/ Language: Latvia / Genre:sf_fantasy

CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums

Fantastisku Stāstu Krājums

CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums . izdevniecība «zinātne» Rīgā 1971 ГОСТИ СТРАНЫ ФАНТАЗИИ Издательство «Зинатне» На латышском языке Mākslinieks Gunvalds Elers Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1970. gada lēmumu PRIEKŠVĀRDS Ieskatieties šīs grāmatas satura rādītājā. Jūs atradīsiet tajā tādus vārdus kā Džeks Londons un Edvards Morgans Forsters, O. Henrijs un Andrē Moruā, Primo Levi un Trumens Kapote. Šie rakstnieki reti kad sa­pulcējas vienuviet. Bet šis ir īpašs gadījums. Viņi satikušies Fantāzijas zemē. Bet kur gan šī zeme atrodas? Drosmīgajiem pētniekiem izdevās tur no­kļūt, bet viņiem nebija viegli nospraust tās robežas un dot pilnīgu aprakstu. Viens no­vads atšķīrās no otra, klimats bija nepastā­vīgs, bet aborigēni — cilvēki ar dīvainībām. Uz ceļinieka jautājumu par kaimiņu ciema iedzīvotājiem viņi, ar izbrīnu lūkodamies svešiniekā, atbildēja, ka neviena cita ciema vairs neesot, bet aiz nomales žogiem sāko­ties kosmosa tāles. Un tomēr, lai cik grūti bija pastāstīt par šo zemi, retajam radās šaubas, ka tā pastāv. Ļoti daudzi taču bija to apmeklējuši, atstājuši atmiņas par sevi, bet dažs tajā pat tā iedzīvojies, ka jutās ne slik­tāk kā mājās. To nav grūti izskaidrot. Klimata un aina­vas daudzveidība, kas raksturīga šai zemei, dod iespēju gandrīz vai katram izvēlēties sev piemērotu novadu. Tie, ar kuriem mēs tiekamies šajā krājumā, maz līdzinās cits citam gan kā fantasti, gan kā nefantastisku daiļdarbu autori. Protams, katrs te parādās neparastā izskatā, bet mums nav grūti atce­rēties, ka to pašu cilvēku esam redzējuši agrāk — tikai citā tērpā. Reizēm mūsu priekšā ir spoguļattēls, bet arī tad nav grūti saprast, kas stāv spoguļa priekšā. Pat burvju valstībā pārtapt par citu būtni nav viegli. Bet varbūt daži nemaz netiecas pārtapt? Viņi ierodas Fantāzijas zemē ne jau tālab, lai at­raisītos no sevis, — viņiem ir cits mērķis. Viņi cenšas šajā zemē pilnīgāk atklāt paši sevi, atrast vēl vienu sava talanta šķautni. Pēdējos desmit gados šīs zemes pievilkša­nas spēks ir tā pieaudzis, ka jāsāk domāt, vai te nav vēl kāds visiem kopīgs iemesls. Jā. Ir. To sauc — Divdesmitais Gadsimts. Fantastika pavada visus lielos pavērsienus cilvēces vēsturē. Fantastikas caurausta bija Renesanse. Lielu godu tai parādīja racionāli domājošā Apgaismība. Priekšstats par fan­tastisko katram no šiem laikmetiem bija savs, bet neviens no tiem nav iedomājams bez fantastiskiem daiļdarbiem, kurus tie at­stājuši mums, — bez «Gargantijas un Pan- tagriela», «Gulivera ceļojumiem» un «Mik- romegasa». Fantastika vienmēr rosīgi piedalījusies reālās pasaules pārveidošanā. Un, protams, savā skaidrojumā. «Ceļojums uz Liliputiju» krietni palīdzēja Svifta laikabiedriem izprast galma intrigu būtību, valsts vadības mehā­nismu un partiju ķildu jēgu, bet «Ceļojums uz Laputu» — izprast, kam kalpos zinātnes sasniegumi, ja tos izmantos privileģētās šķi­ras: lidojošā sala noder ļaužu iebiedēšanai un nodokļu izspiešanai, bet, kas attiecas uz tās iedzīvotājiem, «augšējiem sabiedrības slāņiem» (šoreiz vārda tiešā nozīmē), tad viņi gan ir muļķi, taču savu labumu neaiz­mirst! Bet jābrīnās, lūk, par ko: fantastika bija, bet fantastu nebija! Ne Rablē, ne Svifts, ne Voltērs nebija fantastikas autori. Nosaukt viņus par tādiem var tikai tālab, lai uz­svērtu, cik milzīgs ir viņu ieguldījums pa­saules fantastikas attīstībā. Šie rakstnieki piederēja visai literatūrai. Ja viņi rakstīja fantastiku, tad vienīgi tādēļ, ka literatūra at­radās tādā stadijā, kad bija nepieciešama fantastika. Fantastika vēl nebija izveidoju­sies par atsevišķu literatūras nozari, kas var pārdzīvot uzplaukumu un panīkumu, bet tā eksistē visu laiku, neatkarīgi no tā, vai sa­biedrībai pēc tās liela vai maza vajadzība. Fantastikas tendence norobežoties kaut cik pilnīgi izpaudās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Varenu stimulu šim procesam deva Zila Verna daiļrade. Kopš tā laika fan­tastikai ir savi autori, savi lasītāji, savas iemīļotas tēmas. Fantastika ir kļuvusi par at­sevišķu virzienu literatūrā. Bet vai te neslē­pās zināmas briesmas? Vai fantastika neva­rēja tikt izolēta no literatūras galvenās plūs­mas? Varēja, protams, un tas notika ne vienu reizi vien. Toties tajos gadījumos, kad pa­saules mākslinieciskās apgūšanas process lika pievērsties fantastikai, tā bija klāt kā saukta pati ar savām metodēm, ar savu ne­pārtrauktu tradīciju. Tieši šajos attīstības posmos fantastika kļuva sevišķi bagāta — tai vajadzēja sasniegt uzdevuma līmeni. Ša­jos pašos posmos arvien stiprāk tiekties pretī fantastikai sāka rakstnieki, kas īpaši tajā nestrādāja. Tāds posms bija divdesmitais gadsimts, kas visumā labvēlīgi ietekmēja šo literatūras žanru. Kas tam par iemeslu? Dažos vārdos grūti pateikt. Visdrīzāk mums ir darīšana nevis ar 4 vienu, bet vairākiem iemesliem, kas, savīda- mies un veidodami jaunus savienojumus, no­ved gan pie fantastikas kāpuma, gan kri­tuma. Acīmredzot mūsu gadsimtā pastāv vairāki faktori, kas zināmos apstākļos pēkšņi dod varenu stimulu fantastikas attīstībai. Izcila nozīme te bijusi zinātnes un tehni­kas progresam. Nākotne tuvojas mums ar milzīgu ātrumu. Noskaidrot attīstības ten­dences ir arvien nepieciešamāk, lai izlemtu, kā rīkoties pašreizējā momentā, un vienlai­kus arvien grūtāk: mūsu laikmets prasa agrāk neredzētus domu mērogus un domāša­nas intensitāti. Pasaule paveras mums nepa­rastā plašumā un mainībā. Mēģinājums izpē­tīt pat visšaurāko nākotnes iecirkni paver ceļu neskaitāmiem atrisinājuma variantiem. Mēs patlaban dzīvojam «prāta» gadsimtā, bet prasības, ko tas izvirza saprātam, ir citā­das nekā agrāk. Divdesmitais gadsimts stāv tālu no bijušā racionālisma. Tas nevis klasi­ficē, bet izzina procesus, tas nevis inventa­rizē sastingušo pasauli, bet tiecas izprast sarežģīto reālo pasauli, kur parādību robežas ir izplūdušas, kur viss pāriet viens otrā un nekas vairs nespēj apmierināt pie stabilitā­tes, nobeigtības un kārtības pieradušo cil­vēku. Pie tam vēl mūsu laikmets nav vien­kārši pārmaiņu laikmets — tas ir satrici­nājumu laikmets. Reti kādu domas ēku te izjauc pa ķieģelītim. Biežāk tā sabrūk uzreiz, pie tam dažkārt tāds liktenis piemeklē cel­tnes, kam vēl nav uzlikts jumts. Grūti stādī­ties priekšā piemērotākus apstākļus, lai grautu domāšanas stereotipus, atmestu aiz­spriedumus, padarītu cilvēka domāšanu var- būtīgu, nevis dogmatisku. Vai tā nav lieliska augsne mūsdienu fantastikai? Maz ir tādu, kas izjutuši to tik pilnīgi un tik agri kā Herberts Velss. Divdesmitais gadsimts nonāca pretrunā ar hronoloģiju. Tā sākums aizkavējās. Tikai pirmais pasaules karš un Lielā Oktobra revo­lūcija atšķēla pagājušo gadsimtu no mūsu gadsimta. Bet fantastikā divdesmitais gad­simts sākās jau 1895. gadā — kad parādījās Velsa «Laika mašīna». Vairāku gadu gaitā tai sekoja romānu grupa, kas noteica ne vien mūsu gadsimta fantastikai raksturīgo proble­mātiku, bet arī neskaitāmos paņēmienus, tēlus un sižetus, — «Ārsta Moro sala», «Ne­redzamais cilvēks», «Pasauļu karš», «Kad Gu­lošais mostas», «Pirmie cilvēki uz Mēness», «Dievu ēdiens». Mūsdienu fantastikas atkarība no Velsa dažreiz izpaužas ļoti uzskatāmā formā. Drīz pēc otrā pasaules kara amerikāņu firma «Paramount» uzņēma filmu «Pasauļu karš», kas pārstaigāja daudzu valstu ekrānus. Šīs filmas darbība risinājās mūsu gadsimta 50. gados, un, protams, visa tehnika, tai skaitā arī marsiešu tehnika, bija stipri mo­dernizēta. Marsiešu pazīstamo trijkāju vietā bija parādījušies tādi kā «lidojošie šķīvīši», kas slīd ne visai augstu virs zemes (droši vien ar antigravitācijas palīdzību). Virs tiem — metāla čūskas ar plakanām galvām. Tās ir ierīces novērošanai un kaujas stara izsviešanai, sava veida dezintegratori, kas nomainījuši Velsa «siltumstara ģeneratorus». Šiem «šķīvīšiem» Zemes iedzīvotāju ieroči neko nevar padarīt, tāpat kā Velsa trijkā- jiem, bet aizsardzība tiem labāka — tiem ap­kārt plešas spēka lauks. Vārdu sakot, visos modernās fantastikas atribūtos saskatāms ģe­nētisks sakars ar Velsa izdomājumiem. Lai cik mūsdienu fantastika atkarīga no tā, kas paveikts agrāk, tā cenšas būt «uz gad­simta līmeņa», un daudzi nefantasti, kas nostājušies uz fantastikas ceļa, labprāt iz­manto tai tipiskas tēmas un mākslinieciskos paņēmienus. Tādi piemēri viegli atrodami arī mūsu krājumā. Savdabīgs vairāku stāstu kopsavilkums ir itāļu prozista Primo Levi dramatiskā ainiņa «Dzejdaris». Stāsti par mašīnām, kas pārņēmušas kaut kādas cil­vēku funkcijas, pieskaitāmi pie mūsdienu fantastikā visizplatītākajiem. Un vai tad Ivena Hantera stāsts «Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?» neliecina par to, ka kos­miskie ceļojumi kļuvuši par kaut ko ārkār­tīgi parastu mūsdienu fantastikā? Pie tam atšķirība starp mūsu gadsimta četrdesmito un piecdesmito gadu fantastiem un tiem, kas strādājuši pusgadsimtu pirms viņiem, ir atklājama bez sevišķām pūlēm. Lasot Džeka Londona stāstu «Tūkstoš nāvju», mēs esam spiesti izdarīt lielu laika korek­ciju. Mūsdienu fantasts to pašu sižetu apstrā­dātu citādi — mainītos gandrīz vai visas detaļas. Džeroma K. Džeroma «mehāniskais dejotājs» (stāsts «Dejas partneris») arī vai­rāk atgādina astoņpadsmitā gadsimta androī- dus, par kuriem vēlāk tik labprāt rakstīja vācu romantiķi, nekā Karela Čapeka un Hen­rija Katnera androīdus. Bet vai tas ir pats svarīgākais? Divdesmitā gadsimta fantastikā nebūt nav tā pieķērusies tehnikai kā pagājušā, «Žila Verna» gadsimta fantastikā. Tā neiet garām tehnikai, taču labprātāk nevis apraksta, bet vienkārši atgādina to. Mēs taču tagad zinām: gadsimtu ritumā kļūst pilnīgāki ne tikai jau pazīstamie tehniskie līdzekļi. Nē, mainās paši principi, saskaņā ar kuriem tiek radīta tehnika. Tas, kus šodien var likties brīnums, rīt būs pierasts jēdziens. Tāpēc visprofesio­nālākais fantasts, kas nekad neatstāj savu novadu, šodien ar vienlīdz lielu patiku iz­manto kā zinātnisko hipotēzi, tā savdabīgo «brīnumainā loģiku». Ja stāsts pilns ar apa­rātiem un mašīnām, kas sen vairs netiek lie­toti, tas var likties mums vecmodīgs. Stāsts par brīnumu ir pietiekami mūsdienīgs. Inte­resanti — tehnika noveco, bet burvestība nenoveco. Jā, tehnika vairs nepretendē uz prioritāti. Tā piedāvā savu palīdzību, lai radītu kādu filozofiskā un sociālā ziņā interesantu konfliktu. Tehnika lēnprātīgi paiet sāņus, kad izdevīgāk iztikt bez tās. Ar katru desmitgadi vairāk fantastika inte­resējas par cilvēku. Tā vairs nav statiste dzī­ves drāmā, tā kļūst par protagonisti. Aptu- venība raksturu izzīmējumā, kas agrāk pie­mita plašiem fantastiskās literatūras nova­diem, pamazām aiziet pagātnē. Nudien, vai tad»ir loģiski, nosakot cilvēka vietu mašīnu pasaulē — bet tā taču ir viena no galvena­jām mūsdienu fantastikas tēmām! —, aiz­mirst pašu cilvēku? Protams, fantastikai ir savi cilvēka izpē­tes paņēmieni, tāpat kā ir savi pasaules iz­pētes paņēmieni. Tā aizved cilvēku nepa­rastā pasaulē. Reizēm šī pasaule ir drūma, reizēm pārgalvīgi līksma. Ņemsim kaut vai O. Henrija stāstu, kurā darbojas mehāniska korķa kāja un zvērs tvomatvičs, kaut kas vidējs starp zaķi, žurku un vāveri! Šī pa­saule reizēm ir tradicionāli teiksmaina un neiedomājami moderna, nopulēta, attīrīta no visiem «pagātnes atkritumiem». Bet šī pa­saule mūždien ir neparasta. Tajā arī cilvē­kam ir jāatklājas no negaidītas puses. Šajā apstāklī, jādomā, arī ir viens no sva­rīgākajiem iemesliem, kādēļ mūsdienu ne- fantasti tik bieži pievēršas fantastikai. Lai aprakstītu mūsdienu cilvēku bez apsegiem, viņš jānostāda patiešām neparastā situā­cijā — viņš taču jau izstrādājis ierastas reakcijas visām statistiski iespējamām ikdie­nas situācijām. Bet kurai citai literatūrai, ja ne fantastikai, piemīt lielāka spēja radīt ne­parastas situācijas, veidot starp cilvēkiem negaidītas attiecības? Tomēr tas nav visapbrīnojamākais. Vēl var iedomāties fantastu, kas ierīko lamatas varonim, lai tas pārsteigts nodotu sevi un atklātu savas līdz šim rūpīgi slēptās ļaunda­rības un netikumus. Bet nē! Fantastika bieži vien daudz nopūlas, lai piespiestu cilvēku at­klāt vislabāko, kas viņā ir. Dzīves reala situācija, kad cilvēki tiecas cits citam pretī un zina, ka vismazākā dvēseles kustība at­balsosies otrā, mūsdienu Rietumeiropas vai amerikāņu rakstniekam šķiet tik neticama, ka ticamības labad viņš spiests aicināt talkā fantastiku. Arī tam sākums meklējams Velsa daiļradē. Kāda viņa stāsta («Durvis sienā») varonis, būdams mazs puisēns, nonāk brīnumainā dārzā, kur milzu panteri glaužas klāt cilvē­kiem, kur ir skaistas pļaviņas, celtnes, sta­tujas, cilvēki ar skaistām, labsirdīgām sejām. Viņš vēl daudzreiz iet garām šīm durvīm — kā uzticīgs skolēns, students, politiskais dar­binieks —, bet tagad viņam nekad nav laika. Pašreizējā nemierpilnā dzīve viņam lie­kas vienīgā reālā, pasaule aiz sienas, lai kā tā vilinātu, — sapnis nomodā, miglainas bēr­nības atmiņas. Bet varbūt šī patieso cilvē­cisko vērtību pasaule un nevis nogurdinošā, nivelējošā ikdienība arī ir īstā realitāte, no­slēgumā jautāja Velss. Tā par pasauli spriež arī Džons Bointons Prīstlijs, kura nelielo stāstu «Viņā Pusē» jūs atradīsiet šajā krājumā. Prīstlija pievēršanās fantastikai diezin vai kādu izbrīnīs. Viņš bieži ir tuvojies tās robežām un ne vienreiz vien šķērsojis tās. Jau Prīstlija pirmā romāna «Labie biedri» varoņi sava autora personā atrada patiešām labu un vēlīgu biedru. Sā­kumā viņiem bija grūti, tas taisnība, it kā viņi būtu pārvietoti uz kaut kādu piepildītu vēlmju burvju pasauli. Kritika atzīmēja dažu romāna situāciju nereālumu. Vēlāk Prīstlijs centās izvairīties no nereālām situācijām — viņš deva priekšroku fantastiskām situāci­jām. Jāsaka, ne vienmēr to uzdevums bija atklāt labāko cilvēkā. Prīstlijs ne vienreiz vien uzstājies satīriķa lomā. Tā bija kaut kur uz reāluma robežas stāvošajā lugā «Viņš ir atnācis». Tā bija otrā viņa lugā «Laiks un Konveju ģimene», kur darbības vidū notika «pārbīde laikā», varoņi aizgāja par daudziem gadiem uz priekšu, ielūkojās savā skumjajā nākotnē, bet pēc tam atgriezās atpakaļ ar dziļi dziļi dvēselē iemājojušu sajūtu, ka viss nav, kā vajag. Bet «Viņā Pusē» Prīstlijs it kā no jauna apmeklē sava pirmā romāna pa­sauli. Tikai šoreiz šī pasaule ir fantastiska. Ir jāieiet pa burvju durvīm, lai ieraudzītu cilvēkus tādus, kādiem viņiem jābūt — un kādi viņi spēj kļūt. Varonis ieraudzīja aiz burvju sienas tos pašus cilvēkus, kas staigā pa ielām. Ar dažiem viņš jau ir ticies, ar ci­tiem paredzams drīz tikties. Bet viņi ir kļu­vuši paši par sevi, līdz galam atklājušies tikai tur, kur viņus nekas nesastindzina. Burvju valstībā viņi, ja vēlaties, ir reālāki nekā īstenībā. Andrē Moruā (fragments no viņa fantas­tiskā romāna «Domu lasāmā mašīna» ievie­tots šajā krājumā) arī ķeras pie fantastikas, lai atrisinātu «cilvēkpētniecības» problēmu. Runa ir par cilvēka psiholoģijas sarežģītību un par to, ka cilvēks katru minūti, katru sekundi rada pats savu individualitāti, vienu pieņemot, otru noliedzot no nepārtrauktās tieksmju, domu un asociāciju straumes, kas drāžas viņa smadzenēs. Būtībā cilvēks izvē­las sev individualitāti no daudzām «varbūtī- gām» individualitātēm, toties ir atbildīgs par savu izvēli. Starp citu, nav obligāti ņemt palīgā apbrī­nojamus aparātus. Nav obligāti arī stāstīt par brīnumainām pārvērtībām un fantastis­kām .būtnēm. Radīt neparastu atmosfēru, kurā cilvēks atklājas no negaidītas puses, dažreiz izdodas vienkāršāk — mazliet tikai pabīdot situāciju uz fantastikas pusi. Vēl vairāk — pats situācijas fantastiskums var būt šķietams, tā var tikai likties tāda varo­nim. Tā ir ar pazīstamā mūsdienu amerikāņu rakstnieka Trumena Kapotes ārkārtīgi smal­kajiem stāstiem. Briesmīgais sapņu uzpircējs no stāsta «Ļaunais Gars» visdrīzāk ir parasts psihologs, kas ar tik oriģinālu paņēmienu vāc materiālu kādam darbam. Taču beztiesī­gajiem, kas pārdod viņam savu sapņu ap­rakstus, viņš ir baismīgs radījums. Viņš taču atņem tiem vienīgo, kas vēl palicis, — sapņus. Bet izstāstīts sapnis pie tevis vairs neatgriezīsies. Sapni nevar atdabūt ne par kādu naudu … Vēl tuvāks īstenībai ir Trumena Kapotes stāsts «Sudraba krūze». Tas lasāms kā līdzība par cilvēka vēlēšanās spēku un pieļauj jeb­kuru tulkojumu — gan fantastisku, gan reālu. Bet pats stāstītājs un aprakstītās pil­sētas iedzīvotāji nekad nebūs mierā ar reālu skaidrojumu. Tas viņiem šķitīs nejēdzīgi plakans. Šis notikums taču kļuvis par vie­tējo leģendu. Un stāsta to tālab, lai ļaudis zinātu: kad cilvēks no visas sirds grib palīdzēt otram, viņš veic neiespējamo. Teikt, ka puisēns vienkārši izskaitījis krūzē sa­bērto naudu, nozīmē pārvilkt leģendai pāri svītru. Cilvēks aizvien vairāk saista mūsdienu fantastus. Mēs redzam, ka arī fantastikā ienākušie nefantasti meklē šajā literatūras novadā jaunas iespējas atklāt cilvēka rak­sturu, jaunas pieejas cilvēkam kā sociālai būtnei. Bet vai tas nozīmē, ka jautājums par visas cilvēces likteni neinteresē rakstniekus, kas strādā fantastikā tikai no gadījuma uz gadī­jumu? Vai tiešām mūsu laika galvenās pro­blēmas palikušas ārpus literatūras redzes lauka un kļuvušas par fantastu privilēģiju? Protams, nē. Šodien visa īsteni modernā lite­ratūra cenšas no vienas vai otras puses tu­voties mūsu laikmeta kardinālajiem jautāju­miem. Tomēr dažkārt tieši fantastika sāk pirmā risināt šos jautājumus, izvirza tos ļoti noteikti, vērienīgi, drosmīgi. Un vispirms svarīgāko no tiem — jautājumu par pro­gresu. Cik sarežģīts izrādījās progresa idejas lik­tenis! Tai bija ļoti grūti izveidoties cilvēces apziņā. Būtībā tas notika tikai Apgaismības laikmetā, astoņpadsmitajā gadsimtā. Bet deviņpadsmitajā gadsimtā izskanēja doma, ka materiālais progress buržuāziskajā sa­biedrībā var ne vien aizsteigties priekšā garīgajam, bet arī traucēt to, novest pie garīgā regresa un tādējādi pazudināt cilvēci. Pavisam jauna šī doma nebija. Ar savām saknēm tā ietiecās astoņpadsmitajā gad­simtā, kad Žans Žaks Ruso uzstājās pret civilizāciju, kas nav atnesusi cilvēkam laimi, bet, gluži otrādi, izrādījusies daudzu tās ne­tikumu iemesls. Taču divi tālākie buržuāzis­kās civilizācijas attīstības gadsimti ne vien neapgāza šo domu, bet gan arī sagādāja tai jaunus piekritējus. Mašīnu sāka uzskatīt par cilvēka ienaidnieku. Tādu to iedomājās Anglijas tautas masas, kas bija pārdzīvoju­šas pirmās rūpniecības revolūcijas nedienas un ciešanas, tādā nepievilcīgā lomā mašīna iekļuva daudzos literāros darbos. Tajos ne vienmēr tieši bija parādīta mašīnu pazudi­nātā pasaule. Biežāk tika runāts par to, cik skaista būtu pasaule bez mašīnām, bet ma­šīna tika rādīta kā ienaidnieks — briesmīgs, bet laikus atminēts un malā atstumts. Angļu rakstnieka Semjuela Batlera ro­māna «Erevona» (1872) varonis nonāk svešā zemē, kur visi cilvēki ir laimīgi un noska­ņoti cits pret citu labvēlīgi. Bet izrādās, ka viņš šajā ziņā ir bēdīgs izņēmums: lai gan, no viņa viedokļa raugoties, viņš nav nekā noziedzies, varoni apcietina. Noskaidrojas, ka viņš tomēr pārkāpis zemes likumus. Ere- vonā stingri jo stingri aizliegtas visas mašī­nas, bet viņam bijis pulkstenis. Vēlāk varo­nis uzzina, kāpēc Erevonā pieņemts tāds likums. Vairākus simtus gadu pirms viņa ierašanās šajā zemē turienes zinātnieki pie­rādījuši, ka, ja laikus neiznīcina mašīnas, tās pakļauj cilvēkus, un erevonieši ņēmuši vērā viņu brīdinājumu. «Erevona» nebija vienīgais tāda veida darbs. Pēc astoņpadsmit gadiem iznāca cita angļu rakstnieka, Viljama Morisa, utopiskais romāns «Vēstis no nekurienes», kura varoņi dzīvoja laimīgā pasaulē, kur plauka amat­niecība, bet mašīnas nebija sevišķā godā. Mūsu krājumā šo fantastikas virzienu pār­stāv stāsts «Mašīna apstājas». Rakstniekam, kas iekarojis lielu popularitāti Anglijā, tas ir viens no pirmajiem stāstiem, bet varbūt tieši tas atnesis viņam slavu. Stāsts uzrak­stīts 1911. gadā, kad Forsteram bija div­desmit divi gadi. Pagāja ne vairāk kā desmit gadi, un izrādījās, ka Forsters ir vesela vir­ziena dibinātājs mūsdienu fantastikā. Protams, tie, kas literatūrā kaut ko aizsāk, paši kādam seko. Tas attiecas arī uz Forsteru. Viņa stāsts, kā viegli varēja saprast, uzrakstits ļoti senas tradīcijas garā, un Forsters pats vēlāk runāja par savu atkarību no Bat- lera «Erevonas». Batlera romānu viņš vēr­tēja augstāk par «Gulivera ceļojumiem». Bet Forstera stāsts iezīmē svarīgu pagrie­ziena punktu šīs tradīcijas attīstībā. «Laimīgā pasaule bez mašīnām», ko tā pa­tika attēlot citu pretmašīnu utopiju auto­riem, palika Forstera stāsta perifērijā. Mēs pavisam nejauši uzzinām, ka kaut kur zemes virsū dzīvo cilvēki, kas elpo parasto gaisu, iztiek bez visuresošās Mašīnas pakalpoju­miem un spēj izjust interesi un līdzcietību pret savu tuvāko, pat steigties viņam palīgā. Visa autora uzmanība pievērsta tiem, kas atrodas Mašīnas varā. Šo Mašīnas valstību Forsters zīmē ar apbrīnojamu māksliniecisku vērīgumu — uz viņa stāsta balstījušies ne mazums rakstnieku, kas strādājuši jau pēc pirmā un otrā pasaules kara. Aiz atsevišķām frāzēm, viegli ieskicētām situācijām un ga­rām ejot izmestiem mājieniem mēs uzmi­nam nākamos Hakslija, Bredberija, Voneguta un citu autoru sižetus; viņi rakstīja par pret­runīgo buržuāzijas progresu, kura sasnieg­šana zināmos apstākļos var vērsties pret cilvēkiem. Forsters neatlaidīgi uzsver, ka cilvēki, kas kļuvuši atkarīgi no Mašīnas, ir deģenerēju­šies ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņi ir unificējušies, kļuvuši līdzīgi cits citam. Ja viņi ar kaut ko vēl atšķiras cits no cita, tad nezaudē cerību, ka drīz šīs atšķirības izzu­dīs, parādīsies «paaudze, kas pratīs pilnīgi atbrīvoties no faktiem, no personīgajiem iespaidiem, paaudze, kurai nebūs savas sejas, no individuālo iezīmju nastas dievišķi brīva paaudze». Viņiem nav nekādu rūpju, bet tajā pašā laikā arī iespaidu. Cilvēkiem nekas vairs nav vajadzīgs, viņi ir pazaudējuši ko­pīgo mērķi. Viņi dzīvo pilnīgi vienādos apstākļos un paši ir pilnīgi vienādi. Tomēr šī absolūtā vienveidība nebūt neveicina cilvē­ces apvienošanos. Gluži otrādi, tā noved pie tās galīga sairuma. Te katrs dzīvo par sevi. Te var gadiem ilgi nesatikt citus un nejust pēc tā ne ma­zāko vajadzību. Ja kaut kas šos cilvēkus tīri formāli arī apvieno, tad ne jau viņos vēl gruzdošās cilvēcisko jūtu paliekas, bet Ma­šīna — attiecībā pret viņiem ārējs spēks, kas nosaka viņu eksistences apstākļus. Ir sairusi ne tikai sabiedrība — ir sairis viengabalainais priekšstats par pasauli. Ne­viens vairs nespēj aptvert pasauli ar vienu skatienu. Pat Mašīna — vienīgā šiem cilvē­kiem pieejamā pasaules daļa — jau šķiet kaut kas mistisks. Tā ir pārlieku sarežģīta apslinkušajam saprātam. To nav iespējams uztvert kā kaut ko nedalāmu. Un zinātnes vietā stājas ticība. Atsevišķām Mašīnas da­ļām lūdz, lai tās aizstāv pret mistisko veselo. Forstera stāsts ir ne tikai brīdinājums par draudošajām briesmām. Tā ir arī satīra par egoistisko, izjukušo un vienlaikus garīgi unificēto buržuāzisko vidi, ko rakstnieks re­dzējis pats savām acīm. Arī visi turpmākie šāda veida darbi apvieno brīdinājumu ar satīru. Šajā ziņā Forsters izrādījies savdabīgs pareģis, kas, dabiski, iekļuvis strupceļā: viņš taču nespēj izkļūt no sabiedrības, kuru viņš tēlo. Lai nu kā, bet Forsters un viņa sekotāji palīdz pārskatīt mums nepieņemamos nākot­nes variantus. Bet tas ir svarīgi. Svarīgi ir iemācīties šodien ieklausīties nākotnē. Vai tajā neslēpjas briesmas, līdzīgas tām, kādas rāda Forsters? Ir jāprot ieklausīties visās nā­kotnes balsīs. Bet nedrīkst ļaut, lai saldās balsis iemidzina, bet skarbās — biedē. Ir jāklausās, lai zinātu patiesību. Nē, uz Fantāzijas zemi šodien nebrauc no­sist laiku. Tā šim nolūkam maz piemērota. Nav viegli atrast tajā stūrīti, kur aizmirsī­sies īstā dzīve. Ēnas, kas tur sastājas tev apkārt, dažreiz ir tumšas un dīvainas, bet priekšmeti, kas tās met, pilnīgi reāli. Ja ēnas ir biezas, tad vispirms tāpēc, ka gais­mas avoti ir spilgti. Zem šīs zemes versmai­najām debesīm iedegas karsti strīdi par cil­vēku, sabiedrību un pasauli. Šo zemi taču apspīd Saprāts. Te neierodas aizmirst īstenību. Te ierodas izprast to. J. Kagarjickis

CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ

Edvards Morgans Forsters

maŠĪna APSTĀJAS

i daļa GAISA KUĢIS

Mēģiniet iedomāties mazu, bites šūnai līdzīgu astoņstūrainu telpu bez loga, bez spuldzes, tomēr maigas gaismas piestarotu. Tai nav arī nekādu ventilācijas sprauslu, taču gaiss ir svaigs. Un, lai arī neredz ne­viena mūzikas instrumenta, brīdī, kad sākas stāsts, telpa melodiski san. Istabas vidū atro­das atpūtas krēsls un pie tā — lasāmā pults, vairāk nekādu citu mēbeļu nav. Atpūtas krēslā sēž ļumīgs savīstījies stāvs — pēdas piecas gara sieviete, bāla kā piepe. Šī mazā istabiņa pieder viņai.

Atskanēja elektriskais zvans.

Sieviete pieskārās kādam slēdzim, un mū­zika apklusa.

«Laikam jāpaskatās, kas tur ir,» viņa no­domāja un iekustināja krēslu, kuru, tāpat kā mūziku, darbināja mehānisms. Krēsls aizslīdēja uz istabas otru pusi, kur vēl aiz­vien uzmācīgi skanēja zvans.

—     Kas tur ir? — sieviete jautāja saērci­nātā balsī, jo, kopš viņa bija sākusi klausī­ties mūziku, viņu traucēja jau nezin kuro reizi. Sievietei bija vairāki tūkstoši paziņu, jo cilvēku savstarpējie sakari savā ziņā bija milzīgi paplašinājušies.

Bet, tikko sieviete ieklausījās, bālā seja sagrumbojās smaidā, un viņa teica:

—    Labi, labi. Parunāsimies, es tūlīt izolē- šos. Domāju, ka nākamajās piecās minūtēs nekas sevišķs nenotiks, jo varu ziedot tev ne vairāk kā piecas minūtes, Kuno. Pēc tam man jānolasa lekcija «Mūzika austrāliešu laikmetā».

Sieviete nospieda izolācijas pogu, lai ne­viens cits nevarētu viņai piezvanīt. Tad iz­slēdza apgaismes aparātu, un telpa iegrima tumsā.

—     Pasteidzies! — viņa atkal jau ērcīgi sauca. — Pasteidzies, Kuno, es šeit tumsā tikai izšķiežu savu laiku.

Tomēr pagāja veselas piecpadsmit sekun­des, līdz apaļā plate, kuru viņa turēja rokās, sāka mirdzēt. Pār to noplaiksnīja vāra zila gaisma, kas kļuva tumšāka un pārvērtās pur- pursarkanā, un tad viņa saskatīja sava pla­nētas otrā pusē dzīvojošā dēla atveidu. Arī viņš redzēja māti.

—    Cik tu esi gauss, Kuno.

Viņš drūmi pasmaidīja.

•— Izskatās, ka tev patīk slaistīties.

—           Es zvanīju tev jau agrāk, māt, bet tu vienmēr biji vai nu aizņemta, vai izolē ju- sies. Man jāpastāsta tev kas svarīgs.

—           Kas, dārgo zēn? Saki ātrāk. Kādēļ tu nevarēji to paziņot pa pneimātisko pastu?

—          Tāpēc ka labāk gribu pateikt tev to pats. Es vēlos …

—    Nu?

—    Vēlos, lai tu mani apciemo.

Vašti vēroja dēla seju zilajā platē.

—          Bet es taču varu tevi redzēt, — viņa iesaucās. — Ko tad tu vēl gribi?

—           Vēlos redzēt tevi tieši, nevis ar Mašī­nas starpniecību, — Kuno sacīja. — Es vēlos runāt ar tevi pašu, bez apnikušās Mašīnas.

—           Klusē! — māte iesaucās, neskaidru baiļu satraukta. — Tu nedrīksti teikt neko sliktu par Mašīnu.

—    Kāpēc ne?

—    To nedrīkst neviens.

—           Tu runā tā, it kā Mašīnu būtu radījis dievs, — Kuno sašutis sauca. — Es pat ticu, ka tu to pielūdz, kad esi nelaimīga. Neaiz­mirsti, ka Mašīnu radījuši cilvēki. Izcili cil­vēki, tomēr tikai cilvēki. Mašīna nozīmē ļoti daudz, bet ne visu. Šai platē redzu kaut ko līdzīgu tev, taču neredzu tevi pašu. Pa šo telefonu dzirdu kaut ko līdzīgu tavai balsij, tomēr nedzirdu tevi pašu. Tādēļ gribu, lai tu atbrauc un paliec kādu laiciņu pie manis.

Paciemojies, lai mēs varam pārrunāt manas ieceres.

Vašti mēģināja atrunāties, ka esot grūti atlicināt laiku apciemojumam.

—           Ar gaisa kuģi tu vari atlidot divās dienās.

—    Man nepatīk gaisa kuģi.

—    Kāpēc?

—           Man ir pretīga šausmīgā, brūnā zeme un jūra, un zvaigznes, kad satumst. Man gaisa kuģī nerodas nekādas domas.

—    Man turpretim tās nerodas nekur citur.

—    Kādas domas gan var rasties gaisā?

Kuno mirkli klusēja.

—           Vai tu neesi ievērojusi četras lielas zvaigznes, kas veido iegarenu figūru, un trīs citu citai tuvu novietotas zvaigznes tās vidū, bet zem šīs figūras vēl trīs zvaigznes?

—           Nē. Man nepatīk zvaigznes. Un tev zvaigznes rada domu? Tas ir interesanti. Pa­stāsti man.

—           Man ienāca prātā, ka tās atgādina cil­vēku.

—    To nu gan es nevaru saprast.

—           Četras lielās zvaigznes ir cilvēka pleci un ceļi. Trīs vidējās zvaigznes atgādina jostu, kādas cilvēki kādreiz valkāja, un trīs apakšējās zvaigznes — zobenu.

—    Zobenu?

—           Cilvēki kādreiz nēsāja zobenu, ar ko nogalināt dzīvniekus un citus cilvēkus.

—    Man šī doma neliekas nekas sevišķs,

bet oriģināla gan tā ir. Kad tev tā pirmo reizi ienāca prātā?

—     Gaisa kuģī… — Kuno aprāvās, un Vašti šķita, ka dēls izskatās sadrūmis. Viņa par to nebija gluži droša, jo Mašīna nepār- raidīja sejas izteiksmes nianses. Vašti nodo­māja, ka Mašīna dod tikai vispārēju priekš­statu par cilvēkiem, priekšstatu, kas pietie­kams visiem praktiskiem nolūkiem. Mašīna rīkojas pilnīgi pareizi, ignorēdama vārdos neizsakāmo cilvēku savstarpējo attiecību burvīgumu, ko kāda tagad diskreditēta filo­zofija bija deklarējusi par cilvēku attiecību īsto būtību, tāpat kā mākslīgo vīnogu ražo­tāji darīja pareizi, ignorēdami vārdos neiz­sakāmo dabīgo augļu aromātu. Cilvēku cilts jau sen bija samierinājusies ar kaut kādu «pietiekami labs».

—    Bet tā nu ir, — Kuno turpināja, — ka es atkal vēlos redzēt šīs zvaigznes. Tās ir dīvainas zvaigznes. Es vēlos skatīties uz tām nevis no gaisa kuģa, bet gan no zemes, tā, kā uz tām skatījās mūsu senči pirms gadu tūkstošiem. Gribu apmeklēt virszemi.

Dēla vārdi atkal satrieca Vašti.

—    Māt, tev jāatbrauc kaut vai tikai tāpēc, lai paskaidrotu man, kas tur ļauns, ja ap­meklē virszemi.

—    Nekā ļauna jau nav, — viņa savaldī­jusies atbildēja, — bet nav arī nekā laba. Virszemē ir tikai putekļi un dubļi, nav vairs nekā dzīva, un tev būs jālieto respirators, citādi ārējā gaisa aukstums tevi nogalinās. Arējā gaisā taču uz vietas jāmirst.

—     To visu es zinu un, protams, būšu ļoti piesardzīgs.

—    Bez tam . . .

—    Jā?

Viņa pārdomāja un rūpīgi izvēlējās vār­dus, jo dēlam bija īpatns raksturs, bet Vašti gribēja viņu atrunāt no šā pasākuma.

—     Tas ir pretrunā ar laikmeta garu, — viņa apgalvoja.

—     Vai ar to tu domā — pretrunā ar Ma­šīnu?

—    Savā ziņā jā, taču . . .

Dēla attēls zilajā platē izgaisa.

—    Kuno!

Viņš bija izolējies.

īsu mirkli Vašti jutās vientuļa.

Tad viņa ieslēdza gaismu. Gaismas pielietā un elektriskajām pogām nosētā telpa uzmun­drināja Vašti. Pogas un slēdži bija visur. Bija pogas, kuras nospiežot varēja pasūtīt ēdienu, mūziku, apģērbu. Bija karstas van­nas poga, kuru piespiežot no grīdas iznira rožaina marmora (imitācija) baseins, līdz malām pilns ar siltu, dezodorētu šķidrumu. Bija aukstas vannas poga. Bija poga litera­tūras pasūtīšanai. Un, protams, slēdži, kas palīdzēja viņai sazināties ar draugiem. Istaba, lai gan tajā gandrīz nekā nebija, atra­dās saskarē ar visu, kas vien Vašti pasaulē interesēja.

Vašti pasteidzās izslēgt izolāciju, un pē­dējo trīs minūšu laikā uzkrātā informācija sagruva pār viņu. Telpu piepildīja zvanu un skaļruņu troksnis. Kādi ir jaunie produkti? Vai viņa var tos ieteikt? Vai pēdējā laikā viņai radušās kādas jaunas domas? Vai var pastāstīt viņai savas domas? Vai viņa būtu ar mieru vienoties par sabiedrisko bērnu namu apmeklēšanu agrāk, teiksim, tieši pēc mēneša?

Lielāko tiesu viņa atbildēja ar īgnumu — īpašību, kas kļuva aizvien izteiktāka šai trako ātrumu laikmetā. Viņa teica, ka jaunie produkti esot briesmīgi. Ka nevarot apmek­lēt sabiedriskos bērnu namus, jo viņai esot daudz citu pienākumu. Ka viņai pašai neesot nekādu jaunu domu, bet viņa nupat dzirdē­jusi kādu domu — četras zvaigznes un vēl trīs zvaigznes vidū atgādinot cilvēku. Viņa gan šauboties, vai šai domai esot kāda vēr­tība. Tad viņa atvienojās no saviem sarunu biedriem, jo bija laiks lasīt lekciju par aus­trāliešu mūziku.

Apgrūtinošais paradums cilvēkiem sapul­cēties vienkop jau sen bija atmests. Ne Vašti, ne arī viņas klausītāji neatstāja savas istabas. Viņa runāja, sēdēdama savā atpūtas krēslā, un klausītāji, kas tāpat sēdēja savos atpūtas krēslos, varēja gluži labi gan klau­sīties, gan arī redzēt lektori. Vašti sāka ar humoristisku pārskatu par pirmsmongoļu laikmeta mūziku un tālāk raksturoja lielo dzi.esmu uzplaukumu pēc ķīniešu uzvaras. Lai gan I San-so un Brisbeinas skolas meto­des esot svešas un aizvēsturiskas, viņa jūtot (tā viņa teica), ka mūsdienu mūziķiem tomēr būtu vērts ar tām iepazīties: tās esot svaigas un, galvenais, domām bagātas.

Viņas lekciju, kas ilga desmit minūtes, uz­ņēma atzinīgi. Kad tā beidzās, Vašti un dau­dzi viņas klausītāji pieslēdzās lekcijai par jūru. Lektors stāstīja, ka no jūras varot gūt jaunas idejas; viņš nesen esot uzlicis respi- ratoru ūn bijis pie jūras. Pēc tam Vašti pa­ēda, parunāja ar draugiem, iegāja vannā, at­kal parunāja un pieprasīja gultu.

Gulta nebija viņai pa prātam. Tā bija pā­rāk liela, viņai labāk būtu patikusi mazāka gulta. Gausties par to nebija jēgas, jo visā pasaulē bija tikai viena izmēra gultas, un, lai tiktu pie citāda izmēra gultas, būtu ne­pieciešamas pārāk lielas izmaiņas Mašīnā. Vašti izolējās — tas bija nepieciešams, jo pazemē neeksistēja ne diena, ne nakts, — un pārdomāja visu, kas bija noticis pa to laiku, kopš viņa bija pieprasījusi gultu iepriekšējo reizi. Domas? Gandrīz nekādu. Notikumi? Vai Kuno ielūgums bija notikums?

Uz mazās pults pie gultas atradās vienīgā palieka no nekārtīgā grāmatu un papīra laik­meta — grāmata. Tā bija Mašīnas Grāmata ar instrukcijām, kā rīkoties katrā iespējamā gadījumā. Ja kļuva karsti vai auksti, ja ga­dījās gremošanas traucējumi vai nevarēja atcerēties kādu vārdu, viņa atšķīra Grāmatu un uzzināja, kura poga jānospiež. To bija iz­devusi Galvenā Komiteja. Grāmatas grez­nais iesējums .pilnīgi atbilda laikmeta gau­mei.

Sēdēdama gultā, viņa godbijīgi paņēma Grāmatu rokās. Pārlaidusi acis gaišajai tel­pai, it kā baidoties, ka kāds varētu noska­tīties, viņa ir nokaunējusies, ir laimīga no­murmināja: «Ak, Mašīna! Ak, Mašīna!» un pielika Grāmatu pie lūpām. Trīs reizes Vašti to noskūpstīja, trīs reizes nolieca galvu, trīs reizes izjuta pielūgsmes neprātu. Pabeigusi šo rituālu, viņa uzšķīra 1367. lappusi, kurā bija saraksts, kad atiet gaisa kuģi no dien­vidu puslodes salas, zem kuras dzīvoja viņa, uz ziemeļu puslodes salu, zem kuras dzīvoja viņas dēls.

Vašti nodomāja: «Nē, nebraukšu, man taču nav laika.»

Viņa izslēdza gaismu un gulēja; pamodās un ieslēdza .gaismu; ēda un apmainījās do­mām ar draugiem, klausījās mūziku un lek­cijas; izslēdza gaismu un gulēja. Virs viņas, zem viņas, visapkārt viņai mūžīgi dūca Ma­šīna; Vašti to pat nemanīja, jo bija jau pie­dzimusi ar šo dūkoņu ausīs. Dūcošā Zeme, steidzoties kopā ar viņu cauri klusumam, pavērsa Vašti gan pret neredzamo Sauli, gan pret neredzamajām zvaigznēm. Viņa pamo­dās un ieslēdza gaismu.

— Kuno!

—    Es nerunāšu ar tevi, — viņš teica, — kamēr tu neatbrauksi pie manis.

—   Vai tu pēc mūsu sarunas esi apmeklē­jis virszemi?

Kuno attēls izgaisa.

Vašti atkal meklēja padomu Grāmatā. Bez­gala satraukta, visa drebēdama, viņa atšļuka krēslā un pēkšņi izskatījās veca, veca, it kā būtu zaudējusi zobus vai matus. Tad viņa pavirzīja krēslu pie sienas un piespieda kādu reti lietotu pogu. Siena lēnām atvērās. Pa spraugu viņa ieraudzīja tuneli, kas tālumā aizlocījās sāņus, tā ka tā galu nevarēja sa­skatīt. Ja viņa dotos pie dēla, tad šis būtu ceļa sākums.

Protams, pārvietošanās sistēmu viņa pār­zināja visā pilnībā. Tajā nebija nekā noslē­pumaina. Viņa izsauks kāru, un tas pa tuneli aizvedīs viņu līdz gaisa kuģu stacijas liftam. Šo satiksmes sistēmu lietoja jau gadiem ilgi, sen pirms Mašīnas ieviešanas visā pasaulē. Pats par sevi saprotams, ka Vašti pazina civilizāciju, kas bija stāvējusi tieši pirms tagadējās. Šī civilizācija bija kļūdījusies, no­sakot sistēmas funkcijas, un lietojusi to, lai tuvinātu cilvēkus lietām, bet nevis lai tuvi­nātu lietas cilvēkiem. Ak, jocīgie senie laiki, kad cilvēki devās kaut kur projām, lai ieel­potu svaigu gaisu, nevis apmainīja gaisu savās istabās! Un tomēr — Vašti baidījās no tuneļa, viņa to nebija redzējusi kopš sava pēdējā bērna piedzimšanas. Tunelis aizlocī­

jās tālumā, tomēr ne gluži tā, kā viņa atce­rējās; tunelis bija lielisks, tomēr ne gluži tik lielisks, kā bija apgalvojis lektors. Vašti sa­grāba briesmīgas bailes no tiešas saskares ar visu, kas atradās ārpus viņas istabas. Viņa atrāvās atpakaļ istabā, un siena atkal aizvērās.

—          Kuno, — viņa teica, — es nevaru tevi apmeklēt, es nejūtos labi.

Tai pašā brīdī no griestiem pār viņu no­laidās milzīgs aparāts, viņai mutē automā­tiski tika iebāzts termometrs, virs sirds auto­mātiski uzlikts stetoskops. Vašti gulēja gluži nevarīga. Viņas pieri glāstīja vēsas kompre­ses. Kuno bija telegrafējis mātes ārstam.

Tātad arī Mašīnā vēl aizvien šad tad uzvir­moja cilvēcīgas jūtas. Vašti norija zāles, ku­ras ārsts bija ielicis viņai mutē, un aparāts nozuda atpakaļ griestos. Vašti izdzirda Kuno balsi; dēls apvaicājās par viņas veselību.

—           Jūtos jau labāk. — Tad viņa īgni jau­tāja: — Bet kādēļ tu pats neapciemo mani?

—    Tāpēc, ka nevaru atstāt savu istabu.

—    Kāpēc?

—           Kuru katru brīdi var notikt kas bries­mīgs.

—    Vai tu tomēr biji virszemē?

—    Vēl ne.

—    Kas tad ir noticis?

—           Ar Mašīnas starpniecību es tev to ne­teikšu.

Vašti iegrima pārdomās par savu dzīvi.

Viņa atcerējās Kuno bērnību, viņa dzim­šanu, ievietošanu sabiedriskajā bērnu namā, savus apciemojumus tur un Kuno viesošanos pie viņas. Šie apciemojumi izbeidzās, kad Mašīna ierādīja dēlam istabu Zemes otrā pusē. Mašīnas Grāmatā bija teikts: «Vecāku pienākumi beidzas ar bērna piedzimšanu.» (422., 327., 483. lpp.) Tiesa gan, Kuno nebija tāds kā citi, īstenībā visi viņas bērni atšķīrās no pārējiem. Galu galā, ja jau dēls tik ļoti vēlas, vajadzētu tomēr saņemties un viņu apciemot. Ko gan tas varētu nozīmēt — «var notikt kas briesmīgs»? Droši vien tās ir tikai jauna cilvēka aplamas iedomas, tomēr būs vien jābrauc. Vašti atkal piespieda reti lie­toto pogu, siena atkal atvērās, un viņa atkal ieraudzīja tuneli, kas aizlocījās sāņus un pazuda skatienam. Sažņaugusi rokās Grā­matu, Vašti piecēlās, izmeimuroja uz plat­formas un izsauca kāru. Siena aiz viņas aiz­vērās. Ceļojums uz ziemeļu puslodi bija sā­cies.

Protams, ceļot bija gaužām ērti. Ieradās kārs, un tajā viņa atrada gluži tādus pašus atpūtas krēslus, kāds bija viņas istabā. Pēc viņas signāla kārs apstājās, un Vašti ieten- terēja liftā. Tur atradās vēl kāds pasažieris, pēc daudziem mēnešiem pirmā cilvēciskā būtne, kuru viņa redzēja tieši. Pateicoties zinātnes lielajiem sasniegumiem, zeme visur bija pilnīgi vienāda, un tikai ļoti nedaudzi cilvēki ceļoja. Atrā satiksme, no kuras iepriekšējā civilizācija bija gaidījusi tik daudz, bija pati sevi iznīcinājusi. Kāda jēga ceļot uz Pekīnu, ja tā ir gluži tāda pati kā Šrūsberija? Kāpēc atgriezties Šrūsberijā, ja tā ir gluži tāda pati kā Pekīna? Cilvēki ļoti reti pārvietoja savus ķermeņus, viss viņu nemiers bija koncentrēts dvēselē.

Gaisa kuģu satiksme bija atlieka no iepriekšējā laikmeta.' To saglabāja, jo tur­pināt gaisa kuģu lidojumus izrādījās vien­kāršāk nekā tos pārtraukt vai samazināt reisu skaitu. Tagad satiksmes pakalpojumi stipri pārsniedza iedzīvotāju vajadzības. Pil­nīgi tukši gaisa kuģi cits pēc cita pacēlās no Raijes vai Kraistčērčas (es lietoju senos nosaukumus) izejas krāteriem un uzlidoja debesīs, kas ņirbēt ņirbēja no tiem, un tikpat tukši nolaidās dienvidu puslodes piestātnēs. Gaisa satiksme bija tik ērta un tik neatka­rīga no laika apstākļiem, ka debesis, vien­alga, skaidras vai apmākušās, atgādināja milzīgu kaleidoskopu, kurā periodiski atkār­tojas vieni un tie paši raksti. Gaisa kuģis, ar kuru lidoja Vašti, startēja gan saulrietā, gan arī ausmā, taču katru reizi, lidojot pāri Reim- sai, tas turējās cieši blakus gaisa kuģim, kas kursēja starp Helsinkiem un Brazīliju, un katrā trešajā reisā, lidojot pāri Alpiem, tūlīt aiz tā trasi šķērsoja Palermas gaisa flotile. Ne nakts, ne diena, ne vējš, ne vētra, ne plūdi, ne zemestrīce — nekas vairs netrau­cēja cilvēku. Cilvēks bija savaldījis Levia-

3* 35 tāņu, Visa senā literatūra ar Dabas slavinā­šanu un bailēm no Dabas tagad izklausījās kā nesakarīgas bērna pļāpas.

Tomēr, kad Vašti ieraudzīja milzīgo kuģa sānu, kas bija kļuvis plankumains ārējā gaisa ietekmē, viņu atkal pārņēma bailes no tiešas saskares ar ārpasauli. Gaisa kuģis nebija gluži tāds kā tas, ko varēja redzēt kinematofotā. Tam bija arī smaka, ne jau sevišķi spēcīga un nepatīkama, tomēr smaka, un pat ar aizvērtām acīm Vašti zinātu, ka šis nepazīstamais priekšmets ir tepat viņas tuvumā. Tad viņai bija jāiet kājām no lifta līdz gaisa kuģim un jāpacieš pārējo pasa­žieru skatieni. Cilvēkam, kas gāja viņai pa priekšu, nokrita Grāmata. Tas jau nebija ne­kas sevišķs, tomēr satrauca visus. Ja Grā­mata nokrita telpās, grīda to automātiski pa­cēla, bet eja uz gaisa kuģi nebija tā ierī­kota, un svētā Grāmata palika guļot, kur nokritusi. Gājēji apstājās, jo tāds gadījums nebija paredzēts. Un cilvēks nevis pacēla nokritušo Grāmatu, bet gan aptaustīja rokas muskuļus, lai pārliecinātos, kas noticis, ka tie vairs neklausa. Tad kāds tieši, bez Mašī­nas palīdzības, ieteicās: «Mēs nokavēsim,» — un visi sakāpa gaisa kuģī, pie tam Vašti ne­vilšus uzmina Grāmatai.

Gaisa kuģī viņas satraukums vēl pieauga. Iekārtojums bija vecmodīgs un vienkāršs. Bija pat sieviete stjuarte, kurai ceļotāji va­rēja izteikt savas vēlēšanās. Tiesa, visa kuģa garumā bija rotējoša platforma, tomēr no tās līdz kabīnei bija jāaiziet pašai. Dažas ka­bīnes biia labākas, dažas — sliktākas, un Vašti nedabūia labāko. Viņai šķita, ka stiu- arte nav rīkojusies godīgi, un viņa drebēja aiz niknuma. Stikla durvis bija aizvēru­šās, atpakaļ viņa vairs netika. Vestibila galā Vašti redzēia liftu, ar kuru bija pacēlu­sies augšā. Tagad tas slīdēja gan augšup, gan lejup tukšs. Zem gaiteņiem, kas bija izklāti ar mirdzošām flīzēm, dziļi zemē neskaitā­mos stāvos iesniedzās istabas, un katrā sē- dēia, ēda, gulēja vai radīja jaunas idejas cilvēks. Dziļi aprakta šai stropā atradās arī Vašti istaba. Viņai uzmācās bailes.

— Ak, Mašīna! Ak, Mašīna! — Vašti murmināja, glāstīdama Grāmatu, un pama­zām nomierinājās.

Tad vestibila sienas, kā tas notiek sapņos, it kā sakusa kopā, lifts izzuda, pamestā Grā­mata aizslīdēia pa kreisi un pagaisa, pulētās flīzes aizņirbēja garām kā ūdens straume. Viegls grūdiens, un gaisa kuģis, izniris no tuneļa, pacēlās virs tropu okeāna ūdeņiem.

Bija nakts. Uz brīdi Vašti redzēja Sumat- ras piekrasti, kuru iezīmēja viļņu mirdzuma josla un bāku vainags, kas aizvien vēl izsta­roja savu gaismu, lai gan nebija vairs, kam rādīt ceļu. Tad pazuda arī tās, un tikai zvaig­znes vēl traucēja Vašti. Zvaigznes nebija nekustīgas, tās šūpojās šurp un turp virs viņas galvas vai ari drūzmējās te vienā, te atkal citā iluminatorā, un šķita, ka nevis gaisa kuģis, bet gan Visums auļo uz priekšu. Un, kā bieži skaidrās naktīs, zvaigznes brī­žiem likās aizslīdam tālē, brīžiem sasting­stam plaknē; te tās sakārtojās nebeidzamā velvju rindā, kas ietiecās dziļi debesīs, te uzvāzās Zemei virsū kā vāks, kas mūžam slēpj bezgalību no cilvēku acīm. Bet visu laiku tās bija neciešamas. «Vai mēs lido­sim tumsā?» pasažieri nikni sauca, un nevī­žīgā stjuarte pasteidzās ieslēgt gaismu un aizvilka elastīga metāla aizkarus. Kad bū­vēja gaisa kuģus, cilvēkos vēl bija dzīva tieksme priekšmetus redzēt tieši. Tāpēc arī kuģī bija milzum daudz logu un ilumina­toru, kas tagad tik ļoti apgrūtināja civilizē­tos un izsmalcinātos pasažierus. Pat Vašti kabīnē pa spraugu aizkarā pavīdēja viena zvaigzne, un pēc pāris, stundu nemierīga miega viņu iztraucēja neierasts mirdzums — rītausma.

Kamēr kuģis traucās uz rietumiem, Zeme vēl ātrāk griezās uz austrumiem, velkot Vašti un viņas ceļabiedrus atpakaļ, pretim Saulei. Zinātne gan spēja paildzināt nakti, tomēr tikai nedaudz, un pārdrošās cerības neitralizēt Zemes diennakts griešanos, kā arī citas, varbūt vēl pārdrošākas cerības bija izgaisušas. Iepriekšējās civilizācijas mērķis bija «iet kopsolī ar Sauli» vai pat apsteigt to. Tādēļ būvēja sacīkšu lidmašīnas, kas sa­sniedza milzīgu ātrumu un kuras vadīja laik­meta gudrākie cilvēki. Tie lidoja planētai apkārt, tikai apkārt un apkārt, uz rietumiem, uz rietumiem, apkārt un apkārt, un visa cilvēce viņiem aplaudēja. Viss velti. Planēta vēl ātrāk steidzās uz austrumiem, notika drausmīgas avārijas, un Mašīnas Komiteja, tai laikā iegūdama aizvien lielāku varu, iz­sludināja šādas sacensības par nelikumīgām, nemehāniskām un ar Izstumtību sodāmām.

Par Izstumtību plašāk runāsim tālāk.

Bez šaubām, Komitejai bija taisnība. To­mēr mēģinājumi «uzvarēt Sauli» bija bei­dzamie, kas vēl pauda cilvēku interesi par debess ķermeņiem vai, pareizāk sakot, vis­pār kādu interesi par kaut ko. Tā bija pēdējā reize, kad cilvēkus vēl saliedēja doma par kaut kādu spēku ārpus Zemes. Saule uzva­rēja, un tomēr ar to beidzās Saules kundzība pār cilvēku domām. Ausma, dienas vidus, krēsla, Zodiaka ceļš — nekas vairs neskāra ne cilvēku dzīvi, ne viņu jūtas. Zinātne nogāja pazemē, lai pievērstos tikai tādām problē­mām, par kuru atrisināšanu bija pārliecināta.

Tāpēc Vašti jutās aizvainota, ka viņas ka­bīnē ielauzušies gaismas rožainie pirksti, un centās sakārtot aizkaru. Taču aizkars no­krita pavisam, un Vašti pa iluminatoru ierau­dzīja mazus, rožainus mākonīšus, kas šūpojās uz zilā debesu pamata. Un tad saule, pacē­lusies augstāk, iespīdēja tieši kabīnē, pārplū­dinot tās sienu ar zeltainas gaismas jūru, kas, viļņodamās kuģa svārstību ritmā, tuvo­jās aizvien vairāk kā biedējošs paisums. Ja Vašti neuzmanīsies, saules stari skars viņas seju. Drebēdama šausmās, viņa pie­zvanīja stjuartei. Arī stjuarte sabijās, taču nevarēja neko darīt — aizkaru salabot ne­bija viņas spēkos. Viņa varēja tikai piedā­vāt dāmai citu kabīni.

Cilvēki visā pasaulē bija gluži vienādi, tomēr gaisa kuģa stjuarte, varbūt tādēļ, ka viņai bija īpatnēji pienākumi, mazliet atšķī­rās no pārējiem. Stjuartei bieži jāuzrunā pasažieri tieši, un tas bija iespaidojis viņas uzvedību un padarījis viņu parupju. Kad Vašti iekliegdamās centās izvairīties no sau­les stariem un gandrīz paklupa, stjuarte uz­vedās gluži barbariski — pastiepa roku, lai viņu atbalstītu.

—    Ko jūs iedrošināties! — pasažiere iesau­cās. — Jūs aizmirstaties!

Stjuarte samulsa un atvainojās, ka nebija ļāvusi Vašti nokrist.. Cilvēki cits citu nekad neaizskāra. Pateicoties Mašīnai, šī paraša bija atmiruši.

—    Kur mēs pašlaik atrodamies? — Vašti augstprātīgi vaicāja.

—    Mēs lidojam virs Āzijas, — stjuarte at­bildēja, cenšoties būt pieklājīga.

—    Virs Āzijas?

—    Lūdzu, piedodiet manu vienkāršo iz­teiksmes veidu. Esmu pieradusi vietas, ku­rām lidojam pāri, nosaukt to nemehāniska­jos vārdos.

—          Ak jā, atceros Āziju. No tās ieradās mongoļi.

—          Šeit virszemē reiz atradās pilsēta, kuru sauca par Simlu.

—          Vai esat kādreiz dzirdējusi par mon­goļiem un Brisbeinas skolu?

—    Nē.

—    Brisbeina arī atradās virszemē.

—           Atļaujiet jums parādīt kalnus šeit pa labi. — Stjuarte atvilka metāla aizkaru. Ska­tienam pavērās galvenā Himalaju kalnu grēda. — Šos kalnus kādreiz sauca par Pa­saules Jumtu.

—    Kas par muļķīgu nosaukumu!

—           Neaizmirstiet, ka pirms civilizācijas uzplaukuma tie šķita neizdibināma siena, kas sniedzas līdz zvaigznēm. Toreiz ticēja, ka to virsotnēs varot dzīvot tikai dievi.

—           Kā gan mēs esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — teica Vašti.

—           Kā gan mēs esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — stāvēdams gaitenī, kā atbalss at­kārtoja pasažieris, kas pagājušajā naktī bija pazaudējis Grāmatu.

—    Un kas ir tā baltā viela kalnu plaisās?

—    Esmu aizmirsusi, kā to sauc.

—           Lūdzu, aizvelciet aizkaru, šie kalni man nerosina nekādas domas.

Himalaju ziemeļu kraujas vēl snauda dziļā ēnā, bet Indijas puses nogāzē tikko bija uz­varējusi saule. Meži bija iznīcināti literatū­ras laikmetā, lai ražotu avīžu papīru, bet

kalnu sniegi vēl aizvien modās, lai mirdzētu rītausmā, un mākoņu lēveri vēl aizvien rāmi klīda gar Kinčinjanga krūtīm. Ielejā varēja saskatīt sagruvušas senās pilsētas, gar kuru sienām lodāja gandrīz izsīkušas upes. To krastos vietām rēgojās mākslīgie krāteri, kas norādīja mūsdienu pilsētu atrašanās vietas. Pāri visai šai ainavai steidzās lidmašīnas, precīzi krustodamas un atkal krustodamas cita citas ceļu un, vairoties no gaisa virpu­ļiem atmosfēras zemākajos slāņos vai arī šķērsojot Pasaules Jumtu, vienaldzīgi pacē­lās augstāk.

— Mēs patiešām esam progresējuši! Pal­dies Mašīnai! — stjuarte atkārtoja un pa­slēpa Himalajus aiz metāla aizkara.

Diena garlaicīgi vilkās uz priekšu. Pasa­žieri sēdēja katrs savā kabīnē, gandrīz vai ar fizisku pretīgumu vairīdamies cits no cita un ilgodamies atkal atrasties pazemē. Ceļotāji pavisam bija kādi astoņi vai desmit, lielāko­ties jauni vīrieši, kurus no sabiedriskajiem bērnu namiem sūtīja uz viņiem ierādītajām istabām dažādās pasaules malās. Tās bija istabas, kuru iepriekšējie iemītnieki bija mi­ruši. Cilvēks, kuram bija nokritusi Grāmata, atgriezās no Sumatras, uz kurieni bija sūtīts pavairot cilvēku cilti. Tikai Vašti ceļoja pēc pašas brīvas gribas.

Pusdienas laikā viņa otrreiz paskatījās uz zemi. Gaisa kuģis atkal lidoja pāri kādai kalnu grēdai, taču Vašti neko daudz nere­dzēja, jo bija apmācies. Zem viņas līgojās un saplūda pelēkā masā neskaidras klintis. Klinšu apveidi bija fantastiski, un kāda no tām izskatījās pēc guloša cilvēka.

—    Šeit man nerodas galīgi nekādas do­mas, — Vašti nomurmināja un paslēpa Kau­kāzu aiz metāla aizkara.

Vakarā viņa atkal paskatījās laukā. Tagad viņi lidoja pāri ar daudzām sīkām saliņām piekaisītai zeltainai jūrai, kurā iesniedzās arī viena pussala.

—    Nav nekādu domu, — Vašti atkārtoja un paslēpa Grieķiju aiz metāla aizkara.

ii daļa LABOŠANAS APARĀTS

Vestibils, lifts, tunelis, platforma, slīdošās durvis — atkārtojas viss, kas Vašti aizbrau­cot no viņas istabas, tikai otrādā kārtībā, un viņa nonāca dēla istabā. Abas istabas bija tik līdzīgas kā divas ūdens lāses, un Vašti droši varēja apgalvot, ka apciemojums ir gluži lieks. Pogas, slēdži, pults ar Grāmatu, gaiss un tā temperatūra, apgaismojums — viss gluži tāds pats. Un, ja nu beidzot Kuno — miesa no viņas miesas un kauls no viņas kaula — stāvēja cieši blakus, kāds no tā bija labums? Vašti bija pārāk labi audzināta, lai paspiestu dēla roku.

Acis novērsusi, viņa sacīja:

—    Te nu es esmu. Ceļojums bija bries­mīgs un stipri aizkavēja manu garīgo at­tīstību. Tas nebija to vērts, Kuno, patiešām nebija vērts. Mans laiks taču ir pārāk dārgs. Mani gandrīz skāra saules gaisma, bez tam sastapu ļoti rupjus cilvēkus. Pie tevis varu palikt tikai dažas minūtes. Pastāsti, ko vēlies man teikt, un tad man tūlīt jādodas atpakaļ.

—   Man piedraudēja ar Izstumtību, — Kuno sacīja.

Tagad Vašti paskatījās uz dēlu.

—   Man piedraudēja ar Izstumtību, un to es nevarēju tev pateikt ar Mašīnas starp­niecību.

Izstumtība nozīmē nāvi. Upuri izved virs­zemē, atstāj ārējā gaisā, un tas viņu noga­lina.

—    Pēc pēdējās sarunas ar tevi es biju virs­zemē. Notika visļaunākais — viņi mani at­klāja.

—    Bet kāpēc gan tu nevarētu apmeklēt virszemi! — Vašti iesaucās. — Virszemes apmeklējumi taču ir pilnīgi likumīgi, pilnīgi mehāniski. Pret tiem nav nekādu iebildumu. Nesen es to dzirdēju kādā lekcijā par jūru. Jāpasūta tikai respirators un jāizņem Izieša­nas atļauja. Domājoši cilvēki gan tā nerīko­jas, un es lūdzu arī tevi to nedarīt, tomēr oficiāla aizlieguma apmeklēt virszemi nav.

—    Es neizņēmu Iziešanas atļauju.

—    Kā tad tu tiki laukā?

—    Atradu ceļu pats.

Māte šo teikumu nesaprata, un viņam vajadzēja to atkārtot.

—          Atradi ceļu pats? — Vašti čukstēja. — Bet to taču nedrīkst!

—    Kāpēc?

Šāds jautājums viņai šķita bezgala nepie­dienīgs.

—          Tu sāc pielūgt Mašīnu, — Kuno auksti noteica. — Tev šķiet, ka esmu apgrēkojies pret reliģiju, pats atrazdams ceļu uz virs­zemi. Gluži tāpat domāja arī Komiteja, kad draudēja man ar Izstumtību.

Tas Vašti saniknoja.

—           Es nepielūdzu neko! — viņa sašutusi iesaucās. — Esmu progresīvs cilvēks un ne­domāju, ka tava rīcība vērstos pret reliģiju, jo tādas reliģijas vispār vairs nav! Mašīna ir iznīdējusi visas kādreizējās bailes un māņ­ticību. Es tikai domāju, ka meklēt pašam ceļu laukā… Bez tam nav taču nekāda ceļa uz virszemi.

—    Tā visu laiku domāja.

—           Laukā var tikt tikai pa izejas krāte­riem, un tad ir nepieciešama Iziešanas at­ļauja, citas iespējas nav. Tā taču rakstīts Grāmatā.

—          Nu tad Grāmata melo, jo es izgāju laukā kājām.

Kuno bija fiziski diezgan spēcīgs.

Šai laikā attīstītus muskuļus uzskatīja par kroplību. Tūlīt pēc piedzimšanas visus bērnus

pārbaudīja, un tos, kuri varētu izaugt ne­piedienīgi spēcīgi, tūlīt iznīcināja. Humā­nisti, ja grib, var par to uztraukties, tomēr nebūtu cilvēcīgi ļaut šai laikā dzīvot stipri­niekam. Viņš nekad nespētu būt laimīgs dzīvē, kurai viņu aicinājusi Mašīna. Stiprais nonīktu ilgās pēc kokiem, kuros rāpties, pēc upēm, kurās peldēties, pēc pļavām un kal­niem, kur pārbaudīt sava ķermeņa spēkus. Cilvēkam taču jāpiemērojas savai apkārtnei, vai ne? Cilvēces rītausmā vārgos bērnus izlika bojā ejai Taigeta kalnā, tās nokrēslī spēcīgos mazuļus pakļauj Eitanāzijai, lai tikai progresētu Mašīna, lai progresētu Mašīna, lai mūžu mūžos progresētu Mašīna.

— Tu droši vien zini, ka mēs esam zaudē­juši telpas izjūtu. Mēs gan sakām «telpa ir iznīcināta», tomēr īstenībā mēs esam iznīci­nājuši nevis telpu, bet gan tikai savu izjūtu par telpu. Mēs esam zaudējuši daļu no sevis. Es nolēmu zaudēto atgūt un sāku soļot šurp un turp pa dzelzceļa platformu pie savas istabas. Tikai šurp un turp, kamēr noguru. Un tā es atguvu izpratni par to, kas ir «tuvu» un kas ir «tālu». «Tuvu» ir vieta, līdz kurai es ātri varu aiziet kājām, nevis vieta, līdz kurai mani ātri var aizvest vilciens vai gaisa kuģis. «Tālu» ir vieta, līdz kurai es ne­varu ātri aiziet kājām. Izejas krāteris ir «tālu», lai gan ar vilcienu es varu nokļūt līdz turienei trīsdesmit astoņās sekundēs. Cilvēks ir mērs. Tā bija mana pirmā mācība.

Cilvēka kājas ir attāluma mērs, viņa rokas ir mērs tam, ko viņš var iegūt, viņa ķerme­nis ir mērs visam skaistajam, iekārojamam un stiprajam. Pēc tam es devos jau tālāk. Tas notika toreiz, kad aicināju tevi pirmo reizi, bet tu neatbrauci.

Tu jau zini, ka šī pilsēta ir būvēta dziļi zemē un tikai izejas krāteri sniedzas līdz virszemei. Izstaigājis platformu pie savas istabas, uzbraucu ar liftu nākamajā plat­formā, izstaigāju to un tāpat pēc kārtas ari visas pārējās, kamēr nonācu visaugstākajā, virs kuras tūdaļ ir zeme. Visas platformas ir pilnīgi vienādas, un, pa tām staigājot, es neko neieguvu, tikai attīstīju savu telpas iz­jūtu un muskuļus. Laikam ar to arī vaja­dzēja apmierināties. Tas nebūt nav tik maz, tomēr, staigājot un kaujoties ar dažādām domām, man iešāvās prātā, ka šīs pilsētas būvēja toreiz, kad cilvēki vēl elpoja ārējo gaisu. Tātad jābūt ventilācijas šahtām, kuras toreiz lietoja strādnieki. Es vairs nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par šīm šah­tām. Vai tikai visas šīs barības caurules, me­dicīnas caurules un mūzikas caurules, kuras Mašīna iekārtoja vēlāk, nav sagrāvušas šah­tas? Varbūt vēl eksistē to atliekas? Man bija skaidrs, ka, ja izdosies tās atrast, tad tikai pašā pēdējā stāvā. Visur citur bija izlietota katra pēda zemes.

Es tev visu stāstu ļoti īsi, un tāpēc tikai nedomā, ka man nebija bail un ka arī tevis teiktais mani nenomāca. Zināju, ka nav pareizi, nav mehāniski, nav pieklājīgi staigāt pa dzelzceļa tuneli. Es nebaidījos nokļūt uz sliedēm, kur mani varētu sabraukt. Baidījos no kaut kā pavisam cita — izdarīt ko tādu, ko Mašīna nav paredzējusi. Tad teicu pats sev: «Cilvēks ir visa mērs» — un gāju. Un pēc ilgas staigāšanas atradu izeju.

Tuneļi, protams, visi ir apgaismoti. Ar mākslīgo gaismu ir apgaismots viss, izņē­mums ir tumsa. Un tāpēc, ieraugot flīzēs tumšu caurumu, sapratu, ka tas ir izņēmums, un kļuvu līksms. Iebāzu caurumā tikai roku — sākumā vairāk nevarēju — un sa­jūsmināts pavicināju to. Pēc tam izkustināju vēl vienu flīzi, iebāzu caurumā arī galvu un kliedzu tumsā: «Es iešu, es tomēr iešu!», un manu kliedzienu atbalsoja bezgalīgie gai­teņi. Man šķita, ka dzirdu sen mirušo strād­nieku garus, kuri toreiz katru vakaru atgrie­zās zvaigžņu gaismā un pie savām sievām. Un visas iepriekšējās paaudzes, kas bija dzī­vojušas virszemē, man atsaucās: «Tu tomēr nāksi, tu nāksi!»

Kuno apklusa, un, lai gan Vašti šķita, ka dēls ir liels aplamis, viņa pēdējie vārdi to­mēr aizkustināja. Nesen Kuno bija lūdzis atļauju kļūt par tēvu, un Komiteja lūgumu bija noraidījusi. Viņš nebija tāds cilvēks, ar kuru Mašīna vēlētos turpināt cilvēku cilti.

— Tad garām pabrauca vilciens. Es biju paslēpis galvu un rokas caurumā, un tas

tikai viegli skāra mani. Vienai dienai biju izdarījis pietiekami daudz, tādēļ uzrāpos at­pakaļ uz platformas, nobraucu lejā ar liftu un pasūtīju gultu. Ai, kādus sapņus es re­dzēju! Un tad es atkal aicināju tevi, un tu atkal atteicies nākt.

Vašti pakratīja galvu un teica:

—    Tā nevajag. Nerunā par tik briesmī­gām lietām. Es esmu tik nelaimīga. Kā gan tu vari atteikties 110 civilizācijas!

—    Es taču esmu atguvis telpas izjūtu, un tad cilvēks nespēj palikt mierā. Nolēmu iekļūt dobumā un uzkāpt pa šahtu augšā. Sāku vingrināt rokas. Katru dienu nodarbo­jos ar jocīgiem vingrinājumiem, kamēr sāka sāpēt muskuļi. Es varēju jau labu brīdi no­turēties, pakarinājies rokās, kā arī ilgāku laiku noturēt izstieptās rokās spilvenu. Tad es pasūtīju respiratoru un devos ceļā.

Sākumā bija pavisam viegli. Cementējums bija sabirzis, un es ātri vien izkustināju vēl dažas flīzes un iekāpu tumsā. Un mirušo senču gari mani uzmundrināja. Es pats īsti labi nesaprotu, ko ar to domāju. Es tikai stāstu tev, ko jutu. Pirmo reizi nojautu, ka tas, ko daru, ir protests pret mūsu sabiedrī­bas pagrimumu un ka, tāpat kā sen mirušie palīdz man, es cenšos palīdzēt tiem, kas vēl nav piedzimuši. Es jutu, ka pastāv kaut kas patiesi cilvēcisks, kam nav vajadzīga ne­kāda čaula. Kā lai tev to izskaidroju? Man likās, ka īstenībā cilvēki ir kaili, visas šīs

caurules, pogas un mehānismi nenāk pasaulē kopā ar mums un, arī aizejot no dzīves, mēs neņemsim tos līdzi. Pat mūsu dzīves laikā tie nav pats galvenais. Ja es būtu spēcīgāks, es norautu visu apģērbu un dotos virszemē, ārējā gaisā, kails. Bet to es nevaru atļauties, visa mana paaudze nevar to atļauties. Un tā nu es rāpos augšup ar savu respiratoru, higiēnisko apģērbu un diētiskajām tabletēm! Labāk tā nekā nemaz.

Tur bija no kāda seno laiku metāla izgata­votas kāpnes. Gaisma no platformas krita uz to zemākajiem pakāpieniem, un es redzēju, ka no piegružotā šahtas dibena tās tiecas stā­vus augšup. Droši vien mūsu senči, būvējot šo pilsētu, skraidīja pa tām augšup un lejup desmitiem reižu dienā. Kāpjot pa tām, cauri maniem cimdiem dūrās asas šķautnes un ro­kas sāka asiņot. Gaisma palīdzēja man tikai īsu brīdi, tad bija tikai tumsa un — tas bija vēl ļaunāk —, klusums, kas sāpīgi griezās man ausīs. Mašīna dūc! Vai tu to zini? Tās dunoņa iespiežas mūsu asinīs un, iespējams, var vadīt pat mūsu domas. Kas gan to zina! Es sāku atbrīvoties no Mašīnas varas. Tad man iešāvās prātā: «Šis klusums nozīmē, ka es rīkojos nepareizi.» Tomēr klusumā saklau­sīju balsis, un atkal tās mani drošināja. — Kuno iesmējās. — Tas man bija nepiecie­šams, jo nākamajā mirklī es pret kaut ko sa­dauzīju galvu.

Vašti nopūtās.

— Biju nokļuvis pie viena no pneimatiska­jiem aizvariem, kas pasargā mūs no ārējā gaisa. Var būt, ka tu esi tos redzējusi gaisa kuģī. Atrados elles tumsā, manas kājas turē­jās uz neredzamiem pakāpieniem, manas rokas bija ievainotas. Pats nesaprotu, kā to pārdzīvoju, tomēr balsis vēl aizvien mani uz­mundrināja, un es taustījos pēc aizslēga. Šķiet, ka aizvars bija kādas astoņas pēdas šķērsgriezumā. Iztaustīju to, cik tālu spēju aizsniegt. Tas bija pilnīgi gluds. Aiztaustīju gandrīz līdz pašam centram, tomēr nevarēju to sasniegt, roka bija par īsu. Tad man likās, ka kāda balss saka: «Lec! Tas ir to vērts! Var būt, ka centrā ir rokturis un tu to sa­tversi, tad tu nokļūsi pie mums pats pa savu ceļu. Un, ja roktura tomēr nebūs un tu no­kritīsi un sašķīdīsi gabalos, arī tad tu neko nezaudēsi — arī tad tu nokļūsi pie mums pats pa savu ceļu.» Es lēcu. Tur bija roktu­ris, un …

Kuno apklusa. Mātes acis pieplūda asarām. Viņa saprata, ka Kuno ir likteņa apzīmo­gots. Ja viņš nebija aizgājis bojā šodien, tad aizies bojā rīt. Šādam cilvēkam nebija vie­tas pasaulē. Vašti juta gan žēlumu, gan pre­tīgumu un kaunējās, ka dzemdējusi tādu dēlu. Viņa, kas allaž bijusi tik cienījama un kam vienmēr bijis tik daudz domu. Vai Kuno patiešām bija tas pats mazais zēns, kuru viņa bija mācījusi apieties ar pogām un slēdžiem, kuru pirmā bija mācījusi lasīt

Grāmatu? Pat pūkas, kas izķēmoja viņa virs­lūpu, liecināja par slieksmi uz mežonību. Un Mašīna necietīs nekādu atavismu.

— Tur bija rokturis, un es to satvēru. Ap­dullis es karājos virs dziļās tumsas un vēl sadzirdēju dunoņu kā pēdējo čukstu gaistošā sapnī. Viss, par ko kādreiz biju interesējies, visi cilvēki, ar kuriem biju sarunājies pa caurulēm, tagad man nozīmēja bezgala maz. Pa to laiku rokturis pagriezās. Mana ķer­meņa svars bija kaut ko iedarbinājis, es sāku lēni griezties, un tad . ..

Es nemaz neprotu to izstāstīt. Gulēju ar seju pret sauli. No deguna un ausīm man plūda asinis. Dzirdēju briesmīgu dārdoņu. Aizvars, pie kura biju turējies, bija vien­kārši izgrūsts no pazemes, un gaiss, ko izga­tavojam lejā, izplūda pa atveri ārējā gaisā. Tas šļācās laukā kā strūklaka. Es aizrāpoju atpakaļ pie tā, jo ārējais gaiss man sagādāja sāpes, un aizgūtnēm tvēru mākslīgo gaisu no strūklas malas. Mans respirators bija aiz­sviests diezin kur, drānas saplēstas. Es vien­kārši pieliku muti cieši pie atveres malas un elpoju, kamēr asiņošana aprima. Tu nemaz nespēj iedomāties, cik viss bija dīvaini. Šī le- jiņa — par to es pastāstīšu vēlāk—, ne visai spilgtā saule, kas spīdēja cauri gabalainiem mākoņiem, miers, bezrūpība, telpas izjūta un rūcošā mākslīgā gaisa strūkla, kas brāzmoja gar manu vaigu! Drīz vien ieraudzīju arī savu respiratoru lēkājam augšup un lejup gaisa strāvā augstu virs manas galvas uti vēl augstāk gaisā milzum daudz gaisa kuģu. Bet neviens jau nekad neskatās laukā no gaisa kuģa, un mani arī nevarētu no tā dabūt rokā. Te nu es gulēju kā uz sēkļa izmests. Saule mazliet iespīdēja šahtā, un es redzēju kāpņu augšgalu, taču aizsniegt tās man ne­bija nekādu cerību. Vai nu gaisa strāva mani izsviestu atkal atpakaļ, vai arī es iekristu iekšā un nosistos. Es varēju tikai gulēt zālē, tvert mākslīgo gaisu un laiku pa laikam pa­lūkoties apkārt.

Es zināju, ka atrodos Veseksā, jo pirms došanās ceļā biju pacenties noklausīties lek­ciju par šo tematu. Veseksa atrodas virs istabas, kurā pašlaik sarunājamies. Kādreiz tā bijusi ievērojama valsts. Tās karaļi pār­valdījuši visu dienvidu piekrasti no Andreds- valdas līdz Kornvolai. Straujā Vensdeika, steigdamās pa augstieni, aizsargājusi Ve- seksu no ziemeļiem. Lektors pastāstīja tikai par Veseksas tapšanu, tā ka nezinu, cik ilgi tai bijusi starptautiska nozīme. Šīs zināšanas jau arī man neko nedotu. Patiesību sakot, pagaidām es varēju tikai smieties. Te nu es gulēju, blakus man atradās pneimatiskais aizvars, respirators lēkāja virs manis, bet visi trīs mēs bijām gūstekņi ar zāli apaugušā un paparžu ieskautā ielejā.

Tad Kuno kļuva atkal nopietns.

— Man bija laimējies, ka atrados ielejā. Mākslīgais gaiss nosēdās atpakaļ zemē un piepildīja ieleju tā, kā ūdens piepilda bļodu, un es varēju rāpot apkārt. Tad es piecēlos. Katru reizi, kad gribēju uzkāpt augstāk, man bija jāelpo jaukts gaiss, kurā tomēr pārsvarā bija kaitīgais ārējais gaiss. Tas vēl nebija pārāk ļauni, savas tabletes es nebiju pazau­dējis un visu laiku jutos dīvaini jautrs. Ma­šīnu es pilnīgi aizmirsu. Mana vienīgā vēlē­šanās bija nokļūt augšā, kur auga papardes, un paskatīties, kas atrodas aiz pakalniņa.

Rāpos augšā pa nogāzi. Tomēr jaunais gaiss vēl aizvien bija man par stipru, un es novēlos atpakaļ lejā, tikai uz brīdi pamanī­jis kaut ko neskaidru, pelēku. Saule taisījās rietēt, un es atcerējos, ka tā atrodas Skor­piona zvaigznājā. Arī to biju noklausījies lekcijā. Ja atrodies Veseksā un saule ir Skor­piona zvaigznājā, tad pēc iespējas jāpastei­dzas, jo tumsa iestājas ļoti strauji. (Ta bija pirmā un vienīgā un droši vien paliks arī pēdējā derīgā informācija, ko ieguvu, klau­soties lekcijas.) Sāku izmisīgā steigā elpot jauno gaisu un centos aiziet pēc iespējas tā­lāk no sava gaisa dīķa. Ieplaka pildījās ar gaisu ļoti lēni. Brīžiem man šķita, ka gaisa strūklai vairs nav sākotnējā spēka. Likās, ka mans respirators dejo jau daudz tuvāk zemei, rūkoņa kļuva klusāka.

Kuno pārtrauca stāstījumu.

— Man šķiet, ka tas tevi nemaz neinte­resē. Pārējais tevi interesēs vēl mazāk. Manā stāstā nav nekādu domu, un es nožēloju, ka apgrūtināju tevi un ataicināju šurp. Mēs esam pārāk dažādi, māt.

Vašti lūdza, lai dēls turpina savu stāstu.

—    Bija jau vakars, kad uzkāpu augšā pa nogāzi. Saule bija jau gandrīz pazudusi aiz apvāršņa, un es vairs lāgā nevarēju apskatīt apkārtni. Tu tikko lidoji pāri Pasaules Jum­tam, un tev nebūs interesanti klausīties par nelielajiem kalniem, kurus redzēju es. Tie bija zemi, bezkrāsaini kalni, tomēr man tie likās dzīvi — sūnas, kas tos pārklāj, šķita kalnu āda, zem kuras saspringti muskuļi. Un es jutu, ar kādu neiedomājamu spēku šie kalni kādreiz pievilkuši manus senčus un kā cilvēki mīlējuši šos kalnus. Tagad tie ir aiz­miguši, varbūt pat uz visiem laikiem, bet savos sapņos tie ir kopā ar cilvēkiem. Lai­mīgs būs tas vīrietis, laimīga tā sieviete, kas pamodinās Veseksas kalnus, jo, lai gan tagad tie guļ, tie nemirs nemūžam.

Kuno iekaisa aizvien vairāk.

—    Vai tad tu nesaproti, vai visi jūsu lek­tori nesaprot, ka tie esam mēs, kas mirstam, ka tikai Mašīna ir vienīgā patiesi dzīvā? Mēs radījām Mašīnu, lai tā kalpotu mums, tomēr tagad vairs nespējam to pakļaut savai gri­bai. Tā nolaupījusi mums telpas izjūtu un taustes sajūtu, tā aptraipījusi visas cilvēku attiecības un pazemojusi mīlestību līdz kai­lam fiziskam aktam, tā paralizējusi mūsu ķermeņus un mūsu gribu un tagad spiež mūs to dievināt. Mašīna attīstās, tikai ne tai virzienā, kas nāktu par labu mums. Mašīna progresē, taču neved tuvāk mūsu mērķim. Mēs eksistējam tikai kā asinsķermenīši, kas riņķo tās artērijās, un, ja Mašīna spētu dar­boties bez mums, tā ļautu mums iznīkt. Ak, es nezinu nekādu glābiņu … Varbūt viens tomēr ir — atkal un atkal stāstīt cilvēkiem, ka es redzēju Veseksas kalnus tā, kā tos re­dzēja Elfreds, kad sakāva dāņus.

Saule norietēja. Aizmirsu tev pastāstīt, ka starp kalniem kā pērļu krāsas josta šūpojās migla.

Kuno apklusa otru reizi.

—    Turpini, — māte gurdi teica.

Kuno papurināja galvu.

—    Turpini vien. Tagad mani vairs nekas nespēj satriekt, esmu jau norūdījusies.

—    Biju nodomājis izstāstīt tev visu, bet nevaru. Es zinu, ka nevaru. Ardievu.

Vašti vēl stāvēja, nevarēdama izšķirties, ko darīt. Viņa visa trīcēja, klausoties dēla zaimojošos vārdus, taču viņu mocīja arī ziņ­kāre.

—    Tas nav godīgi, — viņa zūdījās. — Tu atsauci mani no pasaules otras malas, lai es noklausītos tavu stāstu, un tagad es gribu dzirdēt to līdz galam. Stāsti, cik vien īsi vari, jo tā tomēr ir briesmīga laika izšķie­šana, stāsti, kā tu atgriezies civilizētajā pa­saulē.

—    Ak tā! — Viņš satrūkās. — Tu gribi dzirdēt par civilizēto pasauli. Protams. Vai es tev jau pastāstīju, ka aizgāju uz vietu, kur bija nokritis mans respirators?

—    Nē, bet tagad es visu saprotu. Tu uzliki respiratoru un kaut kā aizgāji līdz izejas krā­terim, un no turienes par tavām izdarībām paziņoja Galvenajai Komitejai.

-— Nekas tamlīdzīgs nenotika.

Kuno pārvilka ar roku pār pieri, it kā at­gaiņātu kādas satraucošas atmiņas. Tad, at­sākdams savu stāstu, atkal iesila.

—    Ap saulrieta laiku nokrita mans respi­rators. Es jau tev stāstīju, ka gaisa strūkla it kā samazinājās, vai ne?

—    Jā.

—    Ap saulrieta laiku ta ļava nokrist ma­nam respiratoram. Kā jau teicu, Mašīnu biju pilnīgi aizmirsis un daudz nedomāju arī par to, cik vēls jau ir. Mani saistīja kas cits. Man bija mans gaisa dīķis, kurā varēju iegremdēties, kad stiprais ārējais gaiss kļuva neciešams. Iespējams, ka gaisa dīķis būtu sa­glabājies pat vairākas dienas, ja tikai ne­būtu sacēlies vējš un to izkliedējis. Un tā es tikai pārāk vēlu pamanīju, ko nozīmē gaisa strāvas samazināšanās. Redzi, caurums tu­nelī bija salabots. Labošanas Aparāts, mani vajāja Labošanas Aparāts.

Es nebiju pievērsis uzmanību vēl vienam brīdinājumam. Naktī debesis kļuva skaidrā­kas nekā dienā, un mēness, kas sekoja saulei pusdebesu attālumā, bija jau pacēlies diez­gan augstu un brīžiem gluži spoži apspīdēja

gravu. Es atrados sava parastajā vietā — uz robežas starp abām atmosfērām, kad man šķita, ka gravas dibenā kūņojas kaut kas tumšs un pēc tam pazūd šahtā. Savā muļķībā noskrēju lejā. Noliecos pār šahtu un klausī­jos. Man šķita, ka dzirdu dziļumā kaut kādu skrapstoņu.

Tikai tagad aptvēru, ka draud briesmas, bet bija jau par vēlu. Nolēmu uzlikt respi­ratoru un aiziet no gravas. Bet mans respira­tors bija nozudis. Es skaidri zināju, kur tas nokrita — starp aizvaru un šahtas atveri, varēju pat sataustīt sūnās bedrīti, ko tas bija atstājis. Respirators bija pazudis, un es sapratu, ka notiek kas nelabs, ka labāk būtu izbēgt ārējā gaisā un, ja jāmirst, tad mirt, skrienot pretim pērļainajam miglas māko­nim. Nepaspēju to izdarīt. No šahtas — tas bija drausmīgi —, no šahtas izlīdis, pa mē­ness apmirdzēto zāli lodāja garš, balts tārps.

Es kliedzu. Es darīju visu, ko nedrīkstēju darīt. Es mīdīju kājām šo neradījumu, kaut gan man vajadzēja bēgt no tā. Un pēkšņi tārps aptinās man ap potīti. Tad mēs cīnījā­mies. Tārps ļāva man skraidīt pa visu ieleju, bet turējās ap potīti. «Palīgā!» es kliedzu. (Notika kaut kas briesmīgs, to tev nekad ne­stāstīšu.) «Palīgā!» es kliedzu. (Kāpēc gan mēs nespējam ciest klusēdami?) «Palīgā!» es kliedzu. Tad manas kājas sasaistīja kopā, es kritu, mani aizvilka projām no dārgajām papardēm un dzīvajiem kalniem, garām lie-,

lajam metāla aizvaram. (To es varu tev stāstīt.) Iedomājos, ka spēšu izglābties, ja pieķeršos pie roktura. Arī ap to bija apti­nies tārps. Visa ieleja bija tārpu pilna. Tie pārmeklēja visu ieleju un noplēsa to gluži kailu. Un vēl citu tārpu baltie snuķi rēgojās laukā no atveres; tie bija gatavi uzbrukt, ja būs nepieciešams. Tārpi pievāca visu, ko va­rēja — krūmus, paparžu pudurus, visu. Un tā, satīstīti visi kopā, mēs iekritām ellē. Pēdē­jais, ko redzēju pirms aizvērās aizvars, bija zvaigznes, kas atgādina cilvēku, un man šķita, ka debesīs dzīvo tāds pats cilvēks kā es. Cīnījos, cīnījos līdz pēdējam un tikai tad, kad mana galva atsitās pret kāpnēm, zau­dēju samaņu. Pamodos savā istabā. Tārpi bija nozuduši. Ap mani bija mākslīgais gaiss, mākslīgā gaisma*. mākslīgais miers. Mani draugi pa sarunu caurulēm apvaicājās, vai man pēdējā laikā neesot radušās kādas jau­nas domas.

Kuno stāsts bija beidzies. Kaut kādas pār­runas par to bija neiespējamas, un Vašti pa­griezās, lai ietu.

—   Tas beigsies ar Izstumtību, — viņa klusi sacīja.

—    Es vēlos, lai tā notiktu, — Kuno atbil­dēja.

—    Mašīna ir bijusi ļoti žēlīga.

—    Es labāk paļaujos uz dieva žēlastību.

—    Vai ar šo māņticīgo frāzi tu gribi teikt, ka spētu dzīvot ārējā gaisā?

—    Jā.

—           Vai tu esi redzējis pie izejas krāteriem kaulus, kas palikuši pāri no tiem cilvēkiem, kurus sodīja ar Izstumtību pēc Lielās Sacel­šanās?

—    Jā.

—           Par brīdinājumu citiem tos atstāja tur­pat. Daži gan aizvilkās projām, taču nav ne­kādu šaubu, ka arī tie ir aizgājuši bojā. Tas pats notiek ar Izstumtajiem arī mūsdienās. Dzīvība vairs nespēj eksistēt virszemē.

—    Protams, protams.

—           Papardes un zāle ir izturējušas, bet vi­sas augstākās dzīvības formas ir iznīkušas. Vai kāds gaisa kuģis ir atklājis kādu dzīvu radību?

—    Nē.

—    Vai kāds lektors ir stāstījis par to?

—    Nē.

—    Kāpēc tad tāda spītība?

—           Tāpēc, ka es viņus redzēju, — Kuno eksplodēja.

—    Ko tu redzēji?

—           Tāpēc, ka toreiz mijkrēslī es redzēju viņu, tāpēc, ka viņa steidzās man palīgā, kad kliedzu, tāpēc, ka arī viņu sasaistīja tārpi. Tikai viņa bija laimīgāka par mani — kāds tārps viņu nogalināja ar dūrienu kaklā.

Kuno bija ārprātīgs. Vašti aizgāja. LTn ne­kad vairs neredzēja savu dēlu, arī sa­traukuma pilnajos laikos pēc šiem notiku­miem ne.

iii daļa

IZSTUMTIE

Gados, kas sekoja Kuno pārdrošajam pa­sākumam, Mašīnā norisinājās divi svarīgi notikumi. Pavirši raugoties, tie varēja likties revolucionāri, bet abos gadījumos cilvēku prāti bija tiem sagatavoti jau iepriekš. Tie tikai pauda tendences, kas jau sen bija slē­pušās cilvēku prātos.

Pirmkārt, aizliedza respiratorus.

Tādi progresīvi domājoši cilvēki kā Vašti jau vienmēr bija uzskatījuši ekskursijas uz virszemi par muļķīgu pasākumu. Var būt, ka gaisa kuģi bija nepieciešami, bet kāda gan jēga doties virszemē aiz tīras ziņkārības un parāpot pa zemi vienu vai divas jūdzes virszemes kārā? Šis paradums bija vulgārs, varbūt pat mazliet nepieklājīgs, tam nebija nekā kopīga ar citām patiesi nozīmīgām pa­rašām. Šādi izbraukumi neveicināja arī jaunu domu rašanos. Respiratorus aizliedza un reizē ar tiem, protams, arī virszemes kā­rus. Izņemot nedaudzus lektorus, kas žēlojās, ka tiem liegta iespēja tieši piekļūt viņu lek­ciju priekšmetiem, pārējie šo aizliegumu uz­ņēma pavisam mierīgi. Tie, kas vēl aizvien gribēja uzzināt kaut ko par virszemi, taču varēja klausīties ierakstus gramofonos vai arī noskatīties kādā kinematofotā. Un pat lektori samierinājās ar notikušo, kad konstatēja, ka lekcijas par jūru ir ne mazāk inte­resantas, ja tās kompilē no citu lektoru agrāk nolasītajām lekcijām par to pašu te­matu. «Sargieties no oriģinālām idejām!» sauca viens no visprogresīvākajiem lekto­riem. «Oriģinālas idejas patiesībā nemaz nav iespējamas. Tās ir tikai mīlestības un naida radīti fiziski iespaidi. Bet vai tad uz tik pri­mitīva pamata var dibināt kādu filozofiju? Radiet savas idejas, aizgūstot tās no citu ra­dītajām idejām, vēl labāk — pārradiet citu pārradītās idejas, kas savukārt jau desmi­tiem reižu pārradītas. Tā jūs atbrīvosities no tik traucējoša elementa kā tiešā novēro­šana. Necentieties tieši uzzināt kaut ko par manu tematu — Franču revolūciju. Tā vietā iegaumējiet, ko es domāju par to, ko domāja Eničarmons par to, ko domāja Arizns par to, ko domāja Gačs par to, ko domāja Ho-Jangs par to, ko domāja Či Bo-sings par to, ko do­māja Lefkadio Hērns par to, ko domāja Kār- lails par to, ko Mirabo teica par Franču revolūciju. Ar šo astoņu dižgaru pakāpe­nisku starpniecību Parīzē izlietās asinis un Versaļā izdauzītie logi izkristalizēsies idejā, ko jūs ar lieliem panākumiem varēsiet lietot savā ikdienas dzīvē. Centieties, lai starp­posmi būtu daudzi un dažādi, jo vēsturē jau viena autoritāte eksistē tādēļ, lai apstrīdētu citu autoritāti. Ariznam jālīdzsvaro Ho- Janga un Eničarmona skepticisms, man pa­šam jālīdzsvaro Gača dedzība. Jūs, noklausī­jušies manu lekciju, spējat novērtēt Franču revolūciju labāk nekā es pats. Jūsu pēcnā­cējiem būs vēl labāka iespēja novērtēt to, jo viņi būs mācījušies, ko jūs domājat par to, ko es domāju par to, un tā šai virknei būs pievienots vēl viens starpposms. Un pie­nāks laiks, — lektora balss kļuva spēcī­gāka, — kad cilvēki spēs pacelties pilnīgi pāri faktiem, pāri iespaidiem, tā būs paau­dze, kurai nebūs pašai savas sejas, paaudze, kas

«būs dievišķīgi brīva no individualitātes kauna».

Tā Franču revolūciju redzēs ne tādu, kāda tā bija, ne arī tādu, kādu gribētu redzēt, bet gan tādu, kāda tā būtu, ja risinātos Mašīnas laikmetā.»

Lekciju apsveica vētraini -aplausi, kas lie­cināja, ka sabiedrības apziņā jau nobriedusi doma, ka visi virszemes fakti jāignorē un respiratoru aizliegums ir pozitīvs ieguvums. Daži pat ieminējās, ka vajadzētu aizliegt arī gaisa kuģus. Gaisa kuģus tomēr neaizliedza, jo tie ļoti dziļi bija iesakņojušies Mašīnas sistēmā. Tomēr gadu no gada tos lietoja aiz­vien retāk, un domājoši cilvēki tos gandrīz nemaz vairs nepieminēja.

Otrs svarīgs notikums bija reliģijas atjau­nošana.

Arī par to paziņoja plaši izslavētā lekcijā. Visi klausītāji juta godbijīgās cieņas pilno noskaņu, kādā beidzās šā svarīgā jautājuma iztirzāšana, un lekcija rada dziļu atsaucību visu sirdīs. Tie, kas jau sen slepeni pielūdza Mašīnu, tagad skaļi pacēla savas balsis. Viņi stāstīja par dīvaino, svētsvinīgo mieru, kas tos pārņem pēc Mašīnas Grāmatas lietoša­nas, par prieku, ko rada Grāmatas ciparu at­kārtošana, lai cik nenozīmīgi tie liktos, par ekstāzi, kas tos pārņem, aizskarot kādu pogu, lai cik nesvarīga tā būtu, vai arī pie­spiežot elektrisko zvanu, kaut arī tas būtu pilnīgi lieki.

«Mašīna,» viņi sludināja, «mūs baro un ap­ģērbj, Mašīna rūpējas par mūsu mājokli; ar Mašīnas starpniecību mēs sarunājamies un redzam cits citu. Mēs eksistējam tikai Ma­šīnā. Mašīna veicina ideju rašanos un iznīdē māņticību. Mašīna ir visvarena un mūžīga. Lai slavēta Mašīna!»

Drīz vien šo svinīgo uzrunu nodrukāja Grāmatas pirmajā lappusē. Katrā jaunā Grā­matas izdevumā tā uzpūtās aizvien vairāk, izvēršoties par komplicētu slavināšanas un pielūgšanas sistēmu. No vārda «reliģija» cītīgi izvairījās, un teorētiski Mašīna vēl aizvien skaitījās cilvēku radīta un cilvēku vadīta. Tomēr īstenībā visi, izņemot tikai da­žus reakcionārus brīvdomātājus, pielūdza to kā dievību. Pielūgsme izpaudās ļoti dažādi. Vienu ticīgo visvairāk sajūsmināja zilā op­tiskā plate, ar kuras starpniecību viņš redzēja citus ticīgos; otrs pielūdza Labošanas Apa­

rātu, kuru ķecerīgais Kuno bija salīdzinājis ar tārpiem; kāds cits dievināja liftus, un vēl kāds cits — Grāmatu. Un katrs, kas pielūdza kādu Mašīnas detaļu, lūdzās, lai pielūgsmes objekts aizliek labu vārdu par viņu Mašīnai kā galvenajai dievībai. Drīz sākās arī citādi domājošo vajāšana. Tā pārāk plaši neizvēr- sās tikai iemeslu dēļ, par kuriem runāsim tālāk. Bet cilvēku prāti jau bija tam sagata­voti, un katrs, kas neatzina vismaz mini­mumu — «vārdā neminamo Mehānismu» —, dzīvoja Izstumtības draudos. Un mēs jau zi­nām, ka Izstumtība nozīmē nāvi.

Piedēvēt šīs divas lielās progresīvās pār­maiņas tikai Galvenajai Komitejai nozīmētu raudzīties uz sabiedrības attīstību no ļoti šaura redzes viedokļa. Tiesa, Galvenā Komi­teja gan izziņoja abas lielās pārvērtības, taču īstenībā Galvenā Komiteja par tām ne­bija atbildīga vairāk kā imperiālisma laik­meta karaļi par karu izcelšanos. Drīzāk tās bija kāda neatvairāma spiediena rezultāts, un neviens īsti nezināja, no kurienes tas rodas. Kad iecerētais bija realizēts, sekoja atkal jauns, tikpat neatvairāms spiediens. Šādu notikumu gaitu bija izdevīgi dēvēt par progresu. Neviens neuzdrīkstējās atzīt, ka cilvēki zaudējuši kontroli pār Mašīnu. Gadu no gada to apkalpoja aizvien prasmīgāk, to­mēr izpratne par to kopumā pakāpeniski sa­mazinājās. Jo labāk kāds zināja savu pienā­kumu Mašīnā, jo mazāk jēgas tam bija par kaimiņa pienākumiem. Visā pasaulē vairs ne­bija neviena cilvēka, kas spētu izprast šo monstru. Ģeniālo Mašīnas radītāju vairs ne­bija un, lai gan viņi bija atstājuši izsmeļošus norādījumus par Mašīnas darbību, katrs viņu pēcnācējs apguva tikai daļu no tiem. Cilvēce savā tieksmē pēc ērtībām bija pārcentušies un ekspluatējusi dabas bagātības pārāk iz­šķērdīgi. Tagad tā bezrūpīgi un pašapmieri­nāti tuvojās galīgām pagrimumam un par progresu varēja runāt tikai kā par pašas Mašīnas progresu.

Vašti dzīve mierīgi turpinājās līdz pat pē­dējai katastrofai. Viņa izslēdza gaismu un gulēja; uzmodās un ieslēdza gaismu. Lasīja lekcijas un klausījās lekcijas. Apmainījās domām ar saviem daudzajiem draugiem un ticēja, ka pilnveido savu intelektu. Reizēm kādam no viņas draugiem piešķīra Eitanā- ziju, un tas atstāja savu istabu, lai dotos tai Izstumtībā, kuru cilvēku prāti nespēj ap­tvert. Vašti tas viss bija puslīdz vienaldzīgs. Dažreiz, pēc kādas ne visai izdevušās lek­cijas, viņa pati lūdza Eitanāziju. Tā kā bija stingri noteikumi, kas mirušo skaitam ne­ļāva pārsniegt jaunpiedzimušo skaitu, Ma­šīna viņas lūgumu noraidīja.

Visa nelaime sākās ar sīkumiem, jau ilgi pirms tam, kad Vašti sāka kaut ko nojaust.

Kādu dienu Vašti pārsteidza ziņa no dēla. Viņi nekad vairs nesarunājās, viņiem nebija vairs nekā kopīga. Vašti tikai nejauši bija

uzzinājusi, ka dēls vēl dzīvs un pārvietots no ziemeļu puslodes, kur bija uzvedies tik nelie­tīgi, uz dienvidu puslodi, istabā, kas atra­dās netālu no viņējās.

«Vai Kuno atkal grib, lai es viņu apcie­moju?» Vašti nodomāja. «Es nekad, nekad vairs to nedarīšu. Man nav laika.»

Nē, šoreiz tas bija citāds ārprāts.

Kuno atteicās parādīties zilajā platē un, runājot no tumsas, svinīgi teica:

—    Mašīna apstājas.

—    Ko tu teici?

—          Es zinu, ka Mašīna apstājas. Visas pa­zīmes to liecina.

Vašti sāka smieties. Kuno to dzirdēja un saskaitās. Ar to viņu saruna beidzās.

—           Vai varat iedomāties kaut ko tik muļ­ķīgu? — Vašti stāstīja kādam draugam.

—    Cilvēks, kas kādreiz bija mans dēls, tic, ka Mašīna apstāsies. Šī doma būtu ķecerīga, ja nebūtu tik idiotiska.

—    Mašīna apstāsies? — draugs atkārtoja.

—   Ko tas nozīmē? Man šis teikums neko ne­izsaka.

—    Man arī ne.

—          Viņš taču to neattiecina uz nekārtībām, kas pēdējā laikā radušās mūzikā?

—          Ai, nē, protams, nē. Parunāsim labāk par mūziku.

—          Vai jūs jau sūdzējāties par traucēju­miem?

—    Jā, man paskaidroja, ka esot nepiecie­šams remonts, un ieteica griezties Labošanas Aparāta Komitejā. Es sūdzējos par tām dīvai­najām elsojošām skaņām, kas kropļo Bris- beinas skolas simfonijas. Izklausās, it kā kāds mocītos sāpēs. Labošanas Aparāta Ko­miteja apsolīja, ka traucējumus drīz novēr­sīšot.

Neskaidru nojautu nomākta, Vašti turpi­nāja savu ierasto dzīvi, tomēr viņu kaitināja defekti mūzikā un viņa nevarēja aizmirst arī Kuno teikto. Ja viņš zinātu, ka mūzika sabo­jājusies, — viņš to nevarēja zināt, jo necieta mūziku, — ja viņš zinātu, ka tā nav kārtībā, «Mašīna apstājas» būtu tieši tā indīgā pie­zīme, ko viņš pateiktu. Protams, šo teikumu viņš bija izmetis tikai uz labu laimi, tomēr dīvainā sagadīšanās kaitināja Vašti, un viņa diezgan sapīkusi atkal sūdzējās Labošanas Aparāta Komitejā.

Tāpat kā agrāk viņai atbildēja, ka defektu drīz izlabos.

—    Ko nozīmē «drīz»! Tas jādara tūlīt! — viņa noskaldīja. — Kāpēc man jāpacieš ne­pilnvērtīga mūzika? Parasti visu izlaboja ne­kavējoties. Ja jūs to tūlīt neizlabosiet, es sūdzēšos Galvenajā Komitejā.

—    Galvenā Komiteja nepieņem sūdzības no privātpersonām, — Labošanas Aparāta Komiteja atbildēja.

—    Kā tad es varu iesniegt savu sūdzību?

—    Ar mūsu starpniecību.

—    Nu labi, tātad es sūdzos.

—   Jūsu sūdzība tiks virzīta tālāk noteik­tajā kārtībā.

—    Vai arī citi sūdzas?

Šis jautājums bija nemehānisks, un Labo­šanas Aparāts atteicās atbildēt.

—    Tas nu ir par traku! — Vašti klāstīja savas neveiksmes kādam citam draugam. — Esmu visnelaimīgākā sieviete pasaulē. Ne­kad vairs nevaru būt pārliecināta par savu mūziku. Ar katru reizi tā skan sliktāk un sliktāk.

—    Man arī ir nepatikšanas, — draugs at­bildēja. — Dažreiz manas idejas pārtrauc kluss, griezīgs troksnis.

—    Un kas tas ir?

—   Nevaru saprast, vai troksnis ir manā galvā, vai sienā.

—    Vienalga, kā arī tas būtu, sūdzieties!

—    Es jau sūdzējos, un manu sūdzību no­teiktajā kārtībā nosūtīs Galvenajai Komite­jai.

Laiks gāja, un dažadie defekti cilvēkus vairs sevišķi neuztrauca. Novērsti tie nebija, bet cilvēku maņu orgāni pēdējā laikā bija notrulinājušies un iztapīgi pacieta visas Ma­šīnas kaprīzes. Nopūtas Brisbeinas skolas simfonijā vairs nekaitināja Vašti. Viņa tās uztvēra kā melodijas sastāvdaļu. Viņas draugs vairs neņēma ļaunā griezīgos trok­šņus, vai nu tie skanēja viņa galvā, vai arī sienā. Tāpat notika ar sapelējušajiem mākslīgajiem augļiem, tāpat ar vannām, ku­rās ūdens sāka smirdēt, tāpat ar klibojošajām atskaņām, kuras sāka izsniegt dzejas mašīna. Sākumā visi bija sašutuši un sūdzējās, pēc tam pierada un aizmirsa. Kļuva ļaunāk un ļaunāk, taču neviens pat nemēģināja iejauk­ties notikumu gaitā.

Stāvoklis mainījās, kad sabojājās gulēša­nas aparāts. Tas bija jau daudz nopietnāk. Kādā dienā visā pasaulē — Sumatrā, Ve- seksā, neskaitāmās pilsētās Kurzemē un Bra­zīlijā nogurušie iemītnieki velti pasūtīja sa­vas gultas. Gultu vairs nebija. Tas var lik­ties smieklīgi, bet tieši no šā brīža arī sākās civilizācijas sabrukums. Komiteju, kas bija atbildīga par šo bojājumu izlabošanu, apbēra ar sūdzībām, kuras tā, kā parasti, nosūtīja Labošanas Aparātam, kas savukārt apgal­voja, ka tās noteiktajā kārtībā nogādās Gal­venajai Komitejai. Tomēr neapmierinātība auga, jo cilvēki vēl nebija paspējuši tiktāl pielāgoties Mašīnas defektiem, lai spētu iz­tikt bez miega.

—    Kāds tīšuprāt bojā Mašīnu … — viņi runāja.

—    Kāds mēģina kļūt par karali, lai atkal ieviestu kaut kādu patvaldību.

—    Tos cilvēkus vajag sodīt ar Izstumtību!

—    Glābsim Mašīnu! Atriebsim Mašīnu! Atriebsim Mašīnu!

—    Pie ieročiem! Nāvi šim cilvēkam!

Tomēr tagad iejaucās Labošanas Aparāta

Komiteja un ar labi izvēlētiem vārdiem lik­vidēja paniku. Komiteja atzina, ka pašam Labošanas Aparātam nepieciešams remonts.

Šī atklātā atzīšanās radīja lielisku iespaidu.

— Protams, — sacīja slavenais lektors, tas pats, kas lasīja lekcijas par Franču revolū­ciju un katru jaunu Mašīnas defektu apvija ar spožu oreolu, — protams, tagad mēs neuz­bāzīsimies ar savām sūdzībām. Visu laiku Labošanas Aparāts bija pret mums tik atsau­cīgs un labs, tagad mēs visi jūtam līdzi tam un pacietīgi gaidīsim, kamēr tas atkal būs kārtībā. Gan jau Aparāts atkal uzņemsies savus pienākumus. Pagaidām iztiksim bez gultām, bez tabletēm, nekurnēdami pacietī­sim sīkos trūkumus. Esmu pārliecināts, ka tāda ir Mašīnas griba.

Klausītāji aplaudēja pat tūkstošiem jūdžu attālumā. Mašīna viņus visus joprojām vie­noja. Zem jūrām, zem kalniem vijās vadi, ar kuriem tie redzēja un dzirdēja, tās bija mil­zīgās acis un ausis, ko viņi bija mantojuši no paaudzes uz paaudzi, un šo vadu sanoņa ietina viņu domas, padarot tās vienveidīgas un paklausīgas. Tikai vecie un slimie kur­nēja, jo klīda baumas, ka arī Eitanāzija esot sabojājusies un cilvēkus atkal mokot sāpes.

Lasīt kļuva grūti. Gaisā parādījās kaut kāda dūmaka, kas padarīja to blāvu. Vašti tik tikko varēja saredzēt pāri istabai. Arī gaiss sasmaka. Sūdzības kļuva skaļākas, mie­rinājumi vairs nelīdzēja. Lektors varonīgi klaigāja: «Drosmi! Drosmi! Kāda gan nozīme šiem sīkumiem, ja tikai Mašīna darbojas? Mašīnai tumsa un gaisma ir viens.» Un, lai gan pēc kāda laika apstākļi uzlabojās, dzīve vairs neatguva savu agrāko spožumu un cil­vēki vairs nekad īsti neatguvās pēc pus­krēslā pavadītā laika. Bija dzirdamas histē­riskas runas «par stingriem pasākumiem», par «pagaidu diktatūru». Sumatras iedzīvotā­jus uzaicināja personiski pārbaudīt centrālo spēkstaciju, kura atradās Francijā. Lielāko­ties tomēr valdīja panika, un cilvēki izšķieda savu enerģiju, pielūdzot Grāmatu, taustāmu Mašīnas visvarenības pierādījumu. Baiļu pa­kāpes bija ļoti dažādas; brīžiem uzklīda ce­rību pilnas baumas, ka Labošanas Aparāts jau gandrīz pilnīgi izlabots, ka Mašīnas ienaidnieki savaldīti, ka ieviesti jauni «nervu centri», kas visu paveikšot daudz labāk nekā agrāk. Bet tad pienāca diena, kad pilnīgi negaidot, bez jebkādiem iepriek­šējiem traucējumiem beidza darboties sakaru sistēma visā pasaulē, un pienāca Mašīnas pa­saules gals.

Vašti tieši šai laikā lasīja lekciju, un da­žas viņas piezīmes bija uzņemtas ar aplau­siem. Kad viņa turpināja lekciju, klausītāji apklusa, un, lekciju nobeidzot, Vašti nedzir­dēja vairs ne skaņas. Mazliet neapmierināta viņa piezvanīja kādam draugam, kura spe­cialitāte bija līdzjūtība. Atkal ne skaņas, droši vien draugs gulēja. Tāpat neatbildēja kāds cits draugs, kuram viņa mēģināja pie­zvanīt, un vēl kāds cits. Un tad viņa atce­rējās Kuno mistisko piezīmi «Mašīna ap­stājas».

Šis teikums viņai vēl aizvien neko neiz­teica. Ja jau Mūžība ari apstāsies, tad, pro­tams, to drīz vien atkal iedarbinās.

Vēl taču bija gaisma, kaut arī ļoti vāja, un arī gaiss; pirms pāris stundām tas bija pat uzlabots. Un vēl bija Grāmata, un. ka­mēr bija Grāmata, tikmēr nevarēja draudēt nekādas briesmas.

Bet tad Vašti sabruka izmisumā, jo notika kas šausmīgs — iestājās klusums.

Viņa nekad nebija zinājusi, ko nozīmē klusums, un tagad tas viņu gandrīz nogali­nāja. Klusums tiešām arī uz vietas nogali­nāja daudzus tūkstošus cilvēku. Kopš dzim­šanas ap viņiem bija nepārtraukta dūkoņa. Ausīm tā bija tas pats, kas plaušām mākslī­gais gaiss, un tagad Vašti galvu plosīja mežonīgas sāpes. Tikko aptverdama, ko dara, viņa streipuļoja uz priekšu un piespieda reti lietoto pogu, kas atvēra telpas durvis.

Durvis nebija pievienotas centrālajai spēk­stacijai, kas pašlaik kaut kur Francijā dzī­voja savus pēdējos brīžus. Durvis atvērās, un Vašti sāka lolot pārmērīgas cerības, jo iedomājās, ka Mašīna izlabota. Durvis atvē­rās, un viņa ieraudzīja krēslaino tuneli, kas aizvijās tālu uz priekšu, pretim brīvībai. Bet viņai pietika tikai ar acu uzmetienu tune­lim, lai atrautos atpakaļ. Tunelis bija cilvēku pieblīvēts, Vašti gandrīz pati pēdējā šai pil­sētā bija pamanījusi briesmas.

Cilvēki viņai vienmēr bija riebušies, bet šie atgādināja kādu lietuvēnu ļaunā sapnī. Cilvēki rāpoja apkārt, kliedza, vaimanāja, cīnījās pēc elpas, grūstījās, pazuda tumsā, atkal un atkal tika nogrūsti no platformas uz dzelzceļa sliedēm. Daži cīnījās pie elek­triskajiem zvaniem, cenzdamies izsaukt vil­cienus, kurus vairs nevarēja izsaukt. Citi gaudoja pēc Eitanāzijas un respiratoriem vai arī zaimoja Mašīnu. Daži stāvēja pie savu istabu durvīm, tāpat kā viņa, baidīdamies gan palikt, gan arī aiziet. Un aiz visas šīs kņadas bija klusums — zemes un visu aiz­gājušo paaudžu balss.

Nē, tas bija ļaunāk nekā vientulība. Viņa aizvēra durvis un apsēdās, lai sagaidītu galu. Sabrukums turpinājās, to pavadīja šausmīgi brīkšķi un dārdoņa. Atsperes, kas saturēja Medicīnas Aparātu, laikam bija atslābušas, un tas tagad pretīgi karājās gabaliņu no griestiem. Grīda sāka līgoties un nosvieda Vašti no krēsla. Kaut kāda caurule, locīda­mās kā čūska, tiecās pie viņas. Un beidzot notika visšausmīgākais — sāka izgaist gaisma, un tad viņa saprata, ka garā civili­zācijas diena patiešām ir galā.

Vašti sāka neprātīgi svaidīties pa istabu, lūdzoties, lai viņu par katru cenu izglābj, skūpstīja Grāmatu, histēriski spaidīja pogu pēc pogas. Troksnis ārpusē kļuva skaļāks un spiedās cauri sienai. Pamazām viņas istaba satumsa, atmirdzums no metāla slēdžiem pa­gaisa. Vairs nevarēja saredzēt lasāmpulti, tad arī Grāmatu, ko viņa turēja rokās. Aiz­bēgušajai skaņai pakaļ aizbēga arī gaisma, bet gaismai sekoja gaiss, un pirmatnējais tukšums atgriezās zemes dzīlēs, no kurām tik ilgi bija padzīts. Vašti turpināja svaidī­ties pa savu istabu kā kādas senas reliģijas piekritēja, kliegdama un ar asiņainām ro­kām sizdama pa pogām.

Un tad viņa atvēra savu cietumu un iz­bēga. Brīvībā izbēga viņas dvēsele, — vis­maz man tā liekas tagad, kad stāsts tuvojas nobeigumam, — apgalvot, ka brīvībā izbēga arī viņas miesa, būtu aplam. Vašti nejauši pieskārās pogai, kas atver durvis, un pēc sasmakušā gaisa, kuru sajuta pat ar ādu, un ausīs dunošajiem čukstiem saprata, ka atkal atrodas tunelī pie milzīgās platformas, kur pirmīt bija redzējusi cilvēkus cīnoties. Ta­gad neviens vairs necīnījās. Skanēja vēl tikai vārgi čuksti un klusas, raudulīgas nopūtas. Simtiem cilvēku mira tumsā.

Vašti sabruka asarās.

Un asaras viņai atbildēja.

Viņi abi neraudāja par sevi, bet gan par cilvēci. Viņi nevarēja samierināties, ka tās ir beigas. Pirms iestājās mūžīgais klusums, viņu sirdis atvērās, un tagad viņi saprata, kas bijis visnozīmīgākais uz zemes. Cilvēks, visas radības zieds, cēlākais no visām būt­nēm, cilvēks, kas pēc savas līdzības reiz bija radījis dievu, cilvēks, kas spoguļoja savu spēku zvaigznājos, skaistais, kailais cilvēks mira, nožņaugts drānās, kuras pats sev bija noaudis. Cilvēks bija strādājis vaiga svied­ros gadsimtiem ilgi, un tāda nu bija viņa alga. Tiesa, sākumā šīs drānas šķita dieviš­ķīgas, jo bija austas no pašaizliedzības un izrotātas ar kultūras ziediem. Tomēr dieviš­ķīgas tās bija tikai tik ilgi, kamēr bija vie­nīgi drānas, ne vairāk, un kamēr cilvēks pēc savas gribas tās varēja nomest jebkurā brīdī un dzīvot, apzinoties, ka viņa īstenā būtība ir dievišķīgā dvēsele un tikpat dievišķīgais ķermenis. Vissāpīgāk viņi raudāja par grēku pret cilvēka miesu, par ļaunumu, ko gad­simtiem ilgi nodarīja cilvēka nerviem, mus­kuļiem un visiem pieciem maņu orgāniem. Un šo noziegumu liekuļi visu laiku bija maskējuši ar skaļām runām par evolūciju, līdz cilvēka ķermenis kļuva par bālu mīkst- miesi, nožēlojamu un bezkrāsainu mājokli tikpat nožēlojamām un bezkrāsainām do­mām, šīm kādreiz pēc zvaigznēm alkstošā gara pēdējām kuslām kustībām.

—   Kur tu esi? — viņa caur asarām čuk­stēja.

Kuno balss 110 tumsas atbildēja:

—    Esmu šeit.

—    Vai ir vēl kāda cerība, Kuno?

—    Mums — nekādās.

—    Kur tu esi?

Viņa rāpās pāri mirušo ķermeņiem pie sava dēla, un Kuno asinis slacījās uz viņas rokām.

—     Ātrāk! — Kuno gārdza. — Es mirstu, bet tagad mēs beidzot tomēr varam pieskar­ties viens otram, varam sarunāties bez Ma­šīnas.

Viņš noskūpstīja Vašti.

—     Mēs esam atguvuši paši sevi. Un esam atguvuši arī dzīvi tādu, kāda tā bija Veseksā, kad Elfreds padzina dāņus. Un mēs tagad zinām to pašu, ko zina viņi — ārpusē, pēr- ļainajā miglas mākonī.

—     Bet, Kuno, vai tā ir patiesība? Vai tie­šām virszemē vēl dzīvo cilvēki? Vai šis tu­nelis, šī indīgā tumsa — vai tās patiešām nav beigas?

Kuno atbildēja:

—     Es redzēju viņus, runāju ar viņiem, mīlēju viņus. Viņi slēpjas miglā un papar­dēs, gaidot mūsu civilizācijas galu. Šodien vēl viņi ir Izstumtie, taču rīt. . .

—     Ai, gan jau rīt kāds muļķis sāks iedar­bināt Mašīnu atkal no jauna.

—     Nekad, — Kuno teica, — nekad vairs. Cilvēki ir izmācīti.

Kamēr viņš vēl runāja, visa pilsēta sa­lūza kā medus kāre. Kāds gaisa kuģis bija ielidojis pussagrautajā izejas krāterī. Gāžo­ties lejup, tas eksplodēja un ar saviem tē­rauda spārniem sagrāva stāvu pēc stāva. Mirkli viņiem vēl pavīdēja sen aizgājušo senču ēnas, bet tad, pirms abi tiem pievie­nojās, viņi vēl ieraudzīja sīku strēmelīti tīru debesu.

Džeroms K. Džeroms

DEJAS PARTNERIS

— Tas notika Furtvangenā, mazā Švarc- valdes pilsētiņā, — savu stāstu sāka Makšo- nesijs. — Šai pilsētiņā dzīvoja kāds brīnum jauks, vecs vīrs, vārdā Nikolass Geibels. Viņš taisīja uzvelkamās rotaļlietas un bija ieguvis slavu turpat vai visā Eiropā. Viņa darinātie trusīši varēja izlēkt no kāpostgal­vas, pakustināt ausis, pieglaust ūsas un atkal ielēkt kāpostgalvā; viņa kaķi mazgāja pur­niņu un ņaudēja tik dabiski, ka suņi notu­rēja tos par īstiem un metās tiem virsū; lel­les ar iemontētu fonogrāfu prata nocelt cepuri un pateikt «labrīt!» vai «labdien!», bet dažas arī kaut ko nodziedāt.

Šis cilvēks bija kas vairāk nekā vienkāršs mehāniķis, viņš bija īsts meistars. Darbs vi­ņam bija aizraušanās, gandrīz vai kaislība. Viņa darbnīca bija bāztin piebāzta ar daž­nedažādām savādām lietām, kas nekad ne­tika vai arī nevarēja tikt pārdotas, — lietas, ko viņš bija darinājis aiz tīrās patikas. Viņš bija izgudrojis gan uzvelkamu ēzeli, kas rikšoja divas stundas no vietas ar akumulētu elektroenerģiju, pie tam rikšoja daudz ātrāk par dzīvu ēzeli, un braucējam bija mazāk jānopūlas ar tādu, gan putnu, kas, uz­šāvies gaisā un apmetis vairākus apļus, nolaidās lejā tieši tai pašā vietā, no kurienes bija izlidojis, gan skeletu, kas, metāla stieņa balstīts, varēja diet dūdu pavadījumā, gan dabiska lieluma leļļu dāmu, kas prata spēlēt vijoli, un ar izdobtu vidu vīrieti, kas pīpēja un dzēra gaišalu vairāk, nekā, vidēji ņemot, varēja izdzert trīs vācu studenti kopā, un tas patiešām ir daudz.

Pilsētiņā visi bija pārliecināti, ka vecais Geibels spētu iztaisīt tādu radījumu, kas uz­vestos, kā cienījamam pilsonim pieklājas. Un kādu dienu viņš patiešām iztaisīja tādu, kas prata darīt pārāk daudz, un tas notika šādi.

Jaunajam ārstam Folenam bija mazulis, un mazulim bija dzimšanas diena. Pirmajā dzim­šanas dienā ārsta Folena mājā valdīja kaut kāds satraukums, toties otro dzimšanas dienu Folena kundze nolēma atzīmēt, sarīkojot par godu šim gadījumam viesības. Vecais Gei­bels un viņa meita Olga bija viesu vidū.

Nākamās dienas pēcpusdienā trīs vai čet­ras Olgas sirdsdraudzenes, kas arī bija vie­sībās, iegriezās pie Olgas papļāpāt par iepriekšējās dienas sarīkojumu. Viņas, pro­tams, ņēmās aprunāt vīriešus un kritizēt viņu dejošanas māku. Vecais Geibels sēdēja

istabā, taču izlikās lasām laikrakstu, un mei­tenes viņu pat neievēroja.

—    Liekas, kļūst aizvien mazāk vīriešu, kas dejotu visos sarīkojumos, uz kuriem mēs ejam, — sacīja viena no meitenēm.

—    Jā, un nav nevienas, kas izturētos pret viņiem augstprātīgi, — piebilda otra. — Viņi it kā izrāda žēlastību, uzlūgdami mūs uz deju.

—    Un cik muļķīgi viņi runā, — piemeti­nāja trešā. — Viņi nemitīgi atkārto vienu un to pašu: «Cik valdzinoša jūs šovakar iz­skatāties!», «Vai jūs bieži braucat uz Vīni?», «Ai, noteikti aizbrauciet, tā ir lieliska pil­sēta!», «Cik jums brīnišķīgi piestāv šis ģērbs!», «Cik šodien ir silti!», «Vai jums pa­tīk Vāgners?». Es vēlētos, kaut viņi sado­mātu ko citu!

—    Ak, man gan ir pilnīgi vienalga, ko viņi runā, — sacīja ceturtā. — Ja vīrietis labi dejo, viņš manis pēc var būt galīgs muļķis.

—    Parasti viņš tāds arī ir, — ļauni piezī­mēja kalsnā meitene.

—    Es eju uz sarīkojumu, lai dejotu, — laizdama piezīmi gar ausīm, turpināja iepriekšējā runātāja. — Es tikai prasu, lai partneris mani stingri turētu, droši vadītu pa zāli un nenogurtu ātrāk par mani.

—    Tad tev ir vajadzīgs tāds partneris, kuru darbina pulksteņa mehānisms, — sacīja tā pati kalsnā meitene.

—    Bravo! — sasizdama plaukstas, iesau­cās viena no viņām. — Nu, tas būtu lieliski!

—          Kas butu lieliski? — gribēja zināt pā­rējās meitenes.

—           Uzvelkams dejotājs vai, vēl labāk, tāds, ko vada elektrība un kas nekad neap­stājas!

Meitenēs tas izraisīja lielu sajūsmu.

—           Ai, cik jauks gan būtu tāds partne­ris! — sacīja viena. — Viņš nekad nespertu un nemītu uz purngaliem.

—          Un neplēstu drēbes, — piemetināja otra.

—    Un nejauktu soli.

—    Un nereibtu un nebalstītos pret mums.

—           Un nekad neslaucītu seju mutautiņā. Man pretīgi, kad vīrieši to dara pēc katras dejas.

—           Un negribētu pavadīt visu vakaru ēdamzālē.

—           Viņā iemontētais fonogrāfs izteiktu visas parastākās frāzes, un neviens neva­rētu atšķirt viņu no īsta cilvēka, — sacīja meitene, kurai pirmajai bija ienākusi prātā šī doma.

—          Tik tiešām, neviens nevarētu atšķirt, — piebilda kalsnā meitene. — Viņš pat būtu daudz patīkamāks.

Vecais Geibels nolika laikrakstu un klau­sījās abām ausīm. Tiklīdz kāda meitene pa­meta skatienu uz viņa pusi, viņš aši aizslē­pās aiz laikraksta.

Kad meitenes bija prom, viņš iegāja darb­nīcā, un Olga dzirdēja viņu staigājam šurpu turpu un šad tad pie sevis smejamies. Tova­kar viņš daudz runāja ar meitu par dejo­šanu un vīriešiem, izjautāja, ko viņi dejojot parasti runā un dara, kādas dejas pašlaik ir modē, kādi ir deju soļi, un vēl daudz ko tādu, kas saistīts ar dejošanu.

Turpmākās pāris nedēļas Geibels gandrīz visu laiku uzturējās darbnīcā, vienmēr likās pārdomu pilns un aizņemts, lai gan šad tad negaidot klusi un apspiesti iesmējās, it kā uzjautrinātos par joku, kuru neviens vēl ne­zina.

Pēc mēneša Furtvangenā atkal bija viesī­bas. Šoreiz tās rīkoja bagātais koku tirgonis vecais Vencelis, lai atzīmētu brāļameitas sa­derināšanos, un Geibels un Olga arī bija uz­aicināti.

Kad tuvojās laiks doties ceļā, Olga sāka meklēt tēvu. Nevarēdama viņu atrast mājā, meita pieklauvēja pie darbnīcas durvīm. Tēvs iznāca ārā, kreklā izmeties, pietvīcis, tomēr starojošs.

—    Negaidi mani, — viņš sacīja. — Ej viena pati, es aiziešu vēlāk. Man šis tas vēl jāpadara.

Kad Olga paklausīgi gāja prom, Geibels nosauca nopakaļ:

—    Pasaki viņiem, ka es ieradīšos ar jaunu cilvēku — ar jauku, jaunu cilvēku un

lielisku dejotāju. Viņš patiks visām meite­nēm.

Tad tēvs iesmējās un aizvēra durvis.

Geibels parasti turēja visu lielā slepenībā, taču šoreiz Olgai bija modušās patiesi ļau­nas aizdomas par to, ko tēvs iecerējis, un tāpēc viņa jau iepriekš varēja viesus brīdi­nāt. Viesi kļuva aizvien nepacietīgāki un ar ilgošanos gaidīja, kad ieradīsies slavenais meistars.

Beidzot ārā piebrauca rati, pēc tam bija dzirdama kņada priekšnamā, un tad vecais Vencelis, tikko valdīdams smieklus, jautru, uztraukumā sasārtušu seju iedrāzās istabā un spalgā balsī paziņoja:

—    Geibela kungs ar savu draugu!

Smieklu un aplausu sveikts, parādījās Gei­bela kungs ar savu «draugu» un devās tieši uz istabas vidu.

—    Dāmas un kungi, — sacīja Geibela kungs, — atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu draugu manekenu Frici. Frici, manu dārgo zēn, paklanies dāmām un kungiem!

Geibels iedrošinādams uzlika roku Fricim uz pleca, un manekens zemu palocījās, pie tam kaklā viņam kaut kas griezīgi noklak­šķēja, un šis troksnis nepatīkami asociējās ar pirmsnāves gārdzieniem. Bet tas bija tikai sīkums.

—    Gaita viņam ir mazliet pastīva (vecais Geibels satvēra manekenu aiz rokas un pa­veda dažus soļus uz priekšu. Manekens pa­tiešām gāja ļoti stīvi), taču staigāšana nav viņa stiprā puse. Viņš īstenībā ir dejotājs. Pagaidām esmu spējis iemācīt viņam tikai valsi, un to viņš ir apguvis nevainojami. Nu, lūdzu, kurai no dāmām es varu stādīt viņu priekšā kā partneri? Viņam ir lieliska ritma izjūta, viņš nekad nenogurst, nekāpj uz kā­jām, neburza drēbes, viņš turēs partneri tik cieši, cik cieši viņa vēlēsies, un kustēsies tik ātri vai tik lēni, kā viņai patiks, viņam nekad nereibs galva, un viņš prot arī saru­nāties. Nu, pasaki kaut ko, manu zēn!

Vecais kungs pagrozīja kādu pogu mane­kenam mugurpusē, un Fricis tūdaļ pavēra muti un smalkā balsī, kas it kā nāca kaut kur no pakauša, pēkšņi sacīja: «Vai drīk­stu?» — un tad mute ar troksni atkal aiz­krita ciet.

Bez šaubām, manekens Fricis atstāja uz vi­siem lielu iespaidu, tomēr neviena meitene, šķiet, neizrādīja ne vismazāko vēlēšanos de­jot ar viņu. Viņas visas aizdomu pilnas dre­binādamās raudzījās Friča vaska bālajā sejā, ieplestajās acīs un sastingušajā smaidā. Bei­dzot vecais Geibels piegāja pie meitenes, kas bija šādu partneri iecerējusi.

— Jūsu priekšlikums par elektrisku dejo­tāju ir ļoti precīzi izpildīts, — Geibels sa­cīja. — Jums par to jāpateicas šim kungam un jāpārbauda viņš.

Meitene bija jautras, dzīvespriecīgas da­bas, un joki viņai patika. Kad arī namatēvs viņu lūdza dejot ar manekenu, viņa pēdīgi piekrita.

Geibela kungs pieveda manekenu pie mei­tenes. Manekena labā roka tika stingri ap­likta ap meitenes vidukli, viegli saliektā kreisā roka satvēra meitenes labo roku. Ve­cais rotaļlietu meistars ierādīja viņai, kā re­gulēt manekena kustību ātrumu, kā viņu apstādināt un kā atbrīvoties no viņa.

—    Manekens nodejos ar jums pilnu apli, — Geibela kungs paskaidroja. — Rau­gieties, lai neviens jums neuzskrien virsū un neizmaina viņa kustības virzienu.

Atskanēja mūzika. Vecais Geibels ieslē­dza strāvu, un Anete ar savu dīvaino part­neri sāka deju.

Brīdi visi viņus vēroja. Manekens savu pienākumu pildīja apbrīnojami labi. Ieturē­dams pareizu ritmu un soli, manekens, cieši aptvēris savu mazo partneri, droši riņķoja apkārt, pīkstošā balsī bērdams vārdus, kurus laiku pa laikam pārtrauca klusināta čērk- stoņa.

—    Cik valdzinoša jūs šovakar izskatā­ties! — manekens ierunājās smalkā balsī, kas nāca it kā no tālienes. — Cik jauka diena! Vai jums patīk dejot? Cik mēs labi esam sadējojušies! Jūs taču dejosiet ar mani vēl, vai ne? Ai, neesiet tik nežēlīga! Cik jums brīnišķīgi piestāv šis ģērbs! Vai valsis nav lieliska deja? Es varētu ar jums dejot visu mūžu! Vai jūs jau vakariņojāt?

Kad meitene jau bija pieradusi pie šā ne­parastā radījuma, satraukums pamazām pa­zuda, un viņai šis joks iepatikās.

—    Ak, viņš patiešām ir jauks! — viņa smiedamās iesaucās. — Es varētu dejot ar viņu visu mūžu.

Pāris pēc pāra pievienojās viņiem, un drīz vien visi dejotāji virpuļoja viņiem pakaļ. Nikolass Geibels skatījās un kā bērns prie­cājās par savu veiksmi.

Vecais Vencelis pienāca pie viņa un kaut ko iečukstēja ausī. Geibels iesmējās, piekrī­toši pamāja ar galvu, un abi vīri klusi aiz- spraucās uz durvju pusi.

—    Šovakar māja pieder jauniešiem, — sa­cīja Vencelis, tiklīdz viņi bija izgājuši ārā. — Mēs labāk kantorī mierīgi uzpīposim un iedzersim kādu glāzi reinvīna.

Tikmēr dejošana kļuva aizvien ātrāka un nevaldāmāka. Mazā Anete pagrozīja skrūvi, kas regulēja partnera kustību ātrumu, un manekens tagad joņoja apkārt aizvien strau­jāk un straujāk. Pāris pēc pāra nomocījušies meta mieru, tikai Anete ar savu partneri joprojām virpuļoja, kamēr beidzot viņi pa­lika vieni paši.

Valsis kļuva mežonīgāks. Mūzika vairs netika dejotājiem līdzi, un muzikanti, ne­spēdami ieturēt tādu pašu tempu, pārtrauca spēlēšanu un blenza dejotājos. Jaunākie viesi aplaudēja, taču vecākie ļaudis sāka jau uztraukties.

—    Vai tev, mīļā, reiz nepietiks dejot? — ierunājās kāda sieviete, — Tu pagalam no­mocīsies.

Taču Anete klusēja.

—    Man liekas, viņa jau zaudējusi sa­maņu, — iesaucās kāda meitene, kad Anete bija aiztraukusi viņai garām.

Viens no vīriešiem metās pie manekena un mēģināja to apturēt, taču manekens no­trieca viņu zemē un ar tērauda papēdi no­brāza viņam vaigu. Šis radījums acīmredzot ir nedomāja tik viegli šķirties no sava iegu­vuma.

Ja kāds būtu saglabājis aukstasinību, ma­nekenu būtu varējuši it viegli apstādināt. Divi vai trīs vīri, rīkodamies saskaņoti, būtu pacēluši manekenu no grīdas vai iestūmuši kaktā. Taču saglabāt aukstasinību satrau­kumā spēj tikai daži. Tie, kuri nav klāt, pa­rasti domā, cik muļķīgi rīkojušies tie, kuri bijuši klāt, un tie, kuri ir klāt, vēlāk pār­domā, cik vienkārši gan būtu bijis rīkoties šādi vai tādi, vai pavisam citādi, ja vien tas tobrīd būtu ienācis prātā.

Sievietes krita histērijā. Vīrieši izkliedza cits citam pretrunīgus norādījumus. Divi pat metās manekenam virsū un izgrūda to no dejas apļa istabas vidū, un no turienes tas triecās tagad virsū gan sienām, gan mēbe­lēm. Asiņu straumīte sūcās pa meitenes balto kleitu uz leju un tecēja uz grīdas. Stā­voklis kļuva nopietns. Sievietes kliegdamas metās ārā no istabas. Vīrieši sekoja viņām.

Kāds izteica saprātīgu domu:

— Jāatrod Geibels, jāatved Geibels!

Neviens nebija pamanījis, ka viņš izgājis no istabas, un neviens arī nezināja, kur viņš ir. Daži viesi devās viņu meklēt. Daži, bai­dīdamies iet atpakaļ deju zālē, sastājās tur­pat aiz durvīm un klausījās. Varēja dzirdēt, ka manekens joprojām šļūkā pa nopulēto grīdu. Brīžiem atskanēja dobjš troksnis, kad tas ar savu nastu atsitās pret kādu priekš­metu un tad atlēca atpakaļ.

Un visu šo laiku manekens runāja smalkā, spocīgā balsī, bez mitas atkārtodams vienas un tās pašas frāzes: «Cik valdzinoša jūs šo­vakar izskatāties! Cik jauka diena! Ai, ne­esiet tik nežēlīga! Es varētu dejot ar jums visu mūžu. Vai jūs jau vakariņojāt?»

Protams, viesi meklēja Geibelu it visur, taču nekur nevarēja atrast. Viņi ieskatījās visās istabās, tad visi kā viens aizdrāzās uz Geibela māju, kur zaudēja tik dārgās minū­tes, modinot veco, kurlo saimniecības vadī­tāju. Pēdīgi kādam viesim ienāca prātā, ka arī Vencelis ir nozudis, un tad viņi iedomā­jās kantori pagalma otrā galā, un tur viņi tik tiešām atrada Geibelu.

Geibels nobālējis piecēlās un gāja meklē­tājiem līdzi. Geibels un Vencelis, izlauzuši sev ceļu viesu pulkā, kas bija salasījies ār­pusē, iegāja istabā un noslēdza durvis.

Iekšā bija dzirdamas klusinātas balsis un steidzīgi soļi, tad atskanēja neskaidra kāju šļūkšana, pēc tam iestājās klusums, un tad atkal varēja dzirdēt klusinātas balsis.

Pēc brīža durvis pavērās, un tie, kas atra­dās tuvāk, spiedās istabā iekšā, taču vecā Venceļa platie pleci aizsprostoja durvis.

— Ienāciet jūs un jūs, Bekler, — viņš uz­runāja divus vecākus vīrus. Balss viņam bija mierīga, taču seja — nāves bālumā. — Pā­rējie, lūdzu, cik iespējams ātrāk ejiet prom un aizvediet sievietes.

Kopš tās reizes vecais Nikolass Geibels darināja vairs tikai uzvelkamus trusīšus un kaķus, kas prata ņaudēt un mazgāt purniņu.

Džeks Londons

TŪKSTOŠ NĀVJU

Peldēju jau veselu stundu, biju pārsalis un galīgi zaudējis spēkus, kāju rāva krampji, — acīmredzot tuvojās mana pēdējā stundiņa. Vēl pavisam nesen izmisīgi cīnījos ar bē­guma straumi, taču krasta ugunis kā ķircinā­damas slīdēja aizvien tālāk, un tagad es at­devos viļņu varā un ar rūgtumu atcerējos savas veltīgi izšķiestās dzīves gājumu, ku­ram nupat nupat lemts pārtrūkt.

Liktenim bija labpaticis, lai es nāku pa­saulē cienījamā angļu ģimenē. Rēķins bankā maniem vecākiem bija iespaidīgi liels, toties zināšanas par bērnu psiholoģiju un audzinā­šanu — ārkārtīgi niecīgas. Tādēļ, gan bū­dams bagātnieku dēls, es nekad nedabūju izjust ģimenes siltumu. Mans tēvs — visai gudrs cilvēks un slavens antīkās pasaules pētnieks — bija pilnīgi nogrimis savos dar­bos, bet māte, kurai saprāts stipri atpalika no skaistuma, nepagurusi griezās augstākās sabiedrības izpriecu virpulī. Es mācījos aris­tokrātu skolā, tad universitātē, tāpat kā dau­dzu citu angļu buržuāzijas ģimeņu atvases, un, gadiem ejot, manas tieksmes un patvaļa kļuva arvien neapvaldītākas. Te pēkšņi ve­cāki pamanīja, ka arī man ir nemirstīga dvē­sele, un mēģināja mani vest pie prāta. Taču bija jau par vēlu: kad biju izdarījis kādu iz­misīgi pārdrošu un neprātīgu gājienu, ve­cāki atteicās no manis, sabiedrība aizcirta durvis man deguna galā, un es, saņēmis no tēva tūkstoš mārciņu (viņš pateica, ka vai­rāk nedos ne graša, un aizliedza rādīties viņam acīs), nopirku pirmās klases biļeti kuģīr-kas devās uz Austrāliju.

Kopš tā laika mana dzīve ir vieni vienīgi klejojumi — 110 austrumiem uz rietumiem, no Arktikas uz Antarktiku —, kas beigušies ar to, ka trīsdesmit gadu vecumā, pašā spēku briedumā, man lemts noslīkt Sanfrancisko līcī, kad jau laimīgi esmu aizlaidies no kuģa, uz kura braucu par matrozi.

Labo kāju sarāva krampji, un es cietu ne­izsakāmas mokas. Viegla brīze sacēla ne­lielus viļņus, tā ka dabūju sarīties sāļo ūdeni. Vēl gan turējos virspusē, bet pamazām jau zaudēju samaņu. Kā caur miglu atceros, ka mani panesa zem viļņlauža un es ieraudzīju upju tvaikoņa ugunis; pēc tam viss izgaisa.

Izdzirdu liegu sanoņu un jutu, ka vaigus skar smaržīga pavasara rīta vēsma. Tā pa­mazām pārvērtās ritmiski pulsējošā straumē, kas it kā nesa līdzi manu augumu. Es pel­dēju vasarīgas jūras siltajās skavās, svēt­laimē šūpodamies murdošajos viļņos. Taču pulsācija kļuva aizvien spēcīgāka, sanoņa pārgāja dūkoņā, viļņi cēlās augstāk un augstāk, kļuva arvien niknāki, — un tagad jau mani mētāja vētras sabangota jūra. Cauri ķermenim šāvās svelošas sāpes. Likās, ka smadzenēs uzliesmo un dziest žilbinoši spo­žas dzirkstis un ausīs rēc ūdenskritumi; te pēkšņi it kā kas pārtrūka, un es atguvos.

Aina, kuras varonis biju kļuvis, šķita diezgan interesanta. Mirkli pavēries ap­kārt, nopratu, ka visai neērtā pozā guļu uz grīdas privātas jahtas kajītē. Pāris dīvaini tērptu tumšādainu cilvēku ritmiski cēla uz augšu un laida lejup manas rokas. Nevarēju saprast, pie kādas tautības viņi pieder, lai gan savā mūžā biju redzējis ne mazumu da­žādu cilšu un tautu. Man pie galvas bija pie­stiprināta kāda ierīce, kas savienoja elpo­šanas orgānus ar mašīnu, par kuru tūdaļ pastāstīšu. Nāsis bija aizbāztas, tā ka es el­poju caur muti. Pašķielējis sāņus, ieraudzīju, ka no tās šaurā leņķī atiet divas caurules, kuras atgādina dārza šļūtenes, tikai gata­votas no cita materiāla. Vienas caurules va­ļējais gals gulēja uz grīdas man līdzās, bet otra aizvijās pāri kajītei un nozuda apa­rātā, par kuru solījos pastāstīt.

Tai laikā, kad vēl nemētājos apkārt pa pasauli, es interesējos par eksaktajām zināt­nēm un pazinu parasto laboratorijas iekārtu un aparātus, tādēļ spēju novērtēt mašīnu, kuru tikko ieraudzīju. Gandrīz visas daļas tai bija no stikla un izcēlās ar raupju vien­kāršību, kas raksturīga eksperimentālām ietaisēm. Mašīnas galvenais elements bija gaisa kamera; tajā atradās trauks ar ūdeni, kurā vertikāli bija ielaists caurules viens gals. Otru galu noslēdza stikla lode ar va­kuumsūkņi. Ūdens caurulē cēlās un krita, un šī kustība, kas pa cauruli tika noraidīta līdz manīm, atbilda ieelpai un izelpai. Gan mašīna, gan arī cilvēki, kas tik enerģiski cilāja manas rokas, mākslīgi uzturēja elpo­šanu, un manas plaušas cēlās un plaka, gaidot brīdi, kad daba atsāks pārtraukto darbu.

Tikko pavēru acis, manu galvu, nāsis un muti atsvabināja no minētajām ierīcēm. Man iedeva izdzert glāzīti konjaka, es grīļoda­mies piecēlos kājās, lai pateiktos savam glā­bējam, un ieraudzīju .. . tēvu! Ilgus gadus dzīvodams pastāvīgās briesmās, biju mācī­jies savaldīties un tagad nolēmu nogaidīt, vai viņš pats mani nepazīs. O, nē! Viņš re­dzēja savā priekšā tikai izbēgušu matrozi un arī izturējās pret mani kā pret tādu.

Nodevis mani tumšādaino kalpu gādībā, viņš sāka pārskatīt savas piezīmes, kuras bija rakstījis manas atdzīvināšanas laikā. Man pasniedza sevišķi garšīgas pusdienas, bet uz klāja tūlīt pat sākās rosība, un pēc matrožu izsaucieniem, ķēžu žvadzoņas un takelāžas čikstiem es sapratu, ka mēs pace­ļam enkuru. Es pie sevis klusībā pasmaidīju. Doties ceļojumā pa bezgalīgi plašo Kluso okeānu kopā ar savu vientuļnieku tēvu — tas tikai ir lielisks joks! Toreiz man pat prātā nenāca, ar ko tiks jokots. Zinājis tai brīdī visu, es, ne mirkli nevilcinādamies, būtu meties pāri bortam un ar sajūsmu at­griezies netīrajā kuģa kubrikā, no kura ne­sen biju izbēdzis.

Iziet uz klāja man atļāva tikai tad, kad pēdējā bāka un pēdējais loča kuteris jau bija palikuši tālu aizmugurē. Jutos pateicīgs tēvam par šādu piesardzību un to arī pa­teicu — sirsnīgi, kaut gan parupji, kā jau matrozis. Es taču nevarēju iedomāties, ka viņš slēpis svešu acīm manu klātbūtni uz kuģa nebūt ne manis dēļ, bet gan pats savu mērķu labad. Viņš īsumā pastāstīja, kā mat­roži izvilkuši mani no ūdens, un piebilda, ka nevajagot viņam pateikties, — gluži ot­rādi, viņš man esot daudz pateicības parādā. Jau sen esot konstruējis šo aparātu, lai pār­baudītu kādu savu teoriju, kas attiecas uz zināmām bioloģiskām parādībām, bet nekad neesot bijis izdevības to izmēģināt.

— Ar jūsu palīdzību ir spīdoši pierādīts, ka mana hipotēze bijusi pareiza, — viņš teica un nopūties piebilda: — Taču diemžēl tikai attiecībā uz slīkoņiem.

Tomēr nesteigsimies notikumiem priekšā. Viņš piedāvāja man par divām mārciņām vairāk, nekā biju saņēmis uz iepriekšējā, kuģa, lai es paliktu šeit par matrozi. Tāda devība mani patīkami pārsteidza: patiesību sakot, es taču viņam nemaz nebiju vaja­dzīgs. Mani neraidīja vis uz kubriku, kā biju gaidījis, bet ierādīja ērtu kajīti; turklāt es ēdu pie kapteiņa galda. Acīmredzot tēvs bija ievērojis, ka neesmu vienkāršs matrozis, un es nolēmu to izmantot, lai atgūtu viņa lab­vēlību. Izdomāju kādu pasaciņu, kas izskaid­rotu, kādēļ es, izglītots cilvēks, esmu nonā­cis šādā stāvoklī, un vienmēr centos uzturē­ties viņa sabiedrībā. Pirmajā izdevīgajā brīdī pastāstīju, ka agrāk esmu nodarbojies ar zi­nātni, un viņš pienācīgi novērtēja manas zināšanas. Drīz vien kļuvu par laborantu, un atbilstoši tika paaugstināta arī alga, bet, kad viņš sīkāk iepazīstināja ar savām teori­jām, mani pārņēma gandrīz vai tikpat de­dzīgs entuziasms kā viņu pašu.

Trauksmaini steidza dienas: jaunais darbs mani aizrāva, un es te strādāju tēva lielis­kajā bibliotēkā, te uzklausīju viņa paskaidro­jumus, te palīdzēju pētījumos. Taču mums nācās atteikties no daudziem sevišķi intere­santiem izmēģinājumiem, tāpēc ka viļņu šūpota jahta nav vispiemērotākā vieta sarež­ģītiem laboratorijas eksperimentiem. Toties viņš man solīja ne mazumu burvīgu stundu teicami iekārtotā laboratorijā, kas arī bija mūsu ceļojuma gala mērķis. Viņš paskaid­roja, ka kaut kur dienvidos atklājis neap­

dzīvotu saliņu un pārvērtis to par zinātnes paradīzi.

Nevajadzēja nemaz ilgu laiku nodzīvot uz salas, lai saprastu, kādā šausmu valstībā esmu nokļuvis. Tomēr īsumā aprakstīšu iepriekšējos notikumus, kuri bija noveduši pie tā, ka man nācās pārdzīvot kaut ko tādu, kas vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.

Mūža novakarē manu tēvu bija nogurdi­nājusi vārgās antīkās pasaules burvība un viņš bija pārvērties par uzticamu bioloģijas pielūdzēju un kalpu. Šīs zinātnes pamatus viņš bija apguvis jau jaunībā, bet tagad iepa­zinies ar pēdējiem tās sasniegumiem un galu galā nonācis pie nezināmā bezgalīgo pla­šumu robežas. Viņš bija nodomājis atstāt tajos savas pēdas, un šai brīdī mēs satikā­mies. Negribu sevi slavēt, bet galva man strādā tīri labi — es ātri uztvēru viņa domu gaitu, izpratu pētījumu metodi un kļuvu gandrīz vai par tādu pašu ārprāta apsēsto, kāds bija viņš. Tomēr nē! Vēlāk sasniegtie apbrīnojamie rezultāti pierāda, ka ārprātīgs viņš nebija. Teikšu tikai, ka otra tik aukst­asinīga un patoloģiski cietsirdīga cilvēka ne­esmu redzējis.

Kad viņš bija apguvis fizioloģijas un psi­holoģijas noslēpumus, viņa prātam pavērās visai plašs pētījumu lauks, un, lai to pa­kļautu sev, viņš sāka studēt organisko ķī­miju, patoloģisko anatomiju, toksikoloģiju un citas zinātnes un zinātņu nozares, kuras

nākotnē varēja noderēt. Pieņēmis, ka orga­nisma dzīvības procesu īslaicīga un galīga pārtraukuma cēlonis ir dažu protoplazmas elementu koagulācija, viņš šīs substances izdalīja un sīki izpētīja. Dzīvības procesu norisi pārtraucot uz laiku, iestājas koma, bet, pārtraucot pilnīgi, — nāve, taču tēvs apgalvoja, ka protoplazmas koagulāciju var palēnināt, novērst un pat pilnīgi pārtraukt pašos pēdējos tās posmos. Tas ir, vienkāršāk sakot, viņš apgalvoja, ka nāve, ja tā nav bijusi varmācīga un nav bojāts neviens no galvenajiem orgāniem, ir tikai dzīvības pro­cesu norises pārtraukums un ka zināmos ga­dījumos ar kādu noteiktu metodi organismu var atdzīvināt. Šo metodi tad nu viņš centās atrast, lai praksē pierādītu, ka iespējams at­jaunot dzīvības procesus šķietami mirušā organismā. Protams, viņš saprata, ka jebkurš šāds mēģinājums būtu veltīgs, ja sākusies jau trūdēšana: bija vajadzīgs organisms, kurš vēl pavisam nesen — pirms minūtes, stundas vai diennakts — bijis dzīvs un ve­sels. Atdzīvinādams mani, viņš lielākā vai mazākā mērā bija pierādījis savas teorijas pareizību. Es taču noslīku un biju jau miris, kad mani izvilka no Sanfrancisko līča ūde­ņiem, bet ar aeroterapeitiskā aparāta — tā tēvs sauca savu mašīnu — palīdzību dzīvī­bas liesmiņa tika iedegta no jauna.

Un tagad par tēva ļaunprātīgajiem nodo­miem pret mani. Sākumā viņš lika saprast,

ka esmu pilnīgi viņa varā. Jahta tika aizsū­tīta prom uz veselu gadu, un salā palika tikai divi tumšādainie kalpi, kas bija viņam uzticīgi līdz nāvei. Tad viņš sīki izanalizēja savu teoriju, formulēja tās pierādījuma me­todi un beigās apstulbināja mani, paziņo­dams, ka nolēmis to pārbaudīt pie manis.

Ne reizi vien esmu riskējis ar dzīvību, esmu dabūjis redzēt īstu velnu, bet tas taču bija pavisam kas cits! Mani nevar saukt par gļēvuli, tomēr perspektīva vēl un vēlreiz pārkāpt nāves slieksni viesa manī paniskas šausmas. Es lūdzu eksperimentu uz laiku at­likt, un viņš to atļāva, bet piebilda, ka man atliek tikai viens — pakļauties. No salas aizbēgt es nevarēju, un pašnāvība mani ne­vilināja, kaut gan iespējams, ka tā tomēr būtu bijusi labāka izeja nekā šausmas, kas mani gaidīja. Glābiņš varēja būt vienīgi manu cietumsargu nāve. Taču arī šai ziņā es biju bezspēcīgs. Tēvs ievēroja vislielāko piesardzību, un mani dienu un nakti uzrau­dzīja viens no kalpiem.

Kad visi lūgumi bija veltīgi, es atklāju, ka esmu viņa dēls. Tas bija mans pēdējais trumpis, un uz tā es biju licis visas cerības. Taču viņš palika nelokāms — tas bija nevis cilvēks, bet mašīna, kas nepielūdzami iet uz savu mērķi. Nevaru saprast, kāpēc gan viņš apprecēja manu māti, kāpēc viņam ievaja- dzējās bērna: viņā taču nebija nekādu cil­vēcīgu jūtu. Viņam viss aprobežojās ar

loģiku; mīlestība, līdzcietība, maigums, ko viņš saskatīja citos cilvēkos, viņa acīs bija tikai vājības, kuras jānomāc. Viņš atbildēja, ka savā laikā devis man dzīvību un tātad ar pilnām tiesībām varot to arī atņemt. Starp citu, viņš tā nemaz nedarīšot, — viņš dzī­vību tikai aizņemšoties un tieši noteiktajā laikā to atkal atdošot. Protams, varot jau gadīties visādas neparedzētas nejaušības, bet ikviens cilvēks riskējot un kādēļ tad man vajadzētu būt izņēmumam?

Viņš ļoti rūpējās par manu veselību, jo tā taču bija eksperimenta veiksmes ķīla, tā­dēļ man vajadzēja ieturēt speciālu diētu un ievērot režīmu — gluži kā atlētam, kas gata­vojas izšķirošām sacensībām. Ko es varēju darīt? Ja jau šis liktenīgais pārbaudījums bija neizbēgams, es atzinu par labāku būt teicamā formā. Pa to laiku viņš atļāva palī­dzēt aparāta montēšanā un piedalīties dažā­dos iepriekšējos eksperimentos. Viegli iedo­māties, ka tie izraisīja manī dedzīgu interesi. Es pārzināju šo problēmu jau gandrīz tikpat labi kā viņš pats, un bieži vien, man par lielu prieku, viņš pieņēma manis ieteiktos labojumus un izmaiņas. Tādās reizēs es ar drūmu smīnu nodomāju, ka pošos pats uz savām bērēm.

Viņš sāka ar toksikoloģisku eksperimentu sēriju. Kad priekšdarbi bija veikti, mani no­galināja ar lielu devu strihnīna, un es no­gulēju miris savas divdesmit stundas. Visu šo laiku mans ķermenis bija nedzīvs, abso­lūti nedzīvs. Elpošana un asinsrite bija pil­nīgi apstājušās; taču visšausmīgākais bija tas, ka, turpinoties koagulācijai protoplazmā, es biju pie pilnas apziņas un varēju izpētīt šo procesu visās tā pretīgajās detaļās.

Aparāts, kuram vajadzēja mani atdzīvināt, bija hermētiski slēgta kamera un pēc formas atgādināja cilvēka ķermeni. Mehānisms bija vienkāršs: vairāki vārsti, kloķvārpsta un elektromotors. Kad šo mehānismu iedarbi­nāja, atmosfēras spiediens kamerā ritmiski cēlās un krita, tā liekot plaušām strādāt bez šļūtenēm. Kaut gan mans ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgi un, iespējams, bija sācis jau trūdēt, es apzinājos visu, kas notika ap­kārt. Zināju, ka esmu ievietots kamerā, un, kaut gan sajūtas nedarbojās, sapratu, ka man injicētas vielas, kas aizkavē koagulācijas procesu. Tad kameru aizvēra un ieslēdza mehānismu. Mani sagrāba neizsakāms uztrau­kums, taču asinsrite pamazām atjaunojās, orgāni no jauna sāka pildīt savas funkcijas, un pēc stundas es jau sēdēju pie pusdienu galda.

Nevar teikt, ka gan šajā, gan nākamajās eksperimentu sērijās es būtu piedalījies ar sevišķu entuziasmu, tomēr pēc diviem ne­veiksmīgiem mēģinājumiem bēgt no salas tie mani pamazām ieinteresēja. Turklāt es jau biju pieradis mirt. Tēvs bija sajūsmā par saviem panākumiem, un viņa ieceres kļuva dienu no dienas pārdrošākas. Mēs izmēģinā­jām trīs lielas grupas inžu: tādas, kas iedar­bojas uz nervu sistēmu, gāzveida indes un tādas, kas iedarbojas uz gremošanas orgā­niem, taču neņēmām dažas minerālu indes un visas tās, kuras noārda audus. Strādājot ar indēm, es apradu ar savu lomu un tikpat kā vairs nebaidījos, kaut gan reiz man gan­drīz vai izgāja plāni. Pārgriezis dažus manas rokas sīkos asinsvadus, viņš ievadīja asinīs niecīgu devu visbīstamākās indes — indiāņu mednieku indi kurāri. Es uz vietas zaudēju samaņu, tad apstājās elpošana un asinsrite, protoplazmas sarecēšanas process aizgāja tik tālu, ka tēvam zuda cerība to apturēt. To­mēr, kad jau likās, ka viss zaudēts, viņš ķērās pie līdzekļa, kuru pēdējā laikā bija pētījis, un rezultāts bija tāds, ka kopš šī brīža viņa degsme divkāršojās.

Kruksa caurulei līdzīgā vakuumcaurulē tika radīts magnētiskais lauks. Polarizētas gaismas iedarbībā tas nefosforescēja un ne­radīja atomu plūsmu, bet izstaroja neredza­mus starus, kas atgādina rentgena starus. Taču, ja rentgena stari spēj atklāt priekš­metus, kas slēpti skatienam necaurredzamā vidē, tad šiem stariem piemita vēl lielāks caurkļuves spēks. Ar tiem viņš nofotografē­jis manu ķermeni un uz negatīva redzējis daudz neskaidru ēnu, kuras radušās tādēļ, ka ķīmiskie un elektriskie procesi manā or­ganismā vēl turpinājās. Bet tas neapšaubāmi liecināja, ka sastingums, kas mani bija pār­ņēmis, nav īsta nāve. Citiem vārdiem sakot, tie noslēpumainie spēki, tie smalciņie pave­dieni, kas saista dvēseli ar miesu, vēl ne­bija izgaisuši. Pārējo inžu iedarbības pēdas nebija saglabājušās; starp citu, pēc dzīvsud­raba preparātu lietošanas es vienmēr pāris dienas nejutos vesels.

Pēc tam nāca brīnišķīgi eksperimenti' ar elektrisko strāvu. Lai pārbaudītu Teslas ap­galvojumu, ka sevišķi augsts spriegums cil­vēkam nav bīstams, laidām caur manu ķer­meni strāvu, kuras spriegums ir simttūkstoš voltu. Es to pat nemanīju, un spriegums tika pazemināts līdz divi tūkstoši pieci simti vol­tiem, kas tūlīt pat mani arī nobeidza. Šoreiz viņš uzdrošinājās atstāt mani veselas trīs dienas šādā stāvoklī, kad ir pārtraukti jeb­kuri dzīvības procesi. Atdzīvināšana prasīja veselas četras stundas.

Reiz viņš mani inficēja ar tetanusu, bet pirmsnāves agonija bija tik mokpilna, ka es kategoriski atteicos turpināt tamlīdzīgus eks­perimentus. Vieglāka bija nāve aiz elpas trūkuma, tas ir, noslīkstot, nosmokot vai saindējoties ar kādu gāzi, bet arī nāve mor- f:ja, opija, kokaīna vai hloroforma iedarbī­bas rezultātā bija pilnīgi pieņemama.

Reiz, nosmacējis mani, viņš noturēja ķer­meni uz ledus trīs mēnešus, nodrošinājis to pret trūdēšanas procesu. Nebiju iepriekš brīdināts, tādēļ mani pārņēma šausmas, kad uzzināju, cik ilgi esmu bijis miris. Sāku baidī­ties, ka viņam var ienākt prātā izdarīt kādus papildu eksperimentus ar manu līķi — pē­dējā laikā viņš izrādīja aizvien lielāku inte­resi par vivisekciju. Pēc kārtējās atdzīvinā­šanas es atklāju, ka man bijis uzšķērsts krū- šukurvis. Kaut gan šuves bija uzliktas ļoti rūpīgi, rētas tā sāka sāpēt, ka nācās vairākas dienas nogulēt gultā. Un tieši tad es arī iz­domāju glābšanās plānu.

Izlikdamies, ka esmu ļoti aizrāvies ar iz­mēģinājumiem, es izlūdzos īsu atelpu no bez­galīgajām miršanām. Tēvs bija ar mieru. Šīs dienas izmantoju darbam laboratorijā, zinot, ka tēvs ir aizņemts, uzšķēržot dzīvnieciņus, kurus viņam ķēra kalpi, un neievēros, ar ko es nodarbojos.

Es pamatojos uz diviem priekšnoteiku­miem: pirmkārt, uz ūdens elektrolīzi, tas ir, ūdens sadalīšanos sastāvdaļās, laižot tam cauri strāvu, un, otrkārt, uz hipotēzi, ka pa­stāv pievilkšanas spēkam pretējs spēks; Astors to nosaucis par aperģiju. Tāpat kā Zemes pievilkšanas spēks tuvina priekšme­tus citu citam, bet nesavieno tos, tā aperģija aprobežojas vienīgi ar atgrūšanu. Turpretim atomu un molekulu pievilkšanas spēks ne tikvien liek priekšmetiem pievilkties, bet arī savieno tos vienā veselā, — un es centos atrast šim pievilkšanas spēkam pretēju spēku; turklāt ne vien atrast, bet arī iemā­cīties to vadīt. Piemēram, ūdeņraža un skā­bekļa molekulas reaģējot sadalās un veido jaunas molekulas, kas satur abu elementu atomus, — ūdens molekulas. Turpretim elek­trolīzes procesā šīs molekulas saskaldās un atgriežas sākotnējā stāvoklī, veidojot divas dažādas gāzes. Spēkam, kuru es gribēju at­rast, vajadzēja tāpat iedarboties uz jebkura savienojuma jebkurām molekulām. Un tad- man tikai atlika ievilināt tēvu šī spēka dar­bības laukā, un viņš momentā tiktu sadalīts atsevišķos elementos.

Nav jādomā, ka spēks, kuru es galu galā atklāju, iznīcināja matēriju vispār, — nē, tas iznīcināja tikai formu. Drīz vien noskaid­roju, ka tas neiedarbojas arī uz neorganis­kiem savienojumiem. Taču nebija tādas organiskas vielas, kas spētu tam pretoties. Tāda izvēlība sākumā radīja manī neizpratni, kaut gan es bez pūlēm būtu sapratis, ja. vien mazliet būtu palauzījis galvu. Tā kā orga­nisku vielu molekulās ir nesalīdzināmi vai­rāk atomu nekā vissarežģītāko neorganisko vielu molekulās, tad organiskiem savienoju­miem raksturīga nenoturība un dažādu fi­zisku spēku un ķīmisku reaktīvu iedarbības rezultātā tie viegli sadalās.

Divas spēcīgas, ar speciāli šim nolūkam konstruētiem magnētiem savienotas bateri­jas izstaroja divas varenas spēka plūsmas. Katra par sevi tās bija absolūti nekaitīgas, bet to nevar teikt par plūsmu neredzamo krustošanās punktu. Pārbaudījis iekārtas efektivitāti praksē un pats turklāt tik tikko nepārvērties par tukšu gaisu, es ķēros pie slazdu ierīkošanas. Novietojis magnētus tā, ka durvis uz manu istabu kļuva par nāves zonu, un pierīkojis gultas galvgalī kontakta pogu, ar kuru ieslēdz baterijas, es apgūlos.

Kalpi joprojām mani naktīs sargāja un pusnaktī mainījās. Es ieslēdzu strāvu pēc tam, kad pirmais bija sācis dežurēt. Tikko biju iesnaudies, te mani pamodināja spalga metāla šķindoņa. Uz sliekšņa mētājās tēva senbernadieša Dena kakla siksna. Sargs me­tās to pacelt un izgaisa kā putekļu mākonis, tikai viņa apģērbs sakrita kaudzītē uz grī­das. Gaisā tikko jūtami iesmaržojās pēc ozona, taču, tā kā ķermenis bija sastāvējis galvenokārt no ūdeņraža, skābekļa un slā­pekļa, kas visi ir bezkrāsaini, bez smakas, tas izgaisa kā nebijis. Starp citu, kad izslēdzu strāvu un novācu viņa apģērbu, ieraudzīju saujiņu pelnu, — tās bija paliekas no orga­nisma sastāvā ietilpstošā oglekļa un citiem negaistošiem elementiem, tādiem kā sērs, kālijs un dzelzs. Ieslēdzis slazdu, es atkal palīdu zem segas. Pusnaktī piecēlos, aizvācu otra kalpa paliekas un mierīgi nogulēju līdz rītam.

Pamodos no tēva sirdīgās balss; viņš no laboratorijas sauca mani. Es pavīpsnāju. Ne­bija neviena, kas viņu uzmodinātu, un viņš bija aizgulējies! Tad izdzirdu, ka viņš nāk uz manas istabas pusi, un piecēlos gultā sē­dus, lai nepalaistu garām dezintegrācijas brīdi. Pie durvīm viņš brīdi apstājās, bet tad spēra liktenīgo soli. S-š-š! Iešalcās kā priedes vējā. Viņš izgaisa. Apģērbs saplaka uz grī­das bezveidīgā kaudzē. Uztvēru ne vien ozona smaržu, bet arī ķiploku smakai līdzīgo fosfora smaku. Zem drēbēm atradu saujiņu pelnu — negaistošos elementus. Un vairāk nekā. Man atdarījās visa pasaule. Gūsts bija beidzies.

O'Henrijs

STĀSTS PAR KORĶA KĀJU

— Kundze, — sacīja vīrietis ar vienu kāju, vērsdamies pie padzīvojušas sievietes, kas vagonā sēdēja viņam blakus, — kundze, man, kā redzat, ir tikai viena kāja. Pirms dažiem gadiem man bija arī korķa kāja, kas kalpoja ne sliktāk, bet savā ziņā pat labāk par īsto, kuras man vairs nav. Kāju zaudēju, klīzdams apkārt kopā ar ceļojošo cirku, un cirka direktors, ļoti lādzīgs cilvēks, atdeva man sava nelaiķa znota korķa kāju. Tā gan bija maķenīt par garu, taču citādi labāku būtu grēks vēlēties. Un izskatījās gluži kā īsta, turklāt vēl ar vienu priekšrocību — tai bija rūpīgi izstrādāta atsperu sistēma. Kad man bija jāsteidzas, uzvilku atsperi un tad varēju nolēkt uz kājas astoņas un ceturtdaļ- verstis bez apstājas.

Tā nu es dzīvoju un uzraudzīju mūsu zvēr­nīcu. Sevišķi rūpīgi kopu pašu vērtīgāko eksponātu — tvomatviču. Pilnīgi iespējams, ka jūs nekad nebūsiet dzirdējusi par tvomat­viču, jo mūsējais bija vienīgais eksemplārs Amerikā. Viņa dzimtene ir Norfolkas sala, un viņš ēd tikai Norfolkas priežu čiekurus, kas mums maksāja baltu naudu: tos nācās importēt. Tvomatvičs ir līdzīgs zaķim un arī lec kā zaķis, tikai kažoks viņam kā žurkai un aste — uz mata kā vāverei.

Kādu vakaru, kad es šo baroju, kā parasti, no rokas, aizdegās salmi viņa krātiņa tu­vumā un izbiedētais dzīvnieciņš izrāvās man no rokām un metās uz durvīm. To nu gan es nebiju gaidījis: tvomatvičs taču bija pavi­sam rāms un nekad nemēģināja bēgt.

Par laimi, mana kāja bija uzvilkta, un es sāku lēkt viņam pakal. Atlaidu bremzi un drāzos uz priekšu kā vējš. Tomēr arī tvomat­vičs bija varens skrējējs, un bezgalīgais prē­riju līdzenums bija kā radīts sacensībām. Apmēram pēc piecām jūdzēm viņš bija man priekšā tieši divdesmit jardus. Ne es, ne viņš ātrāk paskriet vairs nespējām. Beidzot manīju, ka dzīvnieciņš sāk pagurt. Attālums starp mums lēnītiņām samazinājās — līdz piecpadsmit jardiem, tad līdz desmit. Tvo­matvičs pamēģināja laisties aulēkšiem, bet tā ieguva labi ja pāris jardu, un tos es ātri vien iedzinu. Tad nu dzīvnieciņš galīgi iz­misa un, tikko biju pienācis par savām pie­cām pēdām viņam tuvāk, iespruka koijota alā, pamezdams mani drūmā vientulībā. Tu­vumā ne māju, ne laužu. Nakts bija silta, un es nolēmu atvilkt elpu, kamēr cilvēki, kas bija metušies mums pakaļ, mani te atradīs. Uzvilku atsperi gadījumam, ja man kāju ievajadzētos, tad to atsprādzēju un iebāzu alas ieejā, lai tvomatvičs netiktu laukā. Pēc tam izraudzijos ērtāku vietiņu un nolikos at­pūsties, jo garais skrējiens bija mani pa­galam nomocījis.

Pēc pusstundas padzirdu troksni: tvomat­vičs grauza manu kāju. Kad pierāpos pie alas, kāja pēkšņi pati no sevis iztaisnojās (šim nolūkam kājā bija speciāla atspere, un zvēriņš acīmredzot to bija aizķēris) un me­tās prom kopā ar tvomatviču. Tā kā kājai vairs nebija jānes mans augums, ātrums ar katru lēcienu palielinājās, un beidzot tā joņoja kā traka. Kāja kļuva mazāka un ma­zāka, nu jau izskatījās vairs tikai kā mazs lēkājošs ķipars un beidzot pazuda aiz ap­vāršņa.

Apskaužams stāvoklis gan! Kāja aizbē­gusi. Tvomatvičs arī. Ne ēdamā, ne dze­ramā. Tā es tur savārgu divas dienas un naktis, kundze, bez kripatiņas maizes. Pats ar savu kāju palēkt nevarēju, bet rāpot ne­bija vērts: es nomirtu aiz bada, nemaz ne­ticis galā. Pret otrās dienas vakaru mani uz­gāja kāds kovbojs. Viņš mani aizveda uz pilsētu. Teicās redzējis vienas kājas pēdu nospiedumus Platas upes krastā. Tātad mana nabaga kāja ielēkusi Platā un tagad droši vien guļ, smiltīs ieskalota, nodevīgās upes dibenā. Jā, es raudu, kundze. Piedodiet man šīs asaras, bet es nekad nespēšu runāt par to mierīgi. Varbūt jūs būsiet tik laba un zie­dosit man mazliet naudas, lai es varētu no­pirkt sev jaunu kāju?

Viņa līdzjūtīgi paraudzījās vīrietī, un vi­ņas acīs mirdzēja asaras. Viņa atvēra rokas­somiņu, izņēma kādu kartīti un sniedza ne­laimīgajam. Viņš alkatīgi satvēra to un iz­lasīja: «Palīdziet nabaga kurlmēmajai!»

Andrē Moiua

DOMU LASĀMĀ MAŠĪNA

Visai īsajā laika sprīdī, kas bija vajadzīgs, lai pārietu pāri mauriņam starp mūsu māju un Hikija māju, es prātoju, ko teikt Suzan­nai. Vai parādīt viņai dīvaino aparātu, ko es nesu mājup, atklāt šā aparāta uzbūves no­slēpumu un kopā ar viņu to izmēģināt? Vai arī, gluži otrādi — neteikt nekā, nevērīgi nolikt šo viltīgo saini tādā vietā, kur tam būtu izdevība pierakstīt manas sievas pārdo­mas un tādā kārtā noklausīties viņas vissle­penākās domas? Atzīšos, ka šī «ielaušanās dvēselē» vienu mirkli mani kārdināja, bet tad man ienāca prātā, ka šāda rīcība būtu negodīga. Vai es, piemēram, atplēstu kādu Suzannas vēstuli, ja tā nebūtu adresēta man? Protams, ne. «Un tas ir gluži tas pats,» es nospriedu, nospiezdams mūsu dzīvokļa durvju rokturi, un nolēmu sievai visu pa­stāstīt.

Taču mūsu lēmumi atkarībā no apstākļiem ir ļoti viegli grozāmi, un gadījās tā, ka tovakar Suzanna mani saņēma gaužām ne­laipni.

—    Cik vēlu tu nāc mājās, — viņa man sacīja niknā balsī. — Es jau sāku uztrauk­ties.

—    Uztraukumam gan nebija nekāda iemesla, — es atbildēju, nolikdams kartona vīstokli viņas tuvumā uz maza galdiņa. — Pēc lekcijas es iegriezos pie Hikija, un mēs kādu stundu nopļāpājām. Kā redzi, iemesls pavisam nevainīgs.

—    Var jau būt, — Suzanna attrauca, — bet tev jāatzīst, ka es to nevarēju uzminēt. . . Turklāt nesaprotu, kas tev par prieku saru­nāties ar šo angli. Viņš ir neciešami garlai­cīgs.

—    Suzanna, ka tu tik vieglprātīgi vari spriest par lielu zinātnieku, nesaprazdama nedz viņa valodu, nedz idejas? Tici man, Hikijs ir simtkārt interesantāks nekā tava māsa Marī Kloda, kad tā tūkstošiem reižu klāsta, kāpēc viņas bērni vienmēr saķer ies­nas, vai arī tavs svainis Maksims, kad tas stāsta par savām kara gaitām.

—    Ak dievs, vai tu nevarētu būt tik žē­līgs, — Suzanna aizrādīja, — un neatgādināt man Fontnela ielu, kad tā ir seši tūkstoši kilometru tālu! Es jau tā šeit esmu kļuvusi pārāk nervoza . . .

—    Nervozitāte ir visizdevīgākais vārds, — es noteicu, paraustīdams plecus.

Ienāca kalpone nēģeriete un pavēstīja, ka pusdienas ir galdā. Iedams Suzannai nopa­kaļ uz ēdamistabu, es no sirds pārmetu sev neiecietību. Pēdējās nedēļās šādas ķildas starp mums sāka kļūt aizvien biežākas un biežākas. Es nācu mājās pilns līdzcietības pret savu trimdinieci, apņēmies izturēties pret viņu tēvišķi un mierinoši; iztēlojos, cik cēls un jauks turpmāk būšu. Taču, kolīdz mēs bijām kopā, pietika ar vienu vienīgu neuzma­nīgu frāzi, lai Suzannu sadusmotu. Pēc pie­cām minūtēm pilnā sparā gāja vaļā ass un nevajadzīgs strīds. «Šovakar,» es nodomāju, ieiedams ēdamistabā, «es darīšu tam galu un nedusmošos . . .» Bet Suzanna, reiz sākusi, vairs nevarēja tik viegli rimties: viņa atgā­dināja Pitiju, kurā pastāvīgi uzliesmo iek­šēja uguns. Mēs vēl lāgā nebijām ķērušies pie sacukurotās melones, kad Suzanna at­sāka riebīgo sarunu par Fontnela ielu: no rīta bija saņemta vēstule ar ziņu, ka mesjē Kovēns-Lekē mazliet sasirdzis.

—    Vai tu tagad saproti, — viņa saeīja, — kāpēc ir bīstami, ka Zeroms un Anriete var apcelt tēti un piekrāpt viņu, jo tavas vainas dēļ mani no viņa šķir okeāns un man nav iespējams aizstāvēt savas tiesības? Ta­gad tu saproti, kādēļ man nekad nav pati­kusi doma par šo braucienu?

—     Dārgā Suzanna, — es iebildu, — man negribas no jauna sākt smago sarunu. Bet toreiz, kad prezidents Spensers viesojās Kan­nās, šo vietu es taču pieņēmu ar tavu pie­krišanu. Tas ir viens. Otrs: simtiem reižu esmu tevi lūgšus lūdzies vismaz uz dažām

nedēļām aizmirst šīs mūžīgās ģimenes nebū­šanas. 2eroms un Anriete iekārojuši tava tēva fermas? Ko lai dara? Tā tas ir. Tu tur esi bezspēcīga un es — vēl vairāk. Tava runāšana nekā nevar grozīt. Tālab, dieva dēļ, runāsim par ko citu . . . Jo, lai nu šā vai tā, tas ir pārāk bēdīgi: mēs atrodamies vis­jaunākajā pasaules daļā, dzīvojam apbrīno­jami interesantā vidē, kas mums ir pilnīgi sveša, bet tu katru vakaru mal vienu un to pašu — spriedelē par likumiem, kas attiecas uz zemes īpašumiem Augšnormandijā! … Nē! Nē! . .. Pietiek! Tam visam piemīt kaut kāda sīkumainība, maziskums, no kā es jau sen ciešu … Es tevi ļoti mīlu, mīlu no visas sirds, bet, lūdzu, ļauj man atvilkt elpu.. . Pacenties būt mazliet cēlāka un dvēselīgi dziļāka … Tu to spēji. . .

—     Zinu, — viņa sacīja ar rūgtumu balsī. — Tādi vīrieši kā tu par cēlumu un dvēseles dziļumu sauc to, kas apmierina viņu patmī­lību . . . Dabiski, ka tu esi ļoti laimīgs, atraz­damies šai zemē . .. Pirmkārt, tāpēc, ka īste­nībā tev nepavisam nav sirds, un, kopš tu esi tālu projām no bērniem, no mūsu tuvi­niekiem un draugiem, tavā apziņā viņi vairs neeksistē . .. Otrkārt, tāpēc, ka tev glaimo, ka tādas muļķītes kā, piemēram, Miriēla Vil- sone tevi uzlūko kā ģēniju.

—    Viņas uzvārds ir nevis Vilsone, bet gan Viltone, un, ja viņa apmeklē manas lekci­jas .. .

■— … tad tas ir aiz tīras mīlestības pret Balzaku, pret viņa «Tūras mācītāju» un «Lili­jām ielejā»? Nē, Denī, un tu to zini tikpat labi kā es. . . Turklāt tava lakstošanās ar amerikāņu žagatām man ir pilnīgi vienal­dzīga, tikai pēc tam nesprediķo man par cēlumu .. . Un tas zemes īpašums, par kuru tu runā tik nicinoši, — vecumdienās tu būsi laimīgs, atrazdams Fontnela ielā patvē­rumu … ja vien man izdosies nosargāt to māju no Žeroma mantrausības.

No pieredzes zināju, ka Suzannas dusmu lēkmei nav zāļu — gluži vienkārši jāno­gaida, kad tā beigsies. Bet tad mani apsēda kaut kāds nelabais. Tāpat kā vienmēr, kad iznācām no ēdamistabas, Suzanna apsēdās savā parastajā atzveltnes krēslā; es nevērīgi tuvojos Hikija aparātam, it kā gribētu no­likt uz galdiņa savu kafijas tasi, un pa mazo vīstokļa spraudziņu iedarbināju aparātu. Vienu mirkli man šķita, ka esmu iekritis. Suzanna, turēdama klēpī grāmatu, vienal­dzīgi apvaicājās (šī vienaldzība man likās neīsta, bet tā tomēr bija patiesa): — Kas tie par papīriem? —^Kādi papīri? — es izlikos nesaprotam. — A, tas rullis . . . Tie ir žurnāli, ko man patapināja Hikijs.

Viņa likās mierā. Es priecīgs ievēroju, ka aparāts ir pagriezts pret Suzannu un atro­das pienācīgā attālumā. Apsēdies pretī, es atšķīru kādu Balzaka sējumu un, izlikda­mies, ka rakstu piezīmes, vēroju sievu. Viņa lasīja «Lisjēnū», grāmatu, kas man ļoti pa­tika un ko es viņai biju ieteicis; taču viņas domas šķita klīstam kaut kur tālumā. Laiku pa laikam viņa nolika grāmatu klēpī un iegrima pārdomās. Vairākas reizes viņa pa­vēra muti, gribēdama ko sacīt, bet, ieraudzī­jusi manas nodurtās acis un atzinusi, ka mani nedrīkst traucēt, klusi nopūtās un atkal paņēma grāmatu. Ap pulksten desmitiem viņa piecēlās.

—    Esmu nogurusi, — Suzanna ieteicās. — Iešu gulēt.

—    Es tikai pabeigšu šo nodaļu, — atbil­dēju, — un arī iešu.

Kolīdz Suzanna bija izgājusi no istabas, es izvilku no avīžu futrāļa «pistoli», aptu­rēju pulksteņa mehānismu un noglabāju aparātu savā atvilktnē, aizslēgdams to ar atslēgu. To izdarījis, devos pakaļ Suzannai, juzdamies mazliet vainīgs un satraukts.

Nākamajā dienā ar nepacietību gaidīju brīdi, kad Hikijs būs beidzis savu lekciju un praktiskos darbus un es varēšu ieiet pie viņa. Tur es diemžēl sastapu arī Dārnliju, Hikija laborantu. Kaut gan es vilcinājos viņa klāt­būtnē stāstīt, ka esmu atnesis lentu ar ierak­stu un gribētu uzzināt tās saturu, Hikijs ļoti drīz saprata, kas mani mulsina, un pats uz­sāka sarunu.

—          Dārgais draugs, — viņš sacīja, — Dārnlija klātbūtnē jūs varat droši runāt, jo viņš ir ne vien mans līdzstrādnieks, bet daudz labāk nekā es palīdzēs atšifrēt jūsu atnesto psihogrammu … Jā, šos ierakstus es saucu par psihogrammām . . . Dārnlijs jūs novedīs pagrabstāvā, kur esmu uzstādījis skaņu apa- ratu … un iedarbinās to jūsu vajadzībai . . . Nemaz nebaidieties.. . Tieši diskrēcijas dēļ es uzticu Dārnlijam pamācīt jūs rīkoties ar šo aparātu un nedaru to pats . . . Domāju, ka jūsu atnestais teksts ir franču valodā . . .

—    Jā, protams …

—    Redziet nu! Dārnlijs neprot neviena vārda franciski, turpretī es vismaz saprotu vienkāršas frāzes … Tālab tā būs labāk . . . Tātad — uz drīzu redzēšanos… Kad būsit galā, ienāciet pie manis atvadīties.

Es sekoju tumsā brašajam Dārnlijam, kas bija apbruņojies ar «pistoli». Ejot viņš man paskaidroja, ka attīstīšana notiekot vienlai­kus ar skaņas projekciju, kad lenta iet cauri vairākiem šķīdumu kubliņiem un kaltēm. Šis jaunais cilvēks, viens no fakultātes sportis­tiem, izturējās bezbēdīgi un draudzīgi, bet es jutos kā noziedznieks un nožēloju to, ko nupat grasījos darīt. Kad nonācām laborato­rijā, man bija diezgan ilgi jāgaida, kamēr viņš sagatavoja savus aparātus; paraudzījos pulkstenī — tas rādīja jau pāri sešiem. Su­zanna atkal pārmetīs man, ka atgriežos tik vēlu. Nabaga Suzanna! Vai tas, ko es gra­sījos darīt, nav nodevība?

— Ready? — pēkšņi jautāja Dārnlijs.

Atbildēju, ka esmu gatavs. Tad izdzirdēju regulārus klakšķus, kurus pazīstam no kino­teātra, un pēc tam starp čukstiem, kuriem pa vidu jaucās dobji un vienmērīgi trokšņi, par kuriem man itin drīz bija skaidrs, ka tā ir elpa, saklausīju maigu balsi, kas gan ne­bija tieši Suzannas balss, tomēr to atgādi­nāja. Tas, ko viņa runāja, bija diezgan ne­skaidrs, un pagāja krietns laiks, līdz es sa­pratu, ka frāzes, kuras bija izrautas no grā­matas, ko viņa lasīja, jaucas kopā ar viņas pašas domām.

Šai stāstā man negribas citēt pārāk garus psihogrammu fragmentus, jo šīs psihogram- mas gandrīz pastāvīgi rit gausi, ir vienmuļas un diezgan garlaicīgas; turklāt mūsdienās tās pazīst visi tie, kam ir psihogrāfi, — tā­tad manu lasītāju vairākums.

Taču fragmentu no psihogrammas, par kuru te ir runa, es citēšu, jo tā bija pirmā, ko es savā mūžā dzirdēju, turklāt man gri­bētos dot kādu priekšstatu par savu torei­zējo izbrīnu un apjukumu. Lai tekstu pada­rītu saprotamāku, es uzsvēršu tās frāzes, kas bija ņemtas no grāmatas, kura toreiz atradās Suzannas acu priekšā.

«… piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas. Denī patiešām ir pārāk liels egoists; piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas,

pamošanās pulksten piecos no rīta uz kuģa,

soļu dipoņa uz klāja — tas bija baismīgi; es biju tik nogurusi, un ūdens bļodā visu laiku šūpojās, un, man bija nelabi — tas bija drausmīgi; kad mēs atgriezīsimies Francijā, es vairs nekad nekad nebraukšu ar kuģi; ne­zinu, vai tos divi mēnešus vai pat sešus, ja Denī piekritīs, — vai es to varēšu izturēt. Denī gan ir apmierināts, jo viņu visi slavē: viņam patīk, kad viņu slavē; īstenībā viņš ir godkārīgs un lētticīgs; bet man te nav itin nekā, amerikāņi nemaz neprot runāt ar sie­vietēm, viņi ir tik nopietni, tik bikli; Fran­cijā vīrieši ir drosmīgāki. . . Denī draugs, kā tak viņu sauca? Kuzanns, liekas; jā, tas nu gan bija jocīgs. Viņš noliecās pār 2aka šūpuli un iečukstēja man ausī: «Žēl, ka es neesmu viņa autors.» Es kļuvu nikna un visai uztraukta viņam sacīju: «Uzmanieties, Denī var izdzirdēt»; plecos divdesmit minū­tēs es biju pie stacijas un attapos, ka esmu aizmirsis pajautāt Mārī Lemjē, kur man jā­iet; zināju vienīgi to, ka viņas māja atrodas kaut kur stacijas tuvumā; māja, māja, māja, Fontnela iela, es nu gan biju bez prāta, braukdama projām; ja Anrietei un Zero- mam būs vajadzīga nauda, viņi piedabūs tēti izņemt hipotēku pret māju Fontnela ielā, un nauda izkūpēs, kā jau izkūpēja tā nauda, ko saņēma par fermu Marto; ak, šis drausmī­gais Zeroms, ja es varētu viņu sanaidot ar tēti, es to labprāt izdarītu; būs jāparunā par to ar Adriēnu; piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas. Adriēns, teātris, mīlestība. Adriēns ir labs padomdevējs visos jautāju­mos, kas skar Ruānu, turklāt viņš ir prak­tisks cilvēks; runāt par to ar Denī nav ne­kādas nozīmes, viņš tic Žeroma godīgumam, viņš pats ir godīgs, tas gan. Denī es cienu, bet viņš ne velna nesajēdz, viņš nevar iedo­māties nekādas blēdības un jūsmo par An- rieti, jo viņa ir skaista, it kā tam būtu kāda nozīme; es ienīstu Anrieti, kad biju maza, es mēdzu viņu piekaut, jo viņa bija skaistāka par mani, un tagad man jau ir trīs sirmi mati, es kļūstu veca, cik ātri gan pagājusi dzīve! Piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas, cik šeit skumji, kāds šeit klusums, un Ruānā man tik ļoti patika svētā Romēna gadatirgus troksnis, koka zirgu griešanās, karuseļi Bovuazina laukumā, Bidela zvēru dārzs, tas bija tik jautri! Adriēns vizinājās kopā ar mani vagoniņā, kas riņķoja tik ātri, ka mūs abus saspieda kopā, un tas man sa­gādāja tik lielu prieku, un pie veikaliņiem drūzmējās cilvēki, un ņirbēja loterijas tur- niketi un mandeļu kūkas, un karameles, un tad es attapos, ka esmu aizmirsis pajautāt MarI Lemjē, kur man jāiet; spraucoties cauri pūlim, Adriēns šad tad apskāva mani ap vidukli, īstenībā man tas patika, būtu appre­cējusies ar Adriēnu, varbūt justos laimīgāka. Denī ir godīgs, bet viņš ne velna nesajēdz, turpretī Adriēns ieņem labu stāvokli: viņš ir jūras tirdzniecības mākleris, pelna divsimt tūkstošus franku gadā, un Luīze ģērbjas daudz labāk nekā es, un mājās viņai nav tadu rūpju kā man, turklāt Adriēns ir laipns un mīlīgs. Denī ir skarbs un tūļīgs. Adriēns, teātris, mīlestība, zilais dīvāns, jā, arī Font­nela ielas mēbeles, ja es neuzmanīšu, būs pagalam. Denī jau tas viss ir gluži vienal­dzīgs, bet man ļoti patīk Luija XIV stila ku­mode un antīkā konsole, zināju vienīgi to, ka viņas māja atrodas kaut kur stacijas tu­vumā …»

Es beigšu, jo būtu garlaicīgi un veltīgi citēt nesakarīgo tekstu, kas skanēja vairāk nekā stundu. «Iekšējā monologa» straumi laiku pa laikam pārtrauca paīsas pauzes vai gari fragmenti no lasāmās grāmatas. Šās ilgās apceres galvenie temati bija tie paši, kādus lasītājs jau būs ievērojis nule citē­tajā fragmentā: milzīgas bailes, ka mesjē Kovēnu-Lekē varētu piekrāpt viņa znots 2eroms, apslēpta, neapmierināta juteklība un pusaudzes mīlestība uz kādu Adriēnu Lekē, kas bija viens no manas sievas brālē­niem. Šis pēdējais sīkums mani gaužām sa­niknoja, jo es pazinu Adriēnu, kas bija ap četrdesmit gadu vecs sieviešu mednieks, viduvējs un ākstīgs cilvēciņš, aptaukojies un cienīgs mākleris, kurš man allaž vairāk atgā­dināja Zozefu Pridomu vai Cēzaru Biroto nekā Donu Žuanu vai Rastiņaku. Bez šau­bām, šai garajā apcerē nebija nekā tāda, kas dotu iemeslu domāt, ka Suzanna viņu mīl, taču jo daudzas frāzes liecināja, ka starp viņiem pastāvējis jaunu cilvēku flirts, kam mana sieva piešķīrusi lielu nozīmi un par ko viņa saglabājusi spilgtas atmiņas, kā ari to, ka dažos darījumos, kas viņai bija tuvu pie sirds, viņa vēlējās prasīt padomu šim stulbenim un nevis man. Tai mirklī, kad es to izdzirdēju, tas viss man šķita visai sva­rīgs. Par lielu laimi, tumsā jaunais Dārnlijs manu satraukumu nemanīja.

—   Vai esat apmierināts?1 — viņš vaicāja, kad klikšķi apklusa.

—   Ļoti apmierināts, Dārnlij, — es mierīgi atteicu. — Lielu lielais paldies.

Iznācis ārā no sasodītā pagraba, es pacen­tos tikt prom no šīs mājas, nesastopoties ar Hikiju.

Par spīti tam, ka bija jau ļoti tumšs un vēls, kad gāju projām no saviem kaimiņiem, man tomēr pietrūka drosmes doties tūlīt uz mājām. Manas jūtas vēl bija pārāk saban­gotas, manas dusmas pārāk svaigas. Pirms sastopu Suzannu, man bija nepieciešams pār­domāt visu nupat dzirdēto. Atrā solī apgāju apkārt mūsu māju «blokam» pa avēnijām, kas bija klātas nobirušām lapām, un drīz vien šis gājiens un spirgtais nakts gaiss mani mazliet nomierināja. Mans pirmais nodoms bija, pārejot mājās, tūdaļ sarīkot sievai pel­nītu scēnu; turpretī otra doma bija — man vienam zināmo noslēpumu nevienam neiz­paust.

«Kāds labums būtu no Suzannas rupjas konfrontēšanas ar viņas domām?» es prā­toju. «Viņa man pārmestu, un gluži taisnīgi, šo garīgo ielaušanos, un man būtu jāsāk strīds neizdevīgā situācijā. Turklāt, skaidri izklāstot savus pārmetumus, es padarītu spēcīgākus pārmetumus, kādi viņai varētu būt pret mani. Turpretī prātīgi būtu — ja man šim nolūkam netrūktu drosmes — sle­pus izmantot šo mācību un censties atgūt savu sievu, kuru es tomēr mīlu un kura, ja nebūšu uzmanīgs, no manis pilnīgi atsve­šināsies. Šai nolūkā es varēšu lietot brīnum- aparātu, kas dos man iespēju izspiegot Suzannas domas, kuras viņa joprojām uz­skatīs par mēmām, un varēšu . . .»

Tai pašā brīdī es pēkšņi atcerējos, ka Hi­kija iedoto psihogrāfu esmu aizmirsis paze­mes laboratorijā. Žēl gan, bet tas nebija tik svarīgi; gan jau varēs aiziet tam pakaļ rīt 110 rīta. Un ko lai pasaku pašam Hikijam? Neko daudz. Pietiks, ja pateikšu viņam pal­dies un nevērīgi piemetināšu, ka aparāts apstiprināja faktus, kas man jau bija zināmi. Pieņēmis lēmumu par savu izturēšanos — lēmums man šķita prātīgs —, devos atpakaļ uz Linkolna avēniju un pārgāju mājās.

Ak vai! Ģimene, kurā briest nesaskaņa, ir tas pats kas neapmierināta tauta: velti tie, kas pār šīm tautām valda, cer, ka spēs tās laimīgi izvadīt cauri bīstamajai zonai ar gudrām reformām; lai cik labi būtu vald­nieku nodomi, lai kāda būtu piesardzība, viss paliek likteņa varā; niecīgākais inci­dents, iereibuša sargkareivja netīšs šāviens izraisīs, visam par spīti, nenovēršamu revo­lūciju. Iespējams, ka šis salīdzinājums, ap­rakstot gluži ikdienišķu ģimenes strīdu, ir pārāk svinīgs un cēls; gribēju tikai norādīt uz to, ka mēs vairs nespējam paredzēt, kādā virzienā attīstīsies mūsu strīds, tāpat kā nav iespējams paredzēt sacelšanās virzienu, un ka starp divi būtnēm ar pārāk jutīgiem nerviem visniecīgākā vārdu maiņa var izraisīt kon­fliktu, kādu neviena no abām nav vēlējusies.

Kaut gan es pārrados mājās pilns lēnprā­tības, Suzanna mani saņēma nīgri. Viņa mani atkal apbēra ar pārmetumiem; šovakar, jāatzīstas, biju pārnācis vēlāk nekā jebkad agrāk. Kad paskaidroju, ka divi stundas pa­vadīju pie mūsu kaimiņiem, Suzanna paraus­tīja plecus un piebilda, ka pie manas izlai­dības droši vien esot vainojama arī Miriēla Viltone. Tad nu es aizsvilos un, dziļi aiz­skarts savās tikumības jūtās, pēc piecām minūtēm sparīgi ņēmos viņai izklāstīt tieši to, ko biju gribējis no viņas noslēpt, un šo­dien nemaz nevaru atcerēties, kas to visu bija izraisījis.

—    Iekams runājam par Miriēlu Viltoni, — es teicu, — hronoloģiskas secības labad var­būt pareizāk būtu vispirms parunāt par Adriēnu Lekē.

—    Par Adriēnu? — viņa vaicāja ar apbrī­nojami notēlotu vienaldzību. — Adriēnu? . .. Kas tad te piemin Adriēnu?

—    Tu! .. . Un pat domā par viņu ar lielu maigumu.

—    Vai tu esi prātu zaudējis? — Suzanna iekliedzās tik skaļi, ka nēģeriete Rozita, do­mādama, ka viņu sauc, pavēra durvis. — Vai tu esi prātu zaudējis? Kas man daļas gar Adriēnu! Kopš esam projām no Francijas, neesmu viņam nosūtījusi pat nevienu past­karti.

—    Pastkarti varbūt arī neesi nosūtījusi, taču vakar vakarā tu domāji, ka Adriēns ta­vos darījumos tev būtu labāks padomdevējs nekā es… Tu ar patiku atcerējies savas pastaigas kopā ar viņu pa svētā Romēna gadatirgu … kā arī dažas izdarības, kas jau­nai meitenei ne visai piedien!

Sieva mirkli mani pārsteigta uzlūkoja ar skatienu, kurā jaucās kopā naids un šaus­mas, un tas manī modināja tiklab kauna sa­jūtu, kā apbrīnojamu varas apziņu.

—    Es? . . . Vakar vakarā? … — viņa no­murmināja.

—    Jā, vakar vakarā, kad tu lasīji… vai izlikies lasām . . . Vai tu vari zvērēt, ka ne­domāji tad par savām pastaigām ar Adriēnu, par gadatirgus zvērudārziem, par kaut kādu zilu dīvānu? . .. Vai tu neaizgāji pat tiktāl un neteici sev, ka Adriēns ir maigs un laipns, turpretī es — skarbs un tūļīgs? . . . Nelie­dzies, Suzanna, tava seja vien jau tevi no­dod …

Viņa patiešām izskatījās satriekta un ap­mulsusi. Baiļu pilnā balsī viņa jautāja:

—    Bet kā tu to zini, Denī? Vai es būtu skaļi domājusi?

Varbūt man vajadzēja apstiprināt šo maz­ticamo izskaidrojumu, bet es vairs nebiju spējīgs rīkoties prātīgi. Es viņai izstāstīju visu: par savu pārsteigumu, kad Hikijs man bija atklājis mana paša domas, par sasodīto atzveltnes krēslu, par jauno aparātu, par viņai pievērsto reģistrētāju «pistoli» un bei­dzot par jaunā Dārnlija runājošo mašīnu un par mocībām, ko man sagādāja šī ilgā vien­muļo čukstu klausīšanās pagrabā, kuru ap­gaismoja viena vienīga sarkana spuldze. Suzanna klausījās manī klusēdama, sākumā neticīgi, tad satraukti, pēc tam ar neval­dāmu niknumu, un šīs pēdējās jūtas viņa arī izpauda, tikko biju beidzis savu stāstu.

—   Tas ir negodīgi! — viņa izsaucās. — Ze­miski! …

—   Paklau, Suzanna …

—    Zemiski! … Vienvakar tu man veselu stundu lasīji lekciju par to, kas ir anglo­sakšu džentlmenis . . . Bet vai tu pats vakar vakarā uzvedies kā godīgs vīrs? … Tu ne vien nolaupīji man manas domas un vienīgo, nožēlojamo brīvību, kas man vēl palikusi šai posta pilnajā zemē, proti, brīvību pasap­ņot, bet vēl dalījies manos noslēpumos ar diviem ārzemniekiem, kuri, bez šaubām, par tiem ņirgājās!

—    Tās ir aplamas domas, Suzanna: Dārn­lijs franču valodu nesaprot, bet Hikija tur nemaz nebija . . .

—    Kā tu zini, ka viņš nebija kaut kur paslēpies?

—    Suzanna, galu galā Hikijs taču ir džentlmenis …

—    Ak vai! Es tevi gaužām lūdzu . . . Ne­lieto šo bezjēdzīgo vārdu! . .. Un kur tad ir tā lenta? Vai tu to pārnesi mājās?

—    Lenta? . . . Velns parāvis!

Tikai tagad es atcerējos, ka lentu biju at­stājis blakus psihogrāfam uz laboratorijas galda. Juzdamies vainīgs, es pārgāju uzbru­kumā.

—    Suzanna, — es teicu, — tava nekau­nība pārspēj jebkuru iedomu! Ar metodi, kas gan varbūt nav visai slavējama, bet ir neiedomājami precīza un pilnīgi nekļūdīga, esmu atklājis faktus, kurus tu man slēpi un kurus tev nebija tiesības no manis slēpt. . . Un nu tu man sarīko scēnu! . . . Tas ir maz­liet par daudz!

—    Bet man nekā slēpjama nav, — Su­zanna atbildēja. — Vai tad tas ir kas noso­dāms . . .?

—   Domāt par Adriēna Lekē glāstiem? — es strupi piebildu.

Suzanna sāka skaļi smieties.

—    Nudien, vīrieši ir lieli muļķi! Es amizē­jos ar Adriēnu, kad man bija piecpadsmit sešpadsmit gadu. Kopš tā laika pagājis četr­padsmit gadu, man ir divi bērni, viņam — trīs. Es nekad par viņu nedomāju, bet pa­tiešām arī neuzskatu, ka tas būtu kāds grēks …

—   Kā tu vari teikt, ka nekad nedomā par viņu, ja es tev pierādu . . .

—    Tu man nekā neesi pierādījis … Jo, par spīti šim fantastiskajam eksperimentam, es tev vēlreiz atkārtoju, es nekad nedomāju par Adriēnu. . . Izrādās, ka vakar vakarā viņa vārds izšāvās man caur smadzenēm, jo jautājumā par apbūves gabala pārdošanu viņš tiešām varētu dot kādu labu padomu… Atkārtoju vēlreiz, ka tas nav nekāds grēks…

—   Tas tiešām nebūtu nekāds grēks, ja tu par viņu būtu domājusi tikai kā par labu padomdevēju … Bet nepieciešamībai pēc praktiskiem padomiem jaucās klāt visai dī­vainas intīmas atmiņas.

—    Dīvainas? — Suzanna iesaucās. — Kā­pēc dīvainas? … Adriēns ir mans brālēns .. . vienīgais jauneklis, ar kuru māte man at­ļāva iziet divatā no mājām . . . Viņš mani mazliet aplidoja, kā kurš katrs jauneklis kuru katru meiču … Kas par to? … Vai tad

tu biji kāds svētais, Denī? Atceries pats savu jaunību. Vai tu vari apzvērēt, ka tev nav līdzīgu atmiņu, kas saistās ar kādu jaunu . meiteni, kuru tu vēlāk nekad neesi saticis un kuru tev nav ne mazākās vēlēšanās sa­tikt?

—    Var jau būt, bet…

Es aprāvos. Suzanna bija guvusi taktisku pārākumu, piespiezdama tagad mani aizsar­gāties. Mūsu sarunas tonis kļuva mierīgāks, un šī dīvainā reakcija, kāda tik bieži vēro­jama laulāto draugu vidū un kura vienu otru no viņiem ir novedusi tiktāl, ka viņi šīs «scēnas» uzskata par svētīgu vētru, kas iztīra gaisu, drīz vien šo strīdu pārvērta maigumā.

—     Dārgumiņ, — es sacīju, — es domāju gluži tāpat kā tu, un man nenāk ne prātā izteikt tev pārmetumus tavu neapzināto . . . un tālai pagātnei piederošo sapņu dēļ. .. tālab, pārnācis mājās, biju nolēmis nemū­žam tev to visu nestāstīt.. . Taču notika tā, ka tu mani saņēmi visai nelaipni un ka tavs nejaukais garastāvoklis ietekmēja arī ma­nējo .. . Bet tas nu ir pāri. . . Labprāt atzīstu, ka šis starpgadījums nav nekā vērts … Es zinu, ka tagad Adriēns nav tev nekas cits kā vecs, diezgan smieklīgs brālēns, ar kuru kopā varbūt tev patīk pārcilāt bērnības at­miņas .. .

—    Pat ne tik daudz, — Suzanna iebilda.

—    Es tev ticu, dārgumiņ . .. Vienīgais, ko es tev pārmetīšu, turklāt ar lielu mīles­

tību … tas varbūt ir tas, ka tu neesi man uzticējusies … Šis ilgās pārdomas, uz kurām es vairs neraugos nopietni, man tomēr at­klājušas kādu faktu: tev ir daudz rūpju un daždažādu raižu … Kāpēc tu man par to ne­stāsti? Kāpēc tu neiecel mani par savu uzti­cības personu? ….

Tagad viņai acis bija asaru pilnas.

—    Tāpēc, ka tu esi tik tāls, Denī. . . Kad tev stāsta kaut ko tiešām interesantu, tu nemaz neklausies, tu domā par savām lek­cijām, par saviem klausītājiem, par poli­tiku … Es jūtu, ka garlaikoju tevi. . . Un tad es klusēju un gremoju viena pati savas necilās sieviešu domas.

—    Suzanna, — es aicināju, — nāc un ap­sēdies man klēpī kā agrāk, un izstāsti visu, kas tev būtu man sakāms.

—    Nē, tas būtu smieklīgi, — viņa atbil­dēja. — Trīsdesmit gadus veca sieviete! … Turklāt es esmu ļoti smaga . . .

Tovakar gultā Suzannas galva dusēja man uz pleca, un mēs ilgi un sirsnīgi runājāmies. Juzdams, kā sadrūp mākslīgais mūris, kas mūs bija šķīris, es domās pateicos psihogrā- fam. Bet ilgi viņam pateikties man nebija lemts.

Kaut gan es aizmigu vēlu, nākamajā dienā pēc «uzdzīves» pamodos parastajā laikā un

nemaz nejutos noguris. Gluži otrādi, sajutu to savādo garīgo možumu, kas raksturīgs vīrietim, kurš iedomājas, ka ir kaut ko ieka­rojis, un es uzreiz zināju, ka mana lekcija šorīt būs daudz spožāka nekā parasti. Uz Hi- ginsa ielu 65 man bija jāiziet pulksten des­mitos, neatvadoties no Suzannas, kas vēl gu­lēja; uz rakstāmgalda atstāju zīmīti, kurā atgādināju, ka šodien ir trešdiena un man, tāpat kā katru nedēļu, jābūt klubā uz bro­kastīm kopā ar maniem romāņu filoloģijas kolēģiem.

Kā jau biju cerējis, todien es norunāju itin labi. Par tematu biju izraudzījies Bal- zaka politiskos uzskatus. Lai jaunos ameri­kāņus par to ieinteresētu, vispirms man bija plaši jāattēlo Francija, kādu to bija veido­jušas senās monarhijas, Revolūcija un impē­rijas laiks, un pēc tam šai gleznā jāieliek Balzaks, parādot viņa rojālisma un viņa kato­licisma īpašo raksturu. Es izmantoju viņa «Šuānus», «Tumšo veikalu», «Ciema mācī­tāju», «Lauku ārstu» un «Ierēdņus». Cenzda­mies specifiskās franču tautas problēmas iz­teikt tādiem vārdiem un parādīt tādiem tē­liem, ko varētu saprast un izjust mani stu­denti, es izbaudīju ikvienam pasniedzējam pazīstamo laimi, kad viņš veselu stundu redz savā priekšā aizrautīgas un uzmanīgas sejas. Lekciju beidzot, es dzirdēju līksmas čalas, ko radīja piecdesmit balsu čuksti: «Cik lie­liski!» Tādās dienās man allaž vedas domāt, ka mans arods ir visskaistākais; citudien es savu amatu nolādu, bet tas gadās reti.

Torīt mani sarūgtināja vienīgi tas, ka ne­redzēju Miriēlu Viltoni viņas parastajā vietā. Un vai gan varēja būt citādi? Pulk­sten četros viņa vēl sēdēja pie Klintoniem un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos iet mā­jās. Droši vien viņa bija aizgājusi gulēt tikai rītausmā un lekcijas laikā gulēja tāpat kā Suzanna. Es piedalījos pasniedzēju sēdē Mak- fersona kabinetā, pēc tam kopā ar kolēģiem devos uz brokastīm. Tika pārrunāti dažādi universitātes jautājumi: prezidenta Spen- sera paredzamā aiziešana pensijā sakarā ar sasniegtajiem septiņdesmit gadiem un fakul­tātes vienprātīgā vēlēšanās izraudzīt par viņa pēcnieku dekānu Filipsu, kas bija ievē­rojams matemātiķis un taisnīgs, visu mīļots cilvēks. Pēc lenča es devos diezgan garā pa­staigā kopā ar Klintonu un atgriezos Lin- kolna avēnijā gaužām priecīgs, ka varēšu pastāstīt par panākumiem, kādus guva mana lekcija.

Man par lielu brīnumu, sievas nebija mā­jās. Rozita, mūsu nēģeriete, pateica, ka «mi­sis Dimulēna» esot izgājusi pirms stundas. Bet Vestmutā tas bija retums, ka Suzanna kaut kur gāja bez manis: ja viņa gribēja iepirkties, mana klātiene viņai bija nepie­ciešama nepilnīgu angļu valodas zināšanu dēļ, ja vēlējās kādu apciemot — turienes paradumi prasīja, lai es viņu pavadītu. Šā vai tā, par viņas prombūtni nebija ko uz­traukties: šī pilsēta un šī vide bija tāda, kur nekas ļauns nemēdz notikt. Man bija jāsa­gatavo sērija publisku lekciju, ko mani lūdza nolasīt nākamajā mēnesī Čikāgā par franču morālistiem, un es ķēros pie darba.

Suzanna pārnāca pulksten piecos, un jau pēc pirmajām frāzēm, kuras mēs pārmijām, es redzēju, ka viņa ir nejaukā garastāvoklī. Es to piedēvēju mūsu vakardienas pārmērī­bām un jautri sacīju:

—     Redzi nu, dārgumiņ, mēs esam veci franču mietpilsoņi, mājās tupētāji, kas iet agri gulēt un ir apkrāvušies ar ģimeni. Mēs netiekam līdzi amerikāņu jauniešiem . . . No tā cieš gan mūsu raksturs, gan mūsu darbs .. Taču jāsaka, ka mana lekcija par Baizaka politiskajiem uzskatiem šorīt izdevās gluži labi… Studenti, manuprāt, bija ļoti apmie­rināti …

—     Un Miriēla Viltone? Vai viņa ar tevi bija apmierināta? — Suzanna ironiski vai­cāja.

—     Miriela Viltone nebija ieradusies, Su­zanna. Šķiet, arī viņai bijis grūti izturēt šo bezmiega nakti. īstenībā šādas izpriecas ir kaitīgas visiem. Cilvēks nav nekāds nakts­putns. Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk pārlie­cinos, ka agri celties augšā un agri iet gulēt ir divi lielākie laimes noslēpumi.

—    Tu laikam iedomājies, ka esmu tava Čikāgas auditorija? — Suzanna jautāja ar savādu rūgtumu balsī. — Tici man, šai mājā tev nav jāklāsta visādas salkanības un jā­komentē morālisti.

Es jau minēju, ka man ar sievu šad tad bija iznākušas nekaitīgas ķildas, bet tik nai­dīgā un nicīgā balsī viņa ar mani reti bija runājusi. Es viņā raudzījos bezgala pār­steigts.

—    Patiešām, — viņa piemetināja, noņem­dama cepuri. — Manuprāt, tas nudien ir ļoti smieklīgi, ka tu lasīsi lekcijas par morāli, sataisījis gudru ģīmi, un runāsi, kā tu to ļoti labi proti, par mērenību kaislībās, kaut gan īstenībā domāsi vienīgi par misis Miri- ēlu Viltoni un par to, kā varētu viņu satikt Čikāgā.

—    Es? Vai tev prāts? — es iesaucos.

Bet tai pašā mirklī man iešāvās prātā

drausmīga un visai ticama doma.

—   Suzanna! … Tu taču nebūsi patapinā­jusi no Hikija to muļķīgo aparātu?

—    Kālab ne? — viņa atbildēja. — Tū drīksti, bet es ne… Es aizgāju tam pakaļ, jo tu to biji aizmirsis. Palūdzu profesoru Hikiju, lai viņš man parāda, kā tas darbo­jas, un lai iedod jaunu lentu . . .

—    Un viņš to izdarīja? Jauki! Nu, nekas, gan es ar viņu vēl parunāšu!

Suzanna asi un griezīgi iesmējās.

—    Vīrieši patiešām ir apbrīnojami, — viņa sacīja. — Tad, kad jāizvilina mani no­slēpumi, jāizspiego manas domas, jāielaužas manā dvēselē, tad tā ir gluži dabiska rīcība, gaužām interesants eksperiments. Un jūs abi, Hikijs un tu, esat rīkojušies kā «nevaino­jami džentlmeņi» … Bet, ja sieviete iespie­žas vīrieša vissvētākajās — pareizāk sakot, lopiskajās domās, tad tas ir visbriesmīgākais grēks. Vai tad tu neredzi, cik tu esi smiek­līgs? Cik jūs visi esat smieklīgi? …

Manas pozīcijas vairs nebija iespējams aizstāvēt, tas bija skaidrs, un es pats to apzi­nājos un tādēļ centos būt mierīgs.

—    Suzanna, — es ierunājos, — nav taču nozīmes kliegt… Pastāsti man beidzot skaidri un gaiši, kas noticis, ko tu dzirdēji un ko tu man pārmet, un es tev atbildēšu pēc labākās sirdsapziņas.

—    Es no tevis neprasu nekādu atbildi,— viņa atteica. — Man tava atbilde jau ir, tur­klāt daudz patiesāka. Kas noticis? Nekas sevišķs. Kā jau tev teicu, vakar pēcpusdienā es aizgāju pie mistera Hikija un tavā vārdā palūdzu… kā to daiktu sauc … jā, palūdzu psihogrāfu. Un atnesu to šurp. Pats par sevi saprotams, ka es to neievīstīju avīzēs, jo tu šo rulli, bez šaubām, uzreiz būtu pazinis. Bet es zinu, cik tu esi izklaidīgs un cik maz uzmanības pievērs visam, izņemot grāmatas. Tāpēc es aparātu ietinu gluži vienkārši sa­vos apakšsvārkos un uzliku to uz galda ne­tālu no tavas gultas. Kad mēs pārnācām mājās no tām sasodītajām viesībām, kamēr tu priekšnamā karināji savu mēteli un plat­mali, es žigli uzskrēju augšā un nospiedu pogu, kas iedarbina aparātu. Pēc tam arī tu uznāci augšā, apgūlies, izstiepies gultā un sāki domāt.

—   Un ko tad es domāju? Zvēru, ka nekā neatceros.

—    Un es zvēru, ka atcerēšos to visu savu mūžu. Tu domāji par to sievieti. Tu sev teici: «Acīmredzot es viņai patīku.» Šito iedomību! Ne jau tu viņai patīc — viņai pa­tīk tavas necilās oratora spējas. Tu čukstēji: «Šis skūpsts! …» Un kādā balsī! . . . Pēc tam tu plānoji savu braucienu uz Čikāgu: prātoji lūgt viņu braukt turp tai pašā laikā, kad brauksi tu, un pat nosūtīt mani atpakaļ uz Franciju. «īstenībā,» tu sacīji, «Suzanna šeit ļoti grūti aklimatizējas. Viņai būtu daudz veselīgāk atgriezties Ruānā. Pēc trim mēne­šiem arī es došos turp.» Jo tu esi liekulīgs un tikumīgs tikai tik ilgi, kamēr tevi redz cilvēki. Viskomiskākais vai arī vistraģiskā­kais, kā nu tev tīk, bija tas, ka visas šīs domas jaucās kopā ar Čikāgā paredzēto lek­ciju sagatavošanu un ar augsti tikumiskām pārdomām par Vovenargu un Paskālu . . . Vai, cik smieklīgas gan ir vīriešu domas! . . .

Es jutos satriekts un apmulsu vēl vairāk, jo tagad atcerējos savas pārdomas, ko Su­zanna man atgādināja. Biju pārnācis no viesī­bām stipri noguris, un man bija tāda sajūta, ka es uzreiz aizmiegu. Bet tas tā nebija, un neskaidrajā tēlu jūklī es no jauna atcerējos sapni, kurā varbūt biju izjutis neskaidras iigas un murgojis par braucienu, kurā var­būt sastapšu arī Miriēlu. Nevienu mirkli ne­tiku raudzījies uz šo sapni nopietni. Tā kā sapnis dažreiz mēdz būt kādas neapzinātas tieksmes šķietams piepildījums, šī halucinā­cija manam nakts nemieram bija devusi pie­vilcīgu un nereālu nobeigumu. Nekā no tā visa nebūtu palicis pāri, pat ne vēlēšanās šīs iegribas realizēt, ja sasodītā lenta nebūtu pierakstījusi manus murgus.

—    Un kas tev, Suzanna, šo ierakstu «no­lasīja»?

—    Tavs draugs Hikijs pats aizveda mani uz savu laboratoriju un ieslēdza aparātu!

—    Un viņš pats arī klausījās?

—    Visu līdz pēdējam vārdam. Man bija jāsarkst, bet tā bija tava un nevis mana vaina.

—    Suzanna! Tas nu ir par_daudz … Ko šis anglis tagad lai domā par mani?

—    Šī frāze tevi pilnīgi raksturo! Tu jautā, ko par tevi lai domā tavs anglis un nevis, ko par tevi lai domāju es. Bet to es tev to­mēr pasacīšu. Es domāju, ka tu mani vairs nemīli, ka tu gribi tikt no manis vaļā un ka. šādos apstākļos būtu labāk, ja mēs vairs nedzīvotu kopā. Tu vēlējies, lai es braucu atpakaļ uz Franciju? To es arī darīšu. Bet to es darīšu tāpēc, lai tur sagatavotu mūsu laulības šķiršanu.

—    Suzanna, — es ieteicos patiesā uzbudi­nājumā, un tas viņu aizkustināja, — nerunā tādus trakumus, ko tu vēlāk nožēlosi. Tu ļoti labi zini, ka es tevi mīlu, un ļoti labi zini, ka tu mani mīli. Tas, kas tevi pārsteidza manī, tāpat tas, kas mani pārsteidza tevī, ir ātri gaistošas domas, nevarīgas un nenozī­mīgas. Rīt pat es varētu kopā ar tevi pamest šo zemi un nekad vairs neredzēt Miriēlu Vil- toni, — tas man būtu pilnīgi vienaldzīgi.

—    Manuprāt, viņai tu saki pavisam ko citu, kad skūpsti viņu, — teica mana sieva.

—    Es taču viņu neskūpstu, Suzanna! Tu taču arī negribi kļūt par Adriēna Lekē mī­ļāko .. . Mēs sapņojam, un droši vien, jo prātīgāki un uzticīgāki esam dzīvē, jo vairāk sapņojam . . .

—    Vai tas ir tiesa? — viņa vaicāja ar tik kvēlu dedzību, kādu es nebiju viņā novē­rojis kopš mūsu saderināšanās laika. — Vai tiesa? … Tu man esi uzticīgs? … Vai tu mani nekad neesi pievīlis, kopš esam apprecē­jušies?

—    Nekad, Suzanna … Kā gan es to būtu varējis izdarīt? … Tu mani vienmēr redzi, Kannās…

—    Un tu nekad neesi. . . ilgojies pēc An- rietes? -

—    Pēc tavas māsas Anrietes? Kā tā? Vai tad es par viņu tiku runājis šai.. . grēksū­dzē?

-— Nē, nepavisam . . . Bet man dažreiz uz­nāca bailes.

— Kas par muļķībām, Suzanna… Es jūs­moju par Anrietes skaistumu . . . taču tā, kā mēdzu jūsmot par kādu mākslas darbu. Kaut tu zinātu, kā es tevi mīlu, vienīgi tevi, pat tad, kad tevi ienīstu …

Suzanna neatbildēja. Es piegāju viņai klāt, nosēdos viņai pie kājām un ieliku galvu klēpī. Viņa mani neatstūma.

Džons Hanters

VAI NENORISKĒT PAR MILJONU DOLĀRU!

Džons pašreiz rādīja man ilustrācijas jū­nija izdevumam, kad uz mana rakstāmgalda piepeši iedūcās selektora zumers.

—           Šis puisis ir lielisks, — Džons sa­cīja. — Es teikšu, Bert, ka varam būt lai­mīgi, ka vispār viņu ieguvām, un vēl par tādu cenu, kādu mēs maksājam.

—           Man tomēr šķiet, ka cena ir pārāk augsta, — es atteicu, pasniedzos un nospiedu sviru. — Jā?

—    Misters Merians?

—    Jā?

—          Šeit ir kāds džentlmenis, kas vēlas jūs satikt, ser.

—    Kas? — es vaicāju.

—    Kāds misters Donalds, ser.

—    Kas?

—    Misters Donalds.

—           Es nepazīstu nevienu misteru Do­naldu. — Es pagriezos pret Džonu. — Vai tu pazīsti kādu misteru Donaldu?

Viņš pakratīja galvu, un es atkal pievēr­sos ruporam.

—    Esiet tik laipna un pajautājiet, kādā lietā viņš ieradies.

—    Jā, ser.

Es viegli uzsitu ar rādītājpirkstu pa ilus­trāciju, ko Džons turēja rokās.

—     Mēs sākam maksāt šiem ļaudīm fantas­tiskas summas, un tas mums sagādās, zaudē­jumus.

—    Fantastiskas? — protestēja Džons. — Tā ir tikai puse no summas, kādu viņš saņem no labākiem žurnāliem. Viņš mums izdarīja šo pakalpojumu tikai tāpēc, ka es viņu pazīstu no koledžas laikiem.

—     Māksliniekiem nedrīkst uzticēties, — es sacīju. — Tagad viņš šo patīkamo vēsti paziņos tālāk, un pie mums bariem vien sāks plūst savādnieki ar portfeļiem padusē. Bet tu taču zini, cik bieži mēs varam atļauties izdot piecus simtus.

—    Labi, tādā gadījumā šis ir izņēmums.

—     Sasodīts, protams. Tu ieguvi labo zīmē­jumu, pēc kura tā ilgojies, bet es ceru, ka ar to tev pietiks nākamajiem pieciem ga­diem.

—    Mister Merian? — mūsu sarunu pār­trauca sievietes balss.

—    Jā, es vēl esmu šeit.

—    Misters Donalds teica, ka vēlētos sa­ņemt miljonu dolāru.

—     Redzi nu, Džon, — es ,sacīju. — Jau sākas. Es tev teicu, ka māksliniekiem ne­drīkst uzticēties. Labi, es tūlīt pielikšu šai muļķīgajai lietai punktu. — Es pagriezos pret selektoru. — Sūtiet misteru Donaldu iekšā. Un pasakiet, lai viņš savu portfeli atstāj ār­pusē.

—    Viņam nav portfeļa, ser.

—    Vienalga, sūtiet viņu iekšā. — Es sa­šutis izslēdzu selektoru un nikni pavēros Džonā. Viņš paraustīja plecus, it kā teik­dams: «Es šeit esmu tikai mākslinieciskais redaktors.»

Es atlaidos krēslā un gaidīju atveramies durvis. Pa tām ienāca garš, vājš vīrietis, miedzot acis saules gaismā, kas lija caur aizkariem. Viņš aizklāja acis ar roku un pa­spēra trīs piesardzīgus soļus uz galda pusi.

—    Misters Donalds? — es vaicāju.

—    Jā, ser, — viņš vilcinādamies atbildēja.

—    Esiet sveicināts, ser. Es esmu Bērts Me- rians, žurnāla «Prince» izdevējs, un tas ir Džons Heistingss, mans mākslinieciskais re­daktors. Vai jūs neapsēstos?

—    Pateicos. Tas ir ārkārtīgi laipni no jums . . . šāda uzmanība.

Es vēroju misteru Donaldu šķērsojam is­tabu un ērti ierīkojamies krēslā pie mana rakstāmgalda. Viņam bija melnas, pinkainas uzacis, kas sedza bālas, gandrīz violetas acis. Uzacis viņš -visu laiku turēja nolaistas, un acis kļuva redzamas tikai paretam, līdzīgi blāvām spuldzēm aiz tumša aizkara. Mistera Donalda deguns bija plāns un pārdalīja viņa stūraino seju pa vidu kā mačetes cirtiens. Lūpas bija cieši sakniebtas. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kam veicams nepatīkams uzde­vums, un, protams, nepavisam neatgādināja mākslinieku.

—    Nu, — es jautri sacīju, — ar ko mēs varam jums pakalpot, mister Donald? — Mani šī lieta sāka uzjautrināt. Es jutos gan­drīz kā bende liekot savu grozu zem giljo- tīnas asmeņa.

Misters Donalds īsi, gandrīz kautrīgi pa­smaidīja.

—    Es vēlētos saņemt miljonu dolāru, — viņš sacīja.

—    Kurš no mums gan negribētu? — es at­teicu, nosmiedamies pie sevis.

Mistera Donalda uzacis nedaudz pacēlās, un blāvajās acīs varēja redzēt pārsteigumu.

—    Liekas gan, — viņš noteica, arī iesmie­damies. Džons pievienojās, un tā mēs brīdi smējāmies, līdz es, aprauti ieklepodamies, šo jautrību pārtraucu.

—    Kā jūs . . . ē … domājat dabūt miljonu dolāru? — es, laipni smaidot, vaicāju.

Uzacis atkal pacēlās.

—    Kā! No žurnāla «Prince», protams.

—    No «Prince», — es atkārtoju, pagriezos pret savu māksliniecisko redaktoru un do­mīgi noteicu: — No «Prince», Džon.

—    Jā, — misters Donalds sacīja.

—           Jā, — es atkārtoju. — Un par ko tieši? Vai jūs mums nepateiktu?

—           Katrā ziņā, — misters Donalds atteica, iekārtodamies krēslā ērtāk. — Par ceļojumu uz Mēnesi, protams.

—    Par… ko?

Misters Donalds ar izstieptu rādītājpirkstu norādīja uz griestiem.

—    Par ceļojumu uz Mēnesi. Jūs taču zināt.

—           Par ceļojumu uz Mēnesi? Mē-ē-nesi? Mūsu pavadoni? Mēnesi?

—           Mhm, — teica misters Donalds, pamā­dams ar galvu.

Es paliecos tuvāk Džonam un čukstēju:

—           Vai mēs pēdējā laikā esam kaut ko publicējuši par Mēnesi?

Džons pakratīja galvu.

—    Par ko, pie velna, šis savādnieks runā?

Džons vēlreiz pakratīja galvu.

Es nopūtos un atkal pievērsos misteram Donaldam.

—           Kādā sakarībā jūs pieminējāt ceļojumu uz Mēnesi? — es jautāju, izlikdamies, ka esmu lietas kursā.

Misters Donalds bikli paraustīja plecus.

—    Nu … es tur biju.

—           Jūs esat bijis? Ko jūs ar to gribat teikt?

Misters Donalds atkal norādīja uz gries­tiem.

—    Uz Mēness. Es tur biju.

—    O-oh! — es novaidējos.

—    Jā, — misters Donalds pievienojās, pa­mādams ar galvu.

Es ātri pavēros Džonā, un viņš man atbil­dēja ar tādu pašu noraizējušos skatienu. Mēs abi sākām saprast, ka misteram Donaldam droši vien galvā nav viss kārtībā.

Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

—    Un tā nu, — viņš it kā starp citu sa­cīja, — es tikai atnācu saņemt miljonu do­lāru. Ja jūs man tos izsniegsit, es došos projām.

—    Jūs uzskatāt, ka mēs esam jums pa­rādā miljonu dolāru?

—    O, protams, — atteica misters Donalds.

—    O … bet kādēļ gan? Es domāju .. .

—     Šķiet, es esmu to paveicis ātrāk par jūsu noteikto laiku, — misters Donalds no­teica. Viņš pazvejoja savā kabatas portfelī un izvilka salocītu papīra lapu. Papīrs bija gluds, un uz tā bija iespiests teksts. Es vē­roju, kā misters Donalds noliek papīru uz galda un sāk pamazām atlocīt. Beidzot viņš to izklāja, nogludināja ar savu iedegušo roku un atliecās taisni.

—    Te tas ir, — viņš noteica.

Es palūkojos uz papīra lapu un ievēroju, ka tās apakšdaļā izgriezts taisnstūrveidā ga­bals. Paraustījis plecus, es pievērsos lapas augšdaļai.

ŽURNĀLS «PRINCE», 1926. GADĀ . . .

SEPTEMBRI

-— Ēs to izgriezu, kad tika izziņotas sacen­sības, — sacīja misters Donalds.

Es vēlreiz palūkojos uz lappusi. 1926. gada septembris. Pie velna, tas taču bija gandrīz pirms četrdesmit gadiem! Es novērsos no virsraksta un sāku uzmanīgi lasīt.

UZMANĪBU! SVARĪGI!

UZMANĪBU! SVARĪGI!

UZMANĪBU!

Tagad, kad jūs esat izlasījuši iepriekš publicēto rakstu un domājat, ka sa­sniegsit Mēnesi, žurnāla «Prince» iz­devēji ir gatavi nākt klajā ar pār­steidzošu, nedzirdētu piedāvājumu.

Pēkšņi es izdzirdu aiz muguras elšanu. Sapratu, ka Džons lasa man pār plecu un drīz nonāks pie tā paša šausmīgā slēdziena, ku­ram tuvojos es. Slimīgā ziņkārē, kā apmāts; es atkal pievērsos nodriskātajai lappusei no kāda veca mūsu žurnāla numura.

Žurnāls «Prince» ir gatavs aizstāvēt savus slēdzienus, piedāvājot skaidru naudu! Mēs samaksāsim MILJONU DO­LĀRU ($ 1 000 000), MILJONU DOLĀ­RU pirmajai privātpersonai, kas sa­sniegs Mēnesi un atgriezīsies atpakaļ.

Es sāku justies mazliet nelabi. Cieši tu­rēdamies pie galda, tomēr piespiedu sevi

izlasīt lappusi līdz galam. Misters Donalds vēroja notiekošo ar laimīgu smaidu sejā.

Sacensību noteikumi ir vienkārši:

1)   visiem dalībniekiem jābūt Amerikas Savienoto Val­stu pilsoņiem;

2)    ceļojums uz Mēnesi jāveic nākamo piecdesmit gadu laikā;

3)    lappuses apakšā iespiestais kupons jānosūta žurnā­lam «Prince» līdz 1926. gada 15. oktobrim, ieskaitot;

4)    jebkādu valsts iestāžu kalpotājiem vai to radinie­kiem nav vēlams piedalīties šajā …

—    Es neesmu, — sacīja misters Donalds.

—           Radinieks, jūs gribat teikt, — es ne­droši ieteicos.

—    Arī kalpotājs ne.

—    Es jūs par tādu arī neuzskatīju. Misters Donalds nesteigdamies izstaipījās.

—           Nu, vai tagad es varu saņemt mil­jonu dolāru?

—           E-ē … oh… — es ar cerībām pavēros Džonā.

—           Šādas lietas prasa nedaudz laika, — Džons ātri noteica.

—           Kā tad, kā tad, — es piebildu. — Ne­daudz laika.

—    Mhm, — novilka misters Donalds.

—           Mums . . . mums jāpārbauda, vai jūsu kupons ir reģistrēts, — sacīja Džons.

—    Protams, — es iespraudu.

—           Tas ir reģistrēts, — atteica misters Do­nalds. Viņš atkal parakņājās savā kabatas

portfeli un izvilka nelielu kartīti. Es savie­bos, pacēlu to no rakstāmgalda un lasīju:

Ar šo apliecinu, ka

misters Amoss Donalds 1926. gada 23. septembrī iesaistījies žurnāla «Prince» rīkotajā sacensībā ceļojumā uz Mēnesi. Ja misters Amoss Donalds būs pir­mā privātpersona, kas sasniegs Mēnesi un dzīvs atgriezīsies, žurnāls «Prince» apņe­mas izmaksāt viņam naudas summu viena miljona dolāru ($ 1 000 000) apmērā Ame­rikas Savienoto Valstu valūtā.

Dž. Džefrijs Trimbls,

žurnāla «PRINCE» izdevējs

—     Mums, protams, būtu vajadzīgi pierā­dījumi, — es triumfējoši sacīju, atdodams misteram Donaldam kartīti.

—    Man ir pierādījumi".

—     Tad pagādājiet tos, — viltīgi noteica Džons. — Pēc tam parunāsim par miljonu dolāru.

—     Skaidrs, — pieceldamies sacīja misters Donalds. — Rīt tie būs klāt.

—     Rīt izdevniecība ir slēgta, — es gan­drīz iekliedzos.

—    Tad pirmdien. Man laika diezgan.

—          Jā, laika pietiek, — es bez sajūsmas piekritu.

Misters Donalds piegāja pie durvīm un ātri tās atvēra.

—           Uz redzēšanos, puiši! — viņš iesaucās, laimīgi pamādams, izgāja no istabas, un dur­vis aiz viņa aizvērās. Es nekavējoties ķēros pie selektora.

—    Jā, ser?

—          Mis Deivisa, man steidzami vajadzīgs mūsu žurnāla 1926. gada septembra izde­vums!

—    Kā, lūdzu?

—           Vai jūs nesaprotat angliski? Septem­bra . ..

—    Jā, ser. Tūlīt, ser.

Es izslēdzu selektoru un ātri pagriezos pret Džonu. Viņš norūpējies staigāja pa is­tabu, lauzīdams rokas.

—           Es esmu dzirdējis nostāstus par Dž. Dž. — es sacīju. — Runā, ka viņš bijis īsts izdzimtenis, gatavs uz visu, lai tikai žurnā­lam būtu noiets.

—           Tik traks viņš taču nevarēja būt, — Džons novaidējās.

—           Nē, protams, nē, — es piekritu. — Mil­jons dolāru! Ak dievs, kaut tā nebūtu īste­nība!

—          Man šķiet, ir, — ievaimanājās Džons. — Šķiet, tā tomēr ir īstenība.

Atvērās durvis, un istabā burtiski iekrita mis Deivisa. Viņai pār vienu aci bija no­kārusies blondu matu šķipsna.

—    Dabūju, ser, — viņa staroja.

—   Kas, pie velna … — es iesāku, ierau­dzījis viņai rokā nelielu kārbu.

—    Mikrofilma, — mis Deivisa paziņoja.

—    Dodiet šurp, — es uzkliedzu. Viņa pa­sniedza man kārbu un atstāja kabinetu. Džons pielēca pie sienas skapja un izvilka no atvilktnes portatīvu epidiaskopu. Viņš nolika to uz mana rakstāmgalda, un es, ieli­cis filmu, pieplaku pie ekrāna. Ieraudzīju vecā eksemplāra vāku, uz kura bija attēlots līdz jostas vietai kails vīrietis cīnāmies ar tikpat kailu aligatoru. Žurnāla augšdaļā ple­tās ar sarkaniem burtiem izveidots pašapzi­nīgs uzraksts: «ŽURNĀLS «PRINCE» PIE­DĀVĀ MILJONU DOLĀRU PIRMAJAM, KAS SASNIEGS MĒNESI!»

—    Tā ir patiesība, — novaidējās Džons.

—    Es to zināju. Es zināju!

—    Izlasīsim rakstu?

—   Kādēļ? Tā ir patiesība, Džon. Mēs esam izputināti.

—    Jāatrod izeja.

—   Aplūkosim šo lappusi vēlreiz, — es vērīgi izsekoju rindām, līdz nonācu līdz vietai, kur bija izsludināta sacensība. Pa­ņēmu to un ieliku epidiaskopā. Lappuse bija

pilnīgi identiska tai, kuru mums bija rādījis misters Donalds.

—    Izejai jābūt, — Džons atkārtoja.

—    Bet kā to atrast? Kur?

Džons viltīgi piemiedza acis.

—    Izeju var atrast vienmēr.

Es ieslēdzu selektoru.

—    Jā, ser?

—           Man vajadzīgs Steins, mans advokāts. Pasakiet, lai viņš nekavējoties atnāk pie manis. Un pārbaudiet kartotēku. Uzziniet, vai firmā vēl strādā kāds, kas 1926. gadā sadarbojies ar Dž. Dž. Trimblu.

—    1926. gadā, ser?

—          Meitenīt, vai man vienmēr viss jums jāatkārto sešas reizes?

—    1926. gadā, ser. Jā, ser.

Viņa izslēdza aparātu, bet pēc dažām mi­nūtēm piezvanīja atkal.

—    Es dabūju jums misteru Steinu, ser.

—           Es negribu ar viņu runāt. Pasakiet, lai viņš tūlīt atnāk šurp.

—    Jā, ser.

—    Ko mēs darīsim? — jautāja Džons.

—           Nezinu. Kā tu domā, vai šis vecais stulbenis tiešām ir lidojis uz Mēnesi?

—           Tas nav iespējams, — Džons stingri noteica. — Es varētu saderēt uz miljonu do­lāru, ka neviens …

—    Nomierinies.

—    Atvaino, — Džons nomurmināja.

Iedūcās zumers, un es nospiedu sviru.

—    Jā?

—    Šeit strādā kads virs, ser.

—           Jauki, — es atbildēju, — sakiet, lai viņš turpina savu lielisko . . .

—           Es gribēju teikt, ka viņš strādā šeit kopš 1926. gada.

—    O! Labi, un kā viņu sauc?

—    Molters. Efraims Molters.

—    Kurā nodaļā viņš strādā?

—    Kuģniecības.

—    Cik viņam gadu?

—           Deviņdesmit četri, ser. Viņam jau pirms vairākiem gadiem bija jāaiziet pensijā, bet viņš nolēma palikt.

—    Un viņš strādā kuģniecības nodaļā?

—    Jā, ser. Kopš 1926. gada.

—           Sūtiet viņu šurp, — es sacīju. — Un pēc iespējas ātrāk.

—    Jā, ser.

Kuģniecības nodaļa atradās tieši zem mums, tāpēc es nevarēju saprast, kā gan Efraimam Molteram vajadzīgs tik ilgs laiks, lai uzkāptu pa kāpnēm, vēl jo vairāk tādēļ, ka es biju pieteicis, lai viņš ierodas pēc iespējas ātrāk. Beidzot, protams, es viņu sa­gaidīju. Durvis pēkšņi atvērās, un viņš nedroši stāvēja tajās, līdzīgi trauslai lapai pie koka rudenī. Es norūpējies uzmetu ska­tienu ventilatoram, un Džons to nekavējoties izslēdza, tieši īstajā laikā, jo ienācējam draudēja briesmas tikt iesūktam tajā.

—    Misters Molters? — es vaicāju.

—    Jā, ser, mister Trimbl, ser.

—           Es neesmu misters Trimbls, — es sa­cīju. — Es esmu misters Merians, jaunais izdevējs.

—          Kā? Vai jūs nevarētu runāt skaļāk, mister Trimbl?

—          Es neesmu misters Trimbls! — es-ieklie- dzos.

—           Ko jūs teicāt? — viņš jautāja, noliek­dams galvu sāņus. Viņam bija pārsteidzoši melni mati, ūdeņaini zilas acis un kaitinošs ieradums runājot augstu pacelt vienu uzaci.

—          Neko! — es ieaurojos. — Ko jūs zināt par ceļojumu uz Mēnesi?

—          Tā bija laba ideja, Dž. Dž., — viņš sa­cīja. — Es jau sākumā tā domāju. Un ne­esmu mainījis šo uzskatu arī tagad. Miljons dolāru. Veikls triks!

—           Kāds ir firmas stāvoklis? — es vaicāju. — Kādā veidā viņi domāja sadabūt miljonu dolāru gadījumā, ja kāds viņus paņemtu līdzi?

—    Līdzi uz kurieni?

—    Ceļojumā uz Mēnesi.

—    Ko paņemtu līdzi?

—    Mūs. Paņemtu līdzi mūs.

—           Uz Mēnesi? Nieki, mister Trimbl, nav neviena, kas gatavotos sasniegt Mēnesi. O, es varētu saderēt uz miljonu dol. ..

—           Pietiek! — es iekliedzos. — Kāds ir sa­biedrības stāvoklis?

—    Lielisks, — viņš atbildēja.

—          Kas ir lielisks? Par ko, pie velna, jūs runājat?

—           Par firmas kriminālromāniem. Lieliski žurnāli! Vajadzētu būt labam noietam, mis­ter Trimbl.

—    Ak dievs!

—           Kā, lūdzu? — Molters atkal nolieca galvu sāņus.

—           Klausieties un mēģiniet saprast. Kāds idiots apgalvo, ka esot sasniedzis Mēnesi, un grib saņemt miljonu dolāru. Kā lai mēs viņam šo summu izmaksājam?

Efraims Molters izpleta rokas.

—           Nieki, mister Trimbl, par to parūpēsies apdrošināšanas kompānija. Jums nav par ko uztraukties.

—    Protams! — izgrūda Džons.

Es uzsitu knipi un apkampu Moiteru. — Kā tad! Vecais Dž. Dž. nemūžam nebūtu pats uzņēmies tādu risku. Apdrošināšanas kompānija! Protams, protams!

Es atlaidu Moiteru, un viņš gandrīz novē­lās uz grīdas. Kad viņš atguvās, es pieliku rādītājpirkstu viņa krūtīm.

—    Kura?

—    Kas «kura», ser?

—    Kura apdrošināšanas kompānija?

—    O, tūlīt padomāsim.

—    Domājiet, — es mudināju.

—    Padomājiet labi, — piebilda Džons.

Molters sasita plaukstas.

—    «Deriks un Deriksons». Lūk, kura!

—           Paldies dievam, — es nomurmināju. — Jūs varat iet, mister Molter.

—    Kā, lūdzu?

—    Es teicu, ka tagad jūs varat iet.

—    Ko?

Es apgāju apkārt galdam un saņēmu Moi­teru pie elkoņa.

—           Ejiet, — es sacīju. — Ejiet. Atpakaļ uz kuģniecības nodaļu. Ejiet. Arā. Uz redzēša­nos! — Es stūrēju viņu uz durvīm un izvedu ārā.

—    Paldies, mister Trimbl, — viņš sacīja.

—    Nav par ko.

—    Ko?

Es atgriezos istabā, un durvis aizvērās samulsušajam Molteram pašā deguna galā. Džons jau šķirstīja telefona grāmatu.

—           Te tas ir, — viņš sacīja. — «Deriks un Deriksons», divdesmit trīs filiāles.

—    Kur atrodas tuvākā?

—           Piektajā avēnijā, trīsdesmit astotās ielas stūrī.

—           Piezvani, Džon, un norunā satikšanos. Es dodos lejā.

—    Skaidrs, — viņš strupi noteica.

Es piegāju pie durvīm un atvēru tās. Tad es pagriezos un svinīgi palūkojos Džonā. Viņš pacēla roku.

—    Labu veiksmi, Bert!

—    Cerēsim, — es nomurmināju. Durvis aiz manis aizvērās.

Plters Deriksons bija iespaidīga izskata vīrs neuzkrītošā zilā uzvalkā. Viņa mati bija balti kā sniegs, un zem nedaudz izliektā de­guna dižojās tādas pašas krāsas ūsas.

Deriksona pievilcīgā rudmatainā sekretāre ielaida mani viņa plašajā kabinetā, un viņš aicināja mani apsēsties krēslā pie rakstām­galda.

—    Jūsu mākslinieciskais redaktors likās uztraukts, — viņš nodārdināja, it kā uzstā­tos visas tautas priekšā.

Es sarāvos un sacīju:

—    Jā, viņš ir ātri uzbudināms.

Nākot šurp, es biju nolēmis izturēties pie­sardzīgi. Tagad es vēroju Deriksonu pagrāb­jam no rakstāmgalda resnu cigāru. Viņš iesprauda to zobos, nokoda galu un nekaut­rēdamies aizspļāva man gar ausi. Es dzir­dēju, kā cigāra gals tiek nokosts un nosvilpj man garām, un pārsteigts iepletu acis. Pīters Deriksons nelikās manām manu izbrīnu.

—   Nu, — viņš nodimdināja, — kas jums uz sirds?

—   Kad Dž. Dž. Trimbls bija žurnāla «Prince» izdevējs, viņš pie jums izņēma po­lisi, — es sacīju.

Deriksons aizdedzināja savu cigāru, un, viņam sparīgi izpūšot dūmus, tie mākoņiem vilnīja augšup gar viņa galvu. Dūmu strūkla, sastapusi sērkociņa liesmu, to nodzēsa. Otr­pus mākoņa nodunēja Deriksona balss:

—    Pie mums daudzi izņem polises.

—    Šī bija par miljonu dolāru.

Deriksons izpūta vēlreiz, un es veltīgi pū­lējos saskatīt viņu aiz dūmu aizsega.

—           Arī polises par miljonu dolāru izņem daudzi, — balss aiz mutuļojošā mākoņa sa­cīja.

—           Šī polise bija saistīta ar ceļojumu uz Mēnesi.

Baltmatainā galva izšāvās no mākoņa.

—    Ak, ,šī nolādētā muļķība!

—    Jā, — es sacīju.

—           Es atceros, — Deriksons iesaucās savā parastajā balsī. — Kas ar to ir? — Viņa galva vēlreiz ienira mākonī, un es atkal sa­runājos ar kustīgu dūmu aizsegu.

—          Tieši to es gribēju vaicāt jums. Kas ar to ir?

—           Lielisks jautājums, — skaļi iesmējās Deriksons. —. Man liekas, ka polise ir zau­dējusi spēku.

—           Zaudējusi spēku? — es vājā balsī pār­jautāju.

—           Jā, zaudējusi spēku, — Deriksons au­roja. — Es atceros, ka Trimbls atnāca pie manis ar šo ideju. «Pie velna, protams,» es sacīju. «Mūsu dienās neviena civilpersona

netaisās sasniegt Mēnesi, mister Trimbl. Protams, varbūt militāra vai kāda cita spe­ciāla iestāde, bet civilpersona? Nekad. Es jums izsniegšu polisi par miljonu dolāru un uzskatu, ka varu droši riskēt.» Lūk, ko es viņam pateicu.

—    Un… un polise ir zaudējusi spēku?

—    Jā, es tā domāju. Esmu pārliecināts par to. Trimbls pārtrauca maksāt prēmijas. Kā­dēļ, nezinu. Tās bija smieklīgi zemas.

—    C-c-cik zemas?

—    Es taču jums teicu, — Deriksons ieau­rojās. —: Smieklīgi zemas. Kas jums noticis, jaunais cilvēk, vai jūs esat kurls?

—    Nē, kāpēc. Es .. . es tikai gribēju zināt, vai sen jau polise zaudējusi spēku.

—    Es teiktu — apmēram pirms septiņiem gadiem. Kam jums tas jāzina?

—    Es vienkārši painteresējos. Vai. . . vai būtu iespējams samaksāt neizmaksātās prē­mijas un panākt, lai polise atkal būtu spēkā?

—    Nezinu. Bet kādēļ gan? Vai jūs esat nobažījies, ka kāds taisās sasniegt Mēnesi agrāk par valdību vai krieviem?

Nez kādēļ Deriksons iedomājās, ka tas viss ir jocīgi. Viņš sāka smieties aiz dūmu aizsega, un es smējos līdzi.

—    Pie velna, jūs esat tikpat traks kā ve­cais Trimbls! Viņš acīmredzot kļuva prātī­gāks un tādēļ arī pārtrauca maksāt prēmijas. Velns un elle, neviena civilpersona, dēls, mūsdienās netaisās spert kāju uz Mēness!

—    Jūs esat pārliecināts?

—          Pārliecināts? — viņš ierēcās. — Pār­liecināts? Protams, ka esmu.

—           Tādā gadījumā jūs ļausiet mums sa­maksāt neizmaksātās prēmijas, lai polise at­kal būtu spēkā?

Deriksona galva atkal iznira no dūmiem, un viņš pastiepa pret mani savu nejauki smirdošo cigāru.

—           Protams, — viņš sacīja. —^ Kādēļ gan ne?

—          Lieliski. Cik daudz ir neizmaksāto prē­miju?

Deriksons atspiedās pret dūmu aizsegu, un tas viņu aprija.

—    Piecsimt dolāru gadā, — viņš atteica.

—           Un polise zaudēja spēku pirms septi­ņiem gadiem?

—           Jā. Ja jūs vēlaties atjaunot stāvokli, jums jāiemaksā mums trīs tūkstošus piecus simtus dolāru. Bez tam mēs vēlētos avansa veidā arī nākamā gada prēmiju, tātad pa­visam četrus tūkstošus.

—           Vai jūs pieņemsiet manu čeku? — es jautāju, nekavējoties bāžot roku kabatā.

—    Bez šaubām. Bet nav ko steigties.

—           Ziniet, es vēlos šo lietu nokārtot. Man nepatīk to atstāt pusceļā.

Tagad, kad mēs bijām gatavi noslēgt da­rījumu, Deriksons beidzot izgaiņāja dūmus, kas slēpa viņa seju. Tie izklīda, viņa lielo roku aiztraukti, un viņš sacīja:

—          Jums tikai jāizraksta čeks kompānijai «Deriks un Deriksons». Četri tūkstoši dolāru.

Viņš nospieda selektora sviru un iesaucās:

—    Atnesiet žurnāla «Prince» hroniku!

—    Jā, ser.

Tacl Deriksons no pašas apakšējās atvilk­tnes izvilka iespiestu veidlapu, kuras augš­malu greznoja zīmogs «POLISES ATJAUNO­ŠANA». Viņš nopūtās, atskrūvēja pildspalvu un teica:

—           Tikko es šo te parakstīšu, jūs atkal būsiet pilnīgi apdrošināts. — Viņš skaļi no­smējās. — Pret kādu nejaušu lidojumu uz Mēnesi.

Piekrītoši pamājis, es dedzīgi pabīdīju De- riksonam čeku un palūkojos pulkstenī.

—           Varbūt jūs būtu tik laipns un parak­stītos?

—           Vispirms jāaizpilda dažas ailes. Lai to izdarītu, man būs vajadzīga hronika.

—          Vai es nevarētu sniegt jums nepiecie­šamās ziņas?

—    Nē. Vajadzīga hronika.

Viņš dziļi ievilka dūmu no sava cigāra un bija aizkaitināts, pārliecinājies, ka tas apdzisis. Viņš nolika pildspalvu, atkal aiz­dedzināja cigāru un no jauna sāka attīrīt telpu no skābekļa. Brīdi vēlāk ienāca rud­mate ar hroniku.

—    Ser … — viņa iesāka.

—    Acumirkli, mis Frīlija.

Viņa pacietīgi stāvēja pie rakstāmgalda, smīnot par mani. Deriksons, uzmanīgi lūko­damies caur viļņojošo aizkaru, ātri norak­stīja nepieciešamās ziņas.

—          Tā, — viņš beidzot sacīja. — Tagad es pateikšu vecajam Džonam Han …

—           Ser… — atkal ierunājās rudmate, un es pēkšņi sajutu pret viņu nepatiku.

—          Acumirkli, mis Frīlija, — Deriksons attrauca.

—    Ser…

—    Pie velna, kas noticis, mis Frīlija?

Es nenovērsu skatienu no pildspalvas, kas bija pacelta pār punktēto līniju.

—    Vai jūs neparakstītu …

—           Man ļoti žēl, — sacīja rudmate, — bet man nebija nodoma traucēt. Ir noticis visne­iedomājamākais.

—           Un tas būtu? — vaicāja Deriksons. Viņš nolika pildspalvu, zem kuras gala uz papīra parādījās neliels tintes plankumiņš, un nogaidoši pavērās augšup.

—          No Mēness tikko atgriezies cilvēks! — rudmate satraukti teica.

Deriksons saspieda savu cigāru un pa­grāba pildspalvu, it kā tā būtu aizdegusies.

—    KO? — viņš nodārdināja.

—           Jā, ser, par to raksta visi laikraksti un vēsta visas radiopārraides. Viņu sauc Amoss Donalds. Viņš ir atjautīgākais cilvēks, kādu jūs jebkad …

Deriksons ar savu krēslu nesteidzīgi pa­griezās pret mani. No viņa deguna un mutes kaktiņiem plūda lieli dūmu mutuļi.

—          Jūs … to . .. zinājāt, — viņš lēni sa­cīja.

—           Ne, mister Derikson, nezināju, — es jautri atbildēju. — Tas man ir ārkārtīgs pārsteigums. Tas ir . ..

—          Arā! — viņš iebļāvās. — Arā no šejie­nes, citādi es …

—. Bet mister Derikson . ..

—    Arā, jūs, nožēlojamais blēdi!

—    Bet…

—    Arā, jūs … jūs … nelieti!

Es ātri piecēlos un virzījos uz durvīm, bet rudmate man aiz muguras vaicāja:

—          Vai es pateicu ko sliktu, mister Derik­son?

Bez šaubām.

Amoss Donalds nākamajā dienā atnesa pierādījumus. Viņš atveda arī fotogrāfus un laikrakstu reportierus. Jau daudzus mēn … daudzas dienas redakcijas telpas nebija biju­šas tik pilnas.

Viņš citu pēc cita izvietoja uz rakstām­galda eksponātus.

—          Pierādījums A, — viņš sacīja. — Ģip­sis. No Mēness.

—    Kā lai mēs to zinām? — jautāja Džons.

—    Lai jūsu zinātnieki to pārbauda. Uz Mēness nav atmosfēras. Nav erozijas. Nav dēdēšanas. Lai viņi salīdzina to ar Zemes paraugiem. Absolūti īsts.

—    Pierādījums A, — es nogurušā balsī atkārtoju.

—    Pierādījums B — sudrabs. Arī to es ieguvu uz Mēness. — Misters Donalds no­svieda uz rakstāmgalda sudraba gabalu ma­nas galvas lielumā.

—    Pierādījums B, •— noteica Džons.

Misters Donalds pacēla somu. Tā bija

liela, un, lai to uzceltu uz rakstāmgalda, vi­ņam bija jāņem palīgā abas rokas. Pēkšņi viņš to apgāza, izbērdams saturu uz galda sarkankoka virsmas.

—    Pierādījums C — Mēness pumeks. To es ieguvu Arhimeda krāterī. Ticiet man, tas ir īsts.

Es pavēros Džonā un Džons — manī. Mēs abi domājām par 21456 dolāriem un 31 centu, kas atradās redakcijas seifā. Līdz mil­jonam trūka daudz. Ļoti, ļoti daudz.

Misters Donalds atvēra čemodānu un iz­vilka liela izmēra ierīci, neilona un gumijas kombināciju.

—    Skafandrs, ko es valkāju uz Mēness,— viņš mierīgi sacīja. Reportieri sakustējās, un šur tur uzliesmoja zibspuldzes. Es lūkojos uz skafandru un ķiveri, kas gulēja dziļajā čemodānā.

—    Man to ir divi, — sacīja misters Do­nalds. -— Viens ir rezerves. Tas atrodas kuģī.

—    Kur? — es pārjautāju.

—    Kuģī, protams. Taja, ar kuru es ce­ļoju, — misters Donalds paskaidroja. — Man taču bija vajadzīgs kuģis, vai ne?

—    Protams, — Džons pamāja. — Viņam bija vajadzīgs kuģis, Bert.

—    Jā, bez šaubām.

—    Es to taupīju līdz pēdējam brīdim, — sacīja misters Donalds. — Tas ir pierādī­jums R.

—    R?

—    O, protams, man vēl jums daudz kas rādāms.

Viņš sāka mums izrādīt eksponātus, un fotogrāfiem bija darba pilnas rokas. Kad viņš bija beidzis, uz mana rakstāmgalda bija sakrājies vairāk minerālu un klinšu paraugu nekā Nacionālā vēstures muzeja Ģeoloģijas nodaļā. Viņš apgalvoja, ka tie visi esot iegūti uz Mēness, kā arī, ka daži no šiem minerāliem esot savienojumi, kas raksturīgi Mēness bezgaisa un bezūdens videi. Misters Donalds, reportieru pavadīts, aizgāja, bet mēs ar Džonu izmisuši ieaicinājām zinātnie­kus, kuri vēlējās apskatīt ieguvumu.

Džons uzsita man uz pleca un teica:

—    Ar to mēs esam galā, Bert. Abi kopā.

—    Es to protu novērtēt, veco zēn, — es atbildēju.

Man likās, ka redzu Džona acī pamirdzam asaru, bet es nebiju par to pārliecināts.

Toties manas acis, kad zinātnieki ieradās ar ziņojumiem, pildījās asarām. Viņu runā­tājs kā dzinēj suns paošņāja gaisu un tad paziņoja:

—    Viss ir skaidrāks par skaidru. Uz Ze­mes mēs tamlīdzīgus paraugus neesam redzē­juši. Ja tiem vēl pievieno fotoattēlus, kurus misters Donalds bija tik laipns …

—    Ko? Ko? Kā jūs teicāt?

—    Fotoattēlus, — runātājs atteica. — Tos, kurus misters Donalds uzņēmis uz Mēness. Viņš bija tik laipns un atsūtīja tos tieši mums. Viņš domāja, ka tie mums palīdzēs pieņemt objektīvu lēmumu. Tas, bez šau­bām, bija ļoti saprātīgi. Pat ar vispilnīgāka­jiem instrumentiem mēs nekad nespētu iegūt uzņēmumus no 4āda tuvuma. Ja eksponā­tiem, kā es jau teicu, pievieno šos fotoat­tēlus, nevar būt nekādu kaut cik pamatotu šaubu par to, ka misters Donalds tiešām ir bijis uz Mēness. — Runātājs noklepojās. — Mums … ē … ir priekšlikums, mister Merian.

—    Kāds?

—    Izsniegt viņam miljonu dolāru.

Misters Donalds bija taupījis kosmosa

kuģi līdz pēdējam. Mēs katrā ziņā vēlējā­mies to aplūkot vieni paši, bez preses iejauk­šanās. Viņš tam ari piekrita, jo tagad mii- jons dolāru jau bija tuvāk. Turklāt viņš gri­bēja nolikt skafandru un atlasītos eksponā­tus, kas bija noderējuši par pierādījumiem. To paveicis — iekāris skafandru sienas skapī blakus rezerves skafandram un sakravājis iežu paraugus —, viņš izrādīja mums apa­rātu telpu.

—    Tāda visā pasaulē ir tikai viena, — viņš lepni sacīja. — Es to būvēju divdesmit gadus. Otras tādas nav.

—    Tā izskatās komplicēta, — es teicu.

—    Nepavisam, — atbildēja misters Do­nalds. — Nav nekā vienkāršāka. Redziet, te iebūvēts orbītas kalkulators. Es vēlējos, lai šis kuģis mani nogādā tikai uz vienu vietu, proti, uz Mēnesi. Tā nu man vajag ar šo pogu palīdzību tikai iestādīt gadu un mēneša dienu, un ierīce automātiski nosaka Mēness atrašanās vietu un nepieciešamo orbītu, lai kuģis varētu uz tā nokļūt. Pēc tam atliek nospiest aizdedzes pogu, un šī lietiņa gluži vienkārši startē. — Viņš pacēla rādītājpirk­stu. — Tieši uz Mēnesi.

—    Tad jau tas bija viegli, — sacīja Džons.

—    Vieglāk par vieglu. Ar šo mazuli tik­pat viegli var sasniegt visas planētas. To var aprēķināt ikviens.

—   Jā, — es noteicu, — liekas, viņš sa­ņems savu miljonu dolāru.

—    Liekas gan, — Džons gurdeni piekrita.

—   Labāk dosimies atpakaļ uz redakciju, Džon. Ja jūs rīt ieradīsieties pie mums, mis­ter Donald, varēsiet saņemt čeku,

—    Tagad jūs pārliecinājāties?

—    Ak, jā, — es sacīju, vāji pasmaidot. — Kā nu ne? Jūs esat mūs pārliecinājis.

Tagad misters Donalds izskatījās laimīgs. Viņš izveda mūs no aparātu telpas un pava­dīja lejup pa slīpumu. Raķetes apkārtne bija tuksnešaina, un debesis, mums ejot uz kom­pānijas automašīnu, klāja melna tumsa.

—    Šeit ir vientuļi, — sacīja Džons.

—   Tā tam arī jābūt, — atbildēja misters Donalds. — Saprotiet paši, eksplozija. Ne­drīkst taču ievainot ļaudis ar ugunīgo gāzes strūklu.

—    Protams, nedrīkst, — es noteicu.

—    Mhm, — piekrita Džons.

Atpakaļ uz pilsētu mēs braucām klusē­dami. Pie redakcijas misters Donalds izkāpa.

—    Ceru, puiši, ka čeks rīt būs, — viņš sacīja. — Esmu nodomājis doties uz turieni vēlreiz. Iedomājieties, varbūt man izdodas lēciens no Mēness uz Marsu! Tam vajadzīgi krājumi. Daudz krājumu. Daļa no šīs sum­mas būs jāiztērē šīm vajadzībām.

—    Kā ar degvielu? — vaicāja Džons.

—    O, tvertnes man jau ir pilnas. Es varu doties nākamajā ceļojumā tūlīt pēc tam, kad saņemšu naudu, par ko iegādāties visu ne­pieciešamo.

Es domāju par 21 456 dolāriem un 31 centu mūsu nožēlojamajā bankas rēķinā un centos aplēst, cik lielus krājumus misters Donalds par to varētu iegādāties. Džons lūkojās manī, un es sapratu, ka viņu nodarbina tā pati doma.

—          Nu, ar labvakaru, mister Donald, — es sacīju.

—    Ar labu nakti, puiši. Redzēsimies rīt.

—          Protams! — Džons nosauca viņam no­pakaļ.

Džona skatiens uz brīdi sastapās ar ma­nējo, un mēs uzsmaidījām viens otram.

—          Bet vai mēs rīkojamies pareizi? — Džons jautāja divas dienas vēlāk.

—    Bet vai mums ir miljons dolāru?

—          Pēc visas šīs tērēšanas? Pie velna, mēs varam priecāties, ja mums ir kāds tūkstotis.

—          Tādā gadījumā mēs rīkojamies pa­reizi, — es vienkārši noteicu.

—    Liekas gan.

—    Ja tu šaubies, pasteidzies.

—    Bet ja nu viņš mūs panāk?

—           Nekad. Viņš tomēr ir jau pavecs vīrs. Turklāt nebūs taču zināms, uz kurieni mēs esam devušies.

—           Un mēs katrā laikā varam nodibināt citu žurnālu, — cerību pilnā balsī sacīja Džons. — Kaut kur.

— Protams. Nav par ko bažīties.

Mēs atlaidāmies sēdekļos un ar baudu izstaipījāmies.

Kravas telpas bija pflnas ar krājumiem, tvertnes bija piepildītas ar degvielu, un mis­tera Donalda kosmosa kuģis bija vadāms tik viegli kā sapnī.

Mēs atlaidāmies sēdekļos un vērāmies zvaigznēs un Mēnesī, kas ātri tuvojās.

Trumens Kapote

ĻAUNAIS GARS

Augsto papēdīšu klaudzēšana uz foajē marmora grīdas viņai atgādināja ledus ga­baliņu grabēšanu kokteiļa glāzē, un viņa bija pārliecināta, ka rudens puķu krizan­tēmu ziedi grīdas vāzē pie ieejas durvīm tūlīt sabirztu sasalušos putekļos, tiklīdz tiem pieskartos; telpas, kaut gan bija siltas, pat pārkurinātas, Silvijai šķita aukstas, ļoti auk­stas, un viņa nodrebēja, jo šis saltums lika domāt par sekretāres mis Mouzertas bālo un pietūkušo seju, kas izskatījās kā sniega pie­dzīts klajums, un baltajām drānām, kurās šī sieviete bija ģērbusies, it kā viņa būtu slim­nieku kopēja. Var jau būt, ka viņa arī tie­šām tā bija, un tad jau viss būtu skaidrs. Mister Reverkoum,. jūs esat sajucis prātā, un šī ir jūsu kopēja; šāda doma viņai pēkšņi iešāvās prātā, bet, ja tas tā nebūtu, arī par to nevajadzētu daudz uztraukties. Un tad virs- sulainis atnesa viņas apmetni. Viņa skais­tums Silviju saviļņoja: tas bija slaids, maigi pakalpīgs nēģeris ar vasarraibumainu ādu un iesarkanām rāmām acīm. Kad nēģeris atvēra

durvis, parādījās mis Mouzerta un vestibilā vēsi nočaukstēja viņas iestīvinātais tērps.

— Mēs ceram, ka jūs atkal atnāksiet, — viņa sacīja un pasniedza Silvijai aizlīmētu aploksni. — Misters Reverkoums bija ar jums sevišķi apmierināts.

Laukā krēsla laidās lejup kā zilas pārslas, un Silvija nesteidzīgi pastaigājās pa rudenī­gajām novembra ielām, līdz sasniedza vien­tuļo rajonu Piektās avēnijas galā. Tad viņai ienāca prātā, ka varētu iet uz mājām cauri parkam; tas bija tikpat kā par spīti Henri­jam un Estelei, kuri mūžīgi daudzināja, ka ļoti labi pazīstot pilsētu, un vienmēr bija apgalvojuši, ka Silvijai pat prātā nenākot, cik bīstami ir iet cauri parkam tumsā; lai taču viņa padomājot, kas noticis ar Mētlu Kelišeru. «Tā, mīļā, nav īstona.» Arī to viņi bija teikuši. Un ne vienreiz vien. Silvijai tas viss bija līdz kaklam. Taču tā nu tas bija, ka, izņemot vēl dažas mašīnrakstītājas, kas, tā­pat kā viņa, strādāja veļas šūšanas firmā «Snug-Fare», nevienu citu viņa Ņujorkā ne­pazina. Varētu jau kaut kā iztikt, ja vien nevajadzētu dzīvot kopā ar šiem, ja Silvi­jai būtu iespējams noīrēt kaut kur mazu istabiņu, kas piederētu viņai vienai; bet tur tajā saspiestajā dzīvoklī, kur visas mēbeles bija pārvilktas ar spilgtām kokvilnas drā­nām, viņai brīžiem likās, ka viņa būtu spē­jīga nožņaugt tos abus. Kāpēc gan viņa bija atbraukusi uz Ņujorku? Kaut arī Silvija sāka

to pamazām aizmirst, galvenais iemesls, kā­pēc viņa pameta īstonu, bija vēlēšanās atbrī­voties no Henrija un Esteles vai drīzāk — no viņiem līdzīgiem, lai gan patiesībā Estele patiešām bija no īstonas, pilsētas, kas atra­dās uz ziemeļiem no Cincinati. Estele un Sil­vija bija augušas kopā. Pati lielākā nelaime bija tā, ka Henrijs un Estele pēc apprecē­šanās bija kļuvuši tik neciešami. Kaut kāda pretīga ķiķināšanās un pliekana saldenība, un katrai lietai izdomājuši savu īpašu vārdu: telefonu tie sauca par «skanošo Tilliju», dī­vānu — par «mūsu Nelliju», gultu — par «Lielo Lāci»; jā, un kur tad vēl «mans dvie- lītis» un «tavs dvielītis», «mans spilventiņš» un «tavs spilventiņš». Tam jādara gals, citādi es kļūšu traka.

— Traka! — Silvija sacīja skaļi, un viņas balss izdzisa parka klusumā. Te bija ļoti jauki, un Silvijai likās, ka viņa darījusi pa­reizi, atnākdama uz šejieni, kur vējš šalkoja koku lapās un tikko iedegto lampu kupoli spilgti apgaismoja ar krāsainiem krītiņiem veidotos bērnu zīmējumus — sārtos putnus, zilās bultas, zaļās sirdis. Bet tad šo patīkamo noskaņu gluži kā piedauzīga piezīme izjauca divi pusaudži, kas pēkšņi parādījās uz celiņa: viņu pūtainās, ņirdzīgās sejas rēgojās krēslā kā draudīgas liesmas, un, kad Silvija gāja tiem garām, viss viņas ķermenis pielija ar asu sāpi, it kā viņa būtu saskārusies ar uguni. Puiši pagriezās un sekoja viņai pār tukšo spēļu laukumu, viens no viņiem švīkādams nūju gar dzelzs žogu un otrs svilpodams; šīs skaņas krājās ap viņu gluži kā pretimbrau­cošas mašīnas pieaugošā dārdoņa, un, kad viens no zēniem, skaļi iesmiedamies, uz­sauca: «Hei, kurp tu tā steidzies?» — viņa pēkšņi izjuta elpas trūkumu. Nē, tikai ne to, Silvija domāja, gatavodamās nomest zemē somiņu un bēgt. Tajā brīdī uz sānceliņa pa­rādījās kāds vīrietis, kas bija izvedis pa­staigāties savu suni, un viņa sekoja šim cil­vēkam cieši pa pēdām līdz pat izejai. Vai tagad šie abi, Henrijs un Estele, nejustos apmierināti, vai tagad, kad Silvija tiem visu izstāstītu, viņi neteiktu: «Mēs jau tevi brī­dinājām»? Un ar to vien tas nebeigtos, Estele aizrakstītu uz mājām, un tad Silvija uzzi­nātu: visa īstona runā, ka viņa Centrālajā parkā izvarota. Visu atlikušo ceļa gabalu līdz mājām viņa lādēja Ņujorku — tās bez­personiskumu, tikumisko pagrimumu, čīk­stošo notekcauruli, spilgto apgaismojumu, ko neizdzēš ari naktīs, nerimstošo soļu troksni, apakšzemes tuneļus, numurētās durvis (3S).

— Tss, mīļā, — Estele čukstēja, izslīdē­dama no virtuves, — Bucītis mācās.

Tātad skaidrs, ka Henrijs, Kolumbijas uni­versitātes tiesību zinātņu students, patlaban dzīvojamā istabā iegrimis grāmatās, un tā­pēc Silvija, paklausot Esteles lūgumam, vis­pirms novilka kurpes un tad uz pirkstgaliem devās cauri istabai. Nokļuvusi savā^ istabiņā, viņa tūlīt iemetās gultā un aizklāja ar rokām seju. Vai tas viss šodien patiesi bija noticis? Šī mis Mouzerta un misters Reverkoums, — vai tie tiešām bija reāli cilvēki, kas dzīvoja augstajā Septiņdesmit astotās ielas namā?

—    Nu, mīļā, kas ar tevi šodien atgadī­jies? — Estele, ienākusi bez pieklauvēšanas, apjautājās.

Silvija uzrausās sēdus un atslējās uz elkoņa.

—    Nekas. Izņemot to, ka es pārrakstīju deviņdesmit septiņas vēstules.

—    Un kādas vēstules, mīļā? — Estele vai­cāja, sukādama matus ar Silvijas matu suku.

—    Ak, pie velna, par ko gan tu domā? Nu, protams, ka šīs vēstules sūta firma «Snug-Fare», kuras ražotās sportā biksītes ļoti noder mūsu zinātnes un rūpniecības diž­vīriem.

—    Nu, mīļā, neesi tik īgna. Es tiešām ne­saprotu, kas ar tevi reizēm notiek. Tu esi tik sapīkusi. Au! Kāpēc tu neiegādājies jaunu suku? Šī jau ir pieķērusies pilna ar matiem …

—    Galvenokārt ar tavējiem.

—    Ko tu teici?

—    Neko, tāpat vien.

—    Ak, es domāju, ka tu kaut ko teici. Nu, vienalga, kā jau es sacīju, es vēlētos, kaut tev nevajadzētu strādāt tajā kantorī un nākt katru dienu mājās saīgušai un nervozai. Es per­sonīgi domāju, un to es pateicu arī Bucītim

vakar vakarā, un viņš man simtprocentīgi piekrita, tas ir, es sacīju Bucītim, ka Sil­vijai, manuprāt, vajadzētu apprecēties; tik nervozai meitenei kā tu ir nepieciešams at­slābināt sasprindzinātos nervus. Un nav jau nekāda īpaša iemesla, kāpēc tu to nevarētu. Es domāju, var jau būt arī, ka tu neesi ne­kāda īpaša skaistule šī vārda parastajā no­zīmē, bet tev ir skaistas acis un gudrs, patiesi sirsnīgs skatiens. Patiešām ikviens kārtīgs darba cilvēks būtu laimīgs, ja varētu dabūt tādu meiteni kā tu. Un es domāju, ka tu arī vēlētos… Paskaties, kā esmu pārvēr­tusies kopš apprecēšanās ar Henriju. Vai tev nekļūst skumji, redzot, cik mēs esam lai­mīgi? Vari man ticēt, ka vislielākā laime ir gulēt naktī vīrieša skāvienos un …

—    Estele! Dieva dēļ! — Silvija pietrūkās gultā sēdus, un viņas vaigi no dusmām pie­tvīka sarkani kā uguns. Bet pēc brīža viņa iekoda lūpā un nodūra acis.

—    Piedod, — viņa teica, — es nebūt ne­gribēju kliegt uz tevi. Es tikai vēlos, lai tu tā nerunātu.

—    Ir jau labi, — Estele apmulsusi sacīja un muļķīgi pasmaidīja. Tad Es'tele piegāja Silvijai klāt un noskūpstīja viņu. — Es sa­protu, mīļā. Tas ir tāpēc, ka tu esi pārguruši. Varu saderēt, ka tu neesi neko ēdusi. Nāc uz virtuvi, sakulšu tev pāris olu.

Kad Estele nolika viņai priekšā olas, Sil­vija jutās gluži nokaunējusies — galu galā

Estele centās būt mīļa, un tāpēc, lai vērstu visu atkal par labu, viņa sacīja:

—   Man šodien patiešām kaut kas atgadī­jās.

Estele apsēdās viņai pretim ar kafijas tasi rokā, un Silvija turpināja:

—    Es nemaz nezinu, kā lai tev to izstāstu. Tas ir tik savādi. Nu labi, lai notiek … es šodien ēdu pusdienas automāta kafejnīcā, un man bija jāsēž pie viena galdiņa ar trim vīriešiem. Es būtu jutusies daudz labāk, ja būtu bijusi neredzama, tāpēG ka viņi runāja par visintīmākajām lietām. Viens no vīrie­šiem sacīja, ka viņa draudzenei būs bērns un viņš nezinot, kur ņemt naudu, lai kaut ko darītu šai ziņā. Tad viens no abiem pārē­jiem iejautājās, kāpēc viņš negribot kaut ko pārdot. Pirmais vīrietis atbildēja, ka viņam nekā pārdodama neesot. Trešais šajā sakarā (viņš nemaz neizskatījās pēc tāda, kas iede­rētos kompānijā) piebilda, ka kaut kas vi­ņam tomēr esot gan ko pārdot — sapņi. Pat es iesmējos, bet šis vīrietis pašūpoja galvu un ļoti nopietni teica, ka tā esot tīrā patie­sība: viņa sievas krustmāte mis Mouzerta strādājot pie kāda bagāta cilvēka, kurš pēr­kot sapņus, pavisam parastus sapņus, ko redz naktī, turklāt no jebkura, kas vien vē­las pārdot. Un viņš uzrakstīja šī cilvēka vārdu un adresi un iedeva savam draugam, bet šis vīrietis to vienkārši atstāja uz galda. Viņam tas liekoties par traku, tā viņš teica.

—    Tāpat kā man, — Estele mazliet vīzde­gunīgi piebilda.

—    Es nezinu, — Silvija sacīja, aizdedzinā­dama cigareti. — Bet man tas neizgāja no prāta. Uz papīra lapiņas uzrakstītais uzvārds bija A. F. Reverkoums, un viņš dzīvoja Aus­trumu rajona Septiņdesmit astotajā ielā. Es uz to palūkojos tikai īsu brīdi, bet tas bija … Es nezinu, man šķita, ka es to ne­varu aizmirst. Tik daudz par to domāju, ka man sāka sāpēt galva. Tāpēc es aizgāju no kantora agrāk nekā parasti…

Estele lēnām un ļoti uzsvērti nolika uz galda savu kafijas tasīti.

—    Mīļā, paklau, tas taču nenozīmē, ka tu devies pie viņa, pie šī savādnieka Rever- kouma?

—    Nē, tas to nenozīmē, — Silvija izteica pēkšņā apmulsumā. Viņa juta, ka stāstīt par to tagad būtu kļūda. Estelei absolūti nebija iztēles, un viņa to nekad nesaprastu. Tāpēc viņa piemiedza acis, ko darīja vienmēr, kad gudroja kādus melus.

—    Nē, es patiešām to nedarīju, — viņa kategoriski noliedza. — Es gan sāku iet uz to pusi, bet tad sapratu, cik tas muļķīgi, un devos vienkārši pastaigāties.

—    Tu rīkojies saprātīgi, — Estele teica, sākdama kraut šķīvjus virtuves izlietnē. — Padomā tikai, kas būtu varējis notikt. Pārdot sapņus! Kur tas dzirdēts! Ak, mīļā, te patiesi nav vairs īstona.

Pirms gulētiešanas Silvija iedzēra miega zāles, ko parasti nemēdza darīt; taču viņa zināja, ka citādi neaizmigs, jo viņas smadze­nes bija tik nopūlētas ar visādām sarežģī­tām pārdomām; turklāt Silvija izjuta dīvai­nas skumjas, viņai šķita, ka ir kaut ko pa­zaudējusi, ka viņa ir bijusi īstas vai arī tikai morālas zādzības upuris, it kā parkā sastaptie pusaudži būtu izrāvuši (viņa pēkšņi uzgrieza gaismu) viņai no rokām somiņu. Mis Mouzertas iedotā aploksne glabājās somiņā, un Silvija tikai tagad to atcerējās. Silvija atplēsa aploksni. Tajā viņa atrada zilu salocītu zīmīti, kurā bija ielikta bank­note; uz zīmītes bija rakstīts; «Atlīdzība par vienu sapni 5 dolāri». Tagad Silvija ticēja, tā bija patiesība, viņa bija pārdevusi misteram Reverkoumam sapni. Vai tas tie­šām bija tik vienkārši? Viņa iesmējās, atkal nogriezdama gaismu. Silvijai ienāca prātā, ko viņa varētu atļauties, ja pārdotu divreiz nedēļā tikai pa sapnim: varētu noīrēt kaut kur istabu, kas piederētu viņai vienai pašai, viņa domāja, grimdama miegā; miers gluži kā uguns liesma plīvoja pār viņu, un tad kaut kur dziļi zemapziņā kā neskaidrā dia­pozitīvā ataino jās kāds skats. Viņa lūpas, viņa rokas, pētījošas, tuvuma alkstošas; iz­juzdama īstu pretīgumu, Silvija nospēra segu. Vai šīs aukstās vīrieša rokas bija tās, par kurām runāja Estele? Misters Rever- koums dziļi ielauzās viņas miegā, ar lūpām

skardams tās ausi. «Vai jūs man stāstīsiet?» viņš čukstēja.

Pēc nedēļas Silvija atkal devās pie viņa, tas bija decembra sākumā, svētdienas pēc­pusdienā. Viņa bija izgājusi no mājas ar nodomu apmeklēt kinoteātri, bet tad pēkšņi apjauta, ka, pašai nemaz negribot, nokļu­vusi Medisona avēnijā, divus kvartālus no Reverkouma mājas. Bija auksta diena, debe­sis sudraboti vizēja, vējš pūta ass un dzel- stīgs kā meža roze, veikalu skatlogos vizuļo­jošos sniega kalnos mirguļoja ziemsvētku spīguļu virtenes it kā Silvijai par spīti, jo viņa ienīda brīvdienas, šo laiku, kad cilvēks jūtas visvientuļāks. Kādā logā viņa ierau­dzīja ainu, kas lika viņai uz brīdi apstāties. Tur bija redzams mehānisks ziemsvētku vecītis dabiskā lielumā; pliķēdams sev pa vēderu, tas neprātīgā aizrautībā šūpojās uz priekšu un atpakaļ, netaupīdams enerģiju, ko nodrošināja elektriskā strāva. Cauri bie­zajam stiklam varēja dzirdēt viņa čērkstošos trakos smieklus. Jo ilgāk Silvija uz to nolū­kojās, jo ļaunāks tas viņai šķita, līdz beidzot nodrebinājusies viņa aizgāja prom no skat­loga un iegriezās ielā, kurā atradās Rever­kouma māja. No ārpuses raugoties, tas bija parasts pilsētas nams, varbūt tikai nedaudz vienkāršāks un mazāk iespaidīgs nekā daža laba cita ēka, tomēr pietiekami elegants. Ziemā nokaltusi efeja vijās gar režģoto logu rūtīm un nokarājās bārkstīs virs durvīm;

durvju abas pusēs atradās pa nelielai ak­mens lauvai ar neredzīgām, ieplaisājušām acīm. Silvija atvilka elpu un piezvanīja. Mistera Reverkouma bālais un pievilcīgais nēģeris, pazinis Silviju, laipni pasmaidīja.

Iepriekšējo reizi telpa, kurā Silvija bija gaidījusi tikšanos ar misteru Reverkoumu, bija tukša un tajā, izņemot viņu, nebija ne­viena apmeklētāja. Šoreiz bija ieradušies arī citi — dažāda izskata un vecuma sievietes un kāds ārkārtīgi nervozs jauns vīrietis ar dzeļošām acīm. Ja šie ļaudis būtu pacienti ārsta uzgaidāmajā istabā, pēc kādiem viņi izskatījās, tad par šo vīrieti varētu domāt, ka viņš ir norūpējies tēvs vai svētā Vita upuris. Silvija bija apsēdusies blakus viņam, un jaunā cilvēka acis žigli viņu izģērba, taču tas, ko viņš ieraudzīja, laikam nelikās visai interesants, un Silvija jutās atvieglota, kad šī cilvēka acis turpināja šaudīties apkārt. Tomēr pamazām Silvijai kļuva skaidrs, cik lielu interesi šajā sabiedrībā radījusi viņas klātbūtne; istabas augiem pilnās telpas blā­vajā, nespodrajā gaismā viņu ciešie skatieni bija daudz nekustīgāki nekā krēsli, uz ku­riem viņi sēdēja; kāda sieviete raudzījās uz viņu sevišķi neatlaidīgi. Parasti viņas sejai droši vien piemita maiga, ikdienišķīga pie­vilcība, bet tagad, ar nenovīdību un aizdo­mām vērojot Silviju, tā bija kļuvusi neglīta. Viņa sēdēja, glaudīdama lāsainu kažokādas apkakli, it kā mēģinātu savaldīt kādu zvēru, kas, ilkņus atņirdzis, gatavojas pēkšņam lē­cienam, un joprojām urbās Silvijā, līdz gai­tenī atskanēja mis Mouzertas dimdošie soļi. Tūlīt sabiedrība, kurā katrs atguva savu individualitāti, saausījās gluži kā izbijušies studenti.

—    Jūs, mister Poker, — mis Mouzerta teica apsūdzētājas balsī, — tagad jūsu kārta.

Un misters Pokers sekoja viņai, lauzīdams rokas un bažīgi lūkodamies apkārt. Krēslai­najā istabā gaidošie ļaudis atkal noplaka sa­vās vietās kā putekļi.

Tad sāka līt; izplūstošās logu ēnas drebēja uz sienām, un Reverkouma jaunais virssulai- nis, klusiem soļiem izslīdējis cauri istabai, sabikstīja kamīnā uguni un salika uz galda tējas traukus. Silvijai, kas atradās vistuvāk ugunij, siltums un lietus lāšu čaboņa uzdzina miegu; galva noslīga uz sāniem, un viņa aiz­vēra acis, nebūdama ne īsti aizmigusi, ne arī nomodā. Ilgāku laiku mistera Reverkouma mājas smalko mieru traucēja vienīgi ska­nīgie pulksteņa sitieni. Un tad pēkšņi gai­tenī sacēlās milzīgs tracis, visu istabu pie- dārdināja apdullinošs troksnis; kāds zemā, vulgārā balsī, kas atgādināja vērša māvienu, iebrēcās:

—    Aizturēt Oreiliju? Un to atļāvās šis lunkanais virssulainis? — Šīs balss īpašnieks, mazs resnītis, piesarcis kā vēzis, bija atten- terējis līdz kabineta slieksnim, kur viņš stā­vēja, dzērumā grīļodamies. — Labi jau labi, — viņš sacīja, arvien vairāk pazemi­nādams savu aizsmakušo alkoholiķa balsi, — un visas šīs dāmas pirms manis? Bet Orei- lijs taču ir džentlmenis, Oreilijs gaida savu kārtu.

—    Nenāciet te, viņš jūs nepieņems, — teica mis Mouzerta, pielavīdamās viņam klāt no mugurpuses un stingri satverdama viņu aiz apkakles. Viņa seja vēl vairāk piesarka un acis izspiedās.

—    Jūs nožņaugsiet mani, — viņš gārdza, bet mis Mouzerta, kuras iezaļgani bālās ro­kas bija stipras kā ozola saknes, savilka viņa kaklasaiti vēl ciešāk un bīdīja vīreli ārā pa durvīm, kuras tūlīt aizcirtās ar satricinošu troksni; iešķindējās tējas tasīte, un uz grīdas nokrita nokaltušās dāliju lapas. Dāma ar ka­žokādas apkakli iebāza mutē aspirīna tableti.

—    Pretīgi, — viņa sacīja, un visi pārējie, izņemot Silviju, gardi un glaimīgi smējās, kad mis Mouzerta soļoja atpakaļ, slaucīdama rokas.

Lietus arvien vēl lija stipri un nomācoši, kad Silvija izgāja no Reverkouma mājas. Viņa raudzījās visapkārt, cerēdama ieraudzīt vientulīgajā ielā kādu taksometru; taču ne­viena taksometra nebija, tāpat kā neviena cilvēka; nē, viens tomēr bija — piedzērušais, kas bija iztraucējis mistera Reverkouma mā­jas mieru. Kā vientuļš bezpajumtnieks viņš bija atslējies pret kādu automobili un spē­lējās ar gumijas bumbiņu.

—   Palūk, mazulīt, — viņš sacīja Silvijai, — palūk, es tikko atradu šo bumbiņu. Kā tu domā, vai tā var nest laimi?

Silvija viņam uzsmaidīja; ar visu savu bramanību šis vīrs viņai tomēr likās diez­gan nekaitīgs, turklāt viņa sejā bija kāda īpaša izteiksme — smīns, aiz kura slēpās skumjas, un tas uzvedināja uz domām, ka viņš ir klauns, tikai bez grima un kostīma. Žonglēdams ar bumbiņu, viņš palēkdamies sekoja Silvijai, kamēr viņa devās uz Medi- sona avēnijas pusi.

—    Varu saderēt, ka es tur uzvedos kā īsts muļķis, — viņš sacīja. — Kad es izdaru kaut ko tamlīdzīgu, man gribas vienkārši apsēs­ties un raudāt. — Likās, ka tik ilga uzturē­šanās lietū ir viņu pamatīgi atskurbinājusi.

Bet šai nevajadzēja mani tā žņaugt; velns parāvis, cik šī ir rupja. Esmu pazinis dažu labu rupju sievieti: piemēram, mana māsa Bienaisa prata iededzināt zīmi visniknāka­jam bullim, bet šī ir rupjākā no visām, ko vien esmu sastapis. Iegaumē Oreilija vārdus, viņa beigs savu dzīvi uz elektriskā krēsla, — viņš sacīja un nošmaukstināja lūpas. — Vi­ņiem nav nekāda iemesla tā izturēties pret mani. Viņš ir vainīgs itin visā. Sākumā man nemaz tik slikti neklājās, bet tad viņš man atņēma to pašu mazumiņu, un tagad esmu kļuvis par nulli, mazulīt, pa tīro nulli.

—   Tas gan ir slikti, — Silvija teica, lai gan nezināja, kādēļ viņai vajadzētu izrādīt līdzjūtību. — Vai jūs esat klauns, mister Oreilij?

—    Biju, — viņš atbildēja.

Pa to laiku viņi bija sasnieguši avēniju, bet Silvija tagad vairs nemaz nemeklēja tak­sometru; viņai gribējās lietū turpināt ceļu kopā ar šo vīrieti, kas kādreiz bijis klauns.

—    Kad es biju maza meitene, man no lel­lēm visvairāk patika klauni, — Silvija viņam stāstīja. — Mana istaba mājās atgādināja cirku.

—    Esmu bijis ne tikai klauns, bet darījis vēl citus darbus. Esmu tirgojies arī ar apdro­šināšanas polisēm.

—    Ak tā? — Silvija vīlusies iesaucās. — Un ko jūs darāt patlaban?

Oreilijs klusi iesmējās un uzsvieda savu bumbiņu sevišķi augstu gaisā; to noķēris, viņš vēl joprojām turēja galvu atgāztu atpa­kaļ.

—    Es vēroju debesis, — viņš sacīja. — Tur es ar savu ceļasomu pastaigājos pa zilgmi. Tā ir tā vieta, kurp cilvēks tiecas, kad citur viņam vairs nav kurp doties. Un ko gan lai es darītu uz šīs planētas? Esmu zadzis, uba­gojis un pārdevis savus sapņus — un tas viss tikai viskija dēļ. Vīrietis nevar ceļot pa debesu zilgmi bez pudeles. Un tagad mēs varam ķerties vērsim pie ragiem: ko tu teiktu, mazulīt, ja es palūgtu aizdot man vienu dolāru?

—    Man tas liktos ļoti jauki, — Silvija at­bildēja un apklusa, nezinādama, ko sacīt tālāk. Viņi gāja ļoti lēnām, lietus gāza strau­mēm un gluži kā siena ieslēdza tos šaurā lokā; Silvijai likās, ka viņa pastaigājas ar vienu no savām bērnības lellēm, kas izau­gusi brīnumaini liela un apdāvināta; viņa satvēra vīrieša roku un vairs neatlaida to: viņai šķita ļoti mīļš šis klauns, kas ceļo pa debesu zilgmi. — Bet man nav dolāra. Es saņēmu ti&ai septiņdesmit centus.

—    Tas nav visai daudz, — Oreilijs teica. — Bet saki atklāti, — vai tik vien viņš maksā pēdējā laikā?

Silvija saprata, par ko ir runa.

—   Nē, nē, patiesībā es nepārdevu viņam sapni.

Viņa necentās tuvāk paskaidrot; viņa pati to nesaprata. Sastapusies vaigu vaigā ar mistera Reverkouma bezpersonisko pelēcību (nevainojams, precīzs kā lineāls, klīnikas smaržām piesūcies, seklās pelēkās acis neiz­dibināmajā sejā iespiestas gluži kā sēkla zemē un aizzīmogotas ar nespodrām, tēraud- blāvām lēcām), viņa nevarēja atcerēties ne­vienu sapni un tāpēc stāstīja par diviem zagļiem, kas bija dzinušies viņai pakaļ parkā un vajājuši arī rotaļu laukumā starp šūpo­lēm.

—    Viņš lika man pārtraukt stāstījumu. «Ir visādi sapņi, bet šis nav īsts sapnis, šo jūs esat sagudrojusi.» Nu, kā viņš, pēc jūsu domām, to varēja zināt? Tad es viņam pa­stāstīju citu sapni; tas bija par viņu, par to, kā viņš naktī saistīja manu uzmanību, lik­dams daudziem baloniem celties augšup un mēnešiem krist lejup. Viņš sacīja, ka viņu neinteresējot sapņi, kas attiecoties uz viņu pašu. Viņš lika mis Mouzertai, kas steno­grafēja sapņus, saukt nākamo apmeklētāju. Nedomāju, ka es vēl kādreiz iešu uz tu­rieni, — Silvija teica.

—    Iesi gan, — Oreilijs sacīja. — Parau­gies uz mani, pat es eju, kaut gan viņš, šis Ļaunais Gars, sen jau vairs nepieņem mani.

—    Ļaunais Gars? Kāpēc jūs viņu tā dēvē­jat?

Viņi bija sasnieguši ielas stūri, kur skat­logā šūpojās un klaigāja neprātīgais ziem­svētku vecītis. Viņa smiekli atbalsojās lietus plīkšķēšanā uz ielas, un viņa ēna šūpojās ietves atstarotajās uguņu varavīksnēs. Orei­lijs, pagriezis muguru ziemsvētku vecītim, smaidīja un sacīja:

—    Es dēvēju viņu par Ļauno Garu tāpēc, ka viņš tas patiešām ir. Ļaunais Gars. Bet varbūt tu esi izdomājusi viņam kādu citu vārdu. Katrā ziņā tas ir tas tips, un tev vaja­dzētu viņu pazīt. Visas mātes stāsta saviem bērniem par viņu: Ļaunais Gars dzīvo koku dobumos, vēlu naktī kāpj lejā pa skursteni, uzglūn kapsētās, un jūs varat dzirdēt viņa soļus bēniņos. Viņš ir zaglis un biedēk­lis: viņš paņems jebkuru mantu, kas jums pieder, un liks jūs mierā tikai tad, kad jums nekas vairs nebūs palicis, pat jūsu sapņi. Tpū! — viņš izsaucās un rēca skaļāk nekā ziemsvētku vecītis. — Vai tagad tu zini, kas viņš tāds ir?

Silvija pamāja ar galvu.

—    Es zinu, kas viņš ir. Mana ģimene dē­vēja viņu mazliet savādāk. Bet es vairs neat­ceros, kā. Tas bija tik sen.

—    Bet vai tu viņu atceries?

—    Jā, atceros.

—    Tad sauc viņu par Ļauno Garu, — viņš sacīja un, dancinādams savu bumbiņu, devās projām. «Ļaunais Gars,» viņa vārdi lidinājās līdzi Silvijai, sadalījušies atsevišķās zilbēs: «Ļau-nais Gars …»

Uz Esteli skatīties bija grūti, jo viņa stā­vēja pie loga un pa logu, trīcinādama savu gaismu vēja brāzmās, spīdēja iekšā saule, tāpēc Silvijai sāka sāpēt acis un no rūšu šķindoņas arī galva. Turklāt Estele morali­zēja. Viņas nazālā balss skanēja tā, it kā viņai rīklē atrastos sarūsējušu bārdas sku­jamo asmenīšu glabātuve.

— Es gribētu, kaut tu varētu palūkoties pati uz sevi, — viņa sacīja. Bet varbūt kaut ko tamlīdzīgu viņa bija teikusi jau kādreiz senāk? Nu, lai būtu. — Nezinu, kas ar tevi noticis. Skaidrs kā diena, ka tu nesver pat simts mārciņas. Varu saskatīt visus tavus kaulus un dzīslas, un kadi ir tavi mati! Tu izskaties kā pūdelis.

Silvija pārvilka ar roku pār pieri.

—    Cik tagad ir pulkstenis, Estele?

—    Četri, — Estele tūlīt atbildēja, jo bija pamanījusies jau agrāk palūkoties savā pulk­stenī. — Bet kur tad ir tavs pulkstenis?

—   Es to pārdevu, — Silvija sacīja, jo bija pārāk nogurusi, lai melotu. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Viņa jau bija pārdevusi tik daudz mantu, ieskaitot bebrādas kažoku un zelta tīkliņa vakarsomiņu.

Estele pašūpoja galvu.

—    Es padodos, mīļā, es vienkārši padodos. Un tas bija pulkstenis, ko māte tev uzdā­vināja, skolu beidzot. Tas ir kauns, — viņa sacīja tādā balsī, kādā parasti runā vecmei­tas, citus nopeldamas, — kauns un negods. Es nekad nesapratīšu, kāpēc tu aizgāji no mums. Tā, protams, ir tava darīšana, bet kā lai izskaidro to, ka tu pameti mūs šī… šī…?

—    Grausta dēļ, — Silvija papildināja, ar nodomu izvēlēdamās šo vārdu. Tā bija mē­belēta istaba vienā no Austrumu sešdesmi­tajām ielām, starp Otro un Trešo avēniju. Istaba bija tieši tik liela, lai tajā varētu no­vietot kušeti un vecu skabargainu rakstām­galdu ar spoguli, kas bija tik blāvs kā ar kataraktu slima acs; istabai bija viens logs, no kura pavērās skats uz plašu, tukšu zemes gabalu (pēcpusdienās jūs esat spiesti klausī­ties, kā klaigā puišeļi, skraidīdami kā ap­sēsti), un tālumā gluži kā pie apvāršņa pie­sprausta izsaukuma zīme rēgojās melns fabrikas dūmenis. Šis dūmenis viņai bieži rādījās sapņos; tas vienmēr uzmundrināja mis Mouzertu. «Falluss, īsts falluss,» viņa murmināja, paceldama acis no stenografētā pieraksta. Istabā uz grīdas juku jukām bija sasviestas iesāktas, bet līdz galam neizlasītas grāmatas, veci laikraksti, pat apelsīnu mizas, augļu serdes, apakšveļa un apgāzusies pūder- nīca.

Estele, ar kāju izspārdīdama šos krāmus, aizgāja līdz kušetei un apsēdās uz tās.

—    Mīļā, tu to nesaproti, bet es traki uz­traucos. Es domāju, man arī ir savs pašlep­nums un tamlīdzīgi, un, ja jau tev nepatīk būt ar mani kopā, tad tur nekā nevar darīt; bet tev nebija tiesības aiziet tādā veidā un nedot man nekādas ziņas par sevi vairāk nekā mēnesi. Šodien es sacīju Bucītim: man ir tāda nojauta, Bucīt, ka ar Silviju noticis kaut kas šausmīgs. Tu vari iedomāties, kā es jutos, kad piezvanīju uz tavu kantori un šie man atbildēja, ka tu tur nestrādājot jau četras nedēļas. Kas noticis, vai viņi tevi at­laida?

—    Jā, mani atlaida, — Silvija atteica, pie­celdamās sēdus. — Lūdzu, Estele, man jāsa- pošas; esmu norunājusi satikšanos.

—    Pagaidi! Tu nekur neiesi, pirms es ne­būšu uzzinājusi, kas ar tevi noticis. Tavas istabas saimniece apakšā man stāstīja, ka tu klīstot apkārt kā mēnessērdzīga. ..

—    Kāpēc tu viņu izprašņāji? Kāpēc tu mani izspiego?

Estele saviebās kā uz raudāšanu. Viņa uz­lika savu roku uz Silvijas rokas un maigi noglāstīja to.

—    Pastāsti man, mīļā, — vai tas ir kāda vīrieša dēļ?

—    Jā, tas ir vīrieša dēļ, — Silvija sacīja un viņas balsī ieskanējās smiekli.

—    Tev vajadzēja vispirms atnākt pie ma­nis, — Estele teica un nopūtās. — Es pazīstu vīriešus. Tev par to nav ko kaunēties. Vīrie­tis spēj panākt to, ka sieviete viņa dēļ aiz­mirst visu. Pat tad, ja Henrijs nebūtu spē­jīgs topošais jurists ar labām nākotnes izre­dzēm, es tik un tā mīlētu viņu un darītu viņa dēļ tādas lietas, kas man agrāk, kad vēl ne­biju iepazinusi kopdzīvi ar vīrieti, būtu šķitušas piedauzīgas un pretīgas. Bet, mīļā, tas puisis, ar ko tu esi sapinusies, izmanto tevi.

—    Tās nav tādas attiecības, — Silvija sa­cīja, pieceldamās un mēģinādama atrast sa- vandītajās galda atvilktnēs zeķu pāri. — Tām nav nekāda sakara ar mīlestību. Nedomā vairs par to. Patiešām, ej mājās un nemaz vairs nedomā par mani.

Estele vērīgi palūkojās Silvijā.

—   Tu biedē mani, Silvij, tu patiesi biedē mani. — Silvija iesmējās un turpināja ģērb­ties. — Vai atceries, — es jau kādreiz sacīju, ka tev vajadzētu apprecēties.

—     Aha. Un tagad uzklausi mani. — Sil­vija apgriezās apkārt; mutē viņai bija sa­bāzta vesela rinda matadatu, un runādama viņa vilka tās ārā no mutes citu pēc citas. — Tu runā par precēšanos, it kā tā būtu vienīgā pareizā izeja. Nu labi, zināmā mērā es tev piekrītu. Protams, es gribu, lai mani kāds mīl; kurš tad, pie velna, to negrib? Bet pat tādā gadījumā, ja es būtu ar mieru, — kur ir tas vīrietis, kas man jāprec? Tici man, viņš laikam ir kaut kur iekritis. Es saku pa­visam nopietni, ka Ņujorkā nav vīriešu, un, ja arī viņi būtu, tad kur lai tos atrod? Tie vīrieši, kurus es esmu šajā pilsētā sastapusi un kuri man likušies kaut cik pievilcīgi, ir bijuši vai nu jau precējušies, vai arī pārāk nabadzīgi, lai precētos, vai arī visai lieli īpatņi. Šī nekādā ziņā nav tā vieta, kur var iemīlēties; uz šejieni vajadzētu braukt tā­diem, kas vēlas tikt vaļā no domām par mī­lestību. Protams, es jau varētu apprecēt kādu, bet es taču to nevēlos. Vai tā nav?

Estele paraustīja plecus.

—    Bet ko tad tu gribi?

—   Vairāk, nekā liktenis man vēlējis. — Sil­vija iesprauda pēdējo matadatu tur, kur tai pienācās atrasties, un pieglauda spoguļa

priekšā uzacis. — Man norunāta satikšanās, Estele, un tev tagad laiks iet.

—    Es tevi nevaru tā atstāt, — Estele sa­cīja, bezpalīdzīgi norādot uz tiem apstāk­ļiem, kādos Silvija dzīvo. — Silvija, tu biji mana bērnības draudzene.

—    Tur jau ir tā starpība: mēs vairs ne­esam bērni, vismaz es ne. Jā, es gribu, lai tu ej mājās, un nevēlos, ka tu vēl kādreiz nāc šurp. Es tiešām gribu, lai tu aizmirsti mani.

Estele noplivināja gar acīm mutautiņu un, kad bija sasniegusi durvis, raudāja jau pa­visam skaļi. Silvija nemaz necentās izrādīt nožēlu: viņa bija rīkojusies zemiski, tagad atlika tikai kļūt vēl zemiskākai.

—    Ej projām, — viņa sacīja, izvadīdama Esteli priekšnamā, — un raksti uz mājām par mani, kādas muļķības un blēņas vien vēlies!

Ar savu skaļo vaimanāšanu pamodinā­dama citu mājas iemītnieku ziņkāri, Estele ātri noskrēja lejā pa kāpnēm.Silvija atgriezās savā istabā un iebāza mutē cukura graudiņu, lai aizdzītu skāņo garšu: tādas zāles vienmēr bija lietojusi viņas vecmāmiņa, būdama sliktā omā. Tad Silvija nometās uz ceļiem un izvilka no pagultes cigāru kasti, ko bija tur noglabā­jusi. Kad kasti atvēra, tā spēlēja visai nepa­reizu mājās improvizētu melodijas «Ak, kā man netik rītos agri celties» variantu. Šo automātu bija izgatavojis viņas brālis un uzdāvinājis to viņai četrpadsmitajā dzimša­nas dienā. Sūkādama cukura graudiņu, Sil­vija bija atcerējusies vecmāmiņu, un, klausī­damās melodiju, viņa domāja par brāli; viņas acu priekšā griezās mājas telpas, kurās viņi bija dzīvojuši, tās visas bija tumšas, un viņa kā mazs gaismas stariņš šaudījās pa tām, augšā un lejā pa kāpnēm, ārā un iekšā, pavasara aromāts un violetas ēnas gaisā, un šūpuļkrēsla čīkstoņa verandā. «Tas viss ir pagājis,» viņa domāja, atmiņā nosaukdama savu tuvinieku vārdus, «un tagad es esmu pilnīgi viena.» Mūzika apklusa. Bet tā jopro­jām skanēja Silvijas apziņā; tā pārspēja bērnu klaigas tuksnesīgajā klajumā. Un tā traucēja lasīt. Viņa lasīja nelielu dienasgrā­matai līdzīgu burtnīcu, kuru glabāja kastē. Šajā burtnīcā viņa pierakstīja savus sapņus; šo sapņu tagad bija sakrājies tik daudz, ka bija grūti tos atcerēties. Šodien viņa pastās­tīs misteram Reverkoumam par trim akliem bērniem. Viņam tas patiks. Summas, ko viņš maksāja, bija dažādas, un viņa bija pārlie­cināta, ka par šo sapni saņems vismaz desmit dolārus. Cigāru kastes dziesma sekoja, viņai ejot lejup pa kāpnēm un arī tālāk pa ielu, un Silvija ilgojās, kaut tā beigtu skanēt.

Veikala skatlogā, kur bija stāvējis ziem­svētku vecītis, bija novietots jauns un ne mazāk pretīgs eksponāts. Pat tādās reizēs,

kad Silvija bija nokavējusi tikšanos ar mis­teru Reverkoumu, kā tas bija ari tagad, kaut kāds spēks spieda viņu apstāties pie skat­loga. Ģipša meitene ar eksaltētām stikla acīm sēdēja uz velosipēda un trakā tempā mina pedāļus; lai gan riteņu spieķi zibēja galvu reibinošā ātrumā, pats velosipēds, pro­tams, nekad neizkustējās no vietas: visam šim efektam ar nabaga meiteni, kas netika ne soli uz priekšu, nebija nekādas jēgas. Tā bija nožēlojama cilvēciska situācija, un, tā kā Silvija varēja to pavisam noteikti attie­cināt uz sevi, tad viņa vienmēr izjuta patie­sas sāpes. Viņa atkal atcerējās mūzikas auto­mātu: melodiju, brāli, mājas, deju vakaru vidusskolā, mājas un atkal melodiju! Vai ti­kai misters Reverkoums ari to nedzirdēja? Kad viņš caururbjoši lūkojās uz Silviju, viņai radās šādas muļķīgas aizdomas. Taču Reverkoums likās apmierināts ar meitenes sapni, un, kad Silvija devās projām, mis Mouzerta iedeva viņai aploksni ar desmit dolāriem.

—  -Mans pēdējais sapnis bija desmit dolāru vērts, — Silvija teica, un Oreilijs, priecīgi berzēdams rokas, izsaucās:

—    Jauki! Jauki! Man gan ir laimējies, mazulīt, bet tev tomēr vajadzēja ierasties te ātrāk, jo esmu izdarījis kaut ko pavisam šausmīgu. Es iegāju kādā šīs ielas dzērienu veikalā, pagrābu vienu pudeli un metos ārā.

Silvija neticēja viņam, bet tad viņš izvilka no sava ar adatu saspraustā mēteļa kabatas pusizdzertu kukurūzas viskija pudeli.

—    Kādu dienu jūs iekulsieties nepatikša­nās, — viņa sacīja, •— un kas tad notiks ar mani? Es nezinu, ko iesākšu bez jums.

Oreilijs iesmējās un ielēja ūdens glāzē mazliet viskija. Viņi sēdēja nakts kafejnīcā, milzīgā telpā, kas bija bāztin piebāzta ar ēdieniem un kuras sienas bija noklātas ar ziliem spoguļiem un bezkaunīgiem glezno­jumiem. Lai gan Silvijai tā šķita pavisam nepieklājīga vieta, viņi bieži te kopā pus­dienoja, bet arī tādā gadījumā, ja viņa to skaidri apzinātos, viņa nespētu iedomāties, kur gan citur viņi varētu iegriezties, jo abi kopā bija loti dīvains pāris — jauna sieviete un streipuļojošs, piedzēries vīrietis. Pat šeit ļaudis bieži nolūkoiās uz viņiem ar platām acīm; kad tie skatījās pārāk uzbāzīgi, Orei­lijs cienīgi izslējās un teica:

—    Hallo, pļāpu kules, es jūs atceros no agrākiem laikiem. Vai joprojām strādājat vīriešu tualetē?

Parasti viņiem tomēr lika mieru, un daž­kārt abi tērzēdami nosēdēja līdz pat diviem vai trim rītā.

—    Tas ir labi, ka pārējie no Ļaunā Gara kompānijas neko nezina par tiem desmit dolāriem, ko viņš tev iedeva. Kāds vēl iedo­mātos, ka tu esi nozagusi šo sapni. Man kād­reiz tā gadījās. Tie visi ir beigti cilvēki, savu mūžu neesmu redzējis tādu blēžu baru, viņi ir sliktāki par aktieriem vai klauniem, vai arī veikalniekiem. Tas taču ir trakums, kad tā padomā: cilvēks uztraucas, vai varēs aiz­migt, vai viņam rādīsies sapnis, vai viņš atcerēsies šo sapni. Un tā bez sava gala. Tad viņš saņem pāris dolāru un skrien uz tuvāko dzērienu veikalu vai arī tuvāko miega tablešu automātu. Un, galvenais, cil­vēks tad apzinās, ka viņš nonācis strupceļā. Vai tu zini, mazulīt, kas tas ir? Tā ir mūsu dzīve.

—    Nē, Oreilij, tā nav. Tam nav nekāda sakara ar dzīvi. Tas vairāk atgādina nāvi. Man ir tāda saiūta, it kā man viss būtu at­ņemts, it kā kāds zaglis būtu aptīrījis mani līdz pēdējam. Man jāsaka jums, Oreilij, ka man nav vairs nevienas vēlēšanās, un agrāk to bija tik daudz! Es to nesaprotu un ari nezinu, ko iesākt.

Oreilijs pavīpsnāja.

—    Un tu saki, ka tā nav dzīve? Kurš gan izprot dzīvi un kurš zina, ko iesākt?

—    Beidziet blēņoties, — viņa sacīja. — Bei­dziet blēņoties, lieciet mieru viskijam un iz- ēdiet savu zupu, pirms tā nav kluvusi auksta kā ledus. — Silvija aizdedzināja cigareti; dūmi koda viņai acīs, un viņa savilka pieri. — Kaut es zinātu, ko viņš dara ar šiem sap­ņiem, kas visi tiek pārrakstīti un reģistrēti. Ko viņš dara ar tiem? Jums taisnība, kad jūs sakāt, ka viņš ir Ļaunais Gars … Viņš nevar būt tikai stulbs pūšļotājs, un tā nav vien­kārša bezjēdzība. Bet kāpēc viņam vajadzīgi sapņi? Palīdziet man, Oreilij, palīdziet izdo­māt: ko tas nozīmē?

Piemiegdams vienu aci, Oreilijs ielēja sev vēl viskiju; klauniem raksturīgā grimasē savilktās lūpas saspringa, un viņa seja ieguva nopietna zinātnieka vaibstus.

— Atbilde uz šo jautājumu ir miljonu do­lāru vērta. Kāpēc tu nejautā kaut ko vieg­lāku, piemēram, kā izārstēt vienkāršu saauk­stēšanos? Jā, mazulīt, ko gan tas nozīmē? Esmu par to daudz domājis. Esmu domājis par to, mīlot sievieti, un esmu domājis par to, spēlējot pokeru. — Viņš ātri norija malku viskija un nodrebinājās. — Katra skaņa var ierosināt sapni; naktī pa ielu braucoša auto­mobiļa troksnis var likt simtiem gulētāju iegrimt viņu visdziļākajā būtībā. Tas patie­šām ir dīvaini, ja padomā, ka viens vienīgs automobilis, joņodams tumsā, izraisa tik dau­dzus sapņus. Sekss, pēkšņa gaismas maiņa, dzēruma skurbums, tās visas arī ir mazas atslēdziņas, kas var atslēgt mūsu iekšējo bū­tību. Taču lielākā daļa sapņu sākas tāpēc, ka mūsos ir īpaši spēki, kas atver visas dur­vis. Es neticu Jēzum Kristum, bet es ticu cilvēku dvēselēm, un es to, mazulīt, izskaid­roju tā: sapņi ir dvēseles domas, un tie stāsta visapslēptāko patiesību par mums. Kas attiecas uz Ļauno Garu, tad iespējams, ka viņam nav pašam savas dvēseles, un tāpēc viņš pamazām piesavinās jūsējo, zog to tā­pat; kā varētu nozagt jūsu lelles vai cāļa spārniņu no jūsu šķīvja. Simtiem dvēseļu viņš ir izsūcis un pēc tam ievietojis savā kartotēkā.

—    Oreilij, beidziet blēņoties, — Silvija sapīkusi atkārtoja, domādama, ka viņš visu laiku dzen jokus. — Redziet, jūsu zupa ir… — Viņa pēkšņi aprāvās, Oreilija dīvai­nās sejas izteiksmes sabiedēta. Viņš skatījās uz durvīm. Tur stāvēja trīs vīri — divi poli­cisti un kāds civilais pārdevēja uzsvārci. Pārdevējs norādīja uz viņu galdiņu. Oreilija acis šaudījās apkārt pa telpu izmisīgi kā slazdā ievilinātam dzīvniekam; tad viņš no­pūtās un atzvēlās krēslā, dižmanīgi ieliedams sev vēl vienu malku.

—   Labvakar, kungi, — viņš sacīja, kad amatpersonas bija nostājušās viņam pretim. — Vai jūs vēlētos iedzert kopā ar mums?

—   Jūs nedrīkstat arestēt viņu, — Silvija iesaucās, — jūs nedrīkstat arestēt klaunu!

Viņa pasvieda tiem savu desmit dolāru banknoti, bet policisti tam nepievērsa ne­kādu uzmanību, un viņa sāka dauzīt ar dū­rēm pa galdu. Visi kafejnīcas viesi raudzījās uz viņiem ar platām acīm, un saimnieks skrēja šurp, lauzīdams rokas. Policists pavē­lēja Oreilij am piecelties.

—   Kā gribat, — Oreilijs teica, — lai gan man liekas, tas ir visai pazemojoši, ka jums jānoņemas ar tādu nenozīmīgu noziegumu kā manējais, kad visapkārt darbojas īsti zagšanas lielmeistari. Piemēram, šis jaukais bērns, — Oreilijs nostājās starp policistiem un norādīja uz Silviju, — nesen kļuvis par visnekrietnākā laupītāja upuri: nabaga mei­tēnam ir nozagta dvēsele.

Divas nākamās dienas pēc Oreilij a aresta Silvija neizgāja no istabas: viņa redzēja vie­nīgi to, kā sauli logā nomaina tumsa. Trešajā dienā, izskrējusi pēc cigaretēm, Silvija uz­drošinājās aiziet līdz delikatešu veikalam uz stūra. Viņa nopirka cepumu paciņu, sardīņu kārbiņu, laikrakstu un cigaretes. Visu šo laiku Silvija nebija ēdusi, un viņai bija viegla, patīkama sajūta un ļoti skaidra galva; taču, uzkāpusi pa kāpnēm un aizslē­gusi durvis, viņa jutās tik izmocīta, ka ne­spēja pat vairs uzklāt kušeti. Viņa noslīga uz grīdas un nogulēja līdz nākamajam rītam. Vēlāk viņa domāja, ka tādā stāvoklī atradu­sies kādas divdesmit minūtes. Uzgriezusi radio cik skaļi vien iespējams, Silvija pie­vilka krēslu pie loga un, atšķīrusi laikrakstu, ko turēja klēpī, lasīja: «Atteikšanās no dzim­tenes», «Krievija noraida», «Ogļrači gūst at­balstu». Vissmagāk viņa pārdzīvoja to, ka dzīve turpinās; ja kāds atstāj savu iemīļoto, tad viņa dzīvei vajadzētu apstāties, un, ja kāds šķiras no pasaules, tad arī pasaulei vajadzētu apstāties, taču tas nekad nenotika. Un lielākā daļa cilvēku no rītiem ceļas augšā galvenokārt nevis tāpēc, ka tam būtu kāda īpaša jēga, bet gan tāpēc, ka tam nav nekādas nozīmes. Bet, ja misteram Rever- koumam beidzot izdotos atņemt visiem cil­vēkiem viņu sapņus, tad varbūt… taču do­mas pavediens aprāvās, to pārtrauca laik­raksts un radio. Temperatūras pazemināša­nās. Sniegputenis virzās pāri Kolorado, pāri Rietumiem, skarot visas mazās pilsētiņas, padarot blāvu ikvienu gaismas avotu, aiz­pūšot katru sniegā iemītu pēdu, plosīdamies tagad arī šeit; cik ātri gan tas atnācis līdz šejienei, šis sniegputenis: jumti, tukšais ze­mes gabals, viss, cik tālu vien sniedzas ska­tiens, pārklāts ar dziļu, baltu sniega kārtu, kas kļūst arvien baltāka un atgādina lielu aitu ganāmpulku. Silvija ieskatījās avīzē un palūkojās pēc tam uz sniegu. Acīmredzot snidzis jau visu dienu. Sniegputenis neva­rēja būt sācies tikai nupat. Nevarēja dzirdēt braucam nevienu satiksmes līdzekli; sniega virpuļi griezās pāri tuksnesīgajam tukšajam klajumam, kur bērni lēkāja ap ugunskuru; kāda ielas malā ieputināta automašīna mirk­šķināja savas prožektoru acis un klusām, it kā ar salauztu sirdi signalizēja: palīdziet, palīdziet! Silvija sadrupināja biskvītu un izbārstīja uz palodzes: varbūt ziemas putniņi ieradīsies pakavēt viņai laiku. Un viņa at­stāja vaļā logu, lai tie varētu tikt iekšā; vējš kaisīja istabā sniegpārslas, un tās izkusa uz grīdas kā dārgakmeņi, kas bijuši tikai pirmā aprīļa joks. Mūsdienās dzīve var būt brīniš­ķīga … Jāpagriež taču klusāk šis radio! Meža gars klauvēja pie viņas durvīm: «Jā, misis Helorena,» viņa sacīja un izslēdza radio pavisam. Klusumā krītošas pārslas, mierīga dusa, vienīgi bērnu dziesma skanēja tālumā pie ugunskura; un istaba bija zila no aukstuma, par tādu aukstumu nav lasīts pat pasakās: dusi saldi, mana sirds, starp eski­mosu sniega ziediem. Mister Reverkoum, kāpēc jūs gaidāt uz sliekšņa? Ei, nāciet vien iekšā, ārā taču ir tik salti.

Bet Silvijas pamošanās bija tīkama un pa­kāpeniska.1 Logs bija aizvērts, un vīrieša ro­kas apskāva viņu. Vīrietis dziedāja viņai pie auss, viņa balss bija maiga un bezrūpīga: «Ķiršu torte, naudas torte, prieka torte laba, bet visgardākā no visām — mīlas torte vecu vecā…»

—    Oreilij, vai patiešām… vai patiešām tas esat jūs?

Viņš cieši piekļāva Silviju sev klāt.

—    Mazulītis ir pamodies. Un kā viņš jū­tas?

—    Man likās, ka esmu nomirusi, — Silvija sacīja, un viņas sirds aiz laimes pacēlās spārnos gluži kā kropls putniņš, kas tomēr spējīgs vēl lidot. Silvija mēģināja apskaut viņu, taču viņai trūka spēka. — Es mīlu tevi, Oreilij; tu esi mans vienīgais draugs, un. es biju tik ļoti nobažījusies. Es domāju, ka nekad vairs tevi neredzēšu. — Viņa ap­klusa, mēģinādama atcerēties. — Bet kāpēc tu neatrodies cietumā?

Oreilija seja piesarka, un tajā parādījās šķelmīgs smaids.

—    Mani nemaz neaizveda uz cietumu, — viņš noslēpumaini atbildēja. — Bet vispirms mazliet ieēdīsim. Es šorīt atnesu šo to no delikatešu veikala.

Silvijai pēkšņi likās, it kā viņa atrastos kaut kur ārpus laika un telpas.

•— Cik ilgi tu jau esi šeit?

—    Kopš vakardienas, — Oreilijs sacīja, rosīdamies pa istabu ar sainīšiem un papīra traukiem. — Tu pati mani ielaidi.

—    Tas nevar būt. Es to neatceros.

—    Es zinu, — viņš sacīja, cenzdamies ne­runāt Silvijai pretim. — Iedzer nu pieniņu kā labs bērns, un es tev pastāstīšu kādu pa­visam briesmīgu stāstu. Uh, cik tas ir mežo­nīgs, •— viņš solīja, priecīgi papliķēdams sev pa sāniem un atgādinādams klaunu vairāk nekā jebkad agrāk. — Tātad, kā jau teicu, uz cietumu mani neaizveda, un man palai­mējās tāpēc, ka tad, kad šie bendesmaisi veda mani pa ielu, man par lielu pārstei­gumu sparīgā solī pretim nāca neviens cits kā tā slepkavīgā sieviete: tu jau droši vien uzminēji, ka mis Mouzerta. «Ehē,» es viņai saku, «vai jūs uz frizētavu dzīt bārdu?» — «Jau sen bija laiks viņu apcietināt,» viņa saka un uzsmaida vienam no policistiem. «Dariet vien savu pienākumu, kārtībniek.» — «Ai, nē,» es saku viņai, «es neesmu apcie­tināts. Kas attiecas uz mani, tad es patlaban esmu ceļā uz policijas nodaļu, lai iesniegtu ziņojumu par jums, jūs nekrietnā blēde.» Tu vari iedomāties, kādu traci viņa pēc tam sacēla; viņa sagrāba mani, un tad policisti sagrāba viņu. Nevaru teikt, ka es nebūtu viņus brīdinājis: «Esiet piesardzīgi, zēni, šai ir vīra ķēriens.» Un viņa arī droši vien cīnī­jās no visa spēka. Tāpēc es pamanījos aiz­iet. Man nekad nav paticis stāvēt malā un vērot kautiņus, kā to ļaudis mēdz darīt šajā pilsētā.

Oreilijs nodzīvoja Silvijas istabiņā visu nedēļas nogali. Silvija nevarēja atcerēties, ka būtu kādreiz pavadījusi laiku jaukāk kā tagad kopā ar Oreiliju; vispirms jau viņa nekad nebija tik daudz smējusies, un ne­viens, itin neviens viņas ģimenē nekad ne­bija viņu tā mīlējis. Oreilijs bija lielisks pa­vārs, un viņš gatavoja gardus ēdienus uz mazās elektriskās plītiņas; reiz viņš norausa sniegu no palodzes un pagatavoja serbetu, kam bija pievienots zemeņu sīrups. Svētdien viņa jau bija tiktāl atguvusi spēkus, ka va­rēja dejot. Viņi uzgrieza radio, un Silvija dejoja tik ilgi, līdz nokrita uz ceļiem bez elpas un līksmi smiedamās.

— Man nekad vairs nebūs bail, — viņa sacīja. — Es gandrīz nemaz vairs nevaru at­cerēties, kas bija pirmais, no kā es sāku bai­dīties. ' N

—    No tā paša, no kā tu baidījies arī vē­lāk, — Oreilijs viņai klusām sacīja. — Tā ir Ļaunā Gara īpašība: neviens nekad nav zinājis, kas viņš ir — pat bērni, un tie taču zina gandrīz visu.

Silvija piegāja pie loga; ziemeļu baltums klāja pilsētu, bet sniegputenis bija pierimis, un nakts debesis bija caurspīdīgas kā ledus; viņa redzēja pirmo vakara zvaigzni slīdam pāri upei.

—    Es redzu pirmo zvaigzni, — Silvija teica, salikdama rokas.

—    Un ko tu vēlies, ieraugot pirmo zvaigzni?

—    Es vēlos ieraudzīt vēl kādu zvaigzni, — viņa atbildēja. — Vismaz parasti es to vēlos.

—    Bet šovakar?

Silvija apsēdās uz grīdas un atbalstīja galvu pret viņa ceļiem.

—    Šovakar es vēlos, kaut varētu dabūt atpakaļ savus sapņus.

•— Vai mēs visi to nevēlamies? — Oreilijs sacīja, glāstīdams viņas matus. — Un ko tad tu darītu? Es domāju, ko tad tu darītu, ja varētu dabūt tos atpakaļ?

Silvija kādu brīdi klusēja; kad viņa atkal sāka runāt, viņas acis skumīgi raudzījās tālumā*

■— Es brauktu uz mājām, — viņa lēnām sacīja. — Un tas ir drausmīgs lēmums, tāpēc ka tas man nozīmētu atteikties no dau­dziem citiem sapņiem. Bet, ja misters Rever­koums atļautu man saņemt tos atpakaļ, tad es brauktu uz mājām jau rīt.

Neko nebilzdams, Oreilijs piegāja pie sie­nas skapja un atnesa Silvijai mēteli.

—   Kāpēc tā? — Silvija vaicāja, kad Orei­lijs palīdzēja viņai to uzvilkt.

—    Tagad dari to, ko es tev teikšu. Mēs aiziesim pie mistera Reverkouma, un tu pa­lūgsi, lai viņš atdod atpakaļ tavus sapņus. Tāda iespēja pastāv.

Pie durvīm Silvija pēkšņi apstājās.

—   Lūdzu, Oireilij, neliec man iet uz tu­rieni. Es nevaru, lūdzu, man ir bail.

-— Man šķiet, tu teici, ka tev nekad vairs nebūs bail.

Kad viņi bija nokļuvuši uz ielas, Oreilijs rāva Silviju uz priekšu pret vēju tik ātri, ka viņai nemaz vairs neatlika laika baiļoties. Bija svētdiena, veikali bija slēgti, un gais­mas signāli, likās, mirgoja tikai viņiem abiem, jo pa piesnigušo avēniju neredzēja braucam nevienu automašīnu. Silvija pat aiz­mirsa, uz kurieni viņi iet, un pļāpāja par nenozīmīgiem sīkumiem: tepat pa labi, uz šī stūra, viņa esot redzējusi Garbo, un tur pāri, tajā pusē sabraukta veca sieviete. To­mēr drīz vien Silvija aizelsusies apstājās, piepeši pieņēmusi noteiktu lēmumu.

—    Es nevaru, Oreilij, — viņa teica, pa­sperdama soli atpakaļ. — Ko lai viņam saku?

—    Izturies tā, it kā tas būtu veikalniecisks darījums, — Oreilijs pamācīja. — Pasaki vi­ņam skaidri un gaiši, ka gribi savus sapņus, un, ja viņš tev tos atdos, tu atmaksāsi viņam visu naudu, vairākos termiņos, protams. Tas ir pavisam vienkārši, mazulīt. Kāda velna pēc viņš nevarētu tev tos atdot? Tie visi gla­bājas kartotēkā.

Oreilija vārdi bija diezgan pārliecinoši, un Silvija, sizdama pret zemi nosalušās kājas, turpināja soļot uz priekšu ar zināmu drosmi-

—    Tā ir krāpšana, — Oreilijs teica.

Viņi šķīrās uz Trešās avēnijas stūra, jo

Oreilijs domāja, ka mistera Reverkouma tu­vākā apkaime šobrīd nav pietiekami droša. Viņš paslēpās kādas mājas durvīs, laiku pa laikam uzrāva sērkociņu un skaļi dziedāja: «Bet vislabākā no visām — viskija torte vecu vecā!» Liels izkāmējis suns kā vilks klumpačoja pāri mēness stariem, trīdamies piedzērušajiem gar kājām, un pāri ielai pie restorāna ieejas drūzmējās neskaidri vīriešu stāvi; iedomājoties, ka tur varbūt palaimētos izdiedelēt kādu malku viskija, Oreilijam sa­ļodzījās kājas.

Tieši tajā brīdī, kad viņš bija izlēmis pa­mēģināt kaut ko tamlīdzīgu, parādījās Sil­vija. Un tūlīt metās viņa apskāvienos, pirms viņš paspēja apjaust, ka tā tiešām ir viņa.

—    Nevar būt tik ļauni, dārgumiņ, — viņš maigi sacīja, turēdams viņu savās rokās, cik mīļi vien spēdams. — Neraudi, mazulīt; ir pārāk auksts: tev sasprēgās seja.

Kamēr viņš aizžņaugtā balsī ar pūlēm izrunāja šos vārdus, Silvijas raudas pārvēr­tās saraustītos, nedabiskos smieklos. Gaisu piepildīja viņas smieklu garaiņi.

—    Vai zini, ko viņš teica? — Silvija iz­dvesa. — Vai zini, ko viņš teica, kad es lūdzu atdot manus sapņus? — Silvija atgāza galvu, un viņas smiekli kļuva vēl skaļāki un aizlidoja pāri ielai kā vaļā palaists spilgti nokrāsots pūķis. Galu galā Oreilij am nācās saņemt viņu aiz pleciem un sapurināt. — Viņš teica, ka es nevarot tos saņemt at­pakaļ, tāpēc ka … tāpēc ka … viņš esot tos visus izlietoiis.

Pēc tam Silvija apklusa, viņas seia kļuva mierīga un neizteiksmīga. Viņa ielika savu roku Oreilija elkonī, un abi kopā viņi sāka solot pa ielu; taču viņi atgādināja divus draugus, kas pastaigājas pa peronu, katrs gaidīdams, kad pienāks otra vilciens, un, kad viņi sasniedza ielu krustojumu, viņš nokrem- šļojās un sacīja:

—    Man šķiet, ka būs labāk, ja es te no- griezīšos. Šī ir vispiemērotākā vieta.

Silvija turēja viņu aiz piedurknes.

—    Bet kurp tu dosies, Oreilij?

—    Ceļot pa debesu zilgmi, — viņš sacīja, pūlēdamies pasmaidīt, taču no tā nekas ne­iznāca.

Silvija atvēra somiņu.

—    Vīrietis nevar ceļot pa debesu zilgmi bez pudeles, — viņa sacīja un, noskūpstī­jusi Oreiliju uz vaiga, iebāza viņam kabatā piecus dolārus.

—    Lai tev labi klājas, mazulīt.

Tam nebija nekādas nozīmes, ka tā bija viņas pēdējā nauda un ka tagad viņai vaja­dzēja iet uz mājām, turklāt vienai. Snieg­kupenas atgādināja baltus viļņus baltā jūrā, un Silvija slīdēja tiem pāri, vēju un bēguma un paisuma nesta. Es nezinu, ko gribu, un laikam arī nekad nezināšu, bet mana vienīgā vēlēšanās, ieraugot zvaigzni, vienmēr būs — redzēt vēl kādu zvaigzni; un es patiešām nemaz nebaidos, viņa sprieda. Divi puiši iz­nāca no restorāna un blenza uz viņu; kādā parkā pirms ilgāka laika viņa bija redzējusi divus puišus, un tie varēja būt tie paši. Es patiešām nemaz nebaidos, viņa domāja, dzir­dēdama aiz muguras mīkstajā sniegā gurk­stam soļus; viņai jau arī nebija vairs atlicis nekas, ko varētu zagt.

Fridješs Karinti

SAVA GADSIMTA DĒLS

Šodien es atkal mazlietiņ pastaigājos laika mašīnā. Šoreiz nolēmu ielūkoties pagātnē. Tieši pusdienlaikā ieslēdzu motoru un trau­cos gadsimtu dzīlēs ar ātrumu seši mēneši sekundē; pēc stundas ceturkšņa es jau biju galā.

Datometrs rādīja 1487. gada 8. februāri.

Mašīna finišēja uzkalnā pie Donavas — - turpat, no kurienes bija startējusi.

Es paskatījos atpakaļ. Netālu namdari dzelzs bruņās ietērptu kareivju uzraudzībā būvēja tiltu. Aiz Donavas, Budā, mirdzēja bruņu krekli un garstobrainas šautenes — tur gājiena kolonā uz cietoksni devās ka­reivji.

Tilta galā izlēcis no mašīnas, es piegāju klāt sargam.

—    Sakiet, lūdzu, kas tā par armiju? — es pieklājīgi jautāju.

—    Izberzē acis, — viņš uzpūtīgi atbildēja. — Tas ir slavenā Matiaša vadītais karaspēks no Višegradas.

Nu, protams, tagad taču te valda karalis Matiašs. Bet kāpēc viņš atstājis savu Više- gradu? Tātad kaut kas tiek gatavots? — Ejam pret turkiem, — atbildēja sargs. Ahā, tātad karš! Tas jau ir interesanti. Manās smadzenēs acumirklī sarosījās mil­zums lielisku ideju: man jāliek lietā kaut maza daļiņa no divdesmitā gadsimta līdzi at­nesto zināšanu, un es ieiešu vēsturē kā dižā­kais cilvēks, kļūšu tālā laikmeta ģēnijs. Ir zināms, ka karalis Matiašs bijis diezgan gudrs. Viņš, bez šaubām, pratīs gūt labumu no tiem atklājumiem un izgudrojumiem, ku­rus es, divdesmitā gadsimta cilvēks, viņam neskopojoties atdošu. Kas viņam Vīne! Ap­bruņojies ar manām zināšanām, viņš ieņems Parīzi un Londonu, iekaros visu pasauli un padarīs slavenu manu tēvzemi gadsimtos, pārvērzdams to par pasaules lielāko valsti. Pasaules vēsture kļūs citāda. Vēl vairāk — vajadzēs pārstrādāt vēstures kursus univer­sitātēs. Tad gan būs jezgai

Negribu nogurdināt lasītāju ar liekiem sīkumiem. Būšu lākonisks: enerģiski rīkojo­ties, es panācu, ka pēc divām stundām mani pieņēma monarhs.

Viņa augstība atstāja simpātiska, prātīga un labi audzināta cilvēka iespaidu. Runāja, ka viņam esot ērgļa deguns. Nekā tamlī­dzīga, deguns kā deguns, gluži parasts.

•Viņš uzrunāja mani latīniski. Diemžēl esmu beidzis ģimnāziju, kas atrodas Marko

ielā, tādēļ lūdzu viņu runāt ungāriski. Viņam labpatika laipni piekrist, un es viņam īsi izklāstīju, ka, izdzirdējis par viņa militāra­jiem nodomiem, es izlūdzos audienci, lai darītu zināmu viņa karaliskajai augstībai dažus izcilus izgudrojumus, kas palīdzēs vi­ņam dažās dienās satriekt lupatu lēveros turku ordu. Es tikai lūdzu nodot manā rīcībā zināmu daudzumu būvmateriālu un pāris simtus darba roku, un tad es apņemos izga­tavot tādas lietas, kuras viņam ne sapņos nav rādījušās.

Viņa augstība labvēlīgi uzklausīja manu dedzīgi kvēlo runu, bet pēc tam ieveda mani lielā darbnīcā, kur man deva strādniekus. Monarhs izteica vēlēšanos pats pavērot, kā es strādāju, un lika novietot savu troni darb­nīcas vidū.

—    Vispirms, — es sāku, — mēs uzkon­struēsim tādu šauteni, kas izšauj minūtē seš­desmit reizes. Ar to var pļaut naidnieka rindas kā zāli. Šo izgudrojumu sauc par auto­mātisko šauteni.

Amatnieki klausījās, elpu aizturējuši, un gaidīja rīkojumus.

—    Tā, — es teicu, — vispirms ņemsim… kā to … («Ai, ai, ai… kā tad taisa auto-

^ mātus?»)

—    Tātad, — es turpināju, dziļi nopūzda­mies, — mēs ņemsim to pašu… kā to sauc …

Ņē, velns parāvis, izrādās, ka es taču ne­zinu, kā taisa automātus! Atceros tikai, ka kaut kas ir jāgriež… Reiz avīzē, nodaļā «No visa pa druskai», es lasīju, kā tos taisa, bet tas bija ļoti skops apraksts bez vienas shēmas un bez rasējumiem.

Es jutu, ka asinis saskrien vaigos.

—    Vispār, — es nepiespiesti pārtraucu pats sevi, — automāts nav pats svarīgākais. Labāk uzbūvēsim aeroplānu, ar kuru var lidot virs pretinieka karapulkiem un mest bumbas. Nepaies ne stunda, kad būsim pa­dzinuši visus turkus.

Manī klausījās, elpu aizturējuši. Es centos runāt konkrēti.

—    Aeroplānu taisa tā: ņem divus lielus brezenta gabalus, saliek šķērsu iepretī, lūk, kā es rādu, tad pieskrūvē pie tiem propel­leri, ko iedarbina motors …

—    Pagaidi, mans draugs, — mani labvē­līgi pārtrauca viņa augstība karalis, — ko tu sauc par motoru?

—    Motors ir sīkums, — es neapdomīgi izgrūdu. — Vārdu sakot…

Galu galā ko viņš man piesienas? Kāpēc man jāzina, kā taisa motoru? Es taču neesmu ne inženieris un arī ne mehāniķis, es esmu tikai žurnālists.

Kā lai tagad izgrozās? Nav joka lieta, šiem cilvēkiem jāparāda kaut kas kon­krēts … Kāpēc tas spēkonis ar ļauno, sar­kano seju (droši vien kāds karavadonis!) tik aizdomīgi skatās uz mani? Pag! Esmu glābts! Parādīšu viņiem, kā ierīko telegrāfu, un viņiem aiz brīnumiem mutes paliks vaļā.

—    Iekams nodarboties ar aeroplānu, — es ātri mainīju tēmu, — ierosinu uzbūvēt ierīci, kas palīdz sarunāties simtiem kilo­metru attālumā … Jūsu priekšpulki varēs paziņot par jebkuru ienaidnieka pārvietoša­nos … Saprotat?

—    Saprotam! Dari kaut ko, velns parā­vis,— ierunājās sarkansejainais karavadonis, noskaņots pret mani ne visai labvēlīgi.

—    Jā, protams … — es atbildēju nezin kāpēc drebošā balsī. — Vienīgais, kas man vajadzīgs, kā jūs saprotat, ir elektriskais akumulators…

—   Pats par sevi… Sper vaļā! — norēca sarkansejainais.

Nē, viņš tiešām bija man nesimpātisks. Vispirms uz kāda pamata viņš uzrunā mani ar «tu»? Kādas viņam tiesības? Starp citu, galvenais šobrīd ir uztaisīt akumulatoru … Kaut tikai zinātu, no kā tas' sastāv. Velns parāvis, skolā mēs taču to mācījāmies, bet es, atceros, tajā . dienā nebiju sagatavojis stundu, jā, jā, mani pat izsauca pie tāfeles …

Es vairākas reizes jau vēru vaļā muti un tūlīt pat aizcirtu ciet. Kāds pazemojums! Sarkansejainais paskatījās uz karali, viņa augstība — uz sarkansejaino.

—   Manuprāt, valdniek, — teica galmi­nieks, — šis tukšu salmu kūlējs nekam ne­der un vienkārši ņirgājas par tavu aug­stību.

Karalis pietvīka, piecēlās no troņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.

Sarkansejainais pameta ar galvu sardzei.

— Pie kāķa, — viņš pavēlēja.

Pēc divām minūtēm es pārliecinājos, ka karaļa Matiaša laikā kārt pratuši ne sliktāk kā mūsu laikos. Mani mierināja tikai viens: deviņpadsmitā gadsimta beigās es tik un tā parādīšos dieva pasaulītē, un pateicīgā tēv­zeme cildinās mani par to, ka 1487. gadā ne­esmu palīdzējis karalim Matiašam cīņā pret turkiem, jo manā laikā tie kļuva par mūsu uzticamiem sabiedrotajiem un draugiem.

Primo Levi

«DZEJDARIS»

Personas

Dzejnieks Sekretāre Sinjors Simpsons Dzejdaris Džovanni

PROLOGS

Durvis, kas pašas atveras un aizveras; ienāk dzejnieks.

Sekretāre. Labdien, maestro. Dzejnieks. Labdien, sinjorīna. Ai, cik skaista diena! Pirmā pēc ilgajām lietavām. Diemžēl mums jāsēž kabinetā! Šodienas pro­gramma?

Sekretāre. Nav plaša: divas galda dziesmas, neliela poēma grāfa Dimitropula meitas laulību ceremonijai, četrpadsmit rek­lāmu sludinājumi un himna par godu ko­mandas «Milan» uzvarai pagājušajā svēt­dienā.

Dzejnieks. Tīrie sīkumi. Rīta cēlienā visu paveiksim. Vai «Dzejdari» ieslēdzāt?

Sekretāre. Jā, tas ir jau iesilis. (Ne­liels knikšķis.) Varam sākt kaut tūliņ.

Dzejnieks. Ja mums nebūtu «Dzej­dara» .. ! Bet jūs pat dzirdēt par to negri­bējāt! Vai atceraties, cik grūti mums gāja pirms diviem gadiem? Kāds intensīvs darbs!

Knikšķis.

Otrajā stāvā veikli tiek klabināta rakstāmmašīna.

Dzejnieks (pie sevis; saīdzis un stei­dzīgs). Ak, kad tas reiz beigsies? Ir gan dar­biņš! Nevienu brīdi nevar ļauties brīvai iedvesmai. Kāzu dziesmas, reklāmu rīmes, svētās himnas… nekā cita, un tā augu dienu. Vai pārrakstījāt, sinjorīna?

Sekretāre (nepārtraucot darbu). Acu­mirkli.

Dzejnieks. Pasteidzieties, velns parā­vis!

Sekretāre (dažas sekundes klaudzina taustiņus vēl neatlaidīgāk, tad izņem aprak­stītās lapas no mašīnas). Gatavs. Atļaujiet vienīgi pārlasīt.

Dzejnieks. Lai paliek, vēlāk pats pār­lasīšu un izkoriģēšu. Tagad ielieciet mašīnā tīru lapu, divus velinpapīrus, atstarpe — divas rindas. Es diktēšu, tā ies ātrāk. Bēres parīt, un mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Pa­klau, labāk ielieciet mašīnā zīmogpapīru ar melnu apmali, jūs jau zināt — to, ko likām iespiest Saksijas erchercoga nāves gadījumā. Tikai nekļūdieties, tad varbūt nenāksies pār­rakstīt.

Sekretāre (rakņāļas kādā kastītē un ieliek lapas mašīnā). Klausos. Diktējiet, lū­dzu.

Dzejnieks (liriski, bet vēl arvien stei­dzīgi). «Raudu dziesmas priekšlaicīgi miru­šajam marķīzam Zigmundam fon Ellenboge- nam». (Sekretāre raksta.) Ak, es piemirsu. Raugieties, lai būtu oktāvās.

Sekretāre. Oktāvās?

Dzejnieks (nicinoši). Jā, jā, oktāvās ar atskaņām un visu pārējo. Pārbīdiet ierobežo­tāju. (Pauze. Dzejnieks meklē iedvesmu.) Hm . .. Rakstiet:

Tumst debesis, dziest saule, un nīkst lauki Bez tevis, marķlz Zigizmondo …

(Sekretāre raksta.) Viņu sauca Zigmunds, bet man nāksies viņu saukt par Zigizmondo, ci­tādi — ardievu, atskaņas. Velns lai parauj šos austrumgotu vārdus! Cerēsim, ka man piedos. Turklāt man te ir ciltskoks, lūk, «Zi- gizmundus», tātad viss kārtībā. (Pauze.) Lauki, jauki… Pasniedziet man atskaņu vārdnīcu, sinjorīna. (Ieskatās vārdnīcā.) «Lauki: jauki, tauki, trauki, brauki…» Pie velna, kas ir «brauki»?

Sekretāre (pakalpīgi). Darbības vārda «braucīt» forma, manuprāt.

Dzejnieks. Jā, tur atrodams viss. «Raugi». (Liriski.) Ak, Francijas tauta, uz priekšu tikt raugi!… Nē, ko es saku! «Žņaugi». (Domīgi.) Bet, pirms nāks jauni žņaugi… (Sekretāre noklabina mašīnu.) Nē jel, pagaidiet! Tas ir tikai mēģinājums. Pat ne mēģinājums: tā ir bezjēdzība! Kā var marķīzu saistīt ar vārdu «žņaugi»? Izsvītro­jiet, ātri! Apmainiet lapu! (Pēkšņās dusmās ) Diezgan! Metiet visu prom. Man līdz kaklam šis netīrais amats: esmu dzejnieks, dzejnieks laureāts, nevis amatnieks. Neesmu arī mene- strels. Pie velna marķīzu, bēru dziesmas, uz­varas himnas, raudu dziesmas un Zigiz­mondo! Neesmu pantu kalējs. Rakstiet: «Marķīza fon Ellenbogena mantiniekiem, adrese, datums un tā tālāk. Atsaucamies uz Jūsu cienījamo lūgumu tādā un tādā datumā nosūtīt Jums bēru dziesmas. Mēs sirsnīgi pa­teicamies, bet diemžēl neparedzētu steidzamu pienākumu dēļ esam spiesti atteikties no pa­tīkamā uzdevuma…»

Sekretāre (pārtrauc). Piedodiet, maestro, bet… nedrīkstam atteikties no uzdevuma. Šeit dokumentos atzīmēta mūsu rakstiskā at­bilde un saņemtais avanss… Vai esat aiz­mirsis, ka mūs var sodīt?

Dzejnieks. Jā, arī sods. Esam saistīti. Dzeja! Fū, tā ir katorga. (Pauze. Tad ar pēkšņu apņēmību.) Izsauciet pa telefonu sin- , joru Simpsonu.

Sekretāre (izbrīnījusies un neapmieri­nāta). Simpsonu? NATCA aģentu? Biroja mašīnu aģentu?

Dzejnieks (skarbi). Jā, viņu. Cita taču nav.

Sekretāre (uzgriež telefona numuru). Esiet tik laipni, palūdziet sinjoru Simp­sonu .. . Jā, es pagaidīšu.

Dzejnieks. Pasakiet, lai viņš tūliņ nāk šurp ar «Dzejdara» prospektiem. Nē, pado­diet man! Gribu pats parunāt ar viņu.

Sekretāre (pusbalsī, ar nepatiku). Vai jūs gribat pirkt šo mašīnu?

Dzejnieks (vēl klusāk). Nerādiet tik ne­laipnu seju, sinjorīna, un izmetiet no galvas aplamās iedomas. (Pārliecinoši.) Nedrīkst at­palikt, jūs to ļoti labi saprotat. Jāiet līdzi laikam. Ticiet, man arī nepatīk, bet vienreiz taču ir jāizšķiras. Starp citu, neraizējieties: darba jums nekad netrūks. Atceraties, ka pirms trim gadiem nopirkām aritmometru?

Sekretāre (pie telefona). Jā, siniorīna. Pasauciet, lūdzu, sinjoru Simpsonu! (Pauze.) Protams, steidzami. Paldies.

Dzejnieks (turpina pusbalsī). Nu, tā­tad — kā jums liekas šodien? Vai varētu bez tā iztikt? Nevarētu, vai nav tiesa? Tas ir tāds pats darba rīks kā citi — kā telefons vai hektogrāfs. Cilvēks vidutājs ir un vienmēr būs nepieciešams mūsu darbā, bet mums ir konkurenti un tāpēc gribot negribot mašī- nam jāuztic nepatīkamāki, grūtāki uzde­vumi. Mehāniski uzdevumi, kurus .. .

Sekretāre (pie telefona). Tas esat jūs, sinjor Simpson? Pagaidiet, lūdzu. (Dzejnie­kam.) Sinjors Simpsons pie telefona.

Dzejnieks (paņem klausuli). Tas esat jūs, Simpson? Sveicināti. Paklausieties, jūs, protams, atceraties nelielo reklāmas brošūru, ko iedevāt man . .. tūliņ pateikšu … pagā­jušā gada nogalē? . .. (Pauze.) Jā, tieši tā, «Dzejdarim», individuālās lietošanas mode­lim: jūs man par šo mašīnu stāstījāt ar īstu sajūsmu . . . Redziet, vai nevarētu atsākt par to sarunas? (Pauze.) Jā. saprotu, bet nu būtu īstais laiks izšķirties. (Pauze.) Brīnišķīgi! Jā, protams, tas ir diezgan steidzami. Pēc desmit minūtēm? Jūs esat loti laipns. Gaidu jūs šeit, savā birojā. Uz drīzu redzēšanos! (Pakar klausuli. Sekretārei.) Neparasts cilvēks ir šis Simpsons, vienreizējs savas profesijas pār­stāvis. Gatavs pakalpot klientiem katru brīdi, jebkurā dienas vai nakts stundā. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Zēl, ka viņam tik maz pie­redzes mūsu nozarē, citādi…

Sekretāre (sāk nedroši, bet tad aizvien satrauktāk). Maestro … es … es strādāju kopā ar jums jau piecpadsmit gadus .. . pie­dodiet, taču . .. jūsu vietā es tā nekad ne­būtu darījusi. Nesaku to sevis dēļ, bet tāds dzejnieks, tāds mākslinieks kā jūs … kā jūs varēsiet samierināties ar mašīnu . .. kaut arī modernu, tomēr tikai mašīnu… Nekad tai nebūs jūsu gaumes, jūsu jūtu smalkuma . .. Mums diviem bija tik labi; jūs diktējāt, es rakstīju… un ne tikai rakstīju — rakstīt prot visi —, bet arī rūpējos par jūsu dar­biem, it kā tie būtu manējie, pārrakstīju tos tīrā, izlaboju pieturas zīmes, laiku saskaņu (paklusu), arī dažu labu sintakses kļūdiņu. Tas var gadīties visiem aiz izklaidības.

Dzejnieks. Ak, es jūs saprotu! Arī man tā ir mokoša un šaubu pilna izvēle. Mūsu darbā ir tik daudz prieka un dziļas laimes, ne ar ko nesalīdzināmas radīšanas laimes no nekā redzēt dzimstam, maz pamazām vai pēkšņi, kā uz burvja mājienu, kaut ko jaunu, kaut ko dzīvu un pirmreizēju … (Lietišķi.) Pierakstiet, sinjorīna. «Kā uz burvja mā­jienu, kaut ko jaunu, kaut ko dzīvu un pirm­reizēju», daudzpunkte. Tas var noderēt.

Sekretāre (visai satraukta). Ir jau iz­darīts, maestro. Tā es rīkojos vienmēr, pat bez jūsu atgādinājuma. (Raud.) Es protu savu darbu. Redzēsim, vai tas daikts arī pratīs tikpat labi!

Atskan zvans.

Dzejnieks. Iekšā!

Simpsons (spriganā gaitā un možs, runā ar vieglu angļu akcentu). Esmu klāt rekord­laikā, vai ne? Lūdzu, te būs apraksts, reklā­mas brošūra, lietošanas un apkalpes instruk­cijas. Bet tas vēl nav viss, trūkst paša gal­venā. (Teatrāli.) Vienu acumirkli! (Pagrie­zies pret durvīm.) Lūdzu, Džovanni. Stum iekšā! Uzmanīgi, pakāpieni. (Dzejniekam.) Laime, ka dzīvojat pirmajā stāvā. (Ratiņu troksnis dzirdams arvien tuvāk.) Tas jums, mans personiskais eksemplārs. Man patla­ban nav vajadzīgs. Vai vēlaties to redzēt strādājam?

Džovanni. Kur te kontakts?

Dzejnieks. Aiz rakstāmgalda.

Simpsons (vienā elpas vilcienā). Divi simti divdesmit voltu, frekvence piecdesmit periodu, pareizi? Lieliski. Lūk, aukla. Uzma­nīgi, Džovanni! Jā, tur uz paklāja būs sevišķi labi, bet to var nolikt jebkurā vietā, tas ne- vibrē, nesakarst un netrokšņo vairāk par veļas mazgājamo mašīnu. (Uzsit pa «Dzej­dara» apvalku.) Liela, skaista mašīna. Firma nav žēlojusi līdzekļus. (Pievēršas Džovanni.) Paldies, Džovanni, vari iet. Te ir atslēga, sē­dies manā auto un brauc atpakaļ uz biroju. Es palikšu te visu pēcpusdienu. Ja mani kāds meklē, liec zvanīt uz šejieni. (Dzejnie­kam.) Jūs taču atļausiet ieslēgt?

Dzejnieks (mazliet apmulsis). Jā, pro­tams . .. Jūs labi darījāt, paņemot līdz apa­rātu. Es nebūtu uzdrīkstējies jūs tā apgrū­tināt. Lai gan es pats būtu varējis aizbraukt pie jums. Bet… neesmu vēl izšķīries par pirkšanu. Saprotiet, galvenokārt gribēju iepazīties ar mašīnu, ar tās darbu un ari… vēlreiz parunāt par cenu …

Simpsons (pārtrauc viņu). Bez saistī­bām, bez saistībām, pats par sevi saprotams. Nekādu saistību no jūsu puses. Bezmaksas demonstrācija draudzības vārdā. Mēs taču esam pazīstami jau daudzus gadus, vai ne tā? Turklāt neesmu aizmirsis jūsu pakalpoju­mus mūsu firmai, mūsu pirmās elektronu skaitļojamās mašīnas «Lightning» reklāmu. Atceraties?

Dzejnieks (glaimots): Kā tad nu ne!

Kur saprāts velti pūlēts tika, Tur elektronu lietā lika.

Simpsons. Jā, tieši tā. Cik daudz gadu ir pagājis! Jums bija visas tiesības turēties pie augstas cenas: tik un tā reklāma ienesa mums desmitkārt vairāk, nekā mēs bijām samaksājuši. Tiesa kas tiesa, par idejām jā­maksā. (Pauze. «Dzejdarim» iesilstot, dūkoņa pieņemas spēkā.) Lūk, tas jau silst. Pēc da­žām minūtēm, kad iedegsies kontrollampiņa, varēsim sākt. Pagaidām, ja atļausit, es jums īsumā pastāstīšu, kā ar to apieties. Vispirms, nedrīkstam aizmirst, ka tas nav dzejnieks. Ja jūs meklējat īstu mehānisku dzejnieku, vajadzēs pagaidīt vēl dažus mēnešus. Mūsu centrālajā tirdzniecības namā «Fort Kiddi- wanee» Oklahomā top uzlabots projekts. Tas sauksies «The Troubadour», «Truba­dūrs», fantastiska mašīna, heavy-duty[1] me­hānisks dzejnieks, spējīgs sacerēt dzejoļus

visās Eiropas valodās, dzīvās un mirušās, spējīgs piedzejot, strādājot nepārtraukti, tūkstoš lappuses mašīnrakstā, darbojas tem­peratūrā no mīnus simts līdz plus divi simti grādiem, jebkurā klimatā, pat zem ūdens un bezgaisa telpā. (Pusbalsī.) To paredzēts iz­mantot arī projektā «Apollo»: tas pirmais apdziedās Mēness tuksnesīgo vientulību.

Dzejnieks. Nē, man tas nederēs, pār­lieku sarežģīts. Turklāt es gandrīz vienmēr strādāju šeit, savā birojā.

Simpsons. Protams, protams. Es iemi­nējos par to tikai, lai informētu. Šis ir tikai «Dzejdaris», tā izdomas spējas visai ierobe­žotas, vārdu sakot, tam pamaz fantāzijas. Bet tieši tāds ir piemērots ikdienas darbam. Visā visumā operatoram mazliet jāpatrenējas, un šī ierīce darīs īstus brīnumus. Redziet, te ir lenta. Parasti mašīna izrunā sacerētās dzejas rindas un vienlaicīgi tās pieraksta.

Dzejnieks. Tāpat kā teletaips?

Simpsons. Tieši tā. Tomēr nepiecieša­mības gadījumā skaņu var izslēgt. Tad sa­cerēšanas ātrums strauji pieaug. Tā ir kla­viatūra, gluži tāda pati kā ērģeļu un linotipa klaviatūra. Te augšā (krakšķis) ievada tēmu; pietiek ar trim, lielākais pieciem vārdiem. Šie melnie taustiņi ir reģistri, tie nosaka toni, stilu, kā senāk mēdza teikt, «literatūras žanru». Un beidzot, te ir pārējie taustiņi, ar kuriem regulē panta metrisko formu. (Sekre­tārei.) Nāciet tuvāk, sinjorīna, būs labāk, ja

arī jūs apskatīsit. Manuprāt, mašīnu vadīsit jūs, vai nav tiesa?

Sekretāre. Es nekad to neiemācīšos. Tas ir pārāk grūti.

Simpsons. Jā, visas jaunās mašīnas sā­kumā rada tādu iespaidu. Bet jūs redzēsit, ka šis ieskats ir maldīgs. Pēc mēneša jūs to va­dīsit tāpat kā auto: domāsit par ko citu un pat trallināsit dziesmiņu.

Sekretāre. Es darbā nekad nedziedu (Zvana teleions.) Klausos. Jā. (Pauze.) Jā, viņš ir šeit. Tūliņ pasniegšu klausuli. (Simp- sonam.) Jūs pie telefona, sinjor Simpson.

Simpsons. Paldies. (Klausulē.) Jā, tas esmu es. (Pauze.) A, jūs, inženier. (Pauze.) Kā? Palēnina gaitu? Karst? Cik nepatīkami! Nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu. Vai pārbaudījāt indikatora paneli? (Pauze.) Pro­tams, jums pilnīga taisnība, neko neaizska­riet. Par nelaimi, visi montētāji izbraukuši. Vai nevarat pagaidīt līdz rītam? (Pauze.) Ak, jā, bez šaubām. (Pauze.) Protams, garantija, taču ja arī tās vairs nebūtu .. . (Pauze.) At­rodos pavisam netālu no jums. Ielēkšu tak­sometrā un viens divi būšu pie jums. (Pakar klausuli; steidzīgi un nervozi dzejniekam.) Piedodiet, man jāaizskrien.

Dzejnieks. Ceru, ka nekas nopietns?

Simpsons. Nē, nekas. Skaitļojamā ma­šīna, sīkums. Bet jūs taču zināt, ka klientam vienmēr taisnība. (Nopūšas.) Arī tad, ja kāds sasodīts kašķa meklētājs liek skriet desmit

reizes nieku dēļ. Darīsim tā: es atstāšu apa­rātu pilnīgi jūsu rīcībā. Ieskatieties instruk­cijā un tad mēģiniet, rīkojieties pēc sirds patikas.

Dzejnieks. Bet ja nu es to sabojāju?

Simpsons. Nebaidieties. Tas ir ļoti stiprs, foolproof, kā teikts amerikāņu oriģi- nālbrošūrā, pat muļķis tiks galā . . . (Samulst, aptvēris savu netaktiskumu.) Es nekādā ziņā negribēju, apvainot. Vai jūs mani saprotat? Tur ir arī bloķēšanas ierīce gadījumam, ja operators kļūdītos. Bet jūs redzēsit, cik tas viegli. Būšu atpakaļ pēc stundas vai divām. Uz redzēšanos! (Iziet.)

Pauze. Vienmērīga «Dzejdara» dūkoņa.

Dzejnieks (paklusā balsī lasa instruk­ciju). Voltāža un frekvence … jā, viss kār­tībā. Tēmas noteikšana … bloķēšanas ierī­ce … viss skaidrs … Eļļošana … lentas maiņa … ilga bezdarbība … gan mēs vēlāk visu to redzēsim. Reģistri … ā, lūk, tas ir interesanti, tas ir galvenais. Vai redzat, sin- jorīna? To ir četrdesmit. Un šeit atslēga sa­īsinājumiem. Ep, E1.. . Varbūt elēģisks? Jā, katrā ziņā elēģisks. Sat, Myt, Joc . . . Kas tas ir Joc? Ak jā, jocular — rotaļīgi, jautri. Did…

Sekretāre. Did …?

Dzejnieks. Didaktisks… Ļoti sva­rīgi . . . Porn . . . (Sekretāre nodrebinās.) Ieslēgšana. Lai cik savādi tas būtu, ārkārtīgi

vienkārša. To prastu pat bērns. (Aizvien vai­rāk aizraudamies.) Paskatieties, pietiek ieva­dīt programmu. Instrukcijā ir četras rindas. Pirmā — tēmai, otrā — reģistriem, trešā — metriskajai formai, ceturtā fakultatīva, laik­meta izvēlei. Pārējo «Dzejdaris» izdara pats. Cik brīnišķīgi!

Sekretāre (izaicinoši). Kāpēc jūs nepa­mēģināt?

Dzejnieks (ļoti steidzīgi). Katrā ziņā mēģināšu. Tā Lyr, Phil. (Divi krakšķi.) Pirmā rinda atskaņota ar trešo, otrā ar ce­turto un sesto, vienpadsmit zilbju vārsma, septiņpadsmitais gadsimts. (Krakšķis. Ar katru krakšķi mašīnas dūkoņa kļūst stiprāka un maina toni.) Nu, sāksim! (Releja sig­nāli — trīs īsi un viens garš. Elektriskā izlā­dēšanās, traucējumi, tad «Dzejdaris» sāk rit­miski strādāt; tā troksnis atgādina elektronu skaitļojamo mašīnu, kas izpilda kādu operā­ciju.)

«D z e j d a r is» (metāliskā, stipri izkropļotā balsī).

Bru, bru, bru, bru, bru, bru, bru, bru, bru, ini

„ eiktu

ii II II II II II II II II ii II II II II II II II mi

Bla, bla, bla, bla, bla, bla, bla, bla, bla, eiktu

aru ,, eiktu

II ii II II II II II II II ii II II II II II II

Stiprs krakšķis, klusums, tad vienīgi dobja dūkoņa.

Sekretāre. Te nu bija! Mašīna tikai savirknē atskaņas, pārējais jādzejo jums pašam. Ko es teicu?

Dzejnieks. Labi jau labi, tas tikai pir­mais mēģinājums. Varbūt esmu kaut kur kļūdījies. Vienu mirkli! (Šķirsta instrukciju.) Ļaujiet mazliet ieskatīties. Nu, re, kāds es stulbenis! Aizmirsis pašu galveno — noteikt tēmu. Bet tūliņ labošos. «Tēma» . . . Kādu tēmu lai izvēlas? «Cilvēka saprāta robežas».

Krakšķis, releja signāli — trīs īsi un viens garš.

«Dzejdaris» (metāliskā balsī, mazāk izkropļotā nekā iepriekš).

Tu, muļķa ākst, kam prātu uzasini, Lai dienu, nakti grūtu darbu veiktu, Ja galu galā pūles veltas zini? Tie melotu, kas tevi svētu teiktu, Šo tiekšanos un zinātkāro garu, Un medussaldo būtību tik reigtu.

Stiprs krakšķis; klusums.

Dzejnieks. Mums veicas labāk, vai ne? Ļaujiet ieskatīties lentā. (Lasa.) «… dienu, nakti grūtu darbu veiktu». «Šo tiekšanos un zinātkāro garu» .. . Nav slikti, goda vārds. Pazīstu daudzus savus kolēģus, kas neizgud­ros labāk. Neskaidri. Bet ne pārāk. Sintakse un prosodija kārtībā. Mazliet samāksloti, tas tiesa, tomēr atbilst viduvējam septiņpa­dsmitā gadsimta dzejniekam.

Sekretāre. Jūs taču negribēsit apgal­vot, ka tas ir ģeniāli?

Dzejnieks. Ģeniāli nav, bet komerciāli gan. Caur un cauri atbilst mūsu parastā kli­enta gaumei.

Sekretāre. Vai es arī drīkstu ieskatī­ties? «… kas tevi svētu teiktu» . .. hm . . . «Un medussaldu būtību tik reigtu». «Būtību reigtu»? Nekad neesmu dzirdējusi. Tāda vārda nav. «Rūgtu» — tāds gan ir.

Dzejnieks. Droši vien dzejiska patvaļa. Kāpēc «Dzejdaris» … to nevarētu izmantot? Pagaidiet, pēdējā lappusē ir tieši kāda rind­kopa. Lūk, kas tajā teikts: «Dzejiskā patvaļa. «Dzejdaris» prot rīkoties ar visu literārās valodas leksiku, jo ir tā projektēts un ikvie­nam vārdam izmanto parastās nozīmes. Kad mašīnai liek dzejot atskaņās vai kādā citā ierobežotā formā …»

Sekretāre. Ko nozīmē «ierobežotā formā»?

Dzejnieks. Nu, piemēram, lietojot aso- nanses, aliterācijas un tamlīdzīgi. «… vai kādā citā ierobežotā formā, mašīna automā­tiski atlasa no visiem leksikā reģistrētajiem vārdiem pēc nozīmes vispiemērotākos un būvē no tiem attiecīgās dzejas rindas. Ja ne­viens no šiem vārdiem neder, mašīna iz­manto dzejisko patvaļu, tas ir, deformē pa­zīstamos vārdus vai rada jaunus. Mākslas darba «patvaļas» pakāpi nosaka operators ar sarkano rokturi, kas atrodas pa kreisi ap­valka iekšpusē.» Paskatīsimies .. ,

Sekretāre. Te jau tas ir, aizmugurē, mazliet apslēpts. Uz skalas ir iedaļas no viens līdz desmit.

Dzejnieks (turpina lasīt). «Tā» … Kas ir «tā»? Pazaudēju pavedienu. Ak, jā, «dze­jiskās patvaļas pakāpe». Itāliski tas skan mazliet dīvaini. «Tā parasti aprobežojas ar divām trim skalas iedaļām. Ar maksimālo amplitūdu iegūst ievērojamus poētiskus re­zultātus, taču tā lietojama tikai sevišķiem efektiem.» Aizraujoši, vai nav tiesa?

Sekretāre. Hm … varu iedomāties, ar ko tas beigtos: dzeja — viena vienīga pat­vaļa!

Dzejnieks. Dzeja — viena vienīga pat­vaļa .. . (Bērnišķīgas ziņkāres pārņemts.) Runājiet vien, bet es gribu izmēģināt. Kā­dēļ tad mēs te esam? Lai noskaidrotu apa­rāta galējās iespējas un lai redzētu, kā tas tiek galā. Tikt galā ar vieglām tēmām prot visi. Paskatīsimies. Zināt, tināt, spināts … Nē, tas ir pārāk viegli. Dziedināt, briedināt, liedināt… Alebastrs. Nē, nē, pilastrs, Zoro- astrs utt. A, atradu… (Ar ļaunu prieku.) «Krupis» (knikšķis), oktāvās, astoņrinde (knikšķis). Žanrs … Did, jā, lai būtu didak­tiskais.

Sekretāre. Bet, manuprāt, tēma diez­gan nabadzīga.

Dzejnieks. Es to neteiktu. Viktors Igo, piemēram, būtu ar to lieliski ticis galā. Sar­kano sviru līdz galam . . . darīts. Sākam!

Trīs īsi signāli un viens garš.

«Dzejdaris» (griezīgā metāliskā balsī; lēnāk nekā parasti).

No varžveidīgiem, lūk, jums, krupis,

Lai riebīgs, tomēr derīgs abinieks.

(Pauze, traucējumi, neskaidra balss: «Abinieks, nemier­nieks, pētnieks, klētnieks, vārdnieks, slimnieks, zināt­nieks, plintnieks, stabulnieks …»; apdziestot sēc. Klu­sums. Tad atsāk ar lielu piepūli.)

Tas krastos slēpies, grāvjos tupis,

To ieraugot, pat nobāl drosminieks.

Tam āda raupja, parauj jupis!

Cik tārpu savā vēderā tas liek!

(Pauze; tad ar manāmu atvieglojumu.)

Kā redzam, ārienē tik atbaidošā Var slēpties tikumība košā!

Sekretāre. Dabūjāt, ko gribējāt. At­klāti sakot, pretīgi, kļūst nelāgi ap dūšu. Ķengāšanās. Vai esat apmierināts?

Dzejnieks. Ķengāšanās, taču asprātīga. Ļoti interesanti. Vai ievērojāt, kā tas atgu­vās pēdējā divrindē, sajuzdams, ka grūtākais aiz muguras? Cilvēciski, nudien. Bet at­griezīsimies pie klasiskajām shēmām. Dze­jiskā patvaļa ierobežota. Vai nepamēģinā­sim ar mitoloģiju? Nevis iedomas dēļ, bet gan lai pārbaudītu, vai «Dzejdarim» patiesi piemīt augsta vispārējā kultūra, kā izdau­dzināts brošūriņā. Starp citu, kāpēc Simp­sons kavējas? Paskatīsimies . . . Atradu: «Sep­tiņi pret Tēbām» (knikšķis). Mit (knikšķis), brīvais pants (knikšķis), deviņpadsmitais gadsimts. Sākam!

Trīs īsi signāli un viens garš.

«Dzejdaris» (dobjā balsī).

Cietas kā akmens

Bija sirdis šim varoņu pulkam.

Un ķilda vērsās neredzēti liela.

… un . . . pirmie

Metās kaujā.

Dimdēja zeme zem viņu soļiem,

Dārdēja debesis, un vārījās jūra.

Dzejnieks. Nu, kā jums šķiet?

Sekretāre. Pārāk vispārēji, vai ne? Un šie divi izlaidumi?

Dzejnieks. Bet, atvainojiet, vai jūs zi­nāt septiņu varoņu vārdus? Droši vien ne. Un tomēr jums ir filologa diploms un piec­padsmit gadu prakse šajā profesijā. Es pats arī nezinu, starp citu. Tātad gluži normāli, ka mašīna atstājusi divus izlaidumus. Bet ievērojiet: tur palicis tieši tik daudz vietas, lai ierakstītu divus vārdus ar četrām zilbēm vai vienu ar piecām un vienu ar trim, kā lie­lākajai daļai grieķu vārdu. Pasniedziet man, lūdzu, mitoloģisko vārdnīcu.

Sekretāre. Te tā ir.

Dzejnieks (meklēdams ), Radamanti j s, Semela, Tisba … Te būs: «Tēbas», «Septiņi pret. . .». Paskatīsimies, kādi vārdi tur de­rēs. «Ipomedonte un- Kapaneo pirmie», «Ipo- medonte un Amfiarao pirmie», «Poliniče un Adrasto pirmie», un tā varētu turpināt. At­liek tikai izvēlēties.

Sekretāre (ne visai pārliecināta). Iespē­jams. (Pauze.) Vai drīkstu jums ko lūgt?

Dzejnieks. Jā. Un tas būtu?

Sekretāre. Es ari gribētu dot mašīnai tēmu.

Dzejnieks. Bet, protams, izmēģiniet, lūdzu! Sēstieties manā vietā, jūs jau protat apieties ar to.

Viņi samainās vietām.

Sekretāre. «Brīva tēma».

Knikšķis.

Dzejnieks. Brīva tēma? Un nekādi citi norādījumi?

Sekretāre. Nekādi. Gribu redzēt, kas notiks. Sākam!

Releja signāli — trīs īsi un viens garš.

«Dzejdaris» (skanīgā balsī, kā kino­teātrī).

Ja gultā blakus tev ir meiča kvēla …

Sekretāre spalgi iekliedzas, it kā būtu ieraudzījusi peli, un nospiež slēdzi; spēcīgs krakšķis, un mašīna apklust.

Dzejnieks (dusmās). Kas jums uznācis? Nekavējoties ieslēdziet! Jūs laikam gribat salauzt «Dzejdari»?

Sekretāre. Tas mani apvainoja! Sis .. . daikts tēmē uz mani.

Dzejnieks. Ko jūs? Kur jūs to ķērāt?

Sekretāre. Bet šeit taču citu meiteņu nav. Šis nejēga un bezgodis runā par mani.

Dzejnieks. Nu, nu, nomierinieties, ne­krītiet histērijā! Lai taču runā. Vai aizmir­sāt, ka tā ir mašīna? Un no mašīnas, manu­prāt, nav ko baidīties, vismaz šajā aspektā ne. Esiet taču prātīga! Noņemiet rokas no slēdža. Tas tik labi darbojās! Nu, droši!

Knikšķis; atkal releja signāli — trīs īsi un viens gari.

«Dzejdaris» (tādā pašā skanīgā balsī).

Ja gultā blakus tev ir meiča kvēla, Ko gan vēl brīnišķīgāku lai vēlas? To izmēģināt nebūtu par ļaunu, Un tā es iepazītu kaut ko jaunu. Bet viņai, nabadzītei, kādas mokas! Ak, mūžs, šī gulta taču nav no koka! Misiņa, bronzas un čuguna būve: Pastiep roku, un še tev jau skrūve, Pastiep lūpas, un še tev jau vapa; Man spiežas pie krūts un notrīs kā lapa.

Knikšķis; klusums.

Sekretāre (nopūšas). Nabadziņš!

Dzejnieks. Redziet nu! Jums patīk, jūs arī esat aizkustināta. Kāds svaigums, kāda spontanitāte! Es pērku šo mašīnu. Neļaušu tai izslīdēt no rokām.

Sekretāre (pārlasa tekstu).

… čuguna būve!

Pastiep roku, un še tev jau skrūve;

Pastiep lūpas, un še tev jau vapa…

Jā, jā, tas ir interesanti. Tik labi atdarina cilvēka pārdzīvojumus. «… un še tev jau vapa». Kas tas ir «vapa»?

Dzejnieks. «Vapa»? Dodiet, es pārbau­dīšu! Jā, patiesi «vapa». Nezinu. Paskatīsi­mies vārdnīcā. «Vaba» — miets. «Vasa» — atvase, dzinums. Nav tas. Nesaprotu, ko «Dzejdaris» gribējis teikt.

Zvans.

Sekretāre (iet atvērt). Labvakar, sin- jor Simpson.

Dzejnieks. Labvakar.

Simpsons. Esmu atpakaļ. Atri tiku galā, vai nav tiesa? Kā veicas ar mēģinājumiem? Vai esat apmierināts? Un jūs, sinjorīna?

Dzejnieks. Nekas, tīri labi. Starp citu, ieskatieties mazliet arī jūs šajā tekstā. Tur ir viens savāds vārds, kuru mēs nevaram sa­prast.

Simpsons. Paskatīsimies. «… un tas man liktos kaut kas jauns …»

Dzejnieks. Nē, zemāk, priekšpēdējā rindiņa: «… un še tev jau vapa». Šis vārds neko nenozīmē. Arī vārdnīcā nav, mēs pār­baudījām. Es to vienīgi ziņkārības dēļ, ne­gribu kritizēt.

Simpsons (lasa). «Tu pastiep lūpas, un še tev jau vapa; man spiežas pie krūts un

notrīs kā lapa.» (Ar labvēlīgu iecietību.) A, tūliņ paskaidrošu! Tas ir fabrikas žargons: jebkurā fabrikā izveidojas savs īpašs žar­gons, kā jums zināms. Tādu žargonu lieto mūsu fabrikā, kurā «Dzejdaris» radīts. Filiā­les Itālijas NATCA montāžas zālē, šeit pie mums Oldžatē, par «vapām» sauc metāla slo­tiņas. Šis modelis montēts un pārbaudīts Ol­džatē, un aparāts varbūt saklausījis šo vārdu. Ne tā, es pārteicos: nevis saklausījis, bet tas «Dzejdarim» iemācīts.

Dzejnieks. Iemācīts? Kāpēc?

Simpsons. Tas ir jauninājums. Redziet, visiem mūsu aparātiem (protams, arī pašiem labākajiem) var atgadīties kāda kļūme. Tā­pēc mūsu tehniķi nolēma, ka visvienkāršā­kais atrisinājums ir uzbūvēt mašīnu tā, lai tā zinātu visu savu daļu nosaukumus. Tad avārijas gadījumā mašīna pati varētu pie­prasīt, lai apmaina bojāto detaļu. «Dzejda­rim» patiesi ir divas metāla slotiņas, divas «vapas», kas cieši pievienotas lentas turē­tājiem.

Dzejnieks. Asprātīgi, nudien! (Smejas.) Cerēsim, ka mums nevajadzēs izmantot šīs aparāta spējas!

Simpsons. Jūs sacījāt «cerēsim»? Vai drīkstu secināt, ka jums… galu galā radies" labs iespaids?

Dzejnieks (pēkšņi loti atturīgi). Vēl neesmu izlēmis. Iespaidi ir visai pretrunīgi.

Protams, varētu parunāt, bet. ., vispirms būtu jāzina galīgā cena.

Simpsons. Varbūt jūs vēlētos izmēģināt vēl kādu reizi? Uzdodiet kādu sevišķi atbil­dīgu tēmu, lai mašīna varētu dot lakonisku un spožu domas risinājumu. Tādi teksti spētu pārliecināt vislabāk.

Dzejnieks. Pagaidiet, ļaujiet man pa­domāt. (Pauze.) Piemēram .. . Sinjorīna, vai atceraties sinjora Kapurro pasūtījumu . . . Šķiet, novembrī?

Sekretāre. Kapurro? Vienu mirkli, pa­skatīšos kartotēkā. Te ir Frančesko Kapurro no Dženovas. Lūgums sacerēt sonetu «Ru­dens Ligūrijā».

Dzejnieks (bargi). Vai lūgumam atbil­dējām?

Sekretāre. Jā, protams. Mēs lūdzām pagarinājumu.

Dzejnieks. Un pēc tam?

Sekretāre. Pēc tam… Jūs pats zināt, cik daudz darba mums bija pirms svētkiem.

Dzejnieks. Tā pazaudē klientus!

Simpsons. Redziet, cik noderīgs izrā­dās «Dzejdaris». Tas sacer sonetu divdesmit astoņās sekundēs. Protams, šai laikā tas sonetu noskandē, jo sacerēšanai nepiecieša­mas tikai dažas mikrosekundes.

Dzejnieks. Tātad «Rudens Ligūrijā». Kāpēc gan ne?

Simpsons (mazliet ironiski). Tā jūs ap­vienosit derīgo ar patīkamo, vai. nav tiesa?

Dzejnieks (aizvainots). Nē jau! Tā ir tikai praktiskā pārbaude. Gribētu, lai «Dzej­daris» aizstāj mani konkrētajā gadījumā.

*Mēs šādus pasūtījumus saņemam trīs vai čet­rus simtus gadā.

Simpsons. Saprotams, saprotams, es ti­kai pajokoju. Tātad vai jūs dosit uzdevumu?

D z e j n i e k s. Jā, liekas, esmu visu apgu­vis. «Rudens Ligūrijā» (knikšķis), vienpa­dsmit zilbes, sonets (knikšķis), tūkstoš deviņ­simtais — plus vai mīnus divdesmit gadu. Sākam!

Trīs īsi signāli un viens garš.

«Dzejdaris» (siltā, iedvesmas pilnā balsī, vēlāk aizvien satrauktāk un saraustī- tāk).

Pa senām ielām, kur redz akmens grēdas, Man allaž tīkas staigāt rudens nakti; Ar vēju atnāk vīģu saldās vēdas, Zūd celiņi zem sūnām, slieku rakti, Un kaķu gaitām slepenām gaist pēdas. Nāk prātā man sen izbijuši fakti, Par tāliem notikumiem vēsta kakti Un uzsāk bezprātīgu domu jakti, Tiek gaismā celti viltojumi, pakti, Ķeceri, mūki un autodidakti. Man ir pārdeguši divi kontakti, Esam iestrēguši atskaņā «akti», Lai nu Simsons par visu varas mākti Steidzas tūdaj šurp un stājas uz vakti, Un izlabo manu gruzdošo dakti! Jo tad netiks lauzti mūsu kontrakti, Kļūme neizjauks ritmisko dzejas takti; Liels paldies, un ar labu nakti!

Stiprs krakšķis, lustošu daju brikšķis, svilpieni, traucē­jumi, čirkstoņa.

Dzejnieks (pūlas pārkliegt troksni). Pie velna, kas notiek?

Sekretāre (ārkārtīgi izbijusies, šaudās pa istabu). Palīgā, palīgā! Tas kūp. Tūliņ sāks degt! Eksplodēs! Jāsauc elektriķis! Nē, ugunsdzēsēji! Ātrā palīdzība! Es skrienu!

Simpsons (arī stipri uztraucies). Acu­mirkli! Nomierinieties, lūdzu, nomierinieties, sinjorīna. Sēstieties atzveltnī un apklustiet. Man galva griežas. Varbūt tikai tāds nieks vien ir. Drošs paliek drošs (krakšķis), atvie­nošu strāvu. (Troksnis mitējas.) Paskatīsi­mies. . . (Rosīgi darbojas ap «Dzejdari».) Zi­nāma prakse man ir, un deviņos gadījumos no desmit runa ir par gluži nenozīmīgām kļūmēm, kuras viegli novērst ar parastajiem rīkiem… (Triumfējoši.) Nu, ko es jums teicu? Visa vaina ir šeit: izdedzis drošinā­tājs.

Dzejnieks. Izdedzis drošinātājs? Nav darbojies vēl ne pusstundu? Tāds sākums neiedveš uzticību.

Simpsons (aizvainots). Drošinātāji taču tāpēc ierīkoti, vai nav tiesa? Te ir pavisam cita lieta — trūkst sprieguma stabilizatora, kas ir nepieciešams. Neesmu to aizmirsis, taču patlaban man stabilizatoru nav, tomēr negribēju jums laupīt iespēju izmēģināt apa­rātu. Starp citu, tuvākajās dienās tos sa­ņemšu. Kā redzat, mehānisms darbojas lie­

liski, vienīgi straujās sprieguma izmaiņas, kurām nevajadzētu būt, bet kas šajās vakara stundās tomēr ir, izraisīja nelielo avāriju. Gluži otrādi, manuprāt, šai epizodei vaja­dzēja izkliedēt jebkuras šaubas par aparāta poētiskajām iespējām.

Dzejnieks. Nesaprotu. Uz ko jūs tēmē­jat?

Simpsons (lēnprātlgāk). Varbūt jūs ne­dzirdējāt, kā tas mani nosauca? «Lai nu Sim- sons par visu varas mākti…»

Dzejnieks. Nu, un tad? Acīmredzot dzejiska patvaļa. Vai instrukcijā nav aprak­stīta dzejiskās patvaļas mehānisma darbība, skala utt.?

Simpsons. Ak, nē! Pavisam kas cits. «Dzejdaris» sagrozīja manu uzvārdu zināmu iemeslu dēļ. Pareizāk sakot, tas to izlaboja. (Lepni.) Tāpēc ka «Simpsons» etimoloģiski atbilst «Samsonam», kura ebrejiskā forma ir «Shimshon». Mašīna nevarēja to zināt, pro­tams, taču, satraukuma brīdī manot, ka sprie­gums strauji pieaug, izjuta nepieciešamību pēc palīdzības, pēc iejaukšanās no ārienes, un pati atrada sakarību starp manu un senat­nes varoņa vārdu.

Dzejnieks (ar dziļa apbrīnu). Saka­rību .. . poētisku?

Simpsons. Protams. Ja tā nav dzeja, kas tad tā ir?

Dzejnieks. Jā… jā, pārliecinoši, neko teikt. (Pauze.) Bet… (ar mākslotu samulsumu) pieskaroties tagad prozaiskākiem jau­tājumiem … es gribētu ieskatīties pārdoša­nas līgumā. *

Simpsons (priekā starodams). Labprāt. Bet diemžēl nekas liels nav redzams. Jūs pa­zīstat amerikāņus, ar viņiem nav ko kau­lēties.

Dzejnieks. Divi tūkstoši dolāru, vai ne tā, sinjorīna?

Sekretāre. Hm … neatceros, nudien neatceros.

Simpsons (sirsnīgi smejas). Jums lab­patīk jokot. Divi tūkstoši septiņi simti. Solīds iesaiņojums, divpadsmit procentu muitas no­deva, rezerves daļas, piegāde četros mēne­šos, izņemot ārkārtējus gadījumus. Pirmā iemaksa — puse no neatsaucamā kredīta, garantijas laiks divpadsmit mēneši.

Dzejnieks. Un atlaide veciem klien­tiem?

Simpsons. Patiešām nevaru, ticiet man. Es riskēju ar savu vietu. Atlaide divi pro­centi, bet līdz ar to zaudēju pusi no atlīdzī­bas par starpniecību. Tas ir viss, ko es spēju darīt jūsu labā.

Dzejnieks. Jūs esat krams, ne cilvēks. Nu labi, šodien man nav noskaņojuma strī­dēties. Dodiet pasūtījuma blanku, būs labāk, ja parakstīšu to tūliņ, pirms neesmu pārdo­mājis.

Ieskanas mūzika.

Dzejnieks (uzrunā publiku). «Dzejda­ris» man pieder jau divus gadus. Nevaru teikt, ka izdevumi jau atmaksājušies, tomēr tas kļuvis man nepieciešams. Aparāts izrā­dījies ļoti vispusīgs: tas lielā mērā atvieg­lina ne vien manu dzejnieka darbu, bet arī izskaitļo norēķinus un maksājumus, atgādina maksāšanas termiņus, pat sarakstās manā vietā.- Esmu iemācījis «Dzejdarim» sacerēt prozu, un tas tiek galā lieliski. Piemēram, teksts, ko jūs tikko noklausījāties, arī ir tā darbs.

'Trumens Kapoie

SUDRABA KRŪZE

Pēc stundām es mēdzu strādāt Velhelas aptiekas preču veikalā. Tas piederēja ma­nam tēvocim misteram Maršalam. Es viņu dēvēju par misteru Maršalu tāpēc, ka visi, pat viņa sieva, sauca viņu tikai par misteru Maršalu. Vispār viņš bija jauks cilvēks.

Varbūt veikals bija vecmodīgs, taču šī telpa bija liela, tumša un vēsa, un vasarā visā pilsētā nevarēja atrast patīkamāku vietu. Pa kreisi no ieejas atradās tabakas preču nodaļa, kur aiz letes arvien sēdēja misters Maršals — drukns vīrs ar platu, sārtu seju un uz augšu sagrieztām vīrišķī­gām, sirmām ūsām. Aiz letes stāvēja brīniš­ķīgais gāzētā ūdens rezervuārs. Tas bija ļoti vecs, izgatavots no smalka, dzeltenīga mar­mora, un tā virsma pieskaroties likās gludin gluda, taču nekādā ziņā neatgādināja lētu glazūru. Misters Maršals bija šo trauku no­pircis kādā ūtrupē Jaunorleānā 1910. gadā un ļoti lepojās ar to. Ja jūs apsēdāties uz kāda no augstajiem, slaidajiem sēdekļiem un skatījāties pāri letei uz rezervuāru, jūs varējāt tajā redzēt savu attēlu, kas bija vei­dots tik maigām līnijām, it kā jūs sveču gaismā atspoguļotos veselā rindā senlaicīgu spoguļu sarkankoka ietvaros. Visas galvenās preces bija izvietotas stiklotos, mākslinie­ciski izgatavotos skapjos, kas bija aizslēgti ar misiņa atslēgām. Gaisā šeit vienmēr vē­dīja sīrupa, muskatriekstu un citu delikatešu smaržas.

Velhelu mēdza apmeklēt vai visi Večetas apgabala iedzīvotāji līdz tam laikam, kad kāds Rafs Makfersons apmetās šajā pilsētā un atvēra otru aptiekas preču veikalu tieši pretim tiesas nama laukumam. Šis vecais Rafs Makfersons bija īsts nelietis, jo viņš iz­konkurēja mana tēvoča tirgotavu. Viņš savu veikalu iekārtoja ļoti moderni: ierīkoja elek­triskos ventilatorus un krāsaino gaismas reklāmu, tirgojās arī uz ielas, un pie viņa varēja pasūtīt grauzdētas siera maizītes. Tā­tad pilnīgi saprotams, ka, lai gan daži vēl palika uzticīgi misteram Maršalam, vairums klientu tomēr nespēja, pretoties Rafa Mak- fersona vilinājumam.

Kādu laiku misters Maršals centās ignorēt savu konkurentu; ja kāds pieminēja Makfer- sona vārdu, viņš dusmīgi nošņācās, sāka griezt ar pirkstu ūsas un raudzījās sāņus. Tomēr bija redzams, ka viņš ir nikns. Un kļuva arvien niknāks. Tad kādu dienu, ap oktobra vidu es iegriezos Velhelā un atradu viņu sēžam pie gāzētā ūdens rezervuāra, spēlējam domino un dzeram vīnu ar Hamu- rabi.

Hamurabi bija ēģiptietis un pēc nodarbo­šanās kaut kas līdzīgs zobārstam, taču viņam nebija daudz darba, jo ļaudīm šeit bija ne­parasti stipri zobi, tāpēc ka šejienes ūdens saturēja kādu īpašu elementu. Lielu daļu sava laika viņš pavadīja, klīzdams pa Vel- helu, un bija mana tēvoča labākais draugs. Viņš bija skaists vīrietis, šis Hamurabi, ar tumšu ādas krāsu un gandrīz septiņas pēdas garš; pilsētas sievas turēja savas meitas aiz deviņām atslēgām un pašas apveltīja viņu ar mīļiem skatieniem. Viņš runāja bez jeb­kāda akcenta, un es nekad neesmu ticējis, ka viņš ir ēģiptietis; tad jau tikpat labi viņš varētu būt ieradies no Mēness.

Tātad viņi sūca itāliešu sarkanvīnu no krūzes, kuras tilpums bija viens galons. Tas liecināja, ka te kaut kas nav kārtībā, jo visi zināja, ka misters Maršals ir pilnīgs atturīb­nieks. Tāpēc pilnīgi saprotams, ka es nodo­māju: «Nē, nudien, tagad beidzot Rafs Mak­fersons ir viņu galīgi izsitis no sliedēm.» Tomēr tā vis nebija.

—    Nāc šurp, dēls, — misters Maršals teica, — izdzer glāzi vīna.

—     Kā tad, — Hamurabi piebilda, — pa­līdzi mums tikt ar to galā. Tas ir pirkts vei­kalā, un tādu mantu nevar laist pazušanā.

Daudz vēlāk, kad krūze bija tukša, misters Maršals to paņēma un teica:

—    Tagad mēs redzēsim, kas notiks!

Tad viņš izgāja ārā.

—    Uz kurieni viņš aizgāja? — es jautāju.

—          Ak, ko nu, — tas bija viss, ko Hamu­rabi atrada par vajadzīgu pateikt. Viņam patika mani ķircināt.

Pagāja pusstunda, līdz tēvocis atgriezās. Viņš stenēja vien un bija gluži salīcis zem smagās nastas, ko nesa. Viņš uzlika krūzi uz rezervuāra un atkāpās atpakaļ, smaidīdams un rokas berzēdams.

—    Nu, ko jūs teiksiet?

—    Ak, ko nu, — Hamurabi norūca.

—    Vai tu re, kā … — es noteicu.

Tā bija tā pati vīna krūze, tik tiešām, bet ar to bija notikusi brīnišķīga pārmaiņa, jo tagad tā bija līdz malām pilna ar piecu centu monētām un desmitcentu gabaliem, kas blāvi vizēja cauri biezajam stiklam.

—           Skaisti, vai ne? — tēvocis noteica. — Es tos dabūju bankā. Lielākus naudas ga­balus par piecu centu monētām gan man ne­deva. Tomēr tur iekšā ir krietni daudz nau­das, to es jums varu apgalvot.

—           Bet ko tas nozīmē, mister Maršal? — es jautāju. — Es gribēju teikt, kas tā par iedomu?

Mistera Maršala smaids pārvērtās ņirdzīgā smīnā.

—    Šī te ir sudraba krūze, varētu sacīt…

—          Krūze gluži kā varavīksnes atspulgs, —^ „ Hamurabi viņu pārtrauca.

—    … un iedoma, kā tu to nosauci, ir tāda: likt ļaudīm atminēt, cik daudz naudas tur iekšā. Tā, piemēram, teiksim, tu nopērc kaut ko par divdesmit pieciem centiem, un ar to iegūsti tiesības izmēģināt laimi. Jo lie­lāka būs summa, par kuru pirksi, jo lielākas būs tavas iespējas. Es visus minējumus ierakstīšu grāmatā un glabāšu līdz ziem­svētku sestdienai, kad tas, kurš vistuvāk būs noteicis kopējo summu, saņems visu krūzes saturu.

Hamurabi svinīgi pamāja ar galvu.

—   Viņš tēlo ziemsvētku vecīti — varen viltīgu ziemsvētku vecīti, — viņš noteica. — Tagad iešu uz mājām un rakstīšu grāmatu «Rafa Makfersona izmanīgais slepkava». Viņš dažkārt patiešām rakstīja stāstus un sūtīja tos žurnāliem. Taču vienmēr saņēma tos atpakaļ.

Tas bija pārsteidzoši, taisni brīnums, kā Večetas apgabala iedzīvotāji izturējās pret šo krūzi. Patiešām Velhelā tāda apgrozība nebija pieredzēta kopš tā laika, kad stacijas uzraugs Tjulijs, nabaga zēns, pilnīgi sajuka un apgalvoja, ka viņš atklājis naftas atrad­nes aiz dzelzceļa stacijas, kas savukārt bija par iemeslu tam, ka pilsētu apsēda veseli avantūristisku naftas meklētāju bari. Pat bil­jardā zāles parastie apmeklētāji, kas nekad neizdeva ne centa kaut kam tādam, kas ne­attiecās uz viskiju vai sievietēm, nopirka par dažām monētām piena kokteili. Dažas vecākas lēdijas atklāti nonievāja šo mistera Maršala pasākumu un pielīdzināja to azarta spēlei, taču tas neko nekaitēja un daži pat tieši tāpēc meklēja izdevību iegriezties pie mums un izmēģināt laimi. Skolas bērni bija kā uzburti uz minēšanu, un man viņi pie­vērsa īpašu uzmanību, jo domāja, ka man ir zināma pareizā atbilde.

— Es jums pateikšu, kāpēc tas tā ir, — Hamurabi sacīja, aizdedzinādams vienu no ēģiptiešu cigaretēm, kuras viņam pēc īpaša pasūtījuma pa pastu piesūtīja kāda Ņujor­kas firma. — Tas nav, kā jūs varētu iedomā ties, mantkārības dēļ. Nē. Visus vilina noslē­pumainība, kas saistīta ar šo pasākumu. Kad jūs tā skatāties uz šiem piecu centu un des- mitcentu gabaliem, vai tad jūs domājat: «Ak, cik daudz!» Nē, nē. Jūs domājat: «Cik daudz tur ir?» Un tas patiesībā ir jautājums ar dziļu jēgu. Dažādu cilvēku uztverē tam var būt dažāda nozīme. Vai sapratāt?

Un cik saniknots bija Rafs Makfersons! Ja jūs esat tirgotājs, jūs rēķināt, ka ziem­svētkos ieņemsiet lielu daļu no visa gada peļņas, tāpēc viņš visādi centās pievilināt pircējus. Viņš megmaja atdarinat pasakumu ar krūzi, taču, būdams visai skops vīrs, viņš to piepildīja tikai ar penijiem. Viņš aizrak­stīja arī vēstuli mūsu nedēļas avīzes «The Banner» izdevējam, kurā bija teikts, ka misteru Maršalu vajadzētu «kārtīgi papluci­nāt un turklāt vēl pakārt par to, ka viņš pār­vērš nevainīgus mazus bērnus nelabojamos azartistos un tādējādi sūta viņus taisnā ceļā uz elli». Jūs varat iedomāties, ka viņš kļuva par īstu apsmieklu. Visi izturējās pret Mak- fersonu tikai nicinoši. Un tā apmēram no­vembra vidū viņš bieži stāvēja uz ietves pie sava veikala un sarūgtināts skatījās, ka lau­kuma otrā pusē valda īsta līksmība.

Apmēram ap šo laiku Velhelā pirmo reizi ieradās Eplsīds ar savu māsu.

Viņš šajā pilsētā bija svešinieks. Vismaz neviens nevarēja atcerēties, ka būtu redzē­jis viņu kādreiz agrāk. Zēns stāstīja, ka dzī­vojot kādā fermā apmēram jūdzi aiz Indiāņu rezervāta; viņa māte sverot tikai septiņdes­mit četras mārciņas, un viņam esot vecāks brālis, kas apkārtējo iedzīvotāju kāzās par piecdesmit centiem spēlējot vijoli. Viņš ap­galvoja, ka Eplsīds esot viņa vienīgais un īstais vārds un ka viņš esot divpadsmit ga­dus vecs. Bet zēna māsa Midija teica, ka viņam esot astoņi gadi. Zēna mati bija tumš- dzelteni un taisni. Viņam bija šaura, vējos iedegusi, smalka seja ar zaļām, izbiedētām acīm, kuru skatiens bija ļoti gudrs un skadrs. Viņš bija trausls, vārgs un jūtīgs un aizvien valkāja vienu un to pašu tērpu — sarkanu svīteri, zilas audekla bikses un vīriešu zāba­kus, kas bija par lieliem un klaudzēja ik uz soļa.

Kad viņš pirmo reizi ieradās Velhela, lija lietus; zēna mati bija apkļāvušies ap galvu kā cepure un zābaki lauku ceļos aplipuši ar sarkaniem māliem. Midi ja lēnām sekoja brā­lim, kad viņš uzsvērti nevērīgā gaitā gluži kā kovbojs pienāca pie gāzētā ūdens rezer­vuāra, kur es slaucīju glāzes.

—    Es dzirdēju, ka jūsējie te ir dabūjuši pilnu pudeli ar naudu, ko šie grib atdot prom, — viņš teica, raudzīdamies man tieši acīs. — Redz, kad nu jūs gribēs dot to prom, mēs jums būtu visai pateicīgi, ja jūs to at­dotu mums. Man sauc Eplsīds, un šī te ir mana māšele Midi ja.

Midija bija gaužām nožēlojama izskata bērns. Viņa bija krietni garāka par brāli un izskatījās vecāka par viņu — izstīdzējusi gluži kā kāršu pupa. Viņai bija īsi apcirpti pakulu krāsas mati un bāla, aizkustinoša, sīka sejiņa. Meitene valkāja izbalējušu kok­vilnas kleitiņu, kas sniedzās krietni virs kau­lainajiem ceļiem. Kaut kas nebija kārtībā ar viņas zobiem, un viņa mēģināja to noslēpt, turēdama lūpas savilktas turziņā gluži kā veca lēdija.

—    Atvainojiet, — es teicu, — bet jums vajadzēs parunāt ar misteru Maršalu.

Zēns to, protams, arī darīja. Es dzirdēju, kā tēvocis izskaidroja, kas viņam būtu jā­dara, lai laimētu krūzi. Eplsīds klausījās uzmanīgi, brīdi pa brīdim pamādams ar galvu. Drīz viņš atgriezās, nostājās tieši pretī krū­zei un, viegli aizskāris to ar roku, teica:

—    Vai tā nav jauka lietiņa, Midij?

Midija jautāja:

—    Vai šie ir ar mieru dot to mums?

—    Nē. Redz, kas mums jādara: mums jā­uzmin, cik daudz naudas tur ir iekšā. Un mums jāpērk kaut kas par divām monētām, tad tik mums ļaus teikt savu vārdu.

—    Uh, mēs nevaram nekur dabūt divas monētas. Kā tu domā, kur lai mēs ņem divas monētas?

Eplsīds drūmi sarauca pieri un berzēja zodu.

—    Tas būs tas vieglākais, to atstāj manā ziņā. Sliktākais ir tas, ka nevar tā mēģināt laimi un minēt… Vajag zināt.

Pēc dažām dienām viņi atkal ieradās. Eplsīds uzrausās uz sēdekļa blakus gāzētā ūdens rezervuāram un nekautrēdamies palū­dza divas glāzes ūdens — vienu sev un vienu Midij ai. Šajā reizē viņš arī šo to pastāstīja par savu ģimeni:

—    … bez tam mums ir tētiņš, tas ir ma­nas mammas tēvs, un viņš ir kajens, [2] par to, ka šis labi nerunā angliski. Mans brālis, tas pats, kas spēlē vijoli, trīsreiz ir bijis cietumā … Šā dēļ mums vajadzēja savākt mantiņas un atstāt Luiziānu. Šis smagi sa­dūra kādu puisi, kad abi cīnījās ar nažiem kāda sievieša dēļ, kas bij desmit gadus ve­cāka par šo. Šai bij dzelteni mati.

Midija, turēdamās tālāk, nervozi sacīja:

—    Tu nedrīksti šitā klāstīt mūs ģimenes personīgas lietas, Eplsīd.

—    Stāv klusu, Midij! — viņš noteica, un meitene apklusa. — Šī ir labs mazs mei­tēns, — viņš piebilda un pagriezās, lai no­glāstītu māsai galvu, — bet šai nevar ļaut pārāk daudz pļāpāt. Tu, mīļā, labāk skaties bilžu grāmatas un beidz gausties par saviem zobiem. Eplsīdam te šo to vajag padomāt.

Šī padomāšana nozīmēja to, ka viņš ne­atlaidīgi blenza uz krūzi, it kā gribētu vai apēst to ar acīm. Atspiedis zodu pret roku, viņš labu laiku vēroja krūzi, pat nepamirk­šķinādams acis. — Viena lēdija Luiziānā man teica, ka es var saredzēt tādas lietas, ko citi nevar, jo es ir dzimis ar laimes cepuri galvā.

—    Tad ir skaidrs, ka tu nevarēsi saredzēt, cik tur ir iekšā, — es viņam teicu. — Kāpēc tu negribi savā prātā iedomāties kādu skaitli? Varbūt tas būs īstais.

—    Ai, ai, — viņš izsaucās, — tas ir no­lādēti riskanti. Es nevar palaist garām tādu izdevību. Tagad ir tikai viens drošs ceļš, kā es to var izdomāt, un tas ir — izskaitīt, cik tur ir piecnieku un cik desmitnieku.

—    Izskaitīt?!

—    Ko izskaitīt? — jautāja Hamurabi, kas nupat kā bija ienācis un ērti apsēdies pie gāzētā ūdens rezervuāra.

—    Šis mazais grasās izskaitīt, cik krūzē naudas, — es paskaidroju.

Hamurabi ieinteresēts paskatījās uz Epl- sīdu.

—    Kā tu to domā izdarīt, dēls?

—    Skaitot, kā citādi, — Eplsīds atbildēja pavisam lietišķi.

Hamurabi iesmējās.

—    Ja tev būtu rentgena acis, dēls, tad tev varbūt izdotos, tas ir vienīgais, ko es varu pateikt.

—    Ai, nē. Tur vajdzīgs tikai tas, lai cil­vēks būt dzimis ar laimes cepuri galvā. Tā man stāstīja viena lēdija Luiziānā. Šī bij īsta burve; viņa man mīlēja, un, kad mamma ne- gribēj mani šai atdot, šī viņu nobūra, un tagad mamma sver tikai septiņdesmit četras mārciņas.

—    Ļo-oti i-interesanti, — Hamurabi no­rūca un uzmeta Eplsīdam greizu skatienu.

Midija staigāja pa veikalu, cieši satvērusi rokās kādu žurnāla «Screen Secrets» eksem­plāru. Viņa rādīja Eplsīdam kādu attēlu un teica:

—    Vai tā nav visskaistākā lēdija? Paskat tikai, Eplsīd, paskat tikai, cik šai skaisti zobi! Neviens nav izgriezies uz āru.

—    Nu, beidz jel ņerkstēt, — viņš atteica.

Kad abi bija aizgājuši, Hamurabi palūdza pudeli zeltainā «Nehi» un sūca to lēnām, smēķēdams cigareti.

— Vai tev neliekas, ka šim knauķim trūkst kāda skrūvīte? — viņš pēkšņi nedrošā balsī pajautāja.

Mazās pilsētiņās ziemsvētkus svinēt ir vis­patīkamāk, man šķiet. Tās ātrāk iejūtas vis­pārējā noskaņojumā, pārvēršas un atdzīvo­jas brīnišķīgajā -svētku atmosfērā. Decem­bra pirmajā nedēļā namu durvis bija izro­tātas ar vītnēm un veikalu logi izgreznoti ar sarkaniem papīra zvaniņiem un mirdzoša staniola sniegpārslām. Bērni mēdza doties uz mežu un nākt mājās, vilkdami smaržīgus mūžzaļus kokus. Sievietes cepa augļu kū­kas, taisīja vaļā burkas, no kurām ņēma laukā žāvētu plūmju pildījumu pīrāgiem, un korķēja vaļā upeņu vai vīnogu vīna pude­les. Laukumā pie tiesas nama stāvēja mil­zīga egle, rotāta ar sudraba vizuļiem un krā­sainām elektriskajām spuldzītēm, kuras iededza, kad rietēja saule. Vēlu pēcpusdienā varēja dzirdēt, kā prezbiteriāņu baznīcā, ga­tavojoties svētku procesijai, koris dzied korāļus. Japāņu košumkrūmi visā pilsētā bija pilnos ziedos.

Vienīgais cilvēks, kuru šī aizkustinošā atmosfēra it kā nemaz neiespaidoja, bija Eplsīds. Viņš ar dedzīgu neatlaidību centās piepildīt savu nodomu — saskaitīt krūzē sa­bērto naudu. Tagad viņš katru dienu nāca uz Velhelu un saspringti, ar ciešu skatienu vērās uz krūzi, kaut ko pie sevis murminā­dams. Sākumā mēs visi skatījāmies kā ap­burti, taču pēc kāda laika tas mums apnika, un neviens vairs neveltīja zēnam ne mazāko uzmanību. Viņš nekad neko nepirka, acīm­redzot nebija varējis sagādāt vajadzīgās divas monētas. Dažreiz viņš sarunājās ar Hamurabi, kurā bija pamodusies maiga inte­rese par zēnu un kurš mazo dažkārt pacie­nāja ar riekstiem vai lakricu, ko nopirka par peniju.

—    Vai jūs vēl arvien domājat, ka viņš ir mazliet jucis? — es jautāju.

—    Neesmu par to visai pārliecināts, — Hamurabi atbildēja. — Bet gan jau es jums to pateikšu. Viņš nav pietiekami paēdis. Es viņu aizvedīšu uz Reinbova kafejnīcu un no­pirkšu viņam varenu porciju cepeša.

—    Ja jūs viņam iedotu divdesmit piecus centus, tos viņš prastu labāk novērtēt.

—    Nē. Viņam vajadzīgs tieši šķīvis ce­peša. Starp citu, būtu labāk, ja viņš nekad nebūtu mēģinājis uzminēt, cik tur ir naudas. Viņš ir ārkārtīgi jūtīgs un neparasts bērns, un, ja viņš zaudēs, tad es negribētu būt par to atbildīgs. Tas nudien būtu gaužām bēdīgi.

Piebildīšu, ka šajā laikā Eplsīds man tie­šām šķita pavisam dīvains. Misteram Mar-

šaiam bija zēna žēl, un bērni mēģināja viņu ķircināt, taču bija spiesti to pārtraukt, jo Eplsīds nekādi nereaģēja. Caurām dienām viņš sēdēja pie rezervuāra un, saraucis pieri, acis nenovērsdams, raudzījās uz krūzi. Tur­klāt viņš bija tā iegrimis sevī un norobežo­jies no visa, ka man dažkārt pār kauliem pārskrēja šausmu tirpas un likās, ka viņš ir nereāla būtne. Un, kad tu jau biji par to gandrīz pilnīgi pārliecināts, viņš it kā at­modās un sāka runāt apmēram tādā garā: «Zin, es domā, ka tur būs arī kāda 1913. gada pieccentu monēta. Viens puisis man ' teica, ka 1913. gada pieccentnieks ir tikpat vērts, cik piecdesmit dolāru.» Vai arī tā: «Midija grib būt tāda lepna lēdija, kā rāda filmās. Tās saņem varen daudz naudas, un tad mēs visu mūžu varēs ēst tikai virziņkā- postu zupu un neko citu. Tikai Midija teic, ka šo nevar rādīt filmās, kamēr šai nebūs skaisti zobi.»

Midija ne vienmēr nāca brālim līdzi. Tā­dās reizēs, kad viņa nebija atnākusi, Eplsīds nemaz vairs nelīdzinājās pats sev: viņš iztu­rējās bailīgi un drīz vien gāja projām.

Hamurabi turēja vārdu un izmaksāja zē­nam kafejnīcā porciju cepeša.

— Misters Hamurabi ir labs, varen jauks, — Eplsīds pēc tam stāstīja, — bet šim ir dīvainas iedomas. Šis domā,_— ja šis dzī­votu tādā zemē, ko sauc par Ēģipti, tad šis būt karalis vai kaut kas līdzīgs.

Un Hamurabi teica:

—    Šis bērns tik ļoti uzticas cilvēkiem, ka tas ir tiešām aizkustinoši. Prieks viņā noska­tīties. Un man viss šis veikalnieciskais pasā­kums jau sāk riebties. — Viņš norādīja ar roku uz krūzi. — Ir nežēlīgi dot cilvēkam šādas cerības, un es nolādu pats sevi, ka esmu iesaistījies šai pasākumā.

Visiemīļotākais laika kavēklis ļaudīm Vel- helas apkaimē bija sarunas par to, ko kurš iegādātos, ja laimētu krūzi. Tajās piedalījās Solomons Kecs, Fēbe Džonsa, Karls Kūn- harts, Pullija Simonsa, Edija Fokskrofta, Marvina Finkla, Trūdija Edvardsa un kāds vīrietis, vārdā Erskins Vašingtons, kas nepie- derēja pie balto rases. Un atbildes bija ap­mēram šādas: aizbrauktu uz Birmingemu un apmestos tur uz dzīvi, iegādātos lietotu pia­nīno, nopirktu Šetlandes poniju, zelta ro­kassprādzi, pilnu komplektu Rovera Boja grāmatu vai arī iegādātos dzīvības apdroši­nāšanas polisi.

Reiz misters Maršals apjautājās Eplsīdam, ko viņš vēlētos.

—    Tas ir noslēpums, — zēns atbildēja, un ne ar kādiem panēmieniem neizdevās izdibi­nāt viņa nodomu. Lai kas tas ari būtu, mums bija skaidrs, ka viņš neprātīgi pēc tā ilgo­jās.

īsta ziema mūsu pusē parasti neiestājas līdz pat janvāra beigām un arī tad ir maiga un īsa. Taču tajā gadā, par kuru es rakstu.

nedēļu pirms ziemsvētkiem mēs tikām aplai­moti ar lielu aukstumu. Pat negribas par to runāt, jo tas bija pārāk šausmīgi: ūdensvadi aizsala, daudzi aizvadīja dienas gultā, savil­kušies zem vatētas segas, jo nebiia paspē­juši sagādāt pietiekami daudz kurināmā ka­mīnam; debesis bija apmākušās un ieguvu­šas to īpatnējo pelēko toni, kāds tām pa­rasti piemīt pirms vētras, un saule bija blāva kā dilstošs mēness. Pūta ass vējš, vecās, no­kaltušās lapas, kas bija vēl patvērušās zaros, krita uz sasalušās zemes, un mūžzaļajiem kokiem skvērā pie tiesas nama divas reizes noplēsa ziemsvētku rotājumu. Elpa vēlās pa gaisu kā garaiņu vāli. Lejā pie zīda vērptu­ves, kur dzīvoja ļoti nabadzīgi ļaudis, ģime­nes pa nakts melnumu pulcējās kopā un mē­ļoja, lai nebūtu jādomā par aukstumu. Lau­kos fermeri apklāja jutīgākos stādus ar bre­zenta maisiem un lūdza dievu. Daži izman­toja sliktos laika apstākļus tādējādi, ka kāva cūkas un veda uz pilsētu svaigas desas. Mis­ters R. K. Džadkinss, mūsu pilsētā pazīstams dzērājs, ietērpās sarkanā marles paltrakā un par pieciem vai desmit centiem tēloja ziem­svētku vecīti. Džadkinss bija lielas ģimenes tēvs, tāpēc ļaudis priecājās, redzot viņu pie­tiekami skaidrā prātā, lai varētu nopelnīt kādu dolāru. Pilsētā bija vairākas baznīcas, un vienā no tām misters Maršals vaigu vaigā sastapās ar Rafu Makfersonu; viņi pārmija asus vārdus, taču dūres darbā nelaida.

Ka jau teicu, Eplsīds dzīvoja kada fermā jūdzi aiz Indiāņu rezervāta, apmēram trīs jūdzes ārpus pilsētas, un gājiens līdz turie­nei bija ļoti il"s un vienmuļš. Par spT ti auk­stumam, viņš katru dienu nāca uz Velhelu un palika tur līdz veikala slēgšanai, kas ta­gad notika iau tumsā, io dienas biia kļuvu­šas īsākas. Dažkārt gadījās, ka viņu celā uz mājām kādu gabalu paveda zīda vērptuves meistars, taču tas nenotika bieži. Zēns izska­tījās noguris, un ap muti viņam bija ievil­cies ass, raižpilns vaibsts. Viņš vienmēr bija nosalis un drebēja. Nedomāiu, ka viņam zem sarkanā svītera un zilajām biksēm bija kāds silts veļas gabals.

Trīs dienas pirms ziemsvētkiem viņš pēk­šņi gluži negaidot pavēstīja:

—    Nu es ar to ir galā. Es domā, ka tagad zinu, cik tai krūkā ir iekšā.

Viņš to pasludināja ar tik drošu un svi­nīgu pārliecību, ka bija grūti apšaubīt viņa vārdus.

—    Saki, dēls, — kāpēc tu neatmet savu iedomu? — jautā i a Hamurabi, kas arī atra­dās veikalā. — Nekā tamlīdzīga tu nevari zināt. Nav labi tā domāt: ar to tu tikai pats sev nodarīsi pāri.

—    Jums nevajag mani pamācīt, mister Hamurabi. Es gan ziņu, ko daru. Kāda lēdija Luiziānā man stāstīja.

—    Jā jau, iā, bet tev jāpacenšas to aiz­mirst. Ja es būtu tavā vietā, es ietu uz mā­jam, paliktu tur un aizmirstu šo dieva nolā­dēto krūzi.

•— Mans brālis šovakar Čeroklsitijā spēlēs kādās kāzās vijoli, un šis tad man iedos tos divus naudas gabalus, — Eplsīds stūrgalvīgi sacīja. — Rīt es izmēģinās savu laimi.

Kad nākamajā dienā ieradās Eplsīds un Midija, es pat biju nedaudz satraukts. Viņam patiešām bija divdesmit pieci centi; lai ne­pazustu, tie bija iesieti sarkanraiba kabatas lakatiņa stūrī.

Abi bērni, rokās sadevušies, staigāja gar vitrīnām, čukstus apspriezdamies, ko lai pērk. Beidzot viņi izšķīrās par odekolona pudelīti uzpirksteņa lielumā; Midija to tūlīt atvēra un labu tiesu salēja sev matos.

— Es smaržoju kā… Ak svētā Marija, es nekad nav tik saldi smaržojusi. Nāc, Epl­sīd, mīļais, es tev mazliet ielaistīšu matos.

Taču zēns neļāva to darīt.

Misters Maršals izņēma savu grāmatu, kurā ierakstīja pircēju minētās summas, ka­mēr Eplsīds piegāja pie gāzētā ūdens rezer­vuāra, apņēma ar rokām krūzi un maigi to glāstīja. Uzbudinājumā zēna acis mirdzēja un vaigi dega. Cilvēki, kas atradās veikalā, sanāca viņam cieši apkārt. Midija klusu stā­vēja aizmugurē, kasīdama kāju un ostīdama odekolonu. Hamurabi nebija atnācis.

Misters Maršals aplaizīja zīmuļa galu un pasmaidīja.

—    Nu, dēls, ko tu teiksi?

Eplsīds dziļi ievilka elpu.

—    Septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdes­mit pieci centi, — viņš nobēra.

Šādas neapaļas summas izvēle bija visai oriģināla, jo turpat tūkstotis minētāju bija nosaukuši apaļus skaitļus. Ierakstīdams mi­nēto summu grāmatā, misters Maršals to svinīgi atkārtoja.

—    Kad es dabūs zināt, vai es ir laimējis?

—    Ziemsvētku sestdienā, — kāds teica.

—    Tas ir rīt, vai ne ko?

—    Jā, tā tas ir, — misters Maršals atbil­dēja, nemaz nebūdams pārsteigts. — Atnāc pulksten četros.

Naktī termometrs nokrita vēl zemāk, un pret rītu uznāca spēja lietus gāze kā vasarā, tā ka nākamajā dienā laiks bija skaidrs un vēss. Pilsēta izskatījās tieši tāda, kādas uz pastkartēm mēdz attēlot ziemeļu ainavas: kokos sudrabaini mirdzēja lāstekas, un logu rūtis bija klātas leduspuķēm. Misters R. K. Džadkinss piecēlās agri un nezin kāpēc smagi slāja pa ielu, skandinādams zvanu un laiku pa laikam apstādamies, lai iedzertu kādu malku viskija no puslitra pudeles, kas atradās viņa bikšu kabatā. Tā kā nebija vēja, tad dūmi no skursteņiem lēnām kāpa tieši stāvus rāmajās, saltajās debesīs. Priekšpus­dienā prezbitenāņu koris jau dziedāja pilnā sparā, un pilsētas bērni- (uzlikuši baismīgas maskas gluži kā skotu Visu svēto dienas priekšvakarā) trenkāja cits citu, nepārtraukti skriedami apkārt laukumam un saceldami drausmīgu kņadu.

Hamurabi iegriezās ap pusdienas laiku, lai palīdzētu mums uzpost Velhelu. Viņš atnesa veselu maisu ar mandarīniem, un, mezdami mizas nesen iegādātā lielvēderainā krāsnī (misters Maršals to bija uzdāvinājis pats sev), kas atradās istabas vidū, visi kopā ap­ēdām tos līdz pēdējam. Tad mans tēvocis noņēma krūzi no gāzētā ūdens rezervuāra, nospodrināja to un uzlika uz galda, kam bija ierādīta goda vieta. Pēc tam viņš mums vairs neko nepalīdzēja, jo apsēdās krēslā un bija aizņemts tikai ar to, ka sēja apkārt krūzei un atkal raisīja vaļā lipīgu zaļu lentu. Tādē­jādi visu atlikušo vajadzēja paveikt mums abiem ar Hamurabi: mēs izslaucījām grīdu, nomazgājām spoguļus, iztīrījām stiklotos skapjus un izvilkām no vienas sienas līdz otrai sarkana un zaļa kreppapīra lentas. Kad bijām beiguši, telpas rotājums izskatījās ļoti smalks un elegants.

Taču Hamurabi skumji noskatījās uz mūsu roku darbu un teica:

—   Man šķiet, ka tagad būs labāk, ja es iešu.

—   Vai tad jūs nepaliksiet? — misters Maršals vīlies jautāja.

—    Ak'nē, — Hamurabi atbildēja, lēnām kratīdams galvu. — Es negribu redzēt, kādu seju rādīs šis bērns. Šodien ir ziemsvētki, un man gribētos tā pa īstam palīksmot. Taču es nevaru priecāties, ja man uz sirdsapziņas ir kaut kas tāds. Pie velna, es nevarētu aiz­migt.

— Dariet, kā vēlaties, •— misters Maršals noteica un paraustīja plecus, taču bija re­dzams, ka viņš ir patiešām aizvainots. — Tāda nu reiz ir dzīve — un turklāt, ko var zināt, varbūt viņš vēl laimē.

Hamurabi smagi nopūtās.

—    Kādu summu viņš minēja?

—   Septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdes­mit pieci centi, — es atbildēju.

—    Vai tas nav fantastiski, ko? — Hamu­rabi teica. Viņš atkrita krēslā blakus miste­ram Maršalam, pārlika vienu kāju pār otru un aizdedzināja cigareti. — Ja jūs man va­rētu piedāvāt glāzi vīna, es neatteiktos; man mutē ir pavisam skāņa garša.

Kad pienāca pēcpusdiena, mēs visi trīs sēdējām ap galdu un jutāmies ārkārtīgi no­mākti. Neviens nerunāja gandrīz ne vārda, un, kad bērni bija pametuši laukumu, vie­nīgā skaņa bija pulksteņa sitieni tiesas nama tornī. Velhelā tajā dienā netirgojās, taču ļaudis staigāja garām un paslepšus blenza logos. Pulksten trijos misters Maršals lika man atslēgt durvis.

Pēc divdesmit minūtēm telpa bija stāvgrū­dām pilna; katrs bija apvilcies savu labāko svētdienas tērpu, un gaisā vēdīja salda smarža, jo vairums mazo zīda vērptuves mei­teņu bija sasmaržojušās ar vaniļas smaržām. Ļaudis berzējās gar sienām, sēdēja uz rezer­vuāra, bija iespiedušies, kur vien varēdami; drīz pūlis jau drūzmējās uz ietves un pul­cējās pat uz ielas. Laukumā rindās bija no­vietoti furgoni un «T» modeļa fordi, kas bija atveduši uz pilsētu fermerus un viņu ģime­nes. Skanēja smiekli, izsaucieni un joki — dažas aizskartas sievietes sūdzējās par lamā­šanos un rupjībām, ko atļāvās pajaunāki vīrieši, taču projām neviens negāja. Pie sān- durvīm bija sapulcējušies krāsainie, tie plēsa jokus visskaļāk. Katrs centās kaut kā izcel­ties un rādīt, ko var. Parasti šajā apkaimē ir ļoti klusu un nekas sevišķs nenotiek. Va­rēja droši teikt, ka tagad te bija sapulcēju­šies gandrīz visi Večetas apgabala iedzīvo­tāji, trūka vienīgi kropļu un Rafa Makfer- sona. Es lūkojos visapkārt, vai neieraudzīšu Eplsīdu, taču nevarēju viņu nekur saska­tīt.

Misters Maršals sarosījās un sasita plauk­stas, lai pievērstu sev uzmanību. Kad kņada bija mazliet pierimusi un klātesošo uzma­nība pietiekami sakāpināta, viņš pacēla balsi gluži kā ūtrupē izsolītājs un sauca:

—    Tagad klausieties visi. Šajā aploksnē, ko jūs redzat man rokā, — viņš turēja sev virs galvas manilas [3] papīra aploksni, — tā­tad šeit ir atbilde, ko šobrīd zina vienīgi dievs un banka, ha-ha-ha! Un šajā grā­matā, — viņš ar brīvo roku pacēla gaisā ierakstu grāmatu, — es esmu ierakstījis jūsu minējumus. Vai būtu kādi jautājumi? — Visi klusēja. — Labi. Nu, tad, ja būtu kāds brīv­prātīgais …

Neviens nepakustējās ne par sprīdi: likās, it kā ļaužu pūli būtu pārņēmusi bijīga kaut­rība, un pat tādi, kas parasti visādi centās sevi parādīt, tagad stāvēja kā ar ūdeni ap­lieti un kaunīgi minstinājās. Tad atskanēja Eplsīda balss:

—    Laiž garām… Lūdzu, paiet nost no ceļa, mem.

Aiz zēna, kas lauzās uz priekšu, teciņus steidzās Midija un kāds izstīdzējis puisis ar šķībām acīm, acīmredzot brālis, kas spēlēja vijoli. Eplsīds bija ģērbies tāpat kā vienmēr, bet viņa seja bija noberzta tīra un gluži sārta, zābaki nospodrināti un mati kārtīgi atglausti atpakaļ un ieziesti stīvi ar pomādi.

—    Vai.mēs ir atnākuši laikā? — viņš jau­tāja, smagi elsdams.

Bet misters Maršals jautāja:

—    Tātad tu gribi būt tas brīvprātīgais?

Eplsīds samulsis paskatījās, bet tad sparīgi

pamāja ar galvu.

—           Vai kādam ir iebildumi pret šo jauno cilvēku?

Visapkārt valdīja nāves klusums. Misters Maršals sniedza aploksni Eplsīdam, kas to mierīgi paņēma. Kodīdams apakšlūpu, viņš brīdi aplūkoja aploksni, pirms to atplēsa.

Visā lielajā pūlī neviens neizdvesa ne ska­ņas, bija dzirdama vienīgi nejauša noklepo- šanās un mistera R. K. Džadkinsa zvana liegā tinkšķēšana. Hamurabi bija atslējies pret gāzētā ūdens rezervuāru un stīvi vērās gries­tos; Midija neizteiksmīgi blenza brālim pār plecu, un, kad viņš sāka plēst vaļā aploksni, viņa sāpīgi noelsās.

Eplsīds izvilka rožainu papīra lapiņu un, turēdams to tik uzmanīgi, it kā tā kuru katru brīdi varētu saplīst, klusām pie sevis bur­toja, kas tur rakstīts. Pēkšņi zēns nobālēja, un viņam acīs saskrēja asaras.

—    Nu, runā, zēn, — kāds iesaucās.

Hamurabi panācās uz priekšu un paķēra

papīra lapiņu. Viņš nokrekstējās un sāka lasīt, bet viņa sejas izteiksme kļuva visai jocīga.

—    Ak svētā dievmāte… — viņš izdvesa.

—           Skaļāk, skaļāk! — ļaudis korī nikni sauca.

—    Blēžu banda! — misters R. K. Džad­kinss nicinoši nokliedzās. — Te ož pēc kauc kā nelaba, šis jau jūtas kā debesīs.

Pēc tam gaisu satricināja vesela svilpienu un rēcienu brāzma.

Eplsīda brālis paskatījās visapkārt un pa­kratīja dūri.

—    Pievaldās, pievaldās, kamēr es vēl nav paņēmis un sasitis kādam pārītim no jums tos nolādētos paurus kopā tā, ka jūs dabūs punu labas melones lielumā, vai dzirdējāt?

—    Pilsoņi, — sauca mērs Meivs, — pil­soņi, es jums saku, ir taču ziemsvētki… Es saku…

Misters Maršals uzkāpa uz krēsla un sita rokas un cirta kāju pret zemi tik ilgi, līdz kaut cik nodibinājās kārtība. Jāpiemin vēl tas, ko uzzinājām vēlāk, — ka Rafs Makfer­sons bija samaksājis R. K. Džadkinsam, lai viņš uzsāktu nekārtības. Kad kņada bija ap­klusināta, manās rokās kaut kā bija nokļuvis papīrītis no aploksnes . . . pats nezinu, kā īsti.

Neko nedomādams, es skaļi lasīju:

—    Septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdes­mit pieci centi.

Protams, satraukumā es sākumā neaptvēru, ko tas nozīmē: man tas bija tikai kāds skait­lis. Tad Eplsīda brālis, mežonīgi iekliedzies, metās uz priekšu, un es visu sapratu. Laimē­tāja vārds ātri gāja no mutes mutē, un bi­jīga, klusa sačukstēšanās aizvēlās pūlim pāri kā lietus gāze.

Eplsīds pats izskatījās gaužām nožēlojami. Viņš kliedza tā, it kā būtu nāvīgi ievainots, taču, kad Hamurabi pacēla viņu sev uz ple­ciem, lai pūlis nevarētu nodarīt viņam pāri, viņš slaucīja acis svītera piedurknē un sa­vilka seju smaidā. Misters R. K. Džadkinss kliedza: Blēdis! Nožēlojams blēdis! — taču viņa balsi noslāpēja apdullinoša aplausu brāzma.

Midija satvēra manu roku.

—   Mani zobi! — viņa spiedza. — Tagad es tikšu pie zobiem.

—    Zobiem? — es apmulsis jautāju.

—   Pie mākslīgajiem, — viņa teica. — Tos mēs gribējām pirkt par šo naudu — veselu rindu skaistu,, baltu mākslīgo zobu.

Taču šajā brīdī visas manas domas nodar­bināja vienīgi tas, kā gan Eplsīds varēja tik precīzi zināt summu.

—    Paklau, saki man, — es galīgā nesa­pratnē jautāju, — saki, — kā gan, pie visiem svētajiem, viņš varēja zināt, ka tur ir tieši septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdesmit pieci centi?

Midija. žigli paskatījās uz mani.

—    Es domāju, ka šis jums jau stāstīja,— viņa pavisam nopietni teica. — Šis izskaitīja.

—    Jā, bet kā gan, kā īsti?

—    Nu, vai tad jūs nezin, kā skaita?

—    Un tas ir viss, ko viņš darīja?

—   Jā, — viņa, brīdi padomājusi, teica, — šis vēl arī drusciņ lūdza dievu. — Viņa skriešus metās projām, bet tad pagriezās at­pakaļ un sauca: — Starp citu, šis ir piedzi­mis ar laimes cepuri galvā.

Un tas ir vistuvākais šā noslēpumainā ga­dījuma izskaidrojums, kāds jebkad dots. Vē­lāk, ja Eplsīdam kādreiz jautāju: «Kā tu to izdarīji?» — viņš tikai savādi pasmaidīja un sāka runāt par ko citu. Pēc daudziem gadiem viņš ar savu ģimeni pārcēlās kaut kur uz Floridu, un par viņiem nekas vairs nebija dzirdams.

Taču mūsu pilsētā par šo notikumu jopro­jām daudz runāja, un misteru Maršalu līdz pat viņa nāvei pagājušā gada aprīlī katru gadu ziemsvētkos pie sevis ielūdza baptistu draudze, lai viņš stāstītu par šo atgadījumu ar Eplsīdu. Hamurabi reiz uzrakstīja šā no­tikuma atstāstījumu un izsūtīja to dažādiem žurnāliem. Taču to nekad neiespieda. Kāds redaktors atrakstīja atbildi, kurā bija teikts: «Ja mazā meitene tiešām būtu kļuvusi par filmu zvaigzni, tad jūsu stāstam būtu kāda jēga.»

Taču tas nav noticis, un kapec tad vaja­dzētu melot?

Fridješs Karinti

VĒSTULES UZ KOSMOSU

2. janvārī

Brāļi! Laimīgs un lepns varu ziņot: esmu ieradies uz Zemes! Mans ceļojums ar raķeš- kuģi ilga apmēram trīs mēnešus, un, lūk, vakar, saulei rietot, es nolaidos netālu no neliela pakalna, kura piekājē plešas nepa­zīstama pilsēta. Tagad es mazliet atpūtīšos, bet pēc tam — pie darba, pie neparasta, skaista, cēla darba! Savu īso ziņojumu es rakstu nolaišanās vietā, rīt es — pirmais cil­vēks no kosmosa — ieiešu pilsētā, kur dzīvo Zemes cilvēki. Kas tas būs par notikumu Visuma vēsturē! Es atklāšu Zemes iedzīvo­tājiem savas eksistences noslēpumu, es iz­stāstīšu viņiem par to, ka esmu ieradies no Marsa, lai divas cilvēku civilizācijas uzzi­nātu visu viena par otru. Kas tas būs par skatu! Elpa aizraujas, iedomājoties šo brīdi! Es redzu milzīgu līksmojošu pūli, kas alka­tīgi tver katru manu vārdu; es izstāstīšu vi­ņiem par lielajiem atklājumiem, par Marsa vēsturi, par mūsu idejām, kas bagātinās

Zemes iedzīvotāju bērnišķo apziņu, jo Zeme ir jaunāka par mūsu planētu. Ticiet man, dārgie brāļi marsieši, ka jūsu sūtnis būs vi­ņam uzticētās lielās misijas cienīgs.

3. janvārī

Pilsētu, kur esmu nolaidies, sauc Kapitā- listburga. Savu misiju es pagaidām neesmu izpildījis. Vienkārši nebija iespējams. Mana parādīšanās neizraisīja to entuziasmu, ar ko mēs bijām rēķinājušies. Tiesa, vairāki cil­vēki uz ielas gan pagriezās un noskatījās man pakaļ, bet tūlīt pat gāja tālāk. Es ap­stājos diezgan lielā laukumā un teicu runu. Ap mani tiešām salasījās neliels pūlītis, bet drīz pienāca kāds cilvēks zilā formā un spī­dīgā metāla ķiverē ūn uzaicināja sekot vi­ņam. Visa nelaime droši vien ir tā, ka es vēl neesmu apguvis viņu valodu; es centos pa­skaidrot ar žestiem un mīmiku, ka labi pa­zīstu Zemes cilvēkus, jo mēs uz Marsa jau vairāk nekā divtūkstoš gadu speciālos tele­skopos vērojam cilvēku dzīvi un viņi mums labi pazīstami. Mani tomēr acīmredzot nav sapratuši. Vēlāk, kad es atkal biju uz ielas, tuvākajā grāmatu veikalā nopirku grama­tiku. Kamēr nebūšu iemācījies viņu valodu, vairāk jums nerakstīšu.

5. februārī

Jau diezgan ciešami runāju kapitālistbur- giešu valodā. Man daudz kas kļuvis skaid­rāks. Piemēram, nedrīkst teikt skaļi, ko tu domā, citādi, kā te izsakās, «ietupinās». To­ties nesodīti var izkārt pilsētā muļķīgas afi­šas, kuras izziņo publisku lekciju «Vai uz Marsa ir dzīvība?», ko nolasīs marsietis. Ir tikai mazs āķis: par afišu iespiešanu te prasa kaut kādas metāla ripiņas, ko sauc par nau-du. Vai nevar man atsūtīt tādas ripiņas?

20. martā

Urā! Ar milzu grūtībām es tomēr nolasīju publisko lekciju mazajā zālē «Royal». Zēl, klausītāju tikpat kā nebija, un panākumi bija neapskaužami. Tas ir nepatīkami, jo es nevaru samaksāt par reklāmu. Es domāju, vai nebraukt uz mājām, lai sadabūtu mazliet tās .. . naudas, bet, lai cik tas bēdīgi, raķeš- kuģi esmu spiests ieķīlāt lombardā. Mans referāts, tā spriež kāds Švarcs, neesot izde­vies, tāpēc ka es esot paziņojis auditorijai, ka esmu ieradies tieši no Marsa. Viņš uz­skata, ka prātīgāk būtu bijis stādīties priekšā vienkārši kā zinātniekam, privātdocentam, kuram ir dažas oriģinālas domas par dzīvi uz Marsa. Kas zina, varbūt viņam tiešām taisnība?

15. jūnijā

Atradu paņēmienu, kā tikt pie ripiņām — ķēros pie literārā darba. Devos pie grāmatiz- devēja, kā man ieteica avīžu redakcijās, kur manu manuskriptu par Marsu novērtēja kā pārāk nopietnu. Šis Švarcs saka, lai bruņojas ar pacietību, jo tik ātri tas neiešot. Vai ne­var atsūtīt tās ripiņas? Sakrājies pārlieku daudz parādu …

4. jūlijā

Šis Švarcs ieminējās, ka man vajag uzstā­ties varietē marsieša tērpā. Par tekstu un mūziku gādāšot viņš. Motīviņš diezgan rota­ļīgs: katra kupleja beidzas ar piedziedā­jumu «Es esmu marsietis, es esmu marsie­tis!». Ideja nudien nav peļama. Vai tiešām tā būtu izeja? Vēl drusku pagaidīšu… Kas zina"…

18. jūlijā

Vakar bija brīdis, kad es nodomāju: bei­dzot sapratuši, kas es tāds esmu! Sapratuši, kāda patiešām visumvēsturiska nozīme ir manai atbraukšanai uz Zemi! Es sēdēju ka­fejnīcā, kad pēkšņi zem logiem ieraudzīju lielu pūli. Satraukti ļaudis rādīja uz mani ar pirkstiem. Sirds man sāka līksmi pukstēt, es piecēlos, lai teiktu runu, jo pūlis auga un auga … Šajā brīdī pienāca Švarcs un teica,

lai es nemuļķojoties un izmantojot izdevību: pilsētā palaistas baumas, ka ieradies pats Makss Linders. [4] Izrādās, ka mani noturējuši par viņu. Lūdzu nekavējoties paziņot, kas ir Makss Linders. Vai tas nav Merkūrija iedzī­votājs? Steidzami noskaidrojiet!

4.  augustā

Saņēmu jūsu ziņojumu par to, ka Makss Linders nav no Merkūrija. Tas mani pašreiz maz uztrauc: man vajadzīga nauda, citādi esmu pagalam!

5.   septembrī

Steidzami atsūtiet naudu!

10. septembrī

Iekārtojos varietē, jo mans raķeškuģis vairs nav atgūstams. Cerību vairs nekādu. (Starp citu, kuplejas gūst panākumus!)

18. novembrī

Ko?! Ir nedomājiet! Sēdiet vien uz Marsa un priecājieties. Par mani neraizējieties — velku. Dziedu jaunas kuplejas — par Maksu Linderu. Vakaros eju mājup kājām. Drusku slimoju. Esiet laimīgi!

Nepieminiet ar ļaunu! Čao!

Džons Bointons Prīstlijs

VIŅA PUSE

Netālu no Bakdenas, Augšvorfdeilā, atro­das Haberholma, viens no vismazākajiem un jaukākajiem ciematiņiem pasaulē. Tas iegū­lis ielejā pašā kalnu tīreļa vidū un sastāv no vecas baznīcas, kroga un tilta. Vasarā, kad sniegs sen izkusis, upē reti kad ir daudz ūdens, bet tas viz un mirguļo, un. cilvēks, kurš nostaigājis kājām kādu stundu vai pat divas, gaidot, kad atvērs krodziņu, var krietnu brīdi pakavēties ūz tilta un lūkoties uz upi. Kad es nonācu pie tilta, viņš jau tur stāvēja — drukns, aptuveni četrdesmit ga­dus vecs tumšmatis. — un drūmi skatījās uz ūdeni, nepūlēdamies no jauna aizdegt apdzi- sušo cigāru, kuru košļāja. Kaut kas viņu kremta, un man grūti bija ticēt, ka Haber­holma ir pievīlusi viņa cerības, tāpēc es viņu uzrunāju.

Mēs bijām vienis prātis, ka diena ir jauka, šis pasaules nostūris skaists, un pēc tam es nolēmu apmierināt savu ziņkārību. Tāpēc teicu viņam, ka man ļoti patīk Haberholma un reti kad neiegriežos šajā pusē ilgāk par

gadu. Viņš atbildēja, ka es darot pareizi un viņš mani labi saprotot, jo viņam šai ziņā esot gluži tādas pašas domas.

—    Bet neņemiet ļaunā manus vārdus, — es ieminējos, — taču jūs izskatījāties tā, it kā jūs būtu vīlies šai pusē.

—    Tā arī ir, — viņš lēnām teica. Viņam bija zema balss un akcents kā amerikānim vai kanādietim. — Tomēr ne tādā ziņā, kā jūs domājat, ser. Haberholmai nav nekādas vainas. Ciematiņš nemaz nevarētu būt jau­kāks. Bet kāds paziņa man attēloja to tā, ka iedomājos — šī nu varētu būt tā puse, ko ilgojos atrast. Izrādās, ka nav, un tas ir viss. — Un tagad viņš, varbūt tāpēc, ka ne­gribēja vairs nekā teikt, aizkūpināja savu cigāru. Bet, lai es neuzskatītu viņu par ne­laipnu, viņš apvaicājās, kur esmu apmeties.

Izrādījās, ka abi bijām pārlaiduši nakti jaukajā Ketlvelas ciematā, mazliet dziļāk ielejā, tikai dažādās viesnīcās. Vēl brīdi pa­tērzējuši, nospriedām ne vien kopā doties atpakaļ uz Ketlvelu, bet kopā arī paēst pus­dienas; un, kad noskaidrojām, ka es esmu gados vecāks un šī ir mana, nevis viņa dzimtā puse, panācu, ka viņš bija ar mieru būt mans viesis. Atceļā uzzināju, ka viņu sauc Hārvijs Lindfīlds, ka viņš ir inženieris no Toronto, ka bijis precējies, bet tagad ir šķīries, ka viņam maza meitiņa, kas pašlaik dzīvo pie viņa māsas. Viņš runāja labprāt un acīmredzot priecājās par manu sabied- ribu, tomēr aiz visa viņa mīlīguma šķita slēpjamies tāda kā nomāktība, tāda kā neap­mierinātība, kas varēja būt arī vilšanās vai apmulsums. Taču tikai pēc pusdienām, kad sēdējām mūsu rīcībā nodotajā mazajā vies­istabā, smēķējām cigārus un iedzērām pa malkam lieliskā graudu viskija, ko viņš bija atnesis līdzi šim vakaram, uzdrošinājos iemi­nēties, ka viņu laikam kaut kas nospiež. Un es atzinos, ka esmu ziņkārīgs.

—    Atcerieties, — es viņam teicu, — jūs sacījāt, ka Haberholma varētu būt vieta, kuru jūs ilgojaties atrast. — Vairāk nekā neteicu, tikai nogaidoši skatījos uz viņu.

—    Ak, tā ir viena sasodīta būšana, — viņš izgrūda caur zobiem, stingi skatīdamies uz gofrēto papīra vēdekli kamīna restēs.

—   Es pats gandrīz vai nespēju tam ticēt, kur nu vēl jūs. Reiz jau mēģināju par to runāt, bet aprāvos, ticis apmēram līdz pusei. Ja jūs nebūtu rakstnieks, es neuzdrošinātos par to stāstīt arī tagad. Bet jūs ceļojat apkārt, saru­nājaties ar cilvēkiem, jums jāzina, ka atga­dās arī tādas lietas, kuras nav iespējams iz­skaidrot. Jā, šī ir viena no tādām. Tā ir saso­dītākā būšana, kāda vispār var būt. Bet ne­domājiet, ka es to esmu safantazējis, —viņš turpināja, nopietni skatīdamies uz mani.

—    Es pat īsti nezinu, kā iesākt. Ja to man stāstītu jūs, tas būtu kas cits. Es jums neti­cētu. Bet es neesmu rakstnieks, esmu parasts inženieris, un jums man jātic. Pieliešu tikai vēlreiz mūsu glāzītes, tad visu izstāstīšu, cik labi vien mācēšu.

Un lūk, ko viņš man pastāstīja.

Mana darba vieta (Lindfīlds sāka) bija - pasūtījusi kādā firmā Bleklijā mašīnu un sū­tīja mani pārbaudīt, vai tā atbilst mūsu pra­sībām. Izrādījās, ka neatbilst. Vai gribat zināt kaut ko vairāk par šo mašīnu? Nē? Es jau tā domāju. Taisnību sakot, nekāda lielā vaina mašīnai nebija, tās tomēr pietika, lai man būtu jākvern Bleklijā un jāskatās, kā trūkumi tiek novērsti. Tā es iestrēgu Bleklijas elektromehāniskajā rūpnīcā un līdz ar to Bleklijā. Aizmirsu pateikt, ka tas no­tika pērnā gada novembrī.

Vai jūs pazīstat Blekliju? Jā? Tad jūs zi­nāt, ka cilvēks cenšas cik vien iespējams ātri pazust no tās. It sevišķi pērnā gada no­vembrī, kad lietus lija un lija, un lija, un, ja saule arī reizēm parādījās un uzspīdēja, tad es to nemanīju. Cilvēki šo pilsētu acīm­redzot bija cēluši sev par sodību. Lai novem­bris bija cik tumšs un drēgns būdams, Blek- lijai tas patika. Kad piecēlos no rīta, vēl val­dīja tumsa, un četros pēc pusdienas atkal jau valdīja tumsa, un visu šo laiku lija lie­tus. Pat ja tu, cilvēks, iegāji telpā, nolaidi štoras un iededzi gaismu, tu nemanīji, ka būtu kļuvis gaišāks. Sākumā domāju, ka man pavājinās redze.

Biju apmeties dzelzceļa viesnīcā pie staci­jas, un pa logiem pavērās jauks skats uz sliežu ceļiem un pārmijām. Taču patumšs un padrēgns bija arī tur. Trīs reizes mainīju istabu, cerēdams dabūt labāku, bet nekā. Maltītes ieturējām kafejnīcā, kur bija bufete un siltie ēdieni traukos ar vākiem, uz galda sālnīcas, naži un tik lielas dakšiņas, ka uz tām varētu uzdurt ceptu vērsi, bet mums ne­kad nepasniedza ceptu vērsi, deva tikai no­žēlojamus gaļas kumosiņus un milzīgi daudz vārītu sakņu. Apkalpoja gados vecs viesmī­lis, kuram no sirdskaites bija zilgani bāla seja, un divas saskābušas viesmīles; viena bija gara un tieva, otra — zema un resna, un abas izturējās pret mums naidīgi. Ieprie­cinātas viņas likās vienīgi brīžos, kad varēja pateikt, ka «vairs nav» kaut kā vai arī, ka esam pārāk vēlu, lai vēl dabūtu kaut ko. Pārējie viesnīcas iemītnieki bija ceļojoši ko­mivojažieri, visi jau paveci un dzīvē sakāvi cietuši ļaudis, kuriem pietrūka atjautības, lai brauktu ar mašīnu un nebūtu jāpārlaiž nakts Bleklijas dzelzceļa viesnīcā. Pēc vaka­riņām viņi parasti kvernēja mazā drūmā ūķī, kas saucās viesu atpūtas zāle, rakstot garas atskaites un paskaidrojot, kāpēc vi­ņiem nav izdevies dabūt pasūtījumus. Lejā bārā nebija neko labāk. Tur visi klienti vai nu sačukstējās nopietnām sejām, vai tikai tāpat vien sēdēja un blenza tukšumā. Ja tu, cilvēks, skatījies uz viņiem, nevilšus ienāca prātā, ka nupat nomirusi kāda ievērojama persona.

Negribu teikt, ka visa pilsēta bija tāda, bet tāda man tā šķita. Tumša, drēgna un drūma. Nebija ne ko darīt, ne kurp iet. Tas nenozīmēja, ka es būtu cerējis katru vakaru redzēt tur vismaz divas jūdzes garas neona uguņu rindas un izjust lielpilsētas atmosfēru. Man jau pirms tam bija gadījies būt mazpil­sētās, un Bleklijā, manuprāt, nebija tik maza ar saviem aptuveni septiņdesmit pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, bet tur nebija nekā, kas mani interesētu, izņemot to mašīnu, uz kuru es blenzu katru dienu Bleklijas elektro­mehāniskajā rūpnīcā. Vietējam iedzīvotā­jam, kas te sen mita, šī pilsēta varēja šķist gluži laba, bet iebraucējam no ārpuses, tā­dam kā es, tā bija dzīvs mironis. Ja dažs labs šeit arī patīkami pavadīja laiku, tad to darīja aiz slēgtām durvīm. Ak, šādas tādas izprie­cas tur bija — lēts varietē, trīs vai četri kinoteātri, kafejnīca, kur sēdēja daudz jau­niešu kūpošās salijušās drēbēs, un liels bez­gaumīgs krogs, kur vesels bars padzīvojušu staiguļu uzburbušām sejām, klientus gaidot, klausījās, kā spēlē akls pianists. Vienai es kādu vakaru devos līdz, bet, kaut gan biju iekampis krietnu porciju viskija un džina, mani uzveica riebums un biju spiests viņai pateikt, ka man jāsteidzas sagaidīt nakts vil­cienu. Taču īstenībā es steidzos — un tas prasīja zināmu drosmi — uz savu dzelzceļa viesnīcas istabu, kas bija vēsa kā organizēta labdarība. Labprāt es būtu sagaidījis izkāp­jam vienalga kādu cilvēku no vienalga kāda vilciena, tikai pārmaiņas dēļ. Jutos riebīgi visu nedēļu, taču visriebīgāk svētdienā. Ja mani reiz aiztrieks uz elli, tur nebūs liesmu, sēra smakas un rēcošu velnu, tur būs Blek­lijas dzelzceļa viesnīca lietainā novembra svētdienā, kas nemūžam nebeigsies.

Zinu, jūs domājat, ka negribēju atrast nekā saistoša šajā pusē, necentos saskatīt tajā kaut ko labu. Es tomēr mēģināju to darīt. Taču man nelaimējās. Puisieši rūpnīcā iztu­rējās pret mani diezgan laipni — galu galā es taču pārstāvēju pasūtījumu, kas viņiem bija ļoti nepieciešams; bet, lai gan visi cen­tāmies izturēties brīvi, tas mums neizdevās. Divi vīri, ar kuriem es darbā sastapos vis­vairāk — Batervorss un Dousons, lāga pui­sieši, aptuveni manos gados, uzaicināja mani savās mājās un cienāja ar pusdienām vai vakariņām, iepazīstināja ar kaimiņiem, lika stāstīt par Kanādu, ieslēdza televizoru vai sarīkoja bridža partiju. Viņi darīja visu iespējamo, tāpat viņu sievas, bet īstu kon­taktu nodibināt neizdevās, varbūt tādēļ, ka tobrīd jutos tik sasodīti vientuļš un pamests, ka gribēju vairāk, nekā man bija tiesības gaidīt. Joprojām jutos kā svešinieks ārpus sienas un izlauzties tai cauri nevarēju. Ja mēģināju to darīt, izturējos atklātāk, jutu, ka viņi atraujas nostāk. Jutos tā, it kā es ciemotos mājā, kur visi ir par kaut ko norū­pējušies, vai nu par kādu slimību, ko grib noslēpt no jums, vai par meitu, kura saderi­nājusies ar nepiemērotu cilvēku, un šie ļau­dis ir pieklājīgi un pūlas no sirds būt laipni, bet īstenībā viņu domas nav pie jums. Tāpēc es aizgāju no viņiem, jūtoties vēl vairāk ār­pus viņu dzīves, nekā iedams turp. Bet pat tad — un jūs tūlīt sapratīsiet, kāpēc es saku pat tad, — man šķita, ka tādi cilvēki kā Ba- tervorss un Dousons varētu būt man patiesi draugi, ja vien mēs spētu atbrīvoties no stikla sienas, kas stāvēja starp mums.

Neesmu vējagrābslis un, kā jau šo pēcpus­dienu teicu, reiz biju precējies un priecā­jos, ka esmu kļuvis brīvs, bet ir taču gluži dabiski, ja vīrietis, īpaši tad, kad jūtas tik vientuļš un pamests, raugās apkārt, vai ne­gadīsies kāda sieviete, kas varētu palīdzēt. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš meklē tikai seksu, kā pārāk daudzi, šķiet, iedomājas. Sievietes tuvība ir kaut kas vairāk, kaut gan arī seksam sava nozīme. Tātad es iepazinos ar sievieti. Viņa strādāja par personāla šefu kādā citā rūpnīcā, un pavisam nejauši viņai gadījās būt Bleklijas elektromehāniskajā rūpnīcā, kad es tur atrados. Viņu sauca Mei- visa Džilberta, viņa bija slaida tumšmate, mazliet vecāka par trīsdesmit gadiem, ar daiļu profilu, un viņai piemita kaut kas ļoti patīkams un saprātīgs. Pāris reižu aizgāju kopā ar viņu uz kādu kinoteātri, vai arī mēs satikāmies, lai iedzertu kādu glāzīti, un reiz viņa uzaicināja mani paēst viņas mājās vakariņas. Bet arī tad mums nekas nesanāca. Būtībā viss tikai pasliktinājās, nevis uzlabo­jās. Bija kāds puisietis, kuru viņa nevarēja aizmirst, un, iedzērusi kādu glāzīti vai at- maigusi pēc sentimentālas filmas noskatīša­nās, viņa pat necentās aizmirst šo cilvēku. Tieši pulksten desmitos un trīsdesmit minū­tēs viņas acīs parādījās mazs nomaldījies kucēns, kas skatījās uz mani. Uzdrīkstos teikt, ka viņa būtu atļāvusi man nodibināt ar viņu tuvākas attiecības, ja es būtu pūlē­jies to darīt. Bet es zināju, ka liela prieka mums no tā nebūtu, paliktu tikai kauns un nožēla, un dažas klusas asaras pēc manas aiziešanas, tāpēc nemaz nemēģināju to da­rīt; viņai tas sagādāja atvieglojumu, bet man labāk nekļuva. Patiesību sakot, tieši tādēļ, ka viņa bija jauka meiča, kurai vajadzētu būt laimīgai, bet kura nebija laimīga un ap­zinājās, ka jaunība aiziet un nekā nevar darīt, jutos vēl riebīgāk; trešajā nedēļā pār­stāju tikties ar Meivisu Džilberti un nositu vakarus, baudot stiprus dzērienus un vieglu lasāmvielu. Bet lietus lija vienā līšanā un, cik varēju spriest, saule vispār bija nodzi­susi. Dažbrīd pat sāku šaubīties, vai tikai neesmu jau nomiris.

Te pēkšņi tad, kad nospriedu, ka nekas vairs nevar atgadīties, kaut kas atgadījās. Kādu pēcpusdienu ap pulksten pieciem, do­doties no rūpnīcas uz viesnīcu un šķērsojot stacijas laukumu, ieraudzīju sīku vecīti pa­slīdam un gandrīz pakrītam zem kravas ma­šīnas riteņiem. Bijis vecītis par piecdesmit mārciņām smagāks, es nekā nebūtu varējis līdzēt, bet šis cilvēks nesvēra vairāk par simt divdesmit mārciņām, un tāpēc varēju paraut viņu nost no ceļa pašā laikā. Ievedu vecīti savā viesnīcā, liku iedot viņam maz­liet konjaka un palīdzēju notīrīt drēbes. Ve­cītis teica, ka esot sers Eleriks Fodens; viņš bija baronets, kaut gan neizskatījās tāds, kādu biiu iedomājies baronetu. Pirms šī titula un ģimenes īpašumu sanemšanas viņš mūža lielāko dalu bija pavadīiis Indijā un Tāla­jos Austrumos; un es teiktu, ka droši vien viņa māte vai kāda no vecmāmiņām biiusi šo apvidu iezemiete, jo viņa acis atgādināja melnas, dzeltenā ellā peldošas krellītes un tajās slēpes tikpat daudz angliska, cik Tadž- mahalā. Plānie mati un mazā bārdiņa bija balti, bet seja atgādināja novītušu lapu. Viņš aizvien runāja lēni un ar piepūli, it kā runas mehānisms būtu sarūsējis, bet, liekot jums gaidīt nākamo vārdu, viņš, tikpat kā nepa­mirkšķinot savas mazās melnās actiņas, cieši skatījās uz jums, kamēr jums radās iespaids, ka atrodaties jau Indijā, Ķīnā vai vēl kur citur. Viņš acīmredzot izjuta pateicību un cildināja vienā cildināšanā to, ko biju darījis viņa labā, taču šajos vārdos es nesaklausīju īstu sirsnību, iespējams, ka uzturēšanās Blek­lijā bija padarījusi mani slimīgi jūtīgu. Kad vecītis izdibināja — un turklāt ātri —, ka nākamajā vakarā man nav ko darīt, tad uz­aicināja mani atbraukt pie viņa uz pusdie­nām. Baronets dzīvoja apmēram desmit jū­dzes aiz pilsētas, bet līdz autobusa pieturai bija dažu minūšu gājiens. Lai tiktu atpakaļ uz autobusu, man vajadzētu aiziet no viņa pulksten deviņos četrdesmit piecās, bet viņš domāja, ka laika ciemoties pietiks. Ari es tā domāju.

No šīs vietas stāsts būs neparasts un man vajadzēs turpināt to lēni un ar apdomu. Kā jau pirmīt teicu, nekad nevienam neesmu to izstāstījis no sākuma līdz beigām. Nevaru arī tagad izšķirties, vai man vajadzētu uz­reiz nobērt visu, ko varu atcerēties, vai pār­domāt un minēt tikai galvenos punktus. Bet, tā kā jūs esat rakstnieks, jums šāda veida grūtības jāsaprot, tāpēc neņemsiet ļaunā, ja savā stāstījumā šad tad apstāšos, novērtējot, ko stāstīju, vai kaut ko nepārspīlēju, vai par daudz neizlaižu. Ak, ielejiet taču sev vēl kādu glāzīti. Jā, man arī var. Paldies.

Tātad, ser, nākamajā vakarā es iekāpu au­tobusā un devos uz baroneta sera Elerika Fodena piepilsētas māju. Ja es visu to būtu izdomājis, tad stāstītu jums tagad, kas tā bija par lielisku māju un cik lepni mani tur uzņēma, kā sulaiņi mūs apkalpoja un pa­sniedza kaviāru un patīkami atdzesētu šam- pānieti ledus spainīšos. Taču tā nemaz ne­bija. Nu, kungu nams brja kā jau kungu nams, kaut gan lielāko tā daļu es nedabūju redzēt un šaubos, vai sers Eleriks kādreiz tur bija ieskatījies. Bet tas, ko es dabūju redzēt, bija drēgns, auksts un nolaists, un es ne par kādu naudu tur nedzīvotu. Nebija nekādu kalpotāju, arī ne personiska sulaiņa, par mums rūpējās tikai astmatiska večiņa. Un pusdienas varēja būt atvestas no dzelzceļa viesnīcas, — visi ēdieni, izņemot vīnu, kuru sers Eleriks raksturoja kā vienu no viņa vislabākajiem sarkanvīniem. Viņš no tā iebaudīja tikai apmēram pusglāzi un pārējo lika izdzert man, ko es darīju, taču ne auk­stajā un nemīlīgajā ēdamistabā, bet augš­stāvā bibliotēkā, kur kamīnā dega uguns. Tā bija plaša telpa, un tajā droši vien gla­bājās tūkstošiem grāmatu un milzīgs klāsts austrumniecisku mantiņu, ka ar tām varētu piepildīt veselu antikvariātu. Maltītes laikā un tūlīt pēc tam, kad atradāmies augšstāvā, viņš ļoti maz stāstīja par sevi, bet lika runāt man, galvenokārt apvaicājies, kādas ir ma­nas domas par Blekliju un kā man klājas. Neteikšu, ko teicu viņam, jo lielāko daļu jūs jau esat dzirdējis.

— Tātad, mister Lindfīld, — baronets ieru­nājās, kad biju visu pateicis, — jūs … jūta­ties … Bleklijā … nelaimīgs. Vai… vis­maz … garlaikojaties … esat nomākts … vientuļš. Jūs gribētu … pabūt… citā pusē… ko?

Atbildēju, ka gribētu gan, bet tūdaļ ari aizrādīju, ka šobrīd man nav ne laika, ne izdevības to darīt, jo jāuzrauga mašīnas būve.

—    Laiks … tas nav nekas, — viņš teica, ar kalsno roku pametis uz senlaicīga lakota pulksteņa pusi, it kā apturot to un laiku.

—    Bet izdevība … varētu būt tepat. Jā . .. šajā istabā. Tas ir .. . tādā gadījumā … ja esat gatavs . .. riskēt. . . pabūt. . . nevis kaut kādā citā pusē . . . bet Viņā Pusē.

—    Kā jūs to domājat? — Šaubījos, ka būtu pienācis brīdis lasīties projām, jo pulkstenis rādīja tikai dažas minūtes pāri deviņiem. Bet man vajadzēja taču kaut ko pateikt.

—  Kāda tur starpība: būt kaut kādā citā pusē vai Viņā Pusē?

Viņš ķiķināja. Zinu, tas izklausās aplami, runājot par sīku večuku, kam bija vismaz septiņdesmit pieci gadi; taču par smiekliem šo skaņu nevarēja saukt un ķērcienam tā nebija pietiekami stipra, un, ja tā nebija ķiķināšana, tad man nav vārda, ar ko to ap­zīmēt. Tad viņš piecēlās un runādams sāka vandīties pa kumodes atvilktni aiz sava krēsla. ,

—    Viņā Pusē… tas ir tepat… aiz nepa­rasta stūra, mister Lindfīld. Jūs apiesiet ap stūri. .. par kura esamību neko nezinājāt. Tas ir savā ziņā riskanti. Bet, ja esat nolē­mis … tur pabūt… es ļoti labprāt jums pa­līdzēšu. — Viņš acīmredzot bija atradis, ko meklēja, jo diezgan strauji pagriezās pret mani. Virs krēsla atzveltnes parādījās viņa

melnās acis, kuras man neko neizteica, un cieši raudzījās uz mani. — Es jums atvieg­lošu . . . nokļūšanu turp . . . mister Lindfīld. Jā . . . durvis. Jūs ieiesiet. . . Viņā Pusē . .. vienkārši atverot durvis. Un te . . . skatie­ties . . . starp grāmatu plauktiem … ir dur­vis … pa kurām jūs ieiesiet. Jā . . . pa šīm durvīm . . . Vai vēl gribat. . . pabūt. . . Viņā Pusē?

—    Kāpēc gan ne? — es teicu, lai viņam izdabātu. Reiz pazinu cilvēku, kurš savā bib­liotēkā aiz butaforisku grāmatu apslēptām durvīm bija iekārtojis tualetes istabu un šādi izjokojis dažu labu apmeklētāju. — Kas man jādara?

Tad viņš man parādīja, ko bija izņēmis no atvilktnes. Tas bija spīdīgi melns akmentiņš, kas atgādināja lielu oli. Viņš apsēdās, palie­cās uz priekšu, atbalstot elkoņus uz ceļiem, un parādīja man akmeni. — Tas ir vienkārši. Skatieties uz šo akmeni.. . cieši skatieties . . . skaitot. .. līdz simtam . . . pavisam lēnām.

Es cieši skatījos uz akmeni un sāku skai­tīt. Skatījos cieši un jutu, ka sāku šķielēt. Kad biju aizskaitījis aptuveni līdz divdesmit, akmens virsma pārvērtās tukšā tumsā, kas, man skaitot, pletās plašumā. Dzirdēju senlai­cīgo pulksteni nositam ceturksni pāri devi­ņiem, bet skaņa šķita nākam no liela attā­luma. Kad biju ticis līdz astoņdesmit, man sāpēja acis un drīz vien sāka reibt galva.

—    Simts, — dzirdēju sevi skaļi sakām.

— Tagad, mister Lindfīld, — teica sers Eleriks, it kā runādams ar mani pa tālruni no Jaunzēlandes, — piecelieties… ejiet taisni uz durvīm . . . atveriet tās . . . un ejiet iekšā pa tām.

Kā piedzēries tuvojos grāmatu plauktam, taču es tūlīt ieraudzīju durvis un man pie­tika saprāta apjēgt, ka tās ir līdzīgas tām, kuras reiz biju redzējis noslēptas aiz grā­matu butaforijām. Atverot durvis, man likās, ka dzirdu seru Eleriku novēlam labu veik­smi. Tad es iegāju pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis. Atrados šaurā, tumšā, gaitenim līdzīgā telpā, ko apgaismoja trīs četri zelta stieņi pretējā galā. Kad piegāju tuvāk, re­dzēju, ka tie ir spoži saules staru kūļi, kas gaiteņa labajā pusē spraucās iekšā pa neēve­lētu durvju šķirbām. Atvēru šīs durvis — vēl tagad skaidri dzirdu, kā tās čīkstēja — un tad, gluži apžilbstot pēc garajām drūmajām dienām Bleklijā, ieraudzīju savā priekšā sau­les gaismas pārplūdinātu dārzu vasaras plau­kumā, kas, likās, ilgs mūžīgi.

Bet tūlīt atzīmēsim vienu: tas nebija kā sapnis. Visi sapņi, kādus esmu redzējis, bija savārstīti, pavirši iezīmētas, cita citai seko­jošas ainas, it kā nebūtu pieticis vielas izvei­dot kaut vienu reālu fonu. Turklāt esmu no­vērojis, ka sapnī cilvēks ierauga tikai to, ko grib ieraudzīt, ja tā var izteikties, un, tiklīdz kaut kas nav jūsu uzmanības degpunktā, tad tā vispār nav; sapnī trūkst daudz tādu lietu,

kas sastopamas īstajā dzīvē un gaidīt gaida, lai cilvēks tās apzināti uztver. Šis dārzs ne­kādā ziņā neatgādināja sapni. Tas eksistēja pavisam reāli, un tam nepiemita nekas nepa­beigts un savārstīts. Tu, cilvēks, skaidri zi­nāji, ka tas nekur neizgaisīs un nepārvērtī­sies ne par istabu, ne par kuģi vai darbnīcu. Taisnību sakot, šim dārzam šķita piemītam kāda īpaša realitāte, it kā tas tur atrastos daudz ilgāk nekā parastam dārzam tas iespē­jams.

Akmens plātnēm noklāta taka veda cauri tunelim, ko veidoja vecmodīgas stīgojošas rozes. Tā otrā galā pletās neliels, spožas sau­les apspīdēts maurs un aiz tā vairākas puķu dobes, kas uz rupji tēstu akmeņu mūra fona laistījās košās krāsās. Kad nonācu līdz mau­ram, tūlīt varēju saskatīt kādu upi, kas neko daudz neatšķīrās no upes Haberholmā, tikai bija platāka un dziļāka. Pretējā krastā re­dzēja kalnu nogāzēs viļņojam druvas, virs tām mežus, akmens nogruvumus un klintis, bet vēl augstāk — dūmakā tītas kalnu virsot­nes. Vieta bija skaista, un tu, cilvēks, tūlīt varēji noprast, ka tā atrodas tālu no jeb­kādas pasaules kņadas. Bet tai piemita vēl kaut kas grūti aprakstāms. Vai jums kādreiz ir gadījies būt istabā, kurā mazs, nerimtīgs pulkstenītis tikšķēdams atskaita jūsu mūža mirkļus? Un vai esat kādreiz iegājis šajā istabā, kad pulksteņa tur nav vai kad tas apstājies un jūsu mūža mirkļi vairs netiek

atskaitīti? Redziet, kad nonācu tajā vietā, es jutu kaut ko līdzīgu, tikai vēl stiprāk. Ma­zais, nerimtīgais pulkstenītis manī bija apstā­jies vai pazudis. Mūžīgais tik-tak-tik-tak-nāc- steidz-skrien-prom bija mitējies. Nekas neiz­plēnēja, neritēja prom, neizsīka. To es izjutu uzreiz, un tādēļ viss likās kļūstam asāks, skaidrāks, izteiktāks un gaidīt gaidīja, lai tiktu ievērots, vienalga, vai tas bija ziedu liesmojums vai debess zilgme.

Tagad es jau sāku mazliet orientēties ap­kārtnē. Neēvelētās šķirbainās durvis, kuras biju atvēris, ienākot šajā dārzā, izrādījās viesnīcas mugurpusē piebūvēta kokmate­riālu šķūnīša durvis. Dodoties tālāk gar mauru, nonācu pie viesnīcas, kas atradās garā, zemā ēkā ar gludām, bāli rožainā tonī nokrāsotām sienām. Maurs, kas te apmeta loku, šeit izskatījās nekopts un izveidoja vasaras krodziņu. Tur stāvēja izturīgi galdi un soli. Taka veda uz atvērtajām viesnīci­ņas durvīm. Bet es uzgriezu šīm durvīm mu­guru un devos palūkoties pāri mūrim uz upi. Te krasts pienāca pavisam tuvu, un starp to un mūri stiepās tikai šaura, no vienas vie­tas ar gundegām un pīpenēm noaugusi pļa­vas strēmele. Lejā upmalā jauns puisis mak­šķerēja, bet viņam blakus, atspiedusi pret viņu galvu, gulēja jauna tumšmataina sie­viete zaļā kleitā. Viņa mani ieraudzīja un, kā dažkārt cilvēki mēdz darīt, kad jūtas brīvi un laimīgi, bez kāda sevišķa nolūka uzsmaidīja man un pavicināja ar roku. Un tad es redzēju, ka tā ir Meivisa Džilberte.

Lielu nozīmi redzētajam es nepiešķīru, ne­saskatīju tajā arī nekā ļauna; es pat priecā­jos, redzot viņu tik neizsakāmi laimīgu — un to pa gabalu varēja manīt — sēžam bla­kus puisim, par kuru aizvien bija domājusi Meivisa, kad ciemojos pie viņas. Lai viņi dzīvo laimīgi! Es viņai atmāju pretī, un tad viņa lika savam puisim atskatīties, un arī viņš pamāja man ar roku un vēl imitēja iedzeršanas žestu, pirms atkal pievērsās sa­vai makšķerei.

— Nu gan ir pēdējais laiks, Lindfīld, — pēkšņi kāds teica, iegrūžot man mugurā draudzīgu duncku. Tas bija Batervorss. Dou- sons tobrīd tieši nāca laukā no viesnīciņas, nesdams paplāti ar alus kausiem. Viņš skaļi iesaucās, mani ieraudzīdams; varēja domāt, ka viņi abi ir mani vecu veci draugi un gai­dījuši mani. Viņi bija ģērbušies vecos virs­kreklos un biksēs un izskatījās tik brūni un jautri kā tikko mājās pārbraukuši jūrnieki. Mēs dzērām alu un tad devāmies uz upmalu pagozēties, uzsmēķēt, patērzēt un paskatīties uz garām tekošo upi. Nekādas stikla sienas mūsu starpā tagad nebija — nudien, nekādas!

Kaut kur tuvumā atradās arī viņu sievas, un vēlāk es tās satiku; viņas izturējās brīvi un draudzīgi un nemaz vairs neizskatījās tā, it kā, runājot ar jums, domātu par kaut ko citu. Tur, protams, bija vēl citi cilvēki, ar dažiem no tiem biju ticies jau Bleklijā, taču tagad tie izturējās gluži citādi, un ari tādi, ar kuriem nebiju ticies, kaut gan neesmu par to pārliecināts. Katrs varēja pateikt visu, kas ienāca viņam prātā, jo viss, kas ienāca prātā, bija labs un nevarēja aizvainot ne­vienu; tāpat izturējās arī pārējie cilvēki. Diena bija gara, ne tāpēc, ka tā būtu garlai­cīga, bet tāpēc, ka tajā, šķiet, pietika laika visam kā vasaras dienās bērnībā. Visi cil­vēki tur šķita mazliet lielāki nekā īstenībā, nevis sīkāki, kādi tie šķiet tādās vietās kā Bleklijā. Nedomājiet, ka tā bija paradīze vai pasaku valstība, vai kāda līdzīga fantāzija; nebūt ne. Bet neaizmaldieties arī uz pretējo pusi un nedomājiet, ka es tikai pavadīju jauku dienu kādā tūristu nometnē. Tas viss bija ārpus šīs pasaules, bet tā, kā tam neva­jadzētu būt, ja jūs saprotat, ko es domāju.

Vēl nebija pienācis vakars, kad es satiku viņu. Viņa bija omulīgā, resnā večuka, vies­nīcas saimnieka, meita un visu dienu bija uzturējusies kaut kur ārpus mājas. Viņu sauca Pola, un viņa ierādīja man ēkas pa­galma pusē, kāpņu telpas galā, istabu, kur pārlaist nakti. Tur jau stāvēja mans čemo­dāns, taču dievs vien zina, kā tas tur bija nokļuvis. Bet tas mani neinteresēja, mani interesēja tikai Pola. Viņa izskatījās apmē­ram trīsdesmit gadu veca un kā sieviete bija diezgan gara, taču ne kalsna, bet spēcīga un vingra, ar paplatu, mierīgu seju, patumšiem brūniem matiem un pelēkām acīm; tiklīdz es viņu ieraudzīju, tā sapratu, ka visu mūžu esmu meklējis viņu. Šai brīdī manā istabā nebija sevišķi gaišs, jo saule jau bija norie­tējusi un viesnīciņas pagalma pusi apēnoja kalni, tāpēc istabā valdīja zaļš mijkrēslis, kas šķita nogremdējam mūs jūras dibenā. Tomēr gaismas pietika, lai es redzētu viņas acu izteiksmi, kad viņa, parādījusi man istabu, vēl mirklīti pakavējās. Tad es no­pratu, — viņai skaidrs, ka es jūtos tā, it kā visu mūžu būtu meklējis viņu. Jūs jau zināt, cik mīļi šķelmīga acu izteiksme sievietei, kad viņa jūs mīl un ir pārliecināta par jūsu jū­tām.

—    Visu dienu man trūka tevis, — es teicu, kaut gan nevarētu paskaidrot, kāpēc es to teicu. — Viss bija lieliski, brīnišķīgi, tieši tā, kā vajadzēja, bet man trūka tevis. Un tagad tu esi šeit, Pola.

—   Jā, Hārvij, — viņa teica, it kā būtu saukusi mani vārdā jau desmit gadus. — Esmu šeit.

Nezinu, vai sakustējās viņa vai es, vai mēs abi reizē, bet es viņu apskāvu — viss notika tik viegli un vienkārši, it kā es būtu to darī­jis jau tūkstoš reižu—, un mēs saskūpstījā­mies. Nebija nekādas stīvēšanās, ne arī «nu tik mēs skūpstīsimies»; nē, šis skūpsts bija viens no tiem, kādi tie mēdz būt tikai tad, kad pārējais ir vislabākajā kārtībā.

—   Bet tagad es nevaru laist tevi pro­jām, — es viņai teicu.

Taču viņa lēnīgi atbrīvojās un uzsmaidīja man.

—    Tu zini, ka jālaiž. Līdz pusvienpadsmi- tiem būšu aizņemta. Bet pēc tam atnāc pie manis uz mazo viesistabu aiz zaļajām dur­vīm virtuves viņā galā, atceries? Tikai ne ātrāk par pusvienpadsmitiem. Tu neaizmir­sīsi, vai ne, Hārvij? — Un viņa bažīgi pa­skatījās uz mani; tā bija vienīgā reize, kad viņas acīm bija šī īpatnējā izteiksme.

Es apsolīju, un viņa nevaļīga aizsteidzās. Nākamajā stundā vai divās stundās, vaka­riņu laikā un pēc tam, kad mēs abi laiku pa laikam apmainījāmies skatieniem, kas bija kā roku spiediens, viss bija brīnišķīgi. Labi būtu arī tāpat — paēst un iedzert da­bisku un laimīgu draugu pulkā, pajokot, patērzēt, padziedāt un padejot pēc vakari­ņām —, taču doma, ka vēlāk mēs ar viņu būsim divi vien, visu pārējo vērta šķietami sīku un tālu. Jūs jau zināt, kā cilvēks jūtas tādās reizēs, un te nu bija milzīgs daudzums tādu reižu, saplūdušas vienā.

Cik ilgi es tur būtu palicis, ja nebūtu kļu­vis nepacietīgs un nikns, to es nezinu; var­būt mūžīgi. Bet kaut kas mani apsēda, tram­dīja un, ticiet man, kopš tā brīža tramda jo­projām. Vēlāk, kad ļaudis sāka izklīst, lie­lāko tiesu pa pāriem, un Polu nekur iekšā neredzēju, bet ārā bezmēness nakts ar savu zvaigžņu mirdzumu man bija par dižu un vientulīgu, kļuvu nepacietīgs un negribēju nekur piedalīties, ne ar kādu runāt, protams, izņemot Polu, bet minūtes gāja uz priekšu gausi kā slimi ziloņi. Uzbudinājos, dusmo­jos, kā cilvēks dara, ja viņam par katru cenu vajadzīgas nepatikšanas. Pie joda! Kāpēc viņa noteica šādu laiku, it kā viss būtu jā­dara pēc viņas prāta? Ja biju viņai labs diezgan pulksten pusvienpadsmitos, tad biju labs diezgan arī ceturksni pēc desmitiem — kāda tur starpība? Izturēju vēl dažas minū­tes, taču visu laiku uzkurinot savu nepacie­tību kā uguni krāsnī, un tad metos pie zaļa­jām durvīm virtuves viņā galā, un lai tikai kāds uzdrošinās mani aizkavēt!

Neviens, protams, to nedarīja; to neviens nekad nedara, kad cilvēks kā negudrs lien nepatikšanās. Iegāju virtuvē, kas bija tukša, izmazgāta un izslaucīta, bet vēl joprojām silta un ēdienu smaržas pilna; tur dega tikai viena maza lampiņa, bet gaismas pietika, lai varētu saskatīt zaļās durvis pretējā galā. Un, kas attiecas uz Polu, kurai tas var arī nepa­tikt, jo līdz pusvienpadsmitiem vēl trūka desmit minūtes, — tad viņai vajadzēs ar to samierināties — galu galā viņa pieder man, un viņa zināja to un zināja, ka to zinu arī es. Zaļās durvis atvērās viegli — tās arvien atveras viegli, šīs durvis —, un es iegāju iekšā.

Bet es nenokļuvu Polas mazajā viesistabiņā. Es atkal atrados sera Elerika bibliotēkā, un sirds man bija smaga kā svins. Es pat ne­mēģināju tikt atpakaļ uz turieni, jo zināju, ka tas man neizdosies. Un es ienīdu seru Eleriku un viņa bibliotēku, kas atgādināja lētu, vecu mantu bodīti, un ienīdu pats sevi.

Man negribējās vairs ne paskatīties uz seru Eleriku, tāpēc paraudzījos uz veclai­cīgo pulksteni. Tas rādīja deviņi un divdes­mit minūtes, kas nozīmēja, ka mana diena tur ilgusi apmēram trīs minūtes šeit.

—    Vai varu tikt atpakaļ uz turieni?

—     Šovakar nē, mister Lindfīld. — Viņš acīmredzot uzjautrinājās, un tas viņu manās acīs nepadarīja pievilcīgāku.

—     Kāpēc ne? Es biju projām tikai trīs minūtes. Turklāt es nemaz negribēju atgriez­ties tik drīz. Tas bija pārpratums.

—    Tas aizvien ir pārpratums. Varbūt… man vajadzēja … jūs brīdināt. Bet es jums… teicu … ka tas saistīts ar zināmu risku …

Drīzāk izmisīgi nekā cerību pilns es pie­gāju pie durvīm plauktos un atrāvu tās vaļā. Man pretī rēgojās skapis, kur bija ar visā­diem krāmiem nokrauti plaukti un roku mazgājamā bļoda. Man likās, ka sers Ele­riks atkal klusu ieirgojas. Valdījos, lai neie­mestu viņam sejā lielo līmes podu.

—    Uzskatu… mister Lindfīld … ka mūsu mazais eksperiments… bijis sekmīgs. Jūs nokļuvāt. . . Viņā Pusē .. . ko?

—    Nokļuvu tur, kur vēl joprojām gribētu būt, — sapīcis viņam atbildēju.

—    Tad … skaidrs … ka tas bijis Viņā Pusē. — Viņš brītiņu klusēja. — Jūs sati- kāt… tur … draugus … ko?

Atbildei pamāju ar galvu. Kaut gan viņš man bija palīdzējis tur nokļūt, negribēju ar viņu par to runāt. Bet bija kas cits, par ko man vajadzēja runāt ar viņu.

—    Kas tas ir par melno akmeni, uz kuru jūs man likāt skatīties, ser Elerik? Un kātam izdodas šis triks?

—    Tikpat pamatoti varētu . .. vaicāt man … kā šīm durvīm . .. izdodas šis triks, — viņš pārmetoši teica.

—    Nu labi, bet kā jums izdodas šis triks?

Nezinu, vai viņam nāca miegs vai es biju

viņam apnicis, taču, kad viņš bija pagrozījis galvu, parādot, ka nekādas atbildes nebūs, viņš sāka žāvāties.

Kaut ko man tomēr vajadzēja uzzināt.

—    Jūs teicāt, ka vajagot tikai apiet ap stūri, protams, ap neparastu stūri. Kam ir vairāk dimensiju, nu, apmēram tā. Bet, re­dziet, ser Elerik, es negribu jūs ilgāk apgrū­tināt, tādēļ pasakiet man — vai man pašam tas nevarētu izdoties, vai es nevarētu sēdēt savā viesnīcas istabā un kaut kā apiet šo stūri?

—    Jūs . .. varētu pamēģināt. . . mister Lindfīld. — Viņš teica izvairīgi.

Ar šo atbildi samierināties nevarēju.

—   Domāju, ka šim nolūkam derēs katras durvis, vai ne, ser Elerik?

—    Protams. Katras durvis.

—    Un melnais slīpētais akmens bija tikai kaut kas, uz ko skatīties un koncentrēties, vai ne?

—    Protams . . . mister Lindfīld . . . jums vajadzīgs kaut kas… uz ko skatīties. — Viņš teica joprojām izvairīgi. Tad viņš pie­cēlās, un es zināju, ka ciemošanās beigusies, kaut arī pulkstenis rādīja tikai apmēram pus­desmit. Līdz ar manu pabūšanu Viņā Pusē — nospriedu, ka tā es varētu dēvēt notikušo, — acīmredzot mūsu abu attiecības ir beigušās. Varbūt viņam šķita, ka tagad viņš vairs nav man neko parādā par dzīvības glābšanu, ka esam norēķinājušies. Varbūt es viņam vien­kārši nepatiku. Es nospriedu, ka neesmu arī viņa parādnieks, tātad viss bija kārtībā un rēķini starp mums nokārtoti.

—    Man šķita, ka atrados tur vismaz des­mit stundas, — es teicu, lai turpinātu sarunu. — Bet faktiski es sabiju tajā skapī trīs mi­nūtes. Tā, protams, notiek sapņos. Tomēr notikušais man nelikās sapnis.

—    Tas arī nebija sapnis.

—    Kas tad tas bija?

Viņš atkal nožāvājās.

—   Piedodiet.. . mister Lindfīld . . . dažreiz man nenāk miegs . . . bet šovakar … kā re­dzat … — Citiem vārdiem sakot, Lindfīld, vācies prom.

Tovakar bija vairāk miglas nekā lietuš, un brauciens autobusā atpakaļ uz Blekliju šķita ļoti garš un reti bezcerīgs. Ceļa galā mani atkal gaidīja dzelzceļa viesnīca, gatava darīt visu iespējamo, lai pierādītu, ka tā ir gluži citāda nekā viesnīciņa Viņā Pusē. Gultā biju apmēram desmitos četrdesmit pie­cās minūtēs un nākamās četras stundas pa­vadīju, klausoties, kā dārd un klaudz dzelz­ceļa vagoni uz pārmijām. Otrā rītā Bleklijā izskatījās vēl drūmāka, drēgnāka un sērī­gāka nekā jebkad.

Todien elektromehāniskajā rūpnīcā es aiz- svilos dusmās, jo strādnieki nebija izgata­vojuši jaunu gultni, kā bija apsolījuši, un beigās aizsūtīju pēc Batervorsa, lai tas pa­skaidro aizkavēšanās iemeslus.

—    Tā nu ir, draudziņ, — viņš teica, gari un plaši stāstīdams par ministrijām un atļau­jām. — Mēs viņus steidzinām, bet, ja šie ne­kustas, tad mēs nekā nevaram darīt. Nu? Vai jūs man neticat?

—    Ticu, — es atbildēju un tad, izmantojot gadījumu, turpināju: — Bet es prātoju par to, kas notika aizvakar vakarā — jeb vai tas bija vakar vakarā? — pēc tam, kad šķīros no jums un Dousona un gāju pie Polas.

—    Aizvakar vakarā? Pola? — Viņš mani acīmredzot nesaprata.

Nebija jēgas turpināt, bet es mēģināju vēlreiz.

—   Tas bija todien, kad jus, es un Dousons dzērām alu viesnīciņas priekšā un pēc tam aizgājām uz upmalu.

Sava tiesa prāta Batervorsam bija, bet viņš piederēja pie tiem angļiem, kuri izskatās tādi, it kā tiem vispār nebūtu smadzeņu. Viņa seja bija liela un apaļa kā mēness un atgādināja pusceptu fileja šķēli, kam vidū saplūda kopā daži nenoteikti vaibsti. Un šajā brīdī tā izskatījās tik tukša, ka man gribējās cirst viņam pļauku.

—   Piedodiet, Lindfīld, veco zēn, — viņš teica, — bet tas ir pārpratums.

—    Jā, tas ir pārpratums, — es atbildēju. — Tāpēc aizmirstiet to, lūdzu. Sajaucu jūs ar citiem puišiem. Bet gultni gan pacentie­ties dabūt gatavu, cik ātri vien varat.

—    Pacentīsimies, pacentīsimies, — viņš atsaucās atvieglots, pamanījis, ka esmu atkal nācis pie prāta. — Riebīgi, ka jums te jāmē­tājas apkārt. Ziniet, veco zēn, atnāciet rīt pie mums uz pusdienām. Būsim pavisam as­toņi — iznāks divas bridža spēlētāju grupas.

Es aizgāju, tur bija arī Dousons ar sievu un Meivisa Džilberte, un vēl divi citi, kāds Dženingsu laulātais pāris, kuru atcerējos redzējis Viņā Pusē. Tā mēs sastapāmies as­toņi cilvēki, un mēs visi bijām bijuši Viņā Pusē, daži no mums pat bija tur stundām ilgi bijuši kopā, pavadot laiku kā pasaku val­stībā. Un, kaut gan es neloloju diez kādas lie­lās cerības, es tomēr gribēju viņus izprašņāt.

Sāku ar Batervorsa sievu, kura pie pusdienu galda bija nosēdinājusi mani sev blakus. Es vaicāju, vai viņa nezina kādu brīnišķīgu vie­tiņu, kur kalnu ielokā, upes krastā atrodas viesnīciņa, un aprakstīju viņai sīkāk ainavu Viņā Pusē. Bet nebiju pārliecināts, ka viņa nopietni klausās, jo viņa piederēja pie tām rūpīgajām namamātēm, kuru domas lielāko tiesu saistītas ar virtuvi; taču, kad biju bei­dzis runāt un jutos kā apnicīgs pļāpa, viņa mani pārsteidza, teikdama:

— Nē, tādu vietu es nepazīstu. Kur tā at­rodas? Ak, arī jūs nezināt. — Un tad viņas acis iepletās, un tās vairs nebija bezkrāsai­nas, gurdenas un rūpju pilnas, tās bija zilas, jaunas un mundras. — Iesim, mister Lind­fīld, sameklēsim to vietu, ko? — viņa čuk­stēja un vienu mirkli bija gandrīz tāda sie­viete kā Viņā Pusē redzētā.

Bridža partijas pārtraukumā mēģināju iz­prašņāt Dousonus un misis Dženingsu, šoreiz pievēršoties tikai viesnīciņai un pastāstot viņiem, ka biju apmeties tur pirms daudziem gadiem un tagad esmu piemirsis, kur tā īsti atrodas. Dousons teica, ka tā atrodoties Zie- meļdevonā, bet viņa sieva bija pārliecināta, ka viesnīciņa atradusies Glosteršīrā un sen jau nojaukta; bet misis Dženingsa teica, viņa zinot vēl daudz jaukāku mazu krodziņu Dor- setā, un es sapratu, ka no šiem trim neko neesmu guvis. Neizdabūju no viņiem nekā tāda, kas ļautu domāt, ka tie kādreiz bijuši

Viņā Pusē. Taču viss bija desmitkārt ļaunāk tāpēc, ka es vēl atcerējos, kādi viņi bija tur, un tāpēc mūsu saviesīgais vakars izskatījās tāds, it kā mēs te nodarbotos ar sarādu mi­nēšanu.

Mēs beidzām diezgan agri, un Meivisa Džilberte, vedot mani atpakaļ uz pilsētu savā mazajā mašīnā, uzaicināja iedzert kādu malku viņas mājās. Kad bijām iebaudījuši glāzīti stiprā un jutāmies brīvāki, viņa teica:

—    Ar jums kaut kas noticis. Es to pama­nīju un misis Batervorsa arī. Kas noticis? Bet varbūt jūs nevarat to teikt?

—    Šo to varu pateikt, — es atbildēju, — bet jūs nesapratīsiet, par ko es runāju. Es jūs redzēju upmalā siltā, gaišā rītā, un jums mugurā bija zaļa kleita.

—    Vai es izskatījos jauki? — viņa vai­cāja smaidīdama, lai liktu man saprast: viņai ir skaidrs, ka es atstāstu sapni.

—    Jūs izskatījāties lieliski. Arī ļoti lai­mīga. Jūs bijāt kopā ar kādu puisi… Es lai­kam varēšu aprakstīt, kāds viņš izskatījās . . .

—    Turpiniet. Jums jāstāsta.

—    Diezgan neveikls, spēcīgs rudmatis ar iezaļganām acīm, kādas tādiem cilvēkiem ir allaž, un sejas kreisajā pusē viņam bija rēta . ..

—    Rodnijs! — Tad viņa platām acīm blenza uz mani, bāla un dusmīga. — Man tas nemaz neliekas jocīgi. Kāds jums kaut ko izpļāpājis, un tagad jūs domājat, ka tas būs

jautrs paņēmiens pastāstīt man, ko jūs zināt par mani un Rodniju. Bet man tas neliekas jocīgi.

—    Klausieties, Meivis, jūs to visu esat sapratusi aplam. — Es saņēmu viņas roku un neļāvu tai izrauties. — Es ne ar vienu neesmu par jums runājis. Līdz šim brīdim es nekā nebiju dzirdējis par Rodniju. Es tikai aprakstīju puisi, kuru redzēju kopā ar jums, kad jums pie upes bija mugurā zaļā kleita.

—    Pie kādas upes?

—    Es nezinu, kas tā par upi. Es pats gri­bētu zināt, — es viņai atbildēju. — Tur bija daudz ļaužu, arī Batervorsi un Dousoni, un bijāt jūs ar šo puisi. Bez tam tur vēl bija meiča vārdā Pola — viņas tēvs turēja viesnī­ciņu, kurā visi bijām apmetušies. — Un es ņēmos aprakstīt Polu, cenšoties atcerēties katru sīkumu viņas ārienē. — Vai pazīstat kādu viņai līdzīgu cilvēku?

—    Viņa ir līdzīga man pazīstamai meite­nei, vārdā Normai Bleikai, — Meivisa teica. — Bet viņai nav nekā kopīga ar viesnīcu. Viņas specialitāte ir darba terapija. Tā nevar būt tā pati meitene. Šī Pola acīmredzot jūs ļoti interesē. Bet kur tas viss notika?

Tad nu man nācās aprakstīt viesnīciņu un upi, un kalnus un īsumā pastāstīt, kas tur notika. Bet es neko neminēju ne par seru Eleriku, ne melno akmeni, ne durvīm.

—    Nezinu nevienu vietu, kas būtu līdzīga tai, — viņa lēnām teica, un viņas acis aizmiglojās. — Šādā vietā es ar Rodniju ne­kad neesmu bijusi. . . diemžēl! Bet vai jūs gribat teikt, ka esat visu to nosapņojis? — Viena no sieviešu īpašībām ir tā, ka viņas tādas lietas uzņem nopietni, bez jebkādiem «nemuldi, vecīt», kā mēdz reaģēt vīrieši.

Bet tomēr man negribējās izstāstīt viņai visu.

—    Nevaru izskaidrot, — es teicu, — bet nedomāju, ka es būtu to nosapņojis. Kaut kā es nokļuvu tur, sastapu tur jūs visus laimī­gus kā karaļus, atradu Polu un tad pazau­dēju viņu, tāpēc ka pārāk steidzos. Bet jūs visi, kas tur bijāt, liekas, nesaprotat, par ko es runāju, un tas nozīmē, ka vai nu jūs tur neesat bijuši un es visu izdomāju, vai arī jūs dodaties turp, bet pēc tam aizmirs­tat…

—    Ak, tas vairs nav izturams! — viņa iesaucās. — Kaut jūs man nebūtu to stāstījis. Tas taču ir tieši tas, par ko es šeit, šajā pašā istabā, katru nakti esmu sapņojusi.. . būt kopā ar Rodniju kaut kur tādā vietā. Un nu jūs man stāstāt, ka esat redzējis mani tur. Jūs padarījāt mani ļoti nelaimīgu.

—    Es pats sevi arī esmu padarījis nelai­mīgu. Parunāsim par kaut ko citu.

—    Nē, — viņa teica, — tagad man jums jāpastāsta par Rodniju.

Un, protams, viņa to arī darīja, pārtraucot stāstījumu gan ar smiekliem, gan asarām, un viņai tas likās brīnumains, aizkustinošs

stāsts, kuru kiausoties neviens nevaretu mie­rīgi nosēdēt, taču man, kaut gan viņa man patika un man nebija iebildumu pret Rod­niju, kādu to redzēju, tas nenozīmēja neko citu kā divas stundas ilgu cīniņu ar miegu. Es atgriezos dzelzceļa viesnīcā, kur mani ne­gribēja laist iekšā, daudz sliktākā omā nekā brīdī, kad to atstāju, lai jauki pavadītu vakaru.

Pēc tam vairākas dienas es jutos tā, it kā staigātu svina zābakos pa piemirkušiem aru­miem. Ļoti pūlējos nepadoties žēlumam pret sevi; jūs teiksiet: «Sen bija laiks to darīt» — es jums piekrītu, taču, kad cilvēks atrodas tik tālu no mājām, tas nemaz nav tik viegli, un es devos uz Izziņu bibliotēku paskatīties, vai tur nebūs kaut kas par sera Elerika bur­vestībām, bet nekā nebija, tāpēc ievācu da­žas ziņas par pašu seru Eleriku. Taču ļaudis, kurus izvaicāju, vai nu nekad nebija dzirdē­juši par viņu, vai arī zināja, ka tāds cilvēks ir, bet neinteresējās par viņu. Sāku domāt, ka pērnziem Bleklijas iedzīvotājus vispār ne­kas īsti nav interesējis. Viņi vienkārši dzī­voja, bet lāgā nezināja, kādēļ. Dažreiz man likās, ka galu galā viņiem būtu daudz labāk, ja viņi nodedzinātu savu pilsētu un sāktu visu no jauna.

Kādu vakaru — pareizāk sakot, kādu pirm­dienu, un, manuprāt, tam apstāklim, ka pa­vadīju Bleklijā vēl vienu svētdienu, droši vien varētu būt zināms sakars ar to, kas

notika, — ieķēru vairākas glāzes džina, jo viskijs bija izbeidzies, un teicu sev, ka pie­nācis laiks darboties. Galu galā sers Eleriks mani aizraidīja Viņā Pusē, un tagad varētu mani aizraidīt turp vēlreiz, kaut vai tādēļ vien, lai man nebūtu saīgušam jāmētājas ap­kārt kā dieva nepieņemtam. Pie telefona viņš nepienāca, tāpēc, cerēdams sastapt viņu mā­jās, laidu turp ar autobusu. Tas laikam bija viens no pēdējiem autobusiem, jo izbraucu no Bleklijas pavēlā stundā, aptuveni ap desmi­tiem. Kā tikt atpakaļ, tas mani tādā gara­stāvoklī nemaz neuztrauca. Bet, ja sers Ele­riks jau gulēs, es uztaisīšu tādu jandāliņu, ka viņam vajadzēs piecelties un mani ielaist. Neteikšu, ka biju pilns kā mārks, tomēr gluži skaidrā arī nebiju.

Taču sers Eleriks vēl nebija aizgājis gu­lēt un lūdza mani ienākt pietiekami laipni, kaut gan es nemanīju, ka viņš būtu ieprie­cināts, mani redzot. Viņš uzveda mani savā bibliotēkā, kur bija snaudis pie kamīna, un tad bez jebkādām vecmodīgām ceremonijām jautāja, ko man vajag. Acīmredzot nebija nozīmes izlikties, ka esmu atnācis apjautā­ties par viņa veselību, jo viņš tūdaļ bija ievērojis manu garastāvokli, tāpēc nebija jēgas censties viņu piemānīt.

— Gribu tikt atpakaļ Viņā Pusē, — es at­zinos. — Un nesakiet, lai vācos prom un mēģinu pats tikt turp, jo es jau mēģināju un man nekas neiznāca. Turklāt jūtos draņ­ķīgi. Ēsmu runājis ar cilvēkiem, kurus biju saticis Viņā Pusē, — ar visiem, tikai ne ar man nozīmīgu cilvēku —, bet viņi nesaprata, par ko es runāju. Esmu pat mēģinājis cie- mošanos Viņā Pusē izmest no prāta, bet ilgāk par piecām minūtēm tas neizdodas. Tāpēc, ser Elerik, ar jūsu palīdzību es do­šos atpakaļ uz turieni.

—   Mister Lindfīld … jūs esat pārdrošs . . . uzskatot to . . . par kaut ko pašu par sevi saprotamu.

—    Tāpēc, ka esmu izmisis, ser Elerik.

—    Izmisušiem cilvēkiem . .. mister Lind­fīld … nekur nevajag iet… Tiem jāpaliek mājās … un jācenšas tikt vaļā … no sava izmisuma.

—    Jums droši vien taisnība, un mēs par to nestrīdēsimies. Būtībā mēs vispār ne par ko nestrīdēsimies. Es tomēr došos atpakaļ uz turieni, ser Elerik, un nemēģiniet mani at­turēt. Kur ir melnais akmens? — Es piecēlos un raudzījos lejup uz viņu. Es ar to nele­pojos, bet domāju, ka varu stāstīt jums visu.

Taču, ja domāju, ka varēšu viņu šādi iebiedēt, tad biju ļoti maldījies. Viņš tikai nošūpoja galvu, it kā man būtu desmit gadu.

—    Jūs uzvedaties . . . ļoti muļķīgi.. . mis­ter Lindfīld. Jūs ierodaties . . . neaicināts . . . un, liekas . .. piedzēries.

—   Tā jau nu ir, — es atbildēju. — Jums ir pilnīga taisnība, es uzvedos slikti. Attais­nojošu iemeslu man ir daudz, bet es jūs ar tiem negarlaikošu. Velciet tik laukā melno akmeni, ser Elerik, visu pārējo izda­rīšu pats. Nu, veiklāk! — es uzkliedzu, kad viņš pat nepakustējās.

Mēs laikam diezgan ilgi cieši skatījāmies viens otrā, un man šķita, ka viņa mazajās, melnajās acīs uzpland liesmiņa; tad viņš piegāja pie kumodes un izņēma akmeni. Šo­reiz viņš to neturēja pats, bet pasniedza man.

—   Dariet tāpat kā viņreiz, — viņš dzedri teica. — Bet esiet uzmanīgs … nolieciet ak­meni … pirms dodaties … uz durvīm. Bet uzklausiet… manu padomu . .. nevajag … to darīt.

—    Es jūsu padomam neklausīšu. — Un es sāku skatīties uz akmeni un skaitīt līdz simtam. Viss notika gluži tāpat kā pirmo reizi: sāku šķielēt, tad iestājās tumsa, kas pletās un pletās, beidzot es noreibu. Noliku akmeni uz paklāja un lēnām devos uz dur­vīm grāmatu plauktos. Vēru durvis ļoti uz­manīgi, it kā kaut kas varētu salūzt, laikam baidījos, ka triks neizdosies un aiz durvīm ieraudzīšu vienīgi plauktus ar krāmiem un roku mazgājamo bļodu. Taču nē, biju no­nācis, kur vajadzēja. Atrados šaurajā, ga­rajā gaitenī, kura viņā galā pa neēvēlēto durvju šķirbām iespīdēja saules staru kūļi. Devos tālāk, atgrūdu vaļā durvis un steig­šus iegāju dārzā, kur akmens plātnēm klā­tās takas malā starp ro«ēm uz mirkli apstā­jos, lai atvilktu elpu.

Es laikam nemelošu, teikdams, ka jau tobrīd, pašā sākumā, kaut kas nebija īsti kārtībā. Bet jāatzīstas, ka nemāku teikt, kā­pēc radās šāda doma. Pamēģināšu redzēto pār­domāt, kamēr jūs ieliesiet sev vēl viskiju. Lai notiek, es arī iedzeršu. Tas der, paldies. Nu tad tā, aprakstīšu visu redzēto —- un tas nebija daudz, kā jūs zināt —, bet nu viss šķita sīkāks, it kā izplūdis. Un saule svili­nāja, tā vairs neglāstīja tik mīlīgi kā saule, kura bija palikusi man prātā. Nebija izde­vies arī triks ar laiku. Es gan jutu, ka laiks ir apstājies tāpat kā viņreiz, bet tas bija apstājies aplami. Taču nevaicājiet man, ko ar to domāju, jo lai sasper mani velns, ja es pats to zinu. Šķita, ka sastingušais laiks slēpj sevī kaut ko liktenīgi draudīgu. Tā vismaz es to izjutu.

Izgāju cauri stīgojošo rožu tunelim un no­nācu zaļajā maurā, un tagad, protams, zināju, ko ieraudzīšu — upi, kalnus, vasaras kro­dziņu viesnīcas priekšā. Pirmajā acumirklī nekas nelikās izmainījies, man tikai iešāvās prātā, ka krāsas kļuvušas asākas un priekš­metu apveidi citādi, tādi kā niecīgāki. Tāpat kā tas mēdz būt kopijā, kam trūkst gleznas spožuma, ja saprotat, ko domāju. Un es ne­jutos laimīgs, nemaz.

Un tikai tad apkārtne īsteni sāka iedarbo­ties uz mani. Piemēram, upe. Kad ar acs kaktiņu to ieraudzīju, nepievēršot tai se­višķu uzmanību, tā izskatījās tāda pati kā viņreiz, ūdeņiem bagāta, rāma straume. Bet, tiklīdz ieskatījos vērīgāk, lai par to paprie­cātos, upe saruka par vienkāršu urdziņu, kas tecēja starp saplaisājušiem, sakaltušiem brūniem māliem. Novērsu skatienu, un tūlīt zināju, ka tā atkal ir lēna, plata straume. Paskatījos vēlreiz, un tā atkal bija sarāvu­sies maza.

Bet vēl ļaunāk bija ar cilvēkiem. Kad stāvēju maurā, spēlējot paslēpes ar upi, zināju, ka pa kreisi no manis, viesnīciņas priekšā, kur bija galdi un soli, ļaudis dzer, tērzē un smejas, tieši tā, kā bija darījuši viņreiz. Taču, kad pagriezos pret viņiem, lai uzsauktu «sveiki!» un paziņotu, ka esmu šeit, viņi visi sastinga un sēdēja nekustīgi kā vaska tēli. Bet galvenais, kā dēļ man šer­muļi pārskrēja pār muguru, bija tas, ka viņi skatījās uz mani nevis ar kādu īpašu izteik­smi sejās, bet kā manekeni. Gāju tiem klāt, pa pusei aizkaitināts, pa pusei izbiedēts. Ne skaņas. Ne vismazākās kustības. Tie stāvēja kā vaska tēli svilinošā saulē. Apstājos, pa­griezos pret upi, un tā atkal tecēja tur kā nožēlojama urdziņa, bet ar acs kaktiņu re­dzēju, ka ļaudis sāk atdzīvoties, un dzirdēju, ka viņi sarunājas un smejas. Cirtos apkārt, tagad jau neprātīgi strauji, un viņi atkal sastinguši raudzījās uz mani, mēmi kā nāve.

—   Ko jūs, pie joda, iedomājaties, tā izlie­koties? — es viņiem uzbrēcu.

Ne skaņas, ne vismazākās kustības. Tur­klāt viss, velns parāvis, likās aplams — debesu zilums, saules siltums, ziedi, kas no­vīta acu priekšā. Jutu, ka atkal atrodos ārpus laika, bet šoreiz biju aplamajā pusē. Man vajadzēja rīkoties tā, lai šeit kaut kas notiktu, pat ja mani tūdaļ nospertu zibens.

Pa mūrī izlauztu caurumu devos pie mane­keniem, kuri sēdēja vasaras krodziņā un tukši blenza. Pirmais, pie kura piegāju, pie­cēlās, un es redzēju, ka tas ir Dženingss, kurš kopā ar mani bija ēdis pusdienas pie Batervorsa.

—    Klausieties, Dženings, — es iesaucos, uzlikdams roku viņam uz pleca, — jūs taču mani pazīstat, esmu Lindfīlds. — Un tagad, kad visu uzmanību veltīju viņam, visi pā­rējie atkal atdzīvojās, un, ja neskaita mani, Dženingss bija vienīgais, kas blenza stulbi kā manekens. — Ko tas nozīmē? Kas jums visiem noticis?

Viņš neatbildēja, viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, un man bija tāda sajūta, ka, ja nenoņemšu savu roku no viņa pleca, tad viņu pagrūdīšu. Tāpēc paņēmu nost roku, bet jau mirkli vēlāk, aklās dusmās par to, ka viņš nekā neatbildēja, es iecirtu viņam pamatīgu pļauku. Taču vēl mirkli vēlāk — un nemāku teikt, kā tas gadījās — es pats gulēju zālē, saņēmis spēcīgāko belzienu, kāds vien man zināms, kopš esmu boksējies pusvidējā svarā Toronto universitātes ko­mandā. Un, kamēr vēl gulēju zemē, gaidot skaitīšanu un gongu, dzirdēju kaut kur tālu tālu visus šos cilvēkus tērzējam un smeja­mies. Hārvijs Lindfīlds nevarēja viņiem pie­vērst savu uzmanību, un tāpēc viņi uzjautri­nādamies atkal no manis aizslīdēja.

Pēc dažām minūtēm, jūtoties vēl apdullis un diezgan nelabi, piecēlos kājās un paska­tījos apkārt. Tobrīd viņi visi nebija pilnīgi sastinguši. Viņi mazliet kustējās kā augi zem ūdens, un es dzirdēju arī kaut kādas skaņas, bet tās nebija skaņas, ko es labprāt dzir­dētu, jo viņi smējās spocīgi klusi, it kā zem ūdens, un smējās par mani. Un es nevarēju saprast, kāpēc gan biju veltījis laiku šiem cilvēkiem, ja tos vispār vēl varēja saukt par cilvēkiem, kad patiesībā tie mani neintere­sēja un biju atgriezies uz šejieni, lai atrastu tikai vienu cilvēku — Polu. Zināju, ka šeit ārā viņas nav. Vienīgā cerība bija atrast viņu kaut kur viesnīcā.

Tur viņa stāvēja viena garenajā istabā, kur tagad valdīja tāds klusums un tāda tumsa kā kapenēs. Viņa gan neblenza uz mani stingi kā manekens, taču droši vien labāk būtu bijis, ja viņa tā skatītos, jo, kā viņa tur stāvēja, tas lika manai sirdij sa­stingt. Tuvojoties Polai, redzēju, ka viņa lēnām purina galvu un vaigi viņai slapji no asarām. Viss, kas aizvien bijis aplams vīrieša un sievietes attiecībās, visi mūžsenie nebei­dzamie sirdēsti tagad bija nostājušies starp mums.

— Pola, — es teicu, — zinu, viņreiz tas notika manas vainas dēļ, bet nu esmu at­griezies, un es atnācu atpakaļ, izlauzu sev ceļu uz šejieni tikai tevis dēļ. — Es būtu varējis vēl turpināt, bet zināju, ka viņa ne­runās ar mani, vienīgi purinās galvu un rau­dās, kā sievietes mēdz darīt, jūtot, ka bei­dzot viss ir pagalam.

Tad viņa devās prom, un es viņai sekoju, gribēdams vēl kaut ko pateikt, bet nezinā­dams, ko. Visapkārt neredzēja neviena cil­vēka; viesnīca bija tukša, klusa, neizsakāmi drūma. Pola iegāja aukstajā virtuvē, kur ne­virmoja ēstgribu rosinošas smaržas, un, šķēr­sojusi virtuvi visā tās garumā, nonāca pie zaļajām durvīm. Tur viņa stāvēja krietnu brīdi, lai skatītos uz mani un dāvātu man kaut ko līdzīgu smaida atblāzmai. Durvis aiz viņas lēnām aizvērās, kad pie tām piegāju es — varens un valdonīgs, lai dievs man žē­līgs! Atrāvu durvis vaļā un spēru kāju pāri slieksnim kā Aleksandrs Lielais.

Bet, protams, uz seru Eleriku tas neat­stāja nekādu iespaidu, un es viņam to ļaunā neņemu. Šoreiz es biju bijis prom tikai pus­otras minūtes, un viņu neinteresēja, vai es izsoļoju no viņa skapja kā Aleksandrs Lie­lais vai izlienu kā Parīzes dievmātes kated­rāles kuprītis. Viņu interesēja tikai viens: dabūt mani prom no savām mājām, pirms sāku trakot un dauzīt mēbeles. Tāpēc viņš man steidzīgi pastāstīja, ka ceturtdaļjūdzi no šejienes dzīvojot kāds vīrs, kurš par vienu mārciņu aizvedīšot mani atpakaļ uz Blekliju. Patiesībā seram Elerikam nebija ko uztraukties, jo šī pēdējā ciemošanās Viņā Pusē — ja es biju Viņā Pusē — bija atņē­musi man visu cīņas sparu.

Dabūjis mani līdz ārdurvīm, sers Eleriks jutās atvieglots.

—    Šoreiz . .. nebija vairs … tik patīkami, mister Lindfīld . .. ko?

—    Bija ļoti nepatīkami, — es saīdzis at­bildēju. — Bet esmu laikam to pelnījis par to, ka tik neatlaidīgi gribēju atkal turp no­kļūt. Es nebiju sevišķi laipns. Taču atzīstie­ties, arī jūs ne.

—    Nē, mister Lindfīld, — viņš nopietni teica (un es vēl tagad redzu mazo, sirmo, brūno vecīti, kas bija ļoti anglisks, bet kura acīs slēpās Indija vai Ķīna), — jūs esat mal­dīgās domās … par mani… un par sevi. Jūs bijāt. .. Viņā Pusē. Aizmirstiet. . . savu pēdējo ciemošanos tur . .. atcerieties pirmo. Tagad .. . protams … jūs neesat apmieri­nāts … Taču jums … manuprāt… ir iemesls . . . būt neapmierinātam . . . tagad.

—    Arī toreiz bija, — es noburkšķēju. — Mums visiem ir. Bleklijā cilvēki tādēļ beidzas gandrīz vai nost. Jūsu atlīdzība par to, ka neļāvu jums pakļūt zem kravas ma­šīnas, šo neapmierinātību tikai vēl palieli­nāja.

— Nē, — viņš maigā balsī iebilda, — nepalielināja. Būtībā . .. tieši pretēji… sa­mazināja. Pats sapratīsiet.

Vai es to sapratu, nemāku teikt, kaut gan dažu labu reizi man šķiet, ka zinu, ko viņš bija domājis. Nē, mēs nekad vairs nesasta- pāmies. Es gan aizbraucu pie viņa dažus vakarus vēlāk, bet māja bija aizslēgta un tumša, un man pateica, ka viņš esot aizce­ļojis, varbūt, lai stāvētu uz galvas Bombejā vai lai grieztu pātaru dzirnaviņas Tibetā. Uzaicināju Dženingsu paēst kopā ar mani lenču, lai redzētu, kā viņš reaģēs uz to, kad pastāstīšu viņam par spēcīgāko āķi, ar kuru viņš mani bija notriecis zemē tādā vietā, kur cilvēki pārvēršas par manekeniem stin­gām acīm, tiklīdz tu, cilvēks, ciešāk uzlūko viņus. Un viņš, protams, vispār nereaģēja, tikai pateica man, ka viņš vairs neredzot sapņus, kopš neēdot vakaros sieru, un sāka stāstīt, ka angļu bokss, tāpat kā ikkatrs cits sports, neesot tāds, kāds bijis agrāk.

Pirms aizbraukšanas no Bleklijas es pava­dīju vakaru kopā ar Meivisu Džilberti, un viņa man pastāstīja vēl šo to par Rodniju un lika man aprakstīt Polu, kaut gan par ciemošanos Viņā Pusē neieminējos; mēs noreibām, kļuvām sentimentāli un mēģinā­jām viens otru mierināt ar diezgan apšau­bāmu, pavieglu mīlināšanos un uzvedāmies muļķīgi un neveikli. Faktiski vakars nobei­dzās tā, kā biju cerējis, ka tas nobeigsies, kad centos no tā izvairīties.

Tad Bleklijas elektromehāniskā sabiedrība pabeidza mašīnas būvi saskaņā ar mūsu pra­sībām, un, kad vairākas dienas bijām to dar­binājuši un pārbaudījuši, paskatījos vēl, kā to izjauc, iesaiņo un aizsūta uz Liverpūli, lai no turienes aiztransportētu tālāk ar kuģi. Ap to laiku mani darba devēji jau pieprasīja, lai atgriežos, un tā nu es, nopircis biļeti atpakaļbraucienam ar lidmašīnu, kādā mig­lainā, drūmā ziemas pēcpusdienā atrados Londonas lidostā. To es pieminu tāpēc, ka tur es ieraudzīju Polu.

Jūs jau zināt, ka cilvēki tiek ganīti lid­laukos gluži kā attīstībā atpalikušo bērnu skolas audzēkņi pastaigā. Manu bariņu veda uz lidmašīnu, kad citu veda no lidmašīnas, tā ka mēs rindiņā gājām cits citam garām. Un tad es ieraudzīju Polu — tā bija viņa, par to es nešaubījos, drīzāk varētu šaubīties., ka mani sauc Hārvijs.

—    Pola! — es iesaucos un steidzos pie viņas.

Viņa apstājās, taču izskatījās pārsteigta, bet nekādā ziņā priecīgi pārsteigta.

—     Tas ir pārpratums, — viņa teica. — Esmu misis Enderslija, mani nesauc Pola, un es jūs nepazīstu.

—    Kas te notiek? — Liela auguma vīrie­tis, kas stāvēja aiz viņas, aizkaitināts mani

Uzrunāja. Tam viņa piederēja. Tam piede­rēja gandrīz viss. Tas bija viens no tādiem vīriem.

— Pārpratums, mīļais, nekas vairāk, — viņa teica un kā atvainodamās mazliet uz­smaidīja man, varbūt tāpēc, ka izskatījos pēc noklīduša kucēna.

Nezinu, ko es atbildot nomurmināju, jo viņas acīs, to pelēkajās dzīlēs pēkšņi ierau­dzīju tādu kā signālu, kas, atskanēdams no tālienes, mani satrauca līdz sirds dziļumiem. Un, izsakot šo signālu vārdos, tas skanētu apmēram tā: «Jā, es biju Pola, kad biju tur, un tagad atceros arī tevi, Hārvij Lindfīld, bet, kur mēs bijām un ko lai mēs tagad iesā­kam, to dievs vien zina! Nākamajā mirklī es kopā ar pārējo ganāmpulku jau devos uz lidmašīnu.

Tagad esmu šeit, atgriezies šurp pie pir­mās izdevības, bet šoreiz, protams, atvaļinā­jumā un ne vairs pielijušajā Bleklijā un dzelzceļa viesnīcā. Un es joprojām stāstu ļaudīm, kā ir Viņā Pusē, kur man gadījās pabūt, un, kad viņi atbild, ka viņiem līdzīga vieta ir zināma, dodos turp to aplūkot un tā nokļūstu jūsu visskaistākajās pusēs, tā­dās kā Haberholma, kur mēs šo pēcpusdienu sastapāmies. Kornvelā, Devonā, Dorsetā, Kotsvoldā, Ezeru apvidū — visur esmu bijis. Ak, jā, arī uz sera Elerika māju aizbraucu, bet viņš februārī nomiris . . . kaut kur ārze­mēs. Jā, apvaicājos arī par melno akmeni, bet viss, kas viņam piederējis, bija pārdots vai izdalīts un neviens acīmredzot nekā ne­zināja par akmeni. Protams, man vajadzētu sameklēt akmens pēdas, par to esmu jau domājis.

Taču vēl kaut kas laiku pa laikam nedod man miera. Jūs jau pats to būsiet pamanījis. Šad tad gadās sastapt cilvēkus, kas jūs iepriecināti uzlūko un iesaucas: «Vai mēs kaut kur neesam tikušies?» Un, kad jūs tiem atbildat, ka nekur tikušies neesat, tad redzat, ka viņu sejas satumst. Un, redziet, man ne­dod mieru doma, ka arī šie cilvēki reiz bijuši katrs savā Viņā Pusē un tikušies tur ar mani tāpat, kā es tikos ar Bleklijas ļau­dīm un, protams, arī ar Polu. Ziniet, tā taču ir viena sasodīta būšana, ja mēs visi tieka­mies kādā Viņā Pusē un pēc tam vairs ne­varam piedabūt citus mūs saprast. Ak dievs! Paskatieties, cik vēls. Bet no rīta man jādo­das uz Nortamberlendu, esmu dzirdējis, ka tur esot tāda puse, kas varētu būt Tā, kā jums šķiet?

ŠRots Ficdžeralds

BENDŽAMINA BATONA NEPARASTAIS DZĪVES STĀSTS

I

Līdz 1860. gadam, pats par sevi saprotams, bērni dzima mājās. Pašreiz, esmu dzirdējis, visvarenie medicīnas dievi nosprieduši, ka pirmajam mazuļa brēcienam jāatskan sterilā klīnikas atmosfērā, ieteicamāk gan labiekār­totā klīnikā. Tā jaunais Rodžers Batona kungs ar kundzi, aizsteigušies par piecdes­mit gadiem laikam priekšā, kādā 1860. gada vasaras dienā nolēma, ka viņu pirmajam bērniņam jāpiedzimst klīnikā. Vai šim ana­hronismam ir kāds sakars ar dīvaino noti­kumu, ko es grasos izklāstīt, to neviens ne­uzzinās.

Es pastāstīšu jums, kas notika, un tad spriediet paši.

Pirms kara Batoni ieņēma Baltimorā ievē­rojamu stāvokli gan sabiedriskā, gan finan­siālā ziņā. Viņi bija saistīti ar Šo Ģimeni un ar To Ģimeni, un ikvienam dienvidniekam bija skaidrs, ka tas dod tiesības piederēt pie varenās aristokrātijas, kuras konfederācijā bija papilnam. Batoni pārdzīvoja to patī­kamo sajūtu, kādu jau sensenis pārdzīvojuši cilvēki, gaidot savu pirmdzimto, un, dabiski, misters Batons bija satraukts. Viņš cerēja, ka piedzims zēns, kuru vēlāk varēs nosūtīt uz Jēlas koledžu Konektikutā, jo šai mācību iestādē arī pats misters Batons veselus četrus gadus bija pazīstams ar visai nepārprotamu iesauku «Pļauka».

Kādā septembra rītā, ziedojis sevi visu lielajam notikumam, misters Batons satraukts piecēlās jau sešos, apģērbās, rūpīgi apsēja kaklasaiti un pa Baltimoras ielām steidzās uz klīniku, lai noskaidrotu, vai nakts mel­nums nav izauklējis savā klēpī jaunu dzī­vību.

Kad misteram Batonam atlika vairs kādi simt metri līdz Merilendas privātajai dāmu un kungu klīnikai, viņš ieraudzīja, ka viņa mājas ārsts Kīns nāk lejā pa kāpnēm, rokas berzēdams, it kā mazgātu tās, kā jau to raduši darīt ārsti saskaņā ar nerakstītajiem savas profesijas ētikas likumiem.

Misters Rodžers Batons, Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairum­tirdzniecības firmas prezidents, drāzās pie ārsta Ķīna, neievērodams cieņu, kāda pie­nāktos Dienvidu džentlmenim šai gleznai­najā laikā.

—           Dakteri Kīn! — viņš iesaucās. — Ai, dakteri Kīn!

Izdzirdīs savu vārdu, ārsts pagriezās, ap­stājās un ar dīvainu izteiksmi raupjajā me­diķa sejā gaidīja pienākam misteru Batonu.

—           Kā gāja? — piegājis klāt, aizelsies no­prasīja misters Batons. — Kā viss noritēja? Vai viņa jūtas labi? Vai ir zēns? Kas tad piedzimis? Kas …

—          Runājiet jēdzīgi! — ārsts Kīns atcirta. Viņš likās par kaut ko aizkaitināts.

—          Vai tad bērns nav piedzimis? — mis­ters Batons lūdzoši vaicāja.

Ārsts Kīns sarauca pieri.

—    Kā nu ne, tikai ne tā, kā vajadzēja.

Un ārsts atkal uzmeta misteram Batonam

dīvainu skatienu.

—    Vai ar manu sievu viss ir kārtībā?

—    Jā.

—    Kas piedzimis — zēns vai meitene?

—           Nu vai zināt! — ārsts Kīns galīgi sakai­tināts iesaucās. — Es palūgšu jums pašam aiziet un apskatīties. Kaut kas nedzirdēts! — Pēdējos vārdus viņš izkliedza burtiski vienā elpas vilcienā, tad aizgriezies nomurmināja: — Vai jums šķiet, ka šāds gadījums man sagādās slavu? Vēl viens tāds, un es tikšu pazudināts, tāpat kā tiktu pazudināts kurš katrs.

—          Bet kas tad ir noticis? — misters Batons izbijies jautāja. — Vai trīnīši?

—    Ne jau trīnīši! — kā skaldīt noskaldīja ārsts. — Ko tur tik daudz! Ejiet pats un apskatieties. Un izsauciet citu ārstu. Kad jūs nācāt pasaulē, es jūs saņēmu, jaunais cil­vēk, un četrdesmit gadu esmu bijis jūsu ģimenes ārsts, taču tagad ir cauri. Negribu vairs redzēt ne jūs, ne arī. kādu citu jūsu tuvinieku. Sveiki!

Tad viņš strauji pagriezās, ne vārda ne­bilzdams, iekāpa ratos, kas gaidīja ielas malā, un aši aizbrauca.

Misters Batons, pie visām miesām trīcē­dams, palika apstulbis stāvam turpat uz ietves. Vai bija notikusi kāda briesmīga ne­laime? Pēkšņi viņam bija zudusi jebkura vēlēšanās iet iekšā Merilendas privātajā dāmu un kungu klīnikā, un tikai pēc laba brīža viņš ar lielām grūtībām piespieda sevi uziet pa kāpnēm un ieiet pa parādes dur­vīm.

Medicīnas māsa sēdēja pie galda drū­majā gaiteņa pustumsā. Apspiedis kaunu, misters Batons piegāja pie viņas.

—   Labrīt! — viņa sveicināja, laipni uzlū­kodama misteru Batonu.

—    Labrīt! Es . .. es esmu misters Batons.

Pēc šiem vārdiem meitenes sejā atplaik-

snījās neaprakstāmas šausmas. Viņa pielēca kājās, it kā grasīdamās mesties prom, tomēr acīm redzami ar lielām pūlēm savaldījās.

—   Es gribu redzēt savu bērnu, — misters Batons sacīja.

Māsa klusu ievaidējās.

—    Jā, protams! — viņa histēriski iesau­cās. — Augšstāvā. Tieši augšstāvā. Ejiet augšāl— Viņa parādīja, uz kurieni jāiet, un misters Batons, aukstiem sviedriem pārplū- dis, trīcēdams un drebēdams pagriezās un devās uz otro stāvu. Augšējā gaitenī viņš uzrunāja citu māsu, kas ar bļodu rokā nāca viņam pretī.

—    Es esmu misters Batons, — viņš centās runāt mierīgi. — Gribu redzēt savu . ..

Būkš! Bļoda nobūkšķēja pret grīdu un aiz­ripoja uz kāpņu pusi. Būkš! Būkš! Tā rit­miski krita no viena pakāpiena uz otru, it kā pārdzīvodama līdzi šausmas, kuras bija viesis šis džentlmenis.

—    Es gribu redzēt savu bērnu! — misters Batons gandrīz vai iekliedzās. Viņš bija tuvu sabrukumam.

Būkš! Bļoda bija sasniegusi pirmo stāvu. Māsa atguvās un ar dziļu nicinājumu norau­dzījās misterā Batonā.

—    Jauki, mister Baton, — viņa klusu sa­cīja. — Ļoti jauki! Kaut jūs zinātu, kāda stāvoklī mēs visi šorīt nonācām! Tas „ir pavi­sam kas nedzirdēts! Klīnika uz visiem lai­kiem zaudējusi labo slavu pēc šā …

—    Ātrāk! — viņš aizsmacis iesaucās. — Es vairs nevaru to izturēt!

—    Nāciet līdzi, mister Baton!

Viņš vilkās māsai nopakaļ. Garā gaiteņa pašā galā atradās istaba, no kuras nāca brē­cieni visdažādākos toņos, '— tā patiešām bija istaba, kas vēlāk tika nosaukta par «brē­cēju istabu».

Viņi iegāja iekšā. Visapkārt gar sienu bija novietots kads pusducis baltu, lakotu bērnu gultiņu uz skritulīšiem, un katrai galv­galī bija piesiets uzraksts.

—   Nu, — misters Batons izdvesa, — kurš tad ir manējais?

—    Tas! — māsa teica.

Mistera Batona skatiens sekoja māsas pirkstam, un tad viņš ieraudzīja savējo. Ievīstīts lielā, baltā segā, gandrīz ar varēm iestūķēts redeļu gultiņā, sēdēja, šķiet, gadu septiņdesmit vecs vīrs. Viņa retie mati bija gandrīz balti, un no zoda nokārās gara, dūmu pelēka bārda, ko bezjēdzīgi šurp turp plivināja vēsmiņa, kas pūta no loga. Misterā Batonā noraudzījās nespodras, izdzisušas acis, kuras it kā slēpa sevī neskaidru jau­tājumu.

—    Vai esmu prātā jucis? — nodārdināja misters Batons, kura izbīlis bija pārvērties niknumā. — Vai tas ir kāds ļauns klīnikas joks?

—    Mums gan tas nešķiet joks, — māsa atcirta. — Nezinu, vai jūs esat jucis prātā vai ne, taču bērns vairāk nekā skaidrs, ir jūsu.

Misteram Batonam uz pieres kārtējo reizi izspiedās auksti sviedri. Viņš aizvēra acis, pēc tam, atvēris tās, vēlreiz paskatījās. Šaubu nebija — viņš redzēja savā priekšā septiņdesmitgadīgu vīru, pareizāk, septiņ- desmitgadīgu mazuli — mazuli, kas gulēja gultiņā, kājas pārkāris pār malu.

Vecais vīrs bridi mierīgi skatījās gan uz vienu, gan otru un tad pēkšņi ierunājās čērkstošā, vecišķā balsī.

—    Vai jūs esat mans tēvs? — viņš vai­cāja.

Misters Batons un māsa stipri satrūkās.

—    Ja nu jūs tas esat, — vecais vīrs īgni turpināja, — es gribētu, lai jūs mani vedat prom no šejienes vai vismaz liekat atnest man ērtu šūpuļkrēslu.

—    Dieva dēļ, no kurienes jūs esat radies? Kas jūs tāds esat? — misters Batons izmisis iekliedzās.

—    Es jums tieši nevaru pateikt, kas es esmu, — čērkstošā balss atteica, — jo esmu dzimis tikai pirms dažām stundām, taču mans pēdējais uzvārds noteikti ir Batons.

—    Jūs melojat! Jūs esat blēdis!

Vecais vīrs gurdi pievērsās māsai.

—    Jauki gan tiek saņemts jaundzimu­šais, — viņš vārgā balsī sūdzējās. — Lūdzu, sakiet, ka viņam nav taisnība!

—    Jums nav taisnība, mister Baton, — asi noteica māsa. — Tas ir jūsu bērns, un jums vajadzēs samierināties ar to. Mēs lūg­sim jūs iespējami ātrāk vest viņu uz mā­jām — šodien pat jebkurā laikā.

—    Uz mājām? — misters Batons neticē­dams atkārtoja.

—    Jā, mēs nevaram viņu paturēt. Tik tiešām nevaram, jūs taču saprotat?

—    Es par to esmu gluži priecīgs, — ve­cais vīrs izdvesa. — Šeit ir labi uzturēties cilvēkam ar pieticīgākām prasībām. Sai kliegšanā un brēkšanā neesmu varējis ne aci aizvērt. Es lūdzu, lai man iedod ēst, — šai brīdī viņa balss kļuva spalga, un tajā ieskanējās protesta stīgas, — un man atnesa pudeli piena!

Misters Batons noslīga uz krēsla līdzās dēlam un paslēpa seju rokās.

—    Ak dievs! — viņš, šausmu pārņemts, murmināja. — Ko teiks cilvēki? Ko lai es daru?

—    Jums jāved viņš uz mājām, — māsa neatlaidās, — un tūlīt pat!

Izmocītais cilvēks pretīgi skaidri iztēlojās neparasto skatu, kad šis drausmīgais spoks cēli soļos viņam pie sāniem pa pilnajām pil­sētas ielām.

:— Es nevaru. Es nevaru, — misters Batons gaudās.

Cilvēki apstāsies, lai ar viņu parunātu, un ko viņš tiem teiks? Viņam vajadzēs stādīt priekšā šo . . . šo septiņdesmitgadīgo. «Tas ir mans dēls, viņš šorīt agri piedzima.» Un tad vecais vīrs ietīsies segā, ņn viņi abi lēni vilksies garām ļaužu pārpildītajiem veika­liem, vergu tirgum, — īsu neprāta mirkli misters Batons kvēli vēlējās, kaut dēls būtu piedzimis melns, — pēc tam garām grezna­jiem dzīvojamiem namiem, nespējnieku pa­tversmei …

—          Lūdzu, saņemieties! — māsa uzmundri­nāja misteru Batonu.

—           Paklausieties, — vecais vīrs pēkšņi pavēstīja, — jūs gauži maldāties, ja domā­jat, ka es iešu mājās, ietinies šai segā.

—    Mazuļi aizvien tiek vīstīti segās.

Nīgri krekšķinādams, vecais vīrs rādīja

mazu, baltu autiņu.

—           Skatieties! — viņš trīcošā balsī sacīja. — Jūs redzat, ko viņi man sagatavojuši.

—          Mazuļi aizvien tādos tiek vīstīti, — at­trauca māsa.

—           Labi, — vecais vīrs turpināja, — bet šis mazulis pēc brīža nekur vairs nebūs ievīstīts. Šī sega ir asa. Vismaz vajadzēja iedot man palagu.

—           Nemetiet taču segu nost! Nemetiet nost! — ātri sacīja misters Batons. Tad viņš pagriezās pret māsu. — Ko lai es daru?

—    Ejiet un nopērciet dēlam kādas drēbes.

Izgājis gaitenī, misters Batons dzirdēja

dēlu saucam:

—    Un spieķi, tēv. Man vajadzīgs spieķis.

Misters Batons nikni aizcirta ārdurvis .. .

II

—           Labrīt! — misters Batons satraukts sveicināja Čespīka gatavo apģērbu veikala pārdevēju. — Es gribētu nopirkt savam bēr­nam drēbes.

—    Cik vecs ir jūsu bērns, ser?

—   Apmēram sešas stundas, — bez domā­šanas atbildēja misters Batons.

—    Zīdaiņu apģērbu nodaļa ir mazliet tālāk.

—    Man liekas … es neesmu gluži pārlie­cināts, vai tieši to man vajag. Tas ir… viņš ir neparasti liels bērns. Ārkārtīgi… hm … liels.

—   Tur var iegādāties arī ļoti lielu izmēru bērnu drēbes.

—    Bet kur ir zēnu nodaļa? — pārdomājis Batons bezcerīgi iejautājās. Viņš it kā juta, ka pārdevējs katrā ziņā nojauš viņa kaun­pilno noslēpumu.

—    Šeit.

—    Labi… — Misters Batons vilcinājās. Viņam bija pretīga doma ieģērbt savu dēlu vīrieša drēbēs. Ja vien viņš dabūtu ļoti lielu zēna uzvalku, viņš varētu nogriezt to garo, briesmīgo bārdu, sirmos matus nokrāsot brū­nus un tādējādi noslēpt pašu ļaunāko, tāpat arī saglabāt kaut ko no pašcieņas — nemaz jau nerunājot par savu stāvokli Baltimoras sabiedrībā.

Taču pēc zēnu nodaļas izmisīgas apskates atklājās, ka jaundzimušajam Batonam neder neviens uzvalks. Misters Batons, protams, visu vainu uzvēla veikalam — tādos gadī­jumos allaž vainīgs ir veikals.

—   Cik vecs, jūs teicāt, ir jūsu zēns? — pārdevējs ziņkārīgi vaicāja.

 — Viņam ir .. . sešpadsmit gadu.

—           Ak, atvainojiet! Man likās, jūs sacījāt, ka viņš ir sešas stundas vecs. Pusaudžu ap­ģērbi ir blakus nodaļā.

Misters Batons bēdīgs devās tālāk. Tad viņš apstājās un, pēkšņi atplaucis, norādīja ar pirkstu uz apģērbtu manekenu skatlogā.

—           Lūk! — viņš iesaucās. — Man vaja­dzīgs tāds uzvalks, kāds ir manekenam.

Pārdevējs samulsa.

—           Bet šis uzvalks nav domāts bērnam, — viņš iebilda. — Tas gan ir bērnu, taču do­māts masku ballei. Jūs pats to varētu vilkt mugurā.

—           īetiniet, lūdzu, — neatlaidās satrauk­tais pircējs. — Tāds tieši man ir vajadzīgs.

Pārsteigtais pārdevējs paklausīja.

Atgriezies klīnikā, misters Batons iegāja mazuļu istabā un gandrīz vai mešus aizmeta dēlam saini.

—          Te ir tavas drēbes! — misters Batons uzkliedza.

Vecais vīrs attina saini un ziņkārīgi aplū­koja tā saturu.

—           Man tās liekas smieklīgas, — viņš žē­lojās. — Es negribu, ka mani pataisa par pērtiķi…

—           Tu pats mani esi pataisījis par pēr­tiķi! — misters Batons nikni atcirta. — Tas nekas, ja tu izskatīsies smieklīgs. Velc vien mugurā … vai arī… vai arī es tevi no­pēršu. — Izteicis pēdējo vārdu, viņš neveikli norīstījās, tomēr juta, ka pareizo vien izvē­lējies.

-— Labi, tēv, — sirmgalvis sacīja ar pār­spīlētu cieņu, kā jau bērnam pieklājas. — Tu esi dzīvojis ilgāk, tu visu zini labāk. Darīšu, kā liksi.

Tāpat kā pirmīt, izdzirdis vārdu «tēvs», misters Batons pamatīgi satrūkās.

—    Nu, pasteidzies!

—    Es jau tā steidzos, tēv!

Kad dēls bija apģērbies, misters Batons ar smagu sirdi noraudzījās viņā. Dēls bija uzvilcis raibas zeķes, sārtas bikses un blūzi ar jostu un lielu, baltu .apkakli. Pār to plī­voja garā, iesirmā bārda, kas sniedzās gan­drīz līdz viduklim. Iespaids nebija nekāds labais.

—    Uzgaidi!

Misters Batons pakampa klīnikas dzirkles un ar pāris cirpieniem veikli nošķērēja krietnu kumšķi bārdas. Taču pat šis uzlabo­jums kopiespaidu nepadarīja kaut cik cieša­māku. Pašķidro matu šķipsnas, ūdeņainās acis un apdrupušie zobi, likās, īpaši kontras­tēja ar spilgto apģērbu. Misters Batons to­mēr ietiepīgi palika pie sava — viņš pa­stiepa dēlam roku.

—    Nāc, ejam! — viņš stingri noteica.

Dēls paļāvīgi saņēma tēva roku.

—    Kā tu mani sauksi, tēti? — viņš jau­tāja trīsošā balsī, kad viņi gāja ārā no ma­zuļu istabas. — Vai pagaidām tāpat par bērniņu? Kamēr izdomāsi kādu labāku vārdu?

Misters Batons kaut ko noburkšķēja. Pēc tam viņš skarbi atteica:

— Nezinu. Es domāju, ka mēs nosauksim tevi par Metuzālu.

III

Pat pēc tam, kad jaunpienākušajam Ba­tonu ģimenes loceklim retie mati bija ap­griezti un nokrāsoti nedabiski melni, seja noskūta tik pamatīgi, ka spīdēja un lais­tījās, un viņš pats bija ietērpts zēna uzval- ciņā, ko pašuva pagalam pārsteigtais drēb­nieks, pat pēc tam misters Batons bija spiests atzīt, ka viņa pirmdzimtais ir tikai pārpra­tums. Kaut arī Bendžaminam Batonam — viņš tika nosaukts šādā vārdā, nevis daudz atbilstošākā, taču aizvainojošākā vārdā «Me- tuzālš» — bija no vecuma līka mugura, viņš tomēr bija piecas pēdas astoņas collas garš. Nedz apģērbs, nedz apcirptās, nokrāsotās uzacis nespēja noslēpt to, ka acis bija kļu­vušas blāvas, ūdeņainas un nogurušas. Pa­tiesībā jau iepriekš pieņemtā aukle, tikai uzmetusi skatienu, aizmuka no mājas diez­gan sašutusi.

Taču misters Batons stingri palika pie sava. Bendžamins bija mazulis, un par ma­zuli viņam arī jāpaliek. Sākumā misters Ba­tons paziņoja, ja Bendžamins nedzers siltu pienu, viņš vispār nekā nedabūs, taču vēlāk misteru Batonu pierunāja, un pēc zināmas piekāpšanās viņš atļāva dot dēlam maizi, sviestu un pat auzu pārslu putru. Kādu dienu viņš pārnesa mājās grabuli un, snieg­dams to Bendžaminam, stingri piekodināja, lai dēls «ar to rotaļājas», taču vecais vīrs rotaļlietu paņēma vienaldzīgi, un tikai šad un tad bija dzirdams, kā viņš to paklausīgi žvadzina.

Taču bija pilnīgi skaidrs, ka grabulis vi­ņam apnika, un, atstāts viens, viņš atrada citļi, daudz patīkamāku laika kavēkli. Pie­mēram, misters Batons kādu dienu konsta­tēja, ka iepriekšējā nedēļā izsmēķējis vairāk cigāru nekā jebkad agrāk. Izskaidrojums radās pēc dažām dienām, kad, negaidot iegājis bērnistabā, viņš ieraudzīja, ka tā ietīta vieglā, zilganā dūmakā un Bendža­mins ar vainīgu sejas izteiksmi pūlas noslēpt Havannas cigāra galu. Šis atgadījums, pro­tams, bija par iemeslu, lai misters Batons pamatīgi nopērtu Bendžaminu, taču viņš atklāja, ka nav spējīgs to izdarīt. Viņš tikai brīdināja, ka tādējādi dēls var «aizkavēt savu augšanu».

Tomēr misters Batons savu nostāju nemai­nīja. Viņš joprojām nesa mājās gan alvas zaldātiņus, gan rotaļu vilcieniņus, gan lie­lus, jaukus drēbes dzīvnieciņus, un, lai ilū­zija, kuru viņš bija radījis — vismaz pats sev —, būtu pilnīga, viņš neatlaidīgi prasīja pārdevējam rotaļlietu veikalā, vai «sārtajam pīlēnam nenoies krāsa,, ja bērns to bāzīs mutē». Taču, lai kā tēvs pūlējās, Bendža- minu tas nesaistīja. Viņš mēdza aizlavīties uz apakšējo stāvu un tad, atgriezies bērn­istabā ar kādu «Britu enciklopēdijas» sē­jumu, visu pēcpusdienu to uzmanīgi lasīja, kamēr drēbes gotiņas un klucīši, pamesti novārtā, gulēja uz grīdas. Pret tādu stūr­galvību mistera Batona pūliņiem nebija gan­drīz nekādu panākumu.

Baltimorā radītā sensācija sākumā bija milzīga. Nav iespējams noteikt, ko šī ne­laime būtu maksājusi Batoniem un viņu radiem sabiedriskajā ziņā, ja pilsoņu kara izcelšanās nebūtu piesaistījusi sitijas uzma­nību gluži kam citam. Daži cilvēki, kas vienmēr bijuši pieklājīgi, lauzīja galvu, kā apsveikt vecākus, un beidzot ienāca prātā asprātīga doma — pateikt, ka mazulis līdzīgs savam vectēvam, jo nav iespējams noliegt, ka visiem septiņdesmitgadīgajiem ir vienā­das vecuma pazīmes. Misters un misis Batoni bija neapmierināti, un Bendžamina vectēvs jutās pat briesmīgi aizvainots.

Atstājis klīniku, Bendžamins dzīvoja tā, kā uzskatīja par labāku. Pie viņa tika vesti mazi puisēni, un viņš visu pēcpusdienu no­ņēmās gan ar vilciņiem, gan bumbiņām, un reiz viņam pat gadījās gluži nejauši ar ka­ķeni izsist virtuves logu; par šo varoņdarbu tēvs slepenībā nopriecājās.

Kopš tā laika Bendžamins iemanījās katru dienu kaut ko sadauzīt, taču visu viņš da­rīja tikai tāpēc, ka to 11© viņa gaidīja, un pēc dabas viņš bija pakļāvīgs.

Kad Bendžamina vectēva sākotnējais naids bija pārgājis, Bendžamins un šis džentlmenis viens otra sabiedrībā jutās tieši lieliski. Viņi varēja stundām ilgi nosēdēt kopā, šie abi pēc gadiem un dzīves piere­dzes tik dažādie cilvēki, un kā seni draugi nenogurdami pārspriest vienus un tos pašus vienmuļos dienas notikumus. Bendžamins jutās daudz brīvāk ar vectēvu nekā ar sa­viem vecākiem — likās, viņi izturas pret dēlu ar bijību un, par spīti savai valdonīga­jai autoritātei, bieži vien, uzrunājot dēlu, sacīja «misters».

Viņš lauzīja galvu, tāpat kā jebkurš cits to darītu, par savu jau kopš dzimšanas no­briedušo prātu un ķermeni. Viņš nemitīgi lasīja medicīnas žurnālus, taču neatrada, ka šāds gadījums būtu jel kad agrāk pieminēts. Paklausīdams tēvam, viņš patiešām mēģināja rotaļāties ar zēniem un šad tad piedalījās mierīgākās spēlēs — futbols viņam likās pārāk straujš, un viņš baidījās salauzt vecos kaulus, kurus pēc tam būtu grūti saaudzēt.

Kad Bendžaminam bija pieci gadi, viņš tika nodots bērnudārzā, kur iemācījās līmēt zaļu papīru uz oranža papīra, darināt raibus pinumus un kartona ripuļīšus. Pildot šos

uzdevumus, Bendžamins parasti iesnaudās, un šis paradums gan kaitināja, gan biedēja jauno skolotāju. Taču, par prieku Bendža­minam, skolotāja viņu nosūdzēja vecākiem, un viņš tika izņemts no skolas. Batonu lau­lātais pāris stāstīja draugiem, ka Bendža­mins ir vēl par mazu skolai.

Kad Bendžamins kļuva divpadsmit gadu vecs, tēvs un māte pie viņa bija jau piera­duši. Nudien, pieradumam ir liels spēks, un vecākiem vairs nelikās, ka viņu bērns nav gluži tāds kā citi bērni — ja nu vienīgi kāda savdabība šad tad lika viņiem to atce­rēties. Taču, kad bija pagājušas dažas nedē­ļas kopš viņa divpadsmitās dzimšanas die­nas, Bendžamins, ieskatījies spogulī, atklāja, vai vismaz iedomājās, ka ir atklājis, kaut ko pārsteidzošu. Vai nu acis viņu viļ, vai arī mati, kaut arī krāsoti, šajos nedaudzajos mūža gados no sirmiem patiesi pārvērtušies par tēraudpelēkiem. Vai citkārt krunku iz­vagotā seja arī nav kļuvusi gludāka? Vai āda nav kļuvusi veselīgāka, elastīgāka un pat iesārta, it kā to būtu skāris ziemas sals? To viņš nevarēja pateikt. Viņš vienīgi zi­nāja, ka mugura viņam vairs nav līka un veselība salīdzinājumā ar pašām pirmajām dzīves dienām arī uzlabojusies.

«Vai tas varētu būt?…» viņš pie sevis nodomāja vai, pareizāk, tik tikko uzdrīk­stējās domāt.

Bendžamins devās pie tēva,

—    Es esmu jau pieaudzis, — viņš apņē­mīgi paziņoja, — un gribu valkāt garas bikses.

Tēvs, mazliet pavilcinājies, beidzot sacīja:

•— Nezinu gan. Garas bikses parasti valkā no četrpadsmit gadiem, bet tev ir tikai div­padsmit.

—    Bet tev taču jāpiekrīt, — Bendžamins iebilda, — ka es esmu pārāk liels savam vecumam.

Tēvs noraudzījās Bendžaminā prātodams.

—    Es par to neesmu gluži pārliecināts, — viņš sacīja. — Es biju tikpat liels kā tu, kad man bija divpadsmit gadu.

Tas neatbilda patiesībai — Rodžers Batons tikai bija nolēmis cieši ticēt, ka dēls ir normāls.

Galu galā viņi vienojās. Bendžaminam jo­projām vajadzēja krāsot matus. Viņam ar­vien un arvien vajadzēja rotaļāties ar sava vecuma zēniem. Viņš nedrīkstēja valkāt acenes un rādīties uz ielas ar spieķi rokā. Kad Bendžamins šais punktos bija piekāpies, viņam savukārt tika atļauts uzvilkt pirmo uzvalku ar garām biksēm . ..

IV

Par Bendžamina Batona dzīvi laika posmā starp viņa divpadsmito un divdesmit pirmo dzīvības gadu man nav daudz ko stāstīt. Pie­

tiek pieminēt, ka tie bija normālas atpakaļ- augšanas gadi. Kad Bendžaminam bija astoņ­padsmit, viņš izskatījās tikpat stalts kā piec­desmitgadīgs vīrs; mati bija kļuvuši biezāki un ieguvuši tumšpelēku nokrāsu; soļi bija noteiktāki, balss vairs nečērkstēja un ne­drebēja, pat bija pārvērtusies patīkamā ba­ritonā. Tādējādi tēvs nosūtīja Bendžaminu uz Konektikutu nolikt iestāju pārbaudīju­mus Jēlas koledžā. Dēls nolika pārbaudīju­mus un kļuva par pirmā kursa studentu.

Trešajā dienā pēc imatrikulācijas viņš sa­ņēma no koledžas darbveža mistera Hārta paziņojumu iegriezties kancelejā un iepazī­ties ar lekciju sarakstu. Bendžamins, skatī­damies spogulī, nosprieda, ka matus nepie­ciešams par jaunu nokrāsot brūnus, taču, pamatīgi pārbaudījis rakstāmgalda atvilktni, konstatēja, ka krāsas pudeles tur vairs nav. Tad viņš atcerējās, ka iepriekšējā dienā bija visu krāsu iztērējis un pudeli aizmetis.

Bendžamins bija neziņā. Pēc piecām minū­tēm viņam vajadzēja ierasties kancelejā. Neko nevarēja darīt — bija vien jāiet tādā pašā izskatā. Tā viņš arī darīja.

—    Labrīt! — darbvedis laipni sacīja. — Jūs gribat apjautāties par savu dēlu.

—    Patiesību sakot, mani sauc Batons … — Bendžamins ierunājās, taču misters Hārts viņu pārtrauca:

—    Priecājos jūs redzēt, mister Baton. Es kuru katru brīdi gaidu ierodamies jūsu dēlu.

—           Es jau tas esmu! — Bendžamins pēk­šņi iesaucās. — Esmu pirmā kursa students.

—    Ko?

—    Esmu pirmā kursa students.

—    Jūs laikam jokojat.

—    Nepavisam ne.

Darbvedis sarauca pieri un paskatījās uz kartiņu savā priekšā.

—           Kā tad tā? Šeit ierakstīts, ka misteram Bendžaminam Batonam ir astoņpadsmit gadu.

—           Man tieši ir tik daudz gadu, — maz­liet piesarcis, paziņoja Bendžamins.

Darbvedis nepacietīgs vēroja viņu.

—           Mister Baton, neceriet, protams, ka es jums ticēšu.

Bendžamins nepacietībā smaidīja.

—           Man ir astoņpadsmit gadu, — viņš at­kārtoja.

Darbvedis bargi norādīja uz durvīm.

—    Pazūdiet no šejienes! — viņš sacīja.

—    Pazūdiet no koledžas un vispār pazūdiet no pilsētas! Jūs esat bīstams vājprātīgais.

—    Man ir astoņpadsmit gadu. Misters Hārts atvēra durvis.

—    Ir nu gan iedoma! — viņš iesaucās.

—    Cilvēks jūsu gados mēģina iestāties pir­majā kursā. Astoņpadsmit gadu, jūs sakāt? Es dodu jums astoņpadsmit minūšu laika pa­zust no pilsētas.

Bendžamins Batons cienīgi izsoļoja no kancelejas, un kāds pusducis pēdējā kursa studentu, kas atradās gaitenī, ziņkāri norau- dzijās viņam pakaļ. Pagājis mazliet uz priekšu, Bendžamins pagriezās pret sanik­noto darbvedi, kurš arvien vēl stāvēja dur­vīs, un noteiktā balsī atkārtoja:

—    Esmu astoņpadsmit gadu vecs.

Studentu irgošanās pavadīts, Bendžamins

devās projām.

Taču viņam nebija lemts tik viegli atkra­tīties no studentiem. Kad viņš, skumju no­mākts, soļoja uz staciju, viņš pamanīja aiz sevis vairākus pēdējā kursa studentus, vē­lāk viņu bija salasījies jau vesels bars, un pēdīgi izveidojās milzīgas studentu masas. Paklīda valodas, ka viens vājprātīgais no­licis iestāju pārbaudījumus Jēlā un mēģinā­jis uzdoties par astoņpadsmitgadīgu jau­nekli. Koledžu bija pārņēmis satraukums. Vīrieši kailām galvām skrēja laukā no audi­torijām, futbolisti pārtrauca nodarbības un pievienojās pūlim, profesoru sievas ar steigā uzmauktām cepurēm, saceldamas ne­vajadzīgu kņadu, klaigādamas nesās pakaļ gājienam, no kura nepārtraukti skanēja da­žādas piezīmes, kas bija mērķētas Bendža­mina Batona vārīgākajām vietām.

—    Vai tikai viņš nav mūžīgais žīds?

—    Tādā vecumā labāk vajadzētu iestāties pirmskolā!

—    Skatieties, kur iet brīnumbērns!

—    Viņš laikam iedomājies, ka te ir ne­spējnieku patversme!

—    Brauc labāk uz Harvardu!

Bendžamins paātrināja gaitu, līdz metās skriešus. Gan viņš tiem parādīs! Viņš aiz­brauks uz Harvardu, un tad viņi nožēlos, ka izteikuši šīs neapdomīgās dzēlības!

Ticis drošībā Baltimoras vilcienā, viņš pa­bāza galvu pa logu un nokliedza:

—    Jūs to vēl nožēlosiet!

—   Ha-ha! — smējās pēdējā kursa stu­denti. — Ha-ha-ha!

Tā bija vislielākā kļūda, ko jebkad pie­laidusi Jēlas koledža …

V

1880. gadā Bendžamins Batons kļuva div­desmit gadu vecs un savu dzimšanas dienu atzīmēja, aizejot strādāt pie tēva uz Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firmu. Tai pašā gadā viņš sāka «iet sabiedrībā» — tas nozīmēja, ka tēvs ņēma viņu līdzi uz vienu otru deju vakaru. Rodžeram Batonam bija jau piec­desmit gadu, un tēvs un dēls kļuva jo die­nas jo draudzīgāki: taisnību sakot, kopš Bendžamins vairs nekrāsoja matus (kas aiz­vien vēl bija pelēcīgi), viņi abi ar tēvu iz­skatījās apmēram vienos gados, un viņus varētu noturēt pat par brāļiem.

Kādā augusta vakarā, tērpušies frakās, viņi iekāpa ekipāžā un aizbrauca pie Ševli- niem uz deju vakaru, kas tika rīkots ārpilsē­tas vasarnīcā. Vakars bija lielisks. Mēness lēja pār ceļu blāvu gaismu, vēlīnie ziedi pļavās dvesa rēnajā gaisā smaržas, ko va­rēja salīdzināt ar liegiem, tik tikko jauša­miem smiekliem. Cik tālu vien skatiens sniedza, visur zēla zeltīto kviešu lauki, un gaiss šķita tikpat caurspīdīgs kā dienā. Bija gandrīz neiespējami, tik tiešām gandrīz ne­iespējami nesajūsmināties par dzidrajām debesīm.

—    Manufaktūrai ir liela nākotne, — sa­cīja Rodžers Batons. Viņš bija cilvēks bez jebkādas fantāzijas, un viņa estētiskās jūtas bija vāji attīstītas.

—    Veci ļaudis, tādi kā es, vairs nespēj neko jaunu iemācīties, — viņš dziļdomīgi spriedelēja. — Toties jums, jauniešiem, ar jūsu enerģiju un dzīvotspēju priekšā ir liela nākotne.

Jau pa gabalu varēja saskatīt Ševlinu vasarnīcas ugunis, un drīz vien kļuva dzir­dama nopūtai līdzīga skaņa, kas neatturami plūda viņiem pretī, — tā varēja būt sērīgā vijoles dziesma vai arī zeltīto rudzu šalk­šana mēnesnīcā.

Viņi apstājās aiz grezniem, slēgtiem ra­tiem, no kuriem tobrīd trausās ārā braucēji. Pirmā izkāpa kāda lēdija, tad vecāks džentl­menis, pēc tam vēl viena jauna lēdija, kas bija skaista kā grēks. Bendžamins pat satrū­kās: šķita, ka gandrīz vai ikviens viņa ķer­meņa auds un šūniņa sadalās un pārkārtojas.

Pār visu miesu pārskrēja drebuļi, asinis sa­plūda vaigos un pierē, un ausīs kaut kas ne­mitīgi džinkstēja. Tā bija pirmā mīlestība.

Meitene bija slaida un trausla, mēnesnīcā viņas mati likās pelnu pelēki, toties veran­das sprakšķošajā gāzes gaismā tie šķita me­dus dzelteni. Ap pleciem viņa bija apņē­musi maigi dzeltenu, ar melniem tauriņiem izrakstītu spāņu mantiļu, viņas pēdas bija kā mirdzošas pogas pie čaukstošās kleitas ap­males.

Rodžers Batons pieliecās pie dēla.

—   Tā ir jaunā Hildegarde Monkrīfa, ģe­nerāļa Monkrīfa meita.

Bendžamins vienaldzīgi pamāja ar galvu.

—    Jauks radījums, — viņš sacīja bez kā­das intereses. Bet, kad nēģerēns bija jau aiz­vedis ratus prom, Bendžamins piebilda: — Tēt, tu varētu mūs iepazīstināt.

Batoni piegāja pie viesiem, kuru vidū stā­vēja mis Monkrīfa. Uzaugusi veco tradīciju garā, viņa zemu palocījās Bendžamina priekšā. Jā, viņš drīkstēja dejot ar meiteni. Viņš pateicās un devās prom vai, parei­zāk, — aizstreipuļoja.

Likās, nekad nepienāks brīdis, kad Ben­džamins varēs dejot ar meiteni. Kluss un no­slēpumains viņš stāvēja, pie sienas atspie­dies, un asinskāriem skatieniem vēroja, kā Baltimoras dendiji kaislas apbrīnas pilnām sejām aplido Hildegardi Monkrīfu. Cik gan pretīgi viņi likās Bendžaminam, cik necie- sami sasārtuši! Viņu brūnās, sprogainās vaigu bārdas izraisīja Bendžaminā gandrīz vai gremošanas traucējumus.

Taču, kad pienāca viņa reize dejot un viņi abi ar meiteni aiztraucās pa virpuļgrīdu jaunākā Parīzes valša ritmā, visa greizsir­dība un satraukums izgaisa kā pērnais sniegs. Viņš bija kā apburts un juta, ka tikai nupat ir sākusies dzīve.

—    Jūs abi ar brāli atbraucāt šurp tieši tai pašā laikā, kad mēs, vai ne? — jautāja Hildegarde, skatīdamās Bendžaminā, un vi­ņas dzidri zilās acis zaigoja kā glazūra.

Bendžamins brīdi vilcinājās. Ja meitene noturējusi viņus abus ar tēvu par brāļiem, vai nebūtu labāk viņai visu izskaidrot? Viņš atcerējās piedzīvojumu Jēlā un nolēma klu­sēt. Būtu nepieklājīgi, ja viņš runātu pretī lēdijai, un būtu noziegums, ja viņš sabojātu šo lielisko mirkli, pastāstīdams par savu dīvaino izcelšanos. Varbūt vēlāk. Viņš pie­krizdams māja ar galvu, smaidīja, klausījās viņā un jutās laimīgs.

—    Man patīk vīrieši jūsu gados, — Hil­degarde viņam sacīja. — Jaunie puiši ir tik idiotiski. Viņi man stāsta, cik daudz šam­panieša viņi dzer koledžā un cik daudz nau­das nospēlē kārtīs. Vīrietis jūsu gados prot cienīt sievieti.

Bendžamins gandrīz vai grasījās viņu bil­dināt — tikai ar pūlēm viņam izdevās ap­spiest šo vēlēšanos.

—    Jūsu vecums ir pats romantiskākais,— viņa turpināja, — piecdesmit gadi. Divdes­mit piecos gados vīrietis šķiet pārāk pie­redzējis; trīsdesmit gados vīrietis no pārpū­lēšanās ir jau novārdzis; četrdesmit gados viņš nododas gariem stāstiem, kurus klauso­ties izdeg pat vesels cigārs: sešdesmit ga­dos, ak, sešdesmit gados vīrietis ir pārāk tuvu septiņdesmit gadiem, toties piecdes­mit gadi ir brieduma gadi. Man patīk piec­desmitgadīgie.

Piecdesmit gadu Bendžaminam likās pats labākais vecums. Viņš kvēli ilgojās būt piecdesmitgadīgs.

—    Esmu vienmēr sacījusi, — Hildegarde aizvien vēl runāja, — ka es labāk precos ar piecdesmit gadus vecu vīrieti un lai viņš rū­pējas par mani, nekā apprecos ar trīsdesmit- gadīgu un rūpējos par viņu.

Viss pārējais vakars Bendžaminam pagāja kā medainā miglā. Hildegarde dejoia ar viņu vēl divas dejas, un viņi abi atklāja, ka lieliski saprotas visos dzīves jautājumos. Viņi norunāja vizināties kopā nākamajā svētdienā un tad šos pašus jautājumus sīkāk pārrunāt.

Braucot mājās īsi pirms rītausmas, kad dūca jau pirmās bites un vēsajā rasā dzis- dams vēl atspīdēja mēness, Bendžamins pa­visam neskaidri apjauta, ka tēvs pārspriež metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības fir­mas lietas.

—    … Un kā tu domā, kam lai mēs pie­vēršamies vēl bez āmuriem un naglām? — vecais Batons jautāja.

—    Mīlai, — Bendžamins izklaidīgi atteica.

—    Vīlei? — iesaucās Rodžers Batons. — Bet es taču nupat runāju par vīlēm.

Bendžamins apmulsis uzlūkoja tēvu tieši tobrīd, kad austrumu pamalē pēkšņi iegais- mojās debesis un no naktsmiera iztraucēta­jos kokos griezīgi iesaucās vālodze …

VI

Kad pēc sešiem mēnešiem mis Hildegar­des Monkrīfas un mistera Bendžamina Ba­tona saderināšanās kļuva visiem zināma (es saku «kļuva visiem zināma», jo ģenerālis Monkrīfs pavēstīja, ka viņš labāk nodur­tos pats ar savu zobenu nekā paziņotu to), satraukums Baltimoras sabiedrībā sasniedza kulmināciju. Gandrīz jau aizmirstais no­stāsts par Bendžamina dzimšanu atkal tika atgādināts un izplatījās vēja spārniem, iegū­dams dēkainu, neticamu pieskaņu. Ļaudis melsa dažādi, — gan ka Bendžamins patie­sībā ir Rodžera Batona tēvs, gan arī ka viņš ir Rodžera brālis, kas nosēdējis cietumā četrdesmit gadu, gan ka viņš ir pārģērbies Džons Vilkss Būts [5] un, visbeidzot, ka viņam no pieres spraucas ārā divi mazi radziņi.

Ņujorkas laikrakstu svētdienas pielikumi, aprakstot šo notikumu, pievienoja klāt aiz­rautīgus attēlus, kuros Bendžamina Batona galva bija pielikta gan pie zivs, gan arī čūs­kas rumpja, gan pie pamatīgas taures. Laik­rakstos Bendžamins tika dēvēts par noslē­pumaino cilvēku no Merilendas. Taču pa­tieso notikumu, kā parasts, zināja tikai daži.

Taču visi bija vienis pratis ar ģenerāli Monkrīfu, ka tas ir «noziegums», ja apbu­roša meitene, kas varētu apprecēties ar jeb­kuru Baltimoras švītu, metas rokās tādam vīrietim, kuram neapšaubāmi ir jau piec­desmit gadu. Veltīgi misters Rodžers Batons Baltimoras avīzē «Blaze» lieliem burtiem publicēja sava dēla dzimšanas apliecību. Neviens tai neticēja. Vajadzēja tikai paska­tīties uz Bendžaminu, lai viss būtu skaidrs.

Taču tie divi, kurus šis notikums skāra visvairāk, par sevi nemaz nešaubījās. Tā kā daudzie nostāsti par Hildegardes līga­vaini bija melīgi, viņa ietiepīgi atteicās ticēt arī patiesībai. Veltīgi ģenerālis Monkrīfs pū­lējās meitai uzsvērt, ka vislielākā mirstība ir starp piecdesmit gadu veciem vīriešiem vai vismaz starp vīriešiem, kas izskatās pēc piecdesmitgadīgiem; veltīgi viņš centās iestāstīt, cik nedroša ir metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firma. Hildegarde bija izvēlējusies precēt vīrieti brieduma gados, un to viņa arī darīja …

Hildegardes Monkrlfas draugi bija kļūdī­jušies vismaz vienā punktā. Metāla izstrā­dājumu vairumtirdzniecības firma zēla pār­steidzoši. Piecpadsmit gados, no Bendža­mina Batona apprecēšanās 1880. gadā līdz viņa tēva aiziešanai pensijā 1895. gadā, ģi­menes bagātība bija divkāršojusies, un tas pa lielākajai daļai bija firmas jaunākā biedra nopelns.

Nav nozīmes runāt par to, ka Baltimora beidzot uzņēma šo pāri savā klēpī. Pat ve­cais ģenerālis Monkrīfs samierinājās ar znotu pēc tam, kad Bendžamins bija iedevis viņam naudu «Pilsoņu kara vēstures» div­desmit sējumu izdošanai, jo deviņi ievēro­jami izdevēji līdz šim bija atteikušies laist to klajā.

Bendžaminā pašā piecdesmit gadi izrai­sīja lielas pārmaiņas. Viņam pat likās, ka asinis dzīslās sāk pulsēt straujāk. Viņam pa­tika rītos agri celties, drošiem soļiem iet pa dzīvajām, saules pielietajām ielām un neno­gurstoši nodoties āmuru un naglu iekrauša­nai kuģos. 1890. gadā viņš izpildīja savu slaveno komerciālo darījumu; viņš ierosi­nāja, lai visas naglas, ar kurām tiek aiz­naglotas kastes naglu pārvadāšanai ar ku­ģiem, kļūst par kuģniecības flotes īpašumu. Šo ierosinājumu, kas kļuva par likumu, pie­ņēma augstākais tiesnesis Fosails, līdz ar to

Rodžera Batona un kompānijas metāla iz­strādājumu vairumtirdzniecības firma ietau­pīja katru gadu vairāk nekā septiņus sim­tus naglu.

Turklāt Bendžamins konstatēja, ka viņu aizvien vairāk sāk saistīt dzīves jautrā puse. Par viņa augošo tieksmi pēc izpriecām lie­cina arī tas, ka viņš bija pirmais cilvēks Baltimorā, kuram piederēja automobilis un kurš prata to vadīt. Satiekot Bendžaminu uz ielas, draugi skaudīgi noraudzījās viņa veselīgajā un dzīvespriecīgajā sejā.

— Viņš, liekas, ar katru gadu kļūst jau­nāks, — draugi parasti piebilda.

Rodžers Batons, jau sešdesmit gadus vecs vīrs, sākumā dēlu nebija pienācīgi saņēmis, toties tagad izpirka savu vainu, piešķirdams tam tādu godu, ko varēja salīdzināt vienīgi ar zemošanos.

Bet tagad mēs esam nonākuši pie gauži nepatīkama jautājuma, un būtu labi, ja va­rētu cik iespējams ātri tikt tam pāri. Proti, Bendžamins uztraucās par to, ka sieva viņu vairs nesaistīja.

Tai laikā Hildegardei bija jau trīsdesmit pieci gadi un četrpadsmit gadu vecs dēls Rosko. Laulības dzīves sākumā Bendžamins sievu bija dievinājis. Taču gadi steidzās, un Hildegardes medus dzeltenie mati bija kļu­vuši nepievilcīgi tumši, zilās acis, kas agrāk bija zaigojušas kā glazūra, tagad ieguvušas lētu māla trauku blāvumu, bez tam un gal­venokārt viņa pati bija kļuvusi pārāk ne­mainīga savos ieradumos, pārāk lēnīga, pā­rāk pašapmierināta, pārāk mierīga un pārāk mērena savās tieksmēs. Būdama vēl līgava, Hildegarde bija tā, kas vienmēr «vilka» Bendžaminu uz dejām un piknikiem, turpre­tim tagad viņi bija mainītās lomās. Viņa gan gāja sabiedrībā ar Bendžaminu, taču bez jebkādas sajūsmas, jo viņu jau bija pār­ņēmis tas mūžīgais kūtrums, kas mūsos sāk mājot kādā dienā un tā arī paliek līdz pa­šam dzīves galam.

Bendžamina neapmierinātība aizvien pie­auga. Kad 1898. gadā sākās spāņu-ameri- kāņu karš, mājas Bendžaminu saistīja tik maz, ka viņš nolēma iestāties armijā. Ar fir­mas atbalstu viņš ieguva kapteiņa pakāpi un izrādījās tik piemērots šim postenim, ka tika paaugstināts par majoru un beidzot par apakšpulkvedi tieši tai dienā, kad pieda­lījās slavenajā uzbrukumā Sanhuana kal­nam. Viņš tika tur viegli ievainots un sa­ņēma par to medaļu.

Bendžamins bija tā pieķēries darbīgajai un trauksmainajai armijas dzīvei, ka nepa­visam negribēja no tās šķirties, taču pienā­kums pret firmu lika viņam atstāt karadie­nestu un doties mājup. Pūtēju orķestris sa­gaidīja viņu stacijā un pavadīja līdz pašai mājai.

Hildegarde, mādama ar lielu zīda karogu, sagaidīja Bendžaminu verandā, un, kad viņš skūpstīja sievu, viņš izbijies juta, ka šie trīs gadi ir darījuši savu darbu. Hildegarde bija četrdesmit gadu veca, un viņai matos jau stīgoja viens otrs sirms pavediens. Šis fakts Bendžaminu nomāca.

Uzgājis augšā savā istabā, viņš ielūkojās pazīstamajā spogulī, tad, piegājis tuvāk, ar bažām sāka pētīt seju, pēc brīža salīdzinā­dams to ar fotoattēlu, kas tika uzņemts īsi pirms kara.

— Ak dievs! — viņš skaļi iesaucās. Atpa­kaļ augšanas process turpinājās. Par to ne­bija vairs nekādu šaubu — tagad viņš izska­tījās pēc trīsdesmitgadīga. Viņš nepriecājās, drīzāk gan uztraucās par to, ka kļūst jaunāks. Līdz šim viņš bija cerējis, ka reiz pienāks brīdis, kad viņa izskats atbildīs no­dzīvotajiem gadiem un visas dīvainības, kas bija sākušās pēc viņa piedzimšanas, izzudīs. Viņš nodrebēja. Paša liktenis viņam šķita šausmīgs un neticams.

Kad Bendžamins nokāpa lejā, Hildegarde viņu jau gaidīja. Viņa likās par kaut ko sa­īgusi, un viņš iedomājās, vai tikai sieva beidzot nav aptvērusi, ka te kaut kas nav kārtībā. Ar pūlēm viņam izdevās mazināt saspīlējumu viņu starpā, pie pusdienu galda

uzsākot sarunas par šo tematu, pēc viņa domām, taktiskā veidā.

—           Visi saka, — viņš bezrūpīgi ierunājās, — ka es izskatoties jaunāks nekā jebkad agrāk.

Hildegarde nicīgi uzlūkoja viņu un pa­vīpsnāja.

—    Vai tu domā, ka ar to būtu jālielās?

—           Es nepavisam nelielos, — viņš neveikli taisnojās.

Viņa atkal pavīpsnāja.

—           Ir nu gan iedoma, — viņa noteica un pēc brīža piebilda: — Man šķiet, ka tev ir visas iespējas to izbeigt.

—    Kā gan es to varētu? — viņš noprasīja.

—           Es nedomāju ar tevi strīdēties, — viņa attrauca. — Bet visu var darīt divējādi — pareizi un nepareizi. Ja tu esi nolēmis būt citāds nekā pārējie, diez vai es varēšu tev ko līdzēt, taču man patiesi tas neliekas se­višķi saprātīgi.

—           Bet, Hildegard, es tur nekā nevaru darīt.

—           Vari gan. Tu tikai esi ietiepīgs. Tev vienīgi negribas būt tādam kā citi. Tu vien­mēr tāds esi bijis un tāds arī paliksi. Taču padomā tikai, kas būtu, ja visi rīkotos tā kā tu — kāda gan būtu pasaule?

Tā kā uz šo iebildumu nevarēja neko prā­tīgu atbildēt, Bendžamins klusēja, un no šī brīža plaisa starp viņiem kļuva arvien lielāka. Interesanti, ar ko gan sieva bija spējusi viņu savaldzināt?

Nesaskaņas vēl padziļinājās, kad viņš pār­liecinājās, ka, sākoties jaunajam gadsim­tam, alkas pēc izpriecām ir kļuvušas aizvien spēcīgākas. Baltimoras sitijā nenotika neviens sarīkojums, kurā nepiedalītos arī Bendža­mins,— un vakars viņam pagāja gan dejojot ar visdaiļākajām jaunajām precētajām sie­vietēm, gan tērzējot ar visvairāk aplidotajām jaunajām meitenēm, un viņu sabiedrība Ben­džaminam likās apburoša, turpretim viņa paša sieva, visa ļaunuma iemiesojums, sēdēja starp jauno meiteņu pavadonēm, veltīdama vīram gan nosodoši augstprātīgu, gan pavi­sam nopietnu, mulsu, pārmetošu skatienu.

— Paskatieties, — ļaudis parasti sacīja. — Cik žēl! Tāds jauns cilvēks un saistīts ar četrdesmit piecus gadus vecu sievieti. Viņš droši vien ir gadus divdesmit jaunāks par savu sievu.

Šie cilvēki bija aizmirsuši — jo cilvēki- allaž aizmirst —, ka jau 1880. gadā viņu mātes un tēvi bija ievērojuši šo pašu nesa­derīgo pāri.

Bendžamina augošo nepatiku pret mājām mazināja viņa plašais interešu loks. Viņš sāka spēlēt golfu un guva lielus panākumus. Viņš nodevās arī dejošanai: vienu gadu viņš tika uzskatīts par angļu valša lietpratēju, otru gadu viņš iemantoja kvikstepa speciā­lista godu, un vēl pēc gada viņa dejoto

tango apskauda visi jaunie cilvēki Balti- morā.

Bendžamina sabiedriskā darbība, protams, zināmā mērā traucēja viņam darbu firmā, bet, tā kā viņš bija vaiga sviedros jau div­desmit gadu nostrādājis metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firmā, viņš uzskatīja, ka drīz varēs nodot to dēlam Rosko, kas ne­sen bija beidzis Harvarda universitāti.

Taisnību sakot, viņus abus ar dēlu bieži vien jauca. Tas Bendžaminam patika: viņš drīz aizmirsa slepenās bailes, kas viņu bija pārņēmušas pēc atgriešanās no spāņu-ame- rikāņu kara, un tagad bērnišķīgi priecājās par savu izskatu. Tomēr bija arī kāds rūgts piliens šai prieka kausā — viņš negribēja rādīties ar sievu sabiedrībā. Hildegardei to­laik bija turpat vai piecdesmit gadu, un, viņu ieraugot, Bendžamins jutās gauži muļ­ķīgi .. .

IX

Kādā 1910. gada septembra dienā — da­žus gadus pēc tam, kad Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairum­tirdzniecības firma tika nodota jaunā Rosko Batona pārziņā, — gadu divdesmit vecs cilvēks iestājās pirmajā kursā Harvarda universitātē Kembridžā. Viņš, protams, ne­izdarīja to kļūdu un nepaziņoja, ka nekad

vairs nepiedzīvos piecdesmit gadu vecumu, kā arī neminēja, ka viņa dēls pirms desmit gadiem beidzis šo pašu augstskolu.

Viņš tika uzņemts augstskolā un gandrīz vai tūlīt ieguva izcilu stāvokli kursā — da­ļēji tāpēc, ka likās mazliet vecāks par pārē­jiem pirmā kursa studentiem, kuriem caur­mērā bija astoņpadsmit gadu.

Taču viņa panākumi galvenokārt izskaid­rojami ar to, ka futbola mačā ar Jēlu viņš spēlēja tik spoži, ar tādu degsmi un tik da­biski negantu niknumu, ka nekļūdīgi izpil­dīja septiņus stūra sitienus un pats ieguva četrpadsmit vārtus Harvardas labā un savai­noja visus Jēlas komandas vīrus tik pama­tīgi, ka tos pa vienam vien bezsamaņā no­nesa no laukuma. Viņš bija vispopulārākais cilvēks koledžā.

Dīvaini, ka trešajā jeb priekšpēdējā kursā viņu tik tikko vēl uzņēma komandā. Treneri sacīja, ka viņš esot krities svarā, un, l