/ Language: Latvia / Genre:adv_history

Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Gvido Felzs

GVIDO FELZS REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē — Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt ieda­mi, lūdza: — Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana! Vai tiešām viņš bija tik ļauns, šis varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl šo baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņš salocīja kā plānu dēļu šuvi? Nē, briesmīgs un bīstams viņš bija vienīgi ļaunajiem! Tiem va­jadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku šķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs. Tas, kas šeit rakstīts par mūsu varoni, nav tukši, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un drošs, dziļi nelaimīgs, daiļš labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ. Vēl šo baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros šis «briesmonis» ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl šodien Antonštadtē rāda smilšu laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzīju­šies tālē. Vēl šodien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē. Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros? Uz šiem jautājumiem atbildēs mūsu romāns. Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pašu mes redzesim meža biezokņos uzmeklejam daiļo lau­pītāju vadoni. Arī vadoņa meža biedru — spītīgo vīru — liktenis te patiesi at­tēlots pēc hroniku ziņām. Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, naba­go, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un mei­teņu mīlēts. Viņu, mūžam neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātā­jiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas šķetināsies tik brīnišķīgi, ka šķitīs — Lips Tulians sabiedrojies ar pašu velnu. Un to pašu «briesmoni» dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vien­tuļās meža dzirnavās un sagruvušu piļu apakšzemes velvēs. Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobežots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apakšniekiem un iebruka karaļa pilī? Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virs­nieks Lips Tulians!

GVIDO FELZS

REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS

Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām

Pirmā burtnīca

GVIDO FELZS

REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS

Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām

Latviski tulkojis un pārstrādājis V. SPANDEGS

RĪGA

«LATVIJAS GRĀMATA»

Vāku zīmējis A.STANKEVICS

Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē — Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt ieda­mi, lūdza:

— Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana!

Vai tiešām viņš bija tik ļauns, šis varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl šo baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņš salocīja kā plānu dēļu šuvi?

Nē, briesmīgs un bīstams viņš bija vienīgi ļaunajiem! Tiem va­jadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku šķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs.

Tas, kas šeit rakstīts par mūsu varoni, nav tukši, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un drošs, dziļi nelaimīgs, daiļš labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ.

Vēl šo baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros šis «briesmonis» ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl šodien Antonštadtē rāda smilšu laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzīju­šies tālē.

Vēl šodien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē.

Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros?

Uz šiem jautājumiem atbildēs mūsu romāns.

Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pašu mes redzesim meža biezokņos uzmeklejam daiļo lau­pītāju vadoni.

Arī vadoņa meža biedru — spītīgo vīru — liktenis te patiesi at­tēlots pēc hroniku ziņām.

Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, naba­go, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un mei­teņu mīlēts.

Viņu, mūžam neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātā­jiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas šķetināsies tik brīnišķīgi, ka šķitīs — Lips Tulians sabiedrojies ar pašu velnu.

Un to pašu «briesmoni» dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vien­tuļās meža dzirnavās un sagruvušu piļu apakšzemes velvēs.

Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobežots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apakšniekiem un iebruka karaļa pilī?

Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virs­nieks Lips Tulians!

1. nodaļa MANI LĀSTI…

1. nodaļa MANI LĀSTI…

Brīnišķas mūzikas skaņas viļņoja pa sirmās pils atvērtajiem logiem, kuras jumti un torņi atspulgojās Elbas ūdeņos; smiekli, līksmas balsis un dziesmas liecināja, ka plašajās telpās pulcējusies jautra un spoža sabiedrība.

Bet cauri šim troksnim plūda svinīgas zvanu skaņas, no pils- baznīcas torņa gavilēja vara mēles: Gods vienvienīgajam Dievam.

Torņos plīvoja karogi; ielas pušķotas zaļām puķu vītnēm; nebija šaubu: te svinēja kādas retas godības. Gaviles aizplūda līdz pat pils īpašnieka, brīvkunga fon Tuna istabām, kuru pazina tuvu un tālu kā nelokāmu, nepielūdzamu un bīstamu kungu.

Pilskungs stāvēja savā istabā, viņa acis drūmi vēroja balto mei­teni līgavas tērpā, kas lūgdamās saļimusi pie viņa kājām.

Celies augšā, Hedvig, — pilskungs pavēlja. — Nav ko lūgties, ko raudāt: līgavainis jau gaida tevi pie altāra!

Izmisuma sauciens sekoja kā atbilde — daiļā meitene lūgdamās pacēla rokas uz augšu, un viņas acīs atspoguļojās bezgalīgas sāpes.

Tēt, mīļo tēt, paklausi man pēdējā stundā. Negrūd savu vie­nīgo bērnu, savu Hedvigu nelaimē. Man jāmirst, ja kļūšu grāfa Martinica sieva, kādēļ lai atdodu savu dzīvi vīram, ko nemīlu un nevaru mīlēt! Ai, tēt, mīļo, mīļo tēt, žēlo mani!

Pilskungs īgni saslējās.

Ciet klusu! — viņš pavēlēja. — Tu zini, ka es savu vārdu nekad neņemšu atpakaļ; grāfs Martinics, Prāgas gubernators, būs man mīļš znots. Es labprāt vēlos redzēt savu bērnu pie tāda varena vīra sāniem, un tu bez pretrunas iesi viņam līdzi kā sieva.

Hedvigas daiļā galviņa slīga arvien zemāk pār krūtīm, apspiests vaids izlauzās pār viņas lūpām.

Tad pašķīrās aizkari, un durvīs, no priekšistabas nākdama, pa­rādījās ziedoša meitene; melnām, uzvaras priekā zibošām acīm tā vēroja brīvkungu un viņa nelaimīgo meitu krāšņajā līgavas tērpā.

Šo klausītāju, kas, ziņkārības dzīta, drīz paslēpās, neviens ne­pamanīja.

Priekšistaba, aizkaram cieši piekļavusies, skuķe ausijas un kāri tvēra katru vārdu, ko runāja tēvs un meita.

Tā bija Hilda, brīvkunga radiniece, bārenīte, kas vecajā pilī kopā ar pilskunga laipno Hedvigu uzplaukusi par daiļu jaunavu.

Hilda nebija viena.

Viņai blakus stāvēja kāds vīrietis, kura sviedriem un putekļiem klātā seja lika domāt, ka viņš mērojis tālu ceļu.

Viņš nāks, Kaspar, viņš tiešām nāks, — Hilda satraukta čukstēja.

Jā, cienītā jaunkundze, — vīrietis atbildēja, zaļi zvīļās kaķa acis nemierīgi grozīdams. — Viņš nāks, kas būs jau par vēlu.

Ai, kā es priecājos, kā priecājos, — Hilda čukstēja. — Rim­sties, tu nemiera sirds… Viņš būs mans, un viņam jābūt… vai arī…

Istabā mocījās nelaimīgā Hedviga.

Lasies, — Hilda uzšņāca savai uzticības personai. — Ej, tu zini, kas tev jādara!

Kaspars pazuda kā kaķis, un Hilda kāri lūkojās pa aizkaru spraugu.

Hedviga paskatījās augšup.

Tēt, dārgo tēt, — nelaimīgā meitene elsoja. — Es tevi lūdzu, no visas sirds lūdzu — negrūd mani postā. Ak, kaut māte vēl būtu dzīva, viņa mestos man blakus uz ceļiem, mūsu lūgšanas vienotos. Mīļo tēt, manas karsti mīļotās mātes piemiņas dēļ es lūdzu — žēlo mani. Es nevaru* kļūt grāfa Martinica sieva, jau, vinu uzskatot, man bail.

Sāpju kliedziens izlauzās pār Hedvigas rožainajām lūpām, kad tēvs saskaities zvēriski sagrāba viņu un rāva augšā.

Neprātīgais bērns, — viņš skarbi teica. — Tu domā, es ne­zinu tavas ietiepības iemeslu. Vēl vienmēr tev prātā Filips fon Mengsteins, šis vazaņķis, kas svešumā droši vien jau sameklējis kauna pilnu galu.

Dzirdot mīļotā cilvēka vārdu, Hedvigas acis iekvēlojās.

Tēt, — viņa droši teica, — Filips ir labs un krietns, tā nav viņa vaina, ka viņš nav bagāts. Jā, viņš devies svešatnē, bet tikai tādēļ, lai reiz kā turīgs vīrs dabūtu mani par sievu.

Griezīgi smiekli pārtrauca lūdzēju.

Diezgan, — pilskungs uzkliedza pērkona balsī. — Diezgan esmu klausījies, mana pacietība ir galā. Grāfs Martinics ir tavs līgavainis, un tu šodien pat kļūsi viņa sieva!

Tēt, vai tu vēlies manu nāvi, vai tiešām tu gribi mani iedzīt kapā?

Klusu, es tev beidzamo reizi pavēlu, — pilskungs kliedza.

— Neviens cits man nedrikstetu ar tādu ietiepību pretoties, tik tādēļ, ka tu esi mans vienīgais bērns, es paciešu tavas muļķības.

Tēt!

Klusu — jeb! — Pilskungs draudot pacēla roku. — Tūliņ nāc līdzi pie altāra, tūliņ uz vietas, Hedvig!

Es nevaru, — viņa lūdzās.

Tu negribi! — viņš kliedza. — Labi, tad es vairs neesmu tavs tēvs . . . mani lāsti …

Izmisuma kliedziens, moku salauztas, izmocītas dvēseles sauciens atskanēja telpā.

Pagaidi, tēt, — Hedviga elsoja. — Nesaki tik briesmīgu vār­du … es … es … gribu … kļūt.,. grāfa … sieva.

Nelaimīgā meitene sāka grīļoties un sabruka.

Tu atzini savu maldīšanos, Hedvig, labi, es piedošu tev, tik nāc, — pilskungs apmierināts teica.

Viņš gribēja pacelt šņukstošo meiteni.

Te pašķīrās aizkars, un nākošā acumirklī jau Hildas jaunavīgi uzplaukušais stāvs atradās pilskungam blakus.

Ejiet pa priekšu, krusttēv, — viņa sacīja. — Es pavadīšu Hedvigu uz zāli. Vispirms nomierināšu viņu, citādi grāfs nez ko domās, kad ieraudzīs savu līgavu tādā izskatā.

Tu esi labs bērns, Hilda, — pilskungs atbildēja. — Dari tā. Un tev, Hedvig, es vēlreiz atgādinu: turi savu vārdu — citādi no manis nekādas žēlastības negaidi.

Pilskungs izgāja, soļiem klaudzot, un Hildas acis velnišķi iekvē­lojas.

Mērķis sasniegts, — viņa dvesa. — Kā smags akmens novēlās no manas dvēseles. Es jau baidījos, ka pilskungs padosies Hedvigas lūgšanām. Ai, nu Filips ir mans! Un pils ar visu krusttēva bagātību! Neviens neuzdrošināsies man atņemt mīļāko, tas ir mans, un, ja viņš mani negribēs .. . tad!

Hilda apklusa, viņas melnās acis meta zibšņus — tik Hedvigas šņuksti traucēja klusumu.

Ja viņš mani negribēs, — Hilda drebinājās. — Tad esmu spējīga viņa sirdī iegrūzt tēraudu. Un tas pats asmenis, vēl silts no Filipa asinīm, iedursies arī manās krūtīs. Pat nāvē es turēšu viņa līķi, nelaidīšu viņu vaļā pat kapā!

Viņas pilnīgais stāvs trīcēja kā drudzī, tad velnišķīgs acu pāris ieraudzīja Hedvigu, kas, bezgala gurda un izmocījusies, bija at­spiedusi savu daiļo galviņu pret atzveltnes krēslu.

Celieš augšā, dārgā Hedviga, — Hilda iesāka glaimi uzstā­jīgā balsī. — Nāc, līgavainis jau gaida.

Lai nāve nāk, es gribu mirt, kapā būs miers! — nelaimīgā līgava elsoja.

Ar nepārvaramu spēku Hilda uzcēla Hedvigu.

Vai tu jau aizmirsi, ko apsolīji? Vai tu, Hedvig, gribi saņemt tēva lāstus? — viņa bargi jautāja.

Nē, nē, es … gribu … paklausīt! — Nabaga meitene stos­tījās.

Ar atriebības jūtām sirdī Hilda veda viņu uz durvīm, bet lūpās bija viltus līdzjūtības vārdi:

Tēva svētība ceļ bērniem stiprus namus, tā bībelē rakstīts, tu nedrīksti savus piederīgos sadusmot, bērna pienākums — nepreto­ties nekam.

Vai tad es nevaru mirt? — Hedviga murmināja.

«O jā, tev būs jāmirst», daiļā čūska domāja. «Bet nevis tev vie­nai, arī brīvkungam, manam krusttēvam, drīz vajdzēs atpūsties bed­rē. Ha, ha, ha, gan jau Kaspars par to parūpēsies. Un tad es būšu fon Tuna kundze, tad Filips būs mans; vinnēts, tā diena nāks, pa­tiesi, drīz tai jānāk!»

Hilda veda glīto līgavu līdzi, nu jau skaidri dzirdēja svētku gaviles. Tās kā uguns spīlēs žņaudza nelaimīgās, izmocītās meitenes dvēseli.

Filip, mīļais, ak, Filip, nāc, glāb savu Hedvigu, — meitene dvesa.

Hilda bija ieklausījusies un sapratusi, naida pilns skats pavadīja nelaimīgo līgavu.

Viņas tuvojās plaši atvērtām zāles durvīm, mūzika un gaviļu balsis viļņojās gaisā, koridorā ātros soļos nāca pretī stalts vīrietis — grāfs Martinics, Prāgas gubernators. Tas dedzīgām acīm aplūkoja savu jauno, daiļo līgavu, neslēpta kaisle iedegās viņa rupjajā sejā.

Šī daiļā jaunava, Saksijas pērle, nu pieder viņam, pēc dažām stundām viņš to aizvedīs uz Prāgu kā savu sievu.

Sveicināta, nāc, dārgā Hedviga, — grāfs caur zobiem uzru­nāja nelaimīgo līgavu. — Ar nepacietību un ilgošanos es gaidu tevi, mīļā. Kur tu kavējies tik ilgi, priesteris jau sen gaida mūs baznīcā.

2. nodaļa TUR JAU VIŅŠ IR!

2. nodaļa TUR JAU VIŅŠ IR!

Brīvkungs fon Tuns ieradās blakus grāfam. Hilda vai iekliedzās priekā, jo krusttēvs saņēma savu meitu un drebošu ielika neģēļa rokās.

Dārgais dēls, ņemiet manu vienīgo bērnu, lai viņa uz mūžu jūsu! — vecis teica grāfam.

Un es gribu Prāgas gubernatrisi apbērt ar greznību un dār- gurniem, — grāfs Martinics atbildēja, iekārē dzirkstošām acīm vai aprīdams savas līgavas daiļo stāvu.

Hedviga nepacēla acis, viņu mocīja izbailes. Sajūtot ienīstā lī­gavaiņa dvašu, kad tas lipīgi karstām lūpām skāra viņas vaigu, Hedvigai paspruka apslāpēts vaids.

— Laime un pārsteigums manu Hedvigu gluži apmulsinājuši, — grāfs Martinics teica, pievērsdamies brīvkungam. — Nāc, dārgā, drīz tu būsi mana uz visu mūžu!

Neģēlis ieveda dziļi nelaimīgo Hedvigu zālē.

Sacēlās vesela gaviļu vētra, pārkliedzot mūziku. Viesi ielenca jauno pāri. Uzsauca laimes.

Arī dažs nenovīdības skatiņš krita uz daiļo Hedvigu, jo daudz bruņinieku jaunkundžu bija cerējušas uz grāfu Martinicu.

Bet nu viņu iecerētais bija izvēlējies daiļo Hedvigu, Saksijas pērli, un, viesu rindām šķiroties un atkāpjoties, veda savu trīcošo upuri uz pilsbaznīcu.

Līgavai blakus gāja brīvkungs fon Tuns, bet Hildas vairs nebija, tā palikusi koridorā.

Viņas atšķiršanos neviens nepamanīja, pat brīvkungs ne, jo viņš šodien redzēja tikai savu meitu, ar draudiem apspiežot skatus, ar kuriem tā vēl pēdējo reizi lūdzās žēlastību.

Bet viņam, bezsirdim, nebija labāku jūtu, tik apmierinājums par izdošanos.

Mūzika apklusa; sāka skanēt ērģeļu skaņas; kāzu gājiens bija sasniedzis baznīcu, kur sirmais priesteris jau gaidīja saderinātos.

Sirmgalvis nopietnām acīm līdzcietīgi vēroja bālo līgavu, viņš zināja, ka Hedviga mīl citu; jau daudzreiz tas nabaga bērnu bija mierinājis.

Bet nu viss par vēlu.

Filips fon Mengsteins, kas ar Hedvigu viens otram bija zvērējuši mūžīgu uzticību, bija pazudis.

Ilgs laiks jau pagājis, kamēr viņš nebija rādījies, varēja būt, ka viņš jau sen miris un aizmirsts dus svešā malā.

Tad apklusa arī ērģeles, brīvkungs atkal uzmeta draudošu skatu grīļīgajai Hedvigai, un nelaimīgā līgava negribot metās uz ceļiem blakus savam ienīstajam, riebīgajam saderinātajam.

Baznīcā atskanēja priestera balss; sirmgalvis runāja par mīles­tību un uzticību, par bēdām un priekiem. Tas izklausījās kā pār­metums, kad ieskatījās Hedvigas plaši atplestajās, sastingušajās acīs, kas atspoguļoja šaubas.

•Un tad svētā vienībā tika sakļautas abu rokas, grāfs stiprā balsī teica savu jāvārdu, bet Hedvigas drebošās lūpas nespēja izrunāt liktenīgo, izšķirošo vārdu.

Tad brīvkungs pieliecās pie savas meitas un teica klusi:

Hedvig, iedomā manus lāstus!

Jā. — Skanēja tikko sadzirdami; brīvkungs varēja līksmot — viņa meita bija kļuvusi grāfa Martinica sieva.

Hilda stāvēja ārā, koridorā.

Galvu izstiepusi, abas rokas uz viļņojošās krūts uzspiedusi, viņa klausījās, kas notika baznīcā, un reizē arī pagalma troksnī.

Kāda rupja balss sauca:

Stāt! Kur jūs gribat iet?

Dodiet ceļu, nekavējiet mani! Atpakaļ, jeb … — Skanēja bar­ga atbilde. Tad lāsti. Drīz kaut kas smagi novēlās zemē.

Tas ir viņš! — iesaucās Hilda. — Viņš nāk, vēl laikā, lai redzētu visu, tur jau viņš ir!

Bija dzirdami steidzīgi soļi, un nākošā acumirklī jauns vīrietis putekļainā ceļinieka apģērbā spiedās ap ieejas stūri, viņa staltais augums drebēja uzbudinājumā, neparasti daiļajā sejā atspoguļojās izmisums, viņš gribēja ātri traukties garām.

Stāt! — uzsauca meitenes balss. — Filip fon Mengstein, tālāk ne, ko jūs darīsit svētku zālē?

Nācējs apstājās, stingi uzlūkodams daiļo Hildu.

Kur Hedviga? — tas neskanīgi jautāja. — Es saņēmu ziņu, kas …

… apstiprina patiesību, — Hilda, savā kaislībā tik tikko valdīdamās, atbildēja. — Griezieties atpakaļ, Hedviga lauzusi vār­du — viņa nupat salaulājās ar grāfu Martinicu!

Jaunais, skaistais vīrietis atbalstījās pret sienu; no viņa krūtīm izlauzās vaids.

Tas nav tiesa! — Filips iekliedzās. — Hedviga nevar lauzt uzticību … viņa mīl tikai mani… pati man zvērēja to!

Un savu zvērestu lauzusi, — Hilda līdzcietīgi piebilda. — Aizmirstiet necienīgo, vēl ir kāda, kas drīzāk mirs, nekā lauzīs vār­du … Ak, Filip …

Hilda gribēja satvert viņa roku.

Viņš traucās uz priekšu. Hilda mirkli stāvēja kā bez jēgas. Tad metās viņam pakaļ un sauca:

Filip, Filip! Jūs ieskriesit postā, grāfs Martinics ir briesmonis, pagidiet tak, Filip!

Par vēlu. Jaunais cilvēks jau iedrāzās baznīcā. Izskanēja pries­tera beidzamie vārdi, ērģeles sāka dūkt, un Prāgas gubernators, rokas iepletis, gribēja apkampt savu sieviņu.

Viesu pakaļējās rindās baznīcā uzreiz izcēlās kņada.

Kāda vīrieša balss sauca:

Laidiet mani! Hedvig, kur ir mana Hedviga?!

Jaunā sieva spalgi iekliedzās.

Filip! — Hedviga sauca. — Filip . .. viņš, ak Dievs, par vēlu!

Grāfs Martinics iztrūcies pagriezās apkārt, pār viņa lūpām iz­lauzās lāsts. Kāzu viesi atkāpās, atbrīvodami ceļu kā nepārspējamas varas dzīti, un Filips fon Mengsteins jau stāvēja jaunā pāra priekšā.

Viņš atbraucīja savas tumšās, piesvīdušās sprogas no augstās pieres, kā parādību ieraugot.

Hedvig, — viņš iesaucās. — Hedvig, to tu man nodarīji… man?!

Viesi stāvēja kā pārakmeņoti — jaunā, skaistā sieva bija piepla­kusi pie svešinieka krūtīm.

Filip, — Hedviga dvesa. — Filip, piedod man… tēvs drau­dēja mani nolādēt, ja es viņam neklausīšu!

Vārdi kā dvesma nāca pār viņas lūpām, taču Filips fon Meng­steins tos dzirdēja.

Viņš izslējās visā augumā un, Hedvigu cieši rokās turēdams, uzrunāja pilskungu:

Brīvkung fon Tun, vai tas ir bruņnieciski — nevainīgu mei­teni ar varu piespiest salaulāties ar nīstamu cilvēku? Vai tad jūs nezināt, ka Hedviga mīl mani, un mēs viens otram esam zvērējuši mūžīgu uzticību?!

Kāzu viesos izcēlās skaļa kurnēšana.

Ārā šo nelieti, kas traucē mūsu svēto ceremoniju, ārā viņu! — sauca balsis.

Nu arī grāfs Martinics saņēma drosmi, lai gan pirmāk bija bai­līgi atkāpies.

Puika, — viņš šņāca, Filipam pievērsies. — Nožēlojamais, kā jūs iedrošināties te ielauzties? Sī ir mana sieva. Hedvig, nāc!

Jaunā sieva neklausīja grāfa vārdiem. Hedviga redzēja tikai sava mīļotā seju, kurā atspoguļojās viņa dvēseles mokas; viss pārējais, pie viņa krūtīm dusot, bija aizmirsts.

Tagad arī brīvkungs atjēdzās. Viņš kā tīģeris metās uz Filipu un izrāva Hedvigu no tā rokām.

Ņemiet viņu ciet! — grāfs Martinics uzsauca saviem ļaudīm, kas Filipam bija dzinušies pakaļ un tagad spiedās baznīcā. — Šis nelietis traucējis svēto ceremoniju un bezkaunīgā kārtā apkampis manu jauno sieviņu. Par to viņam nāksies bargi ciest!

Filip, glābies! — Hedviga sauca. — Tu esi pazudis, ja ne­bēgsi!

Viesi atkāpās, jo grāfa ļaudis metās uz Filipu, kas kā sapnī stāvēja baznīcas vidū.

Uzmanieties! — brīvkungs uzsauca ļaudīm. — Tam puisim ir nags!

Filips neatgaiņājās; briesmīgās sāpes par zaudēto mīlu darīja viņu nejūtīgu.

Grāfa ļaudis kā satrakoti zvēri metās viņam virsū, sasēja ar valgiem un stiepa uz koridoru. Grāfs Martinics steidzās pakaļ.

— Metiet viņu cietumā un apsargājiet! — viņš uzkliedza kalpiem. — Sim puikam jādabū mācība, vēl šodien pat tam dāvināšu labu piemiņas zīmi, lai atceras mani uz visiem laikiem!

3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…

3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…

Filipu fon Mengsteinu mēs atkal satiekam vecās pils cietumā. Tur viņš nebija viens — ap viņu sēdēja daži grāfa ļaudis; tie ap­smēja un ķengāja viņu.

Visi zināja, ka Filips ir nabaga muižnieks, kam nav ne radu, ne aizstāvju, tādēļ bezkauņas iedrošinājās viņu ķengāt un mocīt.

Papriecājieties, — kāds no bandītiem iesāka. — Otrreiz mūsu žēlīgā gubernatora sievu jūs vairs neapkampsit. Mēs pazīstam savu žēlīgo kungu, tas sodīs jūs tā, ka līdz mūža galam ar bailēm pie­minēsit šo dienu.

Filips neatbildēja.

Tam viss vēl šķita kā sapnis — viņa Hedviga cita sieva? Ne ie­domāt, ne ticēt!

Un tomēr pats savām acīm tak viņš redzēja, kā priesteris sa­laulāja grāfu ar Hedvigu, dzirdēja arī Hedvigas «jā» vārdu; asinis stājās ritēt viņa dzīslās.

Drēzdenē viņš bija saņēmis liktenīgo ziņu, ko atnesa Hildas vil­tīgais uzticības vīrs Kaspars; vislielākajā steigā viņš bija devies ceļā uz brīvkunga pili un sasniedzis to par vēlu.

Pēkšņi tika atrautas durvis.

Vediet ieslodzīto pils pagalmā! — kāda rupja balss teica. — Mūsu žēlīgais kungs grib pasludināt spriedumu!

Bezkaunīgie tēviņi smiedamies un ķengādamies uzrāva saistīto Filipu augšā un vilka lejā pa trepēm.

Filips sāka atjaust, kādā nelaimē iekritis.

Brīvkunga vecā pils atradās tajā Bohēmijas daļā, kur augstā­kais un varenākais tiesnesis bija Prāgas gubernators grāfs Marti­nics, un viņš varēja rīkoties ar ieslodzīto pēc savas patikas.

Filipa lepnajā, bālajā sejā tomēr nebija ne ēnas no bailēm.

Augsti paceltu galvu viņš soļoja savu ienaidnieku barā, kas vēl joprojām viņu apveltīja zaimiem, lamām un ķengu vārdiem.

Tagad pa portālu ieplūda saules stari, balsis skanēja kā rūkoņa; sargi izveda Filipu plašajā pils pagalmā.

Pils priekšā bija nosēdušies grāfs Martinics un brīvkungs fon Tuns; abi zvēriskām acīm uzlūkoja saistīto Filipu.

Surp, nelieti! — grāfs draudošā balsī pavēlēja. Pa to laiku pulcējās kāzu viesi, spiezdamies arvien tuvāk.

Filips sarāvās, viņa tumšās acis zibsnīja.

Augstāk un augstāk slējās viņa pleci, viņam tiešām bija milzu spēks, jo valgi, ar kuriem bija saistītas tā rokas, jau taisījās trūkt.

Viņš nostājās dažu soļu attālumā no grāfa.

Kas jums deva tiesības mani saistīt? — Filips spītīgi jau­tāja. — Ko esmu nodarījis, ka gribat mani tiesāt?

Grāfs ņirdzīgi iesmējās.

Pateicoties spiegam, viņš zināja, ka Filips no svešatnes atgrie­zies tikpat nabags, zināja arī, ka jaunajam muižniekam nav ne radu, ne draugu, ne labvēļu, kādēļ grāfa briesmu darbiem nekas nevar stāties ceļā.

:— Nelieti! — grāfs Martinics uzkliedza pērkona balsī. — Jūsu bezkaunība pelna pārmācību. Jūs domājat, tas nav noziegums — ielauzties šai pilī? To brīvkungs fon Tuns jums sevišķi aizliedzis! Vai man pielaulāto sievu apkampt nav noziegums? Patiesi, jūs esat bargi sodāms!

Filips nicinoši aizgriezās. Mēģināja saraut roku saites, gribēja atbrīvoties, bet velti…

Tad viņš ieraudzīja ko sevišķu.

Pagalma vidū bija uzcelts stabs, ap kuru ādas pātagām rokās stāvēja grāfa ļaudis. Blakus dega maza ogļu uguntiņa.

Ko tas viss nozīmēja?

Pēkšņi grāfs Martinics piecēlās no sava sēdekļa.

Manai valdībai padotā apgabalā Filips fon Mengsteins ir pastrādājis kauna darbu, — viņš kliedza pērkona balsī. — Ielauzies mana sievastēva pilī un bezkaunīgā kārtā tuvojies manai sievai. So­dīšanai jānotiek tūliņ. Sieniet nelieti pie staba, lai viņu ar pātagām var pārmācīt!

No pils istabām atskanēja skaļš kliedziens. Filips pagriezās pret savu pretinieku un sauca:

Jūs gribat mani pērt? Ar pātagām! Mani, pēdējo Mengsteinu?

Uz priekšu, sieniet viņu pie staba! — gubernators, zobus griezdams, pavēlēja.

Neģēlīgie kalpi vilka Filipu pār pagalmu.

Viņš izmisis turējās pretī, iespēra kādam ar kāju tā, ka tas kū­leniski aizripoja, bet pretinieki, lielā pārsvarā būdami, Filipu drīz savaldīja.

Viņu aizvilka pie kauna staba.

Tad no pils atskanēja otrs kliedziens, un Hedviga nokrita pie gubernatora kājām.

Tai blakus Hilda, bet tā vis nelocīja savus ceļus, tik skatījās gan Filipā, gan gubernatorā, kas visu uzmanību bija pievērsis savai sie­viņai.

Tās mati kā izkausēts zelts plūda pār pleciem, rokas pacēlusi, viņa lūdzās:

Apžēlojieties, apžēlojieties par viņu, es biju tā, kas viņu ap­kampa, es arī saņemšu sodu, ak, žēlastību, žēlastību!

Grāfs, ļauni smiedamies, pakratīja galvu.

Nekādas žēlastības, viņam jādabū, ko pelnījis!

Krusttēv, tu nedrīksti viņu pērt! — Hilda sauca, jo drebēja bailēs par mīļo.

Ko tu gribi? — brīvkungs atteica. — Tu tak viņu allaž pēli, Hilda, dienu no dienas ņēmies man apkārt, lai viņu izmetot pa dur­vīm.

Hilda nodūra galvu.

Bet viņu nedrīkst pērt, to es nevēlos, — viņa teica.

Tā nav mana darīšana. Grāfs Martinics kā gubernators no­lēmis viņu sodīt. Vediet manu meitu un audzēkni projām! Sodīšanai katrā ziņā jānotiek!

Vai tad jums nemaz nav sirds krūtīs, — Hedviga izmisusi vaimanāja. — Ai, Filip, Filip! Ļaujiet man mirt ar viņu!

Filips pa to laiku jau bija piesiets -pie staba.

Kā bez jēgas viņš sāka locīties savās saitēs, dzirdot iecerētās balsi, bet velti; saites bija stiprākas nekā viņa spēki.

Projām abas! — pilskungs kliedza.

Tēt, Dieva dēļ, apžēlojies, apžēlojies!

Raudādama un šņukstēdama Hedviga turējās pretī sulaiņiem, kas gribēja aizvest viņu un Hildu. Arī Hilda pretojās, cik spēja. Bet velti, viņas abas tika aizvestas uz pili, kur Hedvigas vaimanas un šņuksti atskanēja no iekšējām pils istabām. Grāfs Martinics turpretī priecājās par sava upura mokām.

Hedvig, Hedvig, mīļā mana, — Filips sauca, kad Hedvigas balss kļuva arvien nespēcīgāka. — Neģēli gubernator, tu viņu no­kauj!

Grāfs trakās dusmās uzlēca kājās.

Sitiet viņu! — tas kliedza. — Sitiet viņu, dodiet viņam, līdz beigts!

Neģēlīgie kalpi vicināja pātagas; nežēlīgi cirtieni bira uz jaunā muižnieka muguras.

Iepriekš tie viņam bija norāvuši svārkus; baltais krekls jau krā­sojās sarkans, pēc katra sitiena šķīda asinis.

Bet grāfam Martinicam tas nebija nekas; viņa briesmoņa daba bija tālu pazīstama. Viņš ienīda Filipu, un tas bija pietiekošs ie­mesls, lai pastrādātu lielāko neģēlību.

Vēl vienmēr plīkšķēja pātagas.

Tad grāfs piecēlās no sava sēdekļa.

Atpūtieties! — viņš pavēlēja, un viņa seja velnišķi apmācās.

Pie viņa piesteidzās kāds no pipku varoņiem. Grāfs Martinics

kaut ko iečukstēja tam, rādīdams uz ogļu uguntiņu.

Ko jūs gribat darīt? — brīvkungs apvaicājās savam znotam. — Es domāju, nu jau pietiks, lai mūk — atpakaļ vairs nenāks!

Grāfs ņirdza kā sātans.

O, nē, — viņš teica. — Vispirms viņam jādabū maza piemi­ņa, un pēc tam Prāgas cietumā dažus gadus jāpārdomā sava bez­kaunība. Jā, bez piemiņas viņu nevar atlaist, ha, ha, ha, brūces drīz sadzīst, bet šo piemiņas zīmi tas valkās visu mūžu!

Uz priekšu, izpildiet pavēli! — viņš uzsauca saviem kalpiem.

Kāds no tiem, piegājis pie ugunskura, ar knaiblēm uzmanīgi

izņēma kādu priekšmetu — balti kvēlošu zīmogu, un ar to steidzās pie cietumnieka.

Visus šausmīgos sitienus Filips bija saņēmis pat neiekunkstē- damies. Kā pārakmeņojies viņš stāvēja pie staba, tik melnās acis liesmoja, kaut ko briesmīgu vēstīdamas.

Krekls bija noslīdējis no viņa labā pleca, tas rēgojās kails un asiņains.

Tad vīrs ar knaiblēm pienāca pie viņa.

Tas pacēla knaibles ar nokaitēto dzelzi un lēnām uzspieda uz kailā pleca. Balti kvēlā dzelzs čūkstēdama iespiedās nelaimīgā jau­nekļa miesā.

Grāfs Martinics, priecīgi smiedamies, uzlēca kājās.

Sī ir tā piemiņas zīme, ko tev apsolīju, puika, — tas uzsauca moceklim. — Ha, ha, ha, iededzināts šis kauna zīmogs tev vienmēr atgādinās, ka uzdrošinājies apkampt manu sievu.

Grāfs nepaguva izteikt, kad atskanēja kliedziens, tik zvērīgs un baigs, ka pat grāfa kalpi ar savām pipkām atkāpās.

Tas bija mežonīgs, līdz ārprātam satrakota cilvēka kliedziens.

Filips atjēdzās. Zināja, ko viņi tam izdarījuši; no nemaņas at­modies, viņš juta degošo kauna zīmi uz pleca.

Viņš atkal sāka locīties s'avās saitēs.

Stipri ieraktais stabs sāka ļodzīties kā spieķis, brīkšķēdamas un šņakstēdamas trūka saites.

No jauna atskanēja mežonīgs kliedziens, skatītāji izbijušies glā­bās pils apakšējās telpās.

Filips bija atsvabinājies.

Aizsviedis važas, jauneklis izrāva stabu no zemes.

Resno koku kā spieķi gaisā vicinot, viņš neizskatījās vairs pēc cilvēka; tas drīzāk šķita satrakots milzis, kalnu gars, kam pasaulē viss ir laupīts, kam nav nekā — ne mīlas, ne goda.

Atriebību! — Filips kliedza tā, ka atbalss iekrācās tuvējās klintīs. — Atriebību!

Sviuks, švauks smagais stabs šķēla gaisu, un pipku varoņi krita zemē kā zibens ķerti.

Satrakotais skrēja viņiem pāri.

Tagad tevi, Prāgas asinssuns! — Filips iekliedzās. — Sar­gies tu, neģēli! Tu, zvērs, ne cilvēks!

Stabs atkal šķēla gaisu, skardams dažus, kas vaimanādami ļima un palika guļot.

Grāfam sametās bail.

Viņš ļāva kājām vaļu, un likās ko var uz pils vārtu pusi; brīv­kungs sekoja uz pēdām.

Bāba, — Filips kliedza. — Es tevi sašķaidīšu!

Par vēlu — grāfs jau bija sasniedzis pils vārtus, bruņots pulks stājās vajātājam pretī.

Nelieti, — brīvkungs kliedza. — Nositiet viņu, nositiet!

Ņirdzīgi smiekli skanēja kā atbilde.

Filips redzēja, ka nevarēs pretoties ienaidnieka pārspēkam. Pat­laban atriebt nebija iespējams. Par vēlu.

Mirkli apdomājies, viņš skrēja uz vaļējo vārtu pusi.

Sargs gribēja viņu apturēt, bet, dabūjis briesmīgu belzienu, sa­ļima.

Filips izskrēja ārā, brīvībā.

Elbas upe tek cieši gar pili. Tur stāvēja daudz ļaužu, salasījušies aiz ziņkārības. Tur ceļš bija slēgts. Nebija laika domāt.

Vien mirklis, un Filips metās sāņus, kā kalnu kaza uzrāpās kraujā klintī un sasniedza vietu, no kurienes varēja noraudzīties lejā uz pili.

Te viņš atpūtās un liesmojošām acīm skatījās apkārt. Viņš dre­bēja kā drudzī.

Bruņotie vajātāji mocīdamies rāpās uz klints, lāsti un bezkau­nības skanēja no apakšas. Filips vajātājiem nepiegrieza vērību.

Grāf Martinic, — viņš kliedza pērkona balsī, tā ka pils, kalni un lejas trīcēja. — Neģēlīgais gļēvuli, laupītāj, kas man atņēma visu! Manu Hedvigu, manu godu!

Ķērāji pamazām tuvojās.

Atriebt es gribu, — Filips sauca atkal. — Es zvēru tev, elles first, ka nedz gulēšu, nedz atpūtīšos un nelikšos mierā, iekams tu, neģēli, izlaidīsi garu manās rokās. Patiesi, es atriebšos un nākšu drīz, drebi, grāf Martinic, drebi manā priekšā.

Nositiet viņu! — ķērāji auroja.

Neliešu dzimums! — Filips sauca. — Jūs iededzinājāt mani ar dzelzi kā slepkavu, izstūmāt no cilvēku sabiedrības, es piesaku jums karu uz dzīvību un nāvi! Elle un velns!

Priekšējie ķērāji bija tuvu. Šāvieni dārdēja. Vajātāji jau gavilēja kā uzvarētāji, jo klints izbeidzās ar dziju un plašu aizu, tā ka Fi­lipam tālāk bēgt nebija iespējams.

Spožie durkļi laisījās saules staros. Likās, ka Filipam nav vairs glābiņa.

Klints virsotnē no jauna atskanēja briesmīgie smiekli.

Ķērāji vai traki aiz dusmām skatījās, kā Filips iestiprināja stabu kādā klints plaisā un ar pārcilvēcīgu spēku metās pār drausmfgo bezdibeni.

Nākošajā acumirklī Filips jau nozuda otras klints eglainē.

Saniknotie vajātāji atgriezās pilī, kur viņus gaidīja jauna Ijāba vēsts — Hedviga, gubernatora jaunā sieva, bija pazudusi.

Velti tika izmeklēta visa pils līdz beidzamajam kaktiņam; jaunās sievas nebija nekur.

Vai nelaimīgā būtu ielēkusi Elbā?

To nezināja neviens.

Grāfs Martinics plosījās un trakoja, lika visiem saviem ļaudīm meklēt pazudušo un atvest pilī Filipu fon Mengsteinu, vienalga, dzīvu, vai mirušu.

Tai pašā dienā arī Hilda ar Kasparu atstāja pili, teikdamās Drēzdenē apmeklēt kādu draudzeni, taču no viņas acīm jau varēja spriest, ka daiļajai raganiņai cits slepens nodoms — arī viņa gri­bēja meklēt Hedvigu un izmocīto Filipu.

Izsūtītie meklētāji vakarā atgriezās gaužām sašļukuši, jo par bēgli un pazudušo Hedvigu nevarēja sniegt nekādas ziņas.

Filips fon Mengsteins un viņa skaistā Hedviga bija pazuduši bez vēsts.

4.nodaļa Zaļsvārcis

4.nodaļa Zaļsvārcis

Kā tevi mīlēju — Nemīl neviena. Ja vēlies dzīvību, Ar prieku dodu!

Pēc šiem notikumiem jau pagājuši mēneši.

Atkal līksmi šalca mūzika, bet šoreiz tā nebija kāzu mūzika. Dūca fleitas un klarnetes, gaiši kauca trompetes.

Sakšu ciemā netālu no Bohēmijas robežām bija dzīva kustība, tika svinēti baznīcas svētki; muzikanti spēlēja, un jaunie griezās, ka vai deg.

Puiši piesita papēžus, lai dimd; meitu lindraki plivinājās, un ciema skaistuļu pietvīkušie vaigi liecināja par dejas priekiem.

O, cik zaļi gāja baznīcas svētkos!

Dejas laukuma malā ap galdiem, kur miestiņš putoja kannās, sēdēja vecie un tīksminādamies skatījās dejotājos. Daža laba sirds iesila, un dažs vecītis iedomāja savu skaisto jaunību, kad griezda­mies bija zadzis bučiņas.

Heisā! Juheisā! Dejotāji griezās trakā virpulī.

Tik viena jauna meitene sēdēja, daiļo galviņu ar tumšajām matu pīnēm uz labās rokas atspiedusi kā sapņodama.

Tā bija skaistākā visā ciemā, daiļā Elzbete, ciema vecākā audžu­meita.

Elzbete nedejoja, kaut arī daudzkārt tika aicināta; tumšo, košo acu pāris drūmi raudzījās uz meža pusi, kas kā mūris ietvēra ne­tālo pakalni.

Arī ciema vecākais sēdēja viens pats; tas bija neglīts vīrietis, resnu, bet spēcīgu stāvu. Viņš sēdēdams pa reizei pameta savas viltīgās acis uz audžumeitu, kuras augums bija daiļš kā pašai Ve­nērai.

Zemnieki nemīlēja ciema vecāko un baidījās no tā. Neviens ne­uzdrošinājās tam pretoties, jo viņš ieņēma ciemā pirmo vietu.

—- Tur sēž nabaga skuķe, — kāds ciema iedzīvotājs teica. — Zēl nabadzītes. Redziet, kā viņa dreb, kad audžutēvs skatās; viņš lai­kam ar to ļoti slikti apietas.

Kā, vai tad skaistā Elzbete ir viņa audžumeita? Nav paša bērns? — kāds zemnieks jautāja, kas bija atnācis uz svētkiem no cita ciema.

Tā ir, un dažādi par Elzbeti tiek pļāpāts. Kādu nakti ciemā iebraukusi grezna ekipāža un apstājusies pie ciema vecākā durvīm. Otrā rītā atradusies Elzbete, jaunpiedzimis bērniņš, ko šodien kā skaistuli pazīst tuvu un tālu. Viņai jābūt bagātu vecāku bērnam, to jau pa gabalu var redzēt. Nudien, kauns un grēks, ka neviena dvē­sele neliekas par nabaga meiteni ne zinis.

Oho, tad es zinu labāk, — trešais iesaucās. — Katru pusgadu ciema vecākais dabū maku ar naudu, ko atved nezināms kurjers — par meitenes uzturēšanu. Protams, meitenes vajadzībām vecais ne feniņu neizdod, tas jau ir tāds skopulis — bāž tik savā nepie­pildāmā kabatā.

Nu, ja viņš to dzirdētu, — pirmais teica. — Tad elle karsta! Vecākais joku nepazīst, to jau viņš diezgan pierādījis.

Jā gan, es jau turēšu muti, bet kauns un grēks tas tomēr ir un paliek. Es labi zinu, cik Elzbete tiek nekrietni turēta, bet viņa pati ir laba un lēna kā eņģelis. Tagad vecākais grib viņu saprecināt ar nejauko zemnieku Florianu no kaimiņu ciemata, tamdēļ tā glūn un neizlaiž viņu no acīm.

Nu, tad jūsu vecākais aizies tik tālu, ka Lips Tulians viņu izrevidēs; vienu skopuli no naudas atsvabināt — tas viņam tīrais nieks,

— svešais teica.

Pirmais runātājs nobālēja.

Lips Tulians, pasargi Dievs no tā! Dieva dēļ, ko jūs pļāpājat, viņš tak ar savu melno bandu uz mūsu pusi nenāks?

Hm, visādi jau runā; bet taisnība katrā ziņā ir, ka apkārtējos mežos redzēti šaubīgi cilvēki. Pirms dažām dienām dzirdēju, ka ka­reivju pulciņi meklējot pa apkārtējiem mežiem briesmīgo laupītāju vadoni.

Nu, kad viņu tik dabūtu; ko tas Lips Tulians jāti tik īsā laikā nav izdarījis, ar savu bandu zibensātrumā parādīdamies.

Ko tad jūs gribat, vai viņš kādam nabagam kaut matiņu aiz­skāris? To Lips Tulians nedara, visur tik bagātajiem apspiedējiem, baroniem klūp ādā. Mūs, nabagos, viņš ir bagātīgi apdāvinājis, to nevar noliegt!

Klusāk, nepļāpājiet tik stipri; muižas ļaudis sēž tepat tuvu­mā. Ja tie dzirdētu, tad varam sagaidīt visļaunāko. Žēlīgajam kun­gam nav patīkamāka darba, kā nabaga zemniekiem muguru lāpīt. Un tas mednieks tur blakus, bez šaubām, būs dzirdējis kādus vār­dus, redziet, kā viņš pa brīžam skatās šurp.

Tas nav no muižas ļaudīm — tos es visus pazīstu.

Varbūt kāds jaunpieņemts, vispār, varens vīrs — piesargie- ties, dzirdat!

Zemnieki uzmanīgi aplūkoja svešo.

Tas sēdēja pie galda, putojoša alus krūze blakus, tiešām varens vīrs, skaists kā glezna; melnās acis dzirkstēja uzkrītoši tumši.

Viņam nebija ne šautenes, ne briežu ķeramā, bet mednieka svār­ki un garie jātnieka zābaki piestāvēja lieliski, galvā cepure ar spal­vu, un, kad viņš iesmējās, zem mazajām ūsiņām parādījās koši balti zobi.

Svešais piecēlās no sēdekļa. Viņš bija dzirdējis beidzamo vār­diņu zemnieku sarunā, jo viņa tumšās acis meta dusmu un nicinā­šanas zibšņus. Un tie bija domāti ciema vecākajam.

Taču viņa sejā parādījās citāda izteiksme, tiklīdz tas paskatījās uz Elzbeti, kuras daiļo stāvu varēja redzēt caur kāda krūma lapotni. Puiši vairs nelūdza viņu uz deju, jo Elzbete katru atraidīja mīļi, bet stingri; bija arī zināms, ka ciema vecākais viņu apsolījis nejauka­jam Florianam, kam drīz vajadzēja ierasties.

Mednieks devās pie Elzbetes.

Ak, zaļsvārcis arī grib kurvīti dabūt, — puiši zobojās. — Ko tas cilvēks te meklē, kas viņam vajadzīgs, neviens viņu nepazīst.

Svešais dzirdēja ņirgas, asinis iešļāca viņa vaigos, bet viņš sa­valdījās un devās pie Elzbetes, kas joprojām sapņaini skatījās uz meža pusi.

Jūs viena pati, Elzbetes jaunkundz? — mednieks iesāka, līdz­jūtīgi aplūkodams meitenes daiļo augumiņu.

Tā strauji uztrūkās kājās un ielūkojās viņa pazīstamajā sejā.

Jā, Elzbete pazina svešinieku, kaut arī nezināja vārdu. Bija sa­tikusi viņu mežā, kad meklēja tur no necilvēcīgā audžutēva patvē­rumu. Viņa jau vairākas reizes bija sarunājusies ar jauno vīrieti.

Par savām ciešanām gan tā nebija viņam stāstījusi, šai ziņā Elzbete bija pārāk lepna un smalkjūtīga, bet viņš jau zināja tās likteni, zināja, ka viņa ir nabaga bārenīte, ciema vecākā audžumeita.

Mednieks stāvēja viņai blakus.

Jūs nedejojat? — viņš jautāja.

Nē, — Elzbete sarka. — Es nevaru piedalīties šais priekos.

Kad ieradīsies jūsu nākošais laulātais draugs, Florians, tad gan varbūt ar viņu izdejosities.

Elzbetes daiļā seja kļuva bāla.

Florians? — viņa tikko dvesa. — Drīzāk miršu, nekā atdošos viņam.

Svešā vaigs -apmācās vēl vairāk nekā pirmāk.

Asi vārdi bija uz mēles, bet viņš apspieda lielo saviļņojumu.

Daiļā Elzbet, — tas ātri ieminējās. — Vai jūs nevēlaties ar mani dejot? Vai drīkstu jūs lūgt uz vienu deju?

Viņa kā izbijusies paskatījās apkārt.

Tad daiļā seja iekvēlojās kā purpura roze; tik mirklis šaubās, un viņa iekļāvās svešā rokās.

Puišiem visskaļāk gavilējot, svešais ar Elzbeti ieslīdēja dejotāju rindā.

Tie neviļus apstājās.

Bet Elzbete to nemanīja. Nemināmi saldsērīgas jūtas bangoja viņas dvēselē, krūtis cilāja elpa — smagi, bez apziņas tā lidoja sava partnera rokās. Elzbet, tā ir mīla! Mīla, kurai nav vārda!

Visi puiši un meitas skatījās svešajā — ha, tā tik var dejot augsti kungi!

Izbrīnīti skati pavadīja skaisto pāri, kas šķita kā radīti viens otram.

Te drūzmu šķēla kāds vīrs. Tas bija ciema vecākais.

Viņa seja bija briesmīgi saviebta, acis ļauni glūnēja uz svešo.

Hallo, kas tad nu? — viņš rēca. — Ko tas svešais mesjē te maisās? Vai tūliņ nelaidīs manu audžumeitu vaļā!

Mednieks apstājās.

Ciema vecākais, plati izplēties, stāvēja viņa priekšā.

Ko tu iedrošinies, — tas šņāca, pret Elzbeti vērsdamies. — Pašu puišiem liec velti lūgties sev apkārt, bet ar šo, kurš nez no kurienes ieblandījies, tu dejo? Par to tu dabūsi, Florians tevi izmā­cīs. Pēc četrpadsmit dienām tu būsi viņa sieva, tu to zini!

Elzbetes mīļā seja pārvērtās. Vēl nupat tā bija domājusi vai mūžam lidināties ar šo vīru, un nu tai uzreiz tik rupjā veidā tika atgādināta patiesība.

Viņa neviļus uzmeta acis svešajam.

Ar neizsakāmu nicinājumu tas skatījās uz vecāko, ap kuru kur­nēdami pulcējās ciema puiši.

Zaļsvārcis, kas šis tāds ir? — balsis sauca. — No muižas ļaudīm viņš nav, lielkunga ļaudīm ar viņu nav nekā kopēja. Tjd mēs noskaidrojām, laikam būs kāds uzklīdis vazaņķis!

Tumšs sārtums iedegās svešā vaigos, acis zibsnīja.

Puiši, pa pilnam miestiņa baudījuši, jutās droši un kurnēdami spiedās tuvāk.

Kas tie būtu par baznīcas svētkiem, ja prieki beigtos bez iz­kaušanās?

Elzbete trīcēja kā apšu lapa.

Manis dēļ neceliet ķildas! — viņa izbijusies lūdzās, jo labi pazina puišu nekrietnību.

Pagaidi tik, skuķe, — vecākais draudēja. — Gan mājās re­dzēsi!

Nabaga meitene sāka grīļoties, jo nebija jau pirmā reize, kad bezdievīgais audžutēvs viņu sodīja. Un vēl kā! Neko briesmīgāku nevarēja iedomāties.

Vecākais pievērsās puišiem.

Uz priekšu! — viņš pavēlēja. — Dzeniet prom šo uzklīdušo vazaņķi!

Puiši jau gribēja mesties svešajam virsū, kad tas pēkšņi izslējās un, paņēmis Elzbeti zem rokas, drošiem soļiem devās pretī, un tu­vākie neviļus atkāpās.

Kādi gļēvuļi esat, — vecākais rēca. — Ha, ha, ha, — simts pret vienu! Uz priekšu, izoderējiet vifiam muguru, lai vēl pēc ne­dēļām atmin jūsu dūres!

Puiši no jauna spiedās svešajam virsū, gribēdami to iemizot. Bet mednieks ar Elzbeti stāvēja, muguru pret mūzikas estrādi pa­griezuši.

Atpakaļ! — pērkona balsī viņš uzkliedza puišiem. — Ha, ja es nezinātu, ka esat sastrēbušies alu, tad jūs velnu redzētu par savu murkšķēšanu!

Sie vārdi bija kā eļļa ugunī.

Virsū viņam, — puiši kliedza. — Grābiet, samaliet miltos!

Pagaidiet! — Elzbete sauca, gribēdama doties pretī satrako­tajam pūlim.

Bet mednieks viņu atturēja.

Nosist viņu! — kliedza satrakotie. — Gāziet gar zemi!

Elzbete apķērās medniekam.

Jūs esat pazudis, — viņa dvesa. — Bet es, es miršu ar jums!

Viņš pieliekdamies uzlūkoja drebošo meiteni, bet satrakotais

pūlis krākdams nāca virsū kā pērkona negaiss.

Vecākais kūdīja uzbrucējus — tik mirklis, un simts saplosītu vienu.

Zemnieku puiši bija piedzērušies, līdz beidzamam saniknoti. Skaidrs, ka svešajam nebūs glābiņa.

Te uzreiz satrakotais pūlis apstājās, priekšējie izbijušies metās sāņus un lūkoja paslēpties aiz biedriem.

Svešais stāvēja augstu izslējies, un viņa labajā rokā pazibēja pistoles stobrs, kura gals bija pagriezts pret uzbrucējiem.

Elzbete paskatījās augšā.

Dieva dēļ, — jaunava lūdza. — Nešaujiet, nepastrādājiet slepkavību, tas |ak ir liels grēks.

Svešais nicinoši savilka lūpas.

Neraizējieties, Elzbetes jaunkundze!

Tad viņš pievērsās bēgošajiem:

Nāciet tak šurp, ja jums ir drosme! Simts pret vienu — ha, ha, ha! Gļēvuļi!

Puiši stāvēja, nesaprazdami, ar ko sākt, kā būt, tik vecākais trakoja.

Pistole nav lādēta, — viņš sauca. — Un, ja arī ir, viņš ne­vienam nevar trāpīt, tā tik ir lielība. Gāziet viņam, lai neceļas vairs!

Ko? — mednieks iekliedzās. — Es jums rādīšu, kā šauju! Redziet to zemnieku ar pīpi zobos. Uzmanieties, jūs, lielībnieki, jēra dvēseles!

Tik pazibēja . . . tad rībiens . . . Elzbete iekliedzās, un pīpe, sveši­nieka lodes ķerta, izšķīda, ka šķēpeles vien aizskrēja pa gaisu. Puiši bēga — šur un tur skanēju izbaiļu saucieni.

Pagaidi tik, skuķi, — vecākais kliedza. — Tu plijies šim va­zaņķim virsū, es ieslodzīšu tevi, badā turēšu, ūdens lāsīti nedošu, tik sitīšu, līdz paliksi guļot!

Elzbete drebēja kā gaiņāta stirna un, paklausot acumirkļa iedo­mām, vēl ciešāk piekļāvās medniekam.

Ak, ņemiet mani līdzi, — viņa lūdzās. — Neatstājiet mani tā necilvēka rokās, kas mani jau tik daudz mocījis un grib man uz­spiest riebīgu vīru. Vediet mani zaļajā mežā, es, ak, mans Dievs, es nevaru no jums šķirties, es gribu palikt jūsu kalpone… Uba­gošu priekš jums, ja vajadzīgs, bet bez jums vairs nespēju dzīvot. ..

Elzbetes balss pārtrūka šņukstos.

Puiši atkal sāka trokšņot.

Virsū viņam! — vecākais kliedza. — Nevajag ļaut atkal pie- lādet, žigli zemē viņu, viņš ir bīstams cilvēks, varbūt pats…

Mežonīgi smiekli pārtrauca vecāko.

Svešais stāvēja, viņa staltais augums šķita slejamies arvien augstāk, labā roka sažņaugta dūrē.

Surp tak, — viņš sauca. — Ja jums ir drosme uzsākt ar mani cīņu. Bet sargieties, ka nedodu dusmām vaļu! Līdz šim es jūs tau­pīju, bet, ja ir nopietni, tad jums jāmācās mani pazīt. Kas uzdro­šināsies mani aizskart, jēra dvēseles, ziniet — jusu_ priekšā stāv vīrs, no kura visā Saksijā un Bohēmijā dreb un trīc. Surp visi, kas esat šeit, es esmu Lips Tulians.

5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ

5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ

Pēc šiem vārdiem atskanēja briesmīgi izbaiļu kliedzieni.

Elzbete izrāvās no laupītāja rokām un stīvi lūkojās viņa skais­tajā sejā un tumši liesmainajās acīs.

Tad viņa paģība, sabrukdama pie bīstamā laupītāja kājām kā lauzta lilija.

Un uzbrucēji?

Puiši un meitas, veci un jauni kliegdami skrēja uz ciemu, muzi­kanti, pamezdami instrumentus, skrēja, ko mācēja.

Briesmonis ņirgādamies noraudzījās pakaļ.

Lips Tulians, Lips Tulians, glābsimies! — Tā, cits par citu kliegdami, skrēja izbiedētie ciema iedzīvotāji. Lielais laukums pāris acumirkļos bija tukšs, kliedzieni atskanēja iztālēm, viss svētku dalībnieku pūlis skrēja, it kā ienaidnieks tam būtu uz pēdām.

Lips Tulians satumsušu skatu noraudzījās pakaļ.

Ha, ha, ha, kā tie mūk! — viņš noņurdēja. — Jau mans vārds vien iedveš bailes. Ak, Filip fon Mengstein, kas no tevis iznācis — laupītāju vadonis, zemes lāsts!

Viņš izslējās.

Kādēļ to darīju, — viņš sauca. — Atriebības dēļ, ha, kas cits man atliek, izmocītajam, apsmietajam un izdzītajam, kā būt pasau­les klaidoņu vadonim? Man jāatriebj . .. jāatriebj, atpakaļ uz mežu pie biedriem!

Tad viņa kāja atdūrās pret kādu mīkstu ķermeni; viņš paskatījās, kas tur ir: pie viņa kājām gulēja Elzbete. Tik skaista pat ģībonī, tik mīļa! Kā Dievmātes tēls.

Jaunais laupītāju vadonis apstājās.

Ko lai es daru? — viņš domāja. — Vai atstāt viņu tāda briesmoņa rokās? Nē, varbūt viņu mocīs vēl nežēlīgāk. Sis nelietis, domājams, atvainos savu audžubērnu par draudzēšanos ar laupītāju vadoni. Es esmu zvērējis palīdzēt nelaimīgiem, lai tad arī notiek — ņemšu Elzbeti līdzi; šī daiļā būtne nedrīkst palikt briesmoņu varā!

Lips Tulians paņēma Elzbeti rokās, tā šķita tik viegla kā spal­viņa; viņš lieliem soļiem steidzās uz meža pakalni.

Nelaimīgā Elzbete, kas tā viņai būs par atmošanos, jo nu viņa

zinās, kas ir viņas aizstāvis, ko tā mīl ar šķīstas sirds mīlu!

* * *

Bija pagājušas stundas. Pa lielo mežu soļoja jaunais laupītāju vadonis, Elzbete dusēja viņa rokās bez samaņas.

Sur tur, uz biezokni traukdamies, uzlēca kāds meža zvērs, bet jaunais cilvēks nevēroja meža iemītniekus, viņš traucās uz priekšu, uz kalna galu.

Viņam bija milža spēks; jau stundām ilgi viņš nesa paģībušo.

Viņš elpoja smagi. Sirds drudžaini sita, un lielas sviedru lāses plūda pār tumši pietvīkušo seju.

Te viņa skats ieraudzīja akmeņu kaudzi; pussagruvis, ar sūnu un krūmiem apaudzis mūris iestiepās šaurā meža takā.

Beidzot, — Lips Tulians murmināja. — Beidzot, ir jau laiks, jo sāka aptrūkt spēka, tomēr atstāt meiteni nelaimē nevarēju.

Tur zem eglēm pacēlās kāds pussagruvis tornis. Sirmā senatnē tur bijusi pils — kādreiz dižciltīgo bruņinieku miteklis, šodien lau­pītāju vadoņa un viņa biedru paslēptuve, saukta par Greifenšteinu.

Lips Tulians apstājās. Veikli iesaucās kā vanags, bet atbilde nenāca, kaut arī sauciens tālu atbalsojās mežā.

Vēl nav te, — viņš murmināja. — Ā, viņš būs saodis — šī puse vairs nav droša, varbūt man drīz nāksies pazust.

Tagad Lips Tulians ar savu skaisto nastu iegāja gruvešos.

Drēgns, piesmacis gaiss sitās pretī, kad viņš iegriezās šaurajās- trepēs, kas veda dziļumā.

Te viņš apstājās.

Kādēļ meiteni nest lejā, — bandītu vadonis murmināja. — Vispirms viņa jāatmodina, pēc tam varēšu apdomāt, ko darīt… — un viegli atguldīja meiteni zemē.

Pa durvīm ieplūda vāja gaismiņa, taču pietiekoša, lai redzētu daiļā auguma formas, turpretim dziļāk, telpas dibenā, valdīja melna tumsa.

Lips Tulians nometās ceļos blakus paģībušajai.

Viņš pārlaida roku pār Elzbetes bālo vaigu, pacēla viņas daiļo galvu un atguldīja uz mīkstām sūnām, kuru te bija papilnam.

Pēkšņi viņš pielēca kājās.

Klau, vai tas nebija drānu troksnis? — viņš čukstēja. — Ai, kādas muļķīgas bažas, kas tad vēl te var būt kā pūces un sikspārņi, laikam tie paši būs berzējušies gar sienu!

Viņš atkal uzlūkoja paģībušo.

Ja viņa Hedviga te gulētu, ja viņš savu vienīgo, bezgala mīļo ta varētu turēt rokās — viņa sirds sažņaudzās, to iedomājot.

Ak jā, tas nevar būt. Nav iespējams! Hedviga ir grāfa Martinica sieva.

O, šis neģēlis, kuram viņš zvērējis nāvi un bojā eju! Kā gan viņš savu atriebību piepildīs!

Kas ar Hedvigu noticis — vai viņa dzīvo Prāgā ar grāfu, vai jau sen mirusi un aprakta? Viņam nebija ne jausmas par to, ka Hedviga aizbēgusi savas nelaimes dienā. Lips Tulians to nezināja, jo tur nedrīkstēja rādīties, tur viņam dzītos pakaļ simtiem ķērāju.

Jaunais bandītu vadonis atkal noliecās pār nemaņā gulošo, ar varu gribēdams aizdzīt mokošās domas.

Mostieties, Elzbet! Elzbet! — viņš sauca.

Tad atkal sāka glāstīt viņas stīvo seju.

Vēlreiz iečabējās.

Lips Tulians uzlēca kājās.

Tā nav pūce, — viņš pusbalsī teica. — Tas ir… Ha!

Pēkšņi atspīdēja gaisma, telpas dibenā pacēlās kāds stāvs —

sieviete!

Zeltaini mati apņēma plecus kā mirdzošs mētelis; sieviete pacēla roku, it kā taisītos uzbrukt.

Lips Tulians stāvēja kā pārakmeņojies. Ai, tā taču nav dzīva, tas ir gars! Savādi — tik bāla, un izskatās kā Hedviga.

Viņš elpoja smagi un sāka kāpties atpakaļ.

Kāda cita, — pēkšņi atskanēja kā gara balss. — Cita. Viņš. .. viņš nemīl . . . mani vairs . . . viņš … viņš … aizmirsis mani!

Gaišums apdzisa. Tajā vietā, kur nupat bija redzams Hedvigas tēls, valdīja kapa klusums.

Skanēja soļi, tie nāca no ārpuses, kāds vīrietis traucās pāri ak­meņiem, viņa tumšais stāvs patlaban bija redzams vārtu ejā.

Virsniek, — rupja balss sauca. — Virsniek, vai jūs tur esat?

Vāja balss iekliedzās. Tas bija Lips Tulians. Izbaiļu sauciens

šķita atbalsojamies mūros.

Hedviga, — bandītu vadonis stostījās. — Mīļākās gars!

Pie velna, nē, tas esmu es! — vīrietis kliedza, Lipam Tulia- nam tuvodamies. — Taisieties ātri, viss mežs ir kareivju pilns, viņi nāk šurp, nāve un elle — te ir nodevība!

Hedvig! — Lips Tulians dvesa kā bez prāta.

Pie velna, virsniek, dzirdiet tak, kareivji nāk, pats redzēju, un kāds sievišķis tos ved! Velns rāvis visas sievietes, kur tās ir, tur nav gaisa!

Bandītu vadonis likās atjēdzamies.

Tas bija sapnis, — viņš dvesa. — Zārberg, kur tie kareivji palika?

Pēdējos vārdus Lips Tulians izrunāja ar parasto enerģiju un mieru.

Nāciet tornī, paskatieties!

Jaunais vadonis steigšus metās pa trepēm augšā, viņa biedrs sekoja, un drīz tie abi stāvēja torņa virsotnē. Mežā bija kņada, zirgu pakavi dimdēja, un starp eglēm parādījās uniformas.

Lūk, dragūni, grenadieri… velns rāvis, mēs esam lamatās, un tur . . . redziet, pašā priekšā sievišķis uz zirga!

Lips Tulians skatījās lejā.

Tālumā redzēja jātnieci, kareivji nāca viņai paka], arvien tuvāk un ātrāk. Patlaban saules stars apgaismoja viņas seju, laupītāju vadoņa vanaga acis pazina jājēju.

Bēgsim, bēgsim, — otrs mudināja. — Mēs esam pazuduši!

Ha, — Lips Tulians iesaucās, acīm kvēlojot. — Tā ir Hilda — brīvkunga fon Tuna audzēkne, šī neģēlīgā nodevēja un manas laimes postītāja!

Pēkšņi viņš iepleta acis — apakšā no vecās pils drupām izskrēja kāds balts stāvs — sieviete — viņas zeltainie mati plīvoja vējā.

Debess, vai tā nav … — viņš spieda roku uz krūtīm.

Arī jātniece bija pamanījusi bēgli, zibens ātrumā apgrieza savu zirgu un, uzvaras priekā iesaukdamās, dzinās bēdzējai pakaļ.

Bēgle pēkšņi pagriezās sāņus, nākošā acumirklī viņa kā rēgs pazuda krūmos. Tik mirklis, un Lips Tulians velti raudzījās pēc mīklainās parādības.

Es sapņoju, — viņš mežonīgi iesaucās. — Manas asinis ir uztrauktas, es redzu spokus gaišā dienas laikā!

Bandītu vadonis liesmainām acīm skatījās kareivjos, kas nāca tuvāk, kamēr biedrs rāpās zemē aiz mūru gruvešiem.

Virsniek, — Zārbergs izbijies dvesa. — Virsniek, te augšā mēs nevaram palikt, mūs saķers kā peles slazdā!

Bet Lips Tulians neklausījās Zārberga vārdos.

Arī jātniece atgriezās un auļoja šurp. Laupītāju vadonis nikni kratīja savu dzelzs dūri, viņš nevēroja briesmas, kas vērtās ik mir­kli lielākas, tik redzēja sievieti uz melnā zirga. Jā, tā ir Hilda, vel­nišķā skaistule, bīstamākais laupītājs!

Tur ,viņš ir, uz priekšu, ļaudis! Saņemiet viņu dzīvu vai mi­rušu, tas ir Lips Tulians, laupītāju vadonis!

No torņa atskanēja mežonīgi smiekli, Lips Tulians ar apbrīno­jamu spēku uzrāva savu biedru augšā.

Viņš kāpa lejā pa stāvajām trepēm. Zārbergs kā spalva karājās pie sava pavēlnieka sāniem.

Nu jau abi stāvēja krēslainā telpā.

Laupītāju vadonis noliecās un nākošā acumirklī ielika samaņu neatguvušo Elzbeti Zārberga rokās.

Ārā uz akmeņiem dimdēja zirgu pakavi; bruņu šķindoņa, lāsti un klaigas spiedās iekšā. Dragūni jau ieņēmuši vienīgo izeju, ap vecās pils mūriem visās pusēs stāvēja bruņoti sargi.

Drošais bandītu vadonis, bez šaubām, bija pazudis.

Iekšā, laupītāju ligzdā! —no ārpuses sauca rupja balss. — Uz priekšu, ļaudis! Kas stājas pretī, šaujiet nost!

Sargieties, — skanēja sievietes balss. — Nepārkāpiet pavēli, jums viņš dzīvs jānogādā uz Drēzdeni, dzīvs!

Tā bija Hildas balss.

Viņa gribēja dzīvu iegūt to, kuru ar tādu mežonīgu skubu vajāja, Lipam Tulianam dzīvam jākrīt gūstītāju rokās!

No pils apakšējām telpām atkal skanēja smiekli, tur stāvēja laupītāju vadonis, un viņam blakus Zārbergs ar skaisto Elzbeti.

Lips Tulians nometās ceļos uz akmens plāksnēm.

Mēs esam pazuduši, — Zārbergs vaimanāja.

Paliec klusu, memrnesdēliņ, — pavēlnieks rūca, pie zemes pielie­cies; viņa dzelzs dūres pakampa lielo akmens plāksni pie paša mūra.

Kas notiks? Vai Lips Tulians gribēs pacelt smago bluķi? Nē, tas cilvēka rokām nav iespējams.

Baiļu pārņemts, Zārbergs šķielēja uz izeju — tur jau līda iekšā kareivji. Pa priekšu lādēdamies spraucās milzīga auguma kaprālis, augsti paceltu zobenu, uzvilktu pistoli kreisajā rokā. Aiz viņa kāda sieviete — skaistule Hilda — acīmredzot gribēja iekļūt pirmā un pasargāt mīļāko no nāves.

Zārbergam pārskrēja auksts pa visiem locekļiem.

Viņam jau rēgojās priekšā giljotīna, bende un spožais cirvis.

Pēkšņi turpat blakus atskanēja dobjš troksnis; laupītājs paska­tījās. . . Vai viņš sapņoja? Lips Tulians ar pārcilvēcīgu spēku bija uzcēlis lielo akmens plāksni — tumšs, atbaidošs caurums rēgojās pretī, no tā plūda drēgns, sastāvējies gaiss.

Te iekšā, ātri, ātri, uz leju! — bandītu vadonis sauca.

Zārbergs devās turp — viņš sataustīja trepes, kas veda dziļumā,

un, jaunas dzīvotalkas pārņemts, likās pa slepenajām trepēm lejā, ko nagi nesa.

Dobja dunoņa augšā. Akmens bluķis atkal klāja caurumu, un nākošā acumirklī Zārbergs sadzirdēja sava pavēlnieka straujo el­pošanu.

Virsniek, kareivji nāks mums pakaļ, — Zārbergs dvesa.

Vispirms lai viņi mūs atrod, — Lips Tulians teica, mežonīgi ņirgādamies. — Nāc šurp, Zārberg, man blakus, skaties zemē, tur stāv zārki.

Kur mēs esam?

Pils kapeņu velvē, ko neviļus uzgāju, — laupītāju vadonis atbildēja. — Bet nu vairāk ne vārda, ka neizdzird mūsu balsis. Pa­liec tik man līdzās.

No augšas nāca neskaidrs troksnis.

Ka tevi velns, — kaprālis lādējās. — Traki vai apburti esam? Te viņam vajag būt.. . Laternas šurp, pārmeklēt visu ligzdu! Tas nelietis mums jādabū rokā!

Gūstīti . . . ķerti. . . brīvi kā putni, — Lips Tulians čukstēja. — Bet pagaidiet tik, vēl pēdējais vārds nav teikts!

Zārbergs gāja tālāk, cieši turēdams rokās savu nastu. Pār kādu satrūdējušu šķirstu ejot, viņš tik tikko noturējās — zem kājām brīkšķēja, līķa kauli lūza un birža zem viņa smagajiem zābakiem, bet laupītājs tam nepiegrieza vērību.

Tagad, kad Zārbergs zināja, ka no vajātājiem viņu šķir akmens, viņš iedomāja sevi un reto nastu, kuru Lips Tulians bija viņam nodevis.

Jā, tā ir kāda sieva. Jaunai, daiļai sievai vai meitenei tai jābūt, jo Zārbergs sajuta vilinošas miesas formas, asinis viņam sāka straujāk joņot dzīslās.

Skuķēns daiļš kā pumpurs, — laupītājs domāja. — Lips Tu­lians viņu, bez šaubām, paņēmis līdzi kā mīļāko. Un mums .. . Nekas, mēs vēl neesam galā, gan redzēsim, kurš vēlāk būs vadonis. Velns rāvis, man taču pašas lielākās tiesības uz vadoņa vietu!

Sajā brīdī krakšķēdamas atvērās kādas ierūsējušas durvis, un tūliņ iedegās gaisma. Skaties un brīnies!

Lips Tulians stāvēja mazā istabiņā, ko stipras dzelzs durvis šķīra no kapeņu velves.

Jaunais laupītāju vadonis turēja rokā gaišu laternu, kuras gais­mā, neviļus atpakaļ paskatīdamies, Zārbergs ieraudzīja garu rindu pussatrūdējušu šķirstu.

Tad Lips Tulians aizslēdza durvis.

Tu paliec še, — viņš teica Zārbergam, kas gribēja iet viņam līdzi. — Gaidi, kamēr nākšu atpakaļ. Liec paģībušo tur zemē! — viņš rādīja kādu vietu.

Bet ja nu mani te atrod? — laupītājs bažījās.

Akmens bluķi tur augšā neviens neuzies, — Lips Tulians lepni apgalvoja. — Tev ilgi nebūs jāgaida. No šejienes slepena eja izved mežā; pa to es tūliņ iešu.

Virsniek, jūs skrejat nāvei rīklē!

Nicinoši smiekli skanēja par atbildi, tad jaunais bandītu pavēl­nieks atstāja laternu uz akmens galda, un, iekams Zārbergs paspēja ko iebilst, pārdrošais laupītājs jau pazuda tumšajā, šaurajā ejā.

Pēkšņi bāli apgaismotajā telpā atskanēja vaids. Bailīgais Zār­bergs iztrūcies uzlēca kājās.

6. nodaļa ASINSNAUDA

 6. nodaļa ASINSNAUDA

Pilsdrupu iekšpusē izcēlās neaprakstāma kņada. Kareivji jaucās pa visiem kaktiem, visu ar laternām apgaismodami; ar šauteņu resgaļiem dauzīja mūri, ka putēja vien, un pūces, no midzeņiem iztraucētas, brēkdamas skraidīja apkārt.

Te tak šiem salašņām vajag būt, — kaprālis rēca, zils un melns no dusmām. — Saņemieties, puikas, — dauziet sienas, lau­pītāji būs ielīduši pa kādu caurumu.

Oficieri stāvēja ārā pie izejas, netālu no viņiem Kaspars, kas mierināja savas pavēlnieces zirgu. Kareivji sāka nākt ārā.

Dabūjāt rokā? — kāds oficieris piejādams jautāja.

Nē, kur šo velnu dabūs; iekšā viņa nav, būs varbūt izbē­dzis, — kareivji ziņoja.

Ne pele nav no pils izskrējusi, sargi tak neguļ; viņam jābūt turpat iekšā!

Nē, iekšā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Patlabn Hilda izlīda no mūriem, gaužām sašļukusi, bāla kā līķis, bet acis tai zibsnīja.

Ak, mūsu staltā vadone, — kāds oficieris, savu trīsstūraino cepuri paceldams, ieminējās. — Daiļā Hilda fon Brokdorfa. Patiesi jāsaka, ka viņa vairāk nopūlas ar bīstamā laupītāju vadoņa gūstī­šanu nekā mūsu ļaudis.

Hilda steidzās šurp.

Drupās nav neviens atrodams, — viņa neskanīgi teica. — Hm, viņš tak nav putns, kas var aizlidot pa gaisu. Un kur tad palika tā nepazīstamā, kam es biju uz pēdām?

Piesteidzās Kaspars, bet Hilda jau bija ielēkusi seglos bez viņa palīdzības.

Aklais muļķi, — viņa teica apslāpētā balsī. — Ko tu plāties ar savu apķērību! Hedviga bija te, es redzēju viņu izskrienam no drupām. Un tu pats to apgalvoji.

Tā ir, jaunkundzi

Un tagad mūros neviens nav atrodams, — Hilda errojās. — Ne viņš pats, ne kāds no viņa ļaudīm. Ha, tie atraduši viens otru, dzīvo kopā, mīlējās, skūpstās, kamēr es… — viņas balss aizrāvās pārmērīgās dusmās.

Bet es atriebšos, Hedvigai jāmirst un viņam jāsmok cietumā, līdz viņš zvērēs man mūžīgu uzticību. Tad es atbrīvošu viņu, un viņš piederēs man uz visu mūžu.

Kaspars klusēja.

Viņš bija pieradis klausīties savas daiļās pavēlnieces trakošanā, \

jo nu jau vairākas nedējas tie okšķerēja Filipa fon Mengsteina un Hedvigas pēdas. Jā, patiesi, jaunais muižnieks bija pazudis, un tā vietā radies pārdrošais laupītāju vadonis, kura darbi bija tik pasa­kaini un dīvaini.

Briesmīgais Lips Tulians nevienam nabagam nedarīja pāri, viņš uzbruka vienīgi kungiem, apspiedējiem, izsūcējiem, ierāvējiem.

Kaspars, Hildas uzticības vīrs, bija tāds cauri kritis zellis. Kā vietas meklētājs viņš bija devies uz apgabalu, kur uzturējās ban­dītu vadonis, un drīz varēja ziņot savai pavēlniecei, ka Filips fon Mengsteins, pieņēmis Lipa Tuliana vārdu, ejot laupīdams un at­riebdamies. Sī vēsts Hildas karsto mīlestību tomēr neatsaldēja. Gluži otrādi: viņa apbrīnoja vadoņa drosmi un gaidīja brīdi, kad iegūs pašu.

Uzzinājusi no Kaspara, ka mežā redzēta kāda gaiša, skaista sieviete, Hilda bija griezusies policijā. Viņa nešaubījās, ka Hedviga, Prāgas gubernatora sieva, iebēgusi mežā un dzīvo kopā ar drošo bandītu vadoni.

Tā tas nedrīkstēja būt — Filipam jāpieder viņai, Hildai. Viņas plāns bija sagūstīt to un vēlāk atbrīvot no cietuma.

Aiz pateicības tad viņam būtu jāprec Hilda, tā viņa domāja.

Dedzīgām acīm skaistais zvēriņš skatījās uz mūriem.

Viņam jābūt tur, viņš ir paslēpies, — Hilda teica.

Sis nelietis sadevies rokās ar pašu velnu, viņš padarījis sevi neredzamu, — māņticīgie ļaudis teica. — Nupat viņš vēl stāvēja tornī!

Viņš ir aizbēdzis, — Hilda murmināja. — Bet es — man jā­dabū viņš un tad …

Kāds oficieris piejāja viņai blakus.

Cfenītā jaunkundze, vai atļaujat jūs pavadīt atpakaļ?

Es pateicos, — Hilda atbildēja. — Sulainis pavadīs mani, jo es vēl meklēšu pazudušo.

Vai tad jums tik liela interese par šo laupītāju vadoni? — oficieris jautāja, ar glūnošu skatu apbrīnodams skaistuli.

Hilda neatbildēja.

Mums ir pavēle no šejienes doties atpakaļ uz Drēzdeni, — oficieris teica.

Ko, vai kareivji ilgāk nedrīkst meklēt laupītāju? — Hilda uztraucās.

Zēl, tāda ir pavēle, un, ja šodien viņu neatradīsim, tūliņ at­griezīsimies galvaspilsētā.

Labi, — Hilda īgni atcirta. — Tad es ar savu sulaini mek­lēsim vieni.

Bīstama lieta — šinīs mežos.

Es nebaidos, — Hilda atcirta, piešus zirgam piespiezdama tā, ka tas iekrākdamies metās uz priekšu. Kaspars sekoja, un ofi­cieris noraudzījās viņiem pakaļ.

Ak — viņš dvesa. — Ķēniņam to vajadzētu redzēt! Kaut man izdotos šo skaisto jaunavu aizvest Drēzdenes galmā. Tiešām, kūr­firsts būtu sajūsmināts, un es, es varētu rēķināties ar ķēnišķīgu pateicību. Nu, vēl jau laika diezgan. Varbūt man tomēr izdodas skaisto Brokdorfeni aizvest uz rezidenci!

Kareivji vēl stāvēja ap mūriem, un skaistā jātniece neviļus pie­vilka pavadu, apturēdama zirgu, kad rupja balss uzsauca kareivjiem:

Uzmaniet, puiši, neļaujiet laupītājam aizbēgt! Kas saķers Lipu Tulianu, dabūs pieci tūkstoši pilnvērtīgu dālderu. Tas ir mūsu valsts ministra, grāfa fon Fleminga, kabineta lēmums. Un.mūsu visžēlīgais karalis un kūrfirsts Augusts to apstiprinājis ar savu zīmogu.

Kareivji sačukstējās.

Pieci tūkstoši pilnvērtīgu dālderu — tā jau vesela bagātība!

Hilda iegāja mežā. Kaspars sekoja savai pavēlniecei, kas de­dzīgi skatījās apkārt.

Pēkšņi iebrakšķējās krūmi. Zibens ātrumā kāds izlēca un satvēra zirgu aiz pavadas.

Filip! — izlauzās pār Hildas lūpām. Jā, tur viņš stāvēja, iz­mocītais, vajātais, greznā mednieka uniformā, tumšs un tomēr ap­buroši skaists.

Kaspars gribēja savu zirgu griezt apkārt, bet ieraudzīja pistoles stobru pazibam gaisā.

Paliec uz vietas, nelieti, — Lips Tulians sauca. — Citādi mana lode tev ieurbsies pierē!

Kaspars izbijies, drebošām rokām valdīja zirgu.

Filip! — Hilda atkal iesaucās.

Jā, tas es esmu, —jaunais vīrietis atsaucās. — Es, kuru jūs vajājat kā plēsīgu zvēru, par kura galvu izsolīta pieci tūkstoši dāl­deru atlīdzība. Pats dzirdēju. Ha, ha, ha — pieci tūkstoši dālderu, asinsnauda par pēdējo Mengsteinu, un jūs, tik jūs pie visa vainīga!

Viņš uzlūkoja Hildu ar briesmīgu skatu. Tā kļuva bāla, gribēja atbildēt.

Ja, neliedzieties, — Lips Tulians turpinaja. — Vai jus do­mājat, es pie moku staba nedzirdēju, ka jūsu meli bija tie, kas iegrūda mani nelaimē!

Es? . .. Es!

Jā, jūs pierunājāt brīvkungu, savu krusttēvu, lai tas spiež Hedvigu doties laulībā ar ienīsto grāfu Martinicu. Jūs, jūs, čūska, to izdarījāt un iegrūdāt mani nelaimē.

Lipa Tuliana balss sāka drebēt.

Mana nabag Hedviga, — tas lēni sacīja. — Varbūt viņa jau sen mirusi!

Hildas acis dzirkstīja. Viņa saprata katru mīļākā vārdu.

Kā tas var būt, — viņa domāja. — Es tak Hedvigai džinos pakaļ. Ahā, viņa meklē to, bet par laimi nav vēl atradusi!

Bandītu vadoņa balss lika tai uztrūkties no domām.

Neliete, — tas teica. — Kas mani kavē jums tagad atmaksāt, es varu jūs nogalināt tūliņ, uz vietas!

Hildu uzlūkojot, viņa acis sāka bolīties; šis skats bija tik bries­mīgs, ka Kaspars bailēs , paslēpās aiz zirga kakla.

Tad Hilda apķērās.

Tā nav jūsu nopietnība, Filip, — viņa mīļi sacīja. — Jūs nezināt, kādēļ to darīju un kādēļ jums sekoju?

Lips Tulians nicīgi iesmējās.

Lai papriecātos par manu nelaimi — ha, ha, ha!

Filip, — Hilda aizvainota iesaucās. — Mīlas dēļ es to darīju, Filip . .. Lielas, nepanesamas mīlas dēļ.

Jaunais laupītāju vadonis stingi, kā sapņodams, uzlūkoja runā­tāju. Hilda atlaida pavadu, tad ātri izlēca no segliem un devās Lipam Tulianam pretī.

Filip, — viņa teica svētlaimē izkusušu balsi. — Filip, es mīlu tevi, esmu tava, ņem mani… dari ar mani, ko gribi!

Klusu, nekrietnā, jūs salauzāt manu un Hedvigas sirdi. Un es jūs tagad nogalinātu, ja…

Viņš izslēja savu dzelzs dūri — viens sitiens, un Hilda saļimtu bez dzīvības.

Nē, — viņš dobji teica. — Es cīnos tikai ar vīriem un nekad savas rokas neaptraipīšu ar sieviešu asinīm. Ejiet, nekrietnā, gan saņemsiet pelnīto sodu — drīz … Prom no manām acīm, lai man savs nodoms nav jānožēlo! — Lips Tulians izskatījās kā pats at­riebības gars.

Dieva dēļ, žēlīgā jaunkundz, viņš nogalinās mūs, — Kaspars vaimanāja.

Nē, jēra dvēsele, — laupītājs atcirta. — Tu jau neesi lodes vērts, lasies!

Filip, — Hilda lūdzās. — Beidzamo vārdu, uzklausi!

Nē, ejiet, neliete, — es ienīstu, es nicinu jūs! Dzīvojiet tai apziņā, ka esat divus cilvēkus uz mūžu iegrūdusi nelaimē, par ko varēsit atbildēt visaugstākā soģa priekšā!

Hilda gribēja vēl runāt.

Laupītāju virsnieks sarāvās.

Ha, es aizmirsu, — viņš murmināja. — Viņa palika viena ar Zārbergu, un tas nevienas sievietes godu netaupa. Man jāsteidzas — tūliņ!

Filip!

Lips Tulians ieleca krūmos un traucās uz apakšzemes eju.

Kaspars atguva drosmi.

Surp, — viņš sauca pilnā kaklā. — Kareivji, te ir laupītāju vadonis, tie pieci tūkstoši dālderu būs man… Atri, ātri, tur viņš ieskrēja!

Kareivji jau bija klāt, atskanēja komanda, ieroči žvadzēja, un trakās cilvēku medības sākās no jauna.

7. nodaļa PAZEMĒ

 7. nodaļa PAZEMĒ

Zārbergs nekustēdamies stāvēja drēgnajā velvē.

Viņu bija pārņēmušas bailes, vēl vienmēr tas klausījās.

Projām viņi ir, — laupītājs murmināja. — Virsnieks tiešām ir zvērīgs tēviņš. Bet manam nodomam tas nav nekāds šķērslis. Es pats gribu komandēt mūsu pulku un saņemt lielāko laupījuma daļu. Lips Tulians jādabū pie malas. Hm, tas nenāksies tik viegli, jo viņš ir ļoti stiprs un gudrs. Bet gan radīsies izdevība … Ne velti mani sauc par Zārbergu.

Tad viņam šķita, it kā tas atkal dzirdētu klusu vaidu. Strauji apkārt apsviedies, laupītājs ieraudzīja Elzbeti, kas gulēja uz akmens bluķim pārklāta bieza mēteļa.

Ā, viņa mostas, — laupītājs čukstēja. — Velns un elle, tāds skuķēns kā pumpurs. Kur gan Lips Tulains viņu laupījis? Hm, viņa ir zemnieku drēbēs, bet seja — pat grāfa bērnam nevar būt skais­tākas!

Laupītāja acis iedegās, un viņa pirksti skāra Elzbetes ķermeni.

Meiča atkal ievaidējās; Zārbergs, pašam nemanot, atkāpās taisni tajā brīdī, kad meitene pavēra acis.

Kur es esmu? — maiga balstiņa ierunājās.

Pie mīļiem, labiem ļaudīm, manu skaisto bērniņ, — Zārbergs glaimi atbildēja.

Elzbete uzrausās kājās. Sāka atcerēties — vai viņa neatradās pie laupītāju vadoņa? Kur viņas audžutēvs, ciema vecākais, kur ciema ļaudis?

Ak, mans Dievs, kas ar mani noticis, kur es esmu? — nabaga bērns vaimanāja, lielas asaru pērles sāka ritēt pār bālajiem vaigiem.

Klusu, klusu, — Zārbergs mierināja, baidīdamies, ka viņas balsi neizdzird augšā.

Elzbete sēdēja uz akmens bluķa.

Kas tā par šausmīgu telpu? Kur viņš ir? — Elzbete dvesa. — Man prāti sāka jukt, kad dzirdēju briesmīgo vārdu.

Ā, jūs domājat Lipu Tulianu?

Jā, kur viņš ir? — Elzbete, bai|u trīsu pārņemta, jautāja.

O, virsnieks drīz nāks, — Zārbergs atbildēja, viņas augumu skatiem vai aprīdams.

Elzbete atbalstīja galvu pret auksto mūri.

Viņš nāks atkal … — viņa stostījās gaistošu balsi.

Zārbergs virzījās tuvāk.

Jus laikam baidāties no virsnieka, "jaunkundz?

Elzbete neatbildēja.

Vai man jūs nepasargāt no viņa? — Zārbergs gausi jautāja.

Lielām, izbaiļu pilnām acīm viņa lūkojās blēdī.

Ļaujiet man iet, — Elzbete lūdzās. — Es steigšos projām, es nevēlos redzēt neviena, tikai klusā mežā izbeigt savu nožēlojamo dzīvi, un . . .

Skaļas elsas apslāpēja viņas balsi.

Bet jaunkundz, — Zārbergs līdzcietīgā balsī iesaucās. — Kā jūs spējat tā runāt? Tik jauna, daiļa meitene domā par nāvi un miršanu. Uzlūkojiet mani! Vai es neesmu patīkams zēns? Es jums visur paklausītu un visas jūsu ilgas piepildītu.

Elzbete bailēs sarāvās un mirkli uzlūkoja to.

Ko jūs teicāt?

Nu, varu arī atklāti runāt. Mūsu virsnieks ir nepārspējams zellis, un dusmu brīžos no tā jābaidās. Bet es vienmēr esmu godīgs zēns, kam patīk jaunas, skaistas meitenes. Pamēģiniet ar mani, jaunkundz!

Zārbergs pievirzījās meitenei tuvāk un mēģināja to satvert, bet viņa ātri atrāvās.

Neaizskariet mani! — Elzbete dusmīgi iesaucās. — Atpakaļ, ko jums vajag no manis?

Jūsu mīlu!

Mans Dievs, pasargi mani no šī nelieša! — Elzbete, rokas paceldama, nāves bailēs lūdzās.

Jaunkundze… — Zārbergs atkal mēģināja to apkampt.

Nekad, — Elzbete vaidēja.

Ak tā", nu tad es pats ņemšu, kas man patīk, — Zārbergs iesaucās un kā tīģeris satvēra trīcošo meiteni.

Elzbete skaļi iekliedzās.

Nu, sirsniņ, — nelietis dvesa. — Tagad tu esi mana. Oho, mazā, viltīgā kaķene, laikam gribēsi vēl sevi aizsargāt. Nu, tas tik būs joks!

Tad laupītājs pacēla drebošo Elzbeti.

Veltīgi viņa cīnījās pretī. Spēki to atstāja, un laupītājs aiznesa savu trīcošo upuri uz akmens sola.

Palīgā! Palīgā! — Elzbete sauca.

Kliedz tik, — Zārbergs ņurdēja, aizturēdams tai muti. — Esi klusa, tu būsi mana … tu …

Pēkšņi kāda droša roka sagrāba laupītāja plecu. Elzbete kļuva brīva, un Zārbergs smagi atkrita pret mūri; drausmīgi lādēdamies viņš grīļojās kaktā.

Lips Tulians ar kreiso roku turēja Elzbeti, bet labā bija saga­tavota jaunam uzbrukumam.

Zārberg, — jaunais virsnieks jautāja. — Vai es tev šo jaunavu uzticēju? Atbildi, vai…

Laupītājs nedroši saliecās, it kā gaidītu dzelzs dūres belzienu, kas bez žēlastības to sadragātu.

Elzbete piespiedās pie jaunā vīra krūtīm. Tā saprata, ka laupī­tāju virsnieks saudzēs viņas godu, jo tik godīgas acis nespēj melot.

Beidzot Zārbergs izlīda no kakta un slepeni, naidīgi uzlūkoja Lipu Tulianu, kas arvien vēl mierināja drebošo Elzbeti.

Ļaujiet man aiziet, — stostīdamās lūdzās satrauktā meite­ne. — Zvēru, ka jūs nenodošu. Tik ļaujiet man iet, es jūs ļoti, ļoti lūdzu. Es nevaru še palikt.

Bet tomēr jūs še paliksit, — jaunais cilvēks laipni teica. — Vai jums šķiet, Elzbet, ka ciemā jums uzsmaidīs labāks liktenis? Audžutēvs jūs piespiedīs doties pie altāra ar riebīgo Florianu.

Nekad ne, es miršu — man apnicis dzīvot, — tā izbijusies vaimanāja.

Un tomēr jūs dzīvosit, — Lips Tulians teica. — Jūs esat par skaistu un labu, lai es ļautu nelietīgajam vecim jūs samaitāt. Es jūs aizvedīšu drošā vietā un vēlāk izlemšu jūsu likteni.

Savādi, pirms brīža Elzbete ar bailēm iedomāja bīstamo vīru un neticēja, ka tas varētu būt viņas aizstāvis. Un nu tā paklausīgi padevās viņa gribai kā mazs bērns, bet Lips Tulians tak bija lau­pītāju vadonis. Elzbete pat nejautāja, uz kurieni jaunais cilvēks grib viņu vest, viņa uzticējās tam, kas to izglāba lielākā nelaimē, un uzticīgām acīm pazagšus ieskatījās bandītu vadoņa vīrišķīgi skais­tajā, nopietnajā sejā.

Zārbergs skatījās viņos ar ļaunu, iešķību skatu.

Skaistus vārdus viņš prot runāt, — nelietis domāja. — Ha, ha, ha — ar saviem glaimiem tas iekaro meitenes uzticību, lai mazā spītniece nepretotos. Bet mēs vēl neesam galā — pagaidiet, es kļūšu bandas vadonis, man piederēs skaistā meitene, vēl tik Lips Tulians ir par šķērsli. Kad viņa vairs nebūs, es sasniegšu kāroto mērķi. Viņam jāmirst, tad es viens pats būšu pavēlnieks. Elle un velns!

8. n o d a ļ a

MEŽA DZIRNAVAS

8. n o d a ļ a

MEŽA DZIRNAVAS

Dziļi egļu mežā, vientuļā ielejā, burbuļojoša kalnu strauta malā atradās kādas vecas dzirnavas.

Dzirnu rats klabēja, ūdens krākdams mutuļoja un izšķīda sīkās lāsītēs, kas mirdzēja un vizuļoja saules staros.

Mežā valdīja klusums. Bet no dzirnavu atvērtajiem logiem ska­nēja mežonīgas dziesmas un rupji smiekli. Reizēm iešķindējās glāzes un pudeles, jo lielajā istabā žūpoja lielāks skaits dažādi ģērbušos vīru.

Tie nebija iemaldījušies ceļotāji, ko tik viesmīlīgi te uzņēma, tie bija bandīti, kas dzīvoja mežā un pārtika no sveša labuma.

Pie sienām bija pieslietas šautenes; pistoles un tuteņi aizbāzti aiz jostām — tie bija Lipa Tuliana ļaudis, kas te svinēja mežonīgas dzīres.

Dzirnavnieks smīnēdams vēroja dzīrotājus; viņš jau pats arī piederēja pie tiem un tikai maskēdamies piekopa savu godīgo amatu — dažā labā maisā miltu vietā atradās pavisam citas mantas.

Sajās meža dzirnavās bandīti mēdza uzglabāt savu laupījumu, līdz mantas tika pārvērstas spožā zeltā.

Laiku pa laikam vīriešu balsīm pievienojās meitu smiekli. Trīs meičas apkalpoja ieskurbušos žūpotājus — skaistas, bet vieglprā­tīgas skuķes, kas droši atbildēja uz savu mežonīgo biedru bezkau­nībām un jokiem.

Visi laupītāji tomēr nežūpoja.

Pie loga stāvēja divi vīrieši un nopietni sarunājās.

Kādēļ virsnieks tik ilgi nenāk, — ieminējās pirmais, kura milzīgais augums jau bija ieliecies zem gadu nastas. — Ko tu do­mā, Butler?

Es jau arī sāku bažīties, Zamuel; Lips Tulians būs beigts — es baidos, vai nav kritis ķērājiem nagos.

Dzīvs gan ne, — garais Zamuels sirdīgi iesmējās. — Es pa­zīstu virsnieku: tas drīzāk sev lodi ielaidīs pierē, nekā padosies ķērājiem!

Tiešām, tāds viņš ir gan, — Butlers domīgi atteica. — Ir gan, Zamuel, es allažiņ domāju, ka mūsu virsnieks būs cēlies no labākas, izglītotas ģimenes. Viņam tādas savādas manieres, kā kaut kas nepieejams.

Var jau būt, — milzis piekrita. — Tas ne pašam velnam nav jāzina, Lips Tulians ir mūsu virsnieks, un tāds, ka viņa dēļ es iešu vai ellē!

Es ne mazak, — Butlers atbildēja. — Par virsnieku atdodu beidzamo asins pilīti. Bet visi no mūsu ļaudīm tā vis nedomā.

Kad Zārbergs tiem sagroza galvas, — Zamuels teica. — Tas ir tāds līdējs, tik iedomīgs; domā, ka bez viņa nevar iztikt. Pats tīko pēc virsnieka goda.

Tāds gļēvulis!

Nu, nu, Zārbergs vis nav ar kailu roku ņemams, un Liļ)s Tulians necieš, ka mēs pavedam jaunas meitas.

Jā, tā jau ir. Virsnieks tādas nekrietnības necieš. Un viņam ir taisnība, jo mums uzreiz iznāktu saķeršanās ar zemniekiem, līdz­ko mēs aizvestu viņu meitas.

Tiešām — mēs abi gan tā domājam, bet citi vis ne, un Zār­bergs nelaiž garām nevienu izdevību paplātīties, cik viņa vadībā ietu zaļi.

Butlers gribēja vēl turpināt, bet tajā brīdī viņiem tuvojās kāda meitene.

Vai par virsnieku vēl nekas nav dzirdams? — tā jautāja, savas krāšņās matupīnes kārtodama.

Nē, Gustiņ, — garais Zamuels atbildēja. — Mūsu izlūki vēl nav atgriezušies.

Daiļā meiča piegāja pie loga un dedzīgām acīm lūkojās ārā uz lielo mežu, nevērodama dzīrotāju saukšanu.

Tu laikam vēl arvien domā, ka virsnieks tevi ņems? — Za­muels jautāja.

Skuķe uzmeta daiļo deguntiņu.

Jums jau nu padoma neprasīšu, — viņa naivi atteica. — Uh, jautra gan esmu, bet kurš no šiem ļaudīm var lielīties, ka es būtu viņa mīļākā? Ha, to es gribētu redzēt!

Nu, nu, — Butlers smiedamies teica.

Skuķe ņerkšķēdama aizdrāzās atpakaļ pie galda.

Tas ir lielīgs meitēns, — Butlers teica. — Traki uzpūtīgs, vienmēr cer iekarot virsnieka sirdi.

Lai domā, — Zamuels atbildēja. — Es labāk pazīstu virs­nieku, man šķiet, tas nevienas meitas vairs negrib, diezin, kā viņam ir gājis, varbūt, ka mīļākā viņu pievīlusi.

Var jau būt, bet Lips Tulians jau vienā otrā ziņā tāds sa­vāds; tu zini — kad mēs peldējāmies, viņš aizgāja pavisam atse­višķi, un, kad es tuvojos, viņš saskaitās un tūliņ apņēma mēteli ap pleciem, it kā viņam pie savas miesas kas jāslēpj. Kā to lai saprot?

Nu, kropls viņš nav, bet stiprs kā milzis; to jau dažs labs ir dabūjis just. Bet skatieties, biedri, kas tur nāk — elle un velns, tie jau ir viņi!

Virsnieks! — Butlers priecīgi izsaucās. — Virsnieks!

Acumirklī apklusa mežonīgie smiekli un balsis, skuķes pazuda blakus istabās, laupītāji saskrēja pie loga, tik Guste palika stāvot.

Butleram līdzās stāvēdama, viņa uzmanīgi vēroja, kas tur nāk.

Ta velns, kāds sievišķis arī — iet virsniekam blakus, — ga­rais Zamuels, ārkārtīgi pārsteigts, iesaucās.

Oho, virsnieks ved sev mīļāko līdzi, nu tik ies zaļi! — daži bandīti sauca. — Ehe, nav slikti! Tad jau mēs arī varēsim atvest pāris glītas skuķes.

Gustes acis sāka zibsnīt.

Zemnieku skuķe, — viņa dvesa kā bez jēgas. — Zemnieku meita viņam blakus . . . viņam . . . kuru es . ..

Sašutums un greizsirdība apslāpēja viņas balsi.

Elle un karātavas, — kāds laupītājs sauca. — Virsniekam ir acis — skuķēns skaists kā pumpurs!

Es esmu skaistāka, es esmu daudz skaistāka, — Guste mur­mināja, savas tumšās, krāšņās matu pīnes lupinādama.

Zamuels un Butlers grozīja galvas.

Tas nu gan nav piedzīvots, kas būs, kas nebūs .. .

Pa to laiku izlūki jau bija sasnieguši dzirnavas, tiem sekoja Lips Tulians ar Elzbeti, visbeidzot Zārbergs.

Nācēju soļi jau atskanēja trepēs. Kāds laupītājs atrāva durvis.

Virsnieks ar savu līgavu lai dzīvo! — ieskurbušais kliedza ķērkstošā balsī.

Guste iekliedzās.

Lai dzīvo virsnieks, lai dzīvo viņa mīļā! — piedzērušie sauca. Elzbetes skaistā sejiņa apmācās, kļuva pelēkbāla, ieraugot mežonīgo laupītāju baru.

Nebaidieties, — Lips Tulians tai iečukstēja ausī. — Lai ļau­dis domā, ko grib, neviens neuzdrošināsies tevi aizskart.

Elzbete lūdza izskaidrot šo vilšanos: ai nē, viņa negrib būt lau­pītāju vadoņa mīļākā. Lips Tulians saprata viņas dvēseles mokas.

Lai ļaudis domā, ko grib, — viņš atkārtoja. — Tad tu būsi pilnīgi droša, kad manis te nebūs.

Ai nē, es viena nepalikšu, — Elzbete gaudās. — Man bail!

Lips Tulians devās pie saviem biedriem.

Sī meitene tev jāapsargā, — viņš teica dzirnavniekam pie­vērsies. — Un vai tev, ja viņa žēlosies par tevi. Tu pazīsti mani…

Virsniek, es jums esmu padevīgs līdz nāvei, — dzirnavnieks dievojās, bet viņa acis kāri aprija meitenes daiļo stāvu.

Tad ieved viņu atsevišķā istabā un gādā par to, lai neviens svešinieks viņu neredz. Kas tālāk — to redzēsim!

Elzbete lūdzoši uzlūkoja savu bīstamo apsargātāju.

Ejiet dzirnavniekam līdzi, — Lips Tulians lēni teica. — Seit, dzirnavās, jums nekas ļauns nenotiks, goda vārds!

Elzbete paklausīja un lēni sekoja dzirnavniekam; Guste pava­dīja viņu ar ienaida pilnu skatu. Arī Lips Tulians lūkojās turp, līdz aizvērās durvis, tad viņš pagriezās pret saviem ļaudīm.

Te es esmu, ķērāji ir projām, atstāja mežu.

Velns rāvis, — garais Zamuels sauca. — Virsniek, es jau domāju, ka šoreiz jūs rīkojāties pārdroši. Patiešām, uzprasiet But- leram — mēs izcietām diezgan baiļu.

Es pateicos, mīļie, — jaunais vadonis atbildēja. — Bet es tak neļaušu sevi saķert. Ha, ha, ha, kā viņi izmeklējās mani; tagad jau ķērāji ir ceļā uz rezidenci.

Priecīgi saucieni sekoja kā atbilde.

Urā! Virsnieks lai dzīvo! — skanēja visapkārt. — Laiks atkal sākt!

Lips Tulians pacēla labo roku, pavēlēdams rimties, un acumirklī iestājās kapa klusums.

Jūs ejiet, kā līdz šim, katrs uz savu vietu, — vadonis pavē­lēja. — Zamuel, tu ar saviem ļaudīm ej uz Vilka alu. Butlers lai ieņem drupas, un Zārbergs ar atlikušajiem lai iet uz mežkunga māju pie Elbas!

Pūlī cēlās paklusa kurnēšana. Lips Tulians zibens ātrumā pa­griezās pret nemierniekiem.

Kurš iedrošinās runāt pretī? — kā pērkons atskanēja viņa balss. — Kurš iedrošinās kaut vārdiņu iebilst? Lai tas uz vietas nāk šurp!

Kurnēšana uzreiz apklusa.

Jūs klusējat? — virsnieks turpināja. — Labi, tā ir zīme, ka jūs katrā ziņā gribat paklausīt. Vai tam, kurš citādi domā!

Klusums. Tik kāda muša vienmuļi sīca.

Tātad, uz priekšu! — jaunais vadonis pavēlēja. — Pēc trim dienām es būšu atpakaļ, un tad dosimies uz Bohēmiju. Tur man jāizrēķinās ar kādu, kas…

Viņš apklusa, bet viņa acīs dega nežēlīgas atriebības dzirkstis.

Bandīti uzgavilēja, cerēdami uz lielo lomu. Tik Zārbergs ne­ņēma dalību vispārējos priekos. Tas redzēja, ka Guste tikko spēj apslēpt savas jūtas, un slepus pievilkās meičai blakus.

Tev gan kremt, ka virsnieks dod citai priekšroku? — blēdis čukstēja.

Liec mani mierā! — Guste atcirta.

Bet Zārbergs neatlaidās.

Kā būtu, ja es izdarītu tā, ka svešā skuķe viņam netiek? — glūniķis jautāja.

Gustes acis iekvēlojās.

To jūs gribat izdarīt?

Kādēļ gan ne, — Zārbergs pavīpsnāja. — Es gribētu ar tevi vēl parunāt, Gustiņ, un izteikt savu priekšlikumu. Kā tu uz to skaties?

Es gribu iegūt vadoni, es, es viena, — Guste kaislīgi iemi­nējās. — Un tad jūs no manis varat prasīt, ko gribat!

Zārberga sejā ievilkās velnišķīgs vaibsts. Pavilcis Gusti savrup, viņš iesāka pusbalsī sarunāties.

Lips Tulians stāvēja pie durvīm.

Kur jūs iesit, virsniek? — Zamuels sauca. — Vai jūs jau atkal gribat iet viens pats, ņemiet tak, mazākais, vienu cilvēku līdzi!

Pār vadoņa lepno, skaisto seju slīdēja smaida ēna.

Nav vajadzīgs, — viņš īgni atteica. — Dariet, kā es jums pavēlēju!

Bet uz kurieni jūs iesit? — Butlers jautāja. — Pasakiet tak mums vismaz to vietu, kur mēs jūs varam atrast, kad jums kas cilvēcīgs var atgadīties.

Nē! — bandītu vadonis atbildēja mierīgi un lepni. — Izpil­diet savu pienākumu un gaidiet mani atpakaļ, Kur es tagad iešu, tas paliek mans noslēpums.

Viņa biedriem ne prātā nevarēja ienākt, kas vadonim padomā.

9 . nodaļa MASKU BALE

9 . nodaļa MASKU BALE

īsta sveču jūra apgaismoja krāšņos dārzus un Cvingera lepnās ēkas Drēzdenē — šīs mākslas celtnes, kas bija radušās, pateicoties Augusta Stiprā, Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa, mākslas un greznības mīlestībai.

Bija vasaras nakts, un tūkstošiem viesu maskās drūzmējās dār­zā, verandās un citās telpās.

Tā bija masku balle, kādas izpriecu kārais, jaunais karalis sa­rīkoja bieži.

Kāds spožums, kāda greznība!

Sur tur plūda reibinošas skaņas no atsevišķiem paviljoniem, kur spēlēja publikai paslēpti muzikanti, citās vietās tika lieliski ugu­ņots. Dažādās krāsās laistīdamās, šķīda ugunis.

Pierasto apģērbu nebija; to vietā grezni dažādu tautu kostīmi.

Visvairāk redzēja skaistas sievas un meitas, jo greznību kārā valdnieka svētkos to nekad nedrīkstēja trūkt.

Skaistuļu daiļās sejas nebija redzamas, tās aizsedza nenovēlīgās maskas, bet sajūsmināto kavalieru skati toties varēja līksmināties ap marmora baltajām rokām, vizuļos dzirkstošo galvu un pusatsegta- jām, viļņojošajām krūtīm.

Vesels apbrīnotāju pūlis bija ielencis kādu turcieti.

Tās kostīms patiešām bija pārsteidzošs un tik vilinošs, ka ap­brīnošanas saucieni arvien vairojās.

Sī maska ar krāšņiem, melniem matiem bija ļoti skaista, bet ne ar vienu neielaidās sarunās un katru reizi izmuka saviem apbrīno­tājiem.

Patlaban skaistā turciete steidzās uz tuvējām ēkām, kur daži kareivji vecmodīgos mundieros stāvēja sardzē. Jo tur, tajās telpās, ko siena atšķīra no dārziem, kavējās karalis.

Daiļā turciete skatījās pāri.

Aiz krūma slēpdamās, viņa pēkšņi ieraudzīja slaidu vīrieša stāvu melnā samta mētelī.

Maska paslēpās.

Ha, šis augums — viņa dvesa. — Bet tas nevar būt, ai nē, es viļos . .. Un tomēr — es gribu redzēt, kurp viņš dosies . .. ā, viņš atvelk priekškaru un iet uz karaļa istabām.

Turciete iegāja vāji apgaismotajā priekštelpā.

Tad zibens ātrumā pazuda aiz sienas, jo tur, piekļāvies priekš­karam, kas šo telpu atdalīja no otras istabas, stāvēja nepazīstamais melnajā samta mētelī. Viņš klausījās.

Blakusistabā bija dzirdamas balsis — patlaban runāja kūrfirsts.

Nu jā, lai tā paliek, mīļo Fleming, — karalis teica. — Jūs man pievedīsit fon Brokdorfa jaunkundzi.

Tiklīdz būs iespējams, majestāte.

Nu, es esmu ziņkārīgs — vai jums vēl kas sakāms?

Nav šaubu, majestāt, viņai ir sakars ar bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.

Tiešām, Fleming, aiztaupiet tak man svētkos tādas runas; man ir citas lietas, par ko domāt, nevis klausīties par kādu klaidoni.

Nepazīstamais aiz priekškara savilka dūres. Elegantā turciete dzirdēja viņa satraukto elpu.

Jā, viņš tiešām ir klaidonis, majestāt, — Flemings padevīgi atbildēja. — Tomēr — diezgan bīstams.

Turciete dzirdēja nepazīstamo kaut ko apslāpētā balsī iesaucamies.

Ja majestāte parādītu žēlastību un atlīdzību par briesmoņa saķeršanu paaugstinātu līdz desmit tūkstošiem dolāru? — grāfs Flemings turpināja.

Vai slepkava tik daudz naudas vērts?

Jā gan, — grāfs Flemings dedzīgi atbildēja. — Es pats esmu ar mieru piemaksāt šos pieci tūkstoši dālderus no savas kabatas.

Karalis Augusts Stiprais iesmējās.

Manis dēļ, Fleming. Rādās, ka jums ir vairāk naudas nekā man, pašam karalim. Sakiet tak, šis Lips Tulians jums laikam gan nodarījis lielu pārestību?

Tā nav, majestāte, bet es gribu Saksiju iztīrīt no tādiem klaidoņiem, un tas iespējams vienīgi, neskopojoties ar naudu. Gan uzticamie pavalstnieki sagūstīs nelieti!

Aiz priekškara bija dzirdama klusa iesmiešanās. Vīrietis melnajā samta mētelī atstāja savu vietu. Patlaban tas soļoja uz izeju. Kaut kas lēnā gaitā devās viņam pretī, šalca un čaukstēja zīds. Nepazīs­tamais izbrīnījies pagriezās apkārt: viņa priekšā stāvēja daiļā tur­ciete. Viens rāviens, un turciete jau turēja svešā kavaliera masku rokā.

Filip, tu še! — viņa iesaucās.

Tiešām, tas bija kaut kas negaidīts. Pārdrošais bandītu vadonis bija ielavījies karaļa pilī. Ne vārda nebilzdams, viņš stāvēja maskas priekšā. Iekšā atskanēja soļi, karalis Augusts un viņa valsts mi­nistrs tuvojās priekšnamam.

Nāciet, Fleming, — karalis teica. — Jūs man parādīsit skais­to Hildu fon Brokdorfu.

Filip, — maska lūdza. — Esi mans, vai arī tu būsi pazudis!

Pārdrošais bandītu vadonis brīdi stāvēja nekustēdamies — tik

negaidot Hilda bija parādījusies, bet šis pārsteigums ilga tikai mirkli.

Dod savu godavārdu, — Hilda dvesa. — Godavārdu, ka ve­dīsi mani pie altāra, citādi — laulības gultas vietā tevi gaida cie­tums.

Lips Tulians izslējās kā odzes dzelts.

Man nav vairs nekāda goda, — ieskanējās viņa balss. — Mans gods ir atņemts, viss nolaupīts … viss . . .

Tad sakustējās priekškars, kas šķīra priekšnamu no karaļa is­tabām. Uz sliekšņa parādījās staltais karaļa stāvs un viņam blakus grāfa Fleminga viltīgais ģīmis.

Filip, dod vārdu, iekams nav par vēlu, — Hilda lūdza.

Kas te notiek! — Augusts Stiprais sauca. — Kas iedrošinās — manās istabās?

Grāfs, skaļi iekliegdamies, pārtrauca karali.

Majestāt, — Flemings gaudās. — Majestāt… tas… tas… ir . . . Ha, es viņu pazīstu — Filips fon Mengsteins, laupītājs, mel­nās bandas vadonis!

Hilda vēl turēja mīļākā roku. Tad juta — kāds viņu sakampj kā dzelzs nagiem. Viņa pastreipuļoja pret sienu. Augsti izslējies, maskotais stāvēja karaļa priekšā. Augusts Stiprais pacēla savu vareno roku.

Pagaidi, — karalis uzsauca. — Paliec še, pārgalvīgo iebru- cēj, ne soli tālāk!

Karaļa milzu dūre pazibēja gaisā, Hilda kļāvās tuvāk sienai, un Flemings bailīgi atkāpās. /

Mežonīgi smiekli atbalsojās telpā, priekškars iečaukstējās, mir­klis — un svešais jau bija pazudis.

Karalis metās viņam pakaļ.

Sargi, — viņš sauca. — Kāds te ielauzies neaicināts, ban­dīts — ķeriet viņu! Lūk, svešo melno Domino! Surp viņu, es gribu to atmaskot!

Fleminga ceļi ļodzījās.

Tas bija viņš, — ministrs dvesa. — Majestāt, tas bija Filips fon Mengsteins, ko visa Saksija un Bohēmija ar izbailēm saukā par Lipu Tulianu!

Karalis Augusts apgriezās.

Nevar būt, — viņš smiedamies teica. — Fleming, jūs redzat spokus, tas bija kāds maskojies nebēdnis, kam stiprais vīns sakāpis galvā. Gan jau sargi viņu sagūstīs!

Ministrs neatbildēja.

Bet karalis patlaban neinteresējās par savu ministru. Viņš ap-, brīnoja Hildas glezno stāvu, kura visiem spēkiem pūlējās attapties.

Sāpes, kaisle un sašutums apēnoja daiļo seju, lūpas jau pavērās, lai sauktu: «Jā, tas taisnība, ko ministrs saka, iebrucējs bija lau­pītāju vadonis Lips Tulians — briesmonis ir karaļa pilī!» Sie vārdi tomēr netika izrunāti. Hilda mīlēja bezbailīgo laupītāju, skaisto, paklīdušo vīrieti, un šīs jūtas pārspēja visu citu … Nē, viņa negri­bēja to nodot.

Kā tas iespējams? — karalis jautāja daiļajai maskai. — Kā jūs te iekļuvāt?

Hilda pacēla galvu.

Ko tas nozīmē? — karalis turpināja.

Tas, tas, tā pa jokam, — viņa stostījās. — Es apmaldījos un tikko ieraudzīju masku, tā …

Ja Hilda nebūtu jauna un apburoši skaista, kūrfirsts, bez šau­bām, dusmotos, bet, uzskatot viņas daiļo stāvu, karalis savaldījās.

Pa to laiku arī grāfs Flemings bija atguvies un pārsteigts uz­lūkoja skaistuli, kam maska bija noslīdējusi no sejas.

Komtese fon Brokdorfa, — ministrs izbrīnījies iesaucās.

U, kāda savāda iepazīstināšana, mīļo Fleming, — karalis teica jau atkal labā prātā. — Jūs pazīstat šo jauno dāmu?

Majestāt, tas bija masku joks, — Hilda, jau pilnīgi attapu­sies, teica. — Kāds nebēdnis man sekoja, un, kad viņš kļuva par daudz uzbāzīgs, es iebēgu te. Lūdzu piedošanu, ka es, pašai nezinot, ienācu karaļa istabā!

Viņa noliecās, lai paceltu uz grīdas gulošo masku, un vīriešu jūsmīgie skati nebeidza raudzīties uz skaistules kailajiem, žilbinoši baltajiem pleciem.

Fleming, — karalis dvesa. — Sī Brokdorfa ir pati Venēra, viņa pārspēj manu fantāziju — nudien, īsta Venēra!

Hilda atkal bija uzlikusi masku un stāvēja karaļa priekšā.

Vai majestāte atļauj maa atstāt šīs telpas? — viņa jautāja, zemu palocīdamās.

Karalis Augusts devās viņai klāt.

Sods jādabū, — viņš atbildēja. — Es gan neesmu sumpurnis, bet, ja bez atļaujas esat ielauzusies, sods jāsaņem!

Hildas acis iedegās. Velnišķi plāni jau sāka tēloties fantāzijā, ar sievietes smalko iejūtu tā redzēja, ka viņas skaistums pārņēmis karaļa prātu.

O, un šo gadījumu tā gribēja izmantot!

Viņa pazemīgi sakrustoja savas marmorbaltās rokas pār žilbi­noši daiļajām, pusatsegtajām krūtīm.

Es saņemu sodu, majestāt, — viņa dvesa. — Sodiet mani, grēcinieci, kas, n© kāda nebēdņa bēgdama, te ienākusi.

Karalis Augusts bija sajūsmināts, apburts.

Labi, es būšu žēlīgs tiesnesis. Ņemiet manu noku, komtese fon Brokdorfa — par sodu jūs šovakar paliksit ar mani!

Grāfs Flemings aiz prieka berzēja rokas.

Lieliski, — viņš murmināja. — Brokdorfas skaistums apbūris karali. To es gribēju — ja viss izdosies, kā vēlos, tad spēli būšu vinnējis!

Viņš sekoja pārim, kas devās uz dārza pusi.

Hilda bija lepna, ka pats karalis viņai parāda tādu godu, bet viņas acis nemitīgi lūkojās apkārt, vai neredzēs kur stalto, melno iebrucēju.

Velti! Lips Tulians-bija pazudis.

Hilda ievēroja pārējo dāmu skaudīgos skatus. Visapkārt dzirdēja sačukstamies.

Karalis ar kādu masku … Kas tā ir … Ha, vai tā būs kāda sieva, kas atkal savaldzinājusi karaļa sirdi . . . Jauna zvaigzne Au­gusta Stiprā galmā …

Sargi un kareivji steidzās pa karalisko Cvingera dārzu, meklē­dami izbēgušo, karaļa pilī iekļuvušo masku.

Grāfs Flemings lika katru daudzmaz aizdomīgu personu vest šurp, un dažs labs Domino dabūja iepazīties ar ministru.

Flemings tik atbildēja:

Tas nav viņš — meklējamais.

Maska, kurā Flemings ieraudzīja bandītu vadoni, bija pazudusi bez pēdām, kā zemē ielīdusi, kaut arī sargi uz grāfa pavēli tūliņ bija ieņēmuši visas Cvingera izejas.

Neapmierināts un sabozies ministrs beidzot atmeta ar roku, pats šaubīdamies, vai tik nebūs pārskatījies. Ja jau svešais tiešām būtu laupītāju vadonis, kur tad šis būtu palicis?

Uz to neviens nevarēja atbildēt. Sis jautājums palika neatrisi­nāma mīkla.

10. nodaļa

APMEKLĒJUMS NAKT Ī

10. nodaļa

APMEKLĒJUMS NAKT Ī

Svētki bija galā.

Pa klusajām rezidences ielām ripoja greznas ekipāžas, un Cvin­gera dārzā iestājās klusums.

Kādos greznos ratos sēdēja valsts ministrs grāfs Flemings ar savu daiļo, diezgan jauno sievu.

Sievai bija piesities nelabums, mazās rociņas kā drudzī knibi­nājās ap zīda lentēm.

Jēkab, — jaunā dāma iesāka. — Kas tā turciete bija, kuru majestāte tik sevišķi pagodināja?

Valsts noslēpums, mana dārgā!

Ā, tu zini gan, tik negribi man teikt, — viņa iekaisa. — Tie­šām — es zinu, kādēļ. Tu esi greizsirdīgs par to, ka karalis man dažreiz parādīja uzmanību. Ai, tas ir ļoti slikti no tevis, Jēkab!

Daiļā sieva sirdīgi iešķukstējās.

Grāfs Flemings klusībā pavīpsnāja, jo viņa sievai bija taisnība: viņš pats ar gudru ziņu bija pūlējies galantā karaļa uzmanību pie­vērst daiļajai Hildai fon Brokdorfai.

Vai tu man teiksi, kas bija turciete — jā, vai nē? — dāma kļuva nepacietīga.

Es tiešām nezinu, mana dārgā, — ministrs atbildēja.

Laulāto draugu starpā draudēja izcelties strīds. Bet ministra

rati jau apstājās greznās pils priekšā, tuvu Lielajam dārzam.

Daiļā sieva spītīgi atbīdīja viņa roku un devās uz savām is­tabām, kamēr Flemings gurdens uzmeklēja guļamistabu. Ar kam­barsulaiņa palīdzību izģērbies, varenais vīrs, sāpīgi vaidēdams, ieslīga zīda spilvenos.

Tas bija gudrs šaha gājiens, — Flemings murmināja. — Ka­ralis manai sievai dāvāja vairāk intereses, nekā man varēja patikt. Nu viņam būs ko domāt par skaisto Brokdorfeni. Ka tik es zinātu, vai iebrucējs patiesi bija Lips Tulians… Filips…

Ministra beidzamie vārdi skanēja aprauti, tikko saprotami.

Labu brīdi valdīja klusums. Grāfs Flemings bija iemidzis.

Te, klau — vai tie nebija steidzīgi soļi priekšistabā, vai nečauk- stēja guļamistabas priekškars?

Naktslampas blāvā gaismā parādījās tumšs stāvs — kāds vī­rietis! Klusiņām tuvojās gulētājam. Vai tas bija spoks, gars bez miesas un kauliem, kas naktsstundā klejo apkārt?

Nē, tas bija cilvēks. Viņš atlaidās sēdeklī pie ministra gultas, un tas iečīkstējās zem miesas svara.

Kādu brīdi viņš sēdēja kā akmens tēls, tad pacēla roku un spē­cīgi paraustīja gulētāju.

Cilvēks, bezkauņa, — ministrs, pamodies; murkšķēja. — Pui­ka, es tevi aiztriekšu pie velna!

Es neesmu jūsu kambarsulainis, grāf Fleming! — vīrietis atbildēja.

Ministrs pārsteigts iesaucās, viņš domāja, ka sapņo, tad sajuta ko aukstu aizskaram pieri.

Nebļaujiet, — ienācējs draudēja. — Man ar jums jārunā, grāf Fleming!

Nu tik vēl ministrs sāka atjēgt, ka viņš ir pamodies, un kāds svešs cilvēks ienācis viņa guļamistabā.

Kas… kas tas te ir? — viņš jautāja, pieri saķēris.

Pistoles stobrs, — skanēja atbilde. — Un varenā ministra galvaskauss sašķīdīs, ka nebūs ko redzēt, ja viņš iedomāsies pre­toties!

Kas jūs esat? — ministrs stostīdamies jautāja.

Svešais pārliecās pār gultu.

Mani saukā par Lipu Tulianu, — skanēja atbilde. — Pēc amata laupītāju virsnieks, un es ceru, ka jūsu gaišība mani pazīst, jūs jau vēl šodien mani pazināt, kad es karaļa priekšnamā klau­sījos.

Ministrs atslīga spilvenos.

Es esmu pazudis, — tas vaimanāja.

Lips Tulians iesmējās.

Tik bailīgs, grāf Fleming? — drošais laupītājs jautāja. — Jā, kur nu ir jūsu ķērāji un kareivji? Nu es esmu Drēzdenē — pat valsts ministra pilī, sauciet tak savus ļaudis! Lai tie ņem mani ciet.

Ministrs vēl arvien juta auksto pistoles stobru pie pieres.

Nepastrādājiet grēka darbu, jūs tak negribēsit nogalināt ne­apbruņotu cilvēku? — viņš bailēs drebēdams teica.

Lips Tulians sakampa viņa roku un turēja kā dzelžos.

Un kādēļ gan ne? — viņš jautāja ar nesatricināmu mieru. — Vai jūs par manu galvu neesat izsolījuši pieci tūkstoši dālderu? Un vai jūs šo summu negribat divkāršot, turklāt vēl no savas paša kabatas, ko?

Flemings stīvi uzlūkoja bandīta tumšo, vīrišķīgi skaisto seju.

No kā jūs to zināt? — viņš neskanīgi jautāja.

Nu, es pats dzirdēju, grāf. Šonakt jūs bijāt karaļa masku ballē. Atcerieties, ko jūs runājāt. Es dzirdēju. Runā, ka jums esot ļoti laba atmiņa — papūlieties tik, gan atcerēsities: desmit tūkstoši dālderu … tos dabūs tas, kurš saķers Lipu Tulianu. Nu, te es esmu!

Ministrs rādīja sāpīgu seju.

Mati bija izspūruši, baiļu sviedri pilēja no pieres, un plati ie­plestās acīs rēgojās nāves bailes.

Tad bandīts uzrāva ministru sēdus.

Atbildiet pats sev! — viņš teica. — Varbūt jūs domājat, ka es tik sevis dēļ ierados? Tad jūs maldāties — es vēl ko citu gribu no jums — jūs, ļaužu bende, asinssūcēj, skaistās, bagātās Saksijas postītāj!

Ministrs gribēja atbildēt, bet nespēja. Nāves bailes apslāpēja katru skaņu, tik pārvērstā seja liecināja par to, ko viņš pārdzīvo.

Blēdis, — Lips Tulians uzsauca viņam apslāpētā balsī. — Jūsu kareivji mani gaiņāja kā meža zvēru, nu jums vajadzēs iepa­zīties ar mani!

Viņš izrāva ministru no gultas. Tas sāka vaidēt.

Klusu, vai… — bandītu vadonis draudēja.

Atdod naudu, — laupītājs turpināja. — Jā mani par tādu summu vērtējat, tad jums tā ir! Kur atrodas nauda — tie desmit tūkstoši dālderu, asinsnauda, kas izsolīta par manu galvu?

Ministrs drebēja kā apšu lapa.

Darba istabā, — tas nāves bailēs izdabūja pār lūpām. — Lielajā skapī ir smagais audekla maks.

Labi, — bandīts teica ar nesatricināmu mieru. — Es paņemšu naudu vēlāk, un, lai jūs to arī zinātu, šo naudu dabūs jūsu apakš­nieki, nabaga ierēdņi, kas par bada algu vergo līdz kapa malai. Sargieties atņemt šiem nabaga velniem kaut vienu feniņu, tā būs jūsu nāve!

Es jau jums atdodu visu, — ministrs stostījās. — Bet žēlo­jiet mani, es … es …

Izbailes apslāpēja viņa balsi.

Lips Tulians kādu brīdi klausījās, tad uzbruka ministram, kas, bailēs kā pārakmeņojies, tik juta, ka rokas zibens ātrumā tiek sa­sietas uz muguras.

Grāfs Flemings zināja, ka viņa kambarsulainis guļ tuvumā, bet izbailes neļāva viņam attapties.

Pa … — viņam paspruka.

Otrs pusvārds iespiedās rīklē, jo Lips Tulians viņam iebāza mutē savīstītu lakatu. Ministrs bija tuvu ģībonim. Pusnemaņā tas vēl juta, ka bandīts sasien arī viņa kājas.

Spēki zuda, un varenais ministrs kā sainis gulēja uz tepiķa.

Lips Tulians paņēma viņu un ielika gultā.

Nelieti, — viņš iesāka. — Es varētu jūs nogalināt, samīt kā tārpu. Tomēr nav vērts, jo jūsu vietā atkal nāktu tāds pat nelietis, kas tikpat bezkaunīgi izsūktu nelaimīgo zemi.

Ministrs klusi stenēja.

Lips Tulians paskatījās logā: rīta pusē jau rādījās bāla svītra.

Uzklausiet manu beidzamo mācību, — bandīts turpināja. — Un, ja jūs to nedarīsit, sargieties! Ja es dzirdēšu, ka vēl uz priekšu tāpat izsolīta alga par manu galvu, tad ieradīšos atkal, un jums būs jāsaņem sods par visu, ko esat Saksijai pāri darījuši, jūs, asins­sūcējs!

Atkal bija dzirdami klusi kunkstieni.

Bet Lips Tulians nevēroja saistīto. Ar spēcīgu roku tas pacēla smago kroņlukturi tā, ka tas izāķējās.

Smagais metāla gabals nu gulēja uz tepiķa, un bandīts pakam­pa grāfu.

Kā spalvu kušķi viņš pacēla to gaisā un valgu galus no rokām un kājām piesēja pie āķa tā, ka ministrs karājās starp griestiem un grīdu.

Dzīvs kroņlukturis, — laupītāju virsnieks smējās. — Nu, ievērojiet, tagad jūs kādu laiku varat mierīgi pārdomāt manus vārdus.

Tas bija briesmīgs, bet reizē arī jocīgs skats.

Ministrs, kam zīda krekls vien bija mugurā, kā ampelmanis karājās ķēdē, šūpodamies uz vienu un otru pusi. Bet Lips Tulians vēl nebija apmierināts, paķēra degošo lukturi no galda un uzlika grāfam virsū.

Nu jūs, gaišība, spīdat, — bandīts smējās. — Bet jums ļoti jāuzmanās, jo, tiklīdz mēģināsit atsvabināties, tā lukturis tūliņ apkritis. Ha, ha, ha, grāfa kungs, piesargieties, uguns nav puķe!

Gaišā svītra rīta debesīs kļuva lielāka.

Laiks pazust, — pārdrošnieks murmināja. — Pagaidām vēl varu netraucēts iziet no pils.

Dzīvojiet vesels, grāf Fleming, — viņš skaļi turpināja. — Ie­gaumējiet manu pamācību, citādi mums otrreiz nāksies izrēķināties. Ievērojiet, citādi jūs mācīsities pazīt Lipu Tulianu kā briesmīgu at­riebēju!

Viņš pacēla dūri, uzmezdams grāfam briesmīgu skatu. Nākošā acumirklī bandīts jau bija pazudis, bez trokšņa — kā nācis.

Bet ministrs vēl karājās divas bezgala garas stundas baiļu sviedros kā izmazgāts, gluži pārvērstu ģīmi.

Kaut varētu saukt!

Bet vīkšķis mutē to neļāva.

Beidzot — beidzot kļuva dzirdami soļi; durvis tika vērtas un slēgtas — laikam nāca kambarsulainis!

Bet tas nebija vis sulainis: pati grāfiene apstājās durvīs, viņa gribēja vēlreiz apvaicāties par daiļo turcieti.

Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.

Āķī iekārts, karājās viņas uzticamais laulātais draugs, sasiets kā miltu maiss, uz viņa lukturis ar degošām svecēm, kuru gaisma plandīdamās iestaroja ministra bālajā sejā.

Jēkab, — grāfiene iesaucās bailēs drebošā balsī. — Jēkab!

Blakus istabā kambarsulainis izbijies uzlēca kājās un skrēja uz

durvīm; redzēdams savu kungu tādā stāvoklī, tas pārsteigts ap­stājās.

Grāfiene jau bija atjēgusies, metās sasietajam klāt un izrāva vīkšķi no mutes.

Jēkab, — viņa jautāja. — Kas to izdarīja, Jēkab?

Tagad pavērās ministra zilās lūpas.

Kareivjus, kareivjus šurp! — viņš sauca. — Atri! Viņš bija te, mocīja mani! Viņš, briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians!

11. nodaļa VILKU ALĀ

 11. nodaļa VILKU ALĀ

Dzīve, dzīve brīva mums, Mežos patvērums …

Tai vietā, kur Elbas upe, Bohēmijas klajumus atstādama, tecēja caur Saksiju, līdz pašiem padebešiem slējās klintis. So mežonīgo klinšu pilī, kur reti iemaldījās ceļinieki, bija sapulcējusies daļa no laupītāju bandas. Visa plašā apkārtne baidījās no viņiem, it sevišķi bagātie muižu un piļu īpašnieki.

Tautas mutē bandīti bija iesaukti par melno gvardi, un šis ap­zīmējums bija pamatots, jo mežonīgie laupītāji ar notašķītajiem ģīmjiem tiešām bija bīstami.

Viņu vidū nebija ne Zamuela, ne Butlera, bet gan Zārbergs un kāds vīrs vārdā Vitorfs, kas piederēja pie jaunā vadoņa uzticamā­kajiem ļaudīrti.

Vitorfs vēl bija jauns, pēc sejas gluži kā meitene, bet, kad viņa tumšās acis iedegās, bija jāatzīst, ka viņā slēpās apbrīnojama enerģija.

Zārbergs nebija vis slinkojis.

Sis blēdis izlietoja katru gadījumu, lai kūdītu un musinātu lau­pītājus pret Lipu Tulianu, jo pats ļoti kāroja tikt par vadoni. Līdz šim viņam nebija sevišķi veicies, bet daži nemierīgākie jau bija viņa pusē, un Zārbergs cerēja, ka piekritēju skaits vairosies.

Vitorfs šo blēdi nekad neizlaida no acīm, bet neko neteica, jo Zārbergs bija teicams spiegs un bez viņa nevarēja iztikt.

Garās alas dibenā kurējās uguns, dūmi spiedās laukā pa vai­rākām klints plaisām, un no ugunskura puses laiku pa laikam at­skanēja skaļas balsis.

Tās bija meitas, kas pavadīja savus mīļākos; viņas trakoja un ālējās, tik Guste sēdēja savrup un sabozusies īgni kaut ko atbildēja, tiklīdz kāds laupītājs jokodams gribēja tai tuvoties.

Vitorfs uzmeta grupai nemierīgu skatu.

Vai nebūsit klusākas, jūs, skuķes, — viņš uzsauca tām. — Tāds troksnis kā ellē — nez cik tālu var dzirdēt!

Skaļi smiekli sekoja kā atbilde, un kāda skuķe pieskrēja pie viņa.

Jūs atkal gribat bārties, — tā mīļi uzrunāja jauno laupītāju. — Kurš tad mūs šai tuksnesī dzirdēs? Kaunieties, jums vēl nevienas meitas nav, nudien, skaudība sāk celties!

Viņa uzmeta tam kaislu skatu, bet Vitorfs uzgrieza muguru.

Es negribu meitas, — viņš nelaipni atteica.

_— Ha, ha, ha, — skuķe smējās. — Jūs esat laupītājs. Jūs do­mājat, ka esat par mani labāks? Ehē!

ViņŠ neatbildēja, bet Zārbergs pasmīnēja.

Tas jau arī tāds — nezina, kur galvu celt! — Zārbergs iečuk­stēja kādam biedram. — Tie abi grib uzstāties kā lielmaņi, jo viņi cēlušies no labām ģimenēm.

Zārbergs tuvojās Vitorfam.

Vai tu neturēsi muti! — Vitorfs iesaucās. — Tu vairāk ne­zini, kā nemieru Celt. Kas mēs būtu bez Lipa Tuliana? Muļķu bars, ko izputinātu pirmā kareivju nodaļa. Tagad tu zini, ko es domāju, un liec mani mierā!

Nu pagaidi tik, — Zārbergs murmināja. — Kad es reiz būšu vadonis …

Viņš uzcēlās un devās pie saviem draugiem bohēmiešiem.

Vitorfs domīgi aplūkoja alu.

Tā jau daudzkārt bija sniegusi laupītājiem patvērumu un tādēļ ierīkota visām vajadzībām.

Dažās vietās karājās biezi priekškari, kas alu pāršķīra vairākās daļās.

Te atradās arī trauki, podi, pat vienkāršas mēbeles, visvairāk egļu koka galdi un krēsli; koka vadžos karājās laupītāju bruņas.

Vitorfa sejā atspoguļojās arvien lielāks nemiers.

Virsnieks jau vakar solījās būt šeit, bet nav vēl nācis, — jau­nais laupītājs teica bažīdamies. — Ka nav kas atgadījies. Es jau viņu brīdināju, bet viņš neklausīja.

Mežā atskanēja signāla troksnis, un bandīti kā elektrizēti uzlēca kājās,.

— Virsnieks Lips Tulians nāk, urā, nu atkal būs laupījums!

Zārbergs uztraukts vēroja gavilētājus.

Ari Guste bija uzlēkusi kājās.

Viss viņas augums drebēja kā drudzī un zilās, spožās acis prie­cīgi iedegās, kad gaidītais parādījās alas durvīs.

Vitorfs steidzās viņam pretī.

Beidzot, beidzot! — jaunais laupītājs iesaucās. — Es jau no tiesas domāju, ka jūs vairs nekad neatgriezīsities no pilsētas!

Vadonis spēcīgi paspieda viņa roku, viņu vienīgo sev līdzīgu atzīdams, jo arī Vitorfs bija cēlies no labas ģimenes.

Trakas greizsirdības pārņemts, tas bija nogalinājis savu sievu līdz ar draugu, kas bija izpostījis viņa laimi.

Pēc tam viņš bija aizbēdzis un piebiedrojies laupītājiem, jo arī viņam bija dzinušies pakaļ, kā arī atņēmuši viņa īpašumus.

Drēzdenē es izrēķinājos. — Lips Tulians teica. — Nu es atkal jūs vedīšu — zibens ātrumā parādīties un tikpat ātri pazust. Lik­sim bezsirdīgajiem lielmaņiem trūkties!

Un mēs jums sekosim, mēs cīnīsimies līdz beidzamai asins- pilītei, — Vitorfs drošsirdīgi atsaucās: — Lai dzīvo virsnieks!

Un laupītāji gavilēdami piebalsoja:

Urā, lai dzīvo Lips Tulians! Urā!

Jaunais vadonis pacēla roku, pavēlēdams klusēt. Ieraugot skuķes ap uguni, viņa seja apmācās vēl vairāk.

Jau atkal meitas, — viņš pusbalsī teica Vitorfam. — Vai šie ļaudis nemaz nevar bez skuķiem iztikt?

Uzrunātais paraustīja plecus.

Virsniek, tur neko nevar darīt. Sīs skuķes jau ar meža dzīvi apradušas un izspiegošanā mums daudzreiz pakalpo.

Vai meitene meža dzirnavās ir labi apgādāta? — Lips Tulians jautāja.

Jā, dzirnavnieks jau solījās gādāt par viņu kā par savu bērnu!

Nu labi, tad es esmu mierīgs; dzirnavnieks jau nu gan ir liels nelietis, bet viņš baidās no manis un neuzdrošināsies darīt pāri.

Nē, tas nebūs, virsniek. Kurp dosimies rīt?

Uz Prāgu! — viņš teica gausi un dobji.

Ā, es zinu — pie gubernatora!

Jā. Vai šim nelietim!

Jaunais vadonis devās uz alas dibenu.

Ārā jau sāka tumst. Nakts nāca ātriem soļiem, un vadonis jutās stipri noguris no tālā ceļa.

Novēlējis labu nakti, Lips Tulians iegāja atsevišķā telpā un iekrita mīkstā, čaukstošā sienā. Alā bija ieviesies klusums. Laupītāji sargājās trokšņot, bīdamies un cienīdami savu vadoni.

Virsnieks guļ, netraucējiet, — gāja no mutes mutē, un pat

Zārbergs ar saviem draugiem klusēja… Beidzot arī laupītāji cits pēc cita devās pie miera. Nepagāja ne stunda, kad pēdējais bandīts jau bija apgūlies, tik sargi stāvēja ārā, klinšu plaisā, lai varētu paziņot par ienaidnieka tuvošanos. Kādā telpā pēkšņi kaut kas sa­kustējās, biezais priekškars tika atvilkts, un daiļa, ziedoša meitene lūkojās apkārt.

Tā bija Guste, meža dzirnavnieka meita. Viņa bija viena savā guļamistabā, un viņai starp laupītājiem nebija neviena mīļākā; ar varu tai neviens nedrīkstēja tuvoties.

Labu brīdi tā skatījās apkārt, jo uguns vēl deva tik daudz gaismas, ka pat attālākie kakti Vilku alā bija saskatāmi.

Nekas nekustējās, tik dobja šņākšana liecināja, ka laupītāji guļ cietā miegā. Meitene paslīdēja aiz priekškara. Guste bija ģērbusies vaļīgi, jo nakts bija silta. Alā valdīja klusums.

Vieglais, īsais ņieburs bija gandrīz vaļā, un, kad Guste pacēla savas baltās, līdz pleciem kailās rokas, lai sakārtotu tumšos matus, viņa izskatījās ļoti kaira, vilinoša.

Meitene ļoti labi apzinājās, cik viņa skaista; tas bija lasāms viņas apmierinātā skatā.

Smalkās kājiņas pa akmeņiem uzmanīgi likdama, skuķe klusi pagāja gar uguni.

Kurp gan viņa devās? Vai viņai nebija slepens mīļākais?

Pēkšņi Guste apstājās.

Viņa stāvēja aiz priekškara, kas atšķīra vadoņa telpu no pārē­jām. Klausījās. Straujā elpa, kas cilāja viņas krūtis, liecināja par uzbudinājumu. Iekšā viss klusu. Vēlreiz pametusi bailīgu skatu visapkārt, Guste iemuka telpā.

Pa priekškara spraugu iestaroja izplēnoša ugunskura spīdums un apgaismoja virsnieka daiļo stāvu.

Guste skatījās vīrišķīgi daiļajā sejā.

Guļ, — viņa čukstēja.

Skaistule lēnām gāja tuvāk; viņas puspavērtās lūpas šķita iz- galējušās mīlas skūpstu. Nu jau Guste bija nometusies ceļos blakus guļasvietai.

Jaunais vīrietis pavēra acis, briesmīgas un reizē neizsakāmi skumjas acis. Lips Tulians uzreiz ievēroja stāvu sev blakus un tūliņ ar labo roku tvēra pēc pistoles.

Es tā esmu, — Guste dvesa. — Nedomājiet, ka esmu ienaid­nieks, ai nē — nē!

Bandītu vadonis uzlūkoja meiteni.

Guste kā mīļa nāra lūgdamās pacēla rokas augšup. Vaļīgais ņieburs tik pa daļai sedza krūtis, mati kā tumši viļņi appludināja meitenes daiļās formas.

Ak jūs, — Lips Tulians pusbalsī teica. — Ko jūs, Gustiņ, no manis gribat?

Dedzīgs, kvēls skats sastapās ar viņa skatu.

Es citādi nevarēju, — Guste čukstēja. — Piedodiet man, ka nācu. Sabariet mani, es pacietīšu, bet citādi nevarēju!

Bandītu vadoņa sejā nepakustējās ne vaibstiņš. Guste ilgi ne­varēja ciesties.

Es jūs ļoti mīlu, — viņa kaislīgi teica. — Mīlu līdz izmisu­mam. Jūsu tēls mani neatstāj, lai ietu kurp iedama. Te es esmu, dariet ar mani, ko gribat!

Meitenes daiļā galva liecās uz priekšu, un viļņojošie matu plūdi izlija pār bandīta rokām. Viņš skatījās meitenē, redzēja tās mir­dzošo kaklu, baltos plecus, kas kā marmors laistījās zem melnā samta ņiebura.

Mirklī iedegās arī Lipa Tuliana acis, viņš taču bija viens pats ar skaistu, kaislīgu meiteni. Mirkli iedrebējās viņa rokas, kā snie­dzoties pēc viņas… Tad sejai pārslīdēja ēna. Viņš pacēla meitenes daiļo galviņu.

Dodiet savu mīlu, Gustiņ, savu sirdi kādam citam! — Lips Tulians mierīgi teica.

Jūs mani nicināt? — Guste aizsmakusi jautāja.

Viņš papurināja galvu, bet meitene to nemanīja.

Neviens no jūsu ļaudīm nevar lielīties, ka es būtu viņa mī­ļākā bijusi, — viņa dedzīgi turpināja. — Neviens nav mani aiz­skāris, to es jums zvēru pie visa, kas man ir dārgs un svēts.

Nepārprotiet mani, Gustiņ, — Lips Tulians atbildēja. — Es jau zinu, ka meža dzirnavnieka meita atraidījusi katru puiša tu­vošanos. Bet tomēr . . .

Kas, jel runājiet! — viņa sauca, arvien vairāk iekarsdama.

Es nevienu vairs nemīlēšu, — Lips Tulians tikko sadzirdami teica. — Manī viss ir miris, tukšs. Nē, nē, vēl vienas jūtas tur dzīvo, tās šaudās un deg kā uguns!

Mīla, — Guste sacīja.

Nē, atriebība, — Lips Tulians atbildēja.

Sos briesmīgos vārdus viņš izrunāja tik maigi, bet tumšajās acīs gailēja patiesi drausmīga liesma; bandītu vadonis tiešām pazina vēl vienīgi savu atriebību.

Guste uzlūkoja viņu izbijusies un apbrīnodama; nekad tas viņai nebija licies tik skaists un iekārojams, kā šinī acumirklī.

Kaisles uzplūdā tā aptvēra viņu ap vidu.

Es jums palīdzēšu, — Guste murmināja. — Dienu un nakti iešu jums līdzi. Ak, neatstumiet mani! Sieva atrod ceļu, kad vīrs to pazaudē. Es atriebšos tiem, kas jūs vajāja, bet ņemiet mani, atbildiet manai mīlai, kas gatava nest katru upuri.

Viss velti, Gustiņ, manu apņemšanos nekad nevar satricināt, jūs jau_ mani pazīstat!

Ā, jūs mīlat Elzbeti, — Guste pēkšņi iekaisa, trakas greiz­sirdības pārņemta. — Tādēļ jūs mani atstumjat, — viņa aizvainota turpināja. — Ha, vai es jums neesmu diezgan skaista, vai arī jūs mani ienīstat tādēļ, ka esmu tikai meža dzirnavnieka meita?

Nekā tamlīdzīga, Gustiņ; jūs esat skaista, bet jūs varat darīt laimīgu kādu citu!

Es negribu, nē; es gribu, lai jūs mani mīlētu, nevienu citu es nevaru ieredzēt. Un es nemaz neprasu, lai jūs mani ņemat par sievu, to es neprasu. Tik mīlu, mīlu es lūdzos. Ņemiet mani sev, es dodu jums visu, kas man ir, jā, visu … visu!

Tik Lips Tulians varēja pretoties, kad tik jauna, daiļa meitene klusā, vientuļā naktī lūdzās mīlu. Viņš ātri piecēlās no savas gu­ļamvietas.

Ejiet, Gustiņ, — viņš teica, trīcošo meiteni uz priekškara pusi bīdīdams. — Man ir strauja sirds un pārbaudījums bija grūts, bet es gribu palikt uzticīgs savai Hedvigai.

Meitene stāvēja ārpusē, priekškars jau atkal bija ciet. Bet me­žonīgā kaisle lauzās uz āru ar savu pirmatnējo spēku.

Tu negribi mani mīlēt? — apslāpēti vārdi raisījās pār dre­bošām lūpām. — Bet tev tas jādara, jo es gribu, un tu man pie­derēsi. Neviena cita tevi neapkamps mīlā, pat tava Hedviga, lai arī man ar katru Sāncensi vajadzētu izrēķināties ar auksto tēraudu! Ha, šī tikumīgā Elzbete, viņai jāpazūd, viņš nedrīkst to vēlreiz redzēt. Tagad es zinu, ka ienīstu viņu!

Nabaga Elzbete, kāds gan būs tavs liktenis?

12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA

12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA

Aiz Prāgas pilsētas mūriem grima asinssārta saule, tās stari zeltīja Hradžinas pils torņus un logus. Sī pils stāvēja uz augstas kraujas klints kā skaistās Moldavas pilsētas valdone. Vakara zvani no baznīcu torņiem atbalsojās kalnos un mežos, kas plašā apkārtnē apņēma pilsētu.

Tur ar saviem klaidoņiem bija apmeties Lips Tulians.

Saprotams, ka tie nevarēja ceļot kopā pa biezi apdzīvoto Bohē- miju, un tādēļ, pārģērbušies kā zemnieki, mednieki un tirgoņi, pa vienam bija salasījušies norunātā vietā.

Arī skuķes bija līdzi, jo laupītāji bez viņām nevarēja iztikt — no tām viņi ievāca visas galvenās ziņas.

Laupītāju nometnē sevišķi stingri tika ievērots klusums. Viņi" uzturējās biezā mežā, grūti pieejamā vietā, zinādami, ka Prāgas gubernators ir viņu bīstamākais ienaidnieks, un mazākās neuzma­nības dēļ varēja sagaidīt, ka tas pavēlēs kareivjiem pārmeklēt visu apkārtni.

Zārberga nometnē nebija, tikai pats Lips Tulians un Vitorfs ar saviem ļaudīm. Jaunais vadonis stāvēja kādā pakalnē un skatījās pāri uz tālo pilsētu.

Viņš dzirdēja zvanus, taču tie viņam nevēstīja mieru, bet sauca atriebt. Tagad viņš gribēja atmaksāt par visu, ko cietis. Ar pro­centiem atmaksāt.

Beidzot, beidzot, — laupītājs murmināja. — Tur ir pilsēta,, tur ir Hradžina, gubernatora sēdeklis! Tur dzīvo Hedviga ar ienīsto vīru, ja nav mirusi. Ha, pacieties vēl īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds„ atriebējs ir klāt — sargies, grāf Martinic, skaistās Moldavas pilsētas asinssuns!

Aiz jaunā vadoņa tuvojās soļi. Nācējs bija Vitorfs.

Vai izlūki jau atpakaļ? — Lips Tulians jautāja ar ierasto- mieru.

Vēl nav, virsniek, un Zārberga ari vēl nav, tas katrā ziņā jau iet pats savu ceļu. Sis līdējs varbūt pat tīko pēc jūsu dzīvības!

Lips Tulians nicīgi iesmējās:

Es nebīstos Zārberga, jo viņš ir ļoti bailīgs. Jau daudzreiz esmu par to domājis, vai neparādīt viņam ceļu. Bet viņš un viņa bohēmieši mums tagad vajadzīgi.

Vitorfs piebalsoja.

Viņš palika uz vietas, bet Lips Tulians, viņam pamādams, devās tālāk. Vitorfs saprata, ka vadonis grib būt viens ar savām atriebī­bas domām.

Bandītu vadonis iegāja biezā, tumšā egļu mežā.

Mežs bija viņam svešs, tomēr viņš soļoja tik droši, it kā še būtu uzaudzis. Laupītāju vadonis gāja arvien tālāk.

Pēkšņi viņš apstājās un ieklausījās. Vai krūmos' čukstoši nesa­runājās? Tūliņ viņš ievēroja arī platu, gaišu svītru, kas gāja caur mežu un bija tālu redzama.

Lips Tulians ieraudzīja tālumā kaut ko sarkanu un, labāk ap­skatoties, redzēja kādu zemnieku sievu tuvojamies ar saini uz mu­guras.

Balsis krūmājā kļuva skaidrākas. Vadonis klusiņām līda tuvāk.

— Tur nāk kāda sieva, — viņš dzirdēja. — Tā bez šaubām būs bijusi tirgū, laba summiņa spožo guldeņu būs makā,. Tie mums jā­dabū.

Jā, bet vecā sacels brēku! ,

Muļķi, pārgriezīsim viņai rīkli un paslēpsim mežā!

«Tas ir Zārbergs!» Lips Tulians domāja.

Sieva nāca tuvāk. Krūmi brikšķēja —»Zārbergs pabāza galvu pa ceriem un kāri lūkojās uz ceļu. Tad pēkšņi sarāvās.

Divu soļu atstatumā, iesāņus, stāvēja virsnieks, viņa acis neat­laidīgi vēroja nelieti.

Uz priekšu! — Lips Tulians teica. — Es domāju, tu taču gribi aplaupīt un nogalināt nabaga sievu. Uz priekšu, ko tu kavējies ar .saviem draugiem?

Pats velns to te atnesis, — blēdis murmināja. — Elle un velns, nekur tu bez viņa netiec!

Bohēmieši vairs nedomāja pastrādāt bezdievīgo darbu un bijīgi skatījās un savu vadoni. Lips Tulians devās klāt.

Vai to tu sauc par ziņu ievākšanu, Zārberg? — viņš teica. — Vai domā, ka es tevi pa jokam sūtīju un tu vari vazāties, kur iedo­mājies?

Zārbergs vai plīsa aiz dusmām, bet sargājās tās izrādīt.

Virsniek, — viņš iesāka, bet viņa kaķa acis šķielēja ļauni. — Savu pienākumu esmu kārtīgi izpildījis; patlaban jau gribēju doties uz nometni, kad …

Es izjaucu tavu nodomu aplaupīt nabaga sievu, — virsnieks viņu pārtrauca. — Nelieti, vai tu jau aizmirsi manu pavēli: vai es reizi pa visām reizēm netiku piekodinājis neatņemt nabaga ļaudīm nevienu kapeiku? Vai bagāto varmāku nav diezgan?

Zārbergs palocījās zemodamies.

Piedodiet, virsniek, mēs domājām, ka tā sieva ir bagāta. Gal­venais, — viņš dedzīgi turpināja, redzēdams Lipa Tuliana pieri draudoši apmācamies. — Galvenais, esmu atradis drošu ceļu, kā piekļūt Hradžinas pilij.

Jaunā vadoņa seja noskaidrojās.

Vai patiesi? — viņš iesaucās.

Jūs varat mani gabalos sašķaidīt, ja es meloju, — blēdis atbildēja uzelpodams. — Samīt jūs mani varat, ja tas nav tā, kā es saku.

Un kur šis ceļš ir? — vadonis jautāja. — Tu zini, pa vārtiem mēs nevaram iet un pār augsto mūri arī ne.

To es zinu, — Zārbergs atbildēja. — Nāciet, virsniek, es jums tūliņ parādīšu.

Pa to laiku bohēmieši, bīdamies no soda, bija aizlaidušies.

Prāgu jau ietina vakara krēsla.

Skatieties tur, — Zārbergs rādīja. — Redziet to ēku cieši pie pilsētas mūra, virsniek, vai jūs to pazīstat?

Zināms, tas ir mūku klosteris.

Ha, ha, ha, — bandīts iesmējās. — Un tur vecā ēka, Hra- džinas tuvumā, redziet, virsniek, tas ir sieviešu klosteris. Tur ir jaunas, skaistas meitas, glīti un patīkami skuķi!

Lips Tulians kļuva nepacietīgs.

Pietaupi tu savas garlaicīgās runas! Kur ir ceļš uz Hradžinu, uz gubernatora pili?

Pamazām, palēnām, virsniek, tūliņ jūs dzirdēsit. Redziet, nav daudz to, kam zināms, ka apakšzemes eja savieno mūku klos­teri ar sieviešu klosteri, bet es nu reiz esmu no zinātājiem, un tāda eja tur ir!

Lips Tulians uzmeta runātājam jautājošu skatu.

Kādēļ tāda eja ir, jūs gribat zināt, virsniek? — bandīts tur­pināja. — Ļaunas mēles pļāpā, ka mūkiem ir šis tas kopējs ar daiļām mūķenēm. Ko var zināt, visādi tiek runāts, bet viens ir skaidrs: eja no klostera baznīcas iet pa pilsētas apakšu uz Hradžinu!

Laupītāju vadonis drūmi lūkojās zemē.

Ko tas līdz, — viņš teica. — Klosteris ir iekšpus pilsētas mūra.

Gluži pareizi, bet mūrī ir dzelzs vārtiņi, un, ja mēs tik pār- kuļamies ūdensgrāvjiem pāri, tad pārējais — bērnu spēle! Te ir vārtiņu atslēga.

Lips Tulians brīnīdamies ieraudzīja Zārberga rokā savādu, diez­gan lielu slēdzeni.

Vai nav taisnība, virsniek, tagad jūs redzat, ka jūsu uztica­mais Zārbergs jums vajadzīgs, — bandīts dižojās.

Lips Tulians ar pūlēm apspieda netīksmi, apzinādamies, ka vi­ņam jābūt pateicīgam par iespēju atriebties.

Šonakt es mēģināšu iekļūt klosterī, — viņš, ātri apdomājies, teica Zārbergam. — Un tu viens pats nāksi man līdzi!

Bandīta sejā iedegās ļauns uzvaras prieks, kad vadonis griezās atpakaļ uz nometni.

Šonakt mēs vieni paši, — viņš murmināja. — O, šo gadījumu der izlietot, tāds vairs tik drīz neatgadīsies. Ha, ha, ha, no pazemes vairs neiznāks divi, bet viens, un tas būšu es, Zārbergs — nākošais bandītu vadonis. Oho, tad tik ies zaļi!

13. nodaļa NAKTSGAITAS

  13. nodaļa NAKTSGAITAS

Divi tumši stāvi gāja pa laukiem, kas stiepās līdz pašiem Prā­gas mūriem. Tie bija Lips Tulians un Zārbergs, kas gribēja veikt savu pārdrošo plānu.

Nakts bija tumša. Biezi mākoņi klāja debesis. Bet Lipam Tulia- nam tas šķita izdevīgi, jo tumsā viņiem nebija jābaidās no sargiem, kas staigāja šurp un turp pa mūri. Abu starpā neviens vārds netika runāts.

Zārbergs veda, kā jau ceļa zinātājs, un virsnieks sekoja viņam uz pēdām.

Viņi bieži apstājās un ieklausījās. Bet nekas aizdomīgs nebija dzirdams. Tik vējš šņāca, un šad tad iedārdējās pērkons.

Viņi soļoja ātrāk. Pa labi un kreisi atradās lieli vaļņi, apcieti­nājumu priekšskanstis, caur kurām varēja izkļūt uz ūdensgrāvjiem.

Abi žigli metās grāvī un peldēja. Pēkšņi Zārbergs apslāpētā balsī sauca palīgā. Lips Tulians saķēra grimstošo aiz apkakles un laimīgi izvilka krastā.

Zārbergs bija tā pārbijies, ka tikko varēja turēties kājās. Ar rokām gar mūri taustīdamies, viņš stostīdamies teica:

Te ir dzelzs vārtiņi.

Labi, slēdz vaļā! — Lips Tulians atbildēja, vēlreiz uzmanīgi ieklausīdamies.

Zārbergs, drebuļu kratīts, meklēja atslēgu.

Vai suņu nav pagalmā? — vadonis jautāja.

Nē!

Tad uz priekšu! Taisi drīz!

Zārbergs zināja, ka laiks ir dārgs. Viņš ātri un uzmanīgi at­slēdza vārtus.

Vārtiņi iečīksējās, un abi vīri kā spoki izlīda caur mūri.

Nu viņi atradās klostera dārzā, reibinošu rožu smarža tvanoja pretī, un iesānis, no augstajiem klostera baznīcas logiem atspīdēja gaišums.

Mūki ir sapulcējušies uz aizlūgumu, — Lips Tulians iemi­nējās, kad dzelzs vārtiņi atkal bija aizslēgti.

Jā, uz nakts mesi, bet tā drīz beigsies un mēs varēsim rīko­ties.

Vai mēs gaidīsim tepat?

Nē, virsniek, baznīcas durvis ir vaļā, tagad visizdevīgāk tikt iekšā, mūki mūs nepamanīs!

Padoms bija labs.

Abi mūki līda pa krūmiem un brītiņu vēlāk jau sasniedza baz­nīcu.

Zārbergs nebija maldījies — durvis bija vaļā.

Nu ir labi, — bandīts dvesa. — Virsniek, tik bez trokšņa…

Blēdis attaisīja iekšējās durvis, un abi divi bez trokšņa kā spoki

ielīda baznīcā. Tikai pats baznīcas vidus bija apgaismots. Tur mūki, koka krēslos sēdēdami, domīgi skaitīja lūgšanas.

Zārbergs ielīda kādā koka solā un noliecās zemē. Tik Lips Tu­lians vēl stāvēja.

Brīnišķas domas sāka viļņot viņa dvēselē. Viņš redzēja Tuna pils baznīcu, dzirdēja savas iemīļotās Hedvigas jāvārdu, ar ko viņa tika saistīta ar citu.

Pēkšņi Zārbergs viņu paraustīja aiz svārkiem.

Velns rāvis, virsniek, liecieties pie zemes — tie jūs ieraudzīs!

Ne vārda nebilzdams, jaunais vīrietis pabēga aiz kāda sola, jo

mūki jau cēlās augšā no sēdekļiem un atstāja baznīcu.

Zārbergs uzmanīgi glūnēja no savas paslēptuves.

Hallo, virsniek, vai tur divi melnsvārči neaizlīda aiz lielā altāra? — viņš klusi jautāja.

Vadonis atmodās kā no dziļa sapņa.

Ko tu gribi?

Es domāju, ka divi mūki palika baznīcā!

Nē, visi aizgāja!

Tā … — Zārbergs gausi atbildēja. — Nu, manas acis gan nekad nekļūdās!

Nāc tik, ir jau laiks!

Zārbergs vilcinādamies sekoja vadonim, kas bez trokšņa soļoja pa krusta ejām.

Kurp ved ceļš lejā? — Lips Tulians jautā.

Tūliņ aiz lielā altāra ir akmens, viegli paceļams, es jau sen to esmu izpētījis.

Lips Tulians uzmeta viņam neuzticīgu skatu, bet neko neteica, jo šoreiz viņam gribot negribot bija jāpaļaujas uz Zārbergu.

Tas zagšus paskatījās aiz altāra.

Te es abus melnos redzēju, — viņš teica. — To es skaidri zinu. Nē, var jau būt, ka viņi arī aizgājuši, citādi taču man vaja­dzētu tos ieraudzīt.

Un bandīts tūliņ sāka rīkoties.

Neizdziestošās lampas gaismā viņš pakampa kādu masīvu ak­mens plāksni, uz kuras atradās vecs kapa uzraksts.

Un brīnums, akmens cēlās viegli, kaut arī tik milzīgi liels; tur jābūt apslēptam mehānismam.

Lips Tulians stāvēja Zārbergam blakus. Tas izvilka rūpīgi pa­glabātu zagļa laternu.

Tepat mums jākāpj lejā, virsniek, ātri, — Zārbergs mudināja, akmens pakāpes rādīdams, kas veda dziļā tumsā.

Laterna bija iedegta.

Zārbergs gāja uz kāpnēm, Lips Tulians sekoja. Un akmens plāksne, kā garu rokas kustināta, aizslīdēja ciet.

Ejas dibens bija sasniegts, un vīri gāja uz priekšu.

Pēkšņi Zārbergs apstājās.

Mierā! Visi velni, virsniek, ātri! — viņš čukstēja aiz bailēm vai stīvs un žigli atrāvās sāņus.

Tur kāds nāk, — Zārbergs teica. — Virsniek, atpakaļ, ļaudis tuvojas.

Viņš jau grasījās bēgt, kad vadoņa dzelzs roka sagrāba viņu.

Paliec še, zaķapastala; nekusti no vietas, vai…

Iekams Zārbergs paspēja atbildēt, Lips Tulians, kura vanaga acis visu ievēroja, ar varu aizrāva viņu projām.

Ejā vietām bija koka balsti un tur, kur viņu vairāk kopā, di­viem vīriem bija pilnīgi iespējams paslēpties.

Zārbergu sev līdzi vilkdams, laupītāju vadonis steidzās turp.

Bija arī pēdējais laiks, jo soļi nāca arvien tuvāk.

Lips Tulians iebīdīja Zārbergu paslēptuvē un aizlīda arī pats; tai pašā acumirklī ejā paspīdēja laternas gaisma.

Vai tu nupat nedzirdēji tādu kā troksni? — kāda sveša, aiz­smakusi balss jautāja.

Dzirdēju gan, bet tas būs kāds sikspārnis vai pūce; šādi kustoņi apakšzemes ejās nav retums.

Zārbergs skatījās pa divu stabu spraugu.

Divi vīri nāca pa eju, apdomīgi uz priekšu kustēdamies, un bieži apstājās klausīdamies.

Tie abi ir mūki, — Zārbergs teica tik klusi, ka vadonis tikko varēja dzirdēt.

Jā, tie bija abi mūki, kas baznīcā paslepus iegāja aiz altāra; šajā ejā tie bija ienākuši pa citu ieeju.

Arī Lips Tulians varēja mūkus labi redzēt; viņu ļaunās sejas liecināja par lielu uzbudinājumu.

Mūki apstājās bandītiem taisni pretī. Zārbergam tas bija ļoti nepatīkami, kamēr Lips Tulians aukstasinīgi gaidīja, kas būs.

Nu, kā ir? — viens no mūkiem ieminējās. — Es domāju, mēs varam doties ceļā.

Vēl jāpagaida, — otrs atbildēja. — Jo jaunā, skaistā novice tik ap pusnakti ierodas uz lūgšanu. Un līdz tam vēl tālu. Pa to laiku mēs varam pamatīgi apspriesties!

Kā tu gribi, — otrs klostera brālis, ļauni iesmiedamies, at­bildēja. — Es pilnīgi paļaujos tavai vadībai, ha, ha, ha! Nav jau pirmā reize, kad tu ej šo slepeno ceļu.

Tā ir, — otrs piebalsoja. — Es arī klostera vientulībā protu baudīt dzīvi.

Un vai tā novice tiešām ir tik skaista, kā tu saki?

Jā, nav vairs nekā daiļāka, to man pateica klostera durvju sardze, mana draudzene. Savs noslēpums daiļajai svešiniecei tomēr ir, jo viņa klusā naktī klaudzinājusi aiz klostera vārtiem un iz­teikusi vēlēšanos pieņemt mūķenes šķidrautu.

Kā viņu sauc?

To neviens nezin, viņa saucas māsa Hedviga, skaistā grēci­niece, ha, ha, ha! Šonakt es piedošu viņas grēkus, un rīt — rīt ne­viens nezinās, kur māsa Hedviga palikusi, jo nevienam citam kā vien man slepenā eja nav zināma.

Un es ņemšu dalību tavā laimē, vai ne?

Jā, to esmu tev apsolījis, jo tu man palīdzēsi. Bet tagad nāc, nu jau varam doties ceļā.

Atkal skanēja mūku nedrošie soļi, gaišums attālinājās un nakts- gaitnieku melnie stāvi pazuda ejas līkumā. Lips Tulians atstāja slēptuvi.

Man pakaļ, Zārberg, — viņš čukstēja. — Seko man uz pēdām! Te nāksies kauna darbu aizkavēt; spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, abi nelieši grib pastrādāt varasdarbu pie svētās.

Zārbergs neatbildēja, bet viņa viltīgās acis nemierīgi zibsnīja.

Lips Tulians taustījās gar sienām, jo laternu nedrīkstēja aizde­dzināt: mūki varētu ieraudzīt gaismu.

Zārbergs pa to laiku kala savu plānu.

Tagad, vai nekad, — viņš dvesa.

Ja viņam netrūktu drosmes, tas varētu ar labi mērķētu šāvienu no mugurpuses izrēķināties ar vadoni.

Ak nē, viņš pārāk bailīgs, lai to iespētu. Zārbergs arī zināja, ka Lips Tulians sašķaidīs viņu gabalos, ja nebūs uz vietas pagalam.

Jaunais cilvēks, vēl arvien gar sienām taustīdamies, ātri devās uz priekšu, jo mūku soļi vairs nebija dzirdami.

Pagaidi, te blakus ir caurums, — laupītāju vadonis ieminējās. — Zārberg, kur ir īstais ceļš?

Mums jāgriežas pa labi, — nelietis atbildēja. — Mūki ir aizgājuši, jo eja ved zem sieviešu klostera baznīcas.

Lips Tulians ticēja šiem vārdiem. Sīs telpas viņam svešas, bet Zārbergs noteikti te ir bijis, un jaunais vadonis iegriezās ejā pa labi.

Atri, virsniek, atri, — blēdis mudināja. — Citādi mūkus vairs nepanāksim, un tie savu upuri jau būs pārvarējuši!

Bet tā mudināt nemaz nevajadzēja, jo Lips Tulians gāja uz priekšu tik ātri, cik tas tumsā iespējams.

Jaunais vīrs gribēja aizkavēt neģēlību, arvien ātrāk viņš stei­dzās uz priekšu. Te — aprauta iekliegšanās — Lips Tulians tvēra mūri, kur pieturēties; viņš krita.

Velti — tukšajā ejā atkal iesaucās balss un smagais ķermenis krita dziļi, dziļi, atsizdamies pret cietu klonu.

Zārbergs metās zemē.

Virsniek, — viņš sauca uz leju. — Virsniek!

Nekādas atbildes.

Nelietis piecēlās.

Izdevās, — viņš sprauslāja. — Izdevās! Ha, ha, ha, virsnieks guļ apakšā velvē, un, ja vēl nav pagalam, tur viņam neizbēgami jāmirst. Mans mērķis ir sasniegts, tagad es esmu laupītāju bandas vadonis, jo neviens cits nevar to vadīt. Un skaistā Elzbete būs mana mīļākā — oho, nu ies zaļi!

Nelietis atkal klausījās — kapa klusums; neviena skaņa nenāca no dziļumiem.

Zārbergs varēja līksmot, jo viņa plāns bija izdevies: viņš pats vadoni te ievilināja, un nu tas bija iekritis velvē.

— Lips Tulians uz mūžu aprakts, — viņš murmina, izejai tuvo­damies. — Es jau atgriežos, un, kad biedri dzirdēs, ka viņu vadonis aiz savas pārgalvības kritis nelaimē, tad atskanēs: — Lai dzīvo laupītāju vadonis Zārbergs!

Pēkšņi viņš izbailēs iekliedzās.

14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS

14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS

No sieviešu klostera torņa dobji izskanēja pusnakts zvani. Spoku stunda bija klāt, un tajā, pēc senlaiku teikām, mirušo dvēseles klaiņo pa zemesvirsu.

Kā tumšs klinšu blāķis sieviešu klosteris rēgojās pāri pilsētas celtnēm.

Logos nespīdēja neviens gaismas stars, vienīgi pa kādu raibu rūti no klostera baznīcas plīvoja vāja gaismiņa. Tā bija mūžīgās uguns liesmiņa pie lielā altāra.

Vājā blāzma apgaismoja vienīgi tuvējo apkārtni, citādi visa baznīcas iekšiene bija tumša, tik pa brīžam spokaini pazibēja svēto tēli un eņģeļu galvas.

Vai tur kas nesakustējās ap lielo altāri, vai nečaukstēja drēbes? Vai tur nelocījās kāds no viņpasaules, no kapenēm uzcēlies gars?

Ak nē, tas bija cilvēks, kas dedzīgā lūgšanā noslīdzis ceļos pie altāra; mūžīgā uguns liesma apgaismoja jaunas, bālas sievietes brīnišķi vijīgo stāvu.

Daiļā lūdzēja šķita atraisījusies no visa laicīgā, un debešķīgi skaistā seja bija pievērsta krustā sistajam Pestītājam.

Tā bija Hedviga.

Mans Pestītāj, uzklausi manu lūgšanu, — viņa lūdza. — Es nelūdzu par sevi, bet piedod viņam, tam, kuram pieder mana sirds, atgriez viņa prātu, lai viņš atstāj ļauno ceļu. Ak, Kristus, visas pasaules Pestītāj, piedod Filipam viņa grēkus!

Asaras ritēja pār bālās, daiļās lūdzējas vaigiem, kad mazās, drudžaini karstās rokas cēlās pret krustā sistā tēlu. Mūžīgā uguns blāzmoja augšup, un šķita, ka krustā sistā Pestītāja vaigs, žēlas­tības apstarots, pievērsies lūdzējai.

Atgriez viņa prātu, ak Pestītāj, — Hedviga lūdza. — Viņš ir smagi grēkojis, bet viņa sirds nav ļauna, viņš aizrāvies ļaužu cietsirdības dēļ un sabiedrojies ar laupītājiem, kas aplaupa savus līdzcilvēkus. Viņš mani vairs nemīl, bet es nedusmoju, es gribu mīlēt tevi, manu Pestītāju. Tu esi mans pēdējais patvērums; es gribu klosterī aizlūgt par Filipa grēkiem.

Daiļās lūdzējas balss izskanēja kā ievainots zvans. Briesmīgas sāpes plosīja mīlas pilno sirdi. Ak, Hedviga varēja kliegt un tomēr neizkliegt aso moku dedzi. Jo Filips, bezgala mīļais Filips viņu ir aizmirsis.

Tā Hedviga domāja. ' Nedēļām ilgi viņa meklēja to, daudzkārt maldījās, gulēja mežā, līdz ieraudzīja laupītāju vadoni liecamies pār skaistu meiteni un glāstām viņas mīļo sejiņu. Iekunkstēdamās viņa spieda roku uz viļņojošās krūts. Tur iekšā dega un sāpēja, it kā kāds ar nažiem graizītu.

Lūzti, asiņainā sirds, — viņa čukstēja. — Lūzti, tik mieru, mieru — es gribu mirt!

Bezgalīgas sāpes bija pārņēmušas Hedvigu.

Viņa nedzirdēja troksni aiz altāra.

Tur uzlīda divi tumši stāvi, kaisliem iekāres skatiem uzlūkodami daiļo lūdzēju.

Tā ir viņa, — viens no mūkiem ieminējās. — Uz priekšu, projām viņu!

Hedviga uzlēca kājās.

Divi mūki, kapuces pār sejām uzvilkuši, kā spoki no veļu valsts uzbruka viņai.

Hedviga gribēja kliegt.

Par vēlu! Smaga roka aizspieda muti, izbaiļu kliedziens nosma­ka, spēcīgas rokas apkampa viņas stāvu un vilka puspaģībušo aiz lielā altāra.

Neliešu pēkšņā ierašanās nebija nekāds brīnums, jo arī te, mar­mora klonā, bija uzcelta akmens plāksne, gluži tāpat kā mūku klostera baznīcā; arī te šaurās kāpnes veda lejā.

Hedviga sāka nojaust briesmas, kādas viņai draudēja. Ar vi­siem spēkiem viņa pūlējās izrauties no uzbrucēju rokām, kas smie­damies vilka savu upuri pa kāpnēm lejā.

Augšā akmens pats no sevis mehāniski aizvērās, un abi mūki stāvēja laternas apgaismotā ejā.

Viens no uzbrucējiem, spēcīgs mūks, turēja Hedvigu rokās, ka­mēr otrs bezkauņa ar lakatu aizsēja viņas muti, lai apklustu moku pilnie vaidi.

Kurp? — otrs mūks jautāja.

Pacieties, draudziņ, — atbildēja pirmais, kas turēja Hedvigu kā dzelzs, žņaugos. — Tev būs ko pabrīnīties, kad redzēsi, ko slēpj šis apakšzemes ceļš. Bet nu nāc, nakts ir īsa, un, dienai austot, mums jābūt atpakaļ klosterī.

Hedvigu sev līdzi vilkdams, viņš ātri devās pa priekšu, kamēr viņa pavadonis ar laternu apgaismoja ceļu.

Hedviga bija tuvu nemaņai.

Bet, iedomājot briesmas, viņa pārvarēja sievišķīgo vājību, zinā­dama, ka viņas gods ir apdraudēts, ka bezkaunīgie mūki izpildīs iekāroto.

Viņa saņēma beidzamos spēkus un mēģināja izrauties.

Par velti, dārgā, — nelietis pavīpsnāja. — Veltas pūles, ha, ha, ha! Jūs neesat pirmā, kuru nesu uz slepeno istabu.

Otrs klostera brālis griezās pie sava biedra.

Bet ja viņa mūs uzdod?

Ha, ha, ha, tas nekad nenotiks. Viņa ir skaista, bet līdzko viņa mums apriebsies — pazudīs tāpat kā visas citas. Dienasgaismu viņa nemūžam vairs neredzēs, jo šīs ejas noslēpumu bez mums neviens vairāk nedrīkst zināt.

Otrs ņirdza kā pats sātans.

Ātrāk, — Hedvigas nesējs uzsauca. — Ej ātrāk, tur jau ir slepenā ieeja mūsu paslēptuvē, kur mūs gaida pasaules prieki. Tā ir karaliski ierīkota te, pazemē, redzēsi — tur būs ko pabrīnīties. Ak, neplosies, mans daiļais bērns, tas ir veltīgi, no mums jau tu neizbēgsi!

Bet izmisums Hedvigai deva milzu spēku.

Viņas acīs briesmīgās krāsās jau tēlojās neģēlīgais skats; visus spēkus saņemdama, viņa atsvabināja vienu roku un nākošajā acu­mirklī sagrāba bezkaunīgā mūka kapuci. Nelietis lādēdamies gri­bēja satvert savu upuri, bet neviļus paslīdēja kāja. Neko nedomā­dams, viņš tvēra ar labo roku, meklēdams, kur pieķerties.

Hedviga juta žņaugus atlaižamies un ar visiem spēkiem izrāvās no vīru nagiem.

Tas kā izgalējies vilks tvēra pēc viņas drēbēm un satvēra to aiz svārkiem. Necilvēks gribēja viņu kampt aiz rīkles.

Hedviga rāvās uz priekšu, plānā drēbe izšķīda, un mūks ierau­dzīja savos pirkstos stērbeles.

Hedviga izrāvusies iebēga tumšajā ejā.

Ķer viņu, — neģēlis sauca. — Ķer viņu!

Skubināšana bija lieka, jo otrs mūks jau dzinās pakaļ, ko mā­cēja.

Hedviga bez domāšanas skrēja uz priekšu, pati nezinādama kurp, tik projām, projām! No bezkauņām, varmākām. Mūks, vajā­tājs, jau turpat būtu viņu saķēris, kad biedrs to panāca un satvēra aiz elkoņa.

Stāvi, citādi ieskriesi dziļumā! — viņš uzsauca.

Tai pašā acumirkli atskanēja vaids, tad švīkoņa, kā dziļi kaut kam krītot, un dobjš troksnis apstiprināja notikušo.

Laid mani viņai pakaļ! — sauca mūks, kas bezmaz Hedvigu bija panācis.

Par vēlu, — viņa biedrs sabozies murmināja. — Bēgle iekrita kapu velvē. Tur apakšā viņa guļ sadragāta, un, ja vēl būtu dzīva — drīz tā kā tā mirtu.

Dosimies lejā! — otrs kā sasvilis izsaucās. Tam kremta, ka laupījums izsprucis.

Nav iespējams. Tur neviens nevar iekļūt, bedre ir ļoti dziļa, velve iebrukuši, un tā ir radies šis caurums, pa kuru var ietikt bedrē. Nāc, iesim savā cellē! Te vairs nav, ko darīt.

Otrs klostera brālis vēl kavējās.

Vēl tak vajag atrasties kādai citai ieejai kapu velvē, — viņš iesāka. — Skaistā sieviete varbūt ir tikai viegli ievainota. Varbūt vēlāk vēl varam par savu laupījumu papriecāties!

Es nezinu nevienas ieejas, — viņa draugs īgni atbildēja. — Kapu velve ir atlikusi no kādas vecas baznīcas, kas pirms gadu simteņiem izpostīta. Tur apakšā viss ir sagruvis un apbiris, un tur nav iespējams ieiet.

Bet ja nu viņa, iekritusi, kliedz?

To neviens nedzirdēs, tukšajās ejās balss pazūd. Nu iesim, cellē varēsim parunāties!

Mūks kādu brīdi vēl klausījās, bet, kad no bedres nekas nebija dzirdams, viņi steidzās uz slepeno izeju aiz altāra.

Kāds liktenis nu sagaida nelaimīgo Hedvigu?

15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS

 15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS

Visapkārt tumsa, bieza, gandrīz taustāma tumsa. Baigo klusu­mu netraucēja neviena skaņa.

Neviena skaņa, bet… praulos, šķiet, vienmuļi grauž līķu tārps: tik, tik, tik …

Taču ta nebija līķu tarpa tikšķēšana, ai ne. Paspīdēja gaišumiņš, tērauds sita kramu, un, lūk, lūk: iedegās maza laterniņa.

Sākumā deglis tikai kvēloja, tad liesmiņa sāka celties augstāk un apgaismoja tuvāko apkārtni. Kāds skats!

Visapkārt augstu sakrauti zārki, metāla — rūsas sēsti, koka — satrūdējuši, sadrupuši, tā ka dažviet redzami pelēkbalti miroņu kauli.

Un šajā drausmīgajā apkārtnē staigāja kāds vīrs. Laternas

gaisma atmirdzēja viņa skaistajā, vīrišķīgajā sejā, un no viņa pieres pilēja tumšas asinslāses.

Tas bija Lips Tulians, laupītāju vadonis. Kāda augstāka "vara, šķiet, viņu pasargājusi no drošas nāves Zārberga viltības dēļ. No kritiena apdullis, jaunais vīrietis brīnīdamies skatījās apkārt; galva bija smaga, kā svina pielijuši.

Pēkšņi tas dzirdēja augšā troksni, un zibens ātrumā izdzēsa laternu. Iekliegšanās, un no augšas kaut kas krita. Ātrumā, pats neapzinādamies ko dara, Lips Tulians izstiepa savas dzelzs rokas.

Kāds ķermenis smagi iekrita tieši laupītājam rokās; viņš tik ar lielām pūlēm noturējās uz kājām. Un tomēr Lips Tulians sajuta maigas, daiļas formas — tā bez šaubām bija kāda sieviete.

Sieviete, — laupītājs dvesa. — Kāda sieviete, ha, kā es to aizmirsu …

Viņam uzreiz iešāvās prātā abu mūku saruna. Vai tā nav …

Lips Tulians brīdi klausījās aizturētu elpu; viņš skaidri dzirdēja mūku sarunu augšā, un drīz viņu soļi attālinājās.

Atkal klusums, kapa klusums; arī sieviete, kas iekritusi viņa rokās, neizrādīja ne mazākās dzīvības zīmes.

Ha, — jaunais vadonis dvesa. — Vai šie neģēļi būs mūķeni nogalinājuši un tad še iemetuši? Vēl viņa ir silta, vēl ir!

Savādas jūtas pārņēma jauno vīrieti, kas atkal gribēja iedegt laternu. Tomēr viņš sajuta patiesas bailes. Visi locekļi bija kā para­lizēti. Ar varu viņš pūlējās izrauties no sastinguma.

Viņa mētelis, kas krītot bija atrauts no pleciem, gulēja uz klona. Atri apdomājies, Lips Tulians noguldīja savu nastu uz tā un ķēra pēc tērauda un sēra degļa. Atkal tikšķēja akmens, iedegās laterna.

Lips Tulians apgaismoja telpu un nometās zemē pie gulētājas. Gaismas stari apspīdēja slaido stāvu un zeltainos matus; vispirms krēslā kļuva redzama bāla, skaista eņģeļa seja. Jaunais cilvēks iedrebējās kā drudzī, tvēra ar roku pie savas asiņainās pieres.

Nē … es … es neesmu dzīvs, — viņš čukstēja. — Es esmu miris, jau viņā saulē, un Hedviga ir pie manis … Hedvig!

Viņa roka noslīdēja zemē; tā bija asiņaina. Stīvām acīm viņš skatījās tumšajā peļķē.

Tās ir asinis, — viņš murmināja. — Asinis, mana piere deg kā ugunī, es dzīvoju … es dzīvoju. Bet tur — Hedviga, nē, tas ir rēgs, kas atkal pazudīs, parādība no veļu valsts!

Lips Tulians izstiepa roku aizbaidīt rēgu, bet viņa roka atdūrās pret gulētāju — tas nav spoks. Tas ir cilvēks. Jā, tā ir viņa, Hed­viga. Ak, Dievs!

Hedviga … viņa ir mirusi no neģēļa rokas! — Lips Tulians ievaidējās dziļās dvēseles mokās.

Viņš parlaida acis par daiļo stāvu, un pēkšņi viņa vaigos iesi­tās sārtums.

Bezkaunīgais mūks gūstīdams bija saplēsis Hedvigas apģērbu, un viņas krūtis baltas kā kalnu sniegi atsedzās skatam.

Hedvig, — jaunais vīrietis sāpīgi iesaucās un gribēja pie­skarties ar roku, bet savaldījies uzmeta mēteli pār viņu.

Tad atkal ieskanējās izmisuma, salauztas, saplosītas sirds balss:

Hedviga … mana Hedviga … vai tu vēl dzīva, vai Dievs tevi sūtījis, lai mirstu pie tava līķa?

Viņa galva slīga pār krūtīm, karsts asinspiliens iekrita nemaņā gulošās sievietes zeltainajos matos. Jaunais vīrietis liecās vēl zemāk. Viņa iekaisušās lūpas meklēja Hedvigas muti — atrada to, un de­dzīgs mīlas skūpsts lika mīļākai atmosties no nemaņas.

Hedviga pakustējās.

Nē, nē, — viņa dvesa, domādama, ka ap viņu vēl arvien rīkojas neģēlīgie uzbrucēji. — To negodu… to kaunu… nē — labāk mirstu!

Hedviga, — jaunais vadonis iegavilējās. — Hedviga, mīļā, es esmu pie tevis, tavs Filips ir tev blakus, manās rokās-tu iekriti, kad nelieši tevi te iemeta.

Pavērās smalkie zīda plakstiņi, un lielās acis meklēdamas lū­kojās mīļākā sejā; tad viņa salika rokas lūgšanā.

Mans Pestītājs, es tev pateicos, — viņa čukstēja drebošām lūpām. — Tu esi manu lūgšanu paklausījis, tu, visžēlīgais, esi vēl vairāk darījis, jo es atrodos debesīs kopā ar savu mīļo!

Nē, tu neesi debesīs, tu dzīvo! — jaunais vīrietis iesaucās — Hedviga, mana laime, mans viss, atjēdzies, vēl mēs esam pasau­lē — miroņu bedrē!

Jaunā sieviete ar mokām pacēlās sēdus.

Hedviga, — viņš dvesa aizraudamies. — Beidzot, beidzot es tevi esmu atradis! Teic, vai neģēlis tevi ir aizticis — tas, kurš lika mani mocīt, kas iededzināja mani ar dzelzi? Hedviga, saki vienu vārdu — vai tu esi grāfa Martinica sieva?

Man uzspiests viņa vārds, Filip, un tas ir viss!

Viņš uzelpoja, kā atkratījies no smagas nastas, bet lūpās jau raisījās tūkstošiem jautājumu.

Hedviga, kā tu iekļuvi šajā apakšzemes velvē? Saki, vai tu tā biji, ko ieraudzīju Greifensteinas gruvešos kā rēgu?

Es biju tā, — Hedviga sacīja un gribēja izvairīties no viņa, atcerēdamās daiļo meiteni, kas bija toreiz kopā ar viņu. Bet Lips Tulians pievilka viņu sev klāt.

Tu tā biji! — viņš līksmi iesaucās. — Ai, Heda, tu domāji, ka esmu tev neuzticīgs kļuvis? Nupat man nāk prātā tavi vārdi: «Kāda cita … viņa rokās» — un tad tu pazudi!

Hedviga mīļi ielūkojās viņam acīs.

Kas tā bija, vai tu viņu mīli? Ak, es jau neticēju, ka tu mani tik drīz būtu aizmirsis.

Nē, nē, mana labā Heda! Ne mīla, bet līdzcietība bija tā, kas mani spieda rūpēties par Elzbeti, jo viņu gribēja samaitāt.

Viņa uzmeta tam bezgala mīļu skatu.

Es tev ticu, Filip, es nekad nešaubos par taviem vārdiem, bet tev jāatstāj bīstamis amats, tev…

Viņa satrūkās, jo Lips Tulians bija uzlēcis kājās un briesmīgās dusmās vicināja roku.

Nav iespējams, — viņš sauca. — Nē, es palikšu, kas esmu, man jāatriebjas, un tas man iespējams vienīgi kā laupītāju vado­nim. Es tiešām atriebšos, es, apkaunotais un izmocītais nabags!

Filip, — meitene teica, — mūsu Pestītājs pat krustā sists piedeva saviem mocītājiem!

Bet laupītāju vadonis neklausījās.

Te — mana kauna zīme, — viņš teica, plecu rādīdams. — To grāfs man iededzināja, un tā paliek neizdzēšama. Ha, ha, ha, viņa asinīs es mazgāšu savu izķēmoto plecu, viņa sirds asinīs maz­gāšos, tomēr zīme paliksj

Filip, — Hedviga elsoja, — paklausi man!

Velti! Jaunais laupītāju vadonis, dūri uz kāda metāla zārka cirzdams, sauca:

Nāc ārā, kluso gulētāj, saki, vai tu jebkad tā esi apsmiets kā es? Tiešām, pie šiem miroņiem es zvēru, ka ātrāk nerimšos, līdz grāfs, šis suns, manās rokās izlaidīs savu garu!

Hedviga saļima uz dzestrā, netīrā klona.

Filip!… Ak, lielais Dievs, piedod tam! Piedod, mans Pestītāj!

Es viņu dzīvu sašķaidīšu, es līksmošu, kad viņš mirs un vaidēs! Un kaukdams, smilkstēdams šis neģēlis pa galvu pa kaklu ieskries taisni ellē!

Tik briesmīgus vārdus dzirdot, Hedviga izbailēs sāka lauzīt rokas.

Filip, Dieva dēļ, Filip, nedari to, mūsu mīlas dēļ, kas bija tīra un svēta! Es lūdzu tevi, Filip!

Filips uzlūkoja mīļo būtni, redzēja viņas balto plecu, pār kuru karājās skrandas.

Viņš panācās tuvāk.

Tev nebūs jāredz mana atriebšanās; tu arī nezināsi, kad ne­ģēlis saņems to, ko pelnījis. Bet tu mani vairs neatstāsi, jo tu esi mana un es ņemšu tevi līdzi — mežā, zaļajā mežā!

Lips Tulians kļāva viņu pie krūtīm, apskāvis abām rokām. Hed-

viga neatbildēja uz viņa glāstiem. Briesmīgas mokas plosīja viņas dvēseli, un viņa gribēja atsvabināties.

Mana, mana Heda, tu atkal esi mana, pēc tik ilga laika, es drīkstu tevi skūpstīt. Heda, mīļā, tu man esi viss, es tevi vairs nelaidīšu, nelaidīšu — tu esi mana!

Dieva dēļ, Filip, nezaimo, es tak esmu cita sieva — priesteris mani savienoja ar grāfu Martinicu.

Briesmīgas sirdssāpes pārņēma jauno vīrieti.

Kas priestera vārdi! Ar varu tu tiki piespiesta! Priestera vār­diem nav nekāda svara. Tu esi mana līgava un kļūsi mana sieva. Un es, Lips Tulians, bandīts un laupītājs, visas pasaules mantu no­likšu pie savas Hedvigas kājām!

Laid mani, Filip, tu grēko!

Ko?! — viņš iesmējās. — Es grēkoju, kad ņemu to, kas man pieder? Heda, saki man, vai tu mīli mani, vai tava sirds jau atsve­šinājusies no manis?

Nē, Filip, es mīlu tevi, tevi vienīgo, un mīlēšu tevi vēl nāvē!

Filips iegavilējās.

Savaldies, Filip — Hedviga teica. — Esi mierīgs, priestera vārdi tev jātur svēti! Vai tu gribi tik briesmīgi apgrēkoties un ne­kad, nekad vairs nelūgt un negaidīt debess piedošanu?

Heda, kad tu būsi pie manis un piederēsi man, pat elles uguns man būs kā paradīze!

Ak, mans Pestītāj, nepiemini viņam to, viņa sirds to nedomā, ko runā mute, — Hedviga lūdza.

Vai tu, Heda, domā, ka es pulgoju tavu svēto ticību, Nebūt ne! Bet mums vēl visa dzīve priekšā, mēs vēl esam jauni un mīlam viens otru. Tev jākļūst laimīgai, laimīgai, kaut arī kā laupītāju vadoņa sievai. To es tev zvēru, mīļā, zvēru pie manas mirušās mātes!

Un viņš to sirsnīgi noskūpstīja.

Laid mani vaļā, Filip, tu grēko. Es negribu būt ne grāfa sieva, ne tev sekot, kaut arī mīlu tevi par visu vairāk. Es palikšu klosterī!

Lips Tulians vēl vienmēr turēja Hedvigu apkamptu.

Tā, tu gribi iet klosterī, kur bezdievīgie mūki, tava skaistuma apstulboti, uzglūnēs tev! Ai nē, Heda, mīļā, to es nevaru pieļaut. Savu laimi vairs nelaidīšu no rokām laukā!

Dobja iekunkstēšanās sekoja kā atbilde, un daiļā galviņa atslīga uz viņa rokas.

Paģībusi viņa gulēja laupītāja rokās.

Lips Tulians skatījās uz viņas kailo plecu.

Ha, viņa būtu mana, pavisam mana vēl šinī pašā stundā, bet es … es to negribu. Viņa piederēs man, kad mežā ar lakstīgalu dziesmām svinēsim kazas! Tad Hedviga bus mana, mana sieviņa un manas sirds karaliene!

Lips Tulians lēni atguldīja paģībušo un apsedza ar mēteli.

Ko? Pavisam biju aizmirsis,— viņš teica, laternu paņemdams.

Ir jau laiks meklēt izeju; te ilgāk nevaru palikt. Drīz ausīs rīts un man jātiek laukā no pilsētas!

Lips Tulians sāka meklēt izeju. Ātri pārkāpa pār šķirstiem, de­vās pa šauro eju, meklēdams mūrī kādas durvis.

Šur tur viņš uzmina satrūdējušiem kauliem, kas birža zem viņa kājām.

Tālāk un tālāk veda baigā eja. Tad viņš atskatījās, kur bija atstājis Hedvigu; vēl viņa nemaņā gulēja turpat. Tad tas dusmīgi sasita rokas.

Esam aprakti dzīvi, — viņš teica caur zobiem. — No šīs briesmīgās velves nav nekādas izejas. Ha, es nemaldos vis, bedre ir aizmūrēta un tikai putns var izspurgt pa augšējo caurumu.

Visapkārt kaili mūri. Visur, kur tik skaties, satrūdējuši šķirsti, blakus miroņa galvaskauss, kura acu dobumi tā spokaini raugās pretī. Tā vien šķiet, it kā viņš teiktu: — Tu esi pazudis, Lip Tulian, līdz ar savu daiļo Hedvigu. Jums tepat jāmirst, jūs esat mūsu valstī, un jūsu kauli drīz balināsies mūsējiem blakus!

Lips Tulians vēl skatījās. Tad Hedviga pakustējās un klusi ie­vaidējās. Viņš tūliņ steidzās turp.

Heda, mana mīļā Heda!

Ak. Filip, ļauj man iet, es iešu klosterī, lūgšu Dievu par tevi, mīļais, lūgšu, kamēr beigšu elpot!

Viņš dusmīgi uzrāva to augšā, tā ka Hedviga iekliedzās.

Nedomā vairāk par klosteri, mīļā, — Lips Tulians teica, viņu skūpstīdams. — Liktenis ir lēmis — mēs paliksim kopā uz mūžu!

Filip, negrēko, es nedrīkstu tev piederēt.

Un tomēr tu būsi mana, — viņš skumji teica. — Es, Heda, esmu izmeklējis visu telpu — te nav nevienas izejas. Mēs esam dzīvi aprakti, mums tepat jāmirst!

Tagad Hedviga vairs neatstūma viņu, bet cieši kļāvās tam klāt.

Jāmirst, — viņa dvesa. — Ak, Filip, cik jauki mirt kopā ar tevi, manu Filip!

Tiešām, — viņš iesaucās tādā balsi, ka Hedvigu pārņēma svētas ielīksmes jūtas. — Mums jāmirst, mīļā, mēs esam pazuduši

ieslēgti šajā aizmirstajā apakšzemes kapā. Bet mūsu mīla būs stiprāka par nāvi, tā mūs vēl savienos nezināmā viņā saulē. Bet tagad es tevi skūpstīšu, mīļā, skūpstīšu, kamēr tu manās rokās beigsi elpot. Ai, Heda mīļā, mēs baudīsim mīlu, mēs dzīvosim, ie­kams mirsim!

16. nodaļa BEZ VADOŅA

Laupītāju nometnē ar nepacietību gaidīja Lipu Tulianu un viņa pavadoni.

Viņi zināja, ka vadonis par kaut kādu nedarbu grib atriebties Prāgas gubernatoram.

Bet kādēļ īsti, to neviens nezināja, jo Lips Tulians nevienam neko nebija teicis, un pat Vitorfs nezināja vadoņa īsto vārdu.

Ausa jau rīts.

Nometnē visi bija kājās, gaidīdami vadoni, kas nesīs jaunas ziņas. Visi-bija gatavi uz bagātu laupījumu.

Vitorfs sēdēja pie ugunskura, viņam blakus Guste. Pārējie lau­pītāji ilgodamies slaistījās būdas priekšā.

Gaisma jau svīst, — Vitorfs domīgi teica. — Ka tik viņam kaut kas nav atgadījies, jo vadonis jau ne no kā nebaidās.

Arī Gustes sejā bija lasāmas rūpes.

Ak, kaut viņš te būtu, — tā murmināja. — Es vēl nezaudēju cerības, viņš nebūs pret mani vienaldzīgs, viņš taču ir jauns; jāpa­ciešas, tā stunda nāks, kad viņš būs mans; Elzbete taču sen vairs nestāv ceļā!

Pēkšņi no meža atskanēja dobjš signāls. Visi pielēca kājās.

Viņi nāk, viņi nāk, nu būs laupījums! Oho, vadonis mūs vedīs! — laupītāji sauca.

Guste stāvēja blakus Vitorfam, mīlas pārņemta, ilgu pilnām acīm raudzīdamās uz meža pusi.

Kāds vīrietis steidzīgi nāca šurp.

Zārberg, — Vitorfs jautāja. — Kur vadonis? Vai palika pie sargiem?

Viltīgais nelietis devās pie ugunskura. Viņš bija gluži slapjš, seja bāla, un acis kvēloja kā ogles.

Zārberg, — Guste, ļaunas nojautas pārņemta, jautāja. — Kur vadonis?

Blēdis stāvēja pie uguns.

Biedri, — viņš stostījās. — Biedri — nelaime! Vadonis pa­galam!

Pagalam?! — Vitorfs iekliedzās. — Pagalam?!

Jā . . . Jā, — Zārbergs šļupstēja. — Viņš ir… ir…

Tālāk viņš netika, jo Guste zibens ātrumā bija pieskrējusi klāt.

Viņas mazās, bet stiprās rokas iekampās Zārberga kaklā un sāka nelieti žņaugt.

Pagalam? — meitene sauca caur zobiem. — Suns, neģēlis! Ja Lips Tulians ir beigts, tad tu viņu…

Laid mani vaļā, skuķe! — Zārbergs vaidēja.

Nelieti, es tevi nožņaugšu! — Guste trakoja. — Tu esi viņu nogalinājis, to var redzēt no tavām acīm — manu mīļo tu esi no­nāvējis!

Zārbergs, briesmīgi saskaities, saķēra meitenes rokas.

Brauc ellē, skuķe! — viņš kliedza, meiteni grūstīdams. — Es tevi uz vietas pataisīšu aukstu!

Guste ieklepodamās nokrita zemē, taču žigli atkal uzlēca kājās, gribēdama no jauna doties uzbrukumā.

Nāc tik šurp! — Zārbergs rūca, izrāvis dunci. — Pamēģini tik man vēl acis skrāpēt, dabūsi ar šito!

Guste nebaidījās no draudiem.

Atdod man Lipu Tulianu! — viņa kliedza.

Zārbergs pacēla dunci.

Dur tik, blēdi! — Vitorfs sauca. — Tad mana lode sašķaidīs tev galvu!

Nelietis pagriezās pret Vitorfu.

Piesargies, Vitorf, tu dabūsi savus vārdus nožēlot, jo zini — no šī brīža es esmu bandas vadonis!

Tu, gļēvuli, — vadonis? — Vitorfs teica. — Jā, bezkaunības tev netrūkst. Bet vēl ir ļaudis, kas domā citādi. Par visām lietām es gribu zināt, kā mira mūsu vadonis. Stāsti tūliņ!

Guste kliedza un gribēja atkal mesties Zārbergam virsū, bet Vitorfs to atturēja.

Nemaisies vīriešu darīšanās! — viņš pusbalsī iesaucās. — Gan es pats tikšu ar Zārbergu galā!

Bet Zārbergs tomēr bija dzirdējis.

Pagaidi tik, — viņš šņāca, uzmezdams Vitorfam velnišķi ļaunu skatu. — Pienāks arī tava kārta!

Vai tu runāsi? — Vitorfs sauca pērkona balsī. — Es gribu zināt, kas noticis. Stāsti tūliņ, vai arī…

Pārējie laupītāji spiedās tuvāk un ielenca ķildīgos.

Zārberg, velns, stāsti jel, kā bija, kā vadonis krita? — tā visi sauca kā viens vīrs.

Nelietis tad nu sāka stāstīt, kā viņi iekļuvuši apakšzemes ejā un kur Lips Tulians iekritis.

Kad viņš bija pabeidzis, izcēlās ellišķīgs troksnis.

Gļēvuli, — Vitorfs kliedza. — Tu aizskrien, pat nemēģinājis glābt. Neģēlīgo muļķi, tu neesi vērts, ka tev spļauj sejā…

Vai gribi padarīt mani traku! — Zārbergs kliedza. — Kur es būtu ņēmis virvi? No gaisa grābis? Elle un velns, kas zina, cik dziļi viņš iekrita, bet es skaidri dzirdēju, ka viņa ķermenis sašķīda. Un kaut gan es labu laiku gaidīju — viņš neatsaucās!

Vitorfs ar to nebija apmierināts.

Šonakt iesim uz klosteri, — viņš teica. — Un tu mus vedīsi, Zārberg. Vai saprati?

To Zārbergs nebija gaidījis.

Uz to tu neceri, — viņš teica. — Man nav nekādas patikas ļaut, lai manu ādu velk pār kārti. Klostera mūki ir uzmanīgi. Es pats tikai ar pūlēm izglābos un ar koka palīdzību pārpeldēju grāvi. Vārtiņu atslēga kā par nelaimi arī ir pazudusi, tāds mēģinājums ir veltīgs.

Vitorfs pārdomāja.

Viņš ir nogalinājis virsnieku, jā, tā ir, par to nav nekādu šaubu, — Guste plosījās.

Neģēli … — Vitorfs iesāka.

Ko?! — Zārbergs kliedza, redzēdams ap sevi biedrus. — Sa­valdi mēli, Vitorf! Tu arī esi viens no lielmaņu sugas, kas visur citur der, tik ne par laupītāju. Vari iet savu ceļu, es vadīšu bandu, ha, ha, ha, biedri, — mēs iegūsim bagātu laupījumu un meitas, cik kuram tīk!

Zārbergs pazina laupītāju dabu, tiem viņa vārdi bija pa prātam. Bohēmieši tā kā tā bija viņa pusē, un arī citi jau taisījās piebied­roties.

Vitorfs satrūkās.

Neviens ar tevi nebiedrosies, tu, bailīgais zaķapastala! — viņš uzsauca Zārbergam. — Tā tik vēl trūka! Ļaudis, mēs tak nejausim, ka tāds zaķapastala mūs ved. Briesmu brīdī tas pirmais paslēpsies. Ietinies labāk kādos sieviešu brunčos!

Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.

Es esmu vecākais, es biju jau tad, kad neviens par Lipu Tu­lianu nedomāja; ar savu milža spēku viņš uzmetās par vadoni, bet nu viņš ir beigts, un tagad visiem jāklausa man!

Drīzāk velnam nekā tev, muļķim! — Vitorfs atcirta. — Es vēl nemaz neticu, ka virsnieks ir miris, un nākamnakt iešu uz klosteri. Kas mani pavadīs?

Mēs iesim līdzi, kaut elles uguns. Vismaz līķi dabūsim.

Tad jau jums spārnu vajag, ar ko pār pilsētas mūriem pār- laisties, — Zārbergs šķendējās. — Neesiet ģeķi — kas miris, lai paliek miris. Nāciet man līdzi, es zinu kādu pili netālu no robežas, tur ir daudz naudas.

Laupītāji atkal sāka šaubīties; nauda kārdināja mežadēlu prātus.

Tad Vitorfs stājās priekšā.

Es tevi aizraidīšu uz elli, Zārberg, ja tu kūdīsi ļaudis ne­pildīt savu pienākumu. Vispirms man jāzina, kur virsnieks ir palicis, un, ja viņš patiesi miris, viņa līķi jāaprok te, mežā. Vai ne tā, biedri?

Neesiet jel ģeķi! — Zārbergs kūdīja. — Virsniekam klostera bedrē būs tikpat labi gulēt, kā te, mežā. Ko mēs vēl kavējamies — nāciet, iesim aplaupīt pili!

Vitorfs manīja šo vārdu iespaidu.

Zārberg, — viņš kliedza kā traks. — Tu paliksi, kamēr virs­nieka trūdi būs apglabāti, vai arī es sašķaidīšu tavu galvu!

Pistoli izvilcis, viņš mērķēja uz to.

Pēkšņi kāds laupītājs metās starpā.

Mierā, bez asins izliešanas! — tas mierīgi teica. — Mēs vie­nosimies. Lai Vitorfs ar pāris biedriem iet uz klosteri un lūko uz­meklēt eju. Ja viņiem tas neizdosies, tad rīt mazā gaismiņā dosimies ceļā un vēlāk iecelsim sev jaunu vadoni. Citi biedri vēl Saksijā, tiem arī kāds vārds būs sakāms. Nu, kas ir ar mani vienisprātis?

Mēs visi! — bandīti kliedza.

Tik Vitorfs ar Gusti klusēja.

Manis dēļ, lai viņi iet, — Zārbergs čukstēja saviem draugiem. — Viņi tā kā tā neatradīs virsnieku, viņi netiks pat klosterī. Ļaujiet tik man rīkoties. Kad būšu vienu otru reizi vadījis un laupījums būs, tad es būšu vadonis. Par to es savu galvu lieku ķīlā!

Bandīti lēnām izklīda.

Visapkārt izlika sargus, lai netiktu pārsteigti, jo nevarēja galvot, vai Prāgā laupītāju ierašanās jau nav zināma. Vitorfs, lēni doda­mies caur nometni, redzēja šur tur pa mazam pulciņam sarunā­jamies.

Visu sejās bija lasāma nesapratne un vilcināšanās; izmisuši tie lūkojās dziestošajā ugunī. Jā, kas gan ir banda bez vadoņa; tikai tagad tie atzina, cik nepieciešams viņiem bijis vadonis. Viņa nav. Nav tā, kuram droši, bez jautāšanas, varēja sekot. Lipa Tuliana vairs nav starp saviem ļaudīm.

17. nodaļa ARĪ ATRIEBĪBA

Mežs šalkoja. Lēna dzirnu klaboņa izskanēja meža vientulībā. Strautiņš burbuļoja klintīs, kurās daba bija izveidojusi alas.

Tur kaut kas kustējās. Vai tas nebija atnācis no veļu valsts? Nē, tas bija cilvēka bērns ar brīnišķīgi skaistu seju — daiļā Elzbete, apsēdusies strautiņa malā.

Ik dienas viņa atnāca šurp ar dzirnavnieka atļauju, kas viņai to neliedza, zinādams, ka viņai nav kur bēgt. Visur viņu gaidīja posts, un tā gribot negribot bija jāpaliek pie laupītājiem.

Jau no sejas varēja redzēt, ka viņa nav laimīga. Viņas sirds par daudz pieķērusies bīstamajam laupītāju vadonim Lipam Tulianam. Neviena cita viņai nebija, kam uzticēties.

Lip Tulian, kur tu kavējies? Kad nāksi atpakaj? — viņa ilgojās.

Elzbete satrūkās. Atskanēja pakavu klaboņa. Tuvojās kāds jāt­nieks.

Elzbete uzlēca kājās. Viņa nezināja, bēgt, vai palikt. Jātnieks jau bija redzams; zirgs rikšoja šurp uz strautiņu.

Viņa greznais apģērbs laistījās saules staros. Elzbete saprata, ka tas ir kāds bagātnieks, taču nevarēja viņu pazīt. Neaprakstāmas bailes pārņēma viņas dvēseli.

Viņa atcerējās, ka pirms dažām dienām jau redzējusi šo cilvēku ar Gusti sarunājamies pie strautiņa. Elzbete nevarēja aizmirst Gus- tes viltīgo seju.

Ja viņa zinātu, ko Guste norunājusi, tad jau sen būtu aizbēgusi.

Jātnieks tuvojās.

Viņš tiešām bija ģērbies ļoti grezni — gaišzilā kamzolī ar zelta un sudraba tresēm.

Elzbete nevēroja grezno apģērbu, bet viņa seju. Tā bija skaista, bet tajā iezīmējās kaut kas ļauns, vieglprātīgs. Jātnieks sēdēja uz varena zirga un, Elzbeti ieraudzījis, auļoja šurp.

Kāda līdzība, — viņš čukstēja. — Medniekam taisnība, kas zina, vai šis tēls bijis tik skaists!

Elzbete nesaprata viņa vārdus un izbijusies skatījās jātniekā, kas viņu aplūkoja ar lielu ziņkāri.

A, labi, ka es jūs atrodu, mans daiļais bērns, — svešais iesāka. — Es apmaldījos mežā un gribu atrast ceļu uz Elbas upi.

Elzbete purināja galvu.

Es nožēloju, kungs, bet arī es šeit esmu sveša.

Kā? — jātnieks izbrīnījies jautāja. — Vai tad jūs neesat no meža dzirnavām?

Nē, es te uzturos kā viešņa, — Elzbete atbildēja.

Skaista kā Venēra, — jātnieks murmināja. — Ha, tā greznos manu pili. Tik skaista meitene vēl nekad nav manās rokās gulējusi. Bet šī līdzība, hm, brīnišķi!

Elzbete klusēja.

Tad jūs man nevarat parādīt ceļu? — jātnieks jautāja.

Zēl, bet es pati nezinu.

Viņai atkal pārskrēja baiļu drebuļi. Meitene atkāpās un gribēja atstāt alu. Uz dzirnavām svešo nevarēja vest, jo arī dzirnavnieks bija laupītāju bandas dalībnieks. Jau dažus soļus pagājusi, viņa iz­dzirda pakavu dimdoņu, un svešais ar joni aizdrāzās tai priekšā.

Elzbete gribēja mesties sāņus, bet viņu sagrāba stipras rokas. Viņa iekliedzās. Par vēlu. Spēcīgas rokas viņu iecēla seglos, pieši iecirtās zirgam sānos, un jātnieks pilnos auļos devās ar savu lau­pījumu uz mežu.

Man jāpateicas dzirnavnieka skuķei, — meitu zaglis domāja. — Skaistā Elzbete ir mana! Mana!

Elzbete izmisusi iekliedzās. Jaunā meitene nojauta draudošo nelaimi, jo svešinieka glūnošās acis nevēstīja neko labu. Viņas pa­līgā saucieni skanēja tālu, bet dzirnavās tie vairs nebija dzirdami, jo zirgs, pilnos auļos skriedams, jau bija labā gabalā.

Visapkārt iesākās dzīva kustība. Zirgi un jātnieki iedrāzās no meža; tie sveicināja savu kungu.

Palīgā, palīgā, glābiet mani! — Elzbete vaimanāja.

Klusu, manu mīlulīt! — pavedējs mierināja. — Tev nekas ļauns nenotiks, ar tevi apiesies mīļi, pavisam mīļi!

Elzbete izbijusies ielūkojās jaunā vīrieša kaislību izvagotajā sejā. Ak, tagad viņa noprata tā nolūkus!

Nesiet viņu uz ratiem! — jātnieks pavēlēja sul&iņiem. — Un tad uz pili. Uzmaniet, lai neviens neredz, aizslēdziet durtiņas, es jums drīz sekošu!

Palīgā, apžēlojieties! — Elzbete lūdzās, kad viņai ar lakatu aizsēja acis.

Saucieni apslāpa. Kāds sulainis viņu ienesa greznā karietē. Elzbete bija tā apjukusi, ka tikko apjauta, kas ar viņu tiek darīts.

Divi sulaiņi -apsēdās katrs savā pusē, pārmeta viņai -seģeni pār galvu un turēja to tik cieši, ka viņa nevarēja pakustēties.

Braukts tika ļoti ātri, tā, ka karietes logi šķindēja. Kurp — to Elzbete nezināja; vēl viņa nespēja atjēgties.

Pagāja stundas. Elzbete šad tad mēģināja atsvabināties, bet sulaiņi turēja seģeni tik cieši, ka Elzbete bija tuvu nosmakšanai; viņa raustījās kā krampjos.

Atlaid seģeni vaļīgāk, — viens no pavadoņiem teica. — Viņa jau vairs nedabū elpu. Aši, citādi savam žēlīgajam kungam pārve­dīsim līķi.

Pie velna, nē, tas nedrīkst notikt! — Viņi atlaida seģeni. Elzbetes galva smagi atslīga uz zīda polstera.

Svētais Nepomuk, meitene ir beigta!

Nieki, būs tikai paģībusi. Seģenes mums vairs nevajag. Velns, mūsu kungam ir laba gaume, tik daiļš radījums Freidenbergā vēl nav redzēts un .. .

Nu, un kas tad?

Skaties, kāda līdzība!

A, ar to trako tur, augšā pilī? Jā, uz mata, bet tā ir nejaušība.

Varbūt.

Kučieris skubinaja zirgus. Brauciens atri devas talak.

Mežs jau bija tālu aiz muguras. Iztālēm, pār vareniem ozoliem, jau redzēja vecos sirmos torņus — tā bija Freidenbergas pils. Pa

tumšiem vārtiem kariete ieripoja plašā pils pagalmā.

Te valdīja kapa klusums. Kariete apstājās pie maza lieveņa.

Kāds sulainis paņēma nemaņā gulošo Elzbeti rokās un uznesa pa kāpnēm plašā koridorā.

Tur viņu smīnēdamas saņēma divas sievietes, ienesa kādā istabā un aizslēdza durvis.

18. nodaļa GODA DĒĻ

18. nodaļa GODA DĒĻ

Mans Dievs, kur es esmu, kas ar mani noticis? — Elzbete no ģīboņa pamodusies, iesaucās un izbrīnījusies lūkojās apkārt.

Kas tas ir?

Kādā lielā spogulī ieraugot savu izbaiļu pilno seju, viņa ieklie­dzās un uzlēca kājās.

Viņas zemnieces apģērbs bija pazudis, viņa bija ieģērbta baltā atlasa kleitā, krāšņie mati safrizēti rūpīgi jo rūpīgi, kājās atlasa kurpes ar mežģīnēm. Kas noticis? Vai tas bija sapnis, ko viņa re­dzēja, vai īstenība?

Viņa atkal paskatījās spogulī: kauns, kā viņa izskatās? Krūtis gandrīz kailas. Un rokas! Vai zemē viņa ielīstu, ja kāds viņu ierau­dzītu šajā modes apģērbā. Viņa vēl nespēja atjēgties.

Klau — vērās durvis!

Elzbete izbijusies uzlēca kājās un metās pie loga.

Atkal jaunas bailes — logs bija aizžogots ar dzelzs restēm, par bēgšanu nebija ko domāt, pat ja viņas gods būtu apdraudēts. Šķel­mīgām acīm pilskungs glūnēja uz savu upuri.

Kādēļ tik bailīga, mans daiļais bērns? — neģēlis ieminējās. — Vai es tik briesmīgs izskatos? Es domāju, mēs jau esam pazīs­tami.

Elzbete sāka atjēgties; un viņa saprata, kur atrodas. Tā bija Freidenbergas pils, un pilskungs bija viņas ciemata īpašnieks, kas tālu pazīstams kā meitu gūstītājs un daudz meiteņu apsmējis. Nu arī viņa, acīmredzot, kritusi neģēļa nagos.

Es gribu projām, projām! — Elzbete sauca un metās uz dur­vīm. Bet tās bija aizslēgtas.

Daiļā skuķe, — pavedējs dvesa un tuvojās upurim.

Projām, nelieti! — Elzbete iekliedzās. — Projām, vai arī es sadauzīšu savu galvu pret sienu!

To jau daža laba ir teikusi, bet neviena nav izdarījusi; sienas ir tik mīkstas, ka tur savu galviņu vis nesadauzīsi, mans eņģelīt!

Laidiet mani! — Elzbete lūdza.

Ā, tā tu man vēl labāk patīc, — pavedējs teica. — Tā es mīlu. Nekas mani tā nekairina kā pretī turēšanās!

Ak, mans Pestītājs, glāb mani!

Tavam glābējam ir diezgan cita, ko darīt, nevis piņķerēties ar tevi, — neģēlis zaimoja. — Un tu vēl esi pati skaistākā, kāda Freidenbergā jebkad bijusi. Tu tiešām esi apskaužama!

Elzbete bija kā bez prāta, jo viņa jau senāk bija dzirdējusi par tā neģēlīgajiem darbiem. Iedomājoties, ka viņas gods kuru katru acumirkli var tikt aptraipīts, meiteni sagrāba briesmīgas izbailes.

Skaļi iekliegdamās, viņa aizbēga aiz kāda atzveltnes krēsla, bet varmāka devās tai pakaļ. Krēsls apgāzās, un nelietis sāka meiteni tvarstīt.

Izbailēs nelaimīgajai radās apbrīnojams spēks. Kā putns viņa skrēja pa priekšu, bet vajātājs lādēdamies un ņirgādamies pakaļ.

Lieliski! — pilskungs iesaucās. — Tādas medības man tīk. Ha, ha, ha, es esmu mednieks, tu — stirna, kuru es gribu noķert!

Palīgā, palīgā! — Elzbete sauca.

Vajātājs tikai smējās. Un trakās medības sākās no jauna.

Spalgi iekliegdamās, Elzbete pēkšņi pakrita; pilskungs viņu sa­ķēra, smiedamies kā uzvarētājs.

Beidzot tevi dabūju, mana līgaviņa! — viņš teica, elpu at­ņemdams. — Pagaidi, tik, tu daiļā, sirdīgā kaķe!

Apžēlojieties! — Elzbete izmisusi lūdzās. — Apžēlojieties, laidiet mani, es labāk mirstu!

Meitene gribēja atsvabināties, bet viņš to satvēris vilka uz dur­vīm.

Tagad tu esi mana! — viņš elsa. — Ko kāroju, to sasniedzu, oho!

Elzbete vairs nezināja, ko iesākt.

Neviļus viņai lamiējās paķert kādu dunci, un pilskungs lādē­damies palaida viņu vaļā.

Tavu traku sievišķi!

Izbailēs Elzbete izrāva dunci no maksts un, kā varone, savu godu aizstāvēdama, stājās uzbrucējam pretī.

Atdod dunci! — neģēlis šņāca.

Elzbete pacēla spožo ieroci.

Atpakaļ, bezgodi, vai arī…

Oho, velns! Skuķe grib mani durt, — neģēlis rūca. — Na, man viņai duncis jāatņem!

Kā kaķis viņš glūnēja uz meiteni, bet Elzbete, saņēmusi visus spēkus, metās viņam virsū tā, ka tas lādēdamies skrēja uz durvīm un, slepenu atsperi piespiedis, ātri izmuka.

Elzbete palika istabā viena un, ceļos nokritusi čukstēja:

Es pateicos tev, mans Pestītāj, no visas sirds pateicos tev, mans žēlotāj, mans glābēj vislielākajā nelaimē!

Aiz durvīm bija dzirdami smiekli.

Neesi jau vēl uzvarējusi, dai|ā meža kaķe. Uz brīdi tu dabūji virsroku, bet drīz es tevi iegūšu, ja ne ar labu, tad ar varu, to es tev zvēru pie visiem elles velniem!

Durvis iedārdējās, tad iestājās kapa klusums. Bet meitene mir­dzošajā atlasa kleitā lūdza Dievu palīdzēt tai un glābt no draudo­šām briesmām.

Te kā ar burvja spēku kristāla spogulis pagriezās sānis; lēnām vērās slepenas durvis.

Izbailēs iekliegdamās, Elzbete uzlēca kājās.

19. nodaļa NAKTS KAPEŅU VELVĒ

Mazās laternas gaisma spokaini apspīdēja kapeņu velvi.

Uz kāda cinka šķirsta sēdēja laupītāju vadonis Lips Tulians un viņam līdzās, pret viņu atspiedusies, Hedviga.

Filip! — viņa lūdzās. — Filip, mīļais, nožēlo savus grēkus! Vēl Dievs tev ir devis laiku griezties ar sirsnīgu lūgšanu pie mūsu Pestītāja, lai mūžībā varam savienoties. Ai, Filip, vienīgais, kam pieder mana sirds, paklausi savas Hedvigas lūgumu! Nāves ēnā jau esam, un nāves ēnā es tevi lūdzu — nožēlo! Nožēlo!

Jaunais cilvēks uzlēca kājās un iesaucās:

Nē, nē, Heda! Savu sirdi es izraušu no krūtīm un atdošu tev, ja tu prasi, bet nožēlot savus darbus un atteikties no zvēresta at­riebt nelaimīgo ļautiņu mocītājiem — nē! Līdz pēdējam acumirklim es palikšu tas, kas esmu tagad. Neesmu vairs Filips fon Mengsteins, bet Lips Tulians!

Mīļais, — Hedviga lūdzās.

Lips Tulians bija pārskaities.

Jā. Bet man jāmirst. Jāmirst bez atriebšanās Hradžinas asins- sunim! Lai velns un elle, bet kur paliek taisnība? Vai tad man jā- sapūst neatriebtam ar visu kauna zīmi uz pleca?

Visvarenais Dievs, nepiemini viņam ļaunu, ko viņš savās dusmās izrunā! — Hedviga lūdza.

Atriebšos, atriebšos! — Lips Tulians kliedza, ar savu dzelzs dūri šķirstu kaudzi dauzīdams.

Troksnis. Šķirsti gruva un gāzās, putekļu mākonis izšķīda gaisā, kauli un galvaskausi kaisījās uz klona.

Filip, ko tu dari?

Arī bandīts sarāvās un gribēja steigties pie Hedvigas, te — pu­tekļi izklīda, un viņš pārsteigts iesaucās:

Heda, kāds brīnums! Vai tur, tai vietā, kur stāvēja šķirsti, nav izeja no briesmīgās kapeņu velves?

Filip, vai nu tu atzīsti visvarenā Dieva žēlastību? — Hedviga sauca. — Tas ir mājiens no augšienes. Ai, mans Filip, tas ir pamu­dinājums uz …

Uz atriebšanos! — viņš iekliedzās. — Un nu es tevi ņemšu līdzi un zajo mežu. Meža dzirnavās vai vecās pils pagrabos es tev ierīkošu jauku ligzdiņu, un mana Hedviga būs mana sirds karaliene — mīla un atriebība! Tas ir mans pēdējais vārds, Heda!

Ak, mans Dievs, kā tas beigsies!

Grāfa Martinica asinis — tad tu būsi brīva un piederēsi man!

Nekad, Filip, lai arī kā tevi mīlu, bet es nevaru, labāk mirstu šai bedrē, nekā to daru!

Bandītu pārņēma sāpīgas jūtas.

Heda, tu mani nekad neesi mīlējusi?

Es tevi nebūtu mīlējusi, Filip? Ņem, saplosi manu sirdi — es nepretošos, un mani pēdējie vārdi būs: lai Dievs tevi svētī, mīļais, lai viņš tevi vada uz taisna ceļa!

Lips Tulians brītiņu uzlūkoja viņu un teica:

Tevi atstāt — nē, nekad!

Hedvigu uz rokām paņēmis, viņš devās pa šauro eju, kur gadu simteņiem cilvēks nebija spēris kāju.

Beidzot tie pa kādām vītņu kāpnēm uznāca augšējā ejā.

Pareizi esam iznākuši; tur ir kāpnes uz sieviešu klosteri.

Atļauj man, Filip, es varu iet pati. Mīļais, laid!

Viņš palaida to. Hedviga apvija rokas ap viņa kaklu un, dedzī­gi viņu skūpstīdama, teica:

Dzīvo vesels, Filip, mīļais, es lūgšu Dievu par tevi!

Tad viņa ātri aizskrēja.

Lips Tulians dzinās pakaļ. Klostera baznīcā ieskrējis, viņš at­rada to tukšu, jo Hedviga jau bija aizgājusi pa kādām durvīm.

Mirkli viņš palika stāvot un gribēja doties meklēt klosterī, bet mūķenes jau nāca uz rīta lūgšanu.

Viņš devās atpakaļ ejā un dzirdēja mūķenes skandinām :

Lūdz par mums!

20. nodaļa ZĀRBERGS RĪKOJAS

Nometnē bija sākusies šķelšanās. Zārbergs ar bohēmiešiem vienā un Vitorfs ar pārējiem otrā pusē. Jaunais laupītājs velti bija mēģi­nājis likt klosterī, un nu Zārbergs uzstājās kā vadonis.

No rīta viņš bija izgājis okšķerēt un pārradies ar jaunām ziņām.

Biedri, nāciet visi līdzi, būs laupījums! Kāds bagāts kungs šonakt brauks no Prāgas uz Drēzdeni caur šo mežu. Viņu pavadīs tikai ducis bruņotu sulaiņu, un mūsējo ir liels pulks.

Tad iesim tūliņ! — bohēmieši kliedza.

Vēl nevar, — Zārbergs atteica. — Bagātnieks tikai pēc pus­nakts brauks te cauri. Līdz tam mums vēl jāpagudro.

Bet vai jūs jau aizmrisāt, ka virsnieks mums piekodināja pirms viņa atnākšanas neko neuzsākt? — Vitorfs teica.

Jā, to Lips Tulians sacīja gan, bet mums tam vairs nav jā­klausa, jo viņš ir miris!

Es tam neticu un neticēšu, iekams pats savām acīm to nebūšu redzējis! — Vitorfs iesaucās.

Nu tad, Vitorf, ejiet uz klosteri un meklējiet, bet mēs iesim laupīt. Vai ne tā, biedri?

Bohēmieši priecājās un trakoja, bet citi melnās gvardes vīri rā­dīja šaubīgas sejas.

Vitorfs to manīja.

Biedri, — viņš sacīja. — Nav jau pirmā reize, kad Zārbergs melo. Neaizmirstiet, ka virsnieks būs dusmīgs, kad pārnāks.

Ha, ha, ha! — Zārbergs smējās. — Palieciet še, Vitorf, un gaidiet līdz pastardienai, ja jums patīk. Bet mēs iesim laupīt naudu!

Vārds «nauda» lika bandītu acīm iekvēloties. Ko tur vēl gaidīt pazudušo, ja Zārbergs saka, ka virsnieks iegāzies bedrē; vai tādēļ lai viņi palaiž garām laupījumu?

Vitorfs vēlreiz mēģināja bandītus atrunāt, bet viņu klaigas pār­spēja iebildumus.

Guste turējās kopā ar Vitorfu.

Ja Lips Tulians ir miris, tad es dzīva no šī meža neaiziešu.

Kas nu viņai par labumu, ka Elzbeti nodevusi tik nekaunīgi?

Vitorfs bija izmisis, jo bija ļoti pieķēries Lipam Tulianam. Un

kas gan tā vairs par bandu Zārberga vadībā, kas nekaunas nabaga sievām atņemt pēdējo grasi. Tomēr viņš neatrada nekādu padomu, jo laupītāju lielākā daļa bija Zārberga piekritēji.

Nakts bija klāt.

Nu ir laiks ieņemt ceļu, — Zārbergs teica.

Bohēmieši priecīgi pulcējās ap nelieti. Arī daži uzticīgie sāka pulcēties, lai arī negribot un šaubīdamies.

Lai viņi darās, — Vitorfs murmināja. — Rīt es iešu projām — svešumā, vienalga, labā vai ļaunā.

Guste neteica ne vārda.

Iesim, — Zārbergs mudināja. — Es jūs vedīšu!

Viņi paklausa tam, — Vitorfs čukstēja. — Sis neģēlis savu mērķi ir sasniedzis, visi iet līdzi… visi… visi!

Zārbergs, iedams projām, uzmeta Vitorfam nicinošu skatu. Viņš taču ir uzvarējis un rīt pēc laimīgas laupīšanas skaitīsies bandas vadonis.

Vitorfs ar skuķēm palika pie uguns.

Zārbergs jau bija sasniedzis krūmus, tad pēkšņi iztrūcies atlēca atpakaļ.

Pie kādas resnas egles stāvēja Lips Tulians.

Uz kurieni jūs? — tas dobji uzsauca.

Laupītājs sarāvās.

Virsnieks stingros soļos nāca šurp.

Virsnieks! Virsnieks! — bandīti gavilēja.

Mūsu virsnieks ir dzīvs, urā! — kāds no uzticamajiem sauca.

Guste kā stirna laidās uz krūmu pusi. Vitorfs tai sekoja un brīdi

vēlāk jau satvēra Lipa Tuliana roku.

Kur jūs, virsniek, bijāt? Zārbergs atnāca viens pats un…

Aiz prieka tas nevarēja parunāt.

Jā, es dzīvoju, — Lips Tulians mierīgi atbildēja. — Brīnums gan ir, ka izkļuvu no šausmīgās kapeņu velves, bet šonakt tik varē­ju atnākt, vakarrīt tas nebija iespējams un dienā arī nevarēju. Bet sakiet, kurp jūs iedami? Es taču jums pavēlēju nometni neatstāt.

Visi skatījās uz Zārbergu, kas stāvēja iztrūcies. Bet, ātri saņē­mies, tas, pielietodams savu viltību, tēloja nevainīgo.

Virsniek, — nelietis žēlojās. — Es tikai ar lielām mokām izglābos. Kad jūs iekritāt dziļumā, es ilgi gaidīju un saucu, bet jūs neatbildējāt.

Var jau būt, — vadonis nicīgi atteica. — Es kādu brīdi biju bez samaņas, bet par to nerunāsim. Visi pie uguns, marš!

Ne vārda neteikdami, visi paklausīja.

Vitorfs satvēra vadoņa roku un dedzīgi iesaucās:

Es nespēju , jūsu nāvi pārciest, šonakt trīs reizes mēģināju iekļūt klosterī, bet nebija iespējams.

Lips Tulians par atbildi lēni paspieda Vitorfa roku un kopā ar viņu devās uz uguni, nevērodams Gusti, kas to ne mirkli neizlaida no acīm.

Nu, runājiet, uz kurieni jūs gribējāt iet! Mani glābt taču ne? — virsnieks jautāja.

Visi iztrūkušies klusēja, Zārbergu uz priekšu bīdīdami, lai tas atbild.

Lips Tulians uzlūkoja to un jautaja:

Nu, ja jau tu esi vadonis, tad tev jāatbild.

Virsniek, — Zārbergs stostījās. — Es uzzināju, ka kāds ba­gāts kungs brauks no Prāgas uz Drēzdeni, un mēs to gribējām aplaupīt. Tas taču nav pret mūsu likumu.

Nē, tas pareizi. Bet kādā laikā viņš brauks?

Ap pusnakti, — Zārbergs brīnīdamies atbildēja, jo no virs­nieka bija gaidījis pavisam ko citu.

Labi, tad ir laiks tūliņ iet. Es jūs vadīšu!

Bet kā tad būs ar jūsu atriebšanos? — Vitorfs iebilda.

—-Mans ienaidnieks, grāfs Martinics, šorīt aizceļojis uz Vīni un neatgriezīsies ātrāk kā pēc vairākiem mēnešiem. Tad ar viņu izrē­ķināšos.

Vitorfs atkāpās, saprazdams, ka te kavēšanās ir veltīga. Un Zārbergs, saskaities par neizdošanos, tomēr bija priecīgs, ka virs­nieks viņu netur aizdomās, un čukstēja:

Man jāpaciešas, gan gadīsies izdevība viņu galīgi nobīdīt pie malas. Pagaidām mans plāns ir izjucis.

Lips Tulians pavēlēja:

Vitorf, jūs aizvediet skuķes uz Varkalnu mežiem! Sapulcēsi­mies Grīnharnes vecā klostera drupās. Pēc pusnakts jātiek prom no šejienes. Gustiņ, dod manus ieročus!

Guste sniedza ar sudrabu apkaltas pistoles un teica:

Atļaujiet, es apsiešu jūsu brūci, jūsu piere asiņo.

Nav vajadzīgs. Ejiet, Vitorf, skuķes te ir tikai par kavēkli.

Guste palika stāvot un lūdza vadoni, lai tas ņem viņu līdzi,

solīdamās tam visur, pat cīņā un nelaimē turēties blakus un būt derīgāka par katru vīrieti.

Bet vadonis par to negribēja ne dzirdēt, un Vitorfs ar meitām un dažiem biedriem, ātri saskatījušies, devās ceļā.

Nu, vai visi ir gatavi? — Lips Tulians jautāja.

Gatavi! — skanēja atbilde.

-c- Nu, tad uz priekšu! Zārberg, tu zini ceļu, sāc!

Uguns tika izdzēsta, un melnā gvarde ielīda krūmos.

21. nodaļa UZBRUKUMS

Pusnakts bija klāt. Pa Prāgas Saksijas lielceļu brauca grezns četrjūgs, ko pavadīja divpadsmit bruņoti sulaiņi uz zirgiem. Ceļo­tājs, acīmredzot, bija kāds bagātnieks.

Karietē sēdēja resns kungs un viņam blakus jauna, skaista mei­tene. Viņi nesnauda, bet dzīvi sarunājās.

Resnais kungs saucās Freidenbergs, Elzbetes pavedēja krusttēvs, bet jaunā dāma bija viņa meita Libuše.

Man gribas zinā-t, kā Teodors mūs uzņems, — meitene sacīja.

Kā, mans bērns, — ar izplestām rokām. Teodors zina, ka es esmu bagāts; viņš ir ļoti izšķērdīgi dzīvojis, viņš tevi, Libuše, ar lielāko prieku centīsies iegūt.

Meitene sarāvās.

Tu zini, bērns, ka mūsu kārtas jaunekļi tikai tad kļūst krietni vīri, kad pirmie ragi ir aplauzti. Un tāds gadījums ir arī te. Ar Teodoru tu dzīvosi laimīgi.

Bet ja viņš nelabojas un nemīl mani?

Nu, par to gan es nešaubos. Un par to, ka viņš dzīvos prā­tīgi, es nemaz neraizējos. Tu esi sava tēva cienīga meita un pratīsi viņu savaldīt. Par to es neraizējos. Teodoram ir īstais laiks meklēt prātīgu sievu. Redzi, bērns, tavs brālēns neprot savus ļaudis kalpi­nāt. O, tad es nebūtu pilskungs, ja zemnieki man nekalpotu! No agra rīta līdz vēlam vakaram es lieku tiem strādāt. Un, ja tie pre­totos, — nu, vai tad pātagu trūkst!

Kad es būšu Teodora sieva, viss iegrozīsies citādi. Vispirms viņam jāatmet palaidnīgā dzīve, un pilī es būšu valdniece. Teodors nav stūrgalvis, un es drīz iekārtošu, ka zemnieki maksās un pildīs savas klaušas. Vai tu, tēt, neatceries, kā es pati ar pātagu iemizoju pretīgos ļaudis?

Resnais kungs pasmīnēja:

Kā nu es to būtu aizmirsis, bērns. Tu esi Freidenbergu cilts īstā atvase, un es ar tevi lepojos, mana daiļā Libuše!

Meitene skatījās pa logu un teica:

Ārā ir tumša nakts. Kādēļ mēs, tēt, nebraucām dienā?

Tādēļ, ka Prāgas tuvumā ceļš ir drošāks. Tālāk uz ziemeļiem brauksim pa dienu. Tur dauzoties apkārt dažādi klaidoņi, un mums ir jāsteidzas!

Vai laupītāji?

Nu ja. Bet dienā tie nedrīkst rādīties. Mūsu gubernators grāfs Martinics, kurš šodien aizceļoja uz Vīni, visu apkārtni ir iztīrījis!

Vai grāfa sieva vēl nav atrasta?

Nē, mans bērns. Dievs to zina, kur skaistā Hedviga fon Tuna palikusi, varbūt ir jau mirusi. Es dzirdēju, ka grāfs Vīnē apskatī­šoties pēc citas sievas.

Tam es, tēt, neticu. Grāfs Martinics neliksies mierā, kamēr atradīs Hedvigu. Viņš domā, ka viņa . . . Klau, tēt, kas tas bija?

Pūces balss, mans bērns!

Tas tā savādi skanēja. Un mēs esam mežā.

Nebaidies, te mēs esarn tikpat droši kā Prāgā, un tev nav . ..

Beidzamos vārdus viņš nedabūja izrunāt; kāds sulainis ieklieg­damies nogāzās no zirga.

Resnais kungs atrāva logu un sauca:

He, kas te notiek?

Padodieties, — skanēja atbilde. — Atdodiet ieročus, citādi jums klāsies tāpat kā jūsu biedram!

Laupītāji! — Libuše iekliedzās.

Viņa ieraudzīja skaisto jaunekli greznā mednieka apģērbā; tas stāvēja mežmalā, un viņam blakus — pulks šauteņu stobru, vērsti ceļotājiem pretī.

Padodieties, citādi jums beigas'L

Šaujiet! — resnais kungs pavēlēja sulaiņiem.

Sulaiņi šāva, bet nevienam netrāpīja.

Ja' jūs citādi negribat, tad … — Norībēja šāviens un otrs sulainis izvēlās no segliem. — Es pavēlu atdot ieročus. Es esmu Lips Tulians!

Kučierim izkrita groži no rokām. Sulaiņi nometa pistoles un lūgdamies atdeva dunčus. Pāris acumirkļos tie jau sasieti gulēja zemē.

Vediet viņus mežā! Uz ceļa neko neatstājiet! Karieti uz tuvāko klaju! Nu, tūliņ! Mums jāsteidzas!

Pavēle bez kavēšanās tika izpildīta. Lips Tulians gāja blakus ratiem, kuros, rokas žņaudzīdams, sēdēja fon Freidenberga kungs.

Jā, nu tu smilksti un drebi. Es tevi pazīstu, resnais muižniek, grāfa Martinica kalps. Tu biji klāt, kad mani mocīja fon Tuna pilī!

Kariete apstājās. Lips Tulians atvēra durtiņas. Resnais kungs izmisis sāka lūgties.

Mīļais kungs, žēlojiet mani, es jūs lūdzu Kristus un svētās Dievmātes vārdā! Neaptraipiet savas rokas ar mūsu nevainīgajām asinīm!

Fon Freidenberga kungs, ar saviem nabaga zemniekiem jūs gan lietojat citu valodu.

Resnais kungs kļuva bāls, tagad viņš pazina runātāju.

Svētā Dievmāt, jūs, Filip fon Mengstein!

Filipa fon Mengsteina vairs nav. Es esmu Lips Tulians. At­dodiet vērtslietas, kas jums ir klāt! Tūliņ!

Naudas un vērtslietu man ir maz, — resnais atbildēja.

Laupītji jau sāka kurnēt. Lips Tulians pavēlēja būt mierīgiem.

Tikai Zārbergs spiedās tuvāk un teica:

Viņš melo. Nauda viņam ir klāt, paglabāta. Un es deru, ka arī jaunkundzei ir dārgumi. Viņiem jāizģērbjas, arī skuķei; tas būs kaut kas priekš mums.

Libuše saprata Zārberga vārdus. Viņa pazina laupītāju, un augstprātības vaibsti izzuda no viņas sejas. Lūgdamās tā pacēla rokas.

Žēlojiet mūs, mēs jums nekā ļauna neesam darījuši!

Lips Tulians saslējās.

Nekā ļauna neesat darījuši, ha! Vai tad man būs jāatgādina Tuna pils, kur jūs smīnējāt, kad kāds jauneklis tika mocīts. Kas tad man tagad liedz darit to pašu!

Apžēlojieties! — resnais kungs vaimanāja. — Mēs esam beig­ti, mūs nogalinās!

Lips Tulians tam nepiegrieza vērību. Viņš pagriezās pret ratiem. Libuše bija izkāpusi un stāvēja viņam blakus. Viņa uzmeta tam lūdzošu skatu.

Jūs esat kavalieris!

Reiz gan tāds biju, bet tagad esmu Lips Tulians, laupītāju vadonis!

Jūs taču mani žēlosit, vai ne? Es jūs ļoti lūdzu!

Lips Tulians neatbildēja, bet pavēlēja ļaudm pārmeklēt ratus. Bandītiem tas divreiz nebija jāsaka. Steigšus viņi ieklupa ratos un izmeklēja beidzamo kaktiņu. Un ne velti — Zārbergs izkāpa ar smagu naudas maku rokās.

Ha, ha, ha, te ir nauda, un, lai man galvu norauj, ja kungam un meitai nav klāt paslēpti dārgakmeņi. Lai viņi izģērbjas, mums jāizmeklē.

Skuķe drebēja kā apšu lapa.

Novelciet drēbes! — Zārbergs turpināja. — Viņi ir dārgakme­ņus paslēpuši. Drēbes nost! Ja ne, mēs paši tās norausim jums no muguras!

Libuše ievaidējās.

Kāds bohēmietis bija sagrābis viņu un ieķērās tai ņieburā.

Apžēlojieties! — viņa lūdzās.

Laupītāji smiedamies taisījās izpildīt savus draudus. Lips Tu­lians stāvēja iesānis. Likās, ka viņš grib Libuši pamest viņas lik­tenim. Laupītāji jau saplēsa viņas dārgo ņieburu.

Tad viņa ar varu izrāvās un, vadonim piesteigusies, sāka lūgties:

Glābiet mani, Dieva dēļ!

Lips Tulians uzmeta lūdzējai satumsušu skatu un teica:

Es jūs pazīstu, skaistā Libuše fon Freideberga. Tagad jūs lūdzaties žēlastību. Bet vai jūs iežēlojāties par saviem apakšnie­kiem, kad tos par niecīgāko pārkāpumu plītējāt ar jājamo pātagu?

Žēlastību! — Libuše lūdzās. — Es esmu gan noziegusies. Bet mans liktenis ir grūtāks par nāvi. Esiet līdzcietīgs un apturiet savus ļaudis! Mans tēvs jums bagātīgi samaksās!

Neparko! — Zārbergs atteica. — Atpirkšanās naudu tā kā tā jādabū! Bet kur paliks briljanti? Biedri, izģērbiet viņu!

Libuše iekliedzās, jo Zārbergs to bija sagrābis aiz matiem un vilka zemē.

Lūdzu jūs tās vārdā, kuru jūs mīlat, — apžēlojieties, glābiet mani!

Laupītāji atkāpās, jo Lips Tulians metās starpā, pavēlēdams meiteni tūliņ laist vaļā. Zārbergs tielējās, ka meitenes briljanti vēl neesot atrasti, un turēja Libuši aiz matiem.

Laid vaļāl — vadonis sauca.

Zārbergs skatījās, kā palīgu meklēdams.

Beidzot Lips Tulians sakampa viņu ar spēcīgu roku un aizgrūda kā salmu kūli.

Nedomā man pretoties! Vēl viens vārds, un es tevi sašķai­dīšu! Mana pacietība ir galā!

Zārbergs izgrūda klusu lāstu, bet vadonis to nedzirdēja. Laupī­tāji stāvēja kā mēmi. Lips Tulians apzinājās, ka viņam nedrīkst pretoties. Saprata arī to, ka laiks ir dārgs un nedrīkst kavēties.

Mums jāiet, — viņš teica. — Desmit vīri lai ved kungu un sulaiņus pa slepeniem ceļiem uz zināmo mežu. Pārējie lai aizved zirgus un pārdod mūsu uzpircējam.

Fon Freidenberga kungs vaimanāja.

Ha, ha, ha, jums bail kājām iet, ko? Nu, tas neko nelīdz, lepno muižniek. Jūsu resnumam tas nekaitēs, lai arī vairākas die­nas staigājot, tas drusku sarausies.

Nu, uz priekšu! — viņš pavēlja. — Nakts nav gara. Divi zirgi lai paliek tepat. Un tu, Zārberg, uzvelc kučiera livreju!

Zārbergs paklausīja un, kučiera livrejā pārģērbies, stājās va­donim blakus. Divi jauni laupītāji, sulaiņu livrejās ģērbušies, sēdās uz zirgiem. Lips Tulians deva zīmi doties ceļā.

Mans bērns, mana Libuše, paliksim kopā! — muižnieks vai­manāja.

Neviens to nedzirdēja.

Laupītāji ar gūstekņiem jau devās ceļā. Lips Tulians iecēla Libuši karietē, pats iesēdās blakus un pavēlēja Zārbergam braukt. Abi jātnieki viņus pavadīja.

Lips Tulians aizbrauca. Viens laupītājs bija uz bukas, divi pava­dīja bandītu vadoni.

22. nodaļa NOSLĒPUMS

Pa kādu caurumu sienā Elzbete saņēma ēdienu un dzērienu. Viņa drusku ēda, bet dzērienu neaiztika, bīdamās no miega zālēm.

Tā pagāja gara diena un bezgalīga nakts.

Teodors fon Freidenbergs, slepus glūnēdams, bija pārliecinā­jies, ka Elzbete vīnam nepieskaras. Tādu apdomību no zemnieku meitenes viņš nebija gaidījis. Ka tik viņai nebūtu duncis, viņš domāja, uz kāpnēm apstādamies un klausīdamies.

— Ahā, trakā atkal dzied . . . Bet brīnums, kā Elzbete viņai tik līdzīga … Varbūt nejauša sagadīšanās, bet brīnums ir un paliek!

Viņš skaidri dzirdēja dziesmas pantu:

Uz troņa tu, mans mīļais draugs,

Tev kādreiz piederēja mana sirds,

Tie laiki, draugs, nekad vairs neatplauks;

Tev galvā kronis zvīļo, mirdz,

Man elpa smok un pagurst sirds.

Beidzamajos dziesmas vārdos bija jaušamas dziļas skumjas.

Tas ir labi, ka visi zina — pili uzturas kāda plānprātīgā. Citādi vēl rastos aizdomas. Sasodīts, ka apņēmos viņu sargāt, bet tas vairs nav grozāms. Kaut tak mirtu drīzāk, viņa patiesi mani briesmīgi apgrūtina!

Pilskungs steidzīgi devās uz viesu zāli. Tur bija trīs livrejās tērpušies sulaiņi; viņš pavēlēja tiem sekot. Sie trīs vīri taču varēs atņemt dunci!

Viņi uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie Elzbetes istabas durvīm.

Pilskungs pavēlēja attaisīt durvis un, bagātīgu atalgojumu ap­solījis, lika atņemt dunci.

Viņš pats palika koridorā.

Jā, bet kur tad viņa ir? Vai paslēpusies?

Viņi iegāja guļamistabā. Tur Elzbetes nebija.

Vai nav palīdusi zem gultas?

Velti. Arī tur viņas nebija.

Elle un velni, nu vairs nav labi — no šejienes izbēgt taču nav iespējams.

Sulaiņi palika nesapratnē stāvot.

Teodors fon Freidenbergs devās pie loga.

Logu restes bija biezas un stipras, tur izlauzties nebija iespējams.

Vai visi kakti ir pārmeklēti?

Ja tur adatiņa būtu, mēs arī būtu atraduši, jūsu žēlastība.

Sulaiņi brīnījās. Freidenbergs trakoja. Viss velti. Vēlreiz un vēl­reiz tika pārmeklētas malu maliņas, bet Elzbetes kā nebija, tā ne­bija. Neatrisināma mīkla.

Pilskungs saniknojies metās virsū sulaiņiem:

Blēži, jūs viņu esat izlaiduši! Tev bija atslēga, suns, es tev rādīšu …

Viņš sagrāba sulaini aiz rīkles.

Jūsu žēlastība, es esmu nevainīgs, uh, uh, gals klāt…

Pilskungs palaida viņu vaļā un trakodams skraidīja pa istabu.

Lai būtu kā būdams, bet pa durvīm viņa nav izgājusi, — su­laiņi dievojās. — Tur ir kāds noslēpums.

Domājat, kādas slepenas durvis vai eja? — pilskungs jautāja.

— Kas var zināt. Sajā vecajā pilī ir daudz tādu lietu, kas cil­vēkam nenāk ne prātā.

Viņi sāka dauzīt sienas un meklēja, meklēja, bet Elzbete kā bija, tā palika pazudusi.

23. n o d a ļ a GODKĀRĪBA UN MĪLA

Beidzot tu atnāci, Kaspar! Kur tu tik ilgi biji? Es jau gribēju sūtīt otru izlūku.

Tas būtu velti, žēlīgā jaunkundz, — viņas sulainis, apputē­jušā ceļotāja apģērbā Hildas fon Brokdorfas dzīvoklī ienākdams, atbildēja.

Godkārīgā Hedvigas māsīca dzīvoja Drēzdenē kādas radinieces vienkāršajā dzīvoklī. Hildai tāda dzīve nebija pa prātam; viņa alka baudu un greznību, viesības un balles. Patlaban, baltos rīta svārkos tērpusies, viņa atdusējās atzveltnes krēslā.

Nu, ko labu dzirdēji, Kaspar?

5o un to. Vispirms, par Hedvigu neviens neko nezina, viņu neviens nav redzējis.

Viņa taču nebūs izdarījusi pašnāvību?

Kas to var zināt, — Kaspars paraustīja plecus.

Ja Hedvigas vairs nebūs, -es mantošu krusttēva miljonus.

Kaspars neticīgi grozīja galvu.

Runā! Ko tu tā viebies? Vai šaubies, ka man ir tiesības uz mantojumu?

Ak Dievs, nē jel. Bet brīvkungs fon Tuns ir sastādījis testa­mentu … un … un …

Tālāk viņš netika. Hilda piepeši uzlēca kājās un iesaucās:

Testamentu! Runā! Es gribu visu zināt. Kas tas par testa­mentu?

Ak, žēlīgā, grāfs Martinics grib no pāvesta panākt savas laulības šķiršanu, un tādēļ brīvkungs fon Tuns visu savu bagātību norakstījis baznīcai.

Hilda brīdi stāvēja kā pārakmeņojusies. Tad iesaucās:

Ko? Baznīcai?

Nu, teiksim, klosteriem, — Kaspars turpināja. — Un tas, ka mūki tādu mantojumu no pirkstiem ārā nelaidīs, ir tik droši kā āmen baznīcā!

Hilda skatījās zemē un murmināja:

Baznīcai…

Viņa saprata — ja pilskungs to ir darījis, tad viņa ir nabaga, pavisam nabaga!

Kur nu palika lielās izredzes? Vai viņai, tāpat kā daudzām citām, būs jāpelnās ar rokdarbiem, vai kādā patversmē jāsaņem žēlastības dāvanas? Viņas godkārība to neatjauj. Viņai jākļūst bagātai! Jābauda dzīve!

Patlaban viņa gribēja uzrunāt Kasparu, kad durvīs parādījās grezni ģērbies kavalieris.

Hilda spēji uzlēca kājās.

Grāf Fleming, jūs še… Es neesmu tā apģērbusies, lai varētu pieņemt viesus!

Ministrs smīnēdams vēroja viņu.

Lūdzu piedošanu, mana žēlīgā! Kalpone mani ieveda, es neesmu vainīgs. Bet atvainojiet, ja saku, ka jūs savā rīta apģērbā esat vēl daijāka nekā toreiz masku kostīmā. Jūsu skaistumam dārgi apģērbi nav vajadzīgi!

Hilda iesmējās. Viņai arvien patika glaimi, un viņa arī zināja savu skaistumu. Kaspars nemanot bija izgājis, un grāfs Flemings skūpstīja Hildas roku.

Es atnācu apjautāties par jūsu labklājību.

Ak, es pateicos, grāf; tas man ir liels gods.

Ne jau nu tādēļ vien, ak nē. Es rīkojos kāda uzdevumā, kas ciena jūsu skaistumu.

Hildas skatā bija jautājums.

Vai to nu grūti uzminēt, kura uzdevumā man jārīkojas? Tak jau tāda, kurš augstāks par mani. Un tāds ir viens vienīgs vīrs …

Kūrfirsts? — Hilda jautāja.

Jā. Viņa majestāte; lai Dievs viņam palīdz!

Hilda atkāpās. Lai arī jauna, viņa tomēr labi pazina pasauli un v ļaudis, arī tikumus, kādi valdīja galmā. Un, ja ministrs ieradies Augusta Stiprā uzdevumā, tad viņa vārdi nav ņemami tik vienkārši.

Grāfs Flemings saprata viņas klusēšanu.

Viņa majestāte brīnās, ka komtese Brokdorfa nav ieradusies pēdējā ballē Cvingerā.

Hilda noprata, ka kūrfirsts interesējas par viņu. Purpura sār­tums iedegās viņas vaigos.

Mani aizkavēja piedalīties.

Tad kūrfirsts drīkst cerēt apsveikt komtesi Brokdorfu savā pilī nākošās svētdienas vakarā, galma ballē. Man būs tas gods tur aizvest daiļāko Saksijas dāmu!

Hilda vēl nebija apsolījusies. Bet viņa zināja, ka no «jā» vai «nē» būs atkarīga visa turpmākā dzīve. Vienu acumirkli viņa iedo­mājās par Lipu Tulianu un gribēja atteikties, bet, ātri apdomājusies, atbildēja:

Jā, es ieradīšos galma ballē!

Ministrs kļuva līksms.

Viņa majestāti šī ziņa ļoti iepriecinās. Mana sieva vēl šodien atnāks aprunāties par jūsu tualeti. Un nu, vēlreiz atvainojiet, ka traucēju tik agrā rīta stundā. Skūpstu jūsu roku, daiļā komtes.

Viņš godbijīgi uzlūkoja Hildu, it kā tā noteiktu viņa nākotni. Tad, daudzkārt palocījies, devās laukā.

Hilda palika viena. Viņa piegāja pie loga ieelpot svaigo rīta gaisu.

Ko es izdarīju! — viņa čukstēja. — Ha, vai man ar testa­mentu nav atņemtas visas cerības? Bet nu ir radies jauns ceļš uz bagātību un laimi. Jā, to es iešu, un Filipa liktenis būs manās rokās. Nē, vēl vairāk — viņš pats būs mans. Tik pacieties vēl īsu, īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds!

Dīvaini vārdi. Ko viņa gribēja? Hilda jau bija izšķīrusies. Viņa īstenos savu plānu, kaut arī tūkstošiem šķēršļu stātos ceļā!

24. n o d a ļ a LIPS TULIANS BRAUC

Bālā rīta krēsla pārvērtās sārtā blāzmā. Ceļš no meža izvijās klajumā, kad pirmie saules stari apspīdēja fon Freidenberga karieti, kurā sēdēja Lips Tulians ar Libuši. Libuše vēl bija paģībusi. Pēkšņi Zārbergs apturēja zirgus, nesaprazdams, ko iesākt, jo ceļš veda cauri vairākiem ciemiem uz Sācas pilsētu. Tālie meži, pat visu dienu braucot, nebija sasniedzami.

Virsnieks pavēlēja braukt. Zārbergs gan iebilda, ka nevarot braukt caur Sācu, vārtu sargi apturot un pārmeklējot katru ceļotāju.

Virsnieks teica, ka Sācā jāmaina zirgi.

Zārbergs, bailēs drebinādamies, iesaucās:

Bet, virsniek, tā mēs visi nonāksim pie karātavām!

Brauc, gļēvuli!

Bet, virsniek!

Uz priekšu, vai arī tu nolidosi no bukas!

Zārbergs brauca. Līdz šim Libuše bija gulējusi nesamaņā; tagad tā ievaidējās.

A, viņa mostas, — Lips Tulians čukstēja. — Cik savādi daba katru apvelta — te ir savienots apburošs skaistums ar nežēlību un augstprātību.

Libuše lēni atvēra acis.

Kur ir mans tēvs? — viņa jautāja.

Viņš ceļo kopā ar maniem ļaudīm uz mūsu nomteni; lepnais kungs var priecāties, ka neparastā kustēšanās samazinās viņa mie­sas svaru, — Lips Tulians zobojās.

—. Bet tie nevaldāmie viņu nogalinās!

Nē, tas nenotiks. Es stingri valdu pār saviem ļaudīm, un tie manas pavēles izpilda uz mata. Lielākā daļa no tiem manis dēļ ies vai pašā ellē! Es pat šaubos, vai Freidenberga sulaiņi būs tik uz­ticami.

Libuše saprata, ka šie vārdi attiecas uz viņas cietsirdību.

Es prasīšu izpirkšanas naudu, un, kad to saņemšu, jūs varēsit iet savu ceļu.

Un mans gods tiks taupīts?

Vai es esmu kāds nelietis? Es esmu virsnieks, brīvu klaidoņu vadonis. Sapratāt?

Libuše neuzdrošinājās vairāk runāt, jo Lips Tulians par viņu vairs nelikās zinis. Viņa bija laupītāja varā, un tas varēja ar viņu darīt, ko grib. Viņa dažreiz sarāvās, iedomādamās, ka laupītājs viņu mocīs.

Par bēgšanu nebija ko domāt, bija jāpadodas liktenim.

Bet viņas bailes bija veltas, jo nekas ļauns nenotika. Viņi brau­ca caur vairākiem ciemiem. Tuvojās jau pusdiena.

Lips Tulians, attaisījis medību somu, piedāvāja viņai maizi, gaļu un vīnu. Libuše drusku ēda un dzēra arī vīnu, nevēlēdamās bandītu sadusmot.

Atkal klusējot pagāja stundas, tuvojās vakars.

Greznais četrjūgs patlaban ieripoja pa Sācas pilsētas vārtiem.

Kas prasa ielaišanu? — vārtu sargu komandants noprasīja.

Žēlīgais kungs fon Freidenbergs no Prāgas, ar savu meitu, — Zārbergs atbildēja.

Varat braukt, — komandants teica. — Viesnīcā «Pie brūnā zirga» stāv pārjūgšanai gatavi zirgi. Kāds vīrs jūs pavadīs turp.

Zārbergs, vārtu sargam iepakaļ braukdams, svīda baiļu sviedrus.

Ja tas vēl var ņemt labu galu, tad jānotiek brīnumiem, — Zārbergs murmināja. — Laime, ka ir jau tumšs, citādi mēs būtu ellē!

Pārbraukuši pār tirgus laukumu, viņi apstājās pie greznas ap­gaismotas mājas.

Tā bija viesnīca «Pie brūnā zirga».

Lips Tulians uzrunāja Libuši, piedraudēdams klusēt.

Jūsu dzīvība karājas mata galā, — viņš strupi teica. — Viens sauciens, viens nodevīgs vārds no jūsu mutes jums atnesīs nāvi!

Libuše iztrūkusies ieslīga sēdeklī. Lips Tulians, atvēris logu, iedeva vārtu sargam naudu par pakalpojumu un lika pateikt saim­niekam, lai zirgi tiktu pārjūgti bez kavēšanās.

Zaldats, priecīgs par saņemto naudu, ieskreja viesnīca izpildīt uzdevumu.

Viesnīcnieks ar kalpotājiem tūliņ izsteidzās ārā.

Sveiki, jūsu žēlastība! Vai nevēlaties savam padevīgam kal­pam parādīt godu un šonakt palikt viesnīcā? Viss labākais no vir­tuves un pagraba būs jūsu rīcībā!

Nē, tas nav iespējams, mīļais draugs, man jāsteidzas. Es vēl šonakt gribu sasniegt Komotavu! Atnesiet kādus atspirdzinājumus, jo mana meitiņa ir nogurusi un negrib izkāpt. Un gādājiet, lai zir­gi tiek pārjūgti!

Kā jūsu žēlastība pavēl! — viesnīcnieks atteica un steidzās izpildīt uzdevumu.

Bailīgais Zārbergs atviegloti uzelpoja.

Tajā brīdī kāds grezni ģērbies kungs ar vairākiem kalpiem nāca uz viesnīcas pusi.

Mūsu pilsētas galva! — kāds iesaucās.

Pilsētas galva steidzās pie karietes. Kalpi palika stāvot pieklā­jīgā atstatumā.

Ā„ mans mīļais draugs fon Freidenbergs ar savu meitiņu Li­buši. Nupat no vārtu sargiem uzzināju, ka jūs iebraukuši. Ar kādu prieku jūs gaidīju! Jums nu gan pāris dieniņas jāpaliek pie manis!

Zārbergs un pārējie ceļotāju pavadoņi vai sastinga no bailēm. Nu viņi, acīmredzot, ieskrējuši slazdos.

Viesnīcnieks atkāpās. Pilsētas galva, spiezdamies tuvāk, sauca:

Sveiki, mīļais draugs! Labais Teodor, ļauj man tevi apkampt! Tev jāpaciemojas pie manis, dārgais draugs!

Pilsētas galva ielēca ratos un apkampa draugu. Lips Tulians ievilka viņu iekšā un apsēdināja sev blakus, brīdinot, ka drauga vietā ir laupītāju vadonis Lips Tulians. Viņam pavēlēja joprojām izturēties priecīgi un pateikt saviem kalpiem, ka viņš pavadīs drau­gu līdz Komotavi, jo tam ļoti jāsteidzas. Un, ja to nedarīs, tad nāve uz vietas.

Pilsētas galva bija pārbijies un darīja visu, kā pavēlēts.

Lips Tulians paņēma atnestos atspirdzinājumus, ko abi iebau­dīja, samaksāja viesnīcniekam un pavēlēja braukt.

Viesnīcnieks aiztaisīja karietes durtiņas un atvadījās.

Zārbergam kā akmens novēlās no krūtīm. Un viņš brauca …

Lips Tulians pievērsās pilsētas galvam un draudēdams teica:

Tiktāl ir labi. Bet sargieties mani nodot! Es jums nekā ļauna nedarīšu, bet jums mūs jāpavada uz Komotavu un tur jāparūpējas, lai mūs izlaiž cauri. Kad būsim viņpus pilsētas, jūs atlaidīšu. Bet tiklīdz pateiksit kādu aizdomīgu vārdu, tūliņ būsit pagalam. Ievē­rojiet to!

Pilsētas galva bija tā pārbijies, ka nespēja runāt. Bet pie sevis viņš nodomāja Komotavā kaut kādā veidā atbrīvoties un, ja iespē­jams, sagūstīt laupītāju, jo Komotavā bija daudz kareivju. Viņi izbrauca pa vārtiem, un Zārbergs priecīgs lika zirgiem trūkties. Laupītāja pavadoņi dzīvi sarunājās, apbrīnodami sava vadoņa drosmi.

25. nodaļa KARAĻA PILĪ

Balles vakars bija pienācis, un karaļa pils laistījās vienās ugu­nīs. Vēl bija laiks, un Hilda fon Brokdorfa kavējās savā dzīvoklī; gaidīdama grāfu Flemingu. Kalpone apbrīnoja dārgo apģērbu, ko grāfiene Fleminga bija Hildai uzdāvinājusi. Hilda drūmi raudzījās spogulī, nepiegriezdama kalpones slavinājumiem vērību. Visas viņas domas saistījās ap bagātību un Filipu.

Piebrauca rati. Ienāca grāfs Flemings, ģērbies greznā balles tērpā.

A! — viņš iesaucās, ieraudzīdams Hildu tik apburoši daiļu un domās jau tīksminājās par lielo atalgojumu, ko cerēja saņemt no karaļa.

Ministrs palocījās pret Hildu, un lūdza viņu nākt ratos, kur grāfiene jau gaidīja. Grāfiene viņu saņēma ar lieliskiem kompli­mentiem, bet Hild'a runāja ļoti maz.

Rati apstājās pie pils lieveņa. Sulaiņi pazina ministra ratus un steidzās atvērt durtiņas.

Galvu augsti izslējis, Flemings ar abām dāmām devās uz iek­šējām telpām pa dārgajām grīdsegām.

Garderobes telpā galmadāmas ielenca ministra kundzi. Hilda, izmantodama šo acumirkli, teica ministram:

Man ir kāds lūgums.

Ir jau izpildīts, — ministrs atbildēja.

Labi. Bet es vēlos ar jums pāris minūtes parunāt zem četrām acīm!

Grāfs Flemings kaut ko iečukstēja savi kundzei, un brītiņu vēlāk Hilda ar grāfu jau atradās vieni kādā atsevišķā istabā.

Komtes, jūsu vēlēšanās ir izpildīta! — ministrs teica.

Grāf Fleming, — viņa atbildēja. — Es neesmu tāda muļķe, par kādu jūs mani uzskatāt.

Bet žēlīgā komtes .. .

Diezgan, man netīk joki! Karalis interesējas par mani, to es zinu, bet es vēl neesmu apņēmusies viņam šai ziņā iet pretī, vis­maz …

Viņa apklusa, bet ministrs bija sapratis.

Komtes, es saprotu jūsu domas; neviens neko nedod par velti, tā ir iekārtota pasaule. Bet, lūdzu, apskatiet šo dokumentu!

Viņš sniedza tai kādu pergamenta loksni.

Hilda tai ātri pārlaida acis un dvesa:

Man jāsaucas par grāfieni Kozelu, pie Elbas man piederēs pils, un katru gadu no karaļa kases man izmaksās lielu summa naudas. Ha, tas nav slikti. Un tomēr — tur vēl nav viss!

Hilda apgrieza lapu.

Paraksta trūkst, — viņa teica.

Gluži pareizi. Karalis to vēlas parakstīt jūsu klātbūtnē.

Lai notiek. Nav cita ceļa, kā sasniegt sprausto mērķi. Bet trūkstošais ir tūliņ jāpieraksta. Lūdzu, grāf, lieciet atnest rakstām­lietas.

Tās man vajadzības gadījumā arvien ir klāt, — grāfs paņēma spalvu. — Nu, komtes, kas jāraksta? Diktējiet!

Grāfiene Kozela grib, lai laupītāju vadoni Lipu Tulianu, ja tas kristu uzraudzības iestāžu rokās, nenodod inkvizīcijas tiesai!

Vai uzrakstījāt, grāf? — Hilda jautāja.

Ministrs uzlēca kājās un stīvām acīm skatījās Hildā. Viņš at­cerējās, ko briesmonis tam nodarījis.

Tas nav iespējams. Laupītājam jāmirst! — ministrs iztrūcies iesaucās.

Es braukšu mājās un vēl šonakt atstāšu Drēzdeni!

Dieva dēļ, tad karalis mani…

Nu tad rakstiet!

Bet…

Nu labi, es iešu!

Nē, nē, es rakstīšu. Tā … Tā … Vai nu ir pareizi?

Es vēl neesmu galā, teikums ir tikai iesākts, vēl nāk* klāt. Rakstiet: «bet laupītājs jāatdod grāfienei Kozelai kā viņas gūstek­nis.» Vai uzrakstījāt?

Nē, to nevar.

Tad ardievu, grāf Fleming.

Hilda devās uz durvīm.

Palieciet, komtes! Es rakstīšu!

Viņš uzrakstīja.

Dodiet dokumentu man!

Bet, komtes, es … es … gribēju …

Ne vārda vairāk! Es pati iešu pie kūrfirsta un dabūšu viņa parakstu. Tikai tad dokuments būs pilnvērtīgs.

Ministrs rādīja bēdīgu seju un teica:

Ak, komtes, es pats gribēju…

Mani ievest pie karaļa? Tas nav vajadzīgs. Es pati atradīšu ceļu, neesmu nekāds bērns, kas jāmāca staigāt!

Viņa paņēma dokumentu un aizgāja.

Ar viņu jāuzmanās, — Flemings ņurdēja. — Viņai ir karstas asinis. To es nemācīšu! Bet es esmu diplomāts, un, tāpat kā jau valdu pār visām karaļa dāmām, tā arī ar tevi man laimēsies, lepnā grāfiene.

Hilda iegāja viesu zālē.

Viņa meklēja karali un zinādama, ka valdniekam tīk no sān- telpām skatīties dejotājos, devās turp. It kā sapņodama, bet nelo­kāma savā apņēmībā, viņa spēra beidzamo soli uz bagātību un, neredzamās rokas vadīta, atrada karali junkuru vidū. Karalis ierau­dzīja nācēju un pavēlēja visiem atkāpties. Acumirklis, un Hilda jau stāvēja Saksijas valdnieka priekšā.

Hildu tik daiļu kā dievieti ieraugot, karali pārņēma mīlas jūtas.

Kur grāfs Flemings, komtes? Mans ministrs gribēja ar jums runāt!

Tas jau ir noticis, — Hilda atbildēja, paslepus rādīdama dokumentu. .

Valdnieks kļuva līksms, ka viņa vēlēšanās tik drīz piepildījusies, Hilda nepretojās, kad viņš to ieveda kādā koridorā un, noteiktā vietā uz sienas piespiežot, atvēra slepenas durvis. Acumirkli Hilda kautrējās. Vēl bija laiks, vēl varēja atkāpties. Viņa zināja, kas notiks, ja viņa tur ieies. Bet saņēmusies viņa sekoja karalim.

Tā bija grezna, īsti karaliski iekārtota telpa. Durvis aizvērās.

Hilda! — valdnieks, rokas izstiepis, iesaucās.

Bet viņa nezaudēja apdomu un pasniedza karalim dokumentu.

Ak, es aizmirsu, — viņš smējās. — Es jau zinu, kas tur rakstīts, dodiet man parakstīt!

Viens spalvas vilciens un …

Karalis sarauca pieri. Viņš ieraudzīja jauno tekstu, ko Flemings bija ierakstījis.

Hilda kļuva nemierīga.

Lips Tulians? — karalis runāja. — Kas tas ir?

Tas ir Filips fon Mengsteins, kuru tā sauc.

Kā? Briesmīgajam laupītāju vadonim ļaut izbēgt no bendes cirvja?

Jā, majestāte, vienīgi ar tādu noteikumu, ka briesmonis paliek mans gūsteknis, es kļūšu grāfiene Kozela.

Karalis kratīja galvu. Kā lai viņš apžēlo vīru, kās visiem muižniekiem liek dzīvot vienās bailēs?

Uz parketa kļuva dzirdami soļi. Nākamā acumirklī Flemings jau stāvēja karalim blakus. Viņš bija dzirdējis sarunu un zināja, ka Hilda neatkāpsies no savas prasības.

Karalis dokumentu jau ir parakstījis? — Flemings runāja kā par notikušu faktu.

Laupītāju vadonis … — karalis iesāka.

Lips Tulians kritīs kautiņā ar jūsu kareivjiem, — Flemings čukstēja. Karalis iesmējās. Zināms, ja Lips Tulians krīt, tad rakstam nav nekādas nozīmes. Un Hilda taču nebija prasījusi, lai Lipu Tulianu saņem dzīvu.

Karalis parakstīja.

Flemings uzspieda rakstam valsts un kara zīmogu un devās projām.

Nāciet šurp, daiļā Hilda, saņemiet manu laimes vēlējumu. Tagad jūs esat grāfiene Kozela un pils ar visu grezno iekārtu pieder jums!

Hilda ātri paglabāja iegūto dokumentu.

Hilda, tu — zvaigzne! Tavs daiļums ir mani apbūris, Sak- sijas pavēlnieks ir tavs pielūdzējs, mana mīļā!

Hildas acis iedegās. Viņa prata izturēties. Apburošā skaistule sēdēja, kairi atslīgusi atzveltnes krēslā. Un kūrfirsts — pie viņas kājām. Lēni, vilcinādamās Hilda liecās pār viņu un ļāva sevi skūpstīt. Viņš apkampa to; viņi dedzīgi skūpstījās.

Turpinājums nakamaja burtnīca.

GVIDO FELZS

REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS

Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām

Otra burtnīca

GVIDO FELZS

REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS

Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām

Otra burtnīca

26. nodaļa SLEPENA GLĀBĒJA

Freidenbergas pils sulaiņi labi pazina sava kunga dabu, bet tik niknu to vēl nekad nebija redzējuši. Briesmīgi lādēdamies, Teo­dors fon Freidenbergs izmeklēja visu pili un tās apkārtni, lai gan nebija iespējams, ka Elzbete varētu aiziet nepamanīta.

Pilskungam tā palika neatrisināma mīkla. Bet sulaiņi bija māņ­ticīgi un iedomājās ārkārtīgas lietas. Varbūt kāds eņģelis vai svētā meiteni aiznesuši, jo viņa bija dievbijīga. Pilskungam to nedrīkstēja teikt, tas neticēja ne Dievam, ne velnam. Kur Elzbete varēja pazust? Kad pilskungs bēga, viņa palika, Dievu lūdzot.

Lielais spogulis pēkšņi pagriezās. Elzbete tā pārbijās, ka paģība. Acis pavērusi, viņa ieraudzīja sievieti, kas glāstīja viņas galvu un murmināja:

— Guli, manu mīlulīt, guli un klusē, citādi man atkal tevi atņems. Pēc tik daudz gadiem es tevi atradu… Klusē, bērniņ, klusē!

Elzbetei šķita, ka viņa sapņo. Svešajā sievietē viņa redzēja sevi pašu, tikai daudz vecāku, varbūt par gadiem divdesmit.

Kur es esmu? — Elzbete jautāja.

Svešā sieviete bija atguldījusi viņu uz dīvāna un klusināja:.

Klusē, manu sirsniņ, nelieši tevi izdzirdēs, bet tev jāpaliek pie manis ilgi, tik ilgi, līdz mani guldīs kapā. Kad, tevi uz rokām šūpojot, biju iesnaudusies, man tevi nozaga. Bet es tevi pazinu pēc tik daudz gadiem. Redzi, uz rokas tev ir zīme kā ābeles zieds. Tagad tu, meitiņ, esi mana, un es tevi nekur nelaidīšu. Un zini — drīz vien es tevi uzcelšu spožā tronī. Tev būs zelta kronis ar spožiem dimantiem — vai tas nebūs gods?

Elzbetei pārskrēja drebuļi. Tā-bez šaubām ir kāda prātā jukusī, kas viņu iznesusi pa slepenām durvīm.

Ha, ha, ha! — sieviete smējās. — Tas nelietis lejā nezin, ko esmu uzgājusi. No lielā spoguļa uz augšu ved kāpnes, un neviens tās neatradīs. Nu viņi apakšā var dauzīties, cik grib.

Viņa atkal mīlinājās ap Elzbeti. Elzbete nebaidījās, viņai bija patīkami ar to, kas viņai tik līdzīga. Vai tā varētu būt viņas māte, ko Elzbete nekad nebija pazinusi?

Viņa klausījās: lejā lādēdamies trakoja pilskungs.

Briesmonis, briesmonis nāk! Grib mani samaitāt, — meitene žēlojās.

Vājprātīgā uzlēca kājās un iesaucās:

Tikai pār manu līķi viņš sasniegs tevi, bērns!

Uz mirkli viņas prāts kļuva pilnīgi skaidrs. Uz īsu brīdi.

Neviens tev netuvosies. Tikai viens vārds man jāsaka, un kareivji tevi apsargās. Mans mīļākais ir varens. Viņš sēž uz augsta troņa un ir tavs tēvs. Jā, bērniņ, tavs tēvs. Viņš tevi nekad nav redzējis. Ak, kaut viņš tevi redzētu, tik skaistu, labu un mīļu, viņš ņemtu tevi uz rokām tāpat kā es!

Meitene nedrīkstēja runāt pretī, lai vājprātīgo nesakaitinātu. Viņa taču nevarēja ticēt, ka ir tāda vīra meita, kurš sēž zelta tronī.

No lejas tuvojās soļi.

Vājprātīgā ātri atrāva dīvāna atzveltni, izmeta no turienes veļu un citas lietas, pabāza tās zem dīvāna un iestūma drebošo Elzbeti iekšā, atzveltni atkal nolikdama vietā.

Tikko tas bija noticis, atvērās durvis, un ienāca pilskungs ar saviem sulaiņiem.

Ko jūs te gribat? Vai lai es sulaiņus saucu jūs izmest? — vājprātīgā runāja.

Pilskungs viņai uzmeta niknu skatu.

Viņa mani tiešām briesmīgi apgrūtina. Mans tēvs viņu te uzņēma un pavēlēja man viņu apsargāt. Kaut es varētu no viņas kaut kā atkratīties!

Gan ar laiku izdarīsim! — sulainis atbildēja.

Kādēļ jūs mani traucējat? — sieviete jautāja.

Kāda kalpone ir aizbēgusi un te paslēpusies.

Te neviens nav paslēpies!

Pilskungs arī pats bija pārliecināts, ka meiteni te neatradīs, tomēr lika izmeklēt visus skapjus, kaktus un pagulti. Beidzot pils­kungs piecēlās un teica sulaiņiem:

Te viņas nav. Nāciet, iesim koridorā, izmeklēsim to. Jāpār­meklē arī bēniņi un visas pajumtes.

Pilskungs ar sulaiņiem aizgāja. Tagad meklēšana sākās koridorā. Tika pārmeklēti visi kakti.

Pēkšņi kāds sulainis iesaucās:

Es atradu kunga dunci!

Parādi! Jā, tas ir mans duncis. Pie velna, viņa te ir bijusi!

Meitenei duncis bija izslīdējis no rokām, kad vājprātīgā nesa

viņu pa koridoru.

Pilskungs nevaldāmā priekā iekliedzās:

Viņa ir uz bēniņiem!

Visi devās augšā, bet neko tur neatrada. Izmeklēja pat skursteni. Viss velti. Kungs un sulaiņi bez padoma skatījās cits uz citu.

Vai nu skuķe var kļūt neredzama? — fon Freidenbergs ieminējās.

Nē, žēlīgais kungs, viņai katrā ziņā jābūt šeit. Vājprātīgā viņu kaut kur ir -paslēpusi.

Tu domā?

Tā ir, kungs. Es vienmēr saku, ka te, pilī, ir kādas slepenas ejas un kāpnes. Es lieku savu galvu ķīlā, ka meklējamā ir tepat tuvumā.

Tev taisnība. Nupat iedomājos, ka vājprātīgā būs viņu paslēpusi dīvāna kastē, tur es nemeklēju. Dosimies turp!

Visi devās pa kāpnēm lejā no bēniņiem un tad pa koridoru uz vājprātīgās' mitekli.

Pilskungs atkal s5ka briesmīgi lādēties. Durvis bija aizslēgtas!

27. nodaļa CEĻOTĀJI KOMOTOVĀ

Zārbergs brauca ļoti ātri. Sācas pilsētas galva pārbijies gaidīja, ka ieskries grāvī un viss sašķīdīs druskās. Bet, ja laimīgi aizkulsies Komotovā, bandīti tiks apcietināti — un viņš būs brīvs.

Zārbergs steidzās, lai pirms dienas gaismas tiktu Komotovai cauri, jo tūliņ aiz tās sākās lielie Bohēmijas meži. Komotova bija vienkārša pilsētiņa kādā plašā ielejā un nebija tā nocietināta kā Sāca. Līkumotā lielceļa un pakalna dēļ tā nebija agrāk ieraugāma, līdz piebrauca gluži klāt. Vēl bija agrs, pilsētiņas iedzīvotāji vēl nebija piecēlušies, un austriešu kareivju patruļas negulēja.

Tiklīdz parādījās pirmie nami, braucējus apturēja.

Kas brauc? — kaprālis sauca.

Uz Lipa Tuliana pavēli pilsētas galva atbildēja:

Esmu Sācas pilsētas galva un pavadu fon Freidenberga" kungu, kas ceļo uz Saksiju.

Kaprālis atdeva godu un teica:

Labi, bet man jūs jāpavada līdz galvenai viesnīcai.

Lips Tulians pavēlēja pilsētās galvam turpināt.

Fon Freidenberga kungs negrib kavēties; viņam jāsteidzas.

Tas neder, — kaprālis atbildēja. — Tūlīt aiz pilsētas sākas lielie meži, un tur uzturas laupītājs ar savu bandu. Mūsu koman­dieris, pulkveža kungs, dos līdz robežām pavadoņus!

Visur bija redzami kareivji baltās uniformās. Zārbergs jau domāja, ka viņus apcietinās. Bet pilsētas galva klusībā priecājās.

Smagie rati lēnām slīdēja uz rātsnamu, kur stāvēja daudz ka­reivju. Uz tirgus laukuma bija vesela rota kirasieru uz zirgiem; oficieri skraidīja šurp un turp.

Pie rātsnama, kareivju ielenktam, Zārbergam zuda pēdējā cerība.

Kaprālis iegāja rātsnamā pieteikt atbraucējus.

Pilsētas galva ratos ar nepacietību gaidīja, kad viņu atsvabinās. Viņš arī baidījās, ka laupītājs viņu nenogalina.

Iznāca pulkvedis, vairāku virsnieku pavadīts, un tuvojās ratiem.

Paldies Dievam, es esmu glābts! — pilsētas galva murmināja un gribēja jau.atvērt karietes durvis, bet Lips Tulians, pakampis viņu kā salmu kūli, nometa uz grīdas un, acumirklī atgrūdis loga priekškaru, uzkliedza Zārbergam:

Zārberg, brauc, cik ātri zirgi spēj skriet!

Pulkvedis iztrūcies atlēca no karietes.

Un Zārbergs pilnos auļos aizbrauca pa ceļu.

Tikai mirkli visi stāvēja uztraukti un izbrīnījušies.

Tur ir kāda viltība, dzenieties pakaļ! — pulkvedis komandēja. Nākamajā acumirklī oficieri un kareivji jāšus un kājām jau devās ceļā. Tumsas dēļ bēgļi nebija redzami, dzirdēja vienīgi ratu troksni. Kirasieri lēkšoja bēgļiem pakaļ.

Ceļš ieveda mežā. Uz vadoņa pavēli Zārbergs apturēja zirgus, veikli izlēca un pēc pāris acumirkļiem jau atradās mežā. Karietes pavadoņi sekoja; Lips Tulians, satvēris Libuši, līdz ar viņiem ieskrēja biezoknī.

28. nodaļa MEŽĀ

Kamēr atauļoja kirasieri, bēgļi jau bija paslēpušies biezokni.

Daži šāvieni tika raidīti pakaļ, bet tumsas dēļ vairāk neko nevarēja iesākt.

Libuše, saņēmusi visus spēkus, mēģināja atsvabināties, bet stiprais bandīts, paķēris viņu kā, spalvu vīkšķi, pār celmiem un saknēm lēkdams, ieskrēja dziļi mežā.

Atrazdamies jau labi tālu, viņš apstājās un mežonīgi iesmējās. Tad iesaucās kā pūce, un no vairākām pusēm atskanēja tāda pat atbilde. Tā bija laupītāju sasaukšanās.

Jā, tie ir viņi, — Lips Tulians sacīja. — Tūlīt būs klāt!

Pēkšņi netālu no sevis viņš ieraudzīja mazu uguntiņu un devās

turp.

Libuše. vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Lips Tulians, viņu ciešāk saturēdams, gāja uz ugunskura puiji.

Tā bija čigānu nometne. Lips Tulians jau prātoja likt savu gūstekni kādā teltī apsargāt.-

Sākumā Libuše domāja, ka tie ir laupītāji, bet, ieraudzījusi čigānus, cerēja izglābties, pastāstot, ka viņa ir fon Freidenberga meita, ka tēvs apbērs tos ar naudu, ja tie atsvabinās viņa meitu!

Viņus tūliņ ielenca vairāki čigāni, un kāds jauns zaļoksnis puisis pavēlēja Libuši atsvabināt.

Bet Lips Tulians, acīm zvērojot, uzkliedza:

Nelieti! Uz ceļiem, jūs. — blēži! Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu mežu karalis Lips Tulians!

Čigāni iztrūkušies krita uz ceļiem viņa priekšā, tā izrādīdami savu sunisko padevību, un lūdza:

Piedodiet, kungs, mis jūs nepazinām. Pavēliet šo jauno palaidni iemizot, mēs paklausīsim jūsu augstībai!

Šoreiz jums piedodu, bet sargieties! Tiklīdz es dzirdēšu kaut vienu nodevīgu vārdu, izdeldēšu jūsu bandu līdz beidzamam vīram!

Ak nē, kungs, — čigāns atteica. — Izraujiet man sirdi, ja meloju. Pavēliet par mums, par mūsu mantu, mēs padodamies!

Tad vediet manu gūstekni uz kādu telti un gādājiet, lai viņa neizbēgtu.

— Esiet, kungs, bez rūpēm, manā teltī viņu apsargās!

Lips Tulians vēlreiz iesaucās kā pūce un, dzirdējis atbildi, at­laidās guļus pie ugunskura.

Vecais čigāns aizveda Libuši uz telti. Viņa nepretojās, arī nemēģināja lūgt, bet paklausīgi sekoja meža dēlam.

Viņi iegāja teltī, kurā atradās kāda veca čigāniete un jauna, skaista čigānu meitene.

Pūces brēcieni atskanēja arvien tuvāk, un drīz vien atauļoja jātnieki.

Lips Tulians skatījās. Brīnums: tie nebija viņa pavadoņi, bet tie, kas bija veduši pārdot Freidenberga zirgus.

Visiem pa priekšu jāja Guste — viņa taču ļoti ilgojās pēc sava iecerētā.

Lip Tulian, — viņa sauca. — Es domāju, ka jūs varbūt esat kritis kareivju nagos!

Lips Tulians tikai papurināja galvu. Sī jau nebija pirmā reize, kad viņš atkratījās no gūstītājiem.

Guste apsēdās viņam blakus. Čigāni atkāpās, un viņi palika divatā.

Vai Libuše ir te? —. Guste rūgti jautāja, jo ienīda katru kaut cik glītu meiteni, baidīdamās, ka tā nekļūst virsnieka mīļākā.

Jā, — Lips Tulians atbildēja. — Bet kur pārējie ļaudis?

Tie drīz būs klāt. Mēs jājām briesmīgi ātri.

Lips Tulians, domās iegrimis, skatījās ugunī. Pēc brīža viņš iesaucās:

GustiņT

Ko jūs, virsniek, gribat? Pavēliet, un es klausīšu. Sakiet, ka man jāmirst, un es labprāt iešu nāvē!

Nē, nē, nevis nāvē, jums jādodas uz Prāgu! — viņš teica.

Uz Prāgu?

Jā, uz Svētās Jēzus sirds klosteri. Izliecieties, ka vēlaties nožēlot grēkus un lūdziet, lai jūs ielaiž klostera baznīcā.

Ko lai tur daru?

Es gribu uzzināt, vai kāda jauna mūķene, gaišmate, zilace, naktīs apmeklē baznīcu. Jūs zināt, ka mūķenes pusnaktī ierodas Dievu lūgt.

To es zinu.

Labi, jūs paslēpsities klosterī, es pārģērbšos, un jūs man palīdzēsit tikt pāri klostera mūrim, vai ne?

Gustes acis iezibējās.

Nē, — viņa dobji atteica. — Es lai palīdzu atsvabināt mūķeni un skatos, kā jūs apkampjaties? Nē un vēlreiz nē! Ja jūsu rokas neapkampj mani, tad citai arī šo laimi neredzēt! Es to negribu! Negribu!

«Tavu traku skuķi! Bet es nevaru to viņai ņemt ļaunā, jo zinu viņas mīlu un ciešanas, kaut arī nevaru uz to atbildēt. Tev, tev vienai pukst mana sirds, ai Heda.» — domāja Lips Tulians.

Es darīšu, ko jūs prasāt, — teica jaunā čigānu meitene.

Tu, Lida?

Jā, ja, es iešu uz klosteri. Bušu laimīga, ka varu jums pa­kalpot. Es darīšu visu, ko spēšu.

Un tavs tēvs, Lida?

Viņš būs ar mieru, to es zinu. Ja vēlaties, iešu tūliņ!

Un es iešu līdzi. Piedodiet, virsniek, ka pretojos. Es darīju nepareizi un pavadīšu Lidu uz Prāgu!

Virsnieks uzmanīgi vēroja abas meitenes.

Lai notiek, — viņš teica. — Bet pēc trim dienām. Vispirms man gūstekne jānodod Vitorfa uzraudzībā!

Lida palocījās un devās uz savu telti, bet Guste uz biezokņa pusi. Tur viņa stāvēja, pret egli atspiedusies, un murmināja:

Mani viņš negrib! Mani, kas var dabūt katru vīrieti, ja grib. Bet viņš, kam ar miesu un dvēseli vēlos piederēt, viņš mani negrib! Tomēr nekas vēl nav zudis. Tagad es zinu, kuru viņš mīl. Tā nav vis Elzbete, nē. Tā ir zilace mūķene Prāgas klosterī, tai pieder viņa sirds. Pacietīšos, pavadīšu Lidu uz Prāgu, ieiešu klosterī un tad … tad skaistā mūķene ieskries cilpā!

29. nodaļa GŪSTEKŅI MEŽA DZIRNAVĀS

Lips Tulians gulēja maz. Tikko svīda gaisma, viņš sāka posties un iegāja teltī. Libuše jau bija piecēlusies.

Fon Mengsteina kungs… — viņa iesāka.

Nav neviena Mengsteina vairs. Nāc, skaistā' Libuše! Iekams lepnā jaunkundze paguva atbildēt, Lips Tulians viņu

izveda no telts. Ārā zviedza un sprauslāja zirgi. Divi laupītāji iecēla Libuši seglos,.kamēr vadonis sarunājās ar Lidu un Gusti.

Gaidiet, līdz būšu atpakaļ! — viņš pavēlēja čigāniem. — Par to es jums samaksāšu. Bet sargieties no šejienes aiziet!

Mēs paliksim! —• tie, cepures vicinādami, atbildēja. Pārējie laupītāji palika nometnē, tikai Zārbergs ar vēl kādu

devās līdzi. Pēc vairāku stundu ātra jājiena viņi sasniedza meža dzirnavas.

A, viņi jau ir priekšā. Vitorfs ir centies!

Vai man te vajadzēs palikt? — Libuše bailīgi jautāja.

Jā, — virsnieks atbildēja. — Nav jau gan nekāda ala, bet zināms — bez kungu galda būs jāiztiek. Taču svaiga maize, gaļa un avota ūdens būs papilnam!

Ienāca Vitorfs, stipri uztraucies.

Virsniek, Elzbete pazudusi, jau pirms dažām dienām!

Vai aizbēgusi? Vitorfs paraustīja plecus.

Es izsūtīju meklētājus. Ceru, ka tie drīz atgriezīsies.

Lips Tulians sniedza draugam roku un, zinādams, ka Vitorfs interesējas par Elzbetes likteni, vairāk nerunāja.

Vai gūstekni tā varēja aizvest, ka neviens nemanīja?

Jā, virsniek, es dabūju ratus, jo viņš nevarēja'tikt uz priekšu. Pēc tam braucām dienu un-nakti un tikai pirms pāris stundām ieradāmies te.

Labi, Vitorf. Aizved_ Libuši drošā vietā un parūpējies par visu, kas viņai vajadzīgs. A, tur jau nāk dzirnavnieks!

Tu gan par daudz labi apsargāji meiteni, veco līdēj! Ko lai nu domā?! Vai es tev neteicu viņu neizlaist no acīm?!

Dzirnavnieks trīcēja.

Piedodiet, virsniek! — viņš teica. — Es lieku savu galvu ķīlā, ka Elzbete nav bēgusi. Par bēgšanu viņa nedomāja. Kur viņai iet? Vai atpakaļ tur, kur viņu mocīja? Nē, viņa arvien sēdēja pie strautiņa; tur redzējām zirgu pēdas, kas liek domāt, ka tur bijuši jātnieki.

Tas vēl ļaunāk. Vai tā tu izliec sargus? Kur tev acis?! Ja meža dzirnavas nāk aizdomās, tad tev beigas.

Dzirnavnieks sāka vaimanāt.

Liecies mierā, gan būs labi! Bet turpmāk uzmanies!

Kur, virsniek, palika mana meita?

Pie citiem, čigānu nometnē. Viņai nekas ļauns nenotiks, un viņa drīz pārnāks.

Dzirnavnieks aizgāja.

Lips Tulians ar Vitorfu devās apraudzīt gūstekni. Durvju sargs atkāpās, un Lips Tulians drošiem soļiem iesteidzās pie fon Freiden­berga, kas acumirklī ierāvās sevī un kļuva melns un maziņš.

Nebaidieties, es neesmu rīkļurāvējs!

Mana meita… — muižnieks gaudās.

Gan jūs to vēlāk redzēsit; pagaidām norēķināsimies paši!

Ak, svētā Dievmāte … Kristus žēlīgais!

Nepinkšķiet! Jūsu žēlotājs drīzāk ir velns nevis Kristus. Šajā ziņā jūs esat līdzīgs savam brāļadēlam fon Freidenbergam, kura pils…

Lips Tulians apklusa. Negribot viņš gandrīz izteica, ka Freiden­berga pils nav tālu.

Viņa pili es kādreiz apmeklēšu.

Mans brālēns ir godavīrs; viņš manu Libuši vedīs pie altāra.

— Ha, ha, ha, varens pārītis, kad divi cilvēku bendes sadodas

rokās. Jūsu brālēns ir bezsirdis, neģēlis!

Freidenbergs gribēja kļūt rupjš, bet apdomājies cieta klusu. Pēkšņi iedrāzās Vitorfs un bez kāda ievada paziņoja:

Virsniek, es uzzināju, ka skaistā Elzbete ir Freidenbergas pilī. Pilskungs viņu nolaupījis un tur gūstā, gribēdams padarīt par savu kaislību upuri.

Lips Tulians uztraucās:

— Freidenbergas pilī? Ko es teicu? Nu, vai jūsu brālēns nav nelietis? Zināms, tāds ar tādu — znots ar sievastēvu — gluži vienādi!

Freidenbergs vai plīsa aiz dusmām. Bet, apzinādamies savu stāvokli, klusēja.

Vitorf, pagādā mūsu kavalieru apģērbus! Neaizmirsti zobenus un parūkas! Medību svārkus nost! Būsim reiz atkal lepnie švīti!

Vitorfs aizsteidzās izpildīt pavēli.

Lips Tulians uzrunāja veco Freidenbergu:

Nu, lai jums rupjmaize ar pienu iet labi pie sirds. Bez dārgiem vīniem un cepešiem jāiztiek, bet tas jūsu treknajam vēderam nekaitēs!

Tas nav bruņnieciski! Jūs esat Mengsteins, un es prasu bruņniecisku izturēšanos.

Viņš vēl gribēja turpināt, bet Lips Tulians viņu pārtrauca:

Es esmu laupītāju vadonis. Un jūs mani par tādu padarījāt, jūs bagātie, augstprātīgie kungi. Jūs sēžat uz saviem naudas maisiem, bet saviem apakšniekiem liekat badu mirt! Klusē tagad, vai…

Viņš pacēla dūres, un resnais muižnieks pa galvu pa kaklu palīda zem galda.

NeJietis, bezsirdis, nu tu līdīsi pagaldē, bet, kad savus nabaga zemniekus kāvi un mocīji, tad iedomājies nez kas esam! O, kā es ienīstu tevi! Tad jau desmitreiz labāk būt laupītājam.

Laiks ir dārgs, — Lips Tulians teica. — Man jāsteidzas uz Freidenbergu, iekams nav par vēlu!

Viņš izgāja un aizslēdza durvis.

Vitorfs jau ģērbās. Arī Lips Tulians ietērpās bagāta muižnieka kostīmā ar zelta izšuvumiem un jātnieka zābakos ar piešiem.

Saposušies viņi izgāja pagalmā, kur jau gaidīja divi apsegloti zirgi.

Drošie jātnieki izauļoja pa vārtiem, dodamies pretī jaunām briesmām.

30. nodaļa IZŠĶIROŠĀ BRĪDĪ

Atgriezīsimies Freidenbergas pilī, kur atstājām Elzbeti un vāj­prātīgo tajā brīdī, kad pilskunga sulaiņi ar cirvjiem sāka apstrādāt durvis.

Durvis vēl turējās. Bet cik ilgi? Skaidas šķīda uz visām pusēm, durvis līgojās, un pēc dažām minūtēm tie iebruks iekšā.

Pilskungs" gaidīja lejā, gribēdams Elzbeti tikai tad dabūt savā istabā, kad viņas pretestība būs pārvarēta. Viņš tik tikko spēja valdīties, gaidīdams brīdi, kad Elzbete būs pilnīgi viņa varā.

Brīkšķis, durvis ielūza, un sulaiņi iebruka istabā. Telpa bija tukša. Vājprātīgā, rokas izpletuši, stāvēja guļamistabas durvīs.

Atpakaļ, nelieši, lai neviens nedomā manu bērnu apgānīt! Projām, vai es jums acis izskrāpēšu!

Sulaiņi neviļus apstājās, skatīdamies uz saniknoto sievieti.

Tur viņa ir! — pilskungs sauca. — Ejiet iekšā! Vai jūs no plānprātiņas baidāties? Jūsu taču ir vairāk, gāziet viņai!

Sulaiņi, zinādami, ka saņems labu atalgojumu, neganti kliegdami uzbruka Elzbetes sargātājai.

Sieviete cīnījās ar pārcilvēcīgu spēku kā lauvu māte, kam grib atņemt bērnu.

Kāds sulainis dabūja tādu triecienu, ka nokrita uz grīdas. Brīdi likās, ka sulaiņi ir pārspēti. Bet pilskungs atsauca vēl citus kalpus, un tie ar jaunu sparu uzbruka vājprātīgajai.

Elzbete, redzēdama, ka aizstāvēšanās ir veltīga, izskrēja no paslēptuves un, žēlastību lūgdamās, nokrita pilskungam pie kājām.

Pilskungs, meiteni apkampis, sāka to zobgalīgi mierināt:

Pareizi, mīlulīt, lūdz nu par trako veceni! Viņai nekas ļauns nenotiks, likšu tikai uz dažām dienām ieslēgt dzelžos, kamēr trakums pāries.

Un viņš pavēlēja kalpiem, kas turēja vājprātīgo, ieslēgt to dzelžos. Bet, ja vēl nerimstas — sist ar pātagu, līdz apklust.

Elzbete, līdz nāvei nogurusi, drebēja kā putniņš vanaga nagos.

Pilskungs ienesa meiteni ejā un patlaban gribēja nest to uz savu guļamistabu, kad viņu sveicināja kāda vīrieša balss.

Pilskungs, ieraugot tūvojamies divus lepnus kavalierus, uztraukts apstājās.

Mēs gan jūs traucējam, fon Freidenberga kungs!

Katrā ziņā… — tas stostījās. — Mana jaunā radiniece paģībusi… un…

Neģēli! — kavalieris atcirta. — Tu gribi pavest nevainīgu meiteni? Meli, tā nemaz nav tava radiniece!

Viņš atņēma tam Elzbeti un ielika Vitorfa rokās.

Pilskungs bija tik pārsteigts, ka acumirkli nezināja, ko iesākt aiz kauna un dusmām. Bet apzinādamies, ka viņš taču te ir kungs, sirdīgi uzbļāva:

Ko jūs uzdrošināties! Kas jūs tādi esat?! Kā drīkstat tik apvainojoši izteikties?!

Ienāca sulaiņi. Pilskungs sāka rāties, ka svešinieki ielaisti pilī, kā arī pavēlēja apņemt svešajiem Elzbeti un izmest tos laukā.

Tie kungi teicās esam jūsu draugi, — sulaiņi taisnojās.

Metiet bezkauņas ārā! — pilskungs pavēlēja.

Kādi divpadsmit sulaiņi uzbruka svešajam, bet tas, sagrābis smagu atzveltnes krēslu, trieca ar to sulaiņiem tā, ka krēsls salūza. Sulaiņi, pa grīdu vārtīdamies, kliedza un vaidēja.

Taisieties, ka tiekat! Nosist jūs negribu, bet ejiet tūliņ! — svešais bargi pavēlēja.

Pa to laiku pilskungs bez apstājas raustīja zvana auklu, sauk­dams visus pilsļaudis palīgā. Tie arī "drīz salasījās koridorā.

Tagad pilskungs jutās drošāk. Viņš atkal pavēlēja atņemt svešajiem Elzbeti un pašus izvest pagalmā sodīšanai. Kalpi .paklau­sīja un metās svešajiem virsū."Taču pirmais uzbrucējs tika atsists ar tādu sparu, ka četri pieci nokrita zemē, un svešais stājās pils­kungam pretī iesaukdamies: ! — Nelieti, vai tu zini, kas es esmu?

Iebrucējs, — pilskungs atbildēja.

Jā, tas es esmu. Bet tavi neģēlīgie darbi man lika nākt, un es ierados tev atmaksāt! Ja mani nepazīsti, tad klausies: Lips Tulians stāv tavā priekšā, tu neģēlīgais lops!

Izcēlās panika. Visi bēga kā traki, cits pār citu klupdami un kliedza:

Lips Tulians! Žēlīgais Dievs, mēs esam pazuduši! Palīgā! Vai! Vai!

Pilskungs, bija pārbijies. Viņš mēģināja bēgt, bet Lips Tulians to saķēra aiz apkakles.

Apžēlojieties, es neko ļaunu neesmu darījis! Ņemiet manu naudu, bet nenogaliniet mani! — pilskungs sāka lūgties.

Neko ļaunu neesot darījis, — Lips Tulians mēdīja. — Nav jau tikai tas vien, ka tu šo meiteni gribēji samaitāt. Simtiem ir to, kurus tu esi iegrūdis nelaimē, citus pat nobendējis! Pagaidi tikai, briesmoni, šodien pat es tev atmaksāšu!

Iesim pagalmā! — Lips Tulians teica Vitorfam. — Nelieši var aizvest mūsu zirgus. Ej tu ar Elzbeti pa priekšu, es nesīšu pilskungu!

Vitorfs gāja. Koridors bija tukšs, bet pagalmā skanēja uztrauktu ļaužu balsis.

Lips Tulians vilka fon Freidenbergu, kas turējās pretī ar kājām un rokām, gribēdams atsvabināties. Bet velti — Lips Tulians viņu saturēja vēl ciešāk. Viņi izgāja uz lieveņa.

Pagalms bija cilvēku pilns: pilskunga kalpi apbruņojušies izkaptīm un spriguļiem, liels pulks zemnieku ar vālēm, bet sakšu kareivju komanda ar bajonetēm.

Elzbete paģība.

Oficieris pavēlēja uzbrukt laupītājiem ar durkļiem.

31. nodaļa GUSTE KLOSTERI

Prāgā bija tirgus diena. Pulks zemnieku, sievas un meitas, mazi un lieli, jauni un veci plūda no visām malām pilsētā iepirkties. Sievas un meitas bariņos apstaigāja tirgus veikalu rindas.

Starp tām atradās arī Guste un čigānu meitene Lida, kuras bija ieradušās Lipa Tuliana uzdevumā.

Guste, runājot ar Lidu, rādīja laipnu seju, bet slepenībā loloja ļaunas domas. Elzbete vairs nestāvēja ceļā, toties skaistā mūķene gan. Bet vispirms vajadzēja atkratīties . no Lidas, lai viena pati varētu ieiet klosterī un viņas ļaunajam darbam nebūtu aculiecinieka.

Lidai Gustes viltība nenāca ne prātā. Guste iestāstīja Lidai, ka gribot ievākt tuvākas ziņas par sieviešu klosteri. Lai viltība izdotos, Lida tūliņ nedrīkstēja nākt līdzi, jo viņā uzreiz pazīšot čigānieti.

Neko ļaunu nedomādama, Lida palika apskatīt veikalus.

Guste uzmeklēja tirgus sargu un iestāstīja tam, ka kāda čigānu meitene izokšķerējot veikalus, lai paziņotu čigāniem, kur izdevīgāk zagt. Viņa ari Lidu iztālēm parādīja.

Tirgus sargs tūliņ devās turp, apcietināja Lidu kā zagli un aizveda uz cietumu.

Guste, to redzēdama, uzgavilēja. Nu viņa bija viena un netraucēti varēja piepildīt savu plānu.

Guste steigšus atstāja tirgus laukumu un devās uz klosteri.

Nonākusi pie vārtiem, viņa paraustīja zvanu. Vārtu sargs atvēra lodziņu, paskatījās un teica, ka nedrīkstot ielaist. Guste lūdza, lai ielaižot, jo viņai jārunā ar klostera priekšnieci, un parādīja vecajam monētu. Vārtu sargs brīdi vilcinājās, tad tomēr paņēma naudu un ielaida Gusti pa mazajiem vārtiņiem.

Kamēr vārtu sargs aizslēdza vārtiņus, Guste jau bija iegājusi klostera dārzā. Viņa brīdi pakavējās, visu labi iegaumēdama, lai vajadzības gadījumā varētu klosteri ātri atstāt.

Tad vārtu sargs aizveda viņu uz sargu namiņu un uzticēja kādai vecai slēdzējai, jo pats tālāk nedrīkstēja iet.

Sākumā slēdzēja gan pretojās, bet vārtu sargs to apvārdoja.

Izvadājusi Gusti pa drūmiem koridoriem, slēdzēja atstāja viņu priekšnamā, un pati iegāja pie priekšnieces.

Gustei ilgi nebija jāgaida.

Ienāca sirmā klostera priekšniece un, Gusti uzmanīgi vērodama, jautāja:

Ko meitene grib klosterī?

Es vēlētos šajā svētajā vietā atrast dvēseles mieru, — Guste žēlīgi teica. — Gribu palikt klosterī un pēc pārbaudīšanas laika saņemt šķidrautu.

Priekšniece pakratīja galvu.

Zemnieku meitas te neuzņem. Sis klosteris pieejams vienīgi pilsoņu un muižnieku meitām.

Guste uz tādu atbildi bija sagatavojusies.

So vienkāršo apģērbu esmu izraudzījusies ar gudru ziņu. Parasti es staigāju zīdā un samtā.

Kā tevi sauc, mana meita?

Kad būšu zvērējusi, tad teikšu.

Tu, kā rādās, esi no labām aprindām. Nu labi. Bet tev jāzina, ka te ir tāds paradums, ka ienācējas dod klosterim bagātīgas dāvanas. To dara visas, kas te meklē mūžīgo mieru.

To es zinu, cienīgā… Te būs mana pirmā dāvana. Vēlāk būs daudz, daudz vairāk.

Guste pasniedza smagu maku, caur kuru varēja redzēt spīgu­ļojam zeltu.

Priekšniece vairs nešaubījās, ka viņas priekšā ir bagāta augstas kārtas dāma, un laipni sveicināja viņu:

Es sveicinu tevi, mana meita. Sājos svētajos mūros tu atradīsi dvēseles mieru!

Guste noskūpstīja priekšnieces roku.

Priekšniece piezvanīja. Ienāca dažas mūķenes, kam priekšniece svinīgi paziņoja par notikušo. I\āda mūķene paņēma naudas maku, lai aiznestu uz mantu glabātavu. Pārējās aizveda Gusti uz kādu tukšu istabrņu un ietērpa viņu mūķenes apģērbā.

Zemnieces drēbes Guste paslēpa savā cellē, un pārējās mūķenes uz to skatījās kā uz parastu lietu.

Steidzīgi uzlikusi kapuci, viņa vēlējās iet baznīcā lūgt Dievu. Sī vēlēšanās tika izpildīta.

Kāda veca mūķene pavadīja Gusti uz klostera baznīcu. Pārējās iegāja savās cellēs.

Arā bija gaiša diena, bet baznīcā valdīja krēsla. Vaska svecītes vāji apgaismoja altāri.

Mūķene aizgāja. Guste devās pie altāra un nometās ceļos.

Bet viņa nelūdza Dievu un neuzlūkoja Kristus tēlu. Viņa gaidīja savu ienaidnieci, laupītāju vadoņa mīļāko.

Klostera ieražas Guste zināja. Katra novice ik pusstundu ieradās uz lūgšanu. Un klosterī bija tikai viena novice, to Guste zināja.

Laiks pagāja. Pēkšņi atvērās durvis, ienāca slaida novice, nometās ceļos Kristus priekšā un sirsnīgi, klusi, bez vārdiem sāka lūgt Dievu. Tās seja staroja dievišķā spožumā.

Guste nodrebēja. Izlikdamās Dievu lūdzam, viņa ar labo roku meklēja zem kapuces un no saviem kuplajiem matiem izvilka mazu, bet ļoti asu dunci. To cieši, gandrīz krampjaini rokā sažņaugusi, viņa gatavojās pastrādāt slepkavību.

Hedviga, lūgšanā iegremdējusies, nemanīja, kādas briesmas viņai draud.

Guste sagatavojās kā tīģeris uz lēcienu. Pirksti žņaudza dunci. Acis glūnēja. Un viņa lēni pagriezās uz lūdzējas pusi, gatava pastrādāt velnišķo darbu.

32. nodaļa CīŅA PiI ī

Mežonīgi kliegdami, kareivji metās uz Lipu Tulianu, cerēdami to pārspēt dažos acumirkļos.

Ministrs bija uzdevis ar Lipu Tulianu katrā ziņā izrēķināties, lai tas dzīvs vairs nenāktu tiesas priekšā.

Oficieris, zobenu vicinādams, skrēja Lipam Tulianam virsū, bet tas, ātri izrāvis savu zobenu, atsita oficiera zobenu un uzbrucēju nāvīgi ievainoja krūtīs. Oficieris saļima bez dzīvības.

Vitorfs ienesa Elzbeti iekšā un atguldīja uz kāda sola. Pa pils pagalmu sveikā izkļūt nebija iespējams, tādēļ gribot negribot vaja­dzēja patverties pilī.

Lipu Tulianu aplenca kareivji, bet viņš ta iegāza tuvākajam ar dūri, ka līdz ar to nokrita vairāki zemnieki. Atņēmis kādam kareivim smago šauteni, Lips Tulians notrieca divus kareivjus. Trešais izšāva, bet lode aizskrēja Lipam Tulianam pāri galvai.

Bet nu viņu apstāja simtiem cilvēku: sulaiņi, kalpi un zemnieki līdz ar kareivjiem, tā ka Lipam Tulianam bija jāatkāpjas un viņš iegāja pilī. Vitorfs bez kavēšanās aizslēdza smagās durvis.

Lipam Tulianam cīnoties ar uzbrucējiem, pilskungs bija izrāvies un paslēpies starp saviem ļaudīm. Tagad viņš komandēja ļaudis un kareivjus.

Pagalmā bija ellišķīgs troksnis: kliedza, vicināja rungas, bet neviens nesaprata, ko īsti darīt.

Pilskungs apsolīja maku naudas tam, kas atnesīs laupītāju vadoņa galvu.

Visi bija ar mieru to darīt, bet neviens neuzdrošinājās pirmais ielauzties pilī.

Toties pili aplenca no visām pusēm, lai bandīti nevarētu izbēgt.

Uz visām, pusēm tika izsūtīti ļaudis pēc palīgspēkiem ,jo mežu karalim katrā ziņā Freidenbergas pilī bija jāatrod kaps!

Kareivji staigāja ap pili glūnēdami, vai laupītāju vadonis kaut kur neparādīsies, lai tad varētu to nošaut.

Pilī iekļūt nevarēja, tad vispirms vajadzētu ielauzt smagās durvis.

Elzbete gulēja kādā telpā uz dīvana,

Ar uzvilktām pistolēm un zobeniem rokā bēgļi gaidīja uzbru­kumu. Pilī valdīja kapa klusums.

Pēkšņi pilī atskanēja gaudojošs kliedziens. Un vēlreiz tāds pats kliedziens, tik drausmīgs, ka mati cēlās stāvus.

— Pagaidi mani tepat, Vitorf! Es iešu paskatīties, kas tur ir!

Un Lips Tulians, daudz nedomādams, skrēja uz to pusi, no kurienes nāca drausmīgās skaņas.

33. nodaļa KAISLĪBU DĒĻ

Elbas krastā atradās Pilnicas pils.

Torņos plīvoja karogi. Tresotie sulaiņi skraidīja šurp un turp. Staļļos atradās vislepnākie zirgi, bet palieveņos greznas karietes.

Pilnicas pils arvien bija tā vieta, kuru Saksijas valdnieki ierādīja par dzīvesvietu savām mīļākajām.

So grezno pili jau Augusta priekštecis bija dāvinājis Rohlicas grāfienei, savai daiļajai mīļākajai. Tagad tur uzturējās karaļa mīlule grāfiene Kozela.

Jā, Hilda dzīvoja burvīgajā pilī, par kuras.brīnišķīgo iekārtojumu stāstīja neticamas lietas. Sajā pilī viņa bija kundze un pavēlniece.

Lai gan pils bija iekārtota sevišķi grezni un ērti, HiFdas mjļākā uzturēšanās vieta bija tā sauktais Venus templis, kas bija speciāli iekārtots Rohlicas grāfienes vajadzībām.

Tā bija varena marmora celtne.

Venus templī izskatījās kā īstā pasaku pilī. Visur starp zaļiem zariem atradās dažādas statujas. No zelta lauvu rīklēm marmora baseinos tecēja smaržīgi šķidrumi' it kā aicinādami uz peldēšanos. Taktī šūpojās mīksti ar zīdu apvilkti sēdekļi.

Hilda atradās Mīlas dievietes telpā, izlaidusies uz zīda spilveniem. Caur sniegbalto grieķu apģērbu bija redzamas viņas daiļās formas. Uz .gleznainajām rokām greznojās smagas zelta aproces. Tur viņa gulēja kā pati Venēra.

Un tomēr viņas sejā bija rūpes. Viņa sarunājās ar Kasparu-, kas, pie viņas kājām nometies, apbrīnoja savu pavēlnieci.

Hilda pavēlēja viņam klusēt.

Labi, Kaspar, es zinu diezgan. Mans krusttēvs par mani vairs -neliekas zinis, tādēļ jau arī kļuvu par kūrfirsta mīļāko. Nu, to jau es gaidīju. Bet viņš ir slims un drīz mirs. Bet saki man, vai Filips jau zina, ka es…

Kaspars pazemīgi palocījās.

To es, kundze, nezinu teikt. Izrādās, ka Lips Tulians ir visur un nekur. Saka, ka viņš visur esot redzēts — gan Prāgā, gan Varkalnos, gan pašā Drēzdenē. Iebiedētie |audis redz tikai spokus…

Esmu - pārliecināta, ka viņš atrodas tepat tuvumā. O, kaut viņš būtu sagūstīts, tad es būtu laimīga!

Par to es, kundze, šaubos.

Kādēļ? Gūstītāji taču viņu meklē pa malu malām. Un bagātais atalgojums, kas izsolīts par viņa galvu, pamudinās uz nodevību viņa paša ļaudis.

Tas var būt. Bet ko tas jums līdz? Dzīvu viņu tā kā tā

neredzētu.

Ko tu saki? Man taču ir no kūrfirsta garantija — dokuments ar viņa parakstu!

Kaspars pasmīnēja:

Pareizi, kundze. Bet grāfs Flemings, šķiet, pārliecināts, ka tikai Lipa Tuliana nāve var nākt Saksijai par labu/ jo varenais ministrs ir… — Kaspars vilcinājās.

Viņš ir … nu saki, kas?

Nu, es zinu, ka kareivjiem ir pavēlēts laupītāju vadoni tūliņ nogalināt!

Hilda iekliedzās.

Tad tā tiek turēts solījums! Labi, Kaspar, es pateicos par tavu uzticību. Grāfs Flemings ir viltīgs kā lapsa, bet sieviete var būt vēl viltīgāka. Un man karalis uzticas. Lipam Tulianam jādzīvo, un drīz viņš apkamps manas kājas Venus templī.

Kaspars paraustīja plecus.

Labprātīgi, jau nu gan viņš te nenāks, sevišķi kad uzzinās, ka komtese Hilda fon Brokdorfa tagad saucas grāfiene Kozela.

Hilda spieda roku uz krūtīm, it kā gribētu visas sāpes apspiest.

Ak, kā es esmu pārdevusies. Bet citādi nebija iespējams,ja gribēju iegūt to, kuru mīlu. Tagad man ir vara rokās, es varu izpildīt, ko tik karsti vēlos. Ilgāk vairs nekavēšos! Nu tu, Kaspar, zini manu vēlēšanos. Izdomā Lipam Tulianam kādu slazdu, lai viņš kristu tavās rokās. Viņš nedrīkst mirt. Atved viņu uz Pilnicas pili. Te man ir jau zināma vieta, man vienai, kur netraucēti viens ar otru varēsim aizmirsties.

Bet kūrfirsts? Viņš ir neuzticīgs un greizsirdīgs!

To es zinu. Bet es neesmu pirmā sieva, ko pieviļ. Es saņemu, ko viņš man dod. Šķiežu viņa bagātību, bet mana sirds viņam nepiederēs nemūžam. Tā pieder laupītāju vadonim.

Kaspars pārdomāja:

Tas, kundze, ir grūts uzdevums. Gandrīz neizpildāms!

Vai tā, Kaspar, ir tava izslavētā uzticība? Vai tu, slavenais lišķi, nevari izgudrot līdzekli, kā viņu ievilināt slazdā? Apdomā labi, citādi uz visiem laikiem būšu tava ienaidniece!

Vai, kundze, nesakiet tik briesmīgu vārdu! Jūs zināt, ka vienīgi tad es spēju dzīvot, kad jūs man dāvājat pa laipnam skatam. Es darīšu visu, visu! Un es jau esmu izdomājis, lai gan vēl ne visai skaidri, kā ar šo lietu likt galā.

Labi, Kaspar. Ja jau tu tā runā, tad tev šī lieta ir skaidra. Es pazīstu tevi jau vairākus gadus. Un tu kļūsi bagāts, ja atradīsi manu mīļo.

Par to es savu dzīvību lieku ķīlā!

Nu tad ej un dari! Es negribu ilgāk gaidīt. Galvenais, es baidos par viņa dzīvību!

Kaspars aizgāja. Viņš apskauda visus Hildas mīļākos un mīlē­tājus, ari pašu kūrfirstu. Cik ļoti viņš kāroja iegūt Hildu! Savu dzīvību viņas dēļ nebūtu žēlojis.

Hilda palūkojās parkā. Sajā brīdī pagalmā ieripoja karaliskā kariete. Tas bija kūrfirsts, kas jau iepriekš bija paziņojis par savu ierašanos šodien. Vēlreiz paskatījusies, Hilda redzēja kūrfirstu spožā uniformā soļojam pa parku uz Venus templi. Viņam sekoja kāds jauneklis pilsoniskā apģērbā. Hilda brīnījās, ieraugot svešo. Kūrfirsts parasti bija viņu apmeklējis viens. Taču nebija laika domāt, jo kūrfirsts tūliņ ienāca un, Hildu sveicinājis, neskopojās ar glaimiem. Ilgas liekuļodama, Hilda steidzās viņam pretī ar izplestām rokām. Kūrfirsts stāstīja, ka viņu atdzinušas šurp ne tikai mīlas ilgas, bet arī vēl.kāds svarīgs atgadījums.

Hilda sarāvās, iedomādamās, ka Filipam varbūt kas noticis, bet jautāt neuzdrošinājās. Kūrfirsts to nepamanīja, bet solīja Hildu apbērt dārgām dāvanām. Karš ar Zviedriju gan izmaksājot milzu summas, viņa mājturība aprijot visus ienākumus un kase esot tukša, bet viņš tomēr esot nodomājis Hildu karaliski apdāvināt, un, pateicoties laimīgam gadījumam, tas arī būšot iespējams.

Hildas acis iemirdzējās, jo viņa vēlējās kļūt bagāta, gribēja saraust miljonus .un tad kopā ar Filipu uz visiem laikiem pazust no Saksijas.

Kūrfirsts devās pie durvīm un lika svešajam ienākt.

Redzi, Hilda, šis kungs ir slavenais zeltlietu izgatavotājs Betgers. Tikai pateicoties lieliem naudas upuriem un spīdošiem solījumiem, man izdevās atvest šo slaveno vīru, lai tas savas zinā­šanas izlieto man par labu un saražo lielu daudzumu spožā metāla.

Kūrfirsts pagriezās pret Betgeru.

Nāc, slavenais draugs! Šeit, pie Venus tempļa ir ēka, no kuras var ieiet apakšzemes telpās. Tur jūs varat ierīkot savu labo­ratoriju. Jūs jau teicāt, ka zeltu varot fabricēt vienīgi zem zemes?

Tā ir, majestāt.

Kūrfirsts iečukstēja Hildai, ka lielākā daļa no saražotā zelta piederēs viņai, un tagad pats gribēja meistaru aizvest uz slepeno vietu. Hilda pūlējās slēpt nepatiku, jo šīm telpām blakus atradās tās, kuras Hilda bija rezervējusi Lipam Tulianam.

Ieeja bija aizslēgta.

Hilda vēl prātoja, kādā veidā būtu iespējams kūrfirsta nodomu grozīt, kad kūrfirsts kādā patumšā vietā ieraudzīja kustamies baltu cilvēka stāvu, kas, roku pacēlis, draudēja kūrfirstam un Hildai. Izrāvis zobenu, kūrfirsts devās turp un sadusmojies gribēja svešo iebrucēju uz vietas nogalināt.

Tajā mirkli bija dzirdami nicīgi smiekli — parādība pazuda. Zobens šķēla gaisu.

Kūrfirsts pavēlēja Betgeram iedegt burvju uguni, lai varētu izpētīt dīvaino parādību. Bet velti — nekur nekas nebija atrodams. Tomēr kaut kam tur vajadzētu būt, kūrfirsts spokiem neticēja. Viņš zvanīja, un ienāca vecais, sirmais tempļa sargs.

Seit ir ielīdis kāds bezgodis un paslēpies. Vai tā tu apsargā? Atbildi!

Majestate, sargi ir savas vietas. Neviena dzīva dvēsele bez grāfienes sulaiņa te nav ienākusi. Un sulainis jau aizgāja.

Un tomēr kāds te bija! —

Majestāt, tas nevar būt. Es lieku ķīlā savu galvu, ka Venus templī neviens nav ienācis. Sargi ir vecu vecie un uzticami.

Kūrfirsts pazina sirmgalvi jau sen un zināja, ka viņa dēļ tas pat dzīvību nežēlos. Jau viņa priekštecim tas bija uzticīgi kalpojis.

Kūrfirsts rādīja vietu, kur redzēta it kā sieviete.

Sirmgalvis pārmeta krustu.

Majestāte, par šo vietu tiek dažādi runāts. Grāfiene Rohlica, kas beidza dzīvi kopā ar savu .mīļāko, augsti svētīto kūrfirstu Johanu Georgu … viņa …

Nu saki — ko viņa?

Viņa te staigājot… tā stāsta… Ak, nedusmojiet, majestāt, savam padevīgajam kalpam…

Kūrfirsts neko neatbildēja un, pagriezies pret Hildu, teica:

Nāc, mīļā, es negribu vecā pļāpāšanas dēļ uztraukties. Un tu, vecais, pārmeklē to vietu, vai tur nav kādas slepenas durvis! Un, ja ko savādu atrod — tūliņ paziņo man!

Vecais palocījās, bet viņu pārņēma māņticīgas bailes, un, ejot uz minēto vietu, tas pastāvīgi meta krustus.

Kūrfirsts pamāja meistaram un burvju uguns pazuda.

Vai tu redzi, Hilda, ko viņš spēj?

Jā,jā,bet parādība mani sabiedēja. Es to skaidri redzēju.

Kūrfirsts viņu mierināja ar neskaitāmiem glaimiem.

Bet nu mēs esam klāt! — Viņš_ devās pie sienas un aizskāra kādu marmora statuju. Tā apgriezās kā uz burvju mājienu, un parādījās tumša eja. Hilda šo vietu jau zināja. Tur apakšā atradās greznās Telpas, kur reizēm bija uzturējusies grāfiene Rohlica ar kūrfirstu Johanu Georgu.

Kūrfirsts jau gribēja kāpt lejā pa kāpnēm, bet, uzminis uz pirmā pakāpiena, iztrūcies atkāpās.

Jā, kas tad atkal ir? Vai tad pati elle ar saviem ķēmiem, vai ari mani kāds grib izmuļķot… Klausies, Hilda!

Lejā bija dzirdama stenēšana, tad baiga krākšana, kas pārgāja dobjā, pārdabiskā kaukšanā.

34. nodaļa EŅĢELIS UN VELNĒNS

Jaunā novice Hedviga klostera baznīcā pie altāra lūdza Dievu.

Viņa nemanīja draudošās briesmas un dunci, kas tīkoja pēc viņas dzīvības. Viņa visa bija atdevusies sirsnīgai lūgšanai.

Guste jau gribēja durt. Viņa pakustējās. Acis liesmoja. Tagad! Nē, viņa domāja. Jābūt prātīgai. Ja viņa nogalinās Hedvigu, tad pati būs briesmās. Klostera mūris ir augsts. Arā var izkļūt tikai pa vārtiņiem, sargam radīsies aizdomas, tas nelaidīs.

Bet nav taču vajadzīgs nogalināt mūķeni te, altāra priekšā.

No Lipa Tuliana sarunas ar Vitorfu tā zināja .apakšzemes eju aiz altāra. Viņa paslēpa dunci azotē.

Hedviga vēl lūdza Dievu, bet, izdzirdusi svešu balsi, piecēlās.

Jūs esat briesmās! Lielās briesmās!

Kas jūs esat? — Hedviga jautāja.

Jūsu draudzene, kas jūs grib glābt. Tur aiz altāra glūn mūki, tie tīko pēc jūsu goda!

Hedviga kļuva bāla un iesaucās:

Bēgsim uz klosteri!

Par vēlu! Kamēr jūs lūdzāt, viņi paslēpās tur, un citi stāv pie durvīm. Tur nevar bēgt!

Ak, Pestītāj, glāb mani! — Hedviga lūdzās pie Kristus tēla.

Es jūs glābšu. Es dzirdēju mūkus apspriežamies un zinu, kā var izbēgt. Mani jau ari gaida tas pats liktenis, nelieši glūn arī uz mani. Sekojiet man, es zinu ceļu, pa kuru mēs izglābsimies.

Hedviga sekoja. Viņa taču nezināja, ka Guste melo. Iedomā­damās jau reiz pārciesto, viņa ticēja negaidītās glābējas vārdiem.

Guste vilka Hedvigu aiz lielā altāra. Hedviga negribēja tur iet, baidīdamās no mūkiem, bet Guste ieskaidroja, ka tur viņu vairs nav. Tie gaidot pie baznīcas durvīm. Citur neesot kur bēgt, Guste apgalvoja.

Es tur neiešu! — Hedviga vaimanāja.

Guste bija atradusi slepeno ierīci, atvērusi akmeni un, neklausī­damas uz Hedvigas pretošanos, sagrāba to aiz drēbēm un vilka lejā.

Hedviga uz kāpnēm paklupa un smagi iekrita apakšzemes ejā.

Guste aiztaisīja izeju un piesteidzas pie Hedvigas, kas sāpēs vaidēja.

Tagad ir laiks, — Guste murmināja. — Te lejā viņa var palikt un trūdēt; mūki tik drīz nenāks. Un es varu iziet caur mūku klosteri. Ja vārtiņi uz ūdensgrāvi būs aizslēgti, nu, gan jau ceļu atradīšu. Mūris tur nav tik augsts .. .

Viņa klausījās. Augšā, baznīcā, bija dzirdami soļi un balsis.

Mūķenes bija ieradušās pavadīt lūdzējas uz viņu telpām. Neat­radušas tās baznīcā, viņas sāka brīnīties.

Guste jau bija apņēmusies pastrādāt slepkavību, bet ātri apdo­mājās — varbūt Hedviga iekliedzas tik skaļi, ka mūķenes sadzird. Tādēļ būs labāk, ja viņa ievedīs to vēl dziļāk ejā un tur…

Arī Hedviga bija dzirdējusi baznīcā soļus. Domādama, ka tie ir mūki, kas varbūt ir ko manījuši un nāk šurp, viņa uzlēca kājās.

Guste, izlietodama viltību, palīdzēja Hedvigai, sakot, ka zin vietu, kur droši paglābties. Hedviga uzticīgi gāja slepkavai līdzi.

Hedviga atkal paklupa. Guste, domādama, ka nu pienācis īstais laiks, jau tvēra pēc dunča. Tagad Hedvigai jāmirst!

Guste dusmās nošņācās — bija pazudis duncis! Laikam pazau­dēts uz kāpnēm.

Hedvigu mocīja bailes no mūkiem, bet tās deva viņai arī jaunu spēku. Viņa uzcēlās, lai turpinātu bēgšanu.

Guste, uztraukusies par neizdošanos, nezināja, ko iesākt.

Bēgsim! — Hedviga sauca. — Viņi mūs panāks!

Guste gan gribēja viņu tepat uz vietas kaut kā padarīt aukstu, taču iedomājās, ka Hedviga cīņā bez ieročiem sīvi pretosies. Ko darīt? Ceļu, viņa zināja. Labāk tepat! Viņa jau sniedzās pēc Hed­vigas kakla, taču Hedviga aizskrēja.

Guste skrēja tai pakaļ. Hedviga arvien vēl domāja, ka pakaļ dzenas mūki un skrēja, pati nezinādama kurp. Guste sekoja uz pēdām.

Beidzot viņas sasniedza durvis. Tās viegli atvērās, un jaunavas izgāja mūku klostera pagalmā.

Mēnesnīcā visa apkārtne bija labi pārredzama.

No baznīcas plūda dziesmu un ērģeļu skaņas.Hūki bija sapulcējušies uz nakts aizlūgumu.

Guste mūrī ieraudzīja vārtiņus, par kuriem bija stāstījis Lips Tulians.

Turp! — viņa uzsauca un rāva Hedvigu līdzi. Vārtiņi bija tikai aizbultēti. Hedviga jau gribēja doties tālāk, bet, ieraudzījusi ūdeni, atrāvās.

Guste no mugurpuses Hedvigu spēcīgi pagrūda, un nelaimīgā iekliegdamās uz galvas iekrita dziļajā grāvi.

35. nodaļa DIVI PRET PIECIEM SIMTIEM

Lips Tulians, uzskrējis pa kāpnēm, vēlreiz dzirdēja palīgā saucienus un, Vitorfa pavadīts, iesteidzās telpā, kur tie bija atstājuši Elzbeti. Meitene vēl gulēja ģībonī, bet…

Elzbete vairs nebija viena. Kāda sieviete vaļējiem matiem bija nometusies tai blakus un mīlinājās ap viņu.

Mans bērns, mans nelaimīgais bērns, man tevi atņēma. Elzbet, mana mīļā Elzbet… runā jel… tu vēl elpo… jā, tava sirds pukst. Tu savu māti neatstāsi!

Lips Tulians brīnījās:

Kāda līdzība ar Elzbeti!

Iesim pie vārtiem, — Lips Tulians teica. — Svešā neko ļaunu nedarīs.

Es lai savam bērnam darītu ļaunu! Tad jau drīzāk ļaušu sevi gabalos sakapāt. Ejiet, es pati viņu sargāšu!

Lips Tulians ar Vitorfu devās atpakaļ pie vārtiem.

Pagalmā naski rīkojās daudzi vīri.

Par kādu plaisu paskatījies, Lips Tulians viņu skaitu vērtēja ap pieciem simtiem.

Fon Freidenbergs sēdēja zirgā un komandēja dragūnus, apsolī­dams izdalīt veselu maku dālderu, ja saņems laupītāju, vienalga — dzīvu vai mirušu.

Kareivji ar cirvjiem skaldīja vārtus, sita un dauzīja.

Ilgi tie neturēs, — Lips Tulians teica. — Tu ej un nolaid sievietes torņa pusē pa logu. Es pa to laiku aizkavēšu uzbrucējus. Kad viņas būs drošībā, gan paši izspruksim!

Vitorfs aizgāja. Lips Tulians sagatavoja pistoles.

Vārtos jau bija izcirsts robs, un Lips Tulians pa to izšāva. Visi tūliņ atlēca atpakaļ.

Lips Tulians smējās:

Tik bailīgi! Ja mani ļaudis būtu te, šie zaldātiņi laistos ko māk!

Pa to laiku atskrēja Vitorfs un paziņoja, ka Elzbete ar svešo sievieti nekur nav atrodamas.

Abi tūliņ devās meklēt, bet nekur tās neatrada.

Beidzot kādā vaļējā logā ieraudzīja virvi. Protams, ka viņas pa to bija aizbēgušas. Netālu no loga Vitorfs atrada Elzbetes lentu. Zaldāti ar cirvjiem bija izgāzuši durvis un, sparīgi šaudami un kliegdami, iebruka pilī. Nedrīkstēja kavēties, un Lips Tulians ar Vitorfu laidās pa virvi lejā.

No pils nu gan viņi bija laukā, bet izbēguši vēl nebija.

Mežs atradās labu gabalu no šejienes; bez tam viņi jau bija . pamanīti.

— Tur viņi skrien! Tur viņi skrien! — dragūni kliedza un dzinās pakaļ.

Lips Tulians ar Vitorfu ieskrēja upmalas kārklos.

36. nodaļa LAUPĪTĀJU MITEKLĪ

Zaļajā meža ielejā vienmuļi klabēja dzirnu akmens. Odens šalca un šķīda tūkstoš pilītēs. Pa jumtu skraidīja balti baloži. Bet šis ikdienišķais miers tomēr bija mānīgs.

Iekšā dzīvoja laupītāji, viņu balsis bija dzirdamas pagalmā.

Augšistabā sēdēja brīvkungs fon Freidenbergs, jo tas bija viņa cietums. Ap viņu laupītāji — sargi.

Viņu pulkā bija arī Zārbergs.

«Kad kaķa nav mājā, tad peles pa galdu!»

Sis sakāmvārds te bija īsti vietā.

Lips Tulians ar Vitorfu bija projām, un godīgākie šodien norīkoti sardzē. Tā nu dzirnavās saimniekoja tikai Zārbergs ar saviem bohēmiešiem.

Aiz gara laika nezinādami, kur dēties, viņi sāka tirdīt un mocīt veco pilskungu, kamēr tas, spēkus zaudējis, atteica, ka vairāk neru­nāšot un sūdzēšoties viņu virsniekam. Tie saskaitās vēl vairāk un pavēlēja resnajam kungam staigāt pa virvi. Viņš sāka lūgties, bet laupītāji neatlaidās. Lai tikai staigā, tad varēs izsmieties, kad kritīs.

Pilskungs bija pagalam izmisis. Tad Zārbergs parunāja ar biedriem, un tie izgāja ārā. Kad Zārbergs ar brīvkungu bija palikuši divatā, viņš griezās pie tā ar jautājumu:

Ko jūs apsolāt, ja es jums izgodātu brīvību?

Došu pilnu maku naudas, ja mani un Libuši neaizskartus aizvedīsiet Freidenbergas pilī!

Es padomāšu, ko varu darīt. Ar mani jūs katrā ziņā labāk sapratīsities nekā ar Lipu Tulianu. Tas jūs netaupīs, bet es apmie­rināšos ar izpirkšanas naudu.

Vai jūs varēsit mani atsvabināt?

Jā gan, bet tad jums jānāk man līdzi, kad iešu. Varbūt, ka jūsu brāļadēls — Freidenberga kungs — izmaksās šo naudu?

Jā, jā, uz vietas!

Labi, jums jādod man vēstule. Ne tagad, bet vēlāk. Gaidiet, kamēr es atnākšu.

Zārbergs izgāja priecādamies, ka garā Zamuela un Lipa Tuliana piekritēju nav mājās.

Viņš pavēlēja sagatavot divus zirgus un sakravāt viņa mantas. Laupītāji paklausīja. Un Zārbergs jau sevi iedomājās kā vadoni.

Zārberga biedri savas mantas jau bija savākuši kādā vietā, kur tās ātri paņemamas. Tikko zirgi bija apsegloti, ienāca Zārbergs ar brīvkungu un viņa meitu Libuši. Tajā mirklī atskanēja pakavu dimdoņa, un Zārbergs kļuva bāls, domādams, ka Lips Tulians atgriežas. Bet tūliņ uzelpoja vieglāk, kad redzēja, ka jātnieks ir garais Zamuels, kas brīnīdamies stājās pretī ceļojumam sagatavo­tajam pulciņam.

Kas tas, Zārberg? Kā tu iedrošinies vest ārā gūstekņus? Vai tu nezini, ka virsnieks to ir stingri aizliedzis?

Es zinu visu, bet par to man maza bēda. Sie ļaudis nāks man lūdzi, un savu laupījuma daļu es arī paņemu.

Vai traks esi, Zārberg?!

Nē, es neesmu traks, bet gudrs. Man jau apnicis paklausīt, gribu reiz būt kungs. Dod ceļu!

Zamuels ar pistoli rokā iestājās vārtos, ne soli tālāk nelaizdams.

Nākamajā mirklī vajadzēja sākties atklātai cīņai.

37. nodaļa BURVJU TELPAS ZEM ZEMES

Augusts Stiprais vai plīsa aiz dusmām, bet drausmīgā gaudošana no lejas turpinājās.

Izvilcis zobenu, viņš metās lejā. Viņam sekoja Betgers un aiz tā Hilda, šausmu pārņemta kā veļu valstī ieejot.

īsta sveču gaismas jūra pildīja slepenās telpas. Likās, ka pats mīlas dievs te ierīkojis savu mājokli.

Kūrfirsts, zobenu pacēlis, stāvēja telpas vidū.

Brīnums, kas tur var būt? — kūrfirsts teica. Atkal bija dzirdama baigā gaudošana zem grīdas, tieši tajā vietā, kur stāvēja kūrfirsts.

Elles rēgs! — karalis iesaucās. — Es zinu, ka te apakšā ir cieta klints. Te nav ne velves, ne ejas, un tomēr troksnis nāk no turienes. Ko jūs, Betger, par to domājat?

Meistars sataisīja noslēpumainu seju.

Starp debesīm un zemi ir daudz kas, par ko mūsu skolu zinības ne sapņot nesapņo.

Kūrfirsts iesmējās.

Ejiet, Betger, ejiet ar tādām veceņu pasakām! Vai jūs ticat gariem? Vai arī jums pašam ir ar tiem kāds sakars?

Hilda skatījās uz noslēpumaino vīru.

Daba ir bagāta ar noslēpumiem,  Betgers atbildēja. — Un kas tāpat kā es, ir ieskatījies tās dziļumos, tas zina daudz ko tādu, ko pasaules bērniem nav labi zināt.

Kūrfirsts atkal iesmējās, bet kļuva nemierīgs, jo arī pats bija māņticīgs. Citādi jau tas nebūtu pieņēmis savā dienestā zelta izgudrotāju.

Kādu brīdi tie klusēja.

Vai te man būs jāiekārto sava laboratorija? — zelta meistars ieminējās.

Nē, mans mīļais, šīs telpas ierīkotas citām vajadzībām. Bet tepat tuvuma ir vieta, kur varēsit netraucēti strādāt. Bet neaiz­mirstiet, ka tikai ar manu atļauju drīkstat atstāt laboratoriju.

Tad jau savā ziņā es esmu cietumnieks?

Tas ir drošības dēļ. Jūs neesat pirmais zelta meistars, kas gribēja taisīt zeltu. Bet jūsu priekšgājēji bija krāpnieki, tie aizbēga,

Betgers kļuva vēl bālāks.

Un kas ar šiem krāpniekiem notika? — viņš jautāja.

Prasiet Kenigsteinas cietokšņa komandantam. Sie blēži tika pakārti. Bet jums, mīļais, es uzticos!

Es izpildīšu uzdevumu, majestāt, to es pierādīšu, izdarot kādu mēģinājumu.

To var tūliņ, — kūrfirsts apmierināts teica. — Nāciet līdzi! Tepat netālu atradīsim visu vajadzīgo.

Vajadzīgs vienīgi kausējamais katliņš.

Hilda bailīgi skatījās apkārt. Sīs telpas_ viņa jau pazina, jo vairākas reizes te bija ieradušies kopā ar kūrfirstu, bet šausmīgo gaudošanu dzirdēja pirmoreiz.

Kūrfirsts nojauta Hildas bailes.

Nebaidies, mīlulīt! — tas mierināja. — So ķēmu taisītāju es atradīšu un bargi sodīšu. Bet nu nāc! Tu redzēsi brīnumus. Sis Betgers man ir silti ieteikts, un par viņa spējām es nešaubos.

Valdnieks atvēra kādas durvis. Izgājuši pa tukšu koridoru, viņi sasniedza dzelzs vārtus. Drīz arī tie tika atvērti. Parādījās plašākas telpas — laboratorija, ko kūrfirsts bija licis ierīkot jau iepriekšējo zelta meistaru vajadzībām. Tur bija iemūrētas varenas krāsnis un pavardi. Visur mētājās ērmotas pudeles un glāzes, pie griestiem karājās izkaltētas ķirzakas un dažādi kukaiņi.

Vai viss ir kā vajadzīgs? — kūrfirsts jautāja.

Tik labu es nebiju iedomājies. Ja majestāte gribētu drusku paciesties,>tad ar mazu piemēru es pierādītu, ko spēju.

Lai notiek! — karalis atbildēja, un abi ar Hildu apsēdās.

Betgers skatījās apkārt kaut ko meklēdams. Pie sienām karājās

vairāki katliņi. Paņēmis vienu, viņš devās pie valdnieka.

Majestāt, šis katliņš ir tukšs!

To es redzu. Un tālāk?

' Betgers atkal paskatījās apkārt un ieraudzīja lielu dzelzs naglu. To viņš klusuciezdams pasniedza karalim.

Augusts smīnēja.

Vai jūs pataisīsit šo naglu par zeltu?

To es gribu!

Bet klausieties!' Tas mani nepārliecinās. Jūsu priekšgājēji arī prata to izdarīt. Un tomēr tie bija blēži. Tiem šādas zelta naglas atradās kabatā, un viņi tās veikli ielika katliņā. Izdariet kādu citu mēģinājumu!

Betgers stingri skatījās karalī.

Nē, majestāt, — viņš mierīgi atteica. — Es taisīšu šo mēģinājumu, un neviens mani nesauks par blēdi.

Nevērodams karaļa smīnu, Betgers uzlika katliņu uz pavarda un veikli iekūra uguni. Nagla atradās uz sola. Betgērs paņēma plēšas un uzpūta tādu uguni, ka dzirksteles vien šķīda gaisā.

—Majestāt, skatieties — tas ir mans noslēpums! — To teikdams, viņš izvilka no svārku kabatas pudelīti, kurā atradās skaidrs, bezkrāsains šķidrums. Līdz pusei apsmērējis naglu, viņš to iemeta katliņā.

Jūs jau naglu apsmērējāt tikai līdz pusei.

Lai jūsu majestāte pārliecinātos, ka neesmu nekāds krāpnieks!

Karalis purināja galvu.

Uguns zvēroja. - Sarkanas, dzeltenas un zaļas liesmas šāvās ap katliņu uz augšu. No katliņa nāca dobja dūkoņa.

Tad Betgers, augstu pacēlis katliņu, apgrieza to, un liela nagla skanēdama nokrita uz klona.

Brīnums!

Naglas augšgals bija tāds pats — melns un sarūsējis, bet apakšgals mirdzēja un laistījās.

Puse sarūsējušās dzelzs naglas bija pārvērsta par zeltu. [1]

Karalis brīnījās.

Sī ir tā pati nagla, — Betgers lepni teica. — Rādiet to profesoriem, lai viņi izskaidro, kā iespējams zeltu savienot ar dzelzi. Ja to kāds izskaidros, tad, majestāt, lai mani ari pakar!

Labi, es likšu to pārbaudīt. Un, ja jūs manu vēlēšanos izpildīsit, tad no manas žēlastības varat sagaidīt ļoti daudz. Tad apbēršu jūs ar bagātību un iecelšu lielā godā.

Betgers zemu palocījās. Viņš gribēja iemantot lielu godu.

Kad jūs gribat sākt strādāt? — karalis jautāja.

Kad jūsu majestāte vēlas. Tūliņ!

Labi, es došu pavēli. Viss, ko jūs prasīsit, tiks izpildīts.

Karalis zvanīja, lai aicinātu Venus tempļa pārzini. Hilda lēni aizskāra Betgera roku un čukstēja: — Es vēl šonakt gribu ar jums runāt.

Varbūt Hilda gribēja tam uzticēt kādu noslēpumu, vai ari… jā, kas to lai uzmin?

38. nodaļa PIE ČIGĀNIEM

Bija nakts. Tikko bija pārgājis bargs pērkona negaiss. Zibens gaismā varēja redzēt divus vīrus, kas staigāja gar Prāgas ūdens- grāvja mūriem.

Tie bija divi čigānu jaunekļi. No viņu ar zeltu izšūtiem apģērbiem varēja manīf, ka tie pieder pie cilts bagātākajiem.

Tas ir velti, Cambo, ka mēs te ložņājam. Savu Lidu tu neatradīsi! — vecākais teica.

Bet tā es viņu neatstāšu! — Cambo atbildēja.

Nabaga draugs! Ko tas palīdz: mēs taču zinām, ka viņu apsargā cietumā.

Jā, bet viņa nav vainīga. Tāds čigānu bērns jau netiek uzklausīts.

Tas tiesa, tu arī zini, cik necilvēcīgi ar mūsējiem apietas. Lidai ir veca nauda un citas tādas lietas klāt, kuras būs pietiekošs iemesls, lai viņu kā raganu sadedzinātu uz sārta!

Cambo vīstīja dūri.

Lai tikai iedrošinās! Tad es Prāgu aizdedzināšu no visiem stūriem!

Jā, ja nebūtu augsto mūra vaļņu, — otrs atbildēja.

Cambo mīlēja Lidu, un tas, ka viņš nespēja to glābt, satrauca

viņu līdz ārprātam. Viņš gribēja to atsvabināt. Nabaga puisis! Viņš zināja, ka pilsētā nedrīkst rādīties.

Cambo kaut ko murmināja par slepkavību, par asinīm, bet zināja, ka neko nespēj izdarīt. Otrs mudināja doties projām: līdz gaismai te nedrīkstēja palikt.

Zibens atkal apgaismoja apkārtni. Cambo ieraudzīja ūdens grāvī starp niedrēm kādu melnumu. Tas bija gluži tuvu pie malas.

Cambo devās paskatīties, kas tur ir, un biedrs viņu pieturēja, lai viņš neiegāztos dziļumā. Cambo izvilka no ūdens cilvēka ķermeni.

Apvāršņa malā atkal uzliesmoja zibens violetā gaisma, un čigāni varēja apskatīt savu atradumu.

Sieviete … kāda mūķene … noslīkusi! — abi reizē iesaucās.

Jāpameklē, vai viņai nav klāt zelts un briljanti? — pirmais teica.

Iedomājušies, ka te nav visai droši, čigāni apņēmās slīkoni- aiznest līdz mežmalai, kur varēs to pamatīgi izmeklēt. Viņi nesa pārmaiņus. No slīkones drēbēm pilēja ūdens.

Pagāja stundas, līdz viņi sasniedza vietu, kur bija apmetušies, Gusti un Lidu pavadīdami.

Ugunskura gaismā varēja slīkoni labi apskatīt. Viņas skaistums tā pārņēma čigānu prātus, ka tie, visu citu aizmirsdami, domāja tikai par viņu. Un tiklīdz tie pamanīja dzīvības zīmes, tā katrs gribēja izglābto iegūt sev. Sākās strīds.

Nonāca tiktāl, ka abi draugi sāka kauties. Beidzot tie ķērās pie nažiem, bet viņus iztraucēja kāds pienācējs. Tā bija Lidas māte.

Viņa nāca savas meitas dēļ un krietni izbāra Cambo, ka tas tik ātri varot aizmirst Lidu un svešas mūķenes dēļ gribot ar draugu kauties.

To viņa draudēja pateikt čigānu karalim, Lidas tēvam, kas kaušļus neatstāšot bez soda.

Tas līdzēja. Cambo aizsvieda nazi, lūgdams piedošanu un solī­damies Lidu mīlēt. Arī pretinieks nometa nazi.

Čigāniete teica, lai izstāstot visu, kā bijis. Mūķene vēl gulēja nekustīga, un vecā čigāniete rūpīgi viņu aplūkoja.

Nudien, skaista meitene, kas zina, kāds labums mums no tās var būt. Bet par visām lietām jāatsvabina Lida. Cambo, tev būs jāpilda manas pavēles!

— Es darīšu visu, visu, tikai neapsūdziet mani karalim! Tad es esmu pazudis.

Nu labi, es jums piedodu, bet jums jādara, ko pavēlu: tu, Cambo, ej tūliņ uz Prāgu. Te jāpieliek visas pūles, lai tev pašam neizietu plāni. Tev jāpaziņo pilsētas domei, ka kāda skaista mūķene atrodas čigānu varā, un, ja tie Lidai darīs ko ļaunu, mēs par to atriebsimies mūķenei. Gan tad bargie valdes vīri pratīs izturēties apdomīgi.

Cambo apsolīja visu izpildīt.

Un tu, — viņa sacīja otram. — Tu dodies mežā uz to vietu, kur mēs bijām pirms pāris nedēļām. Tur ir rati ar zirgu, ko uzrauga mans jaunākais dēls. Pirms dienas gaismas tu būsi ar ratiem atpakaļ, un mēs tur paslēpsim mūķeni. Pēc tam brauksim uz Bohēmijas mežiem, kur apmetušies mūsējie. Nu, ātri! Nekavējies!

Čigāni aizgāja. Vecā, lepna uz savu varu, kā jau karaļa sieva, devās uz to vietu, kur sūnās gulēja Hedviga. Redzēdama Hedvigas skaistumu, viņa domāja meiteni ieprecināt savam vecākajam dēlam, kas negribēja precēties ar čigānieti.

Hedviga sakustējās.

Nekliedz, manu eņģelīt! — vecā teica un apmeta lakatu Hedvigai ap galvu. Hedviga gribēja no lakata atsvabināties, bet čigāniete sasēja viņai rokas. Nu viņa atradās čigānietes varā.

39. nodaļa ZĀRBERGA GAVILES

Zārberga biedri draudēdami stāvēja pret mazo Zamuela pulciņu.

Dod ceļu! — Zārbergs kliedza un izšāva uz Zamuelu. Pistoles lode aizskrēja gar Zamuela galvu.

Pie velna ar tevi, tu, blēdi! — tas iesaucās. Zārbergs saliecās, un lode ieurbās kādam bohēmietim krūtīs. Tas iekliegdamies saļima.

Pistoles un šautenes krakšķēja. Zārbergs, baidīdamies no Lipa Tuliana, pavēlēja doties ceļā uz Greifensteinas drupām, domādams, ka Lips Tulians tur nekad vairs nerādīsies.

Un, ja arī viņš nāktu, tur dažiem vīriem bija iespējams aizsargāt ceļu pret veselu bandu. Bez tam, un tas bija sevišķi svarīgi, tur bija savākts daudz ēdamā.

Zārbergs veda Libušes zirgu, bet kāds bohēmietis brīvkunga zirgu.

Priecājieties! — Zārbergs teica. — Nu jūs esat atkratījušies no jūga, ko jums uzspieda Lips Tulians. Pie velna, kam mums vajadzīga tāda disciplīna? Pietiek, ja jūs man kā vadonim paklausāt, kad ejam laupīt. Mēs ne pašam velnam neprasīsim, vai tas bagāts, vai nabags, ko aplaupām. Nauda paliek nauda, un glīta zemnieku skuķe tikpat laba kā muižnieku vai pilsoņu meitas. Tie tik būs svētki, un kur nu vēl brīvā dzīve!

Laupītāji vicināja cepures un sauca:

Urā, lai dzīvo mūsu vadonis Zārbergs, lai dzīvo!

Zārbergu pārņēma sajūsma, jo nu beidzot viņam bija izdevies

sasniegt kāroto mērķi. Nu varēja smieties par Lipu Tulianu.

No Zārberga vārdiem brīvkungs neko nebija ņēmis vērā, toties Libuše bija dzirdējusi visu un tagad vēlējās labāk atrasties Lipa Tuliana varā. Viņas bažas par nākotni pieauga ar katru minūti.

Zārbergs to manīja un lišķīgi mierināja, ka pret izpirkšanas naudu viņu un tēvu atlaidīšot brīvībā sveikus un veselus.

Libuše apmierinājās, bet Zārbergs, perinādams sevī ļaunas domas, tikai smīnēja.

Tuvojās vakars. Uzlēca mēness, apgaismodams laupītāju ceļu. Taka veda pret kalnu. Jau astoņas stundas laupītāji bija gājuši bez atpūtas. Bija pusnakts, kad parādījās vecie Greifensteinas mūri. Laupītāji uzgavilēja, zinādami, ka apakšējās telpās pārtikas, vīna un spirta papilnam.

Zārbergs vīstīja dūres, jo nesen te bija paglabāts liels laupījums, bet Lips Tulians to bija aizvācis citur. Kur, to zināja vienīgi Vitorfs un Zamuels. No ta laika Zārbergs kļuva par Lipa Tuliana nāvīgāko ienaidnieku. Bet nekas! Gan viņam drīz gadīsies jauns laupījums!

Drupas bija sasniegtas. Zārbergs piegāja pie biedriem, tos izrī­kodams. Vienu aizsūtīja ar zirgiem ganībās, pārējos sadalīja divās līdzīgās daļās; daļai bija jāpaliek sargāt māju, otrai — vai nu jāiet laupīt, vai gulēt.

Lai notiek tā, virsniek! — laupītāji piekrita.

Lai tad nu nāk Lips Tulians. Nē, viņš sargāsies, bet, ja nāktu, tad — zemē viņu! — Zārbergs pavēlēja.

Zemē viņu! — bandīti atsaucās.

Tagad nav ko baidīties, nu reiz varam kārtīgi uzdzīvot. Ha, ha, ha, biedri! Lips Tulians allaž gribēja ieturēt mēru. Pie velna, kādēļ tad mums ir vīns, ja nedrīkst dzert! Ņemiet pāris mucas no labākā un dzeriet! Pie manis nevienam nekā netrūks. Zelts, spēles, vīns un sievietes — tā tik būs dzīve!

Laupītāji steidzās ienest vīnu no paslēptuves dzīvojamtelpā.

Libuše ar tēvu izbijušies, ne vārda nerunādami, stāvēja viens otram blakus. Zārbergs devās pie viņiem un teica:

Rīt es sūtīšu ziņnesi uz Freidenbergas pili pēc izpirkšanas naudas; gan jau jūsu krustdēls to iedos.

Jā, to es pats viņam rakstīšu. Bet tad taču mēs būsim brīvi?

Pats par sevi saprotams, — Zārbergs viltīgi atbildēja. Viņa glūnošās acis neatlaidīgi vēroja Libuši.

Nāciet man līdzi! — viņš pavēlēja.

Laupītāji jau bija uzvēluši augšā divas vīna mucas un naski ap tām rīkojās. Par Zārbergu, kas patlaban kāpa pa kāpnēm lejā, viņi nelikās ne zinis.

Brīvkungs ar Libuši paļāvīgi sekoja. Viņi brīnījās par grezno iekārtu.

Nabaga brīvkungs ar savu paļāvību! Viņam taču vajadzēja iedo­māties — ja viņu tiešām gribētu atlaist brīvībā, tad vestu ar aiz­sietām acīm, lai viņš nezinātu, kur bijis, un nevarētu uzsūtīt ķērājus.

Pilskungs to nebija iedomājies. Zārbergs rīkojās droši, bet tā bija izlikšanās. Ja viņu rūpīgāk uzmanītu, būtu skaidrs, ka nelietis rīkojas ar aprēķinu.

Libuše stāvēja savrup, bet brīvkungs apbrīnoja lielisko iekārtu.

Zārbergs devās pie viņa un veda to, solīdams parādīt kaut ko s'evišķu.

Atvērās kādas slepenas durvis. Pilskungs ziņkārīgi gāja tajās ieskatīties. Zārbergs grūda viņu ar visu spēku, un resnais pilskungs pa kaklu pa galvu iegāzās…

Durvis krakšķēdamas aizkrita ciet.

40. nodaļa PAZUDUSI

Upmalas kārklos gulēja divi vīri, aukstasinīgi skatīdamies jāt­niekos, kas gribēja viņus sagūstīt.

Vitorfs vairs neticēja, ka izdosies izbēgt, bet Lips Tulians pavē­lēja, lai viņš darot tieši tāpat kā vadonis.

Ņemsim uz grauda abus pavēlniekus, tie ir īstie bendes; ka­reivjus neaiztiksim! — Lips Tulians teica.

Urā, virsū! — dragūni kliedza.

Divi šāvieni atskanēja reizē. Abi pavēlnieki izgāzās no segliem, un viņu izbijušies zirgi auļoja tieši turp, kur bēgļi bija paslēpušies.

Lips Tulians acumirklī satvēra pavadu, uzlēca seglos un, pa­skatījies uz Vitorfu, redzēja, ka arī tas jau uzlēcis otrā zirgā.

Dragūni kliedza. Sprakšķēja šāvieni. Bēgļi auļoja uz meža pusi. Pa visu plašo lauku, pāri grāvjiem un ceriem notika traka vajāšana.

Bēgļi tomēr pirmie sasniedza mežu.

Bet te viņus sagaidīja Freidenbergas sulaiņi, zemnieki un ka­reivji, kas jau iepriekš bija te atsūtīti aizsprostot ceļu, ja bēgļiem laimētos izbēgt no dragūniem.

Kaprālis pavēlēja sagaidīt tos ār bajonetēm un uzsauca vajātā­jiem turēties dūšīgi.

Likās, ka bēgšana neizdosies.

Lips Tulians piespieda piešus. Zirgs saslējās stāvus un ar lielu lēcienu iemetās gūstītāju barā. Tie bēga, un Lips Tulians ar Vitorfu ieauļoja mežā. Viņiem pakaļ tika raidīti šāvieni, taču mežā neviens ķērājs doties neuzdrošinājās.

Vitorf, vai jūs neesat ievainots? — Lips Tulians sauca.

Nē, virsniek. Bet jūs?

Maza skramba rokā, vairāk nekas. Zirgi ir labi. Bet nu pa­meklēsim Elzbeti, Vitorf. Viņas būs paslēpušās. No ķērājiem mēs izbēgām un tagad varam jāt lēnāk.

Mežs ir laupītāju patvērums, un kas var zināt, vai tur negaida arī citi, tāpēc ķērāji neuzdrošinājās doties mežā.

Lips Tulians ilgi meklēja Elzbeti, bet neatrada. Varbūt viņa, no ķērājiem bīdamās, jau iebēgusi dziļāk mežā?

Lips Tulians ieteica meklēšanu turpināt atsevišķi un vēlāk sa­tikties Viļķu klintīs.

Abi atkal meklēja krustām šķērsām, saukdami un visādi ziņo­dami, bet atbildes nebija. Arī pēdas netika atrastas.

Elzbete bija pazudusi.

Beidzot abi laupītāji satikas Vilku klintīs.

Nu nekas cits neatlika, kā atgriezties meža dzirnavās un no turienes izsūtīt ļaudis meklēt. Mežs bija ļoti liels un savienojās ar Bohēmijas mežiem, kuros mita daudz tādu cilvēku, kas baidījās dienas gaismas.

Viņi jāja stundām ilgi. Jau sen bija nakts, un tikai bālā mēnes­nīca apgaismoja viņu slepenās takas.

Beidzot kļuva dzirdama dzirnavu klaboņa.

Lips Tulians apturēja zirgu, brīnīdamies, ka sargu nav savās vietās.

Tur kaut kas nav kārtībā! — viņš teica un jāja tālāk.

Pieturi! Kas ir?

Uguns, — Lips Tulians atbildēja pieņemto paroli. — Es tas esmu. Kādēļ tu atstāji savu vietu?

Piedodiet, virsniek, dzirnavās notika trakas lietas. Zārbergs ar bohēmiešiem un dažiem citiem aizgāja un gūstekņus paņēma līdzi!

Šodien paši velni pret mani sacēlušies! Jāsim, Vitorf!

Dažās minūtēs tie sasniedza dzirnavas.

Viņus saņēma ar gavilēm. Garais Zamuels steidzās pretī un izstāstīja visu, kā bijis.

Lips Tulians apmierinājās, nevēlēdamies vairs tādus paklīdušus ļaudis vadīt. Viņš saprata arī, ka brīvkungam ar meitu tagad klāsies daudz sliktāk, bet viņus glābt tas nemaz nevēlējās.

Tad viņš izsūtīja kādu uzzināt Zārberga uzturēšanās vietu. Kā­dam citam uzdeva doties uz Vilku alu un atsaukt šurp tos, kas tur gaidīja, bet Vitorfam un pārējiem meklēt Elzbeti.

Viņi aizgāja pārģērbties un pēc brīža iznāca medību uzvalkos. Zamuels uzlūkoja virsnieku un pamanīja, ka tas pie cepures pie­spraudis trīs spalvas — divas baltas un vienu sarkanu vidū. Tā bija zīme, kg viņš iet atriebt.

Neviens neuzdrošinājās viņam jautāt, kurp tas jās, jo atbildi tā kā tā nesaņemtu. Lips Tulians iesēdās seglos un, izteicis Zamuelam vēl dažas pavēles, aizrikšoja tumšā naktī nemaz neatpūties.

Tālāk viņš palaida zirgu aulekšiem, arvien uzmanīgi skatīdamies apkārt.

Pēkšņi Lips Tulians apturēja zirgu, jo meža klajumiņā ieraudzīja kādu, kas ātri paslēpās biezoknī.

Lips Tulians šādas parādības neatstāja nenoskaidrotas un, pie­šus piespiedis, auļoja turp.

41. nodaļa ČIGĀNU LĪGAVA

Brūnie mežabērni vēl arvien mitinājās Varkalnu aizās.

Čigānu nometne vairs nebija taj-ā vietā, kur Lips Tulians to at­stāja. Apjnetne atradās netālu no kāda liela sakšu ciemata, un tā iemītnieki pat nemanīja čigānu tuvumu, jo virsaitis pēc Lipa Tuliana parauga uzturēja starp saviem ļaudīm stingru kārtību un neļāva tiem laupīt un zagt.

Iespējams, ka čigāniem bija citi nolūki, jo viņi izturējās ļoti noslēpumaini un ik dienas devās slepenos ceļos.

Un dīvaini — tajā pašā laikā bez pēdām pazuda kāda ļoti daiļa zemnieku meita, bet dažas dienas vēlāk — arī otra meita no muižas. Vai tam bija kāds sakars ar tuvumā esošo čigānu nometni, to ne­viens nezināja.

Netālu no nometnes pie kraujas klints bija ierīkots ērts dzīvoklis, tā sauktā celmu būda, apjumta ar ozola dēlīšiem. Garas egles un biezi saaugušas priedītes sargāja virsaiša dzīvokli no skatītāju acīm.

Tur bija dzirdami sievietes vaidi, pa brīdim ari sitieni. Bija va­kars.

Virsaitis ar jaunāko dēlu sēdēja priedītēs un kūpināja pīpes. Vecākais dēls bija izgājis, māte aizgājusi pretī Lidai un drīz viņai vajadzēja atgriezties.

Jāuzmana, ka vecais nelien klāt svešajai. Viņš grib māti pa­dzīt un ņemt sev jaunu sievu. Brālis arī uz balto skuķi kā sadedzis, lai gan mums pašiem ir skaistas ūn dūšīgas meitas, — jaunais čigāns murmināja.

Ko tu tur rūc? — vecis jautāja.

Neko, bet…

Tā … — Vecais piecēlās, uz būdu glūnēdams.

Es nedomāju, ka meitas man tā pretosies, — viņš domāja. — Bet ar varu neko nevar panākt… Ja vecene to zinātu — acis man izskrāpētu! Labāk gaidīšu, kamēr no vecās raganas būšu vaļā. Ve­cākais dēls arī labprāt seko baltajām meitenēm, tikai jaunākais labāk grib pašu meitenes. Sis puika domā reiz ieņemt manu vietu … hm.

Viņš atkal pašķielēja uz būdu.

Pēkšņi mežā atskanēja pūces brēciens.

Vecais sarāvās.

Māte brauc, — viņš teica. — Lida un skaistā Guste arī būs.

Jaunais čigāns steidzās pretī un jautāja:

— Kur Lida, māt?

Vēl Prāgā, — viņa atbildēja un paņēma grožus, atlaizdama braucēju. Viņa brauca uz celmu būdu, un čigānu virsaitis, būdams ziņkārīgs, sekoja. Viņš ieskatījās kulbā un jautāja:

Kas tev tur ir?

Labs ķēriens, un tas mums būs ļoti svarīgi. Tev jāzina, ka Lida Prāgā apcietināta un Cambo aizgāja pamēģināt viņu atsva­bināt. Sī jaunā mūķene mums tādēļ nāks līdzi kā vecākā dēla sieva. Ko muļķojies, ņem un nes mūķeni iekšā! Ir laiks viņu atraisīt no saitēm. Nu, tūliņ!

Augstprātīgais virsaitis, ne vārda neteicis, paņēma nemaņā gu­lošo un ienesa būdā. Būda bija grezni iekārtota, grīda izklāta aus­trumnieku paklājiem un daži trauki rotāti dārgakmeņiem. Telpas vidū pie griestiem karājās lukturis. Bija arī vairākas sāntelpas.

Kad vecais iegāja ar savu nesamo, vecā čigāniete dzirdēja bla- kustelpā ievaidamies kādu sievieti.

Kas tur ir? — viņa jautāja.

Iedomājies, mūsu vecākajam dēlam ir laime, — tas atbildēja.

Vecene viebdamās iesaucās:

Nevis tā, bet šī būs viņa sieva, to es saku!

Nekliedz uzreiz tik briesmīgi! Kas tur sevišķs, ja mūsu lep­numam ir vairāk sievu. Kā nākamajam virsaitim tas viņam darītu godu.

Paģībušo mūķeni viņš ielika gultā un sāka atraisīt tās lakatus. Arī vecā pienāca tuvāk un teica:

Tu mani nepiekrāpsi, vecais! Par dēlu gādāt tev ne prātā nenāk! Tu pats esi apgādājis sev jaunu sievu.

Vecen, tu esi traka!

Nekaitini mani. Tev jāpateicas man, ka esi virsaitis. Vai tā nav? Es biju vecā virsaiša vienīgā meita, un pēc viņa nāves tu līdz ar mani ieguvi arī virsaiša godu. Vai tu, nepateicīgais, to esi jau aizmirsis?

Viņš ļauni pašķielēja.

Nē, nē, es neesmu aizmirsis! Un nekad arī nedomāju ņemt citu sievu!

To es arī tev neatļautu; tā būtu tava krišana.

Virsaitis neko neatbildēja, bet cītīgi raisīja lakatus.

Pa to laiku vecā izstāstīja, kā mūķene atrasta.

Par Lidu es neraizējos, — viņa piebilda. — Cambo ir gudrs, un Lida jau daudzreiz ir izkūlusies no briesmām.

Virsaitis pacēla mūķenes kreiso roku un ieraudzīja dārgu gre­dzenu ar briljantu un iegravētu brīvkunga vapeni ar burtiem.

Viņš burtoja:

Fon … fon T-u-n … fon Tun, — tas beidzot izlasīja.

Vai patiesi? Ā, nu es zinu. Man gadījās stāvēt netālu, kad laupītāju vadonis Lips Tulians uzdeva Lidai iet uz Prāgu. Toreiz

šo vārdu dzirdēju, kas iegravēts gredzenā. Šī, bez šaubām, ir tā pati mūķene, ko Lidai vajadzēja klosteri uzmeklēt.

Čigānu virsaitis iztrūcies atkāpās.

Kas tev? — vecene jautāja.

Ar velnu nav labi kopā ķiršus ēst! — vecais teica. — Ja Lips Tulians šo mūķeni prasa, tad mums tā viņam jāatdod!

Var redzēt, ka tu esi vecs. Būs vien jāieceļ vecākais dēls par virsaiti, tu jau kļūsti muļķīgs!

Oho, tur man ari būs savs vārds sakāms!

Plarkšķis — skrien pakaļ Lipam Tulianam, it kā tas būtu kāds dievs"! Lai viņš iet, kur grib. Sis sievišķis paliks mūsu dēlam!

Bet ja Lips Tulians uzzinās?

Tad nu gan nebūs labi. Bet mēs taču esam čigāni — šodien te, rīt citur. Lips Tulians to nekad nedabūs zināt. Kāzas jārīko tūliņ, ka tikai dēls būtu mājās! Kur viņš ir?

—- Viņš šorīt ar dažiem puišiem aizgāja uz …

Varu iedomāties. Cik tur iekšā jau ir?

Divas.

.— Un vēl vairāk grib sameklēt, he? Sitā rīkodamies, mēs iekri- tīsim.

Ak, kas nu mūs te atradīs! Pēc tava padoma es arī esmu ar mieru atkratīties no Lipa Tuliana. Mēs taču esam brīvi vīri!

Kaut tu senāk būtu bijis tik gudrs! Bet nu sūti kādu, lai dēls nāk mājā! Ko tu baidies? Man gan ir vairāk drosmes nekā tev! Lips Tulians tāds pats vien ir kā mēs.

Bet briesmīgs, kad saskaišas. Ja viņš to uzzinās, tad dzīvi nepaliksim!

Par to~atļauj man zināt. Mums ne mats nenokritīs. Tās pā­rējās meitas, kas tur iekšā, arī ņemsim līdzi. Glītas skuķes visur noder. Bet nu ej un nekavējies! Sūti tūliņ ļaudis pēc dēla! Hi, hi, būs viņam līgava kā pumpuriņš!

Vecais paklausīgi devās uz durvīm.

Te, klau, atkal briesmīgi vaidi!

42. nodaļa SODS

Resnais fon Freidenberga kungs pēc negaidītā grūdiena atradās uz mitra- klona tumšā cietumā. Viņš sāka vaimanāt un lūgties, at­gādinādams Zārbergam tā solījumu. Viņš sāka dauzīt durvis.

Liecies nu mierā, lepnais ģeķi! Piesargies, ka žurkas neap­grauž tavu vēderu, šo mīļo zvēriņu te ir diezgan daudz.

Ak, laidiet mani ārā, citādi man te jāmirst!

Varbūt. Bet vispirms man jāsaņem izpirkšanas nauda. Pēc tam jūs pēc patikšanas varēsit sprāgt badā.

Apžēlojieties! — brīvkungs lūdzās.

Nediedelē, tas ir veltīgi! Es žēlastības nepazīstu. Jūs domā­jat, ka esmu tāds muļķis, lai atlaistu jūs un jūs pēc tam man uzrī­dītu kareivjus. Nē, nē, to nevar! Naudu es paņemšu gan, bet jūsu kauliem tepat jāsatrūd.

Apžēlojieties, es zvēru, ka jūs nenodošu! Es negribu mirt, gribu vēl dzīvot un nenodošu nevienu. Atlaidiet mani, es karaliski samaksāšu!

Tad ļau es būtu traks, ja tādiem solījumiem ticētu. Naudu es dabūšu arī tad, ja jūs te sapūsit!

Brīvkungs sāka vaimanāt:

Libuše, mans bērns!

Skaistā meitene izbailēs bija saļimusi uz krēsla un nespēja atbildēt.

Jūsu meitai arī pienāks kārta. Augstprātība viņai drīz vien būs jāatmet. Un ne viņa, ne jūs ar kalpotājiem vairs nedabūsit sarunāties.

Resnais kungs sāka lamāties:

Nelieti, no soda tu neizbēgsi, gan kareivji tevi atradīs!

Bet ne šeit! — bandīts mēdījās. — Neviens jūs te nemeklēs, neviens nedzirdēs jūsu kaukšanu.

Libuše atkal vaidēja.

Elles biedēkli! — Freidenbergs kliedza. — Ko jūs ar manu meitu gribat iesākt?

Ha, ha, ha, kāds muļķīgs jautājums!

Elles izdzimums!

Zārbergs stāvēja Libušei iepretim un ņirgājās.

Laupītāju vadonim tāds daiļš skuķēns būs gards kumosiņš. Jā, lepnais fon Freidenberga kungs, jūsu Libuše nav pelnījusi labāku par mani, tādu skaistuli es jau sen kāroju.

Ieslodzītais dauzīja durvis:

Nekad, nekad, Libuše, mans bērns! Glābies!

Libuše uzlēca kājās. Zārbergs satvēra meiteni. Viņa ar visiem spēkiem mēģināja izrauties, bet nelietis viņu turēja kā dzelzs spīlēs.

Ārā dunēja soļi. Kāds piedauzīja pie durvīm, ziņodams, ka mežā kaut kas neesot kārtībā — esot redzēti divi cilvēki, kas ātri paslē­pušies. Zārbergs aizgāja vēlreiz paskatīties uz Libuši, kas paģībusi gulēja uz dīvāna.

43. nodaļa KĀDREIZĒJĀS LAIMES VIETĀ

Saule margoja pār Elbas upes ieleju, un viņas staros žilbi lais­tījās baltie Pilnicas mūri. Zeltītie pīlāri meta ugunīgu vizmu Elbas viļņos un uz Venus tempļa jumta.

Augšā, ar mežu apaugušos pauguros, kas slējās augstak neka pils, staigāja divas sievietes. Viņas iznāca nelielā klajumā un ap­stājās.

Vecākā, vēl arvien skaista dāma sirmiem matiem, stāvēja blakus ļoti skaistai jaunavai. Varēja redzēt, ka tās ir māte ar meitu.

Tā bija Elzbete ar vājprātīgo sievieti. Brīnišķīgā kārtā viņas bija izbēgušas no Freidenbergas pils un tagad skatījās lejā.

Tā ir mana pils, Elzbet, tur ir mans dzīvoklis, tur tu kļūsi laimīga. Ak, mana dārgā Pilnica! Tik ilgi tevi neesmu redzējusi! Redzi, Elzbet, to zeltīto jumtu — tur es baudīju tik daudz laimes. Nāc, iesim uzmeklēt tavu tēvu!

Elzbete nepretojās, lai gan jutās ļoti nogurusi. Dienu un nakti iedamas, Viņas neko nebija ēdušas. Ogas un ūdens bija viņu vie­nīgais ēdiens. Sievietes nokāpa ielejā.

Tur, aiz augstā parka mūra, ir zeltītais Venus templis, kurā neviens nedrīkst ieiet. Es vedīšu tēvi šajā burvju pilī.

Viņa aizveda Elzbeti pie kādas kraujas, apsūnojušas klints. Elz­bete vairs nespēja paiet.

Vēl īsu brīdi, dārgais bērns, vēl dažas minūtes un tu ieiesi karaliskā greznībā un godā. Te es esmu kundze. Un, kaut arī mani ilgu laiku ar varu atturēja, es tomēr zināju, ka atkal šurp atnākšu.

Elzbete tik tikko dzirdēja, ko viņas māte runāja.

Tuvojās jau vakars. Elzbete vēlējās nokrist kaut vai tepat sūnās un gulēt, gulēt, tik ļoti viņa bija nogurusi. Vājprātīgā viņu ieveda kādā klints.plaisā. Troksnis, un klintī kā uz burvja mājienu atvērās caurums. Sieviete ievilka Elzbeti sev līdzi un kāpa lejup.

Elzbete iedomājās pasaku par apburto pili un mantu pagrabiem, kuros mājojot ļaunie gari. Un te tā izskatījās.

Viņas gāja pa tumšu līkloču eju. Gāja palēnām, bet arvien uz priekšu. Ārprātīgajai šis ceļš bija labi pazīstams.

Tagad varēja sajust saldu smaržu.

Viņa apstājās.

Mēs esam klāt, — viņa teica. — Tagad, mans bērns, tu ieiesi tajā vietā, kur tava māte bija tik laimīga… Pacieties vēl mazliet, es attaisīšu slepeno bultu un …

Ar troksni atvērās kādas durvis.

Ejā ieplūda gaiša gaisma. Elzbete apžilba.

Ei, kas tur? — vienlaicīgi iesaucās kāda rupja un smalka balss.

Vājprātīgā un Elzbete stāvēja telpā, kur bija ierīkota laboratorija.

Viņām iepretim stāvēja jauns, bāls vīrietis, bet atzveltnes krēslā bija atlaidusies ļoti skaista jaunava.

Visi četri saskatījās. Kapa klusums. Te, lepni izslējusies, vāj­prātīgā devās uz priekšu un bargi jautāja:

Kur ir kūrfirsts?

Kūrfirsts? Jūs laikam domājat mūsu žēlīgo karali. Bet sakiet, no kurienes jūs nākat un kā te iekļuvāt? — bālais vīrietis jautāja.

Sieviete uzmeta.jaunajam nicinošu skatu:

Puika, kā tu uzdrošinies ar mani tik nekaunīgi runāt! Vai tu nezini, ka varu tevi sodīt, ja tu nebūsi paklausīgs? Es vēlreiz tev jautāju, kur ir sakšu kūrfirsts Johans Georgs!?

Tas jau sen miris, — atbildēja skaistā jaunava.

Miris? Mans mīļais kūrfirsts miris? Nē, nē, mani jūs nepie­mānīsit! Nav jau pirmā reiz'i, kad man ar galma liekuļiem jācīnās. Bet Rohlicas grāfieni neviens nepazemos, neviens!

Bālais vīrietis saslējās, iesaukdamies:

Viltniece, jūs gribat būt grāfiene Rohlica, kas pirms gadu desmitiem aprakta Pilnicas pilī!

Tur apraka vaska lelli! Puika, jūs nožēlosit, mani par viltnieci saukdams! Vēl šodien kūrfirsts jūs sodīs par tādu bezkaunību!

Maģistr Betger, šī sieviete ir ārprātīga, — jaunā kundze teica.

Tā ir, grāfien. Pacietieties brīdi, es likšu viņu aizvest drošā vietā.

Viņš piezvanīja un laboratorijā ienāca spēcīgs vīrietis — Kas­pars, grāfienes Kozelas vergs.

Elzbete bija saļimusi netālu no pavarda. Bālais vīrietis tai uz­meta kāru skatu.

Te ienākusi kāda vājprātīga sieviete, — Betgers teica. — Aiznes viņu tai telpā, no kuras nav ārpasaulē dzirdams neviens kliedziens!

Kaspars bija priecīgs, jo viņam ļoti patika mocīt nevarīgos. Acis pārgriezis, tas uzbruka viņai, bet ārprātīgā, ne soli neatkāpdamās, draudoši pacēla roku iesaucās:

Sargies, nelieti, aiztikt Rohlicas grāfieni!

Uz cietumu! Projām! Atri! Atrf! — Betgers sauca.

Hilda izbijusies aizbēga aiz galda. Kaspars sakampa veco dāmu, bet tā turējās pretī kā lauvumāte, un Kaspars divas reizes pakrita uz klona. Viņam laimējās paķert garu siksnu. Apmetis to sievietei, viņš pasauca Betgeru palīgā un kopējiem spēkiem pārvarēja un sasēja nelaimīgo.

Elzbete par spīti savai nevarībai metās klāt un sāka Betgeru lūgties, lai apžēlojas par nelaimīgo sievieti. Ātri pastāstījusi, ka tā viņu izglābusi no kauna, Elzbete sirsnīgi lūdza, lai taču Dieva deļ apžēlojoties. Bet velti.

Cietsirdīgais Betgers pavēlēja Kasparam sievieti aiznest. Kas­pars paklausīja. Betgers sagrāba Elzbeti, iebīdīja raudošo meiteni kādā mazā, tukšā telpā un aizslēdza durvis.

Tad Hilda attapās, devās pie zelta meistara un teica:

Kasparam tūliņ jādodas uz rezidenci un jāpaziņo karalim!

To nevar, grāfieni

Kāpēc tad ne? Vai jūs .šīs sievietes pazīstat un ņemsit sava apsardzībā?

Betgers tuvojās Hildai.

Grāfien, jūs zināt teiku, ka mirušā kūrfirsta mīļākā grāfiene Rohlica neesot mirusi, bet ieslodzīta kādā paslēptuvē?

So teiku es esmu dzirdējusi.

Labi, lai paliek tā. Es uzņemots atbildību par to, ka šī sieviete nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo man ar to ir sevišķi nolūki.

Nolūki?

Uzklausiet mani līdz galam, grafien. Jus gribējāt mani pie­runāt, lai es izliekos akls, kurls un mēms, ja redzēšot šajās telpās kādu personu, par ko jums esot liela interese… Un es liedzos to darīt.

Hilda nosarka.

Jā, es liedzos, lai gan par klusēšanu jūs man apsolījāt lielu summu.

Diemžēl jā!

Tagad klausieties! Esmu gatavs darīt visu, ko jūs prasāt, un par to izlūdzos līdzīgu pakalpojumu.

Kādu? — Hilda dedzīgi jautāja.

Klusuciešanu, — Betgers atteica. — Neviens nedrīkst zināt, ka šīs sievietes te ienākušas. Vājprātīgā pazudīs un meitene…

Hilda iesmējās.

Tas tiks izpildīts. Es zvēru, ka klusēšu. Meiteni jūs laikam ņemsit par savu mīļāko?

Varbūt, — zelta meistars atbildēja savādā tonī. — Jūs tātad klusēsit?

Kā kaps!

Betgers devās pie lielā galda, uz kura atradās vairākas veclai­cīgas pergamenta grāmatas.

Domās iegrimis, viņš atšķīra kādu grāmatu, tajā kāda sevišķi nozīmīga vieta bija pasvītrota. Viņa acis nemierīgi pētīja veco rakstu.

To bija sarakstījis slavenais Nostradamus, kas pirms vairākiem gadsimtiem pratis no akmeņiem izgatavot spožo zeltu.

Uz kādu sarkaniem burtiem aprakstītu vietu skatoties, Betgera acis kļuva stiklaini stīvas.

Kas tur ko lasīt?

Betgers aizvēra grāmatu, bet viņa skatā uz Elzbetes istabiņu bija lasāma kāda briesmīga apņemšanās.

Jā, viņai jāmirst! Betgers gribēja daiļo meiteni nogalināt, lai iegūtu noslēpumaino gudrības akmeni.

44. nodaļa BRIESMU VĒSTS

Lips Tulians ātri ielēca krūmos un sagrāba noslēpumaino būtni, kas skaļi iekliedzās.

Laidiet mani! — meitenes balss lūdzās.

Guste! — laupītāju vadonis brīnīdamies iesaucās.

A, jūs tas esat, virsniek! Man jums daudz kas jāstāsta.

Vai tu viena pati?

Jā, jā, man nelaimējās. Prāgā ievēroja, ka Lida ir čigāniete un iemeta viņu cietumā, bet man pēc lielām pūlēm izdevās iekļūt klosterī.

Tu biji klosterī? Stāsti ātrāk! Vai tu skaisto novici redzēji?

Jā, baznīcā.

Tu ar viņu runāji?

Beidzot izdevās drusku parunāties. Bet, kad ieminējos par jums, viņa atcirta: šī esot Kristus brūte, kam ar laicīgām lietām neesot nekā kopēja.

To mana Hedviga nekad nesacīja!

Tomēr tā bija. Viņa no manis aizbēga, un es baidījos, ka viņa mani nodos.

Hedviga tevi nodotu? Nekad! Tavas bailes ir nepamatotas!

Nu jā, varbūt. Bet klausieties, ko vēl teikšu. Vai jums būs diezgan dūšas dzirdēt?

Ko tas nozīmē? Es varu visu dzirdē!

Man jums jāsaka, ka skaistā novice jau otrā dienā pēc manas iestāšanās bez pēdām pazuda. Kāda mūķene, kas ieradusies uz lūg­šanu vēlāk, dzirdējusi balsis un redzējusi mūkus. Skaistā novice ap pusnakti gājusi Dievu lūgt. No rīta viņas celle bija tukša, un nekur viņu nevarēja atrast!

Lips Tulians nespēja atbildēt, jo viss, ko Guste stāstīja, likās ticams. Mūki jau agrāk bija viņai uzglūnējuši. Bet, kas zina, vai tikai Guste nav noklausījusies, kad viņi ar Vitorfu par to runāja.

Guste manīja, ka viņai netic, un turpināja:

Burzmā man izdevās no klostera izmukt. Nakti es pavadīju kādā mājiņā ārpus vārtiem. Otrā rītā dzirdēju stāstām, ka kāda gaiša, skaista mūķene izvilkta no pilsētas ūdensgrāvja noslīkusi! — Guste šņukstēdama beidza stāstīt.

Hedviga mirusi, nē, nē! — Lips Tulians iesaucās kā bez prāta.

Bet diemžēl tā ir. Es pati pa logu redzēju, ka vīri noslīkušo meiteni aiznesa uz pilsētu!

Mana Hedviga, mana Hedviga! — viņš lauzīja rokas.

Guste savu bija panākusi. Bet pēc brīža Lips Tulians nomieri­nājās. Viņš sāka apšaubīt to, ko Guste stāstīja, un gribēja par visu pārliecināties pats. Gustes ierunas nelīdzēja. Viņš sēdās seglos un aizauļoja. Sirds sāpēs sažņaudzās, viņš neizsakāmi cieta. Ja Hed­viga mirusi, tad viņam vēl atlicis viens vienīgs mērķis: atriebība.

Lips Tulians jāja kā traks; kalnā, lejā — vienos lēkšos, līdz zirgs bija putās.

Viņš apturēja zirgu. Iztālēm atspīdēja uguns, lai gan tur nebija cilvēku mājokļu. Vai iegriezties citā ceļā? Viņš mirkli pārdomāja. Tomēr kā burvju vara vilka uz uguni. Viņš gribēja zināt, kas tur ir.

Nokāpis no zirga, viņš klusām devās uz priekšu, vezdams zirgu pavadā.

Laupītāju vadonis gribēja nepamanīts sasniegt nezināmo uguns­kuru.

45. nodaļa ZĀRBERGA BRIESMU DARBI

Lai dzīvo virsnieks un viņa līgava! Lai dzīvo… dzīvo!

Tā kliedzot piedzērušie bohēmieši apsveica Zārbergu.

Skaļie smiekli pieauga, kad meklētāji paziņoja, ka iedomāto spiegu vietā izrādījušies divi brieži, kas veikli aizskrējuši.

Tagad nebēdājieties, — Zārbergs mierināja. — Lips Tulians mūs nemeklēs, tam ir nopietnākas lietas, ko darīt. Viņš taču mums daudzreiz teica, lai ejam, kur labāk patīk. Tagad sāksim rīkoties patstāvīgi. Vispirms jāaplaupa Taranta.

Jā, laupīt, laupīt! — kliedza bandīti.»

Zārbergs laimīgs noraudzījās skaļajā barā. Viņš pazina neval­dāmos bohēmiešus, saprata, ka tie laupījuma dēļ gatavi vai ugunī skriet.

Bija nolemts aplaupīt bagāto Tarantas mācītāju. Lips Tulians nekad neatļāva aplaupīt garīdznieku, bet Zārbergam bija vienalga.

Ar to pašu gājienu viņš gribēja aplaupīt arī dažus turīgākos Ta- rantas iedzīvotājus.

Tagad vajadzēja pārdomāt, kā visdrošāk apsargāt Greifensteinu, jo saviem ļaudīm Zārbergs to nedrīkstēja uzticēt.

Viņš nolēma Libuši ieslēgt. Sešus bohēmiešus atstāja par sar­giem. Sākumā viņi kurnēja, bet, kad tiem piesolīja laupījumu sadalīt līdzīgi, tad piekāpās.

Pārējie gatavojās ceļam. Tīrīja un izmēģināja šautenes, asināja dunčus.

Zārbergs staigāja smaidīdams, jo tagad viņš bija virsnieks. Daž­reiz gan viņu māca bailes, kad iedomājās Lipu Tulianu, bet viņš centās tās pārvarēt.

Uzausa rīts. Zārbergs aplūkoja apkārtni un, neko aizdomīgu neatradis, nogāja lejā. Viņš pavēlēja, brīvkungam barību pasniedzot, neiet cauri greznajai telpai, kurā viņa bija ievietojis savu mīļāko.

Kad Zārbergs iegāja, Libuše sēdēja kaktā pilnīgi apģērbusies.

Tik bēdīga, mana dārgā, — Zārbergs iesaucās. — Kādu lai­ciņu tu paliksi viena. Man jākārto svarīgas darīšanas. Tikai neuz­traucies! Mazajā istabā tev nekā netrūks, būs vīns un dažādi kā­rumi. Kastēs atrodas dārgas drēbes un rotaslietas!

Libuše klusēja. Viņu nomāca kauns, reizēm tā smagi nopūtās.

Zārbergs iesmējās.

Es ceru, ka pieradīsi, skaistā līgava. Rīt atgriezīšos. Ceru, ka tu mani mīļi sagaidīsi. Paliec arvien drošsirdīgāka un jautra, mana dārgā. Tad pie tavām kājām nobēršu visas pasaules dār­gumus!

Libuše klusi piecēlās un iegāja blakustelpā aiz aizkariem.

Gan jau viņa pieradīs, — Zārbergs prātoja. — Pat Lipam Tulianam nav tik skaistas līgavas.

Tad Zārbergs aizslēdza visas durvis, noglabāja atslēgas un aiz­gāja pie saviem ļaudīm.

Visu dienu viņi gatavojās laupīšanai un pārmeklēja tuvāko ap­kārtni. Vēl laupītāji bija nedroši, bet atnākušie izlūki ziņoja, ka viss ir kārtībā. Beidzot varēja doties ceļā.

Tarantu vajadzēja sasniegt pusnaktī un pārsteigt mācītāja ļaudis pirmajā miegā.

Zārbergs kā vadonis nostājās savi bandai priekšgalā, lai pastrā­dātu neattaisnojamus kauna darbus.

Netālu no baznīcas lēzenā kalnājā atradās mācītāja māja. Tu­vumā nebija citu māju, un laupītājiem tas bija izdevīgi.

Lai viņus nepazītu, tie nosmērēja melnas sejas. Tā arī bija radies nosaukums «melnā gvarde», kas ilgu laiku biedēja Vāciju.

Iestājās vakars. Laupītāji kā spoki līda caur krūmājiem, pa sle­penam takam, kalniem un ielejam. Satumsa aizvien vairak, bet tas netraucēja gājējus, jo Zārbergs labi pazina ceļus.

Beidzot kādā pakalnē visi apstājās. No turienes varēja redzēt baznīcu un mācītāja māju. Nevienā logā nespīdēja gaisma, nogu­rušie ļaudis gulēja klusā mierā. Zārbergs to bija paredzējis.

Klusi izsūtīja sargus un izlūkus. Atskanēja ūpja brēciens — zi­ņojuma zīme. Tas vēstīja, ka sargi ieņēmuši savas vfetas un ceļš ir brīvs.

Sasniedza mācītāja māju. Tur visi bija iegrimuši saldā miegā. Mācītājs ar savējiem neparedzēja neko ļaunu un nejuta tuvās bries­mas.

Atkal ūpja brēciens — uzbrukšanas zīme. Acumirklī plīsa stikli, un Zārbergs ar saviem pavadoņiem ielīda pa logiem.

Kas tur ir? Ak Dievs! Palīgā! Vīrs, te ir sveši cilvēki!

Guļamistabas durvis karstā laika dēļ bija atvērtas.

Mācītājs piecēlās. Mācītāja kundze un meita aiz bailēm palīda pagultē. Laupītāji drāzās iekšā. Zārbergs iebruka mācītāja istabā un, ar uzvilktu pistoli mocītājam draudēdams, pieprasīja naudu.

Tavs prāts, ak Kungs, lai notiek! — mācītājs lūdza.

Atdod naudu! — Zārbergs sauca. Pa to laiku kliegdami at­skrēja pārbijušies mājas ļaudis. Divi veci kalpi un dažas jaunas meitas puskaili iesteidzās mācītāja istabā. Kāds no kalpiem sauca palīgā. Zārbergs iezvēla viņam pa galvu ar šautenes laidi, tā ka tas uz vietas bija pagalam.

Visuvarenais Dievs, stāvi mums klāt! — mācītājs lūdza.

Ko bļauj! Atdod naudu! — Zārbergs uzkliedza. — Citādi…

Kāds laupītājs vilka mācītāja kundzi aiz matiem ārā no pagultes.

Atdod, vīrs, tiem visu, ko viņi grib, lai tie mūs nenogalina!

Laupītāji pulcējās ap Zārbergu.

Skaistas meitas, virsniek! Ko ar tām lai darām?

Tās es atdodu jūsu ziņā!

Bravo, virsniek! — laupītāji kliedza un, sagrābuši meitas aiz matiem, rāva tās prom.

Dieva dēļ, apžēlojieties! — meitas lūdzās. Mācītājs metās starpā, bet Zārberga dūres sitiens to notrieca zemē.

Klusē! Citādi mirsi!

Mācītājs velti mēģināja pretoties. Meitas aizveda.

Kur tad mācītāja meita? —kāds laupītājs iesaucās. — Es nekur neredzu. Tā bija pati skaistākā!

Laupītāji saskatījās un turpināja meklēšanu. Lādēdamies tie izmeklēja visas gultas un kaktus. Viņi nesaprata, kur tā palikusi. Kalpones cīnījās visiem spēkiem, aizstāvēdamas savu godu.

46. nodala ČIGĀNI PĀRNĀK

Celmu būdā kādā mazā telpā bija paslēpta Hedviga. Telpa bija bez loga un tik maza, ka tanī tik tikko varēja apgriezties. Hedviga bija atžirgusi.

Vēl viņa nespēja aptvert visu notikušo, bet sāka jau pārdomāt savu pašreizējo stāvokli. Viņa saprata, ka atrodas bezkauņu varā un viņas gods ir apdraudēts. Drīz atklājās, ka tā tiešām ir.

No blakustelpas skanēja kādas sievietes vaimanas. Tūliņ pēc tam sekoja vecenes draudi:

Liecies mierā, citādi dabūsi ar džindžalu pa kailiem pleciem!

Tas līdzēja. Raudāšana mitējās, bija dzirdami tikai klusi šņuksti.

Hedviga izmisa, nezinādama, kur atrodas un kas viņu sagaida.

Būdā čigānu virsaitis sarunājās ar savu sievu, bēdādamies par

dēlu. Zemnieki būšot saķēruši. Bet — kā vilku piemin, tā vilks klāt. Dēls piepeši pārnāca. Pasveicinājis tēvu, viņš devās pie mātes, kura tam acīmredzot bija mīļāka un ar kuru tas arī labāk sapratās.

Beidzot tu atnāci! — vecene iesaucās.

Jā, māt. Bet šoreiz tukšām rokām. Es gribēju nolaupīt kādu skaistu sievieti, bet zemnieki tagad apsargā savas meitas it kā tās būtu no zelta.

Par to, dēls, nebēdā! Es jau tevi apgādāju. Un tava līgava ir arī no bagātas kārtas. Šodien atpūties, bet rīt dzersim kāzas!

Vai ir arī glīta?

Kā saules diena — gaiša, ar zilām acīm. Viņa ir skaistāka, nekā tu vari iedomāties. Vai gribi redzēt?

Nē, māt. Ja jau tu saki, tad esmu mierā. Un vēlāk ņemšu citas meitas arī, jo gribu darīt tāpat kā mūsu sentēvi, kam līdz ar dažādiem dārgumiem bija arī sievu nams.

Signāls! Jaunais čigāns uzlēca kājās un devās skatīties, kas tur ieradies.

Lips Tulians, — čigāns pārsteigts murmināja. — Ko šis atkal grib? Jau Lidu uz Prāgu aizsūtīja. Laikam gribēs mums par vald­nieku uzmesties.

Jaunais čigāns acīmredzot jau uzskatīja sevi par virsaiti.

Ko tas nozīmē? — Lips Tulians īsi un noteikti jautāja. — Kāpēc jūs patvarīgi mainījāt savu nometni un nepaziņojāt man?

Čigāns jau iedegās dusmās, tomēr savaldījās.

Piedodiet kungs! Mūs apdraudēja vietējie zemnieki un vaja­dzēja ātri laisties lapās. Es gribēju jums paziņot rītdien.

Nav taisnība! Tu tikai gribēji man izbēgt. Bet sargies! Es pratīšu tevi atrast pat Ungārijas stepēs!

Jaunais čigāns, zemu klanīdamies, solījās būt padevīgs.

Es dzirdēju, ka Lida Prāgā aizturēta. Viņa man arvien bija uzticīga, tamdēļ tā noteikti jāatsvabina, — Lips Tulians teica.

Jaunais čigāns kļuva domīgs, jo, kamēr Lida vēl nebija atgrie­zusies, viņš nevarēja ar saviem ļaudīm aiziet. No Lipa Tuliana šim­brīžam vēl nevarēja izbēgt.

Dariet to, kungs, es būšu jums mūžam pateicīgs.

Nu labi, bet tev jānāk līdzi, es tev vairs neticu. Ka tu ne­aizbēdz!

Ak, kungs, es esmu slims, prasiet manai mātei. Tad man jā­nobeidzas!

Manis dēļ paliec te. Bet tad lai tavs jaunākais brālis nāk līdzi. Kur viņš ir? Es tūliņ gribu jāt projām!

Sajā acumirklī pienāca virsaiša sieva. Tā bija sarunu dzirdējusi un, baidīdamās, ka Lips Tulians neatrod celmu būdu vai neuzzina kaut ko par mūķeni, gribēja pēc iespējas ātrāk sarunu izbeigt.

Ā, tu tā esi! Kur tavs dēls? Lai viņš nāk man līdzi!

Es viņu atvedīšu, kungs, — vecene atbildēja un griezās uz krūmu pusi.

Vai tur arī jums ir teltis?

Tikai mūsējā. Mēs negribam pie citiem ļaudīm gulēt.

Lips Tulians pabrīnījās. Virsaitis arvien bija uzturējies starp saviem ļaudīm.

Kas tur par noslēpumu?

Ieskanējās tā kā sievietes vaimanas. Varbūt viņš būtu pārklau­sījies?

47. nodaļa GARĀ ZAMUELA SPRIEDUMS

Guste, mežā stāvēdama, ilgi skatījās Lipam Tulianam pakaļ.

Jāj vien laimīgs, — viņa čukstēja. — To tu neatradīsi! Viņa guļ Prāgas ūdensgrāvī zivīm par barību.

Apgriezušies viņa sāka iet uz dzirnavu pusi. Pēkšņi izdzirdusi jātnieku troksni, Guste brīnīdamās klausījās. Kas gan šajā stundā te varēja jāt? Viņa paslēpās krūmos. Tie bija bruņoti jātnieki, starp viņiem arī kāds augstmanis ar zelta izšuvu­miem greznotu apģērbu.

Tas bija jaunais fon Freideberga kungs, kas meklēja Elzbeti. Kāds mednieks jāja tam blakus.

Tepat viņām jābūt! Pirms kādas stundas es viņas redzēju, tālāk viņām nebija iespējams aiziet!

Vai tiešām tās bija viņas?

Jā gan, kungs, — melns samta ņieburs un sarkani svārki!

Fon Freidenbergs bailīgi skatījās apkārt.

Nez vai te ir droši… Ka nesastopam Lipu Tulianu.

Tas jau sen būs aizlaidies lapās! Vai nu šis gaidīs kareivjus!

Nu, tad jo labāk.

Jātnieki piejāja tuvu pie Gustes paslēptuves. Guste nebūtu ie­raudzīta, ja mēnessgaismā neiemirdzētos viņas medaljons.

Kas tu spīd? — mednieks iesaucās.

Ļaudis, ātri! Tur ir bēgle!

Guste stāvēja nekustēdamās, līdz jātnieki viņu ielenca. Viņa ne­pretojās, saprazdama, ka izbēgt nav iespējams.

Vājprātīgās nav, — mednieks teica.

Nav liela bēda, — atbildēja muižnieks. — Sasieniet tikai sku­ķei rokas un padodiet man uz zirga!

Vīri iznesa sasieto Gusti un, mēnessgaismā to aplūkojot, ie­saucās:

Velns rāvis, kungs, šī jau nav meklējamā, apskatiet, kungs, tā ir galīgi sveša!

Pilskungs izgrūda dusmu lāstu, bet, apskatījis meiteni un pār­liecinājies, ka tā ir glīta, apmierinājās un paņēma to uz zirga.

Viņš pasauca divus sulaiņus un uzdeva tiem viņu pavadīt uz pili. Pārējiem ļaudīm vajadzēja meklēt Elzbeti. Viens sulainis jāja pa priekšu'kā ceļavadonis, pilskungs vidū un otrs sulainis iepakaļ. Jā­jot pilskungs labi apskatīja Gusti un, atradis to par patīkamu, sāka lakstoties un tuvoties viņai ar glaimiem. Bet Guste neatbildēja ne vārda.

Pa to laiku priekšējais sulainis bija apmaldījies un nezināja vairs,, kur jāt.

Kādēļ tu nejāj?

Piedodiet, jūsu žēlastība, meklējot mēs jādelējām šurp un turp un tagad es patiešām nezinu, mežs man ir tik svešs un… un …

Ēzelis! — brīvkungs kliedza. — Kā tu drīksti apmaldīties, draņķi!

Sulainis skatījās lūgdamies, jo viņš tiešām nezināja, uz kuru pusi jāt. Pilskungs, saskaities par aizkavēšanos, solījās uzlikt su­lainim sodu, ja divu stundu laikā netiks Freidenbergā. Jāja tālāk. Jāja un jāja. Stunda bija apkārt, arī otra stunda jau gāja uz bei­gām, bet vēl arvien tie atradās biezā, nepazīstamā mežā.

Pie velna, — pilskungs šķendējās. — Vai tad šis mežs ir nolādēts? Tu, pintiķi, ja tu mani tūliņ neizvedīsi laukā, tu dabūsi tādu kāvienu, ka paliksi guļot!

Tajā acumirklī atskanēja pūces brēciens. Tas nebūtu nekas se­višķs, jo mežs paliek mežs, kur tādu putnu netrūkst, bet savādi bija tas, ka brēciens skanēja pilskungam taisni priekšā. Vai nu Guste to darīja, vai arī naktsputns bija tik tuvu paskrējis garām. Nebija arī laika par to domāt, jo acumirklī visapkārt sākās kņada. Viņi bija ielenkti.

Nodevība! — pilskungs kliedza un iecirta piešus zirgam sā­nos, domādams vēl izbēgt, bet bija jau par vēlu.

Pieturi, ne tik steidzīgi, te ir mūsu daļa! Un izturieties klusu, citādi dabūsit iepazīties ar svina lādiņu!

Tā runāja kāda vīrieša balss.

Sulainis iekliedzās:

Laupītāji! Tie ir Lipa Tuliana ļaudis!

Šurp, vīri! — Guste sauca. — Tie man uzbruka un sasēja — atsvabiniet mani!

Muižnieks vēl mēģināja bēgt, bet kāda spēcīga roka pakampa viņu un norāva no.zirga. Gluži tāpat arī abi sulaiņi tika nocelti n6 zirgiem, un nu visiem trim aizsēja acis. Pēc tam viss pūlis devās uz priekšu, un Guste iedama pastāstīja Zamuelam, kā viss bijis.

Kā tas ir, Gustiņ, — Zamuels teica. — Viņi meklē Elzbeti un nu ieskrēja mums rokās. Pilskungs jau domāja ar tevi pavadīt mīlas nakti. Nu, šo zaudējumu es viņam mēģināšu atdot.

Pilskungs bija dzirdējis.

Sargieties mums ļaunu darīt! Jums briesmīgi būs jānožēlo!

Bagātais nelieti, tu domā Lipa Tuliana ļaudis ar saviem draudiem iebiedēt. Pagaidi, mēs drīz būsim mājās, kur es tevi at­guldīšu uz rozēm — bet uz ērkšķainām, tu, bezgodi!

Guste aizsteidzās pa priekšu, jo viņas drēbes bija saplēstas un mati sajaukti; viņa gribēja arī pēc iespējas drīzāk doties pie miera, jo jutās ļoti nogurusi.

Ej, Gustiņ, — Zamuels teica. — Tavs tēvs arī raizējas par tevi. Kas attiecas uz tavu laupītāju — nu, gan es viņam parādīšu, kā meitas zagt!

Milzis atkal pakampa izvirtuli aiz apkakles un ievilka dzirnavu sētā. Sanākušie laupītāji apsveica pārnācējus.

Tas jau ir Freidenbergas pilskungs! — tā visi kliedza.

Zināms, ka tas ir, — Zamuels smējās. — Un nu, puiši, uz- sieniet šo kungu uz kāda sola ar dibenu uz augšu! Tā jau Freiden­bergā arvien dara!

Žēlastību, žēlastību! — neģēlis gaudās. Viņš pat nezināja, kur atrodas, jo acis bija aizsietas.

Laupītāji smiedamies uzsēja viņu uz sola, tā ka viņš nevarēja pat pakustēties.

Tā ir labi, — Zamuels teica. — Nu, vediet šurp abus sulaiņus, katrā sola pusē vienu, un iedodiet tiem ādas pletnes!

Tas tika izdarīts. Zamuels devās pie sulaiņiem, gribēdams tos pamācīt.

Te gu| jūsu kungs, uz sola uzsiets, tāpat kā viņš ar jums daudzreiz darījis. Tagad es komandēšu, un pēc manas komandas jūs sitīsit, bet pamatīgi, citādi paši dabūsit baudīt pletni.

Kungs, mēs nedrīkstam. Viņš mūs nositīs, ja mēs tam kaut pirkstu piedursim.

Bailīgie tārpiņi! Jūs esat tādi paši nelieši kā jūsu kungs. Nu, būs vai nebūs, jeb es likšu jums trūkties! Te ir sols, aptaustiet, kur kungs guļ. Tā. Nu, sāciet vicot!

Nesitiet! — pilskungs kauca. — Es likšu jūsu locekļus pa vienam izraut!

Sitiet! — Zamuels pavēlēja. — Ja ne, tad mirsiet!

Nu gāja^vaļā. Pletnes kapāja pilskunga muguru. Reizēm sulaiņi nejauši iesita viens otram un pēc tam sita vēl spēcīgāk.

Pilskungs bļāva. Laupītāji smējās. Traks jandāliņš!

Piepeši Zārbergs izslējās.

Draudu signāls! — viņš iesaucās. — Nāciet man līdzi sardzē austrumu pusē!

Viņš skrēja uz vārtiem, un daļa laupītāju tam pakaļ ar šautenēm un pistolēm, gatavi stāties pretī jebkuram ienaidniekam.

48. nodaļa VARONĪGĀ GLĀBĒJA

Slepkavošana, laupīšana un uzmākšanās sievietēm Tarantas mā­cītāja mājā turpinājās.

Izmisušās mācītāja kapolnes vēl cīnījās ar goda laupītājiem. Bet viņu spēki bija jau galā, jo Zārberga bohēmieši bija spēcīgi vīri.

Mācītāja kalpi gulēja uz grīdas, asinīm applūduši, citi bez dzī­vības, citi ievainoti.

Mācītājs ar kundzi tika briesmīgi mocīti.

Nauda un vērtslietas jau bija atrastas, tikai mācītāja meitu vēl meklēja. Kur viņa palikusi? Laupītāji skraidīja pa mācītāja istabām.

Te, klau, zvana skaņas!

— Nolādēts! — Zārbergs iekliedzās. — Tas ir briesmu zvans. Tornī kāds zvana. Puiši, skrieniet, sitiet to nost!

Laupītājiem otrreiz nevajadzēja teikt. Tie jau skrēja uz baznīcu.

Viņi gan bija manījuši kādu ēnu kustamies pa kapiem, bet nu tikai atjēdzās, ko tas nozīmēja. Spīdēja mēness. Laupītāji redzēja, ka augšā tornī kāds zvana, un skaņas tik baigi, drausmīgi izskanēja tālu naktī.

Pie velna ar viņu! — laupītāji kliedza un skrēja pa torņa

kāpnēm augšā.

Uzskrējuši augšā, tie pārsteigti apstājās. Viņi ieraudzīja zvanī­tāju … Tā bija mācītāja meita, ģērbusies vienīgi kreklā. Viņa no visa spēka raustīja smago zvanu.

Kāds bohēmietis izšāva. Lode ieurbās zvana baļķī, bet meitene nepārstāja zvanīt. Likās, it kā labs eņģelis viņu sargātu.

Tagad otrs laupītājs pacēla pistoli. Bet trešais neļāva šaut, gri­bēdams skaisto meiteni sagūstīt dzīvu un ņemt līdzi uz mežu. Vie­nojušies tie kāpa pa mazajām kāpnēm vēl augstāk.

Mācītāja meita vēl vienmēr zvanīja, nepiegriezdama gūstītājiem vērību. Iestājusies torņa logā, viņa izmisusi vilka zvana virvi. Zvana skaņa tālu atbalsojās ielejā.

Laupītāji jau atradās pie zvana un gribēja meiteni aiz drēbēm izraut no torņa loga. Bet tā, atlaidusi zvana virvi, vēl dziļāk iespie­dās torņa logā, apņēmusies lēkt zemē un labāk upurēt dzīvību, nekā padoties laupītājiem. Viens laupītājs jau mēģināja viņu satvert aiz drēbēm. Meitene, iesaukdamās: — Dievs, piedod man! — gribēja mesties zemē, te — brīkšķēja un lūdza — zvans krizdams satrieca bēniņus, un kāpnes līdz ar laupītājiem iegāzās baznīcas bēniņos.

Apakšā zem drupām kūņojās sasistie laupītāji. Kāpnes, kas veda augšup uz zvanu, bija salauztas. Meitene sveika un vesela stāvēja torņa logā.

Zārbergs uzskrēja pa torņa kāpnēm.

Ko jūs vēl kavējaties! Laupījums ir drošībā, tūliņ jātiek prom — ļaudis jau nāk!

Palīdziet mums, virsniek! — laupītāji vaidēja.

Zārbergs gan nebūtu iežēlojies par biedriem, bet nedrīkstēja tos atstāt, jo tad kļūtu zināms viņu miteklis.

Tādēļ viņš uzdeva citiem ievainotos aiznest uz mežu, tur paga­tavot nestuves un nogādāt biedrus nometnē. Bija arī pats pēdējais laiks.

Kad laupītāji nonāca pa kāpnēm, visa Taranta jau bija kājās. Logos laistījās ugunis, liels ļaužu pūlis skrēja uz mācītāja māju, ar izkaptīm, cirvjiem, spriguļiem, dakšām un citiem ieročiem apbru­ņojušies. Laupītāji ar dažiem šāvieniem pūli apturēja, līdz aiznesa ievainotos. Pēc tam arī pārējie iebēga mežā, pamezdami kalpones cīņas vietā.

Tarantas iedzīvotāji iesteidzās mājā, kur kalpones kliegdamas steidzās viņiem pretī.

Šausmās drebinādamies, viņi apskatīja kalpa līķi un atsvabināja mācītāju ar kundzi, kas bija piesieti.

Kur mana meita, mans bērns? — kundze sauca. — Laupītāji viņu ir paņēmuši līdzi!

Nabaga māte izskrēja ārā, saukdama meitas vārdu.

No torņa atsaucās pazīstama balss:

Māmiņ, es te esmu …

Mācītāja kundze nokrita ceļos iesaukdamās:

Svētais Dievs debesīs, kā es tev pateicos!

Tikai tagad ļaudis ievēroja, kas bija zvanītājs, un daudzi devās palīgā.

Mācītājs iznāca ārā un izstāstīja ļaudīm briesmīgo notikumu. Visa nauda, kā arī baznīcas manta esot nolaupīta.

Tas ir Lipa Tuliana darbs! — ļaudis kliedza. — Viņš tagad nogalina nespēcīgos un laupa baznīcas naudu!

Tas nav tiesa! — atbildēja kāds svešs jātnieks.

Kā jūs to zināt, kungs? — zemnieki iesaucās. — Tas bija Lips Tulians ar savu bandu! „

Nē, nē, tas nav tiesa! — jātnieks — Vitorfs — turpināja. — .Lips Tulians nekad neaiztiek baznīcas īpašumu, nekad neuzbrūk neapsargātai mācītāja dzimtai. Vai tad jūs nezināt, ka tas soda vienīgi augstprātīgos, kas moka savus kalpus? Vai jūs esat aizmir­suši, ka Lips Tulians bagātniekiem nolaupīto naudu pilnām saujām izdala ubagiem? Un viņš lai spētu izdarīt šādu nekaunīgu darbu? Nekad, nekad!

Bet kas tad ir vainīgais?

To es nezinu, bet jau šovakar mēģināšu uzzināt, laupītāji vēl nebūs tālu!

Pirms zemnieki paspēja atbildēt, Vitorfs jau aizlēkšoja uz meža pusi.

49. nodaļa CĪŅA MĪĻĀKĀS DĒĻ

Lips Tulians sadzirdēja noslēpumaino saucienu un, neievērodams čigānus, iesteidzās krūmos, kas aizsedza celmu būdu.

Vecā čigāniete drebēja uztraukumā.

Viņš nedrīkst tur ieiet! — tā uzsauca dēlam. — Ja viņam radīsies aizdomas, tad tas ataicinās savus ļaudis!

Viņam jāmirst! — dēls atbildēja. — Celmu būdā tas netiks un meitas neredzēs!

Čigāns meklēja savu dunci, kas bija paslēpts drēbēs.

Lips Tulians ātri pagriezās. Vai nu viņš čigānu sarunu bija dzirdjis, vai arī neuzticība to mudināja paķert pistoli.

Ejiet man blakus! — viņš čigāniem pavēlēja.

Nē, kungs, mēs neesam cienīgi soļot jums blakus, — vecā atbildēja.

Lips Tulians drūmi pasmaidīja.

Neizliecieties, es jūs pazīstu. Jūs visi esat blēži. Vienīgi Lida ir izņēmums! Viņa jums nemaz nelīdzinās. Esmu pārliecināts, ka tā nepieder jūsu ciltij. Viņa agrā bērnībā ir kaut kur nozagta.

Nē, nē, viņa ir mana meita, — vecā ņurdēja.

Tam es neticu! — Lips Tulians iesaucās. — Lidas seja ir no­kvēpināta brūna. Reiz es redzēju viņas kailo miesu, tā bija balta kā sniegs.

Viņa ir mana meita, kungs, — čigāniete dievojās, bet viņas seja liecināja pretējo.

Agrāk vēl šaubījos, bet tagad skaidri zinu, ka jaunava ir nolaupīta.

Tagad Lips Tulians ieraudzīja celmu būdu.

Ā, kas tad tas? Koka ēka… Tik noslēpumaina! Ko tas no­zīmē? Vai te noslēptas zagtas mantas? Es gribu redzēt.

Viņš piegāja pie aizslēgtajām durvīm un pavēlēja tās atvērt.

Kungs, šinī būdā mēs glabājam savu dievu tēlus. Neviens svešinieks tos nedrīkst redzēt, — jaunais čigāns iesaucās.

Lips Tulians cienīja ticības svētumus un jau gribēja atkāpties, bet tajā mirklī atkal kāds žēli ievaidējās.

Atveriet! — viņš stingri pavēlēja.

Jaunais čigāns atkāpās un sagrāba dunci.

Zibensātrumā Lips Tulians apgriezās un iespēra čigānam ar zābaku tā, ka jauneklis aizripoja kūleniski.

Te ir kāds noziegums! Es pats atvēršu! — viņš iesaucās un, ar kāju sperdams, sašķēla durvis divās daļās.

Kas te sauca? — viņš ieiedams jautāja.

Palīgā! Palīgā! — blakustelpā sauca.

Atkal Lips Tulians izsita kādas šauras durvis. Kāda aina! Skais­ta zemnieku meitene ar sasietām rokām un kājām noguldīta uz cieta galda. Mute aizbāzta ar vīstokli, lai slāpētu balsi.

Acumirklī Lips Tulians atbrīvoja meiteni, kas pateicībā nokrita pie viņa kājām un izstāstīja, ka čigāni to nolaupījuši un te ieslē­guši. Viņa lūdza, lai atsvabinot vēl divas meitenes, kas esot ie­slēgtas blakus būros. Arī kādu mūķeni turot gūstā un jau rīt at­došot čigānam par sievu.

Lips Tulians izsita parādītās durvis un ieraudzīja noģībušu sie­vieti mūķenes drēbēs guļam uz dīvāna. Viņš piegāja tuvāk un pa­zina savu Hedvigu. Viņš sarāvās kā zibens ķerts.

Vai spoki? Vai miroņi pamostas? Hedvigas gars … Hedviga, Hedviga še — čigānu nometnē!

Pēkšņi ieskrēja zemnieku meitene.

Kungs, šie nelieši nāk! Visa māja jau ir ielenkta! Viņi mūs nogalinās!

Ar vienu lēcienu Lips Tulians sasniedza durvis. Viņš saprata, ka bez cīņas projām netiks. Bet atkāpties nevarēja — jācīnās uz dzīvību un nāvi.

— Nelieši, nelgas! — Lips Tulians kliedza un mērķēja uz vir­saiša dēlu. Tas ar saviem biedriem iebēga krūmos, bet ap būri stā­vēja kādi piecdesmit čigāni.

Lips Tulians bija viens, bez tam viņam vēl vajadzēja izglābt trīs meitenes, jo zemnieku jaunava bija izvedusi no cietuma arī savu draudzeni.

Čigāni nolēma Lipu Tulianu dzīvu nepalaist. Bet tā kā viņš bija durvis aizkrāvis un būdā nevarēja ieiet, vajadzēja būdu aiz­dedzināt. Lips Tulians, ieeju aizsprostojis, gāja apraudzīt Hedvigu.

50. nodala ZELTA TAISĪTĀJA NOSLĒPUMS

Jūlija karstie saules stari ieplūda Pilnicas pils telpās un radīja neciešamu karstumu. Pat Venus tempļa pagrabos iespiedās smagā tveice un nogurdināja Hildu.

Kūrfirsta mīlule atdusējās kādā pa daļai no dabas, pa daļai mākslīgi radītā Venus tempļa alā, kur ledusauksts ūdens plūzdams atvēsināja gaisu.

Viņa bija atlaidusies uz dīvāna blakus ūdens baseinam, kurā rotaļājās zelta zivtiņas. Reizēm viņa, meklēdama veldzi, iemērca roku aukstajā ūdenī.

Hilda sapņoja. Tikai ne par kūrfirstu, kas viņu ar šiem labumiem apdāvinājis, bet par Lipu Tulianu. Tam piederēja viņas mīlestība un dvēsele. Bija tikai vienas ilgas — dzīve un Lips Tulians.

Viegliem soļiem pienāca viņas sulainis Kaspars.

Nu, ko tu teiksi? Vai tu runāji ar meiteni tur lejā, vai tu zini viņas likteni? Ko viņa teica? — Hilda jautāja.

Ak, kundze, tiešām pārsteigums. Meitene kādu laiku dzīvojusi Lipa Tuliana mājoklī.

Hilda satraukta pielēca kājās, nejuzdama vairs ne karstumu, ne nogurumu.

Saki taisnību — Filips ir mīlējis šo meiteni?

Ak nē, kundze. Viņa to noliedz, es jau aplinkus jautāju. Viņa apgalvo, ka tai nekad ar Lipu Tulianu neesot bijušas tuvākas at­tiecības. Viņš lielākoties dzīvojis ārpus mājas, līdz kādā dienā mei­teni nozadzis kāds muižnieks.

Kaspar, tu esi vientiesis. Tu nepazīsti sievietes un pļāpā tīrās muļķības. Es esmu sieviete un sievietes dabu pazīstu. Sī Elzbete ir piederējusi Filipam, bet noklusē to. Ja man zelta taisītājs nebūtu zvērējis, ka meitene vairs neredzēs saules gaismu, es pati to no­nāvētu. Bet es zinu, Betgers savu solījumu pildīs. Un man… man ir kāda ideja … tā jāizved …

Kas man jādara? — Kaspars jautāja.

Tev jāmēģina ievilnāt laupītāju virsnieku slazdos. Elzbetes dēj tas būs gatavs doties visādās briesmās. Ievilini viņu kaut kur un padari to nevarīgu! Pēc tam atved Venus templī, apakšzemes telpā blakus Betgera laboratorijai. Tur Filips man piederēs!

Tas ir grūts uzdevums, kundze, bet es tomēr mēģināšu. Kad man iesākt un kur lai viņu atrodu?

Es vēlos tūliņ. Viņa atrašanās vietu tev pateiks Elzbete.

Tā jau ir tā nelaime, ka viņa nezina. Es viņai jautāju. Viņa esot bijusi bez samaņas un šurp atvesta ar aizsietām acīm. Tajā apvidū atrodoties kādas vientuļas ūdensdzirnavas.

Vai tas ir viss?

Jā, kundze.

Labi, paļaujos uz tavu laimi. Tev nebūs grūti atrast to ap­gabalu, kurā viņi iziet laupīt. Kad to atradīsi, tad arī dzirnavas uzokšķerēsi. Tur tu viņu atradīsi. Viss pārējais jānokārto ar viltību.

Kaspars ar plaukstu pārvilka sev pār kaklu.

Bet ja nu mani? …

Smieklīgi! Filips tev ļaunu nedarīs, jo zina, ka esi mans sulainis. Izdomā pasaku, ka nejauši esi uzgājis vietu, kur Elzbete apcietināta. Gan tad viņu pievilsi. Te ir pudelīte un pulveris. Ar to viņš pilnīgi iemigs. Nu tev ir viss nepieciešamais. Nekavējies!

Kaspars palocījās un aizsteidzās viegliem soļiem.

Hilda atlaidās mīkstajā dīvānā un sāka sapņot par savu laimi.

Zelta taisītāja laboratorijas krāsnī vizuļoja brīnišķīgas krāsas, kas izstaroja lielu karstumu. Likās, ka Betgers to nejuta.

Neviena sviedru lāsīte neparādījās viņa marmorbaltajā sejā. Reteēm viņš uzmanīgi aplūkoja kādu pienveidīgu šķidrumu, kas šņākdams vārījās stikla traukā.

Jau divas dienas viņš uzcītīgi strādāja un tikai īsus brīžus ap­stājās, lai paēstu vai nosnaustos.

Vizdrīzākajā laikā tas vēlējās izpildīt kūrfirstam doto solījumu izgatavot zelta kaudzes un par to saņemt augstu atalgojumu. Viņš ticēja, ka atradīs līdzekli, lai noslēpumanais darbs izdotos. Karalis bija viņu apgādājis ar visu vajadzīgo. Atlika tikai strādāt un ie­sākto pabeigt.

Noslēpumainais šķidrums burvju katlā jau vārījās vairākas die­nas, un Betgers no šī viruma nenovērsa acis.

Reizēm viņš lasīja Nostradamus grāmatā, kurā bija aprakstīts, kā jāizgatavo gudrības akmens. Vārdi rēgojās tumši, noslēpumaini, bet Betgers tos izlasīja un arvien pārbaudīja krāsainos attēlus, kas atradās vecajos rakstos. Kāds attēls pēdējā lappusē sevišķi saistīja Betgera uzmanību.

Tur bija redzams darba noslēgums, kas katra cilvēka sirdī ra­dītu riebumu un šausmas.

Attēlā bija redzama darbnīca. Telpas vidū liels galds, tam blakus vīrs ar lielu, asu nazi labajā rokā. Uz galda uzsieta kaila meitene, un nežēlīgais vīrs, pacēlis nazi, tēmē uz nelaimīgās apaļajām krūtīm.

Zem attēla atkal senie raksti. Betgers, tos izlasījis, pagrieza ļaunas acis uz Elzbetes cietuma pusi.

Nežēlīgais zelta taisītājs bija izlēmis izdarīt savu noslēpumaino darbu.

Vai nelaimīgajai Elzbetei būs jāupurē sava dzīvība nelietim?

Jā, kas zinātu Betgera domas, tas nešaubītos,, ka šis cilvēks ir sagatavojies uz visļaunāko. Nabaga Elzbete, varbūt vienīgi Dievs spēs tevi glābt!

51. nodaļa PRĀGAS CIETUMĀ

Vecās Moldavas pilsētas centrā atradās .mūru ieslēgta ēka — Prāgas cietums, kurā nīka daudzi nelaimīgi cilvēki.

Cietokšņa pārvaldnieks nepazina žēlastības. Grāfs Martinics daudz nejautāja, vainīgs vai nevainīgs, un viņa kalpi ar lielāko prieku mocīja cietumniekus.

Daudzreiz viņš ļaunprātīgos nolūkos atņēma iedzīvotājiem īpa­šumus un pašus iesēdināja cietumā. Nekur nevarēja žēloties, jo pārvaldnieks sūdzības neuzklausīja. Labi vēl, ja lūdzējs palika dzīvs un atguva brīvību.

Visi baidījās no cietuma sargiem. Ja kāds negribēja atdot savu īpašumu, tas drīz vien nokļuva moku kambarī un iepazinās ar īkšķu skrūvēm un citām briesmām.

Garāmgājēji bieži dzirdēja mocekļu vaimanas, bet neviens pat neapstājās, visi steigšus devās prom no šīs moku vietas.

Tagad pārvaldnieks bija aizceļojis, un viņa vietu izpildīja kāds Bitels. Viņš bija resns, nežēlīgs cilvēks, un viņa nelietības pazina plašā apkārtnē.

Sis nelietis slimības dēļ ilgāku laiku nebija apmeklējis cietumu. Šodien viņš atkal gatavojās apskatīt cietumniekus un iegūt no tiem kādu laupījumu.

Pie vārtiem viņu sagaidīja cietuma virsuzraugs.

Kad bija beigusies liekulīgā sasveicināšanās, Bitels apvaicājās:

Nu, mīļais draugs, kā klājas? Vai daudzi ievesti? Ak, tā' nejēdzīgā slimība, arvien vēl sāp. Tā man neļāva ātrāk ierasties.

Virsuzraugs pasmaidīja. Viņš priecājās par priekšnieka nelaimi,, jo līdz šim viss laupījums bija ietecējis viņa rokās.

Tagad maz ienākuši, daži nabadziņi, kam nekā nebija.

Zēl, no tiem maz prieka.