/ Language: Latvia / Genre:det_police

Mīļais nesteidzies

Gunārs Cīrulis

Gunārs Cīrulis Mīļais nesteidzies Romāns Romāna galvenie varoņi ~ milicijas darbinieki — parādīti sarežģīta un neikdienišķa nozieguma atklāšanas procesā. Noziegumā iejaukta jaunieša Jara Vaivara liktenis neparedzēti un traģiski saistās ar iekšlietu orgānu darbinieku likteņiem. Viņam grib palīdzēt, bet kā to izdarīt? Kā rīkosies viņš pats? RĪGA «LiESMA» 1982 Recenzenti: Ēvalds Strods un milicijas ģenerālmajors, juridisko zinātņu doktors Anrijs Kavalieris Mākslinieks Gunārs Kļava

Gunārs Cīrulis

Mīļais nesteidzies

Romāns

RĪGA «LiESMA» 1982

Recenzenti: Ēvalds Strods un milicijas ģenerālmajors, juridisko zinātņu doktors Anrijs Kavalieris

Mākslinieks Gunārs Kļuva

1

Sveši lauri man nedeva miera. Ar ko esmu sliktāks par citiem žurnālistiem? Viņu apraksti par netaisnīgi notiesā­tiem cilvēkiem vai par nesodītiem noziegumiem, par vis­bīstamāko sabiedrisko parādību — vienaldzību parasti iz­raisa tik plašu lasītāju atbalsi, ka ar atsauksmēm un vēs­tulēm vien varētu piepildīt visu avīzi. Turpretī manas reportāžas no tiesas zāles labākajā gadījumā atbalsojās redakcijas pastā ar vienu vai diviem protestiem, kuros aizrādīja uz neprecizitātēm faktu atspoguļojumā, uz pa­viršību noziedzības iemeslu analīzē. Pat honorāra desmit­nieki nespēja remdēt aizvainotās patmīlas sāpes, drīzāk otrādi, kaisīja godkāres sāli strutojošajās brūcēs. Tiešām, pazinu taču daudzus vadošus tieslietu darbiniekus, vairāki milicijas inspektori sveicināja mani pa gabalu, reiz pat izpestīja, kad tiku apturēts par satiksmes noteikumu pār­kāpšanu, visas ielas plašumā pavēstot caur patruļas ma­šīnas megafonu: «Laid viņu vaļā, Edgar, tas ir mūsē­jais…» Šis tad nu arī bija manas karjeras kalngals, jo ar saviem rakstiem nekādu popularitāti iemantot ne­izdevās. Un tas, kā jau teikts, rīvēja manam godam kanti.

Domāju ilgi un mokoši. Samierināties ar talanta trū­kumu un meklēt citu pielietojumu universitātē izvīstītajam filologa diplomam nav rakstoša cilvēka dabā. Varbūt visa vaina tā, ka līdz šim ar attēlotajiem atgadījumiem biju

iepazinies pēc nostāstiem, post factum, kā mēdz sacīt mani draugi juristi, pēc dokumentiem rekonstruējis no­tikumu secību, nevis dzīvojis līdzi katrai to fāzei. Būtībā atrados tādā kā tiesneša lomā. Bet viņam bezkaislība ne­pieciešama kā taisnīga sprieduma priekšnosacījums. Toties reportiera attieksme nedrīkst lidināties vēsas objektivitā: tes līmenī. Vienīgi emocionalitāte, klātbūtnes izjūta var pārliecināt lasītāju, piespiest viņu iedomāties sevi pašu va'i savus tuviniekus cietušā vietā, izdarīt tos secinājumus, kuru dēļ esam pasākuši publicēt šos problēmu aprakstus.

Nolēmu šoreiz negaidīt zvanu no ministrijas, iztikt bez izdevīgiem signāliem un mājieniem. Ziedošu dažas dien­naktis, pasēdēšu pilsētas milicijas dežūrtelpā, — vai man žēl? Pat ja nenākšu uz pēdām materiālam, kas izglābs no tikpat kā nenovēršamā izsūtījuma uz redakcijas vēstuļu nodaļu, tomēr patērzēšu ar operatorēm, aizbraukšu uz kādu atgadījuma vietu — lai tas būtu kautiņš komunālā dzīvokļa virtuvē, ielaušanās mēģinājums veikalā vai huli­gāniska uzvedība parkā. Vienalga aizraujošāk nekā kver- nēt pie Preses nama pulētā rakstāmgalda un izlikties, ka strādāju pie valstiski nozīmīga sacerējuma.

Pa telefonu uzzināju, ka dežurē mans senais paziņa Aleksandrs Kozlovs, tas pats Saša, kurš jau krimināl­meklēšanas daļā bija slavens ar nepārspējamu māku gu­lēt jebkādos apstākļos. Arī tagad, padzirdējis, ka pilsētas atbildīgais dežurants aizņemts, biju gatavs saderēt: ma­jors kaut kur nolīdis un efeši aizmidzis, tādējādi uzkrājot enerģiju visspraigākajam darba cēlienam — naktij. Viņš, protams, nodrošinājies pret tādiem nepatīkamiem pārstei­gumiem ka priekšnieka ierašanās; aizbarikadējies aiz aktu vāku vaļņa, paslēpis acis aiz tumšiem briļļu stik­liem, izvilcis tiešu, bet grūti saredzamu caurspīdīgas makšķerauklas vadu līdz vecākajai operatorei, kuru ar atkārtotiem bildinājumiem vērtis par savu sabiedroto un miera sargātāju. Komplimentu pārliecības spēku diemžēl mazināja neiztrūkstošais ievadteikums: «Ja es, nebūtu sen un laimīgi precējies…» — tomēr vecākā seržante jutās glaimota un sv< ti ticēja savai neatvairāmībai. Tikpat ap- šaubāmi skanēja arī priekšniecībai rakstiski iesniegtais ierosinājums izdarīt dežūru kārtības reformu un priekš­dienas sakt divdesmit četru stundu darba posmu pie­vakare, tādā veidā panākot lielāko gara spēju koncentrā­ciju nakti, kad, ka rada prakse, atgadījumu visvairāk. Ne-

varēja noliegt, ka šim priekšlikumam ir zināms loģisks / pamatojums, tomēr visi to uzskatīja vienīgi kā Kozlova kārtējo mēģinājumu teorētiski attaisnot savu pastāvīgo miega badu un tāpēc pat nelika uz balsošanu. Jā, jaunajā postenī, kas atbilda tikko saņemtajai majora zvaigznītei, kādreizējais trumpis vērsās pret viņu. Agrāk tas bija kaldinājis Kozlova slavu. Katrā nopratināšanā pienāk tāds brīdis, kad iestājas smags klusums un visu izšķir stiprākie nervi. Bieži spriegumu neiztur milicijas darbi­nieks un ar nākamo jautājumu dod noziedzniekam iespēju izlocīties. Saša šai-ziņā bija neuzvarams — viņš stingi raudzījās aizturētajā un kā zaķis gulēja vaļējām acīm… Klīda pat baumas, ka viņš iemieg, tikko aizver muti, to­mēr tās bija pārspīlētas. Atradās liecinieki, kuri bija ga­tavi apzvērēt, ka jauno uzpleču saņemšanas ceremonijā gaviļnieks aizsnaudies tikai pārvaldes priekšnieka svinī­gās uzrunas beigu daļā un līdis bučoties nevis tāpēc, ka pa miegam sajaucis pulkvedi ar savu sievu, bet patiesā aizkustinājuma uzbangojumā.

Lai . vai kā, šoreiz šķita prātīgi sekot Kozlova piemē­ram — «nosnausties līdz vakaram un ierasties milicijā ar svaigu galvu.

Laikam taču nebiju īsti izgulējies, jo pirmajā brīdī mani pārsteidza, cik ļoti dežūrdaļas operatīvā telpa līdzinās kino un televīzijas ekrānos redzētajām. Tāda pati pults ar neskaitāmiem telefona aparātiem, tumbleriem, pogām un pievadiem, kurus darbināja neticami safrizētas un daij- balsīgas sievietes, pie sienas tāds pats elektrificēts pil­sētas plāns, uz kura pēc spuldzīšu uzliesmojumiem var iz­sekot patruļas mašīnu kustībai. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka šie skati laikam te filmēti, ka sociālistiskā reālisma iezīmes jāmeklē saturā, nevis formā. Ja gribēju īstenot savu ieceri, jācenšas aizmirst, ka esmu šeit cilvēks no malas, jāatrauj skatiens no glītā ietērpa, ātrāk jāizurbjas līdz kodolam. Modināt aizmigušo ar pasaku prinča skūp­stu netaisījos, tāpēc spēru pec iespējas skaļākus soļus.

Atbildīgais dežurants negulēja, jādomā, signalizācijas sistēma funkcionēja nevainojami.

—  Gribi? — viņš piedāvāja, atskrūvējis termospudeles vāku un ielējis tajā kūpošu kafiju.

—  Kas jauns? — malkodams pa austrumnieku iera­dumam pārsaldināto dziru, pēc pieklājības pauzes uz­devu jautājumu, kura dēļ grasījos pavadīt bezmiega nakti.

—   Bufetē remonts.

—   Un pilsētā?

Kozlcvs paraustīja plecus, tad izlikās šķirstām dežūras žurnālu, it kā piešķirdams divkāršu ticamību savai no­raidošajai atbildei.

—   Nekas tāds, kas varētu ieinteresēt tavus lasītājus. — Un tūdaļ metās padziļināt atzinumu: — Kas tad satrauc viņu jūtīgās sirdis? Pirmām kārtām nelaimē nokļuvuši bērni. Nolaupīti vai noslēpumainā veidā pazuduši, liesmo­jošās mājās atstāti, āliņģī vai atvarā iekrituši. Un paš­aizliedzīgi izglābti. Tāpat nervus kutina izvarotas sie­vietes. Tad visādas ķibeles, kas atgadās pazīstamiem cil­vēkiem. Ja nozog mašīnu Jānim vai Pēterim, tas nevienu nespēj aizraut, bet, ja uz ielas izģērbtu pliku tevi, tas jau būtu iemesls zināmam uzbudinājumam — rakstīja, rak­stīja par viņiem, kamēr pats iekļuva ķezā, paskatīsimies, kādu meldiņu tagad uzņems, vai beidzot sados tiem mili­čiem, kas neprot nodrošināt mūsu ielās kārtību? Tāpēc silti iesaku — lai ko taisies sacerēt par mūsu kopējo de­žūru, katram gadījumam pacenties klupt krāgā milicijas dienestam. Tas vienmēr atstāj simpātisku iespaidu, jo pie­rāda, ka autors ir principiāls un drosmīgs cilvēks, kurš nebaidās paša velna …

Viņa valoda kļuva arvien gausāka, it kā viņš kafijas vietā būtu dzēris baldriānu. Sakopojis gaistošo možumu, majors vēl piemetināja:

—   Bet tagad — ej, man jākoncentrējas. Parunā ar pui­šiem, viņiem jau jābūt atpakaļ no izsaukuma.

—   Vai kas nopietns?

—   Ej, ej! — Kozlovs vāri atmāja.

—   Kas šodien dežurē?

Viņš neatbildēja. Droši vien jau redzēja otro sapni, un tic cilvēkiem, kas diendienās satiekas ar dzīvf.s mel­najām parādībām, kā par brīnumu, — varbūt taisnīga līdzsvara labad, — allaž ir rožaini.

Ari operatīvajā grupā man gadījās puslīdz pazīstams cilvēks. Par viņu gan biju vairāk dzirdējis no citiem nekā tiešā ceļā uzzinājis, toties no pilnīgi drošiem avotiem, tā ka inspektora Oskara Šiliņa persona nešķita sveša.

Pievilcīgs un reizē ari antipātisks, gandrīz atbaidošs raksturs. Tāds, par kuru filmas sākumā grūti pareģot, kāds viņš biis beigās. Pāraudzis autora izdomāto ļ ār- dzīvojumu rezultātā?.,. Vieglas dzīves tīkotājs, kurš ne­iztur paredzētos pārbaudījumus, gļēvs grūtību brīžos?… Tikpat bieži atklājas, ka ciniskā āriene ir vienīgi maska, aiz kuras slēpjas jūtīgs un viegli ievainojams cilvēks…

Ko es zināju par Osi, kuru vecākās paaudzes darbinieki, atceroties kādreiz slavenā basketbolista Gunāra Šiliņa iesauku, labsirdīgi dēvēja par «Silu»? Audzis republikas līmeņa celtniecības priekšnieka ģimenē, līdz aiziešanai armijā baudīja visas priekšrocības, kādas sniedza tēva sabiedriskais stāvoklis. No dienesta atgriezās ap^ievojies un kā novēlotu kāzu dāvanu saņēma no vecākiem žiguli. Vecie Šiliņi ilgi neizturēja vedeklas kašķīgo raksturu un trīskāršas apmaiņas ceļā izkārtoja jaunajam pārim atse­višķu dzīvokli. Pēc dažiem mēnešiem kapitulēja arī Osis un meklēja glābiņu no ģimenes dzīves Minskss milicijas skolā. Kad viņš atgriezās, ligzdiņa izrādījās tukša, pat atvadu vēstule gulēja uz grīdas, jo visu iekārtu sieva hija aizvedusi sev līdzi. No pirmās algas inspektors Šiliņš no­pirka platu tahtu, rakstāmgaldu un dažus krēslus, ar to arī aprobežodams mēbeļu iegādi. Pilnīgi , pietiks tām dažām stundām, ko pavadīs mājās. Melsa, ka pie galda viņš reizēm atslodzes nolūkos (leitnants strādāja sevišķi bīstamo noziegumu, vienkāršāk runājot., slepkavību iz­meklēšanas nodaļā) rakstot liriskus dzejoļus un melo­dramatiskas noveles, bet šīs baumas pārbaudīt neizdevās. Daudz ticamākas likās valodas, ka brīvos vakarus viņš nekad nepavadot viens, atvilinot vecas, reizēm arī jaunas draudzenes ar solījumu atskaņot unikālus pašdarbības trubadūru ierakstus. Tas it kā saskanēja ar viņa nerim­tīgo meklētāja raksturu, kas darbā jo bieži izraisīja asas pretišķības. Drosmīgs, pat pārgalvīgs operatīvos pa­sākumos, Osis nebaidījās arī no priekšniekiem, nepamatoti vilka nicinošu vienlīdzības zīmi starp pieredzi un rutīnu. Vēl lielāku nepatiku izraisīja lielīšanās mānija un jau­nības nosacītā tieksme uzpūst par pašaizliedzību, par ne­savtīgu upuri visu, ko pats uzņēmās labprātīgi. Tā pie­dzima vēl divi Šiliņa pavārdi — «Lielā brēka» un «Mazā vilna» — atkarībā no situācijas. Un, kad nodaļā notika vadības maiņa, jaunais priekšnieks, kuru Šiliņš pirms tam bija ne vienu reizi vien vizinājis savā mašīnā, izsauca viņu uz draudzīgām pārrunām un piedāvāja pāriet citā darbā.

Un tagad Osis stāvēja manā priekšā labi pašūdinātā formas tērpā, kas izcēla sportisko slaikumu, un pētījoši vēroja ciemiņu ar .«āvām tumšajām, vienaldzības dūmakas aizplīvurotajām acīm, kuras — šaubu nav — prata gan dzelt, gan glāstīt. Ap lūpām bija sastindzis ironisks pā­rākuma smīniņi.

—    Kur tad tagad strādājat? — jaulāju, kad bijām pār­spīlēti sirsni!»i sarokojušies.

Melnīgsnēja vecaka leitnanta kinovaroņa sejas pasīkie panti saviebās. •

—   transporta nodaļā, ķerstu automobiļu zag]us, bet…

—   Bet ko?

—- bet noķert Izdodas vienīgi aizdzinējus, un tie paši gandrīz vienmēr jaatlaiž, jo praktiski nepilngadīgajiem par tādiem stiķiem parasti draud tikai nosacīts sods… Agrāk gan neviens neatzina tādus smalkumus. Kad čigāns aizveda svešu zirgu, tā bija zādzība, un viņu bāza čokā. Bet tagad mēs esam tik humāni, ka no aizkustinājuma vemt gribas. Un pēc tam brīnāmies, kur rodas arvien jauni noziedznieki. It kā paši nebūtu tos audzējuši savā liekulīgajā labestībā.

Beidzot izdevās apturēt viņa vārdu izvirdumu. Nebiju taču atnācis, lai noklausītos sen zināmas patiesības. Man vajadzīgi fakti, secinājumus izdarīšu pats, turklāt — par lo nešaubījos — labāk nekā šis zaļais kriminoloģijas teorētiķis.

Laikam viņš par mani tāpat nebija sevišķi augstā^ do­mās, jo uz manu vaicājienu atbildēja ar agresīvu pret­jautājumu:

—   Atkal vācat vielu šaušalīgam raksta ga'arn, vai ne° Pēdējais modes kliedziens, jo lieku reizi pierāda mūsu I riljkas brīvību un pie viena liek lasītājiem apzināties, ka viņu grēki ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas notiektepat deguna priekšā… Bet to, ko tikko redzējām, jums ih nodrukās, nemaz netērējiet tinti un papīru.

—   IJu ja nu pamēģinātu? — Sāku saprast cilvēkus, kurus kaitināja Šiliņa pašpārliecinātais tonis.

—   Pagaidām narkomāni figurē tikai Iekšlietu un Vese­libas aizsardzības ministriju atskaitēs. — Vecākais leitnants pasmīnēja. — Lūdzu, man nav žēl, varbūt pie gadi- jlcna piespēlēsiet kādu derīgu informāciju.

Viņš aizveda mani uz telpas attālāko stūri, kur mūsu saruna nevienu netraucēja, apsēdināja nepatīkami vēsā dermatina atzveltnes krēslā un aizsmēķēja, gluži kā skol­nieks .slēpdams cigareti plaukstā.

—   Kad aiziešu pensijā, noteikti atmetīšu, bet šeit tas ir

vienīgais līdzeklis pret šķebām.

—   Vai nebūs par vēlu? — atkal centos iedzelt, aizvai­nots, ka netiku pacienāts.

Šiliņš atmeta ar roku.

—   Tad jau manīs… Vārdu sakot, triviāls gadījums, iegaumējiet — neesmu teicis, ka tipisks. Mums piezvanīja no «Atrās palīdzības» nē, labāk sākšu no īstā gala. Pie­zvanīja uz «Atro palīdzību». Steidzīgs izsaukums, ne­ciešama sāpju lēkme, augsta temperatūra — viss, ko pa­rasti saka, lai šos paskubinātu. Kad šoferis un sanitārs lejā beidza pīpēt, viņi atjēdzās, ka adrese tāda kā pazīs­tama, un katram gadījienain uzkāpa — varbūt vajadzēs izručīt dakterieni. Par laimi, durvis pusvirus, un iekšā — kā tad! — divi subjekti pielikuši šai nazi pie rīkles, lai spricējot morfiju, omnoponu. Divi veči un viena bāba. Nu, vīri sadeva šiem pa mizu, pēc tam pa radio­telefonu paziņoja mums. Kad pēc pusstundas ieradāmies miteklī, šie pat nebija izkustējušies no vietas. Tā izbadēju­šies pēc savas indes, ka pat nelaidās lapās, gulēja uz pli­kiem, netīriem matračiem, stīvi skatījās griestos un gai­dīja nez kādus brīnumus, atpestīšanu no savām mokām, svētlaimi, ko sniedz jau ierastās narkotiskās vielas, var­būt nāvi, ej nu sazini … Un te atkal stājās spēkā mūsu izdaudzinātais cilvēciskums, kaut gan tādiem, pēc manām domām, vispār vairs nav tiesību saukties par cilvēkiem. Vajadzētu iespundēt par bruņotu uzbrukumu sievietei, bet viņus- laikam ārstēs par valsts naudu. Ari tagad mūsu dakteris vēl noņemas ar šiem elsdams, svīzdams: elpina, dod visādas sirdsdrapes, — vai es nepazīstu veco Rozenbergu? Nemetīs mieru, pirms nedabūs uz kātiem, bet pēc tam pats sūkās validolu un stāstīs par savu slimo sievu… Riebjas pat domāt, labāk, ja viņš šonakt vispār vairs neuzpeldētu — šis nolādētais humānists. Tad jau drīzāk mīlēt suņus kā mūsu Karluša, vismaz zini, ar ko tev darīšana. . Manuprāt, vecais Darvins maldījās, cii vēces vēsture iesākās nevis tad, kad pērtiķis uzslējās uz pakaļkājām vai paņēma rokā darbarīku, bet tai dienā, kad mūsu cienījamais senser.eis iemācījās izlikties, tēlot cilvēku ar lielo burtu.

Cigarete bija izpīpēta, Šiliņa monologs beidzies, tur­klāt ar efektīgu, līdz vispārinājumam novestu atziņu. Viņš ižlingoja smēķi pa logu un pievērsās man.

■— Vajadzēja atnākt piektdienas vai sestdienas vakarā, tad te miera nav ne mirkli.

«— Bet tad nedežurētu jūs.

īsti nezinādams, kā reaģēt, Šiliņš tomēr nolēma uz­tvert šo piezīmi kā komplimentu un kautrīgi palaist to gar ausim.

Es, protams, pārspīlēju. — Viņš it kā atjēdzās. — Jums varētu rasties aplamais iespaids, ka Rīgā ne­pārtraukti notiek kaut kas nelabs, izsaukums ik pēc piecām minūtēm, kā rakstītu statistiķi… Bet ne jau par noziegumiem vien cilvēki zvana uz «nulle divi». Nāciet paklausities, tad uzzināsiet, ar kādiem tik jautājumiem griežas pie milicijas» kā atrast noklīdušus suņus, kur nodot tirišanā dub|iem apšļakstītu mēteli un kam nosūtīt rēķinu — sētniekam vai autoinspekcijai, kādi dežūrveikali atvērti pēc desmitiem, kāpēc pa radio nav paziņots, kā no­spēlējuši mūsu dinamleši, galu galā tā taču miliču ko­manda… Pārslēdz, Katja, savu aparātu uz ārējo pie­vadu!

Telefons, kā par spīti, klusēja. Kad jau likās, ka šo­vakar vispār neviens nepiezvanīs, iedegās signālspuldzīte.

—   Milicija klausās, — samtainā balsī paziņoja gaišma­taina operatore un piebīdīja sev tuvāk piezīmju bloku. Un pēc brīža ~~ nu jau skarbāk: — Runājiet tačul Ja zvanāt no automāla, nospiediet podziņu!

—   Man nozagta mašīna! — kāds kliedza vada viņā galā, un Izmisuma pilnais palīgā sauciens, vairākkārt pastiprināts, atbalsojās visā telpā. — Pirms stundas vēl bija…

—   Kas runā? — Katja jautāja, noklusinājusi dinamiku lidz ausij ciešamam skaļumam un ieslēgusi diktofonu.

—   īpašnieks, protams, un ar jūsu palīdzību cerams, ka ne tikai bijušais īpašnieks, — satrauktais vīrietis iz­mocīja visai apšaubāmu asprātību.

—   Vārds, uzvārds, adrese? — Katja pasmaidīja, bet bfl,o .s joprojām skanēja bezkaislīgi un oficiāli.

—   Ak ta, piedodiet, Egils Melnsvārciņš, ar jūsu atļauju. Strādāju Operas un haleta teātrī. — Sekoja pauze, it kā viņš censtos atcerēties savu adresi.

—   Mūsu kora dziļākais alts, — atzinīgi čukstēja Šiliņš, kuru zādzības fakts atstāja pilnīgi vienaldzīgu.

—   Jūs pazīstai viņu? — nespēju slēpt izbrīnu. Rīga gan nav Maskava, tomēr arī pie mums šādas sagadīšanās liksies lasītājiem autora samaitātās fantāzijas auglis. Ši­liņš ar galvu pamāja uz operatores pusi.

—   Katja. Tikai žēl, ka viņa līdz ausīm iemīlējusies šī­vakara atbildīgajā dežurantā. Bet nemirstīgais Saša lai­kam nogulēs arī šo izdevību.

—   Adrese? Kur jūs dzīvojāt? —- Katja pacietīgi tau­jāja.

—   Pārdaugavā, ja tam ir nozīme. Mašīnu taču nozaga pie Drāmas teātra. Pēc otrā cēliena izgāju ievilkt dūmu, skatos — vairs nav. Tukša vieta.

—   Tad jau pavisam labi, tas tepat kaimiņos, — Katja nopriecājās, kā laimīgu vēsti saņēmusi. — Drīz aiz­brauksim. Jūs tikmēr pastaigājieties, palūkojiet, vai ma­šīna nav pamesta aiz tuvākā stūra. Gadās arī, ka puikas pavizinās un līdz izrādes beigām atkal atdzen atpakaļ.

—    Ko jūs mani mierināt kā tādu plānprātiņu! — vīrie­tis errojās. — Pierakstiet mašīnas numuru un pazīmes! — Viņš atkal kļuva žēlabains: — Dieva dēļ, dariet kaut ko, izziņojiet trauksmi, uztaisiet protokolu!

—   Aktu uzrakstīsiet kopā ar mūsu darbinieku, — opera­tore vēsi aprāva viņu. — Tagad diktējiet! — Un, smagi nopūtusies, atzīmēja:

^Tumšzilas krāsas VAZ-2106, valsts numurs 35—40 LTU, uz aizmugures stikla fosforizēts uzraksts MĪĻAIS, NESTEIDZIES un papildu stopsignāls pūces acu veidā, uz jumta — metālisks bagāžas režģis. Benzīnbākā — četri pieci litri, ne vairāk, taisījās uztankoties pēc iz­rādes.»

—   Paldies, gaidiet mūsu darbiniekus. Ziņojumu pie­ņēma vecākā seržante Goluboviča. — Viņa atvienoja, tad nedroši uzrunāja Šiliņu: — Klausies, Sila, tu varētu pa­mazām uzdarboties, galu galā tas ir tieši pa tavu līniju. Atbildīgo es pati informēšu.

—   Tiks izdarīts! — Inspektors teatrāli sasita papēžus un sāka rīkoties.

Skaidrs, ka tie ir standarta gājieni. Vispirms viņš pa radio sazinājās ar patrulējošajām mašīnām, pēc tam sa­zvanīja autoinspekcijas dežūrdaļu, palūdza brīdināt arī «Latautoteka» kontrolpunktus, visbeidzot aprunājās ar brīvprātīgo kārtības sargu štābu. Un arī šoreiz pirmām kārtām lika ielāgot idiotisko uzrakstu uz pakaļējā stikla.

—- Mašīnas numuru var samainīt, — Šiliņš man pa­skaidroja. — Piecu minūšu darbs. Bet šie burti jānokasa ar nazi, ja nav pie rokas karsta ūdens. Un tas prasa laiku, piemērotus apstākļus. Tā ka mums jāpasteidzas, kamēr mīļais vēl nesteidzas.

* — Jūs domājat?…

Pagaidām es neko nedomāju. Braukuši!

Atpūtas istabā, ar savām garajām kājām aizsprostojusi ieeju, kušetes stūrī kūkoja izmeklētāja Baiba Ratiņa. Bez brillēm viņas seja izskatījās neaizsargāta, pavisam bēr­nišķīga, sevišķi uz milicijas kapteiņa uzpleču fona: tāpat kā Šiliņš, ari viņa darbā bija ieradusies formas tērpā. Ar ierastu kustību pavilka uz leju svārciņus, lai apsegtu apa­ļīgos ceļus, bet acis atvērt nepapūlējās.

~~ Vai jārullē?

— Čuči mierīgi, iztiksim bez tevis, — negaidīti maigi

sacīja Šiliņš. — Kurā kaktā Andžs ievilcies?

—   Teicās mašīnā likties uz auss. Laikam baidījās sa­kompromitēt mani. Vai arī sevi. — Viņa atdarīja tuvre­dzīgās acis un, ieraudzījusi sveša cilvēka izplūdušos ap­veidus, iesaucās: — Ko tad neteici, ka neesi viens? Atvai­nojiet, es tūlīt!

Bet mēs jau paguvām aizvērt durvis.

Arā valdīja palsa puskrēsla. Ne vairs gaišs, ne vēl tumšs. Savādi, cik ilgi jāaprod ar to, ka pulkstenis pār­bīdīts par stundu uz priekšu. Pēc dažiem mēnešiem liksies dabiski, ka deviņos jāsāk dedzināt ugunis, tomēr trīs ne­dēļas pēc Jāņiem pēc tradīcijas tā vien gribas vēl pirms pusnakts ieslēgt elektrību.

- Kā viņiem nav bail tik agri ķerties kkit svešām ma­šīnām'''

—   Visizdevīgākais laiks, — Šiliņš iebilda. — Vēl pirms stundas gāza kā ar spaiņiem, un tad jau visi skrien, galvu plecos ierāvuši, ne pa labi, ne pa kreisi neskatās. Iekļūt autiņā ir viens spļāviens, pats zinu vismaz duci tādu pa­ņēmienu, kas pat piecas sekundes neprasa, bet tos gan nH/pamiišu, citādi vēl uzrakstīsiet mazu pamācību zag­šanā.

I ii Ja sāk darboties drošības signalizācija? — ne- atlaidos.

l iela muiža! — Viņš pavīpsnāja. — Kamēr kāds sadūšojas izskriet uz. ielas, šie jau sen aiz trešā stūra mūķē vaļa citu vāģi. Personiski es savējam esmu pierīkojis tādu dzelzs veiki, kas saslēdz stūri ar sajūga paminu. Resnāks par cietuma režģi, lai tik pamēģina vīlēt pušu.

Pēc šīs lekcijas taisni vai brīnījos, ka pie teātra ēkas vēl tik daudz mašīnu. Šiliņš devās meklēt nelaimīgo žiguļa īpašnieku, bet mēs ar milicijas autobusiņa šoferi aizslā- jām līdz vienīgajam robam visādu modeļu automobiļu pieblīvētajā parkingā.

Gaisā joprojām jautās lietus, debesis klāja bieza mā­koņu sega, neļaujot pat agrīnajām zvaigznēm spīguļoties apkartējās peļķēs. Sauss asfalta četrstūris nepārprotami liecināja, ka vēl nesen te stāvējusi mašīna. Tas ļāva spriest par laupījuma izmēriem, tomēr nekādus taustāmā­kus pieturas punktus nesniedza. Pat ar maksimālu iztēles piepūli nespēju iedomāties, ko būtu iesācis Šiliņa vietā.

Andžs, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, bet jau ar vēderiņu no ilgas sēdēšanas pie stūres, paraustīja ple­cus.

—   Viss, kas mūsu spēkos, jau izdarīts, nestiepsi taču šurp suni, eksperts arī neko jaunu nepateiks… Bezcerīga būšana. Šoreiz varbūt paveiksies tāpēc, ka šis laikus at­tapās. Nebūs vēl paguvuši aizdzīt uz mežu vai kādu ga­rāžu. Pēc divām dienām būtu pārkrāsota, brauktu ar citu numuru — ej nu meklē adatu siena kaudzē.

—   Tad jau iznāk, ka tāda zādzība tikpat kā bez riska.

—   Mūsdienās bez riska pat hokeju Sporta pilī nevar noskatīties, jo pastāv iespēja, ka dabūsi ar ripu pa aci. Ak, jā… par tām mašīnām… Agri vai vēlu zagļi tomēr iekrīt — viens par spekulāciju ar riepām vai radio, otrs par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kad jāuzrāda inspek­toram mašīnas tehniskā pase.

Kad atgriezāmies pie mikroautobusa, tajā jau sēdēja Egils Melnsvārciņš un, Šiliņam palīdzot ar konsultācijām, rakstīja par paskaidrojumu nosaukto iesniegumu.

—    Kas man te ko paskaidrot? — viņš protestēja. — it kā pašam būtu jātaisnojas, ka jūs nenovaktējāt manu mašīnu. Es neskaidroju, bet sūdzos!

—   Pilsoni, neskrieniet ar pieri sienā, rakstiet! — vecā­kais leitnants mudināja. — Laiks ir dārgs.

—   Jā, laiks, — cietušais atjēdzās. — Patlaban mana sieva tikai uztraucas, kur es pazudis, droši vien domā, ka tupu bufetē. Bet, kad uzzinās, tad dos vaļā tādu koncertu, ka nobālēs visas uvertīras un triumfa marši. Varbūt jūs pakavētos, biedri vecākais leitnant, un mēs kopā?…

—   Nē, nē, — Šiliņš enerģiski atgaiņājās un, redzot, ka Melnsvārciņš it nemaz nesteidzas ar rakstīšanu, pie- bilda: — Kurš tad meklēs jūsu mašīnu?

•Viltīgais gājiens iedarbojās. Bēdu varbūt arī baiļu — sagrauztais vīrs paņēma rokā pildspalvu un ieņemamā amata ailē ierakstīja «rekvizitors», tad atkal nolika to malā.

—   Par mašīnu viņai rūpju maz, tik mantkārīga inana Ināra nav, varbūt pat nopriecāsies, ka tagad būs mazāk klapatu, ka par apdrošināšanas naudu varēs izremontēt dzīvokli un nopirkt importa mēbeles. Bet viņa noteikti at­cerēsies, ka no sākta gala gribēja kājām nākt uz teātri, un uzliks savu mīļāko plati: «Tu jau nekad ar mani nerē­ķinies, tikai domā par savām ērtībām, nevis par manu veselību…» Un tā tālāk un tā joprojām. Un asaru būs vairāk nekā «Traviatas» miršanas ainā.

—   Laiks, — atgādināja Šiliņš.

Melnsvārciņš brīdi paklausīgi aizpildīja veidlapu, pēkšņi roka ar spalvu sastinga pie datuma iedaļas.

—   Ģeniāla idejai — viņš iesaucās. — Pateikšu sievai, ka pēdējā cēlienā aizvedu mašīnu uz garāžu, lai mēs pēc izrādes varētu pastaigas solī aizčāpot līdz mājām un izvē­dināt plaušas. Ja tik neuznāktu lietus, tad atkal būšu vainīgs… Jūs taču līdz rītam atradīsiet manu mašīnu, vai ne, biedri priekšniek?

Jautājumā strāvoja tādas sirdssāpes un cerības, ka Ši­liņš jutās spiests tikpat nopietni atbildēt:

—■ Centīsimies, bet galvot nevaru.

Iekvēlojas radiotelefona sarkanā spuldzīte, ieķērcās Izsaukuma signāls.

—   Sets atkāpis, — pavēstīja Katjas balss, kas mistro­jumā ar atmosfēras traucējumiem drīzāk atgādināja aiz­smakušu baritonu, nevis daiļskanīgu kontraltu.

—   Un ko dara?

—   Zvana pa telefonu, ko tad citu. Ziņo uz mājām, ka sveikā nonācis pastaigas pagrieziena punktā. Tā ka vari nesteigties, mazāk par četrdesmit minūtēm viņš nekad nerunā, — Katja mierināja.

Un tomēr Šiliņš kļuva nevaļīgs.

—   Zināt ko, pilsoni, kārtojiet savas ģimenes problēmas bez milicijas līdzdalības. Ja pēc pusstundas jūsu ziņo­jams nebūs uz mana galda, vainojiet pats sevi!… Andž, ieslēdz mirkšķinalaju un dod pa federil

Andžs i nedomāja īpaši traukties. Pacietīgi gaidīja, ka­mēr varēja mierīgi izbraukt uz ielas, tad pastāvēja pie luksofora sarkanās gaismas. Viņš vispār bija slavens ar to, ka ievēroja visus satiksmes noteikumus, pat tādus, kurus pārkāpt it kā būtu milicijas mašīnas pienākums. «Kur tie ātrie tikuši?» Andžs atspēkoja visus pārmetumus un dažu labu straujāku darbinieku ar savu lēnīgumu pa­darīja vai traku.

Tā -bija ļoti tālredzīga politika. Patiesībā Andžs va­rētu sacensties ar kuru katru sacīkšu braucēju, bet, zinā­dams, cik ļoti priekšnieki ciena ātrumu, baidījās, ka tikai viņu nepārceļ uz ministriju un nenozīmē par šoferi kādam no ministra vietniekiem. Tad nāktos atvadīties no brīv­dienām, līdz ar to — no autoskolas, kur Andžs kā pasnie­dzējs pelnīja baltu naudu, kur viņu dievināja daiļā dzi­muma kursantes, atvadīties arī no «tiesību apslacināšanas ballēm», kur dāmu deju reizēs ap viņu drūzmējās pie­lūdzējas. So-ārkārtējo popularitāti veicināja vairāki fak­tori: pirmkārt, Andžs bija vecpuisis, bet ar to vēl nebeidzās viņa neizmērojamās priekšrocības, jo, otrkārt, viņš atšķi­rībā no citiem instruktoriem nekad nelamājās, pat tad, kad skolniecei noslapa motors tieši "uz tramvaja sliedēm, neko rupjāku par frāzi «Rāmi, meitenīt, rāmi!» nemēdza izgrūst; treškārt, viņš nekad neņēma kukuļus, vienīgi vēr­tīgas piemiņas veltes pēc pārbaudījumu sekmīgas nokār­tošanas, kas allaž izdevās jau pirmajā mēģinājumā pat visnervozākajām dāmiņām, jo, ceturtkārt, arī autoinspek­cijā respektēja viņa labo reputāciju un nepiesējās tādiem sīkumiem kā neizslēgts pagrieziena rādītājs vai pārāk spēja bremzēšana. Arī es savā laikā biju mācījies pie Andža un gandrīz izblamējis viņa firmas godu, kad eksā­mena laikā atlaidu stūri un ņemos dauzīt pa muguru blakus sēdošajam inspektoram, kurš ar nepārtrauktu kle- pošanu centās novērst manu uzmanību.

Operatīvajā telpā pēc pirmatnējās miegainības valdīja manu žurnālista sirdi iepriecinoša rosme. Nevēlēdamies noklausīties kriminālmeklēšanas daļas priekšnieka privā­tās sarunas, šurp bija pārcēlies arī pilsētas atbildīgais dežurants un tagad skaidroja Baibai Ratiņai:

— Tikko atbrīvosies nodaļas vadītāja vieta, atkal pār­iešu īstā darbā, tur, kur katrai lietai ir sākums un gals, kur redzēšu savu pūliņu rezultātus. Pulkvedis Dreimanis ir ar mieru.

Beidzot iepazīšos ar kriminālmeklēšanas daļas priekš­nieku, par kuru dzirdēts tik daudz pretrunīga. Ka viņš iedomīgs un rūpējoties tikai par savu labsajūtu. Ka viņš dziļi pārdzīvojot visas svešas bēdas un tāpēc saslimis ar sirds infarktu. Ka viņš pēc atgriešanās darbā esot kļuvis vēl stūrgalvīgāks, bez gala atkārtojot vienus un tos pašus stāstus par saviem jaunības panākumiem. Ka viņš spējot atkal un atkal analizēt lietas apstākļus," meklēt, analoģijas ' pagātnē, lai izurbtos līdz patiesībai. Ka viņš tik ilgi kavē­joties darbā tikai tādēļ, ka mājās jau apnicis tuviniekiem ar savām nebeidzamajām sūdzībām par iedragāto veselību, šeit turpretī starp padotajiem joprojām atrodot dzirdīgas ausis. Ka viņš nekad nesaudzējot sevi un gatavs vispā­rības labā aizmirst pat savas kaites. Ka viņš atceroties slimo sirdi tikai izdevīgos gadījumos un rijot tabletes, lai mulsinātu sarunas biedrus. Ka viņš apzinoties savu atbil­dību, savas spēka rezerves un pirms laika nemetīšot plinti krūmos. Vārdu sakot — ka visi talantīgi cilvēki — sarež­ģīta un daudzplākšņaina personība. Ne velti gan draugi, gan ienaidnieki dēvēja viņu par Augustu Eincveidreimani.

—   Pilnīgi manas domas! — Baiba Ratiņa tikmēr at­balstīja Kozlova viedokli. — Atceries, kādreiz arī es tai­sījos mainīt darbu, bet, kā mēdz teikt, diametrāli pretējā virzienā. No rīta līdz vakaram — tikai padibenes, un tad vēl jūsu rupjie joki, mūžīgie asiņainie stāsti, žargons, kas vienlaikus atstumj un tomēr pielīp. Nekad neaizmirsīšu mana vira sejas izteiksmi, kari pirmoreiz mājās nešpetni izlamājos — bez niknuma, bez dziļākas jēgas. Nu, tā, kā jūs to darāt, — lai piešķirtu teiktajam sulīgumu un pipa­rus. Viņš tobrīd jau strādāja pie kandidāta disertācijas un apgrozījās Salaspils fiziķu smalkajā sabiedrībā.

Izmeklētājā palaida klusu smieklu, bet tas nevienam nelikās īpaši jautrs. Uzbudinājums sārtoja vaigus, aiz biezajiem briļļu stikliem drudžaini spīdēja brūnās acis, tinušas, nespodras matu šķipsnas, ietverdamas pieri, pie­šķīra sejai šķelmīgu izteiksmi, un tomēr par pievilcīgu šo trīsdesmitgadigo sievieti saukt nevarēja. Viņai piemita kaul kas fanātisks un vienpusīgs, ne vārdos, ne kustībās nemanīja ta rotaļīgā viegluma, kuru tā cienām gan dzī­ves, gan darbabiedros.

—   Nu labi, tolaik tas nebūtu bijis sevišķi prātīgi, fak- ' tiski mēs pārtikām no manas algas, bet tagad vīrs pelna

pieklājīgi, meilain nepieciešama māte, nevis allaž aiz­ņemta tante, kura visu laiku ieklausās, vai tik nezvana telefons. Virs .izkārtoja juriskonsulta vietu, pēc tam man piedāvāja pāriet, uz vizu daļu, kur arī vajadzīgi darbinieki ar juridisku izglītību. Skaisti mēbelēts kabinets, vāzē svaigi ziedi, prospekti ar krāsainām fotogrāfijām, labi ģērbti un pieklājīgi ārzemnieki, nekādas virsstundas — vari aizvest sīkos uz bērnudārzu un laikā aiziet pakaļ; kas vainas? Bet, kad iedomājos šo garlaicību, zosāda uzmetas. Esmu pagalam saindēta…

—   Klausies, patiesības tnedniece, — Šiliņš aprāva Ra- tiņas pašapsūdzību. — Ja es būtu tavs vīrs..,

Arī viņam neizdevās pabeigt savu deklarāciju. Spalgi iedimdējās telefons, kas savieno pilsētas dežūrdaļu .ar autoinspekciju, un sarunas tūdaļ apklusa.

—   Ziņo kapteinis .Jauze. Piecdesmit trešā mašīna tikko ieraudzījusi meklēto žiguli ar numuru 35—40 LTU un seko tai pa pēdām. Gaida rīkojumu.

Pie labākas gribas nespētu attēlot, kā majors Kozlovs tik veicīgi nokļuva līdz tālrunim. Droši vien uz āru lau­zās ilgā atpūtā uzkrātais starta ātrums.

—   Kas pie stūres?

—   Zagtajā mašīnā brauc divi vīrieši, mūsējā — ser- žante Aspa Vaivara. Viena pati, jo Larisa Burkova kopš vakardienas ir grūtniecības atvaļinājumā.

—   Iztiksim bez intīmiem sīkumiem, - Kozlovs neap­mierināti saviebās, uzlika plaukstu uz mikrofona un ne­gaidīti asi pārmeta Ratiņai: — Redzi nu! Bet, ja viņas abas, kā sievietēm pieklājas, strādātu papīrdarbu, tad šai mašīnā sēdētu divi veči un zagļi būtu tikpat kā rokā. — Viņš pagrāba aparātu un, velkot aiz sevis garo auklu, piegāja pie Rīgas plāna. — Turpinām pirmīt pārtraukto sarunu… Kur atrodas jūsu modrā seržante, uz kurieni virzās?

Saklausījis jautājumā nievājošu zemtekstu, kapteinis atbildēja tikpat skarbi:

—   Purvciema rajonā. Pa trešo kanālu varat uzņemt tiešus sakarus.

Katja jau kliedza radiotelefonā:

-— Piecdesmit trešā, izsaucu piecdesmit trešo!

—   Piecdesmit trešā klausās, — caur atmosfēras sprak- šķiem atskanēja uztraukumā aizelsusies sievietes balss.

'—■ Ziņojiet! — majors pavēlēja.

—   Esam pārbraukuši pāri Deglava gaisa tiltam. Āt­rums — tā ap sešdesmit. Pagaidām viņi nenojauš, ka tiek vajāti, jo rnanai mašīnai nav milicijas atšķirības zīmju.

—   Ļoti labi. Pamēģiniet neiztramdīt. Sekojiet drošā atstatumā un ziņojiet ik pēc piecām minūtēm. Pacentīšos aizsūtīt palīgspēkus. Viss.

Viņš atvienoja un pieliecās pie cita mikrofona, tad pār­domāja un ar galvas mājienu pieaicināja Osi pie kartes.

—   Tas laikam dieva pirksts, ka tieši tu dežurē šonakt. Parādi nu, ko esi iemācījies jaunajā robā! Uz kurieni pa­rasti aizdzen zagtās mašīnas, kur izģērbj?

—   Tūlīt paskatīsimies, — Šiliņš ņēmās pētīt plānu. — Patlaban vel daudz iespēju. Palūko pats, — viņa rā­dītāja pirksts slīdēja pa ielu labirintu, — Maskavas šoseja, Lubānas virziens, Vidzemes meži, nemaz nerunājot par apvedceju. Bet benzīna maz, viņi taču nevar zināt, ka brīdinājuma spuldzīte tikko iedegusies. Tāpēc laidīs pa taisno.

—   Uz kurieni? — majors nepacietīgi atkārtoja.

—   Uz sarunāto biezokni, kur kompanjons gaida ar ma­šīnu, lai aiztransportētu laupījumu. Ļauj aplēst! — Viņš izpleta lar ās rokas pirkstus un tādā "veidā taustījās pa Rīgas nomali. — Vistuvāk tā kā būtu līdz Ulbrokas džun­gļiem, bet reizēm viņiem ir pilnīgi neaprēķināma loģika.

Majors nestrīdējās pretī. Grūti saprast, vai viņš pie­krita Šiliņa secinājumam, visdrīzāk — tikai izvēlējās to kā pieņemamu darba variantu, jo nevarēja taču līdz ritam zīlēt kafijas biezumos.

—   Uzmanību, izsaucu visas patruļas mašīnas, kas at­rodas pilsētas ziemeļaustrumos — trijstūrī, kurš ietver Purvciemu, Mežciemu un Ķengaragu! — No miegainības vairs nebija ne vēsts, tagad Kozlovs man atgādināja karavadoni, kurš mierīgi izkārto uzbrukumam savus trie- cienspēkus. — Jānogriež ceļš tintes krāsas superluksa žigulim, kas grasās izrauties no pilsētas. Numurs — 35—40 LTU. 'l ajā sēž divi vīrieši, nav izslēgts, ka apbru­ņoti. Lai neizraisītu avāriju, pēc iespējas atturēties no pakaļdzīšanās. Nekavējoties sazināties ar…

II ka tieši šo aicinājumu gaidījusi, majora instruktāžu pārtrauca sor/.antes Vaivaras balss, kurā šoreiz bija sa­klausāma neviltota azarta kaisle:

—    Runa piecdesmit trešā. Objekts pēkšņi strauji kā­pinājis ātrumu. Lai neatpaliktu, jāspiež līdz simtam. Vir­zāmies pa Dzeizavas ielu.

—   Pavaicājiet, kāpēc šie sākuši tik dikti skrieti — kāds ierunājās man aiz muguras.

Psvēros atpakaļ. Atbalstījies pret stenderi, atvērtajās durvis stāvēja sirms, patukls puikvedis. Acīmredzot viņš, neviena nepamanīts, bija ienācis pirms krietna brīža, bet tikai tagad uzskatīja par nepieciešamu iejaukties. Viņš nerunāja skaļi, tomēr ar tādu dikciju, kas pārvarēja attā­lumu no sienas līdz mikrofonam, noturieties — iidz vien­tuļajai seržantei autoinspekcijas mašīnā.

—   Divreiz atskatījās, tad pārbrauca krustojumu pie sarkanās gaismas pa kreisi. Sekoju kā pielīmēta, un tas laikam padarīja viņus tramīgus. Atļaujiet apdzīt un aiz­šķērsot ceļul

—   Kategoriski aizliedzu! — pat nepalūkojies pulkvedī, atcirta atbildīgais dežurants. — Uzdedziet lielos uguņus, varbūt kādu pazīsiet.

Labu laiku nedzirdēja nekā. Kad jau radās iespaids, ka Aspa Vaivara atslēgusies, viņa atkal ierunājās, taču šoreiz pavisam bezcerīgi.

Netieku vairs līdzi, viņi skrien kā ārprātīgi, cilpo pa jauno kvartālu savienojumu ceļiem, izmanto caur- braucamās sētas… — Tālāko noslāpēja tādi kā šņuksti, elsas.

—   Dīvaini, — Šiliņš vīlies sacīja. Un es taisījos aicināt Aspu mūsu rallija komandā.

—   Sieviete, ko jūs gribat. — Kozlovs pasmīkņāja, tad atcerējās, ka nav izslēdzis mikrofonu, un bargi pavēlēja: — Uzmanību, uzmanību. Paliek spēkā rīkojums nobloķēt izbraukšanu no Rīgas, Tuvākās patruļas mašīnas apkalpe, nekavējoties dodieties palīgā seržantei Vaivarai!

Jutos neapmierināts. Iztēlē jau biju sacerējis tādu kā radioreportāžu par divcīņu starp likumu sargu un pārkā­pēju, kurā, protams, jāuzvar taisnībai. Ar šo neizšķirto iznākumu savus lasītājus diez vai iepriecināšu.

—   Putniņi bija tikpat kā notverti, ek, tavu neražu! — Šiliņš zūdījās. — Būtu es pie stūres, gan šie sprukstiņi manītu, kas ir īstais kross… Bet vēl nekas nav zaudēts, galvenais, ka izdevies sadzīt pēdas.

Viņa negaidītā optimisma pārsteigts, pagriezu galvu un ieraudzīju Egilu Melnsvārciņu. Aiz vienas rokas viņu uz priekšu vilka rparīga pusmūža sieviete, kuras garie, puķainie lindraki un atkailinātie platkaulainie pleci var­būt iederējās lugas pirmizrādē, bet šeit šķita pavisam ne­vietā. Otrai rokai bija pieķēries vājiņš puiciska izskata milicis, kurš velti pūlējās apturēt iebrukumu.

—   Manai cienmātei ir svarīgas ziņas, kas veicinās izmeklēšanu, — Melnsvārciņš izgrūda.

Dīvainā kārtā viņš izskatījās možāks nekā pirmīt, tāds kā atvieglots, it kā visas ar mašīnas nozagšanu saistītās nepatikšanas jau būtu aizmirsušās. Pat kumpaftiā mugura taisnāka, augums staltāks, kas deva iespēju raudzīties uz sievu no augšas uz leju. Viņam tagad, izrādās, arī bija trumpis azotē, un tas līdzsvaroja abu laulāto par­tneru attiecības.

—   Stāsti,"Ināriņ, — Melnsvārciņš aicināja. — Atzīsties, ko tu vieglprātīgi iebāzi «bardaciņā».

Viņa laulene savilka skābu seju.

—    Cimdu nodaļā glabāju ķīmiskās tīrītavas kvītis. Vai tad varēja ienākt prātā, ka mans dārgais ļaus nozagt mūsu mašīnu. Visa mana lielā veša… — Ināra Melri- svārciņa uzbudinājās aizvien vairāk. — Un kas mani pie­runāja pašai nemazgāt, saudzēt rokas? Viņš! Tagad uz maniem linu palagiem vārtīsies netīra zagļu banda. Pat -ja dabūšu atpakaļ, nekad vairs nespēšu mierīgi gulēt, rādīsies tādi lietuvēni…

—   Izejiet gaitenī un uzrakstiet iesniegumu ar tīrītavas adresi! Tas mums ir liels atspaids, paldies! — Augusts Dreimanis teica, un — tavu brīnumu! — viņa tūdaļ pa­klausīja.

—   Jūs tur ierīkosiet slēpni? — Melnsvārciņš ar cerī­bām vaicāja.

—   Tik dumjš vairs nav neviens mūsdienu zaglis. —1 Šiliņš atmeta ar roku. —- Visi viņi, tāpat kā jūs, lasa kriminālromānus, skatās televīzijas filmas… Bet veļas punktu brīdināsim, kaut gan jūsu aplaupītājiem tagad pašu drošība rūp vairāk nekā visbaltākie palagi. Sakiet — cik īsti benzīna jums palika?

—   Kad izbraucu no mājām, jau mirgoja, — Melnsvār­ciņš rēķināja. — Kādiem_ trīsdesmit kilometriem, augstā­kais, četrdesmit, ne vairāk, bet tad jābrauc ļoti taupīgi.

—   Par to, cik man zināms, vairs nevar būt ne runas, viņi spiež uz velna paraušanu. Atstājiet savu telefona

numuru un aizvedtet sievu mājas! Ļoti iespējams, ka šo­nakt piezvanīšu. /

—   Biedri priekšnieki, m*s taču esam cietušie, LI sakot, jūsu modrības trūkuma upuri. — Melnsvārciņš ar glai­mīgu smaidu centās mīkstināt pārmetuma asumu, — Vai jūs mūs neaizvestu līdz mājām?

—   Jj3 aiznut nozīmētu atraut mašīnu no vispārējās tvarstīšanas. Vai to jūs vēhties? Arī Šiliņa vīpsnā neatbilda viņa vjrdicn. — Turklāt, ja nemaldos, naksnī­gas pastaigas stiprina jūsu cionmātes veselību.

Ko līdz oim biju guvis? Materiālu nelielam tēlojumam par milicijas iknakti, kuru varētu publicēt ar apnikušo apakšvirsrakstu «Vērojumi un pārdomas». Daži mietpilso- niskumam adresēti adatas dūrieni, daži secinājumi, kas paliks VIŅU—DARBA—NAV—-SĪKUMU līmenī. Viens otrs humoriņš, viena otra nervus kutinoša detaļa, kuru, cerams sniegs seržantes Vaivaras stāsts. Vārdu sakot, tipisks rakstiņš avīzes svētdienas izlaidumam… Būs vien jāaizgaiņā miegs un jātup šeit līdz ritam. Interesanti, vai Kozlovs jau iztempis visu kafiju…

—   Labvakar, — Katja patlaban atņēma kāda neredzama zvanītāja sveicienu un sašķobījās, kā pārsaldinātu tēju iebaudījusi. — Jūs nemaz netraucējat, pilsoni, tāds ir mūsu dienests… Sieva pazudusi? Vienu mirklīti, tūlīt pierakstīšu. Uzvārds, vārds, tēva vārds, kad pēdējoreiz redzēta?… Ak tā, šovakar nav pārnākusi no darba. Un kad tad viņai, pēc jūsu domām, bija jāpārrodas?… Pirms pusstundas? Nu, pilsoni vai zināt, jūs patiešām traucē­jat. — Viņa taisījās nolikt klausuli, tad pamanīja pulk­veža brīdinošo mājienu un pavisam citā toņkārtā pie­bilda: — Ar jums runās kriminālmeklēšanas daļas priekš­nieks.

—   Pulkvedis Dreimanis pie aparāta, — viņš paziņoja, kad savienojums bija pārslēgts uz ārējo dinamiku. — Stāstiet, pilsoni, visu, kas uz sirds, un, lūdzu, pēc kārtas!

—  Manu biogrāfiju, sākot no dzimšanas? — zvanītājs uzdrīkstējās pajokot.

—   Pilnīgi pietiks, ja sāksiet no kāzu dienas.

Godīgi sakot, nespēju atkauties no aizdomām, ka pulk­vedis grib šādi aizkliedēt garlaicību vai rast attaisno­jumu savai ieilgušajai klātbūtnei. Un tomēr, gluži ka visi pārējie, ieklausījos vīrieša balsī. Tajā nebiia ne mazāko

dzēruma pazīmju, varbūt vienīgi pārspīlētas rūpes par sievas drošību un tāda kā vainas apziņa.

—   Precējušies esam jau četrus gadus, un harmoniskas kopdzīves rezultātā pirms diviem gadiem mums piedzima dēls.

Kāpēc ērmojas, kāpēc nevar vienkāršiem vārdiem pa­teikt, ka mīl savu sievu un ir laimīgs? Bet tāds nu reiz ir rnūsu laikmets, ka, baidoties kļūt sentimentāli, cilvēki slēpj savu sirsnību aiz uzpūsta sarkasma, visskaistākos izteicienus aizdzinuši nakts pagrīdē.

—   Bet sava dzīvokļa mums joprojām nav, tāpēc arī ziemā dzīvojam sievas vecāku vasarnīcā kā gulbji ar ap­graizītiem spārniem, starp citu, uzvārds patiešam ir Gul­bis. Māris Gulbis, un sievu sauc par Ligitu, viņa ir gadu vecāka par mani, tātad nepilni divdesmit septiņi, un strādā par skaņu operatori radiokomitejā, — viņš turpi­nāja klāstīt. — Pērn, kad viņa pēc vakara maiņas brauca ar pēdējo vilcienu, parasti devos pretī uz staciju, bet šo­reiz netiku. Mazais Ints saslimis, un baidījos atstāt viņu vienu. Arī pašreiz zeme svilst zem kājām, es taču zvanu no ciemata vienīgā koplietošanas telefona.

_ — Kāpēc nepieļaujat iespēju, ka viņa darbā aizkavēju­sies? — pulkvedis jautāja.

«— Es jau sazvanījos ar radiokotniteju. Sargs redzējis Ligitu aizejam kopā ar diviem kolēģiem.

—   Un tiem jūs piezvanījāt?

—   Man vairs nav divkapeiku gabala. Un modināt kai­miņus — neērti, visur jau tumšs.

—   Skaidrs, uz miliciju zvanāt tāpēc, ka savienojumu var dabūt arī bez monētas, — Augusts Dreirnanis seci­nāja, ne velti viņš bija pieredzējis kriminālists. — Saru­nāsim tā, biedri Gulbr, jūs tagad aizteciet līdz mājām, ja sieva jau atgriezusies, padodiet ziņu desmit minūšu laikā. Vai pietiks? Ar viņas kolēģiem es pēc tam pats sazināšos… Jā, katram gadījumam — jūsu adresi.

—  Zinātnes un tehnikas ciemats, astotā līnija, trešā māja. Un vēlreiz — piedošanu par traucējumu.

—   Vai jūs nejauši nestrādājat apkalpošanas sfērā?

—   Nē, par ceha priekšnieka vietnieku.

—  Tad tāpēc esat tik pieklājīgs, — pulkvedis rāmi no­ducināja. — Ar labu nakti!

-.Pirmais radiodarbinieks, kuru Šiliņš iztraucēja miegā, bija strups un nerunīgs. Viņu celi šķīrušies pie tuvākā stūra. Varbūt kaut ko vairāk pastāstīšot Ričs Stiprāns, kurš parasti braucot ar to pašu vilcienu, viņam tur lau­kos esot telefons… Nē, numuru nepateikšot, lai zvanot uz miliciju, varbūt tur zināšot padomu. Pēdējie vārdi pie­rādīja, ka viņš patiešām nebija pa īstam pamodies.

Milicija zināja padomu, un Jau pēc dažiem mirkļiem Šiliņš iztaujāja diktoru Stiprānu, kura neskaitāmas reizes dzirdētā balss piešķīra katrai informācijai valstiski sva­rīgu ziņu nozīmi.

Jā, protams, lūdzu, lūdzu, par Ligitu Gulbi tikai labu, tāpat par viņas vīru, dzimušu Zurhu, kurš pieņēmis sie­vas uzvārdu, lai tiktu vaļā no pretīgās atskaņas «ļurba»; jā, tāds kā ģimenes draugs; pēdējoreiz apmēram pirms stundas, kad viņa izkāpusi savā stacijā, bet pats braucis tālāk; nē, piedāvāt pavadīt šoreiz nenācis ne prātā — -kā būtu ticis tālāk, vilciens taču pēdējais, domājis taču, ka sagaidīs Māris; pareizi, viņa raizējusies par dēla ve- selibu, vedusi bufetē nopirktus citronus, pirmās zemenes vēl par dārgām pat algas dienā; mierīgi, vismaz vēl stundu nedošoties pie miera, labprāt uzkurbulēšot zapiņu un braukšot pretī; nē, nekādu Ligitas mantiņu, kas palī­dzēšot sunim saostīt pēdas, diemžēl, skaidrs, ka labāk bez vajadzības netraumēt vīru; labi, norunāts!

Aizritēja desmit minūtes, piecpadsmit, Māris Gulbis nezvanīja. Pēc norunas tas it kā apliecinātu, ka viņa sieva nav pārnākusi. Bet vai tad nav zināms, ka tikai sliktas ziņas ceļo ātri, — līdz sakāmvārdam nodrāztas at­ziņai parasti sakņojas patiesībā. Arī es nekad nesteidzos izplatīt labus jaunumus, toties allaž biju gatavs skriet pēc palīdzības, kad spieda paša kurpe. Gribējās ticēt, ka Gulbis laimīgi saticies ar savu Ligitu un patlaban rīko viņai mērenu ģimenes traci, kas ir pārbaudīts līdzeklis nervu sasprindzinājuma dzēšanai.

Kad beidzot atskanēja ārējā telefona signāls, pulkvedis vēlīgf atļāva Katjai pacelt klausuli — viņš bija pārlieci­nāts, ka trauksme tiks atsaukta.

Šoreiz Māris Gulbis nelūdza viņu atvainot.

— Vai tas pulkvedis tur vēl ir? Pasakiet viņam, ka no Ligitas joprojām ne vēsts. Es vairs nezinu, ko uz* sākt.

—   Gaidiet, —• sacīja Dreimanis. —• Pēc pusstundas būsim klāt.

—   Dakteri un suņu pavadoni! — Kozlovs izrīkoja.

—   Osi, paņem līdzi ari korespondentu, ko viņš te nīkst bez vajadzības…

—   Un kapteini Ratiņu, — pulkvedis piemetināja.

—   Jūs tiešām domājat?…

—    …Ka operatīva grupa bez sievietes ir tas pats, kas mašīna bez rezerves riteņa. Nekad nevai galvot, ka ne- ievajadzēsies. — Viņš plati nožāvājās un uzrausās kājās.

—   Pa ce]am izinetīsiet mani pie mājām.

Ārsts Rozenbergs izskatījās, kā izkāpis no Dikensa ko­poto rakstu ilustrācijām. Tieši tādu biju iztēlojies misteru Pikviku: neliela auguma, apaļīgu, ar mazliet izvalbītām, dzidri zilām bērna acīm, runīgu un darbīgu. Turēdams klēpī un saudzīgi paijādams savu medicīnas somu kā tādu dārgu mazbērnu, viņš sēdēja pēdējā solā un kaut ko aiz­rautīgi stāstīja Baibai Ratiņai. Staršina Kārlis ar savu melno vilku sugas suni iekārtojās priekšējā rindā. Pēc ārienes neviens nepateiktu, ka viņa senči bijuši Vidzemes bezzemnieki, kuri pirms vairākām paaudzēm laimes mek­lējumos devušies uz Krievijas impērijas tālēm. Tajā daudz spilgtāk izpaudās mātes baškīrietes vaibsti. Un tomēr pēkšņi bija ierunājies tā saucamais «asins aicinājums»: pēc dienesta robežsargu vienībā Kārlis Kārļa dēls Lapins nolēma atkal saukties par Lapiņu un apmesties Latvijā, kur pavērās iespēja palikt uzticīgam savai vienīgajai mīlestībai — suņiem. Ar tiem viņš sarunājās dzimtajā baškīru valodā, nevis drausmīgajā latviešu un krievu vārdu sajaukumā, kas meiteņu sabiedrībā gan izraisīja smieklu šaltis, tomēr nedeva cerētos pan ā kumus.

Šoreiz Andžs nebremzēja pie katra ielu krustojuma. Ieslēdzis sirēnu, šķērsoja tos ar astoņdesmit kilometru ātrumu, daudz nebēdādams par gaismas signāliem. Un tā bija slikta pazīme, ko zināja visi milicijas darbinieki: kad Andžs steidzas, ceļa galā negaida nekas priecīgs. Laikam tāpēc Osis drūmi klusēja un pat neatbildēja uz maniem jautājumiem.

Astotās līnijas piektajā gruntsgabalā gaismoja divi logi — virtuvē un lielajā istabā. Bez tām lapenes tipa fnājā bija vēl tikai mazs guļamkambaris. Skaidrs, ka te iinv vietas divām ģimenēm. Toties dārzs šķita liels un labi iekopts.

—   Labvakar, — teica pazīstama balss. — Mans vārds ir Ričards Stiprāns.

Kad viņš ienāca gaišajā četrstūri, sapratu, kāpēc šis izstīdzējušais diktors nestrādā televīzijā. Galvaskauss ar savu kailumu un uz priekšu izbīdīto zodu atgādināja bezgaumīļgos ģipša pelnutraukus, ar kādiem uzņēmīgi mājražotāji pēdējā laikā pārplūdinājuši Rīgas tirgus, bet pliks pauris no laika gala tiek uzskatīts par īsta vīrieša necienīgu trūkumu.

—   Iekšā vēl nebiju. Nez kādēļ vienam negribējās.

Arī man sāka uzmākties neizskaidrojama nelaimes

priekšnojauta, kuru vēl pastiprināja aizkustinošais skats, kas pavērās caur logu: gultiņā, miegā pacēlis dūrēs sa­vilktās rokas virs galvas, dusēja satvīcis puisēns, galv­gali sēdēja tikpat piesarcis tēvs un ar atvērtu grāmatu gaiņāja mušas.

—   Pēc iespējas jāiztiek bez pāragras līdzcietības, uz­spēlētas smalkjūtības. Ja noticis kas ļauns, tad — jo vēlāk viņš to uzzinās, jo labāk, — Šiliņš brīdināja.

—   Varbūt pareizāk pagaidām nemaz neielauzties? — Stiprāns ierosināja, ar šaubu pilnu acu uzmetienu pavēries mūsu paprāvajā grupā.

—   Un kā jūs viņu tumsā sameklēsiet? Pēc fluīdiem, vai? — asi atčukstēja Šiliņš. — Vārdu sakot, visi paliek uz ielas, es ieiešu istabā, bet jūs, biedri diktor, nočiep­siet priekšiņā kādu Ligitas Gulbes mantiņu, vispiemēro­tākā būtu mājas tupele. Skaidrs?

Viņi atgriezās pēc īsa brīža, un biju ar mieru galvot, ka Šiliņš arī šeit aprāvis neauglīgas sarunas ar neapgā­žamo argumentu, ka nedrīkst zaudēt laiku.

—   Uz staciju! — Šiliņš pavēlēja, iekāpis autobusā.

—   Es parādīšu ceļu. Pa šoseju būs kādi četri kilometri, tāpēc visi parasti iet caur mežu — uz pusi tuvāk, — Stiprāns pēc veiktā uzdevuma kļuva daudzvārdīgs. — Bet tumsā tur pats velns var kāju salauzt.

—   Tas vēl nebūtu pats ļaunākais, — grūtsirdīgi piezī­mēja Marks Rozenbergs. — Kaulus mēs ātri salāpīsim. Daudz grūtāk ir ar iekšējām kaitēm. Lamājiet mani, cik gribat, Baibiņ, es neticu, ka cilvēku var izārstēt. Apārstēt gan, palīdzēt viņam bez sāpēm, varbūt pat ar baudu no­dzīvot jau mātes miesās ieprogrammēto laiku — to mūsu medicīna prot. Agrāk latvieši nekad neteica — medmāsa. Žēlsirdīgā māsa, lūk, kas vislabāk izsaka mūsu cunltes galveno pienākumu un ari' nosprauž robežas —- atvieglot ciešanas.

Stacijas ēka ir klāt. Tagad Jācenšas turēt acis vaļā, jāiegaumē iespējami vairāk detaļu, kas vēlāk noderēs, rakstot reportāžu. Jābūt tikpat acīgam novērotājam kā Šiliņš, kuram notikuma kopainas atveidošanai arī būs nepieciešamas visas pamanītās mozaīkas drumstalas. Tātad:

pulkstenis rādīja ceturksni pāri diviem; kopš pienāca un atkal aizbrauca pēdējais vilciens no Rīgas, pagājušas piecdesmit astoņas minūtes. Lielais rādītājs, elektriskās strāvas stumdīts, turpināja lēkāt pa strīpiņu iedaļām, ne­kustīgi sastinga, tad atkal parāvās uz priekšu. Bet mēs aizvien vēl stāvējām tukšajā laukumā un gaidījām atgrie­žamies Šiliņu, kurš bija devies meklēt dežurantu.

—   Ziemā es jums nosauktu vārdā katru pasažieri, — taisnojās samiegojies dzelzceļa dienesta veterāns, kurš savā saburzītajā rūtainajā kreklā it nemaz neatbilda maniem priekšstatiem par atbildīgu amatpersonu. — Bet kurš tad var atcerēties visus šos vasarniekus? Reizēm uz­mācas doma, vai Rīgā vispār kāds paliek pa nakti. Brauc tik un brauc. Un no rīta atkal atpakaļ. Sakiet, kāda jēga grūst zemē iekšā naudu, būvēt māju, ja ierodies vienīgi pārgulēt!… Gulbja jaunsievu, protams, pazīstu, kā nu ne. Es pat atceros, kā viņa, vēl mazs skuķis ar bizēm, izmeta pa logu vecāku biļetes; toreiz strādāju par kontro­lieri.

—   Un ko jūs? Likāt samaksāt sodu? — vaicāja Šiliņš, kurš pēkšņi nemaz vairs nerēķinājās ar laika faktoru.

—   Nav jau milicija, kur strāpē miesīgo māti… kad priekšniecība raugās pār plecu. Ligitas māte drīzāk vil­ktos uz Rīgu kājām nekā brauktu bez biļetes.

—   Bet šovakar?

Dežurants nesaprata.

—   Vai šovakar redzējāt Ligitu Gulbi?

Ak tā … Tieši tā, redzēju, pat labvakaru padevu — kā jau sezonas biļetes īpašniecei. — Dežurants laikam apzinājās savu atbildību, jo tagad liecināja bez atkāpēm vispārinājumos vai attālā pagātnē.

—   Daudz cilvēku izkāpa?

—   Tikai parastie naktsputniņi. Koškinu pāris no Vefa, Zirņa kundze, kas strādā Rīgas kasē un brauc ar die­nesta apliecību, tad vēl abi alus bāra oberi, bet visa šī publika jau nogriezās pa kreisi, pa meža taku viena pati Ligitiņa aizgāja. Es vēl noprasīju, vai bail nemaz neesof. Bet šī: ko lai dara, Jāņonkuli, pārgāju uz vakara maiņu, kamēr sīkais slims, tā vismaz varam pārmaiņus ar viru pasēdēt pie viņa. Veco Gulbeni taču ar mietu šurp neat- trieksi, tai savs puisietis jāvaktē, lai neaizspurdz pa nak­tīm.

-— Un viss? Vilcienu m Rīgu neviens negaidīja? — Šiliņš uzstāja.

—   Ļaujiet taču stāstīt, tā jau var galvu pazaudēt… Gandrīz aizmirsās tie arodskolnieki, kas izkāpa no priekš­pēdējā vagona.

—   Daudzi? Uz kuru pusi aizgāja? Vai negrozījās Gul- bes tuvumā? — jautājumi bira kā rieksti no brāzmas liektas lazdas.

—   Vai es zinu… Kamēr pļāpājām ar Ligitiņu, viņi jau bija pazuduši ar visām savām teltīm un uzpošama­jiem plostiem.

—   Upmalā viņiem ir atpūtas bāze, — Stiprāns iestarpi­nāja. — Kad te vēl varēja noķert kādu asaku, es tur reizēm nomāju laivu. Tas ir viņpus sliedēm.

—   Paldies, Jāņonkuli. — Šiliņš ar profesionālu iemaņu, protams, bija ielāgojis veča vārdu. — Ja ievajadzēsies, uzbuknīsim jūs augšā.

—   Darbā es nekad neguļu, — dežurants cēli atteica.

—   Tava kārta, Karluša, davai, davai! — Un Šiliņš pasvieda Lapiņam Gulbja mājās aizgūto zilo čību. — Iedod paostīt savam kustonim, lai uzņem špūri.

—   Šurpu, Muhtarl — Lapiņš pavēlēja.

—   Nu kā tad — tālāk par Muhtaru mūsu fantāzija ne­sniedzas. Labi vēl, ka līdz šim neesam pasākuši numurēt cilvēka labākos draugus, — rūca Rozenbergs.

Suns nemaz nealka izpildīt savus dienesta pienākumus. Grozīja pinkaino galvu uz visām pusēm, atņirdza ilkņus, it kā grasīdamies pierādīt, ka šāds «zupas kauls» tam ne­būt nav pa prātam.

—   Jauns, — Lapiņš aizstāvēja savu vienīgo padoto. — Bet strādā «što nado».

Beidzot suns saprata, ka neizdosies izlocīties. Dziļi ievilka nāsīs čības smaku, pārbaudīja pirmo iespaidu, tad, piegrūdis degunu pie zemes, ņēmās skraidelēt pa stacijas laukumu, mezdams arvien platākus apļus. Un tam līdzi kā vilciņš ap savu asi griezās Karluša, ik pēc riņķa palaizdams pavadu vaļīgāk.

Ideāls treniņš kosmiskiem lidojumiem. — Pat tādā situācijā Šiliņš nejaudāja novaldīt dzēlīgo mēli. — Man jau sen būtu palicis nelabi.

—   Meklē, Muhtar, meklē! — Lapiņš pātagoja suni ar nemitīgiem uzsaucieniem.

Kad arī man no skatīšanās vien uznāca slikta duša, karuselis pārstāja rotēt. Aukla saspringa, un Muhtars pa­manījās noturēt savu saimnieku uz kājām.

—   Iraidi Un tagad, draudziņ, davai, davai! — Lūk, kā bija piedzimusi Lapiņa iesauka.

Suns skrēja atraisīti, pat nevīžodams ostīt zemi. Lai­kam redzēja tam vien saskatāmas pēdas. Nopakaļ robež­sargiem raksturīgā gargabalnieka solī rikšoja Kārlis La­piņš, aiz viņa — Šiliņš, skrējienā pogādams vaļā pistoles maksti.

—   Lēnāk, biedrīši! — viņš sauca. — Neaizmirstiet, cik dakterim gadu.

Bet Rozenbergs ir netaisījās iekļauties laidienā. Ar klusu nopūtu pacēla savu somu un pašcieņas pilnā solī devās tai virzienā, kur šaudījās miliču lukturu gaismas kūļi.

Trijatā sekojām viņam. Kādu gabalu Andža ieslēgtie prožektori vēl rādīja ceļu pa simtiem kāju iemīto meža taku, tad ap mums sakļāvās tumsa.

Diez vai te bija gaišāk arī pirms stundas, kad mājup gāja Ligita Gulbe. Piespiedu sevi nedomāt par viņu…

Sevišķi grūti klājās tuvredzīgajai Ratiņai un art man, jo jau kopš bērnības slimoju ar vistas aklumu. Droši so­ļoja vienīgi Ričards Stiprāns, un manā apziņā iezagās aizdomas, ka viņš šo ceļu nemēro pirmoreiz.

—   Viņi par daudz aizvirzījušies pa kreisi, — diktors sacīja. — Tā drīz izkļūsim uz šosejas.

—   Nesāciet, lūdzami, kritizēt mācītu suni, — Rozen­bergs errojās, jo bija atsitis kāju pret mezglainu sakni un gandrīz paklupis. — Kur teikts, ka viņa stūrējusi taisni uz mājām? Varbūt pa ceļam iegriezusies pie drau­dzenes un aizpļāpājusies. Un mēs tagad maļamies pa Šo bolāpīto piķi.

—   Kā tad, vainīgas kā vienmēr sievietes, — tūdaļ at­saucās Ratiņa.

Viņi runāja tikai tālab, lai neklusētu. Bet vieglāk no tā nevienam nekļuva. Es, piemēram, jutu, ka piere pārklājas ar sviedriem, ka acis no piepūles sūrst. Skaidri apzinājos, ka man nekādas briesmas nedraud, tomēr sarāvos, kā la­matās iekritis, kad ap kaklu apvijās lipīgi zirnekļa stai­pekņi. Pat klusākais brīkšķis plosīja bungādiņas, atsauca atmiņā visu, ko jaunībā biju lasījis par teku dzinēju un izlūku prasmi kustēties pa mežu bez trokšņa. Mēs toties lauzāmies uz priekšu kā satracinātu kuiļu bars un laikam bijām jau izbiedējuši jebkuru iespējamu ļaundari — ārsta pasaciņai, ka Ligita varētu būt aizkavējusies pie paziņām, es neticēju tāpat kā arī viņš pats. Biju sen atmetis pirmī­tējo domu reģistrēt katru savu novērojumu un izjūtu — vienīgi ciniķis spējīgs tādā brīdī domāt par neuzrakstīta sacerējuma iedarbīgumu, nevis par nelaimīgās sievietes likteni. Tik zemu vēl nebiju kritis.

—   Viņi mūs gaida, — Ratiņa izdvesa.

Patiesi — mūsu priekšpulka «jāņtārpiņi» vairs neattāli- nājās, atpakaļ pavērstām gaismas strēlēm aicināja pie­vienoties.

—   Viņa līkumojusi visu pēdējo gabalu, divi lāgi mainī­jusi virzienu, — Šiliņš paskaidroja. — Tāds iespaids, ka nabadzīte jaukusi p|das, mēģinājusi atkratīties no vajā­tāja. Bet šeit, — viņš paspīdināja uz leju, kur sūnas bija izvandītas kā nesaudzīgos agrīnu gaileņu meklējumos, — viņš to panācis. Un Muhtars atsakās turpināt ceļu. Vajadzēs izretināties ķēdē un lēnītiņām virzīties uz priekšu… Karluša, piesien savu bezragu lopu, lai ne­maisās vairs pa kājām. Varbūt arī jūs paliktu tepat? — šoreiz vecākais leitnants uzrunāja mani.

—   Sīs grambas nav kāju nospiedumi. — Rozenbergs iebilda. — Ticiet man, vecam medniekam. Tās ir vismaz nedēļu vecas. Visdrīzāk te mežacūkas rakājušās.

Šiliņš nestrīdējās pretī.

—   Uz priekšu! Jebšu taisāties apmesties sunītim bla­kus? Biedri diktor, kādā virzienā ir viņas māja? Briesmās cilvēks allaž bēg pa īsāko ceļu …

Jau pēc dažiem soļiem man nāsīs iesitās asa smaka. It kā acu vājumu kompensējot, mans deguns ir īpaši jū­tīgs. Un tad labā un kreisā kaimiņa lukturu staru krust­punktā ieraudzīju uz zemes sievietes ķermeni.

Tas bija pilnīgi kails, tikai seja apsegta ar saburzītu dvieli, no kura cēlās nepārprotami ētera garaiņi.

—   Dakter! — Šiliņš kliedza,

Rozenbergs jau bija noliecies pār Ligitu, aizsviedis narkozes masku un ar savu rnrifi pieplacts viņas lūpām.

—   Elpo, būs dzīvotāja, — iztaisnojis muguru, ārsts pa­ziņoja un kļuva necerēt? darbīgs. —■ Karluša, skriešus uz mašīnu pēc segām vai mēteļiem, davai, davai! Un lai Andžs mēģina piebraukt… Šiliņ, atstājiet gaismu un dariet savu darbu, man palīdzēs Baiba

—   Cik ilgi viņa tā gulējusi? — Šiliņš vaicāja.

—   Apmēram stundu. Pilnīgi pietiek, lai dabūtu plaušu karsoni, zeme taču-mitra. — Rozenbergs patlaban domāja vienīgi par Gulbes veselību.

Negribīgi atrāvu skatienu no sievietes vaibstiem, kas likās dīvaini pazīstami. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka viņas sejas izteiksme atgādināja vecmeistaru gleznotos ma­donnu portretus: tā pati samierināšanās ar likteņa sagata­votajām ciešanām un vienlaikus tā pati neuzvaramība, kas pārvērš mirkļa vājumu nesalaužamā spēkā, tas pats vārdiem neaprakstāmais daiļums. Pēdējais, ko redzēju, bija viņas izrisuŠie linu gaišie mati.

—   Vai ir cīniņa pazīmes? — griezos pie Šiliņa, kurš bija aizsmēķējis, atkal aizmirsis piedāvāt cigareti arī man.

—   Sasodītā televīzija! Pirms diviem mēnešiem parā­dīja filmu, kurā upuri aizmidzina ar ēteri, un — še tev! — Viņa lāsti noslīka klepus lēkmē.

—   Toties ir stingra pavēle, lai neviens vairs nepīpē zilajos ekrānos, — Stiprāns sacīja un izvilka no kabatas «Elitas» paciņu. — Drīz laikam sāks izgriezt arī no ār­zemju uzvedumiem.

Savā nesmēķēšanas pasākumā patlaban atrados tai tradicionālajā fāzē, kad cilvēks pats vairs nepērk, toties bičo no citiem.

—   Kāpēc mēs neko nedarām? — nervozi iejautājos.

•— Ko jūs ierosinātu? — Siiiņš atdzēla un tūdaļ pats sev atbildēja: — Savu uzdevumu esam izpildījuši — Li­gita Gulbe atrasta.

—   Un ja mēs runātu nopietni?

Šiliņa cigaretes galiņš divreiz iegailējās. Tas varētu no­zīmēt, ka viņš intensīvi domā.

—   Pagājusi stunda. Kamēr sazināsimies ar centru un aplenksim rajonu, būs apritējusi vismaz vēl viena. Pa šo laiku var kājām nokļūt Rīgā… Suns, kā par spīti,

jauns un nepieredzējis, šķaudīsies un muks no ētera sma­kas, bet pēdas neuzņems. Sai tumsā mēs pat ar saviem lukturiem nekā derīga neatradīsim. Tad jau prātīgāk sa­gaidīt, kad viņa būs pie samaņas, uri tikai pēc tam rīko­ties.

Pienāca ārsts. Bez žaketes, kas bija nolikta Gulbei pa­galvī, viņš izskatījās, kā visus dienas darbus apdarījis amatnieks: So iespaidu pastiprināja arī balss pašapmieri- nata nokrāsa.

—   Ne sista, ne žņaugta, nedz izvarota. Izģērbta un pamesta… Pēc kā.das pusstundas pamodīsies. Katram gadījumam iešpricēju sirds kokteilīti un lobelīnu elpo­šanas veicināšanai. Kad nokļūsim siltumā, palūkosim, kā vēl viņai varētu palīdzēt..

—   Varbūt noziedznieks iztraucēts, — Šiliņš apsvēra visai ticamu iespēju.

—   To noskaidrot ir jūsu darīšana. — Rozenbergs pa­raustīja plecus.

Tuvojās skrejošu soļu dipoņa. Labajā padusē Lapiņš bija iežrniedzis saritinātas brezenta nestuves, kreisajā rokā turēja nelielu priekšmetu.

—   Skaties, priekšniek, — viņš izelsa. — Mans Muh- tars uzoda krūmos. Malacis, saki, ka ne!

Tas bija sieviešu naudas maks, kādus Tbilisi kioskos pārdod par sešiem rubļiem. No mākslīgās ādas ar kino­zvaigznes fotogrāfiju zem celofāna. Šoreiz pretī raudzī­jās Gunāra Cilinska krāsainais attēls. Papīrnaudas noda­lījumā glabājās sešdesmit, septiņi rubļi, dzelzceļa sezonas biļete un skaņu operatores Gulbes darba apliecība.

—   Velna pulveris! — Šiliņš uzslavēja, bet laikam taču attiecināja to uz Ligitu, nevis uz suni. — Pamanīja seko­tāju un nolēma glābt vismaz naudu.

—   Vai tomēr nav pareizāk labprātīgi atdot bandītam maku? — Stiprāns šaubījās.

—   Pamēģiniet to izdarīt, kad jūs apdullina bez brīdinā­juma. — Šiliņš piecēlās. — Pie darba, biedri! Jāaizved Gulbe uz mājām un vel pirms ausmas jātiek atpakaļ, ci­tādi pirmā vilciena pasažieri sabradās visas pēdas… Kur palicis Andžs?

—   Brauc!

Koku dzīvžoga starpās iznira mikroautobusa dzeltenās halogēna acis, pazuda, atkal uzpeldēja, tad prožektori jau iezīmēja stigu, kas savienoja lanku ar šoseju. Pēkšņi

gaismas kūlis atdūrās pret tumšu priekšmetu, kas mel- noja pārdesmit soļu attālumā.

Tas bija meža vidū pamests automobilis. Tintes krāsas superluksa žigulis. Ar bagāžas režģi uz jumta. Uz nu­mura plāksnēm: 35—40 LTU. Uz pakaļējā loga stikla zaļgani fosforescēja sauklis:

MĪĻAIS, NESTEIDZIES!

II

Nakts dežūra bija beigusies. Kamēr priekšnieka kabi­netā kārtoja nodošanas un pieņemšanas dokumentus, sē­dēju rīta saules pielietajā operatīvajā telpā un dzēru ka­fiju, ko jaunā maiņa bija atnesusi no mājām. Vēlāk viņi papildinās savus krājumus dzelzceļa stacijas bufetē, no panckām ārā sunīdami santehniķus, kuri vēl aizvien mek­lēja plīsumus pārvaldes ēkas simt gadus veco ūdens­vadu un kanalizācijas cauruļu labirintā. Namu remontēja arī no ārpuses, un caur aizķepētajiem logiem stiepās durstīgi stari, bez žēlastības izgaismodami atšķirību starp «manu» un svešo meiteņu izskatu. Tikko atnākušās iz­staroja dzīvesprieku un spriganumu; nomainītās darbi­nieces centās ar lūpu zīmuli un smiņķa otiņām aizkrāsot negulētās nakts pēdas — bālās un sakaltušās lūpas, zilos noguruma apļus zem acīm, bezmiega cirstās rievas, kas lika plaisāt jau uzliktā pūdera kārtai. Kozlovam tais­nība — ir nozares, kur sievietēm nebūtu jāstrādā, lai arī kā tās viņas vilinātu ar savu atbildību vai romantikas magnētu. Pat es, te pavadījis divpadsmit stundas, jutos nokausēts un par to vien sapņoju, kā ātrāk tikt cisās, bet viņas taču vēl taisās izstāvēt veikalu rindas, iegriezties tirgū, pēc tam sagatavot vīriem brokastis, pavadīt bērnus uz skolu un uzkopt dzīvokļus.

Miegs mācās virsū joņiem, tomēr uz mājām neposos. Gribējās sagaidīt Kozlovu un Šiliņu, uzzināt, kā notikumi attīstīsies tālāk. Nakts otrā puse tikpat kā nebija pavirzī­jusi izmeklēšanu uz priekšu. Pamodusies no ģīboņa, Li­gita Gulbe ilgi nespēja atcerēties, kā nokļuvusi savā gultā. Rozenbergs pat ieteica atstāt viņu pārliecībā, ka tie bijuši nemierīga miega murgi. Tikai pamazām apziņā atplaiksnījās drausmīgā atgadījuma apveidi, bet tie bija

visai miglaini. Meža vidū viņai licies, ka dzird aiz sevis soļus. Paskatījusies atpakaļ, pat iekliegušies — nekā. Tad iestāstījusi sev, ka dzird atskalas, un turpinājusi ceļu, metusies skriet un tumsā noklīdusi no takas. Kad ap­stājusies, lai orientētos, skaidri saklausījusi soļu dimdoņu un tādu kā sēkšanu. Gribējusi paslēpties, bet vajātājs jau bijis pavisam tuvu. Tikai paguvusi iesviest maku krū­mos — žēl taču pusmēneša algas — un izmukusi kla­jumā: tomēr drošāk nekā starp kokiem. Un tur viņš pēkšņi atradies priekšā, nedabūjusi ne iekliegties, ne īsti pārbīties, jutusi tikai roku, kas aizspiež muti, un uz de­guna kaut ko mīkstu un smacējošu. Pēcāk viņa it kā nesta un guldīta, salusi un tvīkusi, kā krāsni kurinot.,» Nē, neko vairāk Ligita nevarēja atsaukt atmiņā.

—   Kāds viņš izskatījās, vai jūs pazītu uzbrucēju? — Šiliņš taujāja. — Varbūt pēc balss?

—   Viņš taču klusēja, un vēl šis melnums visapkārt. Tas bija tik baismi.

—   Jums uzklupa viens vai vairāki? — Šiliņš neat­laidās.

,— Nezinu, nekā nezinu, — Ligita čukstēja. — Man vairs nav spēka.

Galva atslīga spilvenā, acis aizvērās. Viņa gulēja.

—   Neuztraucieties, — Rozenbergs mierināja Ligitas vīru. — Es viņai iešļircināju arī miegazāles… un puika rīt būs vesels kā rutks. Plaušas tīras, vienīgi kaklā tāds sarkanums. Laikam apaukstējies, cik tādam knēvelim vajag. Bet citādi īsts ziķeris, tēvā atsities. — Viņš gribēja uzsist Gulbim uz pleca, tomēr augstāk par lāpstiņām ne­aizsniedza. — Būs basketbolists.

Nozieguma vietas apskate uzdeva vēl dažas mīklas. Gaidot trasoloģijas ekspertus, Ratiņa un Šiliņš pagaidām izpētīja lanku ar neapbruņotu aci. "Apkaimē manīja tikai divu mašīnu — milicijas mikroautobusa un zagtā žiguļa riteņu pēdas. Riepu raksti bija dziļi iespiedušies miklajās smiltīs, vēlāk sacietējuši un rīta rasā laistījās kā tikko apdedzināta keramika. Līdz ar to atkrita ticamākā no Šiliņa izvirzītajām hipotēzēm — ka Ligita Gulbe nejauši satikusies ar automobiļa zādzības trešo dalībnieku, kurš norunātajā vietā ar mašīnu gaidījis laupījumu un, tā sakot, laika kavēšanai nolēmis viņu aplaupīt, varbūt arī izvarot. Dienas gaismā šī versija izkusa kā sarma saul­lēktā. Uzradās vesela virkne neatspēkojamu pretargu­

mentu. Kāpēc atnācis kājām un tāpat aizlaidies, kāpēc no­baidījies no paša bandas locekļiem?

Daļēju atbildi sniedza mašīnas apsekošana. Abi pro­žektori bija sasisti, un būtu bijis pārgalvīgi mēģināt iz­braukt no meža bez gaismām.

—     Man te kaut kas nepielec. — Ratiņa pirmā ievēroja savādu nesaderību. — Vai tad iespējams satriekt lukturus, nesaskrāpējot spārnus vai šo niķeleto bleķa gabalu?

—   Kāds akmens trāpījies, — Šiliņš nevērīgi atteica, tad apķērās. — Bet abus? Nē, drīzāk kāds tīšuprāt sa­dauzīja.

—   Kas?

—   Cilvēks, kurš negribēja, lai viņu pazīst, lai viņam dzenas pakaļ…

—   Tātad — kāds svešais?

—- Liktos loģiski.

—   Un tomēr — nē! — Ratiņa kategoriski paziņoja. — Mani vienmēr biedē šie ērtie*,varianti par nezināmo ļaundari, kurš parādās un pazūd, kad nevaram pierādīt apcietināto vainu. Manuprāt, žiguļa zagļi atbrauca pir­mie, gaidīja sarunāto mašīnu, pēkšņi izdzirda — kāds tuvojas — un iemuka biezoknī. Kad izrādījās, kā tā ir vientuļa sieviete, viņi tai uzbruka …

—   Proti — izvilka no kabatas pudeli ar ēteri, ko kat­ram gadījumam vienmēr vadā sev līdzi, viens viņu iz­ģērba, otrs sašķaidīja starmešus, pa abiem paķēra sie­vietes mantiņas, bet autiņu atstāja, un sveika būšana, tā vai?… Nē, mīļā sirds, tā var improvizēt bez gala un jēgas. Bez Rebāņu Voldiņa mēs ne pie kādas skaidrības netiksim.

—   Eksperti arī nav gaišreģi.

—   Viņi vismaz negrābj savas teorijas no gaisa. Pa­teiks kaut vai pēc pirkstu nospiedumiem, vai te darboju­šies mūsu veci kundes vai kaut kādi iesācēji. Kurš tad vasaras laikā uzlauž mašīnu ar cimdiem rokā?

Žiguļa labais logs bija vaļā, caur to varēja aizsnieg­ties līdz cimdu nodalījumam. Tajā, darot godu Meln- svārciņa kārtības izjūtai un piesardzībai, atradās logu tīrītāju slotiņas, viņa sievas aizmirstās veļas kvīšu pa- saknes un polietilēna maisiņš ar' piparmētras ledenēm, par kurām mašīnas īpašnieks nebija ieminējies ne ar vienu vārdu.

.,, No priekšnieka kabineta iznāca Šiliņš. Viņš nebūt nelikās pārsteigts, ka šeit nīkuļoju jau apaļu stundu. It ka tas būtu mans pienākums, par kuru saņemu algu… Cēlos pretī, bet vecākais leitnants apstājās pie telefona un uzgrieza Melnsvārciņa numuru, pat neatvēris savu pie­zīmju grāmatiņu.

—   Jūs klausāties?… Pēc divdesmit minūtēm milicijas volga aizvedīs jūs identificēt mašīnu… Jā, visas pazīmes sakrīt, bet tā ir nepieciešama formalitāte… Labi, iedosim pavēsti, ko uzrādīt darbā… Nē, benzīnu pagaidām ne­vajag, paši aizvilksim līdz pārvaldes sētai.., Vakara pusē, kad eksperti būs tikuši galā ar savu darbu… Ja līdz šim cietuši tikai prožektori, tad arī pie mums neaptī- rīs… To pieprasiet apdrošināšanas kantorī, pasakiet labāk — vai mēdzat glabāt vāģī mentola konfektes, nu, tās zaļās, kādas sūkā, lai nejūt alkohola dvingu?… Var­būt jūsu sieva?… Ko es zinu, varbūt lai atradinātos no smēķēšanas… Skaidrs, nav par ko, arī jums paldies.

—   Galu galā tomēr attapās pateikties… Gribētos re­dzēt Ināriņas cienmātes ģīmi, kad viņa uzzinās, kādā lietā figurē ģimenes kustamais īpašums. — Šiliņš apsēdās man līdzās,

—   Ko saka eksperts?

—   Strādā. Mašīna caur vēdlodziņu atvērta ar āķi, mo­tors savienots pa taisno. Ļoti izplatīts paņēmiens. Pirkstu nospiedumu tik daudz, ka Sašam būs ko noņemties līdz vakaram, kamēr atlasīs īstos.

«*- Majoram Kozlovam?

—   Pareizi, jūs taču nezināt pēdējo jaunumu. Pulkvedis Dreimanis turējis vārdu un paņēmis Sašu sev par viet­nieku. Viņam tas ir eins-cvei-drei — un gatavs! Pie viena iesmērējis viņam šo piņķerīgo lietu.

—   Un jūs strādāsiet viņa vadībā? — Intervija patiesībā tāda nopratināšana vien ir.

—   Pagaidām mēs darbosimies paralēli, bet neatka­rīgi, — Šiliņš pasvītroja. — Protams, palīdzēšu, cik ma­nos spēkos, bez maniem zagļiem viņš ilgi mīņāsies uz vietas.

—   Kā jūs cerat viņus notvert? Tagad, kad mašīna at­rasta?

—   No otra gala — kā parasti. Pagrozīsimies attiecīga­jās aprindās, paskatīsimies, kurš no mums zināmajiem autospeciālistiem uz brīvām kājām, papētīsim konjun­ktūru — kādi pieprasījumi, kādi piedāvājumi. Varbūt kāds nesen sasitis tumšzilu žiguli un privātmeistari meklē rezerves durvis, jaunu virsbūvi… Reizēm cilvēks jūsmo, cik neticami veikli izbaulēti bleķi, bet īstenībā pie­metināts zagts motora vāks vai aizmugures panelis. Ātrāk un lētāk nekā stiept un locīt, sagādāt špahteli un krāsu … Tā ir pasaule, kurā jūs viens divi aplis ap pirkstu.

—   Jūsu paspārnē…

—   Es tur pat rādīties nedrīkstu, jāpaļaujas uz drau­giem. Sazvanīšu, kad būšu aprunājies ar Aspu.

—   Labprāt iešu līdzi. Man tāpat gribētos iepazīties ar seržanti Vaivaru, viņas balss man neiziet no prāta.

—   Kad ieraudzīsiet, pavisam pazaudēsiet galvu Zināt, kāpēc Aspu noņēma no ielu stūriem? Lai samazinātu avā­riju skaitu. Šoferi skatījās tikai uz viņu, nevis uz priekšu vai atpakaļ. Daži vispār izslēdza motoru un nekustējās no vietas, bārstija komplimentus, mēģināja sarunāt ran­diņu, bet viņa tikai peldēja no mašīnas uz mašīnu, smai­dīja un rakstīja aktus par neatļautu stāvēšanu. Varat iedomāties, kādi sastrēgumi radās?

—   Parastās milicijas pasaciņas…

—   Ja neticat, braucam uz divizionu, — Šiliņš pielēca kājās.

—   Tūlīt? — šaubījos. — Vai nebūtu prātīgāk vispirms mazliet nopainpties?

—   Pēc šīm kafijas orģijām gurdenums uznāks tikai ap pusdienlaiku.

…Šiliņš nepiesprādzējās, acīmredzot bija pārlieci­nāts, ka viņu jau pa gabalu pazīst visi autoinspektori, un tāpēc atļāvās arī dažas citas vaļības — startēja pie dzeltenās gaismas, lai pagūtu pirmais izdarīt kreiso pa­griezienu, apdzina krustojumos. Un tomēr ne mirkli ne­zuda drošības izjūta, likās — viņš saaudzis ar mašīnu, kas, ja vien vadītājs to gribēs, spēs pat pacelties gaisā.

Autoinspekcijas ceļu uzraudzības diviziona pagalms atgādināja mašīnu kapsētu, kurā uzstādīti pieminekļi cilvēka vieglprātībai un alkoholiskām tieksmēm. Nekad nebiju iedomājies, ka pastāv tik atbaidoši mašīnu vraki. Dažam motors no trieciena iedzīts līdz aizmugures sē­deklim, citam stūre rēgojās virs ieliektā jumta. Vēl grū­tāk šķita iztēloties, ka vēl pusstundu, kur nu — īsu mir­kli pirms avārijas šīs mašīnas, tīras un spīdīgas, bija ripojušas pa pilsētas ielām, ka tajās sēdējuši dzīves­priecīgi, pret. satiksmes noteikumiem mazliet nevērīgi cil­vēki, kuri tagad atrodas slimnīcās, daži varbūt jau dus baltajā smiltājā.

—   Šurp vajadzētu vest ekskursijā visus, kas grib iestā­ties autoskola.

—   Jēgas maz. — Šiliņš pakratīja galvu. — Neviens nepieļauj, ka viņam var atgadīties kaut kas tāds, citādi jau cilvēks ne mašīnā kāptu, ne uz ielas izietu, vispār baidītos dzīvot vai laist bērnus pasaulē. Katrs tic savai laimīgajai zvaigznei. Bet no tā, ka uzskrien virsū kāds dullais, pat uzmanīgākais braucējs nav pasargāts.

—   Jūs turklāt vēl esat ari fatalists! — Kaitināja tas, ka Šiliņš apgāza manus ierosinājumus, turpretī es ne­pratu apgāzt viņa absurdās teorijas.

—   Vai Aspa jau uz līnijas? — Šiliņš uzrunāja pa- brangu tumšmati, kura ar paraugsaimnieces rūpību spodrināja dienesta motocikla vējastiklu.

—   Nav un nebūs tavas skaistules, vajadzēja agrāk pa­mosties. Bet kas vainas pārējām meitenēm, man, par provi? — Viņa koķeti pasmaidīja.

—   Nevajadzēja iziet pie boksa čempiona, tad tev būtu daudz lielāka piekrišana, — Šiliņš atjokoja

—   Tev nu gan briesmas nedraud, viegliņos mans Jāzepiņš nekad neapbižo…

Tādā garā var triekt bez gala — sevišķi, kad jāgaida," kamēr sasilst motors. Laikam tomēr garā nakts bija mani nogurdinājusi, jo vilināja pat motocikla blakus- vāģa sēdekļa apšaubāmās ērtības. Droši vien būtu pār­varējis biklumu un tajā iekārtojies, ja neizrādītos, ka arī Šiliņš nav noskaņojies uz pļāpāšanu.

—   Iztiksim šoreiz bez greizsirdības, Ilgucīt… Aspai šodien atkal vakara maiņa?

—   Teicu taču, ka velti cerēts. Viņa aizgāja mācību atvaļinājumā, grib izmēģināt laimi juridiskajā fakultātē. Re, kā rīkojas mūsu pirmrindnieces!… -r Viņa uzkāpa «seglos», izspieda sajūgu un ieslēdza pirmo ātrumu. — Ziņojums par vakardienas piedzīvojumu vēl pie priekš­nieka. Tu taču tādēļ pagodināji, vai ne?

Jau manos skolas gados glītrakstīšanas priekšmets bija svītrots no stundu saraksta. Tagad, raugoties ser- žantes Vaivaras ziņojumā, nespēju neapbrīnot viras skaisto rokrakstu. Nesapratu vienīgi, kā cilvēks, vel­tīdams tādas pulēs visādu cilpiņu un kāsīšu vilkšanai, vēl atrod sevī spēku izspiest no smadzenēm sakarīgas domas. Bet — pretstatā ornamentiem pārbagātajiem burtiem — dežūras atskaitē nebija nekā lieka un diemžēl arī nekā jauna. Pamanījusi, ziņojusi, saskaņā ar rīko­jumu sekojusi, dzinusies pakaļ, tomēr neapdzinusi, iz­pildot pilsētas atbildīgā dežuranta pavēli, centusies ap­žilbināt ar tālajiem uguņiem, līkumojusi pa jaunceltņu kvartālu, kur pazaudējusi tumšzilā žiguļa pēdas. Viņa rakstīja īsi un lietišķi, neattaisnojās, neaizbildinājās ar bailēm sabraukt kādu vēlīnu gājēju. Notikuma izklāsts, datums, paraksts, punkts.

—   Sis tas man nav līdz galam saprotams, — Šiliņš vīlies teica-. — Kāpēc nav mašīnas zagļu portreta? Viņi taču atskatījās, vismaz vienreiz. Un Aspai halogēna pro­žektori …

—   Vaivara ir ceļu uzraudzības, nevis 'kriminālmeklē­šanas inspektors, — nez kādēļ aizstāvēju nepazīstamo meiteni.

—   Piekrītu. Un tomēr — bātu kaut dažos vārdos at­tēlojusi: plecīgi vai vāji, jauni vai vecīgi, blondi vai tumšmataini. Kaut arī — varbūt jums taisnība: uzrakstīt grūtāk nekā izstāstīt. Laiduši?

—   Kurp tagad? — vaicāju, lai gan labi zināju atbildi.

—   Pie Aspas uz kopmitni.

Atturējos no jautājuma, kā viņš zina adresi, jo vairs nešaubījos, ka vecākā leitnanta apskaužamā neatlaidība izskaidrojama ne tikai ar dienesta centīgumu.

Arī kopmītnē nācās samierināties ar neveiksmi. Izrā­dījās, ka Aspa ar pirmo autobusu aizbraukusi pie vecā­kiem, kuri dzīvoja kaut kur starp Dundagu un Valdemār­pili, un tik tālu pat Šiliņa personiskā ieinteresētība ne­sniedzās.

Ta iznāca, ka seržantes dzīves stāstu dzirdēju kric'ni vēlāk, kad krimināllieta jau tuvojās atrisinājumam. Lasī­tājam turpretī ir tiesības uz hronoloģiski pareizu secību.

* * *

Bija apritējuši gandrīz pilni trīs gadi kopš tās dienas, kuru Aspa Vaivara ilgi uzskatīja par nelaimīgāko līdz­šinējā dzīvē, bet kura pēcāk šķita visu nākamo veiksmju

izejas punkts. Iebraukusi Rīgā, lai iestātos universitātē, viņa izgāzās jau pirmajā eksāmenā — latviešu valodas rakstos.

Ilgi Aspa stāvēja pie melnā dēja un, neticēdama savām acīm, raudzījās divniekā iepretī Vaivaras vārdam. Ap­kārtējā drūzma un balsu čalas jau bija noplakušas, bet viņa^ aizvien vēl nespēja aptvert, ka noticis kaut kas ne­labojams. Līdz šim taču visi skolas sacerējumi allaž iz­pelnījās vismaz četrinieku — un arī tikai tāpēc, ka lite­ratūru pasniedza viņas māte, kurai droši vien bija ne­ērti lutināt meitu ar teicamām atzīmēm. Viņa izvilka no somiņas iegarenu piezīmju grāmatiņu, kurā alfabētiskā kārtībā bija ierakstīti citāti katram dzīves gadījumam. Mūsmāju un ārzemju klasiķu, šodienas rakstnieku iz­teicieni un prātulas, kas greznotu ikvienu domrakstu. Tieši tāpēc Aspa bija izvēlējusies rainisko tēmu «Lai ir grūt', vajag spēt, stipram būt, uzvarēt» un piepildījusi savu apceri ar svešām atziņām un sentencēm — gluži kā asinsdesu ar putraimiem. Laikam pārcentušies un pa­darījusi to nebaudāmu. Paklausot pēkšņam impulsam, meitene mēģināja saplēst mātes sarakstīto gudrību krā­tuvi, tad iemeta to tuvākajā atkritumu tvertnē.

Pirmajā izmisuma brīdī Aspa taisījās apsēsties tuvāka­jos apstādījumos, stingi lūkoties kanāla sastāvējušajos ūdeņos un pārdomāt savu dzīvi — gluži kā to kādreiz lasītos romānos dara strupceļā nokļuvuši varoņi. Bet nē — viņas raksturam tāda gaudulība neatbilda! Viņaij patika darboties, kustēties, allaž pasākt ko jaunu. LJn tā­pēc arī mājās neatgriezīsies. Ko viņa tur darīs? Gatavosļ barību mazuļiem tēva vadītajā zivju audzētavā, reiz!1 nedēļā brauks uz zvejnieku balli, divreiz mēnesī kolhoza autobusā kratīsies uz kino vai teātra izrādi. Un pēc gada sāks piebalsot mātei, ka Pētera Vaivara ihtioloģisko eksperimentu dēļ dzīva aprakta šajā dieva aizmirstajā nostūri. Laimdota Vaivara savām literārajām ambīcijām gan atrada darbalauku skolā un ģimenē. Vai tad liel­pilsētas dzimtsarakstu nodaļā būtu atļāvuši nosaukt meitu par Aspu, dēlu — par Jari? Taču šeit viņai iz­devās iestāstīt ierēdnim, ka š: e vārdi esot likumīgi Aspa­zijas un Jāņa Raiņa atvasinājumi un drīz kļūšot tikpat izplatīti kā Kristīne un Mārtiņš…

Bet ko viņa iesāks Rīgā?

Joprojām risinādama bezcerīgas domas, Aspa šķērsoja ielu un ieskrēja brīdinoši svilpojošas milices apkampie­nos. Taisījās samaksāt soda naudu, tad pazina Ilgu.

—   Un es jau nospriedu, ka esi lepna palikusi, — Ilga smējās. — Gribi par trīsdesmit kapeikām atpirkties no bērnības draudzenes.

Vārds pa vārdam, un, kad viņas vakarā sēdēja pie sal­dējuma un kafijas ar kūkām, Aspai vairs nelikās likteņa ironija, ka universitātes vietā iestāsies milicijā. Pieklā­jīga alga, kopmītne, pati sev saimniece, reizēm ari ci­tiem, kas pārkāpj vispār pieņemtās uzvedības normas.

—   Tavam tēvam taču ir mašīna, — Ilga atcerējās. — Vai esi iemācījusies braukt?

—   Man pat ir šofera tiesības. Trešās klases, nevis amatiera, — Aspa lepni stāstīja. — Tu jau biji prom, kad kolhozs uzdāvināja mūsu skolai vecu kravas mašīnu. Ar to tad arī iesākās skolēnu rnotorizācija.

—   Jo labāki Ziemā autiņā tomēr patīkamāk nekā uz motocikla.

Kamēr pārbaudīja Aspas radurakstus (vai nav sodīta, vai nav nevēlamu rakstura noslieču), viņa dzīvoja pie tēvoča, rakstīja mātei garas vēstules un mācījās no gal­vas satiksmes noteikumus. Bet tai dienā, kad beidzot drīkstēja uzvilkt forinas tērpu, pārcēlās uz kopmītni. Viņa bija gatava patstāvīgam darbam un eksistencei…

Pirmajā laikā šī patstāvība bija tikai šķietama. Iz­rādījās, ka milicijā vēl vairāk aizbildņu nekā ģimenē. In­struktori un vecākie, kursu un ceļu uzraudzības diviziona politiskie darbinieki. Visi izrīkoja, mācīja, deva padomus. Pat nošķavāties pēc sirdspatikas vairs nevarēja, jo tain tūlīt sekoja ieteikums griezties pie ārsta, lai vēlāk nenāk­tos gulēt ar gripu.

Tomēr visvairāk Aspa cieta no kājāmgājējiem. Šoferi, kurus apstādināja par sarkanā aizlieguma signāla igno­rēšanu, nekad nenoliedza savu vainu, lūdza piedošanu, dievojās, ka nekad vairs tā nedarīs, centās uzsākt flirtu un norīkojumu uz mācībām svētdienas skolā uztvēra kā pelnītu sodu. Gājēji turpretī pat nepalēnināja soli, aizbil­dinājās ar nevaļību, šķendējās un vicināja dūres, it kā likumi nebūtu rakstīti arī viņiem, ielas vicnvaldniekiem.

«Soda maksa ir audzināšanas līdzeklis» — skanēja instrukcija, bet ko lai dara, ja cilvēki nevēlas, lai tos audzina! Ko padarīsi iereibušam tēvainim, kurš nosviež pie kājām saņurcītu rubli, ienirst gājēju straumē un jau no droša attāluma aurē: «še, aizrijies, bet sprediķi par morāli pataupi savam štucerim!»

Un parasti neuzradās neviens, kurš viņu savaldītu, sauktu pie kārtības…

Drīz Aspa saprata, ka viņas asaras izraisa tikai zob­galību.

—   Māmuk, kāpēc milices tante raud?

—   Bija nepaklausīga, tagad nolikta uz stūra…

Tāpat kaitināja iebraucēji, kuri ķemmēja galvaspilsē­tas veikalus. Ar iepirkumu saiņiem un kārbām apkrāvu­šās ģimenes apgādnieces, protams, nemeta līkumu līdz svītrām vai metāla a[Jicm iezīmētajai pārejai, bet šķēr­soja ielu neatjautās vietās, par dažiem metriem saīsinot ceļu līdz tuvākajai rūpniecības preču tirgotavai.

—   Kur tā steidzaties?

—   Uz bodi, meitiņ. Vai tad neredzi, viņi tūlīt taisīs ciet.

—   Nevaru līdzēt. Vispirms būs jāsamaksā par satik­smes noteikumu pārkāpšanu. — Un Aspa sniedza soda maksas kvīti.

—   Vai, manu dieniņ! — večiņa vaimanāja. — Man taču nav ne plika graša pie dvēseles.

—   Kāpēc tad skrējāt uz veikalu?

—   Apskatīties, meitiņ, tikai apskatīties. Apsolīju nā- burdzei apstāstīt par pēdējām Rīgas modēm.

Ar kājniekiem vajadzēja noņemties arī tad, kad Aspa tika norīkota par līdzbraucēju uz patruļas mašīnas, — ne jau nu nejauši statistikas dati liecināja, ka vairāk nekā pusi reģistrēto satiksmes negadījumu izraisa tieši viņi. Bet tagad bija krietni lielāka rīcības brīvība — varēja laikus ierasties visos sastrēguma mezglos, ar savu klātbūtni vien disciplinējot teātru un sporta sarīkojumu apmeklētājus, kas parasti aizdambēja ielu krustojumus.

Aspas jaunais priekšnieks — milicijas staršina Edgars Klapatnieks bija liels pārkāpumu profilakses piekritējs, svēti ticēja tā saucamajam «klātbūtnes efektam». Olimpi­ādes laikā viņš tika komandēts uz Maskavu, kur iepazi­nās ar jaunākajām kārtības uzturēšanas teorijām, un tagad stundām ilgi klāstīja līdzbraucējai, ka pietiktu šo­sejas bīstamākajos pagriezienos uzstādīt miliču formā tērptus manekenus, lai visi braucēji instinktīvi bremzētu.

Citas Maskavā apgūtās iemaņas diemžēl vērsās pret viņu un uz nenoteiktu laiku aizkavēja sen plānoto amata paaugstinājumu. Aizmirsis, ka Rigas ielu vidū nav dro­šības joslas, Klapatnieks, rokas aiz muguras salicis, mēdza soļot pa šo iedomāto asi vai stāvēt uz divu plūsmu robežlīnijas, laiski darbinot rūcošā motocikla mo­toru un tā it kā apliecinot savu kaujas gatavību. Grūti pateikt, kādi audzinoši rezultāti būtu šai uzskatāmajai aģitācijai, ja vienā jaukā dienā nepārtrūktu sajūga tro- sīte. Motocikls izrāvās no viņa rokām, izšāvās starp iz­plestajām kājām un iedrāzās tieši starp abiem tramvaja vagoniem. Otrais vagons sasvērās un uzgāzās staršinam, kurš apjukumā pat nepamanījās atlēkt nost. Par laimi, viņš vienīgais cieta paša izraisītajā avārijā, un ar slim­nīcā ietaupīto algu tieši pietika, lai segtu tramvaja re­monta izdevumus.

Aspa bez apnikuma klausījās viņa Sveika stāstus, jo labāku skolotāju par Klapatnieku pat vēlēties nevarēja. Labsirdīgais un ar humora izjūtu apveltītais staršina ne­kad neķildojās ar šoferiem par sīkumiem, zināja, kad bargi jāsoda, kad drīkst piemiegt aci, ar kaut kādu neiz­skaidrojamu maņu jau iztālēm pazina «grādīgus» brau­cējus un tos gan nekad neapžēloja. Viņš neliedza mācek­lei iespēju darboties patstāvīgi, bieži uzticēja stūri — arī pēc muļķīgās avārijas uz apledojušās ielas.

y Kaut ko nejēdzīgāku grūti iedomāties. Aspa padeva mašīnu atmuguriski, lai brīvi izmanevrētu uz ielas, juta, ka riteņi sāk slīdēt, cik vien jaudas, nospieda bremzes paminu, bet tas vairs nelīdzēja. Atskanēja griezīgs brīk- šķis, žigulis nodrebēja, beidzot apstājās.

—   Brauc, neraugies atpakaļ! — pavēlēja Klapatnieks, izliecies pa atvērtajām durvīm. — Betona stabiņam ne­kas nav noticis, stāv un stāvēs vēl simt gadu.

Klusā šķērsieliņā viņi izkāpa un apskatīja bojājumus. Visvairāk cietis bija bampers, kā tam arī jābūt, ieliekts arī aizmugures panelis un bagāžas nodalījuma vāks.

—   Skāde par piecām kapeikām, bet trobele būs pa visu divizionu. — Staršina pašūpoja rudmataino galvu. — At­kal Klapatniekam liekas klapatas.

—   Kāpēc tev? — Aspa vēl nespēja īsti atgūties. — Es sabuktēju, es atbildēšu.

—   Atbild vienmēr vecākais, — Klapatnieks pamācīja, tad izšķīrās un apsēdās pie stūres. — Viens rājiens vai­rāk vai mazāk, štrunts ar visu. Bet tev tas var sabojāt karjeras startu… Braucam uz servisu, man tur viens pazīstams kadrs strādā.

—   Domā, viņš sataisīs tā, ka neviens nemanīs? — Aspā pamodās cerības.

—   Par to es stipri šaubos. Vismaz izsitīsim priekš­niecībai no rokam gaiveno ieroci, ka mašīna izgājusi no ierindas.

Sākumā viss ritēja gludi. Izstāvējuši divas rindas, viņi saņēma norīkojumu mašīnas apskatei un caur mazgātavu iebrauca milzīgajā cehā. Un te nekā vairs nesaprata. Neviens nenāca pretī, nelikās par viņiem ne zinis. Visi šķita bezgalīgi aizņemti, nemitīgi skraidīja šurpu turpu. Starp mašīnām un darbgaldiem, cits citu tvarstīdami, tekalēja gan žiguļu īpašnieki, gan apkalpes stacijas darbinieki gaišzilos virsvalkos ar VAZ emblēmu uz bikšu lencēm. «Sef, uz diviem vārdiem…» — «Gai­diet, tūlīt būšu atpakaļ …»

Lūk, visraksturīgāko sarunu satura kopsavilkums. Pie- redzējušākie automobilisti paši kala savu laimi un, cenz­damies nenosmērēt mēteli, stiepa vai vēla savus riteņus diagnostikas stenda virzienā. Citi, uzrotījuši piedurknes, gatavoja nevaļīgajiem meistariem darba fronti — no­skrūvēja uzgriežņus, izņēma sveces, atsedza motora gal­viņu, ik pēc brīža, kā uzslavu gaidot, vērās garām rik­šojošajos atslēdzniekos, kuri gluži kā dzīvsudrabs allaž izslīdēja starp pirkstiem.

Milicijas formas tērps nevienu neietekmēja, šeit viņi bija trešās šķiras klienti, no kuriem nav gaidāma ne dzeramnauda, ne protekcija, vēl jo mazāk — pretpakal- pojumi, kādus piedāvāja pārdevēji, administratori, pat ārsti. Pirmām kārtām apkalpoja tos, kas — protams, pret tūlītēju samaksu — bija atveduši importa apavus un zeķbikses, biļetes uz Dailes teātri vai Raimonda Paula autorkoncertu, pudeli somu dzērveņu liķiera vai kasti ar čehu alu. Vispārēju jautrību izsauca izmisumā iedzīta ķirurga pašgatavotais plakāts: «Neviens nav pasargāts no aklās zarnas iekaisuma. Un tad būs par vēlu atcerē­ties, ka es nevaru braukt bez bremžu manšetēm.»

Izpalīdzīgi bija vienīgi nelaimes biedri, dalījās gan ar bēdīgo pieredzi, gan ar rezerves daļām, tiesa gan, tikai apmaiņas kārtā — dots pret dotu: es tev krustiņu, tu man izpūtēju, kādreiz noderēs. Bet lūdzēju šķiras solida­ritāte izgaisa, tikko pie apvāršņa parādījās kāds brīvs amatnieks un iztālēm apsvēra, kurš remonts viņam izde­vīgāks. Tūdaļ spēkā stājās kāds cits likums, un kaimiņš no nelaimes biedra pārvērtās sāncensī, pret kuru jebkāda smalkjūtība ir lieka.

Pašdarbības lietpratējs pievērsa uzmanību arī milicijas mašīnai. Divreiz apgājis tai apkārt, viņš konstatēja:

—   Nav vērts laiku zaudēt. Metināšanas šuves vienmēr rūsē pirmās, bet tās divas buktes paši izspiedīsiet bez pervēšanas. Samaksājiet par batnpera maiņu, vediet laukā un tās četras skrūves pievelciet mājās.

—   Kurš prot, tas neko nedara, kurš neprot, dod pa­domus, — Klapatnieks nicīgi atgrūda, tomēr varēja just, ka ideja viņam iepatikusies. — Aspiņ, paliec pie telefona!

Laiks vilkās tik gausi, it kā staršina būtu aizbraucis pēc bampcra uz Jūrmalas autoveikalu. Beidzot viņš at­griezās ar savu paziņu, omulīga izskata resnuli, kurš jau pa gabalu atgādināja visvarenu prečzini.

—   Trešā modeļa bamperus es tev pakaļ sviestu, bet ta­vējam nav. — Viņš noplātīja rokas. — Vari man atņemt tiesības līdz mūža beigām — nav neviena vienīga.

—   Tu taču solīji, ka izgādāsi visu, — Klapatnieks uz­stāja.

—   Visu, kas man ir. Būtu atnācis pirms divām nedē­ļām.

—   Man pat šorīt vēl nevajadzēja.

—   Citi ir gudrāki un plāno uz priekšu. Pērk to, kas ir pārdošanā, gan jau noderēs, — noliktavas darbinieks viņu audzināja.

—   Kam, piemēram? — Aspa naivi jautāja.

—   Kaut vai privātmeistaram, pie kura būsiet spiesti griezties, ja negribat, lai jūs aptur autoinspekcija… Ak tā, piedodiet, uz jums tas laikam neattiecas.

Bija zaudētas divas stundas, pēc piecām mašīna būtu jānodod vakara maiņas rīcībā.

—   Klau, Edžu, — Aspa ierunājās, kad viņi, tā arī pa­likuši ar garu degunu, atkal ripoja uz centra pusi. — Kā būtu, ja mēs piebrauktu pie mana onkuļa. Viņa mašīnu vienmēr remontē kaimiņš. Ātri un ne sevišķi dārgi.

—   Iespējams, ka tā ir izeja, — Klapatnieks pēc laba brīža sacīja. — Bet mums abiem tur labāk nerādīties. Ja priekšniecība uzodīs, būs vēl lielāki mēsli nekā par tām nieka buktēm… Kur dzīvo tavs onkulis?

—   Berģos… Bet tu taču uzskati, ka nedrīkst. — Aspa apmulsa.

—   Bet kas mums var liegt paciemoties pie tava radi­nieka? Atstāt mašīnu viņa pagalmā un pārbaudīt, kā tajā pusē ievēro satiksmes noteikumus? — Staršina pa­mazam iedegās. — Mēs pat paziņosim dežūrdaļai. Atce­ries, pagajušaja sanāksmē runāja, ka jāpagarina darbības rādiuss…

Aspas tēva vecākais- brālis Visvaldis Vaivars bija aiz- gājis pensijā tieši sešdesmitajā dzimšanas dienā un jau pēc meneša sapratis, ka izdarījis kļūdu. Patīkami, pro­tams, ka pastnieks reizi mēnesī atnes naudas pārvedumu, tomēr tas ne tuvu neatsvēra zaudētās atpūtas stundas. Agrāk viņš autobusā mierīgi lasīja avīzi — rītos «Cīņu», atceļā «Rīgas Balsi», tagad sieva jau pirms brokastīm dzina ārā ļaistit dārzu, kamēr saule vēl nesilda. Arī darbā vienmēr atradās brīvi brīži kafijas dzeršanai, un, kopš aizliedza smēķēt kabinetos, plppauzes kāpņu telpās pār­vērtās nesteidzīgās vīriešu pārrunās par hokeja rezultā­tiem un citiem svarīgiem notikumiem sabiedrības dzīvē. Tagad turpretī vajadzēja vergot no gaismas līdz gais­mai gluži kā jaunības gados budža saimniecībā. Kad viņš cēla siltumnīcu, i prātā neienāca, ka tajā būs jāstrādā ne tikai sievai, bet arī pašam. Tāpēc Vaivars priecājās par katru ieganstu atliekt muguru.

—   Tiks izdarīts! — noklausījies ciemiņu lūgumu, viņš braši paziņoja, it kā pats taisītos ķerties pie remontdar­biem. — Nils Berzauskis sariktēs tā, ka pat grib'edams neatradīsi, kur piesieties.

—   Nemaz nav obligāti visu nomainīt, — Aspa gandrīz burtiski atkārtoja pirmīt dzirdēto padomu. — Ja uz­manīgi izbaulēs, iztiks bez krāsošanas…

—   Vienīgais, ko viņš necieš, — ja viņam pasaka priekšā, — tēvocis teica. — Un par naudu neuztraucies! Viņš visu aprēķina pēc valsts cenrāža, ne velti divus gadus ražojis servisā.

—   Vai. jauns bampers viņam būs? — Klapatnieks ievaicājās.

—   Ja nav, tad pēc stundas būs, Nils Berzauskis taču ir firma! — Vaivars lielīja kaimiņu. — Kādreiz par boc­mani braucis uz kuģiem, kur no rīta līdz vakaram pin­dzelējis. Neviens neprot tā jaukt krāsas kā viņš, jebkuru toni pieskaņos… Mīlīši, dodiet mašīnas atslēgas un aizmirstiet savus kreņķus! Uzvāri kafiju, Aspiņ, meit, tu taču te esi kā savās mājās.

—   iešu jums līdzi un atvienošu telefonu, — staršina teica.

Pēc sātīgajām otrām brokastīm Aspa palīdzēja tantei mazgāt traukus, aizvākot burkas ar tomātu želeju un ievārījumu un pacietīgi — jau kuru reizi! — uzklausīja asarainos pārmetumus, ka atstājusi savus tuvākos radus vienus, it bī šajā mājā istabu vai maizes trūktu…

Arī Klapatnieks netika plānotajā apgaitā.

—    Ko jūs tur redzēsiet tādu, ko es jums nevarētu iz­stāstīt? — Vaivars viņu aģitēja. — Parunājieties labāk ar vecu automobilistu — un jums tūlīt taps skaidrs, kur jānovāc ceļazīmes, kur jāuzstāda ķieģelis. Un tikmēr pa­turēsiet man trepes, jau tā nokavēju noņemt pēdējās an­tonovkas.

—   Ko jūs, Vaivaronkuli, ābelē kāpšu es, tas mans kvē­lākais bērnības sapnis!

Pēc trim stundām mašīna bija salabota, un nezinātājs patiešām nepateiktu, ka tā nav jauna. Nekādas preten­zijas necēla arī milicijas garāžas pārzinis, kad pēc gada saņēma to no Aspas, nododot viņas rīcībā tikko no rūp­nīcas atvestu burkānkrāsas žiguli, lai ar personiskās automašīnas numuru braukātu pa Rīgas ielām.

No šī eksperimenta priekšniecība gaidīja visādus la­bumus, pirmām kārtām objektīvus novērojumus par braukšanas disciplīnu neregulējamos ceļa posmos un krustojumos. Tāpēc to uzticēja labākajiem vai, kā melsa Aspas nelabvēļi, netipiskajiem inspektoriem. Tiešām, kas gan varēja iedomāties, ka daiļā brūnmate, kura slēpa formas tērpu zem zaļgana lietusmēteļa, ir milicijas ser- žante, nevis izlutināta skaistule, kura pēc satikšanās ar pielūdzēju neatļautā ātrumā trauc uz mājām cerībā tur nokļūt vēl pirms greizsirdīgā vīra.

Jā, Aspa mēdza braukt ātri, ar manevrēšanas stilu ne­apzināti atdarinādama vecāko leitnantu Šiliņu, ar kuru bija gadījies iepazīties plaša vēriena pasākumā. Meitene jau bija pieradusi pie tā, ka viņu vienmēr atceras tajās reizēs, kad izliek lamatas un nepieciešama garda ēsma noziedznieku pievilināšanai. Tikai tādēļ viņa netika uz televīzijas konkursu, kaut gan uz jautājumiem būtu at­bildējusi atjautīgāk nekā uzvarētāja, tāpēc nedrīkstēja arī figurēt dokumentālās filmas ainās, kurās rādīja pil­sētas izcilākās autoinspektores…

Šovakar tas Aspai vairs nekremta. Viņa bija izvēlēju­sies citu nākotni un pakārtojusi tai visas domas. Cik ilgi var diendienā slīpēt asfaltu? Vienā ziņā mātei tais­nība — bez augstākās izglītības grūti atrast darbu, kas sniedz gandarījumu. Varbūt jurista diploms, tieslietu un kriminālistikas zināšanas kļūs par tramplīnu lēcienam daudz dziļākos ūdeņos — tādos, kur ar plēsīgām hai­zivīm cīnās Osis, citi pazīstami noziedzības apkarotāji.

Rīt viņa aizies atvaļinājumā. Aspa nešaubījās, ka ar milicijas stāžu izdosies izturēt vidusskolas absolventu konkurenci. Bet gluži uz to paļauties nedrīkstēja. Visprā­tīgākais — braukt uz mājām, nonest no bēniņiem vecās skolas grāmatas (likās apšaubāmi, ka brālim tādas va­rētu būt) un ar mātes palīdzību atkārtot kādreiz galvā iekaltās zināšanas.

Ielas bija patukšas. Pēc sastrēgumiem, iestāžu darba laikam beidzoties, mašīnu straume uzbangoja vēl tikai pirms teātru izrāžu sākuma, tad iestājās tīkams rāmums. Pat lietusgāze nespēja nodzēst brīvo taksometru zaļās uguntiņas — rīdzinieki sēdēja pie televizoriem vai arī vasarnīcu verandās uti pukojās par draņķīgo laiku, kāds nav piedzīvots kopš piecdesmit piektā gada, pavisam aiz­mirsuši, ka to pašu apgalvojuši arī pērn un aizpērn. Būs vēl mašīnu paisums, kad aizvērsies skatuves priekškari. Tomēr pieredze teica, ka īpaši sarežģījumi šovakar nav gaidāmi: nav ne algas diena, ne nedēļas nogale, pat pie restorāniem neblīvējas izslāpušo rindas.

Aspa brauca tik lēni, ka nācās pārslēgties uz trešo āt­rumu, lai nemocītu motoru. Parasti viņa tādos atelpas brīžos apstājās izdevīgos novērošanas posteņos un ņēmās pārspriest ar Larisu dienas jaunumus. Bet vienai stāvēt ietves malā negribējās — ej nu skaidro uzbāzīgiem vīrie­šiem, ka viņa negaida ne naudīgu pasažieri, ne apsvie­dīgu kavalieri.

Vai viņa apskauda Larisu, kuras kāzās pirms pusotra gada bija tēlojusi līgavas māsu? Zināmā mērā, protams, kaut gan pati to izskaidroja kā prieku par draudzenes laimi. Un tajā pašā laikā nespēja iedomāties sevi Larisas vietā. Ne tikai tāpēc, ka līgavainis nelikās pa prātam — gandrīz divus metrus garš, bet izlutināts kā tāds vie­nīgais mīļbērniņš, un Larisa vēl turpināja viņu lolot ar nemitīgām rūpēm par dārgā puisieša ēstgribu un vese­lību, arī biļetes uz kino gādāja pati. Aspa nevēlējās pa­kļaut savas intereses cita cilvēka iegribām, viņa sap­ņoja par harmonisku kopdzīvi, pie kādas bija pieradusi vecāku mājā. Vai tāda iespējama ar kādu no viņas pie­lūdzējiem, piemērām, ar Osi, kurš nu jau otro nedēļu Aspu neatlaidīgi lenca? Tas tikai runāja un runāja, citus nemaz nelaida pie vārda. Un par sevi vien, saviem varoņ­darbiem un piedzīvojumiem. Tomēr mēļoja interesanti, ar humoru. Varbūt kādreiz sasparosies un uzrakstīs grā­matu, vakardienas stāsts, piemēram, bija gatava novele.

«Piezvanīja vidēja ranga priekšnieks — lielie taču brauc ar dienesta mašīnām — un pavēstīja, ka ministri­jas stāvvietā nozudis viņa žigulis, lai nekavējoties spe­rot enerģiskus soļus. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kurš apzagts, tāpēc neviens īpaši neuztraucās, bet uzdarbojās gan. Izziņoja mērenu trauksmi un lietu nodeva man, neko gudrāku parasti nejaudā izdomāt. Bet man tādu ziņojumu vesela kaudze, gan pienāks kārta arī šim. Un labi vien, ka neskrēju kā uz ugunsgrēku. Pievakarē šis piezvana — paldies, viss kārtībā, mašīna nolikta vietā, ne skrambas, ne buktes. Nu ko, gadās ari tā — kāds paņem, pavizina savu dāmiņu, tad pamet. Šoreiz papūlē­jušies atdzīt atpakaļ — jo labāk, laikam sevišķi smalk­jūtīgs zaglis trāpījies. «Naglai uz galvas,» apstiprināja priecīgais žiguļa īpašnieks. «Pat atstāja patei cibaS vēs­tuli. Un divas biļetes uz rītdienas poļu estrādes kon­certu, it kā mēs ar sievu tādi vējgrābšļi būtu.» Palūdzu, lai viņš nolasa atrasto zīmīti. Tiešām, kāds intelbeņķis rakstījis: lai neņemot ļaunā, tikai ārkārtēji apstākļi spie­duši uz laiku aizņemties mašīnu, nezinot cita ceļa kā revanšēties par nervu traumu un iztērēto benzīnu, kā kompensāciju atstājot šīs divas deficīta biļetes un no­vēlot jauki pavadīt vakaru. Es nebūtu es, ja noticētu zagļu cēlsirdībai, tur jābūt citam āķim… Pierunāju ap­mulsušo pāri aizbraukt uz koncertu, bet pats paslēpos viņu ģimenes mājiņā. Kā tad — nepagāja ne divas stundas, kad jau izsita dubultrūtis un līda pa logu iekšā. Kaimiņu puikas, vienpadsmitās klases skolnieki, kas bija noskatījuši japāņu stereomagnetoform un vēl vienu otru importmantiņu…»

Kad ietrinkšķējās telefons, Aspa nez kādēļ nosprieda, ka zvanītājs ir Osis, — savas iepriekšējās dežūras nakti vecākais leitnants bija viņu divreiz izsaucis un pat uz īsu bridi atbraucis pakavēt laiku… Pierakstījusi tumš­zilā žiguļa numuru un fjrējās pazīmes, Aspa nolēma, ka par vēlu braukt uz Daugavas tiltu pusi. Bet, ja zagļi mukuši pretējā virzienā, tos varētu pārtvert Pērnavas loka rajonā. Kamēr tur nokļūs, līkumojot pa klusām šķērsielām, viņa aizšaus pa taisno.

Aspa kāpināja ātrumu un, izmantojot Ļeņina ielas «zaļo vilni», jau* drīz ieraudzīja Vefa gaismas reklāmas nemainīgo aicinājumu apdrošināt īpašumu pret visādiem nelaimes gadījumiem. Viņa, protams, necerēja, ka kaut kur pamanīs nozagto mašīnu, tomēr turēja acis vaļā — kādam taču laimējas noķert automobiļu zagļus, citādi diez vai izziņotu vispārēju meklēšanu. Ek, ja šoreiz pa­veiktos viņai, ja varētu izgriezt Osim pogas!

Iztēlojoties Šiliņa sejas izteiksmi, Aspa skaļi iespur­dzās un nevilšus uzmina gāzes pedālim. Mašīna pa­klausīgi parāvās uz priekšu, bet jau nākamajā mirklī ap­stājās kā zemē ietriekta. Tā vien trūka, ka viņa sadurtos ar tumšzilo žiguli, kas tik neuzmanīgi šķērsoja galveno ielu! Gana sapņots ar atvērtām acīm!

Aspa pat nepapūlējās vēlreiz apskatīt žiguļa numura plāksni, jo arī tā šķita fantāzijas sastāvdaļa — vēlamais, nevis īstenais. Tikai pakāpeniski gaistošais brīdinājums «Mīļais, nesteidzies!» nonāca līdz apziņai.

Viegli trīcošām kājām Aspa izspieda sajūgu un no­bremzēja. Viņa apzinājās: ja rīkosies neapdomīgi, viss būs zaudēts. Vispirms jānomierinās, jāatceras, kas šādās reizēs jādara pēc instrukcijas… Pareizi, jāsazinās ar dežūrdaļu, nekur tie zagļi neizspruks, viņi taču brauca lēnām, laikam baidījās pievērst sev lieku uzmanību.

Saņēmusi priekšniecības svētību, kā mācēdama, slēp­damās aiz kravas mašīnas, kas brauca tai pašā virzienā, Aspa sekoja tumšzilajam žigulim. Pamazām viņa sa­prata, ka uztraukums pilnīgi nevietā. Nekā kopēja ar šaušalīgajiem pakaļdzīšanās trikiem, bez kuriem neiztika nevienā piedzīvojumu filmā, it kā visi noziedznieki sen būtu uz riteņiem. Drīzāk tāda motorizēta ekskursija, kur jāievēro pareiza atstarpe starp automobiļiem, — un viss.

Pēc Deglava ielas gaisa tilta smagā mašīna brauca taisni, bet tumšzilais žigulis, aiz tā arī Aspas oranžais spēkrats nogriezās pa kreisi. Tagad meitene ielas spuldžu apgaismojumā saredzēja, ka zagļi ir divatā — pie stūres padrukns vīrietis, blakām melnoja daudz tievāka mu­gura.

Atkal uzzibsnīja pagrieziena signāls. Šoreiz pa labi. Kad Aspa nokjuva līdz stūrim, viņa pārsteigti attapās, ka attālums divkāršojies un turpina palielināties. Viņa reaģēja momentāni. Gāzes pedālis vēl ne tuvu nebija iemīts grīdā, kad spidometra adata jau atradās pie sar­kanās simt kilometru svītriņas. Brīdi distance starp abiem žiguļiem saruka, tad atkal pieauga.

«Nekas!» Aspā uzliesmoja spīts. «Paskatīsimies, kurš kuru!»

Viņa ne mirkli nešaubījās, ka spēj panākt bēgļus. Klapatnieka skola galu galā. Visas vadošās mašīnas priekšrocības jāatsver ar aukstasinību. Pirmais vienmēr pagurst ātrāk, tam jāiztur lielāka nervu slodze… Aspa jau brauca ar simt divdesmit kilometru tempu, viņa ne­domāja par to, kā rīkosies, panākusi zagļus, patlaban pakaļdzīšanās kaislība apslāpēja visas citas domas.

—   Kategoriski aizliedzu! — pa telefonu kliedza pil­sētas atbildīgais dežurants, bet Šobrīd Aspu apstādinātu vienīgi prettanku aizsprostojums.

Abām rokām stingri ieķērusies stūres ratā, viņa zibe­nīgām kustībām izlīdzināja katru svārstību, laiku pa lai­kam ieslēdza tālos uguņus, lai apžilbinātu, pēc tam gremdētu bēgļus tumsā. Tas līdzēja. Likās jau — tumš­zilais žigulis teju, teju rokā, kad tas pēkšņi parāvās sānis un ienira šaurā spraugā starp diviem namiem.

«Laikam nebrauc te pirmoreiz,» Aspa saprata, velti pūlēdamās samazināt atstarpi. Taisnos gabalos izdevās pietuvoties, bet aši un negaidīti pagriezieni atkal un at­kal glāba bēgļus. Tagad viens gandrīz nepārtraukti lūko­jās atpakaļ, un redzēto filmu iespaidā meitenei uzmācās sajūta, ka tas tūdaļ izvilks ieroci un sašaus viņas riepas.

—   Nekā nebūs! — viņa skaļi piedraudēja. — Še tev! — un vēlreiz iededzināja lielos starmetējus.

Spilgtās gaismas izķēmota seja, aizžmiegtas acis. LIn tomēr nepārprotami — tā bija viņas brāļa seja.

Jāris — automobiļu zaglis!

Tikai uz īsu mirkli Aspa izlaida stūri no rokām, bet ar to pilnīgi pietika, lai mašīna pārlēktu uzbērumam un ar priekšējiem riteņiem iestigtu bērnu rotaļu laukuma smil­tīs.

«Jāpanāk, jāglābj, kamēr viņš nav izdarījis vēl lie­lāku muļķību! Ātrāk, ātrāk, kamēr nav par vēlu!»

Bija par vēlu. Kad Aspa beidzot atpakaļgaitā izmanev- rēja mašīnu uz asfalta, no tumšzilā žiguļa vairs nebija ne vēsts. Kādu brīdi viņa vēl līkumoja pa kvartāla sa­vienojuma ceļiem, pastāvēja trolejbusa pagrieziena aplī, bet labi apzinājās, ka zagļi jau atrodas aiz mežu me­žiem. Neatlika nekas cits kā braukt uz divizionu.

Uzrakstījusi ziņojumu, kurā ne ar pušplēstu vārdu ne­pieminēja brāli, Aspa izlūdzās dežurējošā kapteiņa at­jauju ar dienesta mašīnu aizvest savu bagāžu līdz auto­ostai un taisnā ceļā devās uz tēvoča māju. Tai virzienā taču-bija mukuši aizdzinēji — tā viņa, vairīdamās no ne­labojamā apzīmējuma «zagļi», tagad dēvēja Jari un brāļa kopmani.

Visvalža Vaivara māja grima tumsā. Aspa grasījās piezvanīt, tad atcerējās tantes dzelzs likumu pēc pus­nakts aizlikt ķēdi priekšā un nevienam neatvērt durvis. Arī pašai bija nācies pārnakšņot šķūnītī. Viņa pieliecās un ierastajā paslēptuvē sataustīja piekaramās atslēgas slēdzeni. Jāris nebija pārradies.

Aiz sētas šķūnītim pieslējās Berzauska ķieģeļu dubult- garāža. Tajā, ja drīkstēja ticēt tēvoča pārmetumiem; savas dienas pavadīja Jāris, palīdzot nevis viņam dārz­niecībā, bet Berzauskim, pie viena apgūstot autoremontē- tāja amata noslēpumus. Tēvs bija pārliecināts, ka tie viņam lieti noderēs karadienestā, turpretī Aspas sirdī tagad iezagās aizdomas, vai tikai šie noslēpumi nav sais­tīti ar rezerves daļu sagādi. Tādā gadījumā tā bijusi mašīnas zādzība, nevis puiciska aizdzīšana.

Vai viņai bijušas tiesības uzrakstīt tik bezatbildīgu ziņojumu? Tagad Aspai vairs nešķita, ka pati varēs pie­spiest brāli pateikt, kur paslēpta mašīna, un atdot to īpašniekam. Drīzāk likās, ka darīšana ar nopietnu no­ziegumu. Un, jo ātrāk Jāris sapratīs, uz kāda ceļa no­kļuvis, jo labāk.

Divizionā Aspu gaidīja tik smags trieciens, ka viņa atkal mainīja savu lēmumu.

— Dzirdēji pēdējos jaunumus? — kapteinis Jauze pa­vēstīja. — Tikko ziņoja Šiliņa vadītā grupa. Tavs objekts atrasts, un labi vien, ka tu nepaguvi iejaukties. Izrādījās, ka tā nebija vienkārša mašīnas zādzībā, bet saistīta ar aplaupīšanu un izvarošanas mēģinājumu.

—   Un vainīgie? — juzdama, ka sienas brūk virsū, Aspa izdvesa.

—   Kā zemē ielīduši… Un neviena liecinieka. Pat tu taču īsti neredzēji šos neliešus.

Jāris nav vainīgs — par to Aspa ne mirkli nešaubījās. Uz to viņas mazais brājuks nav spējīgs. Bet māte to ne­pārdzīvos. Māte… Pareizi, kur gan citur viņš parasti skrēja ar visām bēdām un problēmām? Ne jau pie tē­voča, bet pie mātes viņš jāmeklē šajā grūtajā brīdī, pie vienīgā cilvēka, kas spēj saprast un piedot Un ar" vi­ņai jātuvojas Jarim kā mās~i, nevis kā milicijas darbinie­cei, kas jau paguvusi ziņot. Tad, iespējams, v.^rēs uzzināt visu patiesību un apcietināt īstos noziedzniekus*

III

Pamodos ar smagu galvu, tumsā sataustīju modinā­tāja pogu un nospiedu to. Pulkstenis apklusa, tad atkal iezvanījās. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka dimd telefons. Jo­projām nesaprazdams, vai vēl vakars vai jau rīts, pacēlu klausuli.

—   Šiliņš traucē. Ja neesat paguvis apgulties, atbrau­ciet!

—   Vai jums ir jaunas ziņas? — muļķīgi vaicāju.

—   Tāpat vien. Esmu noilgojies pēc jūsu lietpratīgajiem jautājumiem.

Atvienojuma klikšķis, kuram sekoja klusums. Celties vai atkal laisties slīpi? Viņš taču nezvanīja bez iemesla, droši vien izmeklēšana spērusi krietnu soli uz priekšu, un, kā jau dzimis aktieris, Šiliņš alka publikas, aplausu. Pavēlēju sev atvērt acis, bet plakstiņi atteicās paklausīt.

Nezinu, cik ilgi biju gulējis letarģiskā miegā, bet, kad otrreiz uztrūkos, pulkstenis rādīja divpadsmito stundu, un ārā arvien vēl bija tumšs. Tātad vakars. Aizšļūcu uz virtuvi, uzliku ūdeni un pabāzu smago galvu zem aukstā krāna. Tas līdzēja aizgaiņāt durnumu pēc ieilgu­šās pēcpusdienas dusas, bet tā sasaldēja smadzenes, ka pietrūka pacietības ļaut kafijai ievilkties. Beidzot siltums ielija manās iekšās. Tagad būtu noderējis arī malciņš konjaka, taču, kopš sieva ar mazdēlu atradās laukos, dzī­voklī neturējās neviena stiprāka lāsīte.

—   Vai tad kājām, ka tik ilgi? — Šiliņš man pārmeta.

—   Gaidīju, ka atsūtīsiet mašīnu. Bet jūs laikam luti­nāt tikai noziedzniekus…

Šoreiz likās, ka man izdevies viņu aizskart, tomēr Ši­liņš ātri atguvās.

—   Nogulējāt galveno uznācienu. Nekas, pirmo cēlienu pārstāstīšu vēlāk, sāksim tagad ar otro. Lūgtum!

Viņš ar teatrālu žestu atrāva durvis, gandrīz pie- žmaugdams sienai līdzās stāvošo milici.

Pie galda sēdēja Baiba Ratiņa, un izskatā nekas ne­liecināja, ka viņa atkal strādā virsstundas. Ne velti ap­galvo, ka kalsenās sievietes esot visizturīgākās. Tikai kad viņa pacēla skatienu no nopratināšanas protokola, iekaisušajās acīs ieraudzīju noguruma pēdas. Bet balss bija mierīga un nesteidzīga, it kā izmeklētāja būtu gatava te sēdēt vēl vienu nakti.

—   Un tagad, Jāni, pastāstiet, kā pavadījāt vakar­dienas nakti!

Gan uzruna, gan ikdienišķais tonis radīja iespaidu, ka satikušies divi veci paziņas, lai pārspriestu pēdējos notikumus. To pasvītroja arī atbilde.

—   Kā parasti. Atpūtos un krāju spēkus nākamajam darba cēlienam. Lai tiktu laikā uz šanci, man taču jā­ceļas pirms sešiem.

—   Var arī nemaz neapgulties.

—   Nu, vai zināt, nav vairs tie gadi. Ilgāk par divām sutkām pēc kārtas iekšas netur. Un man ir liecinieki, ka plostoju visu sestdienu un svētdienu. Pierakstiet viņu vārdus, adreses un pārbaudiet!

Izspēlējis šo trumpi, vīrietis apmierināti atgāzās pret krēsla muguru, un es beidzot saskatīju viņa seju. Līdz šim biju redzējis likuma pārkāpējus tikai tiesas zālēs, un viņu veidols manos priekšstatos allaž saistījās ar dažām iezīmēm, ko apcietinājumā pavadītas nedēļas ne­izbēgami uzspiež cilvēka ārienei — ādas pelēcīgā krāsa, nodurto acu šaudīgie skatieni, augt atsākušo matu rugāji uz galvas. Un fonā, kā ģīmetnes aploce — divi apbru­ņoti apsardzes kareivji. Turpretī Jānis, vēlāk uzzināju, ka viņa uzvārds ir Lubietis, izskatījās kā nejauši milicijā iemaldījies strādnieks, kurš noskaidros nepatīkamu pār­pratumu, piecelsies un atkal aizies, — tik lielu savas taisnības apziņu izstrāvoja viņa uzvedība un runas veids, vienlaikus iztapīgais un bezkaunīgais smaids, kas pavēra zeltzobainu muti. Lielās un stiprās rokas ar neizdzē­šamām smērvielu pēdām likās radītas fiziskam darbam, augstā piere zem tumšajām cirtām šķita viscēlāko domu apgarota, iez'aļās acis raudzījās pasaulē ar dziļu paļā­vību cilvēku labestībai.

—   Nosauciet tādus, kas varētu apliecināt jūsu gaitas vakar pēc pulksten divdesmit diviem.

—   īsti vīrieši nekad lieki nepļāpā. Pieņemsim, ka gu­lēju viens.

—   Jums pašam jālemj, kas svarīgāks — jūsu brīvība vai tā saucamais kavaliera gods.

Viņš klusēja, cieši sakniebis lūpas.

—   Vecā gvarde mirst, bet nepadodas, tā laikam jā­saprot? — Ratiņa zobojās. — Tādā gadījumā būšu spiesta ticēt mūsu rīcībā esošajām ziņām.

Jānis Lubietis neizrādīja ne mazāko ziņkāri, tikai pie­klājīgi noplātīja rokas — sak, nav manā dabā strīdēties ar sievieti.

—   Un tās liek mums secināt, ka jūs piedalījāties ma­šīnas zādzībā. — Izmeklētājas valoda kļuva oiiciāla. — Šajā sakarībā tikāt aizturēts, atgādāts šurp un tagad tiekat nopratināts.

Lubietis atviegloti pasmīnēja.

—   Bet es domāju, ka mani apsūdz nez kādos pasaules grēkos…

—   Sākumam pietiks ar to pašu. Tālākais būs atkarīgs no jūsu vaļsirdības un gatavības sadarboties.

—   Vienmēr gatavs — vēl kopš pionieru laikiem, — viņš atkal ņirgājās par izmeklētāju.

Pēkšņi aptvēru, ka Lubietis vēl samērā jauns, ka visu dzīvi pavadījis mūsu sabiedrībā, kur neviens viņu ne­mācīja blēdīties vai zagt, melot vai nodot draugus. No kurienes tad šīs noziedzīgās tieksmes? Vai tiešām iedzim­tas? Ielas ietekme? Bet uz tās taču rotaļājās tādi paši padomju iekārtā auguši bērni… Tikai šai mirklī atģidu, ka neticēju Lubieša nevainīgumam. Kāpēc? Diemžēl Ra- tiņas jautājumos saklausīju drīzāk cenšanos rast ap­stiprinājumu savām aizdomām nekā vēlēšanos noskaidrot objektīvo patiesību. Bet varbūt tas bija viņas nopratinā­šanas paņēmiens?

—   Vai esat pazīstami ar Vaivaru un Ķirsi?

—   Kurš tad kaimiņus nepazīst?

Lubieša balsī nemanīja nekādu izmaiņu, bet es salē- cos. Vaivars? Tā taču sauca autoinspekcijas seržanti, kura pirmā bija atklājusi zagļu pēdas.,. Bet vai Latvijā maz Vaivaru?

—   Un jūs neatceraties, ko norunājāt ar viņiem? Gri­bat, lai parādu jums melns uz balta?

Saspringums Lubieša sejā atslāba, it kā viņu būtu pārņēmusi apskaidrotlba un atvieglojums.

—   Redz, ko samuldēju uz paģirām! Laikam tā sa­kaitināju puņķutapas, ka viņi nolēmuši atriebties.

—   Tātad atzīstaties provokācijas mēģinājumā? — Ra­tiņa it kā nevērīgi izmeta. — Attiecībā uz Vaivaru to sauc par nepilngadīgā iesaistīšanu noziegumā.

—   Man neienāca prātā, ka viņi uzdrīkstēsies. Spēcini par vājiem, lai iešvunkotos. Tikpat labi varēju pieprasīt, lai telefonstabā uzrāpjas, tad zemē lec un nošaujas. — Viņam patiešām pietika bezkaunības šos pēdējos vārdus nodungot vecās ziņģes ritmā. — Kas tik cilvēkam ne­iešaujas galvā kopā ar pirmo lāpīšanās šņabīti?! — Kā apstiprinājumu meklējot, Lubietis uzlūkoja mani, un viņa skatiens pauda izjustu nožēlu. — Atzīmējiet, ka tas bija neizdevies joks, citādi protokolu neparakstīšu.

—   Tomēr apsolījāt, ka mežā gaidīsiet viņus ar savu kravas mašīnu. — Ratiņa neļāva izsist sevi no sliedēm,

—   Un viņi visā nopietnībā aizdzina svešu vāģi un aiz­brauca? — Lubietis likās uz izmisuma robežas. — Ar tādiem lai ceļam mūsu gaišo nākotni? Nav brīnums, ka jūs nespējat man ticēt… — Negaidot viņš pārliecās galdam un pieprasīja: — Parādiet, kur viņi raksta, ka satikuši mani tajā pasaku mežā!

Izmeklētāja apmulsa. Grasījās pateikt ko asu, tomēr nolēma atbildēt izvairīgi:

—   Viņus aizkavēja neparedzēti apstākļi. Bet es netai­sos tērēt laiku, skaidrojot jums to, ko pats labi zināt.

—   Tāpēc ka jums nav nekādu pierādījumu.

—   Toties mums ir Jāņa Ķirša liecība. Viņš apgalvo, ka jūs varot apstiprināt viņa alibi no pulksten pusdiviem, kad viņš aizvilkās uz norunāto tikšanās vietu, līdz pus- sešiem, kad šķīrāties pie Berģu pagrieziena.

—   Laikam bija pilnīgā ķirsī. — Pamanījis, ka vardu spēles cerētais efekts izpaliek, Lubietis kļuva nopietns un norūpējies. — Šim jau sāk baltās pelītes rādīties… Lai

V: ivars. pasaka man acīs to pašu, tad noticēšu, ka esmu mēnessērdzīgs un pa miegam klimstu pa pasauli.

—   Atminieties, Lubieti, ko es jums teicu pirms diviem gadiem? Ka ceru jūs vēlreiz redzēt tikai uz skatuves. Bet jūs turpināt izniekot savu aktiera talantu… Izlasiet uzmanīgi un parakstieties! — Ratiņa pabīdīja viņam no­pratināšanas protokola veidlapu.

—   Par kādiem grēkiem viņš sēdēja pirmoreiz? —• čuk­stus vaicāju Šiliņam.

Vecākais leitnants pasmīnēja un nolika manā priekšā biezus krimināllietas vākus. Meklējot apsūdzības slē­dzienu, sāku to šķirstīt un tā aizrāvos ar krāpniecības fabulas izklāstu, ka pat nepamanīju, kā ienāca milicis un aizveda Lubieti uz izolatoru.

… Tas notika Vidusāzijā. Degvielas uzpildes stacija šosejas malā ir vienīgā spilgtā oāze apkārtējā smilšu tuksnesī, un tajā piestāj arī tie ceļinieki, kuriem nav ne­pieciešams benzīns. Iedzert zaļu tēju vai šerbetu ēnai­najā čaihanā, kas atsauc atmiņā karavānu laikus. Pa­runāties ar pretī braucošajiem. Atvilkt elpu un ļaut mo­toram atdzist pirms pēdējā posma līdz galvaspilsētai.

Te ceļā uz mājām iegriezās arī Sekumbajevu laulātais pāris. Vilināja pirmā iespēja netraucēti aprunāties par iespaidiem dēla mājā, jo mašīnā, lai arī kā gribētos iz­teikt savu prieku par jaunās vedeklas cerību pilno stā­vokli, viņa nekad nevēra muti vaļā, lai neatrautu vīra uzmanību no atbildīgās stūrēšanas. Jā, bija pamats prie­cāties par bērnu dzīvi, kas tik izdevīgi atšķīrās no pašu ģimenes sākumiem grūtajos pēckara gados. Citos ap­stākļos viņš pat būtu atļāvies glāzi šampanieša, bet šajā karstumā neuzdrošinājās — priekšā gandrīz divsimt kilo­metru. Tāpat atteicās sieva, baidīdamās, ka aizmigs, — četras acis taču redz vairāk nekā divas. Tomēr iekšējā līksme lauzās uz āru, un pamanījis pie blakusgalda vien­tuļu vīrieti, nākamais vectētiņš pasūtīja pudeli un pa­vēlēja viesmīlim aiznest to svešiniekam. Tas, protams, atnāca tencināt un apjautāties, uz kā veselību viņam būšot tas gods iedzert. Beidzot radās klausītājs Sekum­bajevu pāri malām kūsājošajām gavilēm.

Kad pienāca jaunā paziņas kārta stāstīt, izrādījās, ka šajā pasaulē prieki un bēdas mājo blakām. Tiesa, salī­dzinājumā ar viņu lielo laimi svešinieka likstas bija tīrais sīkums, vai maz vērts par to runāt… Pats iekū­lies klizmā, un pats kaut kā izkulšoties… Nē, nē, viņš nevēloties apvainot jaunos draugus, bet sabojāt gara­stāvokli… Nu, labi, ja tā uzstājot… Vārds-pa vārdam, un atklājās, ka svešinieks pavisam netālu cietis avāriju. Viņi noteikti pamanījuši lielo mēbeļu furgonu pie šosejas krusta!_ Visu milzīgo gabalu no Rīgas līdz šejienei ma­šīna gājusi kā pulkstenis un tagad pēkšņi salūzusi.

Sekumbajevi nekā tamlīdzīga nebija redzējuši, bet vārdu savienojuma «Rīgas mēbeles» maģiskais spēks iz­raisīja tīri vai neapturamu palīdzības piedāvājumu la­vīnu. Lai tikai pasakot, uz kādu veikalu vedot… Diem­žēl par vešanu pagaidām nevarot būt ne runas, žigulis tādu kravu nepavilkšot, te vajadzīgs pavisam cits dampis, bet viņš, kā par spīti, uz sēkļa, varbūt… ja uz­drīkstoties pret parakstu… Avarējušais šoferis tik ilgi stomījās, ka kļuva neērti… To dažu simtnieku dēļ ne­viens par nabagu nekļūs.

Viņi apmainījās adresēm, tostu līmenī izteiktām at­vadu runām un izšķīrās. Sekumbajevu pāris sevi mieri­nāja ar to, ka cilvēks ar tik daudziem zelta zobiem no­teikti ir goda vīrs, un aizbrauca galvaspilsētas virzienā. Rīdzinieks viņam vien zināmā virzienā devās meklēt trak­toru.

Nākamās dienas pievakarē viņš klauvēja pie Sekumba­jevu savrupmājas durvīm. Aiz muguras paslēpts ziedu pušķis, kabatā — pudele labākā armēņu konjaka, sirdī — pateicība un liels lūgums.

«Naudu varēju pārsūtīt arī pa pastu,» viņš sacīja, at­dodams saimniekiem piecnieku žUksnīti «Uzrakstīt vēs­tuli un apsolīt pagādāt guļamistabas iekārtu un bērnu mēbeles. Bet es gribu uzticēt jums visdārgāko, kas man ir uz zemeslodes.» Viņš pagriezās un uzsauca jaunai sie­vietei pie dārza vārtiņiem: «Nāc, dārgumiņ, iepazīstināšu tevi ar saviem labdariem.»

Ne jau lielā rubļa dēļ viņš reizi mēnesī mēroja garo un grūto ceļu no Rīgas un atpakaļ, nebūt! Lūk, magnēts, kas vilka uz šejieni, — viņa līgava Ramona. Bet viņa ilgajās prombūtnes nedēļās meitene jūtoties vientuļa, jo pati arī no citas malas.

Sekumbajevu pāris saprata mājienu — lūdzu, katrā laikā, Ramonas apciemojumi būšot kā svētki

Pēc tam viņi dzēra konjaku, jo vīrieši, paldies dievam, vairs nebija pie stūres, un tālbraucējs šoferis stāstīja par transporta uzņēmuma krietnajiem ļaudīm, kas sagādājuši jaunu sadales rotoru, šo mazo cinīti, kura dēļ ap­gāzies lielais vezums. Kad atvēra otro pudeli, jau bija panākta vienošanās par mēbelēm un izsniegts avanss, bet nokavēts pēdējais autobuss uz pilsētas centru. Liktos dabiski, ka viesi pārnakšņos, un saimniece jau grasījās uzklāt gultu, taču rīdzinieks iespītējās — nevēlējās būt par apgrūtinājumu. Viņš ir šoferis un pieradis gulēt, kur pagadās. Pēdīgi piekāpās un ierosināja kompromisu: lai netraucētu mājiniekus, ciemiņi pārlaidīšot nakti dārzā. «Tad jau labāk mašīnā,» Sekumbajevs piedāvāja. «No­liksim sēdekļu muguru slīpi, un būs gatava atsperu gulta.» — «Vai nenosalsim?» līgava šaubījās. «Padarbi- riāsim motoru un ieslēgsim apkuri,» nākamais vīrs mie­rināja.

«Cilvēki ar zivju asinīm — šie ziemeļnieki,» līzdams zem segas, Sekumbajevs sacīja sievai. «Kad mēs ar tevi bijām jauni, mums divatā nekad nebija auksti. Bet šie jau rūcina. Ka tik nepārkarsē motoru…»

Viņa bažas bija nepamatotas — motors darbojās tei­cami un līdz rītam paguva aizvizināt žiguli pāri republi­kas robežai, un diez vai Jānis Lubietis būtu iekritis, ja viņu nenodotu viltus līgava, kuru veiklais krāpnieks jau pēc nedēļas pameta bez naudas kādā izslavētā Melnās jūras kūrvietā. ,

… Ieveda otro aizturēto. Jānis Ķirsis visādā ziņā likās tiešs Lieljāņa pretstats — neliela auguma un kustīgs, bet pārsteidzoši platplecains, ar gaišiem, es gandrīz teiktu — bezkrāsas matiem; dzidri zilām, bezbēdīgām acīm, strupu degunu — viņš atgādināja bieži aprakstīto ciema joku­pēteri vai klases zēnu ēverģēlību organizatoru. Pat šajā pasvītroti lietišķi iekārtotajā milicijas kabinetā viņš tūdaļ jutās kā mājās, ne mirkli nesvārstījās, apsēdās pie Ši­liņa galda, sakrustoja kājas un izvilka no kabatas ciga­rešu paciņu.

— Pīpēt drīkst? — Ķirsis pāri plecam jautāja Ratiņai.

Pēc visiem klasiskajiem kriminālliteratūras likumiem tā ir izmeklētāja privilēģija izšķirošos brīžos piedāvāt apcietinātajam smēķi, lai atvieglotu tam atzīšanos, šo­reiz sarunai acīmredzot būs cits pavērsiens. To apstipri­nāja arī vecākā leitnanta pirmie vārdi:

—   Atkal iekriti par muļķību. Jāni, Jāni, kad tu beidzot nāksi pie prāta?

—   Vai es vainīgs, ka pēc trešās glāzītes mani sāk dī­dīt velns, kas pieprasa vēl trīs, un tad jau pār sevi vairs nevaldu, jūs taču zināt… — Varēja just, ka no šī ru­nīgā jaunekļa gan nevajadzēs izspiest atbildes kā pēdējo pilienu no sausa sūkļa.

—   Zinu, bet šoreiz tavs iemīļotais numurs neies krastā. Ķirsis bija ķirsī un nekā neatceras… Nemaz nemēģini uzsākt šo veco meldiņu.

—   Zēl. — Ķirsis nelikās apjucis. — Bet vīra dūšā biju, netaisos to noliegt, kaut labi apzinos, ka par to man var atņemt šofera tiesības.

—   Pēc šī ievada man laikam būtu jānotic, ka arī tur­pinājums būs vaļsirdīgs, — Šiliņš pavīpsnāja. — Liec aiz auss, Mazjānīti, mēs par tevi zinām vismaz tik, cik tu pats.

—   Ja no Vaivara, tad es ceļu ķepas gaisā. Trešjānītis taču bija skaidrā, tikai sūkāja savas riebīgās zaļās bon- bongas. Uzminēju?

Gaidīju tradicionālo «Šeit jautājumus uzdodam mēs», taču atkal izrādījās, ka štampu varā ir nevis milicijas darbinieki, bet to apjūsmotaji.

—   Pilnīgi pareizi, — Šiliņš uzslavēja. — Viens — nulle tavā labā.

—   Tad viņš laikam arī pastāstīja, ka es kā traks rā­vos meitās. Ko lai dara, ja man tāds temperaments? Es jau pirmīt šai kundzītei atzinos, — Ķirsis pamāja uz Ratiņas pusi, — ka tādās reizēs esmu spējīgs uzlauzt pat milicijas mašīnu…

—   Un atžirgi tikai tad, kad mežā uzskrēji virsū Lu- bietim… Lasīju, lasīju. Dīvaina sagadīšanās, turklāt izdevīga. Kopā iesākāt vakaru un kopā to pabeidzāt. Akurāt kā tādi jaunlaulātie medusmēnesī. — Šiliņš pār­stāja jokot. — Bet nelaime tā, ka Jānis Lubietis neka tamlīdzīga neatceras. Vari apskatīt viņa liecību: ka beigts gulēju savā migā, ne draugus, ne ienaidniekus ne­esmu redzējis.

—   Ticu jums uz godavārda, ko tur vēl daudz skatīties, mēs taču ne pirmo dienu esam pazīstami. — Ķirsis pūlē­jās iegūt laiku, lai izprastu pudelesbrāļa taktiku. — Ja viņš tā saka, tad tā arī bija. Es, kā tikko liecināju, biju pilnā, un kas gan nerādās raibam acīm…

—   Nelej čugunu, Mazjāni, pasaki skaidri un gaiši, kā­pēc par varēm mēģini pierādīt, ka naktī ne mirkli neesi pabijis viens! Vai tāpēc, ka pats negalvo par savu izsla­vēto temperamentu?

—   Ja godīgi, tad godīgi… Tāpat jau par to mašīnas aizdzīšanu nāksies nolauzt kādu gadiņu, tiem, kas sēdē­juši, nosacītais laikam nedraud… Pie labākās gribas nevaru atminēties, ko Lubietis ar Vaivaru nolīga. Es iekāpu mašīnā, lai brauktu pie dāmām. Un neko tajā ne- nozagu! Man pietiek ar pantu par aizdzīšanu.

—   Paga, paga! — Šiliņš pacēla roku, it kā regulēdams pārāk spējo vārdu straumes paātrinājumu. — Tu runā tā, it kā pie stūres būtu sēdējis cits. Tiksim vispirms skaidrībā ar vienu jautājumu: kāpēc neapturēji mašīnu, kad jums dzinās pakaļ autoinspekcija?

—   Pirmā dzirdēšana! — Ķirsis meloja meistarīgi, bet ar nākamajiem vārdiem izraka sev bedri. — Ko tad ne­ieslēdza ne sirēnu, ne jumta bāciņu? Es, kad braucu, tad ar vienu vīli līdz galamērķim.

—   Kāpēc apstājies mežā?

•— Benzīns izbeidzās. Un nepametīsi taču tik smuku autiņu ceļmalā, kāds var vēl nozagt. — No Ķirša acīm nolasīju, ka viņš pats priecājās par šo joku. — Atstāju Trešjānīti par sargu un…

—   Aizgāji meitās, dzirdēju. Cik var inuļļāt vienu un to pašu! — Šiliņš zaudēja pacietību. — Nāc tikai vēlreiz pie manis, lai palīdzu iekārtot darbā, tad tu velnu re­dzēsi! Man jau tā kauns tiem grāmatniekiem acīs skatī­ties …

—   Pilsoni priekšniek, vai tad es darba laikā? — Ķirsis taisnojās. — Un arī šodien būtu izpildījis savus kravas pārvadāšanas kilometrus, ja ne jūsu draudzīgais aicinā­jums. Bet esmu ar mieru strādāt visu nakti, lai tikai ne­ciestu plāns…

—   Naktī tu pārdomāsi savu rīcību un atsvaidzināsi atmiņu, iesaku tev no sirds! — Šiliņš piecēlās. — Vai gribi ko piebilst pie pirmītējās liecības?

Ķirsis uz atvadām vēl notēloja mokošās pārdomās gri­mušu cilvēku, kurš labprāt izdarītu savam labvēlim šo pakalpojumu, tad nopūtās, skumīgi pakratīja galvu un arī uzrausās kājās.

—   Visi viņi ir aktieri, ne tikai tavs Lieljānis, — Šiliņš sacīja Ratiņai, kad Ķirsis bija aizvests. — Zini, kas mani uztrauc? Kā Ķirsis uzoda, ka ieteicams ar visādiem līdzekļiem raisīties vaļā no atgadījuma meža lankā?

—   Ļoti vienkārši. Viņš tajā piedalījās.

—   Pieņemsim. Bet kā tu izskaidrosi gājienu ar mašī­nas prožektoriem? — Šiliņš pagriezās pret mani. — Jūs laikam vēl neesat dzirdējis. Mūsu eksperti apgalvo, ka tie nevis sadauzīti, bet sašauti. Ar parabelluma sistēmas pistoli, vecu — kara gadu modeli. Un ar snaipera trā- pīgumu — neviena lode nav gājusi secen… — Viņš at­kal uzrunāja izmeklētāju: — Dari, ko gribi, bet es ne­spēju iedomāties Ķirsi ar ieroci. Tas neatbilst raksturam.

—  Ja jau runājam par raksturu, tad taisnība man. — Ratiņa nepadevās. — Viss norāda uz Ķirsi. Tu taču neesi aizmirsis, par ko viņu pirmoreiz notiesāja.

Atšķirībā no Šiliņa Baibai Ratiņai jau šajā izmeklēša­nas stadijā bija savs priekšstats par notikumu norisi, pie kura viņa turējās ar sievišķīgu ietiepību, iztulkojot visus savāktos materiālus no šī skatpunkta. Tā tobrīd spriedu savā tipiskajā vīrieša aprobežotībā. Un Šiliņa mēģinā­jumu apstrīdēt viņas argumentus atzinu par bezcerīgu.

—   Kā tiesnesis es abus divus būtu ietupinājis — arī viņa piekauto palaistuvi, — Šiliņš pievērsās man — īsta traģikomēdija itāliešu gaumē. Šis mēģināja piedzirdīt jaunu brūti, bet cirvis uzdūrās akmenim. Kad atjēdzās, bija apzagts gandrīz pa tīro, lai atgūtu savu zelta pulk­steni, krietni samizojis divkosīgo jaunavu.

Ratiņa nebija gaidījusi tik izvērstu atmiņu izklāstu. Viņai gribējās ātrāk atgriezties tagadnē.

—   Pēc tavām domām — viņš vēlreiz ticies ar Vaivaru?

—   Ja es to zinātu, mēs būtu spēruši lielu soli uz priekšu.

—   Par kādu Vaivaru te visu laiku runā? — jautāju. — Par to pašu nenotveramo seržanti?

—   Par viņas brāli Jari.

IV

Jāris bija trīs gadus jaunāks un veselu galvas tiesu garāks par Aspu. Tik vien tās pārākuma izjūtas, lai līdzsvarotu skaudību, — māsa vienmēr rotaļādamas pa­nāca to, par ko viņš sapņoja, ko nācās izcīnīt vaiga sviedros. Viņa tikpat'kā nemācījās, bet nesa mājās labas atzīmes, pabeidza skolu ar ieteikumu stāties universitātē, bez sirdsapziņas pārmetumiem pagrieza tai muguru, dabūja šo darbu autoinspekcijā, kaut gan mašīnās sa­jēdza daudz mazāk nekā viņš. Un — galvenais — Aspa bija izcīnījusi sev brīvību no vecāku aizbildniecības, pati sūtīja dāvanas visos valsts un ģimenes svētkos. Jāris turpretī joprojām bija spiests i/činkstēt no mātes vai tēva pat rubli kinobiļetei, stundām ilgi iestāstīt, ka vie­tējā ražojuma džinsu biksēs nepieklājīgi rādīties klases sarīkojumos.

Tēvs labi atcerējās jaunību un juta dēlam līdzi, pēc iespējas atbalstīja viņu, kad varēja to izdarīt, sievai ne­zinot. Pēcnācējā Pēteris Vaivars pazina sevi — tas pats absolūtais godkāres trūkums. Zēl tikai, ka Jāris turklāt nebija arī sapņotājs. Bet ar gadiem vienaldzību nomainīs kāds mērķis, un viņš atradīs savu zivju audzētavu — gandarījumu, bez kura dzīve nav dzīvošanas vērta.

Ar meitām ir vienkāršāk. Agri vai vēlu viņas iziet pie vīra. Par labām mātēm un sievām kļūs tās, kurām nav krasi izteiktu interešu. Dēliem šāds glābšanas aplis ir militārais dienests,, kuru vieni uzskata par labāko vīra rūdījuma skolu, citi — par tādu kā labošanas iestādi no pareizā ceļa noklīdušajiem, par iebiedēšanas līdzekli studēt negribošajiem jaunekļiem, bet Vaivaru ģimenē —• par obligāto posmu vīrieša biogrāfijā. Nesaskaņas radīja vienīgi jautājums par to, kā puisim pavadīt laiku starp skolas izlaidumu un rudens iesaukumu. ' — Lai atpūšas! — Tā, protams, bija māte, kura vēlē- ijās kaut vienu bērnu iespējami ilgāk paturēt ģimenes ligzdā.

— No nemācīšanās? — tēvs atcirta. — Lai redz pa­sauli, lai pierod dzīvot svešos ļaudīs, pats sevi aprūpēt. Seit viņš tikai slaistīsies ar makšķerkātu gar ezermalu, toties mana brāļa mājā varbūt paņems rokā lāpstu vai kapli un sapratīs, kas ir darbs.

To Jāris ātri vien saprata un nāca' pie atziņas, ka dārzkopība gan kaulus nelauž, tomēr nav viņam piemē­rota. Ja jau jāstrādā, tad vismaz gribas redzēt pūliņu rezultātus — tūlīt, nevis pēc mēnešiem, kad kaut kas uz­dīgs, sazaļos, sasārtos un ienāksies. Viņam nospļauties uz tomātiem un zemeņu ievārījumu, kuru krustmāte solī­jās sūtīt uz dienesta vietu. Lai pati liec muguru, ja tas sagādā tādu prieku ..,

Viņpus sētas ritēja pavisam citāda dzīve, tur negai­dīja līdz rudenim, lai savāktu ražu. Tur no rīta vilkšus., ievilka sasistu mašīnu, un jau vakarā, vēlākais, pēc da­žām dienām tā pati izripoja no kaimiņa garāžas, lai at­sāktu skrējienu pa ielām, un lielceļiem. Šis brīnums arī bija cilvēka roku darbs, un tādu Jāris būtu' ar mieru strādāt.

Diemžēl caur spraugām dzīvžogā grūti apgūt auto­mehāniķa un skārdnieka arodu, iemaņas no laika gala saistītas ar sviedriem un tulznām, dunkām un asarām. Puisi tas nebiedēja, gan jau vēlāk grūtības atmaksāsies. Jāris atcerējās savu klases audzinātāju, kurš bija beidzis Fizkultūras institūtu ar alpīnista specialitāti un saņēmis norīkojumu uz Kurzemes piekrasti, kur pat Slīteres zilie pauguri paceļas tikai simt metru virs jūras līmeņa. Un tomēr viņš centās iepotēt zēniem mīlestību uz kalnā kāpšanu. Galvenais ir cīņas prieks, nevis kailā uzvara; nav svarīgi, cik augsta ir sasniegtā virsotne, galvenais ir pārvarētās grūtības, sevis audzināšana. Krāšņus ska­tus var izbaudīt pa lidmašīnas logu, bet uzveikt briesmas, savu vājību — vienīgi ceļā uz paša nosprausto mērķi.

— Pilnīgs bleķis! — kategoriski paziņoja Nils Ber­zauskis, uzklausījis kaimiņa brāļadēla stāstu par dievināto skolotāju. — Man — jo darbs vienkāršāks un vieglāks, jo labāk. Domā, es stundām ilgi klapētu ar gumijas āmuru, špahtelētu un slīpētu, ja varētu dabūt rezerves daļu? Ne velna! Es pat mazo pirkstiņu nepakustinātu, ja zinātu buramvārdus, kas liktu zelta zivtiņai plēsties manā vietā. Tici, brāl, noteicošais ir rublis, ko tu iesit par savu darbu, nevis tā dumjā sišana. Un arī tas, ko par šo' rubli var nopirkt.

Tikai tagad Jāris pamanīja, ka meistars ir piedzeries. Acīmredzot bija pienākusi viena no tām divām reizēm gadā, kad viņš atcerējās savus ziedu laikus un slīcināja alkoholā ilgas pēc okeānu plašumiem. Kā tad — mu­gura svītrainais jūrnieka krekls, viena piedurkne uzlocīta, lai atklātu cīpslainās rokas ādā ietetovēto enkuru un svi­nīgo solījumu saglabāt uzticību kādai sen aizhlirstai Da­cei. Arī plati izplestajām kājām vajadzēja apliecinat Berzauska piederību kuģinieku ciltij tāpat kā līganajai gaitai, bet to drīzāk varēja izskaidrot ar iekšķīgu vētru. Beidzot tā viņu iedzina ierastās ostas ārējā reidā un lika pietauvoties uz soliņa pie garāžas.

Jāris apsēdās līdzās. Varbūt tas ir piemērotākais brī­dis, lai nāktu klajā ar savu lūgumu, bet bija jārēķinās arī ar iespēju, ka Berzauskī patlaban mājo nolieguma gars. Dzērāju gājieni nav aprēķināmi — vieni tev sasola visus pasaules labumus, bet skaidrā prātā to vairs neat­ceras, citi« kļūst kašķīgi un degvīna atraisīta paštaisnī- guma vārdā noraida pat prātīgus ierosinājumus, pārtaisa baltu par melnu un otrādi. Tēvs, kad mazliet iedzēra, kļuva mīksts kā vasks, un māte reizēm pati lika galdā kortelīti un tad locīja viņu pēc sirdspatikas.

Jāris pavērās apkārt. Tēvoča dārzā, protams, bija skaistāk — kopts maurs, ziedu dobes, krūmu un koku rindas. Taču šeit viņš jutās labāk — nekas neatgādināja paraugkapu kārtību, šeit piemājas zeme kalpoja cilvēkam, nepārvēršot to par vergu. Šeit varēja atļauties iemīt tajā izsmēķi, ierakt pretrūsas līdzekļa atliekas, nemaz neru­nājot par automobiļu manevrēšanai atvēlēto laukumu, kas dīvainā kārtā nebija noplacināts, bet ar bēdīgi sla­veno «kultūras slāni» veidoja tādu kā milzīgu posta­mentu. Ielas pusē vienlaidus dēļu sēta nožogoja pagalmu no ārpasaules, un dzelzī kaltos vārtus atvēra tikai pēc telefoniskas norunas. Suni Berzauskis neturēja, jo vairī­jās no lieka trokšņa.

Viņš vispār bija klusuma cienītājs. Tāpēc savā laikā izvēlējās jūrasbraucēja profesiju un cerībā to tur atrast nolīga uz mācību burinieka; tāpēc aizgāja no autoservisa, kur augu dienu nācās būt ļaudīs. Lai glābtos no apkār­tējās vides kaitīgās ietekmes, nolēma ieiet sevī un nodar­boties ar jogu: ik rītus vingroja pusotru stundu, un tādās reizēs pat steidzamākais pasūtījums vai papildu maksas piedāvājums atsitās kā pret mūri. Lai pastāv kādu stun­diņu uz galvas un no šī skatpunkta raugās uz savu tukšo skubu, tad sapratīs, cik tā vērta. .

Arī pats Berzauskis uz daudzām parādībām raugās no ačgārna viedokļa — tā pirmajā brīdī likās pie lauku ļaužu vienkāršajām attiecībām pieradušajam lauku zē­nam. Kad viņš aizvien vēl prātoja, kā vissmalkāk pie­braukt kaimiņam, tas pats piedāvāja darbu.

— Nāc, Jarīti, pte manis par kuģa puiku. Ko rušini onkulim zemi, nekādi dārgakmeņi tur nav aprakti! Tā īstā zelta bedre ir te. — Viņš uzplikšķināja sev pa ka­batu, kas atbalsojās ar metālisku šķindoņu, tad iegrem­dēja tajā roku un izvilka lielu atslēgu saišķi.

Nedrošiem pirkstiem izvēlējies vissarežģītāko, Berzaus­kis pacēla to gaisā un uzrunāja gluži kā ticīgais svētīto krustu.

—   Servisā par tās glabāšanu cilvēkam maksāja mē­neša algu un ceturkšņa prēmijas. Vai tad mēs sliktāki par Anglijas parlamentu? Tur arī ir tāds postenis: «lords — atslēgas glabātājs».

—   Zīmoga glabātājs, — Jāris pārlaboja.

—   Nu, ko es teicu, mēs viņu esam ne tikai panākusi, bet jau apsteiguši. Pie mums par zīmoga glabāšanu vel viens darbonis saņem algu. Paskaitīsim kopā, cik cilvē­kiem tur maksāja par manu darbu. Dispečeram, — Ber­zauskis pacēla vienu pirkstu gaisā, — maiņas meista­ram, normētājai, ceha kasierei, noliktavas pārzinim, — viņš ņēma talkā arī otru roku, — tehniskās kontroles jefiņam, diviem sargiem, kuri ielaiž un izlaiž. Lielos priekšniekus es nemaz neskaitu. Bet nav, kas pagriež kurbuli, kad jāpievelk ķēde vai jāregulē vārsti… Un šeit arī nav! — Berzauskis pēkšņi iekliedzās, veikli izmak­šķerēja aiz jostas aizspraustu blašķi un pielika pie lūpām. Saviebās, jo domas par dēla nodevību sāpināja alkohola atmiekšķēto pašlepnumu. — Kad kaimiņš palūdz aizvest tulpes uz haizivju nārsta vietu pie dāvanu vaikala, kur nu — rožu stādus uz Lietuvu, viņš tūdaļ ar mieru. Bet, kad miesīgais tēvs piesola to pašu naudu par rūsas no- dauzīšanu, mans Knutiņš rauc degunu. Ka tik varētu blandīties pa pasauli… Tagad tu, Jarīti, būsi man dēla vietā, un, lai skanētu glaunāk, ieceļu tevi par spīķera priekšnieku. Apskaties, kāda mums tur bagātība! — Viņš pasvieda puisim atslēgu saišķi un norādīja uz garāžas piebūvi.

Labi eļļotās durvis vērās klusi un viegli, it kā aiz tām atrastos bankas seifs. Gandrīz vienlaikus iedegās elek­triskā gaisma un iegaudojās trauksmes sirēna. Jāris at« sprāga atpakaļ, bet bija par vēlu — sejā iešļāca sarkana tuša.

—   Kad pirmoreiz šķērsoju ekvatoru, mani kristīja ar piķi, — Berzauskis neslēpa gandarījumu par izdevušos pārsteigumu un, pagrābstījies aiz muguras, izslēdza sig­nalizāciju. — To man ierīkoja viens atvaļināts pirotehni- ķis. Par to, ka uzmontēju viņam jaunus tiltus un uzliku motoram septiņdesmit sestā benzīna blīvi… Naktī vēl

izšaujas uguns mēles, traks var palikt, cik skaisti,,, Un tagad uzskatīsim, ka esi iesvētīts. Prozit!

Kamēr meistars ar krietnu malku atzīmēja tikko pie­ņemtā izpalīga stāšanos amatā, Jāris, velti izmēģinājies ar sasiekalotu mutautiņu noslaucīt nenomazgājamo krāsu, ielūkojās noliktavas kambarī un izbrīnījās vēl vairāk. Tā patiešām bija vairumtirgotava. Visu triju sienu garumā — plaukti no grīdas līdz griestiem, uz katra nodalījuma izkārtnīte ar detaļas nosaukumu un cenu. Sākot ar dzesi- nātāja režģiem, beidzot ar numura apgaismojuma spul­dzītēm, te varēja atrast visu, ko vien iespējams sabojāt. Laikam pietiktu daļu, lai izgatavotu pilnīgi jaunu auto­mobili.

—   Acis vaļā, bet muti cieti — Berzauskis brīdināja un aizvēra durvis.

Jāris bija iedomājies kuģa bocmani pavisam citādu — katrā ziņā augumā lielu vai vismaz ar resnu vēderu, spalvainām krūtīm un muskuļu grēdām, kas savienoja plecus ar elkoņiem. Nils Berzauskis sniedzās viņam tik tikko līdz pazodei un šķita no kauliem vien veidots. Galvā — lai izskatītos garāks — viņš arī šajā siltajā vasaras dienā valkāja vecmodīgu slēpošanas cepuri, ku­ras smailais nags sniedza tīkamu ēnu tropu saules sta­ros un metināšanas dzirkstelēs izbalējušajām acīm un plānajam degunam.

—   No kurienes? — Jāris nesaprata.

—   Nopirku, tizpirku, pārpirku. Ieguldīju naudas līdzek­ļus un izveidoju krājumu. Es ņemu visu, ko tirgus pie­dāvā, — Berzauskis dižojās, pēdējais malks bija izšķīdi­nājis mēra sajūtas atliekas. — Viens gudrs cilvēks reiz teica: «Ja nebūtu deficīta, tad to vajadzētu izgudrot.» Es neko neizgudroju, es to mākslīgi radu. Teiksim, vei­kalā nejauši parādās bremzes kluči. Man piezvana, aiz­braucu, lieku iepakot divus dučus. Domā, ka ierindas pir­cējs spēj turēties pretī? Vajadzīgi tikai divi, bet viņš tūdaļ pieprasa četrus, sešus, cik vien makā naudas. Un: pēc pusstundas, kad saskrien patērētāji, uz letes vairs, nav neviena… Varētu turpat aiz stūra pārdot par divr, kāršu cenu, bet vai es kāds spekulants? Es esmu amat­nieks un dzīvoju no savu roku darba. Jānomaina brem­zes kluči? Lūdzu, par valsts cenu, man pietiek ar peļņu pakalpojumu cenrāža ietvaros* vispirms diagnoze, tad

mazgāšana, uzcelšana, riteņu noņemšana un balansē­šana… Gan redzēsi, kad sāksi strādāt.

Jāris bija samierinājies ar to, ka šodien ar strādāšanu nekas neiznāks. Patlaban šķita, ka ari sarunai vairs nav jēgas: Berzauska valoda kļuva arvien nesakarīgāka, to vai ik teikuma galā pārtrauca žāvas un žagas. Tomēr pirms aizmigšanas izslavētās jūrnieka iekšas vēl aplie­cināja sevi. Atstiepies pavēnī, viņš vēlreiz atvēra acis, kā par brīnumu, pazina "Jari un deva pēdējos norādīju­mus:

—   Kad atnāks abi Jāņi, pasaki, lai piekāpj rīt. Bet šodien lai iedzer uz manu veselību, izdevumus divu trauku apjomā lai pieskaita pie rēķina.

Tā notika šī tikšanās, kuras gaitā Jāris — nu jau otro reizi šajā dienā — tika kristīts.

—   Kas par ērmīgu vārdu — Jāris? — Jānis. Lubietis protestēja. — Pieklājīgs suns pat neatsauktos.

—   Tā nu vecāki mani nosaukuši.

•— Vecāki vai kāds cits, tik un tā neskan, —• Ķirsis noraidīja. — Nav ko mēli mežģīt, vajag tā, lai meitenēm nesajuktu. Kaut kas skaists un atmiņā paliekošs.

—   Kā, piemēram, Jānis, — Lubietis ierosināja.

—   Ģeniāli! Būsi Trešjānis. — Ķirsis ielēja glāzēs deg­vīnu un paziņoja: — Uz to mums atkal jāiedzer!

Viņi bija aizslājuši līdz mežmalai un iekārtojušies ēnainā ielokā, kas, spriežot pēc tukšām pudelēm un kon­servu kārbām, skaitījās tradicionāla vietējo pļēguru atpū­tas vieta. Abi jaunie paziņas strādāja par šoferiem — viens izvadāja grāmatas, otrs mēbeles, abi neslēpa, ka izcietuši ieslodzījuma sodus, bet īpaši ar savu raibo pa­gātni nedižojās. Pat pasvītroja, ka risks neatmaksājoties, esot daudz drošāki ceļi naudas iesišanai. Tomēr sīkumos neielaidās — Trešjānītis tagad strādāšot pie bocmaņa, tad jau iznākšot šad tad sadarboties, gan viņš pats re­dzēšot …

Pagāja divas nedēļas, iekams Jāris ieraudzīja abus Jāņus pa īstam uzdarbojamies. Viņš tagad strādāja kai­miņa garāžā un, kā pašam šķita, bija pietiekami labi iepazinis Berzauska raksturu. Meistars — lai ari ko uz­sāktu… Pamodies viņš atcerējās katru pasacīto vārdu, aizsūtīja abiem Jāņiem apsolīto desmitnieku un pat nelā­pīja paģiras. Savu kāzu jubilejas rītā bija paskatījies uz tetovējumu un «uzkāpis uz plosta». Pēc trim dienam atkal piestājis krastā, noskurinājies kā suns pēc vēsas peldes un atgriezies pie saimnieka — darba, kas prasīja visu viņa enerģiju.

Berzauskis strādāja kā apmāts, par vienīgo mērauklu atzina savu sirdsapziņu, augstāk pat par naudu vērtēja firmas godu. Tā dēļ bija gatavs baz apnikuma slīpēt ar tepi vai sveķiem salāpītos iedobumus, krāsot un pārkrā­sot, līdz rezultāts atbilda viņa priekšstatiem par kvalitāti. Viegli nopelnīta nauda viņu neinteresēja; ja pasūtītājam apsolīts, ka mašīna būs kā jauna, meistars bija ar mieru vai nosisties, lai turētu vārdu, pat griezties pēc palīdzī­bas pie abiem Jāņiem, ja citas izejas neredzēja.

Jāris iemācījās ne tikai izjaukt un salikt motoru, tīrīt sveces, regulēt karburatoru, veikt desmitiem citu palīg- operāciju, bet arī pa jaunam domāt un spriest. Līdz šim bija licies, ka visi šie sīkražotāji un privātie amatnieki ir parazīti, kas aizkavē progresu, mazi vīriņi, kuri met lielu ēnu. Tagad rādījās, ka tieši otrādi — viņi ir taut­saimniecības uzticami palīgi. Ne velti taču stimulē māj­lopu turēšanu, visādu dārzkopības kooperatīvu dibinā­šanu. Ar ko tad Berzauskis sliktāks par tēvoci Visvaldi, kurš ved uz tirgu dārzeņus, ogas un augļus un prasa par savu preci no pirksta izzīstu cenu — tik, cik nav žēl pircējiem, kuriem savukārt ir citi blakusienākumi. Kāpēc tante astotā marta priekšvakarā atklāti plēš par savām tulpēm trīskāršu samaksu, bet Nilonkulim jāslēpjas aiz augstas sētas? VAZ apkalpes stacija tikpat netiek galā ar darbiem, vajadzētu priecāties, ka uzradušies brīvprā­tīgi talcinieki, nevis iedzīt tos dziļā pagrīdē.

—   Pagaidām iztieku ar naktssarga algu. —■ Berzaus­kis smīnēja. — Pārguļu vienu nakti transporta uzņē­muma būdā, pēc tam divas dienas esmu brīvs. Bet, kad tuvosies vecums, tad gan pielikšu vārtiem silti. Trīs ga­dus maksāšu nodokli, cik vien ņems pretī; vienalga da­būšu savu naudiņu atpakaļ, kad sāks izsniegt pensiju.

Jā, skolā gūtie priekšstati par labo un ļauno ļodzījās un galīgi sagruva, kad abi Jāņi pirmoreiz iesaistīja Jari savā pasākumā.

Tas notika dažas dienas pēc Jāņiem, kad bija nolīgota pēcfējā kapeika un pat «Senču» alus neuzlaboja omu.

—   Viktors pa svētkiem sadauzīja vāģi, — Lubietis stāstīja. — Meta trīs kūleņus. Lūžņi uz riteņiem. Bet pa­šam nekā — sveiks un vesels.

—   Dzērāja laime, — Ķirsis vienaldzīgi atteica. — Vai

apdrošināts?

—        Tur jau tā nelaime, ka viņš bija follā un nevarēja izsaukt miliciju. Bet bez autoinspekcijas izziņas šie ne- bleķo.

—       Vai tad Viktoram naudas trūkst? Viņš vēl strādā pie jums par mēbeju ekspeditoru?

—        No tāda roba neviens aiz laba prāta neaiziet, — Lubietis sacīja. — Zini, cik bodnieki maksā par katru virs plāna atsūtītu garnitūru?

—       Varu iedomāties, — Ķirsis aizvien vēl nesaprata, kas draugam aiz ādas, it kā Rīgas «Melnais» būtu iebal­zamējis viņa smadzenes. — Lai meklē jaunu virsbūvi un maksā ragā.

Viktors meklē, bet nav neviena, kas palīdzētu at­rast. — Lubietis teica un zīmīgi paskatījās uz Jari, kurš sen vairs nesekoja sarunas pavedienam. Kāda viņam daļa gar sveša cilvēka ķibelēm?…

Beidzot Ķirsim pieleca. Arī viņš palūkojās uz Jari, kurš gulēja uz vēdera un likās aizsnaudies. Tad paraustīja plecus — varbūt tiešām pienācis laiks izbeigt šīs pa­slēpes?

—   Un tu, protams, apsolīji…

—       Apsolīju papunktierēt. Brīdināju, ka vieglāk sada­būt veselu vāģi nekā pliku virsbūvi.

—   Un ko šis? — Ķirša balsī jautās spriegums.

—       Gatavais ņēmējs. Par četriem stabiem, ja ir tāds pats baltais kā viņa sasistais žigulis.

—        Valsts numuru nav grūti pārlikt. Bet kas pārkais fabrikas numuru uz motora? Bocmanis neielaidīsies, tas ir kā āmen baznīcā.

—        Tā ir Viktora darīšana. Vai tad nu akurāt uzrausies uz tik dullu inspektoru, ka nāksies atvērt aubi un dot. salīdzināt numurus ar tehnisko pasi? Un ko viņš var prasīt par tādu sviestmaizes naudu?

—        Uzskati, ka esi mani pierunājis, — Ķirsis sacīja, tad pamāja uz Jara pusi. — Un kā ar šo?

—        Kur divi Jāņi, tur arī trešais, — Lubietis pa­ziņoja. — Šoreiz gan varētu iztikt bez viņa, nav jau ne­kas jānoskrūvē. Bet kādreiz taču būs jāsāk mācīt… Ce­lies, Trešjānīti! Kas guļ, pats sevi apzog. Ir iespēja nopelnīt vienu …

—   Kāpēc tikai vienu? — Ķirsis ātri metās starpā. — Apaļus piecus simtniekus. Nemaz nav peļami priekš iesācēja.

—   Un ja es negribu? — Jāris jautāja, apzinādamies, ka pietrūks drosmes atteikties.

—   Tad apdrošini dzīvību un turies pie tantes brun­čiem. Un ne pie bocmaņa, ne uz ielas vairs nerādies, — Ķirsis piedraudēja.

Jā, atteikties nāktos ne tikai no pieciem simtiem, bez kuriem Jāris varētu tīri labi iztikt, bet arī no ikdienas desmitnieka, ko saņēma no Berzauska, un tas jau būtu daudz bēdīgāk. Viņš nespēja iztēloties, kā agrāk dzīvoja bez kapeikas kabatā. Par ēšanu puisis joprojām neko nemaksāja — par to ar tēvoci norēķinājās vecāki —, un tomēr dzīve bez čaukstošā šķita neiedomājama, it kā būtu izzudis pamats zem kājām. Par ko Jāris līdz šim bija tērējies? Pircis kaut kādus kreklus un apavus, kas pēc dienesta būs sen izgājuši no modes. Divreiz aizvedis uz. restorānu meitenes, kurām pēc tam vairs nezvanīja. Uz­dāvinājis Aspai dzimšanas dienā smaržas, kas, izrādījās, neatbilda māsas gaumei… Tā visa dēļ viņš ne par ko neielaistos riskantā piedzīvojumā. Biedēja tukšums. Bezgalīgi garas stundas bez meistara draudzīgajiem jokiem, bez klientu jautājumiem un lūgumiem, kas ļāva justies kā viņu likteņa noteicējiem, bez darba, kurš rai­sījās arvien brīvāk, sagādāja arvien lielāku gandarījumu.

Viņi izbrauca, tikko sabiezēja tumsa un logos nodzisa gaisma. Pie savas dienesta mašīnas stūres sēdēja Ķirsis, blakām — Lubietis, pikapiņa kravas nodalījumā — Jāris. Gandrīz pie visiem namiem stāvēja automobiļi — citi ietves malā, citi īpaši šim nolūkam iekārtotajos lauku­mos. Un tikai tagad Jāris apjēdza, ka ikkatrs pieder kādam cilvēkam, kurš tajā ieguldījis daudzos gados no­pelnīto, sviedrus, asinis, mīlestību, upurējis tam nevienu vien sapni. No rīta pamodīsies, izlieksies pa logu un… Viņš juta, kā svilst seja, iztēlojoties, ko pats pārdzīvotu, ja būtu nozudis tēva moskvičs, kādiem lāstiem apveltītu zagļus. Nelabums žņaudza kaklu, karstuma vilni no­mainīja iekšējs aukstums, piere pārklājās lipīgiem un sal­tiem sviedriem, kājas kļuva mīkstas, pār lūpām izlauzās gārdzoņa, mutē sakāpa vēmekļi. Ja viņš tūlīt pat neiz­kāps no mašīnas, tad ar katru riteņa apgriezienu attāli­nāsies no visa, kas bija dārgs, — no savas bērnības, no vecākiem un māsas. Tad viņš nekad vairs nespēs at­griezties mājās, ezerā ķert zivis un nest tās mātei. Tad viņš pārvērtīsies tādā pašā apkārtklīdējā kā šie Jāņi, ku­riem pasaulē nav neviena tuva cilvēka. Jāris norija vē- mas un kāri tvēra gaisu. Par laimi, tie tur priekšā nebija nekā pamanījuši. Puisis šaubījās, ka viņu izlaidīs no ma­šīnas. Labāk pa klusam pagaist, kad trijatā dosies uz­lauzt žiguli, autoostā sagaidīt pirmo autobusu un taisnā ceļā laist uz mājām…

—   Stop! — Lubietis pavēlēja. — Sis te būs kā kulaks uz acs. Tas pats modelis, tā pati krāsa.

Mašīna nobremzēja divsimt metru no nelielas neapsar­gātas mašīnu stāvvietas.

Ķirsis iebāza lūpu kaktiņā resnu cigāru un aizkūpi­nāja to.

—   Žēl plēst stiklus, — viņš skaidroja Jarim. Vēdlo­dziņa aizbīdnis tik prasti pielīmēts, ka to var atkausēt pat no ārpuses.

—   Un kas man jādara? — Jāris sevi piespieda vaicāt.

—   Nekas. Tu būsi skatītājs un sēdēsi dārgākajā ložā. Ja pamanīsi ko aizdomīgu, padod gaismas signālu. Kad pamāsim, piestūrē klāt.

Jāris pie labākās gribas arī vēlāk nespētu pateikt, kas viņu pamudināja palikt. Atvieglojums, ka ir nozieguma līdzzinātājs, nevis tiešs līdzdalībnieks? Cieņa pret ieau­dzināto principu nekad nepamest posteni? Bailes, ka šo soli varētu iztulkot kā nodevību?

Pa gabalu viss izskatījās ļoti vienkārši. Jāris pat ne­ievēroja, kurā brīdī abi Jāņi ienira baltajā žigulī, tad viņu apžilbināja spilgts uzzibsnījums. Jābrauc! Bet rokas un kājas bija kā sastingušas.

—   Aizmidzis esi, vai? — pieskrējis pie mašīnas, Ķirsis šņāca, pabīdīja viņu sānis un apsēdās pie stūres.

Arī tālākais risinājās ātri un klusi. Lubietis saāķēja automobiļus ar trosi, pēc brīža zagtais žigulis jau at­radās tik drošā attālumā no īpašnieka majas, ka varēja to iedarbināt. Tagad Lielais Jānis ripoja pa priekšu, Mazjāņa mašīna — nopakaļ.

Turpmāk tik gludi vis negāja. Viktors ilgi neatvēra durvis un, kad beidzot ielaida naksnīgos apmeklētājus, nemaz netaisījās vilkt laukā naudas maku.

—   Nu, kas par to, ka bija norunāts? Ja es ticētu visam, ko cilvēki man sasola, sen jau būtu pliks kā baz­nīcas žurka. Rokas naudu iedevu? Termiņus noliku? — Viņa izaicinošais tonis nemaz nesaskanēja ar mucīgo vē­deru, kas sašutumā cilājās zem platajām futbolista biksī­tēm un mēļā vingrošanas krekla.

—   Beidz pļurkstēt! — Lubietis uzkliedza un draudoši viņam tuvojās. — Liec džunguru galdā un parādi, kur iegrūst dampi!

—   Nav. Nav ne naudas, ne vietas garāžā. Taisījos tev rīt darbā pateikt, — Viktors taisnojās. — Pašā pievakarē man piedāvāja pilnīgi jaunu virsbūvi, un es iztērējos līdz pēdējam grasim.

—   Nav mana darīšana — līgts ir līgts, — Lubietis ne­rimās. — Gribi, lai «pakutinu»? Vietējā komitejā es ne­sūdzēšos, tu mani pazīsti, bet duncis man vienmēr līdzi.

Viktors pagalam sašļuka.

—   Tad pagaidiet vismaz līdz rītam. Aizbraukšu uz laukiem un paņemšu no sievas, viņa tur atpūšas.

—   Un kas tur elpo aiz sienas? — ausīgais Ķirsis pie- glaimīgi apvaicājās. — Varbūt painteresēties, vai dāmai nejauši nav līdzi daži tūkstoši? Tu taču draudzējies tikai ar bagātām vai glītām.

—   Būs vai nebūs? — Lubietis neatzina Mazjāņa diplo­mātisko pieeju. — Atdod visu, kas mājās, bet galīgais norēķins rītvakar.

Viņš bija pareizi izskaitļojis, ka tāds cilvēks kā Viktors nekad nepaliek gluži bez naudas. Vaimanādams un stenē­dams tas pa kabatām un atvilktnēm sagrabināja dažas simt rubļu banknotes, tad ielūkojās Lubieša nekustīgajos redzokļos, smagi nopūtās un izzvejoja no virtuves skapja apakšas salīmētu desmitnieku paciņu.

—   Mēs savu brīvību likām uz spēles, lai tev izpalī­dzētu, — Ķirsis centās mīkstināt triecienu, — bet tu ap- raudi laicīgas vērtības.

—   Kur nolikt mašīnu? — Lubietis strupi jautāja.

—- Manu garāžu zini? — Viktors vārā balsī atteica. — Atstājiet aiz stiķeņu krūmiem, rīt kaut ko izdomāšu.

—   Zem klajām debesīm kā brīvdabas muzejā, — Lu­bietis ņirgājās. — Var nozagt.

Viktors atmeta ar roku.

—- Ar labu nakti. — Ķirsis pieklājīgi atvadījās.

Lejā viņi lomās atstāstīja šo sarunu Jarim, kurš ne­bija uzkāpis Viktora dzīvoklī, un gardi smējās par iz­devušos šantāžu.

—   Visvairāk viņš baidījās, ka tik nenostučīju sievai, — Lubietis nespēja nomierināties.

—   Man šausmīgi žēl, ka neredzēsim viņa ģīmi rīt no rīta, — Ķirsis sacīja. — Tavs gājiens ar zagšanas bries­mām ieies kriminālistikas vēsturē.

—   Ko tu ar to gribi teikt?

—   Ka mēs tūlīt aizdzīsim balto žiguli atpakaļ. Kamēr īpašnieks vēl nav pamodies un sazvanījis miliciju. Diez vai viņš katru vakaru pieraksta nobrauktos kilometrus.

—   Un Viktors? — Jāris beidzot atguvās.

—   Turēs mēli aiz zobiem, citādi viņam attiecīgajā iestādē nāksies paskaidrot, kādā veidā nopelnījis naudu šīm mašīnām… Tu taču nedomā, ka mēs visā nopietnībā taisījāmies apzagt cilvēku? Nē, Trešjānīti, mēs esam tādi mūsdienīgi robiņi hudi, kas soda spekulantus un valsts kases izlaupītājus.

Jāris īsti nezināja, kam ticēt. Patiešām, — iznāca, ka šai kombinācijā ar balto zirdziņu cietis vienīgi Viktors, bet ieguvuši atjautīgie blēži, arī viņš. Tomēr šaubījās, vai sistēma dzīvotspējīga. Tā pārāk atgādināja visās skolās populāro laimes ķēdi: ieliec aploksnēs pa rublim un nosūti pieciem adresātiem, pēc teorijas tev cerības sa­ņemt atpakaļ divdesmit piecus, bet praksē sagaidi vienu vai divus.

Nedēļu Berģos valdīja klusums, abi Jāņi pie bocmaņa nerādījās, laikam nodzēra no debesīm nokritušo naudu. Jāris turpretī ilgi prātoja, ko iesākt ar savu tiesu. Izrā­dījās, ka nav tik vienkārši tērēt tādu summu, nemodinot aizdomas. Beidzot viņš iegādājās trīsprocentīgās obligā­cijas. Ja laimēs, varēs uzrādīt mīļajiem radiņiem at­taisnojošu dokumentu, pretējā gadījumā noderēs die­nestā.

Laiks līdz iesaukumam vilkās gausi. Vēl pavasarī Jāris uztvēra to kā neizbēgamu ļaunumu, tagad taisni vai ilgojās pēc šīs dienas. Viņš bija noguris. Ne jau no darba Berzauska garāžā, bet no domāšanas. No mokošās nepieciešamības pašam lemt, no izvēles brīvības,, kuru faktiski vairs neizmantoja, jo neatrada sevī spēku peldēt pret straumi. Armijā viņa vietā domās citi, dos rīkojumus un nesīs atbildību — tāpat kā citkārt tēva mājās un skolā ..,

Ap pusdienlaiku atbrauca Aspa, bet, kā parasti, Ber­zauska darbnīcā neiegāja, apstājās tieši uz kaimiņsētu robežas.

—       Ko pateikt mātei, Jari? — Māsa steidzās uz pēdējo dežūru, tāpēc atsacījās no tantes kafijas.

—       Es viņai sagatavoju dāvanu, — Jāris paskatījās uz savām eļļainajām rokām un palūdza: — Paņem pati! Manā istabā uz galda.

—       Būtu labāk devies līdzi un paciemojies, pie viena palīdzējis tēvam jumtu salabot.

—       Nav laika. Bet uz kartupeļu rakšanu noteikti aiz­laidīšu.

Šķita, ka viss izrunāts un vajadzētu atvadīties. Bet Jarim pēkšņi gribējās, lai māsa vēl pakavējas, pasaka vēl kaut ko.

—   Kā tev iet pa dzīvi?

—   Nekādas vainas.

Arī Aspa juta, ka būtu muļķīgi pamāt ar diviem pirk­stiem un pagriezt brālim muguru. Taču vēl muļķīgāk būtu noskūpstīt viņu uz vaiga. Vaivaru ģimenē nesvai­dījās ar glāstiem un apkampieniem. Kādreiz tie tika vie­nīgi pastarītim, bet nu mazais Jarītis pārvērties par garu lempiķi notraipītā virsvalkā, un tikai mēmais lū­gums brūnajās acīs atsauca atmiņā knēveli, kurš pēc kārtējās palaidnības prata tik sirsnīgi nožēlot grēkus.

—   Nu tad — čau! — Jāris teica.

—   Atāl

Pēc divām stundām Jāris bija gatavs sev pirkstā kost, ka nav pametis visu un aizbraucis kopā ar Aspu. Bet bija par vēlu. Ieradās abi Jāņi, atrāva vaļā pusstopu un pa­vēstīja, ka "atkal gadījies izdevīgs pasūtījums.

—   Kas šoreiz paliks jaņos? — Jāris taujāja.

—   Gan redzēsi.

—   Man arī būs kaut kas jādara?

—   Gan manīsi.

Viņi bija mazrunīgi un noslēpumaini. Dzēra vairāk, nekā būtu ieteicams, pirms sēsties pie stūres. Jāris iz­dibināja plānu tikai vispārējos vilcienos, proti, žiguli, kuram noteikti jābūt tumšzilam, aizdzīs Ķirsis un viņš, bet Lubietis ar savu smago mašīnu gaidīs kaut kur mežā.

Viņi devās ceļā vēl pirrns desmitiem. Lietus dēļ ielas bija necerēti tumšas un tukšas, it kā gāzma būtu aiz­skalojusi visus dīkdieņus. Pacēluši mēteļu apkakles, viņi zagās gar namu sienām, ielūkojās vārtu telpās. Vienā pagalmā ieraudzīja tieši to, ko meklēja: tintes krāsas žiguli, uz kura jumta bungoja vasarīgi plīstošas lāses. Bet visapkārt gaismoja logi — vecpilsēta vēl negulēja.

—   Parak bīstami, — uztvēris Jara vaicājošo skatienu, Ķirsis čukstēja, kaut gan notekas cauruļu krākoņa ap­slāpētu pat kliedzienu.

—   Šajā troksnī?

—   īsts automobilists sava kunga un pavēlnieka balsi saklausīs arī elles kņadā.

—   Uz ko tad tu ceri? — jautāja Jāris, pats cerēdams, ka zagšanas plāns varbūt tomēr izjuks.

—   Ķas māk, tam nāk, — Ķirsis diezgan nenoteikti at­bildēja. — Pasaulē gadās visādi brīnumi… Bet tev taisnība — kāpēc meklēt tumsā, ja var izvēlēties gaismā? Duram uz Drāmas teātril — Un viņš gandrīz skriešus devās tālāk.

Jara garajām kājām nenācās pat atraut papēdi no zemes, lai viņu panāktu. Puisim i prātā nenāca, ka tāda nesaskanīga divjūga gaita varētu tik ļoti kaitināt Maz- jānīti, ka tas tīši spēra soļus peļķēs. Un arī šeit Ķirsim nepaveicās — šļaksti, kas tikko aizsniedza Jara plecus, ķēra viņu tieši sejā. Gluži kā labākajās jūtās aizskarts skolnieks, viņš negaidot iemuka aklā pievārtē: redzēsim, ko tu iesāksi bez manis!

Jāris to pat īsti nepamanīja un kā nāvei nolemts gūs­teknis turpināja ceļu pretī savam nenovēršamajam lik­tenim. Ja priekšā gadītos milicis, viņš tam ieskrietu taisni rokās. Taču miliča tuvumā nebija, tikai blāvas spuldzes virs teātra durvīm, kas simtiem malduguņu at­zaigoja mašīnu lakotajās virsmās.

Ķirsis atkal naskoja līdzās.

—   Kad pamanīsi ko piemērotu, paej cieši garām un pašūpo plecu vai dibenu, kā tev būs parocīgāk. — Uz­traukuma brīžos Ķirsis allaž dzēsa iekšējo drebuli ar dzēlīgām piezīmēm.

Tumšzilo žiguli viņi saskatīja vienlaikus. Jāris, kā bija pavēlēts, jau grasījās to pagrūst, bet Ķirsis ieķērās viņa piedurknē.

—   Mīļais, nesteidzies!

Viņš bija gaidījis visu ko — rupjas lamas, aicinājumu mesties bēgt, tikai ne šo uzrunu. Tad pavērās Ķirša iz­stieptās rokas virzienā un pēkšņi sāka histēriski smieties.

—   Dieva pirksts. — Arī Ķirsi raustīja nevaldāms smē- jiens. — Labi vēl, ka nav rakstīts «Ātrāk brauksi — lēnāk nesīs». — Viņš izvilka zem mēteļa paslēpto tēraud- stieples āķi. — Pastāvi priekšā gaismai!

Ķirsis iedūra āķa smaili vēdlodziņa gumijas aplodā, parāva uz augšu, pagrieza rūti, iebāza roku, atvēra dur­vis. Visa operācija ilga ne vairāk par desmit sekundēm. Vēl pēc piecām Jāris sēdēja viņam blakus. Nodzisa ma­šīnas iekšējais apgaismojums.

—   Mīļais, nesteidzies! — Ķirsis pats sevi brīdināja un par jaunu iezviedzās.

Viņš abām rokām ieķērās stūres ratā un parāva sānis. Noklikšķēja atslēgas tapa, un tas jau brīvi griezās.

«Cik vienkārši!» ar sirdssāpēm nodomāja Jāris, iztēlo­joties, kā būs jānomontē stūre un aizdedzes mezgls, lai nomainītu salauzto aizbīdni, ja vien tādu varēs dabūt. Berzauska krājumos viņš šos puļķus nebija redzējis.

—  Tagad — kam jānotiek, notiksies, — Ķirsis it kā atkārtoja no galvas iemācītu instrukciju.

Nenovēršot skatienu no spoguļa, kurš rādīja teātra durvis, viņš izmakšķerēja no kabatas slēdzeņu saišķi un pēc kārtas izmēģināja tās. Neviena nederēja.

—   Savienosim pa taisno!

Viņš ar ievingrinātu kustību pagramstījās zem paneļa, izplēsa dažus vadus, atkailināja galus, sastiprināja. Mo­tors, kiusi dūcot, pielēca. Viņi brauca. Un tikai tagad Jāris atskārta, ka atceļa vairs nav, ka no žiguļa īpaš­nieka, kurš patlaban dzīvo līdzi lugas varoņu nedienām, viņu atdala nevis šie nieka kilometri, bet dziļa plaisa — tiesas zāles barjera, varbūt pat cietuma režģi un bruņota apsardze.

Mašīna apstājās.

—   Kur mēs esam? — Jāris slikti pazina Rīgu.

—   Visdrošākajā vietā, kur neviens mūs nemeklēs, — pie autoinspekcijas diviziona. Saslēgums taču uz zaķa. Paskaties, vai nevar salaist kopā pa īstam, citādi vēl pa ceļam izjuks.

Protams, viņš tikpat labi to izdarītu arī pats, bet Ķir­sim gribējās sasaistīt Jarim rokas.

Pēc tam viņi atkal brauca pa tumšām šķērsielām. Ne­steidzīgi, it kā izpildot mašīnas īpašnieka pirmo bausli. Aiz Deglava tilta Ķirsis norūpējies ierunājās:

—   Man tas burkānžigulis nepatīk. Kā pielīmēts velkas nopakaļ, bet neapdzen.. Un es taču tīšuprāt klidzinu lē­nāk par pirmskara ormani… Nē, negriez galvu atpakaļ, tūlīt mes atrausimies.

Aiz pagrieziena Ķirsis strauji kāpināja mašīnas gaitu, un sekotājs uz brīdi izzuda skatienam. Bet tad spogulī atkal ienira divi palsi plankumi, pēkšņi spilgti uzlies­moja, ar žilbinošu atspulgu sāpīgi iecirta Ķirsim pa acīm, atkal nodzisa.

—   Velna miltil — Ķirsis gānījās. — Signalizē,,. Jā­nokrata. Ka tikai pietiktu sulas…

Viņš izmainīja spoguļa leņķi. Motors ierēcās, kā pro­testējot pret asiem piešiem. Spējais paātrinājums atgāza Jari pret sēdekļa muguru, saspieda krūšukurvi, asfalta nelīdzenumi uzmeta gandrīz līdz griestiem. Visgrūtāk bija lūkoties uz priekšu — likās, mašīna ietrieksies ceļ­malas stabos, namu stūros, nemūžam neizrausies no sān- slīdes atvara. Bet Ķirsis brauca meistarīgi.

Un tomēr vajātājs neatpalika. Pagriezienos zaudētos metrus atguva taisnēs. «Laikam pārforsēts motors,» Jāris nosprieda un palūkojās atpakaļ. Viņš paguva ieraudzīt oranžu žiguli, tad apraka seju rokās.

Nekā Jāris nebija saskatījis — ne mašīnas numuru, ne cilvēku pie stūres. Bet viņš pazina māsas dienesta žiguli pēc krāsas un Jūrmalas caurlaides uz priekšējā stikla un vairs netika vaļā no pārliecības, ka tajā sēž Aspa.

Šī pārliecība izspieda no smadzenēm visas citas domas. «Aspa, Aspa!» tik vien viņš spēja atkārtot. «Nu ar mani ir cauri!»

Jāris atjēdzās mežā. Mašīna stāvēja starp priedēm ne­liela klājienā malā un, šķita, vēl vibrēja pēc trakā skrē­jiena.

—   Benzīns uz nulles, — Ķirsis teica. — Cilvēki nemaz vairs neprotas. Sūknis būs čupā, bet man nāksies vicot kājām veselus piecus kilometrus. — Viņš izkāpa un, pirms aizcirst durvis, piekodināja: — Pagaidām nekusti no vietas! Ja neesam klāt līdz ausmai, brauc mājās ar vilcienu. Stacijai jābūt kaut kur pavisam netālu.

Jāris neatbildēja. Būtu Ķirsis aicinājis doties līdzi, diez vai pietiktu spēka izrausties no mašīnas. Viņš jutās tukšs kā izsūkts. Zaru brīkšķi zem Ķirša kājām vēl ne­bija apklusuši, kad Jāris jau gulēja ģībonim līdzīgā miegā.

Pamodies viņš ilgi nespēja aptvert, kur atrodas. Tikai juta, ka negribas atgriezties īstenībā. Kādu brīdi Jāris sēdēja nekustīgi, ļaudams acīm aprast ar tumsu, tad sa­prata, kas viņu uzmodinājis. Pavisam tuvu kaut kas žvīkstēja un krakšķēja, laikam taču atgriezās abi Jāņi.

Jāris nopriecājās — tomēr labāk nekā nīkt vienatnē, varbūt viņi zinās padomu… Ko viņi tā kavējas, vai tiešām noklīduši no takas? Jāparāda ceļš. Un viņš ieslēdza žiguļa prožektorus.

Lanka pielija ar gaismu. Tā iesniedzās pat attālākajā stūrī, kur bija nomanāma rosīšanās. Uz zemes — kaila sieviete, kurai pārliecies vīrieša stāvs. Tas lēni iztaisno­jās, pagriezās. Bāla seja, acenes bez ietvariem, plānas, tumšas ūsas, baltmetāla zobs rnutes pašā vidū. Viņš pa­cēla labo roku, tajā iezaigojās pistole. No stobra izšāvās zibeņi, nosprakšķēja divi sausi pērkonspērieni,. atskanēja šķindoņa, apkārtne iegrima tumsā.

Jāris bēga, ko kājas nes. Klupa, krita, piecēlās un trauca tālāk. Sabruka ceļmalas grāvī, atguva elpu, atkal brāza uz priekšu, brīžiem soļoja, brīžiem skrēja, bet ne­apstājās, pirms neieraudzīja tēvoča māju.

Pie vārtiņiem stāvēja Aspas oranžkrāsas dienesta žigu­lis. Jāris paslēpās — patlaban viņš nespēja skatīties māsai acīs. Vispirms jātiek skaidrībā ar sevi. Viņš, pro­tams, zināja, ka ir tikai viens ceļš — uz miliciju. Bet ap­zinājās arī, ka atceļš nebūs tikpat taisns. Un tāpēc gri­bējās vēl pirms tam pabūt kopā ar māti, pateikt to, ko nevienam citam nestāstīs, ko pat sev grūti atzīties, — ka viņš nav mēģinājis notvert noziedznieku, nav sniedzis palīdzību izvarotajai, varbūt smagi ievainotajai sievietei, bet meklējis glābiņu bēgšanā.

Autoostā Jāris ieradās krietnu stundu par agru. Un tomēr nebija pirmais pasažieris — uzgaidāmajā telpā sē­dēja Aspa. Saraudātās acis, dūrē sažņaugtais mitrais ka­batas lakatiņš sagrāva pēdējās spīts atliekas.

— Tev nav tiesību klusēt. Nevienu dienu, nevienu stundu, — uzklausījusi brāļa stāstu, Aspa teica. — Tu taču esi vienīgais, kurš redzējis briesmoni.

Viņa nelasīja morāles sprediķi, nerunāja par viņa pil­soņa pienākumu. Viņa lūdza to cilvēku vārdā, kuriem šis noziedznieks uzbruks rīt vai parīt.

— Aizej, brāļuk, aizej tūlīt, es tevi lūdzu — neesi gļēvs! Uzraksti visu, kā bija, — tā būs vieglāk, — un aiznes. Tu man apsoli?

Jāris apsolīja. Pavadīja māsu līdz autobusam un pirmoreiz mūžā noskūpstīja. Līdz pat brokastlaikam tuvākajā pasta nodaļā rakstīja savu grēksūdzi, ielika ap­loksnē un devās uz milicijas pārvaldi. Bet iekšā negāja. Pateica dežurējošam milicim, lai nekavējoties aiznes pa­šam galvenajam priekšniekam, un pagriezās uz iešanu.

Solījums bija izpildīts. Tagad viņš pierādīs māsai, ka nav gļēvulis.

Parasti mani traucē troksnis, ko saceļ meitas ģimene, sevišķi mazdēls. Šonakt mani traucēja klusums. Nekādi nespēju piespiest sevi apsēsties un mierīgi apkopot aiz­ritējušās diennakts iespaidus. Jutos tāds kā visu pamests tukšajā dzīvoklī, ko nu jau sešpadsmit gadus dēvēju par savām mājām. Mēbeles stāvēja ierastajās vietās, visas durvis bija aizvērtas, ko bez cīņas neizdevās panākt, kopš mazais Andris prata spert patstāvīgus soļus. Tagad sieva, izmantojot viņa vecāku prombūtni, aizvedusi puiku pie savas māsas. Liktos, nekas nekavē mani risināt domu pavedienu, beidzot izmantot ideālos darba ap­stākļus, par kādiem sapņo visi literāti. Sēdies tik pie galda, iekustini smadzenes un raksti! Bet es klīdu no istabas uz istabu, it kā iedvesmu meklējot. Patiesībā mek­lēju ieganstu nestrādāt. Un neatradu — trauki no­mazgāti un kārtīgi vietā nolikti, putekļi noslaucīti, pat atkritumu spainis iztukšots. Vai tiešām mani māca vien­tulība, ilgas pēc tuviniekiem? Diez vai. Ne jau pirmoreiz atrados viens, komandējumos, piemēram, varēju tīri pie­klājīgi ražot, mana vienīgā stāstu grāmatiņa bija tapusi rajona pilsētiņas viesnīcas savrupība. Protams, dzīvoklis bez ģimenes ir tikai mājoklis, nevis māja, kuras gaisotni allaž veido un uztur sieviete, tomēr patlaban tas nebija galvenais. Mani tirdīja neapmierinātība. Gribējās taču radīt kaut ko nopietnāku par viendienas reportāžu, bet līdz tam vēl daudz kā pietrūka.

Kādreiz biju lasījis, ka labas literatūras pamatu pa­mats ir atlase. Ari es varētu kaut vai tūdaļ atsijāt visu lieko un sacerēt sižetiski nevainojamu aprakstu par to, kā izdevies ātri un operatīvi atrast nozagtu mašīnu, notvert zagļus, pierādīt viņu vainu un nodot lietu tiesā. Pie viena atsegtu trūkumus automobiļu rezerves daļu apgādes sistēmā un pabeigtu savus vērojumus ar trafaretu seci­nājumu, ka deficīts izdevīgs tiem, kuri paši palīdz to ra­dīt, — it kā šo sakarību pirms manis nebūtu atklājuši daudz ietekmīgāki biedri. Nē, jāatlasa būtiskais, nevis autoram parocīgais. Un šai gadījumā tie bija līdz šim nenoskaidroti jautājumi.

Kāds sakars starp abiem vakarnakt pastrādātajiem no­ziegumiem? Vai ir pamats secinājumam, ka vairāku cil­vēku likteņi tikai nejauši krustojušies vienā un tai pašā laika un telpas punktā, kā to apgalvo Šiliņš? Varbūt to­mēr taisnība Ratiņai, ka tā nav vienkārša sagadīšanās? Abas versijas šķita vienlīdz vilinošas, un pagaidām man trūka informācijas, lai nosvērtos uz vienu vai otru pusi. Nebija ne jausmas, kā Šiliņš nācis uz pēdām automobiļa zagļiem, vai jau nopratināts trešais līdzdalībnieks — Jāris Vaivars, kādu izgaismojumu guvis gandrīz netica­mais apstāklis, ka māsa likuma vārdā dzinusies pakaļ likuma pārkāpējam brālim. Ja šai sakritībai vēl pievieno manas aizdomas, ka operatīvās grupas vadītājs ieskatī­jies daiļajā seržantē, tad sanāk tāds trijstūris, kādu ne­viens racionāli domājošs redaktors cauri nelaidīs. Gatavā melodrāma ar didaktisku piegaršu… Bet patiesībā? To Oskars Šiliņš diemžēl tina noslēpumainības plīvurā un uz visiem maniem jautājumiem atbildēja izvairīgi.

Tur jau tas suns aprakts, ka milicija nekad līdz ga­lam neatklāj visas savas kārtis. Tomēr no muins prasa, lai rakstām reālistiski, bez izpušķojumiem. īstenībā daudzi smalkie psiholoģiskie gājieni un deduktīvie seci­nājumi, ar kādiem apveltīti kriminālromānu varoņi, ra­dušies autoru iztēlē. Dzīvē gan noziedznieki, gan milici­jas darbinieki rīkojas nevis pēc grāmatu autora pavēles, bet bieži vien daudz primitīvāk. Ļoti raksturīgs šai ziņā man šķiet anekdotisks gadījums, ko pieredzēju lidostas dispečera kabinetā. Telpa bija bāztin piebāzta ar visdažā­dākajiem aparātiem un mērinstrumentiem, nepārtraukti klabēja telegrāfa taustiņi, tarkšķēja teletaips, uzliesmoja un atkal dzisa visādu krāsu siģnālspuldzītes, uzmundri­noši rūca zummeri, brīdinoši šņāca steidzīgā izsaukuma ierīces, līdz nepazīšanai izķēmotām lidotāju balsīm ķērca ska|ruņi, un nevarēju iedomāties, kā viens cilvēks spej pārvaldīt visu šo modernās tehnikas konglomerātu. Pēkšņi dispečers pagrieza galvu uz manu pusi un sa­cīja: «Tūlīt nolaidīsies lidmašīna no Maskavas.» Tā kā gatavoju materiālu avīzei, izvilku no kabatas piezīmju bloku un apjautājos, kāda iekārta sniegusi šo informāciju. Viņš paraustīja plecus, norādīdams uz turboreaktīvo TU-134, kas tajā brīdī jau ripoja pa betonēto skrejceļu.

Arī milicijas darbā māka saskatīt acīmredzamo bieži vien izšķir un nosaka izmeklēšanas gaitu. Izdaudzinātie zinātnes un tehnikas sasniegumi ir tikai palīglīdzekļi, kas reizēm apstiprina, reizēm apgāž dzīves pieredzes diktētos pieņēmumus, izskaitļo visticamāko variantu, pa­ātrina analīzes procesus. Bet atsvērt laikā un vietā prasmīgi uzdotu jautājumu nav pa spēkam nevienam aparātam.

Un tomēr — sevišķa pamata Šiliņa kabinetā valdo­šajai apmierinātībai neredzēju. Līdz šim vienīgais taus­tāmais sasniegums: Melnsvārciņu ģimenē šodien valda prieks par atgūto mašīnu un veļas kvītīm, — ne velti saka: labāk divreiz atrast nekā vienreiz pazaudēt. Par sasistajiem lukturiem samaksās apdrošināšanas kantoris. Bet rīt var izrādīties, ka veikalā tos nepārdod. Un braukt gribas. Galu galā nu jau atkal nelaimīgais žiguļa īpaš­nieks būs spiests griezties pie spekulantiem. Pilnīgi iespē­jams, ka tie savukārt nodos pasūtījumu vēl tumšākiem sabiedrības elementiem, un tad sāks darboties ķēdes re­akcija, kuras rezultātā Rīgas ielās nozags vēl vienu ma­šīnu, un Šiliņam no jauna^būs darbs. Viņš pie tā ķersies ar gariem zobiem, jo uzskata, ka daudz bīstamāks par šiem pagrimušajiem Lieljāņiem vai Mazjānīšiem ir ne­pazīstamais noziedznieks, kurš staigā pa pilsētas noma­lēm ar ieroci kabatā un tumsā uzbrūk cilvēkiem. Un arī man nav tiesību noņemties ar sīkumiem, kamēr šis bries­monis vēl uz brīvām kājām …

Tieši astoņos klauvēju pie majora Kozlova kabineta durvīm. Kā 'par brīnumu, viņš jau bija priekšā un pat­laban malkoja pirmo kafijas krūzīti. Es tikai trešo dienu dzīvoju pēc kriminālmeklēšanas dienesta_ darbinieka re­žīma un jau jutos neizgulējies. Ko līdz tās dažas dienas, kuras kā kompensāciju par nenormēto darba laiku pie­skaita klāt pie atvaļinājuma, ja visus pārējos vien­padsmit mēnešus jākaujas ar miega badu un jābendē sirds ar nikotīnu, kofeīnu vai citām uzbudinošām indēm? Diemžēl noziedznieki nerēķinās ar savu pretinieku vese­lību un joprojām gandrīz visus tumšos darbus pastrādā naktī. Ar godīgiem pilsoņiem toties jāaprunājas dienā, un tā rodas apburtais loks, no kura izrauties nav iespējams. Ne velti pulkvedis Dreimanis pārcietis infarktu, bet Koz- lovatn nodevīgi trīc rokas, un grūti noticēt, ka vēl pirms pieciem gadiem viņš bija viens no ministrijas vadošajiem sambistiem. Interesanti, vai turpina trenēties? Dīvainā kārtā šis jautājums patlaban likās piemērotāks nekā žur­nālistu tradicionālais «kas jauns» piegājiens.

—   Ar sportu jānodarbojas no dzimšanās līdz nāvei. Vai nemaz. Un tikai savam priekam! Ja gribi gūt panāku­mus, tas kļūst par smagu un apnicīgu darbu, kuru pa­met pēc pirmajām neveiksmēm. Un tās ir neizbēgamas tāpat kā paaudžu maiņa. No sporta neviens nav aizgājis neuzvarēts, un skaistie saukļi, ka triumfē viens, bet iegūst visi, ka allaž uzvar draudzība, ir priekš kaķa. Kāpēc tad futbolā tā nosoda neizšķirtos spēles iznākumus? Liktos, kas vainas — divdesmit divi vīri pavadījuši pusotru stundu svaigā gaisā, arī tiesneši dabūjuši izvingrināties un apliecināt savu neapstrīdamo varu; skatītāji izbļāvu- šies pēc sirds patikas, kādu pie televizora nemūžam ne­būtu guvuši… Bet nē, publikai nepieciešams rezultāts, katrs spēlētājs grib pierādīt, ka ir pārāks par visiem ci­tiem, pat par tiem, kurus sauc par saviem sirsnīgākajiem draugiem.

Kas varēja nojaust, ka^ mana sīkā viltība izraisīs tādus vārdu plūdus? Tagad jācenšas ātrāk izķepuroties no paša raktās bedres, citādi nāksies līdz pusdienlaikam klausī­ties savu godkāri neapmierinājušā cīkstoņa atziņas.

—   Vai tad sporta nodarbības nav obligātas?

—   Paldies dievam, tikai līdz zināmam vecumam. Pa­mēģini iztēloties pulkvedi Dreimani uz paklāja… Bet arī viņu regulāri piespiež iegriezties šautuvē un aizlaist visas lodes pēc piena. It kā tas pasargātu viņu no sma­dzeņu apkaļķošanās… — Pieliekot punktu prātojumiem, Kozlovs uzskrūvēja termosa pudelei vāku un kafijas at­likumu noglabāja seifā. Tad atkal pavērās'manī. — Kas uz sirds? Atnāci parādīt kārtējo nemirstīgo sacerējumu par milicijas slavas pilno ikdienu?

Ej nu saproti, pret ko vērsta viņa ironijas smaile… Katram gadījumam virzīju sarunu sev izdevīgā gultnē:

—   Apsēdīšos pie sava rakstāmgalda, tikko pastāstīsi, kas uzbrucis Ligitai Gulbei.

—   Baidos, ka taviem lasītājiem būs vēl Ilgi jāgaida.

—   Nē, nopietni, Saša, cik tālu esat tikuši?

Kozlovs patiešām kļuva nopietns.

—   Pagaidām ne soli uz priekšu. Ja neskaita to, ka esam noskaidrojuši, kas šoreiz atrodas ārpus aizdomām, pārbaudījuši, kuri noteikti nav iejaukti. — Redzot manu neizpratni, viņš piebilda: — Nerunāju ne par tevi, ne par sevi vai miljoniem citu vīriešu, bet par potencionāliem izvarotājiem. Tu taču piekriti, ka sīks kabataszaglis ne- aplaupīs -krājkasi, neuzklups inkasatoram? Nu tad, lūk, mums zināmi visi, kas mūsu republikā sodīti par izvaro­šanu vai ieroču pielietošanu. No tava viedokļa tas varbūt skan pifmitīvi un garlaicīgi, tomēr neaizmirsīsim, ka rutīnas vecākais brālis ir pieredze un tā savukārt kādreiz dibināta uz drosmīgiem meklējumiem…

Kādēļ viņš šodien tik pļāpīgs? Vai tik netaisās aiz­bāzt man ausis ar vispārzināmām patiesībām, lai nevaja­dzētu atzīties neveiksmē?

—   Vārdu sakot?… — diezgan rupji aprāvu Kozlova valodu.

—   Ar vienu vārdu — nekā. Bet kādreiz derētu aprak­stīt, kādas pūles slēpjas aiz šī negatīvā rezultāta. Pat ar milzīgo laika ietaupījumu, ko sniedz skaitļojamā ma­šīna. Tās dati taču operatīvi jāpārbauda.

—   Tādā gadījumā — kāpēc tā vispār vajadzīga?

Kozlovs plati nožāvājās.

—   Tu atkal pārprati. Jāpārbauda nevis mašīnas infor­mācija, bet cilvēki. Piemēram, divi jau atgriezušies no soda izciešanas vietas. Kur viņi tagad, ko darīja aizva­kar? Citi, pēc mūsu datiem, vēl atrodas ieslodzījumā, to­mēr jāsazinās, vai nav pirms termiņa atbrīvoti. Nebūtu jau laika žēl, ja iezīmētos kaut sīkākais pieturas punktiņš…

—   Ko tad mēs gaidām? — uzstāju, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka došos viņam līdzi.

—   Mākslinieku, — Kozlovs strupi paziņoja un iegrima pārdomās.

Ja uzskata, ka pacietīga gaidīšana ir milicijas darba panākumu ķīla, tad majors Kozlovs noteikti izpelnījies lielmeistara goda nosaukumu. Viņš to darīja tik meista­rīgi, ka, šķiet, pat guva zināmu baudu. Beidzot apjēdzu, ka viņš pēc jogu principa iegājis sevī un pilnīgi atslēdzies no ārpasaules, laikam "pat aizmirsis manu klātbūtni un nepatīkamos jautājumus.

Neviens nav aplēsis, kāda cilvēka mūža daļa tiek iznie­kota gaidās — rindās un priekštelpās, transporta līdzekļu pieturvietās un ar telefona klausuli rokā, un ēdienveika- los. Dažs līdz pat nāves stundai nesagaida sen apsolīto labo vēsti. Majors pratis pārvērst šo mokpilno laika no­sišanu par ieguvumu un atpūtu.

Turpretī es nervozēju, kaut gan nekur nesteidzos. Skaitīju sekundes, minūtes, kas aizritēja uz neatgrieša­nos. No tām pamazām veidotos stundas, kurās varētu daudz ko derīga padarīt, — visu, ko allaž apņemos, bet nekad nepaveikšu, aizbildinoties ar laika trūkumu un vai­nojot tajā citus. Galu galā, klusināju sirdsapziņu, pasaule neaizies bojā, ja mans apraksts parādīsies dienu vai pat nedēļu vēlāk… Bet Kozlovs gan nedrīkstētu samierinā­ties ar tādu dīkstāvi.

Viņš iznira no transa tikpat spēji, cik bija tajā ieslī- dzis. Istabā stāvēja novalkātās džinsu biksēs un rūtainā kreklā ģērbies jauneklis, kura kluso ienākšanu nebiju ievērojis, un bez liekiem ievadvārdiem nometa uz majora Kozlova galda zīmējumu mapi.

—   Variantu daudz… kā vienmēr. Pareizās izvēles vaina… varbūt. Lai apskatās biedrs… vai pilsonis. Tad uzzīmēšu portretu… galīgo.

Vēlāk nācu pie atziņas, ka ar šādu runas manieri māk­slinieks cenšas mīkstināt savu pašpārliecību. Izšāva ap­galvojumu kārtu, tad piekabināja tādu kā pieklājības atkāpi.

Kozlovs pat nepapūlējās atbildēt. Izvilka no kartona vākiem pirmo loksni. Uz caurspīdīgas plēves bija uzzī­mētas stūrainas bezietvara brilles, kādas vēl pirms des­mit gadiem mīlēja nēsāt ierēdņi, dienvidnieciskas melnas ūsas un sakostu zobu virkne, kuras vidū vienam bija uz­līmēts sudrabpapīrs.

—   Visas pazīmes, ko saņēmu no jums… ja nemaldos.

—   Jā, bagātība nav nekāda izcilā, — Kozlovs piekrita. — Bet mēs paļāvāmies uz jūsu iedvesmas spēku. Pagā- jušoreiz, pateicoties-jūsu zīmētajam portretam, divās die­nās noķērām bīstamu kramplauzi.

Mākslinieks norija glaimus kā skābu jāņogu.

—   Zīmējams tomēr iedarbīgāks par fotorobotu . tā

liktos. Pie darba… ar dieva un jūsu palīdzību. •

Viņš pabāza zem celofāna pirmo uzmetumu. Tumši, gludi sasukāti mati ar taisnu celiņu kreisajā pusē, dur­stīgas acis, kumps deguns ar platām nāsīrn, plānas lūpas, gjēvs zods. Tipisks glūniķis, kas atbilda visām Lombrozo teorijām par noziedznieku ārieni.

—   Tad jau tūlīt varējāt uztriept briļļainu Hitleru. — Kozlovs pakratīja galvu.

—   Arī pie tā nonāksim… ar laiku. Bet vispirms tāds starpmēģinājums — mūsdienīgāks… pēc mana ieskata.

Šoreiz ģīmis vairāk līdzinājās Himleram ar alkatīgi atplestām lūpām. Nespēju īsti saprast, kāpēc Kozlovs nepārtrauc šo bezcerīgo rotaļu, — ne viņš, ne es taču nebijām noziedznieku redzējuši. To beidzot apjauta arī mākslinieks.

—   Kur ir mūsu aculiecinieks… nav taču miris? — viņš uzstāja.

—   Vēl nav sameklēts, — Kozlovs atzinās. — Bet līdz vakaram noteikti atradīsim, mums ir viņa fotogrāfija.

—   To varat atstāt sev par piemiņu. — Mākslinieks no tiesas dusmojās, taču tūdaļ piemetināja: — Vai ielīmēt dienesta albumā. Un šis skices — mūsu šefības līguma saistību ailē… kā savu nevarības apliecinājumu. Vismaz to, kas izskatās pēc jums. Un nākamreiz izsauciet no viņpasaules Rubensu vai mūsu Rozentālu… bez kautrē­šanās.

Durvis aizcirtās. Mēs saskatījāmies.

—   Kam gan varēja ienākt, prātā, ka Jāris Vaivars pa­zudīs bez vēsts? Sazvanījām laukus, arī māsa nezina, kur viņš slēpjas. Mūsējie visu nakti dežurēja pie tēvoča mājas, pie kaimiņa darbnīcas. Kā akā iekritis. Bet bez viņa mēs esam kā bez acīm. Epistolārā žanra cienītājs atradies, velns viņu rāvis! Kad gāja spert mašīnu, ne­bija bail, tagad noraustījies un nolīdis kādā alā. — Koz­lova balss kļuva arvien skaļāka, likās pat, ka viņš savu bezspēcīgo niknumu izgāž pār manu galvu. Tikpat uzbu­dināti viņš kliedza arī telefona klausulē: — Juri, Vaivara bildi pavairoji? Izdalīji miličiem?… Jā, visiem, vai_ tad pašam nav skaidrs? Lai ielūkojas bufetēs un restorānos, kaut kur taču cilvēkam jābarojas, un naudiņa viņam tu­ras… Jā, neaizmirsti Jūrmalu, varbūt šis sprukstiņš pār­laidis nakti kāpās uz soliņa un tagad mierīgi sauļojas…

Pats zinu, cik pludmalē ļaužu, bet viņš man vajadzīgs dzīvs vai… dzīvs, tikai dzīvs, dzirdi!

—  Varbūt derētu iegriezties arī tai zinātnieku vasar­nīcu ciematā? — ieminējos.

—   Salasījies teoriju, ka noziedznieku velk atpakaļ uz nozieguma vietu… — Kozlovs pasmīnēja. — Paturēsim prātā… Tagad uzdosim mūsu elektroniskajām smadze­nēm vēl dažus āķīgus jautājumus. Ejam!

Pat neatskatījies, vai sekoju, majors izsteidzās no ka­bineta. Jādomā, ka viņa leģendārā lēnība bija tikai aiz­sarglīdzeklis pret garlaicību, apbrīnojama spēja pielāgo­ties apstākļiem, uzkrāt enerģiju šādām situācijām,. kad tā izvirda sprādzienveidīgi…

Par ESM man līdz šim bija visai aptuvens priekš­stats — galvenokārt no karikatūrām, kurās mēdza to at­tēlot kā milzīgu modernizētu kumodi ar mērinstrumentiem atvilktņu vietā vai kā platkrūtainu robotu, kurš savilcis savas bultas un uzgriežņus viltīgā smīnā. Patiesībā iekārta aizņēma vairākas telpas, kurās mūs pāri slieksnim nelaida. Pat priekšistabā drīkstēja ieiet tikai baltos uz­svārčos — gluži kā slimnīcā vai pārtikas produktu uz­ņēmumā.

—   Tavām palīgsmadzenēm laikam ļoti vārga veselība, ja tā baidās no infekcijas, — mēģināju atdzīvināt tehno- krātiski stīvo atmosfēru, bet izpelnījos vienīgi nosodošu grimasi.

—   Sagatavoju jums uzziņu par visiem sociāli bīsta­majiem, kas staigā uz_brīvām kājām, — Kozlovu uzru­nāja meitenīgi trausla tumšmate, zem kuras halāta izspī- lējās milicijas virsnieka uzpleči. — Baidos, ka neviens neatbilst prasībām. Bet katram gadījumam palūdzu, lai Leons sazinās ar psihiatrisko slimnīcu — vai pa nedēļas nogali kāds nav palaists brīvsolī.

—   Paldies, Veriņ!… Vajadzētu ieprogrammēt brilles bez aplodām, tumšas ūsiņas un metāla priekšzobu… Jā, pats zinu, ka jums labāk patiktos baku vai citas rē­tas, pāršķelta lūpa vai stikla acs, nevis šie uzliekamie, uzlīmējamie un uzmaucamie komponenti. No otras pu­ses — kurš tad nakts tumsā sataisās kā uz masku balli?

—   No jūsu mutes — dieva ausī, — Vera bez īpašas ticības sacīja un paraustīja stūrainos plecus. — Ja nekā cita nav, pakavējieties bibliotēkā. Tur jau jūs gaida mūsu «vē-el-vē.»

—   Voldiņš Rebane, vecpuisis labākajā vecumā, — Koz­lovs man paskaidroja. — Meklēju pa visu pārvaldi, bet šis pat nevīžo piezvanīt.

—   Vai tad viņš spējīgs paiet garām bibliotēkas mei­tenēm? — Vera teica, un viņas balsī nesaklausīju ne mazāko nosodījumu.

Pretī cēlās stalts, seno vikingu tipa četrdesmitgad- nieks ar paasiem, kā granītā izcirstiem vaibstiem. Viegls igauņu akcents piešķīra viņa vārdiem īpašu šarmu, un varēju labi iedomāties, ka tāds vīrietis ir ministrijas dar­binieču vispāratzīts mīlulis.

—   Normālās iestādēs zinātniekiem pienākas viena bib­liotēkas diena nedēļā, bet pie mums smukākās dāmas priekšniecība slēpj arhīvā un pat stundiņu neļauj man tur mierīgi uzkavēties.

—   Man zeme svilst zem kājām, — Kozlovs strupi no­raidīja viņa rotaļīgo toni.

—   Ugunsdzēsējus vienmēr izsauc par vēlu un prasa, lai glābj neglābjamo. — Voldemārs Rebane neļāva izsist sevi no sliedēm. — Tā jau nav, ka Salatētiņa maiss būtu gluži tukšs. Ja noskaitīsi pantiņu, šo to varbūt izvilkšu arī.

Majors bija spiests padoties.

—   Ligita Gulbe neko sakarīgu pastāstīt nespēj. Diez­gan apšaubāms liecinieks apgalvo, ka šāvis briļļains un melnūsains vīrietis, kurš iztraucēts izvarošanas mēģinā­jumā. Tagad tava kārta.

—   Vispirms aplūkosim neapgāžamos faktus, — eksperts kļuva lietišķs. — Šauts no neliela attāluma ar 9 milimetru kalibra lodēm. Abas drusku saspiestas un ar skrāpējuma pēdām, tāpēc Makarova sistēmas dienesta pistoles va­riants atkrīt. No bojātas diez vai panāksi tādu snaipera trāpīgumu. Drīzāk jāsecina, ka šauts no pārtaisīta ieroča. Es te maķenīt papētīju, — viņš ar galvas mājienu norā­dīja uz grāmatām apkrautu galdu, — un būtu gatavs apgalvot, ka mums darīšana ar firmas «Borhardt-Lūg- ger» pistoli, ko parasti sauc par parabellumu. Pēc kara tādu trofejas pistoļu bija daudz, tās varēja saglabāt, mantot, atrast kādā pagrabā vai bēniņos, varbūt pat pamestā meža bunkurā, notīrīt rūsu, pielāgot mūsu patronām.

—   Skaidrs. īpašnieku ierocis neraksturo, — Kozlovs izdarīja kopsavilkumu. — Un kā ar pirkstu vai apavu nospiedumiem?

—   Autiņā nav nekā derīga. Turklāt visas pazīmes lie­cina, ka viņš atnācis un aizlaidies kājām. Ir divas iden­tificējamas pēdas, ģipša nolējumi izgatavoti. Četrdesmit pirmā izmēra Cehoslovakijas ražojuma sporta apavi, tā saucamās «botas», ar ļoti īpatnēju zoles rakstu. Es jau noskaidroju — pavasarī varēja iegādāties «Dinamo» vei­kalā. Bija arī mūsu noliktavas, man tādas izsniedza bez maksas, kad apsolīju regulāri piedalīties krosa skrējienos.

—   Nu, un?

—   Pirmajā dienā norīvēju pirkstus jēlus, tāpēc līdz šai dienai vairs… Pareizi, tev taču nospļauties par ma­nām sportista likstām. Toties man tavas problēmas ne­maz nav vienaldzīgas. Un pacentos iejusties tavā ādā. Manuprāt, šoreiz jāpalauza galva nevis par to, ko atra­dām, bet pirmām kārtām par to, ko neatradām.

—   Par Gulbes apģērbu? — Kozlovam uzreiz pielēca eksperta domu gājiens. — Tu uzskati, ka mums darīšana ar fetišistu?

—   Nav izslēgts. Bet tas būtu paņēmis vienu priekš­metu, krūšturus vai zeķes, kā nu kuram tas prātiņš iz­mežģīts. Mūsējais pievācis visu, un es pieļauju iespēju, ka viņš nemaz negribēja izvarot, bet tikai aplaupīt savu upuri. Neatradis naudu, pakampa vismaz drēbītes — no kazas kaut ragu, ij tas ir labi… Vai esi, pārbaudījis, kas Gulbei bija mugurā, varbūt firmas kostīms?

—   Pieņemu kā vienu no darba variantiem, — Kozlovs negribīgi piekrita. — Vienīgi tampons ar ēteri nekādi neiekļaujas kopainā. Ja tu kādam uzglūnētu mežā ar šaujamverķi kabatā, vai tiešām vēl paņemtu līdzi pudeli ar ēteri?

—   Tā kunga ceļi vienmēr ir neizdibināmi, — Rebane izvairīgi atbildēja. — Es tev piespēlēju ideju, pārējais paliek tavā ziņā… Baidos tikai, ka ar loģiku vien tu šoreiz tālu netiksi. Vai tad uzskati par loģisku, ka nor­māls cilvēks izvaro sievieti? Mūsdienu tikumu brīvības apstākļos…

—   Tu to apgalvo kā eksperts vai kā vīrietis? — Koz­lovs atkodās, un man nez kādēļ šķita, ka viņam skauž neatkarība, ko Rebane. iekarojis ar savu zinātņu kandi­dāta grādu, dienesta stāvokli un ironisko attieksmi pret visu apkārtni, sevi pašu ieskaitot. Bet nākamajā teikumā majors atkal ievirzīja sarunu faktu plāksnē: — Pasaki labāk — kur var dabūt ēteri?

—   Aptiekā, poliklīnikā, ķīmiskajā tīrītavā, manā labo­ratorijā. Tā nav problēma. Katrā ziņā vieglāk nekā ieroci.

Durvju spraugā kā nelaimi nesošs melns kaķis parā­dījās Veras matu sprogas.

—   Zvanīja Leons. Slimnīcas galvenais ārsts ar sašu­tumu noraida tādu varbūtību. Slimniekus, kas spējīgi pastrādāt noziegumu, viņi ārā nelaiž, šonedēļ mājās at­vaļinājumā bija vienīgi ar modrības māniju sasirdzis naktssargs un pilnīgā apātijā iegrimis dzelzceļnieks, kurš kontaktējas vairs tikai ar saviem mazbērniem… Un drīz mana «Vasilisa» arī kļūs melanholiska, jo nevar at­bildēt ne už vienu jūsu jautājumu. Ir potenciāli varmā­kas ar brillēm un ūsām, pat viens divreiz sodīts recidī- vists ar izsistu priekšzobu, bet tāda, kam i viens, i otrs, i trešais, viņas atmiņā nav.

—   Tad pierakstiet viņai saldajam ēdienam vēl pēdējo uzdevumu. Man nepieciešami visi, kas iejaukti ieroču gla­bāšanā vai meistarošanā. Arī to, lūdzu, ārpus kārtas.

Kabinetā mūs gaidīja Šiliņš. Pamanījis, cik saskābis izskatās Kozlovs, sapratu, ka leitnants tajā iekļuvis ar savu atslēgu vai mūķīzeri. Arī viņš droši vien apjēdza, ka šoreiz puiciskais joks bijis nevietā, jo tūdaļ sāka taisnoties:

—   Izmantoju jūsu prombūtni, lai sakopotu savus ap­svērumus, manā istabā visu laiku apgrozās cilvēki, tajā pat atlūgumu nevar mierīgi sacerēt.

—   Ja esat nobriedis, laipni lūdzu! — Kozlovs ar plašu žestu aicināja apsēsties pie galda un piebīdīja viņam balta papīra žūksni.

—   Un iesniegšu arī! —- Šiliņš spītīgi saslējās. — Ja arī jūs piekritīsiet Ratiņas viedoklim, ka Gulbei uzbru­cis viens no šiem nožēlojamiem nagu palaidējiem.

—   Un jūsu viedoklis?

—   Centos to pamatot savā ziņojumā.

—   Paldies, vaļas brīdī palasīšu …

Viņu attiecībās vairs nebija ne miņas no nakts dežū­ras biedriskuma, likās grūti iedomāties, ka vakar šie cilvēki viens otru uzrunājuši uz «tu». Ari turpinājums nesolīja nekā laba.

—   Bet tagad labprāt uzklausītu, kādam atklājumam man jāpateicas par šo pēkšņo apciemojumu.

Izrādījās, Šiliņš spēj apmulst, pat nosarkt. Paštaisni cilvēki tādos gadījumos kļūst asi un mēģina pāriet pret­uzbrukumā. Bet viņš pārvarēja savu lepnumu.

—   Biedri major, gribēju jūs lūgt iekļaut mani savas operatīvās grupas sastāvā. Lietu par Melnsvārciņa ma­šīnas zādzību esmu beidzis un nodevis izmeklēšanas da­ļai. Abi aizturētie atzinušies, turklāt Ķirša vainu pie­rāda viņa pirkstu nospiedumi uz žiguļa stūres un durvīm. Bet Vaivars tiek meklēts sakarā ar Gulbes lietu.

—   Ziņošu par jūsu lūgumu pulkvedim Dreimanim. Ne­varu gan iedomāties, kā to pamatot.

Šiliņa lūgums bija saprātīgs, bet biju pārliecināts, ka tas ir tikai iegansts izrauties no nodaļas, kuru uzskatīja par tādu kā soda bataljonu, par sava goda un.intelekta necienīgu. Tādā griezienā nakts dežūras un abu krimināl­lietu sasiešana kopējā mezglā būtu izdevīgs arguments. Bet leitnants gribēja uzsvērt savus personiskos nopelnus.

—   Es uzskatu, ka neviens prātīgs noziedznieks naktī netupēs tik nomaļā mežā un negaidīs, lai kāds nejauši iemaldītos viņa izliktajos slazdos.

—   Varbūt viņš sekojis Gulbei no pašas stacijas? — Beidzot Kozlovs aizmirsa aizvainojumu un atteicās no oficiālā toņa.

—   Taisni tā es domāju. Vēl vairāk, — tagad arī Ši­liņš runāja ar viņam raksturīgo aizrautību, — man šķiet, ka noziedznieks gaidīja tieši Ligitu Gulbi. Zināja, ka viņai ar šo vilcienu jā atbrauc, ka vīra nebūs pretī, un nolēma izmantot izdevību.

—   Tātad — kāds paziņa?,..

>— Noraidīts pielūdzējs, vīra ienaidnieks, nez par ko aizkaitināts kaimiņš, — Šiliņš attīstīja savu teoriju līdz zināmai ticamības pakāpei. — Pārlieciet pats, biedri ma­jori Jums taču skaidrs, cik bezjēdzīgi parasti ir visi izva­rošanas gadījumi. Bet šoreiz — smalki izstrādāts pasā­kums: Ligita Gulbe tiek aizmidzināta, lai nepazītu uz­brucēju, tad izģērbta pilnīgi kaila un tāda atstāta meža klajumā ar ētera tamponu uz deguna, lai nepatnostos līdz rītam, kad parādīsies pirmie gājēji. Blamāža pa visu pagastu! Vai var būt vēl smalkāka atriebība?

—   Pēc jūsu domām, viņš pat negrasījās izvarot savu upuri?

Mani pārsteidza, ka jau otrais cilvēks izsaka tādu ap­galvojumu.

—   Tad jau nevajadzēja zaudēt tik daudz laika, lai viņu izģērbtu, pēc tam aiznest līdzi visas mantiņas.

—   Bet pistole, pistole? — Kozlovs neatlaidās] — Tā lien laukā no visām konstrukcijām kā tāds pilnīgs sveš­ķermenis.

—   Ja mēs spētu iejusties tāda cilvēka ādā… Varbūt padsmitnieks atdarināja kādu kinovaroni, varbūt vīrietis pats sevi drošināja, kas to pateiks. — Šiliņš neapjuka. — Praksē taču noderēja.

—   Līdz ar to mums jau ir trīs darba varianti, — Kozlovs rezumēja, — kurus nosacīti sauksim par izvaro­tāju, laupītāju un atriebēju. Visvienkāršāk uztaustīt pēdas, pieņemot jūsu versiju, leitnant, jo tad jāmeklē starp Gulbes paziņām. Vai tāpēc tā raujaties kaujā, ka cerat gūt vieglus panākumus?

—   Godīgi atzīstoties, man nepatīk apstāties pusceļā. Es atradu upuri, tagad gribas atrast arī vainīgo. Pēc tam ar mierīgu sirdsapziņu atgriezīšos pie saviem zaglē- niem.

—   Skan cēli, ne tur ko atņemt, ne pielikt. Es aprunā­šos ar pulkvedi, — Kozlovs apsolīja, un šoreiz viņa vārdi skanēja sirsnīgi. — Lai vai kā, gaidiet manu zvanu līdz pusdienlaikam…

Patlaban es nebūtu atteicies no tasītes kafijas, bet ma­jors pat neskatījās uz seifu — acīmredzot mūsu bioritmi nesaskanēja.

—   Vari pīpēt, ja vēlies, — pamanījis, ka man acis krīt ciet, viņš laipnīgi atļāva. — Mani tas vairs neuztrauc.

—   Jau sen?

Kozlovs palūkojās pulkstenī.

—   Pēc četrām stundām uiļ astoņpadsmit minūtēm būs sešdesmit septiņas dienas.,

—   Un kā? — Lai izskaidrotu savu uzbāzību, piemeti­nāju? —* Es arī gribu atmest.

—   Dzīvot var, — Viņš saviebās. — Tikai drausmonīgi nāk miegs. Un vēders aug kā tādai alus mucai. Toties mājās miers un svētlaime. Tikai vajag nogriezt kā ar nazi, nevis pakāpeniski samazinat normu.

—   Tev ārsts aizliedza? — turpināju taujāt, meklējot attaisnojumu savai mīkstčaulībai.

—   Katrai nelaimei laimīte galiņā. — Viņš pasmīnēja. — Kārtējo reizi biju aizmirsis mūsu kāzu gadadienu un pārnācu bez ziediem. Lai glābtu situāciju, kā dumjš uz­dāvināju sievai gandrīz pilnu cigarešu kārbiņu un sais­tību rakstu nekad vairs nebāzt smēķi mutē. — Pēc šīs liriskās atkāpes viņš izmakšķerēja no rakstāmgalda at­vilktnes saņurcītu «Prīmas» paciņu. — Tās gan ir domā­tas tikai noziedzniekiem, bet apkārtējās vides indētāji arī nav neko labāki.

Ar ievainota dzīvnieka skatienu Kozlovs vēroja, kā es aizsmēķēju, taču klepus lēkme, ko izraisīja neierasti sū­rais dūms, palīdzēja viņam atgūt garīgo līdzsvaru.

—   Kad atkal būsi spējīgs normāli sarunāties, ieej pie pulkveža Dreimaņa. Bez viņa piekrišanas nedrīkstu iekļaut tevi operatīvajā grupā. Un pie viena aizmet kādu vārdu par Šiliņu. Vecajam patīk, ka slavē viņa padotos.

Pulkvedis Dreimanis sēdēja aiz tik tīri nokopta galda, ka uzmācās šaubas, vai viņš vispār te strādā. Līdz spī- dīgumam n6pulētajā virsmā atspoguļojās apaļīgā seja ar sirds slimnieka pampumiem zem tuvredzīgi piemieg­tajām acīm un sirmajiem uz priekšu sasukātajiem ma­tiem. Tomēr augsto domātāja pieri tie apsedza tikai da­ļēji, robežlīniju nosprauda dziļā, līmeniskā rieva, kas deniņos noslīdēja līdz pārsteidzoši mazo ausu līmenim.

—   Tas mums ir liels pagodinājums, ka nesamierinājā­ties ar vienas nakts novērojumiem. Bet jūsu uzdevumu tas sarežģīs — jo vairāk iepazīsieties ar milicijas darbu, jo vairāk grūtību un trūkumu saskatīsiet. Žurnālisti ierodas tikai pēc fabulas. Visu pārējo — tā viņiem lie­kas — var sacerēt daudz sakarīgāk, nekā dzīvē notiek, — gan sižetiski, gan kompozicionāli. Turklāt jūsu branžas ļaudis gandrīz vienmēr par apraksta centrālo personu iz­virza likuma pārkāpēju, viņa aplamās tieksmes pēc vieg­las peļņas un saldas dzīves, nozieguma sociālpsiholoģis­kās saknes. Milicijas darbinieks ir tikai skrūvīte mehā­nismā, kas allaž liek taisnībai uzvarēt. Bet ne tikai noziedznieki, arī mēs esam dzīvi cilvēki ar šaubām un problēmām, ar savām, pozitīvajām un —* piedodiet par atklātību — daudzām negatīvajām īpašībām, Rakstiet pēc principa, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, un es galvoju, ka mēs nejutīsimies apvainoti. Tik vāji neesam, lai nevarētu arī bez izpušķojumiem iekarot lasītāju simpātijas.

—   Ka jūs kvalificējat notikušo noziegumu un visu, kas līdz šim pasakts?

—   Ja neiebilstat, atvēršu logu. Kaut gan Rīgas gaisu par svaigu jau sen vairs nevar dēvēt. Pie labākās gribas. — Pulkvedis brīdi ieklausījās satiksmes trokšņos, tad aizgriezās un-ar ierastu kustību iebāza mutē tableti. Validolu vai nitroglicerīnu — to man neizdevās saskatīt Fēliksa Dzeržinska ģīmetnes stiklā, kura spoguļa fun­kcijas pilsētas galvenais detektīvs bija vieglprātīgi pie­mirsis. Atžirdzis viņš atkal pievērsās man.

—   Jums laimējies vienā naktī iepazīt divas mūsu prak­ses galējības. Triviālu atgadījumu, kura ātrais atrisinā­jums nebūt nav sagadīšanās, bet likumsakarība, jo rī­cības motīvi ir skaidri, zagļu loks diezgan aprobežots. Tādu, kas pārkaļ mašīnu numurus un pārdot tās ārpus republikas robežām, samērā maz. Un arī tie agri vai vēlu iekrīt — nepieciešami līdzzinātāji un viltoti doku­menti. Otrais noziegums sagādā mums daudz lielākas galvassāpes. Nebaidos apgalvot, ka normāli domājošs cilvēks nevar iejusties seksuālnoziedznieka ādā. Ir tāds sakāmais, ka visāda veida negodīgumu rada apstākļi, teiksim, pazaudēts naudas maks vai bez uzraudzības atstā­tas vērtslietas, kad iekrišanas briesmas praktiski minimā­las. Diemžēl godīgu atradēju kļūst aizvien mazāk, nevelti par viņiem raksta rubrikā «Tā rīkojas padomju cii" vēki»… Sauksim to par morālo vērtību devalvāciju. .— Pulkvedis aizvēra acis un salika pirkstgalus_ kopā. Tad uzlūkoja mani, un viņa skatienā bija tāda dvēseles sāpe, ka neveikli sagrozījos apmeklētāja krēslā. — Vai jūs varat bez liekuļošanas par sevi sacīt, ka esat absolūti go­dīgs? Es neņemtos. Zogu laiku, jo sen vairs nestrādāju ar pilnu atdevi, savās atskaitēs laķēju dzīves īstenību, jo nevaram tačy atpalikt no citām galvaspilsētām, kur dara to pašu. Un arī jūs nerajistīsiet visu patiesību — gan jau atradīsies objektīvi apsvērumi šo to noklusēt vai pie- fantazēt.

Pulkvedis apklusa. Vai tiešām atkal aizbraucis šķēr­sām un tagad cenšas atcerēties, ko īsti bija grasījies de­klarēt? Kopš milicijas darbs vairs netika glabāts aiz septiņiem noslēpumainības ziegeļiem, tieši otrādi — ar preses un televīzijas starpniecību pat popularizēts, daži priekšnieki bija iemācījušies apbrīnojami veikli ar vispā­rēju frāžu palīdzību uzcelt starp sevi un intervētāju necaurredzamu dzelzs aizkaru. Augusts Dreimanis izrā­dījās vēl viltīgāks.

—   Pagaidām man šai lietā vēl nav noteikta viedokļa, tāda, kuru varētu argumentēt un aizstāvēt. Tāpēc ka­vēju jums laiku līdz vienpadsmitiem, kad esmu sa­saucis operatīvu apspriedi. Palūgšu jūs tajā piedalīties, tad iepazīsieties ar visdažādākajiem viedokļiem. Būsiet pārsteigts, izdzirdot, cik atšķirīgi ir mūsu darbinieku uz­skati. Viktimoloģijas piekritējiem, piemēram, šķiet, ka pie izvarošanas bieži vien līdzvainīgs arī upuris, kas iz­provocējis agresīvo rīcību vai vieglprātīgi ielaidies ar aizdomīgiem tipiem. Ir pat teorija, ka izvarošana nav seksuāls noziegums, bet pirmām kārtām pret pastāvo­šajiem tikumiem vērsts protesta akts.

—   Un kā jums liekas? — jautāju, baidoties, ka tikai viņš no jauna neaizpeld abstrakcijas plašumos.

—   I<ā divu pieaugušu meitu tēvs uzskatu, ka mums allaž darīšana ar garīgi slimiem subjektiem. Protams, psihiatri atzīst viņus par pieskaitāmiem, jo viņi apzinās, ka dara jaunu, tomēr ārsti izvairās lietot vārdu «vesels» vai «normāls»… Un tieši tas apgrūtina meklēšanu. Bet gan jau pats pārliecināsieties — ja nemaldos, esat no­lēmis kopā ar mums stāvēt vai krist?

Apspriedē piedalījās pieci cilvēki: Kozlovs, Rebane un Šiliņš, kuru pulkvedis arī bez manas protekcijas bija iesaistījis operatīvās grupas sastāvā, un vēl divi leit­nanti — laikam taču pirmīt pieminētie Leons un Juris. Visi formas tērpos, kurus parasti uzvilka tikai svinīgās reizēs, tomēr tik atšķirīgi pēc izskata un rakstura, ka ne­spēju viņus iedomāties kā viena mikrokolektīva locekļus, drīzāk gan kā zem kopēja karoga sapulcinātus cīnītājus par taisnību. Senais paziņa Kozlovs, kurš aiz ārēja lēnī­guma slēpa asu analītisku prātu un gandrīz maniakālu tieksmi sistematizēt pat sīkāko informāciju, veidot no drumstalām mozaīku. Elegantais Rebane, kurš grasījās ar kārtējā eksperimenta palīdzību pierādīt savus teorētis­kos slēdzienus un tāpēc visu notiekošo vērtēja no zinātnes augstumiem. Ironiskais Šiliņš, kurā mednieka kaislības bieži vien guva virsroku pār milicijas darba profilaktiska­jiem un audzinošajiem aspektiem. Abi jaunpienākušie, kā ātri vien pārliecinājos, itin veiksmīgi papildināja šo tri­jotni — Juris ar savu lauciniecisko mieru un neatlaidību, Leons ar straujumu un iedzimtajām aktiera dotībām pie­

lāgoties sarunas partnera noskaņas maiņām, īstajā brīdī pateikt pareizu repliku.

Viņš arī bija tas, kurš spēja iepriecināt apspriedes da­lībniekus ar kaut cik taustāmu iepriekšējās meklēšanas rezultātu.

—   Veriņas «Vasilisa» beidzot dzemdējusi atbildi. Es gan teiktu, ka kalns dzemdējis peli, tomēr… Pirms četriem gadiem vienā lietā figurēja kāds pašdarbības ieroču meistars, vārdā Vitolds Krūms. Es toreiz vēl die­nēju uz Turcijas robežas, bet biedrs pulkvedis varbūt at­cerēsies. Viens padsmitnieks sašāva savu klases biedru ar tēvam nočieptu trofejas revolveri. Nejauši, protams. Bet tiesā radās jautājums, kāpēc vismaz trīsdesmit ga­dus nelietotais ierocis pēkšņi bija tīrīts un eļļots, kas puikam pagādājis patronas un tā tālāk…

—   Atminos, kā tad citādi! — Dreimanis atdzīvojās. — Puikas klusēja kā kurlmēmie, demobilizētais apakš­pulkvedis bija gatavs uzņemties visu vainu, tomēr ne­spēja paskaidrot, kādā veidā vecais vācu šaujamais rīks sācis atkal darboties, turklāt ar mūsdienu patronām. Vi­sas pēdas veda uz kaimiņu darbnīcu, kur par atslēdz­nieku strādāja šis Krūms. Velna zellis ar tā saucamajām zelta rokām. Pirmais Rīgā sāka labot un pildīt ārzemju gāzes šķiltavas, stundas laikā prata uztaisīt vissarežģītā­kās atslēgas gan automobiļa motora aizdedzei, gan sei­fam. Bet uz paģirām, neatteicās ne no kādas haltūras — ka tikai sanāktu pusstopam… Saša, ja nemaldos, jūs viņu toreiz nopratinājāt?

—   Pat aizturēju uz divām diennaktīm, — Kozlovs bez iedvesmas atsaucās. — Tomēr trūka pierādījumu un nācās izlaist. Taču likās, ka izdevies viņu satrūcināt visam mūžam …

—   Līdz šim uzzināju vienīgi tik daudz, ka viņš jopro­jām pierakstīts, varbūt pat dzīvo vecajā vietā, — Leons Akmentiņš smalkjūtīgi aprāva priekšnieka paškritiskās atjautas. — Toties darbnīca sen nojaukta, tur tagad ceļ kooperatīvu dzīvojamo namu… Biedri pulkvedi, atļaujiet man nodarboties ar šo Krūmu!

Pagaidām uzticēsim to iecirkņa inspektoram, Dreimanis nosprieda. — Man šķiet, ka būsiet vairāk no­derīgs Zinātnes vasarnīcu ciematā. Kamēr Šiliņš iztaujās Ligitu Gulbi, apstaigāsiet kaimiņus. Ja atmiņa mani neviļ, tuvumā ir arī pionieru nometne. Vārdu sakot,

pamēģiniet izdibināt, vai pēdējā laikā nav redzēts aizdo­mīgs- vīrietis klimstam pa apkārtni. Nu, tāds, kuram visi nav mājās, kurš uzsāk sarunu, bet, atbildi nesagaidījis, dodas tālāk… Un šovakar, biedri, ieplānosim plašu ak­ciju. Visos pēdējos vilcienos, mežā, uz šosejas. Ar tām pazīmēm, kas mūsu rīcībā, tā kā vajadzētu pietikt. Pēc­pusdienā gaidu jūsu izvērsto plānu, major Kozlov. Ja līdz tam laikam izdosies sadzīt Vaivara pēdas, noteikti paņemiet viņu līdzi.

Juris Bankovskis taisījās piecelties, bet pulkvedis at- māja.

— Zinu, zinu, ka darāt visu iespējamo. Ja varētu tā — viens, divi, trīs —, viņš jau sen būtu rokā… Un jūs. Voldi, palūgšu vēlreiz sazināties ar slimnīcu un dispan­seru kā kolēģim ar kolēģiem, varbūt tomēr esam pa­laiduši garām kādu pieturas punktu…

♦ ♦ ♦

Uz Zinātnes vasarnīcu ciematu braucām Šiliņa mašīnā, kas nodrošināja viņam popularitāti kolēģu aprindās un zināmu autoritāti priekšniecības acīs. Un nevis tāpēc, ka tas, kurš pie stūres, nosaka kustības virzienu, bet krimi­nālmeklēšanas dienesta spaidīgo transporta apstākļu dēļ. Ne vienu reizi vien tieši viņa ātrais žigulis bija sekmējis operācijas veiksmīgu iznākumu.

Tovakar veiktais ceļš saulainā laikā rādījās pavisam citāds. Ielas bija ļaužu pilnas, krustojumos, motoriem ne­pacietīgi rūcot, stāvēja garas automobiļu rindas — kā jau vasarā — ar visdažādāko republiku numuru plāk­snēm. Arī gājēji, spriežot pēc atvaļinājumam piemērotā apģērba un skatlogiem pievērstās uzmanības, pa lielākai daļai bija iebraucēji, kuri vēl nezināja, ka šādi reti rīti jāpavada pludmalē, atliekot veikalu ķemmēšanu līdz diemžēl nekad neiztrūkstošajām lietainajām dienām.

Beidzot izkļuvām no pilsētas centra. Šiliņš atviegloti uzelpoja un strauji kāpināja ātrumu. Bet jau nākamajā ceļu krustojumā atskanēja spalgi svilpes treļļi. Viņš pat nedomāja palēnināt gaitu, tikai klusi, toties sulīgi iz­lamājās. Pametu skatienu atpakaļ. Ietves malā, mūsu virzienā vicinādami dūres, rosījās divi pusmūža vīrieši ar brīvprātīgo kārtības sargu aprocēm uz kreklu piedur­knēm, trešais jau vēra ietves malā novietotā moskviča durvis.

—   Tikai nerīko ātruma sacensības! — brīdināja Leons. — Viņi vēl sabrauks kādu bērnu, un vainīgs būsi tu. Vismaz pēc morāles likumiem.

—   Nevajadzēja pārģērbties, tad viņi neuzdrošinātos, — Šiliņš šķendējās. — Vienīgās formas tērpa priekšrocības. Bet kādas priekšrocības cer gūt šie vīri ar aprocēm un sabiedriskā autoinspektora emblēmu uz mašīnām? Brauc godīgi, un tevi tāpat neapturēs!

Tikmēr sarkanais moskvičs bija mūs apdzinis un pēc labākajiem piedzīvojumu filmu paraugiem, ieslīpi brem­zējot, piespiedis pie ietves malas. Atsprāga pakaļdurvis, un no mašīnas izlēca divi sasvīduši, skriešanas aiz­rautībā iekaisuši vīri, zižļu mājieniem pavēlot apstāties. Arī Šiliņš nezaudēja laiku — devās viņiem pretī, uz­rādīja dienesta apliecību un ņēmās kaut ko skaidrot. Lai­kam taču pateica viņiem dažus dzēlīgus vārdus, jo at­griezās gauži apmierināts ar sevi.

—   Manas mašīnas numuru šie tik drīz neaizmirsīs, — Šiliņš paziņoja un iedarbināja motoru.

Un es atkal nezināju, vai piekrītu viņa rīcībai vai ne. Kā gājējs droši vien nosoditu, bet kā Šoferis sirds dzi­ļumos …

Braucām gar staciju, kas izskatījās pagalam pamesta. Pat laikrakstu kioska slēģi bija aizbultoti. Tad iegriezā­mies meža ceļā, kas veda uz ciematu. Vietumis līdzās vijās kājnieku taciņa, brīžiem tā, iegūstot pārdesmit metru iztaisnojumu, aizlīkutnoja biezoknī. Bija sāpīgi ap­zināties, ka šo dažu soļu ietaupījumi kļuvuši Ligitai Gulbei liktenīgi. Bet tāds jau nu reiz ir cilvēka rak­sturs — vienmēr meklēt īsāko ceļu. Krītot caur kokiem, saules stari izveidoja riteņu izdangātajā zemē tumšgaišu zebras rakstu. Sūnas, zemeņu mētras, melleņu oāzes un, par nožēlošanu, arī sarūsējušas konservu kārbas, olu čaumalas, tukšas pudeles, ietinamā papīra driskas — mežs, ko esam paraduši" uzskatīt par vislabāko atpūtas vietu vai «savu zaļo draugu». Bet izrādījās, ka Šis draugs spējīgs arī pievilt, ja kāds to izmanto nelietīgos nolūkos.

Vasarnieku ciemats dienas gaismā izskatījās ļoti pro­zaisks. Tikai retais zemes gabala tīkotājs bija ieguldījis dārzā ne vien sviedrus un mēslus, bet arī gaumi. Pat gigantomānijas slimnieku celtās vairākstāvu blokmājās atradās ciešā dārzeņu, ogulāju un augļu koku ielenkumā.

Vienkāršs, acij tīkams mauriņš, vieta bērnu rotaļām vai badmintonam te laikam skaitījās lieka greznība — ja grib iztrakoties, lai iet uz mežu.

Gulbju mājai pēc sākotnējās ieceres vajadzēja kalpot kā vasarnīcai, tikai vēlāk tai piebūvēja ar jumta papi apšūtu augšstāvu, kurā izvietoja divas zelmiņu istabas. No skursteņa cēlās dūmi — droši vien Ligita vārīja pus­dienas vai kurināja kamīnu, lai turētu slimo bērnu sil­tumā, un katrā ziņā bija atspirgusi pēc visiem uztrau­kumiem.

To varēja spriest arī pēc viņas ārienes, kaut gan sār­tums vaigos drīzāk liecināja par nepatīkamajām at­miņām, ko izraisīja mūsu apciemojums. Varbūt zināmu neveiklības sajūtu radīja apziņa, ^ka mēs bijām viņu re­dzējuši kailu un bezpalīdzīgu. Tiesa, no ārstiem sievietes parasti nekautrējās, taču šādā brīdī aizmirstas, ka mili­cija pilda sabiedrības sargu un sanitāru pienākumus.

Beidzot Ligita Gulbe to atskārta un pārvarēja apmul­sumu. Viņas zaļganās acis kļuva siltas, rokas atraisīja uz augšu sasukāto matu mezglu, ļaujot tiem brīvi krist pār iedegušajiem pleciem.

—   Laipni lūdzul — viņa mūs aicināja istabā. — Tikai piedodiet, man te ir pārākā nekārtība, neesmu vēl pa­guvusi uzpost māju.

Tā vien gribējās pateikt kaut ko glaimojošu, tomēr at­turējos. Ja izsaka komplimentu ārzemniecei, tā tencina un vēlīgi pasmaida, padomju sieviete turpretī šādos gadī­jumos uzskata par nepieciešamu it kā taisnoties: «Ko jūs, ko jūs?! Visu nakti neesmu ne aci aizvērusi, no rīta maz­gāju veļu, tad stāvēju rindā pēc apelsīniem…»

—   Jūs iesiet ar Leonu vai paliksiet šeit? — vaicāja Šiliņš.

īsti neticēju ne viņa versijai, ne pulkveža hipotēzei par maniaku. Bet saruna ar Ligitu vismaz solīja intere­santu ieskatu cilvēka liktenī, un mani nenoliedzami val­dzināja šī jaunā un pievilcīgā sieviete.

Viņa apzinājās savas personības kairumu un visādi tiecās to kāpināt — gan ar balss tembru, gan ar mīk­lainu smaidu, gan ar šķelmīgiem skatieniem. Acīm­redzot tāda flirtēšana bija Ligitas otrā daba un nodroši­nāja viņai panākumus ne sevišķi izvēlīgu vīriešu sa­biedrībā.

—   Māris aizveda puiku pie saviem senčiem, šeit jau neviens vairs negalvo par cilvēka dzīvību, — Gulbe stās­tīja. — Bet man rīt atkal jābūt darbā, un no turienes šo gaisa gabalu līdz Rīgai neizbraukāt.

Šiliņš izvilka no portfeļa pārnēsājamu kasešu dikto­fonu, novietoja to uz zemā žurnālu galdiņa, kas kopā ar diviem atzveltnes krēsliem, un dīvānu veidoja tradicionālo atpūtas stūrīti. Kamēr viņš, knakšķinot taustiņus un slē­džus, pārbaudīja aparatūru, pametu skatienu apkārt. Istabā tiešām valdīja nekārtība — Ligita nebija pārspīlē­jusi. Cik varēju spriest no savas salmu atraitņa pie­redzes, tā nebija vienā vai divās dienās radusies. Uz galda un palodzēm mētājās avīzes un atšķirtas grāma­tas, vāzē — sakaltuši ziedi, uz putekļainā paklāja uz- pūšams nīlzirgs, citas rotaļlietas, uz bāriņa atvērtās plāt­nes nenovākti tējas trauki, apliecinot Gulbes noraidošo attieksmi pret elementārākajām mājturības normām.

Toties pati saimniece, lai gan nebija gaidījusi ciemiņus, izskatījās pārsteidzoši eleganta un kopta. -Cik noprotams, viņa tik daudz uzmanības pievērš sev, ka neatliek laika mājas solim. Mugurā balts peldmētelis, kājās augst­papēžu rītakurpes, lūpas nokrāsotas, tāpat arī uzacis un skropstas. No viņas dvesa svaigums un dzīvesprieks, un man neviļus uzmācās aizdomas, ka varbūt Ligita tomēr kādu gaidījusi.

—   Cikos parasti pārnāk jūsu vīrs? — it kā manas domas uzminējis, vaicāja Šiliņš.

—   Šodien solījās atbraukt tūlīt pēc pusdienām. Viņš joprojām uztraucas.

—. Un jūs?

Ligita paraustīja plecus. Jautājums bija izsmelts.

—   Ceru, jums nav iebildumu, ka ierakstu jūsu liecību lentē, — sacīja Šiliņš, piebīdīja sev tuvāk mikrofonu un pēkšņi pārvērstā balsī turpināja: — Saruna ar cietušo Li­gitu Gulbi, dzimušu 1956. gadā, latvieti, radiofona skaņu operatori, kurai uzbrucis nezināms ļaundaris. Paziņojiet, lūdzu, ka piekrītat šādam nopratinašanas veidam… Runā pilsone Gulbe.

—   Pārākais numurs! Tieši man piemērots! — Ligita no­priecājās un tūdaļ pierādīja savu profesionālo sagatavo­tību. Pagrozīja skaņas regulēšanas pogu, savilka skābu seju, tomēr neatteicās atbildēt. — Esmu ar mieru, ka manu balsi ar šīs zemas kvalitātes kastes starpniecību ieraksta vājas jūtamības lentē.

Uzlūkoja mani un piemiedza aci.

Viņas vieglprātīgā attieksme nemaz nepatika Šiliņam.

—   Palūgšu jūs sasprindzināt atminu un nopietni pa­domāt, pirms atbildat uz maniem jautājumiem Un iegau­mējiet, es nevaicāju aiz ziņkāres, bet jūsu pašas intere­sēs, taisnības un likuma vārdā.

Pirmoreiz es dzirdēju viņu runājam tik oficiāli, viņš laikam aizvien vēl nespēja aizmirst, ka šos vārdus no­klausīsies arī citi, pirmām kārtām priekšniecība. Vispār reti kāds neslimo ar mikrofona drudzi, kas pat ikdie­nišķākos vārdus pārvērš svinīgās deklarācijās… Tad pamanīju, ka šīs pamācības laikā diktofons bija izslēgts, un domās atvainojos leitnantam.

—   Tātad — klikšķ! — vai .jums vai jūsu vīram ir ienaidnieki?

—   Ienaidnieki? Pārākais jautājums! — Ligita iesaucās neliekujotā izbrīnā. — Mēs taču neesam nekādas slave­nības.

Tā vien 'šķita, ka viņa jau pilnīgi pārvarējusi garīgo satricinājumu pēc nakts uzbrukuma un tagad no sirds izbauda cietušās varones lomu. «Pārākā sajūta» — tā tas laikam skanētu viņas valodā, kur šis vārdiņš no­mainīja sen no modes izgājušo universālo apzīmējumu «normāli». Un tā runā cilvēks ar augstāko izglītību, sie­viete, kas augusi zinātnieka ģimenē! Visvieglāk to iz­skaidrot ar protestu pret apkārtnes pārspīlēto izsmalcinā­tību, bet ja nu arī pēc būtības viņa ir tukšziede?

—   Varbūt skauģi? — Šiliņš neatlaidās. — Nesteidzie­ties ar atbildi, pamēģiniet atcerēties, vai neesat aizvaino­jusi kādu no kaimiņiem. Kaut negribot, kaut neapzināti. Kādas jums ir attiecības ar ciemata Jaudīm?

—   Itin nekādas. Ja te dzīvotu mans cienījamais tēvs, viņi katru dienu apvaicātos par biedra profesora dārgo labsajūtu. — Drīzāk radās iespaids, ka aizvainota ir Li­gita, nevis kaimiņi. — Bet mūs šie uzpūtīgie mietpilsoņi neatzīst, Mārim taču nav zinātniskā grāda. Atceras vie­nīgi, kad vajadzīga palīdzība, kad salūst elektriskais ūdens pumpis vai sāk tecēt jumts. Tad gan sauc profe­sora znotiņu. Labi, ka manējais šņabi mutē neņem, citādi sen būtu nodzēries kā tāds namu pārvaldes santehniķis.

—   Un darbā?

—   Radiokomitejā visi mani mīl, dažs pat pārāk, — Ligita bez liekas kautrības paziņoja.

Man nenācās pat pagriezt galvu, tāpat zināju, ka leit­nanta «antena» uztvērusi šo signālu. Bet viņš bija pie­tiekami pieredzējis psihologs un sargājās klaji tuvoties mērķim.

—   Sakiet, Ligita, — skaņu operators, tā taču ir sa­mērā reta profesija, ja nemaldos? Kā jums ienāca prātā to izvēlēties?

—   Es pat nezināju, ka tāda pastāv. Arī tagad domāju, ka ar augsti attīstītu elektroniku varētu gandrīz pilnīgi aizstāt šo specialitāti… Jau skolā sapņoju tikai par kino. Bet pie mums režisori taču neņem no malas, viņiem svarīgs aktrises diploms un slava, nevis talants un āriene, tāpēc jauno meiteņu lomas tēlo trīsdesmitgadīgas tantes.

Šiliņš ļāva viņai runāt. Pratinot citu, viņš droši vien būtu palaikam izslēdzis diktofonu, lai taupītu lenti, bet Ligita to tūdaļ pamanītu.

—   Aizlaidu uz Maskavas Kinematogrāfijas institūtu, bet tur mani izgāza jau iepriekšējās atlases konkursā, teica, ka no manis neiznākšot ne Artmane, ne Radziņa. It kā par intelektu var spriest cilvēki, kuri pat nezina, kas ir Lilita Bērziņa… Tad padzirdēju, ka arī Ļeņin- gradā ir augstskola, kas gatavo kinodarbiniekus. Viss, ko Maskavas institūtā izbrāķēja, šeit tika vērtēts ar teicamu atzīmi — gan mans inteliģences līmenis, gan slaidā figūra, gan tā saucamais apburošais smaids. Pārākais numurs, vai ne? Turklāt izrādījās, ka man ir kaut neiz­kopta, tomēr absolūta dzirde. Jūs pat iedomāties nevarat, cik pasniedzēju piedāvāja to privātā kārtā izkopt! — Viņa pasmīkņāja. — Kas to zina, iespējams, ka galu gaiā būtu tādā ceļā dabūjusi kādu lomiņu. Bet es satiku savu Māri Zurbu un neielaidos ne ar vienu privātskolo- tāju. Godīgi pabeidzu skaņas inženieru fakultāti, tomēr ar šādu diplomu iekārtoties kinostudijā man neizdevās. Tā nokļuvu radionamā.

—   Un tur pret jums izturas labi? Aplidotāju daudz? — Šiliņš beidzot aizgrauzās līdz kodolam.

—   Paldies, nesūdzos. Tikai pēdējā laikā viens kļuvis pārāk uzbāzīgs… Varbūt jums uzvārīt kafiju? — Li­gita pavisam nelaikā atcerējās savus saimnieces pienā­kumus.

—   Vai vīrs to zina?

—     Ko tādu? Ak tā, jūs par Vili… Lai dievs nedod! Viņš ir tik šausmīgi vecmodīgs, ja varētu, pat aizliegtu strādāt. Lai auklēju sīko un gaidu šo mājās. Bet es bez darba kļūtu traka.

—     Personības aicinājums pēc individualitātes aplieci­nāšanas, saprotu, — Šiliņš miglaini piebalsoja. — Un ko tur dara Vilis?

—     O, viņš ir vienreizējais specs! Labo visu mūsu apa­ratūru. Viņš ir tāds meistars, ka citiem caurām dienām jālūdzas.

—   Bet jums, protams, remontē ārpus rindas?

—     Lai tikai palūko marinēt! Es uzrīkošu pārāko skan­dālu …

Neko vairāk no Ligitas Gulbes neizdabūjām.

—    Jūs domājat, ka viņa ir šī Viļa mīļākā? — jautāju, kad kājām devāmies meklēt Leonu.

—     Kāda velna pēc tādā gadījumā būtu jāmēģina iz­varot? Nē, te drīzāk darbojas «Pūt, vējiņi!» princips: so­līt solīja, bet… Flirtēja, vazāja aiz deguna, kamēr šis neizturēja.

—    Ar ēterdvieli padusē un pielādētu pistoli ka­batā … — atgādināju.

—     Nu vairs nav nekādas vajadzības minēt, līdz va­karam zināsim visu patiesību, — Šiliņš pašpārliecināti teica.

Leons Akmentiņš jau bija ticis līdz ciemata vidum. Diemžēl ievākto ziņu lietderības koeficients neatbilda veiktajam ceļa gabalam.

—     Sākumā vēl rakstīju protokolu, tagad atmetu ar roku. Neviens neko nav ievērojis, bet satraukums cie­matā liels. Taisās iesniegt petīciju, lai pēc tumsas iestā­šanās dežurē miliču patruļas. Tavu Ligitu īpaši nežēlo, viena sieva pat klaji paziņoja: «Dabūjusi, ko pelnījusi, šī…» Vai tiešām viņa pēc tādas izskatās?

—     Un tavs informācijas avots izskatījās kā universi­tātes docenta kundze?

—     Drīzāk pēc ķēkšas, kas sēž banketa galda lepnajā galā… Jūs mani negaidiet, es vēl iegriezīšos pionieru nometnē, pēc tam uz Rīgu aizbraukšu ar vilcienu.

# ^ ^

\rī radiofonā jau zināja par Gulbes likstām — laikam diktors bija izskandinājis zinu pa visām redakcijām. Un īpaši to pārmest Stiprānam nedrīkstēja — informācijas iz­platīšana ir viņa profesija. Bet mūsu uzdevumu tas sa­režģīja gan.

Pietika caurlaides telpās uzrādīt milicijas apliecību, lai dežurante apvaicātos par Ligitas veselību. Šiliņš gan apgalvoja, ka pirmoreiz mūžā dzirdot Gulbes uzvārdu, tomēr meloja bez iekšējas pārliecības. Tiešām, caur lifta stikla durvīm varēja redzēt, cik drudžaini, it kā avārijas dienestu izsaucot, sensāciju kārā amatpersona griež tele­fona ripu, ar kādu liekulīgu sejas izteiksmi piekodina draudzenei, ka noslēpumam jāpaliekot starp abām vien.

Mani vērojumi bija pareizi. Augšstāvā mums pretī steidzās pusmūža vīrietis, kura kareivīgi brašā gaita jau pa gabalu stāstīja par viņa militāro pagātni.

—   Kadru daļas priekšnieka vietnieks atvaļinātais apakšpulkvedis Stimsons, — viņš stādījās priekšā un tūdaļ nodibināja distanci starp sevi un Šiliņu. — Ar ko varu pakalpot, leitnant?

—   Ar to, ka aicināsiet savā kabinetā, kuluāru saru­nas nav mans iemīļotais žanrs, — Šiliņš ar baudu koda pretī.

Nepatika pret armijas kancelejas virsniekiem viņā mā­joja vēl no dienesta laikiem. ,,

Stimsona agresīvā stāja saruka.

—   Parādīšu ceļu, — viņš teica bez jebkādas uzpūtī­bas, un arī mugura liecināja, ka mums pa priekšu iet vecs un noguris cilvēks.

—   Gribētos iztaujāt dažus darbiniekus, bet vispirms uzzināt, ko jūs par viņiem domājat. Jūsu valodā to sauc par operatīvo izlūkošanu. — Un Šiliņš viltīgi pasmīnēja.

Stimsons atkal reaģēja ar ieprogrammēta automāta precizitāti — savilka pieri nopietnās krunkās un ar pilnu atbildības izjūtu nostājās pie lielā seifa.

—   Esmu jūsu rīcībā.

—   Iztiksim bez protokola. Palūgšu jūs uzskatīt mūsu tikšanos par konfidenciālu, — Šiliņš nez kāpēc vēl lēja eļļu ugunī. — Tā ne uz vienu nedrīkst mest ne mazāko ēnu, jo pagaidām mums pat aizdomu nav, tikai nojautas, kuras pārbaudīt ir milicijas svētākais pienākums.

Jā, inspektoram trūka mera sajūtas. Likās — viņš tur­pinās tēlot kaut kāda slepenpadomnieka lornu, kamēr galīgi neizsitīs veco vīru no garīgā līdzsvara. Bet patie­sībā vajadzēja tikai ievākt ziņas par šo Vili. Dažu mi­nūšu jautājums… Demonstratīvi ieklepojos.

—   Biedri korespondent, ja vēlaties uzpīpēt, smēķētava atrodas gaiteņa galā pa kreisi — blakus tualetei. — At­sēdinājis mani, pie viena nodemonstrējis savas novēroša­nas spējas, Šiliņš uzrunāja Stimsonus

—- Sāksim pēc kārtas. Pie jums remontdarbnīcās strādā tāds Vilis…

—   Šteinbergs, — Stimsons pateica priekšā.

—   Pareizi! Mani par viņu interesē itin viss. Darba un ģimenes dzīves raksturojums, attiecības ar kolektīvu, pa­gātne, tagadne un… Nē, nākotne lielā mērā būs atkarīga no jūsu vērtējuma.

Līdz kauliem iebiedētais kadru dafas priekšnieka viet­nieks grasījās atslēgt seifu, lai izņemtu Šteinberga perso­nisko lietu, bet Šiliņš atmāja.

—   Ja ievajadzēsies, pieprasīsim rakstiski. Pastāstiet savas domas un iespaidus… Jā, vai tikai neesmu aiz­mirsis paskaidrot, ka mana ierašanās ir ciešā sakarā ar nelietīgo uzbrukumu Ligitai Gulbei?

—   Pats uzminēju. — Stimsons lepni sacīja un kā pirms lēciena ūdenī dziļi ieelpoja. — Vilim Steinbergam vatētu būt starp trīsdesmit pieciem i četrdesmit. Viņš sāka te strādāt krietni pirms manis, omāju, desmit ga'2u būs.

—   Vai viņš valkā brilles?

Neatceros. Es taču esmu tikai vienreiz viņu redzē­jis. Kad izskatījām Šteinberga šķirtās sievas sūdzības, ka viņš maksā alimentus tikai no oficiālās algas, bet patie­sībā ar haltūrām nopelnot divtik. Labojot privātus mag­netofonus, par nez cik tur rubļiem uz mūsu aparatūras pārrakstot visas slavenības — no Kanādas piecīšiem līdz Visockim.

—   Vārdu sakot, tumšs tips, — Šiliņš secināja.

—   Tagad atceros, — Stimsons uzvaroši paziņoja. — Viņš bija tumšās brillēs!… Es ierosināju izteikt Štein- bergam rājienu, bet pret to sacēlās visa biedru tiesa. Viņš esot mūsu labākais speciālists, vienīgais, kurš ar mieru strādāt virsstundas, pats sagādā deficīta rezerves daļas. Sieva nespēja neko pierādīt, un man nācās piekāp­ties, kaut gan sirds dziļumos viņai ticēju… Jā, pats

Šteinbergs neteica ne pušplēsta vārda, ne «jā», ne «nē», ne «varbūt». Tikai ironiski smīnēja savā nodabā.

—   Paldies, biedri apakšpulkvedi. — Šiliņš piecēlās. — Kur es varētu ar viņu parunāties?

—_ Tūlīt noskaidrošu, kura no telpām patlaban brīva. Varēs pa kluso ieslēgt magnetofonu un..,

—   Mēs tādus paņēmienus neatzīstam, — Šiliņš cēli atbildēja, bet viņa acis nodevīgi iegaifējās.

Tikai tagad pamanīju, ka portfelis ir vaļā, un biju gatavs saderēt, ka tajā visu laiku darbojies mazais dik­tofons.,.

Vilis Stc-inbergs bija izskatīgs vīrietis. Ar garo matu sakārtojumu, nekopto tumšo bārdu un spalvainajām krū­tīm, kuras atsedza neaizpogātais, pāri džinsu biksēm plandošais gaišzaļāls krekls no brezentveida drēbes, viņš pilnīgi atbilda mūsdienīgo sieviešu ideālam. Atbilstoši neatkarīga bija arī viņa uzvedība un runas veids.

—   Atkal manas bijušās vārdā, vai tad tas nekad ne­beigsies? Es taču neskaitu naudu, ko viņa saņem no sa­viem kavalieriem! Kad meitas nāk ciemos, vienmēr apdā­vinu, aizvakar pat aizvedu uz «Bērnu pasauli» un no­pirku abām jaunas vējjakas, lai nesalst tai vasaras no­metnē.

—   Vakarā jūsu brilles laikam kļūst pavisam gaišas? — Šiliņš negaidot ievaicājās.

—   Maina krāsu atkarībā no gaismas, — Šteinbergs labprāt paskaidroja, noņēma acenes un pavēra tās pret telpas tumšāko kaktu.

Stikli patiešām sāka balot un gandrīz saplūda ar dzel­tenīgajiem ragu ietvariem. Gluži iespējams, ka acumir­klīgā gaismas uzliesmojumā tās līdzinājās bezrāmju ace­nēm.

—   Dārgs prieks, toties ietaupīju uz saules okulāru rē­ķina. — Un Šteinbergs kā pēc pasūtījuma plati pasmai­dīja.

Zobi bija pareti un brūngani, taču metāla protēzes ne­kur nemanīja. Mani tas nepārsteidza, jo būtu grūti iedo­māties šo vitālo un spēkpilno vīrieti zemisku instinktu varā. Tāds spējīgs pamest sievu un savus bērnus, kauties mīļākās dēļ, bet uzglūnēt sievietei tumsā, apdullināt un pēc tam piesmiet? Ja nu vienīgi dzēruma neprātā…

—   Jūs pārpratāt, — Šiliņš beidzot uzskatīja par nepie­ciešamu pamatot mūsu ierašanos. — Mēs atnācām pie jums kā pie Ligitas Gulbes tuvākā drauga.

—   Drauga, tas tiesa, bet tuvākā? Mēs taču ārpus šim sienām tikpat kā nekad neesam tikušies. Nu, reizi vai divas pavadīju viņu uz mājām, — vai to jūs saucat par tuvību?.., Kā viņai, nabadzītei, iet? Runā, ka rīt būšot darbā…

—   Vai jūs nepastāstītu mums par savām attiecībām? — Redzot, ka Šteinbergs svārstās, Šiliņš piebilda-: — Izmek­lēšanas interesēs. Tās ir svarīgākas par tā saucamajām džentlmeņa goda jūtām. Un galvoju, ka viņas vīram nekas netaps zināms.

—   Kas tur daudz ko stāstīt? Man viņa patīk un ne tikai man vien. Glīts purniņš, lunkana figūra, prot ģēr­bties. Vienmēr priecīga un smaidīga. Ir tādi dziedoņi, sevišķi baritoni, kuri tikai pie viņas ierakstās. Padodiet šiem Ligitiņu, citādi balss ir ciet — un cauri.,. Sapro­tiet, man tāda sajūta, ka viņai darbā jautrāk nekā mā­jās, kur vīrs vaktē katru soli, pat uz sarīkojumiem ne­ved. Bet meitēns taču vēl jauns, grib apgrozīties sabied­rībā, skriet uz dančiem, ej nu sazin — ko vēl. Tikai ne­domājiet, ka tā ir mana gudrība. Viņa pati izsūdzēja savas bēdas.

—   Un jūs kā biktstēvs, protams, izmantojāt situāciju?

Šiliņa starpjautājums man likās rupjš un nevietā.

Šteinbergs runāja ar tādu sirsnību, ka ticēju katram viņa vārdam. Vai tad pasaulē vairs nav nesavtīgas mīlestī­bas? Simpātiju starp vīrieti un sievieti? Draudzīgu, kole­ģiālu attiecību? Tādēļ, sadzirdējis smalkmehāniķa atbildi, jutos vīlies.

—   Kas es par vīrieti, ja nebūtu palaidis rokas? Sklta, viņa pati uzprasās. Bučoja taču uz vaiga, kad lūdza stei­dzīgi remontēt iekārtu. Mūsu kafejnīcā allaž apsēdās pie mana galdiņa. Zinādama, ka vīra nav mājās, aicināja pa­vadīt, tomēr tālāk par dārza vārtiņiem nelaida. Sievietes sīkā viltība, un es pēc tam kā tāds vidusskolnieks pus­otru stundu kātoju līdz pirmajai taksīša stāvvietai. «Pal­dies par uzticību,» es viņai pēdējoreiz paziņoju, «tevi varbūt apmierina šie liesmainie skūpsti, bet es neesmu no koka.» Paskatīsimies, kādu dziesmiņu viņa tagad skandināsi

—       Pateicos, jūs man Joti palīdzējāt… Jā, pasakiet, lūdzu, — Šiliņš it kā atcerējās, — kāpēc nepavadījāt Ligitu aizvakar, kad vīrs nevarēja viņu sagaidīt stacijā?

—   Aizvakar beidzu darbu jau piecos.

—        Kāpēc nodzināt ūsas? — pārliecinājies, ka Šteinbergs netaisās neko piebilst, Šiliņš krasi mainīja sarunas te­matu.

—       Tās man izaugušas tādas rūsganas. Izskatījos smieklīgs.

—        Dažiem tā gadās… Tad kur jūs bijāt aizvakar pēc pusnakts?

—   Teicu taču, ka neesmu no koka.

—        Klausieties, Steinberg, tas ir nopietnāk, nekā jūs domājat. Vai kāds var apliecināt, ka redzējis jūs aizva­kar naktī starp vieniem un trijiem? Sieviete vai vīrietis — vienalga. /

—        Vai tas nozīmē, ka jūs… ka mani?.., — Štein­bergs neticīgi nolūkojās leitnantā, tad spītīgi saslējās. — Tā ir mana darīšana, neņemiet jaunā.

—   Ka tikai tas nenāktu jums par jaunu.

Šteinbergs klusēja.

-V Kā vēlaties… Vai tuvākajā laikā taisāties kaut kur aizbraukt no Rīgas?

Meistars pakratīja galvu. Vai tiešām kā ietiepīgs bērns bija nolēmis vairs neteikt ne vārda?

—        Ļoti labi. Ja tomēr rodas ceļošanas plāni, palūgšu katrā ziņā piezvanīt. — Šiliņš pasniedza viņam zīmīti ar savu telefona numuru. — Paldies, Šodienai pietiks.

Apsēdies mašīnā līdzās Šiliņam, vaicāju;

—   Jūs tiešām domājat, ka viņš iejaukts Gulbes lietā?

—.Maz ticams. Vai neredzējāt, kādas šim tēvainim

kājas? Vismaz četrdesmit trešais izmērs.

—   Ko tad tik ilgi mocījāmies?

—       Tāds mūsu dienests, kā dzied milicijas jubilejas sa­rīkojumos. — Šiliņš ieslēdza motoru. — Aizvedīšu jūs līdz mājām. Ja gribat piedalīties šīvakara akcijā, derētu atlaisties slīpi.

… Nebiju vēl īsti aizmidzis, kad atskanēja telefona zvans.

—        Runā Šiliņš. Ir bēdīgas ziņas. Ceļā uz staciju Leons Akmentiņš meža biezoknī atrada Jara Vaivara līķi. No­šauts naktī. Ar to pašu pistoli.

V

Nekur tālu Jāris negāja. Tepat tuvumā apsēdās uz no­rasojuša parka sola un apraka galvu plaukstās. Ne­gribējās skatīties ne uz veco milicijas pārvaldes ēku, kur drīz lasīs viņa vēstuli, ne uz krietni jaunāko, tomēr rūsas klāto simbolisko radiotorni, kur viņa gadagājuma puikas pelnījās, ik pēc dažiem mēnešiem nomainot smailē plīvo­jošo karogu.

Pilsēta pamazām modās jaunai dienai. Visi kaut kur steidzās, tikai viņam nebija kur iet. Rīt būs pagājuši tieši divi mēneši, kopš viņš Rīgā. Neticami, bet fakts, kā rakstītu «Dadzis», un arī pats viņš šajā īsajā laikā pār­vērties par žurnāla karikatūras personāžu? sīka vēriena slaists, kas taisās uzsākt citu dzīvi, tomēr neatrod sevī spēku pāriet ielu.,. Un tūdaļ atrada iemeslu sevi mie­rināti pirms spert soli uz priekšu, der pamest skatienu atpakaļ, neviens šoferis nedosies ceļā, nepārbaudījis, ko redz aizmugures spogulī, nākotne nav iedomājama bez pagātnes.

Jāris apzinājās, ka šīs pārdomas nekā priecīga nesola, un tomēr — ko viņš šajos divos mēnešos guvis? Pirmām kārtām pilnu kabatu naudas. Ja būtu izdevies vakar­dienas stiķis, tās būtu vēl vairāk. Nenoliedzams iegu­vums. Bet ko iesākt ar šo nolādēto skanošo un čauk­stošo, kura dēļ citi raujas melnās miesās? Nopirkt vēl vie­nas firmas džinsenes, safari jaku, kurpes nz «biez­piena» pazolēm? Viņš taču netaisījās pārģērbties trīsreiz dienā, mūsu sabiedrībā normāli cilvēki tā neuzvedas. Varbūt sakrāt motociklam vai pat mašīnai, taču ar šo braucamo nekur nedrīkstētu rādīties, arī pie vecākiem. Un vēlāk, kad vairs neatradīsies viņu paspārnē un aiz­bildniecībā, kā lai liek lietā negodīgi" iegūto naudu? Nav jau kā ārzemēs, kur var izdevīgi ieguldīt kapitālu ak­cijās un pēc tam no procentiem pārtikt līdz mūža beigām vai arī dibināt kādu ienesīgu uzņēmumu. Pēc grandiozā gājiena ar mēbeļu spekulantu Viktoru, Jāris bija ap­jautājies Mazjānītim, kā tas notērējis prāvo summu. «Aizlidoju uz Tallinu.» — «Un tur?» — «Smagi pieli- kos.» Ķirsis ar baudu atcerējās plostu ar igauņu dāmām uz jaunās viesnīcas jumta.

Vai tas atsver iekrišanas risku, vai tas ir to vērts, lai tev dienu un nakti velni skrubina dvēseli? Ne tikai

no

bailes no iespējamā soda satrauca Jari. Pēkšņi daudz svarīgāks šķitajautājums — vai tā vispār ir cilvēka cie­nīga dzīve? Krāpt citus un sev neiegūt itin nekā, izņemot naudu, ko viņš tagad vairs neuzskatīja par paliekošu vērtību.

Ko viņš bija panācis savos astoņpadsmit gados? Sēdē­jis vecākiem uz kakla, mācījies vienīgi tik, lai pārvilktos no klases uz klasi, pat tagadējo izdevību kļūt par aug­stas kategorijas autoatslēdznieku nebija pa īstam iz­mantojis. Vecais Berzauskis, lai arī ko klienti domātu par viņa godīgumu, bija atzīts meistars un izcils diagnos- tiķis. Bet ko viņš pats prata pēc sešu nedēļu prakses? Paregulēt karburatoru, pievilkt ķēdi, palielināt vai sa- mazinat apgriezienus, vēl šādas tādas elementāras remontoperācijas, kādas veikls zvēru dīdītājs iedresētu arī mērkaķim. Ja viņš nebūtu sapinies ar abiem Jāņiem, tad varbūt… Bet Jāris apzinājās, ka velti mierinājis sevi ar cerību: šo zināšanu pietiks, lai armijā iekārtotos par šoferi vai mehāniķa palīgu. Tātad atkal bija taisījies izlocīties. Un tagad bija palaidis garām vienīgo izdevību pierādīt, ka tomēr ir vīrietis, — kad naksnīgajā mežā va­jadzēja mesties virsū šim izdzimtenim, gļēvi laidās la­pās. Arī atbildēt par savu rīcību vairījās. Iedeva dežu­rējošajam milicim puicisku sacerējumu un sēdēja šeit. nevis izmeklētāja kabinetā, kur nāktos atbildēt uz daudz nepatīkamākiem jautajumiem nekā tie, kurus patlaban pats sev uzdeva.

Jāris vairs nespēja turpināt šo sarunu ar sevi — lai­kam pirmo godīgo viņa mūžā —, vairs nespēja izturēt pilnīgo vientulību ļaužu pārpilnajā pilsētā. Turklāt ne­žēlīgi gribējās ēst. Kopš Amālijas tantes diētiskajām vakariņām taču aizritējušas vismaz četrpadsmit stundas. Un tieši viņa mēdza sprediķot, ka brokastis jāēdot par diviem.

Puisis piecēlās un pa pazemes pāreju devās uz stacijas ēku — gan tur dabūs, ko likt uz zoba. Restorāns vēl bija slēgts, un viņš uzkāpa otrajā stāvā, kur, it kā vilciena sastāvam piekabināta, atradās garam vagonam līdzīga

kafejnīca.

Uz perona drūzmējās atbraucēji. Stiepdama lielu, lai­kam loti smagu čemodānu, kas viņas trauslo stāvu vi­duklī salieca gandrīz uz pusēm, nāca tieviņa meitene. Ar nopūtu nolika nesamo zemē un atmeta pakausī sasvīdušos kastaņbrOnos matus. Tad apgāja čemodānam apkārt un grasījās to pacelt ar kreiso roku. Viņas tumšajās acīs bija tāds izmisums, ka Jarim nevilšus paspruka*

—   Atjaujiet jums palīdzēt.

Meitene neizpratnē uzlūkoja viņu un mulsi pasmaidīja. Jāris apķērās un atkārtoja piedāvājumu krieviski.

—    Būšu jums no sirds pateicīga, — sīkajam augumam neatbilstošā dzijā un daiļskanīgā balsī viņa nopriecājās un ņēmās stāstīt: — Man jātiek uz Jūrmalu, ceļazīmē rakstīts, ka uz turieni jābrauc ar elektrisko vilcienu.

Brauksim ar taksīti, — ar pašam neizskaidrojamu bramanību paziņoja Jāris.

Un tiešām — vai nebija vienalga, kur viņš pavadīs dienu? Vismaz izdarīs labu darbu.

Viņš uzrāva čemodānu uz pleca un nobrīnījās, cik tas smags. Meitene izskatījās pēc studentes, laikam veda grāmatas.

Uz kāpnēm viņus izšķīra ļaužu mudžeklis, un Jarim iešāvās prātā, ka būtu vieglāk par vieglu pazust aiz stūra, iziet no stacijas Centrāltirgus pusē un tur ienirt nepārskatāmajā pircēju jūrā. šī doma izskrēja caur sma­dzenēm, neizraisot tajās ne mazāko atbalsi. Viņš pat ne- notiksminājās, ka modinājis meitenē uzticību — tas taču dabiski.

Taksometrā viņš apsēdās blakus šoferim un, pagriezies atpakaļ, vaicāja:

—   Vai jūs Rīgā pirmoreiz?

—   Jā, un man pat sapnī nerādījās, ka šeit dzīvo tik viesmīlīgi cilvēki.

Un vecāki atlaida jūs vienu pašu?

«*» Kā jūs uzminējāt? — viņa pārsteigti iesaucas. — Taisījos kopā ar draudzeni, bet aizvakar viņa sa­slima… Mamma mani saposa kā ekspedīcijai uz Ziemeļ­polu. Vajadzēja piekrist, citādi nemaz nebūtu tikusi.

—   Tagad pirmoreiz brauksiet pa jauno tiltu. Mana māte uzskata, ka tādā reizē jāiecer kāda vēlme un tad tā noteikti piepildīšoties.

—- Lai visas pārējās atvaļinājuma dienas būtu tikpat jaukas kā šī! — viņa bez apdomas paziņoja un pastiepa Jarim roku: — Mani sauc par Tamāru.

Kamēr meitene reģistrējās atpūtas nama kantorī, Jāris gaidīja ārā. Viņam nebija kur steigties. Un arī ne­gribējās. Beidzot uzradies cilvēks, kuram vajadzīga viņa palīdzība. To puisis centās sev iestāstīt, lai gan labi zi­nāja, ka Tamāra var tīri labi iztikt arī bez viņa. Bet daudz patīkamāk bija ticēt, ka simpātijas ir abpusējas. Uz kā tās dibinājās? Viņi taču nezināja it neko viens par otru, netika apmainījušies kaut cik sakarīgām domām. Visu ceļu no Pārdaugavas līdz Jūrmalai Jāris skaidroja sava ērmīgā vārda izcelsmi, kā mācēdams stāstīja par Raini un apsolīja aizvest meiteni uz dzejnieka vasarnīcu, kuru apmeklēt pašam nemūžam nebūtu ienācis prātā.

Tamāra bija izlutināta. To varēja nojaust jau pēc tā, kā viņa stāstīja par savu pirmo mācību gadu Medicīnas institūtā. Līķus uzšķērst viņu neviens nepiespiedīšot, lai pat necerot, vai tad maz citu augstskolu Maskavā… Sai mirklī viņa kaprīzi uzrāva lūpu, un Jāris ievēroja, ka Ta­māra nemaz nav sevišķi glīta, drīzāk smukiņa ar savu uzrauto deguntiņu, kas slēpās starp diviem apaļiem lel­les vaigiem. Tādai sejai it kā labāk piestāvētu gaiši mati, bet viņš neņēmās spriest par dabas untumiem, vienīgi juta, ka meitene viņam patīk arī tāda, kāda ir.

Sai agrajā stundā vēl pustukšajā pludmales restorānā viņi apsēdās pie loga, lai redzētu jūru un liedagu. Jāris runāja gandrīz nepārtraukti, tik daudz viņš laikam ne­bija runājis visu pēdējo gadu, rādīja viņai Lielupes un Daugavgrīvas bākas, Ragaciema smaili, noenkurojušos kuģus, kas reidā gaidīja loci, brīdināja nepeldēt tālāk par trešo sēkli, kas iezīmējās jūras zilgmē, jo aiz šīs bojas ar kājām vairs nesniegšot dibenu. Tad skatieniem nomērīja Tamāru un pasteidzās labot kļūdu:

—   Nē, tev arī aiz otrā ūdens būs pāri galvai.

Nemanot viņi bija sākuši «tutināties» — izrādījās, ka

tas pilnīgi iespējams ari bez glāzīšu cilāšanas.

Pēc sātīgajām pusdienām ar jaunu spēku uzbangoja nogurums pēc negulētās nakts. Sabāzuši virsģērbu Ta­māras pludmales somā, viņi pa seklumu aizbrida līdz bākai,, kuru meitene katrā ziņā gribēja apskatīt tuvumā. Un, protams, jutās vīlusies, pārliecinājusies, ka gaismas signālus raida nevis romantisks laukakmeņtornis, bet automāts, kas samontēts uz neizskatīgas metāla kon­strukcijas… Tālāk iet Jāris atsacījās. Kā nopļauts no­krita smiltīs, tikai vēl paguva nomurmināt:

—   Tālāk ir upes grīva. Bet to es tev parādīšu rīt, —• tad aizmiga.

Tamāra apsēdās, pierāva plakanajam vēderam ceļgalus un atstutēja zodu. Tikai tagad, dzirdot, cik dziļi un vien­mērīgi Jāris elpo, viņa beidzot aptvēra, ka blakām guļ līdzaudzis, nevis pasaku princis. Puisis, kuram viņa sniedzas tikko līdz plecam un kurš noteikti dabūs saules- dūrienu, ja viņa neapsegs tam galvu ar dvieli.

Tamāra bija cerējusi, ka Jāris uz rokām ienesīs viņu jūrā, un pat apņēmusies nespiegt, tikai cieši piekļauties puiša krūtīm. Tomēr modināt viņu neuzdrošinājās — nabadziņš laikam ļoti nokusis no tās čemodāna staipī- šanas, lai atpūšas.

Pašai toties negribējās zaudēt ne mirkli no tik brīniš­ķīgi iesāktās jaunās dzīves, kas tagad turpināsies veselas četras nedēļas, varbūt pat ilgāk. Ieraudzījusi jauniešus, kas netālu spēlēja volejbolu, viņa tiem piebiedrojās.

Izpeldēties viena viņa tomēr neuzdrošinājās, joprojām atmiņā turējās mātes šausminošie stāsti par krampjiem, kas aukstā jūrā sarauj muskuļus. Iesmēlusi peldcepurē ūdeni, Tamāra atgriezās pie Jara. Puisis bija pavēlies uz vēdera, miegā nopurinājis dvieli un atbalstījis galvu uz saliektā elkoņa. Laikam redzēja nemierīgu sapni, jo ik pēc brīža ķermenis saspringa, kā lēcienam atsperoties. Un tieši tas lika Tamārai apžēloties. Viņa izlēja ūdeni smiltīs un apgūlās perpendikulāri, nolikusi vaigu uz Jara sakarsušās muguras.

Viņš atkal skrēja. Pretvējš sita elpu ciet. Krustos tāds smagums, it kā lodes būtu viņu ievainojušas mugur­kaulā. Un kā viņš rādīsies māsai acīs?… Mugurā ievai­notos zaldātus taču nošauj kā nodevējus. Pakausī viņš juta vajātāja karsto elpu, bet ātrāk skriet nespēja — krūtis atdūrās pret tumšu biezokni. Tas nepašķīrās, tu­rēja dzelzs skavās… Klusums. Slepkava paskrēja ga­rām. Jādodas atpakaļ pie nelaimīgās sievietes, varbūt vēl nav par vēlu sniegt palīdzību. Bet tumsā ceļu ne­atrast. Lai kur viņš pagriezās, visur atsitās kā pret mūri. Un Tamāra taču gaida, varbūt jau noasiņojusi. Pēkšņi viņš nešaubīgi zināja, ka briesmoņa pirmais upuris bi­jusi Tamāra. Meitene, kura viņam uzticējusies, naktī de­vusies pie viņa. Bet viņš to nodevis. Paķēris čemodānu un meties bēgt, Un tagad arī čemodāns pazudis. Tajā visas Tamāras mantas un grāmatas, kurās noteikti rak­stīts, kā viņam tālāk rīkoties. Arī vēstule, kas taču jā­nogādā milicijā …

daris ar pūlēm atvēra smagos plakstus. Acu priekšā bija sārta migla, kurā dejoja tumši apļi. Smagums uz. muguras neizzuda. Viņš uzmanīgi pastiepa roku atpakaļ un ar pirkstiem pieskārās Tamāras mīkstajiem matiem.

—   Beidzot! Esi gan tu snaudulis! — teica meitene, kura bija pamodusies spirgta un uzņēmīga. — Laikam jau vēls, un arī mākoņi uzradušies.

—   Tad ātri jāizpeldas. — Jāris pārvarēja stingumu un uzrāva Tamāru kājās. — Skrienam! — Un gariem soļiem nesās uz jūrās pusi.

—   Pagaidi! — Tamāras acīs saskrēja asaras. — Es taču neprotu. — Un, panākusi puisi, viņa mulsi sa­cīja: — Ne tikai tavai mammai, arī manējai ir māņu ticē­jumi un parašas. Piemēram, — viņa apjuka vēl vairāk un pateica pirmo, kas ienāca prātā, — nekad nedrīkst iz­mest nogrieztus nagus. Tie jāiemet ugunī un jāsadedzina. Citādi viņpasaulē vajadzēs visus sameklēt. Un vēl.,, Sapratusi, ka runā muļķības, un tomēr nevēlēdamās at­sacīties no lolotā sapņa, meitene sadūšojās. — Sievietes dzīvē esot tādi sliekšņi, kurus nedrīkst šķērsot kājām.

—   Piemēram, pēc laulības reģistrācijas līgavu uz ro­kām ienes viņas jaunajā mājā? — Jāris nebija drošs, ka sapratis mājienu.

—   Kāpēc uzreiz tā? — Tamāra klīrīgi notēloja sašu­tumu un piegāja viņam cieši klāt.

Jāris viegli pacēla meiteni, kas tūdaļ apvija rokas viņa kaklam, un iebrida jūrā.

… Vakariņas Tamāra ēda atpūtas namā, pēc tam pa­vadīja Jari līdz stacijai. Pirmajā vakarā jāizguļas, galu galā rit arī ir diena, un viņa gaidīs draugu, tikko tas atbrīvosies no darba. Un tagad puisis sēdēja vilcienā, kas veda viņu uz Rīgu.

Jāris nebija tik naivs, lai domātu, ka viss ir aizmirsts un piedots. Pa televizoru viņa ģīmetni, protams, nerāda, diez vai tā piesprausta pie dēļa ar uzrakstu «Milicija meklē», tik smagu noziegumu viņš nav pastrādājis. To­mēr labāk nerādīties ne pie tēvoča, ne pie meistara. Arī vecāku mājās viņš nebūs drošībā. Iznāk, ka, nododot abus Jāņus, viņš vissmagāk sodījis sevi pašu… Bet viņš taču par šo cenu pircis šīs dažas brīvības dienas tikai ar vienu mērķi — lai atriebtos! Lai savām rokām sagūstītu šo nelieti un nodotu taisnīgai tiesai. Viņš ir vienīgais, kurš to redzējis un pazīs starp tūkstošiem.

Cita ceļa pie Tamāras nav. Sai meitenei nav vajadzīgs draugs, kurš slapstās no milicijas. Tiesa, citādi viņi ne­būtu sastapušies, bet tagad vaina jāizpērk. Šovakar pat viņš dosies uz mežu, kurp briļļainais briesmonis noteikti atgriezīsies. So pārliecību Jāris bija smēlis tantiņu no­stāstos par noziedznieku primitīvo domāšanas veidu. Ka tik kāds neaizsteigtos priekšā…

No sadursmes Jāris nebaidījās, Viņš bija metru astoņ­desmit garš un alpīnisma treniņos uzaudzējis krietnus muskuļus. Pat lielākiem zēniem nekad ceļu nepašķīra, kāpēc šoreiz būtu jāraustās? Galvenais — jāuzbrūk ne­gaidot, lai neģēlis nepagūst izvilkt ieroci, tad ar pirmo sitienu notriekt šo sīkuli zemē. Ja šovakar nenotvers, rīt noteikti paziņos, ka tas pa gabalu licies gandrīz pus­audzis.

Jāris nomierinājās. Šķita, ka viss salikts pa plaukti­ņiem un viņam atkal tiesības domāt par rītdienu un Ta­māru. Vai viņš meitenē iemīlējies? To pateikt Jāris ne­spēja, jo īsti nezināja, kas ir mīlestība. Viņš zināja tikai, ka grib atkal redzēt Tamāru. Rīt, parīt, katru dienul Ka grib just to savos apkampienos kā pirmīt pludmalē un uz sava vaiga viņas vieglo, valgo skūpstu. Ka grib atklāti iz­stāstīt tai par šo dienu lietuvēnu un pavēstīt par laimīga­jām beigām. Viņš nešaubījās, ka pateicībā par lielo pa­kalpojumu milicija atlaidīs sīkos grēkus.

Pilsētas centrā Jāris iekāpa autobusā. Jo tas tuvojās galapunktam, jo mazāk tajā palika pasažieru. Beigu posmā radās iespaids, ka visi savstarpēji pazīstami, jo skaļi pārsprieda satraucošo notikumu Zinātnes vasarnīcu ciematā. īpaši uzbudinātas šķita divas padzīvojušas sievas.

—   Es gan neticu, ka viņa nav izvarota, — paziņoja griezīgas balss īpašniece. — Sīs valodas izplata vīrs, lai glābtu ģimenes godu.

—   Drēbju žēl. Profesors Ligitiņai vienmēr ved visu no ārzemēm. — Sarunas biedreni vairāk saviļņoja atgadī­juma materiālais aspekts.

—   Jums jau galva nesāp, — pirmā nerimās. — Va­karos pastaigājaties ar savu Dēziju. Tā kuce pat mūsu ciemata suņus sev tuvumā nelaiž, kur nu vēl svešus vī­rišķus… Bet es gan pēc tumsas iestāšanās vairs savu degunu laukā nebāzīšu. Un arī meitai neatļaušu.

—   Domājat, tas bija šejienietis? Man no droša avota stāstīja, ka viņš no Berģiem. Viens no tiem, kurš atdzina zagto autiņu. Mans vīrs dzirdēja, ka viņi jau apcietināti.

—   Bet galvenais vainīgais vēl staigā uz brīvām kā­jām. Nē, nē, mīļā, kas pats sargās, to arī dievs sargā.

Jāris tikai pēc brīža apjēdza šo vārdu drausmīgo pa­tiesību — par izvarotāju uzskata viņu! Kurš no Jāņiem spējis izgudrot kaut ko tādu? Un tik pārliecinoši, ka mili­cijā uzskata viņa vēstuli par melīgu pasaciņu… Bet tādā gadījumā… jā, tādā gadījumā tvarsta viņu, Jari Vaivaru, nevis īsto briesmoni, kurš var mierīgi staigāt p$ pilsētas ielām un izvēlēties jaunus upurus, gluži kā tas autobusa šoferis Notingemā, par kuru nesen bija rak­stījušas avīzes. Vēl viens iemesls pašam rīkoties un pa­darīt noziedznieku nekaitīgu…

No ciemata vajadzēja izkļūt nemanītam. Ejot pa gal­veno ielu, no kuras ik pēc Četriem gruntsgabaliem kāpu virzienā atzarojās šķembām klāti šķērsceliņi, Jāris re­dzēja, ka daudzās mājās sakustas logu aizkari. Viņu no­vēroja. Varbūt derētu aizkāpt līdz jūrai? Bet kā no tu­rienes tikt atpakaļ uz šoseju, lai pēc tam iegrieztos mežā? Pa to laiku kāda sevišķi modra pilsone jau noteikti būs sazvanījusi miliciju, un Tamāra rīt veltīgi gaidīs viņu. Nē, jārīkojas viltīgāk. Par laimi, viņš tagad zināja, kā sauc vakardienas uzbrukuma upuri… Jāris pārliecās tuvākajai latiņu sētai.

—   Vai jūs nepateiktu, kur dzīvo Ligita? Vietējās ko­mitejas uzdevumā atbraucu viņu apciemot.

Sieviete, kura skaliņu grozā lasīja pēdējās šajā sau­lainajā dienā nogatavojušās zemenes, iztaisnoja muguru un parādīja uz priekšu,

—   Priekšpēdējā māja meža pusē. — Viņas balsī jau­tās skaidri saklausāms atvieglojums.

Arī mežā bija jābūt uzmanīgam. Ogotāju gan vairs ne­redzēja, bet ik pa brīdim pa taciņu aizsoļoja vēlīni at­braucēji — laikam no dzelzceļa stacijas, kuru viņš naktī bija ievērojis. Lai nenāktos atkārtot leģendu par arod­biedrības cilvēkmīlestību, Jāris nogriezās biezoknī un drīz uzgāja ērtu celmu. Apsēdās un, cenšoties ne par ko nedomāt, pavērās apkārt. Vakara vējā koku galotnes līgojās uz aizvien vēl gaišā debesjuma fona. Bet lejā krēsla jau bija sabiezējusi, un tikpat kā vairs nemanīja stumbru ēnas. Tomēr mežs nemaz nešķita draudīgs, drī­zāk nomierinošs un nesteidzīgas apceres rosinošs.

Jāris bija uzaudzis starp mežu un ezeru. Apkārtējo dabu viņš allaž uztvēra kā neatņemamu dzīves sastāv­daļu, nevis kā apjūsmošanas cienīgu parādību. Uz mežu devās pēc malkas un sveķiem, ogām un sēnēm, ziemā — šad tad arī medībās. Un vērtību noteica tajā iegūstamie labumi — tāpat kā ezeri dalījās zivju bagātos un na­bagos. Viņš nesaprata cilvēkus, kas par varēm tiecās pa­vadīt atvaļinājumu meža tuvumā, lai pastaigātos un el­potu ar ozonu "bagāto gaisu. Kad viņš to skriešus krus­toja, baidīdamies nokavēt stundu sākumu, nekad nebija laika pievērst skatienu skaistumam. Patlaban tas lika daudz ko pārdomāt.

Jā, nevajadzēja braukt uz Rīgu, vajadzēja izmantot at­likušos brīvos mēnešus, lai palīdzētu tēvam saimniecībā. Nevajadzēja sapīties ar šiem spekulantiem, zagļiem un dzērājiem. Vajadzēja atrast sevī drosmi iet savu. ceļu. Galu galā par noziedzniekiem kļūst nevis pārgalvīgi puiši, bet tie, kuriem pietrūkst drosmes pateikt draugu- jiem — nē. Un arī šurp viņu atvedusi nevis drošsirdība, bet mazdūšība, bailes atbildēt par savu rīcību, stāties sa­biedrības tiesas priekšā. Un vēl kliedzošāks neprāts ir šīs privātās medības. Kopā ar miličiem" taču daudz lielākas cerības sadzīt noziedznieka pēdas. Gan novērtēs arī šādu palīdzību…

Jāris piecēlās un devās uz stacijas pusi. Kā jau pie­redzējis mežinieks — viņš gāja bez trokšņa, tāpēc jau pa gabalu sadzirdēja pretimnācēja soļus. Pēc brīža tas parādījās koku starpā — tievs, neliela auguma vīrietis, rietošās saules pēdējais stars atplaiksnījās briļļu stiklos. Tomēr Jāris nebija drošs. Attālums paprāvs, turklāt viņu ceļi nekrustosies.

Puisis iznira no ēnas un skaļi uzsauca:

— Vienu mirkli!

Svešinieks pagrieza galvu. Viņš! Apsviedās un metās bēgt. Jāris dzinās pakaļ. Viņu pātagoja tikai viena doma:

«Jānoķer! Ienaidnieks iztramdīts, ja tagad aizmuks, tad nekad vairs te nerādīsies!» Par ieroci viņš nedomāja, tikai par to, ka atstarpe samazinās un viņš spēj skriet vēl ātrāk.

Bēglis pārlēca grāvim un iespruka krūmājā. Jāris se­koja, rokām sargādams seju no asajiem zariem, kas brīkšķēdami lūza zem kājām. Tad apstājās, paskatījās apkārt, ieklausījās pēkšņajā klusumā. Netālu skanēja elsas. Bet varbūt tā ir paša sēcošā elpa? Viņš paspēra vēl divus soļus, ielūkojās biezoknī un ieraudzīja žilbinošu uzliesmojumu.

Tas ari bija pēdējais, ko Jāris Vaivars redzēja savā astoņpadsmit gadus ilgajā mūžā.

* it *

Izsaucu pa telefonu taksometru un lūdzu braukt, cik vien ātri iespējams. Nosauktais cejamērķis ar maģisku spēku lika šoferim dzīt mašīnu maksimālā tempā. Jari Vaivaru nekad nebiju redzējis, tomēr šķita, ka mans pie­nākums parādīt viņam ar savu klātbūtni vismaz šo pē­dējo godu.

Pārvaldes ēkā valdīja miegains miers. Biju gaidījis satraukumu par lietas traģisko pavērsienu, skaļas balsis, durvju klaudzoņu, tālruņu treļļus, skrejošu soju dipoņu, nez kādus tur vēl kinematogrāfiskus atribūtus, bet iz* rādījās, ka ikdienas rutīna ir neiedragājama. Lai kuru no saviem jaunajiem paziņām meklētu, visi bija iz­gaisuši: Kozlovs mājās atpūtās pirms gaidāmā nakts reida, Šiliņš kaut kur aizbraucis, Leons vēl atradās no­tikuma vietā, kur kopā ar ārstu, ekspertu, fotogrāfu un prokuratūras pārstāvi centās gūt skaidrību par slepka­vības apstākļiem, Beidzot uzdrošinājos ieiet pulkveža kabinetā. Atrāvis skatienu no dokumentu mapes, Drei­manis tūdaļ uzminēja mana apmeklējuma iemeslu.

—   jā  puikas. Un vēl vairāk žēl viņa tuvinieku Eks­perti apgalvo, ka viņš dzinies pakaļ noziedzniekam, pats uz savu roku mēģinājis to notvert. Lūk, pie kā noved tāda pusaudžu pašdarbība — viens, divi, trīs, un pa­galam. — Pulkvedis pašūpoja galvu un piebilda: — Ja neko citu negribējāt teikt, tad palūgšu mani atvainot.

Vienīgais, ko izdevās sastapt, bija Juris Bankovskis, kurš patlaban runāja pa telefonu. Istabiņa bija tik maza, ka viņam nācās piecelties un pārvietoties, lai piedāvātu man apsēsties.

—   Izrakstījies nav, bet divus gadus tur nedzīvo, skaidrs. Ko domājat iesākt?… Ierosināt viņa izrakstīšanu?… Man nav laika dzīt lētus jokus, lieciet aiz auss!…

Uzzinājāt Krūma precētās māsas adresi, nu, tas jau ir kaut kas. — Viņš tīšuprāt atkārtoja iecirkņa inspektora at­bildes, ļaujot arī man piedalīties sarunā. — Un ko šī?… Ak tā, nav jūsu iecirknis, tālab neaizbraucāt… Klausie­ties, cik gadu jums atlicis līdz pensijai?… Nē, es ne­draudu, tikai gaidu, kad beidzot pateiksiet, kur šī māsa dzīvo… Paldies par laipnībul — Bankovskis arī krie­viski runāja ar vieglu akcentu.

Vēl kādu mirkli viņš kustināja lūpas — laikam taču lādēdams neizdarīgo darbinieku, tad pievērsās man.

—   Ja ir patika, brauciet līdzi, tomēr labāk nekā tupēt šeit un gaidīt, kad ūdens sakustēsies.

Izrādījās, ka šādiem braucieniem nav paredzēta die­nesta mašīna, un mēs ilgi kratījāmies tramvajā. Tikpat ilgi starp vienādi neizteiksmīgajiem Ķengaraga namiem meklējām vajadzīgo.

—   Tā tik vēl trūka, ka neviena nebūs mājās, — Ban­kovskis drūmi pareģoja.

Pesimistiskais paredzējums, par laimi, nepiepildījās. Ar popētu vaskadrānu apsistās durvis atvēra kaulaina sieviete, kurai varēja būt piecdesmit pieci gadi un tikpat labi arī trīsdesmit pieci: tajos brīžos, kad viņa ar neat­darināmu sievišķīgu kustību sakārtoja raibo zīda laka­tiņu, zem kura iezīmējās matu rullīšu kalnaine, vai pēkšņi pasmaidīja, atsedzot apskaužami baltus un vien­mērīgus zobus.

—   Mēs ar sābri te no Latgales republikas, — Ban­kovskis skaidroja. — Vitoļkam sveicienu atvedām un vis­pār — ir ko parunāties par izdevīgu šepti. Ar viņa rokām mūsu pusē tagad var dzīvu zeltu kāst.

—   Pareizi! — Krūma māsa tūdaļ piekrita. — Es tāpat viņam saku: «Ko tu, brāļuk, te pilsētā nīkuļo! Ar tavām haltūrām tu te labu galu neņemsi — cik dabū, tik no­plītē. Bet uz laukiem vismaz koste uz goda, sameklēsi sev vienu ontlīgu sieviņu, nevis šo tizlo atraitni, kas pati iekšā neņem un citiem nedod.»

—   Un viņš pie šīs iekundējies, laikam svešus rakarus audzina? Kā mums tur aizvažot?

—   Nudien nepateikšu, es tajā mājā neesmu kāju spē­rusi un nesperšu arī. Brauciet vien līdz jaunajai slim­nīcai. Pareizi, jūs taču Rīgu nepazīstat… Mežciems — iegaumēsiet? Tāpat kā pie Daugavpils, mūsu nelaiķa

krustmāte vēl par Poguļanku sauca… Viņa draugaļa tur strādā par māsiņu, Tekla vārdā, kā tāda sugas govs.' Un netālu dabūjusi dzīvokli… Tikai par grādīgiem dzē­rieniem viņas klātbūtnē gan nemuldiet. Brāļuks, kad iecērt čarku, pa nakti vispār mājās nerādās. Domājat, citādi kaut reizi būtu atcerējies miesīgo māsu? Tā vis- maz pa vakariem šad tad dabūnu redzēt, zinu, ka vēl nav nolicis karoti.

—   Un kad pēdējoreiz apciemoja jūs? — izkritis no lomas, Bankovskis asi jautāja.

Krūma māsa pārsteigti nolūkojās viņā, tomēr atbildēja:

—   šinīs dienās bija, bet, kādā datumā, — nepateikšu. Kad mani uzbuknī nakts vidū, man sajūk visi pātari.

Braukt uz Mežciemu ar sabiedrisko transportu? Tad jau labāk izvilkt no garāžas znota moskviču — gan ar dieva palīgu, pareizāk sakot, ar miliciju uz pusēm kaut kā izstūrēšu pilsētai cauri. Bet parādījās taksītis, un es nolēmu: lai jau iet uz nākamā honorāra rēķina. Bankov­skis pienācīgi novērtēja šo žestu un tūdaļ ņēmās instruēt mani:

—   Pie atraitnes jūs būsiet galvenais runātājs. Uzstā­sieties kā solīds darba devējs, kuram steidzīgi jāremontē.., nu, teiksim, kāda sarežģīta mehāniska ietaise. Jo miglai- nāk, jo labāk.

—   Un ja viņš pats mājās?

—   Tad būs pavisam cita runāšana. Bet sirds man saka — Krūms laidies krūmos.

Pie slimnīcas Bankovskis pavēlēja šoferim neieslēgt skaitītāju — it kā pats būtu maksātājs. Tomēr atgriezās samērā drīz. _

—   Vai tad kadru daļa vēl vaļā? — vaicāju, atcerējies Šiliņa metodi.

—   Katra vaktniece zina vairāk par šiem. — Bankov­skis pasmīkņāja. — Brauksim taisni, es parādīšu, kur jānogriežas.

Atraitne izskatījās pavisam citāda, nekā biju viņu iedomā jies pēc Krūma māsas raksturojuma. Apaļīga, mātes tipa gaišmate ar lielām krūtīm un pienbaltu sejas ādu, kuru atdzīvināja daži aizkustinoši vasaras raibumiņi uz taisnā deguna. Viņa nelikās sajūsmināta par apciemo­jumu.

—   Nav mājās. Varbūt ar tumsu pārradīsies.

—   Bet man ir avārija, — uzstāju. — Varbūt zināt, kur viņu sameklēt?

—   Visiem tagad ir avārijas, normāli neviens vairs ne­strādā… Manējais ari, kad vakaros taisās aizlavīties no mājām, mūžīgi izgudro kaut kādas avārijas. It kā bez viņa pasaule aizietu bojā. Bet es gribu vīru, kurš no rīta iet uz darbu un četros kārtīgi pārnāk — kad ēdiens vēl nav atdzisis. Ko man dod visa šī kreisā nauda, ja es tikpat kā neredzu Vitoldu? Kur tas laiks, kopš pēdējo reizi aiz­veda mani uz kino…

—   Ko tad jūs vēl gaidāt? Trieciet laukā no mājas, un miers un dievs, — Bankovskis negaidot ieteica.

—   Bet viņš taču labs cilvēks. Bērnus mīl un arī mani laikam ieredz. Pat piedzēries mušai pāri nedarīs. Ja ne­būtu tik slinks, mums jau sen būtu sava vasaras māja. Bet tā tikai citiem ceļ, tam profesoram Zinātnes ciematā nu jau trešo nedēļu velk rores…

Sastingu. Vai tiešām sagadīšanās? Nolēmu būt se­višķi slīpēts un jautāju:

—   Pie Kalniņa?

—   Vai tad viņš man stāsta, kā šos visus sauc? Būtu kādreiz paņēmis līdzi, parādījis, kā cilvēki dzīvo. Profe­sora kundze pat baseinu pasūtījusi, tāpēc jau tik lēni iet uz priekšu.

—   Ar jūsu atjauju mēs šovakar vēl piekāpsim. Līdz ci- kiem drīkst traucēt? — redzot, ka Bankovskis kļūst ne­pacietīgs, centos ātrāk pabeigt sarunu.

—   Man rīt septiņos jānomaina nakts māsiņa, tā ka pie miera eju agri. Labāk aizbrauciet uz to ciematu, bet es neticu, ka viņš pametīs visu pusratā un skries pie jums. Ne velti strādā no gaismas līdz tumsai, pēdējās dienas pat pa nakti paliek — jādzen darbs uz priekšu.

Kad mēs atkal atradāmies uz ielas, pārmetu leitnan­tam:

—   Vajadzēja uzprasīt Krūma fotogrāfiju, tad vismaz zinātu, ko meklēt.

—   Tikpat labi varējām iztikt bez visa teātra un uz­rādīt milicijas dokumentus… Nē, mēs nedrīkstam iz­biedēt putniņu. Un tagad — ne soli vairs, pirms nebūšu ziņojis pulkvedim. Viņš atzīst pašdarbību tikai līdz paša nospraustajai robežai. Baidos, ka bez prokurora san­kcijas mums neiztikt. Runa taču ir par slepkavību.

… Pulkvedis Dreimanis likās apmierināts — pirmo­reiz šajā garajā dienā,

—   Beidzot kaut kasi — viņš uzteica BankovskI, no­spieda selektora pēdējo taustiņu un pavēlēja: — Uz­ziniet, kurš no Zinātnes dārzkopības kooperatīva bied­riem patlaban rok baseinu savā gruntsgabalā… Ar strūklaku vai bez, to es nezinu. Gaidu.

Atvienojis Augusts Dreimanis deva vaļu savām jūtām:

—    Liktos — kāpēc gan neiekārtot savā dārzā baseinu? Tajā var ielaist karpas un izzvejot, kad ierodas negaidīti ciemiņi. Tajā var plunčāties mazbērni. Tajā var ielēkt pēc somu pirts sutoņas. Esmu pārliecināts, ka ar profe­sora algu un honorāriem ne to vien var atļauties. Un to­mēr tas manī izsauc neizprotamu iekšēju protestu. Šķiet, ka tā ir vistīrākā mietpilsonība, mēģinājums atdarināt augstākās sabiedrības «saldo dzīvi», cenšanās pārspēt savu kaimiņu. «Jums ir alpinārijs ar dārza keramiku, mums toties — baseins.» Galu galā — ja nevari bez tā iztikt, roc pats, nodzīsi liekos taukus. Bet nealgo darba­spēku. Un nenāc pēc tam sūdzēties, ka esi apkrāpts, ap­zagts …

Selektorā kaut kas noklikšķēja, tad atskanēja dobja balss:

—   Baseinu iekārto Zinātņu akadēmijas institūta direk­tora Markuļa dārzā. Izdevās noskaidrot, ka profesors vēl darbā, viņa telefons …

Pulkvedis kļuva vēl domīgāks.

—   Markuli pazīstu personiski, viņš ir ievērojams zinātnieks, vairāku atklājumu autors. Bet viņa lau- lene… Pēdējoreiz turējusi rokā nopietnu grāmatu, kad universitātē gatavojusies valsts eksāmeniem. Tas bija tik sen, ka pat labākie kosmetologi ir bezspēcīgi… Tagad viņai baseina ievajadzējiesl

Viņš uzgrieza profesora telefona numuru.

—   Vai biedrs Markulis? Sveiks, Ziedoni, veco zēn, runā Augusts Dreimanis, neesi vēl aizmirsis?

Pulkvedis nebija izslēdzis ārējo pievadu, un istabā ielauzās mazliet krekšķīgā profesora balss:

—   Tu laikam uz miršanu sataisījies, ka atcerējies. Pirms nāves allaž griboties pulcināt ap sevi senos draugus.

Dreimaņa sejā iegūla sāpju pilna izteiksme. Profesora joks viņam nebija pa prātam, tāpēc viņš tūdaļ devās pretuzbrukumā:

—   Bet tu sāc garīgi aptaukoties. Stāsta, ka savā dārzā ierīkojis baseinu.

—- Tā liekas. Vakar, kad atgriezos no kolokvija, es tumsā tajā iegāzos. Labi, ka sieva vēl nav paguvusi ielaist ūdeni.

—   Un tagad nopietni, Ziedoni. Kas būvē šo uzrikti?

—   Meistars, kuru man ieteica… pag, pag… nē, ne­atminos. Bet viņš strādā labi. Ja tev ko vajag…

—   Kāds viņš izskatās? Varbūt to esi ielāgojis?

—   Neprasi par daudz. Es taču ar viņu esmu ticies div­reiz, ne vairāk.

—   Vai brilles valkā? — pulkvedis neatlaidās. — To Vismaz tev vajadzēja ievērot.

—   Noteikti! — profesors nopriecājās. — Pats redzēju, kā viņš metina. Liels meistars!

—   Tu esi bezcerīgs, — pulkvedis nopūtās.

Ko tu tur purpini? Ja gribi zināt, atbrauc ciemos un uzprasi manai sievai. Šovakar es atbrīvošos agrāk. Mēs tevi gaidām. Norunāts?

Pīkstieni liecināja, ka profesors Markulis nolicis klau­suli.

—   Izcila ideja, kaut arī tipiski diletantiska: pulkvedis brauc iepazīties ar noziedznieku. Bet kāpēc gan ne? Vārdu sakot, tā — mēs ar biedru korespondentu aiz­brauksim, bet jūsu ziņā, leitnant, paliek Krūma dzīvoklis un pastāvīgi radiosakari ar manu mašīnu. Skaidrs?

Vakariņas mēs paēdām Dreimaņa dzīvoklī, kur mani pārsteidza milzīgais grāmatu daudzums gar visām sie­nām uzstādītajos plauktos, bet mulsināja tas, ka māji­nieki nepapūlējās parādīties: viņš pats no virtuves nesa ēdienus, kurus bija sagatavojuši neredzami rūķīši.

Grūti pateikt, par ko mēs sarunājāmies. Žurnālists būdams, centos vairāk klausīties, bet pulkvedis diezgan juceklīgi stāstīja atgadījumus no savas prakses, kuru sadalīja pirms un pēcinfarkta posmos, atkal un atkal uz­svērdams, cik ļoti atkarīgas viņa tagadējās darba spējas no laika apstākļiem: ja, piemēram, naktī uznākšot lietus, rīt būšot jāpaliek mājās un jāizsauc ārsts.

Par laimi, šoferis bija punktuāls, un pusstundu vēlāk mašīna nobremzēja pie profesora Markuļa dārza vārti­ņiem. Māja ar savu pieticīgo ārpusi patīkami atšķīrās no kaimiņu pretenciozajām celtnēm. Bet drīz sapratu, ka tas ir tikai izsmalcināts paņēmiens pārsteigt viesus. Aiz senatnīgajiem laukakmeņu mūriem slēpās tāds krāš­ņums, kas darītu godu jebkura Rīgas kinostudijas māk­slinieka priekšstatiem par Rietumu miljonāru gaumi: dārgs paklājs uz parketa grīdas, gobelēni uz paneļu sie­nām, kamīns no holandiešu podiņiem. Vienīgais, kas it nemaz neatbilda greznajam iekārtojumam, bija paši saimnieki. Bez žaketes, ar bikšturiem pāri rūtainajam īs- piedurkņu kreklam profesors nez kādēļ atgādināja man pēckara gadu tramvaju konduktorus, kuri tāpat valkāja pusapļa brilles — uz leju skatījās caur palielināmajiem stikliem, bet tālumā ar neapbruņotām acīm. Ģimenes va­gona vadītāja neapšaubāmi bija sieva, bet nepiecieša­mības mirkļos Ziedonis Markulis prata iedarbināt rokas bremzes riteni un apstādināt temperamentīgās Klāras pārāk straujo gaitu.

Mūs gaidīja. Pie kamīna bija uzklāts kafijas galds ar cepumiem un visāda izmēra kristāla glāzītēm. Mājas bā­riņa durtiņas stāvēja vaļā, un arī bez tradicionālā spoguļefekta dzērienu izvēle varētu sagraut katra at­turībnieka pretestību. Pat Dreimanis nobaudīja piņģe- rotu Sveika plūmju šņabja, bet dzert kafiju atteicās — vispār jāatradinoties no pārliekas šķidruma lietošanas.

Kad bija iztukšots mēriņš par kopīgo jaunību, veco skolu un klases biedriem, pulkvedis bez aplinkiem sacīja:

—   Mani, interesē jūsu amatnieks — Vitolds Krūms, ja nemaldos. Pagaidām vēl nedrīkstu teikt — kāpēc. Ko jūs varat pastāstīt par viņu?

—   Mums viņu ieteica māsasvīrs, un līdz šim nav ne­kāda iemesla sūdzēties. Dzer tikai tad, kad pati piedā­vāju, piemēram, kad pirmoreiz palaida ūdeni. Un prātīgi dara — mēs taču salīgām, ka maksāšu par gatavu

. darbu, nevis par nostrādātām dienām. Tāpēc viņš ne­skaita stundas, atbrauc agri, reizēm strādā līdz pašai tumsai. Gadās pat, ka viņš te pārlaiž nakti, kad…

—   Kur? — pulkvedis strupi vaicāja.

—   Ne jau istabā, — Klāra Markule uztvēra jautā­jumu gandrīz kā goda aizskaršanu. — Instrumentu šķū­nītī, kur aiznesu saliekamo gultu. Mazgājas aiz garāžas, sevis pēc ieskrien mežā…

—        Klarisa! — profesors aprāva sievu. — Nevajag di­žoties ar saviem antidemokrātiskajiem aizspriedumiem. Cilvēkam, kurš uzstādījis tev atejas podu, ir arī tiesības uz tā apsēsties.

—   Pamēģiniet atcerēties,— pulkvedis uzstājīgi lūdza,

—   kad viņš pēdējoreiz palika pa nakti, tas ir ļoti būtiski.

—       Vakar?… Nē, vakar Krūms vēl pirms tumsas aiz­gāja uz staciju. Bet aizvakar gan aizkavējās, es viņam vēl uzvārīju tēju, maizītes uzsmērēju.

—       Vai drīkst apskatīt to jūsu šķūnīti? — Pulkvedis piecēlās.

Dēļu būda, kas būvdarbu periodā laikam kalpojusi kā pagaidu mītne, atradās dārza dziļumā meža pusē.

—       Skaidrs, ka no šejienes var nepamanīti aiziet un at­kal atgriezties, — pulkvedis purpināja.

—       Un suns? — atgādināju. Ausīs man vēl skanēja profesora īsspalvainā terjera histēriskie vaukšķi.

—        Protons viņu pazīst un nerej. Un vispār naktī pa āru neblandās, — Klāra Markule paskaidroja.

Istabā pulkvedis atgriezās domīgs. Apēda vēl vienu Kurzemes sklandrausi, tad atbīdīja šķīvi.

—       Pēdējais lūgums. Pacentieties kopīgiem spēkiem ap­rakstīt šo Krūmu. Nu, vai valkā brilles, vai audzē ūsas, kādi viņam zobi.

—   Es atsakos! — Profesors enerģiski atgaiņājās.

—   Tikko izeju no mājām, pat neatceros vairs, kā sieva izskatās, neņem ļaunā, Klarisa!

—       Vīrietis kā vīrietis, nav jau zirgs, kam zobi jāpār­bauda. — Markule pameta iznīcinošu zibsni vīra vir­zienā. — Osas gan viņam ir, bet drīzāk tāds kušķītis zem deguna tāpat kā manējam, kad sestdien un svētdien slinkums cilāt bārdasnazi. Brilles? Pa dienu vienmēr valkāja tumšas brilles, bet vakaros laikam strādāja bez.

—       Un tās tumšās? Vai bija ar dioptriju, — neievē­rojāt?

—       Nezinu. — Markule noplātīja rokas. — Neesmu ne­kāds vagars, uz pirkstiem neskatījos…

Pulkvedis pavēlēja šoferim braukt uz staciju un, pa­ņēmis mani zem rokas, iegriezās mežā. Nespēju iedomā­ties, kā viņš bija uzminējis par manu vistas aklumu, bet šonakt šī.laipnība bija lieka, jo spīdēja mēness un gluži labi redzēju taciņu. Turpretī nepamanīju nevienu no mili­cijas darbiniekiem, kuri slēpās aiz kokiem un ik pa brī­dim padeva priekšniekam klusu labvakaru.

Stacijā nokļuvām bez starpgadījumiem. No dežuranta telpas mums pretī iznāca civildrēbēs tērpies Kozlovs.

—   Jūs, biedri Kozlov, esat tuvredzīgs, — neatņēmis sveicienu, pulkvedis viņu uzrunāja. — Sakiet — kad mā­jās kaut ko meistarojat, labojat elektrisko gludekli, mai­nāt krāna blīvi, vai paturat brilles uz deguna vai no­ņemat?

—   Kā kuru reizi, — Kozlovs diezgan nenoteikti atbil­dēja. — Atļaujiet ziņot, ka līdz šim ne vilcienā, ne šeit nekas aizdomīgs nav pamanīts.

—   Pats nopratu, — pulkvedis īgni rūca un pagriezās pret mani. — Braukuši! Man tāda nojauta, ka šovakar nekas vairs nenotiks.

Tikai mājās atskārtu, ka nekur nebiju manījis Osi Ši­liņu.

VI

Aiz Jūrmalas Šiliņš beidzot uzelpoja brīvāk un deva vaļu neapmierināti rūcošajam motoram. Līdz šim brīdim viņš bija ievērojis visus satiksmes noteikumus: kur to prasīja ceļazīmes, samazinājis ātrumu līdz četrdesmit, pat trīsdesmit kilometriem vai pacietīgi vilcies kravas mašīnas pavadā, paklausīgi turējies šosejas labajā malā. Tā viņš brauca vienmēr, kad atradās fiziskā vai garīgā stresa stāvoklī, jo baidījās, ka bīstamā situācijā varētu pietrūkt koncentrācijas spēju. Turklāt neierasti lēnais temps palīdzēja aizgaiņāt visas nevēlamās domas. Un šodien tās bija sevišķi drūmas.

Ne jau pirmoreiz Šiliņš redzēja mironi. Tomēr pat avārijā izkropļotais bērna līķis, kurš pēc tam ilgi rādījās murgainos sapņos, nebija izraisījis viņā tādu žēlumu. Tas taču nebija Aspas brālis. Bet Jāris — spēkpilns puisis, jauns, stalts un ar neiedragājamu veselību! Lik­tos — kas tādam ko nedzīvot līdz sirmam vecumam? Mācīties, strādāt, mīlēt, pašam tapt mīlētam. Bet gājis bojā savas vieglprātības dēļ. Un arī milicijas neizdarības dēļ. Jā, nevarēja noliegt, ka viņiem nav izdevies nosar­gāt Jari Vaivaru. Kāpēc? Šiliņam patlaban šķita, ka puisis ticis pārāk zemu vērtēts — kā bēgulis, nevis ka cīnītājs. Atgadījuma obligāta analīze noskaidros, kurš vainīgs. Diemžēl 110 kļūdu saknes atsegšanas nevienam vieglāk nekļūs. Vismaz Aspai. Šiliņš skaidri apzinājās, ko māsa pārdzīvos, kā šaustīs un tirdīs sevi par brāļa nāvi. Un tāpēc viņš tagad tā steidzās pie Vaivariem — gribējās tur nokļūt, pirms kāds Aspai svešs cilvēks būs paguvis piezvanīt un oficiāli bezkaislīgā balsī paziņot nelaimes vēsti, pievienojot nodrāztiem līdzjūtības ap­liecinājumiem priekšniecības aicinājumu iespējami ātri ierasties Rīgā.

Šiliņš bija stingri apņēmies pasargāt Aspu no visām nepatikšanām, un viņam likās, ka ir piemērotākais cil­vēks, lai uzklausītu māsas liecību par lietas patiesajiem apstākļiem. Protams, meitene tonakt pazinusi brāli, ci­tādi taču nebūtu pa galvu pa kaklu bēgusi uz laukiem. Jāuzzina, vai tikai aiz šīs strausa politikas neslēpjas kaut kādi derīgi pieturas punkti, kas izgaismotu Jara Vaivara neprātīgo rīcību. Patiesība jāizdibina, un, ja Aspa to nesapratīs, tad viņai jāaiziet no milicijas, jā­atvadās no domas par juridisko fakultāti.

Nu jau motors dziedāja ierasto stakato melodiju, kurā trauksme mijās ar sīvu mērķtiecību. Kāja juta zem pa­minas vēl neizlietotas zirgspēku rezerves, tomēr Šiliņš lika spidometra bultai sastingt pie simt kilometru at­zīmes. Pareizi ieturēts ritms svarīgāks par dažiem izrā­vieniem, kas gan rada ātruma ilūziju, tomēr caurmēra tempu tikpat kā neietekmē, — šā vai tā sastrēgumu vie­tās vai pie pārbrauktuvēm viņš panāks visus trakuļus.

Šiliņš bija izvēlējies ceļu gar jūras krastu. Šosejas malā pat šajā vēlīnajā pēcpusdienas stundā stāvēja sēņo­tāju mašīnas. Sur un tur starp kokiem ar pilniem gro­ziem, it kā apgāžot seno ticējumu, ka tikai rīta stundai esot bekas mutē, pavīdēja neatlaidīgākie baraviku un kundziņu mednieki. Zvejniekciemos baltiem dūmiem kū­pēja namiņi, žāvējās vabās pakārti vadi un venteri, ar kuriem kolhozu pensionāri joprojām vilka no dzelmes lomus. Ierindā vēl bija arī viņu vecās airlaivas. To melni nodarvotie korpusi, sazāģēti uz pusēm un stāvus kopā saslieti, radīja moderno māju ainavā patīkamu retro piesitienu,

Kreisajā pusē Šiliņa uzmanību piesaistīja plakāts, kas pirmajā mirklī šķita iederamies zēnu kara rotajā — tik nesaskanīga uz miermīlīgi šalcošā meža fona izskatījās

miroņgalva ar diviem sakrustotiem kauliem. Ieraudzījis tadu pašu otru un vēl arī trešo brīdinājuma zīmi, viņš nobremzēja. Burti nostājās vietās un vēstīja, ka iecirknis apstradāts ar indīgām vielām, un Šiliņš atcerējās avīzes informāciju par ķīmisko uzbrukumu priežu ienaidnie­kiem — kāpuriem. Jā, atbaidošāku izkārtni grūti iedomā­ties… Viņš no jauna kāpināja ātrumu, bet jau pēc brīža kāja nevilšus atkal nospieda bremzes pedāli: mežā bija iebraukta mašīna, tās īpašnieki cirtumā lasīja avenes, bet bērni netālu vāca čiekurus un sausus zarus uguns­kuram, uz kura laikam ceps nu jau arī Latvijā līdz tau­tiskam ēdienam izdaudzināto cūkgaļas šašliku.

Vai tiešām nevarēja pabraukt vēl kādu gabalu vai iegriezties indes neskartajā kāpu zonā? Kas šiem cil­vēkiem dārgāks — pāris litru meža aveņu vai pašu ve­selība? Kādi izaugs bērni, kuri no mazotnes pieradināti neievērot aizliegumus? Varbūt nihilismā audzināts arī .Jāris Vaivars? Bet līdzās taču augusi Aspa, pie kuras viņš tagad traucās, atstājis novārtā visus pārējos die­nesta pienākumus. Varbūt viņš rīkotos citādi, taču kopš va­kardienas bija kā apmāts… Uz A*spas mājām viņu dzina nenovēršamas, neatvairāmas ilgas pēc šīs meitenes.

Līdz šim Šiliņš par sievietēm bija domājis tikai vaļas brīžos, tikai tad, kad gribējās izklaidēties, līksmi pavadīt brīvo laiku. Šoreiz ceļa galā gaidīja grūtums un asaras, tomēr apziņa, ka tur viņš sastaps Aspu, lika nepacietīgi skaitīt kilometru stabus.

Vaivaru māja atrodas ezera krastā — tik daudz Ši­liņš zināja. Aspa bija stāstījusi par zivju barības cehu ar granulēšanas iekārtu, sūkņu staciju ar ūdens attīrī­šanas ierīcēm, katlu māju un foreļu audzētavu ar kanālu kaskādēm, un pilsētnieka iztēlē radās priekšstats par rūpniecisku kompleksu. Tāpēc viņš gandrīz paskrēja ga­rām ēku pudurim pakalnā, kura piekājē melnoja mij­krēslī paslēpies ezers. Virsotni tumsa vēl nebija skārusi, mājā neredzēja neviena gaiša loga.

Vārtiņus Šiliņš atvēra ne bez bažām: ķēdes suns jau sen būtu ierējies, bet bīstamāki bija strupkajainie kranči, kas mēdza uzglūnēt ciemiņiem aiz piebūves stū­riem un negaidot ieķerties stilbos. Vienlaikus atvērās mājas durvis, uz sliekšņa parādījās sievietes stāvs.

—   Redzēju tevi piebraucam, — Aspa sacīja, un arī balsi viņš pirmajā mirklī nepazina, tik aizsmakušu to vērta satraukums. — Kas noticis? Jāris taču zvērēja, ka ne ar pirkstu nav tai sievai piedūries.

—   Tavs brālis neatnāca uz miliciju. — Un Šiliņš cieši satvēra meitenes roku, it kā grasīdamies viņu balstīt.

—   Tev jābūt stiprai, Aspa!

—   Ko viņš izdarīja? — viņa čukstēja, lai nesaceltu kājās vecākus, bet acis izmisīgi kliedza.

—   Nolēma pats noķert noziedznieku un samaksāja par to ar dzīvību. — Šiliņš juta, ka vajadzētu pateikt sirsnī­gākus vārdus, tomēr neko tādu pār lūpām nedabūja. Tikai vēl piebilda, lai neļautu piedzimt veltām cerībām:

—   Nav tev vairs brāļa, Aspa.

Sie vārdi krita klusumā, neizraisot ne mazāko atbalsi, ne sīkāko kustību. Likās, meitene tos nav dzirdējusi — tik stinga viņa stāvēja tumšo durvju ietvarā. Neraudāja, neklaigāja, neapraka seju rokās. Pat neatslēja muguru pret stenderi. Un tomēr pietiktu ar vieglu pūsmu, lai viņu apgāztu — tik trausla un viegli ievainojama viņa patlaban izskatījās.

—   Iekšā es tevi neaicinu, labāk būs, ja pati pateikšu vecākiem, — Aspa pēdīgi izdvesa. — Aiziesim līdz eze­ram, man jāzina visa patiesība… Paldies,, nevajag, — viņa noraidīja Šiliņa sniegto roku. — Parādīšu ceļu.

Viņa neteica nekā arī pēc tam, kad Šiliņš bija izklās­tījis visu, ko zināja par puiša pēdējām gaitām. Daudz tas nebija. Bet raksturīgi, ka ne Lielais, ne Mazais Jānis necentās uzvelt Jarim galveno vainu mašīnas zagšanas epizodē, — viņš esot piedalījies vienīgi kompānijas pēc, nevis negodīgas peļņas nolūkos… Protams, izdevīgāk nekā atbildēt par nepilngadīgā iesaistīšanu noziedzībā, bet šo apsvērumu Šiliņš noklusēja. Vēl viņš mācēja pa­stāstīt, ka Jāris miris bez sāpēm, jo lode ķērusi aortu. Gribēja piemetināt, ka puiša kabatā atrasta elektriskā vilciena biļete braucienam no Bulduriem līdz Rīgai, kas ļāva secināt, ka viņš šo dienu pavadījis Jūrmalā, kā arī paprāva naudas summa, tomēr atturējās. Šādas detaļas varēja ieinteresēt milicijas darbinieci, nevis māsu, kura acīmredzot pprojām nespēja aprast ar domu par brāļa pēkšņo un bezjēdzīgo nāvi.

Aspa nekad nebija domājusi par nāvi. Kad nomira vecāmāte, visi uzskatīja to par atpestīšanu, jo cik gan

ilgi var mocīties paralizēts, pie gultas piekalts cilvēks? Tātad — pelnīts miers. Un pilnīgs tukšums — laikam tāds, kādu viņa juta sevī: nespēja uztvert notiekošo vai prātot. Bet kāpēc tomēr līdz apziņai nokļuva Šiliņa mieri­nošie vārdi, kāpēc viņa dzirdēja ūdeņu liego guldzēšanu, līdz virspusei uznirušo zivju klusos pakšķus, kāpēc ma­nīja, kā viļņi aijā laipas pontonus? Nē, dzīve nav ap­stājusies, ta joprojām uzliek viņai pienākumus.

—   Braukšu tev līdz uz Rīgu. Bet vispirms…

—   Jā, aizej pie vecākiem, — Šiliņš mudināja. — Es gafdīšu te.

Tikai tagad viņš saskatīja, ka steķa galā pietauvotajā laivā sēž pusaudzis un laiku pa laikam rausta makšķer- auklu.

—   Vai copē ar? — Šiliņš uzsauca, bet apkārtējā mierā paša balss likās tik griezīga, ka viņš tūdaļ pārgāja uz čukstiem. — Droši vien esi te iebarojis brekšus?

—   Tagad jau vajadzētu ar spiningu, — zēns skaidroja. — Gribat izmēģināt roku?

—   Ko tad pats nemeti?

—   Baidījos traucēt. Jūs laikam arī esat no milicijas?

Pēc tā vien, ar kādu bijību viņš izrunāja šo vārdu, Ši­liņš noprata, cik augstā godā tiek turēta Aspa. Viņš atvē­zējās un, cik vien spēka,• raidīja vizuli tālumā, tomēr tas aprāva lidojumu pavisam tuvu un ievēlās ezerā kā tāda nošauta mercene. Spolīte turpretī joprojām griezās, bezcerīgi samudžinot caurspīdīgo valgu.

—   Ja esat pieradis pie bczinerces spoles, paņemiet šo, tā pieder Jarim, — zēns piedāvāja. — Viņš ar to izvilcis tādu līdaku, ka es pat parādīt nevaru.

Šiliņa cerības nepiepildījās. Lai gan viņš centās sa­koncentrēt uzmanību uz iespējamo lomu, tomēr domās kopā ar Aspu atradās tumšajā mājā. Bērni nedrīkst mirt ātrāk par saviem vecākiem, tas taču runā pretī visiem dabas likumiem. Lūk, cik vienkārši viņš pašlaik apko­potu savu dzīves mērķi un darbību milicijā, kaut citkārt ironiski smīnētu par tādu salkanu ideālismu.

—   Turiet pirkstu uz auklas, — puika pamācīja. — Ci­tādi nejutīsiet, kad līdaciņa pieķersies. Vakaros viņas nekad uzreiz neuzkožas. Paskatieties, kā riņķo ap ēsmu!

Bet Šiliņš raudzījās mājas virzienā. Pakavējusies pie sētas, varbūt pat vērojusi viņus, Aspa izzuda no redzes

loka. Iztālēm nevarēja pateikt, vai meitene raudājusi vai aizvien vēl stingri turēja sevi grožos. Kad Aspa parādī­jās, viņai rokā bija iepirkumu tīkliņš, kurā baloja iega­rens vīstoklis. Šķērsoja pagalmu un, atstājusi vārtiņus pusvirus, viņa ienira koku ēnā. Pēc brīža atskanēja aici­nošs taurējiens, bet durvju klaudziens izpalika. Tātad viņa arī tās bija atstājusi vaļā. Bet no mājas neviens ne­iznāca. Arvien vēl akliem logiem — tā pamazām tinās sēru autā.

—   Lūdzu, atļauj braukt man, — Aspa lūdza un, neno­gaidījusi Šiliņa piekrišanu, iedarbināja motoru.

Tikai tagad Šiliņš apjēdza, ka pirmīt nav iebāzis at­slēgu kabatā. Un tūdaļ pamanīja vēl vienu aizmāršības pazīmi: automobilim sakustoties, iemirgojās benzīna līmeņa rādītāja sarkanā acs.

—   Varētu aizņemties no tēva krājumiem, — Aspa teica. — Bet labāk izmetīsim līkumu līdz rajona centram un uzpildīsim tur.

—   Tu esi pārliecināta, ka drīkstēja atstāt viņus vie­nus? — Šiliņš vaicāja, kad mašīna izripoja uz asfaltētā lielceļa. — Varbūt derēja brīdināt kaimiņus?

—   Pat es šobrīd būtu lieka. Viņiem vislabāk palikt divatā… Sākumā taisījās mums līdzi uz Rīgu, bet es apsolīju, ka Jari pārvedīšu. Māte grib guldīt viņu vie­tējos kapos. Tu domā, man neliegs?

—   Kādēļ gan? Iztaisīs sekciju un… Kravas mašīnu dabūšu mūsu garāžā, tev ne par ko nevajadzēs lauzīt galvu.

—   Apmēram to pašu pateicu arī viņiem. Bet tas ir vājš mierinājums.

Pretī braucošas mašīnas prožektori apgaismoja Aspas seju, un Šiliņš ieraudzīja, ka pār vaigiem pludo asaras, kuras viņa pat nepūlējās noraust.

—   Nemūžam nepiedošu sev Jara nāvi, — Aspa sacīja, un šie vārdi izklausījās kā tiesas spriedums, ko pasludina pēc ilgām un mokošām debatēm.

—   Tev liekas, ka tonakt varēji apdzīt viņu? — Šiliņš uzdeva jautājumu, kas neizbēgami uzpeldēs sarunā ar pulkvedi.

—   Nē, es centos, tici man! Kaut vai viņa paša labā… Arī tu šajā labirintā nebūtu ticis garām… Pēc tam ne­drīkstēju pamest Jari vienu.

—   Tu redzēji viņu vēlreiz?

— Autoostā, kad viņš man visu izstāstīja. Vajadzēja paņemt pie rokas un aizvest uz pilsētas dežūrdaļu. Bet es domāju tikai par sevi. Ka nokavēšu autobusu un at­kal būs jāstāv rindā pēc biļetes. Ka nāksies atbildēt uz ne­patīkamiem jautājumiem… Visu smagumu uzvēlu viņam vien. Cerēju, ka Jāris būs vīrišķīgāks par mani, "un pa­ļāvos uz viņa solījumiem. Iestāstīju sev, ka viņš jau pieaudzis. Un tagad šis lielais bērns nekad nekļūs…

Daudz kas šajā stāstā Šiliņam palika neskaidrs, to­mēr viņš netirdīja Aspu, vienīgi taujāja:

—   Vai palīdzēsi notvert vainīgo?

— Es.., es… — Šņuksti neļāva Aspai turpināt, un

viņa, klusu ciešot, pamāja ar galvu.

* * &

Liktos, ka pa šīm dienām jau vajadzētu pierast pie naksnīgiem zvaniem. Un tomēr baidījos attaisīt durvis — it kā šādi būtu iespējams norobežoties no sliktām ziņām.

Kāpņu telpā vēl dega blāva spuldze, caur noputējušo logu spiedās rīta pelēcīgā gaisma, bet caur «actiņu» ne­kādi neizdevās uzzīmēt agrīno apmeklētāju, kurš, sa­kumpis pār margām, rādīja man tikai bezgala nogurušu muguru. «Vismaz nav pastnieks,» — mierināju sevi, jo no telegrammām nekā laba necerēju.

Aizliku priekšā ķēdi un pavēru spraugu.

—   Ko vajag?

—   Nododiet sievai, kamēr vēl svaigas, — teica Šiliņš un iespieda man rokā tīkliņu. Ietinamais papīrs bija saplī­sis, atklājot skatienam foreļu smailās galvas.

Viņš jau atradās pusstāvu zemāk, kad aptvēru, ka tā­pēc vien Šiliņš nebūtu atbraucis tik mazā gaismiņā. Bet kāpēc? Varēju iedomāties tikai divus iemeslus: lai padi­žotos vai izkratītu sirdi. Abos gadījumos «cilvēks no ma­las» bija piemērotāks sarunas biedrs nekā darba kolēģi. Attapos viņu aizturēt:

— Varbūt jūs palīdzētu? Mana ģimene laukos. — Un, plati atgrūdis durvis, devos uz virtuvi.

Viņš iekārtojās manā iemīļotajā vietā starp logu un saldējamo skāpi,

—   Šņabja man diemžēl nav, teicu, nopētījis Šiliņa novājējušos vaibstus. Ja gribat nodzīt bārdu, vannas istaba ir gaiteņa galā.

—       Sākumam iztiksim ar kafiju, tad ķersimies pie zivīm. Būs īstas vecpuišu brokastis.

Neticīgi uzlūkoju viņa koptās rokas ar mūziķa pirk­stiem.

—   Vai nebūtu prātīgāk aizvest jūsu vecākiem?

—       Sīs foreles ir no Aspas un Jara tēva audzētavas. Uzskatiet, ka piedalāties bēru mielastā'..

Viņš veikli izķidāja lielāko zivi, to sagrieza, uzkai­sīja sāli, melnos piparus, šķipsniņu cukura.

—       Pie tādas zacenes kāda lāse tiešām nebūtu par nāvi. Kādas jums attiecības ar kaimiņiem?

—       Draudzīgas. Bet tikai starp pulksten desmitiem no rīta un pusnakti.

—       Nu, ja nav lemts, tad nav, — Šiliņš samierinājās ar likteni. — Samalt kafiju?

—   Man ir šķīstošā.

Abi apzinājāmies, ka melšam niekus un patlaban līdzi­nāmies diviem treka riteņbraucējiem, kuri mīņājas uz vie­tas, jo neviens negrib uzņemties iniciatīvu. Bet mēs taču nebijām pretinieki, drīzāk sabiedrotie šajā cīņā.

—   Vai Aspa pastāstīja ko jaunu? — klaji noprasīju.

—       Neko daudz. Bet pietiekami, lai apgāztu manu ap­lamo teoriju. Tagad vairs nedomāju, ka mums darīšana ar paziņu, kurš gribēja tā parupjāk izjokot Ligitu. Tāds nenoslepkavotu nejaušu liecinieku.

—   Un kas tad būtu spējīgs?

—       Tikai cilvēks, kurš neatbild par savu rīcību, — Ši­liņš pārliecināti paziņoja. — Ierauga naktī vientuļu sie­vieti un krīt pie rīkles, satiek mežā vīrieti un bliež virsū. Bet dienā viņš var būt tāds pats kā jūs vai es, tāpēc tik grūti sadzīt pēdas.

—       Bet ēteri viņš sagādāja dienā, — iebildu, — arī pistoli negatavoja prāta aptumsuma brīžos.

—        Neesmu drošs. Varbūt tieši tā izpaužas viņa mania­kālās tieksmes. Un viss izrietošais bija ķēdes reakcija. Viena doma izraisa nākamo, un galu galā cilvēks pastrādā nez kādas muļķības. — Šiliņš iemalkoja kafiju, saviebās kā pēc degvīna glāzītes un uzkoda virsū foreļu maizīti. — Pats arī neesmu neko labāks. Aizbraucu pie Aspas, lai grūtā stundā atrastos līdzās, bet samuldēju tādas jēlības, ka meitene no tiesas apvainojās.

—       Iespējams, ka tieši tas palīdzēja aizmirst bēdas. Svē­tas dusmas kaltējot asaras.

—   Nu jau Jūs runājat aplamības… Vai varat iedomā­ties? Saku klāstīt brīvās mīlestības pamatprincipus, izpuš­ķoju sevi par tādu meklētāju un savu jūtu pārbaudītāju. Vārds pa vārdam, un beidzās ar to, ka aicināju viņu pa­vadīt nakti pie manis, tā sakot, stāties izmēģinājuma ci­villaulība.

—   Un Aspa?

—   Lūdza aizvest uz kopmītni un tur pat īsti neatva­dījās. Tagad vairs negalvoju, ka viņa būs ar mieru sa­darboties ar mani.

—   Pagaidiet, pagaidiet! Par ko īsti jūs te gremža­ties — par savām izniekotajām jūtām vai par kaut kādu apdraudētu pasākumu?

—   Es izdomāju, ka varbūt izdosies piemānīt bries­moni. — Šiliņš izvairījās no nepārprotamas atbildes. — Aspa pastaigātos pa mežu, bet mēs viņu apsargātu… Cita ceja es patlaban neredzu. Gatavojāmies šodien kopā lūgt pulkveža sankciju, bet vai viņa tagad vēl gribēs? , — Jūs atkal jaucat divas pilnīgi atšķirīgas problēmas. Aspa taču dosies brāļa slepkavas medībās, nevis roman­tiskā pastaigā ar jums.

—   Tā gan, — Šiliņš negribīgi atzina. — Un tomēr — būtu labāk pievaldījis savu garo mēli.

Uzskatīju, ka dažas foreles ir pārāk sīka maksa par man ierādīto lomu, — ja grib, lai rītausmā uzklausu viņa mīlestības pārdzīvojumu, varēja atnest vismaz pudeli konjaka. Palūkojos pulkstenī — nē, vēl par agru modināt kaimiņu.

—   Ir tāda franču dziesmiņa: «Ja vien būtu zinājis, kā tas beigsies, tad noteikti citādi rīkotos.»

—   Jums, protams, taisnība. Tie paši jūsu francūži saka: «Ja jaunie zinātu un vecie varētu…» Tāpēc cien- pulkvedis Dreimanis mūžīgi sasauc tās savas nebeidza­mās sanāksmes.

—   Galu galā par iznākumu atbild viņš, — aizstāvēju pieredzes viedokli.

—   Tad jau drīz smelsimies gudrības avotā, — SiliņŠ bez sajūsmas sacīja un sakūla sev vēl vienu putojošu kafiju. — Kaut tikai izdotos neaizmigti

Gaisotne milicijas pārvaldē šoreiz nemaz nebija mie­gaina. Glābdamies no rudenīgi vēsā lietus, darbinieki drūzmējās pie ieejas durvīm, kur dežurējošais milicis ar apšaubāmām sekmēm centās atsijāt nepiederīgos. Man, piemēram, viņš neuzprasīja caurlaidi, laikam tāpēc, ka tai mirklī palīdzēja Baibai Ratiņai aizvērt nepaklausīgo saliekamo lietussargu. Pārējie bija caurcaurēm izmirkuši, jo acīmredzot uzskatīja, ka «čemberlens» tā īsti nesaskan ar formas tērpu.

—   Iekāpsi? — Ratiņa uzrunāja Šiliņu. — Iedošu izla­sīt slēdzienu, varbūt izlobīsi tajā ko derīgu par Vaivaru.

—   Tu nepaliksi mūsu grupā?

—   Tālāk uzdarbosies sevišķi svarīgais Vanadziņu Er­nests. Gan viņš jūs izdancinās pēc prokuratūras meldiņa.

Kabinetā viņa tiešā ceļā devās pie telefona un ar zīmuļa strupo galu ņēmās griezt aparāta ripu.

—   Kārtējā rīta instruktāža, — Šiliņš pačukstēja.

—   Ringold, tā esmu es. Kad brauksi uz dārziņu pēc meitām, neaizmirsti paķert līdzi plēves. Un pēc tam aiz­ved pie mammas… Nē, šovakar pie manējās, lai atstāj pa nakti… Tad paliec arī pats, ja tev no rīta slinkums skriet tādu gaisa gabalu. Pirms desmit gadiem, kad pēc dančiem Dzeržinska klubā par varēm gribēji mani pa­vadīt, tev šīs mājas nemaz nelikās tik tālu… Ak jāgata­vojas referātam? Nu, par to vajadzēja padomāt, pirms laist bērnus pasaulē. Vārdu sakot, man jābūt cietumā, ceru, ka jautājumu vairs nav?

Ar izsaucēja zīmei atbilstošu skaļumu Ratiņa trieca klausuli pret ragiem, tad, kā nokausēta pēc vārdu divkau­jas ar spītīgo vīru, atkrita krēslā, bet jau nākamajā mirklī atkal pielēca kājās.

—   Un tā katru dienu! — Viņa metās virsū Šiliņam. — Vēl neesmu neko padarījusi, bet nervi jau beigti. Un to šūniņas, kā zināms, nereģenerējas. To liec aiz auss, kad nolemsi aplaimot kādu no savām skaistulēm… — Ra­tiņa pamazām norima, virsroku guva tīri sievišķā zināt­kāre. — Kura tad patlaban iziet pirmslaulības pārbaudi — tā blondā lauma no autoinspekcijas vai arvien vēl gar­matainā vārava no pārairu divnieka?

Jutu, ka Šiliņam mēles galā ir asa atbilde, bet, par laimi, kabinetā ienāca Marks Rozenbergs un Voldemārs

Rebane, un jautājums palika atklāts. Atšķirībā no eks­perta ārsts nekautrējās staigāt, ar lietussargu. Tādēļ sa­lijuši bija tikai bikšu gali. Istabā tūdaļ kļuva Šauri un trokšņaini,

—   Autopsija parādīja, ka Vaivars nemaz nebija tāds ozols, kā varēja likties,.— Rozenbergs stāstīja. — Iedzimta sirdskaite, ar kuru pat armijā neņemtu. Kad vēl strādāju lauku rajonā, es tādus šķietamus spēka mitriķus regulāri saucu uz profilaktisku apskati…

—   Tad jau viņu neņemtu armijā, un iznāk, ka visa š! Rīgas eskapāde bija lieka! — iesaucās Šiliņš, kuram Aspa bija apskaidrojusi brāļa atbraukšanas motīvus.

—   Kāda absurda nāvei

—   Katra nāve šķiet absurda, kaut gan ir dzīves da­bisks noslēgums, — Rozenbergs prātnieciski sacīja.

—   Taču palūgšu nepārprast — arī man jaunībā bija rei- mokardīts, bet kā redzat…

—   Toties ātri progresējoša skleroze: kā nokļūsti dāmu sabiedrībā, tā tūdaļ aizmirsti visu pārējo, — Rebane pa­vilka viņu uz zoba. — Tu apsolīji pateikt, kad iestāju­sies nāve.

—   Starp deviņiem un desmitiem vakarā. Tā bija acu­mirklīga un, kā mēdz apgalvot, bez sāpēm… Lai gan, — Rozenbergs atkal, kļuva pļāpīgs, — kurš tad īsti zina, ko cilvēks jūt sava pēdējā elpas vilciena brīdī. Pat tie, kuri sveikā pārcietuši klīnisko nāvi, nespēj neko sakarīgu pavēstīt…

—   Viens šāviens, un cilvēks uz vietas beigts. Varētu uzskatīt par nejaušību, ja iepriekšējā naktī mašīnas pro­žektori nebūtu sašauti tikpat meistarīgi, — eksperta balsī ieskanējās tāda kā apbrīna. — Viņa personā zudumā gā­jis augstas klases šāvējs.

—   Tas nekur nav teikts, —' Šiliņš iebilda. — Vaja­dzētu izzondēt sportistu aprindas, tur arī apgrozās visādi šaubīgi tipi, sporta meistara bļembuks vēl nav nekāda godīguma kvalitātes zīme. Un tas daudz ko izskaidrotu: sākot ar pistoles pārtaisīšanu, beidzot ar importa kedām.

—   Tu aizmirsti psiholoģisko aspektu, — Rebane ne­padevās, —> īsts sporta šāvējs nekad nepacels ieroci pret cilvēku, tas viņam iepotēts treniņu gaitā. Pat kara laikā tikai retais kļuva par izcilu snaiperi, vairākumu nācās nosūtīt uz artilērijas vienībām.

—       Vienu mirkli, biedri, — atrāvos no sava piezīmju bloka un Iejaucos sarunā. — Vai tad mums ir neapgā­žami pierādījumi, ka abas reizes darbojies viens un tas pats cilvēks?

—   To es nemaz neapgalvoju, — Rebane tagad ļoti uz­manīgi izvēlējās vārdus. — Teorētiski, protams, iespē­jams, ka viņam kāds nozadzis ieroci un apavus, jo iden­tificēt izdevies vienīgi tos — pēc kalibra un skrambas ' uz lodes, pēc pēdu nospiedumu raksta. Tas gan ir no ci­tas operas, bet es secinu, ka slepkava atradās garīga afekta stāvoklī: viņš tajos krūmos mīdījās, it kā stāvētu uz karstām oglēm.

—   Tātad tu atkal velc uz savu nepieskaitāmo?

—   Es nekur nevelku, bet izklāstu faktus, — Rebane īgni attrauca. — Pēc stundas es jums pateikšu, kā viņš bija ģērbies, — asajos zaros tik daudz diedziņu palicis, ka pietiktu veselam bērnu uzvalkam.

—   Ja praķis vienos caurumos, viņš vilks mugurā citu, un atkal — cik garš, tik plats. — Rozenbergs paraustīja plecus. — Toties manējais pacients līdzīgs atvērtai grā- mātai — visa biogrāfija kā uz delnas.

—   Jā, kabatu saturs bagātīgs, — Rebane neļāva laupīt savus laurus. — Slepkava nav viņam pieskāries, tas ir pilnīgi skaidrs, citādi būtu pievācis vismaz naudu. Deviņ­desmit septiņi rubļi ar kapeikām nav nekāda špicka. Per­sonības dokumenti mūsdienās arī apkārt nemētājas, se­višķi automobiļa vadītāja tiesības. Elektriskā vilciena un autobusa biļetes ar aizvakardienas datumu. Vislielākās cerības likām uz cedeli ar Jūrmalas telefona numuru un piezīmi «Tamāra». Juris vakar aizbrauca uz atpūtas namu, bet šī loze izrādījās tukša — vienas dienas sim­pātija, kas jau paguvusi sazvejot sev citu miesassargu. Tipisks kūrvietas romāniņš, dabiski, ka puisis tādai neko svarīgu nav uzticējis.

Šai mirklī manī nobrieda apņēmība iepazīties ar šo meiteni, šķita, ka esmu uztaustījis iespaidīgu papildinā­jumu stāstam par māsas un brāļa atšķirīgajiem likteņiem. Es gan neticēju, ka jūras malā varētu sastapt šodienīgu Solveigu, kura apraud savu pirmo un vienīgo mīlestību, — tas būtu kliedzošs anahronisms. Bet tikpat neticami likās arī eksperta tēlotais ciniskais fināls. Varbūt Juris izdarī­jis pārsteidzīgu secinājumu …

Durvis atvērās, taču nācējs bija Leons Akmentiņš, ne­vis rnans vakardienas līdzgaitnieks. Radās iespaids, ka operatīvās grupas locekļi izraudzījuši Šiliņa kabinetu kā vispiemērotāko vietu kuluāru sarunām. Ari leitnants Ak­mentiņš tūdaļ izklāstīja pēdējos jaunumus.

— Es tikko kā no radionama, Vilis Šteinbergs atkrīt. Galīgi un simtprocentīgi. Un ne tikai apavu izmēru dēļ, kā ziņoja Osis. Aprunājos ar visām apsardzes dāmām, pārlapoju reģistrācijas žurnālu. Aizvakar Šteinbergs strā­dājis vakara maiņā, no darba aizgājis dažas minūtes pēc pusnakts. Pašās beigās atklājās vēl viens interesants ap­stāklis: tajā naktī, kad izģērbta Ligita Gulbe, Šteinbergs bija savā darbnīcā — ieradās pirms vienpadsmitiem un tikai trijos parakstījās par aiziešanu. Iemesls: avārijas remonts. Tomēr tas ir tikai formāls iegansts. Tā sirsnī­gāk paņēmu priekšā dežuranti, un viņa izstāstīja dau­dziem zināmu noslēpumu: kasetes un skaņuplates, kuras Šteinbergs ar paziņu starpniecību pārdod melnajā tirgū, Viņš ieraksta uz valsts aparatūras. Tāpēc kvalitāte tei­cama un tik liela piekrišana kolekcionāru aprindās. Bet jums iestāstīja, ka pavadījis nakti pie precētas sievas, kuras vārdu nevēlas izpaust. Nu, matsmatā kā tai bār­dainajā anekdotē, kur vīrs gatavs atzīties visos nāves grēkos, lai tikai nebūtu jāsaka sievai, ka visu nakti spē­lējis zolīti.

Uzlūkoju Šiliņu. Viņš izlikās, it kā Leona stāstu viņš būtu jau iepriekš zinājis, un man pēkšņi atausa, ka mili­cijas darbs būtībā ir nepārtraukta neveiksmju un vilšanās virkne: tu dienām ilgi ej pa pēdām, kuras iezīmē loģiski sasaistīta aizdomu ķēdīte, tad pārliecinies, ka atrodies strupceļā, jo kaut kādā pagriezienā esi uzskatījis vēlamo par objektīvu patiesību, vai arī rēķinus izjauc visbanā­lākā nejaušība. Un viss jāatsāk no gala, no tās vietas, kur pieļauta kļūda… Interesanti, kā atritinājies pave­diens, kas samezglojies ap atslēdznieku Krūmu. Netiešie pierādījumi šķita nospiedoši: cilvēks ar apšaubāmu repu­tāciju, meistarojis ieročus, abos gadījumos atradies noti­kuma tuvumā. Skaidrs, ka viņš varēja pastrādāt nozie­gumu. Bet vai viņš to darīja?

Atbildi zināja tikai Juris Bankovskis, kurš laikam jau nopratinājis Krūmu vai arī joprojām izseko viņa gaitas. Droši vien tāpēc vēl nav atnācis. Nekas, apspriedē pie pulkveža Dreimaņa saradīsies visi, tad uzzināšu arī, kā­dēļ Šiliņš nezvana šteinbergam, lai atceltu izbraukšanas brīdinājumu. Jeb tā ir varasvīra neliela privāta atriebība par milicijas pārstavja maldināšanu? Šiliņš būtu uz to spējīgs…

Pie durvīm atskanēja klauvējieni, nākamajā mirklī dzir­dējām šofera Andža nebēdnīgo balsi:

—   Taisi vien vaļā, tu taču neesi ar pavēsti izsauktai

Viņš bija atvedis Aspu Vaivaru.

Autoinspekcijas diviziona seržanti redzēju pirmoreiz. Viņa bija vēl skaistāka, nekā varēju iedomāties pēc no­stāstiem. Tādas gaišmatainas daiļavas parasti atveido uz reklāmas plakātiem, kas aicina izmantot civilās gaisa flotes pakalpojumus, iegādāties mantu loterijas biļetes vai noguldīt naudu krājkasē, lai sagādātu prieku līgavai. Tikai pēc brīža sapratu, ka neizteiksmīgi sastingušās acis un samākslotais smaids neizriet no meitenes rakstura, bet aizplīvuro pārdzīvoto un bailes no gaidāmās izskaid­rošanās. Šmaugo augumu nespēja noslēpt pat formas tērps, jo blūze bija mazliet par ciešu savilkta, svārki par sprīdi īsāki un šaurāki nekā formas tērpam piederētos. Iztēlojos viņu Šiliņa iecerētajā valdzinātājas lomā un ne­šaubījos, ka citā apģērbā Aspa sagrozītu galvu vienam otram nelīdzsvarotam vīrietim un liktu aizmirst vispār pieņemtās uzvedības normas. Vēl tikai kārdinošāk jā­nokrāso lūpas, ar dažiem grima zīmuļa pieskārieniem jāpiešķir skatienam kaisls, aicinošs dziļums…

Laikā aprāvos. Manā priekšā taču nelaimīgs cilvēks, kas šausta sevi par brāļa nāvi ūn gatavs uz visu, lai kaut daļēji izpirktu savu vainu, nevis nejūtīga marionete, kuru drīkst raustīt pēc sirdspatikas. Uzradās pat šaubas, vai Šiliņa plāns attaisnots, — maniaks savus upurus izvēlas nejauši, tādam pilnīgi vienalga, kam uzklupt. Un tūdaļ sapinos savos prātojumos — vai tad Jara nogali­nāšana neliecināja par zināmu loģiku slepkavas rīcībā? Kaut ātrāk sāktos sanāksme pie pulkveža Dreimaņa!

Aspa devās tieši pie manis — acīmredzot vienīgā cil­vēka šai kabinetā, kuru viņa nepazina.

—   Atnesu rakstisku ziņojumu. Tādu pašu iesniegšu arī savam tiešajam priekšniekam.-

Viņa runāja apvaldīti, bez traģiska zemteksta, necen­tās modināt līdzjūtību,

—   Apsēdies, Aspa. — Šiliņš neļāva situācijai kļūt ko­miskai. — Pie pulkveža iesim kopā. Sis biedrs ir no avīzes, mūsu vecs draugs.

Aspa pateicās viņam ar tikko jaušamu smaidu. Iekār­tojās sola galā, bet ne uz brīdi neatrāva acis no .melnīg­snējā leitnanta, it kā gaidot tālākus rīkojumus. Tā var uzlūkot tikai cilvēku, pret kuru jūt bezgalīgu uzticību. Zināju, ka Šiliņš darīs visu, lai to attaisnotu. Pārējie tāpat centās apliecināt Aspai savas simpātijas. Leons piedāvāja cigareti, kuru viņa —• man par lielu izbrīnu — nenoraidīja. Rebane pasniedza uguni un piebīdīja tuvāk pelnutrauku. Jau līdz ar pirmo dūmu meitene ieklepojas, it kā apstiprinot manu minējumu, ka parasti nepīpē. Šo­reiz talkā nāca Rozenbergs — piegāja klāt, izņēma viņai no rokām smēķi un pa atvērto logu izlingoja lietū.

—   Tikai nelga domā, ka nikotīns ir universāls līdzek­lis, kad jānomierinās vai jāužpulverējas. Smēķēšana ir slikts ieradums — tāpat kā nagu graušana un deguna urbināšana, nekas vairāk… Varu iedot nervu zāles, bet jūsu gados organismam pašam jātiek galā. Es, pie­mēram …

—   Varbūt tomēr kādu tonizējošu tableti, dakter, — Ši­liņš negaidot pārtrauca ārsta lekciju.

—   Paldies, nevajag, — Aspa atteicās.

—   Tu neesi vienīgā, kas šonakt nav gulējusi. Šausmīgi prasās kaut kā aizgaiņāt miegu pirms sarunas ar Eins- cveidreimani. No kafijas man pēdējā laikā gulēt vien gribas.

Šiliņš uzmeta tableti gaisā un kā dresēts ronis ar muti notvēra to lidojumā. Aspa pateicīgi pasmaidīja.

—« Es aprunāšos ar prokuroru, — Baiba Ratiņa pēkšņi pacēla balsi. — Lai savā apsūdzībā nemaz nepiemin jūsu brāli.

Visi zinājām, ka tas nav iespējams, bet priecājāmies par siltajiem vārdiem. No Ratiņas biju to vismazāk gai­dījis — laikam taču Aspai piemita grūti izskaidrojamā īpašība pārvērst visus par saviem labvēļiem.

To apliecināja arī palaikam sevī noslēgtais, pret sve­šiniekiem pat paskarbais Kozlovs. Ieraudzījis Aspu iena- kam, viņš devās pretī un, kā vājinieci balstot, apsēdi­nāja vienīgajā atzveltnes krēslā, no kura tikko sveicie­nam bija piecēlies dīvaini pazīstama izskata vīrietis. Ti­kai vēlāk atģidu, ka viņš atbilst priekšstatam, kāds pēc Jara Vaivara apraksta man izveidojies par slepkavu: neliela auguma plikpauris, kura matu krāsu atgādināja tikai ūsu kušķa melnums. Tikpat tumšas bija paskumjās acis, kas vērtējoši raudzījās apkārtnē caur bieziem briļļu stikliem, kuru baltmetāla ietvarus varēja ari nepamanīt. Neviļus palūkojos uz viņa kājām — tās bija nelielas un iemauktas rudens puszābakos ar biezām zolēm.

—   Prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs Er­nests Vanadziņš, — viņš vērsās pie mums visiem, tad satvēra Aspas roku. — Palūgšu jūs atvēlēt man pus­stundu, ja iespējams, tūlīt pēc kopējās apspriedes.

<— Viņa zina vienīgi to, ko Jāris aprakstīja savā vēs­tulē, — Šiliņš uzreiz metās starpā, un es beidzot sapratu, ka viņš meitenē iemīlējies pa īstam.

—   Uzskatīsim to par neizbēgamu formalitāti, — Izmek­lētājs neļāva sevi ietekmēt. — Jums, leitnant, tagad būs jāpierod pie mana darba stila.

Par to biju daudz dzirdējis no juridiskās fakultātes studentiem, kuriem tieslietu zinātņu kandidāts lasīja ar savu specialitāti saistītu lekciju ciklu. Daži pat apgal­voja, ka pedagoģija ir viņa tiešais aicinājums, tomēr Vanadziņš vēl taisījās praksē pārbaudīt paša atklātās matemātiskās izmeklēšanas shēmas — topošās doktora disertācijas tēmu.

Šodien pirmoreiz redzēju Augustu Dreimani pulkveža formas tērpā, kas piešķīra viņam tādu kā asumu, pat disciplinēja citkārt visādās reminiscencēs izplūstošo runas veidu.

—   Pēc stundas man jāziņo ministra vietniekam. Iespē­jams, ka viņš paņems mūsu grupu savā personiskajā uzraudzībā. Vai tas runā mums par labu vai arī pierāda mūsu līdzšinējo nevarību — par to pagaidām neizteik­šos… Lūdzu, biedri Vanadziņ, tuvāk pie manis, nenoro- bežojieties no melnstrādniekiem! Un jūs, — tagad viņš uzrunāja Aspu, — droši vien esat seržante Vaivara. Pie­ņemiet manu izjusto līdzjūtību un uzgaidiet priekštelpā … Tā laikam jūsu graujošā ideja, Šiliņ, — Dreimanis dzē­līgi sacīja. — Paldies vismaz, ka neatvedāt arī Ligitu Gulbi. Ja nemaldos, abas var paspīdēt tikai ar savu ārieni, nevis ar jauniem faktiem.

—   Biedri pulkvedi, — apjukumā piesarcis, SiliņŠ mē­ģināja taisnoties, — viņa ir ar mieru…

—   Tas sievietēm ir raksturīgi. — Likās, Dreimanis no­lēmis jau priekšlaikus atspēlēties par ministrijā gaidāmo sutu. — Bet par jūsu ierosinājumiem parunāsim vēlāk. Tagad vārds leitnantam Bankovskim.

. Juris uzslējās kājās un ar nervus plosošu lauciniecisku lēnīgumu ņēmās šķirot savas piezīmes. Beidzot atrada īsto lapiņu un vienmuļā balsī, it kā svešu rokrakstu bur­tojot, nolasīja iepriekš sagatavoto atskaiti:

—   Saskaņā ar instrukciju izvairījos no tiešas saska­res ar Vitoldu Krūmu. Viņš izkāpa no trolejbusa pulk­sten^ divdesmitos un astoņpadsmit minūtēs un tiešā ceļā devās uz Teklas Aboltiņas dznckli. Spriežot pēc gaitas, nebija iedzēris. Nekāda nesamā. Novērošanas rezultātā konstatētas sekojošas pazīmes^ augums — apmēram viens metrs un septiņdesmit divi līdz četri centimetri, drukns, bet ne pārāk plecīgs, piecdesmitgadnieks, valkā brilles gaišos plastmasas rāmjos, zobi — bez acīm re­dzamiem defektiem, uzkrītoši gludi skūts un ar uzbāzīgu odekolonu sasmaržināts, laikam pēc darba Lija pie fri­ziera, staigā vieglītiņām pieklibodams, apavu izmērs —- zem vidējā. — Bankovskis ielūkojās citā papīritī. — Šo­rīt izdevās dabūt viņa apavu nospiedumus Sakarā ar lietusgāzi aizbrauca uz ciematu četrdesmit otrā numura gumijas zābakos, kas liek secināt, ka parasti valkā ma­zākus. No mājas izgāja kopā ar civilsievu pulksten pus­septiņos. — Viņš demonstratīvi nožāvājās, j^et līdzjūtību nesagaidījis, turpināja ziņot: — Atkal ar tukšām rokām. Vilcienā iekāpa Oškalnos, brauca bez biļetes vai ar mē- neškarti, uz profesora Markuļa vasarnīcu devās caur mežu. Tur pārģērbās, bet apavus neapmainīja Patlaban saimnieces uzraudzībā strādā mājas pagrabā, kur ierīko somu pirti. Pēdējā informācija saņemta pa telefonu pirms septiņpadsmit minūtēm.

Bankovskis apklusa un atkal pārcilāja savus špikerus. Atrada meklēto, bet, vēl nesācis runāt, ar mēmā kino izteiksmes līdzekļiem sazvērnieciski pievērsa pulkveža uzmanību Vanadziņam. Pat man kļuva skaidrs, ka viņš prasa atļauju izpaust ari to, ko izdevās uzzināt ne visai likumīgā veidā.

—   Nevelciet garumā! — Dreimanis nepacietīgi mudi­nāja. — Mūs interesē rezultāts, nevis jūsu metodes.

—   Šķūnis aizslēgts ar lielu aizkareni. Iekšā_ valda ne­kārtība,' kas liek apšauHt Krūma darba kvalitāti Instru­menti juku jukām ar visādām caurulēm, uzgriežņiem, vēl neizsaiņotu armatūru. Kāds pusducis tukšu pudeļu — «Tai- zelis» un tā saucamās vermuta «bumbas». Nosmulēts parķa treniņtērps, kādus sporta biedrībās izsniedza pirms trīsdesmit gadiem, izvazātas četrdesmit pirmā izmēra šļūceries. Vārdu sakot *— ne ētera pudeles, ne čehu «Bo- tas» kurpju, nedz arī ieroča neatradām. Bet pārmeklēt Āboltiņas dzīvokli bez kratīšanas ordera neuzdrīkstējā­mies. Un diez vai tas kaut ko dotu — cik tad var paslēpt mazgabarīta dzīvoklī, kur turklāt vēl apgrozās divi bērni?

Iztiksim pagaidām bez jūsu secinājumiem,.— pulk­vedis aprāda viņu. — Vai izdevās noskaidrot kaut kā­dus Krūma paziņas?

Viņš ir vienpatis, nesabiedrisks cilvēks. Divreiz bijis piespiedu ārstēšanā — Straupē un Olainē. Kopš tā laika izvairās no publiskiem kašķiem un piesūcas vienatnē. Ir jau tik zernu grimis, ka pēc trešās glāzes kļūst nevaldāms. Bet tad pēkšņi iestājas atturības posmi, kad viņš alkoholam nepieskaras.

—   Un pēdējā laikā?

—   Laikam plosto. Vai citādi Tekla Āboltiņa būtu ieva­dījusi sarunas ar slimnīcas galveno ārstu par tām am­pulām, ko dzērājiem iešuj zem ādas?

—   To drīkst tikai ar slimnieka rakstisku piekrišanu, — Vanadziņš beidzot iemeta vārdu.

—   Man tas būtu viss, biedri pulkvedi, — Bankovskis apsēdās.

— Jūsu domas, biedri Kozlov? — Dreimanis griezās pie sava vietnieka.

«— Aizdomīgs, ļoti aizdomīgs tips, nav vārdam vietas. Kriminālromānā, protams, izrādītos, ka viņš ir nevainīgs, bet reālajā dzīvē? — Kozlovs īsti nespēja izšķirties. — Pamēģināšu apkopot savus iespaidus. Vispirms par ārējām pazīmēm. Tās it kā saskanētu. Bleķa zobs var būt arī optisks māns, tāpat -kā ūsas — gaismas un ēnas rotaļa: varbūt starp izvarotāju un mašīnas lukturiem karājās bērza zars ar lapiņām. Un cik tālu vispār drīkst uzticēties Jara Vaivara vēstulei? Impulsīvs, nenosvērts puisis, kā izriet no viņa tālākajām izdarībām… Krūma personā mums ir darīšana ar nodzērušos subjektu, kurš spējīgs uz visu. Viņam droši vien jau rādās baltās pe­lītes. Tāds neatbild par sevi, viņam jāatbrīvojas no žņaudzošā sloga, un tāpēc viņš gatavs uz visu — ārdīt un svilināt, izvarot un slepkavot, pat sevi nogalēt.

»— Piedodiet, bet psihiatrs to formulētu zinātniskāk, — Vanadziņš vēsi piezīmēja. — Un tomēr tie nebūtu nekādi tiešie pierādījumi.

—   Tur jau tā nelaime, — Kozlovs neapvainojās, — ka mums ir tikai minējumi, kas balstās uz pieņēmumiem un sakritības momentiem.

—   No visa teiktā izriet, ka Krūms varētu būt vainī­gais, — pulkvedis sacīja. — Bet vai viņš tas ir? Ar šo jautājumu atkal esam nokļuvuši izejas punktā.

—   Mans priekšlikums — aizturēt viņu un nopratināt, gan šo to uzzināsim papildus. — Kozlova balsī neizska­nēja īpaša iekšējā pārliecība.

—   Neaizmirsīsim, ka mums jāpierāda viņa vaina, ne­vis viņam — sava nevainība, — Vanadziņš brīdināja. — Mums nav neviena liecinieka, un, ja Krūms iznīcinājis ieroci, sporta apavus un arī apģērbu, kuru Rebane sola identificēt ar diedziņu analīzes palīdzību, tad mums nav pat ne mazāko lietisko argumentu. Un tomēr, — izmeklē­tājs izaicinoši pavērās pulkvedī, — es atbalstu majora viedokli.

—   Paļaujaties uz savu izslavēto metodi. — Dreimanis pasmīnēja. — Divi, četri, sešpadsmit, un Krūms sapīsies jūsu matemātikas tīklos… Bet, ja viņš. neatzīsies, nāk­sies atlaist, un tad skrej nu vējam pakaļ. Jūs būsiet pir­mais, kurš prasīs no mums konkrētus rezultātus. Un tie nerodas no gaisa… Jāmēģina notvert vainīgo nozie­guma vietā.

—   Tā var paiet mēneši -un gadi, — Vanadziņš šausmi­nājās. — Ko teiks sabiedrība?

—   Ķengās miliciju — kā vienmēr. «Par ko šiem maksā algu?» Bet pat skaļākie bļāvēji paši nenāk pelnīt mūsu vieglo naudiņu… Vārdu sakot, man uzticēts meklēt vai­nīgo, un es viņu atradīšu! Ja tikmēr netikšu atlaists no darba.

Varēja just, ka Dreimanis netic šādai varbūtībai, — tik pašpārliecināts viņš patlaban izskatījās. Pulkveža deduk­cijas spējas stiprināja viņa nākamais teikums:

—   Šai sakarībā palūgšu izteikties Teitnantu Šiliņu.

Zināju, ka Šiliņš nav pārsteigts nesagatavots. Tomēr

viņš neķērās vērsim pie ragiem — droši vien uzskatīja, ka izdevīgāk, ja kāds no priekšniekiem pats ierosinātu kopā ar Aspu iecerēto gājienu.

—   Manuprāt, nedrīkst salikt rokas klēpī. Mums jā­mēģina izprovocēt noziedznieku — lai tas būtu jau aiz­domās turētais vai vēl nezināms ļaundaris. Protams, ja varam nodrošināt, ka Krūms šai laikā neizspēlē kādus numurus.

—- Par to es galvoju! — Bankovskis viņu atbalstīja, toties Akmentiņš tikai pavīpsnāja.

—   Standarta gājiens ar dāmu…

—   Nemaz nav zemē metams, — Dreimanis negaidot nostājās Šiliņa pusē — Mūs allaž aicina nevērtēt pre­tinieku par zemu. Bet tikpat aplam ir pieļaut domu, ka tas studējis kriminālistikas rokasgrāmatu. Vismaz šai gadījumā. Tāpēc uzskatu, ka varam gūt panākumus arī ar tradicionālajiem paņēmieniem, kas iedarbojas uz in­stinktu, nevis uz intelektu… Vai jums prātā kāda no­teikta kandidatūra?

—   Seržante Aspa Vaivara ir ar mieru.

—- Tā arī domāju. — Pulkvedis pašapmierināti pasmai­dīja. — Gatava uzņemties jebkuru risku un bezgalīgi uz­ticas savam bruņiniekam… Bet jokus pie malas, mums nav tiesību iesaistīt tik bīstamā pasākumā sveša dienesta darbinieci.

—   Bet viņa darīs to brīvprātīgi, — Šiliņš neatlaidās. Nez kāpēc viņam šķita, ka tieši Aspas un nevienas citas sievietes līdzdalība sola panākumus. — Aspa Vaivara ir atvaļinājumā; kas var viņai aizliegt vakaros pabraukā­ties vilcienā un pastaigāties Zinātnes ciemata apkaimē? Uz manu atbildību, biedri pulkvedi!

—   Dodu jums šim eksperimentam četrdesmit astoņas stundas, — paziņoja Vanadziņš. — Tikmēr mēs ar majoru Kozlovu paralēli strādāsim pie citām versijām. Ja nemaldos, jūs savos meklējumos līdz šim vadījāties no noziedznieka ārējām pazīmēm un rakstura. Mēs izpētīsim analogus gadījumus mūsu un kaimiņu republikās — iz­varošanas mēģinājumus, kuros pielietots ēteris vai laists darbā parabellums vai cits ierocis ar ieskrambātām lo­dēm,

—   Ļoti labi, norīkoju jums palīgā leitnantu Akmen­tiņu. Un lieti noderēs arī mūsu galvenā eksperta pie­redze. Ar kādiem jaunumiem tu taisies mūs iepriecināt, Voldiņ? — pulkvedis uzrunāja Rebani, kurš tikai tagad pievienojās apspriedes dalībniekiem.

Rebane izvilka no apjomīga portfeļa zila kartona vākus un izklāja uz galda. Atkremšļojās kā pirms zinātniska apcerējuma nolasīšanas, tad pamanīja, ka pulkvedis no­rūpējies raugās elektroniskā pulksteņa spocīgajos ciparos, un nolēma aprobežoties ar kopsavilkumu.

Lai jau paliek, ja esat gatavi ticēt man uz goda varda. Tad lūgtuin — slepkava bija firmas «Latvija» ra­žojuma džinsu biksēs, kājās viņam, kā jau konstatējām, tās pašas «Botas», mugurā žakete vai vējjaka no kok­vilnas velvetona auduma, ko kādreiz dēvēja par velnādu. Krietni novalkāta, tāpēc grūti noteikt izcelsmi, bet uz­zīmēt varēsim. Pēdu nospiedumi pietiekami, lai spriestu par viņa gaitu. Salīdzinājām dzijumu, un iznāk, ka viņš skrējis palēcieniem, it kā baidīdamies atsperties ar labo kāju.

—   Klibs, — gandarīti teica Vanadziņš, kurš vēl nebija galīgi atmetis nodomu nekavējoties nopratināt Krūmu.

—   Jā, bet mūsu ziliķis pieklibo uz kreisās kājas, — ielūkojies piezīmēs, Bankovskis atgādināja.

—   Es analizēju objektīvus rādītājus. — Rebane neap­mierināti saviebās. — Un tie pieļauj vēl vienu iztulko­jumu: skrejošais cilvēks atradās galējā uzbudinājuma stāvoklī, bēga pa galvu pa kaklu, zaķoja, īsti nezinā­dams, kur sprukt, nokļuva krūmāja sprostā, saskrā- pējās — ir atrastas sīciņas asins pēdas, kas tomēr nedod iespēju identificēt grupu. Varbūt izmežģīja kāju, kas to zin. Ilgi viņš slēptuvē stāvēt nevarēja, vajātājs turējās nelielā atstatumā. Vienīgais loģiskais izskaidrojums ār­kārtējam pēdu sablīvējumam — tas pats afekta stāvoklis, pēc šāviena viņš taču muka neatskatīdamies, zarus lauzdams un asnus mīdams. Mums izdevies izsekot viņa ceļu līdz pašai dzelzceļa stacijai.

-—Tas viss noderēs tikai biedram žurnālistam, — pulkvedis nīgri skubināja. — Bet ko mums no tā būs mācīties?

—   Mēs dodam slēdzienus, — Rebane atkodās. — Seci­nājumi un hipotēzes ir tavā ziņā, netaisos atņemt tev maizi. Psihiski nelīdzsvarots cilvēks, iedzimtības vai al­kohola lietošanas rezultātā — tas jāizdibina jums.

—   Paturēsim prātā, paldies par to pašu. — Pulkvedis piecēlās. — Sāksim darboties, biedril Ja būs ļaunas di­rektīvas, sasaukšu jūs pievakarē.

Aspas instruēšana un pārģērbšana notika manā dzī­voklī. Itin nekas nedrīkstēja norādīt uz to, ka viņa sais­tīta ar miliciju. Man bija tāda nojauta, ka Dreimanis ne tik daudz sargājas izbiedēt briesmoni (pats taču de­klarēja, ka neatzīst izspiegošanas iespēju), cik grib sa­glabāt tīru savu sirdsapziņu. Lamatas starp staciju un vasarnīcu ciematu bija ierīkotas neatkarīgi no Šiliņa iniciatīvas, vilcienos nu jau trešo vakaru pēc kārtas turp un atpakaļ brauca miliči visdažādāko pasažieru maskās, vienīgi Kozlovs, lai vērstu kopainu pavisam dabīgu, at­ļāvās šad tad iekāpt vagonā formas tērpā.

Mājās atnācām tieši pēc apspriedes beigām. Manu pie­dāvājumu atgulties meitas istabā Aspa noraidīja — labāk palasīt grāmatu nekā bezmiegā vārtīties svešā gultā un mocīties ar pašpārmetumiem. Nemaldīgi izvēlē­jusies plauktā manu plāno grāmatiņu, viņa iegrima mīk­stajā klubkrēslā un uzreiz atslēdzās no ārpasaules, pat atteicās no kafijas. Arī es nolēmu atturēties. Iegāju savā istabā, atstiepos, paņēmu rokā vakar iesākto grāmatu un tūdaļ aizsnaudos.

Man likās, ka esmu pamodies no paša krākšanas. Bet dūkoņa nerimās, un sapratu, ka blakām darbojas putekļu sūcējs. Vai tiešām atgriezusies sieva — tikai viņa spē­jīga, pat labdienu nepadevusi, uzsākt kārtējo spodrinā­šanas akciju. Atvēru durvis un gaitenī ieraudzīju Aspu manas meitas mājas tērpā darbojamies ar elektrisko ne­tīrumu rijēju.

—   Es jau baidījos, ka gulēsiet līdz rītam un man nāk­sies vienai pašai dzert konjaku. — Redzot, ka mulstu aizvien vairāk, viņa paskaidroja: — Bija atnācis Osis. Ar gāzes pistoli un pudeli. I viens, i otrs ietilpst manā šīvakara apbruņojumā. Pēc viņa domām, tikai sieviete ar raibām acīm nebaidīsies nakts tumsā bez pavadoņa do­ties mežā iekšā. Un vēl — nekas tā nepievelkot tranus kā alkohola smaka. Kas tik viss nav jāzina cilvēkam, kurš grib strādāt milicijā!

—   Un kur pats Staņislavska metodes sludinātājs?

—   Drīz atvedīs man štāti. Bet šovakar nedzers, viņam jāsaglabā skaidra galva.

—   Nu, ja bez kompānijas iekšā" nedabūnat, būs vien jāuzupurējas sabiedrības labā. — Neļāvu viņai pārāk tālu aizvirzīties no sarunas sākotnējā priekšmeta.

—   Sirsnīgs paldies, no jūsu puses tas ir ļoti cēli. — Aspas acīs uzdzirkstīja nepārprotama ironija, kas viesa manī pārliecību, ka uz viņas uzplečiem kādreiz noteikti atplaiksnīs virsnieka zvaigznītes.

Diemžēl konjakam šoreiz bija nevis uzmundrinoša, bet drīzāk omu bendējoša ietekme. Šķita, ka mūsu glājzītēs noburtas asaras, īsts skumju' dzēriens. Ar katru malku valodas kļuva aizvien grūtsirdīgākas un ātri pievērsās brāļa nāvei, vienīgajam tematam, no kura biju stingri apņēmies izvairīties.

Tādā sērīgā noskaņā mūs sastapa Šiliņš.

—   Iespaids tāds, ka esat nevis dzēruši, bet vingrināju­šies šaušanā ar asaru gāzes pistoli, — viņš errojās. — Protams, izredzes nav spožas, bet vai tāpēc jau iepriekš jānokar deguns? Mūsu darbā, Aspa, ceļš uz pa­nākumiem bruģēts ar neveiksmēm, arī negatīvs rezultāts ir solis uz priekšu.

Tad kaut kas viņā pēkšņi salūza, un Osis no sprediķo­tajā atkal pārvērtās normālā vīHetī, kurš vairāk par visu grib redzēt savu iemīļoto laimīgu. Nometies blakām, Ši­liņš apvija roku Aspas viduklim un maigi sapurināja meiteni.

—   Trenējies, draudziņ, kamēr tev apkārt tik simpā­tiski puisieši. Tev šovakar jāuzsmaida katram bikšainim, kurš pagadās ceļā un, jo valšķīgāk, jo labāk… Tas ir izdevīgi, ka nepazīsti mūsējos, tu taču neesi aktrise, kas nebaidās publikas. Bet paturi prātā — tu ne mirkli ne­būsi atstāta viena, pat tumšajā mežā mēs tevi nepazau­dēsim, jo gaismos šī kaklarota, kas ir īpaši apstrādāta. Ja dzirdēsi aiz muguras troksni vai kāds tevi apsauks, necenties bēgt — varbūt tā ir mūsu lielā veiksme. Bet ci­tādi — ej, kur vēlies, klusē vai trallini kādu dziesmiņu, viss viens.

Skanēja iedvesmojoši, un tomēr uzmācās drebulis, iedomājoties Aspu klimstam pa tumsu, kurā saimnieko slepkava. Šiliņš laikam juta ko līdzīgu, jo satvēra mei­tenes galvu un piespieda viņu ielūkoties savās acīs.

—   Paskaties uz mani, Aspai Vai tu pieļauj domu, ka sūtu tevi nopietnās briesmās? Tu man esi visdārgākais cilvēks pasaulē, es taču mīlu tevil

—   Nerunā tā, Osi, mīļais, — Aspa klusi sacīja. <— Es iešu, tas ir mans parāds, nevis tavējais.

VII

Sēdēju Kozlova darbistabā. Kāds bija viņu pa telefonu izsaucis, un, pirms atstāt mani vienu, majors bija aiz­slēdzis seifu un rakstāmgalda atvilktnes. Zināju, ka tas atbilst dzelžainajam dienesta priekšrakstam, un tomēr, jutu aizvainojuma dzeloni — vai tiešām mani aizvien vēl uzskata par svešinieku, kuram nedrīkst uzticēties? Tur­klāt tā rīkojās Saša, ar kuru mani saistīja sena pazī­šanās… No otras puses — ko es varēju pastāstīt par Kozlovu, izņemot anekdotiskās leģendas, saistītas ar viņa miegamices slavu? Arī raksturs palicis aiz septiņām at­slēgām tāpat kā seifs un arī šī telpa, kuras iekārtojuma pulētā virsma atspoguļoja tikai manu veidolu, nekā ne­atklājot par sava saimnieka būtību.

Aizsmēķēju. Nu jau atkal pats pirku cigaretes, un tā bija vienīgā pārmaiņa, ko atnesušas aizritējušās divas diennaktis. Parīt beidzas mans komandējums, un vairs nebūs laika katru rītu ierasties milicijas pārvaldē, lai uz­zinātu, kas jauns «mūsu lietā». Tas būs tikai «viņu darbs», kuru attēlošu kā cilvēks no malas, pat Aspa un Osis diez vai vēl nāks pie manis stāstīt par saviem pār­dzīvojumiem. Mani informēs par izmeklēšanas rezultā­tiem, bet neviens neizkratīs dvēseli, kā to vakar rītausmā darījusi līdz nāvei nogurusi pavedinātājas lomas tēlo­tāja, dzerot manā virtuvē liepziedu tēju ar medu no sievas slepenajiem krājumiem.

Protams, sarunā ar pasvešu vīrieti sieviete nekad nav līdz galam vaļsirdīga, tomēr man pietika ar viņas ap­rautajiem teikumiem un skopajiem mājieniem, lai iedomā­tos, ko Aspa šajā naktī pārcietusi. Kā pūlējusies pār­varēt riebumu pret pasvītroti vieglprātīgo ietērpu un iz­aicinošo grimu. Konjaks, kā jau atzīmēju, viņai labumā negāja un izsauca drīzāk paģirainu grūtsirdību nekā rotaļīgumu. Bet, varbūt Šiliņš tieši to gribēja panākt? Kūkodama pustukšā vagona kaktā, Aspa laikam patiesi izskatījās kā tipisks Astotā Marta upuris, kuru kolēģi darbā piedzirdījuši un pēc tam brīvsolī palaiduši uz mājām.' Dažos tāda nelaimes čupiņa modina žēlumu, ci­tos iekāri. Aspa drebēja no satraukuma, no bailēm, ka viņa izgāzīs pasākumu, jo nez kādēļ šķita, ka jābūt bez­rūpīgai un starojošai kā Ligitai. Gulbei, par kuru Osis stāstīja pa ceļam uz staciju. Viņai turpretī neviens ne­pievērsa uzmanību. Caur puspievērtajiem plakstiņiem Aspa ar bažām pamanīja, ka vagonā palicis vairs vienīgi kāds pārītis, kas tik aizrautīgi skūpstījās, ka radās pār­liecība — šī ir apsolītā apsardze. Tāpēc viņa nemaz ne- nobijās, kad atsprāga durvis un vagonā ar skaliem rē­cieniem iebruka krietni iesilusi pašpuiku trijotne. Viņi tūdaļ iekārtojās Aspas nodalījumā — viens blakām, divi iepretim.

—   Ja es nobučošu, vai viņa atkal pārvērtīsies par vardi? — zviedza jaunākais, izstīdzējis padsmitnieks, kurš vēl atcerējās vecāsmātes stāstītās pasakas.

—   Par lauvu mātīti, — neatvērusi acis, Aspa atcirta.

Viņa jau bija sapratusi, ka šie dauzoņas spēj izjaukt

izrādi, tāpēc iespējami ātri jātiek vajā.

—   Būs jātur aiz ķetnām, — šoreiz balss skanēja drau­dīgi, un varēja nešaubīties, ka tās īpašnieks gatavs pār­iet no vārdiem pie darbiem.

Bet visbīstamākais likās trešais. Pieliecās, uzlika vienu roku uz Aspas mutes, bet ar otru izrāva viņai somiņu.

—   Ja sauksi palīgā, mēs tevi tā izgreznosim, ka pat miesīgā māte vairs nepazīs, — viņš šņāca un ar saviem asajiem pirkstiem pāršļūca pār vaigiem. Pieskāriens bija tik pretīgs, ka Aspa aizturēja elpu un izmisumā pavē­rās apkārt.

Mīlētāji bija izgaisuši, gar logu skrēja karātavām līdzīgi elektrības stabi, vienaldzīgi klaudzēja sliežu sa­vienojumu šuves. Izvilkt padusē paslēpto gāzes pistoli? Atņems arī to — pret trim huligāniem viņa taču ir bez­spēcīga. Tad jau labāk notēlot ģīboni.

Aspa atšļuka pret sienu un nokāra galvu. Rokas spie­diens uzreiz atslāba.

—   Čāpojam, rupuči, princese taisās izlaist garu!

Tālu viņi netika. Tumšajā pārejā no vagona uz va­gonu, kurā varēja iespraukties tikai pa vienam, stāvēja Šiliņš un kā uz konveijera nodeva huligānus nākamajā vagonā gaidošajai patruļai.

Aspai viņš klāt negāja. Pieslīdināja pa solu rokas so­miņu un samocīti uzsmaidīja — tā sakot: tie pagaidām tikai ziediņi, odziņas vēl būs.

Stacijā pat dežuranta neredzēja. Tikai aiz apgaismotā kases lodziņa sēdēja zaļoksnējs vīrietis dzelzceļnieka formas tērpā un garlaikoti šķirstīja biezu vilcienu kustības sarakstu. Aspa nebija vienīgā, kas te izkāpa. Vai­rāki pasažieri pirmā vagona priekšā šķērsoja sliedes un ātri ienira tumsā. Kaut kur pazuda arī trokšņains pus­audžu bariņš — «Darba rezervju» sportisti, kuri kārtējo reizi bija pārkāpuši treniņnometnes režīmu. Kādu brīdi uz perona pakavējās divas sievietes garās vakarkleitās, tad ieraudzīja laukumā mašīnas, ar kurām vīri bija at­braukuši sagaidīt galvaspilsētas teātra viesizrāžu ap­meklētājas, un arī izkūpēja.

Ceļu Aspa zināja. Šiliņš bija uzzīmējis katru sīkāko pagriezienu, pat aprakstījis taciņas reljefu. Turklāt spī­dēja mēness, kura stari brīvi spraucās caur pareto priežu sakaltušajiem zariem. Un tomēr arī šajā nereālajā pus- gaismā ik pa brīdim šķita, ka viņa nomaldījusies. Labi vien, ka varēja laist darbā kabatas lukturīti. Bet arī šis «jāņtārpiņš» nespēja pievilināt uzbrucēju. Kad priekšā iespīdējās ciemata vasarnīcu logi, meitene metās skriet, kaut apzinājās, ka veikta tikai distances daļa, ka viņai, gluži kā gargabala peldētajai, būs vēl un vēlreiz jāno­kļūst šajā baseina malā, jāpagriežas un jādodas atpakaļ. Tās nakts pēdējā posmā Aspa streipuļoja, ne par ko vairs nedomādama, ne uz ko vairs necerēdama. Un atguva valodu tikai manā virtuvē, kur Šiliņš bija atvedis viņu mašīnā, pareizi nospriedis, ka paša vecpuiša dzīvoklis patlaban būtu nepiemērots.

Nākamajā naktī uztraukuma vietā stājās trula vienal­dzība. Morgā Aspa bija atvadījusies no brāļa un pilnībā aptvērusi, ka it nekas neatdos viņam dzīvību — ne at­maksa, ne likumā paredzētais sods. Protams, jādomā par citiem, jāpilda savs pienākums, bet to varēja darīt arī ar vēsu prātu.

Šiliņš likās mierā jau pulksten divos — reiz taču Aspai jāizguļas, sevišķi pirms smagās bēru dienas. Un tagad viņi abi laikam jau ir pie Jara pēdējās atdusas vietas, bet es nīkuļoju Kozlova tukšajā kabinetā un kā sakāvi cietis karavīrs ārstēju savus ievainojumus ar paškritikas jodu un Vanadziņa optimisma balzamu.

Pagaidām šāds pesimisms šķita nevietā. Tā vismaz apgalvoja Juris Bankovskis, un kurš gan varēja labāk spriest? Par Krūma gaitām viņš patlaban mācētu pateikt vairāk nekā pats novērošanas objekts. Mani leitnants uzskatīja par sabiedroto — kopā taču bijām spēruši pirmos soļus uz tagadējo strupceļu.

—   Klausies, — bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetu* miem apsēdies majora krēslā, Bankovskis ņēmās klāstīt» —■ Mūsu Vitoļiks pārveidojies par paipuisīti, par bērnu lugas pozitīvo varoni — ne vairs dzer, ne pīpē. Būtu man zemes gabals un nauda, es uzticētu būvdarbus tikai viņam. Ja šie sasodītie mālderi šeit kaut nedēju tā rau­tos, mēs aizmirstu, ka remonts ir mūžīga pagaidu pa­rādība… Tu nezini, kur Sašiņš glabā savu kafijas to­veri, vai tiešām naudas skapī?… Klausies tālāk! Vakar šis pabeidza somu pirti, nu jāizmēģina, kādu tempera­tūru tā krāsns spēj uzdzīt. Bet profesora Klāra pēc jūsu apciemojuma tāda tramīga, negrib šo vairs atstāt pa nakti. Par laimi, pats laicīgi pārbrauca un kā traks metās pasildīt kaulus.

Karsēja gandrīz līdz tumsai, pēc tam trijos paņēmienos tvaikojās vēl veselu stundu. Markulis — tas pa starpām līda zem dušas, bet mūsējais pārbaudīja arī baseina efektu. Plunčājās rožains kā nevainīgs zīdainis. Vēlāk dzirdēju: profesors aicina ieņemt kādu bairīti. Un ko tu domā? Krūms tencina un atsakās: rīt, tas ir, šodien, jā- pieliekot baseinā zemūdens spuldze, un tam esot ne­pieciešama skaidra galva. Bet iepriekšējā vakarā viņam pēc mūsu lūguma piedāvāja avansu, un arī no naudas Krūms vēcinājās — lai iedodot visu salīgto summu uz­reiz un arī to tikai sievai… Es jau grasījos atmest visam ar roku, pēkšņi raugos — mūsējais atkal izlāčo no migas. Kungu galā elektrība vairs nedeg, manu tikai, ka šim rokā neliela pekele. Žogos nopakaļ; un ko tu domā, kur viņš mani aizvelk? Uz jūras malu! Nepietika ar ba­seinu, šim tagad vēl ievajadzējies izpeldēties sāļūdenī, redzi nu, kā tāda sauna maitā cilvēka raksturu… Veselu mūžību džumpoja, tad nolikās uz auss un kā beigts pampa līdz pusseptiņiem. Un tagad skrūvē tās lampiņas.

—   Neņem ļaunā, Juri, — centos izvēlēties vispiesar­dzīgākos vārdus, — tu nepieļauj tādu iespēju, ka viņš nejauši uzķēris, ka tiek novērots? Nav jau nekāds joks — četras dienas pēc kārtas pārvērsties par cilvēka ēnu. Varbūt kāds no taviem palīgiem nebija pietiekami uzmanīgs? Un tagad Krūms ar šo teātri vazā jūs aiz deguna.

—   Agrāk vai vēlāk atklāj visus slepenos izsekotā­jus. — Bankovska godam mans jautājums kanti nerī- vēja. — Bet tikai profesionāļi — spiegs vai kriminal- noziedznieks. Cilvēks ar tīru sirdsapziņu parasti atpakaļ neskatās.,. Un tagad pasaki man — kā tu uzvestos, ja gribētu maldināt novērotājus? Tik krasi mainīt dzīves veidu taču ļoti aizdomīgi… Tad es drīzāk sliecos uz to, ka Tekla patiešām pierunājusi viņu uz to zemādas am­pulu.

—   Derētu pakonsultēties ar psihoterapeitu.

—   Ir jau izdarīts. Noklausījos stundu garu lekciju. Iz­rādās, šai pasaulītē visādi brīnumi iespējami. Arī mūsu gadījumam piemērojami dažādi precedenti no psihiatru prakses. Un viena teorija Sašiņam būtu kā medus pods. Proti, pēc normālu tieksmju pilnīgas apmierināšanas iestājas ilgstoši iekšējā miera posmi, kuros slimnieks ne­speciālistam var likties absolūti vesels… Es neapskaužu sevišķi svarīgo Vanadziņu. — Un Bankovskis smagi pie­cēlās. — Pēc stundas atvedīšu viņam Krūmu uz noprati­nāšanu.

Visu šo stundu šķirstīju Leona Akmentiņa atnestos aktu vākus ar materiāliem par Arkādija Gavrilova slep­kavības izmeklēšanu un atkal pārliecinājos, cik grūts ir milicijas darbs. Tikai soli pa solim atklājās mīklainā at­gadījuma apstākļi, kurus ievērojami sarežģīja upura per­sonība. Bez vēsts pazudis cilvēks, bet veselu nedēļu ne­viens neliekas par to ne zinis. Nogruvumu, kā parasti, izraisīja mazs akmens. Akadēmijas ielas sētniecei beidzot apnika mest līkumu ap dzelteno žiguli, kas nu jau sešas dienas stāvēja ietves malā, — nevarēja pat kārtīgi laistīt aslaltu: noteka atradās tieši zem mašīnas un nez kādēļ vairs nelaida ūdeni cauri. Žigulis nepiederēja nevienam no apkārtējo namu iemītniekiem, tik daudz mācēja pa­stāstīt viņas dēls, un attiecībā uz automobiļiem puikam drīkstēja pilnīgi uzticēties. Tas pat piedāvājās izsaukt inspekciju, tomēr māte nosprieda, ka pietiks arī ar iecirkņa milici, lai aizvāktu traucēkli. Un šis tūdaļ pa­manīja, ka aizdedzes slēdzene atstāta atslēgā… Nu būtu pavisam vienkārši pabraukt nost, taču vispirms va­jadzēja noskaidrot, kam šī mašīna pieder.

«Meklējiet pie mīļākās», strupi atsvieda Gavrilova liku­mīgā sieva. «Kopš viņš demobilizējās, zinu par viņu ma­zāk nekā no vēstulēm. Es jau iesniedzu laulības šķir­šanas pieprasījumu, mums ar dēlu vajadzīgs īsts tēvs, nevis kaut kāds pasaules klaidonis.»

Arī Ilona Gudrēvica nespēja palīdzēt;

«Viņš reizēm iegriežas. Bet nekad ilgāk par divām trim dienām nepaliek. Tāds nemiera gars vien ir, visu laiku tai savā vāģī braukā pa laukiem, it kā gribētu pa jaunam atklāt dzimto zemi. Nakšņo, kur pagadās.»

Diez vai kāds iedomājas apjomīgo sīkdarbu, kas šādās reizēs jāveic. Sekojošās lappuses sniedza par to izsme­ļošu informāciju: tika iztaujāti simt sešdesmit astoņi Akadēmijas ielas iedzīvotāji. Daudzi ievērojuši dzelteno žiguli, tomēr neviens nepazina Arkādiju Gavrilovu — ne pēc vārda, ne pēc fotogrāfijas. Šķita jau, ka būs jāizslu­dina viņa bezvēsts prombūtne, kad no kaimiņu rajona pienāca satraucoša ziņa. Mežā — kāda puskilometra at- ' tālumā no lielceļa zēni nejauši uzgājuši nošauta vīrieša līķi. Identificēšanas formalitātes un ekspertīzes slēdzieni piepildīja atsevišķu mapi. Tad notikumu aina kļuva skaidra: Gavrilovs nošauts neliela izcirtuma malā, gāžo­ties ievēlies avenāju saaudzē un tur nogulējis trīs nedēļas. Lodi atrast neizdevās, bet bija pamats pieņēmu­mam, ka tā raidīta no Makar.ova sistēmas pistoles. Upu­ris nav ne pārmeklēts, ne aplaupīts, tāpēc rajona mili­cija secināja, ka uzbrukuma mērķis bija mašīnas nolau­pīšana. Tā pamesta uz ielas, kad izbeidzās degviela, — bet vai slepkava paguvis to izmantot vēl vienam noziegumam? Šis un vēl daudzi citi jautājumi joprojām karājās gaisā, jo trūka pazīmju, kas dotu kaut mazāko mājienu par motīvu vai vainīgo.

Lielu darbu šajās divās dienās bija paveicis Leons. Apstaigājis notikuma vietu, izpētījis taciņas un stigas un, protams, nekur naatradis pēdu nospiedumu, kas atgā­dinātu čehu sporta apavu zoles rakstu. Tikpat neauglī­gas izrādījās sarunas ar abām sievietēm — Gavrilova dzīve šķita atvērta un vienmuļa grāmata, bez kaislībām, kas izskaidrotu tik traģiskas beigas.

Tagad aizdomas sakļāvās nepārtrūkstošā ķēdītē. To gan bija savijušas tikai negācijas, tomēr savā kopumā secinājums likās loģisks — darbojies garīgi slims cil­vēks, kurš pat nevīžojis nozagt mašīnā atstāto Gavrilova somu ar visai vērtīgām mantām. Mežs atradās netālu no Zinātnes- vasarnīcu- ciemata, ieroča kalibra sakritība deva pamatu aizdomām, ka varētu būt runa par Jara Vaivara slepkavu, Diemžēl arī tas netuvināja mūs atri­sinājumam. Ja nu vienīgi Vanadziņam izdevies saņemt Krūmu tērauda spīlēs un sakurināt viņam krietnu pirti …

, Kad iegāju izmeklētāja istabā, it nekas nenorādīja uz to, ka tiek nopratināts bīstams noziedznieks. Drīzāk viņu saruna atgādināja konsultāciju pie psihoanalītiķa, kuras gaitā pacients vaļsirdīgi izklāsta savas problēmas, bet ārsts ar uzvedinošiem jautājumiem, cenšas uztaustīt sli­mības būtību.

—   Jā, es jau sen atmetu, — Krūms patlaban dižojās.

Visu šo nedēļu sīvo pat ostījis neesmu.

—   Tad laikam labi atceraties, kā pavadījāt pēdējās dienas, —. Vanadziņš nopriecājās. — Varēsiet palīdzēt mums.

Viņš turējās loga aizkaru ēnā, bet Krūmu bija apsēdi­nājis pret gaismu — matmatā, kā tas jau simtkārt ap­rakstīts. No sava dīvāna stūra redzēju nopratināmo tikai sānskatā.

Jāatzīstas, ka nebūtu pazinis Krūmu pēc Bankovska apraksta, — laikam tāpēc, ka iztēle bija uzzīmējusi kla­sisko slepkavas tipu, aizgūtu vecās filmās: vai nu pin­kainiem matiem, šaudīgām acīm, izvirtības izvagotiem vaibstiem, vai ari ar gludi skūtu pauri, sastingušiem se­jas ,pantiem, cieši sakniebtām lūpām un ledainām čūskas acīm. Vienīgi augums atbilda manai priekšnojautai. Krūms likās tik mazs, ka nespēju iedomāties viņu bla­kām pabrangajai Teklai. Toties nemaz nebiju sagatavo­jies ieraudzīt sirmu vīreli tumšās biksēs un baltā virs­kreklā, kas vērta viņu līdzīgu briļļainam lauku arodsko­las meistaram.

—   Strādāju, bet pēc tam kopā ar sievu skatījāmies televizoru.

—   Kur, ja tas nav noslēpums?

—   Mājās, protams… Ak tā, — Krūms sastomījās. — Es vienam draugam palīdzu celt māju, tāpēc vēl ne­esmu sameklējis pastāvīgu darba vietu.

—- Nezināju, ka jums pazīšanās zinātnieku aprindās. Kur tad esat kopā ar profesoru Markuli cūkas ganījis?

—   Ko vēl prasāt, ja visu zināt? Bet naudu neesmu sa­ņēmis. Nevienu kapeiciņu!

—   Arī tas man zināms. Citādi taču būtu samaksājis ienākumu nodokli, kārtojis arodbiedrības maksu.,.

Krūms, kā palīdzību meklējot, palūkojās apkārt. Sa­stapāmies skatieniem. Viņam bija zilas bērna acis ar sarkanu dzīsliņu tīklu ap zīlītēm.

—   Nu, kā lai pierādu jums, ka nedaru nekā ļauna? Simtiem amatnieku caurām dienām halturē, bet es vien­reiz izpalīdzu draugiem, un mani jau ved pie prokurora, taisās vilkt pie kāķa… Kāpēc tad nepasaucāt arī Klari- sas kundzi? Ne jau es uzplijos, viņa mani pielauza. Lai maksā, vai tad vecim naudas trūkst? Pat savos ziedu laikos pa nedēļu nevarēju nodzert tik, cik viņš pa dienu norauj.

—   Jā, kā tur bija ar to iedzeršanu? — Vanadziņš it kā atminējās. — Ārsts aizliedza, vai?

—   Sieva. Visu laiku rūca, bet cieta. Un tad pēkšņi sadumpojās: «Pieliec punktu vai meklē sev citu. Te nav nekāda atskurbtuve, kur visādi šaubīgi tipi var nākt tevi meklēt. Tas vecākais pa gabalu smirdēja pēc lož- ņātāja, pat nezināja, kas viņam sagājis grīstē, tikai mul­dēja par kaut kādu avāriju. Ko tu atkal esi dzērumā sabrūvējis?» Pielipa kā piķis.

—   Un jūs pārtapāt par atturībnieku? •— Vanadziņš pašūpoja galvu. — Pataupiet šīs pasaciņas labākai reizei.

—   Goda vārds! Man šī būšana arī likās aizdomīga. Neviens taču nezina šo adresi. Ja ir kāda šepte, zēni nāk uz krogu vai atstāj ziņu pie vecā Edgara. Bet uz mā­jām?… Ka tik negrib ievilkt kādā tumšā biznesā, ku­ram esmu žvingā piekritis!

—   Kā toreiz, kad salabojāt zēniem revolveri?

Krūms sarāvās, bet izlikās nedzirdējis jautājumu,

—   Ja jūs man pateiktu, ka šie divi ir no jūsu iestādes, kā slogs no pleciem noveltos un es atkal varētu mierīgi ieturēt dūšu.

—   Bet ko tad jūs īsti esat man līdz šim pateicis? — Vanadziņš nepaaugstināja balsi, tomēr nopratu, ka šo­reiz Krūmam neizdosies izlocīties.

Labi vien, ka izmeklētājs nezināja, kādu nožēlojamu lomu es leitnanta Bankovska uzdevumā biju spēlējis Krūma pāraudzināšanā par nedzērāju. Ka tikai mana klātbūtne atkal neizjauktu pasākumu — laikam taču ne­pieciešams īpašs talants, lai ielīstu svešā ādā.

—   Skatieties! — Vanadziņš piebīdīja Krūmam atvērtu burtnīcu. — Te esmu uzrakstījis savus jautājumus, te atstājis vietu jūsu atbildēm. Šī aile ir balta, kaut gan mēs tērzējam jau pusotru stundu. Iznāk, ka esam kūluši tukšu-s salmus. Bet jūs esat augstas klases amatnieks, nevis pļāpukule, jums jāsaprot, ka man savs darbs jāpadara … Tātad vēlreiz pēc kārtas. Kur jūs pavadījāt nakti no četrpadsmitā uz piecpadsmito?

Krūms aizvēra acis un visādi centās parādīt, cik ļoti piepūlē atmiņu.

—   Divi lāgi pārgulēju pie Klarisas kundzes šķūnītī,,. Varbūt viņa zina?

Klusums ieilga. Sapratis, ka izmeklētājs neuzķersies, Krūms piekāpās.

—   Labi, runāsim vīru valodu. Domājat, es neredzu, ko jūs gribat man piesiet? Tai naktī taču izvaroja to kaimiņu klīri, profesoriene visu rītu par to vien kladzi­nāja… Tad, lūdzu, ierakstiet savā kladē, ka visu šo nakti gulēju šķūnī un sapnī redzēju Teklu, nevienu citu. Man svešas sievas bijušas — nebijušas.

—   Varbūt varat uzrādīt liecinieku, kurš apstiprinātu jūsu alibi?

—   Teicu taču, ka laukā negāju, — Krūms izaicinoši paziņoja, — bet tajā šķūnī viesības nerīkoju.

—   Pieņemsim… Nākamais jautājums: cikos jūs bei­dzāt darbu otrdien?

—   Neskatījos pulkstenī.

—   Un ar kādu vilcienu braucāt uz pilsētu, varbūt to iegaumējāt?

—   Ar elektrisko, priekšā lokomotīves nebija, esmu ga­tavs likt galvu ķīlā, — Krūms pamazām atguva bezkau- nibu. — Un mājās, kā par nelaimi, tiku vēl pirms devi­ņiem, un sieva tūdaļ aiztrieca uz veikalu pēc kostes. Ne­esot mani gaidījusi, citādi būtu atnesusi no slimnīcas, sīkie taču pionieru nometnē.

—   Līdz ar to tikai viņa var apliecināt jūsu vārdus. Bet sieva, kā jums labi zināms, nav simtprocentīgi drošs liecinieks… Nekas, katram gadījumam pierakstīsim, pil­dīsim jautājumu un atbilžu plānu. Kas jādara, tas jā­dara.

Daudzskaitļa pirmā persona nepiestāvēja sevišķi sva­rīgo lietu izmeklētāja amatam. Likās, viņš grib pielīst Krūmam — gluži kā slimnīcas māsiņa, kura rīta agrumā modina ar idiotisko jautājumu: «Nu, kā šodien jūta­mies?» — kaut gan visiem skaidrs, ka labi justies var tikai viņa vien.

—   Kāpēc atteicāties no piedāvātā avansa? — Šoreiz jautājums izskanēja bez īpaša ievada.

—   Apņēmos-vairs nedzert. Un kam tad vēl vīrietim nauda vajadzīga? Lai jau glabā pati, varbūt sakrās brau­camajam rīkam. Man no aizvēsturiskiem laikiem sagla­bājušās motocikla vadītāja tiesības.

Sī liekulība šķebināja man dūšu. Protams, ar tukšu kabatu vieglāk turēties pretī kārdinājumam, bet sapnis par motorizētiem ģimenes izbraukumiem pie dabas krūts atgādināja Pestīšanas armijas repertuāru. Laikam arī Vanadziņam sāka apnikt šī izrāde, turklāt trūka pierādī­jumu, lai iedzītu Krūmu strupcejā. Tāpēc turpmākie jau­tājumi bija tikai tāds kā nopratināšanas beigu akords.

—   Vai jūsu īpašumā ir ierocis?

—   Nav un nekad nav bijis, — Krūms vairs neērmojās.

—   Vai esat kādam labojis parabelluma pistoli, pielā­gojis to mūsdienīgai munīcijai? Tagad, nevis pirms četriem gadiem? — Vanadziņš vaicāja bez cerībām uz pozitīvu rezultātu un gandrīz salēcās, izdzirdējis atbildi.

—   Bija tāds piedāvājums. Man apsolīja divus konja­kus, ja pārtaisīšu. Bet es neielaidos.

—   Kas atnāca? Vārds, uzvārds!

—   Neviens neatnāca. Satiku bufetē vecās darbnīcas vadītāju, un viņš ieminējās, ka esot tāds kunde. Lai­kam — tāpat kā jūs — neticēja, ka man toreiz ar tiern smurguļiem nav nekā kopīga.

—   Un kā sauc šo vidutāju?

—   Par Kaupuru. Drīz būs pusgads, kopš viņš miris.

Mēs vēl ilgi nevarējām vienoties, vai šis apgalvojums

ir patiess un atslogo Krūmu vai arī — tieši otrādi — melīgs un padziļina pret viņu vērstās aizdomas. Abas iespējas likās vienlīdz ticamas…

Pulkvedis Dreimanis mūs jau gaidīja. Man vispār rādījās, ka viņš vienmēr kādu gaida aiz sava priekšzī­mīgi uzkoptā rakstāmgalda, no kura bija novākti pat telefona aparāti, it kā demonstrējot pilnīgo gatavību uz­klausīt, iedziļināties, sniegt padomu. Panācis mums pretī, lai sarokotos, viņš aicināja apsēsties nevis pie galda, bet mīkstajos klubkrēslos, kas kabineta stūrī veidoja tādu kā atpūtas oāzi.

—   Smēķējiet, ja tas nepieciešams, — viņš vēlīgi at­ļāva. — Man arī kādreiz šķita, ka tas veicina smadzeņu darbību, ka līdz ar rūgto dūmu izdodas norīt rūgtas domas… Jā, atceros vēl no veciem laikiem, Krūms ir ciets rieksts, tā arī neizdabūjām no viņa visu patiesību.

—   šis tips nav tik vientiesīgs, kā cenšas izlikties. Baigais frukts, — Vanadziņš tūdaļ piebalsoja, un viņa mutē žargona izteiciens skanēja kā sakāves atzīšana. — Vai tikai pēkšņais sausais likums nav kāds viltīgs gājiens?… Savā mūžā neesmu pateicis sievai tādus maigus vārdus, kādus viņš te veltīja savai Teklai.

—   Pirms četriem gadiem par glābšanas salmiņu dē­vēja māti, zvērēja pie viņas veselības, — pulkvedis ieprauda kārtējo atmiņu fragmentu.

—• Šoreiz sievai par godu esot atsacījies no visādiem izdevīgiem priekšlikumiem. Tam gan labprāt ticu, ka sa­skrējuši profesora kaimiņi un viņu vervējuši. Bet Krūms bij's ciets kā krams — apsolījis savai Teklai, ka sākšot strādāt rūpnīcā, un tagad esot nopelnījis pietiekami, lai to atļautos… Kāda viņa patiesībā ir, vai tiešām tāda skaistuma karaliene? — Vanadziņš uzrunāja mani. — Jūs taču redzējāt šo brīnumbūtni.

Tātad izmeklētājs visu laiku zināja, cik smalki esmu izgāzies Aboltiņas dzīvoklī, un tomēr neko nepārmeta — varbūt viņš nemaz nebija tāds sausiņš?

—   No tām klusajām, kuras ar savu mīkstumu un asa­rām panāk vairāk nekā citas ar skaļiem ģimenes tračiem un draudiem. Katrā ziņā nav man»ā gaumē.

—   Nestrīdēsimies tagad par gaumi, — pulkvedis at­griezās sarunas izejas punktā. — Lai vai kāda, mums jārēķinās ar to, ka viņa kļuvusi par asi, ap kuru patla­ban riņķo Krūma dzīve.

—   Pieļauju, ka sievietes dēļ var pastrādāt asinsdar­bus, bet izvarot?

Pulkvedis palaida manu piezīmi gar ausīm, pareizāk sakot, atsaucās ar viņam raksturīgu tirādi.

—   Vai esat iepazinušies ar Krūma biogrāfiju? Man pa­licis prātā tikai tas, ka viņš pametis studijas pusceļā, lai pelnītos kā namu pārvaldes atslēdznieks. Kaut ko līdzīgu esmu lasījis kādā romānā, bet tur autors sacerējis tik sarežģītus psiholoģiskus motīvus, ka uz beigām pats sapinies… Jā, ko es gribēju teikt?… Vajadzētu papētīt, vai Krūms nekad nav griezies pie ārsta. Ne jau sakarā ar iedzeršanu. Iespējams taču, ka viņš ir psihiatriskā dispansera uzskaitē, un tas izskaidrotu neprātīgo uzbru­kumu Ligitai Gulbei… Jūsu sarunai būs vismaz viejps labums — tā izraisīs sprādzienu.

—   Vai arī otrādi — Krūms aizies vēl slēptākā pa­grīdē, — Vanadziņš paškritiski atzina, — un mums būs grūtāk piekļūt viņa īstajam kodoiam.

—   Tūlīt noskaidrosim, kā viņš tagad uzvedas, — pulkvedis piecēlās un nospieda selektora taustiņu. — Runā septītais, aicina četrpadsmito. Ziņojiet, ko dara «Ogotājs».

—   Stāv automāta būdā un runā pa telefonu, — atbil­dēja leitnanta Bankovska rāmā balss. — Arējas satrau­kuma pazīmes neizrāda, bet iespaids tāds, it kā viņš cen­stos kaut ko iestāstīt. No šejienes neizdevās saskatīt uzgriezto numuru, vienīgi pirmais cipars bija pieci vai seši.

—   Paldies, beidzam… Tagad, draugi, koncentrēsi­mies. — Viņš grasījās atkal piebiedroties mums, tomēr nepaguva apsēsties, jo icgailējās sarkanā spuldzīte un sekretāre pieteica profesoru Markuli.

—   Klausos, Ziedoni… Tev tikko zvanīja gangsteris, saki? Tad atsāc, lūdzu, visu no gala! — Un pulkvedis ieslēdza telefonam pievienoto diktofonu.

—   Par kādu galu tu runā? Cerams, ne par to, kuru viņš piedraudēja visai manai ģimenei? — errojās pro­fesors, bet varēja just, ka viņš nav zaudējis ironisko attieksmi pret dzīves likstām. — Kā jau teicu, piezvanīja nepazīstams vīrietis un pieprasīja, lai samaksāju viņam divdesmit tūkstošus rubļu, pretējā gadījumā izrīkošoties ar manu sievu kā ar Ligitu Gulbi, bet ar mani kā ar šo jaunekli, kuru nošāva mūsu mežā, tā sakot, exempla gra- iia. Latviski tas nozīmētu …

—   Pagaidi, Ziedoni, vai tu noliki klausuli?

—   Domā, es nelasu krimiķus? — profesors ne pa jo­kam apvainojās. — Bet tur jau tas āķis, ka romānos viss notiek gludāk nekā realitātē. Iejaucās centrāle un atvienoja, jo mani izsauca Berlīne.

—   Sasodīta ķeza! — Vanadziņš pusstundas laikā jau otrreiz pārkāpa smalko manieru robežu.

—   Skaidrs, — pulkvedis savaldīgāk samierinājās ar neveiksmi. — Ko viņš vēl sacīja? Jā, kādā valodā runāja, tīri vai ar akcentu?

—   Skaidrā latviešu mēlē — tā kā es, ja tu beidzot Jautu man tikt pie vārda… Protams, pateicu, ka man tādas naudas nav. Bet viņam savi uzskati par akadēmiķa

ienākumiem. Lai aizbraucot uz krājkasi un paņemot. Ar savu mašīnu vai ar taksīti — vienalga. Un no turienes pa taisno uz mūsu eksperimentālās rūpnīcas jaunā ceha būvlaukumu. Un portfeli ar naudu lai pārsviežot pāri kaimiņu savrupmājas skalkoku sētai starp jāņogulājiem.

—   Vai kaut ko solīja pretī?

—   Tikai dabisku nāvi sirmā vecumā. Un ko tu, Augusi vari man piesolīt? Bruņotu apsardzi līdz mūža bei­gām? — Markuļa balsī iezagās nemiers. — Es taču jau ignorēju viņa kategorisko aizliegumu sazināties ar mili­ciju.

—   Kas cits tev atlika? — pulkvedis koda draugam pretī. — Tādiem izspiedējiem ir bezgalīga apetīte. Ja rīt aiznesīsi divdesmit tūkstošus, viņš pēc kāda laika pie­prasīs vēl — ar tiem pašiem vai citiem draudiem. Ar tādu ielaisties var tikai apmāts cilvēks, neņem ļaunā, Ziedoni. Kā tev likās pēc runas veida — vai tik nezva­nīja padsmitnieks?

—   Drīzāk pusmūža cilvēks. Un, manuprāt, skolots. Ru­nāja īsi un kodolīgi, šad tad iesprauda pa svešvārdam.

—   Tāpat kā tu. Starp citu, vai esi pārliecināts, ka balss nebija pazīstama, ka tā nav tāda prasta apcelšana?

—   Kādā ziņā?

—   Nu, pieņemsim, tu ierodies ar pilnu portfeli, bet aiz sētas gaida jautra kompānija un liek vest uz krogu.

—   Absolūti noraidu tādu -variantu. Varbūt tavās ap­rindās tādi joki iekļaujas atzīta humora normās, bet…

—   Piedod! Norunāsim tā — pagaidām nevienam ne vārda, mierīgi gaidi manu zvanu. Dzirdi — bez mazākā uztraukuma!

—   Tu arī vari būt mierīgs, — profesors nekad nepa­lika atbildi parādā. — Sevišķi tādēļ, ka pēc Ktarisas pēdējiem celtniecības darbiem man pat divdesmit simt­nieku vairs nav, kur nu vēl tūkstošu.

Sajūta, ka tuvojamies lietas atrisinājumam, uz katru no mums iedarbojās savādāk. Man, piemēram, niezēja nagi paķert zobenu un pārcirst mezglu, kas savilkās ap jauna upura kaklu. Vanadziņš bija izvilcis no «diplomāta» Krūma nopratināšanas piezīmes un vēlreiz pārlasīja tās, mēģinot saskatīt atbildēs norādi uz šantāžas tieksmēm. Pulkvedis Dreimanis turpretī nedarīja nekā. Saudzīgi no­lika vietā telefona klausuli un nekustīgi stāvēja aiz rak­

stāmgalda, raudzījās tā spoguļvirsmā un brīdinoši pa­vēlēja savam veidolam:

—   Mīļais, nesteidzies, tikai nesteidzies!

Pēc brīža apjēdzu, ka, cenšoties sevi pasargāt no pār­steidzīgiem soļiem, viņš atkārto saukii, kas bija uz ma­šīnas, kuras nozagšana izraisījusi neskaitāmus sarežģī­jumus, pat jauna cilvēka bojāeju.

Beidzot pulkvedis sarosījās. It kā vairs neuzticoties tālrunim, kas tik reti iepriecināja ar labiem jaunumiem, viņš atvēra durvis un uzsauca sekretārei:

—   Palūdziet majoru Kozlovu!

īsti nespēju saprast, kāpēc šodien vajadzēja censties izanalizēt to, par ko rīt praktiski pārliecināsimies. Lai pierādītu savas analītiķu dotības? Lai ziņotu ministra vietniekam? Lai labāk sagatavotos nākamās dienas lamatu izlikšanai? Lai cik argumentēti bija viedokļi, tie tomēr galīgo atbildi nesniedza.

—   Vairs nevar būt divu domu, — Vanadziņš uzstāja. — Tas -ir Vitolds Krūms! Kuram tad vēl tik daudz trum­pju rokā? Viņš labi pazīst profesoru un zina, kā sauc Markuļa sievu. Viņš visu laiku grozījies vasarnīcā un tās apkaimē, izspiegojis visu nepieciešamo. —' Pēkšņi izmeklētājs iesita sev pa pieri. — Ģeniāli! Tas ir Krūms un tikai Krūms! Bet viņš nav ne izvarotājs, ne slepkava. Slīpēts krāpnieks, kurš izmanto situāciju. Par Ligitu viņš uzzinājis tur, par Vaivaru — no manis. Nauda vajadzīga kāzām, mašīnai, jaunai dzīvei — kā viņam pašam lab­paticies izteikties. Kāpēc netikt uz zaļa zara ar vienu rā­vienu? Ciematā valda panika, tā ir auglīga augsne visā­diem tukšziediem un nezālēm… Galvā nobriest ideja, kā uzreiz iedzīvoties bagātībā, un viņš zvana profesoram uz darbu. No pirmās telefona būdas. Neatliekot uz ilgāku laiku, jo viņam skaidrs, ka profesors maksās, sevišķi, ja vēl aprunāsies ar sievu.

—   Tik ģeniāla doma varēja ienākt prātā tikai jums, — pulkvedis pavīpsnāja.

' — Avantūristi parasti ir inteliģenti cilvēki un izcili psihologi,— Vanadziņš aizstāvēja savu versiju, tomēr pirmītējā dedzība bija saplakusi.

—   Mums te jānolaižas līdz noziedznieka līmenim, ne­vis jāpaceļ viņa domu gājieni pašu intelekta augstu­mos, — pulkvedis vēl pamācīja. — Bet tas neizslēdz Krūmu — gan tikai sākotnēja lomā.

—   Man gribētos piekrist biedram Vanadziņam, — Koz- lovs, kā no zemes izlīdis, iēni uzsāka valodu. — Tā vien šķiet, ka esmu atradis ticamu izskaidrojumu, kāpēc Gav- rilovanj nozagtais dzeltenais žigulis stāvēja Akadēmijas ielā.

—   Par ko jūs runājat? — pulkvedis nesaprata.

—   Par to, ka šodienas šantāža iecerēta jau sen. Gav- rilova slepkava stūrēja uz Markuļa institūtu, taisījās tur nolikt mašīnu kā biedēkli un jau tad zvanīt profeso­ram. Bet pietrūka benzīna, un viņš bija spiests izgudrot jaunu piegājienu.

—   Un kāpēc to nevarēja izdarīt tas pats Krūms? — Vanadziņš iebilda.

—   Tāpēc, ka dzērāji neredz tālāk par savu degun­galu, un Krūms tikai tagad stājies atturībniekos, — Koz- lovs nepadevās. — Tomēr rīts, kā saka, gudrāks par va­karu.

Tas bija vienīgais pareģojums, kuram piekritu no visas sirds.

—   Draugi, pie lietas! — pulkvedis atgādināja. — Pil­nīgi skaidrs, ka mums darīšana ar cilvēku no profesora apkārtnes, ar tādu, kurš zina viņa telefonu, sievas vārdu, pazīst institūtam pakļauto rūpnīcu. Jābūt divkārt pie­sardzīgiem, jo iespējams, ka viņš novēro Markuli. Mēs nedrīkstam aizbaidīt noziedznieku, mūsu uzdevums ap­cietināt viņu ar lietiskiem pierādījumiem.

—   Elementāri. — Kozlovs paraustīja plecus. — Portfelī iebāzīsim kapsulu ar nenomazgājamu pervi. Kad taisīs vaļā, tā uzsprāgs un apšļāks viņu no galvas līdz kājām. Tikai jābrīdina profesors, lai pats negrābstās gar at­slēgu.

—   Bet kurš to izdarīs? — Pulkvedis domīgi pavērās apkārt. — Aicināt uz šejieni būtu vieglprātīgi, aiziet pie Markuļa — arī riskanti. Un ja mēs palūgtu biedru žur­nālistu nākt mums talkā?

—   Par to nevar būt ne runas! — Vanadziņš iesaucās.

Jutu, ka man ausis svilst. Atradis piemērotu bridi

padarīt mani smieklīgu.,. Bet viņa nākamie vārdi lieci­nāja, ka bailēm tiešām ir lielas acis.

—   Krūms taču redzējis viņu manā kabinetā, un es joprojām uzskatu, ka mums nav tiesību nerēķināties ar viņu.

—   Kopš izgudrots telefons, tā nav problēma, — Koz­lovs atkal pierādīja, kāda liela nozīme ir praksei. Es iedomājos rītdienu apmēram tā — profesors liks savai sekretārei izsaukt taksīti, lai brauktu uz krājkasi. Pa­ņems lielu portfeli un iekāps mašīnā. Tajā būs mūsu preparētais portfelis, bet pie stūres Osis Šiliņš — kat­ram gadījumam. Krājkasē profesors izpildīs čeku,- kaut cik viņam, cerams, palicis uz grāmatiņas.*Pēc tam tiešā ceļā dosies uz eksperimentālo rūpnīcu un norunātajā vietā atstās mūsu portfeli. Mums tikai iepriekš rūpīgi jāizpēta apkaime — kur un kā vislabāk izlikt slazdus.

—   Ja nemaldos, tur apgrozās daudz ļaužu, — beidzot arī es varēju paspīdēt ar zināšanām, jo nesen redakcijas uzdevumā biju apmeklējis rūpnīcu. — Pie vārtiem ir trolejbusu pietura un taksometru stāvvieta.

—   Eleganti! — Kozlovs nopriecājās. — Tad jau mūsu mašīnas nevienam nedursies acīs. Ja atļausiet, biedri pulkvedi, aizbraukšu, kad beigsies pirmā maiņa, pēc tam ziņošu jums.

Pulkvedis Dreimanis atļāva. Operatīvās apspriedes da­lībnieki steidzīgi atvadījās. Visiem trim bija darba pilnas rokas, tikai es piepeši jutos nevienam nevajadzīgs, kā izstumts no kolektīva.

Mājā mani gaidīja pārsteigums — slēdzene nelīda atslēgas caurumā, un es sapratu, ka iekšā kāds ir. Domu par kramplaužiem atmetu tūlīt, drīzāk jau Šiliņš atgrie­zies no bērēm un izstrādājis kārtējo joku. Tik ļoti mani bija samaitājusi milicijā pavadītā nedēja, ka sievas va­riants neiešāvās prātā.

Durvis atvēra mazdēls. Vēl vājāks nekā pirms aiz­braukšanas, bet nobrūnējis un tāds kā garāks kļuvis.

—   Dzīvs vismaz esi, — sieva dzedri teica un nesniedza lūpas ierastajam sasveicināšanās skūpstam.

Pēdējās dienās apgūtā kriminālistikas pieredze šoreiz noderēja. Ne aci nepamirkšķinājis, izlikos, ka neesmu ievērojis kafijas tasīti ar Aspas lūpu krāsu uz malas, kuru sieva kā apsūdzības lietisko pierādījumu bija no­vietojusi virtuves galda vidū.

—   Ja tu zinātu, ko esmu piedzīvojis! —Vienīgi ziņ­kāre šobrīd varēja noslāpēt greizsirdību, un es apzināti sapiparoju savu stāstu. — Apņēmos uzrakstīt reportāžu, bet nu sanāks vesels romāns. Vai tiešām neesi dzirdējusi,ka Rīgā izvaro sievietes, galē nost zaļoksnējus jaunie­šus, un es..,

—   Tu, cik manāms, gluži labi iztiec ar pievārdošanu, kafiju un konjaciņu. — Sieva norādīja uz tukšo pudeli uz palodzes.

—   Kā tev nav kauna tā runāti Mums te bija iekārtots konspiratīvs dzīvoklis.

—   Kur neviens necēla klausuli, zvanīju tev katru rītu un vakaru. Un es tā uztraucos, tu taču apsolīji braukt ciemos, — viņas balsī jau skanēja pielaidīgākas notis.

—   Pats nezinu, vai drīkstu tev visu stāstīt…

Sis teicami tēmētais trieciens galīgi sagrāva sievas vēsuma bruņas. Viņa uzmauca puikam cepuri galvā un stūma viņu uz durvju pusi.

—   Ej, dēliņ, paspēlējies sētā, mums ar vecotēvu jā­aprunājas.

Mans stāsts pārauga veiksmīgā inscenējumā, jo vis­saistošākajā mirklī — biju tieši nokļuvis līdz profesora zvanam — atvērās durvis un dzīvoklī ienāca Aspa un Šiliņš. Neslēptais maigums viņu attiecībās izkliedēja sie­vas pēdējās šaubas. Turklāt radās iemesls izsaiņot no laukiem atvesto saldskābmaizi un gaļu, ogas un sēņu burciņas.

Tikai pašā vakarā atcerējos savus literāta pienākumus un mēģināju iztēloties, ko patlaban izjūt noziedznieks, kā viņš gatavojas nākamās dienas notikumiem, kuru dēļ

bija gan izvarojis, gan slepkavojis.

* * *

Cik ilgi viņš nekustējās no mājām ārā? Viņš to nezināja, jo neskaitīja dienas. Arī uz darbu negāja. Un, ja dievs dos, nekad vairs neies. Jānoturas vēl līdz rītam. Un tad līdz vakaram. Bet galva briesmīgi sāpēja, Patiesībā pa­gaidām tikai sūrstēja. Pamazām cēlās spiediens, it kā viņam kāds sūknētu smadzenēs gaisu. Arvien vairāk un vairāk, kamēr galvu plēsīs pušu. No domas vien pamira sirds. Jāatrod ventilis un jāatskrūvē, tad atkal paliks labi. Varēs brīvi uzelpot un sakarīgi prātot. Viss nostā­sies savā vietā, atjaunosies iekšējais līdzsvars. Izgai­sīs nemiers, kas grauž apziņu, liek dusmoties par sīku­miem. Dvēsele piepildīsies ar kaismu siltumu, kas ielīs visās porās. Kā tonakt mežā, kad viņš izšāva uz savu vajātāju. Līdz ar lodi izsprāga arī kaite — aizraidīta nodota citam. Tai mirklī ienaidnieks pārvērtās draugā. Kaut tas atkal pieceltos un uz visiem laikiem aiznestu viņa indevi…

Viņš apzinājās, ka tie ir tukši sapņi. Tāpēc pat ne­piegāja klāt. Viņš nešaubījās, ka trāpījis sirdī. Ne jau velti bija mēnešiem, gadiem ilgi vingrinājies šaušanā. Kopš tās dienas, kad pagrabā nelaiķes sievasmātes pūra- tādē atrada eļļainā papīrā ietīto pistoli. Kad izbeidzās sievastēva atvestās patronas, viņš sadabūja citas. Bet lodes iestrēga. Atslēdznieku pierunāt neizdevās, nācās pašam vīlēt un meistarot. Turpat pagrabā, kur pēc vecā majora nāves neviens nerādījās. Būtu sieva dēlu dzem­dējusi, tad gan pa leju dzīvotu divatā. Tagad viņš uz turieni gāja viens. Un tur arī nosprāgs, kad uznāks no­pietna lēkme. Divreiz viņš jau bija pamodies no ģīboņa uz pagraba mitrā klona. Bet to nedrīkst atcerēties. Tā­das domas tikai pasliktina pašsajūtu, tuvina krīzes sā­kumu.

Par ko lauzīt sūrstošo galvu? Par rītdienu? Līdz tai vēl jānodzīvo — bez ārstiem, kuri spējīgi ievietot slim­nīcā. Un bez jauniem upurjēriem, kuru dēļ var nokļūt cietumā. Agrāk, kad neredzēja citas izejas, viņš piekāva sievu. Reiz ar spilvenu bija gandrīz nosmacējis meitu, jo bimbas plosīja bungādiņas, iedzina vai ārprātā. Tagad ģimene pametusi viņu. Sieva atradusi darbu rajona pil­sētā un aizbraukusi. Pievākuši visu iedzīvi un pat ko­mandējumu laikā nakšņo citur. Atstājusi tikai galdu ar krēsliem, saliekamo gultu un- tos krāmus, kas pagrabā. Labi, ka nav paņēmusi arī telefonu. Diez vai pirmīt būtu pieticis spēka aizvilkties līdz automāta būdai un no tu­rienes zvanīt profesoram. Toties saruna deva atelpu. Vecā kretīna apjukums bija brīnumzāles. Vada otrajā galā saklausāmas elsas atbrīvoja no stīpas, kas žņaudza galvu. Rīt būs klāt — kā āmen baznīcā. Ar visu naudu. Un beidzot varēs stellēt kopā veco trofeju motociklu, kas jau nez cik gadu rūsēja pagrabā. Tad vairs nevajadzēs kratīties autobusā vai vilcienā, kur viņš allaž jutās kā sprostā. Jau pa ceļam uz mežu izpūtīs no smadzenēm indīgos dzelkšņus. Bet tagad, kur lai tagad skrien, lai tiktu vaļā no negantā lauzēja?

Domas jaucās. Vistrakākais, ka viņš zināja glābiņu, tomēr baidījās kaut ko uzsākt. Ar pēdējām saprāta atliekām pavēlēja sev palikt istabā, neizsaukt atro pal!- dzību. No šiem vīriem viņš izvairījās. Visam mūžam pie­tika ar tām divām reizēm slimnīcā. Pirmoreiz bija vērts censties — labāk mēnesi hospitālī nekā vēl veselu gadu karadienestā, kur nācās samizot seržantu, lai izrautos uz mežu. Otrreiz iespundēja sieva, kuru viņš nebija patai­sījis pietiekami mīkstu, un nu tās piegulētāji atriebās kā mācēdami — ar insulīna šokiem un citiem elles izgudro­jumiem. Tāpēc vien nedrīkstēja iziet uz ielas — ja tur nogāzīsies, noteikti atbrauks kariete ar baltajiem vel­niem.

Nemiers lauzās uz āru. Raustīja kreiso vaigu. Viņš tik cieši sakoda zobus, ka krampis sarāva žokļus. Ņēmās bez mitas atpogāt un atkal aizpogāt kreklu — lai tikai rokas pārstātu trīcēt. Kā tās nodarbināt? Kā piekalt bez mērķa apkārt klīstošos skatienus? Kā apturēt istabas sienu karuseli?

Viņš aizstreipuļoja līdz galdam. Neatvēris acis, dre­bošiem pirkstiem sataustīja atvilktnē zīmēšanas bloku, ūdenskrāsas, sareni. Varbūt palīdzēs šī jaunības dienu aizraušanās… Uz labu laimi izspieda no tūbiņas pa­garu krāsas čūsku un tikai tad uzdrošinājās paskatīties. Melns. Jo labāk! Kas par to, ka tajā rītā gan upe, gan debesis bija zilas, tā bija vistumšākā diena viņa dzīvē. Melnums gūlās uz papīra nevienmērīgiem triepieniem: kļuva pelēks, kur pagadījās vairāk siekalu, bet piķim līdzīgs, kur ota slīdēja pa sausām vietām.

Nākamo tūbiņu viņš jau izvēlējās apzināti. Tapa brūns trijstūris ar augšup izslietu smaili — masta svītra, kas bija sasvērusies gandrīz līmeniski — grimstošs kuģis. Aizvien skaidrāk iezīmējās gleznas saturs: palsām pu­tām — sabangotās upes virsma, draudīgiem traipiem —• vētras mākoņi, dzelteniem kvadrātiem — bezcerīgi tukšā krastmala. Sarenes kustības kļuva drošākas. Padevās pat slīcēju baiļu izķēmotās sejas, gaisā pašautās rokas. Priekšplānā plīstoša viļņa galotnē ķepurojās gadus des­mit vecs zēns.

Jā, tas bija viņš. Vecākus jau bija aprijusi dzelme. Vēl šodien ausīs skanēja to izmisīgie kliedzieni, kas jaucās ar citu slīcēju gārdzieniem. Jā, kuģis, ar kuru viņu taī svētdienā veda ekskursijā, bija apgāzies, kad to sturmēja nepacietīgu pasažieru pūlis. Jā, daudzi bija aizgājuši bojā. Un ar to arī beidzās līdzība. Rīts bija saulains, upe rāma, krastmala ļaužu pilna. OdenI lidoja glābšanas apļi, peldēt pratēji centās izvilkt nepratējus, palīgā stei­dzās airlaivas, jahtas, kuteri Viņu kāds bija iznesis uz muguras… Bet no tā bāreņa bērnība gaišāka nekļuva.

Zīmēšanas drudža pārņemts, viņš ķērās pie nākamās lapas. Kā lai atveido vientulību, ilgas, asaras? Varbūt atstāt to pavisam baltu un tukšu? Nesapratīs un iz­smies — tāpat kā klases biedri apcēla stostoņu. Un iz­misums pārtapa naidā. Bet naids ir melns kā akla nakts. Atkal radās tumšs fons, uz tā vīrieši un sievietes ar bal­tiem plankumiem seju vietā — tēvoči un tantes, pie ku­riem viņš pavadīja veselus divus gadus. To vaibstus atcerēties negribējās. Un ne ar ko tie savā būtībā neat­šķīrās. Visi vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no sli­mīgā un untumainā zēna, kurš jaudāja tikai spītēties un pēc saudzīgākā rājiena vārtījās pa grīdu. Mainījās aiz­bildņi, mainījās skolas, un pieaugušajiem joprojām šķita, ka ta ir stūrgalvības izpausme, nevis slimība. Kad bei­dzot konstatēja epilepsiju, bija jau par vēlu, lai to ār­stētu iedīglī, un viņu nosūtīja uz sanatorijas tipa inter­nātskolu.

Par vēlu… Sie divi vārdi aizēnoja visus pusaudža gadus. Par vēlu, lai izārstētu, lai pāraudzinātu, lai iepo­tētu mīlestību. Vienīgi zīmēšanas skolotājs uzskatīja, ka vēl nav par vēlu, ka vēl nekas nav zaudēts. Dabas ai­navas gan bija drūmas, tomēr neapšaubāmi talantīgas. Ar autora personības zīmogu. Var arī tā — drošināja skolotājs, kad citi neizpratnē novērsās. Bet nemaldījās tie, kas sauca šīs gleznas par viņa dvēseles spoguli. Kad uzmācās melnie brīži, viņš uzspļāva pat zīmēšanas skolo­tājam un deva kājām ziņu. Muka, kur deguns rādīja. Slēpās šķūņos, kara laika bunkuros. Un kā ievainots dzīvnieks pūlējās ielīst zemē, kad uznāca lēkme. Paldies dievam, mežā tā uzklupa daudz retāk.

Mežu zīmējot, viņš arī tagad nežēloja gaišas krāsas. Zaļumu starpā pat iemirdzējās pa zeltainai švīkai. Un tomēr pāri visam pletās tumši lietus padebeši. Gribējās attainot arī savu paslēptuvi, bet rokas vairs neklausīja. Acu priekšā klājās migla. Nelabums sakāpa mutē, pie­pildīja to ar rūgtām slienām. Trūka gaisa. Ka tik ātrāk laukā!

Viņš uzšāvās stāvus un metās pa durvīm ārā. Ne par ko vairs negudrodams. Uz priekšu dzina instinkts un ilgos gados izveidojies ieradums. Viņš atjēdzās Lielajos kapos. Šaurā, aizaugušā taciņā starp diviem sašķiebtiem kapakmeņiem. Iekaltos uzrakstus izlasīt nespēja. Tie bija vācu valodā, turklāt gotiskiem burtiem grebti. Debess jums virs tiem — tikko nokrēslas skarts, tātad gulēts ne­ilgi. Viņš eipoja dziļi un vienmērīgi. Piesardzīgi pagro­zīja galvu. Vairs nesāpēja. īsā nesamaņa ka maza nāve bija atpestījusi un ļāvusi no jauna piedzimt. Bija panā­kusi to, ko citkārt izdevās sasniegt tikai ar varas dar­biem. Ar bļaušanu, sišanu, žņaugšanu, nonāvēšanu.

Netālu skanēja baisis. Tagad šurpu nāca daudzi. Pa­staigājās suņu īpašnieki, atpūtās pensionāri, vecītes ar mazbērniem un adīkļiem. Viss, ko vien varēja aiznest, jau sen bija nosperts — marmora un granīta pieminekļi, čuguna apžogi un apkalumi, veclaicīgi lukturi, pat dārza soliņi. Kad viņš kā tehnikuma audzēknis meklēja pa­tvērumu Lielajos kapos, te mēdza sarasties pavisam cita publika — dzērāji un huligāni, retumis kāds mīlas pārī­tis. Tiem viņš lika trūkties. Attiecībā uz pārējiem kaldi­nāja šaušalīgus plānus. Kā atriebsies par visām izciesta­jām pārestībām, kā liks rāpot uz ceļiem un lūgt žēlas­tību. Bet asinskāre izzuda, tikko tie pagrieza muguru. Cilvēki viņā izraisīja naidu, kamēr skatījās acīs un šķita ņirgājamies. Viņš šaus tikai sejā vai krūtīs — kā soģis, nevis pakausī kā gļēvs slepkavnieks.

Nu varēja piecelties. Pirmie soļi bija drebulīgi.

Spēks atgriezās pamazām. Bet rīt viņš noteikti būs formā. Toties šovakar prātīgāk nemaz nekāpt sestajā stāvā. Pārlaidīs nakti pagrabā. Tas nav sliktāks par ne­uzkoptu vienistabas dzīvokli. Lejā bija viņa īs4ā valstība, šeit valdīja kārtība. Gar vienu sienu plaukti ar darba rīkiem, gar otro motocikla daļas, vidū ar segu noklāts uzpūšams matracis. Iedobumā zem pašiem griestiem — paslēptuve, kurā glabājās ierocis, narkozes piederumi, brilles. Tās viņš valkāja vienīgi izņēmuma gadījumos. Parasti lietoja kontaktlēcas — kopš lēkmes 'laikā bija saskrāpējis visu seju. Pat no acīm nācās izvilkt stikla drumslas. Bet acis cilvēkam ir tikai divas, nav jau zobi, kurus var aizvietot ar metāliskiem.

Viņš atlaidās. Pagrabā pavadīti labākie brīži. Augšā pinkšķēja zīdainis, šķendējās sieva. Te varēja celt sapņu pilis. Iedomāties, ka vairs nav jāvergo eksperimentālajā rūpnīcā, kur visiem bija tiesības izrīkot viņu. Pat insti­tūta direktoram, kurš neka nejēdza metālapstrādē. Pre­tīgais vecītis prata tikai pavēlēt un piesiet bumbu. Jūsu paviršības dēj agregāts nedarbojasl… Jūs man izgāzāt atbildīgu eksperimentu!… Ar savu noziedzīgo bezrūpību izputinājāt valsts līdzekļus!… Nekas, tagad pats ble­ķos! No savas kabatas, nevis no institūta kases.

Sākumā viņš taisījās nošaut profesoru. Bet kāds iegu­vums no tā p^šam? Nedēļa bez galvassāpēm… Mēnesis bez lēkmes… To pašu labsajūtu sniegtu katrs nejaušs pretimnācējs. Sevišķi mašīnu īpašnieki, kurus viņš ne­ieredzēja no visas sirds. Jebkurā mežā, jebkurā tīrumā vai upes ielokā — visur stāvēja šie rūcošie un smirdošie automobiļi, un miera vairs nebija nekur. Tagad pašam iāgādā kaut kāds spēkrats, tad varēs aizbraukt vēl tālāk. Un par to būs jāmaksā vecajam izdzinējam.

Kā par spīti, toreiz mašīna neaizripoja līdz institūtam. Viņš sev nekoda pirkstā. Apmierināta taču iekšējā ne­pieciešamība izdarīt kaut ko pretdabisku. Atņemt cil­vēkam dzīvību. Bez iemesla, tāpat vien. Lai sev pierā­dītu, ka viņš to spēj.

Rīt viņš pierādīs, ka viņš spējīgs ne vien ar ieroci darboties, bet arī ar smadzenēm, laist darbā ne vien ^aru, bet arī viltu.

VIII

Nekad nebiju domājis, ka viena cilvēka aizturēšana prasa tādu sagatavošanas darbu. Liktos, kas tur liels — tuvojies viņam, izvelc ieroci un uzsauc tradicionālo «Ro­kas augšā!» vai arī «Likuma vārdā!»… Izrādījās, tie ir naivi maldi. Noziedznieks taču apbruņots un tāpēc ieskai­tāms «sevišķi bīstamo» kategorijā. Viņš jau nogalinājis vismaz divus cilvēkus, apzinās, ka draud nāvessods. Rupji izsakoties, šim bezprātim nav ko zaudēt. Tādēļ jā­rēķinās ar to, ka viņš pretosies — atšaudīsies un mēģi­nās bēgt. Protams, nekur tālu netiks, jo rajons aplenkts. Bet ja nu kādu ievaino vai nobeidz? Uz ielas pat šai va­kara stundā ļaužu daudz, arī sievietes un bērni. Lodes neatšķir, kurš milicis, kurš nejaušs garāmgājējs. Un milicijas darbiniekiem tāpat tikai viena dzīvība.

Jāizvairās no jebkāda riska. Tai pašā laikā nedrīkst pāisteigties. Noziedznieks jāapcietina brīdī, kad viņš vairs nevarēs izlocīties, apgalvojot, ka šurp nācis pastaigāties. Tatad ar portfeli rOkās. Sai ziņā man Šķita simboliski, ka somā paslēptajā kapsulā iepildīta tieši sar­kana krāsa kā asinis, kuras viņš izlējis. Bet tā jau ir liriska atkāpe. Pulkvedim Dreimanirn pirmām kārtām rū­pēja drošība. Pats viņš gan nepiedalīsies pasākumā, to­mēr atbildēs ar savu galvu. Un tās dēj nācās piepūlēt pagurušo sirdi. Apsvērt visneticamākās iespējas: izspie­dējs dzīvo savrupmājā, un viņam ir dresēts suns, kas tumsas aizsegā atstieps un pasniegs viņam portfeli kā uz paplātes; viņš savā vietā sūtīs kādu pusaudzi, kuram piesolījis dažus rubļus, un no droša attāluma vēros, vai nedraud briesmas. Ar absurda palīdzību pierāda daudzas zinātniskas teorijas, un būtu nepiedodama muļķība bal­stīties tikai uz aksiomām. Izstrādājis sīku plānu, kurā lika vērā visus padoto ierosinājumus, pulkvedis izklās­tīja to ministra vietniekam un tikai ar viņa svētību stā­jās pie īstenošanas. Tajā katram tika ierādīts kaujas postenis. Arī man, kuram atļāva tuprt ielas pretējā pusē novietotā mēbeļu furgonā un vērot notikumus caur šķirbu trīsviru drēbju skapja durvīs. Arī Aspai, kuia sēdēja pie sava dienesta žiguļa stūres un centās izpildīt Droiuaaa doto virsuzdevumu — tēlot sievu, kas algas izmaksas dienā atbrauksi pēc vīra. Visizdevīgāko no­vērošanas punktu bija izvēlējies majors Kozlovs. Uzrā­pies būvlaukuma ceļamkrāna kabīnē, viņš no priekšnieka vietnieka amatam atbilstoša augstuma vadīja operāciju ar pcrtatīva raidītāja starpniecību.

Tieši divas minūtes pirms norādītās stundas pie rūp­nīcas vārtiem nobremzēja taksometrs. No tā izkāpa pro­fesors, novietoja portfeli starp kājām, samaksāja šoferim, atkal pacēla savu nesamo un devās topošās piebūves vir­zienā. Viņš bija manāmi uzbudināts, ik pēc diviem soļiem atskatījās, bet kurš tad neuztrauktos, nesot izspiedējam tādu naudas summu?

Pametu skatienu apkārt. Iela kā jau iela — ne īsti drūzmaina, ne arī izmirusi. Pie avīžu kioska, kas atradās iepretim rūpnīcas vārtiem, divas sievietes, nopirkušas «Rīgas Balss» reklāmas pielikumu, sprauslādamas lasīja precību piedāvājumus. Kvasa pārdevēja pētīja apmākušās debesis un laikam prātoja, vai neaizbultēt savu mucu. Mugurām stutēdami dzīvojamā nama sienu, trīs vīri sūca alu tieši no pudelēm, un es nospriedu, ka tie droši vien ir milicijas darbinieki. Ielas galā kreklā izmeties vīrietis mācīja dēlu braukt ar divriteni un tik nešpetni lamāja knauķi, kā to varēja atļauties tikai miesīgais tēvs. šad tad garām aizripoja mašīna, parādījās un atkal pazuda gājēji, pa atvērtu logu plūda apnicīgi gaudulīgas pop­mūzikas skaņas.

Profesors sasniedza savu mērķi — sētu, kur aiz jāņ­ogu krūmu dzīvžoga baltojās vienstāva māja. Vēlreiz uz­lūkoja savu portfeli, it kā būtu žēl šķirties, tad strauji pārsvieda to pār sētu un gandrīz skriešus turpināja ceļu kājām. Pēc pulkveža smalkās ieceres tam vajadzētu no­zīmēt, ka nabaga Markulim vairs nav naudas takso­metram. Patiešām, — nākamajā pieturā viņš iekāpa trolejbusā.

Šiliņš turpretī tagad varēja mierīgi uzkavēties un gai­dīt pasažierus. Katram gadījumam piestiprinājis paziņo­jumu «Uz garāžu», kas deva iespēju atkauties no ne­izdevīgiem reisiem, viņš izkāpa no mašīnas un, kā brau­cēju meklējot, grozīja galvu uz visām pusēm.

Aiz skapja sienas klusi ierunājās radiotelefons. Pazinu leitnanta Bankovska balsi.

— Šeit četrpadsmitais. I<ā dzirdat mani, kā dzir­dat?.,. Pirms desmit minūtēm «Ogotājs» izgāja no mā­jām, uzcirties kā uz zaļumballi. Tagad sēž apstādījumos pie slimnīcas, acīmredzot gaida savējo, kura beigs darbu pēc pusstundas. No šejienes līdz jums astoņas minūtes ar mašīnu, divdesmit viena ar trolejbusu, apmēram četrdes­mit minūtes pastaigas solī. Beidzu.

Tas vēl neliecināja, ka' Vanadziņš kļūdījies. Tajos krū­mos portfelis vēl varēja nogulēt līdz naktij. Būtu pat gud­rāk paņemt to tumsas aizsegā. Bet cik ilgi, nemodinot aizdomas, drīkstēja te atstāt kravas mašīnu ar mēbelēm? Kādreiz taču jāsāk izkraut… Laikam pulkvedis vadījies no pieņēmuma, ka noziedznieku plosa nepacietība, ka viņš baidīsies atstāt bez uzraudzības tik prāvu naudas žūksni.

Atkal pavēros ielā. Tajā izmaiņu bija maz. Sieviešu vietā pie kioska stāvēja sirms resnulis un turpat uz letes izpildīja sportloto veidlapu. Sakņu veikala priekšā vei­dojās pircēju rinda pēc tikko atvestajiem bulgāru tomā­tiem. No kafejnīcas durvīm izstreipuļoja divi apmeklētāji un līčloču kursā stūrēja uz tuvāko pievārti. Vienā pazinu Leonu Akmentiņu, otro redzēju pirmoreiz. Atbrīvojušies no liekā šķidruma, viņi atkal devās uztankoties —

jādomā, ka pa dzertuves logu varēja labi pārskatīt pretējo ietvi. Pa to abos virzienos joprojām slāja gājēji. Daži bija aizkavējušies rūpnīcā un tagad steidzās mājup, citi gribēja pagūt uz tuvējā kinoteātra pēdējo seansu vai i pirms gulētiešanas ieelpot svaigu gaisu.

Pirmais, ko pamanīju, bija viņa apavi. Gaišas sporta 1 kurpes ar trim sarkaniem ķīlīšiem katrā potītes pusē. Biezas, dzeltenīgas gumijas platformas piešķīra gaitai dīvainu atsperīgumu — šķita, kājas dejo pa batuta bre zentu un tūlīt, gluži kā cirka akrobātu priekšnesumā, uz­lidos gaisā. Tad tikai līdz prātam nonāca atziņa, ka tieši tādas kurpes bijām meklējuši visas šīs dienas. To valkā­tājs gāja cieši gar sētmalām, kur jau sabiezēja namu ēnas, tāpēc ūsas nepamanīju. Bet to gan varēju apzvērēt, ka viņam brijļu nebija. Atkal sagadīšanās — vai Rīgā maz tādu apavu …

Un tomēr sirds neganti dauzījās. Kaut kā šis nelielā auguma vīrelis neiederējās ielas miermīlīgajā ainavā. Viņa rokas nemitīgi attaisīja un atkal sapogāja žaketi, mute šķobījās, it kā gumiju zelējot vai siekalas rijot. Bija arī citas pazīmes, ka nojauta nav mani pievīlusi: kafejnīcas logā sakustējās aizkars, Šiliņš aizcirta ma­šīnas durvis, iedarbināja motoru un lēni pabrauca pretī, gadījumā ja noziedznieks gribēs aizvest laupījumu ar | taksometru.

Biju apsolījis, ka no kravas kastes neizkāpšu, lai arī j kas ārā notiktu. Tikai ar tādu norunu drīkstēju piedalī­ties operācijā. Bet pienāca mirklis, kad tikko novaldījos, neizlēcis laukā, — vīrelis negaidot pieliecās, atbīdīja sānis divas savrupmājas žoga latiņus. Kad viņš atkal iztaisnoja muguru, kreisajā rokā bija profesora portfelis.

Vai tiešām neviens to nav pamanījis? Vismaz Šiliņam vajadzēja to redzēt, viņš taču atradās līdzās. Bet takso- ļ metrs kāpināja ātrumu un pēc brīža pazuda aiz stūra.

Iela izskatījās tāpat kā pirms brīža, kā pirms stundas, kā vienmēr — ikdienišķa. Vienīgi vīrietis, kas bija tajā iegriezies ar tukšām rokām, tagad kreisajā nesa ādas portfeli, kura dēj jau divi cilvēki atdevuši dzīvību, bet Ligita Gulbe gandrīz izvarota.

Lai mazinātu saspringumu, mēģināju iztēloties, kā ap­rakstīšu šo notikumu savā reportāžā. Bet nespēji! atrast piemērotus vārdus. Laikam tāpēc, ka vēroju visu kā uz ekrāna, ka biju tikai skatītājs, nevis aktīvs aktieris šajā krimināldrāmā, kas var pārvērsties traģēdija ar dzīvības upuriem.

Atskanēja tikko dzirdams klikšķis. Blakām klusi ieru­nājās leitnanta Bankovska balss:

— Ziņo četrpadsmitais. «Ogotājs» ar sievu nopirkuši divas biļetes uz pēdējo seansu un iegājuši kinoteātrī «Jugla». Mūsu uzraudzībā visas izejas durvis. Rāda in­diešu filmu «Pasaka par mīlestību», kas beidzas īsi pirms pusnakts. Pagaidām pārtraucu sakarus.

Krūma metamorfoze tiešām atgādināja pasaku. Pro­tams, pastāvēja teorētiskais variants, ka viņš saistīts ar šo vīrieti, varbūt pat ir šantāžas iniciators, tomēr man negribējās tam ticēt.

Tikmēr ieliņā viss risinājās pēc pulkveža Dreimaņa scenārija. No rūpnīcas vārtiem iznāca plecīgs tēvainis javas aptašķītā virsvalkā, nevērīgi — kā jau laulāts draugs — noskūpstīja Aspu uz vaiga, apsēdās līdzās. Burkānkrāsas žigulis devās ceļā. Pēc pārdesmit metriem dzinējs iesprauslājās, tad nošķaudījās un noslāpa. Vīrie­tis izkāpa un atvēra motorā vāku. Ar to pietika, lai ap mašīnu tūdaļ sapulcētos brīvprātīgie padomdevēji. Portfeļa jaunais īpašnieks pārgāja ielas otrā pusē, mazliet pievilkdams labo kāju, un es atcerējos eksperta slēdzienu par nevienmērīgajiem pēdu nospiedumiem. Patiesībā viņš nekliboja, tikai sāniski līkumoja ap peļķītēm, sīkajām eļ­ļas vai netīrumu pančkām, it kā baidoties rovārtīt baltās kurpes. Paspēra vēl dažus soļus un pēkšņi kā zemē ielīda. Bet noklaudzēja durvis, un sapratu, ka viņš tagad atrodas pelēkajā četrstāvu namā. Kāpņu telpai nebija izejas uz pagalmu — to mēs zinājām, tāpēc atlika seci­nāt, ka viņš tajā dzīvo.

Un tad atskanēja eksplozija. Durvis atsprāga, pa tām izšāvās dūmu vērpete. Kad mutulis noplaka, ieraudzīju viņu — apdullušu, sarkani izraibinātu seju, rokām, ap­ģērbu. No vienas puses viņu balstīja leitnants Akmen­tiņš, no otrās — Aspas pasažieris. Ietves malā stāvēja nez no kurienes iznirusi ātrās medicīniskās palīdzības kariete, viņu apguldīja uz nestuvēm, piesprādzēja, iestūma salonā. Iekaucās sirēna, mašīna uzņēma ātrumu. Notikumi risinājās tik strauji, ka nepaguva saskriet tan­tiņas, izjukt tomātu pircēju rinda. Pat es pa īstam at­jēdzos tikai tai mirklī, kad sakustējās mēbeļu furgons un mana galva atsitās pret skapja augšējo plauktu.

* * a>

Viņu pratināja pulkveža Dreimaņa kabinetā. Milicijas darbinieku ielenkumā viņš izskatījās īpaši nožēlojams, un likās absurds, ka tāda vārguļa dēļ sacelta kājās vai puse Rīgas milicijas.

Formas tērpā bija tikai Vanadziņš un' milicijas leit­nants, kurš pie maza galdiņa klabināja rakstāmmašīnu. Katram gadījumam griezās arī diktofona spole. Kad ierados, apcietinātā pases dati jau bija noskaidroti. Mani tas neuztrauca, savā rakstā vienalga nāksies saukt viņu izgudrotā vārdā — lai nemestu ēnu uz meitu, kurai visa dzīve vēl priekšā.

Uz galda bija izklāts viņa kabatu saturs: netīrs mut­autiņš, piezīmju bloks, naudas maks ar dažiem rubjiem, atslēgu saišķis, kāds ducis autobusa biļešu. Nekā tāda, ko varētu pielietot kā ieroci. Arī pats viņš atgādināja drīzāk pārpratuma upuri nekā rūdītu noziedznieku. To viņš patlaban centās iegalvot Vanadziņam.

—   Eju pa ielu. Redzu: sētas viņā pusē portfelis. Kāds laikam pazaudējis. Ja te paliks, var nozagt. Tāpēc pa­ņēmu. Un nesu uz miliciju.

Viņš raustīja valodu nevis pa burtam vai pa bal­sienam, bet veseliem teikumiem. Runājot mokoši vaibstīja lūpas, kā gaisu tverot, tad izgrūda savu sakāmo aprau­tām kārtām. Atkal apklusa, iešūpojās un turpināja. Vizu­ālais iespaids bija atbaidošs, pa telefonu toties varētu likties, ka cilvēks apdomā katru frāzi un ietērpj to tele­grammas stilā.

—   Bet iegriezāties tuvākajās parādes durvīs, — Vana­dziņš teica. — Ar kādu nolūku?

—   Apskatīties, kas iekšā. Vai vērts tālāk stiept. Uz kādu atradēja prēmiju varu cerēt.

—   Tā arī ieprotokolēsim: «Atvēru aiz ziņkāres,» — ja jums nav iebildumu… Kas notika pēc tam?

—   Pēc tam neko neatceros. — Laikam pa ceļam uz pārvaldi sagatavotais melu krājums bija izsmelts, jo viņš vairs neatvēra muti.

—   Ko jūs šai pusē meklējāt tik vēlā vakara stundā? Jūs taču dzīvojat pavisam citā pilsētas rajonā.

—   Strādāju rūpnīcā. Ilgi slimoju. Atnācu uzzināt, kas jauns.

—        Kad visi jau sen aizgājuši mājās,,. Kāpēc neat­nāca! pa dienu?

—   Agrāk nevarēju. Sāpēja galva.

—        Pieņemsim, — izmeklētājs necentās apgāzt viņa iz­gudrojumus. — Un kāpēc nokļuvāt milicijā? Vai to ap­zināties?

—        Milicijā? — Viņš ilgi ristīja gaisu. — Domāju, ka ved uz slimnīcu. Tur arī uzdod jautājumus.

Viņš nebija vientiesis. Katrā ziņā viltīgāks, nekā va­rēja spriest pēc ārienes. Bet cik ilgi izdosies izlocīties? Šajā cīņā neuzvar pēc punktiem, te visu izšķir nokauts vai bezierunu kapitulācija.

—   Vai pazīstat profesoru Markuli?

—   Tikai dakteri Bērtuli, — viņš tomēr vēl laipoja,

—   kurš mani ārstēja pēdējoreiz.

—        Kur? — pulkvedis iejaucās nopratināšanas rāmajā plūsmā. — Psihiatriskajā slimnīcā?

—       Akadēmijas institūta direktoru. — Vanadziņš ne­vēlējās zaudēt pavedienu. — Jūsu rūpnīcas šefu.

—   Akadēmiķi? Esmu redzējis, — viņš atzinās.

—       Varbūt esat arī sarunājušies pa telefonu? Vakar, piemēram.

—       Nekādi — viņš izkliedza un tik enerģiski purināja galvu, ka tikko nenovēlēs no krēsla.

—       Jums jāsaprot, ka mēs nedrīkstam akli noticēt katram jūsu vārdam, — Vanadziņš veikli vērpa tīklu.

—   Jūs taču izraisījāt sprādzienu biezi apdzīvotā mājā.

—   Neesmu vainīgs. — Apcietinātais nodūra acis.

—        Pierādiet to ar pilnīgu atklātībul Kā jūsu rokās no­kļuva profesora Markuļa portfelis? Atbildietl

—   Pirmā dzirdēšana. Es to atradu.

—   Ko jūs vakar teicāt viņam pa telefonu? Atkārtojiet!

—   Neko. Neesmu viņam zvanījis.

—       Jūs melojat. Atzīstieties, ka mēģinājāt izspiest no viņa divdesmit tūkstošus rubļu!

—   Saku patiesību, ticiet man!

—   Labi, — Vanadziņš atkal runāja pieglaimīgi.

—   Došu jums iespēju pierādīt savu taisnību eksperimen­tālā ceļā. Pateiksiet telefona klausulē dažus vārdus, kurus uzrakstīšu uz šīs lapiņas. To pašu tekstu nolasīs arī divi citi cilvēki no malas. Un ļausim profesoram spriest, kuru balsi viņš pazīst.

Vanadziņš kaut ko ierakstīja vēstuļu blokā, rāva lapu un līvi ik a apcietinātā (riekšā Viņš nobālēja, bet cieta klusu. Tikai norautā žaketes poga liecināja par ga­lējo uzbudinājumu.

—   Lai eksperiments būtu likumīgs, mums vispirms jā­brīdina profesors… Lūdzu, biedri pulkvedi, vai jūs ne­uzgrieztu pilsoņa Markuļa numuru?

Telefona sarunas bija Dreimaņa vājiba. Ja vien būtu iespējams, viņš kārtotu visus dienesta jautājumus pa tāl­runi. Arī šoreiz pulkvedis pacēla klausuli ar acīm re­dzamu baudu.

—   Biedri Markuli, tūlīt atskanēs trīs balsis. Papūlie­ties atcerēties, vai kāda no tām ir pazīstama. Kad esat to dzirdējis un kādā sakarībā? Palūgšu uzmanīgi no­klausīties līdz galam! — Viņš nolika klausuli uz galda un pamāja man. — Cerams, jums nekas nav pretī pie­dalīties šajā eksperimentā?

Tekstu veidoja četri īsi teikumi:

«Portfeli ar naudu atstāsiet viņpus sētas. Starp jāņ- ogulājiem. Un bez muļķībām. Ja brīdināsiet miliciju, nāk­sies dārgi samaksāt.»

Atkremšļojos. Tomēr pats jutu, ka mana balss ir aiz­smakusi, nedabiska, zināmā mērā pat teatrāla. Tāpēc centos izrunāt vārdus bez izteiksmes. Kā mācību grā­matas vingrinājumu.

Pēc manis pienāca viņa kārta. Labu brīdi viņš neteica nekā. Roka Žņaudza klausuli, gāmurs cēlās un. krita, mute neskanīgi čapstināja nedzirdamus vārdus — lāstus vai dievlūgsnu, kas to lai zina. Beidzot viņš sadūšojās un ieķērcās:

—   Portfeli ar naudu… — Ieskrējiena spēks apsīka.

Neviens nemudināja. Sapratis, ka atteikšanās no­zīmētu to pašu kā vainas atzīšana, viņš aizvēra acis un no galvas, šoreiz gandrīz bez stostīšanās monotoni no­lasīja tekstu.

Trešās «jūrascūciņas» lomu izpildīja ārsts, kuru pulk­vedis bija pieaicinājis gadījumam, ja apcietinātajam uz­nāktu nervu lēkme. Viņš vienīgais centās tēlot izspiedēju un — atbilstoši saturam — draudīgi skaldīja teikumus.

Profesors ne mirkli nesvārstījās.

—   Otrā balss ir tā pati vakardienas, — viņš paziņoja un pašapmierināti paskaidroja: — Bērnībā man konsta­tēja gandrīz absolūtu dzirdi, ieteica iestāties konservato­rijā urn mācīties par skaņradi, bet iesākās karš un iz­jauca visus…

—   Paldies. Šovakar vairs netraucēsim. Jā, pasveiciniet dzīvesbiedreni un pasakiet manā vārdā, ka viņa var mie­rīgi gulēt… — Pulkvedis nospieda seiektora taustiņu. — Vai galvenais eksperts jau atgriezies? .,. Gaidu.

Pareizi, apcietinātais taču sēdēja zeķēs, acīmredzot apavi nosūtīti uz ekspertīzi.

Voldemārs Rebane atnesa vairākas lielformāta foto­grāfijas. Uz visām bija pilnīgi identiski apavu nospie­dumi: rievaini, ar malās mazliet nodilušu rakstu, toties vidū skaidri saskatāmiem rimbulīšiem. Blakus viņš no­vietoja apcietinātā kurpes.

—   Vai tās ir jūsu? — Vanadziņš atkal pārņēma grožus savās rokās.

Apcietinātais nenoliedza, bet arī neapstiprināja. Šķita, viņš zaudējis interesi par notiekošo un iegrimis tādā kā apātijā — stiklainām acīm raudzījās iedegtajā galda spuldzē un ne reizi nepamirkšķināja. Tikpat nekustīgs bija arī lampas atspulgs zīlītēs, un es sapratu, kā viņš iztiek bez brillēm.

—   Jūsu kurpju pēdas atbilst noziedznieka soļu no­spiedumiem, kas atrasti mežā un pievienoti krimināl­lietām par Ligitas Gulbes izvarošanas mēģinājumu un Jara Vaivara noslepkavošanu. Vai gribat kaut ko pa­skaidrot?

—   Neko nesaprotu, — viņš beidzot bilda. — Galva sāp.

Ārsts, pataustīja viņa pulsu, ielūkojās acīs, tad pa­sniedza ūdeni, kurā izšķīdināja baltu pulveri.

—   Vēl nav uz sabrukuma robežas, ne tuvu. Bet šovakar jūs no viņa nekā prātīga neizdabūsiet. Viņš pa pusei atslēdzies un vairs neatbild par saviem vārdiem.

—■ Un vispār? — Vanadziņš jautāja. — Vai viņš uz­skatāms par nepieskaitāmu?

Ārsts paraustīja plecus:

—   Neesmu kompetents par to spriest. Nepieciešama ilgstoša izmeklēšana stacionāros apstākļos…

—   Nezaudēsim laiku, biedri. — Pulkvedim nepatika, ka runā par slimībām. — Ierosinu nekavējoties sākt kra­tīšanu. Varbūt viņš pa ceļam atžirgs un pats uzrādīs slēpni.

…Uz kraušanu braucām . ās mašīnās. Vien? sa- gadījos kopā ar Šiliņu. Visu dienu nebijām pārmijuši ne vārda. Es pajautāju;

-— Kā jūtas Aspa?

—   Tāda sastingusi.

—   Joprojām nav atkopusies no bērēm?

—   Tas jums pašam labāk jāzina, — viņš agresīvi at­bildēja. — Atkal atrodas jūsu sievas paspārnē. Kopā skatīšoties televizoru un pēc tam palikšot pa nakti.

Pareizi, šodien taču pārraidīja detektīvfilmas pēdējo sēriju. Tādam notikumam par godu arī mazdēls drīkstēs palikt nomodā līdz pat pusnaktij. Kad mašīna nobrem­zēja, ieraudzīju nama pirmā stāva logā ekrāna zilgano mirgoņu. Atskanēja kliedzieni, tad šāviena blīkšķis un pēc klusuma brīža trauksmaina mūzika. Laikam noti­kumi jau gāja uz beigām, bet diez vai Milda tik vēlu at­laidīs Aspu. Meitas istabā uzklās gultu un atstās pa nakti, un tieši šis apstāklis visvairāk apbēdināja Šiliņu.

Redzētās filmas ietekmē sētnieku pāris nebija sevišķi pārsteigts, kad pulkvedis aicināja viņus par lieciniekiem.

—    Nemaz nešaubījos, ka tas slikti beigsies, — aiz­dusas mocītā sieviete, tāpat kā Augusts Dreimanis, ap­stājās katrā stāvā, lai atgūtu elpu, tomēr tas viņu ne­traucēja izteikt savas domas. — Vajadzēja izlikt šo, ne­vis pašai aizbraukt. Tagad kauns visai mājai, bet mēs taču cīnāmies par komunistiskās sadzīves normām, esam •uzņēmušies saistības.

* — Viņš nebija dzērājs, — stāvu augstāk stāstīja sēt­nieces vīrs. — Un pēdējos gadus vairs nerīkoja tračus.

Abi runāja par apcietināto tādā kā pagātnes formā — it kā viņš neatrastos tepat blakus, it kā rokas dzelži jau pierādītu viņa vainu. Bet mēs vēl tikai meklējām pierā­dījumus.

Dzīvoklī tos atrast neizdevās. Tā apskate ilga nepilnu pusstundu — tik maz mantu bija mūžsen neuzpostajā istabā un virtuvē: saliekama gulta, daži ķebļi, galds, vec­modīgs plaukts. Nemazgātie trauki stāvēja izlietnē, pā­rējie — sienas skapī, kas vienlaikus kalpoja kā pielieka­mais trūcīgajiem produktu krājumiem: dažiem gurķiem un sīpoliem, žāvēta speķa gabalam un sakaltušas maizes klaipam. Kozlovs diktēja, Bankovskis pierakstīja, foto­grāfs zibsnīja kvēlspuldzi, Šiliņš un Rebane vandījās pa vannas istabas pakaktēm, Akmentiņš izkiaudzināja sienas un grīdu.

—   Viņš jau vairāk pa pagrabu dzīvo neka šeit, — sēt­niece ieminējās.

—   Parādiet ceļu! — pulkvedis aicināja.

Šķūnīša durvis nācās uzlauzt, jo neviena no saisķa atslēgām nederēja un apcietinātais nekādi nevarēja vai arī negribēja pateikt, kur glabā īsto. Likās, viņu pār­ņēmusi pilnīga letarģija, pat acīs atspoguļojās tikai vien­aldzība, kas neizgaisa pat tai mirklī, kad pulkvedis pa­stiepās uz pirkstgaliem un ar nemaldīgu kriminālista intuīciju sataustīja virs aplodas paslēpto un sieviešu ja­ciņā ievīstīto pistoli.

—   Kad būs gatavs ekspertīzes slēdziens? — viņš jau­tāja un sniedza ieroci Rebanern.

—   Ar visām fotogrāfijām, aprakstu un ložu identifikā­ciju — rīt desmitos.

—   Tādā gadījumā taisām «feiramu». — Dreimanis pasludināja. — Paldies, biedri!

Tikai pēc brīža sapratu, ka šie pēdējie vārdi attiecās uz pieaicinātajiem lieciniekiem. Savus darbiniekus pulk­vedis nemēdza tik svinīgi uzrunāt.

—   Vai nav izdevīgāk tūlīt turpināt pratināšanu? — apvaicājos. — Līdz rītam viņš izgudros nez kādus melus.

—   Vai arī nāks pie atziņas, ka nav vērts liegties, — Dreimanis paskaidroja savu viedokli. — Nakts izmeklē­šanas izolatorā reizēm veic brīnumus… Turklāt pat­laban diez vai dzirdēsim no viņa ko sakarīgu.

# * *

Izrādījās, ka pulkvedim taisnība. Nākamajā dienā ap­cietinātais bija noskaņots uz runāšanu. Pat pārāk. Vārdi apsteidza cits citu, meta cilpas un samežģījās, lai pēc tam doma aizmaldītos nezināmā virzienā. Mēs sēdējām tajā pašā kabinetā, vienīgi publikas bija mazāk: Drei­manis, Vanadziņš un es. Laiku pa laikam ienāca Rebane ar zilajiem ekspertīzes veidlapu «palagiem», bet varēja iztikt arī bez šiem lietiskajiem pierādījumiem. Apcietinā­tais neliedzās, gandrīz vai radās iespaids, ka pašap­sūdzība sagādā viņam tādu kā baudu. Par ārstu dfa< gnozi viņš stāstīja ar bijību — it kā tas būtu ar valdības dekrētu piešķirts goda nosaukums. Vienā slimnīcā bija konstatēta epilepsija ar personības izmaiņām. Cituviet bija pierakstīta personības šķelšanās.

Parasti tas iesākās ar miglu, kurā viņš apmaldījās Zaudēja savu īsto «es». Laukā izrāvās cits cilvēks. Kur* neatzīst nekādus šķēršļus. Nekādu nosacītību. Kuram jā­tiek galā ar visu, kas kaitina. Citādi aizies bojā. Citādi atkal virsroku gūs visu nicinātā sīkbūtne. Skolnieks, kuru izsmej. Vīrs, kuru izrīko. Tēvs, kurš nedrīkst pacelt balsi. Tehniķis, kuru neatzīst. Sīkais, neizdarīgais gariņš bez naudas, bez teikšanas, bez vēriena. Kurš jaudā tikai stai­gāt pa kapsētām. Tur allaž uzmācās vēlēšanās nonāvēt. Bet ilgus gadus viņš neuzdrošinājās. Kad par savu re­dzējumu un balsīm stāstīja sievai, tā ņirgājās. Sauca par aptaurētu. Un tad viņam atkal sāka neganti sāpēt galva. Sieva deva visādus pulverus. Tie nelīdzēja, jo viņā tai brīdī jau it kā veidojās cits cilvēks. Tas otrais. Stip­rais. Kurš ne no viena nebaidās. Un tad viņš brauca uz mežu cilvēku medībās. Sākumā tos medīja savā iztēlē. Skatījās acīs un juta'savu pārākumu. Cilvēki taču nezi­nāja viņa domas. Nenojauta, ka atrodas viņa varā. Ka viņam pietiek izvilkt ieroci, lai tos aizraidītu uz viņpa­sauli. Bet bez jēgas šauj tikai vājprātīgie, un par tādu viņš sevi neuzskatīja. Tomēr pamazām nepieciešamība kļuva arvien lielāka. Lēkmes uznāca arvien biežāk. Kļuva grūti valdīt šo otro «es». Arvien skaļāk skanēja balsis, kas pateica priekšā, kā izdarīt, lai šaušana at­maksātos un viņš varētu palikt cilvēks. Tieši šai laikā vecais šefs aizdeva trakas dusmas. Vajadzēja atriebties. Pārliecināties, ka Markulim no viņa bail. Tā nobrieda iebiedēšanas un naudas izspiešanas plāns. Bet, kad viņš mežā pirmoreiz nošāva cilvēku, viss sagriezās tādā vēr­petē, ka pat aizmirsās, kāpēc to izdarījis. Mašīnā bija at­stātas atslēgas. Viņš iekāpa un braukāja apkārt. Tāpēc vēlāk pietrūka benzīna, lai tiktu līdz institūtam. Bet viņš to nepārdzīvoja. Balsis bija apklusušas, dvēselē iestājies miers. Kādam laikam ar to pilnīgi pietika. Bet tad atkal institūta direktors viņu sarāja par kaut kādu rasējumu. Un viņš saprata, ka nedrīkst salikt rokas klēpī. Ka no jauna saslims, ja neizpildīs savu plānu. Tāpēc naktī at­kal aizbrauca uz mežu…

— Pagaidiet! — Vanadziņš brīdinoši pacēla roku, pār­traucot slepkavas monologu. — Vai jūs varētu parādīt to vietu, kur noslepkavojāt jums nepazīstamo vīrieti? Kāds viņš izskatījās?

—   Neatceros. Bija patumšs. — Viņa valoda kļuva nedroša.

—   Tad paskatieties, vai pazīstat viņu uz vienas no šīm fotogrāfijām? — Un Vanadziņš izklāja uz galda ģī­metņu vēdekli,

—   šis laikam bija, — viņš stomīgi teica un norādīja uz pareizo attēlu. — Bet vietu noteikti atradīšu. Auto­busa pieturu sauca «Uz pieprasījuma». Pēc tam gabalu uz priekšu, un pa labi rnežā iekšā. — Viņš manāmi at­dzīvojās, lepns, ka spēj pierādīt savu apgalvojumu. — Tur nogriežas iebraucams ceļš, kas ved uz pirmā pa­saules kara vācu zaldātu kapiem. Citādi viņš nebūtu ticis. Mašīnu apturēja pie lielā ozola un nāca tieši man virsū. Tad es izšāvu.

-» Un mašīnu jūs varētu aprakstīt? — taujāja Vana­dziņš, kurš gribēja ievērot visas tiesiskās formalitātes.

—   Dzeltenas krāsas žigulis. Pirmais modelis, bet gan­drīz jauns. Motors vēl nepieslīpējies. Kad mēģināju iz­spiest simt trīsdesmit, sāka niķoties. Un vispār — ar mo­tociklu ir pavisam cita sajūta. Pagrabā man ir…

—   To mēs redzējām, — pulkvedis viņu aprāva un griezās pie Vanadziņa. — Kā jums liekas, kolēģi, vai ne­aizbraukt? Izsaukt mašīnu un lieciniekus?

—   Man gribētos izmantot viņa pašreizējo runī: gumu, — Vanadziņš prātīgi iebilda, — ja jums nekas nav pretī.

Pēc šiem savstarpējas cieņas apliecinājumiem noprati­nāšana turpinājās.

—   Kas jums bija padomā, kad nākamreiz aizbraucāt uz mežu? Kāpēc paņēmāt līdzi pudeli ar ēteri?

—   Tovakar nejutos slims. Mani nedzina balsis. Braucu labprātīgi un netaisījos nogalināt. Es jau zināju, kur vecais šefs dzīvo. Biju visu izlūkojis. Arī viņa ģimenē komandēja sieva. Vajadzēja iebiedēt šo Klāru. Tad viņam būs vieglāk šķirties no naudas. Sākumā gribēju izģērbt šefa sievu. Bet viņa neiet no mājām ārā. Trīs vakarus gaidīju mežā. Pat uz jūru negāja. Laikam tāpēc dārzā izraka dīķi. Un es nolēmu novaktēt kādu citu ciemata sievu.

—   Ar ētera tamponu?

—   Lai neskatās man acīs.

—   Un kāpēc paņēmāt līdzi arī ieroci?

—   Ja viņa tomēr skatītos. Tad dzīvu neatstātu.

Satriecoša loģika. Biju dzirdējis, ka psihiskie slimnieki

spriež dzelžaini loģiski. Līdz zināmai robežai, aiz kuras tad nu rodas aplamie slēdzieni. Tagad par to pārliecinā­jos.

—   Pistole noderēja, kad mani aplenca miliči ar luktu­riem.

Pirmoreiz aptvēru, ka viņš tonakt nemaz nebija redzē­jis Jari Vaivaru. Protams, vai tad pret starmetēju spilgto gaismu varēja ko saskatīt. Saira vesels posms līdzšinējo argumentu ķēdē. Puisis nošauts nevis tāpēc, ka noziedznieks glābies no atmaskošanas. Nejauši. Tā­pēc, ka viņu ceļi vēlreiz krustojušies. Būtu viņš pagriezis slepkavam muguru, tad vēl šodien dzīvotu.

—   Ligitas Gulbes drēbes atradām jūsu pagrabā zem gumijas matrača. īpašniece uzzīmēja tās starp daudziem citiem sieviešu apģērba gabaliem. Ja gribat, varat iepazī­ties ar protokolu.

Izmeklētājs tikai pacilāja kādu aprakstītu veidlapu, bet neparādīja to. Acīmredzot šodien gribēja gūt tikai ko­painu un detaļas precizēt vēlāk — no pieredzes zināju, ka šai nopratināšanai sekos vēl neskaitāmas, kurās pār­baudīs un no visām pusēm izgaismos pat sīkākos faktus, noskaidros šķietami maznozīmīgus blakusapstākjus.

—   Un tajā pievakārē, kad satikāt mežā Jari Vaivaru? Vai no mājām izgājāt ar iepriekšējo nodomu slepkavot?

—   Nezinu. Tas nebiju es, tas bija viņš. Pirms tam man uznāca melnie. Gribēju zvanīt Markulim, bet nebija spēka. Jutu, ka visu saputrošu. Baidījos, ka nedabūšu ne vārdu pār lūpām. Ka uzgriezīšu nepareizo numuru. Ka pateikšu nepareizo adresi. Pats no sevis baidījos. Un tad pamodos uz grīdas. Galva sāpēja, bet bija skaidra. Pēkšņi zināju, ka nekas neizdosies, ja nenonāvēšu vēl vienu cilvēku. Tikai tas dos spēku rīkoties. Pielikt pēdējo punktu. Paņēmu pistoli un aizbraucu uz mežu. Gri­bēju nogaidīt tumsu. Bet viens nāca virsū no kreisās pu­ses. Kaut ko kliedza un skrēja klāt. Metos bēgt un pa­slēpos krūmos. Tad ieraudzīju viņa seju. Tādas acis, kas jāaizdara uz visiem laikiem. Izvilku pistoli un izšāvu. Ar vilcienu aizbraucu mājās. Jutos, kā no jauna pie­dzimis. Tikai krietni vēlāk radās iekšēja nepieciešamība zvanīt profesoram un pieprasīt naudu.

Viņš apklusa. Klusēja arī pulkvedis un Vanadziņš. Ne­šaubījos, ka viņi savā praksē dzirdējuši vēl baismīgākus un asiņainākus stāstus, — bet vai tas varēja mazināt stindzinošo iespaidu, kādu atstāja šī atzīšanās? Vai var vēl saukt par cilvēku šo apcietināto, kuram svešs pats cilvēciskuma jēdziens? Vai drīkst sodīt tādu, kurš pat īsti nesapratīs, par ko? Viņa jūtu pasaule taču aprobežo­jas ar žēlumu pret sevi, ar dzīvnieka instinktu glābties no sāpēm, vienalga, par kādu cenu. Kur sākas un kur beidzas atbildība? Pat bērnus mēs sodām par katru ciet­sirdības izpausmi, vērstu pret kukaiņiem, kaķiem, suņiem, iestāstām, ka kokam sāp, kad nolauž zaru, ka ari mārītes apraud nozudušus bērnus. Bet ko var iestāstīt slimnie­kam, kura domas riņķo pa neaprēķināmu orbītu? Ne­aprēķināmam savās izdarībās un nepieskaitāmam?,..

Laikam taču pulkvedis tāpat bija neziņā. Viņš pie­cēlās, noslaucīja pēkšņi nobālējušo un norasojušo pieri un pateica asāk, nekā bija grasījies:

—   Mēs savu darbu esam padarījuši. Nododu notverto noziedznieku prokuratūras rīcībā. Domāju, ka bez tiesas psihiatriskās ekspertīzes slēdziena arī jūs tālāk netik­siet… Bet jūs, biedri žurnālist, es neapskaužu — pa­likāt bez kriminālintrigas un bez sociālās stīgas.

Es pats sevi neapskaudu. Skaidrs, ka redaktors nebūs sajūsmā par krimināllietas atrisinājumu, ko uzrakstījusi dzīve. Kāpēc viņam jāiespiež stāsts bez praksē pielieto­jamas morāles? Dzērājs un vieglas peļņas tīkotājs Krūms kā noziedznieks būtu daudz audzinošāks. Bet viņš, un arī skaņuplašu spekulants Vilis Steinbergs, kā izrādījās, ir nevainīgi. Tikpat neapmierinoši izskanēs māsas un brāļa Vaivaru līnija* ko mums no tā būs mācīties? Ka pat sīkiem pārkāpumiem var būt tālu ejošas sekas? Sekli…

Zināju, ka ilgi nespēšu aizmigt. Un tomēr biju prie­cīgs, ka mājā nesastapu ne Aspu, ne Šiliņu.

—   Beidzot piekritusi iepazīties ar viņa dziesmu ierakstu kolekciju?

—   Aizbraukusi pie vecākiem. Es nebūtu es, ja ne­pierunātu viņu, ka tieši tagad jāmēģina tikt universitātē. Kļūs par advokāti un palīdzēs nelaimīgiem cilvēkiem.

—   Tas viens otru netraucē. Turklāt man tāda sajuta, ka Šiliņš nemaz nav tik laimīgs un apmierināts ar sevi, kā cenšas izlikties.

—   Tāds sprukstiņš vien ir. — Mana sieva savos sprie­dumos allaž bija loti kategoriska. — īsts vīrietis nekad nebūtu sūtījis savu iecerēto tādās briesmās. Tu savā laikā pat neatļāvi man peldēties Gaujā… Nē, nē, Aspa pel­nījusi daudz nopietnāku vīru.

—   Un ja viņa tāpat iemīlējusies? — Negribēju sa­mierināties, ka pārtrūkst arī šis sižeta diedziņš.

—   Tad viņai mani padomi pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, —■ Milda tikpat dedzīgi paziņoja, — un viņa pat­laban atrodas sava leitnanta apkampienos. Agri vai vēlu tu visu uzzināsi.

It kā sievas vārdus apstiprinot, ietrinkšķējās tālrunis. Bet tas nebija Šiliņš.

—   Ceru, ka man izdevies tevi uzmodināt, — Kozlovs teica. — «Ja tu aizvien vēl meklē savam aprakstam bei­gas, varu pakalpot. Tikai tradicionāli laimīgas tās nebūs.

—   Man vajadzīgas labas beigas, nevis laimīgas.

—   Tad klausies. Pirms divām stundām pulkvedi Drei- mani atkal ievietoja slimnīcā, bet viņa vietā pagaidām nozīmēja mani.

Pīkstieni klausulē nepārprotami liecināja, ka sarunai pienākušas beigas.

Gunārs Cīrulis MĪĻAIS, NESTEIDZIES

Redaktors A. Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Diagūne. Tehniskā redaktore 0. S{epkova.

Korektore M. Ņikilina. Nodota salikšanai 18.03.82. Parakstīta iespleSanai 28.09.82. JT 02173. Formāts 84X103/32. Avīžu papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 10,08 uzsk. iespiedi.; 10,92 uzsk. kr. nov.; 11,23 Izdevn. I. Me­tiens 45 000 eks. Pašūt. 440-cehs 5. Cena 85 kap. Izdevniecība «Liesma». 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N> 171/31253/J-2762. Iespiesta Lat­vijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 .Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekēļapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienibas gatvē II.

Cīrulis G.

Ci 730 Mīļais, nesteidzies: Romāns / Māksi. G. Kļava; — R.: Liesma, 1982. — 186 Ipp., il. — (Piedzī­vojumi, fant., ceļojumi).

SĒRIJA «PIEDZĪVOJUMI, FANTASTIKA, CEĻOJUMI» (1958) PĒDĒJA GADU DESMITA IZNĀKUŠI ŠĀDI DARBI

L. Velskopfa-Henriha. Harka — virsaiša dēls. 1972. g.

R. Kents. Kurss N by E. 1972. g.

A. Konans Doils. Stāsti par Šerloku HolMsu. 1972. g.

J. Pšimanovskis. Četri tankisti uri suns. 1972. g.

A.   Lielais. Uz musonu krastiem. 1972. g.

 Z. Verns. Žangada. 1973. g.

 L. Velskopfa-Henriha. Izraidīto ceļš. 1974. g.

Z. Verns. 20 000 ljē pa jūras dzelmi. 1974. g.

A.   Imermanis. Lidmašīnas krīt okeānā. Hamburgas orākuls. 1974. g.

R. Kents. Salamina. 1974. g. 

V. Muhina-Petrinska. Bāka. Observatorija kāpās. 1974. g.

E. Vigodska. Bīstamais bēglis. 1975. g.

R. Sabatini. Kapteiņa Blada odiseja. 1975. g.

A. Fidlers. Mazais Bizons. 1973 g.

A. Konans Doils. Etīde purpura tcņos. . 1976. g.

A.  Lielais. Lejup pa Amazoņu upi. 1976. g.

Dž. F. Kūpers. Zvērkāvis. 1976. g.

J. Senkevičs. Uz «Ra» pāri Atlantijas oke­ānam. 1976. g.

A. Konans Doils. Bāskervilu suns. 1977. g.

N. Cukovskis. Fregašu komandieri. 1977. g.

A. Imermanis. Seifam vajadzīgs kramp­lauzis. 1978. g.

Z. VerNs. Noslēpumu sala. 1978. g.

A. Lielais. Pāri Melnajam kontinentam.

1978. g.

R. Kents. Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma. 1978. g.

M. Zariņš. Didriķa Taizeļa brīnišķīgie

piedzīvojumi. 1978, g.

B Krumovs. Kādā Alpu virsotnē. 1979. g.

J. Aņņenkovs. Stūrmanītis nosprauž kursu.

1979. g.

V Lipatovs. Un tas par viņu ir viss.

1979. g..

A.   Lielais. Pie Zarnbezi un Njasa ezera.

1979. g.

J. un D. Papazovi. Ar «Džū» pāri Atlan­tijas okeānam. 1980. g.

M. Stingls. Pēdējā paradīze. 1980. g.

A. Bezuglovs. Milicijas inspektors. 1&81. g.

Ž. Verns. Piecas nedējas gaisa balonā.

1981.  g.

H. Fridrihs. Kristāls un naži. 1981. g.

Dž. F. Kūpers. Pēdējais mohikānis. 1981. g.

A. Lielais. Nīlas izteku meklējot. 1981. g.

V. Sņegirjovs, D. Šparo. Ceļš uz Zieme­ļiem. 1982. g.

L. Karljē. «Altamares» noslēpums. 1S82. g.

 A. Imermanis. Nāve zern lietussarga.

1982.  g.

SAGATAVOŠANĀ

M. Ibrahimbekovs, Lai viņš paliek pie mums.

M. Stingls. Pa nepazīstamo Mikronēziju.

A. Ribakovs. Šāviens.

J. un D. Papazovi. Ar «Džū» pāri Klusa­jam okeānam.

A. Kolbergs. Atraitne janvārī.

L. Mēri. Kāvu vārtos.

P. Sundmanis. Inženiera Andrē uzbrauk­šana gaisā.

* * *