ERNSTS MULDAŠOVS

NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES

Himalaju zinātniskās ekspedīcijas sensacionālie rezultāti

AVOTS 2002

No krievu valodas tulkojusi Vija KALNIŅA

Mākslinieks Uldis BALTUTIS Uz vāka Ilgvara GRADOVSKA fotogrāfija

© E. Muldašovs, 2002 © V. Kalniņa, 2002 © U. Baltutis, 2002 © I. Gradovskis, 2002

Es esmu tipisks zinātnieks-pētnieks, un viss mans zinātnieka mūžs ir veltīts cilvēka audu uzbūves un bioķīmijas pētījumiem, kurus vēlāk esmu izmantojis, strādājot ar transplantātiem acu un plastiskajā ķirurģijā. Man nepiemīt slieciba filozofēt. Es jūtos slikti tādu cilvēku sabiedrībā, kurus nodarbina domas par viņ­sauli, ekstrasensoriku, buršanos un tamlīdzīgām dīvainībām. Katru gadu veikdams 300 līdz 400 sarežģītu operāciju, esmu pieradis zinātnisko pētījumu rezultātus vērtēt pēc konkrētiem un skaidriem parametriem: redzes asuma, sejas konfigurācijas utt. Turklāt esmu komunistiskas valsts produkts un — gribot negri­bot-tiku audzināts ateisma un Ļeņina slavināšanas gaisotnē, lai gan nekad no visas sirds neticēju komunistiskajiem ideāliem. Reliģiju apguvis netiku.

Tāpēc man nudien nevarēja ienākt prātā, ka pienāks laiks un es no zinātniskā viedokļa risināšu pasaules uzbūves, antropoģe- nēzes un reliģijas filozofiskās izpratnes problēmas.

Viss sākās ar parastu, savā ziņā ikdienišķu jautājumu: kāpēc cilvēki skatās viens otram acīs? Mani šis jautājums ieinteresēja tieši kā oftalmologu. Sākot pētījumus, mēs driz vien izstrādājām datorprogrammu acu ģeometrisko parametru analīzei. Šo oftal­moloģijas virzienu nosaucām par oftalmoģeometriju. Mums izde­vās atrast daudz vērtīgu oftalmoģeometrijas izmantošanas iespēju cilvēka personības identificēšanā, tautības noteikšanā, psihisko slimību diagnostikā utt. Bet visinteresantākais bija tas, ka, izana­lizējot visu uz Zemes mītošo rasu pārstāvju fotogrāfijas, mēs iz­skaitļojām cilvēka vidēji statistiskās acis. Tās piederēja tibetiešu rasei.

Tad, matemātiski tuvinot citu rasu acis vidēji statistiskajām acīm, aprēķinājām cilvēces migrācijas ceļus no Tibetas, un tie dī­vainā kārtā saskanēja ar vēstures faktiem. Bet pēc tam uzzinājām, ka ikviena Tibetas un Nepālas tempļa vizītkarte ir lielas, nepa­rasti veidotas acis, kas noraugās uz Zemi. Pēc oftalmoģeometri­jas principiem matemātiski apstrādājot šo acu attēlus, mums iz­devās noteikt to īpašnieka izskatu, kas izrādījās visnotaļ neparasts.

"Kas tas ir?" es domāju. Sāku studēt austrumu literatūru, bet nekas tamlīdzīgs tur nebija aprakstīts. Tolaik es pat iedomāties nevarēju, ka Indijā, Nepālā un Tibetā šis neparastais cilvēka por­trets uz lamām un svami atstās tik satriecošu iespaidu, ka viņi, ieraudzījuši zīmējumu, izsauksies: "Tas ir Viņš!" Tolaik man ne prātā nenāca, ka šis attēls kļūs par ceļvedi mūsu hipotētiskajos atklājumos par cilvēces dižāko noslēpumu - tās genofondu.

Loģiku es uzskatu par visu zinātņu karalieni. Visu savu zināt­nieka mūžu es izmantoju loģisko pieeju, izstrādājot jaunas ope­rācijas un jaunus transplantātus. Arī tajā reizē, kad mēs devā­mies zinātniskā ekspedīcijā uz Himalajiem, līdzi ņemot iepriekš­minēto neparastā cilvēka attēlu, es nolēmu izmantot sev tik ieras­to un vienkāršo loģisko pieeju. Ziņu un faktu juceklis, ko ekspe­dīcijā guvām no lamām, guru un svami, no literatūras un reli­ģiskajiem avotiem, ar loģikas palīdzību sāka izkārtoties secīgā ķēdītē un arvien vairāk un vairāk ļāva apzināties, ka uz Zemes pastāv sava veida dzīvības apdrošināšanas sistēma - Cilvēces genofonds, ko, iekonservējot somati stāvoklī, dažādu civilizāciju ļaudis glabā dziļā zemzemē. Mums pat izdevās atrast vienu no šīm alām un iegūt ziņas par tā dēvētajiem īpašajiem cilvēkiem, kuri turp dodas katru mēnesi.

Kā iepriekšminētais zimējums palīdzēja? Vienkārši - ipašie cilvēki ir redzējuši un redz zemzemē neparasta izskata cilvēkus. Un viņu vidū ir arī tāds, kas līdzīgs cilvēkam, kurš attēlots mūsu zīmējumā. Tieši viņu godbijīgi dēvē "Viņš". Kas ir šis Viņš? Es ne­varu precīzi atbildēt, bet domāju, kas Viņš ir Sambalas cilvēks.

Lai gan esmu racionāls zinātnieks praktiķis, šobrīd es pilnībā ticu Cilvēces genofonda esamībai. To nosaka loģika un zinātniskie fakti. Taču vienlaikus arī esmu sapratis, ka mūsu ziņkārībai nav lielas vērtēs un mums atļauts tikai pavērt liela noslēpuma priekškaru, bet aptaustīt un nofotografēt iekonservētos cilvēkus diezin vai tuvākajā nākotnē izdosies. Kas mēs esam? Pagaidām vēl nesaprātīgi bērni, salīdzinot ar visaugstāko Zemes civilizāciju - lemūriešiem, kas Cil­vēces genofondu radījuši. Turklāt Cilvēces genofonda likme ir pārāk augsta - būt par jaunu sākotni globālas katastrofas vai uz Zemes esošās civilizācijas pašiznīcināšanās gadījumā.

Vēl mums izdevās saprast vārda "āmen" jēgu - to mēs sakām katru reizi, kad pabeidzam lūgšanu. Siš vārds radīts tā dēvētajā pēdējā SoHm vēstījumā. Noskaidrojās, ka mūsu, piekto civilizā­ciju bloķē no Tās Pasaules zināšanām, tāpēc mums jāattīstās pat­stāvīgi. Pēc tam es sapratu, kas ir Izredzēto, piemēram, Nostradama, Helēnas Blavatskas, .zināšanu avots, - viņiem izdevās pārvarēt SoHm principu un iziet Vispārējā informatīvajā laukā, t.i., Tās Pasaules zināšanās.

Šai grāmatai ir četras daļas. Pirmajā daļā es īsi runāju par pētnieciskās domas loģiku, sākot ar jautājumu, kāpēc mēs ska­tāmies cits citam acīs, - un beidzot ar tā cilvēka izskata analīzi, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām.

Grāmatas otrā un trešā daļa veltīta faktu materiālam, kas eks­pedīcijas laikā tika savākts no lamām, guru un svami, un galve­nokārt atstāstīts kā sarunas ar viņiem. Dažās nodaļās es pieļauju atkāpes, analizējot literatūras avotus (Helēnas Blavatskas un citus darbus), kā ari atbildu uz dažiem jautājumiem, piemēram, kas bijis Buda un kādas civilizācijas pastāvējušas uz Zemes pirms mums.

Grāmatas ceturtā daļa ir vissarežģītākā un veltīta apzināto faktu filozofiskai izpratnei. Šeit lasītājs atradīs daudz interesantu pār­domu par Cilvēces genofondu, noslēpumaino Šambalu un Aharti, cilvēku mežonīgumu, negatīvo Krievijas auru, kā ari par labestī­bas, mīlestības un ļaunuma nozīmi cilvēka dzīvē.

Godīgi sakot, es pats pabrīnījos, ka grāmatu pabeidzu ar šādu pirmajā brīdī šķietami vienkāršu un pašsaprotamu jēdzienu ana­līzi kā labais, ļaunais un mīlestība. Taču tieši pēc šīs analīzes bei­dzot sapratu, kāpēc visas pasaules reliģijas vienā balsī runā par labestības un mīlestības nozīmīgumu. Tieši pēc šīs analīzes es sāku patiesi cienīt reliģiju un patiesi ticēt Dievam.

Uzrakstot šo grāmatu, es droši vien dažos jautājumos esmu kļūdījies, bet citos, visdrīzāk, jau man ir taisnība. Mani draugi un ekspedīcijas locekļi (Valērijs Lobankovs, Valentīna Jakovļeva, Sergejs Seļiverstovs, Olga Išmitova, Veners Hafarovs) bieži man nepiekrita, apstrīdēja un laboja manu viedokli. Ļoti palidzēja eks­pedīcijas ārzemju dalībnieki: Šeskands Ariels, Kirams Budača- raija (Nepāla), doktors Pasriča (Indija). Ikviens no viņiem ir de­vis savu ieguldījumu mūsu kopīgajā darbā. Lielu paldies es gribu pateikt arī Maratam Fathlislamovam un Anasam Zaripovam, kuri apgādāja mani ar literatūru un palīdzēja to analizēt grāmatas tapšanas laikā.

Taču man šķiet, ka šī ir tikai pirmā grāmata par šo tematu.

Pētījumi turpinās.

Ernsts Muldašovs ir izgudrojis ķirurģisku biomateriālu - allo- plantu, ar kuru iespējams ārstēt slimības, ko agrāk uzskatīja par nedziedināmām (redzes nerva atrofija, diabētiskā retinopātija, pigmentiskais retinīts u.c.). Alloplanta atklāšana pavēra reģene- ratīvās, t.i., tādas ķirurģijas iespējas, kad notiek paša cilvēka audu audzēšana.

Ernsts Muldašovs ir ievērojams krievu zinātnieks ar pasaules slavu. Viņš ir izstrādājis vairāk nekā 70 jaunu acu un plastisko operāciju, izstrādājis un ieviesis praksē 58 alloplantu veidus. Publicējis aptuveni 300 zinātnisku darbu krievu un ārzemju presē, saņēmis 52 patentus Krievijā, ASV, VFR, Francijā, Šveicē un Itālijā. Viņa darbi apbalvoti ar starptautisko izstāžu zelta me­daļām. Viņš lasījis lekcijas un demonstrējis operācijas 40 pasau­les valstīs. Katru gadu viņš veic 300 līdz 400 sarežģītu operāciju.

Zinātnieka interese par cilvēces izcelsmes problēmu nav ne­jauša. Būdams zinātnieks ar plašu redzesloku, Ernsts Muldašovs sāka analizēt cilvēka enerģētikas medicīniskās problēmas filo­zofiskā un vispārcilvēciskā aspektā, kas izvērtās zinātniskā pētījumā par cilvēces izcelsmes noslēpumaino problēmu. (Jn no šī filozofiskā un sensacionālā traktāta jau gūti tieši, praktiski secinājumi, kas izmantoti principiāli jaunās ārstēšanas metodēs.

Ernstam Muldašovam piemīt oriģināla domāšana un prasme vienkāršā un saprotamā valodā izklāstīt sarežģītas zinātniskas problēmas. Grāmata "No kā mēs esam cēlušies" rakstīta kā daiļ­literatūras sacerējums, lai gan savā būtībā ir zinātnisks darbs. Tas ieinteresēs gan plašu lasītāju loku, gan speciālistus.

R. Nigmatuļins,

medicīnas zinātņu doktors, profesors

Domāju, ka šī grāmata lasītājiem būs visai neparasta: manuprāt, latviešu valodā līdz šim nav tulkots pasaules mēroga zinātnieka uzrakstīts darbs, kurš galvenokārt ir attiecināms uz sfēru, kuru pie­ņemts saukt par ezoteriku. Šīs grāmatas autors profesors Ernsts Muldašovs ir medicīnas zinātņu doktors, kurš vada Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru, ir daudzu starptautisku zinātnisku bied­rību un akadēmiju loceklis, pāri par 70 principiāli jaunu operāciju izstrādātājs (tai skaitā pirmais pasaulē veiksmīgi veicis acs trans­plantāciju), ir saņēmis ap 50 dažādu valstu patentus, tai skaitā ASV, Francijā un Šveicē. Ķirurgs, kurš praktiski katru dienu veic vismaz vienu operāciju. Lasot šo grāmatu, lasītājs varēs sekot zinātnieka domai, kurš no sava tīri profesionālā darba problēmām loģisku spriedumu un analīzes ceļā nonāk pie pētījumiem, kurus ari pie mums daudzi ar nicīguma pieskaņu balsi apzimē ar vārdu "mis­tika". Tie ir ļoti nozīmīgi esības jautājumi - kas patiesībā ir cilvēks, kāda ir cilvēka un visas cilvēces evolūcijas dziļākā būtība, vai mūsu civilizācija ir pirmā uz šīs planētas utt.?

Profesora Ernsta Muldašova un viņa līdzstrādnieku ikdienas pētnieciskais un praktiskais darbs acu izpētē viņus pamazām aizved pie izpratnes par acu un to formas fundamentālo nozimi.

Vispirms viņi konstatē, ka, sākot no četru gadu vecuma, acs radzenes diametrs ir absolūts lielums (10 0,5 mm) jebkuram cilvēkam. Savukārt acu plakstiņu formas pētījumi dažādās pa­saules daļās rada hipotēzi, ka tā ir iespējams noteikt mūsu civi­lizācijas tautu pārceļošanas gaitas. Tas autoram un viņa līdzstrād­niekiem ļauj secināt, ka nepieciešams organizēt speciālu eks­pedīciju. Tās laikā viņi Indijā un Nepālā tiekas ar zinātniekiem, filozofiem, arī Nepālas un Tibetas jogiem. Šis sarunas, to analīze un ekspedīcijas gaitā redzētais viņus aizved aizvien tālāk no akadēmiskajā zinātnē pieņemtajām shēmām. Kā jau teicu, viņi nokļūst pie problēmām, ko apskata ezoteriskajā literatūrā: par atlantu civilizāciju (par Atlantīdu dzirdējuši būs daudzi), par tās iepriekšējo - lemūriešu civilizāciju (Lemūrijas vārds droši vien daudziem būs pavisam svešs). (Jn dodas pārbaudīt hipotēzi par vienu no lielākajiem Austrumu glabātajiem noslēpumiem: par apslēptās alās somati (citā transkripcijā - samadhi) stāvoklī mītošiem iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem - Cilvēces genofon- du -, kuru uzdevums globālas katastrofas gadījumā ir atjaunot cilvēci. Ari par somati stāvokļa iespējamo saistību ar torsionu laukiem (par šo jauno fizikas teoriju Latvijā pēdējos gados ir lauzts daudz šķēpu). Taču nevēlos atņemt lasītājam prieku pa­šam līdzdzīvot autora uzskatu evolūcijas ceļam. Varbūt arī ne visur viņam piekrist.

Daļā sabiedrības valdošais skeptiskais uzskats par ezoterikas problēmām, tai skaitā par tā sauktajām ekstrasensorajām (ārpus- jutekļu) parādībām, balstās uz argumentiem, ka pirmām kārtām šīs parādības novērojamas neregulāri, tātad nav atkārtojamas. Bet atkārtojamību var panākt tikai tad, ja nodrošina pilnīgi vienā­dus visus parādibu ietekmējošos apstākļus. Taču, kamēr parādību neesam izpētījuši, nevaram skaidri zināt visus apstākļus, kuri to ietekmē. Nākamais arguments: daudzi runā un raksta par "mis­tiskajām" parādībām, lai pievērstu sev uzmanību, jo jūtas pārāk neievērojamas, pārāk ikdienišķas personības. Tas nereti tik tie­šām tā ari ir. Bet tādā gadījumā īpaši nopietni jāizturas pret to, ko par šiem jautājumiem raksta ievērojams zinātnieks - viņam nav motivācijas melot. Tieši otrādi, rakstot nepatiesību, viņš kolēģu vidū var pilnīgi zaudēt autoritāti. Vēl vairāk, jau izteikšanās par šādiem jautājumiem nozīmē nostāties pret vairākuma viedokli. Tas nozīmē, ka zinātnieks par "mistiskiem" jautājumiem raksta, tikai ļoti nozīmīgu apsvērumu vadīts.

Jau teicu, ka latviešu valodā nav ievērojamu zinātnieku uz­rakstītu grāmatu par jautājumiem, kuri iziet ārpus akadēmiskās zinātnes tēmām un iedziļinās mistikas problēmās. Taču pasaulē kopš 80. gadiem, bet īpaši pēdējās desmitgades laikā, šādiem jautājumiem grāmatas veltījuši kā rietumu, tā austrumu zināt­nieki. Nosaukšu tikai dažas no šādām grāmatām: Viljams Tillers. "Zinātne un cilvēka transformācija. Smalkās enerģijas, mērķ­tiecība un apziņa", Ričards Tompsons. "Mehānistiskā un nemehānistiskā zinātne", Ervīns Lašlo. "Piektais spēks. Matērija, gars un dzīvība - jauno zinātņu vīzija". Rodas jautājums: kādi ir cēloņi tam, ka profesionāli zinātnieki vairs neievēro nerakstīto zinātnes likumu - izteikties un rakstīt tikai par savu konkrēto specialitāti. Manuprāt, tam ir daudz iemeslu. Viens no tiem ir akadēmiskās zinātnes konservatīvisms - tā visai bieži ilgi un centīgi izliekas neredzam sabiedrībai aktuālas problēmas. (Jn viena no tādām problēmām, kas eksistē pat ne gadu simtiem, bet gan gadu tūk­stošiem, ir jautājums par ekstrasensorajām parādībām: gaišre­dzību, gaišdzirdību, nākotnes paredzēšanu, telekinēzi (priekš­metu pārvietošanu ar domu palidzību), levitāciju (cilvēka spēju zināmos apziņas stāvokļos atrauties no zemes un noturēties gaisā) utt., u. tml. Par to, ka zinātnieku vairākums izliekas nere­dzam šo problemātiku, jau 19. gs. beigās ar rūgtumu un pat ironiju rakstīja ievērojamais ASV filozofs un psihologs Viljams Džeimss. Turklāt tā ir arī vilšanās sabiedrības attīstības ten­dencēs - tam, ka visumā cilvēce arvien vairāk tehnokratizējas un attālinās no dabiskās vides. Skatoties nākotnē, ir diezgan skaidri redzams, ka, turpinot līdzšinējo ceļu, pasauli diezgan drīz sagaida ļoti nopietnas, pat neatrisināmas problēmas: neatjauno­jamo enerģētisko resursu izsīkšana un ar to saistītās varbūt ne­atgriezeniskās klimata izmaiņas. Arvien pastāvošā milzīgā atšķi­rība starp pasaules bagātākajām un nabadzīgākajām valstīm (šī atšķirība, šķiet, pat palielinās, nevis samazinās) arī pastiprina atšķirīgu pasaules uztveri, vērtību skalu un no tā izrietošos dažā­dos dzīves modeļus. Tas īpaši spilgti izpaudās 2001. gada 11. sep­tembra traģiskajos notikumos Ņujorkā un Vašingtonā. Patiesi jū­tot lidzi bojā gājušajiem un viņu tuviniekiem, tai pašā laikā va­ram uzdot sev ari nopietnus, kaut varbūt nedaudz neparastus jautājumus. Piemēram, ja tiešām eksistē tā sauktās smalkās enerģijas, tātad arī domu tēli (egregori), - vai tad zināmā mērā ASV sabiedrība ar savām "action" filmām un līdzīgiem "mākslas darbiem" smalkajā pasaulē nav pati radījusi cēloņus, kuri beigu beigās noveda mūsu, fiziskajā pasaulē pie šādas traģēdijas? (Jn vai tālākā notikumu attīstība pasaulē, piemēram, iespējamais bioloģiskais karš, galu galā nenovedīs pie mūsu civilizācijas pašiznīcināšanās un vai tad Ernsta Muldašova pieminētais Cilvēces genofonds tiešām nebūs vienīgais glābiņš? Protams, šāda tipa jautājumus ir vieglāk uzdot nekā rast uz tiem atbildes. Taču atbildes uz esības dziļākajiem jautājumiem meklēt tikai akadēmiskās zinātnes ietvaros man šķiet bezcerīgi: ir jāuzdro­šinās paplašināt pētāmo parādību un metožu loku, un šī grāmata lieliski palidz visai nepierasti paskatities uz daudziem it kā neap­strīdamiem priekšstatiem. Tiesa, arī tā uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu. Bet varbūt tieši tas ir labi?

2001. gada oktobrī

Andris Buiķis,

profesors, habilitētais matemātikas doktors,

akadēmiķis

ERNSTS MULDAŠOVS

NO KĀ Mēs ESAM cĒluŠies

Neparastās acis

uz budistu tempļa sienas Katmandu (Nepāla)

Ekspedīcijas dalībnieki no Krievijas: no kreisās - V. Lobankovs, V. Jakovļeva, E. Muldašovs, V. Hafarovs, S. Seļiverstovs

I dala

OFTALMOĢeometrija - jauns ceĻŠ cilvĒka izcelsmes pĒtĪjumos

1. nodaļa

Kāpēc mēs lūkojamies viens otram acīs?

2.  nodaļa

"Vidējās statistiskās acis" un cil­vēces migrācijas ceļi

3. nodaļa

Kas tās par acīm uz Tibetas tempļu sienām?

Veltījums maniem vecākiem

1. nodala

Kāpēc mēs lūkojamies viens otram acīs?

Man ir draugs. Viņa uzvārds - Lobanovs. Pēc dabas Jurijs Loba- novs ir kautrīgs, tāpēc sarunājoties bieži novēršas un lūkojas grīdā. Reiz es, būdams nevilšs liecinieks viņa sarežģītajai sarunai ar līgavu par kāzām, pievērsu uzmanību frāzei, ko izmeta puiša izredzētā:

- Jura, paskaties man acis! Kālab tu tā nodur skatienu, slēp no manis kaut ko, vai?

"Kāpēc viņa lūdz, lai Lobanovs paskatās viņai acīs?" es pie­peši iedomājos. "Droši vien puiša acīs grib izlasīt to, ko viņš ne­pateica vārdos…"

Cilvēka skatiens

Strādādams par oftalmologu, es katru dienu lūkojos cilvēkiem acīs. (Jn katru reizi pamanu, ka caur sarunbiedra acīm mēs spē-

jam uztvert papildu informāciju. Patiesi, cilvēki taču tik bieži saka: viņam ir baiļpilnas, milas pilnas acis, skumjas acis, priecī­gas acis utt.

Kādu informāciju mēs no acīm spējam uztvert? Šim jautāju­mam veltītu pētījumu neesmu atradis. Bet, lai rastu atbildi, es pats izdarīju divus eksperimentus.

Es palūdzu divus visnotaļ izglitotus cilvēkus apsēsties vienam pret otru un sarunāties, neatraujot skatienu no sarunbiedra kā­jām. Ja sarunas temats bija kāda sausa, maz emocionāla jautā­juma analīze, sarunbiedri tomēr varēja saprasties, lai gan abi izjuta diskomfortu, jo vēlējās palūkoties pretisēdētāja acīs. Bet, kolidz es pārvirzīju sarunu emocionālā gultnē, saruna ar notei­kumu skatāmies viens otram uz kājām eksperimenta dalībnie­kiem kļuva neizturama.

- Man sarunbiedra vārdu patiesums jākontrolē pēc viņa acu izteiksmes, - teica viens no eksperimenta dalibniekiem.

Abi izmēģinājuma dalībnieki uzsvēra, ka, skatoties sarun­biedra acīs, sarunas laikā jūtas komfortabli un labi saprotas, ap­spriežot gan emocionālus, gan sausi racionālus jautājumus. Pēc šī eksperimenta es secināju, ka papildu informācijas loma, ko gūstam no sarunbiedra acīm, ir pietiekami nozīmīga.

Otrajam eksperimentam izvēlējos ievērojamu aktieru, politis­ko darbinieku un zinātnieku attēlus un sagriezu tos trijās daļās:

piere, acis, mute un deguns. Tās bija Allas Pugačovas, Mihaila Gorbačova, Oļega Dāla, Arnolda Švarcenegera, Alberta Ein- šteina, Sofijas Rotaru, Vladimira Visocka, Leonīda Brežņeva un citu slavenību fotogrāfijas.

Pēc tam septiņiem cilvēkiem neatkarīgi citam no cita es pa­lūdzu pēc sejas pieres daļas noteikt, kas ir kurš. Visi eksperi­menta dalībnieki apjuka, un tikai vienā gadījumā pēc specifiskās dzimumzīmes viņi noteica, ka tā ir Mihaila Gorbačova piere.

Tikpat nenoteiktas bija atbildes, cenšoties noteikt attiecīgo personu pēc mutes un deguna daļas. Tikai viens no septiņiem atpazina Brežņeva muti, smiedamies, ka savulaik uz visu mūžu iegaumējis, kā viņš bučojies.

Pēc sejas acu daļas eksperimenta dalībnieki vairākumā gadī­jumu spēja noteikt, kas ir kurš, lai gan ne vienmēr tas izdevās

uzreiz. "Tas ir Brežņevs, tas - Visockis, tā - Pugačova…" teica pārbaudāmie, aplūkojot uz fotogrāfijām redzamās acis. Nez kā­pēc visiem izrādijās par sarežģītu atpazīt Sofiju Rotaru.

Pēc šī eksperimenta es pieņēmu, ka tieši tā sejas daļa, kur atrodas acis, sniedz informācijas maksimumu par cilvēku.

Kādu informāciju mēs saņemam no acīm? Ir zināms, ka cil­vēka skatiens darbojas kā skenējošs stars; acī notiek sīkas, bet ārkārtīgi konkrētas un visaptverošas kustības, kuru rezultātā mūsu skatiens no visām pusēm izzīmē aplūkojamo objektu. Tieši tas, ka skatoties saņemam noskenēiu. informāciju, ļauj mums saredzēt attiecīgā objekta apjomu, izmērus un daudzas citas detaļas.

Skenējot acs ābolu, mēs nevaram iegūt daudz informācijas, jo acs ābolam kā anatomiskam orgānam redzamajā daļā ir tikai četri nozīmīgi parametri: baltā tīklene, apaļā, caurspīdīgā radzene, zīlīte un varavīksnenes krāsa. Turklāt šie parametri nemainās atkarībā no cilvēka stāvokļa.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, secinājām, ka ar ska­tienu mēs saņemam skenētu informāciju no visas sejas acu da­ļas, kurā ietilpst arī plakstiņi, uzacis, virsdegune un acu kaktiņi. Šie parametri ap acīm veido sarežģītu ģeometrisku konfigurā­ciju, kas nemitīgi mainās atkarībā no cilvēka stāvokļa (emoci­jas, sāpes u.tml.).

No tā es secināju, ka mēs raugāmies viens otram acīs, lai vēro­tu, kā mainās ģeometriskie parametri acu apvidū. Šī skenētā

oftalmoģeometriskā informācija caur acīm tiek nodota zemga- rozas smadzeņu centriem apstrādei. Pēc tam apstrādātā skenētā informācija tēlu veidolā tiek nodota galvas smadzeņu garozai, un tieši šie tēli veido mūsu spriedumu par sarunbiedru.

Oftalmoģeometriskie parametri

Kas tie ir par veidoliem? Pirmām kārtām jāmin emocijas (bai­les, prieks, interese, vienaldzība u.tml.), ko labi redzam sarun­biedra acīs. Pēc acīm mēs varam atminēt cilvēka tautību (ja­pānis, krievs, meksikānis u.tml.). Var pamanīt dažas cilvēka mentalitātes iezīmes: gribu, gļēvulību, labestību, dusmas u.tml. Un visbeidzot - acīmredzot pēc skenētās oftalmoģeometriskās informācijas ārsti nosaka tā dēvēto slimnieka habitus - vispā­rējo iespaidu par slimnieka stāvokli vai slimības diagnozi.

Slimību diagnosticēšana pēc cilvēka habitus bija ļoti izplatīta zemstes ārstu vidū XIX gadsimtā, kad slimnicās vēl nebija labas diagnosticējošās aparatūras. Zemstes ārsti speciāli trenēja redzi, lai, uzlūkojot pacientu, tūlīt varētu noteikt pareizu diagnozi.

- Jums, tēvocīt, ir tuberkuloze, - teica zemstes ārsts, tikai pa­skatījies uz pacienta acīm.

Arī es, būdams ārsts, esmu brīnījies, kā, apgūstot noteiktas ie­maņas, izdodas diezgan precizi spriest par slimnieka diagnozi un stāvokli, viņu tikai uzlūkojot vien. Cln tas notiek, skatoties slim­nieka acīs, nevis viņu izmeklējot pilnībā.

Šie vērojumi liecināja, ka, zinātniski izpētot pārmaiņas sejas acu apvidū, var iegūt ļoti nozīmīgu palīdzību daudzu jautājumu risināšanai (psihisko slimību diagnosticēšanai, objektīvā testē­šanā piemērotībai dažām profesijām). Taču - kā šo sejas apvidu lai izpēta?

Man izdevās ar šo ideju ieinteresēt nelielu pētnieku grupu, un mēs pašiniciatīvas kārtā veicām pētījumu ar daudziem, aptuveni 1500 cilvēkiem.

Pieņēmuši, ka cilvēka skenējošais skatiens ņem ģeometrisko informāciju no acu apvidus, mēs izgatavojām kvalitatīvas šīs se­jas daļas fotogrāfijas un mēģinājām pēc tām noskaidrot acu sprau­gu, plakstiņu, uzacu un virsdegunes ģeometriskās apstrādes prin­cipus. Kaut kas mums arī izdevās, taču vispārināmus ģeomet­riskos parametrus neatradām.

Sejas acu daļas datorapstrāde

Mēs sākām izgatavot diapozitīvus un, projicējot attēlus uz sie­nas, centāmies to pašu izdarīt palielinājumā. Taču mūs atkal pie­meklēja neveiksme - vispārināmus ģeometriskos parametrus noskaidrot neizdevās.

Tad izveidojām datorsistēmu, kas deva iespēju acu apvidus attēlu skatīt uz ekrāna, un sākām analīzi ar speciālu programmu starpniecību. Šis paņēmiens izrādījās daudz ērtāks, jo sejas acu apvidus ģeometriskos parametrus varēja izskaitļot daudz pre­cīzāk un ievadīt datora atmiņā. Tomēr vispārinošu ģeometrisko principu tā ari neatradām.

Mēs pat uz kādu laiku pārtraucām darbu - ģeometrisko figūru aprēķini bija ļoti apnicigi, un tās izdevās salidzināt tikai nosacī­tos skaitļos, kas savukārt traucēja statistisko apstrādi. Tuvojās šis zinātniskās idejas norieta brīdis.

Par laimi, reiz es ievēroju īpatnēju parādību, kurai pirmajā brīdī, šķiet, nebija nekā kopiga ar zinātniskiem oftalmoģeometriska- jiem pētījumiem. Es konsultēju piecus gadus vecu meitenīti. Viņa sēdēja klēpī savai 28 gadus vecajai mātei. Māte noliecās pie meitiņas sejas un, kaut ko čukstot bērna austiņā, palīdzēja ār­stam apskatīt viņas acis. Noguris no acs pētīšanas, es atliecu galvu atpakaļ un palūkojos uz māti un meitu vienlaikus. Šajā bridī pievērsu uzmanību tam, ka mātes acs radzene ir tikpat liela kā meitiņai, kaut gan viņu ķermeņu izmēri daudzkārt atšķirās. "Kāpēc radzenes abām ir vienādas? Pēc loģikas taču mazās mei­tenītes acs radzenei vajadzētu būt mazākai!" es nodomāju.

Nomācis savu ziņkārību, pabeidzu meitenītes apskati, noteicu diagnozi, uzrakstīju slēdzienu un norīkojumu uz operāciju. Kār­tējais slimnieks jau stāvēja uz mana kabineta sliekšņa. "Vai pa­tiešām ari šim pieaugušajam pacientam acs radzene ir tikpat liela kā tai mazajai meitenītei?" es domāju, atcerēdamies mazo un apskatot nākamā pacienta acis.

CJn patiešām - radzeņu izmēri man šķita vienādi. Es neno­turējos un palūdzu sekretāri paieties pa mūsu klīniku un savākt ap divdesmit dažāda vecuma un auguma cilvēku - vīriešus un sievietes. Kad visi bija sapulcēti, es paņēmu oftalmoskopu un aplūkoju viņu acis, salīdzinot ar pārējo acim. Doma, ka radzeņu izmēri visiem cilvēkiem ir vienādi neatkarīgi no viņu vecuma, svara un auguma, pilnībā apstiprinājās.

"Savādi," es domāju, "tā vien šķiet, ka radzenes izmēri cilvē­ka organismā ir konstanti, gluži kā absolūta mērijumu vienība organismā!"

Man blakus sēdēja mūsu ķirurģe Venera Haļimova - mini­atūra, skaista sieviete. Es paskatījos uz viņas kājām un pa­vaicāju:

-   Venera, kura izmēra apavus tu valkā?

-   Trīsdesmit piektā. CJn tad?

-   Bet es - četrdesmit trešā. Paklau, pieiesim pie spoguļa!

Mēs piegājām pie spoguļa - mums pretim divi acu pāri ar vie­nāda izmēra radzenēm.

"Interesanti," es nodomāju, "cilvēka organismā visi izmēri ir nosacīti: rokām - dažādi, kājām - dažādi, sejai - dažādi, ķer­menim - dažādi, vēders vienam liels, citam plakans, un pat sma­dzeņu un iekšējo orgānu (aknu, kuņģa, plaušu u.c.) izmēri atšķi­ras. Bet acu radzenes visiem ir vienādas! Vai patiešām neviens zinātnieks to līdz šim nav pamanījis?"

Izskatīju visu speciālo literatūru, taču nekādas norādes par šo tematu neatradu. Tad es noorganizēju daudzus radzeņu diame­tra mērījumus zem operāciju mikroskopa ar speciāla ķirurģiskā cirkuļa palīdzību, salīdzinot tos ar plaukstu un kāju pēdu platu­mu un garumu. Mēs izveidojām variantu rindas, statistiski tās apstrādājām un noskaidrojām, ka radzenes diametrs, salīdzinot ar plaukstu un kāju pēdu izmēriem, veido gandrīz absolūti kon­stantu lielumu - 10 plus mīnus 0,56 mm.

Mērijumi ar ultraskaņu ļāva noskaidrot, ka acs ābola izmēri (acs gareniskā ass) kopš dzimšanas brīža pakāpeniski palielinās un tikai

14 lidz 18 gadu vecumā sasniedz savu vidējo lielumu - 24 mm. Radzenes diametrs pēc dzimšanas pavisam nedaudz palielinās līdz četru gadu vecumam un tad kļūst par kon­stantu lielumu.

Tātad acs ābola augšana apsteidz pārmaiņas, kas ar gadiem rodas radzenes diametrā. Tāpēc arī mazu bērnu acis šķiet lielākas nekā pieaugušajiem.

Kāpēc radzenes diametrs ir konstants? (iz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Taču šo absolūto lielumu cilvēka organismā var izmantot kā mērvienību, cita starpā, arī oftalmoģeometriskajos pētījumos.

Doma par to, ka radzenes izmēra konstante var kļūt par iz­ejas punktu oftalmoģeometrisko parametru noskaidrošanā, man piezagās jau tad, kad pirmo reizi pievērsu uzmanību faktam, ka visiem cilvēkiem ir vienādi lielas radzenes. Taču pilnībā šī doma guva apstiprinājumu tikai pēc statistisko pētījumu pabeigšanas, kad mēģinājām izveidot sejas acu apvidus ģeometriskās figūras, ņemot vērā radzeņu konstanti.

Tajā laikā pie manis ieradās Clfas galvenais ginekologs. Viņa ārienes apbrīnojamais solīdums neradīja šaubas: garš augums, skaists viduklis, milzīga ovāla seja, kupla bārda un augsta piere. Gandrīz vienlaikus ar viņu kabinetā ienāca arī mana operāciju māsa Ļena Voroņina - glīta, piemilīga, miniatūra sieviete. Gal­venā ginekologa un Ļenas Voroņinas sejas tik krasi atšķīrās vie­na no otras, ka es, pievērsis tam uzmanību, piedāvāju viņiem kļūt par izmēģinājuma eksponātiem oftalmoģeometriskam datoruz- ņēmumam. "Ja reiz viņu sejas ir tik dažādas," es domāju, "ar ko atšķiras viņu acis?"

Mēs ievadījām galvenā ginekologa un Ļenas Voroņinas, kā arī mūsu līdzstrādnieces Olgas Išmitovas četrpadsmitgadigā dēla sejas datora atmiņā.

Radzenes diametrs nav atkarīgs no sejas izmēra

Pēc tam sākām analizēt ģeometriskās figūras, kas radās, no­velkot pieskares gar acu augšējiem un apakšējiem plakstiņiem. Izveidojās divi četrstūri: lielākais (savienojot pieskares, kas no­vilktas gar plakstiņu ārējo likumu) un mazākais (savienojot pie­skares, kas novilktas gar plakstiņu iekšējo līkumu). Šo divu četrstūru forma un izmēri visiem trim indivīdiem izrādījās pa­visam atšķirīgi, taču radzeņu izmēri, kas atradās lielā četrstūra shēmas iekšienē, bija pilnīgi vienādi. Tā arī radās doma izman­tot radzenes diametru kā mērījumu vienību, matemātiski anali­zējot lielo un mazo četrstūri, kā ari abu četrstūru attiecības. Tas tad beidzot ļāva izteikt četrstūru matemātisko raksturojumu kā vienādojumu, kura atrisinājums deva skaitli, kas parādīja pētā­mā indivīda oftalmoģeometriju.

Galvenā ginekologa, Ļenas Voroņinas un četrpadsmitgadīgā zēna oftalmoģeometriskā skaitļa salīdzināšana parādīja viņu bū­tiskās atšķirības. Galvenā ginekologa skaitlis bija 3474, Ļenai Voroņinai - 2015, zēnam - 2776.

Vai var lielā un mazā četrstūra individuālās iezimes salīdzināt ar katra cilvēka sejas pantiem? Mēs uzzīmējām galvenā gine­kologa seju, iztēlojoties to kā ģeometrisku figūru kombināciju.

To pašu izdarijām ar Ļenas Voroņinas un zēna seju un centāmies atrast sejas pantus raksturojošo ģeometrisko figūru kombinā­ciju matemātiskās sakarības ar abu četrstūru ģeometrisko rak­sturojumu. Šīs sakarības izpaudās diezgan skaidri, un tāpēc mums, ņemot par pamatu galvenā ginekologa acu apvidū izveidotos četrstūrus, izdevās rekonstruēt viņa sejas būtiskākos vaibstus, kas izrādījās visnotaļ tuvi oriģinālam. Tāpat apstrādājām datorā arī Ļenas Voroņinas un zēna sejas attēlus.

Tā sapratām, ka mums ir izdevies vispārējos vilcienos noskaid­rot sejas rekonstrukcijas principu pēc acu apvidus ģeometriskā raksturojuma.

Turpmāk, izmantojot 1500 cilvēku parametrus, precizējām sejas rekonstrukcijas principus pēc divu acs apvidus četrstūru ģeometriskā raksturojuma. Taču tikt pie pilnīgas precizitātes ne­izdevās. Kāpēc? Noskaidrojās, ka ir vismaz 22 oftalmoģeomet- riskie raksturojumi, bet iepriekšminētie četrstūri pārstāvēja tikai divus no tiem. (Jn vienlaicīga visu 22 parametru matemātiskā analīze izrādījās tik sarežģīta, ka mēs ar to netikām galā.

Acu apvidus oftalmoģeometriskais raksturojums

Turklāt visi šie 22 parametri nemitīgi mainās atkarībā no cil­vēka emocijām, stāvokļa, slimībām un tamlīdzīgiem faktoriem.

Kāda varena skaitļošanas prasme piemit nelielajiem cilvēka smadzeņu zemgarozas mezgliem, kas apstrādā oftalmoģeomet-

risko informāciju! Tie taču šo sarežģīto informāciju spēj ap­strādāt vienā acumirklī un nosūtīt galvas smadzeņu garozai kā tēlus, sajūtas un citas izjūtas, kaut gan šo smadzeņu mezglu iz­mēri (aptuveni 1 cm) nav salīdzināmi ar mūsdienu datoru izmē­riem. Dievs patiešām ir dižens, radīdams tik ideālas smadzenes!

Bet mēs spējām matemātiski apstrādāt tikai divus paramet­rus no 22 esošajiem! Taču arī šis nelielais panākums mums ļāva jau diezgan pārliecinoši runāt par to, ka ikviena cilvēka oftal- moģeometriskie parametri ir krasi individuāli un kaut kas līdzīgs dzimumzīmītei. Šī oftalmoģeometriskā dzimumzīmite nemitigi mainās emociju un tamlidzīgu faktoru ietekmē, taču pamatā sa­glabā savu iedzimto individualitāti.

Tajā pašā laikā katra cilvēka individuālie oftalmoģeometris- kie parametri ir saistīti ar sejas ģeometrisko raksturojumu un pat dažām ķermeņa daļām, tāpēc orientējošos vilcienos pēc tiem iespējams rekonstruēt cilvēka izskatu. Tieši tāpēc, skatoties cil­vēkam acīs, mēs varam spriest vairāk nekā tikai par acīm vien.

Un, visbeidzot, vienīgā cilvēka organisma konstante - radze­nes diametrs - izvietojas oftalmoģeometrisko shēmu robežās, tādējādi it kā pasakot priekšā, ka tā arī ir oftalmoģeometrisko mērījumu vienība.

OftaImoģeometriskās informācijas apstrāde cilvēka smadzenēs

Acis atspoguļojas gandrīz viss, kas notiek organismā un sma­dzenēs, un šo uisu var saskatīt minētajās 22 (lai gan iespējams,

ka vairāk) acu apvidus parametru pārmaiņās. Nākotnē oftalmo- ģeometrijā, protams, tiks veikti pamatīgi pētījumi, un tie sniegs atbildes uz daudziem medicīnas un psiholoģijas jautājumiem. Pati daba mūs virza uz to.

Bet oftalmoģeometriju tēlaini var raksturot kā izjūtu un sajūtu attēlošanu ar matemātiskiem līdzekļiem.

Skatiens, kas darbojas kā skenējošs stars, nolasa informāciju no acu apvidus, kurā ar ļoti sīkām, konkrētām, precīzām un vis­aptverošām plakstiņu, uzacu, acu ābolu un ādas kustībām atspo­guļojas gan mūsu izjūtas un sajūtas, gan katra cilvēka individu­alitāte. Mēs skatāmies viens otram acīs tāpēc, ka no acīm (pre­cīzāk, acu apvidus) iegūstam papildu informāciju par cilvēka indi­vidualitāti un tās izmaiņām, kas rodas sajūtu un izjūtu rezultātā.

Oftalmoģeometrijas izmantošanas veidi

Protams, ir iespējams, ka, skatoties viens otram acis, mēs sa­ņemam arī telepātiska rakstura informāciju. Bet, pat ja tā ir tais­nība, ģeometriskās informācijas nolasīšanu no acu apvidus no­liegt nevar.

Ir vairāki oftalmoģeometrijas praktiskā pielietojuma veidi: per­sonas identifikācija, cilvēka izskata rekonstrukcija, personas men­tālo īpašību noteikšana, cilvēka sajūtu un izjūtu objektīva analīze, psihisko slimību diagnostika, somatisko slimību diagnostika, tau­tības noteikšana un… cilvēces izcelsmes pētniecība.

1. Attiecibā uz personas identifikāciju, mēs jau esam ieguvuši pietiekami pārliecinošas ziņas, ka, pat pētot tikai divus (no 22) oftalmoģeometriskos parametrus, katram cilvēkam var noteikt precīzu rādītāju, kas raksturīgs tikai un vienīgi viņam. Statistis­kie pētījumi rāda, ka šis individuālais rādītājs samērā bieži atkār­tojas, atkārtojot oftalmoģeometriskos uzņēmumus datorā, proti,

Iespēja identificet cilvēku, izmantojot oftalmoģeometrijas datus

tas ir raksturīgs tieši šim konkrētajam cilvēkam. Individuālā oftal- moģeometriskā rādītāja precizitāte, manuprāt, palielināsies, ieva­dot aprēķinos lielāku oftalmoģeometrisko parametru skaitu.

Veidojot oftalmoģeometrisko datoruzņēmumu personas iden­tifikācijai, ir ļoti svarīgi panākt, lai pētāmais cilvēks būtu mierigs un līdzsvarots un maksimāli tiktu izslēgta emocionālā fona ie­tekme.

Ir zināmi divi personas identifikācijas pamatpaņēmieni: sejas fotografēšana un daktiloskopija. Personas oftalmoģeometriskā identifikācija šajā ziņā var kļūt par papildu paņēmienu un izrādī­ties noderīga gadījumos, kad cilvēks maina ārieni un sakropļo pirkstus. Domājams, ka kriminālistika, aizsardzības un finanšu struktūras un tamlīdzīgas jomas nākotnē kļūs par personas of- talmoģeometriskās identifikācijas izmantotājām.

2. Cilvēka izskata rekonstruēšanu pēc oftalmoģeometrijas datiem mēs izmēģinājām tikai ar dažiem cilvēkiem. Tomēr re­konstrukcijas principus noteicām pietiekami precīzi un sasnie­dzām aptuvenu rekonstruējamā un pētāmā indivīda ārienes lidzību.

Kāpēc mēs šos pētījumus neturpinām? Tāpēc, ka, sākot rekon­struēt tā cilvēka izskatu, kura acis attēlotas uz Tibetas tempļiem,

mēs ieguvām tik interesantu veidolu, ka visi mūsu pūliņi tika novirziti uz cilvēces izcelsmes pētījumiem. Bet par to vēlāk.

3. Personas mentālā raksturojuma of- talmoģeometriskā noteikšana var izrādī­ties mērķtiecīga, piemēram, profesionālai atlasei, objektīvi testējot lidotājus, kosmo­nautus, ķirurgus u.c. Praksē testēšana notiek, taču tā ir subjektīva (t.i., atkarīga no testētāja), nevis objektīva.

Mentalitātes pētijumiem mēs izraudzī- jāmies cilvēkus ar spilgti izteiktām īpašībām: gribasspēks, bai­līgums, labestība, dusmas. Katrā grupā bija seši cilvēki. Piemē­ram, grupu gribasspēks izveidojām no cilvēkiem, par kuriem labi zinājām, ka viņiem patiešām piemīt šāda īpašība. To pašu var teikt par grupām bailīgums, labestība un dusmas. Oftal- moģeometriskais vērtējums tika veikts pēc iepriekšminētajiem diviem acu apvidus četrstūriem - lielā un mazā. Noskaidrojās, lūk, kas.

Ar gribasspēku apveltītiem cilvēkiem lielais un mazais četr­stūris izrādījās vienādsānu, to stūru grādi bija ļoti līdzīgi un ma­zais četrstūris diezgan vienmērīgi ietilpa lielajā četrstūrī.

Bailīgo cilvēku grupā lielais četrstūris tuvinājās trīsstūrim ar pamatni uz leju, kā ari mazais četrstūris tuvinājās trīsstūra for­mai, tikai ar pamatni uz augšu. Atšķirība starp bailīgo un gri­basspēka grupu bija tik izteikta, ka tai pat nebija nepieciešams statistisks apstiprinājums.

Labestīgo grupas ļaudīm lielais četrstūris atgādināja rombu, kas pagriezts uz sāniem. Arī mazajam četrstūrim bija sāņus pa­griezta romba forma, un arī tas diezgan vienmērīgi ietilpa lielajā četrstūrī.

Dusmīgo grupā bija redzams, kā lielais četrstūris vienmērīgi saplacinās un kļūst salīdzinoši šaurs, bet mazais četrstūris iegūst

trissturim tuvu formu ar pamatni uz augšu. Ari atšķiribas starp grupām labestība un dusmas bija krasi izteiktas.

Minētos pētijumus, protams, nevar uzskatit par pabeigtiem, un tie neizceļas ar lielu precizitāti, jo tie aptvēra nelielu cilvēku skai­tu. Taču ari šie dati ir visnotaļ interesanti. Pirmkārt, rodas priekš­stats, ka cilvēki, kas apveltiti ar stipru gribasspēku, visbiežāk mēdz būt labestigi. Otrkārt, bailīgiem cilvēkiem ir nosliece uz dusmām (vienādie mazie četrstūri), un otrādi: dusmīgie cilvēki bieži vien ir bailīgi.

Protams, ka starp gribasspēku, bailīgumu, labestību un dus­mām pastāv neskaitāmas starpformas, kuras var mērīt oftal- moģeometriski. Var mērīt arī citas cilvēka mentālās iezīmes.

4. Objektīvu cilvēka izjūtu un sajūtu analizi mēs pagaidām veicām virspusēji. Taču jau pirmās iegūtās ziņas mums šķita vis­notaļ aizraujošas.

Kas tad ir jūtas? Mīlestība, sašutums, dusmošanās, apmieri­nātība un daudz kas cits. Dzejnieki un rakstnieki stāsta par cil­vēku jūtām. Taču ārsti jūtām reti pievērš uzmanibu, lai gan jūtu elements ciešanu pilnā organismā pastāv vienmēr. Tautā mēdz teikt, ka māte spēj bērnu izārstēt ar milestību.

Vai tiešām oftalmoģeometriski iespējams izmērīt, piemēram, cilvēka iemīlēšanās vai sašutuma pakāpi? Es domāju, ka drīz tas būs iespējams, iekļaujot datoranalizē lielāku oftalmoģeometrisko parametru skaitu. Bet pagaidām, kamēr mēs spējam analīzei pa­kļaut tikai divus parametrus no 22, šādi pētījumi ir ļoti neprecizi.

Sajūtas (sāpes, nespēks, enerģijas pie­plūdums u.tml.) ir izmērāmas daudz pre­cīzāk, pat ņemot par pamatu tikai divus iepriekšminētos parametrus. Tomēr, lai veiktu konkrētus pētījumus ar statistisko analīzi, mums pietrūka iniciatīvas - kā nekā mūsu centrs ir ķirurģiska klīnika un galvenie spēki tiek veltīti operāciju izstrādei un veik­šanai.

Tomēr var teikt, ka oftalmoģeometriskā izjūtu un sajūtu ana­līze var atklāt jaunas perspektīvas ne tikai medicīnā, bet ari citās zinātnes jomās. īpaši vērtīga tā var izrādīties psiholoģijā, un droši vien psiholoģija būs tā zinātnes nozare, kas pārzinās oftal­moģeometrijas matemātiskās metodes.

5. Mēs veicām psihisko slimību diagnosticēšanu vairākiem slimniekiem, kuru diagnoze bija - šizofrēnija. Lielā četrstūra pa­rametros neatradām nekādas tipiskas analoģijas. Taču mazais četrstūris visiem apsekotajiem šizofrēniķiem uzrādīja sliecibu tuvoties trīsstūra formai, kas vērsts ar pamatni uz augšu.

Protams, noteikt diagnozi "šizofrēnija", tikai pamatojoties uz acu apvidus mazā četrstūra izmaiņām, nevar. Jāizpēta ļoti daudzi oftalmoģeometriskie parametri, kuros pat aptuvenā apskatē var saskatīt ne mazumu specifisku pārmaiņu, kas prasa sarežģītu matemātisko apstrādi.

Psihisko slimību diagnosticēšanas perspektīva ar oftalmoģeo­metrijas metodēm, manuprāt, ir diezgan plaša. Diemžēl mūs­dienu psihiatri izmanto diezgan subjektīvas diagnostikas meto­des, kas ir atkarīgas no ārsta subjektīvās uztveres, uzklausot atbildes uz diagnosticējošiem jautājumiem. Subjektīvisms šajā ziņā ir novedis pie tā, ka visā pasaulē notiek spekulācijas, vai cilvēks ir psihiski slims vai ne (atcerieties staļiniskās represijas un daudzas krimināllietas). Oftalmoģeometriskās metodes ievie­šana ļaus iegūt objektīvu papildinformāciju, kas spēs palīdzēt psihisko slimību diagnostikā.

6. Somatisko (organisma) slimību diagnostiku ar oftalmoģeometrijas metodi mēs veicām četriem aknu cirozes slimniekiem un četriem onkoloģisko slimību slimniekiem pēdējā stadijā. Onkoloģiskajiem slimniekiem mums neizdevās noskaidrot kādas specifiskas lielā un mazā četrstūra pārmaiņas, tāpēc runāt par vēža diagnostiku, it sevišķi sākumstadijā, ir pāragri.

Toties aknu cirozes slimniekiem mums izdevās atrast mazā četrstūra pāreju trīsstūrī, kura pa­matne vērsta uz augšu. Vai tā ir di­agnosticējoša aknu cirozes pazi- me? Protams, ne. Mazā četrstūra tuvināšanos trīsstūrim mēs kon­statējām arī šizofrēnijas slimnie­kiem, cilvēkiem ar ļaunu raksturu (atcerieties dusmīgo grupu) un bailīgajiem (bailīgo grupa). Un nu padomāsim, kāpēc tā. Kopīgs šiem cilvēkiem ir negatīvisms (noliedzošais moments): somatiska slimība (aknu ciroze), dvē­seles slimība (šizofrēnija) vai negatīvas mentālās iezīmes (dus­mas, bailīgums). Tas ļauj pieņemt, ka acu apvidus mazais četr­stūris ir negatīvās psihiskās enerģijas indikators.

Tolaik, pētot šo jautājumu, es vēl nezināju, ka Austrumos seno ārst­niecības metožu pamatā (ārstēšana ar iekšējo enerģiju) ir organisma atbrivošana no negatīvās psihiskās enerģijas. Toreiz man ne prātā nenāca, ka milestība un līdzjūtība, ko propagandē Austrumi, ir pretinde ne tikai dusmām un bailēm, bet darbojas ari pret slimību rašanos. Un, protams, es pat visfantastiskākajā sapni nevarēju iztēloties, ka orga­nisma atbrivošana no negatīvās psihiskās enerģijas var aizvest pie tāda brīnuma kā somati - dzīva cilvēka ķermeņa iekonservēšanas, saglabājot dzīvotspēju tūkstošiem un miljoniem gadu.

Bet, ja runājam par somatisko slimību diagnostiku ar oftal­moģeometrijas palīdzību, pagaidām uz šo jautājumu atbildes man nav. Pētījumi jāturpina.

Domubiedri

7. Nacionalitātes noskaidrošana ar oftalmoģeometrijas pa­ņēmieniem parādīja, ka šie kritēriji izpaužas diezgan precīzi. Pēc lielā un mazā četrstūra rakstura var ne tikai atšķirt ķinieti no eiropieša vai nēģeri no indonēzieša, bet ari noskaidrot daudz precizākas nacionālās iezīmes.

Šo jautājumu mēs sīki pētījām, analizējot dažādu uz Zemes dzī­vojošu ļaužu rases. Bet šādas analīzes nepieciešamība radās tāpēc, ka mēs nolēmām no oftalmoģeometrijas skatījuma sākt pētīt cil­vēces izcelsmi uz Zemes. Bet par to sīkāk nākamajā nodaļā.

Pabeidzot nodaļu par oftalmoģeometriju, es gribētu pateikt, ka mēs skatāmies viens otram acīs ne jau aiz dīkdienigas ziņ­kārības - no sarunbiedra acīm gūstam informāciju par viņa sajūtām un izjūtām, kas atspoguļojas acu apvidū kā sarežģīta ģeometrisko parametru konfigurācija. Zemapziņā mēs spējam analizēt šīs ģeometriskās figūras un veidot savu priekšstatu par cilvēka domām, veseiibu, sajūtām un izjūtām neatkarīgi no viņa vārdiem. Tāpēc, ja jūs gribat būt atvērts cilvēks, skatieties sa­vam sarunbiedram tieši acis un nevalkājiet tumšas brilles. Tad jūs atstāsiet stipra un godiga cilvēka iespaidu.

2. nodala

"VIDĒjĀs statistiskās acis"

UN cilvēces migrĀcijas ceļi

Iepriekšējā nodaļā es stāstīju, kā ar oftalmoģeometrijas paņē­mieniem var pētīt cilvēku rases.

Jautājums par rasu izcelšanos ir visnotaļ saistošs. Jo patie­šām - kāpēc cilvēki, kas dzīvo dažādās mūsu planētas vietās, ir tik atšķirīgi? Varbūt pastāv noteiktas likumsakarības cilvēku iz­skata pārmaiņās atkarībā no tā, kurā zemeslodes daļā viņi mīt? Kur meklējams cilvēces šūpulis? No kā mēs esam cēlušies?

Atbildes uz šiem jautājumiem centušies atrast daudzi zināt­nieki. Vieni (ideālisti) pierādīja cilvēka dievišķo izcelsmi, citi (materiālisti-darvinisti) - izcelsmi no pērtiķa. Otrās zinātnieku grupas vidū bija arī tādi, kas apgalvoja, ka dažādu rasu ļaudis cēlušies no dažādu sugu pērtiķiem.

Pastāv vairākas cilvēku rasu klasifikācijas. Franču zinātnieks Kivjē izdalīja trīs rases: balto, melno un dzelteno. Denikers (1902) uzskatīja, ka uz Zemes mīt 29 cilvēku rases. Britu enciklopēdijā (1986) minētas 16 rases. Manuprāt, vispilnīgāko un fundamen­tālāko klasifikāciju izveidojis krievu zinātnieks A. Jarho (1935, 1936), kurš aprakstījis 35 rases un savā darbā devis dažādu rasu pārstāvju fotogrāfijas un zīmējumus.

Sākot cilvēku rasu pētijumus, mēs izveidojām kvalitatīvas A. Jarho grāmatā attēloto rasu pārstāvju fotokopijas un no šim kopijām izgriezām sejas acu daļu. Tad ar skeneri attēlus ieko­pējām datorā un veicām oftalmoģeometrisko analīzi. Dažādu

cilvēku rasu oftalmoģeometriskās atšķirības bija skaidri izseko­jamas. Bet vai starp tām var atrast kaut kādas matemātiskas likumsakarības?

"Vidējās statistiskās acis"

Cenšoties atbildēt uz šo jautājumu, mēs izskaitļojām visu rasu vidējās statistiskās acis. Par laimi, radzenes konstante mums ļāva oftalmoģeometriskos parametrus aprēķināt absolūtos skaitļos.

Kad aprēķinus pabeidzām, bijām pārsteigti. Vidējās statistis­kās acis pilnīgi noteikti piederēja tibetiešu rasei.

- Vai patiešām Nikolajam Rēriham ir taisnība?! - es iesaucos.

Es kopš bērnības cienīju Nikolaju Rērihu un uzskatīju viņu par krievu zinātnes elku. No 1925. līdz 1935. gadam viņš devās vairākās ekspedīcijās uz Tibetu un Himalajiem, pēc kurām izteica pieņēmumu, ka cilvēce ir radusies Tibetā un no turienes izplati-

i ibetiešu rase. "Vidējās statistiskās acis"

jusies pa visu zemeslodi. Nikolajs Rērihs to parādija, analizēdams vēstures un reliģijas faktus.

Mums, veicot dažādu pasaules rasu pārstāvju acu matemā­tiskās analīzes, oftalmoģeometriskie parametri atkal uzrādija tibe- tiešu rasi. Vai tā ir nejaušība? Vai tas liecina par tiešām analo­ģijām?

Analizējot šo jautājumu, mēs centāmies izkārtot dažādu pa­saules rasu acu attēlus atbilstigi pakāpei, kurā tās tuvinās sta­tistiski vidējām acīm. No sākuma mums tas neizdevās - dažādu pasaules rasu oftalmoģeometriskie parametri nekādi nekārtojās vienā skaidrā rindā. Tas mums iznāca tikai tad, kad sākām da­žādu rasu acu attēlus izkārtot četros zaros, par pamatu ņemot tibetiešu rases vidēji statistiskās acis.

Citiem vārdiem sakot, četrām rasēm bija aptuveni vienāda matemātiskās tuvināšanās pakāpe tibetiešu rases acīm: paleo- sibiriešu, dienvidaziātu, pamiriešu un armenoīdu rasei.

Nikolajs Rērihs

Atšķiribā no pirmajām trim rasēm armenoīdu rasei bija ma­zāka matemātiskās tuvināšanās pakāpe tibetiešu rasei, taču bez

tās izvietošanas blakus tibetiešu rasei nevarēja izveidot pasaules rasu izkārtošanas sistēmu saskaņā ar matemātiskās tuvināša­nās pakāpi statistiski vidējām acīm.

Tādējādi, izdalot četrus zarus, mums izdevās izkārtot cilvēku rases visos zaros atbilstīgi matemātiskās tuvināšanās pakāpei statistiski vidējām acīm. Izveidojās noteikta sistēma.

Tad mēs pasaules kartē izvietojām cilvēku rasu fotogrāfijas tajās vietās, kur viņi vēsturiski dzivo, un savienojām ar līnijām atbilstīgi matemātiskās tuvināšanās pakāpei pa četriem iepriekš­minētajiem zariem. Tā tika iegūta cilvēces migrācijas oftalmo- ģeometriskā shēma.

Tādējādi pēc oftalmoģeometrijas datiem (bet tā ir tikai pasau­les rasu sausa matemātiska analīze!) noskaidrojām, ka cilvēce ir

cēlusies Tibetā un no turienes izplatijusies pa zemeslodi četros galvenajos virzienos:

■   A ceļš: Sibīrija-Amerika-Jaunzēlande,

■    B ceļš: Taizeme-Indonēzija-Austrālija,

■   C ceļš: Pamirs-Āfrika,

■    D ceļš: Kaukāzs-Eiropa-lslande.

Katrā šajā cilvēces migrācijas ceļā no Tibetas varēja skaidri izsekot cilvēku rasu acu oftalmoģeometrisko parametru pārmai­ņu dinamikai, kas tika sakārtotas atbilstīgi šo parametru ma­temātiskas tuvināšanās pakāpei statistiski vidējām acīm. Proti, katrā no šiem migrācijas ceļiem cilvēku rasu pārstāvji bija izkār­toti tā, ka divu kaimiņrasu oftalmoģeometriskie parametri viens otram matemātiski maksimāli tuvinājās, bet matemātiskā tuvi­nāšanās tibetiešu rases acīm pakāpeniski samazinājās, attālino­ties no Tibetas.

Bet nu aplūkosim katru no minētajiem migrācijas ceļiem sīkāk un salīdzināsim tos ar dažiem vēstures faktiem.

A migrācijas ceļš

Mums iznāca, ka šajā visgarākajā ceļā (Sibirija, Amerika, Jaun­zēlande) pēc tibetiešiem iekļāvās šādas rases: paleosibiriešu, urāliešu-altajiešu, laponoidu, baltu, dienvidsibīriešu, centrālaziātu, eskimosu, mandžūriešu-korejiešu, Atlantijas, dienvidamerika- noidu, paleoamerikanoīdu, patagoniešu, Klusā okeāna, vidus- amerikanoīdu un polinēziešu.

Turklāt no acu pārmaiņu galvenā virziena veidojas vairāki atzari: no urāliešu-altajiešu rases - laponoidu un baltu rase (viena pēc otras atbilstigi acu pārmaiņu principam), no dienvidsibīriešu rases - centrālaziātu, eskimosu un mandžūriešu-korejiešu rase (atsevišķi cita no citas) un no patagoniešu rases - Klusā okeāna rase.

A CEĻŠ

AI - paleosibīrieši

A2 - urālieši—altajieši

A2/1 - laponoidi

A2/2 - balti

A3 - dienvidsibirieši

A3/1 - centrālaziāti

A3/2 - eskimosi

A3/3 - mandžūrieši-korejieši

A4 - Atlantijas rase A5 - dienvidamerikanoīdi A6 - paleoamerikanoīdi A7 - patagonieši A7/1 - Klusā okeāna rase A8 - vidusamerikanoīdi A9 - polinēzieši

Es neesmu vēsturnieks, un man grūti spriest, kuras mūs­dienu nācijas un tautibas ietilpst vienas vai otras rases sastāvā. Es esmu tikai acu ķirurģijas profesors un vienigi zinātnes loģikas vadīts biju spiests pieskarties šādai sev nespeeifiskai jomai. Tomēr es atļaujos īsumā raksturot šo un citus cilvēces migrāci­jas ceļus no Tibetas, kas noskaidroti ar oftalmoģeometrijas paņēmieniem. Lai vēstures zinātnieki neuzskata par lielu grēku tās neprecizitātes, kuras es droši vien pieļauju.

Iepriekšminētā A ceļa robežās cilvēce no Tibetas migrēja uz ziemeļiem. Jaunie dzīves apstākļi uzlika savu zīmogu ļaužu ārie­nei un, protams, sejas acu apvidum (paleosibīriešu rase). No paleosibīriešu rases atdalījās urāliešu-altajiešu rase, kuru pār­stāvji mūsdienās, manuprāt, ir altajieši un baškīri.

Urāliešu-altajiešu rase kļuva par ciltsmāti pabeigtam rietumu zaram, kurā vēlāk iekļāvās laponoidu (lapu) un baltu rase. Pē­dējās pārstāvji, manuprāt, ir somi. Es arī pieļauju, ka baltu rase (iespējams, kopā ar laponoīdiem) kļuva par mūsdienu tatāru, kuru acis esmu pētījis, ciltsmāti. Šim pašam pabeigtajam zaram varētu piederēt igauņi un ungāri.

Par nākamo posmu pakāpenisku oftalmoģeometrisko pār­maiņu sistēmā kļuva dienvidsibīriešu rase, kas plaši izplatījusies Sibīrijas un Kazahstānas teritorijā. Manuprāt, pie šīs rases pieder mūsdienu kazahi un daudzas ziemeļu tautas (ņenci, jakuti, čukči u.c.). Dienvidsibīriešu rase radījusi trīs patstāvīgus pabeigtus atzarus: centrālaziātu, mandžūriešu-korejiešu un eskimosu rasi. Acīmredzot centrālaziātu rases pārstāvji ir mūsdienu mongoļi. Mandžūriešu-korejiešu rase kļuvusi par šābrīža ķīniešu, japāņu un korejiešu ciltsmāti. Eskimosu pabeigtais atzars izplatījies Čukču autonomā apgabala, Aļaskas, Kanādas ziemeļpiekrastes un Grenlandes teritorijā.

Turklāt dienvidsibīriešu rase izplatījusies Amerikas kontinentā, kur pakāpeniski transformējusies Atlantijas rasē (Ziemeļame­rikas indiāņi). Turpmāk, cilvēcei izplatoties pa Amerikas konti­nentu no ziemeļiem uz dienvidiem, notika vienas rases nomaiņa ar citu. Pēc oftalmoģeometrijas datiem, no Atlantijas rases cēlās dienvidamerikanoīdu rase, kas, manuprāt, radusies kaut kur Ziemeļamerikā, bet bez ipašas sajaukšanās aizplūdusi uz konti­nenta dienvidiem. No dienvidamerikāņu rases izcēlās paleoame- rikanoīdu rase, bet no tās - patagoniešu rase, kas deva pabeigtu atzaru - Klusā okeāna rasi. Pēc oftalmoģeometrijas datiem,

                                                                        A CELŠ

"Vidējās statistiskās acis" un cilvēces migrācijas  A CEĻŠ (turpinājums)

patagoniešu rase devusi centrālamerikanoidu rasi, kas, manu­prāt, vēlāk no Amerikas dienvidiem devās uz Centrālamerikas rajoniem, un šobrid to pārstāv meksikāņi (maiji, acteki).

No centrālamerikanoidu rases pēc pakāpenisku acu pārmaiņu sistēmas atdalijās polinēziešu rase. Pēdējie, izveidojuši kuģoša­nas ierices, spēja pārpeldēt Kluso okeānu un nokļūt tālajā Jaun­zēlandē. Kā lai šobrid neatceras Tūru Heijerdālu, kurš pierādīja, ka Kluso okeānu iespējams pārpeldēt meldru laiviņā "Ra". Tātad Jaunzēlandes aborigēni (saskaņā ar oftalmoģeometrijas datiem) nenāk vis no tuvinās Austrālijas, bet gan tālās Dienvidamerikas.

Esmu ari lasījis, ka lo-lo cilts no Jaunzēlandes tikusi līdz Tibetai. Aplis noslēdzas.

Vai oftalmoģeometrijas shēma saskan ar vēstures ziņām? Vēs­turnieki, kā likums, par nācijām un tautībām spriež, pamato­joties uz vēstures un kultūras īpatnībām. Taču man šķiet, ka ar to nepietiek. Valodu var pārmantot, ja ir cieši kontakti ar citu tautu, kā, piemēram, tas noticis ar krievu valodu, kas kļuvusi par noteicošo un pat vienīgo daudzām mazām Krievijas tautām (šobrid var sastapt čuvašus, mordviešus, komi un citu tautību pārstāvjus, kuri runā tikai krieviski un krievu valodu uzskata par dzimto valodu). Arī tautu kultūra mainās, ja ir cieši kontakti ar citu tautu. Jautājums par rasēm, tautībām un nācijām ir visno­taļ sarežģīts un juceklīgs. Tomēr mēs centīsimies noteikt dažas paralēles.

Maskavā es sastapu kādu somu un kādu japāni un uzaicināju viņus kopā piedalīties diskusijā par tautu izcelšanos. Garais, gaišmatainais soms un mazais, tumsnējais japānis sēdēja krēs­los un ar lielu interesi ņēmās aplūkot viens otru, droši vien do­mājot par to, no kā gan katrs cēlies.

- Kungi, - es saciju, sākot tikšanos, - matemātiski rūpīgi pētot dažādu pasaules rasu ļaužu acis, man izdevies secināt, ka jums, somiem un japāņiem, ir kopīgas izcelsmes saknes. Lūdzu, paskatieties viens uz otru un pacentieties noskaidrot, vai jums abiem ir kas kopīgs.

Soms un japānis vērigi uzlūkoja viens otru, pēc visa spriežot, cenzdamies atrast kopīgas iezimes, un draudzigi iesmējās.

-   Starp mums nav nekā kopīga, ja nu vienīgi tikai tas, ka abi esam cilvēki, - noteica japānis.

-   Kungi, nesteidzieties, - es turpināju, - pastāvēja četras sak­nes, no kurām cēlušās dažādas rases. Jums abiem ir viena (pirmā) izcelsmes sakne. Paskatieties uz oftalmoģeometrisko karti, kas rāda cilvēces migrāciju no Tibetas: vienotam pirmajam zaram ir vairāki cilvēces migrācijas atzari - viens atzars beidzas pie jums, somiem (baltu rase), otrs - pie jums, japāņiem (mandžūriešu-ko­rejiešu rase). Taču izcelsmes sakne jums ir kopīga. Lūk, paska­tieties! Vajadzētu atrasties kopīgām pazimēm, tikai ļoti dziļām, tālām, jo tās ir pavisam senas. Nosauciet, lūdzu, vienkāršus sa­dzīvē lietojamus vārdus (uguns, ūdens, debesis, zeme, māja, sie­viete u.c.) japāniski un somiski - iespējams, ka tajos jūs radī­siet līdzības vai kopīgu sakni. Tieši tāpat pacentieties novilkt paralēles starp senām (ļoti senām) somu un japāņu paražām.

Starp somu un japāni atraisījās aizraujoša saruna sliktā krievu valodā, kas ilga aptuveni divas stundas. Es no sākuma mēģināju pierakstīt somu un japāņu vārdus ar kopīgu sakni, kā arī uztvert viņu seno paražu kopīgo jēgu, bet tad atmetu ar roku, jo abi sarun- biedri, pagalam aizrāvušies, nepievērsa man pietiekamu uzmanību un reti apstājās, kad es lūdzu pie- rakstit vienu vai otru vārdu. Tāpēc man šobrid, kad ir pagājuši jau vairāki gadi, grūti atjaunot sacīto.

-    Re kā, - teica runātīgākais japānis, - mums patiešām ar somu ir kas kopīgs. Mēs ar viņu esam seni asinsbrāļi.

-   Starp citu, - piebilda soms, - jums vajag plašāk propagan­dēt šos pētijumus. Tie kalpos mieram uz Zemes. Jo visi uzskata, ka āriešu rase ir progresīvākā. Bet mēs ar japāni noskaidrojām, ka mūsu valodas un tradīcijas ir līdzīgas. Es uzlūkoju japāni kā savu asinsbrāli, lai gan viņš nepavisam nav man līdzigs.

-   Sakiet, lūdzu, vai var atrast ko līdzīgu starp mani un nēģeri? - pajautāja japānis.

-   Diezin vai, bet starp nēģeri un pamirieti var, - es atbildēju.

Protams, es nevaru spriest par japāņa un soma sarunas zi­nātnisko pamatotību. Taču fakts, ka viņi patiešām atrada daudz kopīga, ir visnotaļ aizraujošs. Kontrolpētījumus (piemēram, ja­pāņa un nēģera tikšanos, kuriem ir dažādas izcelsmes saknes) diemžēl veikt neizdevās.

Cita vēsturiska paralēle, kas apstiprina iepriekšminēto cil­vēces migrācijas ceļu, var būt hipotēze par Amerikas indiāņu aziātisko izcelsmi, par Jaunzēlandes aborigēnu amerikānisko iz­celsmi un fakts, ka pastāvējuši cieši kontakti starp Čukču auto­nomā apgabala un Aļaskas aborigēniem.

Skaidrs, ka mūsu pētījumu priekšmets, kura saknes sliecas tālā senatnē, ir gaužām strīdīgs. Tajā grūtāk nekā jebkurā citā jomā rodami tieši pierādījumi. Tomēr, par spīti visam, es turpi­nāšu raksturot citus cilvēces migrācijas ceļus, kas noskaidroti oftalmoģeometriskajos pētījumos.

Mums iznāca, ka šajā dienvidaustrumu migrācijas ceļā pēc tibetiešu rases iekļāvās šādas rases: dienvidaziātiskā, papuasu, melanēziešu, vēdu-indonēziešu un austrāliešu. No acu pārmaiņu pamatlīnijas atdalās viens atzars: no papuasu rases cēlusies aziātu-pigmeju rase, kas savukārt radija dravidu un ainu rasi.

B migracijas ceļš

Savukārt B ceļa robežās cilvēce sirmā senatnē migrēja no Tibe­tas uz dienvidaustrumiem. Dabiskā vide ietekmēja cilvēku ārieni un radās dienvidaziātu rase, ko mūsdienās, manuprāt, pārstāv taize- mieši, vjetnamieši, Kampučijas un Dienvidķinas iedzīvotāji.

Apmetoties dienvidu salās (Filipīnās, Indonēzijā), radās pa­puasu rase, no kuras izcēlās aziātu-pigmeju rase tās pašas In­donēzijas teritorijā.

Pēc mūsu priekšstatiem, papuasi un pigmeji ir cilvēciskās mežonības virsotne. Indonēzijā es esmu bijis, taču ar tīrasiņu pigmejiem un papuasiem neesmu ticies, tāpēc nevaru spriest par viņu prāta spējām. Tomēr neviens nezina, kādi pigmeji un papuasi bija senatnē. Iespējams, ka tiem laikiem viņi bija visno­taļ attīstīti, bet regress un mežonigums sāka attīstīties vēlāk.

Pēc oftalmoģeometrijas datiem, aziātu-pigmeju rases zars devis divus neatkarīgus atzarus un radījis dravidu un ainu rasi. Dravīdu rasi, manuprāt, pārstāv Dienvidindijas iedzīvotāji. Bū­dams Indijā, es patiešām pamanīju, ka Dienvidindijas iedzīvotāju āriene jaušami atšķiras no Ziemeļindijas iedzīvotāju ārienes: dien­vidnieki ir tumsnējāki, mati sprogaināki un arī acis pavisam citā­das nekā ziemeļniekiem. Man šķiet, ka Ziemeļindijas iedzīvotāju priekšteči ir tibetiešu rase, bet dienvidnieki, kā jau minēju, ir dravidu rases pārstāvji.

Kādas konferences laikā Indijā es pavaicāju indiešu ārstam, kuram piemita visas dravidu rases pazīmes:

-   Sakiet, lūdzu, vai jūs zināt, no kurienes senatnē nākušas Dienvidindijas ciltis?

-   Runā, ka mani senči Indijā ieradušies no Polinēzijas salām.

-   Sakrīt, - es konstatēju.

Tajā pašā konferencē sastapu arī kādu indiešu ārstu, kuram piemita visas tibetiešu rases pazīmes.

                                                                          B CEĻŠ

-   Atvainojiet, - es viņu uzrunāju, - Ziemeļindijas iedzivotāju āriene atšķiras no dienvidniekiem. Kā jūs domājat, vai Dienvld- indijas iedzivotāji Indijas teritorijā ir ienācēji vai viņi šeit vienmēr dzīvojuši?

-   Es precīzi nezinu, bet runā, ka dienvidnieki it kā sensenos laikos Indijas teritorijā no kaut kurienes ieradušies, - atbildēja ārsts, kurš izskatījās pēc tibetiešu rases pārstāvja.

-   Bet jūs, - es turpināju, - ārēji izskatāties pēc Zieme|indijas pamatiedzīvotāja. Vai arī jūsu senči Indijā no kaut kurienes iera­dušies?

                                                                           B CEĻŠ

-   Mēs te vienmēr esam dzīvojuši, - atteica ārsts.

"Viņam patiešām ir taisnība," es nodomāju. "Tibeta un Indijas ziemeļi taču savstarpēji robežojas."

Iepriekšminētā aziātu-pigmeju rase, pēc oftalmoģeometrijas datiem, radījusi arī ainu rasi. Aini mūsdienās mīt Japānas zie­meļos un ārēji krasi atšķiras no citiem japāņiem. Kad es biju Japānā, man izdevās sameklēt Japānas pamatiedzīvotāju ainu un ar viņu parunāties.

-   Jūs esat ains?

-   Nē, japānis.

-  Mani neinteresē pilsonība, bet jūsu senči. Vai jūsu priekšteči ir aini?

-Jā.

-   Vai jūs atceraties, ko jūsu tautā runā par ainu izcelšanos? No kurienes viņi ieradušies Japānas teritorijā?

-   Mūsu nu jau pavisam mazajā tautā mēdz stāstīt par to, kā mūsu tālie senči uztaisījuši braucamos un atkuģojuši šurp no tālās Polinēzijas, - atbildēja ains, kura āriene tik ļoti atšķīrās no citiem japāņiem.

• Es atkal nevaru garantēt aina teiktā zinātnisko pamatotibu, tas pats attiecas arī uz sarunām ar Dienvidindijas un Ziemeļ­indijas iedzīvotāju. Ziņas, kas iegūtas no atsevišķām personām, vēl nav patiesība; viņi varēja vienkārši man piebalsot. Pēdējais vārds lai pieder vēsturniekiem. Taču pat šīs nejaušās sakritības ir interesantas saistībā ar sakritībām oftalmoģeometriskajā shēmā, kas rāda cilvēces migrēšanu no Tibetas.

B migrācijas ceļš beidzas Austrālijā. Austrālijas aborigēnu acis krasi atšķiras no Jaunzēlandes aborigēnu acim, taču tās precizi iekļaujas oftalmoģeometrisko pārmaiņu sistēmā B mig­rācijas ceļā, kļūstot par tā beigu posmu. Tāpēc, ja vien ticam oftalmoģeometriskajai shēmai, Austrālijas aborigēni Austrālijā ieradušies no Polinēzijas salām, taču pārpeldēt jūras šaurumu un tikt lidz kaimiņos esošajai Jaunzēlandei viņi nespēja. Toties Jaun­zēlandes aborigēnu priekšteči iespēja pārkuģot Kluso okeānu un nokļūt senlolotajās salās, tomēr izplatīties kaimiņos esošajā Austrālijā viņiem ari neizdevās.

Austrālija ir ļoti sens kontinents. Daži zinātnieki uzskata, ka Austrālija ir leģendārās Atlantidas atlikusī daļa, bet tās unikālā flora un fauna saglabājusies kopš Atlantidas laikiem. Austrālijā ir daudz pamatiedzīvotāju cilšu. Iespējams, ka daļa no tām iera­dusies no Polinēzijas rajona (pēc oftalmoģeometriskās shēmas), bet daļa te palikusi kopš senā Atlantidas kontinenta laikiem. Bet par to parunāsim mazliet vēlāk.

C migrācijas ceļš

Pēc acu matemātiskās tuvināšanās pakāpes šajā ceļā bez tibetiešiem iekļaujas vēl šādas rases: pamirieši, etiopieši, nēģeri, afrikāņi-pigmeoīdi un bušmeņi. No pamiriešu rases veidojas viens atzars - ziemeļkaukāziešu rase.

Tas ir cilvēces migrācijas melnais ceļš no Tibetas. Mums iz­nāca, ka melno rasu (etiopiešu, nēģeru, afrikāņu-pigmeoidu un bušmeņu) ciltsmāte ir pamiriešu rase, kuras mūsdienu pārstāvji, manuprāt, ir tadžiki un citas Pamira tautas. No tās pašas pa­miriešu rases radusies ziemeļkaukāziešu rase, ko pašlaik pār­stāv daudzās Kaukāza tautas.

Kāpēc šajā cilvēces migrācijas ceļā ļaužu āda kļuva tumša? Protams, nevar neņemt vērā klimata faktoru ietekmi, jo arī citos migrācijas ceļos notika ādas krā­sas pārmaiņas. Piemēram, B migrācijas ceļā ādas krāsa no dzeltenas (tibetiešu rase) mainijās lidz pat brūnai (austrāliešu

Cl - pamirieši

Cl/l - ziemeļkaukāzieši

C2 - etiopieši

C3 - nēģeri

C CEĻŠ

C4 - afrikāņi-pigmeoīdi C5 - bušmeņi

                                                                         C CEĻŠ

rase), bet atzarā no papuasu rases pārveidojās gandriz lidz mel­nai (dravidu rase).

Taču izteikti melnajai Āfrikas kontinenta ļaužu ādas krāsai var būt vēl cita ģenēze, kas saistīta ar kādu hipotēzi, ka cilvēce para­lēli cēlusies ari Āfrikā, kur tā sākotnēji bijusi ar melnu ādas krā­su. Iespējams, ka notikusi cilvēces izcelsmes tibetiešu un afri­kāņu plūsmu sajaukšanās.

Turklāt daži literatūras avoti liecina, ka iepriekšējā atlantu ci­vilizācijā bijuši gan dzeltenas, gan melnas ādas krāsas ļaudis. Vai Āfrikas nēģeri būtu savulaik vareno atlantu pēcteči? Mums ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet nākamajās nodaļās, kad es sī­kāk rakstīšu par mīklaino atlantu civilizāciju, lasītājs atradīs daudz interesantu atziņu un faktu par šo tematu.

D migr ācijas ceļš

Pēc oftalmoģeometrijas datiem, šajā ceļā pēc tibetiešiem ie­kļāvās šādas rases: armenoīdi, dināri un ziemeļu rase. Armenoīdā rase ir devusi atzaru - Vidusjūras rasi un dināru rase - Alpu rasi.

Taču pēc acu matemātiskās tuvināšanās sistēmas tibetiešu rase šajā migrācijas ceļā no armenoīdu rases atpaliek vairāk nekā iepriekšējos migrācijas ceļos no kaimiņu rasēm: paoleosi- bīriešu, dienvidaziātu un pamiriešu. Tāpēc mēs pieņēmām, ka starp tibetiešu un armenoīdu rasi jābūt vēl vienai, kas neparādās Jarho klasifikācijā. Kas tā par rasi?

Es Irānā esmu bijis vairākkārt un katru reizi brīnījies par līdz absurdam novestajām fundamentālā islāma reālijām: ja cilvēks ramadana laikā pirms saulrieta ēd, viņu var arestēt, sievietes četrdesmit grādu karstumā staigā divkārtu biezās, melnās hidžapās, kas aizklāj visu, izņemot acis. Irāņi ir melnmataini un tum- snēji, viņi visvairāk ir līdzīgi azerbaidžāņiem. Taču viņu vidū

Irāņu sievietes

dažkārt sastopami gaišmataini vai rudi subjekti ar diezgan gaišu ādas krāsu.

-   Kas ir šie gaišmatainie ļaudis? - es pajautāju irāņu oftalmologam.

-   Tie ir persieši, - viņš atbildēja.

-   Bet vai tad persieši nav melnmataini un tumsnēji?

-   Irānā aptuveni 40 procentus iedzīvotāju veido azerbaidžāņi, daudz ir kurdu, beludžu un citu tautību; viņi visi ir melnmataini un tumsnēji. Bet pamatiedzivotāji persieši ir gaiši. Tiesa, viņi daudzējādā ziņā ir sajaukušies ar citām tautām, taču īstie per­sieši atšķiras no citām Irānas tautām.

Es atcerējos kaut kur (precīzi neatceros, kur) lasīto, ka Hitlers par āriešu rases (ir runa par vāciešiem [1] ) asinsbrāļiem uzskatīja tieši persiešus un vācu asiņu atjaunošanai organizēja laulības starp vāciešiem un persiešiem. bet varbūt hitleram bija taisniba, ka vāciešiem un persiešiem ir vienas izcelsmes asinis?

Konsultējot slimniekus Irānā, es sastapu kādu rudmatainu per­sieti - sava mazā pacienta māti.

-   Vai jūs esat tīrasiņu persiete? - es pavaicāju.

-   Jā, bet kāpēc jūs to man prasāt?

-   Kā jums ir izdevies saglabāt asiņu tīrību?

-   Mēs, persieši, tāpat kā citas tautas, ļoti cenšamies to darīt.

-   Vai es drīkstu nofotografēt jūsu acis?

-   Kālab tas vajadzīgs?

-   Lai noskaidrotu radniecības momentus, salīdzinot ar jūsu bērna acīm, - es samelojos, saprazdams, ka islāma valstīs acu fotografēšanas faktu var uztvert arī neadekvāti.

Es nofotografēju viņas acis un, atgriezies mājās Krievijā, veicu to oftalmoģeometrisko analīzi. Šim acim bija orientējoši tādi oftalmoģeometriskie parametri, ka D migrācijas ceļā atbilstīgi matemātiskās tuvināšanās pakāpei tie rada vietu starp tibetiešu un armenoīdu rasi.

Nejauši sastaptas sievietes acis nav gluži tas pats, kas Jarho klasifikācijā sniegtās pārbaudītas tipisku rasu pārstāvju fotogrā­fijas, taču tās ļāva mums pieņemt, ka pastāvēja un pastāv per­siešu rase, kas - pēc oftalmoģeometriskās shēmas - radījusi armenoīdu rasi. Ši pieņēmuma gadījumā D migrācijas ceļš izkārtojas skaidrā līnijā atbilstīgi acu matemātiskās tuvināšanās pakāpei.

(Jn patiešām, cilvēces migrācijas oftalmoģeometriskajā kartē persieši ir D migrācijas ceļa pārstāvji, bet pārējie irāņi pieder pie C migrācijas ceļa (ziemeļkaukāziešu rase). Tas ir, viņiem ir da­žādas izcelsmes saknes, kas acīmredzot atsaucies ari uz viņu ārienes atšķirībām.

Tātad, pēc mūsu datiem, persiešu rase radījusi armenoīdu (armēņu) rasi. Savukārt pēdējā aizsākusi dināru rasi, pie kuras zinātnieki pirmām kārtām pieskaita dienvidu slāvus: ukraiņus, dienvidslāvus un citus. Turklāt armenoīdu rasē meklējama sā­kotne pabeigtam Vidusjūras rases atzaram, kas, pēc manām do­mām, ietver sevi itāliešus, grieķus, spāņus, rumāņus, gruzīnus, ebrejus, arābus un daļēji arī turkus.

Dināru rase ir Alpu rases (franči, daļēji spāņi un itālieši) un ziemeļu rases (vācieši, angļi, nīderlandieši, norvēģi, islandieši un zviedri) priekštece.

Šis migrācijas ceļš, kas šķērsojis Tjanšanu, Kaukāzu, Eiropu un Vidusjūru, acīmredzot beidzies Islandē [2] , kur no ziemeļei- ropas ieradās vikingi. reliģijas radās daudz vēlāk, tāpēc pat vie­nas rases pārstāvju vidū izplatījās dažādas reliģijas. Neskaitāmie kari šajā reģionā radīja periodisku vienas valodas dominēšanu pār citām un citu izzušanu, tāpēc arī valoda kā rases pazīme lielā mērā savu nozimi zaudēja.

Mums, Eiropas iedzīvotājiem, droši vien šķiet savādi, ka, pēc oftalmoģeometrijas datiem, viens no mūsu izcelsmes avotiem (izņemot varbūtējo persiešu rasi) ir armenoīdu rase; pārāk mūs­dienu armēņi atšķiras no citām Eiropas tautām. Taču armēņi zina ticējumu, ka viņu priekšteči bijuši ar gaišu ādu un zilām acīm, bet mūsdienu armēņu veidols tapis, saplūstot ar citām Kaukāza tautām.

Pēc oftalmoģeometrijas shēmas, armenoīdu rase bez tīriem eiropiešiem (dināru, ziemeļu un Alpu rasēm) radījusi arī Vidus­jūras rasi. Pēdējā, apmetoties Vidusjūras apkaimē, manuprāt, deva sākotni dažādām tautām, kuru vidū ir arī tādas šķietami nesalīdzināmas tautas kā itālieši un arābi. Tām ir atšķirīgas valo­das, atšķirigas reliģijas, taču acis viņiem ir līdzīgas. Es neko

D CEĻŠ

D2 - armenoidi D2/1 - Vidusjūras rase D3 - dināri D3/1 - Alpu rase D4 - ziemeļu rase

                                                                                D CEĻŠ

nevaru apgalvot, bet, manuprāt, bioloģiski viņi ir vienoti, toties valodas un reliģiskie momenti veidojušies vēlāk.

Starp citu, ziemeļitālieši atšķiras no dienviditāliešiem. Dien­vidnieki, manā skatījumā, ir tīri Vidusjūras rases pārstāvji, savu­kārt ziemeļnieki ir Vidusjūras rases, kā arī ziemeļu un Alpu rases sajaukums.

Dināru rase, kas arī radusies no armenoīdu rases, pēc zināt­nieku domām, mūsdienās vērojama dienvidu slāvos (ukraiņi, bulgāri, dienvidslāvi un citi). Taču vislielākā slāvu tauta - krievi - pēc ārienes un acīm atšķiras no tipiskiem dināru rases pār­stāvjiem, piemēram, dienvidslāviem.

Kas tādā gadījumā ir krievi? Es esmu pētījis krievu acis arī oftalmoģeometriskā aspektā un varu teikt, ka krievi, visticamāk, ir sajaukšanās rezultāts starp dināru rasi, kā ari laponoidu un baltu rasēm (tatāriem, komi, somiem, igauņiem u.c.), tas ir, ar rasēm, kas radušās no pilnīgi cita cilvēces izcelsmes avota - A migrācijas ceļa.

Pēc mūsu shēmas, dināru rase radījusi Alpu rasi (franči, zie- meļspāņi u.c.) un ziemeļu rasi (vācieši, angļi, zviedri u.c.). Tā ka frančiem, vāciešiem un angļiem vistuvākie asinsbrāļi esam mēs - slāvi. Šajā ziņā Hitlers kļūdījās, uzskatīdams slāvus par nepiln­vērtīgu cilvēces attīstības atzaru, kas pakļaujami pazemoju­miem, bet persiešus - par asinsbrāļiem, jo gan persieši, gan slāvi atrodas vienā rasu-ģenētiskajā saknē - D migrācijas ceļā.

Ebreju fenomens

Ņemot vērā to, ka ebreji cēlušies no Sinaja pussalas (apsolītā zeme), viņi pieder Vidusjūras rasei. Tāpēc, visticamāk, viņu asins­brāļi ir arābi, grieķi, dienviditālieši, spāņi.

Taču ir zināms, ka šai tautai raksturīga ārkārtīgi daudzveidiga āriene: no gaišmatainiem Eiropas ebrejiem lidz pat gandriz mel­niem Etiopijas ebrejiem. Kāds tam ir iemesls?

Salīdzinoši nesenā vēstures periodā ebreju tauta zaudēja savu zemi un apmetās dažādās vietās, tomēr saglabājot savu nāciju, jo reliģija aizliedza jauktās laulības. Protams, šis aizliegums ne­tiek ievērots simtprocentīgi, tomēr mēs nevaram noliegt tā ie­tekmi. Un nav skaidrs, kāpēc, saglabājot nāciju un tai rakstu­rīgās īpatnības (kultūra, paražas u.c.), ebreju āriene tik krasi at­šķiras pēc ģeogrāfiskā principa. Buhāras ebreji ir līdzīgi uzbe­kiem, Kaukāza ebreji - kaukāziešiem, Vācijas ebreji - vāciešiem, Marokas ebreji - marokāņiem, Etiopijas ebreji - etiopiešiem utt. Jauktās laulības, kas tomēr notika, nevarēja tik spēcīgi ietekmēt ebreju ārieni, pretējā gadījumā ebreju nācija asimilētos.

Atbildi uz šo jautājumu es saskatu dažādu tautību cilvēku biolauku kontaktos, abpusēji ietekmējot arī ārējās pazīmes. Šī doma manī radās, kad es izlasīju doktora Dzjana (Habarovska) darbus par eksperimentiem ar augu sēklu, dzīvnieku un putnu embriju biolaukiem. Doktors Dzjans apstaroja vistas olu ar pīlē­na biolauku, un piedzima cālēns ar pīles pleznām. Tādā pašā veidā viņš tika pie melones-gurķa, bumbiera-ābola un citiem līdzīgiem ģenētiski jauktiem veidiem.

Ņemot vērā iepriekš teikto, var domāt, ka, piemēram, Bu­hāras ebreji pakāpeniski ieguvuši uzbeku vaibstus ne tikai tāpēc, ka dažkārt tomēr notika jauktās laulības, bet arī tāpēc, ka uzbeku biolauks ietekmēja ebrejus un pretēji attistibas embri­onālajā periodā. Droši vien pēc šī paša principa notika ari tum- snējo etiopiešu, gaišmataino vāciešu, melnīgsnējo kaukāziešu ietekmēšanās utt.

Protams, ģenētiskās informācijas nodošana ar biolauku nevar aptvert visas cilvēka organisma funkcionēšanas jomas (sma­dzeņu, sirds, aknu darbība u.tml.), bet ārējās pazīmes var ietek­mēt visnotaļ reāli. Šai hipotēzei, bez šaubām, nepieciešams zināt­niski eksperimentāls apstiprinājums, un nākotnē, kad zinātne sa­sniegs daudz augstāku līmeni biolauka efektu izpētē, tā tiks pār­baudīta.

Rasisms vai tautu vienotība

Vienkāršam cilvēkam vārds "rase" parasti rada negativu no­skaņu, jo atsauc atmiņā vācu rasismu un karu, ko fašisti izraisī­ja šīs idejas vārdā. Es vēlreiz atkārtoju, ka jēdziens "āriešu rase" ir aplams, jo visa mūsu civilizācija tiek saukta par āriešu civi­lizāciju (pirms mums pastāvējušas atlantu un lemūriešu civilizā­cijas), bet Hitlers vai viņa agrīnie ideologi piešķīra visas taga­dējās civilizācijas nosaukumu vienai tautai (vāciešiem), tādējādi it kā uzsverot vāciešu īpašo nozīmi.

Taču vārds "rase" ir antropobioloģisks, nevis politisks jēdziens. Turklāt nepastāv analoģijas starp rases veidu un cilvēku prāta vai uzņēmības spēju pakāpi. (Jn oftalmoģeometriskie aprēķini rāda precīzas sakarības acu pārmaiņās, cilvēcei migrējot pa četriem ceļiem no Tibetas, tāpēc nav pamata īpaši izdalīt kādu vienu rasi. Nav ari pamata uzskatīt, ka nobeiguma rases katrā migrācijas zarā ir visattīstītākās; salīdziniet kaut vai D un B migrācijas ceļu - augsti attīstīta nobeiguma rase D ceļā un pa pusei mežonīgā austrāliešu rase B ceļa nobeigumā.

Dažādu rasu attīstības pakāpe, manuprāt, atkarīga nevis no antropobioloģiskās pazīmes, bet no apstākļiem, kas izveidoju­šies, izvirzot gudrus, labestīgus un iniciatīvas pilnus līderus, kuri spēj virzit savu tautu pa progresa ceļu un radit apstākļus (pie­mēram, demokrātiju), lai saglabātu progresīvu sākotni nākotnei.

Jāatzīst, ka ziemeļu rases attistība (vācieši, angļi, amerikāņi un citi) ir augstāka nekā dināru rasei (slāvi) konkrētajā vēstures brīdī. Bet atcerēsimies Pētera I laikus: Krievija piedzīvoja milzu attīstibas bumu, kas turpinājās ilgu laiku pēc viņa nāves, un tikai oktobra apvērsums pārtrauca Krievijas iespējas kļūt par pasau­les lidervalsti. To pašu var teikt par Japānu, kas gudras lideru politikas rezultātā no trešās šķiras valsts izvirzījās pasaules nozī­mīgāko valstu vidū.

Protams, ir grūti gaidīt ekonomisku brīnumu, piemēram, no Austrālijas aborigēniem vai Indonēzijas papuasiem, jo viņi ne­progresēja, un tas kādā vēstures periodā noveda pie pakāpe­niskas pārvēršanās par mežoņiem, kā arī atsaucās uz šo rasu pārstāvju prāta spējām.

Tātad, manuprāt, vienas vai otras rases attīstības pakāpi no­saka tās vēsturiskās attistības raksturs: jo ilgāk rase gājusi pa progresa ceļu, jo tā vairāk attīstīta, un otrādi. Stabila stāvokļa ilgā laika periodā nemēdz būt. Stabilitāte pakāpeniski izvēršas regresā. Dievs cilvēku radījis kā nemitīgi progresējošu sākotni, tāpēc viņam lemts progresēt. Pretējā gadījumā sākas regress un pārvēršanās par mežoni.

Oftalmoģeometrisko pētījumu gaitā citu atklājumu vidū izvir­zījām ari hioptēzi, ka cilvēce radusies no viena avota, beigu bei­gās no vienas ciltsmātes un viena ciltstēva gēniem. Cēlusies Tibetā, cilvēce izplatījās pa visu Zemi. Tāpēc cilvēce ir biolo­ģiski un ģenētiski vienota, katrs cilvēks - otram brālis vai māsa.

Protams, attīstītākās tautas izstūma, izstumj un izstums vairāk degradējušās un primitīvās tautas. Nav pamata tās īpaši žēlot, jo tā ir viņu pašu vaina. Taču droši vien cilvēce driz radis vienotu planetāru valsti un vienotu valodu. To diktē ne tikai veselais saprāts, bet ari nosaka cilvēka ģenētiski bioloģiskā būtība.

3. nodala

KAS TĀs par acĪm

UZ TIBETAS tempļu sienām?

Tātad, analizējot dažādu rasu pārstāvju acis, mēs secinājām, ka mūsdienu cilvēce radusies no vienas - tibetiešu saknes. (Jn tūlīt rodas nākamais jautājums: bet kas sākotnēji radīja cilvēci Tibetā? Kas gan bija mūsdienu cilvēka ciltsmāte un ciltstēvs?

Pastāv neskaitāmas hipotēzes par cilvēces izcelšanos uz Zemes. Materiālistiskas ievirzes zinātnieku vairākums uzskata, ka cilvēks cēlies no pērtiķa. Pierādījumu tam viņi saskata arhe­oloģiskajos atradumos (pirmatnējie cilvēki un to darbarīki - akmens cirvji u.tml.). Ir izsekota skaidra attīstibas dinamika no cilvēkveidīgā pērtiķa lidz visnotaļ mūsdienīgam cilvēkam. Tam neticēt it kā nebūtu pamata.

Taču visu šo procesu tieši tikpat skaidri var iztēloties pretējā virzienā - no cilvēka līdz pērtiķim. (Jn pierādījumu nepavisam nav mazāk kā Darvina izvirzītajai hipotēzei: uz Zemes mīt ne mazums mežonīgu cilšu, kuru primitīvisma pakāpe ir tāda, ka šie ļaudis ir daudz tuvāk pērtiķim nekā cilvēkam. Tāpēc uzskats, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, nepavisam nav tik pārliecinošs, kā tas šķiet pirmajā mirklī.

Daži zinātnieki uzskata, ka cilvēces avots ir sniega cilvēks. Laikam jau nemēdz būt dūmu bez uguns un sniega cilvēks pa­tiešām pastāv - daudzās tautās stāsta leģendu par sniega cil­vēku (Tibetā - par jetiju, Jakutijā - par čučunu u.tml.). Taču rast

pārliecinošas analoģijas starp sniega cilvēku un cilvēku (homo sapieris) zinātniskā aspektā pagaidām nav iespējams.

Pastāv viedoklis, ka cilvēka sēklu uz Zemes atnesuši citplanētieši, taču pagaidām arī šai hipotēzei nav nekādu nopietnu pierādījumu.

Ikviens izglitots cilvēks ir dzirdējis leģendas par varenajiem atlantiem, kuri uz Zemes mituši neat­minamos laikos. Speciālā literatūrā (Helēna Bla- vatska, austrumu reliģijās u.c.) minēts, ka pirms mums uz Zemes dzīvojušas vairākas civilizācijas, kuru attīstības līmenis bijis daudz augstāks par mūsējo. Varbūt tieši atlanti, kas gāja bojā globālā kataklizmā, deva mūsdienu cilvēces aizmetni? Varbūt te sava ietekme ir noslēpumainajai Šam- balai, kas, pēc leģendu vēstījuma, arī atrodas Tibetā? Varbūt ir taisnība reliģijai, kas apgalvo, ka cilvēku uz Zemes radījis Dievs, iemiesojot Garu, un, vēsturiski attīstoties daudzpakāpju civilizāciju veidolā, cilvēks nokļuvis līdz mūsdienām?

Domādams par šiem jautājumiem, es tomēr centos saglabāt zinātnisku pieeju problēmai, kaut gan šādu veidu pētījumos nav pamata cerēt uz tiešu, neap­strīdamu pierādījumu iegūšanu.

Ja reiz mēs esam sākuši šo problēmu pētīt, analizējot acis, es nodomāju, tāpat jāturpina arī uz priekšu. Tātad cilvēces statistis­ki vidējās acis, tēlaini runājot, lokalizējas Tibetā. Iespējams, ka šis fakts ir nejauša tibetiešu rases acu anatomiska variācija, bet varbūt tam ir daudz dziļāka un pat noslēpumaina jēga. Varbūt senie cilvēki ir zinājuši, kas ir oftalmoģeometrija, un savu acu attēlu veidā Tibetā atstājuši liecības, lai pēc tām varētu atveidot viņu izskatu? Varbūt tieši statistiski vidējās acis ir atslēga, kas palīdzēs atminēt cilvēces galveno jautājumu - no kā mēs esam cēlušies?

Taču neskaitāmie varbūt nekādi nespēja remdēt manu ziņ­kāri. Vajadzēja meklēt faktus.

Tibetas temp ļu vizītkarte

Mans draugs un oftalmoģeometrisko pētījumu līdzgaitnieks Valērijs Lobankovs [3] devās uz tibetu, lai uzkāptu kādā no Hima- laju virsotnēm. Pirms aizbraukšanas es viņam teicu:

- Paklau, Valēriji Paskaties, lūdzu, vai Tibetā - tempļos vai pagodās - nav redzami kaut kādi acu attēli. Pats saproti - nav dūmu bez uguns; iznāk, ka cilvēces statistiski uidējās acis atrodas Tibetā…

Pēc mēneša Valērijs Lobankovs atgriezās no Tibetas, tūlīt pat man piezvanīja un teica:

-   Zini ko, Ernst! Tev izrādās tais­nība!

-   Kas par lietu?

-   Vai tu kādreiz esi ko dzirdējis par Tibetas tempļu vizītkarti?

Neparastās acis uz tibetiešu tempļa ārsienas

-   Nē, kas tā tāda? Es jau Tibetā nekad neesmu bijis…

-     Katram tibetiešu templim, - stāstīja Lobankovs, - par vizītkarti kalpo milzīgu, neparastu acu attēls. Milzīgu! Neparastu! Tās veras tevī tā, it kā viss templis uz tevi skatītos…

Budistu templis (Katmandu)

-   Kas tās par acīm?

-   Neparastas! Ne tādas kā cilvēkiem! Turklāt attēlota tieši tā sejas daļa, kuru mēs vērtējam oftalmoģeometriskajos pētījumos. Neticama sagadīšanās! Es biju šokā, kad tās ieraudzīju, - tieši tas pats, ko mēs pētijām cilvēkos, tajās ir visi mūsu oftalmoģeo­metriskie parametri, tikai acis pavisam citādas!

-   Tā nekas! - es pat iesvilpos aiz pārsteiguma.

-   Turklāt pilnīgi visus tibetiešu tempļus rotā šādu acu atvei­dojums. Tās ir milzīgas - pāri pusei sienas. Kāds patiešām tās atstājis kā svētu zīmi, - turpināja Lobankovs. - Klausies, nu gan ir interesanti sanācis: izskaitļojām statistiski vidējās acis, pie­ņēmām, ka tāpat vien tas nevar būt, un tad…

-    Laikam jau ne velti statistiski vidējām acīm piemit tāda noslēpumainība! Zinātniskā loģika mūs nepievīla…

-   Nekur citur pasaulē nekā tamlīdzīga nav. Nevienā pasaules dievnamā nav attēlotas acis. Tikai Tibetā, kur vidēji statistiskās acis…

-   Vai tu lamām vaicāji, kas tās par acīm? - es pajautāju.

-   Protams, daži no viņiem, galvenokārt zema ranga, teica, ka tās ir Būdas acis, bet citi, augstāka ranga, klusē, neko nestāsta.

-   Vai tu augstākā ranga lamas iztaujāji pietiekami uzstājīgi? Kas tās par acīm?

-  Biju pietiekami noteikts. Tikai… viņi neko nestāsta, aizvirza sarunu sāņus, un jūtams, ka šo acu noslēpums viņiem ir ļoti sva­rīgs. Šis simbols stāsta par kaut ko ļoti principiālu, - turpināja Lobankovs.

-   Vai tu tās acis nofotografēji?

-   Protams! Arī ar videokameru nofilmēju.

Tajā pašā dienā mēs ar Lobankovu satikāmies. Kopā ar viņu un Valentīnu Jakovļevu ievadījām neparasto acu attēlu datorā. Shematizējām tās pēc oftalmoģeometriskajiem pamatkritērijiem un ķērāmies pie analizēs. Jau iepriekš es šajā grāmatā minēju,

ka, izmantojot oftalmoģeometrijas principus, var nosacīti precīzi atveidot cilvēka izskatu. Mēs to izdarījām un rekonstruējām tā cilvēka izskatu, kura acis raugās no Tibetas tempļiem.

Ko st āsta uz tibetas tempļu sienām attēlotās acis

Es neiedziļināšos detaļās, sīkāk nestāstīšu par tā cilvēka, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem, veidola rekonstrukci­jas metodiku, lai nepiegružotu stāstījumu ar sausu matemātisku analīzi. Minēšu tikai, lūk, ko.

Pirmkārt, uzkritoša šķiet virsdegunes neesamība, kas vienmēr parādās parastu acu attēlos. Par ko tas liecina? Ir zināms, ka mūsdienu cilvē­kiem virsdegune aizklāj daļu redzes lauka no iekšpuses: ārēji redzes lauks veido 80-90 grādusv iekšēji - 35-45 grādus. Tāpēc mūsdienu cilvēkiem piemīt binokulāra redze (redzes spēja ar divām acīm, kas ļauj saskatīt priekšmeta apjomu un attālumu līdz tam) tikai 35-45 grādu robežās, bet ne 80-90 grādos no visām pusēm. Šī neērtība, ko sagādā virsdegune, dienas gaismā ir gandrīz nepamanāma, vairāk tā traucē mākslīgajā apgaismo­jumā, bet sarkana luktura gaismā tā jaušami traucē, apgrūtinot ori­entēšanos telpā. Ja cilvēkiem virsdegunes vairs nebūs, viņu bin- okulārā redze veidosies 80-90 grādos uz visām pusēm, kas atvieg­los ari orientēšanos telpā sarkanā gaismā.

Varbūt neparasto tibetiešu acu īpašnieks dzīvojis sarkanas gaismas apstākļos? Šāds pieņēmums varēja būt pamatots, jo, ņemot vērā redzes funkciju nozīmīgumu, jāpastāv adaptācijas mehānismiem, kas ļautu maksimāli redzi uzlabot. Adaptācijas

mehānisms bez virsdegunes nav tik svarīgs parastā dienas gais­mā, taču sarkanas gaismas apstākļos tas ir ļoti nozīmīgs.

Tad es paņēmu lielā gaišreģa Nostradama grāmatu (1555. gads) un tajā izlasīju, ka iepriekšējā atlantu civilizācija pastāvē­ja, dzīvojot tumšsarkanos toņos: debesis bija sarkanas, koki - purpursārti utt. No tā varēja secināt, ka uz tibetiešu tempļiem attēlotas iepriekšējās civilizācijas cilvēka - leģendārā atlanta - acis.

Bet pašlaik debesis ir zilas, un mūsu acis ir ar tām apradušas. Man šķiet, ka, mainoties Zemes griešanās asij, jāmainās arī de­besu krāsai. Tajā pašā Nostradama darbā es izlasīju, ka globālas katastrofas rezultātā, kurā gāja bojā atlanti, mainījās Zemes griešanās ass un izkustējās poli.

Otrkārt, uzmanību piesaista neparastais acu augšējo plaksti­ņu izliekums. Mūsdienu cilvēka acu plakstiņiem ir precīza vara­vīksnes forma, toties iepriekšminētajām acīm augšējo plakstiņu centrā ir izliekums uz leju, kas it kā karājas virs radzenes.

Par ko tas var liecināt? Pirmām kārtām par to, ka acu sprau­ga mirkšķinot neaizveras pilnībā, jo to traucē augšējā plakstiņa izliekums. Šādā gadījumā acis spēj saglabāt perifēro redzi caur

radzenes sānu daļu. Bet, tā kā virsde­gunes nav un redze ir binokulāra visā redzes laukā, neparasto tibetiešu acu ipašnieks spēj redzēt ari ar pievērtām acim. Protams, tāda redze nebūs ļoti laba, toties visnotaļ pietiekama, lai orientētos telpā.

Mūsdienu cilvēka acim nevar pie­mist tamlidziga orientēšanās redze pus­pievērtā acu stāvokli, jo viņam nav galējās perifērās binokulārās redzes (virsdegunes dēļ) un augšējam plak­stiņam nepiemit spēja noslēgt galveno radzenes virsmas lauku­mu, atstājot daļēji atklātu pārējo acu spraugu daļu.

Neparasto tibetiešu acu spēja saglabāt orientējošo redzi

Neparasto acu īpašnieki pa pusei mitinājās ūdenī

pievērtā acu stāvoklī izraisīja vēl viena adaptācijas mehānisma ra­šanos - garus gan uz iekšu, gan uz leju izstieptus acu spraugas stūrus. Tas liecina par pastiprinātu lakrimāciju (pastiprinātu asa­ru izdalīšanos un aizplūšanu), kas nepieciešams acu mitruma saglabāšanai, kad nepilnīgi aizveras acu sprauga.

Kā var izskaidrot nepieciešamību nepilnīgi aizvērt acu spraugu, turklāt saglabājot orientējošo redzi? Mēs tam neradām nevienu citu skaidrojumu, kā nepieciešamību aizsargāt maigo radzeni, ātri peldot zem ūdens. Cilvēks, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām, varēja ātri peldēt zem ūdens, piesedzot viegli trau­mējamo radzeni ar augšējā plakstiņa izliekumu un tajā pašā laikā saglabājot orientēšanās spēju. Tādu acu esamibai jāliecina par to, ka šie cilvēki pa pusei mitinājās ūdenī.

Nostradama grāmatā es izlasīju, ka atlanti dzīvoja uz tajā laikā neskaitāmām salām un viņiem bija zemūdens plantācijas, kurās viņi audzēja savus jūras pārtikas produktus. Tātad, izmantojot lauksaimniecības zemūdens variantu, viņi bija spiesti pa pusei mitināties ūdenī.

Šis secinājums mums sniedza vēl vienu papildinājumu hipo­tētiskā atlanta veidolam. Šiem cilvēkiem vajadzēja būt lielam krūškurvim un attistītām plaušām, lai niršanai sakrātu lielus gaisa krājumus.

Diemžēl šo aprēķinu periodā mēs nespējām iedomāties par vēl vienu atšķirīgu atlantu pazīmi - peldplēvēm starp roku un kāju pirkstiem, kaut gan tas loģiski izrietēja no minētā secināju-

ma. Ziņas par atlantu peldplēvju esamību mēs ieguvām tikai Tibetas ekspedīcijas laikā.

Treškārt, tibetiešu tempļu attē­los deguna vietā rādīta sprog- veida spirālīte. Kas tā ir? Atce­roties pieņēmumus, ka atlanti pa pusei mitinājās ūdenī, var domāt, ka spirālīte veic vārstuļveida elpošanas atveres funkciju. Līdzīga vārstuļveida elpošanas atveres anatomiskā uzbūve ir jūras dzīv­niekiem (delfīniem, vaļiem u.c.), jo tā atšķirībā no parasta degu­na noteikti neļauj ūdenim ieplūst elpošanas ceļos, atrodoties zem ūdens.

Mums neizdevās atrast nevienu citu izskaidrojumu spirālītes pielietojumam, izņemot to, ka tā bija piemērošanās dzivei pa daļai ūdenī. Par spirālīti palika neskaidri divi momenti: kāpēc vārstuļveida atvere sagriezta kā spirāle un kāpēc pastāv spraug- veida elpošanas atveres turpinājums uz leju? Tobrīd mēs vēl nebijām tikušies ar Anantu Krišnu un nezinājām, ka spirālīte rada skaņu. Toreiz Veners Hafarovs vēl nebija veicis embrioanato- miskos pētījumus un nebija secinājis, ka šiem pa pusei ūdens, pa pusei sauszemes iemītniekiem iespējami žaunu elementi. Bet par to vēlāk.

Ceturtkārt, Tibetas tempļu attēlos mazliet augstāk par acu centru uzzīmēts pilienveida plankumiņš. Tas atrodas apmēram

tajā vietā, kur indiešu sievie­tes zimē kosmētisko planku­miņu. Kas tas ir? Var pieņemt, ka pilienveida plankumiņš at­tēlo hipotētisko trešo aci.

Ir zināms, ka kaut kad se­natnē cilvēkiem bija trešā acs (par to liecina embrioloģijas dati). Šobrid mūsdienu cilvēkiem tas palicis kā rudiments - čiekurveida dziedzeris (epifize), kas paslēpts dziļi smadzenēs. Trešā acs tika uzskatita par cilvēka bioenerģijas (telepātijas u.c.) orgānu un, kā vēsta leģendas, varēja darit brinumus - no liela attāluma sūtit domas, ietekmēt gravitāciju, ārstēt slimības u.tml. Bet indiešu sievietes, iespējams, uz pieres zīmē minēto planku­miņu kā simboliskas atmiņas par brīnumaino orgānu.

Es atvēru Nostradama grāmatu un tajā izlasīju, ka leģendārie atlanti ar iekšējo cilvēcisko enerģiju, kas tika saņemta caur trešo aci, spēja viegli pārvietot milzigus smagumus it kā ar skatienu un celt monumentālas būves (piramīdas u.tml.).

Grūti pateikt, kas uzcēlis piramīdas. Taču nevar noliegt, ka tās būvējuši atlanti jau pirms mūsdienu cilvēku ēras. Lai neap­vainojas ēģiptieši un meksikāņi, taču visnotaļ iespējams, ka viņi piramīdas nav cēluši, - viņu senči gluži vienkārši ieradās pira­mīdu zemē un sāka dzīvot netālu no akmens kolosiem.

Pamatojoties uz visu iepriekšminēto, mēs izvirzījām hipotēzi,

ka uz tibetiešu tempļiem attēlotas iepriekšējās civilizācijas pār­stāvju - atlantu - acis. Šo acu analizē liecināja, ka hipotētiskie atlanti bija varenas miesasbūves, acīmredzot ari liela auguma, pa pusei mitinājās ūdeni un saimnieciskajā darbibā izmantoja trešās acs spēku.

Mūs atkal un atkal pārsteidza apbrinojamā sakritība - mūs­dienu cilvēku statistiski vidējās acis lokalizējas Tibetā, un tieši šeit hipotētiskie atlanti atstājuši atmiņas par sevi acu attēlu veidolā, pēc kurām principā var spriest par viņu ārieni un dzivesveidu.

Ananta Krišna

Iegūtajām atziņām mēs ticējām un neticējām. Taču drīz zinā­mu pārliecību par to, ka nekļūdāmies, guvām no cilvēka, vārdā Ananta Krišna.

Tas notika 1995. gada septembrī konferences laikā Krimā. Šai konferencei bija sirdsgudrs nosaukums - "Ekoloģijas un cil­vēka garīgās veselības fundamentālie pamati", taču tās būtība izpaudās tādējādi, ka šeit sapulcējās ļaudis, kuri nodevās tā dē­vētajai parazinātnei. Galvenokārt tie bija burvji, magi, ekstra­sensi, raganas un tamlīdzīgi cilvēki ar īpašām spējām, taču bija arī daudz nopietnu zinātnieku no dažādām valstim (Indijas, Švei­ces, Vācijas, ASV u.c.), kuru intereses ietvēra tamlīdzīgas pro­blēmas.

Šajā konferencē man deva iespēju nolasīt plenārziņojumu. Izmantojot slaidus, es raksturoju iepriekšminētos zinātniskos pē­tījumus, uzsverot loģisko pieeju problēmai un sākot ar jautājumu "Kāpēc mēs skatāmies cits citam acīs?", bet nobeidzot ar hipo­tētiskā atlanta ārienes aprakstu. Es runāju angliski, katru frāzi tulkodams arī krieviski, tāpēc visa zāle mani labi saprata.

Referāts izraisīja plašu interesi, man uzdeva daudz jautājumu, tos apsprieda. Kuluāros pie manis pienāca cilvēks indieša ģērbā un skaidri, precizi teica: viņš nekad nav varējis iedomāties, ka rietumu zinātnieks loģiski tuvosies viena no austrumu galveno noslēpumu atklājumam.

-   Vai acu attēlu mikla tibetiešu klosteros ir galvenais austru­mu noslēpums? - es pavaicāju.

-   Ne gluži. Tas ir viens no noslēpumiem, turklāt ne galvenais, - atteica cilvēks indieša apģērbā.

-   Bet kāds ir galvenais noslēpums? - Es satrūkos, klusibā aptverot, ka šis cilvēks diezin vai te, gaiteni, atklās man noslē­pumus.

-   Jūs esat ko dzirdējis par tibetiešu lamu noslēpumu? - viņš atbildēja ar pretjautājumu.

-   Jā, esmu dzirdējis, ka tāds pastāv. Bet neko sikāk nezinu.

-  Tāpēc jau noslēpums ir noslēpums, ka neviens par to neko nezina, - daudznozimigi noteica indietis.

-   Kā jūs sauc?

-   Es esmu Meistars Ananta Krišna.

Mēs apmainījāmies ar vizitkartēm un norunājām pēc dažām stundām tikties viesnicā.

-   Kā saprast vārdu "Meistars"? - Es turpināju iztaujāšanu nu jau viesnīcā.

-Meistari ir īpaša austrumu reliģisko darbinieku kategorija, kas ir izredzēti zināt dažus noslēpumus, - atbildēja Ananta Krišna.

-   Kādus noslēpumus?

-   Gn tomēr?

-   Senatnes noslēpumus…

-   Vai jūs par tiem varat kaut ko pastāstīt?

-   Izlasiet Helēnas Blavatskas "Slepeno doktrīnu". Cik nopro­tu, jūs to neesat lasījis.

-   Nē.

Ananta Krišna

-   Jūs, krievi, esat laimigi. Jūsu zemē ir dzimusi lielākā pasau­les Izredzētā - Blavatska. Šajā grāmatā jūs varat atrast daudz se­natnes noslēpumu. Tiesa, to, kas tajā rakstīts, ir grūti saprast, jo tajā ir ipaša dievišķā loģika. Bet, ja jūs iepazīsiet austrumu lo­ģiku un austrumu zināšanas par senatni, spēsiet saprast ari Bla- vatsku.

-   Varbūt pamēģināsim turpināt atklātu dialogu? - es uzstāju.

-   Pamēģināsim. Taču jums nepietiks austrumu zināšanu. Jūs esat rietumu zinātnieks, - atvairījās Ananta Krišna.

-   Vai jūs īsumā varētu raksturot austrumu zināšanu būtību par senatni?

-   Jā, protams…

Tad Ananta Krišna ilgi stāstija, runu bērtin piebērdams ar vār­diem "labestība", "mīlestība", "līdzcietība", "ciešanas", "ļaunums", no kuras es itin neko nesapratu. Es tikai delikāti māju ar galvu, cenzdamies uztvert loģisko jēgu, taču man nekas neizdevās. Es ticēju Anantam Krišnam, ka viņš runā par būtību, taču tādu pos­tulātu kā mīlestība, labais un ļaunais sadzīviskā izpratne man neļāva uztvert jautājuma kopsaucēju.

Vilies es novirzīju sarunu uz sev daudz labāk saprotamo rie­tumnieciski zinātnisko stilu:

-    Sakiet, Krišnas kungs, vai mana tibetiešu tempļu attēlu analizē ir pareiza?

-   Jā, pareiza.

-   Vai šīs acis ir atlanta acis?

-   Mēs senos ļaudis dēvējam citādi.

-   Kam pieder šis acis? - es centos izdibināt.

-   Tās ir Viņa acis.

-   Kas ir Viņš?

-   Viņš ir Dieva Dēls. Viņš ir radījis cilvēci, kas pašlaik mīt uz Zemes, sniedzis tai zināšanas, mācījis progresēt un neļāvis aiziet bojā. Tieši šādi raditā cilvēce ir izplatījusies pasaulē.

-   No kurienes radies Dieva Dēls?

-   (Jn tomēr?

-   (Jz Zemes dzīvojusi un dzīvo liela Dieva Dēlu cilts.

-   Dzivo? Kur? Šambalā?

-   Starp citu, spirālīte deguna vietā šiem Dižajiem cilvēkiem ne tikai veica elpošanas atveres uzdevumu, bet arī skaņas raditāja aparāta funkcijas, - uz citu tematu sarunu novirzīja Ananta Krišna.

-   Viņi runāja ar degunu, nevis kaklu? - es taujāju.

-   Jā. Turklāt varēja runāt ļoti plašā diapazonā - no ultraska­ņas lidz infrasarkanajiem stariem. Tāpēc viņu valoda bija daudz piesātinātāka un bagātāka nekā mūsējā. Viņi izmantoja arī tele- pātisko saziņu. Galva viņiem bija lielāka. Tie lietoja tikai mīkstu barību. Viņi skaidri un svēti glabāja divas galvenās skaņas: "So" un "Hm" un dzīvoja pēc SoHm likumiem.

-   Kas ir SoHm? Kāpēc šīs skaņas bija pašas galvenās?

-   Diezin vai jūs spēsiet saprast, kas ir SoHm. Tā ir vesela filo­zofija, - atbildēja Ananta Krišna.

Es vēl iztaujāju Anantu Krišnu, taču sapratu, ka daudz ko viņš tikai nojauš, un arī man daudz ko bija grūti saprast. Tolaik es vēl nezināju, ka man priekšā milzīgi pūliņi, lai kaut nedaudz aptvertu senatnes filozofiju. Es vēl nesapratu pēdējā Dižā SoHm vēstījuma nozīmi, neapjēdzu tā daudzpusību un liktenīgo nozīmi mūsu civilizācijai, toties visas manas domas rosījās ap šīm nepa­rastajām skaņām.

Tobrīd es nevarēju iedomāties, ka acis, kas attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām, nav vis atlantu acis, bet pieder vēl daudz senākai un noslēpumainākai Zemes civilizācijai, tai, kuru Ananta Krišna nosauca par Dieva Dēliem. Pie ši secinājuma es nonācu diezgan pavēlā grāmatas rakstīšanas brīdī, tāpēc lielākajā šīs grāmatas daļā tibetiešu tempļos attēlotās acis es saukšu par atlantu acīm.

Tomēr jau tolaik, kad vēl tikko beidzu divaino acu analīzi, mani mocīja jautājums: no kurienes uzradušies senās Zemes civilizācijas pārstāvji salīdzinoši vēlīnā vēstures periodā? Vai viņi sen izmiruši?

Vai uz Zemes m īt seno civilizāciju pārstāvji?

Droši vien ir taisnība, ka pirms mums uz Zemes pastāvējušas citas civilizācijas. Tās sasniedza augstu tehnokrātisko līmeni, kad spēka izmantošana ļauniem nolūkiem kļuva liktenīga - civi­lizācijas pašiznīcinājās. Tad uz iepriekšējās civilizācijas drupām radās jauna, un tā tālāk.

Pieņemsim, ka tagad, pašreizējā tehnokrātiskajā līmenī, mū­su - āriešu zemes civilizācijā kāds no lielvalstu (ASV, Krievijas) vadītājiem piespiedis atomkara podziņu, cilvēce aizies bojā - auk­stā (iestāsies atomziema) un apstarotā planēta kļūs dzīvībai ne­piemērota.

Ļauno nodomu spēks ir milzigs. Ļauni nodomi virza tehno-

gēno spēku uz graušanu, iznicināšanu un var novest pie civilizā­cijas pašiznīcināšanās. Pagaidām mēs vēl slikti saprotam labā un ļaunā spēku, taču tajos, bez šaubām, ielikta milziga vara. Ne velti labā kults izraisa progresu, bet ļaunuma un varas kults - graujošu darbību un karus. Tāpēc cilvēciskās sabiedrības garigā attīstība labā nozimē ir principiāli būtiska un tā iemiesojas arī materiāli.

Man šķiet, ka Japāna ir viena no garīgā ziņā visaugstāk attistītajām valstīm (esmu tur bijis trīs reizes un varu par to spriest), bet ASV - viena no garīgā nozīmē visnabadzīgākajām zemēm (esmu tur bijis daudzkārt un ari varu par to spriest). Japānā mūsdienās uz vienu iedzīvotāju ieņēmumi ir 35 tūkstoši dolāru gadā, bet ASV - 19 tūkstoši dolāru gadā. Turklāt pēdējā pasaules kara gados Japāna tika izpostīta un okupēta, bet ASV savās bankās uzkrāja galveno pasaules kapitālu. Nācijas garigā potenciāla nozīme izrādījās augstāka.

Vai patiešām cilvēce uz Zemes tik krasi šūpojas labo un ļauno nodomu svaros? Vai patiešām nepastāv kaut kāds planetārs me­hānisms, kas sniedz garantijas tam, ka pēc globālām katastro­fām uz Zemes dzīvība turpināsies? Vai patiešām Zemes civilizā­ciju garīgās un materiālās vērtības neatgriezeniski pēc to bojāejas aiziet zudībā?

Loģiski spriežot, tā nevajadzētu būt - uz Zemes jāpastāv me­hānismam, kas nodrošina dzivibas turpināšanās garantiju globālu kata­klizmu gadījumā.

No kurienes Tibetā radies Dieva Dēls mūsu civilizācijas ļaužu vidū? Viņš taču nevarēja nokrist no de­besim.

Ja tibetiešu tempļos attēlotas Dieva Dēla acis, tas nozimē, ka mūsu

No kurienes viņš ir ieradies?

civilizācijas ļaudis viņu ir reāli redzējuši un ar viņu kontak­tējušies. No kurienes viņš cēlies?

Nevilšus rodas doma par savdabīgu iepriekšējo civilizāciju pārstāvju glabātavu zemē, no kurienes šie senie ļaudis var iznākt ārā un parādīties mūsu vidū. Kas tā ir par glabātavu? Sambala?

Visi šie jautājumi satrauca mani un manus draugus. Lai uz tiem pacenstos atbildēt, mēs devāmies izpētes ekspedīcijā uz Hima- lajiem.

Tolaik mēs vēl nesapratām, ka galvenos panākumus ekspe­dīcijā gūsim, pateicoties hipotētiskā atlanta jeb Dieva Dēla?) zīmējumam, ko bijām izveidojuši, pamatojoties uz acu attēliem tibetiešu tempļos.

II dala

SoHm - PĒdĒjais vĒstĪjums cilvĒcei (indieŠu atklĀsmes)

1. nodaļa

Starptautiskas ekspedīcijas organizēšana cilvēces izcelsmes avotu meklēšanai

2.  nodaļa

Kas zināms par cilvēces izcelšanos

3.  nodaļa Gitas templī

4.  nodaļa

Tikšanās ar Meistaru

5. nodaļa

Noslēpumainais somati

.

1. nodala

STARPTAUTISKAS EKSPEDĪcijas organizĒŠana cilvĒces izcelsmes avotu meklĒŠanai

Lai gūtu apstiprinājumu vai noliegumu mūsu hipotēzei, noorga­nizējām starptautisku ekspedīciju, kurā bez dalībniekiem no Krievijas piedalījās arī pārstāvji no Indijas un Nepālas. Ekspedīcija tika orga­nizēta ANO Starptautiskās zinātņu akadēmijas paspārnē. Šī orga­nizācija, kurā darbojas pasaules ievērojamākie zinātnieki, ari Nobela prēmijas laureāti, par mūsu pētījumiem izrādīja patiesu interesi.

Jau Krimas starptautiskā kongresa laikā vairāki Starptau­tiskās zinātņu akadēmijas akadēmiķi no dažādām valstīm no­klausījās mūsu referātu, ļoti par to interesējās un ar mani daudz diskutēja. Tieši viņi rekomendēja mani, arī Starptautiskās zinātņu akadēmijas locekli, veikt ekspedīciju tās paspārnē.

Godīgi sakot, man tas bija visnotaļ negaidīti, ka ievērojami rietumu un pašmāju zinātnieki salīdzinoši viegli pieņēma tik grūti pierādāmu tematiku. Es esmu pieradis pie zinātnes konservatī­visma, pie tā, ka oponenti pieprasa absolūtus pierādījumus, kādu dabā gandrīz nemēdz būt, jo pasaulē viss ir nosacīts, pie tā, ka mūsdienu zinātne slikti uztver pētījumu loģisko ceļu, ja tas pama­tots ar intuitīvo pieeju, un uzskata mūsdienu zinātnes līmeni par dogmu, no kuras novirzīties pa loģikas ceļu skaitās sliktais tonis.

Toreiz es vēl nesapratu, ka loģika, kas pamatojas uz intu­itīvām izjūtām, ir reliģiskās izziņas noteicošais moments, ka reli­ģijas meistariem, ar kuriem mēs tiksimies, mūsu loģiskais ceļš būs galvenais uzticības radītājs, kas ļaus mums atklāt dažas lamu un svami slepenās zināšanas. Tolaik es vēl nezināju, ka loģika ir viena no piecām zinātnēm, ko Buda uzsvēris kā nozīmī­gas cilvēces pozitīvajai attīstībai. Man šķita, ka ekspedīcijas pie­derība Starptautiskajai zinātņu akadēmijai izrādīsies visnotaļ no­zīmīga.

Galvenais, no kā mēs baidijāmies, bija iespējamā neuzticēšanās. Nevarēja neņemt vērā dažas pretrunas starp reliģijas atziņām un mūsdienu zinātni, kas Indijā un Nepālā varēja izrādīties ļoti nozīmī­gas, kur meditācija, joga un tamlīdzīgi stāvokļi, kas grūti izskaidro­jami no mūsdienu zinātnes viedokļa, cieši savijas ar reliģiju un tiek uzskatīti par galvenajiem cilvēka pilnīgošanās ceļiem. Mūs varēja uzskatīt par nesaprātīgiem skolēniem un runāt ar mums primitīvā valodā, lai cik dziļu acu datoranalīzi mēs arī rādītu.

Tāpēc saistījāmies ar Indijas un Nepālas oftalmologu biedrī­bu un ar viņu starpniecibu dažādās pilsētās ieplānojām konfe­rences un paraugoperācijas vietējiem acu ārstiem. Mūsu jaunās operācijas ar transplantācijas materiālu alloplantu, kas pamato­jās it kā uz pacienta paša audu (asinsvadu, caurspīdīgās radze-

Oftalmologu konferencē Indijā

Oftalmologu konferencē Indijā

nes, tiklenes, ādas u.tml.) izaudzēšanu, nu jau vairāk nekā des ­mit gadus izraisa plašu interesi oftalmologu pasaulē, jo spēj palī­dzēt tam slimnieku kontingentam, kuru uzskata par bezcerīgu. No pieredzes zinājām, ka daudziem acu ārstiem viņu pilsētās ir nesatricināmi augsta reputācija, ko nevar salīdzināt pat ar vis­augstāko administratīvo reputāciju.

Ja ievērojamākie valsts oftalmologi mūs stādīs priekšā kā reliģi­jas meistarus, tam varētu būt ļoti liela nozīme, it sevišķi tāpēc, ka acis, kurām mēs atdodam redzi, dažādās valodās tiek dēvētas par dvēseles spoguli.

Maršruts, kuru izraudzījāmies, veda cauri daudzām Indijas un Nepālas pilsētām un apdzīvotām vietām, kur bija koncentrēti zināt­niskā aspektā visinteresantākie hinduistu un budistu tempļi.

"SoHM

Šajās pilsētās mēs plānojām tikties ar zinātniekiem, kas pēta reliģi­jas vēsturi. Plānojām ari nokļūt līdz mazajām Nepālas pagodām, kas atrodas tālu kalnos, un parunāt ar vientuļiem mūkiem. (Jz Indiju devāmies trijatā: Sergejs Seļiverstovs, Veners Hafarovs un es. No Indijas mums vajadzēja lidot uz Nepālu, kur jau agrāk būtu iera­dušies Valērijs Lobankovs un Valentīna Jakovļeva, lai veiktu saga­tavošanās pētījumus. Indijā un Nepālā mums pievienojās ekspedī­cijas dalībnieki no Indijas (doktors Pasriča) un Nepālas (Šerskands Ariels un Kirams Budačaraija). Par laimi, mēs visi runājām anglis­ki, dažs labāk, dažs sliktāk, taču visi varējām sazināties šajā valodā, kas nu kļuvusi par starptautiskas saziņas valodu. Indietis un ne- pālieši prata ari vietējās valodas: nepāliešu un hindi.

2. nodala

KAS ZIN Āms par cilvĒces izcelŠanos

Ja šo jautājumu parastiem cilvēkiem uzdotu Krievijā, ASV, Vācijā un citās līdzigās valstis, tad kāds no viņiem uzreiz at­bildēs, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, kāds atteiks, ka atnācēji no kosmosa uz Zemes atnesuši cilvēces sēklu, bet ļaužu vairā­kums paskatīsies uz tevi kā divaini un noburkšķēs: nezinu, - ar visu savu ārieni izrādot, ka šāds jautājums priekš viņiem ir lieks,

Nerespektablie radagabali?

Vienkāršie ļaudis patiesi tic cilvēces dievišķajai izcelsmei

jo dzīvē jau tā tik daudz problēmu, piemēram, jāuzrok dārzs, jāiet uz veikalu, jāatdod parādi utt. Uz provokatīvo jautājumu, ka pēc vienas no Darvina teorijām dažādi cilvēki cēlušies no dažādām pērtiķu sugām, vairākums parasti sāk Darvinu noliegt, acīmredzot izdaridami mokošu izvēli starp makaku un šimpanzi un arvien vairāk sliecoties atzīt, ka tādi radagabali tomēr nav respektabli.

Indijā un Nepālā nevienam ne prātā nenāks pieminēt pērtiķi, bet iepriekšminētais provokatīvais jautājums viņos izraisa vie­nīgi smieklus. Pērtiķi, kas šeit lēkā pa māju jumtiem un ir pastā­vīgi atkritumu izgāztuvju apmeklētāji, viņos acīmredzot rada tā­das pašas izjūtas kā mums vārnas vai baloži, un nevienam pret tiem nerodas pazemīgas dēla jūtas. Cita lieta - govis; tās ir svēti dzivnieki.

Šo zemju iedzīvotāji ir pārliecināti par cilvēka dievišķo izcel­smi. Vienkāršie cilvēki, protams, nevar izskaidrot, ko tas nozīmē. Viņi tikai bērnībā iekaļ budistu reliģijas pamatus un, tā ari nesa­pratuši daudzas dižā Būdas mācības dziļi zinātniskās atziņas, tomēr zina tādus terminus kā meditācija, trešā acs, līdzcietība.

Vienkāršie cilvēki šajās zemēs pir­mām kārtām patiesi tic pasaules reliģiskās izziņas varenībai un ir pārliecināti par garīgās attīstības nepieciešamību, bet uz jautājumu par reliģiskās mācības būtibu viņi, neprazdami to izskaidrot, parasti atbild: "Tas ir sarežģiti."

Manuprāt, budistu reliģija ir zi­nātniski visdziļākā pasaules reliģija, kuru izprast nav viegli ne tikai vienkāršajiem ļaudim, bet arī zinātniekiem viņu pārmēra materiā­listisko priekšstatu dēļ. Mūsdienu zinātnieks parasti ar smaidu uztver vienkārša indieša skaidrojumus par ciešanu virzošo spēku, kad tev naivi stāsta: ja tu esi no Maskavas ieradies Bombejā, tu ciet no tā, ka pašlaik neatrodies Maskavā, bet, kad atgriezīsies Maskavā, tu cietīsi no tā, ka esi aizbraucis no Bombejas, un tā tālāk, t.i., tu nemitīgi atrodies ciešanu stāvoklī.

Tomēr, par spīti tamlīdzīgu skaidrojumu primitīvismam, dvēseles virzošā spēka akcen­tēšana dod augļus. Piemēram, gandriz no miljarda Indijas ie­dzīvotāju 40 procenti cilvēku dzīvo tādā trūkumā, kāds mū­su visnabadzīgākajam uba­gam ne sapņos nerādās. To­mēr noziedzība, it sevišķi ar smagu varmācību un slepka­vībām, nav izplatīta. Varu ie­domāties, kas notiktu Ame-

Rats, kas simbolizē dvēseles nemirstību, kā ari dzīvības un nāves cikliskumu

rikas Savienotajās Valstīs, kur pašlaik nav sevišķi droši Ņujorkā pastaigāties pat dienas laikā, ja 40 procenti iedzīvotāju no greznām savrupmājām pārceltos uz telts tipa pajumtēm, kas veidotas no kartona kārbu atliekām un netīrām lupatām, vai uz kleķa būdām, kas sastiprinātas ar govju mēsliem. Par postko- munisma valstim, kurās zēla ateisms, vispār nav vērts runāt.

Gandrīz visos budistu reliģijas variantos sastopams rats, kas simbolizē dzīvības un nāves riņķojumu. Vienkāršie cilvēki nāk un šos klosteros ierīkotos ratus griež, asociējot dvēseles mūžīgumu ar dzīvības un nāves cikliskumu. Tāpēc arī austrumnieki ne­baidās no nāves, jo tai seko jauna dzive. Starp citu, tas izpaužas arī indiešu un nepāliešu autovadītāju braukšanas stilā. Ceļi šeit ir slikti un ļoti šauri, ātruma ierobežojumu nav. Visas mašīnas, ieskaitot milzu kravas tatus un konservu kārbas lieluma maruti, drāžas šaušalīgā ātrumā, veicot trīskāršu un četrkāršu apdzī­šanu. Neviļus ar labu vārdu sāc pieminēt mūsu autoinspektorus, jo nepamet sajūta, ka tūlīt pat notiks tieša sadursme. Vadītājs uz tavu piezimi, ka tā var notikt nelaime, pamāj ar galvu, un viss viņa izskats pauž, ka tā tiešām ir. Indijas un Nepālas tūkstošiem kilometru garajos ceļos mums gāja visādi. Mēs tomēr neesam pieraduši viegli šķirties no dzives.

Pasaulē man nācies vērot daudz reliģiskā fundamentālisma izpausmju. īpaši tās parādās musulmanisma valstis. Atrodoties Irānā, Jemenā, Jordānijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Bah- reinā, es jūtu žēlumu pret sievietēm, kuras svelošā karstumā spiestas ģērbties melnās hidžapās, aizklājot visu, ko vien var aiz­klāt, pat seju. Droši vien ari viņām gribas nokrāsot lūpas, iz­skaistināt acis, uzvilkt jaunu kleitu, nevis augu mūžu staigāt šajā apnicīgajā hidžapā. Droši vien ari vīrieši nav stāvā sajūsmā par kāzām bez alkoholiskajiem dzērieniem un tamlīdzīgiem pasāku­miem. Sajās valstīs reliģiskais fanātisms daudzējādā ziņā ir

Meditācijas skolotājs

pacelts valsts politikas augstumos, un visticamāk, ka tas palīdz noturēt varu.

Budistu reliģija ir ļoti maiga un maz ierobežo cilvēku visās viņa dzīves izpausmēs. Ietekmes sviras uz sabiedrību te ir pa­visam citādas. Atšķirībā no dzīves ierobežojumu kulta, kad cil­vēku vienmēr var sodīt, budisma valstis pastāv dvēseles kults ar tādiem jēdzieniem kā sirdsapziņa, līdzcietība, meditācija. Pastāv sazarots skolu tīkls, kurās māca iedziļināties savā dvēselē un to analizēt. Šāds sabiedrības ietekmēšanas spēks manā skatījumā nepavisam nav mazāks. Tikai vienu reizi Indijas ziemeļrietumos mēs sikhu templi redzējām, kā ticīgo pūlis skūpstīja svētnīcas pakāpienus, kas saprotamu iemeslu dēļ nav droši pret infekciju izplatīšanos.

Budistu dvēseles kults, kā mēs ekspedīcijas laikā sapratām, izrādījās visai nozīmīgs cēlonis tam, ka ikviens kaut mazliet izglī­tots cilvēks labi un viegli uztvēra mūsu hipotēzi par cilvēces iz­celsmi. Neskaitāmās vakarēšanas un uzaicinājumi uz dažādiem klubiem, ipaši Indijā, vienmēr raisīja diskusijas par šo tematu, jo visiem tas bija interesanti. Gandrīz katru reizi klausītāji satrau­cās, bet pēc tam cits caur citu sāka stāstīt, ko viņi šajā sakarībā zināja. Mēs pieklājības pēc pierakstījām, tomēr nopietnu nozīmi šīm ziņām nepievērsām. Taču ievērības cienīgs bija tas, ka loģis­kais izziņas ceļš, ko mūsdienu materiālistiskās zinātnes līmeni pagaidām nevar izmērīt vai aptaustīt, neizraisīja nekādas šau­bas, jo ikviens bija pārliecināts par augstāko spēku esamību, sa­līdzinot ar kuriem cilvēka zināšanu apjoms ir niecīgs, un tikai loģiskā ceļā var iedziļināties neizzinātajā un jau pašlaik iegūt jaunas ziņas, kas nepieciešamas cilvēkiem un zinātnei.

Gandriz ikviens cilvēks šajās zemēs ir pārliecināts par trešās acs esamību un tās galveno funkciju - looking inside (ielūkoties sevī). Daži cilvēki stāsta par galveno deguna punktu, bet runāt par šī punkta funkcijām neuzdrošinās. Ļaužu vairākums par vis-

Bezcerīgi slimais grib būt vesels un redzēt jau šobrīd

notaļ ticamu uzskata to, ka Buda varēja būt iepriekšējām civi­lizācijām piederošo zināšanu nesējs, utt.

Krievu cilvēkam ir daudz piezemētāki priekšstati par apkār­tējo pasauli. Gars viņu diez ko neinteresē, lai gan cilvēces izcel­sme un visvisādi fenomeni, piemēram, gulēšana uz naglām, ko dažkārt rāda televizijā, viņam šķiet gaužām aizraujoši. Protams, mūsu cilvēku nevar saukt par neticīgo Tomu, bet par sabiedribai noderīgu viņš uzskata to, ko var tieši paveikt ar rokām. Piemē­ram, kad mūsu ekspedīcijas dalībnieks Sergejs Seļiverstovs Kat- mandu satika krievu alpīnistu grupu, viens no viņiem, turot rokā laikrakstu "Argumenti i Fakti", kurā bija publicēta informācija par mūsu ekspedīciju, pajautāja:

- Vai jūsu vadītājam nav ko darīt? Būtu gan labāk acis ope­rējis…

Vispār jau tas bija aizvainojoši, jo es gadā veicu ap 300-400 sarežģītu operāciju. Protams, šim cilvēkam neizskaidroji, ka mūsu izgudrotais alloplants, kas palīdzējis jau vairāk nekā miljonam bez­cerīgu slimnieku, pēdējos pētījumos parādījis īpašas bioenerģētis- kās spējas; ka tikai dzija jēdzienu "bioloģiskā un dvēseles enerģija" izpratne var dot iespēju pievērsties konkrētiem medicīniskiem

pētījumiem, kuru mērķis ir izstrādāt principiāli jaunas to slimnieku ārstēšanas metodes, kuriem mēs vēl nevaram palīdzēt.

Turklāt bezcerīgi slimais var atveseļoties un redzēt jau tagad, viņam nav jāgaida, kad zinātnes limenis, izsitoties cauri pieze­mētu ortodoksāļu slānim, nokļūs līdz viņa glābšanas paņēmienu izstrādāšanai. Konservatīvs cilvēks diezin vai sapratīs, ka laikam jau nav nejaušība un ne velti puse cilvēces tic budisma reliģisko zinību patiesumam, ka šis senās zināšanas var būt iepriekšējās, daudz attīstītākās civilizācijas atbalsis un ka var mēģināt tās saistīt ar mūsdienu zinātni, lai iegūtu jaunas iespējas atklāt kaut vai vienu no neskaitāmajiem medicīnas noslēpumiem.

Taču krievu cilvēku vairākums, par spīti ateistiskajai audzi­nāšanai komunisma gados, manuprāt, ir daudz romantiskāks un uzņēmīgāks pret visu jauno nekā, teiksim, amerikāņi. Ilgais do­lāra kults padarijis amerikāni uzņēmīgu tikai pret tiem jauninā­jumiem, ar kuriem var pelnīt naudu, kaut gan ir arī izņēmumi.

Cilvēki ir dažādi, un dažādi ir viņu uzskati par materiālo un garīgo komponentu nozīmi dzīvē. Taču cilvēki ir arī līdzīgi tādā nozīmē, ka tiem ir vienas izcelsmes saknes. Vienkāršie ļaudis par to, dzives laikā griežoties sadzīves problēmu ratā, protams nedomā. Taču ikvienu, pat pašu neizglītotāko cilvēku interesē, no kā gan mēs esam cēlušies.

3. nodala

GITAS TEMPLĪ

Šis templis, kas atrodas vienā no nelielajām Indijas pilsētām (Karnalā), ir ļoti skaists: neskaitāmas statujas rotā ēkas fasādi, ēkas iekšienē statujas veido kaut kādas dzīves ainas, bet neskai­tāmās gleznas šo ansambli pabeidz.

Mūs sagaidīja vecs vīrs, kurš, kā vēlāk noskaidrojām, bija šī tempļa mātes-priekšnieces vīrs. Viņš pastāstīja, ka Gīta ir mācī­ba par cilvēku sirdsgudrību un viens no tās stūrakmeņiem ir

Gitas templis

Māte Deijala Gitas templī

rekomendācija, kā nesākt karot tad, kad zūd vara un rodas vēlē­šanās to saglabāt.

Sarunu ar māti Deijalu mēs sākām ar jautājumu par kosmē­tisko punktu, ko indiešu sievietes sev zīmē uz pieres. Māte skaid­roja, ka tas nepavisam nav kastas vai sociālā stāvokļa zime. Dažkārt indiešu sievietes ar šo punktu simbolizē to, ka ir precē­jušās. Taču kopš seniem laikiem pieņemts, ka cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes) šo punktu zīmē kā savas iekšējās pasaules izprat­nes simbolu.

-   Sakiet, lūdzu, vai indiešu punkts pierē simbolizē atmiņas, ka cilvēkiem agrāk bijusi trešā acs? - es pavaicāju.

-   Es nevaru precīzi… Reliģiskajos rakstos nav konkrētu… Bet es zinu, ka trešā acs cilvēkiem ir bijusi un ir, - atbildēja māte.

-   Kādas funkcijas veic trešā acs?

-   Mūsu reliģija izdala tris trešās acs funkcijas. Pirmā - inside

vision (iekšējā redze), tas ir, spēja ielūkoties organisma iek­šienē, redzēt iekšējos orgānus u.tml. Otrā - meditation vision (redze, kas saistīta ar meditāciju, tas ir, spēja redzēt savu dvē­seli). Trešā funkcija - intellectual vision (intelektuālā redze), t.i., prasme just savas vai sava sarunbiedra prāta spējas.

Tajā brīdī es ļoti labi apzinājos trešās acs pirmo funkciju un, būdams ārsts, iztēlojos to kā kaut ko līdzīgu rentgena aparātam, kas izgaismo cilvēka organismu. Ari trešā funkcija man kļuva skaidra, jo jebkurš cilvēks spēj ar kaut kādu septīto prātu atšķirt gudru cilvēku no muļķa, nepievēršot uzmanību pat bagātam vai trūcīgam vārdu krājumam. Taču otrā funkcija, kas saistīta ar meditāciju, man tobrīd izrādījās grūti izprotama. un man ne prātā nenāca, ka tieši tā slēpj vissatraucošāko mīklu, kas atšķirībā no meditācijas iemiesojas materiālā - somati stāvoklī.

Tad mēs pārgājām uz sarunu par deguna nozīmi, pieminot arī hipotētiskā atlanta īpašo degunu. Māte atbildēja, ka cilvēka

Atmiņas par "trešo aci"?

Gitas tempļa iekšskats

deguns veic elpošanas un smaržu sajūtas funkcijas, kā ari ir cie­ņas pazime. Pēdējo viņa skaidroja tādējādi: ja cilvēku saķer aiz deguna, viņam tas būs aizskaroši.

-   Indiešu Meistars Ananta Krišna stāstija, ka iepriekšējās civi­lizācijas ļaudim deguns veica nozīmīgāku uzdevumu, jo vien­laikus bija arī skaņas radīšanas orgāns, kurš darbojās ultraskaņas un infrasarkano viļņu diapazonā. Varbūt tāpēc degunu izsenis uzskata par cieņas pazīmi? - es pavaicāju.

-   Droši vien Anantam Krišnam ir taisnība, - atbildēja māte.

-   Ko jūs zināt par iepriekšējās civilizācijas ļaudim?

-   Ziņu ir daudz…

-   Dalieties, lūdzu, tajās ar mums!

-   Tā ir slepena informācija, - atbildēja māte.

Sapratām, ka mums neko vairāk nestāstīs. Es paskatījos uz Ve­neru Hafarovu - viņš pašūpoja galvu, ar visu savu ārieni pauzdams, ka turpmāka iztaujāšana ir bezjēdzīga. Kāpēc mums neuzticas? Kur kļūdījāmies, piedāvājot mūsu zinātnisko materiālu? Toreiz es vēl ne­sapratu, ka reliģiskajiem meistariem ir citāds domāšanas raksturs un ka mana materiāla izklāsta forma, uzsverot datoranalizi, lielākā vai mazākā mērā viņus kaitina, ka loģiskais pētijumu ceļš, par kuru es pieticīgi klusēju, ņemot vērā kontaktos ar rietumu zinibu viriem gūto pieredzi, kļūs par galveno uzticēšanās veicinātāju.

-   Mums ir ziņas, ka iepriekšējās civilizācijas ļaudis runāja ar degunu, galvenokārt skaņu So (sou) un Hm (hm) diapazonā. Vai tā bija? - jau sarūgtināts, es ievaicājos.

-   So un Hm - tie ir diženi vārdi, - piepeši māte atsaucās.

-   Kas tie tādi ir? - bikli turpināju taujāt.

-   SoHm ir pēdējais vēstījums.

-   Pēdējais?

-   Last message (pēdējais vēstījums), - skaidri atkārtoja māte.

-   Kā vēstījums?

-   Augstākā Saprāta.

-   Kam?

-   Cilvēcei.

-   Kāpēc tas ir pēdējais?

-   Vairāk mums nepalīdzēs…

-   Kas tā par palīdzību?

-   Tas ir noslēpums.

Mēs mātei pateicāmies, viņu nofotografējām un devāmies uz viesnīcu, pārcilājot dažnedažādus pieņēmumus saistībā ar tikko notikušo sarunu.

Mani sāka pārņemt rūgtums - ja arī turpmāk galvenajos reli­ģiskajos centros indieši teiks: tas ir noslēpums!, - mēs neko ne­uzzināsim. Kā lai piespiež viņus kaut mazliet dalīties šajā no­slēpumā?

4. nodaļa TIKŠANĀS AR MEISTARU

Nākamā Indijas pilsēta Candigara mūs sagaidija ar pamatīgu svelmi. Mēs aizvadījām tādu pašu konferenci kā citās pilsētās, acu ārstiem demonstrējot paraugoperācijas, bet konferences beigās tieši tāpat, rādot diapozitīvus, izklāstījām mūsu hipotēzes būtību par cilvēces izcelšanos un uzklausījām viedokļus, ar kuru no reliģiskajiem līderiem būtu vismērķtiecigāk tikties.

Tika minēti daudzi vārdi, taču visi īpaši izcēla vienu cilvēku - Meistaru, vārdā Sabva Manajams. Stāstīja, ka viņam jau atklā­tas svami slepenās zinības, ka sarunā viņš var likt lietā distan­cēto hipnozi, ka Rama Krišnas ašrams, kuru viņš vada, ir viens no ievērojamākajiem Indijā un ka šim Meistaram dotas īpašas zināšanas.

Tikšanos ar šo cilvēku noorganizēja pilsētas galvenā oftalmo- loga tēvs, kurš viņu pazina personiski. Ceļā uz šo ašramu mēs kopīgi noskaidrojām, ko nozimē vārdi "Meistars" un "svami". Meistars - tas ir skolotājs, kam dotas dziļas reliģiskās zināšanas un kurš pats izlemj, kādā mērā un ar ko šajās zināšanās dalīties. Uzskata, ka Augstākais Saprāts cilvēkus ietekmē caur Meista­riem. Bet svami ir augstākais reliģiskais tituls, ko var piešķirt hinduistu Meistaram.

- Ņemiet vērā, - sacīja oftalmologa tēvs, - ka Meistars jau zina par jūsu vizītes mērķi. Pacentieties, lai viņš pēc iespējas ātrāk pabeigtu savu sprediķi, kura laikā viņš hipnotiski uz jums iedarbosies. Pacentieties izturēt vina skatienu. Ja neizturēsiet, viņš jūs uzskatis par vājiem ļautiņiem un diezin vai ko stāstis. Meistars pats nosaka, kam un kādas zināšanas dot.

Rama Krišnas ašrams izcēlās ar spartisku garu. Nekā lieka: parastas sienas, grida, griesti. Pie sienām attēli, kuros redzami reliģiskie lideri. Viss ieturēts oranžos toņos.

Arī pats Meistars viss ģērbies oranžā. Viņu pavadija piecu cil­vēku svīta. Apsēdāmies pie galda: vienā pusē - mēs, otrā - viņš ar saviem pavadoņiem. Sanāca tā, ka tieši preti Meistaram vieta atradās Venerām Hafarovam, pa kreisi no viņa - Sergejam Seļi- verstovam, pa labi - man. Tobrīd Veners vēl nesaprata, kādiem pārbaudījumiem viņu pakļaus pozīcija tieši pretī Meistaram.

-   Esmu dzirdējis, ka jūs esat pie manis ieradušies pēc dziļām zināšanām, - ierunājās Meistars.

-   Mēs ieradāmies salīdzināt mūsu zināšanas ar jūsu zināša­nām, - es atbildēju.

-   Jūsu zināšanas? Kādas? - pavaicāja Meistars, palūkojies uz mani. - Vispār, - viņš turpināja, - cilvēki sāk kaut ko saprast…

Rama Krišnas ašrams

-   Lūk, mūsu pētijumu rezultāts, - es teicu un pasniedzu viņam hipotētiskā atlanta attēlu.

Meistars pastiepa roku pēc zīmējuma, taču, to ieraudzījis, pie­peši roku nolaida. Es, neērti, šķērseniski pastiepies, noliku viņa priekšā attēlu. Viņš pa diagonāli to vēlreiz uzlūkoja, taču rokās neņēma. Iestājās klusums.

-   No kurienes jūs to dabūjāt zināt? - pārtraucis klusumu, Meis­tars ievaicājās.

-   Tas ir dažādu pasaules rasu acu pētijumu rezultāts. Atļau­jiet man īsumā pastāstīt…

-   Jūs bijāt Tibetā?

-   Nē, nebijām.

-   Tikāties ar tibetiešu lamām? -Nē.

-   Par to labāk zina tibetiešu lamas. Pastāstiet man ko vairāk.

Es paņēmu zinātniskos materiālus un sīki izklāstīju mūsu pē­tijumu būtibu, atkal gan uzsvērdams acu datoranalīzes objekti­vitāti.

Meistars uzmanīgi klausījās un piepeši ieteicās:

-   Datoram nav dvēseles. Jūs, krievi, spriežat kā amerikāņi. Amerika neieredz Indiju tās garīgās attīstības dēļ. Bezdvēseles amerikānis izraisis pasaules sagrāvi.

-   Es gribētu salīdzināt iegūtos rezultātus ar…

-   Saprāts nav tikai smadzenes, - it kā mani nedzirdēdams, Meistars turpināja, - ķermenis ir mazāk nozīmīgs nekā dvēsele. Ir svarīgi saprast, kas tā tāda - uztvere. Galvenais ir novērtēt to, ko mēs redzam, un pastiprināt savas uztveres spēku, jo tikai spē­cīga uztvere var būt pareiza. Reliģija nav vis atsevišķā, bet ko­pīgā uztvere. Ir jāatšķir individuālais saprāts no Visuma saprāta. Radža joga sniedz iespēju ielūkoties Visuma saprātā. Mana uz­tvere nāk no Visuma saprāta…

Es aptvēru, ka Meistars ir sācis savu slaveno sprediķi. Viņš

palūkojās uz Sergeju, kurš filmē­ja ar videokameru, tad uz mani (es, noliecis galvu, visu rūpīgi pie­rakstīju) un apturēja skatienu pie Venera Hafarova, kurš, sēdēdams pretī, lūkojās viņam acīs. Tūlīt pat mēs ar Sergeju sajūtām šī ska­tiena smagumu, kurš, par laimi, ne­bija vērsts uz mums. Mēs jutām kaut kādu smaguma sajūtu, kas jaucās ar satraukumu: šķita, ka pa mūsu smadzenēm kāds ro­kas, tās izņem ārā un pa drupa- čai pārskata. Es liecu galvu ar­vien zemāk, pierakstīdams sa­cīto, Sergejs nepārtraukti vērās videokamerā.

-   Garīgās attīstibas nozīme, - Meistars turpināja, - ir ļoti liela. Garīgajai attīstībai, pēc Rama Kriš- nas mācības, ir ari fiziskās pazī­mes, kas izpaužas acu, deguna un citu orgānu formā. Īpaša no­zīme ir dzeltenām acīm…

Veners Hafarovs šī skatiena ietekmē periodiski pievēra acis, tad ar gribas piepūli tās atvēra un turpināja lūkoties Meistarā. Viņa seja piesarka, plakstiņi pietūka, roku pirksti brīžiem savilkās, pieri noklāja sviedru lāsītes. Mēs ar Sergeju sapratām, ka Veners cīnās ar Meistara hipnotisko iedarbību. Mums bija vieglāk.

Galu galā Meistars savu runu beidza. Viņš paskatījās uz mums nu jau normālu, kā man šķita, siltu skatienu.

-   Vai varu jautāt? - es ievaicājos.

-Jā.

-   Tikko jūsu skatiens iedarbojās sevišķi spēcigi. Vai tā bija trešās acs ietekme?

-   Šķiet, ka jā.

-  Kas ir Šambaia, ko meklēja dižais krievu zinātnieks Nikolajs Rērihs?

-   Šambaia ir garigs, nevis fizisks jēdziens. Nemeklējiet, jūs to neatradīsiet. Tā ir augstāko būtņu mājoklis, bet augstākās būt­nes pirmām kārtām atšķiras ar augstu garīgumu, kas jums nav pieejams.

-   Sakiet, Meistar, - es teicu, - ir taču princips, ka viss ģeni­ālais ir vienkāršs, kas, man šķiet, nāk no Dieva, jo dabas likumi ir ģeniāli vienkārši. Diemžēl mēs ne vienmēr varam aptvert vien­kāršā ģeniālo jēgu un slēpjam to zem vispārējām frāzēm, kā, piemēram, "augstākais garīgums, kas mums nav pieejams…" Šajā sakarībā es gribu pavaicāt - vai jūs zināt kaut ko konkrētu un vienkāršu par Šambalu?

-   Es zinu…

-   Ko?

-   Šambaia nav gluži precīzs nosaukums, tas pasaulē izpla­tījies no dažu tibetiešu lamu mutēm un kļuvis populārs pēc Rē- riha grāmatu publicēšanas. Preciza nosaukuma tam, ko jūs dē­vējat par Šambalu, nav, toties ir noteikts dvēseles un ķermeņa stāvoklis, kas noved pie augstākā garīguma apziņas. Šo stāvokli mēs labi saprotam, mēs mācām to sasniegt, - atbildēja Meistars.

-   Kas tas ir par stāvokli?

-Tas ir tāds ķermeņa stāvoklis, kad uz garigās enerģijas rēķi­na vielmaiņa samazinās lidz nullei.

-   Bet kāds tam sakars ar augstāko garīgumu?

-   Tāds, ka šajā stāvoklī cilvēks ziedojas nevis sev, bet visai cilvēcei, dzīvībai uz Zemes.

-   Paskaidrojiet, lūdzu!

-   Ka to saprast?

Es aptvēru, ka mēs atkal esam saskārušies ar kādu lielu no­slēpumu un, kaut gan Meistars jau bija jaušami labvēligs pret mums, viņš neko nestāstis.

-   Pēc mūsu pētījumiem, - es turpināju, nolēmis sākt no otras puses, - cilvēce ir cēlusies Himalajos un no turienes izplatījusies pa visu pasauli. Vai tas nozīmē, ka tibetiešu rase ir visaugstākā garīgā ziņā?

-   Ļoti sen Himalaju ļaudis uz šis zemes bija visgarīgākie, Hi- malaju apvidus bija ipaša garīguma reģions. Bet tas laiks ir pa­gājis un par mūsdienu tibetiešiem to nevar teikt,' - pastāstīja Meistars.

-   Senie tibetieši spēja pazemināt savu vielmaiņu līdz nullei un ziedot sevi visai cilvēcei?

-   Spēja.

-   Kā?

-   Kāda šajā ziņā ir trešās acs loma?

-   Kāda ir deguna loma?

-   Nekāda.

Es sajutu pamatīgu nogurumu. Paskatījos uz Veneru un Ser­geju - arī viņi izskatījās divu stundu ilgās sarunas novārdzināti. Es palūdzu atļauju iziet uzsmēķēt. Neskaitāmi jautājumi jaucās galvā. Kā sarunu turpināt? Kā atkal neatdurties pret klusēšanas sienu vai nelaimīgo vārdu "noslēpums"? Iepriekš vienīgi pateik­šu, ka tobrīd mēs nesapratām, kāda nozīme turpmāk būs iepriekš­minētajam stāvoklim, kad vielmaiņa samazinās līdz nullei.

Veners Hafarovs pastāstīja par savām izjūtām Meistara hip­notiskās iedarbības laikā.

-   Man šķita, - viņš teica, - ka manas smadzenes sāks vārīties.

Krišnas sekotāju fotogrāfijas

No sākuma man ļoti sagribējās gulēt, tik tikko varēju izturēt, lai neaizsnaustos, pat kniebu sev. Tad sajūtas mainijās: mana seja it kā pietūka, jutu, ka acis izspiežas, bet pakausi uzrodas spēcīgas sāpes, it kā kāds no pakauša spiestu ārā smadzenes, šķita, ka tūlit izgāzīsies.

-   Malacis, Vener, izturēji!

-   Kam tas viņam bija vajadzigs, pārbaudīja, vai?

-   Starp citu, - piebilda Sergejs, - jūs pamanijāt, ka savas ru­nas laikā viņš nemitīgi uzlūkoja mūsu atlanta zīmējumu? Attēls uz viņu atstājis iespaidu, viņš par atlantiem visu zina.

Mēs atgriezāmies pie sarunu galda. Cln tad piepeši pašam par pārsteigumu es sāku Meistaram stāstīt, ka zinātnē mēs ļoti bieži izmantojam loģisko pieeju, pamatojoties uz intuiciju, bet pēc tam iegūto loģisko ķēdīti cenšamies pierādīt pa citiem ceļiem (dator- anaiizi u.c.).

-   Ir tā, - es stāstīju, - ka loģisko ceļu mūsdienu zinātnieki slikti pieņem, datoranalīzei uzticas vairāk.

-    Matemātika ir vāja zinātne, - asi atcirta Meistars, - jo ne­ņem vērā garigumu. Loģikas pamatā ir intuīcija, bet intuicija ir trešās acs funkcionēšanas izpausme. Ar loģikas starpniecibu var sasniegt to, ko mūsdienu zinātnes līmenī pierādīt nevar. Pie­mēram, elektronu aptaustīt nevar, toties var fiksēt tā esamibas izpausmes. Reliģija pieņem izziņas loģisko ceļu. Sakiet, vai jūs patiešām loģiskā ceļā ieguvāt šo attēlu? - Meistars ar skatienu norādīja uz hipotētiskā atlanta zīmējumu.

-   Protams. CIn datoranalīze to apstiprināja.

-   Interesanti…

Mēs visi jutām, ka Meistars noskaņojas labvēlīgi un viņa skatiens atmaigst. Re kā, mēs nodomājām, loģikai tic, bet datoram - ne.

-   Sakiet, - es pavaicāju, nolēmis pāriet uz tiešākiem jautāju­miem, - vai kosmētiskais plankumiņš uz indiešu sieviešu pieres ir atmiņas par trešo aci, kura bija iepriekšējās civilizācijas ļaudīm?

-   Jā, viņiem trešā acs bija ļoti attīstīta, un dzīvē tai bija ārkār­tīgi liela nozīme. Taču arī mūsdienu cilvēkiem ir trešā acs, tiesa, ne tik attīstīta. Pieejiet pie tiem attēliem, - Meistars norādīja uz Krišnas sekotāju fotogrāfijām, - un pacentieties saskatīt trešo aci. Turklāt lūkojieties it kā viņiem cauri.

Mēs piegājām pie fotogrāfijām un sākām tās vērigi aplūkot. Pirmais trešo aci pamanīja Sergejs un tad ari mēs ar Veneru. Pierē, starpdegunes apvidū, sāka iezīmēties divkāršas olveida līnijas kontūras ar punktiņu centrā. Mēs visi redzējām vienu un to pašu.

Mēs uz papīra uzzīmējām to, ko pamanījām, un pavaicājām, vai redzējums ir pareizs. Viņš piekrītoši pamāja. Un vēl piebilda: nevajag iedomāties, ka trešā acs ir acs anatomiskā izpratnē. Ie­priekšējo civilizāciju ļaužu trešajai acij piemita noteiktas ana­tomiskās pazīmes, taču to nevarēja redzēt. Trešās acs funkcijas daudzējādā ziņā ir atkarīgas no epifīzes.

-     Ievērojamais franču gaišreģis Nostradams rakstīja, ka iepriekšējās civilizācijas ļaudis, ko viņš dēvēja par atlantiem, ar trešās acs bioenerģētisko starpniecību valdījuši pār gravitāciju. Tāpēc viņi spējuši telpā pārvietot milzīgus akmens blokus, celt no tiem piramīdas un citas monumentālas būves. Ko jūs par to domājat? - es turpināju iztaujāšanu.

-   Es tam piekrītu. Arī mums ir tādas ziņas, - atbildēja Meis­tars. -Turklāt, - viņš piebilda, - šis spēks attīstīsies ari cilvēkiem, un tas notiks paralēli cilvēces attīstībai. Psihiskais spēks ir ari fiziskais spēks. Spēks, ar kura palīdzību tika uzceltas piramidas, ir vadīts spēks, bet nevadīts spēks ir graujošs spēks.

-   Vai tas nozīmē, ka atlantu civilizācija aizgāja bojā tālab, ka viņi vairs nespēja noturēt psihisko enerģiju pozitīvas virzības stā­vokli? - es iejautājos.

-   Viņi aizgāja bojā tāpēc, ka psihiskā enerģija no centrtieces stāvokļa pārgāja centrbēdzes stāvoklī.

-   Kā to saprast?

-   Medicīnā, kurā jūs strādājat, ir jēdzieni "reģenerācija" un "deģenerācija". Reģenerācija, - turpināja Meistars, - ir virzita me- taboliskā enerģija, kas izraisa audu augšanu un ir ķermeņa dzī­vības pamats. Deģenerācija ir nevirzita metaboliskā enerģija, kas izraisa audu sabrukšanu un nāvi. Fizikā virzītā enerģija var darbināt lidmašinas, vilcienus, bet nevadīta enerģija izraisa sprā­dzienu. Ari psihiskajai enerģijai ir divu veidu stāvokļi: centrtieces psihiskā enerģija un centrbēdzes psihiskā enerģija.

Likumi, kuriem pakļaujas psihiskā enerģija, daudzējādā ziņā ir līdzīgi metaboliskās un fiziskās enerģijas likumiem un var spēcīgi ietekmēt visu cilvēci. Taču ir viens galvenais psihiskās enerģijas likums - tai ir jābūt centrtieces enerģijai, kas virzīta uz iekšu. Visi pravieši - Buda, Jēzus, Muhameds un citi - mācīja vienu: psihiska­jai enerģijai jābūt vērstai uz iekšu. Tas viņu mācibā ir vissvarīgākais.

-   Paskaidrojiet, lūdzu.

-   Kā piemēru minēsim Staļinu un Hitleru. Staļins Padomju Sa- vienibā aizstāja Dievu (personības kults), Hitlers to pašu izdarīja Vā­cijā. Skaidrs, ka ne Staļinam, ne Hitleram nebija reliģisku zināšanu, viņi savu tautu domāšanu nevirzija uz iekšu, tas ir, neaicināja katru

Kopā ar Meistaru

cilvēku pirmām kārtām analizēt savu dvēseli un ielūkoties tajā. Gluži pretēji, būdami pasaules pārvaldīšanas idejas pārņemti, viņi centās tautu psihisko enerģiju vadīt centrbēdzes virzienā, proti, uz graušanu, pretī karam. Saprotiet pareizi, it kā nemanāmā katra cil­vēka ikdienas dvēseles pašanalīze un iedziļināšanās savā dvēselē piešķir kolosālu spēku. Šis spēks, izrāvies no ļaužu dvēselēm un ieguvis centrbēdzes raksturu, noteikti noved lidz katastrofai - pat globālai. Šobrid es vairāk par visu piesargos no amerikāņiem, jo viņiem ir viens dievs - zaļais dolārs. Ja Amerika kļūs nabadzīgāka, cilvēku psihiskā enerģija iegūs centrbēdzes raksturu.

-   Es iedomājos, kas notika uz Zemes, - ieteicās Sergejs, - kad atlantu psihiskā enerģija, kas spēja iedarboties pat uz gravitā­ciju, izrāvās no dvēselēm un ieguva centrbēdzes raksturu.

-   Psihiskā enerģija spēj ietekmēt pat kosmiskus objektus, - atteica Meistars.

-   Bet vai Dievs var palīdzēt? - es jautāju.

-   Dievs ir ārpus spēka, Dievs nepieskaras spēkam, - atbil­dēja Meistars.

-   Vai Dievs iedarbojas tikai caur praviešiem?

-   Caur praviešiem, caur reliģiju. Galvenais ir virzit psihisko ener­ģiju centrtieces virzienā - uz dvēseli. Par to daudzējādā ziņā ir ari pēdējā vēstijumā - SoHm.

-   Pastāstiet sikāk par pēdējo vēstījumu.

-   SoHm - tie ir diženi vārdi, - iesāka Meistars. - Pareizi būtu lasīt nevis So (sou), bet Sa (sa), un nevis Hm (hm), bet OuHm (ihm) (cietais i - red.piez.). So nozīmē Es esmu tas, Hm nozīmē Es esmu pats. Bet kopīgā SoHm jēga ir, - te Meistars pacēla pirkstu, - REALIZĒJIETIES PAŠI!

-   Realizējieties paši? Kas?

-   Cilvēki. Turklāt katram cilvēkam jārealizējas patstāvīgi. Pē­dējais SoHm vēstijums pie visiem Zemes praviešiem nonāca vien­laikus un caur viņiem izplatās pasaulē. Pēdējais SoHm vēstījums ienāk caur katra cilvēka dvēseli. Kas spēs realizēt SoHm prin­cipu, tas būs laimigs. Ja cilvēks realizē SoHm, viņš uz Zemes iz­dzīvo. Es visu savu mūžu realizēju SoHm.

-   Kāpēc šis vēstījums ir pēdējais?

-   Precīzāk būtu teikt - nobeiguma vēstijums.

-   Kāpēc nobeiguma vēstījums? - es jautāju.

-Tāpēc ka Augstākais Saprāts jau daudz palidzējis cilvēcei uz Zemes. Bet civilizācijas uz Zemes arvien pašiznīcinājušās. Pravieši mūsu civilizāciju iemācījuši dzīvot tā, lai psihiskā enerģija iegūtu centrtieces, nevis centrbēdzes raksturu. Vai pietiks ar šo Augstākā Saprāta palidzību ari šajā reizē, mūsu civilizācijas gadījumā? Ja nepietiks… Atcerieties, ka Dievs ir ārpus spēka, Dievs nelieto spēku. Pietiek! Šobrid mūsu civi­lizācijai jārealizējas patstāvīgi, tikai patstāvīgi, - atbildēja Meistars.

-    Vai tas nozīmē: ja mūsu civilizācija pašiznicināsies trešā pasaules kara rezultātā, tā būs pēdējā civilizācija uz Zemes?

-Tā var būt. Šobrīd mums jārealizējas pašiem, tikai pašiem.

Tikšanas ar Meistaru -

Iestājās klusums. Ikviens apdomaja teikto. Kaut kāda fatāla nolemtibas sajūta nomāca apziņu.

-   Pašreizējais stāvoklis labajā aci ir ļoti piemērots stāvoklis, lai izzinātu, - piepeši Meistars ieteicās.

-   Ko?

-   To zinām tikai mēs, Meistari.

-   Paskatieties, lūdzu, uz hipotētiskā atlanta attēlu, kuru mēs esam izveidojuši, - es ieteicos, pārejot uz citu sarunas tematu,

-   vai atlantiem bija tādas acis?

-  Pēc manām ziņām - tādas. Viņu acis bija labākas nekā mū­sējās, tās bija lielākas un retāk slimoja.

-  Vai viņiem bija tāds deguns, kā mūsu zimējumā? - es taujāju.

-   Viņiem bija maziņš deguns, tāds, tomēr mazliet atšķirigs, - atbildēja Meistars, - viņiem bija slikts deguns, kas bieži slimoja.

-   Gn kā ar trešo aci?

-   Tā viņiem bija ļoti labi attistīta, taču atveres uz pieres ne­bija, - tā ir kļūda.

-   Kā jūs to visu zināt?

-   Somati…

-   Somati? Kas tas ir?

Meistars ar visu savu ārieni pauda, ka laiks sarunu pabeigt.

-   Atvainojiet, vēl pēdējais jautājums. Vai pravieši ir pēdējās civilizācijas ļaudis?

-   Ne visi. Piemēram, Rama bija Krišnas dēls - no vienkāršas sievietes. Bet kopumā, - piebilda Meistars, nobeidzot sarunu,

-    man bija interesanti ar jums parunāties. Šambalas zemi ir meklējuši daudzi pētnieki. Vēlu ari jums veiksmi, ja jūs atminē­siet, ka tai jānonāk labās rokās. Šambalas zeme spēj aizsar­gāties, ļaunus ļaudis iznīcinās īpaši spēki.

Meistars paņēma rokās mūsu zīmējumu, vēlreiz uz to uzma­nīgi paskatījās, tad palūkojās uz mums un aizgāja.

5. nodala

NOSLĒpumainais somati

Nākamajā Indijas pilsētā - Amritsarā mēs ieradāmies ar konkrētu mērķi - tikties ar Meistaru svami Daramu Radža Bharti. Par viņu mēs uzzinājām jau Deli universitātē, daudzi vēstures zinātnieki un reliģiskie darbinieki mums ieteica ar viņu tikties. Šis cilvēks, kuram piederēja augstais svami reliģiskais tituls, nevadija kādu klosteri, bet savu dzīvi bija veltījis austrumu reliģiju pētniecībai. Tas ir ārkār­tīgi rets gadījums, ka tik augsts tituls tiek piešķirts zinātniekam, nevis reliģiskajam līderim. Meistars svami Darams ir izpētījis vairāk nekā 700 senu grāmatu, zina vairākas valodas, to skaitā ari san­skritu, uzrakstījis daudz grāmatu, ļoti populārs reliģiskajās un zināt­niskajās aprindās, ir savas pilsētas goda pilsonis.

Svami Darams

Mūsu tikšanos ar Meistaru svami Daramu organizēja In­dijas galvenais oftalmologs. Mēs tikāmies nevis svētnīcā, bet slimnīcā, vienā no slimnī­cas istabām.

Meistars svami Darams bija maza auguma, un viņa ārējais izskats bija pavisam neievērojams, ko nekādi ne­varēja nosaukt par glītu. No puspievērtajiem plakstiņiem uz mums lūkojās lielas, zilas acis. Uzmanību sev piesaistīja neatbil­stība - kā gan viņa lielā, varenā dvēsele, par kuru cilvēki tik daudz runāja, ir iemiesojusies tik neievērojamā ķermenī.

Bet, kolidz viņš ierunājās, sākdams stāstījumu par reliģisko zinātņu lomu, seja pārvērtās: acis iemirdzējās, izstarodamas sil­tumu, mīmika kļuva dzīva un lakoniski uzsvēra teikto, smaids plaši un atklāti rotāja seju. Mūsu priekšā bija tas viriešu dzimu­ma pārstāvis, kurā, par spīti nepievilcīgajai ārienei, noteikti ie- milas sievietes un kuru dēļ viņas pamet alēndelonlldzlgos vīrie­šus. No šā cilvēka staroja prāts, spēks un labestība. Mēs tūlīt sapratām, ka atšķirībā no iepriekšējās tikšanās saruna būs at­klāta un viegla.

- Reliģijas zinātnes nozīme pasaulē netiek novērtēta, - teica svami Darams. Reliģija ir iepriekšējo daudz attīstītāko civilizāciju zināšanas. Mūsu civilizācijas zemais attīstības līmenis nesniedz iespējas pilnibā apgūt reliģiskās zināšanas, tāpēc reliģija pie­spiež burtiski iekalt reliģiskos postulātus un tiem sekot sabied­rības pozitīvas attīstības vārdā. Mūsdienu zinātnes attīstības lime- nis ļauj diezgan pamatīgi izpētit ķermeni, taču dvēseles izpētes paņēmienu pagaidām vēl nav. Pagaidām nav psihiskās enerģijas izmērīšanas iespēju, lai gan par tās vareno spēku nav pamata

šaubīties. Es savos darbos cenšos apvienot reliģiskās un mūsdienu zināšanas, cenšos, lai reliģija kļūtu par pētījumu objektu, nevis aklu ticību. Tajā ir tik daudz aktuālu mīklu…

Pēc šiem ievadvārdiem svami Darams sagatavojās klausīties. Es izklāstīju mūsu hipotēzes būtību, uzsverot pētījumu loģisko ceļu, kas pamatojies uz intuīciju un ko apstiprinājusi matemātiskā datoranalīze. Ņemot vērā zinātniskā materiāla izklāsta kļūdas iepriekšējās tikšanās reizēs, es nesāku akcentēt acu datoranalizi.

-         Intuīcija - tā ir prāta puķe. Loģiskais ceļš ir galvenais ceļš zinātnē. Taču arī matemātika kopā ar loģiku var ļaut ielūkoties ļoti dziļi, pat dvēselē, - mani pārtrauca svami Darams.

Pabeidzis materiāla izklāstu, es pasniedzu svami Daramam hipotētiskā atlanta attēlu.

Viņš palūkojās uz zīmējumu, pēc tam pacēla acis uz mums un skaļi noteica:

-   Somati!

-   Kas tas ir?

-         Jūs viņa ķermeni atradāt kalnos? - it kā mani nedzirdē­dams, jautāja svami Darams.

-Nē.

-   Jūrā? -Nē.

-   Bet kur tad?

-Mēs ķermeni nemaz neesam atraduši. Šis zīmējums ir to acu oftalmoģeometriskās analīzes rezultāts, kas raugās no tibetiešu tempļiem, - es atbildēju.

-   Ne viss te ir gluži pareizi, - nobubināja svami Darams.

-   Bet ko nozīmē somati?

-   Paskatieties uz savu zimējumu. Acis viņam ir puspievērtas, viņš izskatās ne gluži dzīvs, ne gluži miris. Somati stāvokli mans ķermenis ir nekustīgs kā akmens, kā miris, bet es esmu dzivs. Akmens nekustīguma ķermenis, bet tas ir dzīvs.

-   Vai tas nozīmē, ka tibetiešu lamas klosteros zīmēja iepriek­šējo civilizāciju pārstāvju acis, kuri atrodas somati stāvoklī? - es taujāju tālāk.

-   Jā, - piekrita svami Darams.

-    No kā tibetiešu lamas ieguva informāciju par iepriekšējo civilizāciju ļaužu acu izskatu?

-   Viņi tos ir redzējuši.

-Kur?

-   Kalnos.

-Kad?

-   Salīdzinoši nesen.

-   Pastāstiet ko vairāk par somati [4] , - pavisam apjucis, es pa­lūdzu.

-    Es pastāstīšu par kādu vēsturisku faktu. Meistars Rama Krišna 1893. gadā izveidoja jogas skolu, kurā mācija, kā nokļūt somati stāvokli. Reiz pats Rama Krišna iegāja somati stāvoklī, pirms tam uzaicinot ārstu. Ārsts aplūkoja Rama Krišnu, atzina to par mirušu un izsniedza medicīnisku slēdzienu par viņa nāvi. Pēcāk Rama Krišna atdzivojās. Vēlāk ne vienu vien reizi apsekoti cilvēku ķermeņi somati stāvoklī; turklāt pulss, elektrokardio- gramma un elektroencefalogramma netika reģistrēta, ķermeņa temperatūra samazinājās. Ir rakstīts par ļoti daudziem gadīju­miem, kad cilvēki, kas somati stāvoklī pavadījuši vairākus gadus, atgriežas dzivē. Šo ļaužu parādīšanās apkārtējos pārsteidza un biedēja.

-   Vai somati nav letarģiskais miegs?

-  Nē. Letarģiskajā miegā cilvēkam darbojas sirds, smadzenēs notiek vielmaiņas procesi. Somati gadījumā ķermenis nonāk akmens nekustīguma stāvoklī.

-   Kā saprast akmens nekustīguma stāvokli? - es vaicāju.

-  Ķermenis kļūst nedabigi ciets un auksts. Arī miruša cilvēka ķermenis ir cietāks par dzīva cilvēka ķermeni, bet somati stā­voklī ķermenis ir daudzkārt cietāks. Tēlaini izsakoties, ķermenis ir kā akmens.

-   Paskaidrojiet, lūdzu.

-Akmens nekustīguma stāvoklis (stone-still stale) - tas ir vis­pārpieņemts termins reliģijas zinātnieku vidū, kuri pēta somati. Protams, nav runa par cilvēka miesas pārvēršanos akmenī, ķer­menis gluži vienkārši kļūst ļoti, ļoti ciets, - atbildēja svami Darams.

-   Kā tiek panākta ķermeņa sacietēšana somati laikā?

-   To panāk, vielmaiņu organismā samazinot līdz nullei.

-   Es saprotu, ka pēc nāves vielmaiņas procesi organismā vēl kādu laiku turpinās; uz to pamatojas orgānu un audu pārstā­dīšana. Turklāt pēc nāves aktivizējas litiskie fermenti, kas izraisa audu sairšanu. Kāds ir vielmaiņas samazināšanas mehānisms somati stāvoklī līdz nullei, kas rada ķermeņa sacietēšanu un tā savdabīgu konservāciju? - es jautāju.

-  Tas ir īpašs mehānisms, kas īstenojas caur organismā eso­šo ūdeni, - paskaidroja svami Darams.

-   Vai ķermenis somati stāvoklī tiek pakļauts mikrobu iedar­bībai?

-   Tas tikpat kā nenotiek. Taču ieteicams izraudzīties tīras vietas.

-   Kā somati stāvoklī uz ķermeni iedarbojas temperatūra?

-   Vislabākais ir aukstums.

Somati

-   Bet kā var iedarboties uz ūdeni organismā, lai vielmaiņu sa­mazinātu lidz nullei?

-   Caur biolauku, meditācijas ceļā, - atbildēja svami Darams. - Biolauks un ūdens organismā ir saistiti. Tikai cilvēkam jāie­mācās meditēt tik efektivi, lai biolauks sāktu iedarboties uz ūdeni organismā un caur to uz vielmaiņas procesiem. Somati ir augstākā meditācijas forma. Ne katrs cilvēks meditācijas ceļā var sasniegt somati stāvokli, un ne katrs, kas iemācījies ieiet somati stāvoklī, spēj sasniegt dziļu somati, kurā ķermenis var saglabāties ilgus gadus.

-   Bet kas somati stāvoklī notiek ar dvēseli?

-   Somati mācībā ir termins OBE (Out of Body Experience), kas nozīmē - pieredze ārpus ķermeņa, kad mēs varam vērtēt savu ķermeni no malas. Somati stāvokli dvēsele atrodas ārpus ķer­meņa, it kā tam blakus. Cilvēks var turpināt dzīvot, savu ķermeni atstājot it kā iekonservētu, un pēc tam tajā atgriezties. Ar somati palidzibu var izprast dvēseles dzīvi; cilvēks skaidri redz savu ķer­meni, kas ir nekustīgs un gluži kā miris, taču pats jūt, ka ir dzīvs. Somati laikā cilvēks saprot, ka var dzīvot arī bez ķermeņa.

-   Tātad somati nozīme, no vienas puses, slēpjas iespējā pa- rādīt, ka var dzīvot arī bez ķermeņa, no otras puses, iespējā savu ķermeni iekonservēt uz ilgiem gadiem. Ķermenis, tēlaini izsa­koties, vēl noderēs, - es secināju.

-    Ķermeni var iekonservēt uz simtiem, tūkstošiem un pat miljoniem gadu, - atbildēja svami Darams.

-   Apbrīnojami, - es izsaucos, - tātad somati var būt glābēj- stāvoklis, lai cilvēks pārciestu kataklizmas un katastrofas pat globālā līmenī. Cilvēka ķermeņa saglabāšana somati stāvokli var būt solījums izveidot Cilvēces genofondu. Vai tā ir?

-    Vai ir nepieciešams saglabāt cilvēku ķermeņus globālas katastrofas gadījumam?

-   Nedrīkst mazināt ķermeņa nozimi, kā to dara dažās reliģi­jās. Cilvēka ķermenis ir veidojies ilgstošas evolūcijas gaitā. Kā­pēc šo ceļu izstaigāt vēlreiz, ja vieglāk ir saglabāt ķermeni so­mati stāvoklī, - skaidroja svami Darams.

-   Es domāju, ka ari dabā pa­stāv somati precedenti. Piemē­ram, dzivnieku ziemas guļa. Zie­meļos brūnie lāči guļ septiņus as­toņus mēnešus gadā, turklāt migu diezin vai var dēvēt par ipaši siltu. Acimredzot lācis, līdzīgi kā tas no­tiek somati, samazina savu viel­maiņu. No ziemas miega iztrau­cēts lācis ir tas, kurš nespēj no­nākt somati stāvoklī. Vēl varam atcerēties susliku, murkšķu, kāmju, čūsku, varžu, kukaiņu un citu dzivu būtņu ziemas guļu. Tātad zie­meļu apstākļos somati līdzīgs stāvoklis ir adaptācijas paņēmiens.

-   Es esmu silto zemju pārstāvis. Man grūti to apliecināt, taču jūsu teiktais izklausās loģiski, - piekrita svami Darams.

-   Bet kur atrodas dvēsele? - es turpināju tincināt.

-    Dvēseli tautā dēvē par sirdi. Bet sirds ir tikai sūknis. Sirds-dvēsele atrodas nabas apvidū.

-  Medicinā ir kāds jēdziens ciluēks-augs, tas ir, darbojas sirds, notiek vielmaiņa, bet cilvēks atrodas ārpus apziņas. Vai tas nozimē, ka dvēsele negrib atgriezties konkrētajā ķermenī, varbūt tas dvēselei nepatīk, varbūt tas ir pārāk sapostīts? - es taujāju.

-  Jā, principā ķermenis var dzīvot bez dvēseles, un tad tas būs ciluēks-augs. Ja dvēsele atgriežas ķermenī, atkal būs cilvēks.

-   Kādas ir ķermeņa un dvēseles attiecības somati stāvoklī?

-   Ja dvēsele somati stāvoklī atrodas ārpus ķermeņa, tad ķer­menis tā ari paliek iekonservēts. Ja dvēsele atgriežas ķermenī, cilvēks iziet no somati stāvokļa un atdzīvojas pēc pieciem, desmit,

simt, tūkstoš, vairākiem tūkstošiem vai miljoniem gadu, - atbil­dēja svami Darams.

-   Kas dvēseli sūta pie ķermeņa?

-   Augstākais Saprāts. Somati stāvokli atrasties ir ļoti noderīgi, jo tā cilvēks iepazist citu - dvēseles dzivi, apjēdz Augstākā Sa­prāta nozīmi un, atgriezies ķermenī, kļūst daudz garīgāks, mier- miligāks. Ja cilvēki biežāk kavētos somati stāvokli, pasaulē val­dītu miers.

-   Kas ir dvēsele?

-   Dvēsele ir Visuma enerģijas daļiņa, kas atrodas speciāli no­teiktā telpā. Dvēseles enerģija ir enerģija ārpus elektrona un protona. Dvēseles enerģija ir ārkārtīgi spēcīga, tā spēj ietekmēt arī gravitāciju. Daudzu dvēseļu enerģijai piemīt kolosāls spēks. Ir pozitīvā un negatīvā dvēseles enerģija, kuras ir vienotas. Dvē­seles enerģija var radit un var graut. Ļeņins, Staļins, Hitlers aku­mulēja negatīvo dvēseles enerģiju, un tā izpaudās cilvēku iznī­cināšanā, karā. Ļaunais un labais iet roku rokā. Negatīvā dvēse­les enerģija var piesaistīt graujošus kosmiskos objektus, ietek­mēt dabu. Tāpēc diezgan bieži konfliktus un karus pavada mete­orītu krišana, zemestrīces…

-   Kosmisko objektu piesaistīšana ar negatīvo dvēseles ener­ģiju, tēlaini izsakoties, notiek līdzīgi tam, kā lodveida zibens sais­tās ar elektrību? - iejautājās Veners Hafarovs.

-  Tēlaini izsakoties, jā. Taču šajā gadījumā darbojas citi fizis­kie likumi, - atteica svami Darams.

-   Interesanti…

-   Jūs savu darbu sākāt ar acu pētījumiem, - turpināja svami Darams, - un jūs, protams, zināt, ka acis ir dvēseles spogulis. Mēs cits ar citu sazināmies ne tikai runājot, bet arī ar skatienu, jo acis ir logs uz dvēseli. Redze iekļūst tieši dvēselē, un tas ir skaidrs, jo redze ir mūsu svarīgākā sajūta. Lūdzu, salīdziniet: redzes dis­tance ir daudzi kilometri, dzirdes distance - metri, mēle un pirk­sti darbojas tikai kontaktējoties. Akli cilvēki daudz zaudē ne tikai fiziskajā dzivē, bet ari garigajā.

-   Vai tas nozīmē, ka dvēseles enerģija iedarbojas caur acīm? - es pavaicāju.

-   Jā. Turklāt jūsu acu pētijumos es pamaniju kādu ārkārtīgi svarīgu momentu - to, ka acu radzenes izmērs ir konstants visiem cilvēkiem. Tas saskan ar reliģijas zināšanām un liecina, ka Dievs visiem cilvēkiem ir piešķīris vienādas pašrealizācijas iespējas.

-   Interesanta doma…

-   Tieši radzene ir tas logs, caur kuru dvēsele var pašrealizē- ties. Es jums ieteiktu vēl sīkāk papētīt psihisko enerģiju, piemē­ram, mērīt, kad tā plūst no acīm. Izmantojiet pēdējos fizikas sa­sniegumus, - ieteica svami Darams.

Šobrid atļaujos nelielu atkāpi, lai izklāstītu loģisku secināju­mu kopsavilkumu saistībā ar mūsdienu fizikas priekšstatiem par dvēseli un psihisko enerģiju, kuru sagatavojis mūsu ekspedīci­jas dalībnieks (vadītāja vietnieks) Valērijs Lobankovs - ievēro­jams krievu fiziķis, lauka fizikas speciālists.

Pastāv fiziskā un smalkā pasaule. Fiziskā pasaule sevī ietver matēriju (planētas, zvaigznes u.c.), kā arī elektromagnētiskos un gravitācijas laukus. Smalkā pasaule sevī ietver psihofiziskās parādības (psihiskā enerģija, bioenerģija u.tml.). Smalkās pa­saules pamatā ir augstfrekvences svārstības.

Pastāv arī torsionu lauki, t.i., vērpes lauki. Torsionu lauku iz­pausme fiziskajā pasaulē ir inerce. Torsionu lauku izpausme smal­kajā pasaulē ir dvēsele - enerģētisks sakopojums vērpes lauku veidolā. Šīs vērpes telpas (dvēseles) robežās pastāv informācija par cilvēka ķermeņa funkcionēšanu (astrālais ķermenis) un par domāšanas procesu (mentālais ķermenis). Domāšanas process izraisa telpas griešanos: labas domas iegriež telpu vienā virzie­nā, sliktas - pretējā virzienā.

Visas dvēseles ir Kopīgā informatīvā lauka dala, ko tautā dēvē par Augstāko Saprātu. Daži cilvēki, piemēram, Helēna Bla- vatska un Helēna Rēriha, spēja pieslēgties Kopīgajam informatī­vajam laukam un no turienes iegūt zināšanas, kas mums šķiet apbrīnojamas. Šajā informatīva­jā laukā ir apkopotas ne tikai mūsu, bet arī iepriekšējo civilizā­ciju zināšanas. Telpa mūsu Visu­mā ir slēgta, tāpēc, pieslēdzoties Kopīgajam informatīvajam lau­kam, var redzēt pagātni un nā­kotni.

Sākotnēji pastāvēja tikai izplatījums un Absolūts (Absolūtais nekas), t.i., nākamībā radāmā plāns. Izplatījums ir neitralizēta matērija un antimatērija, kurā nemitīgi notiek matērijas un anti- matērijas rašanās, nepārtraukti vienai otru neitralizējot. Absolūts neitralizācijas procesu pārkāpj. Rodas matērija un antimatērija bez savstarpējas neitralizēšanās.

Vispirms radās smalkā pasaule, bet pēc tam - fiziskā pasaule. Fiziskajā pasaulē matērija kļuva arvien blīvāka, un radās zvaigznes, planētas utt. Ari smalkā pasaule kļuva blīvāka un radās dvēseles.

Dvēseles uz Zemes pakāpeniski kļuva blivākas un sāka iegūt fizisko ķermeni. Sākotnēji ķermenis nebija blivs, tas spēja iet cauri priekšmetiem. Vēlāk tas nostiprinājās un ieguva mūsdienu veidolu. Tā radās cilvēki, dzīvnieki, augi. Vispirms apziņa bija nemitīgi pieslēgta Kopīgajam informatīvajam laukam, vēlāk šī spēja izzuda, jo iepriekšējā civilizācija (atlanti) sakrāja pārāk daudz negatīvās psihiskās enerģijas, t.i., torsionu laukus, kas bija iegriezti negatīvā virzienā.

Pastāv karmas likums, t.i., dvēseles iespēja secīgi dzivot da­žādos fiziskos ķermeņos, tādējādi uzkrājot pozitīvo vai negatīvo psihisko enerģiju. Cilvēkam ar sliktu karmu, veicot labus dar­bus, jāiegriež savi torsionu lauki pozitīvā virzienā, lai atbrīvotos no negatīvi iegrieztiem laukiem un kļūtu laimīgāks. Katrai dvē­selei ir dotas līdzvērtīgas pašrealizācijas iespējas.

Turpmākā saruna ar svami Daramu risinājās par iepriekšē­jām civilizācijām.

-   Uz Zemes ir dzīvojušas 22 civilizācijas, - uzreiz teica svami Darams. - Civilizācijas sasniedza patiešām augstu tehnokrātisko limeni un pašiznicinājās. Pašiznīcināšanās notika vai nu globā­los konfliktos, vai kosmisku kataklizmu rezultātā, ko izraisīja negativu psihisko enerģiju iedarbība uz kosmiskiem objektiem. Globālo katastrofu rezultātā uz Zemes mainījās klimats. Cln, ko­līdz klimats uz Zemes kļuva labvēlīgs dzīvībai, cilvēce atkal ra­dās jaunas civilizācijas veidolā, attistījās, sasniedza augstu tehno­krātisko līmeni un kārtējo reizi sevi iznicināja.

-   Žēl gan, tātad zināšanas, ko iepriekšējās civilizācijas tika uzkrājušas, kopā ar tām izzuda, - es konstatēju.

-    Nē, zināšanas netika iznicinātas. Pozitīvās zināšanas (t.i., torsionu lauki, kas griežas pozitīvā virzienā, - E. M.) saplūda ar Augstāko Saprātu (t.i., Kopīgo informatīvo lauku - E. M.). Cilvē­kiem, kas spēj kontaktēties ar Augstāko Saprātu, piemēram, meistariem vai jūsu Blavatskai (par viņu Indijā zina visi - E. M.), ir iespēja ieiet šajās zināšanās. Iepriekšējo civilizāciju zināšanas krasi atšķiras no mūsdienu civilizācijas zināšanām. Mūsu zinā­šanas ir diezgan materializētas.

-   Vai jūs spējat ieiet Augstākajās zināšanās?

-   Jā, spēju, - noteikti atbildēja svami Darams.

-   Pastāstiet par pēdējo, iepriekšējo - atlantu civilizāciju, - es palūdzu.

-  Ši civilizācija bija ļoti attistita. Tā noslika jūrā. Klimats tolaik bija ļoti silts un mitrs. Zeme bija tikai kā salas. Arī augu valsts atšķirās. Daudz augu auga zem ūdens. Atlantiem bija zemūdens plantācijas, viņi daudz laika pavadīja peldot. Debesis bija sar­kanas. Viņi spēja ietekmēt gravitāciju, tiem piederēja apbrīnoja­mi lidaparāti. Viņi valdīja pār virzītu psihisko enerģiju. Diemžēl šī civilizācija uzkrāja daudz negativās psihiskās enerģijas, kas iz­paudās konfliktos. Tā bija viena no visattīstītākajām Zemes civi­lizācijām. Taču arī tā nenosargāja sevi no negatīvās psihiskās enerģijas uzkrāšanās. Beidzot notika kosmiska kataklizma. Ze­me mainīja savu asi, milzu jūras vilnis vēlās pār zemeslodi, no­slaukot pilsētas un noslīcinot cilvēci.

-   Mēs esam cēlušies no atlantiem?

-   Jā, mēs esam cēlušies no atlantiem, - atbildēja svami Da­rams. - Atlanti spēja saglabāt savus ķermeņus somati stāvoklī Himalajos - visaugstākajā pasaules vietā, kam pasaules plūdu laikā lielais vilnis nepiekļuva. Vēlāk, kad ūdens atkāpās un ap­stākļi uz Zemes atkal kļuva dzīvībai diezgan labvēlīgi, dvēseles atgriezās atlantu ķermeņos, un viņi sāka dzīvot, tā radot sākotni mūsdienu civilizācijai. Viņiem bija grūti dzīves apstākļi. Viņu āriene pakāpeniski mainijās atbilstīgi jaunajiem dzīves ap­stākļiem uz Zemes un ieguva mūsdienu civilizācijas cilvēka vaibstus.

-   Vai jums tas nešķiet neticami?

-   Tas nav nekas neticams. Kad astronauti bija uz Mēness un paņēma Mēness augsnes paraugus, tajā tika atrasti iekonservēti mikrobi. Ja uz Mēness rastos atmosfēra, šie mikrobi atdzīvotos. Tieši tāpat cilvēks somati stāvoklī ir iekonservēts. Austrumu reliģiskajiem meistariem somati ir tikpat dabigs un skaidrs kā jums Ņūtona likums. Somati ir vienigais glābējmoments civilizā­cijas pašiznīcināšanās gadījumā. Tie cilvēki, kas iegājuši somati stāvoklī un tajā atrodas tūkstošiem un miljoniem gadu, ziedo sevi visaugstākajiem mērķiem, no kuriem galvenais ir cilvēces izdzīvošana pašiznīcināšanās gadījumā.

-   Kur glabājas ķermeņi somati stāvoklī?

-   Tie var saglabāties trijās vietās, - paskaidroja svami Da­rams. Pirmā vieta - ūdenī. Ūdens ir ipaša substance, kuras no­zīme, rodoties dzivibai uz Zemes, ir ārkārtēja. Ūdens ir starp­posms starp gaisu un zemi (ir runa par blīvumu - E.M.). 66 pro­centi cilvēka ir ūdens. Jūras ūdens un cilvēka organisma ūdens sastāvs ir apmēram vienāds. Tāpēc cilvēka ķermenis somati stāvokli var tikt iekonservēts ūdenī uz ilgu laiku. Vielmaiņas samazināšanas mehānisms somati gadījumā slēpjas cilvēka orga­nisma ūdens īpašību pārmainīšanā.

-   Atvainojiet, - es nenoturējos, - mūsu institūtā vairākus ga­dus tiek pētīts cilvēka organisma ūdens. Mēs noskaidrojām, ka šis ūdens ir informācijas nesējs, kura nozīme ir ļoti liela, reģene- rējot audus.

-   Informācija, ko nes organisma ūdens, ir saistīta ar dvēseli, - skaidroja svami Darams.

-   Sakiet, - pajautāja Veners Hafarovs, - vai delfīni ir atlantu pēcteči, kuri no somati stāvokļa izgājuši jūrā un evolūcijas pro­cesā piemērojušies dzīvei tajā? Tam apliecinājums, - viņš turpi­nāja, - varētu būt delfinu augstās mentālās spējas, spēja sazi­nāties ultraskaņas diapazonā (tāpat kā atlantiem), elpošanas atveres forma un citas vispārējas pazīmes.

-   Nezinu. Varbūt, - atteica svami Darams. - Es domāju, ka cilvēks ir nācis no jūras.

-   Kas ir otrā un trešā vieta, kurās var saglabāties ķermeņi somati stāvokli?

-   Tie ir ledāji un alas. Piemēram, Himalajos tika atrasta zivs, kas ledājā bija nogulējusi miljoniem gadu. Kad tā atkusa, ņēma un aizpeldēja. Kaut kas tamlidzigs var notikt ari ar cilvēku somati stāvokli. Bet alās ir stabila, zema temperatūra, kas ari labvēligi ietekmē ķermeņa saglabāšanos somati stāvokli.

-    Esmu lasijis, - ierunājās Sergejs, - ka viens no krievu pētniekiem - Cibikovs vai Rērihs - kādā no Tibetas alām redzējis ļoti lielu cilvēka galvaskausu ar atveri pierē, kas atgādinājusi acs orbitu.

-    Trešā acs neizskatījās kā acs. Atvere varēja būt traumas rezultāts, - paskaidroja svami Darams. - Starp citu, es jums neie­saku alās meklēt atlantus somati stāvoklī.

-   Kāpēc?

-   Tas jums ir bīstami.

-   Kādā ziņā?

-   Alas, kurās atrodas atlantu ķermeņi somati stāvokli, ir ār- kārtigi grūti pieejamas un cilvēka skatienam apslēptas. Tas tiek darīts speciāli, lai cilvēki neaizietu bojā. Sajās alās darbojas mums nezināmi īpaši spēki, kas cilvēkam ir nāvējoši. Šo spēku uzdevums ir sargāt atlantu mieru somati stāvoklī. Šos spēkus vada atlantu dvēseles, kas atrodas somati stāvokli. Tie ir bioener- ģētiska rakstura spēki, turklāt tāda paša rakstura spēki, pār kuriem valdīja atlanti, iedarbojoties uz gravitāciju un pārvietojot milzu akmens blokus, ceļot piramīdas. Mūsu civilizācijas ļaudis šādiem spēkiem nespēj stāties preti. Nevajag aizmirst, ka at­lantu civilizācija bija daudz attīstītāka nekā mūsējā.

-   Bet vai ir iespējas kontaktēties ar atlantu dvēselēm, kas atrodas somati stāvokli?

-   Diezin vai. Atlantu dvēseļu attīstības līmenis ir daudz aug­stāks nekā mūsējais. Maza varbūtiba, ka viņi noticēs mūsu la­bestīgajiem centieniem. Atcerieties, ka neviens - ne karalis, ne prezidents, ne visievērojamākais zinātnieks - nespēs dot atļauju traucēt atlantus somati stāvoklī. To atļauj tikai viņi - tie, kas

atrodas somati. Ieeja bez atļaujas nozīmē nāvi.

-    Tāda pati situācija noteikta atlantu ķermeņu saglabāšanā ledājos un ūdenī?

-   Jā, - noteikti noteica svami Darams.

Iestājās klusums. Noslēpuma plīvurs bija pavēries, taču kļuva skaidrs, ka to pilnībā atvērt nedrīkst.

-   Kas bija pravieši? - pārtraucis klusumu, es iejautājos.

-    Pravieši bija cilvēki, kas valdīja pār iepriekšējo civilizāciju labajām zināšanām un tās sniedza ļaudīm. Vairākumā gadījumu tie bija vienkārši cilvēki… - atbildēja svami Darams.

-    Bet vai pravietis varēja būt iepriekšējās civilizācijas cilvēks, kas ārēji atšķirās no parastiem ļaudīm?

-     Jā, varēja, - ja no somati stāvokļa viņš izgāja laikā, kad jaunā civilizācija jau bija attīstījusies un cilvēki mainījuši savu veidolu atbilstīgi jaunajiem apstākļiem.

-    Es saprotu, ka jūs esat noguris, - es teicu, - tomēr vai jūs varētu pastāstīt arī par SoHm?

-   Jums par to ir kas stāstīts?

- Jā. - Es īsumā atkārtoju jau iegūtās zināšanas par pē­dējo vēstījumu.

- Pie teiktā vēl varu piebilst, - iesāka svami Darams, - ka SoHm ir runa caur degunu: ie­elpa - So, izelpa - Hm. Tas nā­cis no iepriekšējām civilizāci­jām - viņi patiešām runāja caur degunu. SoHm nozīme ir ļoti liela: SoHm ir deguna skaņa, tā ir dzīvības un nāves skaņa. Kad bērns piedzimst, viņš ir cil- uēks-augs, reizē ar pirmo ieelpu dvēsele ielido bērna ķermenī,

tātad ieelpa (So) - tā ir dzīvība. Kad cilvēks nomirst, viņa dvē­sele izlido no ķermeņa kopā ar pēdējo izelpu, tātad izelpa (Hm) ir nāve. SoHm princips simbolizē dzivības un nāves bezgalību un vienotību, kā ari to, ka galvenais atrodas tur - aiz zemes dzīves robežām. Āmen un tamlidzīgi vārdi dažādās reliģijās - tie visi ir SoHm atspulgs.

-   Kāpēc SoHm dēvē par pēdējo vēstījumu?

-   Tāpēc ka tas ir brīdinājums - ikvienam cilvēkam viņa dzī­ves laikā uz Zemes nepieciešams sevi realizēt pozitīvā virzienā. Iepriekšējā atlantu civilizācija diemžēl realizējās ne tikai pozitīvā, bet arī negatīvā virzienā. Atlanti spēja viegli ieiet Augstākajā Saprātā (t.i., Kopigajā informativajā laukā - E.M.) un tur iegūtās zināšanas izmantoja ne tikai labiem, bet arī ļauniem mērķiem. SoHm vēstijums nozīmē, ka nākamā, proti, mūsu civilizācija netiks pielaista pie Visuma zināšanu bankas, jo nav ticības, ka šīs zināšanas tiks izmantotas vienīgi labiem mērķiem. SoHm nozīmē - realizējiet sevi paši laikā starp pirmo ieelpu un pēdējo izelpu, proti, dzives laikā uz Zemes.

-   Ir pārāk bīstami pielaist cilvēkus pie Visuma zināšanu ban­kas, jo iegūtā informācija, piemēram, par jauniem enerģiju vei­diem, mūsu civilizācijai var kļūt fatāla, - es piebildu. - SoHm princips liecina, ka Augstākais Saprāts ir izlēmis pārtraukt vieglu pieeju Kopīgajām zināšanām, - lai cilvēki realizē sevi paši, paši uzkrāj zināšanas.

-   Jā, tā ir, - piekrita svami Darams.

-   Taču, - es turpināju, - daži cilvēki tiek pielaisti pie Kopīgā informatīvā lauka. Ja pareizi saprotu, par viņu labajiem nodo­miem nav šaubu, tas ir, šo cilvēku torsionu lauki jaušami griežas pozitivā virzienā. Šie ļaudis acīmredzot kļūst par praviešiem, ie­vērojamiem zinātniekiem, bet viņiem ir grūta dzīve, jo nākas cīnīties ar daudzu cilvēku negatīvā virziena laukiem.

-   Šie ļaudis ir Meistari, - sacija svami Darams.

- Gribu jums atstāstīt kādu gadījumu, - es nenoturējos. - Man izdevās noskatīties dokumentālo filmu, kā hitleriešu rūpnīcās tika konstruēti un būvēti lidojošie šķī­vīši, pamatojoties uz zināšanām, kas tika iegūtas no Visuma infor­matīvā lauka. Šīs zināšanas ieguva divas sievietes-kontaktpersonas un nodeva hitleriešiem. Hitlerieši pret kara beigām uzbūvēja lido­jošos šķīvīšus, kas tiešām lidoja,

tikai tos izmantot nepaguva. Izveidotie lidojošie aparāti nesapro­tamā kārtā nozuda. Informācijas nodošana hitleriešiem par iepriekšējo civilizāciju lidaparātiem, pēc visa spriežot, manuprāt, bija tiešs SoHm principa - realizējieties paši - pārkāpums. Tomēr kāpēc šī informācija tika dota? Varbūt kā pretspars Staļinam, par kura ļaunajiem nodomiem nebija nekādu šaubu?

-   Var jau būt, - noteica svami Darams. - Tikai neaizmirstiet, ka pastāv Lielais ļaunuma gars. Pozitīvā un negatīvā psihiskā enerģija ir saistītas, Labais un Ļaunais pastāv blakus. Nedrīkst nenovērtēt negatīvās psihiskās enerģijas nozīmi.

-   Vai Visuma informatīvais lauks var izlabot savu kļūdu? Var­būt tieši tas bija iemesls, kāpēc hitleriešu lidojošie šķīvīši no­zuda?

-    SoHm principa pārkāpumu gadījumā Augstākais Saprāts nevar izrādīt savu spēku, jo tas ir ārpus spēka, taču tas var ie­tekmēt cilvēku dvēseles. Piemēram, tas var ietekmēt lidojošo šķīvīšu radītāju dvēseles, pārliecinot viņus iznīcināt sava darba rezultātu. Labajam ir jāuzvar, pretējā gadījumā pasaule tiks iznīcināta.

-   Žēl, ka ļaunuma un varaskāro atlantu dēj mūsu civilizācija ir šķirta no Visuma zināšanu bankas, - es no visas sirds nožēloju.

-     Protams, ne jau visi atlanti bija ļauni, taču viņu civilizācijā ļaunuma enerģi­ja uzvarēja. Paskatīsimies, kas notiks ar mūsu civilizā­ciju; vai uzvarēs Labais, to es nezinu. Tāpēc visas re­liģijas māca vienu: nemitigi atkārtot vārdu Āmen (vai citus tamlīdzīgus vārdus), kas nozīmē SoHm, respek­tīvi, es pats realizējos pozi­tīvā virzienā, - paskaidroja svami Darams.

-   SoHm var ari izrādīties pēdējais brīdinājums cilvēcei. Aug­stākais Saprāts var atteikties sūtīt dvēseles atpakaļ uz ķerme­ņiem somati stāvoklī, ja mūsu civilizācija pašiznīcināsies.

-   Iespējams…

-  Atvainojiet, vēl pēdējais jautājums, - es lūdzu. - Mūsu saru­nas sākumā, kad parādījām jums hipotētiskā atlanta attēlu, jūs vaicājāt, vai esam viņus redzējuši. Vai tas nozimē, ka arī mūsdie­nās viņus var redzēt?

-   Jā. Viņiem joprojām jāatrodas somati stāvoklī. Cln ne tikai viņiem…

-   Kam vēl?

Mēs pavadījām Meistaru svami Daramu līdz mājām. Ilgi un sirsnīgi atsveicinājāmies. No ši cilvēka staroja dvēseles labestī­ba un spēks. Negribējās iet projām. Sergejs un Veners pēc kār­tas paspieda viņa roku, es fotografēju. Svami Darams plati pa­smaidīja.

- Izmantojiet šis zināšanas labiem nolūkiem, - šķiroties viņš sacīja.

* * *

Tā ekspedīcijas Indijas daļā izdevās rast apstiprinājumu mū­su hipotēzes galvenajiem pieņēmumiem. Loģiskie secinājumi par mūsu civilizācijas izcelšanos Tibetā, atlantu ārējo veidolu, civili­zācijas rašanos un pašiznicināšanos uz Zemes, kā arī citi jau­tājumi pirmsekspedicijas periodā mums šķita nepārliecinoši un nedroši. Pēc sarunām ar indiešu svami mēs sapratām, ka viņiem tas viss ir dabigs un saprotams, jo tā māca viņu reliģijas zinātne.

Varbūt esam izgudrojuši divriteni? Zināmā mērā tā tiešām ir. Bet šis nu reiz ir tas gadījums zinātnē, kad neatkarigi iegūti dati saskan ar vēsturiski reliģiskajām zināšanām. Reliģija, ko daudzi cilvēki uztver kā pasaku vai pelnītu sodu, tomēr ir dziļas zināša­nas, kas, kā teica svami Darams, nākušas no iepriekšējām civi­lizācijām.

Mēs sapratām, ka visnopietnākās reliģiskās zināšanas negūst plašu atbalsi, proti, tās ir slepenas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka var nokļūt ļaunu spēku rokās.

Vai mēs šīs zināšanas nenodosim ļauniem spēkiem? Mums taču atklāja tik daudz noslēpumu! Nē. Atstāstā mēs dažus mo­mentus neminējām, jo tiem var būt nozīme negatīvā aspektā. Mēs tos nekad neatklāsim. Uzticību mēs iemantojām ne tikai tāpēc, ka atminējām iepriekšējo civilizāciju ļaužu veidolu, bet pirmām kārtām pētijumu labās loģikas dēļ. Acīmredzot arī tāpēc, ka ir pienācis laiks pavērt pasaules uzbūves noslēpumu plīvuru.

Vissatraucošākās mums izrādijās jaunās ziņas ar pēdējo SoHm vēstījumu un somati. īpašais dvēseles un ķermeņa stāvoklis - somati - satrauca iztēli kā iespējamais cilvēces saglabāšanas paņēmiens uz Zemes.

Mēs devāmies uz Nepālu un Tibetu. Tagad mums bija daudz noteiktāks jautājumu loks. Ko uz tiem atbildēs tibetiešu lamas?

III dala

KO PASTASTIJA NEPĀlieŠu un tibetieŠu lamas

1. nodaļa Kā ieiet somati stāvoklī

2. nodaļa Vai iespējams atdzīvināt cilvēku?

3. nodaļa Vēlreiz par trešo aci

4. nodaļa Nākamā reize būs nopietnāka

5. nodaļa Bonpo lamas atklāsmes

6. nodaļa Kas bija Buda?

7. nodaļa Kas viņi ir, šie lemūrieši un atlanti?

8. nodaļa Somati alā

9. nodaļa Kā izskatījās iepriekšējo civilizāciju cilvēki?

10. nodaļa Cilvēks, kurš dzīvo 300 gadu

Tibeta:Nepala Indija

1. nodaļa

K Ā IEIET SOMATI STĀVOKLI

No Deli mēs lidojām uz Katmandu - Nepālas galvaspilsētu. Lidostā mūs sagaidija Valērijs Lobankovs un Valentina Jakov- ļeva - mūsu ekspedīcijas dalibnieki, kuri jau vairāk nekā nedēļu strādāja šajā valsti. Kopā ar viņiem bija Seskands Ariels - viens no ekspedicijas Nepālas dalibniekiem, ievērojams fiziķis, Ne­pālas universitātes pasniedzējs. Viņu mums ieteica Nepālas Pēt-

Katmandu

niecibas padome kā cilvēku, kas labi zina tibetiešu reliģiju un spēj analizēt reliģijas faktus no mūsdienu fizikas viedokļa. Viņš labi runāja angliski.

Valērijs, Seskands un Valentina bija sagatavojuši vairākas tik­šanās ar interesantiem cilvēkiem. Turklāt viņi teica, ka tibetiešu lamas droši vien būs ļoti grūti noskaņot uz atklātu sarunu. (Jn tas tāpēc, ka vairākums titulēto lamu no Tibetas emigrējuši uz Ne­pālu, kad 1949. gadā Tibeta tika pievienota Ķīnai. Ķiniešu ko­munistu represijas pret Tibetas reliģiskajiem darbiniekiem labi palikušas lamu atmiņā un izraisa labi saprotamu neuzticēšanos cilvēkiem, kas interesējas par viņu zināšanām, jo šis zināšanas jebkurā gadījumā ir saistītas ar viņu traģisko pagātni. Ja šajā sa­karībā atceramies mūsu tēvus un vectēvus, jārunā par viņu ne­parasto piesardzibu pret visu, kas kaut mazlietiņ iziet ārpus pa­rastajiem dzīves rāmjiem. Viņos joprojām mit bailes, nāves bai­les no meliem, kad aiz skaistiem lozungiem par vispārēju vien­līdzību slēpjas sagrāve un nāve.

Meditācijas skolotājs Šambu Thapa kopā ar Valēriju Lobankovu

Mūsu pirmā tikšanās bija ar izcilu meditācijas skolotāju Šambu Thapu, kurš vadīja Meditāciju centru Katmandu. Šeskands teica, ka šim cilvēkam nav tik dziļu un senu zināšanu kā lamām, taču viņš katru dienu vada meditāciju seansus, prot ievadīt cilvēkus somati stāvoklī un šo jomu pārzina praktiski.

Šambu Thapa noteica tikšanos savā mājā. Ar pirmajiem sa­runas mirkļiem viņš pret mums izturējās kā pret meditācijas mā­cekļiem. Visi mūsu mēģinājumi novirzīt sarunu saprātīgi zināt­niskā gultnē nekādi neguva panākumus. Meditācijas skolotājs tūlīt pat sāka lasīt lekciju par meditācijas nozīmi, lietojot sarežģī­tas un grūti uztveramas frāzes: "Sirdsgudrības acis - tās ir acis, kas spēj izskaidrot un saskatit kvalitāti it visā, lai dziļi izzinātu savu iekšējo pasauli un noteiktu dzīves mērķi, par kura mier­mīlīgo raksturu nevar būt šaubu."

No sākuma es visu pierakstīju, bet tad atmetu ar roku, jo ne­spēju izsekot meditācijas skolotāja domu gaitai. Turklāt viņš ne­mitīgi atkārtoja: "Do you folloiv my mind?" - "Vai tu spēj sekot manām domām?" Turklāt, to pavaicājis, viņš taisija pauzi un vē­rīgi lūkojās man acīs, tā prasīdams atbildi. Vispirms es katru reizi piekrītoši atteicu "yes" un ari skatījos viņam acīs. Tad pārstāju to darīt, jo parazītiskā frāze atkārtojās divas trīs reizes viena tei­kuma robežās. Es saprotu, ka cilvēki diezgan bieži sarunās pie­ļauj pa parazītvārdam, piemēram, krievi tā mēdz lietot vārdu "tātad", bet tik garu parazītfrāzi, turklāt pieprasot uz to atbildi, es dzirdēju pirmo reizi.

Tikai vēlāk es aptvēru, ka apnicīgais "Do you folloiv my mind" nav vis parazītfrāze, bet kalpo kā paņēmiens, lai cilvēku ievadī­tu meditācijas stāvoklī, liekot viņam nenovirzīties no uzdevuma un precīzi sekot skolotāja domu gaitai. Tikai es nevēlējos nonākt meditācijas stāvokli, man gribējās tikt skaidrībā par meditāciju kā paņēmienu ieiešanai somati. Tad, cenzdamies mainīt sarunas raksturu, es izmantoju skolotāja paša metodi. Piemērotā bridi es skaļi un precīzi formulēju jautājumu un tūlit pat noprasīju: "Do you follou) my mind?" - ari vērīgi lūkodamies viņam acis. Meditācijas skolotājs bija spiests atbildēt: "Ves."Šo paņēmienu atkārtojot vairākas reizes, es sapratu, ka beidzot ir izdevies pār­traukt mācību sprediķi un novirzīt sarunu uz normālu sapraša­nos zinātniskā aspektā.

Meditācijas skolotājs pastāstīja, ka ar meditāciju ir iespējams sasniegt somati. Māciba par meditāciju ir radusies Tibetā un no turienes izplatijusies visā pasaulē. Meditācija notiek, koncentrē­joties uz kaut kādu objektu. Var ari iztikt bez objekta. Pašam sākt meditēt ir grūti, jāiziet apmācības speciālā skolā.

Meditējot cilvēks ieiet savas dvēseles iekšienē. Turklāt cilvēks spēj just katru sava ķermeņa daļu, var pat just visu ķermeni vienlaikus, var sekot lidzi visām pārmaiņām, kas notiek ķer­menī. Meditācijas stāvoklī cilvēks sāk daudz dziļāk izprast dzīvi, var atrast savu ceļu dzīvē, apzinās, ka ķermenis ir tikai dvēseles instruments. Pēc meditācijas cilvēks gūst pārliecību, ka nav vērts

Meditācijas stunda

lauzt šķēpus par daudziem dzives materiālajiem aspektiem, pie­mēram, naudu, un tāpēc kļūst miermīlīgs. Mācīt miermīlību ir galvenais meditācijas uzdevums.

Šajā vietā atļaujiet nelielu atkāpi, minot papildu ziņas par meditāciju, ko ieguvām no Singha kunga, kurš strādā Ošo skolā Punas pilsētā Indijā.

Pastāv 112 meditācijas veidu. Katram cilvēkam ir piemērots cits meditācijas veids. Meditācija - tā ir pāreja no vienas telpas uz citu.

Meditācijā nozīmīgs moments ir klusēšana jeb iekrišana. Ja sarunas laikā cilvēks apklust un ieklausās, koncentrējot uzma­nību uz savu klusēšanu, tad var just iekrišanu. Ja iekrišanas ilgums sasniedz četras piecas sekundes, tad var just intuīciju. Intuīcija ir 100 % pareizais, tas nav domāšanas process, bet it kā teikšana priekšā. Ja iekrišanas ilgums sasniedz 28 sekundes, cil­vēks tuvojas somati stāvoklim, t.i., viņš sāk redzēt savu ķermeni no malas un uztver to kā skaistu mehānismu.

Meditācijā parasti ieiet Būdas pozā. Pastāv vairāki meditāci­jas atvieglošanas paņēmieni.

Pēc tam skolotājs teica, ka meditācijai ir tris stadijas:

1. Sella, kad tiek sasniegta dziļa morāle.

2.  Somati, kad tiek sasniegta dvēseles iziešana no ķermeņa, bet ķermenis kļūst ciets un nekustīgs kā akmens.

3.  Pražna, kad tiek sasniegta patiesā dzīves izziņas un pasau­les uzbūves sirdsgudrība.

-   Kādas ir meditācijas īpatnības, ieejot somati stāvoklī? Do you follou) my mind? - es pajautāju.

-   Yes, - atbildēja meditācijas skolotājs. - Lai ieietu somati, jā­atbrīvojas no negatīvās dvēseles enerģijas. Ir ļoti svarigi, lai dvē­sele un ķermenis būtu atbrīvoti no visa negatīvā. Amerikā notiek pētījumi par iespējām konservēt cilvēka ķermeni uz daudziem gadiem, lai pēc tam cilvēks varētu atdzīvoties. Taču viņi neņem vērā, ka somati tipa ķermeņa konservēšana iespējama tikai pēc atbrīvošanās no negatīvās enerģijas.

-    Bet kāds ir atbrīvošanās mehānisms no negativās enerģi­jas?

-   Šis mehānisms ir saistīts ar prāta koncentrēšanu ieelpas un izelpas laikā. Respirācija, tas ir, elpošana, ir kustība uz iekšu un uz āru, uz ko jākoncentrējas, sevi pārliecinot par to, ka ieelpa - tā ir dzive, izelpa - nāve, bet tu atrodies dzīvibas un nāves nemi­tīgā apritē…

-   Tas ir pēc SoHm principa - dižā principa, kas saistits ar el­pošanu caur degunu? - es pārtraucu.

-   Es slikti pārzinu SoHm. Par to labāk vaicāt Indijā, - atbildē­ja skolotājs.

-  Galvenā SoHm jēga - es nerimos, - ir vēstījumā realizējies pats gan kā indivīds, gan kā sabiedrības daļiņa. Varbūt meditācijas procesā ar mērķi nonākt somati stāvokli notiek prāta koncen­trēšana uz cilvēka pašrealizāciju, gan dzīvojot uz Zemes (ieelpa), gan pēc nāves (izelpa). Citiem vārdiem sakot, cilvēks koncen­trējas uz domu: "Es realizējos pats, es realizējos pats gan dzīves laikā, gan pēc nāves, lai sasniegtu augstāko mērķi - sirdsgud- ribu." Turklāt dzīve asociējas ar ieelpu, bet nāve - ar izelpu…

-   Jā, tā ir, - atteica skolotājs, - mēs patiešām asociējam ie­elpu ar dzīvību uz Zemes, izelpu - ar nāvi. Mēs patiešām cenša­mies pašrealizēties, jo cilvēka augstākā pašrealizācijas forma ir sirdsgudrība. Bet nonākt līdz sirdsgudrībai (ar nozimi prast anali­zēt dvēseli) var tikai caur somati.

-   Vai ir grūti ieiet dziļā somati, kad pulss apstājas, metabolis- kā enerģija pazeminās līdz nullei, bet ķermenis kļūst ciets un nekustīgs kā akmens?

-   Ļoti grūti, - atbildēja skolotājs, - un ne katrs to var izdarīt. Tas ir pa spēkam tikai ļoti retiem, izredzētiem cilvēkiem.

-   Kāpēc? Kādā ziņā viņi ir izredzēti?

-    Parasti meditācijas skolās cilvēki ieiet somati trīs reizes dienā un paliek šajā stāvoklī ne ilgāk par stundu. Somati pats tev pateiks, cik ilgi tu vari palikt šajā stāvokli…

-  Kā lai saprot, ka somati pats tev pateiks tā ilgumu? - es ne­aptvēru.

-   Dvēsele, kas ir atbrivota no ķermeņa, var kontaktēties ar ci­tām dvēselēm un Augstāko Saprātu. Tur arī tiek izlemts, cik ilgi cilvēks var atrasties somati stāvoklī, - paskaidroja skolotājs.

-   Kāda nozīme ir cilvēka ķermeņa veselības stāvoklim, lai paildzinātu somati?

-   Zināma nozime ķermeņa veselībai ir, taču svarīgi, lai būtu zema temperatūra, kurā ķermenis somati labāk saglabājas. Ķer­menim jābūt atbrīvotam no negatīvisma, tāpat kā dvēselei jābūt atbrīvotai no negatīvās enerģijas. Tikai cilvēks, kas ir brīvs no visa negativā, var rēķināties ar somati paildzinājumu. Bet vispār ķer­meņa nozīme nav pārāk liela, jo tas ir tikai dvēseles instruments. Do you follou) my mind? - pārjautāja skolotājs.

-    Ves. Tas, ko jūs šobrid pateicāt, ir ļoti nozīmīgi. Es to sa­protu tā, - teicu ar uzsvaru. - Somati paildzināšanu uz tūksto­šiem un miljoniem gadu, visticamāk, var uzskatīt par Cilvēces genofondu globālas katastrofas gadījumā. Cilvēki, kas ieiet dziļā un ilgā somati, nolemj ziedot sevi jaunas civilizācijas radīšanai, ja uz Zemes notiek globāla katastrofa. Do you follou) my mind?

-   Ves, - piekrita skolotājs.

-   Protams, - es turpināju, - ka visilgākajam somati ar mērķi kļūt par jaunas civilizācijas ciltstēvu vai ciltsmāti netiek pie­ņemts jebkurš cilvēks. Būt par Cilvēces genofonda pārstāvi ir pārāk liela atbildība! Tie ir izredzēti ļaudis. Šo cilvēku dvēselēm jābūt brivām no negatīvās dvēseles enerģijas, tas ir, tās nedrīkst

saturēt negativi iegrieztus torsionu laukus. Šo cilvēku ķermenim jābūt veselam, bez kādām kaitēm. Jo jebkura slimība iegriež dvēseles torsionu laukus negatīvā virzienā, to apliecina arī dusmu un slimību izpausmju vienotie oftalmoģeo­metriskie parametri (mazais ļau­nais trīsstūris). Ir skaidrs, ka Aug­stākais Saprāts, tas ir, Kopigais in­formatīvais lauks, analizējot kon­krēto dvēseli kopā ar tās stāvokļa izpausmēm ķermenī, dod vai ne­dod atļauju ieiešanai dziļā somati. Nonākt dziļā somati un kļūt par Cilvēces genofonda pārstāvi ir cil­vēka augstākais garīgais uzde­vums. Par tādu var kļūt tikai ši uzdevuma cienīgs cilvēks.

-   Jā, - piekrita skolotājs. - Es vēl gribētu piebilst, ka pražna kā augstākā meditācijas stadija ļauj apzināties tavu sūtību pasaulē, izprast tās mērķi, ielūkojoties sevī. Do you follou) my mind?

Pēc tam skolotājs runāja tā, ka es galīgi neko nesapratu, - tik ļoti viņa teiktais bija piebārstīts pilnīgi abstraktām frāzēm, kuru jēgu manām eiropieša smadzenēm nekādi neizdevās aptvert.

-   Klīniskā nāve, - vēlāk es iejautājos, - vai tas ir kaut kas līdzīgs somati?

-    Klīniskajā nāvē dvēsele patiešām aiziet no ķermeņa, bet ķermenis, atšķirībā no somati, nav sagatavots tam, lai ilgu laiku paliktu iekonservētā veidā, - paskaidroja skolotājs.

Pēc tam es viņam pastāstīju kādu interesantu atgadījumu no manas darba prakses. Pie manis - institūta direktora - pienāca

darbiniece, kas pie mums strādāja par šuvēju, un teica, ka pirms nedēļas viņai bijusi klīniskā nāve, ko izraisījis anafilaktiskais šoks. Klīniskās nāves laikā viņa redzējusi savu pagātni un nākotni. Šajā sakarībā viņa lūdza atļauju apmeklēt gaišredzības kursus. Es viņai to atļāvu. Tad joka pēc uzrakstīju pavēli: "Pārcelt dar­binieci Ivanovu no šuvējas amata uz institūta gaišreģes amatu, saglabājot to pašu darba algu. Saskaņot ar galveno grāmatvedi un direktora vietnieku zinātniskajos jautājumos."

Nodevis pavēli kadru daļā, es sāku gaidīt, kas notiks tālāk. Kadru daļas vadītāja, gudra sieviete ar augstāko izglītību, pārrak­stīja pavēli un atnesa to man parakstīšanai, vienīgi ievaicādamās:

-   Kurā institūta nodaļā Ivanovu par gaišreģi noformēt?

-   Saskaņojiet ar grāmatvedību un direktora vietnieku zināt­niskajos jautājumos, - es atbildēju.

Pēc dažām minūtēm piezvanīja galvenā grāmatvede un jau­tāja:

-   Pēc kādas tarifu likmes aprēķināt algu institūta gaišreģei? Nevienā tarifikatorā tāda amata nav…

Es atteicu, lai viņa šo jautājumu saskaņo ar direktora viet­nieku zinātniskajos jautājumos.

Pēc pusstundas pie manis ienāca direktora vietnieks zināt­niskajos jautājumos un sacīja:

-   Es tā jūtu, ka jūs gribat manā nodaļā iekārtot šuvēju-gaiš- reģi. Teikšu uzreiz, ka es šaubos par viņas gaišredzības spējām. Turklāt gaišredzība, tā sakot, var arī traucēt redzes sistēmas ana­lizēs zinātniskajā procesā…

Tikai tad es liku kārtis galdā un atzinos, ka tas bija joks. Mēs visi draudzīgi izsmējāmies. Pārsteidza tas, ka mūsu eiropeiski ierēdnieciskajā kārtibā šefa vārds, it īpaši iemiesots pavēles for­mā, tika pieņemts bez ierunām. Neviens pat neiedomājās, kālab gan redzes institūtam vajadziga gaišreģe. Ko viņa te pareģos - būs operācija veiksmīga vai nebūs?

Tomēr uzmanibu piesaistija tas, ka mūsu cilvēkiem ir tik zems izglitibas limenis reliģijas un okulto zinātņu jomā, un vienkāršais vārds "gaišreģis" parasti tiek uztverts kā kaut kas līdzīgs koordi­natoram. Šaubas radīja vienīgi tas, kāpēc tieši šuvēja tiek ap­stiprināta šim amatam.

-   Par gaišreģi nevar strādāt, tādam jābūt, - komentēja medi­tācijas skolotājs.

Jutu, ka šī stāsta humoru viņš slikti saprata. Viņš reizēm slik­ti saprata arī mūs, tāpat kā mēs viņu.

-   Vai jūs varētu nodemonstrēt meditāciju ar pāreju somati? - es lūdzu.

-   Tas nav iespējams pēc pavēles, - atteica skolotājs.

Tagad mēs viņu vismaz kaut cik sapratām.

Tā šis tikšanās rezultātā izdevās precizēt veidus, kā ieiet so­mati stāvokli, un noskaidrot, ka dziļā somati spēj ieiet tikai stipri un garīgi tīri cilvēki. Noskaidrojās arī atšķirības starp somati un klīnisko nāvi.

Ir skaidrs, ka mūs, kā jau mediķus, interesēja jautājums, kā iedarboties uz cilvēka dvēseli un ķermeni, lai atgrieztu dzīvību ķermeni, t.i., cilvēka atdzivināšana.

2. nodala

VAI IESPĒjams atdzĪvinĀt cilvĒku?

Droši vien daudzi no jums ir skatījušies filmu par Jēzu Kristu un pievērsuši uzmanibu tam, kā viņš ar vienu rokas mājienu atdzivināja vai izdziedināja cilvēkus. Kā to saprast saistībā ar eks­pedīcijā iegūtajām zināšanām un mūsdienu zinātnes sasniegu­miem?

Loģiski var iztēloties, ka Jēzus Kristus (pravietis), kuram, ie­spējams, bija iepriekšējās civilizācijas cilvēka dvēsele un daudz augstāks psihoenerģētiskais potenciāls, ar savu vareno pozitīvo torsionu lauku palīdzību iegrieza pozitīvā virzienā negatīvos vēr­pes laukus, kas raksturīgi slimibām vai nāvei. Runājot budistu reliģijas vārdiem, viņš cilvēka ķermeni un dvēseli atbrivoja no negatīvās psihiskās enerģijas. Dvēseles astrālā ķermeņa atbrī­vošanai no negatīvi iegrieztiem torsionu laukiem tūlīt pat jāie­darbojas uz audu metabolismu un caur tiem jāizraisa ķermeņa atveseļošanās. Gars, kas atstājis ķermeni pēc nāves, var atgriez­ties organismā un to atdzīvināt, ja organisma destruktīvo (grau­jošo) pārmaiņu pakāpe nav pārāk augsta. Acīmredzot ekstra­sensi un viņiem līdzīgi dziedinātāji izmanto tādu pašu principu.

Kādu spēku izmantoja Jēzus Kristus, lai cīnītos ar negatīvo psihisko enerģiju? Ar ko atšķiras atdzivināšana un iziešana no somati stāvokļa? Kādi ir apsolījumi un mehānisms, lai gars atgrieztos ķermenī?

Ekspedicijas dalībnieks no Nepālas Šeskands Ariels ieteica šo jautājumu noskaidrošanai tikties ar Minu Bahaduru Sakju.

Viņu uzskata par ievērojamāko speci­ālistu lidzcietibas jomā. Tolaik man ne prātā nenāca, ka tādam ikdienišķā as­pektā banālam jēdzienam kā līdzcietība var būt tik milziga nozīme ne tikai sli­mību ārstēšanā, bet arī dzīvības un nā­ves jautājumos.

-    Kāds tam sakars ar līdzcietību? - mēs vaicājām Seskandam.

-   Līdzcietība austrumos ir liela zināt­ne. Tai ir daudz aspektu. Kad ar viņu sa- tiksieties, sapratīsiet, - skaidroja Šes- kands.

Mina kungs bija neliela auguma, ļoti pretimnākošs, labi un skaidri runāja angliski. Mūsu mērķis nebija apgūt zinātni ar no­saukumu "Līdzcietība", tāpēc uzdevām konkrētus un precīzus jautājumus. Mina kungs uz tiem skaidri un precīzi atbildēja.

Kad bijām izklāstījuši savas hipotēzes būtību un parādījuši hipotētiskā atlanta attēlu, Mina kungs tūlīt pat iesaucās:

-   Ciešanu pilnas acis. Viņam ir ciešanu pilnas acis…

-   Kāpēc?

-  Man ir liela pieredze. Es tūlīt varu atšķirt ciešanu pilnas acis. Ko man te lieki runāt, jūs taču esat acu analīzes speciālists. Jūs droši vien saprotat, kā es to jūtu, - acis ir puspievērtas, tās kļūst ļaunas… Starp citu, jūs runājāt par ļauno trīsstūri, es to it kā redzu… Bet dusmas šoreiz ir nosacītas. Drīzāk tas ir sašutums, ko izraisījušas ciešanas.

-   Šis acis ir attēlotas uz jūsu zemes tempļu sienām. Ņemot par pamatu šis acis, mēs ar zinātnisku analizi atjaunojām acu īpašnieka veidolu. Vai tas ir Buda? - es jautāju.

-   Nē, tas nav Buda, - atbildēja Mina kungs. - Tas ir ļoti, ļoti sens cilvēks.

-   Bet kāpēc viņš cieš? No kā viņš cieš? Varbūt viņš no so­mati stāvokļa ir izgājis pēc dau­dziem tūkstošiem gadu un ierau­dzījis, cik ļoti ir izmainījusies planēta un cilvēki? Varbūt tas ir viens no agrākajiem pravie­šiem?

-   Somati ir arī ciešanas, - it kā nedzirdēdams manu jautāju­mu virkni, noteica Mina kungs.

Viņš atkal paņēma rokās hipotētiskā atlanta attēlu, vērīgi uz to palūkojās un sacīja:

-                                                                     Tās nav gluži cietēja acis, tās ir līdzcietīgas acis. Šis cilvēks atrodas somati vai tikko ir izgājis no somati. Viņš ir ļoti stiprs cilvēks, kolosāli stiprs cilvēks. Viņā ir milzīgs līdzcietības spēks.

-   Kas ir līdzcietības spēks?

-   Līdzcietība ir visvarenākais labestīgais dvēseles spēks. Šī spēka nozīme cilvēka dzīvē un viņa labajos darbos ir milzīga, - skaidroja Mina kungs.

-   Vai var uzskatīt, ka, piemēram, Jēzus Kristus, atdzīvinot un dziedinot cilvēkus, izmantoja līdzcietibas spēku? - es taujāju.

-   Jā, tā ir, jo tikai ar līdzcietibas spēku no cilvēka var izdzit negatīvos dvēseles spēkus. Līdzcietības ieaudzināšanai cilvēkos globālā mērogā ir milzu nozīme, lai cilvēce uz Zemes saglabā­tos, - teica Mina kungs.

-   Pastāstiet par galvenajām līdzcietības mācības atziņām.

-   Var izdalīt divus līdzcietības aspektus: līdzcietība apvienota ar sirdsgudrību un līdzcietība bez sirdsgudrības, - iesāka stās­tījumu Mina kungs. - Otrais aspekts noved pie greizsirdības,

skaudības, dusmām. Bet, piemēram, par greizsirdības spēku jūs jau zināt - cik daudz karu izcēlies greizsirdibas dēļ…

-   Bet kāda ir sakarība starp līdzcietību un somati?

-   Cilvēks ieiet somati pa meditācijas ceļu, izdzenot no dvēse­les un ķermeņa visus negatīvos spēkus. Negatīvos spēkus var izdzīt ar līdzcietibas spēku. Tas ir ļoti svarīgi - līdzcietibas spēks spēj izdzīt negatīvos spēkus un attīrīt dvēseli un ķermeni.

-   (Jz ko vērsta šī līdzcietība?

-   Ir divi lidzcietibas veidi: līdzcietība pret kādu noteiktu sub­jektu un līdzcietiba vispār. Pirmais līdzcietības veids spēj izdziedi­nāt cilvēku, viņu atdzīvināt vai ievest salīdzinoši īslaicīgā somati. Otrais veids - tā ir līdzcietiba pret cilvēci vispār, rūpes par tās likteni; šis līdzcietības veids spēj ievest cilvēku dziļā somati, kad ķermenis saglabāsies tūkstošiem un miljoniem gadu.

-   Tādējādi, - es teicu, - līdzcietības labajam spēkam piemīt universāls raksturs: tas var būt ārstniecisks faktors, var atsaukt garu ķermenī - to atdzīvināt, kā arī ievest pat ļoti dziļā somati ar mērķi iekļūt Cilvēces genofondā. Tātad lidzcietibas spēks iegriež dvēseles torsionu laukus pozitīvā virzienā, pagriežot pozitivā vir­zienā ari negatīvos torsionu laukus. Kā pastiprināt līdzcietības spēku, lai tas sniegtu pēc iespējas spēcīgāku ārstniecisko efektu?

-   Ir svarigi prast atšķirt patiesu līdzcietību no neīstas, - uz­svēra Mina kungs. - Daudzi tikai izliekas, ka jūt lidzi, bet patie­sībā tā ir tikai spēle, izlikšanās, - tādai līdzcietībai nav ne psi­hiska, ne ārstnieciska spēka. Patiesa līdzcietiba ir ārkārtīgi la­bestīga. Savā skolā es mācu līdzcietību. Mani mācekļi, iemā­cījušies patiesu līdzcietību, pozitīvi un ārstnieciski iedarbojas uz apkārtējiem ļaudīm, ar viņiem ir patīkami būt kopā.

-   Jums taisnība, - es piekritu, - jebkurš cilvēks ir pamanījis patiesa līdzcietibas spēka iedarbibu dzīvē. No savas ķirurga prakses zinu, ka tam pacientam, kura radinieki jūt līdzi un rūpē­jas par viņu, rēta sadzist ātrāk un operācijas efekts ir lielāks.

Labais līdzcietības spēks acīmredzot iegriež pozitīvā virzienā sli­mības negatīvos torsionu laukus.

-   Mana mamma, - teica Valentīna Jakovļeva, - nekad bēr­nībā mani neārstēja ar tabletēm. Viņa apsēdās blakus, vērās manī labestīgām acīm un teica: "Meitiņ, es tevi ārstēšu ar savu mīles­tību."

-   Viss pareizi, tā ari ir patiesa līdzcietības spēka izpausme, - pamāja Mina kungs.

-   Mūs - mediķus, - es turpināju, - īpaši interesē iespējas at­dzīvināt cilvēku. Kā es no mūsu sarunas sapratu, patiesas līdz­cietības spēks spēj pat no miruša ķermeņa izdzīt negatīvo psi­hisko enerģiju, lai pēc tam gars varētu atgriezties ķermenī. Mans paziņa ekstrasenss Oļegs Adamovs, mūsu pilsētā labi pazīstams kā prasmīgs dziednieks, stāstīja, ka mirušam cilvēka ķermenim ir savs biolauks, ko ekstrasenss jūt. Tikai miruša cilvēka bio­lauks, kā viņš teica, izstaro absolūtu patoloģiju. No tā var seci­nāt, ka ne visi dvēseles elementi, bez kuriem ķermeņa funkci­onēšana nav iespējama (astrālais ķermenis), to atstāj tūlīt pēc

nāves. Sakiet, vai ar līdzcietības spēka palīdzību var izmainīt miruša cilvēka patoloģisko biolauku un pēc tam garu atgriezt ķermeni, tas ir, to atdzīvināt?

-   Lai jūs noticētu tam, ka cilvēka atdzivošanās patiešām ir iespējama, es minēšu kādu piemēru, - teica Mina kungs.

-   Atvainojiet, - es pārtraucu, - jūs runājat par atdzīvošanos pēc klīniskās nāves, kas ilgst trīs līdz piecas minūtes, vai atdzī­vošanos pēc ilgāka laika, kopš iestājusies nāve?

-   Es nerunāšu par atdzīvošanos klīniskās nāves periodā - to medicīnā zina labi, bet par atdzīvošanos ilgākā laikā, pat četras diennaktis pēc nāves.

-   Par kādu gadījumu jūs gribējāt runāt?

-   Tas ir labi zināms Indijā, Nepālā un Tibetā, un par to raksta indiešu Meistars Pabmasanbuta. Viņš stāsta, ka Katmandu ieradusies kāda sieviete, lai apgūtu Nepālas garīgo skolu mācības. Šī sieviete bija jogs. Viņai pastāstīja, ka pilsētā aptuveni pirms diennakts labi pazīsta­ma cilvēka dēls miris no po­licista sitieniem. Viņa piegāja pie mirušā ķermeņa, kas, par laimi, bija nolikts vēsā vietā - dziļā mājas pagrabā, un no­vadīja jogas seansu, ar šo spēku ietekmējot mirušā ķer­meni. Es domāju, ka viņa izmantoja līdzcietības spēku, kurš viņā bija ļoti varens. Jaunais cilvēks pēc šī seansa atdzīvojās. Viņš pēc tam ilgi slimoja un dziedināja sitienu pēdas. Par šo gadijumu uzzi­nāja daudzi cilvēki.

-   Droši vien viņam bija sāpju traumatiskais šoks, kura re­zultātā viņš nomira, - es noteicu. - (Jn droši vien nebija smagu organisma bojājumu, piemēram, lielo asinsvadu pārrāvumu, galvas smadzeņu bojājumu u.tml. Pretējā gadijumā gars neat­grieztos funkcionēt nespējīgā ķermenī.

-   Ja ķermenis ir pārāk sakropļots pēc traumas vai slimibas un vairs nespēj funkcionēt, gars nekādā gadījumā ķermenī neat­griezīsies. Kas ir ķermenis? Ķermenis ir dvēseles instruments. Ja šo instrumentu, tēlaini izsakoties, izdodas sakārtot, gars ķer­menī var atgriezties; ja instruments nekam vairs nav derigs, gars ķermeni noteikti neatgriezīsies - būs pārāk daudz ciešanu. No ķermeņa atbrīvotu garu nepavisam nav viegli atsaukt atpakaļ. Gars ir brivs, tas ķermeni pārāk augstu nevērtē, jo gars ir ne­mirstīgs, un tam ir neskaitāmas dzīves, tas ir, pārdzimšanas. Jūs, eiropieši, to nesaprotat, ka cilvēks pirmām kārtām ir gars, nevis miesa, - skaidroja Mina kungs.

-   Bet nevar arī uzskatīt, ka ķermenim nav nekādas nozimes! To daba radījusi ilgā evolūcijas procesā un, jūsu vārdiem runā­jot, tas ir visnotaļ sarežģīts un vērtīgs instruments…

-   Ķermenim ir ļoti liela nozīme somati gadijumā, - mani pār­trauca Mina kungs.

-   Skaidrs, ka somati ieiet veseli cilvēki - labākie dvēseles in­strumenti, kas attīrījušies no negatīvās psihiskās enerģijas. Tur­klāt cilvēku ķermeņi somati stāvoklī veic lielu uzdevumu, veido­jot Cilvēces genofondu, - es piebildu.

-   Atšķiriba ir tā, ka somati gars necenšas pārdzimt citā ķer­meni, bet gaida atgriešanos savā ķermenī. Gars saglabā saikni tieši ar šo ķermeni simtiem, tūkstošiem un miljoniem gadu. Kad tiek izlemts, ka garam jāatgriežas ķermenī, ķermenis atdzīvojas, - atbildēja Mina kungs.

-   Kas izlemj, ka garam jāatgriežas ķermenī?

-        Augstākais Saprāts. Turklāt tiek ņemti vērā daudzi faktori: dzīves apstākļi uz Zemes, ķermeņa stāvoklis un citi. (Jn gars aktīvi līdzdarbojas.

-   Okultajā literatūrā, tai skaitā Izredzētās Helēnas Blavatskas darbos, ir jēdziens sudraba saite, kas garu ar mirušo ķermeni kādu laiku savieno. Ja sudraba saite pārtrūkst, gars vairs nevar ķermeni atrast. Vai somati šī sudraba saite var saglabāties tūk­stošiem un miljoniem gadu? - pajautāja Valērijs Lobankovs.

-   Jā, somati gars nemitīgi ir saistīts ar savu ķermeni, lai cik ilgs ari būtu somati, - paskaidroja Mina kungs.

-   (Jn cik ilgu laiku gars ir saistīts ar ķermeni pēc tā fiziskās nāves? - es taujāju.

-   Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, - sacīja Mina kungs. - Es tikai zinu, ka atdzīvināt cilvēku var vienīgi četras diennak­tis pēc nāves. Turklāt mirušā ķermeni nevajag sasaldēt, kā to parasti dara morgos, un nevajag ari turēt siltumā. Mirušā ķer­meņa sasaldēšanas procesā organisma šūnas sagrauj ledus kristāliņi, bet siltumā ķermenis strauji tiek pakļauts sairšanas procesam. Abos gadījumos nav jēgas domāt par atdzīvināšanu.

-    Kāda ir optimālā temperatūra mirušā ķermeņa saglabā­šanai četras dienas pēc nāves cerībā uz tā atdzīvināšanu? - vai­cāja Valērijs Lobankovs.

-Temperatūra tuvu nullei…

-   Ievērojamais krievu oftalmologs Vladimirs Filatovs, operē­jot kataraktu, izmantoja miruša cilvēka radzeni, kas trīs četras dienas bija glabāta +4°C. Interesanti, vai viņš pamatojās uz to pašu principu, par kuru stāstījāt jūs? Starp citu, Filatovs bija augstākajā pakāpē reliģiski izglītots cilvēks.

-   Iespējams, - atbildēja Mina kungs. - Ņemiet vērā, ka tem­peratūra, kas tuva nullei, ir obligāts priekšnoteikums, lai sagla­bātu ķermeni somati stāvokli.

-   Vai Filatovs būtu zinājis par somati? - es aizdomājos. - Var jau būt, ka acs radzenes audi, kas glabāti šādos apstākļos,

nonāk savdabīgā somati un tāpēc labāk izdzīvo, tos pārstādot svešā acī…

-   Es neesmu acu ķirurģijas spe­ciālists, - noteica Mina kungs.

-   Un tomēr, - es turpināju, - pa­stāv zināma saistība starp atdzīvoša­nos un somati. Somati gadījumā ķermenis ir attīrīts no negatīvās enerģijas, tas ir, torsionu lauki ir iegriezti pozitīvā virzienā. Kad iestā­jas nāve, ķermenis (kā saka ekstrasenss Oļegs Adamovs) tiek

piepildīts ar negatīvo enerģiju. Pietiek ar labas pozitivas psihiskās enerģijas palīdzību iegriezt pēcnāves negatīvos torsionu laukus pozitīvā virzienā, un mirušais ķermenis pāries somati līdzīgā stā­vokli un tajā varēs atgriezties gars. Jo ne jau katrs cilvēks mirst no smagiem organisma bojājumiem, piemēram, vēža metastāžu bojātām smadzenēm un tamlīdzīgi. Ļoti bieži ļaudis mirst, teiksim, pēc anafilaktiskā, sāpju, toksiskā šoka, kad pārmaiņas, kas notiek organismā, ir atgriezeniskas. Vai sirdsdarbības apstāšanās, ko izraisījis elektrošoks… Starp citu, ne visos miokarda infarkta gadī­jumos sekcijas laikā atrod sirds muskuļa atmiršanas pazīmes. Tādos gadījumos būtu loģiski ķerties pie cilvēka atdzīvināšanas četru dienu laikā pēc nāves, saglabājot ķermeni +4°C temperatūrā. Tikai ar kādu spēku palīdzību var pagriezt miruša cilvēka torsionu laukus pozitīvā virzienā?

-   Ar lidzcietibas spēku, - atbildēja Mina kungs.

-   Bet vai pietiks lidzcietibas spēka varenības? - es atvairījos.

-   To var pastiprināt meditācijas ceļā.

-   Un tomēr austrumu medicīnas praksē nepavisam nav mi­nēti ļoti daudzi atdzīvināšanas gadījumi…

-   Jā, tā ir.

-   Varbūt ir vērts radīt augstfrekvences svārstību biežuma pa­stiprinātāju, lai palielinātu līdzcietības enerģijas labo efektu. Diemžēl mūsu civilizācija ir zaudējusi trešās acs funkciju, kas acīmredzot veica uzdevumu, kas bija lidzīgs minētajam ģenera­toram, - ieteicās Valērijs, un es viņu atbalstīju. - Iespējams, ka iepriekšējās civilizācijas, kurām piemita daudz attīstītāks bioener- ģētiskais potenciāls un labi funkcionēja trešā acs, spēja savus līdzgaitniekus atdzīvināt daudz veiksmigāk. Viņiem cilvēka at­dzīvināšana četru dienu laikā pēc nāves bija tikpat parasta pa­rādība kā mums reanimācija tris līdz piecas minūtes pēc nāves.

-   Es slikti zinu cilvēces vēsturi. Par to sikāk rakstījusi jūsu Izredzētā Helēna Blavatska grāmatā "Slepenā doktrīna", - atbil­dēja Mina kungs.

-    No jūsu teiktā loģiski izriet, - es nerimos, - ka orgānu un audu pārstādīšanu var veikt četru dienu laikā pēc nāves, glabā­jot liķi temperatūrā, kas tuva nullei. Cln atkal nāk prātā ģeniālais Filatovs. Bet kas notiek ar dvēseli, pārstādot nozīmīgu orgānu (aknas, sirdi u.tml.), jo orgāns taču satur biolauka elementus!

-   Viss ir atkarīgs no dvēseles spēka, - iesāka Mina kungs. - Ja tā cilvēka dvēsele, kurai pārstādīts orgāns, ir vāja, tad pārstādītā orgāna biolauks var radīt spēcīgu ietekmi. Mūsu mācībā pastāv jēdziens "dvēseļu pārceļošana". Pastāstīšu kādu literatūrā minētu piemēru. Ievērojamais tibetiešu jogs Minerapa redzējis, kā auto­katastrofā aiziet bojā viņa Skolotāja Marpas dēls. Marpas dēla ķermenis bijis spēcīgi bojāts un dzivošanai vairs nederējis. Tad Marpa, ņemot talkā jogas spēku, pārmitinājis dēla dvēseli kāda garāmejoša zemnieka ķermenī. Zemnieks it kā kļuvis par Mar­pas dēlu. Zemnieka iepriekšējā dvēsele, tēlaini izsakoties, tika padzita no ķermeņa, jo bija daudz vārgāka. Marpas dēla dvēsele, apmetusies citā veidolā, nejutās kā zemnieks, bet gan kā jogas skolotāja dēls.

-    Tad jau iznāk, ka Marpa nogalināja zemnieku, atbrivojot viņa ķermeni dēla dvēselei?

-   Marpa aizsūtīja zemnieka dvēseli uz augšu, jo zemnieka nozī­me Zemes dzīvē bija mazāka nekā viņa dēlam, - atteica Mina kungs.

-   Ir tādas ziņas, - ierunājās Valentīna Jakovļeva, - ka Staļi­nam un Ļeņinam bijusi viena un tā pati dvēsele. Ļeņina ļaunā dvēsele, kad viņa ķermenis vairs nekam nederēja, pārcēlusies Staļina ķermenī, padzenot viņa daudz vājāko dvēseli. Starp citu, šeit vērojamas Lielā ļaunuma gara izpausmes, jo Ļeņina un Sta­ļina dzimšanas laiks atšķiras par deviņiem gadiem, deviņiem mēnešiem un deviņām dienām (pēc Nostradama), bet tie ir trīs apgriezti sešnieki.

-   Iespējams, - piekrita Mins.

Šeit atļaujos nelielu atkāpi, lai minētu papildu zinātniskos da­tus, ko apkopojis fiziķis Valērijs Lobankovs, kā ari Valentīna Jakovļeva un es.

Piedzimšanai, nāvei un somati ir daudz kopīgu principu, kas var būt ari diametrāli pretēji.

Piedzimstot bērns no mātes manto vairākas dvēseles sastāv­

daļas (astrālo ķermeni, ēterisko ķer­meni u.c.), t.i., zemāko frekvenču laukus, kuri nodrošina fiziskā ķerme­ņa funkcionēšanu ciluēka-auga līmenī.

Pirmajā jaundzimušā ieelpā ķer­menī ielido gars, kas iedarbina men­tālo ķermeni (spēju domāt), dvēse­les karmisko daļu (atmiņas par ie­priekšējām dzīvēm) u.c. Sāk darbo­ties smadzenes, kas iegriež dvēseles torsionu laukus. Cilvēks top par cil­vēku. Tavs bērns vēl nav tavs bērns -

viss ir atkarīgs no tā, kāds gars viņā ielido.

Mūsu civilizācijas cilvēks savu ga­rīgo attīstību sāk no nulles. Kāpēc? Iepriekšējā - atlantu civilizācija sāka izmantot zināšanas, ko ieguva, pie­slēdzoties Kopīgajam informatīvajam laukam (Tai Pasaulei), ne tikai la­biem, bet arī ļauniem nolūkiem. (He­lēna Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2.sēj., 378. Ipp.) [5]

Tāpēc gars, ienākot mūsu civili­zācijas bērna ķermeni, atdalās no Kopīgā informatīvā lauka. Tā arī ir SoHm principa - realizējies pats - izpausme. Mūsdienu cilvēka garam ir dotas tikai spējas, t.i., sākotnējais potenciāls, ko nosaka iepriekšējās iemiesošanās reizes (karma). Ģeniālu bērnu piedzimšana nozīmē, ka mūs­dienu bērna ķermenī ienācis gars, kurš nav pilnībā zaudējis kon­taktu ar Kopīgo informatīvo lauku, t.i., tādā vai citā pakāpē tiek pārkāpts SoHm princips.

Nāves bridi pirmais ķermeni atstāj gars, nezaudējot sasaisti ar ķermeni aptuveni 40 dienas. Šī sasaiste, pēc kuras gars var atrast ķermeni, saucas sudraba saite. Sudraba saite - tas ir Augstākā Saprāta princips, kas ļauj līdz pat beigām cerēt uz atgriešanos savā ķermenī. Cilvēkam guļot dziļā miegā, gars pastaigājas, taču sa­glabā sudraba saiti, pēc kuras atrod savu ķermeni. Tāpēc strauji modināt cilvēku nav ieteicams, jo gars var arī nepagūt atrast savu ķermeni. Cln tāpēc ari modināt bērnus uzskata par grēku.

Trīs dienas pēc nāves aiziet dvē­seles ēteriskais ķermenis, pēc devi­ņām dienām - astrālais ķermenis. Ķermeni var atdzīvināt, ja tajā atgrie­žas gars. Smadzenes, kas iegriež dvēseles torsionu laukus, nevar dar­boties bez gara. Ķermeņa, pirmām kārtām smadzeņu saglabāšana iespē­jama +4°C temperatūrā. +4°C tem­peratūra parasti ir alās. Šādā tem­peratūrā ūdens kļūst visblīvākais.

Somati stāvoklī sudraba saite, kas saista garu ar ķermeni, saglabā­jas, cik vien ilgi tas nepieciešams - kaut tūkstošiem, miljoniem gadu. Somati paildzināšana ir atkarīga ne tikai no iekonservētā, ķermeņa stāvokļa, bet arī no Augstākā Saprāta lēmuma saglabāt vai pārraut gara un ķer­meņa sudraba saiti.

Ilgstošā somati var ieiet +4°C tem­peratūrā, kāda parasti ir alās un zem ūdens. Acīmredzot stāvoklis, kad ķermenis kļūst ciets un nekustīgs kā akmens, tiek sasniegts, pateicoties izmaiņām audu iekšējā šķidrumā. Un nozīme ir ne tikai tam, ka +4°C tem­peratūrā ūdens sasniedz vislielāko blīvumu, bet ari ūdens pārejai īpašā stāvokli. Ir zināmi trīs ūdens stāvokļi: šķidrs, gāzveida un ciets. Somati gadījumā, uzskata Valentīna Jakov­ļeva, ūdens pāriet ceturtajā, zinātnei pagaidām nezināmā stāvoklī. Tieši

šis ceturtais audu iekšējā ūdens stā­voklis ļauj apturēt visus vielmaiņas procesus un "sacietināt" cilvēka au­dus, tos neiznicinot. Šādā stāvokli organisma ūdeni pārvērš dvēseles pozitivā virziena torsionu lauki, kas meditācijas ietekmē var pārraidīt in­formāciju par ūdens stāvokļa izmai­ņām un ar tām saistīto metabolisma apstādināšanu.

Kā ūdens novada informāciju? Ir vairāki pieņēmumi. Tikai skaidrs, ka šajā gadījumā darbojas ļoti dziļš in­formācijas pārraides princips. Ir zi­nāms, ka Visums galvenokārt sastāv no ūdeņraža. Kopīgais informatīvais lauks, kam galvenokārt ir viļņveida raksturs, arī ir saistīts ar ūdeņradi. Var pieņemt, ka informācijas nodošana caur ūdeni īstenojas caur ūdens sastāvā esošo ūdeņradi. Dvēseles torsionu lauki acīmredzot arī var iedarboties uz ūdens ūdeņradi.

Garam pārdzimstot, vājākais gars tiek padzīts no ķermeņa, un viņa vietā iemājo stiprākais gars.

-   Mina kungs, gribu jums vēl vaicāt, - es teicu, - vai dzīvnie­ki spēj ieiet somati stāvoklī? Es domāju, ka somati vajadzētu būt vienotam dabas principam, kas ļauj izdzīvot ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Kā citādi lai izskaidro dzīvnieku, piemēram, brūnā lāča, ziemas guļu, kurš Sibīrijā miegā pavada septiņus as­toņus mēnešus gadā? Droši vien lācis prot pazemināt savu metabolismu, nonākot somati līdzīgā stāvokli. Tas pats var no­tikt arī ar citiem dzīvniekiem: suslikiem, čūskām, vardēm…

-   Sākoties aukstumam, - atbildēja Mina kungs, - dzīvnieki sāk ciest. Ciešanas, kā jau es teicu, spēj ķermeni attīrīt no negatīvās psihiskās enerģijas, kas, kā mēs zinām, ir noteicošais

moments, lai nonāktu somati līdzīgā stāvoklī. Taču nozīme ir ne tikai ciešanām. Arī dzīvniekiem ir trešā acs, ar kuras palidzību viņi spēj pirms aukstuma iestāšanās koncentrēties gluži kā medi­tācijā un nonākt somati, tas ir, likties ziemas guļā, pazeminot vielmaiņu. Ja, teiksim, vasarā paņemsiet čūsku un noliksiet to aukstumā, tā aizies bojā, jo nepagūs koncentrēties un pārvērst savu ķermeni cietu un nekustīgu kā akmens. Ja aukstums iestā­jas dabiskā kārtā, čūska ielien slēptuvē, ilgi koncentrējas un nonāk somati līdzīgā stāvokli, kurā aizvada visu ziemu.

-   Vai dzīvnieku trešā acs ir attīstīta?

-   Tā ir diezgan labi attīstīta, un tās izpausme ir dzīvnieku un augu valoda. Piemēram, augiem piemīt spēja just briesmas. Starp citu, koks reaģē uz cilvēku, kurš tuvojas ar cirvi rokās. Meditējot cilvēks spēj iemācīties saprast dzīvnieku un augu valo­du. Tad cilvēks jutīsies drošībā starp plēsīgiem dzīvniekiem. To

liecina arī Nikolaja Rēriha glezna "(Jn mēs nebaidāmies", kurā attēloti divi mūki kopā ar lāci.

»

- Kā, jūsuprāt, - es ievaicājos, - pietrūkst mūsdienu cilvēkam? —Trešās acs…

3. nodala

VĒlreiz par treŠo aci

Reiz kādu vakaru mēs - Valērijs Lobankovs, Valentina Jakov­ļeva, Veners Hafarovs, Sergejs Seļiverstovs un es - devāmies pastaigā pa Katmandu. Kopā ar mums nāca viens no jaunajiem krieviem, kurš atpūtās Nepālā. Jauno krievu, kurš bija tā pa- vairāk "paņēmis uz krūts", ārkārtigi interesēja mūsu meklējumu psiholoģiskā puse.

-   Es jau jūs saprotu, draugi, - viņš vervelēja, - jums vajadziga reklāma, jo pēc pāris nedēļām jūs taisāties iet tālu kalnos mek­lēt kaut kādas alas, kurās sēž atlanti. Bet lai taču viņi tur tup… Kas jums gar to daļas… Re, kādu bruņojumu esat sapirkuši, viens vienīgs imports! Kas tad sponsorēja? Savas pēdējās kapei­ciņas ieguldījāt, vai? Nu, ko jums tā reklāma dos? Pateiks pāris reižu: Mul-da-šovs, Lo-ban-kovs… Un kāds no tā labums? Mīļie, šodien ir jādzīvo, šo-dien… Tā kā es - atbraucu uz Nepālu atpūs­ties, jo esmu to nopelnījis, no-pel-ni-jis… Gribat sacit, ka jūs neinteresē bizness, šejienes lētie akmeņi? Nav ko fleitēt! Es gan teikšu tieši: mani šis bizness interesē! Ko jūs domājat, es tāpat vien te atkūlos atpūsties, ir taču ari Kanāriju salas, Spānija… eh?

-  Tu taču nesaproti, - pacietigi skaidroja Valērijs, - ka zinātne ir ļoti interesanta. Mēs esam zinātnieki, saproti, zinātnieki… Rast zinātnisku patiesību ir ļoti grūti, dažkārt tam ziedo ne tikai visu savu naudu, bet ari dzivi… Mēs šeit esam atraduši apliecināju­mu tam, ka pastāv Cilvēces genofonds tās pašiznīcināšanās vai globālas katastrofas gadījumam…

-   Un jūs gribat teikt, ka esat altruisti, - novīpsnāja jaunais krieus. - Miļie, bet dzivot taču vajag šodien, šo-dien… Par bēr­niem jādomā, par bēr-niem, bāze viņiem vajadzīga, bā-ze. Nu kaut vai tu, Vaļera…

Man šis tips pagalam apnika, un es pagāju gabaliņu nostāk, lūkodamies uz visām pusēm. Priekšā parādijās trīs eiropeiska izskata jaunietes, un es automātiski paskatijos uz viņām. Bāc! Visām uz pieres bija uzzīmēta trešā acs, turklāt ar visiem plak­stiņiem un skropstām.

-   Hallo! Jūs esat piemirsušas nokrāsot trešās acs skropstas, - es uzsaucu.

Meitenes apstājās. Sākās saruna. Noskaidrojās, ka viņas ir no Izraēlas - visas trīs dienēja Izraēlas armijā (kurā, kā zināms, dien arī sievietes), bet šobrīd, saņēmušas atpūtas ceļazīmes, ieradušās Nepālā. Viņas labi runāja angliski.

-   Meičām nav ne vainas, - novērtēja jaunais krieus, pieņē­mis, ka viņas krieviski nerunā. - Ernst, noprasi, vai kāda nav emigrējusi no Krievijas?

Es pajautāju. Izrādījās, ka divas no viņām dzimušas Rietum­eiropā, bet viena ir īsta izraēliete.

Izraēlietes

-   Žēl, būtu piesitis kanti, - noteica jaunais krieus, kurš bija iemanījies taisīt starptautisku biznesu, angļu valodu piepraz- dams yes un no līmenī.

-   Sakiet, meitenes, - es ievaicājos, - trešās acs zīmējums uz jūsu pieres ir joks vai kaut ko nozīmē?

Meitenes pastāstīja, ka netālu atrodas restorāns, kas saucas "Trešā acs" un kurā pieņemts ieiet, ja esi uz pieres uzzīmējis trešo aci. Mums kļuva interesanti, bet, tā kā nebija, ar ko trešo aci uzzīmēt, mēs uz šo restorānu devāmies bez attēla uz pie­res.

Restorānā mūs visus kopā apsēdināja pie liela galda, mūsu pierēm nekādu īpašo uzmanību nepievēršot. Pie galda, kautrīgi smaidīdama, sēdēja jauna iriete, un mums nācās laiku vadit viņas sabiedrībā, jo brīvu vietu vairāk nebija.

-   lepazisimies, - piedāvājās Sergejs Seļiverstovs un nosauca mūsu vārdus, uzsverot ekspedīcijas mērķi. Jauno krieuu Sergejs nodēvēja par ievērojamu krievu biznesmeni.

-   O! - iesaucās iriete, - jūs pētāt senās civilizācijas! Manā zemē ļoti daudz cilvēku interesējas par šo jautājumu. Daudzi pie mums cenšas attistīt trešo aci, apmeklē speciālas meditācijas skolas. Bet es sakrāju naudu un atbraucu apgūt meditāciju vietā, no kuras tā izplatījusies visā pasaulē. Es cenšos attīstīt savu trešo aci. Pat nāku uz restorānu ar šādu nosaukumu. Pastāstiet ko vairāk par jūsu ekspedīciju.

-   Lūdzu, pastāstiet, - lūdzās arī izraēlietes.

Pamīšus ēzdami un dzerdami, nosaucām galvenos mūsu eks­pedīcijas uzdevumus.

-   Ļoti interesanti, - noteica īriete. - Bet jūs droši vien esat eks­pedīcijas sponsors? - viņa ievaicājās, uzlūkojusi jauno krieuu.

-   Jā, - bija spiests samelot jaunais krieus.

-   Kādi ir jūsu panākumi trešās acs attistišanā? - es īrietei jautāju.

-   Ai, pagaidām pavisam pieticīgi, - viņa atbildēja.

-   Bet vai jūs vispār zināt, kas ir trešā acs? - ievaicājās Veners Hafarovs.

-   Es zinu, - atteica viena no izraēlietēm un norādīja uz savas draudzenes pieri, kur šī acs bija uzzīmēta.

-   Budistu reliģija, - es sāku stāstīt, - izdala piecus acu tipus:

1.  Miesiskās acis (fle.sh.ley eye), t.i., abas mūsu parastās acis.

2.   Pareģa acs (diuine eye), t.i., acs, kas var redzēt tālu telpā un laikā. Citiem vārdiem sakot, tā ir acs, ar kuras palīdzību var ielūkoties Kopīgajā informatīvajā laukā un tā rezultātā kaut ko paredzēt.

3.   Sirdsgudribas acs (ivisdom eye), t.i., acs, kas ļauj ielūko­ties savā dvēselē un to analizēt, lai saprastu galveno patiesību: dzīvība - tā pirmām kārtām ir tava dvēsele, nevis tavs ķermenis.

4.   Dhamas acis (Dhamma eye), t.i., acis, kas palidz realizēt Būdas mācibu. To saprast, manuprāt, var kā spēju apjēgt Būdas mācību, kas ir visnotaļ sarežģīti.

5.   Būdas acis (Buddha eye), t.i., Skolotāja acis. Domāju, ka tās jāsaprot kā tāda cilvēka acis, kas izredzēts uztvert iepriekšējo civilizāciju zināšanas.

-  Vai tas nozimē, ka cilvēkam vienlaikus var būt piecas acis? - pārjautāja izraēliete.

-   Man šķiet, ka budistu reliģijā ar vārdu "acs" saprot cilvēka spēju just un analizēt dzīves dvēseliskos momentus, - es atbildēju.

-   Bet kādas acis bija Budam? - nerimās izraēliete.

-   Ievērojamais tibetiešu zinātnieks Mina kungs mums stāstī­ja, - es skaidroju, - ka tikai Budam bijusi trešā acs, toties cil­vēkiem tā ir slikti attīstīta. Trešā acs nekad neizskatās kā acs, ari Budam ne. Taču par to cilvēki zināja, jo no Būdas pieres apvidus ik pa laikam plūda gaismas stars. Ar šo gaismas staru Buda sasauca zemniekus uz saviem sprediķiem. No Būdas pieres plūstošajam gaismas staram varēja būt piecas krāsas: balta, gaiši zila, zaļa, dzeltena, sarkana.

Psihiskās enerģijas pārvēršanās gaismas enerģijā (Buda)

-   Oho! Tas droši vien bija ārkārtīgi eksotiski, - secināja izra­ēliete.

Jaunais krieus, kurš uzmanīgi bija klausījies Valentīnas Ja- kovļevas tulkojumā, noprasīja:

-   Tam Budam pierē bija gaismas avots, vai?

-   Es domāju, - atbildēja Valērijs Lobankovs, - tas bija efekts, kas radās, psihiskajai enerģijai pārvēršoties gaismas enerģijā. Droši vien jūs esat dzirdējuši par telekinēzi, kad ar psihiskās enerģijas palīdzību var izkustināt, piemēram, uz galda uzliktu glāzi. Tā ir psihiskās enerģijas pārvēršanās mehāniskajā enerģijā. Lī­dzīgā kārtā psihiskā enerģija var radīt gaismas efektu.

-   Lūdzu, pastāstiet sikāk par trešo aci. Kā nekā esmu šurp atbraukusi, lai to attīstitu, - uzstāja iriete.

-    Trešā acs ir smadzeņu daļa, - iesāka stāstījumu Valērijs Lobankovs. - Smadzenes iegriež dvēseles torsionu laukus, toties trešā acs ir orgāns, kas noskaņo uz dažādo dvēseles sastāvdaļu torsionu lauku frekvenci. Var runāt par trim galvenajām trešās acs funkcijām:

•   intelekta funkcija, t.i., noskaņošanās uz frekvenci sakaru uzņemšanai ar Augstāko Saprātu. Acimredzot Izredzētie (pie­mēram, Helēna Blavatska) izmantoja savu attistito trešo aci un varēja noskaņoties uz Kopigā informatīvā lauka frekvencēm;

•   meditācijas funkcija, t.i., noskaņošanās uz savas dvēseles dažādo limeņu torsionu lauku frekvencēm. Kā zināms, pastāv 1 12 meditācijas veidu, kas nozimē individuālu noskaņošanos uz sev piemērotu frekvenci;

•    iekšējās redzes funkcija, t.i., noskaņošanās uz iekšējo orgānu torsionu lauku frekvencēm, kā rezultātā iespējams re­dzēt orgānus un to slimības.

-   Bērniem, - turpināja Valērijs, - trešā acs pastāv kā rudiments, kā atmiņas par trešo aci, kas bija attistita seno civilizāciju ļaudim. Atcerieties antīkās literatūras ziņas par to, kā atlanti spēja ar ska­tienu pārvietot milzu akmens blokus. Kā to saprast? Viņi varēja ar savas trešās acs palidzību noskaņoties uz akmens lauka frekven­ci un pagriezt tā torsionu laukus tādējādi, lai tie darbotos pretī gravitācijai. Turklāt akmens it kā kļuva viegls, un, pārmainot ak­mens torsionu lauku virzienu, to varēja viegli pārvietot.

-   Paklau, Ernst, pasaki izraēlietēm, lai viņas ar skatienu pabi- da glāzi. Viņām taču trešā acs ir, - ar humora pieskaņu noteica jaunais krieus.

-    Es, protams, nevaru ar skatienu bīdīt akmeņus, - sacīja iriete, - taču man šķiet, ka pēc meditācijas stundām esmu sā­kusi labāk just savu dvēseli. Es šobrīd jūtu, ka mūsu materiali­zētā pasaule nav tā svarīgākā, ka galvenais ir dvēsele. Mani interesē, kāpēc mūsu civilizācijai trešā acs sāka degradēties?

-   Vai jūs esat lasījusi Helēnas Blavatskas darbus? - es īrietei vaicāju.

-   Nē, bet mums šeit, Nepālā, par viņu stāstija kā par izcilu Izredzēto.

-        Lai atbildētu uz jautājumu par trešās acs attīstību un degradēšanos, jāzina rasu attīstības vēsture. Literatūras avoti par šo jautājumu ir gandriz vieni un tie paši, bet vissikāk šis jautājums skatits Helēnas Blavatskas grāmatā "Slepenā doktrī­na". Ar jēdzienu "rase" Blavatska saprot nevis nācijas, bet civi­lizācijas. Piemēram, pirmā rase - tā ir pirmā cilvēku civilizācija uz Zemes. Blavatska raksta arī par šo zināšanu avotu, kad it kā kāda balss viņai diktējusi priekšā. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka Augstākais Saprāts caur viņu sniedzis mūsdienu cilvēkiem zinā­šanas par cilvēces attīstības vēsturi uz Zemes. Un viņai neticēt nav nekāda pamata, jo tas, ko viņa rakstījusi savā grāmatā, at­bilst ari citām reliģijas un zinātnes ziņām. Tas ir visfundamentā­lākais darbs pasaulē. Blavatska raksta, ka pirms mums uz Ze­mes bijušas četras rases. Mūsu rase ir piektā…

-   Atvainojiet, restorānu slēdzam. - Pie mums pienāca ofi­ciants.

-   Visnepiemērotākajā brīdī, - nomurmināja iriete.

-   Nav problēmu, - teica jaunais krieus un pasniedza ofician­tam 20 dolāru. - Vaļa, pasaki viņam, ka par šo naudu mēs te sēdēsim tik ilgi, cik ilgi gribēsim. Starp citu, pasūti sievietēm vēl vīnu. Mani taču ari interesē, no kā mēs esam cēlušies. Es visu laiku saviem draugiem cenšos pierādīt, ka ne jau no mērkaķa…

Oficiants ar prieku paņēma 20 dolārus un iztapīgi nostājās zāles galā, tverdams katru mūsu skatienu.

-   Nepāla ir nabadzīga valsts, viņiem 20 dolāru ir vesela ba­gātība, - konstatēja Sergejs Seļiverstovs.

-   Redz ko, - nerimās jaunais krieus, - par 20 dolāriem no­pirkt visu restorānu! Maskavā par tādu naudu pat kafijas tasīti nedos. Maskavā par tādu pakalpojumu oficiants pieprasītu vis­maz 300 zaļo. Bet te, skat, kā viņš stāv … Būtu Krievijā tāds serviss!

-   Tātad, - es turpināju, - uz Zemes, pēc Blavatskas datiem, ir bijušas piecas rases, mūsu rase ir piektā. Dzīvība uz Zemes radusies pirms vairākiem miljoniem gadu, matērijai kļūstot ar­vien blīvākai un blīvākai. Cilvēki, dzīvnieki un augi ir radušies vienlaikus. Katra rase radusies no iepriekšējās.

Pirmā rase, ko sauca par pašdzimušajiem, uz Zemes parādī­jās kā ēteriskas būtnes, sablīvējoties smalkajai pasaulei, t.i., psi­hiskās enerģijas pasaulei. Tie bija eņģeļiem līdzīgi cilvēki, kas spēja brīvi iziet cauri sienām vai citiem cietiem priekšmetiem. Viņiem nebija miesas, 40-50 metru lielais augums mirguļoja kā mēnessgaisma. Pirmās rases cilvēku protoplastiskais ķermenis nebija veidots no tās matērijas, no kuras veidots mūsu mirstīgais apvalks; tam drīzāk bija viļņveida raksturs. Viņi bija ciklopi, t.i., ar vienu aci; turklāt acs funkciju veica kas līdzīgs trešajai acij, kura nodrošināja telepātiska tipa sakarus ar apkārtējo pasauli un Augstāko Saprātu. Pirmās rases cilvēki vairojās daloties un pumpurojoties. Valodas viņiem nebija, viņi sazinājās līdzīgi tam, ko šobrid dēvējam par domu pārraidi. Dzivot viņi spēja jebkurā temperatūrā.

Otrā rase, ko sauca par vēlāk dzimušajiem jeb bezkaulaina- jiem, uz Zemes nomainīja pirmo rasi. Ari šie cilvēki bija rēgvei- digi, taču blīvāki nekā pirmā rase. Viņi nebija tik gari, parasti sasniedza 30-40 metru. Tie tāpat bija ciklopi un sazinājās, pār­raidot domas. Otrās rases cilvēki bija zeltaini dzeltenā krāsā. Viņi vairojās pumpurojoties vai ar sporām, bet otrās rases pastāvē­šanas perioda beigās parādījās starpposma hermafrodīti, t.i., vīrietis un sieviete vienā ķermeni.

Trešā rase, ko sauca par lemūriešiem un kas nomainīja otro rasi, iedalāma agrīnajos un vēlīnajos lemūriešos.

Agrīnie lemūrieši bija aptuveni 20 metrus gari un ar daudz blīvāku ķermeni, ko vairs nevarēja dēvēt par rēgainu. Viņiem jau izveidojās kauli. Divdzimumu hermafrodīts sāka uzkrāt vienā ga­dijumā vīrieša pazīmes, otrā - sievietes, kā rezultātā sākās dalī­šanās dzimumos un dzimumvairošanās. Agrīnajiem lemūriešiem

bija divas sejas un četras rokas. Divas acis atradās priekšpusē, trešā acs - aizmugurē, t.i., viņiem it kā bija divas sejas. Divas rokas apkalpoja ķermeņa priekšpusi, divas rokas - mugurpusi. Priekšējās acis veica fiziskās redzes funkciju, aizmugurējā - gal­venokārt garigās redzes funkciju. Lemūriešu āda bija zeltainā krāsā. Cits ar citu viņi sazinājās, pārraidot domas.

Viens no četrroku un divgalvu cilvēka attēliem

Vēlīnie lemūrieši jeb lemūrieši-atlanti bija visattīstītākā Ze­mes civilizācija, kas sasniedza ļoti augsti attīstītu tehnoloģijas līmeni. Kā viņu mantojumu var minēt Ēģiptes Sfinksu, milzīgās akmens drupas Solsberijā, Lielbritānijā, vairākus monumentus Dienvidamerikā u.c. Vēlīno lemūriešu augums bija septiņi astoņi metri. Viņiem bija divas acis un divas rokas. Trešā acs ievirzījās

galvaskausa iekšienē. Lemūriešu ādas krāsa bija dzeltena vai sarkana. Viņiem izveidojās vienzilbiga valoda, kāda lidz pat mūs­dienām iietošanā saglabājusies zemeslodes dienvidaustrumu re­ģionā. Par vēlīno lemūriešu pēctečiem Helēna Blavatska uzska­ta Austrālijas plakangalvu aborigēnus, kuri izdzīvoja un kļuva ar­vien primitīvāki, vadot savu dzīvi kopš seniem laikiem izolētajā Austrālijas kontinentā.

Ceturto rasi sauca par atlantiem. Atlantiem bija divas īstas acis sejas priekšpusē, bet trešā acs, dziļi slēpta, atradās gal­vaskausa iekšienē, taču ļoti labi funkcionēja. Viņiem bija divas rokas. Augums - tris četri metri, taču atlantu rases pastāvēšanas beigu periodā viņi kļuva mazāki. Daļa atlantu bija dzelteni, daļa - melni, daļa - brūni un daļa - sarkani. Vēlākā pastāvēšanas peri­odā Atlantīdu apdzīvoja galvenokārt dzelteni un melni atlanti, kuri savā starpā karoja. Sākotnēji atlanti izmantoja aglutinativo valodu, kas šobrīd saglabājusies dažās iedzimto ciltīs Dienvid­amerikā. Taču turpmāk attīstījās inflektīvā, t.i., augsti attīstīta valoda, kas ir arī mūsdienu valodu pamatā. No atlantu inflek- tivās valodas ir attistījies sanskrits, kas šobrid ir Izredzēto slepenā valoda.

Ari atlantu civilizācija bija pietiekami augsti attīstīta. Viņi ie­guva zināšanas, pieslēdzoties Kopīgajam informatīvajam lau­kam, pieprata distancēto hipnozi, domu pārraidi no attāluma, mācēja ietekmēt gravitāciju, būvēja savus lidaparātus (vima- nus), cēla akmens statujas Lieldienu salā, būvēja Ēģiptes pira­mīdas un daudzas citas noslēpumainas celtnes.

Piektā rase, t.i., mūsu rase, ko ezoteriskajā literatūrā dēvē par āriešu rasi, radās vēlino atlantu periodā. Piektās rases ļaužu vai­rākums kļuva mežonīgi un vairs nespēja izmantot atiantu zinā­šanas savai attīstībai. Sākotnēji piektās rases cilvēki bija liela auguma (divi tris metri), bet tad pakāpeniski kļuva mazāki. Trešās acs funkcija gandrīz pilnībā izzuda, tādējādi pārraujot pastāvīgo saikni ar Kopigo informatīvo lauku, un vairs nebija iespējams izmantot no turienes iegūtās zināšanas. Pakāpeniski piektās rases cilvēka āriene ieguva mūsdienu cilvēka aprises.

-   Interesanti, tikai sarežģīti, - noteica jaunais krieus. - Ar trešo aci jūtu, ka būtu tā kā vēl kas jāpasūta. Vaļa, pasauc…

-   Tādējādi pirmām divām rasēm (ciklopiem), - es turpināju, - bija tikai viena acs, ko mēs saucam par trešo aci, un tā bija nepieciešama izdzīvošanai. Trešajai rasei (ar divām sejām) bez trešās, pakausī esošās acs priekšpusē bija vēl divas parastas acis, kas skatījās fiziskajā pasaulē un palīdzēja trešajai acij. Ceturtajai - atlantu rasei trešā acs aizvirzijās galvaskausa iek­šienē, savas funkcijas tomēr nezaudējot. Piektajai (mūsu) rasei trešā acs saglabājās kā rudiments, ko sauc par epifīzi. Taču (šo domu izsaka Helēna Blavatska) mūsu rasei veidojas tendence atkārtoti attīstīt trešo aci. Starp citu, ari atlanti, juzdami trešās acs regresu, mēģināja mākslīgi stimulēt tās darbibu. Arī pašlaik

Velorikša

ir meditācijas skolas, kurās, kā zinām, attista trešās acs funkci­ju. (Jn ari jūs, piemēram, esat šeit ieradusies pastiprināt trešās acs funkciju, - es saciju, paskatījies uz irieti.

-   Ai, es lepojos, ka eju, ja tā var teikt, pa priekšu visai planē­tai, - atteica iriete.

-   Bet meičām kļuvis garlaicigi, - ierunājās jaunais krieus, ar galvas mājienu norādijis uz vienu no trim izraēlietēm. - Atļaujiet, es pastāstīšu kaut ko no citas operas, tā teikt, galvas izvēdi- nāšanai… Nesen mūsu krievu puiši te, Katmandu, sarikoja rikšu sacikstes. Ernst, pārtulko… Iedomājieties, mēs, pamatīgi veči, iesēdāmies karietēs, bet rikšas, mazītiņi nepālieši, min velosipē­da pedāļus no visa spēka. Cik tas bija interesanti! Vitja, mans paziņa, uzvarēja. Tiesa, mazliet žēl rikšu, bet mēs katram atstā­jām tik daudz, cik viņiem pat sapņos nav rādījies.

-   Žēl rikšu, - nopūtās izraēliete.

-    Nav pamata žēlot, - atbildēja Veners Hafarovs, - viņiem jānopelna dienišķā maizīte. Šie ļaudis par pašlepnumu nedomā.

-  Starp citu, - es ieteicos, - Helēna Blavatska raksta: kad cil­vēki kļuva lepni, uzskatīdami sevi teju vai par dieviem, trešā acs pārstāja funkcionēt, atšķirot cilvēkus no Augstākā Saprāta.

-   Kāpēc trešo aci dēvē par aci, ja tā paslēpta galvaskausa iekšienē? - pajautāja iriete.

-   Anatomi ir noskaidrojuši, ka embrioģenēzes procesā trešā acs veidojas atbilstīgi acs tipam. (Jn tas ari ir skaidrs, jo pirma­jām divām rasēm bija viena acs - tā, ko mēs dēvējam par trešo. Par to raksta arī Helēna Blavatska. Jo augstāks cilvēka garīgās attīstības līmenis, jo attīstītāka epifīze - agrākā trešā acs.

-  Paldies par brīnišķīgo vakaru. Restorānā "Trešā acs" es daudz uzzināju par trešo aci, - no mums šķīrās īriete.

Jaunais krieus ar izlēmīgu žestu apturēja katru, kurš kabatās meklēja naudu, un samaksāja par visiem, nepiemirstot arī dzeram­naudu oficiantam.

-   Nu, vai bija interesanti? - jaunajam krievam noprasīja Ser­gejs Seļiverstovs. - Redzi, pēc sevis dzīvē kaut kas jāatstāj. Ne tikai nauda, māja un mašīna, bet ari kaut kas garīgs. Ja atceries, bērniem epifīze ir labāk attistita, tāpēc viņi garīgumu labāk jūt. (Jn tālab vecāku garīgais līmenis…

-   Es to saprotu, - atbildēja jaunais krievs. - Bērniem patie­šām nepieciešama ne tikai māja un mašīna, bet ari jādara viss, lai viņi lepotos ar savu vecāku garīgo līmeni. Starp citu, paklau­sies, Sergej, patiešām smieklīgi, ka pusi nakts turējām vaļā res­torānu par nieka 20 dolāriem …

4. nodaļa Nākamā reize būs nopietnāka

Protams, jaunie krievi ir neveiksmigs produkts, kas tapis, neveiksmīgi pārejot uz tirgus ekonomiku laikā, kad politiskie ro­mantiķi ar veco totalitāri komunistisko domāšanu iespēja radit tikai visneveiksmīgāko kapitālisma veidojumu - mežonigo tirgu. Šajā laikā par nācijas seju ir kļuvuši nepavisam ne tie labākie tās pārstāvji ar zemu kultūras limeni un kriminālu mentalitāti - kā jau vispiemērotākie sabiedrības mežonigo likumu darbibas ap­stākļiem. Piemēram, augstas kultūras cilvēkam ir grūti dot vai pieņemt kukuli, bez kura, atvainojiet, šobrīd ir gandrīz neiespē­jami kaut ko atrisināt, bet jaunais krievs to pasniedz viegli kā pašu par sevi saprotamu lietu, jo tas nerunā pretim viņa men­talitātei. Skaidrs, ka tādā gadījumā par vinnētāju kļūst jaunais krievs, toties augstas kultūras cilvēks, meklējot savu "taisnibu", staigā pa instancēm lidz mūža beigām.

Ja mežonīgo likumu darbība sabiedrībā, kurā valdošo stā­vokli ieņem ļaudis, kas sevi neapgrūtina ar tādiem jēdzie­niem kā gods, sirdsapziņa, la- bestiba un mīlestība, turpinā­sies ļoti ilgi, nenovēršami sāk­sies nācijas kopīgā intelektu­ālā limeņa pazemināšanās, t.i., cilvēki kļūs arvien mežonī­gāki. Es agrāk nekad netiku

domājis par jēdziena "mežonīgošanās" vēsturiski politisko zem­tekstu. Pētijumu rezultātā mēs secinājām, ka šis process, kas ir progresa pretpols, ne reizi vien vēsturē parādijies ne tikai mūsu, bet ari iepriekšējo civilizāciju attistibā. Bet par to sikāk pa­runāsim šis grāmatas pēdējā daļā. Šobrid man vienīgi gribētos cerēt, ka jaunie krievi nav mūsu nākamās (nedod, Dievs!) me­žonīgās valsts pirmie mežoņi.

Pašlaik Krievijas autoritāte aiz robežām ir krasi mazinājusies ne tikai zaudētās armijas varenības vai mūsu līderu nesimpā­tisko fizionomiju dēļ, bet ari tāpēc, ka mūsu valsti galvenokārt sākuši pārstāvēt iepriekšminētie jaunie krievi. Šie jaunie kaut kā nerīmējas ar to, ka mēs pirmie pārvarējām virsskaņas barjeru, pakļāvām kosmosu, piedāvājām labāko izglītību pasaulē un tā tālāk. Cilvēkiem piemit tieksme spriest par valsti vienīgi pēc neilgas tikšanās ar tās pārstāvjiem, nevis atceroties vēsturiskos sasniegumus.

Mums, ekspedīcijas dalībniekiem, ne prātā nenāca, ka mi­nētie dzimtenes slavenie pārstāvji ietekmēs ekspedīcijas darbu arī tālajā Nepālā. Jo daži no viņiem, paātrinātā tempā ieguvuši bagātību, nolēma paātrinātā tempā paugstināt arī savu garīgo līmeni. Šie puiši sāka apstaigāt Katmandu tempļus un par va­rītēm centās panākt tikšanos ar augstas raudzes lamām, bet, panākuši savu, skaļi pļāpāja un, viņus apskāvuši, fotografējās, tā teikt, miļai piemiņai. Kas par eksotiku! Re, kur es ar lamu kopā stāvu! Večiem būs ko skaust!

Principā interese par nesaprotamām garīgām lietām nav pe­ļama un arī fotografēšanās nav nekas slikts, tikai saskarsmes forma, kad ārkārtīgi pašpārliecināts ārzemnieks uzsit lamam uz pleca kā vecam paziņam, vēl nosakot: re, kāds apalitis, - la­mām, maigi izsakoties, nav saprotama un, manuprāt, ir nepa­tīkama. Iepriekšminētais laikam ari bija cēlonis mūsu neveik­smei, tiekoties ar diviem ievērojamiem lamām. Šie lamas vadīja vislielākos budistu tempļus Katmandu, kuros laikam jau pirms mums bija pabijuši jaunie krievi. (Jn, lai gan mūsu ekspedīcija bija starptautiska, tās pamatu veidoja Krievijas pārstāvji. Mēs to nekad ari neslēpām. Bet panākumi sarunās ar lamām mums bija ārkārtīgi nepieciešami! Tikai lamas bija tiesigi izlemt, atklāt mums slepenās zināšanas vai ne. Tikai lamas bija Izredzētie, kam pieejamas slepenās pagātnes zināšanas. Tikai lamas varē­ja norādīt uz Cilvēces genofonda materiālajiem pierādījumiem ilgā somati stāvoklī. Tikai lamas varēja zināt cilvēkus, kuriem ļauts aplūkot atlantu ķermeņus somati stāvoklī un kuri varēja precizēt, kā izskatījušies iepriekšējo civilizāciju cilvēki.

Bija pamats cerēt, ka lamas mums noticēs; mūsu izstrādātais atlanta veidols atbilda indiešu svami priekšstatiem par iepriek­šējo civilizāciju ļaudīm; no svami un zinātniekiem mēs bijām ieguvuši daudz jaunu ziņu, kas izkārtojās precīzā loģiskā ķēdītē, utt. Grūti bija iedomāties, ka tieši mūsu lidzpilsoņu familiārā izturēšanās un uzvedība būs tas klupšanas akmens, no kā mēs baidījāmies.

Rinpoče lama, ar kuru tikšanos noorganizēja Šeskands Ariels ar Nepālas universitātes rektora palīdzību, iepriekš par mums in­formējot un iesniedzot vairākus zinātniskos materiālus, norunā­tajā laikā mūs pieņēma savu mācekļu svītas pavadībā. Šajā svītā bija vācieši, dāņi, amerikāņi un citu nāciju pārstāvji - aptu­veni 20-30 cilvēku. Visi sēdēja uz grīdas: dažs pievēris acis, dažs kaut ko murmināja, cits, nemitigi klusējot, vērās uz lamu, cits ar interesi aplūkoja mūs. Šie cilvēki savu mūžu bija veltījuši aus­trumu garīgo zinību apgūšanai un jau daudzus gadus dzīvoja Nepālā. Visi runāja nepāliski.

Mūs apsēdināja uz zemām, mikstām kušetēm lamas priekšā. Man blakus novietojās gaišmatains dānis, kas stādījās priekšā kā lamas tulks. Bija jaušams, ka lama lieliski runā angliski, bet nez kāpēc par labāku uzskatija ar mums sarunāties ar tulka

Rinpoče lama ar mācekļiem

starpniecību. Lai gan es nepāliešu valodu neprotu, jutu, ka dānis, kas angļu valodu zināja diezgan primitīvā līmeni, nepālis­ki runā vēl sliktāk.

Sākot stāstījumu ar mūsu hipotēzi par cilvēces izcelšanos un cenzdamies runāt saprotami, es savu angļu valodu vienkāršoju līdz pēdējai pakāpei, kā dēļ pats jutos galēji neērti un mulsi. Lama mani klausījās ar vienu ausi, bet dāņa tulkojumā neklau­sījās vispār; pie viņa nepārtraukti nāca kaut kādi cilvēki, kuriem viņš cita starpā sēja ap kaklu svētās šalles un izsniedza pa gabaliņam svētā ēdiena. Dānis viņam pie auss nemitigi bubināja nepāliski un ik pēc pusminūtes pieskārās man'am plecam, lūdzot atkārtot teikumu, kurā es nevilšus biju izteicis kādu sarežģītāku angļu vārdu.

Beigu beigās man tas apnika, es parādiju lamam hipotētiskā atlanta attēlu un tieši noprasīju:

- Vai jūs kaut kad esat redzējis šāda izskata cilvēku?

Dānis

-   Cilvēka izskats ir viņa gariguma fiziskā izpausme, - atteica lama, negaidot pāriedams uz labu angļu valodu. - Cilvēka ārienes būtiskākā iezime ir viņa acis, kurās jāatspoguļojas cilvē­ka sirdsgudribai. Jēdzienam "sirdsgudrības acis" budismā ir divi aspekti: jūtīguma uzturēšana un saikne ar jutiguma orgāniem, kurus analizējot jāņem vērā redzamais objekts, apziņa un sajūtu orgāni…

-   Atļaujiet, - es pārtraucu, saprazdams, ka mūsu uzmanībai patiesībā piedāvā vienu vienīgu vārdu savirknējumu, un mierinā­dams savu patmīlību tikai ar to, ka dānis pie kreisās auss beidzot ir apklusis, - šis attēls taču ir tā cilvēka sejas zīmējums, kura acis parādītas arī uz jūsu svētnīcas - Svajambunatha tempļa. Valērijs Lobankovs šīs acis nofotografēja tieši tur, pēc tam mēs veicām oftalmoloģisko analīzi un atjaunojām šo acu īpašnieka izskatu. Lūdzu, pasakiet, kam pieder šis acis?

-   Tās ir sirdsgudrības acis, - atkal sāka skaidrot lama, - kas atspoguļo mērķus, noteiktu vēlēšanos un to, kas acīm jāatspo­guļo. Buda mācīja, ka it visā jāsaskata kvalitāte, kuras ārējā for­ma ir sirdsgudrība.

Es tik tikko neievaicājos: kas tās tādas sirdsgudrības acis? -

Neparastās acis uz Svajambunatha stūpas sienas, ko nofotografēja Valērijs Lobankovs

taču laikus attapos, ka šim jautājumam sekos vārdu kaskāde, no kuras mēs nesapratisim pilnigi neko.

-   Vai tās ir Būdas acis? - es nekautrējoties noprasīju.

-  Budam bija 32 dimensijas un 60 kvalitātes, no kurām viena bija viņa acis. īpaši mākslinieki šis acis attēloja uz svētnicu sie­nām, lai atspoguļotu to sirdsgudrību. Sirdsgudriba plūst ne tikai no acim, bet ari no sirds…, - samāksloti noteica lama.

-   Ko jūs varat teikt par šo degunu? - es vaicāju, atkal norā­dot hipotētiskā atlanta attēlu.

-   Neparasts deguns ir neparasta spēka izpausme, - atbildēja lama.

-   Kas ir šis neparastais spēks?

-   Tas ir dvēseles spēks.

-   Cik man zināms, dvēseles spēks plūst no acīm…

-   No deguna ari.

-Vai dvēseles spēkam var būt fiziskas izpausmes, piemēram, spēja pārvietot priekšmetus?

-Var.

-   Kāda nozīme tajā ir degunam?

-   Liela.

-   Ko jūs varat teikt par trešo acī? - es jautāju, uz to norādot

zimējumā.

-   Tas ir matu kumšķītis, ko veido uzacis, - pavipsnāja lama.

Es jutu, ka lama par mani smejas. Ari dānis uz mani lūkojās

ar vieglu sminu.

-   Kam piederēja zināšanas, ko Buda atnesa uz Zemes? - sa­vācis pēdējās pacietibas paliekas, es vaicāju.

-   Buda ir brivība. Ja tu būsi brīvs no sava ķermeņa sajūtām, tu izzināsi pasauli. Ir svarīgi sevi just ārpus sava ķermeņa…

-   Tātad kā zināšanas atnesa Buda?

-   Būdas prātā bija visas zināšanas.

-  Atvainojiet, lama! Pēdējie divi jautājumi. Pirmais: vai šis at­lants jums atgādina cilvēku, kurš nonācis somati stāvoklī?

-   Kā jūs zināt par somati? - noprasīja lama, uzmanīgi pavēr­damies manī.

-   Par to mums stāstīja indiešu svami. Mums ir diezgan aug­stas ticamības pakāpes ziņas, ka šeit, Tibetas alās, stabilas tem­peratūras apstākļos vajadzētu glabāties gan mūsu, gan iepriek­šējo civilizāciju cilvēku ķermeņiem - cietiem un nekustīgiem kā akmens. Tas ir savdabīgs Cilvēces genofonds, kuru saglabāt ir mūsu augstākais aicinājums, cienījamais lama.

Taču ir bijis pēdējais SoHm vēstījums. Kāpēc tas ir pēdējais? To var interpretēt kā brīdinājumu cilvēcei - ja pašiznīcināsies arī šī Zemes pēdējā civilizācija, Cilvēces genofonds vairs nebūs va­jadzīgs, t.i., iekonservētie cilvēki neiznāks no ilgā somati stā­vokļa un neveidos jaunu civilizāciju. Tāpēc, cienījamais lama, es domāju, ka ir pienācis laiks paskaidrot cilvēkiem, ka mūsu civi­lizācija uz šīs Zemes var izrādīties pēdējā. Jūs taču zināt, cik ie­roču uz pasaules ir sakrāts! CJn sabiedrības garīgo attīstību arvien vairāk aizstāj materiāli mietpilsoniskās prasibas, kad par galveno mērķi top vēlme kļūt bagātam. Naudas dēļ cilvēki ir gatavi uz visu… Tikai neliela attīstīto valstu iedzīvotāju daļiņa, - es teicu, norādot uz lamas mācekļiem, ārzemniekiem, kuri sēdē­

ja zālē, - nododas savai garīgajai attīstībai. Bet viņi to dara tikai paši priekš sevis, ne vairāk. Taču, lai patiesi un no sirds noticētu reliģiskās mācības taisnībai un varenībai, cilvēkiem jāuzzina jauni fakti, jāapgūst jaunas zināšanas. Jo, liekot roku uz sirds, var teikt, ka daudzējādā ziņā ļaudis reliģiju uztver kā skaistu pasaku…

Iestājās klusums. Lama ar pirkstiem bungoja pa celi. Dānis ar caururbjošu skatienu vērās man tieši acīs.

-  Somati tiek aizsargāts, - piepeši noteica lama. - Tur ir spēki. Katrs akmens… Tas ir ne tikai mans aicinājums… Starp citu, kāds ir jūsu otrais jautājums?

-   Es gribēju vaicāt, ko jūs zināt par pēdējo SoHm vēstījumu?

-   To pašu, ko jūs, - atbildēja lama.

Uz tempļa balkona

Es uzaicināju lamu doties uz balkona, no kura pavērās skats uz stūpu - ovālu torni, no kura raudzījās milzigas, neparastas acis. Tieši šis acis mēs zinātniski analizējām, tieši tās bija avots, no kura rekonstruējām neredzēta izskata cilvēka attēlu, un domājām, ka tas ir atlants. Kāpēc nepāliešu un tibetiešu tempļu galvenais simbols ir šīs acis? Ko tās simbolizē? Parastais skaidrojums, ka tās ir sirdsgudrības acis, mums neko nedod. Iespējams, ka ari senajās zināšanās bija kāds mūsdienu oftal- moģeometrijai līdzīgs aspekts, lai caur acu attēlu iekodētu to ipašnieka veidolu. Varbūt tās ir tāda cilvēka acu attēls, kuru var uzskatīt par mūsu civilizācijas ciltstēvu vai ciltsmāti. Varbūt tās ir Cilvēces genofonda cilvēka acis, kura uzdevums ir kļūt par cil­vēces glābēju gadijumā, ja tā pašiznicināsies. Nākamā glābēja acis… Varbūt… Taču lama mums tā arī neko nepateica. Patmilibu mierināja vienīgi neticamā sakritība, ka izskaitļotās statistiski uidējās acis pieder tibetiešu rasei un tieši te, Tibetā, visos tempļos ir šo neparasto acu attēli.

Mēs kopā ar lamu nofotografējāmies. Arī dānis stāvēja blakus.

-   Jūs, protams, zināt šo acu noslēpumu, - es teicu un norā­dīju uz stūpu.

-   Paskaties uz manu zodu - tu neredzi pieri, paskaties uz ma­nu pieri - tu neredzi zodu, paskaties vienā aci - tu neredzi otru, paskaties otrā - neredzi pirmo, - noteica lama.

-   Bet acs darbojas kā skenējošs stars!

Nelielā auguma lama paskatījās uz mani, pienāca klāt un pa­stiepies stipri uzsita man pa plecu.

-   Neuztraucieties, - viņš sacīja, vēlreiz uzklapēja man pa plecu un skaļi iesmējās.

Man kļuva neomulīgi. Dānis aizdomīgi turpināja vērties manī.

-   Bet kāpēc jūs nesitat man uz pleca un nesmejaties? - jautāja lama.

-   Te nāk jūsu krievi, nepievērš nekādu uzmanību cilvēkiem manā priekšā, skaļi sarunājas, smejas, sit man uz pleca, foto­grafējas. Kāpēc, sakiet, kāpēc viņi, - lama norādīja uz ārzem­niekiem, kas zālē sēdēja uz grīdas, - kāpēc šie vācieši, ho­landieši, amerikāņi, angļi sēž manā priekšā uz ceļiem, bet jūsu krievi… Es taču iemiesoju seno sirdsgudrību un mūsu senču zināšanas. Lūk, viņš, - lama teica par dāni, - jau 22 gadus dzivo Nepālā, mācās meditēt un apgūst senās zināšanas.

Dānis pamāja.

-   Es nevaru atbildēt par tiem krieviem, kas bijuši pie jums, - es atteicu.

-   Es jau redzu, ka jūs esat nopietni zinātnieki un neesat tādi kā viņi, - sacija lama. - Bet kā lai es uzticu senas zināšanas jums, tās zemes pārstāvjiem, kurā mit bagāti ļaudis, kas mūsos nesaskata neko vairāk par iezemiešu eksotiku, kuros nav ne grama cieņas un intereses par mūsu seno mācibu, kuri uzskata: ja viņiem ir daudz naudas, tad arī atvērta visa pasaule. Krievija ir bagāta zeme, Nepāla - ļoti nabadziga. Taču te, Nepālā un Tibetā, ir zināšanas, kādu nav nekur citur pasaulē. Mēs cienām jūsu izglītību, zinātni, turklāt cienām arī jūsu reliģiju. Viens jūsu krievs centās tieši man iesmērēt 100 dolāru pēc fotografēšanās, bet labi cilvēki taču dod ziedojumus.

-   Es varu tikai viņu vietā atvainoties, - saciju.

-   Kam man jūsu atvainošanās? Jūs labāk savā valstī paru­nājiet ar viņiem, stāstiet televīzijā. Ja mūsu senās zināšanas nokļūs tādu cilvēku rokās, tās var izmantot ļauniem nolūkiem. Ja tādi ļaudis kaut ko atradīs, piemēram, cilvēku somati stā­voklī, viņi to izliks apskatei kā zvēru zoodārzā un iekasēs nau­du par rādīšanu. Ķīniešu komunisti sagrāva Tibetas svētnīcas un pagodas, nogalināja lamas, ņirgājās par senajām vērtibām. Par laimi, ir spēki, kas sargā somati. Tie ir vareni spēki, kuriem nav pretspēka. Jūsu valstij ir milzu bruņojums, taču pat kodol­ieroči nespēj pretoties šiem spēkiem. Jūs taču ari esat komu­nistiska valsts, kas aizmirsa Dievu un savus līderus nolika dievu vietā!

-Mēs esam bijusī komunistiskā valsts…

-   Vienalga. Ja jūsu valstī ir bagāti ļaudis, tādi kā tie, kas šeit ierodas, jums nedrīkst uzticēties. Pār pasauli valda nauda. Viņi par grašiem nopirks zinātni un reliģiju un, neko prātigu neizdarījuši, to visu iznīcinās.

-   Bet tādi cilvēki jau ir visās valstis…

-   Protams.

-   Lama, atļaujiet jums šo to paskaidrot. Krievija šobrīd ir sa­režģītā situācijā. Attistitā zinātne un izglītība piepeši pēc pārejas uz brīvā tirgus politiku izrādījusies nekam nevajadzīga, zinātnie­ki ar pasaules vārdu nokļuvuši vienā no sabiedrības trūcīgāka­jiem slāņiem. Mazizglītoti ļautiņi, kas tik vien spēj kā aprēķināt peļņas procentu no pirkšanas un pārdošanas procedūras, kļu­vuši bagāti un sākuši domāt, ka viņiem pieder viss. Šos bagā­tos, bet mazizglitotos cilvēkus mūsu valsti dēvē par jaunajiem krieviem. Tieši viņi pašlaik pārpludinājuši dažādas valstis, tieši pēc viņiem šobrid pasaule spriež par Krieviju. Taču ne jau visi krievi ir jaunie krievi.

-   Tomēr jūsu valsts vadībā pašlaik ir tieši tādi cilvēki, - at­teica lama.

-   Diemžēl tā ir. Es ceru, ka tā nebūs ilgi. Politika vienmēr ir neprognozējama.

Dānis, kurš atkal parādījās man blakus, nez kāpēc atkal sāka tulkot manis teikto un, pat pabakstījis mani ar elkoni, pārjautā­ja viņam nezināmu angļu vārdu.

-   Zinātne ir starptautiska, - es turpināju, ar visu savu ārieni dānim rādīdams, ka viņa tulkojums nav nepieciešams. - Mēs, Krievijas zinātnieki, neesam vainīgi, ka mūsu valsts pēdējā laikā ir ieguvusi tik nepatīkamu tēlu jauno krievu dēļ. Es esmu zinātnieks un ķirurgs, apceļojis 40 pasaules valstis, daudzās valstīs bijis vairākkārt. Jājautā - kāpēc es braukāju pa visu pasauli, lasu lekcijas, demonstrēju jaunās operācijas? Savu ģeogrāfisko inte­resi esmu apmierinājis jau sen. Būtu taču daudz vienkāršāk sa­vus medicīniskos izgudrojumus realizēt par lielu naudu, pārdodot kādai bagātai firmai vai izveidojot privātklīniku, kur galvenā ienākumu daļa par operācijām paliek paša kabatā. Cienijamais lama, zinātne taču nāk no Dieva. Ja Dievs tev ir devis spējas izgudrot kaut ko vērtigu, uzskati to par Dieva dāvanu, kas sniedz tev personisku gandarījumu. Bet turpmāk tu kļūsti par savu izgudrojumu vergu, jo sāc just aicinājumu tos izplatit arvien tālāk un tālāk: vispirms savas pilsētas robežās, tad - visā valsti, vis­beidzot - pasaulē. (Jn ticiet, nepavisam ne katrs zinātnieks šajā laikā domā par nopelnīto naudu vai iemantoto slavu. Ļoti bieži nekādas peļņas nav, bet slava pašķist, kad tavus izgudrojumus pārtver un modernizē citi zinātnieki, bet sākotnējais idejas autors paliek ēnā. Pirmajā brīdi šķiet, ka loģiski būtu pēc iespējas ilgāk saglabāt savu unikalitāti, demonstrēt operāciju lieliskos rezultā­tus un nevienam nerādīt tehniku. Tikai tā rīkojas reti kurš no istiem zinātniekiem, jo patiess dvēseles aicinājums liek saprast, ka tavs izgudrojums nav personiski tavs, ka tas domāts visiem cilvēkiem, toties tu esi tikai savu spēju vergs, sava izgudrojuma instruments un izplatītājs. Jo tavs izgudrojums ir nācis no Kopīgā informatīvā lauka un vienlaikus to arī papildinājis. Tāpēc, cienī­jamais lama, valstij ar to visu nav nekāda sakara un vēl mazāk - ne jau tās labākajiem pārstāvjiem - jaunajiem krieviem.

-   Kāpēc jūs nebraucat uz Ameriku? - noprasija lama. - Ame­rika pērk prātus visā pasaulē, tai skaitā ari no jūsu valsts. Tā rada apstākļus zinātnes attīstībai.

-    Es labi pazīstu Ameriku, esmu tur bijis daudz reižu, - es atteicu. - Man arī piedāvāja pārdoties. Taču ir divi svarīgi iemes­li. Pirmais - sirdsapziņa. Ievērojamais krievu režisors Tarkovskis uzņēma filmu "Stalkers", kuras galvenā doma ir tā, ka īpašajā zonā sāk izpausties cilvēka visspēcīgākās jūtas. Tādas izrādijās sirdsapziņa, godaprāts. Cilvēki šajā zonā gāja bojā, jo viņu sirds­apziņa bija aptraipīta. Zinātne nekad netop vienatnē, tev vien­mēr ir draugi - domubiedri. Arī man ir draugi - domubiedri, kuri kopā ar mani ir gājuši grūto zinātnes ceļu. Es viņus nekad nepametīšu, citādi mani mocis sirdsapziņa.

Otrs iemesls ir tas, ka esmu pamanījis, kā daudzi emigrējušie zinātnieki Amerikā sāk it kā apdzist. Es nevaru precizi pateikt, kāpēc, taču man šķiet, ka postoši iedarbojas amerikāņu sabied- ribas ietekme, kas caurcaurēm piesātināta ar skriešanu pakaļ dolāram. Zinātnei pirmām kārtām ir gariga sākotne.

-    Jums taisniba, zinātne pirmām kārtām ir garīgums, un tāpēc tā ir radnieciska reliģijai, - teica lama.

-   Tieši tāpēc, cienījamais lama, es jums uzdevu daudz zināt­nisku jautājumu, uz kuriem jūs, atvainojiet, atbildējāt ar iekaltām frāzēm no sprediķiem ielas puišeļiem, - es atļāvos pateikt.

-   Nākamā reize būs nopietnāka, - atbildēja lama un no sirds iesmējās. - Jums arī mani jāsaprot.

-  Atļaujiet vēl vienu filozofiska rakstura jautājumu, lama, - es ieteicos. - Kāpēc jūsu zemē ir tik slikti attīstīta zinātne, lai gan nav šaubu, ka tieši šis reģions ir pasaules garīgais lideris?

-Mēs esam nabadziga valsts. Bet zinātnei nepieciešams daudz naudas.

-   Kāpēc jūsu valsts ir nabadzīga? Arī jūsu skolniekiem, - es norādīju uz zālē sēdošajiem ārzemniekiem, - būtu patīkamāk dzīvot bagātā valsti, kurā nav nabagu.

Apklusušais dānis piekrītoši pamāja.

-Mums ir ļoti daudz nabago un liela dzimstiba. Cilvēki ir pie­raduši pie ārkārtīgi pieticīga uztura un pavisam pieticīgiem dzī­ves apstākļiem. Viņiem grūti iztēloties, ka var dzīvot labāk. Izvei­dojusies nabago psiholoģija.

-   Manuprāt, - es piebildu, - cēlonis nav tikai tas vien. Liela nozime jūsu valsts nabadzībā ir reliģijai.

-   Reliģijai?

-   Budistu un hinduistu reliģiskās mācības, cik man zināms, - es turpināju, - sludina garīguma prioritāti pār materiālo. To jūs mācāt gan meditācijas, gan citās reliģiskās skolās. Es nekādā gadījumā neapšaubu garīguma valdošo nozimi salīdzinājumā ar materiālo, jo reliģijā materiālā sākotne tika radīta no garīgās sākotnes, tai pakā­peniski kļūstot blīvākai. Taču, pārāk izceļot garīguma nozimigumu ticīga cilvēka dzivē, vienkāršais cilvēks jūsu valstī sāk pret dzīvi uz

Zemes izturēties kā pret kaut ko maznozīmīgu un īpaši nepūlas, lai to uzlabotu. Ķermenis ir tikai skaists dvēseles instruments, un no tā šķirties nav žēl. Tāpēc, manuprāt, jāatrod zelta vidusceļš, kā skaidrot reliģiskās zināšanas lielam cilvēku skaitam.

-   Bet mēs taču nevaram atkāpties no svētajiem reliģiskajiem rakstiem! - iebilda lama.

-    Reliģiskie raksti, ko pasaulei atnesuši pravieši, manuprāt, domāti augsti izglītotiem un kulturāliem cilvēkiem. Turklāt jūs taču zināt, ka reliģiskās mācības ir elastīgas un var tādā vai citā­dā pakāpē mainīties atbilstīgi dzīves apstākļiem. Piemēram, cie­nījamais lama, sāciet propagandēt, ka ikvienam cilvēkam vien­laikus ar garīgo attīstību pamatīgi jāstrādā, jāiegūst izglītība un jārada sev un savai ģimenei cilvēka cienīgi dzīves apstākļi. Re­zultāts būs manāms diezgan ātri, jo jums - reliģiskajiem darbi­niekiem - savā zemē ir ļoti liela ietekme un popularitāte.

-   M-mm… jā…

-   Saskaņā ar jūsu reliģiju Budam bija divi stāvokļi: miermīlī­gais un dusmīgais. Nav iespējams it visu panākt tikai mierigā ceļā, dažkārt jābūt ari dusmigam, lai piespiestu cilvēkus labāk strādāt un padarītu savu zemi bagātu. Tad ari radīsies apstākļi zinātnes attīstībai. Zinātnes nozime ir milziga. Kas ir reliģija? Re­liģija ir iepriekšējo civilizāciju zināšanas, ko tās ieguvušas zināt­niskos pētījumos. Tāpēc zinātnes attistība un tās papildināšana no Kopīgā informatīvā lauka ir svēts darbs. Tieši zinātne var at- tistīt, koriģēt un papildināt reliģiju. Nevar taču visu laiku kā dog­mu izmantot zināšanas, kas iegūtas no Kopīgā informatīvā lau­ka, tās jāpapildina un jākoriģē atbilstīgi apstākļiem.

-   Laikam jau jums taisnība, - piekrita lama.

-  Mūsdienās taču vairs nevar tik ļoti noniecināt visa materiālā lomu, jo tādējādi tiek bremzēta zinātnes attīstība, kuras svētumu mēs nevaram noliegt, - es turpināju. - (Jn, teiksim, tas pats so­mati. Tajā, kā zināms, gars atstāj ķermeni, taču saglabā saikni ar to. Ķermenis, samazinot vielmaiņu lidz nullei, var saglabāties iekonservētā veidā miljoniem gadu. Jājautā: kāpēc saglabāt ķermeni, ja noteicošais ir gars? Atbilde ir vienkārša: ķermenis ir veidots ilgstošas evolūcijas ce|ā, un nav nekāda pamata pret to nevērigi izturēties, labāk to saglabāt, nevis atkal radit jaunu.

-   Tomēr cilvēki pašlaik arvien vairāk grib apgūt tieši garigu- mu, - iebilda lama.

-   Paskatieties uz saviem mācekļiem. Daudzi no viņiem izska­tās kā pavisam no citas pasaules. Šie no esamibas atrautie ļaudis diezin vai var ietekmēt sabiedribu un paaugstināt tās garigo līmeni. Labākajā gadījumā gūst personisku garīgu apmierinātību.

Dānis piebikstīja man pie elkoņa un kaut ko nepāliski noprasija.

-   Runājiet angliski!

-   Mēs, - atbildēja lama, - ipaši uzsverot garīgo attistību, stā­jamies pretī pārējai pasaulei, kur materiālais tiek hipertrofēts.

-    Laikam jau šajā ziņā jums ir taisnība. Pasaulē jābūt līdz­svaram. Lai apstiprinātu jūsu vārdus, minēšu kādu piemēru. Vai jūs ko zināt par Izredzēto Helēnu Blavatsku?

-   Jā, man ir viņas grāmatas.

-   No Blavatskas grāmatām var noprast, ka piramīdas pa­saulē tika radītas ar daudziem mērķiem, no kuriem viens ir - cil­vēku ķermeņu saglabāšana somati stāvoklī. Bet Ēģiptes faraona ķermenis tika izņemts no Heopsa piramīdas un novietots Britu muzejā. Kas zina, varbūt faraons bija dzivs, bet visi nostāsti par cilvēku konservēšanas noslēpumiem Ēģiptē ir tikai pasakas. Varbūt faraons bija dziļā somati? Bet šobrid viņa ķermenis ir izlikts vispārīgai apskatei un, protams, netiek ievēroti somati ne­pieciešamā gaisa temperatūra. Tagad dvēsele diezin vai atgrie­zīsies faraona ķermenī. Sakiet, larna, kāpēc neparastie spēki ne­aizsargāja faraona ķermeni?

-   Es domāju, ka piramidās to nav.

-   Kāpēc?

-   Nezinu.

-  Atgriežoties pie reliģijas lomas sabiedrībā, - es teicu, - var­būt paanalizēsim dažādus reliģijas veidus uz šis Zemes. Man šķiet, ka visveiksmīgākais reliģijas variants ir katoliskā reliģija. Tajā ir līdzsvarota gan stingra disciplīna, gan cilvēka brīvība. Tāpēc katoliskās valstis ir visattīstītākās uz Zemes. Salīdzināsim katolicismu un musulmanismu. Stingrības un ierobežojumu mu­sulmaņu reliģijā cik uziet, toties brīvības izteikti pietrūkst. Rezul­tāts ir zināms - musulmanisma valstis attistībā atpaliek no kato­licisma valstīm. Salīdziniet katolisko reliģiju ar pareizticibu. Pa­reizticībā brīvības ir vairāk, bet rezultāts ir šāds - pareizticīgo valstis attistībā atpaliek no katolicisma zemēm. Salidziniet ar budistu un hinduistu reliģijām Indijā, Nepālā, Butānā un citās tām tuvējās valstis - cilvēki akcentē pirmām kārtām garīgo attistibu un nevērīgi izturas pret dzives materiālo pusi. Rezultāts ir zināms - par spīti šo valstu augstajam garīgās attīstibas līmenim, eko­nomiskais stāvoklis tajās nepavisam nav apskaužams.

"Nākamā reize būs nopietnāka…"

 Īpaši jā­runā par budisma japāņu variantu, kut garigā attistiba apvienojas ar stingru disciplinu materiālajā dzivē. Rezultāts ir zināms - Japānas progress nav apstridams.

-   Jā, laikam jau jums taisniba.

-   Mēs visi zinām, ka Dievs ir viens, - es turpināju. - Tad kāpēc jums neieviest izmaiņas savā reliģijā, nepiekoriģēt to, ņemot vērā kaut vai to, kā dažādas reliģijas ietekmē sabiedrības attistibu. (Jz Zemes ir bijis daudz praviešu, kuri radijuši daudzus reliģijas vari­antus. Dzive jau ir pierādījusi, kuram no praviešiem bijis visvai­rāk taisnības. Es domāju, ka ir pienācis laiks sadarboties dažā­du reliģiju pārstāvjiem, lai mēģinātu izveidot vienotu reliģisku mācību, kas pamatojas uz to, ka Dievs ir viens. Vēsturiskā ziņā tas būtu taisnīgi; atcerieties kaut vai daudzos reliģiskos karus, kas turpinās joprojām (Dienvidslāvijā, Izraēlā u.c.).

-   Iznāca interesanta saruna. Paldies, - sacīja lama.

-   Cienījamais lama, kad jūs varētu mūs pieņemt uz nopietnu zinātnisku sarunu? Vakar Valērijs Lobankovs tikās ar Tengo lamu, diemžēl rezultāts ir negatīvs - Tengo lama uzvedās tāpat, kā no sākuma jūs. Mēs taču esam zinātnieki…

-    Apsolu, ka nākamā reize būs nopietnāka, - atbildēja lama.

-   Lai gan pagaidiet! Jums vislabāk būtu tikties ar pašu Bonpo lamu. Bonpo reliģija ir vissenākā pasaules reliģija, un Bonpo lamam ir daudz plašākas zināšanas nekā man. Viņš ir dižens cil­vēks. Viņš uz Nepālu emigrēja no Tibetas, kur viņu vajāja ķiniešu komunisti. Viņam pagaidām vēl nav sava liela tempļa, toties viņa zināšanas ir kolosālas. Bonpo lama ir vecs cilvēks. Es rit pat viņam piezvanīšu un pastāstīšu pārjums. Es apsolu, ka viņš jūs pieņems un būs pret jums atklāts. Atnāciet pie manis rit ap septiņiem vakarā.

-   Paldies.

Lama pameta skatienu uz saviem mācekļiem, kuri sēdēja zālē uz ceļiem, un, viņus apiedams, mūs pavadīja.

Es atskatījos. Dānis mūs pavadīja ar drūmu skatienu.

5. nodala

BONPO LAMAS ATKLĀsmes

Lama savu solījumu turēja - viņš patiešām piezvanīja Bonpo lamam un sarunāja mums tikšanos. Sarunas nobeigumā, iede­vis ieteikuma vēstuli, Rinpoče lama vēl piebilda, ka Bonpo lama ir gatavs nopietnai sarunai.

Bonpo lama dzīvoja nelielā pilsētiņā Nepālas rietumos. Aiz­tikt līdz šai pilsētiņai varēja ar auto vai lidmašīnu. Sākumā mēs gandrīz vai gribējām irēt mašīnu, bet Šeskands paguva mūs brī­dināt, ka ceļi Nepālā ir ļoti slikti un brauciens ar mašīnu var ieilgt teju vai nedēļu. Izrādijās, ka ceļus aizšķērso biežie noslīdējumi, kurus novākt ir gaužām grūti.

Reisa lidmašinas uz šo pilsētiņu lidoja reizi nedēļā. Lai ietau­pītu laiku, mēs bijām spiesti noirēt nelielu lidmašīnu. Visu lido­juma laiku tā šūpojās kā skaidiņa jūrā, bet pirms nosēšanās mēs iekļuvām negaisa mākonī, no kura aizā izvairities acīmredzot nebija iespējams. Pēc tam kad tomēr nosēdāmies un izkāpām no lidmašīnas, nepāliešu lidotāju bālās sejas skaidri liecināja par pārciestajām briesmām. Sergejs Seļiverstovs, bijušais kara lido­tājs, paskaidroja, ka laika apstākļi kalnos nav iepriekš pare­dzami un mums ir pamatīgi veicies, ka lidmašinas korpuss izturēja ļoti spēcīgu turbulenci, bet pērkons nesabojāja motorus. Viņš vēl noteica, ka krievu lidmašīnas ir izturīgākas, toties nav tik ekonomiskas.

No viesnicas mēs piezvanījām Bonpo lamam. Tikšanos viņš noteica nākamās dienas rītā.

Bonpo lama

No rīta pilsētiņas nomalē mēs pa stāviem, no zemes izvei­dotiem pakāpieniem uzkāpām augsta kalna nogāzē, kur maza, līdzena laukumiņa vidū bija iespiedies neliels templis, no kura arī raudzījās neparastās acis. Tradicionālajā tumšsarkanajā ģērbā tērptie mūki mūs pavadīja pie Bonpo lamas.

Bonpo lama izskatījās ap gadiem 70 un arī bija tērpies tumš­sarkanā tērpā. Viņš runāja visnota| labā angļu valodā ar tipisku austrumnieka akcentu. Uzmanību piesaistīja viņa sirsnīgās, labestīgās acis un mierīgā, klusā balss. Mēs iepazināmies.

Tajā laikā aizmugurējās durvīs parādījās tris eiropeiska izska­ta cilvēki: divas sievietes un viens vīrietis.

-Tie ir mani draugi - zinātnieki, - teica lama.

- Jūs esat lamas mācekļi vai zinātnieki?

-Mēs esam zinātnieki, vēsturnieki, austrumu reliģijas speci­ālisti. Mēs jau vairāk nekā mēnesi šeit dzīvojam un pētām vis­senākās pasaules reliģijas - Bonpo - rašanās vēsturi. Bonpo la­mam ir ārkārtīgi lielas zināšanas, viņš daudz ko atceras no gal­vas. Diemžēl visas viņa grāmatas palikušas Tibetā, no kurienes viņš bija spiests emigrēt. Bonpo lama ir viens no nedaudzajiem dzīvajos palikušajiem šis senās pasaules reliģijas pārstāvjiem. Mēs baidāmies, ka šīs reliģijas vēsture var izzust uz visiem lai­kiem, - pastāstīja vīrietis.

-   Jūs, ja pareizi atceros, esat no Amerikas Savienotajām Val- stim? - es pavaicāju, pievēršot uzmanību tipiskajai amerikāņu izrunai.

-   Jā. Mēs pārstāvam universitātes zinātni.

-   Bet mēs pārstāvam oftalmoloģiju, zinātni par acu slimībām…

-   Acu slimībām? Mums teica, ka jūs esat starptautiska zināt­niska ekspedīcija, kas meklē cilvēces izcelsmes avotus! - iesau­cās amerikānis.

-  Tā nu reiz ir sanācis, ka, pētot dažādu pasaules rasu cilvēku acis, mēs nonācām pie nepieciešamības šos pētījumus turpināt vēsturiskā aspektā, - es paskaidroju.

-  Mums stāstīja, ka jūs esat no Krievijas, - jautājoši ieprasijās amerikānis.

-Jā.

-  O! Krieviem ir raksturīgi neparastu zinātnisku paralēļu mek­lējumi. Krievijā ir spēcīga zinātne.

-   Viena no šīm paralēlēm ir kaut vai tā, ka uz ši tempļa sie­nām, kurā mēs pašlaik atrodamies, ir attēlotas neparastas acis, - es teicu.

-   Ļoti interesanti. Bet jūs, cik noprotu no amerikāniskās izru­nas, ilgu laiku esat strādājis Amerikā? - taujāja amerikānis.

-   Man ar amerikāņiem iznāk daudz darīšanu.

-   Vai jūs atļautu būt klāt jūsu sarunā ar Bonpo lamu? - palū­dza amerikānis.

Es lieliski sapratu, ka nejau man lemts būt par tempļa saim­nieku, turklāt amerikāņi atstāja nopietnu zinātnieku iespaidu.

-   Lūdzu, ja vien Bonpo lamam nav iebildumu, - es atbildēju.

-   Protams, man nav iebildumu. Lūdzu, apsēdieties, - sacīja Bonpo lama un visus aicināja pie liela galda.

-   Cienītais Bonpo lama, atjaujiet man dažkārt šo to no jūsu teiktā pārjautāt manam amerikāņu kolēģim, jo angļu valodas amerikāniskais variants man ir saprotamāks nekā austrumu va­riants. Manam amerikāņu kolēģim kā šīs pamatvalodas lietotā­jam angļu valodas austrumu dialekta izpratne grūtības nesa­gādā, - es palūdzu.

-   Jā, jā, protams, - abi piekrita.

Ņemot vērā iepriekšējo sarunu pieredzi, tiekoties ar austrumu reliģiskajiem līderiem, šoreiz mēs nolēmām vispirms uzdot vairā­kus jautājumus un tikai pēc tam izklāstīt savas hipotēzes būtibu.

-   Bonpo lamas kungs, - es iesāku, - mums zināms, ka jūs uz Nepālu emigrējāt no Tibetas. Sakiet, vai pastāv atšķirības starp Nepālas un Tibetas lamām?

-   Tādu atšķirību nav, - atbildēja Bonpo lama. - Pastāv tikai

Saruna ar Bonpo lamu

noteikta hierarhija: Dalailama (Augstākais lama), Pančenlama, Rinpoče lama un mūki. Tibetā, savās mājās, es biju Pančenlama.

-   Vārds "Bonpo" liecina par piederibu budistu reliģijas vei­dam?

-Jā.

-   Kādi ir vissenākie budistu reliģijas veidi?

-   Vissenākie budistu reliģijas veidi ir četri: Bonpo, Gilupe, Ningmapa un Mantra.

Bonpo reliģija, kas galvenokārt ir izplatīta Tibetas rietumu daļā, analizē gan pozitīvo, gan negatīvo psihisko enerģiju. Šajā reliģijā ir visvairāk noslēpumu.

Gilupe reliģija, kas izplatīta Tibetas centrālajā daļā, galveno­kārt analizē pozitīvo psihisko enerģiju. No šīs reliģijas nāk taga­dējais Dalailama.

Ningmapa reliģija, kas izplatīta Tibetas austrumu daļā, ir ļoti strikts reliģijas variants, un tajā ir visvairāk ierobežojumu. Viens no Indijas sighu reliģijas atzariem Gurugana, kas izceļas ar se­višķu neiecietību, garīgi sakņojas tibetiešu Ningmapa reliģijā.

Mantra reliģija Tibetā ir izplatīta tikai vietumis un citus reliģi­jas veidus īpaši neietekmē.

-   Pastāstiet sīkāk par Bonpo reliģiju! - es lūdzu.

-   Kā jau teicu, Bonpo reliģija ir vissenākā pasaules reliģija, - iesāka Bonpo lama. - Bonpo Buda uz šīs Zemes ieradās pirms 18 013 gadiem, bet pēdējais Buda atnāca pirms 2044 gadiem. Bonpo reliģija tic apritei nāue-dzīuiba-nāue-dzīoība, tas ir, tam, ka ikviena dvēsele sevī ietver daudzus mūžus. Bonpo reliģijas galvenais mērķis ir trešās acs attīstība mūsu civilizācijas cil­vēkiem.

-   Kāpēc tas ir tik svarīgi?

-   Mūsu civilizācijas cilvēki trešo aci pamazām zaudēja, un tā palikusi vienigi kā rudiments (epifīze). Mūsu civilizācija pakāpe­niski attistijās materiālisma virzienā. Palūkojieties, cik daudz fizis­

kās enerģijas veidu cilvēce ir apguvusi: siltuma enerģiju, kodol­enerģiju, elektrisko enerģiju un citas, spējusi iekarot kosmosu, radīt efektīvas cilvēka ķermeņa ārstēšanas metodes. Bet, runā­jot par psihisko enerģiju un garīguma izpēti, mūsdienu sabiedrī­ba nav tikusi tālāk par daiļliteratūru, kurā tiek analizēta cilvēku dažādā izturēšanās atkarībā no dvēseles stāvokļa. Mūsdienu zinātne uzskata, ka reliģija ir pilnīgi atrauta no reālās dzīves un neņem vērā cilvēku un sabiedrības ietekmēšanas reliģiskās me­todes, lai gan tajās slēpjas ļoti liels potenciāls, kas ļautu atklāt jaunus enerģiju veidus, atminēt daudzus ķīmijas un fizikas noslē­pumus, kā arī vadīt cilvēku psihisko enerģiju īstajā virzienā. Bet tālab lielā mērā nepieciešams attīstīt trešo aci.

- Es jūs saprotu tā, - es teicu, - ka ar trešo aci kā orgānu, kas palīdz noskaņoties uz dažāda rakstura viļņu elementiem, cilvēka psihisko enerģiju var izmantot, lai iedarbotos uz dažādām dabas parādībām, ieskaitot fiziskos un ķimiskos procesus. Pašlaik cil­vēka psihiskā enerģija tiek ārkārtīgi maz izmantota un tai nereti ir centrbēdzes raksturs, turklāt tā ne vien netiek likta lietā, bet arī

iegūst kaitniecisku ievirzi, radot negatīvu auru, kas cilvēkus ie­tekmē negatīvi. Es domāju, ka psihiskajai enerģijai ir milzīgs spēks, it sevišķi ja tās avots ir lielas ļaužu masas. Piemēram, ja sabiedrībā uzkrājas negatīvais potenciāls, tad cilvēkiem kļūst grūti veltit laiku domām par labo un slikto, toties negativo izpausmju baudīšana kļūst par pašsaprotamu lietu. Tas parasti noved pie sabiedrības regresa. Ja sabiedrībā uzkrājas pozitīvs psihiskais potenciāls, sākas attistiba progresa virzienā.

-  Jums ir taisniba, - atbildēja Bonpo lama, - psihiskajai ener­ģijai piemīt milzīgs spēks. Diemžēl ļoti bieži tai cilvēkos patie­šām ir centrbēdzes raksturs, t.i., tā var izplatities sprādzienveidīgi, izraisot karus un kataklizmas, ar ko pilnumpilna visa mūsu vēs­ture. Cilvēku psihiskā enerģija ir jāvada mērķtiecīgi, jāvirza tā uz progresu. Tieši ar trešās acs palīdzību var vadit un regulēt psi­hisko enerģiju. Svarīgi ir tikai tas, lai psihiskā enerģija plūstu pozitivā virzienā - labu domu virzienā.

-   Kā jūs stimulējat trešās acs attīstību?

-   Mācu meditēt, jo tādējādi var iegūt tīrās redzes spēju, kad cilvēks jūt iekšēju brīvību. Mēs izdalām vairākas trešās acs attīs­tības stadijas, un visaugstākajā no tām var nonākt somati stā­voklī. Protams, trešās acs attēls uz pieres ir simbols, patiesībā tā atrodas dziļi galvaskausā, un tā ir epifīze.

-   Kādi ir trešās acs attīstības panākumi jūsu reliģijā?

-    Diemžēl diezgan pieticīgi. (Jn tajā vainojami ne vien reli­ģiskie darbinieki, kas acīmredzot pārāk maz pūlējušies, bet arī tas, ka mūsdienās cilvēce, kas attistās cikliski, atrodas materi­ālās attīstības virsotnē, samazinot gariguma nozīmi. Tomēr mums nemitigi jādara viss, lai attīstītu trešo aci un ar to saistito garīgumu, jo pretējā gadijumā dzives garīgās puses regress turpināsies.

-   Vai jūs gribat teikt, ka mūsdienu cilvēks nespēj panākt tādu trešās acs attīstības līmeni, kurā var nonākt dziļā somati? - es jautāju.

-   Mūsdienās ne. Vēsturiski ir noticis trešās acs regress. Tikai daži jogi spēj nonākt somati uz vairākiem gadiem, bet ne ilgāk. Taču pastāv iespēja, ka drīz tas kļūs iespējams, - atbildēja Bonpo lama.

-   Jūs teicāt, ka, iespējams, nākotnē ilgs somati kļūs par realitāti?

-Jā.

-   Bet kāpēc tieši šajā pasaules reģionā reliģijai ir tik izteikta nosliece uz garīgumu, ka tā pat kaitē materiālajam?

-   O! Tas ir ļoti svarigi! Mūsu reģiona valstu tautas ir it kā cilvēces glābēji kopumā. Gan Eiropā, Amerikā, gan pat Āfrikā pastāv spilgti izteikta tendence pārspīlēt materiālā lomu un mazināt garigā nozīmi. Vairākums Eiropas zinātnieku, piemēram, nepieņem jē­dzienus "psihiskā enerģija", "gars", "dvēsele" u.tml. Tāpēc, lai uz Zemes pastāvētu lidzsvars starp garīgo un materiālo, austrumu zemes, bet it īpaši Tibetas un Himalaju reģions, visas cilvēces labā ir spiests pārspilēt gariguma lomu, maz pievēršot uzmanibu mate­riālajam. Ši iemesla dēļ mūsu valstis materiālā ziņā ir ļoti nabadzī­gas, toties garīgi daudz augstāk attīstītas nekā citas. Līdzsvaram jābūt visā: starp labo un ļauno, garigo un materiālo…

Lamas mācekļi - Himalaju garīgā nākotne

-   Cienījamais Bonpo lama! Jūs Tibetas un Himalaju valstu tautas nosaucāt par cilvēces glābējām uz Zemes. Mo vienas pu­ses, to var saprast tādējādi, ka Austrumu tautas it kā ir Rietumos valdošo materiālo tendenču ķīlnieki, kas spiesti dzīvot trūkumā, lai pastiprinātu garīguma nozīmi uz Zemes, lai saglabātu līdz­svaru. No otras puses, to var saprast tādējādi, ka tikai ārkārtīgi augstā garigās atistības līmenī var cerēt nonākt ilga somati stā­vokli, lai atjaunotu Cilvēces genofondu, bez kura pastāvēšanas cilvēces izdzīvošanas garantijas uz Zemes krasi samazinās.

Bonpo lama vērīgi uz mani paskatījās un teica:

-   Droši vien jums ir taisniba. Somati nozime cilvēcei ir milzīga. Tā dēļ ir vērts upurēties.

-   Cienījamais Bonpo lama, jūs vēl teicāt, ka nākotnē garigu­ma nozīmei jāpalielinās visās pasaules tautās. Vai tas nozimē, ka, attīstoties tehnoloģijām, kas saistītas ar psihisko enerģiju, Aus­trumu valstis nokļūs priekšgalā?

-   Protams. Paskatieties, mēs neatlaidīgi cenšamies nezaudēt senos paņēmienus, kā ietekmēt cilvēces garigos elementus. Es domāju, ka neatlaidība nākotnē ļaus gūt panākumus. Ar virzītas psihiskās enerģijas palidzību varēs ietekmēt gravitāciju, kas izda­rīs apvērsumu celtniecībā. Ar psihiskajai enerģijai lidzīgu ener­ģiju varēs apgūt jaunus gaisa kuģošanas principus. Radīsies jauni cilvēku ārstēšanas veidi, kas saistīti ar iedarbibu uz cilvēka ķer­meņa biolauku un caur to - uz bioķīmiskajiem procesiem utt.

-   Krievu zinātnieks doktors Dzjans ir izstrādājis biotrona apa­rātu, kas ļauj pastiprināt augu un dzīvnieku biolauku, un ar šī aparāta palidzību viņš sāka ārstēt slimniekus. Ārstēšanas rezul­tāti izrādijās visnotaļ cerigi. Vai šāda pieeja būtu nākotnes medi­cīna, pēc kuras tiecaties jūs? - es vaicāju.

-Medicina, kas saistita ar iedarbibu uz cilvēku caur viņa dvē­seli, būs nākotnes medicīna, lai gan patiesibā tā ir ari senatnes medicina, - paskaidroja Bonpo lama. - Bonpo reliģiju skaidro­jošajās grāmatās, kas diemžēl palika Tibetā, var atrast daudz ziņu par brīnumainas iedarbības ārstēšanas metodēm tālā senatnē. Nevajadzētu zaudēt vecumvecās zinības par garīguma attīstī­šanu cilvēkā, kas pat pašlaik, galēja materiālisma uzplaukuma periodā, var izrādīties ļoti noderīgas.

-   Es jūs pilnibā saprotu, cienījamais Bonpo lama, - es viņam piekritu. - Jūs, es runāju par Austrumu reliģiju, veicat cēlu un svētigu uzdevumu, lai uzturētu un attīstītu cilvēces garīgo virzību. Ja nebūtu Austrumu pūliņu, tad konservatīvās ievirzes Rietumu zinātnieki, kuri slikti izprot intuitīvi loģisko ceļu zinātnē un sevi uzskata teju vai par dieviem uz šīs Zemes, izraisitu visa garīgā degradāciju uz mūsu planētas un neatgriezeniski kaitētu zināt­nes attīstībai. Skaidrs, ka tehnoloģijām, kas saistītas ar psihisko un bioloģisko enerģiju, ir liela nākotne, un es esmu pārliecināts, ka Austrumu zemes šajā jomā drīz atradīsies priekšgalā.

-   Pie mums, Savienotajās Valstis, - sacīja amerikānis, - jeb­kurš garigs pētījums tiek stipri kritizēts. Tāpēc ar to nodarbojas maz zinātnieku. Mēs esam vieni no retajiem.

-   Attīstot cilvēces garīgumu, - es turpināju, - varbūt pat notiks pieslēgšanās Kopīgajai informatīvajai telpai, ko pašlaik pieprot tikai daži Izredzētie. Varbūt tiks pārvarēts SoHm princips. Tad arī mūsu civilizācija varēs iegūt zināšanas no Kopīgās informatīvās telpas. Starp citu, kas par SoHm principu zināms Bonpo reliģi­jai?

-   Bonpo reliģijai ir ziņas par SoHm principu, taču sīkāk tās skaidrotas hinduistu reliģijā, - atbildēja Bonpo lama. - Bet gari­guma akcentēšana cilvēka dzivē ir evolucionāri pamatota, jo, kā uzskata Bonpo reliģija, cilvēks uz Zemes radies, garam kļūstot arvien blīvākam, un matērija tomēr ir otršķiriga.

To pašu mēs lasām Helēnas Blavatskas "Slepenajā dok­trīnā" (1937, 2.sēj., 143. Ipp.): "…sākotnēji cilvēks evolucioneja ka mirguļojoša bezmiesas forma, kurai apkart bija izveidota fiziska forma…"

-   Bonpo lamas kungs! Vai senajā Bonpo reliģijā ir ziņas par iepriekšējām Zemes civilizācijām? - es jautāju.

-   Liecibu par Zemes iepriekšējām civilizācijām Bonpo reliģijā ir ļoti daudz, - atbildēja Bonpo lama. Ir biezi sējumi, kuros stās­tīts par iepriekšējo civilizāciju dzivi un kuri līdz mūsdienām sa­glabājušies kopš izseniem laikiem. Tāpat daudz rakstīts par mūsu civilizācijas rašanos Tibetā. Saskaņā ar šīm grāmatām, pēdējā no iepriekšējām civilizācijām, ko Rietumos dēvē par atlantu civi­lizāciju, bija daudz attīstītāka par mūsējo un rīkojās ar apbrīno­jamām tehnoloģijām, kuru pamatā bija prasme izmantot psi­hisko enerģiju. Diemžēl neko precīzāk es neatceros.

-   Atvainojiet, vai jums ir šīs grāmatas?

-  Nē. Tās palika Tibetā. Pieļauju, ka tās ir iznicinātas, - skumji noteica Bonpo lama.

-   Tas ir milzīgs zaudējums, - noteica amerikānis.

-  Tomēr sakiet - no kā cēlušies mūsu civilizācijas ļaudis? - es vaicāju.

-   No iepriekšējās civilizācijas - atlantiem. To es precīzi atce­ros no Bonpo grāmatām.

-   Ja vērīgi lasa Būdas izskata aprakstus Austrumu reliģis­kajās grāmatās, var pamanīt daudz iezīmju, kas nav raksturī­gas mūsdienu cilvēkam. Vai Buda būtu iepriekšējās civilizāci­jas cilvēks, kas iznācis no somati stāvokļa? - es gribēju no­skaidrot.

-   Buda, kas uz Zemes parādījās pirms 2044 gadiem, patie­šām neizskatijās kā parasts cilvēks. Visās reliģiskajās grāmatās minēts, ka viņam piemita 32 īpatnības, t.i., 32 iezimes, kas viņam bija atšķirīgas no mūsdienu cilvēka. Turklāt zināms, ka visas Būdas atšķirīgās iezimes radās nevis no mātes, bet viņa garigās prakses rezultātā, - skaidroja Bonpo lama.

-   Paskaidrojiet, lūdzu.

-     Tas ir apkopojošs jēdziens, kas tipisks Austrumiem.

-     Es saprotu, ka Austrumos šādi jēdzieni slēpj Patiesības lielos noslē­pumus. Viens no šādiem noslēpu­miem, protams, ir somati kā cilvēka izdzīvošanas faktors uz šīs Zemes. Tūkstošiem un miljoniem gadu sagla­bādamies alās, labākie senie individi spēja atkal nākt uz Zemes un radīt jaunu cilvēci. Turklāt cilvēki no so­mati var atdzīvoties un darboties kā pravieši, lai koriģētu pastāvošās civi­lizācijas virzību uz progresu. Tāpēc var pieņemt, ka Buda, kuram bija neparasta āriene, kas, starp citu, dau­dzējādā ziņā saskan ar mūsu priekš­statiem par atlantu izskatu, varēja būt viens no vēlīnajiem atlantiem, kas no somati stāvokļa iznācis šajā pasau­les reģionā. Iepriekšējās civilizācijas zināšanas par to, kā iedarboties uz psihisko enerģiju, viņam palīdzēja ie­tekmēt cilvēkus. Šāds ir loģisks seci­nājums, bet loģika, kas pamatojas uz intuiciju, kā māca te, Austrumos, vienmēr ir patiesa, - es teicu.

- Jūsu loģika ir pareiza, - kādu laiku apdomājies, atbildēja Bonpo lama. - Bonpo reliģija raksta par daudziem momentiem, kas atbilst jūsu loģikai. Bonpo reliģija ir cēlusies no pirmā Būdas uz Zemes, kuram ari bija neparasts ārējais izskats, ja salidzinām ar mūsdienu cilvēkiem.

-   Pastāstiet sīkāk par pirmo Budu.

-   Pirmo Budu, t.i., Bonpo Budu, sauca par Tonpa Ščenrabu. Clz Zemes viņš parādijās pirms 18 013 gadiem. Viņš ieradās Tibe­tas apvidū Šambalas zemē. Clz Zemes viņš nodzīvoja 82 gadus un pēc sevis atstāja Dižo mācibu, ko izmantoja visi nākamie Būdas (pravieši). Precizu viņa ārienes aprakstu es neatceros, zinu tikai, ka viņš neizskatījās kā parasts cilvēks. Bonpo Būdas māciba būs spēkā 30 000 gadu, t.i., vēl palikuši 12 000 gadu, ja ņem vērā, ka 18 000 gadu jau pagājis.

-   Kāpēc Bonpo Būdas mācība būs spēkā tieši 30 000 gadu?

-   Tāpēc, ka tas ir laiks, ko noteicis Augstākais Saprāts kā noteiktas iedarbības virziena Augstākās mācības ciklu (laiku). Pēc 30 000 gadiem šīs Mācības spēks kļūs vājāks. Mūsu civilizācija ir radusies ļoti sen, un ik pēc 30 000 gadu Dižā mācība atjaunojas. Turklāt ne jau katra civilizācija iet pa progresa ceļu, ir arī regresa posmi, kas nonāk pat līdz galējai mežonībai. Tāpēc minētajā peri­odā - 30 000 gados - rodas daudz praviešu, lai atjaunotu Dižo mācibu un iemācitu cilvēkus pareizi dzivot, - skaidroja Bonpo lama.

Tādas pašas ziņas mēs atrodam arī Helēnas Blavatskas darbā "Slepenā doktrīna" (1937, 2.sēj., 544. Ipp.): "…mūsu Piektā pamatrase jau pastāv aptuveni 1 000 000 gadu… katra no četrām iepriekšējām subrasēm dzīvoja aptuveni 210 000 gadu… katra radnieciskā rase vidēji pastāvēja aptu­veni 30 000 gadu, un tādējādi eiropiešiem radnieciskajai rasei vēl ir pietiekami daudz gadu tūkstošu priekšā…"

-   Bet kas notiks pēc 30 000 gadu?

-   Pēc 30 000 gadu sāksies tumšais periods, kad Būdas mācība

nedarbosies. Bet pēc tam sāk­sies jauns 30 000 gadu cikls ar citu Mācību.

-   Cik praviešu ir bijis uz Ze­mes pēdējo 30 000 gadu laikā?

-    Senā Bonpo reliģija māca, ka nāks 1002 pravieši, - atbildēja Bonpo lama.

-   Kurš pēc skaita bija Buda, kas uz Zemes ieradās pirms 2044 gadiem? - es jautāju.

-   Es nevaru precīzi pateikt. Taču zināms, ka viņš bija Bonpo Būdas māceklis. Nākamais Buda, ko sauks par Maitreiju, ari būs Bonpo Būdas māceklis.

-   Es par Maitreiju zinu. Rēriham pat ir tāda glezna. Bet kā gan iespējams tas, par ko jūs stāstāt? Jūs taču teicāt, ka Bonpo Buda, kas parādījās uz Zemes pirms 18 013 gadiem, nodzīvoja 82 gadus. Pagāja aptuveni 16 000 gadu kopš viņa nāves, līdz parādijās pēdē­jais Buda. Kā gan Bonpo Buda varēja būt viņa skolotājs? - es jutos pārsteigts.

-   Varu jums pat teikt, - ar uzsvaru iesāka Bonpo lama, - ka ari pārējie pravieši - Jēzus Kristus, Mozus, Muhameds un citi - bija Bonpo Būdas mācekļi. Droši zināms, ka viņi visi pirms savām pravieša gaitām zinības apguva Tibetā.

-   No kā viņi varēja mācīties?

-   Viņi visi mācijās Šambalas zemē, ko radījis Bonpo Buda. Bonpo reliģijā Sambalu dēvē citādi - Olmo-Lung-Ring. Caur Šambalas valstību arī nāk dižā Bonpo Būdas mācība.

-   Kā pravieši mācījās?

-   Bonpo Būdas miesiskajai nāvei nav nekādas nozimes. Gars, kā jau jūs zināt, ir nemirstīgs. Tieši tāpat nemirstigs ir ari dižā Bonpo Būdas gars, kura mācība darbosies 30 000 gadu. Tāpēc

garigā nozimē visi pravieši, kas bijuši Šambalas valstibā, ir ne­mirstīgā Bonpo Būdas mācekļi.

-   Leģendas par Šambalu Eiropas valstis ir plaši zināmas, - es ieteicos. - No jūsu teiktā var daudz ko loģiski secināt, pie­mēram, ka, apgūstot somati stāvokli, gars atbrīvojas no ķer­meņa un spēj brīvi kontaktēties ar citiem gariem, bet pēc šis apmācibas (Šambalā) un patiesas sirdsgudrības sasniegšanas, ko pie jums dēvē par pražnu, atgriežas ķermeni, lai mācitu cil­vēkus iet pa progresa ceļu. Taču šobrīd es negribētu sīkāk ka­vēties pie jautājuma par Šambalu, bet lūdzu jūsu atļauju par to parunāt mazliet vēlāk.

-   Jā, protams.

-   No jūsu ziņām par praviešiem, - es turpināju, - man ir izvei­dojies priekšstats, ka viņi periodiski parādās uz Zemes, lai brī­dinātu, ka cilvēces attistibā iestājies regress, ka cilvēki kļūst arvien mežonīgāki. Praviešu ārējais izskats ir bijis visai atšķirīgs, piemēram, Buda salīdzinājumā ar mūsdienu cilvēku izskatījās neparasti, toties Jēzus Kristus izskatījās tāpat kā visi. Tāpēc

Nikolajs Rērihs. "Maitreija" (1932)

iespējams pieņemt, ka Buda varēja būt atlants, kas iznācis no somati, bet Jēzus Kristus bija no somati iznācis mūsu civi­lizācijas cilvēks. Viņiem abiem piemita visaugstākais garigums, bez kura, kā zināms, nonākt somati stāvoklī nav iespējams, tur­klāt abi bija ieguvuši milzu zināšanas, kas nepieciešamas pra­viešiem. Ir saprotams, ka dažādi pravieši radija dažādus reliģijas veidus. Bet viņi taču visi mācījās vienā vietā - Šambalas valstībā - un visi bija Bonpo Būdas mācekļi. Tātad kāpēc radās daudzas reliģijas? Ne jau vienmēr tas ir mērķtiecīgi, turklāt vēl ņemot vērā, ka cilvēces vēsture zina neskaitāmus reliģiskos karus.

-   Ikviens pravietis bija ne tikai centīgs Bonpo lamas mācek­lis, bet ari indivīds, kas rīkojās pēc saviem uzskatiem atkarībā no to cilvēku dzīves apstākļiem, starp kuriem viņš nokļuva, - paskaidroja Bonpo lama.

-    Es domāju, ka būtu mērķtiecīgi radit vienotu reliģiju visai cilvēcei, jo Dievs taču ir viens, - es teicu. - Saprotu, ka tas ir ārkārtīgi grūti, bet zinātniski pamatota reliģija mūsdienās varētu spēcīgāk ietekmēt cilvēkus. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs, kur reliģijai sabiedrības dzivē nepavisam netiek ierādita pēdējā vieta, - es palūkojos uz amerikāņiem, - patiesībā Dieva vietā stāv dolārs. Protams, tirgus ekonomika ir progresīva parādība, jo piespiež cilvēkus strādāt, bet, kad materiālās labklājības sa­sniegšanai tiek izmantoti jebkuri lidzekļi un aizmirstas, kas ir gods, sirdsapziņa un morāle, sabiedrība zaudē daudz vairāk. Sabiedrība, kas zaudējusi garigumu, neizbēgami iet bojā. Bet vai vispār mūsdienu tehnokrātiskajā sabiedrībā iespējama patiesa ticiba dvēseles un Dieva esamībai? Pasaciņai tagadējais izglīto­tais cilvēks diezin vai noticēs. Viņam daudz tuvāks ir zinātnisks jebkura apgalvojuma pamatojums. Tāpēc, manuprāt, ir pienācis laiks uztvert reliģiju no mūsdienu zinātnisko sasniegumu vie­dokļa, kaut gan pašreizējais zinātnes līmenis ir tikai piliens Aug­stākā Saprāta zinību okeānā. Reliģija saka priekšā ceļu šiem

"…Ir pienācis laiks uztvert reliģiju no mūsdienu zinātnisko sasniegumu viedokja…"

pētijumiem - loģiski intuitivo pieeju, ko pagaidām eksperimen­tējošie zinātnieki pieņem ar grūtibām, taču tai ir sava vieta mūs­dienu zinātnē (Einšteina relativitātes teorija, Šipova fiziskā vaku­uma teorija u.c.). Šāda reliģijas uztvere varētu papildināt un pa­stiprināt uzticibu dažādiem reliģiskajiem virzieniem, kā arī ar laiku varētu izveidoties vienota reliģija. Tad kāda reliģiska no­virziena ekspluatācija savtīgos varas noturēšanas vai reliģisku karu nolūkos kļūs neiespējama.

- Jums ir pilnīga taisnība, - iesaucās amerikānis un uzsita ar plaukstu pa galdu. - Mēs, vēstures zinātnieki, kuri pētām reliģiju, esam secinājuši to pašu un baidāmies par cilvēces nākotni. Tikai cilvēkiem pierādīt mūsu patiesību ir ļoti grūti! Ja mēs kaut ko publicējam lielajā presē, tūlīt pat uzrodas kāda plaši atzīta zinātnieka komentāri, kuros mums tiek pārmests, ka reliģiskos apgalvojumus tikpat kā nevar pierādīt. Konservatīvisms Ame­

rikā sper plašu soli, un jau ir panākts, ka krasi samazinājies drosmīgu un principiāli jaunu pētījumu skaits. Nauda, kas tiek ieguldīta zinātnē, neattaisnojas. Pagaidām amerikāņu zinātne turas uz visā pasaulē nopirktu prātu rēķina. Bet arī šie zinātnie­ki nīkuļo progresējošā konservatīvisma apstākļos. Konservati- visms saskalda zinātni, un sākas jau labi zināmu faktu "atgre­mošana".

-   (Jn cik man nav nācies bojāt nervus konservatīvisma dēļ! - es iesaucos. - Krievijā konservatīvisms nepavisam nav mazāks. Diemžēl visvisādi magi, burvji, raganas un vienkārši šizofrēniķi ārkārtīgi interesējas par pētījumiem reliģijas un okulto zinibu jomā, cenšas rast atbalstu bezcerīgi slimos ļaudīs un, šādi spekulējot, nodod ieročus konservatīvo rokās. Zinātniekam, kurš pēta reli­ģiju, nemitigi jāpierāda, ka viņš nepieder pie ļautiņiem ar nenor­mālu psihi.

-  Mēs ASV zinām gadījumus, kad zinātniekiem, kas pēta reli­ģijas, tiesas ceļā vajadzēja pierādit, ka viņi nepieder pie bur- vjiem-spekulantiem, - pastāstīja amerikānis.

-   Es gribētu piebilst, - sacija Bonpo lama, - ka ideja par vie­notas reliģijas radišanu uz zinātniskiem pamatiem ir visnotaļ at­balstāma. Lūk, jūs, zinātnieki no divām lielvalstīm, lieliski viens otru saprotat, jums nerodas pretrunas. Tāpat arī vienotai reliģi­jai nevajadzētu radit pretrunas ar pastāvošajiem reliģiskajiem strāvojumiem. Dievs ir viens.

-   Man ir patikami to dzirdēt, - teica amerikānis.

-  Paldies par atbalstu, - es pateicos. - Bet tagad atļaujiet mūsu sarunu turpināt. Kā jūs domājat, cik veca ir mūsu civilizācija?

-    Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, - atbildēja Bonpo lama. - Mūsu civilizācija ir radusies ļoti sen, tas minēts Bonpo grāma­tās. Es zinu, ka mūsu civilizācijas ļaudis radušies laikos, kad uz Zemes plauka iepriekšējā civilizācija. Tas notika pirms visas pasaules plūdiem, kuros gāja bojā gandrīz visi iepriekšējās un mūsu civilizācijas ļaudis. Pēc tam vairākkārt mūsu civilizācija sāka atdzimt, taču aizgāja bojā vai pārvērtās par mežonigām cil­tīm, kas progresu nodrošināt nevarēja. Galīgi mūsu civilizācija radās vismaz pirms 18 000 gadu.

Līdzīgas ziņas mēs atrodam arī Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937., 2.sēj., 495. Ipp.):

"…Ārieši (domāta mūsu civilizācija - E. M.) pastāvēja jau pirms 200 000 gadu, kad pirmā Diženā "Sala"jeb Kontinents (ir runa par Atlantīdu - E. M.) tika appludināta…"

"…Vairākums vēlīno salinieku - atlantu - aizgāja bojā laikā starp 850 000 līdz 700 000gadu…"

-   Tātad acīmredzot ir bijis daudz neveiksmīgu mēģinājumu atjaunot mūsu civilizāciju, kas aizgāja bojā pasaules plūdos. Mūsu civilizācijas atjaunošanās droši vien ir notikusi, pateicoties tiem, kas iznāca no somati. Bet tie bija neveiksmīgi ciltstēvi un ciltsmātes. (Jn tikai pirms 18 000 gadu mēģinājums vainagojās panākumiem un cilvēce nostājās uz progresa ceļa, par ko jāpa­teicas Diženajam Bonpo Budam un viņa sekotājiem praviešiem, - vai ne tā? - es teicu.

-   Droši vien jums ir taisnība.

-  Kur uz Zemes cilvēce radās? Es runāju par pēdējo mūsu civi­lizācijas atdzimšanas veiksmīgo mēģinājumu pirms 18 000 ga­du, - es pajautāju.

-   Tibetā, - pārliecinoši atbildēja Bonpo lama. - Turklāt ir pat zināma precīzāka vieta, ko dēvē par Džuma-Tama un kas atro­das Tibetas ziemeļaustrumos.

-   Kāpēc tieši tur?

-Tur kalnos ir ļoti daudz alu. Šajās alās dzivo cilvēki…

-   Dzivo?!

-   Viņi nav miruši…

-   Jūs ar to domājat, ka cilvēks somati stāvokli ir dzivs?

-Jā.

-   Es saprotu, ka pieeja viņiem ir līdzvērtīga zaimošanai, - es sacīju.

-   Protams. Turklāt šis alas nevar atrast, tās ir slēgtas. Par tām zina tikai īpašie cilvēki. Viņi nevienam neko nestāsta. Bet alā iegājušo gaida pārbaudījums. Tas ir dzīvībai bīstami, - noteica Bonpo lama.

-   Es saprotu… Tā tam arī jābūt.

-   Tas ir nepieciešams.

-   Tomēr, - atbrīvojies no kaut kāda sastinguma, es turpināju, - var domāt, ka alās atrodami ne tikai mūsu civilizācijas ļaudis, bet ari atlanti. Tieši atlanti! Kurš cits lai vaditu spēkus, ko jūs dēvējat par nāvējoši bīstamiem? Vai tie būtu atlanti? Viņi taču prata iedarboties uz psihisko enerģiju, ar kuras palīdzību cēla senatnes pieminekļus, teiksim, piramidas (es speciāli neturpi­nāju sarunu par alām un somati, to atliekot uz laiku, kad parā­dīsim hipotētiskā atlanta zimējumu). Kas, jūsuprāt, ir uzcēlis Ēģiptes piramīdas?

-   Ēģiptes piramidas? - Bonpo lama aizdomājās, acīmredzot atcerēdamies Bonpo grāmatās rakstito. - Ēģiptes piramīdas tika uzceltas ar smadzeņu spēka palidzību. Smadzenēm ir milzu spēks, kuru mēs neprotam atbilstīgi izmantot.

-   Jūs sakāt, ka mēs neprotam izmantot smadzeņu spēku. Bet kas prata izmantot smadzeņu spēku, - vai tie bija iepriekšējās civilizācijas cilvēki - atlanti? - es jautāju.

-    Senajās grāmatās minēts, ka cilvēki, kas dzīvoja pirms mūsu civilizācijas, spēja ar attīstītas trešās acs palidzību panākt psihiskās enerģijas pārvēršanos mehāniskajā un citu veidu ener­ģijā. Sajās grāmatās siki atstāstīta šī procedūra un tas, kā viņi ar smadzeņu spēka palīdzību (psihisko enerģiju) cēla piramidas. Diemžēl es to visu precizi neatceros, bet šie ļaudis it kā sapul­cējās kopā un virzija savu psihisko enerģiju preti milzu akme­ņiem, padarot tos vieglus, bez svara, — teica Bonpo lama. -Tātad Ēģiptes piramidas ir cēluši atlanti? -Jā.

Apliecinājumu teiktajam mēs atrodam arī Helēnas Bla­vatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 536., 537. Ipp.): "…Atlantu civilizācija bija pat augstāka nekā ēģiptiešu. Tieši no viņiem nākušie pēcteči, Platona Atlantīdas tauta, šajā val­stī uzcēla pirmās piramīdas, un tas, protams, notika vēl pirms Austrumu Etiopu atnākšanas (ir runa par mūsdienu ēģip­tiešiem - E.M.), kā Hērodots dēvēja ēģiptiešus."

-   Mūsdienu zinātniskajā literatūrā minēts, ka Ēģiptes pirami­das tika uzceltas orientējoši pirms 4000-5000 gadu. Cik vecas, jūsuprāt, ir piramidas? - es vaicāju.

-  Piramidas tika uzceltas daudz agrāk, tālā senatnē, - atteica Bonpo lama.

Šādu precizējumu atrodam Helēnas Blavatskas "Slepe­najā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 540., 541. Ipp.): "…Tas notika pirms Dižās Piramīdas Laikmeta, kad Ēģipte bija tik tikko pacēlusies no ūdeņiem… kāda senatne… Mēs esam dzir­dējuši par 4000, ilgākais, 5000 gadu pirms Kristus dzim­šanas… Dižā Piramīda tika uzcelta pirms 78 000gadu."

-   Kas bija senie ēģiptieši? Vai jūs par viņiem kaut ko zināt?

-  Maz. Taču viņi noteikti bija mūsu civilizācijas ļaudis, - atbil­dēja Bonpo lama.

Apliecinājumu tam mēs lasām Helēnas Blavatskas "Sle­penajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 546. Ipp.): "Seno ēģiptiešu

dinastijai, kas sakas ar faraonu Menesu, bija visas atlantu

zināšanas, lai gan viņu dzīslās vairs neritēja atlantu asinis…"

-    Es domāju, ka senie ēģiptieši bija viens no veiksmīgāka­jiem mēģinājumiem radīt mūsu civilizācijas cilvēkus. Viņiem ne­apšaubāmi veicās, jo netālu no turienes Atlantijas okeānā atra­dās Platona sala, kurā mita paši pēdējie atlanti. Kontakti ar augsti izglītotajiem atlantiem veicināja seno ēģiptiešu progresu un palīdzēja radīt viņu attīstīto civilizāciju. Kāpēc viņi tomēr aiz­gāja bojā? Kāpēc viņi neradija pašreizējās civilizācijas sākotni uz Zemes? To es nezinu. Iespējams, ka seno ēģiptiešu civilizācija

izmira kopā ar pēdējiem atlantiem no Platona salas, kuri, pēc Nostradama un citiem literatūras avotiem, gāja bojā, kad Zemē ietriecās Tifona komēta. Ie­spējams, ka bez atlantu tehnoloģis­kās palidzibas un vadības sākās pa­kāpenisks pagrimums. Bet senajiem ēģiptiešiem, manuprāt, nav nekā kopiga ar mūsdienu ēģiptiešiem, kuri apdzī­vo teritoriju piramīdu apvidū, - es pie­bildu.

-   Iespējams, visnotaļ iespējams…

-   Vai senie ēģiptieši varēja izmantot psihisko enerģiju tāpat kā atlanti?

-   Šobrīd to ir grūti pateikt.

-   Kā jūs domājat, vai nākotnē varam gaidīt reālas psihiskās enerģijas izmantošanas paņēmienu izstrādnes, lai varētu uzcelt ko līdzīgu milzu piramīdām? - es taujāju.

-   Tas ir mūsu reliģijas principiālais mērķis, - pārliecināti teica Bonpo lama. - Mēs tiecamies apgūt smadzeņu spēku, tas ir, psi­hisko enerģiju. Tā ir nākotne, tas ir galvenais cilvēces progress,

tā ir cilvēces garigā attistiba, jo garigais pārvērtīsies reālā spēkā, kas spēs rādīt savu varenību.

-   Kā jūs domājat, kāds bija piramīdu celšanas mērķis?

-   Šie senie prātam neaptveramie tehniskās domas un vare­nības monumenti tika uzcelti, lai parādītu psihiskās enerģijas varenību, cilvēka gara varenību. Cilvēces spēkos vēl joprojām nav radīt kaut ko lidzigu. Gara spēku iespējams just, pieskaroties diže­najām piramīdām, un vienlaikus jūtama ari cilvēka gara varenība.

-   Es domāju, ka piramidas tika uzceltas ne tikai tādēļ, lai pa­rādītu, cik varena ir psihiskā enerģija, - es sacīju. - Vai bija ari citi piramidu celtniecibas mērķi?

-   Es nerunāšu par astronomiskajiem mērķiem. Tos es slikti zinu. Taču zināms, ka piramīdas dažādās Zemes vietās tika radī­tas kā sirdsgudrības krātuves.

-   Paskaidrojiet, lūdzu.

-   Es runāju par augstāko garīgo sirdsgudrību - pražnu.

-    Atļaujiet pārtraukt! Austrumu reliģiskie kalpotāji mums stāstīja, ka augstākās garīgās sirdsgudrības - pražnas sasnieg­šana iespējama tikai dziļa somati apstākļos, - es teicu. - Vai no tā izriet, ka piramīdas, tāpat kā alas, ir cilvēku glabātavas so­mati stāvoklī?

-   Pilnīgi iespējams.

-   Es esmu bijis Heopsa piramidas iekšienē, kā ari tajā vietā, kur atrodas valdnieka Tutanhamona kapenes, kurās, starp citu, vairs nav Tutanhamona ķermeņa. Temperatūra tur ir tāda pati kā alās - orientējoši +4 °C, t.i., temperatūra, kurā ķermeņi var saglabāties somati stāvoklī. Varbūt Tutanhamons bija somati stāvoklī, nevis miris?

-   Ari var būt, - piekrita Bonpo lama.

-   Tātad piramīdas var būt Cilvēces genofonda glabātavas…

-   Piramīdas tika uzceltas, lai saglabātu sevišķi augstu sirds- gudribu, - piebilda Bonpo lama.

-  Sevišķi augsta garīgā sirdsgudriba, kā saprotu, bija atlantiem, it sevišķi (to liecina literatūras avoti) agrīnajiem atlantiem. No tā izriet, ka piramīdās somati stāvoklī var atrasties ne tikai mūsu civilizācijas cilvēki, bet ari atlanti. Vai tā?

-   Varbūt. Precīzi nezinu.

Par to liecina arī Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 440. Ipp.): "Adepti jeb Viedie Trešās (domāti lemūrieši - E. M.) un Ceturtās (domāti atlanti - E. M.) rases ļaudis mita pazemes mājokļos, parasti piramīdām līdzīgos veidojumos vai pat pašās piramīdās. Jo tamlīdzīgas piramī­das atradās visās četrās pasaules malās."

-   Tomēr kāpēc piramidās atlanti netika atrasti? Faraona Tu­tanhamona mūmiju taču atrada?

-  Par piramidām es maz ko zinu. Toties zinu par Tibetas alām. Vissenākos šis Zemes cilvēkus alās atrast ir ļoti grūti, gandriz neiespējami, - atbildēja Bonpo lama.

-   Kāpēc?

-Viņi atrodas ļoti dziļā pazemē…

-   Varbūt viņi atrodas nevis piramidās, bet zem zemes?

-   Varbūt.

Par to raksta ari Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 547. Ipp.): "…Runājot par piramīdām,… jāteic, ka ir arī pazemes ejas un līkloču slēptuves, kuras izveidoja senajās mistērijās svaidīti ļaudis, kas zināja par plūdu tuvo­šanos; tās tika uzceltas dažādās vietās, lai neizzustu atmiņas par visiem viņu svētajiem rituāliem."

-   Kāpēc jūs teicāt, ka ļoti senus cilvēkus (ar to saprotot at­lantus) somati stāvoklī alās atrast ir ļoti grūti? Vai viņus slēpj akmens?

-Jā.

-  Pieņemsim, ka alas grotu, kurā atrodas atlants somati stā­vokli, cieši klāj akmens plāksne. Kā viņš no turienes izkļūs, kad atdzīvosies? - es nesapratu.

-   Viņiem akmens nav šķērslis.

-  Acīmredzot jūs runājat par to, ka atlanti spēja uz gravitāciju iedarboties ar psihiskās enerģijas palidzibu, tāpat kā viņi cēla piramidas no milzigiem akmens blokiem.

-   Akmens viņiem nav šķērslis…

"Akmens viņiem nav šķērslis…"

-  Tagad man ir skaidrs, - es skaļi spriedu, - kāpēc piramīdās neviens atlantus nav atradis. Viņus sargā akmens bloki, kurus virzīt acīmredzot iespējams ar psihisko enerģiju. Atļaujiet vēl vienu jautājumu, - es palūkojos uz Bonpo lamu. - Kas cēla Ēģiptes Sfinksu?

-   Mezinu. Domāju, ka tas notika vēl senākos laikos.

Precīzu atbildi mēs neatradām arī Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 158. Ipp.). Viņa raksta vienīgi par "…Ēģiptes Sfinksu, Gadsimtu mīklu!"

-   Cienījamais Bonpo lama! Es jūs ilgi iztaujāju par Ēģiptes piramidām. Taču šobrīd mēs atrodamies Nepālā, nevis Ēģiptē. Man gribētos jums pastāstit par mūsu pētījumiem, šo to parādīt un vairāk izvaicāt par somati. Bet tagad, ja neiebilstat, mazliet atpūtīsimies, - es piedāvāju.

Starpbridī mūsu ļaudis aizrautigi sarunājās ar amerikāņiem. Es

Himalaji

Vai jūs esat bijuši Alā?

stāvēju uz balkona un vēroju Himalaju panorāmu. Šo kalnu mikla rosināja iztēli. Kaut kur šeit ir alas, kas slēpj Zemes lielāko no­slēpumu, un kaut kur pasaules otrā malā varenas piramidas glabā savu noslēpumu. Tās saista kopīgs mērķis - Cilvēces genofonds. Ši skaidrā doma kā zibens apgaismoja manu apziņu, ļaujot izprast to svētuma oreolu, kas ieskauj šo dižo noslēpumu.

Pēc pārtraukuma es sameklēju hipotētiskā atlanta attēlu, ie­devu Bonpo lamam un pavaicāju: "Kas tas ir?"

-   Acis man ir labi pazistamas, - noteica Bonpo lama, - bet seja… Vai jūs esat bijuši Alā?

Es klusēju.

-   Jums stāstīja vai jūs paši?…

-   Tas ir mūsu pētijumu rezultāts.

-   Kādu pētijumu?

Es siki pastāstīju par mūsu izstrādāto oftalmoģeometrijas vir­zienu un uz Tibetas tempļiem attēloto acu zinātnisko analizi, kas beidzās ar to, ka rekonstruējām šo acu Īpašnieka veidolu.

-   Tas ir ļoti interesanti, - sacija Bonpo lama.

-   Vai jūs esat bijis alā? - es prasiju Bonpo lamam.

-   Nē. Taču es zinu.

-   Tās ir Būdas acis un seja? -Nē.

-   Kā tad?

-   Daudz senāka cilvēka. Cilvēka, kam piemita augstākā sirds- gudriba un kurš bija kā Dievs, - atbildēja Bonpo lama.

Helēnas Blavatskas grāmatā "Slepenā doktrīna" (1937, 2. sēj., 278. Ipp.) mēs lasām: "…viņi piedzima ar gaišredzības spējām par visu slēpto, un viņiem nepastāvēja ne attālums, ne materiālie šķēršļi. Vārdu sakot, viņi bija Ceturtās rases cil­vēki (t.i., atlanti - E. M.), kuri minēti arī Popol Vuh[6]; viņu redze bija neierobežota, un lietu būtību viņi izprata vienā acumirklī. Citiem vārdiem sakot, viņi bija lemūrieši-atlanti (lemūrieši - trešā rase, kas dzīvoja pirms atlantiem - E. M.) - pirmie, ar kuriem sākās Garīgo Valdnieku Dinastija… Dievu Dēli…"

-   Vai jūs esat ko dzirdējis par Helēnu Blavatsku?

-   Jā. Viņa ir diža Izredzētā. Viņas grāmatas Austrumos labi pazist.

-   Helēna Blavatska, raksturojot atlantu (ceturtā rase) un le­mūriešu (trešā rase) ārējo izskatu, ipaši izcēla lemūriešus-atlan- tus kā visattīstītākos un viedākos cilvēkus uz Zemes, nodēvējot viņus par Dievu Dēliem. Mēs, izanalizējuši literatūrā atrodamos datus par lemūriešu, atlantu un lemūriešu-atlantu izskatu (pir­mām kārtām pēc Helēnas Blavatskas aprakstiem), secinājām, ka tā cilvēka veidols, kurš radās mūsu rekonstrukcijas rezultātā, - es norādīju uz mūsu zīmējumu, - pieder lemūrietim-atlantam. Pēdējie atlanti, pēc Helēnas Blavatskas datiem, aizgāja bojā ap­mēram pirms 850 000 gadu, bet lemūrieši-atlanti dzīvoja daudz agrāk - orientējoši pirms viena līdz trim miljoniem gadu. Vai patiešām somati stāvoklī viņi spēja saglabāties tik ilgu laiku?

-   Dziļš somati var ilgt, cik vien tas nepieciešams, - paskaid­roja Bonpo lama.

-  Vai tiešām viņus, - es atkal norādiju uz attēlu, - hipotētiskos lemūriešus-atlantus ari tagad var atrast alās vai piramidās?

Bonpo lama uzmanīgi pavērās manī un klusēja.

-   Atļaujiet vēl vienu jautājumu, - es nerimos, - no kāda modeļa tika zīmētas neparastās acis, kas attēlotas uz visiem tibetiešu un nepāliešu tempļiem, lūk, šis? - Es atkal norādīju uz zīmējumu. - Vai mākslinieks tās vienkārši izdomāja?

-   Svētas lietas nevar būt parastas iztēles auglis, - atbildēja Bonpo lama.

-   Vai šie acu attēli atrasti senās grāmatās?

-   Ne gluži…

-   Varbūt kāds šis acis un šo seju ir redzējis? Alās, somati stā­vokli…

-   Varbūt.

-   Kāds ļoti augsta ranga indiešu svami, ieraudzijis šo zīmēju­mu, tūlīt iesaucās: "Somati!" - un paskaidroja, ka cilvēki somati stāvokli izskatās aptuveni tā.

Bonpo lama vēlreiz uzmanigi nopētija mūsu zīmējumu un atkal klusēja.

-   Cienījamais Bonpo lama! Lūdzu, pastāstiet ko vairāk par so­mati, - es uzstāju.

-   Cik saprotu, jūs jau esat labi informēti par somati, - teica Bonpo lama. - Droši vien jūs zināt, ka somati var nonākt, tikai attirot savu dvēseli no negatīvās psihiskās enerģijas. Dziļā somati vielmaiņa samazinās lidz nullei un ķermenis pāriet tā sauktajā akmens nekustīguma stāvoklī un tā var saglabāties tūkstošiem un pat miljoniem gadu.

-   Kāda ir somati nozīme cilvēces vēsturē?

-   Somati ir cilvēces glābšanas iespēja, jo tikai ar somati cil­vēka ķermeni var saglabāt gadu tūkstošiem un nepieciešamības gadījumā, to atdzīvinot, izveidot jaunu civilizāciju. Ne viena vien civilizācija jau ir gājusi bojā, un katru reizi tie, kas iznāca no somati, deva jaunu dzinumu cilvēces attistībā, - atbildēja Bonpo lama.

-   Mazliet padomāsim, - es ierosināju. - Visās reliģijās tiek sludināts garīgums, tas, ka cilvēka spējas un potenciāls pirmām kārtām ir atkarigs no viņa gara, nevis fiziskā ķermeņa. Šajā sa- karibā būtu loģiski apgalvot, ka pēc ķermeņa saglabāšanas iekonservētā - somati stāvoklī nav nekādas nepieciešamības. Ja, piemēram, visaugstākā līmeņa gars iemitināsies primitīva cilvēka, teiksim, iezemieša, ķermenī, - vai šis gars spēs konkrē­to cilvēku padarit ģeniālu, lai viņš varētu kļūt par jaunas civi­lizācijas ciltstēvu? Vai tas ir iespējams?

-   Nē, tas nav iespējams. Ķermenim, bet it sevišķi smadze­nēm, ir ipaša nozīme. Somati ir vissenākais cilvēces izdzīvošanas paņēmiens, somati dod iespēju atjaunot cilvēci pat tādā gadiju­mā, ja tā gājusi bojā. Tā cilvēka ķermenim, kurš iegājis somati, bet it sevišķi viņa smadzenēm, jābūt pilnīgām un jāatbilst viņa gara līmenim, - paskaidroja Bonpo lama.

-    Patiešām, - es noteicu, - sastapt pirmatnēju iezemieti, kuram piemistu ģeniālas spējas, ir gandriz neiespējami. Acīm­redzot garam, kas iemitinās ķermenī, tādā vai citā pakāpē tiek dota izvēles briviba pēc principa, kā ķermenis atbilst viņa līme­nim. Tātad smadzeņu attistibai ir ārkārtigi liela nozīme, jo ir zināms, ka tieši smadzenes ar savu darbu iegriež dvēseles un gara torsionu laukus konkrētā virzienā, veicinot tajos ieliktā potenciāla izpausmes. Tēlaini izsakoties, pirmatnēja iezemieša vājās smadzeņu spējas neatbildīs augsta potenciāla gara līme­nim. Tāpēc augsti attīstītas civilizācijas pārstāvja ķermeņa sa­glabāšanai somati stāvokli ir būtiska nozime.

-    Vēl vairāk, - piebilda Bonpo lama. - Materiālās pasaules Radītājs cilvēka ķermeni veidoja, sablīvējot garu ilgā evolūcijas periodā. Pilnīgais ķermenis jāsaglabā (somati!), jo tikai tāds ķer­menis spēj izdzīvot sarežģītajos jaunas cilvēku civilizācijas vei­došanās apstākļos. Cilvēks ar vārgu un slimu ķermeni nespēj nonākt dziļā somati, jo uz viņa ķermeni nevar paļauties.

Šajā sakarībā Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" lasām šādas rindas (1937, 2. sēj., 364., 366. Ipp.): "…Ahura Mazda…ai, materiālās pasaules radītāj, tu Vissvētākais… izlasiet Ahura Mazdas pavēli lamam, Zemes Garam, kas sim­bolizē Trīs Rases, pēc tam, kad viņam tika norādīts uzcelt Varu - ierobežoto vietu, Arčhu jeb Tvertni.

Tur (Varā) tu aiznesīsi vīru un sievu sēklu, no visdižākajiem izraudzīto, no labākajiem un brīnišķīgākajiem uz šīs Zemes; tad tu aiznesīsi arī visas dzīvās radības šēklu. Tu aiznesīsi visu šo sēklu - no katra veida pa divi, lai tur tā glabātos un neizzustu līdz brīdim, kamēr šie ļaudis atradīsies Varā."

-    Sakiet, vai cilvēks, kas iznācis no dziļa somati, var būt tēvs vai māte, tas ir, ieņemt pēcnācējus? - es jautāju.

-    Jā, protams. Tibetā zina gadījumus, kad cilvēki (jogi), kas alās pavadijuši vairākus gadus, pēc iznākšanas no somati radī­juši bērnus, - atbildēja Bonpo lama.

-     Vai senatnē zināja cilvēku un dzivnieku sēklas konser­vēšanas noslēpumus, kā ari par apaugļošanu un augļa audzē­šanu mēģenē? Tas izklausās visnotaļ loģiski, jo, veidojoties cil­vēcei, tai būs nepieciešami ari dzīvnieki. Bet iztēloties, teiksim, govi somati stāvokli ir diezgan grūti.

-   To es nezinu, - atteica Bonpo lama. - Varu tikai apgalvot, ka iepriekšējā civilizācija bija daudz attistitāka par mūsējo.

-   Jūs, cienījamais Bonpo lama, teicāt, ka somati ir sens cil­vēces saglabāšanas (glābšanas) paņēmiens uz Zemes. Helēnas Blavatskas darbos mēs atradām ziņas, ka somati, ko viņa dēvē par "Vara", tika radīts, lai saglabātu trīs pēdējās cilvēces rases. Tas ir, lai saglabātu lemūriešus, atlantus un mūsu civilizācijas ļaudis. No viņiem vissenākie - lemūrieši, kā ari lemūrieši-atlanti - dzīvoja pirms vairākiem miljoniem gadu. Kā jūs domājat, - vai lemūrieši un lemūrieši-atlanti ir vēl saglabājušies alās kā Cilvē­ces genofonda daļa?

-   Domāju, ka ir.

-   Tātad, cienijamais Bonpo lama, - es turpināju, - acis, kas attēlotas uz tibetiešu tempļiem un klosteriem un piederējušas ļoti senam cilvēkam (iespējams, lemūrietim-atlantam), kāds ir redzējis. Vai patiešām seno cilvēku somati stāvokli ari pašlaik alā var reāli redzēt? Vai tiešām neiedarbosies Cilvēces genofon­da aizsardzības sistēma?

-   Lai viņu ieraudzītu, jābūt atļaujai.

-   Kādai atļaujai? Kas to dod?

-   …Tie, kas atrodas somati.

-   Kā? Šie cilvēki taču ir iekonservēti…

-   Cilvēks somati stāvokli ir dzīvs cilvēks.

-   Vai cilvēks somati var runāt?

-   Lai sazinātos ar cilvēku somati, nav obligāti jārunā. Tālab jau ir meditācija, tālab jau ir gars, - paskaidroja Bonpo lama.

-   Ja jūs pareizi sapratu, - es teicu, - cilvēka gars meditācijā atbrīvojas no ķermeņa važām un var sazināties ar cita cilvēka garu somati stāvokli.

-   Jums taisnība.

-   Bet vai ir cilvēki, kuriem atļauts ieiet pie ļaudim somati stā­voklī?

-   Ir.

Man gribējās pajautāt, kas ir šie cilvēki un vai ar viņiem var iepazities. Taču es sevi nobremzēju, jo sapratu, ka, atrazdamies diezgan lielā divu valstu cilvēku pulkā, Bonpo lama to neteiks.

-  Jūs sacījāt, ka cilvēce ir radusies Tibetā. Vai Himalaji un Ti­betā ir arī Cilvēces genofonda centrs? Tas ir, vai cilvēki somati stāvokli lokalizēti galvenokārt šeit? - es vaicāju.

-  Somati ir vispārcilvēciska parādība. Tāpēc cilvēki somati var atrasties jebkurā pasaules nostūri, ieskaitot okeānus. Tomēr gal­venā lokalizācijas vieta ir Himalaji un Tibetā, - atbildēja Bonpo lama.

-  Kāpēc tieši Himalaji un Tibetā? Vai tas saistits ar to, ka Hima­laji un Tibetā ir visaugstākais zemeslodes reģions, kas netika applūdināts pat pasaules plūdu laikā?

-   Jā, Himalaji un Tibetā ir visaugstākie kalni; tas ir viens no iemesliem. Taču ne tikai…

Pārcilvēku lokalizēšanos somati stāvoklī galvenokārt aug­stos kalnos zināmā mērā var liecināt Helēnas Blavatskas vārdi grāmatā "Slepenā doktrīna" (1937, 2. sēj., 556., 557. Ipp.): "…kas, izņemot Sirdsgudrības Lielos Skolotājus, zina, ka viņi glabā klusumu šajā jautājumā (par cilvēces vēsturi) gluži kā sniegotās virsotnes, kas paceļas pār viņiem…"

-   (Jn kādi ir pārējie iemesli?

-   Mūsu reliģijā uzskata, ka Ziemeļpols ir dievu patvērums. Sirmā senatnē Himalaji un Tibetā bija Zemes pols, - sacīja Bonpo lama.

Šajā sakarībā Helēna Blavatska raksta ("Slepenā doktrī­na", 1937, 2. sēj., 365. Ipp.): "Pastāv nedarināti gaismas nesēji un darināti gaismas nesēji. Tur (Arjane-Vaedžo, kur ceļ

Varu) zvaigznes, mēness un saule parādās un noriet tikai reizi (gadā) un gads šķiet kā viena diena (un nakts). Tā ir skaidra norāde uz Dievu zemi vai tagadējiem polārajiem apga­baliem… pēc senās mācības, Zemes ass pakāpeniski maina savu slīpumu pret ekliptiku."

-   Populārzinātniskā literatūrā esmu lasijis, ka Gobi tuksnesis bijis cilvēces rašanās vieta. Ko jūs zināt par Gobi tuksnesi? Varbūt arī tā ir vieta, kurā lokalizējas cilvēki somati stāvoklī? - es jautāju.

-  Par Gobi tuksnesi es nezinu. Varbūt. Tas taču ir blakus Tibe- tai, - noteica Bonpo lama.

Arī Helēnas Blavatskas darbos mēs atrodam dažas ziņas, ka atlanti varētu atrasties somati stāvoklī Gobi tuksneša apvidū ("Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 44., 276. Ipp.): "…no nemirstīgo Cilvēku (runa ir par atlantiem) vidus atli­kušie, tie, kas izglābās, kad Svētā Sala kļuva melna no grēka un aizgāja bojā, atrada patvērumu Lielajā Gobi Tuksnesī, kur viņi, nevienam neredzami, atrodas joprojām un kur piekļū­šanu viņiem sargā Gara Kareivju pulki…"

"…ticējumi vēsta un dižās grāmatas (Dzian grāmata) aug­stākie sasniegumi skaidro, ka ilgi pirms Ādama un viņa ziņ­kārīgās sievas Ievas laikiem tur, kur pašlaik atrodas sāļie ezeri un neapdzīvoti un neauglīgi tuksneši, atradās plaša iekšzemes jūra, kas pletās cauri Vidusāzijai uz ziemeļiem no lepnajiem Himalaju kalniem un tā rietumu atzarojumiem. Jūrā atradās sala, kas savā neizsakāmajā skaistumā nerada sev līdzinieci visā pasaulē un ko apdzīvoja tās Rases pēdējie pārstāvji, kuri dzīvoja pirms mums… Pēc ticējuma, šī sala pastāv arī šobrīd kā oāze, ko ieskauj briesmīgais, neapdzī­votais Gobi tuksnesis, kura smiltis nav skārusi cilvēka kāja, cik vien tas palicis ļaužu atmiņā…"

-  Tātad, - es teicu, - mēs diezgan pārliecināti varam pieņemt, ka Himalaji, Tibetā un, iespējams, Gobi tuksnesis ir Cilvēces genofonda galvenās glabātavas centrs. Bet nu vēlreiz atgriezī­simies pie jautājuma par cilvēkiem, kuri var izpildīt Cilvēces genofonda uzdevumu.

-   Labi.

-   Mēs esam uzkrājuši arvien vairāk un vairāk ziņu, - es turpi­nāju, - ka iepriekšējo civilizāciju ļaudis - atlanti un pat lemūrieši-at- lanti - joprojām var atrasties somati, pildot Cilvēces genofonda uzdevumu. Kāpēc šo genofondu neveido tikai mūsu civilizācijas (rases) ļaudis, jo pēc civilizācijas pēctecības principa tas būtu tieši mūsdienu cilvēces pārstāvju uzdevums?

-   Mūsu civilizācijas cilvēkiem ir slikti attīstīta trešā acs, - pa­skaidroja Bonpo lama. - Tāpēc nonākt ilgstošā somati mūsu civilizācijas pārstāvjiem ir grūti. Seno civilizāciju cilvēkiem bija attīstīta trešā acs, un viņi daudz vieglāk nonāca ilgstošā somati.

-   Tieši tāpēc, - es viņu pār­traucu, -jūs cenšaties savā reli­ģijā attistīt trešo aci mūsu civi­lizācijas cilvēkiem. Ja tas neizdosies, tad mūsu civilizācijas paš­iznīcināšanās gadījumā par jaunas cilvēces avotu atkal kļūs atlanti vai lemūrieši?

-   Jā, tā ir. Taču cēlonis nav tikai mūsdienu hipertrofētais ma­teriālisms, bet arī tas, ka cilvēce šobrīd atrodas Dievišķā cikla materiālistiskajā fāzē.

Tamlīdzīgas ziņas mēs atrodam arī Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 228., 376., 377. Ipp.):

"…Evolūcija notiek cikliski. Diženais Manvantaras Septiņu Apļu Cikls, kas Pirmo Apli sāk ar minerāliem, augiem un dzīvniekiem, savu evolucionāro darbu lejupslīdošā lokā līdz nāves punktam pabeidz ceturtās rases vidū, noslēdzot ce­turtā apļa pirmo pusi… lejupslīdošajā lokā tieši garīgais pakāpeniski pārvēršas materiālajā. Pamata viduslīnijā gars un matērija līdzsvarojas. Augšupejošajā lokā gars atkal sāk nostiprināties… tāpēc mūsu piektā rase kā pamatrase jau pārkāpusi ekvatoriālo līniju un nu paceļas garīgajā pusē; taču dažas no mūsu subrasēm arvien paliek ēnainajā, lejup­slīdošajā pusē…"

-     Skaidrs, ka Dievišķā cikla nozīme ir milziga, - es teicu, - taču cilvēku prasme ieiet somati laikam gan ne mazākā mērā ir atkarīga arī no cilvēces pūliņiem šajā ziņā, tajā skaitā arī no meditācijas skolām.

-    Protams, protams, - iesaucās Bonpo lama. - Tāpēc mēs šajā ziņā tik daudz pūlamies. Vēsturiski "meditācijas - somati - pražnas" skolas pakāpeniski novājinājās, un ir noticis tā, ka

mūsdienās tikai daži cilvēki spēj ieiet dziļajā somati. Mūsu civilizācijas se­nie cilvēki daudz vieglāk spēja ieiet dziļā un ilgstošā somati, lai gan sa­skaņā ar Dievišķo ciklu uz Zemes no­stiprinājās materiālisms. Ari iepriek­šējo civilizāciju cilvēki arvien vairāk vērības sāka pievērst materiālistiska­jam, viņi šajā jomā sasniedza ļoti daudz, taču svēti glabāja meditācijas garīgās skolas un somati.

- Vai ir iespējams mākslīgs so­mati, t.i., ķermeņa iekonservēšana,

izmantojot, piemēram, ķīmiskas vielas, ar sekojošu ķermeņa at­dzīvināšanu?

-   Domāju, ka nav iespējams, jo somati galvenais darbības posms ir dvēsele.

-   Vai vēsture ko zina par māksligiem somati mēģinājumiem?

-   Precizi neatceros. Laikam jau zina…

-   Vai iepriekšējās civilizācijas cilvēki - atlanti - slimoja?

-   Saskaņā ar mūsu reliģiju - skaidroja Bonpo lama, - ir zi­nāms, ka par grēkiem Dievs nolādēja mūsu civilizāciju un uz­sūtīja daudz slimibu. Iepriekšējās civilizācijas bija laimīgas un veselas.

Šajā sakarībā Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 514., 515. Ipp.) lasām: "…Tāpēc Karmas Likums uzlika savu roku Atlantu Rasei, pakāpeniski fizio­loģiski, morāli, fiziski un intelektuāli pārmainot visu Ceturtās Rases dabu, un cilvēks no vesela Trešās rases radības kroņa mūsu Piektajā Rasē pārvērtās par nožēlojamu, vārgu būtni, kura šobrīd uz mūsu zemeslodes ir kļuvusi par bagātāko miesas un iedzimto kaišu mantinieci."

-    Kāpēc es jums jautāju par slimibām, - es turpināju. - Ir zināms, ka somati var nonākt tikai cilvēki ar teicamu dvēseles un miesas veselību. Mūsu civilizācijā atrast pilnīgi veselu cilvēku ir diezgan grūti, bet, pēc literatūras avotu norādēm un jūsu vār­diem spriežot, iepriekšējo civilizāciju cilvēki bija daudz veselāki. No tā izriet loģisks pieņēmums - ja piepeši (lai gan tā ir fan­tastika!) mūs ielaistu somati alās, mēs tur galvenokārt ieraudzī­tu iepriekšējo civilizāciju pārstāvjus - atlantus un lemūriešus-at- lantus. Vai tā?

-  Ne gluži. Dziļa somati stāvokli atrodas arī mūsu civilizācijas pārstāvji. Arī mūsu civilizācija ir ļoti sena, - atteica Bonpo lama.

-   Vai sen mūsu civilizācijas cilvēki sāka ieiet dziļā somati un cik ilgi viņi tur atrodas?

-   Augstākais Saprāts viņus tajā ievadija jau pasaules plūdu laikos, kas iznīcināja gandrīz visus cilvēkus uz Zemes.

Šajā sakarībā Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā", tiesa, mazliet pievelkot pierādījumus, lasām (1937, 2. sēj., 158. Ipp.): "…zem šī noslēpuma plīvura Piektā Rase tika va­dīta pretī Reliģisko Mistēriju iedibināšanai vai, precīzāk, atjaunošanai, kurās senās patiesības varēja tikt nodotas nā­kamajām paaudzēm alegorijās un simbolos."

-  Pasaules plūdi, pēc Helēnas Blavatskas, notika pirms 850 000 gadu. Vai patiešām mūsu civilizācijas cilvēki spēj somati atras­ties tik ilgu laiku? - es nesapratu.

-   Un kāpēc gan ne? - pasmaidīja Bonpo lama.

-  Vai somati tika ievadīti seno ēģiptiešu pārstāvji periodā, kad pret Zemi atsitās Tifona komēta pirms 12 000 gadu?

-   To es nezinu.

-   Vai daudz atlantu aizgāja somati pasaules plūdu laikā? -Manuprāt, tas nenotika masveidīgi, jo somati var nonākt tikai

vislabākie, dievišķie ļaudis.

Tajā nodaļā, kurā Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" raksta par karu starp trim atlantu grupām, lasām šādas rindas (1937, 2. sēj., 439. Ipp.): "Tikai šo Izredzēto saujiņa, kuru Dievišķie skolotāji paglābās Svētajā Salā, no kurienes nāks pēdējais glābējs, nu atturēja pusi cilvēces no citas cil­vēces raidītās iznīcības."

-    Tādējādi, - es nobeidzu, - var pieņemt secinājumu, ka Cilvēces genofondam somati veidā jāsastāv no triju civilizāciju (rasu) pārstāvjiem: lemūriešiem (vai lemūriešiem-atlantiem), atlantiem un mūsu civilizācijas pārstāvjiem. Tā teikt, trīskārša kontrole. Kā jūs domājat - vai viņus var atrast alās?

-   Tas ir… Liels noslēpums.

-   Varbūt parunāsim par alām, - es piedāvāju. - Cilvēkiem so­mati jāglabājas tieši alās?

-   Ne tikai alās, bet ari ūdenī.

-  Šajā pasaules reģionā, kurā atrodamies mēs, var runāt tikai par alām. Sakiet, vai ir daudz to alu, kurās atrodas cilvēki somati stāvoklī?

-   Daudz, - atteica Bonpo lama.

-   Bet kāpēc tad līdz šim neviens alās nav redzējis cilvēkus somati stāvokli?

-   Ir gan redzējuši.

-   Sakiet, vai ir grūti atrast alas ar cilvēkiem somati?

-   Ļoti grūti. Šīs alas parasti ir slēgtas, bet ieeja apslēpta. Tur­klāt šajos kalnos ir tik daudz alu ar tik daudziem atzarojumiem, ka diezin vai tajās var ko atrast. Ir pat alu tempļi, bet par tiem neviens, izņemot īpašos cilvēkus, nezirta.

Par šo jautājumu Helēnas Blavatskas "Slepenajā dok­trīnā" (1937, 2. sēj., 272. Ipp.) varam lasīt: "Protams, mēs nerunājam par alām, ko zina katrs eiropietis, par spīti to ārkārtīgajai senatnei; bet gan par faktu, ko zina visi Indijas Izredzētie bramini un sevišķi jau Jogi, proti, ka šajā zemē nav neviena tempļa vai klostera, kam nebūtu savu pazemes eju, kas ved visos virzienos, un savukārt šīm pazemes alām ir savas alas un gaiteņi. Kurš var apgalvot, ka tajās dienās bojā­gājušās Atlantīdas nemaz nebija?"

-   Ko jūs saprotat ar alu tempļiem? Alas zem budistu tem­pļiem vai pazemes tempļus? - es jautāju.

-   Pazemes tempļus, - atbildēja Bonpo lama.

-   Kas tie ir?

-   Vai tā ir Šambaia?

-   Kas ir tie ipašie cilvēki, kuri zina alu tempļus un alas ar cil­vēkiem somati stāvokli?

-   Ne vienmēr tie ir reliģiskie kalpotāji…

-  Vai šie ļaudis glabā zināšanas, kur atrodas alas ar cilvēkiem somati stāvokli un alu tempļiem?

-   Viņi tur mēdz ierasties!

-   Kāpēc?

-   Sargā…

-   Vai tie ir pagodu mūki?

-  Var būt, ka daži no viņiem ir. Pagodas parasti ceļ kā piemi­nekli lamām vai citiem ievērojamiem cilvēkiem, piemēram, vald­niekiem, - atteica Bonpo lama.

-   Vai ar šiem īpašajiem cilvēkiem var iepazīties?

-   Var, taču tam nav nozīmes. Viņi visi jums atbildēs vienu un to pašu: "Es to neteikšu pat Dievam!"

-   Vai šos cilvēkus ir mēģinājuši uzpirkt?

-   Laikam gan.

-   Un vai izdevās?

-  Bez panākumiem! Mūsu cilvēki, bet pirmām kārtām šie īpašie cilvēki, uzskata, ka šīszemes dzīve, nemaz nerunājot par naudu, nav nekas, salīdzinot ar Viņa Augstību! Viņi periodiski Viņu redz! Viņi pakļaujas Viņam! Viņi ir Viņa kalpi! Ņemt naudu - tā īpašajiem cilvēkiem ir zaimošana! Tas nav salīdzināms - nauda un … Viņš!

-   Es jūs saprotu, saprotu, - uztraukti nomurmināju. - Ameri­kāņi un eiropieši uzskata, ka par naudu var nopirkt visu. Bet tā ir absolūta nieciba, salīdzinot ar mūžību, dzīvibu un Cilvēces genofondu! Pat piedāvāt naudu jau ir zaimošana!

-   Jā, tā ir, - piekrita Bonpo lama. - īpašie cilvēki to labi sa­prot. Kas gan ir dzive uz Zemes? Tas ir viens brīdis, mirklis. Vai tad naudas dēļ var?… Tas ir vislielākais grēks!

-   Cienījamais Bonpo lama, sakiet, kas notiks, ja īpašo cilvēku vidū gadīsies kāds, kurš zvērestu lauzīs? Ja viņš kādu aizsūtis uz alu?

-   Viņš kļūs par slepkavu.

-   Slepkavu? Kā slepkavu?

-   Cilvēku, kuram parādis ieeju un kurš tur ieies, gaida nāve. Kas viņam parādīs ieeju, tas viņu sūtis nāvē!

-    Es saprotu, neparasto spēku iedarbība… Atļauju var dot tikai Viņš…

-   Ņemiet vērā un atcerieties, - sacīja Bonpo lama, vērīgi mani uzlūkojot. - īpašie cilvēki ir tikai Viņa kalpi. Visu izlemj Viņš! Atļauju dod Viņš!

-   Bet vai ar Viņu iespējams kontaktēties?

-   (Jn tomēr, - es ievaicājos, atbrīvojies no kaut kāda sastin­guma, - vēsture ir pilna nejaušibu. Droši vien vēsturē zināmi gadijumi, kad kādu iemeslu dēļ atļauja nenostrādāja. Nevar būt, ka nav bijis nevienas nejaušības. Vai tādi gadijumi ir bijuši?

-   Ir, un ne vienu vien reizi.

-   Pastāstiet par to, lūdzu, ja iespējams.

-   Par šo tematu ir ļoti daudz leģendu, - Bonpo lama iesāka stāstijumu. - Piemēram, tāda. XI gadsimtā Indijā bija milzigs sausums. Indijas valdnieks nolēma doties uz Svēto alu, kurā mit Diženais senais cilvēks, un lūgt viņam palīdzību. Alā viņu gaidīja daudz briesmu: čūskas - mistiskas un istas, bija grūti elpot, uz viņa ķermeni un prātu iedarbojās kaut kādi spēki. [7] tad indijas valdnieks iesliga meditācijā un ieguva iespēju sazināties ar di­ženā senā cilvēka garu. kad diženais senais cilvēks saprata, ka Indijas valdniekam ir tikai labi nodomi un viņš grib lūgt palīdzibu cilvēkiem, viņš atļauju saņēma. Ala bija ļoti liela - to veidoja 12 istabas.

Vienā no alas istabām Indijas valdnieks atrada Diženo seno cil­vēku somati stāvokli, un viņa dvēsele lidinājās tam blakus. Viņa ķer­menis bija sažuvis, bet dzivs. Šis cilvēks alā bija pavadijis 1 600 000 gadu. Viņš pavēra acis. Indijas valdnieks ar viņu sāka sarunu san­skritā, lūdzot palidzibu. Sažuvušais cilvēks viņu saprata, atbildot signalizēdams ar acim. Viņš ar acīm norādija uz priekšmetu, kas karājās pie sienas. Tas bija mistiskais aplis. Indijas valdnieks paņē­ma mistisko apli un devās uz izeju. Citā alas istabā viņš ieraudzīja vēl vienu cilvēku somati - sikhu valdnieku, kurš šajā stāvokli iegā­ja V gadsimtā (zināms, ka no somati viņš iznāca XVII gadsimtā, atgriezdamies normālajā dzivē). Pie alas izejas Indijas valdnieks sastapa astoņas čūskas. Viena no čūskām uzpilināja uz mistiskā apļa savas asinis, šī lāse pacēlās debesīs, un drīz sākās lietus. 1637. gadā šajā alā iegāja cilvēks, vārdā Devendra Poundels, kurš jopro­jām tur atrodas somati stāvoklī. Pēc viņa neviens alā nav devies.

-   Aizraujoša leģenda, - es teicu. - Tā daudzējādā ziņā atbilst tam, par ko mēs šeit runājām.

-   Līdzīgu leģendu ir daudz, - atbildēja Bonpo lama.

-    Bet vai ir arī citas ziņas, izņemot leģendas? Vai kāds ir redzējis alā cilvēku somati stāvoklī?

-   Jā. Piemēram, Ziemeļtibetā ir ala, kurā jau vairākus gad­simtus (es precīzi neatceros, cik) somati stāvokli atrodas cil­vēks, vārdā Moze Sals Dzjangs. Ši reģiona reliģiskie kalpotāji viņu periodiski redz. Tie nav īpašie cilvēki, bet parasti kalpotāji. Saņemt atļauju no ši cilvēka somati stāvoklī nav nepieciešams. Ieeja ir droša. Ir jābūt vienīgi labiem nodomiem. Fotografēt un runāt nedrīkst - tā ir zaimošana!

-    Es saprotu. Moze Sals Dzjangs taču ir viens no Cilveces genofonda pārstāvjiem. Tas ir svētums!

-Jā.

-   Tomēr vai viņu var ieraudzit?

-   Var! Ja vien tā Tibetas reģiona reliģiskie kalpotāji jums at­jaus un alu parādīs. Taču… jūs jau zināt, ka šobrid Tibetā ir ķi­nieši. Es neesmu pārliecināts, ka minētie reliģiskie kalpotāji vairs ir dzīvi; visticamāk, viņi ir nošauti. Ja ķinieši uzzinātu par cilvēku somati stāvoklī, manuprāt, viņi to nogalinātu vai ieslo­dzītu cietumā, - drūmi noteica Bonpo lama.

-    Vai patiešām ķīnieši nesaprot, kāds svētums ir cilvēks somati stāvoklī…

-   Viņi taču ir komunisti!

-   Mmm…jā. Es saprotu. Es pats esmu no bijušās komunis­ma valsts. Mans vecvectēvs - arī reliģisks kalpotājs - tika no­šauts. Mans vectēvs kā reliģiska kalpotāja dēls staļiniskajos moku kambaros pavadija 13 gadu. Mans tēvs, kurš brīvprātīgi aizgāja karā un cīnījās pie Staļingradas, par spīti ordeņiem un 16 vācu minas šķembām ķermenī, ilgus gadus skaitījās tautas ienaid­nieks, - es stāstiju.

-   Kopš 1957. gadā Tibetu sagrāba ķinieši, valsti piespiedu kārtā pameta vairāk nekā 100 000 cilvēku, galvenokārt reliģiskie kalpo­tāji. Ari man nācās aizbraukt, atstājot klosteri, grāmatas, visu, - sa­rūgtināti noteica Bonpo lama. - Pats Dalailama bija spiests 1959. gadā doties uz Indiju, kad viņam bija 23 gadi. Tomēr apmēram viens miljons divsimt tūkstoši cilvēku tika fiziski iznīcināti. Klosteri ir sagrauti, zelta statujas aizvestas uz Ķīnu. Ļaudis aiz kājām pakāra pie griestiem. Bariem sagrūda cietumos, kur viņi aizgāja bojā. Tas ir briesmīgi! Jo Tibetā ir tā vieta, no kuras cēlusies cilvēce! Jo Tibetas iedzīvotāji zina (atvainojiet, zināja) par dižo somati un svēti to sargā­ja! Jo Tibetas sūtība ir senatnes - vissirmākās senatnes garigo vērtību saglabāšana ! Tibetā ir nozīmīga visai cilvēcei, tās nākotnei!

-   Man trūkst vārdu…

-   Man ari. Vēsturiski tibetieši bija ļoti kareivigi, - turpināja Bonpo lama, - iekaroja daudz zemju. Taču pirms vairāk nekā 800 gadiem nāca tāda kā apgaismiba, pēc kuras valsts politika krasi mainijās un tika virzita preti maksimālai reliģijas stipri­nāšanai. Kareivju vietā stājās mūku leģioni, sākās neskaitāmu tempļu un klosteru celtnieciba. Tika uzcelts vairāk nekā 6000 klosteru, pirms ķiniešu ienākšanas bija aptuveni 6000 Augstāko lamu. No katras tibetiešu ģimenes viens dēls kļuva par mūku, dodot solijumu palikt neprecētam. Tibetiešu reliģijas būtība ir altruisms un apgaismiba - tibetieši mācijās būt maksimāli (pir­mām kārtām garīgi) izglītoti, piešķirot minimālu uzmanību sa­vām materiālajām vajadzībām. Aptuveni 75% tibetiešu budžeta aizgāja klosteru celtniecībai, reliģiskajai izglitibai, apgaismibai un dabas zinībām. Aptuveni 800 gadu Tibetai nebija armijas.

-   Kā gan bez armijas?

-   Valsts aizsardzība notika visnotaļ oriģinālā veidā. Tibetas augstākie lamas pasaulē bija kļuvuši par tik lielām autoritātēm un viņiem dažādās valstis bija tik daudz mācekļu, kuriem tur piederēja vara, ka nevienam pat neradās doma iebrukt valstī, kurā dzīvoja viņa Skolotāji. Neaizmirstiet, ka Tibetā ir visu pa­saules reliģiju citadele, pat pravieši mācijās tieši šeit. Neaiz­mirstiet, ka Tibetā ir vienigā valsts pasaulē, kas galveno savas naudas daļu tērē reliģijai. Tikai bezdievigie komunisti spēja apgānīt Tibetu!

-   Nākas tikai nožēlot, tikai cerēt uz ANO, pasaules sabied­rību… Lai gan daudzējādā ziņā ir par vēlu…

-   Jā…

-   Vai ķinieši par somati zina?

-   Daudzi izglītoti ķīniešu armijas virsnieki sākuši to saprast. Vecie ķīniešu virsnieki pirms revolūcijas Ķīnā apguva budisma pamatus un acīmredzot saprot, kāda ir somati nozīme visai cil-

Nikolajs Rērihs "Tibetas citadele"

vēcei. Kļuvuši par komunistiem bezdievjiem, turklāt, kā jau ko­munisti, būdami ari Lielā ļaunuma gara sludinātāji, viņi sevišķi dedzīgi metās iznicināt visu, kas ir dievišķs. No otras puses, spī­dzināšanu laikā daudzi tibetiešu reliģiskie kalpotāji pirms nāves, bērnišķā primitīvismā cerot uz svētuma respektu, sauca: "Mana nāve nav nekas! Bet saudzējiet tos, kuri mit alās! Viņi ir nepie­ciešami cilvēcei!" Viņi tomēr ticēja labā uzvarai, viņi nesaprata, ka var domāt ļaunuma kategorijās, ka ļaunuma gars ir vērsts pret visu radošo, pirmām kārtām dievišķo, - teica Bonpo lama.

-   Vai tiešām ķinieši ietika alās un iznīcināja cilvēkus somati stāvokli?

-   Ķinieši pārmeklēja neskaitāmas alas, meklējot cilvēkus so­mati. Es domāju, ka šini gadījumā galvenā bija Lielā ļaunuma gara pavēle iznicināt visu dievišķo. Ķiniešu komunisti notiekošo skaidroja tā, ka daudzi Tibetas reliģiskie kalpotāji, kuri pieprata jogu, devās alās un tur slēpās, ieejot somati.

(Jn patiešām, daudzi lamas alās iegāja somati stāvokli, slēpjoties no komunistiem. Mans krustdēls stāstija, ka viņam pazīstams lama tuvīnajā alā iegājis somati stāvoklī 1960. gadā un atradies tajā līdz 1964. gadam. Viņa draugi to zināja un šo četru gadu laikā vairākkārt viņu apraudzija, pēc tam stāstīdami, ka viņš sēž alā Būdas pozā nekustigs kā akmens. Ķīniešu komu­nisti viņu tomēr alā atrada un iemeta cietumā. Cietumā lamas ķermenis pakāpeniski kļuva mīkstāks, un viņš atdzīvojās. Stingra režīma cietumā viņš atradās no 1964. gada lidz 1987. gadam, un pēc tam viņu atbrivoja. Vai viņš šobrid ir dzivs un kā viņam klājas, es nezinu, - turpināja Bonpo lama.

-   Tad jau šis lama, kurš glābās no ķiniešu komunistiem, so­mati stāvoklī nespēja izveidot garīgo (neparasto) spēku barjeru, kas neļautu viņam piekļūt, - es noteicu. - Tāpat arī iepriekš­minētais gadijums ar Mozi Salu Dzjangu, kurš somati stāvokli atradās vairākus gadsimtus, liecina par garīgo spēku barjeras nepastāvēšanu. Vai no tā jāsecina, ka mūsu civilizācijas pār­stāvji somati stāvoklī nespēj radit nekādu aizsargbarjeru un viņus, tēlaini izsakoties, var saņemt gūstā plikām rokām, bet tikai iepriekšējo, garīgi daudz attīstītāko civilizāciju cilvēki spēj sevi aizsargāt somati stāvokli ar neparasto spēku barjeru?

-  Tā ir, tikai ar vienu piebildi, - paskaidroja Bonpo lama. - Viss ir atkarīgs no trešās acs attistibas pakāpes. Iepriekšējo civilizā­ciju cilvēkiem ir augsti attīstīta trešā acs, ar kuras palīdzību viņi var (vārds "var" tika izteikts tagadnes formā - E. M.) fokusēt savu psihisko enerģiju noteiktā telpā un virzīt tās iedarbibu. Mūsu civilizācijas cilvēkiem vairākumā gadījumu ir slikti attistita trešā acs, tāpēc fokusēt savu psihisko enerģiju uz citu cilvēku viņi nespēj. Tomēr dažiem no mūsu civilizācijas, sevišķi pavisam se­niem tās pārstāvjiem, ir visnotaļ labi attistita trešā acs, tāpēc arī viņi spēj radit pietiekami drošu garīgo spēku aizsargbarjeru.

-   Es jūs sapratu tā, - es teicu, - ka aizsargbarjeras būtība ir distancēti hipnotiska iedarbība uz cilvēku, kurš ienāk somati alā. Bet nu uzdosim jautājumu: kā somati esoša cilvēka dvēsele uzzina par ienākošo cilvēku? No mūsdienu fizikas viedokļa dvēseles torsionu lauki (tas ir, dvēseles vērpes lauki) plaši izplatās visap­kārt. Tāpēc ari tā cilvēka dvēseles lauki, kurš ienāk alā, kontak­tējas ar somati esoša cilvēka dvēseles torsionu laukiem. Atce­rēsimies ari, ka labas domas iegriež torsiona laukus vienā vir­zienā, bet ļaunas - pretējā. Pamatojoties uz to, cilvēka dvēsele somati spēj izanalizēt tā cilvēka centienus, kurš ienācis alā. Atcerieties Nikolaju Rērihu, kurš teica, ka Šambalas zemē var ienākt tikai ar labām domām! Atcerieties, ka dziļa somati stā­voklī var nonākt, tikai pilnibā attīroties no negatīvās psihiskās enerģijas, tas ir, no negatīvi iegrieztiem torsionu laukiem!

-   Jā, tā ir. Turpiniet, - sacīja Bonpo lama.

-   Tātad somati esoša cilvēka dvēsele, izanalizējusi tā cilvēka centienus, kurš ienāk alā, izlemj - ielaist viņu vai ne, - es neri- mos. - Man šķiet, ka ar vienkāršu ziņkārību bez ļauniem nolū­kiem ari nepietiek, lai saņemtu caurlaidi. Tiem acīmredzot jābūt nopietniem iemesliem, teiksim, tādiem, kā saskaņā ar leģendu bija Indijas valdniekam, kurš lūdza lietu visai valstij. Jo tiek taču traucēts Cilvēces genofonda miers! Lai saņemtu caurlaidi, ma­nuprāt, nepieciešams ieiet meditācijā un sākt dialogu ar cilvēka dvēseli somati stāvokli. Tikai tādā gadijumā un vislielākās ne­pieciešamības gadijumā var cerēt uz atļauju apmeklēt alu.

-   Jums taisniba, - atbildēja Bonpo lama. - Pat īpašie cilvēki, kuri sargā ļaudis somati stāvokli un nokāpj alās vienu divas reizes mēnesi, pirms alas apmeklējuma ieiet meditācijā un lūdz atļauju.

-   Sakiet, Bonpo lama, vai mēs varētu saņemt atļauju? Mūsu nodomi ir tiri un mērķis nepavisam nav maznozīmīgs - Cilvēces genofonda pētijumi!

-   Teikšu jums tā, - Bonpo lama pasmaidīja, - pirmkārt, jāie­mācās ieiet meditācijā. Tas prasīs ne mazumu laika. Bet jūsu mērķis patiešām ir brīnišķīgs - Cilvēces genofonda pētijumi. Varbūt jūs atļauju saņemsiet, bet es nedomāju, ka uzreiz.

Torsionu lauku kontakts

-   Atļaujiet domu turpināt, - es teicu. - Pieņemsim, ka cilvē­ka dvēsele somati izlemj konkrēto cilvēku neielaist un izveido aizsargbarjeru. Kāda tā būs? Somati cilvēka dvēseles varenie lauki, noskaņojoties uz ienākošā cilvēka dvēseles viļņu frekvences, sāks negativā virzienā iegriezt tos viņa torsionu lauku elemen­tus, kas, pēc manām domām, atbild par bailēm, nemieru, apjukumu, lai cilvēkam, kurš ienāk alā, izzustu vēlēšanās turp doties. Atcerieties arī, ka ļaunas domas un slimības uz dvēseli iedarbojas vienādi - tās iegriež torsionu laukus negativā virzienā. Tāpēc cilvēks, kurš ieiet alā, pat ja pārvar baiļu un nemiera izjū­tas, drīz sajutīs veselības traucējumus, kas ar lielu somati cilvē­ka dvēseles piepūli viņu novedīs līdz bojāejai. Tā, manuprāt, alās iedarbojas aizsargbarjeras. Vai man ir taisnība?

-   Lai gan mēs runājam zinātniskā nozīmē dažādās valodās, šķiet, ka jums ir taisnība, - atbildēja Bonpo lama.

-   Sakiet - vai cilvēka psihiskās enerģijas somati stāvokli pie­tiek, lai to visu sasniegtu?

-   Protams! Somati ieiet taču spēj tikai cilvēki ar ļoti stipru un ļoti tiru dvēseli.

-   Vēl piebildīšu, - es teicu, - ka viens cilvēks ar savas psi­hiskās enerģijas palīdzību distancētajā hipnozē spēj aizmidzināt 100-500 cilvēku. Es atceros fizioloģijas profesoru Petrovski, kurš mūsu kursā vadija distancētās hipnozes seansu, aizmidzi­nādams lekcijas laikā visu 300 cilvēku lielo kursu.

-   Psihiskās enerģijas spēks ir milzīgs, - piekrita Bonpo lama.

-   Bet ir taču zināms, ka gars un dvēsele strādā uz cilvēka smadzeņu rēķina, iegriežot torsionu laukus. Proti, tam tiek tērēta enerģija, ko savai darbibai izmanto smadzenes (glikoze, skābek­lis, olbaltumvielas u.c.). Bet kur enerģiju ņem cilvēka dvēsele somati stāvoklī, ja somati stāvoklī smadzenes, tāpat kā viss ķer­menis, nefunkcionē? - es nesapratu.

-  Atļaujiet uz jautājumu atbildēt ar jautājumu, - sacija Bonpo lama. - No kā dzīvo Tā Pasaule? Tur mit nemirstīgas dvēseles un gari. Cerams, ka jūs to nenoliedzat?

-   Protams, ne.

-   (Jz kādas enerģijas rēķina funkcionē Tās Pasaules gari un dvēseles? Atbilde ir viena - uz kosmiskās enerģijas rēķina. Jo dvēsele un gars rodas kosmosa evolūcijas rezultātā, kad no makrokosmosa izveidojas mikrokosmoss - cilvēks.

To pašu mēs lasām Helēnas Blavatskas "Slepenajā dok­trīnā" (1937, 2. sēj., 363. Ipp.): "… tā arī Cilvēks uz Zemes ir

makrokosma mikrokosms…"

-  Tātad cilvēku dvēseles somati uztur kosmiskā enerģija, - es nomurmināju.

-Jā.

-   Bet kāda bioloģiska jēga ir neļaut tuvoties cilvēku ķerme­ņiem somati stāvoklī? Kāpēc pastāv tik ārkārtīga stingrība pat pret cilvēkiem ar labiem nodomiem?

-  Lai netraucētu to ļaužu mieru, kuri atrodas somati. Ja sveša dvēsele iztraucēs mieru, cilvēka ķermenis somati sāks kļūt mīksts, - skaidroja Bonpo lama.

-   Es saprotu tā, - pie sevis noteicu. - No fiziskā viedokļa ak­mens nekustīguma stāvokli cilvēka ķermenis somati sasniedz, manuprāt, organisma ūdenim pārejot ceturtajā agregātstāvokli, ko var istenot, tikai pilnībā attirot dvēseli no negatīvās psihiskās enerģijas, tas ir, pilnīgi un stabili iegriežot dvēseles torsionu laukus pozitivā virzienā. Svešas dvēseles torsionu lauki somati stāvokli esoša cilvēka dvēseles torsionu laukos rada disbalansu pat tādā gadijumā, ja tie ir iegriezti pozitivā virzienā, nemaz ne­runājot par negatīvi iegrieztiem torsionu laukiem. Somati stā­vokli esoša cilvēka torsionu lauku disbalanss var izraisit ceturtā (hipotētiskā) ūdens agregātstāvokļa nenoturibu organismā un atbilstīgi likt zaudēt ķermeņa akmens nekustīguma stāvokli, kas izpaužas kā atmiekšķēšanās. No teiktā var secināt, ka pat Īpa­šos cilvēkus izraugās, ņemot vērā viņu torsionu lauku saderību ar somati stāvokli esošo cilvēku torsionu laukiem. Vai tā ir?

-   Jā, jo nepavisam ne katrs var kļūt par īpašo cilvēku, - sacīja Bonpo lama. - īpašie cilvēki pie alas ieejas meditē un rezultātā uzzina, vai viņiem tiks atļauts ieiet alā, kurā atrodas cilvēki so­mati, vai ne.

-   Kā jūs domājat, vai trula naida pārņemtu cilvēku pūlis var ie­lauzties alā, pārraujot iepriekšējās civilizācijas cilvēku, piemē­ram, atlantu, kuriem piemīt spēcīga garīgā enerģija, radito aiz­sargbarjeru? Jo negatīva psihiskā enerģija, ipaši cilvēku pūlī koncentrēta, var uzveikt pozitivo enerģiju! - es vaicāju.

-Maz ticams, jo iepriekšējo civilizāciju cilvēkam somati ir ļoti spēcīgs gars. Cilvēku skaitam, kuri grib ielauzties somati alā, nav izšķirīgas nozīmes. Bet, ja iepriekšējās civilizācijas cilvēka gars nav ļoti spēcigs, tas ir iespējams. Mūsu civilizācijas cilvē­kiem piemit daudz niecīgāks garīgais spēks. Bet ielauzties pie mūsu civilizācijas pārstāvjiem somati stāvokli nebūs grūti, jo viņu gars nevar radit spēcigu aizsargbarjeru.

-        Kas notiks ar iepriekšējās civilizācijas cilvēku somati stā­vokli, ja naida pārņemti ļaudis viņu ielenks, pārrāvuši aizsarg­barjeru?

-   Iepriekšējās civilizācijas cilvēks vai nu negativās psihiskās enerģijas ietekmē nomirs, vai atdzīvosies, - atbildēja Bonpo lama.

-  Jā, - es noteicu, - negatīvi iegriezti torsionu lauki vai nu pil­nībā destabilizē somati stāvokli, izraisot ši cilvēka bojāeju, vai stimulē iznākšanu no somati, veicinot atdzivošanos.

-   Tā mēdz būt, - piebilda Bonpo lama.

-   Sakiet, vai tomēr ir kādas ziņas, ka tikušas pārvarētas so­mati esošo ļaužu radītās aizsargbarjeras alās?

-   Diemžēl šādu ziņu pēc ķīniešu iebrukuma Tibetā nav ma­zums, - ar nožēlu atbildēja Bonpo lama. - Piemēram, vienā no Dienvidtibetas alām cilvēki redzējuši vairākus neparastus, ļoti lie­lus cilvēku ķermeņus, kuri bijuši pakārti aiz kakla pie alas ieejas griestiem. Neilgi pirms tam alā iegājis ķīniešu pulks.

-   Mjā… iztēloties gigantisko atlantu ciniņu ar ķīniešiem iespē­jams tikai fantastikas filmā, - es drūmi noteicu. - Bet ir kaut kas jādara, viņi taču iznīcina Cilvēces genofondu, no kura paši cē­lušies!

-   Bet ko lai dara? Ķīniešu ir pusotra miljarda…

-   Tas ir briesmigi! Kāpēc gan ANO…

-  Tikai ņemiet vērā, - Bonpo lamas acis iemirdzējās, - ka ķī­niešu bojāejas gadijumu pie alu aizsargbarjerām ir daudz vairāk nekā to pārvarēšanas gadijumu. Šobrīd viņiem ir bail ieiet alās! Viņi ari grib dzīvot! Kultūras revolūcijas laiki ir pagājuši! Senie ļaudis ir stiprāki par ķīniešiem! Senie ļaudis spēj aizsargāt sevi un cilvēci! Bet vissenākos ļaudis ķīnieši nekad neatradis - viņus aizsargā akmens!

-   Vai jūs varētu pastāstīt kādu gadijumu?

-   Kādā no somati alām tai pašā Dienvidtibetā pie ieejas atra­da ķīniešu pulku. Visi kareivji gulēja bez dzīvības uz akmeņiem ar neizsakāmu šausmu izteiksmi sejā. Viņu ķermeņi bija neskarti, nevienam nebija ne mazaka ievainojuma vai kaitējuma. Viņus nogalināja seno cilvēku gara spēks.

Šajā sakarībā Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā"

atrodam vārdus (1937, 2. sēj., 466. Ipp.): "…kur viņi (runa ir

par atlantiem) atrodas vēl joprojām, visiem neredzami un no

piekļūšanas veselu Cara Kareivju pulku aizsargāti."

-  Es domāju, ka tas nav vienigais gadījums…

-  Šādu piemēru ir ne mazums. Lūk, viens no tiem, - turpinā­ja Bonpo lama. - Apkārtējo ciematu ļaudis redzējuši pārdesmit prātā jukušu ķiniešu kareivju, kuri skraidelējuši, klaigājuši, ar rokām satvēruši galvu un vēderu. Stāsta, ka šie nenormālie zaldāti cits pēc cita miruši. Viņi visi bija iekļuvuši slepenajā alā.

-Jūs teicāt, ka vissenākos cilvēkus (lemūriešus-atlantus) sargā akmens. No mūsu šisdienas sarunas nopratu, ka viņu ķermeņus somati sedz akmeņi (plāksnes), kā dēļ ir gandriz neiespējami tos alās atrast. Turklāt, atceroties jūsu vārdus "akmens viņiem nav šķērslis", var pieņemt, ka lemūrieši-atlanti ar psihisko enerģiju spēj ietekmēt gravitāciju un, izejot no somati, izkustināt šos ak­meņus. Ir ari iespējams, ka šie garīgi augsti attīstītie senatnes pārstāvji prot radit psihisko aizsargbarjeru pie alas ieejas. Vai tā? - es jautāju.

-  Jā, mēs jau par to runājām, - atbildēja Bonpo lama.

-  IŅemot vērā iepriekš teikto, - es turpināju, - var runāt par trim galvenajiem aizsardzibas paņēmieniem somati alās.

1. Psihiskās enerģijas barjera.

2.  Akmens barjera.

3.  Slēpta alas ieeja.

-  Neaizmirstiet arī, - piebilda Bonpo lama, - ka lielā slepe­nībā tiek glabātas ziņas par to, kur atrodas somati alas. Tas ir reli­ģisko kalpotāju nopelns. Par to mēs runājam tikai līdzībās.

-  Bet ķinieši to uzzinaja! Viņi apganija svētās somati vietas!

-  Jā, izrādijās, ka noslēpumu nav viegli nosargāt.

Par to runā arī Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 158. Ipp.): "Neizdibināms noslēpuma plīvurs tika uzmests Okultajām un Reliģiskajām Mistērijām pēc pēdējo Atlantu Rases pārstāvju noslīcināšanas pirms aptu­veni 12 000 gadu, lai izvairītos no tā, ka tie kļūtu par necienī­go tiesu un tādējādi tiktu apgānīti."

-  Man tomēr šķiet, - es teicu, - ka ir pienācis laiks zināmā mērā atklāt somati noslēpumu, lai ļaudis uzzinātu par Cilvēces genofondu. Protams, ka nedrikst stāstit detaļas, nedrikst atklāt alu atrašanās vietas, nedrīkst nosaukt vārdus. Bet, ja cilvēki zi­nās, ka uz pasaules ir Cilvēces genofonds, no kura mēs esam cēlušies, viņi jau zinās pietiekami daudz. Tad pārējās valstis varēs spēcigāk ietekmēt Ķinu, saprotot, pret ko tā pacēlusi roku. Bet tā ir apgānījusi savus ciltstēvus un ciltsmātes. Par laimi, Ķinas politika ir mainijusies, iespējams, ka Ķinas valdība to sapratīs un atbilstigi rīkosies.

-  Jā, jā. Jums ir taisniba, - piekrita Bonpo lama.

-  (Jn, ja reiz sākam apkopot mūsu ilgās sarunas rezultātus, cienijamais Bonpo lama, - es sacīju, - tad izdalīsim triju veidu alas ar cilvēkiem somati stāvoklī.

1. Somati alas ar mūsu civilizācijas pārstāvjiem.

2.  Somati alas ar iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem, kurās var atrasties gan atlanti, gan lemūrieši-atlanti (atsevišķi vai kopā).

3.  Jauktās somati alas ar mūsu un iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem.

-  Manuprāt, - es turpināju, - mūsu civilizācijas cilvēki cenšas iekļūt somati alās ar iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem; tādā gadijumā viņus droši sargās psihiskās enerģijas barjeras. Bet

Ar Bonpo lamu

laikam jau ne vienmēr tas izdodas. Jauktās somati alas ir vis­vērtīgākās, jo tās rāda visu Cilvēces genofonda arsenālu.

- Jūs ieteicāt labu apzīmējumu - Cilvēces genofonds, - uzsla­vēja Bonpo lama.

-  Nobeigumā vēl atļaujiet pavaicāt: kas ir Šambaia?

-  Mēs ticam, ka Šambaia pastāv. Tā ir gariga valstība, kurā var ieiet tikai ar tīru (attīrītu) dvēseli.

-  Tieši tā! - es izsaucos. - Šambalā var nokļūt tikai ar pilnībā attīrītu dvēseli. Cilvēces genofonda alā, kā jau mēs runājām, arī var ieiet tikai ar pilnibā attīrītu dvēseli. Šambalas nozīme cilvē­cei, kā liecina mutvārdu ticējumi un rakstitie avoti, ir dižena. Šambaia, kā zināms, ir gariguma zeme. Cilvēces genofonda alās visa nozīme pieder gariem (garīgumam), bet fiziskais ķermenis ir iekonservēts.

-  Redziet, - es ar uzsvaru turpināju, - var izsekot vairākām paralēlēm, no kurām iespējams pieņemt, ka Cilvēces genofonda lokalizācijas vieta (alu klosteri, alas, piramidas) tad ari ir Šambaia.

Bonpo lama manī uzmanīgi paskatījās. Iestājās klusums.

-  Es gribētu ar jums parunāt zem četrām acim, - es teicu un palūkojos uz Bonpo lamu.

Mēs piecēlāmies un devāmies uz citu istabu. Amerikānis pie­skārās manam plecam un noteica: "Good luck!" ("Vēlu veiksmi!")

Par ko mēs ar Bonpo lamu runājām? Clz šo jautājumu es at­bildēšu ar īpašo cilvēku vārdiem, kuriem ir atļauts ieiet somati alās: "To es neteikšu pat Dievam!"

Šķiroties mēs ar Bonpo lamu apskāvāmies. Veners Hafarovs klusi noprasija:

-  Vai gaidāmas pārmaiņas?

Es klusēju. Amerikānis, mums aizejot, uzsauca:

-  Good luck!

6. nodala

KAS BIJA BUDA?

Teju vai katrā Austrumu veikaliņā var nopirkt Būdas statu- jiņas. Tās ir ļoti dārgas, jo gandrīz katrs ārzemnieks, kurš iera­dies budisma valstīs, grib atmiņai iegādāties statuju, ko pielūdz turpat vai puse zemeslodes iedzīvotāju.

Ticēt tam, ka tēlnieks precizi spējis atveidot Būdas izskata raksturīgās pazīmes, būtu naivi. Visi lamas, kuriem mēs uzde­vām jautājumu par Būdas izskatu, apgalvoja, ka tēlnieki un māk­slinieki, viņu atveidojot, daudz ko klāt piedomājuši paši, piemē­ram, milzīgās, atkarenās ausis.

Ka izskat ījas buda?

Jā, kā tad izskatījās Buda? Jau pirms ekspedīcijas, lasot reli­ģisko literatūru, uzzinājām, ka Budam bijis neparasts izskats. Taču senu Būdas aprakstu mēs atradām tikai Nepālā pie vēs­turnieka Mina kunga. Arī lamas mums iedeva senu Būdas izska­ta aprakstu, kurš atbilda tam, ko mums iedeva Mina kungs. Apraksta sakritības, ko konstatējām, salīdzinot dažādus avotus, ļāva pieņemt, ka iegūtā informācija ir pareiza.

Saskaņā ar senajiem avotiem, Budam bija 32 pazimes, kas rak­sturo viņa ārējo izskatu. Domāju, ka lasītājam būs interesanti tās uzzināt.

1. Budas rokas un kājas rotāja tūkstoš rati ar spieķiem.

2.   Budas kāju pēdas bija lidzigas bruņrupuča pēdām. Tās bija mīkstas, plakanas un pilnīgas.

3.  Budas roku un kāju pirkstus savienoja plēves, kas stiepās līdz pat pirkstu pusei. Rokas un kājas izskatījās lidzigas piles pleznām.

4.   Budas roku un kāju miesa bija mīksta un jauneklīga.

5.    Būdas ķermenim bija septiņi izliekumi un pieci padziļi­nājumi. Divi padziļinājumi atradās pie potītēm, divi - pie pleciem un viens - pakausī.

2.  Budas roku un kāju pirksti bija ļoti gari.

3.  Budas papēži bija plati (1/4 pēdas).

4.    Budas ķermenis bija liels un stalts. To mērīja septiņos ku­bikmetros, un tas nebija saliekts.

5.  Budas pēdām nebija pacēluma.

6.     Katrs Budas ķermeņa matiņš auga uz augšu.

7.     Budas kāju ikri bija kā antilopei - lidzeni un taisni.

8.    Budas rokas bija garas un skaistas, tās sniedzās viņam līdz ceļiem.

9.    Budas dzimumorgāns bija apslēpts kā zirgam. To nevarē­ja redzēt.

10.  Budas ādai piemita zeltaina nokrāsa. To dēvēja par zel­tainu nevis krāsas dēļ, bet tāpēc, ka tā bija pilnīgi tīra.

11.  Budas āda bija plāna un gluda.

12.  Katrā Budas ķermeņa daļā bija tikai viens mats, kas auga uz labo pusi.

13.  Budas pieri izdaiļoja vijīgi mati, kuriem piemita sešas pa­zīmes: gludi, balti, paklausīgi, staipigi, vijās no labās puses uz kreiso, un to galiņi bija vērsti uz augšu. Tie šķita sidrabaini, sa- suka pēc formas atgādināja ambalas augli.

14.  Budas ķermeņa augšdaļa atgādināja lauvu.

15.  Budas plecu augšdaļa bija apaļīga un pilnīga.

16.  Budas krūtis bija platas. Krūtis starp pleciem bija plakanas.

17.   Buda spēja atšķirt labākās garšas, jo viņa mēli nebija skārušas trīs slimības: vējš, gļotas un žults. Reiz kāds labdaris Budam piedāvāja zirga gaļas gabalu, kas nebija garšīga. Buda to uzlika sev uz mēles, bet pēc tam atdeva atpakaļ. Gaļa kļuva tik garšīga kā visizmeklētākais ēdiens.

18.  Budas ķermenis atgādināja tadrota koku, kura saknes, stumbrs un zari ir viena lieluma.

19.  Budas galvvidū bija apaļas formas pacēlums, kas atgādi­nāja pulksteņa rādītāju kustības virzienā sagrieztu sprogu.

20.   Budam bija gara un skaista mēle, ar kuru viņš spēja aiz­sniegt matu liniju un ausis. Mēle bija sarkana kā utpalas ziediņš.

21.   Budas valodai piemita piecas uzteicamas vērtības: visi viņu varēja saprast; visi vārdi tika izteikti vienā intonācijā; runa bija dziļa un noderīga visiem; runa bija patīkama un patiesi sais­toša; vārdi izkārtojās pareizajā secībā, vienkārši un bez kļūdām.

22.   Budas vaigi bija apaļīgi un pilnigi. To kontūras atgādināja rituālu spoguli.

23.   Budas zobi bija ļoti balti.

24.   Budas zobu garums bija vienāds.

25.   Starp Budas zobiem nebija spraugu.

26.   Budam bija 40 zobu.

27.   Budas acis bija gaišzilu dziļu krāsā kā safīri.

28.   Budas skropstas bija taisnas un tiras kā alkstošai govij.

Bet nu salīdzināsim Budas atšķirīgās pazīmes ar cilvēka (hi­potētiskā atlanta) veidolu, kas tika rekonstruēts pēc acīm, kas raugās no Tibetas tempļiem.

Buda un cilv ēks, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem

No tabulas (255. Ipp.) kļūst skaidrs, ka tā cilvēka veidols, kas rekonstruēts pēc acīm, kuras attēlotas uz tibetiešu tem­pļiem, daudzējādā ziņā atbilst Būdas veidolam. Abu ķermeņu īpatnības liecina, ka viņi daļēji dzivo ūdenī: pleznveida kājas, plēves starp roku pirkstiem, augšējā plakstiņa izliekums, kas, peldot ūdeni, sedz radzeni, varens krūškurvis, kas nepieciešams ilgai niršanai, spēcīgi pakauša muskuļi, kas nepieciešami, lai peldot noturētu galvu, vārstuļveida deguns u.c.

Kad beidzām salīdzināšanu, bijām ļoti apmierināti, jo pilnigi neatkarīga, pēc acīm izdarīta rekonstrukcija, izmantojot oftal-

moģeometrisko un loģiski anatomisko analīzi, bija radījusi nepa­rasta cilvēka veidolu, kurš vispārējos vilcienos ir līdzīgs Budam, bet Budu taču aprakstījuši cilvēki, kas viņu bija skatījuši savām acim.

Taču jāpievērš uzmanība arī atšķirībām. Pirmām kārtām - Budam nav vārstuļveida deguna, kas atgādina spirāli. Šis fakts, ko ieguvām no pirmavota (acu un deguna attēls uz tibetiešu tempļiem), ir pietiekami ticams un neatbilst Būdas veidolam, kura atšķirīgajās pazīmēs nav minēts šis visnotaļ ievērības cienī­gais fakts. Turklāt attiecībā uz Budu netiek minēts neparastais augšējā plakstiņa izliekums.

No tā var secināt, ka uz tempļiem attēlotas nevis Būdas, bet cita cilvēka acis, kuram ari bija neparasta āriene, tikai mazliet citādā ziņā. Kas viņš bija? Atcerēsimies, kā Bonpo lama atbildē­ja uz šo jautājumu: "Šīs acis pieder daudz senākam cilvēkam par Budu." Varbūt tās ir Bonpo Būdas - pirmā Būdas acis?

Un vēl, salīdzinot Būdas un uz tempļiem attēlotā cilvēka pazīmes ar mūsdienu cilvēka izskatu, var teikt, ka ne vienu, ne

otru nevar uzskatīt par mūsu civilizācijas pārstāvi. Kā liecina vēsturiskie avoti, mūsu civilizācijas vissenāko ļaužu veidols tikai nedaudz atšķīrās no mūsdienu cilvēka izskata. Mūsu civilizācijas ļaudīm, lai gan tie mīt dažādos pasaules nostūros, nepavisam nav raksturīgas plēves starp roku pirkstiem, pleznveida kājas, milzīgas acis ar neparasti izliektiem plakstiņiem un kur nu vēl vārstuļveida deguns ar spirāli. Mūsu civilizācijas cilvēki, kas dzivo pie jūrām un okeāniem, izmanto jūras veltes, taču neviens pa pusei nedzīvo ūdenī un nekopj zemūdens plantācijas.

Varbūt viņi bija citplanētieši? Taču tas ir tik strīdīgs jautājums, ka spriest par to no zinātniskā viedokļa būtu vismaz pāragri. Daudz loģiskāks šķiet pieņēmums, ka Buda un cilvēks, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem, bija iepriekšējās civilizācijas pārstāvji, kas iznākuši no somati stāvokļa Cilvēces genofondā un parādījušies uz Zemes. Šim pieņēmumam, ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir lielāks pamatojums nekā tukšām runām par citplanētu humanoīdiem.

Bet kas viņi bija - Buda un cilvēks, kura veidols tika rekon­struēts pēc acīm, kas attēlotas uz tibetiešu tempļiem? Vai viņi iznāca no somati, vai varbūt viņus dzemdēja sieviete? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, mēs sākām rūpīgi pētit Būdas dzim­šanas vēsturi. Liecības par cilvēku, kura acis attēlotas uz tibe­tiešu tempļiem, bija ļoti fragmentāras.

Pētot jautājumu par Būdas dzimšanu, mēs visai drīz sapratām, ka tas ir visnotaļ juceklīgs. Bija grūti saprast, kas bijusi viņa māte, kas - tēvs un vai viņi bijuši vispār. Piemēram, Mina kungs šajā sakarībā stāstīja, lūk, ko: "Buda piedzima uz Zemes un akumulēja sevī daudz iepriekšējo precību. Viņš bija liela auguma, ļoti skaists un labi pārzināja senās zinības, skaidri aptverot, kas notiek uz Zemes." Vēsturnieks Pradhana kungs teica: "Buda piedzima karalim Taru un Jaunavai Marijai Lumbini ciematā (Nepālā) ezera ūdenī."

Pārējās liecibas par Būdas piedzimšanu bija: "šķista ieņem­šana", "piedzimšanai bija garigs raksturs" u.tml. Tātad neviens nevarēja pateikt neko konkrētu ne par viņa māti, ne tēvu. Tikai vienā gadijumā (pie Pradhana kunga) izdzirdējām, ka Būdas tēvs bijis taru cilts karalis.

Taru cilts

Kas ir taru? Apkopojot ziņas par taru cilti, mēs tikāmies ar Krievijas kultūras centra vaditāju Katmandu Vladimiru Ivanovu. Viņš pastāstīja, ka netālu no Lumbini ciemata, kur dzimis Buda, patiešām dzīvo cilvēki, kuri sevi dēvē par taru. Viņš mūs iepa­zīstināja ar cilvēkiem, kuri zina taru cilts vēsturi. Vēl Vladimirs Ivanovs pastāstīja, ka Lumbini sākusies starptautiska budisma centra celtniecība, kurā lielu naudu iegulda Āzijas valstis un budistu kopienas no Eiropas valstīm un ASV Šis centrs būs starptautisks budistu svētceļojumu mērķis. Buda sludināja uz hinduismu balstītu sistēmu, attīrīja to no kastu struktūras važām un izplatīja pa visu pasauli. Pirms Būdas hinduisms varēja izplatīties tikai kastas robežās un nedrīkstēja tās pārkāpt.

Cilvēki, kuri mums stāstija par taru cilti, nebija nozīmīgi reli­ģiski darbinieki vai ievērojami zinātnieki. Sākumā mēs pret viņu liecibām izturējāmies ar zināmu piesardzību, tomēr tas, ko viņi teica, izklausījās tik aizraujoši, ka mēs uz brīdi pat piemirsām Deli universitātes rekomendācijas ļoti uzmanīgi izvērtēt ziņas, ko mums sniedz gadījuma ļaudis.

Viņu vidū bija kāds cilvēks, kura vārdu saprotamu iemeslu dēļ es neminēšu un kurš pastāstīja, lūk, ko. Taru dzīvo džungļos uz Himalaju kalnu robežas. Uz ziemeļiem no taru dzīvesvietas atrodas Džumlas rajons, kas saskaņā ar dažām ziņām tiek uz­skatīts par vietu, kur radusies mūsu civilizācija.

Taru cilts ļaudim vienīgajiem visā pasaulē piemīt imunitāte

pret malāriju, kā dēļ viņi ieguvuši zinā­mu ievēribu. Taru populācija šobrīd ir aptuveni viens miljons cilvēku. Uz­skata, ka šī cilts minētajā vietā dzīvo vairāk nekā trīstūkstoš gadu. Taču vis­apbrīnojamākais bija taru ārējā izskata apraksts: viņiem ir apaļa seja ar mazu zodu, mazu, neizteiktu degunu, ļoti lielu krūškurvi, resnu un īsu kaklu, platas un plakanas kāju pēdas bez pacēluma. Tātad zināmā tuvinātības pakāpē šajos faktos varēja saskatīt Būdas atšķirīgās iezīmes.

Skaidrs, ka mums radās vēlēšanās tikties ar taru cilts pār­stāvjiem un pašiem pārliecināties. Ja teiktais izrāditos patiesība, taru varētu uzskatīt par Būdas mantiniekiem uz Zemes.

Vladimirs lvanovs mums palidzēja Katmandu atrast šīs cilts pārstāvi - vienīgo taru zinātnieku, profesoru. Kāda vilšanās mūs pārņēma, kad gaidīto atšķiribas pazīmju vietā ieraudzijām tipis­ku austrumnieku ar parastu ārieni. Turklāt divi ekspedīcijas dalībnieki devās uz Lumbini, atrada tur taru cilts ciematiņu, veica anatomisko apsekošanu un pilnīgi pārliecinājās, ka taru ir pilnī­gi parasti cilvēki.

Notikumi ar taru cilti, kas mums prasija diezgan daudz laika un lidzekļu, bija laba māciba. Kad sarunbiedrs, kura uzvedibu nenosaka augsts reliģisks amats vai nozīmiga zinātniska prin­cipialitāte, ir uztvēris tavu interešu objektu, viņš sāk apstiprināt visu, ko tu gribētu dzirdēt, un sākotnēji tā vien šķiet, ka tavi pieņēmumi rod reālu apstiprinājumu. Tad tev liekas, ka viss kaut kā ārkārtigi viegli sanāk, - ko tik tu iedomājies, viss ir pareizi. Bet beigās gaida pamatigs sarūgtinājums un nožēla zaudētā laika un lidzekļu dēļ. Tomēr tāds nu reiz ir zinātnieka ceļš - nekad neiztikt bez kļūdām; atkārtotas pārbaudes un triskārša kontrole ir nemainiga pētījumu sastāvdaļa. Vissvarī­gākais - neiekļaut maz ticamas liecības zinātnisko pārdomu loģiskajā ķēditē, citādi loģika iestrēgs bezizejā vai arī veidosies aplami secinājumi.

Tamlidzigās sarunās, atšķirībā no tikšanās reizēm ar svami, lamām, guru un ievērojamiem zinātniekiem, reti kad dzirdēsi vārdus "varbūt", "nezinu", "nē, tā tas nav". Lamas, svami un guru austrumu pasaulē ir pārāk nozimigi, lai ļautos kārdinājumam izcelties citzemju zinātnieku priekšā un viņiem par prieku teiktu kaut ko sensacionālu. Gluži pretēji, tiem raksturīga tēvišķi iro­niska attieksme pret eiropeiskajām zinātniskajām interesēm, kas mijas ar cieņpilnu zinātkāri. Acīmredzot austrumu reliģiskais izglītošanas princips viņos ieaudzina dziļu cieņu pret senajām reliģiskajām zināšanām, kuras saglabāt un attīstīt viņi ir aicināti, tāpēc piebilst kaut ko no sevis tiek uzskatīts par lielu grēku. Jebkurš lama, svami vai guru gadijumā, ja viņš kāda iemesla pēc nav pārliecināts par saviem spriedumiem, mierīgi nosacīs: "To es neatceros…" - un ieteiks citu reliģisko darbinieku, kurš konkrētajā jomā, viņaprāt, zina vairāk. Indijas un Nepālas zināt­nieki ir audzināti tieši tāpat, tāpēc viņu minētajiem faktiem var ticēt.

Kas ir Buda?

Izdarot reliģiska rakstura pētijumus, rodas liels kārdinājums izmantot populārzinātnisko literatūru krievu vai angļu valodā. Taču ļoti bieži šis grāmatas sarakstījuši cilvēki ar Īpašu psihi, kuri par absolūtu istenību pieņem savus redzējumus transa stāvoklī. Diemžēl, meditējot vai ieejot transā, cilvēki vienu un to pašu redz tik atšķirigi, ka balstīties uz šim ziņām ir visnotaļ problemātiski. Ņemot to vērā, mēs centāmies par pamatu ņemt reliģiskos pirm­avotus un Helēnas Blavatskas darbus, kura Austrumos tiek atzīta par Dižo izredzēto.

Atgriežoties pie pētijumiem par Budu, tomēr var secināt, ka Būdas dzimšana no tēva un mātes (taru) ir gaužām apšaubāma, bet uzskatīt taru cilts ļaudis par Būdas mantiniekiem diezin vai iespējams. Toties, ņemot vērā zināšanas par somati un Būdas neparasto ārieni, nevar noraidīt iespēju, ka Buda no ūdens somati iznācis ezerā pie Lumbini vai ari uz Zemes ieradies kalnu tuvumā, iznākot no somati alas. Pēdējo variantu mēs pat uzskatām par ticamāku, jo leģendās par Budu minēts fakts, ka,

Budas apgaismiba

būdams pieaudzis, viņš sācis badoties, notievējis un devies uz pirmatnīgu mežu, no kura pārnācis skaists un izmainījies. Nav izslēgts, ka atgriezās pavisam cits cilvēks, bet visi nostāsti par šķisto ieņemšanu ir izdomājumi.

Kā jau minējām (Bonpo lama), šo 30 000 gadu laikā uz Ze­mes jāierodas 1002 Būdām.

Šajā sakarībā Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" lasām (1937, 2. sēj., 529., 530. Ipp.): "Būdas ir visas pasaules kopīgs īpašums; viņi ir vēsturiski Viedie… No vienas grupas 97 Būdas un 53 citā… Šie uz palmu lapām tapušie seno rak­stu grozi glabājas lielā slepenībā… Tas īpašais Manuskripts, no kura tika ņemti turpmākie fragmenti un pēc tam izklāstīti daudz saprotamākā valodā, tika norakstīts no akmens tabu­lām, kas piederēja vienam no Piektās rases pašu pirmo dienu Budam, kurš bija Plūdu un Atlantu rases galveno apdzīvoto Kontinentu nogrimšanas liecinieks."

To, ko Helēna Blavatska rakstījusi par Būdām, var saprast dažādi. No vienas puses, uzmanība jāpievērš faktam, ka Būdas tiek dēvēti par "vēsturiskajiem Viedajiem". Jo citviet (440. Ipp.) Blavatska raksta: "Adepti jeb Trešās, Ceturtās un Piektās Rases Viedie cilvēki mājoja pazemes mitekļos…" Jēdzieni "vēsturiskie Viedie" un "Viedie Cilvēki" acimredzot ir sinonīmi. Tādā gadī­jumā sinonīms ir arī vārds "Adepti". Kas ir adepti? No sarunām ar svami un lamām mēs sapratām, ka par adeptiem sauc cilvē­kus, kuri dzīvo simt, tūkstoš un vairāk gadu, atrazdamies somati stāvokli, un periodiski atgriežas pie parastā cilvēku dzīvesveida.

No tā varam secināt, ka pēdējais Buda (un acīmredzot arī citi Būdas) bijis adepts un uz Zemes ieradies, iznākdams no Cilvēces genofonda. Blavatskas vārdus: "…no vienas grupas 97 Būdas un 53 citā…" - var skaidrot kā norādījumu uz šādu pieņēmumu.

Budas statuja (III gs.m.ē., Pakistāna). Budas atveidojums līdzīgs somati stāvoklī esošo cilvēku atveidojumam

Budas neparasto izskatu var skaidrot ari tā, ka viņš bija adepts-atlants vai adepts-lemūrietis (atcerēsimies Helēnas Bla­vatskas vārdus: "Adepti jeb Trešās, Ceturtās un Piektās Rases Viedie Cilvēki…"). Pēdējā Būdas milzu zināšanas, ko viņam parastajā Zemes dzīvē neviens nebija mācijis, var izskaidrot tā, ka viņam bija pieejamas atlantu un lemūriešu zināšanas. Par to liecina arī Blavatskas frāze par "akmens tabulām" un Plūdu laiku Budu. Nobeigumā Blavatska gandrīz tieši liecina, ka Buda bija ceturtās rases pārstāvis, tas ir, atlants (280., 281. Ipp.): "…rak­stura iezīmes un tips, ko pieraksta Ceturtās Rases milžiem… šie ir Būdas, lai gan bieži tos tēlo ar simboliski garām, atkarenām ausim…"

No otras puses, jāpieļauj, ka Helēnas Blavatskas vārdus var interpretēt pavisam citādi un pārmest, ka mūsu loģika nav pama­tota, ka tiek sagrozīti fakti. Tomēr visi Austrumu reliģiskie darbinieki zina par adeptiem un, kā paši apgalvo, ar viņiem tie­kas! Somati fenomena pastāvēšanas fakts diezin vai ir apstrī­dams. Budam bija būtiski neparasta āriene, kas izrādijās pie­mērota dzīvesveidam pa daļai ari ūdenī. Budam piemita milzu zināšanas… utt. Tātad ir pietiekami daudz ziņu, kas liecina, ka iepriekš izklāstītā loģika var pastāvēt kā hipotēze.

Taču, ja par pamatu ņemsim šo hipotēzi, būs jāņem vērā arī hipotēze par Cilvēces genofonda pastāvēšanu. Vai tāds patie­šām ir? Vai tiešām paralēli mūsu pasaulei pastāv pazemes un zemūdens pasaule ar dažādu civilizāciju pārstāvjiem somati stā­voklī? Vai tiešām Buda un citi pravieši pie cilvēkiem Zemes virsū ieradās no turienes?

Apkopojot pētījumus, kas izklāstīti šajā nodaļā, mēģināsim atbildēt uz jautājumu: kas bija pēdējais Buda un kas - cilvēks, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem? Viņu izskata analīze ļauj pieņemt, ka pēdējais Buda ir starpposms starp mūsdienu cilvēku un cilvēku, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem. Var izsekot ari, kādas pārmaiņas notikušas, pārejot no daļēja dzīves­veida ūdenī uz dzivi vienigi uz sauszemes: vārstuļveida deguna (kā delfīniem) vietā veidojas parasts deguns, izzūd plēves starp pirkstiem. Turklāt Helēna Blavatska raksta, ka pazemes mājok­ļos atrodas trešās (lemūriešu), ceturtās (atlantu) un piektās (mūsu civilizācijas) rases adepti.

Ņemot to visu vērā, var pieņemt, ka pēdējais Buda bija at­lants, bet cilvēks, kura acis raugās uz pasauli no tibetiešu tem­pļiem, lemūrietis vai lemūrietis-atlants.

Bet kas gan ir šie lemūrieši un kas - atlanti?

7. nodala

KAS VI Ņi ir, Šie lemŪrieŠi un atlanti?

Pētījumu metodes

Šādos pētījumos nav daudz iespēju iegūt patiesi precīzas ziņas. Nākas apkopot liecības, kas no dažādiem avotiem iegū­tas loģiskā ceļā, iepriekš savstarpēji salidzinot un izdalot tās, kas atkārtojas dažādos avotos.

Mūsuprāt, visapšaubāmākais avots ir populārzinātniskā lite­ratūra, jo tajā ir daudz izdomājumu, lai gan dažas populārzināt­niskā stilā sarakstītas grāmatas ir visnotaļ vērā ņemamas, pie­mēram, Lobsanga Rampas "Trešā acs", "Ārsts no Lhasas", "Senču alas" u.c. Šis autors, apguvis meditāciju pie sava sko­lotāja, iemācījās ieiet somati un kādu laiku šajā stāvokli pava­dīja vienā no somati alām Tibetā. CJzticibu vieš Džona Hislopa grāmata "Sarunas ar Bhagavanu Šri Satja Sai Babu", kas veido­ta kā sarunas ar Dižo Sai, kuru dažos Indijas reģionos uzskata ne tikai par Izredzēto, bet arī par Dieva iemiesojumu Zemes virsū. Ļoti interesanta ir Rūdolfa Šteinera grāmata "No pasaules hronikas", kurā atstāstīta slepenā "Akaši hronika", ko senatnē sarakstījuši Izredzētie. No šīm grāmatām gūtās liecibas mēs ņē­mām vērā.

Austrumu reliģiskās literatūras analīze izrādijās ļoti sarežģīta ne tikai tāpēc, ka tā sarakstīta mums grūti pieejamās valodās (sanskritā, nepāliešu u.c.), bet ari savdabīgā, austrumnieciski izsmalcinātā un alegoriskā materiāla izklāsta dēļ. Reliģiskajos avotos, kas pieder dažādiem austrumu reliģijas veidiem, mēs atradām liecības par iepriekšējo civilizāciju dzīvi, un šīs liecibas pārāk cita no citas neatšķīrās. Bet visaizraujošākais bija tas, ka pamatvilcienos šis ziņas sakrita ar tām, ko savos darbos minē­juši tādi Dižie Izredzētie kā Helēna Blavatska un Nostradams. Lamas, guru un svami zināja par iepriekšējo civilizāciju cilvē­kiem, taču vairījās par to runāt vai nu tāpēc, ka slikti izprata šo reliģijas zinātņu jomu, vai arī to uzskatīja par lielu noslēpumu.

No Izredzēto darbiem mums vissaprotamākās bija Nostrada- ma un Helēnas Blavatskas grāmatas. Taču Nostradama pareģo­jumi - no senfranču valodas tulkotās četrrindes - varēja būt pār­tulkoti neprecizi un novest pie aplamiem secinājumiem.

Helēnas Blavatskas "Slepenā doktrīna" ir apjoma un faktu piesātinātības ziņā kolosāls darbs. Turklāt šā darba loģika man šķita kaut kā dīvaina, cilvēkam neraksturiga: viss izklāstīts stan- cēs, kuras lasot domas sākumu var atrast grāmatas beigās, vidu - sākumā, bet nobeigumu - vidū. Kad "Slepeno doktrinu" lasiju pirmo reizi, mani tas pamatīgi kaitināja, bet pēc tam es sapratu, ka tā ir daudz augstāka loģika, iespējams pat, ka Augstākā Saprāta loģika, ko manas pieticīgās cilvēka smadzenes varēja uztvert tikai daļēji un ne vienmēr. Vilies ceribā sakārtot sistēmā grāmatā izklāstītos faktus, biju spiests ķerties pie veca studentu paņēmiena. Ir tā, ka daudzi studenti, spriegi apgūstot materiālu, spēj to iegaumēt tikai uz neilgu laiku, bet pēc tam vienā mierā visu aizmirst. Es vēlreiz izlasiju "Slepeno doktrinu", iegaumēju daudzus fragmentus, pēc tam domās tos salīdzināju un izrakstīju no grāmatas nepieciešamo, visu informāciju sakārtodams saskaņā ar cilvēcisko loģiku un hronoloģiju. Šos izrakstus jau varēja iekļaut loģiskos zinātniskos spriedumos.

Vai Izredzētajiem var ticēt? Grūti atbildēt "jā" un grūti teikt "nē". Gn tomēr jebkurš saprātigs cilvēks Dievam tic, vismaz tad, kad tuvojas nāves stunda. Bet, ja netiek noliegta Dieva, t.i., Aug­stākā Saprāta esamība, nevar no­liegt ari ziņas, ko pauž Izredzētie, jo reliģiskās zināšanas, kā jau die­višķi radītas, principiālās līnijās saskan ar Izredzēto zināšanām. Atšķirība ir tā, ka reliģija tās agrī­najā izmantošanas periodā pare­dzēta ne pārāk izglītotu cilvēku prātiem, tāpēc tiek pasniegta tiem pieņemamā pasakas formā, bet Izredzēto liecībām piemīt vēsturis­ki zinātnisks raksturs. Var pieņemt, ka, cilvēcei attīstoties, Augstākais Saprāts iesvēta atsevišķus indivīdus sarežģītajos Vienoto pa­saules zināšanu aspektos, tādējādi cenzdamies dziļāk attīstīt sā­kotnējās reliģiskās zināšanas un dot pretsparu daudzo reliģisko kalpotāju dogmatismam.

Mehānismu, kā Izredzētie saņem zināšanas, no mūsdienu fizi­kas viedokļa var iztēloties šādi. No šiem cilvēkiem (Izredzē­tajiem) tiek noņemts SoHm princips, tāpēc viņi spēj ar savas psihiskās enerģijas palīdzību noskaņoties uz Kopīgās informa­tīvās telpas frekvencēm. Visi Izredzētie, rakstot par savu zināšanu avotu, uzsver, ka viņiem it kā būtu diktējusi kāda balss. Citu šo apbrīnojamo un visiem Izredzētajiem salīdzinoši vienādo zināšanu ieguves avotu iztēloties pagaidām ir grūti. Reliģiskās zināšanas un Izredzēto zināšanas nāk no viena avota - Kopigās informatīvās telpas.

Daudzi cilvēki ar meditācijas palidzību spēj ieiet transa stā­voklī, kurā viņi it kā redz pagātni un tagadni. Acīmredzot viņiem paveras tikai nelieli informācijas kanāli, tāpēc arī viņu liecības ir visnotaļ jucekligas. Dižo Izredzēto informativais kanāls, pēc visa spriežot, ir daudz plašāks, tāpēc viņu zināšanas ir tik lidzigas un tām ir sava, kā jau es teicu, cilvēkam neraksturiga loģika.

Es ceru - lasitāji man piedos, ka es galvenokārt atsaucos uz Izredzētās Helēnas Blavatskas zināšanām, jo gandriz visi Izre­dzētie raksta vienu un to pašu. Turklāt Helēnas Blavatskas grā­matas izdevumu krievu valodā man ir vieglāk lasit un saprast.

(Jn beidzot - visus minētos pētījumus mēs centāmies salīdzi­nāt ar iepriekšējo civilizāciju pārstāvju anatomiski fizioloģisko analīzi, lai vismaz daļēji atbildētu uz jautājumu, kādi gan viņi bija, šie lemūrieši un atlanti.

Vispārējas ziņas par iepriekšējām civilizācijām

Šajā sakarībā Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" rak­sta (1937, 2. sēj., 169. Ipp.):

"…Pirmo rasu vēsture ir aprakta laika kapā nevis Izredzētajiem, bet tikai priekš neizglītotās zinātnes."

Iepriekšminētajos avotos neviens neapstrīd cilvēka izcelša­nos, garam kļūstot arvien blīvākam un blīvākam. Runājot mūs­dienu fizikas valodā, dzivības viļņveida variants (gars, tā Pasaule) pakāpeniski materializējās un iemantoja cilvēcisku ķermeni. Ga­ra materializācijas process un psihiskās enerģijas sablīvēšanās atgādina pasaku par galdiņ, klājies, kad ne no kā uzrodas ēdiens, utt. Tam ticēt, protams, nav iespējams.

No otras puses, jau skolā fizikā māca, ka 2 gammas=l elek­trons, t.i., viļņi spēj transformēties un materializēties. Gfā dzīvo­jošais Marats Fathlislamovs divas reizes ir bijis pie Dižā avatāra Satjas Sai Babas Indijā un pats savām acīm redzējis, kā viņš materializē domas, gluži ne no kā radīdams svētos pelnus, rīsus un citus priekšmetus. Turklāt Marats atveda vairākas videofil­mas par Sai Babu, kurās redzams materializēšanās process.

Protams, materializēšanās procesu, ko rāda Dižais avatārs, var uzskatit par veiklu triku. Taču tas viss ir tik pārliecinoši! Tur­klāt to cilvēku skaits, kuri viņam tic, ir ārkārtīgi liels: katru dienu pie viņa mēdz uzturēties aptuveni 10 000 cilvēku, bet viņa 70. dzimšanas dienas svinībās no visas pasaules ieradās vairāk nekā miljons cilvēku. Grūti iedomāties tik daudz naivu vientiešu.

Turklāt jāpiebilst, ka pierādījumu ziņā hipotēzei par psihiskās enerģijas materializēšanos ir tikpat lielas izredzes kā mūsdienās populārajai hipotēzei par dzivības rašanos uz Zemes, izveidojoties organiskām molekulām, kas pakāpeniski kļūst arvien sarežģītākas.

Saskaņā ar reliģiju un Izredzēto zināšanām, uz Zemes ir bijušas piecas rases [8] (jeb civilizācijas). kā jau iepriekš minēju, pirmās rases pārstāvji, tā dēvētie pašdzimušie, bija eņģeļveida būtnes, 50-60 metru garas, ar vienu aci (to, kuru tagad dēvējam par trešo aci) un vairojās dalīšanās ceļā.

Otrās rases pārstāvji, kurus dēvē par vēlāk dzimušajiem jeb nemirstīgajiem, jau bija miesiskākas, lai gan joprojām rēgveidi- gas būtnes, aptuveni 40 metru garas, ari ar vienu (trešās acs tipam atbilstīgu) aci un vairojās pumpurojoties vai ar sporām.

Trešā rase, ko dēvē par divējādajiem, androgīniem jeb lemū­riešiem, pastāvēja daudz ilgāk un visvairāk ari izmainījās. Notika dalīšanās dzimumos, attīstījās kauli, ķermenis kļuva blīvāks, un no četrroku un divseju aptuveni 20 metru garām būtnēm radās daudz mazāka auguma cilvēki ar divām rokām un vienu seju. Visvairāk attīstījās un uzplauka vēlīnie lemūrieši - lemūrieši-atlanti.

Ceturtās rases pārstāvjiem, ko dēvē par atlantiem, bija divas rokas un viena seja, garums aptuveni 6-8 metri un blīvs ķermenis.

Piektās rases pārstāvji (t.i., mūsu civilizācija), ko dēvē par āriešiem, sākotnēji bija garāka auguma nekā pašlaik, taču vēlāk pakāpeniski kļuva mazāki.

Uzskata, ka uz Zemes pastāvēs septiņas rases. Katrai no tām ir bijušas un būs septiņas apakšrases.

Kad uz Zemes radas dzīvība?

Visos iepriekšminētajos avotos minēts, ka dziviba uz Zemes, tai skaitā ari cilvēks, radusies pirms daudziem miljoniem gadu. Helēna Blavatska šajā sakaribā "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 261. Ipp.) raksta:

"Lasītājs var jautāt, kāpēc mēs vispār runājam par pū­ķiem? Mēs atbildam, ka zināšanas par tamlīdzīgu dzīvnieku esamību pirmām kārtām ir pierādījums tam, ka cilvēku rase ir ārkārtīgi sena."

"Akašas hronikā" teikts:

"Vienlaikus ar cilvēkiem eksistēja dzīvnieki, kas savā ziņā atradās tajā pašā attīstības pakāpē kā cilvēki. Mūsdienu izprat­nē tos varētu uzskatīt par rāpuļiem." (Rūdolfs Šteiners. "No pa­saules hronikas", 1992, 66. Ipp.)

Ari Helēna Blavatska "Slepenajā doktrinā" (1937, 2. sēj.) min pietiekami precīzas ziņas par pēdējo Zemes civilizāciju pa­stāvēšanas laiku:

"Lemūrija gāja bojā apmēram 700 000 gadu pirms pašlaik tā dēvētā Terciārā perioda sākšanās" (392. Ipp.), "…plūdi, kuros izzuda pēdējās Atlantīdas daļas pirms apmēram 850 000 gadu…" (416. Ipp.), "…pēc pēdējo Atlantu rases pārstāvju[9] noslīkšanas pirms apmēram 12 000 gadu…" (158. Ipp.), "…un ka ārieši (mūsu civilizācija) pastāvējuši jau 200 000 gadu, kopš pirmā lielā Sala jeb (atlantu) Kontinents tika applūdināts." (495. Ipp.)

Tādējādi cilvēka veidošanās uz Zemes, garam kļūstot arvien blīvākam, notika miljoniem gadu ilgā dabas evolūcijas gaitā. Šajā sakarībā man gribētos minēt Helēnas Blavatskas frāzi "Slepe­najā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 329. Ipp.):

"Ir pagājis vairākus miljonus gadu ilgs periods kopš Pirmās rases laikiem, kurai "nebija saprāta", līdz augsti sa­prātīgai un intelektuālai vēlīno Lemūriešu rasei; tāpat arī kā cits periods starp visagrīnāko Atlantu civilizāciju un vēs­turisko periodu."

Tātad dzīviba uz Zemes ir radusies pirms miljoniem gadu, bet cilvēku rases (civilizācijas) ir radušās cita no citas, pakāpe­niski kļūstot arvien sarežģītākas. Tai pat laikā cilvēces vēsturi uz Zemes izraibina globālas katastrofas, kurās tika iznīcinātas veselas civilizācijas. Acīmredzot dabas evolūcijas darbā cil­vēces attīstīšanai gluži loģiska bija arī Cilvēces genofonda radišana, kas kalpoja kā papildu drošības posms globālu katas­trofu gadijumā.

Materiālisms un ideālisms

Kas ir primārais: ideja vai matērija? Šis vecumvecais jautā­jums reliģijā un Izredzēto darbos sliecas uz ideālisma pusi. Vai tam ir pierādijumi? Tiešus pierādījumus rast ir grūti, jo viss ap­rakts laika kapā. Taču smalkās un fiziskās pasaules paralēlo pa­stāvēšanu neviens vairs neapstrīd, bet doma, t.i., psihiskā enerģija, var būt visnotaļ materiāla.

Taču pakāpenisku organisko molekulu attistibu, kad sākot­nēji parādās primitīvas dzīvības formas un pēc tam progresē, arī nevar noliegt. Vai tam ir pierādījumi? Dažs labs laboratorijas eksperiments ļauj to pieņemt, taču ari šajā gadījumā patiesība ir apglabāta laika kapā.

Dzīvibas rašanās materiālistiskais variants ir zināmā mērā tuvāks un saprotamāks, tāpēc mēs tam vairāk uzticamies. Viļņ- veida variants mums kaut kādā ziņā šķiet mistisks un pasa­kains, jo mūsdienu attistības līmenī mēs to slikti saprotam, tāpēc vai nu tiecamies izsaukties: "Ai, kāds brīnums!", vai totāli visu noliedzam. Tomēr laikam jau viļņveida un materiālais dzī­vības aspekts ir savstarpēji saistīti, tāpat kā ir saistīta smalkā un fiziskā pasaule.

Bet, kad grūti rast tiešus pierādījumus, atliek - ja vien jūs neesat ateists - ticēt dievišķās mācības patiesumam. Ja salīdzi­na zinātnes un reliģijas attistibu, nevar nepamanīt tendenci, ka zinātne nespēj noliegt dievišķo mācību un rod arvien vairāk un vairāk pierādījumu tās patiesumam. Ir jāsaprot, ka mēs esam tikai maza Augstākā Saprāta daļiņa un ne jau mums būt tie­sātājiem. Kā zināms, vislielākais grēks ir sevi uzskatit par Dievu. Konservatīvs zinātnieks, kurš kā galīgo patiesību absolutizē reiz paša sasniegto un pilnibā noliedz jaunos zinātnes dzinumus, kuru viļņošanās jau pamanāma zinātniskajās aprindās, izdara lielu grēku.

Lemūrieši

Minētajos avotos var noskaidrot, ka tajos tālajos laikos (pirms vairākiem miljoniem gadu) kontinenti uz Zemes bija pavisam citādi. Galvenais Lemūrijas kontinets atradās Austrālijas apvidū, ko arī uzskata par Lemūrijas kontinenta atlikušo daļu. Šajā sa­karībā "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 248. Ipp.) lasām šādas rindas:

"…Džūks raksta: kopš Juras perioda laikiem Austrālijā

noticis mazāk pārmaiņu nekā citviet."

"Zeme tolaik nebija tik b[iva, bet bija daudz plūstošāka."

(Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 48. Ipp.)

Evolucionāri lemūriešus iedala agrīnajos un vēlīnajos (lemū­rieši-atlanti).

Agrīnie lemūrieši bija liela auguma (apmēram 20 metru), ar četrām rokām un divām sejām. Viņu ķermeni sākotnēji veidoja

Četrrocīgo un divsejaīno cilvēku attēli Indijā

mikstas vielas, tas bija plastisks un lokans. Tieši viņiem pirmo reizi evolūcijas procesā parādijās kauli, kas stiprināja ķermeņa stāju un ļāva tiem vairāk piemēroties zemes dzivei, lai gan ši iemesla dēļ viņi kļuva smagāki. Taču saskaņā ar kādu hipotēzi (Lobsangs Rampa. "Ārsts no Lhasas", 1994, 231. Ipp.) Zeme to­laik griezās pavisam citā fcrbitā un tās pievilkšanas spēks bija daudz mazāks. Dzivnieku pasaule bija ārkārtīgi daudzveidīga, turklāt tie bija lielāki nekā tagad. Varbūt runa ir par leģendārajiem dinozauriem? Tas ir iespējams, ņemot vērā, ka šie milzu rāpuļi un lemūriešu civilizācija eksistēja apmēram vienā laikā.

Agrīnajiem lemūriešiem gandriz nemaz nebija atmiņas, viņu valoda atgādināja kaut ko lidzīgu dziedāšanai, viņi kontaktējās, galvenokārt lasīdami domas, un lielāko vērību veltīja gribas mo­mentu attīstīšanai dzīvē.

Agrīnie lemūrieši, kā jau otrās rases pēcteči (vēlāk dzimušie, bezkaulainie), arī sākotnēji bija hermafroditi, bet vēlāk notika dzimumu atdalīšanās - radās vīrieši un sievietes. Šajā sakaribā Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 249. Ipp.) raksta:

"Cilvēces Trešā rase ir visnoslēpumainākā… Noslēpums, kā tieši notika viena vai otra dzimuma izveidošanās, nav pil­nībā izskaidrojams. Taču ir skaidrs, ka atsevišķi Trešās rases pārstāvji savos apvalkos vai olās sāka atdalīties…"

Viņa ari raksta (211. Ipp.), ka lemūriešu vairošanās veids at­gādina pumpurošanos, tāpat kā vairākumam augu, tārpu, gliemju u.c. "Akašas hronikā" dzimumu dališanās tiek skaidrota šādi: individi, kuros pārsvarā bija sievišķais elements, izrādījās dvē­seliski attīstītāki un juta mīlestību pret indivīdiem, kuros prevalē­ja vīrišķais elements. (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 46., 47. Ipp.)

Kā jau rakstīju, lemūriešiem bija četras rokas un divas sejas. No iepriekšminētajiem avotiem var secināt, ka četras rokas un divas sejas pastāvēja tajā agrīno lemūriešu dzīves periodā, kad viņi pa pusei bija vīrieši, pa pusei - sievietes (hermafrodīti). Pēc dzimumu atdalīšanās divas aizmugurējās rokas pakāpeniski sāka atrofēties, jo trešā acs, kas atradās pakausī, lēnām virzijās ar­vien dziļāk galvaskausa iekšienē.

Trešā acs, kas atradās aizmugurē, agrīno lemūriešu izskatam piešķīra it kā divas sejas. Šī acs bija pirmās un otrās rases ciklo- piskās (vienas) acs prototips un varēja redzēt smalkās pasaules viļņu diapazonā, tas ir, psihiskās enerģijas pasauli (augstfrek­vences svārstības - E. M.). Manuprāt, šī acs redzēja aptuveni tā, kā redz mūsdienu jogi, ieejot transā vai somati. Divas aizmugu­rējās rokas apkalpoja šo trešo aci.

Domāju, ka divas priekšējās acis agrīnajiem lemūriešiem pa­rādījās tāpēc, ka viņi arvien vairāk ieslīga matērijā un bija nepie­ciešama fiziskās pasaules redze. Acimredzot pakāpeniski fiziskās pasaules redze sāka prevalēt pār smalkās pasaules redzi.

Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 374. Ipp.) par to raksta:

"Trešā acs sākotnēji cilvēkam bija vienots redzes orgāns. Divas priekšējās fiziskās acis attīstījās tikai vēlāk gan dzīv­niekiem, gan cilvēkiem. Tās Trešās rases sākumā bija tādā pašā stāvoklī kā dažiem aklajiem mugurkaulniekiem. Divas priekšējās rokas apkalpoja divas priekšējās acis."

Tātad agrīnie lemūrieši izskatijās visnotaļ savdabigi: milzigs augums, divas sejas un četras rokas. Droši vien cilvēces atmiņa, kas aptver miljoniem gadu, šo neparasto veidolu saglabājusi Indijas ezoterisko dievu un elku attēlos. Vispār agrinie lemūrieši

bija pietiekami attistiti, jo spēja redzēt un rikoties gan fiziskajā, gan smalkajā pasaulē.

Vēlīnajiem lemūriešiem jau bija divas rokas un viena seja. Aizmugurējais roku pāris pamazām atrofējās, bet aizmugurējā trešā acs aizvirzījās galvaskausa dziļumā. Taču trešā acs nepār­stāja funkcionēt, jo kaulu šķērslis galvaskausā psihiskajai ener­ģijai nav būtisks. Garīgais elements vēlīno lemūriešu dzīvē sa­glabāja vislielāko nozīmi, SoHm princips vēl nedarbojās, un viņiem caur trešo aci pastāvēja sakari ar Kopigo informatīvo telpu. Tā bija augsti saprātīga un intelektuāla rase.

Tomēr visaizraujošākais attiecibā uz vēlīnajiem lemūriešiem bija tas, ka Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 247., 248., 410. Ipp.) mēs atradām norādes, ka arī mūsdienās eksistē tieši lemūriešu pēcteči, kas nav izgājuši caur ceturtās (atlantu) un piektās (mūsu civilizācijas) rases ģenētisko pār­maiņu pārbaudījumiem. Par to viņa raksta:

"To, kas atlicis no savulaik dižās tautas (trešās rases lemūriešiem), jūs varat ieraudzīt dažos plakangalvu Austrālijas aborigēnos", "…Austrālijas iezemieši, kas sadzīvo ar arhaisko floru un faunu, ir attiecināmi uz ārkārtīgu senatni. Visa šīs noslē­pumainās rases apkārtne, par kuras izcelsmi etnoloģija klusē, apliecina ezoteriskā viedokļa patiesumu", "…to vēlīno lemūriešu pēcteči, kuri izvairījās no bojāejas, kas iznīcināja viņu rasi, kad Galvenais Kontinents tika applūdināts, kļuva par daļu tagadējo iezemiešu cilšu priekštečiem" un "…Austrālija pašlaik ir viena no senākajām zemēm, kas atrodas virs ūdeņiem…".

Arī "Akašas hronikā" rodamas lidzigas liecibas:

"Viņi (lemūrieši) deģenerējās, bet viņu pēcteči joprojām turpina apdzīvot dažus mūsu zemes apvidus kā tā dēvētās

mežonīgas tautas." (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 22. Ipp.)

Šī iemesla dēļ aborigēnu pētijumi Austrālijā, kura, kā liecina ie­priekšminētie avoti, ir daļa no senā Lemūrijas galvenā kontinenta, mums šķiet ļoti interesanti. Iespējams, ka ir saglabājušās anato­miski topogrāfiskas lemūriešu īpatnības. Iespējams, ka ir papildu roku pāra rudimenti. Iespējams, ka noskaidrosies vēl kas.

Taču vislielākais uzplaukums skāra vēlinos lemūriešus jeb lemūriešus-atlantus. Par viņiem parunāsim vairāk.

Lemūrieši-atlanti

No visiem avotiem noprotams, ka lemūrieši-atlanti krasi at­šķīrās gan no saviem priekštečiem - agrīnajiem lemūriešiem, gan pēctečiem - atlantiem. Viņi bija pilnīgāk attīstīti gan salīdzi­nājumā ar vieniem, gan otriem. Viens no krievu Izredzētajiem, stāstot man par vēlīnajiem lemūriešiem, teica, ka, salīdzinot ar tiem, atlantus un mūsu civilizācijas cilvēkus var pielīdzināt nesa­prātīgiem bērniem. "Akašas hronikā" sacīts, ka atlantu civilizāci­jas sākumā dzīvojuši vadoņi, kas bijuši Dieva iemiesojums uz Zemes, un viņu dvēseles bijušas saistītas ar Augstāko Saprātu. (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 46., 56. Ipp.)

Interesi par lemūriešiem-atlantiem uztur arī tas, ka saskaņā ar dažām versijām viņi joprojām ir galvenie noslēpumainās Šam­balas valsts pārstāvji. Viņu lidaparātus mūsdienu cilvēki redz kā noslēpumainos lidojošos šķivīšus.

Kādi gan viņi bija, šie lemūrieši-atlanti? Vissīkāko lemūrie- šu-atlantu dzīves un bojāejas aprakstu mēs atradām Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 278., 340., 342., 395., 397., 427., 429., 447., 530., 537. Ipp.) un Lobsanga

Rampas darbā "Ārsts no Lhasas" (1994, 230.-232. Ipp.). Šajos avotos teikts, ka lemūrieši-atlanti jau piedzimuši ar gaišredzības spējām, kas aptvērusi visas parastai uztverei slēptās lietas. Viņu redzei nebija robežu, un viņi lietu būtibu izzināja vienā mirklī. Viņiem netraucēja ne attālums, ne materiālie šķēršļi. Viņi dziļi pārzināja dabas noslēpumus un sākotnējo sirdsgudrību. Viņus dēvēja par Dievu Dēliem.

Lemūriešiem-atlantiem nebija reliģijas, jo viņi nepazina dog­mas un viņiem nebija uz ticību dibinātas pārliecības. Viņiem bija pilnībā atvērta trešā (mentālā) acs, tāpēc lemūrieši-atlanti jutās vienoti ar visu pastāvošo, kā arī mūžam nesasniedzamo un ne­redzamo Visu, Vienoto Pasaules Dievu. Tas bija to seno laiku zelta laikmets, laikmets, kad dievi staigāja pa zemi un brīvi kon­taktējās ar mirstīgajiem. Kad šis laikmets beidzās, dievi attā­linājās, t.i., kļuva neredzami, un vēlākās paaudzes sāka pielūgt viņu valstības - stihijas.

Lemūrieši-atlanti cēla milzīgas pilsētas, izmantojot marmoru, lavu, melno akmeni, metālus un retas augsnes. No akmens viņi izcirta savus attēlus, kas atbilda viņu nr^ērogiem un izskatam, un tos pielūdza. Senākie ciklopisko būvju atlikumi bija lemūrie- šu-atlantu roku darbs. Celtniecībai viņi izmantoja milzu monolī­tus, kas svēra pat 500 tonnu. Pastāv viedoklis, ka nokarenos akmeņus Solsberijā (Anglijā) un Ēģiptes Sfinksu ir veidojuši tieši lemūrieši-atlanti.

Lemūriešu-atlantu civilizācija bija visattīstītākā uz Zemes. Viņiem bija lidaparāti, kuros viņi varēja atstāt Zemi. Šajā saka­rībā Satja Sai Baba teicis (Džons S. Hislops. "Sarunas ar Bha- gavanu Šri Satja Sai Babu", 1994, 165. Ipp.), ka šie lidaparāti tika iedarbināti ar mantru spēku, t.i., speciālu lūgšanu, ko izteica garīgi ļoti augsti attīstīts cilvēks. Citiem vārdiem sakot, lidapa­rātu pārvietošanai tika izmantota psihiskā enerģija.

Lobsangs Rampa raksta par cil­vēkiem—gigantiem , kuri dzīvojuši kopā ar agrīnajiem atlantiem. Viņš uzsver, ka tie bijuši daudz lielāki par atlan­tiem, lai gan arī atlanti bija divas rei­zes garāki par mūsdienu ļaudīm. Šos gigantus Lobsangs Rampa dēvē par superintelektuāļiem. Cln ir pietiekami daudz ziņu, lai par superintelektuāļiem uzskatitu lemūrie- šus-atlantus. Lemūriešu-atlantu garums sasniedza sešus līdz astoņus metrus un vēl vairāk.

Lobsangs Rampa raksta arī, ka superintelektuāļu laikos kli­mats uz Zemes bijis daudz siltāks, flora - bagātāka. Zeme tolaik griezās citā orbītā un tai bija dviņu planēta. Smaguma spēks bija daudz mazāks.

Lobsanga Rampas darbos izdevās ari atrast ziņas par kon­fliktiem starp dažādām lemūriešu-atlantu grupām. Konflikti bei­dzās ar karu, kas reiz izraisija briesmīgu sprādzienu, mainot Ze­mes orbītu. Pēc tam ļaudis ievēroja, ka dvīņu planēta sāk tuvo­ties Zemei. Kad planēta pietuvinājās, jūras uz Zemes izgāja no krastiem, sāka pūst nebijuši stipri vēji. Lemūriešu-atlantu rase aizmirsa par strīdiem un savos lidaparātos steigšus pacēlās de-

besis. Viņi uzskatīja par labāku atstāt Zemi uz visiem laikiem.

(Jz Zemes joprojām turpinājās briesmīgas kataklizmas. Planēta, kas tuvojās, kļuva arvien lielāka, un tad starp to un Zemi nozibsnija milzīga dzirkstele. Sablīda melni mā­koņi, sākās šausmigs aukstums. Daudzi cilvēki (atlanti) aizgāja bojā. Pēc tam Saule sāka attālinā­ties, rītos uzlēca austrumos, bet vakaros norietēja rietumos. Zeme pārgāja uz citu orbītu, tai radās jauns pavadonis - Mēness. Vēlāk ļaudis Zemes virsmā atrada lielu ieliekumu [10] , kas bija izveidojies planētu sadursmes brīdi.

Tātad ir ļoti daudz ziņu, kas liecina, ka lemūriešu-atlantu civilizācija bijusi visattīstītākā Zemes civilizācija.

Vai viņi pilnigi aizgāja bojā? Dažas ziņas liecina, ka viņi jopro­jām varētu atrasties somati kā Cilvēces genofonda pārstāvji. Pēc citām ziņām, lemūrieši-atlanti veido noslēpumainās Šambalas pamatus, iemācījušies evolūcijas procesā pāriet no fiziskā stā­vokļa uz smalkās pasaules stāvokli, un otrādi. Nikolajs Rērihs, rakstot par Šambalu, ne reizi vien piemin, ka tās iemītnieki spēj pazust vai kļūt neredzami. Vai tam visam var ticēt? Nezinu. Bet pāreja no fiziskās uz smalko pasauli un atpakaļ, manuprāt, ir iespējama.

Atlanti

Lobsangs Rampa raksta ("Ārsts no Lhasas", 1994, 235.-237. Ipp.), ka pēc katastrofas, ko izraisīja planētu sadursme, dzīvi palikušie atlanti sāka piemēroties izdzīvošanai jaunajos Zemes apstākļos. Superintelektuāļu rases, kas varētu palīdzēt izdzīvo­šanas procesā, vairs nebija. Kā atmiņas par tiem radās reliģija. Priesteri, izmantojot reliģiju, centās sev pakļaut cilvēkus.

Mamuti un brontozauri nozuda no Zemes, jo nespēja piemē­roties jaunajam klimatam. Agrāk tik sārtās debesis kļuva zilas. No tām reizēm sniga sniegs, vēji kļuva krietni vien vēsāki, sākās paisumi un bēgumi. Cilvēku augums pamazām saruka. Atlantu priesteri saprata, ka bez lemūriešu-atlantu zināšanām sabied­rības progress diezin vai būs iespējams. Viņi sāka vākt senos le­mūriešu-atlantu rakstus un centās tos atšifrēt. Tika veikti izraku­mi, lai atrastu arī citus seno zinību avotus.

Seno zinību apguve veicināja progresu. Tika uzceltas lielas un mazas pilsētas, zinātnieki nemitējās izgudrot arvien jaunus lidzekļus dabas pakļaušanai. Cilvēki izveidoja lidaparātus un sāka pacelties gaisā lidmašīnās, kurām nebija spārnu. Tās lidoja bez trokšņa un varēja sastingt gaisā jebkurā vietā. Tas bija iespējams, jo cilvēki uzzināja gravitācijas noslēpumu un iemācījās izmantot antigravitāciju. Cilvēki prata gaisā manipulēt ar milzu akmeņiem, turot uz plaukstas nelielu ierici. Pārvadājumi galvenokārt notika pa gaisu, virszemes transportu izmantoja, ja vajadzēja pārvarēt nelielus attālumus, pārvadājumus pa ūdeni veica reti.

Arī Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 533.Ipp.) raksta, ka atlantiem bija lidaparāti. Turpat viņa piebilst:

"…Tieši no Ceturtās rases ir iegūtas… visvērtīgākās zinī­bas par slēptajām dārgakmeņu un citu akmeņu īpašībām, kā arī ķīmija…"

"Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 20. Ipp.) teikts, ka atlanti pratuši valdit pār tā dē­vēto dzivibas spēku. Piemēram, labības graudā dus spēks, pateicoties kuram no tā izaug stiebrs. Atlantiem bija ierīces, ar kurām tamlīdzīgs dzīvības spēks tika pārvērsts tehniskā spēkā, ko varēja izmantot lidaparātu un citas tehnikas pārvietošanai.

Bez gravitācijas un dzīvības spēka atlanti ar trešās acs palīdzību izmantoja arī psihisko enerģiju. Par to raksta Nos- tradams, uzsverot, ka, ceļot piramīdas un tamlīdzīgus monumentus, atlanti pārvietoja akmeņus ar skatienu (acīm­redzot ar trešās acs palīdzību noskaņo­joties uz akmens viļņveida elementiem un tādējādi darbojoties preti gravitāci­jai). Helēna Blavatska "Slepenajā dok­trīnā" (1937, 2. sēj., 375. Ipp.) piebilst, ka atlantu evolūcijas procesā trešā acs sāka zaudēt savu fun­kciju, taču viņi prata mākslīgi stimulēt iekšējo redzi.

Tā, valdot pār mūsu izpratnē neparastiem spēkiem (antigravitā- cija, dzīvības spēks, psihiskā enerģija), atlanti radīja augsti attīstītu civilizāciju, kuras veidojumu fragmentus var atrast arī mūsdienās. Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 538. Ipp.) par atlantu civilizācijas mūsdienu liecībām raksta:

"…Ēģiptes, Kārnākās piramīdas un tūkstošiem drupu… monumentālais Načkonvats Kambodžā… Palenkes un Clksmalas drupas Centrālamerikā… Luksoras nezūdošās krāsas - maigais purpurs, koši zeltotais un apžilbinoši gaišzi­lais, kas rotā šīs pils sienas un ir tik spilgts kā pirmajā krā­sošanas dienā… piramīdu un seno akuaduktu nesagrauja­mais cements… Damaskas asmens, ko var saliekt gluži kā korķu viļķi, to nemaz nesalaužot… neatkārtojamās krāsaino stiklu nokrāsas… Šī stikla noslēpums…"

Lobsangs Rampa ("Ārsts no Lhasas", 1994, 237. Ipp.) rak­sta, ka atlanti cits ar citu sazinājās telepātiski, un tā ari bijusi viņu universālā visiem cilvēkiem saprotamā valoda. Taču pakā­peniski sāka attīstīties runas funkcija, radās dažādas valodas, un cilvēki vairs nesaprata cits citu. Tika izgudrota rakstība.

"Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas" 1992, 18., 19. Ipp.) minēts, ka atlanti no mūsdienu cilvēkiem atšķīrušies ar ļoti labi attistitu atmiņu, bet mazākām loģiskās domāšanas spējām. Tādēļ viņu galvenās autoritātes bija pa­dzīvojuši ļaudis, kuri varēja ņemt talkā savu ilgo dzives gadu gaitā uzkrāto pieredzi.

Kontinenti atlantu civilizācijas laikā nebija izvietoti tā, kā ta­gad. "Akašas hronikā" (17. Ipp.) teikts ari, ka atlantu apdzīvotais kontinents atradies Atlantijas okeāna vietā starp Eiropu un Ameriku. Helēna Blavatska ("Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 279., 280. Ipp.) nosauc divus galvenos Atlantīdas kontinentus: vienu Klusajā, otru - Atlantijas okeānā. Viņa min, ka Klusā oke­āna Atlantīdas kontinenta atlikušās daļas ir Madagaskara, Cei- lona, Sumatra, Java, Borneo un Polinēzijas salas. Par šī konti­nenta izmēriem var spriest, ari sameklējot kartē Sendviču salas, Jaunzēlandi un Lieldienu salu, kas bija "nogrimušā kontinenta tris virsotnes". Šo salu iezemieši nekad nebija kontaktējušies cits ar citu, tomēr visi apgalvoja, ka viņu sala reiz bijusi milzu konti­nenta sauszemes daļa. Taču visneparastākais izrādījās tas, ka šie iezemieši runāja vienā valodā un piekopa līdzīgas paražas.

Otrs Atlantidas kontinents atradās Atlantijas okeānā, un no tā palikušas Azoru un Kanāriju salas. Mūsdienu Āzijas vietā to­reiz bija tikai lielas salas.

Ir ari ziņas, ka bijuši dažādu nāciju un apakšrasu atlanti. "Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 23.-29. Ipp.) minētas septiņas atlantu apakšrases. Pirmā apakšrase (rmoagali) izcēlās ar augsti attīstitu atmiņu un vārda maģisko spēku. Otrā apakšrase (tlaviatli) iemantoja godkāres jūtas un saglabāja atmiņas par saviem darbiem un uzvarām. Trešā apakšrase (tolteki) nodeva savus sasniegumus un spējas pašu pēctečiem, tā veidojot klanus un vadoņa kultu. Ceturtā apakšrase (praturānieši) spēcigi tiecās istenot savtigas vēlmes un tieksmes. Piektajai apakšrasei (prasemiti) piemita attīstītas spriešanas spē­jas. Sestā apakšrase (akadieši) attistija domāšanas spēku, un viņiem parādijās alkas pēc pārmaiņām un jauninājumiem. Septītā apakšrase (mongoļi) vēl vairāk attistija domāšanas spēku, taču ieguva pārliecību, ka lielākā gudriba ir vissenākā.

Helēna Blavatska kādā "Slepenās doktrīnas" fragmentā (1937, 2. sēj., 278., 280., 281., 493., 532., 533. Ipp.) izceļ divas atlantu apakšrases - devus un peri, uzsverot, ka devi bijuši spē­cigi giganti. Citā vietā autore iedala atlantus cilvēkos ar Būdas izskatu un cilvēkos, kas izskatijušies lidzīgi Lieldienu salu statu­jām. Turklāt viņa piebilst, ka pirmie bijuši Dievu dēli, otrie - ļauno burvju izdzimteņi. Vēl Helēnas Blavatskas darbos var at­rast atlantu dalījumu dzeltenajos, melnajos, brūnajos un sarka­najos. (Jn ir noprotams, ka dzeltenie atlanti kļuvuši par ķīniešu, mongoļu un turāņu, melnie - par Āfrikas nēģeru, sarkanie - par ebreju priekštečiem.

Šīs autores darbos minēts arī atlantu grēks (284., 378., 379. Ipp.) - jauno tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana. No svēt­nīcas, kurā paredzēts uzturēties Dievam, tika izveidota visādu garigām nelikumībām pakļautu elku pielūgšanas vieta.

Grēka rezultāts bija nemitigi kari starp dažādām atlantu gru­pām. Lobsangs Rampa ("Ārsts no Lhasas", 1994, 238., 239. Ipp.) par karu izcelšanās cēloni min to, ka atlanti sākuši runāt dažādās valodās.

Lobsangs Rampa raksta arī, ka atlanti izgudrojuši arvien jaunus un jaunus ieroču veidus. Radās staru ierocis, kas cilvēku ķermeņos izraisīja dažādas mutācijas. Pēc tam tika izgudrots bakterioloģiskais ierocis, un uz Zemes sākās briesmīga infekcijas slimību epidēmija. Tika izgudrots ipašs ierocis, pēc kura izmantošanas stratosfērā parādijās lidz šim neredzēti mākoņi. Zeme sāka drebēt, un šķita, ka tā šūpojas uz savas ass. Plūdi, ugunsgrēki un nāvējoši stari iznicinā­ja miljoniem cilvēku. Daļa paglābās hermētiski noslēgtos kuģos, kas peldēja pa ūdens virsu, daļa pacēlās gaisā savos lidaparātos.

Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 278., 439., 466., 534. Ipp.) par atlantu karu raksta, lūk, ko. Melnie atlanti, kurus vadija zemākie Zemes materiālie gari un kuri vei­doja divas trešdaļas cilvēces, karoja pret dzeltenajiem atlantiem, kuri bija palikuši uzticīgi Dievam un veidoja vienu trešdaļu cil­vēces. Abas atlantu grupas atšķīrās viena no otras ne tikai fi­ziski, bet ari garīgi. Turklāt viņi bija dziļi ietiekušies dabas sākot­nējās gudribās un dabas noslēpumos, kā arī abpusēji antago- niskā ciņā. Autore raksta, kā dzeltensejaino vadonis, redzēdams melnsejaino grēkus, izsūtījis savus gaisa kuģus (vimanas) ar dievbijīgiem cilvēkiem pie brāļiem valdniekiem ar vārdiem:

"Lai katrs dzeltensejainais uzsūta miegu (hipnotisko) katram melnsejainajam. Pat lai viņi (burvji) izvairās no sāpēm un ciešanām. Lai katrs cilvēks, kurš ir uzticams Saules Dieviem, sasaista (paralizē) katru cilvēku, kurš ir uzticams Mēness Dieviem, lai viņš neizbēgtu no sava likteņa… Kad melnsejainie pamodās un atcerējās par savām vimanām, lai paglābtos no plūdiem, viņi ieraudzīja, ka tās ir nozudušas."

Tātad atlantu civilizācija, kas izdzīvoja pēc lemūriešu civilizācijas bojāejas, pakāpeniski apguva senas lemūriešu-atlantu zināšanas, tās attistija un kļuva par plaukstošu civilizāciju. Taču pakāpeniski atlantu civilizācijā sāka uzkrāties antagonisms, kas noveda lidz karam. Nebeidzamie kari, kuros tika izmantoti arvien jauni un jauni ieroču veidi, neizbēgami veda preti Atlantīdas bojāejai.

Atlantīdas bojāeja un pasaules plūdi

Informāciju par šiem notikumiem mēs galvenokārt atradām Helēnas Blavatskas monumentālajā darbā "Slepenā doktrīna" (1937, 2. sēj., 158., 179., 276., 278., 279., 284., 364., 365., 378., 379., 392., 393., 416., 438., 439., 458., 466., 495., 501., 509., 514., 535., 536., 537., 541., 546. Ipp). Dažus papildināju­mus guvām Rūdolfa Steinera grāmatā "No pasaules hronikas" (1992, 17. Ipp.) un Lobsanga Rampas darbā "Ārsts no Lhasas" (1994, 239., 240. Ipp.).

Bezgaligie kari, ko izraisīja vēlīnie atlanti, beidzās ar kāda līdz šim nebijuši spēcīga ieroča lietošanu, kas ietekmēja Zemes ass stabilitāti. Zemes ass pārbīde izraisija globālas izmaiņas Zemes garozā, applūda un nogrima Atlantīdas kontinents, radās jauni kontinenti.

Pēdējais fatālais karš, kas notika starp dzeltenajiem un mel­najiem atlantiem, melnos atlantus iznicināja, jo viņi kontinentu applūšanas bridi atradās hipnozes ietekmē (telepātiskie ieroči). Dzeltenajiem atlantiem izdevās izglābties, aizlidojot savos lid­aparātos (vimanās) uz uguns un metāla Zemi, ar ko acīmredzot jāsaprot tagadējie Himalaji, Tibetā un Gobi. Abi galvenie Atlan­tīdas kontinenti nogrima.

Pasaules plūdus izraisija polu izkustēšanās. No Helēnas Bla­vatskas grāmatas var noprast, ka uguns un metāla Zeme bija polārais apgabals (Ziemeļpols). Tātad Atlantīdas laikos ziemeļpols atradās Himalaju, Tibetas un Gobi tuksneša apvidū. Zemes ass nobīdes rezultātā Ziemeļpols aizvirzījās uz pašreizējo atrašanās vietu.

"Pasaules plūdu laikā oisa Zeme bija uiens vienīgs milzu ūdens tuksnesis, tikai Himalaju un Tibetas virsotnes ar aug­sto (Gobi) augstieni vīdēja ārā no ūdens. Gobi tuksneša vietā atradās plaša iekšējā jūra, kurā bija sala, kas savā skaistumā nerada sev līdzīgu visā pasaulē un ko apdzīvoja pēdējie tās rases pārstāvji, kuri dzīvoja pirms mums. Pēc ticējuma, šī sala pastāv arī pašlaik kā oāze, ko ieskauj briesmīgais, neapdzīvotais Gobi tuksnesis."

Lobsangs Rampa raksta, ka starp atlantiem bija cilts, pret kuru superintelektuāļi (lemūrieši-atlanti) juta ipašu labvēlību. Tā dzī­voja kādas jūras brīnišķīgajā krastā. Pēc pasaules plūdiem viņu teritorija bija pacēlusies tūkstošiem jūdžu virs jūras līmeņa un to ieskāva augsti kalni (iespējams, ka tas ir Gobi - E. M.). Šis cilts pravieši bija pareģojuši pasaules plūdus un zelta plāksnēs iegra­vējuši ziņas par vēsturi, pasaules karti, zvaigžņotās debesis, kā ari jaunākos zinātniskos izgudrojumus. Šīs zelta plāksnes kopā ar instrumentu paraugiem, grāmatām un citiem priekšmetiem tika paslēptas akmens alās vairākās attālās vietās, lai nākotnes cilvēki tās atrastu un uzzinātu par savu pagātni.

Teritorijai kopā ar jūru paceļoties augšup, klimats pilnīgi iz­mainījās, tādēļ daudzi cilvēki nomira no aukstā un retinātā gaisa. Toties tie, kuri izdzivoja, kļuva par mūsdienu izturīgo tibetiešu priekštečiem. Tieši šajās vietās dziļi kalnu alās ir apslēptas plāk­snes ar iegravētajām Zinībām. Šajās alās varēja iekļūt tikai daži no jaunajiem priesteriem. Citas liecības par izzudušo civilizāciju atrodas pamestā, neviena neapsargātā pilsētā, kas atrodas kaut kur milzīgajos Tjanšana kalnu masīvos.

Norādes, ka Tibetas alās un Gobi apslēptas dižās Zinibas, var atrast arī Helēnas Blavatskas darbos. Taču ši autore nerunā par zelta plāksnēm un grāmatām, bet nepārprotami liecina par cil­vēkiem somati stāvokli, kuri saglabājušies šajā pasaules apvidū:

"…No šo Nemirstīgo ļaužu vidus palikušie izglābās, kad aizgāja bojā Svētā Sala; viņi atrada patvērumu Lielajā Gobi tuk­snesi, kur tie atrodas ari pašlaik, nevienam neredzami, un piekļūšanu viņiem sargā veseli Gara Kareivju Pulki" (466. Ipp.); "…Airjanā Vaedžo, kur tiek celta Vara,… gads šķiet kā viena diena un nakts… tā ir skaidra norāde uz polārajiem apgabaliem" (365. Ipp.); "… tur, Varā, tev jāatnes vīru un sievu sēklas, visu veidu dzīvnieku sēklas… lai tās tur saglabātos un nezustu līdz brīdim, kamēr šie cilvēki atradīsies Varā…" (364. Ipp.)

No visa iepriekšteiktā secināms, ka pasaules plūdu laikā, kurus izraisīja Zemes ass nobīde un polu izmaiņas, da|a atlantu izglābās, pārceļoties uz Himalaju, Tibetas un Gobi apvidu. Atlan­tīdas laikos šis reģions bija polārais apgabals, tikai acīmredzot ar citādiem klimatiskajiem apstākļiem nekā tagadējā Ziemeļpolā. Šajā vietā mitinājās augsti attīstītā atlantu cilts. Taču kalnu un augstkalnes (Gobi, Tibetā) pacelšanās izraisīja daudz bargākus klimatiskos apstākļus. Daļa izdzivojušo atlantu kļuva par mūs­dienu tibetiešu priekštečiem, daļa devās uz kalnu alām un iegāja somati, uz daudziem gadu tūkstošiem saglabājot sevi un savas zinibas. Šajās kalnu alās glabājas ari zelta plāksnes, grāmatas un instrumenti, kas liecina par atlantu civilizācijas zināšanām.

Autori uzsver, ka izglābās tikai dievbijīgi ļaudis. Ar vārdu "dievbijigs" var saprast - "ar tīru dvēseli", proti, cilvēki, kuri spēj atbrīvoties no negatīvās enerģijas, kas ir svarīgākais noteikums, lai nonāktu dziļā somati.

Dzīvi palika arī tie atlanti, kuri atradās uz pilnīgi hermētiska kuģa klāja, kā arī tie, kuri tika pacelti virs jūras līmeņa kopā ar zemi, uz kuras mitinājās. Citi aizgāja bojā ūdenī, iespējams, ka virs viņu galvām sakļāvās kalni.

Kad Atlantīda gāja bojā? Šādas ziņas mēs atradām tikai He­lēnas Blavatskas grāmatā. Viņa vairākās vietās raksta, ka pa­saules plūdi un galveno Atlantīdas kontinentu bojāeja notikusi pirms 850 000 gadu. Pasaules plūdu laikā atlanti netika iznī­cināti visi uzreiz; dzīvajos palikušie aizgāja bojā laika posmā starp 850 000 un 700 000 gadu. Pēc tam autores darbā parādās pretruna: vienā vietā viņa raksta, ka kopš laika pirms 850 000 gadu noticis pusducis plūdu un pēdējie no tiem notikuši pirms 100 000 gadu, citur - ka periodā starp 850 000 un 11 000 gadu plūdu vairs nav bijis. Turklāt autore noteikti uzsver, ka pasaules plūdi, kas iznicināja galvenos Atlantīdas kontinentus pirms 850 000 gadu, ari ir Bībelē minētie (jeb Noasa) grēku plūdi, kas palikuši ļaužu atmiņā; mazākajiem plūdiem ar tiem nav nekā kopīga.

Bet kas notika pirms 11 000 gadu? Nostradams, Blavatska un "Akašas hronika" min, ka bez Himalajiem, Tibetas un Gobi pēc pasaules plūdiem pirms 850 000 gadu neapplūdusi palikusi vēl viena sauszemes daļa (mūsdienu Atlantijas okeānā), par kuru rakstijis Platons un ko visur dēvē par Platona salu. Platona salā dzīvajos palika atlantu grupa, kuri nezaudēja savas zinā­šanas un tehnoloģijas. Ši atlantu grupa mitinājās savā salā un ietekmēja mūsu topošās civilizācijas attistibu jaunajos, no okeā­na iznirušajos kontinentos. Helēna Blavatska pieļauj, ka Ēģiptes milzu piramidas cēluši Platona salas atlanti, un nosauc piramīdu celtniecības laiku - pirms 78 000 gadu, kad "Ēģipte bija tik tikko pacēlusies no ūdeņiem". Viņa uzsver Platona salas atlantu pozi­tīvo ietekmi uz senajiem ēģiptiešiem: "Seno ēģiptiešu dinastija iemantoja visas atlantu zināšanas, lai gan viņu dzīslās vairs neri­tēja atlantu asinis."

Pirms 11 000 gadu Platona salas atlanti pie debesjuma ierau­dzīja jaunu zvaigzni. Tā auga augumā un drīz, pēc Nostradama vārdiem, sāka izstarot neizturamu karstumu. Tā bija Tifona ko­mēta (pēc Nostradama), kas iekrita Atlantijas okeāna dzilēs. Komētas kritiena rezultātā Platona sala nogrima un pēdējie at­lanti aizgāja bojā. Komēta caursita Zemes garozu, okeānā izplū­da magma. Liels daudzums tvaika un putekļu pacēlās atmosfērā un Zemi uz ilgiem gadiem ieskāva tumsa. Mūsu nesen dzimusi civilizācija atkal nokļuva izdzīvošanai grūtos apstākļos.

Ari ķiniešu avotos rakstīts par Atlantīdu, ko viņi dēvē par Ma li ga si ma. Tāpat atrodama norāde, ka Atlantīda pazudusi okeāna dzilēs, bet Noass, kurš izglābās, kļuvis par cilvēku dzimtas turpinātāju.

Par Atlantīdas bojāejas iemesliem atradām divus viedokļus. Pirmais (Helēnas Blavatskas) - pasaules plūdu cēlonis ir ģeolo­ģiska kataklizma. Otrais (Akašas hronika, Lobsangs Rampa, Nostradams un tā pati Helēna Blavatska citā grāmatas vietā) uzsver atlantu grēkus, ļaunprātīgi izmantojot zināšanas un jau­nās tehnoloģijas.

Runājot par Atlantīdas bojāejas cēloņiem, nevar noliegt, ka notikušas periodiskas ģeoloģiskas kataklizmas. Taču, mūsuprāt, nevar neņemt vērā ari atlantu grēku nozimi, lai cik vecmodigs vai reliģiozs šis priekšstats šķistu. No ekspedīcijā iegūtajām zi­ņām var spriest, ka atlanti pieslēdzās Kopigajai informatīvajai tel­pai un no turienes guva zināšanas. No turienes (tātad no Dieva - E. M.) iegūto zināšanu izmantošana karam patiešām bija liels grēks. (Jn tikai Dievs zina, kāda var būt smalkās pasaules (psi­hiskās enerģijas pasaules) ietekme uz fizisko pasauli; iespējams, ka negatīvā enerģija veicina ģeoloģiskās kataklizmas. Turklāt mēs nevaram nepiekrist tam, ka atlantu grēks noveda pie mūsu civilizācijas vissmagākās karmas, t.i., mūsu cilvēki (piektā rase), Augstākajam Saprātam ieviešot SoHm principu, tika nošķirti no Kopigās informatīvās telpas un ir spiesti realizēties paši. Tikai retiem Izredzētajiem ir tā laime ieiet Augstākā Saprāta zināšanu sistēmā.

Ja apkopojam fragmentārās un dažādās ziņas par atlantu un mūsu civilizācijas cilvēku attiecībām, kas minētas Helēnas Bla­vatskas "Slepenajā doktrinā" (1937, 2. sēj., 178., 278., 384., 387., 439., 440., 441., 495., 509., 532., 533., 536. Ipp.), "Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 31., 33., 34., 37., 38., 41., 46., 56. Ipp.) un Lobsanga Rampas darbos ("Ārsts no Lhasas", 1994, 240. Ipp.), veidojas visnotaļ interesanta aina.

Mūsu civilizācija (piektā jeb āriešu rase) radās atlantu civi­lizācijas dzilēs aptuveni 200 000 gadu pirms pasaules plūdiem (pirms 850 000 gadu), t.i., vairāk nekā pirms 1 000 000 gadu. Tolaiku atlantiem sāka dzimt neparasta izskata bērni - tie arī bija pirmie piektās rases (mūsu civilizācijas) pārstāvji. Sākotnēji to uztvēra kā anahronismu. Taču šādu bērnu radās arvien vairāk un vairāk. Viņi bija mazāka auguma nekā atlanti, lai gan, salīdzinot ar mūsdienu cilvēku, bija garāki un spēcigāki.

Pirms pasaules plūdiem kopdzives periodā ar atlantiem ne uz mūsu civilizācijas ļaudim, ne atlantiem netika attiecināts SoHm princips, t.i., ari viņi bija pieslēgti Kopīgajai informatīvajai telpai. Pēdējais SoHm vēstijums sāka darboties daudz vēlāk - pēc pa­saules plūdiem.

Pēc pasaules plūdiem izglābās pavisam maz atlantu, starp kuriem bija gan dzeltenie un brūnie, gan sarkanie un melnie. Izglā­bās ari nedaudz piektās rases (mūsu civilizācijas) cilvēku. Gan atlantus, gan mūsu civilizācijas pārstāvjus izglāba Vaisvata Manu (jeb Noass), kurš, kā apgalvo Helēna Blavatska (278. Ipp.), bijis atlants.

Ir arī ziņas, ka mūsu civilizācijas cilvēki pat pēc pasaules plūdiem nav pārstājuši karot ar palikušajiem atlantiem. Acīm­redzot šie kari saglabājās cilvēku atmiņā kā senas leģendas un teikas, kas vēsta par varonīgiem bruņiniekiem, kuri uzveikuši milžus (devus un peri) un kuriem piemitis burvju spēks (trešā acs?).

Tomēr atlanti un piektā rase vairojās ne tikai atsevišķi, bet noti­ka arī rasu sajaukšanās. (Jn šī saplūšana notika lidz brīdim, kad aizgāja bojā pēdējā atlantu mājvieta - Platona sala (pirms 11 000 gadu). Šajā procesā vecākā rase (atlanti) arvien vairāk zaudēja savas atšķirīgās pazīmes un pieņēma daudz jaunākās rases iezīmes. Ēģiptiešu civilizācija, kas visilgāk un vismierigāk sadzivo- ja ar Platona salas atlantiem un sajaucās ar tiem, iemācījās valdīt pār neskaitāmiem atlantu zināšanu noslēpumiem un tehnoloģijām.

Sajaukšanās procesā dzeltenie atlanti radija ķīniešus, mon­goļus, turāņus, melnie - nēģerus, sarkanie - ebrejus, brūnie - iespējams, eiropiešus. Tiek minēti divi cilvēces rašanās avoti - Tibetā un Āfrika. Taču mums šķiet, ka cilvēces afrikāniskais izcelsmes avots aizgāja bojā pirms 11 000 gadu kopā ar Platona salu un par prevalējošo uz Zemes kļuva Tibetā (ko apstiprina ari oftalmoģeometriskie pētijumi).

Taču visaizraujošākais ir, lūk, kas: visi autori apgalvo, ka pēc pasaules plūdiem pār izdzīvojušajiem ceturtās un piektās rases cilvēkiem (atlantiem un mūsu civilizācijas pārstāvjiem) sākuši valdīt dievišķie valdnieki. Kas viņi ir, šie dievišķie valdnieki? Ņemot vērā, ka šie paši autori lemūriešus-atlantus dēvēja par Dievu Dēliem, var pieņemt, ka uz Zemes pār pasaules plūdos izdzīvojušajiem ceturtās un piektās rases cilvēkiem sāka valdīt lemūrieši-atlanti. Ceturtā un piektā rase pasaules plūdos bija zaudējusi savas zināšanas un tehnoloģijas, un Viņi (vadoņi) sāka mācīt, kā attīstīt tehnoloģijas, kā atrast zemē dārgumus utt.; vadoņu dvēseles bija saistītas ar Augstāko Saprātu.

No kurienes uz Zemes radās lemūrieši-atlanti, kuri aizgāja bojā apmēram miljons gadu pirms pasaules plūdiem iepriek­šējās globālās katastrofas laikā? Neviļus piesakās secinājums par Cilveces genofonda pastavešanu, ko veido dažadu civilizāci­ju pārstāvji un no kura var iznākt, ja tas ir nepieciešams.

Kopsavilkums

Tādējādi Lemūrija un Atlantīda, kas pastāvēja uz Zemes viena pēc otras, bija augsti attistitas civilizācijas. Taču katras civilizāci­jas tehnokrātiskā attistiba neizbēgami izraisija konfliktus un ka­rus, kas noveda pie civilizāciju bojāejas. Zeme pārcieta divas globālas katastrofas; pirmajā aizgāja bojā lemūrieši, otrajā - atlanti.

Katra nākamā civilizācija veidojās iepriekšējās dzīlēs. Taču iepriekšējo civilizāciju seno zinību un tehnoloģiju tālāknodošana nenotika. Pēc globālajām katastrofām dzivi palikušie, pastāvē­dami bargos klimatiskos apstākļos, zaudēja savas zināšanas un tehnoloģijas, pat radās briesmas, ka viņi pilnīgi pārvērtīsies par mežoņiem.

(Jn tikai zināšanas, kas bija paslēptas dziļi alās, un tikai die­višķie valdnieki, kuri uzradās nez no kurienes, palīdzēja attis- tities tālāk, ejot pa progresa ceļu.

Varbūt patiešām ir Cilvēces genofonds, kas sastāv no dažādu civilizāciju cilvēkiem somati stāvokli un kura uzdevums ir nodro­šināt dzīvību uz Zemes un globālas katastrofas gadījumā vadīt dzivus palikušos, kā ari dot jaunu dzīvības atvasi? Ari mūsu civi­lizāciju var piemeklēt globāla katastrofa. Vai ari šobrīd pastāv Cilvēces genofonds? Kas ir slēpts somati alās?

8. nodala

SOMATI ALĀ

Stāstot par mūsu ekspedīcijas gaitu hronoloģiskā secībā, di­vās iepriekšējās nodaļās atkāpāmies no šī principa, lai apkopotu ziņas par Budu un senajām civilizācijām. Atļaujiet atgādināt, ka ekspedicijas hronoloģisko izklāstu pārtraucām bridī, kad pēc ilgas sarunas mēs ar Bonpo lamu divi vien devāmies uz attālāku istabu un turpinājām sarunu zem četrām acīm.

To es neteikšu pat dievam

Par ko mēs ar Bonpo lamu runājām? Droši vien lasītājs jau ir nopratis manu pašsaprotamo vēlmi tikties ar īpašajiem cil­vēkiem, kuri apmeklē somati alas, kā ari par vēlēšanos vismaz daļēji dzīvē pārbaudīt ziņas, kuras bijām ieguvuši par noslē­pumainajām somati alām. Teikšu vienigi, ka tikšanās ar Bonpo lamu deva mums daudzas jo daudzas papildu tikšanās, un mums tomēr izdevās noskaidrot apvidu, kurā atrodas viena no somati alām, kā ari divu ipašo cilvēku vārdus, kuri apsargā šo somati alu. Kur atrodas šī somati ala, un kā sauc abus īpašos cilvēkus? (Jz šo jautājumu es atbildēšu īpašo cilvēku vārdiem: "To es neteikšu pat Dievam!" Lasitājs, ceru, mani sapratīs - tas ir pārāk liels svētums, un pārāk daudz pasaulē ir ļauno spēku.

Ko mes gribam atrast somati ala

Pošoties ceļā uz somati alu, mēs lieliski sapratām, ka tāpat vien bez šķēršļiem iekļūt tajā un ieraudzīt mūsu, kā ari iepriek­šējo civilizāciju pārstāvjus somati stāvoklī diezin vai izdosies. Daudzās liecibas par psihoenerģētisko barjeru pie somati alas ieejas nevarēja būt vienkāršs izdomājums, jo somati alas kā Cilvēces genofonda daļa diezin vai ir pieejamas jebkuram cil­vēkam, pat ja tam ir labi nolūki. Ja tomēr mums izdosies nokļūt somati alā, vai mēs jutisim psihoenerģētiskās barjeras iedar­bību? Kāda tā būs? Vai mēs neaiziesim bojā?

Diemžēl cilvēki, it sevišķi skeptiķi, pieraduši uzskatīt, ka viņi visu zina un ka visi dabas noslēpumi jau ir atklāti. Ir grūti runāt par nezināmiem enerģijas veidiem, īpaši ja tie ir psihiska rak­stura. Droši vien, ka šādi skeptiķi bija ari XX gadsimta sākumā, kad neviens neko nezināja par atomenerģiju, lai gan bija ziņas par neskaitāmiem neizskaidrojamiem cilvēku nāves gadījumiem (kā tas pašlaik noskaidrots) urāna iegulu apvidos. Līdzīgs vari­ants iespējams ari šeit, jo psihiskās enerģijas veidi pagaidām izpētei ir grūti pieejami.

Kā uz mūsu ierašanos reaģēs ipašie cilvēki? Grūti ticēt, ka viņi uzreiz pastāstīs, ko redz, apmeklējot somati alas. Mūs brīdi­nāja, ka ieteikumu vēstules par mūsu zinātnisko pētijumu no­pietnību diezin vai palīdzēs un visdrīzāk īpašie cilvēki atbildēs, ka to neteiks pat Dievam. Ceribu likām uz hipotētiskā atlanta at­tēlu - varbūt īpašie cilvēki līdzīgu seju būs redzējuši alā un attie­cīgi uz to reaģēs. Pastāv iespēja, ka šī zīmējuma dēļ īpašie cil­vēki mūs uzskatīs par somati alu sargātājiem no Eiropas un mums izdosies apspriest, kādi izskatās cilvēki somati pēc principa: "Mūsējais izskatās šādi, bet jūsējais?" Varbūt īpašos cilvēkus interesēs mūsu zinātniskā pieeja, atjaunojot iepriekšējo civilizā­ciju ļaužu ārējo izskatu, un viņi šo to palabos? Citiem vārdiem sakot, mēs necerējām uz tiešu īpašo cilvēku stāstijumu, bet uz sarunu par būtiskām pazīmēm, kurā īpašie cilvēki varētu mums sniegt informāciju, tieši neatklājot lielo noslēpumu.

Tibetiešu ciematiņš

Pāri kalnu grēdām mēs aiztikām lidz nelielam tibetiešu cie­matiņam, kas atradās apmēram trīstūkstoš metru virs jūras limeņa. Mūsu grupa labi tika galā ar garo kalnu maršrutu. Kā nekā mēs ar Valēriju Lobankovu esam sporta meistari tūrismā un ari pārējie ekspedīcijas dalībnieki ir pieredzējuši tūristi. Visu laiku nāca prātā mūsu Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrs, kuru veidojām, pamatojoties uz draudzigas tūristu gru­pas morāles principiem. Un, lai gan daži mūsu ķirurgi un zināt­nieki vairs nenodarbojas ar aktivu sporta tūrismu, tūristu salie­dētības gars joprojām ir dzīvs.

Tibetiešu ciematiņu - mūsu maršruta mērķi - veido nelielas akmens mājiņas, blakus atrodas pagoda. Cilvēki te mit lielā šau­rībā - mazas istabiņas dažādos līmeņos savieno stāvas kāpnes, sienām parasti nav apdares vai tapešu. Dzivo trūcīgi. Vakaros ir auksti.

Mēs necentāmies apmesties kādā mājā, bet netālu no ciema­tiņa uzcēlām teltis. Visiem iedzīvotājiem bija ļoti interesanti. Bērni stundām ilgi tupēja pie mūsu teltīm un klusējot vēroja at­nācējus. Viņi kaunigi paņēma piedāvātās konfektes un tūlit pat aizmuka. Meviens angliski nerunāja, un mēs ar vietējiem varē­jām sazināties tikai ar tulka Kirama starpniecību.

Sākumā vaicājām iedzīvotājiem par kalnu alām. Visi kā viens atbildēja, ka alu šeit ir ļoti daudz. Tad sākām apjautāties par so­mati alām un… ne reizi nesaņēmām atbildi - lidz šim smaidīgie un runigie ļaudis tūlit pat apklusa un atstāja jautājumu neatbildētu.

Radās iespaids, ka somati alu noslēpumu šeit glabā ne tikai īpašie cilvēki, bet ari visi vietējie iedzīvotāji.

Šajā pašā ciematiņā mēs atradām divus īpašos cilvēkus.

īpašie cilvēki

Pirmajam no īpašajiem cilvēkiem bija 60 gadu, otrajam - 95. Viņi abi izskatījās daudz jaunāki. Noskaidrojām, ka uz somati alu šobrid iet tikai pirmais, bet otrs, ņemot vērā lielo vecumu, jau vairākus gadus alu neapmeklē. Viņiem abiem bija ģimenes, abi mitinājās tādās pašās mājās kā pārējie vietējie iedzīvotāji.

Tris dienas mēs ar viņiem runājām par dažādiem tematiem. Bet, kolīdz pieskārāmies jautājumam par somati alām, viņi tūlīt pat apklusa. (Jz uzstājīgāku jautājumu par somati alu abi īsi atbildēja: "Tas ir noslēpums."

Šķita, ka mūsu ceļojums uz šo tālīno ciematu cietis pilnīgu neveiksmi. Abi īpašie cilvēki aptvēra, ka mēs šeit neesam iera­dušies aiz garlaicibas - paskatīties, kā viņi dzivo, un par šo to papļāpāt. Viņi skaidri saprata, ka mūsu interešu objekts ir so­mati ala, ko viņi sargā. Mūs ļoti interesēja šie īpašie cilvēki, bet ari mēs viņiem izrādījāmies kas patiesi aizraujošs. (Jn ši interese par baltajiem cilvēkiem, kuri atbraukuši no tālās Krievijas un zina par somati, pamazām kļuva lielāka. "Interesanti, vai tajā viņu Krievijā ari ir somati alas?"; "Kā viņi uzzinājuši par mūsu somati alu?" - viņi droši vien domāja. Taču lielā noslēpuma sar­gāšanas solījums, ko acīmredzot devuši īpašie cilvēki, neļāva viņiem ne tikai kaut ko stāstīt, bet ari uzdot jautājumus.

Atlika pēdējā iespēja - parādit īpašajiem cilvēkiem hipo­tētiskā atlanta attēlu un pajautāt, vai šādu seju viņi alā ir redzē­juši. Tomēr es kategoriski aizliedzu zīmējumu rādīt, šo variantu pietaupot visatbildīgākajam sarunu mirklim.

Kad vēl divas dienas bijām tikušies ar Īpašajiem cilvēkiem un nesteidzīgi pārrunājuši Tibetas nozimi cilvēces izcelsmē uz Ze­mes, mēs jutām, ka spriedze mūsu attiecibās izzūd, rodas abpu­sēja uzticēšanās. To ņemot vērā, es sadūšojos un palūdzu jau­nāko īpašo cilvēku (viņam bija 60 gadu) nākamajā dienā ar mani tikties, lai par somati alu parunātos vēlreiz. Par laimi, jau­nākais īpašais cilvēks piekrita un noteica tikšanās laiku.

uz tikšanos mēs devāmies trijatā: es, Valentina Jakovļeva un tulks Kirams.

Ko pastāstīja jaunākais Īpašais cilvēks

Mēs apsēdāmies cits citam iepreti, un es pasmaidījis ieteicos:

-   Jums ir 60 gadu, bet jūs izskatāties pavisam jauns. Sakiet, vai tā ir somati alas ietekme, kuru jūs apmeklējat?

Jaunākais īpašais cilvēks ari pasmaidīja un atbildēja:

-   Es joprojām esmu saglabājis labu seksuālo aktivitāti, man ir pieci bērni.

-   Vai tā būtu somati alas ietekme?

-   Es domāju, ka jā. Tur ir daudz neparastu spēku: vieniem šie spēki kaitē vai ir pat nāvējoši, citiem nāk par labu.

-   Cik ilgi jūs šo somati alu sargājat? - es taujāju.

-   Jau ilgus gadus - kopš brīža, kad lamu sapulce apstiprinā­ja manu kandidatūru pēc tam, kad man izdevās izturēt pārbau­des meditāciju, - atbildēja jaunākais īpašais cilvēks.

-   Ko nozīmē izturēt pārbaudes meditāciju?

-   Saņemt atļauju ieiet somati alā meditācijas stāvokli…

-   Bet kas šo atļauju dod?

-   Viņš!

-   Kas ir šis "Viņš"?

-   Viņš ir tas, kurš atrodas somati alā!

-   Vai Viņš ir cilvēks?

-   Jā, cilvēks somati stāvokli.

-   Vai šim cilvēkam ir parasta vai neparasta āriene?

Klusums.

-   Vai jūs uz somati alu ejat pa vienam vai divatā ar vecāko īpašo cilvēku? - mazliet atkāpies no temata, es jautāju.

-   Pa vienam. Bet šobrid es esmu vienīgais somati alas sar­gātājs. Vecākais īpašais cilvēks ir pārāk vecs, lai ietu uz somati alu. Pēc viņa nāves lamu sapulce apstiprinās jaunu kandidatūru, ja vien, protams, viņš izturēs pārbaudes meditāciju, - paskaidro­ja jaunākais īpašais cilvēks.

-   Cik bieži jūs ejat uz somati alu?

-   Parasti reizi mēnesi.

-   Cik ilgi jūs atrodaties somati alā?

-   Apmēram trīs stundas.

-   Kurā mēneša dienā jūs dodaties uz somati alu?

-  Ieeja somati alā ir atļauta tikai pilnmēnesi, kā ari vienpadsmit, divpadsmit dienas pēc pilnmēness. Es tur ierodos pilnmēness laikā. Mav atļauts ieiet visās alas zālēs, bet tikai noteiktās…

-   Vai arī citās alas zālēs atrodas cilvēki somati stāvoklī? - es neizturējis noprasiju.

-   Tas ir noslēpums, - atteica jaunākais īpašais cilvēks.

-  Alā, cik saprotu, ir pilniga tumsa. Jūs turp ņemat Ildzi bate­riju?

-   Jā. Taču ir atļauts izmantot tikai vāja apgaismojuma bateri­jas, un arī ne visur.

-   Vai pirms ieiešanas alā jūs lūdzaties?

-   Meditācijas stāvokli es sāku ieiet jau nedēļu pirms došanās uz somati alu. Bet, kad ieeju alas pirmajā telpā, ko no somati zāles atdala neliels caurums, es sāku lūgties un pastiprinu savu meditāciju. Tikai pēc tam es drikstu iet pie Ķermeņa.

-   Kā izskatās Ķermenis?

Klusums.

-  Vai pirmajā alas telpā, kurā jūs lūdzaties un pastiprināt savu meditāciju, jūtat neparastu spēku iedarbibu? - atkal atkāpda­mies no jautājumiem par cilvēku somati, es vaicāju.

-   Jā, - piekrita jaunākais īpašais cilvēks, - tieši šajā telpā sāku just neparastos spēkus. Lūgšanas un iedziļināšanās medi­tācijā nepieciešamas, lai piemērotos šo spēku iedarbibai. Ja tas neizdodas, tu jūti, ka ieiet alā nedrikst.

-   Kāpēc?

-   Var aiziet bojā.

-  Bet kā jūs jūtat, ka nav izdevies piemēroties neparasto spēku iedarbibai?

-   Sākas galvassāpes un… ne pārāk gribas ieiet alā.

-   Negribas?

-   Gribas no alas iet projām. Rodas neapmierinātība, ka neesi spējis piemēroties. Tas ir lidz nāvei bistami, ja tu alā ieiesi nesa­gatavojies, - dedzigi turpināja jaunākais īpašais cilvēks.

-    Cik bieži gadās neveiksmes, kad neizdodas piemēroties neparasto spēku iedarbibai?

-  Sākumā tā notika diezgan bieži. Ja man neizdodas mēģinājums ieiet alā pilnmēness laikā, es mēģinu vēlreiz pēc vienpadsmit vai div­padsmit dienām. Pamazām neveiksmīgās reizes kļuva retākas, un tagad es gandriz katru reizi somati alā ieeju veiksmīgi.

-   Parasts cilvēks var ieiet somati alā?

-  Tas ir ļoti bīstami. Līdz nāvei bīstami. Ceļš uz turieni ir slikts. Daudz čūsku.

-   Bet ir taču zināms, ka alā temperatūra ir +4°C, kas čūskām ir pārāk zema.

-   Šajā alā dzīvo čūsku dievs.

-   ?…

- Tās ir mistiskas čūskas. Alā ir pilnīgs klusums. Šis čūskas ietekmē iegājušo cilvēku.

-   Kādā veidā?

-Tev negribas iet uz alu. Sāp galva. Ja to pārvar, iestājas nāve.

-   Pastāstiet sīkāk par somati alu, - es palūdzu.

-   Pirmā zāle, kurā tu sāc just neparasto spēku iedarbību, - stāstīja jaunākais Īpašais cilvēks, - ir diezgan liela. Tajā nav cil­vēku somati stāvoklī. Visbīstamākā vieta ir šaurs un auksts cau­rums, kas pirmo zāli savieno ar pārējām zālēm; tajā neparastie spēki it kā koncentrējas. Aiz šī cauruma atrodas somati zāles, no kurām noteiktās es drīkstu ieiet.

-   Ko jūs esat redzējis somati zālēs?

-   Tas ir noslēpums.

-   Kurā no zālēm atrodas cilvēki somati stāvoklī?

-   Tas ir noslēpums.

-   Vai, ieejot somati zālēs, jūs runājat ar cilvēkiem somati?

-   Man ir atļauts tikai skatīties, runāt es nedrikstu.

-   Par ko stāsta cilvēks somati stāvoklī?

-   Tas ir noslēpums.

-   Vai runājot cilvēks somati atver muti?

-   Mazliet paver. Bet runā ļoti reti.

-   Kā izskatās cilvēka ķermenis somati stāvoklī?

-   Gandrīz kā normāls ķermenis, varbūt vienīgi mazliet iedzel­tens.

-   Vai cilvēks somati ir ģērbts kādās drēbēs?

-   Viņš ir apģērbies. Taču var būt arī bez drēbēm.

-   Kā to saprast? Klusums.

-   Vai cilvēkiem somati stāvoklī jūs esat redzējis trešo aci?

-   Trešās acs nav. Es to nekad neesmu redzējis.

-   Kāda auguma ir cilvēks somati - lielāks vai parasts?

-   Tas ir noslēpums.

-    Kādā ķermeņa stāvokli atrodas cilvēks somati? - es tur­pināju tincināt.

-   Viņš sēž, - paskaidroja jaunākais īpašais cilvēks. -Sēž?

-   Jā, viņš sēž Būdas pozā.

-   Atbalstījies pret sienu? -Mē.

-   Jūs esat pieskāries cilvēkam somati? -Jā.

-   Kāds ir šis ķermenis?

-   Auksts un blīvs.

-   Kāpēc jums atļauts ieiet tikai noteiktās somati alas zālēs? Kas ir pārējās somati zālēs?

-   To es neteikšu pat Dievam!

-   Kādas izskatās acis cilvēkam somati? Klusums.

-   Kāds viņam ir deguns?

-   Tas ir noslēpums.

Tad es izvilku zimējumu ar hipotētiskā atlanta attēlu un

pasniedzu to jaunākajam Īpašajam cilvēkam. Viņš uz to vērigi paskatījās, vairākas reizes pietuvināja acīm un nolika malā.

-   Ko jūs par to varat teikt?

Jaunākais ipašais cilvēks ātri, ātri divreiz noteica kaut kādu frāzi.

-   Ko viņš teica?

-    Viņš izrunāja kaut kādu reliģisku frāzi. Es to nesaprotu. Tikai viņš ir ļoti uztraucies, - atbildēja tulks Kirams.

Turpmākā iztaujāšana bija neveiksmīga - jaunākais īpašais cilvēks klusēja vai teica, ka tas ir noslēpums. Mēs viņam patei­cāmies, paņēmām zimējumu un devāmies uz savām teltim. No­metnē pēc mūsu stāsta sākās sarunas un liela spriešana.

-   Ja viņam piedāvāsim naudu, - sacīja Sergejs Seļiverstovs, -tā būs zaimošana. Lai gan paskatieties, cik nabadzīgi viņi dzivo. Bet ir taču lietas, ko par naudu nenopirksi. Garam nauda nav vajadziga.

-  Tas, ko pērk par naudu, nevar būt svēts, - noteica Valentina.

-   Re, nomira Rokfellers - bagātākais pasaules cilvēks, - de­dzīgi turpināja Sergejs, - un kas no viņa palika pāri? Zārkā vi­ņam mugurā bija uzvalks, nu, par dolāriem 500. Šis uzvalks tad arī bija viņa dzīvē paveiktā kopsavilkums. Savu garu Rokfellers diezin vai padarija bagātāku, viss viņa mūžs bija veltits vienam - naudas pelnīšanai. PSRS Dieva vietā bija Ļeņins, un cilvēki pie­lūdza šo elku. ASV reālais dievs ir dolārs, un Rokfellers augu mūžu pielūdza šo pseidodievu. Ļaudis visā pasaulē apgūst Rē- riha atstāto mantojumu, bet neviens nepēta Rokfellera mantoju­mu. Bet Lužkovs ir malacis - atjaunoja Kristus Glābēja klosteri, viņš iemūžināja savu vārdu.

-   Patiesibā, - domigi sacīja Valērijs Lobankovs, - jaunākais īpašais cilvēks noslēpumu neatklāja, lai gan apstiprināja, ka pa­stāv psihoenerģētiskā barjera un alā atrodas cilvēks somati stā­voklī.

- Es domāju, ka alā atrodas atlants, - piebilda Veners Ha- farovs. - Jo jaunākais īpašais cilvēks, kā jūs stāstāt, reaģēja uz mūsu zīmējumu. Manuprāt, somati alas ari ir Sambala, meistaru akadēmija, kurp viņi dodas papildināt garigo enerģiju.

Taču… palika daudzi taču. Nākamajā dienā mēs ar Valēriju Lobankovu devāmies tikties ar vecāko Īpašo cilvēku. Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka sarunai nav jābūt tiešai un būtiski jautāju­mi jāuzdod ļoti uzmanigi.

Ko past āstīja vecākais īpašais cilvēks

To, ka vecākajam īpašajam cilvēkam ir jau 95 gadi, mēs tomēr jutām - vienu aci bija skārusi katarakta, lai gan ar otru viņš redzēja labi. Viņa ķermenis izskatijās vājš, jautās grūtības,

pakustinot locītavas. Taču viņš bija pie pilna prāta, dažkārt pa­jokoja, runāja ātri un jaunekligā aizrautibā.

Viņa mājas mazajā istabiņā mēs ar Valēriju un tulku Kiramu apsēdāmies uz krēsla. Es atvēru somu, paņēmu zimējumu ar hipotētiskā atlanta attēlu un klusējot pasniedzu to vecākajam īpašajam cilvēkam. Viņš zimējumu rūpigi aplūkoja, galvu no­liecis, lai labāk redzētu ar veselo aci. Mēs ar Valēriju viņu uz­manīgi vērojām. Taču nekādas reakcijas viņa sejā nemānijām. Vecākais īpašais cilvēks nolika malā zimējumu un teica:

-   Par somati alu es neko nestāstīšu. Tas ir liels noslēpums.

-   Paskaidrojiet, lūdzu, kas ir somati, - es lūdzu.

-   Ari to es nevaru teikt. To es nestāstīšu pat Dievam. Gn arī otrs īpašais cilvēks neko nestāstīs.

Mēs ar Valēriju saskatijāmies - jau no paša sākuma mūs piemeklēja pilnīga neveiksme.

Tad es piegāju pie vecākā īpašā cilvēka, delikāti paņēmu mūsu zīmējumu, pietuvināju viņa acim un ar uzsvaru teicu:

"Es ļoti uztraucos, to redzot!"

-   Mēs jau daudzus gadus alās meklējam cilvēku somati stā­vokli ar šādu izskatu. Viņam ir mazs deguns, lielas acis, mazītiņas ausis, taču milzigs augums ar lielu krūškurvi. Vai jūs šādu cilvēku esat redzējis savā somati alā?

Vecākais ipašais cilvēks ar savas vienīgās acs skatienu teju vai caururba mani, tad novērsās un skaļi sacīja:

-   Es tādu neesmu redzējis.

-   Varbūt jūs neesat redzējis tādu cilvēku somati alas zālēs, kurās jums atļauts ieiet. Varbūt šāds cilvēks atrodas citās alas zālēs, - es vēlreiz ar uzsvaru turpināju.

-   Tas ir noslēpums.

-   Tomēr es esmu pārliecināts, ka alās ir cilvēki somati stā­vokli, kuri tā izskatās, - es atkal norādīju uz mūsu zīmējumu.

-   Tajās alas zālēs, kurās man ļauts ieiet, tāda izskata cilvēku nav. Ir lidzīgi…

Mēs ar Lobankovu saskatījāmies. Valērijs čukstus noteica:

-   Viņu tur ir daudz!

-   Ja tajās alas zālēs, kurās jums ļauts ieiet, ir cilvēki somati stāvokli, kuri lidzigi zīmējumā redzamajam… - es speciāli ietu­rēju pauzi.

-  Visi nav līdzīgi, - dusmīgi nopurpināja vecākais Īpašais cilvēks.

-  Bet citās alas zālēs, - es turpināju, - jābūt cilvēkiem somati, kuri ir tieši tādi, kā šis cilvēks attēlā.

-   Arī viņi nav tieši tādi. Bet tas ir noslēpums, - atbildēja ve­cākais ipašais cilvēks.

Pēc tam viņš paņēma rokās mūsu zimējumu un piepeši teica:

-   Es ļoti uztraucos, to redzot! No kurienes jums šāds zīmējums?

Es daudznozīmīgi klusēju.

-   Gribētu jums pavaicāt, - uz jautājumu es atbildēju ar jautā­jumu, - vai jūs alā esat redzējis cilvēkus somati stāvoklī, kuriem ir trešā acs?

-   Nē, trešās acs viņiem nav. Tas ir simbols.

-   Vai jūsu alā ir cilvēki somati ar, lūk, tādām lielām, nepa­rastām acim ar viņiem tipiskiem noslīdējušiem plakstiņiem?

Es to parādīju zīmējumā.

-   Dažiem cilvēkiem ir lielas, neparastas acis, citiem ir paras­tas acis, - paskaidroja vecākais īpašais cilvēks.

-  Vai jūs savā alā esat redzējis cilvēkus ar šādu mazu vārstuļ­veida spirālē sagrieztu degunu?

-   Nē, deguna forma viņiem ir citāda. Tikai vieniem somati cil­vēkiem deguns ir maziņš, citiem - liels kā parastiem cilvēkiem.

-   Bet vai pārējās alas zālēs, kurās jums nav atļauts ieiet, var būt cilvēki somati ar tādu mazu vārstuļveida spirālē sagrieztu degunu?

-   Tas ir noslēpums.

Lobankovs pieliecās pie manas auss un nočukstēja:

-   "Tas ir noslēpums" izklausās pēc "jā".

-   Sakiet, vai cilvēkiem alā ir lielas ausis vai mazas - kā zīmē­jumā? - es turpināju anatomisko izprašņāšanu.

-  Cilvēkiem alā ausis ir lielas. Vieniem tās ir ļoti lielas, citiem - kā parastiem cilvēkiem. Bet tik maziņas ausis kā zīmējumā es neesmu redzējis, - atteica vecākais īpašais cilvēks.

Mēs ar Lobankovu vēlreiz saskatījāmies, nodomādami, ka ar ausim nu gan esam kļūdījušies.

-   Cilvēkiem alā mute ir tāda kā zīmējumā?

Vecākais ipašais cilvēks vērīgi ieskatījās zīmējumā un atbil­dēja:

-   Nē, tādas mutes viņiem vis nav. Mute ir kā parastiem cil­vēkiem. Bet… var būt arī pavisam citāda mute.

-   Kāda?

-   Tas ir noslēpums.

Mēs ar Lobankovu atkal saskatijāmies.

Var būt, ka tur, alas zālēs, kurās šim īpašajam cilvēkam nav ļauts ieiet, somati stāvokli atrodas cilvēki, kuriem ir mazs spirālē sagriezts vārstuļveida deguns un neredzēta mute? Izstrādājot atlanta veidolu pēc zīmējumiem uz tibetiešu tempļu sienām, mums radās grūtibas tieši ar šīm sejas daļām. Acīmredzot esam kļū­dījušies. Kas to lai zina, varbūt tajās alas zālēs, kurās neielūko- jas pat īpašie cilvēki, somati atrodas noslēpumainie lemū- rieši-atlanti, bet pieejamajās zālēs ir atlanti un mūsu civilizācijas pārstāvji. Varbūt šis īpašais cilvēks citās alas zālēs redzējis lemūrieti-atlantu? Vismaz pēc viņa stāsta ir pamats tā domāt.

-   Vai cilvēkiem alā ir liels krūškurvis vai parasts? - es vaicāju.

-   Dažiem ir liels krūškurvis, dažiem - parasts, - atbildēja ve­cākais īpašais cilvēks.

-   Cik viņi ir gari?

-   Nevaru pateikt, viņi sēž.

-   (Jn tomēr, vai cilvēki alā ir liela vai maza auguma?

-   Daži ir lieli, citi - kā parasti cilvēki.

-   Vai šiem cilvēkiem ir liels galvaskauss vai tāds kā parasti?

-   Galvaskausi ir dažādi. Vieniem tie ir ļoti lieli, citiem - lieli un izstiepti kā torņi, vēl citiem - parasti. Viņiem visiem ir gari mati.

Mēs ar Lobankovu atkal paskatījāmies viens uz otru. Radās iespaids, ka alā atrodas dažādu civilizāciju pārstāvji somati stā­vokli.

Piepeši vecākais īpašais cilvēks paņēma rokās mūsu zimēju­mu un pats, negaidījis mūsu jautājumu, noteica:

-  Ja cilvēkiem alā ir tāda seja kā zīmējumā, tad ķermenis viņiem ir liels un resns. Ja viņiem ir parasta seja, arī ķermenis ir tievāks.

Mēs ar Lobankovu apklusām. Vecākais īpašais cilvēks it kā pilnīgi atzina, ka alā atrodas ļaudis, kuru āriene ir līdzīga mūsu hipotētiskajam atlantam (protams, ar noteiktām korekcijām).

-   Bet vai cilvēkiem alā jūs esat starp roku vai kāju pirkstiem redzējis plēves? - pārvarējis sastingumu, es jautāju.

-   Nē, neesmu. Viņiem ir parasti roku un kāju pirksti, tikai nagi ļoti gari.

-    Vai jūs esat pavēris roku vai kāju pirkstus, lai ieraudzītu plēves?

-   Nē, neesmu.

Lobankovs nočukstēja: "Paskaties uz saviem savilktajiem pirk­stiem, plēves nekādi nevarētu redzēt." Es piekrītoši pamāju. Bija pienācis laiks uzdot kontroljautājumus; zinātnē nepieciešama divkārša vai pat trīskārša kontrole. Tātad man vajadzēja divreiz uzdot galvenos jautājumus un pārbaudīt, vai vecākais ipašais cilvēks apgalvo vienu un to pašu, vai viņa teiktajā nav fantāzijas elementu. Ja viņš ir fantazējis, agri vai vēlu iekritis un nonāks pretrunās.

-  Sakiet, - it kā neko nezinādams, es vaicāju, - vai cilvēkiem alā jūs esat redzējis trešo aci?

-   Es taču teicu, ka tas ir tikai simbols, - atbildēja vecākais īpašais cilvēks.

-   Bet varbūt trešā acs ir cilvēkiem ar lielo galvaskausu?

-   Ja nu vienigi viņi sev to uzzimē, - pasmējās vecākais īpa­šais cilvēks.

-   (Jn kādas ir šo cilvēku acis?

-   Vieniem lielas, citiem - parastas kā visiem ļaudīm.

-   Kādas izskatās lielās acis?

-   Es nevaru precizi pateikt. Bet tās nav tādas kā parastiem cilvēkiem.

-   Vai jūs esat pievērsis uzmanību augšējo plakstiņu neparas­tajam izliekumam cilvēkiem ar lielajām acīm?

-   Nē, neesmu tā īsti ieskatijies. Somati stāvokli acis ir pus­pievērtas. Varu tikai sacit, ka lielās acis izskatās neparasti.

Lobankovs nočukstēja:

-  Viņš saka patiesību. Neparasto augšējo plakstiņu izliekumu pamanis tikai oftalmologs.

-    Vai cilvēkiem alā esat ievērojis ļoti mazu degunu? - es tur­pināju uzdot kontroljautājumus.

-   Es jau teicu, ka vieniem cilvēkiem alā ir mazs deguns, ci­tiem - liels kā jau parasti, - pacietigi skaidroja vecākais ipašais cilvēks. Bet tas nav tāds, kā jūsu zīmējumā.

-   Vai citās alas zālēs, kurās jums nav ļauts ieiet, ir ļaudis ar tādu degunu? - Es norādiju uz zimējumu.

-   Tas ir noslēpums.

Iestājās klusums. Bija jaušams, ka vecākais ipašais cilvēks nefantazē, - atkārtotās atbildes precizi skrita ar pirmajām.

Piepeši vecākais ipašais cilvēks paņēma rokās mūsu zimēju­mu un atkal teica:

-   Es ļoti uztraucos, redzot šo seju!

-   Bet kāda izskatās galva tiem cilvēkiem, kuri atrodas alā? - es nerimos uzdot kontroljautājumus.

-   Tas, ko es jau agrāk teicu, ir pareizi: dažiem galva ir liela, citiem - torņveida, vēl citiem - parasta.

-   Cik gari ir cilvēki alā?

-   Es taču jums to stāstiju, - dusmigi noteica vecākais ipašais cilvēks.

Es sapratu, ka uzdot kontroljautājumus nav nepieciešams.

Lobankovs kārtējo reizi ausī man nočukstēja:

-   Viņš nefantazē. Runā patiesību!

Es nolēmu turpināt sarunu citā aspektā, lai vēlāk atkal at­grieztos pie trešās kontroljautājumu sērijas.

-   Kā jūs domājat, vai somati nozime cilvēces saglabāšanā uz Zemes ir liela?

-  Ja meditācija ir bijusi veiksmiga, tad var ieiet somati, ja ne­veiksmīga - tas nav iespējams. Par somati nozīmi cilvēcei es negribu runāt - tas ir noslēpums, - atbildēja vecākais ipašais cil­vēks.

-   Vai mūsdienu cilvēks var ieiet ilgā somati?

-   Mūsdienu cilvēks nevar, jo tam nepieciešams spēks, kas nāk no Dieva. Senie ļaudis somati iegāja, atrazdamies alās, un tajā palika ļoti ilgu laiku.

-   Vai alās var atrast ļoti senus cilvēkus?

-   Tas ir noslēpums.

"Skan kā apstiprinājums," nodomājām mēs ar Lobankovu.

-   Manuprāt, cilvēki ar lielu galvaskausu, neparastām acīm, mazu degunu, lielām ausīm, lielu ķermeni un platu krūškurvi ir vissenākie. Vai tā ir? - es apvaicājos.

-   Tas ir noslēpums.

-   Vai jūsu alā ir šāda izskata cilvēki somati stāvoklī? - es rādīju uz hipotētiskā atlanta zīmējumu.

-   Tas ir noslēpums.

-   Vai alās somati stāvoklī var saglabāties iepriekšējo civilizā­ciju pārstāvji?

-   Var. Tas ir iespējams.

-   Cik ilgi somati stāvokli cilvēks alā var atrasties?

-   Tas ir atkarīgs no gara spēka. Cilvēks somati var atrasties alā pat tūkstoš, miljons vai vairāk gadu. Bet es esmu nodzīvojis tikai 95 gadus, tāpēc man grūti spriest, - atbildēja vecākais īpa­šais cilvēks.

-    Cik ilgi jūs veicat īpašā cilvēka misiju, sargājot somati alu? - es turpināju taujāt.

-   Ļoti ilgus gadus.

-   Bet precīzāk - cik gadu?

-   Ļoti ilgus gadus.

-   Vai visā šajā laikā jūs kādreiz esat redzējis, kā cilvēks alā iznāk no somati stāvokļa?

-   Nē, tas nav noticis.

-  Bet vai jūs atceraties, ka alā, ko sargājat, kāds ieietu somati stāvoklī?

-   Nē, tas nav noticis… lai gan daži cilvēki no Tibetas ir gri­bējuši ieiet somati stāvokli manā alā.

-   Kāpēc viņiem tas neizdevās?

-   Viņi nespēja izturēt pārbaudes meditāciju. Es jau teicu, ka mūsdienu cilvēkiem ir vājš gara spēks. Senajiem ļaudim bija stiprs gars.

-   Tātad, - es turpināju, - viņiem neizdevās ieiet alā?

-Jā, viņi nespēja ieiet alā, lai gan labi pieprata meditāciju un viņiem bija pieredze, kā ieiet somati, - sacija vecākais īpašais cilvēks.

-  Viņi nespēja pārvarēt psihoenerģētisko barjeru! - klusi man čukstēja Lobankovs.

-   Kas viņus neielaida alā?

-   Viņš!

-   Kāds Viņš?

-   Tas ir noslēpums.

Mēs ar Valēriju saskatijāmies - visdrīzāk tikai lemūrietim-at- lantam kā visaugstāk attīstītās civilizācijas pārstāvim uz Zemes varēja būt tāds psihiskās enerģijas spēks.

-   Kā jūs domājat, - es jautāju, - vai somati stāvokli var ieiet daudzkārt?

-   Es neko tādu neesmu redzējis.

-  Cln tomēr, kā jūs domājat, vai somati iespējams ieiet vairāk­kārt?

-   Runā, ka tādi cilvēki esot. Bet to labāk zina lamas. Es tādus neesmu sastapis.

-   Vai pēc iznākšanas no somati cilvēks var dzīvot kā parasti?

-   Nezinu, es neko tādu neesmu redzējis.

-   Bet kā jūs domājat?

-   Neesmu redzējis, tāpēc nevaru pateikt. Pavaicājiet lamām, viņiem vajadzētu zināt.

-   Bet vai no somati var iznākt cilvēks, kurš nav lidzīgs paras­tiem ļaudim?

-   To es neesmu redzējis.

-   Tātad, - es turpināju savu domu, - neparastās ārienes cil­vēki nekustīgi sēž alā visu to laiku, kopš jūs sargājat alu.

-  Jā. Tikai nekustīgi sēž ne vien neparastā izskata cilvēki, bet ari parastie, - piebilda vecākais īpašais cilvēks.

-   Viņi ne reizi nav sakustējušies?

-   Nē.

-   Vai jūs alā esat sarunājies ar cilvēkiem somati?

-   Tas ir noslēpums.

-   Kā jūs domājat, vai neparastās ārienes cilvēki, iznākot no somati, varētu uz Zemes dzivot kā parasti ļaudis?

-   Varētu, bet mazliet citādi. -Kā?

-   To labāk zina lamas.

-    Ir zināms, ka Budam bijusi neparasta āriene. Varbūt arī Buda iznāca no somati kādā no alām?

-   To es nezinu.

-   Vai neparastie cilvēki alā ir lidzigi Budam?

-   Daži ir līdzīgi, daži nav.

Mums ar Valēriju Lobankovu ši informācija bija ļoti pa prā­tam, jo apstiprināja drosmīgos pieņēmums par jauktajām so­mati alām ar veselu dažādu Zemes civilizāciju pārstāvju gammu.

-   Kā jūs domājat, kas liek cilvēkiem pārtraukt somati stā­vokli? - es pavaicāju.

-   To vajadzētu zināt lamām, - atkal atteica vecākais īpašais cilvēks.

-   Runā tikai par to, ko zina, - klusi komentēja Lobankovs.

-   Ar kādu mērķi ieiet somati un alās uzturas tūkstošiem vai pat miljoniem gadu?

-   Es domāju, ka vairākums ieiet somati, lai redzētu nākotni un tai saglabātos.

Vecākais īpašais cilvēks par ļaudīm somati runāja tā, kā ārsts runā par pacientiem, nesaskatot tajā nekā neparasta. Intere­santi, vai viņš saprot, ka tas ietver kaut ko daudz būtiskāku - Cilvēces genofondu?

-        Sakiet, - es jautāju, - kāds ir somati alu uzdevums? Vai jūs uzskatāt, ka tādējādi tiek saglabāts Cilvēces genofonds, tas ir, tas cilvēku fonds, kas spēj atjaunot uz Zemes cilvēci globālas katastrofas gadijumā?

-   Es tikai sargāju somati alu, un ne man par to spriest.

-    Gn tomēr jūs esat savu mūžu veltijis somati alas apsar­gāšanai. Jūs taču esat domājis par to, ko sargājat.

-   Tā kā somati alas tiek labi aizsargātas, to nozime cilvēcei, manuprāt, ir ļoti liela. Bet kāda ir somati alu nozime cilvēcei, to labāk zina lamas. Tomēr tas ir liels noslēpums.

-    Kāpēc somati alā atrodas ne tikai parasti ļaudis, bet ari nekur neredzēti, kas nav līdzīgi mums abiem? - es nerimos.

-   Neparastie cilvēki ir ļoti seni. Gn somati var būt ļoti ilgs, - paskaidroja vecākais Īpašais cilvēks.

-   Kas aizsargā somati alas?

-   Gars.

-   Kā gars?

-   Viņa.

-   Kas ir Viņš?

-   Tas ir liels noslēpums.

-   Ko jūs somati alā darāt, katru mēnesi tur atrazdamies tris stundas?

-   Apskatos, vai viss ir kārtībā.

-   Kas tieši? Aplūkojat, vai nav nokritis kāds akmens, vai ķer­meņu stāvoklis somati ir pareizs?

-   Ne to vien.

-   Ko vēl?

Klusums.

-   Kādā pozā sēž cilvēki somati?

-   Cilvēki alā vienmēr sēž Būdas pozā, - sacija vecākais ipa­šais cilvēks.

-   Tātad kājas viņi pavilkuši sev apakšā. Gn kur atrodas viņu rokas? - es gribēju precizēt.

-   Rokas viņi tur uz ceļiem.

-   Jūs teicāt, ka acis viņiem ir pa pusei pievērtas. Gn kāds ir acu ābolu stāvoklis?

-   Tie ir vērsti uz augšu tā, ka redzams tikai baltums.

-   Kā guļošam cilvēkam, - es čukstēju Labankovam, - toties miruša cilvēka acu āboli atrodas taisni. Tas liecina, ka cilvēki somati ir dzīvi.

-   Gz kā sēž cilvēki somati stāvoklī?

-   Parasti viņi zem sevis ir paklājuši tīģera ādu.

-   Kāpēc tieši tīģera ādu?

-   Nezinu.

-   Vai jūs esat pieskāries cilvēkiem somati?

-   Protams.

-   Kādas ir bijušas jūsu sajūtas?

-   Ķermenis ir blīvs un auksts.

-   Cilvēki somati ir dzivi?

-   Protams.

-  Vai jūs pazīstat kādu cilvēku, kurš jūsu dzīves laikā ir iegājis somati? Par jūsu alu es nejautāju - jūs jau teicāt, ka šajā periodā neviens somati nav devies. Bet citur? - es taujāju.

-   Pirms daudziem gadiem XX gadsimtā kāds cilvēks no Ne­pālas, vārdā Suradžs Badžra, kuru es pazinu, devās uz vienu Tibetas alu un iegāja somati. Viņš ari šobrīd atrodas šajā alā, - atteica vecākais ipašais cilvēks.

-   Vai šis cilvēks, vārdā Suradžs Badžra, spēja izturēt pārbau­des meditāciju, ieejot somati alā?

-   Es nezinu. Somati viņš neiegāja manā alā. Varbūt somati viņš iegāja parastā alā, kurā nav nepieciešama pārbaudes medi­tācija. Bet varbūt viņam piemita ļoti liels un augsts gara spēks - kā senajiem cilvēkiem - un viņš spēja izturēt pārbaudes medi­tāciju.

-        No jūsu teiktā es secinu, ka dažas somati alas gari sargā, dažas - ne. Sakiet, vai tieši tās alas, kurās atrodas vissenākie ļaudis ar neparasto ārieni, gari apsargā?

-   Tas ir noslēpums.

-   Vai vēl kaut kur pasaulē atrodas somati alas?

-   Jā, tādas ir Nepālā, Tibetā, Ķīnā, Indijā.

Bija pienācis laiks uzdot trešo kontroljautājumu sēriju, lai gan mēs ar Lobankovu jau bijām pārliecinājušies, ka vecākais īpa­šais cilvēks runā patiesibu.

-   Sakiet, kādas cilvēkiem alā izskatās acis? - kā starp citu es ieprasījos.

-   Es jau teicu, ka vieniem lielas, neparastas, citiem parastas kā mūsu cilvēkiem, - pikti noburkšķēja vecākais īpašais cilvēks.

-   (Jn kāds izskatās galvaskauss?

-   Es taču teicu, ka vieniem - liels, citiem - torņveida, trešiem - kā parasti, - neizpratnē uz mani paskatījies, paskaidroja vecā­kais īpašais cilvēks.

-   Kāds cilvēkiem alā ir deguns?

-   Viss, ko es iepriekš teicu, ir pareizi, - viņš mani pārtrauca.

-   (Jn kādas ausis?

Vecākais īpašais cilvēks uz mani paskatījās kā uz mazu, dumju bērnu.

Lobankovs nočukstēja:

-   Pietiek! Viņš vēl ņems un sadusmosies!

-   Sakiet, - tuvojoties galvenajam jautājumam, es iesāku, - vai mēs drīkstam ieiet somati alā?

Iestājās klusums. Vacākais īpašais cilvēks acīmredzot šādu jautājumu nebija gaidījis.

-    Jūs neizturēsiet pārbaudes meditāciju, - viņš beidzot no­teica. - Neviens bez manis un jaunākā īpašā cilvēka to līdz šim nav izturējis.

-   (Jn tomēr?

-   Tas ir līdz nāvei bistami.

-   Mums ir labi nodomi…

-   Tam nav nozīmes.

-   Bet vai drikst pamēģināt?

Varēja just, ka vecākajam īpašajam cilvēkam mēs patīkam.

-   Es padomāšu, atnāciet rīt, - viņš atbildēja.

Mēs sirsnīgi šķīrāmies no vecākā ipašā cilvēka, uzdāvinājām viņam mūsu hipotētiskā atlanta attēlu un devāmies prom.

Ārā Lobankovs teica:

-   Kā mums paveicās! Viņš nu gan ir malacis! Mēs ieguvām unikālas ziņas no cilvēka, kurš visu mūžu ir strādājis tikai ar cil­vēkiem somati. (Jn kas ir sevišķi būtiski - viņu tur ir daudz, tur­klāt no dažādām civilizācijām. Tas ir Cilvēces genofonds! Vai mūs tur ielaidīs?

Nākamajā dienā mēs ar Lobankovu ieradāmies pie vecākā Ipašā cilvēka un vēlreiz viņam lūdzām atļauju kaut vai paska­tīties uz somati alu. Turklāt piebildām, ka mēs jau zinām - iz­mantot foto vai video aparatūru stingri aizliegts.

-   Es jums vēlreiz gribu atgādināt, ka ieeja pat pirmajā somati alas zālē var izrādīties līdz nāvei bīstama, - klusi noteica vecā­kais ipašais cilvēks.

-   Mēs to saprotam, - es tūlīt atbildēju.

-   Es aprunājos ar jaunāko (ipašo cilvēku - E. M.). Mēs nolē­mām vienam no jums atļaut ieiet pirmajā alas zālē. Tālāk jūs tā vai tā netiksiet, jo nespēsiet izturēt pārbaudes meditāciju. Neviens to nav varējis izdarit, - turpināja vecākais ipašais cil­vēks.

-   Paldies.

-   Tikai ņemiet vērā, - turpināja vecākais ipašais cilvēks, - ja sākat justies slikti, tūlīt dodieties atpakaļ. Pretējā gadījumā jūs aiziesiet bojā. Skaidrs?

-   Vai bateriju var izmantot? - noprasīja Lobankovs.

-   Var, tikai ne stipru.

Vai mus ielaidis somati ala?

Atgriezušies nometnē, mēs nodevāmies minējumiem, kāpēc vienu no mums tomēr ielaidis pirmajā somati alas zālē.

-   Droši vien viņiem ir vieglāk mūs ielaist alas pirmajā zālē un parādit, ka ala ir necaurejama, nekā mūs uzmanīt: ja nu piepeši noskaidrojam, kur atrodas somati ala, paši tajā iekļūstam un aizejam bojā, - teica Lobankovs.

-  Viņi varbūt baidās, - es pieļāvu, - ka mēs turp dodamies visa grupa. No vienas puses, mēs visi varam aiziet bojā un viņiem radīsies daudz rūpju, no otras puses, mūsu apvienotie torsionu lauki var destabilizējoši iedarboties uz cilvēkiem somati alā. At- cerēsimis nostāstu par ķīniešu komunistu pulku, kuri ielauzās vienā no somati alām.

-   Visnotaļ iespējams, - turpināja Lobankovs, - ka viņi mūs noturējuši par īpašajiem cilvēkiem, kuri sargā somati alu Krie­vijā, un grib pārliecināties, vai krievu īpašais cilvēks spēs iekļūt tibetiešu somati alā. Proti, darbojas princips: vai jūs, svešzem­nieki, protat izdarit to, ko varam mēs?

-   Iespējams.

Vakarā izlēmām, ka somati alā došos es.

Četratā mēs (jaunākais īpašais cilvēks, es, Lobankovs un tulks Kirams) pametām ciematu. Divus trīs kilometrus nogājām pa lauku kalnu celiņu, kas vijās gar kalnu aizu. Tad jaunākais īpašais cilvēks nogriezās pa nepamanāmu taciņu, kas mūs veda augšup pa kalna nogāzi. Šķērsojuši akmens nogruvumu zonu, mēs nokļuvām klinšu valstībā. Jaunākais īpašais cilvēks, laipo­dams starp klinšu bluķiem, aizveda mūs līdz nelielam padziļi­nājumam klinti.

-   Vai tā ir somati ala? - es vaicāju.

-   Jā, - pamāja jaunākais ipašais cilvēks.

Es atcerējos lamu stāstus, ka somati alas ir apslēptas. Pa- tieši, neapdzīvotajā kalnu nogāzē apkārtējās klintīs varēja pa­manīt neskaitāmus tamlīdzīgus padziļinājumus. Gn cik vēl tādu alai lidzigu padziļinājumu un grotu ir kalnos, kuru panorāma pa­vērās mūsu acīm?!

Somati ala

- Esam klāt, - vēlreiz teica jaunākais ipašais cilvēks.

Mēs apsēdāmies, sakārtojām elpošanu, un es sāku gatavo­ties ieiešanai somati alā. Bija pusdienlaiks. Diemžēl mēs šeit ne- ieradāmies pilnmēness laikā, kad īpašie cilvēki dodas uz somati alu.

Es uzvilku vējjaku, ieliku kabatā slēpotāja cepurīti un katram gadījumam paņēmu lidzi virvi (repšnori) un alpinista spieķi. Pār- baudiju, vai darbojas vājā baterija.

Nelielā sprauga, kurā es ielīdu, pēc dažiem metriem papla­šinājās. Es pagriezos atpakaļ, izbāzu galvu no ieejas un lūdzu jaunākajam īpašajam cilvēkam atļauju mani šeit nofotografēt. Jaunākais ipašais cilvēks, kurš kategoriski aizliedza fotografēt ieeju somati alā, atļāva man nofotografēties ejas paplašinājumā. Vienu reizi, bet ne vairāk. Lobankovs to izdarija.

Visi palika pie somati alas ieejas. Es devos dziļumā. Pēc sprau­gas paplašinājuma sākās šaura eja divu trīs metru platumā. No­gājis pa to 25-30 metrus, jau pilnīgā tumsā visšaurākajā vietā uzdūros aizslēgtām dzelzs druvīm. Apjukumā apstājos.

Piepeši aiz muguras izdzirdēju soļu troksni. Sirds iepukstējās straujāk. Es uzspīdināju bateriju un ieraudzīju jaunāko īpašo cil­vēku. Viņš klusējot man tuvojās (bez tulka mēs sazināties ne­spējām), atslēdza durvis un tāpat klusējot devās atpakaļ uz virs­zemi.

Baterijas gaismā es aplūkoju durvis. Tās bija izgatavotas no piecu sešu milimetru dzelzs un nokrāsotas sarkanā, brūnā un dzeltenā krāsā. Krāsu plankumi veidoja tris figūras, kas pa ga­balu atgādināja acis. Durvis bija iemontētas klinti un nostiprinā­tas ar cementu.

Saliecies es iegāju pa durvim. Nez kāpēc ienāca prātā: kaut tikai kāds tās aiz manis neaizslēgtu.

Nogājis vēl dažus metrus, nokļuvu plašā zālē. Man kļuva auk­sti. Es uzliku slēpotāja cepuriti. Pagājis vēl 15-20 metrus, ap­stājos un ieklausījos savās izjūtās. Nekādu iedarbību uz sevi nejutu. Es izslēdzu bateriju un dažas minūtes pastāvēju tumsā: absolūta tumsa, kāda var būt tikai alā, un pilnigs klusums. Vēl­reiz ieklausījos savās izjūtās - viss normāli, un tikai ritmiskie sirdspuksti atgādināja, ka esmu dzivs. Baiļu nebija - acīmredzot izpaudās ilggadējais sportista un ķirurga ieradums - prasme koncentrēties sarežģītās situācijās.

Ieslēdzu bateriju un devos tālāk. Driz zāles pretējā pusē ierau­dzīju vēl vienu apmēram divus metrus platu eju. "Laikam tā ir tā eja, kurā sāk iedarboties somati alas psihiski enerģētiskā bar­jera," es nodomāju.

Uzmanīgi ieklausīdamies savās izjūtās, tuvojos ejai. Viss bija normāli. Taču dažus metrus pirms ieejas es sajutu vieglu ne­mieru. Sākumā iedomājos, ka tomēr esmu nobijies, un pacen­tos šīs emocijas sevi nomākt. Pie pašas ieejas negaidot izjutu neizskaidrojamas bailes, kas pēc pārdesmit soļiem tālāk tikpat pēkšņi izzuda, taču tās nomainīja neizskaidrojams un spēcīgs apjukums. Vēl pēc pārdesmit soļiem sākās galvassāpes.

Par sevi varu teikt, ka neesmu no bailīgajiem, kalnos un alās neesmu pirmo reizi. Tāpēc skaidri jutu, ka bailes un apjukums šķiet tā kā uzspiesti, - cēlonis bija ārpus manis.

Vēl pēc pāris soļiem apjukums pastiprinājās, un galvassāpes kļuva visaptverošas. Pārvarējis šīs izjūtas, es nogāju uz priekšu vēl metrus desmit. Galvassāpes bija tik tikko izturamas. Es ap­stājos, izslēdzu bateriju un pilnīgā tumsā centos koncentrēties, mēģinādams atbrīvoties no nerimstošajām galvassāpēm. Pie­spiedu sevi atcerēties, kā vienā no pārgājieniem Sajānu kalnos 200 kilometru attālumā no apdzivotām vietām lauzu menisku un sarāvu ceļa locītavas saites: toreiz es periodiski apstājos un kon­centrējoties sasprindzināju visu savu gribu, lai cīnītos ar neiztu­ramajām sāpēm.

Toreiz Sajānos gribas piepūle palīdzēja, bet šeit, alā, tā ne­deva nekādus rezultātus. Galvassāpes noteiktā periodiskumā pulsējošiem viļņiem vēlās virsū atkal un atkal, šķita, ka galva tūlit, tūlīt pārplisīs. Taču visgrūtāk izturamas izrādijās nevis gal­vassāpes, bet neizskaidrojama apjukuma sajūta. Dvēseles dziļu­mos sapratu, ka tās ir uzspiestas apjukuma jūtas. Es nespēju sa­prast, par ko esmu apjucis. Tā vien šķita, ka dvēsele aiz neiz­pratnes grib izlauzties ārā. Drīz es sapratu - jūtos apjucis tālab, ka dodos noslēpumainās somati alas dziļumos; nezināmai iedar­bibai tiek pakļautas tieši tās manas dvēseles daļas, kas atbildē­ja par apmierinātībai pretējām jūtām - apjukumu.

Es ieslēdzu bateriju un, sakopojis pēdējās gribas paliekas, paspēru vēl dažus soļus uz priekšu. Uzbruka krass vājums, me- žonigi sāpēja galva, sašutusi dvēsele nelika mieru. Sapratu, ka tālāk iet nedrikst, pretējā gadijumā nomiršu. Es virzīju baterijas staru uz priekšu. Roku, ko biju kopā ar bateriju pastiepis uz priekšu, piepeši vairs nejutu. Acis aizmigloja sviedri, kas nez no kurienes uzradās alas aukstumā.

Baterijas stars vāji apgaismoja ejas beigas un lielu alas zāli tās galā. Pārspējis sāpes un galīgu dvēseles apjukumu, es sāku skatīties uz priekšu. Kā pietrūka gaismas! "Tad, lūk, kāpēc īpašie cilvēki man ieteica ņemt līdzi vāju bateriju!" es nodo­māju.

Vārgais baterijas gaismas stars izgaismoja kaut kādus ak­meņus un dažus tumšus izciļņus uz gridas. Kas tie tādi? Vai tās būtu somati sēdošo cilvēku figūras? Jā, tās izskatās pēc cilvēku figūrām. Baterijas vārgajā gaismā man tās šķita milzīgas.

Vairāk es neko nevaru pateikt. Es pagriezos, un, tik tikko kājas kustinādams, devos atpakaļ. Pie izejas uz pirmo zāli es paklupu un nokritu, atsitoties pret traumēto celi.

Es stāvēju pirmās zāles vidū ar muguru pret eju, kurā mani bija mocījis mīklainais spēks. Pakāpeniski atgriezās apjēga, ka esmu dzīvs. Atgriezās domas skaidrība. Pārgāja galvassāpes, iz­zuda apjukums. Es sapratu: ja būtu vēl mazliet pagājis uz priek­šu, aizietu bojā. Perspektīva nomirt - lai ari somati alā - mani, protams, nesajūsmināja.

"Lemūrieši, atlanti! Viņi ir dzivi, dzīvi jau miljoniem gadu! Viņi sevi glabā visai cilvēcei uz Zemes! Kas es esmu, salīdzinot ar viņiem? Mazs smilšu graudiņš ar savu zinātnieka zinātkāri!" es domāju. Vēlreiz atcerējos savas izjūtas ejas vidū, kas veda uz somati alas zāli. "Cik Viņš ir stiprs! Kas ir šis noslēpumainais Viņš? Lemūrietis-atlants? Atceros, reiz kāds Izredzētais stāstīja, ka Šambalu sargāt nevajag, - tā ir daudz stiprāka par cilvēkiem uz Zemes. Tikai tagad, izjutis psihiskās enerģijas spēku, es sāku saprast tās varenību. Es nekad nespēšu Viņu pārspēt, ja nesa­ņemšu Viņa atļauju!" manā galvā skraidīja domas.

Taču daļa šaubu saglabājās. Ja nu es piepeši pārāk hiper- trofēti uztvēru psihoenerģētisko iedarbību? Ja nu tas viss alas klusumā tikai šķitis? Es pagriezos un atkal devos uz eju, kas veda lidz somati zālei.

Notikumi atkārtojās tādā pašā secībā. Tajā pašā vietā pirms ieejas ejā uzradās tās pašas nemiera jūtas. Es apstājos un ieklausījos šajās jūtās; tās bija izteikti uzspiestas, jo nemiers vairs nevarēja būt saistīts ar nezināmo, kas vēl sagaida. Tad uzradās baiļu izjūta, kas ātri pārauga man jau pazīstamajā ap­jukumā, kā arī pulsējošajās galvassāpēs. Apjukums un gal­vassāpes pieauga, kolidz pavirzījos uz priekšu, un tieši tajā pašā vietā kļuva ņeizturami, uzradās vārgums. Pacelt roku un bate­riju vairs nepietika spēka. Es devos atpakaļ.

Es atkal stāvēju pirmās zāles vidū, atkal izslēdzu bateriju un atkal ieklausījos savās izjūtās. Tās visas pakāpeniski noklusa, taču saglabājusies vārguma sajūta izrādijās daudz izteiktāka. Es vairs tikpat kā nešaubījos, ka visas šis izjūtas nav stresa sekas, bet gan ir somati alas psihoenerģētiskās barjeras iedarbibas izpausme.

Tomēr, ņemot vērā, ka zinātnē visdrošākā ir triskārša kon­trole, es sakopoju pēdējos spēkus un atkal devos uz eju, kas veda lidz somati zālei. Lai gan šķērsoju pazīstamās nemiera un baiļu zonas un sasniedzu apjukuma un galvassāpju zonu, es nespēju nokļūt lidz tai vietai, kur šīs izjūtas bija visspēcīgākās. Nepietika fiziskā spēka.

Es pagriezos un devos atpakaļ. Ar atvieglojumu baterijas gaismā ieraudzīju alas pirmo glābējzāli, iegāju tajā un pretējā sienā sāku meklēt izeju. Devos uz kādu tumšu plankumu, kas izrādijās tikai sienas iedobums. Nākamis tumšais punkts sienā izrādijās īstā izeja. Lūk, te ari durvis! Pa tām izgājis, es nokļuvu pie alas pēdējās izejas. Mocīja vārgums. Prātā ienāca Helēnas Blavatskas vārdi: "Šis alas sargā veseli Gara Kareivju pulki…"

Dienas gaisma sāpīgi iecirta acīs. Valērijs Lobankovs pie­skrēja pie manis, cieši apskāva un vaicāja:

-  Vecit, tu esi dzivs?

-  I am aliue (es esmu dzīvs), - nez kāpēc angliski atbildēju.

Nosl ēpuma priekškars ir tikai pavērts

Ciemata nometnē mani mocija vārgums un galvassāpes. Ve­ners Hafarovs izmērīja pulsu un asinsspiedienu, izklausīja sirdi. Pulss bija mazliet par ātru, spiediens normas robežās, sirds strā­dāja labi. Pēc divām dienām savārgums pārgāja un es atguvu normālu cilvēcisku možumu. Taču galva sāpēja vēl vairākas dienas. Pēcāk Krievijā mediķi mani rūpīgi izmeklēja - viss izrā­dijās normas robežās.

Pirms došanās atceļā mēs sakārtojām mugursomas, uzme­tām plecos un devāmies uz ciematiņu, lai atvadītos no īpašajiem cilvēkiem. Šķiroties viņi uz mums lūkojās ar kaut kādu divainu skatienu, kurā varēja samanīt vai nu nožēlu, ka aiziet atnācēji, kuri ārkārtīgi interesējušies par to, kam viņi veltījuši savu mūžu, vai ari atvieglojumu, ka šie atnācēji vairs neiztaujās par lielo noslēpumu, kuru viņi glabā.

Manā dvēselē rosījās divas pretējas jūtas. No vienas puses, tas bija prieks, ka mums tomēr izdevās satikt īpašos cilvēkus, izrunāties ar viņiem, ieraudzīt somati alu, tajā iekļūt un pat izjust slavenās psihoenerģētiskās barjeras iedarbību. No otras puses, tas bija sarūgtinājums, ka lidz cilvēkiem somati atlika tikai daži metri, bet neizdevās līdz viņiem nokļūt, aplūkot un izpētit. Psiho- enerģētiskā barjera, kuras ietekmi man izdevās just, šķita kaut kas noslēpumains un varens. Somati ala savu miklu priekškaru tikai mazliet pavēra, nevis atvēra. Vai kāds reiz pilnibā noskaid­ros šo cilvēces lielo noslēpumu? Es nezinu.

Tomēr pēc iekļūšanas somati alā un no sarunām ar īpašajiem cilvēkiem varēja gūt zinātniskus secinājumus. un proti:

1.  Somati alas reāli pastāv.

2.   Somati alās atrodas dažāda izskata cilvēki (acīmredzot no dažādām civilizācijām) somati stāvoklī.

3.   Somati alas sargā psihoenerģētiskā barjera, kas stimulē baiļu, nemiera, apjukuma izjūtas, izraisa galvassāpes un vārgumu. Nesagatavotiem ļaudim psihoenerģētiskā barjera nav pārvarama.

4.   Ir iegūtas ziņas, ka cilvēkiem somati stāvoklī ir dažāds izskats. Šis ziņas var izmantot iepriekšējo civilizāciju ārējā izska­ta korekcijai un restaurēšanai.

Bet tā gribējās bez šiem sausajiem zinātniskajiem secināju­miem iegūt galīgo rezultātu - savām acīm ieraudzīt iepriekšējo civilizāciju pārstāvjus un tieši pierādīt Cilvēces genofonda esa­mību! Taču mūsdienu cilvēka iespējas ir ierobežotas un virpa zinātniskā zinātkāre, salīdzinot ar Cilvēces genofonda milzīgo nozīmi, nav sevišķi būtiska. Tātad vēl nav pienācis laiks atklāt lielo noslēpumu. Atcerēsimies vecākā ipašā cilvēka teikto, ka mūsdienu ļaudis nevar ieiet ilgā somati, jo viņiem ir vārgs gars. Acīmredzot tāpēc neviens no mūsdienu cilvēkiem nespēj ieiet somati alā un pievienoties Cilvēces genofondam. Bet droši vien tāds laiks pienāks, un droši vien tad Cilvēces genofonda no­slēpums tiks atklāts.

Mēs šābrīža līmenī tikai sākam saprast, ka bez fiziskās pa­saules pastāv arī smalkā pasaule - psihiskās enerģijas pasaule. Šīs enerģijas spēku un nozimi pagaidām maz apzināmies. Es domāju, ka somati alu psihoenerģētiskā barjera pagaidām nav pārvarama. Bet tāds laiks reiz pienāks.

Valērijs Lobankovs - fiziķis, lauka teorijas speciālists - uzskata, ka psihoenerģētiskā barjera darbojas, iegriežot cilvēka dvēseles torsionu laukus negatīvā virzienā. Atgādināšu, ka ļaunas domas un slimības ari iegriež torsionu laukus negatīvā virzienā, bet labas domas un veselība - pozitīvā virzienā. Pēc Valērija Lobankova domām, izjūtas, kuras pārdzīvoju, ieejot somati alā, var izskaidrot tādējādi, ka negatīvā virzienā tiek iegrieztas tās dvēseles torsionu lauku daļas, kas atbild par nemiera, baiļu un apjukuma jūtām. Tātad psihoenerģētiskās barjeras iedarbība notiek smalkās pasaules limenī, bet galvassāpes un savārgums kā fiziskās izpausmes ir šis iedarbības sekas. Turklāt Valērijs Lobankovs pieļauj iespēju, ka domāšanas process galvenokārt istenojas dvēseles mentālā ķermeņa torsionu lauku limenī, bet smadzenes ir tas dators, kas domāšanas procesa psihoenerģētiskos momentus pārvērš reālos nervu impulsos, vadot cilvēka fizisko ķermeni.

Mugursoma ierasti spieda plecus. Ar katru noieto soli mik- lainā somati ala palika arvien tālāk un tālāk aiz muguras. Ar mu­gursomu plecos ir labi domāt. Kā nekā Īpašie cilvēki mums šo to pastāstīja, kā izskatās iepriekšējo civilizāciju cilvēki, kurus viņi savām acim skatijuši somati alā. Tagad var precizēt un ko­riģēt mūsu zinātniskos datus, ko izmantojām, rekonstruējot le­mūriešu-atlantu un atlantu veidolu. Kā gan viņi izskatijās?

9. nodala

SENO CILV Ēku izskats

Aprakstit mūsu priekšstatus par to, kā izskatījušies senie cil­vēki, būtu loģiski nodaļā "Kas viņi ir, šie lemūrieši un atlanti?", taču mēs speciāli pārcēlām šo nodaļu uz materiāla izklāsta pos­mu, kad jau bijām ieguvuši tiešas ziņas no īpašajiem cilvēkiem, kuri apmeklē vienu no somati alām.

Literatūras zinas

Lasītājs, protams, atceras grāmatas iepriekšējās nodaļās rak­stīto par seno civilizāciju pārstāvju izskatu un var iedomāties, kādi izskatījās lemūrieši un atlanti. No šiem aprakstiem, kas pamatojas uz literatūras avotiem, var apkopot ziņas par ķer­meņa garumu, uzbūvi un citām atšķirīgām iezīmēm, piemēram, par četrām rokām un trešo aci pakausī, kas bijušas agrinajiem lemūriešiem. Taču neviens nav mēģinājis hipotētiski atveidot iepriekšējo civilizāciju cilvēku izskatu kopumā. (Jn tas arī ir sa­protams. Tās zināšanas, kas dotas Dižajiem Izredzētajiem (No- stradamam, Helēnai Blavatskai) un kas acīmredzot ir iegūtas no Kopigās informatīvās telpas, zināšanu lauka plašuma dēļ ir diez­gan vispārēja rakstura, un detalizēt tādas sīkas iezīmes kā acu, deguna forma, galvaskausa izmēri un tā tālāk diezin vai ir ie­spējams. Lai precizētu ārējās pazīmes, šie senie cilvēki būtu jā­redz, taču tas iespējams, tikai viņiem parādoties uz Zemes kā

praviešiem (piemēram, Buda) vai mūsdienu cilvēkam iekļūstot somati alās.

Tomēr literārie avoti sniedz ziņas, ka vēlīnie lemūrieši (lemū- rieši-atlanti) bijuši milzīga auguma, pat septiņus, astoņus un vēl vairāk metrus gari; arī atlanti bijuši gari - tris lidz pieci metri, bet mūsdienu cilvēka garums, kā zināms, parasti nepārsniedz divus metrus (Sri Satja Sai Baba - cit. no D. Hislopa "Sarunas ar Bhagavanu Šri Satja Sai Babu", 1994, 164. Ipp.; H. Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 425., 426. Ipp.). Taču nav nekādu norāžu, pēc kurām varētu uzzīmēt šo cilvēku hipotētisko portretu.

Atsevišķi būtu minamas divas ziņas. Pirmo no tām sniedz Lobsangs Rampa ("Trešā acs", 1992, 192. Ipp.), kurš stāsta par ierašanos somati alā, kur viņš, būdams viens no lielākajiem mūsdienu jogiem, uz kādu laiku ieiet somati stāvokli. Lobsangs Rampa raksta:

"Trīs kaili ķermeņi atradās manā priekšā. Divi vīrieši un viena sieviete. Ķermeņi bija milzīgi! Sieviete izskatijās garāka par trim metriem, bet raženākais vīrietis - ne mazāks par pieciem met­riem. Viņiem bija lielas galvas, kas galvvidū veidoja nelielu ko­nusu, stūraini žokļi, neliela mute un plānas lūpas, garš un tievs deguns, dziļi iegrimušas acis. Viņus nevarēja uzskatīt par miru­šiem - šķita, ka tie guļ."

Par ko raksta Lobsangs Rampa? Manuprāt, par atlantiem, kuri atrodas somati stāvokli. Vai pret šo aprakstu var izturēties nopietni? Es nevaru to pilnībā apliecināt. Taču, ņemot vērā, ka šis raksturojums daudzējādā ziņā saskan ar ipašo cilvēku stāsti- to, tas acīmredzot ir vērā ņemams.

Cita atšķirīga liecība rodama Helēnas Blavatskas"Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 280., 281. Ipp.). Viņa rak­sta: "…Lieldienu salā ir palikuši vispārsteidzošākie un

izteiksmīgākie seno milžu pieminekļi… pietiek vērīgi aplūkot šo kolosālo statuju galvas, kas saglabājušās, lai no acu uzme­tiena pazītu raksturu tipus un iezīmes, kas piemitušas Ceturtās rases milžiem…"

Turpinājumā par Būdas statujām viņa raksta:

"…šie Būdas, lai gan bieži pārveidoti ar simboliski dari­nātām garām, atkarenām ausīm, rāda acīm redzamu atšķirību no Lieldienu salas statuju tipa. Viņi var būt vienas Rases…"

Šis Izredzētās Helēnas Blavatskas dotais apraksts ir intere­sants tāpēc, ka tajā nepārprotami vilktas paralēles, salidzinot Būdas un Lieldienu salas statuju izskatu ar ceturtās rases - at­lantu - ārieni. Tā kā Būdas un Lieldienu salas statuju izskats atšķiras, var pieņemt, ka vieni atlanti bijuši līdzīgi Budam (lai­kam dzeltenie), bet otri - Lieldienu salas milži (laikam melnie).

Visas šīs literāro avotu ziņas mēs ņēmām vērā, restaurējot iepriekšējo civilizāciju cilvēku veidolu.

Seno cilv ēku izskata rekonstrukcijas metodika

Lai atveidotu seno cilvēku, mēs centāmies likt lietā pētījumu kompleksu, aptverot dažādas pieejas:

1. Cilvēka veidola rekonstrukcija, kura acis attēlotas uz tibe­tiešu tempļiem. No vienas puses, ši rekonstrukcija mums jau bija palīdzējusi ekspedīcijas laikā, jo to varēja parādit un ap­spriest. No otras puses, vienveidīgais neparasto acu attēlojums uz visiem tibetiešu un nepāliešu tempļiem un klosteriem nevarē­ja būt nejaušība - visdrīzāk te bija zīmētas mūsu civilizācijas cilts­tēva acis, kurš, kā uzskata Austrumos, bija Bonpo Buda (jeb Rāma).

2.   ipašo cilvēku liecības, kuri savām acīm redzējuši neparas­tos cilvēkus somati alās.

3.   Budas ārējā izskata apraksts, ko atstājuši cilvēki, kuri paši viņu redzējuši (sk. nodaļu "Kas bija Buda?"). Būdas neparastā āriene, kā ari Helēnas Blavatskas viedoklis par viņa izskata lidzibu ar ceturtās rases cilvēkiem ļauj pieņemt, ka tāds varētu izskatīties atlants.

4.   Literārie avoti, kas minēti jau iepriekš.

Ņemot vērā visu šo kompleksu, mēs centāmies atteikties no pretrunīgiem momentiem un izmantot tikai tos, kas loģiski iekļā­vās šajā visaptverošajā analizē.

Ir zināms, ka uz Zemes bijušas piecas civilizācijas (rases). Mēģinot atveidot šo Zemes civilizāciju pārstāvju izskatu, mums radās zināmas grūtibas ar pirmās un otrās rases, kā arī agrīno lemūriešu ārienes atveidošanu, jo pietrūka noteiktu ziņu, - bija tikai fragmentārs Helēnas Blavatskas un Rūdolfa Steinera ap­raksts. Tāpēc uzsvaru likām uz vēlīno lemūriešu (lemūriešu-at­lantu) un atlantu izskata rekonstrukciju.

Lemuriešu-atlantu izskats

Kad mēs rekonstruējām tā cilvēka veidolu, kura acis attēlo­tas uz tibetiešu tempļiem, un ieguvām pavisam neparasta izskata cilvēku ar milzīgām acīm, lielu galvaskausu, trešo aci un vārstuļ­veida degunu, protams, uzdevām sev jautājumu: kas tas ir? Mēs uzskatījām, ka tādi izskatījās atlanti - civilizācija, kas dzivoja pirms mums, piektās rases. Gandrīz visu ekspedīcijas laiku do­mājām, ka tā arī ir, lai gan izrādijās, ka esam pamatīgi kļū­dījušies.

Cilvēks, kura izskats tika rekon­struēts pēc neparastajām acīm, kas raugās no Tibetas tempļiem (O. Išmitovas zīmējums)

Godīgi sakot, ekspedīcijas laikā mums radās šādas tādas šaubas, vai uzzimētais cilvēks tiešām ir atlants, jo lamas un īpašie ļaudis attēlā uzzimēto cilvēku dēvēja vārdā "Viņš", lai gan par atlantiem viņi zināja un skaidri sprata, ko nozimē jēdziens "atlants".

Pēcekspedīcijas periodā mūsu šaubas pilnigi izkliedēja kāds ievērojams Maskavas reliģiskais darbinieks (viņš lūdza savu vārdu neminēt). Kad es parādiju šo zīmējumu un stāstīju par to kā hi­potētisku atlanta attēlu, šis klostera priekšnieks pārtrauca mani un teica:

-   Tas nav atlants!

-   Bet kas tad? - es jautāju.

-   Tas ir lemūrietis! - viņš paskaidroja.

-   Kāpēc jūs tā domājat?

-   Es to zinu.

-   No kurienes jums tādas zināšanas? - es pārsteigts vaicāju.

-   Tās nav zināšanas, tā ir vadīšana, - atbildēja skolotājs.

-   Kas tā par "vadīšanu"?

-   No vārda "vadit". Tas ir, mani it ka ved preti zinašanam.

-   Jūs esat Izredzētais?

-Jā.

Sarunāties ar šo cilvēku melnajos priestera svārkos bija ļoti viegli. Es tikko pateicu dažus vārdus, kā viņš teju vai tajā pašā mirkli manu domu turpināja. Bija tāda sajūta, ka viņš ir mūsu ekspedīcijas dalibnieks. Jutos satriekts. Bet par šo cilvēku sikāk pastāstīšu grāmatas pēdējā daļā - nodaļā par Šambalu. tin, runājot par senseno civilizāciju cilvēku izskatu, saruna turpinājās šādi:

-   Kāpēc jūs domājat, ka tas ir lemūrietis, nevis atlants?

-   Atlanti izskatījās citādi. Viņu āriene vairāk atgādināja mūs­dienu cilvēkus. Viņi šobrīd veido Cilvēces genofonda pamatu. Visvairāk somati stāvoklī ir atlantu. Bet šis, - garīdznieks norā- dija uz mūsu zimējumu, - ir lemūrietis! Cln kas gan ir atlanti sa­līdzinot ar lemūriešiem! Lemūrieši bija un ir visattistītākie no visām civilizācijām! Viņi veido Šambalas un Aharti pamatu.

-   Lamas un īpašie cilvēki sarunās par somati alām nemitīgi kādu dēvē - "Viņš". Kā jūs domājat, - es jautāju, - vai šis mīklai­nais Viņš ir lemūrietis?

-Jā.

-   Ir zināms, ka bijuši agrīnie (ar četrām rokām un trīs acīm) un vēlīnie lemūrieši. Pēdējos Helēna Blavatska dēvē par lemū- riešiem-atlantiem. Bet šis, - es norādīju uz zīmējumu, - ir agrī­nais vai vēlinais lemūrietis?

-   Vēlīnais, tas ir lemūrietis-atlants.

-  Vai trešā acs lemūriešiem atradās pierē jeb tas ir tikai sim­bols?

-   Trešā acs lemūriešiem bija ļoti attīstīta, bet atradās gal­vaskausa iekšienē. (Jz pieres - tas ir tikai simbols, - skaidroja klostera priekšnieks.

Šajā bridi es pārtraukšu šo dialogu ar savām pārdomām par iepriekšējo civilizāciju cilvēku izskatu.

Mēģināsim pamatot, kāpēc cilvēks, kura veidols rekonstruēts pēc acim, kas raugās no Tibetas tempļiem, nav atlants, bet gan vēlinais lemūrietis (lemūrietis-atlants). Pirmkārt, literatūrā roda­mas tiešas norādes, ka Buda ir bijis atlants (Helēna Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 281. Ipp.), bet Būdas izskats neatbilst mūsu zīmējumam.

Otrkārt, Būdas izskata aprakstos ir ne mazums pazīmju, kas lieci­na par viņa organisma piemērošanos daļējai dzīvei ari ūdenī: air­kājiem lidzigas kājas, plēves starp pirkstiem, liels krūškurvis u.c. Ja to salīdzinām ar veidolu, kas rekonstruēts pēc savādajām acim, re­dzama vēl lielāka piemērošanās dzivei pa pusei ūdenī. Par to liecina, piemēram, vārstuļveida deguns (raksturīgs ūdens dzīvniekiem) un īpašais acu tips. Rodas priekšstats, ka cilvēka evolūcija uz Zemes notikusi, pakāpeniski pārejot no dzives pa daļai ūdenī uz dzīvi tikai uz zemes. No tā varam secināt, ka daļēji ūdeni dzīvojošie cilvēki ir arī vissenākie, t.i., tie pieder pie lemūriešiem, nevis atlantiem.

Treškārt, uz tibetiešu tempļiem visdrīzāk ir attēlotas mūsu civilizācijas priekšteča acis. Bet tas, kā rāda visas liecibas, ir Bonpo Buda (jeb Rāma), kurš veicināja piektās rases rašanos pirms 18 013 gadiem. Helēna Blavatska "Slepenajā doktrinā" (1937, 2. sēj., 439. Ipp.) raksta, ka, veidojoties piektajai rasei, to vadija dievišķie valdnieki, kurus viņa, tāpat kā citi autori, uz­skata par vēlīnajiem lemūriešiem (lemūriešiem-atlantiem). Var pieņemt, ka lemūrieši-atlanti, būdami visattīstītākās civilizācijas (superintelektuāļi) pārstāvji, kas saglabājušies somati stāvokli, vadija piektās rases rašanos. Tāpēc šo dievišķo valdnieku acis kļuva par Tibetas tempļu simbolu.

Vai mūsu secinājumi skan pārliecinoši vai ne, man par to grūti spriest - to lems lasītājs. (Jn tomēr mēs uzskatām, ka cil­vēka veidols, kuru rekonstruējām, ir lemūrietis-atlants.

Turklāt lemūrieša-atlanta attēlojums tika vairākkārt mainits un papildināts, ņemot vērā īpašo cilvēku liecibas un Venera Ha- farova veiktās zinātniskās analizēs. Izmaiņas skāra trešo aci, ausis un mutes atveri.

Trešo aci, ko tikām attēlojuši uz pieres, bijām spiesti zimē- jumā izdzēst, jo lamu un īpašo cilvēku liecības rādīja, ka tas ir tikai simbols, kas apstiprina trešās acs milzigo nozīmi iepriek­šējo civilizāciju dzivē. Kā zināms, trešā acs atrodas galvaskausa iekšienē, kur atrodas anatomisks veidojums, ko sauc par epifīzi.

Ausu izmērus mēs palielinājām, jo īpašie cilvēki tieši norā­dīja, ka neparasto cilvēku ausis alā ir lielas.

Runājot par mutes atveri, jāteic, ka mūsu speciālists stoma­toloģijā un sejas-žokļu ķirurģijā Veners Hafarovs veica zinātnis­kās analīzes par sejas daļas galvaskausa kaulu vertikālo sasaisti embrioģenēzes procesā. Ir zināms, ka bērns embrionālajā peri­odā (atrodoties mātes miesās) atkārto galvenos cilvēka attīstī­bas posmus uz Zemes. Turklāt sejas daļas galvaskausa kauli veidojas apbrinojamā kārtā no abām pusēm (no labās un no kreisās) un driz vien sakļaujas centrā, veidojot sejas kaulu sa­liņu. Visi ķermeņa kauli pilnībā pabeidz attīstīties aptuveni 20. mūža gadā, bet sejas daļas galvaskausa kaulu attistiba bei­dzas 25 gadu vecumā. Stomatoloģijas pētnieki sejas daļas gal­vaskausa kaulu lēnāko attīstību saista ar daudzām iespējamām anomālijām mutes apvidū, piemēram, arzaķalūpu, vilkarikli, kā arī to, ka gandriz visiem cilvēkiem simtprocentīgi ir kariess un parodontoze.

Sejas daļas galvaskausa attīstības defekti - jau minētā zaķa- lūpa (augšlūpas šķeltne) vai vilkarikle (aukslēju šķeltne) - vei­dojas embrioģenēzes agrīnajā posmā aizkavētas attīstības re­zultātā, kad sejas daļas galvaskausa kaulu abas puses vēl nav saaugušas un tos šķir šķeltne. Atceroties, ka embrionālā attisti­ba atkārto cilvēka evolucionāro attistibu uz Zemes, var secināt: senajiem cilvēkiem sejas daļas galvaskausa kauli pilnībā centrā nebija saauguši kopā.

Kam no senajiem cilvēkiem varēja būt šķeltne sejas centrā? Ņemot vērā, ka šķeltne starp sejas daļas galvaskausa kauliem ir viena no agrīnākajām pazīmēm, un to, ka kauli evolūcijas pro­cesā pirmo reizi parādījās lemūriešiem (Helēna Blavatska. "Sle­penā doktrīna", 1937, 2. sēj., 208. Ipp.), var domāt, ka lemū­riešiem bija šķeltne augšlūpā un aukslējās. To apliecina uz tem­pļiem kopā ar neparastajām acīm attēlotais spirālveida deguns, kura šķēlums turpinās lejup (var uzskatīt, ka augšlūpas apvidū) pretī mutes atverei.

Vertikālā šķeltne, kas savieno mutes un deguna atveri, lemū­riešiem veica noteiktu, daļējam dzīvesveidam ūdeni piemērotu, nozīmīgu funkciju. Blakus vertikālajai šķeltnei, tur, kur mūs­dienu cilvēkam atrodas Haimora dobums, lemūriešiem bija ne­lielas žaunas, kas palīdzēja apgādāt asinis ar skābekli un ļāva ilgāk uzturēties ūdenī. Ūdens, kas ieplūda pa muti, tika izlaists caur šīm žaunām un izplūda cauri vertikālajai šķeltnei. Acīm­redzot lemūriešiem bija liels krūškurvis, lai plaušās pietiktu gaisa krājumu, kamēr viņi uzturējās ūdeni. Tādējādi, tēlaini izsakoties, lemūriešos apvienojās zivs un zīdītāja piemērošanās elementi dzīvei ūdenī. Bet mūsdienu cilvēku Haimora dobumu Veners Hafarovs uzskata par lemūriešu žaunu veidojumu rudimentiem.

Tā kā žaunas atradās vertikālās šķeltnes abos sānos, kas savienoja muti un degunu, pēc anatomijas likumiem šādā ga­dijumā rikle nevar veikt skaņu veidotāja aparāta funkcijas. Tad skaņu radīšanai vajadzēja notikt deguna apvidū. No grāmatas pirmās daļas atcerēsimies, kā indiešu svami Ananta Krišna, atsaucoties uz seniem reliģiskajiem avotiem, stāstija, ka visse­nākie cilvēki (acīmredzot lemūrieši) runājuši ar degunu, turklāt skaņas tika radītas ne tikai parastās balss diapazonā, bet arī ultraskaņas un infrasarkano viļņu diapazonā.

Kāpēc lemūriešu vārstuļveida degunu evolūcijas procesā nomainija parasts deguns, kas, kā mēs uzskatām, bija raksturīgs

atlantiem un ari mūsu civilizācijai? Apspriežot šo jautājumu, mēs ar Veneru Hafarovu secinājām, ka lemūriešu maigais vār- stuļveida deguns bija viegli traumējams, un tad vienlaikus tika traucēta ari elpošana un runa. Risks, ka reizē var tikt traucētas tik nozīmīgas funkcijas, acīmredzot veicināja pakāpenisku evo­lūciju, kuras gaitā veidojās parasts, kaulu un skrimšļaudu aizsargāts deguns, kaut ari zināmā mērā zuda spējas ilgi uzturēties zem ūdens sakarā ar žaunu redukciju. Šajā gadijumā skaņas radišanas aparāta uzdevumus pārņēma rikle, dobumi žaunu vie­tā (Haimora dobumi) ieguva skaņas rezonatoru lomu, bet ver­tikālā šķeltne starp muti un degunu aizauga.

Tātad, mūsuprāt, vēlinajiem lemūriešiem (lemūriešiem-atlantiem) piemita šādas ārējās pazimes:

-   garums - septiņi, astoņi metri vai vairāk;

-   liels galvaskauss;

-   lielas, neparastas acis ar divkāršu augšējā plakstiņa izliekumu;

-   spirālisks vārstuļveida deguns bez virsdegunes;

-   vertikāla šķeltne starp degunu un muti, kurai blakus atro­das žaunas;

-   neliels apakšžoklis;

-   salīdzinoši lielas ausis;

-   spēcīgs kakls;

-   plats krūškurvis;

-   salīdzinoši garas rokas;

-   airkājiem lidzigas kāju pēdas;

-   plēves starp roku un kāju pirkstiem, kas sniedzas līdz to vidum;

-   iedzeltena ādas krāsa.

Droši vien vienā otrā ziņā mums ir taisniba, bet šur tur esam kļūdijušies. Lai gan iepriekšējo civilizāciju pārstāvju izskata pētī­jumi, ņemot vērā skopo faktu materiālu, pat vadoties pēc vis­stingrākās loģikas, nevar būt pilnigi precīzi.

Atlantu izskats

Šajā pētījumā par pamatu mēs ņēmām Būdas ārienes īpat­nības, kā arī ziņas no literatūras avotiem, un mēģinājām loģiski izsvērt pieņēmumu, ka atlanti bija pārejas forma evolūcijā no daļēja dzīvesveida ūdeni uz dzīvi virszemē.

Neapgrūtinot lasītāju ar lieki detalizētu dažādu parametru analizi, īsi minēsim galvenās atlantu izskata pazīmes, kuriem, mūsuprāt, bija:

-   augums trīs lidz pieci metri;

-   liels galvaskauss ar noapaļotu vai torņveida formu;

-  lielas, neparastas acis, taču divkāršais augšējā plakstiņa iz­liekums mazāk izteikts nekā lemūriešiem;

-   taisns, parasta izskata deguns;

-   vairs nav vertikālās šķeltnes starp degunu un muti;

-   neliela, horizontāla mute;

-   apakšžokļa izmēri mazliet mazāki nekā mūsu civilizācijas cilvēkiem;

-   salīdzinoši lielas ausis;

-   spēcīgs kakls;

-   spēcīgs krūškurvis;

-   salīdzinoši garas rokas, kas sniedzas lidz pat ceļiem;

-    kāju pēdas kā airkājiem, taču šī pazime mazāk izteikta nekā lemūriešiem;

-   plēves starp roku un kāju pirkstiem, kas sniedzas lidz pirk­stu vidum;

-   vīriešu dzimumorgāni nav pamanāmi, it kā ievilkti uz iekšu;

-   ādas krāsa dzeltena, sarkana, brūna vai melna.

Tādējādi šo pētījumu rezultātā var secināt, ka gan atlantiem, gan lemūriešiem piemita pazīmes, kas liecina par viņu daļējo dzīvi ūdenī: airkājiem lidzigās kājas, plēves starp pirkstiem, liels krūškurvis, divkāršs augšējā plakstiņa izliekums. Tajā pašā laikā

atlantiem atšķiribā no lemūriešiem parādījās vairākas pazīmes, kas raksturīgas dzivei uz sauszemes: vārstuļveida degunu no­mainīja parasts taisns deguns, izzuda vertikālā šķeltne starp muti un degunu ar žaunām. Šajā sakarībā laikam ari notika ska­ņas radīšanas aparāta pārvietošanās no deguna uz rīkli. Skaidrs ir vēl tas, ka atlanti zem ūdens varēja pavadīt daudz mazāk laika nekā lemūrieši (izzuda žaunas).

Atlantiem (kā ari lemūriešiem) raksturīgie lielie galvaskausi varēja liecināt gan par attīstītām smadzenēm, gan attīstītu trešo aci, kas atradās galvaskausa iekšienē. No tā izriet, ka atlanti, tā­pat kā lemūrieši, bija ļaudis ar spožu intelektu un dažādu dzives situāciju atrisināšanai bieži izmantoja trešās acs spēku.

Mūsu civilizācijās cilvēki

Protams, mēs taču zinām, kā izskatāmies. Tomēr, apgūstot literatūru par šo jautājumu, rodas priekšstats, ka piektās rases agrinie pārstāvji (mūsu civilizācija), kas dzīvojuši Atlantīdas bo­jāejas periodā apmēram pirms 850 000 gadu, bijuši daudz garā­ka auguma, sasniedzot trīs vai pat četrus metrus. Tad cilvēku garums pakāpeniski samazinājies un, manuprāt, vismazākais tas bijis 10.-18. gadsimtā. Šobrid notiek cilvēku garuma palielinā­šanās - akcelerācija.

Mūsu civilizācijas cilvēku garuma svārstībām ir zināmas para­lēles ar monetāro ciklu, kurā vēl pavisam nesen notika garigu­ma nozimes mazināšanās un materiālā lomas palielināšanās, bet šobrid kritiskais punkts jau ir aiz muguras un sākas garigu­ma nozīmes pieaugums. Tas viss vedina domāt, ka pastāv para­lēles starp garīgās sākotnes attīstību cilvēkā un viņa izaugsmi evolūcijas aspektā. Ne velti lemūrieši un atlanti, kuriem piemita daudz augstāka garigā sākotne un kuri prata izmantot psihisko enerģiju, bija daudz garāka auguma nekā mēs.

Spriežot pēc mūsu civilizācijas pārstāvju ārienes, evolūcijā notika pāreja no dzives pa daļai ūdeni (lemūriešiem, atlantiem) uz dzivi tikai uz sauszemes. Par to, starp citu, liecina ari kāju pēdas, kas vairāk piemērojās staigāšanai, nevis peldēšanai, plēvju izzu­šana starp pirkstiem, acu raksturojums un citas pazimes.

Pastāv iespēja, ka kontinenti Lemūrijas un Atlantīdas laikā

bija daudz mazāki, tāpēc iepriekšējo civilizāciju cilvēki vairāk mitinājās ūdeņos.

Mūsdienu cilvēkiem raksturigs ari trešās acs funkciju zudums. Kā zināms, trešā acs ir saglabājusies kā rudiments - epifīze. Acimredzot atlantu, un it ipaši lemūriešu, daudz attīstītākā trešā acs bija krietni vien lielāka, kas atspoguļojās kā galvaskausa izmēru palielināšanās. Galvaskausa izmērus, pēc visa spriežot, ietekmēja ari lemūriešu un atlantu daudz augstākās inte­lektuālās spējas.

Kāpēc mūsu civilizācijas cilvēkiem tik nepieciešamā trešā acs, kas ļauj iemantot psihisko enerģiju, pakāpeniski degradējās?

īpaši savādi tas šķiet tāpēc, ka evolūcijas aspektā no civilizāci­jas uz civilizāciju - gluži pretēji - vajadzēja pieaugt trešās acs nozīmei un tās attīstibai. Jo ar trešo aci taču varēja ietekmēt gravitāciju, telepātiski pārraidīt domas un tā tālāk.

Mūsuprāt, mūsu civilizācijai trešās acs degradācijas cēlonis ir pēdējais SoHm vēstijums. Tas, kā jau lasītājiem zināms, pārtrau­ca pastāvīgu cilvēka gara saskarsmi ar Kopīgo informatīvo telpu.

Iepriekšējo civilizāciju apstākļos trešā acs ļāva noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas (Tās Pasaules) frekvencēm. Acīm­redzot tā ari bija galvenā trešās acs funkcija, un tās apturēšana pēc pēdējā SoHm vēstījuma mūsu civilizācijas apstākļos izrai­sija pakāpenisku trešās acs degradāciju. (Jn tikai daži mūsu civi­lizācijas pārstāvji spēj pārvarēt SoHm barjeru un noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frekvencēm. Tie ir atsevišķi cilvēki - Izredzētie. Viņiem ir pieejamas Tās Pasaules zināšanas, tās zinā­šanas, kuras apguva pilnīgi visi lemūrieši un atlanti.

Pēdējais SoHm vēstījums, kura sekas ir princips realizējies pats (jeb āmen), uzlika zīmogu mūsu civilizācijas attīstībai. Atrauta no Augstākās garīgās sākotnes, mūsu civilizācija galvenokārt sevi realizēja fiziskajā pasaulē, kas, protams, atsaucās arī uz cil­vēku ārējo izskatu.

10. nodala

CILVĒks, kurŠ dzĪvo 300 gadu

Pēc somati alas apmeklējuma mēs tris dienas palikām Kat­mandu. Kamēr es kārtoju ekspedicijas pierakstus, Valērijs Lo­bankovs kopā ar pārējiem ekspedīcijas dalibniekiem piedalījās vēl divās tikšanās, no kurām abas izrādijās visnotaļ aizraujošas.

Kas rakstīts vēdās

Ekspedīcijas dalībnieks Seskands Ariels noorganizēja tikša­nos ar Nepālas universitātes profesoru, sanskrita pasniedzēju Šivaraiju Ačaridu Kavndaniajanu. Viņš ir viens no labākajiem Vēdu zinātājiem, turklāt ir tās apguvis no pirmavota - pasaules senākās valodas - sanskrita.

Kas ir Vēdas? Tie ir fundamentālākie un senākie raksti, kas pamatvilcienos saskan ar reliģiju, taču daudz precizāki. Tās ir uzrakstījis nezināms autors. Sanskritu - pašlaik mirušu valodu - uzskata par valodu, kurā sarunājās atlanti.

Vēdu pamatā ir kaut kāda neparasta loģika, kas pilnigi neat­bilst mūsu cilvēciskajai loģikai. Vēdas ir grūti izprotamas un sarežģīti uztveramas. Tāpēc Vēdu būtības īss izklāsts, ko sniedza profesors Šivaraija, izrādijās ļoti vērtīgs.

Profesors Šivaraija Lobankovam pastāstīja, ka sensenā pa­gātnē notikuši pasaules plūdi, kuru rezultātā aizgājusi bojā visa iepriekšējā civilizācija (atlanti). Augstu kalnos dzivajos palicis viens cilvēks, vārdā Manu, kurš pratis meditēt un ieiet somati stāvokli. Kad ūdens sācis atkāpties, viņš iznācis no somati. Manu nebija Dievs, taču viņam piemita ļoti liela enerģija. Viņš saprata zivju valodu un no tām uzzināja, ka uz cita neapplūduša kalna viņu gaida kāds cilvēks, vārdā Sids. Sids sevī iemiesoja ģenētisku sabiezinājumu [11] , kas ietvēra visu: cilvēku, dzīvnieku un augu sēklas u.c. manu kopā ar Sidu atjaunoja cilvēku civi­lizāciju. Manu radija arī daudzus Būdas, kuri palīdzēja cilvēcei atdzimt.

So Vēdu fragmentu, kuru atstāstīja profesors Šivaraija, var skaidrot kā Cilvēces genofonda pastāvēšanas apliecinājumu kopā ar dzīvnieku un augu genofondu, kas palīdzēja atjaunot dzīvību uz Zemes pēc pasaules plūdiem. Bet Būdas, iznākot no somati stāvokļa, atdzimušajai cilvēcei palidzēja attīstīties pro­gresa virzienā.

Lobankovs profesoru sevišķi rūpigi iztaujāja par somati. Par somati fenomenu Vēdās ir pilnīga informācija. Somati cilvēks spēj ieiet, atslēdzot savu apziņu no fiziskiem objektiem, kad ap­ziņa pastāv tirā veidā (pati sevi). Turklāt vielmaiņa pazeminās lidz nullei un enerģiju apmaiņa apstājas. Īss somati iespējams jebkurā vietā, tomēr ne pie uguns. Vislabākās vietas ieiešanai somati ir svētās vietas - Sadbala, kas atrodas kalnos uz mūžīgo sniegāju robežas. Ilgā somati vislabāk ieiet alā. Somati cilvēks var atrasties vienalga, cik ilgi.

-   Kas ir Šambaia? - vaicājis Lobankovs.

-   Tā ir alu sistēma ar cilvēkiem somati. Tā to var noprast no Vēdām, - paskaidrojis profesors.

-   Vai Šambaia uz Zemes pastāv reāli?

-   Jā, pastāv.

-    Vai ir iespējams apmeklēt kādu no somati alām, lai cil­vēkiem reāli pierādītu seno ļaužu esamibu somati stāvokli? - jautājis Lobankovs.

-   Jūs nekad nevarēsiet pieskarties, aptaustit un nofotografēt cilvēkus somati, tāpēc ka to darīt nedrīkst, jo viņi tiek sargāti. Tas ir kā matemātikā, kad, risinot vienādojumu, mēs gūstam pierādijumu, kam reāli nevar pieskarties un aptaustīt, - atteicis profesors Šivaraija.

Dīvains salīdzinājums - "kā matemātikā"! No vienas puses, cilvēki somati reāli pastāv fiziskajā pasaulē, no otras puses - viņiem pietikt klāt un tos apsekot nav iespējams. Acīmredzot somati nozīme dzīvības saglabāšanā uz Zemes ir pārāk liela.

Guru Nošarinats

Tieši no viņa Valērijs Lobankovs un Valentīna Jakovļeva uzzi­nāja par cilvēku, kurš jau nodzīvojis vairāk nekā 300 gadu un joprojām ir sveiks un vesels.

Guru Nošari Nats vada vienu no Nepālas ievērojamākiem ašramiem (meditācijas skolas) un savā zemē tiek uzskatīts par visnotaļ cienījamu cilvēku. Katru dienu pie viņa ierodas apmē­ram 100 apmeklētāju. Vienlaikus viņš ir ari Garīgās biedrības līderis seno valodu - sanskrita, prarita, pāli un nepāli - apgū­šanai.

Guru Nošari Nats ir daudz ceļojis pa Nepālu un Rietumtibetu. Kāda ceļojuma laikā 1992. gadā Rietumtibetas kalnos viņš sati­cis sniega cilvēku (jetiju) un uzzimējis, kāds tas izskatās. Lo­bankovs un Jakovļeva šo zīmējumu aplūkoja un pastāstīja, ka tajā rādita cilvēkveidīga, spalvaina, milziga auguma sakumpusi būtne ar garām rokām un īsām kājām.

Guru Nošari Nats

Tajā pašā 1992. gadā guru Nošari Nats Rietumtibetā ticies ar cilvēku, kurš uz Zemes nodzīvojis vairāk nekā 300 gadu. Šī cil­vēka vārds ir Kunga Džordži Lama. Parasti augustā pilnmēness dienā viņš dodas uz alu un iesligst somati stāvoklī. Pēc sešiem mēnešiem viņš atgriežas pie cilvēkiem un dzīvo kā parasti ap­mēram vienu mēnesi. Šajā laikā viņš pārtiek vienīgi no govs piena un somas auga lapām. Pēc tam viņš atkal dodas uz alu un ieiet somati stāvokli uz sešiem mēnešiem.

Kad guru Nošari Nats bijis šis alas apvidū, vietējais rietumti- betiešu lama viņam visu iepriekšminēto pastāstījis. Tad guru lū­dzis atļauju apmeklēt šo alu un apskatit Kungu Džordži Lamu somati stāvoklī. Ņemot vērā guru Nošari Nata reliģisko amatu un augsto garigo līmeni, rietumtibetiešu lama viņu aizvedis uz alu. Iegājis alā, guru drīz vien tur ieraudzījis Kungu Džordži Lamu somati stāvoklī. Viņš ar to neilgi parunājies un pārliecinājies, ka viss par viņa 300 gadu ilgo mūžu teiktais ir patiesība.

Pastāstījuši par mūsu pētījumu būtību, Lobankovs un Jakov­ļeva guru uzdeva vairākus tiešus jautājumus.

-   Vai somati fenomens ir tas dzīvību apdrošinošais moments uz Zemes, kad cilvēki, kas atrodas ilga somati stāvoklī, var glo­bālas katastrofas gadījumā iziet no somati un kļūt par cilvēces pastāvēšanas turpinājuma avotu?

-   Jā, - piekrita guru.

-   Vai Himalajos un Tibetā ir daudz somati alu?

-   Jā, daudz.

-   Vai alās var ieraudzīt cilvēkus somati stāvokli?

-   Var. Es taču redzēju Kungu Džordži Lamu, - atbildēja guru.

-Vai kopā ar jums var ieiet alā, kurā somati stāvoklī atrodas

Kunga Džordži Lama? - jautāja Lobankovs.

-   Var, - atteica guru. - Taču jūsu atrašanās somati alā blakus Kunga Džordži Lamam viņam būs bīstama. Jūs taču neesat tam sagatavoti un neprotat meditēt.

-   Kāpēc mūsu apmeklējums būs bīstams Kunga Džordži La­mam? Vai mūsu bioenerģētika destabilizēs viņu somati stāvokli?

-Jā.

-   Un tomēr, - turpināja Lobankovs, - vai ir kāds brīdis, kad var apmeklēt Kunga Džordži Lamu somati stāvokli?

Guru padomāja un teica:

-  Alā, kur atrodas Kunga Džordži Lama, vislabāk ieiet ap des­mitiem vienpadsmitiem vakarā jebkurā gadalaikā vai mēnesi, taču - vislabāk aprili vai oktobri.

Lobankovs un Jakovļeva lūdza, lai guru Nošari Nats palīdzē­tu noorganizēt šo ekspedīciju, kurā mēs tiktos ar Kunga Džordži Lamu. Guru apsolīja, taču teica, ka viņiem vēlreiz jātiekas ap­mēram pēc trim četriem mēnešiem, - viņš gribēja precizēt dažas detaļas.

Vai izdosies tikties ar cilv ēku, kurš nodzīvojis vairāk nekā 300 gadu

Kad bija pagājuši četri mēneši pēc mūsu ekspedīcijas beigām, Lobankovs speciāli devās uz Nepālu, lai vēlreiz tiktos ar guru Nošari Natu un pārspriestu jautājumu par ekspedīciju, kurā mēs varētu tikties ar cilvēku, kurš nodzīvojis vairāk nekā 300 gadu.

Kāpēc mēs centāmies ar šo cilvēku tikties? Apsvēruši eks­pedīcijā gūto pieredzi (gājiens uz somati alu, sarunas ar lamām, īpašajiem cilvēkiem utt.), mēs sapratām, ka reāli ieraudzīt un apsekot iepriekšējo civilizāciju pārstāvjus somati mums diezin vai izdosies - somati alas sarga psihoenerģētiskās barjeras. Tā­dā gadījumā būtu interesanti vismaz redzēt un atbilstīgi iespējām apsekot mūsu civilizācijas cilvēku somati stāvokli. Mēs sapra­tām, ka psihiskajai barjerai somati alās ar mūsu civilizācijas ļaudim nevajadzētu pastāvēt. Tāpēc šāda tikšanās mums šķita reāli istenojama.

Guru Nošari Nats teica Lobankovam, ka viņam ir dažas svai­gas ziņas. Cilvēks, kurš nodzīvojis vairāk nekā 300 gadu (Kunga Džordži Lama), savus plānus ir mainījis un iznāks no somati tikai uz divām dienām pilnmēness laikā 1997. gada jūlijā, bet tad atkal ieies somati stāvokli jau minētajā alā. Šo divu dienu laikā mēs varam ar viņu tikties. Ari pats guru bija nolēmis turp doties. Citā laikā tikšanās ar Kunga Džordži Lamu mums būtu pro­blemātiska. Turklāt, piebilda guru Nošari Nats, mums jābūt ģērbtiem lamu drēbēs, kā ari jāapgūst dažas meditāciju un lamu rituālu mācību stundas. Gn vēl guru uzsvēra, ka šis ceļš ir bīs­tams, jo ala atrodas Kailasa kalna apvidū.

Noslēpumainais Kailasa kalns

Noskaidrojās, ka blakus Kailasa kalnam atrodas tā dēvētā Skeletu ieleja, kas, pēc aculiecinieku stāstitā, ir viscaur nosēta ar kauliem. (Jfietis Marats Fathlislamovs, kurš divas reizes ir sarunājies ar Satju Sai Babu un apguvis plašas zināšanas reli­ģisko un okulto zināšanu jomā, pastāstija, ka Kailasa kalns ir tā vieta, kur ļaudis dodas nomirt. Ši kalna apvidu, pēc viņa teiktā, skar enerģētisks stabs, kas savieno Zemi ar Visumu. Uzskata - ja cilvēks šeit nomirst, viņa gars pa enerģētisko stabu viegli tiek uznests Tajā Pasaulē.

Tad mēs arvien biežāk un biežāk sākām iegūt liecības par Kailasa kalna apvidus neparasto enerģētiku. Vieni apgalvo vai raksta, ka šeit atrodas ieeja Šambalā, citi stāsta, ka ieeja mek­lējama citur.

Taču visnepatīkamākā bija nevis informācija par neparasto enerģētiku, bet gan par daudzajiem cilvēku bojāejas gadījumiem Kailasa kalna apvidū. Zinātnieki no Sanktpēterburgas apliecināja,

Kailass

ka pieci krievu alpīnisti, kuri uzkāpuši Kailasā, cits pēc cita mi­ruši gada vai pusotra gada laikā no nezināmas slimības. Mums atsūtīja paziņojumu, ka ši kalna apvidū bojā gājusi 200 svēt­ceļnieku grupa, kuri kalnos nosaluši, izklīzdami uz visām debes­pusēm. Bija arī citi biedējoši fakti.

Vai tā visa ir patiesība vai nav, nezinu. Es piezvanīju indiešu zinātniekiem un pajautāju viņiem. Viņi atbildēja, ka cilvēku bojā­ejas gadijumi Kailasa kalna apvidū patiešām tiek bieži reģistrēti, taču to noveļ uz skābekļa trūkuma un zemās temperatūras rēķina. Šāds viedoklis izraisa šaubas - Kailasa kalna pakāje atrodas tikai 2000 metru virs jūras līmeņa, bet svētceļnieki, kas visu sa­vu mūžu nodzīvojuši kalnos, diezin vai tāpat vien ne no šā, ne no tā metas, kur ienāk prātā, lai vienatnē aizietu postā. Nevar nepieļaut iespēju, ka uz svētceļniekiem iedarbojušies infrasar­kanie stari, kas, kā uzskata, ietekmē cilvēku psihi, izraisot nepa­matotas bailes, paniku vai pat sirdsdarbības apstāšanos.

Mums, eiropiešiem, piemit tieksme uzskatīt, ka visu šajā pa­saulē zinām. Tomēr pacentīsimies atcerēties, ka jau gadsimta sākumā dažkārt tika reģistrēti miklaini to cilvēku lēnas nāves gadijumi, kuri bija devušies uz noteiktām vietām. Toreiz vēl ne­viens nezināja, ka tur atrodas urāna rūdas iegulas, bet nāves cēlonis ir staru slimība. Tieši tāpat arī šobrīd nav ne mazākās pārliecības, ka mēs zinām visus enerģijas avotus. Nevar no­liegt, ka Kailasa apvidū atrodas mūsdienu zinātnes neno­skaidrotas enerģijas zona, kas dažkārt tik postoši iedarbojas uz cilvēkiem.

Kāpēc tieši šajā apvidū Kunga Džordži Lama iegāja somati? Kas to lai zina, varbūt ši enerģētiskā zona vienlaikus veic ari tās barjeras uzdevumu, kura neļauj traucēt ļaudis svētajā somati stāvokli. Jo, kā liecina ekspedīcijā noskaidrotie fakti, mūsu civi­lizācijas pārstāvji atšķiribā no iepriekšējām civilizācijām nespēj radit psihoenerģētisko aizsargbarjeru somati alās.

Tūrismā un alpīnismā daudz kas atkarigs no vadītāja. Tieši viņš atbild ne tikai par noieto maršrutu, bet arī pārgājiena dalībnieku dzīvību. Tā arī šajā ekspedīcijā es, būdams vadītājs, atbildu par katra ekspedīcijas dalībnieka dzīvību. Manuprāt, mums vēl ir maz ziņu par Kailasa kalnu. Ir jāgūst vairāk skaidrības. Bet tālab jāapkopo plašāka informācija.

IV dala

PASAULE IR SAREŽĢĪTĀKA, NEKĀ MĒS DOMĀJAM (FILOZOFISKAS PĀRDOMAS)

1. nodaļa Vai es ticu tam, ko esmu uzrakstījis?

2.  nodaļa Cilvēces genofonds

3.  nodaļa Šambaia un Aharti

4.  nodaļa Cilvēces attīstības vēsture

5. nodaļa Mežonīgums kā evolūcijas regress

6.  nodaļa Negatīvā aura pār Krieviju

7. nodaļa Labestība, mīlestība un ļaunums

1. nodala

VAI ES TICU TAM, KO ESMU UZRAKSTĪjis?

Grāmatas iepriekšējās nodaļās galvenokārt tika izklāstīts faktu materiāls, ko ieguvām, pētot cilvēku acis, kā ari sarunās ar lamām, guru, svami un austrumu zinātniekiem noskaidrotais. Analizējām ari pieejamos literatūras avotus.

Kad faktu materiāla un literatūras analizē bija pabeigta un apkopota, es nevilšus sāku apšaubīt iegūtās ziņas - tās šķita pā­rāk neparastas, un mana apziņa tās nekādi nespēja pieņemt. Ja ņemam vērā visu iepriekš izklāstīto, jāatzīst, ka uz Zemes pastāv dzīvību sargājošs Cilvēces genofonds, mūsu civilizācijas attīs­tības atkarība no pēdējā SoHm vēstījuma, īpašu dzīvības formu pastāvēšana smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) un daudz kas cits. Visnotaļ pamatoti sev uzdevu jautājumu - vai es ticu tam, ko esmu uzrakstījis?

Zinātniekā materialista viedoklis

Savā 20 gadu ilgajā zinātniskajā karjerā esmu kļuvis par tipisku zinātnieku materiālistu. Jau sākdams pētījumus studen­tu zinātniskajā pulciņā Medicinas institūta Anatomijas katedrā, es pakāpeniski apguvu vairākas teorētiskās medicinas disciplī­nas (anatomiju, cistoloģiju, histoķīmiju, bioķimiju u.tml.), kas vēlāk ļoti noderēja zinātnisko pētijumu veikšanā, kad es kļuvu par ķirurgu-oftalmologu. Mūsu zinātnieku grupa izstrādāja trans­plantācijas materiālu alloplantu, kas ļauj stimulēt paša cilvēka audu reģenerāciju (asinsvadus, epitēliju, radzeni, ādu u.c.). Pirms mums tas nevienam nebija izdevies. Iespēja audzēt cilvēka paša audus pavēra principiāli jaunas iespējas ķirurģijā, dodot iespēju palīdzēt pat bezcerīgi slimiem cilvēkiem. Par mūsu pētījumiem ļoti interesējas vairāk nekā 35 valstis, jaunās alloplanta operāci­jas sāka praktizēt visā pasaulē.

Tomēr šim medicinas virzienam, kas tika izstrādāts, pamato­joties uz visnotaļ materiālistisku zinātnisku pieeju, piemit divas grūti izskaidrojamas ipatnibas.

Pirmā - fenomenāli ātra un pozitīva transplantātu iedarbība, kas dažkārt sevišķi labi izpaudās acu operācijās. Starp citu, atceros padzīvojušu itālieti, kurai es ar alloplantu operēju tiklenes retinītu (vistas aklumu). Paciente, kura pirms operācijas piecus gadus tik tikko atšķīra tumsu no gaismas, trīs četras stundas pēc operācijas spēja skaitīt pirkstus trīs metru attālumā no se­vis. Kā to izskaidrot? Ar audu reģenerāciju izskaidrot to nu nevar nekādi, jo audu reģenerācijai nepieciešams vismaz viens divi mēneši. Vienīgo cik necik ticamo skaidrojumu varēja rast tikai transplantāta biolauka iedarbībā: acimredzot alloplanta pārstā­dīšana izraisīja to šūnu reakciju, kuru biolauks pozitīvi ietekmē­ja acs tīkleni. Taču mūsu pieticīgās zināšanas par biolauku neļā­va pamatigi šo fenomenu izanalizēt.

Otrais grūti izskaidrojamais moments ir operāciju rezultāti ar alloplantu plakstiņu vēža gadījumā. Šis vēža paveids pēc ārstē­šanas rada 30 un vairāk procentus recidivu, ko pavada vēža izplatišanās sejā un sejas dobumā, ieaugot smadzenēs. Parasti iestājas nāve. Sākot operācijas ar alloplantu plakstiņu vēža ga­dijumā, mēs ļoti baidijāmies, ka alloplants stimulēs audzēja aug­šanu. Taču nebija citas izejas, jo vajadzēja ar kaut ko apslēpt lielo audu defektu, kas bija izveidojies pēc audzēja izgriešanas. Izoperējuši 183 pacientus, mēs pārbaudījām to operāciju rezultātus, kas veiktas astoņos gados un pat pirms vēl ilgāka laika. Operāciju rezultāti izrādījās pavisam negaiditi - vēža recidīvu skaits bija samazinājies no 30 procentiem līdz 1,2 pro­centiem.

Kā izskaidrot tik izteiktu alloplanta pozitīvo ietekmi, ķirurģis­ki ārstējot plakstiņu vēzi? Apgalvot, ka operāciju laikā mēs vēzi izņēmām pilnibā - līdz pēdējai šūnai, būtu aplami, jo daudzos ga­dījumos vēzis bija ieaudzis kaulos un to pilnībā izdalīt tehniski nekādi nebija iespējams. Tikai kāpēc palikušās vēža šūnas pēc operācijas ar alloplantu neauga atkārtoti, t.i., nebija recidivu?

Cik necik situāciju varēja skaidrot tādējādi, ka pacienta nor­mālo šūnu augšana, ko stimulēja alloplants, konkurējoši iedar­bojas uz vēža augšanu, to uzveicot. Mēs tam atradām ari dažus pierādījumus eksperimentālos pētījumos, taču pilnigu skaidrību par vēža šūnu degradācijas cēloņiem tā arī neguvām. Pirmām kārtām lielu apjukumu radija tas, ka bojā aizgāja ne tikai vēža šūnas, kuras kontaktējās ar reģenerējošajām normālajām šū­nām, bet arī vēža šūnas, kas atradās salīdzinoši tālu no pacienta reģenerējošajiem audiem. Tā vien gribas secināt, ka augošajām normālajām pacienta šūnām piemit spēcīgs biolauks, kas grau­joši iedarbojas uz patoloģiskajām vēža šūnām.

Patiesībā gan augošo šūnu biolauka pozitivās iedarbības efekts dažādu slimību ārstēšanā zinātnei nav nekas jauns. Doktors Dzjans no Habarovskas izstrādāja "Biotrona" aparātu, kas apstaroja pacientus ar augošu augu biolauku. Es savām acim redzēju vienu no viņa pacientēm un biju spiests atzīt, ka ārstēšana ar augošu augu biolauku izrādījusies viņai visnotaļ efektīva. Var pieņemt, ka augošām šūnām piemīt nesalīdzināmi spēcīgāks pozitīvais biolauks nekā parastām organisma šūnām. Tāpat var pieņemt, ka cilvēka normāli augošo šūnu biolauks, ko stimulē alloplants, spēj iedarboties uz cilvēka organismu spēcigāk nekā viņam svešo augu šūnu biolauks.

Radās kārdinājums izmantot cilvēka augošo šūnu biolauku vēža metastāžu ārstēšanai. Taču kā dabūt ši lauka informāciju lidz katrai vēža metastāzes šūnai? Pētijumu procesā radās daudz variantu, kā šajā ziņā izmantot alloplantu, lai ārstētu bezcerīgi slimus vēža slimniekus.

Tomēr… kā jau tas allaž zinātnē notiek, no idejas lidz tiešai tās klīniskai realizācijai ir milziga distance. Sapratām, ka mums katastrofāli nepietiek zināšanu par cilvēka biolauku kopumā. Diemžēl izrādījās arī, ka zinātniskajā literatūrā par to ir ārkārtigi niecigas ziņas.

Vai patiešām zināšanas par cilvēka biolauku jāmeklē pie da­žādiem magiem, burvjiem, pūšļotājiem un ekstrasensiem? Par nožēlu jāteic, ka starp viņiem ir pārāk daudz šarlatānu.

Mūsdienu zinātne Eiropā tikai sāk tuvoties nepieciešamībai pētīt cilvēka biolauku, kas varētu būt par pamatu jauniem at­klājumiem slimnieku ārstēšanā. Tajā pašā laikā Austrumu zemēs (Indijā, Nepālā, Tibetā u.c.) biolauka metodes slimnieku ārstēšanā tiek izmantotas jau izsenis. Eiropas medicīnai tādi jēdzieni kā, piemēram, organisma enerģētiskie meridiāni, ir abstrakti un nesaprotami, toties tie ir tibetiešu tūkstošgadīgās dziedniecības pamatā.

Zinātnieks var izvēlēties vienu no diviem ceļiem: no vienas puses, viņš var siki apgūt šo tibetiešu medicīnu un kļūt par tās uzticamu sekotāju, no otras puses, viņš var pievērst uzmanibu tikai būtiskiem tibetiešu medicīnas principiem, bet galvenos pētijumus izvērst psihiskās enerģijas, dvēseles un gara funkcio­nēšanas kopīgo momentu analīzei un apzināšanai, lai no vis­pārīgām pozīcijām rastu konkrētas problēmas risinājumu.

Savā zinātnieka ceļā es vienmēr esmu izmantojis otro pieeju, t.i., kad zinātnieks no kopīgā pāriet uz atsevišķo. Tāpēc, kad par mērķi kļuva konkrētas medicīnas problēmas - pirmām kārtām vēža - atrisināšana, mēs neviļus ķērāmies pie psihoenerģētikas pētījumiem un ar to saistītajām cilvēka un pasaules uzbūves problēmām.

Turklāt, kā jau iepriekš minējām, cits mūsu zinātniskais vir­ziens - oftalmoģeometrija - radīja nepieciešamību vēl sikāk apgūt cilvēces izcelsmes avotus.

Tādējādi divas pieejas ar materiālistisku kontekstu (mēģinā­jums atrisināt vēža problēmas un cilvēces izcelsmes avotu mek­lējumi) aizveda mūs līdz ekspedīcijai Indijā, Nepālā un Tibetā. Pirms ekspedīcijas es vispār neiedomājos, ka, likteņa gribas vadīti, mēs ieiesim okulto zinibu jomā un sāksim no zinātniskā viedokļa aplūkot reliģijas datus.

Kad ekspedīcijas gaitā ieguvām ziņas par Cilvēces genofondu un pēdējo SoHm vēstījumu, es sabijos. Pieradis darboties šauri materiālistiskas zinātnes jomā, turklāt katru dienu veikdams ķirur­ģiskas operācijas, kuru laikā nevar nodoties blakus domām, es neviļus izjutu savu piederību pie savādnieku klana, kuri sludina dažādas okultas un ezoteriskas zinibas. Es nekad šādus cilvēkus neesmu uztvēris nopietni, taču nu biju spiests analizēt to, par ko viņi tik juceklīgi spriež. Visu savu zinātnieka mūžu biju pieradis savus zinātniskos secinājumus pierādit zinātniekiem, par kuru konservatīvismu nebija ne mazāko šaubu; es pat uzskatīju, ka konservatīvisms nav nekas peļams, jo strīdos taču dzimst pa­tiesība.

Ņū tona likumam viņš noticēs tikai tad, kad uz galvas uzkritīs ābols

Pēc ekspedīcijas galveno rezultātu publicēšanas laikrakstā "Argumenti i Fakti" mēs saņēmām daudz vēstuļu. Starp tām bija ari solīdu zinātnieku rakstītās. Lai cik savādi tas ari šķistu, vairākums labi un atzinīgi izteicās par faktiem, ko bijām noskaid­rojuši ekspedīcijas gaitā. (Jn ari daudzās preses konferencēs, kurās mēs demonstrējām video un diapozitīvus, vairākums zinātnieku izteicās labvēlīgi, pozitīvi novērtējot iegūtos rezultā­tus. Izrādījās, ka cilvēki spēj uztvert to, ko vispār ir grūti aptvert; piemēram, ka alās atrodas dzīvi iepriekšējo civilizāciju pārstāvji somati stāvoklī, lai gan mēs nespējām sniegt tiešus pierādīju­mus, bet operējām ar loģiskiem pieņēmumiem un faktiem. Viņi uzticējās loģikai un zemapziņā saprata, ka cilvēks patiesībā ir tikai neliela Visuma dzivibas daļiņa, nevis dabas saimnieks, un ne jau viņam lemts atrasties tiešā kontaktā ar Cilvēces genofon- du, kurš kā sistēma apdrošina dzīvību uz Zemes un kura veido­šanos noteicis pirmām kārtām cilvēcisko būtņu grēcigums.

Man tas izrādījās kaut kas pavisam negaidīts; es biju saga­tavojies pilnīgai neizpratnei un noliegumam, graujošiem rak­stiem un apvainojumiem, ka man, tā sakot, nav visu mājās. Bet tikai bulvārlapele "Voskresnaja", ko ļaudis pērk televīzijas pro­grammu dēļ, periodiski par mūsu ekspedīciju publicēja rakstus, kuros ar niknumu apgalvoja, ka daži mūsu dati absolūti nav pierādāmi. Mani pat vainoja hipotētiskā lemūrieša-atlanta zīmē­juma zādzībā no mākslinieka, kurš to uzzimēja pēc manas ski­ces. Es gan protu zimēt, taču saprotu, ka profesionālis to izdarīs labāk. Ar šo mākslinieku V. Kuprijanovu mēs ilgi smējāmies, ka mūs tā cenšas sarīdīt. Taču īstais niknuma cēlonis noskaidrojās vēlāk - izrādijās, ka nelielā pilsētas avīzīte jau no paša sākuma gribēja tikt pie ekskluzīvām tiesibām publicēt mūsu ekspedīcijas materiālus, bet mēs tās atdevām Krievijas vispopulārākajai avīzei "Argumenti i Fakti".

Publikācijas pārdrukāja daudzas krievu avizes, kā ari vairā­kas ārzemju avizes. Gn nevienā no tām neizskanēja vaimanā­šana vai konservatīva kritika. Man adresētajai kritikai, kas tika pausta dažās vēstulēs, visdrīzāk bija konstruktīvs raksturs. Starp citu, noskaidrojās, ka somati alu psihoenerģētisko barjeru var izskaidrot ar kaitīgiem izgarojumiem, ka cilvēku izcelsmes pēti­jumi var kaitēt manai zinātnieka un ķirurga reputācijai utt.

Bet kāpēc gan zinātnes konservativie spēki klusēja, kad izni­cinošai kritikai bija tik ērts mērķis kā mūsu pētijumi Tibetā? Manuprāt, tāpēc, ka mūsu cilvēces izcelsmes pētijumi atrodas it kā savrup un personiski neskar nevienu no zinātniekiem, apstrī­dot viņa viedokli. Zinātnieks kļūst konservatīvs tad, kad, zināt­niskās karjeras panākumu apreibināts, viņš sasniegto sāk uz­skatīt par absolūtu patiesibu (bet tādas, kā zināms, nav). Visus pārējo zinātnieku mēģinājumus attīstīt, papildināt vai noliegt viņa datus viņš uzņem ar noliegumu, jo tam šķiet, ka tādā gadi­jumā dzīve izrādīsies velti nodzīvota, bet tik ļoti taču gribas uz visiem laikiem būt par zinātnes hegemonu. Tādam konservato­ram ne prātā nenāk, ka zinātne ir dinamisks visa jaunā sasnieg­šanas process bezgalīgajā informācijas laukā, un ari viņa pētiju­mi ir noderējuši, lai dotu impulsu citiem pētījumiem.

Cits konservatīvā zinātnieka tips ir neticīgais Toms, kurš Ņū­tona gravitācijas likumam noticēs tikai tādā gadijumā, ja viņam uz galvas uzkritīs ābols. Tāds zinātnieks spēj apjēgt tikai tiešus pierādijumus, teiksim, no somati alas izvilktu un visu acu priek­šā atdzīvinātu atlantu. Bet ari tad viņš izdomās visu, ko vien var apšaubīt, piemēram, vai tas vispār ir atlants utt. Šī tipa konser­vatīvais zinātnieks nespēj apjēgt zinātnisku loģiku un neprot pamatziņas izkārtot noteiktā secībā, viņš nespēj aptvert, ka laba hipotēze - tā jau ir puse darba, jo ļauj veikt mērķtiecigus pētīju­mus, kas atrodas soli priekšā savam laikam. Piemēram, tiešu Einšteina relativitātes teorijas pierādījumu nepavisam nav tik daudz, taču ši teorija jau pasen ir kosmosa apguves pamatā. Tieši tāpat hipotēze par Cilvēces genofonda pastāvēšanu, kas pamatojas uz ieiešanu somati stāvoklī, var stimulēt mērķtiecigus pētījumus par lauku iedarbības izmantošanu vielmaiņā, izstrā­dājot jaunus orgānu konservēšanas paņēmienus, ūdens nozīmes noskaidrošanai cilvēka organismā, par psihiskās enerģijas izman­tošanu dažādās jomās utt. Bet neticigo Tomu zinātnē vislabāk neņemt vērā un nešķiest spēkus, cenšoties viņam pierādit to, ko viņš nemaz nespēj uztvert.

(Jn visbeidzot - trešais konservatīvā zinātnieka tips. Tas ir zināt­nieks, kura konservatīvismu nosaka situācijas komerciālā puse. Ar šādiem zinātniekiem mēs nemitīgi tikāmies alloplanta ieviešanas procesā dažādās pasaules valstīs. Piemēram, slimniekiem ar dia- bētiskiem acu bojājumiem alloplanta operācijas ļoti palīdz. Šādu operāciju ieviešana šiem slimniekiem ir ļoti nozimīga. Bet… tādā gadijumā daļu peļņas zaudē firmas, kas ražo šiem slimniekiem mazefektivus acu pilienus, lāzerus un daudz ko citu. letekmigi zinātnieki-konsultanti, kuri no šim firmām saņem naudu par pro­dukcijas zinātnisko pamatošanu, tūlīt pat ar putām uz lūpām sāk pierādīt, ka alloplants nav efektīvs un ir pat kaitigs, jo lieliski sa­prot, ka alloplanta ieviešana viņiem sitīs pa kabatu. Par laimi, hipotēzei par Cilvēces genofondu drīzāk ir pasaules uzskata rak­sturs, tāpēc tā atrodas ārpus komercializēto zinātnieku redzesloka. Taču paies zināms laiks un, pamatojoties uz šo hipotēzi, tiks raditi jauni aparāti un slimnieku ārstēšanas paņēmieni, kas veco pieeju noliegs. (Jn tad iznicinošai kritikai tiks pakļauti ne vien jaunie paņēmieni, bet ari hipotēze, kas tos radījusi.

Saskarsme ar konservatīviem zinātniekiem man ir ierasta lieta, toties saskarsme ar to ļaužu kategoriju, kuri nododas zint- niecibai, pūšļošanai un burvestībām, man bija jaunums.

Magi, burvji, šamaņi, raganas, pūšļotāji un ekstrasensi

Šo jomu pārstāvji pret mūsu pētījumiem izturējās ar lielu interesi. Godigi sakot, man tas nebija patikami, jo starp zināt­niekiem it kā nav pieņemts spriest, teiksim, par buršanos. Zināt­nes pasaule to tradicionāli noliedz. Bet mūsdienu burvji, šķiet, nopriecājās, uztverot mūsu pētījumus kā viņu pārcilvēcisko ie­spēju apliecinājumu. Zinātniskā un pasaules uzskata aptveroša pieeja Cilvēces genofondam viņus maz interesēja, viņi par vis­nozīmīgāko uzskatīja liecibas par trešās acs nozimi, ar ko tiek virzīta psihiskā enerģija. Viņi teju vai ieguva zinātnisku pamato­jumu savām spējām izdzenāt mākoņus, pareģot likteni, ārstēt slimības utt.

Es, protams, nenoliedzu, ka dažiem cilvēkiem patiešām pie­mīt izteiktākas psihoenerģētiskās spējas nekā pārējiem. Bet ne­laime ir tā, ka starp magiem un burvjiem ir ļoti daudz šarlatānu. Mūsu valsti pat valdības līmeni pašlaik ir savairojies tik daudz blēžu, ka šarlatāni un burvji tāda bērnu spēļmantiņa vien ir. Sliktuma no viņiem, salīdzinot, teiksim, ar krāpniekiem no kom­pānijas "MMM", ir daudz mazāk, taču, ticiet man, ir gaužām nepatīkami, kad tavu zinātnisko hipotēzi izmanto, lai pamatotu šarlatānismu.

Pašlaik Krievijā ir uzradušies ļoti daudzi tautas dziednieki, kuri savstarpēji konkurē ciņā par maksātspējīgu pacientu. Gn dažkārt konkurences cīņas paņēmieni pārkāpj visas cilvēciskās ētikas robežas. Piemēram, es pazīstu divus tautas dziedniekus, kuri piegāja pie cilvēka un paziņoja, ka viņš ir slims ar vēzi, pamatojot to ar savām ekstrasensorajām izjūtām. Apmuļķotais un šaubu pilnais pacients sāka sevi meklēt šo nāvējošo slimību, lai beigu beigās dotos pie šiem dziedniekiem, kuri par attiecigu summu viņu no vēža izārstēja. Un to nu nenosauksi citādi kā vien par noziegumu. Taču visatļautības un nelikumību laikā notiek ari tā.

Citam dziedniekam - it kā speciālistam acu slimībās - es piedāvāju atbraukt uz mūsu institūtu un nodemonstrēt savas spējas pilnīgas oftalmoloģiskās kontroles klātienē. Dziednieks tūlīt pat atteicās.

Šarlatānisms šajā lauciņā būtu tikai pusbēda. Sliktākais ir tas, ka, manuprāt, dažiem zintniekiem un burvjiem piemit spēcigs negatīvais psihoenerģētiskais potenciāls. Viņiem ir kaut kādas dīvaini smagas, nenormālas acis. Viņi var kaitēt veselībai. Aplie­cinājums teiktajam ir gadījums ar mūsu institūta darbinieci. Viņa kādā konferencē, kurā piedalījās magi un burvji, sajuta krasu savārgumu, kas pārgāja tikai pēc divām dienām. Ekstrasenss pateica, ka viņai ir izsista viena no čakrām.

Taču kopumā šķiet, ka situācija nav gaužām drūma. Daži ekstrasensi un dziednieki spēj sniegt reālu labumu veselībai uz pozitīvās psihiskās enerģijas rēķina. Gn šādu gadijumu ir daudz.

Kā atšķirt šarlatānu no īsta dziednieka? Diemžēl šādu paņē­mienu pagaidām nav. Bet tāpēc jāattīsta zinātne par cilvēka garīgumu un pirmām kārtām no zinātniskā viedokļa jāiemācās analizēt reliģijas un Austrumu medicinas ziņas. Par psihiskās enerģijas milzīgo ietekmi uz cilvēka ķermeni šaubu nav - somati stāvoklis taču tiek sasniegts ar meditāciju.

Ja jau mēs sākām sarunu par cilvēka psihoenerģētiskā po­tenciāla dažnedažādām variācijām, nevar nepieminēt ļaudis ar nenormālu psihi.

Šizofrēniki, šizoīdi un kontaktieri

Es nevaru teikt, ka mūsu ekspedīcijas materiāli būtu piesais­tījuši ļoti lielu to cilvēku ievēribu, kuriem ir šizoīda vai šizofrē­niska psihe. Taču saņēmām padaudz šādas ievirzes vēstuļu, turklāt daži cilvēki pārlaimē atskrēja pat no tālām pilsētām, lai tiktos ar mani un dalitos savās dziļajās domās.

Ar šizofrēniju medicīnā saprot psihisku saslimšanu, kurai vis­biežāk ir divi pamatsimptomi - lieluma mānija un vajāšanas mānija. Slimībai ir progresējošs raksturs, un tā parasti beidzas ar šizofrēnisku vājprātu. Bet daži cilvēki, kuriem raksturīgas psi­hiskas dīvainības (drūmums, noslēgtiba, neadekvāti spriedumi u.tml.), mūža laikā tā ari nekļūst par pilnvērtīgiem šizofrēniķiem un paliek šajā stadijā. Tie ir šizoidi.

Šizofrēniķiem un šizoīdiem ir raksturīgi nesakarīgi spriedumi un sakāpināti piepacelta savu spriedumu kā pasaules atklājumu pasniegšana. Piemēram, kāds cilvēks, kurš speciāli bija ieradies no tālienes, dālijās savā grandiozajā atklājumā, ka Dievs ir viens (lai gan tas ir vispārzināms!), un aicināja to paziņot ANO. Cits man lūgšus lūdza vairs neko par pasaules uzbūves problēmām nerakstīt, jo tas viņu tā satraucot, ka viņš varot ari sajukt prātā (lai gan tas acīmredzot jau bija noticis).

Visiem šādiem ļautiņiem, ar kuriem man tomēr nācās kon­taktēties, es uzdevu jautājumu: kā jūs to zināt? Tas izrādījās tik negaiditi, ka neko sakarigu atbildēt viņi nevarēja. Viņi gribēja tikai vienu - lai tiem bez ierunām ticētu. Bet… tā nemēdz būt.

Starp šizofrēniķiem un šizoīdiem ir ne mazums kontaktieru. Viens no viņiem sapnī bija redzējis kosmosa kuģi, ko vada cil­vēki, kas atgādina mūsu hipotētisko lemūrieti-atlantu. Cits stās­tīja par redzējumu, kad pēc kontakta ar Augstāko Saprātu viņu vada uz alu, kur viņš saskāries ar dažādu civilizāciju ļaudīm somati stāvoklī. Arī trešajam bijuši telepātiski kontakti ar sena­jiem ļaudim alās utt.

Šizoidi dažkārt atstāj visnotaļ gudru ļautiņu iespaidu. Taču drīz vien noskaidrojas, ka viņi nav spējīgi veikt zinātnisku analizi, loģiski izkārtotu un skrupulozu faktu apkopošanu; viņus vada kaut kādas slēptas jūtas, kuras viņos rodas, tiekoties ar kaut ko neparastu, un šizoidi patiesi tic savām jūtām.

No materiālisma viedokļa šizofrēniķi un šizoīdi ir slimīga un nenormāla parādība. Bet varbūt mēs, parastie cilvēki, viņus vien­kārši nesaprotam? Varbūt šizoidi ir garigi visattistītākie cilvēki?

Saskaņā ar reliģijas nostādnēm, cilvēce monetārajā ciklā jau šķērsojusi galējo materiālās sākotnes attīstības punktu un sākusi augšupeju preti gariguma attīstībai. Tātad šobrid notiek garigās sākotnes evolūcijas process cilvēkā. Taču jebkurā evolūcijā ir savas neveiksmes, savas kroplības. Es domāju, ka šizofrēniķi un šizoidi ir šādas evolūcijas procesa neveiksmes. Viņos patiešām ir spilgti izteikta garīgā sākotne, bet tā ir dilstoša un nedod labu­mu. Šie evolūcijas upuri spēj izjust kaut ko dziļi garīgu, taču nespēj apjēgt tā jēgu un nozimi.

Evolūcijas aspektā, manuprāt, šizofrēniķi ir salīdzināmi ar slim­niekiem, kuri cieš no progresējošas tuvredzības. Pašlaik pasaulē notiek cilvēka acs pārveides evolūcijas process, kurā priekšroku gūst tuvā redze, kas mūsdienu apstākļos ir mērķtiecīgāk, jo tuvredzīgs cilvēks tuvumā visu saskata labāk. Taču dažu cilvēku tuvredzībai piemīt progresējošs raksturs, t.i., katru gadu klāt nāk arvien jaunas un jaunas dioptrijas. Tā jau ir slimiba, kas jāārstē. Šie cilvēki, iespējams, ari savā ziņā ir euolūcijčis upuri.

Var būt, ka reiz arī mūsu civilizācija sasniegs tādu garīgās attistibas līmeni, kāds bija atlantiem un lemūriešiem, bet šobrid mēs biežāk tiekamies ar evolūcijas upuriem šizoidu un šizofrē- niķu veidolā. Gn tikai dažiem individiem - izņēmumiem - piemīt augsts garīgums.

Augstas garīgās attīstības cilvēki

Kā jau es minēju, pēdējais SoHm vēstijums pārrāva mūsu civi­lizācijas saikni ar Kopigo informatīvo telpu (To Pasauli) un radija cilvēkiem nepieciešamību realizēties pašiem. Mu vairs tikai daži cilvēki spēj noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frek­vencēm un no turienes iegūt zināšanas. Šo Izredzēto ļaužu nav mazums: daudzi Austrumu meistari, Helēna Blavatska, Ļevs Tolstojs (tā uzskata Sai Baba), Helēna Rēriha, Andrejs Belijs u.c.

Ir vietā jautājums: vai var ticēt tam, par ko runā Izredzētie? Mums šis jautājums bija Īpaši nozimīgs, jo savus loģiskos sprie­dumus mēs daudzējādā ziņā pamatojām uz ziņām, ko sniedza Izredzētie. Tāpēc jautājums, vai es ticu tam, ko esmu uzrakstijis, daudzējādā ziņā ir saistāms ar jautājumu, vai es ticu Izredzēto teiktajam?

Tāpēc parunāsim, piemēram, par Helēnu Blavatsku, uz kuru es tik bieži atsaucos. No kurienes viņai tādas zināšanas? Šis jau­tājums ir interesējis ne tikai mani. Piemēram, Stepanova kungs no Samaras man atsūtīja vēstuli, kurā pastāstija par Londonas Psihisko pētijumu biedribas sēdi. Izrādās, ka mūsu gadsimta sā­kumā šis biedribas biedrs, uzvārdā Hodgsons, tika sūtits uz Krie­viju, lai izpētitu Blavatskas fenomenu. Hodgsona secinājums bija šāds: "Helēna Blavatska ir visizglītotākā, visasprātīgākā un visinteresantākā krāpniece pasaulē."

Vai tā ir? Protams, Londonas zinātniskās biedribas, to vidū ari iepriekšminētā, pasaulē tiek visnotaļ respektētas. Taču, jo res­pektablāka viena vai otra zinātniskā biedriba, jo lielāks tās biedru vilinājums absolutizēt savas zināšanas un nostāties nelokāma konservatīvisma pozicijās. Ari šis biedrības biedrs Hodgsons ļāvās šim kārdinājumam, apvainojot Helēnu Blavatsku krāp­šanā, jo viņas zināšanas sniedzās tālu ārpus Hodgsona šaura­jiem priekšstatiem. Savas lielās nozīmības nastas mākts, Hodg­sons, protams, nevarēja pieļaut, ka Helēna Blavatska par viņu ir simtreiz gudrāka. (Jn, protams, viņam neienāca prātā vilkt para­lēles starp Blavatskas sniegtajām ziņām un reliģiju. Viņš ignorēja faktu, ka daudzās austrumu valstīs ir tādi paši priekšstati par pasaules uzbūvi un antropoģenēzi kā Helēnai Blavatskai. Res- pektabluma nasta Hodgsonam to neļāva saprast. Kopš tā laika ir pagājis gandrīz gadsimts, - kurš vairs atceras Hodgsonu? Teju vai neviens. Toties par Helēnu Blavatsku zina gandriz visi.

Krieviem, kā jau tādas valsts pārstāvjiem, kas ilgu laiku bijusi noslēgta, piemīt tendence pārspīlēt respektējamu ārzemju zināt­nisko biedrību viedokli. Ari es agrāk liecu galvu Rietumu priekšā. Bet, kopš zinātnieka-ķirurga statusā esmu apbraucis puspasau­les, saprotu, ka Londonas vai Ņujorkas aplombs nepavisam nav patiesība. Piemēram, kādas lekcijas laikā Ņujorkā, lai atbrīvotos no šī augstprātības aplomba, es pat delikāti izmetu frāzi, ka Ņu­jorkas oftalmoķirurģijas skolai pietrūkst principiāli jaunu iz­strādņu. Skaidrs, ka ir sāpīgi to dzirdēt, toties pašapmierinātie zinātnieki sāk vērigāk ieklausīties, bet pēcāk sākas vētrainas diskusijas. Gn diskusijas - tas jau ir labi. Aplombu jācenšas ma­zināt. Citādi jau sākas spekulēšana ar respektablumu; teiksim, jebkurš cilvēks, katru gadu iemaksājot 100 dolāru, var kļūt par Ņujorkas Zinātņu akadēmijas biedru (t.i., akadēmiķi) un saņemt apliecibu. Nevienam pat prātā neienāk, ka šāda akadēmija ir tikai kantoris, kurā drukā apliecības un ievāc naudu.

Normāli labvēlīgā gaisotnē izvērtējot Blavatskas fenomenu, uzmanibu piesaista viņas milzīgo zināšanu avots. To, ko viņa raksta divos sējumos, izdomāt vai izfantazēt nav iespējams, tur­klāt autore min neskaitāmas atsauces uz seniem avotiem. Gn nu salīdzināsim Blavatskas rakstīto ar ziņām, ko sniedz dažādas reliģijas, - zināšanu pamatjēga ir viena un tā pati, ņemot vērā, ka reliģija visu izsaka alegoriskā formā. Salīdzināsim ar Vēdām - pamatjēga tā pati. Salīdzināsim ar ziņām, ko sniedza svami, lamas un guru, - jēga ir tāda pati. Salīdzināsim ar Nostradamu - galvenajos vilcienos tas pats.

No teiktā varam secināt, ka pasaulē pastāv kaut kāds vienots zināšanu avots, kas nav zināms Eiropas materiālistiskajai zināt­nei, bet no kura pilnigi neatkarīgi viens no otra savas zināšanas smeļ dažādu valstu un dažādu paaudžu cilvēki. No iespējamības viedokļa raugoties, tāda kopīga zināšanu avota pastāvēšana šķiet pareizāka nekā pieņēmums, ka dažādu valstu un dažādu pa­audžu cilvēkiem neatkarīgi vienam no otra bijušas tik vienādas un tik neticami sarežģitas fantāzijas. Šis zināšanu avots acīm­redzot ir Kopīgā informatīvā telpa (Tā Pasaule). Tāpēc, būdams zinātnieks, es nevaru noraidīt vai neņemt vērā to, par ko raksta Izredzētie un ko apgalvo reliģija.

Garīgās sākotnes pieauguma evolūcijas procesā šo Izredzēto skaits droši vien palielināsies un, iespējams, ļoti tālā nākotnē visi cilvēki varēs izmantot Kopigās informatīvās telpas zināša­nas, t.i., pārvarēs SoHm principu. Ir ari loģiski, ka garīgās evo­lūcijas procesā jāparādās cilvēkiem, kuri tikai daļēji var noska­ņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frekvencēm un tāpēc var izmantot vienigi dažas no turienes iegūtās zināšanas. Dažus šā­dus cilvēkus es pazīstu. Viņi labi pārzina literatūru par garīgā elementa nozīmi cilvēkā, viņi zina par somati alām, psihoener- ģētiskās barjeras mehānismu šajās alās, par adeptiem u.tml. Par šo zināšanu avotiem viņi precīzi atbildēt nevar.

Tāpēc man šķiet, ka pastāv garīgi attīstītāki cilvēki, un mums, zinātniekiem, jāņem vērā tas, par ko viņi runā. Tomēr jābūt gana piesardzīgiem un var ņemt vērā tikai tās garīgi attīstītu cilvēku zināšanas, kuras atkārtojas dažādā laikā un dažādās vietās, kā ari ievietojas noteiktā zinātniski loģiskā virknē. Ir jābūt zelta vidusceļam.

Zelta vidusceļš

Esmu pārliecināts, ka zelta vidusceļam jārod vieta zinātnis­kās analizēs procesā un materiāla pasniegšanā. Tās ziņas, ko ie­guvām ekspedīcijas laikā, grūti pieņemt cilvēkam, kurš audzi­nāts tiri materiālistiskā garā. Taču mēs nevaram no tām atteik­ties tikai tāpēc, ka tās mūsu prātam pagaidām grūti pieņema­mas. Loģika ir zinātņu karaliene, un mums nav tiesibu pārkāpt loģikas principus, lai iztaptu vispārpieņemtajiem priekšstatiem.

Taču nedrikstam loģiskajā analizē ietvert nepārbaudītus un ne­nopietnus faktus. Jāatrod zelta vidusceļš.

Reliģija, kas ir nokļuvusi ārpus zinātnes, pašlaik vairāk ietek­mē cilvēku uzvedibu un dzīvesveidu (salīdziniet, teiksim, musul­maņa un kristieša uzvedību) nekā papildina zināšanas. Es ceru, ka soli pa solim notiks reliģijas zinātniska pamatošana un reliģi­ja no tīra ticības atribūta pakāpeniski pārvērtīsies par zinātnisku reliģiju un papildinās zināšanas. Bet tam vajadzīgs laiks, nepie­ciešami mūsu veiktajam lidzigi pētijumi.

Šādu veidu pētijumos, kad zinātniekiem nav darišana ar kon­krētiem faktiem, bet gan ar dažādām liecībām no atšķirīgiem avotiem, ļoti grūti rast zelta vidusceļu starp to, kam var ticēt, un to, kam ticēt nedrikst. Gn tomēr mēs mēģinājām šo zelta vidus­ceļu meklēt un izstrādājām vairākas hipotēzes (par Cilvēces genofondu, par Šambalu un Aharti, par cilvēces vēsturi uz Ze­mes, par mežonigumu kā evolūcijas regresa faktoru un par Tās Pasaules uzbūvi).

Es ticu zinātniskajai loģikai un tāpēc lielos vilcienos ticu arī šo hipotēžu patiesumam. Nākotnē šaj3s hipotēzēs kaut kas tiks noraidīts, kaut kas mainisies, bet es esmu pārliecināts, ka daudz kas no tā, par ko runāsim turpmāk, tomēr ir realitāte.

2. nodala

CILVĒces genofonds

Tātad, pamatojoties uz ekspedīcijā gūtajām zināšanām, mēs pieņēmām, ka uz Zemes pastāv Cilvēces genofonds, ko veido dažādu civilizāciju pārstāvji somati stāvokli, iekonservēti tūk­stošiem un miljoniem gadu, taču spēj iziet no ši stāvokļa un globālas katastrofas gadijumā turpināt dzivību uz Zemes vai cil­vēku sabiedrības regresa gadījumā virzīt tās attistibu pa progre­sa ceļu, izmantojot senās zināšanas.

Cilveces genofonda zināšanas

Ja pamatojamies uz reliģijas un Izredzēto ziņām, cilvēks uz Zemes ir radies, garam kļūstot arvien blīvākam. Pirmās rases cilvēki vēl bija eņģeļveidigi. Viņi pakāpeniski sabiezēja un pietiekamu blīvumu sasniedza trešajā rasē (lemūrieši), vēl blīvā­ki kļuva ceturtajā rasē (atlanti) un visblīvākie ir pašlaik - piek­tajā rasē (mūsu civilizācija). Cilvēka ķermeņa izveidošana fizis­kajā pasaulē, garam kļūstot arvien blīvākam, ir milzīgu un ilgu dabas evolūcijas pūliņu rezultāts.

Taču cilvēce, kas dzivo uz Zemes, nav pasargāta no ģeolo­ģiskām un kosmiskām kataklizmām, kā ari no cilvēku savstar­pējiem konfliktiem, kas noteiktā zinātnes un tehnikas attistibas līmenī var izraisit globālu katastrofu, kurā cilvēce sevi iznīcinās. Ja cilvēce pilnīgi sevi iznīcinātu, atkal būtu nepieciešama šī ilgā

un sarežģīta evolūcija, lai no jauna raditu cilvēku, sabiezinot garu.

Tāpēc loģiski ir radīt drošības sistēmu - Cilvēces genofondu, nevis atkārtot milzīgu dabas evolūcijas darbu, lai no jauna radi­tu cilvēka fizisko ķermeni, ja cilvēce būtu aizgājusi bojā.

Saskaņā ar literatūras avotiem, cilvēces bojāejas iespēju pre­cedenti radās jau lemūriešu civilizācijas laikā. Vai Cilvēces geno­fonds tika izveidots jau toreiz? Tiešu norādījumu par to nav ne reliģiskajos, ne citos avotos. Taču mums radās iespaids, ka sā­kotnējais Cilvēces genofonds tika radīts jau tolaik, jo ir uzkrāts ne mazums liecību, ka mūsdienās pastāvošajā Cilvēces genofondā ir ari lemūrieši. Tie ir milzīga auguma un, pēc Izredzēto teiktā, ne tikai atrodas somati stāvoklī alās, bet arī veido no­slēpumainās Šambalas valstības pamatus. Bet par to vēlāk.

Atlantu civilizācijas laikā Cilvēces genofondu papildināja at­lanti, bet mūsu civilizācijas ļaudis, mūsuprāt, Cilvēces genofon­du varēja papildināt tikai agrīnajos attīstības posmos, jo pēdējā SoHm vēstījuma iedarbibā pakāpeniski degradējās trešā acs, kas tomēr ir ļoti nepieciešama, lai ieietu somati.

No teiktā izriet, ka Cilvēces genofonds, ietverot sevī pēdējo trīs cilvēces rasu pārstāvjus (lemūriešus, atlantus un mūsu civi­lizācijas pārstāvjus), ir visnotaļ sens fenomens uz šīs Zemes un pastāv vairākus miljonus gadu. Acīmredzot somati ir tik piinigs dabas veidojums, ka ļauj saglabāt cilvēkus ļoti ilgu laiku. Ne­viens no tiem Austrumu reliģijas zinātājiem, kas mums stāstija par somati, neteica, ka somati ir ierobežots laikā.

Patiesībā jau ari literatūrā atrodamas tiešas norādes par Cil­vēces genofonda izveidošanu. Helēna Blavatska raksta, ka tas tika izdarits pēc Ahura Mazdas - materiālās pasaules raditāja - pavēles. Ahura Mazda pavēlēja Imam - zemes garam, kas sim­bolizē tris rases, izveidot Varu (jeb ierobežoto vietu, jeb tvertni, jeb Arčhu). Lasot Helēnas Blavatskas grāmatu, var saprast, ka vārdā "Vara" viņa dēvē somati piemērotas vietas, t.i., Cilvēces genofonda vietas. Autore stāsta, ka Ahura Mazda pavēlējis uz Varu nogādāt sievu un viru sēklu, kas atlasītas no visdižāko un vislabāko dzimtām, kā ari visu veidu dzīvnieku sēklu, lai tā sa­glabātos līdz brīdim, kamēr tie atradisies Varā.

Jēdzienu "Cilvēces genofonds" (Gene Pool of Humanity) piedāvājām mēs. Nekad un nekur iepriekš šādu vārdu savieno­jumu dzirdējuši nebijām. Tomēr, par spīti tam, visi iztaujātie lamas, guru, svami un cilvēki, kurus varēja uzskatīt par Izredzētajiem, lieliski saprata, ko tieši mēs dēvējam par Cilvēces genofondu. Radās priekšstats, ka viņi ne tikai zina, kas ir Cilvēces geno­fonds, bet arī lieto šādu izteicienu. (Jz tiešu jautājumu, vai pastāv Cilvēces genofonds, vairākumā gadījumu viņi atbildēja apstipri­noši. Šķita, ka viņiem Cilvēces genofonda pastāvēšana ir paš­saprotama lieta. Taču somati ārkārtīgā slepeniba un svētums tika uzsvērts nemitigi.

Lai apstiprinātu iepriekšteikto, atstāstīšu fragmentu no savas sarunas ar kādu krievu reliģisko darbinieku - klostera priekš­nieku, kuru minēju jau iepriekš un kurš savu apbrīnojamo zinā­šanu avotu dēvēja par redzējumu.

-   Mēs secinājām, ka uz Zemes pastāv Cilvēces genofonds. Ko jūs šajā sakaribā domājat? - es vaicāju.

-   Jā, Cilvēces genofonds pastāv. Tā ir objektīva realitāte un nepieciešamība, - atbildēja klostera priekšnieks.

-   Kā jūs to zināt?

-   Tāds ir mans redzējums.

-    Vai jūs kādam iepriekš esat stāstījis par Cilvēces geno­fondu?

-Nē.

-   Kāpēc?

-    Bet kālab lai ļaudis to zinātu? Tas ir pārāk liels svētums. Cilvēki nav nobrieduši Cilvēces genofonda nozīmes izpratnei.

-   Kāda ir Cilvēces genofonda nozime? - es jautāju.

-   Saglabāt cilvēku dzivību uz Zemes.

-   Kas veido Cilvēces genofondu?

-  Tā pamatu veido lemūrieši. Ir arī daudz atlantu. Taču atlantu nozīme, kaut gan viņu ir vairāk, ir daudz mazāka nekā lemū­riešiem. Ja radisies nepieciešamība pēc Cilvēces genofonda, tieši lemūrieši izglābs cilvēci, jo tie ir visattīstītākie cilvēki uz Zemes.

-   Bet kā ar mūsu civilizācijas cilvēkiem?

-   Arī viņi ir Cilvēces genofonda sastāvā, taču viņiem nav lie­las nozimes. Mūsu civilizācija ir akls atzarojums, antropoģenēzes neveiksme. Mūsu civilizācijas cilvēki nav garīgi, viņi ir ļauni, un tādi Cilvēces genofondam neder.

-  Citiem vārdiem sakot, tādus genofonda neuzņem. Es uzdro­šinos apgalvot, ka galvenokārt tikai mūsu civilizācijas senos cil­vēkus varēja uzņemt Cilvēces genofonda sastāvā, jo agrīnajā posmā garigums vēl nebija zaudēts. Jo būtiskākais priekšnotei­kums, lai ieietu dziļā somati, ir dvēseles attīrīšana no negativās psihiskās enerģijas, starp citu, arī caur līdzjūtību. Taču grūti ie­domāties, piemēram, jauno krieuu, kurš attiritu savu dvēseli caur līdzjūtību kaut vai pret tiem vecišiem, no kuru kabatām viņš izvelk naudiņu, simtkārt vai divsimtkārt ar starpniecību uzceno- dams galvenos pārtikas produktus, - es piebildu.

-   Mūsu civilizācija, - turpināja klostera priekšnieks, - ir ne­veiksmīgs eksperiments: cilvēks nespēja pretoties mantkārei, skaudibai, skopumam, naidam pat pašrealizācijas apstākļos, kad tika šķirts no senajām zināšanām. Mūsu civilizācijai jāaiziet bojā kā neveiksmei…

-Jā, pasauli, un it sevišķi Krieviju, klāj negatīva aura. Ļaudis tiksminās par krimināliem atgadījumiem, plašumā vēršas var­mācības kults filmās, krāpšana un netikliba kļuvusi par dzives normu. Lamas man teica, ka negatīva aura var izraisīt kosmis­kas un ģeoloģiskas kataklizmas. Vai tā ir? - es jautāju.

-   Tādu piemēru ir ļoti daudz. Teiksim, zemestrīce Armēnijā, kas notika armēņu un azerbaidžāņu konflikta laikā. Negativā aura pār Zemi novedīs vai nu pie tā, ka notiks cilvēci iznīcinoša kataklizma, vai kāds nospiedīs atomieroču iedarbināšanas po­dziņu. Es domāju, ka mūsu civilizācija drīz aizies bojā; tā ir ne­veiksme, - sacīja garīdznieks.

-    (Jn tad… būs nepieciešams Cilvēces genofonds, - es secināju.

-   Jā… kad apstākļi uz Zemes kļūs atkal dzīvei piemēroti.

Taču Cilvēces genofonda nozīme nav tikai dzivibas nodro­šināšana, bet arī tās izmantošana cilvēces attīstībai progresa vir­zienā, ko nodrošina pravieši. Kurš var apgalvot, ka Būdas, Jē­zus, Muhameda, Mozus nozime cilvēces vēsturē nav būtiska? Neviens. Visi pravieši tik būtiski ietekmēja cilvēkus, ka cilvēce ir pat sadalījusies pēc praviešu ietekmes principa: musulmaniskā pasaule, budisma valstis…

Man gandrīz nav nekādu šaubu, ka pravieši bija tie, kuri nāca no Cilvēces genofonda, no somati. Jau iepriekš rakstijām, ka Buda, kuram bijusi tik neparasta āriene, kas Ildzinās hipotētiska­jam priekšstatam par atlantiem, parādījās uz Zemes pirms 2044 gadiem, bet galvenie Atlantīdas kontinenti tika applūdināti pirms 850 000 gadu. Bonpo Buda (jeb Rāma), kura izskats bijis vēl neparastāks un atbilst hipotētiskajiem priekšstatiem par vēlī­najiem lemūriešiem, uz Zemes parādijās pirms 18 013 gadiem, toties Lemūrija aizgāja bojā pirms vairākiem miljoniem gadu. Ir ziņas, ka Jēzus Kristus piedzimis alā, bet pēc tam ilgi mācījies Tibetā utt.

Rodas priekšstats, ka praviešu kvalitātē uz Zemes parādījušies dažādu civilizāciju pārstāvji: lemūrieši-atlanti (Bonpo-Buda), atlanti (Buda) un mūsu civilizācijas pārstāvji (Jēzus Kristus, Muhameds, Mozus). Turklāt mēs droši vien nemaz nezinām par visiem, kas nākuši no Cilvēces genofonda, jo ne jau visi spējuši

tik krasi ietekmēt cilvēces attistibu kā iepriekšminētie pravieši.

Taču literatūrā ir liecibas par šādiem nepārliecinošiem pravie­šiem. Piemēram, Ahmeda ibn Fadlana grāmatā par ceļojumu pa Voigu 921.-922. gadā (A. P. Kovaļevskis. "Ahmeda ibn Fadlana grāmata", 1956, 138.-139. Ipp.) stāstīts par ārkārtīgi gara auguma cilvēku, kurš nez no kurienes uzradies bulgāru caristē. Autors raksta: "… un viņa garums ir divpadsmit elkoņi (vairāk nekā pieci metri - E. M.), galva kā vislielākais katls, deguns vairāk par ceturtdaļu, acis milzīgas, bet pirksti - katrs garāks par ceturtdaļu… viņš atpeldēja pa ūdeni… un gadijās, ka puika uz viņu paskatījās un nomira, un grūtniece paskatījās un izmeta savu augli, bet citreiz viņš saspieda cilvēku abām rokām, lidz tas pagalam… mēs viņu nositām…"

Acīmredzot Cilvēces genofondā ir liels skaits dažādu civilizā­ciju pārstāvju (jau rakstījām, ka uz Zemes ir daudz somati alu un katrā no tām atrodas daudz cilvēku somati stāvokli). Gn, kaut gan Cilvēces genofondam tika atlasīti vislabākie dažādu civilizā­ciju pārstāvji (ar tīru dvēseli un pilnigi veseli), acīmredzot ne visi viņi spēja pilnibā paveikt tiem uzticēto dižo uzdevumu - pārlieku grūta izrādijās šī misija un neierasti izrādijās dzives apstākļi uz Zemes, atkārtoti ierodoties fiziskajā dzīvē (nebija ierastā klima­ta, parasto aparātu, zināmās vides utt.). Tāpēc ne katrs to varē­ja izturēt un vēl jo vairāk - stāties preti savtīgo un godkārīgo ļaužu spiedienam, kuru virzībai pa progresa ceļu viņi uz šis Zemes atkal parādījās.

Skaidrs, ka kļūt par Cilvēces genofonda pārstāvi ir dižena cil­vēka misija, jo tādā gadijumā cilvēks sevi nolemj zaudējumiem un dzīvei apstākļos, kuros pastāvēt ir grūti. Pietiek tikai iztē­loties, ka tu ierodies uz Zemes pēc tūkstoš vai miljons gadiem neierastā klimatā un nokļūsti pa pusei mežonīgu cilšu sabied­rībā, kur tu jūties vientuļš un kur tavs vienīgais ierocis ir zinā­šanas un prasme izmantot psihisko enerģiju. Starp citu, atlan­tam, kurš iznāks no Cilvēces genofonda mūsu civilizācijas laikā, būs ļoti grūti: viņa acu uzbūve nav piemērota gaišzilu debesu skatīšanai, plēves traumē cietā, akmeņainā augsne, bariba ir cieta un negaršīga, visapkārt neglīti, maza auguma cilvēciņi. Droši vien atlants ilgotos pēc dzimtajām, sārtajām debesīm, mīkstās un valgās zemes, siltajām jūrām, kurās viņš apkopa savas zem­ūdens plantācijas, pēc ierastajiem gara auguma skaistajiem cil­vēkiem utt.

Kāpēc dažos gadijumos par praviešiem kļuva lemūrieši-at­lanti, citos - atlanti, vēl citos - mūsu civilizācijas pārstāvji? Clz šo jautājumu atbildēt ir gaužām sarežģīti. To zina tikai Augstākais Saprāts. Taču noteikti tika ņemti vērā daudzi faktori: kurš no viņiem ir vispiemērotākais konkrētajā laikā uz Zemes pastāvoša­jiem apstākļiem, kurš visvairāk spēs ietekmēt cilvēkus, kura zināšanu raksturs ir visatbilstīgākais šim laikam utt. Labi, ka pastāv izvēles iespējas, jo Cilvēces genofondu veido triju pamat - rasu pārstāvji: lemūrieši, atlanti un mūsu civilizācijas pārstāvji, kuri daudzējādā ziņā cits no cita atšķiras. Dzives apstākļu vari­anti uz Zemes ir neparedzami, tāpēc jāpastāv izvēles variantiem no to cilvēku vidus, kuri ir visatbilstīgākie, lai turpinātu vai kori­ģētu dzīvību uz Zemes.

Lai kuras civilizācijas pārstāvis kā pravietis uz Zemes ari parāditos, viņa sūtības būtība ir viena - ietekmēt cilvēkus ar seno zināšanu starpniecību un šis zināšanas viņiem mācīt. Mēdz teikt, ka 2000. gadā Kali jugu (11 000 gadu laikmetu) nomainī­ja Satja jūga un sāksies zelta laikmets, kad cilvēkiem pavērsies senās zinības. Kāda ir seno zinibu būtiba? Analizējot liecības par lemūriešu un atlantu dzīvi, var teikt, ka seno zinību pamatā ir prasme apgūt psihisko enerģiju. Cilvēka dvēselei kā smalkās pasaules veidojumam ir milzigas, nerealizētas iespējas. Ar zinā­mu pārliecību var apgalvot, ka senie cilvēki lielākā mērā nekā mēs valdija pār smalkās pasaules enerģijām, t.i., psihisko ener­ģiju. Smalkās pasaules enerģija - tie nav tikai telepātiskie vai hipnotiskie efekti, tās ir arī jaunas ārstēšanas metodes, ietekme uz gravitāciju (smagumu pārvietošana), jauni gaisa kuģošanas paņēmieni utt., u.t.jpr.

Taču, lai apgūtu psihisko enerģiju, jāņem vērā kāda principiāla nianse - tā prasa gaišu dvēseli un tīras domas. Tāda, manuprāt, ir galvenā dzivibas formu likumsakarība smalkajā pasaulē.

Lai teikto apstiprinātu, minēšu piemēru no Vladimira Megrē grāmatas "Anastasija" (1997, 17.-43. Ipp.), kurā autors stāsta par neparasti skaistu sibīriešu meiteni Anastasiju, kura vientu­lībā dzīvo mežā. Šī meitene pieprot daudz telepātisku un hipno­tisku efektu, saprot dzivnieku valodu, aukstā laikā var iztikt bez silta apģērba, redz pagātni un nākotni. Uz jautājumu par savām neparastajām spējām viņa atbild, ka tādas ir ikvienam cilvēkam, taču to istenošanai nepieciešamas tiras domas, bet cilvēka psi­hiskais spēks ir atkarigs no gaišām jūtām.

Vārdu savienojumi "gaišas jūtas", "tīra dvēsele" pirmajā bridi šķiet kaut kas neskaidri romantisks. Taču vēlreiz atcerēsimies, ka, lai ieietu dziļā somati, arī nepieciešams "attīrīt dvēseli", t.i., atbrīvoties no negatīvi iegrieztiem torsionu laukiem. Dvēseles attīrīšanas rezultāts ir neticams - cilvēka ķermenis iegūst spēju tūkstošiem un miljoniem gadu saglabāties.

Pravieši, kuri iznāca no Cilvēces genofonda, protams, bija ar tīru dvēseli un pilnībā valdija pār psihisko enerģiju (pretējā ga­dijumā viņi nespētu ieiet somati). Rādot mazizglītotiem un pa pusei mežonigiem ļautiņiem psihiskās enerģijas spēku, viņi cen­tās tiem nodot galvenokārt psihoenerģētiskas ievirzes zināšanas, jo tas ir harmoniska progresa ceļš. Tā acīmredzot radās reliģijas. Protams, reliģiskās grāmatas - Bibele, Korāns vai Talmuds - ir rakstītas kā alegoriskas pasakas neizglītotam cilvēkam, taču daudz ko no tajās rakstītā jau tagad var izskaidrot no psihoener­ģētiskā viedokļa.

Tātad, apkopojot mūsu spriedumus par Cilvēces genofonda nozimi, var teikt, ka tas veic divējādu uzdevumu, proti,

-   Cilvēces genofonds ir aizsargposms dzivibas turpināšanai uz Zemes;

-   Cilvēces genofonds ir dažādu zemes civilizāciju zināšanu krātuve, no kura periodiski iznāk vienas vai otras civilizācijas pārstāvji ar pravieša uzdevumu.

Ņemot vērā Cilvēces genofonda divējādo uzdevumu, jāpie­bilst, ka somati esošo cilvēku lielo skaitu acīmredzot nosaka dzivibas nodrošināšana uz Zemes, jo, pēc ģenētikas likumiem, cilvēces atjaunošanai nepieciešams liels skaits dažāda dzimu­ma cilvēku. Taču mums pieejamās literatūras analīze apstip­rināja, ka dažādu civilizāciju pastāvēšanas laikā uz Zemes vēl ne reizi nav gadijies, ka bojā būtu gājuši pilnigi visi cilvēki. Tāpēc laikam Cilvēces genofonds vēl ne reizi nav bijis nepie­ciešams, lai atjaunotu visu cilvēci. Pagaidām Cilvēces geno­fonds ticis izmantots kā avots, no kura uz Zemes nāk pravieši un koriģē cilvēces attīstības virzienu, iespējams, daļēji atjauno­jot cilvēci.

Taču - kas zina - varbūt pienāks laiks, kad pilnibā atjaunot cilvēci uz Zemes varēs tikai ar Cilvēces genofonda palidzību.

Cilvēces genofonda struktūra

Saskaņā ar mūsu priekšstatiem Cilvēces genofonds ir zemze- mes un zemūdens valstiba ar dažādu civilizāciju pārstāvjiem, kuri iegājuši somati. Šie cilvēki somati nav izolēti, tos saista Kopīgā informatīvā telpa, un tie atrodas tiešā Augstākā Saprāta kontrolē.

Liecību, ka somati laikā dvēsele atstāj ķermeni un nonāk tiešā kontaktā ar Kopīgo informatīvo telpu (To Pasauli), ir daudz - to stāstīja visi aptaujātie lamas, guru un svami. Turklāt dvēsele saglabā saistību ar ķermeni ar tā dēvēto sidraba saiti. No teiktā izriet, ka Cilvēces genofondā it kā apvienojas divas cilvēka dzīvības formas - smalkajā pasaulē (dvēsele) un fiziskajā pa­saulē (ķermenī).

Gandrīz visās liecībās tiek apstiprināts, ka Cilvēces geno­fonds atrodas zem zemes - alās un piramidās. Turklāt visi lamas, guru un īpašie cilvēki apgalvo, ka somati alas galvenokārt lokalizētas Tibetā un Himalajos. Kāpēc tieši tur? Atbildi uz šo jautājumu mēs rodam Helēnas Blavatskas grāmatā, kura rak­sta, ka Varas apvidus (Cilvēces genofonds - E. M.) radīts planētas polārajos apgabalos. Viņa ari stāsta, ka pirms pa­saules plūdiem Himalaju un Tibetas apvidus bijis Zemes zie­meļpols, kura atrašanās vieta mainījās, kad notika Zemes ass pārvietošanās.

Taču acīmredzot Cilvēces genofonds atrodas ari citās pa­saules daļās. Mēs šajā sakaribā esam uzkrājuši diezgan daudz liecibu, kuras būtu vēlams pārbaudīt.

Kā noskaidrojām, somati galvenais nosacījums ir konstanta temperatūra - +4°C. Šī temperatūra ir raksturiga alām, piramī­du telpām un dziļiem ūdens slāņiem. Tāpēc var pieņemt, ka bez alām cilvēki somati stāvoklī vēl var atrasties piramidās un grotu tipa zemūdens struktūrās.

Runājot par piramīdām, ir atrastas netiešas liecības, ka tās, iespējams, ir izmantotas somati. Piemēram, Helēna Blavatska raksta, ka telpās zem piramīdām atrodas trešās, ceturtās un piektās rases pārstāvji.

Taču par dziļiem zemūdens slāņiem tādas liecibas mēs neie­guvām, lai gan var pieņemt, ka, atceroties lemūriešu un atlantu daļējo dzīvesveidu ūdeni, iespējams arī ūdens somati.

Kā jau iepriekš rakstiju, Cilvēces genofondā acīmredzot ietilpst pēdējo triju Zemes rasu pārstāvji - lemūrieši, atlanti un mūsu civilizācijas cilvēki. Helēna Blavatska tieši apgalvo, ka zemzemes mitekļos atrodas trešās, ceturtās un piektās rases pārstāvji. Daži uzskata, ka Cilvēces genofonda galvenais kom­ponents ir atlanti, bet mūsu civilizācijas pārstāvju tajā nav daudz.

Uzskats, ka atlanti ir galvenais Cilvēces genofonda kompo­nents, acimredzot ir visnotaļ pamatots. Atlanti monetārajā ciklā atradās diezgan augstā garigā limeni un spēja salidzinoši viegli ieiet dziļā somati. Nebeidzamie kari, ko atlanti nemitigi turpinā­ja, droši vien stimulēja Cilvēces genofonda papildināšanos kā globālas katastrofas priekšvēstneši.

Manuprāt, tomēr mūsu civilizācijas pārstāvjus nevar uzskatīt par pilnigi nederigiem Cilvēces genofonda papildi­nāšanai viņu bezgariguma dēļ. Starp mūsu civilizācijas cil­vēkiem ir ne mazums Izredzēto un augsti garigu cilvēku. Bet to Zemes daļu, kurā ietilpst Indija, Nepāla un Tibetā, var uzskatit par mūsu civilizācijas garigo centru, jo tur ir attistits cilvēka garigās realizācijas kults meditāciju, somati, jogas un citu skolu izpausmē. Garigā attistiba, kas šajās zemēs tiek kultivē­ta pat uz materiālo vērtibu rēķina, nejauj aizmirst cilvēka psi- hoenerģētiskās realizācijas pamatus situācijā, kad darbojas pēdējais SoHm vēstijums, un nākotnē tā acimredzot kļūs par pamatu Cilvēces genofonda papildinājumam no mūsu civilizā­cijas vidus.

Lemūriešiem, kuri, mūsuprāt, arī ietilpst Cilvēces genofonda sastāvā, ir noteicošā nozime. To pirmām kārtām nosaka tas, ka tieši lemūrieši ir visattīstītākie un viņi vismērķtiecigāk un vis- saprātīgāk spēj atjaunot dzīvību uz Zemes. Lemūriešu spējas (kā mums šķiet) dematerializēt un materializēt fizisko ķermeni ļauj viņiem īpaši sliktos dzives apstākļos doties uz savām zemzemes mītnēm un atkal no tām atgriezties.

Somati alu psihoener ģetiska barjera

Frāze, ko mums izteica lamas: "Akmens viņiem nav šķērslis", - acimredzot attiecas uz Cilvēces genofonda lemūriešiem, jo viņi var dematerializēties un iziet cauri akmens šķēršļiem. Ši iemes­la dēļ Cilvēces genofonda lemūriešu daļai jābūt visapslēptākajai, t.i., jāatrodas aiz akmens plāksnēm.

Lemūrieši acīmredzot uztur galveno Genofonda saikni ar Šam­balu, proti, uztur telepātiskus sakarus ar tehnogēno zemzemes Šambalas lemūriešu civilizāciju. Sīkāk par to runāsim turpmāk.

Gn laikam gan tieši Cilvēces genofonda lemūrieši ir līderi un it kā vada Genofondu. Lamu apzīmējums "Viņš" visdrīzāk attie­cas uz lemūriešiem, kuri var atļaut vai neatļaut ieiet somati alā.

Cilvēces genofonda lemūrieši, manuprāt, ir visvērtīgākā Ge­nofonda daļa, jo viņi radušies visattīstītākajā civilizācijā (kas bi­jusi tūkstoškārt attīstītāka par mūsējo). Tāpēc viņi tiks pieprasīti tikai galējā gadijumā, kad atlantu vai mūsu civilizācijas pār­stāvju pūliņi izrādisies neefektīvi, kā, piemēram, tas notika pirms 18 013 gadiem, kad parādījās Bonpo Buda.

Cilvēces genofonda lemūrieši, kā tas parādīts zīmējumā, ir pilnīgi piemērojušies daļējai dzīvei ūdenī. Tātad var pieņemt, ka cilvēces atjaunošana uz lemūriešu rēķina var būt mērķtiecīga tādā gadijumā, ja planētas lielāko daļu aizņems ūdens.

Ari Cilvēces genofonda atlanti daudzējādā ziņā ir piemēroti daļējai dzivei ūdeni un dzīvības atjaunošanai uz Zemes. Tos tāpat pieprasīs apstākļos, kad planētas virsmu galvenokārt klās ūdens. Viņu ķermeņiem, kā tas vērojams zīmējumā, piemit lemūriešu iezīmes, tomēr tie ir vairāk piemēroti dzivei uz sauszemes. Taču atlantu zemākais attīstības līmenis, salīdzinājumā ar lemūrie­šiem, acimredzot viņu pūliņus cilvēces atjaunošanā padarīs mazefektīvākus, un tad var izrādīties nepieciešama lemūriešu palīdziba, kā tas notika, piemēram, gadijumā ar Dieva Dēliem atlantu civilizācijas ritausmā, kad Lemūrija bija tikko gājusi bojā. Šajā pašā sakaribā jāatceras Bonpo Būdas (lemūrieša) nozimīgā loma āriešu (mūsu) rases veidošanās sākumā pēc daudzkār­tējiem neveiksmīgiem atlantu un āriešu praviešu mēģinājumiem cinities ar mežonīguma faktoru evolūcijā.

Analizējot pēdējos gadsimtus, grūti apgalvot, ka āriešu gari- gais limenis būtu paaugstinājies un ļautu masveidā papildināt Cilvēces genofondu. To apliecina ari lamu un guru sniegtās ziņas, ka tikai daži cilvēki pēdējos gadsimtos ir iegājuši dziļā somati (Moze Dzjals Dzjans u.c.).

Toties ārieši ir vispiemērotākie dzivei uz Zemes, un tāpēc viņiem var tikt dota priekšroka praviešu darbā apstākļos, kad dominē virszemes dzīvesveids (tuksnešos u.tml.). To pašu var teikt par cilvēces atjaunošanu uz āriešu rēķina apstākļos, kad uz Zemes valda sauss klimats.

Tādējādi hipotētiski esam secinājuši, ka Cilvēces genofonda struktūrā ietilpst:

-vēlīnie lemūrieši (lemūrieši-atlanti),

-   atlanti,

-   ārieši (mūsu civilizācijas pārstāvji).

Kā jau minējām, Cilvēces genofonds atrodas alās, piramīdās un, iespējams, dziļos ūdens slāņos. Pagaidām konkrētāk varam runāt tikai par to, ka Cilvēces genofonda lokalizācijas vietas gal­venokārt ir somati alas.

Pēdējās, mūsuprāt, ir triju veidu:

1.  Somati alas, kurās atrodas tikai iepriekšējo civilizāciju pār­stāvji:

a)  lemūriešu somati alas,

b)  atlantu somati alas,

c)   lemūriešu un atlantu jauktās somati alas.

2.  Somati alas, kurās atrodas tikai mūsu civilizācijas pārstāvji (āriešu somati alas).

3. Jauktās somati alas (lemūriešu-atlantu-āriešu somati alas).

Var pieņemt, ka pēdējais somati alu tips ir visnozīmīgākais, jo ļauj viselastīgāk manipulēt ar Cilvēces genofonda pārstāvjiem atbilstigi dzīves apstākļiem uz Zemes.

Otrā tipa (āriešu) somati alas diezin vai var pastāvēt ļoti ilgi, jo psihoenerģētiskās barjeras iedarbiba tajās ir problemātiska. Pie lamām noskaidrojām, ka ārieši cenšas ieiet dziļā somati tieši tajās alās, kurās atrodas lemūrieši un atlanti, pārvarot viņu izvei­doto psihoenerģētisko barjeru.

Cilvēces genofonda zemzemes pasauli, kā jau teicām, aizsargā psihoenerģētiskā barjera. Bez tās Cilvēces genofonds būtu pie­ejams ikvienam. Svešu cilvēku parādīšanās ne tikai rada zināmu riska pakāpi ļaunu nodomu vai liekas ziņkārības dēļ, bet arī svešinieku torsionu lauki var destabilizēt somati stāvokli.

Psihoenerģētisko barjeru mēs iedomājamies kā vienu no dis­tancētās hipnozes variantiem. Taču rodas jautājums - kā cilvēks somati stāvokli, kad ir apturēts vielmaiņas process galvas sma­dzenēs, spēj izraisīt tik spēcigu psihotropo iedarbibu? Es do­māju, ka uz šo jautājumu var atbildēt ar pretjautājumu: vai dzīvības formas smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) var iztikt bez enerģētiskā potenciāla? Protams, ne. Diemžēl pagaidām smal­kās pasaules enerģiju zinātnieki ir maz izpētījuši, un mēs to iztēlojamies kā kaut ko visnotaļ noslēpumainu. Taču šīs enerģijas izpausmes mēs ikdienā vērojam kā tibetiešu medicīnas feno­menus, ekstrasensoro iedarbibu, enerģētiskos vampīrus, ener­ģētiskos donorus, negativu vai pozitivu auru pār valsti utt., u.t.jpr.

Turklāt visi iepriekšējo civilizāciju dzives apraksti liecina, ka tās galvenokārt izmantojušas smalkās pasaules enerģiju (gaisa kuģošana ar mantru palīdzību, smagumu pārvietošana ar trešās acs spēku utt.), kuras varenība, kā teica iepriekšminētais klos­tera priekšnieks, ir augstāka par fiziskās pasaules enerģiju. No

teiktā varam secināt, ka somati alu psihoenerģētiskā barjera ir smalkās pasaules enerģiju iedarbība.

Clfietis Marats Fathlislamovs, kurš nododas tamlīdzīgu pro­blēmu pētījumiem, atstāstīja to jogu viedokli, kuri transa stāvoklī somati alu apvidū redz tā dēvētos asuri. Asuri ir smalkās pasau­les aizsargsubstances, kas izskatās pēc kurkulēna ar astiti. Ja uzrodas svešs cilvēks, šie asuri aktivizējas un izsūc cilvēka ener­ģiju, izraisot bailes, nemieru, apjukumu, galvassāpes un savār- gumu. Īpašie cilvēki meditējot spēj kontaktēties ar asuri. Tāpēc visos Austrumu reliģijas avotos (piemēram, Lobsanga Rampas grāmatās) stāstīts, ka neviens, izņemot Izredzētos, nevar ierau­dzīt cilvēkus somati stāvokli. Dvēseļu un smalkās pasaules enerģijas to traucēs.

Tomēr, lai ari cik daudz mēs runātu par to, ka somati alu psi­hoenerģētisko barjeru veido smalkās pasaules enerģijas, kādam šīs enerģijas somati alu apvidū ir jārada. Kas ir šis "kāds"? Iespējamas divas atbildes:

-   barjeru rada to cilvēku dvēseles, kuri atrodas somati stā­voklī,

-   barjeru rada Šambaia.

Pārrunājot pirmā varianta iespējamību, atcerēsimies dziļā so­mati mehānismu, kas sīkāk atstāstīts sarunās ar lamām un svami. Cilvēka gars dziļā somati, kā zināms, atrodas Tajā Pasaulē, un ar fizisko ķermeni to vieno sidraba saite. Var pieņemt, ka dzivi­bas viļņveida enerģija Tajā Pasaulē pa šo sidraba saiti nonāk līdz Zemei un ietekmē somati alu apvidu. Citiem vārdiem sakot, cil­vēka gars somati caur kanālu, ko dēvē par sidraba saiti, var novērot savu ķermeni un apkārtni ap to, enerģētiski ietekmējot nevēlamu atnācēju. Ne velti Helēna Blavatska raksta, ka somati alas "sarga veseli Gara Kareivju Pulki…". Acimredzot viņa ar to domā visus cilvēkus, kuri dziļā somati var izveidot alā aizsarg­barjeru ar sava gara spēku.

Cilvēka gars somati atrodas Tajā Pasaulē, t.i., citā telpas un laika dimensijā, kurā pastāv ari Tās Pasaules viļņveida dzivibas forma. Sidraba saite ir somati esoša cilvēka īpatnība un atšķirī­ba no miruša cilvēka. Ar šīs sidraba saites palīdzibu gars spēj atrast savu iekonservēto fizisko ķermeni un, tajā atkal ieplūstot, atgriezties dzīvē uz Zemes. Taču daba cilvēku ir izveidojusi tā, ka ikviens dzīvības elements - vai tas būtu fizisks orgāns vai viļņ­veida struktūra - nekad neveic tikai vienu funkciju; šīs funkcijas noteikti ir divas. Šajā sakaribā jāpieņem, ka ari sidraba saitei ir divkārša funkcija: tā saista garu ar savu fizisko ķermeni un aiz­sargā savu fizisko ķermeni ar Tās Pasaules enerģiju spēku.

Runājot par Šambalas lomu psihoenerģētisko barjeru vei­došanā somati alās, arī to nevar novērtēt par zemu. Šambaia kā īpaša dzivibas zemzemes forma, kas galvenokārt ekspluatē zem- zemē aizgājušo lemūriešu fenomenālo spēju materializēties un dematerializēties, ne tikai aicināta saglabāt visdižākās - lemū­riešu civilizācijas statusu uz Zemes, bet arī sargāt vissvētākos Zemes dzīvības elementus. Bet dzīvības vissvētākais elements uz Zemes ir Cilvēces genofonds kā triju galveno Zemes civilizā­ciju glabātava un kā pagātnes, tagadnes un nākotnes ķīla. Tā­pēc zemzemes Šambalas valstība acimredzot pārliecinoši kon­trolē zemzemes Cilvēces genofondu, ko no virszemes vētrām un kariem sargā daudzi metri Zemes garozas.

Var pieņemt, ka Šambalas ļaudis, kuru galvenā dzīvesvieta tomēr ir Zeme, nevis Tā Pasaule, spēj koriģēt somati esošo cil­vēku gara enerģētisko potenciālu un somati alu psihoenerģē­tisko barjeru padarīt loģiskāku, pamatotāku un necaurejamāku. Pastāv iespēja, ka Šambaia pati enerģētiski piedalās psiho­enerģētisko barjeru veidošanā un nostiprināšanā.

Kādas enerģijas un kādus informācijas avotus Šambaia iz­manto somati alu aizsardzībai? Par to mēs vairāk runāsim nāka­majā nodaļā, stāstot par noslēpumaino Šambalu un Aharti.

Jau iepriekš stāstījām, ka somati alu psihoenerģētiskās bar­jeras iedarbības mehānisms ir izveidots pēc pakāpeniskas ne- gativās ietekmes principa, kas skar atnācēja organismu. Tikai pēdējais posms ir nāve. Vispirms rodas baiļu izjūta, kurai vaja­dzētu visnesāpīgākajā veidā cilvēku aizbiedēt. Nākamās izjūtas, ko rada psihoenerģētiskā barjera, ir apjukums, kas it kā aicina cilvēku doties prom no svētās alas. tin tikai pēc tam parādās fiziska ietekme - galvassāpes, savārgums un, visbeidzot, nāve.

Viss psihoenerģētiskās barjeras mehānisms it kā brīdina: neej preti savai nāvei, jo tu esi ienācis svētumu svētumā - Cilvēces genofondā, kur tavai ziņkārībai nav nekādas vērtibas.

Pēc būtības somati alu psihoenerģētiskā barjera ir gaismas spēku veidojums, kas četrkārt brīdina, ka turp doties nedrīkst. (Jn tikai kā galējais mērs pret ziņkārīgo atnācēju tiek izmantota nāve, jo svešinieka svētdienas ziņkārība nav salīdzināma ar Cilvēces genofonda nozīmi.

"Viņš" - kā to sauc ipašie cilvēki - un tikai Viņš var izlemt, apmierināt šo ziņkārību vai ne. Man ir grūti atbildēt, kas ir šis Viņš. Es domāju, ka tas ir Šambalas cilvēks. Bet par to lasiet nākamajā nodaļā.

Noslēpumainie adepti

Literatūras avotos un Austrumu reliģijās var rast daudz lie­cību par tā dēvētajiem adeptiem. Kas ir adepti? Sākotnēji, anali­zējot literāros avotus, es nevarēju saprast: daži autori par adep­tiem sauca apgarotus austrumu ilgdzīvotājus, citi - cilvēkus dziļa somati stāvoklī. Gn tikai vēlāk es sapratu, ka par adeptiem dēvē tos, kuri spēj ieiet somati stāvokli, bet zem ši nosaukuma ap­vieno divus somati tipus:

- cilvēki somati stāvokli, kad ķermenis kļūst nekustīgs kā akmens un dvēsele kontaktējas ar To Pasauli, nezaudējot saikni ar ķermeni (t.i., parastais dziļa somati stāvoklis);

- cilvēki somati stāvoklī, kad dvēsele kontaktējas ar To Pa­sauli, bet ķermenis paliek parastā stāvokli, turpinot funkcionēt fiziskajā pasaulē (tā sauktais sahadža somati).

Jau stāstījām, ka pirmais somati tips var ilgt tūkstošiem un miljoniem gadu. Otrais somati tips saskaņā ar ziņām, ko mēs ieguvām, ilgst simtiem vai tūkstošiem gadu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki otrā somati tipa stāvokli ir tie paši vientuļnieki, kuri dzivo 300, 400, 1000 un 2000 gadu.

Ja cilvēks ieiet pirmā tipa somati stāvokli, tad noticēt viņa it kā pārakmeņotā ķermeņa bezgalīgi ilgajai dzīvei vēl var. Taču noticēt tam, ka cilvēks otrā tipa somati stāvoklī, kurš sadzīvē ne ar ko īpašu neatšķiras no parastiem ļaudim, var nodzīvot sim­tiem un tūkstošiem gadu, saglabājot jaunību, ir diezgan grūti.

Gn tomēr ir ne mazums liecību, ka ir otrā somati tipa cilvēki. Piemēram, maskavietis Pečurovs, kurš Nepālā nodzīvojis vairāk nekā trīs gadus, vēstulē stāsta par vairākiem vientuļniekiem, kuri, kā apgalvo vietējie iedzivotāji, dzivo 100, 200, 300 un vairāk gadu. Vēstules autors bijis pārsteigts, ka šiem vientuļ­niekiem arī kalnu aukstumā nav nepieciešams silts apģērbs. Viņam īpaši prātā palikusi kāda sieviete - adepte, kurai pēc skata varējis dot gadus 35. Viņa mitinājusies zvanu tornī, lielāko laika daļu vadījusi, sēdēdama Būdas pozā uz tiģera ādas. Ēdusi reti un arī tad tikai veģetāru barību, bet noteikti lietojusi somas augu. Pēc vietējo liecibām, viņai bijis vairāk nekā 300 gadu.

Adepta piemērs acīmredzot ir arī slavenais Babadžijs, par kuru Indijā stāsta, ka viņam ir 1700 gadu, lai gan pēc izskata diezin vai vairāk par 17.

Starp adeptiem vērojamas pārejas no otrā somati tipa uz pirmo, un otrādi. Ari cilvēks, par kuru stāstits šīs grāmatas trešajā daļā (10. nodaļā), nodzīvojis 300 gadu, sākotnēji galvenokārt

piekopis šīszemes dzīvi, tikai dažkārt dodamies uz alu, lai ieietu somati, bet vēlāk lielāko laika daļu pavadījis alā somati stāvokli.

Cin laikam jau arī adeptus var uzskatīt par savdabīgu Cilvēces genofonda sastāvdaļu. Visnotaļ iespējams, ka viņi iznāk no Cil­vēces genofonda, kādu laiku padzivo starp cilvēkiem, bet tad atkal no jauna aiziet alās, saplūstot ar Genofondu.

Kāda ir adeptu nozime? Viņus diezin vai var uzskatit par praviešiem, jo viņu ietekme uz cilvēci nav tik liela. Kā adepti tiek minēti tikai mūsu civilizācijas ļaudis. Par cilvēkiem, kuri izskatī­tos pēc atlantiem un lemūriešiem, ziņu nav. Var pieņemt, ka adeptu uzdevums ir nodrošināt sasaisti starp Cilvēces genofon­du un cilvēci, kas mit uz Zemes.

Neliela atk āpe: dažas pārdomas par adeptiem, ilgdzīvošanu un vēzi

Fakts, ka pirmais un otrais somati tips savstarpēji var pāriet no viena stāvokļa otrā, liecina, ka abos gadījumos ilgdzīvošanas mehānisms ir ļoti lidzīgs. Acimredzot nozīme ir ne tikai vielmai­ņas apturēšanai, kad ķermenis kļūst ciets un nekustigs kā ak­mens, bet arī cilvēka biolauka ipašajam stāvoklim, kad palēni­nās ķermeņa novecošanās procesi. Zinātnē ir noskaidrots, ka cilvēka organisma šūnām piemīt stingri noteikts dzīvības cikls. Tāpēc ir grūti iztēloties, ka organisma šūnu dzīvības cikls daudz­kārt palielinātos. Kā to izskaidrot?

Iepriekš jau stāstijām, ka mūsu transplantācijas materiāls alloplants stimulē cilvēka audu reģenerāciju, bet augošo šūnu biolauks spēj nomākt patoloģisko reģenerāciju (vēzi) un izraisīt slimo šūnu funkciju normalizēšanos.

Es domāju, ka līdzīgs mehānisms ir adeptu ilgdzīvošanas noslēpuma pamatā. Proti, ar meditāciju adepts iegūst tādu sava biolauka stāvokli, ka ari tas nomāc patoloģisko reģenerāciju (vēzi), normalizē slimo šūnu funkcijas un stimulē organisma normālo šūnu atjaunošanos. Citiem vārdiem sakot, adeptu ilg­dzīvošanas noslēpums nav vis šūnu dzivibas cikla paildzināšanā, bet savu laiku nodzīvojušo šūnu nomaiņā pret jaunām, kas novērš to pārveidošanos par vēža šūnām.

Ir zināms, ka viens no galvenajiem padzīvojušu ļaužu nāves cēloņiem ir vēzis, kad savu dzivibas ciklu nodzīvojušās šūnas patoloģiski pārveidojas. Ja ar biolauka palīdzību aptur veco šūnu patoloģisko pārveidošanos un stimulē normālo šūnu reģe­nerāciju, savu laiku nodzīvojušās šūnas nomainot ar jaunām, tad iespējams panākt gandrīz nemitīgu cilvēka organisma atjau­nošanos, simtiem un tūkstošiem gadu saglabājot jaunibu un veselibu.

Tomēr ir ari noskaidrots, ka augsti diferencētām šūnām (sma­dzeņu šūnām, tīklenei, sirds muskuļiem u.c.) nepiemīt reģene­rācijas spējas un tās organismā funkcionē tikai savu noteikto dzīvības ciklu. Vai tā ir? Pēdējo gadu pētijumi liecina (La Vail, Factorouich, 1991), ka pat augsti diferencētas šūnas, pie­mēram, tīklenes šūnas, uzrāda reģenerācijas spējas tā dēvēto fibroplastu augšanas faktora ietekmē. Tos izstrādā reģenerē­jošās šūnas. Reģenerējošās (augošās) šūnas! No tā izriet - ja tiek aizsākts kaut kādu šūnu reģenerācijas process, tad uz ķīmisko aģentu (augšanas faktora) rēķina tiek izraisita citu šūnu reģenerācija, un tas attiecas ari uz augsti diferencētām šūnām.

Ja ir iespējama ķermeņa augsti diferencētu šūnu reģenerācija, tad ir iespējama ari cilvēka organisma šūnu nemitīga atjauno­šanās. Bet tas ir ceļš uz ilgdzīvošanu un mūžīgo jaunību.

Kā iedarbināt organisma nemitīgas atjaunošanās sistēmu? Adepti to izdara, meditatīvi iedarbojoties uz savu biolauku. Vai tc var panākt ari parasti cilvēki? Acimredzot zinātnei driz būs pa spē­kam ari tas. Bet pagaidām zināmas perspektīvas sola alloplanta ievadīšana organisma akupunktūras vietās. Organisma normā­lo šūnu reģenerācijas stimulēšanai pozitivi jāiedarbojas uz cilvē­ka biolauku un jāizraisa šūnu atjaunošanās. Perspektīva ir ari or­ganisma apstarošana ar jaunu, augošu organismu vai augu bio­lauku. Eksperimenti jau notiek.

Alas un piram īdas

Kādas alas ir piemērotas somati? P. Nilajams (1993), stāstot par Gufa ašramu, uzsver, ka somati alai jābūt sausai. Svami Da­rams apgalvoja, ka somati alas atrodas augstu kalnos uz snie- gāju robežas, kur parasti ir ļoti tirs gaiss. Bonpo lama teica, ka somati alas ir svešām acim apslēptas.

Pasaulē ir ļoti daudz alu. Taču dažas alu grupas ir sevišķi piemērotas somati. Marats Fathlislamovs noskaidroja, ka Indijā Badrinatas pilsētas apvidū ir jogu alu zeme. Netālu no šis vietas atrodas Višnu pēda - milzīgas plakanas cilvēka pēdas no­spiedums.

Lobsangs Rampa raksta, ka somati alas galvenokārt loka­lizētas Tibetā, Himalajos, Ēģiptē, Dienvidamerikā un kādā Sibī­rijas vietā. Viņš arī stāsta, ka daudzi tempļi ir uzcelti tieši virs somati alām.

Ir atrasts ne mazums liecību, ka arī piramidas ir Cilvēces genofonda lokalizācijas vietas. Par to stāstīja indiešu svami un tibetiešu lamas. Helēna Blavatska raksta, ka trešās, ceturtās un piektās rases adepti atrodas zemzemes mitekļos zem piramīd- veida celtnēm.

Pētījumos ar ultraskaņu noskaidrots, ka zem piramīdām pa­tiešām ir tukšums. Vai piramīdas būtu Cilvēces genofonda atra­šanās vietu norādes? Pilnigi noliegt to nevar. Vismaz hipotēze par piramīdām - Cilvēces genofonda glabātavām - ir drizāk pie­ņemama nekā pašlaik pastāvošie skaidrojumi par piramidām kā astronomiskiem veidojumiem vai faraonu kapličām. Piemēram, Heopsa piramidas monumentālums šokē; tādas celtnes vei­došana no 50 tonnu smagiem blokiem mūsdienu celtniecības tehnikai nav pa spēkam. Celtnes monumentalitātei jāatbilst tās celtniecības mērķu diženumam, un kas var būt diženāks par Cilvēces genofondu!

Helēna Blavatska raksta, ka ēģiptiešu piramīdas tika uzceltas pirms 75-80 tūkstošiem gadu, nevis pirms četriem pieciem tūk­stošiem gadu (pēc radiooglekļa analīžu datiem). Ja ticam Bla­vatskas teiktajam, visticamāk Ēģiptes piramīdas cēluši Platona salas atlanti, izmantojot celtniecībā psihoenerģētisko tehniku (atcerēsimies, Mostradams raksta, ka atlanti cēluši piramīdas, apzināti iedarbojoties uz gravitāciju ar trešās acs starpniecibu). Platona salas atlantiem, kā zināms, bijuši cieši kontakti ar ēģip­tiešu civilizāciju.

Pēc Platona salas atlantu bojāejas pirms 11 000 gadu (Tifona komēta), mistērijām un okultajām zinibām (pēc Helēnas Blavat­skas) tika uzklāts dziļa noslēpuma plīvurs. Vai to var interpretēt kā Cilvēces genofonda slepenošanu, ko izraisija cilvēces kri­tiskais stāvoklis pēc kosmiskās katastrofas? Pilnigi noliegt to nevar.

Šajā sakarībā Ēģiptes faraona mūmijas novietošana piramī­das iekšienē, kur tomēr var samērā viegli iekļūt, varēja būt viens no slepenošanas elementiem, kas atvirza uzmanību no galvenā noslēpuma, ko izvieto zem piramīdas.

Mēs varam pieņemt, ka Platona salas atlanti, kuri novēroja planētu un komētu kustibu, izsenis paredzēja savas bojāejas iespēju kosmiskas kataklizmas rezultātā. Tāpēc viņi laikus sāka veidot monumentālas celtnes (piramidas) ar pazemes tempļiem, kurp devās viņu civilizācijas pārstāvji, ieejot somati stāvoklī. No teiktā varam secināt, ka zem piramidām (ēģiptiešu un droši vien arī meksikāņu) var atrast Platona salas atlantus somati stāvoklī (t.i., pēdējos atlantus uz Zemes, kuri paglābās no pasaules plūdiem).

Taču šim pieņēmumam ir kāda vāja vieta - ieejas pazemes tempļos ir cieši noslēgtas un atrodas dziļi zem zemes. Kā atlanti no turienes izkļūs? Atbildot uz šo jautājumu, jāatceras lamu vārdi par iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem: "Akmens viņiem nav šķērslis!" (Jn patiešām, psihoenerģētiskā iedarbība uz gravi­tāciju (atcerieties, kā saskaņā ar Nostradamu tika celtas pira­midas) var pārsteidzošā veidā atklāt izejas uz zemes virsmu.

Vai ēģiptiešu faraons bija miris? Bet varbūt viņš atradās so­mati? Šo pieņēmumu pilnibā noraidīt nevar kaut vai tāpēc, ka pēc izņemšanas no kapenēm un novietošanas muzejā faraona mūmija sāka sairt. Ja pieņemam, ka pirms izņemšanas no ka­penēm ēģiptiešu faraons atradās somati, tad temperatūras režī­ma mērījumi (t.i., +4°C temperatūras nomaiņa pret istabas tem­peratūru) varēja izraisīt somati stāvokļa destabilizēšanos un fiziskā ķermeņa bojāeju.

Nevar noliegt ari citu pieņēmumu - senie ēģiptieši somati stāvokli mēģināja sasniegt ar mākslīgiem paņēmieniem. Par so­mati viņi zināja no kaimiņiem - Platona salas atlantiem, un zi­nāja, kāda ir piramidu nozime. Taču dziļa somati stāvokļa sa­sniegšana viņiem, iespējams, bija problemātiska. Cenzdamies ieiet somati māksligā ceļā (ar ķīmisku vielu palidzību u.c.), viņi ticēja, ka faraoni atdzīvosies. Tāpēc ari tiem blakus novietoja sadzīves priekšmetus un dārglietas.

Protams, mēs nevaram noliegt pašlaik pastāvošo uzskatu, ka mirušo faraonu ķermeņi tika balzamēti, lai gan šis noslēpums joprojām nav atklāts.

Kurš no pieņēmumiem ir pareizs? Atbildēt uz šo jautājumu ir grūti. Šim nolūkam būtu papildus jāpēta piramīdas un faraonu mūmijas no somati koncepcijas viedokļa.

Taču neatkarīgi no pētījumu rezultātiem ir skaidrs, ka pret piramidām un līdzīgiem senatnes pieminekļiem jāizturas ļoti saudzīgi. Vācu zinātnieks Rūdolfs Hantenbrinks vienā no Heopsa piramīdas šaurajām ejām palaida minitanketi, kurā atradās vi- deosistēma. Tankete izbrauca pa eju un nokļuva līdz akmens durvīm, aiz kurām, pēc zinātnieka domām, iespējama dzīvība. Šobrīd viņš grasās aprīkot tanketi ar kaujas lāzeru, lai durvīs izgrieztu atveri un nokļūtu tālāk. Bet ja nu aiz durvīm atrodas iepriekšējās civilizācijas cilvēks somati stāvoklī? Psihoenerģē- tiskā barjera uz kaujas lāzeru diezin vai iedarbosies, bet somati tiks destabilizēts.

Mūsu ziņkārība nav šādas maksas vērta! Senais cilvēks iegā­ja somati un šādi aizvadīja tūkstošiem vai miljoniem gadu nejau mūsu ziņkārības apmierināšanai. Zinātniskā zinātkāre ir progre­sa virzītāja, taču zinātnieks nav Dievs, lai atļautos ar raupju, mehānisku roku sagrābt dievišķu radījumu. Jo senais cilvēks somati stāvoklī iegāja, dižena mērķa vadīts - kļūt par Cilvēces genofonda pārstāvi.

Somati un laiks

Frišanti Nilajams ("Satja Sai un Nara Nirajana Gufa ašrams", 1993, 17. Ipp.) raksta par to, kā alā notiek ieiešana somati un iziešana no tā. Turklāt viņš uzsver, ka 18 somati pavadītās die­nas šķitušas kā 48 minūtes.

Ar vienkāršu aritmētisku darbību var aprēķināt, cik reižu ātrāk rit laiks somati. Proti, 717 reižu ātrāk par parasto laika plū­dumu. Iespējams, ka tik straujā laikā arī dzīvo Tā Pasaule.

Ko jut cilvēks, būdams somati?

Diezgan sīku atbildi uz šo jautājumu sniedz Lobsangs Rampa ("Trešā acs", 1992, 192.-194. Ipp.), kurš, būdams Izredzētais, pats spēja ieiet somati.

Autors stāsta, kā lamas viņu ieveduši alā, kas atradusies zem tempļa, un pavadījuši slepenajās alas ejās. Lamas viņam parā- dijuši trīs milzīgus cilvēku ķermeņus (divus viriešus un vienu sievieti); sieviete bijusi augumā pāri par trim metriem, virieši - ap pieciem metriem. Viņi bijuši neparasta izskata. Viņus nevarēts uzskatit par mirušiem - šķitis, ka tie guļ.

-   Skaties, mans dēls, - teica viens no abatiem, - viņi mūsu zemē (Tibetā - E. M.) dzivoja, kad šeit vēl nebija kalnu, kad jūra apskaloja krastus un citas zvaigznes mirdzēja pie debesim.

Tālāk Lobsangs Rampa stāsta, kā viņš ieiet somati.

-  Es sāku respiratoras kustibas, kā mani mācīja vairākus ga­dus. Klusums un tumsa nomāca. Tas bija ists kapa klusums. Piepeši ķermenis pastiepās, muskuļi saspringa. Nejutigie locekļi sāka salt. Bija tāda sajūta, ka es mirstu 100 metru dziļumā no zemes virsmas. Briesmigs trieciens skāra ķermeni no iekšienes, un es sāku smakt. Izdzirdu briesmīgu troksni un krakšķēšanu.

Palēnām visu pārklāja savāda gaišzila gaisma. Sapratu, ka es planēju virs sava fiziskā ķermeņa. Mani cēla augšup kā dūmu mutuli. No mana ķermeņa dzilēm stiepās gaišzili sudrabota saite, tā vibrēja gluži kā dzīva un spoži mirdzēja.

Es lūkojos uz savu nekustīgo ķermeni, kas gulēja netālu no gigantu ķermeņiem. Pamazām sadzirdēju jūras šalkoņu un viļņu čalas, kad tie pieskārās krastam. Atskanēja balsis, un es ierau­dzīju jautru iedegušu ļaužu grupu. Giganti! Visi kā viens tie bija giganti!

Pēc kāda laika šie tēli apmiglojās un izzuda. Mani pārņēma nepatīkamas sajūtas un kļuva tik auksti, ka atcerējos - es taču guļu uz akmens grīdas. Manas smadzenes drudžaini sāka strā­dāt. Kad piecēlos, sajutu, ka atmiruši visi locekļi. No vārguma es šūpojos. Aiz bada tik tikko nezaudēju samaņu.

"Trīs diennaktis tu gulēji uz šīs grīdas, - teica abats…"

Manuprāt, komentāri ir lieki.

Cilv ēces genofonds - dzīvības mūžīguma spilgtākā izpausme uz Zemes

Apkopojot iegūtos faktus un atziņas par Cilvēces genofondu, gribas teikt, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir neticami sarežģī­ta. Mēs pat īpaši nedomājam par to, ka visa dzīvība uz Zemes ir ģeniāli izkārtota un veidota kā noteikta sistēma ar drošības pos­miem, stabilitātes rezervēm un pakāpeniskas attistības iespē­jām. To paveikusi Augstākā Saprāta diženā roka.

Sākotnēji mūsu prāti nekādi neņēma pretī to, ka zemzemē pastāv Cilvēces genofonds - tas likās pārāk neticami. Bet ar laiku, kad uzkrājās vairāk ziņu un mēs tās sākām apkopot, Cil­vēces genofonda pastāvēšana un funkcionēšana mums kļuva tik pašsaprotama, ka pat atļāvāmies analizēt, nevis akli pielūgt veik­smīgos un neveiksmīgos praviešus, kuri no tā nākuši. Tāpēc gan mūsu cieņa pret praviešiem un viņu mācībām nekļuva mazāka - guži pretēji, mēs vēl krasāk izjutām Dieva diženumu, kurš Cilvēces genofondu radījis kā zināšanu glabātavu un dzīvības mūžīguma garantiju uz Zemes.

Taču uz Zemes ir vēl kāds dzīvības posms, kas cieši saistīts ar Cilvēces genofondu un kura noslēpumu centušās atminēt daudzas cilvēku paaudzes. Tā ir Sambala.

3. nodala

Šambala un aharti

Vārdu "Šambaia" zina lielākā daļa cilvēku. Ar to parasti sa­prot kaut ko ļoti noslēpumainu, taču visbiežāk cilvēkiem nav ne jausmas, kas isti ar to domāts. Vārdu "Aharti" nezina gandriz neviens, un tikai Tibetas seno laiku vēstures speciālisti var atbil­dēt, ka noslēpumainā "Aharti" pastāv uz pasaules vienlaikus ar "Šambalu".

Šambalas mūžīgā mīkla

Vairs isti pat neatceros, kad pirmo reizi dzirdēju vārdu "Šam­baia", bet laikam jau tas notika studenta gados, runājoties ar puišiem - tūristiem, kuri bija atgriezušies no Altaja. Vēlāk, kad ari pats nokļuvu Altajā, uz klintim, kas atradās pie tūristu takām, redzēju uzrakstus "Šambaia", kā ari sastapu vientuļniekus vai nelielas savādu ļaužu grupas, kuri meklēja noslēpumaino Šam­balas zemi. Es iztaujāju šos man neizprotamās psihes ļaudis par miklaino Šambalu, taču neviens no viņiem neko saprātīgu neat­bildēja. Viņi visi tikai teica, ka iet pa dižā krievu zinātnieka Ni­kolaja Rēriha pēdām, kurš arī meklējis Šambalu. Atceros arī, kā viens no šīspasaules nošķīries puisis teica:

- Pēc pareģojumiem, Šambalas zemi atradīs XX gadsimta beigās. Laikam jau pareģojums ir pareizs - mēs neatradām.

Man, aizrautīgam sporta tūristam, šie Šambalas pētnieki nez kāpēc nepatika. Viņi gāja barā, neievēroja pārgājiena disciplīnu, nezināja pāreju šķērsošanas paņēmienus, lūdza aizdot cukuru un sāli, kas viņiem bija beidzies, utt. Tolaik man ne prātā nenā­ca, ka arī es reiz kļūšu par Šambalas pētnieku.

Par Nikolaju Rērihu, protams, jau biju dzirdējis sen, un, tā kā man piemita ceļotāja gars, es viņu ļoti cienīju. Manī mājoja balta skaudība par Nikolaja Rēriha spēju novadīt tik sarežģītas eks­pedīcijas tik eksotiskos reģionos kā Tibeta un Himalaji, un es lepojos, ka viņš ir mūsu tautietis. Dzimis noslēgtā komunisma valstī, es iztēlē ārzemju ceļojumus iedomājos kā kaut ko pasa­kainu un neīstenojamu, un Nikolajs Rērihs manās domās arvien vairāk un vairāk sāka līdzināties elkam.

Vairākkārt es ķēros pie Rēriha grāmatām, taču ikreiz tās atliku malā, jo nespēju neko saprast. Manas smadzenes nespē­ja uztvert spriedumus par tīru dvēseli un Šambalu, bet Tibetas kalnu ceļojumu sportisko elementu apraksti, kas manai sirdij bija tik tuvi, viņa grāmatās aizņēma pavisam nelielu daļu.

Kad par manu nodarbošanos kļuva oftalmoģeometrija, es, protams, pat neiedomājos, ka šī sausā, matemātiskā zinātne reiz mani atkal aizvedis pie Nikolaja Rēriha un Šambalas. Tibetiešu rases vidēji statistiskās acis atsauca atmiņā pārgājienus uz Al- taju un tos savādā izskata ļaudis, kuri meklēja Šambalu. Es vēl­reiz paņēmu Nikolaja Rēriha grāmatas un sāku tās lasīt. Tomēr atkal gandrīz neko nesapratu - spriedumi par tīru dvēseli, uz­svars uz cilvēka pozitīvajām jūtām (mīlestību, sirdsapziņu), nega­tīvisma (alkatība, egoisms) noliegums, leģendas par augstākām būtnēm, kuras var parādīties un izzust, mājieni par zemzemes dzīvi utt. Dvēseles dziļumos es apzinājos, ka Rērihs ir ģeniāls, tāpēc ticēju viņam un tam, ko viņš rakstīja. Es jutu, ka Rēriham bija kaut kādas citas zināšanas, kuru kontekstā viņa alegoriskās un sarežģītās domas ir saprotamas. Es jutu, ka Rērihs raksta par cilvēces lielāko noslēpumu, ko mums nav dots atklāt, bet ir ļauts mazliet pavērt priekškaru, lai izprastu dvēseles miklas, uz kurām dibinās pasaule.

(Jn tikai ekspedicijas laikā Indijā, Nepālā un Tibetā, kad pēt­nieka gars mums lika izprast lamu, guru un svami psiholoģiju, mēs aptvērām, ka tās zināšanas, ko viņi ir apguvuši, dod Rēriha un daudzu citu noslēpumu, to vidū arī Šambalas, izpratnes atslē­gas. Pēc ekspedicijas Rēriha augstās frāzes man kļuva daudz materiālākas un saprotamākas. Piemēram, tas, ka tikai ar tīru dvēseli (t.i., bez negativās psihiskās enerģijas) var sasniegt somati stāvokli, ļāva apjēgt daudz ko: mūžigo dzivību, dzīvību aizsargājošās sistēmas esamību uz Zemes u.c. Mēs sākām sa­prast, ka mums gandrīz nezināmajā psihiskās enerģijas pasaulē ir savi likumi un principi, ka līdz mums, parastajiem ļaudim, no­nāk tikai šo likumu atskaņas, ka, zinot šos likumus, var izprast daudzas miklas un pat (zināmā mērā!) Šambalas noslēpumu.

Analizējot literatūru nu jau no jaunajām, pēcekspedīcijas po­zīcijām, es sapratu, ka Šambalas noslēpums intensīvi pētits ag­rāk un… šie pētījumi netieši kļuvuši par cēloni vienai no lielāka­jām cilvēces traģēdijām - Otrajam pasaules karam.

Hitlers un Šambaia

Literatūrā var atrast ne mazumu liecibu, ka seno Austrumu mis­tika fatāli nozīmīgi ietekmējusi Ādolfa Hitlera psihes veidošanos. Pēc vairāku vēsturnieku ziņām, kuru vidū ir arī Povels un Beržjē (Fran­cija), Vācijā pēc Pirmā pasaules ke.ra sāka izplatīties dažādi strāvo­jumi, kā ari veidojās biedribas, kuras pamatojās uz senām tibetiešu leģendām par iepriekšējām civilizācijām un Šambalas zemi.

Bijušais Dancigas senāta priekšsēdētājs Raušnings rakstījis: "Patiesībā katrs vācietis ar vienu kāju stāv Atlantīdā. Viņš tur meklē labāku likteni un labāku mantojumu."

1933. gadā Berlīnē tika nodibināta slepena organizācija - Vrila biedrība. Vrils! Uzskatīja, ka vrils ir kāda grandioza ener­ģija, kas piepilda Visumu un ir cilvēka dievišķuma mērs. Kas valdīs pār vrilu, valdis pār savu ķermeni, citiem cilvēkiem un visu pasauli. Šīs biedrības biedri ticēja, ka pār vrilu valdījuši pār­cilvēki - giganti, kuri pašlaik slēpjas dziļās alās, un šajās Himalaju slēptuvēs tos klāj zelta apvalks. Šie pārcilvēki drīz parādīsies, lai valdītu pār cilvēci. Pasaule pārmainīsies, kad no zemzemes iznāks tās valdnieki. Ja laikus tam nesagatavosies un nenoslēgs vienošanos - bet, lai to izdarītu, ir jākļūst tādiem pa­šiem kā viņi -, tad visi kopā ar parastajiem ļaudīm kļūs par ver­giem, mēslojumu, uz kura plauks Jaunais laiks.

Vrila biedrībai izrādījās diezgan liela ietekme uz Hitlera pa­saules uzskata veidošanos. Bet vēl lielāka ietekme uz Hitleru bija vācu zinātniekam Hansam Horbigeram un viņa kosmiskā ledus teorijai.

Horbigers uzskatīja, ka pirms mums dzīvojuši cilvēki-dievi, cilvēki-giganti, darbībā un varenībā pasakainas civilizācijas, un tā bijis tūkstošiem, ja pat ne miljoniem gadu. Gigantiem pie­derēja vergi. Gigantu civilizācija aizgāja bojā plūdos. Reiz ari mūsu civilizācija, izturot kolosālas katastrofas un mutācijas, kļūs tikpat varena kā tās tālie senči. Viss Kosmosā ir pakļauts cik­liskuma likumam, periodiski cilvēku dzimums tiek glābts vai sodīts. Horbigers uzskatīja: lai cilvēci izglābtu, vara jānodod vis­spēcīgāko un norūdītāko rokās, bet tāda, viņaprāt, ir āriešu rase, kuras ziemeļu senči bija kļuvuši spēcigi ledājos un sniegos.

Hitlers pirms nākšanas pie varas bieži kontaktējās ar kādu tibetiešu lamu, kurš dzīvoja Berlīnē. Šo lamu dēvēja par cilvēku zaļajos cimdos. Izredzētie viņu sauca par Aharti karalistes atslēgu turētāju.

Aharti vāciski skan kā Azhard. Ar noslēpumaino Aharti karalisti saistīta varena garīgā organizācija - Fulē biedrība. To dibināja vācu zinātnieki Ekards un Haushofers, kuri ari stipri ietekmēja Hitlera psiholoģijas veidošanos. Fulē biedribas pamatā bija sena leģenda, kas vēsta par to, ka pirms trīsdesmit četrdesmit gad­simtiem Gobi tuksneša apvidū uzplauka augsta civilizācija. Gobi katastrofas laikā neaizgāja bojā visi šīs augstās civilizācijas ļau­dis. Dzīvajos palikušie devās uz Himalaju alām un tur sadalījās divās daļās. Vieni savu centru nosauca par Aharti (slēptā labes­tības vieta), nodevās apcerēm un nejaucās zemes notikumos. Otrie nodibināja Šambalas valsti (varenības un varmācības cen­trs, kas valda pār tautām un stihijām), un tā ir neaptveramu spēku glabātava, kas pieejami tikai noslēpumā iesvētītajiem.

Vēl cita augstās Gobi civilizācijas ļaužu daļa, kas pēc katas­trofas bija palikusi dzīva, pārcēlās uz Eiropas ziemeļiem un Kau­kāzu. Šie emigranti no Gobi arī ir galvenā āriešu rases sakne. Tāpēc tieši āriešu rases var noslēgt savienibu ar Aharti un Šam­balu un iegūt varu pār senatnes spēkiem. Bet tālab jāiekaro Austrumeiropa, Kaukāzs, Pamirs, Tibetā un Gobi. Tibetā un Gobi ir šā reģiona sirds. Tās valdnieks valda pār visu planētu, tam piemit Šambalas spēks.

Pēc Hitlera pavēles Vācijā tika nodibināts speciāls institūts senču mantojuma pētišanai "Ahnenerbe", kura lidzstrādnieki va­dija ekspedicijas uz Tibetu, meklējot Šambalu un Aharti.

No visām šim idejām Hitlers izveidoja maģiskā sociālisma teoriju. Pēc šis teorijas, ik pēc 700 gadiem cilvēki nokļūst jaunā pakāpē, šajā procesā transformējoties. Transformācija notiek cīņā, bet cīņas priekšvēstnesis ir Dieva Dēlu ierašanās. Kad parādās giganti-magi, notiek raditā pārskatīšana, proti, cilvēku vidū sākas pamatīgas mutācijas, lai izveidotu jaunu, progresivu rasi vecās, izzūdošās vietā. Šai rasei būs jāapzinās Šambalas spēks.

No tā Hitlers šaušalīgi secina: ir izredzēto rase (ārieši), kuras aicinājums ir turpināt nākamo ciklu. Šis rases liktenis ir epopeja augstāko nezināmo vadibā. Pārējie ļaudis - zemākās rases - ir tikai ārēji lidzīgi cilvēkiem, viņi no āriešiem ir pat vairāk atpa­likuši nekā dzivnieki. Tāpēc dažu rasu iznicināšana (čigāni, ebreji, nēģeri u.c.) nevar būt noziegums pret cilvēci.

Pēc hitleriešu sakāves pie Volgas Gebelss rakstija: "Saprotiet! Pati Ideja, pati Visuma izpratne cieš sakāvi…" Sākot ar 1943. gadu, Hitlers turpināja bezjēdzigu pašnāvniecisku karu. Kāpēc? Na­cistu vadoņi gaidīja plūdus, ko bija pareģojis Horbigers. Hitlers gaidīja dievu tiesu, gaidija cilvēka-maga ierašanos. Notiks tas, kas neizdevās cilvēku spēkiem! Lai izraisītu debesu atriebību, Hitlers pavēlēja applūdināt Berlīnes metro, kurā aizgāja bojā 300 000 vāciešu.

Kādā no starptautiskajiem kongresiem man izdevās noska­tīties amerikāņu videofilmu, kurā tika sniegtas liecības par hit­leriešu zinātniski izstrādātajiem lidaparātiem, kas atgādināja lido­jošos šķīvīšus. Divas sievietes-kontaktētājas (viena - dienvid- slāviete, otra - vāciete) nodeva Hitleram rasējumus un iepriek­šējo civilizāciju lidaparātu darbības aprakstus. Pēc filmas var noprast, ka vācu zinātniekiem patiešām izdevās šos lidaparātus uzbūvēt un ar tiem varēja lidot. Taču darbu pabeigt līdz galam neizdevās - karš tika zaudēts.

Runājot par Hitlera un viņa līdzgaitnieku maģisko sociālismu, rodas divi secinājumi.

Pirmkārt, hitlerieši neizprata vienkāršu postulātu: labais - tā ir radīšana, ļaunais - graušana. Jau iepriekšējo civilizāciju pastā­vēšanas laikā globālas katastrofas gadījumam tika izveidots Cil­vēces genofonds, Šambala un Aharti. To radīšanas mērķis bija vienīgi cēli nodomi - saglabāt cilvēci uz Zemes un virzīt tās attīstību pa progresa ceļu. Reliģijas vai literatūras avotos nav nevienas norādes, ka cilvēkiem, kuri (pēc mūsu hipotēzes) iznākuši no Cilvēces genofonda, bijuši ļauni nodomi, piemēram, vienas nācijas iznīcināšana citas nācijas uzplaukuma vārdā u.tml. Viņi visi - vai tas būtu Bonpo Buda (Rāma), Gautama Buda, Jēzus vai kāds cits - rīkojās tikai ar pārliecināšanu un pamācīšanu, nevis ar varmācību. Šambalas spēki nekad neatvērsies ļaunumam, to sūtība ir labais. Gn pasaulē nav spēku, kas varētu valdit pār Šambalas spēkiem, jo Šambaia ir stiprāka par visu uz Zemes. Turklāt Dievs nekad nebūs ļaunuma sabiedrotais, jo Dievs ir labā iemiesojums.

Otrkārt, tas, kas notika ar Hitleru (tāpat kā ar Staļinu), rāda briesmas, kas rodas, nākot pie varas šizoida tipa cilvēkiem. Šiem evolūcijas upuriem piemit lieluma mānija un vēlme tīk­smināties par dabas noslēpumainajām parādībām. Viņiem nepie­mīt loģiskā domāšana, spēja skrupulozi analizēt atsevišķus fak­tus, toties raksturiga kāda viena fakta hipertrofēšana, it īpaši, ja tam piemit noslēpumaini mistiska ievirze. Pie varas esoši šizoidi ir bīstami. Šizoīds, kuram dota vara, spēj ap sevi sapulcināt līdzī­gus šizoīdus, kuri sabiedrību vadīs pa nenormālu attīstības ceļu. Gn nenormālam attistibas ceļam noteikti būs skumjas beigas.

Ari pētot Šambalu, jāpiesargās no ļautiņiem ar šizoīdu psihi, kurus kā magnēts pievelk šis lielais dabas noslēpums.

Hipotēze par Šambalu un aharti

Manuprāt, Šambalas un Aharti pastāvēšanas pamatā ir divi dabas fenomeni:

-   materializācija un dematerializācija,

-   Cilvēces genofonds.

Domas materializācija un vielas dematerializācija pirmajā brīdī šķiet kaut kas neticams un fantastisks. Jo patiešām, vai var noticēt galdiņ, klājies, uz kura, kolīdz iedomājies, uzrodas visā­di labumi? Vai var ticēt tam, ka avatārs Sai Baba materializē gredzenus, pelnus, rīsu un citus priekšmetus, kas paši no sevis uzrodas tikai tāpēc, ka avatārs par tiem iedomājies?

Bet nu piemirsisim sadzīvisko priekšstatu, ka brīnumus taisa tikai burvju mākslinieki. Pārrunāsim šo tematu no filozofiskā viedokļa. Manuprāt, vairs neviens neapstrīd patiesību, ka bez fiziskās pasaules pastāv arī smalkā pasaule. Starp divām para­lēli pastāvošām pasaulēm jābūt ari savstarpējai pārejai. Pastāv taču viļņveida enerģijas pāreja matērijā, un otrādi, turklāt jau no skolas laiku fizikas mēs zinām, ka 2 gammas = 1 elektrons.

Smalkajā, t.i., psihiskās enerģijas pasaulē (augstfrekvenču pasaulē) jābūt pārejām un savstarpējām saiknēm ar fizisko pasauli, tāpat kā viļņveida enerģija pāriet matērijā, un otrādi. Citiem vārdiem sakot, jāpastāv domas materializācijai un vielas dematerializācijai domās. Mūsdienu fiziķi nemitīgi uzsver, ka doma ir materiāla, un acīmredzot tā arī ir.

Tātad leģendām un pasakām, kas saglabājušās kopš sirmas senatnes, ir reāls pamats. Lielos vilcienos ņemot, cilvēkam nav pārāk raksturīgas neauglīgas fantāzijas - leģendas un pasakas viņam pačukst priekšā karmiskās, t.i., iepriekšējo mūžu atmiņas.

Turklāt gandrīz visās Austrumu grānhatās par jogiem un medi­tāciju minēts, ka cilvēka meditācijas augstākā forma ir tāda garīgās attīstības līmeņa sasniegšana, kad cilvēks spēj demate- rializēties un atkal materializēties. Tiesa, starp mūsdienu jogiem it kā šāda cilvēka nav. Taču laikam gan agrāk ir bijuši.

Austrumu literatūrā atrodamas daudzas liecības par senatnes cilvēkiem, kas domās spējuši telpā pārvietoties, kurp vēlas. Iespējams, ka tās ir fantāzijas. Taču iespējams arī tas, ka dema- terializējoties un materializējoties cilvēks nokļūst tajā vietā, par kuru ir iedomājies. Jo domas gaita īstenojas vienā mirklī.

Nikolajs Rērihs, atstāstot leģendas par Šambalu, min, ka apvidū pie tās ieejas var redzēt cilvēkus, kuri nez no kurienes uzrodas nepieejamās klintīs un tikpat noslēpumaini izzūd. Arī šajā gadījumā var runāt par mīklaino spēju dematerializēties un materializēties.

Bez dematerializācijas un materializācijas vēl viens dabas fenomens, kas ir Šambalas un Aharti pastāvēšanas pamatā, mūsuprāt, ir Cilvēces genofonds. (Jn nu mēģināsim aplūkot šo divu fenomenu savstarpējās attiecības Šambalas un Aharti hipo­tēzes aspektā.

Ja dematerializācijas un materializācijas fenomena pastā­vēšanu uzskatām par pamatu, tad Cilvēces genofonda esamības nepieciešamība kļūst apstrīdama. Kāpēc saglabāt cilvēku ķer­meņus somati stāvokli tūkstošiem un miljoniem gadu, ja tos var materializēt no smalkās pasaules?

Taču cilvēka ķermeņa radišanas reliģiskā koncepcija (sablī­vējot garu) liecina, ka gara materializācijas process ir bijis ārkār­tīgi sarežģīts un prasījis milzigu dabas evolūcijas darbu. Pēc fiziskā ķermeņa radišanas ar visiem tā gēnu aparāta darbibas principiem cilvēku atjaunošanai (bērna piedzimšanai) acīmredzot Tās Pasaules informatīvajos laukos uzkrājās pietiekami daudz informācijas par cilvēka ķermeņa uzbūvi un izveidojās tāds kā cilvēka organisma informatīvais kods, uz kura pamata kļuva iespējams pārcelt cilvēku no fiziskās pasaules uz smalko pa­sauli, un otrādi, t.i., dematerializēt un materializēt.

Mēs nezinām, kādi ir Tās Pasaules (Kopīgās informatīvās tel­pas) funkcionēšanas principi, bet pat šādā gadijumā loģiska ir doma, ka pēc informatīvās ietilpības apbrīnojamie Tās Pasaules torsionu lauki diezin vai spēj Tajā Pasaulē bezgalīgi ilgi ne­mainīgu saglabāt cilvēka ķermeņa informatīvo kodu (informāci­ju par katras šūnas uzbūvi, katru molekulu utt.). Tāpēc šī infor­matīvā koda saglabāšana dematerializētā stāvokli nevar būt bez­galīgi ilga un laiku pa laikam cilvēka ķermenim jāmaterializējas atpakaļ, lai nemitigi koriģētu informatīvo kodu Tajā Pasaulē.

Tas nosaka Cilvēces genofonda pastāvēšanas nepiecieša­mību fiziskajā pasaulē, kas spēj cilvēka informatīvā koda pama­tus saglabāt pat globālas katastrofas gadijumā vai ja aizietu bojā visi cilvēki uz Zemes. Cilvēces genofonds ar dažādu civilizāciju pārstāvjiem somati stāvokli ir būtisks divu dzīvības formu - fizis­kās un smalkās pasaules - pastāvēšanas nosacījums. Cilvēki somati stāvoklī ir tieši saistīti ar To Pasauli (viņus neietekmē SoHm princips), tāpēc atdzīvojoties viņiem jābūt spējīgākiem veikt sava fiziskā ķermeņa dematerializāciju un materializāciju nekā vienkāršam cilvēkam, kurš pakļauts SoHm principam. Cil­vēces genofondā ir apvienoti visu Zemes civilizāciju garigi attīstītākie pārstāvji, kas ari nosaka viņu lielās spējas materia­lizēt un dematerializēt savu fizisko ķermeni.

Jau teicām, ka cilvēka fiziskā ķermeņa dematerializācija no­ved pie milzīgas gara (kas, kā zināms, mīt uz Zemes kopā ar fizisko ķermeni) informatīvās pārslodzes, jo cilvēka garu it kā piepilda papildu informācija par visām fiziskā ķermeņa struk­tūrām. Tāpēc dematerializācija diezin vai iespējama bez citu, to vidū arī augstāko Tās Pasaules struktūru iesaistīšanās.

Tātad cilvēka ķermeņa dematerializācijas un materializācijas fenomens Augstākajam Saprātam (Tās Pasaules vadības cen­tram) jākontrolē daudz vairāk par parastu gara ieiešanas proce­su bērna ķermeni, tam piedzimstot. [12]

Bet kālab nepieciešama cilvēka ķermeņa dematerializācija un materializācija? Cilvēks somati stāvoklī ar savu dvēseli taču tik un tā ir saistīts ar To Pasauli un Augstāko Saprātu. (Jz šo jautājumu rodama tikai viena atbilde - dematerializācija un materializācija vajadzīga, lai varētu dzīvot zem zemes.

Atcerieties tibetiešu lamu izteikumu: "Akmens viņiem nav šķērslis!" Sākumā es domāju, ka šis izteikums attiecas uz iepriek­šējo civilizāciju ļaužu spējām iedarboties uz gravitāciju, virzot psihisko enerģiju. Bet pēc tam arvien vairāk un vairāk pār­liecinājos, ka ši frāze, visdrizāk, attiecas uz materializācijas un dematerializācijas fenomenu, kam akmens, grunts vai klintis nevar būt šķērslis. No teiktā varam secināt, ka dematerializāci­jas un materializācijas fenomenu ir radijusi daba, lai uz šīs planē­tas varētu pastāvēt zemzemes dzīve.

Kas ir zemzemes dzive? Pēc veiktajiem pētijumiem, jāteic, ka pazemes dzive pirmām kārtām ir Cilvēces genofonds. Droši vien zem zemes ir ļoti daudz tukšuma un telpas, kurai nav saskares ar virszemi. Droši vien daudzu alu ieejas ar gadiem aizbēruši noslīdējumi. Alu tempļiem zem piramidām (pēc Helēnas Bla­vatskas) nav izeju virszemē. Kā cilvēki somati izkļūs virszemē? Atbilde ir viena - dematerializācijas ceļā, kam seko cilvēka ķer­meņa materializācija virszeme. Proti, tie it ka uzrodas no zila gaisa.

Acimredzot Cilvēces genofonds ietver ne tikai dažādu civi­lizāciju pārstāvjus somati stāvoklī, kuri atrodas alās ar izejām uz virszemi, bet arī cilvēkus somati stāvokli, kuri atrodas alās, kam šādu izeju nav.

Tāpat var pieņemt, ka ģeoloģisku kataklizmu gadijumā (tek­tonisko plākšņu nobīdes u.c.) cilvēka ķermeņa dematerializāci­ja un materializācija ļauj īstenot somati esošo cilvēku pārvie­tošanu uz citu drošāku alu.

Domas materializācijas iespēja acīmredzot ļauj arī rūpēties, lai somati esošo cilvēku ķermeņi bojājumu gadijumā tiktu sare­montēti, un nodrošina augstu to saglabāšanas limeni.

Tomēr literatūrā (to noskaidrojām ari sarunās ar lamām un svami) rodamas liecibas, ka zem zemes pastāv tehnogēna civi­lizācija. Sākotnēji man šķita, ka tā ir viena vieniga pasaciņa. To­mēr iepriekš izklāstītais lika visu apdomāt nopietnāk. Jo patie­šām cilvēka ķermeņa dematerializācija var izrādīties paņēmiens, kā nokļūt pazemē, un otrādi. Ja to ņem par pamatu, kļūst skaidrs Nikolaja Rēriha vēstitais par cilvēkiem, kuri nez no ku­rienes uzradušies nepieejamās klintis un nez kā no turienes nozuduši. Šādā aspektā kļūst saprotami Izredzētā Visariona, lamu, guru, svami un jogu izteikumi, ka zem zemes mīt tehnogē- na civilizācija, kura dibinās uz senajām zināšanām, kurai ir aparāti un mašīnas, kas izstrādātas pēc citiem zinātniskajiem principiem nekā mūsējās.

Nepacietīgs lasītājs, kuram galvu sajaukuši spriedumi par cil­vēka ķermeņa materializāciju un dematerializāciju, jau sen gaida atbildi uz jautājumu - kas tad galu galā ir Šambala un Aharti? Atbildi uz šo jautājumu veido divi smalkās un fiziskās pasaules attiecību iespējamie varianti, par kuriem runājām iepriekš. Proti:

1. variants.

Gars kā informatīvs psihiskās enerģijas sablīvējums ielido bērnā, kurš piedzimst saskaņā ar cilvēku ķermeņu veidošanās principiem (gēni u.c.) fiziskajā pasaulē, dzīvo kopā ar fizisko ķermeni, bet pēc fiziskā ķermeņa nāves atkal aizlido atpakaļ uz smalko pasauli, lai pēcāk atgrieztos jaunā fiziskā ķermenī.

2.  variants.

Spēcīgs gars, atrazdamies smalkajā pasaulē, ilgā laika peri­odā (simtiem, tūkstošiem vai miljoniem gadu) saglabā saikni ar fizisko ķermeni, kas atrodas I vai II tipa somati stāvokli (akmens nekustīguma ķermenis vai aktivi adepti). Šādā gadījumā gars spēj pārveidot 1 tipa somati par II tipa somati, t.i., pārvērst ķer­meņa akmens nekustīguma stāvokli funkcionāli aktīvā stāvoklī, un otrādi. Gars arī spēj izraisīt fiziskā ķermeņa dematerializāciju vai vēlāk tā materializāciju.

Pirmais smalkās un fiziskās pasaules attiecību variants ir rak­sturīgs parastajai šīszemes dzīvei, t.i., vienkāršajiem mirstīga­jiem.

Otrais variants, kā mums šķiet, raksturīgs zemzemes (iespējams,

Šambala un Aharti

Pasaule ir sarežģītāka, nekā mēs domājam

ari zemūdens) dzivei, kad faktiski tiek panākta cilvēka nemirstī­ba. Šādā variantā, mūsuprāt, dzīvo Šambala un Aharti.

Tādējādi Šambala un Aharti ir paralēlas dzivības sistēma uz Zemes, kura galvenokārt lokalizēta zem zemes (zem ūdens?), un tai raksturīga faktiska cilvēku nemirstība (akmens nekustīgu­ma somati vai aktīvie adepti), spēja materializēt vai demateria- lizēt cilvēka ķermeni, kā ari pāreja no funkcionāli pasīva ķer­meņa stāvokļa uz funkcionāli aktīvu, un otrādi.

Kādi cilvēki apdzīvo Šambalu un Aharti? Cenšoties uz šo jautāju­mu atbildēt no loģiskā viedokļa, salīdzināsim dzivības otro variantu uz Zemes ar iepriekšējo civilizāciju - lemūriešu un atlantu - dzīves aprakstiem (sk. iepriekš). Šis salīdzinājums rāda, ka iepriekšējo civi­lizāciju - atlantu un it īpaši vēlīno lemūriešu (lemūriešu-atlantu) - dzīves principi daudzējādā ziņā saskan ar dzīvības otro variantu, jo arī viņiem bija tieša pieeja Kopīgajai informatīvajai telpai (Tai Pa­saulei), savu ķermeni viņi dziedināja ar iekšējo enerģiju, viņu teh­noloģiju pamatā bija smalkās pasaules enerģijas (psihiskā enerģija) utt. Vai lemūrieši un atlanti sasniedza nemirstību un spēju demateri- alizēties un materializēties? Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, taču diezgan izplūdušas norādes šajā sakaribā literatūras avotos ir atro­damas. Visdrīzāk iespējams, ka tikai daži lemūriešu un atlantu indi­vīdi spēja sasniegt tamlīdzīgus stāvokļus. [13]

Taču pirmām kārtām uzkrītoši šķiet tas, ka iepriekšējo civi­lizāciju cilvēku dzīves un tehnoloģiju pamatā bija viņu daudz spēcīgākais gars. Dzīvības otrais variants (Šambala un Aharti) arī balstās uz spēcīga gara iespējām.

No šī salīdzinājuma varam secināt, ka Šambalu un Aharti apdzīvo iepriekšējās civilizācijas - lemūrieši un atlanti.

Kuriem no tiem (lemūriešiem vai atlantiem) Šambalā un Aharti ir galvenā nozime? Manuprāt, lemūriešiem, jo viņu civi­lizācija uz Zemes ir bijusi visattīstitākā.

Kā apliecinājumu teiktajam var minēt to, ka atlantu civilizā­cija sāka attistities tikai tad, kad viņiem pavērās seno zinibu avoti, kas nāca no lemūriešu civilizācijas. Turklāt lemūriešu civi­lizācijas bojāejas bridi kosmiskā kataklizmā) viņi, kā liecina lite­ratūras avoti, neaizgāja bojā pilnīgi visi. Visnotaļ iespējams, ka visattīstītākie lemūrieši, liekot lietā cilvēka ķermeņa demateriali- zācijas un materializācijas fenomenu, devās pazemē, lai glābtos no katastrofas. Tur arī viņi, visticamāk, izveidoja Šambalu un Aharti.

Daudzi autori piemin Dievu Dēlus, kas ierodas nez no kurie­nes un nozīmīgos vēstures posmos vada cilvēces attīstību. Šā­das liecības ir gan mūsu civilizācijas attīstības aprakstos (Bonpo Buda u.c.), gan atlantu civilizācijas aprakstos (sk. iepriekš). Var pieņemt, ka no Šambalas un Aharti periodiski iznāk lemūrieši, lai ietekmētu civilizācijas attistibu uz Zemes.

Vai atlanti ir sastopami Šambalā un Aharti? Ir zināms, ka atlantu civilizācija bija mazāk attīstīta nekā lemūriešu civilizācija. Un tomēr atlantu garigais līmenis bija pietiekami augsts, lai ļautu tiem ieiet dziļa somati stāvoklī. Mūsuprāt, atlanti arī ietilpst zemzemes dzives sistēmā, taču tajā atrodas galvenokārt pasivā akmens nekustīguma somati stāvokli. Atlanti, kā mums šķiet, mazākā mērā spēj istenot cilvēka ķermeņa dematerializācijas un materializācijas fenomenu, bet viņu stāvokli (pasivais somati, aktīvais somati, dematerializāci­ja utt.) daudzējādā ziņā kontrolē lemūrieši. Atcerēsimies, ka lamas un īpašie cilvēki nemitīgi atgādināja par kaut kādu noslēpumainu "Viņu", kurš sniedz atļauju ieiešanai somati alā un izlemj visu, kas saistits ar Cilvēces genofonda zemzemes gabātavām. Iespējams, ka mīklainais "Viņš" ir Šambalas vai Aharti lemūrietis, kura misija ir kontrolēt šo Cilvēces genofonda daļu.

Vai Šambalas un Aharti sastāvā ir ari mūsu civilizācijas pār­stāvji? Laikam jau ir, tikai vienigi akmens nekustīguma somati stāvoklī, pakļauti lemūriešiem. Teiktajam par apliecinājumu va­rētu būt liecības par praviešiem, piemēram, Jēzu Kristu, kurš mācījies Tibetā, Šambalas valstibā. Iespējams arī, ka pravieši, kuri saskaņā ar mūsu pieņēmumu iznāk no somati alām, iegūst papildu zināšanas par tehnogēno Šambalas un Aharti zemzemes civilizāciju.

Mūsu hipotētiskie priekšstati par Šambalu un Aharti dau­dzējādā ziņā atbilst to dažu cilvēku liecībām, kurus var uzskatīt par Izredzētajiem. Piemēram, jau iepriekšminētais kāda krievu klostera garīdznieks teica, ka Šambala un Aharti sevī iekļauj da­žādu civilizāciju ļaudis, apvienojot tos vienotā zemzemes valstibā. Šambalas un Aharti vadībā atrodas lemūrieši, kuru attīstības līmenis daudzējādā ziņā pārspēj atlantu un mūsu civilizācijas sasniegto. Atlanti salīdzinājumā ar lemūriešiem ir bērni, bet mūsu civilizācija atrodas vēl zemākā attīstības pakāpē. Tieši lemūrieši pilnībā valda pār smalkās pasaules enerģiju. Savulaik, pirms vairākiem miljoniem gadu, lemūrieši sasniedza tik augstu attīstības līmeni, ka briesmīgas dabas katastrofas laikā viņi varē­ja izglābt savu civilizāciju un pārcelties uz dzīvi zemzemē, kur mājo vēl joprojām. Lemūriešiem arī pašlaik zemzemē ir mūsu prātam neaptverami aparāti un mehānismi, kuru tehniskais līme­nis ir ļoti augsts. Lemūrieši ir Cilvēces genofonda pamats un to sargā. Ļoti sen zemzemē lemūrieši sadalījās divās valstīs: Šam­balā un Aharti. Aharti ir daudz labestīgāka nekā Šambala.

Gfietis Marats Fathlislamovs, kurš ir visnotaļ zinošs okultajā jomā, stāsta, ka pēdējos 30 000 gadu Augstākais Saprāts lemūriešiem pavēlējis no Cilvēces genofonda pāriet uz Šambalu un Aharti. Tur, zemzemē, viņi atrodas vai nu fiziskā, vai smalkā ķermeņa stāvoklī. Lemūrieši strādā zemzemē, viņiem ir savas tehnoloģijas, piemēram, lidojošie šķīvīši. Daļa lemūriešu atrodas somati stāvokli Cilvēces genofondā. Atlanti Cilvēces genofondā atrodas nepārtrauktā somati - viņi gaida X stundu, kad sāksies otrais zelta laikmets - Patiesibas laikmets, kurā cilvēkiem atklā­sies senās zināšanas. Patiesības laikmetā atlanti arvien biežāk iznāks no somati, parādīsies uz Zemes un mūsu civilizācijas ļau­dīm mācīs citus dzīves principus. Arī mūsu civilizācijas pārstāvji ir iegājuši somati un papildina Cilvēces genofondu.

Kādas tehnoloģijas lemūrieši lieto Šambalā un Aharti? Visas viņu tehnoloģijas pamatojas uz citu enerģētisko principu, kas mums pagaidām nav saprotams. Šambala un Aharti, vistica­māk, izmanto smalkās pasaules enerģiju. Mūsuprāt, Šambalas un Aharti tehnoloģiju izpausme ir nezināmie lidojošie objekti - lidojošie šķīvīši.

NLO pastāvēšanu ir grūti apšaubīt - par tiem ir uzkrājies pārāk daudz liecību. Ir zināms, ka šie lidaparāti pārvietojas bez trokšņa, attīsta neaptveramu ātrumu, krasi maina lidojuma vir­zienu, sastingst virs zemes, uz tās nolaižas, pazūd zem ūdens un spēj negaidot te parādīties, te izzust. Ir ļoti daudz NLO veidu - no milzu izmēru gaisa kuģiem līdz nelieliem lidojošajiem šķivīšiem. Cilvēki ir sastapuši humanoīdus - milzīga auguma cilvēkveidī­gas būtnes vai mazītiņus pundurus.

Un nu salidzināsim lemūriešu un atlantu lidaparātu (vimanu) aprakstus ar NLO aprakstiem. Pēc tām liecibām, ko esam atra­duši literatūras avotos, seno lemūriešu un atlantu vimanām arī bija diskveida forma, viņi varēja sastinguši palikt virs zemes vai ūdens, krasi manīt lidojuma virzienu utt. Tātad starp mūsdienu NLO un senajām vimanām var atrast daudz analogu. No teiktā hipotētiski iespējams secināt, ka NLO ir radīti un mūsdienās joprojām tiek radīti Šambalā un Aharti pēc lemūriešu senās tehnoloģijas. Šambalas un Aharti lemūriešu tehnogēnā civilizā­cija acīmredzot nav pazaudējusi senās lidaparātu būves tehno­loģijas.

Kāpēc neviens no mūsdienu cilvēkiem nav varējis detalizēti izpētīt NLO? Kāpēc katru reizi NLO miklaini izzūd pašā pēdējā brīdi? Acīmredzot arī NLO spēj dematerializēties un materiali­zēties. Pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot NLO negaiditās nozu­šanas faktus, kā arī to, ka uz planētas Zemes virsmas nav atrastas lidojošo šķīvīšu bāzēšanās pazīmes. Jāpieņem, ka NLO būvēšana un bāzēšanās notiek pazemē Šambalā vai Aharti, bet iznākšana pasaulē vai nokļūšana atpakaļ pazemē notiek NLO dematerializācijas ceļā.

Uzskata, ka NLO ir kosmosa svešinieku lidaparāti. Taču ir jāatceras arī mūsu pieņēmums, ka NLO var uzskatit par tehno- gēnu Šambalas un Aharti sasniegumu.

Ja pamatojamies uz hipotēzi par lemūriešu tehnogēnās zem­zemes civilizācijas pastāvēšanu, vietā ir ari jautājums par lemū­riešu uzturu, jo pazemē ir grūti ražot pārtikas produktus. Mūsu limenī šo tematu pārspriest ir sarežģīti. Taču var pieņemt, ka lemūrieši ir iemācījušies iegūt pārtikas produktus, materializējot domu. To apliecina kaut vai mūsdienu liecības par rīsu un citu pārtikas produktu materializācijas iespējamību, ko veic Satja Sai Baba un citi vientuļnieki Gufa ašramā u.c.

Ir dažas liecibas par ieeju Šambalā. Starp citu, Marats Fat- hlislamovs uzskata, ka tā atrodas kaut kur Indijas Himalajos un to aizsargā barjera, kas atgādina mirdzošu lodi. Visarions raksta, ka Šambalas ieejas apvidū (Himalajos) darbojas varens nezinā­mas enerģijas avots.

Iespējams, ka ieeja Šambalā pastāv, taču tai acimredzot nav noteicošas nozimes - spēja materializēties un dematerializēties ļauj iztikt arī bez īpašas ieejas pazemes mitekļos.

Literatūrā ir daudz rakstits par tā dēvēto Šambalas saim­nieku. Gandriz visas reliģijas paredz Šambalas saimnieka parā- dišanos uz Zemes. Islāma avotos viņu dēvē par Imamu Mahdi, Bībelē ir runa par Kristus atgriešanos, budisti gaida Būdas

Maitreijas atgriešanos. Uzskata, ka Šambalas saimnieks būs liela auguma, bet viņa atnākšana būs saistīta ar Antikrista parādīša­nos, kurš piedzims Eiropā un sevi sauks par dievu. Šambalas saim­nieks propagandēs vispārēju Mīlestību un stāsies pretī Antikristam.

Grūti pateikt, kā būs. Taču, ja Šambalas saimnieks uz Zemes parādīsies, visticamāk, tas būs viens no Šambalas vai Aharti lemūriešiem. Nevar nepieļaut arī to, ka no Cilvēces genofonda var iznākt atlants vai mūsu civilizācijas cilvēks.

Apkopojot hipotēzi par Šambalu un Aharti, var teikt, lūk, ko. Šambala un Aharti - tā ir paralēlas zemzemes (zemūdens?) dzivibas sistēma uz Zemes, ko veido dažādu civilizāciju pārstāvji (lemūrieši, atlanti un mūsu civilizācijas ļaudis) un kuras pamatā ir citi fiziskās un smalkās pasaules attiecibu principi, pirmām kārtām jau tā ir materializācijas un dematerializācijas spēja. Šambalā un Aharti dzivība ir vienota ar nāvi, dažādu civilizāciju ļaudis atrodas kopā, laika ritējums ir cits. Šambala un Aharti tika nodibinātas saistībā ar globālu katastrofu uz Zemes lemū­riešu civilizācijas laikā, bet vēlāk sāka veikt dzīvības aizsargpos- ma funkcijas. Šambala un Aharti ir droši paslēptas pazemē, un tās neietekmē ne kosmiskas, ne ģeoloģiskas katastrofas. Dzīvība Šambalā un Aharti ir daudzkārt aizsargātāka par dzīvību zemes virsū.

Šambalai un Aharti ir divas galvenās sastāvdaļas:

1.  Cilvēces genofonds.

2.   Lemūriešu tehnogēnā zemzemes civilizācija.

Turklāt lemūriešu tehnogēnā civilizācija sargā Cilvēces geno­fondu. Varēdami dematerializēties un materializēties, Šambalas lemūrieši periodiski parādās dažādās Cilvēces genofonda glabā­tavās, kontrolēdami cilvēkus somati. Viņi arī palīdz cilvēkiem, iznākot no somati stāvokļa, un tos izved zemes virsū. Lemūriešu tehnogēnās civilizācijas pārstāvji, kuriem ir sīka informācija par dzivības stāvokli uz Zemes, apmāca praviešus (kuri iznākuši no somati), kā tas notika ar Jēzu Kristu un citiem praviešiem. Le­mūriešu pazemes lidaparāti (NLO) nepārtraukti novēro dzivibas attistibu uz Zemes tehnogēnā, bioloģiskā, politiskā un citos as­pektos. Šis zināšanas tiek analizētas un nodotas praviešiem, kuri strādā uz Zemes.

Var pieņemt, ka mīklainais "Viņš", kurš somati alā atļauj ieiet īpašajiem cilvēkiem, ir lemūriešu tehnogēnās civilizācijas pār­stāvis. Uztraukumu, ko īpašie cilvēki juta, ieraugot mūsu hipo­tētiskā lemūrieša attēlu, iespējams, var izskaidrot tādējādi, ka dažkārt tehnogēnie lemūrieši materializējas un parādās īpaša­jiem cilvēkiem, kuri alā veic savu ikmēneša darbu, apsekojot somati esošos ķermeņus. Var iztēloties īpašā cilvēka satrauku­mu, kad starp iekonservētajiem ķermeņiem, pie kuru izskata jau pierasts, piepeši nez no kurienes uzrodas dzīvs, darbīgs milzīga auguma cilvēks.

Mūsuprāt, Šambalas tehnogēnie lemūrieši ari periodiski ieiet pasivajā akmens nekustīguma somati stāvoklī, papildinot Cilvēces genofondu, bet savukārt no Cilvēces genofonda peri­odiski iznāk lemūrieši, papildinot zemzemes tehnogēno civilizā­ciju. Tātad starp Cilvēces genofondu un lemūriešu tehnogēno civilizāciju pastāv savstarpēja saikne un pārejas.

Mūsuprāt, lemūriešu zemzemes tehnogēnā civilizācija kā Cilvē­ces genofonda aktīvākā daļa atdalījās no tā šādu iemeslu dēļ:

-   radās iedarbīgākas Cilvēces genofonda apsargāšanas iespējas;

-    radās iespējas saglabāt un attīstīt lemūriešu civilizācijas tehnoloģijas (augstākais tehnoloģiju limenis, kāds uz Zemes vis­pār sasniegts);

-   radās iespēja aktivi pētit dzives attistibu uz Zemes, lai vadī­tu praviešu darbību un citādi ietekmētu cilvēci.

Tādējādi Cilvēces genofonds un lemūriešu tehnogēnā zemze­mes civilizācija ir vienota sistēma, kas pastāv paralēli dzīvībai uz Zemes. Tā arī ir Šambaia un Aharti.

Ar ko atšķiras Šambala no Aharti? Iespējami divi pieņēmumi:

1.  Šambala un Aharti atšķiras pēc ģeogrāfiskā principa. Lite­ratūrā var atrast daudz norāžu, ka Šambalas lokalizācijas vieta ir Tibeta, Himalaji un tuvinie reģioni. Kur lokalizējas Aharti? Iespē­jams, Ēģiptes piramidu apvidū, ieskaitot tuvinos reģionus (Arā­bu pussalu, Āfriku u.c.). Tādējādi var runāt par divu zemzemes valstibu pastāvēšanu - Šambalu un Aharti, turklāt abas sevi ietver daļu Cilvēces genofonda un lemūriešu tehnogēno civilizā­ciju, bet atšķiras pēc lokalizēšanās vietas.

2.   Ja ņemam vērā Fulē (Ekards un Haushofers) biedrības viedokli, ka augsti attīstītā Gobi civilizācija, aiziedama Himalaju kalnos, sadalījās divos atzaros - Šambalā un Aharti, no kuriem pirmais ir varenības un neapjaustu spēku centrs, bet otrais - slēpta labestības un apceres vieta, var uzskatīt, ka Šambala ir le­mūriešu tehnogēnā civilizācija, bet Aharti - Cilvēces genofonds. Tādā gadījumā noslēpumainā valstība "Šambala + Aharti" (t.i., lemūriešu tehnogēnā civilizācija + Cilvēces genofonds) kā centrs atrodas Tibetā un Himalajos un no turienes izplatās pa visu pasauli.

Kurš no šiem abiem pieņēmumiem ir pareizs? Grūti pateikt. Lai gan jautājuma būtība nav nosaukumos. Svarīgi ir tas, ka acīmredzot uz mūsu planētas tomēr pastāv paralēla zemzemes dzīvības sistēma. (Jn šis paralēlās dzīvības pamatā ir Cilvēces genofonds.

Viņš ir stiprāks par mums

Atkārtošu vēlreiz sarunu ar iepriekšminēto Krievijas klostera priekšnieku, kurā es aizsāku domu, ka mums, cilvēkiem, jāsargā Cilvēces genofonds un Šambala. Garīdznieks mani pārtrauca un teica:

-    Viņus sargāt nevajag. Viņi ir stiprāki par mums. Daudz stiprāki…

Tolaik es vēl nebiju izanalizējis cilvēka ķermeņa materializā­cijas un dematerializācijas situāciju un secinājis iepriekš izklāstī­to, tāpēc daudz ko nesapratu. Es centos viņam iebilst.

-   Jūs nesaprotat, kas ir smalkās pasaules enerģija, - teica ga­rīdznieks. - Tā izpaužas, kad ar skatienu var pacelt milzu akmeni, mirklī to telpā pārvietot, izraisīt vispārēju hipnotisku miegu utt.

Pēc šiem vārdiem mani radās šaubas - kāpēc gan Šambala, ja reiz par mums ir stiprāka, neiekaro virszemi, kas dzīvošanai ir daudz piemērotāka nekā pazemes alas un tukšumi? Kāpēc mūsu civilizācija netiek nomainīta ar daudz attīstītākajiem lemūrie­šiem? Taču tobrīd manu psihi vēl stipri ietekmēja sadzīviskie priekšstati, tobrīd es vēl nespēju abstrahēties lidz tādai pakāpei, lai sāktu domāt citādi un zinātniskas loģikas ceļā iedziļinātos un izanalizētu noslēpumaino un neaptveramo. Garīdznieka vārdi par Šambalas spēkiem manā iztēlē veidoja fantastiskas kauju ainas starp lemūriešiem un mūsu civilizāciju.

Taču ļausim vaļu fantāzijai un iztēlosimies iespējamo karu starp Šambalas tehnogēnajiem zemzemes lemūriešiem un mums. Tas palīdzēs apjēgt un izprast Šambalas spēku.

Iedomāsimies, ka vienā no valstīm, teiksim, Krievijā, kādā pilsētā, piemēram, Maskavā, tās pašā centrā, teiksim, Sarka­najā laukumā, cilvēku pieplūduma maksimumbridī, kāds varētu būt Konstitūcijas dienā, negaidot it kā no zemes izaug (materi­alizējas) 7-10 metrus garš neparasta izskata cilvēks. Visi būs šokēti. Gigants pārlaidis skatienu apkārtējiem ļaudīm un kā piekalts apstāsties, teiksim, pie Ļeņina mauzoleja. Viņa skatiens kļūs arvien smagnējāks, un cilvēki, sajutuši ši skatiena neparas­to spēku, piepeši ieraudzīs, ka vispirms no mauzoleja atdalās sienas gabals, bet pēc tam ši celtne sagāžas kā kāršu namiņš. Gigants ar skatienu pacels gaisā marmora sienas kluci, ar šo vairākas tonnas smago gabaliņu gaisā parotaļāsies un paska- tisies citur, kā rezultātā šī atlūza ar briesmigu troksni nokritis Sarkanajā laukumā, saspiežot cilvēkus.

Tad gigants palūkosies uz cilvēkiem; no šī skatiena ļaudis sa­jutīs neizskaidrojamu savārgumu un tūlīt pat aizmigs, pakrituši kur kurais. Kāds no Kremļa apsardzes pacels revolveri, lai izšau­tu uz gigantu, taču viņš, vienā mirklī it kā to sapratis (spēja lasīt domas), uz apsargu paskatīsies, un nelaimīgais uzlidos gaisā kopā ar sienas gabalu, pie kuras stāvējis. Izsauktais karavīru pulks, tikai gigantu ieraugot vien, kritīs panikā, bet tad nezināms spēks to aizmetis projām kopā ar visu bruņutehniku. Bruņu­transportieri un tanki, kas lidināsies pa gaisu kā pūciņas, kritīs uz mājām, tās sagraujot. Gaisa karaspēka lidotāji, ieradušies no­tikuma vietā, ieraudzīs, ka visas navigācijas ierices izgājušas no ierindas, it kā lidaparāts būtu nokļuvis spēcīgas magnētiskās anomālijas zonā. Lidotājus pārņems neizskaidrojams nemiers un nelīdzsvarotība, ko nomainīs pamatīgas galvassāpes un spēcīgs savārgums. Lidmašinas kritīs uz mājām un uzsprāgs.

Bet gigants joprojām stāvēs laukuma centrā, mierigi vērojot notiekošo. Ja kāds no gulošajiem spēs pacelt kaut vai galvu, viņš ieraudzīs, kā gigants pasper dažus soļus, viņa ķermenis sa­springst - un… milzis izzūd. Tikai postījumi, ugunsgrēki un zemē gulošie ļaudis atgādinās, ka viņš ir bijis.

Giganti uzradisies te vienā, te otrā zemeslodes pilsētā, cilvē­kos sējot šausmas un paniku. Notiks masu hipnozes seansi, kad hipnotiskā stāvokli nokļūs pat veselu valstu iedzīvotāji. Visi ka­raspēka mēģinājumi gigantus sakaut izrādīsies neveiksmīgi: gi­gantu negaiditā parādīšanās un izzušana neļaus organizēt aiz­sardzību, visi mēģinājumi viņiem uzbrukt cietīs neveiksmi. Kara- virus demoralizēs apziņa, ka viņu domas vienā mirkli tiks nolasī­tas, ieroču spēku paralizēs nezināms spēks, bet, ja tiks noorga­nizēts masu uzbrukums, giganti noslēpumainā kārtā nozudis.

Virs pilsētām, bet visbiežāk virs kara objektiem parādīsies lido­joši objekti, kas pēc formas atgādinās šķīvīšus. Šie gigantu lidapa­rāti, gluži vai sastingstot virs zemes, iedarbosies uz iericēm un apa­rātiem, kas darbojas ar elektroenerģiju. Šīs nezināmās, no lidapa­rātiem plūstošas enerģijas ietekmē noslāps automašinu motori, apstāsies vilcieni, kuģi un lidmašīnas, mājās nodzisīs gaisma, pārstās darboties medicīniskās iekārtas, datori un elektrostacijas, radīsies traucējumi māju apkurē utt. Raķešu iedarbināšanas un vadibas sistēmas paliks bez elektrības un pārstās darboties. Atom­elektrostacijas, palikušas bez vadibas, sāks eksplodēt, piesārņojot planētu ar radioaktīvajiem atkritumiem.

Mēģinājumi notriekt gigantu lidaparātus ar raķetēm beigsies neveiksmīgi, jo raķete iekļūs spēcigā enerģētiskā laukā un to novirzīs citur vai notrieks ar vadāmu enerģētisko staru. Gigantu lidaparātu spēja mainit lidojuma virzienu milzīgā ātrumā neļaus viņiem trāpīt ar tēmējuma uguni. Šo lidaparātu spēja negaidot nozust un parādities (dematerializēties un materializēties) veidos negaidītibas faktoru, kas karadarbībā ir tik nozīmīgs. Nespēja noskaidrot gigantu lidaparātu bāzēšanās vietas (pazemes loka­lizācija) kļūs par vēl vienu sakāves cēloni šajā ciņā.

Gigantu lidaparātu skaits arvien pieaugs, un drīz visa mūsu civilizācijas enerģētiskā sistēma tiks sagrauta. Kodolpotenciāls tiks nonivelēts. Pārstās darboties dzelzceļš, lidot lidmašīnas, būs ļoti grūti ārstēt slimniekus, veikt zinātniskos pētījumus, darbu pārtrauks rūpniecība, sāksies lauksaimniecības lejupslide, cilvē­ki mājas apgaismos ar svecēm un apkurinās ar malku. Sāksies slimības un bads. Ļaudis pārcelsies uz dzīvi mežos un arī paši kļūs primitīvi. Mirstiba sasniegs miljonus. Pakāpeniski dzīvajos palikušie kļūs arvien mežonīgāki, un pēc dažām paaudzēm cil­vēce pārvērtīsies par pusmežonigām ciltim.

Mūsu civilizācija būs iznīcināta. Mūsu sasniegumi, kuru pa­matā ir fiziskās pasaules zināšanas, nespēs turēties pretī lemū- riešu sasniegumiem, kuru pamatā ir smalkās pasaules likumu izpratne. Smalkās pasaules enerģija ir spēcigāka. Sagraujot mūsu civilizāciju, lemūrieši pat necietis zaudējumus. Viņi ir daudz spēcīgāki par mums!

Vai ir iespējams Šambalas tehnogēno lemūriešu uzbrukums mūsu civilizācijai? Lielos vilcienos šādu iespēju noliegt nevar, tāpēc ka, pēc dabas likumiem, stiprākais uzvar vājāko. Taču pa- analizēsim šo jautājumu no vēsturiskā viedokļa.

Lemūriešu civilizācija ir radusies un attīstījusies pirms daudziem miljoniem gadu uz Kopīgās informatīvās telpas zināšanu bāzes, jo tolaik nepastāvēja SoHm princips. Tātad savai attīstībai lemūrieši izmantoja Tās Pasaules zināšanas - dzivibas formas smalkajā pasaulē. Tāpēc viņi pirmām kārtām apguva smalkās pasaules enerģiju. Lemūriešu civilizācija uz Zemes ilgi attistījās bez kariem un šī iemesla dēļ sasniedza augstāko attistibas pakāpi. (Jn tomēr šīs nozīmīgās civilizācijas dzīlēs radās pretrunas, kas izpaudās karos, kuros izmantoja smalkās pasaules enerģiju. Tika pieļauts lielākais grēks - Tās Pasaules dievišķās zināšanas tika izmantotas nevis radīšanai, bfet gan graušanai.

Saskatīdami globālas katastrofas priekšvēstnešus, garigi visattistitākie lemūrieši devās alās, iegāja somati un izveidoja Cilvēces genofondu. Labākie no viņiem, kuri pieprata cilvēka ķermeņa materializāciju un dematerializāciju, organizēja tehno­gēno civilizāciju pazemē, lai saglabātu un attistitu lemūriešu civi­lizācijas tehniskos sasniegumus, kā ari saglabātu izveidoto Cilvēces genofondu. Pazemes lemūrieši apguva organisma šūnu pašatjaunošanās fenomenu, tāpēc kļuva faktiski nemirstīgi. Tā tika izveidota Šambaia un Aharti.

Pēc globālās katastrofas un Lemūrijas bojāejas Šambalas un Aharti lemūrieši ietekmēja atlantu civilizācijas attistibu (Dievu Dēlu parādīšanās). Kad atlantu garīgais limenis sasniedza pietiekami augstu līmeni un daži no atlantiem jau papildināja Cilvēces genofondu, Šambalas un Aharti lemūrieši sāka viņiem atklāt senās Lemūrijas zināšanas. (Jz šo zināšanu bāzes atlantu civilizācija sāka strauji progresēt, taču nenoturējās pretī kārdinājumam savas pretrunas atrisināt karojot. Tā vēlreiz tika pieļauts lielais grēks un dievišķās Tās Pasaules zināšanas izmantotas ļaunuma vārdā. Sekas bija atlantu civilizācijas bojāeja globālā katastrofā.

Ņemot vērā divkāršo grēku, Augstākais Saprāts piektajai rasei (mūsu civilizācijai) noteica SoHm principu, un tika bloķēta pieeja Tās Pasaules zināšanām. Šambalas un Aharti lemūrieši ar no Cil­vēces genofonda iznākušo praviešu starpniecību allaž ir centušies un cenšas virzīt mūsu civilizācijas attīstību pa progresa ceļu. Taču mēs atšķirībā no atlantiem SoHm principa dēļ nevaram patstāvīgi ieiet Kopīgajā informativajā telpā un izmantot Tās Pasaules zinā­šanas. Mēs šai ziņā esam atkarīgi no Šambalas un Aharti. Cik seno zināšanu tās mums sniegs, tik arī to mums būs. Mūsu civilizācija no Šambalas un Aharti ir vēl atkarīgāka nekā atlanti.

Ņemot vērā iepriekš teikto, var secināt, ka mūsu civilizācija (tāpat kā atlanti) ir Šambalas un Aharti bērni. Bet kurš ies karot ar savu bērnu? Neviens.

Šambalai un Aharti pieder īpaša virzoša loma dzīvības uzturēšanā uz Zemes, kas nozīmē ari svētā Cilvēces genofonda saglabāšanu un civilizāciju attīstības regulēšanu uz Zemes. Šam­balas tehnogēnie lemūrieši nekad nemainīs savu diženumu un nemirstību pret dzīvības mirstīgo variantu uz Zemes. Tāpēc viņi nekad necentīsies mūs iekarot.

Vai Šambalu var atrast

Kad mēs devāmies Himalaju ekspedīcijā, daudzi mums vai­cāja: "Vai tiešām jūs braucat meklēt Šambalu?"

Kad ekspedīcijas gaitā secinājām, ka pastāv Cilvēces geno- fonds, sākotnēji domājām, ka Cilvēces genofonds ari ir Šam­baia. Taču pēc literatūras avotu un daudzu papildu liecibu ana­lizēs mēs sapratām, ka Cilvēces genofonds ir tikai daļa (lai gan galvenā daļa) no Šambalas un Aharti, ka Šambaia un Aharti sevi ietver ari lemūriešu tehnogēno zemzemes civilizāciju kā Cilvēces genofonda aktivo daļu. Mēs sapratām, ka Šambaia un Aharti ir Īsta zemzemes dzivibas sistēma uz planētas Zemes.

Es domāju, ka Šambalu atrast nav iespējams; tā atrodas virs mums un blakus mums, tā dzivo mums paralēli - neredzama un mīklaina, tā pēta mūs. Doties uz Šambalu (aiziet pie viņiem cie­mos) nav iespējams, tāpēc ka zemzemes tehnogēnajiem lemū­riešiem pēc tā nav nekādas vajadzības - mēs jau tāpat viņiem esam kā atvērta grāmata. Metot lepnumu pie malas, jāapzinās, ka mūsu prāta un tehnoloģijas attīstības līmenis, salīdzinot ar Šambalu, ir tikpat atšķirigs kā starp mums un pirmatnējo cil­vēku, kura galvenais ierocis bija akmens cirvis.

Reliģijas pareģo, ka reiz pienāks zelta laikmets jeb Patiesības laikmets, kad mums sāks atklāt senās Lemūrijas zināšanas, kas svēti glabājas Šambalā un Aharti un savulaik ne tikai noteica lemūriešu civilizācijas diženumu, bet varenu padarīja ari atlantu civilizāciju. Taču droši vien Šambaia un Aharti ņems vērā, ka pat šīs zināšanas nepaglāba atlantus no brīnumainās tehnoloģijas izmantošanas ļaunuma un godkāres vārdā, kas ari noveda pie civilizācijas bojāejas.

Vai šis zelta laikmets pienāks? Viss ir atkarīgs no mums pašiem. Ja mēs spēsim saprast vienkāršo dievišķo postulātu, ka jādzīvo ar tiru dvēseli, ja tiras dvēseles psiholoģija iesakņosies ļaudis un kļūs par viņu pastāvēšanas pamatu, tad var sagaidīt, ka reiz kāds no mums (bet varbūt daudzi no mums) tiks ielaists Šambalā, kur pašu acim ieraudzīs apbrīnojamo nākotnes pa­sauli, kur tiks nodotas neticamas zināšanas, kas pašos pamatos varēs mainit pasauli. Es vēlreiz atkārtoju, ka Šambaia mūs pēta un zina par mums visu, tāpēc ir tikai viena iespēja, kā tikt pie Šambalas apbrīnojamās tehnoloģijas - izpelnīties viņu uzticību ar masveida tīru domāšanu, masveida labestibas psiholoģiju.

Man šķiet, ka tā psihoenerģētiskā barjera, ko es patiešām jutu somati alā, bija Šambalas radita. Es nespēju redzēt Šam­balu, taču to jutu, jutu tās spēku.

Ir aplam domāt - ja tev personiski ir tīri nodomi, tevi Šambalā ielaidis. Šambala domā vispārcilvēciskās kategorijās. Mūsu mil­zīgajā pasaulē, kaislību un cilvēcisko vēlmju vētrās viens cilvēks neko neizlemj. Nav jāliek lietā nez kāda iztēle, lai saprastu: ja dažas Šambalas zināšanas nokļūs viena cilvēka rokās un reali­zēsies jaunā tehnoloģijā, tūlīt pat sāksies spiegošana, militāristu draudi…, un šī tehnoloģija pārvērtīsies par jaunu, draudīgu iero­ci. Šambala, ņemot vērā skumjo Atlantidas pieredzi, svēti glabās savus noslēpumus līdz bridim, kamēr uz Zemes triumfēs labes­tības un tiras dvēseles psiholoģija.

Vai mēs to sasniegsim? Es nezinu. Bet pagaidām Šambala apdrošina dzīvību uz Zemes: lemūriešu zemzemes tehnogēnā civilizācija svēti sargā Cilvēces genofondu un mums neuzticas tāpēc, ka šobrīd mums ir pārāk maz tīru dvēseļu.

Pašlaik mums ir atļauts ar loģiku un zinātnisko domu aptvert, kas īsti ir Šambala. (Jn jau tās izpratne domās vien dos savus augļus: mēs zināsim, ka uz pasaules neesam vieni, ka mums paralēli rit cita dzīve, ka tīri nodomi un gaiša dvēsele radis pro­gresu un uzplaukumu. Ir jāsaprot, ka Šambalas ļaudis dzīvo ar izcili tīru dvēseli. Šambalas neredzētais spēks ir kristāltiras cil­vēka dvēseles spēks.

Bet sameklēt Šambalu kā arheoloģisku atradumu nav iespē­jams. Šambala stāv tam pāri.

4. nodala

CILVĒces attĪstĪbas vĒsture

Iepriekšējās nodaļās es jau vairākas reizes pieskāros šim jau­tājumam un atsaucos uz dažādiem reliģiskiem avotiem, Izredzēto ziņām (Helēnu Blavatsku, Lobsangu Rampu u.c.), liecibām, ko ieguvām no lamām un svami, u.c., tāpēc lasitājam droši vien jau ir zināms priekšstats par cilvēces rašanos un attistibu uz Zemes.

Lasitājs, protams, ir pamanījis, ka šie priekšstati būtiski at­šķiras no tās cilvēces attistibas vēstures, ko mums māca skolā. Visos avotos, ko analizējām, minēts, ka cilvēks ir radies, garam kļūstot arvien blivākam un blīvākam, ka uz Zemes pastāvējušas piecas rases (mēs esam piektā rase), ka ikviena nākamā rase rodas iepriekšējās dzīlēs un pakāpeniski to nomaina.

Šīs nodaļas mērķis nav analizēt mūžīgo strīdu starp materi­ālismu un ideālismu jautājumā par cilvēces rašanos. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi limeni, kad sākas reliģijas zinātniska iz­pratne, un saprot, ka Darvina teorija par cilvēka izcelšanos no pērtiķa ir pārāk primitiva, bet reliģija ir seno civilizāciju zināšanu alegorisks izklāsts.

Šajā nodaļā man gribētos isumā (bez atsaucēm) hronoloģis­ki izklāstīt, kā uz Zemes radās un attistijās cilvēce, sākot ar pasaules rašanos un beidzot ar mūsdienām. Droši vien šur tur kļūdišos un citur man savukārt būs taisniba, bet tāds nu reiz ir vēsturisko pētījumu liktenis, ja tie par pamatu ņem atsevišķu faktu summu.

Visums un antropoģeneze

Senatnē uzskatīja, ka matērija ir radusies no tukšuma. Tāpat domā ari ģeniālais krievu fiziķis Genādijs Sipovs, kuram izdevās sastādīt vienādojumu (kas neizdevās Albertam Einšteinam), kas raksturo fizisko vakuumu, tas ir, Absolūto Neko jeb Absolūtu. Tāpat uzskata mūsu ekspedīcijas loceklis, fiziķis, lauka teorijas speciālists, tehnisko zinātņu kandidāts Valērijs Lobankovs.

Mēs ar Valēriju Lobankovu par šo tematu esam daudz runā­juši. Turpmāk man gribētos koncentrētā veidā atstāstit šajās sa­runās noskaidroto.

Kas ir Absolūts? Absolūts nav vienkārši Nekas, tas ir tuk­šums, kas ar Kaut ko piepildīts. Ar ko - tas zinātnei pagaidām nav skaidrs. Saskaņā ar G. Šipova uzskatiem atoms un anti- atoms vienmēr rodas no Absolūta. Izveidojas un, savstarpēji sa­duroties, iet bojā. Tā Absolūts uztur savu lidzsvaru un pastāvē­šanu. Taču reizi miljardos gadu pienāk brīdis, kad atomi un anti- atomi Visuma telpā nevis saduras, bet atdalās. Tā no Absolūta rodas fiziskā matērija.

Tāpat no Absolūta rodas torsionu (vērpes) un antitorsionu (pretējā virziena vērpes) augstfrekvenču lauki, kas ari savstar­pēji iznicinās un uztur Absolūtu. Taču te tāpat var pienākt bridis, kad lauki, kas parasti savstarpēji iznīcinās, atvirzās viens no otra. Tā no Absolūta rodas smalkā pasaule.

Saskaņā ar G. Šipova hipotēzi starp smalkās pasaules tor­sionu laukiem un apziņu pastāv tieša saikne, jo torsionu lauki ir dvēseles un gara materiālā izpausme.

No teiktā secināms, ka no Absolūta ir radušās divas - fiziskā un smalkā pasaule.

Fiziskā pasaule pakāpeniski kļuva sarežģītāka. Radās zvaig­znes, planētas, galaktikas u.tml.

Arī smalkā pasaule, ko veido dažādi torsionu lauki, kļuva arvien sarežģītāka. Grūti pateikt, kā notika smalkās pasaules attīstība un pilnīgošanās. Taču var pieņemt, ka laika un telpas vērpes lauki (torsionu lauki) informatīvā ziņā kļuva arvien ietilpigāki, t.i., varēja sevi ietvert arvien vairāk un vairāk infor­mācijas. Varbūt izveidojās arvien daudzslāņaināki torsionu lauki (runājot no ģeometriskā viedokļa), varbūt torsionu lauku pilnī­gošanās bija citāda rakstura. Pakāpeniski evolūcijas gaitā smal­kajā pasaulē parādijās gars - psihiskās enerģijas sakopojums torsionu lauku veidā, kas spēja sevī mūžīgi saglabāt milzīgu infor­mācijas apjomu. Neskaitāmie gari savā starpā izveidoja infor­matīvās saiknes un radīja Kopīgo informatīvo telpu, t.i., To Pa­sauli, kuras vadības centru mēs dēvējam par Dievu.

Tādējādi radās dzīvība smalkajā pasaulē. Laikā, kad smalka­jā pasaulē notika informācijas pilnīgošanas, saglabāšanas un pārnešanas process, paralēli pastāvošā fiziskā pasaule palika mirusi un bezveidīga.

Ir zināms, ka radusies dziviba cenšas izplatīties, apgūstot jau­nas apmešanās vietas. Apgūt dzīvi fiziskajā pasaulē varēja, sa­blīvējot smalkās pasaules torsionu lauku dzīvības matēriju lidz pakāpei, kas tipiska fiziskajai pasaulei. Tā sākās gara sablivē- šanās, kuras rezultāts ir cilvēka ķermeņa izveidošanās fiziskajā pasaulē.

Jebkuras dzivibas formas radišanā būtiska nozīme ir infor­mācijas saglabāšanai un pārnešanai no paaudzes paaudzē. Fiziskajā pasaulē cilvēkam to palidz istenot gēnu aparāts un, iespējams, ari ūdens audos. Man šķiet, ka gēnu aparāts (un ūdens audos) ir radies informatīvi visietilpīgāko gara daļu sa- blīvēšanās rezultātā, kad tā torsionu lauki spēja izkārtot atomus DNS molekulās, kas var saglabāt un pārnest informāciju par cil­vēka uzbūvi no paaudzes paaudzē.

Var iztēloties, cik apbrīnojami sarežģīts ir gars, kas, kļūstot arvien blīvāks, spēja radīt tik smalku gēnu aparātu, lai vienā vienigā olšūnā un vienā vienīgā spermatozoīdā būtu ietilpināta informācija par visu cilvēka organisma uzbūvi, ieskaitot katru tā molekulu un katru tā šūnu. Var iztēloties, cik pilnīgas ir dzīvibas formas smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) un cik evolucionārā ziņā tā ir sena, ja reiz ar smalkās pasaules enerģiju tika radits gēnu aparāts un viss cilvēka ķermenis. Ne velti izsenis saka: cil­vēks - tas ir makrokosma mikrokosms.

Vienlaikus ar cilvēka radīšanu smalkā pasaule (Tā Pasaule) veidoja fiziskajā pasaulē arī daudz vienkāršākas dzīvības formas - dzīvniekus, kukaiņus, augus u.c., taču augu un dzīvnieku pa­saules radīšanas princips bija tieši tāds pats - padarot arvien blīvākas Tās Pasaules torsionu lauku vienkāršākās formas.

Vai cilvēks fiziskajā pasaulē var dzīvot bez Tās Pasaules? Gars, radījis gēnu aparātu un ar tā palīdzību iedarbinājis cilvēka atjaunošanās procesu (bērna piedzimšana) uz Zemes, domā­šanas galvenās funkcijas paturēja sev. Proti, kā liecina reliģijas, pēc bērna piedzimšanas viņā ielido gars, kas arī nosaka cilvēka galvenās domāšanas spējas. Tas ir, mēs galvenokārt domājam ar smalkajā pasaulē pastāvoša gara palīdzību un izmantojam smalkās pasaules enerģiju. Cilvēka smadzenes, izmantojot fizis­kās pasaules enerģiju (baribu), spēj iegriezt smalkās pasaules torsionu laukus, tādējādi palīdzot garam domāšanas pasaulē. Turklāt smadzenes ģenerē papildu torsionu laukus, veidojot dvēseli (biolauku) astrālā, ēteriskā, mentālā un citu ķermeņu veidā, kas palīdz cilvēka organismam funkcionēt. Pēc cilvēka ķermeņa nāves sairst arī daudzas dvēseles sastāvdaļas (astrā­lais ķermenis, mentālais ķermenis u.c.), bet gars aizlido uz To Pasauli un turpina dzīvot smalkajā pasaulē, lai reiz atkal ielidotu jaunā fiziskā ķermenī. Tādējādi cilvēks, kas fiziskajā pasaulē radīts ar smalkās pasaules pūlēm, sevī iemieso dzivības formu kombināciju fiziskajā un smalkajā pasaulē.

Visiem ir labi zināms karmas jēdziens, t.i., pēdas, kas garā saglabājušās no iepriekšējām dzīvēm. Gars, noiedams kādu ze­mes dzives posmu fiziskajā pasaulē, var pilnigoties, bet var ari degradēties. Labas domas, zinātniski sasniegumi un izgudrojumi garu pilnīgo, bet ļaunas domas, tukša godkāre un dīkdienība veicina tā degradēšanos. Ar to ari cilvēks atšķiras no dzīvnieka, ka viņa domāšanas aicinājums ir pilnīgot garu (tajā ieguldit arvien vairāk radošās informācijas) un tā pilnigot arī dzivibas formas smalkajā pasaulē. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, smal­kās pasaules dzīvības fiziskais bērns, ir aicināts caur fizisko pa­sauli veicināt progresu smalkajā pasaulē. Tāpēc jau viņš ir radīts.

Nav šaubu, ka dzīvības formas smalkajā pasaulē (Tajā Pa­saulē) ir daudz augstākā limeni nekā dzīvība fiziskajā pasaulē. Teikto apliecina kaut vai tas, ka gars ir nemirstīgs. Ja cilvēka ķermenis varētu dzīvot nevis 70-80 gadus, bet gan 1000-2000 gadu un vairāk, gara pilnīgošanās iespējas caur fizisko pasauli būtu daudz lielākas, jo viena ķermeņa atstāšanas porcess un ie­miesošanās citā saistīts ar ilgiem domāšanas mazaktivitātes periodiem (bērnība, vecums). Tāpēc dzivibas formu attīstiba fiziskajā pasaulē acimredzot notiek un notiks, paildzinot cilvēka mūžu. Gn patiešām, pirms vairākiem gadsimtiem mūža vidējais ilgums bija 30-40 gadu, bet pašlaik - 70-80 gadu.

Kā panākt ilgāku mūžu? Atbilde uz šo jautājumu šķitīs savā­da - kultivējot labestību, mīlestību un zināšanas. Starp citu, vi­sas reliģijas un avatāri (Sai Baba) propagandē tieši to. Sākotnēji šķiet, ka nemitīgajām runām par mīlestibu un labestibu nav principiālas nozīmes, taču tajās slēpjas milzu spēks. Tā Pasaule ir veidota tā, ka labas domas un zināšanas veicina smalkās pa­saules torsionu lauku attīstību, bet ļauni nodomi un dīkdieniba to degradē. Biežā dzivibas un nāves mija nepieciešama, lai pēc iespējas ātrāk nomainītu ļauni egoistisko un godkāro cilvēku ar citu cerībā, ka pēc šī cilvēka gara sodīšanas Tajā Pasaulē nākamā reinkarnācija izdosies labāka un cilvēks kļūs gaišāks.

Tāpēc nostāstiem par elli un paradīzi acīmredzot ir savs pamats.

Pēc visa spriežot, pirms vairākiem gadsimtiem cilvēcē kopumā bija daudz vairāk ļaunuma (nemitīgie kari, dedzināšana uz sārta utt.) nekā pašlaik (retāk notiek kari u.c.). Tas ir ietekmējis ari cilvēku vidējo mūža ilgumu, kas kļuvis garāks. Taču nozimigi ir nevis atsevišķi labestigi indivīdi, bet labā un ļaunā masu psi­holoģija - tādi ir Tās Pasaules likumi; ātri nomainot dzivibu un nāvi ar tai sekojošu /auna gara sodīšanu, Tā Pasaule aizsargā­jas no negatīvās psihiskās enerģijas graujošās iedarbības.

(Jn tomēr rodas priekšstats, ka pasaulē palielinās masveida labestība un tāpēc ari garāks kļūst vidējais mūža ilgums. Tā Pasaule jūtīgi reaģē uz noslieci labestības virzienā un pagarina cilvēka mūža vidējo ilgumu.

Es domāju, ka visattīstītākā civilizācija uz Zemes - lemūriešu civilizācija, kas evolucionēja ļoti ilgi, progresēja pirmām kārtām tāpēc, ka lemūriešu civilizācijas dzīlēs prevalēja labestība un zināšanas. Tāpēc, manuprāt, lemūriešu vidējais mūža ilgums sa­sniedza 1000, 2000 un vairāk gadu. Lemūriešu masu garīgā tīrī­ba un labestība ļāva Tai Pasaulei paildzināt viņu mūžu, kas savukārt bija visnotaļ mērķtiecīgi, jo gara mūža laikā var labāk pilnīgot garu.

Mēs jau zinām, ka pilnīga atbrīvošanās no negatīvās psihis­kās enerģijas ir galvenais priekšnoteikums, lai ieietu dziļā so­mati, kad cilvēks faktiski kļūst nemirstīgs. Taču ķermeņa pasī­vajā somati (akmens nekustīguma stāvoklis) nenotiek intensiva cilvēka gara pilnīgošanās, jo ķermenis nav aktīvs. Aktīvajā so­mati (adepti, kuri dzīvo 200, 300, 1000 un vairāk gadu un ku­riem, mūsuprāt, nemitīgi atjaunojas organisma šūnas) acīmre­dzot notiek intensīvāka gara pilnīgošanās, taču laikam gan ma­zākā mērā, nekā tas notika ar lemūriešiem.

Antropoģenēzes virsotne, mūsuprāt, ir Šambalas un Aharti tehnogēnie lemūrieši, kuri ar savu domu tīrību un zināšanu ieguves augsto aktivitāti ir gandrīz sasnieguši nemirstību. Viņi, fiziskajā pasaulē aktivi dzīvojot visaugstākajā limeni, sniedz milzu ieguldījumu gara un visas Tās Pasaules pilnigošanā. Ne velti Šambalu un Aharti noorganizēja pirmām kārtām no vislabāka­jiem lemūriešu civilizācijas pārstāvjiem - no visattistitākās civi­lizācijas uz Zemes. Rodas iespaids, ka Augstākais Saprāts pare­dzēja - nākamās civilizācijas nesasniegs lemūriešu limeni, tāpēc veicināja paralēlas zemzemes dzīves sistēmas noorganizēšanos, lai saglabātu un attistitu lemūriešu civilizācijas sasniegumus.

Man šķiet, ka antropoģenēzes ideāls un mērķis ir, lai visa cil­vēce uz Zemes sasniegtu Šambalas līmeni.

Bet tagad es īsumā pakavēšos pie cilvēces attistības hrono­loģijas.

Var izdalit dažus periodus cilvēces attistībā, proti, eņģeļveida un rēgveida cilvēku periods, lemūriešu, atlantu un mūsu civili­zācijas periods.

Eņģeļveida un rēgveida cilvēku periods uz zemes

Pirms daudziem miljoniem gadu, sablīvējoties garam, uz Zemes parādijās eņģeļveida būtnes, kuru garums bija 60 un vairāk metru. Šīs būtnes vēl bija tik ēteriskas, ka spēja brivi iziet cauri dažādiem šķēršļiem. Daba (augi, dzīvnieki) arī nebija blivi. (Jn tomēr šiem cil­vēkiem jau bija izveidojies neblīus ģenētiskais aparāts, kas radija iespēju veidot sev līdzīgos pumpurojoties un daloties.

Eņģeļveida būtnes dzivoja pēc smalkās pasaules likumiem un bija tieši saistītas ar To Pasauli. Viņiem bija diezgan grūti kaut ko pārmainīt vai radit daudz blīvākajā fiziskajā pasaulē. Tāpēc gara pilnīgošanās, kas ir tieši saistīta ar cilvēka aktivitātēm, notika samērā maz.

Eņģeļveida cilvēku periodu var dēvēt par cilvēces zīdaiņa laiku, kad Tā Pasaule un gars atbalstīja uz Zemes radušos cilvēkus, gandrīz neko nesaņemot pretī.

Evolūcijas procesā notika cilvēka fiziskā ķermeņa pakā­peniska sablīvēšanās un samazināšanās - no eņģeļveida būt­nēm (pirmā rase) pamazām radās rēgveidīgi cilvēki (otrā rase). Rēgveidīgajiem bija viena ciklopa acs, kas redzēja smalko pa­sauli, viņi vairojās pumpurojoties un daloties, spēja iziet cauri šķēršļiem, turklāt jau varēja paveikt vienu otru fiziskās pasaules darbu, šai nolūkā pagaidām izmantojot vienīgi smalkās pasaules enerģiju (iedarbība uz gravitāciju smagumu pārvietošanā u.c.). Rēgveida cilvēku aktīvās darbības sākotne fiziskajā pasaulē jau sāka dot pirmos augļus gara pilnveidošanai Tajā Pasaulē; cil­vēce sāka pāreju no zīdaiņa perioda uz bērna periodu. [14]

Taču vislielāko atdevi Tā Pasaule ieguva lemūriešu civilizāci­jas periodā.

Lemuriešu civilizācijā

Kad rēgveidigo cilvēku ķermeņi bija kļuvuši pavisam blīvi, parādījās agrīnie lemūrieši, kuri bija apmēram 20 metrus gari, ar četrām rokām un divām sejām. Divas rokas priekšpusē apkalpoja divas acis, kas redzēja fiziskajā pasaulē, bet divas rokas aizmugurē - aci, kas redzēja smalkajā pasaulē. Agrīnie lemūrieši vairs negāja cauri šķēršļiem, taču ar savām četrām rokām veica aktīvas darbības fiziskajā pasaulē. Viņi varēja piln­vērtīgi izmantot smalkās pasaules enerģiju (ietekme uz gravi­tāciju, psihiskā iedarbiba uz dzīvniekiem u.tml.), kā ari pietieka­mi efektivi izmantot fiziskās pasaules enerģiju (muskuļu spēks, uguns, ūdens u.c.). Ģenētiskā aparāta veidošanā viņi sasniedza tādu pilnību, ka sadalījās viriešos un sievietēs, sāka dzimt bērni. Rodas iespaids, ka agrinie lemūrieši dzīvoja dinozauru laikos.

Fiziskais ķermenis kļuva arvien blīvāks un blīvāks, un vēlino lemūriešu (lemūriešu-atlantu) augums samazinājās (aptuveni līdz 10 metriem). Trešā mugurpuses acs arvien vairāk iegrima galvaskausā, taču turpināja saglabāt savu funkciju - noska­ņoties uz Tās Pasaules viļņiem. Divas aizmugurējās rokas, kuras apkalpoja trešo aci, izzuda. Vēlīnie lemūrieši dzīvoja pa pusei ūdenī, nelielās žaunas viņiem palīdzēja elpot zem ūdens. Viņi uzcēla milzigas pilsētas, sasniedza visaugstāko tehnikas limeni (lidaparāti, kosmosa apguve utt.), izveidoja pirmšķirīgu zinātni, savu ķermeni ārstēja ar iekšējo enerģiju. Viņi dzivoja 1000-2000 gadu un ilgāk.

Vēlīnie lemūrieši iemācījās vispusigi izmantot fiziskās pa­saules enerģiju, taču viņu tehnoloģijas pirmām kārtām bija bal­stītas uz smalkās pasaules likumu zināšanām. Katram lemūrie- tim bija saikne ar To Pasauli, no kuras varēja smelties zināšanas, bet viņa darbība (zinātne, labie darbi) ar zināšanām papildināja To Pasauli. Viņi varēja salīdzinoši viegli nonākt somati stāvokli. Visattīstītākie no vēlīnajiem lemūriešiem iemācijās demateriali­zēties un materializēties. Viņi apguva levitāciju (gravitācijas pār­varēšanu un sava ķermeņa pacelšanu virs zemes) un spēja zibe­nīgi pārvietot savu ķermeni telpā. Tika apgūta pat lidaparātu un citu ieriču dematerializācija un materializācija.

Tai Pasaulei, kas radija cilvēku, bija ar ko lepoties - lemū­riešu civilizācijas perioda cilvēks ne tikai apguva fizisko pasauli un nostiprināja dzivibas fizisko formu, bet savā pētnieciskajā un labestības pilnajā darbībā bagātināja ar jaunu informāciju Ko­pīgās informatīvās telpas torsionu laukus. Tika sasniegts mērķis - fiziskajā pasaulē radīta augsta līmeņa dzīvība, kas veicināja dzivības pilnigošanos un progresu smalkajā pasaulē.

Lemūriešu periods bija visilgākais un visprogresīvākais laiks cilvēces vēsturē, kad miljoniem gadu garumā uzvaru svinēja labestibas un zināšanu kults, kas veda pretī progresam un kura dēļ Tā Pasaule bija radijusi cilvēci.

Un tomēr augsti attīstītās lemūriešu civilizācijas dzīlēs zinā­šanu kultu pamazām nomainija varas kults. Zināšanas sāka izmantot, lai iegūtu varu, un tieši šī iemesla dēļ tika pārkāpts di­žais labestības kults, radās ļaunums. Sākās ieroču izgatavošana, lemūrieši sadalījās grupās un sāka draudēt cits citam. Zemi pārklāja negatīva psihiskā aura. No lemūriešiem Kopīgajā infor­matīvajā telpā sāka ieplūst ne tikai zināšanas un pozitīva psi­hiskā enerģija, ko veidoja labs radošais veikums, bet ari ne­gatīvā psihiskā enerģija, kas postoši iedarbojās uz Tās Pasaules torsionu laukiem. Datu bāze par dzīvību uz Zemes, kas tika izvei­dota visā cilvēka evolūcijas laikā un iekļauta Tās Pasaules tor­sionu laukos, sāka sairt.

Kāpēc lemūriešiem zināšanu kultu nomainija varas kults? Grūti pateikt, kāpēc tā notika. Taču var pieņemt, ka lemūrieši, kuri bija sasnieguši attistības virsotni, pilnībā pārzināja ne tikai fiziskās, bet arī smalkās pasaules funkcionēšanas likumus, sāka justies kā pilnīgi dabas saimnieki un vēlējās pār to valdīt. Citiem vār­diem sakot,, lemūrieši pieļāva lielāko grēku - sāka justies kā dievi, aizmirstot, ka viņus radījis Dievs un viņa vaditā Tā Pa­saule. Bet, tā kā no visiem lemūriešiem dieus varēja būt tikai viens, sākās ciņa par varu.

Visattīstītākie lemūrieši (kuri pārvaldīja dematerializāciju un materializāciju, levitāciju un pārvietošanos telpā) saprata, ka Dievs nepieļaus ilgstošu negatīvās psihiskās enerģijas iedarbibu, kas izdzēš datu bāzi par dzivibu uz Zemes Tās Pasaules torsionu laukos. Viņi saprata, ka abas - gan smalkā, gan fiziskā pasaule ir radušās no vienas sākotnes - Absolūta, ka smalkā pasaule progresējusi pirms fiziskās un tāpēc var ļoti ietekmēt Absolūtu. Šis ietekmes rezultāts var būt kosmisko objektu (planētu, aste- roidu u.c.) stāvokļa izmaiņas ar tām sekojošu globālu katastro­fu uz Zemes.

Sapratuši, ka katastrofa ir neizbēgama, daudzi lemūrieši de­vās alās, iegāja somati stāvoklī un izveidoja Cilvēces genofondu. Visattīstitākie lemūrieši, izmantojot dematerializāciju un materi- alizāciju, ari devās pazemē, lidzi ņemot savus aparātus un me­hānismus. Viņi izveidoja Šambalu un Aharti, lai zemzemes dzīves apstākļos saglabātu un attīstītu lemūriešu civilizācijas tehnoloģi­jas un sargātu Cilvēces genofondu.

Kosmiskā katastrofa notika, un tās rezultātā lemūriešu civi­lizācija uz Zemes aizgāja bojā. Tāda bija cena, ko vajadzēja mak­sāt par zināšanu kulta nomaiņu pret varas kultu, - Augstākais Saprāts nevarēja pieļaut, ka pilnībā tiktu iznicināta datu bāze par dzīvību uz Zemes Tās Pasaules torsionu laukos. un tikai Šambala un Aharti palika kā dižās lemūriešu civilizācijas mani­festācija un joprojām turpina ar zināšanām papildināt To Pasauli.

Taču jau krietnu laiku pirms katastrofas lemūriešu sabiedrībā sāka dzimt mazāka auguma un atšķirīgas ārienes cilvēki. Šo nelielā auguma (tikai tris lidz pieci metri) cilvēku skaits pakā­peniski palielinājās. Tie bija šīszemes nākamās rases pirmie pārstāvji - atlanti. Daļa no viņiem izdzīvoja zemes virsū [15] pēc lemūriešu katastrofas un saglabājās kā mazskaitligas ciltis.

Atlantu civilizācijā

Atlanti lemūriešu civilizācijas laikā it visā balstijās uz savu vecāko brāļu - lemūriešu - zināšanām un tehnoloģijām. Lemūrie- šus uzskatija par Dievu Dēliem. Atlantiem bija grūti iedomāties patstāvīgu dzīvi.

Pēc lemūriešu civilizācijas bojāejas atlantiem vajadzēja ie­mācīties izdzivot pašiem - nemitīgi mainījās dzīves apstākļi uz Zemes un pietrūka vecāko brāļu - lemūriešu. No katastrofā izdzīvojušajiem tikai daži spēja turpināt pastāvēt, pārejot uz na­turālu, pa pusei mežonīgu eksistences veidu. Atlantiem, tāpat kā lemūriešiem, bija labi attīstīta trešā acs, ar kuras palīdzību varē­ja noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas viļņiem un no turienes iegūt lemūriešu zināšanas. Taču lemūriešu civilizācijas zināšanas, kas bija ierakstītas Tās Pasaules torsionu laukos, atlantiem nesteidza atklāties. Tāpēc pa pusei mežonīgais Atlan- tidas attīstības posms bija diezgan ilgs.

Kāpēc atlanti nevarēja tūliņ izmantot Kopigās informatīvās telpas zināšanas? Šajā sakarībā iespējami divi pieņēmumi:

■    atlantu smadzenes bija mazāk attīstītas nekā lemūriešiem. Tāpēc atlanti, pat pieslēdzoties Kopīgajam zināšanu laukam, nespēja saprast, par ko ir runa. Evolūcijas procesā izstrādātais ilgais paradums it visā paļauties uz lemūriešiem nedeva iespēju viņiem pašiem analizēt zināšanas un tās izmantot dzīves progre­sa labā;

■    Augstākais Saprāts pārrāva atlantu saikni ar Kopīgo infor­matīvo telpu (To Pasauli), tas ir, ieviesa SoHm - realizē sevi pats - principu. Visdrīzāk SoHm princips tika ieviests jau lemūriešu civi­lizācijas laikā, kad sākās konflikti un uzplauka varas kults, lai norobežotu Tās Pasaules informatīvos laukus no graujošās ne­gatīvās psihiskās enerģijas, kas plūda no Zemes. Bet atlantu civilizācijas sākumperiodā ierobežojošais SoHm princips netika atcelts, jo nebija pārliecības, ka atlanti kļūs par pozitīvās psi­hiskās enerģijas avotu. Tikai Šambaia un Aharti, kuru pamatos bija zināšanu kults un cēli nodomi, palika ārpus SoHm principa iedarbības, kas bloķēja pieeju Tās Pasaules zināšanām.

Kurš no abiem pieņēmumiem ir pareizs? Manuprāt, otrais, jo Augstākajam Saprātam vajadzēja reaģēt uz lielo negatīvās psi­hiskās enerģijas pieplūdumu Tās Pasaules informativajās struk­tūrās. Acīmredzot bloķējošais SoHm princips ir ne tikai mūsu civilizācijas individuāls atribūts, bet ir ari universāls Augstākā Saprāta ierocis, kura virziba ir nepieļaut Tās Pasaules informati- vo lauku sagrāvi. Kad darbojas SoHm princips, cilvēce paliek pati ar seui, t.i., tai jārealizējas pašai, bez Tās Pasaules zināša­nām. SoHm princips sargā pirmām kārtām tās zināšanas, kas iegūtas (un ierakstītas torsionu laukos) lemūriešu - visattīstī­tākās civilizācijas - progresīvajā periodā. Un tikai Šambalai un Aharti šis zināšanas pieejamas vienmēr.

Reliģijās ir runa par "zelta laikmetu", kad cilvēkiem atvērsies senās zināšanas. Citiem vārdiem sakot, zelta laikmets būs laiks, kad no cilvēces tiks noņemts bloķējošais SoHm princips un ļaudīm kļūs pieejamas senās lemūriešu zināšanas.

Atlantu civilizācija, kurai bija jārealizējas pašai, attīstījās ļoti lēni. Cilvēki apguva dažus fiziskās enerģijas veidus (muskuļu spēks, uguns, ūdens), cēla mājas, iztiku galvenokārt ieguva jū­rās un pa pusei dzīvoja ūdeņos. Šambaia un Aharti, neredzami vērojot atlantus, sāka no Cilvēces genofonda izlaist lemūriešus - praviešus. "Dievu Dēli ir atgriezušies!" - droši vien iesaucās at­lanti, kuru atmiņā vēl bija saglabājušās leģendas par varenajiem lemūriešu laika milžiem. Taču pravieši lemūrieši nesteidzās nodot atlantiem savas zināšanas un tehnoloģijas - viņi propa­gandēja milestibu un labestību kā cilvēces progresa pamatu.

Pakāpeniski ar lemūriešu praviešu pūliņiem atlantu civilizāci­jā varas kultu nomainija zināšanu kults, uzvaru svinēja labestiba un mīlestība. Sākās progress. Tika apgūti citi fiziskās enerģijas veidi, pilsētas kļuva skaistākas un krāšņākas, atlantu populāci­ja palielinājās. Taču smalkās pasaules enerģijas atlantiem vēl nepakļāvās. Šambala un Aharti, ņemot vērā atlantu progresu, informēja Kopīgās informatīvās telpas vadibas centru par iespēju atcelt SoHm principu, lai veicinātu vēl straujāku atlantu progresu, apgūstot smalkās pasaules spēkus. Tika noņemts Tās Pasaules zināšanu bloķējums. Atlantiem sākās zelta laikmets. Viņiem kļuva pieejamas lemūriešu civilizācijas dižās zināšanas.

Atlantu civilizācijā sākās straujš progress. Tika apgūta tele- pātija, psihiskā iedarbība uz gravitāciju, mantru spēks un citi smalkās pasaules enerģiju veidi. Pilsētas sāka celt, pārvietojot smagumus ar skatienu, ķermeni ārstēja, izmantojot iekšējo ener­ģiju, gaisa kuģošanu īstenoja, pamatojoties uz mantru spēku. Tika uzceltas milzigas pilsētas, pāri zemei lidinājās gaisa kuģi - vimanas, zem ūdens tika izveidotas brīnišķīgas plantācijas, mil- zigie monumenti (kas saglabājušies ari mūsdienās) liecināja par atlantu civilizācijas varenību. Pasaule dzīvoja purpursārtos toņos.

Šajā laikā labestības un mīlestības kults bija galvenais atlantu dzīves likums. Taču zināšanu kults neguva pilnīgu apliecināju­mu, jo atlanti, ar trešās acs palīdzību noskaņojoties uz Kopīgās informatīvās telpas viļņiem, pārāk viegli telepātiskā ceļā saņē­ma iepriekšējās civilizācijas - lemūriešu - zināšanas. Atlantu bērni nemācījās skolās un nepabeidza institūtus - atkaribā no smadzeņu attīstības viņi paši spēja iegūt zināšanas no Kopīgās informatīvās telpas.

Tā Pasaules torsionu laukos ierakstītās lemūriešu civilizācijas zināšanas bija tik plašas, ka atlantiem nebija nekādas nepiecie­šamības intensivi attīstīt zinātni, jo pietika pat ar daļu no lemū­riešu zinībām. Sākās zinātniskā dīkdienība.

Ir skaidrs, ka zinātne ir darbs, kas prasa milzigus pūliņus, neatlaidību, zinātnisku grūtibu un kolēģu neelastību pārvarē­šanu, tā ir sevis ziedošana zinibu vārdā, tās ir tiras domas un dvēseles lidojums. Tieši šo iemeslu dēļ lemūrieši zinātnē sasnie­dza neapgūtas virsotnes un radija zinibu kultu, kas veicināja zinātniskos pētījumus. Gatavu zināšanu, ko varēja iegūt tele- pātiskā ceļā no Tās Pasaules, lemūriešiem nebija. Toties atlan­tiem bija pieejama gatava zināšanu pakete, ko savulaik izstrā­dāja lemūrieši.

Atlantu zinātniskā dīkdienība nespēja nostiprināt zināšanu kultu, kas bija tik nepieciešams Tās Pasaules informatīvā lauka papildināšanai. Cilvēcei visgrūtāk ir iegūt jaunas zināšanas, tas ir visspējīgāko un progresīvāko cilvēku uzdevums. Atlantu vidū pie zināšanām varēja tikt jebkurš, pietika vienīgi noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas viļņiem. Tāpēc zināšanas nokļuva ari neattīstītu un godkārīgu cilvēku rokās, kuri nespēja turēties preti kārdinājumam tikt pie varas uz šo zināšanu rēķina.

Tā neizveidotā zināšanu kulta vietā radās varas kults. La­bestības kults nespēja stāties pretī negatīvajiem varaskāres tīko- jumiem. Cilvēciskās tieksmes - tas ir varens spēks, kam pret- darboties ir ļoti grūti. Cilvēciskās tieksmes nevar apturēt, tās labāk ievirzīt citā gultnē, teiksim, zinību iegūšanas ceļā. Ja starp atlantiem būtu valdijis zināšanu kults, visas cilvēciskās tieksmes būtu virzījušās uz pasaules izzināšanu, kura ir mūžīga un kurai nav robežu, nevis transformētos varaskārās pretenzijās.

Cilvēks (vai tas būtu iemūrietis, atlants vai mēs paši) ir tā ierīkots, ka viņam allaž pēc kaut kā jātiecas. Cilvēks ir radīts kā substance, kas pati attīstās. Tāpēc ir svarīgi cilvēka tiecibas kaut kur virzīt. Kurp? Atbilde ir vienkārša - preti zināšanām un labestībai. Labestības kults plus zināšanu kults - tās ir galvenās cilvēces progresa sastāvdaļas. Pretējā gadijumā radisies varas kults, bet kopā ar to nāks ari ļaunums, un kopā ar to - bojāeja.

Pie atlantiem pakāpeniski progresēja varas kults. Viņi sašķēlās atsevišķās savstarpēji naidīgās grupās. Tās Pasaules zināšanas, ko savulaik izstrādāja lemūrieši, tika izmantotas ieroču izga­tavošanai. Sākās nebeidzami kari. Tās Pasaules torsionu laukos arvien vairāk ieplūda negativā psihiskā enerģija.

Paredzot, ka nāks globāla katastrofa, progresīvākie atlanti devās alās un iegāja somati stāvoklī, papildinot Cilvēces geno­fondu. Rodas iespaids, ka atlantu ieiešanai somati bija samērā masveidīgs raksturs, tāpēc vēl joprojām galveno Cilvēces geno­fonda daļu veido atlanti.

Šambala un Aharti nespēja stāties pretī globālajai katastrofai, jo lemūriešu praviešu pārliecināšanas spēks bija par mazu, bet izmantot militāru spēku Šambala nevarēja, jo bija labestības un zināšanu kulta valstība.

Es šaubos, vai atlanti papildināja lemūriešu civilizācijas zem­zemes tehnogēnos sasniegumus. Visticamāk, viņi neapguva cil­vēka ķermeņa dematerializāciju un materializāciju, kas ir tik nepieciešamas īpašības dzīvei Šambalā un Aharti.

Katastrofa notika pirms 850 000 gadu. Zemes ass mainīja savu stāvokli, poli pārbīdījās, sākās pasaules plūdi. Atkal tika ieviests bloķējošais SoHm princips.

Taču atlantu civilizācija neaizgāja bojā uzreiz. Daļa no viņiem (dzeltenie atlanti) savos gaisa kuģos (vimanās) paspēja aizlidot līdz Himalajiem un Gobi tuksnesim - visaugstākajiem zemes­lodes apvidiem, kur pirms pasaules plūdiem bija ziemeļpols. Tur, Iekšējās jūras krastos un salās, kas atradās Gobi tuksneša vietā, viņi apmetās un nodzīvoja vēl vairākus desmitus tūkstošus gadu. Taču izolācija, nelielais skaits un, pats galvenais, trūk­stošā brīnumnūjiņa Kopīgās informatīvās telpas zināšanu vei­dolā (tika ieviests SoHm princips) izraisīja sabiedrības degra- dēšanos, kļūšanu par mežoņiem un bojāeju. Par atlantu ieradu­mu kļuvusī zinātniskā dīkdienība neļāva viņiem izdzīvot.

Cita atlantu daļa (melnie atlanti) palika Āfrikas kontinenta augstākajās vietās. Bet ari viņi ļoti drīz to pašu iemeslu dēļ de­gradējās, kļuva mežonīgi un aizgāja bojā. Saskaņā ar kādu hipo­tēzi šie melnie atlanti ir devuši savu artavu mūsdienu meln­ādaino cilvēku veidošanās procesā.

Trešā atlantu daļa izdzīvoja tā sauktajā Platona salā, kas at­radās Atlantijas okeānā. [16] Ši atlantu grupa izrādijās visprogre­sīvākā, tā spēja saglabāt savas zināšanas apstākļos, kad vairs nepastāvēja tiešs kontakts ar Kopigo informatīvo telpu no jauna ieviestā So Hm principa dēļ, spēja organizēt zinātniskos pētīju­mus, saglabāt tehnoloģijas un likt cilvēkiem garīgi pilnigoties arī bez tieša Tās Pasaules atbalsta.

Platona salas atlanti pašapliecinājās Zemes jaunajos apstāk­ļos un spēja nodzīvot ilgu laiku - no 850 000 lidz 11 000 gadu. Šajā laikā ūdens, kas bija applūdinājis Zemi lielajos pasaules plūdos, pakāpeniski atkāpās, atsegdams arvien jaunas teritori­jas, kurās apmetās jaunās, piektās rases (mūsu civilizācijas) pārstāvji.

Šie jaunie cilvēki atlantiem šķita sīki (tikai divus tris metrus gari), agresīvi un dumji. Ar dažiem no tiem Platona salas atlanti karoja, ar dažiem - kontaktējās un draudzējās. Starp citu, Pla­tona salas atlantiem izveidojās cieši sakari ar senajiem ēģip­tiešiem, kuriem viņi iemācīja daudzas savas tehnoloģijas un ko­pīgi uzcēla Ēģiptes piramidas, smagumu (akmens bloku) pārvie­tošanai izmantojot psihoenerģētisko iedarbību uz gravitāciju. Pi­ramīdas tika uzceltas pirms 75-80 tūkstošiem gadu. Kad pira­midas bija gatavas, daudzi atlanti un daži ēģiptieši devās dzīvot uz zemzemes mājokļiem zem piramīdām, iegāja dziļā somati un papildināja Cilvēces genofondu.

Pirms 11 000 gadu Platona salas atlantu astronomi pareģoja, ka uz Zemes drīz nokritis Tifona komēta. Komēta tiešām atnāca un iekrita Atlantijas okeānā. Pēdējie atlantu pārstāvji Platona salā aizgāja bojā, noslīkdami okeāna viļņos. Atlantu civilizācija beidza pastāvēt.

Atlantu civilizācija pastāvēja mazāku laika posmu nekā lemū­riešu civilizācija un nesasniedza pat daļu no tā līmeņa, ko paguva paveikt lemūrieši. Atlantus iznīcināja zinātniskā dīkdienība.

Āriešu periods (mūsu civilizācija)

Nez kāpēc pie mums pieņemts par āriešiem uzskatit vācie­šus. Taču tas nav pareizi; visos senajos avotos par āriešiem dēvē mūsu civilizācijas cilvēkus.

Ārieši parādījās atlantu civilizācijas dzilēs pirms aptuveni miljons gadiem. Atlantu vidē sāka dzimt mazāka auguma ļau­dis, kuriem nebija peldplēvju, toties bija lielāks deguns un pē­das. Viņi uz sauszemes izdzīvoja labāk, tāpēc, salīdzinot ai atlan­tiem, ieguva dažas priekšrocibas. Šie pēc skata neparastie ļau­dis bija aktīvi un darbīgi, taču garīgā ziņā un it īpaši spējā rikoties ar psihisko enerģiju daudz vājāki par atlantiem. Cln tomēr viņu garīgās attīstības līmenis bija daudz augstāks nekā mūsdienu cilvēkiem; pirmie ārieši no saviem priekštečiem atlantiem iemā­cījās valdīt pār dažiem smalkās pasaules enerģijas veidiem, spēja ieiet somati un radīt telepātiskus un telekinētiskus efektus. Salidzinot ar mūsdienu cilvēkiem, pirmie ārieši bija giganti un sasniedza divu trīs metru garumu, taču uz atlantu fona izskatījās maziņi.

Atlantu civilizācijas beigu posmā, kad jau parādījās pirmie ārieši, bloķējošais SoHm princips vēl nedarbojās. Tāpēc ārieši, tāpat kā atlanti, varēja izmantot Tās Pasaules zināšanas. Arī pirmo āriešu bērni negāja skolā, zināšanas viņos ieplūda no Kopīgās informatīvās telpas atkarībā no katra smadzeņu attīs­tības. Pirmo āriešu trešā acs bija attīstīta labāk nekā mūsdienu cilvēkiem, taču funkcionēja sliktāk nekā atlantiem. Viņi bija daudz materiālistiskāki un piezemētāki nekā atlanti.

Pirmo āriešu dzives sākumperiods sakrita ar atlantu šķel­šanās, karu un varas kulta laiku. No atlantiem pirmie ārieši pārņēma varas kultu, kas mūsu āriešu civilizācijā saglabājies joprojām. Kopā ar atlantiem pirmie ārieši piedalījās iekšējos karos. Pēdējie bija daudz izturīgāki un ne tik untumaini kā atlanti.

Arī ārieši saprata, ka tuvojas globāla katastrofa, taču varas kults izrādijās spēcigāks. Globālās katastrofas priekšvakarā daudzi ārieši devās alās, iegāja dziļā somati un papildināja Cilvē­ces genofondu. Manuprāt, Cilvēces genofonda āriešu daļu veido galvenokārt šie pirmie ārieši (pirms pasaules plūdiem), kuri pirms ieiešanas somati dzivoja apstākļos, kad vēl nedarbojās bloķējošais SoHm princips, un tāpēc tiem bija pieejamas gal­venās Tās Pasaules zināšanas; viņi pieprata dažus psihoenerģē- tiskos efektus (atdzīvināšanu, atbrīvošanu no slimībām u.c.). Pravieši, kuri izskatījās tāpat kā mēs (Jēzus Kristus, Muhameds, Mozus u.c.), manuprāt, bija pirmie ārieši, kas iegāja somati jau pirms pasaules plūdiem. Šķiet, ka pirmie ārieši zināja par Šam­balu un Aharti, tie pielūdza un godināja lemūriešus - Dievu. Dēlus.

Globālās katastrofas priekšvakarā daudzi no pirmajiem ārie- šiem iegāja somati stāvoklī ne tikai lai papildinātu Cilvēces genofondu, bet ari lai alās pārlaistu pašu katastrofu.

Pasaules plūdu laikā (pirms 850 000 gadu) vairākums pirmo āriešu, tāpat kā atlanti, aizgāja bojā. Tikai nedaudzi atlanti un ārieši izdzivoja uz nelielajiem sauszemes pleķīšiem. Sākās grūti laiki: mājokļi, tehnoloģijas, aparatūra bija zaudēta. Bet visgrū­tākais šķita tas, ka bloķējošā SoHm principa dēļ ļaudis izrādijās atšķirti no Tās Pasaules zināšanām. Cilvēki kļuva arvien mežo­nīgāki un pakāpeniski pārgāja uz primitīvu dzīvesveidu.

Šajos apstākļos ārieši nemitīgi karoja ar atlikušajiem atlan­tiem. Ārieši izrādījās labāk piemērojušies bargajiem dzīves ap­stākļiem un izstūma atlantus no daudziem sauszemes apgaba­liem. Viņi ātrāk apsēja pēc plūdiem nožuvušās zemes un cēla tajās savas pilsētas un ciemus. Toties atlanti mitinājās izolētās kolonijās, lidz beidzot mazā skaita un radniecīgo laulību dēļ pakāpeniski izmira.

Āriešu sabiedrība neprogresēja simtiem tūkstošus gadu. Tam bija savi objektivi iemesli: ļoti ilgu laiku pēc pasaules plūdiem zeme pastāvēja tikai kā atsevišķas akmeņainas saliņas, bet izo- lētiba un radniecīgās laulības veicināja degradāciju un āriešu mantoto parametru pasliktināšanos. Ir ne mazums liecību, ka šajā periodā no Cilvēces genofonda iznāca vairāki pravieši (Būdas), taču viņu darbība acīmredzot nebija veiksmīga - deģeneratīvie procesi āriešu sabiedrībā izrādijās spēcīgāki. Āriešu garums samazinājās līdz aptuveni pusotram metram, viņi arvien biežāk un biežāk veidoja mežonīgas ciltis.

Rodas iespaids, ka aptuveni pirms 100-200 tūkstošiem gadu pastāvēja trīs galvenās āriešu grupas: Tibetas, Dienvidāfrikas un Vidusjūras reģionā. Pirmās divas grupas pakāpeniski galīgi degradējās un primitivizējās, un tikai Vidusjūras grupa pavisam lēnītēm devās pa progresa ceļu, līdz beidzot izveidoja seno ēģip­tiešu civilizāciju. Seno ēģiptiešu civilizācijas veidošanās procesā sava nozime acīmredzot bija ne tikai praviešiem, bet ari cieša­jiem kontaktiem ar Platona salas atlantiem. Ēģiptiešu civilizācija sasniedza augstu attīstības līmeni; piramīdas, pēc visa spriežot, viņi uzcēla kopā ar Platona salas atlantiem. Kad un kāpēc aizgāja bojā ēģiptiešu civilizācija? Man grūti uz šo jautājumu atbildēt. Iespējams, senie ēģiptieši nespēja pārciest katastrofas sekas pēc Tifona komētas ietriekšanās Zemē (pirms 11 000 gadu) un atlantu bojāejas Platona salā, jo senie ēģiptieši taču izmantoja viņu zināšanas un prasmes.

Pirms 18 013 gadiem Tibetas un Himalaju reģionā parādijās jauns pravietis. Vieni viņu dēvēja par Manu, otri - par Rāmu, trešie - par Bonpo Budu. Šis pravietis bija liela auguma un ne­parasta izskata. Man šķiet, ka tieši viņa acis ir attēlotas uz visiem tibetiešu tempļiem. Jau rakstiju, ka, analizējot šis acis, mēs se­cinājām - tās pieder lemūrietim; tātad no Cilvēces genofonda bija iznācis pravietis - lemūrietis.

Man ir tāds iespaids, ka visā āriešu rases pastāvēšanas laikā, sākot ar pasaules plūdu periodu (pirms 850 000 gadu), no Cil­vēces genofonda pravieša kvalitātē iznāca tikai atlanti un agrinie ārieši. Lemūriešu viņu vidū nebija. Šo praviešu darbiba nopiet­nus rezultātus nedeva; āriešu rase turpināja arvien vairāk un vairāk degradēties. Aptuveni pirms 18 000 gadu cilvēce gal­venokārt sastāvēja no mežonīgām un pa pusei mežonīgām ciltīm, attistibas perspektīvas arvien vairāk samazinājās. (Jz šī fona izcēlās tikai ēģiptiešu civilizācija, taču arī tajā parādījās nopietnas regresa iezīmes.

Šambaia un Aharti, kas vēroja āriešu civilizācijas procesus, beidzot nolēma pravieša kvalitātē izmantot lemūrieti. Tā pirms 18 013 gadiem uz Zemes parādijās Bonpo Buda (Rāma, Manu). Darbodamies Tibetas apvidū, viņš sāka arto, ka atlasīja labākos tibetiešu viriešus un sievietes, izolēja tos no pa pusei mežonīga­jām ciltīm, sāka tiem mācīt dzīvot un veicināja viņu vairošanos un izplatību uz Zemes. Tieši šiem cilvēkiem, mūsuprāt, arī pie­derēja un joprojām pieder statistiski vidējās acis (tibetiešu rase). Tieši viņi izplatījās pa visu zemeslodi, izstumjot pa pusei me­žonīgās ciltis. Tieši šo cilvēku migrācijai mēs izsekojām oftal- moģeometriskajā shēmā, bet atlikušās pa pusei mežonīgās cil­tis (kas neiekļaujas oftalmoģeometriskajā shēmā) tā ari jopro­jām palikušas pa pusei mežonigas. Tieši ar šiem cilvēkiem, kurus apgaismoja pravietis lemūrietis, sākās pakāpenisks progress.

Būdami labāk attīstīti, viņi izturēja konkurences cīņā par teritoriju ar pa pusei mežonīgajām ciltim un teritorijas lielākajā daļā stājās pa pusei mežonigo āriešu vietā. Dažās vietās viņi ar šīm ciltim saplūda (Āfrikā, Indonēzijā, Austrālijā), bet dažviet spēja saglabāt rases tīrību, kādi viņi iznāca no Tibetas (Eiropa, Āzija), izmainot ārējo izskatu atbilstīgi dzives apstākļiem. Pa pusei mežonīgās ciltis saglabājās, taču izolēti, piemēram, dažās Klusā okeāna salās, Amazones un Āfrikas džungļos. Turklāt jāpie­bilst, ka, pēc oftalmoģeometriskās shēmas datiem, dažas āriešu grupas, kas atstāja Tibetu, tomēr kļuva mežonīgas (Dienvid­amerika, Polinēzijas salas).

Par spīti saplūšanai ar pa pusei mežonīgajām ciltīm un tam, ka dažās vietās Tibetu atstājušie ārieši kļuva par mežoņiem, šie ārieši tomēr spēja mūsu (āriešu) civilizāciju pakāpeniski virzīt pa pro­gresa ceļu. Pravietis lemūrietis prata pārtraukt āriešu rases attīstības degradāciju, tāpēc viņš uz visiem laikiem palika cilvēku atmiņā, bet viņa acis rotā visu Tibetas tempļu sienas kā progresa simbols.

Taču āriešu rasi gaidīja nopietns pārbaudījums - pēc Tifona komētas iekrišanas Atlantijas okeānā (pirms 11 000 gadu) Zemi pārklāja migla, ko radīja milzigās putekļu masas (magma u.c.) iekļūšana atmosfērā. Daži autori raksta, ka tumsa pastāvēja apmēram 1000-2000 gadu, citi min daudz mazāku laiku. Man grūti pateikt, kādi bija dzives apstākļi uz mūsu planētas pēc šīs katastrofas, taču laikam gan jāpieņem, ka tie kļuva visnotaļ skarbi. Izdzīvošanai šādos apstākļos kā jau visprogresīvākie priekšroku guva no Tibetas nākušie ārieši; viņi prata uzcelt mīt­nes, tās apsildīt, šūt apģērbu, turēt mājlopus, nodarboties ar lauk­saimniecību. Daudzas pusmežonigas vai pavisam mežonīgas ciltis izmira un tādējādi it kā attīrīja Zemi un cilvēci no regresīvā mežonības uzbrukuma. Taču dažas pusmežonigas ciltis tomēr izdzīvoja un šajā līmenī atrodas joprojām.

Pēc katastrofas, kad uz Zemes nokrita Tifona komēta, dzives apstākļi pamazām normalizējās. Taču sabiedribas attistibas progress nemitīgi bremzējās tāpēc, ka starp cilvēkiem pastāvē­ja vārās kults, bet labestības un zināšanu kults tika atbīdīts malā. Bezgalīgie kari pat noveda pie tā, ka izveidojās karavīra-sargā- tāja vai karavira-iekarotāja ideāls.

Jāatzist, ka bloķējošais SoHm princips, kas neļāva izmantot Tās Pasaules zināšanas, neveicināja zināšanu kulta attīstību. Zi­nāšanu kulta degradācijas sekas bija tādas, ka cilvēki piemirsa par reliģiju un tikai karmas čuksti viņiem atgādināja par cilvēka garīgumu. Tāpēc uzplauka māņticiba, elku pielūgšana utt. Cil­vēcei krasi pietrūka dievišķo zinību.

Šajā situācijā Šambaia un Aharti vienaldzīgi nepalika malā. Aptuveni pirms 2000 gadu parādijās praviešu grupa (Buda, Jēzus Kristus, Muhameds, Mozus, Zaratustra u.c.), kuri cilvēcei sāka sludināt Tās Pasaules zinību elementus. Šo praviešu dar­bības sekas ir acīmredzamas - tika izveidotas reliģijas: budisms, hinduisms, kristietība, musulmanisms, jūdaisms u.c.

Šajā sakarībā labestības un zināšanu kults uz Zemes palieli­nājās, taču nepārspēja varas kultu. Brāļu karus nomainīja reli­ģiskie kari. Sākās teritoriju pārdalīšana pēc reliģiskā principa. (Jn atkal cilvēce novirzījās no īstās attīstības līnijas, bet pie vainas kārtējo reizi izrādijās varas kults. Nevarēja būt ne runas par to, ka āriešu civilizācijai tiktu atvērtas senās lemūriešu zināšanas.

Taču mūsu ēras 18. un 19. gadsimtā dažās pasaules malās (galvenokārt Eiropā) uzplauka neparasts zināšanu kults, kura pamatā bija vienīgi fiziskās pasaules izpēte (tehniskais progress, darvinisms u.c.) bez mēģinājumiem apjēgt dievišķās zināšanas. Straujā tempā, par spīti bloķējošajam SoHm principam, sākās progress. Ārieši it kā pierādija, ka tehniskais progress iespējams arī bez Tās Pasaules zināšanām.

Tomēr tādam zināšanu kultam radās atbilstīgas sekas - zinā­šanas tika iemantotas pirmām kārtām varas kulta vārdā. Tuvojās nākamā iespējamā katastrofa - šis zināšanas varēja izmantot, lai sagrābtu varu. Katastrofa patiešām nekavējās, izpauzdamās divos pasaules karos.

Pēc Otrā pasaules kara cilvēce apjauta to ieroču graujošo spēku, kas tika raditi uz jauno zināšanu bāzes, un sāka saprast, ka zināšanu un varas kults ir nesavienojamas lietas. Karu skaits uz planētas samazinājās.

Turklāt ir jāatzist, ka dažādās reliģijas, kas tika izveidotas aptuveni pirms 2000 gadu, kļuva par bremzējošu faktoru, jo izraisīja daudzus karus tieši reliģiskās ietekmes dēļ.

Joprojām plaukstošais varas kults padara bīstamu dažādu reliģisko strāvojumu pastāvēšanu. Ļaudis pat nepadomā, ka visu reliģiju sakne ir viena. Ir pienācis laiks reliģijas apvienot, izvei­dojot vienotu reliģiju. Vai tas ir iespējams bez kariem un kata­klizmām? Nevaru atbildēt.

1999. gadā beigsies Kalijuga un sāksies Satjajuga. [17] daudzi pravietojumi liecina, ka tad pienāks pasaules gals (autors to raksta 1998. gadā - red.piez.). Nostradams, Vira Brahmandra un citi raksta, ka 1999. gada 11. augustā notiks bezprecedenta pilnigs Saules aptumsums, kas būs ļoti ilgs. Pasaule ieslīgs tumsā. Tad sekos vairākas katastrofas, no kurām briesmīgākā būs ko­mētas vai meteorita ietriekšanās Zemē (Kurpnieka komēta). Komēta iekritīs Atlantijas okeānā. Milzīgi viļņi applūdinās ASV austrumu piekrasti un daudzus Eiropas reģionus. Tam sekos ūdeņu zemestrīces, orkāni un tornado.

Pareģo, ka bojā aizies divas trešdaļas cilvēces un tikai viena trešdaļa izdzīvos. Atnāks jauni pravieši (Šambalas valdnieks u.c.), kuri apvienos reliģijas un izveidos vienotu reliģiju uz labestības un milestibas bāzes. (Jzradīsies ari daudz viltus praviešu, kurus sūtis Antikrists. Pakāpeniski iestāsies patiesibas laikmets un cil­vēcei atvērsies senās zinibas.

Taču daži cilvēki, kuru vidū ir ari avatārs Satja Sai Baba, apgalvo, ka viņi ir apmierināti ar cilvēces attistibu, ka pasaules gala nebūs, toties pakāpeniski notiks visu reliģiju apvienošanās un vienotas reliģijas izveide.

Vai pien āks pasaules gals?

Vai pienāks pasaules gals? Precīzi un noteikti atbildēt uz šo jautājumu ir grūti. Tie cilvēki, kuri pareģo nākotni, acimredzot pamatojas uz Kopīgās informatīvās telpas zināšanām, kurās viņi spēj ieiet. Taču man šķiet, ka nākotne Kopigajā zināšanu laukā nav noteikta kā nenovēršama turpmāko notikumu virkne - pre­tējā gadijumā tiktu noliegts galvenais cilvēka kā pašattistošas sākotnes radišanas princips. Man šķiet, ka nākotne Kopigajā zināšanu laukā pastāv kā cilvēces pozitīvas vai negatīvas attis­tibas prognoze.

Kura prognoze - pozitīvā vai negatīvā - izrādīsies Īstā? Tas daudzējādā ziņā ir atkarigs no mums pašiem. Mums jāatceras, ka labestība un zināšanas veicina pozitīvās attistibas prognozes realizēšanos, toties ļaunums un varaskāre var nākotnē izraisīt globālas kataklizmas, pat pasaules galu, vai ari radīt priekšno­teikumus evolūcijas regresijai, kas var novest pie mežoniguma.

5. nodala

MEŽonĪgums kĀ evolŪcijas regress

Iepriekšējā nodaļā, analizējot cilvēces attīstības vēsturi uz Ze­mes, mēs vairākkārt runājām par to, ka cilvēki kļūst mežonīgi un pat veselas tautas pārvēršas par mežonigām vai pusmežoni- gām ciltim. Rodas iespaids, ka mežonīgums ir evolūcijas regre­sa faktors, kura nozīmi nedrīkst atstāt bez ievērības.

Pirms diviem gadiem pēc valsts galvenā oftalmologa ielūguma es aizbraucu uz Indonēziju. Sapulcējās apmēram simt indonēziešu acu ārstu, kuriem nolasīju lekciju ciklu un parādīju mūsu jaunākās acu un plastiskās operācijas. Indonēziešu ārsti man iepatikās: smaidīgi, izda­rīgi un dzīvi ieinteresēti visā jaunajā, viņi atstāja augsti civilizētu un izglītotu ļaužu iespaidu. (Jn tomēr man tā vien gribējās pavaicāt par kanibālismu, kas, kā zinām no skolas laikiem, šajā valstī bija izplatīts.

-   Sakiet, vai jūsu valstī cilvēkus joprojām ēd? - nenoturējies es ieprasījos galvenajam oftalmologam privātā sarunā.

-   Ko jūs, - viņš atbildēja, - mēs taču esam kļuvuši par civi­lizētu valsti, un cilvēkēdāju laiki ir aiz kalniem.

-   Vai patiešām jums tik ātri izdevās tikt galā ar mežonīgo cilšu primitīvajām paražām? - es tincināju.

-    Vispār jau ir tā, - sadrūvējās galvenais oftalmologs. - In­donēzijas sastāvā ietilpst apmēram 13 000 salu, un dažās no tām joprojām pastāv paraža ēst cilvēkus. Toties mums ir speciāla pretkanibālisma policija, - ja kādā no salām tiek apēsts cilvēks, viņi uz turieni izlido un mežoņus soda.

Mežonigums (autora zīmējums)

-   Bet vai jūs cenšaties šis pusmežonigās ciltis izglitot, mācit tām civilizētāku dzīvesveidu?

-   Protams, cenšamies, - skaidroja galvenais oftalmologs. - Ir speciāla valsts programma. Taču man gan šķiet, ka viss velti. Me­žoņi slikti uztver zināšanas, viņi ir kā dzivnieki - eksistē, instin­ktu vadīti. Droši vien pirms daudziem gadiem šīs ciltis bijušas civilizētākas, taču tagad neatgriezeniski un galīgi kļuvušas pa­visam mežonīgas. Es šaubos, vai viņiem var iepotēt civilizāciju, drizāk viņus civilizācija izspiedis no dzīves vietām un tie pa­kāpeniski aizies bojā.

-   No jūsu vārdiem noprotu - ja cilvēki ir pārgājuši uz primi­tīvu dzīvesveidu un kļuvuši par mežoņiem, atsaukt atpakaļ civi­lizētās dzives formās viņus nav iespējams, - es sacīju.

-   Manuprāt, tā arī ir, - noteica galvenais oftalmologs. - Es pats esmu bijis pie šīm mežonīgajām ciltim, centos viņiem ārstēt acis. Taču viņi neko nesaprot, viņu smadzenes ir slikti attīstītas.

Es apklusu. No cilvēces vēstures zināju, ka Indonēzijas salu apvidū savulaik pastāvēja galvenais Atlantidas kontinents, kur plauka varena civilizācija. Vai patiešām visas zināšanas ir aiz­mirstas?! Vai patiešām mežonību kā procesu nevarēja apturēt? Vai patiešām šī situācija ir neatgriezeniska?

Pērtiķis no cilvēka vai cilvēks no pērtiķa

No skolu mācību programmām mēs visi zinām, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa. Rūdolfs Šteiners, izanalizējis "Akašas hroniku" ("No pasaules hronikas", 1992, 67., 68. Ipp.), uzskata, ka pēr­tiķis ir cēlies no cilvēka. Autors raksta:

"Turpmākā attīstība kļuva iespējama tikai tāpēc, ka daļa cil­vēcisko būtņu sasniedza augstāku līmeni uz pārējo rēķina. Sā­kotnēji nācās upurēt tos, kuriem bija atņemts gars. Saplūšana ar viņiem vairošanās nolūkos degradētu attistītākos cilvēkus. Tā­pēc visi, kas varēja uztvert garu, tika no viņiem atdaliti. Tā rezul­tātā mazattistitie sliga arvien zemāk un zemāk, lidz nonāca dziv- nieku limenī. Tādējādi vienlaikus ar cilvēkiem veidojās ari cilvēk­veidīgie dzīvnieki. Cilvēks savā attīstības ceļā pameta daļu savu brāļu, lai pats paceltos augstāk. Tādi aizgājušo laiku ļaudis, kuru attistiba notikusi atpakaļgaitā, ir pērtiķi. Tāpat kā cilvēks savu­laik nebija tik pilnigs kā tagad, tā pērtiķi savulaik bija pilnīgāki nekā pašlaik."

Ja ticam Rūdolfam Šteineram, pērtiķi ir radušies no cilvēka, bet ar mūsdienu mežoņiem Indonēzijā, pie Amazones un Āfrikā notiek pakāpeniska pāreja uz pērtiķveidīgām būtnēm. Var arī pieņemt, ka sniega cilvēks ir viens no regresējušā cilvēka atza­rojumiem.

Vai tā ir? Kaut ko noteikti apgalvot ir grūti. Taču hipotēze par pērtiķa izcelšanos no cilvēka nav mazāk pārliecinoša kā hipo­tēze par cilvēka izcelšanos no pērtiķa, jo dabā bez progresīvā evolūcijas pastāv ari regresīvā evolūcija, ko attiecibā uz cilvēci sauc par mežonibu.

Deģenerēšanās faktors cilvēces vēsturē

No austrumu literatūras avotiem es sapratu, ka cilvēki mas­veidā kļūst par mežoņiem globālu katastrofu laikā. Šim proce­sam tika pakļauti gan atlanti, gan ārieši (mūsu civilizācijas ļaudis).

Tikai lemūriešus šis process neskāra masveidā (lai gan da­ļēju primitivizēšanos ari nevar noliegt). Tā laika globālās katas­trofas laikā vairākums lemūriešu aizgāja bojā, bet labākā daļa, kas pārvaldīja dematerializācijas un materializācijas fenomenu, devās pazemē, kur nodibināja Šambalu un Aharti. Pastāvot šai Zemes dzīvei paralēlajai sistēmai (Šambalā un Aharti), lemūrieši sasniedza visaugstāko attistibas pakāpi. Ziņas par to, ka lemū­rieši būtu kļuvuši mežonigi, literatūras avotos mēs neatradām.

Atlanti masveida degradācijas procesam tika pakļauti div­reiz. Radušies jau lemūriešu civilizācijas dzīlēs, atlanti, kuru daļa izdzīvoja pēc globālās lemūriešu katastrofas, zaudēja lemūriešu vadību un pakāpeniski sāka slīdēt uz primitīvu dzīvesveidu. Lob­sangs Rampa raksta ("Ārsts no Lhasas", 1994, 236. Ipp.), ka progresīvākās ciltis izstūmušas pavisam primitivās atlantu ciltis, un tas turpinājies lidz brīdim, kamēr atrasti lemūriešu senie rak­sti. Pamatojoties uz lemūriešu senajām zinībām, sākās atlantu civilizācijas progress.

Otrreiz atlantu masveida degradēšanās bija vērojama pēc pasaules plūdiem pirms 850 000 gadu. Lobsangs Rampa ("Ārsts no Lhasas", 1994, 239. Ipp.) šajā sakarībā raksta, ka cilvēki aizmirsa savu kultūru un atgriezās mežoņu stadijā; viņi gatavoja sev apģērbu no zvērādām, pārtika no ogām un nēsāja sev lidzi vāli ar akmens uzgali. Tā pēc pasaules plūdiem izdzīvojušie atlanti vairākumā gadījumu pakāpeniski kļuva par mežoņiem, tos nomāca āriešu ciltis, un viņi aizgāja bojā. Tikai Platona salas atlanti spēja nekļūt par mežoņiem un saglabāja savu civilizāciju vēl pirms 11 000 gadu, kad gāja bojā kosmiskas kataklizmas rezultātā.

Ārieši, kuri veidojās atlantu civilizācijas dzilēs un bija izdzīvo­juši pēc pasaules plūdiem, ari tika pakļauti masveida degradā­cijai. Par to runāts daudzos literatūras avotos (Helēna Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 532. Ipp.; Lobsangs Rampa. "Ārsts no Lhasas", 1994, 239. Ipp. u.c.). Ārieši kļuva par mežoņiem tik dziļi un plaši, ka tikai salīdzinoši pavisam nesenā vēstures periodā (pirms 18 000 gadu) praviešiem izdevās pār­traukt evolūcijas regresivo gaitu un pagriezt cilvēces attistibu progresa virzienā. Var arī pieņemt, ka pirms 11 000 gadu, kad Zemē ietriecās Tifona komēta, notika masveida degradācijas uzliesmojums, kas bija saistīts ar dzives apstākļu izmaiņām uz Zemes.

Tomēr ne jau visi mežonīgie cilvēki ir aizgājuši bojā; viņi, kā zināms, joprojām dzīvo daudzos mūsu planētas reģionos.

Kas ir šie mežoni?

Pašlaik mežonīgas vai pusmežonigas ciltis sastopamas Indo­nēzijā, Jaungvinejā, Austrālijā, Vjetnamā, Cilē, Brazīlijā, Peru, Bolīvijā, Ekvadorā, Sibīrijā un daudzās Āfrikas valstīs.

Pētot literatūras avotus, mēs sapratām, ka starp mūsdienu mežoņiem ir triju galveno rasu - lemūriešu, atlantu un āriešu - pēcteči.

Vispārsteidzošākais šķiet tas, ka starp mūsdienu mežoņiem var sastapt tālo un diženo lemūriešu pēctečus. Taču Helēna Blavatska ("Slepenā doktrina", 1937, 2. sēj., 286. Ipp.) tieši rak­sta, ka Austrālijas plakangalvainie aborigēni ir tieši lemūriešu pēcteči. Arī vairākos austrumu reliģiskās literatūras apskatos (Pillai, 1956.; Zvelebil, 1973. u.c.) teikts, ka ari tamili (Šrilanka) ir lemūriešu pēcteči.

Vai var ticēt tam, ka joprojām ir saglabājušies to lemūriešu pēc­teči, kuri dzīvojuši pirms miljoniem gadu? Atbildēt uz šo jautāju­mu ir sarežģiti pirmām kārtām tāpēc, ka iepriekšminētie abori­gēni no paleoanatomijas viedokļa nemaz nav pamatigi izpētīti. Var jau būt, ka patiešām, piemēram, Austrālijas plakangalvaina- jiem aborigēniem izdosies konstatēt kādas neparastas anato­miskās ipatnības, kas atbilstu lemūriešu aprakstiem (atšķirības Haimora dobuma, rīkles, zobu, lāpstiņu, roku, kāju u.c. uzbūvē).

Helēna Blavatska vairākās savas grāmatas vietās ("Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 532., 482., 577. Ipp.) arī raksta, ka daži Klusā okeāna salu aborigēni ir tieši atlantu pēcteči. Šo salu vietā kādreiz atradās galvenais Atlantīdas kontinents. Kad tas applū- da, no ūdeņiem pacēlās tikai salas, uz dažām no tām atlantiem izdevās izdzīvot, bet viņi kļuva par mežoņiem un tādi ir palikuši līdz mūsdienām.

Vai tā tiešām ir? Šis jautājums par atlantu tiešajiem pēcte­čiem nav izpētits; būtu jāveic salidzinoši anatomiskie pētijumi, jāpēta analogi ar Būdas veidolu utt.

Protams, lemūriešu un atlantu tiešie pēcteči (ja vien tādi pa­tiešām ir!) tūkstošos un miljonos gadu ir pamatīgi izmainījušies un kļuvuši līdzīgāki āriešiem, taču atšķirīgās iezīmes varētu arī saglabāties.

Mūsuprāt, lielāko mežoņu daļu tomēr veido ārieši. Turklāt es domāju, ka Klusā okeāna salās, kā jau izolētās vietās, var sa­stapt agrinos āriešus, kuri kļuvuši par mežoņiem jau neatmi­namos laikos - pirmajās tūkstošgadēs pēc pasaules plūdiem. Salidzinoši agrīni ārieši varētu būt daži Āfrikas mežoņi, kas ne­iekļaujas oftalmoģeometriskajā shēmā. Tā pati oftalmoģeo- metriskā shēma parāda, ka Dienvidamerikas mežoņi, daži Aus­trālijas, Jaunzēlandes, indonēzijas un Sibīrijas mežoņi ir salīdzi­noši vēlīni ārieši, tie, kas sāka izplatities pasaulē no Tibetas pirms 18 000 gadu.

Lai gan tieši šis tibetiešu vilnis sāka mūsu āriešu civilizācijas progresu, ne visas cilvēku grupas pēc migrēšanas uz dažādiem zemes reģioniem spēja izvairities no regresivā evolūcijas procesa ar pāreju uz mežonibu. Piemēram, saskaņā ar oftalmoģeomet- risko shēmu Amazones aborigēniem ir vienas saknes ar japā­ņiem un somiem, taču tie ir pilnīgi mežoņi.

Tātad mežoņu problēma ir viena no interesantākajām un sa­režģītākajām zinātniskajām problēmām, kas acīmredzot vēl tikai gaida savus pētniekus.

Vai mežoni izdzīvos?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es atļaušos pastāstīt divus notikumus.

Pirms dažiem gadiem mūs ar dakteri Saļihovu uzaicināja uz Manausas pilsētu (Brazīlijā), kas atrodas pašā Amazones ba­seina centrā, lai demonstrētu jaunizstrādātās acu operācijas. Pēc nedēļu ilga spriega ķirurģiskā darba mūs laivās aizveda uz Amazones džungļiem, lai parāditu vietējo eksotiku.

Mums piedāvāja nakti pamedīt krokodilus. Izrādās, ka halo­gēna lampas gaismā krokodila acis spoži zaļas spid preti un motorlaivā tam var piepeldēt gluži vai blakus. Gaismas apžil­bināto krokodilu var pabakstit ar nūju, bet mazu krokodilēnu pat paņemt rokās. Medit krokodilus ir aizliegts, tāpēc mēs aprobežo­jāmies tikai ar dvēseli stindzinošo milzu reptiļu miera trau­cēšanu. Taču mani pārsteidza milzīgais krokodilu skaits - ik pēc 150-200 metriem varēja manit spidošās krokodilu acis.

No rita dakteris Saļihovs ar makšķeri saķēra piraijas, par ēsmu izmantodams atliekas no mūsu brokastu galda. Pusdzīvai pirai- jai mēs mutē iebāzām pirksta resnuma zaru, ko tā viegli pārko­da ar saviem baismīgajiem žokļiem.

Tad mums nolēma parādit vietējos pusmežonigos indiāņus. Kad laivā piepeldējām pie viņu ciematiņa, gids teica, ka vakar te redzēta milziga, apmēram 20 metrus gara anakonda.

Indiāņu mitekļos valdija galēja nabadzība. Tie bija taisiti no dēļiem, atgādināja šķūnīšus vistu turēšanai un bija ierīkoti uz ne pārāk augstiem pāļiem virs ūdens pie paša krasta. Indiāņi da­biskās vajadzibas kārtoja grīdas caurumā un turpat ari ņēma ūdeni dzeršanai. Mašas uz grīdas un daži trauki bija visa viņu iedzive. Apakšbikses un krekliņš - nepieciešamais apģērbs. Gaisa temperatūra pie Amazones ir stabila un turas 30-35 grādu līmenī. Nav odu un citu asinssūcēju kukaiņu.

Amazones indiāņi pārtiek, iegūstot lateksu no kaučuka ko­kiem, un zivju zvejas. Viņi izliek tiklus, ko vij no virvēm, lai zve­jotu upē mitošās milzu zivis, kuru svars sasniedz pat 300 kilo­gramu. Ja zivi noķer, ēd viss ciemats, ja ne - visi badojas.

-   Sakiet, - es pavaicāju vienam no indiāņiem, kurš cik necik runāja angliski, - vai krokodili un anakondas cilvēkiem uzbrūk?

-   Protams, - atteica indiānis. - Krokodili ēd sievietes, ana­kondas - vīriešus.

-   Kāpēc tā?

-   Re, paskatieties uz manu otro sievu, - indiānis pameta ar galvu uz upes pusi. - Viņa krastā mazgā traukus. Taisni tāpat ari mana pirmā sieva krastā mazgāja traukus, kad, tai nemanot, piepeldēja krokodils, ievilka viņu ūdenī un saplosīja.

-   Vai tā notiek bieži?

-   Bieži, ļoti bieži. Manam kaimiņam krokodils jau ir apēdis divas sievas. Krokodili apēduši arī daudz bērnu.

-   Gn jūs par savu otro sievu baidāties?

-  Skaidrs, ka baidos. Bet viņu arī droši vien apēdīs krokodils. Reiz jau uzbruka, tikai viņa paspēja aizmukt. Sievietei taču krast­malā trauki jāmazgā. Ja krokodils apēdīs arī viņu, precēšos tre­šo reizi, - drūmi noteica indiānis.

-   Bet anakondas uzbrūk vīriešiem?

-   Jā, selvā ļoti daudz viriešu aiziet postā anakondu dēļ.

-   Kāpēc?

-  Jūs droši vien jau ievērojāt, ka selva ir ļoti bieza. Tajā pārvie­toties var, tikai ejot pa taciņām. Visi zvēri iet pa taciņām. Arī mēs, vīri, ejam pa šīm taciņām, kad vācam lateksu. Bet anakonda atrod tādu taciņu, uzlien kokā virs tās un gaida medījumu. Ana­konda uzbrūk visam dzivajam, vai tas būtu cilvēks vai tapirs… Tā pagājušajā gadā anakonda aprija manu brālēnu, tikai naģene pāri palika. Pirms tam selvā pazuda viņa dēls. Ari anakonda…

-   Vai anakondas ir lielas?

-   Ir ļoti lielas, bet ir arī mazākas, kas ēd tikai bērnus.

-   Vai jums ir ieroči, ar ko aizsargāties?

-   Nē, ieroču mums nav. Mums ir tikai šie te, - un indiānis norādīja uz savu būdu.

-   Kāpēc jums nav ieroču?

-   Tie ir milzīgi dārgi.

-   Vai patiešām pat priekš ieročiem nevar nopelnīt naudu? - es uzstāju. - Galu galā zivis taču var žāvēt, sālīt un pārdot pil­sētā, nevis vienā reizē apēst. Var gatavot sarkankoka mēbeles un tās pārdot. Var taisit koka izstrādājumus vai piraiju izbāzeņus - tos taču tūristi, jādomā, labi pērk. Var vākt un pārdot savvaļas augļus. Var audzēt maisu, cukurniedres, kafiju, kakao, anana- sus… Kāpēc jūs to nedarāt?

-   To gan mēs neprotam, - skumji atbildēja indiānis.

-   Vai jūsu vidū ir kāds izglītots cilvēks?

-Nav.

-   Neviens neprot lasit? Jūs protat?

-   Nē.

-   Jums ir vadonis?

-Jā.

-   Varbūt viņš prot lasīt un rakstīt?

-   Nē. Viņš dzīvo tāpat kā mēs, - paskaidroja indiānis.

-   Bet kā jūs protat angļu valodu?

-   Es puikas gados aizgāju uz pilsētu un ilgus gadus nodzī­voju netālu no tūristu hoteļa. Tur arī iemācijos runāt angliski.

-   Ko jūs pilsētā darījāt? - es uzstājīgi turpināju viņu izprašņāt

-  Ubagoju, palīdzēju nest čemodānus, vācu atkritumus, - stās­tīja indiānis.

-   Un kur dzivojāt?

-   Uz ielas… vēlāk no kastēm uztaisīju māju.

-Vai valsts jūs mēģina izglītot, iemācīt dzīvot kā baltajiem cil­vēkiem?

- Jā. Tikai mēs neprotam dzīvot kā baltie cilvēki.

Es apklusu. Skaudra bezizeja strāvoja no šī cilvēka. Man kļuva viņa žēl. Gribējās palīdzēt. Es sapratu, ka šie ļaudis nevar izturēt kontaktus ar baltajiem cilvēkiem; viņi sāk just psiholoģiski nomā­cošu nepilnvērtības kompleksu un tāpēc vēl ātrāk degradējas un izmirst. Šie cilvēki vēl nav galīgi mežoņi, kas dzīvo, vienīgi instin­ktu vadīti, viņi joprojām jūtas pazemoti savas nepietiekamās attīs­tības dēļ. Droši vien šie ļaudis jūtas laimīgi mežonīgajā dabā, jūt savu pārākumu pār meža zvēriem. Viņiem ne prātā nenāk, ka ci­tas cilvēku grupas jau aizsteigušās tālu priekšā: radījušas mehā­nismus, izglitību, uzcēlušas pilsētas u.tml. Iespējams, dvēseles dzīlēs viņi neskaidri apjauš, ka laiks ir neatgriezeniski zaudēts, ka viņi viegli un bezatbildīgi ripojuši pa regresīvo evolūcijas slīpni, arvien vairāk un vairāk piemirstot savus dižos senčus, toties arvien vairāk un vairāk tuvojoties mežonīgajai, bezgarīgajai dabai. Šie ļaudis, protams, nesaprot, ka evolūcija necieš stabilu stāvokli, ka pastāv tikai divas izvēles: progress vai regress, bet progress prasa piepūli, brīžiem pat milzīgu piepūli.

Mūs iesēdināja laivā un aizveda uz hoteli. Tad automašīnā nogādāja līdz prāmim, lai pārceltos pāri Amazonei. Es uzkāpu uz prāmja un aplūkoju apkārtni: Amazones krastos varēja vērot nožēlojamas būdeles. Man blakus nostājās indiāņu puišelis ne­tīrā krekliņā ar neveiklu uzrakstu "Kovbojs". Viņš skumji norau­dzījās uz būdeli, no kuras droši vien bija cēlies. Es lūkojos uz zēniņu un domāju, ka viņam nekad tā arī neiegūt izglītibu, ka viņa likteni noteikusi paša priekšteču regresīvā dīkdieniba un viņš savu mūžu nodzīvos kādā no būdelēm, ja vien nekļūs par korokodila vai anakondas upuri.

Puisēns pārtvēra manu skatienu un iztapīgi pasmaidija. Bet es viņam stāvēju blakus - gara auguma, balts un sevi pārlie­cināts. Man ir paveicies - mani tālie senči, centīgi strādājot, gājuši pa progresa ceļu.

Cits gadijums, ko gribētu pastāstīt, saistās ar Sibiriju (Tai- miras pussalas apvidu). Mēs gājām pa augstākās sarežģītības pakāpes maršrutu un iemaldijāmies vietās, kur, kā tpēdz teikt, cilvēks savu kāju nebija spēris. Nāca sniegs ar lietu. Visapkārt bija tundra, ko caurvija akmeņainas aizas. Kļuva ļoti auksts, gribējās paslēpties no visur esošā griezīgā vēja.

Piepeši tundrā mēs pamanijām briežkopja būdu. Ierējās suņi, no būdas iznāca vairāki cilvēki, ģērbušies briežādas apmetņos. Vecākais no viņiem piesita sev pie krūtim un noteica:

-   Priekšnieks.

Es noņēmu mugursomu un tieši tāpat, piesitis sev pie krūtim, saciju:

-   Priekšnieks.

Briežkopis norādīja uz būdu un teica:

-   Labi.

Mēs iegājām namiņā un apsēdāmies uz briežādām. Kļuva silti. Es saciju:

-   Labi.

Kļuva skaidrs, ka būdas saimnieks krieviski zina tikai divus iepriekšminētos vārdus. Viņš paskatījās uz mani, norādija uz katlu ar vāritu brieža gaļu un teica:

-   Priekšniek, labi.

Mēs ķērāmies pie ēšanas. Es aizgāju pēc mugursomas, izņē­mu flakonu ar spirtu, parādiju to saimniekam un saciju:

-   Priekšniek, labi.

Saimnieks pārlaida stingru skatienu savai ģimenei un mūsu puišiem, tad norādija uz sevi un mani un noteica:

-   Priekšniek, labi.

Pēc šiem vārdiem man kļuva skaidrs, ka iedzert drikst tikai viņš un es - priekšnieki. Es ielēju spirtu, un mēs sadzērām. Saim­nieks piesarka un sacīja:

-   Priekšniek, labi.

Es uzkodu brieža gaļu un ari teicu:

-   Priekšniek, labi.

Saruna ievilkās. Pienāca nakts, sākām taisities uz gulēšanu. Piepeši saimnieks norādija uz vienu no sievietēm un skaidri sacīja:

-   Priekšniek, labi.

Es zināju par šo ziemeļu tautu paražu, taču apmulsu un, ar rokām parādījis, ka gribu gulēt, teicu:

-   Priekšniek, labi.

Saimnieks piegāja pie sievietes, uzsita viņai uz pleca un sacija:

-   Priekšniek, labi.

Galu galā saimnieks piekusa mani pierunāt. Mēs aizmigām.

No rita saimnieks, mūs pavadīdams, pacēla vienu no mūsu mugursomām, noelsās, tā pauzdams, ka tā ir smaga, bet pēc tam atkal piegāja pie iepriekšminētās sievietes, pasita viņai pa plecu un pārmetoši noteica:

-   Eh, priekšniek, labi.

Mēs uzņēmām azimutu un devāmies ceļā. Pēc dažiem kilo­metriem, šķērsojot aizu, negaidot satikām vientuļu briežkopi, kurš brauca nartās. Viņš krieviski runāja diezgan labi. Apstājāmies, parunājāmies. Noskaidrojām, ka vairākus gadus viņš dzivojis ciematā, galīgi nodzēries, bet nu klejo kopā ar tā briežkopja ģimeni, pie kuriem mēs bijām.

-   Vecais ((priekšnieks - E. M.) ir ļoti gudrs. Viņš klejo vis- neapdzivotākajās vietās, piesargās tikties ar baltajiem cilvē­kiem. Viņš zina, ka mūsu tauta (ņenci - E. M.) slikti iztur kon- taktēšanos ar baltajiem cilvēkiem, nodzeras un mirst. Ja es dzī­votu kopā ar baltajiem cilvēkiem, ari jau būtu miris. Vecais mani izglāba. Taču tundrā balto cilvēku uzrodas arvien vairāk un vai­rāk, viņi atlido ar helikopteriem, brauc ar visurgājējiem. Mēs dodamies arvien vairāk uz ziemeļiem, driz vairs nebūs, kurp.

Tātad - vai mežoņi un pusmežoņi izdzīvos? Laikam jau ne. Siltumnīcas apstākļus viņiem radīt nav jēgas, jo progress iespē­jams tikai ar gribas piepūli, vēlmi cinīties un pārvarēt grūtības nākotnes vārdā. Tālo priekšteču regresivā dīkdienība, kas viņus pakāpeniski pārvērta par mežoņiem, izvērtusies par nāves grēku.

Degradācijas faktori

Jau minējām, ka viens no galvenajiem degradēšanās fakto­riem ir tālo senču dīkdienība. Dīkdienība vienmēr ir regress, jo cil­vēks ir radīts kā sākotne, kas pati attistās (progresē). Dīkdieņu paaudzes, kas cita citu nomaina, pat nepamana, kā tajās pakāpe­niski degradējas daudzi garīguma elementi, pirmām kārtām griba, bet pēc tam degradējas arī smadzenes. No paaudzes paaudzē dzimst arvien mazāk talantīgu cilvēku, ļaudīs arvien vairāk sāk prevalēt dzīvnieku instinkti (paēst, pagulēt, vairoties utt.).

Vēl viens faktors, mūsuprāt, ir izolētiba. To apliecina fakts, ka vairākums mazo izolēto salu iedzīvotāju ir mežoņi. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka dažu mazo tautu, piemēram, Čečenijas, vēlme paš- izolēties suverēnas valsts veidolā var būt regresīvs faktors, jo asiņu sajaukšanās un dinamiskāka dzīve lielas valsts robežās vienmēr veicina progresu.

Nākamais faktors ir dažu valstu vai cilšu fanātiski totalitāra pārvalde. Valdnieks propagandē kaut kādu teoriju vai faktu (ko­munismu, reliģiju, šamanismu, upurēšanu u.c.) un veido sa­biedrību, kuras pamatā ir fanātiska ticība šai teorijai vai faktam. Visi, kas iebilst, tiek vajāti un iznicināti. Vajāšanām pirmām kār­tām tiek pakļauti visspējīgākie cilvēki, kuru garīgais līmenis ir augstāks par fanātismu un kurus augstākā vadiba apskauž. Pa­kāpeniski spējīgo cilvēku skaits samazinās, sabiedrībā arvien vai­rāk progresē mežonīgi likumi un mežonigas paražas. Šajā ziņā kā piemēru var minēt PSRS (ļeņiniskās un staļiniskās represijas, kas izraisīja krasu degradāciju pirmām kārtām lauku iedzī­votājos un pārvērta valsti no ievērojamākā labības eksportētāja par importētāju) un Irāku (fanātiskā musulmaņu ticība).

(Jn, beidzot, visbūtiskākais faktors ir globālās katastrofas, pēc kurām izdzīvojušie tiek pakļauti primitīvas ražošanas apstāk­ļiem. Tikai milzu griba un uzņēmība var izglābt cilvēkus no ātras kļūšanas par mežoņiem.

Somati - mežonības pretsvars

Mums radās šāds priekšstats: progress ir grūts un ilgs evolū­cijas process, toties sabiedrības regress, pārejot mežonibā, no­tiek daudz vieglāk un daudz ātrāk. Skaidrs, ka graujošie proce­si - ari evolūcijā - prasa mazāku piepūli nekā radošie.

Acīmredzot cilvēces vēsturē ir bijis ne mazums iespēju doties pa neatgriezenisku masveida degradācijas un mežonības ceļu. Apliecinājumu teiktajam var atrast gandrīz visos reliģiskajos un literatūras avotos, kas saistīti ar antropoģenēzi. Un visos šajos avotos teikts, ka laikos, kad cilvēces regress neatgriezeniskuma ziņā jau kļuvis bistams, nez no kurienes uz Zemes parādījās pra­vieši, kuri, liekot lietā savu gara spēku, centās apturēt regresu un virzit cilvēci pa progresīvas radišanas ceļu.

Mēs jau hipotētiski secinājām, ka pravieši uz Zemes parā­dijās, iznākot no Cilvēces genofonda. No tā varam pieņemt, ka Cilvēces genofonds un tā pamatā esošais somati fenomens uz Zemes raditi, lai novērstu cilvēku kļūšanu par mežoņiem.

Šambalas un Aharti viedie mūs vēro un analizē, nosakot īsto brīdi, kad aicināt talkā svēto Cilvēces genofondu, kur koncen­trējušies labākie triju pēdējo mūsu Zemes civilizāciju pārstāvji. Dažas tautas un ciltis, kas atļaujas dīkdienībā kļūt par mežo­ņiem, nonāk uz regresivā evolūcijas procesa aitāra, toties citas tiek pakļautas praviešu garīgajai ietekmei, kuru darbībā manā­mas dižās Šambalas un Aharti zinības, kā arī pats Radītājs.

Nobeidzot nodaļu par mežonību, es piepeši iedomājos, ka re­gress sabiedrībā sākas tad, ja pār atsevišķu cilvēku vai valsti ko­pumā rodas negativa aura, kad optimismu nomaina pesimisms un pārsvaru gūst negatīvā psihiskā enerģija, kas aug un barojas, ar baudu izgaršojot dzīves negativās puses.

"Bet negativa aura taču klāj arī Krieviju," es biju spiests atzit, un man ap sirdi kļuva pavisam šķērmi.

6. nodala NEGATĪvā aura pār Krieviju

(Jz jebkuru ārzemnieku Krievija atstāj divējādu iespaidu: no vienas puses, tā dveš spēku, jo šai valstij pieder milzu teritorijas un piemit ārkārtigi augsta intelektuāli zinātniskā vareniba, no otras puses, krievi nespēj noorganizēt kaut cik jēdzīgu sadzivi un mitinās nožēlojamos mājokļos, ikdienā šķērso piemēslotas māju ieejas, brauc pa dubļiem un peļķēm. Krievu dvēseles paradok­sus skaidro ar visu ko: Sibirijas sala ietekmi, Krievijas plašu­miem, krievu dvēseles austrumu elementiem utt. Bet nu palūko­simies uz Krieviju no viedokļa, kas saistīts ar šo grāmatu.

Ko par Krieviju teicis Nostradams

1555. gadā dižais franču pareģis Nostradams rakstījis, ka XX gadsimta sākumā Akvilonas valstī (Krievijā - E. M.) ieradīsies pats Antikrists un valdis pār šo valsti divos veidolos, kuru dzim­šanas dati atšķirsies par deviņiem gadiem, deviņiem mēnešiem un deviņām stundām. Kā nopratu no Nostradama pētnieku atzi­ņām, Ļeņina un Staļina dzimšanas dati atšķiras par trim ie­priekšminētajiem devītniekiem. Tie paši pētnieki pieņem, ka Ļe­ņina gars iemiesojies Staļina ķermenī, padzenot viņa daudz vār­gāko garu. Nostradams ari rakstījis, ka Antikrista valdīšanu Akvilonas valstī pavadīs negatīvas psihiskās auras izveidošanās un cilvēki cits citu iznicinās.

Es neņemos spriest par Nostradama vārdiem un neesmu pār­liecināts, ka pareizi sapratu dižā pareģa pētniekus, taču sakritī­ba saistībā ar boļševiku nākšanu pie varas piesakās pati no sevis.

Man negribas aizvainot daudzus gados vecākus ļaudis, kuri savu mūžu veltīja komunisma celtniecībai; taču fakts paliek fakts - ļeņiniskās un staļiniskās represijas aiznesa miljoniem la­bāko Krievijas (PSRS) iedzīvotāju dzīvību. Varas kults sasniedza kulmināciju; tā vārdā nežēloja neko - nedz labākos zemniekus (kulakus), nedz labākos rakstniekus, zinātniekus vai krievu aris­tokrātiju. Zem ārēji skaistā vienlīdzības lozunga tika iznidēti cil­vēki, kuri atradās augstāk par pelēko viduvējibu. Savukārt zem lozunga "proletariāta diktatūra" (kura absurdums nerada šau­bas, jo tā ir izpildītāja diktatūra) strādnieki stājās preti inteliģen­cei, tā vēl vairāk nostiprinot varas kultu. Totālā sabiedriskošana neļāva cilvēkiem attīstīties kā personībām. Apnicigie partijnieku štampi cilvēku smadzenēs tika iekalti kā lūgšanas. Reliģija tika izsludināta ārpus likuma.

Komunistiskā negatīvā aura pār krieviju

Kāpēc komunisms, kura anticilvēciskā būtība nerada šaubas, tik ilgus gadus spēja noturēties pie varas? No Kopigās infor­matīvās telpas koncepcijas viedokļa komunisma idejas eksplu­atēja kaut kādu ļoti spēcīgu negatīvās psihiskās enerģijas veidu, un daudzējādā ziņā tā spēja nomākt psihiskās enerģijas pozitī­vās izpausmes. Manuprāt, komunisma idejas masveidā eksplu­atēja to negativās psihiskās enerģijas veidu, kuras pamatā ir skaudība.

Skaudība ļaužu vidū ir visnotaļ izplatīta parādība: vājais ap­skauž stipro, neglīta sieviete apskauž skaistuli, viduvējiba - ta­lantu, trūkumcietējs - bagātnieku utt. Skaudiba ir daudzu mūsu dzives negāciju - intrigu, sūdzību, karjerisma, talantu apspie­šanas - pamatā. Sabiedrība cenšas apslāpēt skaudības izpaus­mes, radot dažādus likumus un teorijas, - pretējā gadijumā viss progresīvais tiktu izpostīts, lai tikai apmierinātu skaudības sald- mes instinktus. Skaudīgs cilvēks nespēj rast mieru, viņu dienu un nakti grauž paša nepilnvērtibas izjūta, salīdzinot ar kādu talantīgu cilvēku. Ja skaudības izjūtas tiek nomāktas, cilvēks dzīvo cik necik mierīgi, taču atliek šīm jūtām atmosties, kā tās izvēršas slimīgā un smagā mānijā. Es atceros kāda institūta di­rektoru, kurš mūsu zinātniskā virziena sagrāves periodā man teica: "Es ticu, ka tavas operācijas cilvēkiem nāk par labu. Bet es ar tevi, Muldašov, cinīšos, es tevi iznīcināšu, pat ja visu zaudēšu."

Komunisma vienlīdzības ideja bez visa cita par likumīgām padara ari vājā un stiprā, dumjā un gudrā, nabagā un bagātā tiesības, un tādā kārtā likumīga kļūst ari vājā cilvēka skaudiba pret stipro, dumjā - pret gudro, trūcigā - pret bagāto. Skaudības pilns cilvēks, dvēseles dziļumos juzdams, ka vienlīdzīgas tie­sības vēl nav vienlīdzīgas iespējas, nekavējoties šīs vienlīdzīgās tiesības sāk izmantot paša nevaldāmās skaudības labā. Tieši tāpēc komunisti dažos mēnešos spēja noorganizēt represijas pret kulakiem, aristokrātiju un zinātniekiem. Negatīvā psihiskā enerģija augsti uzbangojušas skaudības veidolā pret šīspasaules varenajiem bija viņu sabiedrotā.

Es domāju, ka komunisti dvēseles dziļumos saprata - reli­ģija darbojas pret viņiem, jo stāsta par To Pasauli, par cilvēka dievišķo izcelsmi un propagandē pozitīvu psihisko darbību (mī­lestību, labestību utt.), kas bija krasā pretrunā ar komunistu ak­centēto negatīvo psihisko enerģiju. Tāpēc viņi sagrāva reliģiju un radīja savus dievus: Ļeņinu, Staļinu un citus - skaudības die­vus. Varas kults sasniedza augstāko stadiju - Augstākā Saprāta noliegumu un tā nomaiņu ar elkveida lideriem.

Vienīgās pozitīvās izpausmes, kuras komunisti baidījās pil­nīgi iznicināt, bija zināšanas. Viņiem tās izrādījās nepieciešamas, lai īstenotu pasaules revolūciju. Komunistisko ideju propa­gandēšana zinātnieku vidū izvērtās sevišķi spēcīgi, tika ieviests zinātnes partijiskums, bet ievērojamākie un brīvdomīgākie zinātnieki (Vavilovs u.c.) tika represēti.

Tomēr nevar arī apgalvot, ka visi cilvēki, kuri dzīvoja komu­nisma režīmā, bija uzticīgi negatīvajai psihiskai enerģijai, kas klājās pār valsti. Gluži pretēji, daudzos cilvēkos modās dziļi slēpta iekšēja pretošanās psihiskā negatīvisma uzbrukumiem, un viņi cinijās - vieni tieši, otri netieši -, lai jele kādā mērā uzvarētu dzi­ves pozitīvie momenti. Piemēram, jāatzīst, ka Krievijas sociālis­ma periodā ļoti strauji attistijās zinātne, lai gan zinātnieki saņēma nožēlojamas algas un daudzējādā ziņā tika nošķirti no pārējās zinātniskās pasaules, taču acimredzot nostrādāja neapslāpēja­ma vēlēšanās apliecināt sevi kaut vai zināšanu ieguvē, par kuru dievišķumu un nozimibu priekšā čukstēja karma. Vai ari plaši attīstījās tūrisms, kad cilvēki, dodamies kalnos vai taigā, ap­liecināja sevi cīņā ar mežonigo dabu, kurā nepastāv kompromisi un uz kārts tiek likts nevis rezultāts, bet gan dzīvība.

Tieši šie ļaudis, kas komunistiskā režima laikos prata atrast vietu pozitivai radošai darbibai, izglāba Krieviju (PSRS), neļaujot tai noripot pa iekšējas pašiznīcināšanās nogāzi, un pat palīdzēja saglabāt varenas pasaules lielvalsts statusu. Šie cilvēki bija īsti cīnītāji, kuri ar savu pozitīvo psihisko enerģiju darbojās pretī totālā psihiskā negativisma apliecināšanas politikai. Šos ļaudis var arī dēvēt par varoņiem, jo viņi neļāva negatīvajiem spēkiem pārvērst Krieviju (PSRS) par degradējušos, izlaidīgu un pa pusei izbadējušos valsti kā Kuba vai Kambodža (šajās valstis es esmu bijis un par to varu runāt ar pilnu pārliecibu). Šo cilvēku vidū bija gan zinātnieki un ārsti, gan skolotāji un strādnieki, kā ari parti­jas darbinieki. Mums būtu jānoliec galva šo cilvēku priekšā, jo viņi ne tikai vienkārši radīja, bet radīja melno negatīvo spēku valdišanas laikā. Un partijas biedra karte, kas tiem piederēja, radošajai darbībai netraucēja.

Bet nu pacentīsimies atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots šis nodaļas sākumā, - par Krievijas paradoksiem. Atbilde it kā prasās pati no sevis - tā Krievijas iedzīvotāju daļa, kas cīņā ar negatīvismu radīja dzīves pozitivos momentus, apliecināja un saglabāja augstu valsts zinātniski intelektuālo potenciālu, bet tā daļa, kas komunisma gados pakļāvās negatīvajiem psihiskajiem momentiem, nonāca lidz vienaldzīgo, dzērāju un saniknoto sub­jektu līmenim, kuri klusībā neieredz visu sabiedrisko un spļauj tajā sabiedriskajā akā, no kuras paši vēlāk dzer.

Komunistiskais režims tika gāzts, pienākusi kārta kapitālis­mam. Kas notiek pašlaik?

Kapitālisma negatīvā aura pār krieviju

Krievijas iedzīvotājiem šķita, ka pēc komunistiskā režima gā­šanas viss nokārtosies, dzive kļūs labāka. Sākās politiskā ro­mantisma periods, kad, pārbūves laiku atmodināti, krievi aiz­rautīgi kritizēja komunistisko pagātni, nomelnodami visu un visus, piemirstot atstāt vietu tiem pozitīvajiem un pat varonīga­jiem sasniegumiem, par kuriem mēs runājām. Notika komunis­tiskā negatīvisma sen ilgotā izbaudišana un pārgremošana bez nopietniem mēģinājumiem ķerties pie pozitiva radoša darba, un tas arī saglabāja negatīvo auru pār valsti. Gandriz visi pre­tendenti uz prezidenta krēslu, deputāti un citas varas iestādes guva atzinibu, nevis pamatojoties uz savām programmām, bet pagātnes kritiku. Valsts nespēja izrauties no negativās auras - ilgajos gados tā bija kļuvusi tuva, runas par pagātni saldākas nekā sūrais darbs jaunās sabiedrības veidošanā. Neatradās cil­vēks, kurš pār visu valsti skaļi izsauktos: "Pietiek nodoties baudām! Ķersimies pie darba!" Valsts no komunisma ieripoja mežonīgajā kapitālismā, kura negatīvo būtību nav nepieciešams komentēt.

Šajā laikā es biju KPFSR tautas deputāts. Es sapratu, kur var novest pakļaušanās mežonīgajam kapitālismam, jo biju apmek­lējis daudzas valstis un varēju salidzināt. Es panācu iespēju uz­stāties no kongresa tribīnes un, pagriezies pret aizmugurē prezi­dijā sēdošo Borisu Jeļcinu, teicu:

-   Boris Nikolajevič! Es esmu bijis Kolumbijā un redzējis, kā viņu sabiedrība polarizējusies superbagātajos, kuri dzivo mājās, kas atgādina cietokšņus ar automātiem torņos, un noziedzīgos trūkumcietējos, kuri prot tikai zagt. Ja mēs pilnībā atbrīvosim cenas un vājināsim valsts kontroli, ļoti drīz ieriposim Kolumbijas attistibas variantā. Atbrīvojoties no komunisma valgiem, puse Krievijas iedzīvotāju, sajutuši brīvību, kļūs par zagļiem, jo pār mums joprojām klājas negatīvā psihiskā aura un cilvēki nav ga­tavi radoši strādāt bez dzelžainas disciplīnas, pie kuras tā piera­duši komunisma gados. Ekonomiskie projekti, par kuriem jūs runājat un kas daudzējādā ziņā ir aizgūti no Rietumiem, neder postkomunisma valstij. Jāpievērš uzmaniba japāņu un ķiniešu attīstības variantam. Dens Sjao Pins…

-  Par ko jūs iestājaties - par Jeļcinu vai komunistiem? - mani no zāles kāds pārtrauca.

-   Jā! Par ko jūs aicināt balsot? - jautāja Boriss Jeļcins.

-   Es balsošu par Jeļcinu, - ar pūlēm atbildēju.

Nākamajā dienā centrālā televīzija programmā "Laiks" rādija

manu uzstāšanos, ipaši akcentējot to, ka es balsošu par Jeļcinu. Tolaik mūsu sabiedriba bija krasi polarizēta un saldkaismi node­vās politiskajai cīņai, piemirstot par radošo pozitivo darbu. To­laik tā vēl nespēja sadzirdēt brīdinājumus, ka kapitālisms nepavisam nav galdiņ, klājies, bet tas ceļams stingrā kontrolē un disciplīnā. Negativā komunistiskā aura pār valsti neizzuda, bet pārvērtās par jucekligi eiforisku mežonīgā kapitālisma nega­tīvo auru.

Šobrīd ar lepnumu varam teikt, ka mežonīgais kriminālais kapitālisms ir uzcelts. Par eiforiski negatīvo psihisko enerģiju, kuras pamatā ir visatļautība un veikla zagļa cildināšana, valsts ir samaksājusi simtiem miljardu dolāru, kas tika izvesti uz ārze­mēm, kā ari rūpniecības sabrukumu, resursu noplicināšanu, armijas novājināšanos, vecās Krievijas iznīcināšanu utt.

Eļļu ugunij allaž pielējuši un pielej žurnālisti. Ielūkojieties jebkuras mūsu avīzes jebkurā lappusē: visur un visā notiek negativo tendenču izgaršošana un baudīšana (kriminālā hroni­ka, valdības vēstis u.c.), intervijās žurnālisti galvenokārt uzdod indigus jautājumus, teju vai katru personību zīmē melnos toņos utt. Melnā krāsa ne tikai prevalē avīžu tonī, vēl vairāk - žurnālisti it kā sacenšas, kurš šo melno krāsu uztrieps biezākā slāni.

Ja žurnālisti kaut sekundi padomātu, ka nav nepieciešama tikai negatluā patiesība, bet jāatspoguļo arī dzīves pozitīvās puses, viņi sasniegtu divas būtiskas lietas: pirmkārt, negatīvā patiesība, salidzinot ar dzīves pozitīvajām izpausmēm, būtu daudz patiesāka; otrkārt, lasot pozitīvu informāciju, cilvēki izsta­rotu pozitīvu psihisko enerģiju, kas spētu konkurēt ar negatīvo auru pār Krieviju. Un mūsu valsti ir par ko runāt pozitivā nozīmē: vaikalos ir dažādi produkti, labi strādā lauksaimnieki, pirm­rindas kolhozi, tiek gūti sasniegumi zinātnē un tehnikā utt. Jāraksta krieviski patriotiskā garā un pat mazliet jāpalielās - tas ceļ Krievijas iedzīvotāju tonusu un garu, jo cilvēki taču ir nogu­ruši, nemitīgi atrodoties zem negatīvās auras vāka.

Viss iepriekš teiktais par žurnālistiem attiecas ari uz televī­ziju. Masu saziņas līdzekļi sevi dēvē par ceturto varu. Tā arī ir. Tomēr varai nav jāpadziļina vienīgi negatīvisms, tai ar to jācīnās. Varai kaut mazliet jāzina psihiskās enerģijas likumi, ko armijā trāpīgi sauc par kaujas garu.

ir īstā reize uzdot jautājumu: kāpēc gan Tā Pasaule, ja reiz ir tik visvarena un radījusi cilvēku uz Zemes, nepalidz Krievijai atbrīvoties no negatīvās auras? Uz šo jautājumu atbildēt, manuprāt, var tā: cil­vēks nav radīts kā Tās Pasaules bērns, kas jālutina, bet kā pati sevi attīstoša sākotne, kurai patstāvigi jāiet pa progresa ceļu. Augstākās sargājošās sistēmas (Cilvēces genofonds un Šambaia) sāks dar­boties tikai galējas nepieciešamības gadījumā (masveida mežo­nība, globālas katastrofas u.tml.).

Netīrā kāpņu telpa

Iedomāsimies, ka atslēdznieks N., kurš dzivo, teiksim, deviņ- stāvu lielpaneļu mājas sestā stāva 34. dzivoklī, agrā rītā iznāk no sava dzīvokļa. Viņam ir slikta oma, jo septītajā stāvā kaimiņš alkoholiķis augu nakti ir aurojis. Viņš aizslēdz savas notapsētās durvis ar 20 centimetru garu garāžas atslēgu. Lavierēdams starp izsmēķiem un apskrubinātām saulespuķu sēklām, atslēdznieks N. pieiet pie lifta un piespiež izsaukuma pogu, kas izrobota, ap­dzēšot cigaretes. Gaidīdams liftu, atslēdznieks N. drūmi raugās uz kāpņu telpas sienām, ko vēl šajā gadā namu pārvalde nokrā­soja netīri zaļganā krāsā, bet kas jau nolupušas un māksli­nieciski noformētas, vairākumā gadijumu izmantojot vārdus "h…" un "Fuck you". Viņam kļūst auksti, jo kāpņu telpas logu jau vairāk nekā pirms gada kāds ir izsitis.

-   Diez, kurš maita izsita to logu? Gn ko dara namu pārvalde? Viņiem viss pie vienas vietas… Eh! - domā atslēdznieks N.

Svaigs vējiņš uzpūš suligu atkritumu smaku.

-   Laikam jau atkal atkritumu truba ciet. Gn, pat ja neaizblie- tētos, tik un tā mēslus kāds izber blakus lūkai. Kas par tautu, ko? Kā vienā miskastē dzīvojam, - domā atslēdznieks N., aizsperdams iepuvušu tomātu un drūmi uzspļaudams lifta durvīm.

Atveras lifta durvis. Iegājis liftā un nospiedis pirmā stāva pogu, kas arī sacaurumota ar degošu cigareti, atslēdznieks N. aizspiež degunu, cenzdamies neiekāpt čuru peļķē, bet te pa­mana, ka liftā atrodas arī šis tas nopietnāks.

-   Vakar tikai piem…, bet šodien jau pied…uši. Cūkas, ne cil­vēki! D…, kur paši dzīvo. Kā vienā mazmājiņā jābrauc, - domā atslēdznieks N., no asās smakas samiedzis acis, tomēr pamanī­dams lifta sienās izdedzinātos caurumus un mākslčis darbus, kuros tāpat vairākums vārdu ir "h…" un "Fuck you".

Atrāvis elkoni no košļājamās gumijas, kas pielipināta pie lifta sienas, atslēdznieks N. beidzot izkāpj no lifta. Sulīgi nolamājies un apmierināti uzelpojis ar pilnu krūti, atslēdznieks N. sāpīgi atsitas pret kasti, ko kāds nevērīgi pametis.

-   Nu kas tie par cilvēkiem, kaut kādi neradījumi, tavu māti! - noburkšķ atslēdznieks N. un, iespēris pa salauztajām kāpņu tel­pas durvīm, iziet uz ielas. Atskatījies uz bagātīgi izbārstītajiem atkritumiem, viņš uzkāpj uz ietves.

Atslēdznieks N. apiet dažas peļķes, kas izveidojušās agrāko asfalta bedru vietā, un paskatās uz glītu meiču gumijas kalošās, kas nostājusies blakus netīrumiem vietā, kur vajadzētu būt pļa­viņai. Viņa izvedusi pastaigā teļa lieluma riebīga paskata suni. Suns aposta atslēdznieku N. un skaļi ierejas.

-   Fui, Džesij! - iesaucas meiča galošās.

-   Droši vien kuce lifta smaku saoda, - domā atslēdznieks N. - Ir nu gan savairojuši suņus, tādi kā dinozauri. Arā iet bīstami, šitie briesmekļi ne tikai kāju, bet arī p… noraus.

Ceļā uz tramvaja pieturu nākas šķērsot grāvi, kam pāri pār­mests dēlis. Iedams pa to, atslēdznieks N. domā:

-   Vismaz būtu uztaisijuši, kur pieturēties, var taču ari iekrist. Nez, cik dzērāju te jau iežāvies. Jau gads apkārt, bet nekādi ne­var aizrakt ciet. Nu ko tu neteiksi, kas par valsti! Varbūt uzrak­stīt sūdzību, vai…

Ticis pāri grāvim, atslēdznieks N. savelk uz augšu bikses, ko vakar iztīrījis, un piles gaitā virzās uz priekšu, cenzdamies neap- šļakstīties ar šķidrajiem dubļiem, kas klāj asfaltu puskilometra apkaimē. Beidzot sasniedzis tīru asfaltu, viņš pašļūkā kurpes, cenzdamies no tām notīrīt dubļus. Aplūkojis bikses, atslēdznieks N. apmierināts domā:

-Tikai līdz jostas vietai apšļakstījos. Bet virpotājs Vasja vakar atnāca, nošmurgājies tā, ka pat ausis bija netīras. Nu kas tie par cilvēkiem, ko? Tā kā vienas cūkas pa mēsliem dzīvojam. Vai tad patiešām to grāvi tik grūti aizrakt? Kas tā par valdibu, ko?

Gaididams tramvaju, atslēdznieks N. uzlūko pieturā stāvošos cilvēkus. Dusmu kamols sakāpj viņa kaklā.

-   Skaidrs, ka viņi ir tie, kas d… liftā un rok grāvjus. Bries- mekļi kaut kādi te sanākuši, nevis cilvēki, - domā atslēdznieks N.

Pastiprāk kādu pagrūdis, atslēdznieks N. ieraušas tramvajā. Pamanījis brīvu vietu, viņš labi ātri apsēžas. Viņam blakus nostājas večiņa ar iepirkumu tīkliņu. Atslēdznieks N. pagriež galvu un skatās pa logu, it kā ar lielu interesi aplūkotu garāmslīdošās ainavas.

-   Cln kur šitā grabaža no paša rita velkas? - domā atslēdz­nieks N. - Būtu mājās tupējusi. Droši vien sadzemdējusi rīmas kakātājus, kas neatšķir liftu no tualetes. Un tāda vēl jāciena!

Izgājis pa noplukušām rūpnīcas ieejas virpuļdurvīm, atslēdz­nieks N. ķeras pie darba. Ielicis skrūvspīlēs sagatavi, atslēdz­nieks N. drūmi sāk to trīt ar vīli.

-   Priekš kam es te strādāju? Šitās aldziņas dēļ, vai? Trinu, trinu, bet dzīve - kā sunim, - domā atslēdznieks N.

Viņš paņem savu puslitra stikla burku, dodas uz smēķētavu, ielej burkā ūdeni un uzvāra. Izsmēķējis cigareti, atslēdznieks N. no burkas padzeras tēju.

-   Kā pēdējais s… te sēžu un dzeru tēju, - viņš domā. - Sēžu smēķētavā blakus tualetei un dzeru. Nekādu rūpju par darba cil­vēku! Vismaz prastākās stikla glāzes būtu nopirkuši.

Ar pūlēm sevi piespiedis, atslēdznieks N. iet atpakaļ pie dar­ba un gatavo detaļu. Pienāk pusdienlaiks.

-   Varbūt aiziet lidz ēdnicai, - viņš domā. - Eh, kamēr rindā stāvēšu, zarnas pie muguras pielips. Gn tie pavāri - visi zagļi. Kotletes taisa no speķa un maizes, kaut mazliet būtu gaļu pie­likuši. Salāti ari vakardienas… Aluminija dakšiņas kā spirāles sagrieztas. Tie paši neradijumi šito dara, kas mūsu kāpņu telpā mitinās. Labāk iešu uz smēķētavu, aprišu kādu sviestmaizi ar tēju. Tikai jāaiziet lidz ēdnīcai un jānosper viena karote. Manējo kāds draņķis aizvilcis.

Drūmi turpinādams darbu pēc pusdienas, atslēdznieks N. no­gurst un iet uz tualeti.

-    Kas par smirdoņu, trakāk nekā liftā, - domā atslēdznieks N., uzrausies uz poda un izvilcis no kabatas avizi. - Visas poda malas aptaisitas, kā lai apsēžas! Tupi te kā vista uz perēkļa, skaidrs, ka viss garām sanāk. Vismaz tualetes papīrs būtu bijis, bet nekā vairāk par avīzi nav; runā, ka tajās ir kancerogēni. Labi, ka nav jāmaksā. Stacijā gan - tikai maksas tualetes. Gn ko tad, ja naudas nav, jāstaigā apd… , vai? Kas tie par maitām, kas tur strādā, ko? Tu kauču viņiem deguna priekšā d…, bez naudas neielaidīs! Tfu!

Piemirsis noraut ūdeni, atslēdznieks N. iznāk no tualetes un turpina taisīt detaļu. Oma ir šķērma un darbs nevedas. Nomērījis pagatavoto detaļu un salīdzinājis ar rasējumu, atslēdznieks N. saprot, ka ir uztaisījis istu brāķi. Nospļāvies uz gridas, atslēdz­nieks atceras par savu netīro kāpņu telpu, smirdošo liftu, grāvi ar tam pāri pārmesto laipu, puslitra burku tējai, saliekto alumi­nija dakšiņu un domā:

-S… rallā ar visu to detaļu! Tiem briesmekļiem būs istajā reizē. Lai tā viņu mašīna ar šito detaļu streiko; lai labāk kāds maita remontē nekā d… liftā!

Darba dienas beigās atslēdznieks N. dodas ārā un, lai uzlabo-

Negatīvā aura pār Krieviju (autora zīmējums)

tu noskaņojumu, veikalā nopērk pudeli degvina. Kopā ar vir­potāju Vasju un strādnieku Koļu viņi cenšas atrast vietu, kur pudeli izdzert.

-   Runā, ka ārzemēs darba cilvēks iet uz restorānu, lai iedzertu. Bet pie mums - eh, visi restorāni teju vai apzeltīti, un pie durvim ambiļi stāv, nelaiž iekšā.

Atslēdznieks N. kopā ar Vasju un Koļu izdzer pudeli aiz stūra. Kārtigā kunga dūšā viņi atceļā nonāk pie grāvja ar pāri pār­mesto laipu. (Jz dēļa paslīdējis, atslēdznieks N. grāvmalā ap­gāžas un pamatīgi nosmērē savas jau tā ne pārāk tīrās bikses. Izlamājies un nolādējis visu un visus, atslēdznieks N. ietenterē savā kāpņu telpā. Tur ir tumšs, spuldzītes kāds izgriezis. Lifts ilgi jāgaida.

-    Diez, kāda maita vizinās tajā braucošajā tualetē, - viņš domā. - D… taču gribas, nu kā lai lidz tam dzīvoklim izturu?

Beidzot atveras lifta durvis. Atslēdznieks N. apmierināts kon­statē, ka urins liftā jau ir izžuvis, bet nopietnākajās lietās kāds iekāpis.

-   Kas vainas, - nodomā atslēdznieks N., atpogā bikšu priekšu un liftā nokārtojas. - Rītu vismaz savās čurās braukšu.

Skaidrs, ka atslēdznieks M. dienas garumā, sākot ar savu netiro kāpņu telpu, saņem kaudzi negativu emociju no gaužām parastām ikdienas situācijām. Pār viņu plešas negativa psihiskā aura, kas atspoguļojas arī atslēdznieka N. darba rezultātos. Bet visas valsts mērogā tas noved pie Krievijas produkcijas kvali­tātes lejupslīdes. Negativās auras iedarbības rezultātā atslēdz­nieks N. sāk meklēt mierinājumu iedzeršanā un iespējā pašam kaut ko piemēslot. Atslēdznieks N. gāna valdību un tautu, kam vajadzētu viņam radīt cilvēka cienīgus sadzīves un darba ap­stākļus, lai gan pats tikai slinki taisa detaļu un ne pirkstu ne­pakustina, lai mainītu situāciju.

Lielos vilcienos pārbūvi vajadzēja sākt ne tikai ar ekono­miskajiem projektiem, bet arī liekot cilvēkiem pašiem radit nor­mālus sadzives un darba apstākļus un cienīt pašiem sevi. Jā, jāpiespiež cilvēki sevi cienīt. Šajā ziņā piemērs jāņem kaut vai no japāņiem.

Japāņu strādnieks - vienalga, atslēdznieks, virpotājs vai at­kritumu vedējs - uz darbu iet uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē. Viņš lepojas ar to, ka strādā. Darbā pārvilcis speciālo formas tērpu, japāņu strādnieks apmierināts veic jebkuru darbu tikai tā­pēc, ka viņš ciena pats sevi un cilvēkus, kam šis darbs nepiecie­šams. Pēc darba japāņu strādnieki pārģērbjas un parasti dodas uz restorāniņiem (salidzinoši lētiem), iedzer alu vai sakē un jautrā omā atgriežas mājās. Grāvjus Japānā parasti aizrok tajā pašā dienā. Nevienam pat prātā neienāk liftu izmantot kā tualeti. Pār japāņiem viņu zemē plešas pozitivā psihiskā aura.

Kāpēc Krievijas prezidents un valdība kaut ko nedara, lai krievi atbrīvotos no negatīvās psihiskās auras? Manuprāt, galvenais iemesls ir tas, ka viņi ne tikai nesaprot negativās auras nozīmi, bet arī nepamana cēloņus, kas to radījis. Piemēram, visās Kremļa tualetēs ir koplietošanas dvieļi, ko izsenis kā infekciju izplatītājus aizliegušas sanitāri epidemioloģiskās stacijas. Deputāti un valdī­ba tajos slauka rokas, bet uz poda apsēžas tāpat kā atslēdznieks N. Ne visur ir tualetes papīrs, nereti tā vietā izmanto papiru, uz kura uzdrukāti dažādi lēmumu projekti utt.

Kāds augsta ranga pilsētas arhitekts strādāja savā šikajā bi­rojā, kura ieejas durvis nemitīgi blikšķēja, satricinādamas visu biroju, bet viņš to pat nemanīja. Toties sardze sirga ar vājdzirdibu.

Kultūras ministrs nekad nav runājis ar krievu kinorežisoriem, ka pietiek nemitigi ar baudu atspoguļot dzīves negatīvos mo­mentus, pat ja tie ir patiesi, ka nevar visu laiku rādīt reālisma dubļus, ka jāizvēlas augstas raudzes skaisti aktieri, nevis sīki vīreļi pelēkos, neglitos sviteros. Atslēdznieks N., noskatījies tādu filmu, atpazīs tajā savas dzīves īstenību, pasmiesies par to, bet tādējādi vienīgi palielināsies viņa negatīvisms un bezizejas izjū­ta. Manuprāt, jāņem ari piemērs no Holivudas filmu dažkārt pa­manāmās samākslotibas un laimīgajām beigām.

Kādā no populārākajām Krievijas avizēm bija rakstīts, ka sakarā ar maga Koperfilda ierašanos Maskavā (viņš spējot no zemes virsas noslaucīt pat ēkas) maskavieši visvairāk gribētu nojaukt Valsts domes namu kopā ar visiem deputātiem. At­slēdznieks N., izlasījis šis avizes rindas, nodomās, ka noslaucīt no zemes virsas tautas kalpus nozīmē likvidēt deputātu slaku vispār. Viņi, tie ievēlētie, droši vien ir tādi paši draņķi kā es, do­mās atslēdznieks N. Un tomēr nav pamata nemitīgi irgāties par deputātiem un rādīt viņus idiotiski komiskā aspektā.

Krievijas negatīvā aura sasniedza savu apogeju Irkutskas gu­bernatora vēlēšanās 1997. gadā. (Jz gubernatora vietu preten­dēja zaglis, izvarotājs un zilais. Par katra pretendenta tikumiem vēstīja avīzes. Tauta izvēlējās zagli; acimredzot zagšana irkut- skiešiem šķita pievilcīgāka īpašība nekā varmācība vai homo­seksuālisms.

- Kas mēs tāda par tautu, ko? - runājās irkutskieši. - Guber­natoru izraugāmies starp zagli, varmāku un zilo. Eh!

Bet mūsu dzive taču nesastāv tikai no negācijām vien. Ir arī labais. Taču laikā, kad valda negatīvā aura, labais piemirstas.

Mākslas darbi kāpņu telpā

Par manu sekretāri strādāja 19 gadus veca Donas kazaciete Irīna, kura bija atbraukusi no Volgodonskas (Rostovas apga­balā). Savulaik narkomāns izšāva uz meiteņu grupu ar skrošu pistoli un skrots viņai trāpīja acī. Mēs viņai veicām trīs sarežģi- tas operācijas, saglabājām aci un redzi.

Ārstēšanās laikā klīnikā mūsu ārstus ļoti pārsteidza Irīnas neparastā valoda. Viņas donietes runa ne tikai bija bērtin piebēr­ta ar daudzām parunām un sakāmvārdiem, bet ari atšķīrās ar īpašu maigumu un mīlīgumu.

Piemēram, sievieti-ārsti Krievijas vidusjoslā var raupji dēvēt par "dakteriem". Par savu ārstējošo ārsti lrina teica:

-   Lilija Fuatovna ir ļoti jauka dakterīša.

Reiz, noņēmusi pārsēju no acs, viņa sacīja:

-   Re, kur vārnuliņš sēd.

Es neko nesapratu, jo zinu, ka par vārnu sauc mašīnu, kurā pārvadā noziedzniekus. Izrādās, ka vārnuliņa vārdā lrina maigi dēvē vārnu. Žagatu viņa sauca par žagatiņu, izraisīdama nesa­pratni cilvēkos, kuriem mugurā bija krekli (vārdu spēle krievu valodā - "žagatiņa" un "krekls" skan vienādi - red.piez.). Zvaig­znes viņas valodā skanēja vienīgi kā zvaigžņainites. Ēdienu viņa dēvēja par ēdmanīšu. Viņa nevis teica, ka ir jau vēls, bet ietei­cās, ka nu jau ir vēlīns. Vārds "rit" viņas leksikā skanēja kā "no rītiņa". Kabatas viņa sauca par ieliktnēm, bet mazas kabatas par ieliktnītēm.

-   Rau (skaties - E. M), kādas zvaigžņainīgas, zvaigžņainīgas debesis, bet nakts tāda mēnesiga, mēnesiga, - viņa teica.

Es nolasīju Irinai priekšā nodaļu par atslēdznieku N. un pa­jautāju, kāds šajā sakaribā ir viņas viedoklis.

-   Ne jau visas kāpņu telpas ir tādas, - iebilda Irīna. - Kad es ieeju savā (Jfas kāpņu telpā, no netirības man trakums uznāk (tā man krīt uz nerviem - E. M.), gurķi mētājas un vēl kaut kādas cūkatliekas (draņķi - E. M.). Tumšs, gaismu vai aizvākuši (elek­trību atslēguši - E. M.), kratos kā trusene (drebu aiz bailēm - E. M.) un tūlīt pat aizveros (ieslēdzos - E. M.). Brinos, vai tie Bu- ratino tiešām jau ir tik bagāti, lai savu labumu cūkotu. Bet pie mums, Volgodonskā, kur es izaugu, kāpņu telpa bija apzimēta.

-   Ar visādiem mātes vārdiem?

-        Nē, mēs, donieši, esam attapšas (attapīgi - E. M.). Mēs sapratām: ja reiz kāpņu telpa ir kopistiska (kopīga - E. M.), tad tā ir ari tava. Mūsu vecāki sametās uz vienu roku un nopirka cementu un krāsas. Mēs, bērni, ar cementu aiztaisījām visus caurumtiņus (caurumus - E. M.), tēvi paši nokrāsoja sienas. Tikai viens žmieglis (skopulis - E. M.) nedeva naudu.

CJn tad mēs teicām: - Nu puiši un meičas, maķentiņ pakus­tināsim rociņas (ķersimies pie darba - E. M.), un sākām apzīmēt sienas. Viens puisis mums bija gaišgalvītis (radošs puisis - E. M.), viņš uz sienām uzzīmēja bilžu maketus, bet mēs tās izkrā­sojām. Es zīmēju zebru un pingvīnu, citi vēl kaut ko. Katrs cen­tās savu bildīti uztaisit pēc iespējas smukāku (uzzīmēt skaistā­ku - E. M.).

-   Cln kādu iespaidu atstāj tāda apzīmēta kāpņu telpa?

-   O! - atbildēja Irīna, - jāteic taisni kā pa pieri (pārliecinoši - E. M.), katrs svešinieks, kurš tur iegāja, iesaucās: "Bitīt matos (pārsteiguma izpausme - E. M.), tā taču ir gleznu galerija! Cln visi bērni no mūsu kāpņu telpas izauga labi, izskolojās, gudrīši (gudrinieki - E. M.). Neviena narkošas (narkomāna - E. M.). Taču ar savām rokām smukumu taisīja. Vecākā no mums, bērniem, Nataša, jau ir precējusies, safrišinājusies (skaistāka kļuvusi), joprojām uz savas sienas jaunus zīmējumus taisa. Visi, kas ienāk mūsu kāpņu telpā, muti atver (nespēj klusēt - E. M.), liela mūs, nevienam ģīmis nestiepjas (nav vienalga - E. M.). Citu kāpņu telpu bērniem, apskatot mūsu zīmējumus, arī katliņš sāka vārīties (viņi pieņēmās prātā - E. M.), ari sāka savas kāpņu telpas ar jaukām bilditēm apzīmēt. Kāpņu telpas neviens neapšmulēja.

-   Vai gadījās tā, ka jūsu kāpņu telpu piemēsloja?

-   Nu ka! Divas reizes. Pirmais bija vietējais alkoholiķis Petro- vičs - tādus tirgū buntītēs pārdod par trim kapeikām. Bet mū­sējie viņu fiksi uzoda (atrada - E. M.), pamatigas sukas uzdeva (iekaustīja - E. M.), pateica, ka tādus kā viņš no kāpņu telpas mēztin izmēzīs. Tagad staigā apkārt ne savā ģimī (neizskatās pēc sevis - E. M.), burkšķ, bet šad tad pīlītes palaiž (mānās - E. M.), ka viņam sieva esot slikta, sauc par cērmi skafandrā. Takšu nesaprot, ka sieviete nemaz nevar būt laba, ja ar hroniķi (hronisku alkoholiķi - E. M.) jādzīvo.

-   un otrs gadījums?

-   Uzkūlās te viens apsaldētais (cilvēks no ziemeļiem - E. M.) pie kaimiņa jesaula, iemeta un sāka cūkoties. Es toreiz biju sīkaļa (maza - E. M.), bet, to ieraudzījusi, pamatīgi iesvilos (sāku lamāties - E. M.), teicu, ka bez vienas un otras rokas, bet beigās arī bez galvas tādi paliek un ka tādi kā viņš mūsu kāpņu telpā smird. Tad izrādijās, ka viņš ir uz ausīm sists (puskurls - E. M.), širmis tā kā maķenīt aizbrauca (sanervozējās - E. M.), sāka mani, bērnu, sunīt. Sadzirdis troksni, iznāca tēvs, noteica, ka tas, kurš bērnu apvaino, pats kājas atstiepj, bet tādus kā viņš vajag ietupināt (apcietināt - E. M.).

-   Vai, Irīna, tavuprāt, Krievijas dienvidos cilvēki ir kulturālāki nekā ziemeļos?

-   Diezin vai. Te tikai ir aukstāk. Kad decembrī atbraucu, bija tāds sals, ka teju visi termometri pārsprāga, zobs uz zoba netu­rējās, gandrīz zobus nolauzu. Bet pie mums tur ir silti, vīnogas aug. Šeit atkal man patik darbs, es mīlu savus slimniekus.

Un patiešām, šo meiteni ieskauj maiga, pozitivā aura. Bū­dama nemitīgi starp slimniekiem, kuri šurp ierodas no visas Krie­vijas vai citām valstim, viņa nekad neuzvedas kā tradicionāla, oficiāli vēsa sekretāre; viņai vienmēr atradīsies labs vārds, viņa pacienās ar tēju, paskaidros gaidošajiem, ka es pēc operācijas esmu noguris un man mazliet jāatpūšas.

lrina lieliski saprot, ka cilvēki pie mums brauc pēc pēdējās cerības, un cenšas darīt visu, lai ši cerība neapdzistu. Un slim­nieki viņu mīl. Pozitivā aura pastiprinās, kļūdama par vienu no būtiskajiem ārstēšanas momentiem. Piemēram, kāda slimniece no Ukrainas man teica, ka sekretāre ar viņu pa telefonu tā parunājusies, ka viņa šurp ieradusies pilnīgi pārliecināta, ka atkal redzēs. Cln tā tiešām notika. Bet slimnieki no Rostovas apgabala tagad atrodas ipaši cienījamo kategorijā.

Kāda bijusi glītās kāpņu telpas nozīme Irīnas dvēseles vei­došanā, man grūti pateikt. Bet ir skaidrs, ka vecāki un bērni spēja mainīt situāciju uz labo pusi, pārvēršot sabiedrisko mēs- lotavu teju vai par bērnu mākslas darbu. Galvenais, ka viņi to varēja paši, nevainojot tautu un valdību kā atslēdznieks N. Pro­tams, šīs izdaiļotās kāpņu telpas iemītniekiem veidojās pozitīva psihiskā aura, jo labais uzvarēja ļauno.

Bet kazacietei Irīnai atliek novēlēt, lai viņa joprojām paliktu tāda pati un nepiemirstu savu maigo Donas krievu valodu.

Ko Krievijā darīt ar netīrajām kāpņu telpām? Man šķiet, ka par netiribu un visatļautību kāpņu telpās šeit dzīvojošie jāsoda. Sākotnēji šķiet, ka jāpiežmiedz namu pārvaldes, kuru pie­nākums ir remontēt un uzturēt kārtību. Bet tās ir tikai fantāzijas. Darbiniekiem, kuri remontē kāpņu telpas, jau sen ir izveidojusies negativa aura un pat naids pret lopiskajiem iedzīvotājiem; jo viņu darbs, nokrāsojot netīri zaļā krāsā kāpņu telpas, tiek no­vērtēts ar spļāvieniem un lamuvārdiem. Nauda te nelidzēs - viņi to riskēdami nozags, bet labu remontu spļāvējiem un puņ­ķainiem ļautiņiem netaisīs. Negatīvā aura ir spēcīgāka.

Ja tiks pieņemta netiro kāpņu telpu iemītnieku sodu sistēma, cilvēki ātri atradis lielos mēslotājus un piespiedīs viņus maksāt soda naudas, sameklēs sargu aiz bezdarbības nogurušo pen­sionāru vidū un, bīdamies kārtējā soda, savāks naudu un paši izremontēs kāpņu telpu, ko nu vairs nesacūkos. Driz veidosies sacensibu instinkts - kura kāpņu telpa ir tīrāka.

Es, piemēram, ātri vien noskaidroju, kurš no mūsu mājas iedzīvotājiem kārto dabiskās vajadzības liftā. Es piegāju pie puišeļiem un stingri noprasīju:

- Vai jūs čurājat liftā?

-   Nē, mēs ne, tas ir Dima no otrā stāva, - galvas nokāruši, atzinās zēniņi.

Pēc mana lūguma puikas sadeva Dimam no otrā stāva, un bez­jēdzības liftā beidzās. Bet pēc pusgada atkal kāds tajā sāka cūkot. Tie paši puikas ziņoja, ka pie vainas ir alkoholiķis no septītā stāva. Pēc mana lūguma iecirkņa milicis ar čurātāju aprunājās, bet viņš, apelēdams pie patiesības, ka likumā tas nav aizliegts, turpināja nokārtoties liftā. Tad es paņēmu flomasteru un uzrakstīju: "Liftā tualeti rast - To var tikai pederasts."

Puikas man ziņoja, ka alkoholiķis uzrakstu notīrījis un atkal tur kārtojas. Es uzrakstu atjaunoju. Alkoholiķim cieši pielipa iesauka "pederasts", ar ko zēniņi pavadija katru viņa iznācienu no kāpņu tel­pas. Aiz kauna alkoholiķis pārstāja čurāt liftā un driz pat no šejienes aizbrauca. Acimredzot viņā tomēr bija saglabājies savs lepnums.

Es neaicinu visos liftos novietot šādu uzrakstu. Bet cilvēkam ir jābistas mēslot. Šajā ziņā visnotaļ ievēribas cienīgs ir viens no Mihaila Zoščenko stāstiem:

"Krievu rakstnieks gāja pa ielu un sašutis vēroja ainavu ar netīrumiem, peļķēm un izkāmējušiem kaķiem. Piepeši viņam radās iespēja aizbraukt uz Vāciju. Viņš pastaigājās pa vācu ie­lām, priecājās par tiribu un pilnā tvaikā lamāja savu tautu. Te viņam sagribējās uz tualeti. To atradis, viņš tajā iegāja un sāka sajūsmināties par tiribu un uz palodzes noliktajām vijolītēm. No­kārtojis darīšanas, viņš uzvilka bikses un pagrūda durvis. Durvis neatvērās. Rakstnieks sāka kliegt. Sanāca vācieši un kaut ko viņam sacīja savā nesaprotamajā valodā. Drīz vācieši atrada krievu valodas pratēju, kurš noteica:

-   Bet tu ūdeni nolaid, nomazgā, ko esi ietaisijis, tad durvis pašas automātiski atvērsies.

Krievu rakstnieks tad nodomāja, ka pat kulturālie vācieši izdomā visādas viltības, lai saglabātu tiribu un kārtību."

Es domāju, ka nav jābaidās likt cilvēkiem būt kulturāliem. Kultūra pati neuzradīsies. Par kultūru ir jācīnās.

Ja VAI pienākumos būtu ne tikai to autovadītāju ķeršana, kuri nepiesprādzējas ar drošibas jostu vai pārsniedz ātrumu, bet arī nevīžīgo grāvju racēju un to ceļu meistaru sodīšana, kuri klāj asfaltu pāri peļķēm, tad mūsu ielas drīz vien kļūtu tādas pašas kā Eiropā. Ja VAI sodītu vadītājus, kuri ieriko stāvvietas zālienos un izbraukā tikko atvestu melnzemi, izvalkājot to pa visu pilsē­tu, tad mūsu automobiļi lietus laikā būtu tīri, bet bikses nebūtu allaž nošļakstītas dubļiem.

Ja sādžu iedzivotāji, kuri savas ielas ir pārvērtuši par dubļu pilnām grambām, ko izbraukt var tikai ar traktoriem, vai izvei­dojuši cūku un pīļu paradīzi, tiktu soditi, tad viņi ātri vien noor­ganizētu grants atvešanu un iztaisītu normālu ceļu.

Ja vasarniekiem liktu naudu ieguldīt ne tikai savā dārza ga­baliņā, bet ari ceļa izveidošanā līdz tam, tad rudeni tur varētu piekļūt ne vien ar visurgājēju, bet arī ar parastu mašīnu.

Diemžēl mēs visi esam kļuvuši līdzīgi atslēdzniekam N., para­duši pārmest visiem citiem, lamāt valsti un tautu, tā vēl vairāk pastiprinot savu negatīvo auru.

(Jn tā mēs burkšķam visu mūžu. Bet mums jāpiespiež pašiem sevi mainit savu dzīvi un ap sevi radīt pozitīvu emociju auru. Pār­mainīt negatīvu auru pret pozitīvu varam tikai paši, turklāt tas jādara apzināti.

Valsts prezidenta loma

Un nu padomāsim, kāpēc valsts prezidentam ir tik milzīga vara? Vienalga, vai viņš ir gudrs vai dumjš, labs vai ļauns, pro­gresīvs vai regresivs - tik un tā viņam ir milzu vara. Droši vien katrā valsti ir cilvēki, kuri ir daudz gudrāki un spējīgāki par prezi­dentu, bet viņiem nekad nebūs dota kaut niecīga prezidenta varas daļa, pat ja viņu raksti katru dienu tiek publicēti avīzēs, bet runas nemitīgi atspoguļo televīzija. Kāpēc?

Atcerēsimies laikus, kad vara valstī sāka šūpoties. Teiksim, pēdējos Mihaila Gorbačova valdīšanas mēnešus, kad viņa runas vairs neko mainit nevarēja, bet tikai izraisīja smieklus. Kāpēc šis elks, kura katru vārdu reiz ķērām ar bijību, mums bija kļuvis maznozīmīgs un smieklīgs?

Rodas iespaids, ka kaut kādi pārdabiski spēki zināmu laika posmu uztur prezidentu un stimulē viņa varas spēku pār cilvēku masām, bet citā laikā no viņa novēršas, pārvēršot viņu prezi­denta posteni par nožēlojamu lelli.

Manuprāt, valsts prezidenta milzīgā vara izskaidrojama tā­dējādi, ka ļaužu masu (valsts iedzīvotāju) psihiskā enerģija kon­centrējas uz savu izraudzīto prezidentu, it kā piešķirot viņam pilnvaras ne tikai kā līderim un vadītājam, bet arī katra atsevišķa cilvēka likteni. Katra cilvēka cerības un vēlmes milzīgu psihisko enerģiju plūsmu veidolā tiek nodotas vienam cilvēkam - prezi­dentam, gaidot no viņa progresīvu līderi. Ja ļaužu masu cerības un vēlmes ilgu laiku netiek īstenotas, no cilvēkiem plūstošās psihiskās enerģijas virziba kļūst arvien vājāka, un prezidenta vara sāk šūpoties.

Citiem vārdiem sakot, valsts prezidents nedrīkst aizmirst, ka viņš ir ne tikai personiba ar savām šīszemes rūpēm, bet arī valsts iedzīvotāju psihiskās enerģijas koncentrāts, kuri gaida no viņa savu cerību attaisnošanos. Turklāt jo lielāka valsts, jo vairāk psi­hiskās enerģijas koncentrējas ap prezidentu. Cilvēkam, kurš kļūst par prezidentu, jāatceras, ka vienlaikus ar prezidentūru viņš no­nāk jaunā psihiskā stāvokļa kvalitātē, nokļūstot valsts psihiskās enerģijas epicentrā.

Teiktā apliecinājumam salīdzināsim Mihaila Gorbačova runas pēdējā valdīšanas laikā un pirms 10 gadiem; patiesībā jau viņš

Cerību epicentrs (autora zīmējums)

tika runājis vienu un to pašu. Bet laikā, kad Gorbačovs atradās valsts psihiskās enerģijas epicentrā, viņa runas izraisija emociju vētru, toties laikā, kad viņš no ši epicentra attālinājās, viņa vār­dus vienkārši vairs neatcerējās.

Prezidentam tās ir lielas briesmas - iziet no valsts psihiskās enerģijas epicentra. Tieši šis epicentrs viņam sniedz neierobežo­tu varu, tieši šis epicentrs sniedz viņam apmierinājumu paša nozīmīguma dēļ. Atrasties epicentrā ir ārkārtīgi patikami, toties tā zaudēšana izraisa pamatīgas ciešanas, turklāt tādas, ka tad jau labāk epicentrā neatrasties vispār.

Kā nezaudēt savu epicentru? Ņemot vērā šajā grāmatā izklās­tīto, var ieteikt prezidentam nekad neizmantot savu stāvokli varas kulta nostiprināšanai, toties, izmantojot miljonu psihiskās enerģijas spēku, nostiprināt zināšanu, labestibas un milestibas kultu. Jāatceras, ka visas civilizācijas uz Zemes ir aizgājušas bojā varas kulta dēļ. Jāatceras, ka varas kults ir negatīvās psihiskās enerģijas izpausme, bet zināšanu, labestības un milestibas kults veicina pozitivas psihoenerģētiskās parādības. Jāatceras, ka varas kults, kas darbojas pēc principa tiec pie varas jebkuriem līdzekļiem, no cilvēkiem izvelk dienasgaismā slikto un veicina negatīvas auras veidošanos pār valsti, bet zināšanu, labestibas un milestibas kults izraisa pozitivas auras veidošanos, kas vei­cina progresu.

Ir zināms, ka komunistiskās partijas līderi ekspluatēja varas kultu, tiesa, atstājot nelielu vietu arī zināšanām un labestībai. Cln kā ar Borisu Jeļcinu? Diemžēl jāatzist, ka šis cilvēks, kurš uz­veica komunistus, tomēr nespēja atbrīvoties no tik grūti sa­sniegtās varas baudas un nonāca varas kulta ietekmē.

Šis cilvēks bija patiess tautas varonis, un viņš pelniti nokļuva cilvēku cerību epicentrā, taču saprātīgi to izmantot neprata. Tauta no viņa gaidīja lielus radošus pasākumus, taču Jeļcins, apzināti pārdevis ekonomiku vienai no ekonomiskajām teorijām (to izstrā­dāja Gaidars), ņēmās visus pūliņus virzit savas personiskās va­ras nostiprināšanai un palielināšanai. Cinidamies ar parlamentu, tautas deputātu kongresu un ziedojis Padomju Savienību, viņš panāca savas varas saglabāšanu un nostiprināšanu. Bet tā ari nesaprata, ka viņa vara būtu bijusi vēl stiprāka, ja, atrazdamies valsts psihiskās enerģijas epicentrā, viņš pieliktu visas pūles radošajam, nevis varu nostiprinošajam darbam. Jegors Gaidars ar savu ekonomiskās attistibas teoriju izkrita no ši epicentra, un Jeļcins, kurš atradās epicentrā, virzija cilvēkus nevis preti ikdie­nas radošajam darbam, bet uz politisku pārdalīšanu un cīniņu.

Diemžēl Jeļcins to nesaprata un laikam jau arī nesapratis. Tieši viņa laikā uzplauka korupcija, kriminogēnā situācija, uzra­dās tautas krāpēji "MMM" un tamlīdzīgi uzņēmumi, tika izraisīts kriminālais karš Cečenijā, banku patvaļa sasniedza apogeju. Vienlaikus cilvēku pozitivā psihiskā enerģija, kas plūda uz epi­centru un prezidentu, sāka apdzist, niknums un negatīvisms pa­stiprinājās, bet prezidents no tautas varoņa pārvērtās par feļe- tonisku leļļu personāžu. Ciņā par varu Jeļcins aizmirsa tautu, kas viņu nolika cerību epicentrā. Otrreiz viņš tika ievēlēts tikai tāpēc, ka viņam preti nostājās komunists Zjuganovs, ar kuru ļaudīm asociējās apnikušā komunisma atgriešanās, talonu sistē­ma un tukšie veikalu plaukti.

(Jn tomēr Krievijā ir cilvēki, kuri spēj saprast varas kulta kai- tigumu un neļauties kārdinājumam nonākt šī kulta skavās. Tādi ir, piemēram, Baškirijas un Tatarstānas prezidenti Murtaza Rahi- movs un Mentimers Saimijevs. Viņi nacionālās suverenitātes aizsegā norobežojās no Krievijas likumiem un negativās auras, kas bija varas kulta piesātināta, un pilnīgi nodevās radošajam darbam.

Šie cilvēki necentās vajāt iespējamos pretendentus uz prezi­denta amatu, bet visu vērību veltīja rūpēm par ļaudim, uzņēmu­miem, kolhoziem, fermām utt.

Rahimovs prata apvienot visas Baškirijas naftas ieguves, pārstrādes un enerģētikas kompānijas vienotā kompleksā ar vienu vienigu mērķi - lai starpnieku skaits, kas spēj veseliem ķekariem tupēt uz vadiem, krasi samazinātos. Tas ļāva brīvos līdzekļus novirzīt rūpniecības attīstībai, nevis iztirgot starpnieku kabatās. Tāpēc Baškirijas ekonomika daudzējādā ziņā ir stabila, ko nevar teikt par daudziem citiem Krievijas reģioniem.

Vara (autora zīmējums)

Pavisam negaidits un visnotaļ interesants Rahimova politikā izrādījās postulāts, ko tautas valodā var izteikt kā "ferma - vieta zagšanai". Lai apstiprinātu šo vārdu patiesumu, es gribētu at­stāstīt manu dialogu ar kādu Fanisu, kurš vada fermu vienā no kolhoziem.

-   Fanis, vai tavā fermā lopbarību zog?

-   Protams, gandrīz pusi nosper…

-   Kas?

-   Nu skaidrs, ka visi, kas ciemā dzīvo. Kā lai govi bez lop- baribas pabaro? Zemi taču mums nedod, visa tehnika pieder kolhozam, ar priekšsēdētāju sarunāt nevar… tāpēc arī zog…

-   Pag, Fanis, pēc Krievijas likumiem jebkurš kolhoznieks var dabūt zemi un audzēt visu, ko grib. Vai tad nav labāk taisit pa­šam lopbarību nekā to zagt?

-   To nemaz nevar izdarīt. Priekšsēdētājs neļauj. Ja viņš visu zemi izdāļās, kāda viņam vairs būs vara? Bet varu viņš grib… Tāpēc labāk ir zagt.

-   Vai priekšsēdētājs ari zog?

-   (Jn kā vēl! Zini, cik viņam govju? O-o-o!

-   Tad jau iznāk tā - slaucējas strādā, bet pārējie zog?

-   Jā, slaucējas strādā ļoti daudz - piecos no rita ceļas. Gn vēl mājās sava govs. (Jn līdz fermai pa dubļiem jānobrien tris kilo­metri.

-   Vai jūs slaucējām piesitat kanti?

-   Nu ko jūs, neviens to nedara!

-   Kāpēc, Fanis?

-   Viss ciems tūlīt uzzinās!

-   Kā tas iespējams, ja nakti, fermā - tev taču tur ir kabinets?

-   Fermā tas nav iespējams.

-   Kāpēc, Fanis?

-  Kolīdz atvedīsi slaucēju nakti uz fermu, noteikti kāds būs at­nācis lopbarību zagt un izklačosies!

Murtazam Rahimovam daudzējādā ziņā izdevās salauzt šo stabilo sistēmu - saimniekot zogot, kad ikviens kolhoznieks ir arī zaglis un, bīdamies no priekšsēdētāja, viņam nemitīgi pakļaujas. Baškirijas prezidentam izdevās daudzos kolhozos šo sistēmu salauzt, piespiest zemniekus ņemt zemi un cienīt pašiem sevi. Turklāt viņš piespieda kolhozus pārstāt uzart applūstošas pļa­vas, pārcelt daudzas fermas prom no upju krastiem, neganīt lopus mežā utt. Radošo uzdevumu risināšanai Rahimovs izman­toja visu savu varu. Turklāt viņš izmantoja varu nevis tās noturē­šanai, bet gan radīšanai.

Tatarstānas prezidents M. Saimijevs savā radošajā darbibā izmantoja divus būtiskus momentus: elastīgu nodokļu sistēmu un principu palīdzi stiprajam, nevis vājajam.

Ar elastīgu nodokļu sistēmu Saimijevs daudzus uzņēmumus izglāba no nenovēršama bankrota. Piemēram, pēc ieiešanas brī­vajā tirgū iegūt naftu Tatarstānā kļuva neizdevīgi, tāpēc 10 000 naftinieku vajadzēja papildināt bezdarbnieku armiju. Tatarstānas prezidents atļāva naftiniekiem nemaksāt nekādus nodokļus, teikdams, ka vismaz ienākumu nodokli taču no algas viņi mak­sās. Naftas rūpniecība šādos apstākļos drīz vien atdzima, kļuva rentabla un, saglabājuši savu nozari, šobrīd viņi ir kārtīgi no­dokļu maksātāji. To pašu var teikt par Kazaņas medicīnas instrumentu rūpnīcu, kas veiksmīgi konkurē ar pasaules medici­nas instrumentu ražotājiem. To pašu var teikt par kara rūpni- cām, piemēram, par rūpnicu, kas ražo virsskaņas bumbvedējus, kuri katrs maksā vienu miljardu dolāru, utt.

Princips palīdzi stiprajam, kad nauda tiek ieguldīta tikai spē­cīgajos uzņēmumos (kolhozos, fermās, rūpnīcās), ātri izraisīja stipro kāpumu un vājo pilnīgu bankrotu, kurus stiprie drīz pilnīgi pārņēma savā varā. Vājie, nonākuši stipro rokās, bija spiesti labi un produktivi strādāt. Rezultātus ilgi nevajadzēja gaidit: pie­mēram, labības ražīgums 1996. gadā sasniedza vidēji 28 cnt no hektāra (vairāk nekā Kubaņā), bet daudzos rajonos bija lielāks par 60 centneriem (vairāk nekā Holandē).

Saimijeva darbības rezultāti tautas cerību epicentrā ir šādi: nu jau vairākus gadus Tatarstānā ekonomikas kāpums ir vidēji 4,5% gadā, kamēr citos Krievijas reģionos katru gadu turpinās lejupslīde. Saimijevs ir sapratis, ka cīnīties par varu ir kaitīgi, un spējis izvairīties no varas kulta ietekmes. Tāpēc viņu ieskauj visas tautas mīlestība - gan no krievu, gan tatāru puses, un ari nākamajās vēlēšanās par viņu nobalsoja 96% Tatarstānas iedzi- votāju. Cilvēks, kurš necīnījās par varu, bez jebkādām pūlēm tika pie varas vēlreiz, tikai uz tautas milestibas rēķina.

Ja prezidenti, kuri nāk pie varas, saprastu, ka viņi atradīsies cerību epicentrā, kas jāattaisno, ja viņi aptvertu, ka varu var noturēt uz radoša darba rēķina, nevis tikai cinoties par varu, tad progress un tautas milestiba nekur nekavētos.

Ko es darītu Krievijas prezidenta vietā

Sniegt kaut kādas rekomendācijas vienmēr ir mazliet nede- likāti, jo var rasties zināma augstprātibas pieskaņa. (Jn tomēr es gribētu izteikt savu viedokli, pamatojoties uz tām atziņām, kas izklāstītas šajā grāmatā. Proti:

1. Prezidentam precizi jāapzinās, ka viņš atrodas cerību epi­centrā un ka tautas ceribas jāattaisno radošā darbā. Ciņa par varu ir salda, un tā vienmēr atrodas uzmanības centrā, taču cīņa par varu ir bezjēdzīga priekš tautas, tai ir jēga tikai pie varas esošajām vai tām struktūrām, kas pēc varas tiecas. Radošais darbs nav tik pamanāms, tas ieilgst, bet ir vienīgais, kas spēj radīt progresu, un tā nodrošināšana tad ari ir prezidenta uzdevums. Lideri, kuri sevi velta revolūcijām un ciņai par varu, ieiet vēsturē, toties līderi, kas nodrošina radošu darbu un progresu, kļūst par tautas varoņiem.

2.   Prezidentam jāsaprot, ka pastāv psihiskās enerģijas pa­saule, ka virs valsts var izveidoties negativa vai pozitīva psihiskā aura. Negatīvās auras stāvokļa pārveidošana par pozitīvo ir vis­svarīgākais valdības struktūru uzdevums, kas nosaka progresu un valsts uzplaukumu.

3.   Krievijas prezidentam jāapzinās, ka mūsdienās vairākums ļaužu ir noskaņoti līdzīgi bēdīgi slavenajam atslēdzniekam N., kurš šausminās par cilvēku cūcībām, bet pats mēslo. Sīkumu radītas negatīvas emocijas, pārmetumi un šo ļaužu nekvalitatīvs darbs veicina negatīvas auras veidošanos valstī. Šie cilvēki ir jāpāraudzina. Tāpēc masu saziņas līdzekļiem plaši jāpropagan­dē cilvēku iniciatīvas pozitīvie piemēri, iekārtojot sabiedriskās vietas, kā tas ir, teiksim, piemērā ar bērnu apgleznoto kāpņu telpu. Prezidentam un valdībai jāpieņem likumdošanas akti un pavēles, kas atļauj sodit par netīrību un iniciatīvas trūkumu tās novēršanā kāpņu telpās, tualetēs, ielās, ceļos, sādžās, dārzu kooperativos un citviet, kā arī veicina to cilvēku iniciativu, kuri strādā šajā virzienā. Liekot cilvēkiem ievērot principu, ka tīrība un kārtība sabiedriskās Dietās jāuztur pašu rokām, var panākt pakāpenisku kultūras līmeņa un labestības paaugstināšanu, bet tā sekas būs darba kvalitātes pieaugums.

4.   Jāpārliecina masu saziņas līdzekļi, ka tie patiešām ir ce­turtā vara un ir atbildīgi tautas priekšā. To vaditājiem jāsaprot, ka nemitiga skandālu pārgremošana, kliedzoši fakti un ciņa par varu, trūkstot pietiekamai vērībai attiecībā uz dzīves pozitivajiem momentiem, zinātniskajiem sasniegumiem un cilvēku iniciativu, veicina negatīvas auras veidošanos pār valsti. Jāuzlabo reklāmas kvalitāte, nepieļaujot derdzīgi zombējošu, pusdebili košļājošu fizionomiju rādišanu vai sieviešu higiēnisko pakešu iecelšanu vienīgās dzives laimes statusā.

5.  Prezidentam jāierobežo vēlēšanu kampaņu izmaksas, vēlot gubernatorus, mērus, tautas deputātus un pirmām kārtām jau - valsts prezidentu. Tā nav tikai pa vējam palaista nauda; tā ir kaitiga nauda, jo ļauj ar meligām uzslavām, ko aizsedz ar griķu paciņu izdāļāšanu, uzvilkt augstākajos valsts posteņos bagātus, korumpētus ļautiņus. Likuma pieņemšana, kas paredzētu vēlē­šanu kampaņu pretendentu vienādu finansējumu, un stingra tā ievērošana novērstu negatīvismu, ko vienkāršie cilvēki jūt pret varasvīriem. Vēlēšanas ir pārvērtušās par azartisku un ne vien­mēr tiru spēli priekš miljoniem, akcentu no radošā darba pār­liekot uz pretendentu saldiem solijumiem galdiņ, klājies stilā.

6.    Ekonomiskajā politikā ir mērķtiecīgi apgūt Saimijeva pieredzi, lietojot to visas Krievijas mērogos, un pieņemt virkni likumu, kas sevi jau attaisnojuši Tatarstānā, piemēram, par elas­tīgo nodokļu politiku un principu palīdzi stiprajam. Jāsaprot, ka īsts federālisms - tā ir reģionu ekonomiskā patstāvība, centram nosakot noteiktas vispārfederālas pilnvaras (aizsardzība, enerģētika, ceļi utt.), atrēķinot attiecīgu federālo nodokli. Cen­tram jāapzinās, ka supercentralizēta komunistiskā ekonomika, kad nauda tiek pārpumpēta no reģioniem uz centru, bet pēc tam tiek izlūgta atpakaļ, kā tas notiek vēl joprojām, reģionu vadī­tājiem ir lidz tādai pakāpei apriebusies, ka Maskavas ministriju gaiteņi kļuvuši par līdzību parunās, bet maskaviešus perifērijas iedzīvotāji iztēlojas kā nejūtīgus bezdvēseliskus birokrātus. Eko­nomiskā ceļā pakāpeniski jāatbrīvojas no negatīvisma Maskavā, lai palielinātu centrālās varas autoritāti un novērstu separātus centienus.

7.   Jēdziens "jaunais krievs" nepavisam nav saistits ar jaunu ražotāja tipu, bet attiecas uz starpnieku šķiru, kuri prot tirgus operācijās iegūt savus tikai 100-300 procentus. Tauta saprot, ka naudu jaunie krievi taisa ļoti viegli un viņu procenti nāk no katra cilvēka kabatas. Tāpēc viņu mersedesus, namus, šikās banku ēkas un visu tamlīdzīgo tauta uztver nevis kā darba, bet gan zagšanas sasniegumus, pastiprinot negatīvismu valstī.

(Jn, lai gan tukšos veikalu plauktus ir aizpildījuši tieši starp­nieki, tā paveicot labu darbu, ir jāpieņem pavēles, kas ierobežo­tu bezjēdzīgos ienākumus starpniekoperācijās. Konkurence ne vienmēr var samazināt cenas un noturēt tās pašreizējā limenī, jo nav iespējams izvairīties no daudziem monopola momentiem (lidmašīnu reisi, vilcieni, enerģētika u.tml.). Tāpēc daudzās ka­pitālisma valstis ir pieņemta cenu virsotņu limitu sistēma atse­višķos produkciju veidos (kurināmais, elektroenerģija, maize, dzelzs u.c.), no kurām veidojas pārējo produkcijas veidu cenas. Starpniekiem tiek atļauts iegūt no 7 lidz 30% peļņas par pro­dukciju atkaribā no tās veida, bet starpniekpakalpojumu pro­centu pārsniegšanu nepieļauj likums. Šāda pieeja veicina cenu pazemināšanos, bremzē inflāciju, ierobežo starpnieku nesamērī­gos ienākumus un ar to saistīto kriminālo situāciju, bet vis­svarīgākais ir tas, ka prioritāte pienākas ražotājam, nevis tam, ko dēvē par pērc un pārdod.

Manuprāt, prezidentam un valstij jāsaprot teiktais, pat ja viņu bērni vai radinieki ir firmu fiziskās personas vai akciju sabiedrību starpnieki. Nauda no gaisa nerodas, bet aizplūst no vienas ka­batas otrā. Starpnieks, kurš liek naudu savā kabatā bez ierobe­žojumiem, sabiedrībai ir kaitigs, jo likumīgi cilvēkiem atņem naudu. Viņam ir jāsaņem tik, cik viņš ir nopelnījis. Negatīvisms, kas ražotājā rodas pret pērc un pārdod sistēmu, ne pie kā laba nenoved. Starpnieks var izpostīt valsti.

8. Prezidentam ir jāpārtrauc banku patvaļa, kas valda Krie­vijā. Šajā sakarībā jāatceras Rūzvelts, kurš mežonīgā kapitālis­ma laikos ASV uz laiku arestēja daudzas bankas un tās pār­baudīja. Pēc pārbaužu rezultātiem daudzas bankas tika slēgtas ar noteiktu lēmumu, bet to finanses nodotas godīgajām ban­kām. Pēc tam valstī sākās progress, sabiedrības korumpētība mazinājās, mazinājās arī noziedzība.

Lai saprastu banku nozimi sabiedrībā, palūkojieties uz Maskavas un citu pilsētu skaistākajām mājām. Tās ir banku ēkas. To vērtība tiek lēsta desmitiem miljonos dolāru. Šie nami stāv kā varenibas un bagātības simbols, kā ari netieši rāda, kas isti ir dzīves patiesais saimnieks. Banku darbinieka veikums ir iecelts noslēpumainas bur­vības limenī, kas prātam nemaz nav saprotams.

Kur bankas ņem naudu superšiku namu celtniecībai? Šo naudu bankas iegūst uz ārkārtīgi augstu procentu rēķina, izsniedzot kre­dītus, un no nesamērīga banku operāciju novērtējuma. Salīdzi­niet: attīstītajās valstis banku peļņa, izsniedzot kredītus, ir 5-7 %, Krievijā - 100-300%. Tātad par katru bankā paņemto rubli jums vietā jāatdod vismaz divi. Skaidrs, ka banku peļņa birst kā no zila gaisa, bet tajā pašā laikā uzņēmumi, kas nespēj izdzivot bez banku investicijām, raujas melnās miesās, lai atdotu bankai pie­nākošos rubli vai divus. Netaisnība pret uzņēmumiem ir tik liela, ka nav pat vērts runāt.

Apelēt pie tā, ka konkurence starp bankām novedis pie banku procentu samazināšanās investīcijās, nav pamata, jo pastāv ban­ku kopatbildiba (kurš tev atteiksies no naudas, kas krīt no gai­sa!). Bet, ja banka bankrotē, bankas vadiba diezin vai paliks tukšā, jo pagūs nozudušo naudu pārskaitit uz saviem ārzemju kontiem. Pasaules bēda ir ārzonas un Šveices bankas, kas glabā noguldītāja noslēpumu, arī attiecībā uz sazagto naudu.

Varu iedomāties, cik drosmigam bija jābūt Rūzveltam, lai no­spiestu uz ceļiem ASV bankas un pārtrauktu banku patvaļu, kurai seko noziedzigā pasaule, korupcija, ražošanas lejupslīde un tautas negatīvisms pret varu valstī. Esmu pārliecināts, ka arī pie mums driz atradīsies krievu Rūzvelts, kurš uzņemsies tikpat drosmīgu rīcību. Tad greznās banku ēkas nekaitinās ļaudis kā noslēpumains radījums, kura rokas iestiepjas cilvēku kabatās; tad šīs skaistās ēkas kļūs patiess tautas īpašums.

9. Krievija vienmēr ir bijusi slavena ar attīstītu zinātni un ģeniāliem zinātniekiem. Šobrid, mežonigā kapitālisma periodā, krievu zinātne ir kļuvusi par kāju pameslu, bet ikviens jaunais krieus, kurš prot tikai saskaitit un atņemt aritmētikas līmeni, ir simtkārt bagātāks par profesoru.

Prezidentam un valdībai ir jāatrod līdzekļi un jāatjauno sa­grautā Krievijas zinātne. Jā, ne visi pētījumi, it īpaši fundamen­tālie, ir ātri ieviešami ražošanā un dod peļņu. Taču zinātne tāpat kā sports ir valsts prestižs. Kā lai neatceras Šaimijevu, kurš dibi­nāja zinātniski medicīnisko centru, ieguldot 46 miljonus dolāru, un šajā sakaribā teica: ja uz Kazaņu brauks slimnieki no visas Krievijas un ārzemēm, tas cels Tatarstānas prestižu, kas beigu beigās izpaudisies investīcijās republikas ekonomikā. Kā lai ne­atceras Rahimovu, kurš sāka mūsu Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra jaunā kompleksa celtniecību, kaut gan tas ir Krievijas, nevis Baškirijas medicinas centrs.

Taču zinātne nav tikai vienkārši prestižs. Zinātne veido zinā­šanu hierarhiju, kas pēc psihiskās enerģijas likumiem darbojas pretī negatīvajām psihiskajām izpausmēm. Ja, teiksim, televīzi­jā un avīzēs parādītos rubrika "Tikšanās ar zinātniekiem", tad vienkāršie ļaudis, kuru vidū būs arī atslēdznieks N., nākamajā dienā dzīvi pārspriestu tajā risināto problēmu, nevis burkšķētu vai lamātos netīrās kāpņu telpas dēļ. Zināšanu hierarhija atrodas vienā blokā ar tādām psihiskām izpausmēm kā labestiba un milestiba, bet zināšanas, labestiba un mīlestiba ir Tās Pasaules torsionu lauku (dzivibas viļņveida formas) pastāvēšanas pamats. (Jn mēs, kā zināms, esam ne tikai dzivibas fiziskā forma uz Zemes, bet ari Tās Pasaules bērni.

10. Prezidentam valstī jākāpina patriotisms. Amerikāņi to ir sapratuši jau sen, cilvēku mentalitātē veidojot vēlmi mājās turēt valsts karogu un dziedāt valsts himnu. Krievu patriotisms ir no­slīdējis ļoti zemā limenī. Patriotisma nozimi nedrikst nenovērtēt: tas ir gan armijas kaujas gars, gan vēlēšanās strādāt valsts labā, gan dzimtenes milestiba, gan daudz kas cits, ko nevar aptaustīt ar rokām, bet kam ir milzīga nozīme valsts dzīvē. Patriotisms - tā atkal ir pozitivās psihiskās enerģijas kategorija, kas stājas preti briesmīgajam negatīvismam.

Kā vairot Krievijas patriotismu? Pirmkārt, masu saziņas līdzek­ļiem jāsaprot, ka nemitiga prezidenta un deputātu rādīšana komiski idiotiskā veidā neveicina patriotismu un mīlestību pret dzimteni. Otrkārt, pašam prezidentam, valdibai un deputātiem jāsaprot, ka pilsoņu patriotisms daudzējādā ziņā ir atkarīgs no viņiem pašiem, jo tieši pie varas esošie ir cilvēku cerību centrā. Treškārt, televīzijas un laikrakstu vadītājiem nemitigi jārūpējas par patriotiskiem akcentiem televīzijas programmās vai avīžu rakstos.

Visi ciena valstis, kurās ir augsts patriotisms un mīlestība pret dzimteni. Kā mums patika Jurijs Lužkovs, kurš patriotiski iestā­jās par mūžseno krievu pilsētu Sevastopoli, kamēr ukraiņu na­cionālisti krievus zākāja. Ja krievu patriotisms būtu augstā limeni, neviens pat neiedrošinātos spļaut Krievijas virzienā. Krievijā allaž bijis spēcigs tautas patriotisms, un šis gars ir jāatjauno.

Apkopojot savas domas par Krievijas pārveidi, es jutos pār­steigts, ka vairākums no tām attiecas uz nesaprotamo un tikai intuitivi nojaušamo cilvēku psihiskās enerģijas jomu. Acimre­dzot fakts, ka mēs esam Tās Pasaules viļņveida dzivibas formas bērni, mums uzliek būtiskāku zimogu nekā tikai vēlmi paēst, padzerties un pagulēt. Tagad, pēc Himalaju ekspedicijas, es esmu sapratis, ka dzīvību uz Zemes ir radījusi Tā Pasaule, lai apgūtu ari fizisko pasauli, tāpēc šis apguves procesā mums ir ne tikai jāpielieto fiziskas metodes progresa sasniegšanai (celt, vir­pot, zāģēt utt.), bet ari jāizmanto Tās Pasaules sākotnējie psi­hiskie principi, kuru pamatā ir labestība, milestiba un zināšanas.

Bet Krievija, manuprāt, kļūs par varenāko pasaules valsti, kad postkomunisma pārmetumu pilnais un cūcīgais atslēdz­nieks N. kļūs par Donas kazacietes Irinas prototipu, kura izdaiļo­ja sabiedrisko kāpņu telpu.

7. nodala

LABESTĪba, mĪlestĪba un Ļaunums

Grāmatas nobeigumā biju plānojis apkopot izklāstītos faktus un loģiskos pieņēmumus. Taču sev par pārsteigumu sapratu, ka visu aprakstīto brīnumaino dabas parādibu pamatā (iekon­servētie cW\ēk\ alās, Šambaia, pēdējais vēstijums u. tml.) ir pa­visam vienkāršu un labi zināmu jēdzienu - labestiba, mīlestība un ļaunums - vienība un cīņa. Gn, jo vairāk zinātniski par šo te­matu domāju, jo lielāku un dziļāku nozīmi ieguva šie vienkāršie vārdi, kuri izskan visās pasaules reliģijās, - labestiba, mīlestība un ļaunums.

Kas ir labestība? Kas ir milestiba? Kas - ļaunums? Mēs spē­jam šos jēdzienus skaidrot tikai sadzīviskā limenī, minot ikdie­nas piemērus. Par labestīgu cilvēku mēs spriežam pēc viņa gatavības palīdzēt bēdās, pēc gaišiem vārdiem, pašaizliedzības un daudzām citām labām īpašibām. Ļauns cilvēks mums aso­ciējas ar skaudību, karjerismu, noziedzību, krāpšanu un tamlī­dzīgām negatīvām parādibām. Bet mīlestību mēs gan laikam esam izjutuši visi un atceramies, ka tā ir dvēseles lidojums, ener­ģijas pieplūdums, otra cilvēka dievināšana un saldas bezmiega naktis.

Ja vērigāk iedziļināmies labestibas, mīlestības un ļaunuma jēdzienos, pamanām, ka šīs jūtu kategorijas nav iespējams iz- mērit vai izanalizēt kaut kādā materiālā veidā, tās atrodas zemapziņas līmenī, un tikai apslēpti intuīcijas čuksti mums saka priekšā šīs jūtu mīklas atrisinājumu. Taču ši intuīcijas čuksta spēks dažkārt ir tik stiprs, ka mēs nokļūstam pilnīgā jūtu varā un pilnibā pakļaujam sevi vēlmei atrisināt dvēseles problēmu. Mīlestības dēļ, piemēram, ir sagrautas lielas valstis, bojā gājušas tautas vai veikti pasaules līmeņa atklājumi. Skaudiba un varas­kāre ir izraisījusi represijas un miljoniem cilvēku bojāeju utt.

Kur gan ir šī intuīcijas čuksta neaptveramās varenības avoti, kas mūs virza labestibas un milestibas vai ļaunuma virzienā? Lai uz šo jautājumu atbildētu, aplūkosim galvenos pasaules uzbūves un antropoģenēzes momentus, par kuriem ir runa šajā grāmatā.

Matērija, kas radās no Absolūta, sadalījās divās pasaulēs: smalkajā pasaulē un fiziskajā pasaulē. Fiziskā pasaule pakāpe­niski mainījās, veidojoties galaktikām, zvaigznēm, planētām un starpplanētu gāzēm. Smalkā pasaule, t.i., augstfrekvences svār­stību pasaule, ari mainījās, tikai citā ceļā. Smalkajā pasaulē sāka parādīties vērpes lauki, kas pakāpeniski kļuva arvien sarežģītā­ki. Tātad smalkā pasaule evolucionēja, attīstoties augstfrek­vences svārstību iegrieztajiem torsionu laukiem. Mēs domājam, ka tieši šie torsionu lauki ir mūsu galveno jūtu - labestibas, milestibas un ļaunuma - avoti, kuru intuitīvos čukstus mēs dzir­dam ik mirkli.

Labestības, zinašanu un ļaunuma parādīšanās

Torsionu efektam, t.i., augstfrekvences svārstību lauku iegrie­šanai ir milzīga evolucionārā jēga - vērpes lauku iekšienē tiek saglabāta informācija. Ši informācija atgriezeniski iedarbojas uz torsionu laukiem, padarot tos sarežģītākus, lai informācija labāk saglabātos. Starp citu, lauku pārnese un informācijas saglabā­šana nav kaut kas pārdabisks; šajā sakarībā var atcerēties kaut vai televīziju un radio.

Vieni spēki, kas valda smalkajā pasaulē, izraisija augstfrek­vences svārstību lauku iegriešanos, citi spēki tos grieza pretējā virzienā. Spēki, kas iegrieza šos laukus, bija vajadzigi, tie bija pozitīvi, veica labu darbu, jo ļāva saglabāt informāciju. Spēki, kas grieza šos torsionu laukus atpakaļvirzienā, bija kaitīgi, ne­gatīvi, veica ļaunu darbu, jo informāciju izdzēsa.

Psihiskā enerģija (domāšana, jūtas, intuicija u.c.), kā no­skaidrojuši fiziķi, atrodas augstfrekvences svārstibu diapazonā un tai ir tieša saikne ar smalko pasauli. Citiem vārdiem sakot, domāšanas procesā mēs izmantojam smalkās pasaules ener­ģiju, bet mūsu smadzenes veicina dvēseles torsionu lauku ie­griešanos. Tāpēc daudzi fiziķi (piemēram, G. Sipovs un V. Lo­bankovs) rod tiešu analoģiju starp smalko pasauli un psihiskās enerģijas pasauli, bet par cilvēka dvēseli (garu) uzskata smalkās pasaules enerģijas sablīvējumu iegrieztu (torsionu) lauku vei­dolā.

No visa iepriekš teiktā var secināt, ka lauku iegriešanas pro­cesu smalkajā pasaulē, saglabājot informāciju, mēs asociējam ar labo, bet atpakaļ atgriešanu, kas informāciju izdzēš, - ar ļauno. Mēs jūtam labo un ļauno, jo esam ne tikai fiziskās, bet arī smalkās pasaules veidojums. Labais - tā ir informācijas sa­glabāšanas izjūta mūsu dvēseles torsionu laukos, bet ļaunums - informācijas sagrāves izjūta dvēselē.

Tādējādi labais un ļaunais ir fundamentālas smalkās pa­saules kategorijas, kas ir šis pasaules attīstības pamatā. Ja uz­var labais, smalkās pasaules torsionu laukos informācija sagla­bājas un rodas zināšanas. Ja uzvar ļaunums, zināšanas tiek izni­cinātas. Zināšanas, kuru pamatā ir informācija par labā pieredzi ciņā ar ļauno, veicina labā uzvaru un evolūcijas procesu. Tāpēc var teikt, ka labais ir vienots ar zināšanām, ko var iztēloties kā vienotu kategoriju - labais plus zināšanas.

Pirmais, otrais, tre šais… labais un ļaunais

Smalkās pasaules evolūcijas sākumposmā, manuprāt, pa­stāvēja tikai sākotnējais - pirmais labais un pirmais ļaunais. Cīņa starp tiem šajā laikā notika nevis uz dzīvību, bet gan nāvi: ja uzvarēja labais, tad pilnībā, ja uzvarēja ļaunais, tad labais tika iznīcināts. Šajā bezkompromisu cīņā tomēr uzvarēja labais, tāpēc ka tas darbojās kopā ar zināšanām. Ļaunums sāka mazināties.

Taču, jaunajam izzūdot, palēninājās arī smalkās pasaules evo­lūcijas process, jo zināšanas pirmām kārtām ir informācija par labā pieredzi cīņā ar ļauno.

Arī ļaunumam bija sava evolūcija, lai pretotos labajam, kas radīja zināšanas un tās izmantoja cīņā ar ļauno. Manuprāt, ļau­nums radās otrreiz. Ja sākotnējais ļaunums bija smalkās pasau­les enerģija, kas atgrieza atpakaļ torsionu laukus un izdzēsa tajos ierakstīto informāciju (zināšanas), tad atkārtotais (otrais) ļaunums bija enerģija, kas iegrieza smalkās pasaules augst­frekvences svārstības labajam pretējā virzienā. Šie ļaunie jeb ne­gatīvie torsionu lauki ari spēja saglabāt informāciju (zināšanas) par ļaunā pieredzi cīņā ar labo, kas šajā cīņā tika izmantota.

Atbildot uz otrreizējā ļaunuma parādīšanos, radās otrreizējais labais jau sarežģītāku pozitīvi iegrieztu torsionu lauku veidolā, kas ietvēra informāciju par pieredzi ciņā ar otrreizējo ļaunumu. Sākās pozitīvo un negatīvo zināšanu cīņa.

Atbildot uz otrreizējā labā parādīšanos, ļaunais radās trešo reizi vēl sarežģītāk iegrieztu negatīvo torsionu lauku veidolā, kas glabāja informāciju par pieredzi cīņā ar otrreizējo labo. Atbildot uz trešā ļaunuma rašanos, izveidojās trešais labais sarežģīti iegrieztu pozitivo torsionu lauku veidolā, kas glabāja informā­ciju par pieredzi ciņā ar treškārtējo ļaunumu.

Tad parādījās ceturtais ļaunais un labais, piektais ļaunais un

labais utt. - smalkās pasaules torsionu lauku evolūcija turpi­nājās kā labā un ļaunā cīņas rezultāts. Pakāpeniski izveidojās vissarežģītākie (tēlaini sakot, daudzslāņainie) smalkās pasaules torsionu lauki, kas sevi vienlaikus ietvēra milzīgu pozitīvās un negatīvās informācijas daudzumu. Savstarpēji cinījās ne tikai labais un ļaunais, bet ari pozitīvās un negatīvās zināšanas.

Tātad jāsecina, ka ļaunums ir neatņemama evolūcijas sa­stāvdaļa, bez kuras apstājas progress un smalkās pasaules tor­sionu lauku attistiba. Bet kāpēc mēs nesakām, ka labais un ļau­nais ir vienlīdz svarīgi un nozīmīgi? Kāpēc tomēr priekšroku dodam labajam un tieši ar labo ir saistīts progress un attistiba? Atbildi uz šo jautājumu var rast, ja atceramies par sākotnējo labo un ļauno, kuru cīņa notika bez kompromisiem lidz pilnīgai iznīcībai. Cīņa starp labo un ļauno veicina progresu, ja tā notiek desmitajā, devītajā vai… neskaitāmajā līmeni. Nedod, Dievs, ka ši cīņa atkal nonāktu sākotnējā līmenī! Ļaunumam uzvarot pir­majā līmenī, visa informācija no smalkās pasaules torsionu laukiem tiktu izdzēsta - un tas būtu informācijas krahs! Dabas evolūcijas darbs būtu jāsāk no sākuma! Tāpēc labie spēki ne­drīkst pieļaut ļaunā uzvaru pirmajā, otrajā, trešajā un citos līmeņos, jo ļaunums var sasniegt sākotnējo līmeni un arī tajā uzvarēt. Tāpēc ar ļaunumu nedrikst samierināties, bet jāatceras, ka briesmīga ir vienaldziba pret ļaunumu.

Kas ir mīlestība?

Labā un ļaunā evolūcijas ciņā, kurā abos gadijumos pamatā ir zināšanas, ir kāds moments, kas veicina svaru kausu nosvēr- šanos uz labā pusi. Tā ir mīlestība.

Kas no iepriekšizklāstitās hipotēzes viedokļa par smalkās pasaules torsionu laukiem ir mīlestība? Mīlestība, manuprāt, ir

Mīlestība (autora zīmējums)

smalkās pasaules pozitivi iegriezto lauku paātrināšanās un pa­stiprināšanās citu pozitīvo torsionu lauku ietekmē. Tēlaini iz­sakoties, divi pozitīvie jeb labie torsionu lauki, savstarpēji kon­taktējoties, spēj pastiprināt viens otra griešanās pakāpi, un šajā sakarībā uzlabojas pretdarbība negatīvi iegrieztajiem torsionu laukiem, labāk saglabājas informācija (zināšanas) un rodas iespēja uztvert jaunas zināšanas.

Negatīvie jeb ļaunie torsionu lauki, savstarpēji kontaktējoties, nespēj pastiprināt griešanās pakāpi. Tāpēc ļaunumam nav mī­lestības. Ļaunumam piemīt vienīgi patmila, jo otrais, trešais un nākamie negatīvi iegrieztie torsionu lauki viena liela torsionu lauka (vienas dvēseles) robežās spēj cits citu pastiprināt.

Toties mīlestība pirmām kārtām darbojas sākotnējā, galvenā torsionu lauka limeni, sargājot šo pirmo limeni no ļaunuma iekļūšanas tajā, jo tas spēj izdzēst visu informāciju un sagraut dvēseli. Pastāvot zināšanu paritātei, kas piemīt labajam un ļau­najam, milestiba spēj glābt dvēseli. Tieši mīlestības dēļ labais beigu beigās vienmēr uzvar. Tieši milestiba ir zināšanu saglabāšanas un saņemšanas garants smalkās pasaules iegriez­tajos laukos, jo ir viens no viļņveida dzīvības formu pamatiem.

K ā iekārtota tā pasaule?

Šajā grāmatā, aplūkojot mūsdienu fizikas datus un reliģiskos avotus, mēs secinājām, ka Tā Pasaule - tā ir dzīvības viļņveida kos­miskā forma smalkajā pasaulē. Šajā nodaļā, analizējot jēdzienus "labais", "ļaunais", "zināšanas" un "milestiba" no smalkās pa­saules fizikas viedokļa, mēs pieņēmām, ka šie jēdzieni ir Tās Pasaules funkcionēšanas pamatā.

Viļņveida kosmiskā dzīvības forma! Grūti iztēloties, ka tāda var pastāvēt. Kas ir dzīvība? Dzīvība pirmām kārtām ir materiālā substrāta spēja saglabāt un nodot (mantot) informāciju, kā ari pašam pilnveidoties, t.i., iet pa progresa ceļu. Zemes dzivibas pamatā ir informācijas saglabāšana un pārmantošana caur gēnu aparātu, toties viļņveida kosmiskās dzivibas formas pamatā ir informācijas saglabāšana un nodošana smalkās pasaules tor­sionu laukos, bet viļņveida dzivibas formas progress īstenojas uz labā (pozitīvās psihiskās enerģijas) un ļaunā (negatīvās psi­hiskās enerģijas) vienības un cīņas rēķina.

Otrā, trešā, ceturtā un neskaitāmā (simtā, tūkstošā un vēl tālāk) labā un ļaunā parādīšanās (pēc sākotnējā labā un ļaunā), kā arī savstarpēja labo torsionu lauku griešanās pastiprināša­nās, kontaktējoties citam ar citu (milestiba), Tajā Pasaulē palī­dzēja izveidoties vissarežģitākajām lauku struktūrām, kas spēja ne tikai informāciju (zināšanas) saglabāt un nodot tālāk, bet ari progresīvi pilnveidoties. Šie sarežģitie smalkās pasaules enerģi­ju (psihiskās enerģijas) sablīvējumi, ko var iztēloties kā daudz- slāņainus iegrieztus (torsionu) laukus, ir dvēseles. Galvenā dvē­seles daļa, kas glabā galveno informāciju, ir gars. Gars, kā zi­nāms no reliģijām, ir nemirstīgs. Tātad galvenā informācija (gal­venās zināšanas), kas radusies evolūcijā un glabājas smalkās pasaules torsionu laukos, ir nezūdoša. Dvēseles torsionu lauki (ēteriskais ķermenis u.c.) var izzust, t.i., tajos ierakstītā infor­mācija var tikt izdzēsta. Taču galvenie dvēseles torsionu lauki, t.i., gars, kurā ierakstīta galvenā informācija, saglabājas mūžīgi.

Reliģijā ir labā un ļaunā gara jēdziens. Acīmredzot tā arī pa­tiesībā ir - viens gars ietver informāciju, kas galvenokārt rodama pozitīvajos (labajos) torsionu laukos, cits - galvenokārt negatī­vajos (ļaunajos) torsionu laukos. Evolūcijas process Tajā Pasaulē notiek kā ciņa starp labo un ļauno, un otrādi, tāpēc katram garam ir laba vai slikta sākotne, tikai vienā gadijumā prevalē labais, otrā - sliktais. (Jn tomēr labajam garam ir vairāk izredžu pašam pilnveidoties, jo tas spēj pastiprināt savu pozitīvo torsionu lauku griešanos uz cita pozitivā torsionu lauka (mi­lestibas) iedarbības rēķina. Tāpēc visas reliģijas nemitigi propa­gandē milestibu kā progresa un dzivibas pamatu.

Milestibas kā labu nodomu pastiprinātājas nozime, kontak­tējoties dvēselēm (gariem), bija acimredzot arī tāda, ka Tās Pasaules evolūcijas procesā gari sāka cits ar citu kontaktēties un pakāpeniski apvienojās Kopigā informatīvā telpā. Garu kopibas izveidošanās, kas savstarpēji bija saistiti pēc datortīkla principa, palīdzēja iegūt visiem gariem kopīga rakstura informā­ciju. Kopigā rakstura informācijas nozime, katram garam kļūs­tot arvien sarežģitākam, evolūcijas procesā kļuva arvien bū­tiskāka un būtiskāka, jo progresam, kas bija veidojies kā labā un ļaunā ciņa, vajadzēja ne tikai sevi regulēt katra atsevišķa gara robežās, bet ari pakļauties vispārējai korekcijai visas Kopigās informatīvās telpas robežās. Kopigās funkcijas tika nodotas visattīstītāko garu grupai, kuriem pakāpeniski parādijās kopīgi torsionu lauki ar tajos ierakstītu vispārēja rakstura informāciju. Vadošās funkcijas visā Informativajā telpā ar visu tajā apvienoto garu daudzveidību veicināja paātrinātu attīstību un šo informatī­vo lauku sarežģītību. Tajos sāka uzkrāties milziga apjoma infor­mācija, kas tika izmantota visas viļņveida dzivibas vadīšanai Tajā Pasaulē. So informatīvās ietilpības ziņā un domāšanas spējās vareno smalkās pasaules enerģijas sablivējumu, ko var iztēloties kā superdaudzslāņainu torsionu lauku, mēs, manuprāt, dēvējam par Dievu.

Dievs ir viļņveida kosmiskās dzīvības formas vadības centrs jeb Tā Pasaule. Dievs pēc būtibas ir arī Augstākais Saprāts.

Reliģiskajā literatūrā nereti sastopamas norādes par Lielo ļau­numa garu, kas cīnās pret Dievu un vada visus ļaunos darbus. Šajā sakaribā var pieņemt, ka pastāv divi viļņveida kosmiskās dzīvības formas vadibas centri: pozitīvais vadības centrs (Dievs) un negatīvais vadības centrs (Lielais ļaunuma gars). Vai tā ir?

Man par to ir ļoti grūti spriest, jo mans saprāts ir niecīgs savā vājumā, salīdzinot ar Kosmisko Saprātu. Cln tomēr man šķiet, ka nav divu Dievu - labā un ļaunā, ir viens vienots Dievs. Saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem loģiskajiem pieņēmumiem labā un ļaunā cīņa ir Tās Pasaules evolūcijas procesa pamats, un katrs gars ietver sevi gan labo, gan ļauno, lai būtu nemitigs stimuls pilnveidoties. Tātad, manuprāt, Dievs kā centrālais īpaši vare­nais Gars ietver sevi gan pozitīvos (labos), gan negatīvos (ļau­nos) psihiskās enerģijas elementus. Dievs nevar būt tikai labs, jo dzīvības vadīšana prasa gan labus darbus, gan sodus, bet cīņa ar ļaunumu un milestiba ir mūžīgās kosmiskās dzīvības progre­sa pamats.

Dievišķā labvēlība mums jāuztver kā augstākā uzslava cīņā ar ļaunumu, bet dievišķā ļaunā darbiba kā sods par atteikšanos cīnīties ar ļaunumu un iznīcinoši ļaunu darbību. Taču Dievs nekad neatteiksies no tā, ka arī ļaunums ir nepieciešams, jo tikai ciņā ar ļauno tiek iegūtas zināšanas - Visuma uzbūves pamats. Tāpēc ierastā frāze Dievs ir vienots ietver ne tikai visu veidu reliģiju vienotību, bet arī ideju par labestīgas un sodošas dar­bības vienotību.

Dievam piemīt kolosāls mīlestības potenciāls, jo Viņš ir radīts no mīlestības (t.i., garu savstarpējos kontaktos, kas pastiprinā­ja labā sākotni un saglabāja zināšanas). Gan Dieva labvēlība, gan sods jebkurā gadījumā būs patiesi dižas milestibas liecība. Dievs - tā pirmām kārtām ir labā sākotne, jo pats Dievs ir rezultāts labā un mīlestības uzvarai pār ļauno.

Nevajag aizmirst, ka zināšanas pirmām kārtām ir pieredze, ko labais guvis ciņā ar ļauno. Bet zināšanu saglabāšana un jaunu zināšanu iegūšana ir dzīvibas pamats, jo tieši ar to dzivā matērija atšķiras no mirušās.

Loģiski spriežot, ir jābūt arī sākotnei, kas darbojas pretī Dievam, lai notiktu attīstība. Pretruna ir viņā pašā - tas ir labais un ļaunais. Iespējams, ka ir ari ārējas pretrunas citu dieva vei­dolā citās visuma telpas dimensijās jeb pasaulēs. Bet tā ir joma, kurā niecīgajam cilvēka prātam nav iespējams iekļūt.

Tātad Tai Pasaulei, mūsuprāt, ir šādi galvenie funkcionē­šanas principi:

-   radusies kā pozitīvās un negatīvās psihiskās enerģijas ciņa un vieniba, Tā Pasaule evolucionē, saglabājot informāciju (zinā­šanas) par pieredzi labā (pozitīvās enerģijas) cīņā ar ļauno (ne­gatīvo enerģiju) smalkās pasaules torsionu laukos. Jaunas infor­mācijas (zināšanu) iegūšana šajā ciņā nosver kausus uz labā pusi;

-ja pilnībā uzvarēs ļaunums, visa informācija (zināšanas) tiks izdzēsta un iestāsies informācijas krahs. Tāpēc ļaunā un labā evolūcijas mūžīgajā cīņā pārsvaru gūst labais. Šis pārsvars tiek realizēts caur mīlestību - pozitīvo (labo) torsionu lauku spēju pa­stiprināt savu griešanās pakāpi (un atbilstīgi pretdarboties negatīvajiem torsionu laukiem), kontaktējoties citam ar citu;

-   milestiba veicina psihiskās enerģijas sablīvējumu apvieno­šanos, kas saglabā galveno informāciju (garus) vienotā sistēmā (Kopigajā informativajā telpā) un izdala informatīvās telpas va­dibas centru supervarena gara veidolā (Dievu). Milestiba ir radījusi Dievu.

Ta Pasaule un šīszemes dzīve

Attīstoties atbilstīgi šiem principiem, Tā Pasaule sasniedza visaugstāko viļņveida kosmiskās dzivibas limeni, un radās aicinā­jums apgūt citus matērijas veidus, ari fizisko pasauli.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka fiziskā dzivība uz Zemes ir radita gara sablivēšanas ceļā. Visas teorijas par dzivibas rašanos uz Zemes, pašpiedzimstot sarežģītām molekulām un koncen­trējoties dzivos organismos, neiztur kritiku ne no reliģisko avotu viedokļa, ne mūsdienu fizikas un ķīmijas viedokļa. Galvenais, ko šīs teorijas nespēj izskaidrot, ir tas, kā gan pats no sevis varēja rasties ārkārtīgi sarežģītais ģenētiskais aparāts, kuru zinātne pa­gaidām nespēj izprast pat daļēji. Patiešām ir grūti reāli aptvert, ka DNS molekulu grupa tikai vienā vienīgā šūnā var ietvert un pārmantot informāciju par visa cilvēka organisma dzīvības pro­cesiem, ieskaitot katru tā šūnu un molekuiu. Bet vēl grūtāk ir aptvert, kā varēja izveidoties informācijas ziņā tik apbrīnojami ietilpīga DNS molekula.

Ja balstāmies uz hipotēzi, ka dzīvība uz Zemes radusies, ga­ram kļūstot arvien blīvākam un blīvākam, tad skaidrojumu ie­priekš teiktajam rast ir daudz vieglāk. Evolūcijas process Tajā Pasaulē, kas noticis labajam nepārtraukti cīnoties ar ļauno un uzkrājot smalkās pasaules torsionu laukos arvien jaunu informā­ciju, izveidojis vissarežģītākās un visaugstāk organizētās smal­kās pasaules struktūras - garus. Centrālais supervarenais gars - Dievs atrada paņēmienu, kā telpiski izmainīt un padarīt blīvākus garus, ievadot tos fiziskās pasaules matērijā.

Mēs pagaidām ne visai saprotam, kā organizēta smalkā pa­saule, un tikai pieņemam, ka tai piemit materiāla substrāta būtī­ba. Taču austrumu reliģijas labi zina, ka domas var materializēties, t.i., ka smalkās pasaules matērija var pāriet fiziskā substancē. Šajā sakarībā es domāju, ka zemes organismu ģenētiskais apa­rāts tika radīts, fiziski materializējot garu smalko substanci.

Citiem vārdiem sakot, mūsu pasaules ģenētiskais aparāts ir gara smalkās struktūras fizisks atveidojums. Taču, manuprāt, ze­mes dzīves ģenētiskais aparāts ir daudz primitīvāks nekā gars un to atveido tikai daļēji - domu un daudzas citas spējas tomēr paliek gara valdījumā un piemit katram cilvēkam. Tā Pasaule, padarot blīvāku un materializējot garu, ir radījusi labu pašveidojošos mašīnu -cilvēka organismu, ar kura palīdzību cilvēks (gars) dzīvo fiziskajā pasaulē un veido savu apkārtni - augus, dzīvniekus u.tml.

Hipotēze par dzīvības izcelsmi uz Zemes, materializējoties viļņ­veida kosmiskās dzivibas (garu) elementiem, var šķist principiāli jauna, bet to var uzskatīt arī par vienu no reliģisko priekšstatu variantiem par to, kā gars pamazām kļūst arvien blivāks un bli- vāks. Tomēr ne tā ir jautājuma būtība. Svarigi, ka ši hipotēze ļauj izskaidrot daudzus nesaprotamus faktus un no cita skatu punk­ta paraudzīties uz cilvēces vēsturi.

Gara materializēšanās uz Zemes notika ļoti pakāpeniski un aizņēma daudzus miljonus gadu. Pirmās rases cilvēki (eņģeļvei- digie) vairāk atgādināja garu nekā fizisku matēriju, taču viņos jau tika izveidots sākotnējais gēnu aparāts, kas ļāva pumpuro­joties un daloties pārmantot pagaidām vēl vārgo fizisko ķer­meni. Pirmās rases ciivēki nebija šķirti no Tās Pasaules, dzivoja saskaņā ar viļņveida kosmiskās dzivibas likumiem un princi­piem, taču tiem jau bija šiszemes fiziskais ietvars. Viņi vairāk jutās kā Tās Pasaules, nevis šīszemes pārstāvji. Jēdzieni "la­bais", "mīlestība", "ļaunais" viņiem bija daudz nozīmigāki nekā zemes dzives materiālās problēmas.

Otrās rases cilvēki (rēgveidīgie) galvenokārt dzivoja tāpat kā pirmās rases cilvēki, lai gan viņu zemes čaula bija blivāka, bet fiziskā ķermeņa ģenētiskā mantojuma mehānisms - pilnīgāks.

Trešās rases cilvēkiem (lemūriešiem) jau bija diezgan blīvs un pilnigs fiziskais ķermenis, viņi agrīnajā periodā atgādināja milzigu būtni ar četrām rokām un divām sejām, bet vēlīnajā pe­riodā - gigantu ar divām rokām un vienu seju. Gars, kas bija ie­mājojis lemūrieša ķermeni, pilnībā saglabāja saikni ar To Pa­sauli. SoHm princips nedarbojās. Lemūrieši drizāk dzivoja pēc daudz augstāk organizētās Tās Pasaules likumiem un princi­piem, bet aktivā darbība fiziskajā pasaulē viņus neatstāja vien­aldzīgus arī pret šīszemes rūpēm.

Ceturtās rases cilvēki (atlanti) tieši tāpat saglabāja sava gara saikni ar To Pasauli, taču zemes dzives materiālās rūpes viņiem bija daudz tuvākas. Labestības, mīlestības un citas Tās Pasaules kategorijas pakāpeniski atkāpās otrajā plānā, sāka prevalēt fiziskā ķermeņa intereses (ēšana, dzeršana u.c.).

Piektās rases cilvēkus (mūs, āriešus) var dēvēt par fiziskā ķer­meņa vergiem. Gars, kuru no Tās Pasaules šķir SoHm princips, vairs neveido saikni un vienotību ar To Pasauli, bet apkalpo fizisko ķermeni. Galvenās Tās Pasaules kategorijas - labestība, mīlestī­ba un ļaunums - par sevi atgādina tikai kā intuitivs čuksts.

Senatnē teica, ka cilvēks ir makrokosma mikrokosms. Un laikam jau tā arī ir.

Tātad gara smalkās matērijas materializēšanās uz Zemes ra­dīja pašdzimstošus cilvēku fiziskos ķermeņus un pārējo dzīvo pasauli. Taču cilvēka fiziskā dzive uz Zemes nav iespējama bez Tās Pasaules līdzdalības; katrā cilvēkā ir iemājojis gars, kas uz Zemes mīt skaistā mašīnā - cilvēka ķermenī. Mēs esam šīs­zemes dzives apgūšanas veidojums, dzivības viļņveida kosmis­kās formas piemērošanās fiziskajiem apstākļiem uz Zemes. Tāpēc katrs cilvēks ir gars plus fiziskais ķermenis.

Pēc analoģijas var pieņemt, ka viļņveida kosmiskā dzīvība (Tā Pasaule) tādā pašā materializācijas ceļā ir radijusi fizisko dzīvību ari uz citām Visuma planētām. Kāda ir citplanētu dzīvī­ba? Droši vien gara materializācijai tika izmantoti citi ķīmiskie elementi un molekulas, kas raksturīgi katrai konkrētai planētai. Droši vien planētas apstākļi (atmosfēras sastāvs, temperatūra, smaguma spēks u.tml.) noteica fiziskā ķermeņa izmērus un cit- planētiešu orgānu uzbūvi. Bet principiālā aspektā citplanētie- šiem jābūt līdzīgiem Zemes cilvēkiem, jo ari tie ir gara materiali­zācijas un Tās Pasaules vienota radošā darba produkts. Citpla- nētietis, manuprāt, var just labo, ļauno un mīlestību, jo tās ir ka­tegorijas, kas piemīt visai viļņveida kosmiskajai dzīvībai un Kosmiskajam Saprātam. Arī citplanētietis ir veidots pēc princi­pa gars plus fiziskais ķermenis. Tāpēc tad, kad šiszemes iedzi- votāji apgūs telepātisko valodu (domu pārraidi), viņi varēs sa­zināties ar saviem citplanētu brāļiem, tāpat kā to dara gari Tajā Pasaulē.

Daudzi Izredzētie raksta, ka agrāk mūsu planētas iedzīvotāji bijuši visu fiziskās dzivibas formu līderi, jo sasnieguši vislielāko progresu. Šis līderu periods attiecas uz lemūriešu civilizācijas laiku.

Lemuriešu fenomens

Lemūriešu civilizācija sasniedza neticami augstu attīstības limeni: lemūrieši valdija pār smalkās pasaules enerģiju, savos beztrokšņa aparātos apceļoja citas planētas, sazinājās ar domu pārraides metodi utt. Viņiem bija pieejamas Tās Pasaules zināšanas, un tajā pašā laikā viņu zemes dzīvē iegūtās zināšanas papildināja Tās Pasaules zināšanu krātuvi. Tieši lemūriešu civi­lizācija spēja papildināt Tās Pasaules informatīvos krājumus ar visvērtīgākajām zināšanām par dzīvi uz Zemes un joprojām ir zemes dzīvē panākto sasniegumu etalons. Nākamās civilizācijas (atlanti un mēs, ārieši) nav spējušas sasniegt pat nelielu daļu no lemūriešu līmeņa.

Kas bija lemūriešu milzīgo sasniegumu pamatā? Lemūrieši uz Zemes jutās kā Tās Pasaules bērni un pirmām kārtām ievē­roja Tās Pasaules likumus un principus. Viņi saprata, ka psihis­kās enerģijas spēks un nozime ir nesalīdzināmi augstāka par fizisko enerģiju, bet cilvēka ķermenis apvienojumā ar dvēseli, būdams augstākais Raditāja sasniegums uz Zemes, spēj darit brinumus. Tāpēc visu savu progresīvo degsmi viņi virzīja uz cil­vēka pašpilnigošanos un apguva sevī mītošo enerģiju.

Just sevi kā Tās Pasaules bērnu vai veidojumu ir ļoti svarigi, jo tieši šis izjūtas nosaka attistibu pa progresa ceļu. Tās Pasaules bērns mācīsies no sava Radītāja (Dieva) un nepieļaus lielāko grēku - neuzskatīs sevi par Dievu. Tās Pasaules bērns nedomās, ka pats var savākt molekulas gēnu aparātā, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, un nejutīsies kā dabas saimnieks. Tās Pasaules bērns sapratīs, ka cilvēks ir makrokosma mikrokosms.

Mūsu civilizācija pagaidām neprot izmantot kosmisko ener­ģiju. Bet šī enerģija ir milzīga. Daži mūsdienu fiziķi, piemēram, uzskata, ka 1 m3 Absolūta piemit enerģētiskais potenciāls, kas pielīdzināms 40 triljonu atombumbu jaudai. Tāpēc nav nepiecie­šams izmantot Zemes enerģijas avotus (naftu, ogles u.c.), jāap­gūst kosmiskā enerģija. Bet apgūt to var tikai cilvēks, jo tieši viņš ir makrokosma mikrokosms.

Apgūstot kosmisko enerģiju, lemūrieši izmantoja pieejas, kas sakņojas Tai Pasaulē. Šo pieeju pamatā (lai cik savādi tas paš­laik skanētu) bija vienkāršie labestības un mīlestības jēdzieni. Lemūrieši skaidri saprata, ka smalkās pasaules torsionu laukos ir kolosāla enerģija, bet labajam un ļaunajam, kas ir galvenie torsionu lauku atribūti, piemit tikpat kolosāls spēks. Cilvēks, bū­dams makrokosma mikrokosms, spēj caur labo vai ļauno reali­zēt smalkās pasaules torsionu lauku enerģiju. Turklāt lemūrieši apzinājās, ka izmantot ļaunumu (negativos torsionu laukus) ener­ģijas iegūšanai ir riskanti, jo var rasties sprādzienveidigs infor­matīvi kolapsējošs efekts. Tāpēc viņi izmantoja tikai labo. Kon­taktējoties ar torsionu laukiem, viņi izmantoja mīlestību, lai pa­stiprinātu iegūto enerģētisko efektu no pozitivajiem (labajiem) torsionu laukiem.

Lemūrieši sevi pilnībā realizēja kā makrokosma mikrokosmu. Viņi pierādīja, ka cilvēks ir visvarenākais enerģētiskais veido­jums uz Zemes, kas spēj caur labo un milestību apgūt smalkās pasaules enerģiju. Mīlestība un labestība lemūriešiem bija nevis abstraktas, intuitivas jūtas, bet gan varena dzīvības nodrošinā­šanas un cilvēces enerģijas apgādes sistēma.

Mums - āriešiem - tādi jēdzieni kā labais un mīlestība ir pa­likuši patīkamu jūtu uztveres līmenī. Mēs, būdami SoHm princi­pa bloķēti un ieslīguši fiziskajā matērijā, pat nenojaušam, kāds spēks piemīt šiem pirmajā mirkli šķietami vienkāršajiem vārdiem. Lemūriešiem tie nebija parasti vārdi, tas bija viņu dzīves pamats - un, tēlaini izsakoties, neticami energoietilpigs.

Kāpēc Tā Pasaule, kas pastāv smalkajā matērijā, atdod savu enerģiju Zemei tās vajadzību apmierināšanai? Pirmkārt, Zemes dzīvība ir Tās Pasaules radījums (bērns). Otrkārt, enerģija no Tās Pasaules uz Zemi plūst kādas labas domas īstenošanai, bet domas realizācija papildina Tās Pasaules informatīvo telpu.

Lemūriešu galvenais enerģētiskais fenomens, manuprāt, bija mantras - lūgšanas, par kurām rakstīts daudzos reliģiskos avo­tos. Lemūrieši lūdza par saviem lidaparātiem, tēlaini izsakoties, tādējādi uzpildot šo aparātu akumulatorus ar smalkās pasaules enerģiju. Lidzīgā veidā viņi nodrošināja ar enerģiju daudzu citu zemes aparātu darbibu, izmantojot sevi kā visvarenāko enerģētisko mašīnu.

Lemūrieši saprata, ka smalkās pasaules enerģija var darbo­ties preti gravitācijai. (Jz šī principa pamatojās viņu celtniecības tehnoloģijas, kad milzu akmens bloki tika pārvietoti ar skatienu. Ar torsionu ģeneratoru, ko varēja novietot uz plaukstas, varēja gaisā žonglēt ar milzu akmeni.

Lemūrieši sevi pilnveidoja, izmantojot principu "cilvēks ir makrokosma mikrokosms". Izmantojot antigravitācijas efektu, ko dod smalkās pasaules enerģijas, viņi apguva levitāciju - cil­vēka ķermeņa pacelšanos virs zemes. Izmantojot mums pagaidām pat hipotētiski neskaidru principu, viņi spēja zibenīgi pārvietoties telpā un mainit savu lokalizācijas vietu uz Zemes. Savu ķermeni viņi ārstēja ar iekšējo enerģiju.

Bet nozīmīgākais lemūriešu sasniegums bija dematerializāci­jas un materializācijas apgūšana. Ņemot vērā, ka cilvēka fizis­kais ķermenis ir radīts, materializējot garu, viņi prata šo proce­su izstrādāt pretējā kārtībā - dematerializējot matēriju. Procesa būtību var dēvēt par informācijas pārnesi, t.i., visa milzīgā infor­mācija par cilvēka ķermeņa uzbūvi, ieskaitot katru molekulu, tika ierakstīta gara torsionu laukos. Jādomā, ka ar augsti attīstī­to lemūriešu gara pūliņiem tika raditi papildu brīvie dvēseles tor­sionu lauku apvalki, kuros varēja ierakstīt informāciju par fizisko ķermeni.

Gars ar tajā ierakstīto informāciju par fizisko ķermeni nokļuva visur, kur bija nepieciešams (aizgāja zem zemes, pārvietojās telpā u.tml.), un pēc tam, pamatojoties uz šo ierakstīto informāciju, notika materializācija - cilvēka ķermeņa "kopā salikšana". Man šķiet, ka to darija ar atomiem un vienkāršajām molekulām (ūdens u.tml.), kas fizisko ķermeni ļāva materializēt jebkuros apstākļos.

Tātad var runāt par divu veidu materializāciju:

■    evolucionārā materializācija,

■    informācijas pārnese.

Evolucionārā materializācija notika miljoniem gadu garumā, bet materializācija, pārnesot informāciju, notika teju vai vienā mirklī. Var pieņemt, ka zemes dzives evolucionārās veidošanās procesā Tās Pasaules gari lemūriešu laikā kļuva tik pilnīgi, viņu informatīvā ietilpība tik milziga un iedarbiba uz fizisko matēriju tik nozīmīga, ka ar informācijas pārnesi viņi ieguva varu pār dematerializāciju un materializāciju.

Dematerializācijas un materializācijas fenomenu lemūrieši spēja izmantot ne tikai attiecībā uz savu ķermeni, bet arī uz aparātiem. Tas, piemēram, ļāva lidaparātiem vienā mirklī izzust vai parādīties.

Izmantojot dematerializāciju un materializāciju, lemūrieši savas civilizācijas beigās radīja Šambalu un Aharti. Saprazdami, ka tuvojas globāla kosmiskā kataklizma, viņi aizgāja zemzemē un noorganizēja lemūriešu zemzemes tehnogēno civilizāciju.

Daļa lemūriešu, ipaši tie, kas mitinājās Šambalā, dzivoja ļoti ilgu mūžu un pat sasniedza nemirstību. Tas viņiem sāka izdoties, ar iekšējo enerģiju stimulējot organisma šūnu reģenerāciju, ie­skaitot nervu šūnas. Notika nemitīga fiziskā ķermeņa atjauno­šanās.

Apkopojot iepriekš teikto, jāatzist, ka lemūriešu brinuma pa­matā bija tas, ka viņi apzinājās, cik nozimīga ir labestiba, milesti­ba un ļaunums, jo šis kategorijas veido Tās Pasaules virzošo spēku un nosaka cilvēka kā mikrokosma makrokosmā būtību. Jau sākotnēji izprotot nepārtraukta progresa nozimīgumu, jo cil­vēka gars ir veidots kā pašattīstības sākotne ciņā starp labo un ļauno, lemūrieši norobežojās no ļaunuma, kas neveicina garīgo progresu. Sapratne, ka dīkdienība ir ļaunums, bet neatlaidīgs darbs dzivibas progresa vārdā ir cilvēka sākotnējais pienākums, ļāva lemūriešu civilizācijai bez šķēršļiem un kataklizmām attīstīties līdz visaugstākajam līmenim. Lemūrieši nepieļāva aklu labā un ļaunā ciņu. Viņiem izdevās izmantot milzīgus labā un mīlestības spēku apjomus; labestības un milestibas torsionu lauki netika tērēti aklai ciņai ar ļaunumu, tos pilnvērtīgi izman­toja cilvēka un visas šīszemes dzivibas pilnveidošanai.

Cik svarīgi ir saprast nemitiga progresa nepieciešamibu! Cik svarigi nepieļaut, lai labestibas un mīlestības spēki netiktu akli tērēti cīņai ar trulu ļaunumu! Kāds briesmigs vārds - dīkdienība!

Lemūrieši to visu saprata jau pašā sākumā un sasniedza tādu garigās attistibas līmeni, ka pat varēja uzturēt dialogu ar Dievu. Tāpēc tās bija patiesi dievišķas būtnes uz Zemes.

Kas ar viņiem notika? Kāpēc viņu civilizācija (izņemot Šam­balu un Aharti) aizgāja bojā? Šis jautajums paliek neatbildets. Iespējams, ka ari viņu pasaulē sākās iznīcinoša dikdieniba.

Labest ība, mīlestība un somati

Kā sasniegt dziļa somati stāvokli? Es jau rakstīju, ka visi lamas uzskata - tam nepieciešams koncentrēties (meditēt) mīlestībai uz visu cilvēci. Kad es to dzirdēju, nesapratu teiktā dziļāko jēgu, tikai manas domas skubināja intuitīvs čuksts, ka tas ir kaut kas ļoti nozimīgs. Šobrīd es gandrīz pilnigi saprotu somati sasnieg­šanas pamatprincipu. (Jn laikam jau arī šīs grāmatas lasītājs to ir nopratis. Mīlestība stimulē labo. Milestība, pirmām kārtām spēciga mīlestiba, pastiprināti iegriežot pozitīvos (labos) tor­sionu laukus, izspiež negativo (slikto) psihisko enerģiju. Mīles­tībai jābūt tik stiprai, lai pilnībā atbrīvotu dvēseli no negativās (sliktās) psihiskās enerģijas.

Tāda cilvēka dvēseli, kurš atbrīvojies no ļaunuma psihiskās enerģijas, dēvē par tīru dvēseli. Tieši tīra dvēsele spēj radīt brī­numus. Tīrā dvēselē pozitīvā (labā) psihiskā enerģija netiek tērēta aklai ciņai ar ļaunumu, un tā var tikt pilnībā novirzīta kāda uzdevuma veikšanai. Piemēram, uzdevumam iekonservēt cilvē­ka fizisko ķermeni uz tūkstošiem vai miljoniem gadu, t.i., somati sasniegšanai.

Somati stāvoklī, manuprāt, dvēseles torsionu lauki, ārkārtīgi saspringstot, katru cilvēka ķermeņa ūdens molekulu pārceļ ce­turtajā (nezināmajā) stāvoklī, kurā apstājas visi vielmaiņas proce­si, un ķermenis kļūst ciets. Man šķiet, ka ūdens ir tieši pozitīvās (labās) psihiskās enerģijas atribūts un materiālais substrāts. Tāpēc negatīvo (ļauno) elementu pastāvēšana dvēselē neļauj sasniegt pilnigu somati. Tikai tīra dvēsele spēj radit somati fenomenu.

No visa iepriekš teiktā var secināt, ka Cilvēces genofonds, kas uz Zemes radīts jau lemūriešu tiro dvēseļu laikos, pastāv zem zemes un to papildinājuši vislabākie citu civilizāciju cilvēki. Tas ir labestības un mīlestibas dižās uzvaras rezultāts.

Adepti - mūsu nākotne

Jau rakstiju, ka ir dzirdēti nostāsti par mūsu āriešu rasi, kuras dzilēs kaut kur Nepālā vai Indijā sastopami neparasti, it kā no šis pasaules nošķirti, ļoti vienkārši ģērbušies cilvēki, kuri apgalvo, ka viņu vecums ir 300, 500, 1000 un vairāk gadu. Tie ir adepti.

Skaidrs, ka viņiem noticēt ir grūti, jo tas viss skan pārāk neti­cami. Taču tieši šie cilvēki ir mūsu nākotne. Tieši viņiem, adep­tiem, ir izdevies caur labestību un milestību kalpot savai vese­lībai un palielināt mūža garumu. Mīlot Dievu un meditējot šajā sakarībā, adepti ar mīlestības palīdzību pastiprina pozitivo (la­bestīgo) dvēseles enerģiju un pakāpeniski atbrivojas no nega­tīvās (ļaunās) psihiskās enerģijas, t.i., viņi attira savu dvēseli.

Man šķiet, ka patoloģiskās vēža šūnas ir viens no negatīvās (ļaunās) psihiskās enerģijas materiālajiem substrātiem, bet au­gošās (reģenerējošās) šūnas - pozitīvās (labās) psihiskās ener­ģijas materiāls substrāts.

Cilvēka organismā notiek nemitiga ciņa starp normāli au­gošām un vēža šūnām, tāpat kā notiek cīņa starp labo un ļauno. Tāpēc ar milestību, kas stimulē labā sākotni dvēselē, var panākt nemitigu vēža šūnu iznicināšanos organismā, kā ari stimulēt ķermeņa šūnu atjaunošanos un palielināt mūža ilgumu.

Kā iemācīties mīlēt ārstnieciskos nolūkos? Milēt sevi ir bez­jēdzīgi, jo patmīļa - tā nu reiz ir viena briesmiga Īpašība. Ir jāie­mācās milēt dzivi, mīlēt Dievu - zemes dzīvības Radītāju. Ja šī mīlestība ir spēcīga un pašaizliedzīga, ārstnieciskais efekts radisies pats no sevis. Taču tā iemācīties milēt ir ļoti grūti - tad jāatsakās no šiszemes problēmām un milestibas vārdā pilnibā jānododas lūgšanām par Dievu un dzivibu.

Nepieciešamība atteikties no parastās ikdienas dzives ari no­ved pie tā, ka mūsdienu adepti-ārieši izskatās pavisam vienkārši un mums šķiet neparasti.

Cilvēce jau ir tikusi garām fiziskajam pagrabam visdziļāka­jam materiālisma punktam) monetārajā kosmiskajā ciklā un ir devusies augšupejošā garīgās attīstības virzienā. Šajā sakarībā mūsdienu adepti reiz pārvērtisies par dzīvē aktīviem, skaistiem cilvēku sabiedrības līderiem un vedis sabiedrību pretī garīgam uzplaukumam.

Labestība, mīlestība un mēs

Dzimis komunistiskā valstī, es visu savu mūžu biju šķirts no reliģijas. Mani senči - reliģiskie darbinieki - tika pakļauti visciet­sirdīgākajām ļeņiniskajām represijām. Studenta gados apgū- dams kārtējo materiālismu un empiriokriticismu un kārtojot eksāmenus ateismā, es allaž brīnījos par trako naidu, ar kādu tika apkaroti reliģiskie postulāti.

"Kam tas viss vajadzīgs," es naivi brīnījos, "reliģija taču aici­na uz labo - mīlestību, labestību un ticibu Dievam."

Toreiz es nesapratu, ka labestība un mīlestība, bet pirmām kārtām mīlestība pret Dievu bija šķērslis komunistu ceļā, jo viņu darbības dziļākā jēga bija savu dievu radīšana (Ļeņins, Staļins u.c.). Viņi gribēja piespiest mīlēt jaunu dievu, lai gan tas ir pret­runā cilvēka dabai vispār.

Vēlāk, klausoties un lasot reliģiskos rakstus, mani pārsteidza nemitīgā un pat uzstājīgā uzmanības pievēršana labestības un mīlestības problēmām. Dižā Satja Sai Babas grāmatās, kurš visu acu priekšā dara brīnumus, es sapratu, ka viņa varenās domā­šanas pamats ir - mīlestība.

"Kāpēc tik daudz jārunā par milestibu un labestību?" es naivi domāju.

Es vēl nesapratu, ka šie ikdienišķie vārdi slēpj milzīgu un varenu enerģiju, kas ātri spēj mainīt un uzlabot mūsu dzīvi.

(Jn tikai kad, pamatojoties uz zinātniski loģisko pieeju, pabei­dzu Himalaju ekspedicijā iegūto rezultātu filozofisko analīzi, bei­dzot sāku apjēgt gan reliģiju, gan Sai Babas runu, gan daudzu lietu dziļāko jēgu, ja ir runa par labestību un milestību. Bet dziļākā jēga ir tā, ka labestība un mīlestība ir galvenā radošā sākotne cilvēka dzivē.

Es esmu parasts ar materiālo dzīvi saistīts āriešu rases pār­stāvis. Manas smadzenes un domāšana ir niecība, salīdzinot ar lemūriešu domāšanas spējām vai Kosmisko Saprātu. Bet pat mans sīkais prāts ļāvis ar loģisku, kaut ari nepilnīgu faktu analizi rast mietpilsoniski domājošam cilvēkam pārsteidzošu secināju­mu: labestība un mīlestība ir galvenās cilvēka dzives kategorijas, kas nosaka progresu.

Agrāk es nepievērsu uzmanibu izteikumiem "attīrīt dvēseli", "nožēlot grēkus" vai "neuzņemties jaunu grēku". Tas man šķita garlaicīgi un nesaprotami. Taču, lasot Nikolaja Rēriha darbus, es atkal atradu jēdzienu "tīra dvēsele". Rērihs rakstīja, ka noslē­pumaino Šambalu apdzīvo cilvēki ar tiru dvēseli.

"Kas tā tāda - tīra dvēsele? Kāpēc visas reliģijas uzsver, cik svarīgi ir attirit dvēseli?"- toreiz es domāju.

Es to pat pajautāju pazīstamam mācītājam. Viņš man atbildē nolasija sprediķi, no kura, būdams zinātnieks, nesapratu pilnigi neko. Skaidrs, ka perifērijas mācītājs, kurš bija iekalis virkni sprediķu un lūgsnu, nespēja man izskaidrot galveno jēdziena "tīra dvēsele" jēgu. Taču Rērihs, kurš bija un joprojām ir mans elks, ari nemitīgi akcentē uzmanibu uz to. Kāpēc?

Šobrīd man šķiet, ka jau, lai gan primitīvi, spēju uz šo jautāju­mu atbildēt. Tira dvēsele ir kvalitatīvi cits cilvēka dvēseles un gara stāvoklis, kad torsionu lauku pozitīvā enerģija (labestība un mīlestība) netiek tērēta cīņai ar negatīvo psihisko enerģiju (ļaunumu), bet pilnigi tiek novirzīta radošajam procesam. Tīrā dvēselē nav ļaunuma, cīņā ar kuru parasti rodas zināšanas un progress. Tīrā dvēselē ļaunuma stimulējošo iedarbibu aizstāj dziļa apziņa, ka nemitīgi nepieciešams progress. Galvenais tīras dvēseles ienaidnieks ir dikdieniba.

Agrāk es par dikdienību nekad nedomāju. Man gan nekad nav bijuši simpātiski ļaudis, kuri bezmērķīgi dedzina savu dzīvi. Taču dīkdienība ir briesmīgs tīras dvēseles antipods, tas ir tiras dvēseles iznīcinātājs. Lai cik labi nolūki arī būtu dīkam cilvēkam, viņš ar savu dikdienibu nostājas preti cilvēka būtibai, jo cilvēks ir radits kā sākotne, kas pati attīstās. Dīkdienības dēļ bojā ir aiz­gājušas varenas impērijas, dikdienibas dēļ ir sagruvušas dinas­tijas un likteņi.

Tāpēc sasniegt dvēseles tīrību, kā par to stāstīja svami un lamas, iespējams tikai kolosālā darbā ar sevi, pašrealizācijas un pat sevis ziedošanas ceļā, taču… noteikti, lai sasniegtu kādu vis­pārcilvēcisku mērķi, nevis lai sevi vienkārši apliecinātu. Lamas saka priekšā, kā sasniegt tīras dvēseles stāvokli - ar līdzjūtību un milestību pret cilvēkiem un cilvēci. Sākotnēji šie vārdi skan pārāk abstrakti, taču patiešām, lai iegūtu tīru dvēseli, jāiemācās just lidzi un milēt cilvēkus vispār, nevis kādu atsevišķi, un, nedod Dievs, milēt tikai sevi vai lidzi just tikai sev. Mērķim, kura dēļ cilvēks sevi ziedo vai realizē, noteikti jābūt ar vispārcilvē­cisku nozimi. To visu panākt ir grūti, ļoti, ļoti grūti.

Mūsdienu sabiedrībā nav cilvēku ar tīru dvēseli. Manuprāt, vistuvāk tiem atrodas zinātnieki. Zinātnieks (es runāju par istu zinātnieku), teiksim, medicīnā, atklājumu un idejas realizēšanas laikā pakļauj sevi valdošajam zinātniskajam konservatīvismam, neskaitāmiem zaudējumiem (bezmiega naktim, mazai algai u.tml.), bet tas viss notiek līdzjūtības un milestibas vārdā pret slimiem cilvēkiem vispār. Slimnieka tautībai, prestižam un nau­dai īsta zinātnieka acis ir visnotaļ otršķiriga nozime. Gandarījumu viņā rada apziņa, ka milzigais darbs, zaudējumi un cīņa ar konservatīvismu nes augļus, spējot palīdzēt tūkstošiem un miljoniem slimu cilvēku. Tāpēc tā vien gribas teikt: "Sau­dzējiet un mīliet īstus zinātniekus! Viņi realizē sevi un ziedojas jūsu - cilvēku - labā!"

Labestības un mīlestības pozitīvā psihiskā enerģija tirā dvēselē, kas ir atbrīvojusies no nepieciešamības cīnīties ar ļaunumu, var radit brīnumus. Viens no šādiem brinumiem ir somati; atcerieties lamu stāstus, ka sasniegt somati stāvokli iespējams, tikai mīlot un jūtot līdzi visai cilvēcei, bet somati mērķis ir kļūt par Cilvēces genofonda pārstāvi, lai reiz taptu par pravieti vai jaunas civilizāci­jas aizsācēju. Vēl šāds fenomens ir dematerializācija un materiali­zācija. Kā arī mūža ilguma palielināšana vai pat nemirstība.

Senās zinības un reliģijas rāda galveno cilvēces progresa ceļu - dvēseles attīrīšanu un tīras dvēseles stāvokļa sasniegšanu. Šajā gadījumā cilvēks varēs vadīt smalkās pasaules pozitīvo enerģiju, viņam pavērsies Tās Pasaules zinības, un cilvēks jutīs savu mil­zīgo enerģētisko potenciālu, tāpēc ka viņš ir makrokosma mik­rokosms. Tā uz šis zemes jau ir bijis - lemūriešu laikos. Bet, lai attīrītu savu dvēseli, jāiemācās būt labam un milēt, nebaidīties just lidzjūtibu, nebaidīties no darba pat līdz pašmocībai, lai sa­sniegtu augstu mērķi. Sevi nevajag saudzēt, jo cilvēks ir radīts kā sākotne, kas pati attīstās. To apliecina neskaitāmi piemēri par ievērojamiem zinātniekiem, kuri, sevi nežēlodami, strādāja zinātniska mērķa sasniegšanai un lidz sirmam vecumam sagla­bāja prāta skaidribu un jauneklību. Viņi spēja lidz zināmai pakā­pei attīrīt savu dvēseli. Visbriesmīgākais ir kaut ko sasniegt, ievākt augļus un tad nodoties dīkdienībai.

Lasītāji var tomēr man iebilst - cilvēces vēsturē ir zināmi arī ļaunuma ģēniji. Lai atceramies Napoleonu, Ļeņinu, Hitleru un citus. Viņi taču prata savas idejas un teorijas istenot dzīvē, ap­griežot pasauli ar kājām gaisā un it visur sējot postu, nelaimi un nāvi.

"Vai patiešām šie ļaunie ģēniji nespēja saprast, ka postišana un kari ir bezjēdzīgi? Viņi taču bija ģēniji!" es domāju bērnišķīgā naivumā.

Tobrid es, protams, nezināju, ka mūsu raditājā - smalkajā pa­saulē (Tajā Pasaulē) pastāv pozitīvās (labās) un negatīvās (ļau­nās) psihiskās enerģijas paritāte, bet informācija (zināšanas) rodas, cinoties labajam ar ļauno. Ari ļaunums savos torsionu apvalkos spēj saglabāt informāciju par ciņu ar labo un radit ļau­nas zināšanas. Pastāvošās paritātes dēļ nepavisam ne vienmēr uzvar labās zināšanas, dažkārt pārākas ir ļaunās, ko dzīvē īsteno visspēcigākie ļaunie ģēniji. Tikai ļaunuma uzvara ir viltus uzvara, jo, vienīgi tad, ja ļaunums pilnigi uzvar sākotnējā labā un ļaunā līmeni, kā jau minējām, informācija tiek izdzēsta visos tor­sionu apvalkos, t.i., izveidojas informācijas krahs. Kā aplie­cinājumu teiktajam atcerieties jebkura ļaunā ģēnija darbibas finālu - viņi visi ir cietuši sakāvi. Napoleons zaudēja karu un necili nomira. Hitlers, sagrāvis Eiropu, beidza mūžu pašnāvibā. Kropligais ļeņinisma veidojums - komunistiskā sabiedrība - bē­dīgi beidza savu pastāvēšanu.

Ja ļaunie ģēniji, bruņojušies ar iznīcinošām zināšanām, kaut mazliet orientētos pasaules uzbūves un antropoģenēzes jautāju­mos, viņi saprastu, ka vēsturē galigo uzvaru svin tikai labais. Tad, iespējams, viņi pavērstu savu ģēnija dabu radošas labes­tības virzienā.

Kādos gadījumos var uzvarēt ļaunums? Manuprāt, ļaunums var uzveikt labo tikai tad, ja pietrūkst vai nav nemaz milestibas kā labu darbību stimulatora. Sabiedrībā, kurā plaukst milestiba (pret sievieti, savu tuvāko, tautu utt.), ļaunuma ģēnijs nekad nerod atbalstu.

Kā lai atšķir ļaunu ideju no labas? Ar kādu mērauklu mērit labo un ļauno? Laikam jau šie jautājumi satrauc jebkuru cilvēku. Ari es par to esmu domājis ne vienu vien reizi un, pašam negaidot, sajutis, ka atbilde ir dota Tarkovska ģeniālajā fantastiskajā filmā "Stalkers".

Ja atceraties, filmas ideja bija šāda: kaut kādi atnācēji no Kosmosa ir uz Zemes ierīkojuši zonu, kurā aiziet bojā visi tur nokļuvušie cilvēki. Zona pastiprināja pašu galveno izjūtu cil­vēkā. Šī izjūta izrādījās sirdsapziņa. Cilvēki zonā aizgāja bojā tāpēc, ka viņu sirdsapziņa nebija tīra.

Man šķiet, ka labais un ļaunais ir mērāms ar sirdsapziņu. Kas ir sirdsapziņa? Manuprāt, tā jūt, ja dvēselē ir parādījusies ne­gatīvā psihiskā enerģija, kas izraisa ļaunu ricību. Zinātniskā va­lodā runājot, sirdsapziņa ir izjūta, kad dvēseles torsionu lauki tiek iegriezti negatīvā (ļaunā) virzienā. Aptraipīta sirdsapziņa ir informācija, kas ierakstīta dvēseles torsionu laukos un liecina, ka vienā vai otrā brīdī tādā vai citādā sakaribā notikusi dvēseles torsionu lauku iegriešana negatīvā (ļaunā) virzienā. Šī informā­cija katrā piemērotā bridi par sevi atgādina, it kā sakot, ka tā rīkoties nedrikst. Ši informācija ir mokoša un nepatīkama. Labāk, ja šādas informācijas nav, t.i., nevajag rikoties pretēji sirdsapziņai.

Tāpēc savā sirdsapziņā ir uzmanīgi jāieklausās. Šīs dziļās jūtas vienmēr teiks patiesibu. Bet, ja kaut reizi iznāks rīkoties pret sirdsapziņu, dvēselē uz mūžu paliks netīrs un liels traips.

Es ļoti priecājos, ka paliku dzīvot Krievijā, nevis aizbraucu uz Ameriku, kur man piedāvāja lielu naudu un brinišķīgus apstākļus zinātniskajam darbam. Es neaizbraucu tikai sirdsapzi­ņas dēļ, jo mani draugi - kolēģi (Amirs Saļihovs, Sagits Musli- movs, Rišats Bulatovs, Klāra Zahvatkina, Rafiks Nigmatuļins, Natans Seļsikijs, Vaļa Jakovļeva, Venera Haļimova, Ļaļa Musina, Neļa Nigmatuļina, Slava Malojaroslavcevs, Jura Vasiļjevs un daudzi citi) visgrūtākajos laikos, kad es zaudēju visu savas ķecerīgās zinātniskās domāšanas dēļ, sekoja man, tikai savas sirdsapziņas vaditi.

Studiju gados ateisma lekcijās, cik atceros, nemitīgi tika kri­tizēts jēdziens "viņpasaule". Atskanēja runas, ka cilvēkiem ir rak­sturīgas fantāzijas un pasaciņu sacerēšana, lai kaut kā atvieglotu savu stāvokli, kad šīspasaules varenie ekspluatē darbaļaudis.

"Kāpēc viņpasaulei tic ne tikai ekspluatētie, bet ari eksplu- atatori? Kāpēc visas pasaules reliģijas runā par viņpasauli? Kāpēc visu nāciju un tautibu valodās ir jēdzieni "viņpasaule", "paradize" un "elle"?" - es klusibā nesapratu laikos, kad vaja­dzēja kārtot ateisma eksāmenu.

Lidz manai apziņai, ko bija saindējusi komunisma propagan­da, neaizgāja, ka, tēlaini izsakoties, nemēdz būt dūmu bez uguns. Cilvēki, kurus šķir jūras un okeāni, tic vienam un tam pašam! Tātad patiešām pastāv kaut kāda vienota vispārcilvēciska sakne, kas mūsu apziņā saglabājusies kopš neatminamas senatnes. Zināšanas par Dievu, To Pasauli, paradīzi un elli, kas sistema­tizētas reliģijās un ko izplata pravieši, salidzinoši viegli iegūla cil­vēku apziņā tāpēc, ka tās atbilda cilvēka zemapziņas būtibai. Fantāzijas un pasaciņas diezin vai varētu valdit pār masām.

Iepriekš šajā nodaļā es mēģināju rakstīt par Tās Pasaules uzbūves principiem, balstoties uz intuīciju un zinātniski loģisko pieeju. Es neko nevaru pierādit vai apgalvot, jo esmu tikai Dieva kalps, bet manu pētijumu objekts ir daudz pārāks par mani pašu savā dzivibas un dabas būtībā. Vienīgais, ko varu apgalvot, pabeidzis spriest par Tās Pasaules uzbūvi, ir tas, ka esmu sācis patiesi ticēt tās pastāvēšanai. Jā, šobrīd es ticu, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves mēs nenomirstam, bet turpinām dzīvot Tajā Pasaulē. Pabeidzot šiszemes gaitas, mēs izkļūstam no bloķējošā SoHm principa ietekmes, kas mūža laikā mums neļāva uzturēt saikni ar To Pasauli. Tur mēs skaidri un precizi izjutisim cilvēka garīgo būtību, bet pati Tā Pasaule mums nešķitis sveša, jo tā ir mūsu senā dzimtene.

Mani, tāpat kā mūs visus, bloķē SoHm princips. Bet es ticu, ka pasakas par elli un paradizi ir patiesība. Tās Pasaules augsta­jā organizētībā nevarēja neizveidoties struktūras, kas soda vai atalgo par noieto zemes dzīves posmu. Pretējā gadījumā nebūtu Tās Pasaules un Dieva vadošā elementa, un zemes dzive ritētu pašplūsmā. Laikam jau par ļauniem darbiem, vienaldzību un dīkdienību, kas pieļauta uz Zemes, Tajā Pasaulē jāsaņem sods, bet par labiem darbiem, mīlestību un pašrealizāciju - alga. Tas nepieciešams, lai nākamajās šīszemes inkarnācijās pieļautu mazāk kļūdu. Kā notiek sodīšanas vai atalgošanas procedūra? Es nezinu. Bet mēs visi to uzzināsim Tajā Pasaulē. Vienīgais, ko varu ieteikt, - mīliet un esiet labestīgāki.

Dzīvības rats (dzīvība-nāve-dzīviba-nāve…) griežas. Mēs, cilvēki, šīszemes mūžā SoHm principa ietekmē it kā aizmirstam par dzimto To Pasauli, tad atkal tajā atgriežamies, pēc tam atkal ierodamies uz Zemes zem SoHm plīvura, atkal nomirstam - un tā tālāk, lai cilvēks un cilvēce nemitīgi un nepārtraukti progresētu.

Lemūrieši bija laimīgāki par mums. Viņus neietekmēja SoHm princips, jo viņu sabiedribā vairāk bija labā un mazāk sliktā. Viņi jau šeit, uz Zemes, jutās kā Tās Pasaules bērni, bez bailēm atgriezās savā dzimtajā mītnē un padevīgi atkal atgriezās uz Zemes, soli pa solim apgūstot dzīvības fizisko variantu.

Es ceru, ka nākotnē pozitīvie spēki uz Zemes ņems virsroku pār negatīvajiem un nenotiks nekādas globālas kataklizmas vai katastrofas. Tad sabiedribā uz Zemes parādīsies arvien vairāk cilvēku ar tīru dvēseli, uz kuriem neiedarbosies bloķējošais Tās Pasaules SoHm princips. Šie cilvēki nesīs cilvēcei smalkās pasaules enerģiju, kas dzivi pārmainis pašā saknē. Viņi uz Zemes nostiprinās galveno cilvēka būtību - izpausties kā makrokosma mikrokosmam. (Jn reiz, kad labestība un mīlestiba būtiski pār­spēs ļaunumu, SoHm princips tiks atcelts visai cilvēcei. Tad visi jutīsies kā īsti Tās Pasaules bērni, izmantos un papildinās tās milzīgās zināšanas.

Es domāju, ka jau tuvākajā laikā parādīsies jauna vienota reliģija, kuras pamatā būs nevis pasaku alegorijas, bet nopietna zinātniska pieeja. Valstu robežas izzudis, izveidosies vienota šis­zemes valoda. Progresēs sazināšanās domu pārraides ceļā. Pa­rādīsies vienota zemes pārvalde, kas atgādinās vienoto Tās Pa­saules vadošo centru - Dievu. Cilvēki vadīt mācīsies no Dieva; viņi, tāpat kā Dievs, nevadis ar ļaunumu, bet pamatosies vieni- gi uz labestību un mīlestibu.

Vētrains progress sāksies bridi, kad cilvēki masveidā patiesi ticēs Dievam, Tai Pasaulei un izjutīs sevi kā daļiņu no tās.

Beidzot rakstit šo grāmatu, es gribēju sniegt dažas apkopo­jošas rekomendācijas saistībā ar iepriekš teikto. Taču jutu, ka šis rekomendācijas atgādinās parastu reliģisku sprediķi. Es pat šajā sakaribā uztraucos, jo tūlīt izveidojās asociācija ar garlaicīgu kulta kalpa balsi. Bet tad sapratu, ka tā tam arī jābūt, jo gan reliģijas, gan mēs esam nonākuši pie vienota slēdziena par cil­vēciskās pašpilnveidošanās ceļiem, kuras mērķis ir cilvēces progress. Un tikai pēc tam es sāku patiesi ticēt Dievam un ar dziļu cieņu izturēties pret reliģijas kalpiem, kuri gadu tūkstošus ir saglabājuši patiesas zināšanas, par spīti cilvēku mežonibai un neizglītotībai.

Un tomēr es šajā sakaribā atļaušos dažas rekomendācijas. No rīta, izgājuši uz ielas, centieties skatīties uz citiem cilvēkiem ar milestību un teikt viņiem labestīgus, patīkamus vārdus. Jūs tūlīt pat jutīsieties laimigs, kad preti sniegsies cilvēki ar saviem priekiem un bēdām. Nebēdājiet, ja satiksiet neizpratni vai ļaunumu, neatbildiet uz ļaunu ar ļaunu - tas prasa pašcieņu un lepnumu. Nepārvērtieties par tukšvārdu sludinātāju - tam nav jēgas. Centieties ar saviem dar­biem un rīcību parādīt, ka labais tik un tā uzvarēs ļauno. Saprotiet, ka bez cīņas ar ļaunumu nebūs progresa, ka cīņa ar ļaunumu ir nor­māls cilvēka stāvoklis. Bez šaubīšanās sodiet citu cilvēku par ļaunu darbu, jo sods labā dēļ ir labā izpausme, bet vienaldzība ir ļaunums. Ieklausieties savā sirdsapziņā. Strādājiet līdz septītajiem sviedriem, sevi nežēlojot, jūtiet līdzi, iemiliet…

Iztēlojieties lemūriešu civilizāciju. Kādā skaistuma varenībā tolaik plauka mīlestība un labestība, kas bija viņu pasakainās civilizācijas pamats! Cln ar kādu neaptveramu varenibu Tajā Pasaulē bango mīlestība un labestība, kas radījusi pašu To Pasauli un Dievu! Mēs to visu tur uzzināsim…

No ka esam celušies

Tiešā nozīmē mēs - ārieši - esam cēlušies no atlantiem. Bet visu cilvēci uz Zemes ir radījis Dievs un Tā Pasaule. Cilvēks ir tapis labestības un mīlestības uzvarā pār ļauno, labestība un mīlestība ir cilvēka pilnveidošanās galvenie kritēriji un nosaka cilvēces progresu.

Mūsu fiziskajā pasaulē pagaidām ir pārāk daudz ļauna. Tāpēc mūs apdrošina. Dziļā zemzemē atrodas Cilvēces genofonds, un tur iekonservētos dažādu civilizāciju pārstāvjus nevar aptaustīt, jo mūsu pa pusei mežonīgā ziņkāre nav tā vērta. Ja mēs paši sevi iznīcināsim, viņi iznāks un dzīs jaunus dzīvības asnus uz Zemes.

Bet, lai tā nenotiktu, centieties rīt, izgājuši uz ielas, palūkoties garāmgājējos ar labestību un mīlestību.

Epilogs

Ar to šis stāstijums nebeidzas. Būs vēl citas ekspedīcijas. Būs jauni pētījumi. Par to jūs uzzināsiet laikrakstā "Argumenti i Fakti" un nākamajās grāmatās.

Mēs visi esam Tās Pasaules bērni

SATURA RĀdĪtĀjs

Ievads…………………………………………………………………………………………………… 3

Priekšvārds izdevumam latviešu valodā…………………………………………………… 9

I         dala

OFTALMOĢEOMETRIJA - JAUNS CEĻŠ

CILVĒKA IZCELSMES PĒTĪJUMOS ……………………………………………………… 15

1.  nodaļa. Kāpēc mēs lūkojamies viens otram acis?…………………………… 16

2.  nodaļa. "Vidējās statistiskās acis" un

cilvēces migrācijas ceļi …………………………………………………. 36

3.  nodaļa. Kas tās par acim uz Tibetas tempļu sienām?…………………….. 66

II           daļa

SoHm - PĒDĒJAIS VĒSTiJUMS CILVĒCEI

(INDIEŠU ATKLĀSMES)……………………………………………………………………….. 85

1.  nodaļa. Starptautiskas ekspedīcijas organizēšana

cilvēces izcelsmes avotu meklēšanai………………………………. 86

2.  nodaļa. Kas zināms par cilvēces izcelšanos…………………………………. 91

3.  nodaļa. Gitas templī……………………………………………………………………. 99

4.  nodaļa. Tikšanās ar Meistaru…………………………………………………….. 104

5.  nodaļa. Noslēpumainais somati………………………………………………….. 116

III          daļa

KO PASTĀSTĪJA NEPĀLIEŠU UN TIBETIEŠU LAMAS…………………………… 139

1.  nodaļa. Kā ieiet somati stāvoklī ………………………………………………….. 140

2.  nodaļa. Vai iespējams atdzīvināt cilvēku?……………………………………. 150

3.  nodaļa. Vēlreiz par trešo aci……………………………………………………. 165

4.  nodaļa. Nākamā reize būs nopietnāka………………………………………. 179

5.  nodaļa. Bonpo lamas atklāsmes……………………………………………….. 197

6.  nodaļa. Kas bija Buda?……………………………………………………………. 252

7.  nodaļa. Kas viņi ir, šie lemūrieši un atlanti?…………………………………. 266

8.  nodaļa. Somati alā…………………………………………………………………… 295

9.  nodaļa. Seno cilvēku izskats……………………………………………………. 328

10. nodaļa. Cilvēks, kurš dzīvo 300 gadu………………………………………. 345

IV daļa

PASAGLE IR SAREŽĢĪTĀKA,

NEKĀ MĒS DOMĀJAM (FILOZOFISKAS PĀRDOMAS)………………………….. 355

1.  nodaļa. Vai es ticu tam, ko esmu uzrakstījis?……………………………… 356

2.  nodaļa. Cilvēces genofonds……………………………………………………… 372

3.  nodaļa. Šambala un Aharti……………………………………………………….. 400

4.  nodaļa. Cilvēces attīstības vēsture…………………………………………… 431

5.  nodaļa. Mežonīgums kā evolūcijas regress……………………………….. 456

6.  nodaļa. Negatīvā aura pār Krieviju……………………………………………. 472

7.  nodaļa. Labestība, mīlestība un ļaunums…………………………………… 507

IZDEVNIECĪba «avots» piedĀvĀ

,/. V. langbeins. «sfinksas sindroms» -ESMU IZV -FB2-

Pirms daudziem gadu tūkstošiem Visuma dievi ieradās uz Zemes un ierīkoja izmēģinājumu laboratoriju, kurā tika radīts cilvēks kā zinātnisku eksperimentu rezultāts.

II. Hausdorfs. «kad dievi tĒlo dievu»-ESMU IZV -FB2-

Vai mūsu planēta ir Visuma dievu laboratorija? Intriģējoša versija par cilvēces attīstības vēsturi.

L. A. Fišingers. «dievu laiki»-ESMU IZV -FB2-

Baltie plankumi Zemes attīstībā un fakti, ar kuriem zinātnieki nezina, ko iesākt.

L. Birgins. «noklusĒtie arheoloĢijas ATKLĀJUMI»-ESMU IZV -FB2-

Kādēļ zinātnieki neatklāj visu, ko izdevies atrast? Ko slēpj šie atradumi?

II. Hausdorfs. «gadsimta mĪklas un

NEPARASTAS PARĀDĪBAS»-ESMU IZV -FB2-

Simt neticamu un noslēpumainu notikumu un mistisku atgadījumu no 1900. gada līdz 2000. gadam.

M. M. Kotrcls. «satriecoŠĀ zemes PAGĀTNE»-ESMU IZV -FB2-

Satraucošs stāsts par katastrofām uz Zemes un maiju priesteru noslēpumainajiem vēstījumiem mūsdienu cilvēkiem.

O. Gulāns. «par ko klusĒ vĒsture»-ESMU IZV -FB2-

Mazliet neparasta, tomēr loģiski iespējama vētures versija.

K. Ārmstronga. «dieva vĒsture»

Dziļš un nopietns pētījums, kura centrā ir cilvēcei tik loti nepieciešamais garīgums.

SAGATAVO Šana

E. Muldašovs. «dievu pilsĒtas meklĒjumos», 1. SĒJUMS - «SENO CILVĒKU TRAĢISKAIS VĒSTĪJUMS»-ESMU IZV -FB2-

Pēc notikumiem, kas aprakstīti grāmatā «No kā mēs esam cēlušies», autors ir noorganizējis vēl trīs ekspedīcijas uz Himalajiem.

Pēdējās ekspedīcijas rezultāti bija tik interesanti un neparasti, ka top grāmata 3 sējumos, kas saucas «DIEVU PILSĒTAS MEKLĒJUMOS».

Tās 1. sējums «SENO CILVĒKU TRAĢISKAIS VĒSTĪJUMS» iepazīstina lasītāju ar leģendu par Dievu pilsētu, ar apbrīnojamām ģeogrāfiskām un leksiskām sakritībām, seno un līdz pat šodienai neizskaidrojamo monumentu būvēšanas mērķi un kopsakarībām pasaules mērogā.

Grāmatas 2. sējums «SAMBALAS SKĀVIENOS» -ESMU IZV -FB2-ir veltīts ceļojumam pa Tibetu un Dievu pilsētas aprakstam, bet 3. sējumā «DZĪVĪBAS MATRICA UZ ZEMES» autors iepazīstina ar filozofiskām pārdomām, kas aizved lasītāju pie paralēlo pasauļu noslēpumiem un stāsta, kā uz Zemes veidojas jauna tipa cilvēks.

Izdevniecības «Avots» grāmatas var iegādāties Rīgā, Puškina ielā la, tālr. 7212612

Redaktore Indra Andersone Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētāja Jautrīte Ēriksone

Reģistrācijas apliecība nr. 000330791 Formāts 60x90/16. «Avots» SIA, Puškina ielā la, Rīga LV-1050. Iespiesta un iesieta «Tipogrāfijā Ogrē» SIA, Brīvības ielā 31, Ogre LV-5001

Muldašovs E.

No kā mēs esam cēlušies. - R., Avots, 2002 - 541 Ipp., il.

E. Muldašova - medicīnas zinātņu doktora, profesora, pasaulslavena acu ķirurga grāmata ir neparasta. Tā absolūti jaunā pavērsienā stāsta par to, kā uz Zemes radies cilvēks, kāpēc ir gājušas bojā senās augsti attīstītās civilizācijas, kā veidojies gandrīz vai neaptveramais dabas fenomens - somati un cilvēces genofonds, kura uzdevums ir nodrošināt cilvēces atdzimšanu uz Zemes, ja tā gājusi bojā globālas kataklizmas laikā.

[1] nav pareizi par āriešu rases pārstāvjiem saukt tikai vāciešus, jo daudzos nopietnos avotos (Helēna Blavatska, Helēna Rēriha u.c.) par āriešiem dēvēti visi mūsdienu civilizācijas cilvēki.

[2] Šoreiz netiek ņemta vēra kontinentu kolonizācija, veidojoties tādām valstīm kā asv, austrālija u.c., kas notika daudz vēlāk.

[3] nesajauciet ar juriju lobanovu, kuru minēju grāmatas sākumā.

[4] angliski šo vārdu raksta somadhy, bet Indijā to izrunā "somati" (h burtu neizrunā). Citviet pieņemts vārds somadhy kā burtisks angļu pareizrakstības lasījuma variants, lai gan tas nav gluži precīzi (Indijā vārdu somadhij nesapratīs).

[5] Šeit un turpmāk minētās avotu lappušu norādes attiecas uz izde­vumu krievu valodā (red. piez.).

[6] centrālās amerikas indiāņu maiju-kiču eposs (red. piez.).

[7] tobrīd es vel nezināju, ka drīz arī ar mani notiks kas tamlīdzīgs

(autora piez.).

[8] mejauciet ar pašlaik pastāvošo rases jēdzienu, kas nosaka cilvēku nacionālo daudzveidību.

[9] ir runa par platona salas atlantiem, kuri izdzīvoja pēc pasaules plūdiem.

[10] acīmredzot ir runa par seno Popigaiskas krāteri

[11] visnotaļ iespējams, ka tieši par to rakstīja Helēna Blavatska kā "norobežoto vietu - Varu", kur bez cilvēka vēl bijušas dzīvnieku, augu sēklas u.c.

[12] augstākais saprāts galveno smalkās un fiziskās pasaules attiecību ceļu ir noteicis antropoģenēzē - bērna fiziskajā ķermeni ielido gars.

[13] tas nav nekas pārdabisks; arī mūsu daudz mazāk attīstītās civi­lizācijas dzīlēs ir sastopami adepti, kā arī ir liecibas par domas materi- alizācijas iespējamību (Sai Baba).

[14] iespējams, ka dažas rēgveidigo dzīvības formas nav evolu­cionējušas un ir saglabājušās joprojām. Tādējādi var izskaidrot spoku, garu u.c. parādību fenomenu.

[15] iespējams, viņi iegāja somati stāvokli, lai alās pārlaistu globālo katastrofu.

[16] leģendārās Atlantīdas prototips.

[17] jūga - austrumu laikmetu laika skaitīšanas vienība.