/ Language: Latvia / Genre:sf_fantasy

Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Ernsts Muldašovs

Ernsts Muldašovs Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos AVOTS 2006 E. Muldašovs Šambalas skāvienos No krievu valodas tulkojusi Indra ANDERSONE Mākslinieks Uldis BALTGTIS Uz vāka Normunda ZELČANA fotogrāfija  E. Muldašovs, 2006 © I. Andersone, 2006 © U. Baltutis, 2006 © N. Zelčāns, 2006 ERMSTS MULDAŠOVS Ernsts Muldašovs ir medicīnas zi­nātņu doktors, profesors, Krievijas Vese­lības aizsardzības ministrijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra direktors, Krievijas nopelniem bagātais ārsts, apbalvots ar medaļu «Par izciliem nopel­niem veselības aizsardzībā», augstākās kategorijas ķirurgs, Luisvilas univer­sitātes (ASV) goda konsultants, Ame­rikas Oftalmoloģijas akadēmijas locek­lis, diplomēts Meksikas oftalmologs, sporta meistars tūrismā, trīskārtējs PSRS čempions. Ernsts Muldašovs ir ievērojams krie­vu zinātnieks ar pasaules slavu. Medicīnā viņš ir ieviesis pilnīgi jaunu virzienu - reģeneratīvo ķirurģiju, t.i., ķirurģiju, kas saistīta ar cilvēku audu «audzēšanu». Viņš pirmais pasaulē ir veiksmīgi izdarījis acs transplantāciju. Pašlaik zinātnieks strādā pie klonējošās ķirurģijas, t.i., cenšas reģeneratīvi radīt atsevišķus orgānus. Viņš ir izstrādājis aptuveni 100 jaunu operāciju, izstrādājis un ieviesis praksē 83 biomateriāla alloplanta veidus, publicējis vairāk nekā 300 zināt­nisku darbu, saņēmis 56 patentus Krievijā un daudzās citās pasaules val­stis. Ar lekcijām un operācijām uzstājies vairāk nekā 40 pasaules valstis. Katru gadu veic 600 līdz 800 sarežģītu operāciju. E. Muldašovs atzīst, ka līdz šim vēl nav izpratis sava galvenā izgudroju­ma - biomateriāla alloplanta būtību, kas stimulē cilvēka audu reģenerāciju. Tā kā alloplants ir veidots no mirušu cilvēku audiem un satur sevī dziļus dabiskus mehānismus sakarā ar cilvēka miesas veidošanu, E. Muldašovs kontaktējas ne tikai ar dažādu nozaru zinātniekiem (fiziķiem, molekulāriem biologiem u. c.), bet izmanto arī pasaules reliģiju pamatus un ezoteriskās zināšanas. Tieši tādēļ viņš ir organizējis 5 zinātniskas ekspedīcijas uz Himalajiem, Tibetu un Ēģipti, kas viņam deva daudz noderīga reģenerativās ķirurģijas izpratnei. Šo ekspedīciju laikā tika izdarīti ari sensacionāli atklājumi filozofi­jā un vēsturē. Pirmās ekspedīcijas rezultātus E. Muldašovs aprakstījis grā­matā «No kā mēs esam cēlušies?», kas vairākkārt izdota atkārtoti un tulko­ta daudzās pasaules valodās. E. Muldašova jaunā grāmata «Dievu Pilsētas meklējumos» uzrakstīta aizraujošā valodā, bet savā būtībā ir dziļi zinātniska un stāsta par globālām filozofiskām problēmām. R. Nigmatuļins medicīnas zinātņu doktors, Krieuijas Dabaszinātņu akadēmijas profesors III GRĀMATA Šambalas skāvienos Autora priekšvārds 1.  nodaļa. Pirmās Dievu Pilsētas piramīdas 2.   nodaļa. Lasošais Cilvēks 3.   nodaļa. Zvans 4.   nodaļa. Kāds tad ir Kailass? 5.   nodaļa. Mazais Kailass - Santamani akmens glabātava 6.   nodala. Kas cēla Dievu Pilsētu? 7.   nodala. Bibliotēka klintīs 8.  nodaļa. Laimīgā Akmens Nams. Galvenais Laika Spogulis 9.  nodaļa. Vārti uz Šambalu 10.   nodaļa. Akmens lāzers 11.   nodaļa. Kailasa kosmiskais spogulis 12.   nodaļa. Pilis bez logiem un durvīm 13.   nodaļa. Dievu Pilsētas akmens spoguļi 14.   nodaļa. Kailasa melnā puse 15.   nodaļa. Nāves Ielejā 16.   nodaļa. Ūdens Sirds 17.   nodaļa. Milarepas ala 18.   nodaļa. Piramīdas, piramidas, piramidas 19.   nodaļa. Šambalas tornis 20.   nodaļa. Clz Izsalkušā Velna vietu 21.   nodaļa. Mājup Epilogs

Ernsts Muldašovs

Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Autora priekšvārds

Bija 1999. gads. Krievijas ekspedicija Tibetā turpinājās. Mēs iekārtojām nometni pavisam tuvu leģendārajai Dievu Pilsētai.

Naktī es pēkšņi pamodos. Gulēju teltī, rokas aiz galvas aizli­cis, un brinijos, ka galva ir viegla un skaidra.

«Eh, ja galva tā strādātu dienā, nevis nakti!» ar nožēlu no­domāju.

Domas pa galvu riņķoja strauji, it kā laiks būtu saspiests. Šis domas sāka it kā pārlapot Tibetas ekspedicijas organizēšanu un rikošanu.

«Tomēr divaini, ka man vispār radās doma par Dievu Pilsētu!» es brinijos.

Es patiešām sapratu, ka šī doma ir atnākusi no kaut kādas nekurienes, bet tā tik stipri iesēdās galvā, ka es, zobus sakodis un būdams neapmierināts, ka tā ari neesmu atradis pirmavotus par Dievu Pilsētas leģendu, organizēju ekspedīciju, lai meklētu šo spokaino padebešu Pilsētu.

Mani nedaudz nomierināja tas, ka visi pētijumi par Zemes senatnes piramīdu un monumentu sistematizāciju noveda pie tā, ka pasaules seno piramīdu un monumentu sistēma sākas no svētā Kailasa kalna, netālu no kura pašreiz stāv mūsu telts, kurā es gulēju, rokas aiz galvas salicis. Es tomēr atvedu ekspediciju uz šejieni, cerot, ka pie svētā kalna mēs atradisim Dievu Pilsētu. Bet vai atradisim?

- Bet vai atradīsim? - es nomurmināju, zinot, ka parīt mēs dosimies uz to vietu, kur saskaņā ar visiem aprēķiniem jābūt Dievu Pilsētai.

Kā sapnis acu priekšā slīdēja piedzīvojumi Mepālā un Tibetā. Viss, kas notika šeit, tālu no dzimtenes, tagad, kad es gulēju telti, rokas aiz galvas salicis, man likās kā fantastika, nu vis- istākā fantastika. Mans krievu prāts atteicās noticēt tam, ko stāstīja Nepālas un Tibetas lamas. Šis piezemētais prāts ne­gribēja uztvert to, ka brinumi pasaulē patiesi pastāv un ka lamām, uz kuru pleciem gulstas senatnes slogs, nav nekāda iemesla fantazēt, - viņi vienkārši vēlas, lai visi cilvēki, to skaitā arī mēs - iedomigie eiropieši -, noticētu, ka uz Zemes pirms mums ir bijušas dižas civilizācijas, ka labākie šo seno civilizāci­ju dēli un meitas nav nozuduši no Zemes virsas un vēl arvien dzīvo brīnumainajā Šambalā aiz neredzamas paralēlās pasaules robežas. Jā, un ari Mirušo Valstība… dzīvo… līdz ar mums - Dzīvo Mirušo Valstība.

«Harati zelta plāksnes,» patētiski ieskanējās doma, atgādinā­dama, ka viss šeit ir sācies ar leģendāro Harati miklu.

Atcerējos Nepālas stūpas, laika mašinu, Šantamani akmeni, miklaino gaismu debesīs, acis, kuras debesis redzēja Seļiver- stovs, mīklainos apļus, Dēmonu ezeru un pēkšņi sapratu, ka viss šis miklu konglomerāts nevar būt nejaušība. Aiz visa tā Kaut Kas stāv. Un viss liecina par to, ka šis Kaut Kas ir Šambala, kuras skāvienos mēs tā vēlējāmies nokļūt.

Es visā pilnībā stādījos priekšā, ka, ja šis Kaut Kas patiesi eksistē, tad pašreiz mēs atrodamies pāris soļu attālumā no viņa Mājvietas. Es ilgojos pēc tikšanās ar Viņu, kaislīgi ilgojos kaut

Es gulēju telti aiz galvas saliktām rokām

uz mirkli saskarties ar Visu Zemes Cilvēku Rasu Lielo Apvienojošo Prātu - Šambalas Prātu. Es sapņoju par to, lai gan zināju, ka mans niecigais un vājais prāts, protams, viņiem - Šambalas neredzamajiem cilvēkiem, kuri kādreiz sensenos laikos pēc Pasaules Plūdiem atkal atjaurtoja mūs - mūsdienu cil­vēkus tieši šeit, savā galvenajā Mājokli - Dievu Pilsētā -, interesē visai maz. Es sapratu, ka mani nekad neielaidīs zemzemes pasaulē un nekad neļaus nokļūt līdz Mirušo Valstībai, jo mana ziņkārība ir maz vērta. Bet es gribēju kaut vai redzēt leģendāros Šambalas vārtus, kaut vai redzēt… Es gribēju atrast mistisko Nāves Ieleju, lai sajustu Nāves Valdnieka Jamas elpu. Es gribēju… Bet es vēl nezināju, vai Dievu Pilsēta - Šambalas virszemes daļa - patiesi eksistē.

Es gulēju teltī aiz galvas saliktām rokām. Ārpusē trakoja un kauca Tibetas augstkalnu vējš. Gaidīju ritu un uztraucos pirms gaidāmās tikšanās ar Dievu Pilsētu.

Es vēl nezināju, ka Dievu Pilsētu mēs patiešām atradīsim un nevis vienkārši brīnīsimies, bet sajūsmināsimies par Šambalas

tehnoloģiju neticamo varenibu, ar kurām varēja radit šo divaino Pilsētu no kolosālām piramidām un monumentiem. Bet, būdami Dievu Pilsētā, mēs tā ari nesapra- tisim šis Pilsētas uzdevumu, tās misiju. Mēs domāsim, domāsim un domāsim, taču tikai pēc ekspe­dīcijas, jau atrodoties CJfā, kad būs pabeigts rūpigs darbs pie Dievu Pilsētas kartes-shēmas sastādiša- nas, mēs varēsim izvirzit hipotēzi par tās uzdevumu, un vārds «mat­rica» iemirdzēsies ipaši košās krāsās.

Es vēl nezināju, ka Nāves Ieleja ar saspiesto laiku tā satricinās katru mana organisma šūniņu un molekulu, ka vēl ilgu laiku pēc tam es periodiski apstāšos, nokritīšu zemē un ilgi vaidēšu no drausmīgām sāpēm saules pinuma apvidū. Tāpat es

ari nezināju, ka pēc iziešanas no Dievu Pilsētas mēs tieši šajā vietā atkal uzcelsim telti un es visu nakti locišos sāpēs, juzdams, ka lidz ar šim mežonīgajām sāpēm mani atstāj dzīves laikā uzkrātā negatīvā enerģija. Un tajā naktī kā lielāko dārgumu es cieši turēšu savus pierakstus ar Dievu Pilsētas monumentu zīmējumiem.

Es nezināju, ka tomēr palikšu dzīvs un sākšu rakstīt grāmatu «Dievu Pilsētas meklējumos», kas sastāvēs no vairākiem sēju­miem. Bet atmiņa, kas izgājusi pārbaudi ar Nāves Ielejas saspiesto laiku, centīgi apgādās mani ar informāciju ne tikai par katru mūsu ekspedīcijas soli, bet ari par katru šajā laikā radušos domu.

Bet tad, pirms pārgājiena uz Dievu Pilsētu, es turpināju gulēt teltī aiz galvas saliktām rokām. Gaudoja Tibetas vējš. Dvēselē valdija miers. Blakus gulēja puiši - Tibetas ekspedīcijas dalīb­nieki.

Sergejs Anatoļjevičs ritmiski šņākuļoja. Dažreiz viņš bērnišķī­gi kustināja lūpas un droši vien redzēja rozā sapņus - opti­mistiskus, romantiskus, kas viņam bija tik raksturīgi.

Ravils Samiļevičs Mirhaidarovs bija saritinājies kamolā. Viena roka turējās pie videokameras, kuru viņš saudzīgi bija novietojis blakus pagalvim.

Rafaels Gajazovičs Jusupovs gulēja, degunu piespiedis Seļiverstova krūtim un uzlicis viņam savu vājo roku. Viņš it kā sapni turēja Seļiverstovu pie zemes, neļaujot «uzlidot» roman­tiskajos jūtu uzplūdumos.

Manas aiz galvas saliktās rokas bija pavisam notirpušas. Pagriezos uz sāniem. Aiz telts gaudoja Tibetas vējš. Es vairs necerēju iemigt, es vienkārši gaidīju rītdienu - dienu, kad mēs sagatavosimies, lai spertu pirmos soļus uz leģendārās Dievu Pilsētas zemes.

Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

_________________ Dava Tencings (šerpa)

Veltīts Nikolaja Konstantinouiča Rēriha

piemiņai

1. nodala

PIRMĀS DIEVU PILSĒTAS PIRAMĪDAS

Mans draugs Sergejs Anatoļjevičs Sejiverstovs krāva uz jaka nastas.

- Kaut nu būtu labs laiks, kaut nu būtu labs laiks, - es klusi čuk­stēju, palīdzēdams piemērot mūsu mugursomas jaku mugurām, kurus mēs bijām iznomājuši no vietējiem ganiem, lai kājām dotos ceļojumā Tibetas iekšienē uz svētā Kailasa kalna apkārtni.

Mūs neatlaidīgi centās pierunāt iet ar vieglām mugursomām, jo pārgājiens notiks 5000-6000 metru augstumā, un tādā aug­stumā lielu smagumu pārnēsāšana var stipri palēnināt iešanas tempu. Toties jaki, kā apgalvoja tibetieši, var ne tikai viegli nest lielus smagumus, bet arī labi tikt pāri akmeņu krāvumiem un dažreiz pat rāpties pa ne visai stāvām klintīm.

-   Viss! Ņemiet visu nost no jakiem! Neaizmirstiet, kura soma ar kuru tika sasieta uz jaka muguras, lai smagums nevilktu uz vienu pusi, - teica mūsu pavadonis Tatu. - Rīt mums jādodas ceļā ļoti agri, tikko ausīs gaisma. Mantas uz jakiem krausim tumsā. Dzinēji jakus atvedīs jau sešos no rīta.

Pacēlu galvu un vēlreiz paskatījos uz melnajiem mākoņiem, kas ietina svēto Kailasu un tā apkārtni.

Eh! - Manā balsi ieskanējās nožēla. - Vakar vakarā Kailass atklājās, bet šodien atkal slēpjas mākoņos. Vai tiešām nebūs labs laiks? Un, ja laiks nebūs labs, mēs neko neredzēsim! Neko! Mēs neredzēsim Dievu Pilsētu, kurai te, Kailasa apkārtnē, kaut kur ir jābūt. Tad visa šī ekspedīcija būs veltīga! Eh!

Vai patiesi es redzu piramīdu?

Tādu domu pārņemts, apsēdos uz paugura un sāku raudzīties Kailasa virzienā. Rokā man bija karte, kurā es precīzi varēju noteikt mākoņiem aizsegtā Kailasa atrašanās vietu. Pēc tam mans skatiens paslīdēja sānis un pēkšņi uz rietumiem no Kai­lasa apstājās pie neparasta pareizas formas kalna. Ieskatījos uzmanīgāk. Sāka dauzīties sirds.

-  Tas taču nemaz nav kalns! Tā taču ir piramīda! - balsi pateicu pats sev, aiz uztraukuma pieceldamies kājās.

Drudžainām kustibām sadabūju fotoaparātu un, maksimāli

Lauka apstākļos izdarīts piramīdveida kalna zīmējums

Pirmā piramīdveida kalna fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc datorapstrādes (konturēšanas)

izvirzījis objektivu, vairākas reizes nofotografēju piramīdai lidzī- go kalnu. Pēc tam sāku rakņāties pa ekspedīcijas somu, izvilku burtnīcu un sāku zīmēt šo trijstūrveidigo kalnu, kas skaidri iezīmējās uz samērā zemās kores fona.

-  Ak vai! Ak vai! - es murmināju, muļķīgi kustinādams lūpas un atcerēdamies, ka jau Nepālā man reizes divas vai tris galvā ienāca doma, ka leģendārajai Dievu Pilsētai jāsastāv no ļoti senām piramidām, kas izvietotas ap galveno piramīdu - svēto Kailasu.

Atcerējos arī, ka tur, Katmandu, staigājot starp Svajambana- tas kompleksa stūpām, kas izvietotas ap galveno stūpu, mani neatlaidīgi mocīja doma, ka Svajambanatas komplekss sim­bolizē Kailasa kompleksu. Toreiz es rūpīgi pārskaitiju visas Svajambanatas kompleksa stūpas - to bija 108.

Beidzis zimēt, norāpos no paugura un atgūlos retajā zālitē. Bija ļoti auksts. Pūta ledains vējš.

«Vai patiesi ap Kailasu ir 108 piramidālas konstrukcijas?!» prātā iešāvās negaidita doma. «Vai patiesi šis kalns, uz kuru pašreiz skatos, ir viena no daudzajām piramīdām!»

Mēģināju noteikt attālumu līdz piramīdveida kalnam, uzņēmu visus nepieciešamos azimutus un iezīmēju tos kartē. Pēc tam ātri devos uz nometni un, tuvodamies tai, iesaucos:

-   Rafael Gajazovič! Ravil! Nāciet laukā no teltīm! Padodiet ciparu kameru un sagatavojiet datoru!

Atkal piegājuši pie paugura, uz kura pirms brīža biju sēdējis, mēs vairākas reizes nofotografējām piramīdveida kalnu ar ciparu kameru. Es palūdzu, lai puiši šo attēlu parāda datora ekrānā, palielina to un iekonturē, lai pārliecinātos, ka tā forma patiesi līdzinās piramīdai.

Rafaels Jusupovs kalnu iekonturēja diezgan ātri.

-   Tas taču ir līdzīgs piramīdai, līdzinās taču, vai ne? - es

iesaucos. - Bet, ja tā ir piramīda, tad tā ir ļoti sena - paskatieties, uz palielinātā attēla redzamas sabrukuma pēdas. Eh, tā sniega cepure traucē labi apskatit sānu virsmas! Vai tā ir piramida? Varbūt mums tikai liekas, ka šis kalns ir māksliga piramida?! Varbūt mēs vēlamo uztveram par patieso?

Galvā sagriezās šaubu virpulis. Kaklu sažņaudza smags nervu kamols. Ar nožēlu atzinu savu bērnišķīgo un… droši vien nepamatoto sapņainību un sāku to ienīst.

«Es, es, es… esmu aprobežots sapņotājs, atvedu uz šejieni veselu ekspedīciju,» tobrid domāju, žņaudzīdams rokās kompasu.

- Plivināties rožainos sapņos ir ļoti viegli, kad sēdi mājīgi iekārtotā kabinetā! Bet realitāte ir daudz bargāka, tā prasa pierādījumus! (Jn kur tad ir tie pierādījumi? Tikai šis neskaidrais attēls datorā? (Jn mākoņi? Šie nolādētie melnie mākoņi! Tie taču ir aizklājuši svēto Kailasu un drīz vien aizklās arī šo piramīdu, kas atrodas samērā zemu. (Jn vai tā vispār ir piramīda?

Sarāvies čokurā no aukstuma, es nervozi aizsmēķēju.

Rafaels un Ravils klusēja.

«Būtu vismaz pateikuši kaut ko! Būtu pateikuši, ka es esmu muļķis un fantazētājs,» es nodomāju. «Nesaka, es taču darbā esmu viņu priekšnieks.«

Saņēmu gribasspēku un centos padzit visas šaubas un sākt analizēt hipotēzi par to, ka svētā Kailasa rajonā atrodas ļoti senu piramidālu konstrukciju komplekss, kas veido Dievu Pilsētu.

- Bet tas taču var ari apstiprināties, - nez kāpēc skumji un vienaldzigi pačukstēju pats sev. - Varbūt šis piramidālais kalns ir

tikai sākums? Varbūt tā ir pirmā bezdelīga? Varbūt aiz tās parādīsies jaunas un atkal jaunas piramidālas konstrukcijas?!

Sāku galvā pārcilāt visus tos priekšnosacījumus, kuri bija atveduši mūs uz šejieni - uz tālo un bargo Tibetu, lai tieši šeit meklētu leģendāro Dievu Pilsētu. Domas sarosījās analītiskā virzienā. Bet kaut kur no apziņas dzīlēm lēni izgaismojās jautājums, kas mocīja mani jau sen, - kāds ir Dievu Pilsētas uzdevums? Šis jautājums pārrāva analītisko domu plūsmu un sāka prasīt pēc kaut kādas, kaut abstraktas, kaut hipotētiskas, kaut fantastiskas atbildes. Sasprindzinājos, cenšoties iedarbināt visu savu smadzeņu potenciālu, bet atbildes nebija. Vilšanās un sapīkuma kamols atkal gatavojās aizžņaugt kaklu. Man pat karsts pārskrēja pār kauliem.

Tobrid es vēl nezināju, ka ilgi, ļoti ilgi nevarēšu atrast atbildi uz šo jautājumu. Bet atbilde būs tik negaiditi neparasta, ka es ilgi sēdēšu ar muļķīgi pavērtu muti un domāšu par cilvēku ļaunumu, kas valda uz Zemes, par to, ka šā ļaunuma dēļ arī tika uzcelta šī padebešu «pilsēta» - Dievu Pilsēta.

Muļķīgi pagrozīju galvu, lai abstrahētos, un pajautāju pui­šiem:

-   Veči, kāds, jūsuprāt, ir šā piramidālā kalna augstums?

-   Ko? Runā skaļāk! Vējš… - Rafaels Jusupovs satrūkās.

-   Cik augsts ir šis piramidālais kalns, es prasu?

-A… a… - Rafaels sāka pētīt. - Tas ir diezgan augsts. Līdz tam būs… m… m… savi divdesmit kilometri, bet tas paceļas diezgan augstu virs kores. Un mēs jau arī neredzam to lidz pakājei.

-   Nu, vai tas ir augstāks par Heopsa piramīdu, kuras aug­stums ir 146 metri?

-   Domāju, ka augstāks.

Es nodomāju, ka šis piramidālais kalns ir vienkāršs punduris salīdzinājumā ar svēto Kailasu, kas… kas… droši vien arī ir seno cilvēku izveidota piramidāla konstrukcija.

-   Šis piramidālais kalns droši vien ir ļoti vecs? - Parādīju ar pirkstu kalna virzienā.

-   Ko? - Rafaels Jusupovs atkal nedzirdēja. - Runā skaļāk, saku taču, ka vējš gaudo.

-   Vai šis kalns ir vecs? - es kliedzu.

-   Kas viņu zina…. Lai to saprastu, jāpieiet tam klāt, vajadzī­gi ģeoloģijas speciālisti, lai viņi…

-   Ģeologu mums nav, - Rafaelu Jusupovu pārtrauca Ravils. - Šef, vai mēs iesim uz to piramidālo kalnu?

-   Droši vien ne, - es atbildēju, cenšoties atbrivoties no pēkšņi uznākušām skumjām. - Iesim pa ieplānoto maršrutu.

-   Labi.

-    Interesanti, kā ši piramīda tika celta. Protams, ja tā ir piramīda, nevis dabisks kalns, - nomurmināju pie sevis.

-    Nu, vai tu runāsi skaļāk vai ne? - Rafaels Jusupovs sabozās.

-   Gajazič, cepuri vajag noņemt no ausīm, - ieteica Ravils.

-   Ko?! - Rafaels Jusupovs pārjautāja.

Mani neatstāja šaubas. Es vēl nezināju, ka drīz mēs ierau­dzīsim milzīgu piramidālo konstrukciju daudzveidību un pama­zām, ļoti pamazām šaubas izklīdīs, un mēs beidzot sapratīsim, ka reāli redzam Dievu Pilsētu.

-   Puiši, ejiet uz nometni! Es vēl palikšu tepat. Izskatās, ka mākoņi ceļas augšup. Atstājiet man ciparu kameru, - es teicu.

Atkal apsēdos uz sava paugura. Bija tāda sajūta, ka no tā plūst siltums. Uzmanīgi skatījos no viena kalnu pacēluma uz citu, cenšoties atrast vēl kādu piramidālu kalnu. Mani jau gan­drīz sagrāba izmisums, kad pēkšņi skatiens apstājās pie dīvainām svītrām netālu no pirmā piramidālā kalna, ko atklāja izzūdošie mākoņi. Ieskatījos ciešāk - svītras patiesi bija divainas. Bet kalna virsotni vēl aizsedza mākonis.

Savvaļas suni

Sāku gaidīt, cerot, ka mākonis pacelsies augstāk un atklās skatienam arī šo svītroto kalnu. Tajā brīdī man aiz muguras nočaukstēja zāle. Neviļus nodrebēju un atskatījos. Tur stāvēja nez no kurienes uzradies pretīgs suns un, zobus atņirdzis, skatījās uz mani.

Piecēlos, pagriezos pret suni un klusēdams sāku skatīties uz to. Suns nevarēja cilvēka skatienu izturēt un, skaļi riedams, metās man virsū. Paspēju iespert tam ar kāju, bet suns atjēdzies sāka riņķot ap mani, skaļi riedams un rūkdams.

Sazin no kurienes parādījās vēl divi lieli suņi un kopā ar pirmo sāka riņķot ap mani, cerot pielekt klāt un sagrābt manu kāju. Tik tikko varēju paspēt atkauties.

Man nebija nekāda ieroča, izņemot nazi. To es stingri turēju rokā. Baidījos pieliekties un paņemt akmeni, tā es varēju nepaspēt noreaģēt uz uzbrukumu. Kaklā kūļājās divi fotoaparāti un traucēja kustību koordināciju. Ekspedīcijas soma mētājās zemē. Blakus tai drēgns vējš pluinīja pārgājiena dienasgrāmatas lapas.

Varēja just, ka suņi vēlas mani nokausēt. Drīz vien es patiešām sāku piekust, noņēmu cepuri un pametu to suņiem. Viens suns instinktivi metās tai pakaļ. Riskēdams saņemt kodie­nu no aizmugures, metos pie šī suņa un no visa spēka iespēru tam pa žokļiem. Kā palēninātā kinolentē pamaniju, ka mans cietais tūrista zābaks ieslīd šī niknā neradījuma purnā, salaužot kaulus. Tibetas līdzenumu satricināja stindzinošs kauciens.

Strauji apgriezos apkārt. Abi suņi bija pārtraukuši riet, apstājušies un, zobus atņirguši, skatījās uz mani. Ievainotais suns turpināja drausmigi gaudot, griezdamies uz vietas.

Strauji pieliecos, pacēlu lielu akmeni un metu apklusušajiem suņiem. Suņi paskrēja kādus desmit metrus nostāk un atkal kā rēgi sāka skatīties uz mani. Baidīdams metos uz viņu pusi. Suņi paskrēja vēl nostāk un turpināja skatities uz mani. Ievainotais suns grīļodamies centās aizbēgt.

Cienīgi, kā jau stiprākais dzīvnieks, nevērīgi pacēlu savu cepuri, dienasgrāmatu, ekspedīcijas somu un lepni sāku virzīties prom, izliekoties, ka man šie mežonīgie suņi nav nekas vairāk kā nožēlojami kāmji vai zaķi.

Gāju arvien tālāk un tālāk, diemžēl prom no nometnes, bet divi uz vietas palikušie suņi klusēdami turpināja skatities uz mani kā rēgi. Kad biju ticis jau pienācigā attālumā, atskanēja gaudošana. Paskatijos atpakaļ un redzēju, kā divi «rēgainie» suņi skrien pie ievainotā brāļa.

-   Ū-ā-ā! - ievainotais suns iegaudojās, acimredzot sapraz­dams «vilku likumu» cietsirdibu.

Driz vien viss sajaucās rēcošā kamolā.

Novērsos un gāju tālāk. Aiz pakalna atkal atradu sausu pau­guru, apsēdos, noorientējos pēc kompasa un sāku meklēt tās neparastās svitras, kas bija piesaistījušas manu uzmanibu. Taču iekšēji saņemties nekā neizdevās, krūtis smagi dauzījās sirds. Visu laiku atskatijos, baidoties no jauna suņu uzbrukuma. Tikai tad, kad citu pēc citas biju izsmēķējis trīs cigaretes, man izdevās domās attālināties no nesenās «suņu dejas«.

Vēl viena piramīda?

Atkal sāku uzmanīgi pētīt kalnu nogāzes. Pēc kāda laika satraukti pats sev teicu:

-    Tās nav dīvainas svitras. Tur no mākoņiem ir iznirusi pakāpjveida piramīda.

Bija pietiekami labi redzams, ka šim «kalnam» ir pareiza piramidas forma ar nošķeltu virsotni. Neskatoties uz to, ka «kalna» dienvidu pusi daļēji aizsedza sniega kārta, bija skaidri redzamas pakāpieniem līdzīgas joslas.

Ātri uzzīmēju šo piramidālo kalnu, baiļodamies, ka to atkal aizklās mākoņi, pēc tam nofotografēju ar parasto un ciparu ka­meru. Man likās, ka blakus šim piramidālajam kalnam mazliet tālāk ir vēl viena piramidāla konstrukcija, tikai tai bija cita forma, un tā bija mazāka. Ar binokli varēja saskatīt, ka to diez­gan biezā kārtā klāj sniegs, taču šķautnes un cilindriskais izcil-

nis pašā virsotnē bija redzams ļoti labi. Uzzīmēju ari šo kon­strukciju, bet nebiju pārliecināts, ka tai ir kāds sakars ar piramīdām.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka pēc rūpīgas attēla apstrādes ar datoru pilsētas apstākļos izrādījās, ka arī šī konstrukcija droši vien var tikt interpretēta kā «piramidāls kalns», lai gan nelielas šaubas tomēr palika.

Beidzis zīmēt un fotografēt, turpināju pētīt otru piramidālo kalnu, kas bija redzams samērā labi. Tas ļoti līdzinājās pakāpj- veida piramīdām, kuras ne reizi vien biju redzējis Latiņamerikā.

Tikai salidzinājumā ar tām šis kalns bija daudz, daudz lielāks, tas bija lielāks pat par Heopsa piramīdu Ēģiptē.

Sāku nopietni prātot, ka rit, iespējams, būtu daudz lietderīgāk iet nevis pa plānoto maršrutu, bet doties pētīt redzamos piramidālos kalnus, izdarīt nepieciešamos mērījumus, uzkāpt virsotnē un tā tālāk. Tad mēs ar lielāku pārliecību varēsim apgalvot, ka esam atraduši jaunas, līdz šim nezināmas piramī­das. Biju uzņēmis precīzus azimutus, un šos piramidālos kalnus mēs atrastu jebkuros laika apstākļos.

- Ko darit? Nu, ko labāk darīt? - sāku murmināt pie sevis, dvēseles mulsuma pārņemts.

Taču sirds dziļumos es cerēju, ka laiks mums būs labvēlīgs un svētā Kailasa apkārtnē mēs ieraudzīsim vēl daudzas neparastas piramīdas. (Jn leģendārā Nāves Ieleja? Cln Nāves Valdnieka Jamas Spogulis? (Jn vārti uz Šambalu? Un mīklainā Milarepas ala?

-   Nē! Iesim pa plānoto maršrutu! - es cieši pateicu pats sev, atkal apjaušot, ka ekspedīcijas galvenais mērķis tomēr ir Dievu Pilsētas meklēšana, nevis jaunu piramidu atklāšana un sīka aprakstīšana.

Negaidīti rietošās saules stars izlauzās cauri mākoņiem un izgaismoja teritoriju uz austrumiem no piramidālajiem kalniem. Gn uz šā stara no aukstas krēslas izpeldēja vēl viena piramidāla konstrukcija.

«Vai man jau sāk rādīties?» nejauši nodomāju. «Vai es jau vēlamo uztveru kā īstenību?»

Baiļodamies, ka šo konstrukciju atkal aizklās mākoņi, es, cik ātri vien iespējams, to uzzīmēju. Bet, kad sāku fotografēt, māko­nis tomēr aprija to saules staru un sabojāja fotogrāfijas kvalitāti.

-     Velns lai parauj, vispirms vajadzēja nofotografēt! - nolamājos pie sevis.

Tomēr es skaidri redzēju, ka šim neparastajam kalnam ir precīza piramidas virsotne, kas balstās uz četršķautņu kupolam lidzīga pamata.

-   Paskat tikai, kāda piramidālo konstrukciju daudzveidība! - pusčukstus iesaucos. - Kāpēc tā?

Strauji satumsa. Ar kompasu uzņēmu azimutu uz mūsu nometni un pēkšņi atcerējos, ka ceļš vedīs pa to vietu, kur man uzbruka savvaļas suņi. Noskurinājos un nolēmu iet pa apkārt­ceļu, novirzoties no azimuta par 30° uz rietumiem, bet pusceļā - 30° uz austrumiem. Sapratu, ka atrast nometni būs grūtāk, taču suņi bija atstājuši pārāk pretīgas atmiņas.

Soļoju, orientēdamies pēc kompasa šautriņas. Domas riņķo­ja ap redzētajiem piramidālajiem kalniem un centās atrast skaidrojumu, kāds ir to mērķis.

-    Kāpēc senie cilvēki būvēja piramīdas? - atkal un atkal jautāju pats sev un atbildi uz šo jautājumu nevarēju atrast.

Dvēselē valdīja apjukums, ko radīja nespēja atrast kaut cik pieņemamu atbildi, tas pastiprinājās, kad iedomājos, kāda mi­sija ir Dievu Pilsētai, kas, pilnīgi iespējams… pilnīgi iespējams, sastāv no piramīdām.

-    Starp citu, laiks pagriezties par 30° uz austrumiem, - nočukstēju un izmainīju iešanas virzienu.

Bija pavisam satumsis. Pēc maniem aprēķiniem, līdz nomet­nei bija palicis ko iet pusotra kilometra.

-   Ū-ū-ū, ū-ū-ū, - atskanēja kaucieni.

-   Velns lai parauj! - nolamājos, sadabūju nazi un turpināju soļot pa azimutu.

-    Ū-ū-ū, ū-ū-ū, - gaudošana atskanēja kaut kur pavisam netālu.

Drosmei sāku dziedāt - manuprāt, tā bija Borisa Moisejeva dziesma «Melnais samts ir lietū mircis, bet klaidonim palīdz Dievs…». Bija pretīgi pat iedomāties, ka, novirzoties no azimuta, es aiziešu garām nometnei un man nāksies nakšņot ledainajā Tibetas klajumā mīnus 10° temperatūrā niknu savvaļas suņu ielenkumā. Kā es toreiz sapņoju par visparastāko Krievijas ugunskuru!

Kāpdams lejup pa pakalnu, aiz kaut kā aizķēros un nostiepos garšļaukus.

-   R-r-r, - kaut kur blakus atskanēja rūcieni.

Sermuļi pārskrēja pār kauliem. Suņi mani redzēja, bet es viņus - ne. Atkal sāku dziedāt Borisa Moisejeva dziesmiņu, tēlo­dams pārliecinātu drosminieku.

Nedaudz pa kreisi no mana ceļa gaisā uzlidoja raķete, - puiši signalizēja.

Ātri pēc azimuta uzņēmu ceļu un drīz vien biju pie nometnes.

-   Ū-ū-ū, - kaucieni nu jau atskanēja kaut kur tālumā.

Puiši mani sagaidīja. Atviegloti nopūties, ielidu teltī.

-   Rit mēs atkal redzesim piramīdas, - teicu pats sev, uzkoz­dams kaut ko malkam atšķaidīta spirta.

Ejam pa Dievu Valstību

No rīta, izbāzis galvu no telts, ieraudziju, ka Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs jau pavisam ierastām kustībām uz jaka muguras nostiprina nastas. Jaks paretam iemāvās, taču nepre­tojās. Nostiprinājis nastas, Sergejs Anatoļjevičs nokrekšķējās:

-   (Jh! Sanāca gan!

Ausa diena. Pūta stiprs rietumu vējš. Mēs devāmies uz ziemeļiem, šķērsojot lidzenu ieleju pirms svētā kalna.

«Šim vējam ir jāizdzenā mākoņi virs Kailasa un tam tuvajiem kalniem,» es nodomāju.

Sastājāmies zosu gājienā un devāmies ceļā, nesdami vieglas mugursomas. Jaki un dzinēji gāja blakus.

-   Auksts gan, vai ne! Ejam jau labu laiku, bet es nevaru un nevaru sasildīties, - aiz manis atskanēja Rafaela Jusupova balss.

Vienmērīgi soļojot, atcerējos vārdus no Angarika Govindas grāmatas, kuru lasīju lamas Ketsuna Zangpo templi, ik pa laikam izkaroties pa logu, lai apmierinātu savu nebūt ne augsto kārību uzsmēķēt. Angarika Govinda, stāstot par ieleju, pa kuru mēs tagad gājām, rakstīja, ka svētceļnieks, atnākot uz šejieni, stājas Mūžīgā priekšā un redz Dievu Valstibu.

Pagriezos atpakaļ un teicu:

-   Veči! Starp citu, mēs ejam pa Dievu Valstību! Tā raksta Angarika Govinda.

-   Ā-ā-ā…

Vērīgi skatījos mākoņos, kas, aizķērušies aiz kalnu masīva

svētā Kailasa tuvumā, neparko negribēja izklīst. Taču varēja just, ka stiprais rietumvējš drīz vien šos mākoņus aiznesīs prom.

«Droši vien,» es domāju, soļodams ar sporta tūristam apkaunojoši mazu zilu mugursomu plecos, «piramidas ap svēto Kailasu (protams, ja tās tur ir!) ir izvietotas dažādos augstuma līmeņos. Mākoņainā laikā var saskatit tikai piramidu zemāko līmeni, skaidrā laikā redzamas arī augstāk stāvošās piramidas.»

Sāku skatīties uz kalnu pakājēm, nevis pētit mākoņus. Drīz vien mans skatiens apstājās pie neparasta kalna, kas skaidri izcēlās uz Tibetas pakalnu fona. Strauji apstājos. Jaks, kas gāja mums paralēli blakus, arī apstājās, aizsegdams skatu uz kalnu. Paspēru dažus soļus uz priekšu, lai atkal saskatītu kalnu. Arī jaks, paspēris dažus soļus uz priekšu, atkal apstājās un aizsedza skatu. Vēlreiz paspēru dažus soļus uz priekšu, lai redzētu kalnu aiz jaka, taču tas atkal pavirzījās uz priekšu, aizsegdams neparasto kalnu.

-   Nu, kas tu esi par lopu! - biju sašutis.

-  Sef, viņš negrib, ka tu tur skaties, - Seļiverstovs izteica savu pieņēmumu.

Pasaucu dzinēju un pavadoni Tatu. Pēc dzīvas vārdu apmaiņas Tatu paskaidroja, ka šis jaks uzskata mani par savu dzinēju un tāpēc apstājas, kad apstājos es, tas ir - «dzinējs». Tā viņš ir pieradināts kopš mazotnes.

-   CJn ko tad man darīt? - biju nesaprašanā.

Tatu apspriedās ar dzinēju un atbildēja, ka jāapstājas tādās vietās, kur aug zāle. Tad jaks sāks plūkt zālīti un beigs kopēt …m…m… «dzinēja» kustības.

-    Bet mēs taču apstājamies tad, kad redzam piramidālus kalnus, nevis tad, kad redzam augam zāli jakam! - Seļiverstovs noskaitās.

Tatu atkal apspriedās ar dzinēju.

-    Kad vēlaties apstāties, jums tūliņ jāpaiet atpakaļ, - viņš teica.

-   Nesapratu?! - Seļiverstova zods paslējās gaisā.

-   Nu… - Tatu apmulsa, - ja jūs apstājaties un tūliņ pasperat dažus soļus atpakaļ, jaks stāvēs uz vietas un neies atpakaļ. Saprotiet, jaks ir gudrs dzīvnieks, viņš ies tikai uz priekšu un nekad neies atpakaļ, viņš ekonomēs spēkus.

-   M… jā, - tik vien spēju pateikt un pakāpos atpakaļ.

Izvilku burtnīcu un sāku zīmēt neparasto kalnu, kas līdzinās

piramīdai. Seļiverstovs un Ravils fotografēja. Jaks stāvēja uz vietas kā iemiets.

-    Interesanti, - ieteicās Ravils, - šis neparastais kalns no priekšpuses, tas ir - no mūsu puses, ir it kā noslipēts, bet sānu malas it kā nav apstrādātas. Vienskaldnes piramida, vai?

-  Nevar izslēgt, - iebilda Rafaels Jusupovs, - ka šīs piramidālās konstrukcijas sānu malas ir bijušas pakļautas lieliem bojājumiem.

Pievērsiet uzmanību, ka rietumu mala ir bojāta vairāk nekā dien­vidu mala. Te, Tibetā, valdošā ir rietumu vēja roze.

Manī šis neparastais kalns radīja šaubas par tā piederibu pie piramidām, tas bija pārāk samākslots un ekstravagants. Mieru nedeva mūžīgais jautājums par piramidu lomu un neļāva izman­tot loģisko zinātniskās analīzes metodi. Mums atlika tikai skrupu­lozi uzzīmēt detaļas un fotografēt, cerot, ka fotogrāfijas izdosies.

Galvā šaudijās no literatūras izrautas ziņas par to, ka dažām DNS un olbaltuma kolagēna daļām ir piramidāla struktūra, bet viela ir īpašs telpas un laika stāvoklis.

«Droši vien piramīdas ietekmē telpu un laiku,» pavīdēja nepārliecinoša doma. «Bet kā? Kāda loma ir piramidu formai? Kāda ir pakāpjveida piramīdas loma?»

Jaks pagrieza galvu uz mūsu pusi un, ar skatienu atradis mani, «dzinēju», cieši skatījās, it kā dodot mājienu, ka laiks kustēties. Mēs devāmies uz priekšu.

Pārgājiena laikā «mūsu jaks» gāja blakus pāris soļu aiz manis, neļaudams skatīties apkārt. Nebijām pagājuši ne divsimt metru, kad ieraudzījām skaidri izteiktu piramidālu konstrukciju, kuras piederība pie piramidām neradīja nekādas šaubas. Visi apstājāmies. Jaks pienāca klāt un arī apstājās, aizsegdams piramidālo kalnu.

- Velns lai parauj, pakāpjamies atpakaļ! - es nolamājos.

Atkāpos atpakaļ un uzzimēju šo piramidālo konstrukciju: sanāca, ka tai ir nošķeltas piramīdas forma ar vienu skaidri izteiktu pakāpienu. (Jn, protams, jāpiebilst, ka šis piramidālais kalns bija milzīgs, daudz lielāks par Heopsa piramīdu.

-   Ir nu gan piramidiņa, ists milzenis! - iesaucās Seļiverstovs. - Varbūt pieiesim un izpētīsim kā nākas?

-   Tālāk redzēsim ne to vien! - atsaucās Ravils.

-   Skaidri redzams, ka šā piramidālā kalna augšējo laukumu klāj ieapaļai cepurei līdziga sniega kārta. Tas liecina, ka piramī­das virsotne atrodas vairāk nekā 6000 metru augstumā, - piebil­da Rafaels Jusupovs. - Tibetā šajā gadalaikā sniegs parādās ne zemāk par 6000 metriem.

Ierosināju paiet vēl nedaudz uz rietumiem un paskatities uz grēdu, kas aizsedz piramidālā kalna austrumu pusi. Tikko mēs sākām iet sāņus, «mūsu» jaks klunkurēja lidzi, bet pārējie trīs jaki gāja kopā ar īsto dzinēju.

-    Šef, tev ir piekrišana pie jakiem, - greizsirdīgi dzēlīgi pazobojās Sergejs Anatoļjevičs.

Kad izdevās paskatīties uz kalnu grēdu, redzējām, ka blakus piramidālajam kalnam ir kaut kāda lokveida konstrukcija, kura beidzas ar simetrisku izvirzījumu un pakāpieniem. Šīs lokveida konstrukcijas iekšpusē vēl gulēja rīta miglas blāķis. Sapratu, ka migla ļoti pazeminās fotogrāfiju kvalitāti.

-   Divains apvienojums! It kā izliektā piramida būtu apvieno­ta ar laika spoguli, - noteicu pie sevis.

-   Ko? - atsaucās Rafaels Jusupovs.

-   Tāda sajūta, ka neparastā piramīda ir apvienota ar laika spoguli, - noskaldīju pa zilbēm, redzēdams, ka Rafaela Jusu- pova cepure atkal ir uzvilkta pāri ausīm.

Tobrīd es vēl nezināju, ka drīz mēs redzēsim tādas milzīgas izliektas akmens konstrukcijas, ka «laika saspiešanas» jēdziens kļūs acīmredzami aptverams un ģeniālā krievu zinātnieka Nikolaja Kozireva vārds nenozudīs no mūsu lūpām. Pavisam apmulsuši mēs jutīsim, ka droši vien tomēr eksistē kaut kāds Visvarens Saprāts, kas ar intuīcijas čukstiem ievada dažu izvēlē­to cilvēku apziņā pilnīgi neticamas idejas, kas nekā neiekļaujas zinātnē pastāvošajos priekšstatos un kurām nav reālu pierādīju­mu. Lai gan - kurš no zinātniekiem, kas kritizēja Kozirevu par viņa izvirzīto ideju saspiest laiku ar izliektu spoguļu palīdzību, zināja, ka lidzīgus spoguļus senie cilvēki jau radījuši padebešu Dievu Pilsētā.

-   Manuprāt, jaks ir sācis saprast, ka viņš aizsedz skatu, - piezīmēja Seļiverstovs, vērodams dzīvnieku.

Devāmies tālāk pa iezīmēto maršrutu. Es gaidiju, ka parādīsies jaunas piramidām līdzīgas konstrukcijas.

-  (Jn kas tie par pakāpieniem - tur, pa kreisi aiz mākoņiem? - iesaucās Seļiverstovs. - Jaks netraucē, viņš ir labajā pusē.

-Kur?

-   Lūk, tur… pakāpjveida piramīda.

-   Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, - saskaitīju pakāpienus. Izskatās pilnīgi kā īsta pakāpienveida piramīda. Fotografējiet, es tikmēr zīmēšu.

-  Šef, tā slēpjas mākoņos, - Seļiverstovs iekliedzās. - Eh, jau paslēpās, es nofotografēju mākoni.

-   M… jā, - neko vairāk nevarēju pateikt, turēdams rokās pārgājiena dienasgrāmatu. - Neko darit, uzzīmēšu šo piramidu

pēc atmiņas. Es jums teikšu, tā ir milzīga, lielākā no visām, kuras redzējām. Sniega nav, tātad tā neatrodas pārāk augstu. (Jn cik skaidri redzami pakāpieni! Eh! Par laimi, paspēju pēc kom­pasa uzņemt azimutu, varēsim noteikt, kur tā atrodas.

-   Nekas, nekas, - Ravils sāka mūs mierināt, - ja nepaspējām, tad nepaspējām nofotografēt šo piramīdu. Jūtams, ka to šeit ir daudz.

-   Nevis piramidu, bet piramidālo kalnu jeb piramīdai līdzīgu konstrukciju. Delikātāk jālieto zinātniskie termini, - pamācoši piezīmēja Rafaels Jusupovs. - Tas, ka šī konstrukcija ir ista piramida, vēl jāpierāda. Ja spriežam pēc visiem zināmajām Ēģiptes piramīdām, tad piramidas ir senas piramidālas formas konstrukcijas, kas būvētas no akmens blokiem.

-    Bet kāpēc jūs, Rafael Gajazovič, uzskatāt, ka piramīdai noteikti ir jābūt celtai no akmens blokiem? - sarunā iejaucās Seļiverstovs. - Kāpēc piramīda nevar būt veidota, noslīpējot dabisku kalnu? Ēģiptē nav kalnu, tādēļ nācās būvēt piramidas no akmens blokiem, bet šeit, Tibetā, kalnu ir papilnam - kāda jēga slipēt akmens blokus un tad likt vienu uz otra, vienkāršāk ir noslīpēt kalnu. Piramīdā galvenais ir tās forma, nevis saturs. Tieši forma lauž telpu.

-   Nevis lauž, bet izliec! - Rafaels Jusupovs atkal izlaboja.

-    Starp citu, seno mašinu kalnu slīpēšanai mēs redzējām Katmandu, - ieteicās Ravils. - Kas zina, varbūt tā šeit lidoja un slīpēja kalnus, pārvēršot tos par piramīdām.

-    Gribu piemetināt, - Rafaels Jusupovs sabozās, - mani mulsina piramīdām līdzīgo konstrukciju formu daudzveidība. To vai citu faktu atkārtošanās zinātnē ir ticamības pazīme.

-   Nepiekritu, nepiekritu, - atcirta Seļiverstovs. - Kad mēs Katmandu pētijām Svajambanatas stūpas kompleksu, kuru var uzskatit par… m…m… svētā Kailasa piramidālā kompleksa sim­

bolu, mēs visi pievērsām uzmanibu mazo stūpu daudzveidibai - to bija 108 - un neviena atkārtojuma. Bet mazās Svajambanatas stūpas var interpretēt kā to piramīdu simbolus, kas ietilpst… Dievu Pilsētā, tas ir - Kailasa piramidālajā kompleksā.

-    Dažādas piramidas dažādi izliec telpu, - noteica Ravils. - Tikai priekš kam tas vajadzīgs?

-  Skatieties! - es iesaucos, rādīdams uz augstu sniegotu kalnu grēdu, - lūk, kur vēl viena piramīda! Parādījās stap mākoņiem.

-     Nevis piramida, bet piramidāls kalns, - Seļiverstovs pazobojās.

-   Fotografējiet! - es iesaucos, paķēris fotoaparātu. - Citādi paslēpsies aiz mākoņiem! Eh… pazuda, nepaspējām! Nepa­spējām, velns parāvis, nofotografēt, arī uzzīmēt ne! Pat tās formu nepaspēju pa īstam saskatīt, lai uzzīmētu pēc atmiņas.

-    Var būt, ka… var būt, ka… - es teicu, atceroties mūka Aruna stāstu, kurš kā svētceļnieks bija apmeklējis svētā Kailasa

apkārtni un tur, kalnu grēdas virsotnē, redzējis it kā izcirstu piramīdai līdzīgu veidojumu. - Jā, tas, ko mēs redzējām, līdzi­nājās … mūka uzņemtajai fotogrāfijai. Tiesa, rakurss bija maz­liet cits, un mēs arī esam tālāk no tā.

Ejot uz priekšu paralēli jakam, es atkal nodomāju, ka mēs ejam pa tā saucamo Dievu Valstību, kuru aprakstīja Angarika Govinda. Atmiņā atausa vārdi, ka svētceļnieks šeit atrodas neredzamu ceļabiedru - garigo brāļu - vidū, kuri ari dodas pielūgt kalnu, kur skatienam paveras kaut kā liela un nepieeja­ma augstākā struktūra. Atkal pazibēja domas par paralēlajām pasaulēm un arī par to, ka svētais Kailass un viss tā komplekss ir celts vairākās paralēlās pasaulēs vienlaikus.

Kad apstājāmies, lai paēstu, paskatijos uz Ravilu un pavadoni Tatu, kuri fotografējās. Man šķita, ka blakus viņiem stāv divi neredzami ceļabiedri no paralēlās pasaules.

Tuvojoties kalniem, mēs sākām kāpt gludā pakalnā. Spēcīgais rietumu vējš tomēr bija norāvis no Kailasa kompleksa smagos mākoņus un vietām jau bija redzama zila debess. Pašu Kailasu aizsedza pakalns. Kad bijām tikuši pakalna virsotnē, paskatījāmies un sastingām kā mēmi.

O! - Tas bija viss, ko spēja pateikt Seļiverstovs.

Iesāņus no mums vienā rindā pacēlās trīs milzīgas piramīdas. To atšķirība no apkārtējiem Tibetas kalniem bija tik uzkrītoša, ka mēle necēlās nosaukt tās par piramīdām līdzīgām konstruk­cijām.

-   Jūtams, ka piramidas ir senas, - teica Rafaels Jusupovs. - Vēja izraisītā erozija jau vietām ir noārdījusi pakāpienus, bet tik un tā tos var labi saskatīt. Piramidas atšķiras viena no otras, kaut gan to konstruēšanas un būvēšanas stils ir kopīgs.

Mofotografējām šīs piramīdas.

-   Veči, varbūt es paiešos tālāk un paskatīšos lejā, lai redzētu

piramidu pamatus, - es iekarsis ierosināju un tūliņ aprāvos. - Lai gan… kāda tam jēga? Mums ir svarīgi fiksēt faktu, ka Tibetā ir piramidas. Ja es iešu, mēs zaudēsim aptuveni divas stundas. Ja nu laiks pēkšņi sabojājas un mēs, nedod Dievs… neredzēsim citas piramidas.

-   Mēs būsim Tibetas piramīdu pirmatklājēji! - Ravils sajūs­mināti pacēla pirkstu.

-   Mums ir cits mērķis - atrast Dievu Pilsētu, - teica Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, - lai gan… tā jau sākas… šī Pilsēta, kas sastāv no piramīdām. Interesanti, kāda ir tās loma? Bija taču kaut kāds mērķis…

-   Veči, - pārtraucu Seļiverstovu, juzdams, ka neatrisināmais jautājums spiež kaklā sašutuma kamolu, - es paskraidīšu pa nogāzi un uzzīmēšu šis piramīdas no vairākiem rakursiem. Un trešā piramīda ir tikai mazliet redzama, jāpaiet uz kreiso pusi augšup, lai to apskatītu.

-   Nu labi!

Paskraidīt pa nogāzi, godīgi sakot, neizdevās. Ātri ejot, mums ar Ravilu tik tikko pietika elpas. Kā nekā bijām aptuveni 5000 met­ru augstumā! Zīmējot es bieži apgūlos zemē - tā bija ērtāk.

Zīmējums sanāca diezgan labs. Nodomāju, ka ari turpmāk vajag zīmēt piramidālās konstrukcijas no vairākiem rakursiem,

jo zimējuma atšķirība no fotogrāfijas ir tieši tā, ka var attēlot konstrukcijas apjomu.

Kamēr es zīmēju, Ravils cieši lūkojās uz ziemeļaustrumiem.

-   Šef, kas tas tāds? - viņš jautāja.

-   Pagaidi, es pabeigšu zīmēt.

Pabeidzis zīmējumu, paskatijos, kur rādīja Ravils. Aiz pakalna tikko jaušami rēgojās kaut kāds saliekts veidojums uz virsotnes, kas bija lēzena kā galds.

-     Paskaties ar videokameru maksimālā palielinājumā. Videokameras palielinājums ir lielāks nekā binoklim.

Mēģinādams to izdarit, Ravils ar nožēlu nopūtās.

-   Nesanāk! Rokas trīc. Vajadzīgs statīvs.

-   Tomēr - kas tur varētu būt?

-   Izskatās tā kā pēc cilvēka.

-   Ko? - es brīnījos.

-   Tā kā cilvēks sēdētu. - Ravila acis iepletās.

-   Ātri skrienam lejā pie puišiem. Paņemsim stativu un nāk­sim atpakaļ. Pakāpsimies augstāk, lai labāk var redzēt. Tā var būt …

-Kas?

-   Lasošā Cilvēka statuja.

Ravila acis iepletās vēl platākas.

Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

________________ Dava Tencings (āerpa)

2. nodala LASOŠAIS CILVĒKS

Kad atgriezāmies vietā, kur mūs gaidīja Rafaels Jusupovs un Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, es satraukti teicu:

-   Izskatās, ka mēs redzējām Lasošā Cilvēka statuju. Vajag uzņemt video ar maksimālo palielinājumu, vajadzīgs statīvs.

-  Un zem Lasošā Cilvēka statujas atrodas galvenās lemūriešu zelta plāksnes, uz kurām rakstītas «patiesās zināšanas», kas var cilvēces dzivi izmainīt pašos pamatos, - Seļiverstovs retoriski atgādināja.

-   Bet kur ir pārējie jaki? Te ir tikai «mūsējais»? - Sāku lūkoties apkārt.

-   Tie ar dzinēju aizgāja uz priekšu, gaidīs mūs upes ielejā, - atbildēja Rafaels Jusupovs.

-   Vispār gan, - es saskaitos, - pārgājiena laikā jāturas kopā. Nu nekas. Iesim visi uz turieni, kur mēs tikko bijām ar Ravilu.

Kad rāpāmies augšup pa nogāzi, galvā atausa Harati alas «vecākā cilvēka» un Astamana vārdi, ka Lasošā Cilvēka statuja pievelk mākoņus un reti kuram izdodas to ieraudzīt. Atcerējos, ka «vecākajam cilvēkam», kas bija apmeklējis Kailasa apkārtni kā svētceļnieks, nebija palaimējies ieraudzit Lasošā Cilvēka statuju.

-   Šef, tu esi uzņēmis pārāk strauju tempu. Pat jaks netiek līdzi, - atskanēja Seļiverstova balss.

-    Baidos, ka mākoņi aizklās Lasošā Cilvēka statuju, - es atbildēju.

Vai patiesi tas ir tas pats Lasošais Cilvēks?

Tikuši līdz vajadzīgajai vietai, uzstādījām statīvu un uzfil­mējām statuju ar maksimāli iespējamo palielinājumu, pēc tam es sāku zīmēt, skatīdamies videokameras okulārā. Bija pavisam skaidri redzams, ka tā patiesi ir milziga Būdas pozā sēdoša cil­vēka statuja. Diemžēl redzamība tik augstu kalnos, kur visas ēnas ir melnas un pusēnas ir slikti saskatāmas, neļāva atšķirt statujas detaļas. Tomēr bija redzams, ka statujas galva ir noliek­ta uz priekšu, it kā šis milzīgais cilvēks lasītu uz ceļiem noliktu grāmatu. Statuja stāvēja uz daudzpakāpju postamenta, pareizāk sakot, bija novietota vismaz 6000 metru augstas pakāpjveida piramidas virsotnē. Statujas seja bija pavērsta uz austrumiem. Aptuvenais attālums līdz Lasošā Cilvēka statujai bija 25-30 kilo­metri. Statujas izmērus mēs novērtējām vismaz 10-12 stāvu augstas mājas lielumā.

Ieskatījies videokameras okulārā, Seļiverstovs klusu noteica:

-   Šis cilvēks sēž ar seju uz austrumiem. Tāpat kā Ēģiptes sfinksa skatās uz austrumiem. Es šo cilvēku nosauktu par Tibetas sfinksu.

-   Nu, Sergej Anatoļjevič, jūs kļūdāties! Sfinksa ir pavisam kas cits: cilvēka galva, lauvas ķermenis, bet šeit mēs redzam statu­jā attēlotu īstu cilvēku, kas lasa… grāmatu, - Ravils iebilda.

-    Bet kas tad ir sfinksa? - Seļiverstovs negaidīti sabozās. - Ravil, es gribu tev pajautāt - kas ir sfinksa? Droši vien tu nezini?

-   M… m… nezinu.

-    Atbildu, - Seļiverstovs lepni izslēja galvu, - sfinksa ir Gadsimtu Mikla. Skaidrs?

-   Ne visai, - Ravils samulsa.

-   Visas Gadsimtu Miklas skatās uz austrumiem. Kur skatās Ēģiptes sfinksa? Uz austrumiem. Lasošais Cilvēks sēž ar seju uz kuru pusi? Ari uz austrumiem. Kādu secinājumu no tā var izdarit? - Seļiverstovs viltīgi paskatījās uz Ravilu.

-   Kādu?

-   Visus mīklainos senos monumentus, kas raugās uz austru­miem, sauc par sfinksām.

-    (Jn kāpēc lai tā būtu? - neticīgi noburkšķēja Rafaels Jusupovs.

-   Tāpēc, - Seļiverstovs satraukumā noņēma savu sarkano cepuriti, - ka austrumos kaut kas ir. Ēģiptes sfinksa skatās nevis vienkārši uz austrumiem, bet gan uz Dievu Pilsētu, kur atrodas Lasošā Cilvēka statuja, kas simbolizē uz lemūriešu zelta plāk­snēm uzrakstīto seno zināšanu krātuvi. Gn Lasošā Cilvēka seja

ari ir pavērsta uz austrumiem, uz turieni, kur atrodas Klusais okeāns, kur kādreiz bija senā Lemūrija - pati attīstītākā civilizā­cija mūsu planētas vēsturē, kuras zināšanas nav pazudušas, bet, uzrakstītas uz zelta plāksnēm, glabājas priekš paaudzēm, kas būs gudrākas un labākas par mums. Lasošā Cilvēka uz austru­miem pavērstā seja it kā rāda, no kurienes šis zināšanas nāk. Tādējādi Ēģiptes sfinksa skatās uz Lasošo Cilvēku, bet Lasošais Cilvēks «skatās» uz nogrimušo Lemūriju.

- Un kāds te sakars ar to, ka tu Lasošo Cilvēku nosauci par Tibetas sfinksu? - Rafaels Jusupovs sarauca uzacis.

-    Sfinksa… - Seļiverstovs uz brīdi pieklusa, - sfinksa ir Gudrības simbols, - un vai tad Lasošais Cilvēks nesimbolizē Gudrību? Simbolizē. Tāpēc es arī viņu nosaucu… par «Tibetas sfinksu».

-   Ā-ā-ā… - Rafaels un Ravils atbildēja abi reizē.

-   Man, - es iejaucos sarunā, - no galvas neiziet saruna ar noslēpumainās Harati alas sargātājiem Nepālā. Astamans un «vecākais cilvēks» apgalvoja, ka Harati alā glabājas lemūriešu zelta plāksnes. Bet viņi teica arī, ka galvenās zelta plāksnes, kur rakstītas Senatnes Galvenās Zināšanas, atrodas Tibetā Kailasa rajonā un šī vieta ir apzīmēta ar Lasošā Cilvēka statuju.

-   Tātad, kungi, - Seļiverstovs svinīgi pacēla roku un parādī­ja uz Lasošā Cilvēka pusi, - esiet tik laipni un skatieties, kur atrodas galvenā seno zināšanu krātuve uz Zemes.

-   «Vecākais cilvēks» teica arī, - es turpināju, - ka tur, pie Lasošā Cilvēka statujas, ir otra ieeja Kailasa zemzemēs un ka pēdējo 2000 gadu laikā neviens tur nav iegājis. Interesanti, kur tā varētu…

-   Statujai tuvojas mākonis, - Ravils mani pārtrauca, skatī­damies videokameras okulārā.

-   Interesanti, vai statuja to pievilks sev klāt, kā apgalvoja «vecākais cilvēks», - noteica Rafaels Jusupovs.

-    Ravil! Padod man, es skatīšos okulārā. Ieslēdz, lūdzu, videokameru, - es palūdzu.

Okulārā bija skaidri redzams, ka mākonis tuvojas Lasošā Cilvēka statujai un sāk to pamazām aizklāt.

-   Tik tiešām pievelk? - es nomurmināju.

Viņš lasa ar rokam…

Mākonis aizklāja sauli, un tajā brīdī es ieraudzīju, ka augstkalniem raksturīgās melnās ēnas uz statujas sāk bālēt, parādās pusēnas un dažas Lasošā Cilvēka statujas detaļas. Šis bridis ilga tikai dažas sekundes, bet man izdevās savām acim pārliecināties, ka Lasošais Cilvēks, sēdēdams Būdas pozā, uz ceļiem netur grāmatu. Nē! Uz viņa ceļiem nebija grāmata! (Jz ceļiem bija milzīga plāksne! Bet Lasošais Cilvēks ir uzlicis rokas uz šīs plāksnes!

-     Ar rokām lasa plāksni!!! - es iesau­cos, izmisumā vēro­dams, kā mākonis aiz­sedz statuju.

Aizsteidzoties noti­kumiem priekšā, pa­teikšu, ka iegūto video- attēlu datorapstrāde apstiprināja faktu, ka Lasošais Cilvēks uz ce­ļiem tur plāksni, uzli­cis uz tās plaukstas.

Mākonis aizķērās aiz Lasošā Cilvēka sta­tujas un neparko ne­gribēja virzīties tālāk.

-   Kā mums pavei­cās, ka varējām ierau­dzīt šo leģendāro sta­tuju, - es nočukstēju.

- Droši vien Dievs palīdzēja! Ravil, Dieva dēļ, glabā šo video­kaseti kā savu acuraugu.

-   Protams, protams, šef.

-   Interesanti ir tas, - es turpināju, - ka… kā es redzēju… kā man likās - Lasošais Cilvēks zelta plāksni «lasa», uzlicis uz tās plaukstas. Mums diezin vai var būt saprotams tāds «lasīšanas» mehānisms, bet tas acīmredzot ir eksistējis un… iespējams, ka eksistēs atkal. Starp citu, «vecākais cilvēks», stāstīdams par zelta plāksnēm Harati alā, teica, ka tās arī lasa ar rokām: caur rokām informācija it kā pati ieiet smadzenēs.

-    Nevar izslēgt, ka senajiem cilvēkiem bija ļoti augstas ekstrasensorās spējas, un tādēļ rakstīšanas raksturs varēja būt pavisam cits, - piebilda Rafaels Jusupovs. - Piemēram, ir pilnī­gi iespējams, ka ieraksti zelta plāksnēs tika izdarīti ar to bio­lauku palīdzību, kas nāk no cilvēka rokām un nofiksējas metāla atomu līmenī. Šīs informācijas nolasīšana acīmredzot ari notika ar cilvēka biolaukiem. Tāpēc cerēt, ka uz lemūriešu zelta plāk­snēm būs redzami parastie burti vai hieroglifi, nav nekāda iemesla.

-   Nikolaja Rēriha ekspedīciju ceļabiedrs Osendovskis savās grāmatās apraksta Tibetas lamas stāstu par to, ka vienā no slepenajām alām iesvaidītie Cilvēki lasija zelta plāksnes, pieliekot tās pie galvas, - es piezīmēju.

-  Jā, tādu zelta plākšņu «lasīšanas» veidu var iedomāties, jo bio­lauki nāk kā no rokām, tā no galvas, - Rafaels Jusupovs paskaidroja. - Bet man šķiet, ka «lasīšana» ar rokām tomēr ir gal­venais informācijas iegūšanas veids no zelta plāksnēm. Ne jau tāpat vien Lasošais Cilvēks tur uz plāksnes rokas, nevis tur plāksni uz galvas. (Jn te… un te atrodas pasaules galvenās zelta plāksnes.

-   Eh! Ja varētu uz tām paskatīties! - atskanēja Seļiverstova nopūta.

Neviens nepieies pie Lasoša Cilvēka

-   Ha! - atsaucās Jusupovs. Vai tad tās plāksnes ir saliktas kaudzē blakus Lasošajam Cilvēkam? Droši vien galvenās zelta plāksnes ir dziļā zemzemē vai nu piramīdā, vai zem tās, un tās virsotnē ir uzstādita statuja.

-   Šajā sakarā man atkal atausa prātā «vecākā cilvēka» vārdi, ka uz Kailasa zemzemēm ved 3 ieejas. Otrā atrodas blakus Lasošā Cilvēka statujai. Atceros, viņš teica, ka jau 2000 gadu neviens nav caur šo otro ieeju iegājis Kailasa zemzemēs. Ikvienu cilvēku, kas mēģinās ieiet pa otro ieeju, gaida nāve. Nepaklausīgos nogalina Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Dīvaini…

-   Kāpēc?

-  Tāpēc, - es turpināju, - ka Nāves Valdnieka Jamas Spoguļi acīmredzot var nogalināt cilvēku ar saspiestā laika palīdzību, bet tie, pēc maniem aprēķiniem, atrodas diezgan tālu no Lasošā Cilvēka statujas. Vismaz ceļš pie Lasošā Cilvēka statujas (piemēram, no šejienes) neved caur Nāves Ieleju, kas saistās ar Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Kāpēc tad «vecākais cilvēks» teica, ka nepaklausīgos nogalina Jamas Spogulis?

-  Šef, parādi, kur, pēc taviem aprēķiniem, jābūt Nāves Ielejai un Jamas Spogulim, -Ravils pajautāja.

-  Te jābūt tam spogulim, - es iebakstīju ar pirkstu kartē, - bet Lasošā Cilvēka statuja ir te. Starpā ir aptuveni 15 kilometri.

-   M… jā… - novilka Ravils.

-   Bet man liekas, - es turpināju prātot, cilvēkiem, kas cenšas iekļūt Kailasa zemzemēs pa otro ieeju, ir jāstājas Sirdsapziņas Tiesas priekšā pie Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa, tas ir - jāieiet Nāves Ielejā. Sirdsapziņas Tiesa droši vien pēc nerak­stītiem Tibetas likumiem ir obligāts nosacījums, kas ar nāves

palidzību atsijā necienigos. Bet, pat ja cilvēks izturēs Jamas Sirdsapziņas Tiesu un pēc tam pieies pie Lasošā Cilvēka statu­jas, viņu gaida otrs pārbaudījums.

-    Kāds? Varbūt tāds, kā Harati alā?! - Ravils ieinteresēti atsaucās.

-    Ravil, ja to alu apsargā Harati - domājams, lemūrietis Somati stāvoklī, kura gars spēj nolasīt to cilvēku domas, kas tuvojas alai, un izveidot viņu priekšā nepārvaramu psiholoģisko barjeru -, tad var iedomāties, kāds pārbaudījums gaida cilvēku

vietā, kur atrodas galvenās lemūriešu zelta plāksnes! Šis pārbaudijums ar psihoener- ģētisko barjeru būs nesalī­dzināmi spēcigāks, un tā caur otro ieeju, kas atrodas zem Lasošā Cilvēka statujas, laidīs cauri tikai kristāltirus, dieviem līdzīgus cilvēkus. Bet tādu starp mums, mūs­dienu cilvēkiem, diemžēl nav. Tādēļ arī pēdējo 2000 gadu laikā neviens nav ie­gājis pa otro ieeju, - es daiļ­runīgi paskaidroju.

-   Kas zina, iespējams ir viss. - Rafaels Jusupovs ne­viļus sabozās.

-                                                                          Kas zina, - es aizrautīgi turpināju, - pilnīgi iespējams, ka zem Lasošā Cilvēka statu­jas brīnišķīgā zemzemē kopā ar galvenajām zelta plāksnēm Somati stāvoklī atdusas arī 10-12 metrus lieli daudzu jo daudzu lemūriešu ķermeņi, kuru gars aktīvi dzīvo, analizē svēto kalnu apmeklējošo cilvēku domas un stingri, ļoti stingri vērtē viņu garīgumu. Šiem lemūriešiem, kas tikai šķiet miruši, ir uzticēts sargāt galvenās zināšanas, kas reiz ir dzimušas uz mūsu planē­tas. Mirušo Valstība sargā Planētas Galvenās Zināšanas.

Zinašanu krātuve

- Bet atlanti, pareizāk sakot - daži no atlantiem, kaut kad ir ieguvuši pieeju galvenajām lemūriešu zelta plāksnēm, un pēc tam… pēc tam sākās atlantu civilizācijas uzplaukums.

-    (Jn arī starp mums, āriešiem, droši vien kaut kad tālā nākotnē, kad būs izzudusi milzīgā skaudība un alkatība, noteik­ti parādīsies cilvēks, kas iegūs pieeju galvenajām lemūriešu zelta plāksnēm - Zemes zināšanu krātuvei, - es klusi noteicu. - Bet kad tas būs? Eh!

Iestājās klusums. Mēs visi skatījāmies uz Lasošā Cilvēka statujas pusi, kuru bezcerigi aizsedza mākonis. Taču tās posta­ments - piramīda bija redzama samērā skaidri.

-  Paskat tikai, «mūsu» jaks arī skatās uz Lasošā Cilvēka pusi, - klusumu pārtrauca Ravils.

Kāpjot lejā, es pagriezos, lai vēlreiz paskatītos uz leģendārās Lasošā Cilvēka statujas pusi. Aiz jaka atskanēja Seļiverstova balss:

-   Tur, kungi, ir galvenā zināšanu krātuve!

-   (Jn šo galveno zināšanu pamatā ir maģiskās formulas, - es attraucu.

Es sapratu, ka censties sasniegt otro ieeju un iekļūt tajā mēs nemēģināsim, - vēl nav pienācis laiks.

Bet piedzīvojumi? To priekšā būs vēl ļoti daudz.

Daudzi cilvēki atnak un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

Daua Tencings (šerpa)

3. nodala

ZVANS

Kopā ar savu jaku kāpām lejup uz taku, kas veda uz ieleju.

-    Nu, ej, ej, mīļais! - ik pa brīdim atkārtoja jakam blakus ejošais Sergejs Anatoļjevičs.

Kad tikām ielejā, man pēkšņi likās, ka pa labi pazib kaut kas ļoti pazīstams.

«Rādījās, vai?» es nodomāju, jo nespēju aptvert to, ko redzēju, un apstājos, lai ieskatītos labāk.

Arī jaks apstājās kā zemē iemiets. Kā jau pierasts, atkāpos dažus soļus atpakaļ un sāku skatīties spraugā starp jaku un Seļiverstovu.

-   Pavirzies nostāk, Sergej Anatoļjevič! Neesi jau no stikla! - es ierēcos.

Skatījos un skatījos. Bet tur, tajā vietā, bija tikai mākoņi.

Sasprindzinājis gribasspēku, mobilizēju savu zemapziņu, sa­prazdams, ka tā ir noreaģējusi ātrāk par apziņu. Manuprāt, es pat piepūtos kā tāds titars. Pamazām kaut kur iekšpusē uzpeldē­ja kaut kādi tēli, pēc tam tie sāka konkretizēties, un beidzot manā iztēlē parādījās viduslaiku pils, īsta pils - ar aizsargmūriem un zvaniem. No šis pils vēdīja kaut kas pareizticīgs.

-  Veči! Vai jus tur neredzejāt viduslaiku pili? - jautaju, ar roku rādīdams virzienu.

-   Šef, tu ko?!

Stāvēju un turpināju skatities starp Tibetas pakalniem. Pēc dažām minūtēm izdzirdēju Seļiverstova balsi:

-  Šef! Varbūt iesim tālāk…? Re, jaks dīdās, zāles te nav. Tikai smiltis un akmeņi.

-   Tūliņ, tūliņ…

Vilcinājos, it kā gaidīdams, pats nezinu, ko.

-    Paskat, mana ticība zemapziņas spēkam nav izdzisusi. Zemapziņa šajā vietā šķiet pat saasinājusies, - piezīmēju pats pie sevis.

Akmens zvans

Tajā brīdī mākoņi starp pakalniem mazliet pašķirās un kā pasakā parādījās īsts milziga lieluma zvans. Bija tāda sajūta, ka šis «zvans» veidots ar virpu, - tas bija cilindrisks, ar ieapaļu vir­sotni. Zvana virsotnē bija divi pakāpieni, kurus noslēdza konusveida paplašinājums ar plūstošu pāreju cilindrā.

-   Akmens zvans! - es iekliedzos. - Re, kur ir!!!

Visi steidzās fotografēt. Ravils paņēma videokameru un, ieskatījies okulārā, arī iekliedzās:

-   Tur taču ir divi zvani!

Visi ieskatījāmies ciešāk un nu jau ar neapbruņotu aci redzējām, ka nedaudz sāņus no pirmā «zvana» ir otra tāda paša «zvana» virsotne.

Zīmēju un ieskatījos katrā detaļā. Pamazām acis pa kreisi no «zvana» sāka izšķirt kaut kādu tam piegulošu konstrukciju.

-   Nevaru saprast, vai tās būtu divas dīvainas piramīdas, kas

pāriet lokveida konstrukcijā…? - es nočukstēju, tikko varēdams pakustināt nosalušās lūpas. - Eh, ja man būtu tāda redze kā ērglim, velns lai parauj! Dūmaka traucē.

Neraugoties uz to, ka neizdevās labi saskatit konstrukciju, kas piekļāvās skaidri saredzamajiem «zvaniem», es tomēr to uzzimēju. Sanāca, ka milzīga akmens ieliekuma gali piekļaujas divām pakāpjveida piramīdām.

-   Kāda sarežģita konstrukcija! - es iesaucos, pētīdams savu zīmējumu. - Interesanti gan - priekš kam tā ir domāta?

-    Bez šaubām, lai pārveidotu telpu, - atsaucās Rafaels Jusupovs.

-   Starp citu, - es piemetināju, - šī konstrukcija droši vien ietekmē laiku - tās lokveida daļa ļoti atgādina Kozireva laika spoguli.

- Bet es gribētu zināt, - Seļiverstovs pacēla galvu, - ar kādu mērķi vajadzēja šeit pārveidot telpu un izmainit laika plūdumu? Kāpēc senajiem cilvēkiem tas bija vajadzigs? Neviens uz Seļiverstova jautājumu neatbildēja.

Zvanu skanas

Tobrīd es domāju par to, ka senie zinātnieki acīmredzot zinā­ja par telpu kā fizisku realitāti. Pie tam viņi acīmredzot prata objektīvi izpētīt telpu, fiksējot visus tās izliekumus un zinādami, kāda ietekme ir tam vai citam tās pārveidošanas raksturam. Senajiem zinātniekiem droši vien bija arī aparatūra laika pētīšanai, un viņi varēja ietekmēt tā gaitu, ceļot gigantiskas akmens būves, kas pārveido telpu.

Tobrid es jau pilnīgi skaidri sapratu, ka viela ir izliekta telpa, kurā apstādināts laiks, un enerģija arī ir izliekta telpa, taču laiks tajā plūst. Es sapratu, ka šeit, Dievu Pilsētā, senie zinātnieki ar pārsteidzošu akmens konstrukciju palīdzību veidoja kaut kādus vielas un enerģijas veidus. Bet kādus? Ar kādu mērķi?

Man nedeva mieru doma, ka šeit ir radits kaut kas grandiozs un dižens. Bet kas?

Apsēdos Tibetas smiltis un sajutos pavisam mazs mazītiņš.

- Nu, ko, piemēram, nozīmē šie «zvani»? - sāku prātot. - Ne jau skaistuma dēļ tos te cēla?! Var pieņemt, ka «zvani» izliec telpu … zvana formā, bet… priekš kam tas ir vajadzīgs - vai «zvanvei- da vielas radīšanai», vai varbūt «zvanveida enerģijas» radīšanai? tin kāpēc šis «zvans» ir tik milzīgs? Atomu izmērs taču…

Galu galā es sapinos savos prātojumos. Šī svētā vieta, kur mums, pateicoties liktenim, bija tā laime atrasties, bija mīkla, neiedomājami nozīmīga mikla. Ar katru sava ķermeņa šūniņu jutu, ka man - parastam «trīsdimensiju» Krievijas iedzīvotājam ar parastu tatāru uzvārdu - Muldašovs - nav lemts saprast seno cil­vēku nodomu, aptvert viņu zināšanu dziļumu un viņu izmantotās tehnoloģijas principus. Man bija ļauts tikai paskatīties uz leģendāro Dievu Pilsētu un … veidot hipotēzes par to, kāds bijis tās mērķis.

Apsēdos Tibetas smiltīs un sajutos mazs mazītiņš

Toreiz, sēžot Tibetas smiltīs, es nezināju, ka drīz vien, pēc neilga laika, mēs - Krievijas zinātnieki - pēkšņi mazliet, mazliet sapratīsim seno cilvēku nodomu un pat no šis niecīgās saprat­nes mums kļūs baisi.

- Šef, paklausies, - atskanēja Ravila Mirhaidarova balss.

Pagriezos un paskatijos uz Ravilu, kas raudzījās uz «zvaniem».

-   Man šķiet, ka tie zvani, ko izmanto visas reliģijas, ir nākuši no šejienes, no Dievu Pilsētas, tas ir - tikuši vei­doti pēc šo Tibetas «zvanu» parauga. - Ravils parādīja ar roku.

-     Manuprāt, zvans nav tikai skaņu veidojošs instru­ments, kādu pasaulē ir vesels

lērums, tas pirmām kārtām ir figūra, kas attiecīgā veidā izliec telpu un tādējādi koncentrē ap sevi tās smalkās enerģijas, kas cil­vēkos rada dievbijīgas un Dievu apliecinošas emocijas. Ar zvanu skaņām šīs smalkās enerģijas izplatās un it kā sauc cilvēkus pievērsties galvenajam - Dievam.

-   Tev droši vien ir taisnība, - es teicu un piecēlos kājās.

-   Bet, ja ieiet, lūk, tās lokveida konstrukcijas, kura, visdrīzāk, ir laika spogulis, iedarbības laukā, tad cilvēks droši vien acumirklī nodzīvo savu dzīvi un pārvēršas pelnos, - piemetināja Seļiverstovs.

-   Dievu Pilsēta ir radīta tikai priekš iesvētītajiem, - nopūtās Ravils.

-   Ejam, - es nokomandēju.

Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

__ Daua Tencings (šerpa)

4. nodala

KĀDS TAD IR KAILASS?

Pēc kāda laiciņa, kad bijām nokāpuši lejā, mūsu priekšā at­klājās svētais Kailass.

-   Re, kur viņš ir! - teica Rafaels Jusupovs.

-         Ar laiku mums veicas! Parādījās zila debess, - piemetināja Seļiverstovs. - Mainigs mākoņu daudzums, kā saka.

-          Serjoža! Serjoža! - Seļiverstovam uzsauca Rafaels Jusu­povs. - Nofotografē mani uz svētā kalna fona!

-   Labi. Tikai paejies mazliet atpakaļ, jaks stāv priekšā.

-   Labi.

Skatijos uz svētā Kailasa virsotni, kas pacēlās pāri grēdai. Sniega ietērpā tas mirdzēja uz zilo debesu fona. No svētā kalna plūda kaut kas maģisks.

-  Tantrisko spēku centrs uz Zemes, - piezīmēju pats pie sevis.

Bet pēc tam es mainīju savas domāšanas raksturu un pievēr­sos lietišķam stilam. Sapulcināju puišus un sāku komandēt.

-          Līdz tumsai palikušas apmēram trīs ar pusi stundas. No šejienes nevar redzēt visu Kailasu, tā ir tikai virsotne. Ierosinu sadalīties grupās. Sergejs Anatoļjevičs un Rafaels ies pie jakiem, dzinējiem un pavadoņa un iekārtos nometni. Re, kur viņi ir! - es

rādiju. - Bet mēs ar Ravilu paiesimies pa ieleju, lai atrastu plašāku skatu uz Kailasu, pēc tam iesim uz austrumiem un paskatīsimies uz svētā kalna dienvidrietumu pusi. Darīsim tā - kamēr laiks ir labs! Mēs droši vien atgriezisimies tikai tumsā. Azimuts uz mūsu nometni man ir. Tumsā nepiemirstiet spīdināt baterijas vai šad tad izšaujiet pa raķetei. Labi?

-Nu, labi.

-   Ejam, Ravil! Laika ir maz. Sokolāditi gan kādu iedodiet līdzi!

Seļiverstovs sāka rakņāties pa kabatām.

-   Še, ņem!

-   Paldies.

-   Mēs ar Ravilu paspējām paspert tikai dažus soļus, kad ie­raudzījām, ka «mūsu» jaks pagriežas un sāk soļot mums līdzi.

-   Nu, vai zini! - tik vien spēju pateikt.

-   Paklau! Tu, Sergej Anatoļjevič, soļo pa priekšu tikpat svari- gi kā viņš. - Rafaels Jusupovs parādija uz mani. - Bet jūs ar Ravilu stājieties aiz mums un pēc kādiem desmit metriem klusiņām lavieties prom. Ja jaks to ari pamanis, tad ies blakus tam, kurš iet pa priekšu, tas ir - domās, ka Seļiverstovs ir dzinējs Muldašovs.

Visdižākā piramida pasaule

Eksperiments patiešām izdevās, un mēs ar Ravilu, tā teikt, «aizlavījāmies» un enerģiski soļojām uz austrumiem. Pēc kādiem

sešiem kilometriem apstājāmies vietā, no kurienes svētais Kailass izskatījās daudz diženāks. Salīdzinājumā ar to Tibetas pakalni šķita neievērojami un strupi. Kailass atgādināja grandiozu un neparastu pakāpjveida piramidu. Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka ši milzīgā piramidālā konstrukcija 6666 metru augstumā ir cilvēka roku darbs vai arī… Kailasam apkārt redzamās kalnu kores ar banālajām virsotnēm un aizām it kā pasvītroja svētā Kailasa mākslīgo izcelsmi.

-   Šef, tas taču nav īsts kalns, tā ir piramīda, - čukstēja Ravils, nenovērsdams acis no Kailasa. - (Jn diezin vai cilvēki būtu sākuši pielūgt parastu, lai arī ļoti skaistu kalnu, par kuru ir daudz mītu un leģendu. Nē! Cilvēki pielūdz vislielāko piramīdu pasaulē.

-   Labi teikts. Malacis! Tikai…

-Kas?

-    Tikai sazin kāpēc cilvēki nepielūdz Ēģiptes un Meksikas piramidas… (Jn visas pasaules svētceļniekiem tikai ieraudzit vien svēto Kailasa piramīdu šeit, Tibetā, skaitās ne tikai laimes

kalngals, bet ari sākums jaunai garīgai dzivei. Kāpēc tā?

-   ???

Ravils Mirhaidarovs: - Cilvēki pielūdz vislielāko piramīdu pasaulē - svēto Kailasu

-   Man, man, - es sāku stostīties, - man šķiet, ka ar šo kalnu saistīts dzīves… cilvēka dzives jēdziens.

Galvā atkal sagriezās domu virpulis. Centos atrast kādu skaidrojumu svētā Kailasa saistībai ar cilvēka dzīvi uz Zemes, bet… pamazām manas domas pārvērtās banālā un nervozā juceklī. Papurināju galvu, lai tiktu vaļā no šī jucekļa, un atkal sāku skatities uz Kailasu.

-    Paskaties, Ravil, manuprāt, Kailasa piramīdas pakāpieni labāk redzami no šejienes, no dienvidaustrumu puses, nevis no rietumu puses.

-   Laikam gan.

-Ar ko tas varētu būt saistits? Kailasa virsotni sedzošajai snie­ga cepurei visur ir jābūt vienādai. Varbūt to ietekmē atspīdumi?

Viena vienīga mīkla

-   Šis kalns, - Ravils paraustīja plecus^ - ir viena vienīga mikla! Varbūt tantriskie spēki, kuru centrs ir šis mīklainais kalns, mums neizprotamā veidā izkropļo redzes uztveri. Varbūt… Kas to lai zina?

Es sapratu, ka šeit, šajā svētajā vietā, mēs ne tikai sastopamies ar vienu mīklu pēc otras, bet esam vienas vienīgas miklas vidū. Būdams zinātnieks, esmu pieradis «minēt» zināt­niskas mīklas, un tās ir kļuvušas it kā par manas dzives sastāv­daļu. Bet šeit viss bija citādāk. Pareizāk sakot, šai Tibetas mīk­lai bija cits raksturs-tā bija neaptverami dižena un grandioza un it kā čukstēja, ka nāk no paša Dieva.

Pētīdams svēto Kailasu, es atcerējos vārdus no Angarikas Govindas grāmatas - ka tā ass, kas savieno daudzas pasaules, iet caur šo kalnu (vai… piramīdu?). Atcerējos ari Bonpo lamas vārdus, ka Kailasa komplekss tika celts ar piecu elementu spēka palidzību. Tūdaļ iztēlojos, ka šī ass, kas savieno paralēlās pasaules, ir tā leģendārā piecu elementu enerģija jeb vienotā paralēlo pasauļu enerģija, kuru reliģiskajās mācībās sauc par dzīvības spēku. (Jn šī enerģija ir vadāma tikai ar jūtām, ar tām pašām jūtām, kas mūsos viļņojas ik minūti un ik sekundi, bet kuras, atšķirībā no mūsu jūtām, ir kristāltiras un īstas Mīlestības uz Dievu apstarotas.

Es pilnīgi reāli sapratu, ka mūsu trīsdimensiju pasaules piek­tais elements - Cilvēks (tas ir - mēs un jūs) - nav rīcībspējīgs sava zemā tīro domu potenciāla dēļ un nevar piedalīties piecu elementu enerģijas radīšanā. (Jn tāpat es arī sapratu, ka droši vien paralēlās pasaules palidz viena otrai un kāds četrdimensiju cilvēks, kas kādreiz sensenos laikos no Šambalas vai no para­lēlās pasaules ir atnācis mūsu trīsdimensiju pasaulē, ar sevi papildināja nepietiekamo piekto elementu - Cilvēku, un pēc tam brīnumainais piecu elementu spēks sāka darboties šeit, «Mūžīgā Kontinenta» rajonā, slīpējot kalnus un pārvēršot tos apbrīnojami sarežģītās piramīdās un laika spoguļos. Šeit tika radīts kaut kas ļoti, ļoti svarīgs! Bet kas?! To es nezināju.

-   Šef, laiks iet, - atskanēja Ravila balss.

-   Ejam, ejam, - es pakratīju galvu, it kā atbrīvodamies no pēkšņās domu plūsmas.

Kailasa virpotais tēls

Ejot atpakaļ uz rietumiem, mēs apstājāmies gandrīz pretī svētajam kalnam. No turienes Kailass izskatījās diženi, kaut kā nedabīgi paceldamies pāri Tibetas kalniem. Tikpat labi bija redzama pakāpjveida konstrukcija un kaut kāda iemesla dēļ izveidotā centrālā vaga.

«Kādēļ vajadzīga šī vaga?» bezcerīgi pūlējos izdomāt un, pro­tams, atbildi neatradu.

Pēc tam sākām atiet uz dienvidiem, kāpjot augšup pa nogāzi un attālinoties no svētā kalna, zinot, ka pavērsies skats uz tā pakāji, ko ieskāva un aizsedza kalni. Atgājuši kilometru tālāk, ievērojām, ka vietā, kur pakāpieni beidzas, sākas krauja, kurai arī ir Kailasa dienvidaustrumu pusei raksturīga pusapļa forma.

Pagājuši vēl kilometru uz dienvidiem, redzējām, ka krauja kļuvusi vēl dziļāka, un varēja saskatīt to līdz pašai lejai. Ravils uzstādīja videokameru uz stativa, un mēs objektiva milzigajā palielinājumā sākām pētīt šo krauju un aizas dibenu.

-  Kāda gluda krauja, vai ne? It kā daļa kalna būtu nogriezta ar nazi, - atskanēja Ravila komentārs.

-  Tā gan, - piekritu, ieskatijies okulārā. - Pa krauju iet tikai centrālā vaga. Starp citu…

-   Kas?

-Angļa Tima pavadonis, vārdā Gelu…

-   Tas, kuram matos bija daudz utu, kas līda uz ap galvu apsietās sarkanās lentes? - Ravils mani pārtrauca.

-   Jā, tas pats. Tad, lūk, šis Gelu teica, ka Kailasa pakāpieni nomet cilvēku bezdibenī, un bezdibenis ir tik dziļš, ka jākrīt ļoti ilgi. Droši vien viņš stāstīja par šo bezdibeni, - es teicu, ar acīm ieurbies okulārā.

-   Jākrīt tur ir… - Ravils centās novērtēt, - kādi septiņi simti metru, varbūt pat kilometrs.

-   Bet es skatos uz Kailasa virsotni, - es turpināju, neatrau­dams acis no okulāra, - un nevaru saprast, vai tur ir laukums vai nav. Pavadonis Gelu teica, ka svētā kalna virsotnē ir lidzens laukums, bet cilvēki tur sēdēt nevar, tur var sēdēt tikai Dievi. Pat Dievam līdzīgos jogus Milarepu un Bonpo kalns nometis lejā.

-Ticēt utainam, neizglitotam cilvēkam… - Ravils šaubijās.

-   Ne jau utis te ir svarīgas, - es atcirtu. - Šis cilvēks stāsta to, ko no mazotnes ir dzirdējis Tibetas leģendās. Bet leģendas ir senās zināšanas, tās reti kad melo, Ravil!

-   Bet…

-   Labāk pievērsīsim uzmanību Kailasa virsotnei, skatoties no dažādām pozīcijām - no dienvidiem, rietumiem, ziemeļiem un no austrumiem. Nevar izslēgt, ka mums izdosies izveidot kalna virsotnes matemātisko rekonstrukciju un noskaidrot - ir tur laukums vai nav.

-   Bet priekš kam tas vajadzigs? - Ravils apjuka.

-   Nezinu, - es drūmi atteicu.

Tobrīd es nezināju, ka mums patiesi izdosies izveidot šo matemātisko rekonstrukciju un atklāt Kailasa virsotnē līdzenu kvadrātveida laukumu, bet domas par to mūs pietuvinās seno cilvēku kuģa noslēpumam.

Bet toreiz es turpināju skatīties videokameras okulārā.

Kailasa krauja. Redzamas akmens šķembas un putekļi

-    Zem kraujas Kailasa dienvidaustrumu pusē ir divainas smiltis un šķembas.

-   Šef, ļauj paskatities.

-   Skaties.

-   Patiešām zem kraujas ir smiltis un šķembas, tā kā skaidas pēc kokapstrādes, - Ravils brinījās.

-   Nu re! - es iesaucos. - Tā jau tā lieta! Tie ir akmens putekļi, kas palikuši pēc kalna novirpošanas, lai izveidotu to par piramidu.

-   Interesanti, vai Kailass ir virpots ar to pašu divaino aparā­tu, kuru redzējām Svajambanatas templi? - Ravils satraucās.

-   Iespējams, iespējams. - Vairāk neko nevarēju pateikt.

Es vēl nezināju, ka šeit, Dievu Pilsētā, mēs drīz vien ierau­dzīsim vēl vienu seno cilvēku aparātu, nesalidzināmi varenāku, ar kura palidzibu acīmredzot tad ari tika slīpēti kalni.

Atdaloša vaga

Bet pašreiz, saliecies trijos līkumos pie okulāra, es skatījos uz šiem akmens putekļiem. Pēc tam mana uzmanība atkal pievērsās Kailasa centrālajai vertikālajai vagai.

«Interesanti, priekš kam tā ir taisīta?» domāju un domāju, nenovērsdams acu no šīs vagas.

Pēc tam es pagriezos, paņēmu karti un noorientēju Kailasa vertikālās vagas projekciju uz dienvidiem. Sanāca, ka vagas projekcija iet tieši pa šauro starpu starp Manasarovara un Rakšasa ezeru, tas ir - it kā atdala šos divus ezerus. Tūliņ atcerējos Ču-Gompas klostera mūka Tlenurpu stāstu, ka bijuši laiki, kad pār Kailasu valdījis Dēmonu Dievs, kas radījis dēmonu ezeru Rakšasu. Bet pirms 2300 gadiem Labais Dievs, vārdā Toče, radījis svēto ezeru Manasarovaru.

«Vai šī vaga būtu atdalošā josla starp Labo un Ļauno?» es

Kailasu pārdalošā vaga. Priekš kam tā domāta?

Lauka apstākļos izdarīts Gurla-Mandata kalna rajonā redzamās piramidālās konstrukcijas zīmējums

nodomāju, mazliet saviebdamies no savas domāšanas ezo- teriskā rakstura.

Pēc tam mans skatiens virzienā pa azimutu no Kailasa ver­tikālās vagas projekcijas uz dienvidiem izslīdēja starp Mana- sarovara un Rakšasa ezeru un aizsniedzās tālumā līdz Gurla- Mandata kalnu masīvam, kas saskaņā ar tibetiešu leģendām arī tiek uzskatits par svētu. Taču azimuts noveda nevis pie Gurla-

Gurla-Mandata kalna rajonā redzamās piramidālās konstrukcijas fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc datorapstrādes

Mandata kalna virsotnes 7728 metru augstumā, bet pie kāda kalnu pārejas punkta starp kalnu un kalnu masivu, kas atradās vairāk uz austrumiem.

Visiem spēkiem ieskatijos šajā sniegotajā kalnu pārejas punktā un… jau pat neizjuzdams nekādu pārsteigumu, ieraudziju konstruk­ciju, kas ļoti līdzinājās nelielai, absolūti pareizas formas divpakāpju piramīdai. Šis nelielās piramīdas virsotnē bija paaugstinājums, rietu­mu pusē to klāja sniegs, un tā stāvēja kaut kādā tīri baltā kvadrātā, ko norobežoja melna zigzagveida josla. Ilgi pētīju šo balto kvadrātu, bet tā arī nesapratu, kā tas radies - it kā tur būtu sniegs, tikai kvadrā­ta iekšienē tāds baltāks. Kāpēc tā? Pavisam nesaprotami.

-    Tur tālumā ir piramīda. Vairākus desmitus kilometru no šejienes. Detaļas nevar redzēt. Ļoti interesants ir baltais kvadrāts, - purpināju sev zem deguna.

-    Tā piramīda nemaz nav tik maza. Gandrīz tāda pati kā Heopsa piramīda; mēs taču skatāmies no liela tāluma, - skatī­damies okulārā, teica Ravils. - Taču starp visiem šiem Tibetas piramidālajiem gigantiem… tā patiešām izskatās maza.

-   Nūja.

-    Paklausies, šef! Interesanti, kāpēc te vajadzēja būvēt tik gigantiskas piramīdas? Kāda tam jēga? Pagriezies atpakaļ un paskaties uz Kailasu - tas taču ir piramidāls koloss, tā ir… superpiramīda! Kādēļ vajadzīgi tik lieli izmēri?

-   Nezinu, Ravil. Bet… bet es jūtu, ka tas, ka senie cilvēki radī­ja Dievu Pilsētu, ir nozimīgi priekš visas Zemes. Šo dīvaino pil­sētu būvēja ar kādu ļoti svarīgu un grandiozu mērķi.

Kādu brīdi pastāvējām klusēdami, tad es teicu:

-   Paiesim vēl uz dienvidiem augšup pa nogāzi kādus divus kilometrus - gribu labāk apskatīt pašu Kailasa kraujas apakšu… var būt, ka tur… arī ir piramidas. Driz gan sāks krēslot, arī migliņa ceļas. Ejam ātrāk, jāsteidzas.

Kas ir Kailasa kraujas apakša?

Nogājuši šos divus kilometrus, atkal uzstādījām uz statīva videokameru un sākām skatīties okulārā. Kailass jau bija tālu, taču svētā kalna kraujas apakšu varēja redzēt diezgan labi, ne­raugoties uz dūmaku. Kā jau es paredzēju, kraujas apakšā mēs ieraudzījām trīs piramīdas. Bez tam mūsu uzmanību pievērsa divi Kailasa atzarojumi: rietumu atzarojums beidzās ar kaut ko līdzīgu milzīgam akmens stabam, kura virsotnē varēja redzēt mazu piramidu, austrumu atzarojums bija ļoti garš - vismaz 2- 3 kilometri.

Atradu plakanu akmeni, apsēdos un sāku zimēt visu šo skatu. Protams, es zīmēju diezgan shematiski, it kā domās piezīmēdams tās vietas, kuras klāja sniegs, kuras bija sabrukušas vai slikti saredzamas dūmakā. Dabiski, ka, shema- tizēdams zīmēšanas procesu, es kaut kur varēju kļūdīties un pat kādu pareizas formas kalnu pacēlumu pieņemt par piramidu, bet varu pateikt pavisam precīzi, ka nekur un nekad nefantazēju. (Jn nebija jau arī nekāda iemesla fantazēt - šī dīvainā Dievu Pilsēta jau tā bija pilnum pilna brinumu.

Zīmējot trīs Kailasa kraujas apakšā redzamās piramidas, pievērsu uzmanību tam, ka tur ir ari kaut kas terasei līdzīgs, uz kuras stāv divas pakāpjveida piramidas. Vienai no tām, mazāka­jai, kuru atzīmēju ar 100. numuru [1] , bija nošķelta virsotne un divas vertikāli nošķeltas malas. Otrai - lielākajai (99. numurs) bija četras šķautnes un smaila virsotne.

Nedaudz uz dienvidaustrumiem - it kā uz otras, zemākas terases - bija vēl viena piramīda (101. numurs), kuras virsotnē pacēlās biezs cilindrisks paaugstinājums.

Pēc tam es sāku uzmanīgi pētīt Kailasa rietumu un austrumu atzarojumus.

-   Ravil! Liekas, ka pavadonis Tatu mums stāstīja, ka ir divi Kailasi - Lielais un Mazais. Pareizi? - es jautāju.

-   Skaidri atceros, ka viņš tā teica. Es jau sen cenšos saskatīt Mazo Kailasu. - Ravils koncentrējoties sarauca uzacis.

-   Vēl atceros, - es turpināju, - ka Mazais Kailass, kā teica Tatu, atrodas uz augsta akmens pacēluma Lielā Kailasa rietumu pusē un tas ir maza, skaidri saredzama piramīda. Tatu teica arī, ka Mazā Kailasa loma nav mazāka kā Lielā.

-    Jā, jā. Mani pat pārsteidza šis apgalvojums, ka Mazā Kailasa loma ir tik liela, - Ravils atsaucās.

Piramidālo konstrukciju Nr. 100, 99 un 101, kas atrodas K ulasa pakājē, fotouzņēmuma oriģināls un attēls pēc 3D modelēšanas

- Tad re, paskaties - tas Kailasa rietumu atzarojums ar cilin­drisko izvirzijumu, kas beidzas ar mazu piramidu, manuprāt, ari ir Mazais Kailass. Tālu gan, bet pamēģināsim pieiet tuvāk un paskatīsimies, vai tā ir taisnība.

Es shematiski uzzimēju savu iedomāto Mazo Kailasu (4. nu­murs) un, protams, arī Lielo Kailasu (98. numurs).

Lielā Kailasa austrumu atzarojumam (103. numurs) bija iz­liekta forma, un tas atradās tajā pašā limenī kā mūsu iedomā­tais Mazais Kailass. Interesanti bija tas, ka uz ši atzarojuma arī bija vertikāla vaga (102. numurs), kas bija tāda pati kā Lielā Kailasa centrālā vaga.

- Atkal vaga! Ko tas varētu nozīmēt? Ko tā šeit atdala? - iesaucos pie sevis.

Uz šā austrumu atzarojuma es pievērsu uzmanību vispe­rifēriskākajam izvirzījumam (104. numurs) un ilgi pētīju to vi­deokameras okulārā un binoklī. Šajā izvirzījumā slēpās kaut kas draudošs.

«Varbūt tas ari ir tas «karmas akmens», par kuru rakstīja Angarika Govinda?» es nodomāju, nevarēdams atrast atbildi.

Vēl dažas minūtes aplūkoju Lielā Kailasa austrumu atzaroju­mu. Sazin kāpēc mani pārņēma iekšējs nemiers, kas pamazām pārvērtās bailēs. Cenšoties pārvarēt šis sazin no kurienes

radušās jūtas, es sāku zimēt Lielā Kailasa austrumu atzarojumu. Es vēl nezināju, ka zīmēju Nāves Dieva Jamas Spoguļa otru pusi.

Kad beidzu zimēt, mēs straujiem soļiem devāmies uz zie­meļrietumiem, neatraudami skatienu no Kailasa. Svētais Kailass gan paslēpās aiz pakalniem, gan atkal parādījās, pārsteigdams ar savu varenību.

Cik te daudz piramīdu!

Drīz vien mūsu priekšā pavērās skats uz visu piramidālo kon­strukciju grupu, kas bija Kailasa pakājē.

-   Cik te daudz piramīdu! - iesaucās Ravils.

-  Ir tāda sajūta, ka piramīdas klājas viena uz otras. Kaut kāds piramīdu konglomerāts! - es piebildu.

-     Starp citu, šī piramidālo konstrukciju grupa atrodas nedaudz tālāk no svētā Kailasa nekā tā grupa, kuru mēs nupat zīmējām.

-  Tās piramīdas ir ļoti senas un daudzās vietās ir sairušas, - nopūtās Ravils. - Bet kāda formu daudzveidība! Neviena…

-   Sāksim zīmēt un fotografēt! Drīz sāks tumst, - es viņu pār­traucu. Tu fotografē un filmē ar videokameru. Es skraidīšu pa pakalniem, lai zīmējumā varētu attēlot telpisku skatu. Fotografējot to nav iespējams panākt. Tikai zīmējumā.

-   Jā… Skraidīt 5000 metru augstumā…

«Pārskrējis» pāri dažiem pakalniem, uzzīmēju pirmo zīmēju­mu.

-   Clh! - es nopūtos.

Bija skaidri redzams, ka gubu mākoņi sāk mest melnas ēnas uz tām piramidālajām konstrukcijām, kuras es zīmēju. Tāpēc

nevarēja gaidit, ka fotogrāfijas un video- uzņēmumi būs labākā kvalitātē. Diezin vai foto un videotehnika varēs «izsisties cauri» melnajai augstkalnu ēnai, bet cilvēka acs var to izdarit, uztverot neparasto kalnu deta­ļas, kurus klāja šī mel­nā ēna.

No visa tā, ko es uz­zimēju, visinteresan­tākā man šķita nepa­rasta konstrukcija, kuru es apzīmēju ar

92. numuru. Tā bija konstrukcija, no kuras augšup veda plati pakāpieni un kura beidzās ar trijstūrveida «jumtu».

«Interesanti, ko gan varēja nozimēt šādā veidā izliekta telpa? Kādu vielu radija senie cilvēki, laužot telpu tādā formā un apstādinot tajā laiku? Ja senie cilvēki tā veidoja kaut kādu molekulu, tad kāpēc sākotnējā variantā tai bija tik grandiozi izmēri? Vai tiešām molekulas savā pimsākumā ir piramidālas formas un atšķiras viena no otras ar izliektas telpas raksturu?» es domāju, kasīdams pakausi.

Pa kreisi uz rietumiem no 92. konstrukcijas bija redzamas divas piramidālas konstrukcijas (nr. 89 un 90), starp kurām bija

Piramidālo konstrukciju nr. 89 un 90 fotogrāfiju oriģināli un attēli pēc datorapstrādes (3D-modelēšanas)

redzams parasts Tibetas pakalns ar nedabīgi smailu virsotni. 89. piramidālā konstrukcija bija diezgan stipri izpostīta, bet diezgan skaidri bija redzamas pakāpjveida piramīdas iezīmes, un tās augšējā laukumā bija kaut kādas būves, kuras, tajā vai citā pakāpē piedomājot, varēja interpretēt kā kaut kādu enerģiju raiditāju. 90. konstrukcijai acīmredzot bija divpušu pakāpjveida piramīdas forma ar skaidri izteiktu centrālo aili augšējā pakā­pienā.

Cilindrs

Bet mani vairāk par visu interesēja parasts Tibetas pakalns ar nedabīgi smailu virsotni. Lai labāk varētu to saredzēt, pakāpos augstāk uz tuvākā pakalna un no turienes skaidri ieraudzīju, ka pakalna virsotnē ir cilindriska tapa.

-   Ravil! Nāc šurp! Paņem videokameru un binokli! - es ieklie­dzos.

Kad pienāca Ravils, es, rādīdams uz to, jautāju:

-   Kā tu domā, kas tas ir?

-   Izskatās pēc gūrija, - viņš teica. - Dažreiz vietējie iedzīvotāji vai tūristi atzīmē takas, no akmeņiem veidojot gūrijus.

-Ja tas ir gūrijs, - es iesmējos, - tad cik tas ir liels?! Man izskatās, ka tas sniedzas vismaz tris vai četrstāvu mājas aug­stumā. No akmeņiem sakraut tik augstu gūriju… tas taču sagāzīsies.

-   Nu, laikam gan, - Ravils piekrita. - Tāda sajūta, ka šī «tapa» gluda cilindra veidā izgriezta no viena akmens, uznesta tā pakalna virsotnē un nolikta tur, tāpat kā … kā tika atnestas un uzstādītas Lieldienu salas milzīgās statujas vai kā… no tālienes atnesti akmens bloki Ēģiptes piramīdu būvei.

-   Lidzinās cilindram. Tā kā bāka…

-   Bet bez logiem un bez durvim.

-   Nu ja. Interesanti - priekš kam tas domāts? - Biju apjucis. - Es, piemēram, nezinu. (Jn tu?

-   Es ari nezinu. - Ravils nodūra galvu.

Mēs apklusām. Es aizvien vairāk un vairāk ticēju, ka visas šīs tā saucamās konstrukcijas, kuras mēs redzam, fotografējam un zīmējam, nav dīvaini vēja un ūdens radīti veidojumi. Tās kādreiz sen, sen kāds te ir veidojis - pārāk stipri tās kontrastē un izceļas uz dabisko Tibetas pakalnu fona. Jā, un… te ir kaut kāda secī­ba un konsekvence! Jā, un… te jūtams kaut kāds plāns, tikai mums tas ir nesaprotams, nu galīgi nesaprotams… Skaidrs ir tikai tas, ka šīs konstrukcijas ir senas, ļoti senas, un tikai to dru­pas atgādina par Dievu Pilsētas dievišķo skaistumu.

Sāku domāt par tām metodēm, kādas izmantotas šo divaino milzigo būvju celtniecībai. Izskatījās, ka tikuši slīpēti dabiskie kalni un arī likti kopā milzigi akmens bloki vai veidotas akmens konstrukcijas un pēc tam pārnestas uz vajadzigo vietu. Bet kā tas tika darīts? (Jn ar kādu mērķu? To es nezināju.

Sāku no jauna pētīt «cilindru» binoklī.

-     Ravil! Paskaties, tam cilindram ir tāds kā knābītis. Interesanti, kurā virzienā tas rāda? Pamēģināsim pēc kompasa noteikt uz kartes!

Kādas piecas minūtes noņēmos ar kompasu un iesaucos:

-   «Cilindra» knābis rāda uz Mazo Kailasu! Es tev saku, ka tajā Mazajā Kailasā kaut kas ir, ne jau tāpat vien pavadonis Tatu teica, ka tas ir tikpat nozīmīgs kā Lielais Kailass.

Tas ir senas piramīdas, nevis ūdens un vēja veidojumi

Es zināju, ka driz mēs iesim uz Mazo Kailasu un varēsim to labi apskatit. Bet tagad mums bija jāuzzīmē un jānofotografē piramīdām līdzīgas konstrukcijas, kuras bija redzamas no jau minētās konstrukcijas nr. 92 austrumu puses.

- Lūk, es zīmēju kārtējo piramīdai līdzīgo konstrukciju un apzīmēju to ar numuru «93», - bubināju zem deguna, - un nemaz neesmu pārliecināts, ka tā ir mākslīgi radīts veidojums, nevis vēja un ūdens iedarbības rezultāts. Zīmēju vienu konstrukcijas daļu pēc otras, un sanāk kaut kas ļoti līdzīgs piramīdai, tikai ar kaut kādām daudzveidigām piramīdām līdzīgām konstrukcijām uz «jumta». Ko nozīmē šīs konstrukcijas uz «jumta»? Kāpēc tās tur stāv? Kāpēc Ēģiptes piramidas ir vienkāršas, lakoniskas un daudzējādā ziņā līdzīgas viena otrai, bet šeit, Tibetā, visas piramīdām līdzīgās konstrukcijas ir neticami daudzveidīgas, un ši daudzveidība izpaužas ari daudzajās detaļās, kas papildina pašu «seno piramīdu»? Neredzu formu atkārtošanos! Kāpēc Ēģiptē Gīzas kompleksā Heopsa, Hefrēna un Mikerīna piramīdas ir tik līdzīgas viena otrai un atšķirīgi ir tikai to izmēri? Bet te nav nekādas atkārtošanās, nekādas atkārtošanās! Vai tikai es te

Lauka apstākjos izdarīts piramidālo konstrukciju nr. 93 un nr. 94 zīmē­jums

Piramidalās konstrukcijas nr. 94 salīdzinājums ar parastajiem Tibetas pakalniem (oriģināls)

nezīmēju vēja un ūdens darba dīvaino darbu, kā tu domā, Ravil?!

-   Katmandu, Svajambanata stūpas kompleksā mazo stūpu for­mas arī neatkārtojas, katra ir savādāka. - Ravils stūrgalvīgi skatījās man acis. - Bet tu, šef, pats teici, pareizāk sakot, domāji, ka Svajambanatas stūpas komplekss simbolizē Kailasa piramidālo kompleksu. Te nu mēs zīmējam to, ko simbolizē Svajambanatas mazās stūpas. Ja ticam šai hipotēzei, tad šeit, Dievu Pilsētā, arī nav jābūt piramidālo formu atkārtojumam. Un tas tieši pierāda…

-   Nūja, - es norūcu.

-   Paskatīsimies vēlreiz uz piramīdu nr. 93, - Ravils iekarsis turpināja, - kādas var rasties šaubas? Viss taču ir skaidri re­dzams - tā ir visistākā piramīda! Re, kur ir pat labi saglabājušies pakāpieni, tie izskatās kā joslas. Vai tad vējš, vai, tos pakā­pienus taisīja?!

-   Nūja, - es vēlreiz norūcu.

-  (Jn blakus ir vēl viena piramida - ari pakāpjveida. Un uz tās «jumta» ari ir veidojumi, tikai mazliet citādi. Ja to salīdzina ar parastajām…

-  To piramidālo konstrukciju es apzīmēju ar numuru «94», - es pārtraucu.

- Bet, ja salīdzina piramidālo konstrukciju numur «94» ar parastajiem Tibetas pakalniem, tad ir skaidri redzams, ka tā ir pavisam citāda, pavisam citāda, tā ir… mākslīgi veidota. Es domāju, ka no turienes būs labi redzams. - Ravils ar roku parādīja pakalna virzienā.

Viņš pagāja kādus divsimt metrus un pasauca mani. Es, iespiedis padusē piezīmju burtnīcu, piegāju pie viņa.

-     Re, piramidas nr. 94 virsotne starp diviem Tibetas pakalniem. Tibetas pakalni ir vēja darbs, bet piramidālā kon­strukcija - tā ir kāda veidota! Saku vēlreiz - kāda darba rezultāts! Bet kā? Nezinu… - teica Ravils.

-   Nūja, - es kārtējo reizi norūcu.

Pabeidzu zimējumu. Caur galvu izskrēja doma:

-    Viela ir piramidala. Bet vielu daudzveidību nosaka to piramidālo konstrukciju formu daudzveidiba… kas rada vielas.

Pa labi no piramidālas konstrukcijas nr. 94 bija redzama vēl viena konstrukcija. Es, pat īpaši nebrīnoties par tās dīvaino formu - trapecveida un trisstūrveida veidojumiem -, ātri to uzzīmēju (nr. 95.).

Bija jāpasteidzas. Sāka tumst. Līdz nometnei bija vēl tālu, un mēs straujiem soļiem devāmies rietumu virzienā. Pēc kādiem diviem kilometriem Ravils iesaucās:

-   Šef! Re, kur vēl viens komplekss parādījās! Kaut kas līdzīgs senajām būvēm. Ļoti izpostītas, bet… var atšķirt.

Kamēr Ravils fotografēja un uzņēma video, es «paklaiņoju» pa tuvākajiem pakalniem, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu, un visu to uzzīmēju. Bija redzams, ka augstākajā pakalnā, kas atradās Kailasa priekšā, ir palikušas tādas kā sensenis izdarītas mehāniskās apstrādes pēdas. Šīs, tā teikt, apstrādes pēdas uzmanīgi apskatot, iezīmējās struktūras, kas stipri lidzinājās divām milzigām pakāpjveida piramīdām. Vienas (nr. 14) virsotnē diezgan labi varēja saskatīt kaut ko līdzīgu trijām apaļām plāksnēm, kas saliktas cita uz citas, bet otras (nr. 17) virsotnē bija redzamas it kā daudzas cieši viena pie otras stāvošas senas figūriņas.

-   Senas, visas ļoti senas, - es murmināju pie sevis, - grūti atbildēt, vai tās visas ir mākslīgi veidotas vai ir vienkāršas kalnu variācijas.

Tornītis

Bet visā šajā kompleksā īpaši skaidri izdalījās cilindriskas formas «tornītis» (nr. 16). Pats cilindrs bija baltā krāsā un krasi kontrastēja ar pelēkbrūno klinšu fonu. Cilindra virsotnē bija četras apaļas tumši brūnas plāksnes, kas virzienā uz virsotni kļuva mazākas. Pēc orien­tējošiem aprēķiniem, «tornītis» bija vismaz trīsstāvu mājas augstumā.

Pētot «tornīti», man arvien vairāk un vairāk radās iespaids, ka tas nav veidots no akmens, bet gan no kaut kāda cita materiāla, iespējams, ka no metāla. Nebija nekādu šaubu, ka «tornītis» ir māksligi veidots.

«Tornītis» stāvēja uz augsta akmens veidojuma, kas bija līdzīgs pakāpjveida piramīdai, un līmeņa ziņā tas atradās maz­liet zemāk nekā no šejienes labi redzamais, domājams, Mazais Kailass, kam bija tipiskas piramidas forma.

-Līdz tai vietai, kur stāv «tornītis», cilvēkam, pat pieredzējušam alpīnistam, ir ļoti grūti nokļūt. Tāpēc diezin vai šo «tornīti» ir cēluši cilvēki, - es noburkšķēju.

-   Ko? - Ravils nebija sadzirdējis.

-   Paskaties uz «tornīti» videokameras okulārā! Man ir tāda sajūta, ka tas nav taisīts no akmens, bet no kaut kāda cita materiāla. Kā svešķermenis starp akmens konstrukcijām. Diezin vai to ir cēluši vietējie tibetieši - tā vieta ir nepieejama pat alpīnistam.

Ravils atrāvās no videokameras okulāra un, acis iepletis, teica:

-   Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējis. Līdzīgs kaut kādai ierīcei.

-   Vai atceries «cilindru», kuru nesen redzējām? - es atsaucos. - Tas arī bija aptuveni tikpat liels, kaut gan virsotne citāda - kā knābis. Varbūt tas arī nav taisīts no akmens? Tad uz «cilindra» krita mākoņa ēna un bija grūti saskatīt krāsu. Saki, Ravil, kāpēc, tavuprāt, vajadzigs «tornītis» un «cilindrs»?

-   Rēgojas kā zemūdenes periskopi… - Ravils saminstinājās.

-   Nūja, - es pavīpsnāju. - Ja atceramies Austrumu leģendas par zemzemes pasaules pastāvēšanu tieši šeit - Tibetā, tad varē­tu domāt, ka zemzemes cilvēki novēro Zemes virsmu ar kaut kādu ierīču palīdzību.

-   Ja varētu pieiet klāt un apskatīties, - Ravils aizsapņojās.

-   To nedrīkst darīt. Mūsu ziņkāribai nav nekādas vērtibas, - es atcirtu. - Ejam! Jau paliek tumšs.

Pakavs

Gājām, acis no Kailasa nenovērsuši. Pēkšņi uz Kailasa balto sniegu fona es ieraudzīju divainu veidojumu, kas līdzinājās pakavam un bija četrstāvu mājas lielumā.

-   Kas tas tāds? - es teicu un apstājos. - Kaut kāds dīvains «pakavs», stāv, it kā kaut kas to būtu nolicis kalna galā. Šaubos, ka tā ir kalna daļa. Vēl vairāk - «pakava» centrā binoklī skaidri redzams caurums, kura sānos ir acim līdzīgi izvirzījumi, bet virs cauruma - vēl viens pilienveida izvirzījums, tā kā … m… m… trešā acs. Ravil, uzfilmē - paliek tumšs!

Ravils sāka filmēt, bet pēc tam, atrāvies no kameras, nosēca:

-   Velns parāvis! Vakarā parādījušies kaut kādi atspīdumi, bai­dos, ka nekas neiznāks!

Es sāku drudžaini zīmēt. Uzzīmēju ne tikai «pakavu» (nr. 25), bet arī domājamo Mazo Kailasu (nr. 7), tāpat arī dīvaino monu­mentālo konstrukciju (nr. 15), kaut kādu neparastu kalnu struk­tūru konglomerātu (nr. 19, 20, 24, 27 un 28) un divus «balkonus», vai nu dabigas, vai senos laikos īpaši veidotas figū­ras (nr. 29 un 26). Uz īsu brīdi es apakšējā balkonā ieraudzīju pussagruvušu cilvēka seju, bet tur, kā par spiti, uzkrita melnā kalnu ēna.

Pabeidzis zīmējumu, es vēlreiz cieši papētīju «pakavu». Tas patiesi pievilka skatienu.

-   Kāda, Ravil, tavuprāt, ir «pakava» loma? - es pajautāju.

-   Visdrīzāk tā ir kaut kāda antena, - viņš atbildēja.

-   Seno cilvēku akmens antena, - es deklarēju.

Līdz nometnei bija palikuši kādi kilometri trīs. Kļuva arvien tumšāks. Toties pašu Kailasu labi izgaismoja vakara saule. Mēs ar Ravilu līkumojām pa pakalniem, meklēdami pozīciju, no kuras būtu labi redzams Mazais Kailass.

 Dava Tencings (šerpa)

5. nodala

MAZAIS KAILASS - ŠANTAMANI AKMENS GLABĀTAVA

Intuitīvi es jau gandrīz ticēju, ka ši skaistā, sniegotā piramīda Lielā Kailasa rietumu atzarā ir tas pats noslēpumainais Mazais Kailass. Zemapziņas dzīlēs es jutu, ka Mazais Kailass slēpj kaut kādu ļoti svarīgu senatnes noslēpumu. Ne jau tāpat vien pava­donis Tatu teica, ka Mazais Kailass nav mazāk nozīmīgs kā

Lielais Kailass. Nelielā klasiskā Mazā Kailasa piramīda, ko klāja sniega cepure, vilināja pie sevis, it kā apgalvodama - «Es esmu brīnums!»

Piramīda uz trim stabiem

Beidzot mēs atradām vietu, no kurienes Mazo Kailasu varēja redzēt ļoti labi. Mazā Kailasa piramīdas izmērus varēja salīdzināt ar 15-17 stāvu namu. Tā bija novietota uz pamata, kas veidoja it kā trīs kopā savienotus akmens stabus. No šīs vietas bija redzama tikai daļa pamata, bet es atcerējos, ka, apskatot Kailasa kraujas pamatu, šo stabu augstums mums ar Ravilu šķita ne vairāk kā 600-800 metri.

Pie baltās, sniegos mirdzošās Mazā Kailasa piramīdas varēja nokļūt tikai pa gaisu vai… nokāpjot pa ļoti stāvu krauju no Lielā

Mazais Kailass

Kailasa virsotnes. Bet es zināju, ka uzkāpšana Lielajā Kailasā tiek uzskatita par vislielāko zaimošanu un ka cilvēks, kas mēģi­na to darīt, ir ne tikai lemts bojāejai, bet saņems arī visbargāko sodu Tajā Pasaulē. Smadzenēs uzplaiksnīja tibetieša Gelu vārdi: «Lielā Kailasa virsotnē var sēdēt tikai Dievi.»

Man nebija nekādu šaubu, ka Mazajam Kailasam ir īstas piramīdas forma, lai gan to klāja sniegs. Bija skaidrs, ka Mazais Kailass nevar būt dabisks akmens veidojums, ka tas ir mākslīgi veidota piramida.

Tomēr tādā gadījumā, ja ņemam vērā faktu, ka Mazais Kailass ir mākslīgi veidota piramida, radās jautājums - kā gan šo piramīdu varēja uzcelt tik nepieejamā vietā? Visi skaidrojumi, ka piramīdas cēluši vergi, kas nepazina riteni, kā to uzskata ēģiptologi, šajā gadījumā nebija pieņemami kaut vai tādēļ, ka neviens vergs nebūtu varējis uzrāpties vietā, kur stāv Mazā Kailasa piramīda, nemaz jau nerunājot par to, kā tur nogādāt akmens blokus, - akmens stabu augstums (600-800 metru) ir salīdzināms ar trīs debesskrāpjiem, kas uzlikti cits uz cita.

«Šis Mazais Kailass slēpj sevī kaut ko ļoti svarīgu. Ne jau tāpat vien tas ir uzcelts tik nepieejamā vietā,» es nodomāju. «Visdrīzāk ir tā, ka šī vieta ir veidota speciāli, lai padarītu Mazā Kailasa piramīdu pilnīgi nepieejamu.»

Būdams šo domu varā, es pārgāju uz citu pakalnu, lai no turienes vēlreiz palūkotos uz Mazo Kailasu, un pilnīgi negaidīti atkal ieraudzīju «tornīti».

- Ravil! Nāc šurp! - es iekliedzos. - Paņem videokameru un statīvu.

No tās pozīcijas mēs uzfilmējām «tornīti» uz Mazā Kailasa fona, lai gan jau krēsloja un attēla kvalitāte nevarēja būt nekāda labā. Bet man sazin kādēļ gribējās iegūt kaut vai pašu sliktāko «tornīša» attēlu kopā ar Mazo Kailasu.

«Tāda sajūta, ka no «torniša» Mazais Kailass tiek novērots no… zemzemes pasaules… Droši vien tādēļ, ka Mazā Kailasa loma ir ļoti, ļoti liela,» caur smadzenēm izskrēja doma.

Apsēdos Tibetas smiltis un iegrimu ezoteriskās pārdomās, atceroties Nepālas lamu stāstus un izlasīto literatūru. Es jau zināju, ka ezoteriskās zinātnes un Austrumu reliģijas vienā balsī stāsta par to, ka pastāv zemzemes pasaule, kur dzīvo ārkārtīgi pilnīgi cilvēki, kas vēro mūs - parastos cilvēkus, bet ietekmē mūs tikai īpašās situācijās, iedarbojoties pirmām kārtām uz mūsu domu raksturu un gaitu. Viņi ir it kā mūsu kuratori, bet nevada mūs, svēti ievērojot dievišķo postulātu, ka cilvēks ir pašprogresējošs pirmsākums. Bet kā viņi novēro mūs no zemzemes dzīlēm? (Jn kā viņi ietekmē mūsu domu raksturu vēs­tures lūzumu brīžos? Ar kādu mehānismu palīdzību viņi to dara?

Iesākumā mana domāšana sāka analizēt mūsdienu zinātnes un tehnikas sasniegumus, tādus kā māksligie Zemes pavadoņi un datori…, bet pēc tam, kad biju pārliecinājies par šis pieejas neauglīgumu, domāšana pārslēdzās uz ezoterisko zināšanu analīzi, cenšoties atrast kaut vai kādu, pat visfantastiskāko un neticamāko izskaidrojumu.

-   Labāk fantazēt nekā kļūt tādam, kā tie ēģiptologi, kas visus Ēģiptes brīnumus skaidro ar «bronzas darbarīkiem neizglītotu vergu rokās», - čukstus sacīju pats sev.

Es pilnīgi skaidri apzinājos, ka šajā padebešu Pilsētā, kas sastāv no piramidām un citām divainām konstrukcijām, nevar domāt kā parasti. Šeit mūsu acu priekšā paveras pasaka, pasa­ka, kuru nebijām dzirdējuši bērnībā no vecmāmiņām, pasaka, kuru mutvārdos kā Vislielāko Noslēpumu viens otram nodeva lamas un guru, paši nezinādami tā dziļāko būtību un tikai dažreiz, kaut vai reizi mūžā, atnākot uz šejieni, lai paskatītos, vienkārši paskatitos uz pasakaino Dievu Pilsētu.

«Kādus mītus, kādas teiksmas, kādas leģendas es esmu dzirdējis?» es steigšus mēģināju atcerēties, cerot atrast kaut kādu analoģiju skaistās Mazā Kailasa piramīdas pastāvēšanai absolūti nepieejamā vietā.

-   Šef, ejam. Jau ir gandrīz tumšs, - atskanēja Ravila balss.

-Tūliņ, tūliņ… Vāc kopā mantas.

Šantamani akmens glabatava?

Manas domas sāka griezties kā trakā karuseli. (Jn beidzot kaut kur dziļumā apstājās.

- Mazais Kailass ir leģendārais Šantamani akmens, - es teicu pavisam apstiprinoši, bez kādiem tur «iespējams» vai «droši vien». - Vai ari … svētā Šantamani akmens glabātava?!

Ceļā uz nometni es domāju, ka senie cilvēki diezin vai tik nepie­ejamā vietā (speciāli izveidotā nepieejamā vietā!) būtu novietojuši kaut ko mazāk dārgu un svarīgu. Atcerējos, ka lamas stāstīja Nikolajam Rēriham, ka Šantamani akmeni uz Zemi atnesis spārno­tais zirgs Lung-Ta un novietojis to Šambalas Tornī, un ka šis akmens dažreiz spīd - un spīd tā, ka gaisma redzama simtiem kilometru tālumā. Man nebija nekāda pamata noliegt to, ka dižais Kailass ir Šambalas Tornis, - visas manis pētītās leģendas runāja tam par labu.

«Pavisam nesen taču vācu svētceļotāji redzēja gaismu. Vai patiesi tas bija Mazais Kailass, kas spīdēja?» es domāju. «Ko tas varētu nozīmēt? Vai patiesi mūsu ekspedīcija sakrit ar to ipašo laika periodu, ko apzimē - Šantamani akmens spīdēšana?»

Mazais Kailass - Šantamani akmens glabātava?

Vai patiesi ar Šantamani akmeni Šambala lasa mūsu domas un iedarbojas uz tām?

Pēc tam man radās doma, ka, gadījumā, ja Šantamani akmens spidētu uz Mazā Kailasa, tad izkustu sniegs, bet es nekavējoties atvairiju šo domu, saprotot, ka spīdēšana varēja arī nebūt saistīta ar siltuma efektu, tas varētu būt mums pavisam nezināms enerģijas veids, kas saistīts ar spīdēšanas efektu. Tikai kādēļ bija vajadzīga šī spīdēšana? To es nezināju un… diezin vai kādreiz zināšu.

Vai patiesi ar Šantamani akmeni Šambala lasa mūsu domas un iedarbojas uz tām?

«Kāds tad ir šis Šantamani akmens?» domāju pie sevis, mundri soļodams tumsā. «Vai tiešām Šantamani akmenim ir piramidāla forma un tā izmēri atbilst Mazā Kailasa izmēriem? (Jn kas būtu, ja izdotos norakt sniegu, kas klāj Mazā Kailasa piramī­du, - vai patiesi zem sniega mēs ieraudzītu šo leģendāro akmeni? Interesanti, kādā tas ir krāsā? No kāda materiāla taisits? Kāds spēks tajā slēpjas? Kā šis spēks darbojas un ko

ietekmē? Vai patiešām no «torniša» nepārtraukti novēro, kādā stāvokli ir Šantamani akmens? Kāpēc šis akmens tika atnests uz Zemi?»

Es pat uz mirkli apstājos, papurināju galvu, lai tiktu vaļā no šiem daudzajiem jautājumiem, kuriem bija ne tikai ezoterisks, bet ari pasakains raksturs. Tomēr, neskatoties uz visu, es sapratu, ka reālā pasaulē eksistē tas, kas nav pieejams mūsu sapratnei un izpratnei, piemēram… Dievu Pilsēta, kuras robežās mēs atradāmies. Ar kaut kādu sesto prātu es jutu, pareizāk sakot, ar lielu ticamibas pakāpi domāju, ka Šantamani akmens varēja būt tas mehānisms (vai… kaut kāda dzīvibas silikāta forma?!), ar kuru daudzveidīgie zemzemes Šambalas cilvēki varēja lasit to cilvēku domas, kas dzivo uz Zemes, tas ir - mūsu domas, tāpat arī varēja iedarboties uz šo domu raksturu un gaitu kaut kādā svarīgā vēstures brīdī.

-   Ravil! Tagad taču ir 1999. gada beigas! Drīz sāksies nāka­mais gadu tūkstotis. īsi sakot - lūzuma punkts! (Jn nupat nāca gaisma no Kailasa… - es teicu, pagriezies atpakaļ un aizelsies no straujās iešanas aptuveni 5000 metru augstumā.

-   Tas viss nav tāpat vien…

-   Nūja…

Kļuva pavisam tumšs. Es laiku pa laikam iededzu bateriju, lai paraudzītos kompasā. Azimutam jau vajadzēja mūs izvest pie nometnes, bet tās arvien vēl nebija.

-   Seļiverstovs taču apsolīja spidināt bateriju! Ko gan viņš tur dara?! - manā balsī ieskanējās nervozitāte.

-  Paklau, šef, priekšā pa kreisi kaut kas rukšķēja. Vai tikai tas nav jaks? Nu kāpēc Sergejs Anatoļjevičs nespīdina? Vai tad jau vakarā sācis apkraut jakus? - aiz muguras atskanēja Ravila neapmierinātā balss.

-   Kur pa kreisi?

-   Tur. - Ravils pamāja ar roku.

Palaboju azimutu, un mēs gājām tālāk. Pēkšņi priekšā pavi­sam skaidri bija dzirdama mīņāšanās un rukšķēšana.

-    Tas ir jaks, - es atviegloti uzelpoju. - Bet cik tālu no nometnes tas ir aizgājis? Labāk kliegsim.

-   Ā-ā-ā-ā… - aizskanēja pa Tibetas aizām, pārtraucot Dievu Pilsētas mieru.

-   Ou! Ou! Ou! - atskanēja atbildes sauciens, kura skaņās es atpazinu Seļiverstova balsi.

Kad piegājām pie nometnes, es ērcigi noprasiju:

-   Kāpēc jūs nespīdinājāt, velns ar ārā!

-   Mēs taču visu laiku spīdinājām! Vai tad mēs neko nesapro­tam, vai! - Seļiverstovs atbildēja.

-   Neko nevarēja redzēt!

-   Nu kā tad nevarēja redzēt, kā tad nevarēja… - Seļiverstovs pavisam apmulsis parādijās aiz jaka.

-   Bet mūsu bateriju jūs redzējāt?

-Nē!

-   Nu kā tā var būt?! Mēs taču visu laiku spīdinājām! - es brīnījos.

-   Nu nebija nekādas gaismas, es taču visu laiku salu aizā. - Seļiverstovs ari bija neviltoti pārsteigts.

-   Dīvaini, ļoti dīvaini… Labi vismaz, ka mežonīgo suņu nebi­ja! - es teicu.

Telti dega gāzes pavards. Sergejs Anatoļjevičs un Rafaels Jusupovs ielēja mums ar Ravilu mazliet spirta un no ķīniešu paciņām pagatavoja karstu zupu.

-   Garšo? - Rafaels Gajazovičs jautāja.

-   Ne visai… - Ravils noburkšķēja.

-   Vai daudz ko interesantu redzējāt? - Seļiverstovs ierunājās.

-   Ļoti! - es īsi izmetu.

Guļamvietā blakus gāzes pavardam snauda mūsu pavadonis. Sēžoties tuvāk, es uzmanīgi, lai neaplietu viņu ar ķiniešu zupu, pakratīju Tatu aiz pleca un teicu:

-   Tatu! Atvaino, lūdzu! Vai tā mazā piramīda uz trīs stabiem Kailasa rietumu atzarā ir tas Mazais Kailass?

-   Kāda, kāda?! - Tatu ieinteresējās.

-   Ravil! Parādi ar videokameru!

Ravils un Tatu dažas minūtes uz kameras displeja pētīja uzfilmētos kadrus.

-   Jā! Tas ir Mazais Kailass! - Tatu pārliecināti noteica.

-   (Jn vai to vienmēr klāj sniegs? - es pajautāju. - Dīvaini, ka limeņa ziņā Mazais Kailass atrodas tur, kur sniegs ir tikai daž­viet, bet to klāj bieza kārta, tāpat kā stipri augstākās vietas.

-   Mazo Kailasu vienmēr klāj sniegs, - Tatu cienigi apstiprinā­ja, - pat tajos gados, kad ir ļoti karsta vasara un pat uz Lielā Kailasa paliek maz sniega, sniegs uz Mazā Kailasa saglabājas tāds pats, kā vienmēr. Visapkārt melni akmeņi, bet uz Mazā Kailasa balta sniega cepure.

Mazo Kailasu vienmēr klāj sniegs

-   Bet kāpēc? Vai tad Mazais Kailass pats sevi atdzesē?

-   Nezinu.

-   Tatu, bet vai par Šantamani akmeni tu esi dzirdējis? - Es ieskatījos viņam acīs.

-   Jā, un tad? - Tatu apmulsa.

-    Vai Mazais Kailass nav leģendārais Šantamani akmens? Vai… varbūt akmens ir paslēpts Mazā Kailasa piramīdas iekšienē?

-    Es esmu mazs cilvēks. Man to nav dots zināt, - acis nodūris, atbildēja Tatu. Bet es zinu, ka Mazais Kailass nozimes ziņā neatpaliek no Lielā Kailasa.

-  Tas droši vien ir saistīts ar Šambalu, - noburkšķēju sev zem deguna.

Tobrīd es vēl nezināju, ka driz mūsu pārdomas novedīs pie sapratnes, ka Mazā Kailasa iekšienē patiešām slēpjas Zemes Dzīves galvenā programma, kas realizēta… Dievu Pilsētā.

No rīta bija skaidrs un auksts laiks. Mēs nofotografējāmies uz Kailasa fona kopā ar Krievijas karogu.

Pēc mantu sakravāšanas es sasauciu grupu kopā un teicu:

-   Vakar uz vienas no klintīm es tā kā saskatīju cilvēka sejas atveidu. Skatieties uzmanīgāk - labi?

 Daua Tencings (šerpa)

6. nodala

KAS CĒLA DIEVU PILSĒTU?

Jaku karavāna un dzinēji aizgāja mums pa priekšu. Mēs gājām pa skaistu kanjonu. Visi bija priecīgi, ka nav «mūsu» jaka, kas nepārtraukti aizsedza skatu. Tikai Sergejs Anatoļjevičs izskatījās mazliet norūpējies.

Lēni soļodams, es pētīju apkārtējās klintis. Taču sejas atvei­da kā nebija, tā nebija. Vakar es iegaumēju vietu, kur to redzēju, taču precīzi nevarēju atcerēties.

-   Lūk, tur tā kā vajadzētu būt… Nē, tur… - es murmināju. - Bet varbūt man tikai rādījās? Bija jau patumšs.

Beidzot es uzvaroši iekliedzos:

-   Re, kur ir tā seja!

-   Kur? - Seļiverstovs jautāja.

-   Nu re, kur! Vai redzi grēdu - tā kā nodrupušu, tā kā sen, sen taisītas pussadrupušas figūras. Pazema akmens staba augšā redzama pa pusei nodrupusi cilvēka seja. Vai redzi, Sergej Anatoļjevič?

-   Nē. Nu kur tad ir tā seja?

-   Nu re, kur! Tur! - Parādiju ar pirkstu.

Akmens portrets

-   Viena sejas puse ir nodrupusi, bet otra saglabājusies diez­gan labi. Var redzēt muti, degunu, zodu un vienu aci. Pat viena auss redzama.

-   Ā-ā-ā-ā! - iesaucās Seļiverstovs. - Tad re, kur tā ir! Es taču skatījos uz citu vietu. Tiešām iespaidīga! Tā ir vīrišķīga cilvēka, īsta atlanta seja! Tas nav vis kaut kāds mūsdienu zēniņš «zilajos toņos»!

-    Dabiskas plaisas akmeņos dažreiz var izveidot pavisam dīvainas formas, kas imitē dažādu mums zināmu priekšmetu aprises, - Rafaels Jusupovs skeptiski piemetināja.

-   Seja nav priekšmets, - iebilda Seļiverstovs.

-   Kāda tur starpiba - priekšmets vai seja, - Rafaels Jusupovs sabozās, - svarīgs ir fakts, ka plaisas akmeņos nejauši var pieņemt tādas vai citādas aprises…

Cilvēka sejas (?) atveids tuvumā (oriģināls)

-    Priekšmeta - varbūt. Bet sejas formu - nē, - atcirta Seļiverstovs.

-   Kāpēc tu, Sergej Anatoļjevič, esi tik pārliecināts?

-   Tāpēc, ka šai sejai… paskaties, paskaties, - Seļiverstovs pastiepa pirkstu uz klints pusi, - ir izteiksme, vīrišķības un spēka izteiksme. Vai tu esi redzējis kādu priekšmetu ar vīrišķības un spēka vaibstiem? Nē, neesi redzējis. Bet sejai tāda izteiksme var būt, jo to ir apgarojis skulptora darbs. Tāpēc cilvēka vai… sejas skulpturālajam atveidam piemīt garīguma elements, kuru cil­vēks, skatoties uz viņu…

-   Uz ko skatoties, vai uz seju?

-   Jā, uz to! - teica Seļiverstovs, pētot Rafaela Jusupova seju. - Nu… ja cilvēks skatās uz seju… tas ir - uz tās atveidu akmeni, tad viņš noteikti sajūt garīguma elementu, kuru piedevis skulp­tors. Mēs ne tikai redzam, mēs ari sajūtam skulptūru. Kad esmu

Pēterburgā, es ne tikai skatos uz skulptūrām, es cenšos ari tās izjust.

-          (Jn kāpēc šis sejas at­veids būtu jāsalīdzina ar mūs­dienu zēniem «zilajos toņos»? - Rafaels Jusupovs uzmeta Se- ļiverstovam greizu skatienu.

-          Tur nav nekāda sakara. Vienkārši ar šo salīdzinājumu es centos pasvitrot šis akmens sejas vīrišķīgo izteiksmi.

-         Pussejas, - precizēja Ra­faels Jusupovs.

-         Nu kāda tur starpība?! - sabozās Sergejs Anatoļje- vičs. - Ja viena sejas puse ir sadrupusi, tad otra saglabā tās kopīgo… izteiksmi.

-          Jā, protams. Pat puse sejas var atspoguļot tās «zilos toņus», - dzēlīgi piemetināja Rafaels Jusupovs.

-          Nu kāds tur sakars ar «zilajiem toņiem»? - Seļiver­stovs nepadevās. - Es gribu pateikt, ka šis akmeni dari­nātais sejas atveids…

-   Pussejas, - vēlreiz uzsvēra Rafaels Jusupovs.

-  Jā, jā… akmenī atveidotā pusseja ir apgarota… Nu nepār­trauc mani! - Seļiverstovs apskaitās.

-   Nu labi, labi.

-    Es gribu teikt, lūk, ko, - Seļiverstovs no jauna sakopoja domas, - šīs sejas vīrišķīgā izteiksme nav raksturīga mūsdienu cilvēku sejām.

-    Kas dzīvo «zilajos toņos», - Rafaels Jusupovs nevarēja noturēties neiedzēlis.

-    Es gribu pateikt, - Seļiverstovs nopietni paskatījās uz Jusupovu, - ka šeit, Dievu Pilsētā, atveidotās sejas izteiksme ir pavisam citāda nekā mūsdienu cilvēku sejas izteiksme. Bet kādu no tā var izdarīt secinājumu? Nu?

-   Kādu?

-   Nu tādu, ka akmeni ir atveidota iepriekšējās civilizācijas cil­vēka seja, - Seļiverstovs beidzot izteica savu galveno domu.

Zīmējot sejas atveidu un klausoties šajā sarunā, es domāju par to, ka kalnu plaisu varietātes patiešām var imitēt cilvēka seju. Bet var būt arī tā, ka kaut kad, ļoti tālā senatnē, šajās klin­tīs ir iekalti seju, figūru un daudz, daudz kā cita atveidi, bet no visa tā tagad, kad pagājuši gadu tūkstoši, ir palicis tikai šīs sejas … pareizāk sakot - pussejas - atveids. Vējš un ūdens ir paveikuši savu.

Es sapratu, ka pilnibā atspēkot cilvēka sejas «mākslīgi vei­dotā attēla» faktu šeit, leģendārajā Dievu Pilsētā, kas sastāv no pārsteidzošu piramīdu, monumentu un akmens spoguļu apkopojuma, nav iespējams. Man likās, ka sensenos laikos visas šīs piramidālās konstrukcijas ir bijušas rotātas ar daudzkrāsainiem ornamentiem un freskām, salidzinājumā ar kuru skaistumu nekas pasaulē nevarēja sacensties… Tādēļ bija svarīgi izanalizēt uz klints attēloto seju.

-   Kurai no piecām Zemes Cilvēku Pamatrasēm piederējusi šī seja? - Šo jautājumu es uzdevu pats sev.

Ņemot vērā 1996. gada Himalaju ekspedīcijas rezultātus, kad mēs mērķtiecigi nodarbojāmies ar iepriekšējo civilizāciju cilvēka izskata rekonstrukciju, varēju teikt, ka uz klintim attēlotā seja pieder vai nu mūsu - āriešu Rases, vai arī iepriekšējās - atlantu Rases cilvēkam. Zināju, kādas ir atlantu izskata atšķirīgās pazīmes, taču postijumi neļāva konkretizēt atbildi uz šo jautāju­mu, bet Seļiverstova postulāts par to, ka atlantu sejas izteiksmei noteikti piemīt vīrišķība, manuprāt, neizturēja nekādu kritiku.

«Žēl, ļoti žēl,» mani urdīja iekšēja neapmierinātība, jo sapratu, ka šī cilvēka seja, visdrizāk, pieder Dievu Pilsētas būvētājam un atbilde uz jautājumu - vai tur attēlots atlants vai ārietis - dotu iespēju veidot vairākas hipotēzes par to, cik sen notikusi celt­niecība, kādas celtniecības tehnoloģijas izmantotas un, pats gal­venais, kāds ir Dievu Pilsētas uzdevums.

Vēl reizi pārlaidu acis Tibetas klintīm, iebāzu piezīmju burt­nīcu ekspedīcijas somā un nokomandēju:

-   Ejam!

Monuments Gompo Pang

Garastāvoklis bija labs, es it kā jutu, ka drīz vien mēs ar lielāku vai mazāku pārliecību varēsim atbildēt uz šo jautājumu.

Vienmērīgā solī mēs gājām pa Dievu Pilsētu. Aiz pagrieziena kā kino mūsu priekšā izpeldēja milzīga, aptuveni 800 metru augsta eksotiska konstrukcija, kas krasi atšķirās ne tikai no parastajiem Tibetas kalniem, bet arī no visa tā, ko mēs šeit - Tibetas sirdī - jau bijām redzējuši.

-   Kas tad tas?! - iesaucos kā parasti.

-   Līdzinās kaut kādai Latīņamerikas piramīdai, - teica Se­ļiverstovs.

Man šis salīdzinājums kaut kāda iemesla pēc iepatikās, lai

Lauka apstāk|os izdarītais «Utīņamerikas» monumenta (nr 15)

(monumenta Gompo Pang) zīmējums '

gan nebija saskatāmas nekādas analoģijas ar tām Meksikas piramīdām, kuras biju redzējis. Šī monumenta eksotiskā forma prasīja ne mazāk eksotisku nosacītu apzīmējumu, jo Krievijas cilvēkam, kas mitinās sniegiem klātās pilsētās, jau pats vārds «Latīņamerika» liekas kā eksotikas kalngals. Es vēl nezināju, ka mēs skatāmies uz leģendāro Gompo Pang, kuru svētceļnieki pielūdz, lūgšanu laikā vairākas reizes atkārtojot: «O, Lielais Laika Dievs, piedod manus grēkus!» Tāpat ari es nezināju, ka šī monumenta formas detalizēta analīze liks mums secināt, ka cil­vēkam ir «laika ķermenis».

Vai patiesi te attēloti cilvēki?

Toreiz es apstādināju grupu un, kā jau pierasts, sāku skraidit pa pakalniem, lai zīmējums izdotos pēc iespējas visaptverošs. Bet zīmējot es uz «Latīņamerikas» monumenta pamanīju tādas kā cilvēku figūras.

-   Stiepiet šurp binokli! - es iekliedzos.

Nogūlos zemē, uzliku binokli uz akmens un sāku uzmanīgi pētīt, kas attēlots uz šī monumenta.

-  Izskatās, ka tur attēloti četri cilvēki. Vienam no tiem, pašam lielākajam, uz pleca redzams mazs cilvēciņš - ar pumpurošanos vairojas, vai? Bet tie tur divi līdzinās cilvēkiem, kas sēž Somati fenomenam raksturīgajā Būdas pozā. (Jn kas tad tas - lidojošais sķīvītis, vai? Kas tie par četriem apļiem blakus «lidojošajam šķīvītim»? (Jn kas tā par cilpu monumenta augšdaļā? No monu­menta rietumu puses ved tādas kā kāpnes? Izskatās, ka lejā piebūvēta pakāpjveida piramida, - jautāju sev un uzmanigi turpināju zimēt.

Iztēlojos, ka šis monuments, iespējams, bijis neparasti

«Latiņamerikas» monumenta figūru fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc 3-D datormodelēšanas

skaists un laistijies daudzās krāsās, kā uz panno parādot gal­venos elementus, no kuriem veidojās dzīviba uz Zemes.

Man bija pilnīgi skaidrs, ka arī «brīvā vēja darbs» varēja radit

šo «mākslas darbu», kuru tikko biju uzzīmējis. Bet man tomēr nebija tiesību paļauties saldajai skepsei. Kā zinātniekam man jāizanalizē, kaut vai ar fantāzijas palīdzību jāizanalizē tas, ko redzu: jo vairāk tādēļ, ka uz tāda grandioza monumenta, loģiski domājot, nevarēja būt fresku un tamlīdzīgu senatnes mākslas darbu.

- Sāksim ar to, ka izanalizēsim šo četru atveidoto cilvēku figūru jēgu, - teicu pats sev. - Ko tās varētu nozīmēt? Ko? Ko?

Cenšoties piespiest darboties savas smadzeņu krokas, es pat apsēdos.

Dievu Pilsētu cēla Četru Rasu cilvēki

-Tas taču… tas taču… nozīmē, ka Dievu Pilsētas celtniecībā piedalījās Četru Pamatrasu cilvēki! - es iesaucos! - Tas ir, Dievu Pilsētu cēla eņģeļveidīgie cilvēki, rēgveidigie cilvēki, lemūrieši un atlanti. Acīmredzot Šambalā saglabājās Labākie no Labākajiem no katras Cilvēku Pamatrases un izveidoja tur augsti industriālu daudzveidīgu sabiedrību, kas spēja uzbūvēt pašu grandiozāko un pašu noslēpumaināko pilsētu pasaulē - Dievu Pilsētu. Tikai… ar kādu mērķi viņi to cēla?

Tāpat bija pilnīgi skaidri redzams, ka iespējamo Dievu Pilsētas celtnieku vidū nav piektās Cilvēku Pamatrases - āriešu, tas ir - mūsu. Pārlaidu skatienu milzigajam «Latiņamerikas» monumentam un sapratu, ka šo monumentu nav iespējams uzbūvēt ne ar kādām mūsu - āriešu - pat vismodernākajām metodēm, un šajā sakarībā tas, ka iespējamo celtnieku kohortā nebija āriešu, varēja būt attaisnojams. Kā saka - kur nu mums! (Jn ari mūsu ilgi lolotā hipotēze, ka āriešu Rase šeit tika no jauna

Četru cilvēku rasu cilvēki, kas bija saglabājušies Šambalā, cēla Dievu pilsētu

klonēta no Pasaules Plūdu laikā bojāgājušo «agrino āriešu sēk­las», liecināja par labu tam, ka Dievu Pilsētu būvējušas iepriekšējās Cilvēku Rases, kas bija saglabājušās noslēpu­mainajā Šambalā.

«Bet mēs taču atrodamies Šambalas skāvienos. Tā droši vien ir šeit… zem mums,» caur prātu izskrēja nevilša doma.

Vai patiesi Dievu Pilsēta tika uzcelta pirms 850 000 gadu?

Kas attiecas uz Dievu Pilsētas celtniecības laiku, tad no visa iepriekš teiktā loģiski izrietēja, ka tā, visdrīzāk, ir uzcelta atlantu civilizācijas laikā, tas ir - ceturtās Cilvēku Pamatrases dzīves laikā. (Jn atlanti, kā raksta Jeļena Blavatska, masveidā aizgāja bojā pirms 850 000 gadu, kad notika Lielie Pasaules Plūdi, kurus radīja, kā mēs domājam, Zemes ass nobīde par 6666 kilo­metriem.

No tā izrietēja, ka Dievu Pilsēta tika celta ļoti, ļoti sen: vai nu pirms Pasaules Plūdiem, kad bija atlantu civilizācijas uz­plaukums, vai - kas vairāk ticams - pēc Plūdiem, kad labākie no atlantiem izglābās, nomainīdami savu dzīvesvietu uz brīnišķīgo Šambalu. Es, protams, sapratu, ka piesaiste datumam «pirms 850 000 gadu» maz ko pierāda, bet es nevarēju atraut Dievu

Pilsētas celtniecības laiku no ši datuma; man nelika mieru doma, ka Dievu Pilsētai jābūt celtai sakarā ar kādu ārkārtīgi svarīgu notikumu, - un kāds notikums var Zemes dzīvei būt nozīmīgāks par planētas ass nobīdi un tai sekojošo apokalipsi?

- Ja ticam, ka Dievu Pilsētas būvēšanas laiks meklējams tik tālā senatnē, ko var salīdzināt ar laiku pirms 850 000 gadu, tad atliek vienīgi ļauties pārsteigumam par seno cilvēku celtniecības kvalitāti - šie monumenti un piramīdas taču ir saglabājušās līdz mūsdienām, - pats pie sevis piezīmēju.

No Jeļenas Blavatskas grāmatām es zināju, ka bija arī Mazie Plūdi - aptuveni pirms 13 000 gadu -, un tos izraisīja Tīfona komētas trieciens pret Zemi. Bet es intuitīvi jutu, ka ticamākais laiks ir «pirms 850 000 gadu», lai gan nekādu pierādījumu man nebija.

«Eh, ja vien es zinātu Dievu Pilsētas būvēšanas mērķi, tad varētu atbildēt arī uz jautājumu, cik tā ir veca,» es ar nožēlu nodomāju.

Bet Dievu Pilsētas būvēšanas mērķi es tobrīd nezināju. Paies vēl ilgs laiks, kamēr mēs, grupa (Jfas zinātnieku, varēsim atbildēt uz šo jautājumu, bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā.

Šambalas kopīgais Bērns

Pēc tam es pievērsu uzmanību pirmajam labajā pusē attē­lotajam cilvēkam uz «Latiņamerikas» monumenta - no viņa pleca it kā atpumpurojās mazs bērns. Šis «it kā atpumpurojās», protams, mani neapmierināja un atkal vedināja uz saldās skepses pusi, bet varēja arī, abstrahējoties no attēla kvalitātes, pieņemt, ka tur attēlots eņģeļveidigo cilvēku vairošanās process

ar pumpurošanos, par kuru savā «Slepenajā Doktrinā» rakstīja Jeļena Blavatska. Tomēr viņa rakstīja, ka ari rēgveidigie cilvēki vairojušies ar pumpurošanos un dalīšanos, bet otrai uz klints freskas attēlotajai figūrai (iespējams - rēgveidīgajam cilvēkam) nebija nekādu pumpurošanās vai dalīšanās pazīmju. Attiecībā uz trešo un ceturto figūru šajā rindā (iespējams - lemūrieti un atlantu) nevarēja izvirzīt nekādas «pretenzijas» uz pumpuro­šanos, jo, saskaņā ar Blavatskas teikto, viņiem jau bija attīstī­jusies vairošanās dzimumceļā.

«Nu kāpēc, kāpēc gan otrā figūra, skaitot no labās puses (tas ir - rēgveidīgais cilvēks), nav «apzimēts ar pumpurošanos», bet pirmā figūra (tas ir - eņģeļveidīgais cilvēks) ir «apzīmēta»?» es piekasīgi domāju. «Kāpēc? Kāpēc?»

Es pat uz mirkli izjutu nogurumu no šiem nepārtrauktajiem «kāpēc?», kas šaudījās pa manām smadzenēm, - vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija nekāda iemesla, lai tik dziļi iztirzātu šo jautāju­mu, un ari uz monumenta figūrās attēloto cilvēku kvalitāte rādi­jā iekšēju dumpi ar ievirzi atvieglot šo situāciju, paļaujoties

Šambalas kopīgais bērns?!

skepsei. Bet no dvēseles dziļumiem kaut kas mani apnicīgi virzī­ja uz šo «kāpēc?», it kā tur slēptos Dievu Pilsētas mērķa atminējums.

Es vēlreiz paskatījos uz četru figūru rindu, un man likās, ka visas tās ir saistītas ar tām visām… kopīga…bērna - maza eņģelīša parādīšanos, kas atpumpurojies no Šambalas eņģeļvei- dīgā cilvēka.

- Šambalas kopīgais bērns?! Eņģelītis, no jauna radīts šeit, Dievu Pilsētā?! Kas tas ir-jauna hologrāfiskā (vai eņģeļveidiga) dzīvības forma, kas radīta šeit?! - es nočukstēju.

Atcerējos, ka vai nu Astamans Bindačaraija, vai «vecākais cilvēks» pieminēja kaut kādus «jaunus eņģeļus», kuri kaut kādā veidā saistīti ar svēto Kailasu. Maksimāli sasprindzināju prātu, bet nevarēju atrast nekādas saprātīgas analoģijas.

«Vai Šambala te būtu radījusi «jaunu eņģeli»?» - tik vien spēju nodomāt.

Tobrīd es nesapratu, ka šī doma izrādīsies ļoti svariga un pēc ilga laika parādīsies no jauna, tikai jau pavisam citā kvalitatīvā līmenī.

Arī Mirušo Valstības cilvēki cēla Dievu Pilsētu

Kad biju izanalizējis cilvēku figūru rindu, sāku prātot par diviem siluetiem, kas līdzinājās Būdas pozā sēdošiem cilvēkiem un ari bija attēloti uz «Latiņamerikas» monumenta. Bija skaidri redzams, ka tur attēlots Somati - cilvēka ķermeņa pašiekon- servēšanās, jo tieši šajā pozā cilvēki ieiet Somati stāvoklī un saglabā savu ķermeni tūkstošiem un miljoniem gadu garumā, tādējādi veidojot Cilvēces Genofondu. Atcerējos lamu stāstus par Mirušo Valstību un iztēlojos, ka kaut kur zem mums ir Mirušo Pilsēta - zemzemes Mirušo Valstības galvaspilsēta, kur dažādu Zemes civilizāciju labākie dēli un meitas atpūšas un līdzinās mirušiem ķermeņiem, taču dzīve šajā brīnumainajā Valstībā kūsāt kūsā - garīgā dzīve, dzīve bez fiziskā ķermeņa smaguma nastas.

Es pilnīgi skaidri apzinājos, kāda nozīme ir Cilvēces Genofondam (vai Mirušo Valstībai), un sapratu, ka globālas

Iespējams, ka uz Latiņamerikas» monumenta attēloti cilvēki Somati stāvokli

Mirušie cēla Dievu Pilsētu

katastrofas un cilvēces bojāejas gadijumā «mirušie ķermeņi» atdzīvosies, tas ir - izies no Somati stāvokļa un varēs atjaunot miesigo dzivi uz mūsu planētas. Tomēr kaut kur dvēseles dziļu­mos man nedeva mieru doma, ka Mirušo valstība pilda ne tikai «cilvēku ķermeņu rezerves glabātavas» lomu, bet ir īpaša Zemes cilvēka dzīvības forma, kas līdzsvara veidošanai uz Zemes ir tik­pat nozīmīga kā Zemes Cilvēka sakrālā sadarbība ar zemzemes Sambalu.

«Droši vien Mirušo Valstības cilvēki ari piedalījās Dievu Pilsētas būvēšanā,» pazibēja doma, «ne jau tāpat vien cilvēki Somati stāvokli ari ir attēloti uz šā monumenta, kur kā uz «goda plāksnes» iemūžināti … Dievu Pilsētas būvētāji.»

Sāka pūst auksts vējš. Noskurinājos, paslēpu galvu kapucē un piesēdu uz akmens, caur sporta biksēm jūtot tā aukstumu.

-   Auksts - tas vēl nenozimē miris, - automātiski piezimēju, turpinādams prātot par Mirušo Valstību. - Dīvaini skan, vai ne? - Mirušie cēla Dievu Pilsētu! Un kā tad viņi to darīja? - atdzīvinot savus ķermeņus vai izmantojot vienīgi Gara enerģiju?

Toreiz man nebija ne mazākā priekšstata par to, ka senie babilonieši (tie, kuri dzīvoja Divupē mūsdienu Irākas teritorijā) pasauli uztvēra kā no trim daļām sastāvošu: dzive uz zemes vir­smas, dzīve zemzemes Šambalā un dzive Mirušo Valstībā.

Bet toreiz sazin no kurienes izpeldējušais jautājums «Kā Mirušie būvēja Dievu Pilsētu?» sāka mani pamatīgi mocit. No Blavatskas grāmatām es zināju, ka līdz ar Somati fenomenu atbrīvotais cilvēka Gars dzīvo Tajā Pasaulē, bet ar šķietami mirušo ķermeni to saista tā saucamais «sudraba pavediens», un tādēļ Gars nekad nepazaudē savu ķermeni. Tad Pasaules frak- tālajā atmosfērā Gars var ceļot pa dažādām telpas dimensijām, tomēr paliekot «piesaistīts» savam iekonservētajam trīsdimensi­ju ķermenim.

-    Ceļot pa paralēlajām pasaulēm… ceļot pa paralēlajām pasaulēm, - es atkārtoju un atkārtoju, līdz man radās apskaidrī­ba. - Ak, kungs, viss taču ir tik vienkārši! Droši vien, ka no miesas atbrīvotais Gars spēj ieiet citā telpas dimensijā un tur - mums nezināmajā un caurspīdīgajā paralēlajā pasaulē - mobi­lizēt piekto elementu - mums svešu «paralēlo» cilvēku, kas izpratis «enerģētisko» Dieva Mīlestības gudrību, lai palīdzētu mūsu - trīsdimensiju pasaulei, kurā atrodas šī Gara iekonservē­tais trīsdimensiju ķermenis, lai iedarbinātu brīnumiedarbīgo piecu elementu enerģiju. Nejau tāpat vien Bonpo lama teica, ka Dievu Pilsēta ir uzbūvēta ar piecu elementu enerģijas palīdzibu. Mirušo Valstības cilvēki palīdzēja mobilizēt šo enerģiju, jo tikai

Mirušie spēj mobilizēt piekto elementu no paralēlās pasaules, lai palīdzētu mums - Dzīvajiem

Mirušie zina, kur un kādā paralēlajā pasaulē ir kristāltiri cilvēki, kuri ar patiesu Dieva Mīlestību spēj mobilizēt piecu elementu enerģiju, lai palīdzētu mums - ļaunuma, skaudības un alkatības nomāktajiem - ar … Dievu Pilsētas izveidošanu.

Mana ķermeņa lejasdaļa bija pavisam sastingusi uz aukstā akmens, uz kura es, parasts trīsdimensiju cilvēks, turpināju sē­dēt. Piecēlos un atkal sāku pētīt monumentu, kuru pats pavisam muļķīgā kārtā biju nosaucis par «Latiņamerikas». Ciešais ska­tiens man pašam šķita muļķigs. Pakratīju galvu, it kā vēlē­damies kļūt gudrāks, taču man tas neizdevās - man bija dota tikai kaut kāda iespēja konstatēt pasaules uzbūves diženumu, un nekādas iespējas to ietekmēt.

«Bet Mirušie taču varēja un var ietekmet pasaules uzbūvi,» domāju.

Paralēlas pasaules piektais Elements

Straujš vēja pūtiens izrāva no rokām piezimju burtnīcu. Metos tai pakaļ un, atkal satvēris to, izjutu prieku - vienkāršu trīsdi­mensiju prieku, kas līdzinās peli noķēruša kaķēna priekam.

- Vēl vajadzētu paanalizēt, - gandrīz skaļi un svarīgi teicu pats sev. - Kas ir tas tur - izskatās līdzīgs lidojošajam šķīvītim? (Jn blakus vēl četri aplīši.

Prātoju un prātoju, pie tam skaidri saprotot, ka manas domas ir «fantāzija par brīvo tematu» un jebkurā gadījumā paliks bez pierādījumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka es nevarēju būt pārliecināts, ka tēli uz šī monumenta nav «vēja darbs». Bet kas gan var liegt cil­vēkam, pat salīdzinoši primitīvajam trīsdimensiju cilvēkam domāt! Dievs taču atklāj kaut kādas patiesibas tikai tiem cilvēkiem, kuri domā un ar visu sirdi un dvēseli tiecas pēc zināšanām.

Tas, ka uz monumenta ir attēlots «lidojošais šķīvītis», man nepavisam nepatika. Radās šaubas, ka gudrie senie cilvēki reizē

Nav izslēgts, ka tādējādi tika attēlota piecu elementu enerģija, ar kuras palīdzību tika uzbūvēta Dievu Pilsēta

ar četrām Cilvēku Pamatrasēm un Mirušo Valstību būtu attēlojuši arī savu lidaparātu, - arī mēs taču vēsturisko laikmetu simbolos neiekļaujam lidmašīnu attēlus.

«Ar šiem četriem aplišiem un ovālu, kura vidū ari ir divi aplīši, droši vien ir attēlots kaut kas ļoti svarīgs, nozīmīgs un grandiozs,» pazibēja doma. «Bet kas?»

(Jn tad pavisam viegli, bez kāda sasprindzinājuma prātā ienā­ca pieņēmums, ka tā simboliski ir attēlota piecu elementu enerģija, ar kuras palīdzību, kā rakstīts tibetiešu tekstos, tikusi uzbūvēta Dievu Pilsēta. Varēja iztēloties, ka četri aplīši - tie ir četri elementi (uguns, ūdens, zeme un vējš), bet piektais ele­ments (cilvēks) mūsu trīsdimensiju pasaulē tika atnests no citas telpiskās dimensijas ar izliektas (ovāla veida) telpas palīdzību, lai šeit - mūsu trīsdimensiju pasaulē mobilizētu vienoto piecu elementu enerģiju ar radošu mērķi. Tas ir - šeit, mūsu pasaulē, tika ienests cilvēks no paralēlās pasaules, kas atšķirībā no mums spēja izpildīt piektā elementa lomu. Bet kāpēc ovāla vidū ir nevis viens (piektā elementa simbols), bet gan divi aplīši? Sāku domāt, bet neatradu nekādu citu izskaidrojumu kā tikai to, ka ar otro aplīti ovālā varētu būt simboliski attēlots cilvēks no Mirušo Valstības, bez kura līdzdalības neizdotos mobilizēt piekto elementu no paralēlās pasaules mūsu trīsdimensiju pasaules vajadzībām.

Stāvēju aukstajā vējā un dziļi iekšā sajutu trulu sašutumu, ka zinu tik maz un esmu spiests domāt tik ļoti abstrakti.

- Kāpēc gan es nepārtraukti prātoju un bez jebkādas prak­tiskas vajadzības cenšos atrast analoģijas un izdarīt secināju­mus? - uzdevu sev šo paškritisko jautājumu, bet atbildi neatradu.

Toreiz es vēl slikti sapratu, ka intuitīviem vai loģiski izdarītiem secinājumiem un spriedumiem ir spēja uzkrāties tāpat kā reāliem faktiem. Tāpat kā fakti tie var pamazām sakārtoties

taisnās līnijās un, izsijājoties caur zinātniskās analīzes sietu, negaidīti pievest pie praktiski svarīga secinājuma, kuru tu kā zinātnieks, nebaidoties no atzītu akadēmiķu apvainojošā nicinājuma, steidzies pārbaudīt eksperimentā un, ieguvis pozitīvu rezultātu, pēkšņi aptver, ka eksistē Domu Pasaule un ka tev kā pētniekam nav tiesibu bez pārdomām atmest malā nevienu domu, pat visfantastiskāko, jo šis domu jūklis tavā galvā ir saistīts nevis ar vēlēšanos kaut kā izcelties un sakarā ar to ieņemt respektablāku stāvokli cilvēku sabiedrībā, bet gan nozīmē to, ka caur tuvo un tai pašā laikā noslēpumaino Domu Pasauli mēs esam saistīti ar citām saprātīgas dzīvības variācijām - ar Šam­balu, ar Mirušo Valstību, ar paralēlajām pasaulēm, par kuru domāšanas spējām zina tikai Tas, kura doma ir neizsakāmi vare­na, proti - Tas, kurš radījis mūs un šis pasaules… visus kopā.

Atkal piesēdu uz aukstā akmens, noskurinājos un iztēlojos, ka piecu elementu enerģija, ar kuras palīdzību tika radīts viss, kas ir ap mums te, Dievu Pilsētā, droši vien kādreiz kā caurspīdīgs stars ir plūdusi no piektā elementa acīm, no paralēlās pasaules cilvēka acīm, kas bija atnācis mums palīgā, lai raditu to, kas ir ļoti grandiozs, bet kura loma mums nav zināma.

Virs aplīšiem uz monumenta bija labi saredzama kaut kāda milzīga cilpa. Centos izanalizēt, vai tas ir attēls vai dabiska plaisa akmeni, taču nekas neizdevās. Atmetu ar roku, saprotot, ka man nepietiek ne zināšanu, ne domāšanas spēka.

Kāpnes uz debesīm

Pēc tam es pievērsu puišu uzmanību kaut kam kāpnēm līdzīgam, kas bija redzamas «Latiņamerikas» monumenta rietu­mu pusē.

-   Interesanti, ko tas varētu nozīmēt? - es vaicāju.

-    Tās ir kāpnes uz debesīm! - bez mazākās šaubu ēnas atbildēja Seļiverstovs.

-   (Jz kurieni, uz kurieni ved tās kāpnes? - Rafaels Jusupovs bija nolēmis konkretizēt.

-   Uz debesīm. - Seļiverstova zods pacirtās uz augšu.

-   (Jn kas tur ir…?

-   Debesis, kas tad cits.

Iestājās īsa pauze.

-   Daudzās leģendās un mītos ir minētas kāpnes uz debesīm, - Seļiverstovs sāka skaidrot. - Aprakstīts, ka cilvēks pa šīm kāp­nēm var uzkāpt debesīs un skatīt debesu dzīvi. Neviens no mūs­dienu cilvēkiem nav kāpis debesis, neviens tās nav pat redzējis…

-   Tu gribi teikt, - Rafaels Jusupovs sabozās, - ka mēs te redzam īstas kāpnes uz debesīm? (Jn kā tad, tavuprāt, pa tām var uzkāpt - tās ir gandrīz vertikālas un no zemes tās atdala gandrīz puskilometru liela pārkare!

-          Tur jau tā lieta, - Seļi­verstovs pacēla rādītājpirkstu, -tikai cilvēki, kuri spēj levitēt, tas ir, pacelt savu ķermeni virs zemes, var nokļūt līdz kāpnēm uz debesīm. Lūk, jūs, Rafael Gajazovič, nevarēsiet tikt līdz kāpnēm uz debesīm, jo levitācija jums nav pieeja­ma. Jūs, Rafael Gajazovič, esat piezemēts cilvēks.

-   Tu gribi teikt…

-           Es gribu teikt, - Seļi­verstovs neļāva Jusupovam pabeigt teikumu, - ka jūs nekad nespēsiet atrauties no zemes, jūs esat virspusējs cilvēks.

-         Ko, ko? - Rafaels Jusu­povs uzmeta Seļiverstovam neapmierinātu skatienu. - Te es esmu piezemēts, te atkal - virspusējs?

-          Bez šaubām, - Seļiver­stovs nekaunīgi atbildēja. - Jūs, Rafael Gajazovič, taču nevarat lidināties?!

-   (Jz kurieni lidināties?

-  Nevis uz kurieni, bet lidināties virs zemes. Piezemēti cilvē­ki, atvainojiet, lidināties nevar un vēl jo vairāk «aizlidināties» līdz kāpnēm uz debesīm.

-  (Jn pats tu, Sergej Anatoļjevič, vari lidināties un pat «aizli­dināties» līdz…?

-   Es varu. - Seļiverstovs lepni paskatījās uz Jusupovu.

-   Kā tas saprotams?

-  Mans Gars var pacelties virs zemes un… m… m… m… aizli­dot lidz kāpnēm uz debesīm laikā, kad mans iznicīgais ķermenis paliks uz zemes un gaidīs, kamēr mans gars atgriezīsies atpakaļ. Domās es varu pacelties gaisā, bet piezemēti cilvēki nevar, jo ar pacelšanos saprot tikai miesisku pacelšanos.

-   (Jn tu bieži tā pacelies?! - Rafaels Jusupovs pajautāja un pasmīnēja.

-   Kā? Miesīgi vai garīgi? - Seļiverstovs paskatījās uz viņu.

-   Gan tā, gan tā.

-Garigi es lidinos tad, kad pie manis atnāk cildenas domas, bet miesiski - nevaru.

-  Skaidrs, - Rafaels Jusupovs iesmējās, - lai tāds milzigs ķer­menis varētu lidināties… ķermenis, kas var apēst simts pelmeņu!

-   Ne jau pelmeņos ir vaina, tas atkarigs no garaspēka. Ja Gars ir spēcīgs, var pacelt jebkuru ķermeni, lai lidinātos.

-   Bet ne tavējais?

-   Mans Gars arī var.

-    Sergej Anatoļjevič! Rafael Gajazovič! Ja jūs abi paceltos gaisā un aizlidinātos lidz kāpnēm uz debesīm un uzkāptu pa tām, - kur jūs tad nokļūtu? - Ravils dzēlīgi pavaicāja.

-   Nav nekādu šaubu, ka mēs nokļūtu paralēlajā pasaulē, - atbildēja Seļiverstovs. - Ieeja paralēlajās pasaulēs, manuprāt, ir kāpnes uz debesim. Tikai cilvēki, kas prot lidināties, var nokļūt paralēlajās pasaulēs gan garigi, gan miesigi.

Ieliku zīmuļus, kompasu un binokli somā un pateicu, ka laiks iet tālāk. Zosu gājienā devāmies tālāk pa maršrutu. Aiz muguras atskanēja:

- Nelidināmies taču, savām kājām soļojam.

Iedams un domādams par redzēto, es pēkšņi sapratu, ka uz iepriekš redzētās klints, visticamāk, ir atveidota atlanta seja, jo uz «Latiņamerikas» monumenta mēs redzējām četru Cilvēku Pamatrasu figūru atveidus, bet atlanti, kā zināms, piederēja pie ceturtās Rases.

Taka tuvojās mazam klosterim uz stāvas akmens klints. Grozīju galvu uz visām pusēm, lai tikai nepalaistu garām neko interesantu. Negaidot es paklupu un nogāzos zemē ar lielu blīkšķi, ar degunu atsitoties pret akmeni. Puiši palīdzēja piecel­ties kājās, sāka taustīt manu strauji pietūkušo degunu un atkār­tot, ka ar tādu solīdu degunu es izskatoties bargs un eksotisks.

«Interesanti, kāda seja ir Lasošajam Cilvēkam?» man iešāvās prātā.

Dava Tencings (šerpa)

7. nodala

BIBLIOTĒKA KLINTĪS

Mēs gājām uz mazo klosteri augstu klintis kanjona rietumu nogāzē. Piegājuši pie vientuļnieka cellei lidzīga klostera, pasaucām:

- Ei, vai tur kāds ir?

Mums pretim iznāca cilvēks raibā sviteri un stādijās priekšā, sakot, ka esot mūks.

Ar pavadoņa Tatu palīdzību mēs palūdzām atļauju parunāties ar viņu un ieiet klosterī.

Mūks - seno grāmatu glabātājs

-     Labi, bet klosterī var uzturēties tikai dažas minūtes. Parunāties mēs varam citā vietā, - atbildēja mūks vientuļnieks.

-   Kāpēc tā?

-   Tāpēc, ka te ir seno grāmatu glabātava. Mēs neizpratnē saskatījāmies.

-    Senās grāmatas nemīl svešus cilvēkus, - paskaidroja mūks.

-   Kā tas saprotams?

-   Tā, ka senās grāmatas jūt cilvēku domas.

Šeit nedrīkst domāt!

-   Grāmatas jūt? - Mēs atkal neizpratnē saskatījāmies.

-   Jā, - mūks pamāja ar galvu, - senās grāmatas jūt domas. Svešu cilvēku domas senajām grāmatām ir bīstamas, jo tās var izmainīt ierakstus grāmatās.

-   (Jn ja nu šeit arī ir lemūriešu zelta plāksnes, kurās ierakstī­tas patiesās zināšanas? No «vecākā cilvēka» stāstītā es sapratu, ka doma pati ierakstījusies zelta plāksnēs un to varējis nolasīt ar rokām, - Ravils iečukstēja man ausī.

-   Tās ir biezas grāmatas vai plāksnes? - es pajautāju.

-   Biezas, ļoti biezas, - atbildēja mūks. - Biezāku grāmatu nav.

-   Tajās grāmatās ir rakstīts ar burtiem vai bez burtiem? - Ravils nolēma precizēt.

-   Ar burtiem, sanskritā.

-   Jūs uzskatāt, - es vērsos pie mūka, - ka svešu cilvēku domas var izmainīt grāmatas burtus un vārdus? Tas nevar būt.

-   Nē, - mierigi iebilda mūks, - vārdi un burti paliks tie paši, bet cilvēks, kas lasīs grāmatu, nepareizi sapratis tekstu.

Atcerējos profesora Stepanova pētījumus par to, ka ikvienā

fotogrāfijā ir attiecīgā cilvēka smalkās enerģētikas nospiedums, un iedomājos, ka droši vien arī jebkurā tekstā var būt tā cilvēka domu nospiedums, kurš to rakstījis.

-   Vai tad iznāk, ka tur, seno grāmatu glabātavā, mēs vispār nedrīkstam domāt? - acis piemiedzis, ironiski pajautāja Rafaels Jusupovs.

-   Jā, tur nedrikst domāt, - mūks nesatricināmi mierīgi atbildēja.

-   Nemaz nedrīkst?

-   Nemaz.

Mēs iegājām seno grāmatu krātuvē, cenšoties… m… m… neko nedomāt. Tā bija diezgan liela istaba, gar divām sienām augsti grāmatu plaukti, bet pie trešās sienas - kaut kas lidzīgs altārim ar dievu statujām. Katrā plaukta nodalījumā bija četras biezas grāmatas. Katra grāmata bija apmēram 20 centimetru bieza un akurāti ietita mežģīņu lentā vai sarkanā un zilā drānā. Bija redzams, ka grāmatām neviens sen nav pieskāries.

Ravils, kļuvis nekaunigs, izvilka fotoaparātu un ātri nospieda slēdzi, lai gan zināja, ka tempļos un klosteros fotografēšana parasti ir aizliegta.

-   Nedrīkst, nedrīkst to darīt! - mūks iesaucās.

Ravils vainīgi nodūra galvu, slēpdams apmierinātu smaidu.

Kad izgājām no seno grāmatu krātuves, Rafaels Jusupovs pajautāja Seļiverstovam:

-   Jūs, Sergej Anatoļjevič, manuprāt, kaut ko domājāt!

-   Tikai ne par jums, Rafael Gajazovič!

Mūks ierosināja aiziet lidz avotam kanjona nogāzē, lai parunātos. Līkumojām pa nogāzi aptuveni puskilometru, lidz tikām pie avota un visi apsēdāmies uz liela, plakana akmens.

-     Kādēļ bija jāiet tik tālu, lai parunātos? - brīnījās Seļiverstovs.

-     Lai mūsu domas netraucētu seno grāmatu mieru, - paskaidroja mūks.

Šīs grāmatas lasa reizi gadā

Ledainais vējš un aukstais akmens nemaz nerosināja uz ilgu, sirsnīgu sarunu. Tomēr es izvilku savu piezīmju burtnīcu un pajautāju mūkam:

-   Vai jūs pats esat lasījis šīs senās grāmatas?

-   Jā, es tās lasu katru gadu.

-   Kā to saprast?

-   Tā, ka katru gadu es tās lasu vienu dienu.

-   (Jn kāpēc tik reti? Es tās grāmatas lasītu…

-   Es jau ari tā gribētu… - mūks apmulsa, - bet man ir atļauts tās lasit tikai vienu dienu gadā.

-   (Jn kas to ir pavēlējis? - es brīnījos.

-    Iepriekšējais grāmatu glabātājs teica, ka atvērt šis grā­matas un lasit es drīkstu tikai vienu dienu gadā. Es zinu, kurā dienā man ir atļauts lasīt, un svēti to ievēroju. Šo datumu es turu dziļā noslēpumā. Glabātājs teica, ka šajā dienā manas domas neietekmēs grāmatas un… nesabojās tās.

-   (Jn jūs zināt sanskritu?

-   Jā, protams. Bet šī valoda sāk aizmirsties, jo lasīt nākas tikai vienu dienu gadā.

-   (Jn jūs esat izlasījis daudzas grāmatas?

-   Nē. Grāmatas ir biezas, un es taču vēl esmu jauns. Gara dzīve jānodzīvo, lai tās visas izlasītu.

-   Par ko bija rakstīts grāmatās, kuras jūs esat paspējis izlasīt? - es turpināju prašņāt.

-   Visās grāmatās ir rakstīts par svēto Kailasu.

-   (Jn kas tur ir rakstīts? Pacentieties sistematizēt.

Mūks domāja minūtes desmit, bet es ar skaudību skatijos uz puišiem, kas piecēlušies kājās mīņājās, bet es aiz delikātuma paliku sēdēt uz akmens un saldēt pēcpusi. Beidzot mūks pacēla galvu un teica:

-  Senajās grāmatās aprakstīts Kailasa kompleksa būvēšanas princips, aprakstīta Šambala un Mirušo Valstība.

-   (Jn kas tur ir rakstīts? - es satraucos. - Lūdzu, pastāstiet sīkāk.

-   Nu, bet es taču… es taču, - mūks apjuka, - lasu tikai reizi gadā un tāpēc slikti zinu.

-   Nu tomēr, - kas tur ir rakstīts?

-   Tur ir rakstīts, - mūks sarauca uzacis, - ka visu Kailasa kompleksu senie cilvēki cēluši pēc mandalas principa, kura saucas Kalačakra. Rakstīts, ka Kalačakra ir galvenā brīnumspē- ka Tantras mandala, tāpat arī, ka Tantras spēka galvenā sastāv­daļa ir Laiks.

-   Kas? Laiks?! Pastāstiet par to kaut ko vairāk, - es palūdzu.

-   Nu… - mūks samulsis pasmaidīja, - es zinu tikai to, ka Kalačakra valda pār laiku. Bet vairāk… es nepaspēju izlasīt.

Ak, cik man šie vārdi bija svarīgi! Ak, cik daudz es toreiz nezināju! Toreiz man nebija ne mazākā priekšstata, ka galvenais cilvēka ķermenis ir «laika ķermenis», kas radīts šeit… jaunajiem cilvēkiem…

Apskaidrības figūras

Akmens aukstums pārtrauca manu sastingumu. Aizsmakušā balsī es palūdzu mūku turpināt savu stāstu.

-   Grāmatās rakstīts, - mūks lēni teica, - ka senajos laikos šī Pilsēta…

-   Dievu Pilsēta? - es nevarēju savaldīties un iespraucos ar savu jautājumu.

-   Mēs to saucam mazliet citādi… grāmatās rakstīts, ka tajā kādreiz brinišķigajā Pilsētā bez lieliem arhitektūras monumen­tiem tikušas uzceltas aptuveni 1000 Apskaidrības Figūras, kuru daļas arī tagad var redzēt akmens stabu un citu figūru veidā. Visbiežāk tās ir grupās vai rindā, veido kvadrātu vai apli. Uz dažām no tām pat saglabājušies attēli…

-    Tā gan, - es apmierināti nokrekšķinājos, atceroties, ka viens no mūsu izskaidrojumiem tam, ka te ir neparastu kalnu veidojumu grupas, bija pieņēmums, ka reiz tās bijušas mākslīgi veidotas figūras.

-   Rakstīts, ka Apskaidrības Figūras bijušas tik skaistas, ka par to skaistumu brīnījušies pat Dievi.

-  Un kas ir rakstīts par Šambalu… tas ir - par Olmorongrenas zemi?

-          Daudz kas ir rakstīts, bet es neesmu paspējis iz­lasīt, - es taču vēl esmu jauns.

-         Gn kas ir rakstīts par Mirušo Valstību?

-         Arī daudz kas, bet to es arī neesmu paspējis iz­lasīt. Bet… es zinu šeit ne­tālu vienu alu, kuru tās ie­priekšējais sargātājs uzska­tīja par vienu no ieejām Mirušo Valstībā.

-         Gn mēs uz turieni va­ram aiziet? - Man neticīgi saraucās uzacis.

-Jā, tas ir tepat blakus…

Dievu Pilsētā tika uzceltas aptuveni 1000 Apskaidrības Figūras

Vel viena Somati ala

Pēc pārsimt metru rāpšanās pa akmeņu nogruvumu mūks pieveda mūs pie nelielas alas.

- Šeit vajag pasēdēt, atvilkt elpu un domāt tikai par labo, vis­labāk - par mūžīgo. Ar sliktām domām alā iet nedrīkst, alai tas nepatiks, - teica mūks un apsēdās uz akmens.

Ari mēs apsēdāmies uz akmeņiem un klusējām.

-    Sergej Anatoļjevič, tu domā par labo? - pēc dažām minūtēm klusumu pārtrauca Rafaels Jusupovs.

-   Jā, par labo. Un jūs, Rafael Gajazovič?

-   Arī tā kā par labo…

Pēc dažām minūtēm mūks piecēlās un ieveda mūs alā. Mums par lielu brīnumu ala bija tikai neliela grota.

-   Šaubos, ka šī grota ir ieeja Mirušo Valstibā, - es neapmie­rināti teicu.

-   Bet tā tas ir! - Mūks pasmaidīja. - Ieeja ir tur, kur lukturiša gaismā redzama sprauga.

Pētnieka instinkta dzits, es ielīdu šajā spraugā, ar grūtibām izdabūdams tai cauri savu ķermeni. Sprauga izrādījās zigzagvei- dā izliekta un ļoti neērta, lai kustētos uz priekšu, bet visi akmeņi apkārt bija slapji un slideni. Pavisam drīz sprauga kļuva pavisam

šaura. Priekšā, gandriz gridas limenī, es ieraudzīju caurumu. Saliecos un tuvojos tam.

-   Šef, varbūt nevajag iet pavisam tuvu caurumam? Man tā sazin kāpēc liekas, - atskanēja Ravila balss, kurš nāca aiz manis ar videokameru.

-    Labi jau, labi! - es nervozi atbildēju, vilies, ka viena no iespējamām ieejām Mirušo Valstībā nav vis skaista ala ar tipisko psihoenerģētisko barjeru, bet gan kaut kāda mitra, tumša grota.

Caurums bija cilvēka galvas lielumā. Es droši iebāzu tur roku ar lukturīti un, pavisam saliecies, centos saskatīt, kas ir aiz šā cauruma. Galva atdūrās pret kaut kādu izcilni, mugurā dūrās ass akmens un neļāva pietuvināt seju caurumam.

Pēkšņi es sajutu, ka pa manu caurumā iebāzto roku sāk skraidīt skudriņas un tā sāk tirpt un stingt. Izrāvu roku laukā, un tirpšana pamazām pārgāja. Tad es eksperimenta nolūkā iebāzu caurumā otru roku, bet bez lukturīša, - tirpšana sākās gandrīz tūlīt.

-   Ravil, roka caurumā tirpst un stingst… - es noburkšķēju. - Labi, ka nevarēju tur iebāzt galvu, paralizētos vēl smadzenes!

Nervozitāte pamazām pārgāja, bet to nomainīja kaut kādas neizprotamas bailes. Ar grūtībām apgriezos šajā spraugā un izlī­du atpakaļ. Dienas gaisma šķita kā īsta svētlaime.

-   Kāpēc caurumā iebāzta roka tirpst un stingst? - pavaicāju mūkam.

-  Tāpēc, ka jūs, dārgo zinātniek, nedomājāt tikai par labo un mūžīgo. Alai tas nepatika, - mūks atbildēja.

-   Vai šo sajūtu izsauc Kailasa tantriskie spēki?

-   Jā. Viņi sargā alu. Bet tantriskos spēkus vada Mirušie.

-   Vai viņu tur ir daudz, to Mirušo? - Ar roku pabakstīju pie zemes.

-    Daudz, ļoti daudz. Tur ir vesela Mirušo Valstība, - mūks teica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

-  Dārgo mūk, pasakiet - vai ieeja alā tika iztaisīta mākslīgi? - uzdevu kārtējo jautājumu.

-    Pirms daudziem gadiem alā notika nogruvums, kas no­slēdza daļu ieejas. Tad mūki nolēma aiztaisīt ciet visu ieeju, lai cilvēki, kas ieiet alā, neaizietu bojā. Tikai mazu caurumu atstā­ja, - mūks paskaidroja.

-   Bet no kā cilvēki gāja bojā? Vai viņu ķermenis kļuva pilnīgi paralizēts?

-   Jā, cilvēki pārstāja just savu ķermeni, un pēc tam ķerme­nis pārstāja klausīt cilvēkam.

Man tūliņ prātā ienāca Somati alas, kuras bijām redzējuši ekspediciju laikā. Visās darbojās kaut kādi dīvaini spēki, tas ir- darbojās tā saucamā psihoenerģētiskā barjera, kas liedza cil­vēkam iekļūt šajās slepenajās alās. Interesanti bija tas, ka visās Somati alās šie spēki, kurus Austrumos sauc par tantriskiem, dažādi iedarbojās uz alā ieejošo cilvēku. Pirmajā alā varēja just bailes, dusmas, galvassāpes un vājumu, otrā ala iedarbojās kā enerģētiskais vampīrs, it kā atņemot cilvēkam enerģiju, bet trešajā (Harati) alā tantriskie spēki atņēma cilvēkam acu gais­mu, un, visbeidzot, ceturtajā alā, tas ir - šeit, Tibetā, tantriskie spēki izsauca paralizēs sajūtu.

Atcerējos arī, ka viena no Somati alām Himalajos - tā, kura atņēma cilvēkam enerģiju (tas, starp citu, ir pierādīts, pētot cil­vēka auru ar Korotkova aparātu, izmantojot Kirliana efektu), - bija aiztaisita ar akmeņiem pavisam netālu no ieejas un ari tur bija atstāts neliels caurums. Toreiz, Himalajos, es jau sapratu, ka cilvēki paškonservācijas (Somati) stāvoklī var atdzīvoties un meklēt izeju zemes virsū. Atceros, ka nesapratu, kādēļ uzcelta šī akmens barjera, bet sakarīgu atbildi no mūkiem nesaņēmu, viņi teica tikai, ka «akmens tiem nav šķērslis». Tāpēc šim Tibetas mūkam es pajautāju to pašu.

īstie Mirušie

Tibetas mūks ilgi domāja un tad klusu teica:

-   Man stāstija, ka pirms daudziem, daudziem gadiem šajā klosteri dzīvojis mūks, kurš pratis sarunāties ar Mirušajiem…

-   Ar Mirušajiem no Mirušo Valstības?

-Jā.

-   Un ko viņi teikuši?

-   Viņi teikuši, - mūks sarauca uzacis, cenšoties atcerēties, kas viņam stāstīts, - ka tie cilvēki, kuri iet bojā, ieejot alā, tas ir - kuri šeit nomirst… tas ir, kļūst miruši… nav īstie Mirušie. īstie Mirušie ir tur - dziļumā, istie Mirušie nevēlas, lai cilvēki, ļoti alk­dami pievienoties Mirušo Valstībai, pārvērstos par neīstiem mirušajiem.

-   Un tāpēc īstie Mirušie deva komandu izveidot šo barjeru?

-Jā, tas pats mūks, kurš dzīvoja pirms daudziem, daudziem

gadiem un prata sarunāties ar Mirušajiem, sasauca kopā mūkus un palūdza šajā alā izveidot barjeru. Arī mēs periodiski atjauno­jam šo barjeru.

-   Vai šis senais mūks neko neteica par to, ka Mirušajiem «akmens nav šķērslis»? - uzdevu šo jautājumu, atceroties, ka iepriekšējo ekspedīciju laikā šī frāze ne reizi vien skanēja, ru­nājot par Somati alām.

-   Nezinu, varbūt teica, varbūt arī ne, - mūks atbildēja. - Bet es zinu, ka Mirušie var mums pavēlēt nojaukt šo barjeru, un ari paši Mirušie to var nojaukt.

-   Vai jūs kaut ko zināt par Somati, tas ir - par ķermeņa pašiekonservēšanos?

-   Esmu dzirdējis par to, bet zinu slikti.

-   Mirušo Valstība - vai tā ir Somati stāvoklī esošu cilvēku Valstība?

-   Nevaru pateikt, bet esmu pārliecināts, ka Mirušo Valstība ir dzīva, - mūks cieši noteica. - (Jn vēl es zinu, ka Mirušo valstība ir stiprāka par mums.

-   Man šķiet, ka Mirušo Valstību vada cilvēks, kura «mirušais» ķermenis ir milzīgs. - Es viltīgi paskatījos uz mūku, pieņem­dams, ka arī šeit var būt leģendārā Harati tipa senais cilvēks.

-   Kāpēc jūs tā domājat? - mūks pārvaicāja.

-   Man tā šķiet.

-   Tur, Mirušo Valstībā, ir valdnieks, bet viņa vārdu man nav tiesibu teikt.

-   Vai viņa ķermenis ir liels?

-   Nezinu.

Mēs apklusām. Piecēlos no akmens, atkārtodams - «ļoti interesanti, ļoti interesanti…»

-Te ir vēl viens avots. Stāsta, ka no tā tekošais ūdens nāk no Mirušo Valstības, - mūks negaidīti teica.

-   Kur?!

-   Nu, tepat, aiz klints!

Ilgās Dzīves Ūdens

Piegājām pie avota. Pēc izskata tas bija parasts kalnu avots, kādu Tibetā bija ļoti daudz.

-   Šā avota ūdeni sauc par Ilgās Dzīves Ūdeni. - Mūks pacēla rādītājpirkstu.

-  Vai tad, ja cilvēks dzers šā avota ūdeni, viņš dzivos ļoti ilgi? - uzdevu dabisku jautājumu.

-   Nu… - mūks samulsa.

-  Sakiet, - sarunā iejaucās Rafaels Jusupovs, - vai mūki, kas kalpoja šajā klosterī, dzīvoja ilgāk par citiem cilvēkiem?

-   Nē, ilgāk ne, dažreiz pat mazāk.

-    Tad uz ko pamatots nosaukums «Ilgās Dzīves Ūdens»? - Jusupovs nelikās mierā.

-   Es taču teicu, ka šis avots tek no tās zemzemes vietas, kur atrodas Mirušo valstiba, - mūks pavisam samulsa.

-   Un kas tad ir?

-   Tas, ka cilvēks, kurš dzer šo ūdeni, var pievienoties Mirušo Valstībai. Bet Mirušie «dzīvo» ļoti, ļoti ilgi.

-   Tūkstošiem un miljoniem gadu?! - es iesaucos, pēc lamu stāstitā zinot, ka cilvēki, kas iegājuši Somati stāvoklī, var «nodzīvot» tūkstošiem un miljoniem gadu, saglabājot iekon­servētu savu ķermeni.

-   Es nezinu, cik gadus var «nodzīvot» Mirušie, bet es zinu, ka tas ir ļoti ilgi. Arī es pats dzeru Ilgās Dzīves Ūdeni un arī vēlos pievienoties Mirušo Valstībai.

-    (Jn kā, jūsuprāt, notiks jūsu kļūšana par īstu Mirušo? - Rafaels Jusupovs pētoši paraudzījās uz mūku. - Nu, kā jūs kļū­siet par istu Mirušo?

-   Par to ir rakstits senajās grāmatās. Pienāks laiks - un es to izlasīšu, - mūks noteica.

Es atcerējos mūsu «mirušā» un «dzīvā» ūdens meklējumus trešās Himalaju ekspedīcijas laikā, kad no visai nopietniem reliģiskiem avotiem izdevās noskaidrot, ka jogi, kas cenšas ieiet Somati stāvokli, noteikti dzer ūdeni no īpašiem avotiem («mirušo» ūdeni?), bet, lai jogs varētu iziet no Somati, viņu aprasina un dzirda ar citu ūdeni («dzīvo» ūdeni?). Mums pat izde­vās atrast šos avotus un dabūt ūdeni pētijumiem laboratorijā, pēc kuriem mēs bijām pārsteigti, ka šo divu ūdeņu iedarbība uz šūnu kultūrām izrādijās diametrāli pretēja.

«Droši vien «mirušais» ūdens tek šeit, tas ir - tek ūdens, kas veicina cilvēka ķermeņa ieiešanu Somati stāvoklī, kad ķermenis izskatās kā miris,» es nodomāju un iztēlojos, ka Mirušo Valstībā droši vien tek tāds pats ūdens - ūdens, kas ir «dzimtais» dīvaina­jai zemzemes Valstībai, kurā nekustīgi sēž tūkstošiem un tūk­stošiem dažādu rasu un civilizāciju cilvēku fiziskie ķermeņi, bet viņu Gars dzivo ilgu, ilgu un brīnišķīgu lidojošu dzīvi, kas pilna iespaidiem un notikumiem, dzīvi, kuras nozīmīgumu nosaka kaut vai tas, ka Mirušo kohortai pievienoties bija iespēja tikai uz Zemes dzīvojošo Cilvēku Rasu vislabākiem dēliem un meitām, kuri Zemes virsū prata dzīvot ar Tīru Dvēseli.

Mirušie sargā senās Zināšanas

Paņēmām Ilgās Dzīves Gdens paraugu un kopā ar mūku gājām atpakaļ uz klosteri. Atcerējies, ka saruna pie klostera var «iztraucēt» seno grāmatu «mieru», apstādināju mūku kādus 250-300 metrus no klostera, lai vēl kaut ko pajautātu.

-   Cik gadu ir senajām grāmatām? - es vaicāju.

-    Divi tūkstoši gadu. Tās ir rakstītās uz papirusa, nevis uz papīra. Iepriekšējais grāmatu glabātājs teica, ka pirms 2000 ga­diem tās ir pārrakstītas no vēl senākām grāmatām.

-   Sakiet, dārgo mūk, - es ieturēju daudznozīmīgu pauzi, - vai gadijumā šis grāmatas nav pārrakstītas no senajām zelta plāk­snēm, kas glabā seno cilvēku zināšanas?

-   No zelta plāksnēm? - Mūks paskatījās uz mani un ari ieturē­ja pauzi. - To es nezinu.

-   Vai jūs kādreiz esat redzējis Lasošā Cilvēka statuju? - Es cieši raudzījos uz viņu.

-   Es… daudzas reizes esmu centies to ieraudzit, gāju uz vietu, no kurienes tā ir redzama, bet ne reizi neesmu redzējis šo leģendāro statuju, - to vienmēr aizsedza mākoņi.

-   Bet vai jūs zināt, ka zem Lasošā Cilvēka statujas glabājas

galvenās zelta plāksnes? - ar visziniša izskatu uzdevu šo pro­vokatorisko jautājumu, par kuru pats nebiju pārliecināts.

Mūks pētoši paskatījās uz mani un pasmīnēja.

-   Šīm zelta plāksnēm neviens nevar piekļūt, - viņš teica.

-   Kāpēc?

-   Tās sargā Mirušo Valstība.

-   tin kā viņa to dara?

Šo jautājumu mūks atstāja bez atbildes.

Es pilnigi skaidri apzinājos, ka galvenās seno civilizāciju zināšanas, ieskaitot brīnumus darošos burvju vārdus, diezin vai kaut kad varētu būt pārrakstītas grāmatās, lai līdz īstajam laikam turētu tās noslēpumā no viltīgiem un varaskāriem cil­vēkiem, bet tomēr šķita, ka šajās senajās grāmatās aprakstīto zināšanu avots ir Šambalas zelta plāksnes.

Monumenti dod grāmatām ilgu mūžu

-    tin kāpēc klosteris ir uzbūvēts tik neērtā vietā - kalna nogāzē, akmeņu vidū? - atskanēja Seļiverstova jautājums.

-  Šī vieta nav izvēlēta nejauši, - mūks mīļi paskatījās uz savu klosteri, - senajām grāmatām jāglabājas blakus ieejai Mirušo Valstibā… blakus Ilgas Dzīves Ūdenim … un…

-   Un? Kas un?…

-  Nu… senajām grāmatām jāglabājas vietā, no kurienes vien­laicīgi var redzēt divus vissvētākos Kalačakras mandalas monu­mentus - Gompo Pang un Laimīgā Akmens Namu, - šie monu­menti dāvā grāmatām ilgu mūžu.

Dzirdot šos mūka vārdus, man prātā iešāvās doma, ka (kas zina?) šie monumenti var ietekmēt laika raksturojumu izmaiņas un ka Kalačakras mandala ir Laika mandala. Un nepavisam

nevarēja izslēgt to, ka Laiks ir neizsakāmi sarežģita, iespējams, pat pati sarežģītākā enerģētiskā substance, kas spēj ar izlasi noteikt atsevišķa cilvēka, atsevišķas šūniņas un pat atsevišķa priekšmeta individuālā dzīves plūduma raksturojumus, - ir taču pavisam ticamas ziņas par cilvēku, kurš nodzīvojis 300 gadu, un par daudz ko citu, kas neiekļaujas cilvēkam parastajā loģikā. (Jn kurš var apgalvot, ka vārdi «monumenti dāvā grāmatām ilgu mūžu» ir blēņas.

-    Parādiet mums šos divus monumentus! - Seļiverstovs palūdza.

-    Re, kur tie ir, augšā, mums priekšā. Lūk, tas, - mūks parādīja uz no šejienes ne visai labi atpazīstamo «Latīņamerikas» monumentu, - saucas Gompo Pang, bet tas, lūk, kas redzams aiz šā monumenta un lidzinās nopulētai taisnstūrveida klintij, saucas Laimīgā Akmens Nams.

Es vēlreiz cieši ieskatījos jau pazīstamajā monumentā Gompo Pang, kuru mēs saucām par «Latīņamerikas» monumen­tu, un biju pārsteigts, ka no šī rakursa tas izskatās pavisam citā­di - attēlus aizsedz kalna izvirzījums, bet forma ir ieguvusi pavisam citas aprises.

-   Sarežģita gan ir šī monumenta konstrukcija! - iesaucos.

Ravils abus monumentus sāka filmēt ar videokameru un, kad

novirzīja okulāru uz Laimīgā Akmens Nama pusi, negaidīti novērsās un ar roku aizklāja acis.

-   Kas tev notika? - es izbijos.

-  Acis iecirtās kaut kādas asas sāpes, kad okulārā skatijos uz šo «namu», - viņš teica. - Tagad šķiet, ka sāpes pāriet. Kaut kādas dīvainas sāpes - iegrieza kā ar nazi.

Uz Laimīga Akmens Namu skatieties ar mīlestību

Paskatījos Ravila acis un neko neatradu, tikai kojunktiva bija mazliet piesārtusi.

-     Dīvains ir šis Laimīgā Akmens Nams, - mūks klusu ierunājās, - dažreiz tas pat neļauj uz sevi skatīties. Bet atcerieties - iet tuvumā Laimīgā Akmens Namam nedrīkst - tur darbojas ipaši spēki.

-   Kas pārvērš cilvēkus par večiem? - pajautāju, atceroties lamu stāstīto par šo «namu» un domājot, ka tādu efektu var izraisīt saspiests laiks.

-   Vienu «Nams» pārvērš par veci, citu atkal ne, - mūks pa­smīnēja, - viss atkarīgs no paša cilvēka. Viens šajā Akmens Namā atrod Lielo Laimi, bet kāds cits - vienkārši nāvi… Ar mirstoša večuka mokām.

Ravils Mirhaidarovs: - Acis iecirtās asas sāpes, kad es okulārā sāku skatities uz Laimīgā Akmens Namu

-   Sakiet - kas tas ir? - jautāja Ravils.

-   Svētā forma, - mūks atbildēja.

Mēs atvadijāmies. Mūks sauca nopakaļ:

-   Uz Laimīgā Akmens Namu skatieties ar mīlestību!

 Daua Tencings (šerpa)

8. nodala

LAIMĪGĀ AKMENS NAMS GALVENAIS LAIKA SPOGULIS

Mēs vienmērīgā solī gājām pa taku, tuvojoties Laimīgā Akmens Namam. No galvas neizgāja doma, ko toreiz, kad vēl bijām Nepālā, pateica mūks Angoms, proti, ka noslēpumainais Harati var mūs nosūtīt uz turieni, kur cilvēki pārvēršas par večiem. Atmiņā atausa arī «vecākā cilvēka» frāze, ka sarkanās krāsas Nama apkārtnē darbojas tantriskie spēki, kas pārvērš cil­vēkus par večiem. Bet pārvērsties par veci man nudien nepavisam negribējās.

Iekšā kaut kas ietrīsējās, un es pat palēnināju soli. Galvā radās īsts sajukums.

«Ka tikai noslēpumainais un neredzamais Harati neizmanto mūsu zinātnisko ziņkārību un neaizved mūs tur, kur nolikts nekavējoties novecot un sabirt pelnos,» pavīdēja nejauša doma.

Bet kājas mūs lēni nesa uz sarkanā «Nama» pusi, kur m-m- m…darbojas tantriskie spēki, kas pārvērš…

«Gz «Namu» jāskatās ar Mīlestību,» izskrēja caur smadzenēm.

Es sapratu, ka Austrumos, vēl jo vairāk Tibetā un vēl jo vairāk - Dievu Pilsētā, ir ļoti daudz mīklu un noslēpumu, kas mums, eiropiešiem, nav pazīstami, un ka mūsu - eiropiešu paradums justies kā visziņiem un augstprātigi izturēties pret tādiem jēdzieniem kā «skatīties ar Mīlestību» nevar rast attaisno­jumu šeit, vēl jo vairāk šeit - Dievu Pilsētā. Vārds «grēks», kas tikko sāk iesakņoties manā apziņā pēc ilgajiem ateistiskās audzi­nāšanas gadiem komunistiskā valstī, konkurēja ar zinātkāri un vēlmi iepazīt nezināmo ar tīri materiāla eksperimenta palīdzību, lai arī šim eksperimentam varbūt ir gaidāms lepni fatāls gals, kad zinātnieks ar savu nāvi pierāda tās vai citas hipotēzes patiesumu. Galvā pilnigi skaidri iezīmējās doma, ka nāve ziņkārības dēļ un tādēļ, lai apmierinātu to manierīgo augsto aprindu cilvēku ziņkārību, kas runā par šo un par to, turot rokā viskija glāzi, jau pati par sevi ir grēks, jo ir pilnigi pretrunā dzīvi apstiprinošajai un dzīvību sargājošajai cilvēka intuīcijai, kurā mēs, Eiropas cilvēki, neesam pieraduši ieklausīties, un bez tam… Dievs nav radijis cilvēku, lai to pieminētu sarunā, kurā ar stāstu par viņa «zinātnisko nāvi» atdzīvinātu garlaicīgu sarunu par franču vīnu garšas īpašībām. Cilvēks tomēr ir zemapziņā progresējošs pirmsākums, pirmsākums, kuru pirmām kārtām vada intuitīvi Dieva uzvedinājumi, Dieva, kas viņu ir radijis un liek dziļi ticēt Radīšanas Brīnumam, kur nebūt ne viss ir pakļauts cilvēka izpratnei un dažkārt izskatās pat neiespējams un fan­tastisks, jo cilvēks ir Raditāja bērns, nevis Raditājs. Tomēr bērna ticība brīnumiem, kuru mēs, pieaugušie, tomēr izjūtam, atspo­guļo ne tikai to, ka mēs, cilvēki, esam raditi, bet pastāv arī slēp­ta vareno, viszinīgo, sirmo akadēmiķu pretdarbība, kuru «augsto» domu dēļ zinātnieki-pētnieki dažkārt dodas pat nāvē, nevienam nevajadzīgā nāvē, kas tik un tā nesaviļņos pastāvošo Mūžigā Brīnuma slāni.

Tas tik ir monuments!

Lēni soļodami, aiz likuma ieraudzījām sarkani dzelteno Laimīgā Akmens Namu. Sirds sāka dauzīties kā negudra. Saņēmis sevi rokās, centos noteikt «nama» augstumu - tas bija vairāk nekā 800 metru, kas ir aptuveni tris Eifeļa torņi (320 m), augsts. No šīs dienvidu puses redzamā «Nama» puse bija pilnigi gluda. Pilnīgi vertikālā siena kaut kur aptuveni «Pusnama» aug­stumā kļuva slīpāka, bet tuvāk virsotnei atkal kļuva vertikāla ar lidzenu noapaļojumu pašā augšā. Pašā virsotnē centrā bija kaut kāds ieapaļš «puns» ar nabai līdzīgu iespiedumu augšpusē. Radās iespaids, ka «Nams» kādreiz bijis klāts ar javas kārtu, kuras atliekas vēl saglabājušās. Bez tam šķita, ka «Nama» augšējā daļa ir izgatavota atsevišķi un uzlikta virsū, - par to liecināja skaidri saredzama taisna līnija, kas atdalija augšējo vertikālo daļu no zemāk esošās - ieliektās.

-   Tas tik ir monuments! - noelsās Seļiverstovs.

-   Šajā gadījumā es varu konstatēt, ka «Nams» nekādā ziņā nav dabisks veidojums, bez šaubām - tas ir kolosāls senatnes monuments, - teica Rafaels Jusupovs.

-    Un šo monumentu sauc par Laimigā Akmens Namu, - papildināja Ravils.

Sāku zīmēt skices, skraidīdams pa nogāzi augšup un lejup. Man ļoti gribējās paskatīties uz «Nama» ziemeļrietumu sānu sienu, man šķita, ka tur jābūt leģendārajām durvīm, kas ved uz Šambalu. Pārtraucu zīmēšanu un, pasaucis puišus, gāju uz priekšu, arvien vairāk un vairāk tuvojoties Laimīgā Akmens Namam. Skatījos tikai uz priekšu un negrozīju galvu kā parasti, bet - žēl gan - izrādījās, ka pa labi visā savā varenumā bija redzams Galvenais Laika Spogulis.

Lauka apstākļos izdarīts Laimigā Akmens Nama zīmējums. Skats no dienvidrietumiem

Tie paši Vārti?

Mans skatiens, kas bija piekalts «Nama» ziemeļrietumu sie­nai, kura pamazām atklājās, drīz vien sāku atšķirt, ka tā ir ieliek­ta. Gāju, uzmanīgi pētidams, un beidzot ieraudzīju to, ko gaidīju… Sirds sāka dauzīties kā negudra - šis «Nama» puses apakšdaļā iezīmējās tāds kā izcirsts kvadrātveida caurums, no iekšpuses piesegts ar akmens plāksni.

Laimīgā Akmens Nama ziemeļrietumu puses milzīgais ieliektais «spogulis» šķita ietiecamies mākoņos

-   Vai patiesi tie ir tie leģendārie vārti uz Šambalu? - es apstā­damies aizlūzušā balsī nočukstēju.

-    Kaut kāda fasete, kuru kaut kas izcirtis «Nama» sienā, - atskanēja Rafaela Jusupova balss.

-   Tā tomēr nav fasete. Kāda jēga izcirst fasēti? Ja pieietu klāt un pateiktu: «Sezam, atveries!», fasetes apakšmala paceltos, un mēs ieraudzītu kāpnes, kas ved uz Šambalu, - ar ciešu pār­liecību teica Seļiverstovs.

Ravils sāka filmēt panorāmu, es zimēju. Bija auksti. Nosalušās rokas tik tikko klausija. Ausis kā pulkstenis tikšķēja laiks.

-   Šef, vai nav laiks iet? Man šķiet, ka es sāku novecot, - sa­klausīju Seļiverstova aizsmakušo balsi.

Pabeiguši filmēt un zīmēt, mēs atkal devāmies uz ziemeļiem, lai labāk izpētītu «Nama» ziemeļrietumu pusi. Šī Laimigā Akmens Nama puse izskatījās grandiozi: milzīgs ieliekts «spogulis» ar labi saskatāmu apmali šķita ietiecamies mākoņos, bet pie «Nama» pamata skaidri iezīmējās kvadrātveida fasete - tā pati leģendārā fasete, kas tiek uzskatīta par vārtiem uz Šam- balu.

Apstājos un sāku domāt.

-   Zinātnisko pārdomu gaitā vajag kaut vai noteikt iespējamo Laimigā Akmens Nama lomu un mērķi, kaut vai aptuveni, kaut vai izveidot hipotēzi… - čukstēju, gandrīz bez skaņas kustinā­dams lūpas.

Taču galvā neradās neviena doma. Es pat sāku skaisties, jūtot skanošo tukšumu savās smadzenēs.

«Nu priekš kam, priekš kam ir izveidota ši 800 metru augstā ieliektā virsma?» centīgi uzdevu sev šo jautājumu, mēģinādams mobilizēt visu savu smadzeņu potenciālu un… protams, gaidī­dams intuīcijas mājienu.

Bet mans prāts drūmi klusēja, it kā to būtu sasaistījusi domāšanas paralīze, bet intuīcijas mājiena kā nebija, tā nebija.

«Ieliektais spogulis, ieliektais laika spogulis… tieši ieliektas virsmas taču izmantoja Nikolajs Kozirevs, lai panāktu laika enerģijas saspiešanos un nofiksētu laika plūduma paātrinājuma efektu,» beidzot varēju sākt kaut cik sakarīgi domāt. «No tā izriet, ka Laimīgā Akmens Nama ziemeļrietumu puses ieliektā virsma paredzēta laika saspiešanai, lai laiks plūstu ātrāk. Cik gudri uzkonstruēts! Leģendārie «vārti uz Sambalu» atrodas tajā «Nama» ziemeļrietumu sienas vietā, kur ieliektā, tas ir , laiku saspiedošā virsma pāriet virsmā, kurai, vadoties no loģikas, nevajadzētu ietekmēt laika plūdumu.»

Pēkšņi es ar visu savu ķermeni sajutu Tibetas aukstumu un iedomājos, ka tur, Laimīgā Akmens Nama iekšpusē, droši vien ir silti un mājīgi, ka vajag tikai pieiet pie kvadrātveida durvīm, pateikt maģisko «Sezam, atveries» un tu būsi uz kāpnēm, kas ved lejup uz brīnišķīgo Šambalas pasauli, kur tevi sagaidīs lab­sirdīgie un atsaucīgie daudzveidīgie cilvēki, sasildis, pabaros un izvaicās par mūsu dzivi uz Zemes, ipaši uzsverot jautājumu: «Vai Labais vēl nav pilnigi uzvarējis Ļauno?»

«Divaini, bet kāpēc mūki un lamas saka, ka pie «vārtiem uz Šambalu» nevar pieiet, ka cilvēki tur pārvēršas par večiem? Ieliektais spogulis, kas saspiež laiku, atrodas daudz augstāk par «vārtiem», bet ieliektās virsmas fokuss, kur laika saspiešanas efektam jābūt vislielākajam, atrodas kaut kur debesīs,» uzplaik­snīja doma. «Dīvaini… Ļoti divaini…»

Bet, ja tikai es toreiz būtu pagriezis galvu pa labi, es būtu ie­raudzījis Galveno Laika Spoguli, kura iedarbības zonā bija «vārti uz Šambalu». Bet es (dīvaini!) tobrid galvu pa labi nepagriezu un cieši skatījos uz «Nama» ziemeļrietumu sienu, apbrīnodams kon­strukcijas diženumu.

Izvilku piezimju burtnīcu un uzzīmēju Laimigā Akmens Namu ari no šīs pozīcijas, bet… atkal nepagriezu galvu pa labi.

Ieliektā akmens lapa

Beidzis zīmēt, pagriezu galvu pa kreisi un centos ieskatīties aiz Laimīgā Akmens Nama no ziemeļu puses. Interesants šķita

kaut kāds divains akmens izvirzījums. Gāju uz ziemeļiem, acis no akmens izvirzijuma nenovērsdams. Driz vien manām acim pavērās interesanta aina: tieši aiz «Nama» slējās kādus 350- 400 metrus augsta akmens konstrukcija, kas atgādināja liektu un taisni nostāditu papīra lapu. Bet šī «lapa» bija veidota no akmens, no plānas, liektas akmens plāksnes. Tās malas bija laika zoba saēstas, bet konstrukcijas raksturs iezīmējās pietieka­mi skaidri.

- Vēl viens laika spogulis, - konstatēju faktu, - bet šajā gadījumā virsma ir ieliekta daudz vairāk. Kas zina, var būt, ka, jo vairāk ir ieliekta virsma, jo vairāk saspiežas laiks un jo tuvāk atrodas saspiestā laika fokuss. Interesanti, kas notiks ar cilvēku, ja viņš ieies šis «liektās akmens lapas» iekšpusē? Kā saspiestais laiks iedarbosies uz viņu? Acimredzot ne jau tāpat vien lamas un

Liektā konstrukcija Laimigā Akmens Nama ziemeļu pusē

mūki apgalvo, ka tieši šeit ir vietas, kurās cilvēki pārvēršas par večiem!

Kamēr es zimēju, pienāca pārējie puiši. Ravils paņēma videokameru un sāka caurskatīt uzfilmēto materiālu.

- Šef, atraujies no zīmēšanas, paskaties te! - viņš teica. -Tūliņ, tūliņ, pabeigšu zīmējumu.

Milzīgais Spogulis

Pēc dažām minūtēm ieskatījos videokameras displejā un sastingu - tieši man priekšā pletās milzīgs ieliekts spogulis. Bija redzams, ka tas sākas no Gompo Pang monumenta un savieno­jas ar Laimīgā Akmens Namu.

-    Kā tad es to neredzēju?! - nosēcos. - Tas taču visu laiku, kamēr gājām, bija man labajā pusē, bet es… nepagriezu galvu! Es taču ejot vienmēr grozu galvu uz visām pusēm! Sanāk, ka ari tad, kad zimēju Laimigā Akmens Namu, es ari nepagriezu galvu pa labi, lai ieraudzitu šo milzīgo spoguli. Galvu vajadzēja pagriezt tikai mazdrusciņ, bet es… to sazin kāpēc neizdarīju. Dīvaini! Pavisam dīvaini!

-    Šef, - Seļiverstovs teica. - Atceries, mūks teica, ka uz «Namu» jāskatās ar mīlestibu? Bet tu, es pats redzēju, skatījies uz «Namu» ar mīlestību un sajūsmu.

-   Gn kas tad ir?

-    Tas, ka lielais spogulis arī gribēja, lai uz to skatās ar milestību, bet visa tava milestība bija vērsta tikai uz «Namu». Nu, un tas milzīgais spogulis… - Seļiverstovs apmulsa…

-   Ko?!

-   Milzīgais spogulis… novērsa tavu galvu no sevis… «Namā» iemīlējušos galvu… varbūt kļuva greizsirdīgs… Vispār, šef, neko tu nesaproti no mīlestības!

-   M… jā… Bet vai jūs paši to milzīgo spoguli redzējāt?

-   Es neredzēju, - teica Seļiverstovs.

-   Es arī ne, - atzinās Rafaels Jusupovs.

-    Bet es, lai cik divaini tas nebūtu, šo milzīgo spoguli ie­raudzīju tikai uzņemtajā filmā! - Ravils iepleta acis. - Bet es taču nefilmēju pa aklo, es taču nebūšu uzfilmējis rēgu!

-         Interesanti… - Es pakasīju pakausi. - Tad nu tā… no

šejienes šo milzigo spoguli redzēt nevar, tas laikam ir palicis aiz līkuma! Ejam atpakaļ, paskatīsimies uz to… ar atvērtām acīm.

Mēs sparīgi devāmies atpakaļ pa taku.

-   Noskaņojieties skatīties uz spoguli ar mīlestību, - atskanē­ja Seļiverstova balss. - Citādi spogulis sadusmosies un pārvērtis mūs par večiem. Laiks, man šķiet, var dusmoties, īpaši, ja tas ir saspiestais laiks!

Kad nokļuvām aiz līkuma, mūsu priekšā visā krāšņumā slējās neaprakstāma izmēra ieliektais akmens «spogulis».

-   Galvenais Laika Spogulis… - es noteicu.

Visi apstājāmies. Dvēseli plēsa kaut kāds nesaprotams sajūs­mas un baiļu sajaukums. Es nekavējoties sāku zimēt.

Lauka apstākļos izdarits Galvenā Laika Spoguļa zīmējums

-   Interesanti, vai tas Spogulis… m-m-m… mūs neietekmēs? - Seļiverstovs saminstinājās. - Nikolajs Kozirevs taču pierādīja, ka

Orientējoši Galvenā Laika Spoguļa izmēri

ieliektas virsmas spēj saspiest laiku, bet šī virsma ir tik liela, tik milzīga, ka laika saspiešanas pakāpe droši vien ir tāda…

-   Ietekmēs, - sarkastiski pamāja Rafaels Jusupovs.

Bet pēc tam, acis piemiedzis, piemetināja:

-    Paskaties, Sergej Anatoļjevič, ieliektā Spoguļa fokuss ir debesis, bet mēs atrodamies drošā zonā.

-     Gn ja nu pēkšņi saspiestais laiks atspoguļosies no mākoņiem un ietekmēs mūs… - Seļiverstovs sadrūma.

-   Nav izslēgts, - aukstasinīgi piemetināja Rafaels Jusupovs.

-   M… jā…

Bija labi redzams, ka Galvenais Laika Spogulis (tā mēs sākām to saukt) sākas no monumenta Gompo Pang, veidojot ar to taisnu leņķi, un stiepjas līdz Laimīgā Akmens Namam, atkal veidojot taisnu leņķi. Galvenā Laika Spoguļa augstums bija aptuveni 500-600 metri, platums - aptuveni 1500 metri, laukums - gandriz 1 kvadrātkilometrs. Spoguļa virsma bija ieliekta, pilnigi gluda un izskatījās pilnīgi vertikāla.

Knābim līdzīgais monumenta Gompo Pang izvirzījums, no kura sākas Galvenais Laika Spogulis

Ar fotoaparātu un piezīmju burtnīcu rokās sāku skraidīt pa pauguriem un pakalniem, cinoties ar elpas trūkumu 5000 metru augstumā. Man gribējās nofotografēt un uzzīmēt Galvenā Laika Spoguļa detaļas.

Izrādijās, ka no Gompo Pang puses «Spogulis» sākas ar knābim līdzīgu izvirzījumu, bet ar Laimīgā Akmens Namu savienojas tur, kur apakšējā vertikālā siena pāriet taisnā līmeni. «Spoguļa» un «Nama» savienojuma vietā tieši aiz tā bija redzama vēl viena taisnstūrveida konstrukcija, veidota no divām vertikālām akmens plāksnēm, kas taisnā leņķī novietotas viena pret otru.

«Priekš kam tas viss tika izveidots? Ar kādu mērķi veikts šis milzīgais monumentālo darbu apjoms? Kā senie cilvēki to visu ir darījuši?» uzdevu sev šos daudzos jautājumus un neatradu uz tiem atbildi.

Galvā bija pilnīgs domu sajukums, kas pavadīja manus neauglīgos mēģinājumus kaut ko saprast, tas sāka mani ner­vozēt. Pie tam es pamanīju, ka neauglīgās domāšanas laikā man, izrādās, muļķigi kustas lūpas.

«Labi vēl, ka siekalas netek!» domāju, sevi šaustīdams.

Pakasīju pakausi, lai gan tur kukaiņi, šķiet, vēl nebija ieviesušies, un svarigi teicu:

-   Ejam, pieiesim «Spogulim» tuvāk.

-   Bet vai mēs neiekļūsim saspiestā laika zonā?

-   Centīsimies neiekļūt.

Sākām līst augšup pa nogāzi, tuvojoties Galvenajam Laika Spogulim.

«Muldašov, beidz nervozēt. Te vajadzīgs vēss prāts,» centos pats sevi nomierināt.

Tikuši līdz kādam kaut cik lidzenam laukumiņam, apstājāmies. Milzīgais «Spogulis» it kā karājās virs mums. Pamanīju, ka Ravils ar videokameru rokās, galvu atgāzis,

Viss Ravila skats, skatoties uz Galveno Laika Spoguli, pauda pielūgsmi seno cilvēku domas varenuma priekšā

skatījās uz Galveno Laika Spoguli. Viss viņa skats pauda pielūgsmi seno cilvēku domas varenuma priekšā.

Vēlreiz pārlaidu skatienu šai senajai konstrukcijai. Atkal iekri­ta acis, ka Gompo Pang un Laimīgā Akmens Nams kaut kad ir bijuši klāti ar kaut ko apmetumam līdzīgu, tā atliekas saglabājušos slāņu veidā krasi krita acis. Šis «apmetums», kas

Rodas priekšstats, ka Gompo Pang centrālais konusveida izvirzījums bijis «pārklāts ar javu»

spējis saglabāties tūkstošiem gadu, radija sajūsmu… bet, ja ņemam vērā, ka saskaņā ar vienu no pieņēmumiem visa Dievu Pilsēta tikusi uzbūvēta aptuveni pirms 850 000 gadu, tad…

Bija redzams, ka Laimigā Akmens Nama ieliektajā ziemeļ­rietumu pusē «apmetums» ir saglabājies pilnibā, piešķirot tam sarkani rūsganu nokrāsu, bet «Nama» dienvidrietumu pusē bija palikuši tikai daži atsevišķi «apmetuma» slāņi. Galvenais Laika Spogulis bija pilnigi «kails» (iespējams, ka tas ar «apmetumu» netika pārklāts), bet Gompo Pang monumenta virsma saglabājušos «apmetuma» laukumu dēļ izskatijās kā aplupusi.

Visai ievēribas cienigi uz Gompo Pang izskatijās centrālais konusveida izvirzijums - binokli varēja skaidri saskatit, ka šis konusveida izvirzījums ir veidots no vesela akmens, bet kādreiz

bijis klāts ar «apmetumu», kura paliekas pie konusa pamatnes bija redzamas vēl arvien.

«Interesanti, kā gan senie cilvēki ir «apmetuši» monumentus? Tādā augstumā taču sastatnes nav iespējams uzbūvēt, bet izdarit to, karājoties virvē no loga, ari nav iespējams, jo te., te logu nemaz nav! Kā senie cilvēki to darija, lidoja vai?» es domāju.

Gompo Pang knābjveida izvirzījums, no kura sākās Galvenais Laika Spogulis, likās, nebija klāts ne ar kādu «apmetumu», bet, binoklī izpētot detalizētāk, «apmetuma pēdas tomēr bija saskatāmas.

«Nu ko es visu laiku domāju par to «apmetumu»?» pēkšņi saskaitos pats uz sevi. «Nekā sevišķa tur nav, ka senie kolosālie monumenti tika pārklāti ar «apmetumu». Lūk, ja varētu atbildēt uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: «Kāpēc vajadzīgs šis knābjveida izvirzījums?», «Kāda loma ir centrālajam konusveida

izvirzījumam?», «Kāda ir Gompo Pang monumenta loma?», «Kāda ir Galvenā Laika Spoguļa loma?»… «Kāda ir Dievu Pilsētas loma?», tad varētu, tad varētu…»

Nodūru galvu, saprotot, ka mans vājais trīsdimensiju prāts uz šiem jautājumiem atbildēt nevarēs. Gn no šis pavisam ne pašaplie- cinošās domas sazin kāpēc kļuva pavisam viegli, atsaucot atmiņā jau sen aizmirsto bērna zinātkāri, kad tu, tekošo degunu slaucī­dams, ieskaties tēva mašīnas motorā un neko no tā nesaproti, bet ar vieglu sirdi jūti, ka kaut kad būsi pieaudzis un tādi skaisti vārdi kā «karburators» vai «aizdedzes svece» iegūs noteiktu jēgu.

Vēlreiz paskatījos uz Galveno Laika Spoguli un pavisam negaidīti sāku dziedāt pazīstamas ansambļa «Ļube» dziesmiņas piedziedājumu:

Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzloe nao aizskrējusi velti. Tramuaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.

Man šausmigi sagribējās vēlreiz nodziedāt šos vārdus, pie tam balsī, un pie tam vēl Dievu Pilsētā. Gn vēl pie tam šeit - Galvenā Laika Spoguļa priekšā! Pavērsu nosalušo seju pret puišiem, neglīti atvēru muti un, tikko kustinot no aukstuma sazilējušās lūpas, iedziedājos:

Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzive nav aizskrējusi velti. Tramvaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.

- Šef, tu uz Galvenā Laika Spoguļa fona izskaties tieši tāpat kā Nikolajs Rastorgujevs, - piezīmēja Seļiverstovs, kas labi ori­entējās mūsdienu krievu estrādes mūzikā.

Ar vieglu sirdi apsēdos uz aukstā akmens, izvilku piezīmju burt­nīcu un, uzvilcis audekla cimdus, sakoncentrējos, lai pierakstītu kaut vai kādas, lai ari visnerātnākās domas, pierakstītu tieši šeit - Galvenā Laika Spoguļa priekšā. Gaidīju, ka domas parādīsies.

Zem saspiestā laika preses

Pamazām manas domas sakoncentrējās uz to, ka laika saspiešanas efekts, ko parādīja Nikolaja Kozireva eksperimenti, ir ne tikai laika paātrināta plūduma efekts; laika saspiestais rak­sturs acīmredzot izpaužas kaut kādā īpašā laika stāvoklī, kad parādās pavisam citi efekti. Bet kādi? No Nikolaja Alek- sandroviča Kozireva darbiem es zināju, ka laiku viņš uzskatīja par īpašu enerģijas veidu, kas Visumā caurauž absolūti visu. No viņa sekotāju - Vlaila Petroviča Kaznačejeva un Aleksandra Vasiļjeviča Trofimova - darbiem man bija zināms, ka laika enerģijas saspiešana ar ieliektu virsmu palīdzību eksperimenta dalibniekos izsauca visai vienveidīgas halucinācijas: cilvēki redzēja NLO tipa lidaparātus un kaut kādas pavisam svešas pasaules dzīvības elementus. Kādas pasaules eksperimenta dalībnieki redzēja saspiestā laika apstākļos? Atbilde uz šo jautājumu prasījās pati no sevis - cilvēki saspiestā laika apstākļos droši vien redzēja paralēlo pasauļu dzīves elementus.

Tūliņ atcerējos, Bonpo lama teica, ka svētā Kailasa apkārtnē ir īpašas vietas, kur cilvēks kā spogulī redz paralēlās pasaules un var pat ieraudzīt Omolongrenas (Šambalas) dzīvi. Viņš arī atzīmēja, ka parasts cilvēks līdz šai vietai nokļūt nevar, jo viņa ķermenis sabirs pelnos, un tikai «Lieli cilvēki» varēja to darit, bet tagad tikai ļoti reti ipaši cilvēki var bez kaitējuma savai veselībai ieiet šajā zonā un priecāties par brīnišķīgās Omolongrenas vai paralēlo pasauļu dzīvi.

Pacēlu galvu un vēlreiz paskatījos uz milzīgo konstrukciju, ko veidoja Laimīgā Akmens Nams, Galvenais Laika Spogulis un

Gompo Pang monuments, un pēkšņi sapratu, ka senie cilvēki šeit ir izveidojuši ne tikai apcerei domātu vietu, bet ari vietu pārejai paralēlās pasaulēs. Kolosālais Galvenais Laika Spogulis acīm­redzot tik spēcīgi saspiež laika enerģiju, ka šis supersa- spiestais laiks iegūst jaunu kvalitāti, tā kaut kādā veidā ietekmē telpu un pārnes cilvēku citā telpiskā dimensijā, tas notiek, ne jau vienkārši izgrūžot to no dzimtās trīsdimensiju telpas, bet arī mai­not visu viņa ķermeņa vielu un piedodot tādas vielas ipašibas, kas atbilst paralēlajai pasaulei. Supersaspiestais laiks neizturas tā, kā parastais laiks, kas skaita sekundes, minūtes, stundas un gadus, supersaspiestais laiks izturas kā raditājs radoša pacēluma

bridi, mobilizējot visas domājošās un radošās substances - Laika ipašības un iespējas. Ne jau tāpat vien Austrumu reliģijās ir teikts, ka Dievs manipulē galvenokārt ar divām radošām sub­stancēm - Telpu un Laiku. Ne jau tāpat vien mūsdienu fiziķi uzskata, ka viela ir izliekta telpa, kurā laiks ir apstādināts, un arī enerģija ir izliekta telpa, bet tajā laiks plūst. Acimredzot Telpa un Laiks patiešām ir pasaules un Visuma pamats, un tādēļ gan telpa, gan Laiks ir ļoti sarežģiti gan katrs par sevi, gan Dieva noteiktajā vienibā, un šī sarežģītība, kas sastāv no ģeniāli vien­kāršiem ķieģelīšiem, sniedzas līdz pašam Radītājam.

- Supersaspiestais laiks - tas ir īpašs laiks, īpaša Laika ass,

kas caururbj un savieno visus Laukus visās paralēlajās pasaulēs, - čukstēju, tikko spēdams pakustināt nosalušās lūpas. - Ne jau tāpat vien Angarika Govinda raksta, ka caur svēto Kailasu iet ass, kas savieno paralēlās pasaules, - iespējams, ka tā ir saspiestā Laika ass. Senie cilvēki, ģeniālie senie cilvēki to visu zināja un uzbūvēja Galveno Laika Spoguli, uzprojektēja to tā, ka saspiestais laiks atbilstu Vienotajam Ass Laikam, kuru izmantojot cilvēks var ceļot pa pasaulēm - viņu kā uz spārniem nesis saspiestais laiks.

Pagalam nosalis noliku malā piezimju burtnīcu, piecēlos un sāku uzmanīgi skatīties uz Galveno Laika Spoguli. Skaidri iztēlo­jos, kam, izveidojot šo konstrukciju, senie cilvēki ir radījuši iespēju cilvēkam ieiet Vienotajā Ass Laikā un caur to - iespēju ceļot pa paralēlajām pasaulēm.

Tomēr man nedeva mieru viena pretruna. Kāpēc vietā, kur var ieiet paralēlajās pasaulēs, ko senie cilvēki ir izveidojuši kā Galveno Laika Spoguli, kā apgalvo lamas, fiziskais ķermenis var ļoti strauji novecot?

«Nu kā tad tā? Kā tā var būt?» es prātoju.

Gn pēkšņi man kļuva skaidra pavisam vienkārša lieta - saspiestais laiks, un vēl jo vairāk laiks, kuram ir Vienotā Ass Laika «blīvums», izgrūž no cilvēka negativo enerģiju vai Ļauno; ja cilvēks ir kristāltirs un viņā nav Ļaunā, saspiestais laiks uz viņu neiedarbosies nāvējoši un aiznesīs uz citām pasaulēm, bet, ja cilvēks ir pārpilns ar Ļauno, tad šis Ļaunais zem saspiestā laika preses sāks plūst laukā no cilvēka un ar savu briesmigo enerģiju sagraus dzīvos audus un pat pārvērtīs tos pelnos. Kas zina, varbūt meistarīgi šamaņi un dziednieki prot saspiest laiku ar savu psihisko enerģiju un ar tās palīdzību izdzit no cilvēka slimības radošo ļauno pirmsākumu, atbrīvošanās no kura, kā zināms, ir saistīta ar ciešanām. Gn mums visiem taču arī ir labi

zināms, ka cilvēki, kas ielaiduši dvēselē sātanam līdzigo «Zaļo Pūķi», atbrīvojoties no tā, noveco - izdzena­mais «pudeles ļaunums» paspēj iedar­boties uz cilvēkiem, palielinot grum­bu skaitu un padarot cilvēka seju bālu un pelēku. Cilvēks taču ir Dieva radījums, bet ļaunais pirmsākums, kas ieiet viņā, ir šim radījumam svešs un kalpo savam saimniekam - Dēmonam, nevis Dievam, kas ar Dēmonu izcīna mūžigo cīņu.

«Šī konstrukcija, kas saspiež laiku, ir veidota tikai cilvēkiem ar Tīru Dvēseli,» es nodomāju. «Tikai tādi cilvēki var izmantot šo kon­strukciju, nevis… mēs.»

Prātā atausa saruna ar Bonpo lamu, kad es prātoju par noslēpumaino mehānismu, kā cilvēka trisdimensiju ķermenis pāriet četrdimensiju ķermenī, un nekā nevarēju atrast kaut cik pieņemamu izskaidrojumu. Atcerējos, kā Bonpo lama atbildēja, sakot, ka cilvēks nekad nespēs pilnībā saprast Radītāja nodomus. Bet vienu no šiem nodomiem es, šķiet, sapratu - saspiestais laiks var pažēlot tikai cilvēku ar Tīru Dvēseli un pa­ralēlajā pasaulē var ieiet tikai cilvēks ar Tīru Dvēseli.

Atkal izvilku no somas piezīmju burtnīcu, lai izdarītu piezimes. Pārlapojot to, ieraudzīju milzīgu daudzumu uzzīmētu piramidālu konstrukciju.

Bet piramīdas taču tiek uzskatītas par kolektoriem, tas ir - smalko enerģiju «savācējām». Visa Dievu Pilsētas zona ir platība, kurā koncentrētas mums nezināmas enerģijas, tostarp arī Laika enerģija, - atzīmēju pats priekš sevis.

Saberzēju cimdos nosalušās rokas un iztēlojos Laiku kā dzivu būtni, - tā man šķita tuva, mīļa un pūkaina. Galvā atkal ienāca pazīstamās dziesmiņas vārdi:

Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzive nav aizskrējusi velti. Tramvaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.

Pēc tam, nepievērsdams nekādu uzmanību aukstumam, es sāku prātot par to, ka cilvēka ķermenī laiks acīmredzot plūst dažādi: katrai šūniņai, katram orgānam ir savs laiks, ko aprēķinājis un noteicis Radītājs. Pat nonācu pie secinājuma, ka cilvēkam ir laika fantoms - neredzams ķermenis, kas sastāv no laika enerģijas.

Tajā bridī, kad kalnu aukstums mani bija galigi piebeidzis, es nezināju, ka šeit, Dievu Pilsētā, iegūto datu turpmākā analizē' novedīs mūs pie pārliecības, ka laika fantoms patiešām eksistē un to var pat pastarpināti pētit, bet laika fantoma kodols ir cilvēka

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs: - Paskatieties uz mani! Vai neesmu novecojis?

acs. Bet par to mēs, dārgo lasītāj, parunāsim šīs grāmatas nāka­majā sējumā.

-   Veči! - vērsos pie puišiem, ar roku rādīdams uz Galveno Laika Spoguli. - Ja mēs iesim uz turieni, mēs vienā mirkli nove­cosim, bet cilvēks ar Tīru Dvēseli kļūs neredzams un pāries paralēlajā pasaulē.

Padomājis mirklīti, es piemetināju:

-   Droši vien no šejienes izlido un šeit ielido «lidojošie sķivīši», izmantojot Galvenā Spoguļa saspiesto laiku, lai iznāktu vai ie­ietu paralēlajās pasaulēs.

Tobrīd es vēl nestādījos priekšā, ka Dieva ģēnijs slēpjas tur, ka viņš vienmēr visu rada ar divējādu mērķi un ka paralēlās pasaules piloti pārejai citā pasaulē neizmanto neko citu kā milzīgo Eņģeļa Aci. Bet par to, kā jau soliju, parunāsim grāmatas nākamajā sējumā.

-   Paskatieties uz mani! - atskanēja Seļiverstova balss.

Mēs visi sākām uzmanigi skatīties.

-   Vai es neesmu novecojis? - viņš satraukti vaicāja.

-   Tā kā ne… - mēs nebijām pārliecināti.

Palūdzu, lai Seļiverstovs un Rafaels Jusupovs iet lejup pa

Šambalā var ieiet, izturot pārbaudījumu ar laiku

taku, panāk jakus un palīdz iekārtot nometni. Sergejs Ana­toļjevičs aizgāja lejup, neatskatoties uz atpaliekošo Rafaelu Gajazoviču. Mēs ar Ravilu nolēmām doties uz ziemeļiem augšup pa nogāzi, lai tuvāk aplūkotu «vārtus uz Šambalu».

Paskatijos uz Laimīgā Akmens Namu, atradu vietu, kur atradās «vārti», un centos salīdzināt to atrašanās vietu ar Galveno Laika Spoguli. Bija skaidri redzams, ka «vārti» ir Spoguļa ietekmē.

«Tas, kurš pieies pie «vārtiem uz Šambalu», nokļūs saspiestā laika ietekmē. Šambalā var ieiet, tikai izturot pārbaudi ar Laiku!» es nodomāju.

No lejas atskanēja kāda balss. Pagriezos atpakaļ. Seļi­verstovs, soļodams pa akmeņaino taku, dziedāja: Ak, laiks, ak, laiks, ak, laiciņš, Dzīve nav aizskrējusi velti. Tramvaj ar «piekto numuru», Ved mani uz Čerjomuškiem.

Daua Tencings (šerpa)

9. nodala

VĀRTI UZ ŠAMBALU

Rāpdamies augšup pa nogāzi, mēs ar Ravilu tuvojāmies «vār­tiem uz Sambalu». Es nepārtraukti skatijos uz Galvenā Laika Spoguļa zemāko līmeni, cenšoties nenokļūt tā ietekmes zonā, - es lieliski sapratu, ka mūsu grēcīgajā pasaulē mēs ar Ravilu nevarējām palikt kristāltiri, un tas bija ļoti skumji. Tā gribējās paieties kaut vai pa pašu saspiestā laika maliņu, kaut vai ar roku to sajust! Bet pašsaglabāšanās instinkts to neļāva darīt un it kā teica priekšā, ka tu, kas esi dzimis tik vien kā būt par trīsdimen­siju cilvēku, evolucionāri vēl neesi nobriedis, lai ieietu brīnu­mainajā Vienotajā Ass Laikā, un ka tu personīgi, patiesību sakot, arī neesi vainīgs - vienkārši milzīgais ļauno domu daudzums, kas lidinās mūsu zemes trīsdimensiju telpā, tik un tā piesūcina tavu Dvēseli ar negatīvo vai ļauno enerģiju, pārvēršot tevi par vispārcilvēciskā ļaunuma ķīlnieku, lai gan tu pretojies un negribi kļūt tāds pats kā visi - alkatīgs, skaudīgs un praktisks -, lai uz nāves gultas nebūtu jādomā par seifu ar nu jau nevajadzigo naudu kā par savas dzīves lielāko sasniegumu.

No smagā kāpiena pa akmeņiem un ari no nepārtrauktā sasprindzinājuma, lai es, grēcinieks, neiekļūtu saspiestā laika zonā, es sāku pagurt. Atcerējos Seļiverstova vārdus, ka var lidināties, taču…

lidināties es nepratu.

-   No šejienes «vārti uz Šambalu» ir labi redzami. Tuvāk mēs, grēcigie, iet nedrikstam… - nosēcu, cenzdamies atgūt elpu.

-   Filmēt? - tikpat sēcoši vaicāja Ravils.

«Durvis» uz Šambalu?!!!

-   Jā, bet galvenais … domāt.

Prātā ienāca doma, kas bija parādījusies jau pirms ekspedī­cijas - tur, tagad tālajā Krievijā -, par to, ka mēs, romantiskie (Jfas zinātnieki, varbūt patiešām atradīsim durvis, kas ved Varas zemzemēs, kur pēc Pasaules Plūdiem daudzveidīgie Šambalas cilvēki klonēja jauno cilvēku, kas spēj izdzivot stipri izmainijušos apstākļos uz zemes, - tas ir, klonēja mūs visus.

(Jn, lūk, šīs «durvis» bija mūsu priekšā! Tās bija milzīgas - kā mi­nimums 250 x 200 metru lielas un, no šejienes, nedaudz no sāniem skatoties, likās esam romba formā. Bija labi redzams, ka Laimīgā Akmens Nama sienā ir izcirsta fasete, kuras dziļums ir aptuveni… trīsdesmit metru un kuras apakšu veido pietiekami līdzena akmens plāksne. Šīs plāksnes virsma atšķīrās no «Nama» sienas virsmas: ja «Nama» siena bija klāta ar «apmetumu» (tas bija redzams ļoti labi), tad uz plāksnes virsmas, šķiet, bija akmens apstrādes pēdas. Bet virs «durvim», iesniedzoties debesīs, lepni slējās Laimīgā Akmens Nams.

Pievērsu uzmanību «smiltīm», kas bija it kā nobērtas ap visu «Nama» pamatu; tās bija līdzigas nogulu iežiem, kas nemaz nav raksturīgi šejienes kalniem («Mūžigā Kontinenta» kalni nekad nav bijuši zem ūdens!). Centos atminēt šo nogulu iežiem līdzīgo «smilšu» rašanās cēloni, bet nevarēju. Es vēl nezināju, ka rit Dievs mums atsūtīs šo «pseidonogulu iežu» rašanās atminējumu.

Slapjā mugura sāka salt. Atliecos atpakaļ, lai slapjā, aukstā veļa «atlīmētos» no ķermeņa. Domās parādījās tas stūpas tēls, kuru sauca par «vārtiem uz Šambalu» un kuru mēs pavisam nesen bijām redzējuši ceļā uz svēto Kailasu. Atcerējos pavadoņa Tatu vārdus, ka ši stūpa simbolizē milzīgus akmens vārtus, kuri atveras tiem, kas zina maģiskos vārdus un kurus klāt pielaidis «laimīgais akmens».

«Bet mūs taču «laimīgais» akmens nelaidīs tur klāt; labākajā gadījumā intuitīvi pateiks priekšā - «Neej!», bet sliktākajā gadījumā pārvērtis pelnos ar saspiesto laiku vai vismaz, izdzenot «dzimto» ļauno pirmsākumu, tā satricinās un saņurcīs katru mūsu ķermeņa šūniņu, ka būsim nolemti priekšlaicigam vecu­mam ar tuvojošos beigu mokām. Mēs taču esam dzimuši grē­cinieki… pagaidām,» es domāju.

Tīra Dvesele

Bet no šis skaidri izskanējušās domas izrietēja vēl viena doma, dīvaina doma, ka starp mums, mūsdienu trisdimensiju cilvēkiem, nav vai tikpat kā nav cilvēku ar Tīru Dvēseli - ar tādas pakāpes Tīrības Dvēseli, kas ļautu cilvēkam pacelties citā kvalitatīvā līmenī, kad psihiskā enerģija kļūst par iedarbīgu iero­ci nevis ar ļaunām domām noslogota prāta rokās, bet ļaus pārvērst par realitāti tos brīnumus, par kuriem mēs kopš bērnibas esam dzirdējuši pasakās un leģendās. Visticamāk, ka cilvēki ar patiesi Tiru Dvēseli atnāk uz mūsu grēcīgo pasauli no brīnišķīgās Šambalas, kur vēstures un evolūcijas gaitā ir sapul­cējušies Labākie no Labākajiem no visu Cilvēces Pamatrasu cil­vēkiem. Bet labākie no Labākajiem vai Labsirdīgākie no Labsirdīgākajiem, kurus izvēlas dzīvei Šambalā, šajā brīnu­mainajā un nezināmajā pasaulē vēl papildus attīrās un kļūst par tādas sabiedrības locekļiem, kur ļaunuma nav vispār. Sākot dzīvot Šambalā, viņi jūt, ka katra viņu šūniņa, katra molekula atbrīvojas no negatīvās enerģijas sārņiem un kļūst tīra. Pēc tam bijušais (Labākais!) Zemes cilvēks sajūt, ka ir kļuvis pilnigi citāds - dievišķīgs, Dieva radīts, jo no viņa dvēseles un miesas pilnigi ir izgājusi konkurējošā sātaniskā enerģija, kuras klātbūtne lidz tam bija noteikta ar cilvēka kā pašprogresējoša pirmsāku­ma evolucionāro radošo būtību, kad Labā un Ļaunā ciņa ielikta kā stimuls bezgalīgajam un Dieva noteiktajam progresam. Šis cilvēks (Labākais!) sāk saprast, ka Šambalā šis Labā un Ļaunā vienības un cīņas likums ir atcelts un tā vietā nāk cits likums, Tīrās Dvēseles likums, kad Labā un Ļaunā stimulējošā ciņa vairs nav vajadzīga, jo cilvēka dvēselē uz visiem laikiem nostiprinās cits kritērijs - dzives dievišķās izpratnes kritērijs. Kad cilvēks apzinās sevi kā nepārtraukti progresējošas un arvien sarežģītākas pasaules daļu, pasaules, kurai noteikts gaišais ceļš pie paša Radītāja, viņš nevar un viņam nav tiesību neprogresēt. Pats Raditājs arī nepārtraukti iet pa progresa ceļu, radot dažādas pasaules un caur mūsu dzivi apgūstot vēl slikti apgūto un pagaidām vēl biezu, tumšu mežu atgādinošo trisdimensiju telpu, lai salīdzinoši primitīvos trīsdimensiju cilvēkus izvestu citā limenī - Tīras Dvēseles limenī ar no šejienes izrietošo piesaistīšanu gaišo un tīro pasauļu līmenim.

Noliecu savu trisdimensiju galvu un mazliet noskumu, taču ne pārāk stipri, ne slimigi, - es sapratu, ka man - trīsdimensiju cilvēkam - ir atstāts sapnis, tas pats skaistais rozā sapnis, kas mit mūsu dvēselēs gaišajā bērnībā, bet kura sasniegšanai būs nepieciešamas daudzas un daudzas dzīves ar neskaitāmu perio­du maiņu - jaunības tapšanu, brieduma lepnumu un vituma

skumjām. Es sapratu, ka, tikai izejot cauri posmam, kad notiek ciņa ar Ļauno, kas stiepjas vairāku dzīvju garumā, cilvēks spēj padarīt stipru savu dvēseli, lai tajā nekad vairs neielaistu dīk­dienību, alkatību, lepnību un… lai sasniegtu savu visilgotāko sapni - kļūtu par cilvēku ar Tīru Dvēseli.

«Bet šie «vārti» un šis «spogulis» ir veidoti tikai cilvēkiem ar Tiru Dvēseli,» pie sevis piezimēju.

Mirušie

Vēl reizi paskatijos uz to pusi, kur atradās «vārti uz Šambalu», un pēkšņi sajutu, ka pa šim durvīm var nokļūt ne tikai Šambalā, bet arī Mirušo Valstībā - Somati stāvokli pašiekonservējušos cil­vēku valstibā.

Atcerējos 1998. gada Himalaju ekspedīciju, kad mēs pētījām jogus un, mums par lielu brinumu, izrādījās, ka jogi nebūt nav kaut kāda atsevišķa cilvēku kasta, ka jogi uz Zemes parādās spontāni; kāds pavisam parasts cilvēks pēkšņi savā dvēselē sajūt aicinājumu, kas liek viņam atstāt pierastās vietas un doties uz kādu tālu alu. Pakļaujoties šim aicinājumam, viņš patiešām aiziet uz turieni, lai veltitu sevi tam, ko viņam diktē neredzamais Pavēlnieks. Bet šis Pavēlnieks, kuru jogi sauc par Pārcilvēku, telepātiski viņam - joga liktenim izvēlētajam - diktē vingrināju­mus tāda meditatīvās apskaidrības līmeņa sasniegšanai, kas spēj attīrīt viņa dvēseli. Un tā, attīrot savu dvēseli, jogs savā alā pavada daudzus jo daudzus gadus. Tikai ļoti retiem jogiem neredzamais Pavēlnieks liek savākt paunu, ņemt rokā spieķi un iet uz svēto Kailasu, blakus kuram viņam ir jāatrod svētā vieta, kur ir svētās durvis uz Mirušo Valstibu. Pārvarot augstkalnu ceļo­juma grūtības, ceļinieks, ja pieliek dzivs, aiziet līdz svētajām durvim. Tajā brīdī Pavēlnieks paziņo jogam divas maģiskas for­mulas: pirmo - lai Kailasa spēki ļautu viņam pieiet pie svētajām durvīm, otro - lai durvis atvērtos. Izrunājot šīs maģiskās formu­las un saprotot, ka Pavēlnieks ir atvirzījis nost nāvi nesošos spēkus, kas sargā zemzemes pasauli, jogs redz nesaprotamā veidā atverošās durvis un ar trīcošu dvēseli ieiet zemzemes pasaulē. Pa kāpnēm viņš dodas arvien dziļāk un dziļāk zemes iekšienē, brinoties, ka tur ir gaiši, silti un mājigi. Viņu pārņem neaptverami cildenas jūtas, starp kurām skaidri izdalās tās, kas

Jogs

nāk no viņa Pavēlnieka, - šis jūtas, kas šķiet tuvas un miļas, ved jogu arvien tālāk un tālāk. Aiz muguras paliek brīnišķīgie Šam­balas dārzi un pilsētas, bet jogs tikai iet un iet uz priekšu, kamēr sasniedz to svēto vietu, kur redz ļoti daudzus Mirušos, sēžot Būdas pozā. Jogs līkumo starp sēdošajiem mirušajiem ķer­meņiem un jūt, ka no tiem nebaidās. Beidzot viņš atrod savu Pavēlnieku un sāk trīcēt, ieraugot viņa milzīgo sastingušo ķer­meni, salīdzinājumā ar kuru viņš pats šķiet kā tikko piedzimis bērns. Pavēlnieks, neizdarot nevienu kustību ar savu milzīgo ķermeni, ar domas spēku norāda jogam vietu, uz kuru tam jāiet. Jogs paklausigi izpilda komandu, pēc tam apsēžas Būdas pozā

un sāk meditēt ar tādu kaismi, kādas nebija visus daudzos gadus, gatavojoties saņemt svētību kļūt par jogu. Pēkšņi viņš jūt, ka viņa locekļi sāk stingt, elpošana kļūst arvien retāka un retā­ka. Beidzot elpošana pārtraucas, un ķermenis kļūst līdzīgs auk­stam akmenim; izmisīga dvēseles sāpe pārņem viņu, melna tumsa aizklāj visu, kas apkārt… un pēkšņi no kaut kāda tuneļa viņu ieskauj zilas gaismas plūsma. Jogs, pats nesaprazdams, kā, uzlido pretim šai gaismai un sāk svētlaimīgi lidināties tajā, pēc vēlēšanās vērojot nākotni vai pagātni, redzot sev apkārt milzum daudz daudzveidīgu cilvēku, kuru sejā staro prieks. Bet pēc tam, papilnam palidinājies un iepazinies ar neparastajiem cilvēkiem, viņš pamana, ka aiz viņa stiepjas sudra­ba saite, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Viņu tas ieinteresē, viņš lido gar šo saiti, kuras galā ierauga savu mirušo ķermeni, kas nekustīgi sēž vietā, kuru bija norādījis Pavēlnieks. (Jn tikai tagad jogs saprot, ka viņš ir iekļauts Mirušo Valstibā, ka viņš, jogs, ir kļuvis par Mirušo.

To sapratis, jogs izjūt mil­zīgu prieku, tāpēc ka tieši viņam Mirušie ir dāvājuši ilgu dzīvi. Jogs purina savu tagad jau rēgveidīgo galvu un redz durvis, pa kurām viņš ienāca šeit, zemzemes

pasaulē, un redz pasauli, no kuras viņš atnāca. Viņa dvēselē ielaužas dziļas sē­ras, bet… tad viņa Pavēl­nieks saka, ka pasaule, no kuras viņš ir atnācis, sau­cas Pārbaudījumu pasaule un ka ši pasaule arī ir va­jadzīga, lai pārbauditu ve­cus un… jaunus… (!) cil­vēkus, ka ši viņa bijusī pasaule kaut kad kļūs labāka un, lai tā kļūtu la­bāka, viņu, bijušo jogu, Mi­rušo Valstības Pavēlnieks atkal var nosūtīt uz turieni, bet jau kā pravieti, liekot atkal ieiet savā mirušajā ķermenī un atkal pavēlot atvērties svētajām durvīm.

Droši vien no turienes nāk pravieši

Atrāvu skatienu no «durvīm» Laimigā Akmens Nama sienā, pagriezos pret Ravilu un teicu: - Tur ieiet un no

turienes droši vien iznāk pravieši. Kas zina, varbūt tā ari ir?! Ne jau mums par to spriest.

Ravils neko neatbildēja.

Pagriezu galvu, paskatijos uz Galveno Laika Spoguli un vēl­reiz iztēlojos, ka Šambala šeit cilvēkiem ar Tīru Dvēseli ir izvei­dojusi konstrukciju pārejai paralēlajās pasaulēs. Nodomāju, ka ir pilnīgi iespējams, ka noslēpumainie paralēlo pasauļu cilvēki arī parādās mūsu trīsdimensiju pasaulē un uztur dialogu ar Zemes labākās sabiedrības cilvēkiem - ar Šambalu. Tikai tas, par ko viņi runā, mums… vientuļajiem pārbaudījumu pasaules cilvēkiem, nav zināms.

Vientuļa pasaule

Vārds «vientuļš» sāpīgi iedzēla manai pašapziņai. Manās domās, ko bija satraukusi leģendārās Dievu Pilsētas apcere, radās fantastiski paralēlās pasaules cilvēku tēli, kas jau sen, sen pārvarējuši Ļaunumu savā pasaulē, izrāvušies no «pārbaudes ar vientulību» un līdz ar Tīras Dvēseles triumfu ieguvuši spēju ieiet Vienotajā Ass Laikā, gūstot iespēju ceļot pa paralēlajām pasaulēm un just savu piederību visam Pastāvošajam, ko veido­jis Radītājs. Tad viņi sajuta pavisam citu laimi - Laimi justies piederīgiem pie Visuma bezgaligā progresa, kas nomainīja Laimi uzvarēt Ļaunumu, un tikai kaut kur apziņas ģenētiskajos kak­tiņos vārgi knosījās jau aizmirstā laime - iegūt bagātību, atriebties, pacelties pāri citiem.

Pagriezos atpakaļ un paskatijos uz Ravilu. Šis tīrais un romantiskais cilvēks stāvēja un vientuļi raudzījās kaut kur tālē. Viņš nebija vainīgs pie tā, ka jūtas vientuļš.

Domas atkal atgriezās pie analizēs, kādas iespējas ir pāriet

Ravils stāvēja un vientuļi raudzījās tālē

paralēlajās pasaulēs. Visiem spēkiem centos savās domās kaut mazlietiņ to saprast, bet nevarēju. Es vēl nezināju, ka pēc dažiem gadiem notiks mūsu ekspedicija uz Ēģipti, kas dos ļoti daudz paralēlo pasauļu izpratnei, un ka pēc ilgām iegūto faktu zinātniskās analīzes mokām izveidosies hipotēze, ka ir divi ceļi ieiešanai paralēlajā četrdimensiju pasaulē - caur saspiesto laiku un caur četrleņķu piramidu izliekto telpu. Bet par to, dārgo lasītāj, parunāsim tad, kad sākšu rakstīt jaunu grāmatu.

-   Šef, esmu sasalis ragā, - atskanēja Ravila balss. - Šejienes aukstums kož lidz kaulam.

-   Es arī… - atbildēju, zobiem klabot. - Vēl mazliet padomāšu.

Kad «durvis» atvērsies

Sāku pētit «Šambalas durvju» detaļas. Bija redzams, ka iekšējā plāksne (ja tam ticam) no iekšpuses cieši noslēdz ieeju,

kas veidota kā rombvei­da fasete Laimīgā Ak­mens Nama sienā, bet kaut kāds iekšējs mehā­nisms droši vien šo plāk­sni vienmērīgi pavelk uz iekšpusi, atverot ieeju. (Jn šis mehānisms, lai cik divaini tas neskanētu mūsdienu cilvēka ausīm, reaģē uz maģiskās for­mulas skaitīšanu - tās maģiskās formulas, kuru zina Šambalas un Mirušo Valstības cilvēki un kura telepātiski tiek nodota cilvēkam, kurš caur šim «durvīm» tiks ielaists zem­zemes pasaulē. Iztēlojos tā cilvēka prieku, kas, ceļojuma pa augstkalnu Tibetu nomocīts, atradis lolotās «durvis» un, vai­rākas reizes lēni pasakot «Sezam, atveries», pēkšņi redz, ka «durvju» iekšējā plāksne nodreb un, čīk­stot un nopurinot sim­tiem gadu laikā krājušos putekļus, sāk virzīties atpakaļ, paverot ceļu uz noslēpumaino un tajā pašā laikā vilinošo zemzemes pa­sauli.

«Bet kādēļ «durvīm» jābūt tik milzigām? Vai tad patiešām pa tām lido arī Šambalas cil­vēku lidaparāti? Kas zina, var­būt tā ari ir. Daudzi taču uzska­ta, ka labi pazīstamie «lidojošie šķīvīši» ir Šambalas lidaparāti. Arī Laimīgā Akmens Nama (ar «vārtiem uz Šambalu») kombinācija ar Galveno Laika Spoguli tā kā dod mājienu, ka mums nezināmu cilvēku lid­aparāti šeit var gan pāriet pa­ralēlajās pasaulēs (Galvenā Spoguļa ietekmē), gan ielidot zemzemes pasaulē (pa «Vār­tiem»),» es domāju, fantazē­dams un no aukstuma klabi­nādams zobus.

Manas pārdomas pār­trauca nedaudz attālāk at- gājušā Ravila balss:

-    Šef, nāc šurp! Liekas, ka es redzu vēl divas «durvis uz Šambalu».

Ar grūtībām kustinādams sastingušās kājas, gāju pie Ravila. Ticis tur, izspiedu:

-    Ak Dievs, cik auksts! Zobs uz zoba neturas. Kur ir tās durvis?

- Re, tur - «Nama» dienvidrietumu sienā. Tikai tās ir mazas, bet kā kopija līdzinās «galvenajām durvīm», - tur arī ir rombvei­da fasete, un no iekšpuses tās aizsegtas ar plāksni. Vienas «mazas durvis» no šejienes var redzēt gandriz pilnibā, otras tikai iezīmējas aiz akmens.

Ieskatījos «mazajās durvīs». Tās patiesi izskatījās tieši tā, kā teica Ravils. Ari tās atradās Galvenā Laika Spoguļa ietekmes zonā, un tām piekļūt acīmredzot varēja tikai cilvēki… ar Tiru Dvēseli. Šo «durvju» izmērs bija aptuveni 60 x 50 metri. Bija lielas šaubas, ka šim «mazajām durvīm» varētu būt dabiska izcelsme, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās atradās mākslīgi veidota monumenta - Laimīgā Akmens Nama - sienā.

Atcerējos sarunu ar «vecāko cilvēku» - Harati alas sargātāju. Viņš teica, ka zina par trim ieejām Kailasa zemzemēs, bet redzējis ir tikai vienu - to pašu, kas atrodas «Nama» sienā un izskatās kā rombveida caurums, kas no iekšpuses aizvērts ar akmens plāksni.

- Viens, divi, trīs, - saskaitīju «durvis» Laimīgā Akmens Nama sienās un nodomāju, ka, iespējams, trīs ieejas zemzemēs, par kurām runāja «vecākais cilvēks», tad arī ir šīs trīs «durvis».

Bet pēc tam es atcerējos, ka sarunā ar «vecāko cilvēku» noskaidrojās, ka otrā ieeja Kailasa zemzemēs atrodas zem Lasošā Cilvēka statujas un nu jau 2000 gadu neviens pa to nav gājis, bet trešā ieeja, domājams, atrodas svētā Kailasa virsotnē.

Vēlreiz paskatījos uz trim «durvīm», kas ved Laimīgā Akmens Namā, un sapratu, ka ieeju zemzemes pasaulē, iespējams, ir ļoti daudz. Prātā atausa Astamana Bindačaraijas, Harati alas Sargātāju īpašas dzimtas pārstāvja, vārdi, ka pats Harati uz svēto Nepālas alu atnācis no Kailasa zemzemēm un ka Harati ala no Himalaju priekškalnēm stiepjas tālu, tālu Tibetas virzienā uz svēto Kailasu. Arī par tām Somati alām Himalajos, kuras mums iznāca redzēt ekspedīciju laikā, stāstīja, ka tās ir ieeja zemzemes pasaulē. Arī Tibetas ala blakus seno grāmatu glabā­tavai, pēc vietējā mūka apgalvojuma, kalpo par ieeju Mirušo Valstibā…

Manā iztēlē veidojās aina, ka milzigā zemzemes pasaule, lai gan ir saistīta ar Zemes virsu, tomēr ir droši aizsargāta no cil­vēkiem, kas te dzivo, lai mēs, nesaprātīgie mežoņi, netraucētu zemzemes Dzīvo un Mirušo iemitnieku mieru.

«Kāpēc gan zemzemes cilvēki tik rūpīgi aizsargājas no mums? Kāpēc šī aizsardzība ir tik daudzveidīga un varena? Vai tad mēs patiešām esam tik briesmīgi?» - uzdevu sev jautājumu pēc jautā­juma, mežonīgi salstot netālu no vienas ieejas zemzemē.

Pieci zemzemes pasaules aizsardzības līmeņi

Domādams par šo tēmu, centos atcerēties ziņas, ko biju guvis no lamām un mūkiem, centos tās sistematizēt. Iznāca, ka var pastāvēt pieci zemzemes pasaules aizsardzības līmeņi.

Pirmo līmeni varētu nosaukt par aizsardzību ar laika palidzibu. Ne jau tāpat vien ieejas Dievu Pilsētas zemzemēs atro­das blakus laika spoguļiem saspiestā laika zonā ar visām no tā izrietošajām sekām cilvēkam, kurš pienācis pie ieejas.

Otro aizsardzības limeni var formulēt kā aizsardzību ar maģisko formulu palīdzību. Tikai maģisko formulu zināšana ļauj ieiet zemzemē. Taču šo maģisko formulu noslēpums nav tikai tā vienkārši dziļi paslēpts, tā cilvēka domas, kurš uzzinājis maģisko formulu, nonāk Zemzemju Valdnieka neredzamā kontrolē, kad atmaksa par vismazāko nepareizo manipulēšanu ar svēto maģisko formulu ir nāve. Ne jau tāpat vien Astamans Bindačaraija stāstīja, ka cilvēks, kas atklājis kādam svētās maģiskās formulas noslēpumu, tūliņ nomirst, bet tas, kuram šis noslēpums ir atklāts, vai nu visu atlikušo dzīvi pavada paniskās bailēs no Zemzemju Valdnieka (šajā gadījumā - Harati), vai arī nomirst.

Trešo limeni var nosaukt par barjeru, ko veido bezmiesiskas vai eņģeļveidīgas būtnes, pašas pazīstamākās no kurām Austrumos sauc par asūri. Viņu iedarbiba uz cilvēku ir daudzvei­dīga: vienā gadījumā viņi rada enerģētiskā vampīrisma efektu, otrā gadījumā - sastinguma efektu, trešā - dusmas, kas pāriet miesiskā vājumā, ceturtajā - aklumu un tā tālāk. Astamans Bindačaraija stāstīja, ka bezmiesiskās būtnes pat piedalās cere­monijā, kas notiek pirms ieiešanas zemzemē, bet Kailasa rajonā, kur cilvēku ir maz, šajā ceremonijā piedalās tikai eņģeļi un noslēpumainie… jaunie eņģeļi.

Ceturtais līmenis - aiz­sardzība, ko veido cilvēki no Mirušo Pasaules, kuru vidū acīmredzot ir arī hipotētiskais Zemzemju Valdnieks. No lamu un mūku stāstītā rodas priekš­stats, ka Zemzemju Valdnie­kam ir ārkārtīgi varens Gars, kas spēj lasīt zemzemē ienā­kušā cilvēka domas, izanalizēt tās un, ja nepieciešams, veikt aizsardzības pasākumus, kas ienācēju apstādina, - pat ar momentānu nāvi. Ne jau tāpat vien Astamans un «vecākais cilvēks» visu laiku atkārtoja - «Ja Harati atļaus!».

Piektais aizsardzības līme­nis - tie ir tantriskie spēki, kas mit zemzemēs, un, kā apgalvo Astamans Bindačaraija, tos virza svētais Kailass - tan- trisko spēku centrs uz Zemes. Šie spēki, kā stāstīja «ve­cākais cilvēks», iedarbojas pa­tīkami uz cilvēkiem, kuriem atļauts ieiet zemzemē, bet ne­lūgtam atnācējam tie nozīmē īstas šausmas.

Man radās vēlēšanās pret visām šīm hipotētiskajām do-

mām attiekties skeptiski, bet es ātri padzinu šo skepsi, atceroties, ka jau trīs reizes pats esmu izjutis šo zemzemju aizsardzības spēku iedarbību. Es sapratu, ka zemzemes pasaulei ir jābūt aizsargātai, bet nesapratu, kāpēc tā ir aizsargāta tik stipri.

«Kāpēc? Kāpēc ir vajadzīga tik stipra aizsardzība?» es prāto­ju. «Vai tad mēs, parastie cilvēki, patiešām esam tik briesmīgi?»

(Jn pēkšņi, kad «Šambalas vārtu» priekšā biju pārsalis tā, ka sāku jau migt ciet, man pēkšņi atausa gaisma.

- Eh! - es iesaucos, un man pat kļuva it kā siltāk. - Mēs, parastie cilvēki, taču varam «inficēt» tīro zemzemes pasauli ar negatīvu vai ļaunu enerģiju, kas piesātinājusi mūsu grēcīgo pasauli. Zemzemju cilvēki pret mums izturas kā pret «infekcijas

pirmsākumu»! Ielaist zemzeme parasto cilvēku, tēlaini izsako­ties, nozimē to pašu, ko mājās ielaist mēra slimnieku.

Mūsu «pārbaudījumu pasaule»

Sāku drebēt pie visām miesām, un šajos aukstajos drebuļos es sajutu nervozi dvēselisku sastāvdaļu. Ģenētiskā pārestiba sāpīgi iedūra sirdī. Jutu, ka mūsu dvēseļu negatīvo vai ļauno sastāvdaļu nosaka tas, ka mums ir jādzīvo «pārbaudījumu pasaulē», kurā Dieva nolikts princips - būt pašprogresējošam pirmsākumam - tiek īstenots kā Labā un Ļaunā cīņa, lai kaut kad… kaut kad sāktu dzīvot tāpat, kā tīrie zemzemju cilvēki… lai šī ģenētiskā pārestība uz visiem laikiem paliktu mūsu atmiņā un pie mazāko Ļaunuma pazīmju parādīšanās nākamajās dzīvēs nepatīkami iegrauztos dvēselē, aizstāvot tās pirmatnējo tīrību.

«Cik gan Radītājs ir ģeniāls - radit «pasauli ar Ļaunuma pār­baudījumu», lai citas pasaules varētu dzīvot mierīgi, lai citas pasaules skaidri redzētu, ko nozīmē pārbaudījums ar Ļaunumu!» es nodomāju.

Tomēr ģenētiskās pārestības sajūta nepārgāja, īpaši akcen- tējoties uz to, ka tevi - Cilvēku - Citi Cilvēki uztver kā kaut kādu «infekcijas pirmsākumu», kas ar savu netīro dvēseli spēj «inficēt» viņu tiro zemzemes sabiedrību. Bet es jau sapratu šis ģenētiskās pārestības pozitivo lomu un sapratu, ka, jo vairāk šī pārestība grauzīs manu dvēseli, jo tas būs labāk priekš manis, lai kaut kad - pēc daudzām, daudzām dzivēm - nepatikami iegrauztos dvē­selē, aizstāvot to no tā, ar ko es sen, sen, pirms daudzām dzi­vēm, esmu cīnījies visiem spēkiem, cenšoties kaut mazlietiņ kaut kur panākt Labā triumfu.

- Tīro Pasauli aizsargā dziļa atmiņa par Ļauno! - nočukstēju,

tik tikko spēdams pakus­tināt sastingušās lūpas. - Tīrie un diženie zem­zemju cilvēki, vienalga - Dzīvie vai Mirušie, kaut kad, savu dvēseļu tap­šanas pirmsākumos, arī ir izgājuši pārbaudi ar Ļaunumu, lai uz visiem laikiem to atcerētos un nepieļautu atkārtotu ļau­nā pirmsākuma iekļūša­nu dvēselē.

Es ļoti labi sapratu, ka «ļaunais pirmsākums» izpaužas mūsos kā ļau­nas domas - tās pašas domas, pie kurām mēs savā grēcīgajā pasaulē esam pieraduši un pret kurām mēs izturamies kā dabiskām un pašsapro­tamām. Mums, grēcīgās «pārbaudes ar Ļaunumu» pasaules pārstāvjiem, ir pat grūti iedomāties, ka visi cilvēki mums apkārt domā tikai labas domas; mums nepatīkamās (bet šausmīgās - zemzemju cilvēkiem!) skaudīgās, alkatīgās, varaskārās domas tomēr ir banāla mūsu pastāvēšanas sastāvdaļa, un bez tām, teikšu jums, liekot roku uz sirds, ir garlaicīgi dzīvot, jo mēs uz šo «pārbaudījumu pasauli»

esam sūtīti ar mērķi cīnīties un cīnīties ar Ļaunumu. Mūsu pasaule, pilnīgi iespējams, augsto un tīro pasauļu dvēselēm ir īsta elle, un, kas zina, varbūt mēs no turienes esam atnākuši šajā pasaulē, lai atcerētos, kas ir Ļaunums, un to vairs nepieļautu nākamajā dzīvē.

Droši vien Dievs speciāli pieļāva ļaunā pirmsākuma pastāvēšanu mūsu dvēselē, lai mēs progresa dēļ cīnītos, cīnītos un cīnītos… visiem spēkiem cīnītos ar Ļaunumu. (Jn droši vien tāpēc mūsu pasaulē, neraugoties uz materiālo progresu, ļaunais pirmsākums milzīgas nenovīdības vai netīras naudas veidā arvien vēl pastāv, pastāv un pastāv, jo mūsu pasaulei ir lemts būt «par pasauli, kurā pārbauda ar Ļaunumu».

Bet, dārgo lasītāj, mēs taču ļoti labi saprotam, ka dzīve pēc nāves nebeidzas un ka priekšā mūs gaida daudzas un vēlreiz daudzas dzīves. Gn tas, kā mēs dzīvosim nākamajā dzīvē un kādā pasaulē būs mūsu nākamā dzive, būs atkarīgs no tā, kā mēs «pārbaudījumu pasaulē» būsim cīnījušies ar to Ļaunumu, kurā mums ir «tas gods» dzivot. Ja mēs ar visu Dieva doto spēku centīsimies uzvarēt Ļaunumu un iedibināt Labā principus, tad, esmu pārliecināts, nākamā dzīve būs skaista, bet, ja mēs būsim ielaiduši dvēselē nenovīdību vai alkatību, mēs droši vien atkal nonāksim mūsu pašu «pārbaudījumu pasaulē», bet jau, piemēram, indiešu nabaga kvalitātē, kuram visa sabiedrība cen­tīsies iegalvot, ka būt ubagam - tas ir labi, jo nākamajā dzivē tu būsi bagāts.

-   Šef, es jau esmu pavisam pārsalis! Man no aukstuma sazin kāpēc jau kauli dreb… - atskanēja Ravila balss.

-    Es arī esmu pavisam sasalis ragā, bet… mūsu «pār­baudījumu pasaulē» tas ir labi, - es noteicu.

Sākām kāpt lejup pa nogāzi, tik tikko spēdami pakustināt locekļus. Vēlreiz atskatījos uz Laimīgā Akmens Namu.

iekšpuse droši vien ir tukša! - knapi izdabūju pār lūpām.

Apstājos. «Nams» uz svētā Kailasa fona vakara saules staros izskatijās gran­diozi. Iztēlojos, ka šis mo­numents patiešām ir veidots tā, ka tā iekšpusē ir milziga telpa, uz kuru ved augstāk iezimētās «durvis», un šajā telpā, kas sadalita stāvos un apgaismota ar iekšēju gais­mu, ir Šambalas lidaparāti, ar kuriem Šambalas zināt­nieki izlido pa «durvim» un lido pa mūsu pasauli, pētot mūs - grēciniekus, lai nebū­tu… tādi, kā mēs.

- Ravil! Bet ta «Nama»

Gribējās pārliecināties par to, taču es sapratu, man - parastam un… pat ļoti paras­tam cilvēkam - to izdarit nav iespējams. Bet aukstums, mūsu grēcīgās pasaules šausmīgais aukstums stin­dzināja manu grēcīgo ķer­meni, atgādinot, ka dzīvoju bargajā «pārbaudījumu pa­saulē». Klusējot sāku virzīties uz priekšu. Ravils sekoja. Nogurums un aukstums lika sevi manīt. Nekā neizdevās sasildities.

-    Lūk, mūsu priekšā atklājas vēl viens monuments, - teicu jau gandrīz vienaldzīgi. - Un to arī vajag uzzīmēt un nofotografēt.

-   Nūja, - atbildēja Ravils.

Saņēmis atlikušos spēkus, savēcināju rokas, lai muskuļu sil­tums kaut cik izplūst pa ķermeni, sadabūju piezīmju burtnīcu un apsēdos uz pretīgi auksta akmens. Cimdos tērptās rokas negribēja klausīt. (Jzskicēju zīmējumu - sliktu zīmējumu, un pēc tam teicu:

-  Slikti uzzīmēju, neuzmanīgi. Rit atgriezīšos šeit un uzzīmēšu no jauna.

Monuments iepretim «Namam»

Jāatzīmē, ka nākamajā dienā es tiešām atgriezos tajā vietā un uzzīmēju visu no jauna. Zīmēšanas gaitā pamaniju, ka nogu­ruma dēļ neesmu pamanījis daudzas šī neparastā monumenta detaļas, un man no šīs domas kļuva slikti, jo es sapratu, ka zimējumu kvalitāte ir atkarīga no mana fiziskā stāvokļa šajā augstkalnu pasaulē, kurā tā trūkst skābekļa. Labi redzēju, ka šī monumentālā konstrukcija sastāv no piecām piramidām, kas it kā savienotas ar sienu, kura man šķita plāna un lēzena. Tāpat es labi sa­pratu, ka neko nesapro­tu no šiem monumen­tiem, bet pats galvenais - nevaru atbildēt uz jau­tājumu: «Ar kādu mērķi tie ir veidoti?»

Bet toreiz (vakar!), kad es spītīgi zīmēju, saldēdams pēcpusi uz pretigi auksta akmens, es pievērsu uzmanību tam, ka uz piramidālās kon­strukcijas, kas atzīmēta ar ciparu «42», ir vai nu taisnstūrveida zīmējums, vai… vēl vienas «durvis» uz zemzemi, - tas ļoti līdzi­nājās akmens vākam, kuru var atvērt.

-   Ravil! Vai akmens var liekties? - jautāju, jau iepriekš zinā­dams, ka saņemšu noraidošu atbildi.

-   Es zinu, ka to var skaldīt, - viņš atbildēja.

-   Bet vai tu to zīmējumu nepilna taisnstūra veidā uz monu­menta sienas redzi?

-   Redzu.

-   Un kas tas ir?

-   Nezinu.

-   Vai tās nav vēl vienas «durvis» uz zemzemi?

-   Kas to lai zina? - Ravils noguris nodūra galvu. - Ļoti līdzi­nās vākam, bet… vāku nevar atliekt, akmens taču neliecas. Bet, kas zina, varbūt zemzemju cilvēki ir iemācījušies liekt akmeni?!

Šef, tu taču pats stāstiji par pirmās ekspedīcijas rezultātiem, ka akmens viņiem nav šķērslis.

Ceļā domāju par Šambalu. Man šķita, ka tur, tajā zemzemes pasaulē, nav šausmigi aukstā vēja, ka tur cilvēki var lidināties,

nevis smagi vilkt nepaklausīgās kājas. Man sazin kāpēc likās, ka Šambalas īpatnība ir spēja vienlaikus dzīvot vairākās paralēlās pasaulēs, bet Šambalas cilvēku bērni var teikt: «Tēt! Es uz kādām divām stundiņām pārvietošos uz četrdimensiju pasauli, paspēlēšos un pēc tam atgriezīšos savās trīsdimensiju mājās. Apsolu, ka nedošos uz citām pasaulēm. Rotaļāšos tikai četrdi­mensiju pasaulē, tepat blakus, aiz žoga. Tu, tēt, jebkurā bridi varēsi ienākt četrdimensiju pasaulē un mani redzēt!»

Bet mēs ar Ravilu soļojām pa mūsu trisdimensiju pasaules akmeņaino taku.

No telts raudzijās Seļiverstovs un brīnījās: - Kāpēc jūs izskatāties pēc spokiem? Vai tikai uz jums nav iedarbojies saspiestais laiks?

-   Serjoga! Mes esam parsaluši ka suņi! Ielejiet karstu teju!

-   Tūliņ, tūliņ…

Tēja ar sausiņiem

Teltī dega divas sveces. Novilkām pārgājiena drēbes. Pārģērbušies sausos sporta kostīmos, ar baudu uzvilkām vilnas zeķes un iebāzām kājas augstajās tatāru galošās - pašos labākajos pārgājiena apavos. Pēc tam piesēdām uz zemē noklā­tas vaskadrānas un sākām no krūzēm dzert karsto tēju.

-   Nu, kāda ir tēja? Vai nav atdzisusi? - Seļiverstovs pavaicāja.

-   Liekas karsta.

-   Kāpēc cukuru neņemat?

-   Bez cukura tā kā…

-   Varbūt spirtu pieliet?

-   Nevajag…

-   Saka, ka tēja ar spirtu labi sasilda. -A-a…

-   Nu kaut vai sausiņu tējā pamērcējiet.

-   Negribas.

-   Runā, ka izmērcēts sausiņš ir labs. -A-a…

-   Vēl pieliet tēju? -Var.

-   Liet pilnu?

-   Ne gluži.

-   Bet mēs ar Gajaziču un Tatu bijām tā pārsaluši, ka izdzērām visu tējkannu. Gajazičs jau visu nometnes apkārtni ir apčurājis.

-   A-a…

-   Nu paņemiet cukuru. Augstkalnos esot noderīgs.

-   Negribas.

-   Bet sausiņu?

Sajutu, ka ķermeni sāk ieplūst ilgi gaidītais siltums. Bija tāda sajūta, ka smadzenes arī ir bijušas sasalušas ragā un tagad pamazām sāk atkust. Acis sāka atdzīvoties, un tajās atspoguļo­jās parastā zemes laime - būt sasildītam un paēdinātam. Bet mazliet vēlāk šī laimes sajūta sāka skanēt arvien stiprāk un stiprāk. Si parastā zemes laime it kā piepildīja visu telti un sāka lauzties ārā, lai piepilditu visu apkārtni un pat… līdzinātos to cil­vēku laimei, kuri…

-     Es parasti dzeru tēju ar cukurgraudu zem mēles, - Seļiverstova balss pārtrauca manas domas.

-   Bet es izmaisu, - Rafaels Jusupovs dalījās pieredzē.

Domās attālinoties no tējas dzeršanas sarunām, es atkal

sāku domāt par banālo cilvēcisko laimi un nonācu pie secinājuma, ka laime ir relatīva. Atcerējos filmas ar augsto aprindu dāmu neapmierinātajām sejām, viņām šajā dzīvē viss bija tā apnicis, tā apnicis… un tūliņ iztēlojos ieslodzītā laimī­go fizionomiju, kas pēc darba dienas mežā četrdesmit grādu salā ar baudu malko savu čefiru. Domāju par to, ka laimes pakāpi nosaka pārbaudījumu ietekmes spēks: jo lielāks ir bijis pārbaudījums, jo stiprāk jūtama laime pēc uzvaras. Un nav svarīgi, kāds bijis šis pārbaudījums - ciņa par maizes riecienu, cīņa par taisnīgumu, cīņa par mīļoto cilvēku vai ciņa par ide­ju -, laime vienmēr ir vienāda un atšķiras tikai tās izpausmes spēks.

«Droši vien bez cīņas nav arī laimes,» manas vēl īsti neat- silušās smadzenes izdarija globālu secinājumu.

Es tomēr sapratu, ka mūsu «pārbaudījumu pasaulē» Dievs ir ielicis tikai vienu laimes variantu - laimi, kas iegūta cīnoties; visi pārējie svētlaimes varianti - miers, garšas izbaudīšana vai apmierinājums, sēžot tualetē ar avīzi rokās, nav īstā laime, tie ir tikai laimes lidzinieki. Bet mūsu pasaule tādēļ ir «pārbaudījumu pasaule», lai pārbaudijumi - lieli un mazi - vajātu tevi ik uz soļa un lai pēc kārtējā pārbaudījuma tu saņemtu mazu dāvanu - laimi un dotos iekšā nākamajā pārbaudījumā, lai atkal izjustu kārtējo uzvaras nesto laimi. Bet cik bieži gan uzvaras laimes vietā mēs jūtam sakāves rūgtumu, saprotot, ka laime un bēdas ir divi vienlidzīgi pretstati. Kāds mūsos ir iemitinājis cīņas ele­mentu, turpat mūsos vienlīdzīgi dzīvo ari Labais un Ļaunais, ienistot viens otru, un periodiski sevi parāda te viens, te otrs, lidz ar to ienesot mūsu dzīvē - «pārbaudījumu pasaules» dzīvē - pierasti draudīgu daudzveidību. (Jn tāpēc mēs, Dieva radījumi, pēc likteņa vai karmas gribas nonākuši «pārbaudījumu pasaulē», kur mūsu dvēselēs kā pārbaudījums iemitinās ļaunais pirm­sākums, tā cienām un dievinām tos reti sastopamos cilvēkus, no kuriem plūst dvēseles tīrība. Mēs tiecamies pie šiem cilvēkiem un nekad viņus neaizmirstam, jo šie cilvēki ir uzdrošinājušies izcīnīt daudz grūtāku cīņu - cīņu savā dvēselē. Bet citu pasauļu cilvēki, kuri ir tiri…

-   Šef, par ko tu domā? - atskanēja Seļiverstova balss. - Tēju vēl ieliet?

-   Nevajag…

-   Nu par ko tad tu domā?

-   Par laimi.

-   Par laimi?

-Jā.

-   (Jn kas, šef, tavuprāt, ir laime?

-   Nu… - es saminstinājos, - laime, piemēram, ir tā, ka mēs pēc augstkalnu aukstuma pārbaudījuma sēžam siltā telti un dzeram karstu tēju ar sausiņiem… Mūsu pasaulē mēs arī par kaut ko jūtamies laimīgi.

-        Bet tu, Rafael Gajazovič, kā tu saproti laimi? - Seļiverstovs neizlaida no rokām iniciatīvu. - Varbūt tev, neprecētam, laime ir apprecēties?

-   Apprecēties? - Rafaels Jusupovs sabozās. - (Jn pats tu kā saproti laimi - iemācīties lidināties, vai?

-   Es laimi saprotu tā, - Seļiverstovs kļuva domīgs, - ka tas ir stāvoklis, kad dvēselē ir labi un viegli, neraugoties uz to, ka tev, pieņemsim, nav naudas vai nav… kaut kā cita. Cilvēkiem, kurus māc naudas slogs, ir vara, bet nav laimes. Bet paši nelaimīgākie cilvēki ir nenovīdīgie. Viņu dvēselē vienmēr kaķi skrāpējas, saprotot savu nenozīmību cita cilvē­ka priekšā. Bet es, saproti, Rafael Gajazovič, es… neesmu alkatīgs un nenovīdīgs, mani… saproti, dvēseles plašums pievelk. Saproti, Gajazič, es varu savu kreklu saplēst un otram atdot…

-   Bet kam vajadzigs saplēsts krekls? Tu tad būtu veselu…

-     Ari veselu atdošu. Novilkšu un atdošu, ar maniem sviedriem piesūkušos…

-   Izmazgājis būtu…

-   Arī izmazgātu atdošu, pat pilnīgi jaunu atdošu bez šau­bīšanās.

-   Tikai kreklu vien vari atdot - un vairāk neko? - Rafaels Jusupovs bija ticis zirgā. - Krekls jau neko daudz nemaksā.

-    Toties krekls - tā ir pavisam personiska lieta, ar paša sviedriem… m… m… piesūkusies.

-   Nu kam gan vajadzīgi tavi sviedri?!!!

-    Nu… - Seļiverstovs aprāvās pusvārdā. - Lai nu paliek krekls, kuru tu, Rafael Gajazovič, pataisīji par netīru veļu… Es taču, vai saproti, runāju par principu. Gn, ja jau runājam par sviedriem…

-   Par ko?

-   Par sviedriem. - Seļiverstovs noklepojās. - Nu… ja runājam

par sviedriem, tad tie taču ir darba sviedri. Es runāju par tiem, par darba sviedriem, nevis par kaut kādiem tur…

- No tā jau sviedri labāki nekļūst…

Manas domas pievērsās tam, cik daudz «sviedru nācās liet», lai mēs, parastie (Jfas viri, nokļūtu lidz Dievu Pilsētai, kur mēs izjūtam patiesu laimi ne tikai no tā, ka redzējām prātam neaptveramus senatnes monumentus, bet ari no tā, ka spējām uzvarēt neticību, vīpsnāšanu un ļoti, ļoti prātīgu un piezemētu cilvēku racionālos padomus. Es sapratu, ka tā tad ari ir tā īstā laime, kuru Dievs noteicis kā «gaismas stariņu» tumšajā «pār­baudījumu pasaulē», kurā mums ir jādzīvo cīnoties (vispirms jau pašiem ar sevi), jānodzīvo lepni, lai nākamajā dzīvē nokļūtu citā pasaulē - Tīro Dvēseļu pasaulē, kur laimes līmenis būs tāds… tāds… ka tā aprakstīšanai vienkārši trūkst vārdu, jo šeit tiesības iegūst cita kategorija, kuru sauc par sapni.

Salīdām guļammaisos. Es ilgi nevarēju iemigt. Krākšanas koris Seļiverstova un Rafaela Jusupova izpildījumā sāka pat smīdināt: grandiozi rēcošās skaņas, kas nāca no Jusupova puses, papildināja Seļiverstova vijīgie akordi ar periodisku elpas

apstāšanos, kad likās, ka viņš, Seļiverstovs, ir nomiris, lai pēc dažām sekundēm augšāmceltos un atskaņotu tādu akordu, no kura sāk drebēt ne tikai telts, bet ari visa Tibeta.

Paskatījos uz laimigajām krācošo puišu sejām, pagriezos uz vēdera un iemigu, iespējams, nakts korim pievienojot arī savu balsi.

 Daua Tencings (šerpa)

10. nodala AKMENS LĀZERS

No rīta mani pamodināja Seļiverstova kliedziens:

-   Šef, celies augšā! Monuments… kā viņu… nu, tas, par kuru stāstija mūks… ir atklājies. Tas monuments līdzinās lāzeram!

Monuments Tšela Namsum Pik

-   Tas ir monuments Tšela Namsum Pik, - atskanēja Rafaela Jusupova balss.

-   Ā… a… - atbildēja Seļiverstovs.

Izlīdu no telts, izberzēju miegainās acis un pavaicāju:

-Kur?

-    Nu, re kur, tieši priekšā, - Seļiverstovs rādija ar pirkstu. - Redzi, tur rēgojas divas milzīgas plātnes ar smailiem galiem, bet starp tām ir kaut kas līdzīgs savienojumam. Redzi?

-   Redzu, - atbildēju, cīnīdamies ar miegu.

-   Skaists monuments, vai ne?

-   Tas nu gan ir kaut kas! - iesaucos, beidzot pamodies.

-    Es jau vakar no tālienes pamaniju šo monumentu, - at­skanēja Ravila balss, kurš arī bija pamodies. - Kamēr tu, šef, pie

i sela namsum Pik monumenta fotogrāfijas oriģināls. Kas tas ir - vai akmens lāzers?

Ravila Mirhaidarova mugura, kurš norāda Tšela Namsum Pik monumenta virzienā

Laimigā Akmens Nama sēdēji un domāji, es nofotografējos uz ši monumenta fona. Seļiverstovs fotografēja ar ciparu kameru. Vai gribi, parādišu uz ekrāna?

-   Labi… - es negribīgi piekritu, acis no monumenta neatraujot.

Uz ciparu kameras ekrāna es ieraudzīju Ravila muguru, kas aizņēma pusi attēla, bet pats monuments tikai iezīmējās aiz kalna. Tomēr varēja pamanīt, ka monumenta daļa acīm redza­mi izcēlās uz līdzeno Tibetas pakalnu fona.

-   Eh, Seļiverstov! - es norūcu, jo attēls mani neapmierināja. - Laba mugura uz attēla ir iznākusi!

Atrāvies no ciparu kameras ekrāna, pacēlu acis uz pašu monumentu, kas no mūsu nometnes bija labi redzams, un sāku uzmanīgi to pētīt. Mums tuvākā «plātne» izskatījās kā mazliet ieliekta pusovāla lapa ar konusveida izvirzījumiem virsotnē. Šis konuss turpinājās virzienā uz leju un pa «plātnes» vidusdaļu pārgāja konusveida izliekumā, kas līgani pārgāja ieliekumā. Tuvākās «plātnes» forma bija eleganta un neparasta. Labi varēja saskatit skaidro robežu starp «plātni» vlin monumenta pamatu. Šķita, ka «plātne» nav akmens pamata turpinājums, bet nāk kaut kur no tā iekšienes. Radās priekšstats, ka «plātne» akmens pamata iekšienē pāriet lodveida konstrukcijā, kas dod iespēju «plātnei» kustēties kā locītavā.

Aizmugurējai «plātnei» bija lapas forma ar robotām malām. Arī tā bija iegremdēta monumenta pamatā. Bet, atšķirībā no pir­mās «plātnes», izskatījās, ka aizmugurējā «plātne» ir cieši no­stiprināta un nav kustīga.

Attālums starp abām «plātnēm» bija aptuveni 500 metru. Abas «plātnes» bija saistītas ar norobežojošu savienojuma kon­strukciju, kas divās vietās bija nodrupusi. Bet, ja nodrupusi vieta blakus aizmugurējai «plātnei» izskatījās pavisam dabiska, tad ķiļveida ieplaka, kas pletās blakus savienojumam pie priekšējās «plātnes», varēja būt nevis dabas apstākļu veidota, bet gan šā monumenta konstrukcijas ipatnība.

-    Kaut kāds dīvains monuments, vai ne!? - es teicu. - In­teresanti, priekš kam tas ir domāts?

-   Nezinu, - Ravils klusi atbildēja.

-   Tas ir milzīgs lāzers, - pārliecināti teica Seļiverstovs. - Sa­proti, šef, es tomēr esmu bijušais kara lidotājs un kaut ko sapro­tu no tehnikas.

-  Vārds «bijušais» nepadara jūsu paziņojumu autoritatīvāku! - piezīmēja Rafaels Jusupovs.

-   Es jums, es jums… Rafael Gajazovič, pateikšu, - Seļiver­stovs sabozās, dusmīgi skatīdamies uz Jusupovu, - es neesmu vainigs, ka Padomju Armija sāka brukt kopā un profesijai «kara lidotājs» nācās pievienot vārdu «bijušais». Bet no tā jau manas zināšanas nav gājušas mazumā. Par lāzeriem mēs lidotāju skolā mācījāmies pamatīgi.

-   Bet varbūt tu, Sergej Anatoļjevič, mācījies uz trijniekiem! - Rafaels Jusupovs iedzēla atkal.

-   Es? Man taču bija vieni četrinieki.

-   Tātad līdz piecniekiem netiki vis.

-    Jā, netiku. Bet uz četrinieku zināju vienmēr, uz īstu četrinieku.

-   Labi jau, labi, - Jusupovs pavīpsnāja. - Mēs paklausīsimies jūsu «zināšanu četrinieka variantu» par lāzeriem un salīdzināsim ar šo monumentu. Protams, ka «piecnieka variants» būtu bijis labāks.

-   Šef! - Seļiverstovs sāka lūgties. - Nu kas tas ir!? Tikko tu, cilvēks, gribi izvērst domu visā plašumā, tā tūliņ tevi pārtrauc un novirza sarunu uz visādām blēņām par «četriniekiem» vai «trij­niekiem». Aizliedz Rafaelam Gajazovičam mani pārtraukt!

-   Aizliedzu! - smiedamies teicu. - Prāto, Serjoža!

Lauka apstākļos izdarīts Tšela Namsum Pik monumenta zīmējums. Kas tas ir - vai akmens lāzers?

-Tā, tā… tā, tā… - Seļiverstovs sāka kopot domas. - Tā, tā… - Un mēs tā arī tātosimies? - Rafaels Jusupovs atkal neno- valdījās.

Seļiverstovs ar sašutumu paskatījās uz viņu un sāka runāt:

-   Lāzers ir nopietna lieta. Ļoti nopietna…

-   Mēs acu ķirurģijā ari to izmantojam, un mēs ari kaut ko saprotam no lāzeriem un zinām, ka lāzers - tā ir nopietna lieta, - Jusupovs atkal iejaucās sarunā.

-   Rafael! Ļauj Sergejam Anatoļjevičam pateikt! - es apsaucu Jusupovu. - Turpini, Serjoža.

Senais lāzers?

-   Ja runājam par lāzeru… m… m… nopietni, - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Jusupovu, - tad var teikt, ka tas, tas ir, lā­zers, sastāv no diviem spoguļiem, un telpu starp tiem sauc par rezonatoru. Rezonatora iekšienē uzkrājas enerģija, kurai ir koherenta starojuma raksturs, tas ir - tāda starojuma, kurā stin­gri saglabājas svārstību fāzes. Viens spogulis rezonatorā vien­mēr ir nostiprināts nekustīgi, un tam ir simtprocentīga rezonato­ra īpašības, bet otrs spogulis ir kustīgs (lai noregulētos uz viļņa garumu), un to gatavo no «puscaurspidīga» materiāla, tas ir - no tāda materiāla, kas spēj ne tikai atstarot starojumu, bet ari, kad sasniegta noteikta jauda, izlaist to caur sevi kā staru. Visi lāzeri, vienalga - medicīnas, militārie vai tehniskie -, ir būvēti pēc šī principa. Zinātne par lāzeriem, starp citu, ir ļoti nopietna zinātne…

-   Un kāpēc tu visu to stāsti? - Rafaels Jusupovs nenoturējās, atkal nepārtraucis.

-    Tāpēc, - Seļiverstovs nesatricināmi un daudznozīmīgi pacēla rādītājpirkstu, - ka, lūk, tas monuments ir būvēts pēc visiem lāzera konstrukcijas principiem. Tas ir milzigs seno cil­vēku lāzers - lūk, ko es jums gribu pateikt, Rafael Gajazovič!

-   Jā, kā tad!?

-   Nevis «jā, kā tad», bet «jā».

Es praktiski neko nesapratu no lāzeriem. Neraugoties uz to, Seļiverstova spriedumi man nešķita mazpierādīti un abstrakti. Uz Tšela Namsum Pik monumenta patiešām bija labi redzami divi spoguļi (vai «plātnes»), un telpu starp tām varēja uzskatīt par rezonatoru. Pie tam varēja just, ka aizmugurējais spogulis ir cieši nostiprināts (kā tam lāzerā arī jābūt), bet priekšējais spogulis, pilnigi iespējams, bija konstruēts tā, lai būtu kustīgs un nore­gulētu lāzeru uz koherento starojumu. Vēlreiz uzmanīgi nopētīju priekšējo spoguli, pievēršot uzmanību tā formai, un man atkal šķita, ka tas turpinās monumenta akmens pamata iekšienē kā lodveida locītava, kas nodrošina priekšējā spoguļa kustīgumu. Bez tam bija labi redzams, ka aizmugurējais un priekšējais spogulis ir veidots katrs no sava veida akmens: aizmugurējā spoguļa akmens izskatījās kā melnais granīts, bet priekšējā spoguļa akmens bija tumši brūnā krāsā.

-    Sergej Anatoļjevič, vai tev nešķiet, ka priekšējais un aiz­mugurējais spogulis ir veidots katrs no sava veida akmens? - es vaicāju.

-    Bez šaubām, - viņš atbildēja. - Aizmugurējam spogulim ir jābūt izgatavotam no tādiem akmens veidiem, kas nodrošina simtprocentīgu koherentā starojuma izstarojumu, bet priekšē­jam spogulim jābūt no tāda materiāla, kas varētu kļūt caur- laidigs vai vismaz puscaurlaidīgs, lai tad, kad rezonatorā uzkrājusies noteiktas stipruma pakāpes enerģija, to koherenti izstarotu.

-    Tas ir - lāzera staram ir jānāk tieši no akmens, no kura izgatavots priekšējais spogulis, vai tā? - es brinijos.

-   Jā, tā ir.

-   Bet savienojums starp spoguļiem?… Kā to var izskaidrot?

-   Tā ir koherentā izstarojuma vide.

-   Kā to lai saprot?

-     Saproti, dažādi enerģijas veidi dažādi izplatās dažādās vidēs. Gaisa vai vakuuma laušanas koeficients ir aptuveni vienāds, bet akmens - pavisam cits. Tāpēc viļņa garums vidē, kas sastāv no akmens, būs ievērojami mazāks par viļņa garumu gaisā, - Seļiverstovs skaidroja.

-    Bet vai no tā nevar secināt, ka, izvēloties vides veidu (piemēram, dažādus akmens veidus) savienojuma veidošanai

starp spoguļiem, var panākt noteiktu viļņa garumu tieši telpā starp spoguļiem un tādējādi iegūt pilnigi koherentu starojumu? - izteicu galvā nejauši ienākušu domu.

-Tā jau ari dara, konstruējot lāzerus: vienlaicīgi aprēķinos tiek ietverts attālums starp spoguļiem un vides laušanas koeficients.

-   Bet ko varētu nozīmēt tas ķīļveida ieliekums savienojumā? -M… m… - Seļiverstovs sāka prātot, - tā, iespējams, ir vieta,

kur rezonators uzkrāj enerģiju. Bet… tu, šef, nevari iedomāties…

-   Ko?

-   To, ka… - Seļiverstova acis iepletās, - lai piesūknētu tāda izmēra lāzeru ar enerģiju, tad…

-   Kas - tad?

-   Nekāda veida mūsdienu enerģijas nepietiks, lai piesūknētu tāda izmēra rezonatoru koherentā izstarojuma iegūšanai. Vai patiešām senie cilvēki varēja izdarit tāda izmēra rezonatora piesūknēšanu?

Es vēlreiz tāpat vien «uz aci» noteicu attālumu starp monu­menta spoguļiem - tas bija vismaz 500 metru. Atcerējos, ka kaut kur redzēju parasta lāzera rezonatora darbu, kad zilganā koherentā starojuma strūkla, sīkdama un laistīdamās, it kā pamira telpā starp spoguļiem, kuri viens no otra atradās… 1 cm attālumā. Bet te - 500 metru.

Seļiverstovs turpināja, it kā būtu pārtvēris manu domu gaitu.

-   To lāzeru rezonatora garums, kuri darbojas gaismas izsta­rojuma spektrā, manuprāt, ir viens centimetrs. Ja nekļūdos, maksimālais rezonatora garums var būt ap diviem metriem. Bet te - 500 metri.

-  Sergej Anatoļjevič! Varbūt šis senais monuments nav senais lāzers? Varbūt tas ir kaut kas cits? - sāku šaubīties.

Seļiverstovs ilgi domāja un pēc tam pārliecināti teica:

-   Bet visus monumentus taču šeit, Dievu Pilsētā, kāds un kaut kā ir uzbūvējis, domāju, ka par to nevienam no mums vairs nav šaubu… - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Jusupovu, - pat… Rafaelam Gajazovičam. Bez tam mums nav šaubu, ka pat ar vispilnīgāko mūsdienu tehniku tādus monumentus kā Laimīgā Akmens Nams vai… pats svētais Kailass neuzcelt. No tā izriet, ka senie cilvēki monumentu būvēšanai izmantoja aparātus, kuru darbības princips, iespējams, mums ari ir saprotams, taču… tikai tālā nākotnē mēs spēsim uzbūvēt un izmantot tāda veida aparā­tus, - tad, kad cilvēce apgūs jaunus enerģijas veidus, lai spētu, piemēram, piepildīt tik milzīga lāzera rezonatoru.

-   Piecu elementu enerģija, - es klusi teicu.

-  Tāpat ir zināms, - Seļiverstovs turpināja, - jo garāks ir lāze­ra rezonators, jo smalkāks un spēcīgāks ir no puscaurspīdīgā priekšējā spoguļa nākošais stars. Ja rezonatora garums ir 500 metri, staram jābūt ārkārtīgi smalkam un ar tādu spēku, kura priekšā neizturēs neviens kalns. īsi sakot, ar tādu staru, kāds nāk no tik milziga rezonatora, viegli var pārgriezt kalnu.

-   Droši vien ar šī akmens lāzera palīdzību senie cilvēki mode­lēja kalnus, lai… - Sarunā iejaucās Ravils.

-   Nepārtrauc! - Seļiverstovs viņu apsauca. - Es nevaru neko pierādīt, es nevaru apgalvot… bet man šķiet, ka šis lāzers dar­bojas infraskaņas diapazonā…

Akmens lāzers

-   Kādā? - es pārjautāju.

Lazera aizsardzība

-   Šis akmens lāzers, iespējams, darbojās infraskaņas diapa­zonā, tajā svārstību diapazonā, kuru jūrnieki sauc par «jūras balsi» un ļoti no tās baidās, jo šīs svārstības var radīt depresiju, lēkmes un pat sirds apstāšanos.

Ielīdu teltī, sadabūju kompasu un sāku noteikt iespējamā stara virzienu, kas varētu nākt no ši akmens lāzera priekšējā spoguļa.

-   Tad nu gan! - iesaucos. - Lāzera stars ir virzīts uz «Šam­balas vārtiem». Cln uz kurieni vēl…

-   (Jz kurieni tas vēl ir virzīts?

-   Vēl tas ir virzīts uz Mazo Kailasu, tas ir… uz iespējamo Šan­tamani akmeni.

Gigantiskā akmens lāzera stars ir virzīts uz «vārtiem uz Šambalu» un Mazo Kailasu (Šantamani akmeni?). Aizsardzība ar infraskaņu?

-   Tā nekas! Infraskaņas lāzera starojums aizsargā vārtus uz Šambalu un leģendāro Šantamani akmeni! - Ravila acis iepletās platas jo platas. - Sestais aizsardzības līmenis! Neviens nevarēs tur pieiet klāt. Paši svarīgākie Dievu Pilsētas elementi ir aizsargāti arī ar nāvējošo infraskaņu.

-   Es nevaru apgalvot, ka šis akmens lāzers dabojās un … darbojas tieši infraskaņas diapazonā. Tas ir tikai mans pieņē­mums, - Seļiverstovs samulsa.

-   Bet loģika, Sergej Anatoļjevič, loģika saka, ka jūsu pieņē­mums droši vien ir pareizs - ne jau tāpat vien iespējamā lāzera stara ceļā ir divas visaizsargātākās Dievu Pilsētas daļas, - Ravils paziņoja, un viņa acis uzbudināti dega.

-   Nūja. - Seļiverstovs vairāk neko nevarēja pateikt.

Kalnu slīpēšana ar lāzeru

Ari es biju ļoti satraukts. Domas riņķoja, bet prieks par veiksmīgo minējumu sakarā ar vienu no Dievu Pilsētas fenome­niem patīkami kutināja nervus. Tomēr es piespiedu savu domāšanas aparātu pārslēgties uz mierīgu prātošanu. Sāku domāt par to, ka šis seno cilvēku gigantiskais akmens lāzers acīmredzot pildīja divas funkcijas - aizsargāja visnozīmīgākās Dievu Pilsētas daļas un mehāniski slīpēja kalnus ar mērķi izvei­dot monumentus.

Acīmredzot kalnu slīpēšana ar lāzeru notika Dievu Pilsētas būvēšanas laikā, lai no dabiskajiem kalniem izveidotu monu­mentus. Visdrīzāk bija tā, ka ārkārtīgi spēcīgais lāzers izpildīja darba rupjāko daļu - nogrieza kalnu virsotnes, atdalija monu­mentus no kalnu grēdas un tamlīdzīgi. Ja labi padomā, piemēram, par Laimigā Akmens Namu, kuram ir vertikāli nolik­tas 800 metru augstas grāmatas forma, tad cik gan kalnu grunts vajadzēja dabūt prom, lai «namu» atdalītu no dabiskās grēdas! Šim nolūkam, pilnīgi iespējams, tika izmantots lāzera izgaro­jošais efekts - pretējā gadījumā apstrādātās grunts kalni aizpildī­tu visu telpu starp monumentiem.

Pilnīgi pamatoti bija uzdot jautājumu - cik akmens lāzeru strādāja Dievu Pilsētas celtniecības laikā? Aizsteidzoties notiku­miem priekšā, pateikšu, ka Dievu Pilsētā mēs neatradām vairāk nevienu lāzeram līdzīgu konstrukciju. No tā varēja izdarīt secinājumu, ka akmens lāzers šeit bija tikai viens.

Bet kā gan ar lāzera staru aizsniegt tos monumentus, kuriem priekšā ir kalni? Jādomā, ka paša augstākā monumenta - svētā Kailasa - virsotnē bija uzstādīts spogulis, uz kuru tika virzīts

Pilnīgi iespējams, ka Dievu Pilsētas būvniecībā tika izmantots lāzera izgarojošais efekts

ārkārtīgi jaudīga lāzera stars, bet spogulis griezās un mainīja slīpumu, kas ļāva ar lāzera stara atstarojumu noslīpēt ap Kailasu

esošos kalnus un nodrošināt nevajadzīgās grunts izgarošanu. No vietas, kur atradās milzīgais akmens lāzers, Kailasa virsotne bija redzama ļoti labi, un, ja tur bija uzstādīts atstarojošais spogulis, tad lāzera stars bez šķēršļiem varēja tiešā ceļā aiziet līdz turienei. Lai to panāktu, akmens lāzera priekšējo spoguli vajadzēja paliekt nedaudz atpakaļ, lai tā stars virzītos augšup Kailasa vir­sotnes virzienā.

Cieši ieskatījos akmens lāzera priekšējā spoguļa konstrukci­jā un vēlreiz iztēlojos, ka tā apakšdaļai, kas slēpjas pamata iekšienē, droši vien ir lodveida locītavas forma, un tādēļ priekšē­jais spogulis var mainīt savu stāvokli un novirzīt lāzera staru tieši uz spoguli, kas uzstādīts Kailasa virsotnē.

Tādējādi varēja uzskatit, ka ar vienu ļoti jaudīgu lāzeru, kas darbojās caur atstarojošo spoguli Kailasa virsotnē, kas slejas ievērojami augstāk par pārējo kalnu virsotnēm, varēja noslīpēt kalnus, lai izveidotu Dievu Pilsētas monumentu kompleksu. Tāpat ir pilnīgi iespējams, ka, lai noslīpētu monumentus, kas atradās uz otru pusi no Kailasa, tika izmantoti papildu atstaro­jošie spoguļi, kas uzstādīti aiz veidojamiem monumentiem.

Prātodams par Dievu Pilsētas būvēšanas tehnoloģiju, atcerējos «seno cilvēku mašinu», kuru redzēju uz postamenta Svajambanatas templi Katmandu un par kuru stāstija, ka tā iznesta no noslēpumainās Harati alas. Šī «mašīna», kā teica tem­pļa kalpotājs Kirams, bija paredzēta tam, lai «taisītu kalnus». Vēl vairāk - konsultācijā ar akadēmiķi A. V. Akimovu pa telefonu toreiz apstiprinājās, ka hipotētiski ir iespējams tādu «mašīnu» iedarbināt ar cilvēka mentālās (psihiskās) enerģijas palidzību, un tas sakrita ar Tibetas tekstos aprakstīto, ka šī «mašīna» pakļāvusies cilvēka domām un lidojusi, griezdamās milzīgā āt­rumā un slīpējot kalnus.

Sakarā ar to bija pilnīgi loģiski pieņemt, ka Dievu Pilsētas

monumentu radišanai tika izmantots ne tikai ārkārtigi jaudigais lāzers, bet ari šādas «seno cilvēku mašinas». Acīmredzot ar lāzeru paveica rupjākos darbus (akmens bloku izgriešana no kalnu grēdām, grunts izgarošana utt.), bet ar «seno cilvēku mašīnām» notika monumentu pabeigšana.

Nevarēja izslēgt arī to, ka «seno cilvēku mašīnas» tika izman­totas arī tukšo telpu - par kādām var domāt īpaši attiecībā uz Laimīgā Akmens Namu - veidošanai monumentu iekšienē.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu jums, dārgo lasitāj,

ka Valentīna Jakovļeva vienā no Tibetas Mirušo Grāmatas inter­pretācijām (F. Fremantle. Luminous Emptiness, Boston&London 2001, p. 79) atrada, ka svētā Vadžra (mūsu redzētās «seno cil­vēku mašīnas» samazināta kopija) bijusi ierocis ar nepārvaramu spēku un varenību, bet šā vārda burtiskais tulkojums no san­skrita nozīmē «zibens un dimants».

Paskatijos uz Šambalas «vārtu» pusi un atkal pievērsu uz­manību Tibetas kalniem neraksturīgajām šķembām un smiltīm, kas gulēja «Nama» pakājē.

«Droši vien šīs smiltis un šķembas radās, kad monumentu pabeidza, darbinot «seno cilvēku mašīnu»,» es nodomāju.

Tāpat es ari sapratu, ka monumentu «apmetuma veidošanas» darbs noteikti netika veikts ar rokām un ka šim nolūkam bija speciālas mašīnas un ierīces. Atcerējos Astamana Bandičaraijas vārdus, ka Harati alā apslēptas daudzas seno cilvēku mašīnas, un iztēlojos, kāds seno cilvēku tehnisko sasniegumu mantojums glabājas Kailasa zemzemēs. Ja tas būtu mums pieejams!

Ārkārtīgi varena aizsardzība

Tomēr milzīgais akmens lāzers acīmredzot tika izmantots ne tikai Dievu Pilsētas būvēšanas laikā. Pilnīgi iepējams, ka šis superlāzers darbojas arī tagad, bet darbojas infraskaņas režimā, ar šo nāvējošo starojumu aizsargājot divus galvenos Dievu Pilsētas objektus - vārtus uz Šambalu un Mazo Kailasu (Šanta­mani akmeni?).

Vēlreiz pārskaitīju prātā «Šambalas vārtu» un Šantamani akmens (Mazā Kailasa) aizsardzības līdzekļus. Ari bez infra­skaņas starojuma tie bija pietiekami vareni. «Šambalas vārtus» sargāja saspiestā laika enerģija, atvērt tos varēja, tikai zinot

speciālus maģiskos vārdus, bija jānodibina telepātisks kontakts ar Mirušo Valstību un tā tālāk. Mazā Kailasa piramīda (kuras iekšienē, kā mēs domājam, paslēpts leģendārais Šantamani akmens) atrodas uz trim kopā savienotiem 600-800 metrus augstiem akmens stabiem un ir pilnīgi nepieejama, bet blakus tai ir divi klinšu veidojumi («tornītis» un «cilindrs»), kas līdzinās Mazā Kailasa novērošanas ierīcēm no zemzemes…

Tomēr hipotēzei par papildu aizsardzību ar infraskaņu varēja būt tiesības uz pastāvēšanu, jo akmens lāzers bija vērsts tieši uz «Šambalas vārtiem» un Mazo Kailasu.

Atkal paskatījos uz sniegos starojošo Mazā Kailasa piramīdu un no jauna atcerējos savu secinājumu, ka Šantamani akmens, iespējams, ir brīnumaina ierīce, ar kuras palīdzibu Šambalas cil­vēki kontrolē mūsu domas un var iedarboties uz tām. Tāpēc šai

ārkārtīgi stiprajai aizsardzībai bija noteikta jēga - pusmežonīgā (salīdzinājumā ar Sambalu) mūsdienu cilvēka rokās Šantamani akmens pārvērstos par neaptverami varenu ieroci, kas ļautu vadīt cilvēku domas un pārvērst tās, piemēram, par sevis sla­vinājumu.

Neraugoties uz to visu, mani nepameta doma, ka šo Dievu Pilsētas objektu ārkārtīgi stiprā aizsardzība ir veidota ne tikai pret mums - nesaprātīgajiem, bet arī pret citām, saprātīgākām dzīvības formām, par kuru pastāvēšanu mēs tikai sākam nojaust vai vēl vispār nenojaušam. Tikai Šambala zina, kāda ir eņģeļu pasaule un kādi spēki trako tur, aiz neredzamās paralēlās pasaules sienas.

-   Šef, dzinēji jau visus jakus ir sadabūjuši kopā, laiks kraut mantas, bet mēs vēl neesam novākuši teltis! - klusumu pārtrau­ca Seļiverstova dziļā krūšu balss.

-   Viss, viss… - es atbildēju un pēdējo reizi paskatijos uz akmens lāzeru.

Seno cilvēku radošā enerģija

Es vairs nešaubījos, ka lāzera gigantiskā rezonatora uz­lādēšanai tika izmantota seno cilvēku mentālā (psihiskā) enerģi­ja. Es jau zināju, ka psihiskā enerģija, kuras spēku mēs vēl slik­ti apzināmies, tiek mobilizēta ar maģisko formulu palīdzību - to pašu skumjā balsī izrunājamo skaņu vai vārdu palidzību, kuru noslēpumu nevienam neizpauž jogi un no kurām pašas galvenās glabājas pašā Šambalā kā vislielākais dārgums. Seno cilvēku tehnoloģiju var nosaukt par maģisko formulu tehnoloģiju, kuras augļus mēs savām acīm redzējām šeit - Dievu Pilsētā.

«Droši vien seno cilvēku dzīve bija ļoti dīvaina!» es domāju.

Dievu Pilsēta tika izveidota ar maģisko formulu tehnoloģiju palīdzību

«Vajadzēja tikai izteikt maģisko vārdu - un sazin no kurienes parādījās kolosāli stiprs spēks, kuru tli, parastais (senais!) cil­vēks, varēji vadīt, kā vien gribēji… Lai tikai nerastos vēlēšanās novirzīt šo spēku uz nenovīdību vai atriebību… bez Sirdsapziņas svētās kontroles.»

Iztēlojos, ka šajā pašā vietā, kur tagad stāvēju es, kādreiz ir stāvējis senais cilvēks, viņa augums pārsniedza 10 metrus, un viņš arī skatījās uz akmens lāzeru. Man sazin kāpēc šķita, ka viņa skatiens bija vērsts tieši uz akmens lāzera priekšējā spoguļa konusveida izvirzījumu, lai caur to ievadītu savu psihisko enerģi­ju lāzera rezonatorā. Vērsdams savu skatienu uz turieni, senais cilvēks sāka koncentrēt uzmanību uz savām jūtām, lai tās kļūtu vieglas, gaišas un lidojošas, bet pats galvenais - pārpilnas ar Mīlestību uz Dievu. Pamazām senais cilvēks sāka just, ka visa pasaule ir pārpilna jūtām un ka viņa paša jūtas ieplūst šajā jūtu pasaulē. Ar savu jūtu palīdzību senais cilvēks sāka analizēt jūtu pasauli un beidzot pamanīja to, ko gaidīja, - viņā dzīvoja Ūdens jūtas, Zemes jūtas, (Jguns jūtas un Vēja jūtas. Šīs jūtas nepavisam nelīdzinājās cilvēku jūtām, lai gan bija tikpat spēcī­gas un dzīvīgas, un… ar kaut ko ļoti tuvas. Senais cilvēks tūliņ sāka koncentrēt savu uzmanību uz to, ka viņam Ūdens, Zemes, (Jguns un Vēja jūtas ir tuvas, jo saprata, ka visas šīs jūtas tuvina viņu Mīlestībai uz Dievu, kas radījis pasauli, kuras pamatā ir šie pieci elementi.

Senajam cilvēkam nepavisam nebija grūti koncentrēties uz Mīlestību uz Dievu, jo tā ne tikai caurauda visu viņa būtni, bet bija arī tās sabiedrības pamats, kurā viņš dzīvoja, kur Mīlestība uz Dievu tika uztverta vienlaicīgi kā garīgais un kā enerģētiskais pasaules uzbūves likums. Senais cilvēks nepavisam nevarēja iedomāties, ka kaut kad tālā nākotnē cilvēki gūs enerģiju no naf­tas un gāzes, un tai pat laikā galvenā enerģija ir cilvēka sirdī, tā tikai jāmobilizē caur Mīlestību uz Dievu. Viņam bija tik vienkārši pa īstam mīlēt Dievu.

Sakoncentrējies uz savu Mīlestību uz Dievu, senais cilvēks sāka gaidīt to, ko var gaidit tikai Dievu ļoti stipri milošs cilvēks, - viņš sāka gaidīt atbildes jūtas no pārējiem četriem elementiem, kuri Dievu spēja mīlēt tikpat stipri kā viņš pats. Viņš gaidīja, gaidīja, pastiprinot savu koncentrēšanos uz Milestību uz Dievu, un beidzot sajuta, ka ar viņa mīlestības jūtām savienojas dīvainās Ūdens mīlestības jūtas. Viņš saprata, ka ūdens spēks viņu atbal­sta, pareizāk sakot… atbalsta viņa mīlestību uz Dievu. Senais cil­vēks tik tikko varēja izturēt šo spēku, kad viņa jau tā spēcīgajām jūtām pievienojās ne mazāk spēcīgās Ūdens jūtas, bet viņš neat­laidīgi stāvēja uz vietas, vēloties sasniegt piecu elementu spēka limeni. Taču citi elementi it kā pārbaudīja viņu, vērojot, kā viņš izturēs savienošanos ar Ūdeni. Bet senais cilvēks stāvēja un arvien vairāk un vairāk koncentrējās uz Milestibu uz Dievu, gaidot, ka viņa jūtu uzplūdiem atbildēs arī Zeme, (Jguns un Vējš.

Zemes jūtu enerģija, savienojoties ar viņa un Ūdens kopīga­jām jūtām, radīja pat atvieglojumu, it kā atgādinot par cilvēka vienotību ar Zemi, un viņa ķermenis sāka viegli trīcēt no jūtu enerģijas daudzuma. Savienošanās ar Uguns jūtu enerģiju līdzi­nājās gaismas uzliesmojumam, kas bija tik spožs, ka senais cil­vēks uz mirkli izlaida no acīm akmens lāzeru. Pēdējās pievieno­jās Vēja jūtas, un radās kaismiga vēlēšanās lidot - lidot tā, lai paralēlās pasaules, kuras radījis tas, ko mēs milam, slīdētu garām kā skaistas ainavas.

Bet senais cilvēks, sajutis savu vienotību ar visu pasaules telpu, ar acīm notvēra akmens lāzera konusveida izvirzījumu un

No sena cilvēka acīm plūda piecu elementu enerģija

izteica tos maģiskos vārdus, kurus nedrikst teikt bez savienošanās ar Ūdens, Zemes, Uguns un Vēja jūtām.

 - viņš koncentrējies teica, mazliet pavēris muti

un nenovērzdams skatienu no konusveida izvirzijuma.

No viņa acīm sāka plūst varavīksnes krāsas mirdzoša enerģi­jas plūsma un vienā mirklī sasniedza konusveida izvirzījumu uz akmens lāzera priekšējā spoguļa, bet pēc tam ieplūda lāzera rezonatorā. Drīz vien senais cilvēks redzēja, ka no viņa nākošā enerģija pilnīgi ir uzlādējusi rezonatoru un kā mirdzošs stars sastingusi starp lāzera spoguļiem.

Pēc tam senais cilvēks nomierinājās - viņš zināja, ka ir varējis nodrošināt enerģijas piegādi akmens lāzeram un tagad viņa draugi - arī Dievu Pilsētas būvētāji - pagriezis lāzera priekšējo spoguli tā, lai «viņa enerģijas» stars nokļūtu tieši uz atstarojošā spoguļa Kailasa virsotnē, bet to vadīs monumentu konstruktori,

ar «viņa enerģiju» slīpējot kalnus. Senais cilvēks bija lepns, ka bija varējis to izdarīt - radīt piecu elementu enerģiju.

Bet piecu elementu enerģija plūda un plūda caur viņu un ne­radīja nekādu iekšēju spriedzi. Šo enerģiju pavadija tikai daudzkrāsainas parādības no dažādām paralēlajām pasaulēm. Senais cilvēks saprata, ka tā tam jābūt, jo piecu elementu enerģija ir visu to paralēlo pasauļu vienota enerģija, kurās Dievs ir izdalijis piecus vienojošos elementus - Uguni, Ūdeni, Zemi, Vēju un Cilvēku. Senais cilvēks ar visu savu dvēseli sajuta, ka viņš ir Dieva dēls, jo caur viņu plūda īsti dievišķa enerģija, enerģija, kura pastāvēja vēl pirms pasauļu radišanas un kurai piemita pirmatnēja tiriba.

Nodūru galvu un ieraudzīju kājās netīras tatāru galošas ar smailajiem purniem.

- Eh! Cik gan svarigi ir tiekties uz dvēseles tiribu! - iesaucos pie sevis.

Pārģērbies pārgājiena drēbēs, iztīrījis zobus un mazliet noskalojis seju aukstajā ūdenī, sāku kārtot mugursomu.

«Interesanti, ar kādu enerģiju darbojas akmens lāzers pastāvīgā infraskaņas režīmā?» pats sev uzdevu šo dabisko jautājumu.

Pārstāju kārtot somu, pacēlu galvu un ieraudzīju milzīgo Kailasa piramidu. Pagrozīju galvu un ieraudzīju vairākus piramīdām līdzīgus monumentus vienlaikus.

«Droši vien piramīdas koncentrē kosmosa enerģijas, bet šeit, Dievu Pilsētā, viss acīmredzot ir aprēķināts tā, lai ar kādas piramidālās konstrukcijas palidzību tiktu savākts tas enerģijas dia­pazons, kas atbilst nepārtrauktai akmens lāzera rezonatora uzlādēšanai, lai tas varētu nepārtraukti darboties infraskaņas režimā ar mērķi aizsargāt. Droši vien ir arī pārraidīšanas ierīces, kas fokusē šo enerģiju uz akmens lāzera rezonatora,» es nodomāju.

Es vēl nezināju, ka driz vien šeit ieraudzīšu daudzas konstruk­cijas, kas līdzinās akmens antenām vai spoguļiem, kuri acīmredzot var piramīdu enerģiju pārraidit uz akmens lāzeru.

Kad biju sakārtojis somu, dvēselē pēkšņi iezagās šaubas, jo mūsu zināšanas par lāzeriem bija visai tālu no profesionālisma. Bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, dārgo lasitāj, pateikšu, ka pēc ekspedīcijas beigām man sakarā ar «akmens lāzeru» bija nopietnas konsultācijas ar slave­niem fiziķiem - A. V. Akimovu, G. G. Tertišniju un S. N. Kružkovu. Bija daudz strīdu un auglīgu diskusiju. Tika izteiktas daudzas idejas. Bet, vispār ņemot, visi piekrita tam, ka ši konstrukcija lidzinās milzīgam lāzeram, kurš (hipotētiski) varēja darboties ar mentālo enerģiju. Bet Sergeju Nikolajeviču Kružkovu - ļoti talantīgu inženieri - īpaši pārsteidza akmens lāzera priekšējā spoguļa konstrukcija, un viņš par to izteica ne mazumu sajūsmas.

Atkal prātā ienāca doma, ka šis akmens lāzers ir darbojies ar dievišķo piecu elementu enerģiju, kas senajiem cilvēkiem bija pieejama tikai tādēļ vien, ka viņiem bija Tira Dvēsele.

Nesaprazdams kāpēc, piegāju pie strautiņa, izģērbos lidz pu­sei un labi nomazgājos ar ledaino ūdeni. Bet pēc tam, apģērbies un drebinādamies «b-r-r», paskatījos uz svēto Kailasu.

Daua Tencings (šerpa)

11. nodala

KAILASA KOSMISKAIS SPOGULIS

No šis puses Kailass izskatījās grandiozi. Zināju, ka Kailass ir planētas tantrisko spēku centrs, un tāpēc domāju, ka līdzās Kailasam mēs atrodamies šo spēku varā. Prātā ienāca «vecākā cilvēka» vārdi, ka tantriskie spēki, kas darbojas Harati alā, viņam ir patīkami un viņam negribas no turienes iet prom. Atcerējos ari pirmsekspedīcijas pārdomas par tēmu «Kalns domā!», kas liecināja par to, ka pie Kalna ir jāiet ar tīru dvēseli, un, pasaucis puišus, pajautāju:

-   Pasakiet godīgi - vai jums ir patikami atrasties šeit, līdzās svētajam Kailasam?

Visi pieklusa, acīmredzot analizējot savu dvēseles stāvokli. Pirmais atsaucās Seļiverstovs, kas bija atklātāks nekā pārējie.

-   Es, šef, šeit jūtos brīvi un jautri. Gribas novilkt pēdējo krek­lu un… - Seļiverstovs greizi paskatījās uz Rafaelu Jusupovu. - Dvēselei šeit ir labi. Lūk, tikai… viens mani kremt: nu toreiz, kad jūs ar Ravilu nakti nācāt uz nometni un neredzējāt lukturīša gaismu, bet es taču spīdināju, es nesēdēju teltī…

-   Nu labi, cik ilgi var atcerēties.

-   Ne jau tāpat vien svētceļnieki laužas uz šejieni, šeit dvēse­le jūtas labi, - piemetināja Ravils.

Gribot negribot sāka veidoties priekšstats, ka «Kalns ir pielaidis mūs pie sevis» un ka mēs, līdzigi «vecākajam cilvēkam», kuram tas bija atļauts, tantriskos spēkus jūtam kā kaut ko patīkamu. Atkal prātā atausa «vecākā cilvēka» vārdi, kad viņš apgalvoja, ka Kailass ir dzīvs un tantriskie spēki šeit ir Kailasa domu enerģija, kas redz un analizē katras dzīvās būtnes dvēseli, kura parādās šeit.

«Cik labi, ka es no Nepālas aizsūtīju atpakaļ uz Maskavu kino­operatoru Kvitkovski un nepaņēmu līdzi uz šejieni. Citādi… būtu kauns… Kalna priekšā… par viņa pragmatisko dvēseli,» es nodomāju.

Devāmies uz priekšu, apsteidzot jakus. Es nenovērsu acis no Kailasa rietumu puses, meklēdams vietu, no kurienes skats būs vislabākais. Seļiverstovs, ik pa laikam atskatīdamies uz smagi apkrautajiem jakiem, dziedāja vecu komunistisku dziesmiņu:

Mēs esam dzimuši,

Lai pasaku vērstu īstenībā,

Pārvarēt telpu un plašumu…

Ce/of augšup savu aparātu paklausīgo…

Kailasa rietumu puse laistījās saules staros. Visi fotografēja un filmēja. Bet es skraidīju pa tuvumā esošajiem pakalniem, izdaridams uzmetumus, lai pēc tam tos apvienotu vienā zīmējumā. Bija pietiekami silts, arī stipra vēja nebija.

- Paskat tikai, sākumā liekas, ka Kailasa rietumu puse ir tikai ieliekts spogulis, bet patiesībā te ir ļoti sarežģita ģeometrija, - nočukstēju pats pie sevis, zīmēdams galīgo variantu.

Kailasa rietumu puses augšdaļa bija kā milziga pakāpjveida ieliekta virsma, tās slīpums aptuveni 45° attiecībā pret horizon­tāli. Augšā un no dienvidu puses bija redzami sniega blāķi, bet pakāpienu precizais raksturs bija redzams ļoti labi. Šis milzīgais pakāpjveida kauss bija vismaz 700 x 700 metru liels.

VALDNIEKA JAMAS SPOGUILIS, AKMENS LĀZERS,LAIKA SPOGUĻI UN CITAS VELNIŠĶĪBAS. UN TAS VISS RADĪTS UN IZVEIDOTS LABESTĪGOS NOLŪKOS? NĒ! ĻAUNUMS TO VISU RADĪJIS, LAI VAIROTU ĻAUNUMU, LAI IZNĪCINĀTU.

Gribot negribot sāka veidoties priekšstats, ka «Kalns ir pielaidis mūs pie sevis» un ka mēs, līdzīgi «vecākajam cilvēkam», kuram tas bija atļauts, tantriskos spēkus jūtam kā kaut ko patīkamu. Atkal prātā atausa «vecākā cilvēka» vārdi, kad viņš apgalvoja, ka Kailass ir dzīvs un tantriskie spēki šeit ir Kailasa domu enerģija, kas redz un analizē katras dzīvās būtnes dvēseli, kura parādās šeit.

«Cik labi, ka es no Nepālas aizsūtīju atpakaļ uz Maskavu kino­operatoru Kvitkovski un nepaņēmu līdzi uz šejieni. Citādi… būtu kauns… Kalna priekšā… par viņa pragmatisko dvēseli,» es nodomāju.

Devāmies uz priekšu, apsteidzot jakus. Es nenovērsu acis no Kailasa rietumu puses, meklēdams vietu, no kurienes skats būs vislabākais. Seļiverstovs, ik pa laikam atskatīdamies uz smagi apkrautajiem jakiem, dziedāja vecu komunistisku dziesmiņu:

Mēs esam dzimuši,

Lai pasaku uērstu īstenībā,

Pārvarēt telpu un plašumu…

Ceļot augšup savu aparātu paklausīgo…

Kailasa rietumu puse laistījās saules staros. Visi fotografēja un filmēja. Bet es skraidiju pa tuvumā esošajiem pakalniem, izdarīdams uzmetumus, lai pēc tam tos apvienotu vienā zimējumā. Bija pietiekami silts, arī stipra vēja nebija.

- Paskat tikai, sākumā liekas, ka Kailasa rietumu puse ir tikai ieliekts spogulis, bet patiesibā te ir ļoti sarežģita ģeometrija, - nočukstēju pats pie sevis, zīmēdams galīgo variantu.

Kailasa rietumu puses augšdaļa bija kā milziga pakāpjveida ieliekta virsma, tās slīpums aptuveni 45° attiecībā pret horizon­tāli. Augšā un no dienvidu puses bija redzami sniega blāķi, bet pakāpienu precizais raksturs bija redzams ļoti labi. Šis milzīgais pakāpjveida kauss bija vismaz 700 x 700 metru liels.

Pienāca Ravils un, rādīdams ar pirkstu uz zimējamo «kausu», teica:

-   Izskatās kā kosmiskais spogulis…

Gribēju pajautāt, priekš kam domāts šis «kauss», bet aprāvos, zinot, ka ne Ravils, ne es uz šo jautājumu nevarēsim atbildēt pat pavisam hipotētiskā limeni.

Apakšdaļā šo «kausu» (vai kosmisko spoguli) norobežoja ieliekts izvirzījums, kurš apakšā pārtapa ieliektā kraujā, kuras augstums bija aptuveni 600 metru. Bet no šīs kraujas mazliet zemākā līmenī bija redzams Mazais Kailass - piramīda ar smailu virsotni, kas novietota uz trim akmens stabiem vismaz 600- 800 metru augstumā.

-   Paskat tikai, Šantamani akmens (Mazais Kailass) ir blakus «kosmiskajam spogulim», - piezīmēju pie sevis.

Lauka apstākļos izdarīts Kailasa rietumu puses zīmējums

Zemāk par minēto krauju arī bija redzama ieliekta pakāpjvei- da virsma, bet ne tik precīza, kā uz «kosmiskā spoguļa». Šā ieliekuma centrā bija paaugstinājums, bet trijās vietās nelielas spoguļu konstrukcijas, kas šķita kā tur iemontētas. Sākumā man tas viss likās kā kalnu kraujas haoss, taču, skatoties no vairākām pozīcijām, es sapratu, ka ari šeit acīmredzot ir izveidota kaut kāda konstrukcija, kuras mērķis man bija absolūti nesaprotams.

«Droši vien tas viss ir veidots, lai vadītu smalkās enerģijas,» es nodomāju.

Atcerējos, ka 1998. gadā Rišikešas pilsētā (Indijā) kādā no tempļiem es turēju rokās grāmatu, kura saucās «Apziņas enerģi­ja». Sāku to šķirstīt, un ar katru lappusi mans pārsteigums auga

augumā, lzrādijās, ka kāds kaut kad ir cilvēka apziņas enerģiju sadalījis vairāk nekā 200 enerģiju veidos, katram veidam bija savs nosaukums, un tas bija aprakstīts tik detalizēti un ar tādu daudzumu shēmu un skaidrojošu zīmējumu, ka bija grūti iedomāties, ka šis kolosālais darbs varētu būt vētrainas fantāzi­jas auglis. Tempļa kalpotājs man pastāstīja, ka šī grāmata ir pār­tulkota angliski no sanskrita, ka to dziļā senatnē sarakstījuši dižās civilizācijas zinātnieki, kas dzīvojuši uz Zemes pirms mums.

- Senie cilvēki izveidoja zinātni par smalkajām enerģijām un saprata, ka, izmantojot dažādas formas konstrukcijas, var šis enerģijas vadīt līdz pat tādam līmenim, kas iedarbojas uz cilvēku apziņu, - klusi noteicu.

Vēl zemāk pa Kailasa rietumu puses nogāzi no dažādām pozicijām varēja saskatīt vēl vienu lokveidā ieliektu krauju, kurai bija tik nevainojama forma, ka nebija nekādu šaubu par tās mākslīgo izcelsmi. Šīs kraujas augšējā daļa binokli izskatijās kā

būvēta no gludiem akmens veidojumiem vienā vai divās rindās vai ari tās bija statujas, kuru izskatu mainījis laiks.

- Kāda loma ir šai lokveida konstrukcijai? - pats sev uzdevu jautājumu un rūgti pasminēju, kad, protams, neatradu atbildi.

Blakus stāvošais Ravils kaut ko noņurdēja.

-   Kas ir, Ravil? - es vaicāju.

-   Zināt, ko es domāju, - viņš sāka runāt, - šis spogulis uztver Kosmosa enerģiju un… sadala to pa Dievu Pilsētas piramīdām, lai tās ar šo enerģiju kaut ko izdaritu. Bet ko?

-   Kas zina, kas zina…

-     Bet kāpēc nevarētu uzskatit, ka «Kailasa kosmiskais spogulis» ir lokators, caur kuru Šambala, kas atrodas zem Kailasa, sazinās ar citām pasaulēm? - ar iedvesmu turpināja Ravils. -Šambalas tehniskais līmenis ļauj to izdarīt! Bet varbūt, varbūt… ar šā spoguļa palidzību var kopā ar kosmiskās enerģijas plūsmu pacelties kosmosā, lai tieši saskartos ar citplanētu saprātu?!

-   Kas zina… - gandrīz vai drūmā balsī noteicu.

Abi apklusām, saprotot, ka, izņemot fantāzijas lidojumu, mums nav nekāda pieturas punkta, lai kaut mazliet saprastu to, ko uzbūvējuši senie cilvēki. Vajadzēja paiet gandrīz trim gadiem, lai mēs ar Ravilu, analizējot Dievu Pilsētas karti-shēmu, nonāktu pie secinājuma, ka tās rietumu daļa, ieskaitot «kosmisko spoguli»,

Ravils Mirhaidarovs:

- Varbūt "Kailasa kosmiskais spogulis" ir lokators, ar kura palīdzību Šambala sazinās ar Kosmosu?

Šajā radīšanas mājoklī ļaunas domas var kļūt par «infekcijas bumbu»

ir veidota ar mērķi vadīt laiku, lai… radītu jaunu cilvēku. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā, un ticiet man, ka ceļojums «laika ķermenī» būs aizraujošs.

-   M… m… - es norūcu, pārtraucot klusēšanu. - Es gribu pateikt, lūk, ko.

-   Ko?

-    Atceries, Ravil, «vecākais cilvēks», tas, kurš iet Harati alā, teica, ka Harati var lasit cilvēku domas un caur to redzēt visu uzreiz?

-   Atceros.

-   Harati noteikti ir cilvēks no Mirušo Valstības. Tātad Mirušo Valstība lasa mūsu domas. Tā iznāk?

-Jā.

-   Bez tam, - turpināju attīstīt savu domu, - «vecākais cilvēks» teica arī kaut ko līdzīgu tam, ka pats Kailass var lasit to cilvēku domas, kas atnāk uz šejieni. Vai tā?

-Tā.

-   (Jn visbeidzot mēs nonācām pie secinājuma, ka Šantamani akmens, kas ir ieslēgts Mazā Kailasa piramidā, arī ir domāts cil­vēku domu lasīšanai un analīzei.

-Jā.

-   No tā visa izriet, ka mēs ar tevi, Ravil, esam caurspīdīgi kā stikls. Viss, par ko mēs domājam, tūliņ kļūst zināms tur… Tikai… vai patiešām mēs esam tik briesmīgi, ka jātērē laiks mūsu domu analīzei?

-   …?

-   Nu nē taču, - sāku atbildēt pats uz savu jautājumu, - mēs tik briesmīgi neesam. Bet bez mums neredzami eksistē ari eņģeļi, rēgi, paralēlo pasauļu cilvēki, citplanētu cilvēki… Viņi taču ari domā.

Es aizsmēķēju.

-   Mūsu domas, - atkal ierunājos, - šeit lasa Šambalas cilvē­ki (caur Šantamani akmeni), Mirušo Valstības cilvēki un pats… kosmiskais… Kailass. Pats galvenais, kam viņi visi droši vien pievērš uzmanību, ir ļaunu vai negatīvu domu klātbūtne mūsu dvēselēs, jo tādas domas nedrīkst ielaist šajā svētnīcā, kur var­būt tika radīts… jaunais cilvēks. Ļaunās domas ir graujošs fak­tors šim «radīšanas mājoklim» - «infekcijas bumba».

Atkal gājām tālāk uz priekšu. Spīdēja saule. Domas bija priecīgas un gaišas. Viss šajā pasaulē likās brīnumskaists.

-   Šef, es redzu kaut kādu pili. Tikai bez logiem un durvīm! - aiz muguras atskanēja Ravila balss.

Dava Tencings (šerpa)

12. nodala

PILIS BEZ LOGIEM UN DURVĪM

-Kur?

-   Re, tieši mums priekšā! Visistākā pils stāv… bez logiem un durvim. Tikai pamats ir mazliet sagruvis.

-   Oho! - es iesaucos.

Caur smadzenēm izskrēja Angarika Govindas vārdi, kurus izlasīju lamas Ketsuna Zangpo templī, ka Kailasa komplekss Ildzinās gigan­tiskai mandalai, kas veidota no mistisku figūru kombinācijām. Atcerējos pat, ka tur bija rakstits: «…kanjona sienas atgādina arhitektoniskas būves. Svētceļniekam apkārt it kā milzīgi tempļi…»

Būves, kuras mēs redzējām, bija aptuveni 250 metru augstas un sastāvēja no tomīšu un stāvu sienu kombinācijas. Tas viss ļoti atgādināja katoļu baznīcu. Logu un durvju patiešām nebija.

-    Divaini, - es noteicu un sāku zimēt. - Ko tas varētu nozīmēt? Nu… vismaz ir skaidrs, ka tas nav dabisks kalns, tas ir mākslīgi veidots monuments.

Bet, tikko mēs atgājām kādus simts metrus no šīs vietas, tā ieraudzījām vēl vienu konstrukciju, kas atradās nedaudz augstāk. Šai konstrukcijai bija ieliektas sikpakāpju virsmas forma ar daudziem pauguriem, kas līdzinājās piramīdām. Būves dienvidu puse, kas bija labi redzama, augšā un apakšā rotājās ar

Neparastā, pilij bez logiem un durvīm līdzīgā monumen­ta nr. 115 fotogrāfija (pēc 3D rekonstrukcijas) un lauka apstākļos izdarīts zīmējums

Neparastas konstrukcijas nr. 116 fotogrāfija (oriģināls un attēls pēc konturēšanas ar datoru) un lauka apstākļos izdarīts zīmējums

diviem skaistiem izvirzījumiem 70-80 metru augstumā. Zemākajam izvirzījumam bija taisnstūra forma, augstākais lidzi- nājās cilindriskai akmens uzmavai uz šaura pamata. Radās ie­spaids, ka šī «uzmava», ! as acīmredzot svēra simtiem vai tūk­stošiem tonnu, ir izcirsta, pacelta un uzstādīta atsevišķi.

«Senie celtnieki droši vien pārvaldīja antigravitācijas spēkus,» es nodomāju.

Pilīm līdzīgo monumentālo konstrukciju (nr. 35, 36, 37, 127) fotogrāfi­ja (oriģināls pēc konturēšanas ar datoru) un lauka apstākļos izdarits zimējums

Bet mazliet tālāk mēs ieraudzijām grandiozu izkaltu «pili», kurai bija pavisam fantastiska forma, no kuras vēdija kaut kas lidzigs «Kasčeja Nemirstīgā valstības» garam. Šo analoģiju pastiprināja vēl tas, ka uz monumentu krita ēna un tāpēc tas uz mirdzošā Kailasa fona šķita draudoši melns.

Šī «pils» bija veidota no divām priekšējām un divām aiz­mugurējām akmens plāksnēm (jeb tie bija spoguļi), kas bija uzliktas viena uz otras, bet starp tām bija izvietojusies masīva trapecveida konstrukcija, kura aizmugurē un augšā beidzās ar konusveida izvirzījumu. «Pils» augstums bija vismaz 500 metru.

Fotografējot es sapratu, ka ēnas pasliktinās uzņēmuma kva­litāti. Toties ar neapbruņotu aci cauri ēnai varēja saskatīt detaļas un tās uzzīmēt.

Aiz «pils», tuvāk Kailasam, varēja redzēt kādu ovālu veidoju­mu, kuru iesākumā es noturēju par parastu kalnu. Bet, kad ieskatījos labāk un salīdzināju šo ovālo veidojumu ar dabiska­jiem Tibetas pakalniem, sapratu, ka arī tā ir sena konstrukcija, kas veidota kā ovāls trīspakāpienu, aptuveni 300 metru augsts paaugstinājums.

- Nu kāpēc, kādam nolūkam senie cilvēki būvēja tik netica­mi monumentālas konstrukcijas? - bezcerīgi vaicāju pats sev, jau iepriekš zinot, ka nevarēšu rast nekādu atbildi.

Bet pēc tam nākamo trīs dienu laikā mēs redzējām vēl vairākas «pilis bez logiem un durvīm», kuras es, dārgo lasītāj, atļaušos jums parādit un īsi aprakstīt. Tāpat arī atzīstos, ka, fotografējot un zīmējot šīs konstrukcijas, kas izskatījās pēc «pilim», mani ne uz mirkli nepameta iekšēja sašutuma sajūta, tāpēc ka es neko nesapratu no tā, ko fotografēju un zimēju. Es vienkārši akli darīju ekspedīcijas darbu, pārsteigts par senā

Dievu Pilsētas monumenta nr. 53 attēls (fotogrāfijās oriģināls un 3D-datormodelis)

Lauka apstākļos izdarīts pilsveida monumenta (nr. 49-52) zīmējums un fotogrāfija

saprāta diženumu. Mani sildija tikai vārga cerība, ka kaut kad nākotnē mēs kaut ko no visa tā sapratīsim.

Viena no šīm «pilīm» Tibetas kores virsotnē bija sarežģita līgani izliektu virsmu kombinācija, bet pašā augšā atradās neliela piramīda un puslode. Šī monumenta augstums bija aptu­veni 150-200 metri.

-   Kas tas ir? - muļķīgi vaicāju pats sev.

Protams, es nevarēju atbildēt uz šo jautājumu, tāpat kā lielākā daļa cilvēku pagaidām nevar atbildēt uz jautājumu, priekš kam domāti senatnes monumenti.

Kāda cita «pils» līdzinājās kupolu kompleksam ar divām milzīgām (orientējoši 100x100 metru) vertikālām plāksnēm, kas cita pret citu bija novietotas tieši 90° leņķī.

-   Kāda ir šo akmens kupolu loma? Vākt noteiktus smalkās enerģijas veidus, vai? Kāda loma ir šīm plāksnēm, kas līdzinās spoguļveida atstarotājiem? Kādu enerģiju tās atstaro un uz kurieni? - Jautājumi bira kā krusa, bet atbildes man diemžēl nebija.

Nākamais monuments augstas Tibetas kores virsotnē atgā­dināja senu spāņu pili. Ar kaut ko tā līdzinājās piramīdai, tikai šai piramīdai bija pārāk dīvainas aprises: vertikālas sānu vir­smas, reljefi iespiedumi utt. No sāniem «pilij» piekļāvās divas akmens plāksnes, un vienas virsotnē varēja atšķirt četrus pus- sagruvušus kupolus.

Vēl kāds monuments, ko redzējām Dievu Pilsētā, bija līdzīgs spirālei, kas sašaurinās virzienā uz augšu. (Jn, protams, šajā monumentā, tāpat kā vairākumā citu, bija kombinācijas ar lēzenām konstrukcijām, kuras mēs tēlaini sākām dēvēt par spoguļveida atstarotājiem.

Zimējot šo monumentu, es sapratu, ka daudzas tā daļas klāj sniegs vai ir izpostījis laiks, un es to, kas trūkst, loģiski

Lauka apstākļos izdarīts sašaurinātās spirāles monumenta (nr. 56-58) zimējums un fotogrāfija (oriģināls un attēls pēc konturēšanas ar datoru)

piedomāju klāt. Tomēr bija pilnigi skaidrs, ka senie cilvēki šeit ar kaut kādu mums nesaprotamu mērķi kaut kad, ļoti, ļoti sen ir uzbūvējuši šo akmens spirāli.

- Varbūt tas ir DNS prototips? - toreiz klusi noteica Ravils, zinādams, ka DNS ir spirālveida struktūra.

(Jn visbeidzot pie šā tipa monumentiem varēja pieskaitit

Monumentam Gompo Pang blakus redzamo neparasto konstrukciju (nr. 118, 119) lauka apstākļos izdarīts zīmējums un fotogrāfijas oriģināls

vairākas konstrukcijas blakus monumentam Gompo Pang. Aiz tā bija labi redzams kaut kas līdzigs šaurai teknei ar piepaceltām malām, kas nāca lejup no Gompo Pang ieapaļā izvirzījuma.

Tūliņ aiz tā uz austrumiem bija redzama smaila struktūra, kuras dienvidu pusē bija divi ieapaļi iespiedumi, kas līdzinājās «šūnām». Aiz šīs struktūras varēja saskatīt «kāpnes» ar figurālām margām, kas grandiozi veda lejup no ieapaļā akmens izvirzīju­ma virsotnes. Bet aiz tām, mazliet tālāk uz austrumiem, bija divas vai nu figūru, vai kaut kādas citas rindas, aiz kurām sākās jau minētais paša Kailasa rietumu spogulis.

Skatoties uz šīm «renēm», «šūnām», «kāpnēm» un visu pārējo, manā galvā sāka rosīties vāji izteiktas domas par šo konstrukci­ju mērķi. Sazin no kurienes radās mēģinājums meklēt analoģiju ar cilvēka organisma uzbūvi, bet tas tūliņ apdzisa, jo es slikti pārzināju cilvēka molekulas telpisko struktūru. Tomēr šis mēģinājums dvēseles dziļumos man šķita interesants un sāka

rosīties pa domām, lai gan man nebija nekāda pamata apgalvot, ka, būvējot šeit daudzveidīgus un neparastus monumentus, senie ir izveidojuši cilvēku. Es vienkārši sajutu sava prāta klie­dzošo nepilnigumu seno cilvēku varenuma priekšā.

Atmiņā atausa Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova teiktie vārdi:

«Visi pasakās ir dzirdējuši par pilīm, kurām nav ne logu, ne durvju, bet mēs tās redzam paši savām acim…»

Toreiz es nodomāju:

«Pasaka nav fantāzija. Pasaka ir stāsts, kas vēsta par aiz­mirsto cilvēka varenibu.»

Daua Tencings (šerpa)

13. nodala

DIEVU PILSĒTAS AKMENS SPOGUĻI

Jo ilgāk mēs uzturējāmies Dievu Pilsētā, jo man radās stiprāks priekšstats, ka Dievu Pilsēta ir kaut kāds nesaprotams un neaptverami grandiozs mehānisms, kur stingri noteiktā kārtibā joņo mums nezināmas enerģijas. Par to cita starpā vēstī­ja akmens konstrukcijas, kas līdzinājās atstarotājiem un kuras bija iekļautas daudzās Dievu Pilsētas monumentālajās būvēs. Dažas no tām jūs, dārgo lasītāj, jau apskatījāt fotogrāfijās un zīmējumos, bet ļaujiet man parādīt vēl dažus akmens spoguļus, lai kaut nedaudz varētu iztēloties, ka Dievu Pilsēta tikusi veido­ta, lai regulētu un apvienotu kādas enerģijas ar mērķi… radīt kaut ko ļoti svarigu.

Ak vai, kā mani toreiz mocīja domas par cilvēka enerģētisko būtību! Ak vai, cik daudz ko es toreiz nesapratu! Toreiz man nebija ne mazākā priekšstata par to, ka cilvēka ķermenim ir divi fantomi - laika fantoms un ēteriskais fantoms. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā.

Viens no šādiem akmens atstarotājiem bija komplekss, kas sastāvēja no pieciem ieliektiem spoguļiem (nr. 46), kas bija savienoti kopā un uzstādīti uz varena lādei līdzīga postamenta. Katra spoguļa augstums orientējoši bija četrstāvu nama lielumā.

Šis spoguļu komplekss atradās vai nu Tibetas pakalna, vai pus­sagruvušās piramīdas virsotnē. Spoguļi raudzījās tieši uz ziemeļrietumiem.

Šo spoguļu monumentu mēs ieraudzījām, kad jau sāka krēs­lot. Ravils drudžaini sāka fotografēt, bet es - tikpat drudžaini zīmēt. Man likās, ka pēdējam no šiem pieciem spoguļiem pie pamata ir kaut kāds padziļinājums. Tas mani ieinteresēja. Gandrīz skriešus (piecu kilometru augstumā) mēs metāmies apkārt pakalnam, uz kura stāvēja šis monuments, lai uz pēdējo akmens spoguli paraudzītos nevis no sāniem, bet gan no priekš­puses. Beidzot man izdevās ieraudzīt pēdējo spoguli. Pie tā pamata, neraugoties uz pustumsu, diezgan skaidri varēja saskatīt jau uz Laimigā Akmens Nama redzēto «no iekšpuses ar akmens plāksni» slēgto «Šambalas durvju» līdzinieci. Šo «durvju» augstums bija aptuveni trīs metri. Gn ari tās atradās vietā, kur, iespējams, bija jābūt saspiestajam laikam.

Taisnstūrveida akmens plāksnei līdzīga monumenta fotogrāfijās oriģināls un lauka apstākļos izdarīts zīmējums

Lauka apstak|os izdarīts paralēlepipēdam līdzīgā monumenta zīmējums un fotogrāfija (oriģināls un attēls pēc datorapstrādes)

Mūsu mēģinājumi nofotografēt spoguļu monumentu no šīs pozīcijas beidzās neveiksmīgi - bija jau pārāk tumšs. Es «durvis» iezīmēju savā zīmējumā, acis bija spēcigākas par fotoaparātu.

Lauka apstākļos izdarīts Dievu Pilsētas rietumu daļas spoguļveida atstarotāju kompleksa un monumentu zīmējums - panorāma un frag­menta fotogrāfija (pēc datorapstrādes)

Lauka apstākļos izdarits upes "spoguļotās" nogāzes zimējums

Vēl viens monuments no šis sērijas bija milziga taisnstūrvei­da akmens plāksne trisstāvu mājas lielumā, kas bija uzstādita akmeņaina pakalna virsotnē. Tās platā virsma bija orientēta stingri pa ziemieļu-dienvidu līniju.

Nākamais monuments no sērijas «spoguļveida atstarotāji» ari līdzinājās milzīgai akmens plāksnei piecstāvu mājas lielumā. Šai plāksnei bija ne visai pareiza paralēlepipēda forma ar atvērumu centrā. Plāksnes plakanā virsma bija orientēta pa rietumu-aus- trumu līniju.

Vienreiz mēs ieraudzījām akmens spoguli, kas līdzinājās koka lapai. Orientējoši 100x100 metru lielā «lapa» bija tik plāna, ka varēja tikai pabrīnīties, kā tā šo daudzo jo daudzo tūkstošu gadu laikā nav sabrukusi.

Dažreiz šie «atstarotāji» bija izvietoti vienā līnijā, kā piemēram, monumentu grupā Dievu Pilsētas rietumu daļā. Trīs akmens spoguļi 70-80 metru augstumā viens aiz otra bija izvie­toti uz augstas nogāzes, tie bija sakombinēti vienā līnijā ar piramidālām konstrukcijām un konusu. Visi akmens spoguļi raudzījās tieši uz rietumiem.

Dievu Pilsētas rietumu daļā varēja redzēt arī gludas, it kā pulētas nogāzes tās upes ielejā, gar kuru mēs gājām. Sākumā man likās, ka šīs akmens nogāzes ir nopulējis vējš, bet pēc tam es sapratu, ka šīs pulētās nogāzes daļas, visdrīzāk, ir savdabīgi spoguļveida atstarotāji. Bet, kad es to sapratu, bija jau par vēlu - daudzus tādus spoguļveida atstarotājus es nebiju uzzīmējis un nebiju arī nofotografējis. Palaidu garām izdevību, kā saka.

Bet dažreiz Dievu Pilsētas rietumu puses akmens spoguļi bija pacelti augstu virs upes līmeņa un izskatījās pēc līdzeniem kalnu kores atzaru vai sagruvušu piramidālo konstrukciju norobežotājiem.

Ja jūs, dārgo lasītāj, esat fiziķis vai fizikas kategorijās domājošs cilvēks un ja jūs ir ieinteresējuši Dievu Pilsētas akmens spoguļi, pašķirstiet vēlreiz šo grāmatu un pievērsiet uzmanību tam, ka daudziem monumentiem šajā mākoņu «pil­sētā» ir lēzenas vai ieliektas konstrukcijas, kas droši vien šeit atstaro un regulē kādus enerģiju veidus. Varbūt tad jums, dārgo lasītāj, radīsies kāda spīdoša un oriģināla ideja, kas pilnīgi pārņems jūsu prātu, sauks cīņā ar neskaitāmo konservatoru un skauģu pūli un kaut kad, pēc … daudzām, daudzām paaudzēm…, kļūs par nākotnes cilvēku enerģētikas pamatu, apliecinot principu, ka cilvēks ir «makrokosmosa mikrokos- moss». Lūdzu, padomājiet par to, dārgo lasitāj! Kaut kas visā tajā ir…

Bet toreiz, Dievu Pilsētas padebešos, es stāvēju uz kādas nogāzes un domāju par mums nezināmām enerģijām, kas stin­grā kārtibā pēc kaut kāda ģeniāla plāna droši vien strauji pār­vietojas šis Pilsētas teritorijā, kaut ko radot, vai… kaut ko jau pabeigušas radit. Es sapratu, ka cilvēce, kuru bremzē konser­vatīvisms un kura ir piesūkusies ar benzīnu, vēl ļoti maz zina par

Lauka apstākļos izdarīts virs upes līmeņa pacelto spoguļveida atstarotāju zīmējums un fotogrāfija (pēc datorapstrādes)

šim enerģijām, bet pilnīgi skaidri iztēlojos, ka nākotne pieder šo jauno enerģijas veidu apgūšanai. Senie cil­vēki taču pazina šis enerģi­jas! (Jn cilvēce attīstās pa spirāli.

Bet bija viena doma, kas nedeva man mieru, - doma par laika enerģiju. Es jau pilnigi biju pārvarējis banālo priekšstatu par laiku kā pulksteņa tikšķēšanu un jau sapratu, ka Laiks ir ari spēcīgākā enerģija un… pati domājošākā enerģija, tin, aizsteidzoties notiku­miem priekšā, pateikšu jums, ka pār mūsu ķermeņiem valda un pats galvenais šajā procesā ir tieši laika fantoms - telpā izplatījusies laika enerģija.

«Saspiestais laiks droši vien kustas pa Dievu Pilsētas teritori­ju un to regulē akmens spoguļi. (Jn tāpēc droši vien neviens no svētajiem Dievu Pilsētas monumentiem nav pieejams parastam cilvēkam - laika enerģija viņu sadedzinās, tādēļ ka… viņa dvēselē ir ļaunas domas,» es nodomāju.

Man vēl bija daudz spēka un veselības. Bet priekšā gaidīja Kailasa «melnā» puse.

Daoa Tencings (šerpa)

14. nodala

KAILASA MELNA PUSE

-   Kāda krāsa jums patik vislabāk? - Rafaelam Jusupovam vaicāja Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kad vakarā mēs bijām mājigi iekārtojušies retajā zālītē pie telts, kas bija uzcelta zem Kailasa ziemeļu puses, kuru lamas sauc par «melno» (garīgi) pusi.

-   Vai tas ir mājiens uz melno krāsu, vai? - Jusupovs nesa­prašanā sarauca uzacis.

-   Tad ne jau. Es vienkārši ievēroju, ka jūs Gfā ļoti bieži nēsā­jat melnu kreklu un melnas bikses. Cilvēks melnā, kā saka, - Seļiverstovs pavīpsnāja.

-   Saproti, melnu kreklu nevajag mazgāt katru dienu. Es taču neesmu precējies.

-   Bet es mazgāju! - Seļiverstovs lepni izslēja zodu.

-   Melnos kreklus ari?

-   Es nenēsāju melnus kreklus. Vēl jo vairāk tādus kā jūs - ar kaut kādiem muļķīgiem dāmiskiem izšuvumiem uz apkaklītes un atlokiem.

-    Bet es toties nenēsāju zilus kreklus, - atcirta Rafaels Jusupovs. - Bet tu, Sergej Anatoļjevič, kā esmu ievērojis, nēsā.

-   Krekla krāsa nav cilvēka seksuālās orientācijas kritērijs, -

Seļiverstovs daudznozīmīgi noteica. - Re, Borja Moisejevs taču nestaigā zilā uzvalkā, bet gan rozā vai…

-   Rozīgā aizsegā darbojas, vai?

-   Nevajag apvainot talantīgu aktieri. Viņš velk mugurā tādas krāsas drēbes, kāda viņu uzbudina, lai…

-   Tātad tu velc zilu kreklu, lai… indīgi iestarpināja Rafaels Jusupovs.

-   Nevajag lētus mājienus! Cilvēks radošā pacēlumā parasti ir uzbudināts. (Jn šis uzbudinājums uzlauž visus šķēršļus un nosa- citibas, lai uzplēstu tos garīgās enerģijas slāņus, kurus sauc par talantu. Talantu, Rafael Gajazovič, vajag uzplēst…

-   Kā suņanaglu, vai?

-     Nevis kā suņanaglu, bet kā garīgās enerģijas slāni, - Seļiverstovs nesatricināmā mierā atbildēja. - Bet, lai uzplēstu slāni…

-   Ko?

-   Slāni.

-   Ā-ā-ā…

-    Tad, lūk, - Seļiverstovs turpināja, - lai uzplēstu talanta enerģijas slāni…

-    Kādas enerģijas? - Rafaels Jusupovs atkal bija ticis pie sava jājamzirdziņa.

-   Talanta.

-   Ā-ā-ā…

-   Es gribu pateikt, - Seļiverstovs sabozās, - lai uzplēstu talan­ta slāni… m… m… talanta enerģijas slāni… m… garīgās enerģi­jas slāni, kurā slēpjas talants…

-   Nesapratu, kādu tad īsti slāni?

-   īsi sakot, bez uzbudinājuma nav talanta, - atcirta Seļiver­stovs.

-   Bet kāds uzbudinājums, tavuprāt, vislabāk uzplēš talanta slāni? - pavaicāja Rafaels Jusupovs.

-    Ikviens! - atbildēja Seļiverstovs. - Jebkurš uzbudinājums var uzplēst talantu. Talants ir visiem, bet ne visi cilvēki prot uzbudināties.

-   Tātad nejēgas un «pelēkie» - tie ir cilvēki, kas neprot uzbudi­nāties. Tā vai?

-Tā.

-   Tātad ari seksā… -Jā.

-   Gn kā tad var uzbudināties?

-   Nu, kaut vai ar krāsu, - pavipsnāja Seļiverstovs.

-    Ar gultas krāsu, piemēram, vai? - Rafaels Jusupovs ari pavipsnāja.

-   Nu, kaut vai ar gultas krāsu, vai istabas sienu krāsu, vai…

-   Krekla?

-   Ari krekla vai… veļas.

-   Gn kāda krāsa ir vislabākā, lai uzbudinātos?

-   Skaidroju, - Seļiverstova seja kļuva nopietna. - Melnā krāsa nav nekāda krāsa, tā ir krāsa, kuras nav. Tāpēc, ja tu esi ģērbies viss melnā, tu nevienu neuzbudini.

-   Patiešām?

-   Jā, tu izskaties kā melnais caurums.

-   Ā…a… Bet ja viss baltā?

-   Lūk, jums, Rafael Gajazovič, kā redzu, ir balta maska. Starp citu - kāpēc jūs to uzlikāt? Putekļu vētru taču šeit, kalnos, nav.

-   Nu, tāpat vien, pieraduma pēc.

-   Jūs taču tajā baltajā maskā izskatāties pēc nāves.

-   Pēc kā?

-   Pēc nāves. Gn vēl melnās brillēs.

-   Nu jau tu pārspīlē.

-    Baltā krāsa, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, - ir visu varavīksnes krāsu apvienotā krāsa. Tas ir, tā ir tāda kā deindi- vidualizēta krāsa. Dīvaini, ka komunisti par savu simbolu izvēlējās sarkano, nevis balto krāsu, - viņiem taču viss kopigs. Labi, ka Trocki ar Iedus cērti nosita, ja viņš nāktu pie varas, arī sievas būtu kopīgas. Tāpēc jūs, Rafael Gajazovič, baltajā maskā izskatāties nevis kā individualitāte, bet gan kā sabiedrisks… radījums. Gzbudināties, skatoties uz tādu…sabiedrisku… cilvēku, atvainojiet, ir samērā grūti. Tas ir tas pats, kas uzbudināties, ska­toties uz ļaužu pūli. Mūsu vidū diemžēl, atšķirībā no jogiem, nav cilvēku, kuri spēj mīlēt cilvēci vispār, cilvēki mii individualitātes…

-   Gn kāds tam sakars ar krāsām?

-   Tāds, ka katram cilvēkam patīk kāda sava krāsa un viņš uzbudinās, redzot šo krāsu. Lūk, piemēram, šefs, - Seļiverstovs ar pirkstu parādīja uz mani, - uzbudinās no oranžās krāsas, bet es uzbudinos…

-   Redzot zilo, vai?

-   Nē jau, man patīk… rozā.

-   Ha…

-   Lūdzu, bez mājieniem! Rozā - tā ir maiguma, glāsta, rītaus­mas krāsa… Katrs cilvēks ir uzskaņots uz savu individuālu vilni, un šo vilni nosaka krāsa, kura viņam patīk, kura cilvēkam pie­šķir individuālas ipašības, tieši tās īpašības, kas viņā atmostas, redzot savu miļāko krāsu.

-   Tad jau iznāk, ka tu, Sergej Anatoļjevič, esi maigs un mīļš cilvēks, - Rafaels Jusupovs pavīpsnāja.

-   Jā. Gn kas tad ir?

-   Nekas. Tikai dažreiz…

-   Dažreiz - tas nav vienmēr, - Seļiverstovs lepni teica.

-   Nu labi jau, labi.

-    Fiziķi apgalvo, - Seļiverstovs, cenšoties atcerēties, sa- miedza acis, - ka pastāv organisma fantoms, kas sastāv no telpā esošās smalkās enerģijas…

-    Nevis esošās, bet telpā strukturizētās, - viņu pārtrauca Rafaels Jusupovs.

-   Nu, lai būtu tā. Kāda tur starpība? Tad, lūk, šai… struktu­rizētajai vai… telpā esošajai fantoma enerģijai ir tieksme sadalīties krāsās…

-   Sadalās tikai līķi, - Rafaels Jusupovs viņu atkal pārtrauca, - šajā gadījumā notiek difrakcija.

-    Nepārtrauciet mani! (Jn tā, fantoms var sadalīties… - Seļiverstovs bažigi paskatījās uz Jusupovu, - varavīksnes krāsās: sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, gaiši zilā, zilā un violetā, kas atšķiras pēc viļņu garuma. Sarkanajai krāsai ir pats garākais vilnis, violetajai - pats īsākais. Bet pats galvenais ir tas…

-   Kas?

-   Tas, ka šis fantoms, sadalījies krāsās, noteiktos apstākļos var sākt veidot matēriju saskaņā ar principu par dzīvas enerģi­jas pāriešanu dzivā matērijā.

-    (Jn kas to ir pierādījis? - skeptiski pavaicāja Rafaels Jusupovs.

-   Neatceros. Bet es par to kaut kur lasīju. To rakstīja kaut kāds slavens fiziķis. Izrādījās, ka tā fantoma daļa, kuru raksturo sarkanais spektrs, spēj radīt raupjākus dzīvos audus, bet viole­tais - vismaigākos.

-   Tādus kā tu? - Rafaels Jusupovs muļķigi pajokoja.

-   Tāpēc, - Seļiverstovs nesatricināmi turpināja, - krāsām ir radošs raksturs. (Jn tur, kur ir krāsas, - tur ir dzīvība, bet tur, kur krāsu nav, - nav dzjvības vai… ir Nekas. Bet Nekas jau nav tikai vienkārša nāve. Nekas - tā ir gariga nāve. Kādu no tā visa var izdarīt secinājumu?

-   Kādu tad?

-   Tādu, ka Kailasa ziemeļu puse ne jau tāpat vien ir nosauk­ta par Melno Pusi. Tā ir puse, kas iemieso Neko vai briesmīgu

garīgo nāvi. Jogi, kuriem ir smalki enerģētiskā redze, to zina.

-   Nu… - Rafaela Jusupova balsī bija saklausāma skepse.

-   Ko, nu? Ko, nu? Jūs, Rafael Gajazovič, labāk būtu retāk vil­cis mugurā melnu kreklu ar dāmiskiem izšuvumiem, - Seļiverstovs asi noteica.

-   Bet tu zilo, - Jusupovs atcirta.

Draugi, viens no otra novērsušies, sāka skatities katrs uz savu pusi.

Es sapratu, ka lamas un jogi ne jau tāpat vien šo Kailasa pusi ir nosaukuši par Melno Pusi. Te slēpās kaut kas mīklains un melns.

Atcerējos, ka lama Ketsuns Zangpo stāstīja leģendu par divu dievišķu cilvēku - joga Milarepas un joga Bonpo grēcigo ciņu svētā Kailasa virsotnē, kad jogs Milarepa varēja jogu Bonpo nogrūst no virsotnes pa svētā kalna ziemeļu pusi un piesaistija tai vietai Dieva sodu - dēmoniskos spēkus. Pēc tam Kailasa ziemeļu puse «nomelnēja».

Pacēlu galvu un skatījos uz Kailasa ziemeļu pusi. Tā mirdzē-

ja sniega baltumā un nepavisam nebija melna. Palūdzu, lai Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs papozē un kopā ar viņu nofo­tografēju Kailasa «melno» pusi. Pēc tam sāku to zīmēt.

Bija redzams, ka ziemeļu puse praktiski ir īsta krauja, varbūt arī ļoti stāva nogāze, kas veido 80-85 grādu leņķi. Šai kraujai, kuru klāja kaut kādi nedaudz uz āru izvirzījušies trijstūri, bija sekla kausa forma. Man pat izdevās pēc kompasa izmērīt šī «kausa» slīpumu, kas bija aptuveni 30 grādi.

Sakopojis visus spēkus, pētīju Kailasa virsotni un pamanīju, ka to klāj sniega cepure, zem kuras varēja nojaust gludu, līdzenu laukumu. Galvā sarosījās spēcīgas un tai pat laikā miglainas domas, it kā pasvītrojot šā līdzenā laukuma svarīgumu.

«Tātad uz tā laukuma cīnījās jogs Milarepa ar jogu Bonpo,» es nodomāju un tūliņ sajutu, cik nejēdzīgs ir šīs domas nenopiet- nums.

Toreiz es vēl nezināju, ka mūsu rūpīgie un darbietilpīgie aprēķini pēcekspedīcijas laikā novedis pie secinājuma, ka Kailasa virsotnē ir lidzens kvadrātveida laukums, kura analīze no dažādu seno mitoloģiju skatu punkta ļauj atjaunot pasakainu, bet… pilnīgi iespējamu (kas zina?!) cilvēces izdzīvošanas vēsturi pasaules mēroga kataklizmu laikā.

Bet toreiz man nebija nekāda priekšstata par to, ka manu acu priekšā mirdzošais Kailass ir būvēts pēc leģendāro piecu elemen­tu sistēmas principiem - kā piektais elements, kā… Cilvēks. Bet par to… Lūdzu piedošanu, dārgo lasītāj, ka man atkal nākas nu jau kuro reizi rakstit frāzi «bet par to jūs varēsiet lasīt šīs grāmatas nākamajā sējumā». Taču man, kā saka, nav kur sprukt, varu tikai lūgt pagaidīt, lidz iznāks nākamais sējums, kuru es tomēr ceru uzrakstit, lai novērtētu Dievu Pilsētas pētijumos iegūtos datus.

.nacMgp BOM

Paldies jums, skauģi!

Vakarīgo vēsumu sāka nomainīt ledainais Tibetas vakara aukstums. Nodrebinājos un sarāvos čokurā. Ak, cik maz es to­reiz zināju! Toreiz es tikai prātoju par to, ka Kailasa ziemeļu puses dēmoniskie vai melnie spēki šeit ir ne jau tāpat vien, jo mūsu trīsdimensiju pasaulē jēdziens «progress» ir kā labo radošo spēku ciņa ar tumšajiem negatīvajiem spēkiem, kur negativie spēki ir kā savdabīgs stimulators. Galvā pārlūkoju savas zināt­niskās karjeras posmus un pēkšņi sapratu, ka bez zinātniska­jiem oponentiem, skauģiem un ļaundariem es, iespējams, būtu nomierinājies vai, kas būtu vēl ļaunāk, būtu sācis uzskatit sevi par ģeniālu un dižu cilvēku.

- Paldies jums, skauģi un ļaundari! - es čukstēju. - Cik labi, ka jūs esat! Jūs taču sevi nesat visu iekšējo sašutumu sava zinātniskā nepilnīguma dēļ, jūs smagi ciešat, kad jūsu ienīstais progresīvais zinātnieks gūst panākumus, jūs naktīs nevarat gulēt, domājot, kādus nāvīgus sodus viņam sarīkot… un viss tikai vispārcilvēciskā progresa dēļ, lai izpildītu savu noteikto karmisko funkciju - būt kāda cita, kam Dievs piešķīris radošas spējas, stimulētājam. Jūs, dārgais skauģi, esat etalons tam, kādam nevajag but. Bet tada jau ir jusu karma — kaut kur tajā dzīvē jūs esat tā sašmucējies, ka Dievs jums nākamajā dzīvē ir piešķīris bargu sodu - visu savu dzīvi mocities, jūtot savas niecības uzplūdus un čukstus, redzot cilvēku, kuram Dievs ir piešķīris gaišas un spilgtas spējas. Zemapziņa jums čukst, ka jūs nedzīvojat «zem dievišķas zvaigznes», ka jūs, dārgais skauģi, gudri un viltīgi arī izmanto progresa labā, bet… kā «likteņa lemtu stimulatoru» vai kā «melno etalonu». Paldies jums, dārgo skauģi! Jums nav piešķirta viegla daļa mūsu grēcīgajā trisdimensiju pasaulē.

Vēlreiz paskatijos uz Kailasu. Sāka tumst. Pēdējo saules staru gaismā Kailass izskatījās dzīvs. Ar miesu un dvēseli jutu, ka mans prāts Viņa Prāta priekšā ir nožēlojami vājš. Bet mani nebi-

Es sapratu, ka šodien došos uz Nāves Ieleju

ja skaudības pret Viņu. Es biju sajūsmā par Viņu, un… mana sajūsma nāca no visas sirds.

-     Eh! - iesaucos pie sevis, jūtot, ka manas uzacis ir saraukušās pavisam bērnišķīgā grimasē. - Eh, ja varētu ierau­dzīt četrdimensiju vai piecdimensiju Kailasu! Cik interesanti tas izskatītos?! (Jn interesanti, kāda ir četrdimensiju… vai piecdi­mensiju pasaule?

Romantiski pamirkšķināju acis, sajuzdams bērnišķīgās sajūs­mas saldmi. Pacēlu augšup pat savas cepures nagu, lai kā pusaudzis sajustu pieauguša cilvēka spēju darboties, nezaudējot bērnišķīgo sajūsmu par pasauli, kad arī tu, zaļais pusaudzi, kaut ko jau vari… šajā tev jaunajā pasaulē.

-    Bet varbūt, varbūt… - dvēseles dziļumos sāka kaut kas rosīties, - tajā četrdimensiju pasaulē nav skaudības, nav kait­niecības?! Varbūt nepieciešamība pēc pastāvīga progresa ir jau ielikta mīklaino četrdimensiju cilvēku apziņā, tāpat kā mūsos ir ielikta nepieciešamība elpot, ēst un staigāt?! Varbūt tur nav nelaimīgu un dzīves apdalītu skauģu, kas eksistē tikai tādēļ, lai stimulētu… tevi?! Žēl taču viņu, to skauģu!

Bet no rīta es pamodos ar trauksmes sajūtu dvēselē. Paberzēju savus pietūkušos plakstiņus un gāju mazgāties. Aukstais ūdens mani uzmundrināja. Prātā atkal ienāca lamas Ketsuna Zangpo vārdi, ka melnģjjr^zilā krāsa irjjz ūdeni virzī­tas krāsas. Noberzis seju dvielī, kas jau līdzinājās grīdas lupatai, es paskatījos uz strauta ūdeni, kas tecēja gar Kailasa «melno» pusi. Šā strauta ūdens man nešķita slikts - strautiņš jautri bur­buļoja, šķīzdams pret lielajiem akmeņiem. Urdzēšana bija maiga un patīkama. Bet dvēseli māca skumjas.

Ar roku pārbraucu pār iekritušajiem vaigiem. Seja bija silta. Pie deniņiem sajutu artērijas pulsēšanu - artērija ritmiski pulsē­ja, atgādinot par to, ka manās dzīslās arvien vēl plūst asinis.

Atliku malā nobružāto polietilēna maisiņu ar mazgāšanās piederumiem un izšķīdušajām ziepēm, sabāzu rokas vējjakas kabatās un, novērsies no Kailasa, sāku skatīties kādā punktā.

- Šef, paliec tā stāvam! Es tevi fotografēju uz Kailasa fona! - Ravils iesaucās.

Centos uztaisīt jautru seju, bet neizdevās. Kaut kas no iekš­puses spieda un uzdzina skumjas. Sakopojis gribasspēku, cen­tos saprast šo skumju iemeslu, taču nevarēju. Skumjas grauzās un skrāpējās dvēselē.

Vēlreiz pārlaidu ar roku pār vaigu, sajutu sava ķermeņa sil­tumu un pēkšņi pavisam vienkārši un skaidri sapratu, ka šodien es došos uz Nāves Ieleju.

Dava Tencings (šerpa)

15. nodala

NĀVES IELEJA

Piegājis pie telts, sāku drūmi kārtot savu mugursomu. Ska­tiens apstājās pie guļammaisa.

«Labs guļammaiss, ar dūnām, silts… bija,» es nodomāju.

Pēc tam mans skatiens pievērsās nonēsātajiem tūrista zābakiem.

«Pavisam nodiluši. Droši vien iet savā pēdējā gaitā,» uzplaik­snīja doma.

Sazin kāpēc pacēlu sev priekšā plaukstas un sāku tās pētīt. Manas rokas nepavisam neizcēlās ar pianista vai zilā zēna ele­ganto formu un šķita kā biezi lāpstveida darbariki, kas paredzēti rupja, vienveidīga darba veikšanai. Pakustināju isos pirkstus ar netīrajiem nagiem, un pats biju pārsteigts, ka man dzīvē ir izde­vies tos veikli lietot, izdarot ārkārtīgi smalkas acu operācijas un pat pārsteigt amerikāņus ar «krievu ķirurģijas fokusiem».

«Tomēr šīs rokas man ir labi kalpojušas,» atkal manas domas uzplaiksnīja pagātnes izteiksmē.

Sirdsapziņas Tiesu gaidot

Paceļu acis augšup, pārlaidu aizmiglotu skatienu apkārtejiem Tibetas kalniem un spēcīgi papurināju galvu, it kā cenšoties

atbrīvoties no pēkšņi uzpeldējušajām «domām pagātnes izteiksmē». Sapratu, ka šodien visu manu dzīvi vērtēs nezināms saprāts, ka es, parasts zemes cilvēks, likteņa spiests … bet var­būt arī pēc paša vēlēšanās kaismīgi… bet varbūt arī ļoti sl^.^i vēlēšos, lai mani novērtētu, noliekot uz dzivības un nāves robežas. Es to gribēju, lai caur savu pagātni ieietu… vai neieietu nākotnē.

Sabāzu ekspedicijas somā savas piezīmju burtnīcas, zīmuļus, gumiju, binokli, kompasu un visu ko citu, kas nepieciešams šeit, padebešu Dievu Pilsētā. Pienāca Ravils un pastiepa celofānā ietītu pārtikas devu.

-   Kas tur ir iekšā? - es pajautāju.

-    Šokolāde, rozīnes, kaltētas aprikozes, cepumi, desa un speķis - tas pats speķis, kuru iesālija pats Petrovičs, - viņš atbildēja.

Paņēmu celofāna maisiņu ar ēdamo, paburzīju savās raupja­jās rokās un negribīgi iebāzu mugursomā.

-   M-m-m… jā, - es norūcu.

Domas atkal sāka rosities ap leģendu par Nāves Ieleju. Man kā tomēr diezgan «piezemētam» cilvēkam nebija skaidrs, kāpēc jogi nāk uz šejieni, lai ieskatītos acis Nāves Valdniekam, kuru viņi dēvē skanīgā vārdā - Jama. Man, perifērijas pilsētas iedzīvotājam ar banālu zemniecisku izcelsmi, bija grūti noticēt, ka dažiem mūsu planētas cilvēkiem dvēselē dažreiz rodas aicinājums novērtēt sevi caur nāvi, bez bailēm un trīsām stājoties nezināma saprāta priekšā, kura esamībai viņi svēti tic. Šiem dīvainajiem cilvēkiem nav baiļu no zemes nāves, viņi baidās tikai no tā, ka kaut kad dzīves laikā viņi ir kaut kā aptraipījuši savu sirdsapziņu. Šie cilvēki augstkalnu apstākļos var iztikt bez šokolādes, kaltētajām aprikozēm un speķa, bez skumjām un bailēm dvēselē var skatīties Nāves sejā, pat

priecājoties par to, ka viņu ķermenis sāk pārvērsties par pel­niem, jo Sirdsapziņa - Labā un Ļaunā mēraukla - kādu ricibu ir novērtējusi negatīvi un nolēmusi, ka kopīgajā un mūžīgajā pasaulē, kur valda Laiks, ši rīcība ir izjaukusi Būtības dzīvi aplie­cinošo harmoniju.

-   Sef, paņem taču tualetes papiru. Te, kalnos, «puk» nevar atšķirt no «d…»! - atskanēja Seļiverstova dziļā krūšu balss.

-   M-m-m… jā… - Es pastiepu roku.

Savilku mugursomu ciešāk, uzmetu plecos un mākslīgi žirgtā balsī teicu:

-   Nu, ko? Ejam?!

-   Sef, nograuzīsim vēl pa šokolādei pirms ceļa, - ierosināja Seļiverstovs. - Šodien taču būsim 6000 metru augstumā. (Jn šokolāde taču dod enerģiju…

Lēnā, vienmērīgā solī mēs devāmies augšup pa nogāzi.

-    Paskat tikai, kā var just starpību starp 5000 un 6000 metriem, - vai ne?! - izdarīdams smagu ieelpu, noteica Rafaels Jusupovs kādā no piecu minūšu atpūtas brīžiem.

Gājām un gājām uz priekšu. Mans skatiens meklēja Nāves Valdnieka Jamas spoguli. Es zināju, ka tam jādarbojas kā spogulim, kas saspiež laiku, un domāju, ka tas izskatīsies kā liela ieliekta akmens virsma. Mani tikai pārsteidza tas, ka lielais krievu zinātnieks Nikolajs Kozirevs, kas bija izstudējis laika enerģijas saspiešanas efektu, izmantojot ieliektas konstrukcijas, nosauca tās par spoguļiem, tāpat kā tibetiešu mitoloģijā ar vārdu «spogulis» ir apzimēta konstrukcija, kas palidz Nāves Valdniekam Jamam izdarit fatālo Sirdsapziņas Tiesu.

«Vai patiešām Nikolajs Kozirevs zināja par Mirušo Valstības Valdnieku Jamu, vai patiešām viņš zināja, ka tālajā Tibetā, noslēpumainajā Dievu Pilsētā, ir konstrukcija, saukta par spoguli, ar kuras palidzibu Valdnieks Jama spriež Sirdsapziņas Tiesu, izmantojot saspiesto laiku?!» es prātoju.

Pēdējā laikā es arvien vairāk un vairāk sāku ticēt zemapziņas spēkam un, neraugoties uz to, ka nebiju ne filozofs, ne no pasaules norobežojies domātājs, jau pavisam labi sapratu, ka zemapziņa ir cilvēka otrā «slēptā būtiba», ka zemapziņas pasaule dzīvo savu dzīvi, ieraujot intuitīvo kaislību atvarā tevi pašu un tikai dažreiz ļaujot pačukstēt tev - nesaprātīgajam - kaut ko, piemēram, draisku domu, pilnu iekšējas enerģijas, un šī doma apgriezis ar kājām gaisā visu tavu apzinīgo dzīvi, pilnu ar apnikušām rūpēm par ēdiena gatavošanu un naudas pelnīšanu.

Es jau sapratu, ka Radītājs ar kaut kādu mērķi ir cilvēkam izveidojis divas pasaules: vienu - apziņā, ar labi pazīstamo varas un naudas alkstošo cilvēku domu gaitu, otru - zemapziņā, kas sāk kaitināt ar savu noslēpumainības zīmogu. Dievs droši vien progresa ceļu ir noteicis kā abu šo viena cilvēka divu pasauļu pakāpeniskas saplūšanas procesu, lai cilvēks kaut kad, pēc daudziem jo daudziem evolūcijas posmiem, sajustu, ka viņš ir vienots pats sevi, un tas nozimē… vienotibu ar Dievu. Bet, kamēr zemapziņa runā tikai čukstus, un tikai čukstus, būdama dievišķi tīra Saprāta daļa, kas liecina par cilvēka dievišķo izcel­smi, un pagaidām tai nav tiesību saplūst ar apziņu, kas «no­maldījusies dvēseles netīrumos». Lai gan… kaut kad pienāks tāds laiks, noteikti pienāks, kad… cilvēki kļūs tīrāki.

«No zemapziņas droši vien Nikolajam Kozirevam ir nākusi doma nosaukt savas ieliektās konstrukcijas par spoguļiem,» es nodomāju. «Šī noslēpumainā zemapziņa droši vien zināja un zina par Nāves Valdnieku Jamu, un tāpat zināja un zina par viņa instrumentu - Nāves Spoguli. Zemapziņa vienlaicīgi aptver gan Dzīvi, gan Nāvi, uzskatot Nāvi par pāreju jaunā Mūžības posmā.»

Atcerējos, ka pēc ilga iekšējo šaubu un mokošu pārdomu perioda es tomēr piekritu sazin no kurienes uzpeldējušajai draiskajai domai, ka Laiks ir domājoša enerģētiska substance, kas spēj novērtēt cilvēka domas, dvēseli un karmu. Mani, iespē­jams, tāpat kā jebkuru citu cilvēku, nepārtraukti mudināja vēlme vienkāršot visu šajā dzīvē, aiziet primitīvisma svētlaimī­gajās tālēs un, protams, attiekties pret Laiku kā iemidzinošu pulksteņa tikšķēšanu. Taču slimnieki, tūkstošiem bezcerīgi slimu cilvēku nepārtraukti skubināja mani, apelējot pie patiesas žēlsirdības. (Jn galvā sāka rosīties domas, pēc tam pašas no sevis sistematizējās kaut kādā limeni un sāka dobji pulsēt, it kā saucot kādu palīgā, lai varētu klusināt šo mokošo dobjo dunu. Palīdzība biežāk gan nenāca, bet dažreiz, sevišķi tad, kad dunēšana bija sasniegusi savu apogeju, uzradās draiska doma, kas atšķīrās tieši ar savu ārkārtīgo neparastumu, taču tā radīja atvieglojuma sajūtu.

- Paldies tev, zemapziņa! - es tādos brīžos teicu pats pie sevis.

Pateikšu jums, dārgo lasītāj, ka, zinātniski analizējot cilvēku slimības, šis draiskās, no zemapziņas nākušās domas visbiežāk bija saistītas ar Laiku. Zemapziņa it kā čukstēja priekšā, ka Laiks ir galvenais slimību rašanās cēlonis.

Pakāpeniski, draisko domu par Laiku dzīts uz priekšu, es sāku apzināties, ka cilvēka organismā pastāv noslēpumains laika fantoms, kas ne tikai regulē visu cilvēka organismā notiekošo procesu laika parametrus, bet ari spēj domāt un radīt, ar laika gaitu iedarbinot tādas brīnumainas parādības kā, piemēram, pašizārstēšanos no vēža, kad audzēja šūnās tiek saspiests laiks un tās it kā strauji nodzivo savu dzīvi, novecojot un ejot bojā.

Toreiz es vēl nezināju, ka drīz pēc ekspedīcijas, šādu draisku domu satraukts, es izdarīšu mēģinājumu kijevietei, Tamārai Gorbačovai no alloplanta un donora audiem izveidot «jaunu» aci un piektajā dienā pēc operācijas, kad «jaunajā» acī parādīsies sarkans spīdums, es trīcošām rokām sēdēšu kā paralizēts un muļķīgi atkārtošu: «Laiks ir saspiedies, Laiks ir saspiedies, - vai patiesi? Asinsvadi ir ieauguši «jaunajā» aci 150 reižu ātrāk! Laiks nolēmis palīdzēt tādā veidā…!»

Nāves Valdnieka Jamas spogulis

Bet tagad es tikai gāju uz priekšu pa stāvo krauju, smagi elpodams. Es jau gandrīz vai ticēju, ka Laiks spēj domāt un ka leģenda par Nāves Valdnieka Jamas Spoguli nav pasaka, bet gan isteniba, lai arī nesaprotama. Ar trīsošu dvēseli gaidiju mir­kli, kad savām acim ieraudzīšu Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Es ļoti stipri uztraucos, un tas elpošanu apgrūtināja vēl vairāk.

Nāves Valdnieka Jamas Spogulis aiz kārtējā paugura parādījās kaut kā pavisam parasti. Nezinu, kādēļ, bet es to biju iedomājies tieši tādu. Man likās loģiski, ka tas sākas no paša

svētā Kailasa un kā milzigs trīs kilometru liels kauss stiepjas uz austrumiem. Apstājos. Puiši, kas nāca aiz manis, ari apstājās. Uzmanīgi pārlaidu skatienu šim milzigajam, ar sniegu klātajam kausam. Galvā rosījās gan draiskas, gan nopietnas domas. Bet viena draiska doma, pati spilgtākā un sulīgākā, teica priekšā, ka es raugos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli.

-   Ser, te nedrīkst apstāties, - aizmugurē atskanēja pavadoņa Tatu balss.

-   Kāpēc? - es vaicāju.

-Tā liek mūsu leģendas, - viņš atbildēja.

-   Kāpēc? - es nervozi pārvaicāju, domādams par saspiesto laiku.

Lauka apstākļos izdarīts Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa zimējums un fotogrāfijas oriģināls

-   Ta liek… - Tatu samulsa, nesaprazdams manu nervozo uzstājibu.

-   Kāpēc? - es klusu noteicu un paspēru soli uz priekšu.

-   Ejam, ejam, - Tatu sāka mūs steidzināt.

-   Sākam fotografēt, starp citu… saspiestā laika apstākļos, - es ierēcos un izņēmu fotoaparātu.

-   Ser, ir jāiet uz priekšu! - Tatu balsi ieskanējās kaut kas histērisks.

-   Kāpēc?

-  Mūsu leģendās teikts, ka ši vieta, - Tatu ar roku parādīja uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli, - ir jāšķērso ļoti ātri, ļoti…

Ieskatījos Tatu tumši brūnajās acīs un ieraudzīju tāda cilvēka labvēlīgu satraukumu, kas dzīvo «brīnumu valstībā» un saprot, ka pasaulē patiešām pastāv brīnumi.

-  Tatu, es palikšu šeit. Man tas ir jāuzzīmē, - pamāju ar roku uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa pusi.

-   Fotogrāfijas mēs dabūsim tāpat!

-   Es tā gribu, Tatu!

-   Kāpēc? - Tatu balsī atkal ieskanējās histēriska nots.

-   Es esmu zinātnieks… - mēģināju muļķīgi attaisnoties, sajū­tot šīs frāzes nevajadzīgo patosu. - Jūs visi ejiet un pagaidiet mani tur augšā. Labi?! Ravil, paliec ar mani, tu… esi jauns.

Visi pagriezās un straujā solī devās augšup pa nogāzi. Ravils sāka izsaiņot videokameru.

Bet es cerēju. Cerēju, ka Laiks patiesi ir domājoša substance un ka … Laiks… sapratīs mani… un Ravilu.

Zīmējumu es patiešām pabeidzu ātri. Tas iznāca slikts, toties es rūpigi izmērīju visus leņķus un grādus. Bija labi redzams, ka Kailasa ziemeļu (melnā) puse taisnā leņķī krasi pāriet austrumu pusē, kur sākas Nāves Valdnieka Jamas Spogulis, un kā ieliekums stiepjas uz austrumiem. Šā trīs kilometrus garā kausa dibenā atradās ledājs, no kura vietumis tecēja strautiņš. Pašu Spoguļa ieliekto virsmu klāja sniegs, bet varēja just, ka tā ir ļoti gluda, pat tā kā nopulēta. Ieliektās virsmas centrā stiepās hori­zontāla josla pakāpiena veidā, sadalot Spoguli divās vienādās daļās. Spoguļa augšdaļā bija saskatāmas papildu konstrukcijas - slipa piramidiņa un trapeces. Mērijumi rādija, ka Spoguļa ieliekums veido 90 grādu leņķi un ir vērsts tieši uz ziemeļiem.

Zīmējot Nāves valdnieka Jamas Spoguli, es jutu, ka šajā vietā valda kaut kādā īpašā veidā saasinātas sajūtas, ka tās ir konkrētas un skaidras kā nekad, ka šim sajūtām piemit spēja izcelt no atmiņas dzīlēm tādas nianses un detaļas no kaut kā reiz lasitā vai dzirdētā, kādas nekad nav atausušas atmiņā.

Nāves ielejas sargi

Galvā skaidri atausa rindas no Angarika Govindas grāmatas: «Svētceļnieks pieiet vietai (Kailasa ziemeļu pusē), no kurienes redzams Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Viņš noguļas starp akmeņiem un nonāk Jamas tiesas - savas Sirdsapziņas - priekšā. Viņš atceras savu pagātni.»

- Vai patiešām ar šo Spoguli saspiestais laiks izvelk no cilvē­ka pašu galveno - Sirdsapziņu - un novērtē to, lemjot - nonāvēt vai nenonāvēt šo cilvēku? - sāku jau tā kā filozofēt, bet laikus aprāvos. Šī nebija tā vieta, kur abstrakti filozofēt.

Nolēmu, ka vispirms jāizdara aprēķini, lai atrastu tos divus akmeņus, par kuriem rakstīja Angarika Govinda. Man likās, ka tieši tur atrodas Nāves Ieleja, par kuru biju tik daudz dzirdējis no jogiem un lamām.

Bez tam manā atmiņā atausa dažas detaļas, kurām nebiju pievērsis uzmanibu, lasot Angarika Govindas grāmatu. Pēkšņi atcerējos, ka šis autors rakstija par diviem četracu suņiem ar ieplestām nāsīm, kuriem ceļiniekam ir jāpaiet garām, lai «sa­sniegtu tēvus, kas līksmojas dzīrēs kopā ar Jamu». Atcerējos ari, ka šie suņi ir raibi un rudi, un tieši viņi ir dzivības… laupītāji.

«Tā, tā,» galvā uzplaiksnīja doma, «tātad… tātad, tiem diviem akmeņiem, starp kuriem noguļoties svētceļnieks pakļauj sevi Sirdsapziņas tiesai, jāizskatās pēc suņiem - raibi rudiem četracu suņiem! Tieši tur, starp šiem akmeņiem, kas līdzinās suņiem, svētceļnieks liek savu dzīvību uz altāra, atdodot to Nāves Valdnieka Jamas tiesai. No tā izriet…»

Mani uz brīdi samulsināja šo domu pārlieku mistiskais plū­dums, taču pēc tam es atkal noskaņojos uz šo vilni un sāku prā­tot tālāk. Man palīdzēja pārsteidzoši svaigas un spēcīgas jūtas,

Ieejot Nāves Ielejā, svētceļnieks ieraudzīs divus raibi rudus akmeņus, kas izskatās kā četracu suņi

kas nāca gan kā sašutuma vilnis no liela dziļuma, gan kā aizrau­joša sajūsma apstiprināja šo prāta secinājumu pareizību.

-   No tā izriet, - es atkārtoju, - ka… ka… ka ieeja Nāves Ielejā ir iezimēta ar diviem raibi rudiem akmeņiem, kas līdzinās četracu suņiem. (Jn tos taču var atrast! Bet kā?

Domas atkal sarosījās. Pārsteigts sajutu, ka domas galvā «dejo» kaut kā īpaši viegli, atgādinot trenētus un smaidošus dejotājus. Tās krasi atšķirās no parastā mokošā domāšanas procesa, kas līdzinājās miesās izplūduša dziedātāja dejas mēģinājumam ar palēcieniem.

-   Fokuss! Jāatrod Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokuss! - iesaucos pats sev par pārsteigumu. - Šim Spogulim ir ieliekta vir­sma un droši vien ar kompasu nav grūti noteikt tā fokusu. Tieši tur, fokusā, jābūt tiem diviem akmeņiem, kas līdzinās četracu suņiem.

Dvēselē uzbangoja dažādu šaubu vilnis, it kā bakstot man sejā faktu, ka mani prātojumi ir pilnīgi abstrakti. Tomēr es vēl­reiz paņēmu savu veco kompasu un, piesaucot palīgos visu savu ilgo tūrista gaitās gūto orientēšanās pieredzi, sāku noteikt Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusu.

Es centos ar kompasu atrast Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktu

-Tā, tā… 45 grādi… Te vēl 45 grādi… To krustpunkts ir, lūk, tur… Precīzāk! Tur gan… Gn vēl precīzāk! Tas ir tur… Gzņemšu azimutu uz to vietu, kur tas ir… Gzņēmu! Cik grādu? Ahā… Gzņemšu vēlreiz, - čukstēju, neglīti kustinot lūpas.

Paskatījos uz Ravilu Mirhaidarovu. Viņš klusējot raudzijās uz mani. Ravils saprata, ka es gatavojos doties uz Nāves Ieleju.

- Ejam atpakaļ lejā. Pietiek stāvēt zem Nāves Spoguļa! - es nokomandēju.

Uz Nāves Ieleju iet vienatnē

Raiti soļojām lejup pa nogāzi. Manā ķermeni bija ielijis nepa­rasts vieglums, gribējās lēkāt vai, tāpat kā bērnībā, ar skaņu «t- r-r-r» jautri joņot apkārt, tēlojot motociklu.

«Par ko tad es tā uzjautrinos?!» neviļus nodomāju. «Ši vieta taču nepavisam nav domāta priekš tam, lai izplūstu jautrībā!»

Lejupceļā es ik pa laikam uzskrēju te vienā, te otrā paugurā, lai palabotu azimutu, kuram driz vien vajadzētu mūs aizvest uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktu. Drīz vien mēs bijām sasnieguši to vietu, kur Spoguli pilnīgi aizsedz nogāze, un pēc apkārtnes rakstura es sapratu, ka lielāko daļu ceļa līdz fokusa punktam vajadzēs noiet, neredzot Nāves Valdnieka Spoguli, ka tikai pēdējā brīdī es izniršu aiz pakalna un nostāšos viņa priekšā tur, kur jāsākas Nāves Ielejai. Es patiesi gatavojos doties uz turieni, taču man sazin kāpēc tādēļ bija jautri.

Apstājāmies. Pievilku plaušas pilnas ar kalnu retināto gaisu, skaļi izelpoju un ar baudu aizsmēķēju.

- Pirms nāves jau nepieelposies, - pats pie sevis piezīmēju. Dvēselē iezagās vieglas skumjas, bet tās neapēnoja neparasti pacilāto garastāvokli. Taču šīs vieglās skumjas izvilka no atmiņas un atnesa vārdus, ko par mums teica «vecākais cil­vēks»:

-   Ja šie krievi izrādis pārāk lielu interesi, viņi mirs.

Apsēdos uz akmens un vēl reizi ar baudu ievilku plaušās

dūmu. Pēc tam pacēlu acis uz blakām stāvošo Ravilu un teicu:

-   Ravil, es iešu viens. Tā vajag.

-   Šef, es iešu ar tevi.

-   Nestridies, Ravil. Man jāiet vienam ne tikai tādēļ, ka nevē­los riskēt ari ar tavu dzivību, bet ari tādēļ, ka tur, uz Nāves Ieleju, iet pa vienam.

-   Nu, bet tomēr… kalnos… draudzība…

Piecēlos kājās, uzliku Ravilam roku uz pleca, paskatijos viņa labsirdīgajās, vīrišķīgajās brūnajās acis un klusi, bet noteikti, teicu:

-   Man jāiet vienam, Ravil. - Tad, sekundi padomājis, pa­smaidīju un teicu:

-   Es tevi šeit nofotografēšu!

-   Priekš kam?

-  Šī ir zīmīga vieta… noslēpumā tīta. Lūk, tur, - es pamāju ar roku, - sākas leģendārā Nāves Ieleja.

Paņēmu fotoaparātu. Ravils atkāpās dažus soļus atpakaļ, noņēma cepuri un, matus pieglaudis, ar nedabīgu smaidu uz lūpām sāka stingi skatīties kameras objektīvā. Vērodams, kā Ravils gatavojas fotografēšanai, atcerējos savu sādžu un sādžas virus, kuri, ieraugot fotoaparāta objektīvu, automātiski noņēma galvassegu, pārbrauca ar roku pār matiem un nostājās patētiskā pozā, bet pēc sauciena «Smaidiet!» izstiepa lūpas, pilnibā saglabājot izbiedēto sejas izteiksmi. Es pavīpsnāju.

-   Šef, vai es nestāvu tā, kā vajag? - Ravils nesapratnē jautāja.

-    Tad nē jau, - es sāku smieties, - tev tikai piemīt lauciniecisks paradums - ieraugot fotoaparātu, noņemt cepuri,

pielabot frizūru un patētiski smaidit. Ari man, starp citu, bija tāds paradums, bet mani nokritizēja. Un ari plikais galvvidus palīdzē­ja… Man tomēr ir kompleksi par šo pliko galvvidu, tāpēc es ātri iegaumēju, ka cepuri ņemt nost nevajag. Fotogrāfijā jau nav jāatklājas visā pilnībā, var arī kādu noslēpumu atstāt, atpazīs jau tāpat.

Ieliku fotoaparātu somā. Paņēmu kompasu.

-   Nu, tad es eju… Bet tu, Ravil, nesēdi šeit, uzkāp tur, tajā pakalnā, - tur nebūs Spoguļa ietekmes un atpakaļceļā man būs vieglāk tevi atrast. Labi?! Kontrollaiks - divas stundas. Un ja…

-   Ko, ja?

-   Ja es neatgriezišos…

-   Ko tad? - Ravila skatiens kļuva smags.

-    Tad, - es rūgti pavipsnāju, - tad ej prom no šejienes, tev jāpanāk pārējie. Pie manis uz turieni nenāc.

-   Bet…

-Tu visu lieliski saproti, Ravil.

-   Jā gan…

Tur, no kurienes neatgriežas

Divaini vieglo jūtu pārņemtais un uzskrūvēti jautrais garastā­voklis izzuda. Sirds dobji sita. Kā vilnis caur smadzenēm izskrē­ja atvieglojoša doma, ka, iespējams, Nāves Valdnieka Jamas Spogulis nemaz nav ierīce laika saspiešanai, bet tikai pareizas formas kalnu veidojums, skaists un nekaitīgs. Bet tūliņ atmiņā atausa šeit, Dievu Pilsētā, redzētie piramīdām līdzīgie grandiozie monumenti un kaut kādā - gandriz zemapziņas līmenī sapratu, ka šis daudzveidīgās piramīdas ir šeit izveidotas, lai koncentrētu mums nezināmas smalkās enerģijas, starp kurām ir arī laika enerģija. Saviebos no domas, ka citā vietā kaut kāda ieliekta konstrukcija, lai arī tā būtu milziga, nekādu nopietnu ļaunumu nenodarīs, taču šeit, Dievu Pilsētā, kur visas enerģijas ir kon­centrētas ierobežotā telpā, Nāves Valdnieka Jamas Spogulis var saturēt kolosālu laika - saspiesta un domājoša laika - enerģijas lādiņu, kas trakā ātrumā var pārskatīt un izanalizēt visu tavu nodzīvoto dzīvi, kas izlaidīgi (vai mērķtiecīgi) stiepusies visa tev Dieva atvēlētā laika garumā. Vēl vairāk, Nāves Valdnieka Jamas Spogulis sākās no pašas dižākās Dievu Pilsētas piramīdas - svētā Kailasa, kas neapšaubāmi spēj šo Spoguli uzlādēt ar milzīgu enerģiju.

Lai kā es centos atrast vērā ņemamus pierādījumus tam, ka Nāves Valdnieka Jamas Spogulis ir tikai banāls kalnu veidojums, bet Nāves Ieleja - tikai skaista leģenda, man tas neizdevās. Viss veidojās tā, ka leģendās ir aprakstita patiesība un… ka manu dzīvi pavisam drīz vērtēs domājošā saspiestā laika substance.

«Bet vai ir vērts ar savu nāvi pierādit, ka tas viss ir patiesiba?» caur galvu izskrēja satraucoša doma.

Tomēr kaut kas mani vilka uz turieni. Stipri vilka.

Pacēlu roku ar kompasu, uzņēmu azimutu uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktu un, pamājis Ravilam, devos uz priekšu. Soļi dobji atbalsojās klusumā, elpa šķita dār­doša. Pēc katriem 50-60 metriem pēc kompasa izdarīju korek­cijas gājiena virzienā, čukstēdams: «Tā, lūk, tā, lūk.» Es gāju uz Nāves Ieleju - tur, no kurienes neatgriežas.

Pēkšņi zem kājām ieraudzīju kaulu - īstu cilvēka lielo stilba kaulu.

- M-jā… - es noteicu.

Atcerējos Rafaela Jusupova izteiksmīgo seju, kad reiz runājām par Nāves Ieleju. Tā pauda visu, ko var just cilvēks dvēseliskā sarunā par nāves noslēpumu un dzives jēgu.

Bet es tikai gāju un gāju pa azimutu. Acis šaudijās uz visām pusēm, meklējot tos divus akmeņus, kuriem jālīdzinās rudiem, raibiem četracu suņiem. Apmierināts skatījos, ka apkārtējie

akmeņi ir bālgani, pelēki un, retumis, ari melni, tā ka cerība atrast tos divus raibi rudos akmeņus bija pilnīgi reāla.

Ar katru pasperto soli es jutu, ka esmu uzsācis pārdrošu intrigu pats ar sevi. Ar prātu es labi sapratu, ka šeit, uz Nāves Ieleju, nāk jogi un svētceļnieki, lai mirtu vai - ja tā lems Nāves Valdnieks Jama - šeit Nāves priekšā iegūtu jaunas īpašības, kas ļauj, piemēram, pievienoties Dižajai Mirušo Valstībai. Pēc jogu stāstiem es zināju, ka noslēpumainais Pārcilvēks jogiem piešķir ipašas spējas un vada tos pa dzīves līniju, kuru sauc «tīra dvēse­le», piešķirot tiem īpašu lomu zemes cilvēku Domu Pasaules attīrīšanā. Bet pat jogi nāk uz šejieni, lai stātos Lielā Nāves vald­nieka Sirdsapziņas Tiesas priekšā. Un ko tad es, banāls cilvēciņš ar tik nepilnīgu dvēseli!

Galvā sarosījās domas par to, kāda loma ir intrigām. Pieķēru sevi pie domas, ka dzivē es nepārtraukti vērpju intrigas un pat uzskatu, ka bez intrigām dzīvot ir garlaicīgi. Gandrīz visas manas intrigas grozās ap cilvēku mīlestības attiecībām un izpaužas tā, ka es allaž cenšos savest kādu kopā ar kādu.

Šī savedēja kaislība mūsu acu ķirurģijas centrā, kur es esmu ģenerāldirektors, ir labi zināma un, starp citu, nepalielina manu vadītāja autoritāti. Toties tā veido īpašu atmosfēru, kad cilvēki, vienalga - sirmi profesori ar monogrāfiskas nopietnības atspul­gu acīs vai jauniņas medmāsas, kas mēdz romantiski nolaist plakstiņus -, sāk smaidit un pamazām skatities viens uz otru, novērtējot savu kolēģi ne pēc hierarhiskās pakļautības gradāci­jas, bet pēc principa - «Paskat tikai, bet tas, izrādās, ir foršs vī­rietis, vai ne?!» vai arī - «Nekad nebiju pamanījis, ka viņa ir tik skaista!».

Ja ar savešanu nodarbojas intensīvi un pie tam - plašā mērogā, tad visā kolektīvā mostas instinkts neskatities uz cil­vēku kā štata vienību, bet patiešām ieskatīties, kaut kur garajos slimnīcas gaiteņos satiekoties izmest sulīgo frāzi - «Ak, tas esat jūs?!» -, kurā jaušams mīlestības noslēpums. Pazīstamā žurnāliste Jeļena Masjuka pēc divu dienu uzturēšanās mūsu centrā un mūsu vērošanas teica, ka mēs esam laimigi cilvēki, jo dzīvojam mīlestības atmosfērā. Gn es esmu pārliecināts, ka tur liela loma ir bijusi mūsu tradicionālajām mīlas intrigām un manai savedēja kaislībai.

Visbiežāk es cenšos savest kopā dažāda vecuma cilvēkus, piemēram, kad vīrietis ir 15 gadus vecāks… m-m-m… par mei­tenes māti. Visā tajā ir liela jēga. Jauniešiem, jo īpaši meitenēm, ir nepilnvērtibas kompleksi, ko veidojusi, piemēram, ilgi nenozūdoša pūtīte uz vaiga. Ritos to uzmanigi pētot spogulī, dzīve šķiet nožēlojama un šīs pūtītes nozīme sāk aptvert visuma apmērus, kad vaina jau vairs nav pūtītē, bet gan tur, ka, iecik- lējoties uz to, meitenes acis zaudē aicinošo spulgumu. Es bučo­ju meitenes tieši uz šis pūtītes un tūdaļ stāstu, ka tas sirmais un slavenais skatījās uz viņu ar tā-ā-du sajūsmu… Apnicīgās domas par pūtīti tūliņ pagaist, meitenes acīs ielist romantiskais spulgums, ar kuru šis sirmais un slavenais tiek aplaimots tiekoties, un pūtite ir gandrīz vai pavisam aizmirsta. Bet sirmais un slavenais, protams, uztver šo skatienu, kas vēsta, ka viņa laiks vēl nav pagājis, un, pats par sevi saprotams, to nelaimīgo pūtīti nemaz nepamana. Viņš, sirms un slavens, nekavējoties atbild ar tādu pašu aicinošu skatienu un iesaucas «oho…». Viņa garastāvoklis uzlabojas, radošā aktivitāte palielinās, viņš sāk izgudrot kaut ko tādu, kas nevar atstāt vienaldzīgu pat to mei­teni ar aicinošo skatienu, kas no zinātnes stāv visai tālu. Bet meitene vēlāk, klausoties stāstu par to, kā radies šis atklājums, malko tēju un, labi aptverot, cik nedabīga ir šis tikšanās situāci­ja, tēlo sajūsmu, sarkstot no lepnuma, ka tāds cilvēks… tāds cil­vēks pats dalās ar viņu… ar viņu savā lielajā atklājumā. Šādos brīžos meitene vispār aizmirst par pūtīti uz vaiga un pat ar pirk­stu to patausta. Bet pēc tam viņi abi sāk mulst, baidoties, ka starp viņiem sāk veidoties milestiba…. Nedabiga mīlestība. Bet viņu acis turpina mirdzēt un dzive šķiet rožaina. Cln galu galā pūtīte beidzot sadzist.

Savešana palīdz arī noregulēt dažādus konfliktus darbā. Piemēram, reiz gadījās tā, ka divi ārsti un viena medmāsa bija nolēmuši kārtīgi iedzert. Iedzēra viņi patiešām pamatīgi, un medmāsai uznāca vaļsirdības uzplūdi, pie tam vēl kādi - viņa izstāstīja par sevi visu, nu itin visu… Pēc tam viņai uznāca histērija. Šie divi diplomētie ārsti, arī pamatīgi iedzēruši, dvēse­les histēriju noturēja par kādas slimības simptomu un nevarēja izdomāt neko labāku, kā izsaukt neatliekamo palidzību. Ar ātro palīdzību, protams, ieradās feldšeris un aizveda medmāsu uz slimnicu, no kuras tā, uz rīta pusi histērijai beidzoties, aizbēga. Nodaļas vadītājs, starp citu, neprecējies docents, kura pakļautībā strādāja abi iedzērušie ārsti un medmāsa, to uzzināja un nolēma, ka medmāsa jāatlaiž no darba. Kad visa šī jezga nonāca manās direktora ausis, es nolēmu glābt medmāsu un pateicu nodaļas vadītājam, ka viņai histērija uznāca un feldšeris viņu tik muļķīgi aizveda uz slimnicu tikai tādēļ, ka viņa nelaimī­gi ir iemīlējusies viņā - nodaļas vaditājā. Nodaļas vadītājs bija ļoti pārsteigts un vairs nepieprasīja šo sievieti atlaist no darba. Tad es pateicu medmāsai, ka nodaļas vaditājs viņā ir bezcerigi iemīlējies un, neredzot atbildes jūtas, viņu atlaiž no darba. Viss tā kā normalizējās. Taču, lai nostiprinātu šo panākumu, iero­sināju, lai medmāsa aizbrauc pie vaditāja uz mājām un pastās­ta, ka viņu mīl. Medmāsa, protams, piekrita. Es, protams, pie­zvanīju nodaļas vadītājam un pateicu, ka medmāsa, savu jūtu nomocita, grib aizbraukt un parunāt ar viņu zem četrām acīm. Viņš, protams, priecīgi piekrita. Medmāsa patiešām aizbrauca pie viņa un it kā palika tur divas naktis. Nekāda ipašā mīlestība tur nesanāca, taču incidents bija likvidēts. Arī tagad viņi viens uz otru skatās ar mirdzošām acim un varbūt pat slepus no manis satiekas.

Manu savedēja tieksmju apogeja izpaužas tā, ka es, protams, pa jokam, ieslēdzu savedamos vienā telpā, pasakot: «kamēr nesaiesieties, durvis vaļā nevēršu». Parasti šie cilvēki, nonākuši tik nedabiskā situācijā, patiešām sāk runāt par mīlestību un pat mēģina…. izpildit direktora norādījumus, ko es dažubrīd varu vērot, skatoties pa atslēgas caurumu. Bet galvenais ir tas, ka pēc šis, pirmajā mirkli šķietami tik idiotiskās ieslēgšanas pro­cedūras cilvēki kaut mazliet sāk saprast, ka viņus taču cenšas piespiest mīlēt un labāk ir darit tā, lai nebūtu jāpiespiež, un pašam mirdzošām acim skatities uz kolēģiem, starp kuriem paiet dzives lielākā daļa, meklēt savu mīlestību un kaut vai mazlietiņ pieskarties tām noslēpumainajām un aicinošajām Jūtām, kuras sauc par mīlestību, tin tas ir ļoti svarīgi, jo zināt­nieks ar ilgu pilnu un aicinošu skatienu ir ļoti radošs zinātnieks, bet mīlestibas atmosfēra, kuru viņš pats ar savu ilgu pilno ska­tienu veido, neļauj viņam kā zinātniekam ieslīgt skepticismā un igņoties visu atlikušo mūžu.

Ieslēgšana, lai cik dīvaini tas nebūtu, viņiem - ieslēdzama­jiem - patīk. Lai gan dažreiz gadās ari pārrēķināties. Reiz es ie­slēdzu divus savedamos pretējā dzimuma pārstāvjus elektro­niskās mikroskopijas laboratorijā un uz kādām trim stundām aizgāju pastrādāt. Taču drīz vien pie manis atskrēja laborante, ko biju atstājis dežurēt pie atslēgas cauruma, un teica, ka vī­rietis skaļi dauzās pie dzelzs durvīm un kliedz. Tūliņ aizskrēju un, durvis atvēris, ieraudziju, ka vīrietis kā lode izšaujas no labora­torijas un aizskrien prom pa gaiteni, bet sieviete apmierināti ķiķina. Galu galā izrādījās, ka «ieslēgtajam» visu laiku ļoti vajadzējis uz tualeti, bet izmantot izlietni sievietes (arī ieslēgtās) acu priekšā viņam nav bijis drosmes, un nevarēja jau ari izslēgt faktu, ka patiešām bija vajadzīgs īsts tualetes pods.

Tomēr, neraugoties uz atsevišķām neveiksmēm, manas savedēja intrigas rada vispārēju jautrību, un tas, principā, ir labi. Ja ir jautri, nav garlaicīgi. Bet pats vārds «jautri» sevī ietver vis­aptverošu pozitīvo emociju un jūtu gammu, veidojot pamatu mums tik nepieciešamajam labajam garastāvoklim.

Tomēr, ja cilvēkiem palūdz izskaidrot vārda «jautri» nozimi, tad lielākajai daļai to ir grūti izdarit un tas viss līdzinās lasīt- nepratējam zemniekam no I. Turgeņeva grāmatas «Mednieka piezīmes», kuram ļoti patika makšķerēt… Turgeņevs apraksta, kā zemnieks platdibenē peld nakti pa upi, deg darvas uguns, un tās mirgojošajā gaismā zemnieks redz visu zemūdens pasaules noslēpumainību, kur straumē šūpojas ūdenszāles un zivis guļ, uz vietas sastingušas. Tāda zvejošana, kad zivis dur ar žebērkli, nav īpaši ienesīga. Tomēr zemniekam ši zvejošana ļoti patīk, jo viņu valdzina zemūdens pasaules noslēpumainība, un viņā uzviļņo daudz neizskaidrojamu emociju. Bet, ja šim zemniekam pajautā­tu, kāpēc viņam tā patit zvejot ar žebērkli, viņš savu neattistito runas spēju dēļ nespēs vārdos izteikt savas jūtas, kas rodas, skatot zemūdens pasauli, un atbildēs pavisam vienkārši - «tas ir jautri!».

Intrigas, kas saistās ar vārdu «jautri», manuprāt, ir nepiecieša­ma cilvēka uzvedibas atribūtika, jo, ja nebūs jautru intrigu, to vietā nāks ķildas. Ak, Dievs, cik daudz ķildīgu kolektīvu man ir nācies redzēt savā mūžā! Tādos kolektīvos cilvēkiem ir nedzīvi nopietnas sejas un dienu no dienas notiek negativu lietu pār­runāšana. Kur lai viņi ņem aicinošo mirdzumu acu skatienā! Labāk būtu uzrīkojuši kādu jautru intrigu, nevis tik aizrautīgi ķil­dojušies un tenkojuši! Ieslēgt tādus pa pāriem, vai…

Cilvēki ir dīvainas būtnes. Viņiem noteikti vajag pamēļot un patenkot. Bez tā viņiem ir garlaicīgi. Bet garlaicība ir bīstama lieta - tas ir jautrības trūkums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka garlaicība, īpaši tā garlaicība, kas cenšas izpausties kā darbīgums un lietišķums, padara cilvēku ļaunu un virza uz jebkādu izklai­dēšanos, kaut vai ķildīgu un nelietīgu, bet izklaidēšanos, lai būtu jel kaut kāda jautrība, kaut vai nelietīga… Ne jau tāpat vien ir radies sakāmvārds - «Maizi un izpriecas!». Mēs taču dzīvi vēro­jam kā kino, un kino ir jābūt aizraujošam. Tāpēc es vēlos pateikt: «Lūdzu, vērpiet intrigas! Tikai labvēlīgas!»

Bet pati dvēseli viskutinošākā intriga, ar kuru sastopas gan­drīz katrs cilvēks, ir mīlestības sākums. Šī intriga saistās ar jautājumu - kurš zvanis pirmais? Sazin kāpēc, sākoties mīlestībai, šis jautājums noteikti atnāk pie «mīlēt sākušā». Ikviens droši vien var atcerēties, ka tik pierastais telefona aparāts klusē un klusē, bet pacelt klausuli un pašam piezvanīt uz ilgoto numuru nav spēka. Toties, kad šis telefona aparāts ie­zvanās, «milēt sākušais», burtiski, pielec tam klāt un, klausuli pacēlis, dzird… sena paziņas balsi, kurš vēlas parunāties. Raidot telepātiskus signālus senajam paziņam, ka visa šī saruna ar atmiņu uzplūdiem nu nepavisam nav vietā, «milēt sākušais», kurš gaida zvanu no «mīlēt sākušās», sāk runāt tik skumigā balsī, ka senais paziņa galu galā paziņo, ka piezvanīs rit, jo jūt, ka tev nav noskaņojuma runāties. Apmierināti nolicis klausuli vietā, «mīlēt sākušais» atkal sāk alkaini gaidit «milēt sākušās» zvanu un gaidot iztēlē sāk zīmēt šausmīgas ainas, kā viņa saplūst milas ekstāzē, lūk, ar to resnvēderi, un, pārliecinot sevi, ka, telefonam beidzot iezvanoties, viņš vispār necels klausuli, izbaudot sajūtu, kā viņas iztēlē veidosies tikpat briesmīgas ainas par viņa sakaru ar tās labāko draudzeni.

Bet, kad tas nolādētais telefons atkal iezvanās, viņš - «milēt sākušais» - kā atspere metas pie klausules un, cenšoties apslēpt prieku balsi, svarigi saka «jā», klausulē atkal atskan… jau ienīstā senā paziņas balss, kurš ir aizmirsis pajautāt…

Šis «milēt sākušais», protams, nesaprot, ka viņa, «milēt sākusi», tāpat skatās uz savu telefona aparātu, arī sarunājas ar savu nu jau nīstamo seno paziņu un ari iztēlē zīmē pazemojošas viņa mīlestības ekstāzes ainas.

Šajās «telefona spēlēs» izpaužas kāda dīvaina, cilvēka būtībā slēpta intriga. Bet pats dīvainākais ir tas, ka pats svētākais - Milestiba - ir ģeniālas intrigas apvita, lai pat tur - Svētajā Mīlestībā - nebūtu miera, lai dvēseli mokošas šaubas «telefon- zvana gaidu» aizsegā satrauktu, uzviļņotu un atkal uzviļņotu asi­nis. Interesanti, bet Radītājs ir izdarijis tā, lai mūsu dzīve, no malas raugoties, šķistu jautra un atgādinātu kino, lai kaut vai ar šo kino uzviļņotu asinis. Ak, cik svarīga ir vētra dvēselē! Ak, cik svarigi ir tas, lai dvēselē viss mutuļotu un burbuļotu! Ši mutuļošana un burbuļošana saucas dzive, bet miers - tā ir tikai eksistēšana. CJn ir sava nozīme neizglītota zemnieka teicienam - «tas ir jautri!».

Tomēr ir jāpiezīmē, ka «telefonintriga milēt sākušajiem» satur arī citu aspektu. Šis aspekts ir saistits ar faktu, ka tieši laikā, kad notiek «telefonspēlītes», veidojas viena no «milēt sākušajiem» «kabatas būtība». Citiem vārdiem sakot, tiek noteikts tas, kurš (miļotajai vai miļotajam) «sēdēs kabatā». Bet, kā zināms, «sēdēt kabatā» nevienam negribas. Tā nu viņi - «mīlēt sākušie» - spi­rinās, nenolaižot acis no ienistā telefonaparāta, jo katrs «to otru vēlas iesēdināt savā kabatā». Diemžēl varaskāre ir mūsdienu cil­vēku pārņēmusi arī šajā vissvētākajā lietā - Mīlestībā. Tā gūst virsroku un izpaužas kā greizs gaidu pilns skatiens uz to «nolādē­to» telefonu. Skatoties uz šo cilvēces nelaimīgo izgudrojumu, atdzivojas lepnība. Bet ne jau tas telefonaparāts ir pie vainas;

(mīlēt!) «sākušais» taču nav pārliecināts, ka viņa pirmais solis, ar drebošiem pirkstiem ievadot numuru, tiks interpretēts kā patiesums un drosme, nevis kā pirmais solis uz to «nelaimīgo kabatu». Šī nolādētā «kabata» visu laiku bremzē viņa mīlestības jūtu uzplūdus, jo «sēdēt kabatā», nu atvainojiet, ir neomulīgi, un tas nav prestiži. Tā nu tiek spēlētas šīs cieši saistītās «telefona» un «kabatas» spēlites. (Jn šajās spēlitēs slēpjas liela jēga, dārgo lasītāj, jo, kamēr risinās intriga, ir mīlestība, tikko kāds «iesēžas kabatā», sākas mīlestības beigu posms, bet mīlestības izdzišanas procesam, samazinoties interesei par «kabatas» virieti (vai sie­vieti), līdzi nāk neskaitāmi stridi un apvainojumi, jo «sēžot kabatā», mīlēt nav iespējams, tāpat kā ir grūti mīlēt to, kurš «sēž kabatā».

(Jn tikai dažreiz, tikai dažreiz domas par «kabatu» aiziet otra­jā plānā un vīrietis vai sieviete spēj atrast to attiecību robežu, kad katrs to otru «sēdina kabatā» tikai laiku pa laikam, piemēram, kad sieviete uzskata savu partneri par «kabatas vi­rieti virtuvē», bet virietis sievu par «kabatas sievieti» tādās «svarīgās» lietās kā iesist naglu sienā vai pelnīt naudu.

Mūsu pasaule pagaidām vēl ir pārāk grēcīga, lai pavisam iztiktu «bez kabatām». Mūsdienās laime ir nevis vispār «nesēdēt kabatā», bet gan «sēdēt tur Īsu laiciņu» vai, vēl labāk, - tikai laiku pa laikam. (Jn vispār tur, «kabatā», iespējams, ir tīri omulīgi, vis­maz tur ir silti. Bet iespējams, ka tur, citās pasaulēs, kurās mēs varbūt arī nonāksim, jo būsim nopelnījuši to ar savu patiesumu, cilvēki nēsā apģērbu pavisam bez kabatām.

«Bailes no kabatām», manuprāt, visbiežāk cilvēku noved vientulibā, lai gan jāsaka, ka «kabata» jau nav cietums un sēdēt tur nemaz nav briesmīgi. Bet tā nu ir, ka daži cilvēki vispār nevar ciest «kabatas» un ne par ko nevēlas tur sēdēt, pat īsu brīdi ne. Šie cilvēki ir pārāk brīvi. Brīvības izjūta viņus spārno, bet brivibas ierobežošana - vēl jo vairāk «kabatā» - ārkārtigi nospiež.

Šie brivie cilvēki, protams, vismaz vienu reizi mēģina «ielīst kabatā», bet tūdaļ ierauga tur kaut ko nepatīkamu, piemēram, pirms kādiem trim gadiem… mazgātu… kabatlakatu. Izbāzuši galvu laukā un alkaini tverot svaigo gaisu, viņi labi smaržojošo brīvību sāk salīdzināt ar turpmāko «dzivi kabatā» blakus šim … pretīgajam kabatlakatam. Šie ārkārtīgi brivie cilvēki dažreiz arī saista savu dzīvi ar kādu citu, bet tikai tad, ja pretējā dzimuma pārstāvis ar patiku «ielien kabatā» un uzturēšanos tur uzskata par savas laimes kalngalu. Tādi ārkārtigi brīvi cilvēki, protams, nemil savu «kabatas mīļoto», taču mierina savu patmīlību ar to, ka labāk tomēr ir dzīvot ar «pilnu kabatu». Tomēr visbiežāk gadās tā, ka neatrodas brivprātīgie, kas gatavi «līst kabatā», bet visus mēģinājumus pašam «iebāzt galvu kabatā» parasti pavada tikšanās ar to pašu nekad nemazgāto kabatlakatu, kurš, burtis­ki, grūž laukā no «kabatas». Pēc visiem mēģinājumiem paliek tikai rūgtas mieles par «dzivi blakus kabatlakatam», un labi smaržojošā brīvība šķiet vēl saldāka un ilgotāka, un galu galā rodas vienkārša un tikai individuāla izpratne, ka tevi Dievs ir radijis… m-m-m… ne jau tādēļ, lai «sēdētu kabatā», ka tev ir piešķirta spēja īpaši izjust un pat izbaudīt to dīvaino un noslēpumaino jēdzienu, ko sauc par Brivību. Bet šajā jēdzienā - Briviba - ir kaut kas mistisks, jo Brīvībā ir ari ļoti augsta ranga Mīlestības elements - mīlestiba pret cilvēkiem vispār. Ne jau tāpat vien Tibetas jogi saka, ka mātes mīlestība uz bērnu ir mīlestības viena pakāpe, vīrieša mīlestība pret sievieti (un otrā­di) - ir cita, jau augstāka mīlestības pakāpe, bet pati augstākās pakāpes milestība ir Mīlestiba pret cilvēkiem vispār, un … jauno Tīro Pasauli varēs uzbūvēt tikai tad, kad cilvēki iemācīsies milēt ar mums vēl dīvainu šķietošo Mīlestību - ar Mīlestību pret cil­vēkiem vispār. Bet ši Lielā Mīlestiba pret cilvēkiem vispār jau dzivo mūsu vidū un nekā neiekļaujas cilvēku banālajā «kabatas» psiholoģijā. Šī Lielā Milestība šķiet aplama un uzspēlēta, bet tā ir, jau ir, un šīs Nākotnes Mīlestības krustu nes vientuļi un vienkārši cilvēki ar zemu noliektu galvu. Viņi lepni nes savu krustu - nākotnes krustu.

Tādēļ diezin vai ir vērts zemiski smikņāt un, savā «kabatā» sēžot pie boršča šķivja un piekožot sīpolu, apspriest sievas vien­tuļo draudzeni. Ši vientuļā draudzene varbūt ir daudz laimīgāka par citām, jo spēj to, ko nespēj daudzi jo daudzi citi, proti - izjust Nākotnes Saldmi.

Cilvēki sazin kāpēc cenšas nosodīt vientulību, bet vientuļa cilvēka bezcerigo miiestibu pret nepieejamu, lai arī ideālu, parasti apspriež sevišķi dedzīgi. Šie cilvēki nesaprot, ka vientuļa cilvēka mīlestiba pret ideālu ir sapnis, kuru ari var milēt, bet mīlēt nākotnes izteiksmē. Cln šī nākotnes izteiksme noteikti pienāks, jo cilvēks nedzīvo tikai vienu, bet daudzas dzives.

Mīlēt sapni - tas ir divaini. Bet, kas zina, varbūt nākamajā dzīvē šis vienkāršais, vientuļais cilvēks ar skumji nodurtajām acim atradīs savu pagājušās dzīves sapni un viņam būs brīnišķī­ga mīlestība, kuru apskaudīs visi «kabatā sēdošie» un par kuru sajūsmināsies tie, kuriem vārds «sapnis» nekad nav bijusi tukša skaņa. Bet visvairāk priecāsies bērni - nākamās dzīves bērni.

Bērni vienmēr mīl vientuļus cilvēkus. Bērni jūt, ka šis vien­tuļais cilvēks, kura acis iemirdzas, ieraugot bērnus, dzivo sapņu pasaulē un vēlas, ļoti vēlas redzēt tikai labo, bet pats labākais, ko var izdomāt, - tas ir sapnis. Tādēļ droši vien rodas arvien vairāk un vairāk sieviešu, kas izvēlas vientuļās mātes likteni, lai dzemdētu ne vienmēr mīlestības dēļ un ne vienmēr pat no iedomātā prinča, bet vienkārši tāpat, priekš sevis, lai draudzētos ar šo mazo, sapņaino būtni un lai ieliktu tajā savu mīlestību, visaugstākās raudzes mīlestību - Mīlestību pret cilvēkiem vispār. Un nevajag to nosodit, jo absolūti laimigi ir tikai pavisam dumjie cilvēki, bet ne jau visiem cilvēkiem ir bijusi «laime» piedzimt dumjiem un visi ari nevēlas piemēroties pagaidām vēl nebūt ne pilnigās mūsdienu sabiedrības dumjajiem noteikumiem un atrod savu laimi … Sapnī. Vientulība ir patiesa attieksme pret savām jūtām, un neviens nav vainīgs, ka šīs jūtas ved uz nākotni.

Dievs ir radījis lielu intrigu - dzīves intrigu, kurā nekas nav viennozimīgi, un ir grūti saprast, kas ir laime un kas nav. Kaut kāda iemesla dēļ Radītājs ir nolēmis darīt tieši tā - un ne citādi. Bet galvenā Dieva intrigas īpatnība, kā man šķiet, ir tas, ka viņš apelē nevis pie vienas, bet, kā minimums, pie vairākām cilvēka dzīvēm. Dievs it kā dod mājienu, ka tavas neveiksmes vai vien­tulība šajā dzīvē nav fatālas bēdas, ka sapņot ir ļoti cēlsirdīgi un ka sapņiem piemīt īpašība piepildīties nākamajā dzivē. Tāpēc diezin vai vajag Īpaši raizēties, ja kaut kur nav veicies, - nāka­majā dzīvē būs labāk, taču būs nedaudz vientuļi bez tiem cil­vēkiem, kuri iepriekšējā dzīvē bija cēlsirdīgi un tiri. Bet šos cil­vēkus jūs noteikti satiksiet, sajutīsiet un atpazīsiet pēc kaut kādas no viņiem plūstošas tuvas enerģijas, lai gan jūsu priekšā stāvēs pavisam cita izskata cilvēks.

Visas šis domas izskrēja caur manām smadzenēm trakā ātrumā, un šo domu neticamā skaidrība mani pārsteidza. Bet es tikai gāju un gāju uz priekšu - uz Nāves Ieleju. Kādā vietā es paklupu pret akmeni un pat izmetu no rokām kompasu, taču pacēlu to un atkal devos uz priekšu. Pēc maniem aprēķiniem, lidz Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa fokusa punktam bija palikuši kādi 100-150 metri…

Nezinu, kāpēc, bet es nedomāju par nāvi, es negāju mirt. Es vienkārši zināju, ka manā dzīvē ir sākusi vērpties jauna intriga - intriga ar nāvi.

Intriga ar Navi

Zem kājām ieraudzīju kārtējo cilvēka kaulu. Mazliet palē­nināju soli, bet… atkal gāju uz priekšu. Es cerēju, ka domājošā laika substance… varbūt…

Tajā brīdi aiz paugura parādījās Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Tas bija tik negaiditi, ka es pat apstājos. Šajā rakursā tas, saules staru apspīdēts, bija ipaši skaists.

Aizgāju līdz pakalna virsotnei un sāku skatīties apkārt, cenšoties atrast tos divus raibi rūsganos akmeņus, kas Ildzinās četracu suņiem. Noņēmu brilles, ar grūtībām izvilku no jakas apakšas sporta krekliņa malu un nospodrināju tās. Pamanīju, ka mazliet tric rokas.

Priekšā pletās vienmuļa, pelēkiem un melniem akmeņiem nosēta ainava. Bet Nāves Valdnieka Jamas Spogulis mirdzēja un laistījās visās varavīksnes krāsās, piesaistot sev visu uzmanību bez atlikuma. Pieķēru sevi pie domas, ka nevaru atraut acis, Spogulis vilka un vilināja pie sevis.

«Vai patiesi nāve ir tik skaista?!» es pēkšņi nodomāju, pats izbijies no šāda jautājuma. Sakopoju gribasspēku, nodūru acis, atkal ieraudzīju vienmuļos, melnos akmeņus un klusi nočuk­stēju:

- Nē, tik skaista ir Sirdsapziņa!

Galvā atkal sarosijās domas, un es sapratu, ka ne jau velti Sirdsapziņas Tiesa notiek kaut kur šeit, stap šiem vienmuļi drū­majiem akmeņiem, nevis tur - Nāves Valdnieka mirdzošā Spoguļa tuvumā. Vārds «nāve» nekā neiederējās saistībā ar šo brinišķigo Spoguli, tas pat bija kā apvainojums Spoguļa diženu­mam. Tas bija nevis Nāves Valdnieka Jamas Spogulis, bet gan Sirdsapziņas Valdnieka Jamas Spogulis. Sirdsapziņai taču noteikti ir jābūt skaistai, tikai skaistai, ļoti skaistai.

«Nāve ir nolikta ārpus «Sirdsapziņas… Spoguļa» robežām un atrodas tālu no tā - Spoguļa fokusa punktā. Sirdsapziņai nav jājūt Nāves konvulsiju tuvums, Sirdsapziņai ir jāpaliek skaistai,» es nodomāju.

Atcerējos tibetieša Tuktena stāstu, ka Kailasa ziemeļu pusē aiz Nāves ielejas atrodas slēpta «paradizes» ala, kurā materi­alizējas visas cilvēka domas: vēlies paēst - lūdzu, vajag tikai iedomāties - un ēdiens parādās zibenigi; gribi vēl kaut ko - vajag tikai iedomāties… Es sapratu, ka noticēt tam, protams, ir grūti, bet man ļoti gribējās ticēt. Man tā gribējās atkal ienirt bēmibā, ilgi, ilgi dzīvot šajā sapņu pilnajā bērnibas pasaulē un stipri, stipri ticēt, ka kaut kad nokļūšu «brīnumu valstibā». (Jn šī brīnu­mu valstība bija šeit, Dievu Pilsētā.

Vēl reizi paskatījos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli un uzvilku cepures nagu tik dziļi uz sejas, lai Spogulis nebūtu redzams. Atkal sāku lūkoties apkārt, cieši nopētīdams katru pauguru. Gn priekšā, tieši pa uzņemto kursu, ieraudzīju rudu plankumu. Gzspēlēti lēni un svarīgi noņēmu mugursomu, sadabūju binokli un pavērsu to pret šo plankumu - no rudā plankuma mani raudzījās četras acis. Atrāvu no binokļa acis. Sirds neprātīgi dauzijās. Mute kļuva sausa.

Pie sevis piezīmēdams, ka no satraukuma manas kustības ir kļuvušas pavisam nedabīgi kokainas, paņēmu kompasu un uzņēmu azimutu uz rudo plankumu. Tas sakrita ar azimutu, pa kuru nācu uz šejieni.

-   Paskat tikai, orientēšanās aprēķini ir bijuši pareizi, - balsi nosēcu un … mazliet to nožēloju.

Ieskatoties ciešāk, mazliet iesāņus ieraudzīju vēl vienu rudu plankumu. Atkal pacēlu binokli un… atkal ieraudzīju četras acis, kas raudzījās uz mani.

-  Tie ir tie divi akmeņi, kas izskatās pēc raibi rudiem četracu suņiem, - atkal nosēcu balsi.

Nodūru galvu. Likās, ka manas sirds dauzīšanos dzird visi apkārtējie kalni. Bet pēc tam es izslēju galvu, paskatijos augšup no zemu uzvilktās cepures naga apakšas un godbijīgi paraudzījos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Skatījos ilgi un domāju par to kā par … Sirdsapziņas Spoguli.

Atkal sameklēju tos divus rudos akmeņus un, acis neno­laidis, gāju pie tiem. Sirds turpināja neprātīgi dauzīties, elpa bija ļoti sekla un bieža. Kā zibens caur smadzenēm izskrēja Angarika Govindas vārdi:

«Daudzi šeit aiziet bojā.»

Soļi dobji skanēja kalnu klusumā. Tajā bridi es nejutu neko sliktu - ne sirdsapziņas pārmetumus, ne iekšēju sevis šaustīšanu, ne bailes. Priekšā bija tikai viens mērķis - tikt lidz tiem diviem raibi rudajiem akmeņiem un nostāties starp tiem, lai saspiestā laika enerģija mani vērtē.

Nāves intriga ar katru soli tuvojās atrisinājumam. Pavisam skaidri, pat ietverot intonāciju, atmiņā atausa vārdi, ko reiz biju pats teicis:

«Pats briesmīgākais ir stūri iedzīta Sirdsapziņas enerģija. Tās izlaušanās brīvibā Ildzinās sprādzienam un spēj pārvērst ķer­meni pelnos.»

Lidz akmeņiem bija palikuši tikai daži metri. Palēnināju soli. Kļuva skaidri redzams, ka abi šie akmeņi patiešām līdzinās četracu suņiem. Šo akmens suņu «purni» bija pavērsti uz manu pusi, un man likās, ka tie smīn. Abi akmeņi bija vismaz metru augsti un ar savu raibi rudo toni redzami izcēlās uz melni pelēkā fona. Attālums starp akmeņiem bija aptuveni pusotra metra.

Mani soļi kļuva pavisam lēni, ciešāk ieskatījos viena «suņa purnā». Nē, es neteiktu, ka tas ir pretigs. Bet tas smīnēja, nesaudzīgi smīnēja. Šis purns it kā teica, ka šeit, šajā svētajā vietā, nevar būt vietas žēlastībai, pavisam nevar būt vietas žēlastībai, jo žēlastība ir vāju cilvēku daļa, bet vājiem cilvēkiem nav jānāk uz Nāves Ieleju.

Vē! ciešāk ieskatījos vienā «purnā». Manī urbās labi redzamās četras akmens acis. Es sapratu, ka šo suņu trīsdimensiju akmens ķermeņi nav galvenais, ka tos papildina daudz nozīmīgāki fantomi, viņu ķermeņu dzīvie fantomi. (Jn, kas zina, varbūt jogi, kas nāk uz šejieni un kuriem ir smalki enerģētiskā redze, patiešām redz šos raibi rudos četracu «enerģētiskos» suņus un «dzīvi» jūt smīnu katras to acs skatienā.

Abi raibi rudie akmeņi patiešām atgādināja sēdošus suņus, interesanti bija tas, ka nekur tuvumā tādas nokrāsas akmeņu nebija.

Pietuvojos akmeņiem metra attālumā, apstājos. Atcerējos mežonīgos suņus, kas man uzbruka, kad ieraudzīju pirmās Dievu Pilsētas piramīdas.

«Tad ne jau suņi, bet nāve gribēja mani saplosit,» caur smadzenēm izskrēja mistiska doma.

Sāku stiept roku uz viena akmens pusi, bet atrāvu. Pa roku izskrēja tāda kā strāva.

Stāvēju tieši akmeņu priekšā. Vēlreiz paskatījos uz tiem, vēl­reiz iztēlojos, ka šie akmeņi smalkajā enerģētiskajā pasaulē ir raibi, rudi suņi, un, vērsdamies pie tiem, klusi un maigi teicu:

-   Ak, jūs, dzīvību laupītāji!

Atkal pacēlu galvu, atkal paskatījos uz mirdzošo Nāves Valdnieka Jamas Spoguli un… iegāju starp akmeņiem.

-   uh! - klusi noteicu.

Man šķita, ka ši izelpa «uh» izskanēja pa visām Senās Tibetas aizām, atbalsojoties un atbalsojoties - «uh, uh, uh, uh, uh, uh, uh»…

-   Vai esmu dzīvojis tiru dzīvi? - gribējās kliegt.

Pēkšņi es sajutu, ka mana dzīve sāk zibēt acu priekšā kā daudzkrāsainas bildītes, atgādinot vecu tablo ar vilcienu sarak­stu stacijā. Tai pašā laikā es jutu, ka manas jūtas neizlaiž nevienu bildīti un reaģē uz katru no tām, vienu pavadot ar saldi patīkamām sajūtām, citu - ar slēptu neapmierinātības sajūtu. Bet es baidījos, ka parādīsies sašutums pašam par sevi… nāvējoši spēcigs sašutums.

Es sapratu, ka Nāves Valdnieks Jama ir sācis savu slaveno Sirdsapziņas Tiesu… un tiesā viņš mani.

Bet manas dzīves ainas tikai slīdēja un slīdēja acu priekšā. Nezinu, kāpēc, bet ainas no bērnibas bija sevišķi skaidras - pat lidz kaut kādām pirmajā mirkli pavisam nenozīmīgām epi­zodēm, piemēram, kā es raudāju, paslēpies nātrēs aiz šķūņa… Ļoti spilgti izgaismojās aina, kā mana zilacainā māte, kad mūsu nacionālo svētku - sabantuja laikā pastaigājāmies pa Belajas krastu, visu cilvēku acu priekšā izglāba mani, kad es, pavisam vēl maziņš būdams, gribēju parādīt, cik labi protu peldēt.

Tās sajūtas, kas radās, ieskatoties ainās no bērnibas, gandrīz vienmēr bija saldi patikamas un tiras.

Jaunibas ainas vairs nebija tik detalizētas, garām slidēja tikai daži tā laika notikumi. Pārsteidzoši bija tas, ka tur nebija tādu svarīgu brīžu kā institūta absolvēšana vai zinātņu kandidāta di­sertācijas aizstāvēšana. Toties bieži parādijās ainas, kas attēloja manas mocības, cenšoties iekļausities savā intuicijā. Dažām no šīm ainām līdzi nāca saldi patikamas jūtas, bet dažām - slēpta neapmierinātība, kas dažreiz, par laimi, ļoti reti, pārauga plosošā sašutumā ar skaidri izteiktiem sirdsapziņas pārmetumiem.

«Paskat tikai, izrādās, ka var pazaudēt sirdsapziņu ari savas intuīcijas priekšā,» es nodomāju. «Cik svarigi, izrādās, ieklau­sīties intuīcijā, lai neaptraipītu savu sirdsapziņu.»

Ari manas dzīves brieduma laika ainas visbiežāk bija saistītas ar brīžiem, kad es, intuitivi mokoties, veidoju jaunas slimnieku ārstēšanas metodes. Nepatīkamas sajūtas dvēselē parādījās reti, viss likās diezgan skaists un priecīgs. Es pat secināju, ka brieduma gados esmu vairāk ieklausījies intuīcijā, nekā tas bija jaunībā. Bet vissaldākās jūtas, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, radī­ja ainas no brīžiem, kad notika «zinātniskā paššaustišanās» un smagā atdzimšana pēc tam, kad vispāratzītie Maskavas zināt­nieki izpostīja visu mūsu «intuitīvo darbu» līdz pašiem pamatiem. Ļoti skaidri izgaismojās aina, kā Krievijas Veselības aizsardzības ministrija parakstīja pavēli par mūsu Viskrievijas acu un plas­tiskās ķirurģijas centra izveidošanu, un sajūtas to fiksēja… kā intuīcijas uzvaru, pareizāk sakot, uz intuicijas pamatiem veido­tas zinātnes uzvaru.

Dažubrīd brieduma laika ainas attiecās uz personīgām attiecībām ar reāliem cilvēkiem. Sāku gaidīt, ka sašutums dvēselē radīsies, parādoties ainām, kā es kliedzu uz kādu. Bet nē, šīs ainas pavadija pavisam labas sajūtas. Sašutums dvēselē uzvirmoja, kad parādijās aina, kā es, tēlodams sazin kādu pro­fesoru, vienaldzīgi biju izturējies pret kādu no neglābjami sli­miem pacientiem, aizmirsdams pateikt kaut dažus siltus vārdus, un nebiju devis nekādu cerību. Tomēr, skatot ainas ar neglābja­mi slimajiem, visbiežāk parādījās saldas sajūtas, un aiz tām es redzēju sevi zinātnisko meklējumu mokās, cenšoties ieklausīties intuicijā.

Interesanti šķita tas, ka saldās sajūtas nāca līdz ar ainām no tiem manas dzīves brīžiem, kad tiku nodots vai arī kāds, izman­todams manu naivumu, mani izmantoja, aiz muguras smīnot - «Ir nu gan muļķis!» Mani tas ļoti pārsteidza, bet pēc tam es sapratu, ka nekad neesmu nolaidies lidz tam, lai sāktu atriebties.

«Redz, cik svarīgi ir nevienam neatriebties,» caur smadzenēm izskrēja doma.

Bet vissaldākās sajūtas parādījās, kad sāka zibēt ainas no manām trijām Himalaju ekspedīcijām. Visas ainas ar jogiem, somati alām, «dzīvo un mirušo» ūdeni un daudzas citas man šķita tik bezgaligi skaistas, ka no prieka pat sāka parādīties trīsas. Pazibēja doma, ka šajā savas dzīves laikā es beidzot esmu sapratis, kas ir pirmajā brīdī tik vienkāršais jēdziens - Tīra Dvēsele.

Pēc tam atkal sāku skatīt sevi «zinātniskās mokās». Bet tā jau bija pavisam cita zinātne, tā bija kaut kāda… nu, kā lai to pasa­ka, varbūt… tīra un gaiša, tāpēc ka es, izmantojot analīzes pro­cesā sausus zinātniskus faktus, biju pārstājis baidities iekļaut tajā ezoteriskās atziņas un pavisam eksotiskos Himalaju ekspedīciju rezultātus. Bet pats galvenais bija tas, ka kaut kādā nesaprotamā veidā es sapratu, ka manas jūtas ir sākušas inspicēt manas domas un vairs kaunīgi nebaidās šajā procesā izmantot tik izplūdušo jēdzienu - Tīra Dvēsele.

Tieši tad man radās kaut kāda dziļa izpratne par to, ka bērnī­ba ir laiks, kad notiek mēģinājumi dzīvot uz Zemes pēc Tās Pasaules principiem, jaunība - laiks, kad tiek izdarītas kļūdas un notiek adaptēšanās Zemes dzives apstākļiem, bet brieduma gadi - cilvēka pašrealizēšanās, dzīvojot uz Zemes.

Sajūtas, kas no saldi patīkamām lidz nepatīkamām pārņēma dvēseli, tomēr it kā teica man priekšā, ka Sirdsapziņas pārme­tumi, kas palikuši pagātnē, var atkal atgriezties un pastiprināties līdz sašutumam vai - gluži pretēji - izdzēsties saldi patīkamu jūtu uzplūdā.

«Tā ir grēku nožēlošana,» es nodomāju, «kad ar labiem dar­biem vai labām domām var nomazgāt vecu kauna traipu dvēselē.»

Ainas, kas saistījās ar Himalaju ekspedīcijām, zibēja īpaši bieži, laiku pa laikam skaidri parādot pirmajā acu uzmetienā šķie­tami maznozīmīgus momentus - piemēram, to, kā es izstiepos, pakritis zemē paklūpot pret akmeni. Bet kaut kas teica man priekšā, ka tieši tajā brīdī manās smadzenēs radās pavisam jauna īstenības izpratne, un pēc tam es redzēju ainas, kas attēlo­ja šo domu pavērsienu, kad es gan stāvēju uz vietas, raudzī­damies apkārt, gan sēdēju, acis nodūris, un kaut ko ātri rakstīju piezīmju burtnīcā. Šajā laikā es pilnigi skaidri atcerējos (pareizāk sakot, sapratu) savu domu gaitu, kas toreiz rosijās galvā. No tā skatupunkta, ko pavēra jaunā īstenības izpratne, šīs pagātnes domas man brīžiem likās smieklīgas un muļķīgas, taču kaut kāda spēcīgi izteikta iekšēja sajūta teica, ka šis «muļķīgais» domu variants nav bijusi kļūda, bet gan tikai pārejas posms, lai uz savas muļķibas fona, pieņemot šo domu, varētu saprast to, ko grūti saprast un aptvert lepnībā. Pašam savas muļķības atzīšana palīdzēja pārvarēt savu lepnibu.

Driz vien es sapratu, ka Nāves Valdnieks Jama te neskatās manas dzives «videofilmu», viņš šķirsta kādu brīnumainu grā­matu, kurā fiksētas manas domas, un parāda arī vēl paralēlu attēlu ar skatu uz sevi no malas tieši tajā brīdī.

-   Tās ir Akašas hronikas, tas ir apbrīnojams debesu dators,

kurā tiek ierakstitas visas cilvēka domas vina dzīves laikā! - es iesaucos. - Jama, saspiežot laiku, paātrinātā tempā «pārlapo failu» Akašas hronikā, kas attiecas uz cilvēka dzīvi.

Man kļuva pavisam neomulīgi, kad sapratu, ka neviena doma nav noslēpjama un ka kopā ar visām savām domām cil­vēks ir pilnīgi «atvērta grāmata». Mana sajūsma par Akašas «debesu datora» vareno jaudu kļuva vēl stiprāka, kad iedomājos, ka kaut kas (varbūt tie ir eņģeļi, varbūt vēl kaut kas cits) ne tikai vēro katru cilvēka soli un «uzņem katru šo soli videofilmā», bet salīdzina cilvēka personīgos «videoattēlus» ar viņa domu gaitu tajā brīdī.

-        Kāda jauda ir ielikta šajā debesu datorā! Lai ierakstītu visas cilvēka domas, «uzņemtu filmā» visu cilvēka dzīvi un vēl salīdzi­nātu… (Jn tas par visiem cilvēkiem, kas dzivo uz Zemes… Jā, ari par visiem dzīvniekiem un augiem… (Jn par ūdeni… Gn vēl par… tas tikai ir dators!!! Gn cik grandiozs ir Valdnieka Jamas prāts, ka viņš var «strādāt» ar šo «datoru»! Gn cik supergrandiozs ir Dieva prāts, kas redz un analizē visu, kas dzivs Visuma plašu­mos!!! - es sajūsminājos, būdams pārsteigts par savas personas maznozimīgumu.

Tagad es sāku labi saprast, ka galvenais cilvēkā nav viņa darbi, bet gan domas.

Bet ainas no manas dzīves nepārtraukti zibēja, zibēja un zibē­ja garām. Drīz vien parādijās arī šī Tibetas ekspedicija. Parādījās līdz sāpīgumam pazīstamās Ravila, Seļiverstova un Rafaela Jusupova sejas, parādijās pat manis paša seja, vērojot Seļiverstova un Jusupova strīdu, kas bija saistits ar Seļiverstova vēlmi iemācīties lidināties un «aizlidināties» līdz «kāpnēm uz debesim». Tajā brīdi mani pārņēma saldi patīkama sajūta, un vārds «draudziba» ieguva pavisam īpaši augstu nozīmi.

Ieraudzīju Galveno Laika Spoguli un pats sevi, drebošu no aukstuma. Man pat šķita, ka es drebu nevis no aukstuma, bet gan no laimes. Gn šajās laimes piepildītajās sajūtās pēkšņi pavisam plūstoši sakoncentrējās un eleganti iekļāvās doma, ka Laiks ir dziva un domājoša substance, ka Laikam ir ļoti liela nozīme pasaulē, ka tam piemit kolosāls intelektuāls spēks un tam ar novecošanas mehānisma palīdzību ir iespējams iznīcināt to, ko viņš - Laiks vēlas iznīcināt… vai arī lidz ar jaunību visas dzīves garumā dāvāt kādam iespēju radoši strādāt Mūžīgā un Būtiskā vārdā. Gn vēl mani caurcaurēm - un ari ar laimes izjūtu - pārņēma doma, ka saspiestais laiks nav tikai fatāls paāt­rinājums, bet gan galvenokārt iespēja Viņam - Lielajam Sa­prātam, kas saucas Laiks, - paātrinātā tempā domāt un veidot cilvēku likteņus. Tāpēc būt saspiestā laika zonā nemaz nav tik briesmigi, jo Laiks ir arī ļoti, ļoti labs un tai pat laikā ari ļoti tais­nīgs. Laika mūžīgais intelekts par lielu vērtību neuzskata viena cilvēka dzīvi. Laika domāšana notiek Visuma mērogos, bet tā pamana katru detaļu un katru niansi, jo iedarbina paātrinātas vai acumirklīgas novecošanas mehānismu tikai ļaunākajā gadījumā, balstoties pirmām kārtām uz Sirdsapziņas enerģijas liecībām. Bet Nāves Valdnieks Jama arī ir Laiks…. pareizāk sakot - Laika Cilvēks.

Mūsu Tibetas ekspedicija tika «izšķirstīta» ļoti sīki. Zibēja piramīdas un monumenti, zibēja mūsu sejas, un it kā atkal atgriezās tajos brižos domātās domas. Sevišķi ilgi acu priekšā stāvēja aina ar «Lasošo Cilvēku». (Jn, skatot šis Tibetas ainas, atkal dvēseli pārņēma gaišas sajūtas, sāka veidoties un iegūt apveidu kādas domas jūtu limeni, kas pavisam drīz kļuva ļoti skaidras un pavisam precizi lika saprast, ka pagātne, tagadne un nākotne ir cieši saistitas savā starpā un Laiks pēc saviem ieskatiem var pat pagriezties atpakaļ, un tad pēc mums - āriešiem - uz Zemes atkal parādīsies atlanti, pēc viņiem - lemūrieši un tā tālāk.

Bet Laiks tā dara reti. Visbiežāk tas pagātni atgriež atpakaļ pa spirāli nākotnē, kad uz zemes dzīvojošās cilvēku rases dzilēs parādās dīvaini cilvēki, kuru skaits kļūst arvien lielāks un lielāks, bet viņu neparastais izskats nesaprotamā kārtā mums liekas ļoti pazīstams. Zemapziņas atmiņa mums čukst priekšā, ka kaut kad sensenos laikos, pirms daudzām jo daudzām dzīvēm, mēs esam bijuši gandrīz tādi paši un tagad šajos dīvainajos cilvēkos atpazīstam paši sevi pagātnē, tikai jau mazliet citādā veidolā. Šos dīvainos cilvēkus nepārtraukti kaut kas vilina uz viņu Galveno Dzimteni - Tibetu -, tur, kur atrodas leģendārais «Mūžigais Kontinents», kur senajā Dievu Pilsētā apslēpta

Pagātnes glabātava, kuru iezimē «Lasošā Cilvēka» statuja un kuru sargā Dižā Šambala. Agri vai vēlu kāds no šiem dīvaina­jiem cilvēkiem iegūs atļauju ieiet Pagātnes glabātavā un, skatī­dams senos aparātus un ierakstus «zelta plāksnēs», jutīs, ka tas viss viņam šķiet tuvs un pazistams, it kā tolaik, pirms daudzām jo daudzām dzīvēm, viņš pats būtu izmantojis šādus aparātus un rakstijis tekstus «zelta plāksnēs». Divainais cilvēks sāks saprast, ka nekad nav absolūtas Pagātnes, ka Pagātne ir relatīva, ka tā atgriežas Nākotnē, bet Pagātnes glabātava tai pat laikā ir arī Nākotnes glabātava. Un tur - Pagātnes glabātavā - dīvainais cil­vēks sapratīs, ka tieši viņš ir dzivojis tajā neatminami senajā pagātnē, ka viņa dzivju serenāde bija, ir un būs bezgaliga, kaut gan viņa apziņas limenis dažādās dzivēs arī būs dažāds un atkarīgs no kaut kāda grandioza regulējoša mehānisma. Dīvainais cilvēks sapratis, ka tikai viņa zemapziņa glabā reālas atmiņas par visām iepriekšējām dzivēm, kas ved atpakaļ pie eņģeļu laikiem, un sāks ar lielāku uzticību izturēties pret zemapziņas intuitīvajiem čukstiem, juždams nelielu sašutumu, ka zemapziņai ir ļauts tikai čukstēt, nevis runāt tieši un skaidri. Tāpat arī divainais cilvēks padomās par to, ka tālā nākotnē, kad spirāle vēlreiz metis jaunu Laika loku, sāksies laiki, tādi paši laiki, kādi bija lemūriešiem, kad zemapziņa savus jau ierastos čukstus nomainis uz tiešu dialogu ar apziņu. Un tikai tad cilvēks sāks redzēt Pagātni, un viņam būs tiešs kontakts ar pašu Radītāju.

Jutu, kā starp šīm sazin no kurienes uzplaiksnījušajām domām izslid doma par «jauno cilvēku», un šis «jaunais cilvēks» man rādijās lidojošs. Saldās laimes izjūtas pārvērtās viegli rožainās skumjās. Ak, cik daudz es toreiz vēl nezināju! Es ne­zināju, ka jaunais cilvēks patiesibā jau eksistē.

Pēc tam starp zibošajām Tibetas ekspedīcijas ainām parādijās manas acis, Ravila, Seļiverstova un Rafaela Jusupova acis… Divaini bija skatities pašam savās acis… kādas tās bijušas pagātnē… uz manas nebūt ne skaistumā starojošās sejas fona. Gn šajās acis es pēkšņi izlasiju dīvainu domu, dīvainu un nebūt ne savu domu, ka šīm acīm ir atļauts redzēt… atļauts redzēt… atļauts… Šis «atļauts redzēt» atkārtojās daudzas reizes un skaņi atbalsojās galvā.

-   Ko? Ko atļauts redzēt?! - iesaucos balsī.

Bet pēc tam es kaut kā pavisam vienkārši un viegli sapratu, ka mums bija atļauts redzēt… Dievu Pilsētu.

-   Kas to atļāvis? - jautāju pats pie sevis.

«Laiks ir pienācis… tāpēc ari ir atļauts,» - domās atskanēja atbilde.

Bet pēc tam manas domas sagriezās kā karuselī, it kā būtu atbrīvojušās no mistiskiem sārņiem, un, iekļāvušās loģikas hier­arhijā, pateica priekšā, ka vispār jau daudzi, ļoti daudzi svētceļnieki un jogi ir redzējuši Dievu Pilsētu, bet kaut kāda iemesla dēļ viņiem nav bijis lemts saprast, ka viņi redz To - leģendāro un dižo Dievu Pilsētu.

Pēc tam es atkal ieraudzīju savas un Ravila acis - tajās bija lasāma laime, šis acis vēja aprautajās un sastingušajās sejās pauda ko tādu, kad… nav saprotams, kāpēc… no visas sirds tiek teikts «paldies».

Gn visbeidzot es ieraudzīju sevi ejam uz Māves Ieleju. Manī, tagad stāvot šeit, Nāves Ielejā, ieplūda bailes, kuras kā ikviens cilvēks jutu pirms tikšanās ar Nezināmo, vēl jo vairāk ar tādu noslēpumainu Nezināmo, kura vārds ir - Nāve.

Bet ainas zibēja un zibēja, rādot, kā gāju pie tiem diviem akmeņiem, kas Ildzinās raibi rudiem četracu suņiem. Gn šajās bailēs pirms tikšanās ar Nezināmo, vēl jo vairāk ar tādu nezinā­mo kā…, es nezinu, kāpēc biju laimīgs, nezinu, kāpēc, bet - laimigs! Jutu, ka ne jau velti pēc kompasa esmu meklējis šos divus akmeņus un nācis uz šejieni. Kaut kas neatvairāmi vilka ū mani uz šejieni. Domas, kas saspiestajā laikā darbojās lieliski, teica priekšā, ka es nācu uz šejieni, lai saprastu - kas īsti ir cil­vēka dzīve? (Jn… liekas, ka kaut ko esmu sapratis… tikai kaut ko. (Jn šis «kaut kas», kā teica priekšā domas, ir sapratne par dzives uzdevumu, kuru Kāds - droši vien Dievs - ir tev nolicis. Bet cik grūti ir saprast, kas tas ir! Cik grūti to apzināties! Vai patiešām, lai to saprastu, noteikti ir jāiet uz Nāves Ieleju!?

O, nē! Nav noteikti jānokļūst lidz tālajai Tibetai un nav noteik- ļ ti jāiet uz dvēseles miglā tīto Nāves Ieleju! Vajag vienkārši ieklausīties savā intuicijā un tās svētajos čukstos. Šiem čuk­stiem ir milzīga nozīme. (Jn, eh, cik reti mēs tajos ieklausāmies! Mēs kaut kā nevēlamies klausīties čukstus un dzirdam tikai skaļus vārdus. Bet čuksti… tas ir dārgums.

(Jn tad es sapratu, ka… Dievs mani ir radijis galvenokārt tāpēc, lai es klausitos savā intuicijā, nevis tikai kustinātu rokas vai kājas. Man pat iesāpējās sirds, ka man jāklausās un jā­klausās šajos neskaidrajos čukstos un… jāmokās, ka, dodams vaļu savām rokām, kājām vai kaut kādiem iedzimtiem instin­ktiem, es rīkojos nepareizi, jo šo dabisko centienu «skaņas» pavadijumā čuksti nav dzirdami. Es sapratu, ka man ir lemts izmantot rokas, kājas un galvenokārt jau galvu tajā virzienā, kuru saka priekšā šie čuksti. Sapratu, ka visbiežāk es šajos čuk­stos esmu ieklausījies, spēcigu jūtu uzplūdu pārņemts, taču bija reizes, kad es turējos preti, ļoti stipri turējos pretī, jo vēlējos dzīvot tāpat kā visi vai, kā saka, «dzīvot kā cilvēks», kā to parasti rekomendē banālās kāzās, kuras vada idiotisks masu pasākumu vadītājs. Gn tādēļ esmu palaidis vējā tik daudz laika, tik daudz laika… Ak, cik daudz laika esmu palaidis vējā, jo ipaši jaunībā!

un man, stāvot šeit starp diviem raibi rudiem akmeņiem

Nāves Ielejā, pēkšņi kļuva baisi, ka savā dzīvē esmu palaidis vējā daudz laika, ļoti daudz laika tikai tādēļ, ka neklausījos, ko čukst intuīcija, un teiciens «dzīvot kā cilvēkam» man kļuva nīs­tams. Kaklā sakāpa Sirdsapziņas pārmetumu kamols, un… es sapratu, ka te, Nāves Ielejā, es saņemšu sodu tikai par to vien, ka reiz… esmu palaidis vējā laiku… neesmu ieklausījies intuici­jā, kura man diktēja, ka mani, tāpat kā visus citus, ir radijis Dievs un viņš ari ir noteicis manu uzdevumu, par kuru uzzināt var no jūtām un… šiem čukstiem, kuros tā negribas klausīties, jo īpaši pēc tāda masu pasākumu vadītāja aicinājumiem un apgalvojumiem.

Es tikai nezināju, kādu sodu es saņemšu… pagaidām vēl… nezināju.

Bet domas par uzdevumu pašas no sevis vērpās un veidojās manās smadzenēs. Kļuva ļoti sāpīgi žēl, ka esmu zaudējis man atvēlēto laiku… īpaši jaunībā. Kā atvieglojošs vilnis manī ieplū­da sapratne, ka brieduma gados es daudzos gadījumos esmu kompensējis jaunibā zaudēto laiku, kad sāku klausīt intuīcijai un strādāt līdz diviem trijiem naktī. Tomēr es jutu, ka tik un tā nespēšu atgūt šo nelaimigi zaudēto laiku. (Jn tādēļ man bija rūgti un sāpīgi. Es gaidīju Nāves Valdnieka Jamas sodu.

Caur smadzenēm izskrēja doma par svētceļniekiem, kas nāk uz šejieni, uz Nāves Ieleju, lai tieši šeit Nāves priekšā beidzot saprastu savas dzīves jēgu. Kāpēc gan svētceļnieki, par kuriem dievbijīgāku cilvēku vispār nav, nāk uz šejieni, un kāpēc daudzi no tiem šeit mirst, Sirdsapziņas enerģiju sadedzināti? (Jz šiem jautājumiem tūliņ arī pienāca atbilde - dievbijība vēl nav neliekuļots patiesums Dieva priekšā, zem dievbijības maskas bieži vien slēpjas tas, ko vajag nomaskēt pašam sevi, iemā­coties kaut kādus gauduligus rituālus, noniecinot visu cilvēci, kas dzīvo, atvainojiet, pilnvērtīgu, aizrautigu un kaismīgu dzivi.

Tādi svētceļnieki paši nesaprot, ka, skaitot sev nesaprotamas lūgšanas, viņi zem dievbijības maskas slēpj savu banālo gļēvu­mu cilvēku un dzīves priekšā. Cln, jo vairāk šādi svētceļnieki baidās no cilvēkiem, jo vairāk uzmanības cenšas pievērst lūgšanām un rituāliem. Viņi aiziet no cilvēkiem pēc iespējas tālāk, iegrimstot iztēlotā nesaprotamu rituālu pasaulē, rituālu, kuri… diezin vai vispār kaut kad tiks saprasti. Šī iztēlotā pasaule ir bailīgu cilvēku pasaule, tādu cilvēku pasaule, kuri baidās no dzives. Šai pasaulei vajadzētu piešķirt Zaķa simbolu.

Šie «no dzives bēgošie zaķi» dzīvo pasaulē, kurā jūtu līmeni notiek protests pret Cilvēka kritienu līdz Zaķa līmenim, viņi pat ir pieraduši pie ši klusā protesta, tāpat kā cilvēki, kas dzīvo dzelzceļa stacijas tuvumā, pierod pie vilcienu dunas. Tomēr iekšēji viņus kaut kas grauž un grauž. Gn galu galā, nevarot vairs izturēt šo nebeidzamo un pretigo skrāpēšanos dvēselē, svētceļnieks, kā to prasa rituāli, ņem rokā ceļa spieķi, dodas ceļā un iet uz turieni, kur liek iet šie rituāli. Viņš iet, iet un iet, gandriz neko neēdot un kaunoties atgūt spēkus pie kāda akmens vai koka, beidzot saskaņā ar rituāliem viņš atrod Nāves Ieleju… droši iesoļo tajā un tur pēkšņi saprot, ka velti ir nācis uz šejieni, jo tajās ainās, kas zib acu priekšā, nav ne viņa dievbi­jības, ne rituālu, ir tikai cilvēku pūļi, uz kuru fona veidojas sim­boliskais Zaķa veidols. Gn tad svētceļnieks mana, ka rokas sāk tricēt, grumbas uz tām kļūst dziļākas, un viņš ar šausmām redz, ka viņa ķermenis, pārvērties pelnos, nokrīt zemē, bet viņš pats paceļas virs šīm atliekām, beidzot sapratis, ka, gadījumā, ja dvēselē rodas baismīgs signāls - klusais protests, tad jāmeklē tā iemesli pašam sevī, nevis jāapklusina tas ar iezubritu lūgšanu skaitīšanu, ka atbrīvoties no ši protesta var tikai darbojoties, lai arī kļūdaini, bet darbojoties ne sevis paša, bet gan to cilvēku vārdā, kuru dzivē notiek neprognozējami pavērsieni, kuri aktīvi darbojas, jo Dievs par cilvēka galveno vērtibu ir noteicis mīlestību (aktīvu mīlestību!) pret cilvēku vispār…nevis pret Zaķiem vispār, lai gan… ne jau visi svētceļnieki ir tādi.

«Grūtu gan dzivi Dievs ir cilvēkam noteicis,» es nodomāju, «un… kaut kāda iemesla dēļ Dievs kā galveno ir noteicis šos klu­sos čukstus dvēselē, kuriem nedrikst nepakļausit. Tāpat arī Dievs ir noteicis saspringtu dzīves ritmu, kad nedrikst zaudēt laiku… Ari Dievs pats nezaudē laiku, bet rada, rada un rada. Bet mēs… esam viņa, Dieva, bērni.»

Pašūpoju galvu un skaidri ieraudzīju sevi stāvam starp diviem raibi rudiem akmeņiem. Pacēlu augšup cepures nagu un ie­raudzīju Nāves Valdnieka Jamas spoguli. Paskatijos uz savām rokām - tās bija aukstas un pavisam nosalušas. Noliecu galvu un ar šausmām pamanīju, ka stāvu uz cilvēka kauliem. Acu priekšā vairs nezibēja neviena no manas dzīves ainām.

Pagriezos, paspēru soli un devos atpakaļ. Dvēselē sāka kņudēt kaut kas žēlabaini grūtsirdīgs. Mani stipri pavalkātie zābaki dobji klaudzēja pa akmeņiem, bet kompasa bultiņa pierasti veda uz turieni, kur gaidot palika Ravils.

Bet tas žēlabaini grūtsirdīgais kņudēja un kņudēja dvēselē. Gāju, smagi sperdams soļus. Kādā vietā apstājos un pataustīju pats sevi.

-   Dzivs… vēl esmu, - noteicu balsi.

Bet manā dvēselē kaut kas kauca. Ar laiku ši kaukšana pastiprinājās un negaidīti pārtapa asās sāpēs kuņģa apvidū.

-   Ā-ā-ā, - es sāpēs saliecos deviņos likumos.

Apsēdos uz akmeņiem un, cenšoties nepievērst sāpēm uzmanību, sāku pētīt savas rokas. Savu seju es nevarēju apskatīt, jo, tā kā neesmu sieviete, man nav lidzi spoguļa. Toties man šeit aiz muguras bija cits spogulis - Nāves Valdnieka Jamas Spogulis.

Pētīju katru savu roku rīevīņu, baidoties ieraudzīt sabrukuma pazīmes. Gaidīju, ka tās parādīsies, un nezin kāpēc gaidīju ar izteiktu ilgošanos. Es negribēju… taču gaidīju. Bet sāpes, draus­mīgās sāpes vēdera apvidū it kā deva man signālu.

«Varbūt tas ir vienkārši kuņģa čūlas saasinājums? Gn arī leģen­da par Dievu Pilsētu un Nāves Ieleju tajā ir tikai izdomājums? Varbūt es visu to esmu radījis savā iztēlē?» es domāju.

Bet tūliņ es atcerējos Dievu Pilsētas monumentus, atsaucu atmiņā to realitāti, sapratu, ka tos patiesi kāds ir cēlis, izmanto­jot mums pat neiedomājamas augstās tehnoloģijas, un… es sapratu, ka leģenda par Nāves Ieleju ir īstenība.

- Bet tā taču ir patiesība! - gribēju izmisumā iesaukties, taču sāpes vēdera apvidū man neļāva to darīt.

Acu priekšā atkal aizzibēja Dievu Pilsētas piramidas un mo­numenti, atkal pārsteidzot ar savu varenību un atkal sakot priekšā, ka šo leģendāro Dievu Pilsētu kaut kad būvējuši reāli cilvēki, kuriem nebija šaubu, ka piecu elementu enerģiju, ko iedarbina Mīlestība uz Dievu, var sāvaldīt cilvēks… ar Tīru Dvēseli un ka Laiks ir domājoša un … ļoti labsirdīga substance.

Tās manas dzīves ainas, kas zibēja acu priekšā starp diviem raibi rudajiem akmeņiem, ar jūtām, kas tās pavadija, it kā nove­da mani pie secinājuma, ka es, vispār ņemot, savā dzīvē neesmu daudz grēkojis, izņemot to, ka jaunībā maz ieklausījos savā intuīcijā un zaudēju daudz laika, kas man bija atvēlēts radošam darbam. Bet man šķita, ka es ar uzviju esmu kompen­sējis šo jaunibā zaudēto laiku, nerimtigi intensivi strādājot brieduma gados. Izrādījās, ka ne.

Zaudētā laika smagums iegūlās dvēselē un pilnigi skaidri un nepārprotami pārvērtās drausmīgās kuņģa sāpēs. Sapratu, ka šīs sāpes tad nu ari ir tas sods, ko man piespriedis Nāves Valdnieks Jama, - sods par zaudēto laiku.

-    Ak, esi gan tu stingrs, Jama! - es nomurmināju, sāpēs smokot vai nost. - Vai patiesi cilvēka dzive tiek vērtēta tik stingri?! Vai patiesi nav iespējams piedot?! Es taču palaidu laiku vējā tikai nesaprātīgajā jaunības laikā! Kāpēc tad nevar piedot… un kāpēc jāsoda ar tik drausmīgām sāpēm?! Kāpēc neesmu piedzimis dumjš, no tāda jau arī neko daudz nevar prasīt?! Kāpēc mans uzdevums nav vis cilāt lauzni vai lāpstu, bet gan klausīties intuīci­jas čukstos?! Kāpēc Dievs nav man devis laimi būt dumjam?!

Bet sāpes kļuva arvien stiprākas un stiprākas. Neizturēju un, vēderu saķēris un sāpēs locīdamies, novēlos no akmens.

-   O-o-o-oh! - vaidēju, gulēdams uz akmeņiem blakus izejai no Nāves Ielejas.

Pacēlu galvu un aizmiglotu skatienu paraudzījos apkārt. Man blakus bija kauls, cilvēka kauls.

Vēlreiz paskatijos uz savām rokām, gaidot, ka ieraudzīšu kādas sabrukuma un izplēnēšanas pazīmes. Tādu nebija… Bet es gribēju nāvi, es jau ilgojos pēc tās. Biju pārguris no sāpēm.

-   O-o-o-oh! - turpināju vaidēt. - Jauniba iegāza.

Atspiedos uz elkoņa un atkal paskatījos uz savām rokām. Visi pirksti bija dubļaini. Acīmredzot es izmisumā biju centies pieķer­ties māmuļai zemei. Taču rokas bija sārtas, pat sarkanas, - no tām tecēja asinis.

Gn tad es sapratu, ka es nemirstu, nesāku izplēnēt, bet tikai tieku sodīts ar sāpēm, tikai ar sāpēm, lai arī ar drausmīgām sāpēm. Nāves Valdnieks Jama man ir pasludinājis tādu spriedu­mu. Viņš mani neņēma pie sevis.

Atspiedos uz ceļiem un tā, saliecies un piespiedis galvu pie zemes, nostāvēju diezgan ilgu laiku. No acīm plūda asaras un pilēja zemē. Raudāju un vaidēju, raudāju un stenēju, reizēm noslaukot asaras tieši pret Tibetas akmeņiem, izziezdams dubļus pa seju. Piecelties kājās nebija spēka.

Lidz ar asarām nāca atvieglojums. Sāku šņukstēt kā bērns, tikai sāpju lēkmju laikā klusi vaidot un raudot, raudot un raudot.

-   A-ā-ā… - vaidēju. - Ā-ā-ā… Ā-ā-ā…

Beidzot ar grūtībām piecēlos kājās un, sajuzdams neizprota­mu nepatiku, ka tomēr stāvu, paņēmu kompasu, lai uzņemtu azimutu uz vietu, kur mani vajadzēja gaidīt Ravilam. Tik tikko varēju saskatit bultiņu - kompass bija vienos dubļos.

-   Re, kur ir, re, kur ir… - sāpju saviebtām lūpām čukstēju, noteikdams azimutu.

Uzspļāvu uz pirksta un sāku tirit nost dubļus no kompasa stikla. Siekalas bija siltas.

-    Laikam esmu dzīvs? - nočukstēju. - Paldies tev, Nāves Valdniek…

Gandrīz četrrāpus tiku līdz Ravilam. Es atgriezos no Nāves Ielejas

Devos uz priekšu. Kājas, lai gan samērā slikti, tomēr klausī­ja. Gāju pa azimutu uz turieni, kur mani gaidīja Ravils. Kuņģis drausmīgi sāpēja. Bet es cerēju, ka Nāves Valdnieks Jama ir atstājis mani šeit - šajā pasaulē. Droši vien es vēl biju vajadzigs šeit.

Kādus divsimt metrus no paugura, uz kura vajadzēja sēdēt Ravilam, mani spēki bija galā. Sāku rāpus līst uz priekšu. Tā arī tiku lidz Ravilam - gandrīz četrrāpus.

Ravils pieskrēja klāt, paņēma mani aiz elkoņiem un centās piecelt kājās. Bet es aptvēru viņa kājas, piespiedu seju viņa ceļiem un skaļi ievaidējos, nejuzdams par to nekādu kaunu.

-   Kas noticis, šef? - sadzirdēju Ravila balsi.

-   Vai esmu dzīvs? - es vaicāju.

-   Jā, - viņš pārsteigts atbildēja.

-   Novecojis neesmu?

-   Nē taču. Tikai tāds sārts.

Pēc tam Ravils man iedeva tabletes pret sāpēm vēderā, kaut kur zem akmeņiem piesmēla sauju ar ūdeni un iedeva uzdzert.

Tā kā kļuva vieglāk. Plati atvēru acis un paskatījos uz pasauli sev apkārt. Mani sāka ieplūst spēks. Kuņģis, protams, sāpēja, taču vairs ne tik stipri.

Piecēlos un lēni devos uz priekšu. Ceļgalā kaut kas iečirk­stējās, un es izbijos, - man likās, ka mani kauli sāk sairt, bet kājas - sarauties. Es pat aptaustīju ceļgalus, - tie bija pavisam stingri un piepūlē drebēja.

Tas mani nomierināja, paspēru vēl soli uz priekšu, tad vēl, vēl, vēl… un lēni sāku kāpt augšup pa nogāzi.

-   Es taču eju! Tātad esmu dzivs…

Sāpes

Bet kuņģis sāpēja, stipri sāpēja. Taču šis sāpes jau bija pierastas, es biju samierinājies ar tām un uztvēru tās kā pašu par sevi saprotamu lietu. Man pat bija grūti stādīties priekšā tādu stāvokli, kad šo žņaudzošo sāpju nav.

Kopā ar šim sāpēm es kāpu un kāpu augšup, ar prieku juz­dams, ka nemirstu. (Jn man šķita divaini, ka nemirstu. Biju pat apmulsis no tā, ka esmu dzivs. Es biju… gatavs nāvei, bet… es vēl biju dzivs.

Pēc kāda laika sāku ieklausīties savās sāpēs. Tās bija tādas pašas kā parastā kuņģa čūlas saasinājuma gadījumā, taču daudz stiprākas. Tomēr šim sāpēm bija viena neparasta īpatnī­ba - tās nāca it kā ne no kuņģa, bet plūda kaut kur no dvēseles, pamazām ieplūstot kuņģa apvidū. Bet dvēselē kaut kas vaidēja un raudāja, stipri raudāja. No šīm dīvainajām dvēseles raudām arī nāca šīs sāpes.

Centos aptvert savas dvēseles raudu iemeslu. Tas man ilgi neizdevās. Bet pēc tam es pavisam negaidīti sapratu, ka raudas nozīmē negatīvās enerģijas iziešanu no dvēseles un ka pēc šim raudām ir jānāk atvieglojumam. Es sapratu, ka negativā enerģi­ja atstāj mani un plūst laukā caur šīm drausmīgajām kuņģa sāpēm.

Šī saprašana deva kaut kādu atvieglojumu. Sāku attiekties pret sāpēm kā pret pelnītu sodu par reiz notraipītu sirdsapziņu… savas intuīcijas priekšā. Šis sods man likās pārāk nežēlīgs. Bet caur šīm sāpēm es skaidri sāku saprast, kādas ciešanas Nāves Ielejā nāktos piedzīvot, piemēram, alkatīgam cilvēkam - viņa ķermeņa sabrukumu pavadītu mežonīgas sāpes, taču neizsakā­mi lielākas mokas nāktos ciest viņa garam, kas atstātu sabrukušo ķermeni. Nāves Valdnieks izrādījās cietsirdīgs, taču šī cietsirdība ir attaisnojama - pretējā gadijumā, ja nebūtu nežēlī­ga soda, cilvēkiem dzimtu bērni ar alkatīgu, skaudīgu raksturu.

Man kļuva žēl šo cilvēku, bet es jau zināju, ka žēlums nav cildenas jūtas, tas ir tikai cēlsirdīgas līdzcietības melīga kopija, jo nevar izjust līdzcietību pret to, kam ir jāsaņem sods, sods vai nu šeit, vai ari tur - Tajā Pasaulē.

Driz vien es atkal ieraudzīju Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Man sažņaudzās sirds, bet dvēselē kļuva skumji, skumji, tik skumji, kā ir tikai tad, kad cilvēks zaudē kaut ko ļoti tuvu un dārgu… Es pat uz kādu laiciņu apstājos, ar nesaprotamu pielūgsmi skatījos uz «Spoguli» un iztēlojos Cilvēku ar Lielo Burtu, kura vārds ir… Laiks.

-  Šef, te nedrīkst apstāties. Tatu teica… - atskanēja Ravila balss.

-   Jā, jā, es jau eju, - klusā balsī atbildēju.

No vārguma kājām ļogoties, es atkal izgāju caur Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa iedarbības zonu.

Jutu, ka man negribas iet no šejienes prom, Nāves Valdnieks bija ne tikai nežēlīgs, bet arī it kā… vilināja pie sevis un… negribēja laist vaļā.

«Nāve negrib laist mani vaļā,» pazibēja doma, izsaucot asas sāpes vēderā.

Apstājos, saliecos un ievaidējos. Bet pēc tam pacēlu galvu, pagriezos un atkal paskatījos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Man likās, ka tas skatās uz mani… ar laipnām Nāves acīm. Šis Spogulis it kā pavadīja mani… Bet es gāju prom, lai atkal atgrieztos mūsu grēcīgajā pasaulē, pasaulē, kur tik daudz dvēseles sārņu. Man negribējās tur atgriezties.

Vēlreiz ieklausījos drausmīgajās un jau pierastajās sāpēs vēdera apvidū. Tagad es skaidri sapratu, ka caur šīm sāpēm mana dvēsele attīrās, caur šo «sāpju kanālu» izvadot laukā mani uzkrājušos negatīvo enerģiju.

- Bet es taču gribu, ļoti gribu attirīties vēl un vēl! - gandrīz iekliedzos. - Es gribu, ļoti gribu iegūt to, par ko stāsta visas pasaules reliģijas, es gribu iegūt… Tiru Dvēseli.

Šis jēdziens, ko sauc par Tīru Dvēseli, man tēlojās tik vilinošs un salds, ka es gandrīz jau pagriezos atpakaļ, lai atkal atgrieztos pie tiem diviem akmeņiem, kas līdzinās raibi rudiem četracu suņiem, nostāties starp tiem un atkal stāties Nāves Valdnieka Jamas attīrošās Dvēseles Tiesas priekšā.

Bet vārgās kājas nesa mani uz priekšu. Droši vien vajadzēja, lai šīs kājas aiznes mani lidz mūsu grēcigajai pasaulei.

Skumjas mani pārmāca pavisam. Es sapratu, ka tajā grēcī­gajā pasaulē, uz kuru nesa manas vārgās kājas, Sirdsapziņas jēdziens, kā saka, nav godā. Man pat iegribējās, lai Visaugstais visus cilvēkus nostādītu rindā un pēc kārtas nodotu Jamas Sirdsapziņas Tiesai, nostādot starp diviem akmeņiem, kas līdzi­nās raibi rudiem četracu suņiem, lai šie cilvēki no manas

grēcīgās pasaules beidzot sajustu to, kas ir Sirdsapziņa, un caur drausmīgām sāpēm vai caur drausmīgu sava ķermeņa pelnos sabiršanas vērošanu beidzot saprastu, ka Dievs kā cilvēka pro­gresa galamērķi ir nolicis sasniegt stāvokli, kas saucas - Tīra Dvēsele.

Sirdsapziņas cena

Tā soļodams, es atcerējos kādu ārkārtīgi bagātu cilvēku, kurš atveda pie manis savus bērnus - meitu un dēlu -, kuri zaudēja redzi vistas akluma dēļ. Šis cilvēks, lūgdams mani izdomāt kaut ko pārdabisku, pēkšņi pievērsa uzmanību manam pilnigi pie­klājīgajam ķirurga uzvalkam un painteresējās, cik tas maksā. Es nesapratnē paraudzījos uz viņu un atbildēju, ka 2000 rubļu. Par atbildi viņš pavēdināja savas žaketes stūri un teica, ka tā maksā 2000 dolāru (30 reižu vairāk), dodams mājienu, ka, ja es izdomāšu kaut ko pārdabisku, arī varēšu staigāt ar tādu žaketi mugurā. Par atbildi es paraustīju plecus un uzmanīgi paskatījos uz šo žaketi. Tā neradīja manī nekādas emocijas - tā nekas, saburzīta pelēki rūtaina lupata.

«Etide ar žaketi», protams, nevarēja stimulēt manu domāšanas procesu, vēl jo vairāk tāpēc, ka es vispār nespēju ne tikai atšķirt dārgu drēbi no lētas, bet neredzu pat to, ka manā apģērbā ir caurums. Es tikai saraucu pieri un piedāvāju šim ārkārtīgi bagātajam cilvēkam ievietot savus bērnus mūsu klīnikā, lai ķirurģiskā ceļā mēģinātu kaut nedaudz glābt viņu redzi.

Nedaudz saglābta redze ārkārtīgi bagāto cilvēku neapmie­rināja. Viņš sāka dot mājienus, ka, gadījumā, ja redze būs stipri labāka, viņš piesviedis klāt ari tādas pašas cenas bikses.

Iedomājos, ka uz manas jau tā ne visai samērigās figūras vēl karāsies tādas pašas rūtotas bikses, kurās to ārprātigās cenas dēļ nevar atļauties piesēst uz netīra soliņa ar pielipušu košļā­jamo gumiju, un es kļūšu par sava ārkārtīgi dārgā uzvalka vergu un vienmēr atcerēšos cenu, par kādu tas pirkts. Gn arī rūtojums manī izraisīja asociācijas ar cietumu.

Tā nu es atteicos no rūtotā uzvalka. Tad ārkārtīgi bagātais cilvēks piedāvāja man svītrotu uzvalku. Tas vēl vairāk pastiprināja manas asociācijas ar cietumu, es ar sašutumu paskatijos uz viņu, paskaidrojot, ka operācija notiks kā mēģinājums un es nevaru pilnībā garantēt, ka rezultāts būs labs, pat ja uzvalkam pievienosies vēl arī zeķes un apakšbikses.

Bet ārkārtigi bagātais cilvēks vēl arvien mani nesaprata. Man šķiet, ka viņš jau prātoja par jaunu apakšveļu, kuru es vispār nekad nevelku mugurā, tāpēc ka to sauc par «bumbierenēm». Man šķita, ka šis cilvēks piedāvāsies nopirkt man vēl ari dārgus kājautus.

Galu galā ārkārtigi bagātais cilvēks pārtrauca neauglīgos mēģinājumus apģērbt mani pēc savas «modes butiku» gaumes un ne pa jokam sāka filozofēt par māku pelnīt naudu, par nau­das lomu personības brīvibas iegūšanā, un aiz muļķības izmeta neapdomīgu frāzi, ka bagātie cilvēki vienmēr nopirks labu ārstu.

- Man bieži nākas dzirdēt lidzīgus vārdus no bagātiem cil­vēkiem, - es toreiz aizsvilos. - Viens naftas boss, kura dēlam bija tāda pati kaite, man teica tieši to pašu!

Atceros, kā mana seja kļuva draudīga un uz kakla izspiedās pulsējoša vēna. Kā sakaitināts bullis paskatījos uz ārkārtīgi bagāto cilvēku un teicu, ka īstu ārstu nav iespējams nopirkt un ka īsts ārsts no vienkārši laba ārsta atšķiras ar to, ka pret katru slimnieku izturas ar lidzcietibu no visas sirds un dvēseles. Diemžēl es tā ari nespēju viņam ieskaidrot, ka nauda ir šķērslis Dieva padomam, kā atšifrēt slimību un izārstēt to.

Par atbildi ārkārtigi bagātais cilvēks izvilka no kabatas dolāru paciņu un teica, ka, redzot tādu summu, es nevarēšot noturēties un izdomāšot visu, kas nepieciešams viņa bērniem, kurus viņš ļoti mīlot.

Es, tik tikko valdīdamies, lai neizmestu viņu laukā pa durvīm, ieteicu viņam atbraukt pēc pusgada - iespējams, ka kaut ko arī izdosies izdomāt. Bet dolāru paciņu es demonstratīvi iebāzu atpakaļ viņa šikā rūtotā uzvalka iekškabatā, mazliet pieskar- damies viņa sasvīdušajām krūtīm.

Ārkārtīgi bagātais cilvēks atbrauca pēc trim gadiem, kad viņa bērni jau bija pavisam akli. Tagad viņam mugurā bija svītrots uzvalks. Es, protams, biju sašutis, ka viņi atbrauca tik vēlu, bet… ko nu vairs darīt? Ārkārtigi bagātais cilvēks sāka taisnoties, ka viņa bērni esot pieraduši ziemu pavadit Dienvidāfrikā, bet vasaru - Dienvidanglijā, un esot bijis grūti at­dabūt viņus uz auksto Krieviju. Viņš pat teica, ka viņu ierašanos Krievijā, un vēl jo vairāk - provinciālajā Gfā, var interpretēt gan­drīz vai kā varonību un goda izrādīšanu mūsu pilsētai. Tāpēc man, doktoram Muldašovam, jāpacenšas, lai viņa bērni «bīsta­mo ceļojumu» uz «dzimto» Krieviju nebūtu veikuši velti… un brauktu uz Dienvidāfriku pilnīgi redzīgi. Par naudu neesot ko raizēties - dolāru paciņa būšot mana.

Jāatzīstas, ka tad man jau patiešām bija izdevies izstrādāt jaunu vistas akluma ārstēšanas metodi un ārkārtigi bagātā cil­vēka bērniem bija ceriba atgūt redzi, bet tikai ceriba, nevis simt­procentīga garantija. Paskatijos uz bērnu bezpalīdzīgi ieplesta­jām acim, un man kļuva viņu žēl - viņi nebija vainīgi, ka viņiem nav ieaudzināts, ka Dzimtene ir svēts jēdziens. Viņi nesaprata, ka cilvēka Dzimteni nosaka Dievs, sūtot no Tās Pasaules garu zidaiņa ķermeni, kas dzimst tajā vai citā zemeslodes vietā, ka pārkāpt Dieva lēmumu un saukt sevi nebūt ne prestižajā vārdā par «emigrantu» ir grēks. Ļoti liels grēks. Gn, kas zina, varbūt šis vistas aklums, kura gēns par slimību attīstās, lielākais, 50 % gadījumu, patiesībā ir sods par grēku, kad pret svēto vārdu Dzimtene sāka attiekties kā pret tukšu skaņu, paļaujoties uz labākiem Anglijas dienvidkrasta vai Dienvidāfrikas klimatiska­jiem apstākļiem.

Viens no ārkārtigi bagātā cilvēka bērniem, laikam zēns, neglīti sašķobīja lūpas, sāka raudāt un vaimanāt, ka viņam ir grūti te sēdēt, ka viņam gribas, lai kalpone Lurdisa iedod padzerties svaigu kokosriekstu pienu. Bet man nebija kokos­rieksta, un sūtit kādu uz veikalu man negribējās. Koridors bija pilns mani gaidošu pacientu. Gn… Krievija jau nav kokosriekstu zeme! Labāk šis zēns būtu prasījis ceptus kartupeļus.

Gn tad es atcerējos, ka pirms trim gadiem šis ārkārtigi bagā­tais cilvēks aiz muļķibas pateica, ka viņi - bagātie cilvēki - labu ārstu nopirks vienmēr. Ar nepatiku paskatijos uz viņa šikā svītrotā uzvalka piebāzto krūškabatu un ar baudu teicu, ka esmu ar mieru operēt viņa bērnus, bet operēšu… par velti. Atcerējos, ka tieši to pašu teicu ari vienam naftas bosam.

Tāpat kā gadījumā ar naftas bosu, šim priekšlikumam bija uzsprāgušas bumbas efekts. Ārkārtīgi bagātais cilvēks sāka skaitīt, ka ikviens darbs, pat mēģinājums, ir jāapmaksā un viņš ir gatavs to darīt. Bet es iespītējos kā āzis un paliku pie sava, ka viņa bērnus operēšu par velti. Atcerējos meitenīti ar bizitēm un sarkanu lenti no Vologdas, kurai bija tāda pati kaite, atcerējos viņas aklās acis, atcerējos viņas vecākus no sādžas un to, kā viņi skatījās uz mani pilni ceribu, atcerējos bezmiega naktis, kad strādāju pie jaunās vistas akluma ārstēšanas metodes kopā ar saviem nebūt ne augsti apmaksātajiem kolēģiem - zināt­niekiem, un sapratu, ka mēs šo metodi izdomājām šai meitenītei un viņas dēļ - šis vienkāršās sādžas meitenītes dēļ, kuras bizitēs bija iepīta sarkana lente, kura droši vien nekad nav pagaršojusi kokosriekstu, un viņas galvenais ēdiens ir cepti kartupeļi no sava dārza, kas smaržo pēc zemes, Krievijas zemes.

Man kļuva žēl ārkārtīgi bagātā cilvēka - cilvēka bez dzimtenes. Es pat sāku baidīties, ka viņš aizvedīs prom savus bērnus un atņems viņiem cerību un laimi ieraudzīt pasauli. Viņš jau bija atņēmis tiem laimi - Dzimteni, bet tagad gandrīz atņēmis arī laimi redzēt Dieva pasauli.

Atkal atcerējos meitenīti no Vologdas ar sarkano lenti matos. Šausmīgi sagribējās ceptus kartupeļus. Pasaucu sekretāri un viņu klātbūtnē palūdzu uzcept man kartupeļus, starp citu, pie­dāvādams tos ari viņiem.

Ārkārtigi bagātā cilvēka acis kļuva pavisam šauras. Es tajās redzēju naidu. Viņam nebija izejas - viņš bija apbraucis visu pasauli ar saviem aklajiem bērniem, dāsni bārstīdams dolārus, kas izvesti no bijušās Dzimtenes - Krievijas, un nu… liktenis ir atnesis viņu atpakaļ tur, kur Dievs viņu kādreiz bija sūtijis, noteikdams šo zemi par viņa Dzimteni, no kuras viņš, izmanto­dams situāciju, veda un veda laukā naudu, atņemot to vienkāršajiem cilvēkiem un nolemjot viņus ēst tikai ceptus kar­tupeļus. Bet viņš zināja, ka šajā zemē ne tikai pārtiek no kartu­peļiem, bet arī izgudro, izgudro un izgudro, pie tam izgudro, nedomājot par naudu, bet vadoties no tā, kas būs vajadzīgs cil­vēkiem vispār, pat tiem kuri pašreiz vaļojas kokospalmu ēnā, saldkaisli apzinoties, ka naudas viņiem pietiks pat simts dzīvēm uz priekšu. Bet to izgudrotāju galdā, kuri visu savu dvēseli ieliek zinātnē priekš cilvēkiem vispār, gardi čurkst cepti kartupeļi.

Ārkārtīgi bagātais cilvēks lepni ievilka dubultzodu, izpūta no nāsim gaisu un, krasi pacēlis galvu, paskatījās man acīs. Viņa acis es neredzēju neko dievišķīgu, tajās spoguļojās cits Dievs - Svešais Dievs, man nesaprotams un netīkams. Pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Bet es caur brillēm turpināju mieri- gi skatities šajās svešajās acis.

Ārkārtīgi bagātais cilvēks tomēr aizveda prom savus bērnus un neļāva man viņus operēt… par velti. Viņš aizveda tos prom no šīs zemes, no bijušās Dzimtenes, kurai ceribu sārtais krusts bija kļuvis par savdabīgu simbolu - nākotnes simbolu.

Pēc vairākiem gadiem es uzzināju, ka šis ārkārtīgi bagātais cilvēks ir miris un apbedīts tur, svešā zemē, un iespējams, ka aiz viņa zārka nesa vienīgo, ko viņš savā dzivē bija nopelnījis, - seifu ar naudu. Par viņa bērnu likteni es neko nezinu; varbūt viņi, tādi akli, ir apkrāpti un kaut kur ēd tikai ceptus banānus, bet varbūt viņiem viss ir labi un kalpone Lurdisa ir atradinājusi viņus dzert kokosriekstu pienu un pusdienās sākusi pasniegt ceptus kartupeļus.

Pārdomas par Svešo Dievu

- Svešais Dievs! Svešais Dievs! - sāku atkārtot savu soļu taktī, kāpjot augšup pa nogāzi 5700 metru augstumā.

Atmiņas par ārkārtigi bagāto cilvēku nebūt nevairoja manus spēkus. Man bija žēl viņa bērnu. Elpa ar svilpienu izlauzās no manām krūtīm, mute izkalta pavisam sausa, kājas ļodzījās. Bet es gāju, smagi gāju uz priekšu. Kuņģis tik sāpēja, sāpēja un sāpēja. Bet doma, ka ar šim sāpēm no manis nāk laukā negativā enerģija, mani nomierināja, es pat it kā priecājos par šim sāpēm… drausmīgajām sāpēm.

Apstājos, pagriezos atpakaļ, paskatījos uz Ravilu un pats sev par pārsteigumu teicu:

Ravil! Bet ir taču vēl viens Dievs - Svešais Dievs! Tikai šeit, Dievu Pilsētā, viņam nav varas. Te viņš ir bezspēcīgs. Nāves Ieleja nogalina tikai tos, kuru dvēselē ir šis visuresošais Svešais Dievs. Dižais Jama stāv Dievu Pilsētas sardzē, isto Dievu Pilsētas sardzē un neielaiž te Svešo Dievu. Spoguļi sadedzina Svešo Dievu. Saspiestais domājošais Laiks nelaiž Svešo Dievu zemzemes Šam­balā, neļauj tam apgānīt dižo Lasošā Cilvēka simbolu.

Ravils nesaprašanā paraudzījās uz mani. Mēs abi pasmaidijām un turpinājām iet uz priekšu. Manā smaidā slēpās sāpju grimase.

Domas par Svešo Dievu neatstāja mani. Pēkšņi es sapratu, ka Svešais Dievs ir lepns un nav bailigs. Viņš, šis Svešais Dievs, ir stiprs un, pats galvenais, visuresošs. Viņš ātri iekļūst cilvēka dvēselē, ja cilvēks kaut pavisam nedaudz novēršas no sava īstā Dieva. Pēc tam Svešais Dievs, iekļuvis dvēselē, sāk plānveidigi un neatlaidīgi pievērst cilvēku savai ticibai - ticībai Svešam Dievam. Viņš cīnās ar īsto Dievu, neatlaidīgi cīnās, cīnās nevis uz dzīvību, bet gan uz nāvi. Svešais Dievs ir ļoti stiprs.

Pēkšņi es sapratu, ka bezdievības nav, nekad nav. Tāpēc ateisms, kas cildināja cilvēku kā organisko vielu pašattīstības kalngalu caur dzīvnieku pasauli un evolūcijas pērtiķposmu, ir ne tikai grēks, kas noliek cilvēku Dieva vietā, bet arī Svešā Dieva viltīgs izdomājums, izdomājums, kas cilvēku dvēseles atbrivo no īstā Radītāja ietekmes un dod iespēju tur ieperināties Svešajam Dievam.

Šī doma bija tik skaudra, ka man pat sajuka ritmiskais solis. Sāku miņāties, elpošanas ritms izjuka un es apstājos, ar svil­pienu izpūzdams no plaušām gaisu.

- Kā gan es to nesapratu?! Kā gan es nesapratu?! - es pusčukstus atkārtoju, cenšoties ar plaukstu notraukt no lūpām siekalas. - Kāds es esmu muļķis, vai ne?! Tik ilgi dzivoju, tik daudzus gadus studēju ateismu, likdams eksāmenus uz trij­niekiem, un nesapratu! Eh! Kāds muļķis, vai ne?! Tikai pēc Nāves Ielejas sapratu, muļķis! Tikai tad, kad biju paskatījies acīs nāvei…

Ievilku elpu un atkal devos uz priekšu. Pārsteigts pamanīju, ka sāpes kuņģa apvidū mazinās un gandrīz vai pārstāj mani mocīt.

Bet domas par Svešo Dievu turpināja un turpināja dancot pa galvu. Biju patiesi pārsteigts, ka agrāk nekā nevarēju saprast to, ka bezdievības nav nekad, nav kaut vai tādēļ, ka Dievs, radī­dams cilvēka garu, dvēseli un miesu, ne tikai ir tos sasaistījis kopā, bet ar neredzamām saitēm sasaistijis arī ar Dievu, nosakot Radības Vienibu. Ne jau tāpat vien cilvēki saka, ka cilvēks ir daļiņa no Dieva. Mani sadusmoja ateisma stulbums, šis draus­mīgais filozofu un zinātnieku stulbums, kas apgalvoja un apgal­vo, ka Dieva nav. Ja šie «ateisti-zinātnieki» kaut uz brītiņu padomātu, ka, piemēram, tādu vispārzināmu zinātnisku faktu kā tas, ka katra no miljardiem šūnu, kas atrodas cilvēka organis­mā, momentā uzzina par katras šūnas likteni, nevar izskaidrot ne ar ko citu kā tikai ar kādas domājošas substances pastāvēšanu, kas ne tikai apvieno visas šūnas kopā, bet ari rūpējas par katru šūnu kā par savu bērnu, tad šie «ateisti-zināt- nieki», jau vadoties no parastas loģikas vien, varētu saprast, ka virs šis domājošās substances eksistē cita, vēl augstāk orga­nizēta domājoša substance, virs tās vēl viena, vēl viena un vēl viena, līdz pašam…Dievam. Tad biedri ateisti pārstātu rādit stik­lainas acis, izdzirdot kaut mazāko iebildumu viņu «pierādāmajai» Dieva neesamībai. Tad viņi pārstātu nicīgi izturēties pret istiem zinātniekiem - pētniekiem, kas gribot negribot savu zinātnisko meklējumu rezultātā nonāk pie secinājuma, ka eksistē Dievs - Radītājs, un kļūst par dziļi ticīgiem cilvēkiem.

Atcerējos mūsu medicīnas institūta ateisma pasniedzēja acis, kad viņš ar baudu man eksāmenā ielika trijnieku, lai gan es, būdams ar labu atmiņu, biju iemācījies visu šo ateistisko draņķi. Acīmredzot viņš manās acīs ieraudzīja slikti slēpu naidu pret viņu - Sveša Dieva kalpu.

Soļodams uz priekšu un taktī izdvesdams primitīvas skaņas «uh, uh, uh», es pat sāku attaisnot šos «zinātniekus-ateistus», jo sapratu, ka viņu mēle nepieder viņiem pašiem, ka ar viņu balsi runā viltīgais Svešais Dievs. Šis Svešais Dievs droši vien smejas par muļķi ateistu, kad tas, sakārtojis savu rekomendējamo pelēko uzvalciņu, iet pierādīt visiem to, kā dabā vispār nevar būt. Šis muļķis ateists, būdams lai arī neveiksmīgs, bet tomēr Dieva radījums, kaut kad iemīlas un, saņēmis noraidījumu, nak­tis mokās, vaimanājot, ka dvēsele sāp, bet tūliņ pat sāk pārnest domu gaitu par savu dvēseli uz pierasto (bet dvēseles dziļumos pretigo) domāšanas štampu par organisko molekulu lomu un pat nonāk pie tādām blēņām, ka viņas (atraidītājas) organiskās molekulas nav savienojamas ar viņa (atraidītā) organiskajām molekulām, lai gan patiesībā savienojamas nav viņu dvēseles, kas atdotas dažādiem Dieviem - Īstajam un Svešajam.

-   Šef, piesēdīsim uz brītiņu. Tu smagi ej. Tu taču tikko esi iznācis no turienes, no Nāves… - atskanēja Ravila balss.

-    Labi, - es smagi nopūtos. - Sāpes ir mazinājušās, bet vājums…

Apsēdos uz akmens.

«Svešais Dievs ir ļoti stiprs. Viņš izmanto jebkuru iespēju, lai ieperinātos cilvēka dvēselē. Viņš saprot, ka cilvēku radījis nejau viņš, taču viņš cenšas to sagrābt, sagrābt pilnibā,» es domāju, sēžot uz akmens.

Acu priekšā uzpeldēja pazīstamu nenovīdīgu, alkatīgu un nejauku cilvēku sejas, arī pazīstamu alkoholiķu un narkomānu sejas. Ar grūtībām atsaucot šos cilvēkus atmiņā, centos iztēloties viņu acu izteiksmi. Man tas izdevās - viņu acis bija viena tipa - stiklainas un svešas. Šajās acīs atspoguļojās kaut kāds svešs un nepatīkams zīmogs. Šim zīmogam bija mazliet rauduliga nokrāsa, kas pauda nedabigu verdziskumu… viņu dvēseles sagrabēja priekšā. Šīs svešās apzīmogotās acis it kā atvainojās par to, ka cilvēks ir atdevis savu dvēseli Viņam - jau­najam Svešajam Pavēlniekam -, un saspringti, saspringti lūdza un lūdza būt žēlīgam pret viņu, vergu, it kā dodot mājienu, ka ikviens var kļūt tāds pats kā viņš - vergs. Šis apzīmogotās acis lūdzās, lai ar šo žēlsirdību iedod viņam kaut mazliet tīras enerģi­jas, tās enerģijas, kura viņam bija piedzimstot un bez kuras viņam ir slikti, ļoti slikti, jo šī tīrā enerģija kaut kad bija viņu radījusi - lai ari nesaprātīgu, bet tomēr cilvēku. Šis zimogs acis it kā teica, ka viņam - bijušajam īstajam cilvēkam - nav citas izvēles kā tikai lūgt un lūgt pēc žēluma, jo viņš, kas pārvērties par cilvēka apvalku, nevar dzivot bez vispārcilvēciskās dievišķās enerģijas, bez vispārcilvēciskas Mīlestības, un ir spiests lūgt un lūgt kaut mazliet šis tīrās enerģijas, lūgt, lai viņu, Svešā Dieva vergu, pažēlo. Viņš, Svešā Dieva vergs, nevar iztikt bez īstā Dieva, sava Raditāja, tīrās enerģijas.

Bet dažreiz šajā apzīmogotajā žēlīgajā skatienā uzplaiksni dzirksteles. Šis dzirksteles šaudās uz visām pusēm. Tās prasa pēc ciņas. Tās prasa pēc asinīm. Ar šīm dzirkstelēm ārā šaujas naids - Svešā Dieva naids pret īsto Dievu. Un tad Svešā Dieva vergs sāk atriebties, atriebties ar visu netikuma spēku, melni atriebties tam, kurš viņu… žēlo.

Svešā Dieva vergs ar kaut kādu sesto prātu saprot, ka viņam, nelaimīgajam vergam, nepietiks spēka atriebties cilvēkam, kas dzīvo īstā Dieva paspārnē, tāpēc viņš ir spiests savai atriebībai izvēlēties vājāku cilvēku - to, kurš, viņu žēlodams, ir atdevis Svešā Dieva varā daļu savas dievišķās tīrās enerģijas. Nelaimīgais vergs pat nav vainīgs, ka atriebjas un gādā nejaucības tuvam cilvēkam, kas viņu žēlo, jo Svešais Dievs, kas sēž viņā, izcīna nesamierināmu cīņu ar īsto Dievu, lai sagrābtu cilvēku «dvēseļu lauku». Svešais Dievs ari ir Dievs, viņu maz interesē atsevišķa cilvēka liktenis, viņa darbi attiecas uzreiz uz visiem cilvēkiem, un viņš vēlas sagraut to, ko radījis Īstais Dievs, bez žēlastības liekot uz upuraltāra cilvēkus ar stiklainām acim un apzīmogotu skatienu. Svešais Dievs nemil savus vergus, viņš tos nicina, jo šie cilvēki tomēr ir īstā Dieva, nevis viņa - Svešā - radīti.

Galvenais Svešā Dieva mērķis ir sagrābt cilvēku «dvēseļu lauku» un stāties īstā Dieva vietā, aizstāt Viņu. Svešajam Dievam nav vēlēšanās nodarboties ar grūto radošo darbu, viņš nevēlas radit un pēc tam vēl audzināt «savu cilvēku», viņš vēlas tikai valdit pār jau radīto cilvēku dvēselēm. Gn tas viņam dažreiz izdodas, lai gan… ne visai veiksmīgi. Piemēram, mēs visi atce­ramies, pie kā noveda komunisma viltīgās idejas, - tās noveda pie represijām un veselas valsts ar lepno nosaukumu - Padomju Savieniba - cilvēku pašmocibām, bet pats pretīgākais bija tas, ka gandrīz 80 gadus šīs valsts cilvēki staigāja ar stiklainām acīm un raudzījās uz pasauli ar apzīmogotu skatienu.

Tomēr ari tagad, kad komunisms ir gandriz pavisam aizmirsts un tā «idejām» tic tikai retais, Svešais Dievs turpina darboties, mainijis savu apveidu un kļuvis par aizbildni «dolāru tipa domāšanai». Viņš priecājas, ka «dolāru psiholoģija» arvien vairāk un vairāk izplatās pa pasauli, ka ar Holivudas tipa filmām izdo­das ticībā uz Dievu audzinātu cilvēku smadzenēs «iedēstīt dolāru tipa domāšanu», ka daudzu valstu cilvēkiem acis kļūst stik­lainas, ieraugot galveno Svešā Dieva simbolu - zaļo dolāru.

Svešo Dievu krata dusmu drebuļi, redzot, ka pasaulē ir radusies reāla pretdarbība viņa «dolāru politikai», ieviešot «draudzības valūtu» - eiro, jo šajā valūtā ir ietverta neticama lieta - draudzības, uzticēšanās un mīlestības ideja pretsvarā lielo Eiropas valstu vēsturiskajām ambīcijām. Tāpēc ari ir patikami turēt rokā čaukstošu eiro banknoti, ka no tās dveš vēsturiska

Milestibas uzvara pār Lepnibu. Jā, un… droši vien ari Krievijā pienāks tāds laiks, kad Lielā Krievija savu lepnigo rubli nomainīs ar silto eiro banknoti, metot skaistu un dižu tiltu uz Austrumiem, kur cilvēku tradīcijās prevalē garīgais pirmsākums, bet vārds «Mīlestība» nešķiet tukša skaņa. Lūk, tad droši vien sāksies laimigie laiki, kad Svešais Dievs sarausies un jutisies kā sīks nejaucēns, ar šausmām redzot, ka viņš atdod savu vietu jaunai cilvēku kohortai ar Tiru Dvēseli.

Piecēlos no akmens, uz kura sēdēju.

- Nu ko, Ravil, ejam tālāk?! Driz mums vajadzētu panākt pārējos…

Soļojot jutu, ka domas par Svešo Dievu patiešām veicināja kuņģa sāpju mazināšanos.

«Vai tad patiesi domās ietverta pretdarbība Svešajam Dievam palīdz izvadīt no manis viņa enerģiju?» nodomāju.

Gn es, it kā nu jau ārstnieciskos nolūkos, atkal sāku domāt par Svešo Dievu.

Atkal atcerējos ārkārtigi bagāto cilvēku, viņa stiklainās acis, un saviebies sapratu, ka viņš taču atņēma saviem bērniem cerību skatīt Dieva gaismu šī Svešā Dieva dēļ, par kura vergu bija kļuvis, un nevarēja pārkāpt pāri Svešā Dieva principam, ka nauda izšķir visu, un, protams, ienīda šo Muldašovu, kas uzdrošinājās atraidīt dolāru paciņu un teikt briesmīgus vārdus, kas pilnīgi nesaskanēja ar viņa mīļā Svešā Dieva postulātiem, - es jūs operēšu par velti. Bet vai tad var savu bērnu acis uzticēt cilvēkam, kuru ienisti?!

Man sazin kādēļ likās, ka daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem, kurus tautā sauc par «pasistiem», arī ir saistība ar Svešo Dievu. Kas zina, varbūt viņu dvēselēs notiek bezgaliga ciņa starp Svešo un īsto Dievu, tā nu viņi «raustās». Bet droši vien ir labāk būt «pasistam» nekā Svešā Dieva vergam. Vergs ir lemts ciešanām, kuras viņam sūta īstais Dievs, un šis ciešanas vajā Svešā Dieva vergu vienmēr un visur šajā pasaulē, bet sevišķi nepanesamas tās kļūst, kad «vergs» sastop cilvēku, kas dzivo zem īsti dievišķas zvaigznes. Nelaimīgais «vergs» sāk just dvēselē neremdināmu kurnēšanu, kas sazin kāpēc vēršas pret gaišo un pozitīvo cilvēku un pēkšņi jūt, ka viņš šo cilvēku ienīst, ienīst no visas sirds un dvēseles, kas atdota Svešajam Dievam. Bet naids nes ciešanas viņam pašam un nāk kā Dieva sods par šo naidu. Tā kā mūsu grēcīgajā pasaulē tomēr valda istā Dieva likumi, viņš, drausmī­gi ciešot no savas bezpalīdzības, sāk atcerēties 1937. gadu, kad šo dziļo naidu ar papīrīti, ko sauc par denunciāciju, varēja pārvērst tā cilvēka nāvē, kuru viņš pēkšņi bija sācis neieredzēt. Viņam, Svešā Dieva vergam, iekšā viss sagriežas, saprotot, ka vairs nav 1937. gads un Svešā Dieva vara ir kļuvusi vājāka.

Tāpēc var teikt, ka, gadījumā, kad jūsu dvēseli iekāro Svešais Dievs, neatdodieties viņam, atcerieties, ka viņš ir viltīgs un prot vilināt pie sevis, labāk raustieties, raustieties uz veselību. Tomēr labāk ir raustīties nekā ciest.

Es sapratu, ka tā raustīties, darbojoties pret Svešo Dievu, var bezgala ilgi, bet, ja dvēselē iekļūs grēks, par kuru visas pasaules reliģijas runā kā par pašu galveno grēku, proti - par grēku uzskatīt sevi par Dievu, tas nozīmēs, ka Svešais Dievs jau ir pakļāvis jūsu dvēseli. Gn pakļāvis ir tāpēc, ka cilvēks kā Dieva radiba nevar reāli kļūt par Dievu (lai gan ļoti gribas), viņš par tādu var kļūt tikai ilūzijā, kuru viņam piedāvā Svešais Dievs.

Mēs visi protam fantazēt, bet neprotam dzīvot fantāzijā. Svešais Dievs virza mūs nevis vienkārši uz fantāziju, bet uz tās visnereālāko daļu - ilūziju, lai ar šo saldo ilūziju, liekot justies kā Dievam, vājinātu Īstā Dieva ietekmi un iekļūtu mūsu dvēselēs. Ak, cik bīstami ir kaut vienu reizi pateikt - es esmu Dievs! Ak, cik smagas ciešanas tas nesīs.

Svešais Dievs nav raditājs. Viņš nekad neko nav radījis, viņš ir tikai postijis un izmantojis to, ko radījis istais Dievs. Svešā Dieva pasaule ir ilūziju pasaule, un viņu var saukt par ilūziju Dievu. Tāpēc mēs, parastie cilvēki, sliktāk vai labāk dzīvojot istā Dieva paspārnē, nemīlam šizofrēniķus un cilvēkus, kas novēr­sušies no pastāvošās pasaules, jo tie ir cilvēki, kas dzivo iluzorā - Svešā Dieva pasaulē.

Kas tad īsti ir Svešais Dievs? Es nezinu, jo neesmu Dievs. Droši vien taisniba ir reliģijām, kas vēsta, ka bez īstā Dieva pasaulē ir arī Dēmons, Nelabais vai pat Sātans. Es pat nezinu, kurš no viņiem ir galvenāks un kas ir kas, bet es jūtu, ka tās ir mums paralēlās - viltīgo ilūziju pasaules galvenās darbojošās personas.

Dievu Pilsētā nav vietas Svešajam Dievam

(Jn tad es sapratu, ka patiesībā esmu laimīgs cilvēks, jo tomēr esmu bijis šeit - reālā (nevis iluzorā!!!) Dievu Pilsētā. Laimīgs tāpēc, ka šajā pilsētā nav vietas Svešajam Dievam un es beidzot esmu redzējis īstā Dieva pasauli, grandiozu pasauli, kas sastāv no tiru Domu un Tiru Jūtu spēka raditām piramīdām un monumentiem. Šī Pilsēta priekš Zemes ir ļoti nozīmīga, jo ir kristāltīra saliņa uz mūsu planētas, virs kuras lidinās sarkanmel- nais Svešā Dieva rēgs. Šī Pilsēta ir nozīmīga arī tāpēc, ka tā ar Dižā Jamas palīdzību sargā no viltīgā un stiprā Svešā Dieva brīnišķīgās Šambalas zemzemes un Mirušo Valstibu, kur dzivo Labākie no Labākajiem visu Cilvēku rasu pārstāvjiem, kas jebkad ir dzīvojuši uz Zemes.

Domas es arvien vel esmu tur…

Apstājos un atskatījos atpakaļ, lai vēlreiz paskatītos uz Nāves Valdnieka Jamas Spoguli, paskatītos… ar mīlestību. Bet tas jau slēpās aiz nogāzes, bet griezties atpakaļ nebija spēka. Atkal sāka sāpēt kuņģis - asi un griezigi. Es skumu… pēc Nāves Spoguļa… es gribēju vēl vairāk tīrības, vēl vairāk un vēl vairāk…

-   Šef, paskaties, stāv kā klints! - kā miglā atskanēja Ravila balss.

-   Kas stāv? - es nosēcu.

-   Seļiverstovs stāv. Mūs gaida. Uztraucas. Izskatās kā klints. Liels.

-   Ā-ā-ā…

-   No šejienes redzams, ka viņa vēders ir pazudis.

-   Ā-ā-ā…

-   Saprot, ka bijām Nāves Ielejā.

-   Kas… saprot?

-   Seļiverstovs.

-   Ā-ā-ā…

-   Paskat, grozās. Tātad stipri uztraucas.

-   Ā-ā-ā…

-   Māj ar roku. -Jā.

-   Nāk mums pretī. -Jā.

-   Atkal grozās. -Jā.

-   Iet te pa labi, te pa kreisi. -Jā.

-   Kāpēc viņš tā mētājas?

-   Nezinu.

Varbūt kaut ko jūt? Nezinu.

Paskat tikai, apsēdās. Redzu.

Nu kāpēc viņš apsēdās? Nezinu.

Vai tas var būt? Var.

Sēž taču, vai ne? Sēž.

Atradis isto laiku. Gadās.

Tā kā nebūtu īstais laiks. Tā kā nebūtu. Paskat tikai, apgūlās. Jā.

Nu kāpēc viņš apgūlās? Nezinu. Atpūšas, vai? Varbūt.

Atradis laiku, kad atpūsties. Nūja.

Domā, ka mēs esam rēgi, vai? Var jau būt.

Varētu uzsaukt, bet spēka nav. Nūja.

Rēgi taču nekliedz, viņam jāsaprot! Jāsaprot. Bet spēka nav. Nūja. • Paskat, piecēlās.

-Jā.

-   Stāv kā stabs. -Jā.

-   Droši vien uztraucas. -Jā.

-   Par mums uztraucas… vai neesam pārvērtušies par rēgiem. -Jā.

-   Gaida no mums kaut kādas briesmas, vai?

-   Var jau būt.

-   Paskat, ķeras pie siksnas.

-   Redzu.

-   Ko viņš isti grib?

-   Nezinu.

-   Nē, siksnu vairs neaiztiek. -Jā.

-   Rakņājas pa kabatu. -Jā.

-   Meklē kaut ko. -Jā.

-   Nu ko viņš tur meklē?

-   Nezinu.

-   Laikam izvilka cigareti.

-   Tā izskatās.

-   Aizsmēķēja.

-   Redzu.

-   Tātad uztraucas. -Jā.

-   Par mums uztraucas?

-   Par mums.

-   Bet kas tur ko uztraukties?

-   Nezinu.

-   Vai tad mes esam kadi spoki, vai?

-Nē.

-   Bet viņš, manuprāt, tā domā.

-   Var jau būt.

-   Atkal sāk grozities.

-Jā.

-   Stipri grozās.

-Jā.

-   Nu ko viņš grozās?

-   Uztraucas.

Mēs nemanāmi piegājām pie Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova.

-    Uh, nu iznervozējāmies gan mēs, jūs gaididami, - viņš teica.

-   Nūja, - mēs ar Ravilu atbildējām vienā balsi.

-    Kāpēc tev, šef, seja tā saviebta, it kā kautiņā būtu žoklis izsists?

-   Sāp, Serjoža.

-   Kas sāp, žoklis?

-   Nē, kuņģis.

-   Ā-ā-ā… Bet izskatās, ka žoklis.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, mundri soļodams pa priekšu, pieveda mūs ar Ravilu pie Rafaela Gajazoviča Jusupova un pavadoņa Tatu, kas sēdēja uz akmeņiem.

-    Nu ko, pabiedrojāties ar nāvi? - Rafaels Jusupovs jautri pavaicāja. - Un kāda tad ir tā nāve?

-   Nu tā…

-   Labāk apēdiet kādu šokolādi! Augstkalnos vajadzīgas tauk­skābes un cukurs.

-Jā.

-   Vai kaulus tajā Ielejā redzējāt?

-Jā.

-   Kādus? Vai cilvēku?

-Jā.

-   Daudz?

-Jā.

-   Tātad tur mirst.

-Jā.

-   Kāpēc tu, šef, esi tāds jocīgs?

-   Tāpat vien…

Es gurdi apsēdos zemē. Briesmīgi sāpēja kuņģis. Es cietu.

«Nāves Ieleja pati izvēlas tos cilvēkus, kuri jānonāvē,» atmiņā atausa frāze, ko kaut kad teica pavadonis Gelu.

Rafaels Jusupovs apsēdās blakus un, roku uz mana pleca uzlicis, pajautāja:

-   Cik ilgi tad tu biji Nāves Ielejā?

-   Nezinu, neskatījos.

-   Nu kā tad tā?

-   Nu tā… tur laiks plūst savādāk… tur ir saspiestais laiks.

-   Vai atceries, lama Ketsuns Zangpo teica, ka Nāves Ielejā var uzturēties ne ilgāk par piecām minūtēm? Citādi Jama sāks savu darbu. Cik ilgi tu… tur biji?

-   Nezinu, tur ir saspiestais laiks.

-   Tomēr tu varēji…

-   Nevarēju.

-   Vai tur ir briesmigi?

Es neko neatbildēju. Es ilgojos pēc Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa.

Pavadonis Tatu pasauca mūs un parādīja akmeni, kurā skaidri bija redzams iespiedums, kas atgādināja milzīgu cilvēka pēdu.

-   Tā ir Budas pēda! - viņš lepni teica un ieskatījās manās sāpju izmocītajās acīs.

-   M-m-m… - vairāk neko pateikt nevarēju.

Pēc tam mēs vienmērigā solī tikām lidz kalnu pārejai, kuru svētceļnieki sauca par Nāves Vārtiem, - atceros, kā tur nogūlos uz akmeņiem un sāku locīties sāpēs. Sāpes kuņģī kļuva neiztu­ramas.

-   Ā-ā-ā… ā-ā-ā… - es vaidēju.

Puiši stāvēja un līdzjūtīgi skatījās.

-   Ā-ā-ā… - es nevarēju apstāties.

-   Šef, šef, no šejienes ir jāiet prom! Te ir paaugstināta radi­ācija! Dozimetrs tarkšķ kā… - atskanēja Seļiverstova balss.

-   Tūliņ, tūliņ…

-   Nu celies, mīļais, celies, - Seļiverstovs lūdzās.

Ar milzīgām pūlēm pierausos kājās.

-  Serjoga! Ravil! - teicu, pārvarot sāpes. - Mums jāuzkāpj pa kori 6000 metru augstumā. Stāsta, ka no turienes labi var redzēt Karmas Cirvi. Es gribu to redzēt.

-   Šef, vai tev prāts?!

-    Ejam! Rafael, tu paliec tepat! Tā vajag. Mums jāpaiet uz augšu pavisam mazs gabaliņš. Mēs ātri! - es nokomandēju un, sakopojis pēdējos spēkus, sāku rāpties augšup pa akmeņiem. Sergejs un Ravils nāca aiz manis.

Karmas Cirvis

Aptuveni 6000 metru augstumā mēs patiešām ieraudzījām Karmas Cirvi. Pirmais to ieraudzīja Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs.

-    Nu re, kur tas ir - Karmas Cirvis! - viņš teica pavisam vienkārši un labsirdigi.

Paskatījos uz «Cirvi» un pēkšņi sajutu, ka sāpes mazinās. Smagi elsodams lielajā augstumā, sāku pētīt Karmas Cirvi. Sāpes bija mazinājušās, un es jau varēju padomāt, nevis tikai ar pūlēm censties sakopot pēdējos spēkus tā, it kā katra kustiba būtu pēdējā manā mūžā.

Skatījos un skatījos uz Karmas Cirvi… Skatījos kā apburts.

Es skaidri sapratu, ka šis 100 metru augstais «Cirvis» augstas kraujas galā blakus tikpat lielai cilindriskai konstrukcijai arī ir kaut kāds monuments, nevis divains kalnu vēju veidojums. Jau sāku prātot, kādā neizprotamā veidā tādu monumentu varēja izveidot un vēl arī uzstādīt tik nepieejamā kraujas virsotnē. Prātoju, kam tas domāts.

-   Tā, tā… Tā, tā, - prātodams murmināju.

Bet domas nenāca, - es nepavisam nesapratu Karmas Cirvja mērķi.

«Ne jau tāpat vien svētceļnieki šo monumentu ir nosaukuši par Karmas Cirvi,» mēģināju domāt loģiski. «(Jn, ja tā ir nosaukuši, tad tam ir kaut kāda saistība ar cilvēka karmu. Bet kāpēc šim monumentam ir cirvja veids? Taču ne jau tādēļ, lai kaut ko cirstu gabalos?!»

Domas nekā negribēja nākt galvā.

-   Šef! - sadzirdēju Seļiverstova balsi. - Nu pasaki, kādēļ kar- mai, tas ir - Dieva noteiktai dzīves līnijai, vajadzīgs cirvis? Vai tad te karmu cērt gabalos, vai? Vai… varbūt tēš? Sanāk, ka cil­vēkam, kas iet pa šo vietu, karma tiek aptēsta. Gn pēc karmas aptēšanas sākas… m… dzive bez karmas. Lūk, mēs - tu, Ravils un es - tagad būsim cilvēki bez karmas un sāksim dzīvot bezkar- mas dzīvi. Diez kāda tā būs, šī bezkarmas dzīve?

-   Tad jau redzēsim, - Ravils dobji atbildēja.

-     Bet cilvēki taču cenšas sasniegt bezkarmas dzīvi, - Seļiverstovs turpināja prātot. Ne jau velti! Oh, ne velti! Bez­karmas dzive droši vien kaut kādā ziņā ir laba. Laikam ļoti laba! Bezkarmas dzive dod cilvēkam izvēles brīvību - tu, cilvēks, pats lem, kā dzīvot, nevis Dievs to dara tavā vietā. Gribu - dzīvoju tā, gribu - šitā. Daru visu, ko gribu! Pat sods, kas nopelnīts iepriekšējās dzīvēs, paliek aiz borta, to notēš cirvis. Ai, vai mēs patiešām sāksim tā dzīvot?

Ravils pasmaidīja un teica:

-     Es neticu… m… m… bezkarmas dzivei. Tu, Sergej Anatoļjevič, taču neesi alā, kura materializē domas, kur piepildās viss, par ko cilvēks padomā…

Bet es turpināju neatlaidīgi skatīties uz Karmas Cirvi. Sapratu, ka šis monuments veidots kaut kāda smalko enerģiju slāņa regulēšanai. Bet arī svētceļnieku izteikumi par Karmas Cirvi diezin vai ir radušies tukšā vietā!

-    Oh, grūti gan elpot tādā augstumā! Gaiss ir tik rets! - manas domas pārtrauca Seļiverstova nopūta.

-   Nūja.

Nodūru galvu, ievilku elpu un sāku domāt par karmu kā tādu. Atcerējos daudzās sarunas ar Amiru Rašitoviču Šaripovu, kas mūsu centrā strādā par ģenerāldirektora vietnieku un vada jaunu virzienu redzes psihokorekcijā, tas ir - māca pēc operāci­jas redzi atguvušos cilvēkus redzēt. Būdams ārkārtīgi inteliģents

cilvēks, Amirs Rašitovičs savos cilvēka psihes pētījumos ir sācis studēt viņu karmu. Kopā ar savu jauno līdzstrādnieci Tatjanu viņš ir atradis tādas lietas, par kurām var tikai pabrīnīties. Piemēram, viens no mūsu pacientiem, kas bija zaudējis vienu aci no govs spēriena, pastāstīja, ka viņa dzimtā nu jau daudzas paaudzes virieši cieš no govīm. Noskaidrojās, ka viss sācies ar to, ka divdesmitajos gados viņa vecvectēvs, pazistams čekists, sādžās ņēmis cilvēkiem nost govis un pārtikas sagādes ietvaros sūtījis uz kautuvi, nolemdams zemniekus bada dzīvei. Čekista dēls, lopkopis, nodzēries un pakāries kūtī. Otrs dēls gājis bojā, to nobradājis govju ganāmpulks. Čekista mazdēls miris, saindē­damies ar govīm domātām zālēm… Bet mazmazdēls, kuram arī neizdevās izvairīties no šī slaucamā dzīvnieka soda, zaudēja vienu aci un, bidamies zaudēt ari otru, pat pārcēlās dzīvot uz tundru, kur govju nav, un dzivo tur vēl arvien, priecādamies, ka tur nav šo atriebīgo dzivnieku.

Es pats operēju pacientus - brāli un māsu no Rostovas pie Donas, kuri dažādā laikā guva pilnīgi vienādas traumas, kas radīja pilnīgi vienādu redzes asuma samazināšanos līdz 0,2, pie tam tādas traumas bija raksturīgas visai viņu dzimtai. Un tā tālāk.

Savu pētījumu rezultātā Amirs Rašitovičs nonāca pie secinājuma, ka mūsos ir arī mūsu dzimtas informācija, no kuras mēs nekur nevaram izbēgt, un, gribam to vai ne, tā tik un tā mūs ietekmē, agrāk vai vēlāk atgādinot par sevi kā sods par senču grēkiem vai kā negaidīta likteņa dāvana par sen jau aizmirsto radinieku dvēseles tīrību. Pie tam šī dzimtas informācija sniedzas tik tālā pagātnē, ka, iespējams, tās saknes saskaras ar eņģeļu un pat ar cilvēka radīšanas laikiem, kad Radītājs katrā dzimtā ielika informācijas līniju, sauktu par karmu, kurā ne tikai krājas informācija par bezgalīgo zemes dzīvju virkni, bet arī notiek nepārtraukta šīs informācijas analizē, savienojot pagātni un nākotni vienotā dzīves līnijā. Šajā karmiskajā līnijā nekas netiek aizmirsts un nekas nepaliek bez uzmanības un analīzes. Šai pārsteidzoši pilnīgajai analīzei tiek pakļauti ne tikai cilvēka darbi, bet arī viņa domas, kas nepārtraukti rosās mūsos dienu un nakti. Neviens cilvēks nevar dzīvot izolēti no saviem senčiem, neviens. Katrs no mums nes savas dzīves zīmogu, bet mūsu dzīve veidojas pēc mums nezināmiem principiem, vienotās dzimtas analīzes - Karmas likumiem.

Karma nav uzspiests zīmogs, karma ir mainīga, jo tā ir domājoša substance, bet tā domā dzimtas dzīves kategorijās, apvienojot visu individuālo dzīvju virkni dzimtas ietvaros. Visa jūsu dzimta, sākot ar eņģeļiem, rēgveidīgajiem cilvēkiem, lemūriešiem, atlantiem un āriešiem, ietekmē jūs, mīļo cilvēk, un jūs ar savu mazo, varbūt jau miljono dzivi uz šīs Zemes ari ietek­mējat visu Dzimtu un caur savu Dzimtu - kāda cita cilvēka vai savu nākamo dzivi. Gn kaut kad jūs, mīļo cilvēk, redzēsiet visu šo dzīves līniju, vienā mirkli aizejot pagātnē vai nākotnē. Tad jūs sapratīsiet ne tikai Raditāja diženumu un labsirdību, bet pilnigi skaidri apzināsieties, cik nozīmīgs ir jēdziens - Tīra Dvēsele. Gn, ticiet man, šis bridis jums nebūs nekas briesmīgs, gluži pretēji - tas būs laimes pilns, jo jūs caur visu savu dzimtu varēsiet kon­taktēties ar pašu Radītāju, bet jūsu jau sensenis aizgājušie radinieki parādīsies jūsu priekšā vai nu ar mierīgām un pār­liecinātām sejām, vai arī viņu sejās būs lasāma dziļa un nerem­dināma vainas apziņa visas Dieva noteiktās Dzimtas priekšā. Jūs redzēsiet arī sevi dažādās dzīvēs un paši novērtēsiet savas sejas izteiksmi tajā vai citā no daudzajām dzivēm. Bet pats gal­venais, kas ar jums notiks, ir tas, ka jūs skaidri sapratīsiet savu dzīvju galveno kritēriju, kas saucas Tīra Dvēsele. Ak, cik skumji jums kļūs, ja redzēsiet, ka vienu no savām dzivēm esat atdevis nelietīgajām alkatības jūtām, nesaprotot, ka visas Dzimtas kopējai dzīvei nauda nav vajadziga! Ak, cik jums kļūs pretīgi, kad pats savām acīm skatīsiet sevi kā skauģi, nelaimīgu skauģi, kas radīts, lai dzītu uz priekšu to, kuru apskaužat! Ak, cik jums būs nelāgi ap dūšu, kad redzēsiet sevi kā skaistu, bet nelietigu sievieti, kurai nekas nav labi, nekas nav labi! Ak, cik jums būs nelāgi ap dūšu, kad…

Bet jums, miļo cilvēk, dziļu svētlaimi un prieku izsauks brīži, kad redzēsiet sevi, noteikti redzēsiet ari cēlu, labsirdīgu, labu, jauku, mīļu, stipri mīlošu, ļoti mīlošu ne tikai savu māti, tēvu, dēlu un meitu, bet ari… visus cilvēkus kā tādus. Jūsu uzmanība apstāsies pie tās dzives, kurā jūs spējāt mīlēt visus cilvēkus kā tādus, priecāsieties par to, ilgi priecāsieties, izbaudot šo dzīvi un jūtot nelielu sašutumu, ka visas savas dzives neesat dzīvojis tā. Tieši tajā dzivē, kad jūs mīlējāt visus cilvēkus kā tādus, jūs savas dzimtas dzīves līnijā iezīmēsieties ne tikai kā spilgti sārts plankums, bet būsiet iezimējis ari daudzus jo daudzus sārtus plankumiņus nākotnē, nosakot kāda jūsu dzimtas pārstāvja… vai jūsu paša… laimi nākamajās dzīvēs.

Pacēlu galvu un ieelpoju ar pilnu krūti. Manā priekšā kā rēgs mākoņos karājās Karmas Cirvis.

-  Šef, es no aukstuma jau esmu zaudējis sajēgu! Vai iesim?! - atkal atskanēja Seļiverstova balss.

-   Tūliņ, - drebēdams tik tikko spēju parunāt.

Atkal nodūru galvu un sāku domāt. Iztēlojos laiku, kas kopā ar mums traucas uz priekšu… bet varbūt, dažreiz… arī atpakaļ. Iztēlojos laika ceļu, kuru kāds man jau ir ieminis daudzo jo dau­dzo manas dzimtas Kopīgā Ceļa vidū, un man it kā likās, ka no mana dzīves ceļa sānis ved daudzas taciņas, kas ved pie nepatīkamiem melniem caurumiem. Sapratu, ka tās ir nāves taciņas - melnas fatālas laika taciņas, uz kurām es jebkurā bridi varu nogriezties no labā galvenā ceļa, kuru reiz kāds Liels Optimists ir ieminis nākotnē ar cerību, ka manas nākamās dzives veidos sārtus toņus un es iešu pa savu dzives ceļu kā pa brīnumainu sārtu parketu. Bet… melnās taciņas ir pagriezieni… ja es…

Iebāzu rokas jakas kabatās, bet nevarēju apturēt aukstuma drebuļus.

-   Ū-ū-ū-ū-ū-ū, - no krūtīm izlauzās kliedziens.

Atkal atcerējos to ārkārtīgi bagāto cilvēku, kurš man nedeva iespēju… dot cerību viņa aklajiem bērniem. Pēkšņi es sapratu, ka šis ārkārtīgi bagātais tēvs, sakrājot saviem aklajiem bērniem naudu, kuras pietiktu tūkstoš dzīvēm, ir nolicis uz viņu ne visai sārtā dzives ceļa treknu melnu plankumu, kuru nevar apiet un kura dēļ nāksies nogriezties uz fatālās un melnās nelaimju, papildu nelaimju taciņas. Ak, ja šis ārkārtīgi bagātais cilvēks zinātu, ka viņa nelaimīgie bērni parādā nepaliks un par to naudu, kas sakrāta simts dzīvēm uz priekšu, atriebsies, ejot pa dzimtas kopīgo ceļu (kur tēvs, kurš radījis viņu ne visai piln­vērtīgos ķermeņus, nemaz nav tas tuvākais cilvēks), un arī ietekmēs viņa - sava tēva dzivi, ari uzliekot uz viņa sārtā ceļa treknu melnu traipu, kuru apiet nav iespējams! Atcerējos viņu ārkārtīgi bagātā tēva nāvi un saviebos. Man sazin kāpēc likās - ja tēvs nebūtu aprobežoti krājis naudu viņu, savu bērnu, vārdā, tā vietā sniedzot vairāk dvēseles siltuma un, protams, dvēseles tirības, viņi droši vien ieraudzītu gaismu, varbūt pat sāktu atšķirt krāsas, un pirmā krāsa, ko viņi saskatitu, protams, būtu sārtā.

-   Šef, tas vairs nav izturams! - Seļiverstovs teica. - Šausmīgi auksts!

-   Paskaties, Sergej Anatoļjevič, - es atsaucos, rādidams ar roku, - tas nav Karmas Cirvis, tā ir Karmas Zīme. Tā droši vien kādreiz bija nokrāsota sārta…

-   Kāpēc tieši sārta? - Seļiverstovs jautāja.

-   Dievs ir Liels Optimists, viņš katram cilvēkam ir iezimējis sārtu Dzives Liniju, ko sauc par Karmu. Cilvēki paši ir vainīgi… - es atbildēju.

Nāves Vārti

Akmeņiem klaudzot zem mūsu kājām, mēs kāpām lejup pa nogāzi, kur gaidija Rafaels Jusupovs.

-   Es jau domāju, ka saskaņā ar savu karmu man l-lemts n- nosalt līdz n-nāvei, - viņš, zobus klabinādams, ar grūtībām iz­dvesa.

Apstājāmies viņam blakus un, galvu nodūruši, pastāvējām dažas minūtes. Es jau tā kā gribēju iet tālāk, kad Ravils autori­tatīvi paziņoja:

-   Pēc dažiem soļiem mums sāksies jauna dzive!

-   Kur tu to rāvi?! - Seļiverstovs nesaprašanā sarauca uzacis.

-     Vietu, kur mēs stāvam, svētceļnieki sauc par Nāves Vārtiem. Viņi uzskata, ka cilvēks, kas izgājis caur Nāves Vārtiem, ieiet jaunā dzīvē, - Ravils paskaidroja.

-    Nesapratu! - Seļiverstovs sabozās. - Pēc dažiem soļiem mēs mirsim, vai?

-Jā…

-   Tā nekas.

-   Lūk, aiz tā akmens, kādus piecus metrus tālāk, mēs mir­sim. Tā gan! - Ravils mazliet pasmīnēja.

-   (Jn vai tad es pašreiz mirstu, vai?

-   Tu jau esi gandrīz miris, Sergej Anatoļjevič!

-   Nu, vai zini…

-   Tā gan, lūk!

-   Nu, es tā kā vēl būtu dzivs. Nu vismaz silts gan.

-   Pēc nāves jau dzīve nebeidzas, - Ravils piemetināja.

-    Izbeidziet tos drūmos jokus, - galigi zils no aukstuma iejaucās Rafaels Jusupovs. - Mēs te drīzāk no aukstuma nomir­sim. Bet… aiz kura akmens, tu saki, dzīve beidzas?

-   Tur, aiz tā.

-   Aiz tā tur?

-   Aiz tā.

-   Katrā jokā… - Seļiverstovs pasmīnēja.

-     Svētceļnieki, izdarīdami parikarmu vai svēto iešanu ap Kailasa kompleksu, - Ravils sāka skaidrot, - ir pārliecināti, ka tieši šeit, Nāves Vārtos, viņi atstāj savu pagājušo dzivi un ieiet jaunā, kura atšķiras no vecās ar to, ka būs daudz tīrāka. Svētceļnieki uzskata - ja cilvēks izdaris parikarmu 108 reizes, viņa dvēsele attirisies līdz tādai pakāpei, ka kļūs par svēto.

-        (Jn vai tad nav žel tā svaidīties ar dzivem? Viens aplis — viena dzīve, vēl viens - atkal viena dzīve…? - Seļiverstovs vaicā­ja samtainā balsī.

-    Reliģiskajā un ezoteriskajā literatūrā nav ziņu par to, ka Dievs būtu noteicis limitu reinkarnācijām, - atbildēja piesār- tušais Rafaels Jusupovs.

-   Slikti ir tikai tas, - Seļiverstovs smaidija, - ka katrs aplis ir jānoiet vienā un tajā pašā ķermenī. Ja ķermeņi mainītos kā cimdi…!

-    Tev nu gan būtu grēks žēloties, Sergej Anatoļjevič, - skaudigi izmeta Rafaels Jusupovs, - ne jau katram Dievs dod tādu ķermeni, kas spēj pieveikt 100 pelmeņus.

-   Kāds te sakars ar pelmeņiem… Kurš tad ies pirmais… uz jauno dzivi?

Devāmies uz priekšu. Ar acu kaktiņu pamanīju, ka aizmugurē ejošais Rafaels Jusupovs greizi paskatās uz nelaimīgo akmeni.

Bet man no prāta neizgāja Nāves Ieleja. Sapratu, ka uz turieni iet tikai retais svētceļnieks, kas izdara parikarmu…, tur ir citas prasības.

Smagi liekot soļus starp akmeņiem, gājām prom no Nāves Ielejas rajona. Pierasti sāpēja kuņģis. Es vēl nezināju, vai dzīvošu…

Tuvojās vakars. Pēc dažiem kilometriem nogājām lejā pie upes. Tur mūs gaidīja jaki.

Palūdzu puišiem, lai ļauj man nepiedalīties nometnes iekār­tošanā, atgāju maliņā un sāku vērot debesis. Doma, ka lidz ar sāpēm aiziet negatīvā enerģija, mani nomierināja.

-   Cik labi, ka mums visiem ir vienādas formas, - kaut kur sāņus atskanēja Rafaela Jusupova nopūta.

-   Kāpēc? - atbildēja Seļiverstova balss.

-   Nu, tāpēc, ka neviens man nepiespēlē mājienus, ka melnā kreklā es izskatos pēc melna cauruma.

Smagi liekot soļus, gājām prom no Nāves Ielejas

- Un baltā maskā… pēc nāves, - piemetināja Seļiverstovs. Bet man virs galvas peldēja mākoņi - Tibetas mākoņi. Rietošās saules staros tie laistijās visās varavīksnes krāsās un šķita kā dzīvas būtnes - mīļas un diženas.

«Cik gan dzīve ir daudzveidīga!» es domāju. «Mēs, no augšas raugoties, esam mazītiņas būtnes, bet sazin kāpēc domājam, ka cilvēks ir Zemes saimnieks, un ne drusciņas nešaubāmies par to. Un ja nu pēkšņi tas nebūt tā nav?! Varbūt mākoņi domā pavisam

Tibetas mākoņi

citādi… Ir taču zināms, ka mākoņi ir ūdens agregātstāvoklis tvaiku vai gāzes veidā, bet ūdens, tāpat kā cilvēks, ietilpst leģendāro «piecu elementu» piecniekā, vienlīdzīgu elementu piec­niekā, kurus Dievs noteicis, lai… Dieva vārdā darītu brīnumus. Bet varbūt mākoņi ir tā pati rēgveidīgā dzīve vai ari tvaikveida dzīves forma, - neviens to nezina un nezinās, kamēr Radītājs neatklās mums, cilvēkiem, spēju redzēt pasauli visā Viņa radito dzives formu daudzveidībā. Bet pagaidām… pagaidām mums atliek tikai minēt un … sapņot, un arī… mazliet nožēlot, ka mūsu vidū vēl nav izveidojusies Vispārcilvēciskā Tīrā Dvēsele.»

Man sazin kāpēc ienāca prātā dziesmiņa, ko dzied Gaļičs:

Mākoņi peld, mākoņi, Peld tālumā - kā kino. Bet es mielojos ar ceptu cāli, Dzeru konjaciņu, nu jau puskilo. Es kā pakaus, iesalis ragavu sliedē…

Bet konjaciņa mums nebija. Bija tikai spirts, bet to dzert negribējās.

Sāpes turpināja mokoši kaukt saules pinuma apvidū.

«Cik daudz gan manī ir sakrājies tās negatīvās enerģijas! Vēl nav visa izgājusi! Vai patiesi grēkojis būtu tikai es viens, varbūt arī citu cilvēku grēcīgās dvēseles ir mani ietekmējušas, dzīvojot mūsu grēcīgajā pasaulē?» saviebies domāju.

Bet mākoņi tikai slīdēja un slīdēja virs manis.

Un tad pēkšņi es sajutu laimi, iekšēju laimi… neskatoties uz sāpēm. Es sapratu, ka Nāves Ieleja ir mani atbrīvojusi.

Daua Tencings (šerpa)

16. nodala

ŪDENS SIRDS

Vakarā iedzēris zāles, centos kaut ko apēst, taču nevarēju. Pat paskatoties uz ēdienu, kļuva pretīgi. Bet man vajadzēja atjaunoties, vēl ilgi atjaunoties. Es to jutu.

Nakti tā ari neaizmigu. Vairākas reizes cēlos augšā, gāju laukā no telts un smēķēju. Daudz smēķēju. Drebēju Tibetas nakts aukstumā un smēķēju. Kad ielīdu atpakaļ telti pasildīties, pustumsā redzēju puišu mierigās sejas un klausijos krācienos, starp kuriem izcēlās Seļiverstova bērnišķigi šņukstošie toņi. Dzive turpinājās.

Sāpes mani nemaz tik ļoti nemocīja. Vienkārši nevarēju pa­gulēt - un viss. Biju pat apmierināts, ka nevaru pagulēt. Bet galvā valdija tukšums, liels tukšums. Kā cilvēks, kuru nekad nav mocījis bezmiegs, kurš var aizmigt, vienalga kur (piemēram, sēžot prezidijā vai teātri), biju mazliet pārsteigts par šo naksnigo nomoda stāvokli, bet, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, tas šķita man patīkams un viegls. Sapratu, ka neguļu tādēļ, ka ar visu savu būtību izbaudu kopš bērnības sen aizmirsto visaptverošo dvēse­les labsirdibu.

«Dīvaina gan ir tā dzive!» es domāju, gulēdams teltī un juz­dams krūtīs kamolu no lielā izsmēķēto cigarešu daudzuma.

«Visi bērni piedzimst romantiski, sapņaini un tiri, visi kā viens. Gn visi kā viens dzīvo sirsnīgi labsirdīgā dvēseles stāvoklī. Bet pēc tam pamazām sirsnīgā labsirdība pazūd uz visiem laikiem, to nomaina vai nu uzvaroši rēcieni, vai uztraucošas notis, kas mainās ar gādīgu klukstēšanu. Cilvēki sāk aizmirst, kas ir sirsnī­ga dvēseles labsirdība. Bet pēc tam to pat vairs neatceras. Aizmirst pavisam… reizē ar bērnibu. Aizmirst tādēļ, ka uz tīro bērna dvēseli, kas spēj dzīvot brīnišķīgi sirsnigā labsirdībā, sāk kaut kas iedarboties, iedarboties neatkarīgi no vecākiem, pie tam iedarboties tik spēcigi, ka drīz vien no bērnu acīm zūd pārsteidzoši pievilcīgā sajūsma par dzīvi! Gn kāpēc tā pazūd? Kas gan tā ietekmē bērnus? Tās ir mūsu domas, mūsu - pieau­gušo cilvēku domas un… mūsu apdzisušās, no dzives melno domu pasaulē nogurušās acis, kurās uz visiem laikiem zudusi sajūsma par to, ka mums ir tas gods dzīvot šajā pasaulē.»

Mani pārņēma sirsnīga dvēseles laimība. Pataustīju savu guļammaisu, tas bija ērts un silts. Pataustīju blakus guļošo, krā­cošo Seļiverstovu - viņš likās man labs un tuvs. Lai atkal izietu uzsmēķēt, uzvilku savas tatāru galošas ar smailajiem purniem - tās bija mikstas un ērtas.

Gz rīta pusi puiši sāka list ārā no telts, lai pačurātu. Aizkustināts skatījos uz viņu saspringtajām mugurām un klausijos urdzošajās skaņās. Ejot atpakaļ uz telti, visi teica vienu un to pašu:

- Cik labi palika! Visu nakti cietos! Šef, vai tu jau?

Pēc tam viņi ielīda telti, lai uz rita pusi sarīkotu tādu krākšanas koncertu, kas šeit, Tibetā, nedarītu kaunu lielajai Krievijai. Cauri šai kakofonijai lauzās strautiņa urdzēšana.

No rīta atkal neko neēdu. Bet sajūta bija laba, lai gan jutos ļoti, ļoti noguris. Bet tas bija patīkams nogurums, nogurums, kas nespiež sirdi. Jutu, ka manu grēcīgo ķermeni tā ir satricinājis Nāves Ielejas saspiestais laiks, ka tas viss dūca, bet bija patīkami. Pat sāpes vēdera apvidū šķita patīkamas.

Kamēr visi kārtojās, es piegāju pie strautiņa un iemērcu tajā rokas. Aukstais ūdens glāstīja pirkstus. Ūdenī varēja just dzīvību.

-   Ūdens! - aizkustināts noteicu.

Piramīdu grēda

Bet pēc tam mēs atkal gājām uz priekšu. No slodzes man sametās tumšs acu priekšā, bet es piespiedu sevi iet uz priekšu. Driz vien es apradu ar šo stāvokli un sāku uzmanīgi raudzities apkārt.

-   O! - pēc neilga laika iesaucos.

Manā priekšā pavērās piramidu grēda.

-   O! - es atkārtoju.

-   O! - piebalsoja aiz manis soļojošais Ravils.

-    Ko jūs tur o-oiniet? - no aizmugures atskanēja Rafaela Jusupova balss.

-   Nu re, kur, neredzi, vai?! - Ravils parādīja uz piramidu grēdu.

-   Redzu jau, redzu. Te pat nav jāšaubās, ka šīs piramidālās konstrukcijas ir mākslīgi veidotas.

-     Teikšu jums, Rafael Gajazovič, - sarunā iesaistījās Seļiverstovs, - ka te viss ir mākslīgs, pilnīgi viss. Jūs, Rafael Gajazovič, esat Dievu Pilsētā! Te, saprotiet, jāsoļo ar augsti paceltu galvu un jāskatās uz visām pusēm, nevis zem kājām. Tā var izslāt cauri Dievu Pilsētai un neko citu, izņemot akmeņus, neieraudzīt.

-    Nu atvainojiet, Sergej Anatoļjevič, - Rafaels Jusupovs saskaitās, - ejot jūs visu laiku aizsedzat skatu ar savu pēcpusi.

-   Tad nevajag list tik tuvu, - Seļiverstovs atcirta. - Vajag atkāpties no manas pēcpuses. No attāluma tā liksies mazāka.

-   Paldies, Sergej Anatoļjevič, par padomu, ņemšu vērā, - mākslotā nopietnibā teica Rafaels Jusupovs. - Tikai nevajag ejot tā strauji apstāties, tā ka gribot negribot man jūsu pēcpusei, Sergej Anatoļjevič, ir jāuzgrūžas.

-   Bet, ja jūs, Rafael Gajazovič, ieturēsiet lielāku atstarpi, tad jūs vienmēr paspēsiet pamanīt, kad tā pēcpuse ir apstājusies.

-   Kāda pēcpuse?

-   Mana. - Seļiverstovs aizgriezās.

Bet piramidu grēda patiesi bija iespaidīga, skaidri izceldamās uz dzeltenīgo un lēzeno Tibetas pakalnu fona. Piecas milzīgas vienāda augstuma (tā ap trīssimt metru) dažādas piramidālas konstrukcijas stāvēja vienā rindā, bet sestā, kas vairāk līdzinājās eksotiskai pilij, stāvēja mazliet attālāk.

Apsēdos kalna nogāzē un sāku zimēt. Pieķēru sevi pie domas, ka vairs nedomāju par ieraudzīto piramidālo kompleksu mēr­ķi, - biju sev jau atzinies, ka tik un tā neko nesaprotu un… diezin vai sapratīšu. Dvēselē valdīja tikai sajūsma par seno cilvēku prātu.

Trīs Tibetas sievietes

Kad kārtējo reizi pacēlu galvu no piezīmju burtnīcas, pēkšņi tepat pavisam tuvu ieraudzīju trīs tibetietes nacionālos tērpos, kā no gaisa nokritušas. Visapkārt bija līdzena un labi pārskatā­ma ieleja, un neieraudzīt viņas es tālumā nekādi nevarēju.

Tibetas sievietes pamanīja mani un, pienākušas tuvāk, sāka ar interesi pētīt. Pēc tam viņas pienāca dažu soļu attālumā un, cenšoties ieskatīties manā piezīmju burtnīcā, sāka kaut ko ap­spriest.

- Po-po-po-po-po-po. - Es, protams, neko nesapratu.

Pienāca Ravils ar pavadoni Tatu. Palūdzu, lai Tatu paskaidro man situāciju, kā viņas te nokļuvušas. Tatu iztaujāja sievietes un teica:

-   Re, tur ir milzigs akmens. - Viņš parādija ar roku. - Aiz tā ir lidzena vieta, kur sievietes skaitījušas lūgšanas. Viņas bija aiz akmens, tāpēc parādijās kā no gaisa nokritušas. Jūs viņas nevarējāt redzēt, jo viņas skaitīja lūgšanas guļus.

-    Bet kāpēc šīs sievietes skaitīja lūgšanas guļus? - es pajautāju.

-Tā vajag, - atbildēja Tatu. - Vēl vairāk, viņām šeit jāskaita lūgšanas slapjā apģērbā.

-   Kāpēc?

-   Tā vajag.

-   Dīvaini.

Paskatījos uz Tibetas sievietēm. Viņu tērpi patiešām šķita mitri, bet pieiet klāt un pataustīt bija neērti.

-   Tatu, es gribētu…

Tajā brīdi viena no sievietēm skaļi pasauca Tatu un jautāja kaut ko, mani pārtraucot.

-   Ser, viņa grib zināt, ko jūs tur zīmējat.

-   Es zīmēju, lūk, to piramīdu grēdu. - Pamāju ar roku uz piramīdu pusi.

-   Bet kāpēc viņš to zīmē? - tibetiete vaicāja Tatu, rādidama uz mani.

-   Nu… man tas ir interesanti.

-    Bet kāpēc viņš zīmē sausā apģērbā? - Tibetiete atkal parādīja uz mani.

-   Nu… tā, - es noburkšķēju.

Tibetas sievietes sāka par kaut ko vētraini apspriesties.

-   Ko viņas tur runā? - vērsos pie Tatu.

-   Viņas ir pārsteigtas, ka baltais cilvēks ir pievērsis uzmanību šiem tibetiešiem svētajiem kalniem un pat zīmē tos. Viņas domā, ka zimēt šos kalnus ir gandrīz tas pats kas pielūgt šos svētos kalnus. Bet viņas gribētu, lai jūs, ser, zīmētu slapjā apģērbā, - Tatu paskaidroja.

Faktu, ka vajadzētu slapjā apģērbā sēdēt te, aukstajā vējā, un zīmēt, es uztvēru bez sajūsmas, bet tas man šķita interesanti. Pēc mana lūguma Tatu izvaicāja Tibetas sievietes par šo tēmu.

-   Lieta tā, - Tatu teica pēc daudznozīmīgas pauzes, - ka šie kalni pieder Ūdenim.

-Kam?

-   Ūdenim.

-   Kā tā?

-   Tā teikts Tibetas leģendās. Šis sievietes katru gadu nāk uz šejieni, lai pielūgtu svētos kalnus, kā viņām kādreiz vēlējis darīt Tibetas mūks. Sākumā viņas iet, lūk, pie tā strauta, apguļas tajā ar visu apģērbu, pēc tam pieiet pie tā akmens, noguļas zemē un ilgi skaita šiem svetajiem kalniem adresētu lugšanu, - skaidroja Tatu.

-M-m-m… Tatu, pavaicā - vai viņas pielūdz tieši šos kalnus? - Es parādīju uz piramīdu grēdu.

Kad Tatu pavaicāja par to, sievietes sāka priecigi māt ar galvu.

-   M-m-m… Tatu, pajautā - kāda ir šīs lūgšanas būtība?

-    Lūgšanas būtību var izteikt divos vārdos… - Tatu pēc izvaicāšanas atbildēja.

-   Ar kādiem vārdiem?

-   I-i-i… Viņas pielūdz Ūdens Sirdi.

Ūdens Sirds

Krūtīs kaut kas ietrīsējās, sakot priekšā, ka tas ir ļoti svarigi. Saņēmos, paskatījos uz Tatu un teicu:

-   Tatu, pavaicā, kā viņas sauc šo piramīdu grēdu.

Tatu pavaicāja, rādidams ar roku. Viena no sievietēm pienā­ca man tuvāk, uzmanīgi nopētīja, pacēla skatienu uz piramīdu grēdu un klusā balsi atbildēja:

-   Mēs šos svētos kalnus saucam par Ūdens Sirdi.

-    Tad tā ir Ūdens Sirds? - Es atkal parādīju uz piramīdu grēdu.

-   Jā, - atbildēja Tibetas sieviete.

-   Kāpēc? - es iesaucos.

-   Tā teikts leģendās.

-   Nu, bet kāpēc? - es nelikos mierā.

-   Nezinu, - atskanēja atbilde.

-   Nu, bet tomēr? - biju jau pavisam izmisis.

-   Nezinu, - atskanēja atbilde.

Piecēlos, atvadām pamāju sievietēm ar roku, piegāju pie strauta, iebridu lidz ceļiem un ilgi stāvēju aukstajā Tibetas ūdenī.

Iznācis no ūdens, piesēdos akmeņainajā krastā un, neizpro­tami satraukts, ar rokām pārbraucis šlapjajām kājām, sāku skatīties uz piramīdu grēdu, kuru sauc … par Ūdens Sirdi. Manas domas, neraugoties uz ārkārtīgo nogurumu pēc INāves Ielejas apmeklējuma, sarosījās un sāka dancot pa galvu, cenšoties rast jel kādu atminējumu. Domas traucās te vienā virzienā, te pavisam citā, te atkal citā, bet katru reizi atdūrās pret kaut kādu šķērsli un atgriezās atpakaļ, skumji liecinot, ka risinājums nav atrasts. Bet es jutu, ka šajā eksotiskajā vārdu savienojumā «Ūdens Sirds», ar kuru apzīmēja… senās piramidas, slēpjas kaut kas ļoti svarīgs, ļoti, ļoti svarigs.

Sasprindzinājos, sasprindzinājos un atkal sasprindzinājos, spiežot darboties savu domāšanas aparātu. Cln pēkšņi sma­dzenēs uzplaiksnīja atmiņas par Dēmonu ezeru (Rakšasu) un svēto ezeru (Manosarovaru), un domu vilnis ap tiem sagriezās

ātri un viegli. Atcerējos savus prātojumus par ūdens dzīvības for­mām, par to, ka ūdens kā informatīvi ietilpīga substance spēj nest sevī dzīvību - ūdens dzīvību, mums nezināmu un nesapro­tamu, bet eksistējošu, tai skaitā mūsos pašos, jo mūsu ķermenī ir 75-90% ūdens.

Manas domas jau kā trakas vērpās ap hipotēzi par ūdens dzīvības formām, it kā dodot mājienu, ka atminējums jēdzienam «Ūdens Sirds» ir tieši tur un ka… ka…

Aiz noguruma nodūru galvu. Nāves Ieleja - Lielā Nāves Ieleja - bija pilnigi izsmēlusi manus spēkus. Man vienkārši vairs nebi­ja spēka domāt tālāk. Biju noguris, ārkārtīgi noguris, un šis nogurums apstādināja mani pie paša atminējuma. Tikai vārds «matrica» kā uzplaiksnījums ielauzās apziņā un tūdaļ arī izdzisa, it kā čukstēdams, ka «Ūdens Sirds» atminējums ir saistīts ar šo vārdu. Bet nogurums… Šis ārkārtigais nogurums… pēc Nāves Ielejas…

Paies trīs gari gadi… Pa šo laiku būšu skatījies acīs daudziem jo daudziem slimniekiem un sasprindzinājis savas smadzenes, gribēdams savas apziņas dzīlēs atrast jel kādu glābiņa iespēju, jel kādu cerības stariņu… Bet domas, šis visuresošās domas reizi pēc reizes liks atgriezties pie šīs Tibetas ielejas, no kuras labi bija saskatāma piramīdu grēda ar nosaukumu «Ūdens Sirds», un es pārmetīšu sev, ka toreiz, no Tibetas ūdens slapjām kājām stāvot tur, nepietika spēka izdomāt lidz galam… tikai izdomāt līdz galam…

Tagad viss ir citādi. Tagad jau ir izveidots ūdens Alloplants. Tagad man ir vieglāk skatities cilvēkiem acīs. Bet šie trīs gadi ir pagājuši, un reizē ar tiem aizgājuši ari to cilvēku likteņi, kuriem es būtu varējis palīdzēt, ja… toreiz man būtu pieticis spēka izdomāt līdz galam.

Bet toreiz, kad stāvēju iepretim piramīdu grēdai ar dīvaino nosaukumu «Ūdens Sirds», es tikai pataustiju savas slapjās kājas, pamiņājos un, pagriezies apkārt, gāju uz priekšu. Pierasti sāpēja kuņģis, sviežot no manis laukā dzīves laikā uzkrāto negatīvo enerģiju. Bet kājas bija kā no vates… slapjas kājas. Sakopodams visu savu gribasspēku, es kustināju šīs slapjās kājas, nesaprotot, ka šīs kājas, tāpat kā viss mans ķermenis, sastāv galvenokārt no ūdens un ka šīm kājām, iespējams, nemaz negribas iet prom no šejienes - no vietas, kur atrodas visu Ūdeņu Sirds, tai skaitā manējā, manu kāju… manu slapjo kāju ūdens sirds. Slapjās kājas nožūs un kļūs sausas… nebūs vairs ūdens, kas apskalojis tās… pašā Ūdens Sirdī.

Kājas patiešām driz vien kļuva sausas. Tās nesa mani uz priekšu, tālāk un tālāk - uz vietu, kur atradās mīklainā Milarepas ala.

Daua Tencings (šerpa)

17. nodala

MILAREPAS ALA

-   Šef, kājas kā no vates, vai ne? - pīppauzē vaicāja Seļi­verstovs.

-    Ir jau sausas… - es skumji atbildēju, radidams Sergejā Anatoļjevičā pilnīgu neizpratni.

Sešskaldnu monolīts

*

Atkal devāmies tālāk. Drīz vien pavadonis Tatu mani pasauca no aizmugures.

-   Ko? - Pagriezu galvu un apstājos.

-   Ser, vai redzat uz nogāzes to mazo klosteri?

-   Jā, redzu.

-   Tur ir Milarepas ala.

-   Oho!

Rāpāmies augšup pa nogāzi un pēc dažām minūtēm bijām tikuši līdz Milarepas klosterim. Klosteris bija pavisam neizskatīgs un vairāk atgādināja šķūni, nevis klosteri.

-   (Jn kur tad ir ieeja alā? - Seļiverstovs bija apjucis.

-   Klostera iekšienē, - paskaidroja Tatu.

-  Cln kas ir tas? - Parādīju uz milzīgu akmens monumentu, kas bija augstāks par klosteri, un tam bija precīza sešskaldņa forma.