdz tam nevie­nam te nav nākšana. Marš, kamēr neesmu jums uzrīdījis poli­cistus!

Izspraukušies caur pūli, Nezinītis un Kazlēns uzgāja pa kāp­nītēm līdz ieejas durvīm, un Kazlēns, pagriezies pret pūli, uz­sauca:

—   Brālīši, neticiet avīzēm! Jūs krāpj! Gigantiskās sēklas ir! Bet, ja kāds grib saņemt naudu atpakaļ, mēs varam atdot.

—    Ā, re, kur viņi ir, krāpnieki! — pūlī kāds iekliedzās. — Sist viņus!

Vairāki akcionāri uzskrēja pa kāpnītēm un grasījās grābt ciet Kazlēnu, taču tai pašā mirklī durvis atvērās, pa tām izlēca policists ar spožu vara kasku galvā un laida darbā savu elek­trisko rundziņu. Pūlis acumirklī atkāpās.

Policists sacīja:

—    Pulksten deviņos kantori vērs vaļā, tad variet iet un sa­ņemt savu naudu, bet līdz tam — lai nekāda runāšana!

Pagriezies pret šveicaru, policists pamāja ar savu rundziņu uz Nezinīti un Kazlēnu:

—    Šos laid iekšā! — viņš pavēlēja.

Saņēmuši no šveicara kantora atslēgu, Nezinītis un Kazlēns aši uzkāpa trešajā stāvā.

—    Visprātīgākais, ko var izdarit, — atdot naudu tiem, kas vēlas, — Kazlēns sacīja. — Es domāju, panika mitēsies, tiklīdz visi pārliecināsies, ka jebkurā laikā var saņemt savu kapitālu atpakaļ.

To teicis, Kazlēns iegāja kantorī un ielūkojās istabā, kur stāvēja ugunsdrošais skapis. Viņu pārsteidza, ka skapja smagās dzelzs durvis ir tikai pievērtas. Vienā lēcienā pieklupis pie skapja, Kazlēns ielūkojās tajā un ieraudzīja, ka tas ir tukšs.

—   Nezinīt! — viņš izbijies ierēcās. — Nauda pazudusi!

—   Kur tad šī varēja palikt? — Nezinī­tis ieskrējis jautāja.

—   Nevaru iedomāties! — Kazlēns no­plātīja rokas. — Jādomā, mēs esam ap­zagti.

Te viņš pamanīja uz kāda no skapja plauktiņiem papīra sloksnīti un divas dzelz­ceļa biļetes.

—   Paga, te ir zīmīte, — iesaucās Kaz­lēns un sāka skaļi lasīt.

«Dārgie drauki!» zīmītē bija uzskripsnāts ķeburainiem dru­kātiem burtiem. «Mūsim vaig steikšus glāpties ar bēkšanu. Ņe- mit biļites, sēdīties vilciņā un pucējit uz ātrāko uz Sankoma- riku, tur mēs būsim jūsim priegšā. Jūsu lapvēļi Miga un Zulio.»

—   Tas nu gan ir pārsteigums! — Kazlēns iesaucās. — Izrā­dās, Miga un Zulio jau aizlaidušies un, protams, naudiņu paķē­ruši līdzi. Tagad mēs abi te esam tikpat kā slazdā.

To teikdams, Kazlēns piesteidzās un aizslēdza kantora ārē­jās durvis un darīja to īstajā laikā, jo tai pašā brīdī aiz durvīm atskanēja kāju dipoņa. Tur akcionāru pūlis bija ielauzies ēkā un drāzās pa gaiteni. Sasnieguši kantori, gigantisko augu akciju īpašnieki ņēmās dauzīt ar dūrēm durvis un klaigāt:

—   Ei, jūs! Veriet vaļā, citādi būs slikti! Atdodiet mūsu naudu!

Kazlēns, ilgi nedomādams, pieskrēja pie loga un atrāva to vaļā. Paskatījies lejā un pārliecinājies, ka lēciens no trešā stāva varētu būt bīstams, viņš salūkoja ugunsdrošajā lādē auklu ga­lus, kas bija palikuši no sasietajiem akciju žūkšņiem, un sāka tos siet citu citam galā. Nezinītis ķērās klāt palīdzēt. Troksnis aiz durvīm pa to laiku pieauga. Durvis drebēja no triecieniem, tomēr izturēja.

Pēkšņi iestājās klusums. Pūlis aiz durvīm šķita aprimis. Pabāzis galvu pa logu, Kazlēns nolaida auklas galu lejā un, pārbaudījis, ka tā sniedzas līdz zemei, otru galu piesēja pie cen­trālapkures caurules blakus logam.

—    Laidies zemē! — viņš nokomandēja Ne­zinīti.

Nezinītis nelika sevi divreiz lūgt un veiklr nošļūca pa auklu lejā. Tobrīd aiz durvīm atsā­kās kņada.

—   Nu tad — lai iet, speram vaļā! — kāds nokliedza.

—   Vēl reizīti!

Durvis notrīcēja no otra trieciena. Redzē­dams, ka Nezinītis laimīgi sasniedzis zemi, Kaz­lēns pieķērās ar rokām pie auklas un noslīdēja no palodzes.

—   Vēlreiz! — kāds aiz durvīm nobļāva.

Šoreiz trieciens bija tik spēcīgs, ka durvis

nobrakšķēja, izlēca no virām un nogāzās uz grī­das. Kopā ar tām istabā ielidoja vairāki knēveļi ar milzīgu rakstāmgalda virsu, ko viņi bija lie­tojuši par tarānu. Tas viss notika tik negaidīti, ka dažs labs knēvelis izstiepās uz grīdas un sa­dauzīja degunu. Vienā rāvienā pūlis iebruka kantorī. Daļa akcionāru skrēja pie ugunsdrošā skapja, citi saklupa ap ugunsdrošajām lādēm un, tās atvēruši, vilka ārā sadriskātus papīrus, kuros kādreiz bija iesaiņoti akciju žūkšņi.

Pārliecinājušies, ka naudas nekur nav, knē­veļi tiktāl saniknojās, ka sadauzīja stikla skapi, izvilka Nezinīša skafandru un saplosīja to lu-

patu lēveros. Beidzot viņi paskatījās pa logu un ieraudzīja auklu, kas karājās lejup.

—   Pa logu aizmukuši! — kads attapa.

Vairāki knēveļi sāka šļūkt zemē pa auklu, pārējie izskrēja no istabas un drāzās lejā pa kāpnēm. Taču bija jau par vēlu. Nezi­nītis un Kazlēns šķita vai ūdenī iekrituši. Nolaidušies pa auklu, viņi joza pāri pagalmam, kam, par laimi, bija vēl otri vārti. Nokļuvuši uz citas ielas, viņi iejuka pūli un drīz vien bija jau tālu no notikuma vietas.

—   Būtu jāaiziet uz Grīstes ielu — uz dažādu kalibru izstrā­dājumu veikalu. Varbūt tur sastopam Zulio kungu, — Kazlēns ieminējās.

Draugi ātri sasniedza Grīstes ielu, iegriezās Čūsku šķērs- ieliņā un sāka meklēt dažādu kalibru preču veikalu, taču tā nekur nebija.

—   Tad ta joks! Nu vēl arī veikals sazin kur izčibējis! — Kazlēns nopukojās.

Viņi izmeklēja visu Čūsku šķērsieliņu no viena gala līdz otram, pēc tam atpakaļgājienā vēlreiz, tad pārstaigāja to vēl trešoreiz. Pēdīgi Kazlēns apstājās pie konditorejas, kuras, kā viņam likās, agrāk šeit nebija.

—   Tavu brīnumu! — viņš sacīja. — Manuprāt, agrāk te bija dažādu kalibru preču veikals, bet tagad kaut kāda konditoreja.

Nezinītis un Kazlēns iegāja konditorejā un apvaicājās vie­nai no pārdevējām, vai viņa nezinot, kur palicis dažādu kalibru preču veikals. Pārdevēja pastāstīja, ka dažādu kalibru preču veikals esot slēgts, jo tā īpašnieks negaidot iedzīvojies bagātībā un aizbraucis ceļojumā, un tagad šeit atvērta konditoreja.

—   Dzirdēji? «Negaidot iedzīvojies bagātībā un aizbraucis ceļojumā»! — norūca Kazlēns, kad viņi ar Nezinīti izgāja uz ielas.

Viņš izvilka no kabatas zīmīti, ko bija atstājis Zulio, un ņēmās to vēlreiz pārlasīt.

—    Kāpēc Miga un Zulio raksta, ka viņi spiesti glābties ar bēgšanu? — Kazlēns prātoja. — Varbūt viņi jau iepriekš dabū­juši zināt, kas būs rakstīts avīzēs, un tāpēc nolēmuši laikus pa­zust ar naudu. Visādā ziņā mēs nevaram palikt šeit, arī mums jādodas uz Sankomariku. Tā ir laba pilsēta. Es tur sava laika esmu dzīvojis.

Vilciens uz Sankomariku atgāja tikai pievakarē, taču Nezi­nītis un Kazlēns baidījās atgriezties viesnīcā, kur viņi varēja krist netīšām apkrāpto akcionāru rokās. Noslaistījušies līdz pusdienai pilsētas parkā, draugi uzmeklēja nelielu ēdnīcu, kur līdz šim nekad nebija bijuši, un kārtīgi paēda, atstājuši tur gan­drīz visu savu skaidro naudu. Atlikušos nedaudzos santikus viņi izdeva par saldējumu un nopirka pudeli gāzētā ūdens ar sirupu, ko nolēma ņemt līdzi ceļā.

Ieradušies stacijā labu laiku pirms vilciena atiešanas, viņi iekāpa vagonā. Pavadonis pārbaudīja viņu biļetes un pateica, ka abas viņu vietas esot uz augšējiem plauktiem.

—    Labi gan, — Kazlēns sacīja Nezinītim. — Uz aug­šējiem plauktiem neviens mūs nepamanīs. Arī vilcienā taču var braukt kāds no mūsu ak­cionāriem. Būtu pavisam ne­lāgā, ja mūs sazīmētu.

Uztrausušies uz augšējiem plauktiem, Nezinītis un Kaz­lēns ērti izstiepās un ņēmās zagšus vērot ienācējus pasa­žierus. Vagons pa to laiku pamazām pildījās. Apakšā, taisni zem plaukta, uz kura gulēja Nezinītis, apsēdās

kāds tukls knēvelis. Pabāzis čemodānu zem sola, viņš izvilka no kabatas veselu žūksni avīžu un sāka lasīt. Šeit bija gan «Komerciālā Apķērība», gan «Davilonas Humoreskas», gan «Avīze Resnīšiem», gan «Avīze Tievajiem», gan «Avīze Gudra­jiem», gan «Avīze Muļķiem».

Jā, jā! Nebrīnieties: tieši «muļķiem». Dažs lasītājs var nodo­māt, ka nebija prātīgi tā nosaukt avīzi, jo kurš tad nu ies pirkt avīzi ar tādu nosaukumu. Nevienam taču negribas, ka viņu uz­skata par muļķi. Davilonieši tomēr tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Ikviens, kas pirka «Avīzi Muļķiem», apgalvoja, ka pērk to nevis tāpēc, ka uzskata sevi par muļķi, bet gan, lai uzzi­nātu, par ko īpaši muļķiem raksta. Pie reizes jāteic, ka ši avīze gan tika vadīta ļoti saprātīgi. Tanī viss pat muļķiem bija sapro­tams. Tāpēc «Avīze Muļķiem» bija plaši izplatīta un to pārdeva ne vien Davilonā, bet arī daudzās citās pilsētās.

Nav grūti noskārst, ka «Avīzi Resnīšiem» lasīja ne tikai res- nīši vien, bet arī tie, kas sapņoja drīzāk pieņemties miesās, gluži tāpat kā «Avīzi Tievajiem» lasīja ne tikai kalsnie knēveļi, bet arī tādi, kuriem gribējās atbrīvoties no liekiem taukiem. Šo avīžu īpašnieki ļoti labi saprata, ka jau pašam nosaukumam jāizraisa lasītāja interese, citādi neviens viņu avīzi nepirks.

Pēc maza brītiņa Nezinītis pamanīja, ka otru apakšējo solu ieņem pasažieris, kas bija it kā tiešs pretstats pirmajam. Citiem vārdiem sakot, tas bija gaužām kalsns knēvelis. Viņš izskatījās tā, it kā nule būtu pēries pa purvu un vēl nepaguvis, kā nākas, apžāvēties. Viņa melnās bikses bija pagalam saņurcītas un klā­tas dzeltenbrūniem rāvas traipiem. Tāds pats dzeltenbrūns traips greznoja arī viņa cilindru, it kā to būtu trāpījusi pa ga­balu sviesta dubļu pika. Uz viņa melno svārku muguras rēgo­jās liels, trīsstūrains caurums. Tādi caurumi parasti rodas, ja gadās ar muguru aizķerties aiz zara vai sienā iedzītas nag­las. Mazliet zemāk par muguru pie svārkiem pieķērusies iesar­kana purva dadža galviņa, ko ikdienā dēvē par pogaļu. Tāda pati pogaļa bija pieķērusies pie elkoņa un vēl viena pie bikšu dibena.

Apsēdies uz sola, šis purva iemītnieks noņēma no galvas savu melno cilindru un gluži kā burvju mākslinieks saka vilki no tā ārā dažādas mantiņas. Nezinītis, kas no augšēja plaukta to visu vēroja, ar izbrīnu redzēja, ka no cilindra parādās dienas gaismā zobu suka un zobu pulveris, smaržīgs zemeņu ziepju gabals, dvielis, vairāki mutautiņi, lieks zeķu pāris un, pēdīgi, divas sarūsējušas naglas un vara stieples gabaliņš.

Aizrāvies ar šo ainu, Nezinītis pat nepamanīja, ka vilciens sakustējās un viņi devās ceļā.

Divdesmit pirmā nodaļa

Skopumfīlda piedzīvojumi

Lasītaji, kas pietiekami iepraktizējušies grāmatu lasīšanā un tāpēc pieraduši visu uztvert, tā sakot, no pusvārda, droši vien būs jau uzminējuši, ka šis kalsnējais pasažieris ar melno cilin­dru nebija neviens cits kā Skopumfīlda kungs. Kopš tā brīža, kad viņam bija palaimējies izglābties no saviem «glābējiem», nebija pagājis vairāk par vienu dienu un vienu nakti, taču pa šo samērā īso laiku Skopumfīlds bija paguvis daudz ko pār­dzīvot.

Vispirms viņš diedza pa mežu, elpu neatņēmis, cenzdamies cik iespējams tālāk aizbēgt no Migas, kas dzinās viņam pakaļ.

Atskatījies atpakaļ un pārliecinājies, ka neviens vairs neseko, viņš ievērojami samazināja ātrumu, īsi sakot, sāka iet rāmu soli. Viss viņā dziedāja, viss gavilēja. Viņš bija laimīgs tāpēc, ka atguvis sen ilgoto brīvību un turklāt neiztērējis ne santika.

Bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi jāiet, lai nokļūtu uz ceļa, kur viņu varētu uzņemt gadījuma mašīna, Skopumfīlds nolēma iet nepagriezdamies, taisni vien cerībā, ka mežs kaut kur taču beigsies un viņš nonāks pie kādas apdzīvotas vietas.

No pārciestajiem uztraukumiem izsalkuma sajūta bija pil­nīgi pārgājusi, proti, viņam bija zudusi ēstgriba. Jāsaka, tā gan ir ļoti bieži novērojama parādība. Ikviens pats no savas piere­dzes zina, ka dažādas jūtas nevar valdīt pār mums visas vien­laikus. Parasti kaut kādas spēcīgas jūtas izstumj visas pārējās, sīkākās jūtas, un tad mēs aizmirstam ko tādu, kas pirms tam mums licies ārkārtīgi svarīgs. Taisni šai jautājuma pusei arī pievērsa uzmanību Skopumfīlds. Pamanījis, ka viņam nemaz vairs negribas ēst, viņš saprata, ka izsalkuma sajūta pazudusi no uztraukuma. Sis atklājums pavedināja Skopumfīldu uz do­mām, ka varētu ietaupīt uz ēša­nu, ja, piemēram, pirms brokas­tīm vai pusdienām krietni uz­trauktos. Tādai vajadzībai pie­tiktu uzsākt šādu vai tādu nepa­tīkamu sarunu vai tāpat vien ar kādu saķildoties.

Aizrāvies ar šīm oriģināla­jām domām, Skopumfīlds nepa­manīja, ka izsalkums atkal sāk zagties klāt. Viņš attapās tikai tad, kad vēderā sāka neganti kņudēt. Zinādams, ka mežā ap­maldījušies izsalkumu parasti remdina ar ogām, meža riekstiem vai sēnēm, viņš sāka centīgi taustīt ar skatieniem apkārt, taču nekur neredzēja ne riekstu, ne ogu, pat ne sēņu. Zaudējis cerību sameklēt kaut ko ēdamu, Skopumfīlds mēģināja košļāt zāli, taču zāle bija rūgta, un viņš to tūdaļ ar riebumu izspļāva. Apkārt skatīdamies, viņš nepamanīja, ka ieklīdis purvā. Sajutis zem kājām staignu zemi, viņš gribēja apiet bīstamo vietu ar līkumu, taču zeme zem kājām nu jau līgot līgojās. Nobijies viņš cirtās atpakaļ, bet jau pēc dažiem soļiem iepērās taisni lāmā. Redzē­dams, ka viņu no visām pusēm apņem šķidra purva rāva, Sko­pumfīlds sāka lēkāt no cintiņa uz cintiņu. Ar lielām pūlēm vi­ņam izdevās izkulties uz cietas zemes, taču tur viņš iekļuva da­džu čūksnī. Saskrāpējis seju un rokas, viņš izlauzās cauri dzelk­šņiem un apsēdās zālē daudzmaz atņemt elpu.

Nekāda ilgā sēdēšana to­mēr neiznāca, jo viņam uz­bruka sarkanās purva skud­ras, kuru kodieni, kā zināms, neganti dzeldina. Skopum­fīlds, pats nejauzdams, bija iesēdies taisni pūznī. Sākumā viņš skudras mīdīja kājām un dauzīja ar nūju, bet tad, re­dzēdams, ka kustoņa no tā ne­iet mazumā, nolēma atstāt kaujas lauku un atkāpās. Tai pašā brīdī viņš pamanīja, ka apkārt kļuvis tumšāks. Apjē­dzis, ka diena iet uz galu, Skopumfīlds pielika soli. Do­mas par to, ka būs jāguļ nakti mežā, uzdzina viņam šermu­ļus. Lāgiem viņam šķita, ka mežs kļūst skrajāks un viņš nupat, nupat būs izgājis malā, taču tas bija mānīgs šķitums. Mežs aizvien vēl nebeidzās, bet tumsa biezēja aizvien vairāk.

Skopumfīlds saprata, ka pēc maza brīža iestāsies pilnīga tumsa, un sāka meklēt, kur varētu pārnakšņot. Kādā kokā viņš pamanīja aizsniedzamā augstumā lielu dobumu. Apsvēris, ka ērtāku vietu nu jau vairs neizdosies atrast, Skopumfīlds ielīda dobumā un sāka ierīkoties uz naktsguļu.

Izrādījās, ka dobums ir diezgan prāvs. Tajā varēja sēdēt, ja sarāva kājas uz augšu un atspieda muguru pret dobuma sienu. Skopumfīlds atrada, ka tā ir ļoti ērti, jo vairāk tāpēc, ka apakšā dobums bija izklāts ar sausu pērno lapu kārtu. Noņēmis no gal­vas cilindru un nolicis to dobuma dibenā blakus nūjai, viņš ap­ņēmās labi drīz aizmigt, taču skaudra izsalkuma sajūta gainīja miegu projām. Piedevām pie visa viņam sāka sāpēt kājas. Sko­pumfīlds nodomāja, ka sāp tāpēc, ka nav pierasts gulēt apau­tām kājām, un noāva zābakus. Sāpes tomēr neaprima. Turklāt nu jau sāpēja ne tikvien kājas, bet arī mugura un visi kauli. Skopumfīlds saprata: ja viņam izdotos izstiepties visā garumā, tad sāpes pārietu, taču dobumā nekādi nevarēja izstiepties. Tur varēja tikai sēdēt saritinājies.

Ar tumsas iestāšanos gaisa temperatūra nokritās, un Sko­pumfīldu pamazām pārņēma aukstums. Juzdams, ka salst ar­vien vairāk un vairāk, Skopumfīlds atkal apāva kājas, uzlika galvā cilindru, sacēla svārku apkakli un sev virsū vēl uzlika savu nūju un čeku grāmatiņu, taču no tā viņam nekļuva siltāk. Līdz šim Skopumfīlds bija akli ticējis, ka čeku grāmatiņa, no kuras viņš nešķīrās visu mūžu, spēj viņu paglābt jebkurā ne­laimē. Šoreiz viņš pats uz savas ādas pārliecinājās, ka ir tomēr gadījumi, kad ne bankas čekam, ne skaidrai naudai nav nekā­das vērtības.

Juzdams, ka ir galīgi sastindzis, Skopumfīlds izlēca no do­buma un sāka lakstīt ap koku, pēc tam izdarīja veselu rindu vin­grojumu ātrā tempā. Tas palīdzēja. Taču ne uz ilgu laiku. Līdz­ko Skopumfīlds ielīda atpakaļ dobumā, viņu no jauna sagrāba aukstums. Vairākas reizes pa nakti viņš līda ārā no savas pa­spārnes, lēkāja kā sienāzis, lai kaut mazliet sasildītos, un grauza koka mizu, lūkodams remdināt izsalkumu. Pa visu nakti viņš ne uz mirkli neaizdarīja acu un jutās tik noguris, it kā būtu vai ūdens vātij priekšā jūgts. Nakts likās nebeidzami gara, un, tikko sāka svīst gaismiņa, viņš pameta savu neviesmīlīgo pa­spārni, brīnīdamies tikai par to, ka vispār palicis dzīvs.

Ar to Skopumfīlda piedzīvojumi tomēr nebija galā. Pēc bez­miega nakts gluži sadulbis, viņš slāja, pats nezinādams, kurp. Turklāt mežā vēl nebija pietiekami gaišs. Lāgā neredzēdams, viņš vienā laidā uzgrūdās koku stumbriem un gandrīz izdauzīja degunu. Pēdīgi viņš tomēr izkūlās no meža. Priekšā pletās zaļa ieleja, vietām klāta pelēcīgi baltiem laukumiem, kurus Skopum­fīlds noturēja par sniegu. Nokāpis ielejā, viņš saskatīja, ka tas nemaz nav sniegs, bet gan migla, kas sāka biezēt virs naktī atvēsušās zemes. Miglas slānis klājās tik zemu un bija tik blīvs, ka Skopumfīlds snāja tajā, it kā brizdams līdz kaklam pa ūdeni. No malas varēja likties, ka virs kūpošās jūras, kas klāja visu ieleju, peld tikai Skopumfīlda galva melnā cilindrā.

Skopumfīldam arī pašam bija tāda sajūta, ka viņam nav vairs ne roku, ne kāju un pat ne rumpja, bet palikusi vienīgi galva, kas sazin uz kā īsti turas. Kad viņam gadījās palūkoties lejup, viņš redzēja tikai neskaidrus savu plecu apveidus. Tur­pretim, ja raudzījās augšup, tad redzēja sudrabotu Mēness de­bess jumu, kas vietām ieplaiksnījās sārtiem un zilganiem atspul­giem un šķita kā milzu metāla klinšu sablīvējumi, kas nez kādā brīnumainā kārtā palikuši karājamies gaisā.

Nav, protams, nemaz jāstāsta, ka Skopumfīlds būtu varējis arī agrāk, cik vien uziet, priecāties par rita debess skaistumu, taču agrāk viņam nekad nebija iznācis tik agri uzmosties. Ieni- ris līdz kaklam miglā, kas plājās uz visām pusēm līdz pašam

apvārsnim, Skopumfīlds it kā palika aci pret aci ar dzidram, maigām rīta kvēles pielijušām debesīm, un šis skats pildīja viņu ar tādām kā cēlām un svinīgām jūtām. Viņš šķitās atklājis daba kaut kādu jaunu, neizbaudītu, neviena neredzētu skaistumu un nožēloja tikai to, ka nekad nav mācījies gleznot un nevar ar krāsām attēlot šo diženo ainu, lai paņemtu to līdzi un savu mūžu no tās vairs nešķirtos.

Reizē ar sajūtu, ka viņu kāds no iekšpuses plēš vai pušu, Skopumfīldu pārņēma neizprotama vēlēšanās apskaut debesis, kas pletās virs viņa. Un viņš juta, ka varēs to izdarīt, ka jāiz­stiepj tikai rokas. Un viņš izstiepa rokas, taču taisni šai acu­mirklī pazaudēja zemi zem kājām un ievēlās gravā.

Vairākas reizes pārmetis kūleni, viņš noripoja gravas dibena un palika guļam kņūpus, ar izplestām rokām. Sīki akmentiņi un sausas zemes kukuržņi, kas ripoja līdzi, kādu brīdi kapaja viņam muguru. Drīz šī kustība aprāvās. Aptaustījis sevi no vi­sām pusēm, Skopumfīlds pārliecinājās, ka ribas nav lauztas, un ņēmās gramstīt ar rokām apkārt, cerēdams uztaustīt no galvas novēlušos cilindru. Par laimi, cilindrs bija turpat necik tālu. Izpurinājis iebirušos akmentiņus, Skopumfīlds novietoja savu galvassegu, kur pienākas, un sāka lūkoties apkārt. Jāsaka, no tā gan nebija nekādas jē­gas, jo miglā tik un tā nekā nevarēja saskatīt.

Ar spieķi taustīda­mies, Skopumfīlds aiz­kļuva līdz gravas pretē­jai nogāzei un sāka rāp­ties pa to augšup. Vairā­kas reizes viņš nenoturē- i

jās un novēlās atpakaļ, tomēr beigu beigās viņam

izdevās uzķepuroties augšā. Mazliet atņēmis elpu un ievērojis, ka migla kļuvusi caurredzamāka, Skopumfīlds devās tālāk.

Drīz migla izklīda, un Skopumfīlds redzēja, ka soļo pa ir­denu zemi, kas apdēstīta ar kaut kādiem tumši zaļiem, trausliem krūmiņiem, kas sniedzās līdz ceļiem. Izrāvis no zemes vienu krūmiņu, viņš ieraudzīja dažus pie saknēm pieķērušos dzeltenī­gus bumbuļus. Vērīgi tos aplūkojis, Skopumfīlds sāka noskārst, ka tie ir paši parastākie kartupeļi. Jāsaka, viņš gan nebija gluži pārliecināts par sava minējuma pareizumu, jo līdz šim kartu­peļus bija redzējis tikai ceptus vai vārītus, turklāt nez kāpēc iedomājies, ka kartupeļi aug kokos.

Nopurinājis vienam bumbulim zemes, Skopumfīlds nokoda gabaliņu un raudzīja to sakošļāt. Zaļais kartupelis viņam likās ārkārtīgi negaršīgs un pat pretīgs. Tomēr apsvēris, ka neviens jau nu neietu audzēt pilnīgi nederīgus augļus, viņš iebāza no zemes izrauto pusdesmitu kartupeļu svārku kabatā un devās tālāk.

Soļot pa irdeno zemi, vienā laidā pinoties ar kājām kartu­peļu lakstos, bija gaužām nogurdinoši. Skopumfīlds visvisādi lādēja knēveļus, kas sadomājuši, tīri kā viņam par spīti, visap­kārt uzirdināt zemi un sadēstīt ceļā visus šos krūmiņus.

Kā jau bija gaidāms, galu galā viņam tomēr izdevās aizkļūt līdz kartupeļu lauka malai. Izkūlies uz cietas zemes, Skopum­fīlds atviegloti uzelpoja un tai pašā brīdī saoda nez no kurienes plūstam dūmu smaržu. Sī smarža viņam it kā uzdvesa siltumu un mājīgumu.

«Ja ir dūmi — tātad ir arī uguns, un, ja ir uguns, tātad kaut kur gatavo ēdienu,» Skopumfīlds apsvēra.

Apskatījies apkārt, viņš pamanīja tālumā kārklāju, virs kura stīdzēja dūmu strūkliņa. Palaidis lielo riksi, Skopumfīlds izlau­zās cauri kārklu brikšņiem un nonāca uz upes krasta. Paraudzī­jies gar krūmmali, viņš ieraudzīja, ka upe šai vietā met līkumu, izveidodama nelielu pussalu. Sēru vītoli līkiem stumbriem liecās

pār upi un karināja savus garos zarus ar sudrabaini zaļām, ne­rimtīgi drebošām lapiņām. Dzidras ūdens strūkliņas rāmi ska­lojās gar koku saknēm. Divi knēveļi peldēja netālu no krasta un laikam upē kaut ko meklēja. Drīz viens, drīz otrs pazuda zem siekstām un izniris cītīgi nosprauslojās. Divi citi sēdēja uz krasta pie ugunskura un piesvieda tajā sausus zarus.

Pašā ūdens malā zem liela, veca vītola stāvēja māja ne māja, būdiņa ne būdiņa, bet drīzāk gan kaut kāds pasaku na­miņš. Visas sienas tam bija izraibinātas ar nez kādām nesapro­tamām bildītēm. Vienā bildītē bija attēlots knēvelis, ģērbies rū­tainā mētelī un ar pīpi zobos. Otrā — gluži tāds pat knēvelis un arī ar pīpi, bet nez kāpēc apgriezts ar kājām gaisā. Virs šā ap­grieztā knēveļa bija kaut kāda milzīga kāja spoži nospodrinātā saišzābakā. Blakus — burka ar mellenēm, zaļas zirņu pākstis, kāda galva ar matiem, ko klāja baltas, čauganas putas, kāda mute ar sārtām, platā smaidā pavērtām lūpām un mirdzoši bal­tiem zobiem. Tad atkal kāda saziepēta galva, tikai šoreiz tā gu­lēja uz sāniem, tase ar kūpošu kafiju, vēl burka ar mellenēm, milzīgi liela muša, atkal kāja .. . Tas viss bija bez jebkādas

jēgas un sakara, it kā nez kāds mākslinieks būtu zaudējis prātu un tad izrāvies brīvībā un nolēmis izgreznot ceļā pagadījušos ēciņu ar savu ārprātīgo otu.

Un tomēr tas nebija tas, kas radīja Skopumfīldā izbrīnu. Viņam aizcirtās elpa, kad virs ieejas šai ērmotajā būdā viņš ieraudzīja izkārtni, uz kuras milzīgiem drukātiem burtiem bija rakstīts:

SKOPUMFĪLDA MAKARONU UZŅĒMUMS

—    Kas par blēņām! — Skopumfīlds neizpratnē nomurmi­nāja. — Kas tas vēl par makaronu uzņēmumu, sasper viņu jupis uz līdzenas vietas! Un kas viņiem devis tiesības novietot uz šā muļķīgā krātiņa manu vārdu? Vai varbūt tas viss man rādās sapnī?

Viņš ņēmās ar dūrēm berzēt acis, taču ne upe, ne koki, ne knēveļi, ne mājiņa ar uzrakstu neizgaisa.

—    Bet, ja tas nav sapnis, kas tad tas ir? Ņirgāšanās? — Skopumfīlds aizsvilās, un dūres viņam neviļus sažņaudzās aiz dusmām.

Viņam sāka likties, ka to visu kāds tīšuprāt uzrīkojis, ka šis kāds viņu pakļāvis savai gribai un licis valcīties apkārt pa me­žiem un purviem, lēkāt pa ciņiem, ievelties gravā, — un to visu tālab, lai atvilinātu viņu šurp un parādītu šo nejēdzīgo izkārtni.

—    Kādas blēņas! Huligānisms! Personības aizskaršana! Kaut kas pavisam mežonīgs un aplams! — Skopumfīlds puko­jās, jau divdesmito reizi pārlasīdams satriecošo uzrakstu.

Pamazām viņam tomēr atausa atmiņā, ka tāds uzraksts kaut kur jau redzēts, vispār ņemot, ir ļoti, ļoti pazīstams.

—   Ā! — viņš piepeši gandrīz iekliedzās. — Atcerējos! Es taču to esmu redzējis uz kastēm ar'makaroniem, ko laiž pārdo­šanā mana makaronu fabrika, sasper mani jupis uz līdzenas vietas!

Ielūkojies vērīgāk, viņš pārliecinājās, ka uzraksts tiešām uzkrāsots uz garas finiera makaronu kastes un ka visa būda sa­meistarota no šāda veida kastēm. Te bija gan tabakas kastes, uz kurām uzzīmēts knēvelis ar pīpi zobos, gan ziepju kastes ar saziepētas galvas.attēlu, gan zobu pulvera kastes, uz kurām re­dzami žilbinoši balti zobi.

Pa tam knēveļi, kas bija niruši, izlīda no ūdens un pievieno­jās tiem, kuri sildījās pie ugunskura. Skopumfīlds dzīrās iet viņiem klāt, taču viņu mulsināja, ka knēveļi nebija gluži apģēr­bušies. Vienam bija tikai bikses un kurpes, otrs bija ģērbies svārkos, taču bez biksēm, trešajam trūka kurpju kājās, ceturtais bija bez cepures. Ieraudzījis, ka knēveļi uzlikuši uz uguns lielu tomātu kārbu un nez ko tanī vāra, viņš nolēma mest pieklājību pie malas un tuvojās viņiem.

— Sveiki, dārgie draugi, vai jums neatrastos kaut kas, ko iekost? — viņš žēlā balsī vaicāja. — Goda vārds, cauru nakti nekā neesmu ēdis.

Viņa vārdi izraisīja knēveļiem veselu smieklu brāzmu. Tas, kurš bija bez krekla, aiz smiekliem nogāzās augšpēdu un sāka

tirināt kājas gaisā. Bet tas, bez biksēm, plaukšķināja ar delnām pa kailajiem celīšiem un sauca:

—    Ko? Kā tu teici? Cauru nakti neesi ēdis? Ha-ha-ha! . .. Neņem ļaunā, brāl, — viņš pēdīgi izdvesa. — Mēs dzīvojam pēc principa: piecas minūtes smieklu atsver klaipu maizes. Tāpēc, ja jau mums gadās pasmieties, tad smejamies ne mazāk par piecām minūtēm.

—   Vai tad tas, ko es teicu, ir tik smieklīgs? — iebilda Sko­pumfīlds.

—    Protams, brāl! Kurš tad naktī ēd? Mēs domājām, ka diez kas ar tevi atgadījies, bet tu saki: cauru nakti neesot ēdis!

Viņi atkal rāva smējienu vaļā, bet Skopumfīlds sacīja:

—   Ja jau es tikai nakti vien nebūtu ēdis! Bet vakar es pat pusdienas nedabūju paēst! Nolādētais Krabss solījās pacienāt ar pusdienām, bet aizveda mani uz mežu un piesēja pie koka.

Šis paziņojums izraisīja knēveļiem jaunu smieklu lēkmi.

—    Ko? — viņi klaigāja. — Piesēja pie koka? Tad nu gan pacienājis, nav vārdam vietas! Šis Krabss, var redzēt, ir liels jokdaris!

Arī šoreiz viņi smējās savas piecas minūtes. Pēdīgi tas, ar svārkiem mugurā, ieteicās:

—    Atvaino, brāl, es redzu, tu esi lāga puisis. Ar tevi garlai­cīgi nebūs! Tikai žēl — nav nekā, ar ko tevi paēdināt. Gribējām saķert vēžus brokastīm, bet šodien ar vēžošanu neveicās. Slēp­jas, nelieši, tādā dziļumā, ka ienirt tur neizdodas, bet ūdens no rīta tik auksts, ka taisni izturēt nevar. Rau, ja gribi, iedzer ar mums tējiņu. Ei, Mazpirkstiņ, — viņš uzrunāja knēveli, kas bija basām kājām. — Stiep šurp lieku krūzīti un sāc liet tēju. Šodien tava reize.

Mazpirkstiņš naski atnesa pusdesmitu konservu kārbiņu, salika tās uz galda, kas bija sanaglots no divām prāvām kas­tēm, tad nocēla no uguns tomātu bundžu un ņēmās liet no tās verdošu ūdeni konservu kārbās.

—            Ludzu pie galda, — viņš aicināja, kad bija ar šo darbu galā.

Visi apsēdās uz kastēm, kas šeit aiz­stāja krēslus. Apsēdās arī Skopumfīlds. Redzēdams, ka visi paņēmuši konservu kārbas un sāk no tām strēbt, arī Skopum­fīlds paņēma kārbu un, iestrēbis malciņu, atklāja, ka tanī nav vis tēja, bet parasts vārīts ūdens.

—            Kur tad ir tēja? — viņš neizpratnē jautāja.

—            Tad šī pati jau ir tēja, — paskaid­roja Mazpirkstiņš. — Tiesa gan, bez tējas, bet šī ir tāda tēja — bez tējas. Tagad tāda modē.

—   Hm! — Skopumfīlds norūca. — Nu, tēja — tas tiešām ir aizspriedums! Rauj viņu kociņš! No tējas organismam tik un tā nav nekāda labuma. Bet kur tad ir cukurs?

Šis jautājums izraisīja jaunu smieklu šalti. Bezbiksis iesprauslāja taisni savā kārbiņā, tā ka karstais ūdens izšļak­stēja viņam uz kailajiem ceļgaliem. Bet Mazpirkstiņš teica:

—   Atvaino, brāl, bet arī cukura mums nav. Un nav par ko nopirkt. Mēs jau sen dzeram tēju bez cukura.

—   Kas tad par labumu pliku ūdeni tempt? — Skopumfīlds īgni nopukstēja.

—   Ē, nesaki vis, brāl, savs labums ir gan, — iebilda tas bez krekla. — Raugi, tu pats, piemēram, esi pa nakti izsalies, tavs organisms atvēsis. Tam vajag sasildīties. Bet kā? Tu, raugi, iedzer karstu ūdentiņu, karstais ūdentiņš izlīs pa visām tavām dzīsliņām, organismam uzreiz kļūs siltāk. Un arī vēders nebūs gluži tukšs. Ūdens arī ir derīgs.

—   Spainis ūdens aizstāj glāzi krējuma, — iesprauda Maz­pirkstiņš. — Zinātnei tas sen skaidrs.

Visi atkal sāka smieties.

—   Bet kas jūs, brālīši, tādi esat? Un ar ko nodarbojaties? — Skopumfīlds apjautājās, sākdams strēbt karsto ūdeni.

—   Mēs, brāl, esam tā saucamie bezbikši bezdarbnieki — ir tāda specialitāte, varbūt esi dzirdējis? — atbildēja tas bez krekla. — Kādreiz arī mēs nebijām sliktāki par citiem, bet pēc tam, kad zaudējām darbu, kā saka, nogājām dibenā. Visa mūsu nelaime ir tā, ka ikvienam no mums kaut kā trūkst. Rau, skaties, man nav pat krekla uz miesām, šim te nav zābaku, tas staigā bez cepures. Bet pamēģini rādīties pilsētā bez zābakiem, kaut vai bez cepures — kruķis tevi tūliņ saņems ciet un aizšķūrēs uz Muļķu salu.

—- Kā tad, skaidrs, — Skopumfīlds apstiprināja.

—   Tātad pilsētā, kā redzi, mums dzīves nav, bet arī bez pil­sētas nav iespējams. Tūliņ, rau, es paņemšu no Mazpirkstiņa kreklu un kātošu uz pilsētu. Varbūt izdosies kaut kur papelnī­ties. Bet. rīt Mazpirkstiņš uzaus manus zābakus un savukārt dosies peļņā. Tā mēs sitamies no dienas dienā: divi kvern mājās, divi iet peļņā. Vispār, nedienas! Jaušu, ka nu jau vairs no naba­dzības neizķepurosimies.

Sastrēbies karsto ūdeni, Skopumfīlds juta, ka viņam tiešām kļuvis siltāk. Tiesa, sevišķi paēdis viņš gan nejutās.

Izvilcis no kabatas kartupeļu bumbuļus, viņš ieteicās:

—    Es, brālīši, atradu te kaut kādus nieciņus. Varbūt tos var ēst?

Ieraudzījuši bumbuļus, knēveļi iesmējās.

—   Tie taču ir kartupeļi! — viņi sacīja. — Tos var izcept.

—    Un jūs protat?

—   Tā tik vēl trūka, ka neprastu! — Mazpirkstiņš iesaucās.

Viņš paķēra kartupeļus un stiepa uz ugunskuru.

—   Tad jūs, brālīši, cepiet, bet es atnesīšu vēl.

Tā pateicis, Skopumfīlds cēlās no galda un stūrēja uz kār- klāja pusi.

—    Kur tad tu? '— knēveļi nokliedza pakaļ.

—    Es tūliņ, brālīši! Vienu acumirkli! — Skopumfīlds atklie­dza, pazuzdams krūmos.

Vienā rāvienā viņš izspraucās cauri kārklu brikšņiem un, nonācis kartupeļu laukā, ņēmās plēst ārā no zemes cerus ar vi­siem bumbuļiem. Norāvis bumbuļus no saknēm, viņš pielasīja ar tiem pilnu cilindru un jau grasījās griezties atpakaļ, kad uzreiz juta, ka no mugurpuses kāds viņu nogrābj aiz apkakles. Apjēdzis, ka iekritis rokās sargam, Skopumfīlds ar varu izrāvās un laida ļekas vaļā.

—    Es tev gan rādīšu! — kliedza sargs, no visa spēka vēzī- damies ar zarainu nūju, ko turēja rokās.

Vairākkārt viņš visai sāpīgi ievilka Skopumfīldam ar nūju pa muguru un pārtrauca vajāšanu tikai tad, kad bija viņu ietren- cis gravā.

Attapies atkal gravas dibenā un pa ceļam pazaudējis visus kartupeļus, Skopumfīlds sāka pārlikt, kurp viņam labāk doties: lejup pa gravu vai augšup. Līst ārā no gravas viņš baidījās, lai atkal negadītos sargam acīs. Pamatīgi pārdomājis, viņš nolēma, ka labāk tomēr doties uz augšu, jo tādā gadījumā bija vairāk cerību izkļūt līdzenumā.

Viņa apsvērums izrādījās pareizs. Nostibājis kādu pus­stundu, viņš izkūlās no gravas un ieraudzīja tālumā ceļu, pa kuru uz vienu, uz otru pusi šaudījās automašīnas.

Cerēdams, ka par viņu kāds iežēlosies un aizvedīs līdz pil­sētai, Skopumfīlds nostājās ceļa malā. Kolīdz tālumā parādījās automašīna, viņš ņēmās māt ar cepuri. Drīz vien viņam laimē­jās. Kāds knēvelis apturēja mašīnu un, durtiņas atvēris, aici­nāja kāpt iekšā.

—   Uz kurieni jums vajag? — viņš apjautājās, iedarbinā­dams motoru.

—   Man uz Brehenvilu, — sacīja Skopumfīlds. — Domāju, ka tagad man vislabāk būtu atgriezties mājās.

—   Tādā gadījumā jums vajag uz pretējo pusi, — sacīja knē­velis. — Es taču braucu uz Davilonu.

—    Nu, vienalga! — Skopumfīlds atmeta ar roku. — Braukšu vispirms uz Davilonu un no turienes ar vilcienu uz Brehenvilu. Pie reizes iegriezīšos pie tā nelieša Krabsa un izrēķināšos ar viņu par to, ka piesēja mani pie koka. Turklāt vēl jāpaņem man­tas, kas palika pie viņa numurā.

Skopumfīlds ņēmās sīki stāstīt jaunajam paziņam par sa­viem piedzīvojumiem un par Krabsa neģēlīgo rīcību, noklusē­dams vienīgi to, ar kādu nolūku viņi devušies kopējā braucienā. Visu, kas attiecas uz naudas lietām, Skopumfīlds centās turēt slepenībā un nekad šo noteikumu nepārkāpa. Knēvelis skaļi smējās, klausīdamies šo stāstu, un bija ļoti priecīgs, ka liktenis viņam uzsūtījis tik jocīgu ceļabiedru. Drīz tomēr viņi atvadījās, jo bija atbraukuši Davilonā.

Pateicies automobiļa īpašniekam par pakalpojumu, Skopum­fīlds devās taisnā ceļā uz viesnīcu. Tur viņam pateica, ka Krabss jau vakar izbraucis uz Grābenbergu. Skopumfīlds tomēr sacīja, ka viņam jāpaņem numurā atstātās mantiņas. Sabāzis cilindrā atpakaļ šeit pamestās ziepes, dvieli, mutautiņu un citus priekš­metus, ieskaitot naglas un stieples gabalu, Skopumfīlds devās uz restorānu, lika pasniegt četras pusdienas un ņēmās ēst, kā mēdz teikt, par četriem.

Paēdis pusdienas un, lai veicinātu gremošanu, izdzēris pu­deli minerālūdens, viņš nolēma, ka tagad jau nu nekas vairs viņu nekavē atgriezties savā dzimtajā Brehenvilā. Kā mēs jau pārliecinājāmies, nejaušībai labpatika iesēdināt viņu tai pašā vilcienā un pat tai pašā vagonā, kurā Nezinītis un Kazlēns brauca uz Sankomariku. Ir zināms, ka Brehenvila atrodas pa ceļam uz Sankomariku.

Divdesmit otrā nodaļa

Kā Nezinītis un Kazlēns ieradās Sankomarikā

Salicis no cilindra izvilktās mantas uz neliela galdiņa pie vagona loga, Skopumfīlds vērīgi nopētīja savu galvassegu un, pamanījis uz tās dubļu traipu, sāka to berzēt ar piedurkni. Iztriepis dubļus vienmērīgi pa visu cilindru, viņš nomierinājās un atlika izņemtās mantas atpakaļ, un tad pabāza cilindru zem sola. Ieraudzījis garām ejam vagona pavadoni un no tā uzzinā­jis, ka vilciens Brehenvilā pienāk pulksten trijos pēc pusnakts, Skopumfīlds palūdza pavadoni viņu pamodināt.

—    Labi, labi, — pavadonis nosacīja.

—   Nevis «labi, labi», bet noteikti pamodiniet! —Skopum­fīlds norūca. — Lūdzu, ņemiet vērā, ka es guļu ārkārtīgi cietu miegu un katrā ziņā lūgšos, lai ļaujat man vēl pagulēt, bet jūs mani neklausiet: tveriet taisni aiz apkakles un metiet no vagona ārā.

Redzēdams, ka resnais pasažieris, kas sēdēja uz pretējā sola, lasa avīzes, Skopumfīlds lūdza iedot viņam palasīties «Da­vilonas Humoreskas». Dabūjis avīzi, viņš tanī izlasīja ziņas par dažādām zādzībām, laupīšanām, slepkavībām, dedzināšanām un noindēšanām, kas notikušas vienas dienas laikā, tad ņēmās lasīt mazas anekdotes, kas viņu visai uzjautrināja un radīja labu omu. Izlasījis anekdotes, viņš jau dzīrās ķerties pie «daiļstāstiem», bet tad viņa uzmanību saistīja mums jau pazīstamais rakstiņš par Gigantiskajām akcijām. Izlasījis šo rakstiņu, Sko­pumfīlds kļuva visai domīgs. Viņš labi zināja, ka avīze «Davi­lonas Humoreskas» pieder miljardierim Sprutsam, tāpēc tanī drukāja tikai to, kas varēja būt šim bagātniekam izdevīgi.

«Tātad Sprutsam izdevīgi, lai Gigantiskās akcijas vairs ne­pērk,» Skopumfīlds klusībā apsvēra. «Varbūt viņam pat gribas, lai tās kristos cenā? … Jā, jā! Kāds gan es esmu mūlāps, ka to uzreiz neaptvēru. Ne velti Sprutss tā pūlējās, lai Miga un Zulio ar naudu pazūd. Tiklīdz viņi būs projām, akciju cena no­teikti kritīs. Tad Sprutsa kungs tās sapirks par smiekla naudu un, kad tās atkal celsies, pārdos un kļūs vēl bagātāks. Nu, ko tur daudz, jānogriež Sprutsam ceļš un jāsapērk Gigantiskās akcijas pirms viņa. Tas būs izdevīgs darījums.»

Nopriecājies, ka izdomājis darījumu, ar kuru varēs iesist milzu peļņu, Skopumfīlds labsajūtā sāka berzēt rokas un pat klusītēm kaut ko dungot. Taču pamanījis, ka ir jau nakts un daudzi pasažieri guļ, nolēma, ka arī viņam laiks gulēt, jo vai­rāk tāpēc, ka iepriekšējo nakti bija pavadījis pavisam bez miega. Saklājis pavadoņa izsniegtās gultasdrēbes, Skopumfīlds izstie­pās uz sola visā garumā un klusu nomurminaja:

«Jā, brālīši, gulēt vilcienā — tas ir pavisam kas cits nekā gulēt koka dobumā!»

Viņš jau gandrīz laidās miegā, bet tad nolēma pārbaudīt,

vai kāds nav nospēris zem sola pabāzto cilindru. Pataustijis viņš pārliecinājās, ka. cilindrs stāv, kur likts. Tas Skopumfīldu nomierināja, bet taisni šai brīdī viņš nez kāpēc atcerējas savu spieķi. Pagramstījis ar roku pa grīdu un spieķi nesalūkojis, viņš ņēmās to meklēt sev blakus uz sola, tad uz pretējā sola, kur res- nītis, apsedzies ar avīzi, jau krāca, palūkojās pat uz augšējiem plauktiem, kur gulēja Nezinītis un Kazlēns. Spieķa nebija nekur.

«Bet varbūt es esmu iekāpis vagonā jau bez spieķa?» Sko­pumfīldam pazibēja prātā. «Varbūt es to kaut kur esmu aiz­mirsis?»

Viņš sāka atcerēties, ka tiešām savu spieķi sen nav redzējis, un pamazām viņam k|uva skaidrs, ka to ir aizmirsis vai nu vies­nīcā, kur bija iegriezies, lai paņemtu savas lietas, vai mašinā pie knēveļa, kas viņu bija atvedis, vai arī pie tiem knēveļiem, kas bija viņu cienājuši ar karstu ūdeni.

«Bet varbūt spieķis palicis dobumā?» Skopumfīlds gandrīz vai iekliedzās.

Viņš jau gribēja pieprasīt, lai aptur vilcienu, jo bija nolēmis braukt atpakaļ un meklēt spieķi, taču apsvēra, ka tas viņam iz­maksās daudz dārgāk nekā nopirkt jaunu spieķi. Tāpēc viņš atkal nolika galvu uz spilvena un mēģināja aizmigt.

Domas, ka vajadzēs izdot naudu jauna spieķa iegādei, tomēr nelika viņam mieru. Ar visiem spēkiem viņš pūlējās atdabūt atmiņā, kur īsti pametis spieķi, taču varēja atcerēties tikai to, ka spieķi turējis rokā, kad belzis ar to Zulio pa galvu.

«Bet pamatīgi es viņam toreiz iebliezu,» viņš nodomāja.

Tomēr šī doma nedeva viņam atvieglojumu. Viņu joprojām kremta dusmas. Viņš atcerējās, kādu lielu naudu bija samaksā­jis par spieķi, un lādēja sevi, ka pircis spieķi ar kaula un nevis ar dzelzs rokturi, kas būtu iznācis daudz lētāk.

Nav zināms, cik ilgi būtu turpinājušās viņa mokas, ja neat- gadījies kas neparedzēts.

Pirms gulētiešanas Nezinītis un Kazlēns nolēma iedzert gazēto ūdentiņu ar sīrupu. Attaisījuši pudeli, viņi pusi ūdens iz­dzēra, bet otru pusi atstāja naktij. Lai pudele naktī nejauši ne­apgāztos, Kazlēns to uzlika uz sava plaukta pie vagona sienas un piespieda ar spilvenu, uz kura gulēja. Naktī, vagonam trici­noties, spilvens pamazām aizslīdēja sāņus, pudele pagāzās un gāzētais ūdens sāka pa kakliņu pilēt ārā. Skopumfīlds, kura vieta atradās zem Kazlēna plaukta, uzreiz pamanīja, ka no aug­šas pil kāds šķidrums. Uzķēris delnā dažus pilienus un nolaizī­jis ar mēli, viņš sagaršoja, ka tas ir gāzētais ūdens ar sīrupu. Uzskatīdams, ka būtu neprāts pieļaut, lai šis derīgais dzēriens iet velti zudībā, viņš palika zem lāsēm muti, cenzdamies to at­plest cik vien iespējams plaf āku.

Tikmēr pudele no tricināšanas sagāzās aizvien slīpāk un ūdens sāka tecēt sīkā strūkliņā. Ar baudu rīdams šo saldo, smar­žīgo šķidrumu, kas viegli kņudināja mēli, Skopumfīlds savā prātā aprēķināja, cik viņam būtu bijis jāmaksā par gāzēto ūdeni, ja vajadzētu to pirkt. Šo summu viņš atskaitīja no tās, ko bija izdevis par spieķi, un juta prieku, ka zaudējuma summa kļuvusi it kā mazāka. Pudele pa to laiku gāzās aizvien slīpāk, un gāzētais ūdens lija bez apstājas. Attiecīgi plūda arī do- 'fil mas Skopumfīlda galvā. Pa­

mazām aizraudamies, viņš sāka sapņot, cik gan labi būtu, ja ikreiz, braucot vilcie­nā, viņam palaimētos bez maksas izdzert kaut vai pu­deli gāzētā ūdens. Izdalījis pazudušā spieķa vērtību ar gāzētā ūdens pudeles cenu, viņš izrēķināja, cik reizes būtu jābrauc pa dzelzceļu, lai atdabūtu par spieķi izdoto naudu.

Nodarbodamies ar šiem patīkamajiem aprēķiniem, Skopum­fīlds pamazām aizmirsa savus sarūgtinājumus un atguva labu omu. Taisni šai brīdī pudele galīgi apgāzās un, krizdama lejup, iebelza Skopumfīldam pa pieri.

—    Lūk, tā, tas ir vienmēr! — Skopumfīlds, pieri saķēris, no- pukstējās. — Neesi vēl paspējis izbaudīt prieku, kad par to jau jāsamaksā! Nolādēta dzīve, kaut jupis to saspēris uz līdzenas vietas!

Pataustījis sadauzīto pieri, viņš pārliecinājās, ka šoreiz ticis cauri ar punu. Juzdams, ka belziena radītās sāpes pamazām pāriet, viņš apmierinājās un pēdīgi aizmiga.

Vilciens pa to laiku traucās uz priekšu. Riteņi ritmiski klau­dzēja. Arī laiks nestāvēja uz vietas. Kad Skopumfīlds iemiga, bija sen pāri pusnaktij. Nepagāja ne divas stundas, kad priekšā iemirgojās Brehenvilas ugunis. Riteņi noklaudzēja pārmijās. Vilciens pamazām gausināja gaitu un drīz apstājās.

Taču Skopumfīlds joprojām gulēja. Pavadonis bija piemirsis viņu pamodināt un atcerējās tikai tad, kad vilciens jau bija atgājis no stacijas.

—    Se tev nu! — pavadonis iesaucās, apstājies pie aizmi­gušā Skopumfīlda. — Liekas, šis savādnieks gribēja izkāpt Bre­henvilā . … Jā, jā, pareizi! Nu, kas tur liels, izsēdināšu viņu nā­kamajā pieturā, uz Brehenvilu viņš varēs atgriezties ar piepil­sētas vilcienu. Nu jau tik un tā neko vairs nevar darīt.

Lai neiznāktu kaut kādas nevēlamas sarunas, viņš nolēma Skopumfīldu pagaidām nemodināt, bet ņēmās viņu raustīt tikai tad, kad vilciens apstājās nākamajā stacijā, kurai bija mazliet neparasts nosaukums — «Panoptikums».

—   Celieties žiglāk, jums laiks izkāpt! — pavadonis sauca un purināja Skopumfīldu aiz pleca.

Par atbildi Skopumfīlds tikai gaiņājās ar roku un krāca, kā krācis, it kā uzrunātais nebūtu viņš. Redzēdams, ka vilciens

drīz aties arī no šās stacijas, pavadonis saskaitās ne pa jokam un iekliedza Skopumfīldam taisni ausī:

— Klausieties, cienītais kungs, beidziet muļķoties, citādi jums būs jāmaksā soda nauda par braukšanu bez biļetes. Jums ir biļete tikai līdz Brehenvilai.

Padzirdējis, ka viņam par kaut ko būs jāmaksā, taču nesa­klausījis, par ko, Skopumfīlds uz mirkli pamodās un, pietrūcies no sola, stulbām acīm blenza uz pavadoni. Izmantodams šo brīdi, pavadonis sagrāba viņu aiz apkakles, aizvilka līdz durvīm un izgrūda uz perona. Panācies atpakaļ, viņš pacēla avīzi, kas mētājās uz grīdas, izvilka no sola apakšas nez ar ko piebāzto cilindru un, piegājis pie durvīm, iespieda to visu apstulbušajam Skopumfīldam rokās. Tas gribēja kaut ko jautāt un jau pavēra muti, bet taisni šai acumirklī vilciens sakustējās, un Skopum­fīlds tā arī palika stāvam uz perona ar vaļēju muti.

Nezinītis un Kazlēns pat nedzirdēja, kas naktī notika. Viņi gulēja pietiekami cieši, jo iepriekšējā naktī, kaujoties ar kino murgiem, viņiem nebija izdevies kārtīgi izgulēties. Sen jau bija gaišs, bet viņi aizvien vēl gulēja un droši vien būtu aizbraukuši Sankomarikai garām, ja pavadonis viņus neuzmodinājis.

— Ei! — viņš uzklie­dza. — Jums laikam arī gribas nogulēt savu sta­ciju! Nu, jel celieties!

Redzēdams, ka Nezinī­tis un Kazlēns pat nepakus­tas, pavadonis ņēmās dau­zīt pa viņu plauktiem ar tē­rauda standziņām, ko pa­rasti lietoja biļešu izknieb- šanai. No šiem klaudzie­niem Nezinītis un Kazlēns pamodās.

Un īstā laikā!

Vilciens jau tuvojās stacijai. Daudzi pasažieri, paķēruši ceļa somas un sainīšus ar mantām, drūzmējās pie vagonu durvīm. Arī Nezinītis un Kazlēns nolēca no plauktiem un sāka sprauk­ties uz izeju.

Sankomarika bija liela pilsēta, tāpēc šeit kāpa ārā daudz pa­sažieru. Kolīdz vilciens apstājās, plašais perons vienā mirklī piegruva pilns ar atbraucējiem, kuri turpat sajaucās ar sagaidī­tājiem, aizbraucējiem un pavadītājiem. Izkāpuši no vagona, Nezinītis un Kazlēns sāka skatīties apkārt, cerēdami ieraudzīt šai raibajā pūlī Migu un Žulio. Ap viņiem ņirbēja daudz seju, taču nebija nevienas, kas atgādinātu Migu un Zulio.

—    Bet varbūt viņi gaida mūs pie cita vagona, — Nezinītis minēja varbūtību, paslējies uz pirkstgaliem un lūkodams pāri galvām saskatīt, kas notiek pie citiem vagoniem.

—    Pagaidīsim, — sacīja Kazlēns. — Mums nav ko steig­ties. Drīz perons būs tukšs un viņi mūs ieraudzīs.

—   Vai arī mēs viņus, — Nezinītis papildināja.

—    Protams: vai arī mēs viņus, — apstiprināja Kazlēns.

Drīz atbraucēju un sagaidītāju pūlis pazuda, un pēc vilciena

atiešanas izklīda arī pavaditāji. Perons kļuva tukšs, uz tā palika tikai Nezinītis un Kazlēns.

—    Ko tad tas nozīmē? — Kazlēns bija neizpratnē. — Tais­nību sakot, man šie abi, Miga un Zulio, nekad nav iedvesuši uzticību. Es visu laiku gaidīju, ka viņi izspēlēs ar mums šādu vai tādu ļaunu joku. Bet varbūt viņi ir kļūdījušies un atnāks uz nākamo vilcienu mūs sagaidīt?

Te pie viņiem pienāca dzelzceļa kalpotājs ar formas cepuri galvā un jautāja, ko viņi šeit darot.

—   Mums, saprotiet, vajadzēja atnākt pretim, bet neat­nāca, — Kazlēns paskaidroja.

—    Nu, neatnāca, tad atnāks citā reizē, bet šeit jums nav ko kvernēt. Noteikumi to aizliedz, — kalpotājs sacīja.

—   Un kad pienāks nākamais vilciens no Davilonas? — jau- taja Kazlēns.

—    Rīt šai pašā laikā, — kalpotājs atbildēja un gāja projām.

—   Ko tad vairāk — atnāksim šurp rīt. Varbūt viņi sajaukuši dienas, — Kazlēns nosacīja.

Viņi izgāja cauri stacijai un soļoja pa ielu projām.

—    Ko tad mēs tagad lai darām? — Nezinītis iejautājās.

—   Vajadzēs kaut kur sadabūt naudu, — atbildēja Kazlēns. — Mums taču nav pat pusdienām. Un arī naktsmājām jāsagra­bina.

—    Un kur tad mēs sadabūsim naudu?

—   Nu, vajadzēs pameklēt darbu. Vai tu kādreiz esi kalpojis restorānā?

—    Ne savu mūžu, — Nezinītis atzinās.

—   Vislabākais būtu, — prātoja Kazlēns, — ierīkoties kaut kur restorānā par oficiantu vai pavāru. Tuvāk pie ēdamā, — viņš paskaidroja. — Es reiz kalpoju restorānā par šveicaru. Redzēju, kā oficianti strādā. Nekā sarežģīta. Tikai ierīkoties grūti. Parasti visas vietas aizņemtas.

Ieraudzījis pa ceļam restorānu, Kazlēns droši atvēra durvis, un viņi ar Nezinīti gāja iekšā. Brokastīm jau bija par vēlu, bet pusdienām par agru, tāpēc apmeklētāju restorānā nebija. Pama­nījis restorāna īpašnieku, kas stāvēja aiz bufetes galda un norū­pējies klikstināja skaitīkļus, skaitīdams nez vai ienākumus, nez vai izdevumus, Kazlēns apvaicājās:

—   Vai jums nevajag pavāru vai oficiantu?

Saimnieks pārtrauca klikstināšanu un, pārlaidis skatienu Nezinītim un Kazlēnam, noprasīja:

—    Kurš no jums ir pavārs?

—    Es esmu pavārs, — atsaucās Kazlēns. — Un, rau, viņš ir oficiants.

—    Kas nu tu par pavāru! — saimnieks iesmējās. — Pavāri mēdz būt resnīši, bet tu, paskat, kāds izkāmējis.

—   Jūs tikai pieņemiet mani, es. noteikti kļūšu resnāks, — Kazlēns solījās.

—   Vispirms uzbarojies, tad es tevi pieņemšu! — saimnieks pikti nomurkšķēja.

—   Bet vai tādā gadījumā viņš nevarētu par pavāru? — Kaz­lēns norādīja uz Nezinīti. — Viņš, liekas, ir par mani resnāks.

—   Tu taču teici, ka viņš esot oficiants, nevis pavārs, — saimnieks iebilda.

—   Tas nekas. Viņš var arī par pavāru.

—