/ Language: Latvia / Genre:sf

PĀRBAUDES AKMENS Zinātniski fantastisku stāstu krājums

Ēriks Frenks Rasels

PĀRBAUDES AKMENS-Zinātniski fantastisku stāstu krājums ĒRIKS FRENKS RASELS IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE* RIGA 1978 STĪDZIŅA UZ SIRDI .  DEBESIS, DEBESIS . . . AIZMIRŠANAS KRĒSLS ELS SIMTONS . . .  ES LIECINU . . . IKDIENAS DARBS ILGAS NAKTS BEIGAS MĒS AR SAVU ENU . PAZUDUSAIS APARĀTS MAZLIET SMĒREĻĻAS PARBAUDES AKMENS Э. Ф. Рассел НИТОЧКА К СЕРДЦУ Издательство «Мир». Москва 1973 БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННОЙ ФАНТАСТИКИ, Т. Издательство «Молодая гвардия». Москва 1907 Э. Ф. Рассел ПРОБНЫЙ КАМЕНЬ Научно-фантастические рассказы Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне». Рига 1978 На латышском языке Перевела с русского Р. Кока Предисловие Е. Брандиса No krievu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors J. BRANDISS Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1978 E. F. RASELS UN «GALAKTISKĀ TRADĪCIJA» Eriks Frenks Rasels pieder pie mūsdienu angļu rakstnieku vecākās paaudzes. Viņš dzimis 1905. ga­dā, ieguvis tehnisku izglītību, kopš jaunības aiz­rāvies ar astronautikas teoriju, bijis aktīvs Britu starpplanētu biedrības loceklis un tās žurnālā pro­pagandējis Ciolkovska idejas. Viņa pirmie stāsti publicēti 1937. gadā, kad uz stiprajiem pamatiem, ko bija ielicis Herberts Velss, jau pacēlās masīvs angļu un amerikāņu fantastikas «korpuss» — īpašs literatūras atzars ar saviem kanoniem un tradīcijām. Ar kolektīviem angļu un amerikāņu fantastu spēkiem tika izstrādāta nosacīta cilvēces «galaktis­kās vēstures» shēma. Koncepcija veidojās pakāpe­niski, piedaloties daudziem rakstniekiem, bet galīgo apveidu tai piešķīra Aizeks Azimovs triloģijā «Pamatlicēji» (1942—1949), kur iezīmēti svarī­gākie Visuma apgūšanas etapi. Donalds Volheims, grāmatas «Visuma radītāji. Zinātniskā fantastika šodien» autors, rezumē, ka «galaktiskā vēsture» attīstās pēc šādas shēmas: Kosmiskie ceļojumi Saules sistēmas robežās. Pir­mās kolonijas uz citām planētām, to attiecības ar Zemi. Lidojumi uz zvaigznēm. Virsgaismas ātrumu problēmas atrisināšana. Citas civilizācijas, sadur­smes ar tām, kultūru mijiedarbība, Zemes koloni­jas aiz Saules sistēmas robežām. Galaktiskās impērijas izveidošanās zemiešu vadībā. Sīs impē­rijas uzplaukums, paplašināšanās, konflikti ar citām civilizācijām Galaktikas nomalēs vai ārpus tās. Galaktiskās impērijas sabrukums iekšējo pret­runu rezultātā. Degradācija un regress. Bijušo koloniju atgriešanās pie barbarisma. Kosmisko sakaru iziršana. Jauns galaktiskās civilizācijas uz­plaukums. Vienotības atjaunošana. Citu galaktiku un visa Universa izpēte. Iziešana citās dimensijās. Mēģinājumi izzināt Visuma dziļākos noslēpumus. Visuma gals. Jauna cikla sākums… Si savdabīgā «mitoloģija», ko neiebilstot pieņē­muši gandrīz visi Rietumu fantasti un miljoni fantastikas grāmatu lasītāju, ietver sevi bezgala daudz sižetisku variantu. Tomēr ar visu savu pla­šumu un vērienīgumu «galaktiskā vēsture» nav brīva no stereotipas buržuāziskās domāšanas. Tajā saglabājas radītāja spēka, tas ir, dieva, ideja un attīstība notiek noslēgtos ciklos, turklāt cilvēce, kas apgūst Visumu un atklāj pēdējos esamības noslēpumus, nespēj atbrīvoties no «rēgiem» — sen pagājušu laikmetu sociālajiem institūtiem, psiho­loģijas, aizspriedumiem. Tiesa, dažkārt tas šķiet tīšs pieņēmums, kas dod iespēju spilgti izgaismot pašreizējās īstenības negatīvās parādības. Taču metafiziskie priekšstati par cilvēka dabas nemai­nību tik un tā paliek nesatricināmi. Zinātniskajā fantastikā nākotnes vēsture tiek mērīta ar miljoniem gadu. Bet, rakstot par tuvā­kajiem gadsimtiem vai pat gadu desmitiem, daudzi Rietumu fantasti līdz ar sociologiem un futurolo- giem pareģo visvisādas katastrofas, ko izraisīs demogrāfiskais sprādziens, apkārtējās vides pie­sārņošana vai atomieroči. «Trīs barjeru teorijas» piekritējiem domstarpības ir tikai jautājumā, vai kaut daļa cilvēces izglābsies no bojā ejas. Bet pašas «barjeras» tiek uzskatītas par nepārvara­mām. Tā, starp citu, domā arī Donalds Volheims, ietekmīgs fantastikas grāmatu redaktors (ameri­kāņu sērija «Ace Books»), kas daudzējādā ziņā nosaka izdošanas «politiku». Atkarā no attieksmes pret sekām viņš rakstniekus fantastus iedala opti­mistos un pesimistos, pats pievienodamies pirma­jiem. Lai kas notiktu uz Zemes, apgalvo «optimisti», cilvēku cilts neizzudīs. Zemieši pārcelsies uz kos­mosu, kolonizēs tuvāko zvaigžņu sistēmu planē­tas, iespiedisies arvien tālāk Galaktikas dzīlēs, izveidodami jaunas Hoino sapieris apmetnes un populācijas. Citiem vārdiem sakot, «galaktiskā vēsture» tiks īstenota praksē. Atstādami sev Šo vājo mierinājumu, «optimisti» neņem vērā radikālus sociālus pārveidojumus, iespēju atjaunot ekoloģisko līdzsvaru, pretkara vienošanos iedarbigumu un komunistisko valstu miera politiku — faktoru kopumu, kuri spēj novērst katastrofas un paver cilvēcei neierobežotas per­spektīvas tepat uz Zemes. «Pesimisti» uzskata, ka cīņa par nākotni ir nenovēršami zaudēta. Kritizēdams viņu sakāv- nieciskos uzskatus, tas pats Volheims ar sašutumu runā par tā saukto jauno vilni, angļu un ameri­kāņu fantastu modernistu grupu (M. Mūrkoks, D. Balards, B. Oldiss, S. Delanijs, D. Bru- ners u. c.). Pats apdāvinātākais no viņiem ir anglis Balards. Viņa iemīļotais temats — pasaules bojā eja, totāla katastrofa ar visām šausmām, kādas tikai var iedomāties. Neviens no viņa romāniem neatbalsta «galaktisko tradīciju». Braiens Oldiss — arī anglis — pēdējos gados publicē «visnesapro­tamākos no jebkad uzrakstītiem fantastiskiem sace­rējumiem». Džoisa stils, halucinācijas, duālistiski tēli — atbilstoši haotiskai apziņai. Sos rakstnie­kus apvieno bezizejas sajūta. Pēc viņu domām, cilvēce ir nonākusi strupceļā, liktenīgais gals ir neizbēgams, un tādēļ nav vērts turēties pie «mo­rāles standartiem». Nihilisms ir pretrunā ar pašiem zinātniskās fan­tastikas principiem. «Jaunais vilnis» jau ir pagu­vis noplakt. Par spīti profesionālai izsmalcinātī­bai, «avangardistiem» nav lielu panākumu, un līdz plašai publikai viņu darbi nenonāk. Lasītāji ir noguruši no katastrofām. Viņi prasa fanstastiskus sacerējumus, kas iedveš ticību cilvēkam, viņa nākotnei. Uz šā literārā fona vieglāk noteikt Ērika Frenka Rasela pozīcijas. Atšķirībā no angļu un amerikāņu fantastu vairākuma viņš ir pārliecināts optimists. Optimists bez pēdiņām, šā vārda īstajā un vis­labākajā nozīmē! Un, ja vēl ņemam vērā citas pievilcīgas viņa daiļrades īpašības — neizsīkstošo humoru, labo valodu, prasmi zīmēt raksturus, vei­dot interesantus sižetus, radīt emocionālu no­skaņu, kas palīdz novilkt «stldziņu uz sirdi» —, tad Rasela popularitāte lasītāju vidū ir viegli izskaidrojama. Viņš raksta daudz un par dažādiem tematiem. No desmit romāniem un apmēram simt stāstiem, kas sakopoti vairākos krājumos, liela daļa atbilst «galaktiskās vēstures» koncepcijai, kaut arī daži no tiem uzrakstīti vēl pirms Azimova «Pamatlicē­jiem». Nebūdams «pirmatklājējs», Rasels smeļ savas ieceres no plašā ar šo tradīciju saistīto mūs­dienu zinātniski fantastisko ideju fonda. Taču būtu netaisni saskatīt viņā tikai interpretētāju. Dažos darbos Rasels ir aizsteidzies citiem priekšā. Piemēram, viņa stāstu sērija par gigantisko bio- robotu Džeju Skoru uzrakstīta četrdesmito gadu sākamā, krietnu laiku pirms tam, kad Azimovs savā grāmatā «Es, robots» formulēja slavenos «robotehnikas» likumus. Dzeja Skora izturēšanās, kad viņš nonāk sarežģītās situācijās, ne tikai nav pretrunā ar šiem likumiem, bet daudzējādā ziņā vēl paceļas tiem pāri. Viens no šās sērijas stās­tiem, kas tulkojumā saucas «Els Simtons», ievie­tots šajā krājumā. Mūsdienu angļu un amerikāņu fantastika radu­sies Rasela acu priekšā un ar viņa tiešu piedalī­šanos. Sīs literatūras pētnieks Sems Moskovics uzskata Raselu par modernā zinātniski fantastiskā stāsta «priekšteci». Attiecībā uz Rasela daiļrades agrīno periodu šis apzīmējums šķiet pareizs. «Els Simtons» pēc kompozīcijas atgādina klasisko noveli ar negaidītām beigām O'Henrija manierē. Visa stāsta jēga atklājas pēdējā teikumā. Taču satura ziņā šis stāsts ir reizē novatorisks un arhaisks. Biorobots, kādu to attēlo Rasels, četrdes­mitajiem gadiem bija brīnišķīgs atradums. Un tur­pat līdzās — astoņkājiem līdzīgie marsieši, kurus kādreiz izdomājis Velss … Rasels meistarīgi raksta stāstus, taču panāku­mus pēc ilga neveiksmju perioda viņam nodro­šināja romāni («Draudīgā barjera», «Kosmosa sargi», «Dīvaina ierīce» u. c.). Kā rakstnieks fan­tasts viņš seko pē cv elsa laika drošajām tradīci­jām. Formālistiski meklējumi, kas dažkārt aizsedz bezsaturigumu, viņam ir sveši. Raselam kopš jau­nības raksturīgs labs, nesamākslots stils. Tiklīdz ir runa par Raselu, kritiķi viņu ierindo pie «vete­rāniem» (Anglijā — Vindems, Klārks) un katego­riski norobežo no «jaunā viļņa». Kaut arī Rasels vairāk publicējas Ņujorkā nekā Londonā, ar savu sliecību uz psiholoģiskiem paradoksiem, iedzimto asprātību un tipisko labsirdīgo britu humoru viņš tomēr nav tādā mērā novests pie «kopsaucēja», ka viņā nevarētu pazīt angli. Rasela izstrādātie sižeta varianti ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Viņš neatzīst «šauru specializāciju», kas piesaista pie viena žanra vai kāda pastāvīga temata. Rasels vienlīdz veiksmīgi raksta gan klasisko «science fiction» — zinātniski fantastisko daiļliteratūru, kur cēloņi un sekas, kā arī zināt­nes un tehnikas progresa pavērtās iespējas tiek loģiski pamatotas, gan arī «fantasy» — «nezināt­nisko» fantastiku, kas neprasa stingrus motivēju­mus. Tāds viņa darbs ir pasakai līdzīgais romāns «Varavīksnes gals», kurā darbojas ar burvju īpašī­bām apveltīti folkloras personāži, un ari šajā krā­jumā ievietotais stāsts «Mēs ar savu ēnu». Ķā visi angļu un amerikāņu rakstnieki fantasti, kas uzticīgi «galaktiskajai tradīcijai», Rasels modelē «savas» pasaules, pamatojoties uz sociolo­ģiskiem pieņēmumiem, parasti naiviem un patva­rīgiem. Tiesa, šādai «socioloģijai» ir satīrisks zem­teksts vai arī tā pārvēršas jokā. Piemēram, romānā «Lielais sprādziens» cilvēces pārcelšanās uz kos­mosu notiek pēc ideoloģiskām pazīmēm. Vienu planētu kolonizē gandisti, otru — anarhisti, trešo — jūdaisti utt. Sāds atvieglināts loģiskais paradokss izraisa nenopietnus pieņēmumus. Tā, uz gandistu planētas, kuri sludina nepretošanos ļau­numam, noziedzniekiem gluži vienkārši nav, ko darīt: tie «diskvalificējas». Tikpat paradoksālā formā Rasels izstrādā neiz­smeļamo tematu par «kontaktiem», kultūru sav­starpējo apmaiņu vai civilizāciju sadursmēm. Sižeti atbilst dažādiem «galaktiskās vēstures» eta­piem, sākot ar romānu «Kosmosa sargi», kur Zemes kolonizētās planētas Marss un Venera cīnās par atbrīvošanos ar hipnozi un telepātiju, kas daļēji kompensē nepietiekamo militāro potenciālu, līdz pat stāstam «Hobijs», kur Rasels ne bez humora maksā meslus Rietumu fantastikā tradi­cionālajiem priekšstatiem par «augstāko radošo prātu». Kosmosa izlūks uz vienas no planētām atrod savdabīgu fabriku, kur kāda augstāka būtne, kam piemīt dievišķīgs spēks, pēc savas iegribas gatavo dzīvnieku un augu paraugus (tas tad arī ir viņas «hobijs»), kurus nometina uz dzīvi dažā­dās pasaulēs. Profesionālā «visaptverība», tīša vai netīša pie­kāpšanās komerciālajām prasībām dažreiz traucē Raselam pilnā mērā atklāt savu izcilo talantu. Tas jāpasaka bez aplinkiem, jo, lai kā mēs cie­nītu rakstnieku, kurš vairāk nekā trīsdesmit lite­rārās darbības gados radījis ne mazumu labu darbu, izskaistināt viņu mēs negribam. Lai lasī­tājs pieņem Ēriku Frenku Raselu tādu, kāds viņš ir, — ar visiem viņa daiļrades trūkumiem un stip­rajām pusēm. Rasela romāniem vairāk raksturīgi vērienīgi «galaktiskie sižeti» ar daždažādiem raibiem pie­dzīvojumiem, turpretī viņa stāsti piesaista ne tik daudz ar ieceres grandiozitāti, kā ar asām rak­sturu sadursmēm, psiholoģiskiem un tikumiskas dabas konfliktiem, sirsnīgu lirismu un roman­tiku. Un šeit pilnā mērā izpaužas rakstnieka indi­vidualitāte. Lielākā daļa šajā krājumā ietverto stāstu uzrak­stīti Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados —• Rasela radošās darbības brieduma periodā un, ar nedaudziem izņēmumiem, stāsta par tālu nākotni. Taču zīmogu tiem uzliek nevis darbības, bet gan uzrakstīšanas laiks. Progresīviem rakstniekiem ļoti grūtā politiskā situācijā, kad pilnā sparā rit «aukstais karš», Rasels aicina uz saprātīgumu, cilvēcīgumu, mie­rīgu sadarbību, «kontaktiem» bez asins izlieša­nas; atklāti uzstājas pret «neprāšu sabiedrību», kas bremzē progresu; noturīgas morālās vērtības liek pretī militāru un civilu ierēdņu trulajam fanātismam, vēršas pret tiem, kas sludina spēka tiesības, naidu pret citādi domājošiem, rasistisku neiecietību. Ar sev raksturīgo optimismu Rasels apliecina ticību labā uzvarai: pienāks taču reiz laiks, kad visas tautas dzīvos sadraudzībā, izzudīs nacionālie aizspriedumi un tiks novākti visi šķēršļi, kas kavē cilvēces progresu! Sai ziņā deklaratīvi ir stāsti «Ilgās nakts bei­gas», «Pārbaudes akmens», «Es liecinu». Pirmajā no tiem mēs atrodam angļu un amerikāņu fantas­tikā ne visai bieži sastopamu parādību: autors asi kritizē īstenības negatīvās puses un vien­laikus izvirza pozitīvas idejas, kas gan, kā jau varēja sagaidīt, traktētas naivi utopiskā skatī­jumā. Komandors Ķruins, kas vada planētas Gulda zvaigžņu kuģu kaujas flotili, ir aklas cietsirdības un agresīvas neatlaidības iemiesojums, tipisks iekarotāju pārstāvis, kuri ieradušies ar vienu vie­nīgu mērķi — sagrābt svešu planētu un paverdzi­nāt tās iedzīvotājus. Nekas nespēs stāties pretī kosmisko kuģu uguns spēkam! Viss līdz pēdējam sīkumam paredzēts reglamentā, un piepeši notiek kaut kas neiedomājams… Aborigēnu sirds šķīs­tība, labestība, maigums, viesmīlība, šīs dīvainās planētas taisnīgā iekārta «atbruņo» flotiles eki­pāžu. «Taisnības spēks» uzvar «spēka tiesības». Izrādās, ka vispārējas saticības, brālīgas mīlestī­bas un sadarbības vilinošais paraugs ir stiprāks par ieročiem, stiprāks par kaujas reglamentu. «Mums bija vajadzīgi gadu tūkstoši,» saka viens no «iezemiešiem», «lai saprastu, ka vienīgais neuz­varamais ierocis ir ideja. Ideju neviens nevar uz­spridzināt, sadedzināt, iznicināt. Ideju var uzvarēt tikai cita ideja, cildenāka, saprātīgāka.» Tātad nākotnes Zeme parādīta kā īstena humānisma audzināšanas skola. Skaista alegorija, ieturēta pastorālos toņos… Par vispārēju mieru un lab- klājibu var sapņot katrs, ja viņš nav neprātis un nelabojams cilvēknidējs. Jautājums vienīgi — kā to sasniegt? Rasels, gluži dabiski, izvairās no atbil­des. Ļaunajai īstenībai un Kruina tipa cilvēkiem preti stāv abstrahēts ideāls, laimes un vienlīdzī­bas ideja, «attīrīta» no bargas cīņas par mērķa sasniegšanu, idilliska utopija Morisa garā. Taču uz mūsdienu angļu un amerikāņu fantastikas vis­pārējā fona, ko aptumšo «globālas katastrofas» un visdažādākās «antiutopijas», tādi sacerējumi kā Rasela «Ilgās nakts beigas» mirgo kā cerības uguntiņas. … Cilvēkus šķirošie rasu aizspriedumi, nēģeru jautājums — tas ir mūsdienu pasaules briesmīgā­kais ļaunums. Lieliski uzrakstītā novele «Pārbau­des akmens» ir Rasela antirasistiskais kredo. Pats interesantākais — darbība notiek laikā, kad no cil­vēku leksikas sen un pilnīgi izzuduši lamuvārdi un nicinošas iesaukas, ko radījis rasu naids. Stāsts «Es liecinu» ir variācija par to pašu tematu. Šoreiz darbība norisinās uz Zemes, acīm­redzot Amerikas Savienotajās Valstis. Sagūstīts ērmots, kaktusam līdzīgs radījums — Mets no Prociona, kuru apvaino spiegošanā nezināmu cit- planētas agresoru labā. Notiek sensacionāla tiesas prāva. Formālismā iesīkstējušie likumu vīri un smieklīgā tiesas procedūra attēloti sarkastiskos toņos. Procesa gaitā visiem kļūst skaidrs, ka šis «atnācējs» nokļuvis uz Zemes nejauši un bez jeb­kāda nolūka. Interesanti, ka pasaules sabiedriskā doma pārtrauc bezjēdzīgo tiesas procesu par spīti tiesas ierēdņiem, kas izturas pret miermīlīgo būtni neobjektīvi, ar rasistiskiem aizspriedumiem un tie­cas no šīs lietas gūt vispirmām kārtām personis­kus labumus. Ieceres sociālo asumu pastiprina analoģija ar īstenību. Būtībā nekas nemainītos, ja šā «atnā­cēja» vietā atrastos kāds no nēģeru līderiem. Tie­sas process ar visiem viltīgajiem gājieniem un jau iepriekš izdomātām lamatām būtu noritējis tieši tāpat. Tas ir skaidrs katram lasītājam. No pretēja pieņēmuma Rasels vadās stāstā «Ik­dienas darbs», kas uzrakstīts ļoti meistarīgi psi­holoģiskā detektīva žanrā. Bet kas notiktu, ja patiešām kādu dienu parādītos «citplanētietis» ar ļauniem nolūkiem? Allaž veiksmīgais izlūks andromēdietis H ar aša Venešs, kas pārbaudījis savas hipnotizētāja spē­jas uz piecdesmit «naidīgām planētām», uz piec­desmit pirmās — uz Zemes — cieš sakāvi. Pati izmeklēšanas gaita — pierādījumu iegūšana, atse­višķu faktu un liecību konfrontācija, asprātīgais paņēmiens noslēpumainā noziedznieka notverša­nai ar jaunākās tehnikas palīdzību — viss savir- knējas loģiskā secinājumu ķēdē, kur katrs loceklis sametināts ar iepriekšējo un nākamo. Stāsta fināls skan kā himna cilvēka saprātam un zinātnei. Rasela pievēršanās loģiskiem paradoksiem un no tiem izrietošajām cēloņu un seku sakarībām netraucē viņu dot interesantus raksturu zīmēju­mus. Apmēram līdzīgs noziedznieka notveršanas paņēmiens, iemānot to psiholoģiskos slazdos, aprak­stīts agrīnākā stāstā «Aizmiršanās krēsls». Sižetu neapšaubāmi ierosinājis nevaldāmais bandītisma pieaugums Amerikas Savienotajās Valstis pēc otrā pasaules kara. Sajā gadījumā noziedzniekam ir iespēja patvarīgi mainīt savu ārieni, izmantojot īpašu aparātu, ko izgudrojis ģeniāls zinātnieks. Psiholoģiskais konflikts veidojas, saduroties diviem raksturiem — nepraktiskajam, pretoties nespējīga­jam zinātniekam un veiklajam, plēsonīgajam ban­dītam. «Dvēseļu transportieris» dod iespēju cil­vēkam, kura rīcībā tas atrodas, gandrīz vienā acu­mirklī iemiesoties citā ķermeniskā apvalkā, un tas padara viņu praktiski nenotveramu, — šī tēma ir tikpat izplatīta mūsdienu fantastiskajā literatūrā kā tēma par zinātnieka atbildību, jo viņa izgudro­jums atkarā no tā, kas to izmanto, var atnest gan labumu, gan ļaunumu. Sis stāsts, kas ir mazāk oriģināls nekā citi Rasela darbi, joprojām nav zau­dējis aktualitāti. Smalkais psihologs Rasels savos stāstos ļoti nopietnus uzdevumus dažkārt risina humoristiskā veidā. Novele «Pazudušais aparāts», kas savā ziņā kļuvusi klasiska, pēc ieceres atgādina Tiņa- nova stāstu «Poručiks Kiže». Pilnīgi iespējams, ka padomju rakstnieka darbs pamudinājis Raselu veidot šādu sižetu. Līdzīgi kā Tiņanovam kancelejiska pārrakstīša­nās, kuras dēļ uzrodas neesošs poručiks Kiže, dod iemeslu parādīt kazarmisko birokrātismu Pāvela I laikā, tā Raselam mašīnraksta kļūda kosmiskā kuģa inventāra sarakstā un tās smieklīgās sekas dod iespēju izsmiet nesalaužamo rutīnu, birokrā­tismu, formālismu, kas iesakņojies anglosakšu val­stu armijās. Satīriskais efekts balstās tieši uz to, ka dar­bība pārnesta tālā nākotnē. Cilvēki lido uz zvaig­znēm, bet kārtība flotē nav mainījusies. Muļķība un trulums nav iznicināmi! Te loģiskais para­dokss tiek reducēts uz joku, kas nepavisam nav tik labsirdīgs. Savā veidā paradoksāls ir ari stāsts «Mazliet smēreļļas», kur psiholoģiskā plāksnē apcerēta kos­misko kuģu ekipāžu komplektēšanas problēma. Ļoti rūpīgi atlasīti labākie no labākajiem. Kādēļ gan viņu vidū ir lempis, kam viss krīt no rokām laukā, vientiesīgs savādnieks, kas uzjautrina komandu ar jocīgiem izlēcieniem? Kā varēja ieskaitīt kuģa ekipāžā tādu cilvēku, turklāt vēl psihologa amatā? Par šo miklu lauza galvu tāla kosmiskā lidojuma dalībnieki, kas pavada plecu pie pleca gandrīz četrus gadus. Taču viņi visi ir sakalti ar dzelžainu aizliegumu: «Neviens nedrīkst citus izprašņāt vai mēģināt kaut ar acs kaktiņu ielūkoties viņu pagātnē. Kad cilvēka dzīve nav zināma … grūtāk atrast iemeslu iracionālam nai­dam, strīdiem un apvainojumiem.» Galu galā izrā­dās, ka tas ir bijis rūpīgi izdomāts psiholoģisks eksperiments, kas sevi pilnīgi attaisnojis. Lempī­gais jokdaris lieliski licis galā ar savu psihologa lomu. Viņa talantīgā spēle tad arī bijusi tā «smēr­eļļa», kas palīdzējusi cilvēkiem savstarpēji pie­lāgoties, nogludināt asumus, kas rodas, ilgstoši dzīvojot kopā slēgtā telpā. Protams, problēmas nostādne un risinājums nepavisam nav neapstrī­dami, taču stāsts vedina uz pārdomām un ir uz­rakstīts tik spoži, ka to droši var pieskaitīt pie Rasela labākajiem darbiem. Sāda veida stāstus varētu nosaukt par sociāli psiholoģiskiem. Taču ne mazāk raksturīgi Raselam ir sacerējumi «nezinātniskās» fantastikas žanrā — filozofiski alegoriskas pasakas, kas sāk atdzimt mūsdienu fantastikā. Senais folkloras sižets par cilvēka un viņa ēnas savstarpējām attiecībām, ko savlaik izmantojuši romantiķi (Samiso, Andersens), citādā veidā inter­pretēts Rasela novelē «Mēs ar savu ēnu». Ideju, kas nosacījusi ieceri, varētu izteikt šādi: ja no­žēlojams, pazemots cilvēks, sociālās netaisnības upuris, iegūst gara nelokāmību un sāk ticēt saviem spēkiem, viņš nebīstas vairs nekādu šķēršļu. Ēriks Frenks Rasels ir daudzējādā ziņā tipisks angļu un amerikāņu fantastikas pārstāvis un tai pašā laikā rakstnieks ar individuālu mākslinie­cisko rokrakstu, pēc savas dabas romantiķis un liriķis, kas poetizē cilvēces neierobežotās radošās iespējas un Saprāta iekarojumus nākotnē. Taču, lai kādos «galaktiskās vēstures» tālumos iztēle aiznestu rakstnieku, viņa varoņi vienmēr paliek Zemes cilvēki un pēc savas būtības mūsu laika­biedri. Ikviens fantasts, stāstot par nākamību, vienlaikus ir saistīts ar savu laikmetu. Citādi nemaz nevar būt. Dziļš humānisms, sakausēts ar optimistisku pasaules uztveri, piešķir ari Rasela liriskajām nove­lēm — tās tāpat var izdalīt atsevišķā grupā — dzīvi apliecinošu romantisku noskaņu. Pusaudzī, maiznieka māceklī Zilā, kas vaļējām acīm sapņo par zvaigznēm un vēlāk kļūst kos­miskā kuģa kapteinis, iemiesoti jaunās paaudzes gaišie sapņi, tās paaudzes, kura no sava vidus izvirzīja pirmos cilvēkus, kas pārvarēja Zemes pievilkšanas spēku. Protams, tur ir sava iekšēja loģika, ka novele «Debesis, debesis … » uzrakstīta neilgi priekš pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišanas, kas ievadīja cilvēces vēsturē kosmis­kās ēras sākumu. Rasels taču kopš savas darbības pirmajiem gadiem ir bijis to entuziastu vidū, kuri steidzinājuši šīs ēras atnākšanu. … Fantasta domas lidojums apsteidz gadu simteņus. Uz kādas mazas planētiņas, ko no Zemes šķir prātam neaptverams Visuma telpas okeāns, uzcelta kosmosa bāka, kas apkalpo zvaig­žņu trasi. Bākas uzraugam jāpavada pilnīgā vien­tulībā desmit mokpilni gadi. Taču «mācītie vīri», kas nosūtījuši šo cilvēku uz tādu pasaules malu, atrod iespēju «novilkt stīdziņu uz viņa sirdi». Poētiskā novele «Stīdziņa uz sirdi» ievada krā­jumu, kas iepazīstinās lasītāju ar Ērika Frenka Rasela fantastisko stāstu izlasi. J. BRANDISS

PĀRBAUDES AKMENS

ĒRIKS FRENKS RASELS

Zinātniski fantastisku stāstu krājums

STĪDZIŅA UZ SIRDI

Izejas mērītāja šautra palēcās, mirkli trīcēdama palika uz vietas un atkrita atpakaļ. Pēc trīsdesmit sekundēm atkal lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens… Vēl trīsdesmit sekundes — un atkal viss no gala»., Un tā nedēļām, mēnešiem, gadiem.

Viegls metāla masts, kas atradās līdzās no akmens bluķiem mūrētai ēkai, iesniedzās augstu debesīs, izslējis pretī zvaigznēm lēzenu metāla kausu. No šā kausa divreiz minūtē Visumā izšļā­cās spēcīgs bezskaņas signāls:

— Bunda-1! Bip-bip-bop!:.. Bunda-1! Bip-bip- bop!…

To atkārtoja astoņi sinhronizēti repīteri uz ūdens klātās planētas tuksnesīgajām saliņām — astoņi spieķi gigantiskā ritenī — pasaulē, kas lēnām griezās ap savu asi.

Melnajā tukšumā starp tumšām planētām, starp mirušām, izdzisušām zvaigznēm vientuļš kuģis uztvēra Bundas balsi, koriģēja savu vertikālo un horizontālo kursu un droši lidoja tālāk. Cik šādu kuģu bija aizlidojuši garām! Bet viņš joprojām ir viens, joprojām rāda ceļu cilvēkiem, no kuriem nekad nesaņem atbildi: «Paldies, draugs!» Tālās, acīm nesaskatāmās raķetes izrakstīja tumšos bez­dibeņus starp galaktiku lokiem ar acumirklīgiem izsviestās liesmas zibšņiem un nozuda. «Kuģi, kas satiekas naktī.. .» [1]

Bunda-1… Bāka Visuma dziļumos, pasaulīte ar gandrīz tādu pašu atmosfēru kā Zemei un gan­drīz bez cietzemes, bezgalīgu okeānu planēta ar mazām, klinšainām saliņām, uz kurām nav nevie­nas dzīvas būtnes, ar ko varētu iedraudzēties cil­vēks, taču īsta paradīze zivīm un citai ūdens radībai.

Šī saliņa bija lielākais cietzemes gabaliņš bez­galīgajā ūdens tuksnesī: divdesmit divas jūdzes gara, septiņas jūdzes plata — planētas Bunda-1 apstākļiem īsts kontinents. Kontinents, uz kura nav ne dzīvnieku, ne putnu, ne koku, ne puķu, tikai zemi, pa akmeņiem kāpelējoši krūmiņi ar mezglai­niem, ķeburainiem zariem, ķērpji un sēnes, un kāds pussimts sugu kukaiņu, kuri ēd cits citu un tāpēc nevar pavairoties pārāk lielā skaitā. Un viss — vairāk nekā šeit nav.

Pār planētu gūlās klusums, un tas bija pats briesmīgākais, — klusums, kurā nav nekādu skaņu. Nekad te aprimdams nenopūtās viegls vējiņš, nekad niknumā neauroja vētra. Paisuma laikā jūra negribīgi plāvoja virsū klintīm un pēc tam bezspēcīgi atkāpās — desmit collas augšup, desmit collas lejup, precīzi kā pulkstenis, bez viena vienīga šļaksta, bez trokšņa, bez plīstošu putu šal­koņas. Kukaiņi bija mēmi; no piecdesmit sugām neviena neprata ne dūkt, ne čirkstēt, ne sirsināt. Ķērpju blāvie čemuri un krūmu kroplīgie zari ne­kad nekustējās. Šķita, ka tie ir nevis augi, bet dīvainas dzīvas būtnes, kas stingst mūžīgā klu­sēšanā.

Aiz mājas bija sakņu dārzs. Bākas celtnieki bija kā nekā sastrādājuši pusakru salas klinšainās virsmas trīs pēdu dziļumā un iestādījuši Zemes augus. No puķu sēklām neuzdīga neviena, bet dažas dārzeņu šķirnes bija pieticīgākas. Viņam bija piecdesmit dobīšu sīpolu, spinātu, ikā.postu un l>icšu. Sīpoli te izauga futbola bumbas lielumā. Viņš sīpolus neēda, jo nevarēja ciest to smirdoņu, taču vienmēr tos stādīja un kopa tikpat rūpīgi kā citus dārzeņus — tomēr kāda nodarbošanās, tur­klāt bija patīkami dzirdēt pazīstamo skaņu, lāpstai Šķeļot zemi…

Šautra palēcās, apstājās un atkrita atpakaļ. Ja uz to skatījās bieži un ilgi, cilvēks nonāca it kā hipnozē. Dažkārt viņam radās neprātīga vēlēša­nas mainīt šautras ierasto gaitu, izjaukt raidījuma kodu un izdzirdēt kaut ko jaunu, jautri bezjē­dzīgu— lai kauss izsviež pret izbrīnītajām zvaig­znēm kādu ģeķību: «Dandas trop šentermpf! Bim- bam-bom! Dandas trop šentermpf! Bim-bam-bom!»

Tā bija noticis jau ne vienreiz vien. Iespējams, ka tas atkārtosies vēl. Pavisam nesen vieglais .kreiseris bezmaz ietriecās kādā no Vilka sistēmas planētām, tāpēc ika turienes bāka bija sākusi rai­dīt kaut ko nesaprotamu. Viena cilvēka ārprāts gandrīz maksāja 'dzīvību diviem tūkstošiem starp­planētu lainera pasažieru. Ja nodzēš sveci, ir grūti tumsā nenomaldīties no ceļa.

Darbs bākā nozīmēja desmit gadu pilnīgas vien­tulības, ļoti augstu algu un lepnu apziņu, ka dari sabiedrībai svarīgu darbu. Tas viss ir ļoti vilinoši, kad cilvēks ir jauns, viegli iejūsmināms un viņam zem kājām Zemes drošais, cietais pamats. Īste­nība izrādās nežēlīga, nesaudzīga un daudziem nepanesama. Cilvēks nespēj būt viens.

— Jūs esat no Hebridu salām? Lieliski! Mums vajadzīgs bākas uzraugs stacijā Bunda-1, un jūs esat tieši tas cilvēks, kas mums noderīgs. Jums tur būs daudz vieglāk nekā citiem. Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgi viens uz Benbekulas salas: apmēram tas pats jūs sagaida Bundā. Pilsētniekus turp sūtīt nav jēgas: ar visu savu tehnisko saga­tavotību viņi tur agri vai vēlu sajūk prātā tikai no tā vien, ka neredz ielu laternas. Hebridu salu iedzīvotājs ir kā radīts Bundai. Cilvēks taču ne­skumst pēc tā, kā viņam nekad nav bijis, bet uz Bundas-1 jūs ieraudzīsiet to, kas visu mūžu bijis ap jums — klinšainas salas, jūras plašumus. Gluži tāpat kā jūsu dzimtenē!

Gluži kā dzimtenē!

Dzimtenē…

Šeit — krasts, pret kuru nekad neskalojas viļņi, oļi, raibi gliemežvāciņi, sīki, krabjiem līdzīgi radī­jumi. Zem ūdens miegaini šūpojas ūdensaugu vāli, bariem peld zivis, gluži tādas pašas kā uz Zemes. Viņš ne reizi vien ir iemetis no krasta makšķeri un ķēris tās, bet pēc tam noņēmis no āķa un palai­dis atpakaļ jūrā, palaidis brīvībā, kuras viņam pašam nav.

Šeit virs zaļgana ūdens nepaceļas akmens mola vecās plāksnes, pa līci, cītīgi pukšķinādami, ne- braukalē velkonīši, krastā neviens nedarvo laivas, nelāpa tīklus. Rībēdamas neveļas mucas pa bruģa akmeņiem, celtņi neceļ gaisā mirdzošus ledus blā­ķus, no pilnas kuģa tilpnes uz klāja spirinādamās nelec ārā sidrabotas zivis. Un svētdienas vakarā neviens nedomā par tiem, kas jūrā.

Zemes zinātnieki izdara brīnumus, kad viņiem tiek dots kāds tehnisks uzdevums. Piemēram, Bun­das-1 galvenā stacija ir pusautomātiska, tās astoņi repīteri ir pilnīgi automatizēti, tos baro atomģene- ratori, kas var strādāt simt gadu bez uzlādēšanas. Stacijas varenā balss aizlido astrālos dziļumos, līdz neskaitāmu pasauļu zvaigžņu putekļiem. Vie­nīgais, kā trūkst Bundai-1, lai garantētu simtpro­centīgu drošību, ir gudra, enerģiska un izlemt spē­jīga kontroles iekārta, avārijas mehānisms, kas

pārvērstu staciju par absolūtu pašvadības sistēmu. I Citiem vārdiem sakot, ir vajadzīgs cilvēks.

Šeit tad nu mācītie vīri bija nošāvuši greizi. Vajadzīgs cilvēks. Bet cilvēks taču nav detaļa, viņu nevar aprēķināt, apstrādāt un savienot ar citām detaļām — lai funkcionē!' Zinātnieki to saprata tikai vēlāk, pēc tam kad trešais bākas uzraugs sajuka prātā un bija jānogādā uz Zemi. Trīs psihiskas saslimšanas gadījumi organizācijā, ļ kas pārzina četrsimt staciju uz neapdzīvotām pla- jfiētām, — tas ir samērā nedaudz, mazāk nekā viens ^procents. Taču trīs —tas ir par trīs vienībām vai­rāk nekā nulle, un neviens nevar garantēt, ka šis skaitlis nepalielināsies: vienu ārprāts piemeklē ātrāk, cits tam pretojas ilgāk. Un tad zinātnieki mainīja taktiku. Kandidātus sāka ļoti stingri pār­baudīt, viņus pakļāva nesaudzīgiem izmēģināju­miem, kam vajadzēja salauzt vājos un norūdīt [ spēcīgos — tos, kas derīgi darbam bākās. Taču drīz vien no pārbaudes nācās atteikties. Pārāk vajadzīgi bija cilvēki, pārāk maz bija tādu, ko vilināja bākas uzrauga postenis, pārāk daudzi L izstājās no spēles pārbaudes laikā. % Zinātnieki ieteica te vienu izeju, te citu, taču ^visas viņu teorijas cieta neveiksmi.

Viņu pēdējais izgudrojums bija tā sauktā stī- dziņa uz sirdi.

Cilvēks, viņi sprieda, ir Zemes bērns, no viņa sirds uz Zemes sirdi jābūt kādai stīgai. Kamēr eksistē šī stīga, cilvēka prāts ir skaidrs. Viņš nodzīvos desmit gadu vientulībā un ne reizi neju- > tīsies skumju pārmākts.

Bet kā atrast šo «stīdziņu uz sirdi»?

— Cherchez la femme [2] — ieteica viens no

viņiem, pāri acenēm uzvaroši raudzīdamies uz saviem kolēģiem.

Sāka apspriest šo variantu un noraidīja: zināt­niekiem iztēlē rādījās visšausmīgākās šāda soļa sekas — no slepkavības līdz bērnu piedzimšanai. Turklāt nestrādājošās vienības vajadzībām būtu jādubulto produktu krājumi, kas jānogādā tādā milzīgā attālumā.

Izslēgts!

Varbūt suns? Uz daudzām planētām, kur suns pats var atrast sev barību, tas noderētu tīri labi. Bet ko iesākt ar Bundu un tai līdzīgām planētām? Kosmisko kuģu krava tiek aprēķināta līdz gra­mam, un vēl nebija pienācis laiks vadāt pa Visuma tālēm barību suņiem.

Pirmā «stīdziņa uz sirdi» bija nožēlojams mehā­nisks aizstājējs, kaut arī tam neapstrīdami pie­mita viena laba īpašība: tas kliedēja klusumu, kas līdzīgi lāstam gūlās pār Bundu. Kuģis, kas reizi gadā atveda produktus, nosvieda viņam mag­netofonu un piecdesmit spoles ar lentēm. Divus mēnešus viņš klausījās skaņas — ne tikai mūziku un cilvēku valodu, bet arī dzimtās Zemes balsis: piepilsētas šosejas rūkoņu sestdienas vakarā, vil­cienu dārdoņu, baznīcas zvanu spēles, skolas pagalma jautro troksni starpbrīdī — vārgu atbalsi no dzīves, kas ritēja kaut kur neaptverami tālu. Pirmo reizi ieslēdzis magnetofonu, viņš bija lai­mīgs. Desmitā reize uzvēdīja skumju garlaicību, divdesmitā viņu noveda izmisumā. Trīsdesmitās reizes nebija.

Aparāta šautra palēcās, notrīcelējās un norima.

— Bunda-1! Bip-bip-bop!…

Magnetofons kaktā pārklājās ar putekļiem. Kaut kur tur, aiz zvaigžņu miglājiem, dzīvo viņa brāļi, tikpat vientuļi kā viņš. Tie nedzird viņu, un viņš nedzird tos. Viņi ir neaizsniedzami, viņu pasaules kustas, riņķodamas pa savām orbītām, mērodamas tam nosprausto ceļu. Bet viņš sēž, lūkodamies uz šautru, pretdabiskā klusuma apdullināts.

Pirms astoņiem mēnešiem, ja mērītu pēc Zemes laika, raķete atveda viņam pierādījumu tam, ka mācītie vīri uz Zemes joprojām pūlas novilkt stī- d/.iņu uz viņa sirdi. Kravā, ko kuģis nometa uz Bundas, viņš atrada nelielu kastīti un grāmatiņu. Atbrīvojis kastīti no mazā izpletnīša, viņš atvēra vāku un ieraudzīja briesmoni ar izvalbītām acīm. Tas pagrieza trīsstūraino galveli un ieurbās viņā 'ar saltu, nekustīgu skatienu. Pēc tam sāka kusti- nāt garos, neveiklos locekļus — gribēja līst laukā. Viņš steigšus aizcirta vāku un paņēma instruk­ciju.

Tur bija teikts, ka viņa jauno draugu sauc par Džeisonu, tas ir pieradināts dievlūdzējs, reti mier­mīlīgs radījums, kas pats atradīs sev barību: kad uz Zemes, lai pārbaudītu, viņam iedeva dažus kukaiņus no Bundas faunas, viņš tos ar patiku apēda. Nobeigumā instrukcijas autori priecīgi pa­vēstīja, ka daudzās Zemes valstīs bērni ļoti mīl šos kukaiņus un rotaļājas ar tiem.

Redz, kur zinātniekus bija noveduši neatlaidī­gie meklējumi: viņi saprata, ka stīdziņai uz sirdi jābūt dzīvai radībai, dzimušai uz Zemes un spē­jīgai dzīvot svešā pasaulē. Taču viņi neņēma vērā vienu: svešumā cilvēks ilgojas pēc tā, pie kā ir pieradis. Tad jau labāk būtu viņam atsūtījuši kaķi! l iesa, uz Bundas nav piena, toties jūras pilnas ar zivīm. Nevarētu teikt, ka viņam īpaši patika kaķi, bet kaķi taču prot ņaudēt. Viņi murrā un brēc. Turpretī šis briesmīgais radījums kastītē neizdod nevienu skaņu. Ak kungs, nu kurš no Hebridu salu iedzīvotājiem kaut reizi mūžā ir redzējis

dievlūdzēju, šo maziņam marsietim līdzīgo bries­moni, kādi mēdz rādīties murgos! Vismaz viņam ar šo kukaini nekad nebija nācies sastapties, un viņš to nemaz nenožēloja.

Viņš ne reizi nepaņēma Džeisonu rokā, ne reizi neizlaida to no kastītes. Dievlūdzējs stāvēja uz savām garajām, tievajām kājelēm, vēroja viņu ar ledainu skatienu, draudīgi grozīja galvu un klu­sēja. Pirmajā dienā viņš iedeva dievlūdzējam sien­āzi, ko bija noķēris starp ķērpjiem. Kad Džeisons, norāvis savam upurim galvu, sāka to notiesāt, viņam kaklā sakāpa nelabums. Naktīs viņš redzēja sapņos milzīgu apmēru dievlūdzēju, kas atvāza pār viņu plēsonīgu, izsalkušu rīkli.

Pēc divām nedēļām viņš juta, ka ilgāk neiztu­rēs. Viņš aiznesa kastīti vairākas jūdzes prom no mājas, atvēra to un izsvieda kukaini laukā. Džeisons pavērās viņā ar baziliska skatienu un nozuda krūmos. Tagad uz Bundas bija divi Zemes iemītnieki, taču palīdzēt viens otram viņi nespēja.

— Bunda-1! Bip-bip-bop! …

Lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens…,; Un neviena sveiciena vārda no tumsā lidojošā kuģa, nevienas skaņas visapkārt, tikai piecdesmit klusējoši mehāniski ieraksti kaktā. Svešāda, iluzo riska dzīve svešādā, iluzoriskā pasaulē, kas ar katru dienu kļūst nereālāka.

Varbūt sabojāt staciju un noņemties ar labo­šanu, lai radītu kaut šķietamu darbu, kas attaisno cilvēka eksistēšanu? Nē, par to samaksātu ar dzī­vībām tūkstošiem cilvēku tur, starp zvaigznēm — tā būtu pārāk dārga cena par zālēm pret garlai­cību.

Bet varbūt, kad viņš būs nosēdējis pie aparā­tiem noteikto laiku, iet uz ziemeļiem meklēt mazo briesmoni un saukt, saukt to cerībā, ka tas nekad ncatskries uz saucienu:

- Džeison! Džeiso-o-on!… Kaut kur spraugā starp akmeņiem pagriezīsies ;isa, trīsstūrainā galviņa ar lielajām, stindzinoša- j;im acīm. Ja Džeisons prastu kaut vai čirkstēt kā cikāde, varbūt viņš ar to samierinātos, pat pieķer­tos tam, zinādams, ka smieklīgā čirkstēšana ir dievlūdzēju valoda. Bet Džeisons klusēja tikpat naidīgi un neizdibināmi kā šī sevī noslēgusies, klusumā saspringusī Bundas pasaule.

Viņš pārbaudīja raidītāju un astoņu tukšumā rēcošo repīteru automātus, ielikās gultā un tūkstošo reizi sāka domāt, vai izturēs šos desmit gadus vai sajuks prātā.

Ja viņš sajuks prātā, ārsti neatlaidīsies no viņa, pētīs un prātos, pūlēdamies atrast slimī­bas cēloni un zāles pret to. Viņi ir gudrinieki, lieli gudrinieki! Taču ir gadījumi, kad viņu izsla­vētā gudrība izrādās bezspēcīga … Viņš ieslīga smagā, mokošā miegā. Tas, ko sākumā uzskatām par muļķību, dažreiz patiesībā ir nesteidzīga prāta darbība. Vissarežģī­tāko problēmu var atrisināt, ja par to domā nedēļu, ^-mēnesi, gadu, desmit gadu, kaut arī atbilde mums varbūt vajadzīga šodien, tūlīt, nekavējoties. Pie­nāca kārta arī tam, ko dēvēja par stīdziņu uz sirdi.

Kravas kuģis «Hendersons» iznira no zvaigžņu miriādēm, kļuva arvien lielāks un lielāks, iedūcās ieslēgtie antigravitatori, un kuģis uz brīdi sa­stinga virs galvenā raidītāja divtūkstoš pēdu aug­stumā. Lai nosēstos un paceltos, tam nebūtu pie­ticis degvielas, tādēļ tas tikai uz mirkli apstājās, nometa to, ko bija likuši atvest zinātnieki, kas vilka stīdziņu uz sirdi, un atkal aiztraucās melnajās dzīlēs. Sis mācīto vīru pēdējā sasnie­guma rezultāts nolidinājās uz tumsā tīto Bundu kā lielu, pelēku sniegpārslu virpulis …

Viņš pamodās rītausmā, nekā nezinādams par nakts viesi. Raķeti, kas reizi gadā atveda pro­duktus, viņš gaidīja tikai pēc četriem mēnešiem. Miega aizmiglotām acīm viņš pavērās pulkstenī pie gultas un sarauca pieri, pūlēdamies aptvert, kas viņu pamodinājis tik agri. Kaut kas bija viesis neskaidru nemieru viņa miegā.

Kas tas bija?

Skaņa… Skaņa!

Viņš pieslējās sēdus, ieklausījās. Atkal skaņa, attāluma un biezo sienu klusināta skaņa, līdzīga noklīduša kaķēna ņaudēšanai… gaužām bērna raudām…

Nē, laikam tikai izklausījās. Acīmredzot viņš jau sāk jukt prātā. Četrus gadus viņš ir izturējis, atli­kušos sešus te nāksies pavadīt tam brīvprātīga­jam cietumniekam, kas ieņems viņa vietu. Viņš dzird skaņas, kuru nav; tā ir droša pazīme, ka sākušies psihiski traucējumi.

Taču skaņa atlidoja no jauna.

Viņš piecēlās, apģērbās, piegāja pie spoguļa. Nē, seja, kas no tā raudzījās pretī, nebija maniaka seja: tā bija satraukta, iekritušiem vaigiem, bet ne trula, ne ārprāta izķēmota.

Atkal ieraudājās bērns.

Viņš iegāja aparātu telpā, paraudzījās uz pulti. Šautra joprojām regulāri palēcās, uz mirkli sa­stinga un atkrita atpakaļ.

— Bunda-1! Bip-bip-bop! …

Šeit viss bija kārtībā. Viņš atgriezās guļam­istabā un sāka saspringti klausīties. Kaut kas… kāds balsī raudāja rītausmas krēslā virs klusu plūsmojošā ūdens. Kas tas bija, kas?

Ar neklausīgiem pirkstiem atbīdījis bultu, viņš pagrūda durvis un trīcēdams nostājās uz sliek­šņa. Skaņa metās'viņam virsū, apņēma viņu, pie­glaudās, iebrāzmoja sirdī. Viņam aizcirtās elpa. Beidzot ar pūlēm atrāvies no durvju aplodas, viņš iedrāzās noliktavā un ņēmās .bāzt kabatās cepu­mus.

Durvīs viņš pakrita, taču sāpju nejuta, pielēca kājās un, nemeklēdams ceļa, nemanīdams, ka šņukst aiz laimes, metās skriet turp, kur balsnīja krastmalas oļi. Pie paša ūdens, kas laiski līda virsū akmeņiem, viņš apstājās, acīm starojot, plaši izpleta rokas, un kaijas, simti kaiju sāka riņķu riņķiem laidelēties pār viņu. Tās ķēra no izstieptās rokas cepumus, rosījās smiltīs pie viņa kājām, švīkstināja spārnus, spalgi klaigāja…

Putnu kliedzienos viņš sadzirdēja tuksnesīgo salu dziesmu, mūžīgās jūras himnu, mežonīgu, gavilējošu melodiju — dzimtās Zemes balsi.

DEBESIS, DEBESIS.

Viņš plaši atvāza lietās čuguna durtiņas, ielūko­jās ugunsizturīgajā krāsns vēderā un dziji nopū­tās. Gluži kā raudzītos kosmiskā kuģa mašīnu nodalījumā. Tur, aiz durtiņām, jābūt liesmām un dārdoņai, bet viņpus uguns — zvaigznēm. Grīda zem kājām dreb. Viņam mugurā svārki ar sudraba pogām, uz apkakles un uzplečiem — mazas sud­raba komētas.

—  Nu paskat tik! — pie auss atskanēja bļāviens. — Atkal tu, tiklīdz atvēri durtiņas, uzreiz ap­stulbi. Kas tad šai krāsnī tik neparasts?

Svārki ar sudraba pogām un komētām izgaisa, palika tikai notaukots balts halāts. Grīda zem kājām vairs netrīcēja, tikai tās dēļi čīkstēja. Zvaig­znes nodzisa, it kā to nekad nebūtu bijis.

—  Nekas, mesjē Trabo.

—   Tad klausies! Iekurini uguni, kā tiki mācīts.

—  Tūlīt, mesjē Trabo.

Viņš paņēma klēpi smaržīgu priežu zaru, iebāza tos krāsnī un ar garu dzelzs kruķi pastūma dziļāk. Tad salasīja no grīdas kādus desmit mazus, sve­ķainus priežu čiekurus un pa vienam tos iesvieda turpat, pašā vidū. Un domīgi aplūkoja savu roku darbu. Raķete, uzpildīta ar priežu skujām un čie­kuriem. Kādas muļķības!

—  Zil!

—  Tūlīt, mesjē Trabo!

Viņš steigšus grāba priežu zarus, sprunguļus, nelielas pagalītes un bāza krāsnī, kamēr tā bija stāvgrūdām pilna. Nu, tā, viss gatavs.

Tagad, lai uzlidotu, kuģim vajadzīga tikai viena dzirkstele. Kādam tur pašā augšā modri jāraugās, vai visa Zemes komanda izklīdusi, vai kādu neķers liesma, kas tūdaļ izlauzīsies no sprauslām. Lūk, veikla, prasmīga roka viegli pieskaras purpursar- kanai pogai. Un tūlīt pat zem kājām sākas rēkoņa, spēcīga drebēšana, un kuģis .traucas augšup — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk…

—  Tīrais negals! Atkal blenž kā pārakmeņojies! Kāpēc gan liktenis man uzsūtījis tādu tūļu!

Trabo aizmetās viņam garām, iegrūda krāsnī degošu papīra vīstokli un aizcirta durtiņas. Pēc tam, bargi saraucis melnās, pinkainās uzacis, pa­griezās pret savu palīgu.

—   Zil Riu, tev ir jau sešpadsmit, vai ne?

—  Jā, mesjē Trabo.

—  Tātad tu esi jau pietiekami pieaudzis un tev jāsaprot: lai maize izceptos, šai peklē jābūt pama­tīgam karstumam. Tādēļ ir vajadzīga uguns. Bet, lai būtu uguns, tā jāiededzina. Vai es pareizi runāju?

—   Jā, mesjē Trabo, — zēns nokaunējies pie­krita.

—    Tad kāpēc tu liec man to atkārtot tūkstoš reižu?

—  Es esmu stulbenis, mesjē Trabo.

—    Ja tu būtu vienkārši stulbenis, viss būtu saprotams un es tev piedotu. Dievs kungs jau tāpēc rada muļķus, lai cilvēkiem būtu, ko žēlot.

Trabo apsēdās uz pilna, miltiem apbiruša maisa, ar spalvaino roku pievilka zēnu sev klāt un tēviš­ķīgi turpināja:

—    Tavas domas klaiņo kā atraidīts mīlētājs kaut kur pa svešu malu. Pasaki man, draudziņ, kas vina ir?

—  Viņa?

—        Nūjā, tā meitene, tas dievišķīgais radījums, kas tev sagrozījis galvu.

—  Nekādas meitenes nav.

—   Nav? — Trabo bija no tiesas izbrīnījies.

—  Tu mokies, ciet, un te nav iejaukta meitene?

—  Nē, mesjē.

—   Par ko tad tu sapņo?

—  Par zvaigznēm, mesjē.

—       Simttūkstoš velnu! — Trabo bezpalīdzīgi no­plātīja rokas un mēmā lūgšanā pievērsa skatienu griestiem. — Maiznieka māceklis. Un par ko viņš sapņo? Par zvaigznēm!

—  Es neko nevaru ar sevi izdarīt, mesjē.

—        Skaidrs, ka nevari. Tev ir tikai sešpa­dsmit. — Trabo zīmīgi paraustīja plecus. — Es uzdošu tev divus jautājumus: kā lai cilvēki dzīvo, ja neviens neceps maizi, un kas lidos uz zvaig­znēm, ja pasaulē vairs nebūs cilvēku?

-— Nezinu, mesjē.

—         Starp zvaigznēm lido kosmiskie kuģi, — Trabo turpināja. — Bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka uz Zemes ir dzīvība. — Viņš noliecās un paņēma garu jo garu, lieliski izceptu maizes klaipu ar zeltainu garoziņu. — Bet dzīvību uztur, redz, kas!

—  Jā, mesjē.

—      Tu domā, man negribētos paceļot starp zvaig­znēm? — Trabo jautāja.

—  Jums, mesjē? — Zils izbolīja acis.

—       Protams. Bet es esmu jau vecs un sirms un ar savu darbu tāpat kļuvis slavens. Ir daudz kas tāds, ko es neprotu darīt un nekad vairs arī neie­mācīšos. Taču es esmu meistars: es cepu lielisku maizi.

—  Jā, mesjē.

—        Un neaizmirsti, — Trabo izteiksmīgi pa­draudēja ar pirkstu, — tā nav vis kaut kāda

elektriskā ceptuvē mašīnas iejaukta pļecka. Nē, tā ir īsta maize, pēc labākās sirdsapziņas ar dzīvām cilvēka rokām gatavota. Un es cepu to rūpīgi, ar mīlestību — tur tas noslēpums. Katrā cepienā es ielieku daļiņu savas dvēseles. Tādēļ jau arī esmu meistars. Vai tu saproti?

—  Saprotu, mesjē.

—    Redzi, Zil, cilvēki nāk šurp ne tikai vien­kārši nopirkt maizi. Protams, uz izkārtnes virs mana loga ir teikts: «Pjērs Trabo, maiznieks.» Un nekas vairāk. Taču tas tā pieklājas. Jo kas tad izceļ īstu meistaru? Sevis nelielīšana!

i— Jā, mesjē Trabo.

'— Tiklīdz es attaisu krāsni, pa visu ielu plūsmo karstas maizes smarža -— un tūlīt no malu malām pie manis steidzas ļaudis ar groziņiem. Vai zini, kāpēc, Zil? Tāpēc, ka viņiem ir smalka garša un viņiem kļūst nelabi no tiem jēlajiem ķieģeļiem, ko dod laukā elektriskā ceptuve. Un viņi nāk šurp pirkt manas mākslas augļus. Vai es pareizi runāju?

—  Jā, mesjē.

—   Tad esi mierīgs: kādreiz arī tu kļūsi par meistaru. Un pagaidām aizmirsīsim zvaigznes: tās nav tādiem kā mēs.

Trabo piecēlās no maisa un sāka apkaisīt cin­koto galdu ar plānu miltu kārtiņu.

Zils klusēdams raudzījās uz krāsns durtiņām; tur iekšā dūca, sprakšķēja, šņāca. Degošas prie­des smarža piepildīja ceptuvi un aizvirmoja pa ielu. Pēc kāda laika Zils atvēra durtiņas, un sejā viņam iesitās karstums, nikns un smacējošs kā liesma, kas izšaujas no raķetes.

Debesis, debesis, es lidošu no malas līdz malai, es lidošu no malas līdz malai, debesis, debesis…

Spldinādams monokli, pulkvedis Pinē nolie­cās pār leti un iebadīja ar pirkstu pa pusei no­segtā pannā.

—  Un, lūdzu, vienu tādu.

—   So maizi es nepārdodu, pulkveža kungs, — Trabo paskaidroja.

—  Kāpēc?

—   Tā ir Zila misēklis: vēl minūte — un visi šie klaipi būtu pārvērtušies oglē. Es pārdodu tikai īstu preci. Kam gan patīk ēst ogli?

—  Man, — Pinē sacīja. — Šai ziņā mana un sievas gaume nesakrīt. Viņa nekad neko kārtīgi neizcep, mūžīgi viss pusjēls. Kaut reizi dzīvē gri­bas panašķoties ar šādu kraukšķošu gardumu! Tā ka dodiet tik šurp man vienu no šiem Zila misēk­ļiem.

—   Bet, mesjē …

—   Nemaz nestrīdieties!

—   Kundze neparko neņems pretī tādu šausmīgu maizi.

—    Kundzei šodien jāiet pie friziera, un visu iepirkšanos viņa uzticēja man, — pulkvedis pa­skaidroja. — Un tad nu es rīkojos tā, kā man patīk. Saprotiet taču, dārgais Trabo, es nevaru laist garām šādu izdevību! Nu, kā tad būs, vai jūs būsiet tik laipns un pārdosiet man šo kārdi­nošo oglīti vai arī man nāksies doties uz elek­trisko ceptuvi?

Trabo nodrebēja kā sāpēs, sabozās, izmeklēja pannā vismazāk apdegušo klaipu, rūpīgi to ietina, lai paslēptu no nekautrīgiem skatieniem, un neveikli pasniedza pulkvedim.

—    Lai dievs žēlīgs, šis Zils piesaistīja man vienu pircēju, bet droši vien simt citu es viņa dēļ zaudēšu.

—   Jūs neesat ar viņu apmierinats? .— Pinē painteresējās.

—   Tīrās mocības, pulkveža kungs. Ne uz mirkli nedrīkst no viņa nolaist acis. Kolīdz pagriežu muguru, raug, tā, — Trabo parādīja, kā tieši, •— še tev! Viņš jau aizmirsis savu darbu un lidi­nās kaut kur starp zvaigznēm kā no aukliņas norā­vies gaisa balons.

—  Starp zvaigznēm, jūs sakāt?

—   Jā, pulkveža kungs. Mans Zils ir kosmosa iekarotājs, un viņu pie Zemes saista vienīgi nelab­vēlīgu apstākļu sagadīšanās. Un no tādas mīklas man jāiztaisa maiznieks!

—   Kas tic par apstākļiem?

—• Māte viņam pateikusi: «Trabo ceptuvē vaja­dzīgs māceklis. Labākas izdevības tev nebūs. Pa­met skolu, kļūsi par maiznieku.» Un tā viņš iera­dās pie manis. Saprotiet, viņš jau ir paklausīgs zēns, tikai reti kad nelidinās pa mākoņiem.

—    Ak, šīs mātes… — Pinē sacīja. Viņš no­spodrināja savu monokli un atkal ielika to acī. — Mana māmuļa vēlējās, lai es kļūtu par suņu frizieri. Viņa teica, ka tā esot ļoti smalka nodarbo­šanās, turklāt visai ienesīga. Visas viņas paziņas no augstākās sabiedrības savus pūdeļus un klēpja sunīšus, protams, vedīšot tikai pie manis! — Pulk­veža garie, lokanie pirksti sakustējās, it kā cirptu un sprogotu iedomātu suni, un viņa sejā parādī­jās pretīguma izteiksme. — Un tad es jautāju sev: kas es par cilvēku, ja taisīšu pedikīru suņiem? Ņēmu un pieteicos Kosmiskajā korpusā, un mani aizsūtīja dienēt uz Marsu. Kad mana māmuļa to uzzināja, viņu bezmaz ķēra trieka.

—   Kā nu ne… — Trabo līdzjūtīgi iesprauda.

—       Bet tagad viņa lepojas, ka dēls ir virsnieks

un viņam uz uzplečiem četras komētas. Visas mātes ir tādas. Absolūts loģikas trūkums.

—   Tas laikam ir pat labi, — Trabo piezīmēja.

—    Citādi daži no mums nekad nebūtu nākuši pasaulē.

— Rādiet man šurp to zvaigžņu sapņotāju! — Pinē pavēlēja.

—   Zil! — Trabo ieaurojās, pagriezies uz ceptu­ves pusi un pielicis pie mutes saliektas plaukstas.

—   Zil, panāc šurp!

Nekādas atbildes.

—    Redzat? — Trabo bezpalīdzīgi noplātīja rokas. <— Taisni nezinu, ko darīt. — Viņš iegāja ceptuvē, un no turienes atskanēja viņa skaļā, nepa­cietīgā balss: — Es tevi saucu. Kāpēc tu neatsau­cies? Pulkveža kungs tūlīt pat grib tevi redzēt. Pieglaud matus un pasteidzies!

Parādījās Zils. Viņš nāca negribīgi, gausiem soļiem. Viņa mati un rokas bija ar miltiem, bet skaidrās, pelēkās acis raudzījās taisni un atklāti pretī pulkveža pētījošajam skatienam.

—    Tātad tu ilgojies pēc zvaigznēm, r— Pinē sacīja, ar interesi aplūkodams jaunekli. — Kāpēc?

—  Kāpēc cilvēkam kaut kā gribas? — Zils atbil­dēja un paraustīja plecus. — Droši vien es tāds esmu radīts.

—    Lieliska atbilde, — Pinē atzina. — Cilvēks tāds ir radīts. Tūkstošiem pasažieru katru stundu uztic savu dzīvību vienam vienīgam pilotam. Un nekas slikts ar viņiem nenotiek. Bet kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks ir radīts, lai būtu pilots. — Pulk­vedis lēnām noskatīja Zilu no galvas līdz kājām.

—  Un tomēr tu cep maizi.

—   Kādam jau arī maize jācep, — iejaucās Trabo. — Visi nevar lidot uz zvaigznēm.

—   Klusu! — Pinē pavēlēja. — Jūs metaties uz vienu roku ar sievieti, lai nogalinātu dzīvu dvē- seliL — tātad jūs esat slepkava. Starp citu, to jau varēja gaidīt. Jūs taču esat dzimis Ronas krastos, un tur ir slepkavu ka vai biezs.

—   Pulkveža kungs, es jūtos apvainots…

—   Vai tu arī turpmāk gribi kalpot šim slep- kavam? — pulkvedis jautāja, pievērsdamies Zilam.

—  Mesjē Trabo bija tik labs pret mani… Jūs mani atvainojiet…

—    Tā tik vēl trūka, ka viņš nebūtu labs, — Pinē pārtrauca zēnu. — Viņš ir viltīgs. Trabo vien. mēr ir bijuši viltnieki. — Pulkvedis jautri pamirk­šķināja maizniekam. Zils to pamanīja, un viņam kļuva Vieglāk ap sirdi. — Taču no visiem jaun­iesaucamajiem noteikti tiek prasīta viena īpa­šība, — pulkvedis jau nopietnākā tonī turpināja.

—  Mēģini uzminēt, kāda.

—   Apķērība, pulkveža kungs? — Zils riskēja.

—  Jā, protams, taču ar apķērību vien nepietiek. Nepieciešams, lai jauniesaucamais ar visu savu būtību tiektos uz kosmosu.

—   Tā jau tas ir visur, — atkal iejaucās Trabo.

—   Ja cilvēks savu darbu mīl, viņš strādā centī­gāk un labāk. Ņemsim, piemēram, kaut vai mani: ja man būtu vienalga, vai maize iznāk laba vai slikta, es droši vien tagad zelētu tabaku elektris­kajā ceptuvē un nekad nemazgātu rokas.

—   Katru gadu Kosmiskajā koledžā iestājas des- mittūkstoš jaunekļu, — Pinē sacīja Zilam. — Un vairāk nekā astoņi tūkstoši to nepabeidz. Viņiem nepietiek pulvera, lai izturētu četrus gadus neat­laidīga darba un koncentrētu visas domas un dvē­seles spēkus vienam mērķim. Tik daudzi pamet iesākto pusceļā. Kauns un negods! Vai tu piekriti?

—   Jā, pulkveža kungs, kauns un negods, — Zils, uzacis saraucis, apstiprināja.

—  Ha! — Pinē ļoti apmierināts noteica. *— Tādā gadījumā atņemsim šim asinssūcējam Trabo viņa upuri. Mēs atradīsim viņam citu puisi, kas ir radīts, lai kļūtu par maiznieku.

—  Bet, mesjē…

—   Es tev došu rekomendāciju Kosmiskajai koledžai un par to prasīšu no tevis tikai vienu.

Zilam aizrāvās elpa.

—  Ak, pulkveža kungs! Ko tad?

—   Esi vienmēr tāds, lai man nebūtu par tevi jākaunas!

Viņš sēdēja savā kajītē, viņa acis bija iekritu­šas un sasarkušas aiz noguruma, bet «Rēgs» strauji traucās cauri izplatījumam. Divdesmit saspringtu, grūtu gadu laikā viņš bija uzcēlis veselas kāpnes un soli pa solim pacēlies līdz kap­teiņa pakāpei. Tagad viņu daudzināja kā vienu no visgudrākajiem un apzinīgākajiem Kosmiskā dienesta komandieriem. Un visi viņa panākumi nesatricināmi balstījās uz vienu bausli, kas deva viņam spēku pašos grūtākajos brīžos:

«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»

Viņa māte un pulkvedis Pinē jau sen bija miruši, bet līdz pat savai pēdējai stundai viņi lepojās ar Zilu: viņš taču bija kļuvis par kapteini.

Viņš bija stūrmanis, otrais pilots, pēc tam pir­mais, un viņa vieta bija kuģa priekšgalā, kā viņš vienmēr tika sapņojis, un viņš patiešām iegremdē­jās neaptveramajā zvaigžņu pasaulē, kuru tā mīlēja. Ritmiski mijās miega, atpūtas un darba stundas, un, kad viņš strādāja, viņa sirdi allaž pildīja nerimstoša sajūsma par to, ko nācās redzēt, novērot, izpētīt.

Bet tagad viņš to visu bija apmainījis pret brīvprātīgu ieslodzījumu kuģa dzīlēs, un ap viņu vairs nebija nekā — tikai blāvas sienas no titāna kausējuma un ar papīriem apkrauts galds.

Katrā nomoda brīdī, katrā ' atpūtas brīdī un nereti arī miegam atrautā brīdī viņš atbildēja uz jautājumiem, pieņēma lēmumus, izdarīja ierakstus speciālās grāmatās, izpildīja tūkstošiem oficiālu veidlapu. Kā mēdz teikt, viena vienīga papīru smē­rēšana.

SLundu pēc vakariņām:

—        Lūdzu piedošanu, kapteini Tas resnītis no Diseldorfas atkal piedzēries līdz nejēdzībai. Iesita stjuartam, kurš mēģināja viņu vest pie prāta. Lūdzu atļauju ieslodzīt viņu virssardzē.

—  Atļauju.

Vai, ieslīgušu nemierīgā, trauslā miegā, kāds viņu sparīgi krata aiz pleca:

—         Lūdzu piedošanu, kaptein! Desmitajai un vienpadsmitajai sprauslai saplaisājusi blīve. Lūdzu atļauju atslēgt enerģiju uz divām stundām, kamēr tiks izdarīts remonts.

—       Atļauju. Lai dežurējošais stūrmanis paziņo man koordinātes, tiklīdz varēsiet turpināt lido­jumu.

Pēc divām stundām atkal krata aiz pleca:

—       Lūdzu atvainot par traucējumu, kaptein! Remonts pabeigts. Lūk, mūsu koordinātes.

Jautājumi.

Veidlapu aizpildīšana.

Lūgumi, ziņojumi, prasības, notikumi, lēmumi, atbildes, rīkojumi, pavēles. Ne minūtes miera.

Un atkal papīri.

—    Lūdzu piedošanu, kaptein! Divi pasažieri, Viljams Arčers un Mēriona Vaita, vēlas salaulā­ties. Kad jums būtu ērtāk izdarīt ceremoniju?

—   Vai medicīnisko apskati viņi ir izgājuši?

—  Jā, kaptein.

—  Gredzeni līgavainim ir?

—  Nē, kaptein.

—   Noskaidrojiet precīzus izmērus un izsniedziet viņam gredzenus no kuģa krājumiem par parasto cenu — divdesmit dolāriem.

—  Un kad notiks ceremonija, kaptein?

—   Pēc divām stundām. Paziņojiet man, vai viņiem šis laiks ir piemērots.

Un atkal papīri. Divas dzimšanas apliecības un to kopijas, divas apliecības par emigrāciju, divas medicīniskās izziņas, divas atļaujas iebraukšanai. Trīs laulības apliecības kopijas — Zemes valdī­bai, Sīriusa valdībai un Kosmiskā dienesta pār­valdes Uzskaites daļai. Un oriģināleksemplārs jaunlaulātajiem.

Un tā bez gala, visvisādas lietas, kādas vien var iedomāties, lielas un sīkas, jebkurā dienas un nakts laikā, bez kādas atelpas. Kad kuģis pēc ilga lidojuma beidzot nosēdās, kaptejnis vienīgais kāpa lejup pa trapu grīļīgiem soļiem, galva viņam reiba no pastāvīgā nervu sasprindzinājuma un neizgu- lēšanās, un neviens par to nebrīnījās, it kā tam tā būtu jābūt. Brīžiem viņam uzmācās kārdinājums iesniegt raportu ar lūgumu pazemināt viņu die­nesta pakāpē, taču

«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»

«Rēgs» nosēdās Batalbarā, uz Sīriusa sistēmas planētas Deiseda. Lidojums bija ildzis divsimt astoņdesmit piecas Zemes diennaktis.

Kad bija nokārtotas visas ar nosēšanos saistī­tās formalitātes, kapteinis Zils Riu nokāpa no kuģa un kā pa miglu vilkās uz Krečmera māmu­ļas viesnīcu. Tā tas bija iegājies, un tā rīkoties ieteica vislabākie psihologi.

Kuģa komandierim nepieciešams dziļš, atspirdzi­nošs miegs, turklāt ilgs un nepārtraukts. Taču visupirms viņam vajag pilnīgi atbrīvoties no jeb­kurām domām par kuģi, par lidojumu un visu, kas ar to saistīts. Viņam jābūt tādā noskaņojumā, lai varētu iemigt mierīgā, saldā miegā un nogulēt vis­maz diennakti. Tādēļ viņam jāizmet no galvas visas nesenās rūpes un jāpatveras pašam savā debesu paradīzes stūrītī.

Krečmera māmuļa, kuplkrūtainā viesnīcas saim­niece, kas bija dzimusi Bavārijā, draudzīgi viņam pamāja.

—   Kapteini Riu kungs! Priecājos jūs redzēt. Vai pasniegt jums visu kā parasti?

—  Jā, lūdzu, Krečmera kundze.

Viņš iegāja istabā aiz bāra. Lielajā, ļaužu pil­najā un trokšņainajā restorānā sēdēja kuģu komandieri, kuri bija nosēdušies jau pirms vairā­kām dienām un paspējuši atgūties no lidojuma. Bet istabiņa aiz bāra bija skaņas necaurlaidīga, tajā, spilveniem apkrautos guļamkrēslos izstiepu­sies, pusnemaņā gulēja vēl trīs tādi paši kapteiņi kā viņš. Zils viņus neuzrunāja. Un viņi ar Zilu nesa­sveicinājās, acīmredzot pat nemanīja viņa ieraša­nos. Viņi jau klauvēja pie paradīzes vārtiem.

Drīz vien Krečmera māmuļa atnesa viņam glāzi tīra, stipra, mazliet uzsildīta ruma, kam bija pie­vienoti daži pilieni kanēļeļļas. Zils Riu atlaidās guļamkrēslā, ierīkojās ērtāk un ļāvās ilgi gaidīta­jam mieram.

No garšvielām bagātinātā ruma pa ķermeni izplūda siltums un mazliet reiba galva. Klusums aizspieda viņa plakstus. Lēnām, lēnītiņām viņš attālinājās no sava briesmīgā noguruma un iegāja tajā otrajā pasaulē.

Zemnieces ar sārtām, platām sejām, galvā mež- ģīņotas aubītes, rokās groziņi. Garas dzelzs pan­nas slīd pa smaržīgiem priedes pelniem un iznirst no krāsns, pilnas ar maizes klaipiem — gariem, plakaniem, apa|iem, pītiem.

Skanīgi čivina sieviešu balsis, pārcilādamas ciema jaunumus, un gaisā virmo vārdos neaprak­stāmais degošu sveķainu zaru un tikko ceptas maizes aromāts.

Debesis, debesis…

AIZMIRŠANĀS KRĒSLS

Tie divi nezināja, ka Džensens stāv aiz durvīm. Ja viņiem kaut mirkli būtu ienācis prātā, ka tur, tumsā, kāds viņus noklausās, cenzdamies nepa­laist garām nevienu vārdu, viņi nekavējoties būtu rīkojušies visai enerģiski. Taču viņiem nebija ne mazāko aizdomu. Džensens bija piezadzies pie durvīm nedzirdamiem soļiem, slīdēdams kā ēna, un par viņa atrašanos šeit liecināja vienīgi viegla gaisa kustība, viņam elpojot. Tādēļ viņi sarunā­jās, pareizāk sakot, strīdējās pilnā balsī, asākajos brīžos pat kliedzot.

'Gaiteņa dziļajā tumsā Džensens bija piespiedis ausi pie apmēram collu platās spraugas, pa kuru lauzās ārā gaisma. Un, kaut gan viņš saspringti klausījās, asinīm pieplūdušo acu caururbjošais ska­tiens visu laiku bija vērsts turp, no kurienes viņš bija atnācis. Mājā valdīja pilnīgs klusums, taču Džensens bija piesardzīgs: ja nu piepeši (kas zina!) gaitenī parādās cilvēks, piemēram, kalpo­tājs, kas iet tādā pašā kaķa gaitā kā viņš? Viņu nedrīkst notvert, viņš nekādā ziņā nedrīkst ļaut sevi atkal saņemt ciet. Kad viņi izbēga, tas dul- nais Hammels nogalināja sargu, un, kaut arī viņš, Džensens, netika šāvis, tik un tā viņu uzskatīs par līdzdalībnieku. Starp citu, tam nebija lielas nozī­mes. Viņam jau tā bija piespriests augstākais soda mērs par slepkavību, un izpildīt cilvēkam nāvessodu var tikai vienreiz. Bet viņš neatgrie­zīsies nāvinieku kamerā — nekad! Galva viņam strada, un puiši, kam galva strādā, pie karātavām nenonāk.

Nežēlīga, salta apņēmība spīdēja Džensena acīs, kuras draudīgi urbās tumsā, kamēr viņš klausījās, kas notiek istabā.

Patlaban runāja resns vīrietis vidējos gados. Viņš pūlējās kaut ko iestāstīt distrofiķim līdzīgam tipam ar sirmiem matiem, kurš neparko negribēja saprast visvienkāršākās lietas. Strīda objekts bija mašīna. Resno sauca par Blenkinsopu. To otru viņš uzrunāja gan par Veinu, gan par doktoru. Mašīna, kuru Džensens ar pūlēm saskatīja pa durvju spraugu, bija dīvains pulēts priekšmets un mazliet atgādināja skaitļotāja paneli, kas papil­dināts ar tādu kā matu žāvējamo aparātu. Tā bija piestiprināta pie krēsla augstās atzveltnes, un resnais kabelis, kas izlocījās no tās, bija pieslēgts elektriskajam tīklam.

—   Labi, Vein, — Blenkinsops slinki novilka. *— Pieņemsim, es piekrītu jūsu apgalvojumam, ka dzīvības spēks — tā ir visur iekļūstoša radiācija, kuru var virzīt un pastiprināt. Esmu pat gatavs noticēt jūsu paziņojumam, ka šī ierīce spēj izsta­rot dzīvības spēka starus tikpat viegli, kā kvarca lampa izstaro cilvēkam noderīgo siltumu. — Viņš paplikšķināja pa savu milzīgo vēderu un tik spē­cīgi ievilka dūmus, ka tuklo vaigu vietā izveido­jās divas iedobes. — Nu, bet kas tālāk?

—   Es jau nez kuro reizi jums skaidroju, — no­gaudās Veins, — ka garīgās enerģijas milzīga pa­lielināšana veicina cilvēka dvēseles atbrīvošanos.

—  Zinu, zinu. — Ar vienu ievilcienu Blenkin­sops sadedzināja puscollu sava cigāra un nobir­dināja pelnus uz mašīnas. — Diezgan esmu at­klausījies daždažādas pasaciņas, tās mīl stāstīt mistiķi: visādi radžas, faķīri, lamas un dievs vien zina kas vēl. Ar vienu tādu es pat biju pazīstams. Viņš uzdevās par Raju Svami Alažaru. Apgalvoja, ka varot atbrīvot savu astrālo ķermeni un uzlidot debesīs kā reaktīvā lidmašīna. Šausmīgas neķīt­rības runāja. Viņa īstais vārds bija Džo O'Hen- lons. — Blenkinsops plati pasmaidīja, un viņam piepeši uzradās četri zodi. — Starp citu, pieļauju, ka ar aparātu, ko izgudrojis tāds liels zinātnieks kā jūs, var izdarīt vēl trakāku triku.

—   Es garantēju panākumus! — Veins iesaucās.

—    Neiekarstiet! — Blenkinsops ieteica. — Es esmu gatavs ņemt ciet jūsu aparātu bez jebkādas pārbaudes. — Viņš nevērīgi pamāja ar tuklo roku. Milzīgais briljants uz vidējā pirksta izsvieda dzirksteļu kūli, un aiz durvīm stāvošā cilvēka acīs iedegās alkatīgs spīdums. — Es jums ticu. Es esmu vienkāršs, godīgs darba cilvēks, es tikai ekspluatēju svešas smadzenes. Mana kompānija liek cerības uz jūsu spējām radīt lietas, ko ir vērts finansiāli atbalstīt. Taču jums jāsaprot, ka šai jau­tājumā var būt arī citādi redzes viedokļi.

—- Tie mani maz interesē, — Veins sacīja, — man ne reizi vien ir bijusi darīšana ar jūsu firmu…

•— Un tas bijis izdevīgi abām pusēm, — Blen­kinsops piebilda. — Kas attiecas uz mani, esmu gatavs uzskatīt šo ierīci par jūsu talanta kārtējo lolojumu. Es ticu jūsu apgalvojumiem, ka tā spēj izpildīt solīto. Taču es ņemu vērā arī faktu, ka šī ierīce man jau ir maksājusi bargu naudu un pra­sīs vēl vairāk, ja es to laidīšu ražošanā. Un es uzdodu sev jautājumu: vai tā man atnesīs peļņu, kaut vai vispieticīgāko? — Viņš palūkojās uz apa­rātu ar vērtējošu skatienu un tad atkal pievērsās Veinam. — Jā vai nē?

—   Nauda, nauda, nauda! — iesaucās Veins, un viņa sejā parādījās pretīguma izteiksme. — Vai tiešām zinātnes progress tiek vērtēts tikai no tā viedokļa, kādus ienākumus tas var dot?

—  Jā gan!

—   Bet mana mašīna palīdzēs cilvēkam atbrī­vot savu dvēseli — savu «es»! Kādas neparastas iespējas tad pavērsies!

—   Kam gan ir vajadzīgs atbrīvot savu «es»? Kas gribēs par to maksāt un cik? Velns lai pa­rauj, mūsu dienās, kad katrs muļķis var nopirkt lidmašīnas biļeti, kam gan ievajadzēsies automā­tiska dvēseļu transportiera? Kad man gribas ap­ciemot Meiziju Francijas dienvidos, es dodos turp pats — ar visu miesu un asinīm. Kāda man jēga sūtīt turp savu astrālo ķermeni? Diez vai viņai būtu kāda patika apskaut dvēseli.

—   Jūs aizmirstat, ka apstarošanas procesā no­tiek tik milzīgs dzīvības enerģijas pieaugums, — dedzīgi iebilda Veins, — ka cilvēka dvēsele spēj atstāt savu ķermenisko apvalku un iemājot citā ķermenī — pēc savas izvēles —, uz visiem lai­kiem izspiežot tā iepriekšējo īpašnieku, protams, tādā gadījumā, ja šis objekts nav ticis pakļauts attiecīgai apstrādei, kas tam būtu devusi tādu pašu vai pat vēl lielāku spēku.

—   Likumu kodeksā, cik atceros, tā saucas par līķu nolaupīšanu, — Blenkinsops precizēja, pa­smaidījis vienu no saviem neķītrajiem smaidiem. — Savā laikā jūs izgudrojāt dažas visai jaukas lietiņas, mans mīļais, bet šoreiz jūs acīmredzot esat pārcenties. Es nedabūšu ne divarpus procenta par mehānisku līķu laupītāju, tādēļ mani šis daikts neinteresē.

—       Jums ir kaut kāda iracionāla pieeja, — Veins protestēja. — Es taču runāju tikai par legālu ķer­meņu apmaiņu.

—   Legālu? — Blenkinsops, varen uzjautrināts, bezmaz aizrijās ar cigāra dūmiem. — Kādi ķer­meņi tad var būt pakļauti legālai konfiskācijai? Un kam tas būtu izdevīgi? — Viņš iebakstīja ar resno pirkstu Veinam krūtīs. — Kas maksās par dvēseles pārvietošanu, un kās saņems šo naudu? Un kāda man tur būs daļa?

Raudzīdamies uz Blenkinsopu ar neslēptu nici­nājumu, Veins atturīgi paskaidroja:

—  Pagājušajā ceturtdienā nomira Kolisters. Viņš bija pasaulē ievērojamākais speciālists vēža slimībās. Tai pašā dienā tika sodīts ar nāvi Bets Melonijs — noziedznieks. Kolistera smadzenes palika aktīvas līdz pēdējam brīdim, bet viņa ķer­menis bija nolietojies ilgajos gados, ko viņš kal­poja cilvēcei. Melonija dvēsele, viņa «es» bija nedziedināmi izvirtis, antisociāls, ieslēgts rupjā, bet spēcīgā un veselā ķermenī.

—   Saprotu, — Blenkinsops piekrita. Viņš pa­stiepa roku pēc savas cepures. — Ja jums būtu teikšana, jūs iebāztu Kolisteru Melonija ķermenī. Nesākšu apspriest šā eksperimenta zinātnisko pusi, jo ticu, ka jums tas izdotos. Bet es labi orien­tējos likumos. Mana dzīve ir aizritējusi nevis labo­ratorijā starp aparātiem un mašīnām, bet mūsu grēcīgajā un nežēlīgajā pasaulē. Uzklausiet nožē­lojama reālista padomu: jūs neatradīsiet likuma, kas dotu jums tiesības uz šādiem fokusiem, pat ja jūs aģitētu par to humānismu līdz pašai pas­tardienai.

—   Bet…

—   Laiks jums beidzot kļūt pieaugušam, — Blenkinsops nepacietīgi pārtrauca Veinu. — Jums ar jūsu ideālismu ir vieta tikai bērnistabā. Es nevaru laist tirgū gaisa pili, man par to nedos ne paciņu cigarešu.

Tuklā roka sniedzās pēc durvju roktura, un cil­vēks, kas stāvēja otrpus durvīm, atsprāga tumsā.

—   Ieteicu jums labāk palauzīt galvu gar savu stereoskopisko televizoru. Ar to varētu labi nopel­nīt. Publika to grib, un kāpēc lai mēs atteiktos izpildīt masu vēlēšanos? Bet attiecībā uz šo jūsu murgu mašīnu es saku: ja jūs man vēlreiz pie­dāvāsiet kaut ko tādu, es nomiršu aiz smiekliem.

Un smiedamies viņš izgāja no istabas.

Un bija pagalam.

Džensens sacīja Veinam:

—  Spēciņš tev kā cālim, bet uzreiz redzams, ka esi vecis ar galvu un smadzeņu pods tev strādā.

Viņš uzmanīgi aplūkoja zinātnieku un ievēroja, ka vecā vīra nogurušajās acīs kvēlo iekšēja uguns un apsēstība. Sis sirmais kraķis ir ciets rieksts, Džensens nosprieda. Viņā jūtams gara stiprums, ko nevar necienīt. Vecais, protams, sapratīs, ka pretoties būtu bezjēdzīgi, un nemēģinās lietot spēku. Bet viņš domās, domās, domās… Jātur acis vaļā, citādi, ko var zināt, ņems un pārtrum­pos tevi.

—   Jūsu un manis labā, — Džensens brīdināja Veinu, — jums derētu kaut ko zināt: pirmkārt, es vakar aizlaidos no nāvinieku kameras. Un nedo­māju tur atgriezties. — Viņš iebelza Veinam pa plecu. — Nekad!

—    Es jau tā domāju, ka jūs esat noziedz­nieks, — Veins sacīja. Viņa skatiens atrāvās no virvēm, ar kurām viņš bija sasiets, pārslīdēja apa­rāta spožajai virsmai un pievērsās cilvēkam ar cietsirdīgajiem sejas vaibstiem, kurš stāvēja viņa

priekšā. — Jūsu fotogrāfija bija ievietota rīta avī­zes kopā ar jūsu līdzdalībnieku attēliem.

Jā, tie bijām mēs -— es, Hammels, Zils un Krasts. Mēs devāmies dažādos virzienos. Un es pec viņiem neilgošos, pat ja nekad vairs viņus neredzēšu. :

—   Avīzēs bija rakstīts, ka jūs sauc Henrijs Meinels Džensens, ka jūs esat bīstams noziedz­nieks, kas nogalinājis divus cilvēkus.

—  Tagad jau trīs — es piežmiedzu arī to res­nuli

—  Ak Blenkinsopu — jūs viņu nogalinājāt?

— Jā, aizbāzu viņam rīkli uz visiem laikiem. Tas nemaz nebija grūti.

Veins klusēdams kaut ko pārdomāja. Beidzot viņš sacīja:

—  Jūs par to tiksiet sodīts.

—   Ha! — Džensens iesaucās, noliekdamies uz priekšu. — Paklausieties, doktor vai profesor, kas nu jūs esat, es dzirdēju visu par jūsu ģeniālo izgudrojumu. Resnais nebija muļķis, viņš bija gatavs noticēt, ka tas patiešām strādā tā, kā jūs stāstāt. Es jau no paša sākuma zināju, ka jūs nemelojat. Tas ir vareni! Jūs taču varat kļūt par manu krustmāti.

—   Kādā veidā?

—   Jūs palīdzēsiet manai dvēselei iegūt jaunu miesas būdu.

—   Drīzāk es jūs redzēšu ellē velna nagos!

—   Nu, nu, papucīt, nevajag skaisties! Tavs stā­voklis nav nekāds spožais, tāpēc neieteicu nieku dēļ meklēt kašķi! -— Džensens pārbaudīja virvi, ar kuru viņa upura kājas bija piesietas pie krēsla. — Polismeņiem vajadzīgs mans ķermenis, tikai ķermenis un nekas vairāk. Viņiem gribētos redzēt to šūpojamies pie karātavām. Nu, lai notiek, viņi to dabūs — seju, pirkstu nospiedumus un visu pārējo. Jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kam pietiek smadzeņu, lai aplaimotu visus <— dotu viņiem to, par ko viņi sapņo, un palīdzētu man tikt pie tā, kas nepieciešams man. Man taču nevajag neko vairāk kā tikai pieklājīgu, ne pārāk novalkātu ķermeni, par kuru policijai nebūtu ne­kādas intereses. Cik patīkami ir darīt cilvēkus laimīgus!

—   Palieciet vien tajā pašā ķermenī, kas jums ir, — Veins sacīja. — Es esmu vecs un nāves ne­baidos. Varat pievienot vēl vienu noziegumu tai kravai, kas guj uz jūsu sirdsapziņas, ja jums tāda vēl ir, bet no manis jūs tik un tā neko nepa­nāksiet.

—   Paklau, papucīt! — Džensens novilka caur zobiem, un viņa acis kļuva ledaini saltas. .— Vari tiepties, cik patīk, mani neiežēlināsi. Tajos laikos, kad biju idiots un ticēju godīgam darbam, es bei­dzu elektriķu kursus. Ja es agri vai vēlu neizštu- dierēšu to tavu mašīnu, tad mani patiešām vajag pakārt.

—   Ko jūs ar to gribat teikt?

—   To, ka es nozagšu kādiem mīlošiem vecā­kiem bērneli un pamēģināšu ar viņu: ja aparāt: darbosies — lieliski! Ja ne — vai mazums izmē­ģinājumu trusīšu spēlējas smiltiņās katrā pa­galmā! Varbūt man vajadzēs divus, trīs, desmit bērneļus, bet agri vai vēlu es savu panākšu. Tā ka izvēlies — tava dzīvība vai viņu dzīvības?

—  Jūs neuzdrošināsieties eksperimentēt ar bēr­niem.

—   Neuzdrošināšos? Papucīt mīļo, es visu uzdro­šināšos. Man taču nav, ko zaudēt, Viņi nevar mani pakārt desmit reižu, kā tiem droši vien gribētos

Viņiem neizdosies to izdarīt ne reizi — par to jau nu es parūpēšos. Bet bēguļot un slēpties līdz mūža galam es netaisos. Man atradīsies intere­santāka nodarbošanās par slapstīšanos no polici­jas. Vari ticēt — es būšu gatavs uz visu, lai tiktu vaļā no okšķeriem.

Ar skatienu ieurbies Džensenā, Veins pārdomāja dzirdēto. Viņš vēl ne reizi nebija izmēģinājis savu aparātu pie cilvēka, bet zināja, ka tas darbosies tā, kā viņš paredzējis. Viņš bija pārliecināts, ka noteiktos apstākļos jābūt iepriekš paredzētajam efektam. Taču, iedomājoties, ka aparāts būs jāiz­mēģina, pakļaujoties šā pašapzinīgā neģēļa gri­bai, viņam burtiski pār visu miesu pārskrēja šer­muļi. Jāuzsāk ar šo Džensenu strīds un jācenšas iegūt laiku •— tieša atteikšanās neko nedos un var maksāt desmit nevainīgu cilvēku dzīvības.

— Es palīdzēšu jums savu iespēju robežās un cik atļaus mana sirdsapziņa, — Veins beidzot sacīja.

— Nu, tagad tu runā prātīgi, — Džensens atzi­nīgi noteica. Viņš izslējās visā augumā un no aug­šas raudzījās uz sasieto zinātnieku. — Spēlē ar mani godīgu spēli, un arī es spēlēšu godīgi. Tad mēs neviens nebūsim zaudētājs. Tikai, dieva dēļ, nemēģini mani apšmaukt! «— Viņš uzmeta Veinam lētas melodrāmas nelieša auksto skatienu. — Tavs automobilis ir garāžā. Es to ievēroju, kad aplūkoju šo būdu. Mēs paņemsim tavu aparātu un aizve­dīsim uz vienu klusu vietiņu. Kad aparāts būs padarījis savu darbu un es vairs nebūšu tas, kas biju agrāk, es to sadauzīšu, bet tevi palaidīšu vaļā. — Tā kā Veins nebilda ne vārda, Džensens turpināja: — Man nepieciešams pieklājīgs uzvalks,

šito paltraku es pievācu kādā fermā. — Viņš rie­bīgi noķiķināja. — Bet par to gan nav jābēdā, es taču dabūšu ne tikai jaunu miesas būdu, bet arī drānas, kas to nosedz!

Veins joprojām ncizdvesa ne skaņas. Sēdēdams uz krēsla ar sasietām un pie ceļgaliem pievilktām rokām un virves saistītām kājām, viņš neatlaidīgi vēroja Džensenu. Vecā vīra sirmie mati sudra­baini mirdzēja aukstajā spuldžu gaismā.

Pa tam Džensens pievirzījās tuvāk krēslam, pie kura atzveltnes bija piestiprināts spoži pulētais aparāts.

—   Tas man atgādina krēslu, uz kura sēdina nāviniekus. Jenkiji to sauc par aizmiršanās krēslu. Smieklīgi, vai ne? Kas attiecas uz mani, tad es, lai nebūtu uz tā jāsēžas pašam, nosēdināšu tajā šīs pasaules varenos.

Šis joks Džensenam likās tik asprātīgs, ka viņš ar baudu to atkārtoja vēl un vēl. Pēc tam pagrie­zās pret Veinu.

—   Kur tu glabā savas piezīmes?

—   Augšējā atvilktnē, — Veins ar galvas mā­jienu norādīja uz augstu metāla rakstāmgaldu.

Džensens piegāja pie tā un izvilka tur glabātos papīrus. Viņš rūpīgi izskatīja visus uzmetumus un paskaidrojumus: pēc viņa īsajām piezīmēm Veins saprata, ka nav pietiekami novērtējis noziedznieka tehnisko sagatavotību un apbrīnojamo spēju acu­mirklī uztvert zinātniskas teorijas būtību. Beidzot Džensens iebāza papīrus kabatā.

—   Nu, tad ejam!

Klusā vietiņa bija iespaidīgu apmēru ēka, pa­matīgi būvēta, bet ilgajos pamestības gados stipri nolaista. Tā atradās ļoti izdevīgā vietā — divu ceļu krustojumā, kādreiz biezi apdzīvota, bet ta­gad gauži panīkuša ciematiņa pašā centrā. Ļaudis steidzīgi gāja garām drūmajai, mauzolejam līdzī­gajai celtnei, neuzmezdami tai ne skatiena, un tikai retumis pēc saules rieta kāds novēlojies ceļi­nieks klaudzināja pie tās durvīm.

Saimniece šajā nolaistajā savrupmājā bija nevī­žīga sieviete ar milzīgām krūtīm un tādām acīm kā cūkai, kam iemācīti aritmētikas likumi. Veins atcerējās — kad viņi pirms divām dienām te iera­dās pirmoreiz, tusnīgā sieviete nemaz nebija izbrī­nījusies un ar drūmu padevību izpildīja Džensena rīkojumus. Acīmredzot šī nomaļā vietiņa bija labi zināma «veiksmes bruņiniekiem» un viņu vidū īpaši populāra tāpēc, ka par to nekā nezināja po­licija. Saimniece prata turēt mēli aiz zobiem un labi nopelnīja, kaut arī nemīlēja savu nodarboša­nos un baidījās ar to saistītā riska.

Stāvēdams iesānis pie atvērtā loga ar Veina pie­zīmēm rokās un uzmanīgi vērodams ceļu, Džen­sens paziņoja:

—   Šķiet, es esmu apjēdzis, kas par lietu. Man nav jāstājas kontaktā ar citiem radījumiem, tas ir, ar dzīvniekiem un pārējiem mūdžiem. Un kurš muļķis gan gribēs kļūt par kustoni? — Viņš vēl­reiz pārlaida acis piezīmēm, tad atkal pievērsa skatienu ceļam: tur kaut kas bija viņu ieintere­sējis.

—   Ja es gribu izdarīt apmaiņu, — Džensens turpināja, — tad man nevajag vilcināties, jo ener­ģija sāk izkliedēties tūlīt pat, tiklīdz esmu atstājis ķermeni.

—   Jā, — Veins bija spiests apstiprināt.

—   Un es nevaru tā vienkārši pārlēkt no vienām miesām citās, tam vajag katrreiz no jauna uzlā­dēties. Nu, labi, nesteigsimies un izmeklēsim īsti patīkamu modeli. Ja jau reiz izvēlēties jaunu ķer­meni, tad augstākā labuma, nevis pirmo, kas ga­dās pa rokai.

—   Es lūdzu jūs, Džensen, apdomājiet labi! Tā ir bīstama rotaļa! Vai nebūtu labāk atteikties no tās, kamēr nav par vēlu?!

—   Jel aizveries, dieva dēļ! Es neatteikšos no tās kaut vai tāpēc, ka netaisos atteikties pats no sevis. Viņiem vajadzīgs mans ķermenis? Laipni lūdzam, ņemiet, ja jau viņš man pašam vairs nav vaja­dzīgs.

Džensens atkal pievērsās piezīmēm.

—   Tātad no manis tiek prasīts viens — sakon­centrēt visu skatiena spēku uz to skaistuli, kuram uzsmaidīs laime dot man mājvietu. Tiklīdz es izlienu no sava karkasa, tūlīt pat ielecu jaunā, bet tā īpašnieku izmetu laukā. — Piepeši Džensenam kaut kas iešāvās prātā, un viņš pagriezās pret Veinu: — Bet kāpēc viņš nevarētu izmantot manu karkasu?

— Tas nav iespējams. Pārvietoties var tikai uz dzīvu ķermeni, miris šim nolūkam neder.

Veins nesāka skaidrot, kāpēc tā ir, un Džensens arī neizrādīja nekādu interesi. Noziedznieka uzma­nība bija koncentrēta uz ceļu. Pielicis pie acīm binokli, viņš vērīgi pētīja kādu punktu tālumā. Viņa poza liecināja par tikko apvaldāmu uztrau­kumu. Pēkšņi viņš nosvieda binokli un metās klāt krēslam, pie kura viņi pirms brīža bija piestipri­nājuši Veina projektoru.

—   Tā ir tieši tā būda, kas man vajadzīga! — Džensens iezvēlās krēslā, atiezis smīnā visus zo­bus. •— Ieslēdz strāvu un nedomā taisīt dumjus jokus!

Ar pūlēm apspiezdams pretīgumu, Veins iebāza kontakta dakšu rozetē un pagrieza slēdzi. Viņam nebija izvēles: Džensens paliks pie pilnas apziņas un saglabās darbības spēju līdz tam momentam, kad viņa dvēsele pametīs ķermeni, bet pēc tam kaut ko uzsākt būs par vēlu. Veinam nekas cits neatlika kā pakļauties apstākļiem un lūgties lik­teni, lai aparāts nedarbotos.

Nobālis, bikli cerēdams uz neveiksmi, viņš vē­roja savu projektoru: nekādu redzamu staru, ne­kāda izstarojuma, kas liecinātu, ka aparāts dar­bojas, — vienīgi indikatora šautras neatlaidīgi kāpa uz augšu. Veins zināja, ka šajā brīdī mil­zīgs dzīvības spēks ieplūst saspringtajā zvēra ķer­menī, kurš bija iezvēlies krēslā.

Džensens sēdēja nekustīgi, cieši vērdamies uz kaut ko aiz loga. Viņa skatiens ieguva gandrīz hipnotisku spēku, roku pirksti sāka konvulsīvi raustīties. Piepeši viņa seja sastinga gluži kā maska, acīs nodzisa gaisma, rokas bezspēcīgi no­karājās.

Veins drūmi aplūkoja neelpojošo ķermeni, viņa sirdī cerība cīnījās ar šausmām. Viņš nespēja ticēt notikušajam. Kāds cilvēks nogriezās pa ce­liņu, kas veda uz māju, uzkāpa pa pakāpieniem un piedauzīja pie durvīm. Saimniece, kājas šļū­kādama, iznāca gaitenī, atvēra durvis un naidīgi noprasīja: «Ko vajag?» Varēja sadzirdēt balsu murdoņu, pēc tam soļus — kāds nāca uz šo istabu. Veins ar trīcošu roku izbrauca caur kupla­jiem, baltajiem matiem — viņa izmisīgā lūgšana nebija uzklausīta: aparāts darbojās. Viņš to izslē­dza un pagriezās pret nepazīstamo.

Šis cilvēks bija dažus gadus jaunāks par Džen­senu, platāks plecos, ar stūrgalvīgu zodu, ātrām un vieglām kustībām. Viņam mugurā bija labi pašūts uzvalks, galvā eleganta platmale, kājās pēc pasūtījuma taisīti zābaki, kas blāvi spīdēja. Viņš izskatījās pēc savu mcrķi sasnieguša cilvēka, lab­sirdīga, bet tāda, kas vajadzības gadījumā prot sevi aizstāvēt.

—   'Kā es jums patīku, papucīt? <— svešais jau­tāja. Viņš stalti izslējās un sāka lēnām griezties apkārt kā manekene, kas demonstrē vakara tua­leti.

—   Jus… jūs… jus — Džensen?

—   Tieši tā, tas esmu es — Džensens, pareizāk sakot, sers Henrijs.

Svētlaimīgi smaidīdams, viņš piegāja pie krēsla, kurā bija sagumis cilvēka stāvs. Bet tūlīt svētlai­mīgo smaidu nomainīja šausmu un pretīguma gri­mase.

—  U-u-hl Kādas šausmas — redzēt sevi mirušu! Gandrīz aukstiem sviedriem nosvīdu.

 — Jūs vairs nekad nevarēsiet atgūt iepriekšējo izskatu.

—   Nav ne mazākās vēlēšanās. Kad cilvēks pa­skatās uz sevi no malas, tad saprot, kā viņam trūkst. Skaidri redzams, ka man bija vajadzīgas kādas izmaiņas. Un, redz, es ņēmu un pārmainī­jos. Vai patīk?

—   Kā noritēja pārvietošanās? — Veins jautāja, ar pūlēm izspiezdams vārdus.

—   Kaut ko briesmīgāku grūti iedomāties. Bija tā, it kā es darītu ko tādu, kas nevienam, pat man, nav pa spēkam. Es it kā augu, kļuvu arvien lie­lāks un lielāks, stiprāks un stiprāks. Piepeši kaut kas nožvarkstēja, un es jau atrados viņa ķermenī. Pa īstam viņā iekšā. Es jutu, ka stāvu uz viņa kājām, skatos ar viņa acīm, dzirdu ar viņa ausīm un pūlos sagrābt viņa smadzenes. Viņš cīnījās kā traks, bet galu galā es viņu padzinu. — Paša stās­tījums Džensenu it kā atžirbināja. Viņš pat sa­viebās. — Viņš izlidoja no sava karkasa ar baigu bļāvienu — brēca kā runcis martā.

—  Jūs nogalinājāt cilvēka dvēseli. Un agri vai vēlu jūs par to atbildēsiet, kaut vai visaugstā tiesas priekšā. — Veins paraudzījās uz švītu, kurš — lai cik grūti nācās tam ticēt — bija tas pats Džensens. — Un es esmu līdzvainīgs, esmu šā nozieguma līdzdalībnieks.

—   Nejauciet man galvu ar saviem sprediķiem! Es jau sen esmu pieaudzis. Man no sprediķošanas metās nelabi jau tad, kad vēl staigāju īsās bikše- lēs. —• Džensens tramīgi pašķielēja uz ķermeni, kurš vēl tik nesen bija piederējis viņam. — Vai jūs esat pārliecināts, ka es nekad tajā neatgriezī- šos?

—   Protams. Tas ir miris. Līķi nevar atdzīvināt. Apvalka maiņa iespējama vienīgi tad, ja jūs pār­vietojaties uz ķermeni, kuru tā iepriekšējais īpaš­nieks vēl nav atstājis. Te ir zināma līdzība ar va­dītāju apmainīšanos automašīnā, kas traucas lielā ātrumā, — bīstams pasākums, bet realizējams ar noteikumu, ka stūre visu laiku atrodas kāda rokās. Vai nu viens, vai otrs — pauzes nedrīkst būt.

—   Jā, tā tas arī bija. Kamēr es viņu vēl nebiju galīgi padzinis, viņš grīļojās kā piedzēries. Auto­mobilis drusciņ pastreipuļoja — te pa labi, te pa kreisi, ko? — Piepeši Džensens par kaut ko aiz­domājās. — Bet kur viņš pats palika?

—   Ne jūs viens — visa pasaule gribētu to zināt. Atbilde uz šo jautājumu atklātu dzīvības noslēpumu.

— Nu, labi, es domāju, ka vienam cilvēkam nav pa spēkam zināt absolūti visu — pat tādam zinātniekam kā jūs.

Džensens izvilka no bikšu aizmugures kabatas plakanu zelta pulksteni un ar patiku to aplūkoja.

—   Vērtīga lietiņa. Droši vien maksā ne mazāk kā pussimtu. Un naudas maks viņam <— man — solīds: piestūķēts ar banknotēm! Veikli es to no­strādāju, vai ne?

Veins klusēja.

—    Bet tagad pie lietas, >— Džensens atģidās. — Savu ķermeni es paslēpšu tā, lai tas pats kristu okšķeriem acīs. Oh, kas tiem būs par lustēm! No­priecāsies, ka atraduši resnuļa slepkavu. Iedomā­jieties tikai, es sākšu jaunu dzīvi ar to, ka izda­rīšu pakalpojumu policijai! — Viņa uzmanība pār­slēdzās uz Veinu. — Tā mantiņa paliks pie manis un piezīmes arī. Jūs es palaidīšu vaļā, tiklīdz būšu nokļuvis tur, kur gribu nokļūt.

—Jūs esat nolēmis mani atbrīvot?

—   Kāpēc gan ne? Es taču esmu labojies, kļuvis pavisam cits cilvēks, vai tā nav? Jūs varat pļek- stēt, cik patīk, kas jums ticēs? — Viņš apmierināti nosmējās. — Starp citu, ja arī noticēs, kas par to? Ko viņi var man izdarīt? Jūs varat sīki aprak­stīt manu ārieni, nofotografēt, nodot viņiem ma­nus pirkstu nospiedumus — tik un tā mani neda­būs rokā. Neviens nezinās, par ko es būšu kļuvis rīt vai pēc nedēļas.

—   Bet jūs taču apsolījāt projektoru iznīcināt!

—   Kas, es? Nokaut vistu, kas dēj zelta olas? Tādu muļķi vari pameklēt!

Aizpogājis žaketi, viņš gāzelēdamies pagājās pa istabu, pūloties neskatīties uz ļengano ķermeni krēslā.

—   Es taču tagad varu iet, kur ienāk prātā, darīt, ko gribas: lai savāc kaut visus pasaules lie­ciniekus, man nošķaudīties — kurš var mani sazī­mēt? Un, kamēr šie okšķeri iekustēsies, es jau būšu cits. — Džensens jautri uzsita sev pa gūžām, it kā viņam prātā būtu iešāvusies spīdoša ideja.

—   Velns parāvis, es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu un vadīt pats savu vajāšanu! Ja vien gribēšu, es kļūšu par Siāmas karali vai Savienoto Valstu prezidentu!

Veins burtiski sastinga aiz šausmām, kad ap­tvēra, cik daudz patiesības ir šajos lielīgajos ap­galvojumos. Viņa priekšā bija spēks >— spēks, pret kuru likums un kārtība ir bezspēcīgi. Un viņš, Veins, bija palaidis to brīvībā par prieku un gavi­lēm visai noziedznieku pasaulei. Nu, protams, Džensens glabās savu noslēpumu, greizsirdīgi sar­gās to no citiem likuma pārkāpējiem. Taču viņš pats bija draudi — kā indivīds, pareizāk sakot, kā viens no bezgalīgas nenotveramu indivīdu virknes.

Pēc desmit stundām šī doma joprojām neat­stāja Veinu. Viņš stāvēja ar zāli noaugušā ilgi ne­braukta ceļa malā, noskatīdamies, kā tālumā nozūd švītīgais, pašpārliecinātais noziedznieks, traukda­mies pretī absolūtai, ne ar ko neierobežotai brīvī­bai. Džensens būtu viegli varējis Veinu nogali­nāt — tas viņa sirdsapziņu nemaz neapgrūtinātu, taču kaut kādu Veinam nezināmu iemeslu dēļ viņš to neizdarīja. Varbūt nelietim ' sagādāja ļauna prieka pilnu gandarījumu doma, ka varas orgāni tiks brīdināti par radušos problēmu, kuru atrisināt nav viņu spēkos. Bet varbūt viņš baidījās, ka pro­jektors var sabojāties, un atstāja tā autoru dzīvu, lai būtu, kas izlabo iespējamās vainas.

Mašīna aizjoņoja, saceldama putekļu mākoni. Veins nolūkojās tai pakaļ, kamēr tā nozuda ska­tienam, un viņa ausīs uzmācīgi skanēja vārdi: «Es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu…» Sa­kumpis viņš sāka soļot uz tuvākā ciemata pusi.

—   Viņš var ieņemt jebkuru vietu, — Veins pie sevis murmināja, -— jebkuru..-. — Viņš vēl un vēl atkārtoja šos vārdus, līdz tie pašam apnika.

Tad viņš tos mazliet izmainīja un nomurmināja: — Kādu vien grib! r— Veins vērās uz debesīm, uz tālo horizonta līniju, bet neko neredzēja, jo viņu bija pārņēmusi šī jaunā doma: «Kādu vien grib … Ak kungs! Kādu vien grib!»

Divdesmit vētrainajos gados, kopš Džensens dzīvoja ārpus likuma, viņš bija veiksmīgi piedalī­jies visriskantākajos pasākumos. Vienīgā reize, kad iznāca misēklis, bija otrā slepkavība, kas gan­drīz maksāja viņam dzīvību. Viņš bija daudz ko iemācījies no saviem amata brāļiem, pilnībā pār­valdīja savas profesijas taktiskos paņēmienus un metodes, un noziedznieku pasaulē viņam bija pie­redzējuša un veikla cilvēka reputācija. Un nu šī pieredze un izmanība bija iemiesojusies jaunā ķer­menī, kas gandrīz automātiski reaģēja uz jebkuru kriminālu situāciju.

Soļodams uz mazo provinces pilsētiņas banku, Džensens pilnīgi apzinājās savas spējas. Šie an­tiņi glabā naudu tā, it kā taisni gaidītu, lai to pievāc kāds laupītājs, kas strādā pats uz savu roku. Pāris draudošu žestu, nepieciešamības gadī­jumā viens otrs šāviens — un lieta darīta. Kaut ko vienkāršāku grūti pat iedomāties. īpašu pievil­cību priekšā stāvošajai operācijai piešķīra dažas detaļas izrādes nobeigumā. Šoreiz skatītājiem ne­iznāks redzēt efektīgo steidzīgas bēgšanas un trauksmainas pakaļdzīšanās ainu, kur mašīnas joņo galvu reibinošā ātrumā un policija burtiski min noziedzniekam uz papēžiem. Viņš nepazemo­sies arī līdz tādam melodramatiskam paņēmienam kā melna maska. Viņš gluži vienkārši ieies, pa­ņems, iznāks un noslēps. Un viss.

Tā viņš arī izdarīja. Viņš iegāja hallē divdesmit minūtes pirms bankas slēgšanas, kad tur vairs nebija neviena apmeklētāja, un parādīja kasierim kādu priekšmetu, ko nevērīgi izņēma no kabatas. Kasieris paskatījās un nobālēja.

—Ja klusēsi, es tevi neaiztikšu.

Lai viņa vārdi drīzāk nonāktu līdz kasiera ap­ziņai, Džensens mazliet pabīdīja uz priekšu revol­vera stobru un nodomāja — diez vai ir izdevies savilkt seju tik niknā grimasē, kā viņš to prata agrāk.

— Papīrīšus satin sainītī, es ņemšu sev līdz. Kusties, kusties un nedomā bļaustīties! Ja man patiks jūsu apkalpošana, es pie jums iegriezīšos vēl kādu reizīti.

Darbodamies kā sapnī, kasieris steidzīgi bāza banknošu paciņas maisiņā. Kopīgā summa bija neliela. Džensens arī nebija cerējis, ka šajā ma­zajā kantorītī, kur strādāja divi kalpotāji, viņu gaida liels laupījums. Taču nauda gandrīz vai pati līda rokās, un tā lieti noderēs, kamēr viņš saga­tavosies lielākiem un drosmīgākiem uzbrukumiem. Kāpdamies atpakaļ, viņš piegāja pie direktora ka­bineta durvīm un ar kājas spērienu atsita tās vaļā. Cienījamais bankas galva dzīrās celt troksni, taču, ieraudzījis pret sevi pavērsto revolveri, kļuva saprātīgs, aiztaisīja muti un pacēla rokas.

Pēc divām minūtēm Džensens iznāca no bankas ēkas, rūpīgi aizvērdams aiz sevis ārdurvis. Divi vīrieši bija ieslēgti direktora kabinetā, taču viņš pat nebija papūlējies tos sasiet. Izmantot telefonu viņi nevarēs :— par to Džensens bija parūpējies. Lai tiktu laukā, viņiem vajadzēs ne mazāk kā pie­cas minūtes, un ar tām viņam pilnīgi pietika. Ne­steigdamies Džensens iesēdās mašīnā, ieslēdza vidējo ātrumu un pēc divām minūtēm mierīgi novietoja laupījumu citas mašīnas bagāžniekā. Šī mašīna viņu nogādāja mājās, vienistabas dzīvoklī. Tur Džensens nosēdās pie loga un sāka gaidīt. Viņa galvu apņēma projektora ķivere, līdz slēdzim varēja ērti pasniegties. Taču visa viņa uzmanība koncentrējās uz logu, pa kuru bija redzama iela. Kad viņš pastiepa roku pie slēdža, policija bija tikko sākusi rosīties.

Viņš rūpīgi noslēpa projektoru. Galu galā tas bija svarīgāk par visu. Vērtīgo aparātu vajadzēja īpaši sargāt. Tas bija jāsaglabā par katru cenu. Viņš nedrīkstēja to pazaudēt. 'Neparko, ne par kādu naudu! Ja kādreiz nāktos izvēlēties starp aparātu un laupījumu, viņš bez domāšanas pasū­tītu laupījumu pie velna.

Tā spriedelēdams, Džensens nevērīgā gaitā klen­derēja pa ielu, paslēpies aiz jaunas, necilākas «fa­sādes»: rokas sabāztas rupju, pašaustu bikšu ka­batās, smagie zābaki klaudzina trotuāru ar dzelzs apkalumiem, lūpas pastieptas — tūlīt, tūlīt iesvil­psies. Smieklīga sajūta: reizē laime un šausmas. Te nu viņš ir — neaizsniedzams, taču ausīs vēl skan griezīgais priekšnāves brēciens.

Ielu krustojumā drūzmējās pūlītis uztrauktu gājēju, bija dzirdamas aprautas frāzes: «Jā, pro­tams, es atceros… Nekas tamlīdzīgs nekad nebija noticis… Es vienmēr teicu, reiz viņi… Kāda ne­kaunība, vienkārši ienāca un paņēma, cik bija, bet kasieris… Sen laiks ievest stingrāku kārtību… Ja es tur būtu bijis, es viņam laistu ar tint­nīcu …»

— Kas te noticis, draugi? — Džensens lauci- nieciskā vienkāršībā apvaicājās.

—   Banka aptīrīta, — pavēstīja lempīgs pui­sis. — Tu drusku nokavēji. Laupītājs bijis viens. Paguvis aizmukt. Cik viņš paņēmis, vēl nav zināms, bet droši vien apaļu summiņu.

—   Ahā!.— Džensens raudzījās puisī ar izteik­smi, kurā, viņš cerēja, bija laucinieciskas viltības un vientiesības sajaukums. Viņš pakasīja pakausi, pastūma naģeni uz pieres un pieliecās puisim pie auss.

—   Divus kvartālus no šejienes pie baznīcas stāv zaļš furgons.

—   Nu, un tad?

—   Tas visu rītu stāvēja pie bankas — es re­dzēju. Pie stūres sēdēja viens tips, zini, no tiem, kuri nav ar pliku roku ņemami. Varbūt viņš kaut ko ievērojis, kas var noderēt policijai. Nebūtu slikti to tipu sameklēt un iztaujāt — iespējams, ka viņš vēl neko nav dzirdējis par uzbrukumu.

—  Tas būtu kolosāli! — iesaucās puisis, kura sirdī modās vēlēšanās patēlot privātdetektīvu. Viņš paraudzījās uz apkārt stāvošajiem dīkdie­ņiem. Tie atzinīgi māja ar galvām.

—  Vai nāksi līdz? — puisis jautāja Džensenam.

—   Nē, es steidzos uz autobusu. Tu jau viņu tāpat atradīsi — zaļš furgons, stāv aiz baznīcas.

Džensens laiskā solī devās projām. Pēc simt jardiem viņš atskatījās — uz stūra vairs neviena nebija, visi bija aizgājuši meklēt furgonu. Iztēlo­ties, kā notikumi risināsies tālāk, nebija grūti. Viņi atradīs furgonu un pavēstīs par to policijai. Tā ievāks ziņas, noskaidros viņa saimnieces adresi un prasīs šai, kur īrnieks. Saimniece uzvedīs poli­cistus augšā, vienistabas dzīvoklī. Un tur viņi at- radīs laupītāja līķi. Bankas direktors un kasieris bez pūlēm to pazīs. Policija pārmeklēs dzīvokli, apgriezīs ar kājām gaisā visu māju, tirdīs un tramdīs saimnieci, bet naudu tik un tā neatradīs.

Vīpsnādams viņš atgriezās pie otras automašī­nas un sēdās pie stūres. Uz pakaļējā sēdekļa bija ērti novietots rūpīgi iesaiņotais projektors. Ne­vienam ne prātā nenāks, ka laupīšanai varētu būt kāds sakars ar šo mašīnu, tādēļ viņam nav ko uz­traukties.

Jā, tā bija ideāla aplaupīšana. Mīkla, ko nav iespējams atšifrēt. Un nekas netraucēs atkārtot to atkal un atkal, un atkal. Likums un kārtība var dzīties viņam pakaļ līdz pastarai dienai — vien­alga, tiem neizdosies mīklu atminēt.

Nelāgi tikai, ka viņš nezina, kā ķermenī šoreiz ir iemājojis. Jo, lai kāds būtu viņa jaunais miesī­gais apvalks, viņš joprojām palika Džensens ar savu paša apziņu un atmiņu. Izdzītā personība atstāja jaunajam īpašniekam savas smadzenes, bet ne to saturu. Atmiņa acīmredzot ir nevis materiāls ieraksts pelēkajā vielā, bet gan savdabīgs garīgs atvasinājums. Zinātniekiem šis fakts liktos visai interesants.

Viņš pārbaudīja savu kabatu saturu, meklēdams kādu dokumentu, kas dotu iespēju noteikt, par ko viņš šoreiz kļuvis. Starp citu, viņš zināja, ka tā vai citādi dabūs ziņas par sevi un ne vēlāk kā tajā brīdī, kad iedarbinās motoru, lai dotos uz jaunu medību vietu.

— Ei, Sem, kur tu dabūji šito limuzīnu?

Balss, kas atskanēja turpat līdzās, lika viņam nodrebēt un pacelt galvu. No blakus mājas loga uz viņu raudzījās flegmātisks zirga ģīmis. Tā īpašnieka žokļi ritmiski kustējās, gremodami koš­ļājamo gumiju. Ģīmis ar trulu ziņkāri gaidīja atbildi.

Tātad viņš bija kaut kāds Sems. Džensens aši apsvēra, kā rīkoties. Ja viņš tagad atsauksies, tad

agri vai vēlu noteikti saplsies. Visdrošākā izeja no situācijas — noliegt visu.

Viņa jaunā seja bija pastīva, taču Džensens da­rīja visu iespējamo, lai savilktu to gadījumam pie­dienīgā grimasē, iekams pagriezās pret savu sa­runas biedru.

—   Limuzīns ir mans, bet es neesmu Sems.

—   Ko-o-o? — zirga žoklis nokārās, atsegdams sārtas smaganas. — Tu neesi Sems?

—   Tieši to es gribēju teikt. Tu esi kļūdījies, draudziņ. Es labprāt iepazītos ar šo Semu. Acīm­redzot mēs ar viņu esam līdzinieki — tu, šķiet, esi jau desmitais, kas mani notur par viņu.

—   Nu, lai mani kaut gabalos sarauj, jūs esat precīza viņa kopija.

—   Es neesmu neviena kopija, bet kas attiecas uz precizitāti…

Nepabeidzis teikumu, Džensens ieslēdza motoru un aizbrauca, atstādams zirga ģīmi galīgā apstul­bumā.

Šajā pārvietošanās rotaļā nelāgi bija tas, ka varēja uzrauties uz populārām personām, un tad draudēja nepatikšanas. Turpmāk savi upuri jāiz­raugās tikpat piesardzīgi kā darbošanās lauks, Džensens nosprieda. Viņam vajadzīgi svešinieki. Cilvēki, kas šeit ieradušies nesen. Nevienam nepa­zīstami atbraucēji. Ārzemnieki. Uz priekšu jābūt uzmanīgākam.

Avīžu lasīšana Džensenam vienmēr sagādāja gandarījumu. Viņam patika noslēpumainības pie­skaņa, ar kādu reportieri izpušķoja skandalozo no­ziegumu aprakstus. Lūk, tagad pat >— kā tika attēlota viņa pēc skaita sestā dēka! Ja ticētu avīž­niekiem, tipam, kas aplaupījis banku, bijusi reputācija gandrīz kā svētajam un eņģeliski tīra pagātne. Un nu viņš atrasts beigts, bet nolau­pītā nauda pazudusi bez pēdām.

Palika noslēpums, kā cilvēks ar nevainojamu reputāciju varējis izdarīt tādu nekaunīgu nozie­gumu, kāpēc viņš miris un kur izkūpējis laupī­jums. «Ha!» Džensens novīpsnāja, ar acīm pār- skriedams iespieduma slejas. Nevarēja noliegt, daži no šiem skribentiem tomēr bija diezgan apķē­rīgi. Kāda rakstiņa autors, kas slēpās aiz iniciā­ļiem A. K. D., saistīja šo noziegumu ar iepriek­šējo. Viņš salīdzināja faktus un konstatēja dažas kopīgas iezīmes: bankas aplaupīšanā lietoti vieni un tie paši paņēmieni, laupītājs ir cilvēks ar ne­vainojamu uzvešanos, drīz vien viņu atrod beigtu, bet nolaupītās summas bez pēdām pazūd. Taču noslēgumā reportieris pievērsa lasītāju uzmanību satraucošam faktam, ka ar oficiālu sankciju iznī­cināti lieli krājumi Indijas kaņepju, no kurām iegūst hašišu, un deva miglainu mājienu par nar­kotiskās vielas slepenu izplatīšanu cienījamās sa­biedrības aprindās.

— Taisni jāsmejas! — Džensens atzinīgi nomur­mināja.

Un tad piepeši viņš ieraudzīja sludinājumu — dažus vārdus, kas bija ievietoti privāto sludinā­jumu nodaļā un uzskatāmības dēļ ielikti rāmītī.

«H. M. Dž. Uzņemiet sakarus ar mani. Vēlos atpirkt aparātu par skaidru naudu. Izdevīgi no­teikumi. Veins.»

Džensens sāka prātot. Izskatās pēc lamatām, kurās Veinam ir pievilinātāja loma. No otras pu­ses, te ir runa par naudu — skaidru naudu. Ja nu patiešām šie sagatavojuši smuku summiņu? Gan jau viņš pratīs izlocīties — naudu saņems, bet slazdos neiekritīs. Priekš kā cilvēkam dotas sma­

dzenes, ja viņš nav spējīgs ar tām pienācīgi pa­strādāt?

Džensens aizbrauca uz pilsētu un piezvanīja no automāta.

—       Tas esmu es. Nevēlos, ka mani notvertu, tādēļ klāj vaļā labi mudīgi!

—        Paklausieties, — klausulē steidzīgi skanēja Veina vecīgā balss, -— esmu ^atradis ārzemnieku, kas uzskata, ka mans aparāts varētu noderēt viņa valstij. Viņš ir gatavs to pirkt.

—       Bet kāpēc tu nevarētu uzbūvēt vēl vienu tādu pašu?

—       Tas prasītu ne mazāk kā divus gadus, bet viņš nedos naudu, kamēr nebūs redzējis mašīnu. Laika pārdomām man nav daudz. Džensen, mans klients ir jauns un ārkārtīgi bagāts…

—       Es padomāšu, r— Džensens noburkšķēja un, neļāvis Veinam pabeigt teikumu, pakāra klausuli.

Nākamajā dienā Džensens nolēma piekrist šim darījumam. Tas viņam solīja tikai peļņu. Par ķer­meni, kurā viņš mita patlaban, likumam nebija nekādas intereses. Līdzšinējās operācijās viņš bija savācis ne mazumu naudas, taču labprāt izdabūtu kādu žūksni arī no Veina, protams, nešķiroties no projektora. Plāns viņam bija izstrādāts labu la­bais — pirmklasīga ideja!

Viņš piezvanīja Veinam no citas pilsētas.

—       Esmu ar mieru pieņemt priekšlikumu. Viss atkarīgs no noteikumiem, — viņš paziņoja.

Veins jautāja:

—   Cik jūs gribat?

—  (Bet cik šis jūsu nabobs dos?

—       Nezinu. Viņš ir gatavs maksāt prāvu naudu, bet uz izspiešanu neielaidīsies. Ja jūs esat ar

mieru pārdot aparātu, nosauciet summu. Ar kaut ko ir jāiesāk.

Veina pārliecība par ārzemnieka augsto pirkt­spēju uzkurināja Džensena ziņkārību.

— Kas viņš ir par tipu, es gribētu zināt.

Kaut arī Veins pūlējās izlikties mierīgs, viņa balsij bija satraukuma pieskaņa..

—   Viņš ir no Eiropas. Gadu trīsdesmit vecs un ļoti, ļoti bagāts. Saderināts ar sezonas visskais­tāko meiteni, kura, cik man zināms, arī nav ne­kāda nabadze. Saprotiet, šajā sarunu stadijā es nevaru jums atklāt viņa vārdu, taču iedrošinos apgalvot, ka viņam ir vairāk naudas nekā jebku­ram no tiem, ar ko man bijusi darīšana līdz šim.

—   Labi. Es pats ar vinu parunāšu.

—   Bet…

—   Un nekādus jokus! — Džensens cieti nobrīdi­nāja. — Es pakaru klausuli. Mēs jau tā pārāk ilgi runājam. Es tev pazvanīšu vēlreiz. Parūpējies par tikšanos. Un pasaki viņam, ka summa būs satriecoša.

Kad Džensens pakāra klausuli, viņa mute savil­kās platā smīnā. Ārzemnieks, kam naudas kā spaļu un kas taisās precēties ar augstāko aprindu lauveni. Tas tik būs vareni!

Viss veidojās lieliski. Šaura ieliņa <— ne platāka par piecpadsmit jardiem — šķīra viņa istabu tre­šajā stāvā no ārzemnieka apartamentiem, kas atra­dās tai pašā līmenī. Skatīdamies pa logu, Džen­sens varēja novērot, kas notika iepretim.

Protams, viņam varēja izlikt viltīgi izdomātus slazdus, taču viņš jebkuru viltību pārvērtīs nežē­līgā farsā. Veina stāsts par bagāto ārzemnieku varēja būt blefs, bet tikpat labi tā varēja būt pa­tiesība. Lai būtu kā būdams, viņš, Džensens, neko nezaudēs, toties veiksmes gadījumā …

Risks nebija liels: viņš vai nu iemājos kāda veikla detektīva muskuļotajā karkasā, tiklīdz tas ar nolūku viņu nogalināt ienāks istabā, vai arī iegūs superbagātā ārzemnieka cildeno veidolu.

Jā, Džensens nav vis nekāds muļķis. Tie, kam galva strādā, tiesas rokās nenonāk. Viņam pietiek prāta apjaust, ka Veins ir spējīgs izlikt slazdus. Vecais taču var mēģināt izmānīt Džensenu no ķer­meņa un tad pagrūst viņam manekenu vai pat līķi, labi zinādams, ka bez miesas ietvara Džen- sona spēks izgaisīs kā dūmi. Gudrais zina, cik bīs­tami ir pietiekami nenovērtēt savu pretinieku. Bet viņš, Džensens, ir pats gudrības iemiesojums!

Ar spēcīgu binokli viņš pētīja pretējās mājas logus. Tips, kas atradās istabas dziļumā, bija dzīvs — par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņš nespēja nosēdēt uz vietas un ik pēc brīža parau­dzījās pa logu, raidīdams piesardzīgus skatienus lejup, uz ielu. Džensens bez pūlēm varēja aplūkot viņa seju un augumu.

Nākamais upuris precīzi atbilda Veina aprak­stam — ap gadu trīsdesmit, padrukns, ģērbies mazliet izaicinoši. Un visā viņa ārienē bija kaut kas izaicinošs, bet briljants uz kreisās rokas vidējā pirksta taisni žilbināja acis. Viņa gludi pieglaustie mati un parupjā seja Džensenam likās tā kā pazīs­tami — iespējams, ka viņš šo tipu bija redzējis fotogrāfijā, visdrīzāk uz kāda populāra žurnāla spožā vāka, roku rokā ar satriecoši skaistu dā- miņu, bet priekšplānā -— tikko nošauts tīģeris.

Lai nu kā tas būtu, Džensenam šā cilvēka āriene bija pa prātam. Izraugoties kārtējo ķer­meni, tāpat kā iegādājoties jaunu mēteli, jo izvē­līgāks būsi, jo labāk. Piedāvātais modelis izcēlās ar izturību un modernu piegriezuma līniju, tur­klāt it nekā nemaksāja! Un Džensens nebija no tiem, kas dāvinātam zirgam skatās zobos.

Interesanti būtu zināt, vai viņa upurim ir Iep- nīgs pils pārvaldnieks, kas prot teikt: «Jā, mi- lord!», «Nē, milord!», «Protams, milord!». Viņam, Džensenam, gribētos, lai tāds būtu. Ak jā, vaja­dzēs atradināties no dažiem neglītiem ieradu­miem, iemācīties sacīt «jā», nevis «mhm». Bet tas ir to vērts!

Skaistulis atkal parādījās pie loga un uzmeta aizdomu pilnu skatienu automobilim, kas stāvēja pie trotuāra. Pēc tam viņš pagriezās un pateica dažus vārdus kādam istabas dziļumā.

Džensens pameta lejup ne mazāk aizdomīgu skatienu un pēkšņi ieraudzīja sirmā Veina kalsno stāvu. Cienījamais džentlmenis, kā parasti ļoti sakoncentrējies, steidzīgi devās uz pretējo māju. Neatskatīdamies, neizrādīdams ne mazāko satrau­kumu vai nedrošību, Veins iegāja pa durvīm, kas veda uz ārzemnieka apartamentiem. Tas jopro­jām nenolaida acis no lejā stāvošā automobiļa.

Laiks! Džensens metās uz krēslu, smagi iezvē- lās tajā un ieslēdza projektoru. Daudzkārtējā pro­cedūras atkārtošana bija padarījusi viņa kustības precīzas un automātiskas, taču nebija viņam atņē­musi sajūtu, cik notiekošais ir svarīgs. Aparātā ar tā noslēpumaino ķiveri joprojām jautās kaut kas ļaunu vēstījošs, it kā atgādinājums, ka visiem priekiem šajā pasaulē agri vai vēlu pienāk beigas.

Dzīvības spēks sāka ieplūst noziedzniekā. Viņš ar skatienu vai aprija cilvēku, kas stāvēja pie pre­tējās mājas loga. Džensenam bija izdevies izdarīt dažus pilnveidojumus Veina lolojumā. Sēzdamies krēslā, viņš atgāzās atpakaļ tādā pozā, lai viņa atstātais ķermenis saļimstot nospiestu pogu un izslēgtu projektoru. Lieliski izdomāts — pilnīgi Džensena stilā! Viņš ļoti lepojās ar sevi.

Trīsdesmit sekundes — un viņš bija brīvs. Un acumirklī atradās otrā ielas pusē, citā istabā, citā ķermenī — brīnumainā transformācija noritēja parastajā ātrumā.

Viņa «es» pārņēma nepiedzīvots uzvaras prieks, sava spēka nesagraujamības apziņa, kad tas uz­sāka nāvīgo cīniņu ar pretinieka dvēseli, kura neatlaidīgi turējās pie sava miesīgā apvalka. Šo­reiz upuris bij'a ciets rieksts. Tas pretojās tik nikni, spīvi un nežēlīgi kā neviena cita dvēsele, ar ko Džensenam bija iznākusi darīšana. Lai sagla­bātu savu karkasu, šis skaistulis cīnījās ar aiz­vēsturisko ķirzaku zvēriskumu un nepiekāpību.

Bezmaz veselu minūti pretinieka ķermenis grī­ļojās kā dzērumā, raustījās un pat nogāzās uz grīdas, locīdamies konvulsijās un it kā cenzdamies kaut ko izgrūst no sevis, tad piecēlās un nespēkā ieslīga krēslā.

Džensena fiziskie spēki bija gandrīz izsīkuši, taču viņa dvēseles stiprums palika nemainīgs. Viņš saprata, ka bez projektora palīdzības viņam neparko nebūtu izdevies salauzt pretinieka tīģera gribu. Bet nu viņš atkal bija kļuvis uzvarētājs šajā cīniņā un atkal dzirdēja šņākoņu, ar kādu izdzisa dzīvības dzirkstele, taiziedama nebūtībā.

Uz viņa pieres izspiedās sviedru lāses, viņš atgāzās pret krēsla atzveltni, no rīkles izlauzās dīvainas, elsām līdzīgas skaņas. Kājas šķita kā paralizētas. Tā bija smaga, mokoša cīņa, un viņš tajā uzvarēja! Bravo, Džensen!

Kad istabas durvis atvērās un uz sliekšņa parā­dījās Veins, viņu sagaidīja plats Džensena smīns.

— Žēl, žēl, — nesatricināmā mierā sacīja Veins.

—   Kā tad jums tik žēl?

—  Jūs atstājāt savu revolveri tur, pretējā mājā.

—   Par kādu revolveri jūs runājat?

—   Par to, kas piederēja Džensenam.

—   Tātad jūs uzminējāt manu gājienu?

Džensens apsēdās uz galda gala. Viņš bija lai­mīgs. Viņš jutās lieliski. Vislabākajā formā, kā mēdz teikt. Enerģijas un pašpārliecības pilns!

—       Jums, protams, galva strādā, nav ko teikt. Jūs daudz ko varējāt paredzēt. Taču visas jūsu mašīnas iespējas pat jūs neapsvērāt un noticējāt, ka es to pārdošu, ko?

Džensens skaļi iesmējās un vienu mirkli tā kā bažīgi ieklausījās savas jaunās balss aizsmakuša- jās, vulgārajās skaņās. Bet tūlīt pat iesmējās atkal.

—       Es būtu muļķis, ja labprātīgi atdotu jums rīku, ar ko var atmūķēt nemirstības durvis.

Stāvēdams uz sliekšņa, Veins sacīja:

—       Jā, jā, nemirstība. Nav tādas summas, par kuru to varētu nopirkt. — Viņš pārlaida roku sa­viem sirmajiem matiem. — Mans aparāts ir lie­lisks. Man nav iemesla par to kaunēties. Vienīgais šā aparāta trūkums — tas ir aizsteidzies priekšā savam laikam. Cilvēce vēl nav tikusi tik tālu, lai to pieņemtu.

Zinātnieka nogurušās acis sastapās ar Džensena nekaunīgo skatienu.

—   Esmu nolēmis to iznīcināt.

—       Ne velna tu to neizdarīsi! — Džensens pa­vēloši pamāja ar roku. — Un nekverni tur kā spoks! Nāc iekšā! Es degu nepacietībā uzzināt, kāds varens dūzis tagad esmu.

—   Ak jā, protams, — Veins pieļāvīgi sacīja.

Viņš ienāca istabā. Četri gari, plecīgi sportiska

izskata vīri sekoja viņam.

—  Jus esat patiešām liels dūzis, un jus sauc Enriko Rapalli.

Džensena smadzenēs uzplaiksnīja velnišķīga fotomontāža — savā nežēlībā nedzirdētu nozie­gumu upuru asiņainā galerija. Vairums no šiem noziegumiem tika izdarīti tajā, laikā, kad viņš, Džensens, atradās cietumā, un viņam tikai reizi bija gadījies redzēt gangsteru karaļa seju. Nav nekāds brīnums, ka šī seja viņam šķita pazīstama. Un nepavisam nav brīnums, ka šā cilvēka dvēsele ar tādu zvērisku nepiekāpību cīnījās par savu ķermeni.

—   Es aizgāju uz policiju un visu izstāstīju, — Veins turpināja. Noskaidrojās, ka viņi izseko­juši Rapalli un gatavojas to apcietināt. Viņiem patika mans plāns — viņi piekrita atlikt slepka­vas arestu un izmantot Rapalli kā pievilinātāju. Veselas desmit dienas mans sludinājums parādījās visās avīzēs, līdz beidzot jūs uz to uzķērāties. Es noliku jums tikšanos Rapalli midzenī. Mēs izkār­tojām tā, ka pretējā mājā tika atbrīvots dzīvoklis. Tiklīdz jūs to noīrējāt un nogādājāt tur projek­toru, es sapratu, ka šoreiz jūs neizbēgsiet. — Veins atkal atglauda matus no pieres. Viņa seja bija ļoti nogurusi. — Un tagad es iznīcināšu savu aparātu.

—  Ejam, Rapalli! — asi izmeta viens no Vei­nam līdz atnākušajiem vīriem un uzlika savu milzīgo plaukstu uz Džensena pleca.

—  Es neesmu Rapalli! — Džensens iegaudo­jās. — Es… Es…

—  Kas tad tu esi? — garā vīrieša lūpas savil­kās greizā smīnā. — Tev ir Rapalli seja, viņa ķermenis, viņa pirkstu nospiedumi, bet likumam vairāk nekā nevajag.

—   Lai jūs visi esat nolādēti! — Džensens iebļāvās, kad ap viņa locītavām saslēdzās roku- dzelži.

Vai traks aiz dusmām, ar asinīm pieplūdušām acīm viņš noraudzījās pakaļ Veinam, kas devās uz durvīm. No viņa mutes izvirda rupjas lamas. Veins pagriezās, ar tīri akadēmisku interesi palū­kojās uz viņu un klusi sacīja:

—   Rapalli, man jūsu no sirds žēl. Bez šaubām, jūs saņemsiet to, ko esat pelnījis. Tas ir ļoti bē­dīgi, protams, ja uzskatām, ka nāve nozīmē pil­nīgu iznīcību. — Viņš brīdi klusēja, tad turpi­nāja: — Bet, ja tas tā nav, ja jūsu dvēselei būs" * jāsatiekas ar tiem, kuri viņu jau sen gaida, man bail pat iedomāties, kas ar jums notiks.

ELS SIMTONS

Nē, viņi, protams, neko velti nedara. Varbūt nezi­nātājam dažas viņu izrīcības un visādi noteikumi šķiet diezgan dīvaini. Taču vadīt raķeti kos­mosā — tas nav vis braukāt ar sili pa dīķi!

Nu, piemēram, šis triks ar jauktajām koman­dām — ja padomā, tas ir ļoti saprātīgs. Visos lido­jumos ārpus Zemes orbītas — uz Marsu, uz aste­roīdu joslu un tālāk — pie mašīnām un kursa noteikšanai tiek norīkoti baltie cilvēki no Zemes, jo viņi ir konstruējuši kosmiskos kuģus, zina par tiem vairāk nekā citi un vislabāk prot tos vadīt. Toties visi kuģa ārsti ir nēģeri, jo kāda nevie­nam nezināma iemesla dēļ nēģeriem nekad nepie­metas kosmiskā slimība un bezsvara stāvoklī nekļūst nelabi. Bet visas brigādes kuģa ārējam remontam tiek komplektētas no marsiešiem, tāpēc ka viņiem uz to ir ķēriens, viņi patērē ļoti maz gaisa un viņiem gandrīz nemaz nav bīstama kos­miskā radiācija.

Tādas pašas jauktas komandas strādā uz ku­ģiem, kas dodas Saules virzienā, piemēram, līdz Venerai. Tikai tur vienmēr ir vēl arī rezerves pilots — dūšīgs puisis, tāds kā Els Simtons. Un arī tas ir saprātīgi. Ar viņu jau arī viss sākās. Es droši vien Elu nekad neaizmirsīšu — viņš tā vien stāv man acu priekšā. Tas tikai bija puisis!

Tajā dienā, kad viņš pirmoreiz parādījās, es dežurēju pie trapa. Mūsu kosmosa kuģis saucās «Mārgaretsitija» — tas bija gluži jauns preču un pasažieru laineris, pierakstīts Veneras ostā un tās vārdā ari nokristīts. Neviens kosmonauts, pro­tams, nesauca to citādi kā par «Margrietiņu»…

Mēs stāvējām Kolorādo kosmodromā, kas atro­das uz ziemeļiem no Denveras, ar kravas pilnām tilpnēm. Mums bija jānogādā uz Mārgaretsitiju pulksteņu ražošanas iekārtas, zinātniskā apara­tūra, lauksaimniecības mašīnas, virpas un instru­menti, kā arī kaste rādija adatu Veneras vēža institūtam. Vēl bija astoņi pasažieri — visi agro­nomi. Mēs jau stāvējām uz starta laukuma un pēc minūtēm četrdesmit gaidījām pacelšanās sirēnu, kad ieradās Els Simtons.

Viņš bija gandrīz divi metri garš, svēra simt divdesmit kilogramu, bet kustējās šis milzenis tik viegli kā balerīna. Bija vērts uz viņu paskatīties. Viņš kāpa pa dūralumīnija trapu nevērīgi, kā tūrists iekāpj autobusā, šūpodams rokā jēlmītas ādas maisu, kurā droši varētu ietilpināt viņa gultu un vēl pāris skapju piedevām.

Uzkāpis viņš pamanīja emblēmu pie manas cepures un sacīja:

—    Sveiks, seržant! Es esmu jaunais rezerves pilots. Man jāierodas pie kapteiņa Maknoltija.

Es zināju, ka mēs gaidām jaunu rezerves pilotu. Džefs Derkins bija dabūjis paaugstinājumu un pārcelts uz eleganto Marsa kuģīti «Prometejs». Tātad šis būs viņa vietā! Bija skaidrs, ka viņš ir zemietis, taču šis puisis nebija ne baltais, ne arī nēģeris. Viņa inteliģentā, bet 'neizteiksmīgā seja bija pārvilkta ar vecu, labi izmiecētu ādu un acis kvēloja kā uguns. No pirmā skatiena bija redzams, ka tā ir neparasta personība.

—    Esi sveicināts, mazais! — es sacīju. Roku es viņam nesniedzu, jo tā man vēl varēja noderēt. — Attaisi savu somu un noliec sterilizācijas telpā. Kapteinis ir priekšgala sektorā.

—   Pateicos! — viņš sacīja, neizmainoties sejā ne vaibstam, un, šūpodams rokā savu milzenīgo ādas maisu, devās uz slūžām.

—   Starts pēc četrdesmit minūtēm, — es brīdi­nāju.

Vairāk es Simtonu neredzēju līdz tam laikam, kad mēs jau bijām nolidojuši divsimt tūkstoš jūdžu un Zeme bija pārvērtusies par zaļganu pus­mēnesi tāltālu aiz mūsu gāzes astes. Tikai tad es izdzirdēju koridorā viņa balsi — viņš jautāja, kur esot noliktava. Viņam norādīja uz manām durvīm.

—   Seržant, — viņš sacīja, sniegdams man rīko­jumu, — es atnā.cu pēc krāmiem.

Viņš atspiedās pret barjeru, atskanēja krakšķis, un barjera vidū ieliecās.

—   Ei! — es iebļāvos.

—  Lūdzu piedošanu!

Viņš izslējās taisni. Barjera jutās daudz stabi­lāka, kad Simtons stāvēja pa gabaliņu no tās.

Es apzīmogoju viņa rīkojumu, iegāju ieroču noliktavā un paņēmu viņam staru pistoli ar ietveri. Vislielākās Veneras apstākļiem piemēro­tās purva slēpes bija viņam kādus septiņus numu­rus par mazām un metru par īsām, taču nekas labāks neatradās. Viņš dabūja vēl kārbu univer­sālas smēreļļas, bundžu grafīta, bateriju mikro­viļņu radiofonam un paciņu tablešu ar uzrakstu «Aromātisko augu korporācijas dāvana no Lau­lību noslēgšanas planētas».

Smaržīgās tabletes viņš atdeva man:

—  Ņem sev, man no tām kļūst nelabi.

Visu pārējo viņš, acis nepamirkšķinājis, saņēma abās rokās. Es savu mūžu nebiju redzējis tik neizteiksmīgu fizionomiju.

Un tomēr, kad Simtons ieraudzīja skafandrus, viņa seja kļuva tāda kā domīga. Pie sienas kā noplukušas ādas karājās trīsdesmit zemiešu ska­fandri un sešas ķiveres ar plecsegiem marsiešiem: viņiem vairāk par vienu desmitdaļu atmosfēras nav vajadzīgs. Nekā Simtonam piemērota nebija. Es nevarētu viņam neko sameklēt, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Tas bija tikpat vel­tīgi kā mēģināt iebāzt ziloni konservu kārbā.

Viņš pagriezās un viegliem soļiem aizgāja — vai jūs saprotat, ko es gribu teikt? Šis puisis tik lieliski pārvaldīja savu smago ķermeni, ka es nodomāju: ja viņam piepeši ienāktu prātā paālē- ties, tad labāk atrasties kaut kur nostāk. Es gan nemanīju viņā šādu sliecību — nē, viņš bija no­skaņots gluži draudzīgi, kaut gan mazliet mīk­laini. Bet mani pārsteidza viņa mierīgā pašpār­liecība, viņa ātrās un klusās kustības. Viņš kustē­jās pilnīgi bez trokšņa, droši vien tāpēc, ka viņa zābaku zoles bija apsistas ar collu biezu gumi­jas kārtu.

«Margrietiņa» nesteigdamās slīdēja pa tuk­šumu, bet es neatlaidīgi vēroju Elu Simtonu. Jā, mani interesēja, kas viņš ir par cilvēku, jo es tādus vēl nekad nebiju sastapis, kaut arī dzīvē gadījies tikties ar visādiem. Viņš joprojām bija nesabiedrisks, bet vienmēr pieklājīgs, savu darbu darīja akurāti, ātri un vispār pilnīgi apmierinoši. Maknoltijam viņš ļoti patika, bet mūsu kapteinis nebija no tiem, kas mēdz jaunatnācējiem tūlīt izrādīt simpātijas.

Trešajā dienā Els satrieca marsiešus. Visi zina, ka šie izmanīgie, gandrīz neelpojošie radījumi ar izvalbītajām acīm un desmit taustekļiem jau vai­rāk nekā divus gadsimtus ir piezīdušies Saules sistēmas šaha čempionu titulam. Neviens no citu planētu iemītniekiem nav spējis nolikt viņus uz lāpstiņām. Viņi ir taisni traki uz šahu — cik reižu esmu redzējis, kā viņi, sapulcējušies bariņā, no satraukuma laistās visās varavīksnes krāsās, kad kāds pēc trīsdesmit minūšu ilgām dziļām pārdomām izdara gājienu ar bandinieku.

Reiz, nodevis dežūru, Els visas astoņas atpūtas stundas nosēdēja labās puses slūžās, kur gaisa spiediens ir viena desmitdaļa atmosfēras. Sarunu iekārtā ilgas pauzes mijās ar mežonīgiem bļāvie­niem un griezīgu čirkstēšanu, it kā šie astoņkāji tur kopā ar viņu būtu sajukuši prātā. Kad viss beidzās, mūsu remontmeistari bija tik tikko dzīvi. Izrādījās, ka Els bija piekritis uzspēlēt šahu ar Kli Jangu un iedzinis viņu strupceļā. Bet Kli pēdējā Saules sistēmas čempionātā bija ieguvis sesto vietu un zaudējis pavisam tikai desmit parti­jas — protams, vienīgi saviem planētas brāļiem marsiešiem.

Pēc šā gadījuma sarkanās planētas puiši neat­stājās no Ela. Tiklīdz viņš beidza dežūru, tie grāba viņu ciet un vilka uz savām slūžām. Vien­padsmitajā dienā Els spēlēja ar sešiem marsie­šiem reizē, divas partijas zaudēja, trijās panāca neizšķirtu un vienā uzvarēja. Marsieši nosprieda, ka Els ir kaut kāds fenomens (protams, salīdzi­nājumā ar Zemes iedzīvotājiem). Pazīdams viņus, arī es tā nodomāju. Un Maknoltijs tāpat. Kaptei­nis šo rezultātu pat bija ierakstījis kuģa žurnālā.

Jūs droši vien atceraties, kādu troksni sacēla audioprese 2270. gadā sakarā ar ««Mārgaret- sitijas» Maknoltija meistarību»? Kā nu ne, tā taču kļuva par kosmisko leģendu. Pēc tam kad mēs bijām laimīgi atgriezušies, Maknoltijs ilgi kratī­jās vaļā no šīs slavas un visiem stāstīja, kam tā patiesībā pienākas. Taču reportieri kā vienmēr atrada sev attaisnojumu. Kapteinis taču bija Mak­noltijs, viņi teica. Turklāt viņam ļoti piemērots uzvārds — iznāk aliterācija. Rādās, ka pastāv vesela sekta žurnālistu, kam nekas cits nav vaja­dzīgs kā vienīgi aliterācija.

Bet viss šis troksnis izcēlās parasta lidojoša atlūžņa dēļ — es tā dēļ pat nosirmoju. Dzelzs un niķeļa meteorīta gabals, kas nesteigdamies lidoja garām ar parasto kosmisko ātrumu — vz-z-z-z! Tā orbīta atradās ekliptikas plaknē un šķērsoja mūsu kursu taisnā leņķī.

Nu tad pastrādāja gan tas posta darbu! Es nekad nebūtu domājis, ka mazs akmentiņš var būt tik bīstams. Līdz pat šim laikam man ausīs skan pa izsisto caurumu izplūstošā gaisa svelpoņa.

Iekams automātiskās durvis noslēdza avārijas sektoru, mēs jau bijām pazaudējuši krietni daudz gaisa. Spiediens bija nokrities līdz sešām desmit­daļām atmosfēras, kad kompresori apturēja tā krišanos un sāka pamazām spiedienu paaugsti­nāt. Marsiešiem gan par to nebija nekāda bēda, viņiem arī sešas desmitdaļas ir par daudz — tikpat kā būtu jāelpo biezas samazgas.

Šajā izolētajā sektorā bija palicis viens mehā­niķis. Otrs izglābās, tik tikko pagūdams iesprukt iekšā, kad durvis jau vērās ciet. Bet tas puisis, mēs nodomājām, ir izvilcis papīriņu ar krustu. Drīz mēs viņu izsviedīsim caur slūžām, tāpat kā dažu labu viņa biedru, kam liktenis bija lēmis tā beigt savu dienestu.

Mehāniķis, kas bija paguvis izsprukt, stāvēja, atspiedies pret starpsienu, bāls kā krīts, kad parā­

dījās Simtons. Viņa apakšžoklis trīcēja un acis spīdēja kā spuldzes, taču balss bija mierīga.

— Ej ārā no šejienes un aiztaisi durvis! <— viņš sacīja, pastumdams sānis izglābušos mehā­niķi. —• Es viņu izvilkšu. Kad pieklaudzināšu, ātri taisiet vaļā un ielaidiet mani.

Mēs aizvērām aiz sevis hermētiskās durvis. Ko Els tur darīja, mēs neredzējām, bet indikatora spuldzīte rādīja, ka viņš izslēdza automātiku un atvēra durvis uz avārijas sektoru. Pēc desmit sekundēm spuldzīte nodzisa — tātad tās durvis atkal bija ciet. Atskanēja ātri, spēcīgi klauvējieni. Mēs attaisījām durvis, un mūsu nodalījumā ieklupa Els, turēdams rokās samaņu zaudējušo mehāniķi. Viņš stiepa to kā kaķēnu un aizdrā­zās pa koridoru baigā ātrumā, tā ka mēs nobijā- mies — ka tikai viņš ar joni neiztriecas cauri priekšgala bruņām.

Pa to laiku mēs bijām konstatējuši, ka stā­voklis ir draņķīgs. Raķešu dzinēji nedarbojās. Venturija caurules bija kārtībā, un arī sadegša­nas kameras palikušas veselas. Inžektori strādāja lieliski — ja degvielu sūknēja ar roku. Degvielas mēs nebijām zaudējuši ne pilītes, un kuģa kor­puss bija vesels, ja neskaita to meteorīta izsisto caurumu. Bet aizdedzes un degvielas padeves vadības sistēma bija izgājusi no ierindas — tā atradās tieši bojātajā sektorā un bija pārvērtusies dzelzs lūžņu kaudzē.

Stāvoklis bija ļoti nopietns. Vēl vairāk — visi bija pārliecināti, ka mums draud neizbēgama bojā eja. Es nešaubos, ka arī Maknoltijs bija nācis pie šā drūmā secinājuma, kaut gan savā oficiālajā ziņojumā viņš to nosauca tikai par «grūtu stā­vokli». Taisni jābrīnās, kā viņš neuzrakstīja, ka mēs bijām «mazliet noraizējušies».

Lai nu šā vai tā, tūlīt no savām slūžām izlēca marsieši: pirmoreiz sešu reisu laikā viņiem stā­vēja priekšā īsts darbs. Spiediens jau bija pacē­lies līdz normai, un viņiem nācās to paciest, kamēr viņi ielīda savās ķiverēs ar plecsegiem. Kli Jangs noraustīja degunu, neapmierināti pavēzēja taustekli un nopīkstēja: «Taisni peldēt vari» Tas ir tāds iemīļots marsiešu joks: ikreiz, kad spie­diens nav viņiem pa prātam, viņi kustina taus­tekļus, it kā peldētu, un saka: «Te var peldēt.» Tikai tad, kad Kli Jangs bija uzkabinājis savu ķiveri un pazeminājis tajā spiedienu līdz ieras­tajai vienai desmitdaļai, viņam kļuva daudz vieglāk.

Nav vārdam vietas — marsieši strādāja godam. Viņi spēj noturēties uz visgludākās pulētas vir­smas un darboties divpadsmit stundas ar tādu skābekļa devu, kādas Zemes cilvēkam nepietiktu pat deviņdesmit minūtēm. Es redzēju, kā viņi izlīda caur slūžām ārā, bolīdami acis zem saviem otrādi apgrieztajiem akvārijiem un stiepdami līdz pievadkabeļus, plātnes apšuvuma remontam un metināšanas aparātus. Aiz iluminatoriem atspī­dēja zilgana blāzma — tur marsieši grieza, līdzi­nāja un lāpīja meteorīta izrauto caurumu.

Visu šo laiku mēs turpinājām lodes ātrumā lidot Saules virzienā. Ja nebūtu notikusi avārija, mēs drīz vien būtu pagriezušies un pēc stundām četrām sasnieguši Veneras orbītu. Tur mēs būtu ļāvuši tai sevi panākt un, nesteidzīgi piebrem­zēdami, mierīgi nosēdušies. Bet tai laikā, kad mūsu kuģī ietriecās šis maziņais meteorīts, mēs vēl joprojām ieturējām kursu tieši uz pašu kar­stāko krāsni visā Saules sistēmā. Un tagad mēs turpinājām lidot tās virzienā, un mūsu ātrums Saules pievilkšanas spēka ietekmē arvien pie­

auga. Es jau gan pats taisījos ierakstīt savā tes­tamentā, lai mani kremētu, taču ne tik drīz!

Priekšgala kabīnē Els Simtons nepārtraukti apspriedās ar kapteini Maknoltiju un diviem astro- skaitļotājiem. Ārpusē pa kuģa korpusu vēl jopro­jām ložņāja marsieši, auksti zilas uguns plaiksnī- jumu apspīdēti. Mehāniķi, protams, negaidīja, kamēr remonts būs pabeigts. Viņi uzvilka ska­fandrus, devās uz avārijas sektoru un sāka tur valdošajā haosā ievest kārtību.

Viņi visi bija ar kaut ko aizņemti, un mēs, pārējie, viņus apskaudām. Pat bezcerīgā stāvoklī ir daudz vieglāk, ja vari kaut ko darīt. Bet lāpīt slinkumu, kad citi strādā, — tā nav nekāda patī­kamā nodarbošanās.

Divi marsieši ienāca iekšā caur slūžām, paņēma dažas apšuvuma plātnes un atkal izlīda laukā. Viens paķēra vēl arī kabatas šaha komplektu, bet es to viņam tūlīt atņēmu. Pēc tam nolēmu iegriezties pie mūsu nēģera — ārsta Sema Hig- neta.

Sems burtiski bija izrāvis mehāniķi no kapa. Palīdzēja skābeklis un sirds masāža. To varēja izdarīt tikai Sema garie, veiklie pirksti. Vienam otram tas bija izdevies arī agrāk, bet ne bieži.

Sems, šķiet, nezināja, kas noticis, un arī neiz­rādīja par to nekādu interesi. Kad jāglābj slim­nieks, viņš vienmēr ir tāds. Sems veikli savilka griezumu mehāniķa krūtīs ar sudraba kniebļiem, nozieda visu viņa ķermeni ar joda plastmasu un dzesēja lipīgo vielu, aprasinādams ar ēteri, lai tā sacietētu.

<— Sem, tu esi brīnumdaris! — es teicu.

—    Paldies jāsaka Elam, — viņš atbildēja. — Els viņu laikā atgādāja šurp.

—   Nav ko novelt vainu uz citu, — es pajokoju.

—   Seržant, — Sems nopietni sacīja, — es esmu ārsts. Es daru, ko spēju. Es nebūtu varējis izglābt šo cilvēku, ja Els laikā nebūtu atgādājis viņu pie manis.

—    Nu, labi, labi, — es piekritu. — Lai nu būtu tā.

Sems ir jauks puisis. Bet viņš, tāpat kā visi ārsti, ir mazliet ķerts uz ētiku. Es atstāju viņu ņemamies ar slimnieku, kurš jau sāka vienmērīgi elpot.

Atpakaļceļā es satiku Maknoltiju — viņš pār­baudīja degvielas cisternas. Viņš darīja to pats, un tas jau kaut ko nozīmēja. Viņa seja bija no­rūpējusies, un tas nozīmēja ļoti daudz. Tas nozī­mēja, ka es varu netērēt laiku, rakstot testa­mentu, jo nekad neviens to neizlasīs.

Es noskatījos, kā kapteiņa cienīgais stāvs nozuda kuģa priekšgala kabīnē, un dzirdēju viņu sakām: «El, tev droši vien…» Bet tad durvis aiz­vērās un kļuva klusu.

Šķita, ka Maknoltijs liek uz Elu lielas cerības. Nūjā, Els jau arī laikam bija uz daudz ko spē­jīgs. Tagad, kad mēs pa galvu, pa kaklu drā­zāmies pretī peklei, kapteinis un šis mazrunīgais rezerves pilots turējās kopā kā sirdsdraugi.

Viens no agronomiem izskrēja no savas kajī­tes. Es gribēju iemukt noliktavā, bet nepaguvu. Viņš blenza manī ar plati ieplestām acīm un sacīja:

— Seržant, pa manu iluminatoru ir redzams pusmēness!

Viņš stāvēja, izbolījis acis uz mani, un es savu­kārt izbolīju acis uz viņu. Ja ir kļuvusi redzama puse Veneras, tad mēs šķērsojam tās orbītu. Arī agronoms visu zināja — tas bija rakstīts viņa sejā.

—   Uz cik ilgu laiku mūs aizkavēs šī nelaime? — viņš neatlaidās.

—   Nav ne jausmas, — es pilnīgi atklāti atbil­dēju un pakasīju pakausi, pūlēdamies izskatīties vienlaikus mundrs un aprobežots. — Kapteinis Maknoltijs darīs visu iespējamo. Paļaujieties uz viņu. Tētuks spēj visu!

—   Vai jūs nedomājat, ka mums… e-e-e-… draud briesmas?

—  O, nē, protams, nē!

—  Jūs melojat, — viņš sacīja.

—  Zinu, — es atbildēju.

Tas viņu atbruņoja. Neapmierināts un noraizē­jies viņš atgriezās kajītē. Drīz viņš ieraudzīs Veneru trīsceturdaļfāzē un pastāstīs par to visiem pārējiem. Tad mums ies karsti. Mēs nokļūsim peklē.

Pēdējās cerības izgaisa apmēram tad pat, kad mežonīga rūkoņa un spēcīga vibrācija pavēstīja, ka apklusušie raķešu dzinēji atkal sākuši darbo­ties. Troksnis ilga tikai dažas sekundes, pēc tam dzinējus izslēdza, jo bija skaidrs, ka ar tiem viss kārtībā.

Izdzirdējis troksni, agronoms izsprāga no kajī­tes kā apsvilis. Tagad viņš zināja visļaunāko. Pa trim dienām, kas bija pagājušas kopš tā laika, kad mēs Veneru redzējām kā pusmēnesi, visi jau bija uzzinājuši par mūsu stāvokli. Venera bija palikusi tālu aizmugurē, un tagad mēs šķērsojām Merkurija orbītu. Taču pasažieri vēl joprojām cerēja, ka kāds izdarīs brīnumu. Iedrāzies nolik­tavā, agronoms sacīja:

—   Dzinēji atkal strādā. Tas nozīmē…

—  Tas neko nenozīmē, .— es teicu. Nebija vērts modināt veltīgas cerības.

—   Bet vai tad mēs nevaram apgriezties un lidot atpakaļ?

Viņš norausa sviedrus, kas tecēja pa vaigiem. Tie nebija baiļu sviedri — temperatūra kuģa iek­šienē nepavisam vairs neatgādināja Arktiku.

—    Ser, >— es atbildēju, — mēs tagad drāža­mies ar tādu ātrumu, ka neko vairs nav iespē­jams izdarīt.

—    Eh, pagalam mana ferma! >— agronoms bēdīgi nomurmināja. — Pieci tūkstoši akru vis­labākās zemes Veneras tabakas audzēšanai, ne­skaitot ganības.

—  Jūtu līdz, bet ar to nu ir cauri.

«Trrrah!» atkal ierēcās raķetes. Mani atsvieda atpakaļ, bet agronoms sarāvās čokurā, gluži kā no sāpēm vēderā. Tur, priekšgala kabīnē, kāds — vai nu Maknoltijs, vai Els Simtons — laiku pa laikam iedarbināja dzinējus. Es šajā rīcībā nere­dzēju nekādas jēgas.

— Kāpēc viņi to dara? — jautāja agronoms, atliecies taisni.

—   Tāpat vien, puiši blēņojas, — es atbildēju.

Šņākdams aiz sašutuma, agronoms aizgāja uz savu kajīti. Būdams tipisks emigrants no Ze­mes — spēcīgs, veselīgs un vīrišķīgs —, viņš bija ne tik daudz uztraucies, cik saskaities.

Pēc pusstundas pa visu kuģi noducināja sapul­cēšanās signāls. Tas bija stāvvietu signāls, lido­jumā to nekad nelietoja, — pēc šā signāla visai komandai un visiem, kas atradās kuģī, bija jāsa­pulcējas priekšgala kabīnē. Bija gaidāms kaut kas kosmisko lidojumu vēsturē nepiedzīvots — varbūt Maknoltija atvadu vārdi?

Es jau tā biju domājis, ka šo pēdējo ceremo­niju vadīs kapteinis, un nejutos izbrīnījies, ierau­dzīdams viņu stāvam uz neliela paaugstinājuma kabīnes stūrī. Viņa pilnīgās lūpas bija saviebtas grimasē, bet, kad ielīda marsieši un viens no viņiem paākstījās, it kā vairītos no haizivs, gri­mase pārvērtās tādā kā smaidā. Els Simtons, kas stāvēja izslējies kapteiņa tuvumā ar tikpat neiz­teiksmīgu seju kā parasti, paskatījās uz šo mar­sieti kā caur stiklu un pēc tam lēni pavērsa savu dīvaini spīdošo acu skatienu kaut kur sānis, it kā savā mūžā neko apnicīgāku nebūtu redzējis. Patiešām, marsiešu joks ar peldēšanu mums bija galīgi apnicis.

—    Cilvēki un vedras, — Maknoltijs iesāka («vedras» marsiešu valodā nozīmē «pieaugu­šie» — tas ir vēl viens marsiešu joks), .— man šķiet, nav vajadzības gari runāt par to sav­dabīgo stāvokli, kādā mēs atrodamies.

Prot gan cilvēks izraudzīties vārdus! «Savda­bīgs stāvoklis»!

—   Mēs jau atrodamies tuvāk Saulei nekā jeb­kurš kuģis visā kosmisko lidojumu vēsturē…

—    Komisko lidojumu, -— netaktiski pavīpsnā­dams, noburkšķēja Kli Jangs.

—   Jokus varēsiet taisīt vēlāk, — Els Simtons pateica tik ledainā tonī, ka Kli Jangs uzreiz ap­klusa. Kapteiņa seja atkal savilkās drūmā gri­masē.

—    Mēs lidojam Saules virzienā, — viņš tur­pināja, — ātrāk, nekā jebkad kāds kosmiskais kuģis ir lidojis. Rupji sakot, mūsu izredzes ir bēdīgas — viens pret desmit tūkstošiem.

Viņš uzmeta Kli Jangam izaicinošu skatienu, bet tas jau bija norimies.

—    Un tomēr viena iespēja pastav, un mes pa­centīsimies to izmantot.

Mēs cieši vērāmies kapteinī, nesaprazdami, ko viņš izdomājis. Ikviens no mums zināja, ka novir­zīties sānis un aizlidot Saulei garām ir absolūti neiespējami, tāpat kā nav iespējams pagriezties atpakaļ, pārvarot tās vareno pievilkšanas spēku. Mēs varējām vienīgi lidot uz priekšu, tikai uz priekšu — līdz tam brīdim, kad pēdējais apžil­binošais uzliesmojums izsēs uz visām pusēm mole­kulas, no kurām mēs sastāvam.

—    Mēs liekam priekšā lidot pa komētas orbītu, — Maknoltijs turpināja. — Mēs ar Elu un astroskaitļotāji arī — mēs uzskatām, ka pastāv niecīga veiksmes varbūtība.

Viss kļuva skaidrs. Tā ir teorētiska hipotēze, ko bieži apspriež matemātiķi un astronavigatori un vēl biežāk savos stāstos izmanto rakstnieki. Būtība šeit ir tāda: izspiest no dzinējiem visu, uz ko tie spējīgi, uzņemt milzīgu ātrumu un iziet izstieptā orbītā kā komētai. Teorētiski kuģis tādā gadījumā var aizdrāzties Saulei garām tik ātri, ka līdzīgi svārstam tas izlidos tālu otrā orbītas galā. Ļoti jauki, bet vai mēs varēsim to izdarīt?

—   Aprēķini rāda, ka mūsu pašreizējā stāvoklī ir nelielas izredzes uz veiksmi, — Maknoltijs sacīja. — Dzinēju jauda ir pietiekama un degvie­las pietiks, lai sasniegtu vajadzīgo ātrumu, uz­ņemtu vajadzīgo kursu un pietiekami ilgi lidotu ar šo ātrumu. Vienīgais, par ko es nopietni šau­bos, — vai mēs spēsim izturēt momentu, kad būsim maksimāli pietuvojušies Saulei.

Viņš noslaucīja pieri, it kā neapzināti uzsvēr­dams mums priekšā stāvošā pārbaudījuma grū­tumu.

—    Sauksim lietas to īstajos vārdos — mums būs velnišķīgi karsti!

—   Mēs esam gatavi, kaptein! — kāds sacīja, un kabīnē atskanēja piekrītoši izsaucieni. Kli Jangs piecēlās, pavēcināja vienlaikus ar četriem taustekļiem, prasīdams vārdu, un nočirkstēja:

—  Tā ir ideja! Lieliski! Es, Kli Jangs, mūspla- nētiešu vārdā to atbalstu. Droši vien mēs visi salī- dīsiin saldētavā, kamēr lidosim garām Saulei?

Maknoltijs pamāja un sacīja:

—  Visi atradīsies atdzesināmajā nodalījumā un cietīs, cik varēs.

—    Nūjā, ,— Kli sacīja. — Protams. Bet mēs nevaram vadīt kuģi, sēdēdami saldētavā kā četr­desmit porcijas zemeņu saldējuma. Kādam jābūt priekšgala kabīnē. Lai kuģis nenovirzītos no kursa, nepieciešams cilvēks — kamēr viņš nebūs izcepies. Tātad kādam būs jāuzstājas cepeša lomā.

Viņš pavicināja taustekli, pats izbaudīdams savu daiļrunību.

—    Un, tā kā nevar noliegt, ka mēs, marsieši, ievērojami vieglāk panesam temperatūras paaug­stināšanos, tad es ierosinu …

—    Blēņas! —« Maknoltijs sacīja. Taču viņa asais tonis nevienu neapmānīja. Marsieši ir maz­liet apnicīgi, bet tomēr lieliski puiši!

—    Nu, labi, — Kli neapmierināti nočirkstēja. — Bet kas tad būs kotlete?

—   Varbūt es. Bet varbūt arī ne, <— sacīja Els Simtons. Viņš to pateica tā savādi — it kā viņš būtu tik acīmredzams kandidāts, ka tikai aklais to var neredzēt.

Un viņam taču bija taisnība! Tieši viņš bija piemērots šim uzdevumam. Ja vispār kāds spētu paciest to karstumu, kas gāzīsies iekšā pa priekš­gala iluminatoriem, tad vienīgi Els. Viņš bija spēcīgs un izturīgs. Viņš spēja daudz ko tādu, ko nespēja neviens no mums. Un galu galā — viņš skaitījās rezerves pilots.

Bet man tomēr nebija lāgā ap dūšu. Es iedo­mājos, kā viņš sēž tur, priekšā, pavisam viens, un no tā, cik ilgi viņš izturēs, atkarīgas mūsu dzīvības, bet ugunīgā Saule stiepj pretī savus liesmainos pirkstus …

—   Tu?! — Kli iesaucās, dusmīgi pievērsis izval­bītās acis diviem klusējošajiem stāviem uz paaug­stinājuma. — Nu, protams! Tikko es biju saga­tavojies pieteikt tev matu četros gājienos, tu izdo­māji šito triku, lai aizbēgtu no manis!

—  Sešos, — Els vienaldzīgi iebilda. — Ar ma­zāk kā sešiem gājieniem tev nekas neiznāks.

—    Četros! — Kli iebjāvās. — Un tādā brīdī tu…

Maknoltijs neiztureja. Viņš kļuva sarkans, it ka viņu tūlīt grasītos ķert trieka, un pagriezās pret taustekļus mētājošo KH.

—   Kaut jūs izputētu ar savu nolādēto šahu! — viņš ierēcās. — Visi pa vietām! Sagatavoties liela ātruma attīstīšanai! Es došu vispārējas trauk­smes signālu, un tad jums visiem jāpāriet uz saldētavu.

Viņš atskatījās. Sārtums pamazām nozuda no viņa sejas.

—  Visiem, izņemot Elu.

Kad raķetes sāka darboties pilnā sparā, viss bija gluži kā agrāk. Dzinēji gaudīgi rēca, un mēs drāzāmies uz priekšu, vilkdami aiz sevis pērkon- dārdošu asti. Kuģa iekšienē kļuva arvien karstāk un karstāk — uz metāla sienām spīguļoja mit­rums, un visiem par muguru tecēja sviedri. Kā bija priekšgala kabīnē, to es nezināju un arī ne­gribēju zināt. Marsieši pagaidām jutās gluži labi — bija pienācis brīdis, kad varēja apskaust viņu ērmoto uzbūvi!

Es īpaši neskaitīju laiku, bet pagāja divas mai­ņas un viens pārtraukums atpūtai, iekams atska­nēja vispārējās trauksmes signāls. Tad kuģī jau bija pavisam slikti. Es nevis svīdu, bet lēnām kusu un tecēju pats savos zābakos.

Sems, protams, to visu panesa vieglāk nekā citi Zemes cilvēki un turējās līdz tam laikam, kad viņa slimniekam briesmas vairs nedraudēja. Paveicās gan šim mehāniķim! Mēs tūlīt pat viņu ienesām saldētavā, un Sems brīdi pa brīdim tur iegriezās.

Pārējie sanāca saldētavā tad, kad atskanēja sig­nāls. Tā bija nevis parasta saldētava, bet visiztu­rīgākais un visaukstākais kuģa nodalījums — ar bruņu plāksnēm trīskārt nodrošināta telpa, kur glabājās instrumenti un bija iekārtota lazarete ar divām palātām un plašu viesistabu pasažieriem. Mēs visi tur novietojāmies ļoti ērti.

Visi, izņemot marsiešus. Novietojās jau arī viņi, taču nejutās diezcik ērti. Telpā, kur ir nor­māls spiediens, marsieši vienmēr jūtas slikti — viņiem ir ne tikai smacīgi, bet arī nelabi no smir­doņas, it kā būtu jāelpo sīrups, kas ož pēc kazām. Kli Jangs mūsu acu priekšā izvilka smaržu pude­līti un pasniedza to savam pustēvam KH Morgam. Tas paņēma pudelīti, ar riebumu paskatījās uz mums un visai apvainojošā veidā demonstratīvi paostīja. Taču neviens uz to nereaģēja.

Te bija visi, izņemot Maknoltiju un Elu Sim- tonu. Kapteinis parādījās pēc divām stundām. Kuģa priekšgalā acīmredzot nebija viegli — viņš izskatījās šausmīgi. Nogurusī seja spīdēja no sviedriem, tuklie vaigi bija iekrituši un apdegu­miem klāti. Viņa parasti elegantais, labi piegu­lošais formas tērps karājās kā uz pakaramā. No pirmā acu uzmetiena varēja pateikt, ka viņš tur cepinājies, cik vien spējis izturēt.

Grīļodamies viņš pagāja mums garām, iestebe- rēja pirmās palīdzības kabīnē un lēnām, ar pūlēm izģērbās. Sems ierīvēja viņu no galvas līdz kājām ar pretapdeguma ziedi — mēs dzirdējām, kā kap­teinis aizsmakušā balsī stenēja, kad Sems īpaši pacentās.

Karstums kļuva nepanesams. Tas piepildīja visu telpu, dedzināja katru ķermeņa muskuli. Vairāki mehāniķi novilka zābakus un jakas. Drīz viņu piemēram sekoja arī pasažieri, izmezdamies pus­kaili. Mans agronoms nelaimīgs sēdēja vienās peldbiksītēs, bēdādamies par saviem nepiepildīta­jiem plāniem.

Iznācis no ārsta kabīnes, Maknoltijs nogāzās uz kojas un sacīja:

— Ja pēc četrām stundām mēs vēl būsim dzīvi, viss būs labi.

Šai brīdī dzinēji apklusa. Mēs uzreiz sapratām, kas noticis. Viena degvielas cisterna bija iztukšo­jusies, bet relejs, kam vajadzēja pārslēgt dzinē­jus uz otru, nedarbojās. Lai tā negadītos, mašīnu nodalījumā būtu vajadzējis sēdēt dežurējošam mehāniķim, bet aiz karstuma un uztraukuma ne­viens par to nebija padomājis.

Mēs nepaguvām atjēgties, kad Kli Jangs pie­lēca pie durvīm, kas atradās viņam tuvāk nekā pārējiem. Viņš nozuda, pirms mēs aptvērām, kas un kā. Pēc divdesmit sekundēm dzinēji atkal sāka rēkt.

Man pie pašas auss nosvilpās sarunu cau­rule — divas pēdējās dienas Saules traucējumu deļ radiofoni nedarbojās. Es izņēmu svilpi un nogārdzu:

—   Jā?

No priekšgala kabīnes atskanēja Ela balss:

—  Kas to izdarīja?

—      KH Jangs, — es sacīju. — Viņš vēl jopro­jām ir tur.

—      Droši vien… aizgājis pēc ķiverēm, — Els sprieda. — Pasakiet viņam… no manis paldies!

>— Kā tev tur ir? — es jautāju.

—      Cepina, — viņš atbildēja. — Slikti… ar acīm. — Brīdi viņš klusēja. — Cerams, ka iztu­rēšu… kaut kā. Piesprādzējieties… kad es došu svilpienu.

—   Kāpēc? — es nogārdzu.

—     Gribu… kuģi pagrozīt. Tad karstums vien­mērīgāk sadalīsies…

Un es dzirdēju, ka viņš aizbāž savu caurules galu. Arī es iebāzu svilpi atpakaļ vietā un pateicu pārējiem, lai piesprādzējas un gaida Ela signālu. Tikai marsieši varēja neraizēties: viņiem pietika pirmklasīgu piesūcekņu, lai noturētos pat uz me­teorīta.

Atgriezās Kli. Elam bija taisnība: viņš nesa ķiveres saviem puišiem. Temperatūra bija tāda, ka pat Kli jutās vārgs un tik tikko jaudāja pa­stiept savu nastu.

Marsieši nopriecājās, uzlika ķiveres, noherme- lizēja šuves un tūlīt pazemināja ķiverēs spie­dienu līdz divām desmitdaļām atmosfēras. Viņi uzreiz kļuva mundrāki. Dīvaini bija redzēt, ka viņi uzvelk skafandrus nevis tāpēc, lai saglabātu gaisu kā mēs, bet gan lai no tā atbrīvotos …

Tiklīdz marsieši bija paguvuši sakārtoties un izvilkt šaha dēlīti, atskanēja svilpiens. Mēs ieķē- rāmies siksnās, bet marsieši piesūcās pie grīdas un sienām. «Margrietiņa» sāka lēnām griezties ap garenisko asi. Saha figūriņas slīdēja pa grīdu, pēc tam pa sienu un griestiem: Saules pievilkša­nas spēks, protams, tās noturēja tajā pusē, kas bija pavērsta pret Sauli. Es caur ķiveri ierau­dzīju dusmīgo, nosvīdušo Kli seju, viņš drūmi lūkojās uz melno laidni, kas slidinājās viņa tuvumā. Droši vien ķiverē atskanēja vissulīgākie marsiešu izteicieni.

— Vēl palikušas trīsarpus stundas, — aizsma­kušā balsī sacīja Maknoltijs.

Četras stundas, par kurām mums bija teicis kapteinis, nozīmēja divas stundas tuvošanos Sau­lei un divas stundas attālināšanos no tās. Tātad, kad bija apritējušas divas stundas, mēs atradā­mies vistuvāk šai nokaitušajai krāsnij. Tas bija visbīstamākais brīdis.

Es šo brīdi neatceros, jo zaudēju samaņu div­desmit minūtes pirms tam un atguvos tikai pēc pusotras stundas. Kas notika šajā laikā, es varu vienīgi minēt, taču cenšos par to domāt iespējami mazāk. Saule, kas versmo karstumā nežēlīgi kā saniknota tīģera acs; tās vainags, kas snaiksta savas ugunīgās mēles pret mazo kuģi ar pusdzī­viem radījumiem, un pašā kuģa priekšgalā aiz pilnīgi neefektīviem kvarca stikliem vientuļais Els veras un veras tuvojošās pekles rīklē…

Es grīļodamies piecēlos un tūlīt atkal nogā­zos kā lupatu maiss. Kuģis vairs negriezās, bet joņoja uz priekšu kā parasti, un es nokritu gluži vienkārši aiz vārguma. Jutos traki draņķīgi.

Marsieši jau bija pie samaņas — es zināju, ka viņi atgūsies pirmie. Viens no viņiem uzstādīja mani uz kājām un turēja, kamēr es sāku kaut cik pārvaldīt savus locekļus. Es pamanīju, ka kāds cits marsietis bija uzmeties virsū bez samaņas gulošajiem Maknoltijam un trīs pasažieriem. Ar savu ķermeni viņš tos aizsedza pret karstumu. Un visai veiksmīgi, jo drīz vien arī viņi atguva samaņu.

Ar pūlēm nokļuvis līdz sarunu caurulei, es izvilku aizbāzni un iepūtu. Taču man bija tik maz spēka, ka svilpiens neiznāca. Es tikai velti iztē­rēju gaisu, kura jau tā trūka. Veselas trīs minū­tes es stāvēju, pieķēries pie caurules, pēc tam sasparojos, ievilku krūtīs gaisu un pūtu no visa spēka. Otrā galā atskanēja svilpiens. Bet Els neat­bildēja.

Es svilpu vēl vairākas reizes, taču atbildes nebija. No biežās elpošanas man noreiba galva, un es atkal nogāzos. Karstums kuģī vēl bija šaus­mīgs: es jutu, ka esmu izžuvis kā mūmija, kas miljonu gadu nogulējusi tuksnesī.

Atvērās durvis, un Kli Jangs lēnām, ar pūlēm izlīda ārā. Viņam vēl joprojām galvā bija ķivere. Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās un caur ķive­res diafragmu sacīja:

—   Nevarēju tikt līdz priekšgala kabīnei. Traps pusceļā karstāks par krāsni, un tur nav gaisa.

Es jautājoši paskatījos, un Kli paskaidroja:

—   Automātiskās durvis ir blīvi noslēgušās. Kabīnē ir vakuums.

Tas nozīmēja, ka iluminatori nav izturējuši. Citādi gaiss nebūtu varējis izplūst no kabīnes. Rezerves stikli mums bija, un ielikt iluminatorus ir nieks. Taču pagaidām mēs lidojām uz priekšu — varbūt pa pareizu kursu, bet varbūt

arī ne — ar tukšu, bez gaisa palikušu pilota kabīni, kurā valdīja jaunu vēstījošs klusums.

Mēs sēdējām un mazpamazām atguvāmies. Pēdējais nāca pie samaņas cietušais mehāniķis. Ar Sema gādību viņš tomēr bija izķepurojies. Un tikai tad Maknoltijs iekliedzās:

—  Četras stundas ir pagājušas! Mēs esam izrā­vu šies!

Vārgās balsīs mēs kliedzām «urā!». Nudien, no šī jaunuma kajītē uzreiz kļuva par grādiem des­mit vēsāk! Prieks deva mums spēku — nepagāja ne minūte, kad mēs vairs nejūtām ne miņas no vājuma un bijām kaujas gatavībā. Taču tikai pēc otrām četrām stundām skafandros tērpušos mehā­niķu brigāde atnesa uz Sema mazo lazareti smago ķermeni no priekšgala kabīnes.

—  Kā ir, El? — es jautāju.

Viņš droši vien dzirdēja, jo pakustināja labās rokas pirkstus un, iekams durvis aiz viņiem aiz­vērās, izdvesa žņerkstošu, gārdzošu skaņu. Pēc tam divi mehāniķi aizgāja uz Ela kajīti, atnesa viņa lielo ādas maisu un atkal ieslēdzās lazaretē, atstādami mūs un marsiešus ārpusē. Kli Jangs slamstījās pa koridoru uz priekšu un atpakaļ, it kā nezinātu, ko darīt ar saviem taustekļiem.

Pēc stundas no lazaretes iznāca Sems, un mēs metāmies pie viņa.

—   Kā Elam?

—  Akls kā kurmis, — Sems sacīja, galvu šūpo­dams. — Un zaudējis balsi. Viņam tur klājies šausmīgi grūti.

Tad tāpēc Els neatbildēja, kad es viņu izsaucu pie sarunu caurules!… Es paskatījos Semam tieši acīs.

—    Seni, vai tu vari… vai vari viņam kaut kā palīdzēt?

—   Ja es varētu! — Sema melnā seja bija ļoti izteiksmīga. — Tu zini, seržant, kā es gribētu viņu salāpīt, bet es to nespēju. — Viņš bezspēcīgi noplātīja rokas. — Tas ir pāri manām necilajām iespējām. Varbūt, kad mēs atgriezīsimies uz Ze­mes …

Sema balss aizlūza, un viņš' iegāja atpakaļ lazaretē.

—   Man ir skumji, — Kli izmisis sacīja.

To vakaru, kad mūs uzaicināja uz Ņujorkas astroklubu, es mūžam neaizmirsīšu. Toreiz šis klubs bija — un arī tagad vēl ir — visizmeklē­tākā sabiedrība, kādu vien var iedomāties. Lai iestātos šai klubā, kosmonautam jāizdara kaut kas brīnumam līdzīgs. Toreiz tajā skaitījās pavi­sam deviņi locekļi, un arī tagad to ir tikai div­padsmit.

Kluba priekšsēdētājs bija Meiss Voldrons — slavenais pilots, kas izglāba to marsiešu laineri 2263. gadā. Vareni uzcirties, viņš stāvēja galda galā, bet blakus viņam sēdēja Els Simtons. Otrā galda galā sēdēja Maknoltijs — no viņa priecī­gās sejas nenozuda apmierināts smaidiņš. Bet līdzās kapteinim atradās vecais, sirmais Knuts Johansens — ģēnijs, kas izgudroja katram kos­monautam pazīstamo sistēmu «L».

Pārējās viesu vietas pie galda ieņēma visa jauktā «Margrietiņas» komanda, ieskaitot mar­siešus, un trīs pasažieri, kuri šā gadījuma dēļ bija nolēmuši atlikt savu izlidošanu. Vēl bija klāt daži audioreportieri ar kamerām un mikrofoniem.

— Džentlmeņi un vedras, — Meiss sacīja, šis ir notikums, kam nav precedenta cilvē­ces un mūsu kluba vēsturē. Varbūt tieši tādēļ esN uzskatu par sevišķu godu izteikt priekšlikumu — uzņemt par kluba locekli rezerves pilotu Elu Simtonu, kas ir augstākajā mērā tā cienīgs.

—    Atbalstām! — vienlaikus sauca trīs citi kluba locekļi.

—   Pateicos jums, džentlmeņi!

Meiss jautājoši uzrāva uzacis. Astoņas rokas aši pacēlās virs galda.

—  Pieņemts vienbalsīgi!

Paskatījies uz Elu Simtonu, kurš klusēdams sēdēja līdzās," Meiss sāka viņu celt vai debesīs. Viņš runāja un runāja, bet Els visu laiku sēdēja ar vienaldzīgu seju.

Es redzēju, kā apmierinātais smaids Maknol- tija sejā kļuva arvien platāks un platāks. Vecais Knuts raudzījās uz Elu ar gandrīz stulbu tēviš­ķīgu maigumu. Komanda nenolaida acis no varoņa, un visas kameras bija pievērstas viņam.

Arī es paskatījos uz to pusi. Els sēdēja, viņa izlabotās acis staroja, bet seja bija nekustīga, par spīti visiem šiem slavinošajiem vārdiem un vis­pārējai uzmanībai, par spīti Johansena tēvišķīga lepnuma pilnajiem skatieniem.

Taču pagāja minūtes desmit, un es pamanīju, ka beidzot arī viņš ir saviļņots. Un, ja kāds jums saka, ka sistēmas «L-lOO-ON» robots ir tikai nejū­tīga mašīna, — spļaujiet viņam acīs!

ES LIECINU

Vēl nekad neviens tiesas process nebija piesais­tījis tik neatslābstošu pasaules sabiedrības uzma­nību. Sešas telekameras lēnām grozījās, sekoda­mas svinīgi uz savām vietām sojojošajiem juris­prudences spīdekļiem sarkanās un melnās manti­jas. Desmit mikrofoni aiznesa līdz abām Zemes puslodēm zābaku čīkstoņu un papīru čaukstoņu. Divsimt reportieru un speciālkorespondentu pie­pildīja balkonu, kas viss bija atdots viņu rīcībā. Tiesas zālē sēdēja četrdesmit UNESCO pārstāvji un divtik diplomātu un valsts ierēdņu ar neko neizsakošām, saspringtām fizionomijām.

Netika ievērota tradīcija. Procedūrai nebija nekā kopīga ar parasto — šis bija īpašs process pavisam īpašā lietā. Visa tehnika bija pielāgota tam, lai atbilstu ārkārtīgi neparastajam, ne ar ko nesalīdzināmajam apsūdzētajam. Un tiesnešu augstie tituli tika uzsvērti ar teatrālu greznību.

Šajā procesā nebija zvērināto, toties bija pieci tiesneši. Un miljards pilsoņu sekoja procesam mājās pie televizoriem, gatavi nodrošināt «tais­nīgu spēli». Jautājums, ko tad uzskatīt par «tais­nīgu spēli», ietvēra sevī tik daudz variantu, cik neredzamo skatītāju sekoja izrādei, un vairums šo variantu bija nevis prāta, bet jūtu diktēti. Nie­cīgs mazākums skatītāju cīnījās par to, lai apsū­dzētajam saglabātu dzīvību, bet vairākums kaisli vēlējās viņa nāvi; bija arī tādi, kas svārstījās, ieteica viņu izraidīt; katrs izturējās pret šo lietu

atbilstoši iespaidiem, kādus bija par to guvis pirms procesa izvērstās ilgstošās fanātiskās aģi­tācijas rezultātā.

Tiesas locekļi, būdami pārāk veci un pārāk gudri cilvēki, lai uzstātos pie rampas publikas priekšā, ar tādu kā nedrošību ieņēma savas vie­tas. Iestājās klusums, ko iztraucēja vienīgi lielā, virs tiesnešiem novietotā pulksteņa sitieni. Bija desmit no rīta 1987. gada 17. maijā. Mikrofoni aiznesa pulksteņa sitienu skaņas visā pasaulē. Telekameras parādīja tiesnešus, pulksteni un bei­dzot to, kas bija visas cilvēces uzmanības cen­trā: radījumu uz apsūdzēto sola.

Bija pagājuši seši mēneši kopš tās dienas, kad šis radījums kļuva par gadsimta sensāciju, pun­ktu, kurā fokusējās mazumiņš cilvēces neprātīgu cerību un milzums neprātīgu baiļu. Pēc tam šis radījums tik bieži parādījās uz televizoru ekrā­niem, žurnālu un laikrakstu lappusēs, ka izbrīna sajūta pārgāja, bet cerības un bailes palika. Pamazām viņu sāka uztvert kā kaut ko karikatū- risku un nicinoši iesauca par Kaktusu. Vieni pret viņu izturējās kā pret neglābjami ērmotu stul­beni, citi — kā pret viltīgu vēl viltīgākas ārpus- zemes civilizācijas emisāru. Tādējādi tuvāka iepa­zīšanās radīja nicinājumu, taču ne tik lielu, lai izzustu bailes.

Šo radījumu sauca par Metu; tas bija ieradies no kādas Prociona sistēmas planētas. Apmēram metru augsts, koši zaļš, ar kājelēm, kas atgādi­nāja spilvenus, stumbeņveida rokām un daudziem izaugumiem, ko klāja dzeloņiem līdzīgas skrop­stiņas, šis radījums izskatījās pēc liela kaktusa.

Taču viņam bija acis — lielas, zeltainas acis, kas naivi lūkojās uz cilvēkiem, gaidot žēlsirdību, jo šis radījums nekad nevienam nebija nodarījis neko ļaunu. Krupis, taisni kā skumīgs krupis ar dārgakmeņiem uz galvas.

Sekretārs melnā mantijā svinīgi paziņoja:

—        Amerikas Savienoto Valstu jurisprudences aizgādā sasauktās speciālās tiesas kolēģijas sēdi pasludinu par atklātu! Uzmanību!

Tiesnesis, kas sēdēja centrā, paskatījās uz kolē­ģiem, sakārtoja acenes un uzmeta sadrūvējušos skatienu «krupim» vai «kaktusam», vai kā nu to sauktu.

—       Met no Prociona, mums ir zināms, ka jūs neesat spējīgs ne dzirdēt, ne izrunāt vārdus, bet varat telepātiski saprast mūs un atbildēt rak­stiskā veidā.

Telekameras tūliņ pat parādīja, kā Mets pagrie­zās pret tāfeli, kas bija novietota aiz apsūdzēto sola, un ar krītu uzrakstīja: «Jā.»

Tiesnesis turpināja:

—        Jūs tiekat apsūdzēts par to, ka nelikumīgi esat nokļuvis pasaulē ar nosaukumu Zeme, pre­cīzāk — valstī, ko sauc par Amerikas Savieno­tajām Valstīm. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?

Ar lieliem, baltiem burtiem Mets uzrakstīja uz tāfeles: «Bet kā vēl var šeit nokļūt?»

Tiesnesis sarauca pieri:

—       Esiet tik labs un atbildiet uz maniem jautā­jumiem.

«Neesmu vainīgs.»

—       Jums tiek dots aizstāvis. Vai jums ir iebil­dumi pret viņa kandidatūru?

«Lai svētīts tu, miera nesēj.»

Daži to uzņēma kā asprātību. Vairākums no­sprieda, ka te pats velns citē bībeli.

Tiesnesis nopūtās, noslaucīja aceņu stiklus un atspiedās pret krēsla atzveltni.

Sakārtojis uz pleciem mantiju, piecēlās proku­rors. Tas bija liela auguma cilvēks ar garu seju, mazām acīm un caururbjošu skatienu.

—  Pirmais liecinieks!

No zāles iznāca vārgs vīrelis un neveikli apsē­dās uz liecinieku krēsla, nervozi žņaudzīdams pirkstus.

—  Jūsu vārds?

—  Semjuels Nolls.

—  Jūsu ferma atrodas Denvilas tuvumā?

—  Jā, ser. Es …

—        Nesauciet mani par seru. Tikai atbildiet uz jautājumiem. Šis radījums piezemējās jūsu fer­mas teritorijā?

—       Jūsu godība, es protestēju! — no savas vie­tas piecēlās advokāts, ārkārtīgi tukls cilvēks ar sarkanu seju, acīmredzot sangviniķis. — Mans klients ir juridiska persona, nevis kaut kāds radī­jums. Tādēļ viņš jāsauc par «apsūdzēto».

—        Protests tiek noraidīts! — atcirta tiesnesis centrā. — Turpiniet, mister prokurori

—       Tātad šis radījums piezemējās jūsu fermas teritorijā?

—       Jā, — Semjuels Nolls atbildēja, lepni rau­dzīdamies telekamerā. — Viņš uzkrita kā sniegs uz galvas un …

—       Atbildiet tikai uz jautājumiem. Vai nosēša­nās nodarīja lielus postījumus?

—  Jā.

—   Kas cieta?

—       Divi šķūņi un lielākā daļa ražas. Zaudē­jumi trīs tūkstoši dolāru vērtībā.

—       Vai radījums šai sakarā izrādīja kaut kādas nožēlas pazīmes?

—        It nekādas. — Nolls dusmīgi pārlaida acis zālei. — Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Zobgalīgi uzsmaidījis savam resnajam pretinie­kam, prokurors apsēdās.

—  Nododu liecinieku aizstāvībai, — viņš sacīja.

Advokāts piecēlās, vēlīgi paraudzījās uz Nollu

un jautāja:

—        Sakiet, vai jūsu šķūņi bija astoņstūru torņi ar žalūzijām sienās un barometriski regulējamiem jumtiem?

Nolls uzrāva uzacis un klusi nogaudās:

—   Ko-o?

—       Nu, labi. Lai paliek, atbildiet man uz šādu jautājumu: jūsu raža acīmredzot sastāvēja no fuzlīniem un divkrāsainiem merkinsiem?

—        Tie bija mieži, nogatavojušies mieži, <— Nolls izmisis sacīja.

—       Mans dievs! Mieži — redz, kā! Bet vai jūs zināt, kas ir fuzlīni un merkinsi? Vai jūs tos pazītu, ja ieraudzītu?

—   Laikam gan ne, — Nolls negribīgi atzinās.

—       Atļaujiet aizrādīt, ka jums nepietiek garīgo spēju, — advokāts asi sacīja. — Un man ir bez­gala žēl, ka tā, varat ticēt. Vai jūs pēc manas sejas redzat, kā tas mani sarūgtina?

—        Neredzu, — Nolls atbildēja, juzdams, kā viņa tronis telekameru priekšā pārvēršas par nag­lām izspraudītu gultu.

—       Citiem vārdiem sakot, jūs neredzētu arī no­žēlu, ja to paustu mana seja?

—        Protestēju! — skaļi iesaucās prokurors, tumši pietvīkdams. — Nedrīkst apzinīgi piespiest liecinieku…

Viņš apklusa, pamanījis, ka sāncensis ir apsē­dies. Steigšus saņēmis sevi rokās, prokurors no­ņurdēja:

—  Nākamo liecinieku!

Liecinieks numurs divi bija spēcīgs liela auguma vīrietis, ģērbies viscaur zilā. Viņš iztu­rējās pašpārliecināti kā cilvēks, kam sen pazīsta­mas tiesas un garlaicīgās tiesu procedūras.

—  Vārds?

—   Džozefs Higinsons.

—       Jūs esat Denvilas pilsētas policijas virs­nieks?

—   Tieši tā.

—       Jūs bijāt tas, ko pirmais liecinieks izsauca uz savu fermu?

—   Jā.

Uzdodot nakamo jautajumu, prokurors pasmai­dīja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tagad nu groži ir droši viņam rokās.

—       Ieraudzījis notikušo, jūs centāties noskaidrot iemeslus, vai ne tā?

—  Jā, protams.

Misters Higinsons pagriezās un uzmeta dus­mīgu skatienu apsūdzētā lūdzošajām, zeltainajām acīm.

—   Un kas tad notika?

—   Tas ar vienu skatienu mani paralizēja.

Tiesnesis, kas sēdēja pa kreisi, iejaucās:

—       Jūs, liekas, esat izveseļojies. Cik stipra bija paralīze, un cik ilgi tā turpinājās?

—       Paralizēts es biju viss, jūsu godība, bet pēc pāris stundām tas pārgāja.

—       Un pa šo laiku, — prokurors jautāja, — cit- planētas noziedznieks paguva aizbēgt?

—  Jā, — liecinieks drūmi atbildēja.

—       Rezumēsim: radījums ignorēja policijas virs­nieku, kas izpildīja dienesta pienākumus, uzbruka viņam un izbēga no aresta, vai tā bija?

—  Jā, — Higinsons labprāt piekrita.

—  Nododu liecinieku aizstāvībai.

Prokurors apsēdās, ārkārtīgi apmierināts ar

sevi.

Piecēlās advokāts, sabāza īkšķus aiz vestes izgriezuma un ar atbruņojošu laipnību griezās pie Higinsona:

—      Vai jūs vienmēr satiekoties spējat pazīt savu kolēģi policistu?

—  Protams.

—       Ļoti labi. Zālē publikā sēž policists. Esiet tik laipns, parādiet viņu tiesnešu kungiem.

Higinsons uzmanīgi aplūkoja nedaudzos klāt­esošos, kuri šeit, tiesas zālē, pārstāvēja daudz- kārt plašāko televīzijas skatītāju auditoriju. Tele- kameras sekoja viņa skatienam pa solu rin­dām. Tiesneši, korespondenti, reportieri, valsts ierēdņi — visi raudzījās turp.

—        Viņš droši vien ir privātā, — Higinsons padodamies sacīja.

Tiesnesis, kas sēdēja centrā, pasteidzās iejauk­ties:

—       Diez vai tiesa atzīs par jūsu taisnības pie­rādījumu liecinieka nespēju pazīt policistu, kas ģērbies civildrēbēs.

—   Protams, jūsu godība, — advokāts piekrita.

Viņa apa|ajā sejā atspoguļojās cerību sabru­kums, un tas varen iepriecināja viņa vērīgo pre­tinieku. Tad, ļāvis prokuroram pacelties pienācīgā augstumā, advokāts pēkšņi atplauka un nogāza viņu zemē:

—   Bet minētais policists ir pilnā formas tērpā.

Prokurors pārmainījās sejā, it kā uzlika jaunu

masku. Higinsons bezmaz izmežģīja kaklu, vēl­reiz mēģinādams starp klātesošajiem ieraudzīt policistu.

—       Zaļganbrūns formas tērps ar sarkaniem lam­pasiem, — advokāts pateica priekšā. — Tas ir maršals, militārās policijas korpusa priekšnieks.

—        Jūs man to neteicāt, — Higinsons aizvai­nots piezīmēja.

—        Bet vai jūs toreiz, fermā, teicāt apsūdzēta­jam, ka esat policijas virsnieks?

Liecinieks nosarka, pavēra un atkal aizvēra muti un lūdzoši paraudzījās uz prokuroru.

—       Atbildiet uz jautājumu! — tiesnesis piepra­sīja.

—  Ne, es viņam to neteicu.

—  Kāpēc?

Ar kabatlakatiņu slaucīdams pieri, Higinsons piepeši aizsmakušā balsī sacīja:

<— Neuzskatīju par vajadzīgu: manuprāt, tas jau tāpat bija redzams. Vai jūs tā nedomājat?

—        Jautājumus uzdošu es, jūs uz tiem atbildē­siet. Vai, pēc jūsu domām, militārās policijas maršals «jau tāpat redzams»?

—   Protestēju! — prokurors savicināja rokas.

—  Domas — tas vēl nav pierādījums.

—        Protestu pieņemu! — tiesnesis centrā pazi­ņoja. Pāri acenēm viņš paskatījās uz advokātu.

—   Tiesa ņem vērā faktu, ka apsūdzētais jebkuru informāciju spēj uztvert telepātiski, un tādēļ lie­ciniekam nebija skaļi jāstādās viņam priekšā. Turpiniet liecinieka nopratināšanu.

Advokāts atkal pievērsās Higinsonam.

—       Aprakstiet, lūdzu, visos sīkumos savu izturē­šanos tajā momentā, kad tikāt paralizēts.

—  Es tobrīd mērķēju.

—   Gatavojāties šaut?

—  Jā.

—  Uz apsūdzēto?

—  Jā.

—       Vai jums ir tads paradums — vispirms šaut un pēc tam uzdot jautājumus?

—        Liecinieka paradumi neattiecas uz lietu, — tiesnesis centrā paziņoja. Viņš paskatījās uz Iliginsonu. — Jūs varat neatbildēt uz šo jautā­jumu.

Virsnieks. Higinsons, apmierināti atiezis zobus platā smaidā, ignorēja advokāta jautājumu.

—       No kāda attāluma jūs gatavojāties šaut? — advokāts turpināja nopratināšanu.

—   No piecdesmit vai sešdesmit jardiem.

—   Tik tālu? Vai jūs esat labs šāvējs?

Higinsons piesardzīgi pamāja, tiesa, bez jebkā­dām lepnuma jūtām. «Tas resnais noteikti nav nemaz tāds vientiesis,» viņš nodomāja.

—       Ap kādu laiku jūs rēķināt nokļūt mājās uz vakariņām?

Sis pēkšņais uzbrucēja manevrs liecinieku pār­steidza negaidīti, viņš izbrīnījies ieplēta muti un atbildēja:

—  Droši vien ap pusnakti.

—       Jūsu sievai būtu patīkami to uzzināt. Ja ne­būtu radio un televīzijas, vai jūs varētu viņai to paziņot, pateikt ar vārdiem?

—       Nesākšu jau nu es aurot tā, lai būtu dzir­dams Denvilā, — Higinsons dzēlīgi atteica.

—       Protams, ne. Cilvēka balss bez radio vai tele­vīzijas palīdzības nevar pārvarēt tādu attā­lumu. — Advokāts paberzēja zodu, mazliet pado­māja un piepeši iesaucās: — Bet telepātiski «aurot» piecdesmit vai sešdesmit jardu attālumā jūs varat?

Atbilde nesekoja.

—       Vai varbūt jūsu telepātiskās spējas ir lielā­kas nekā apsūdzētajam, kurš man pavēstīja, ka viņam tās sniedzoties divdesmit piecu līdz trīs­desmit jardu attālumā?

Higinsons saviebās, bet neko neatbildēja.

—  Jūs pats nezināt savas spējas?

—   Nezinu.

—        Zel! — advokāts atcirta un, nogrozījis galvu, apsēdās.

Trešais liecinieks — aizdomīga persona olīvu krāsā — drūmi vērās savos zābakos, kamēr pro­kurors sāka nopratināšanu.

—  Jūsu vārds?

—  Dominiks Lolordo.

Viņš to pateica klusā balsī, it kā gribētu, lai televīzijas skatītāji viņu ne tikai neredzētu, bet arī nedzirdētu.

—  Jūs esat zivju restorāna īpašnieks?

—  Jā.

-— Vai jus pazīstat to radījumu uz apsūdzēto sola?

Lolordo pašķielēja uz Metu.

—  Jā.

—       Kādos apstakļos jūs viņu redzejat pēdējo reizi?

—  Manā krodziņā, pēc tā slēgšanas.

—        Šis radījums ielauzās mājā īsi pirms saules rieta, un jūs pamodāties tajā brīdī, kad tas sāka laupīt, vai ne tā?

— Tā bija.

—  Vai jūs nemēģinājāt to noķert?

Lolordo saviebās.

—   Šito te? Noķert? Paskatieties tak uz viņu!

—        Bet, ja jūs redzētu, ka jūs aplaupa, zagļa āriene vien taču jūs neatturētu? — prokurors daudznozīmīgi jautāja. — Tātad bija vēl kas?

—       Tas ielīda iekšā caur logu, — Lolordo sacīja, tagad runādams jau skaļāk nekā iepriekš. — Tieši caur logu, iztaisīja tajā caurumu, taisni tādu kā viņš pats. Un izgāja ārā tieši tāpat — tikai vēl viens tāds caurums logā. Un ne sasistu stiklu, ne šķembu — nekā. Ko jūs manā vietā būtu darījuši ar zaļu spoku, kas lien iekšā caur logu, it kā tur stikla nemaz nebūtu?

—       Kad šis radījums parādīja savas pārdabis­kas spējas, vai jūs skrējāt pēc palīdzības?

—  Ko tad jūs domājat?!

—        Bet palīdzība pienāca pārak vēlu? Tad, kad no nekaunīgā laupītāja vairs nebija ne miņas?

—  Jā.

Prokurors ar žestu lika saprast, ka ir beidzis, un liecinieku pratināt sāka advokāts.

—       Jūs apgalvojat, ka jūs aplaupīja. Ko jums nozaga?

—  Tāpat, nieku vien.

—  Tā nav atbilde.

—       Tiešām? — Lolordo māksloti vienaldzīgi no­žāvājās.

Tiesnesis centrā, bargi saraucis pieri, paliecās uz priekšu.

—       Vai jūs gribat tikt cietumā par necieņu pret tiesu?

—       Viņš nozaga nedaudz omāru un austeru, — Lolordo nelabprāt, bet steigšus atbildēja.

—       Citiem vārdiem sakot, sātīgu ēdienu, vai tā? — advokāts jautāja.

—  Nu, ja vēlaties…

—       Vai jūs neiedomājāties, ka apsūdzētais bija briesmīgi izsalcis?

—       Tā tik vēl trūka — domāt! Es tikai paskatī­jos uz viņu un laidu ļekas vaļā!

—        Tātad — ja apūdzētais pat paguva izlasīt jūsu domas par to, ka viņš izdarījis noziegumu, viņam tik un tā vairs nepietika laika atvainoties vai atlīdzināt jums nodarītos zaudējumus?

Atbildes nebija.

—       Un jūsu domas, ko viņš uztvēra, droši vien bija ārkārtīgi naidīgas?

—       Jā, protams, mīlestību es viņam neat­klāju, — liecinieks sacīja.

Advokāts griezās pie tiesnešiem:

—       Liecinieks nepelna uzticību. Tālāku pratinā­šanu uzskatu par nemērķtiecīgu.

Tiesneši apspriedās, un tas, kas sēdēja centrā, vēsi paziņoja lēmumu:

—       Aizturēt sardzes uzraudzībā līdz sprieduma pieņemšanai.

Lolordo aizčāpoja projām, raidīdams apkārt niknus skatienus.

—  Ceturtais liecinieks!

Tribīni ieņēma enerģisks cilvēks vidējos gados — tādus kinofilmās rāda solīdus banku prezidentus vai slavenus tiesnešus. Un droši vien ar jebkuru no šīm lomām viņš lieliski tiktu galā.

—  Jūsu vārds?

—  Vintrops Allens.

—       Zooloģijas profesors, vai ne? — prokurors jautāja.

—  Pilnīgi pareizi.

—  Vai jūs pazīstat šo radījumu?

—       Kā lai es to nepazītu? Vairākus mēnešus es ar to atrados ciešā kontaktā.

Nepacietīgi pamājis ar roku, prokurors jau­tāja:

—       Kādos apstākļos jus pirmo reizi ar to sasta- pāties?

Uz šādu jautājumu acīmredzot varētu arī neat­bildēt: visa pasaule zināja šos «apstākļus». Par tiem sprieda tā un šitā, papildinot savus stāstus ar dažādiem izpušķojumiem.

Tomēr Allens atbildēja:

—  Tas parādījās zooloģiskajā dārzā divas stun- ^as pēc slēgšanas. Kā tas tur bija iekļuvis, es nezinu.

—       Tas visur bāza savu degunu, visu izokšķe­rēji, visu iegaumēja?

Allens šaubīdamies bilda:

— Nu, kā to teikt…

—  Vai tas apskatīja visu vai ne?

—        Protams, viņam zooloģiskajā dārzā izdevās daudz ko redzēt, iekams kalpotāji viņu pamanīja, taču…

—         Lūdzu, atbildiet bez izlocīšanās, profesor Allen! — prokurors skarbi sacīja. — Turpināsim: pateicoties furoram, kādu bija sacēlusi šā radī­juma ierašanās uz Zemes, un sekojošajiem noti­kumiem, jūsu kalpotājiem nebija grūti iedomā­ties, ar ko viņiem darīšana?

—   Protams. Viņi tūlīt pat man par to ziņoja.

—  Ko jūs tad darījāt?

—       Pārņēmu šo lietu savā ziņā. Atradu šim radī­jumam siltu, ērtu telpu reptiļu paviljona neaiz­ņemtajā sekcijā.

Visi tiesas zālē klātesošie, ieskaitot telekame- ras, ar cieņu nolūkojās uz speciālistu, kas tādos neparastos apstākļos rīkojies tik aukstasinīgi.

—       Kā tas izskaidrojams, ka jūs, to darot, neti- kāt paralizēts, nekādā veidā necietāt un vispār nekļuvāt par pārdabiska spēka upuri? — proku­rors ar skābu seju jautāja. •— Vai varbūt jūs izstarojāt vissirsnīgāko aicinājumu?

Liecinieks sausi atbildēja:

—  Pilnīgi pareizi, izstaroju.

—       Pataupiet savus jokus piemērotākam brīdim, profesor, šeit tie ir nevietā, — prokurors bargi viņu pārtrauca. — Lai būtu kā būdams, tiesa sa­prot, ka jūs ieskaitījāt šo baismīgo radījumu rep­tiļu klasē un ierādījāt tam pienācīgu vietu.

—     Blēņas! Gluži vienkārši tā sagadījās, ka reptiļu paviljonā bija brīva telpa, ko varēja izman­tot. Apsūdzētajam mūsu klasifikācija nav piemē­rojama.

Izdarījis nicīgu žestu, prokurors turpināja:

—  Jums droši vien ir grūti izskaidrot tiesai, ar kādiem līdzekļiem jūs pieveicāt baismīgos spēkus un notvērāt šo radījumu?

—   Es to nenotvēru. Es zināju, ka tā ir saprā­tīga būtne, un attiecīgi pret to izturējos.

—   Ja ņemam vērā iepriekšējo liecinieku ziņo­jumus, tad jums ir varen paveicies, — prokurors dzēlīgi sacīja. — Kādēļ šis izdzimtenis ļāva jums atšķirībā no visiem pārējiem kontaktēties ar viņu?

—   Viņš saprata, ka mans prāts ir pieradis būt saskarsmē ar necilvēciskām dzīvības formām. Un no tā viņš loģiski secināja, ka ar mani vieglāk kontaktēties nekā ar jebkuru citu.

—   Loģiski secināja, — prokurors atkārtoja un pievērsās tiesnešiem: — Lūdzu, cienījamie kungi, pievērst nopietnu uzmanību šiem vārdiem, ņemot vērā, ka šis liecinieks atrodas īpašā stāvoklī. — Viņš atkal pagriezās pret Allenu: — Tātad jūs uzskatāt, ka šim radījumam ir prāts?

—  Neapšaubāmi!

—   Vairākus mēnešus jums bija iespēja pētīt šā neaicinātā agresora prātu. Kāds, pēc jūsu domām, ir šā radījuma intelekta līmenis?

—   Tāds pats kā mums, tikai šis intelekts ir pavisam citāds nekā mūsējais.

—  Vai jūs uzskatāt šo subjektu par pilnvērtīgu savas rases pārstāvi?

—  Man nav pamata domāt citādi.

—   Tātad viņa rase prāta ziņā ir līdzvērtīga mums?

—        Ļoti iespējams. — Profesors Allens paber­zēja zodu, kādu mirkli padomāja. — Jā, es teiktu, līdzvērtīga, ja vispār var salīdzināt tik atšķirī­gas parādības.

—       Bet varbūt viņi pat pārspēj mūs un ne tikai prāta ziņā, bet arī skaitliski? — prokurors neat­laidīgi turpināja savu līniju.

—  Nezinu. Šaubos.

—  Bet vai tāda iespēja ir izslēgta?

—       Tādi patvaļīgi secinājumi nav pieņemami, un tādēļ es …

—       Neizvairieties no atbildes! Vai pastāv iespēja, kaut vismazākā, ka dzīvības forma, ko pārstāv šis briesmonis, ir visbīstamākie draudi cilvēcei visā tās vēsturē?

—       Ja ļoti grib, par draudiem var nosaukt visu ko, taču …

—  Jā vai nē?

Iejaucās centrā sēdošais tiesnesis:

—        Nevar prasīt noteiktu atbildi no liecinieka uz hipotētiski uzdotu jautājumu.

Prokurors, nezaudēdams mieru, paklanījās:

—         Labi, jūsu godība, es uzdošu jautājumu citādi. — Un turpināja nopratināšanu. — Vai jūs kā speciālists uzskatāt, ka šīs dzīvības formas intelektuālais potenciāls ir pietiekami augsts, lai viņi uzbruktu Zemei, uzvarētu un paverdzinātu cilvēci, ja viņi to vēlētos?

—   Nezinu.

—   Vai tas ir viss, ko varat pateikt?

—  Baidos, ka jā.

—        Taču ar to ir pilnīgi pietiekami, — pro­kurors rezumēja, daudznozīmīgi vērdamies tele- kamerās uz neredzamo daudzmiljonu žūriju. — Tātad jūs pieļaujat šādu nebijušu briesmu iespēju?

—   To es neesmu teicis, — Allens iebilda.

—        Bet jūs neapgalvojāt arī pretējo, — proku­rors deva pretsitienu un pašpārliecināts un ap­mierināts apsēdās savā vietā. — Es beidzu.

Brīdi vilcinājies, nopratināšanu sāka advokāts.

—        Profesor Allen, kā presē tika apgaismoti jūsu daudzie ziņojumi par apsūdzēto?

—        Tie visi bez izņēmuma bija rupji izkrop­ļoti, — Allens īgni atbildēja. Viņš uzmeta ledainu skatienu lielai grupai reportieru, kuri uz to rea­ģēja ar augstprātīgu smīnu.

—        Par apsūdzēto ne vienreiz vien izteikts uz­skats, ka viņš ir spiegs, pret kuru jāvēršas ar vislielāko bardzību, lai izvairītos no ļaunākā. Vai jūs, pamatojoties uz jūsu rīcībā esošajām ziņām, atbalstāt šo versiju?

—   Nē.

—       Kā jus formulētu apsūdzētā sabiedrisko stā­vokli?

—   Viņš ir emigrants, — Allens atbildēja.

—       Apsūdzētā nodomus taču nevar uzskatīt par naidīgiem cilvēcei, vai ne?

—        Nav nekā neiespējama, — profesors Allens sacīja, jo viņš bija godīguma iemiesojums. — Ap­mānīt var pat visgudrāko no mums. Taču es nedo­māju, ka esmu apmānīts. Tādas ir manas domas, un es pie tām palieku.

Advokāts nopūtās:

—        Kā man jau tika atgādināts, domas vēl nav pierādījums. — Viņš atslīga krēslā, murminā­dams sev zem deguna: — Ļaunāk vairs nevar būt! Kāda nelaime!

—  Piektais liecinieks!…

—  Desmitais liecinieks!…

—  Sešpadsmitais liecinieks!

Sešpadsmitais bija pēdējais apsūdzības sarak­stā. Liecinieku varētu būt vēl piecreiz vairāk, taču jau ar šiem pārpārēm pietika. Un viņiem bija savi priekšlikumi galīgajam spriedumam, ja ne veselā saprāta, tad vismaz aizspriedumu dik­tēti — visai pārliecinoši, pārdomāti priekšlikumi, ko darīt ar klejojošām dzīvības formām: paciest tās, iespert ar kāju pa pēcpusi vai izrīkoties vēl ļaunāk. Šajā brīdī jautājums bija par sabied­risko drošību, un izlemt, vai ir vērts sevi pakļaut riskam, vajadzēja pašai sabiedrībai. Paturēdami to vērā, visi sešpadsmit apsūdzības liecinieki sa­stādīja bargu apsūdzības aktu pret dīvaino zelt- acaino tiesājamo, tīkodami atņemt viņam ne tikai brīvību, bet arī dzīvību.

Juzdamies situācijas saimnieks, prokurors pie­vērš pavēlošu skatienu apsūdzētajam un sāk tā nopratināšanu:

—        Bez mānīšanās — kāpēc jūs atlidojāt uz Zemi?

«Man bija jābēg projām no savas pasaules.»

—   Un jūs domājat, ka mēs tam noticēsim?

«Es neko nedomāju,» Mets ar pūlēm raksta uz

tāfeles. «Es tikai ceru.»

—  Uz ko jūs cerat?

«Uz labestību.»

Prokurors ir apmulsis. Meklējot piemērotu sar­kastisku atbildi, viņš brīdi klusē, kamēr atrod citu pratināšanas ceļu.

- Tātad jūsu pasaule jūs neapmierināja? Kas jums tajā nepatika?

«Viss.»

—   Tas nozīmē, ja jūs tur bijāt atkritējs?

«Jā.»

—       Un mūsu pasauli jūs uzskatāt par piemērotu atkritumu izgāztuvi tādiem kā jūs?

Mets neatbild.

—    Es uzskatu, ka jūsu apgalvojums ir tīrās blēņas, ka to visu jūs esat gluži vienkārši safan- tazējis. Domāju, ka jūsu ierašanās iemesli ir dzi­ļāki un nosodāmāki, nekā jūs gribat mums iestās­tīt. Iešu tālāk un teikšu jums, ka jūs ieradāties šeit nevis no Prociona rajona, bet no kādas daudz tuvākas planētas, piemēram, no Marsa.

Mets joprojām klusē.

—    Vai jūs zināt, ka starpplanētu kuģu kon­struktori nopietni un pamatīgi izpētīja jūsu avā­riju cietušo kuģi un iesniedza par to ziņojumu?

Mets stāv pavisam mierīgi, ar izklaidīgu ska­tienu raugās tālumā un neko neatbild.

—    Vai jūs zināt, ka, pēc viņu domām, jūsu kuģis gan pārspēj visus mūsu līdz šim uzbūvētos kosmosa kuģus un ir spējīgs veikt lidojumus tālu aiz Saules sistēmas robežām, taču tas nevar sa­sniegt ne tikai Procionu, bet pat Centaura Alfu?

«Tā ir taisnība,» Mets uzraksta uz tāfeles.

—  Un jūs joprojām pastāvat uz to, ka esat iera­dies no Prociona sistēmas?

«Jā.»

Prokurors nesapratnē noplāta rokas.

—   Jūsu godība, jūs dzirdējāt, ko saka šis radī­jums. Viņa kuģis nevarēja atlidot līdz Zemei no Prociona. Un tomēr viņš esot atlidojis no Pro­ciona. Šis briesmonis ir nekonsekvents vai nu savu vājo prāta spēju dēļ, vai arī tāpēc — un tas acīmredzot ir ticamāk —, ka nemākulīgi melo. Tādēļ man neliekas mērķtiecīgi turpināt…

«Mans kuģis un es lidojām ar asteroīdu,» Mets ķeburīgi uzraksta.

—   Nu, redziet! — misters prokurors sarkastiski rāda uz tāfeli. — Apsūdzētais braucis ar aste­roīdu! Atradis labu izeju no paša radītā strup­ceļa — ar asteroīdu, ne vairāk un ne mazāk! — Uzacis saraucis, viņš paraugās uz apsūdzēto. — Oh, tad jau garu, garu ceļu esat nobraucis! «Jā.»

—   Tātad jūs nosēdinājāt kuģi uz asteroīda un, nolidojot ar to daudzus miljonus jūdžu, ietaupījāt degvielu? Vai jūs nekad neesat dzirdējis par matemātisko varbūtības teoriju, pēc kuras diez vai iespējams atrast kosmiskajā telpā brīvi lido­jošu asteroīdu?

«Tā patiešām ir ārkārtīgi reta parādība,» Mets piekrīt.

—   Un tomēr jūs atklājāt tieši tādu asteroīdu, kas kopā ar jums nolidoja visu ceļu līdz šejie­nei? Pats apbrīnojamākais no kosmosa kuģiem, vai ne tā?

«Tas nelidoja visu ceļu līdz šejienei. Tikai lie­lāko daļu šā ceļa.»

—   Nu, labi, — prokurors ar vieglu nicību pie­krīt. — Deviņdesmit deviņi miljoni no simt mil­joniem vai cik nu tur vajag būt. Un tomēr tas ir pārsteidzoši.

«Turklāt,» Mets turpina rakstīt, «tas nepavisam nebija kāds īpaši izraudzīts asteroīds, kas būtu atvedis mani tieši šurp. Tas bija pirmais ceļā pagadījies asteroīds, kas varēja mani aizvest nez uz kurieni. Man nebija noteikta mērķa. Tas bija lidojums tukšumā, uz labu laimi, kā labpatiksies gadījumam, pretī savam liktenim,»

—    Tātad, ja jūs būtu uzsēdies uz cita aste­roīda, jūs varēja aizvest pavisam kur citur, ja?

«Vai arī vispār nekur,» Mets raksta ar drebošu roku. «Liktenis bija man labvēlīgs.»

—   Neesiet par to tik pārliecināts. — Prokurors iebāž pirkstus vestes kabatā un draudīgi palūko­jas uz apsūdzēto. — Ja jūsu īstie mērķi, īstie iemesli ir kaut mazliet līdzīgi tiem, kādus jums piedēvē mūsu mūžam modrie avīžnieki, tad jūsu aizstāvības runai jābūt nevainojamai, tai mūs jāpārliecina. Jūsu pašreiz izvirzītais variants ir absolūti nepierādīts. Izņemot nepamatotus apgal­vojumus, ko izsaka ērmots citas planētas iedzī­votājs, kura nolūki mums nav zināmi, mēs, tas ir, tiesa, neko citu no jums neesam saņēmuši. — Prokurors ievelk elpu un pabeidz: — Vai jūs varat dot tiesas izskatīšanai kaut ko būtiskāku nekā jūsu fantastiskais stāstījums?

«Es nezinu, kā cīnīties pret neuzticību,» Mets lēni, gurdi raksta. «Tikai ar ticību.»

Prokurors noraida šo paziņojumu asi un nežē­līgi:

—    Cik vel tadu ka jus pašreiz atrodas musu pasaulē un realizē savus zemiskos plānus, kamēr jūs šeit visā slavas spožumā jaucat mums gal­vas?

Līdz šim tāda doma nevienam nebija ienākusi prātā — ne tiem, kas atradās zālē, ne arī citiem ārpus tās. Tagad kāds pusducis reportieru klu­sībā sodījās, ka laikus nav uzķēruši šo vērtīgo ideju un nav to izmantojuši. No paša sākuma val­dīja uzskats, ka uz Zemes atrodas tikai viens cit- planētietis un tas ir drošās rokās. Bet patie­šām — kur garantija, ka desmiti vai varbūt pat simti tādu pašu neslēpjas ēnā, gaidīdami savu stundu? Cilvēki saskatījās, sāka nemierīgi grozī­ties savās vietās.

«Bez manis kuģī neviena cita nebija,» Mets raksta ar krītu uz tāfeles.

—   Taisnība. Tas laikam ir pirmais jūsu iztei­kums, kas nerada šaubas. Jo eksperti ziņojumā raksta, ka kuģis, ar kuru jūs ieradāties, ir vien­vietīgs, tā ka acīmredzot jūs tajā bijāt viens pats.

Bet cik vēl jūsu kuģu nosēdās uz Zemes apmēram tai pašā laikā?

«Neviens.»

—        Gribētos jums ticēt, — saka prokurors, ar savu piezīmi atkal izraisīdams nemieru klausī­tāju rindās. — Uz jūsu planētas, jādomā, ir daudz kuģu, gan varenāku, gān ietilpīgāku nekā jūsējais, vai ne tā?

«Daudz,» Mets piekrīt. «Bet tie nav ātrāki par manējo un nevar nolidot ļoti lielus attālumus. Tie var tikai vest lielas kravas.»

—   Kur jūs ņēmāt savu kuģi?

«Nozagu.»

—         Vai tiešām jūs to nozagāt? — Prokurors smīnēdams uzrauj uzacis. — Tātad jūs esat zag­lis, kas pats atzīstas savā noziegumā! — Viņš izliekas, ka pēkšņi ienākusi prātā kāda ideja:

—    Starp citu, katrs saprot, ka labāk atzīties zādzībā nekā spiegošanā. — Viņš ļauj šai domai izlaist saknes un tad dod nākamo triecienu:

—   Vai jūs nebūtu tik labs un nepastāstītu mums, cik vēl jūsu drosmīgo un pārgalvīgo tautiešu ir gatavi vai gatavojas sekot jūsu piemēram mūsu pasaules iekarošanā?

Pieceļas advokāts un saka:

—       Es ieteicu klientam neatbildēt uz šo jau­tājumu.

Prokurors ar nepacietīgu žestu liek advokātam apsēsties un griežas pie tiesnešiem:

—       Jūsu godība, esmu gatavs izklāstīt apsūdzī­bas versiju.

Tiesneši paskatās uz pulksteni, apspriežas un atļauj:

—   Sāciet!

Prokurora runa bija spoža, satriecoša, gara. Tā neatstāja akmeni uz akmens no aizstāvības. Tajā atkal tika minēti nozieguma smaguma pierādī­jumi, doti mājieni, kas neredzamo auditoriju vedināja uz vēl drūmākām domām. Nevarētu teikt, ka prokurors juta patiesu ienaidu pret neai­cināto viesi vai bailes no tā — viņš tikai spoži izpildīja savu profesionālo pienākumu.

—   Šis process, šis neparastais, unikālais pro­cess, — prokurors sacīja, — ieies tiesību un liku­mības vēsturē. Tas ir precedents, pēc kura mēs veidosim savas attiecības ar nākamajiem ieceļotā­jiem no kosmosa. Un jums, sabiedriskās domas pārstāvjiem, ir izšķirošā loma šo attiecību nodibi­nāšanā; jums un vienīgi jums nāksies vai nu sa­darboties ar citām civilizācijām un baudīt šīs sadarbības augļus, vai arī… — viņš ieturēja pauzi un tad cieti piebilda: — Vai arī uzvelt uz saviem pleciem visas citu planētu intervences šausmas. Un, atļaujiet piebilst, sadarbības augļi var būt visai nenozīmīgi, turpretim intervences šausmas — neizmērojamas.

Noklepojies un iedzēris malku ūdens, prokurors turpināja:

—   Un, lai vislabākajā veidā atrisinātu šo jau­tājumu, nonāktu pie pareiziem secinājumiem, jums neatliek nekas cits kā vadīties no pieredzes, kas gūta saskarē ar šo fantastisko radījumu, par kuru jums tagad jāpieņem spriedums.

Viņš pagriezās pret Metu un turpmāk visas savas runas laiku vairs nenolaida acis no tā.

—   Šim radījumam netika prasīts zvērests, jo mēs nezinām, pie kā tas varētu zvērēt. Viņa ētika — ja tāda vispār pastāv — tā ir viņu ētika, kam nav nekā kopīga ar mūsējo. Visu, ko mēs par viņu zinām, mēs zinām tikai no viņa izteikumiem, no viņa skaisti izklāstītā fantastiskā stāstījuma, kas ir tik neticams cilvēku ausīm, ka diez vai var kādu no mums vainot par to, ka viņš uzskata šo radījumu par nekaunīgu meli.

Atskanot šiem vārdiem, Meta acis aizdarījās aiz sāpēm un ciešanām, taču prokurors apņēmīgi tur­pināja:

—  Jautājumu par šā radījuma patiesīgumu var vēl uzskatīt par atklātu, bet dažos citos aspek­tos — piemēram, attiecībā uz cieņu pret īpašumu, pret likumu — apsūdzība balstās uz faktiem. īpa­šums un likums — tie taču ir mūsu civilizācijas stūrakmeņi, tie veidoti gadu simteņiem, un mēs neļausim tos sagraut, kaut arī mums tādēļ nāktos cīnīties ar visneparastākajiem iebrucējiem!

Te prokurors mazliet pārspīlēja: bija skaidri redzams, ka šis mazais, lielacainais radījums jau nu gan neder civilizācijas grāvēja lomai. Taču iztēlotajai perspektīvai vajadzēja veidot tūkstošu un miljonu cilvēku viedokli. Ja viņi vēl šaubās, jārīkojas tā, lai rezultāts būtu drošs.

—   Viņš ir zaglis. Vēl vairāk: cilvēks, kas pats sevi atzīst par zagli. Viņš ir apzadzis ne tikai mūs, bet arī savus planētas brāļus, — prokurors turpināja uzbrukumu, nemanīdams, ka, runājot par apsūdzēto, jau sauc to nevis par «radījumu», bet par «cilvēku». — Viņš ir grāvējs, turklāt ar prātu apveltīts grāvējs un, iespējams, vesela grā­vēju pulka priekšgājējs. Es domāju, ka to ceļu, ko paveicis viens, var paveikt arī vesela armija! — Un, neapgrūtinādams sevi ar jautājumu, kur atrast tik daudz asteroīdu, lai nogādātu uz Zemi iebrucēju barus no citas planētas, piemetināja: — Simti armiju!

Te paceldams, te pieklusinādams balsi, brīžiem runādams rupji un izaicinoši, brīžiem maigi un pieglaimīgi, viņš spēlēja uz klausītāju jūtām, kā ērģelnieks spēlē uz gigantiskām ērģelēm, aicināja būt Zemes patriotiem, izdabāja aprobežotībai, at­taisnoja aizspriedumus, uzkurināja bailes — bai­les pašiem no sevis, bailes no citiem, bailes no neparastā, bailes no rītdienas, bailes no nezināmā. Viņa runa bija ieturēta augstā stilā, izsmējīgu toni nomainīja svinīga nopietnība, pēc tam sar­kasms.

—    Viņš, — prokurors runāja, norādīdams uz Metu, — lūdz uzskatīt viņu par mūsu pasaules pilsoni. Pieņemt viņu ar visiem viņa trikiem un izdarībām, ar viņa pārdabiskajām spējām, ar viņa slepenajiem nolūkiem, kuri varbūt atklāsies tikai tad, kad būs jau par vēlu? Vai tad nav labāk »— kaut arī viņš patiešām būtu tik tīrs un nevainīgs, kā grib mums iegalvot—, vai nav labāk netaisni sodīt viņu vienu nekā pakļaut milzīgam riskam lielu daudzumu citu?

Prokurors izaicinoši pavērās uz klausītājiem.

—    Nu, padomājiet: mēs pieņemsim viņu kā bēgli. Bet kas dos viņam pajumti? Kas gribēs dzīvot līdzās ar radījumu, kurš cilvēkam svešāks par svešu? — Viņš pasmīnēja. — Starp citu, ir gan arī tādi, kas kāro būt ar viņu kopā. Lai cik neticami tas izklausītos, ir atradušies cilvēki, kam viņš vajadzīgs.

Prokurors pacēla virs galvas vēstuli, lai visi to redzētu, un sacīja:

—   Sis cilvēks piedāvā viņam pajumti. Viņš rak­sta, ka astotās iemiesošanās laikā uz Prociona pats esot ieņēmis neiecietības pozīcijas… — Prokurors nosvieda vēstuli uz galda. — Nenor­mālie ir arī starp mums. Taču, par laimi, cilvē­ces likteni izlems nosvērti, saprātīgi pilsoņi, nevis hroniski idioti.

Vārdu straume plūda vēl pusstundu, Pabeidza viņš tā:

Pēc mūsu likumiem, spiegu gaida drīzs gals, no cilvēka, ko tur aizdomās par spiegošanu, mēs viegli tiekam vaļā. Neredzu iemeslus, kāpēc citas planētas spiegs pelnītu saudzīgāku apiešanos nekā spiegs cilvēks. Lūk, jūsu priekšā radījums, kas labākajā gadījumā ir tikai nevēlams, sliktā­kajā — bīstama ienaidnieka izlūkošanas pirmais aģents. Apsūdzība uzskata, ka vispārējās drošī­bas interesēs jums jāizskata tikai divi iespējamie sprieduma varianti: nāvessods vai apsūdzētā tūlī­tēja izraidīšana kosmosā — turp, no kurienes viņš ieradies. Viņa vainas pierādījumi ir svarīgi, un citas alternatīvas mums nav. Jūs nevarējāt nepa­manīt, ka visi šeit runājušie liecinieki bija apsū­dzības liecinieki. Vai nav zīmīgi, ka aizstāvība! neatradās neviens liecinieks? — Viņš pagaidīja, kamēr šo vārdu jēga aiziet līdz klausītājiem, un, atkārtodams: — Neviens! —, galīgi pienagloja apsūdzēto pie kauna staba.

Vēl viens malks ūdens, un prokurors apsēdās, akurāti sakārtojis bikšu iegludinājumus.

Šķita, ka tagad vairs nevienam nav šaubu: Mets ir nelietīgs riebeklis.

Advokāts sacēla mazu sensāciju, pieceldamies un paziņodams:

—   Jūsu godība, aizstāvība atsakās izklāstīt savu versiju.

Tiesneši paskatījās uz advokātu tā, it kā viņš būtu desmitkārt dīvaināks par savu klientu. Viņi čaukstināja papīrus, sačukstējās savā starpā.

Pēc brīža centrā sēdošais tiesnesis jautāja:

—   Vai tas nozīmē, ka jūs pilnībā paļaujaties uz vispārējās balsošanas verdiktu?

—  Pašās beigās, protams, jūsu godība, bet pat­laban vēl ne. Man ir nepieciešams izdarīt papildu

nopratināšanu un tad izstrādāt versiju, pamato­joties uz to.

—        Sāciet! — tiesnesis atļāva, šaubās saraucis uzacis.

Advokāts griezās pie Meta:

—        Vai visi jūsu planētas iedzīvotāji, tāpat kā jūs, ir… teiksim… telepāti un runas spēju tiem nav?

«Jā, visi.»

—         Viņiem ir kopīgs neirocentrs jeb, runājot vienkāršāk, viņi izmanto sabiedriskās smadzenes?

«Jā.»

—   Pastāstiet tiesai par saviem vecākiem.

Mets, aizvēris acis, uz mirkli iegrima atmiņās.

«Mani vecāki nebija tādi kā visi. Viņi bija

izdzimteņi. Viņi attālinājās no neirocentra, līdz gandrīz pazaudēja sakarus ar pārējiem.»

—  Un viņi gāja bojā tālu no visiem?

«Jā,» pēc ilgas pauzes lēni, nedroši, ar tievām, krecelīgām līnijām Meta roka uzvilka uz tāfeles.

—         Un jūs acīmredzot nonācāt pilnīgā izmi­sumā?

«Jā.»

Advokāts griezās pie tiesnešiem:

—       Es gribētu uzdot vēl dažus jautājumus cetur­tajam lieciniekam.

Tiesneši deva piekrišanu, un profesors Allens atkal iznāca priekšā.

—        Profesor, esiet tik labs, kā eksperts un cil­vēks, kas ilgu laiku pētījis manu klientu, sakiet, lūdzu, vai viņš ir jauns vai vecs?

—       Jauns, — Allens bez minstināšanās atbil­dēja.

—  Ļoti jauns?

—  Diezgan jauns, — Allens sacīja. — Pēc

mūsu priekšstatiem, viņš vel nav sasniedzis brie­dumu.

— Paldies! — Advokāts ar laipnu skatienu pavērās uz zāli. Viņa tuklajā, labsirdīgajā sejā nekas nevēstīja par tuvojošos vētru. Klusā balsī viņš uzdeva nākamo jautājumu: — Vai tas ir vīrietis vai sieviete?

— Sieviete, — profesors Allens atbildēja.

Reportierim izkrita no rokām bloks. Un vai­rākas minūtes ilgi bloka kritiena troksnis bija vienīgā skaņa klusumā sastingušajā zālē. Pēc tam atskanēja kopīga nopūta, sāka tarkšķēt kino­kameras, steidzoties uzfilmēt Metu, un no zāles viena gala līdz otram pārvēlās pārsteiguma sau­cieni.

Bet augšā balkonā asprātīgākais notā laika kari­katūristiem saplēsa driskās savu pēdējo zīmējumu, kurā bija attēlojis apsūdzēto piesietu pie astes raķetei, kas dodas uz Mēnesi. Paraksts zem tā vēs­tīja: «Kaktuss devies ceļojumā.» Bet tagad — kur tas vairs derēja? Nosaukt viņu, šo sieviešu kārtas būtni, par «kaktusiem»? Meklēdams jaunu tēmu, karikatūrists kasīja pakausi, tai pašā laikā apzinādamies, ka neko neizdomās, jo nevar taču sodīt ar nāvi mazu, vientuļu sievieti.

Prokurors sēdēja, lūpas sakniebis, ar visu savu izskatu atgādinādams fatālistu, kurš zaudējis vis­maz astoņdesmit procentu pamata zem kājām. Viņš pazina šo publiku. Viņš spēja novērtēt sabiedrisko reakciju ar precizitāti līdz desmittūk- stoš balsīm.

Tagad visi skatījās tikai Meta zeltainajās acīs. Tās bija lielas tāpat kā iepriekš, bet tagad šķita maigākas un staroja it kā spožāk. Tagad, kad bija kļuvis zināms, ka šīs acis pieder sievietei, visi ieraudzīja, ka tajās patiešām ir kaut kas sievišķīgs. Un, kad dīvainā, neizprotamā veidā grumbiņas ap acīm piepeši atmaiga, tajās pavī­dēja kaut kas bezmaz cilvēcisks.

Pusnakts. Liels mūr-a pagrabs ar metāla res­tēm, galds, gulta, divi krēsli un radioaparāts kaktā. Kamerā divi: Meta un resnais advokāts. Sarunājas, lasa korespondenci, brīžiem paveras pulkstenī.

—   Vispār runājot, apsūdzība ar šo vēstuli, tā teikt, iesēdās peļķē, — aizstāvis saka. Viņš jopro­jām nevar atradināties izteikt savas domas skaļi, kaut gan labi zina, ka sarunas biedrene dzird viņa domas, nevis vārdus. Ar resno rādītājpirkstu viņš pabungo pa vēstuļu kaudzīti, kuras abi tikko izla­sījuši. — Man nebūtu bijis grūti nolikt viņu uz abām lāpstiņām, parādot šīs vēstules, kas uzrak­stītas pirms nedēļas uz mūsu adresi. Bet ko tas būtu devis? Tikai lieku reizi pierādījis, ka cil­vēki domā dažādi.

Advokāts nopūtās, izstaipījās, nožāvājās, droši vien vai simto reizi paskatījās pulkstenī un pa­ņēma nākamo vēstuli.

—  Paklausieties!

Un sāka vēstuli lasīt skaļi:

—   «Mans trīspadsmit gadu vecais dēls nedod mums miera, lūgdamies, lai piedāvājam jūsu klientam kaut vai neilgi padzīvot mūsu mājā. Varbūt jūs to uzskatīsiet par muļķību no musu puses, ka mēs zēnam vienmēr izdabājam, bet mums tā ir vieglāk. Mums ir brīva istaba, un, ja jūsu klients ir tīrīgs un pirts dienās nebaidas gara …»

Pēdējos vārdus viņš izlasīja neskaidri, tik tikko valdīdams žāvas.

—    Paredzēts, ka vispārējai balsošanai jābei­dzas sešos no rīta. Bet, ticiet man, ātrāk par astoņiem vai pat desmitiem tas nebūs. Tādas lie­tas nekad neiekļaujas noteiktajā laikā. — Advo­kāts pagrozījās uz cietā krēsla, velti pūlēdamies ierīkoties ērtāk. — Lai būtu kā būdams, lai kas notiktu, es palikšu kopā ar jums līdz pašam galam. Un nedomājiet, ka es esmu jums vienī­gais draugs. — Viņš pieskārās vēstuļu kaudzī­tei. — Redziet, cik viņu daudz, jums tikai jāiz­vēlas.

Meta visu šo laiku noņēmās, lasīdama zīmīti, kas bija uzrakstīta neveiklā, nevienādā rokrak­stā. Tad viņa pasniedzās pēc zīmuļa un papīra un uzrakstīja:

«Allens man netika izskaidrojis visus vārdus. Kas tas ir — «veterāns»?»

Saņēmusi no advokāta paskaidrojumu, viņa uzrakstīja:

«Man vairāk par visiem patīk šis. Viņam ir trauma. Ja mani atbrīvos, es pieņemšu viņa uz­aicinājumu.»

—    Lūdzu, parādiet! — Advokāts paņēma vēs­tuli, izlasīja to, brīdi pa brīdim novilkdams «hmm!», un atdeva Metai. — Kā vēlaties. Starp citu, jums ar viņu ir kaut kas kopīgs, jo jūs abi neesat labās attiecībās ar šo muļķīgo pasauli. — Viņš atkal palūkojās pulkstenī un norūca: — Vai šis pulkstenis vispār iet? Mums te laikam vesela nedēļa būs jāgaida līdz rītam, ko?

Kāds, žvadzinādams atslēgu saišķi, atvēra dur­vis, un kamerā ienāca prokurors. Uzsmaidījis savam sāncensim, viņš sacīja:

—   El, jūs tik pamatīgi esat iejuties ieslodzītā lomā, ka atsakāties pat no tām nedaudzajām ērtībām, ko cietums piedāvā?

—  No kā tad?

—  No radio!

Advokāts nicīgi iesmējās.

—   Pie velna radio! Tas tikai taisa troksni. Mēs te klusu un mierīgi nodarbojāmies ar vēstuļu lasīšanu… — Piepeši viņa tuklajā sejā parādī­jās apmulsums. — Ko, vai tad mēs būtu ko palaiduši garām, vai kaut kas tika ziņots?

—    Pēdējās ziņas divpadsmitos. — Prokurors, joprojām smaidīdams, atspiedās uz galda malas. — Balsošana ir pārtraukta.

—   Nevar būt! — Advokāta seja dusmās pietvīka, viņš piecēlās. — Pēc vispasaules vienošanās, spriedums taču …

—   Var gan būt… zināmos apstākļos, — pro­kurors viņu pārtrauca. — Un apstākļi izveidojās tā, ka neizmērojamā straume balsu, kas aizstāv jūsu klienti, padarīja tālāko skaitīšanu lieku. Viņš pagriezās pret Metu. — Tikai starp mums, mana dārgā: es vēl nekad neesmu tā priecājies par savu sakāvi.

Pusmūža cilvēks, agri nosirmojis, ar gariem, tieviem pirkstiem, dibenistabā klausījās radio, kad pie durvīm atskanēja zvans. Istabā nebija televi­zora, tikai no radioaparāta plūsmoja maiga poli­nēziešu melodija. Zvans izlauzās cauri mūzikai, saimnieks izslēdza radio un piecēlās. Ļoti pie­sardzīgi viņš šķērsoja istabu, atvēra durvis un izgāja priekšnamā.

Dīvaini. Kas tur varētu but šaja pievakares stundā? Pie viņa gandrīz neviens nenāk. Past­nieks parasti iegriežas no rīta, dienā dažreiz iemaldās viens otrs tirgotājs. Bet vēlāk reti kāds parādās, ārkārtīgi reti. Un šodien viņš nevienu negaidīja.

Klusiņām — biezais paklājs  apslāpēja soļu Iroksni — viņš gar priekšnama sienu virzījās uz parādes durvīm.

Šajā vēlajā vizītē bija kaut kas ļoti neparasts, tuvojoties durvīm, viņa dvēselē iezagās brīnu­maina sajūta — it kā viņš jau iepriekš zinātu, kas gaida tur, ārā. Viņa apziņā tēlojās aina, pagaidām vēl neskaidra, radusies viņam neizpro­tamā veidā, it kā to projicētu viens no tiem, kas, cerību pilni, stāvēja tur, aiz durvīm. Viņš redzēja lielu, korpulentu, labsirdīgu vīrieti maza, zaļi zel- laina radījuma pavadībā.

Kaut arī šis cilvēks bija izgājis caur bargiem pārbaudījumiem un ciešanām — tādēļ jau viņš iagad bija tāds —, nervi viņam bija kārtībā, un viņš nekādā ziņā nepiederēja pie tā tipa ļaudīm, kam rādās visādi brīnumi, un vispār viņam ne­bija sliecības uz halucinācijām. Tādēļ viņu satrauca, darīja nemierīgu šis nez no kurienes uzradies redzējums. Viņš nepazina lielo, resno cilvēku, kura portrets tik skaidri iezīmējās apziņā, nekad savā mūžā viņš to nebija redzējis, pat senajās, labajās dienās ne… Bet par viņa pava­doni nemaz nebija ko runāt…

Mēdz būt, protams, cilvēki ar ļoti saasinātām sajūtām, ar neparasti attīstītām, pārsteidzošām spējām. Arī viņam bija tādas spējas — liktenis ir žēlsirdīgs pret cietušajiem un cenšas kompensēt zaudēto. Un viņam būtu grūti bez šīm spējām.

Taču tas šovakar bija kaut kas jauns, nepazīstams.

Viņa pirksti, parasti tik jutīgi, negribēja klau sīt, kad viņš taustīja pēc durvju atslēgas, it kā būtu aizmirsuši, kur tā atrodas. Beidzot sataus tījis atslēgu, viņš to pagrieza un tūlīt pat izdzir dēja smalku, putna čivināšanai līdzīgu balstiņu kas atskanēja tieši viņa smadzenēs dzidra kā zvaniņš:

— Atveriet, lūdzu, es būšu jūsu acis!

IKDIENAS DARBS

Ciktāl andromēdiešu domas impulsu var izteikt ar burtiem, viņu sauca par Harašu Venešu. Viņa būtības galvenā īpašība bija iedomība, jo vairāk bīstama tāpēc, ka tā bija pilnīgi pamatota. Haraša Venešs savas iedzimtās spējas bija pārbaudījis piecdesmit naidīgās pasaulēs un vienmēr palicis neuzvarams.

Ar iztēles spēju apveltītas smadzenes — tā ir vislielākā priekšrocība, kāda var būt dzīvam radī­jumam. Tas ir viņa galvenais balsts, viņa spēka pamats. Bet Venešam tieši pretinieka apziņa bija visvieglāk pieejamā vieta, sprauga bruņās, pakļaušanas objekts.

Taču arī viņam nebija iespējams viss. Viņš nevarēja iedarboties uz to dzīvo būtņu apziņu, kuras piederēja pie tās pašas bioloģiskās sugas kā viņš un kurām bija tādas pašas spējas. Radīju­mam bez saprāta viņš arī nevarēja nodarīt īpašu ļaunumu — varbūt vienīgi pamatīgi iebukņīt. Taču, ja sveša dzīvības forma prata domāt un bija apveltīta ar iztēli, tā kļuva par Veneša upuri.

Viņš bija visaugstākās klases hipnotizētājs un strādāja bez kļūmēm. Viņš iedarbojās uz domā­jošām smadzenēm jebkurā attālumā un vienā sekundes tūkstošdaļā paguva tām iedvest, ko vien vēlējās: ka melns ir balts, ka patiesība ir meli, ka saule kļuvusi zaļa, bet kustību ielu krusto­jumā regulē faraons ITeopss. Un šī viņa iedvestā pārliecība neizzuda, ja vien viņš pats neturēja par vajadzīgu to izdzēst. Lai cik kliedzošā pret­runā ar veselo saprātu tas būtu, upuris turpināja apgalvot savu, zvērēt pie bībeles vai korāna un galu galā nonāca psihiatriskajā slimnīcā.

Pastāvēja tikai viens ierobežojums, kas acīm­redzot bija spēkā jebkurā kosmosa vietā: viņš nevarēja piespiest dzīvu radījumu izdarīt pašnā­vību. Šeit darbojās pretī universālais pašsaglabā­šanās instinkts, kas nepakļāvās nekādai ietekmei.

Starp citu, Venešam rezervē bija gandrīz tik­pat iedarbīgs līdzeklis. Viņš varēja izdarīt ar savu upuri to pašu, ko čūska izdara ar trusīti: iedvest tam, ka tas ir paralizēts un nespēj bēgt no dro­šas nāves. Venešs nevarēja piespiest apolānu, kas dzīvoja uz Arktura planētām, pašam pārgriezt sev rīkli, bet apolāns padevīgi gaidīja, kamēr Venešs pienāca viņam klāt un izdarīja to ar savām rokām.

Jā, Harašam Venešam bija pamats sevi cienīt. Ja apstrādātas piecdesmit pasaules, var uzskatīt, ka arī ar piecdesmit pirmo lieta darīta. Pieredze ir uzticams un padevīgs kalps, vienmēr gatavs pasniegt paštīksmināšanās kausu.

Un tā Venešs nolaidās uz Zemes pavisam bez­rūpīgā noskaņojumā. Iepriekšējā dienā viņš bija izdarījis izlūkošanu no gaisa, izraisīdams paras­tās baumas par lidojošajiem šķīvīšiem, kaut gan viņa kuģim nebija ne mazākās līdzības ar kādu trauku.

Viņš nosēdās starp pakalniem, neviena nepama­nīts, izkāpa no kuģa, ieslēdza autopilotu, kam vajadzēja aizvadīt kuģi attālā orbītā, un paslēpa zem akmens mazu, kompaktu aparātu — ar tā palīdzību kuģi jebkurā mirklī varēja izsaukt.

Tur, tālu augšā, kuģim nekas nedraudēja. Ja arī zemieši ar teleskopiem to atklātu, kas gan likās maz ticams, izdarīt viņi tik un tā nekā neva- rčtu. Raķešu kuģu viņiem nav. Lai skatās vien, lai min, kas tas tāds, un mokās satraukumā.

Iepriekšējā izlūkošana nebija devusi nekādas interesantas ziņas par šīs planētas augstākās dzī­vības formas ārējo izskatu un uzbūvi. Tik tuvu tās virsmai Venešs nebija pielaidies. Starp citu, viņa nolūks jau arī bija tikai noskaidrot, vai šī planēta pelna uzmanību un vai to apdzīvojošiem saprātīgiem radījumiem ir pietiekami attīstīta apziņa. Un ļoti drīz bija kļuvis skaidrs, ka viņš ir uzdūries visai gardam kumosam — pasaulei, kas ir cienīga, lai andromēdiešu karapūļi to pie­vāktu.

Nākamo vergu fiziskās spējas šobrīd viņu sevišķi neinteresēja. Kaut arī atšķirības starp Venešu un zemiešiem nebija pārāk lielas, tomēr, ieraugot viņu, jebkurš cilvēks būtu no šausmām sācis kliegt. Taču, starp citu, tas viņiem nedrau­dēja. Tādu, kāds Venešs ir īstenībā, zemieši viņu nekad neredzēs. Viņš tiem izskatīsies tāds, kādi lie ir paši: cilvēku apziņā Venešs varēja sev pie­šķirt jebkuru veidolu.

Un tādēļ sākumam vajadzēja atrast visparas­tāko iezemieti, kas ne ar ko neizceltos sev līdzīgo barā, radīt tā ārienes videogrammu un ieprojicēt lo visās apzinās, ar kurām viņam būs jāstājas kontaktā līdz tam brīdim, kad pienāks laiks apmainīt vienu veidolu pret citu.

Kontaktēšanās process arī nesolīja nekādas grūtības. Venešs izlasīs jautājumus un projicēs atbildes, kas leksisko un gramatisko noformējumu iegūs tās būtnes apziņā, ar kuru viņš kontaktē­sies. Vai šie radījumi sazinās, izrunājot skaņas ar muti vai žestikulējot ar lokanām astēm, tam nav nozīmes. Pakļautā apziņa uztvers Veneša domu, bet atbilstošas skaņas un mutes kustības vai astes žestus tā atradīs pati.

Venešs pagriezās un devās taisnā virzienā turp, kur vijās dzīvs ceļš, ko viņš bija ievērojis jau nolaišanās laikā. Dienvidu pusē pa debesīm slī­dēja dažas primitīvas reaktīvās lidmašīnas, un viņš apstājās, atzinīgi pavadīdams tās ar ska­tienu. Galvenais paverdzināmo būtņu trūkums bija stulbums, kas pazemināja to lietderības koe­ficientu. Šeit par to nebija jābaidās.

Viņš gāja starp pakalniem, apbruņojies tikai ar mazu kompasu, bet kura nebūtu spējīgs atgriez­ties pie kuģa izsaukšanas aparāta. Neko vairāk viņš sev līdz neņēma — ne kādu ieroci, ne nazi, ne pistoli. Kāpēc apgrūtināt sevi ar lieku sma­gumu? Ja viņam ievajadzēsies iznīcināšanas ieroča, pirmais pa rokai pagadījies vientiesis iezemietis atdos viņam savējo un vēl paldies pateiks. Pavisam vienkārši. Jau desmitiem reižu viņš tā bija rīkojies.

Pie šosejas atradās neliela benzīna iepildīšanas stacija ar četriem tankiem. Paslēpies krūmos jardu piecdesmit no tās, Venešs sāka novērošanu. Hm-m-m … Divkājaini, kas karikatūriski līdzīgi viņam, bet kājas tiem lokās tikai vienā virzienā un matu ir nesalīdzināmi vairāk. Viens ieslēdza sūkni, otrs sēdēja mašīnā. Venešs nevarēja gūt pilnīgu priekšstatu par šo otro, jo redzēja tikai viņa galvu un plecus. Pirmajam galvā bija cepure ar lakotu nagu un metāla piespraudi, bet mugurā formas kombinezons ar sarkanu ciparu uz kabatas.

Venešs nosprieda, ka ne viens, ne otrs nav derīgs domu videogrammas radīšanai. Viens tai deva par maz materiāla, otrs — par daudz. Tie, kas nēsā formu, parāsti atrodas dienestā un veic stingri noteiktus pienākumus, un tāds var izraisīt neizpratni vai pat tikt nopratināts, ja pēkšņi parādās tur, kur viņam nav jābūt. Labāk izrau­dzīties objektu, kam ir pilnīga pārvietošanās brī­vība.

Mašīna aizbrauca. Formas cepure noslaucīja rokas lupatā un pievērsa skatienu šosejai. Venešs turpināja novērošanu. Pēc dažām minūtēm pie benzīntanka piebrauca vēl viena mašīna. Virs tās jumta rēgojās antena, bet iekšā sēdēja divi pil­nīgi vienādi ģērbušies iezemieši: naga cepures, metāla pogas, zīmotnes. Sejas viņiem bija rupjas, acis saltas un nežēlīgas — neapšaubāmi, tie bija varas pārstāvji. Tie arī neder, Venešs nosprieda. Pārāk acīs krītoši.

Pat nenojauzdams šo apskati, viens no policis­tiem jautāja benzīna izsniedzējam:

—  Vai nemanīji ko interesantu, Džo?

—  Nekā īpaša. Viss mierīgi.

Patruļas mašīna devās tālāk, bet Džo iegāja stacijā. Venešs izvilka no tūbiņas smaržīgu grau­diņu un sāka to domīgi zelēt, gaidīdams parādā­mies jaunu mašīnu. Tātad viņi sarunājas ar mutes aparāta palīdzību, telepātisku spēju viņiem nav un domāšana ir standartveida — īsāk sakot, piemērotas marionetes jebkuram hipnotizētājam, kam ienāktu prātā tās raustīt aiz diedziņiem.

Un tomēr viņu automobiļi, reaktīvās lidmašīnas un citas tehniskas spēlītes liecināja, ka iezemie­šus laiku pa laikam apciemo iedvesma. Pēc andro­mēdiešu teorijas, vienīgās reālās briesmas hipno­tizētājam bija pēkšņa ģeniāla atklāsme, jo tikai tādējādi citas dzīvības formas spējīgas konstatēt hipnotizētāja klātbūtni, izprast viņa darbību un izlikt viņam lamatas.

Tas bija pilnīgi loģiski — pēc andromēdiešu loģikas. Viņu pašu kultūra bija radīta, pateico­ties atsevišķiem prāta ,uzdzirkstījumicm, kas gad­simtu gaitā papildināja to ar jauniem un jau­niem faktoriem, kaut kādā neizskaidrojamā veidā razdamies no nekā. Bet šādi uzdzjrkstījumi notiek spontāni, paši no sevis. Tos nevar mākslīgi izrai­sīt, lai cik aktuāla būtu vajadzība pēc tiem. Un tādēļ tas, kam šādas dzirksts nebija, bija bez­spēcīgs, viņam neatlika nekas cits kā padevīgi gaidīt savu kārtu.

Bet katra sveša kultūra slēpa sevī briesmas, jo neviens atnācējs nav spējīgs uzzināt par to visu, aptvert to pilnībā, uzminēt visu. Piemēram, kas varētu iedomāties, ka vietējās domājošās būtnes izceļas ar intelektuālu nepacietību? Un ka tādēļ tās nekad nav pratušas sēdēt ar saliktām rokām un gaidīt atklāsmes brīdi? Venešs nezināja un nevarēja pat iedomāties, ka zemiešiem ģeniālu atklāsmi aizstāj vienmuļš, nogurdinošs, rutīnas pilns un parasti arī pietiekami nenovērtēts darbs. Tas noritēja lēni, neatlaidīgi un bez ārējiem efek­tiem, taču, kad bija vajadzība, tas vienmēr lieti noderēja un deva rezultātus.

Sauca to dažādi: «vilkt savu vezumu», «neat­laidīgi urķēties», «nemeklēt vieglus ceļus» vai vienkārši «darīt draņķīgo ikdienas darbu». Nu, kur gan kaut kas tāds bija dzirdēts?

Katrā ziņā Venešam un viņa planētiešiem par to nebija ne jausmas. Un tādēļ viņš joprojām gaidīja savā paslēptuvē, kamēr beidzot kāds ikdienišķs, ne ar ko neievērojams indivīds izlīda no savas mašīnas un sāka staigāt šurpu turpu, pakalpīgi izrādīdams Venešam visas savas ārie­nes detaļas, izturēšanās manieres un apģērbu. Acīmredzot viņš piederēja pie tiem neuzkrītoša­jiem, necilajiem vidusmēra cilvēkiem, kādus var sastapt desmitiem jebkurā ielā. Venešs domās nofotografēja viņu visos iespējamos rakursos, fik­sēja visas detaļas un nolēma,' ka vairāk nav ko gaidīt.

Nolaišanās laikā Venešs bija ievērojis, ka pie­cas jūdzes uz ziemeļiem līdzās šosejai atrodas kāds miests, bet četrdesmit jūdžu tālāk — liela pilsēta, un nolēma vispirms uzkavēties miestā, iepazīties ar iezemiešu paražām un tikai pēc tam doties uz pilsētu. Tagad viņš varēja droši iziet no krūmiem un piespiest savu modeli aizvest viņu turp, kur vēlējās. Tā bija vilinoša, bet neprātīga doma. Iekams viņš pametīs šo planētu, tās iedzī­votāji sāks lauzīt galvu par daudziem neizskaidro­jamiem notikumiem, un nav vajadzīgs, lai pir­mais no tiem būtu atgadījies tik tuvu viņa starta vietai. Benzīna izsniedzējs droši vien sāks visiem un katram stāstīt par brīnumainu gadījumu: viņa klients paņēmis aizvest savā mašīnā kādu cil­vēku, kas bijis pilnīgs tā līdzinieks. Un arī pats modelis, iespējams, žēlosies: «Braucu, un visu laiku tāda sajūta, it kā skatītos spogulī.» Daži tādi fakti, un ģeniāla atklāsme izveidos no tiem šausmīgās īstenības patiesīgu ainu.

Tādēļ Venešs pagaidīja, lai viņa modelis aiz­brauc un Džo ieiet stacijā. Tad viņš izgāja uz šosejas, nosoļoja pusjūdzi uz ziemeļiem un, pa­griezies pret dienvidiem, apstājās.

Pirmajā automašīnā, kas viņu panāca, pie stū­res sēdēja komivojažieris, kurš nekad, nekad, nekad uz ceja neuzņēma «balsojošos». Viņš bija pietiekami daudz dzirdējis par gadījumiem, kad labsirdīgi automobilisti aplaupīti un noslepka­voti, un nevēlējās riskēt ar savu galvu. Ja tas tur cer uz viņu, tad var tā stāvēt ar paceltu roku kaut līdz nākamajai ceturtdienai.

Viņš apstājās un uzņēma Venešu mašīnā, pats nesaprazdams, kas viņam liek to darīt.. Viņš tikai apzinājās, ka ne no šā, ne no tā pārkāpis savu stingro principu un piekritis pavest kalsno, drūmo, nerunīgo tipu, kurš visvairāk atgādināja padzīvo­jušu zārcinieku.

—   Vai tālu braucat? >— komivojažieris jautāja, mazliet satraukts par savu vājo gribasspēku.

—   Līdz tuvākajai pilsētiņai, — Venešs atbil­dēja. Pareizāk sakot, komivojažierim likās, ka viņa pasažieris tā atbild: viņš skaidri dzirdēja šos vārdus un pat uz nāves gultas būtu apzvērē­jis, ka tos dzirdējis. Notvēris viņa smadzenēs pil­sētiņas nosaukumu, Venešs projicēja to atpakaļ, un komivojažieris izdzirdēja: — Uz Nortvudu.

—  Kur jūs tur izsēdināt?

—   Nav svarīgi. Pilsētiņa maza. Apstājieties, kur jums ērtāk.

Komivojažieris piekrītot norūca zem deguna un vairāk ar savu pasažieri nerunāja. Domas viņam juka: kādēļ gan viņš piepeši bija notēlojis žēl­sirdīgo samarieti? Nortvudā viņš apturēja mašīnu.

—  Vai te būs labi?

—   Paldies! — Venešs izkāpdams sacīja. — Esmu jums ļoti pateicīgs.

—   Nav par ko, — komivojažieris atbildēja un devās tālāk, ne noslepkavots, ne aplaupīts.

Venešs noskatījās viņam pakaļ un sāka iepa­zīties ar Nortvudu.

Pilsētiņa bija vēl mazāka, nekā viņam bija licies. Veikali gar garo galveno ielu un divās īsās sānieliņās. Dzelzceļa stacija un depo. Četri nelieli rūpniecības uzņēmumi. Trīs bankas, pasts, uguns­dzēsēju depo, divas trīs municipalitātes ēkas. Venešs sprieda, ka Nortvudā dzīvo kādi pieci tūk­stoši zemiešu, turklāt ne mazāk kā trešdaļa no tiem strādā apkārtējās fermās.

Venešs nesteidzīgi gāja pa galveno ielu, un iezemieši nepievērsa viņam ne mazākās uzmanī­bas, kaut gan sastapās ar viņu burtiski vaigu vaigā. Taču tas nekutināja viņa nervus: viņš tik daudz reižu bija atradies līdzīgā situācijā uz citām planētām, ka sen vairs neizjūta par to nekādu patiku. Viņam bija gandrīz vai garlaicīgi. Tad pēkšņi viņu ieraudzīja suns, izbiedēti iekau­cās un pa kaklu pa galvu metās projām. Neviens to neievēroja, arī viņš ne.

Pirmo mācību Venešs guva veikalā. Gribēdams uzzināt, kā šīs planētas iedzīvotāji dabū to, kas viņiem vajadzīgs, viņš iegāja tur kopā ar gru­piņu zemiešu. Izrādījās, ka šeit kā maiņas līdzekli lieto apdrukātus papīriņus un metāla ripiņas. Tātad viņš atbrīvos sevi no daudzām raizēm, ja tūlīt pat nodrošināsies ar šo papīriņu un ripiņu rezervi.

Pēc tam, iegājis pārpildītā pašapkalpošanās veikalā, Venešs ātri noskaidroja, kāda aptuveni ir naudas vērtība, un guva pietiekami pareizu priekš­statu par tās pirktspēju. Tad viņš pievāca nelielu summu, bet nedarīja to ar savām rokām. Operā­cija bija gaužām vienkārša.

Stāvēdams malā, viņš koncentrējās uz korpu­lentu pircēju, īstu godprātības iemiesojumu. Pa­klausīdama Veneša signālam, šī sieviete izvilka maciņu kaimiņienei, kas aplūkoja preces, pēc tam izgāja no veikala, pat neieskatījusies maciņā, nosvieda to nezālēm aizaugušā tukšājā, atgrie­zās mājās, apdomāja notikušo un nolēma turēt mēli aiz zobiem.

Loms bija četrdesmit divi dolāri. Venešs rūpīgi tos pārskaitīja, iegriezās kafejnīcā un daļu nau­das iztērēja par sāiī.ģām pusdienām. Viņš būtu varējis paēst arī par velti, bet tas nozīmētu atklāt sevi un sagādāt materiālu, ko apgaismības brīdī zemieši varētu pareizi iztulkot. Daži ēdieni viņam likās pretīgi, daži bija ciešami, taču pirmajā reizē neko citu arī nevarēja gaidīt, gan vēlāk viņš iemācīsies izvēlēties.

Neatrisināta vēl bija naktsguļas problēma. Miega viņam bija nepieciešams tikpat daudz kā zemākajām dzīvības formām, un tādēļ vajadzēja sameklēt naktsmītni. Par to, ka viņš varētu no­snausties zem klajas debess vai kādā šķūnī, neva­rēja būt ne runas: kāpēc gan viņš gulēs sienā, ja iezemieši valstās uz pēļiem?

Vērodams, lasīdams domas, izjautādams garām­gājējus, Venešs mazpamazām noskaidroja, ka var apmesties viesnīcā vai mēbelētās istabās. Pirmais variants viņu nevilināja: tas nozīmētu gandrīz visu laiku būt cilvēkos un pārāk piepūlēties. Vies­nīcā būtu bīstami uz laiku atslēgties un kļūt pašam par sevi, bet tāda atpūta viņam bija ne­pieciešama.

Savā personiskā istabā, kur pastāvīgi nebūs jābažījas, ka ienāks apteksne, kam ir otra atslēga, viņš varēs atgriezties normālā stāvoklī, izgulēties un mierīgi apdomāt tālākos plānus.

Bez īpašām pūlēm viņš atrada piemērotas mēbe­lētas istabas. Nevīžīga, resna sieva ar četrām kār­pām uz sārtās sejas parādīja Venešam viņa nākamo mitekli un pieprasīja iemaksu divpadsmit dolāru, tāpēc ka viņam nebija bagāžas. Samak­sājis Venešs saimniecei pateica, ka viņu sauc par Viljamu Džonsu, ka viņš atbraucis šurp uz nedēļu darīšanās un nevēlas tikt traucēts.

Saimniece savukārt lika saprast, ka viņas iestāde ir klusa un kārtīga mājvieta solīdiem cil­vēkiem un, ja kāds dulburis iedomātos atvest pie sevis meiču, tas viens divi izlidotu ārā. Venešs pārliecināja saimnieci, ka viņam nekas tāds ne prātā nenāk — un tā bija tīra patiesība, jo kaut kas līdzīgs viņam varēja rādīties tikai murgos. Apmierināta ar viņa solījumu, saimniece aizgāja.

Venešs apsēdās uz gultas malas un sāka apdo­māt stāvokli. Protams, viņš būtu varējis ar saim­nieci norēķināties, nesamaksājot nevienu reālu centu. Viņa būtu aizgājusi, dziļi pārliecināta, ka saņēmusi to, kas viņai pienākas. Taču divpadsmit dolāru viņai tik un tā trūktu, un to noslēpumainā pazušana darītu viņu aizdomīgu. Un, ja viņš te paliks, tad nāktos atkal un atkal saimnieci apmā­nīt, un galu galā tikai pēdīgais idiots neievērotu, ka viss iztrūkums atbilst tieši tai summai, kāda bija jāsaņem no viņa.

Varētu jau arī samaksāt no svešas kabatas, pēc nedēļas pārcelties citur un jaunajā vietā visu atkārtot. Bet tādam paņēmienam bija savas ēnas puses. Ja tas kļūs zināms, krāpnieku sāks mek­lēt un viņam būs jāmaina izskats.

Ne zādzības, ne izskata maiņa Venešu nemul­sināja — tādā gadījumā, ja tās patiešām bija nepieciešamas. Bet viņam nepatika šķiest savus spēkus sīkumos. Tas viņu kaitināja. Pārlieku pie­mēroties apstākļiem — tas nozīmēja it kā pie­ņemt iezemiešu uzspiestos spēles noteikumus, un tas aizvainoja Veneša patmīlību.

Tomčr viņš nevarēja neatzīt acīm redzamos priekšnoteikumus un neizbēgamo secinājumu: lai uz šīs planētas varētu darboties mierīgi un bez nepatīkamiem sarežģījumiem, bija vajadzīga nauda. Tātad viņam vai nu jāsagādā pietiekama rezerve reālas naudas, vai arī pastāvīgi jārada ilūzija, ka tā viņam ir. Lai izlemtu, kā būtu vien­kāršāk, sevišķi daudz prāta nevajadzēja.

Uz citām planētām sastaptās dzīvības formas bija tik lēnīgas un trulas un viņu civilizācijas tik primitīvas, ka nevajadzēja daudz laika, lai šos radījumus pietiekami precīzi novērtētu kā nāka­mos pretiniekus un pēc tam vergus. Turpretim šeit stāvoklis bija stipri sarežģītāks un prasīja ilgāku un rūpīgāku izlūkošanu. Spriežot pēc visa, viņam te būs jāpavada diezgan ilgs laiks. Un tādēļ jādabū krietni daudz naudas, ievērojami vairāk, nekā parasti nēsā sev līdz atsevišķi indi­vīdi. Un, kad krājums izsīks, tas būs no jauna jāpapildina.

Nākamajā dienā Venešs izsekoja naudas kus­tību līdz tās bagātajai glabātavai. Atklājis šo glabātavu, viņš sāka to rūpīgi izpētīt. Runājot noziedznieku pasaules žargonā, viņš mērķēja uz banku.

Cilvēks, kas gāzelēdamies soļoja pa gaiteni, svēra centnera pusotra, par ko liecinaja viņa dubultzods un iespaidīgais vēders. No pirmā acu uzmetiena — parasts neveikls resnulis. Taču pir­mais iespaids mēdz būt mānīgs. Tāda ķermeņa uzbūve bijusi, piemēram, ne vienam vien pasau­les čempionam klasiskajā cīņā smagā svara klasē. Tiesa, Edvards Raiders nebija čempions, taču vajadzības gadījumā būtu spējīgs desmit uzbrucējus izsvaidīt uz visām pusēm tādā stila, ka nejauši tuvumā gadījies sporta zāles īpašnieks 1 ii līt pat viņam piedāvātu angažementu.

Viņš apstājās pie matēta stikla durvīm ar uzrakstu «ASV Finansu ministrijas izmeklēšanas nodaļa». Pieklauvējis pie stikla ar smago dūri, viņš, atbildi negaidīdams, gāja iekšā un bez uzaicinājuma apsēdās.

Garģīmis, kas sēdēja aiz liela rakstāmgalda, izrādīja mazu neapmierinātību, bet skaļi tikai pateica:

—   Edij, man ir jums viena visai draņķīga lieta.

—   Citu jau no jums nav ko gaidīt! — Raiders atspiedās ar lielajām rokām uz lielajiem ceļga­liem. — Kas tad ir šoreiz? Vēl viens nereģistrē- jies gravieris pārplūdinājis tirgu ar saviem ražo­jumiem?

—  Nē. Bankas aplaupīšana.

Raiders saviebās. Viņa biezās uzacis sāka raus­tīties.

—   Bet es domāju, ka. mūs interesē tikai vil­tota nauda un nelikumīgas valūtas operācijas. Kāda mums daļa gar banku aplaupītājiem? Al­tiem, manuprāt, nodarbojas policija.

—  Viņi ir iestrēguši.

—   Ja banka apdrošināta, viņi var griezties Federālajā izmeklēšanas birojā.

—  Tā nav apdrošināta. Mēs piedāvājām viņiem palīdzīgu roku. Jūsu roku.

—   Kāda velna pēc, galu galā?

Raidera sarunas biedrs dziļi nopūtās un sāka ātri skaidrot:

—. Kāds veikls tips aptīrījis Nortvudas pirmo banku par divpadsmit tūkstoš dolāriem, un ne­viens nezina, kā. Nortvudas policijas priekšnieks kapteinis Herisons apgalvo, ka tur pats velns netiktu gudrs. Pēc viņa vārdiem iznāk, ka beidzot kādam ir izdevies izstrādāt neatklājama nozie­guma metodi.

—   Skaidrs, ka viņš citu neko neteiks, ja ir no­nācis strupceļā. Bet kāpēc mūs: tur pin klāt?

—    Izmeklēšanas gaitā Herisons atklājis, ka vienā 1*10 nolaupītajām paciņām bijušas četrdesmit simtdolāru banknotes ar numuriem pēc kārtas. Šie numuri ir zināmi. Pārējie ne. Viņš piezvanīja mums cerībā, ka laupītajs sāks laist tās apgro­zībā un mēs varēsim tās izsekot. Ar ITerisonu runāja Embltons, un viņu ieinteresēja neatklā­jamā nozieguma ideja.

—  Nu, un …

—   Viņš apspriedās ar mani, un mēs abi vieno­jāmies, ka šāds tips, ja viņš patiešām iemācījies šūt bez diegiem, ekonomikai ir bīstamāks nekā liela vēriena naudas viltotājs.

—   Ak tā! — Raiders šaubīdamies novilka.

—   Tad es konsultējos augstākās instancēs. Un Balantains nolēma, ka mums ir vērts iejaukties — katram gadījumam. Es izraudzījos jūs. Cilvēkam ar jūsu svaru ir derīgi pakustēties. ■— Viņš pie­vilka sev klāt mapi un paņēma pildspalvu. — Brauciet uz Nortvudu un palīdziet kapteinim Herisonam!

—  Šodien pat?

—  Vai jums ir iemesls atlikt uz rītu vai nākamnedēļu?

—   Šodien es apsolīju būt kopā ar mazulīti.

—  Nerunājiet muļķības!

—   Tās nav muļķības. Tas ir ļoti nopietni.

—   Kaunieties jel! Jūs apprecējāties pavisam nesen. Jums ir jauka, mīloša sieva …

—   Par viņu jau ir runa. Es devu viņai goda­vārdu, ka…

—    Bet es devu vārdu Balantainarti un Heriso- tiain, ka jūs noskaidrosiet šo lietu ar savu parasto zilonisko vērienu, — priekšnieks, uzacis saraucis, viņu pārtrauca. — Vai jūs gribat palikt savā darbā vai ne? Nu, tad piezvaniet sievai un pasa­kiet, ka dienesta pienākums ir augstāks par visu.

—   Nu, labi! — Raiders izgāja, durvis aizcirz­dams, nikni aizslāja pa gaiteni, ielīda telefona būdā un divdesmit divas minūtes skaidroja sievai par dienesta pienākumu.

Garajam, kalsnajam Nortvudas policijas priekš­niekam Herisonam šī lieta jau bija līdz kaklam. Viņš sacīja:

•— Kāpēc lai es to visu jums stāstu? Liecinieku liecības ir labākas par ziņām, ko saņem caur trešo personu. Te pie manis gaida aculiecinieks. Es aizsūtīju pēc viņa, kad uzzināju, ka jūs brau­cat šurp. — Herisons nospieda selektora pogu. — Atsūtiet pie manis Eškroftu!

—   Kas viņš tāds ir?

—• Pirmās bankas vecākais kasieris un dikti pārbiedēta persona. — Un, pievērsdamies ienāku­šajam lieciniekam, ITerisons paskaidroja: — Tas ir misters Raiders, sevišķi svarīgu lietu izmeklē­tājs. Viņš gribētu uzklausīt jūsu stāstījumu.

Eškrofts apsēdās, gurdi berzēdams pieri. Tas bija gadu sešdesmit vecs, sirms, iznesīgs, ele­ganti ģērbies cilvēks. Raiders domās pieskaitīja viņu pie tā pedantisko, mazliet īdzīgo, bet visumā uzticamo cilvēku tipa, kurus pieņemts dēvēt par sabiedrības balstiem.

—   Esmu to jau atkārtojis ne mazāk kā divdes­mit reižu, — Eškrofts nogaudās. — Un ar katru reizi mans stāsts izklausās bezjēdzīgāks. Man jau galva griežas. Neesmu spējīgs atrast kaut cik ticamu …

—   Neuztraucieties! — Raiders maigi sacīja. — Tikai izklāstiet man faktus, kas jums zināmi.

—   Katru nedēļu mēs izmaksājam kompānijas «Dakin» stikla trauku fabrikai desmit līdz piec­padsmit tūkstoš dolāru — tās strādnieku un kal­potāju darba algas kopējo summu. Iepriekšējā vakarā fabrika mums atsūta rīkojumu par izmaksu, precīzi norādot summu un kupīras, kādās to vēlētos saņemt. Uz nākamo rītu mums viss jau ir sagatavots.

—   Un rītā?

—  No fabrikas atbrauc kasieris ar diviem sar­giem. Viņš vienmēr ierodas ap vienpadsmitiem. Ne agrāk kā bez desmit minūtēm vienpadsmitos un ne vēlāk kā desmit minūtes uz divpadsmi­tiem.

—  Jūs pazīstat viņu pēc sejas?

—   Viņiem ir divi kasieri. Misters Sveins un misters Leterens. Pēc naudas brauc dažreiz viens, dažreiz otrs. Pārmaiņus. Ja viens aiziet atvaļinā­jumā, ir saslimis vai aizņemts fabrikā, viņu aiz­stāj otrs. Es labi pazīstu viņus jau vairākus gadus.

—   Labi, turpiniet!

—   Kasierim līdz ir aizslēgts ādas koferītis un tā atslēga. Viņš atslēdz koferīti un iedod to man. Es salieku naudu koferītī, kasieris vienlaikus to skaita, tad es atdodu koferīti viņam kopā ar kvīti. Viņš aizslēdz koferīti, ieliek atslēgu kabatā, parakstās uz kvīts un dodas projām. Es iešuju kvīti, un ar to visa procedūra ir galā.

—    Tā ir nevērība, — Raiders aizrādīja, — ka gan koferītis, gan atslēga atrodas pie viena cil­vēka.

Viņam atbildēja Herisons:

—     Mēs to pārbaudījām. Atslēga atrodas pie sarga. Viņš to iedod kasierim, kad viņi ierodas bankā, un paņem atpakaļ, pēc tam kad kasieris ir dabūjis naudu.

Aplaizījis sakaltušās lūpas,, Eškrofts turpināja:

—     Pagājušajā piektdienā mēs sagatavojām fabrikai divpadsmit tūkstoš simt astoņdesmit divus dolārus. Zalē ienāca misters Leterens ar kofe­rīti. Tieši pusvienpadsmitos.

—     Kā jūs to zināt? — Raiders viņu pārtrauca. — Vai jūs paskatījāties pulkstenī? Kāpēc?

—     Es paskatījos pulkstenī tāpēc, ka mazliet izbrīnījos. Viņš ieradās agrāk nekā parasti. Es gaidīju viņu tikai pēc minūtēm divdesmit.

—• Un bija pusvienpadsmit? Jūs esat par to pārliecināts?

—     Absolūti pārliecināts, — Eškrofts atbildēja ta, it ka tas būtu vienīgais, par ko viņš nešau­bās. — Misters Leterens pienāca pie barjeras un pasniedza man koferīti. Es sasveicinājos ar viņu un sacīju, ka šodien viņš pie mums ieradies ļoti agri.

—  Un ko viņš atbildēja?

—     Precīzi viņa vārdus neatceros. Man nebija iemesla īpaši iegaumēt viņa atbildi, turklāt es tajā brīdī liku naudu koferītī. — Eškrofts sarauca uzacis, piepūlēdams atmiņu. — Viņš teica kaut ko banālu — ka labāk atnākt agrāk nekā noka­vēties.

—  Kas notika tālāk?

—    Es atdevu viņam koferīti un kvīti. Viņš aiz­slēdza koferīti, parakstījās un aizgāja.

—   Un viss? — Raiders jautāja.

—      Ja tā būtu! — Herisons iesaucās un uzmun­

drinoši pamāja Eškroftam. — Pastāstiet viņam pārējo!

—    Bez piecām minūtēm vienpadsmitos, — kasieris turpināja, mulsi skatīdamies vienā pun­ktā, — misters Leterens atgriezās, nolika kofe­rīti uz barjeras un jautājoši palūkojās manī. Tādēļ es vaicāju: «Vai kas noticis, mister Lete- ren?» Bet viņš atbildēja: «Cik man zināms, nekas. Kas tad varētu notikt?»

Eškrofts apklusa un atkal paberzēja pieri. Rai­ders sacīja:

—    Nesteidzieties! Man ir vajadzīgs, lai jūs visu izstāstītu iespējami sīki un precīzi.

Eškrofts saņēma sevi rokās.

—    Es atbildēju, ka visam jābūt kārtībā, jo nauda tika trīsreiz pārskaitīta. Tad Leterens maz­liet nepacietīgi paziņoja, ka tas viņu neintere­sējot: lai pārskaitot kaut vai piecdesmit reižu, bet vai es nevarētu pasteigties, jo viņu gaidot fabrikā.

—  Un tas jūs mazliet samulsināja? — Raiders, drūmi pasmaidīdams, ieteicās.

—   Es pilnīgi apjuku. Man likās, ka viņš joko, kaut gan Leterens neatstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram patiktos kādu muļķīgi izjokot. Es teicu, ka naudu viņam jau atdevu pirms pusstundas. Viņš jautāja, vai es neesot sajucis prātā. Tad es pa­aicināju Džeksonu, jaunāko kasieri, un tas apstip­rināja manus vārdus. Džeksons redzēja, kā es saliku naudu koferītī.

—   Bet vai viņš redzēja, ka Leterens to aiz­nesa?

—  Jā. Un tūlīt to arī pateica.

—  Un ko tad atbildēja Leterens?

—   Viņš teica, ka vēloties satikt pārvaldnieku. Es aizvedu viņu pie mistera Olsena. Pēc minū­tes misters Olsens piezvanīja, lai es ienesot viņam kvīti. Es izņēmu to no vākiem un atklāju, ka uz tās nav nekāda paraksta.

—  Pilnīgi nekāda?

—   Jā. Es neko nevarēju saprast. Es taču pats savām acīrn redzēju, kā Leterens parakstījās uz šīs kvīts. Un tomēr tajā vietā nekā nebija. Ne mazākās svītriņas. — Eškrofts mirkli mulsi klu­sēja, tad pabeidza: -— Misters Leterens piepra­sīja, lai misters Olsens beidz mani iztaujāt un izsauc policiju. Es paliku pārvaldnieka kabinetā, līdz ieradās misters Herisons.

Padomājis Raiders jautāja:

—   Vai Leterenu abas reizes pavadīja vieni un tie paši sargi?

—   Nezinu. Es viņus vispār neredzēju.

—   Tas ir, jūs gribat teikt, ka viņš bija bez apsardzes?

—    Sargi vienmēr neienāk līdz zālē, — Heri­sons atbildēja kasiera vietā. — Es pārbaudīju vēl un vēlreiz, kamēr nonācu strupceļā.

—   Un ko tad jūs uzzinājāt ceļā uz turieni?

—   Sargi apzināti katrreiz rīkojas savādāk, lai tas, kam būtu padomā aplaupīšana, nezinātu, kur viņi atradīsies. Dažreiz viņi abi pavada kasieri līdz barjerai un atpakaļ. Citreiz gaida pie ieejas un novēro ielu. Vai arī viens paliek mašīnā, bet otrs pastaigājas bankas priekšā…

—  Jādomā, ka viņi ir apbruņoti?

—   Protams, — Herisons mazliet izsmējīgi pa­lūkojās uz Raideru. >— Abi sargi dievojas, ka pagājušajā piektdienā viņi pavadījuši Leterenu uz banku vienu reizi. Un ieradušies tur piecas minū­tes pirms vienpadsmitiem.

.— Bet viņš taču bija bankā pusvienpadsmi­tos! — Eškrofts iebilda.

—    Leterens to- noliedz, — Herisons sacīja.

—  Un sargi arī.

—   Ko sargi saka, vai viņi iegājuši līdz bankā? — Raiders jautāja, meklēdams vēl citas pretrunas.

—    Ne tūlīt. Viņi gaidījuši pie ieejas, bet tad Leterena ilgā prombūtne viņus satraukusi. Viņi iegājuši zālē, turēdami rokas uz pistolēm. Bet Eškrofts viņus redzēt nevarēja, jo atradās jau Olsena kabinetā.

—  Nu, jūs pats redzat, kā tas iznāk, — Raiders sacīja, uzmanīgi vērdamies nelaimīgajā Eškroftā.

—   Jūs apgalvojat, ka Leterens saņēmis naudu pusvienpadsmitos. Viņš apgalvo, ka nav to saņē­mis. Viens izslēdz otru. Vai jums ir kādi paskaid­rojumi?

—  Jūs man neticat, vai ne?

—   Kāpēc gan? Es pagaidām nekādus secināju­mus neizdaru. Mēs esam sadūrušies ar pretru­nīgām liecībām. Bet no tā nepavisam neizriet, ka viens no lieciniekiem apzināti melo un tieši viņš būtu jātur aizdomās par noziegumu. Var būt tā, ka viens no viņiem runā, kā pašam šķiet, vistīrāko patiesību un tomēr dziji alojas.

—  Jūs domājat, ka tas esmu es?

—   Nav izslēgts. Jūs taču neesat nemaldīgs. Nemaldīgu cilvēku vispār nav. — Raiders palie­cās uz priekšu, piešķirdams saviem vārdiem īpašu jēgu. — Uzskatīsim, ka fakti ir patiesi. Ja jūs teicāt taisnību, tad nauda tika paņemta pusvien­padsmitos. Ja Leterens teica taisnību, tad viņš to nav ņēmis. Apvienosim šos faktus, un ko mēs dabūsim? Atbildi: naudu aiznesis kāds, kas nav bijis Leterens. Un, ja tiešām izrādīsies, ka tā, tad jūs būsiet maldījies.

—    Nē! Es nepārskatījos, — Eškrofts iebilda.

- Es zinu, ko es redzēju. Es redzēju Leterenu

un vienīgi viņu. Vai tad man jāpieļauj, ka es. nevaru ticēt pats savām acīm!

—        Jūs taču to jau pieļāvāt, — Raiders aiz- rādīja.

—   Nekas tamlīdzīgs.

—        Jūs mums teicāt, ka redzējāt, kā Leterens paraksta kvīti. Jūs pats savām acīm redzējāt, ka viņš parakstījās. — Raiders brīdi nogaidoši klu­sēja, taču kasieris neteica ne vārda. — Tomēr pēc tam izrādījās, ka uz kvīts nekāda paraksta nav.

Eškrofts drūmi klusēja.

—       Ja jūs varējāt aloties attiecībā uz parakstu, tad varējāt aloties arī attiecībā uz personu, kas parakstījās.

—   Man halucinācijas nerādās.

—        Jā? — Raiders sausi sacīja. — Nu, bet kvīts, kā jūs to izskaidrojat?

—       Man nekas nav jāizskaidro, — Eškrofts pie­peši aizsvilās. — Es izklāstīju jums faktus. Bet tos izskaidrot — tā ir jūsu darīšana.

— Taisnība, — Raiders piekrita. — Un mēs neapvainojamies, kad mums to atgādina. Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka jūs tik ilgi iztaujāja par vienu un to pašu? Paldies, ka ieradāties.

—       Priecājos, ka varu būt noderīgs, — Eškrofts sacīja un ar redzamu atvieglojuma sajūtu izgāja no istabas.

Herisons iebāza mutē zobu bakstāmo, pazelēja to un bilda:

—        Ne lieta, bet velns zina kas. Vēl dienu vai pāris, un jūs nožēlosiet, ka esat atsūtīts uz šejieni mani mācīt.

Domīgi raudzīdamies uz policijas priekšnieku, Raiders caur zobiem sacīja:

—   Es esmu atbraucis nevis jūs mācīt, bet jums palīdzēt, jo jūs ziņojāt, ka jums vajadzīga palī­dzība. Divas galvas gudrākas par vienu. Simt prātu labāk nekā desmit. Taču, ja jūs vēlaties, lai es pazūdu …

—   Nieki! — Herisons atteica. — Šādos brīžos es esmu nikns uz visiem. Mans stāvoklis nav pielīdzināms jūsējam. Ja kāds aplaupa banku man deguna priekšā, viņš pataisa mani par idiotu. Un vai jums patiktos būt reizē policijas priekšniekam un idiotam?

—  Pēdējo apzīmējumu es pieņemtu tikai tad, ja atzītu, ka esmu cietis pilnīgu sakāvi. Vai jūs to atzīstat?

—  Ne prātā nenāk!

—   Nu, tad pietiek kašķēties. Mums ir par ko padomāt. Šajā notikumā ar kvīti ir kaut kas ļoti dīvains. Pilnīgi neizprotams.

-— Manuprāt, viss ir skaidrs kā diena, — Heri­sons iebilda. — Vai nu Eškrofts tika apmānīts, vai pats sevi apmānīja.

—    Es nerunāju par to, — Raiders sacīja. — Nav saprotams kaut kas cits. Ja uzskatām, ka viņi abi ar Leterenu runā patiesību, tad naudu ir paņēmis kāds cits, svešs. Un es nevaru saprast, kāpēc noziedznieks atdeva kvīti neparakstītu, ris­kējot, ka viņu tūlīt pat atmaskos. Vai tad nebija vienkāršāk parakstīt Leterena vārdu? Kādēļ gan viņš to nedarīja?

Herisons iegrima domās.

—   Varbūt viņš baidījās — ja nu piepeši Eškrofts pamana, ka paraksts ir viltots, ielūkojas viņā uzmanīgāk un saceļ trauksmi?

—   Ja viņš spēja uzdoties par Leterenu, tad droši vien būtu varējis iemācīties prasmīgi novil­tot arī viņa parakstu.

—  Bet varbūt viņš neparakstījās tāpēc, ka vis­pār neprata rakstīt? — Herisons ieminējās.

- Es pazīstu bandītus, kas iemācījās rakstīt tikai aiz restēm.

—   Viss var būt, — Raiders piekrita. — Taču jebkurā gadījumā galvenās aizdomas pagaidām krīt uz Eškroftu un Leterenu. Un, iekams mēs uzsākam tālāku meklēšanu, precīzi jānoskaidro, vai viņi ir vainīgi vai ne. Domājams, jūs viņus abus jau esat pārbaudījis?

—   Un kā vēl! — Herisons iesaucās un deva rīkojumu selektorā: — Atsūtiet man mapi par Pirmo banku! Sāksim ar Eškroftu. Finansiālais stāvoklis labs, pagātne nevainojama, lieliska reputācija, nekāda pamata kjūt par bankas aplaupītāju. Džeksons, jaunākais kasieris, zināmā mērā apstiprina viņa liecību. Un noslēpt naudu Eškrofts nekur nevarēja. Mēs pārmeklējām banku no augšas līdz apakšai, un visu šo laiku Eškrofts tika nepārtraukti novērots. Mēs nekā neatradām. Tālākā izmeklēšana atklāja vairākus apstākļus, kas runā viņam par labu… Detaļas es izstāstīšu jums vēlāk.

—  Vai jūs esat pārliecināts par viņa nevainību?

—   Gandrīz, taču ne pilnīgi, — Herisons atbil­dēja. — Viņš varēja atdot naudu līdzzinātājam, kas bija nogrimējies par Leterenu. Tādā gadī­jumā tā nebija jānoslēpj turpat bankā. Ak, ja varētu kārtīgi pārmeklēt viņa māju! Viens papī­riņš ar zināmo numuru tūlīt ienestu skaidrību šajā lietā! Taču tiesnesis Meksons atteicās parak­stīt kratīšanas orderi, jo tam neesot pietiekama pamata. Lai izdarītu kratīšanu, viņš teica,

vajadzīgas nopietnākas aizdomas. Un, vispār runājot, viņam ir taisnība.

—  Bet fabrikas kasieris Leterens?

—   Viņam ir piecdesmit astoņi gadi. Zvērināts vecpuisis. Nu, es te nepārstāstīšu jums viņa bio­grāfiju. Viņš nekādā ziņā nevar būt vainīgs.

—  Jūs par to esat pārliecināts?

—   Spriediet paši! Fabrikas mašīna stāvēja kan­tora priekšā visu rītu līdz desmitiem trīsdesmit piecām minūtēm. Pēc tam tajā iesēdās Leterens un apsardze, lai brauktu uz banku. Ātrāk nekā pa divdesmit minūtēm viņi līdz bankai nokļūt nevarēja. Leterenam gluži vienkārši nebija laika aizbraukt uz banku agrāk ar kādu citu mašīnu, atgriezties fabrikā, paņemt līdz apsardzi un vēl­reiz doties uz turieni.

—   Nemaz nerunājot par nepieciešamību pagūt vēl laupījumu kaut kur noslēpt, — Raiders pie-' metināja.

—   Nē, viņš to nevarēja izdarīt. Bez tam četr­desmit liecinieku fabrikā apstiprina, ka Leterens tur bijis visu laiku, tas ir, no deviņiem, kad iera­dies darbā, līdz desmitiem trīsdesmit piecām minū­tēm, kad devies uz banku. Pilnīgs alibi.

—    Tad viņu acīmredzot var tūlīt svītrot no mūsu rēķiniem.

Herisons pašķobīja lūpas un sacīja:

—   Tā jau it kā būtu, bet kopš tā laika mēs esam atraduši piecus lieciniekus, kas redzējuši viņu pusvienpadsmitos ieejam bankā.

—   Citiem vārdiem sakot, šie cilvēki apstiprina Eškrofta un Džeksona liecības?

—   Jā. Es tūlīt pat nosūtīju visus savus ļaudis, izķemmēt ielu visā garumā un arī tuvāko šķērs­ielu. Nu, tas tāds parasts, draņķīgs ikdienas darbs. Atradās trīs liecinieki, kas gatavi zem zvēresta apliecināt, ka redzējuši, kā desmitos trīs­desmit Leterens iegājis bankā. Viņi Leterenu nepazīst, bet sazīmējuši pēc fotogrāfijas.

—    Vai viņa mašīnu šie liecinieki arī ievēro­juši? Vai viņi to aprakstīja?

—   Mašīnu viņi nav redzējuši. Leterens gājis kājām, nesdams koferīti. Un šie cilvēki viņu ievē­rojuši tikai tāpēc, ka kāds šunelis piepeši iekau­cies un pa galvu pa kaklu meties bēgt no viņa. Nu, viņi domājuši, ka gājējs tam iespēris, tikai nesapratuši, kāpēc.

—  Liecinieki apgalvo, ka viņš tam sunim iespē­ris?

—   Nē.

Raiders domīgi paberzēja abus savus zodus.

-— Bet kāpēc tad tas iekaucās un aizmuka? Ne no šā, ne no tā suņi tā nedara. Vai nu viņam iespēra, vai viņš no kaut kā nobijās.

—    Nu, un tad? — Herisonam šobrīd suņi nebija ne prātā. — Vēl puiši sameklējuši cilvēku, kurš stāsta, ka redzējis, kā Leterens pēc dažām minūtēm iznācis no bankas ar koferīti rokā. Nekā­dus sargus viņš nav manījis. Viņš saka, ka Lete­rens pavisam mierīgi gājis pa ielu, pēc tam aptu­rējis taksometru un aizbraucis.

—  Vai jūs atradāt taksometra šoferi?

—   Jā. Viņš arī Leterenu pazina pēc fotogrā­fijas, ko mēs viņam parādījām. Un pateica, ka aizvedis šo pasažieri līdz kinoteātrim «Kameja» Ceturtajā ielā, bet neesot redzējis, vai viņš tajā iegājis vai ne. Izlaidis viņu no mašīnas, saņēmis naudu un aizbraucis. Mēs iztaujājām «Kamejas» kalpotājus, visu tur pārmeklējām. Un nekā neat­radām. Bet blakus atrodas autobusu stacija. Mēs arī tur visus pamatīgi iztērpinājām, taču nekā neuzzinājām.

—  Un tas pagaidām ir viss?

—   Ne gluži. Es piezvanīju uz Finansu minis­triju un paziņoju banknošu numurus. Astoņos šta­tos ir izsludināta Leterenam līdzīga cilvēka mek­lēšana. Kamēr mēs šeit runājam, mani puiši ar viņa fotogrāfiju pārbauda visas viesnīcas un mēbelētās istabas. Viņš kaut kur ir noslēpies — iespējams, ka tepat mūsu pilsētā. Bet, ko vēl uzsākt, es nezinu.

Raiders atgāzās pret krēsla atzveltni, kas pro­testējoši iečīkstējās. Viņš domāja, bet Herisons nesteidzīgi zelēja zobu bakstāmo.

Tad Raiders ierunājās:

—   Lieliska reputācija, materiālā labklājība un acīm redzama motīva trūkums — tas viss ir daudz mazāk vērts nekā liecinieku izteikumi. Cil­vēkam var būt slepeni iemesli. Piemēram, viņam kaut kādam nolūkam nepieciešams steidzami dabūt divpadsmit tūkstoš dolāru, bet saņemt tos likumīgā ceļā par apdrošinājuma polisi, akcijām vai obligācijām nepietiek laika. Teiksim, viņam ir dotas tikai divdesmit četras stundas, lai sada­būtu izpirkuma maksu.

Herisons iepleta acis.

—  Jūs domājat, ka mums jāpārbauda, vai visi Eškrofta un Leterena radinieki ir dzīvi un veseli un vai kāds no viņiem pēdējās dienās nav pa­zudis?

—   Kā uzskatāt par vajadzīgu. Es pats domāju, ka neko, izņemot liekas pūles, tas nedos. Gangste­ris zina, ka viņam draud nāvessods. Vai tad nu viņš riskēs kaut kādu nieka divpadsmit tūkstošu dēļ, ja tikpat labi var izraudzīties bagātāku upuri un pieprasīt lielāku izpirkuma maksu? Turklāt, pat ja pārbaude dotu pozitīvus rezultātus, tas neiz­skaidros, kā tika izdarīta aplaupīšana, un nedos mums pierādījumus, kurus tiesa un zvērinātie varētu uzskatīt par pārliecinošiem.

—   Patiešām, — Herisons piekrita. — Un tomēr pārbaudīt derētu. Man pašam jau nekas nebūs jādara. Izņemot Eškrofta sievu, visi viņu radi­nieki dzīvo citās pilsētās. Būs tikai jāsazinās ar turienes policiju.

—  Kā vēlaties. Un, ja jau reiz mēs esam sākuši taustīties tumsā, tad uzdodiet kādam noskaidrot, vai Leterenam kaut kur nav dīkdienīgs brālītis, kas spējīgs izmantot viņu līdzību savtīgos nolū­kos. Ja nu piepeši izrādās, ka Leterens ir abso­lūti līdzīgu dvīņu pāra smagi piemeklētā puse?

—   Tādā gadījumā, — Herisons norūca, — viņš ir kļuvis par nozieguma līdzdalībnieku kopš tās minūtes, kad noslēpa mums šāda brāļa esa­mību …

—   No juridiskā viedokļa, protams. Bet var taču skatīties uz to arī cilvēcīgi. Cilvēks, kas baidās no apkaunojuma, pats to tīši nemeklēs. Ja jums būtu brālis — rūdīts recidīvists, vai jūs to izpaustu?

—   Tāpat vien nē. Justīcijas interesēs — jā.

—   Cilvēki jau nav vienādi. Un paldies dievam, ka tā! — Raiders nepacietīgi paraustīja plecus. — Tātad ar tiem, uz kuriem krīt tiešas aizdomas, mēs esam beiguši. Paskatīsimies, ko var teikt par trešo un nepazīstamo.

—   Es jums jau teicu, ka izsludināju Leterenam līdzīga cilvēka meklēšanu, — Herisons sacīja.

—   Jā, es atceros. Vai tas, jūsuprāt, var kaut ko dot?

—  Grūti pateikt. Iespējams, ka viņš prot meis­tarīgi pārvērst savu ārieni. Tādā gadījumā viņš tagad vairs nemaz nav līdzīgs cilvēkam, kuru redzēja liecinieki. Bet, ja šī līdzība ir īsta, stipri izteikta un grūti nomaskējama, meklēšanai droši vien būs rezultāti.

—   Iespējams. Taču, ja runa nav par asinsrad­niecību — šo variantu jūs tomēr pārbaudiet —, tad līdzība droši vien ir mākslīga. Tā būtu pārāk liela sakritība. Pieņemsim, ka līdzība ir māk­slīgi radīta. Ko mēs no tā varam secināt?

—    Līdzība bija pārlieku liela, — Herisons sacīja. — Tik liela, ka apmānīja vairākus lieci­niekus. Tik liela, ka kļūst mazliet neomulīgi ap dūšu.

—  Tā jau ir tā lieta, — Raiders piekrita. — Un tik prasmīgs meistars var to pašu atkārtot atkal un atkal no jauna, sameklējot piemērotu upuri, kas būtu apmēram viņa augumā. Tātad viņam var būt ne lielāka līdzība ar Leterenu kā man ar cir­kus roni. Viņa īstās pazīmes mums nav zināmas, un tas ir nopietns kavēklis. Un pagaidām es nevaru iedomāties, kā mēs varētu konstatēt viņa īsto izskatu.

—   Es arī ne, — Herisons bēdīgi piebilda.

—   Starp citu, viena iespēja mums vēl ir: esmu gandrīz pārliecināts, ka patlaban viņš ir tādā izskatā • kā agrāk — pirms sava trika. Viņam nebija vajadzības maskēties, kamēr viņš gatavo­jās un izstrādāja savu plānu. Laupīšana noritēja gludi, kā pa sviestu, tātad viss līdz pēdējam sīku­mam bija iepriekš pārdomāts. Bet tāda veida darbs prasa ilgstošu novērošanu. Viņš nevarēja vienā reizē noskaidrot naudas saņemšanas kārtību un iegaumēt Leterena ārieni. Vienīgi tad, ja viņš spēj lasīt domas no attāluma …

—  Tam es neticu, — Herisons sacīja. — Tāpat kā astrologiem un gaišreģiem.

Neklausīdamies Raiders turpināja:

—    Tātad kādu laiku pirms laupīšanas viņš dzīvoja pilsētā vai tās apkaimē. Daudziem cilvē­kiem vajadzēja viņu redzēt, un tie varētu viņu aprakstīt. Jūsu puiši, skraidīdami pa krodziņiem ar fotogrāfijām, viņu neatradīs, jo viņš nav līdzīgs šai fotogrāfijai. Mums jānoskaidro, kur viņš ir dzīvojis, un jāuzzina, kāds viņš izskatās.

—  Pateikt viegli, bet kā to izdarīt?

—    Variants nav no vienkāršajiem, bet ķersi­mies pie tā. Galu galā kaut ko mēs dabūsim •— kaut vai vietas trakomājā… — Raiders apklusa un iegrima domās.

Herisons saspringti raudzījās griestos. Paši to neapjauzdami, viņi, kā tas parasti notiek uz Zemes, apslāpēja ģeniālas atklāsmes dzirkstīti, kas uzzibsnī tik reti! Raiders pāris reižu pavēra muti, it kā grasītos ko teikt, bet tūlīt pat to aiz­vēra un atkal iegrima domās. Beidzot viņš tomēr sacīja:

—    Lai ar tādu pašpārliecinātību uzdotos par Leterenu, viņam taču vajadzēja ne tikai pēc sejas izskatīties tam līdzīgam, bet arī apģērbties pilnīgi tāpat, iet tādā pašā gaitā, piesavināties viņa manieres un runas veidu …

—   Viņš ne ar ko neatšķīrās no Leterena, — Herisons atbildēja. — Es izprašņāju Eškroftu, kamēr mums abiem kļuva nelabi. Svešajam viss bija tāds pats kā Leterenam, pat zābaki.

—  Bet koferītis? — Raiders jautāja.

—   Koferītis? — Herisona kalsnajā sejā pavī­dēja neizpratne, ko tūlīt pat nomainīja dusmas uz sevi. — Nu jūs mani pieķērāt. Par koferīti es nemaz netiku jautājis. Nošāvu buku.

—   Nav teikts. Iespējams, ka arī koferītis bija tas pats, taču derētu pārbaudīt.

—   Tūlīt pat pārbaudīsim. — Herisons pacēla telefona klausuli, uzgrieza numuru un sacīja:

—  Mister Eškroft, man ir jums vēl viens jau­tājums. Vai koferītis, kurā jūs salikāt naudu, bija tas pats, ar kuru vienmēr ieradās kasieri no fab­rikas?

Arī Raiders. dzirdēja noteikto atbildi:

—   Nē, mister Herison, koferītis bija jauns.

—   Ko?! — Herisons pietvīkdams iebrēcās. — Kāpēc jūs to agrāk neteicāt?

—  Jūs man nejautājāt, un es aizmirsu. Bet, ja arī būtu atcerējies, man tas neliktos svarīgi.

—   Paklausieties, izlemt, kas ir svarīgi un kas nav — tas ir mans, nevis jūsu pienākums! — Herisons uzmeta Raideram mocekļa skatienu un saērcināts turpināja: — Nu, tad noskaidrosim reizi par visām reizēm! Vai koferītis bija tieši tāds pats, ar kādu ieradās kasieri, tikai jauns?

—   Nē, ser. Bet ļoti līdzīgs. Tādas pašas for­mas, ar tādu pašu misiņa slēdzi, gandrīz tikpat liels. Tikai mazlietiņ garāks un kādu collu dzi­ļāks. Es atceros, ka, liekot tajā naudu, brīnījos, kāpēc viņi iegādājušies otru koferīti, bet tad no­spriedu, ka laikam vēlas, lai misters Leterens un misters Sveins brauktu uz banku katrs ar savu koferīti.

—    Vai jūs neievērojāt kaut kādu atšķirības zīmi? Teiksim, etiķeti ar cenu, firmas marku, ini­ciāļus vai ko citu?

—   Nē. Es jau īpaši neskatījos. Neparedzēdams turpmāko, es nevarēju…

Eškrofta balss aprāvās teikuma vidū, jo Heri­sons nikni nosvieda klausuli. Viņš pievērsa ska­tienu Raideram, kurš neko neteica.

—   Jūsu zināšanai, — Herisons sacīja, — es esmu nācis pie secinājuma, ka publisko tualešu apkopēja profesijai ir daudz priekšrocību, un mēdz būt brīži, kad man uzmācas liels kārdinā­jums… — Viņš aizelsās un ieslēdza selektoru. — Vai tur kāds ir brīvs?

—  Kastners, ser.

— Atsūtiet viņu pie manis!

Ienāca detektīvs Kastners. Viņš bija ģērbies visai eleganti un acīmredzot prata orientēties neti­kumu džungļos.

—   Džim! — Herisons izrīkoja. — Tūlīt dodie­ties uz stikla fabriku un paņemiet kasiera kofe­rīti. Tikai pārliecinieties, ka tas ir tieši tas, kuru viņi ņem sev līdz uz banku. Apstaigājiet ar šo koferīti visus pilsētas galantērijas veikalus un noskaidrojiet, kam un kad pēdējā mēneša laikā pārdoti šādi koferīši. Ja atradīsiet pircēju, tad lai viņš jums parāda savu koferīti un pasaka, kur viņš bija un ko darīja pagājušo piektdien pulk­sten pusvienpadsmitos.

—   Tiks izdarīts, šef!

—  Piezvaniet man, tiklīdz kaut ko noskaidrojat.

Kad Kastners bija aizgājis, Herisons sacīja:

—    Koferītis tika nopirkts speciāli šai laupīša­nai. Tātad tas iegādāts droši vien nesen un, iespē­jams, mūsu pilsētā. Ja Nortvudas veikalos neiz­dosies neko noskaidrot, ķersimies pie kaimiņu pil­sētām.

—    Jūs nodarbojieties ar to, — Raiders pie­krita, — bet es pa to laiku arī kaut ko darīšu.

—  Ko tieši?

—    Mēs taču dzīvojam zinātnes un modernas tehnikas laikmetā. Mūsu rīcībā ir plaši attīstīti un lieliski darbojošies sakaru līdzekļi, kā arī efektī­vas informācijas ievākšanas un uzglabāšanas sis­tēmas. Izmantosim to, kas mums ir.

—   Kas jums padomā? — Herisons jautāja.

—  Tāda veiksmīga un viegla aplaupīšana pra­sīt prasās, lai tiktu atkārtota. Nav izslēgts, ka noziedznieks jau ne reizi vien ir pielietojis savu paņēmienu, un katrā ziņā viņš neaprobežosies tikai ar šo banku.

—   Nu, un …

—    Mums ir viņa ārienes apraksts, kaut gan diez vai tas ko dos. Taču, — Raiders pasliecās uz priekšu, — mēs zinām viņa metodes, un tās var noderēt mums par izejas punktu.

—  Jā, patiešām.

>— Tādēļ reducēsim viņa aprakstu uz īpatnī­bām, kuras grūti nomaskēt, uz tādām kā garums, svars, auguma tips, acu krāsa. Pārējo var neņemt vērā. Un īsumā raksturosim viņa metodi, norā­dot tikai faktus. To visu mēs varam izteikt ar kādiem piecsimt vārdiem.

—  Un pēc tam?

—   Mūsu valstī ir seši tūkstoši divsimt astoņas bankas, no tām vairāk nekā seši tūkstoši ietilpst Banku asociācijā. Mūsu departaments piegādās asociācijai cirkulāru tik daudzos eksemplāros, lai varētu izsūtīt visiem tās locekļiem. Bankas tiks brīdinātas par iespējamo aplaupīšanu, un, ja tā tiks atkārtota vai kaut kas līdzīgs jau ir noti­cis, mēs tūlīt par to uzzināsim visos sīkumos.

—    Laba doma! — Herisons atzinīgi sacīja. — Iespējams, ka kaut kur policijas priekšnieks lauza galvu ap diviem trim faktoriem, kuru trūkst mums, bet mēs savukārt varētu viņam paziņot šo to interesantu. Informācijas apmaiņa dos gan mums, gan viņam visu, kas vajadzīgs, lai no­tvertu noziedznieku.

—    Nav izslēgts, ka mums izdosies ievērojami, vienkāršot procedūru, — Raiders sacīja. — Tādā gadījumā, ja mums ir darīšana ar recidīvistu. Ja ne, tad nekas neiznāks. Bet, ja viņš kādreiz agrāk ir bijis arestēts par līdzīgu noziegumu, mēs vienā mirklī atradīsim viņa kartīti. — Sapņaini palūko­jies uz griestiem, Raiders piemetināja: — Vašing­tonas kartotēka — tā ir ko vērts!

—   Protams, es par to zinu, — Herisons sacīja, — bet redzējis gan neesmu.

—    Vienam manam draugam, pasta inspekto­ram, tā nesen izdarīja lielu pakalpojumu. Viņš meklēja tipu, kas bija caur pastu pārdevis vilto­tas naftas atradņu akcijas. Blēdis bija apkrāpis jau piecdesmit vientiešus, apmānot tos ar lieliski nostrādātiem dokumentiem — ģeoloģiskās izlūko­šanas slēdzieniem, licencēm un tā tālāk. Neviens no cietušajiem viņu nekad nebija redzējis un tāpēc nevarēja aprakstīt.

—   Pārāk maz materiāla izmeklēšanai!

—   Protams, bet pietika arī ar to. Pasta orgānu mēģinājumi izlikt viņam lamatas cieta neveik­smi. Viņš bija ļoti izmanīgs tips, un tas pats par sevi jau ir pierādījums. Bez šaubām, tāds rūdīts krāpnieks nevarēja nebūt kartotēkā.

—   Un kas notika tālāk?

—   Ziņas par viņu tika kodētas un ievietotas atrgaitas ekstraktorā. Nu, apmēram tas pats, kā kad dotu sunim paostīt lakatiņu. Jūs pat nošķau­dīties nepagūtu, cik ātri elektroniskie pirksti ap­taustīja simtiem tūkstošu perfokaršu. Atstājot mierā profesionālus slepkavas, dažādu kategoriju laupītājus un uzlauzējus, tie izmeklēja apmēram c.etri tūkstoši krāpnieku. No tiem tika atlasīti, teiksim, seši simti afēristu, kas specializējušies uz neesošu vērtspapīru iesmērēšanu. Bet no tiem atlasīja simtu, kas operējuši ar naftas pseidoakci- jām, pēc tam izdalīja tos divpadsmit, kas savā darbībā aprobežojušies ar nosūtīšanu pa pastu.

—   Jā, tas ievērojami sašaurināja meklēšanas apjomu, — Herisons piekrita.

—   Mašīna izsvieda divpadsmit kartītes, — Raiders turpināja. — Ja ziņu par krāpnieku būtu vairāk, tā tūlīt būtu izsniegusi vienu vienīgu kar­tīti. Bet šoreiz to bija divpadsmit. Starp citu, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Atra pārbaude konstatēja, ka četri no šiem divpadsmit jau miruši, bet seši sēž aiz restēm. No atlikušajiem diviem vienu tūlīt atrada, un tika precīzi no­skaidrots, ka viņš nav vainīgais. Tātad palika tikai viens. Pasta orgānu rīcībā tagad bija viņa uzvārds, fotogrāfija, pirkstu nospiedumi, ziņas par viņa ieradumiem, sakariem un visu pārējo, trūka varbūt vienīgi viņa mātes laulības aplie­cības. Pēc trīs nedēļām viņu arestēja.

—   Nav slikti. Tomēr es nesaprotu, kāpēc kar­totēkā tiek glabātas arī mirušo kartītes.

—   Dažreiz jauniegūtas ziņas dod iespēju kon­statēt, ka sen izdarīti noziegumi, kas palikuši neatklāti, ir viņu roku darbs. Bet kartotēku vergi nevar paciest nepabeigtas lietas. Viņi gatavi gai­dīt vai pusmūžu, lai tikai varētu izdarīt atzīmi par lietas izbeigšanu. Viņi dievina akurātību, saprotat?

—    Saprotu, — Herisons domīgi atbildēja. — Šķiet, noziedznieks, kas iekļuvis kartotēkā, gan varētu apjēgt, ka jāsāk godīga dzīve vai vismaz jāmaina metodes.

—   Nē, viņi vienmēr atkārto vienu un to pašu. Iekļūst ricē un vairs nespēj tikt no tās laukā. Man vēl nav gadījies dzirdēt, ka naudas viltotājs būtu kļuvis par uzpērkamu slepkavu vai sācis zagt velosipēdus. Arī mūsu zellis atkārtos savu triku un praktiski ar tām pašām metodēm. Gan redzē­siet! — Raiders pamāja uz telefona aparāta pusi.

— Vai jums nebūtu nekas pretī, ja es pieteiktu pāris tālsarunu?

—   Cik vien vēlaties. Es taču tās neapmaksāju.

—   Nu, tādā gadījumā pieteikšu arī trešo. Sie- velīte ir pelnījusi, lai viņu atcerētos.

—   Dariet to! — Herisons piecēlās un devās uz durvīm, ar savu izskatu pauzdams visdziļāko riebumu. — Bet es kaut kur vēl pastrādāšu. Man vienmēr kļūst nelabi, kad pieaudzis vīrietis sāk dudināt un saldi svepstēt.

Pasmējies Raiders paņēma telefona klausuli.

—   Savienojiet mani ar Finansu ministriju. Vašingtona, papildnumurs 417, misters O'Kifs.

Nākamās divdesmit četras stundas Zemes meto­des joprojām tika pielietotas ar tādu pašu nogur­dinošu neatlaidību. Policisti uzdeva jautājumus veikalu īpašniekiem, vietējām tenku vācelēm, bār­meņiem, bijušiem kriminālistiem, slepeniem infor­matoriem — īsi sakot, visiem tiem, kas varēja nejauši kaut ko zināt vai būt dzirdējuši. Detektīvi civildrēbēs klaudzināja pie durvīm, izprašņāja tos, kas viņiem atbildēja, un ievāca ziņas par tiem, kas atteicās atbildēt. Ceļu policija pārbau­dīja moteļus un kempingus, pratināja to īpašnie­kus, pārvaldniekus, personālu. Šerifi apbraukāja fermas, kur kādreiz tikušas izdotas istabas.

Vašingtonā viena mašīna izsvieda seši tūkstoši eksemplāru cirkulāra, un turpat netālu otra mašīna rakstīja adreses uz sešiem tūkstošiem aplokšņu. Tai līdzās elektroniskie pirksti, aptaus­tot miljoniem perfokaršu, meklēja tādas, kam būtu specifisks caurumiņu izvietojums. Desmit lielās un mazās pilsētās policisti ievāca ziņas par dažiem cilvēkiem, ziņoja to, ko bija uzzinājuši, pa telefonu uz Nortvudu un darīja kārtējos darbus.

Kā parasti, vispirms tika saņemta kaudze nolie­dzošu atbilžu. Visi Eškrofta radinieki bija sveiki un veseli, un neviens no viņiem pēdējā laikā ne­bija pazudis no mājām. Leterena ģimenē nebija nevienas melnās avs, dvīņubrāļa viņam nebija, bet vienīgais brālis, desmit gadu jaunāks par Leterenu un ne sevišķi līdzīgs viņam, bija ar nevainojamu reputāciju, turklāt, kā to apstipri­nāja uzticami liecinieki, visu piektdienas rītu viņš atradies savā kantorī.

Neviena banka neziņoja par aplaupīšanu, ko būtu izdarījis veikls blēdis, nogrimējies par cie­nījamu klientu. Ne mēbelētajās istabās, ne vies­nīcās, ne kempingos neizdevās atrast iemītnieku, kas kaut mazliet līdzinātos Leterenam.

Kartotēkā bija četrdesmit divi blēži, dzīvi un miruši, kas izmanīgi aplaupījuši bankas. Taču viņu paņēmieni nepavisam nebija līdzīgi tam, kāds tika pielietots šoreiz. Mašīna ar nožēlu izsniedza atbildi: «Nav atrodams.»

Tomēr pietiekams daudzums negatīvu faktoru deva iespēju nonākt pie dažiem pozitīviem seci­nājumiem. Apdomājuši saņemtās atbildes, Heri­sons un Raiders vienprātīgi nolēma, ka Eškroftu un Leterenu var neturēt aizdomās par līdzdalību laupīšanā, ka nezināmais noziedznieks vēl tikai sāk savu karjeru un pirmā veiksme viņu pamu­dinās atkārtot izdevušos operāciju, un ka, izman­tojot savu īpašo talantu, viņš tagad slēpjas zem pilnīgi citas maskas.

Pirmais veiksmes stariņš viņiem atspīdēja die­nas beigās. Kabinetā ienāca Kastners, atstūma cepuri pakausī un sacīja:

—   Iespējams, ka es kaut kam esmu nācis uz pēdām.

—  Un proti? — Herisons saausīdamies jautāja.

—   Tādi koferīši sevišķi daudz netiek piepra­sīti, un tos pārdod tikai vienā veikalā. Pēdējā mēnesī tur izdevies pārdot trīs gabalus.

—  Vai par tiem maksāts ar čekiem?

—    Skaidrā naudā. — Un, drūmi pasmaidījis par sava priekšnieka vilšanos, Kastners turpināja: —• Divi no pircējiem ir seni, cienījami klienti. Tie abi nopirkuši savus koferīšus pirms kādām trim nedējām. Viņi koferīšus man parādīja un pastāstīja, kur bijuši piektdienas rītā. Es pārbau­dīju viņu teikto — viss ir patiesība.

—   Nu, bet trešais pircējs?

—   Turp jau es stūrēju, šef. Manuprāt, viņš ir tas, kurš mums vajadzīgs. Viņš koferīti nopircis aplaupīšanas priekšvakarā. Un neviens viņu nepazīst.

—  Iebraucējs?

—   Ne gluži. Hilda Kasidi, pārdevēja, kura šo cilvēku apkalpojusi, sīki viņu aprakstīja. Tas bijis padzīvojis, kluss vīrelis ar asiem sejas vaib­stiem. Atgādinājis līķu balzamētāju, kam sāp zobi.

—    Nu, bet kāpēc jūs domājat, ka viņš nav iebraucējs?

—   Tādēj, šef, ka ar ādas izstrādājumiem pil­sētā tirgojas vienpadsmit veikali. Es esmu šejie­nietis, bet arī man nācās pameklēt, kamēr atradu to, kurā ir šie koferīši. Nu, un šis morga kalpo­tājs — es tā spriedu — arī uzreiz neatrada to, kas viņam bija vajadzīgs. Tādēj es vēlreiz ap­staigāju veikalus, tagad jau tieši jautādams par vinu.

—  Un?'

—     Trijos atcerējās, ka aprakstītajam līdzīgs cilvēks prasījis preci, kādas viņiem nav. — Kas­tners ieturēja daudznozīmīgu pauzi. — Sols Berg- mens no «Tūrista» saka, ka šā pircēja fizionomija viņam likusies pazīstama. Kas viņš tāds, to Berg- mens nezina un neko vairāk pateikt nevar. Taču viņš ir pārliecināts, ka jau agrāk pāris reižu redzējis šo cilvēku.

—   Varbūt viņš laiku pa laikam iebrauc pil­sētā, bet dzīvo kaut kur ne visai tuvu.

—  Arī es tā domāju, šef.

—   «Ne visai tuvu» var nozīmēt jebkuru vietu simt jūdžu rādiusā un varbūt vēl tālāk, — Heri­sons norūca. Viņš skābi paraudzījās uz Kastneru. — Kurš no viņiem šo tipu vislabāk apskatījis?

—   Hilda Kasidi.

—   Nu, tad vediet viņu šurp un labi ātri!

.— Esmu jau atvedis, šef. Viņa gaida pieņema­majā telpā.

-— Tu esi varens puisis, Džim! — Herisons sacīja, kļuvis priecīgāks. — Lai nāk iekšā!

Kastners izgāja un atgriezās kopā ar pār­devēju. Tā bija gadu divdesmit veca, slaida, stalta meitene ar gudru seju. Viņa sēdēja, nolikusi rokas uz ceļiem, un ar rāmu lietišķību atbildēja uz Herisona jautājumiem, kurš centās iespējami pil­nīgāk noskaidrot, ko viņa vēl var atcerēties par aizdomīgā pircēja ārieni.

—   Atkal tas pats! — Herisons nogaudās, kad viņa apklusa. — Puišiem būs vēlreiz jāapstaigā pilsēta un jāpārbauda, vai kāds nepazīst šo tipu.

—    Ja viņš tikai reizēm iebrauc pilsētā, jums būs vajadzīga citu pilsētu policijas palīdzība, — iejaucās Raiders.

—  Jā, protams.

—      Taču, iespējams, mēs varēsim atvieglot viņu uzdevumu. — Raiders pāri galdam palūkojās uz meiteni. — Ja mis Kasidi būs ar mieru mums palīdzēt.

i— Labprāt, ja tikai spēšu.

—       Ko jūs esat izdomājis? — Herisons paintere­sējās.

—       Domāju izmantot Rodžera Kinga pakalpoju­mus.

—   Kas tas tāds?

—        Mūsu departamenta štata mākslinieks. Šad tad piepelnās ar karikatūrām. Viņš ir īsts meis­tars. — Raiders atkal pagriezās pret meiteni.

—  Vai jūs nevarētu rīt atnākt šurp agrāk uz visu priekšpusdienu?

—  Ja pārvaldnieks atļaus.

—        Atļaus. Par to es parūpēšos, -— Herisons sacīja.

—   Tātad norunāts, -— Raiders teica meitenei.

—   Kad jūs atnāksiet, misters Kings jums parā­dīs dažādu cilvēku fotogrāfijas. Jums vajadzēs uzmanīgi tās aplūkot un norādīt pazīmes, kas atgādina tā cilvēka seju, kurš nopirka koferīti. Te zods, tur deguns, vēl kaut kur — mute. Bet misters Kings pēc pazīmēm uzskicēs vārdisko portretu un koriģēs to pēc jūsu norādījumiem, kamēr tiks panākta pilnīga līdzība. Nu, vai tiksiet galā?

—  Protams.

—   Var izdarīt vēl labāk, — iejaucās Kastners.

—    Sols Bergmens būs nāvīgi priecīgs, ja arī viņu lūgs palīdzēt. Viņam tādas lietas patīk.

— Tad uzaiciniet viņu rīt.

Kad Kastners un meitene aizgāja, Raiders jau­tāja Herisonam:

—       Vai jums te atradīsies kāds, kas varētu pa­vairot portretu?

—  Protams.

—    Ļoti labi. *— Raiders pagriezās pret tele­fonu. — Vai es drīkstētu pielikt pie rēķina vēl pāris skaitlīšus?

—    Man taču vienalga, lai mērs, ieraugot šo rēķinu, krīt vai ģībonī, — Herisons atbildēja. — Taču, ja jūsu nolūks ir izvirst klausulē pir­matnēju kaisli, tad tā arī sakiet, lai varu pagūt laikus aizvākties.

—    Šoreiz ne. Iespējams, ka viņa skumst, taču pienākums pirmajā vietā! — Raiders paņēma klausuli. — Finansu ministriju, Vašingtona, pa- pildnumurs 338. Palūdziet Rodžeru Kingu.

Kinga zīmējums tika izsūtīts kopā ar aprakstu un lūgumu aizturēt cilvēku, kas tam atbilstu. Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kopš sūtī­jums nokļuvis pie adresātiem, kad Herisona kabi­netā jau iezvanījās telefons. Viņš paķēra klausuli.

—   Štata policijas kazarmas. Runā seržants Vil- kinss. Mēs tikko saņēmām jūsu paketi. Es pazīstu šo tipu, viņš dzīvo manā iecirknī.

—   Kas viņš tāds ir?

i— Viljams Džonss. Nelielas stādu audzētavas īpašnieks pie ceturtās šosejas, pāris stundu brau­ciena attālumā no jūsu pilsētas. Diezgan padrūma persona, taču nekas slikts par viņu nav zināms. Es teiktu, ka viņš ir nelabojams pesimists, bet godīgs cilvēks. Vai jūs gribat, lai mēs viņu aiz­turētu?

—  Jūs esat pārliecināts, ka tas ir viņš?

—   Jūsu zīmējumā ir viņa seja, neko vairāk ap­galvot neņemos. Policijā es kalpoju tikpat ilgi kā jūs un cilvēku identificēšanā nemēdzu kļūdīties.

—       Protams, seržant. Mēs būsim jums ļoti patei­cīgi, ja jūs atsūtīsiet viņu pie mums noskaidro­šanai.

—   Labi.

Herisons nolika klausuli. Viņš atgāzās pret krēsla atzveltni un ieurbās ar .skatienu galdā, ap­svērdams, ko bija dzirdējis. Pēc dažām minūtēm viņš sacīja:

— Tomēr man labāk patiktu, ja šis Džonss senāk būtu bijis, teiksim, cirka klauns vai estrā­des parodists. Stādu audzētavas īpašnieks divu stundu brauciena attālumā no pilsētas vairāk līdzi­nās vientiesīgam fermerim nekā izmanīgam tipam, kas spējīgs izstrādāt tādu numuru.

—    Iespējams, ka viņš ir tikai līdzdalībnieks. Pirms aplaupīšanas nopircis koferīti, vēlāk pa­slēpis naudu vai arī stāvējis par sargu, kamēr laupītājs bija bankā.

Herisons pamāja.

—   Nu, mēs visu noskaidrosim, kad viņš iera­dīsies. Un, ja viņš nevarēs pierādīt, ka pircis koferīti bez jebkāda slepena nolūka, viņam klāsies slikti.

—  Bet ja varēs?

—   Tad mēs atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām. — Herisons sadrūma, to iedomājoties, bet lad iezvanījās telefons, un viņš paķēra klausuli. — Nortvudas policijas iecirknis.

—Runā policists Klintons, šef. Es tikko parā­dīju to zīmējumu misis Bastiko. Viņa izīrē mēbe- letas istabas. Stīvenstrītā, 157. māja. Viņa apzvēr, ka tas esot Viljams Džonss, kas desmit dienas nodzīvojis pie viņas. Viņš ieradies bez bagāžas, bet vēlāk nopircis sev koferīti, līdzīgu tam, kāds bija kasieriem. Sestdienas rītā viņš aizbraucis ar visu koferīti. Viņš bijis samaksājis vēl četras dienas uz priekšu, bet par to ne vārda neieminē­jies un neesot vairs atgriezies.

—    Pagaidiet tur, KHnton! Mēs tūlīt ieradīsi­mies. — Herisons nošmaukstināja lūpas un sacīja Raideram: — Nu, braucam!

Policijas mašīna ātri nogādāja viņus Stīven- strītā pie 157. mājas. Tā bija veca ķieģeļu ēka ar akmens kāpnēm, ko nodeldējušas tūkstošiem pazoļu.

Misis Bastiko, kuras rupji veidoto seju rotāja kārpas, tikumiskā sašutumā iesaucās:

—   Manā mājā vēl nekad nav bijusi policija! Visus divdesmit gadus!

—    Nu, toties tajā kaut vai tagad ieradušies kārtīgi cilvēki, — Herisons viņu mierināja. — Ko jūs varat pastāstīt par šo Džonsu?

—   Nekā sevišķa, — misis Bastiko atbildēja, vēl arvien nespēdama norimties. — Viņš gandrīz visu laiku bija ieslēdzies savā istabā. Un es ne­esmu radusi uzsākt sarunas ar iemītniekiem, ja viņi uzvedas pieklājīgi.

—  Vai viņš minēja, no kurienes ieradies un uz kurieni domā doties tālāk vai kaut ko tamlīdzīgu?

—   Nē. Viņš samaksāja uz priekšu, pateica man savu uzvārdu, paskaidroja, ka ieradies šeit darī­šanās, bet vairāk nekā. Katru rītu viņš kaut kur aizgāja, vakarā pārnāca agri, vienmēr bija skaidrā prātā un nevienam neuzbāzās.

—  Vai pie viņa kāds nāca? — Herisons izvilka Leterena fotogrāfiju. — Lūk, šis cilvēks, pie­mēram.

—   Jūsu policists vakar man rādīja šito kartīti. Es to cilvēku nepazīstu. Es ne reizi netiku redzē­jusi, ka misters Džonss būtu ar kādu runājis.

—   Hm-m-m… — Herisons vīlies norūca.

— Mēs apskatīsim viņa istabu. Vai jums nav nekas pretī?

Saimniece negribīgi uzveda viņus augšā, atslē­dza durvis un nodeva istabu viņu rīcībā, lai jau­cas un darās, kā ienāk prātā. Spriežot pēc misis Bastiko sejas, policija izraisīja,viņai alerģiju.

Viņi rūpīgi pārmeklēja istabu — noņēma no gultas palagus un matraci, pārbīdīja visas mēbe­les, apgrieza uz otru pusi paklājus un pat no­skrūvēja izlietnes nostādinātāju un izpētīja tā saturu. Policists Klintons izvilka no šķirbas starp grīdas dēļiem mazu gabaliņu sārtas, caurspīdīgas plēves un divas savādas sēkliņas, līdzīgas paga­rinātām mandelēm, ar spēcīgu, īpatnēju smaržu.

Pārliecinājušies, ka istabā vairāk nekā intere­santa nav, viņi aizveda šos trūcīgos kratīšanas rezultātus uz iecirkni un no turienes tos nosūtīja uz štata kriminālistikas laboratoriju analīzei.

Pēc trīs stundām Herisona kabinetā ienāca Vil­jams Džonss. Viņa skatiens paslīdēja garām Rai­deram un dusmīgi ieurbās Herisonā, kurš bija pilnā formas tērpā. Džonss pikti jautāja:

—   Kāda velna pēc mani atvilka šurp? Es neko neesmu izdarījis!

—  Ja tā, tad kāpēc jums jāuztraucas? »— Heri­sons pieņēma bargu izskatu. — Kur jūs bijāt pagājušās piektdienas rītā?

—   To es jums tūliņ pateikšu, — ar dzēlīgu pie­skaņu atbildēja Džonss. — Es biju Smokifolsā, pirku kultivatoram rezerves daļas.

—   Tas taču ir astoņdesmit jūdžu no šejienes!

— Nu, un tad? No manām mājām līdz turienei

ir krietni tuvāk. Bet kultivatora rezerves daļas te nekur citur nevar nopirkt. Varbūt jūs zināt kādu aģentu Nortvudā? Nosauciet man viņu, un es jums pateikšu paldies.

—   Nu, pietiek par to! Cik ilgi jūs tur bijāt?

—    Iebraucu desmitos, aizbraucu dienā.

—        Un jums vajadzēja apmēram piecas stun­das, lai nopirktu kādas tur rezerves daļas?

—        Es jau nekur nesteidzos! Nopirku vēl šo to no produktiem. Paēdu pusdienas. Arī iedzēru.

—        Tātad atradīsies daudzi cilvēki, kas varēs apliecināt, ka redzējuši jūs tur?

—       Protams! — Džonss piekrita ar atbruņojošu pārliecību.

Herisons ieslēdza selektoru un kādam sacīja:

—       Atvediet šurp misis Bastiko, Kasidi un Solu Bergmenu. — Tad viņš atkal pievērsās Džonsam. — Izstāstiet man precīzi, kur tieši jūs iegriezā- ties, kamēr uzturējāties Sinokifolsā, un kas jūs katrā no šīm vietām redzēja.

Viņš veicīgi pierakstīja visu, ko Džonss stāstīja par saviem iepirkumiem Smokifolsā piektdienas rītā. Pabeidzis viņš piezvanīja uz Smokifolsas policijas iecirkni, ātri izklāstīja lietas būtību, paziņoja, ko teicis Džonss, un lūdza visu pama­tīgi pārbaudīt.

Izdzirdējis viņa lūgumu, Džonss pēkšņi sa­traucās:

—   Vai tagad es varu iet? Man jāstrādā.

—       Man arī, — Herisons sacīja.>—Bet kur jūs noslēpāt ādas koferīti?

—   Kādu koferīti?

—   Jauno, ko nopirkāt ceturtdien dienā.

Neizpratnē vērdamies uz viņu, Džonss sāka

kliegt:

—        Ko jūs gribat man piedēvēt? Nekādus kofe­rīšus es neesmu pircis! Kāda velna pēc man būtu vajadzīgs koferītis?

—       Jūs vēl teiksiet, ka neesat dzīvojis mēbelēta­jās istabās Stīvenstrītā!

—   Neesmu arī. Man jūsu Stīvenstrītā nav ko meklēt. Es tur pat par naudu neietu!

Strīds ilga divdesmit minūtes. Džonss ar ēze|a ietiepību apgalvoja, ka visu ceturtdienu strādājis savā stādu audzētavā, tāpat kā visu to laiku, kad viņš it kā būtu dzīvojis mēbelētajās istabās. Nekādu misis Bastiko viņš nepazīst un negrib pazīt. Nekad savā mūžā viņš nekādus ādas kofe­rīšus nav pircis. Lai sarīko viņa mājā kratī­šanu — viņam nekas nav pretī, bet, ja tur atra­dīsies koferītis, tad viņi paši būs to slepus no­likuši.

Pa durvīm pabāzās policista galva:

—  Viņi ir šeit, šef.

—    Labi. Sagatavojiet visu identificēšanai.

Pēc desmit minūtēm Herisons ieveda Viljamu

Džonsu dibenistabā un nostādīja rindā kopā ar četriem slepenpolicistiem un pieciem brīvprātīga­jiem no ielas. Pēc tam tur iegāja Sols Bergmens, Hilda Kasidi un misis Bastiko. Viņi paskatījās uz rindā stāvošajiem un visi vienlaikus norādīja uz vienu un to pašu cilvēku.

—   Tas ir viņš, — teica misis Bastiko. .

—   Viņš, — pārdevēja apstiprināja.

—   Neviens cits, >— Sols Bergmens piebalsoja.

—  Jums viņi visi te ir ķerti! — iesaucās Džonss, galīgi apjucis.

Herisons ieveda trīs lieciniekus savā kabinetā un mēģināja noskaidrot, vai viņi nav kļūdījušies. Visi trīs apgalvoja, ka ne, ka viņi ir pilnīgi pār­liecināti: Viljams Džonss ir tas cilvēks.

Herisons atlaida lieciniekus, bet Viljamu Džonsu aizturēja līdz ziņu saņemšanai no Smokifolsas. Pārbaudes rezultāti pienāca, kad divdesmit čet­ras stundas — maksimālais laiks, uz kādu likums atļauj aizturēt aizdomās turētu personu bez apsūdzības izvirzīšanas — jau bija gandrīz pagā­jušas. Trīsdesmit divu cilvēku liecības pilnībā ap­stiprināja, ka Džonss patiešām bijis Smokifolsā no desmitiem līdz pusčetriem pēcpusdienā. Pār­baudes uz šosejām palīdzēja noskaidrot visu viņa ceļu līdz šai pilsētiņai un atpakaļ. Daži liecinieki apgalvoja, ka redzējuši viņu stādu audzētavā tajā laikā, kad viņš it kā būtu bijis misis Bastiko mājā. Džonsa mājās un stādu audzētavā izda­rīja kratīšanu — ne koferītis, ne nolaupītā nauda netika atrasti.

—   Nu, viss! — Herisons noņurdēja. — Man atliek tikai izlaist viņu un vēl pazemīgi atvaino­ties. Kas tā par draņķīgu, riebīgu lietu, kur visi notur visus par kādu citu?

Masēdams savus zodus, Raiders ierosināja:

—   Varbūt mums derētu pārbaudīt arī to? Pirms jūs Džonsu atbrīvojat, parunāsim ar viņu vēlreiz.

Džonss ienāca, sagumis un kļuvis krietni rāmāks: viņš bija gatavs atbildēt uz jebkuriem jautājumiem, lai tikai ātrāk varētu atgriezties mājās.

—   Mums ļoti žēl, ka sagādājām jums tik daudz neērtību, — Raiders pieklājīgi sacīja. — Taču situācijā, kāda izveidojusies, tas bija neizbēgami. Mēs esam sastapušies ar ārkārtīgi sarežģītu pro­blēmu. — Paliecies uz priekšu, viņš cieši raudzī­jās Džonsā. — Pacentieties atcerēties, vai nav bijis tāds gadījums, kad jūs būtu ticis noturēts par kādu citu!

Džonss pavēra muti, atkal to aizvēra un bei­dzot sacīja:

—   Eh, velns! Bija tāds gadījums. Pirms pāris nedēļām.

—   Nu, nu, pastāstiet! — Raiders mudināja, un viņa acis iedzirkstījās.

—   Es izbraucu cauri Nortvudai bez apstāša­nās — man vajadzēja tikt Sautvudā. Kad biju tur pavadījis apmēram stundu, piepeši kāds tips uzsauca man no ielas otras puses. Pilnīgi svešs. Es pat nodomāju, ka viņš sauc kādu citu. Bet viņš griezās tieši pie manis.

—   Un kas bija tālāk? — Herisons nepacietīgi jautāja.

—  Viņš man prasīja, ka es esot ticis Sautvuda. Un paskats viņam bija gluži apstulbis. Es atbil­dēju, ka atbraucu ar savu mašīnu. Bet viņš man neticēja.

—  Kāpēc?

—  Viņš teica, ka es esot gājis kājām un balso­jis. Viņš to zinot tāpēc, ka pats mani aizvedis līdz Nortvudai. Un pēc tam, kad mani tur izsē­dinājis, vairs nekur neesot apstājies un braucis tādā ātrumā, ka līdz Sautvudai viņu neviens neesot apdzinis. Nupat tikai viņš novietojis mašīnu, sācis iet pa ielu un pēkšņi — es nāku pretī pa otru ielas pusi.

—  Un ko jūs viņam teicāt?

—  Es teicu, ka viņš ir vedis kādu citu, nevis mani. Viņa paša vārdi to pierāda.

—  Tas iedzina viņu strupceļā, ko?

—   Viņš pavisam apjuka. Pieved mani pie savas mašīnas un saka: «Tātad jūs tajā nebraucāt?» Protams, es teicu, ka ne, un gāju savu ceļu. Sākumā es domāju, ka mani grib izjokot. Bet vēlāk nospriedu, ka tam cilvēkam nav visi mājās.

—   Mums būs jāatrod šis cilvēks, -— uzsvēr­dams katru vārdu, Raiders sacīja. — Pastāstiet mums visu, ko varat par viņu atcerēties.

Džonss padomāja.

—   Viņam bija tā pie četrdesmit. Labi ģērbies, valoda veikla, man likās pēc komivojažiera.

Mašīnā bija daudz prospektu, krāsainu tabulu un skārda kārbu ar krāsām.

—   Bagāžniekā? Jūs tur ielūkojāties?

—   Nē, uz pakaļējā sēdekļa. Izskatījās tā, it kā viņam būtu paradums steigā tos paķert un pēc tam nomest.

—  Kāda viņam bija mašīna?

'— Pēdējā izlaiduma «Flešs». Divkrāsains >— zaļš ar baltiem spārniem. Radiouztvērējs. Numuru es neievēroju.

Viņi izjautāja Džonsu vēl desmit minūtes, sīki noskaidrodami, kāds izskatījies un kā bijis ģēr­bies šis cilvēks. Pēc tam Herisons pazvanīja uz Sautvudas policiju un lūdza izdarīt meklēšanu.

—   Sāciet ar drogu veikaliem. Spriežot pēc visa, viņš ir komivojažieris kādā firmā, kas ražo krā­sas. Droši vien tur varēs pateikt, kas pie viņiem tajā dienā bijis.

Herisonam apsolīja, ka tas tiks nekavējoties izdarīts. Džonss devās uz mājām, dusmodamies, bet arī izjuzdams lielu atvieglojumu. Nepagāja ne divas stundas, kad viņa stāsts nesa augļus. Herisonam piezvanīja no Sautvudas.

—   Jau ceturtajā veikalā mēs uzzinājām visu, kas jūs interesē. Krāsu tirgotājiem tā ir pazīs­tama persona. Berdžs Kimmelmens, kas pārstāv laku un krāsu kompāniju «Akme» Merionā, III- noisas štatā. Pašreizējā uzturēšanās vieta nezi­nāma. Bet, protams, jūs varēsiet viņu sameklēt caur «Akme».

—   Liels paldies! — Herisons nolika klausuli un tūlīt ņēmās zvanīt uz kompāniju «Akme». Pēc īsas sarunas viņš atkal nolika klausuli un pagrie­zās pret Raideru.

—       Patlaban viņš brauc kaut kur pa šoseju

pārsimt jūdžu uz dienvidiem no šejienes. Vakarā ar viņu sazvanīsies, un rit viņš būs šeit.

—  Lieliski!

—   Ja? — Herisons pikti jautāja. — Mēs krītam no kājām nost, meklēdami te vienu, te otru tikai tāpēc, lai tūlīt pat dzītos pakaļ trešajam. Tā tas var turpināties bez gala.

—< Vai arī līdz kaut kādam galam! — Raiders iebilda. — Cilvēku dzirnavas maļ lēni, bet ļoti rūpīgi.

Pavisam citā vietā, septiņsimt jūdžu uz rietu­miem, vēl viens cilvēks darīja savu ikdienas darbu. Organizēti pūliņi var būt ļoti iespaidīgi, taču to efektivitāte dubultojas, ja tajos ieplūst individuālu pūliņu rezultāti.

Cilvēks, par kuru ir runa, bija ar asiem sejas vaibstiem un smailu degunu, dzīvoja mansardā, pārtika no automātos dabūjamiem uzkožamajiem, klabināja rakstāmmašīnu ar nikotīna nodzeltinā- tiem pirkstiem, divdesmit gadu loloja sapni uzrak­stīt Amerikāņu Lielo Romānu, taču tā arī neva­rēja saņemties.

Viņa vārds bija Arturs Kilkards, un dabiski, ka viņu saukāja par «Ķilku». Viņš bija reportie­ris. Vēl sliktāk -— bulvāra avīželes reportieris. Viņš bezrūpīgi iegāja redakcijā, bet tur kāds, kas sirga ar kuņģa čūlu, savilcis skābu ģīmi, iegrūda viņam lapiņu.

— Se, Ķilka! Vēl viens psihopāts, kas murgo par lidojošajiem šķīvīšiem. Aizkāp pie viņa!

Kilkards īdzīgi devās izpildīt uzdevumu. Viņš sameklēja zīmītē norādīto māju un pieklauvēja. Durvis atvēra gadu deviņpadsmit divdesmit vecs jauneklis ar gudru, enerģisku seju.

—  Vai jūs esat Džordžs Leimots?

—  Pilnīgi pareizi.

—       Es esmu no «Zvana». Jūs ziņojāt, ka jums ir materiāls par šķīvīti. Jā?

Leimots nicīgi saviebās.

—       Tas nepavisam nav šķīvītis, un es tādu vārdu nelietoju. Tas ir sfērisks mākslīgas izcelsmes priekšmets.

—• Pieņemsim, ka tā. Kur un kad jūs to redzējāt?

—   Pagājušajā un aizpagājušajā naktī. Debesīs.

—   Tieši virs pilsētas?

—  Nē, bet tas ir redzams no šejienes.

—        Es, piemēram, to neredzēju. Un, cik man zināms, jūs esat vienīgais, kas to redzējis. Kā jūs to izskaidrojat?

—        Ar neapbruņotu aci to ieraudzīt ir gandrīz neiespējami. Man ir astoņcollīgs teleskops.

—   Pats pagatavojāt?

—  Jā.

—        Tas nav tik vienkārši! — Arts Kilkards uz­slavēja jaunekli. — Vai jūs man to neparādītu?

Mirkli svārstījies, Leimots noteica «labi» un uzveda Kilkardu bēniņos. Tur patiešām stāvēja īsts teleskops, izslējis ziņkāro degunu pret bīdā­mām durtiņām jumtā.

—        Un ar šito daiktu jūs redzējāt to sfērisko priekšmetu?

'— Divas naktis pēc kārtas, — Leimots apstip­rināja. — Ceru arī šodien to pavērot.

—   Nu, un kas tas tāds ir, pēc jūsu domām?

—        Tie ir tikai minējumi, — jauneklis izvairīgi atbildēja. — Es varu teikt vienīgi to, ka tas riņķo ap Zemi pa noslēgtu orbītu un tam ir pre­cīzi sfēriska forma. Acīmredzot tas ir kāds māk­slīgs veidojums no metāla.

—  Tā fotogrāfijas jums nav?

—  Diemžēl manā rīcībā nav nepieciešamās apa­ratūras.

—   Vai jums nevar palīdzēt mūsu fotogrāfs?

—  Ja viņam ir piemērota kamera.

Kilkards uzdeva vēl pārdesmit jautājumu un beidzot ar šaubām balsī sacīja:

—  To, ko jūs redzējāt, var ieraudzīt teleskopā jebkurš. Pasaule ir pilna ar teleskopiem, un daži no tiem tik milzīgi, ka lokomotīve varētu izbraukt cauri. Kāpēc tad vēl neviens par šo atklājumu nav izbazūnējis visā pasaulē? Kā tas, pēc jūsu domām, izskaidrojams?

Leimots pasmaidīdams atbildēja:

—   Tie, kam ir teleskopi, neskatās tajos augu diennakti. Un, kad skatās, tad parasti pētī atse­višķus zvaigžņotās debess iecirkņus. Turklāt kādam taču jābūt pirmajam. Tādēļ jau es piezva­nīju uz «Zvanu».

—   Un pareizi darījāt! >— Kilkards atzina, jau izbaudīdams savu veiksmi.

—   Jo vairāk tāpēc, — Leimots turpināja,

—    ka to ir redzējuši arī citi. Vakar vakarā es piezvanīju trim pazīstamiem astronomiem. Viņi paskatījās un arī to ieraudzīja. Divi teica, ka zvanīšot uz tuvākajām observatorijām. Šodien es nosūtīju uz observatoriju sīku ziņojumu par saviem novērojumiem un vēl vienu — zinātniskam žurnālam.

—   Va' velns! — Kilkards satraukts iesaucās.

—    Jāpasteidzas, lai kāda cita avīze papriekš neiegrūž raksteli… — Piepeši viņa sejā parādī­jās aizdomas. — Tā kā es pats to sfērisko lidoni neesmu redzējis, man jāpārbauda materiāls, izmantojot citu avotu. Tas nepavisam nenozīmē, ka es jums neticu. Taču, ja es materiālu nepār­baudīšu, man nāksies meklēt citu darbu. Vai jūs nevarētu iedot man viena jums pazīstamā astro­noma uzvārdu un adresi?

Leimots pateica adresi un pavadīja Kilkardu līdz durvīm. Kad reportieris steigšus devās uz telefona automātu, pie Leimota mājas spēji no­bremzēja policijas patruļas mašīna. Kilkards pazina formā ģērbušos policistu, kas sēdēja pie stūres, bet divi dūšīgi subjekti civildrēbēs paka­ļējā sēdeklī bija viņam sveši. Tas Kilkardu pār­steidza — būdams reportieris ar lielu stāžu, viņš pazina visus vietējos slepenpolicistus un fami­liāri sauca tos vārdā. Iztālēm viņš redzēja, ka abi nepazīstamie izlīda no mašīnas, piegāja pie Lei­mota durvīm un piezvanīja.

Aizmeties gar stūri, Kilkards iegāja telefona būdiņā un iemeta aparātā vairākas monētas starp­pilsētu sarunai.

—    Vai Elans Rīds? Mans uzvārds Kilkards. Es rakstu par astronomiskām tēmām. Ja nekļū­dos, jūs redzējāt debesīs nepazīstamu metālisku priekšmetu. Ko, ko? — Viņš saviebās. — Izbei- dziet! Jūsu draugs Džordžs Leimots arī to redzēja. Viņš pats man sacīja, ka vakar jums zva­nījis un to pateicis. — Kilkards apklusa, spiez­dams klausuli pie auss. -— Kāda jēga atkārtot «nekā nevaru teikt šajā sakarā»? Paklausieties, vai nu jūs to esat redzējis, vai ne. Un pagaidām jūs vēl neesat teicis, ka ne. — Pēc nākamās pauzes viņš indīgi jautāja: — Mister Rīd, vai kāds jums ir pavēlējis turēt mēli aiz zobiem?

Kilkards nospieda klausules turētāju, tramīgi paraudzījās uz ielas stūri, iemeta automātā dažas monētas un kādam sacīja:

—   Runā Arts. Ja nolemsiet dot šo materiā- liņu, tad jums jāpasteidzas, un krietni vien! Tas izies cauri, ja tikai jūs nepagūs aizkavēt! — Viņš pagaidīja, izdzirdēja diktofona pieslēgšanas klik­šķi un sāka steidzīgi ierunāt tekstu lentē. Pēc pie­cām minūtēm viņš beidza, iznāca no būdiņas un piesardzīgi paraudzījās gar stūri. Patruļas mašīna vēl joprojām stāvēja pie Džordža Leimota mājas.

Drīz vien ielās parādījās avīžu pārdevēji ar «Zvana» speciālizlaidumu. Un tūlīt pat daudzas jo daudzas mazo pilsētiņu avīzes, saņēmušas pa teletaipu to pašu jaunumu, ar divcollīgiem virs­rakstiem izkliedza sensāciju: DEBESĪS KOSMISKA STACIJA — KAM TA PIEDER?

Nākamās dienas rīta pusē Herisons ietiepīgi noņē­mās ar kārtējām lietām. Viņa kabineta stūrī Rai­ders, izstiepis baļķiem līdzīgās kājas, lēni un uzmanīgi lasīja žūksnīti mašīnraksta lapiņu.

Šis žūksnītis bija ļoti daudzu cilvēku ikdienas darba rezultāts. Tajā, izņemot nedaudzus momen­tus, stundu pēc stundas bija izsekots, kur atra­dies un ko darījis kāds Viljams Džonss, par kuru zināms, ka viņš nav īstais Viljams Džonss. Viņš bija redzēts, kad klaiņāja pa Nortvudu, acis bolī­dams kā tūrists no provinces. Viņš daudzkārt bija redzēts uz galvenās ielas pētījam tirdzniecības iestāžu izvietojumu. Viņš bija redzēts pašapkal­pošanās veikalā apmēram tajā laikā, kad tur kādai pircējai tika nozagts naudas maciņš. Viņš bija pusdienojis kafejnīcās un restorānos, dzēris alu bāros un alus zālēs.

Eškrofts, Džonsons un vēl viens kasieris atce­rējās, ka kāds Džonsam līdzīgs cilvēks nedēļu pirms aplaupīšanas vairākas reizes iegriezies bankā un uzdevis liekus jautājumus. Leterens un viņa apsardzes vīri atminējās, ka kāds cilvēks, kā dvīņubrālis līdzīgs Viljamam Džonsam, stāvējis tuvumā, kad Leterens iepriekšējo reizi saņēmis naudu. Kopumā šīs pa drusciņām savāktās ziņas aptvēra gandrīz visu laiku, ko eventuālais noziedz­nieks bija pavadījis Nortvudā, — desmit dienas.

Pabeidzis lasīt, Raiders aizvēra acis un ņēmās vēl un vēlreiz pārdomāt visus sīkumus, cerēdams, ka ienāks prātā kāda jauna ideja. No ieslēgtā uztvērēja uz plaukta joprojām skanēja radio- komentētāja pieklusinātā, bet sašutuma pilnā runa:

—   …Tagad jau visai pasaulei zināms, ka kādam ir izdevies palaist orbītā kosmisko sta­ciju. Ikviens, kam ir teleskops vai pat tikai spē­cīgs binoklis, var pats naktīs to novērot. Tad kādēļ gan mūsu valdība izturas tā, it kā šī stacija neeksistētu? Ja to neesam palaiduši mēs, tad pazi­ņojiet par to atklātībā — tiem, kas staciju pa­laiduši, tas tik un tā ir zināms. Ja turpretim tā pieder mums, ja to esam palaiduši mēs, tad kādēļ no mums to slēpj, kad pati šī stacija jau sen vairs nav noslēpums? Varbūt mūs uzskata par nesaprātīgiem zīdaiņiem? Kādi birokrāti ir pie­savinājušies sev tiesības izlemt, ko mums var darīt zināmu un ko nevar? Tam ir jādara gals! Laiks valdībai izbeigt klusēšanu!

—  Šai ziņā es esmu ar viņu vienis prātis, — sacīja Herisons, paceldams galvu no papīriem.

—    Kādēļ viņi negrib godīgi pateikt, vai tā ir mūsējā vai nav? Tur kāds pārāk daudz no sevis iedomājas. Pamatīgi iebukņīt… — Viņš apklusa un paķēra telefona klausuli. — Nortvudas polici­jas iecirknis. — Kamēr Herisons klausījās, pār viņa kalsno seju pārslīdēja vesela gamma dīvainu izteiksmju, tad viņš nolika klausuli un sacīja:

—   Ar katru minūti šī lieta kļūst muļķīgāka.

—  Kas tad šoreiz?

—   Sēklas. Laboratorija nav varējusi noteikt,

kas tās ir.

—   Neredzu tur nekā dīvaina. Nevar taču viņi zināt visu!

—  Bet to jau nu viņi zina, kad rieksts viņiem par cietu, — Herisons iebilda. — Un tādēļ nosū­tījuši mūsu sēkliņas kādai Ņujorkas firmai, kur par sēklām zina visu. Un tikko saņēmuši atbildi.

—  Nu?

—   Tas pats: zinātnei tādas sēklas nav pazīsta­mas. Ņujorkā gājuši vēl tālāk: izspieduši eļļu, bet atliekām izdarījuši visas iespējamās analīzes. Rezultāts: sēklas, kādu nav nevienā katalogā. <— Herisons aprauti iesmējās, bet izklausījās, ka viņš nostenētos. — Viņi lūdz mūs atsūtīt vēl kādas desmit šīs nepazīstamās sēklas, lai varētu tās izdiedzēt. Viņiem būtu interesanti uzzināt, kas izaugs.

—   Izmetiet to visu no galvas, — Raiders ieteica. — Vairāk sēklu mums nav, un mēs nezi­nām, kur tās var dabūt.

—  Bet mums ir kaut kas interesantāks, — Heri­sons turpināja. — Līdz ar sēklām mēs nosūtī­jām sārtu, caurspīdīgu plēvīti, vai atceraties? Es toreiz domāju, ka tas ir krāsains celofāns. Bet laboratorija ziņo, ka tā nepavisam nav mākslīga plēve. Tas ir organiskas izcelsmes materiāls ar šūnām un dzīslojumu, acīmredzot kāda nepazīs­tama augļa miziņa.

—  …teorijā sen zināms un, jādomā, tiek izstrā­dāts, ievērojot stingru slepenību, — bubināja r,adio. — Tas, kas to paveiks pirmais, iegūs neap­strīdamas stratēģiskas priekšrocības no militārā viedokļa.

—   Brīžiem es vairs nesaprotu, kāda jēga bija piedzimt, — Herisons noņurdēja.

Selektors iekurcās un paziņoja:

—   Sef, pēc jums prasa kāds Berdžs Kimmel- mens.

—   Lai nāk šurp!

Ienāca Kimmelmens, švītīgs, pašpārliecināts vīrietis. Acīmredzot viņam sagādāja prieku iespēja atpūsties no ikdienas darīšanām, steidzoties talkā likumam un kārtībai. Viņš apsēdās, pārlika kāju pār kāju, iekārtojās kā mājās un ņēmās stāstīt savu piedzīvojumu:

—   Velns viņu zina, kas tas bija, kaptein! Sākšu ar to, ka es nekad neņemu mašīnā nepazīs­tamus cilvēkus. Taču es apstājos un aizvedu to tipu, kaut gan līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas notika.

—   Kur jūs viņu uzņēmāt?

—   Apmēram pusjūdzi aiz Sigera benzīntanka, braucot šajā virzienā. Viņš stāvēja ceļa malā, un es piepeši nobremzēju un atvēru viņa priekšā durtiņas. Es atvedu viņu līdz Nortvudai, te izlaidu, bet pats devos tālāk uz Sautvudu. Tikko es tur atgāju no automašīnu stāvvietas, redzu: viņš iet pa ielas otru pusi. — Kimmelmens apklusa un nogaidoši paskatījās uz viņiem.

—  Turpiniet! — Raiders sacīja.

—   Es tūlīt viņam uzsaucu un jautāju, kā viņš ticis Sautvudā ātrāk par mani. Bet viņš iztaisīja tādas acis, it kā nesaprastu, par ko es runāju. — Kimmelmens neizpratnē paraustīja plecus. — Es par to esmu lauzījis galvu bez jēgas, bet tā arī neko nevaru izdomāt. Es zinu, ka vedu šo tipu vai viņa dvīņubrāli. Bet dvīņubrālis tas neva­rēja būt: tādā gadījumā viņš būtu sapratis, kāpēc es kļūdījos, un būtu paskaidrojis, ka es acīm­redzot esmu vedis viņa brāli, taču viņš neko tādu neteica. Tikai centās pieklājīgi izbeigt sarunu, it ka viņam būtu darīšana ar nenormālo.

—       Vai viņš kaut ko runāja, kamēr brauca ar jums? — Herisons jautāja. — Kaut ko par sevi, savu profesiju, sava brauciena mērķi?

—       It neko. Viņš man gluži kā no debesim uz­krita.

—       Te viss kā no debesim nokritis, — Herisons īgni norūca. — Nepazīstamas sēklas, nepazīstamu augļu miza un… — Viņš piepeši apklusa. Viņa mute palika vaļā, acis izbolījās.

—       …tādu bāzi, jebkura valsts iegūs stāvokli, kas dos iespēju diktēt…

Raiders piegāja pie radiouztvērēja, izslēdza to un sacīja:

—       Esiet tik laipns, mister Kimmelmen, mazliet uzgaidiet pieņemamajā telpā.

Kad komivojažieris bija izgājis, Raiders, pie­vērsdamies Herisonam, turpināja:

—       Nu, izlemiet taču beidzot, vai jūs ķers trieka vai ne?!

Herisons aizvēra muti, atkal atvēra, bet ne­spēja izdvest ne skaņas. Viņa izbolītās acis, šķita, nevarēja atgriezties normālā stāvoklī. Labo roku viņš bezspēcīgi vicināja pa gaisu. Raiders paņēma telefona klausuli un, kad viņu savienoja, sacīja:

—       O'Kif, kas tur pie jums dzirdams par šo kosmisko staciju?

—       Vai jūs man tikai tādēļ zvanāt? Bet es pat­laban ņēmu klausuli, lai sazinātos ar jums.

—  Kādā sakarā?

—       Pienākušas vienpadsmit atbildes uz cirku­lāru. Pirmās deviņas no divām lielām pilsētām, pēdējās divas — no Ņujorkas. Jūsu aizbildinā­mais uz vietas nesēž. Varu derēt uz desmit kokos­riekstiem pret vienu, ka nākamā banka, kuru viņš mēģinās aplaupīt, būs Ņujorkā vai tās apkaimē.

—  Pilnīgi iespējams. Bet pagaidām aizmirstiet viņu. Es jums jautāju par staciju. Kā pie jums uz to reaģē?

—    Dūc kā satraukts bišu strops. Runā, ka astronomi šo ķermeni debesīs pamanījuši un par to ziņojuši jau divas nedēļas pirms tam, kad avī­zes sacēla troksni. Ja tā ir taisnība, tad kāds tur augšā ir centies šīs ziņas noslēpt.

—   Kāpēc?

—   Kā lai es to zinu! — O'Kifs aizsvilās. >— I\ā es varu atbildēt, kāpēc kāds dara muļķības!

—    Tātad jūs uzskatāt, ka viņiem vajadzēja skaidri pateikt, vai tā ir mūsu stacija vai ne, jo patiesība agri vai vēlu tik un tā kļūs zināma?

—   Tieši tā. Bet kāpēc jūs par to tā interesē­jaties, Edij? Kāds sakars šai stacijai ar mūsu lietu?

—   Es tikai skaļi izsaku domu, kas uz TIerisonu iedarbojās pilnīgi pretēji. Viņš zaudēja runas spēju.

—  Kas tā par domu?

—    Ka šī kosmiskā stacija nepavisam nav sta­cija. Un ka oficiālu ziņojumu nebija tāpēc, ka speciālisti ir strupceļā. Viņi taču nevar kaut ko teikt, ja viņiem nekā nav, ko teikt, vai ne?

—    Toties man ir, ko teikt, — O'Kifs sacīja. — Nodarbojieties ar savu lietu! Ja jūs Herisonam vairāk neesat vajadzīgs, tad atgriezieties. Pietiek atpūsties uz valsts rēķina!

—    Paklausieties, man nav paraduma izklaidē­ties ar telefona tālsarunām. No vienas puses, debe­sīs kaut kas kuļājas, un neviens nezina, kas tas tāds ir. No otras puses, šeit, lejā, kāds imitē cii - vēkus, aplaupa bankas, izsvaida mizas un sēklas 110 aug|iem, kuri nav auguši uz Zemes, un atkal neviens nezina, kas tas ir. Divi plus divi ir četri. Pamēģiniet pats saskaitīt.

—  Edij, vai jūs esat jucis?

—  Atjaujiet man jums izklāstīt visas detaļas un pēc tam spriediet pats. — Raiders ātri uzskaitīja faktus un pabeidza: — Pacentieties ieinteresēt tos, uz ko tas tieši attiecas. Mums vieniem tāda lieta nav pa spēkam. Griezieties pie tiem, kam ir vara un iespējas tikt galā ar šādu problēmu. Piespiediet viņus saprast!

Raiders nolika klausuli un paskatījās uz Heri- sonu, kurš acumirklī atguva runas spējas:

—   Es tomēr nespēju tam ticēt. Kaut kāda fan­tastika. Tajā dienā, kad es ziņošu mēram, ka banku aplaupījis marsietis, Nortvudā būs jauns policijas priekšnieks. Bet mani nosūtīs pie psi­hiatra.

—  Vai jums ir cits izskaidrojums?

—  Nē. Un tas ir visļaunākais!

Izteiksmīgi paraustījis plecus, Raiders atkal paņēma klausuli un piezvanīja uz laku un krāsu kompāniju «Akme». Pēc tam izsauca no pieņe­mamās istabas Kimmelmenu.

—   Ļoti iespējams, ka rīt jūs mums būsiet vaja­dzīgs un varbūt arī vēl nākamajās dienās. Es tikko zvanīju uz jūsu kantori un tur visu noru­nāju.

—    Neiebilstu, — komivojažieris sacīja, ieprie­cināts par iespēju padzīvot dīkā ar priekšniecī­bas atļauju. — Tad es došos uz viesnīcu noīrēt numuru.

—   Bet vispirms pasakiet: šis jūsu pasažie­ris… vai viņam bija kāda bagāža?

—  Nē.

—  Ne saiņa, ne maza vlstoklīša?

—   It nekā, — Kimmelmens noteikti atbildēja. Raidera acis iedzirkstījās.

—   Iespējams, ka mums ir paveicies.

Nākamajā dienā pa dažādām šosejām, laimīgi izvairījušās no preses uzmanības, Nortvudā iera­dās svarīgas personas. Herisona kabinets bija bāztin piebāzts.

Atbraukušo vidū bija lieli dūži no Finansu ministrijas, ģenerālis, admirālis, slepenā dienesta priekšnieks, viens no militārās izlūkošanas vadī­tājiem, trīs FIB direktori un pretizlūkošanas priekšnieks, kā arī viņu palīgi, sekretāri un teh­niskie padomnieki, un vēl vesela buķete zināt­nieku, kurā ietilpa divi astronomi, radiolokācijas speciālists, vadāmo šāviņu speciālists un mazliet apjucis večuks — skudru pētnieks ar starptau­tisku reputāciju.

Viņi klusēdami — citi ar interesi, citi skep­tiski — noklausījās Herisona izsmeļošo ziņojumu. Viņš pabeidza to un apsēdās, gaidoši lūkodamies uz klausītājiem.

Pirmais ierunājās cienīgs sirmgalvis:

—    Es sliecos piekrist jums, ka jūs meklējat būtni no citas pasaules. Taču es neņemos runāt visu klātesošo vārdā. Iespējams, ka viņiem ir cits viedoklis. Tomēr, man liekas, nav jēgas šķiest laiku strīdoties. Vienkāršāk ir šo jautājumu atri­sināt, notverot noziedznieku. Tāds tad arī ir mums priekšā stāvošais uzdevums. Kādā veidā mēs varētu viņu saņemt ciet?

—    Parastās metodes šai gadījumā neder, — FIB direktors paziņoja. — Tādu, kas spējīgs pār­vērst savu izskatu tik pārliecinoši, ka, pat stāvot viņam līdzās, nevar pamanīt viltojumu, noķert nav vienkārši. Mēs spējam sameklēt jebkuru cilvēku, ja mūsu rīcībā ir pietiekami daudz laika, taču es nezinu, kā mēs varam izsekot indivīdu, kurš maina savu ārieni.

— Pat ieceļotājs no citas pasaules nebūtu zadzis naudu, ja tā viņam nebūtu bijusi vaja­dzīga, — sacīja cilvēks ar caururbjošām acīm. — Nekur citur kosmosā taču tā nav apgrozībā. Tādējādi varam pieņemt, ka tā viņam bija vaja­dzīga šeit. Taču naudai, lai kas to tērētu, piemīt tendence izsīkt. Kad viņš to būs izdevis, viņam vajadzēs papildināt krājumus. Un viņš mēģinās aplaupīt vēl vienu banku. Ja mēs visas bankas pārvērtīsim lamatās, viņš tiks noķerts.

—    Kā gan jūs izliksiet lamatas tam, ko paši uzskatīsiet par savu labāko un cienījamāko klientu? »— FIB direktors jautāja un ar dzēlīgu smīnu piemetināja: — Galu galā, kā jūs zināt, ka es neesmu viņš?

Šī doma nevienu neiepriecināja. Visi satraukti saskatījās un apklusa, velti pūlēdamies atrast problēmas atrisinājumu.

Klusumu pārtrauca Raiders.

—  Atklāti sakot, es uzskatu, ka meklēt pa visu pasauli radījumu, kas spējīgs uzdoties, par ko vien vēlas, nozīmē velti zaudēt laiku. Ja viņš varēja pilnībā nokopēt divus, tad nokopēs arī div­desmit un divsimt cilvēku. Es par to domāju, kamēr man galva sāka griezties riņķī, tomēr ne­spēju izgudrot, kādā veidā viņu varētu identifi­cēt un notvert. Viņš taču ir praktiski nenotve­rams!

—    Varbūt, ja mēs varētu precīzi uzzināt, kā viņš to dara, mums būtu vieglāk izstrādāt kādu plānu, — iejaucās viens no zinātniekiem. — Vai

jums nav nekas zināms par viņa metodēm?

—  Nav, ser.

—   Manuprāt, tā ir hipnoze, — tas pats zināt­nieks sacīja.

—   Iespējams, ka jums taisnība, — Raiders atzina. — Taču pagaidām mums nav nekādu pie­rādījumu. >— Mirkli svārstījies, viņš turpināja: — Cik es varu spriest, ir tikai viens veids, kā viņu notvert.

—   Kāds tad?

—   Diez vai viņš ir ieradies pie mums uz visiem laikiem. Par to liecina arī tas agregāts debesīs. Kādēļ tas tur atrodas? Es domāju, ka tādēļ, lai viņš varētu tikt atpakaļ, kad būs gatavs laisties lapās.

—  Nu? — kāds nepacietīgi jautāja.

—   Lai uzņemtu viņu, tam jānolaižas no vai­rāku tūkstošu jūdžu augstuma. Tātad to vajadzēs izsaukt. Viņam būs jādod signāls savai komandai, ja tāda ir. Vai arī, ja kuģis ir vadāms automā­tiski, viņam tas būs jānosēdina ar tālvadītājas ierīces palīdzību. Jebkurā gadījumā viņam būs vajadzīgs raidītājs.

—  Ja raidījums būs īslaicīgs, mēs nepagūsim to fiksēt un … — kāds skeptiķis iesāka.

Raiders atvairīja viņa iebildi.

—• Man prātā ir pavisam kas cits. Mums ir zināms, ka viņš ieradās Nortvudā bez bagāžas. To apliecina Kimmelmens. To apliecina misis Bas­tiko. Viņu vairākkārt dažādos laikos redzējuši daudzi liecinieki, bet, izņemot koferīti ar naudu, viņš nekad neko nav nēsājis sev-līdz. Pat ja viņa civilizācija būtu radījusi elektronisku ierīci, kas ir desmitkārt kompaktāka un vieglāka nekā mūsē­jās, tālas darbības raidītājs tomēr būs pārāk liels, lai to nēsātu kabatā.

—    Jus domājāt, ka viņš to ir kaut kur no­slēpis? — jautāja cilvēks ar caururbjošo skatienu.

—  Man tas liekas vairāk nekā ticami. Taču, ja viņš ir to noslēpis, tad līdz ar- to ierobežojis savu darbošanās brīvību. Viņš nevar nosēdināt kuģi tur, kur ienāktu prātā. Lai to izdarītu, viņam jāatgriežas pie noslēptā raidītāja.

—  Bet viņš varēja noslēpt raidītāju nezin kur. Manuprāt, tas mums neko nepalīdzēs.

—   Tieši otrādi! — Raiders paņēma Herisona ziņojumu un nolasīja dažus izvilkumus, uzsvēr­dams pašu svarīgāko. — Iespējams, ka es kļū- dos, taču ceru, ka ne. Lai kādu izskatu viņš pie­ņemtu, vienu viņš nespēj nomaskēt — savu iztu­rēšanos. Ja viņš nomaskētos par ziloni un sāktu izrādīt ziņkārību, tad būtu visai ticams zilonis, taču ziņkārīgs zilonis.

—   Uz ko jūs mērķējat? — jautāja ģenerālis ar četrām zvaigznītēm uz zīmotnēm.

—   Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņš ir tikko kā ieradies uz Zemes. Ja viņš būtu kur citur jau pavadījis kaut vai pāris dienu, viņš Nortvudā būtu uzvedies pavisam citādi. Vairums liecinieku taču uzsver, ka viņš visu laiku kaut ko izlūkojis un centies izdibināt. Viņš absolūti nav pazinis apstākļus. Izturējies kā svešinieks, kam it viss ir jaunums. Manuprāt, Nortvudā bija pirmais punkts, kur viņš apmetās. Un tas savukārt nozīmē, ka nosēšanās vietai — un tātad arī pacelšanās vie­tai! — jāatrodas kaut kur tuvumā. Visticamāk, ka netālu no šosejas, kur viņu uzņēma Kimmelmens.

Strīdi turpinājās apmēram pusstundu, bet pēc tam tika pieņemts lēmums, kura rezultātā sākās meklēšana; kāda iespējama tikai tad, ja to atbal­sta visa valsts mašīna. Kimmelmens nobrauca pa šoseju piecas jūdzes un precīzi noradīja vietu, kas tad arī kļuva par visu operāciju izejas punktu.

Sigera benzīnstacijas darbiniekus nopratināja ārkārtīgi rūpīgi, taču bez rezultātiem. Tika samek­lēti un iztaujāti šoferi, kas bieži brauca pa šo šoseju, — vietējie iedzīvotāji, autobusu un kravas mašīnu vadītāji. Tāpat tika sameklēti un sīki izprašņāti reti apdzīvoto pauguru iemītnieki — sīki fermeri, klaidoņi, vientulības mīļotāji un nejauši tur gadījušies cilvēki.

Četru dienu spraiga darba rezultātā, kad bija izdarīta bezgalīga taujāšana visā apkārtnē desmit jūdžu diametrā, tika atrasti trīs cilvēki, kas neskaidri atcerējās, ka pirms nedēļām trim it kā būtu redzējuši kaut ko nokrītam no debesīm vai varbūt otrādi — uzšaujamies debesīs. Kādam fer­merim bija licies, ka viņš tālumā redz lidojošo šķīvīti, taču, baidīdamies izsmiekla, viņš nevie­nam neko neteicis. Otrs fermeris bija redzējis atplaiksnāmies pār pakalniem dīvainu gaismu, kas tūlīt nozudusi, bet viens kravas mašīnas šoferis teicās tā kā manījis debesīs neizprotamu priekš­metu, bet, kad viņš pagriezis galvu, tur nekā vairs nebijis.

Ikviens no šiem trijiem parādīja vietu, kur tas noticis, un ar teodolītu centās iespējami precīzi noteikt, kādā debesu punktā viņš redzējis neizpro­tamo parādību.

Rezultātā uz kartes tika iezīmēts garens trīs­stūris gandrīz kvadrātjūdzes platībā. Tagad visa uzmanība koncentrējās uz to. No tā centra tika apvilkts aplis ar rādiusu divas jūdzes, un pēc tam policija, šerifu palīgi, nacionālā gvarde un daudzi citi ņēmās pēdu pēc pēdas pārmeklēt teri­toriju šā apļa iekšpusē. Tā bija vesela armija,

apbruņota ar mīnumeklētājiem un citiem aparā­tiem, kas reaģē uz metālu.

Stundu pirms krēslas iestāšanās Raiders, Heri­sons un dažas augsti stāvošas personas izdzirdēja satrauktu kliedzienu un steigšus devās uz turieni, kur jau drūzmējās visi šīs meklēšanas grupas locekļi. Kāds, paklausīdams sava mīnumeklētāja klusajai tikšķēšanai, bija pavēlis nost lielu lauk­akmeni un bedrē zem tā ieraudzījis metāla kārbu.

Kārba bija no zilganpelēka metāla. Tā bija div­padsmit collu gara, desmit collu plata un astoņas collas augsta. Tās virsējā plaknē bija iestiprināti seši sudraboti gredzeni, kas acīmredzot kalpoja par virziena antenu. Bez tam tur bija četras ciparnīcas, nostādītas dažādās pozīcijās. Un vēl — neliela poga.

Speciālisti, jau sagatavojušies tādam atradu­mam, tūlīt ķērās pie darba. Viņi nofotografēja kārbu krāsu filmā visos rakursos, izmērīja to, nosvēra, ielika atpakaļ bedrē un atkal nosedza ar akmeni.

Maksimālā attālumā slēpnī palika snaiperi, ap­bruņojušies ar nakts tēmēkļiem un ātršāvējiem ieročiem. Ziņas par raidītāja ārējo izskatu stei­dzīgi tika nosūtītas uz pilsētu, bet joslā starp šoseju un paslēptuvi uz zemes novietoja mikro­fonus, kuru vadi aizstiepās tur, kur snaiperi gai­dīja, vai tumsā neatskanēs zaglīgi soļi.

Līdz rītausmai pauguros ieņēma pozīcijas un nomaskējās četras prožektoru komandas un sešas zenītbaterijas. Kāda pamesta ferma tika izmantota par komandpunktu, un klētī novietojās radiolokā­cijas iekārta.

Ikvienam citam noziedzniekam būtu pieticis slēpņa ar desmit dūšīgiem policistiem. Bet ne šim radījumam, kas varēja parādīties jebkurā,

visnegaidītākajā izskatā, piemēram, kā bīskaps pilnā amata tērpā. Taču, ja viņš dosies pie raidī­tāja un izņems to …

Pēc divām dienām no pilsētas ieradās mašīna un aizveda raidītāju. Zem akmens tika nolikta precīza tā kopija, ar kuru gan neko nebija iespē­jams izsaukt no debesīm. Zemes cilvēki arī labi prata imitēt.

Taču īstā raidītāja pogu neviens nenospieda. Tam vēl nebija pienācis laiks. Kamēr kuģis paliks orbītā, tā mīklainais pasažieris dzīvos ar mānīgo pārliecību, ka viņam nekas nedraud, un agri vai vēlu iekritīs izliktajās lamatās.

Zeme bija gatava pacietīgi gaidīt. Un gaidīja četrus mēnešus.

Bankai Longailendā tika nolaupīti astoņpa­dsmit tūkstoši dolāru. Metode bija tā pati — ienāca, saņēma, aizgāja, pazuda. Pazīstams sena­tors apskatīja Bruklinas karakuģu būvētavu un tai pašā laikā piedalījās konferencē Ņūportņūsā. Pārvaldnieks apstaigāja televīzijas studijas, kas atradās debesskrāpja sešos stāvos — no divdes­mitā līdz divdesmit piektajam, visu laiku palik­dams savā kabinetā desmitajā stāvā. Svešais bija jau paguvis tik daudz uzzināt, ka kļuva arvien nekaunīgāks.

Tika pārfotografēti rasējumi, atvērti seifi, apse­kotas laboratorijas. Nesteidzīgi un pamatīgi tika apskatītas tēraudliešanas un militārās rūpnīcas. Liela instrumentu ceha priekšnieks pats vadāja pa rūpnīcu viltus viesi un sniedza viņam nepie­ciešamos paskaidrojumus.

Taču pat tam, kas praktiski ir neievainojams, ne viss iziet gludi. Visgudrākais prāts negarantē pret kļūdām. Haraša Venešs izdarīja lielu muļ­ķību,, kad šaubīgā bārā izvilka no kabatas blīvu paciņu lielu kupīru. Viņu izsekoja līdz viesnīcai. Nākamajā dienā, kad Venešs izgāja uz ielas, ne­viens viņam nesekoja, bet, kamēr viņš izošņāja kārtējos Zemes noslēpumus, viņa numurā notika zādzība. Atgriezies Venešs konstatēja, ka no Long- ailendas bankā paņemtās naudas nekas nav pali­cis pāri. Tas nozīmēja, ka izlūkošana jāpārtrauc: nepieciešams paslaukt trešo banku.

Un tad beidzot viņš bija galā ar savu darbu. Izpētījis vienu no visvairāk attīstītajām šīs pla­nētas nozarēm, viņš neuzskatīja par nepieciešamu iepazīties ar pārējām. Visu, kas bija vajadzīgs andromēdiešu mērķiem, viņš jau bija uzzinājis. Saņēmuši Veneša ievākto informāciju, no divsimt planētām sastāvošās impērijas hipnotizētāji varēja jebkuru mirkli bez kādām pūlēm pievienot tai vēl vienu.

Netālu no Sigera benzīnstacijas Venešs izkāpa no mašīnas un pieklājīgi pateicās automobilistam, kas nekādi nespēja saprast, kāpēc braucis tādu lielu līkumu pilnīgi sveša cilvēka dēļ. Stāvēdams šosejas malā, Venešs noraudzījās pakaļ mašīnai. Tā aizdrāzās projām trakā ātrumā, it kā vadī­tājs būtu briesmīgi nikns uz sevi.

Cieši turēdams rokā koferīti, kas bija piebāzts ar piezīmēm un skicēm, viņš aplūkoja apkārtni un ieraudzīja to pašu, ko bija redzējis pirms vairāk nekā četriem mēnešiem. Tiem, kas atradās viņa hipnotiskās iedarbības robežās, Venešs izskatījās pēc plecīga un mazliet pašapmierināta komer­santa, kurš laiski aplūko paugurus. Bet tie, kas atradās ārpus šīm robežām, bna pārāk tālu, lai ar neapbruņotu aci saredzētu kaut ko vairāk par neskaidru stāvu, kas iztālēm atgādināja cilvēku.

Vienīgi tie, kuri vēroja viņu binoklī no attā­luma, lielāka par jūdzi, redzēja to, kas viņš bija patiesībā. Būtne ne no šīs pasaules. Kaut kāds ērmots radījums. Viņi būtu varējuši to tūlīt sa­ņemt ciet, tomēr uzskatīja par labāku nesteigties: viss taču sen bija gatavs viņa uzņemšanai.

Cieši spiezdams sev klāt koferīti, Venešs ātri devās tieši uz to vietu, kur bija paslēpts raidī­tājs. Atlika vēl tikai piespiest pogu, atgriezties Nortvudā, kādā kafejnīcā kaut ko iekost, izgulēties un atkal ierasties šeit. Kuģis, sekodams raidītāja staram, nosēdīsies šeit, taču tas notiks tieši pēc < astoņpadsmit stundām un divdesmit minūtēm.

Piegājis pie akmens, Venešs pēdējo reizi pie­sardzīgi palūkojās apkārt. Nekur nevienas dzī­vas dvēseles. Viņš novēla akmeni un izjuta mazu atvieglojumu, redzēdams, ka aparāts guļ bedrē — tā, kā viņš to bija atstājis. Noliecies , Venešs nospieda pogu.

No kārbas šņākdama izlauzās apdullinoša gāze. - *Te nu cilvēki bija pielaiduši kļūdu. Viņi bija pār­liecināti, ka svešais zaudēs samaņu vismaz uz diennakti. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Veneša organisms nebija līdzīgs cilvēka organismam, tādēļ viņš tikai noklepojās un metās bēgt.

Sešsimt jardu attālumā no klints aizsega izlēca četri cilvēki. Tēmēdami savas šautenes uz bēgošo, viņi kliedza, lai tas apstājas. Kreisajā pusē no tranšejas izlēca vēl desmit un kliedza to pašu. Venešs nicīgi nosmējās, parādīdams viņiem zobus, kuru viņam patiesībā nebija.

Viņš nevarēja piespiest cilvēkus iebāzt stobru sev mutē. Toties ar viņa palīdzību tie varēja ap­šaut cits citu. Nepalēninādams skrējienu, Venešs svaidījās uz vienu un otru pusi, lai izkļūtu no uguns līnijas. Tie četri labajā pusē pakalpīgi no­gaidīja, kamēr viņš nonāca neapdraudētā vietā, un pēc tam sāka šaut uz tiem desmit kreisajā pusē. Tie savukārt ņēmās apbērt ar svinu viņus.

Venešs turpināja skriet, cik jaudas. Viņš būtu varējis ērti atlaisties uz klints un nogaidīt, kamēr cilvēki apšauj cits citu, — tādā gadījumā, ja būtu drošs, ka ārpus viņa hipnotiskās iedarbības zonas nav vēl kāds slēpnis ar tālšāvējiem ieročiem. Bet riskēt viņš nevarēja.

Visprātīgāk bija iespējami ātrāk atstāt bīstamo vietu, iziet uz šosejas, okupēt pirmo garāmbrau­cošo automašīnu un atkal nozust šīs zemes iedzī­votāju daudzmiljonu biezumā. Par to, kā norai- „dīt kuģim signālu, viņš padomās vaļas brīdī drošā vietā. Šis uzdevums nebija neatrisināms — vajadzības gadījumā viņš taču var kļūt pat par šīs valsts prezidentu.

Veneša bažas bija pilnīgi pamatotas: pusjūdzi no viņa slēpās dūšīgs resnulis, vārdā Henks, kurš acu galā nevarēja ciest tādu gļēvu un nekrietnu bēgšanu no pilsoņu kara frontes. Atrsirdīgais Henks gulēja pie smagā ložmetēja. Viņš neredzēja to, ko citi, kas atradās bēglim tuvāk, un, nedzir­dēdams komandu «atlikt!», pagrieza savu ložme­tēju, drūmi palūkojās mērķēkļa spraugā un no­spieda sprūdu. Ložmetējs apdullinoši ietarkšķējās, tā lente sāka raustīties un dārdēt.

Par spīti attālumam, ITenks precīzi trāpīja mērķī. Haraša Venešs nogāzās uz sāniem, noraus­tījās un vairs nepiecēlās. Viņa nekustīgo ķermeni joprojām turpināja dragāt arvien jaunas un jau­nas lodes. Viņš bija miris.

Herisons steidzas pie telefona, lai ātrāk pazi­ņotu Raideram jaunumu. Viņam atsaucās O'Kifs.

—   Viņž, šeit nav. Viņam šodien ir brīvdiena,

—   Kur es varētu viņu sameklēt?

—       Mājās. Es jums iedošu numuru. Viņš tur auklē mazulrti.

Herisons piezvanīja uz norādīto numuru.

—        Viņš… pareizāk sakot, tas ir nogalināts. Apmēram pirms stundas.

—         Hm-m-m… 2ēl! Vajadzēja to saņemt dzīvu.

—       Vieglāk pateikt nekā izdarīt! Un kā jūs turētu ieslodzījumā radījumu, kas spējīgs piespiest jūs noņemt tam rokudzelžus un uzlikt sev?

—       Par to lai lauza galvu drošības dienests un policija. Es strādāju Finansu ministrijā.

Nolicis klausuli, Herisons drūmi vērās sienā. Aiz tās, vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem, cil­vēki izgāja uz aerodroma skrejceļa, nolika uz betona zilganpelēku kārbu un nospieda pogu, pēc tam, vērodami debesis, sāka gaidīt.

ILGĀS NAKTS BEIGAS

Komandors Kruins nesteidzīgi nokāpa pa metāla trapu, uz beidzamā pakāpiena mirkli apstājās un, lepni izslējies, lika pēdējo soli lejup. Beidzot zem kājām ciets pamats. Jauna teritorija. Viņš pirmais no cilvēkiem spēra kāju uz šīs nepazīstamās pla­nētas.

Milzīga auguma, spēcīgs un muskuļots, pilnā parādes tērpā viņš stāvēja pie flagmaņkuģa, sve­šas saules staru apspīdēts. Viņa pelēcīgi zaļais, ideāli piegulošais formas tērps bija bez vienas krunciņas. Uz krūtīm mirdzēja ar briljantiem no­sētie ordeņi. Zābaki nospodrināti spoguļa spo­žumā kā vēl ne reizi kopš starta brīža uz dzimtās planētas. Kruins mazliet pamīņājās, un zelta zvār­gulīši pie papēžiem — dienesta pakāpes zīmes — smalki iedzinkstējās. No smagās, grezni izrotātās ķiveres naga apakšas pašapmierināti raudzījās saltas acis.

Tūlīt pat no nodalījuma, no kura viņš tikko bija iznācis, nolaidās mikrofons. Kruins saķēra to ar kreiso roku, atsvešinātais skatiens vērās tālumā, it kā viņam būtu saskatāmas tālas pagātnes un vēl tālākas nākotnes ainas. Bija pienācis dižens mirklis Guldas vēsturē.

— Savas planētas vārdā, savas dižās tautas vārdā, — Kruins oficiālā tonī svinīgi iesāka, — pasludinu šo teritoriju par Guldas īpašumu.— Un noteikti, asi kā automāts pacēla roku mili­tārā sveicienā.

Un tūlīt pat divdesmit divi karogu kāti ar meln- sarkanzeltainiem audekliem — tās bija Guldas krāsas —1 vienlaikus izbāzās pa garo, melno' raķešu priekšgala iluminatoriem. Katra kuģa iek­šienē septiņdesmit komandas locekļi izslējās miera stājā un, atdevuši godu, draudzīgi un sparīgi uzsāka Guldas himnu «Ak, svētā tēvzeme Gulda».

Kad himna bija nodziedāta, Kruins atkal atdeva godu. Pusotra tūkstoša roku aši pacēlās atbildes sveicienā. Kruins atgriezās flagmaņa iekšējās tel­pās. Karogi tūlīt tika novākti, lūkas aizdarītas. Divdesmit divi svešzemju iebrucēju kuģi stāvēja kaujas ierindā vienādos attālumos cits no cita, ar priekšgaliem nolīdzinājušies stingri pa iedomātu taisni.

Pār nelielu pakalnu austrumos no ielejas pacē­lās uguns un biezu dūmu stabs. Tur dega tas, kas bija palicis pāri no divdesmit trešā kuģa, — astotā katastrofa trīs gadus ilgā kosmiskā ceļo­juma laikā no Guldas uz šo nepazīstamo planētu. Starta brīdī kuģu bija trīsdesmit. Mērķi sasniedza divdesmit divi.

Iegājis savā kabīnē, komandors Kruins atlaidās krēslā pie galdiņa, noņēma no galvas smago ķiveri un sakārtoja ordeni, kas bija kautrīgi paslē­pies aiz kaimiņa.

—   Ceturtais etaps, -— viņš apmierināts noteica.

Pirmais palīgs Džusiks godbijīgi pamāja un

pasniedza komandoram plānu grāmatiņu. To atvē­ris, Kruins sāka paklusu lasīt:

—    «Pirmais etaps: noskaidrot, vai planētas dabas apstākļi ir piemēroti mūsu dzīvības for­mām.» — Paberzējis masīvo zodu, Kruins pats sev atbildēja: — Noskaidrojām, ir piemēroti.

—  Jā, ser. Jūsu pirmā lielā uzvara.

—    Pateicos, Džusik! — Komandora lielā seja savilkās skarbā smaidā. — «Otrais etaps: turēties planētas ēnā ne tuvāk kā tās diametra attālumā, kamēr izlūklidmašīnas izpētīs planētu, vai uz tās eksistē dzīvības augstākās formas. Trešais etaps: izraudzīties nosēšanās vietu tālu no lielām pilsē­tām, kas varētu izrādīt nopietnu pretestību, taču tā, lai tuvumā būlu nelieli ciemati, kurus viegli pakļaut. Ceturtais etaps: svinīga planētas paslu­dināšana par Guldas koloniju atbilstoši Kosmiskā dienesta reglamentam.» — Kruins atkal paberzēja zodu. — Tas viss jau aiz muguras. — Viņš atkal pasmaidīja un apmierināti paraudzījās ilumina­torā virs galda. Gluži kā glezna apaļā ietvarā viņa acīm pavērās tālais uzkalns ar dūmu stabu. Komandora piere saraucās grumbās, vaigu mus­kuļi sāka raustīties.

—   Pabeigt kosmosa navigatoru skolu, iegūt vis­augstāko kvalifikāciju! — Viņš nicīgi saviebās. —■ Un aiziet bojā pie paša mērķa! Vēl viens kuģis un viena komanda mazāk. Astotā katastrofa trīs gadu laikā. Kad atgriezīsimies uz Guldas, vaja­dzēs ievest kārtību astronavigācijas mācību centrā.

—  Tieši tā, ser! — Džusiks piebalsoja. — Tam nevar būt nekāda attaisnojuma.

—    Nevienam un nekam nevar būt attaisno­juma!

—  Nevar, ser.

Nicīgi kaut ko norūcis, Kruins turpināja lasīt:

—    «Piektais etaps: ieņemt aizsardzības pozī­ciju, kā norādīts instrukcijā par aizsardzību.» — Kruins paskatījās uz Džusiku, uz viņa kal­sno seju ar smalkajiem vaibstiem. — Katram kapteinim ir Kaujas reglaments. Vai ir sākts īste­not piekto etapu?

—  Jā, ser, ir.

—   Labi. To, kurš būs pēdējais, es pazemināšu dienesta pakāpē. — Apslapējis ar siekalām īkšķi, Kruins pāršķīra lapu. — «Sestais etaps: ja uz planētas dzīvo saprātīgas būtnes, sagūstīt dažus eksemplārus.» — Atgāzies pret krēsla atzveltni, Kruins kādu mirkli klusēja un tad pēkšņi uz­brēca: — Ko jūs gaidāt?

—  Piedodiet, ser?

—  Nekavējoties atgādāt šurp iezemiešus! — Kruins nokliedza.

—  Tiks izdarīts, ser!

Ne aci nepamirkšķinājis, Džusiks atdeva godu un ierindas solī izgāja no komandora kabīnes.

Durvis automātiski aizvērās. Kruins paraudzī­jās uz tām ar naidu.

—  Nolādētais mācību centrs! Kopš tā laika, kad es no turienes aizgāju, tur notiek velns zina kas!

Atvirzījis krēslu nostāk, viņš uzlika izstieptās kājas uz galda un lēnām tās kustināja, lai dzir­dētu, kā šķind zelta zvārgulīši. Viņš gaidīja, kad atvedīs iezemiešus.

Iezemiešus nevajadzēja ilgi meklēt, viņi ieradās paši. Nostājušies pie pēdējās raķetes astes, viņi ar plaši ieplestām acīm blenza uz neredzēto brī­numu. Kapteinis Somirs pats atveda viņus pie komandora.

—   Sestais etaps paredz iezemiešu sagūstī­šanu, — viņš griezās pie Kruina. — Es saprotu, jums vajadzīgs kaut kas labāks. Bet šos es atradu tepat mūsu degungalā.

—< Degungalā? Kur jūs atrodaties, mājās uz Guldas? Kā jūs varat pieļaut, ka jūsu kuģa tuvumā gluži mierīgi staigā jaunās teritorijas iedzīvotāji? Kādēļ neiedarbojās aizsardzības sis­tēma?

—  Piektais etaps vēl nav pabeigts, ser. Visam vajadzīgs laiks.

—   Bet ko dara mūsu novērotāji? Vai guļ?

—   Nebūt ne, ser, — Somirs apgalvojā koman- doram, juzdams, ka viņam pamats sāk zust zem kājām. — Taču viņi nosprieda, ka šo te dēļ nav vērts celt vispārēju trauksmi.

Kruins negribot piekrita. Viņš uzmeta nicinošu skatienu viņa priekšā stāvošajai trijotnei: tur bija pavisam mazs strupdegunis puišelis, iebāzis tuklo dūrīti mutē, lielāka meitene ar garām kājām un tievām bizītēm un slaika pusaudze gandrīz Somira augumā, vieglā kleitiņā, arī vājiņa, bet jau ar tikko manāmiem krūšu apaļumiem. Visiem trim bija koši sarkani mati un vasarraibumainas sejas.

—   Es esmu Marva, Marva Meredita, — slaikā pusaudze sacīja Kruinam. — Tā ir Sjū, bet šis — Sems. Mēs dzīvojam Viljamsvilā, netālu no šejie­nes. — Viņa uzsmaidīja Kruinam, un viņš pie­peši ievēroja, ka meitenei ir žilbinoši spilgti zaļas acis. — Mēs lasījām zilenes, un tad atlaidāties jūs.

Kruins, salicis rokas uz vēdera, norūca «hm». Tas, ka šīs planētas iedzīvotāji pēc skata bija tādi paši kā guldieši, viņu nemaz nepārsteidza. Viņam ne prātā nebija nācis, ka varētu būt citādi. Guldas zinātnieki apgalvoja, ka visām augstāka­jām dzīvības formām jābūt cilvēkveidīgām, un līdz šim laikam izņēmumi no šā likuma nebija novēroti.

— Es nesaprotu ne vārda no šīs vervelēšanas, .— Kruins sacīja Somiram, — un viņa, pro­tams, nesaprot mani. Jābūt idiotei, lai tērētu laiku tādai bezjēdzīgai sarunai.

—       Jā, ser, — Somirs piekrita. — Vai aizvest viņus uz mācību nodalījumu?

—   Nevajag. Kāda no viņiem jēga!

Kruins ar riebumu noskatījās uz viņa priekšā stāvošā puisēna vasarraibumiem nosēto seju. Viņš nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija redzējis.

—      Viņi visi ir ar kaut kādiem punktiņiem. Var­būt tā ir slimība? Phē, cik riebīgi! — viņš no- drebinājās aiz pretīguma. — Vai viņi bija dez­infekcijas staru kamerā?

— Protams, ser. Tas bija pirmais, kas tika izdarīts.

—  Arī turpmāk to neaizmirstiet.

Kruins lēnām pievērsa skatienu meitenei ar peļ­astītēm, tad garajai, zaļacainajai pusaudzei. Viņš negribēja uz viņu skatīties, taču zināja, ka neno­turēsies un paskatīsies. Meitenes rīta rasas skaid­rajās acīs bija kaut kas tāds, kas viesa viņā mulsu nemieru. Pret paša gribu komandora acis sastapās ar meitenes skatienu. Viņa atkal pasmai­dīja, un viņas vaigos iezīmējās bedrītes.

—       Svied viņus laukā! — Kruins uzbļāva, nepa­skatījies uz Somiru.

— Kā pavēlat, ser! — tas atbildēja un viegli pagrūda visus trīs. Saķērušies rokās, bērni devās uz durvīm.

—        Uz redzēšanos! — cienīgi nodudināja pui­sēns.

-— Uz redzēšanos! — kautrīgi nopīkstēja peļ­astītes.

Garā meitene durvīs pagriezās.

—       Uz redzēšanos! — viņa sacīja un atkal pa­rādīja vaigu bedrītes.

Kruins paraudzījās uz viņu. Izdzirdējis vēl vienu nesaprotamu teicienu, nemierīgi sakustējās savā krēslā. Durvis aiz bērniem automātiski aiz­vērās.

«Uz redzēšanos,» Kruins domās atkārtoja nepa­zīstamos vārdus. Spriežot pēc situācijas, tas varēja būt atvadu sveiciens. Palūk, viņš jau zina vienu iezemiešu izteicienu.

«Septītais etaps: apmācīt iezemiešus guldiešu valodā un stāties ar viņiem sakaros.»

Apmācīt viņus. Un ne otrādi. Nevis viņiem tevi jāmāca, bet tev viņi. Vergs nedrīkst mācīt saim­nieku. Saimniekam jāmāca vergs.

«Uz redzēšanos,» Kruins dusmīgi pie sevis atkārtoja. Liktos, nieks vien, bet tas ir skaidrs reglamenta pārkāpums. Nevienam un nekam nevar būt attaisnojuma.

Apdullinoši dārdēja dzinēji — kosmiskie kuģi ieņēma aizsardzības pozīciju, kā bija paredzēts instrukcijā par aizsardzību. Vairākas stundas šie milzeņi manevrēja nelielajā ielejā: grozījās, vir­zījās uz priekšu, uzmanīgi kāpās atpakaļ. Un galu galā, novietojušies ar priekšgaliem pret centru, ar astēm uz ārpusi, izveidoja divas vienpadsmitstaru zvaigznes. Ar sadegušās zāles, krūmu un koku pelniem klāta zemes josla apjoza šos divus ļaunu vēstījošos apļus ar naidīgi uzboztajām izpūtējcaurulēm, kuru liesma spēja iznīcināt visu dzīvo vienas jūdzes rādiusā.

Beiguši pārdislokāciju, sviedru un kvēpu pie­sūkušies guldieši noņēma kuģiem priekšgala liel­gabalus un novietoja tos atstarpēs starp izpūtēj­caurulēm. Pakaļgala lielgabali palika savās vie­tās, bet to stobri tika pavērsti noteiktā leņķī uz augšu. Lielgabali kopā ar izpūtējcaurulēm veidoja stingru apļa aizsardzību. Šī asprātīgā sistēma bija Rruina lepnums, viņa militāro speciālistu izgudrojums. Novērotājs no šīs planētas gan būtu teicis, ka apļa aizsardzība ir ļoti vecs izgud­rojums, ka to jau sensenos laikos lietojuši Tālo Rietumu pionieri, kas savos aizvēsturiskajos fur­gonos devās meklēt jaunas zemes. Tiesa, tas bija tik tālā pagātnē, ka apļa aizsardzību atcerējās vairs tikai nedaudzi seno laiku vēstures speciā­listi. Un, protams, šeit pēkšņi ieradušies kosmosa pirāti par to nekā nezināja.

Katram kosmiskajam kuģim priekšā tika no­vietotas divas mazas, ātras, līdz zobiem apbru­ņotas izlūklidmašīnas, gatavas jebkuru mirkli pacelties gaisā. Tās stāvēja tā, ka ne izpūtējcau- ruļu uguns, ne lielgabalu šāvieni tās .neapdrau­dēja. Daudz spēku un laika bija patērēts, lai panāktu ideālu izvietojumu: attālums starp katru lidmašīnu pāri bija aprēķināts līdz centimetram; tikpat precīzi bija noteikti pagrieziena leņķi. Visai nometnei piemita tā ģeometriskā uzbūves parei­zība, kas tik mīļa karavīra sirdij.

Soļodams pa šauro celiņu gar flagmaņa ārējo klāju, Kruins apmierināti vēroja, kā strādā viņa komanda. Precīza organizācija, disciplīna, centība un bezierunu paklausība — lūk, kur ir Guldas spēks, tās tagadējās un nākamībā vēl simtkārt lielākās varenības ķīla.

Aizgājis līdz kuģa pakaļgalam, Kruins apstājās un, atspiedies ar elkoņiem pret treliņiem,-norau­dzījās lejup uz resno, īso izpūtējcauruļu koncen­triskajiem apļiem. Flagmaņa komanda mērīja izlūklidmašīnu pagrieziena leņķus attiecībā pret kuģa korpusu. Pa izdegušo lauku ar Džusiku priekšgalā nāca četri sardzes vīri ar automātiem pār plecu, vezdami gūstekņus.

Ieraudzījis komandoru, Džusiks nokomandēja:

«Stāt!» Sargi un gūstekņi apstājās, sasizdami papēžus un saceldami melnu putekļu mākoni. Pa­skatījies uz viņu pusi, Kruins pacēla roku mili­tārā sveicienā.

—  Seši gabali, ser.

Kruins aplūkoja gūstekņus ar vienaldzīgu ska­tienu: tur bija seši vīrieši vaļīgos smilšu krāsas uzvalkos. Viņš nedotu ne sarkana graša arī par sešiem tūkstošiem tādu kā šie.

Visgarākais, kas stāvēja no kreisās puses otrais, bija ar sarkaniem matiem, viņam mutē rēgojās kaut kas garš, dūmojošs. Viņš bija plecos platāks par Kruinu, taču svēra droši vien divreiz mazāk. «Interesanti, vai viņam nav zaļas acis,» komandors izklaidīgi nodomāja. Pa tādu gabalu to nevarēja redzēt.

Mierīgi palūkojies uz Kruinu, sarkanmatis izņēma dūmojošo daiktu no mutes un, balsi nepa­celdams, sacīja:

*— Velns lai parauj, dzīvs ģenerālis!

Pēc tam ielika savu dūmekli atkal mutē un izpūta zilu dūmu strūkliņu.

Pārējie šaubīdamies nogrozīja galvas, it kā ne­būtu sapratuši savu draugu vai neticētu viņam.

—       Nevar būt! — iebilda tas, kas stāvēja labajā pusē, — tievs, garš vīrs ar kalsnu, drūmu seju.

—       Kad es tev saku, ģenerālis! — tāpat, balsi nepaceldams, atkārtoja sarkanmatis.

—        Vai aizvest viņus uz mācību nodalījumu* ser? — Džusiks jautāja.

—  Jā.

Izslējies taisni, Kruins saka akurāti vilkt rokā baltos parādes cimdus.

—< Ziņojiet man, kad viņi būs iemācījušies runāt guldiešu valodā. Bet līdz tam laikam es nekā par viņiem negribu dzirdēt.

Atbildējis uz Džusika un sargu sveicienu, Kruins devās atpakaļ uz kuģa priekšgalu.

— Vai tagad redzat? — jautāja sarkanmatis, pūlēdamies iet vienā solī ar apsardzi. Šķita, ka tas viņam sagādā patiku. Pamirkšķinājis kaimi­ņam, viņš izpūta no mutes smaržīgu dūmu māko­nīti.

Lingvisti Feins un Parts jau nākamajā vakarā lūdza audienci pie komandora. Džusiks viņus ielaida. Kruins neapmierināts atrāvās no ziņo­juma, ko parasti rakstīja šajā stundā.

-— Kas par lietu?

— Ser, gūstekņi liek priekšā, lai mēs mācām viņiem valodu viņu mājās.

—   Kā viņi varēja jums to likt priekšā?

—  Mēs izskaidrojamies ar zīmēm.

—   Bet kā jums varēja ienākt prātā, ka šī idio­tiskā ideja pelna manu uzmanību?

—    Ir apsvērumi, ser, kas spiež griezties pie jums, — Feins palika pie sava. — Pēc Iekšējā dienesta reglamenta, līdzīgi jautājumi jānodod izskatīšanai augstākstāvošai priekšniecībai, un tās lēmums skaitās galīgais.

— Jauki, jauki. — Kruins palūkojās uz Feinu labvēlīgāk. — Kas tad tie ir par apsvērumiem?

—   Laiks ir mums pats svarīgākais faktors. Jo ātrāk mūsu gūstekņi iemācīsies mūs saprast, jo labāk. Šeit viņu uzmanību pārlieku piesaista nepa­rastie un varbūt briesmas slēpjošie apstākļi. Tur­klāt viņi visu laiku domā par savām atstātajām ģimenēm, par draugiem. Bet mājās viņiem būs vieglāk koncentrēties. Viņi mācīsies daudz cītī­gāk un ļoti drīz apgūs mūsu valodu.

—   Tas nav nopietni. — Kruins nicīgi saviebās.

—   Tas vēl nav viss. Pēc dabas šejienes ieze­mieši ir laipni un labsirdīgi. Un es domāju, ka mēs varam no viņiem nebaidīties. Ja viņi būtu agresīvi noskaņoti, tad jau sen būtu mums uzbru­kuši.

—    Nevar zināt. Piesardzība ir nepieciešama vienmēr. Tas vairākkārt uzsvērts instrukcijā par aizsardzību. Droši vien iezemieši grib vispirms par mums ko vairāk uzzināt un uzbruks pēc tam.

Feins piepeši aptvēra, kā var ietekmēt koman- doru.

—  Jūsu pēdējie vārdi ir mans svarīgākais argu­ments, — viņš sacīja. — Mūsu nometnes iekšienē tagad atrodas seši pāri svešu acu un seši pāri svešu ausu. Turklāt šo sešu vīru prombūtne droši vien ir satraukusi viņu ciltsbrāļus. Bet, ja viņi atgriezīsies dzīvi un veseli, tad satraukumu no­mainīs bezrūpība, un viņu nometnē parādīsies mūsu acis un ausis.

—   Labi teikts. — Džusiks uz mirkli aizmirsās.

—   Klusēt! -— Kruins uzbļāva. — Es neatceros, ka kaut kur reglamentā būtu šādi norādījumi. ■•— Paskatījies uz Džusiku, viņš paņēma Kosmiskā dienesta reglamentu un ilgi to studēja. Beidzot viņš sacīja: — Vienīgais dotajam gadījumam piemērojamais pants acīmredzot būtu šis. Gadī­jumos, kas nav paredzēti instrukcijā, lēmums jāpieņem man ar noteikumu, ka tas nebūs pret­runā ar citu reglamentu paragrāfiem un augstāk­stāvošas priekšniecības rīkojumiem.

—  Jā, ser, — Feins atsaucās.

—   Protams, ser, — Džusiks viņu atbalstīja.

—  Vai šie gūstekņi dzīvo tālu? — Kruins, pieri saraucis, jautāja.

—   Stundas gājiena attālumā no šejienes. Ja arī ar mums kas notiks, — Feins enerģiski pameta ar roku, — bet tas ir maz ticams, tad jānosūta viena izlūklidmašīna, un no viņu ciemata pāri paliks slapja vieta. Viena mašīna, viena bumba, viens mirklis — un viss beidzies. Pēc jūsu pavēles, pro­tams, — viņš prātīgi piebilda.

Kruins bija acīm redzami apmierināts.

—    Neredzu iemesla, kāpēc mums neizmantot viņu ārkārtīgo stulbumu. — Komandors parau­dzījās uz Džusiku, it kā vaicādams viņa domas, bet tas uzskatīja par labāku neievērot priekšnieka skatienu. — Tā kā jūs, lingvisti, esat nodevuši savu plānu manai izlemšanai, es jūsu plānu atzīstu par labu un pavēlu sākt tā īstenošanu. — To pateicis, Kruins ieskatījās papīra lapiņā, ko bija izņēmis no atvilktnes. — Kopā ar jums ies divi psihologi, Kalma un Hefnijs.

—   Tieši tā, ser! — Feins mierīgi atdeva godu un kopā ar Partu izgāja no komandora kabīnes.

Izklaidīgi raudzīdamies uz nepabeigto ziņo­jumu, Kruins mazliet parotaļājās ar pildspalvu, tad pavērās uz Džusiku un piepeši uzbļāva:

—   Par ko jūs smaidāt? — Smaids no Džusika sejas tūlīt pat pagaisa. — Klājiet vaļā, kas jums sakāms.

—   Es domāju, ser, — Džusiks lēnām iesāka, — ka trīs gadi kosmiskajā kuģī — tas ir ļoti daudz.

Nosviedis pildspalvu uz galda, Kruins piecēlās un izslējās visā augumā.

—  Vai tad man šis ceļš bija īsāks nekā citiem?

—  Jūsu ceļš, — stingri, bet godbijīgi sacīja Džusiks, '— bija visgarākais.

—   Aizvācies! — Kruins uzbrēca savam palīgam.

Viņš noskatījās, kā Džusiks izgāja, kā pašas no

sevis aizvērās durvis, pagaidīja, kamēr noklik- stēja atslēga. Tad pievērsa skatienu iluminatoram.

Aiz stikla biezēja krēsla. Kruins stāvēja nekustīgi, un zelta zvārgulīši klusēja. Neredzamā saule ievilka sevī pēdējos staru taustekļus.

Pēc neilga laika pār lauku tāla, ar mežu ap­auguša kalna virzienā aizsoļoja desmit stāvi. Četri bija formas tērpos, pārējie seši — vaļīgos smilšu krāsas uzvalkos. Viņi gāja, sarunādamies ar žestiem, viens smējās. Komandors Kruins iekoda apakšlūpā, ar skatienu sekodams tiem, kas aizgāja līdzi svešajiem, kamēr viņus aprija vakara krēsla.

—   «Astotais etaps: atsist pretinieka pirmo trie­cienu atbilstoši Kaujas reglamentam.» -— Kruins nicīgi nosprauslojās, ar ierastu žestu sakārtoja ordeņus.

—   Pirmā trieciena nebija, — Džusiks sacīja.

—   Man šis fakts ir zināms, — saraucis uzacis un sarkastiski iesmējies, Kruins atteica. — Taču man labāk patiktos, ja šis trieciens būtu. Mēs esam gatavi to atsist. Jo ātrāk viņi sāks ar mums mēroties spēkiem, jo ātrāk sapratīs, kas ir stā­vokļa saimnieks! — Kruins aizbāza lielo roku īkšķus aiz sudraba kalumiem rotātās jostas. — Turklāt tad arī cilvēki būtu nodarbināti. Es nevaru likt viņiem no rīta līdz vakaram zubrīt reglamentus. Mēs šeit esam jau devīto dienu, bet vēl nekas nav noticis. — Atcerējies reglamentu, Kruins turpināja: — «Devītais etaps: pēc pirmā trieciena atsišanas pārņemt iniciatīvu savās rokās un atbilstoši Kaujas reglamentam pāriet uzbru­kumā.» — Kruins atkal nosprauslojās. — Kā var uzbrukt, ja nav bijis pretinieka pirmā trieciena?

—   Tas ir neiespējami, — Džusiks riskēja iespraust.

—   Neiespējamu lietu nav, — aiz pretī runāša­nas gara atcirta Kruins. — «Desmitais etaps: gadījumā ja saprātīgās būtnes neuzbrūk vai pat izrāda nepārprotamu draudzīgumu, kas gan maz ticams, joprojām palikt aizsardzības pozīcijā, sa­ņemtos gūstekņus apmācīt guldiešu valodā un ar izlūklidmašīnām izdarīt izlūkošanu, pie tam šajos lidojumos izmantot ne vairāk kā vienu piektdaļu no visām esošajām lidmašīnām.»

—  Tas nozīmē, ka mēs varam vienā reizē sūtīt astoņas vai deviņas izlūklidmašīnas, — Džusiks padomājis sacīja. — Bet kas jādara, ja izlūklid- mašīna neatgriežas noteiktajā laikā?

—   Kāpēc jūs uzdodat šo jautājumu?

—   Astoņas izlūklidmašīnas, kas tika nosūtītas pēc jūsu pavēles, izlidoja pirms četrdesmit perio­diem un noteiktajā laikā nav atgriezušās.

Komamdors Kruins nikni nosvieda grāmatu. Viņa masīvā seja ar platajiem vaigu kauliem kļuva sarkana.

—   Pirmo palīg Džusik, jums tas bija man jāziņo tūlīt pēc šā laika apritēšanas.

—   Ko es arī darīju, — Džusiks nesatricināmā mierā atteica. — Lidmašīnas var atrasties gaisā četrdesmit periodus, ne ilgāk. Degvielas dau­dzums, kā jums zināms, ir aprēķināts tieši šādam lidojuma ilgumam. Tādējādi tām tagad bija jāat­griežas. Taču, kā redzat, pagaidām to nav.

Kruins pāris reižu pagājās pa kabīni, ordeņi uz krūtīm klusi žvadzēja vienā taktī ar zelta zvār­gulīšu šķindoņu.

—   Ja lidmašīna nav atgriezusies, atbildes akcija — noslaucīt no planētas virsas visus apdzī­votos punktus, kas atrodas gar tās lidojuma trasi. Nekādas žēlastības. Mācībai jābūt uzskatāmai.

—   Tieši kādus apdzīvotus punktus, ser?

Apstājies kabīnes vidū, Kruins uzbrēca:

—  Jums tas jāzina! Visām izlūklidmašīnām bija stingri noteikts maršruts. Tā ka tas ir vienkāršāk par vienkāršu …

Spalga, svilpjoša skaņa pārtrauca viņu pus­vārdā, svilpšana pārgāja dobjā dunoņā un tad atkal izvērtās griezīgā kaucienā.

—   Pirmais numurs, — Džusiks sacīja, palūko­jies pie sienas pakārtajā hronometrā. — Ar noka­vēšanos, taču atgriezies. Iespējams, ka tūlīt būs arī pārējie.

—  Kāds dabūs dārgi samaksāt, ja viņi neatgrie­zīsies.

—   Iešu pieņemšu pilota ziņojumu, — Džusiks sacīja un, atdevis godu, izgāja no kajītes.

Piegājis pie iluminatora, Kruins vēroja, kā izlūklidmašīna nosēžas pie tuvākā kuģa. Viņš atkal iekoda apakšlūpu zobos un lēni, ilgi to koš­ļāja — domas viņam juka.

Aiz pelēkās, izdegušās joslas sākās zaļa pļava, piesēta ar gundegām un margrietiņām. Tur zumēja bites, un viegls vējiņš šalkoja tuvējā meža lapotnē. Četri 17. kuģa mehāniķi, atklājuši šo paradīzi zemes virsū, bija nogūlušies liellapaina, ziedoša krūma paēnā. Acis aizmieguši, ar rokām šķirstī­dami zāles stiebrus, viņi slinki pļāpāja par visā­diem niekiem un nedzirdēja tuvojošos zelta zvār­gulīšu šķindoņu. Piegājis cieši klāt bezrūpīgi gul­šņājošiem puišiem, Kruins, pietvīcis līdz matu galiem, uzbrēca: — Piecelties!

Pielēkuši kājās, visi četri izstiepās miera stājā: plecs pie pleca, rokas gar sāniem, sastingušas sejas, acis pievērstas Kruinam.

— Jūsu uzvārdi?

Katrs paklausīgi skaļā, skaidrā balsī nosauca savu uzvārdu. Kruins tos pierakstīja blokā un, apsolījis parunāt ar viņiem vēlāk, pavēlēja: —Ap­kārt griez-ties! Soļos marš!

Atdevuši godu, visi četri brašā militārā solī aizsoļoja nometnes virzienā: viens-divi, viens- divil Kruins dusmīgi nolūkojās puišiem pakaļ, kamēr viņu stāvi saplūda ar raķetes ēnu. Tikai tad viņš pagriezās un devās tālāk. Kāpdams kalnā, Kruins nenoņēma roku no aukstā pistoles spala. Sasniedzis kori, viņš apstājās un paraudzī­jās uz ieleju, no kuras tikko bija atnācis. Guldas kuģi, izveidojuši divas ģeometriski pareizas zvaig­znes, stāvēja klusi un draudīgi.

Kruina smagais, valdonīgais skatiens pievērsās ielejai otrpus kalna. Viņam pavērās mierīga, idil­liska ainava. Ar mežu apaugusī kalna nogāze no­laidās līdz mazai upītei, kuras zilā līkloču lente aizvijās miglainā tālumā. Aiz upītes pletās ap­strādāti lauki un bija redzamas trīs nelielas mājiņas.

Apsēdies uz liela laukakmeņa, Kruins atsprā­dzēja pistoles maksti, piesardzīgi palūkojās apkārt, izvilka no kabatas rullītī satītu raportu, atrullēja to un sāka vai simto reizi pārskatīt. Viegla zāles un skuju smarža tīkami kutināja nāsis.

«Es riņķoju virs aerodroma nelielā augstumā un centos nofotografēt visas tur stāvošās lidma­šīnas. Gaisā atradās vēl divas mašīnas, taču tās mani netraucēja un drīz aizlidoja kaut kur savās darīšanās. Cilvēki lejā man kaut ko signalizēja. Izskatījās, ka viņi aicina mani nolaisties. Es no­lēmu izmantot uzaicinājumu, kā ieteikts Kosmiskā dienesta reglamentā. Un nosēdos. Manu lidma- šinu tūliņ aizveda prom no pacelšanās un nosē­šanās joslas. Mani saņēma ļoti laipni.»

Virs galvas kaut kas iesvilpās, sāka guldzināt. Kruins paskatījās augšup, instinktīvi tverdams pēc pistoles. Tur krūmos dziedāja mazs, pelēks putniņš. Pāršķīris dažas lappuses, Kruins sarauca pieri un sāka lasīt nobeiguma daļu:

«… nezinādams valodu, es nevarēju atteikties no uzaicinājuma apskatīt pilsētu. Visur mani cie­nāja ar kaut kādu dzērienu. Pēc sešām glāzēm es jutu, ka kājas man kļuvušas pavisam ļenganas, un ievēlos rokās saviem pavadoņiem. Nospriedis, ka esmu viltīgi iemānīts lamatās un saindēts, es sāku gaidīt nāvi… Viņi kutināja man kaklu un smiedamies kaut ko runāja… man bija mazliet nelabi.» Kruins neizpratnē paberzēja zodu un tur­pināja lasīt: «Tikai tad, kad bija pārliecinājušies, ka esmu pilnīgi atguvies, viņi mani aizveda atpa­kaļ pie manas lidmašīnas. Es izstūrēju to uz startu un pacēlos, bet viņi stāvēja lejā un māja man ar rokām. Lūdzu kapteini mani atvainot par nokavēšanos. Mani aizturēja apstākļi, pret kuriem es biju bezspēcīgs.»

Putniņš uzspurdza no zara un nometās zālē pie pašām Kruina kājām. Tas smalki, žēlabaini iesvilpās, nolieca mazo galviņu sānis un paska­tījās uz viņu ar skaidrām, pērlītēm līdzīgām acti­ņām.

Pabeidzis lasīt vienu raportu, Kruins ķērās pie - nākamā. Tas bija akurāti pārrakstīts uz mašīnas, un apakšā stāvēja Parta, Feina, Kalmas un Hef- nija paraksti.

«Viņi, šķiet, nesaprot, kas noticis, un izturas pret Guldas kosmisko kuģu atlidošanu kā pret kaut ko pilnīgi ikdienišķu. Viņu pašpārliecība ir apbrīnojama, vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā mēs

paguvām ievērot, tai nav nekāda pamata. Viņus pakļaut ir tik vienkārši, ka, gadījumā ja sakaru kuģi nosūtītu uz Guldu mazliet vēlāk, mēs varētu ziņot ne tikai par šīs planētas atklāšanu, bet arī par tās iekarošanu, tātad par mūsu jauno uzvaru.»

—        Uzvara, —- Kruins nočukstēja. Kāds iespai­dīgs, kāds spēku apliecinošs vārds! Izdzirdusi to, visa Gulda uzgavilēs un sajūsmā aplaudēs.

Pieci kosmosa navigatori pirms viņa bija raportējuši par jaunu planētu atklāšanu, bet ne­viens no tiem nebija aizlidojis tik tālu, neviena ceļš nebija bijis tik grūts un ilgs. Un neviens vēl kā apbalvojumu par visu pārciesto nebija saņēmis tik gardu kumosu — tādu lielu, sulīga zaļuma klātu, tādu viesmīlīgu planētu. Un neviens līdz viņam nebija raportējis par uzvaru. Nevar gūt uzvaru pār kailu akmens blāķi. Bet šeit…

Aiz komandora muguras atskanēja balss:

—  Labrīt!

Tas tika teikts guldiešu valoda, bet ar svešu akcentu.

Kruins steigšus piecēlās kājās, nolaida rokas gar sāniem, viņa seja kļuva barga, valdonīga.

Viņa lūkojās viņā ar skaidrām, zaļām acīm un smējās.

—        Vai jūs mani atceraties? Es esmu Marva Meredita.

Vējš plivināja viņas ugunīgi sarkanās cirtas.

— Nu, redzat, — viņa lēnām un mazliet nedroši turpināja. — Redzat, es jau protu mazliet runāt guldiešu valodā. Vēl gan tikai dažus teikumus.

—   Kas tevi iemācīja? — Kruins asi jautāja.

—  Feins un Parts.

—  Vai viņi ir apmetušies pie jums?

—       Jā, pie mums. Kalma un Hefnijs viesojas pie Bila Glisona. Bet Feins un Parts pie mums. Viņus atveda tēvs. Viņi dzīvo mūsmājas viesu istabā.

—  Viesu istabā?

—  Nūjā.

Apsēdusies uz akmens, uz kura nupat bija sēdē­jis Kruins, meitene pievilka tievās kājas pie zoda, apķēra tās ar rokām un atspieda zodu pret ceļ­galiem. Kruins ievēroja, ka viņas kājas, tāpat kā seja, ir klātas ar vasarraibumiem.

—        Nūjā, — viņa atkārtoja. — Kur gan citur? Katrā mājā taču ir viesu istaba, vai ne?

Kruins klusēja.

—  Vai jums mājās ir tāda istaba?

—  Man mājās?

Viņš ar skatienu meklēja putniņu, kurš nupat vēl dziedāja krūmos virs galvas, taču tas bija aizlaidies. Aizmirsies Kruins noņēma roku no pistoles maksts. Viņa plaukstas kā dzīvas būtnes piekļāvās viena otrai, paspieda un noglaudīja viena otru, it kā meklētu tuvu dvēseli, gaidītu mierinājumu.

Paraudzījusies uz viņa rokām, Marva maigi un nedroši sacīja:

—   Jums taču kaut kur ir mājas, savas mājas?

—   Nē, nav.

Izstiepusi kājas, viņa piecēlās.

—  Man ir jūsu ļoti, ļoti žēl.

—       Tev ir žēl manis? — Kruina skatiens pārsvie­dās uz meiteni. Tajā bija neticība, izbrīns, ko tūlīt nomainīja acumirklīgs niknuma uzliesmojums. — Tu esi drausmīgi dumja, — viņš rupji sacīja.

—  Vai patiesi? — viņa bikli jautāja.

—       Nevienam no manas ekspedīcijas nav māju, — Kruins turpināja. — Tās dalībniekus

komplektējot, notika ļoti stingra atlase, ikviens ir visdažādākajos veidos pārbaudīts. Prāts un pro­fesionāla prasme — tas vēl nav viss. Ekspedīci­jas dalībniekam jābūt jaunam, veselam, viņš nedrīkst būt nekam pieķēries. Par noteicošo atlasē mēs uzskatījām spēju koncentrēt visu savu uzma­nību, visus savus spēkus dotā uzdevuma izpildei, lai nekādas sentimentālas muļķības, tādas kā ilgas pēc atstātajām mājām, viņu netraucētu. Tas paze­mina morālo stāju.

—   Es nesaprotu visus jūsu garos vārdus, — zaļacainā meitene žēlabaini sacīja, — un jūs runājat ļoti ātri.

Kruins atkārtoja visu no sākuma, šoreiz lēnām, skaidri izrunādams katru vārdu:

—    Kosmiskais kuģis atstāj bāzi uz daudziem gadiem, un komanda nedrīkst skumt pēc dzimte­nes. Mēs sastādījām komandu no cilvēkiem, kam nav māju, lai, šķiroties no Guldas, neviens neno- birdinātu ne asaru. Viņiem visiem piemīt pirm­atklājēju vīrišķība!

—    Jauni, veseli, nekam nav pieķērušies, — Marva atkārtoja. — Un tas ir viņu spēks?

—   Protams, — Kruins apstiprināja.

—    Speciāli izmeklēti kosmosam. Stipri cil­vēki. — Marva paskatījās lejup uz savām šaura­jām pēdām, un viņas zaļās acis paslēpās zem skropstām. — Bet tagad taču viņi nav kosmosā. Viņi ir šeit, uz mūsu planētas.

—   Nu, un kas tad? — Kruins jautāja.

—   Nekas. — Rokas noplātījusi, Marva dziļi nopūtās, uzsmaidīja Kruinam, parādīdama bedrī­tes vaigos, un atkārtoja: — Nekas.

—    Tu vēl esi gluži bērns, — Kruins nicīgi noteica. — Tad, kad izaugsi…

—      Kļūsi gudrāka, — Marva pabeidza Kruina vietā. Un maigā, dzirdi glāstošā balsī dziedoši atkārtoja: — Kad izaugsi, kļūsi gudrāka. Kļūsi gudrāka. Kļūsi gudrāka. Tra-la-la! Tra-la-la!

Sapīkumā kodīdams lūpas, Kruins pagriezās un devās lejā no kalna pie saviem kuģiem.

—        Uz kurieni jūs ejat? — Marva sauca viņam nopakaļ.

—       Pie savējiem, — viņš neatskatīdamies strupi izmeta.

—        Vai tad jums nepatīk tur, pie mums? — meitenes uzacis aiz izbrīna izliecās kā loki.

Kruins, apstājies desmit soļu attālumā, drūmi sacīja:

—   Kas tev par daļu?

—        Es… es negribēju būt uzbāzīga, — Marva, vainīgi smaidīdama, teica. — Es jautāju jums tāpēc … tāpēc, ka …

—   Kāpēc?

—       Es gribēju uzzināt, vai jūs nebūtu ar mieru mūs apciemot?

— Muļķības! Tas nav iespējams! — Kruins atbildēja un ātri devās lejup.

—        Tēvs jūs uzaicina. Viņš domā, ka jums būtu patīkami paēst pusdienas kopā ar mums. Svaigi produkti. Jums droši vien savs ēdiens jau ir apni­cis? — Marva jautājoši raudzījās uz Kruinu, un vējš plivināja viņas vara sarkanos matus. — Tēvs runāja ar Feinu un Partu. Viņi teica, ka tā esot jauka doma.

—        Ak tā gan? Jauka doma? — Kruina sejas vaibsti šķita kā no tērauda izlieti. — Pasaki Fei- nam un Partam, lai viņi ierodas šovakar pie manis ar ziņojumu, Noteikti!

Marva apsēdās uz akmens un nolūkojās, kā Kruins smagi kāpj lejup no kalna, atgriezdamies savā ar lielgabaliem naidīgi apjoztajā nometnē.

.^jKB&Lš

Viņas rokas gulēja uz ceļgaliem, plauksta uz plaukstas, kā nesen Kruina rokas. Bet viņas rokas nekā nemeklēja. Tajās bija miers un pacietība, seni kā pasaule.

Redzēdams, ka komandoru kāds ļoti sakaitinā­jis, Džusiks nolēma griezties pie viņa ar ziņo­jumu vēlāk.

—  Kapteiņus Dreku un Beltonu pie manis! — Kruins pavēlēja.

Kad Džusiks izgāja, Kruins noņēma no galvas ķiveri, nosvieda uz galda un ieskatījās savā attēlā spogulī. Viņa sejā vēl nebija paguvušas izlīdzināties noguruma grumbas, kad aiz durvīm atskanēja soļi. Kruins apsēdās pie galda un ieņēma stingri oficiālu pozu. Kapteiņi ienāca, klu­sēdami atdeva godu un sastinga istabas vidū miera stājā. Kruins neatrāva no viņiem saniknotu skatienu. Kapteiņu sejas pauda pilnīgu vienal­dzību.

—   Es uzdūros četriem jūsu puišiem aiz drošī­bas zonas robežas. Viņi atļāvās vāļāties pa zāli, it kā būtu atlidojuši šurp izklaidēties. Nekādas disciplīnas! — Kruins izplūda dusmīgā tirādē. Viņa skatiens urbās kapteinī Drekā. — Viņi bija no jūsu kuģa! Bet jūs, Belton, šodien esat apsar­dzes priekšnieks. Ko jūs abi varat teikt sev par attaisnojumu?

— Viņiem šodiena ir brīva no dežūrām, un viņi visi saņēma atvaļinājumu, — Dreks paskaid­roja. — Viņi tika īpaši brīdināti, lai neiziet ārpus izdegušās zonas.

—  Es nezinu, kā viņi varēja tikt garām apsar­dzei, — sacīja Beltons, balsi nepaceldams, kā

noteikts instrukcijā. — Acīmredzot apsardze nav bijusi pietiekami modra. Tā ir mana vaina.

—        Disciplīnas pārkāpums tiks ierakstīts jūsu dienesta lapā, — Kruins asi sacīja. — Visus čet­rus un modrību zaudējušo apsardzi sodīt atbil­stoši Disciplinārajam reglamentam. — Viņš maz­liet izslējās un pāri galdam cieši paraudzījās abos kapteiņos, — Vēl viens līdzīgs pārkāpums, un jūs tiksiet pazemināti dienesta pakāpē.

—        Klausos, ser! — vienā elpas izdvesienā abi reizē noskandēja nogrēkojušies kapteiņi.

Atlaidis kapteiņus, Kruins paskatījās uz Džu­siku.

—       Tiklīdz Feins un Parts ziņos par ierašanos, nekavējoties atvediet viņus pie manis.

—  Tiks izdarīts, ser.

Kruins uz mirkli novērsa acis un tad atkal cieši uzlūkoja Džusiku:

—  Kas ar jums šodien ir?

—       Ar mani? — Džusiks acīm redzami samulsa. — Nekas, ser.

— Nemelojiet, Džusik! Lai iepazītu cilvēku, vajag ar viņu padzīvot kopā. Mēs ar jums dzīvo­jam plecu pie pleca trīs gadus. Un es jums redzu cauri. Tā ka jūs nevarat mani apmānīt. Jūs esat par kaut ko noraizējies.

— Manī vieš bažas mūsu cilvēki, — neizturējis komandora skatienu, Džusiks atzinās.

—  Kas tad ar viņiem noticis?

—  Viņi ir tādi nemierīgi, ser.

—       Ak tā gan? Nu, man pret to ir zāles! Ar ko tad viņi ir neapmierināti?

—  Neapmierinātības iemesli ir vairāki.

Džusiks apklusa. Kruins mazliet pagaidīja un

piepeši uzbļāva:

—   Vai man katrs vārds būs no jums vilkšus jāizvelk, ko?

—    Nekādā ziņā, ser, — Džusiks protestēja un bez īpaša entuziasma turpināja: — Pirmkārt, viņiem nav, ko darīt. Otrkārt, saprotama, derīga darba vietā dienu pēc dienas līdz kaklam apnikusī dresūra. Un nemitīgā gaidīšana. Trīs gadus viņi ir bijuši kā cietumā. Un nu viņi gaida, gaida, taču nekas nenotiek.

—   Kas vēl?

— Bet līdzās, aiz izdegušās zonas, viņi redz tik pazīstamu un sirdij mīļu dzīvi. Feins, Parts un citi ar jūsu atļauju bauda šo dzīvi. Piloti, kas atgriezušies no izlūkošanas un bijuši nolaidušies dažādās vietās, stāsta tik vilinošas lietas. — Džu­siks to visu runāja, cieši raudzīdamies komando- ram sejā. — Līdz šai dienai izlūklidojumos ir pie­dalījušās piecas eskadriļas, tas ir, četrdesmit mašī­nas. Tikai sešas no tām atgriezās noteiktajā laikā. Visas pārējās ar tādu vai citādu ieganstu pārradās nometnē ar nokavēšanos. Piloti stāsta, kā viņi uzņemti, rāda fotogrāfijas, lielās ar dāva­nām. Viens sēž arestā, tāpēc ka bija atvedis vai­rākas pudeles ar apdullinošu dzērienu. Bet pada­rīto par nebijušu nepārvērtīsi. Sie stāsti ir ļoti satraukuši ļaudis.

—   Kas vēl?

—   Lūdzu piedošanu, ser. Cilvēki redzēja, kā jūs uzkāpāt kalna virsotnē. Viņi apskauž jūs pat par to. — Džusiks nemirkšķinādamies skatījās koman- doram acīs. — Es pats apskaužu.

—    Bet es taču esmu ekspedīcijas komandie­ris, — Kruins bilda.

—   Tieši tā, ser, — acis nenolaizdams, Džusiks sacīja, bet neko vairāk nepiemetināja.

Pirmais palīgs bija gaidījis eksploziju, taču komandors klusēja. Sarežģītas jūtas atspoguļojās viņa raupjajā sejā ar platajiem vaigu kauliem. Atgāzies krēslā, Kruins izklaidīgi raudzījās ilumi­natora stiklā, bet viņa prāts bija aizņemts ar pār­domām par tikko dzirdēto.

—  Jūs aplam domājat, Džusik, ka es neko nere­dzu. Es visu redzu, visu zinu un to visu jau pare­dzēju, — Kruins pārtrauca savas pārdomas.

—   Taču es zinu vēl kaut ko, kas jūsu uzmanībai ir paslīdējis garām. Ja mēs vilcināsimies par ilgu, Džusik, tad atrādīsimies diezgan nelādzīgā stā­voklī. Un tas mani ļoti satrauc.

 — Jā, ser?

—   Es gribētu, Džusik, lai jūs par to klusētu. Cik man zināms, nevienā reglamentā nav teikts, kā rīkoties tādos gadījumos.

—    Vai jūs esat par to pārliecināts, ser? — Džusiks aplaizīja sakaltušās lūpas, juzdams, ka viņa atklātība ievirzījusi sarunu pilnīgi negaidītā gultnē.

—    Novērtēsim stāvokli, — Kruins turpināja.

—    Mēs esam nostiprinājušies uz šī sauszemes gabaliņa. Mūsu rīcībā ir tik vareni ieroči, ka pla­nētas pakļaušana nekādas pūles neprasīs. Pie­tiktu ar vienu bumbu no mūsu krājumiem, lai no apvāršņa līdz apvārsnim nepaliktu akmens uz akmens. Taču jebkurš ierocis jāizlieto ar vislielāko efektivitāti. Nevar sviest bumbas, kur pagadās, uz labu laimi. Jo, ja trieciens netrāpīs pretinieka galvenos spēkus un nenobiedēs viņu, mēs būsim bezspēcīgi uzbrūkošā ienaidnieka priekšā. Mums gluži viekārši nepietiks bumbu. Bet palīdzība, ja lo pieprasītu, var pienākt tikai pēc sešiem gadiem. Tādēļ mums jāuzbrūk tieši tajā vietā, kur bumbu sprādzienu efekts būs maksimālais. — Kruins apklusa, paberzēja ar roku masīvo zodu. Tad pēc maza brītiņa piebilda: — Bet, kur ir tāda vieta, mēs nezinām.

—   Nezinām, — pārsteigtais Džusiks apstipri­nāja.

— Mums janoskaidro, kur ir viņu galvenas pil­sētas —- viņu civilizācijas centri, kas ir šīs planē­tas pārvaldītāji un kur atrodas viņu rezidence. Trieciens jādod pa šīs zemes nervu centriem. Bet tas nozīmē, ka, iekams mēs nedabūsim visu nepie­ciešamo informāciju, mums rokas ir saistītas. Un no tā savukārt izriet, ka mums iespējami drīzāk, izmantojot mūsu lingvistus, jāstājas sakaros ar iezemiešiem. — Kruins atkal sāka masēt žokli. < — Bet tam ir nepieciešams laiks.

—  Jā, ser, taču …

—   Taču laiks iet, un komandas morālais gars krītas. Mēs šeit esam tikai divpadsmito dienu, bet cilvēki jau ir nemierīgi. Rīt būs vēl sliktāk.

—   Es zinu, kā atrisināt šo problēmu, ser, ja jūs atjaujat dot jums padomu, — Džusiks uzbudināts pārtrauca komandoru. — Uz Guldas katra piektā diena ir brīvdiena. Cilvēks tad var darīt, ko grib, iet, kur ienāk prātā. Redzat, ja jūs izdosiet pavēli piešķirt cilvēkiem atvaļinājumu reizi desmit die­nās, tad katru dienu mums nebūs uz vietas tikai viena desmitā daļa no personālā sastāva. Mēs to varam atļauties, taču, protams, būs jāpastiprina apsardze.

—   Nu, tad beidzot jūs pateicāt. Tātad tas jūs satrauca pēdējās dienas. — Kruins skāņi pasmai­dīja. Džusiks nosarka līdz matu galiem. — Bet es jau arī par to esmu domājis, — komandors turpināja. »— Velti jūs uzskatāt mani par stulbeni.

—  Es nekad tā neesmu uzskatījis, ser, — Džu­siks iebilda.

—   Eh, nieki, Džusik. Labāk atgriezīsimies pie jūsu priekšlikuma par brīvo dienu. Brīva diena — tā mums ir lamatas. Un tur jau visa nelaime. Ne­vienā reglamentā nav teikts, kā rīkoties tādos apstākļos. — Kruins nepacietīgi paplikšķināja ar plaukstu pa pulēto galda virsmu. — Ja es nedošu saviem cilvēkiem šo kripatiņu brīvības, viņi, dabiski, kļūs vēl neapmierinātāki. Bet, ja es viņiem šo brīvību došu, viņi sāks mierīgi satikties ar ienaidnieku, ieraudzīs dzīvi, kas tik līdzīga mūsējai. Un tad, dabiski, viņiem būs vēl vairāk iemeslu neapmierinātībai.

—   Atļaujiet man jums iebilst, ser, — Džusiks atkal pārtrauca komandoru. — Mūsu ļaudis ir uz­ticīgi Guldai. Zvēru pie kosmosa tumsas,uzticīgi.

—   Jā, viņi bija uzticīgi. Droši vien tādi ir arī tagad. — Kruinam ienāca prātā nesen teiktie vārdi, un viņš šķībi nosmīnēja. — Viņi ir jauni, veseli, nav nekam pieķērušies. Kosmosā tas ir svarīgi. Šeit — ne. — Kruins lēnām piecēlās kājās — liels, smagnējs, valdonīgs. — Man tas ir labi zināms, — viņš sacīja.

Džusiks paskatījās uz viņu un saprata, ka Kruinam tas patiešām ir zināms.

—  Jā, ser, — viņš paklausīgi piekrita.

—   Tādēļ visa atbildība par optimāla lēmuma pieņemšanu gulstas uz mani. Izlemšu es. Bet jūs kā pirmais palīgs gādāsiet, lai manas pavēles tiktu precīzi izpildītas.

—    Es zinu savu pienākumu, ser. — Džusika kalsnā, pareizi veidotā seja pauda arvien lielāku satraukumu.

—    Un mans galīgais lēmums ir šāds: visam personālam bez izņēmuma nekavējoties jāpārtrauc jebkuri sakari ar pretinieku. Tikai divi psihologi un divi lingvisti manā tiešā vadībā turpinās darbu ar iezemiešiem. Nevienam nekādu brīvdienu, stin­gri aizliegts iziet ārpus izdegušās zonas. Visma­zākais šīs pavēles pārkāpums jāsoda tūlīt un ar vislielāko bardzību. Jums jāinstruē visu kuģu kap­teiņi, lai viņi kategoriskā veidā dara galu bau­mām, kas sēj nemieru.

Kruina acis salti spīdēja, vaigu muskuji raus­tījās.

—   Visus izlūklidmašīnu lidojumus turpmāk atcelt, — viņš turpināja. — Nekādas iziešanas no nometnes bez speciālas atļaujas.

—   Bet tad mēs nesaņemsim it nekādu infor­māciju, — Džusiks bilda. — Pēdējā lidojumā uz dienvidiem tika atklātas desmit pilnīgi pamestas pilsētas. Tas ir ļoti svarīgi, jo …

—  Es teicu — lidojumi jāatceļ! — Kruins klie­dza. — Pat ja es pavēlēšu pārkrāsot izlūklidma­šīnas koši sārtas, jums bez ierunām jāpakļaujas un nekavējoties mašīnas no priekšgala līdz astei rūpīgi jānokrāso, kā es esmu pavēlējis. Vai skaidrs? Šeit augstākas priekšniecības par mani nav.

—  Tieši tā, ser!

—   Un beidzot — paziņojiet kapteiņiem, ka rīt pusdienlaikā es izdarīšu visu kuģu inspekcijas apgaitu. Lai saved tos kārtībā. Tādējādi arī komandām būs nodarbošanās.

—  Tiks izpildīts, ser!

Atdevis godu, Džusiks ar smagu sirdi piegāja pie durvīm, atvēra tās un palūkojās koridorā.

—  Feins, Kalma, Parts un Hefnijs gaida, kad jūs viņus pieņemsiet, ser, — viņš sacīja.

— Ielaidiet viņus.

Noklausījies Kruinu, kas visai asiem izteicie-, niem raksturoja situāciju, Feins sacīja:

—- Mēs saprotam, ser, ka dārga ir katra minūte. Un mēs pūlamies pēc labākās sirdsapziņas. Taču šī publika tekoši runās guldiešu valodā ne ātrāk kā pēc mēneša. Viņiem nav dotību uz valodām.

—  Man nav vajadzīgs, lai viņi runātu tekoši, — Kruins rēca. — Man vajadzīgs, lai viņi zinātu dažus desmitus vārdu un varētu sniegt visas mums nepieciešamās ziņas. Ziņas, bez kurām mēs nevaram virzīties tālāk ne soli.

—   Es gribēju teikt — ne tekoši, bet sakarīgi. Līdz šim laikam taču mēs vēl sazināmies ar zīmēm.

—   Sarkanmatainā meitene runā gluži ciešami.

—   Jā, viņa mācās sekmīgi, — Feins piekrita. — Bet viņai acīmredzot ir īpašs talants uz valo­dām. Diemžēl šās meitenes zināšanas militārajā jomā ir tik niecīgas, ka no viņas nav nekāda labuma.

Kruins pikti noskatīja Feinu no galvas līdz kājām.

—  Jūs nodzīvojāt šo ļaužu vidū gandrīz divas nedēļas, — viņš sacīja, draudīgi pieklusinājis balsi. — Es skatos uz jums un jūs nepazīstu, tik ļoti jūs esat pārvērtušies. Kā tas izskaidrojams?

—   Pārvērtušies? — visi četri izbrīnīti iesaucās un saskatījās.

—    Pēc jūsu izskata nevar pateikt, ka jūs trīs gadus esat vagojuši kosmosu. Kur palicis skar­bais, askētiskais astronauts? Grumbas jūsu sejās ir izlīdzinājušās, vaigi kļuvuši apaļi un sārti. Acis apmierināti spīguļo kā brangiem sivēniem, kas rukšķ pie siles. Redzams, ka jūs esat pava­dījuši laiku, gūdami labumu sev. — Kruins izslē­jās krēslā, un viņa seja nikni saviebās. — Bet varbūt jūs tīšām novilcināt uzdevuma izpildi?

Kā jau varēja gaidīt, visi četri ar sašutumu noliedza šo briesmīgo pieņēmumu.

— Mēs ēdām visu svaigu un labi izgulējā­mies, — Feins sāka taisnoties, — un mūsu paš­sajūta uzlabojās. Tagad mēs varam ielikt savā darbā vēl vairāk spēka. Mēs uzskatām, ka pre­tinieks ar savu viesmīlību, pats to neapjauzdams, izdara mums lielu pakalpojumu. Un, ta kā regla­mentā …

—  Ar savu viesmīlību? — Kruins viņu asi pār­trauca.

Feins manāmi apjuka, velti pūlēdamies atrast epitetu, kas būtu piemērotāks ienaidnieka rakstu­rošanai.

—   Dodu jums vēl vienu nedēļu, — komandors kategoriski noskaldīja. — Un nevienu dienu vai­rāk. Tieši pēc nedēļas šai laikā jūs atvedīsiet pie manis visus sešus savus aizbildināmos, un tā ka lai viņi būtu spējīgi saprast mani un atbildēt uz maniem jautājumiem!

—  Grūts uzdevums, ser.

—    Nav nekā grūta. Nav nekā neizpildāma. Nekam nevar būt attaisnojuma. — Kruins no bargi saraukto uzacu apakšas ielūkojās Feinam sejā. — Vai jums ir skaidra mana pavēle? Izpil­diet!

—  Klausos, ser!

Kruina skatiens pievērsās psihologiem.

—- Nu, ar lingvistiem viss, — viņš sacīja. — Tagad jūs. Ko jūs man varat pastāstīt? Vai jūs daudz uzzinājāt?

—  Ne sevišķi daudz, — aiz bailēm mirkšķinā­dams acis, Hefnijs iesāka. — Viss atduras pret valodas nezināšanu.

—      Lai tā degtin sadegtu Saules liesmās, šī valodas nezināšana! Es jums prasu, ko jūs uzzi­nājāt, kamēr stūķējāt vēderā treknus ēdienus!

—   Šīs planētas cilvēki… — Hefnijs sacīja, paskatījies uz savu siksnu, it kā piepeši ar novē­lotu nožēlu sajustu, cik cieši tā apjož vēderu. — Šīs planētas cilvēki, — viņš atkārtoja, -— ir ļoti dīvaini radījumi. Kas 'attiecas uz mājas sadzīvi, tad viņu civilizācija neapstrīdami ir sa­sniegusi ļoti augstu pakāpi. Visā pārējā viņi ir tīrie bērni. Mereditu ģimene, piemēram, dzīvo brīnišķīgā mājā, kas apgādāta ar pirmklasīgu teh­niku. Viņiem ir absolūti visas ērtības, pat krāsu televizors.

—  Vai jūs apjēdzat, ko runājat? Krāsu televī­zija? Šeit? Neiedomājami!

—  Un tomēr, ser, viņiem tā ir, — Hefnijs uzdro­šinājās iebilst. — Mēs paši redzējām.

—   Jā, tā tas ir, — Feins apstiprināja.

—    Klusēt! — Kruins bija gatavs ar skatienu iznīcināt pārlieku cītīgo lingvistu. — Ar jums saruna ir beigusies. Tagad mani interesē šie divi. — Viņš atkal ieurbās ar acīm Hefnijā, kurš trīcēja kā apses lapa. — Tālāk!

—   Viņos neapšaubāmi ir kaut kas dīvains, ko mēs pagaidām vēl nespējam saprast. Viņiem, pie­mēram, nav vispārēja ekvivalenta. Viņi apmaina vienu preci pret citu, neņemot vērā to vērtību. Viņi strādā, kad gribas to darīt. Ja negribas, nestrādā. Un, neraugoties uz to, viņi gandrīz visu laiku kaut ko dara.

—    Kā tas saprotams? — Kruins neticīgi jau­tāja.

—   Mes vaicajam, kapec viņi strada, ja neviens un nekas viņus nespiež to darīt. Viņi atbildēja, ka strādājot, lai nebūtu garlaicīgi. Mēs šo paskaidrojumu neņēmām nopietni. — Hefnijs noplātīja rokas. — Daudzās vietās viņiem ir mazas fabrikas, kas, atbilstoši viņu nesaprotamajai, veselam saprātam nepieņemamajai loģikai, ir tādi kā izklaidēšanās centri. Šis fabrikas strādā tikai tad, kad kādam ienāk prātā pastrādāt.

—   Ko, ko? — pārjautāja gluži apjukušais Kruins.

—   Nu, piemēram, Viljamsvilā, nelielā pilsētiņā stundas gājiena attālumā no Mereditu mājas, ir apavu fabrika. Tā strādā nepārtraukti. Dažreiz tur ierodas desmit cilvēku, dažreiz salasās līdz piecdesmit, bet dažreiz pat simts. Taču neviens neatceras, ka fabrika kaut vai vienu dienu būtu pārtraukusi darbu brīvprātīgā darbaspēka trū­kuma dēļ. Marva, Mereditu vecākā meita, kamēr mēs pie viņiem ciemojāmies, nostrādāja šajā fab­rikā trīs dienas. Mēs meitenei prasījām, kas viņai liek iet uz fabriku.

—  Un ko viņa atbildēja?

— Teica, ka ejot turp pati sava prieka pēc.

— Sava prieka pēc… — Kruins pūlējās saprast, ko tas varētu nozīmēt. — Prieks… hmm… Bet kas tas tāds īsti ir?

—   Mēs to nenoskaidrojām, — Hefnijs atzinās. — Vainīga valodas barjera.

—   Lai velns parautu šo valodas barjeru! — Kruins lādējās. — Vai viņa gāja uz fabriku pie­spiedu kārtā?

—  Nē, ser.

—  Vai jūs esat par to pārliecināti?

—  Jā, pilnīgi. Strādāt uz fabriku iet pēc savas vēlēšanās. Citu mudinošu iemeslu nav.

—  Bet kādu atalgojumu viņi saņem? — Kruins piegāja problēmai no citas puses.

—    Nekādu vai gandrīz nekādu, — Hefnijs sacīja, pats neticēdams saviem vārdiem. — Reiz

Marva pārnesa kurpju pāri mātei. Mēs jautājām, vai tā ir maksa par darbu. Marva atbildēja, ka kurpes pagatavojis viens viņas draugs, vārdā Džordžs, un tās viņai uzdāvinājis. Bet visa nedē­ļas produkcija, kā mums paskaidroja, aizsūtīta uz kaimiņu pilsētu, kur tobrīd bijuši vajadzīgi apavi. Sī pilsēta savukārt piegādāšot viņu fabrikai ādu, bet, cik tās ādas būs, neviens nezina. Un nevienu tas arī neuztrauc.

—   Kāds stulbums! — Kruins nosprieda. — Nē, tas ir tīrais idiotisms!

Viņš aizdomīgi paskatījās uz psihologiem, vai tikai viņi paši nav izdomājuši šo acīm redzamo nejēdzību.

—   Pat visprimitīvākajā veidā organizēta sabied­rība nevar funkcionēt, ja ekonomikā valda tāds haoss. Jūs droši vien esat redzējuši ļoti maz. Pārējo vai nu jums nerādīja, vai ar savu īso prā- tiņu jūs neko nespējāt saprast.

—  Ticiet man… — Hefnijs iesāka.

—   Bet, starp citu, tam nav nekādas nozī­mes. — Kruins atmeta ar roku. — Vai man nav vienalga, uz kādiem principiem balstās viņu eko­nomika? Galu galā, viņiem taču nāksies strādāt tā, kā mēs pavēlēsim. — Kruins atspieda dūrē smago zodu. — Mani vairāk interesē kas cits. Mūsu izlūki, piemēram, ziņo, ka uz planētas ir daudz pilsētu. Vienas pilsētas ir apdzīvotas, taču iedzīvotāju blīvums tajās ļoti mazs. Citās vispār neviens nedzīvo. Tās ir pamestas. Apdzīvotās pil­sētas ir pienācīgi labiekārtotas. Tajās ierīkoti lie­liski starta laukumi lidaparātiem. Kā tas var būt, ka tik primitīvai sabiedrībai ir lidaparāti?

—   Citi gatavo apavus, citi — lidojošas mašī­nas. Katrs dara to, ko prot, nodarbojas ar to, pēc kā jūt sliecību.

—    Vai šim Mereditam ir lidojoša mašīna? — Nē, — Hefnijs atbildēja. Viņš izskatījās tik

apmulsis kā cilvēks, kas cietis pilnīgu fiasko. — Ja viņam vajadzēs lidmašīnu, viņš nosūtīs iesniegumu televīzijai, kur ir īpaša pieprasīju­mam un patēriņam veltīta programma.

—  Nu, un tad?

—   Agri vai vēlu viņš dabūs lidmašīnu, jaunu vai lietotu. Par velti vai apmaiņā pret kaut ko.

—   Un viņam tikai jāiesniedz pieprasījums?

—  Jā.

Kruins piecēlās no galda un sāka staigāt pa kabīni. Papēžu tērauda apkalumi klaudzēja pret metāla grīdu, zelta zvārgulīši melodiski šķindēja soļu ritmā. Viņš bija saniknots, neapmierināts, dega nepacietībā.

—  Jūsu idiotiskajā ziņojumā nav nekādas informācijas.

Viņš spēji apstājās Hefnija priekšā. — Jūs lielījāties, ka būsiet manas acis un ausis. — Skaļi nosprauslojies, Kruins turpināja:

—    Neko neredzošas acis un ar vati aizbāztas ausis! Kaut vai vienu skaitli, kas raksturotu viņu spēkus, kaut vai…

—   Piedodiet, ser, — Hefnijs riskēja pārtraukt koinandoru, — viņu ir pavisam divdesmit septiņi miljoni.

—   Ahā. — Kruina sejā atspoguļojās dzīva inte­rese. — Tikai divdesmit septiņi miljoni? Re, kā! Guldas iedzīvotāju skaits ir simtiem reižu lielāks nekā uz šīs planētas, bet planētu apmēri gandrīz vienādi! — Viņš uz mirkli iegrima domās.

—    Iedzīvotāju blīvums šeit ir ārkārtīgi mazs. Daudzās pilsētās nav nevienas dzīvas dvēseles.

Bet viņiem ir lidojošas mašīnas un citi mehā­nismi, kādus varējusi radīt tikai attīstīta civili­zācija. Tas, ko mēs redzam, ir diženas civilizāci­jas atliekas. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?

Hefnijs samirkšķināja acis, bet nekā neatbil­dēja. Kalma sarauca pieri. Feins un Parts stā­vēja klusēdami ar neizdibināmām sejām.

—  Tas nozīmē vienu no diviem, — Kruins tur­pināja. — Te ir bijis karš vai mēris. Viens vai otrs, bet visas planētas mērogā. Man jādabū informācija, kas dotu skaidrību par šo viņu vēs­tures periodu. Man jāzina, kādus ieročus viņi lie­tojuši šai karā, cik šo ieroču palicis un kur tie glabājas. Ja tas nav bijis karš, man jāzina, tieši kāda slimība piemeklējusi planētu, kas to izraisa un kā to ārstē. — Kruins apklusa un, lai uzsvērtu savu vārdu nozīmību, iebukņīja ar dūri Hefnijam krūtīs. — Es gribu zināt, ko viņi slēpj, ko tik rūpīgi sargā no mūsu acīm, jo, ja ne šodien, tad rīt šie lādzīgie iezemieši var mums uzbrukt. Un tad, neuzminējuši viņu noslēpumus, mēs būsim viņu priekšā bezspēcīgi un aiziesim bojā. Bez tam es gribu zināt, kas dos pavēli par pirmo triecienu un kur atrodas šie cilvēki.

—  Viss skaidrs, ser, — ar šaubām balsī sacīja Hefnijs.

—  Lūk, tāda informācija man vajadzīga no jūsu sešiem iezemiešiem. Informācija, nevis ielūgums uz pusdienām. — Redzēdams, ka Hefnijs no bai­lēm mirkšķina acis, Kruins skarbi iesmējās. — Ja jūs paši to visu izvilksiet no saviem aizbil­dināmajiem, tas tiks ierakstīts jūsu dienesta lapas nopelnu ailē. Bet, ja man būs jādara jūsu darbs, tad vainojiet paši sevi.

Hefnijs pavēra muti, taču, neko nebildis, atkal to aizdarīja un tramīgi paraudzījās uz Kalmu, kas stāvēja ne dzīvs, ne miris.

— Varat iet, — Kruins atlaida visus četrus. — Jūsu rīcībā ir viena nedēļa. Ja jūs neizpildīsiet uzdevumu, es to novērtēšu kā dezertēšanu no frontes līnijas un jūs tiesās kā aktīvā dienestā esošos ar visu bardzību, kādu paredz Disciplinā­rais reglaments.

Visi četri nobālēja, atdeva godu un cits aiz cita devās uz durvīm. Kruins, nicinoši saviebies, no­raudzījās viņiem pakaļ. Piegājis pie iluminatora, viņš stāvēja un skatījās, kā aiz stikla ātri sabiezē krēsla. Austrumos vārgi mirguļoja maza zvaig­znīte. Tā bija ļoti tālu, bet Gulda bija vēl tālāk.

Sešpadsmitajā dienā ap pusdienlaiku koman- dors Kruins nospodrinātos zābakos un ar visiem ordeņiem, zelta zvārgulīšiem griezīgi šķindot, devās uz zaļo kalnu. Uz izdegušās zonas robežas viņam atdeva godu šeit nesen noliktais sargs. Puiša seja bija drūma, un roku pie cepures viņš pacēla gurdeni.

—  Kā tu sveicini priekšniecību! — Kruins sacīja, notvēris viņa īgno skatienu.

Sargs vēlreiz pielika roku pie cepures, tagad mazliet mundrāk.

—    Sen neesat nodarbojušies ar ierindas mā­cību, — Kruins dzēlīgi noteica. — Esat atraduši 110 militārās disciplīnas. Es zinu, kā šo vainu ārstē. Katru dienu veselu periodu tu trenēsies atdot godu. — Kruina skatiens neatrāvās no sarga sejas. — Vai tu esi mēms, ko?

<— Nepavisam ne, ser.

—  Klusēt! — Kruins uzkliedza. Un, krūtis izrie- zis, piebilda: — Turpini stāvēt sardzē!

Sarga stiklainajā skatienā pavīdēja sašutums, viņš klusēdams atdeva godu trešo reizi, pagrie­zās, pēc reglamenta sasita papēžus un aizsoļoja gar izdegušās zonas malu.

Uzkāpis kalnā, Kruins apsēdās uz liela akmens. Sākumā palūkojās pa kreisi, uz kosmisko kuģu ieleju, tad pavērsa skatienu uz otru pusi, turp, kur auga koki, pletās apstrādāti lauki un tālumā bija redzamas mājiņas. Ar reljefi izlietiem spār­niem rotātā tērauda ķivere spieda galvu, taču viņš to nenoņēma. Pelēkās acis no pārkarenā naga apakšas salti vēroja mierīgo ainavu.

Beidzot viņa nāca. Kruins bija te nosēdējis jau pusotra perioda, bet viņa joprojām nerādījās, taču viņš juta, zināja, ka viņa atnāks, zināja, kaut arī nevarēja saprast, kāds slepens instinkts viņam to pateica priekšā. Nekādas vēlēšanās viņu redzēt komandoram nebija. Nekādas. Jā, nebija.

Viņa vieglā solī ar savām tievajām, garajām kājām nāca starp kokiem. Kopā ar viņu bija Sjū un Sems, un vēl trīs jaunas meitenes. Viņām bija lielas, smejošas acis. Mati visām bija tumši, bet kājas garas.

—   Sveiki! — ieraudzījušas Kruinu, viņas uz­sauca.

—   Sveiki! — kā atbalss atkārtoja Sjū, papuri­nādama savas peļastītes.

— Tveiki! — mazais puišelis piepūta vaigus, pūlēdamies neatpalikt no māsām.

Kruins sarauca pieri. Viņa zābaki un ķivere spīguļoja saulē.

—    Tās ir manas draudzenes Bekija, Rita un Džoisa, — Marva sacīja savā dīvainajā guldiešu valodā.

Visas trīs uzsmaidīja Kruinam.

—   Es atvedu viņas paskatīties kuģus.

Kruins klusēja.

—       Jums taču nebūs iebildumu, ja viņas paska­tīsies uz kuģiem?

—   Nē, — Kruins neapmierināti noburkšķēja.

Marva graciozi nometās zālē, savilkdama garās

kājas zem sevis. Visas pārējās meitenes nosēdās viņai līdzās, vienīgi Sems palika stingri stāvam uz savām resnajām kājelēm un sūkāja īkšķi, saspringti pētīdams Kruina ordeņus.

—       Tēvs ļoti nožēlo, ka jūs nevarējāt pie mums atnākt.

Kruins neko neatbildēja.

—        Un māmiņa arī. Viņa prot garšīgi gatavot, j Un ļoti mīl ciemiņus.

Kruins joprojām klusēja.

—  Vai jūs nevarētu atnākt pie mums šovakar?

—  Nē.

—  Bet rīt vai parīt?

—       Jaunkundz, — viņš skarbi sacīja, — es neeju ciemos. Un neviens no maniem ļaudīm to nedara.

Marva pārtulkoja viņa vārdus draudzenēm. Un visas reizē sāka sirsnīgi smieties. Kruins nosarka un piecēlās.

—   Kas tur smieklīgs?

—       Nekas, — Marva samulsusi atbildēja. — Ja ^ es jums pateikšu, jūs tik un tā nesapratīsiet.

—        Es nesapratīšu? — Kruina dusmīgajā ska­tienā iedegās nemiers. Viņš paskatījās uz vienu Marvas draudzeni, uz otru, tad trešo. — Es tomēr domāju, ka viņas nesmējās par mani. Acīmredzot viņas smējās par kaut ko, kas man nav zināms, taču būtu jāzina, un ko viņas negrib man teikt.

Kruins noliecās pār Marvu — liels, spēcīgs, ne cilvēks, bet milzis. Marva pacēla galvu un parau­dzījās viņā ar lielām, zaļām acīm.

—    Ko es tādu aiz nezināšanas pateicu, kas jums likās smieklīgs? — Kruins jautāja.

Marva skatījās viņā, acis nenovērsdama, bet nekā neatbildēja. No viņas matiem dvesmoja viegla, maiga smarža.

—    Es teicu: neviens no maniem ļaudīm neiet ciemos, — Kruins atkārtoja. — Smieklīgs pazi­ņojums, vai nav tiesa? Nedomājiet, ka es esmu tik dumjš. — Kruins izslējās. — Bet tagad man laiks iet, — viņš piemetināja. — Došos izdarīt pārbaudi.

Kāpdams lejā no kalna, Kruins juta, ka visa kompānija pavada viņu ar skatieniem. Visi klu­sēja, tikai Sems smalkā balstiņā nopīkstēja: «Tveiki!» Kruins izlikās, ka nav dzirdējis.

Ne reizi neatskatījies, viņš piegāja pie flag­maņa, uzkāpa pa metāla trapu, iegāja savā kabīnē un pavēlēja Džusikam nekavējoties izdarīt per­sonāla pārbaudi.

—   Vai kaut kas noticis, ser? — satrauktais Džusiks jautāja.

—    Nekavējoties izdarīt pārbaudil — Kruins eksplodēja un norāva ķiveri no galvas. — Tad jau redzēsim, ir kas noticis vai nav.

Tik tikko valdīdams dusmas, viņš ar asu kus­tību pakāra ķiveri uz āķa, apsēdās, noslaucīja pieri.

Džusika nebija gandrīz veselu periodu. Bei­dzot viņš atgriezās. Komandora pirmā palīga seja bija noraizējusies, bet apņēmības pilna.

—    Ar nožēlu ziņoju, ka trūkst astoņpadsmit cilvēku, ser.

-— Viņas smējās par mani, — klusi, ar rūg­tumu sacīja Kruins. — Viņas smējās, tāpēc ka

zināja! — viņš sažņaudza krēsla rokbalstu, un viņa pirkstu kauliņi kļuva balti.

—- Piedodiet, ser? — Džusika uzacis izbrīnā uzrāvās augšup.

—  Cik ilgi viņi ir projām?

—  Vēl no rīta vienpadsmit dežurēja.

—       Tātad pārējie septiņi ir projām kopš vakar­dienas?

—   Baidos, ka jums taisnība, ser.

—       Un neviens neturēja par vajadzīgu man to ziņot?

—  Neviens.

—   Ko vēl jūs slēpjat no manis?

Džusiks sastomījās, viņa seja saviebās kā sāpēs.

—   Stāstiet!

—       Šie cilvēki ir aizgājuši no nometnes ne pirmo reizi, — Džusiks sacīja, ar pūlēm izrunādams vār­dus, — un ne otro. Un droši vien pat ne sesto.

— Cik ilgi jau notiek šī apmānīšana? -— Kruins pagaidīja atbildi un, to nesaņēmis, uzbrēca: — Atbildiet! Mēli norijis esat, vai?

—  Dienas desmit, ser.

—   Cik kapteiņu to zināja un neziņoja man?

—        Deviņi, ser. Četri no viņiem gaida aiz dur­vīm jūsu rīkojumus.

—   Kur pārējie pieci?

—       Viņi… viņi… — Džusiks aplaizīja sakal­tušās lūpas.

Kruins draudīgi piecēlās.

—       Ko jūs velkat garumā? Tik un tā būs jāpa­saka!

—  Arī viņi atrodas patvaļīgā prombūtnē, ser.

—        Skaidrs. — Kruins piegāja pie durvīm un apstājās. — Secinājums rodas pats no sevis: arī pārējie bija patvaļīgā prombūtnē, taču, par laimi,

paguva atgriezties pirms pārbaudes. Viņiem pavei­cās. Redzu, ka konstatēt pavēles pārkāpēju pre­cīzu skaitu nav iespējams. Viņi aizlavās no kuģiem klusiņām kā nakts mūdži un tikpat klu­siņām atgriežas. Dezertieri visi kā viens. Bet dezertēšanu kara laikā soda ar…

—  Taču, ser, ņemot vērā apstākļus …

—    Nekādus apstākļus! — Kruina balss aiz­smaka no niknuma. — Nāve ir dezertiera sods. — Piegājis pie galda, viņš uzsita ar dūri pa tur izmētātajām brošūrām. — Nāvessods visa perso­nālā sastāva klātbūtnē atbilstoši Disciplinārajam reglamentam. Dezertēšana, sabotāža, nepaklau­sība pavēlniecībai, reglamenta ļaunprātīga pār­kāpšana un manu pavēļu neizpildīšana — par to visu soda ar nāvi. — Kruina balss, jau gandrīz pārvērtusies spiegšanā, piepeši aizlūza. — Bez tam, mans dārgais Džusik, — viņš turpināja jau klusāk, — ja mēs apzināti izvairīsimies no pie­nākuma pildīšanas, apzināti pārkāpsim regla­menta paragrāfu un aizstāsim nāvessodu ar citu soda mēru, kas mūs tad sagaida?

—   Nāve. — Džusiks cieši paraudzījās Kruinā. — Vismaz uz Guldas.

—   Mēs jau esam uz Guldas! Es pasludināju šo planētu par Guldas koloniju. Un tagad tā ir Gulda.

—  Uzdrošinos piebilst, ser, pasludinājāt vārdos.

—   Džusik, ko, jūs esat uz vienu roku ar dum­piniekiem?

Kruina acis sāka drudžaini spīdēt, roka snie­dzās pēc pistoles.

—   Nepavisam ne, ser! — Pirmā palīga seja pauda apjukumu. — Bet atļaujiet piebilst, ser, ka mēs visi šeit esam saistīti gandrīz kā brāļi, ilgais kosmiskais ceļojums šajās šaurajās kabīnēs ir mūs saliedējis. Mēs daudzus esam pazaudējuši un vēl pazaudēsim atpakaļceļā. Diez vai var gaidīt, lai cilvēki…

— Es prasu paklausību! — Kruins nenoņēma roku no pistoles. — Es prasu dzelzs disciplīnu un pilnīgu, tūlītēju bezierunu paklausību! Tad mēs uzvarēsim. Ja tā nebūs, mēs cietīsim sa­kāvi. — Kruins ar roku norādīja uz durvīm. — Vai kuģu kapteiņi, kas gaida nopratināšanu, ir tādā stāvoklī, kā paredz reglaments?

—   Jā, ser, viņi ir atbruņoti un tiek apsargāti.

—   Ievest! — Ar plaukstām atspiedies pret galdu, Kruins gatavojās pasludināt spriedumu padotajiem. Viena gaidu minūte viņam likās kā mūžība.

Viņas matu maigā smarža. Leduszaļo acu skatiens. Taču mūsu devīze — dzelzs disciplīna. Tāda ir varas cena.

Raudzīdamies uz četriem kapteiņiem, viņš juta, ka meklē spraudziņu, kā uz likumīga pamata mīkstināt spriedumu: aizstāt augstāko soda mēru ar pazemināšanu dienesta pakāpē. Par laimi, tāda spraudziņa reglamentā atradās.

Kapteiņi stāvēja rindā komandora priekšā bāli kā audekls, stingām sejām, viņu formas tērpi bija atpogāti, siksnas noņemtas. Abās pusēs nekus­tīgi stāvēja pret notiekošo vienaldzīgie sargi. Kruins ļāva vaļu dusmām, viņš apbēra vainīgos ar lamām, pārmetumiem, sizdams labās rokas dūri pa kreiso plaukstu.

—    Taču, — viņš beidzot kļuva pielaidīgāks, — tā kā jūs pārbaudes brīdī atradāties savās vie­tās un tādējādi formāli es jūs nevaru apvainot dezertēšanā, tā kā jūs nekavējoties paklausījāt manam rīkojumam un ieradāties, atzīdami savu vainu, jums tiek uzlikts ne pats bargākais sods: jūs visi tie'kat pazemināti par ierindniekiem, un jūsu necienīgā uzvedība tiks ierakstīta jūsu die­nesta lapās. Viss!

Kruins asi pamāja ar balto cimdu, atlaizdams arestētos. Tie klusēdami izgāja. Komandors pa­skatījās uz Džusiku.

—   Paziņojiet šo kapteiņu palīgiem, ka viņi tiek iecelti par kapteiņiem un ka viņiem pavēlēts izraudzīties kandidatūras amatiem, kas atbrīvoju­šies viņu paaugstināšanas rezultātā. Visus izrau­dzītos kandidātus vēl šodien atsūtiet pie manis.

—  Tiks izdarīts, ser.

—   Tāpat dariet šiem cilvēkiem zināmu, ka viņiem jāpiedalās visu no patvaļīgās prombūtnes atgriezušos kareivju un jaunāko virsnieku tiesā­šanā. Paziņojiet kapteinim Somiram, ka viņam tiek uzdots komandēt vadu, kas izpildīs spriedumu tūlīt pēc tā pasludināšanas.

—  Tiks izdarīts, ser.

Džusiks, iekritušām acīm, novecojis par desmit gadiem, apgriezās un, papēžus sasitis, izgāja no kabīnes.

Kad durvis aiz viņa automātiski aizvērās, Kruins apsēdās pie galda, atspiedās pret to ar elkoņiem un paslēpa seju rokās. Ja dezertieri neat­griezīsies, viņus nevarēs sodīt. Nevienam visā Visumā nav varas sodīt prombūtnē esošu noziedz­nieku. Likums ir bezspēcīgs, ja tam pakļautie pil­soņi atrodas ārpus sasniedzamības robežām. Ne­viens Guldas likums, neviens reglaments nespēj izsaukt aizbēgušā dezertiera garu un aizvest to uz nošaušanu.

Taču viņam parauga dēļ jāsoda ļaunprātīgie pavēles pārkāpēji. Viņš saprata, ka ienaidnieka nometnes slepenā apmeklēšana kļuvusi par visai biežu parādību un droši vien pat par paradumu. Bez šaubām, šie pārbēdzēji patlaban komfortabli ciemojas pie kāda, dzīvo viesu istabā, garšīgi ēd, smejas, izklaidējas. Bez šaubām, viņi ir pieņēmu­šies svarā; kosmiskā lidojuma gados ievilkušās grumbas ir izlīdzinājušās; spodrumu zaudējušās acis atkal sākušas dzīvespriecīgi mirdzēt. Viņi sarunājas ar žestu un zīmējumu palīdzību, pieda­lās spēlēs, mācās sūkt šos dūmojošos daiktus un pastaigājas ar meitenēm pa zaļām ozolu birzīm.

Kruins raudzījās iluminatora lodziņā. Uz viņa vērša kakla spēcīgi pulsēja dzīsla: viņš gaidīja, ka trīskāršā apsardzes loka iekšpusē tūlīt, tūlīt parādīsies pirmais aizturētais dezertieris. Kaut kur dziļi zemapziņā mita nodevīga cerība (lai gan viņš nekad to neatzītu), ka neviens dezertieris neatgriezīsies.

Tādēļ, ka notverts dezertieris — tas būtu pre­cīza, nesteidzīga baismā soda vada kustība, aiz­smacis kliedziens: «Tēmēt!», pēc tam: «Uguni!» Un pēdējais žēlsirdīgais Somira šāviens.

Lai nolādēts reglaments!

Sāka tumst. Bija pagājis periods, sākās nāka­mais, kad piepeši komandora kabīnē iedrāzās Džusiks un aizelsies atdeva godu. No griestiem krītošā gaisma grumbas viņa kalsnajā sejā vērta dziļākas, katrs sariņš uz neskūtā zoda bija redzams kā caur palielināmo stiklu.

— Ser, man jums jāziņo, ka ļaudis vairs nepa­kļaujas pavēlēm.

—       Ko, ko? — Uzacis saraucis, Kruins draudīgi paskatījās uz Džusiku.

—       Viņiem kļuvis zināms par kapteiņu degradē­šanu. Par to, ka būs lauka kara tiesa dezertie­riem… — Džusiks dziļi ievilka elpu. — Viņi zina, kāds sods viņiem draud.

—  Nu?

—       Pa šo laiku ir aizgājuši vēl vairāki cilvēki — brīdināt agrāk aizgājušos, lai neatgriežas.

—        Tā. — Kruins šķībi pasmīnēja. — Un ko tad sargi? Izlaiduši viņus?

—       Kopā ar viņiem aizgājuši desmit cilvēki no apsardzes, — Džusiks atbildēja.

—       Desmit? — Kruins aši piecēlās, piegāja pie palīga un ieurbās viņā ar skatienu. >— Bet cik pavisam aizgājuši?

—  Deviņdesmit septiņi.

Paņēmis no āķa ķiveri, Kruins ar asu kustību uzlika to galvā un sasprādzēja metāla aizdari zem zoda.

—        Deviņdesmit septiņi — tas ir vairāk nekā viena kuģa komanda. — Kruins pārbaudīja pistoli, iebāza to makstī, piesprādzēja pie siksnas otru. — Tā viņi līdz rītam aizies visi. — Viņš paskatī­jās uz Džusiku. — Kā jūs domājat, Džusik?

—  Baidos, ka aizies, ser.

—       Atbilde uz šādu rīcību, Džusik, ir ļoti vien­kārša. — Kruins uzsita palīgam uz pleca. — Mēs nekavējoties pacelsimies.

—  Pacelsimies?

—        Kā tad. Visa flotile. Jāiziet līdzsvara orbītā, no kurienes neviens cilvēks nevarēs aizbēgt. Un, kamēr mēs atrādīsimies šajā orbītā, es vēlreiz visu labi apdomāšu. Ļoti var būt, ka mēs atradī­sim jaunu nosēšanās vietu, tādu, no kuras neviens nevarēs aizbēgt. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebūs, kurp bēgt. Tikmēr izlūklidmašlna uzņems Feinu un viņa grupu.

—  Šaubos, vai komanda pakļausies pavēlei par aizlidošanu, ser.

—  Redzēsim, redzēsim. — Kruins atkal pasmai­dīja — salti, dzēlīgi. — Ja jūs esat uzmanīgi lasījis reglamentus, tad jums jāzina, ka dumpi dīglī apspiest nav grūti. Vienīgais, kas jādara, — jāizolē musinātāji. Pūlis nav vienkārši cilvēku kopa. Pūlis — tas ir musinātāji un stulbu idiotu bars. — Kruins uzsita pa pistoles spalu. — Bet musinātājus uzzināt ir vieglāk par vieglu. Parasti viņi pirmie pleš muti vaļā.

—    Tieši tā, ser, — Džusiks šaubīdamies no­teica. — Vai pavēlēsiet dot sapulcēšanās signālu?

Iztraucēdama nakts mieru, griezīgi sāka kaukt flagmaņa sirēna. Uz kuģiem cits pēc cita iede­gās prožektori, kalnā aiz izdegušās zonas koku lapotnēs pamodās un sāka skaļi čivināt putni.

Lēnām, pašapzinīgi, cienīgi Kruins nokāpa pa metāla trapu. Viņam pievērstās sejas borta uguņu gaismā šķita kā baltu balonu ķekari. Kuģu kap­teiņi un viņu palīgi nostājās aiz komandora un tam abās pusēs. Katrs bija apbruņots ar divām pistolēm.

—   Pēc trīs gadu uzticīga dienesta Guldai, — pārspīlēti svinīgi iesāka Kruins, — mūsu vidū ir parādījušies nodevēji. Tie ir mazdūšīgi gļēvuļi, kas nespēj paciesties dažas dienas. Tikai dažas dienas, un mūs gaida spoža uzvara. Aizmirsuši savu pienākumu, viņi pārkāpj pavēles, brāļojas ar ienaidnieku, priecājas ar viņu sievietēm. Viņi, šī saujiņa nožēlojamu egoistu, tiecas uz vairākuma rēķina baudīt visus dzīves priekus. — Kruins pār­laida klātesošajiem smagu, nosodošu skatienu. — Pienāks laiks, un šie ļaudis tiks bargi sodīti.

No visām pusēm uz viņu raudzījās neko neizsa­košas acis. Kruins bija lielisks šāvējs, no divdes­mit piecu soļu attāluma trāpīja bēgošam cilvē­kam ausī, un viņš gaidīja, kad mērķis atklās sevi. To gaidīja arī viņam blakus stāvošie.

Taču neviens nepārtrauca klusumu.

—   Droši vien jūsu vidū ir cilvēki, kas vainīgi tajos pašos noziegumos. Bet lai viņi nepriecā­jas. Jo ļoti drīz viņiem tiks atņemta iespēja darīt nelikumības. — Kruins pēc kārtas ielūkojās sejās, viņa acis zvēroja dusmās, bet rokas cieši žņaudza pistoles. — Kuģi jāsaved pilnīgā gatavībā. Star­tēsim nekavējoties un iziesim līdzsvara orbītā. Jūs gaida bezmiega naktis, grūts daudzdienu darbs, un par to jums jāpateicas saviem biedriem, kas kļuvuši neuzticīgi pienākumam. — Kruins mirkli klusēja, tad jautāja: — Vai ir iebildumi?

Viens musinātājs ved aiz sevis tūkstoti.

Atbildes vietā atkal bija klusums.

—  Pavēlu sākt gatavošanos startam! — Kruins noskaldīja un pagriezās, lai dotos uz flagmani.

Kapteinis Somirs, kas atradās ar seju pret Kruinu, piepeši iekliedzās:

—   Komandor, sargieties!

Roka ar pistoli uzšāvās augšup, pie pašas Kruina auss norībēja šāviens.

Izdzirdējis aiz muguras pūļa rēkoņu, Kruins apsviedās un aši pacēla abas rokas ar pistolēm. Viņš nedzirdēja Somira šāvienu, vairs neredzēja pūli, rēkoņa bija mitējusies tikpat piepeši, kā sākusies. Baismīgs smagums spieda galvu, zāle peldēja viņam virsū, rokas atlaidās, pistoles izkrita, un viņš, aizsedzis seju ar plaukstām, nogāzās gar zemi. Izplūdušas, dejojošas ugunis sāka apdzist viņa acīs, un drīz visu aprija tumsa.

Kā caur miegu Kruins dzirdēja nekārtīgu, it kā tāluma pieklusinātu daudzu kāju dipoņu un sim­tiem rīkļu izgrūstus kliedzienus. Pēc tam visu pārskanēja briesmīgi sprādzieni: viens, otrs, tre­šais … Kruins juta, kā no sprādzieniem dreb zeme.

Kāds iešļakstīja viņam sejā aukstu ūdeni.

Kruins piecēlās sēdus un ar abām rokām apķēra dūcošo galvu. Rītausmas bālie pirksti jau taus­tīja debesu malu. Sāpēja acis; samirkšķinājis plakstus, lai izkliedētu skatienu aizklājušo miglu, Kruins ieraudzīja savā tuvumā Džusiku, Somiru un vēl astoņus. Visi bija novārtījušies no galvas līdz kājām, sejas zilumos, formas tērpi saplēsti un sagumzīti.

—   Viņi uzklupa mums tajā pašā brīdī, kad jūs pagriezātics, lai ietu uz kuģi, — Džusiks drūmi sacīja. — Priekšā stāvēja apmēram simt cilvēku, un viņi neprātīgā niknumā kā pēc komandas metās mums virsū. Aiz viņiem brāzās visi pārē­jie, mūsu bija ļoti maz. — Džusiks ar sarkanām, iekaisušām acīm paskatījās uz komandoru. — Jūs visu nakti bijāt nesamaņā.

Kruins grīļodamies pieslējās kājās un, nedroši sperdams soļus, sāka steberēt uz priekšu.

—  Cik ir nogalināto?

—   Neviena. Mēs izšāvām pāri galvām. Bet pēc tam bija jau par vēlu.

—   Pāri galvām? — Iztaisnojot plecus, Kruins sajuta mugurkaulā asu sāpi, taču, nepievērsdams tai uzmanības, turpināja: — Vai tad ieroči nepa­stāv tādēļ, lai nogalinātu?

—    Tas nav tik vienkārši, — Džusiks vārgi iebilda. — Nav tik vienkārši šaut uz saviem bied­riem.

—   Vai jūs arī tā domājat? — Kruins jautāja, paskatīdamies uz pārējiem.

Kapteiņi drūmi pamāja, bet Somirs sacīja:

—  Mums bija pavisam maz laika. Un, ja sāk svārstīties kā mēs šoreiz, tad …

—   Nekam nevar būt attaisnojuma. Jums bija dota pavēle, jums vajadzēja to izpildīt. — Kruina drudžainais skatiens apsvilināja vienu, tad otru. — Jūs abi neesat savas dienesta pakāpes cienīgi. Es pazeminu jūs par ierindniekiem. — Kruina apakšžoklis izbīdījās uz priekšu, seja kļuva krop­līga, naida izķēmota. — Vācieties prom no manām acīm! — viņš uzbrēca.

Kapteiņi aizvilkās projām. Kruins, vārīdamies niknumā, uzkāpa pa trapu, iegāja flagmaņa iekš­telpās un apskatīja tās no priekšgala līdz astei. Kuģī nebija nevienas dzīvas dvēseles. Nonācis pakaļgalā, Kruins saprata, kādus sprādzienus viņš bija dzirdējis. Lūpas sakniebis, viņš lūkojās uz sadauzītajām degvielas tvertnēm, izārdītajiem dzinējiem. Flagmanis tagad bija tikai metāla lūžņu kaudze.

Kruins apstaigāja pārējos kuģus. Visur bija tukšs, visi kuģi sabojāti. Un izlabot tos nebija nekādas iespējas. Dumpinieki bija rīkojušies vis­maz loģiski. Vienīgi sakaru kuģis, laikus nosūtīts uz Guldu, būtu varējis pavēstīt dzimtajai planē­tai Kruina un viņa ekspedīcijas atrašanās vietu. Bet tagad, kaut tiktu izdarīti pat visrūpīgākie meklējumi šajā Visuma daļā, viņus neizdosies atklāt arī pēc tūkstoš gadiem. Dumpinieki bija rīkojušies gudri: nogriezuši sev ceļu uz Guldu līdz mūža galam un tādējādi izbēguši no tur sagaidāmās atmaksas.

Izdzēris līdz dibenam rūgto sakāves kausu, Kruins apsēdās uz pēdējā, divdesmit otrā kuģa trapa un pārlaida atvadu skatienu savas sakautās armādas dubultzvaigznei. Viņu ieroči, tagad jau nekaitīgi, vēl joprojām raudzījās uz pretinieka pusi. Divpadsmit izlūklidmašīnu nebija. Pārējās tāpat padarītas nelietojamas.

Palūkojies augšup, Kruins uz rītausmas gaišo debesu fona pamanīja Džusika, Somira un pārējo kapteiņu siluetus, kas kāpa kalnā. Sie cilvēki aiz­gāja no viņa, aizgāja pāri kalnam uz to ieleju, uz kuru viņš tik bieži bija skatījies. Kalngalā viņus sagaidīja četri bērni, tālāk visi gāja kopā — pa priekšu kapteiņi, aizmugurē, jautri smiedamies un cits citu apsteigdami, trīs meitenes un viens zēns. Visa grupa drīz vien nozuda aiz kalna muguras, ko apspīdēja uzlecošā saule.

Atgriezies flagmanī, -Kruins ielika mugursomā savas personiskās mantas un uzmeta to plecos. Pat nepaskatījies pēdējo reizi uz savu nedzīvo lolojumu, viņš devās projām no šīs vietas, prom no saules, pretējā virzienā, nekā bija aizgājuši viņa |]ļaudis.

Viņa zābaki aplipa ar dub|iem. Ordeņi karājās sašķiebušies, viena, nakts kautiņā pazaudētā vietā rēgojās tukšums. Zelta zvārgulītis bija palicis tikai pie kreisās kājas zābaka. Tā nevienmērīgā, neskanīgā šķindēšana kaitināja Kruinu. Pagājis soļu divdesmit, viņš noskrūvēja zvārgulīti un aiz­svieda.

Mugursoma uz pleciem bija ļoti smaga. Taču vēl smagāk bija viņam ap sirdi. Spītīgi savilcis uzacis, viņš soļoja uz priekšu un uz priekšu, tālāk no šejienes, pretī miglainai rīta dūmakai, viens jaunā, nepazīstamā pasaulē.

Trīsarpus gada bija atstājuši savas pēdas uz Guldas kuģu sāniem. Tie vēl joprojām stāvēja ielejā, ar ģeometrisku precizitāti izvietoti ar priekšgaliem uz iekšu, astēm uz aru, kā tos šeit bija nolikusi Kruina dzelzs griba. Rūsa par vienu ceturtdaļu bija saēdusi biezās, stiprās bruņas, metāla trapi bija izļodzījušies un kļuvuši bīstami kāpšanai. Zem tiem sev patvērumu bija atraduši susliki un lauku peles, kuģu iekšienē ligzdoja putni. Izdegušās zonas vietā auga raženi «sakup­lojuši krūmi un gara zāle, uz visiem laikiem aiz­segdami tās kontūras.

No krūmu biežņas iznāca cilvēks, nolika zālē mugursomu un sāka aplūkot bijušās kosmiskās varenības sairstošās atliekas. Viņš bija liela auguma, ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi un iedegušu ādu veca pergamenta krāsā. Pelēkās, mierīgās, dziļi dobumos gulošās acis domīgi raudzījās uz biezo efeju stīgojumu, kas klāja flagmaņa asti.

Tā viņš stāvēja kādu pusstundu, iegrimis savās domās. Saule jau sāka sliekties uz rietu, kad viņš atkal uzlika plecos mugursomu un aizgāja cauri krūmiem uz kalna pusi, pēc tam devās tajā augšā un, pārgājis pāri korei, nokāpa kaimiņu ielejā. Vienkāršais brīva piegriezuma uzvalks netraucēja viņa kustības. Viņš soļoja pārliecināti un nestei­dzīgi.

Drīz vien viņš izgāja uz ceļa un nonāca pie nelielas mūra kotedžas. Skaista tumšmataina sie­viete dārzā grieza puķes. Atspiedies pret vārti­ņiem, cilvēks uzbildināja viņu. Viņš runāja ātri, taču pēc akcenta viņā varēja pazīt svešzemnieku. Balss bija mazliet aizsmakusi, bet patīkama tem­bra.

— Labdien! — viņš sacīja.

Sieviete atliecās taisni, turēdama rokās lielu pušķi košu ziedu, un ar savām melnajām, sam­tainajām acīm palūkojās uz svešinieku.

—   Labdien. — Viņas apaļīgās lūpas pavērās laipnā smaidā. — Jūs ceļojat? Vai nevēlaties pa­ciemoties pie mums? Mans vīrs Džusiks ļoti prie­cāsies. Mūsu viesu istaba ir brīva.

—   Man ļoti žēl, — atnācējs pārtrauca viesmī­līgo saimnieci, — bet es meklēju Mereditus. Vai jūs nepateiktu, kur viņi dzīvo?

—   Nākamā māja ceļa malā, — sieviete atbil­dēja, ar veiklu kustību saķēra no pušķa izkritušo ziedu un piespieda to pie krūtīm. — Ja viņu viesu istaba ir aizņemta, lūdzu, neaizmirstiet mūs.

—    Neaizmirsīšu, — nepazīstamais apsolīja. Viņš maigi paskatījās uz sievieti, un viņa enerģis­kajā sejā ar platajiem vaigu kauliem atstaroja smaids. — Liels paldies jums.

Pagrozīdams plecus, viņš pabīdīja ērtāk mugur­somu un devās tālāk, juzdams, ka sieviete pa­vada viņu ar skatienu. Pie nākamajiem vārti­ņiem viņš apstājās: puķu pilnajā dārzā stāvēja ļoti gleznaina, gara māja ar daudzām piebūvēm. Pie vārtiņiem rotaļājās zēns. Cilvēks apstājās. Zēns paskatījās uz viņu un jautāja:

—  Vai jūs ceļojat, ser?

—    Ser? — kā atbalss cilvēks atkārtoja.

—   Ser? — Viņa seja mazliet notrīcēja smaidā.

—   Jā, dēliņ, es ceļoju. Es meklēju Mereditus.

—   Es pats esmu Meredits, Sems Meredits. — Zēna seja piepeši iedegās priekā. — Vai jūs vēla­ties paciemoties pie mums?

—  Jā, ja var.

—  Urā! — Zēns, ko kājas nes, skrēja pa celiņu dārza dziļumā, kliegdams: — Māmiņ, tēti, Marva, Sjū, mums ciemiņš!

Pie vārtiņiem pienāca gara auguma sarkanma­tains vīrietis ar pīpi mutē. Viņš raudzījās uz viesi rāmi un mazliet izsmējīgi.

Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja:

—    Es esmu Džeks Meredits. Nāciet iekšā, lūdzu! — Pakāpies sānis un palaidis garām cie­miņu, viņš uzsauca: — Mērij, Mērij, pagatavo cie­miņam kaut ko ieēst pēc ceļa.

—  Tūlīt! — no kaut kurienes atsaucās skanīga, jautra balss.

—• Iesim! — Meredits aicināja un ieveda cie­miņu verandā. Piebīdījis viņam krēslu, mājastēvs sacīja: — Atpūtieties, kamēr gatavo pusdienas. Mērija pa piecām minūtēm netiks galā. Viņa ir apmierināta tikai tad, kad zem ēdienu smaguma galdi draud lūzt. Vai tam, kas atstās pāri kaut gabaliņu!

—   Paldies! — ciemiņš sacīja, izstiepdams pie­kusušās kājas, un, dziļi nopūties, aplūkoja mierīgo ainu, kas bija ap viņu. Meredits apsēdās blakus un aizdedzināja pīpi.

—  Vai jūs redzējāt pasta kuģi?

—  Jā, vakarrīt. Man paveicās — tas lidoja tieši man pār galvu.

—   Jums, nudien, ir paveicies. Šis kuģis taču parādās tikai reizi četros gados. Es pats esmu to redzējis tikai divreiz. Tad tas lidoja tieši pāri mūsu mājai. Iespaidīgs skats.

—   Jā, iespaidīgs gan, — ciemiņš ar negaidītu saviļņojumu apstiprināja. -— Man likās, ka tas ir vai piecas jūdzes garš. Grandioza būve. Tā masa droši vien ir daudzkārt lielāka nekā visiem sveš­zemju kuģiem kaimiņu ielejā kopā.

—   Jā, daudzkārt, — Meredits piekrita.

—   Es bieži sev jautāju, — ciemiņš iesāka, mazliet paliecies uz priekšu un neatraudams ska­tienu no saimnieka sejas, — kā svešzemnieki izskaidroja tik mazu iedzīvotāju skaitu. Droši vien ar mēri vai karu, nepieļaudami domu par emigrāciju tik plašos apmēros un visu, kas no tā izriet.

—   Šaubos, vai tas viņus sevišķi interesēja, jo viņi sadedzināja aiz sevis visus tiltus un palika dzīvot pie mums. — Meredits pamāja ar pīpes kātu uz kaimiņu māju. — Viens no viņiem dzīvo blakus kotedžā. Viņu sauc Džusiks. Lielisks pui­sis. Apprecējās ar vietējo meiteni. Viņi ir ļoti lai­mīgi.

—  Nešaubos.

Abi brīdi klusēja, tad Meredits, neskatīdamies sarunas biedrā, it kā skaļi domādams, sacīja:

—   Viņi atveda sev līdz varenu ieroci, nezinā­dami, ka mums arī ir ierocis, kas patiešām ir neuzvarams. — Meredits nenoteikti pavēzēja roku, it kā aptverdams ar šo žestu visu pasauli. — Mums bija vajadzīgi gadu tūkstoši, lai sa­prastu, ka vienīgais neuzvaramais ierocis ir ideja. Ideju neviens nevar uzspridzināt, sadedzināt, iznī­cināt. Ideju var uzvarēt tikai cita ideja, cildenāka, saprātīgāka. — Viņš atkal iebāza pīpi mutē.

—    Jā, — Meredits turpināja, — viņi atlidoja pārāk vēlu. Nokavēja par desmit tūkstoš gadiem. — Iesāņis palūkojies uz sarunas biedru, viņš nobeidza: >— Mūsu vēsture — tā ir ilga, ilga nakts. Tā ir bijusi tik nemierīga, ka pārmaiņas notikušas ik minūti. Ik minūti —- jauns pēdējo ziņu izlaidums. Bet tagad ir pienācis fināls — ilgās nakts beigas.

—  Filozofējam? — ciemiņš labsirdīgi jautāja.

Meredits pasmaidīja.

— Es bieži sēžu šeit, izbaudīdams mieru. Sēžu un domāju. Un katrreiz neizbēgami nonāku pie viena secinājuma.

—   Pie kāda gan?

—       Lūk, pie kāda. Ja man personiski piederētu visas redzamās zvaigznes un neskaitāmās planē­tas, kas riņķo ap tām, es tomēr būtu ierobe­žots vienā ziņā. — Meredits noliecies izdauzīja pīpi pret zābaka papēdi. — Es nevarētu, tāpat kā visi pārējie cilvēki, apēst vairāk, nekā ietilpst vēderā.

Meredits piecēlās — garš, plecīgs.

— Šurp nāk mana meita Marva. Vai jums nebūs iebildumu, ja viņa jums parādīs jūsu istabu?

Ciemiņš pārlaida istabai vērtējošu skatienu. Ērta gulta, skaistas mēbeles.

—   Vai jums šeit patīk? — Marva jautāja.

—   Jā, protams. — Ciemiņa pelēkās acis uzma­nīgi aplūkoja meiteni: viņa bija slaika, stalta, sarkanmataina, ar zaļām acīm un graciozu, pil­nīgi izveidojušos augumu. Paberzējis ar roku masīvo zodu, viņš jautāja:

—  Vai jums neliekas, ka es esmu līdzīgs Krui­nam?

—   Kruinam? — Viņas šaurās, izliektās uzacis pārsteigumā uzrāvās uz augšu.

—  Komandoram Kruinam, svešzemju kosmiskās ekspedīcijas priekšniekam.

—   Ak viņam! — Marvas acis sāka smieties, vaigos iezīmējās bedrītes. — Kādas muļķības! Jūs it nemaz neesat viņam līdzīgs. Viņš bija vecs, ļauns, ar dziļām grumbām sejā. Bet jūs esat jauns un daudz skaistāks par Kruinu.

—    Jūs esat ļoti laba, — vīrietis klusi sacīja un, piepeši satraucies, sāka izklaidīgi staigāt pa istabu, Marvas koši zaļo acu mierīgā, atklātā ska­tiena pavadīts. Tad piegāja pie mugursomas, atsēja to.

—    Ir paraža, ka ciemiņš saimniekiem kaut ko dāvina. — Viņa balsī ieskanējās lepnums. — Un arī es atnesu jums dāvanu. Es to pagatavoju pats. Man bija vajadzīgi vairāki gadi, lai iemā­cītos… vairāki gadi… Lūk, ar šīm neprasmīga-1 jām rokām. Es meistaroju to ilgi, gandrīz trīs gadus.

Marva paskatījās uz dāvanu un izskrēja ārā. Atspiedusies pret lieveņa margām, viņa sauca:

—   Māmiņ, tēti, ciemiņš atnesis mums dāvanu! Pulksteni, brīnišķīgu pulksteni ar putniņu. Tas kūkos un rādīs mums laiku.

Lejā atskanēja ātri soļi un pēc tam Mērijas balss:

—   Vai es drīkstu paskatīties? Lūdzu, es ļoti gribu redzēt dāvanu!

Aizelsusies, ar mirdzošām acīm, viņa gandrīz teciņus steidzās augšā pa kāpnēm.

Viņš gaidīja viņus istabā ar dāvanu, ko bija pagatavojis pats savām rokām. Iztaisnojis ple­cus, viņš cēli izslējās, it kā pieņemtu parādi. Pulkstenis, mazlietiņ drebēdams, tikšķēja viņa rokās. Putniņš sāka kūkot. Viens, divi…

MĒS AR SAVU ĒNU

Trimbls nolaida trīcošo karoti, vainīgi blisinā­dams ūdeņainās acis.

—   Nu, Marta, Marta! Tā nevajag.

Uzlikusi gaļīgo roku savā galā uz galda, pie kura viņi brokastoja, Marta, no dusmām pietvī­kusi un aizsmakusi, lēni un indīgi sacīja:

—        Piecpadsmit gadu es tevi esmu mācījusi, pūlējusies vest pie prāta. Septiņsimt astoņdesmit nedēļu — pa septiņām dienām katrā — esmu cen­tusies izpildīt savu sievas pienākumu un iztaisīt no tevis, lupatas, vīrieti. — Viņa uzsita ar plato, tulznaino plaukstu pa galdu tā, ka piens krūzē nošļakstēja. — Un ko es esmu panākusi?

—  Marta, nu pietiek!

—        Galīgi nekā! — viņa kliedza. — Tāds pats vien tu esi: iztapīgs, mazdūšīgs, gļēvs, zaķapas­tala un mīkstčaulis!

—       Nē, es tomēr neesmu tāds, -— Trimbls vārgi protestēja.

—       Pierādi! — viņa nodārdināja. — Pierādi! Ej un izdari to, kam tev visus piecpadsmit gadus trūka dūšas! Ej un pasaki tam savam direkto­ram, ka tev pienākas algas pielikums.

—       Pasacīt viņam? — Trimbls šausmās samirk­šķināja acis. — Tu gribi teikt — palūgt viņu?

—       Nē, pasacīt! — sievas balsī skanēja kodīgs sarkasms. Viņa joprojām kliedza.

—  Viņš mani atlaidīs.

—   Tā jau es domāju! — Un plauksta atkal uzsita pa galdu. Piens izšļakstījās no krūzes un notecēja pār galdu. — Lai atlaiž. Jo labāk. Pasaki, ka piecpadsmit gadu tu to gaidīji, un iesper viņam pa vēderu. Atradīsi citu vietu.

—    Bet ja nu ne? — viņš gandrīz ar asarām jautāja.

—   Nu, vietu visur ir papilnam! Desmitiem! — Marta piecēlās, un, redzot viņas vareno augumu, Trimbls sajuta parastās baiļu trīsas, kaut gan, liktos, pa piecpadsmit gadiem būtu varējis pierast pie sievas iespaidīgajām proporcijām. —1 Tikai, par nelaimi, tās ir domātas vīriešiem!

Trimbls ierāva galvu plecos un paņēma cepuri.

—   Nu, es paskatīšos, — viņš nomurmināja.

—   Tu paskatīsies! Tu jau pirms gada taisījies paskatīties. Un pirms diviem gadiem…

Viņš izgāja, taču sievas balss joprojām vajāja viņu arī uz ielas.

—   … un pirms trim gadiem, un četriem … Tfū!

Viņš ieraudzīja savu attēlu skatlogā: mazs cil­vēciņš ar vēderiņu, bikli sakucis. Laikam jau viņiem visiem taisnība: kverpis un nekas vairāk.

Pienāca autobuss. Trimbls uzlika kāju uz kāp­šļa, bet tūlīt viņu iegrūda iekšā no muguras pie­nākušais muskuļotais tēvainis, un, kad Trimbls bikli pasniedza šoferim naudaszīmi, tēvainis pa­grūda viņu nost, lai dotos uz brīvo sēdekli.

Smags, ciets elkonis sāpīgi ietriecās ribās, taču Trimbls neteica ne vārda. Viņš jau sen bija pie­radis pie tādas grūstīšanas.

Šoferis nicīgi iebēra viņam saujā sīknaudu, sabozās un ieslēdza ātrumu. Trimbls iemeta piecu

centu monētu kasē un virzījās tālāk pa eju. Pie loga bija brīva vieta, bet malējo sēdekli aizņēma būdīgs vīrs ar zilsārtu seju. Tas nomērīja Trim- blu ar nievājošu skatienu un pat nedomāja pavir­zīties.

Pacēlies pirkstgalos, Trimbls,ar strupajiem pirk­stiem apņēma siksnas cilpu un iekārās tajā, tā arī nekā neteicis.

Pēc desmit pieturām viņš izkāpa, pārgāja pāri ielai, kā parasti mezdams asu līkumu, lai nebūtu jāiet tuvu garām policista zirgam, sīkiem solīšiem aiztipināja pa trotuāru un laimīgi sasniedza kan­tori.

Votsons jau sēdēja pie sava galda un uz Trim- bla «labrīt» norūca «hrr». Tas atkārtojās katru mīļu dienu — «labrīt» un «hrr».

Tad sāka ierasties pārējie. Kāds, atbildot uz Trimbla sveicienu, noburkšķēja neskaidru «sveiki», citi tikai kaut ko noņurdēja, pavīpsnāja vai ņir­dzīgi pasmējās.

Desmitos ieradās direktors. Viņš nekad neat­brauca un neatnāca, bet tikai ieradās. Arī šoreiz. Direktors cienīgā gaitā aizsoļoja uz savu kabi­netu, it kā viņam tur būtu jāieliek pamatakmens piemineklim, jānokristī līnijkuģis vai jāizdara kāds cits ļoti svinīgs rituāls. Neviens neuzdroši­nājās ar viņu apsveicināties. Visi pūlējās izskatī­ties ārkārtīgi godbijīgi un tai pašā laikā ārkārtīgi aizņemti. Bet Trimbls, lai kā viņš centās, izska­tījās tikai pēc smīkņājoša dīkdieņa.

Nogaidījis apmēram stundu, lai direktors pa­gūtu izskatīt rīta pastu, Trimbls drudžaini norīs­tījās, pieklauvēja un iegāja.

— Lūdzu piedošanu, ser…

— Ko? — Vērša galva izslējās, niknās ačteles paralizēja lūdzēju. — Kas jums vajadzīgs?

—   Nekas, ser, nekas, — no bailēm sastingdams, Trimbls bikli sacīja. — Tāds nieks vien, jau aiz­mirsu …

—  Nu, tad vācieties proml

Trimbls aizvācās. Divpadsmitos viņš mēģināja pamodināt sevī tēraudcietu apņēmību, taču tērauda acīmredzot nepietika, un viņš nopūzdamies atkal atslīga krēslā.

Bez desmit minūtēm vienos viņš riskēja izda­rīt vēl vienu mēģinājumu: nostājās pie direktora durvīm, pacēla pie pildiņa saliektu rādītājpirk­stu — un pārdomāja. Labāk mēģināt pēc pus­dienu pārtraukuma. Ar pilnu vēderu viņš būs drosmīgāks.

Pa ceļam uz kafetēriju Trimblam bija jāiet garām bāram. Viņš šim bāram bija gājis garām tūkstošiem reižu, bet iegriezies tajā nebija nekad. Taču šodien viņam ienāca prātā, ka malks viskija varētu viņu uzmundrināt. Viņš piesardzīgi palū­kojās apkārt. Ja Marta ieraudzītu viņu uz šās dzertuves sliekšņa, viņam klātos slikti. Taču Martas nekur tuvumā nemanīja, un, brīnīdamies par paša drosmi, Trimbls iegāja bārā.

Klienti vai pastāvīgie apmeklētāji, vai kā nu viņus sauc, apveltīja Trimblu ar neslēpti aizdo­mīgiem skatieniem. Pie garās letes sēdēja seši gabali, un visi seši, bez šaubām, tūlīt pazina viņā minerālūdens cienītāju. Trimbls gribēja atkāpties, bet bija jau par vēlu.

—   Ko vēlaties? — bārmenis jautāja.

—  Iedzert.

Kāda krekšķošs smiekliņš lika Trimblam saprast, ka viņa atbilde bijusi pārlieku vispārīga. Vajadzēja nosaukt konkrētu dzērienu. Taču, izņe­mot alu, viņš neko citu nevarēja atcerēties. Bet alus viņam nepalīdzētu.

—   Ko jūs ieteiktu? — viņš attapies jautāja.

—  Skatoties, kādam nolūkam.

—   Kā to saprast?

—       Nu, vai jūs dzerat aiz priekiem, aiz bēdām vai vienkārši tāpat.

—   Aiz bēdām! — Trimbls kaismi paziņoja.

—  Tikai aiz bēdām.

—        Vienu mirkli! — Pamājis ar servjeti, bār­menis aizgriezās. Dažas sekundes viņš žonglēja ar pudelēm un tad nolika Trimblam priekšā lielu glāzi ar mazliet duļķainu, dzeltenu šķidrumu.

—  Četrdesmit centu.

Trimbls samaksāja un kā noburts raudzījās uz glāzi. Tā viņu pievilka. Un biedēja. Tā valdzi­nāja un iedvesa šausmas kā izslējusies kobra. Trimbls vēl joprojām skatījās uz dzelteno šķid­rumu, kad pēc piecām minūtēm viņa kaimiņš, plecīgs tēvainis, nevērīgi pastiepa spalvaino roku, paņēma glāzi un vienā rāvienā to iztukšoja. Vie­nīgi Trimbls varēja kļūt par upuri tādam kroga ētikas pārkāpumam.

—       Vienmēr gatavs pakalpot draugam! — tēvai­nis saldā balsī sacīja, un viņa acis piemetināja: «Pamēģini tikai man iepīkstēties!»

Ne vārda nebildis, Trimbls nokārtu galvu izgāja no bāra. Bārmeņa nicīgais skatiens dedzi­nāja viņa muguru. Pastāvīgo apmeklētāju aizsma- kušie smiekli kā uguns svilināja pakausi un ausis.

Laimīgi izkļuvis uz ielas, Trimbls nodevās sku­mīgām pārdomām. Kāpēc, kāpēc gan visi kāju spērieni un pazemojumi lemti viņam? Vai viņš vainīgs, ka nav dzimis par bravūrīgu huligānu? Viņš ir tāds, kāds ir. Un galvenais: ko viņam tagad darīt?

Protams, varētu griezties pie tiem… nu, pie psihologiem. Bet tie taču ir ārsti. Un Trimbls

sni

briesmīgi baidījās no ārstiem, kas viņa apziņā asociējās ar slimnīcām un operācijām. Turklāt arī ārsti droši vien viņu tikai izsmietu. Par viņu visi vienmēr smējās, kopš vien viņš sevi atcerējās. Vai vispār ir kaut kas pasaulē, no kā viņš nebai­dītos? Vai ir kaut kas tāds?

Līdzās kāds sacīja:

—    Tikai nebīstieties! Es domāju, ka varēšu jums palīdzēt.

Pagriezies Trimbls ieraudzīja kārnu neliela auguma vecīti ar sniegbaltiem matiem un perga­mentam līdzīgu, krunkainu seju. Vecītis lūkojās viņā ar pārsteidzoši skaidrām, zilām acīm. Ģēr­bies viņš bija vecmodīgi un ērmoti, taču tāpēc šķita vēl mīlīgāks un labvēlīgāks.

— Es redzēju, kas tur notika. — Vecītis pamāja uz bāra pusi. — Es pilnīgi saprotu, kā jūs jūtaties.

— Kāpēc jūs ieinteresējāties par mani? — Trimbls piesardzīgi jautāja.

— Mani vienmēr interesē cilvēki. — Vecītis draudzīgi paņēma Trimblu zem rokas, un viņi sāka iet. — Cilvēki taču ir daudz interesantāki par nedzīviem priekšmetiem. — Zilās acis mīlīgi smaidīja. — Ir tāds negrozāms likums, ka kat­ram piemīt kāds liels trūkums jeb, ja jums tā labāk tīk, kāda galvenā vājība. Un visbiežāk tās ir bailes. Cilvēks, kas nebīstas no citiem cilvēk kiem, var briesmīgi baidīties no vēža. Daudziem cilvēkiem ir bail no nāves, bet citi — tieši otrādi — bīstas no dzīves.

—  Tā ir taisnība, — Trimbls piekrita, neviļus atkusdams.

—   Jūs esat savu baiļu vergs, — vecītis turpi­nāja. — Stāvokli pasliktina vēl tas, ka jūs pats to pilnā mērā apzināties. Jūs pārāk skaidri apzi­nāties savu vājību.

-   Un kā vēl!

-     Par to jau es runāju. Jūs zināt savu vājību. Tā pastāvīgi ir jūsu apziņā. Jūs neesat spējīgs to aizmirst ne mirkli.

-    Jā, diemžēl tā tas ir, — Trimbls sacīja.

Taču iespējams, ka kādreiz es spēšu to pārva­rot. Varbūt es k]ūšu drosmīgs. Dievs mans lieci­nieks, es simtiem reižu esmu mēģinājis …

—   Nu, protams. — Krunkainā seja atplauka priecīgā smaidā. -— Jums ir trūcis viena — pastā­vīga atbalsta no uzticama drauga puses, kurš jūs nekad nepamestu. Cilvēkam ir vajadzīga atzi­nība un dažreiz arī tieša palīdzība. Un katram cilvēkam ir tāds draugs.

—  Bet kur tad ir mans? — Trimbls drūmi jau­ta ja. '— Tikai es pats esmu sev draugs — sliktāk vairs nevar būt.

— Jūs iegūsiet atbalstu, kāds lemts tikai nedau­dziem izredzētajiem, 1 — vecais solīja.

Viņš bažīgi palūkojās visapkārt un iebāza roku kabatā.

—  Jums būs lemts dzert no avota, kas slēpjas pašās zemes dzīlēs.

Viņš izvilka garu, šauru flakonu, kurā dzirk­stīja zaļš šķidrums.

—  Tas dos jums ausis, spējīgas sadzirdēt tum­sas balsi, un mēli, kas spēj sarunāties ar tās radī­jumiem.

—   Ko, ko?

—  Ņemiet! — vecītis noteikti sacīja. — Es dodu jums šo dzērienu, jo augstākais likums skan, ka žēlsirdība dzemdē žēlsirdību, bet no spēka rodas spēks. — Viņš atkal mīlīgi pasmaidīja. — Tagad jums atliek pārvarēt tikai vienas bailes. Bailes, kas jūs kavē iztukšot šo flakonu.

Vecītis nozuda, 'lrimbls nevareja saprast, kā tas īstenībā notika: vēl pirms mirkļa viņa dīvai­nais sarunas biedrs bija tepat līdzās, bet nu salī­kušais stāvs jau iejuka gājēju drūzmā ielas viņā galā. Trimbls brīdi stāvēja, noraudzīdamies viņam pakaļ, tad pievērsa skatienu pirkstos sažņaugta­jam flakonam. Un iebāza to kabatā.

Trimbls izgāja no kafetērijas desmit minūtes ātrāk, nekā bija vajadzīgs, lai laikus atgrieztos kantorī. Viņa vēders nebija apmierināts, un dvē­seli māca skumjas. Viņam stāvēja priekšā vai nu izskaidrošanās ar direktoru, vai izskaidrošanās ar Martu. Viņš atradās starp laktu un āmuru, un šis apstāklis pilnīgi laupīja viņam ēstgribu.

Viņš nogriezās šķērsielā, kas veda uz tukšāju, kur nebija neviena cilvēka. Aizgājis tukšāja tālā­kajā malā, viņš izvilka no kabatas spīguļojošo flakonu un vērīgi to aplūkoja.

Flakona saturs bija koši zaļš un izskatījās eļļains. Kāda narkotiskā viela vai varbūt pat inde. Gangsteri pirms bankas aplaupīšanas uzkur - bulē sevi ar narkotiskajām vielām, bet kā šādas zāles iedarbosies uz viņu? Un, ja tā ir inde, var­būt viņa nāve būs klusa un bez sāpēm? Vai Marta raudās, ieraudzījusi viņa sastingušo līķi ar labes­tīgu smaidu vaska krāsas sejā?

Atkorķējis flakonu, Trimbls pielika to pie deguna un sajuta saldenu, gaisīgu aromātu. No­laizījis korķi, viņš novilka ar mēles galiņu gar aukslējām. Šķidrums bija stiprs, smaržīgs un apbrīnojami patīkams. Trimbls pacēla flakonu pie mutes un izdzēra tā saturu līdz pēdējam pilie­nam. Pirmoreiz dzīvē viņš uzdrošinājās riskēt, labprātīgi spert soli nezināmajā.

—       Varēji arī tik ilgi nevilcināties! — kāda balss sacīja.

Trimbls paskatījās apkārt. Tukšājā neviena nebija. Viņš nosvieda flakonu, būdams pārlieci­nāts, ka pārklausījies.

—    Paskaties uz leju! — balss pavēlēja.

Trimbls pārlaida skatienu tukšājam. Neviena.

Ir gan dzira! Viņam jau sākas halucinācijas.

—   Paskaties uz leju! — balss pikti atkārtoja.

—   Sev zem kājām, stulbeni! — Un pēc brīža apvainoti piebilda: — Es taču esmu tava ēna!

— Ak dievs! — Trimbls izdvesa, paslēpdams seju rokās. — Es sarunājos ar paša ēnu! Ar vienu reizi esmu nodzēries līdz baltām pelītēm!

—        Palauzi, palauzi galvu! — ēna sašutusi ieteica. — Melns rēgs ir katram cilvēkam, tikai ne katrs muļķis prot runāt tumsas valodā. — Dažas sekundes ēna kaut ko pārlika, tad pavēlēja:

—  Nu, labi, ejam!

—  Uz kurieni?

—       Sāksim ar to, ka sadosim tam riebeklim bārā.

—         Ko?! — Trimbls iebļāvās. Divi gājēji uz tro­tuāra apstājās un izbrīnīti sāka raudzīties uz ^.ukšāju. Bet Trimbls to pat nepamanīja. Doma* viņam juka, viņš neko neapjēdza, tikai juta mežo­nīgas bailes: tūlīt, tūlīt viņam uzvilks trakokrekli' un ieslodzīs bīstamo vājprātīgo nodaļā!

—   Beidz bļaustīties!

Ēna kļuva blāvāka, jo neliels mākonītis aiz­sedza sauli, bet drīz vien atguva iepriekšējo mel­numu.

— Nu, ja reiz mēs esam sākuši sarunāties, es labāk apgādāšos ar vārdu. Vari saukt mani par Klarensu.

—   Kl… Kl… Kl…

—    Kas tad nu? Vai tas ir slikts vārds? — ēna kareivīgi apjautājās. — Bet tagad aizveries! Pieej pie sienas! Tā ja! Vai redzi, kā es izaugu? Vai redzi, cik daudz lielāks es esmu par tevi? Saliec labo roku! Brīnišķīgi! Un tagad paskaties uz manu roku! Varena, vai ne? Pasaules čempions smagajā svarā par to pusi dzīves atdotu!

—   Ak dievs! — Trimbls nostenējās, sasprindzi­nādams bicepsu un lūdzoši paceldams acis pret debesīm.

—  Mēs abi tagad varam strādāt kopīgi, — Kla- renss turpināja. — Tu tikai notēmē, bet belzienu es ņemu savā ziņā. Tikai nostājies pret gaismu, tā, lai es būtu liels un spēcīgs, tad tālāk viss ies kā pa sviestu. Sit droši un atceries, ka es esmu kopā ar tevi. Tikai iebukņī viņu ar dūri, es tad viņam tā zvelšu, ka uzsprāgs līdz griestiem. Vai saprati?

—   J-j-jā, — Trimbls tikko sadzirdami nomurk- šķēja. Bailīgi pašķielējis pār plecu, viņš redzēja, ka skatītāju skaits pieaudzis līdz desmit.

—   Pagriezies tā, lai es būtu aiz muguras, —* ēna pavēlēja. — Sākumā pats atvēzējies, bet otr­reiz es tevi atbalstīšu. Redzēsi, kāda būs starpība.

Trimbls paklausīgi pagriezās pret smīkņājoša-, jiem dīkdieņiem un belza ar tuklo dūri. Kā jau viņš bija gaidījis, nekāds sitiens neiznāca. Viņš soli atkāpās un atkal atvēzējās, sasprindzinādams visus spēkus. Roka šāvās uz priekšu kā virzulis, aizraudama sev līdz ķermeni, un viņš tik tikko noturējās kājās. Skatītāji sāka skaļi smieties.

—   Vai redzēji? Ko es tev teicu? Neatradīsies viens cilvēks no desmit, kas apzinātos savu īsto spēku. — Klarenss ērmoti noķiķināja. — Tā, nu mēs esam gatavi. Varbūt notrieksim no kājām sitos tipiņus, lai ievingrinātu roku?

—   Nē! — Trimbls iekliedzās un notrausa svied­rus no piesarkušās, pusneprātlgās sejas. Skatītā­jiem bija piebiedrojušies vēl pieci cilvēki.

— Labi, kā vēlies. Bet tagad ejam uz bāru, un atceries, ka es vienmēr esmu tev līdzās.

Iedams arvien gausākā un gausākā solī, Trimbls beidzot nonāca līdz bāram. Viņš apstājās pie ieejas, juzdams, kā trīc ceļi, bet kauslīgā ēna steidzīgi deva vēl pēdējos norādījumus:

— Izņemot tevi, neviens mani nedzird. Tu pie­deri pie nedaudzajiem laimīgajiem, kam atklā­jusies tumsas valoda. Mēs ieiesim iekšā kopā, un tu runāsi un darīsi to, ko es tev teikšu. Un, lai kas notiktu, nezaudē dūšu — es būšu kopā ar tevi, un es varu nogāzt no kājām traku ziloni.

—  S-skaidrs, — Trimbls bez mazākās sajūsmas sacīja.

—   Nu, jauki! Bet kāda velna pēc tad tu mīņā­jies uz vietas?

Trimbls atvēra durvis un iegāja bārā tādā gaitā, kā noziedznieks kāpj uz ešafota. Tur jopro­jām sēdēja tā pati kompānija ar dūšīgo tēvaini priekšgalā.

Bārmenis paskatījās uz ienākušo, nekaunīgi pavīpsnāja un zīmīgi pameta uz viņa pusi ar īkšķi. Tēvainis izslējās un sarauca uzacis. Joprojām smīnēdams, bārmenis apjautājās:

—  Ar ko varu pakalpot?

—   Iededzini gaismu, — Trimbls aizkapa balsī nošņāca, — un es tev kaut ko parādīšu!

Tā! Nu viņš ir nogriezis sev atkāpšanās ceļu. Un tagad būs vien jāiztur viss līdz galam, kamēr sanitāri aiznesīs viņu no šejienes uz nes­tuvēm.

Bārmenis pārlika. Jebkurā gadījumā te varēja iznākt labs joks, un viņš nolēma izpildīt šā vīreļa lūgumu.

—       Esiet tik laipni! — viņš sacīja un noklik­šķināja slēdzi.

Trimbls paraudzījās apkārt un uzreiz jutās mazliet drošāk. Turpat viņam līdzās izslējās Klarenss, sniegdamies līdz griestiem gluži kā pasaku džins.

—       Sāc! — gigantiskā ēna komandēja. — Ķeries pie lietas!

Trimbls paspēra dažus soļus, paķēra tēvaiņa glāzi un iešļāca tās saturu viņam ģīmī.

Tēvainis kā pa miegam piecēlās, nokrekšķējās, nobrauca ar roku pār seju un vēlreiz nokrekšķē­jās. Tad novilka svārkus, akurāti tos salocīja un saudzīgi nolika uz letes. Lēnām, skaidri un ļoti pieklājīgi viņš sacīja savam pretiniekam:

—      Bagāts es neesmu, bet sirds man ir reti laba. Es noteikti parūpēšos, lai tevi pienācīgi apgla­bātu.

Un varenā dūre apvilka gaisā plašu loku.

—  Pieliecies! — Klarenss uzbļāva.

Trimbls ierāva galvu zābakos un juta, kā pāri viņa matiem aizdrāzās ātrvilciens.

—   Sit! — kaismīgi komandēja Klarenss.

Trimbls palēcies izgrūda dūri uz priekšu. Viņš

ielika šajā kustībā visu savu svaru un visu savu spēku, tēmēdams uz tēvaiņa ādamābolu. Vienu mirkli Trimblam likās, ka viņa roka ir iztrieku- sies cauri pretinieka kaklam. Viņš atkal belza pa debesskrāpja sešdesmito stāvu, un rezultāts bija tikpat efektīgs. Tēvainis saļima kā vērsis zem cirvja pieta. Oho! Arī mēs kaut ko varam!

—        Vēlreiz! — Klarenss ārdījās. — Ļauj, es viņam likšu vēlreiz, lai tikai pieceļasl

Tēvainis pūlējās pierausties kājās. Viņa seja pauda neizpratni. Viņš izslējās gandrīz taisns, nedroši balansēdams ar rokām un cenzdamies noturēties uz jodzīgajām kājām.

Trimbls sažņaudza labo dūri tik cieši, ka locī­tava noknakšķēja. Un tad jāva rokai vaju, tēmē­dams tēvainim pa degunu. Atskanēja šmiukstošs blīkšķis, it kā plīstu pārāk stipri piepūsta bumba. Tēvaiņa galva žvangojās no vienas puses uz otru, draudēdama novelties no pleciem, viņš sagrījojās, nogāzās gar zemi un aizvēlās pa grīdu.

Kāds godbijīgi nostenējās.

Trīcēdams aiz uzbudinājuma, Trimbls pagrieza muguru sakautajam pretiniekam un devās pie letes. Bārmenis tūliņ pielēca viņam klāt, izrādī­dams vislielāko cieņu. Trimbls apslapēja pirkstu ar siekalām un uzzīmēja uz letes apaju ģīmi.

—   Nu, piezīmē tam klāt sprodziņas!

Bārmenis mirkli vilcinājās, ar lūdzošu skatienu

pavērās apkārt un drudžaini norīstījās. Tad pa­klausīgi aplaizīja pirkstu un piezīmēja ģīmim sprodziņas.

Trimbls izrāva viņam servjeti.

—    Pamēģini vēlreiz vaibstīties manā priekšā, un ar tevi notiks šitā! — Viņš ar enerģisku žestu noslaucīja zīmējumu.

—   Nu, nevajag, mister, — bārmenis lūdzoši nomurmināja.

—   Ej tu … — pirmoreiz mūžā Trimbls lietoja stipru izteicienu. Viņš pasvieda servjeti bārme­nim, paskatījās uz savu gārdzošo upuri un izgāja laukā.

Kad viņa mazais, apaļīgais stāvs nozuda aiz durvīm, kāds no apmeklētājiem sacīja:

—  Tas nu ir gan! Piesūcies ar narkotikām un tagad, tā vien skaties, nogalēs kādu.

—  Nerunā! — Bārmenis bija nobijies un apmul­sis. — Vai pēc skata ko var zināt? Ņem kaut vai Makifu Gliemezi — viņš savā svarā ir pasau­les čempions, bet no skata tīrais vārgulis. Man šis tipiņš tūlīt nepatika. Varbūt viņš ir Glie­meža brālis?

—   Nav izslēgts, .— domīgi bilda viņa sarunas biedrs.

Tēvainis uz grīdas mitējās gārgt, nožagojās, nostenējās un izlamājās. Apvēlies uz vēdera, viņš mēģināja piecelties.

—   Un tagad pie direktora! — Klarenss tīksmi sacīja.

—   Nē, nē, nē, tikai ne to! — Trimbla lādzīgā seja vēl bija sārta no nesenās piepūles. Viņš ik pa brīdim bažīgi pašķielēja pār plecu, gaidīdams briesmīgu un, kā viņš domāja, neizbēgamu pakaj- dzīšanos. Viņš nespēja ticēt, ka patiešām ir izda­rījis to, ko bija izdarījis, un nesaprata, kā viņam izdevies izkļūt no šāda kautiņa dzīvam.

—    Es teicu: pie direktora, tu, staigājošais ķirbi! — ēna pikti atkārtoja.

—    Bet es taču nevaru sist direktoram! — Trimbls protestēja. — Tad es nokļūšu aiz restēm.

—   Par ko? — kāds garāmgājējs apstādamies painteresējās un ziņkāri aplūkoja resnīti, kas skaļi runāja pats pie sevis.

—    Ne par ko. Es runāju pats ar sevi… — Trimbls apklusa, jo viņa ēnai ļoti nepatika, ka viņus pārtrauca. Trimblam nepavisam negribējās klausīt ēnas padomu, taču citas izejas nebija.

—  Ei! — viņš uzsauca aizejošajam garāmgājē­jam. Tas atgriezās.

—    Nebāz degunu citu darīšanās, skaidrs! — Trimbls rupji sacīja.

—       Labi, labi, netaisiet skandālu, — gājējs izbi­jies atteica un steidzīgi devās projām.

—       Vai redzēji? — Klarenss noburkšķēja. — Nu, bet tagad pie direktora. Bez vajadzības mēs viņu neaiztiksim, nenervojies.

—   Nenervozē, — Trimbls izlaboja.

—       Nenervojies, — Klarenss nepiekāpās. — Sāku­mā mēs parunāsim. Bet, ja virfš nenāks mums pretī, nu, tad pielietosim spēku. — Brīdi klusējis, viņš piemetināja: — Tikai neaizmirsti ieslēgt gaismu.

—       Labi, neaizmirsīšu. — Trimbls samierinājās ar to, ka vēl šodien nokļūs cietumā, ja ne morgā. Mocekļa izskatā viņš iegāja pa ārdurvīm un uzkāpa kantorī.

—  Labdien!

—  Hrr, — Votsons atsaucās.

Trimbls iededza gaismu, pagriezās, paskatījās, kur atrodas viņa tumšais sabiedrotais, piegāja cieši klāt Votsonam un ļoti skaļi sacīja:

—        No cūkas es neko citu kā rukšķēšanu arī negaidu. Atļaujiet pievērst jūsu uzmanību tam, ka es jums teicu «labdien».

—        Ko? Ko-a? E-e… — Votsons no pārstei­guma un izbīļa apmulsa. — Ahā! Nu, protams. Labdien.

—   Nu, redz! Un iegaumējiet uz priekšdienām.

Ar pūlēm vilkdams nepaklausīgās kājas, neko

neapjēgdams, Trimbls devās uz direktora durvīm. Viņš pacēla saliektu pirkstu, grasīdamies pie­klauvēt.

—   Ir nedomā! — Klarenss uzsauca.

Trimbls nodrebinājās, satvēra durvju rokturi un

lēnītēm to nospieda. Dziļi nopūties, viņš tā iebelza pa durvīm, ka tās ar apdullinošu brīkšķi atsprāga vaļā, bezmaz izlidodamas no virām. Direktors pie sava galda pielēca kājās. Trimbls iegāja.

—   Jūs! — direktors rēca, trīcēdams aiz nik­numa. — Jūs esat atlaists!

Trimbls pagriezās un izgāja, akurāti aizvēr­dams aiz sevis nelaimīgās durvis. Viņš neteica ne vārda.

—   Trimbl! — direktors kliedza, un viņa balss kā pērkona dārdi nogranda pa kabinetu. — Nā­ciet šurp!

Trimbls atkal iegāja kabinetā. Cieši aizvēris durvis, aiz kurām palika visa kantora uzmanībā saspringušās ausis, viņš nomērīja direktoru ar niknu skatienu, piegāja pie sienas un nospieda slēdzi. Pēc tam pastaigāja šurpu turpu, kamēr atrada tādu vietu, kur Klarenss izauga līdz gries­tiem. Direktors vēroja viņa manevrus, ar plauk­stām atspiedies pret galdu. Acis viņa violeti sār­tajā sejā spiedās ārā no dobumiem.

Brīdi viņi klusēdami raudzījās viens otrā un bija dzirdama tikai direktora smagā, astmatiskā elpošana. Beidzot direktors nošņāca:

—   Vai jūs esat piedzēries, Trimbl?

—   Mana gaume attiecībā uz atspirdzinošiem dzērieniem nav apspriežama, — Trimbls katego­riskā tonī sacīja. — Es atnācu paziņot, ka aiz­eju no jums.

—   Aizejat? — Direktors izrunāja šo vārdu tā, it kā tas viņam nebūtu pazīstams.

—   Tieši tā. Man šī jūsu bodīte ir līdz kaklam. Esmu nolēmis piedāvāt savus pakalpojumus Robinsonam un Flcnaganatn. — Direktors salēcās kā izbiedēts zirgs, bet Trimbls kā apsvilis turpi­nāja: — Viņi man labi samaksās par tām zinā­šanām, kas ir manā rīcībā. Man ir apnicis dzīvot no šiem ubaga grašiem.

—   Paklausieties, Trimbl! — direktors sacīja, ar pūlēm ievilkdams elpu. — Man negribētos jūs

zaudēt, jūs taču jau tik daudzus gadus pie mums kalpojat. Man negribētos, ka jūsu neapstrīdami izcilās spējas veltīgi ietu zudumā, bet ko jums var piedāvāt tādi sīki blēži kā Robinsons un Fle- nagans? Es pielikšu jums divus dolārus nedēļā.

—    Ļauj, es viņam iegāzīšu pa purnu! — aiz­rautīgi piesolījās Klarenss.

—   Nē! — Trimbls kliedza.

—   Trīs dolārus, — direktors sacīja.

—    Nu, vai tev žēl! Vienu pašu reizīti! — Kla­renss neatstājās.

—   Nē! — Trimbls iebļāvās, viss nosvīzdams.

—    Nu, labi, es došu jums piecus. — Direktora seja saviebās. — Bet tas ir mans pēdējais vārds.

Trimbls noslaucīja nosvīdušo pieri. Sviedri straumītēm tecēja pa viņa muguru, kājas ļodzī­jās …

—    Man visnekaunīgākajā veidā pienācīgi nav maksāts veselus desmit gadus, un es nebūšu ar mieru palikt pie jums, ja nepieliksiet man divpa­dsmit dolāru nedēļā. Jūs uz mana rēķina esat iedzīvojies par visiem divdesmit, bet lai nu ir — es atstāju jums astoņus dolārus cigāriem un pie- tikšu ar divpadsmit.

—   C-c-cigāriem?!

—     Robinsons un Flenagans dod man divpa­dsmit dolāru vairāk. Nu, bet jūs — kā vēlaties. Taču bez divpadsmit es nepalikšu.

—   Divpadsmit! — Direktors apjuka, tad sanik­nojās, pēc tam iegrima domās. Galu galā viņš pieņēma lēmumu.

—   Acīmredzot, Trimbl, es patiešām neesmu pie­tiekami novērtējis jūsu spējas. Es došu jums pie­likumu, kādu jūs prasāt. — Viņš noliecās pār galdu un nikni blenza Trimblā. — Bet jūs parak­stīsiet solījumu neiet no mums projām.

—  Lai notiek. Es palieku. — Jau durvīs Trimbls piemetināja: — Ļoti pateicos.

—   Vai redzēji? — Klarenss sacīja.

Nekā neatbildējis uzmācīgajai ēnai, Trimbls apsēdās pie sava galda un, pagriezies pret Vot- sonu, skaļā balsī, kas pārskanēja visu istabu, sacīja:

—  Jauks laiciņš šodien.

—  Hrr.

—   Ko? — Trimbls iebrecās.

—   Ļoti, ļoti jauks!— Votsons bijīgi piekrita.

Līdz pašām darba dienas beigām Trimbla sirds dziedāja kā lakstīgalu birzs. Nezin kādā veidā viss kantoris bija smalki uzzinājis par viņa izskaidrošanos ar direktoru. Un tagad to cilvēku tonī, kuri ar viņu runāja, skanēja kaut kas jauns. Pirmoreiz mūžā — taisni neticamil — Trimbls juta, ka viņu ciena.

Kad viņš novāca rēķinu grāmatas un izgāja no kantora, smidzināja lietus. Taču tas viņu nemaz neuztrauca. Aukstās lāses patīkami atsvaidzināja sakarsušo, starojošo seju, mitrais gaiss reibināja kā vecs vīns. Ignorēdams autobusu, Trimbls mun­dri soļoja pa slapjo trotuāru. Viņš iedomājās Mar­tas pārsteigto seju un sāka svilpot jautru melo­diju.

Aiz ielas stūra atskanēja spalgs troksnis, it kā būtu pārplīsusi riepa. Un vēl, un vēl, un vēl. Kļuva dzirdama skrejošu kāju dipoņa, un, pagrie­zies ap stūri, Trimbls ieraudzīja, ka viņam pretī lēkšo divi cilvēki. Viens bija otram priekšā par kādiem sešiem soļiem, un abi turēja rokās pisto­les. Kad pa priekšu skrejošais bija vairs tikai soļu trīsdesmit atstatu, Trimbls viņā pazina tēvaini no bāra!

Viņš sastinga. Tālāk uz ielas bija dzirdami' kliedzieni, un Trimbls saprata, ka šie divi glābjas bēgot. Ja tēvainis viņu pazīs, tas, soli nepalēni­nājis, nobeigs viņu uz vietas. Un, kur paslēpties, nav. Nav, kur paglābties nedaudzajās atlikušajās sekundēs. Vēl ļaunāk — debesis klāja melni mākoņi, un viņa vērtīgā ēna nekur nebija redzama.

— Klarens! — Trimbls izbīlī nopīkstēja.

Atbildes nebija. Bet viņa sauciens piesaistīja tēvaiņa uzmanību. Tūlīt viņu pazinis, tas atņirdzai zobus baismīgā smējienā un pacēla pistoli. No trī­cošā upura viņu šķīra ne vairāk kā trīs soļi — tādā attālumā netrāpīt nebija iespējams.

Trimbls iespēra tēvainim ar zābaka purnu pa ceļgala skriemeli.

Viņš to nedarīja aiz izmisuma kā kaktā iedzīta žurka. Nē, Trimbla rīcību diktēja loģisks secinā­jums, ka viņš var izglābties tikai tad, ja rīko­sies tā, it kā viņa nozudusī ēna vēl joprojām būtu blakus. Un viņš izspēra kāju uz priekšu, tēmē­dams pa pretinieka ceļgalu un ielikdams šajā spē­rienā visu savu spēku.

Tēvainis ieurbās ar galvu trotuārā, it kā gri­bētu palūkoties, kas notiek metro. Redzot šo patī­kamo skatu, Trimblam radās aizdomas, ka viņa ēna, iespējams, tomēr atrodas tepat tuvumā, kaut arī paliek neredzama. Šī doma viņam iedvesa drosmi.

Pa to laiku Trimbla priekšā izauga otrs bēdzējs, kas skatījās uz viņu tik pārsteigti, it kā tikko būtu redzējis skudru pārvēršamies par lauvu. Tas bija liela auguma subjekts ar garām rokām un kājām, un Trimblam nebija ko domāt aizsniegties līdz viņa ādamābolam. Trimbls nolieca galvu un

triccās viņam vēderā. Subjekts iebļāvās un pade­vīgi pārlocījās uz pusēm, bet Trimbls iesita viņam pa ādamābolu. Tomēr pretinieks neieņēma gaidīto horizontālo stāvokli. Viņa zaļgani bālā seja pie­sarka no sāpēm un niknuma, un viņš atvēzējās pret Trimblu ar pistoles spalu.

Taču Trimbls negaidīja sitienu. Izmantodams iepriekšējo pieredzi, viņš ierāva galvu plecos, tad aši izstiepa kaklu un belza ar galvu pretiniekam pa saules pinumu. Subjekts atkal saliecās, un Trimbls no visa spēka iesita viņam pa degunu.

Trimblam aiz muguras kaut kas nosprakšķēja, un gluži kā nokaitēts īlens iedūrās viņa kreisās auss ļipiņā. Taču Trimbls tam nepievērsa uzma­nību, viņš domāja tikai par seju, ko joprojām redzēja savā priekšā. Tur, kur bija atskanējis sprakšķis, tagad kāds rupji lamājās, visapkārt kliedza cilvēki, nāca tuvāk smagu kāju dipoņa.

Trimbls nekā nedzirdēja. Viņš neapjēdza, ka viņa pirmais pretinieks atguvies. Viņam tagad eksistēja vienīgi nikni atņirgtais purns acu priekšā. Un viņš sita pa to, cik bija spēka, grūda to atpakaļ, trieca lejup. Kaut kas ciets un punains ieblieza pa viņa paša kreiso vaigu, bet pēc tam, kā likās, sāka lauzt ribas. Taču Trimbls joprojām zvetēja pa purnu, tikai pa purnu.

Viņa sirds krūtīs dauzījās, viņš jau vairs neel­poja, drīzāk krāca, bet tad starp viņu un nīstamo purnu pazibēja kaut kas melns un garš, uzmetās tam virsū un nogāza zemē. Trimbls vēl divreiz iebelza pa tukšu gaisu un nolaida rokas, trīcē­dams pie visām miesām un mulsi mirkšķinādams acis.

Pamazām viņa skatiens noskaidrojās. Policists sacīja:

—   Mister, kaut arī augumā jūs neesat pade­vies, kaujaties jūs vareni.

Palūkojies apkārt, Trimbls redzēja, ka viņa nese­nos pretiniekus no visām pusēm ielenkuši poli­cisti.

—  Pirmais ir Hems Karloti, — policists turpi­nāja. — Mēs jau sen viņu medījam. — Viņš uzmeta Trimblam sajūsminātu skatienu. — Nu mēs esam jūsu parādnieki. Ja jums kādreiz vaja­dzīga mūsu palīdzība, nekautrējieties.

Trimbls izvilka kabatlakatiņu, piespieda to pie auss, pēc tam aplūkoja. Lakatiņš bija sarkans no asinīm. Ak dievs, asinis no viņa tek ar strūklu! Un tad Trimbls juta, ka viņa kreisā acs ir aiz- tūkusi, vaigs neganti sāp, bet ribas it kā visas būtu salauzītas. Nu, un paskats viņam droši vien ir briesmīgs!

—   Jūs varat izdarīt man pakalpojumu tūlīt pat, — viņš sacīja. — Es, vēl zēns būdams, sap­ņoju pārbraukt mājās ar policijas mašīnu. Var­būt jūs tagad …

—   Nav ko runāt! — policists jautri iesaucās. — Ar prieku! — Viņš uzsauca piebraukušās mašī­nas šoferim: — Vajag aizvest šo džentlmeni. Viņš mums krietni palīdzēja.

—  Uz kurieni, lūdzu?

Trimbls ērti atlaidās pret sēdekļa atzveltni. Viņi strauji sāka braukt, iekaucās sirēna, mašīnas uz ielām pagriezās malā. Jā, tā ir dzīve!

Saule izspraucās no mākoņiem un atspīdēja visā spožumā. Piepeši Trimbls ieraudzīja, ka bla­kus līdz brauc viņa ēna.

—   Klarens!

—  Klausos, kungs! — ēna pazemīgi atsaucās.

—  Turpmāk vari visu atstāt manā ziņā.

—   Labi, kungs. Taču…

—  Turi muti! — Trimbls pavēlēja.

—       Kam jūs to teicāt? — jautāja šoferis, pār­steigts paskatīdamies uz viņu.

—       Sievai, — Trimbls atjautīgi atbildēja. — Ga­tavojos kaujai.

Plati smaidīdams, šoferis braši apturēja mašīnu un pavadīja savu pasažieri līdz durvīm. Kad Marta atvēra, viņš pielika roku pie formas cepu­res un sacīja:

—  Kundze, jūsu vīrs ir varonis!

Un aizgāja.

—        Varonis! — Marta nospurca. Sakrustojusi varenās rokas uz kuplajām krūtīm, viņa taisījās izplūst pamācīgā runā, bet tad viņas skatiens atdūrās pret dzīvesbiedra sadauzīto fizionomiju. Viņa izbolīja acis.

—   Kur tad tevi tā izdaiļoja?

Nepazemodamies līdz atbildei, Trimbls pastūma

nost sievu un iegāja priekšnamā. Viņš pagaidīja, kamēr Marta aizver durvis, tad iespieda nobrāz­tos pirkstu kauliņus sānos, piepūtās un ieurbās viņā ar ciešu skatienu. Viņš bija labsirdīgs cil­vēks un negribēja sievu sāpināt, taču Martai bija jāsaprot, ka viņai ir darīšana ar vīrieti.

—        Marta, es pievarēju divus gangsterus un izspiedu no direktora algas pielikumu divpadsmit dolāru nedēļā. — Trimbls samirkšķināja acis, bet Marta bezspēkā atspiedās pret sienu. — Daudzus gadus es pacietīgi esmu panesis tavus izlēcienus, bet tagad man pietiek: vairs nemaz nemēģini mani gremzt.

—       Gremzt… — viņa truli atkārtoja, neticē­dama savām ausīm.

—        Citādi es tev tā vilkšu, ka tu nožēlosi, ka neesi apgādājusies ar izpletni.

-— Horācij! — Marta grīļodamās paspēra soli

uz viņa pusi, apstulbusi aiz brīnumiem. — Vai tiešām tu esi spējīgs iesist sievietei?

—    Un kā vēli — viņš atbildēja, uzspļaudams niezošajai dūrei.

—   Ak, Horācij! — Marta kaismīgi apvija ar rokām vīra kaklu un uzspieda uz viņa lūpām skaļu skūpstu.

Velns parāvis, kas lai tās sievietes izprot? Vie­nas augstu vērtē maigumu, bet citas — kā Marta — dod priekšroku kaut kam rupjākam. Nu, viņš darīs viņai to patikšanu!

Sagrābis sievu aiz matiem, Trimbls atlieca atpakaļ viņas galvu, it kā izraudzīja mērķi, aprē­ķināja svaru un spēku un nobučoja viņu tik skaļi, ka apkārt viss noskanēja.

Ar triumfējošu smīnu viņš palūkojās pār plecu uz savu aprimušo ēnu — ko tā tagad sacīs? Taču Klarensam viņš nebija prātā. Jo Martai taču arī bija ēna.

PAZUDUŠAIS APARĀTS

Kosmiskajā kuģī «Bastlers» sen nebija valdījis tāds klusums. Kuģis stāvēja Sīriusa kosmodromā ar aukstām izpūtējcaurulēm, daudzu rētu izrai­bots— mats matā kā izmocījies skrējējs pēc mara- tonskrējiena. Starp citu, «Bastleram» bija pilnīgs pamats tādam izskatīties: tas tikko bija atgrie­zies no ilga lidojuma, kurā ne vienmēr viss gāja gludi.

Un, lūk, tagad, kosmodromā, gigantiskais kuģis bija ieguvis pelnīto mieru, kaut arī ne uz ilgu laiku. Klusums, beidzot klusums. Nav vairs ne trauksmju, ne bažu, ne sarūgtinājumu, ne mok­pilnu grūtību, kas brīvā lidojumā rodas vismaz divas reizes diennaktī. Tikai klusums, klusums un miers.

Kapteinis Maknauts sēdēja krēslā, uzlicis kājas uz rakstāmgalda un tīksmi atslābinājis ķermeni. Atomdzinēji bija izslēgti un pirmoreiz pa dau­dziem mēnešiem apklususi ellišķīgā mašīnu dār­doņa. Gandrīz visa «Bastlera» komanda — apmēram četrsimt cilvēku —, saņēmusi atvaļinā­jumu, līksmojās uz nebēdu netālajā spožas saules staru pielietajā pilsētā. Vakarā, tiklīdz uz kuģa atgriezīsies pirmais palīgs Gregorijs, arī pats kapteinis Maknauts dosies smaržīgajā krēslā, lai izbaudītu neonā mirgojošo civilizāciju.

Cik patīkami beidzot spert kāju uz cietas zemes! Komandai tiek dota iespēja izklaidēties, tā sakot, atgūt nokavēto, un katrs to dara kā mācē­dams. Aiz muguras palikušas rūpes, satraukumi, pienākumi un trauksmes. Komforts un drošības sajūta — tāds ir apbalvojums nogurušajiem kos­mosa klejotājiem!

Kajītē ienāca vecākais radiovirsnieks Bērmens. Viņš bija viens no sešiem ekipāžas locekļiem, kam vajadzēja palikt uz kuģa, un pēc viņa sejas bija redzams, ka viņam ir zināmi vismaz divdesmit patīkamāki laika pavadīšanas veidi.

—        Tikko pienāca radiogramma, ser, — viņš sacīja, pasniegdams papīra lapiņu, un palika stā­vam, gaidot atbildi.

Kapteinis Maknauts paņēma radiogrammu, no­cēla kājas no galda, izslējās un, pieņēmis koman­dierim pienācīgu pozu, skaļi izlasīja:

—ZEME GALVENA PARVALDE BASTLERAM PUNKTS

PALIECIET SIRIDROMA TĀLĀKIEM RĪKOJUMIEM

PUNKTS KONTRADMIRĀLIS VEINS U PUNKTS KESIDIJS

IERADĪSIES SEPTIŅPADSMITAJĀ PUNKTS

FELDMANS KOSMISKO OPERĀCIJU NODAĻA SIRISEKTORS

Kapteiņa seja sadrūma. Viņš atrāva skatienu no papīra un skaļi nopūtās.

—        Vai kaut kas noticis? — Bērmens jautāja, nojauzdams ko nelabu. Maknauts norādīja uz trim grāmatiņām, kas gulēja kaudzītē uz galda.

—  Vidējā. Divdesmitā lappuse.

Bērmens pāršķīra dažas lapas un atrada vaja­dzīgo paragrāfu: «Veins U. Kesidijs, kontradmi­rālis. Amats — kuģu un noliktavu galvenais inspektors.»

Bērmens ar pūlēm norija siekalas.

—  Tas nozīmē…

—   Jā, — Maknauts īgni apstiprināja. — Atkal gluži kā karaskolā. Krāsot un berzt, tīrīt un pulēt. ■— Viņš pieņēma dzedru sejas izteiksmi un pretīgi oficiālā balsī sacīja: — Kaptein, jums ir tikai septiņi simti deviņdesmit deviņas avāri­jas rācijas, bet pēc saraksta skaitās astoņi simti. Kuģa žurnālā nav ieraksta par trūkstošo rāciju. Kur tā ir? Kas ar to noticis? Kāpēc vienam no jūsu ekipāžas locek|iem nav oficiāli reģistrēto die­nesta bikšturu? Vai jūs esat ziņojis par to nozu­šanu?

—   Kāpēc viņš uzkritis tieši mums? — ar šausmu izteiksmi sejā Bērmens jautāja. — Nekad agrāk taču viņš mums nepievērsa uzmanību!

—   Tieši tāpēc, — Maknauts atbildēja, bezce­rīgi raudzīdamies sienā. — Pienākusi mūsu kārta saņemt brāzienu. — Kapteiņa apātiskais skatiens beidzot apstājās pie kalendāra.— Mums vēl ir trīs dienas — pa to laiku daudz ko var izdarīt. Tūlīt izsauc pie manis otro virsnieku Paiku.

Apbēdinātais Bērmens aizgāja. Drīz vien durvīs parādījās Paiks. Viņa sejas nelaimīgā izteiksme apstiprināja veco patiesību, ka sliktas vēstis lido ar vēja spārniem.

—   Izraksti pieprasījumu simt galoniem plasti- krāsas, tumši pelēkas, augstākā labuma. Un otru — trīsdesmit galoniem baltas emaljas iekš­telpām. Nekavējoties nosūti tos uz kosmodroma noliktavu un parūpējies, lai krāsas kopā ar nepie­ciešamo daudzumu otu un pulverizatoru būtu šeit līdz sešiem vakarā. Pievāc visus slaukāmos mate­riālus, kas vien tur dabūjami.

—   Komandai tas nepatiks, — Paiks sacīja, vārgi mēģinādams pretoties.

—    Nekas, pieradīs, un būs labi, — Maknauts viņu mierināja. — Mirdzošs, spodri uzposts kuģis labvēlīgi ietekmē ekipāžas morālo stāvokli — tieši tā rakstīts Kosmiskā dienesta reglamentā. Bet tagad sāc kustēties un tūlīt nosūti krāsas piepra­sījumus. Pēc tam atnes man inventāra sarakstus. Mums jāizdara inventarizācija līdz Kesidija atbraukšanai. Kad viņš būs ieradies, tad vairs neizdosies segt iztrūkumu vai tikt vaļā no priekš­metiem, kas būs lieki.

—   Tieši tā, ser! — Paiks pagriezās un, kājas vilkdams, izgāja no kajītes ar tikpat sērīgu sejas izteiksmi kā Bērmenam.

Atgāzies pret krēsla atzveltni, Maknauts kaut ko murmināja zem deguna. Viņu māca neskaidra nojauta, ka pēdējā minūtē visi pūliņi izrādīsies veltīgi. Inventāra sarakstos minēto lietu iztrū­kums skaitījās diezgan nopietns pārkāpums, ja šo lietu nozušana nebija atzīmēta iepriekšējā at­skaitē. Pārpalikums — vēl ļaunāk. Pirmais lieci­nāja par nevērīgu vai nolaidīgu glabāšanu, bet otrais varēja nozīmēt vienīgi apzinātu valsts īpa­šuma izlaupīšanu, ko pieļāvis kuģa komandieris.

Ņemsim, piemēram, gadījumu ar Viljamsu — smagā kosmiskā kreisera «Svifts» komandieri —, par to runā visā kosmosā. Maknauts par to uzzi­nāja, kad «Bastlers» lidoja garām Butsam. Izda­rot inventarizāciju, uz kreisera «Svifts» tika atrastas vienpadsmit spoles ar elektrificēto iežo­gojumu vadiem, bet pēc sarakstiem vajadzēja būt tikai desmit. Iejaucās kara prokurors, un tikai tad noskaidrojās, ka šī liekā spole ar stiepli, pēc kuras, starp citu, uz dažām planētām bija ļoti liels pieprasījums, nebija nozagta kosmiskā die­nesta noliktavās un nogādāta (kosmiskajā žar­gonā — teleportēta) uz kuģi. Tik un tā Viljamss dabūja brāzienu, kas nepavisam nepalīdz virzīties augšup pa dienesta kāpnēm.

Maknauts vēl arvien prātoja, murminādams zem deguna, kad atgriezās Paiks ar biezu mapi rokās.