/ Language: Latvia / Genre:sf_humor

IEDOMĪGAIS ROBOTS

Henrijs Katners

IEDOMĪGAIS ROBOTS HENRIJS KATNERS izdevniecība «Zinātne» Rīga 1970 No angļu valodas tulkojusi V. GRUNTĒ Mākslinieks A. ĻIPINS «Iedomīgais robots» ir Henrija Katnera pir­mais stāstu krājums latviešu valodā. Sis ameri­kāņu fantastiskās literatūras autors savā īsajā mūžā izmēģinājis roku dažādās profesijās un paguvis sarakstīt daudz interesantu darbu. Sais­tošā sižeta, dzirkstošā humora un spilgti oriģi­nālā stila dēj amerikāņu lasītāji viņu sevišķi iemīļojuši. H. Katners ir mūsdienu fantasts vārda vistiešākajā nozīmē, rakstnieks ar filozofisku ievirzi, kurš dzīvi vēro visdažādākajās tās iz­pausmēs, reizēm ļoti oriģinālā griezumā. Daudzi H. Katnera stāsti ir skumji, pat traģiski, bet viņš ari lieliski prot smieties. Un smieklu objektus šis savdabīgais autors atrod visdažādākajās ameri­kāņu dzīves pusēs. PAR HENRIJU KATNERU Runā, it kā fantastiem patīkot uzdot cilvē­kiem miklas. Arī Henrijs Katners uzdevis ne mazumu mīklu. Ne tikai literatūrā — arī dzīvē. Pie tam viņa biogrāfijā nav nekā nepa­rasta. Viņš dzimis 1914. gadā Losandželosā, ģi­menē, kuru varētu nosaukt par visu šai pilsētā dzīvojošo nāciju «etnisko vidējo». Viņš bija pa daļai anglis, pa daļai ebrejs, pa daļai vācietis, polis un īrs. Sociālos slāņus, pie kuriem piede­rēja ģimene, arī pieņemts raksturot kā «vidē­jus». Viņa tēvam piederēja grāmatu veikaliņš. Vēlāk ģimenes stāvoklis pasliktinājās. Tēvs no­mira, kad Henrijam bija pieci gadi. Lai kaut kā nodrošinātu iztiku, māte atvēra pansiju Sanfrancisko, taču viņai neveicās, un pēc vai­rākiem gadiem ģimene atgriezās dzimtajā pil­sētā. Tur Henrijs pabeidza vidusskolu, un viņu iekārtoja darbā literatūras aģentūrā, kas pie­derēja attālam radiniekam. Var būt, ka šo darbu bija izvēlējies Henrijs pats — zēns aiz­rāvās ar literatūru. Viņa literārās kaislības, starp citu, neizcē­lās ar oriģinalitāti. Tās bija tieši tādas pašas kā vairumam tā laika zēnu. 1926. gadā sāka iznākt pirmais amerikāņu zinātniskās fantas­tikas žurnāls «Amazing Stories», un jaunais Katners iemīļoja to. Ar laiku «Amazing Stories» atkāpās otrajā vietā. Katners aizrāvās ar žurnālu «World Tā­les». Tajā iespieda «gotiskā» manierē sarak­stītus sacerējumus, un tā autori uzskatīja sevi par Nataniela Hotorna, Edgara Po, Mērijas Sellijas un Vilkija Kolinza sekotājiem. Sajā žurnālā 1936. gadā tad arī tika publicēts Kat­nera pirmais darbs — dzejolis «Dievu ba­lāde». Vairāk dzejoļu viņš nav rakstījis, taču tajā pašā gadā turpat parādījās viņa pirmais prozas sacerējums «Kapsētas žurkas» — «šausmu stāsts», kas visā pilnībā atbilda žur­nāla «gotiskajām» tradīcijām. Pirmajam stās­tam sekoja otrais, otrajam — trešais tajā pašā «gotiskajā» virzienā: jaunā Katnera sirds ne­parko neatmaiga. So ciklu noslēdza stāsts «Es — vampīrs». Nepagāja ne divi gadi, kad Katners jau at­kal aizrāvās ar fantastiku. Nodarboties ar to nopietni viņam, tiesa, kādu laiku šķita pa­grūti — nepietika zinātniskās sagatavotības. Ja pietrūka tehnisko sīkumu, kurus tik augstu vērtēja Hernsbeks, tad tos Katnera darbos aiz­stāja humors. Katnera zinātniskajā fantastikā humora nav mazāk kā viņa agrīnajos sacerē­jumos — šausmu stāstos. Tā nāca klajā stāstu krājums «Holivuda uz Mēness». Tajā pašā gadā viņš iepazinās ar Katrīnu Mūru (dzim. 1911. gadā). Viņa bija jau pa­zīstama rakstniece— tik pazīstama, ka izde­vēji pat vairs neslēpa, ka viņa ir sieviete: fan­tastiku uzskatīja par nesievišķīgu nodarboša­nos. Katners, starp citu, tā nedomāja. Trīs ga­dus viņi strādāja kopā — un Katneram šī sa­darbība nāca par labu. Viņš gan prata labāk izveidot sižetu, toties viņa — to labāk izstrā­dāt, noslīpēt, piešķirt tam māksliniecisku vei­dolu un dažkārt arī vienkārši pabeigt kādu Henrija iesāktu sacerējumu. Ja darbs nevei­cās, viņš varēja pamest stāstu un domāt par jaunu sižetu. Vēlāk viņi apprecējās. Un turpināja strādāt kopā. Tagad viņi bija ļoti atzīti, viņus pazina dau­dzi. Un neviens nesaskatīja Katnerā nekā no­slēpumaina. Dīvainības? Jā gan. Bet kuram tad nav dī­vainību! Ļaudis zobojās par Katnera savalkātajiem virskrekliem, par viņa cenšanos pēc iespējas retāk lietot bārdas nazi. Brīnījās par viņa ne­patiku pret automobiļiem — un par nepārspē­jamo šofera māku, ko viņš palaikam demon­strēja. Sajūsminājās par nevaldāmo enerģiju, kas uzliesmoja viņā, tiklīdz viņš sēdās pie klavierēm, — tādos brīžos skanēja trakulīgas melodijas. Savas labas īpašības, savi trū­kumi — gluži parasta personība. Visi pazina Katneru — un neviens nezināja, kas ir Katners. Lielāko daļu savu sacerējumu Katners pa­tiešām parakstīja ar pseidonīmiem. Kad tika iespiesta «Dievu balāde», kāds lasītājs lūdza žurnālu paziņot, kas slēpjas aiz pseidonīma Henrijs Katners. Kā par spīti, vairumu vē­lāko darbu Katners brīžiem parakstīja ar psei­donīmiem. To bija tik daudz, ka pēc noslē­puma atklāšanās kāds cits fantasts tikko ne­zaudēja tiesības eksistēt. Viņa īsto uzvārdu, ar kuru viņš parakstīja savus darbus, uzska­tīja par Henrija Katnera kārtējo pseidonīmu. Turklāt Katners nebūt necentās maldināt lasītāju. Vienkārši tā sagadījās. Vajadzēja tikai kādam rakstniekam viņu saviļņot — un šī mākslinieciskā stimula ietekmē radās stāstu cikls. Pie kam vienlaikus no Katnera spalvas varēja sagaidīt krasi at­šķirīga satura stāstus. Visi šie sacerējumi tika parakstīti ar dažādiem pseidonīmiem. Cik bija pseidonīmu, tik bija arī Katneru. Pamazām ikviens no tiem — Lūiss Pedžets, Lorenss O'Donels, Keits Hemonds, Kelvins Kents, Pols Edmondss — kļuva populāri. Taču slavens kļuva tikai pats Henrijs Katners, — līdzko noskaidrojās, ka viņš vienā personā iemiesojis tos visus. Popularitāte, bet reizē ar to arī zināma matc- riāla neatkarība palīdzēja Katneram īstenot senlolotu sapni. Tajā vecumā, kad daudziem rodas spilgti izteikta nepieciešamība mācīt pārējos, Katners pats ķērās pie mācībām. Viņš iestājās Dienvidkalifornijas universitātē un pabeidza to 1954. gadā — četrdesmit gadu ve­cumā. Pēc četriem gadiem viņam vajadzēja aizstāvēt maģistra (kandidāta) disertāciju fi­zikā, taču kādas sirdslēkmes laikā viņu pār­steidza nāve. Un tagad kritikai nācās no jauna risināt jautājumu — kas tad ir Henrijs Katners? Viņš bija pārāk daudzveidīgs, lai būtu sa­protams, kur slēpjas Katnera vienreizīgums. Turklāt viņš atgādināja pārāk daudzus. Amerikāņu fantastikā sevišķā cieņā ir sava veida «nomenklatūras» pirmatklājums. Cil­vēks, kas ieviesis literatūras ikdienā jaunas tēmas, sižetus — kaut arī šaurus —, vienmēr var cerēt uz kritikas un lasī­tāju atsaucību. Te jāpiebilst, ka Katneram ne­vedās atklāt jaunas tēmas. Viņš pievērsās jaunajam laikus, taču vienmēr nedaudz vēlāk par citiem. Likās — nepatstāvīgs rakstnieks. Bet kādēļ bija tik grūti atdarināt šo nepat­stāvīgo rakstnieku?! Gluži vienkārši tādēļ, ka viņš atšķirībā no citiem pirmatklājējiem bija īsts rakstnieks. Ik­vienu izvēlēto tēmu viņš apstrādāja tā, tik daudz variantos, ka citiem vēlāk vienkārši ne­kas nepalika pāri. Tas, kas citiem šķita ļoti vienkāršs, viņam bija sarežģīts. Viņš bija līdzīgs aktierim bez noteikta ampluā. Arī tādus reizēm apvaino individualitātes trūkumā. Bet Katners arī necentās izcelties uz literatūras skatuves. Viņam gar to nebija daļas. Viņš uz­stājās nevis ar savu individualitāti, bet gan ar tēmas individualitāti. Viņa vienreizīgums tad arī slēpās tieši viņa daudzveidībā. Viņš skāra ļoti plašas ameri­kāņu fantastikas sfēras, savienoja daudzas līdz tam nesavienotas tendences, pie tam to nozīme laika gaitā izpaudās jo dienas jo spilgtāk. Henrijs Katners nebūt nav zinātniskais fan­tasts šī vārda tiešā un, kā mēs to patlaban saprotam, ļoti šaurā nozīmē. Ar to viņš atgā­dina Reju Bredberiju un, jāteic, ne gluži nejauši. Katners bija viens no tiem, kas palī­dzēja Bredberijam ieiet fantastikas pasaulē. Palīdzēja vistiešākajā veidā: viņš rūpīgi izla­boja, gandrīz vai pārrakstīja vairākus Bredbe- rija pirmos stāstus. Palīdzēja arī tā, kā jeb­kurš gados vecāks labs rakstnieks palīdz jau­nākam, pat ja viņi nav pazīstami. Pieņemts uzskatīt, ka tādi Bredberija stāsti kā «Veids» radušies tiešā Katnera ietekmē. «World Tāles» agrīnā perioda «nežēlīgie» stāsti tagad iegu­va — sākumā Katnera, vēlāk Bredberija uz­tverē — filozofisku jēgu. Pirmsromantiskās un romantiskās tradīcijas atklājās nevis savās ārējās iezīmēs, bet gan savā filozofiskajā tendencē. Katners vairs necentās iebiedēt lasī­tāju, viņš mēģināja kopā ar to izprast dzīvi. Varbūt tādēļ viņš pastāvīgi nonāca pie ma­ziem filozofiskiem atklājumiem. Vienā no viņa stāstiem, piemēram, zinātnieks rada robotu, kuram pašam jāpieņem lēmums. Taču robots uzvedas ļoti dīvaini: viņš ielaužas bibliotēkā, pusstundas laikā izlasa visas grāmatas — un viņu pārņem neremdināma zināšanu kāre. Kā tā modusies robotā? Gluži vienkārši, viņš ne­var neko izlemt, iekams nav saņēmis pilnīgu informāciju. Bet, tā kā saņemt pilnīgu informāciju iespējams, vienīgi izzinot Visumu — pasaulē taču it viss ir savstarpēji atkarīgs —, tad viņš «mācīsies», kamēr sa­bruks. Nekādus lēmumus viņš tik un tā nepie­ņems. Ar visām savām grandiozajām spējām viņu acīmredzot traucē tas, ka viņš nav cil­vēks … Jau pēc tam, un nevis ASV, bet PSRS, parādījās ļoti interesantā P. Simonova teo­rija, no kuras izriet, ka cilvēkam piemītošais emociju mehānisms ir kompensējošs — tas dod iespēju pieņemt lēmumus, bāzējoties arī uz nepilnīgu informāciju. Vai arī cits stāsts — par androīdu, kas pa­tiesi uzskata sevi par cilvēku. Jāatzīst, šim robotam ir savi argumenti: viņš jau sasnie­dzis cilvēkam raksturīgo komplicētību, un tā­dēļ viņš ir drīzāk cilvēks nekā robots. Arī te Katners apsteidza daudzu zinātnieku hipotē­zes par emocijām kā īpaši sarežģītas matērijas uzbūves rezultātu, pie kam, teorētiski sprie­žot, nav svarīgi, vai tās ir organiskas vai neorganiskas. No Vīnera teorijas taču izriet, ka vadības vispārīgās likumsakarības ir kopīgas. Jā, Katners bija filozofiskas ievirzes cilvēks. Tādēļ arī viņam izdevās savienot savā daiļ­rade daudzas amerikāņu fantastikas tenden­ces, jo ikvienā no tām viņš saskatīja filozo­fisku jēgu. Katners runāja par dzīvi tās dažādās for­mās un izpausmēs, reizēm neiedomājamās, neticamās, ikdienā nesaprotamās, taču vien­mēr par dzīvi tās daudzveidībā un viengaba­lainībā. Tādēļ arī viņš bija paša mūsdienīgākā' fantasta paraugs. To mēs varam pilnīgi droši apgalvot tagad, trīspadsmit gadus pēc viņa nāves. Un, cik daudzveidīga viņam likās dzīve, tik daudzveidīgi bija viņa mākslinieciskās izteik­smes līdzekļi. Dažkārt viņš skuma. Daudzi viņa stāsti ir skumji, daudzi traģiski. Un viņš prata arī apbrīnojami smieties. Pareizāk sa­kot, izsmiet. Arī satīra mēdz būt dažāda. Reizēm tā ir ļoti drūma. Katners ķērās pie satīras, kad gri­bēja pasmieties. Viņš bija ļoti jautrs satīriķis. Bet smieklu iemeslu viņš rod visdažādākajās amerikāņu dzīves veida izpausmēs. Par «izpriecu industriju» ir rakstīts daudz, par to rakstījuši arī fantasti, — un ne ikreiz humoristiskā tonī. Tā ir diezgan bīstama cil­vēka dvēselei, jo paredzēta bezpersonisku būtņu radīšanai, kuras nez kādēļ pretendē uz nosau­kumu «cilvēks». Katners arī raksta par to. Viņš nepauž sašutumu — viņš smejas. Taču tiem, par kuriem viņš smejas, no tā vieglāk nekļūst. Krāpnieku uzņēmēju ģimene «Iedo­mīgajā robotā» diez vai dižotos, ka tā glau­dīta pa spalvai. Un cik ļoti Katneram gribē­tos, lai arī dzīvē cilvēkus pārņemtu šausmas, sastopoties ar «masu mākslas» darbiem, un viņi gluži kā šajā stāstā pa kaklu pa galvu mestos laukā no zālēm, kur viņus grasās pa­mielot ar sēnalām! Pie humoristikas — tiesa, īpaša veida — pieder arī Katnera slavenais stāstu cikls par mutantu Hogbenu ģimeni. Šoreiz tā ir hu­moristiska gotika. Stāsti par ITogbeniem at­gādina ķeltu pasakas ar to ērmoto grotesku un savdabīgo pasaules skatījumu. «Mēs, Hogbeni, esam ģimenīte uz goda,» tā sākas viens no stāstiem. Patiešām, otras tā­das ģimenes nav! Ne jau katram, teiksim, ir vectēvs, kam vairāk par visu patīk lidot pa gaisu — tāpat, bez jebkādiem speciāliem aparātiem. Nevarētu teikt arī, ka ļoti izpla­tīta būtu spēja, kad vien iegribas, kļūt nere­dzamam. Bez tam Hogbeniem ir vēl daudz citu atšķirīgu iezīmju un spēju. Taisnību sa­kot, viņi apveltīti ar visu to, ko fantasti no laika gala piešķīruši saviem varoņiem. Arī strādnieki viņi nav peļami; drusku pakūtri, protams, toties kas viņiem par lieliskām iema­ņām! Daudz neprātodami, gandrīz vai pēc nojautas viņi būvē atomkatlu, lāzeru vai kaut ko tamlīdzīgu un daudz citu brīnišķīgu mašīnu, ierīču, aparatu. Visi šie izgudrojumi nav jauni. Tie jau sen patentēti — daļēji dzīvē, daļēji fantastikā. Bet ar kādu apskaužamu da­biskumu pret tiem izturas Hogbeni! Viņu uz­tverē tā nav pat ikdiena, tas ir vienkārši uz­jautrinājums. Nekāda svinīguma, nekādas augstprātības, nekādas daudzvārdības saru­nas par to visu. Bet, kad viens tāds pļāpa at­rodas, tad viņu kā ļauno garu austrumu pasa­kās iedzen pudelē. Viņš, protams, ir intere­sants, tomēr vairāk gan uzmācīgs un apnicīgs. Lai pasēž vien, no tā neviens necietīs. Kas gan viņi ir, šie Hogbeni? Taču ne «pār­cilvēki»? Šķiet, tā tomēr ir. Tikai Katners pie­šķir šim vārdam savdabīgu nokrāsu. Tik sav­dabīgu, ka Hogbeni gandrīz vai izskatās pēc izplatītā priekšstata «pārcilvēks» parodijas. Fantastika bieži risina jautājumu: vai cil­vēks jau izsmēlis savas iespējas, vai viņam vēl lemts attīstīties? Vai nākotnes cilvēku mūžs nekļūs garāks, vai viņu smadzenes ne­iemantos jaunas iespējas, vai viņos ncizpaudī- sies kaut kādas mums nepazīstamas spējas? Visiem šiem prātojumiem dažkārt ir reāls zi­nātnisks pamats. Ir zināms, ka cilvēce vēl ir ļoti jauna; pēc daudzu zinātnieku domām, tai lemts attīstīties ne vien sociālā, bet arī biolo­ģiska plāksnē. Tomēr šie apsvērumi ne vienu reizi vien no­derējuši par argumentiem dažādu antidemo­krātisku teoriju izveidē. Roberts Hainlains, piemēram, romānā «Bezdibenis» demonstrē savdabīgu «pārcilvēku» organizāciju, kas no­domājusi sagrābt varu visā pasaulē, bet laika gaitā, ģenētiski nošķiroties, izveidoties par kādu jaunu bioloģisku cilvēka pasugu, kas vada citus, zemāku pasugu cilvēkus. Šie «pār­cilvēki» atšķiras no parastā cilvēka tāpat, kā «saule atšķiras no sveces gaismas», un tādēļ starp viņiem var pastāvēt tikai viena veida attiecības — attiecības starp neierobežotu varu un paklausīgiem padotajiem. Viņus šķir bezdibenis, un tā tam jābūt. Hogbeni ir vienkārši ļaudis. Viņi vēlas ti­kai, lai tos neviens netraucē. Viņiem galve­nais ir — būt kā visiem. Un, ja viņi tomēr nav «kā visi», tad vienīgi pašā labākajā nozīmē. Hogbeni dzīvo vairākus tūkstošus gadu. Un tas, kas citiem šķiet mūžīgs, viņiem ir pār­ejošs. Tas, kas citu uztverē ir nozīmīgs, vi­ņiem ir apbrīnojami nenozīmīgs. Varētu lik­ties, ka visus iebiedējis vietējais boss Gendijs, bet, lūk, Sonks — no Hogbenu viedokļa vēl pavisam-zēns — pieveic viņu! Lai to panāktu, viņš izvēlējies vienkāršāko paņēmienu — licis Gendijam izstāstīt par sevi patiesību. Prāta ziņā Hogbeni ir panaivi. Kā jau vien­kārši ļaudis, viņi izturas dabiski. Un Katners mīl viņus par to, ka tie saglabājuši šo dabis­kumu, ko citi zaudējuši. Tieši šis dabiskums dod viņiem iespēju saskatīt daudz tāda, ko citi neievēro. Hogbeni dzīvo gadu tūkstošiem, bet viņiem nekas nav apnicis, viņiem viss ir inte­resants. Lai gan dažkārt atgadās arī otrādi. Tieši šajos stāstos mēs ik uz sola sastopamies ar sašutumu par konformismu, mantrausību, ne­kaunību un par to, ko Rietumos pieņemts dēvēt par «emocionālo fašismu». Kā novērtēt kaut vai zvēriska privātīpašnieciskuma pārņem­to izdzimumu misteru Jensiju no stāsta «Uz redzīti!»? Kādreiz kāds (vi ņs n av ievērojis, kas) uzminis viņam Ņujorkā uz kā­jas, un tagad viņš grib iznīcināt visu pasauli, lai līdz ar pārējiem cilvēkiem ciestu arī nezi­nāmais pāridarītājs. Bet skumji misteram Jcnsijam tukšajā pasaulē nebūs: viņš arī paš- laik dzīvo, nošķīries no cilvēkiem. Vienīgi ne­būs, kam kaitēt ar savām nelietībām. Vispār, dzīvot pasaulē ir ārkārtīgi intere­santi — viss ir tik dažāds, un arī viņi paši, Hogbeni, ir tik dažādi. Zēl tikai, ka laika gaitā šīs dažādības kļuvis pamazāk un visapkārt radies tik daudz vienveidīgu cilvēku, nonive­lētu — unificētu, kā teiktu «propesors» (no stāsta «Jezga ar profesoru»). Pats Sonks Hogbens gan tā neteiktu. Viņš šos gudros vārdus nesaprot. Zīmīgi, ka zinātnieks Galigers, vēl viena plaša Katnera stāstu cikla varonis, arī ne vi­sai labi saprot šos gudros vārdus. Radīt brī­nišķīgus izgudrojumus viņam palīdz nojauta. Tur darbojas drīzāk zemapziņa nekā saprāts. Tas, ko viņš dara, atbilst cilvēka dabiskajām spējām. Tādēļ arī Galigeram ne prātā nenāk dižoties, kaut kā izcelt sevi. Hogbeni, Galigers un daudzi citi Katnera varoņi ir cilvēciski — lūk, kas viņos ir galve­nais. Un tas, pēc Katnera clomām, ir galvenais, kas nepieciešams pasaulei. Katners tic pro­gresam. Nevis progresam vispār, bet gan tā­dam, kas saistīts ar cilvēku un ko nosaka viņa attīstība. Pie kam vispusīga attīstība. Neviena prāta uzvara, kas nāk par ļaunu dvēse­lei, viņu neapmierina. Kaut kādā cilvēces at­tīstības posmā tās intelektuālo līmeni noteiks morālais līmenis. Sai sakarībā īpaši jāatzīmē pazīstamais Katnera stāsts «Absalons». Ģeniāls zēns, kas nosaukts ķēniņa Dāvida nepaklausīgā dēla vārdā, saceļas pret tēvu. Bet viņš saceļas tā­dēļ, ka tēvs vadās pēc formālas, bet viņš — pēc augstākas morāles likumsakarības, tādēļ, ka tēvs «zaudējis spēju brīnīties», bet viņš — ne, tādēļ, ka viss, ko runā viņš, ir taisnība, bet tas, ko runā tēvs, — liekulība. Viņš ir spējīgāks par tēvu. Bez tam vēl — augstāk attīstīts un dvēseliski skaidrāks. Tas ir pats galvenais. Fizisko spēku viņš salīdzina ne tikai ar inte­lektuālo, bet arī ar morālisko. Un uzvar. Viņš aizstāv nevis vienkārši savas tiesī­bas mācīties to, ko vēlas, — viņš aizstāv sevi kā personību. Tagad vairs neviens neglū­nēs viņa smadzenēs kā Hogbenu kaimiņi pa atslēgas caurumiem. Cilvēks — tas ir ļoti daudz. Un Katnera varoņi cenšas attīstīt savas labākās īpašības nevis tādēļ, lai paceltos pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai par tiem kļūtu. Visus savus va­roņus Katners mērī ar vienu mērauklu. Ne sa­biedrībā ieņemamais stāvoklis, ne viņu veiksme vai neveiksme Katneru neinteresē. Cilvēks ir vērtējams vienīgi pēc prāta un dvēseles īpa­šībām. Šo domu Katners reizēm ietērpj uz­svērti paradoksālā formā. Stāstā «Slēpšanās», piemēram, Katners liek uzvarēt cilvēkam, kas saglabājis tikai savu personību un intelektu. Viņš pat nav cil­vēks vārda parastā nozīmē — tas ir trans- plants, mazs metāla cilindrs, kuram pārstā­dītas katastrofā bojā gājuša kosmonauta sma­dzenes. Bet tā ir ievērojama personība, un tā gūst pelnītu uzvaru. Vai tiesa, ka ir bijis daudz Katneru? Tiesa, ja runājam par šī rakstnieka pielietoto stilu un sižetu daudzveidību. Bet aiz tā visa bijis viens Katners, cilvēks ar stingru morālu nostāju. Cilvēks, kas iejaucies dzīvē tādēļ, lai padarītu to cilvēciskāku. i. Kagarlickis

HENRIJS KATNERS

IEDOMĪGAIS ROBOTS

VAI ARĪ...

Migels un Fernandess slapstījās katrs savā ielejas pusē, apšaudījās uz labu laimi, kad pēkšņi nosēdās lidojošais šķīvītis. Viņi veltīgi iztērēja vairākas patronas, tēmēdami uz dī­vaino gaisa kuģi. Pilots izkāpa no lidaparāta, šķērsoja ieleju un soļoja pa nogāzi augšup, kur Migels kaktusa pavēnī bija ieņēmis ne visai drošas pozīcijas, nepārtraukti lamājās un, cik ātri spēdams, pārlādēja šauteni. Jo tu­vāk svešinieks nāca, jo grūtāk bija trāpīt. Bei­dzot pēdējā brīdī Migels nosvieda šauteni, pa­ķēra mačeti un pielēca kājās.

— Mirsti jel! — viņš iesaucās un atvēzē­jās. Tērauda asmens noplaiksnīja karstajā Meksikas saulē. Elastīgi atsitusies pret pilota kaklu, mačete uzlidoja augstu gaisā, un

Migela roka notirpa, kā elektriskās strāvas ķerta. No ielejas otras puses, sīkdama kā lap­sene, šurp traucās lode. Migels saļima un pa­ripoja aiz klints bluķa. Garām aizspindza vēl viena lode, un uz pilota kreisā pleca pašķīda zilas dzirksteles.

—   Estoij perdido[1], — migels noteica, ga­līgi satriekts. — Viņš pieplaka pie zemes, tad pacēla galvu un nikni nošņācās uz ienaid­nieku.

Svešiniekam tomēr nebija padomā nekas ļauns. Vēl vairāk — viņš šķita neapbruņots. Migela asais skatiens ieurbās atnācējā. Tas bija neparasti ģērbies. Galvu rotāja zila īsu, spožu spalvu cepurīte. Zem tās viedās barga 1111 nepielūdzama askēta seja. Svešais bija tievs kā skals un gandrīz septiņas pēdas garš. Bet viņš tik tiešām šķita neapbruņots. Tas at­deva Migelam drosmi. Viņš pārskatīja ap­kārtni, vai neieraudzīs mačeti. Nekur tuvumā to nemanīja, bet šautene rēgojās tikai pāris soļu nostāk.

Svešais pienāca klāt Migelam.

—   Piecelies, — atnācējs teica. — Parunā­sim.

Viņš lieliski runāja spāniski, tikai viņa balss likās skanam kaut kur Migela galvā.

—   Necelšos, — Migels tiepās. — Ja piecel- šos, Fernandess mani nošaus. Šaut viņš gan neprot, tomēr neesmu tāds muļķis, lai riskētu. Turklāt tas nav godīgi. Cik tad Fernandess jums maksā?.

Svešinieks nosodoši paraudzījās Migelā.

—  Vai tu maz zini, no kurienes esmu iera­dies? — viņš vaicāja.

—   Tas mani nemaz neinteresē, — Migels atcirta, slaucīdams sviedrus no pieres. Viņš pašķielēja uz tuvīno klints bluķi, aiz kura bija paslēpis ādas maišeli ar vīnu.

—   Jūs, bez šaubām, nākat no los estados unidos [2] , kā jūs, tā jūsu lidaplarāts. ziņošu Meksikas varas iestādēm.

—   Vai tad Meksikas varas iestādes atbal­sta slepkavošanu?

—   Mums ar kaimiņu ir pašiem savi rē­ķini, — Migels attrauca. — Jāizšķir, kurš te ir īstais ūdens saimnieks — viņš vai es, tas ir ļoti svarīgi. Turklāt es šāvu pašaizsardzī­bas nolūkā. Tas cabrčn[3] viņpus ielejas grib mani nogalināt. Un jūs esat viņa algots slep­kava. Gan dievs sodīs jūs abus. — Tad viņam iešāvās prātā jauna doma. — Cik jūs gribat par Fernandesa novākšanu? — viņš apvaicā­jās. —• Došu jums trīs peso un labu kazlēnu.

—   Nekādas slepkavošanas vairs neno­tiks, — svešais noskaldīja. — Saprati?

—   Tad ejiet un pasakiet to Fernande- sam, — Migels teica. — Iestāstiet viņam, ka īpašuma tiesības uz ūdeni pieder man. Un lai viņš iet savu ceļu.

Blenžot garajā svešiniekā, Migelam jau saka sāpēt kakls. Viņš drusku pagrozījās, un nekustīgo, sakaitēto gaisu no jauna pāršķēla lode, kas ietriecās kaktusā, ka nošļakstēja vien.

Svešais pieglauda cepurītes zilās spalvas.

—  Vispirms es, kā nākas, izrunāšos ar tevi. Paklau, Migel.

—   Kas jums teica, kā mani sauc? — Mi­gels jautāja, apveldamies uz muguras un pie­sardzīgi apsēzdamies aiz klints. — Tā jau es domāju. Fernandess nolīdzis jūs, lai mani no­slepkavotu.

—   Tavs vārds man zināms tāpēc, ka maz­liet protu lasīt tavas domas. Ne visai daudz, jo tās ir pārāk miglainas.

—   Ak tu suņa bērns tāds! — Migels nola­mājās.

Svešiniekam iedrebējās nāsis, tomēr viņš izlikās nedzirdam piezīmi.

—   Es nāku no citas pasaules, — viņš sāka skaidrot. — Mani sauc… Migelam tas izklau­sījās kā «Ketzalkotls».

—   Ketzalkotls? — Migels ironiski pārvai­cāja. — Nu kā tad, kā tad. Bet es esmu svē­tais Pēteris, kam ir visas debesu atslēgas.

Ketzalkotla iekritušie, bālie vaigi pietvīka, tomēr viņš savaldījās un mierīgi turpināja:

—       'Paklau, Migel. Paskaties uz manām lū­pām. Tās nekustas. Mani vārdi atskan tavā galvā telepātijas ietekmē, bet tu manas domas pārtulko sev saprotamos vārdos. Acīmredzot mans vārds tev likās pārāk sarežģīts. Un tu to pārveidoji par Ketzalkotlu. Bet tas nebūt nav mans īstais vārds.

—  De veras[4], — migels piekrita. — tas ne­būt nav jūsu īstais vārds, un jūs nemaz nenā­kat no citas pasaules. Nemūžam neticēšu tā­dam norteamerica.no[5], lai viņš zvēr kaut vai pie desmittūkstoš svēto dvēselēm.

Ketzalkotla askētiskā seja atkal piesarka.

—   Esmu ieradies šeit ieviest kārtību, — viņš pūlējās ieskaidrot, — nevis nosist laiku strīdos ar visādiem… Klau, Migel. Kā tev liekas, kāpēc tu nevarēji nogalināt mani ar mačeti? Kāpēc lodes mani neskar?

•— Kāpēc jūsu lidaparāts lido? — Migels atvaicāja. Viņš izvilka tabakmaku un sāka tīt cigareti, tad uzmanīgi paraudzījās, kas notiek aiz klints. — Var būt, ka Fernandess jau uz­glūn man no kāda stūra. Kur man tā šau­tene …

—  Lai paliek, — Ketzalkotls viņu attu­rēja. — Fernandess tevi neaiztiks.

Migels griezīgi iesmējās.

—  Bet arī tu nedrīksti viņu aiztikt, — Ket­zalkotls stingri piebilda.

—      Ak tad, pēc jūsu domām, man vēl būtu jāpagriež otrs vaigs, — teica Migels, — lai šim ērtāk izšaut man galvā caurumu, ko? Sciīnr Ketzalkotl, kad redzēšu Fernandesu nakain pāri ielejai ar paceltām rokām, tad gan es ticēšu, ka viņš ir samierinājies. Bet ij tad neļaušu tam ķēmam nākt man par tuvu, jo var gadīties, ka šim uz muguras paslēpts dun­cis.

Ketzalkotls vēlreiz pieglauda cepurītes zi­las, tēraudam līdzīgās spalvas. Viņa kalsnajā sejā pavīdēja neapmierinātība.

—   Strīdiem reizi par visām reizēm jādara gals, — viņš teica. — Mēs rūpējamies par kartību Visumā, un mūsu pienākums ir nest mieru ikvienai planētai, ko sastopam savā ceļā.

—   Tā jau domāju, — Migels apmierināti noteica. — Jūs nākat no los estados unidos. Kālab tad jūs nenesat mieru pats savai ze­mei? Los senores* Hemfriju Bogartu un Edvardu Robinsonu esmu redzējis las pelicu- las[6]. dancojot ar la setīora betiju grebļu. un kur tad vēl tie paši gangsteri — viņi tak šauj viens uz otru no visiem Ņujorkas debes­skrāpjiem. Bet ko tai laikā darāt jūs? Dancojat ar la senora Betiju Grebļu. Ko nu, pazīstu jūs. Vispirms jūs nesīsiet mieru, bet vēlāk pievāk­siet mūsu naftu un derīgos izrakteņus.

Ketzalkotls pikti paspēra akmentiņu, kas gu­lēja pie viņa spožos metāla zābakos ieautajām kājām.

—        Kā tu to nesaproti, — viņš pārmeta un ievēroja neaizdegto cigareti, kas šūpojās Mi­gela mutes kaktiņā. Ketzalkotls strauji pa­cēla roku, un no viņa gredzena izšāvās žilbi­nošs stars, kas aizdedzināja cigaretes galu. Migels pārbijies atlēca atpakaļ, tad ievilka dūmu un pamāja ar galvu. Spožais stars no­zuda.

—       Mtiekas gracias, setīor*, — Migels pa­teicās.

Ketzalkotla bezkrāsainās lūpas savilkās lādā kā smīnā. — Migel, — viņš uzsauca, — vai to spētu kāds norteamerieano?

—   Quien sabe?**

—       To nespēj neviena dzīva dvēsele uz jūsu planētas, un tu to zini gluži labi.

Migels paraustīja plecus.

—       Vai redzi to kaktusu? — Ketzalkotls vai­cāja. — Varu to iznīcināt divās sekundēs.

—   Ticu, setīor.

—       Tādā gadījumā es piebildīšu, ka spēju iznīcināt visu jūsu planētu.

—       Jā, esmu dzirdējis par atombumbām, — Migels laipni piebalsoja. — Bet kāpēc tad jūs tā uztraucaties par mazo nesaprašanos starp mani un Fcrnandesu? Runa ir tikai par nieka ūdens peļķīti, kas neinteresē nevienu, izņe­mot …

Garām aizspindza lode.

Ketzalkotls dusmīgi paberzēja gredzenu pirkstā.

- Tāpēc ka pasaulei vienreiz jāizbeidz šie strīdi, — viņš draudoši paziņoja. — Pretējā gadījumā mēs to iznīcināsim. Nesaprotu, kāda iemesla dēļ cilvēki nevarētu dzīvot mierā un saticībā.

—   Viens iemesls tomēr ir, setīor.

—   Un tas būtu?

—   Fernandess, — Migels paskaidroja.

—   Es iznīcināšu jūs abus, ja nebeigsiet šo plūkšanos.

— El senīor ir cēls miernesis, — pieklājīgi sacīja Migels. — Es nemaz negribu plūkties, tikai pasakiet, kā tad lai pasargāju savu dzī­vību.

—   Arī Fernandess liks tevi mierā.

Migels noņēma no galvas nodriskāto, ap­nēsāto sombrero, uzmauca to kārts galā un uzmanīgi pacēla virs klints. Kaut kas nejauki nokrakšķēja. Cepure nolidoja no kārts, un Mi­gels satvēra to vēl gaisā.

—   Labi, —viņš teica. —■ Ja jūs tā uzstājat, senīor, es vairs nešaušu. Bet no šīs slēptuves ārā nelīdīšu. No visas sirds gribu izbeigt plūkšanos. Bet man tā vien rādās, ka jūs gri­bat, lai es daru kaut ko tādu, ko nemaz ne­protu darīt. Tikpat labi jūs varat likt, lai es skrienu pa gaisu kā jūsu lidaparāts.

Ketzalkotls sapīka vēl vairāk. Beidzot viņš sacīja:

—       Pastāsti, Migel, kā tad jūs abi sastrīdē­jāties.

—       Fernandess grib nobendēt mani un ap­spiest manu ģimeni.

—   Kādēļ tas viņam vajadzīgs?

—       Tādēļ, ka viņš ir ļauns, — Migels at­teica.

—   Kāpēc tad ļauns?

—       Tāpēc, — Migels loģiski secināja, — ka viņš grib nobendēt mani un apspiest manu ģimeni.

Saruna pārtrūka. Garām steidzās čakste. Tā apstājās, lai paknābātu Migela šautenes spožo stobru. Migels nopūtās.

—       Tepat netālu paslēpts maišelis ar vī­nu … — viņš sāka, bet Ketzalkotls neklausī­jās.

—       Ko tu teici par īpašuma tiesībām uz ūdeni?

—       Ak par to, — atsaucās Migels. — Mūsu zeme ir nabadzīga, senor. Ūdens šeit dārgāks par visu. Pārcietām sausu gadu, un nu ūdens nepietiks ne manai, ne kaimiņu ģimenei. Bet tā peļķe pieder man. Fernandess grib noben­dēt mani un apspiest…

—   Vai tad tiesa jūsu zemē nepastāv?

—       Tādiem kā mums? — Migels atjautāja un laipni pasmaidīja.

—       Vai arī Fernandesam ir ģimene? — Ket­zalkotls painteresējās.

—   Jā, nabadziņi, — Migels atbildēja. — Ja viņi nestrādā, kamēr krīt no kājām, Fernan­dess tos sit.

—   Vai tu savējos nesit?

—   Tikai nepieciešamības gadījumā, — Mi­gels paminstinājās. — Mana sieva ir resna un slinka. Bet vecākais dēls Ciko palaiž muti. Mans pienākums ir nepieciešamības gadījumā viņus pārmācīt — manai ģimenei tas nāk tikai par labu. Mans pienākums ir arī nosargāt mūsu īpašuma tiesības uz ūdeni, jo ļaunais Fernandess grib nobendēt mani un …

—   Tā ir veltīga laika tērēšana, — Ketzal­kotls nepacietīgi pārtrauca. — Ļauj padomāt.

Viņš atkal paberzēja gredzenu un paraudzī­jās visapkārt. Čakste bija sameklējusi gar­dāku kumosu par šauteni. Pakampusi ķirzaku, kuras astes galiņš rēgojās tai no knābja, čak­ste skrēja prom.

Augšā koši zilajās debesīs spīdēja karsta saule. Sausais gaiss smaržoja pēc meskita [7] . Lidojošā šķīvīša nevainojamā forma un žilbi­nošais spožums savādi kontrastēja ar ielejas zaļumu.

—   Pagaidi tepat, — Ketzalkotls beidzot teica. — Es aprunāšos ar Fernandesu. Kad saukšu, nāc uz manu kuģi. Mēs ar Fernandesu būsim jau priekšā.

—   Kā vēlaties, senjor, — Migels piekrita. Viņa acis sāka šaudīties šurpu turpu.

—   Un neaiztiec šauteni, — Ketzalkotls brī­dināja.

—   Nenāk ne prātā, senīor, — Migels atbil­dēja. Viņš nogaidīja, kamēr slaidais sveši­nieks aiziet, tad sāka uzmanīgi rāpties pa sauso zemi uz šautenes pusi. Pēc brīža atra­dās arī mačete. Beidzot varēja ķerties pie vīna maišeļa. Viņš bija patiešām ļoti izslāpis. To­mēr daudz dzert nedrīkstēja. Migels žigli pieladēja šauteni, atspiedās pret klinti un sāka gaidīt, lāgiem iebaudīdams pa malciņam no maišeļa.

Pa to laiku svešā gaisa kuģa pilots, nelik­damies ne zinis par lodēm, kas reizumis no- zibsnīdamas atsitās pret viņa tēraudaino stāvu, tuvojās Fernandesa slēptuvei, šaušana mitējās. Tikai pēc laba laiciņa svešais beidzot parādījās no jauna un pamāja Migelam.

—   Ya voiļ, senīor[8], — migels atsaucās. viņš nolika šauteni uz klints, lai būtu pa ķērienam, un uzmanīgi piecēlās, gatavs mesties atpakaļ, liklīdz saskatīs ko aizdomīgu. Nekā aizdo­mīga nemanīja.

Svešajam līdzās nostājās Fernandess. Mi­gels nekavējoties paķēra šauteni un notēmēja.

Kaut kas nošņāca gaisā. Šautene Mi­gela rokās iekvēlojās. Viņš iebļāvās, nometa ieroci un mirkli vēlāk nejuta vairs nekā,

«Aizeju ar godu,» noplaiksnīja pēdējā ap­ziņas dzirkstelīte.

. . . Viņš atguvās milzīgā lidojošā šķīvīša paēnā. Ketzalkotls nolaida roku, ar ko bija aiz­klājis Migela seju. Viņa gredzens laistījās saulē. Migels apreibis papurināja galvu.

—   Vai esmu dzīvs? — viņš jautāja.

Bet Ketzalkotls ij nedomāja atbildēt. Viņš bija pagriezies pret Fernandesu, kas stāvēja tam līdzās, un plātījās Fernandesa neizteik­smīgās sejas priekšā. Fernandesa stiklainajās acīs iezibsnīja Ketzalkotla gredzena spožums. Arī viņš papurināja galvu un kaut ko noburk­šķēja. Migels lūkoja atrast savus ieročus, taču veltīgi. Viņš pabāza roku zem krekla, bet arī no vecā, labā naža vairs nebija ne vēsts.

Abu kaimiņu skatieni sastapās.

—  Nu mums abiem beigas, don Fernandes, — Migels ierunājās. — Šis senor Ket­zalkotls nokaus mūs abus. Savā ziņā žēl, ka tu nokļūsi ellē, bet es paradīzē, jo tad jau mēs vairs nekad neredzēsimies.

—  Tu maldies, kaimiņ, — Fernandess at­cirta, veltīgi meklēdams savu nazi. — Tev pa­radīzi neredzēt. Un to garo norteamericano nemaz nesauc Ketzalkotls. Lai slēptu visas ši- tās izdarības, viņš pieņēmis Kortesa vārdu.

—  Savas pasaciņas varēsi stāstīt pašam nelabajam, — Migels attrauca.

—  Apklustiet, jūs tur, — Ketzalkotls (vai Kortess) viņus skarbi apsauca. — Jūs redzē­jāt, uz ko esmu spējīgs. Un tagad klausieties.

Mēs esam uzņēmušies cēlo pienākumu gādāt, lai visā Saules sistēmā val­dītu miers. Mēs esam augsti attīstīti, mūsos mīt spēks, par ko jūs neiedrošināties pat sap­ņot. Esam atrisinājuši visas problēmas, kuras jusu planētas iedzīvotājiem palikušas neatri­sinātas, un mūsu pienākums ir lietot savu spēku vispārējas labklājības interesēs. Ja gri­bat palikt dzīvi, tad aizmirstiet visas ķildas —• tūlīt un uz visiem laikiem — un no šī brīža dzīvojiet mierā un saticībā. Jūs mani sapratāt?

—   Es to vienmēr esmu gribējis, — sašutis iesaucās Fernandess, — bet tas ķēms tīko mani noslepkavot.

—   Nekādas slepkavošanas vairs neno­liks, — teica Ketzalkotls. — Vai nu jūs dzīvo­siet saticībā, vai arī mirsiet.

Migels un Fernandess saskatījās, tad abi pa­vērās Ketzalkotlā.

—   Setīor ir cēls miernesis, — murmināja Migels. — Kā jau tiku sacījis. Jūsu priekšli­kums, zināms, ir zelta vērts. Tomēr mums tas nav tik vienkārši. Dzīvot mierā ir labi. Pat ļoti labi, setīor. Tikai pamāciet, kā to izdarīt.

—  Vienkārši beidziet ķildoties, — nepacie­tīgi skaidroja Ketzalkotls.

—   Viegli pateikt, — iebilda Fernandess.

—  Bet dzīve šai sasodītajā Sonorā nemaz nav tik viegla. Var jau būt, ka pie jums …

—   Protams, — steidza papildināt Migels.

—  Jūsu los estados unidos ikviens dzīvo pār­ticībā.

…. tomēr pie mums tas nav tik vienkārši.

Var bul, ka jūsu zemē, senor, čūskas neuzbrūk žurkām un putni pārtiek no čūskām. Var būt, ka jumi zemē pārtikas un ūdens pietiek visiem un cilvēkam nav jācīnās, lai uzturētu savu ģi­meni pie dzīvības. Seit tas nav tik vienkārši.

Migels pamāja ar galvu.

—   Kādreiz mēs visi, protams, dzīvosim kā brāļi, — viņš teica. — Mēs cenšamies klausīt dieva tā kunga gribai. Viegli tas nav, tomēr maz pamazām mēs kļūstam labāki. Nebūtu slikti, ja atrastos tāds burvju vārdiņš, kas pa­darītu mūs par brāļiem, kā jūs izteicāties. Diemžēl … — Viņš paraustīja plecus.

Lai atrisinātu jūsu konfliktu, nav jāno­tiek vardarbībai, — Ketzalkotls nopietni pa- mācīja. - - Vardarbība ir ļaunums. Un nu — līgstiet mieru.

—   Vai arī jūs mūs iznīcināsiet, — Migels piebilda. Viņš vēlreiz paraustīja plecus un sa­skatījās ar Fernandesu. — Lai notiek, setīor. Jūsu pusē ir arguments, kuram es negribu stāties pretī. AI fin[9], esmu ar mieru. kas mums jādara?

Ketzalkotls pagriezās pret Fernandesu.

—   Es arī, setīor, — pēdējais teica un nopū­tās. — Jums, bez šaubām, taisnība. Lai tad valda miers.

—   Sadodiet rokas, — Ketzalkotls teica at­plaukdams. — Zvēriet, ka dzīvosiet kā brāļi.

Migels pastiepa roku. Fernandess to cieši paspieda, un abi pasmaidīja.

—       Redziet nu, — Ketzalkotls teica, apvel­tīdams viņus ar savu atturīgo smaidu. — Tas nemaz nav tik grūti. Tagad jūs esat draugi. Palieciet draugi arī turpmāk.

Viņš apgriezās un sāka soļot uz lidojošā šķīvīša pusi. Tā gludajā virsmā klusi atvērās durtiņas. Uz sliekšņa Ketzalkotls vēl palūko­jās atpakaļ.

—       Neaizmirstiet, — viņš brīdināja. — Es jūs novērošu.

—   Esiet bez rūpēm, — sacīja Fernandess.

— Adios, senor[10].

—   Vaya con Dios[11], — piebalsoja migels.

Durtiņas aiz Ketzalkotla aizvērās. Lidojo­šais šķīvītis tūdaļ viegli pacēlās kādu simt pēdu augstumā. Tad tas zibenīgi aizdrāzās uz ziemeļiem un izzuda skatienam.

—   Tā jau domāju, — Migels noteica.

—  Viņš bija no los es tādos unidos.

Fernandess paraustīja plecus.

—       Vienbrīd es gandrīz vai domāju, ka viņš tiešām teiks kādu prātīgu vārdu, — viņš sa­cīja. — Bet runāja gan gudri, kas tiesa, tas tiesa. Tā dzīvīte nudien nav viegla.

—       Ak, kas tad šim par grūtumu, — Migels atsaucās. — Viņš jau nedzīvo Sonorā. Mēs turpretī dzīvojam. Par laimi, man un manai

ģimenei pieder aciņa, uz kuru var paļauties. Kam tādas nav, tiern patiešām ir grūti.

—   Tā ir tikai nožēlojama peļķe, — Fernan­dess iebilda. — Bet, lai kāda tā būtu, tā pie­der man.

Runādams Fernandess tina smēķi. Viņš pa­sniedza to Migelam un pats uztina sev jaunu. Kādu brīdi abi klusēdami smēķēja. Tad, vēl aizvien nebilzdami ne vārda, viņi devās katrs uz savu pusi.

Migels atgriezās pie uzkalnā atstātā vīna maišeļa. Viņš iebaudīja krietnu malku, labsa­jūtā nosēcās un palūkojās apkārt. Nazis, ma- čete un šautene mētājās turpat tuvumā. Mi­gels savāca ieročus un pārbaudīja, vai šautene pielādēta.

Pēc tam viņš uzmanīgi palūrēja, kas notiek otrpus ielejas.

Gandrīz ievainojot Migelu sejā, pret ak­meni atsitās lode. Viņš šāva pretī.

Kādu laiku bija klusums. Migels atsēdās un pielika vīna maišeli pie lūpām. Piepeši viņš pamanīja, ka garām traucas čakste, no kuras knābja rēgojas laukā ķirzakas astes galiņš. Varbūt tā pati čakste rija to pašu ķirzaku.

Migels paklusām uzsauca:

—   Setīor Putn! Nav labi ēst ķirzakas. Tas nepavisam nav labi. —- Čakste piemiedza ma­zās, spožās ačeles un aizskrēja. Migels piecē­lās un notēmēja.

—   Beidziet rīt ķirzakas, setīor Putn. Bei­dziet, vai arī es jūs nošaušu.

Čakste skrēja tālāk, nelikdamās par drau­diem ne zinis.

—    Vai nesaprotat, ko nozīmē apstāties? — Migels pusbalsī noprasīja. — Vai man vaja­dzēs paskaidrot?

Čakste apstājās. Ķirzakas aste pazuda knābī pavisam.

—     Nu labi, — Migels sacīja. — Kad uzzi­nāšu, kā čakste var nerīt ķirzakas un tomēr nemirt badā, es darīšu tev to zināmu, amigo[12]. .Bet pagaidām staigā vesela.

Viņš pagriezās un atkal pavērsa šauteni pret kaimiņu viņpus ielejas.

ABSALONS

pievakarē Džoels Loks at­griezās mājās no universi­tātes, kur vadīja psihodinamikas katedru. Viņš klusiņām ienāca pa sāndurvīm un ieklausī­jās — garš, nerunīgs, gadus četrdesmit vecs cilvēks ar vēsām, pelēkām acīm un tikko jau­šamu smīnu uz lūpām. Varēja dzirdēt dūcam preciptronu. Tur darbojās Ebigeila Šūlere, saimniecības vadītāja. Loks pavīpsnāja un pa­griezās pret paneli sienā, kas, viņam tuvojo­ties, pavērās.

Neliels lifts bez trokšņa nogādāja viņu augšstāvā.

Tālāk viņš devās ļoti uzmanīgi. Viņš gāja tieši uz durvīm gaiteņa galā un palika stāvam to priekšā noliektu galvu, sastingušu ska­tienu. Nekas nebija dzirdams. Tad viņš atvēra durvis un iegāja istabā.

Tai pašā mirkli viņu sagrāba nedrošības sajūta, viņš palika stāvam kā piekalts. Viņš neko nedarīja, tikai mute saspringa. Viņš pie­spieda sevi klusēt un palūkojās visapkārt.

Tā varēja būt normāla divdesmitgadīga jau­nekļa, nevis astoņus gadus veca puišeļa is­taba. Tenisa raketes mētājās līdzās grāmatu skaņu ierakstu kaudzei. Tiaminizators bija pa­licis ieslēgts, un Loks automātiski nospieda slēdzi. Piepeši viņš apcirtās. Videofona ek­rāns bija tukšs, tomēr viņš varētu apzvērēt, ka neredzamas acis vēro katru viņa kustību.

Tas nenotika pirmo reizi.

Pēc brīža Loks atgriezās, notupās, lai izpē­tītu grāmatfilmas. Skatiens apstājās pie kār­bas ar uzrakstu «Braiefs par entropisko loģiku». Loks viebdamies pagrozīja kārbu rokās, tad nolika to vietā un promejot vēl domīgi paraudzījās uz videofonu.

Lejā Ebigeila Sūlere darbojās ap mājas kombaina pulti. Viņas stingrā mute bija tik­pat spriega kā pedantiskais iesirmo matu mezgls pakausī.

—  Labvakar, — Loks sveicināja. — Kur tad Absalons?

—   Izgāja ārā parotaļāties, brāli Lok, — saimniecības vadītāja lietišķi atbildēja. — Esat agri pārnācis. Jūsu istabu vēl neesmu uzkopusi.

—   Tad ieslēdz jonizatoru, lai pastrādā, —

Loks deva padomu. — Tas nebūs ilgi. Man tik un tā jāpārskata šādi tādi papīri.

Viņš jau gribēja iet, kad Ebigeila zīmīgi ieklepojās.

—   Jā?

•— Viņš izskatās tads saguris.

—   Lai pasporto svaigā gaisā, tas nāks par labu, — Loks īsi atteica. — Sūtīšu viņu uz va­saras nometni.

—   Brāli Lok, —• atkal ierunājās Ebigeila. — Lāgā nesaprotu, kādēļ jūs nelaižat viņu uz Baija Kaliforniju, ja jau viņš tā grib. Agrāk jūs atļāvāt viņam mācīties visus grūtos priekšmetus pēc patikas. Tagad jūs stājaties viņam ceļā. Tā nav mana darīšana, bet vienu teikšu gan: zēns aiz skumjām pagalam nonī­cis.

-— Mana piekrišana nāktu tikai par ļaunu. Ja jau negribu, lai zēns mācās entropisko lo­ģiku, tad tam ir savs pamats. Vai tu maz zini, kādas sfēras skar šī zinātne?

—   Nē… jūs tak pats saprotat, ka nezinu. Neesmu daudz skolās gājusi, brāli Lok. Bet Absalonam ir gaiša galva.

Loks neiecietīgi atmeta ar roku.

—   Tev piemīt apbrīnojams talants visu vienkāršot, — viņš teica. — Gaiša galva!

Tad viņš paraustīja plecus un devās pie loga paraudzīties savā astoņgadīgajā dēlēnā, kas lejā rotaļu laukumā spēlēja bumbu. Li­kās -— zēns pilnīgi atrodas spēles varā. Bet, viņu vērodams, Loks juta, ka smadzenēs iezo­gas saltas šausmas, uz muguras saliktās ro­kas sažņaudzās.

Zēns, kam varēja dot gadus desmit, kura at­tīstības līmenis darītu godu divdesmitgadī­gam, patiesībā bija tikai astoņus gadus vecs puisēns. Pagrūti samierināties. Šī problēma nodarbina daudzu vecāku prātus — līknē, kas ataino ģeniālu bērnu dzimstību procentos, pē­dējā laikā kaut kas mainījās. Kaut kas nā­kamo paaudžu smadzenēs bija lēnītēm sakus­tējies, un pasaulē nāca šāda tipa jauni cilvēki. Loks to labi zināja. Arī viņu bērnībā daudzi­nāja par ģēniju.

Iespējams, ka citiem vecākiem šī problē­ma tādas raizes nesagādātu, viņš ietiepīgi do­māja. Ar Loku bija savādāk. Viņš zināja, ko Absalonam vajadzētu visvairāk. Lai citi ve­cāki sūta savus mazos ģēnijus kādā no maz­bērnu novietnēm, kur tie atrastos sev līdzīgu vidū. Loks to nedarīs.

* — Absalona vieta ir šeit, — viņš skaļi pa­ziņoja. — Ar mani, lai es varu …

Viņš pamanīja saimnieces skatienu un, vēl­reiz dusmīgi paraustījis plecus, atsāka pār­traukto sarunu.

— Protams, viņam ir gaiša galva. Bet ne jau tik gaiša, lai dotos uz Baija Kaliforniju un studētu entropisko loģiku. Entropiskā lo­ģika! Tādam zēnam tā ir par grūtu. Pat tev tas būtu jāsaprot. Entropiskā loģika nav tas pats, kas pacienāt bērnu ar bonbongu, zinot, ka pie rokas ir rīcineļļa. Absalons vēl nav pieaudzis. Būtu bīstami sūtīt viņu uz Baija Ka- lifornijas universitāti mācīties kopā ar studen­tiem, kas trīsreiz vecāki par viņu. Šīs studijas prasītu no zēna tik lielu garīgo piepūli, kādu viņš pagaidām nespēj izturēt. Negribu pada­rīt savu dēlu par psihopātu.

Ebigeila pikti saviebās.

—  Jūs taču ļāvāt viņam krāmēties ar dife­renciālrēķiniem.

—   Ak, liec mani mierā.

Loks atkal paskatījās uz puisēnu, kas skrai­dīja lejā pa rotaļu laukumu.

—  Manuprāt, — viņš lēni sāka, — pienācis laiks kārtējam seansam ar Absalonu.

Saimniece uzmeta viņam asu skatienu, pa­vēra plānās lūpas, it kā gribēdama iebilst, tad nosodoši sparīgi aizcirta muti. Protams, viņa nesaprata, kas tie par seansiem un kam tie vajadzīgi. Viņa zināja tikai to, ka mūsdienās iespējams cilvēku hipnotizēt un pret paša gribu izspiegot, tādējādi atklājot viņa slepe­nākās domas. Viņa papurināja galvu, lūpas cieši sakniebās.

•— Nejaucies lietās, no kurām tu nekā ne­saproti, — Loks pamācīja. — Kā jau teicu, es pats zinu, ko darīt ar Absalonu. Pirms gadiem trīsdesmit es biju tāds pats puišelis kā viņš. Tā ka es visu ļoti labi saprotu. Lūdzu, pasaki, lai viņš nāk iekšā. Būšu kabinetā.

Saraukusi uzacis, Ebigeila noskatījās vi­ņam pakaļ. Nebija viegli izvēlēties pareizo ceļu. Pastāvošās morāles normas prasīja no cilvēka nevainojamu uzvedību, bet Ebigeilu dažkārt mocīja neziņa, kā rīkoties. Vecajos laikos, pēc atomkariem, kad vairs neeksistēja nekādi likumi un katrs varēja darīt, ko vien sirds vēlas, dzīve noteikti bija vieglāka. Ta­gad sabiedrība strauji atgriezās pie puritā­nisma, tāpēc visu vajadzēja pamatīgi pārdo­māt, tikt skaidrībā ar savu sirdsapziņu un ti­kai pēc tam ķerties pie riskanta pasākuma.

Nu, bet šoreiz Ebigeilai nebija izvēles. Viņa noklikšķināja sienas mikrofonu un uzsauca:

—   Absalon!

—   Jā, māsa ŠūlereI

—   Ienāc. Tēvs grib ar tevi aprunāties.

Kabinetā Loks brīdi pastāvēja, kaut ko pār­domādams. Tad devās pie iekšējā mikrofona.

—       Māsa Šūlere, — viņš sacīja, — es ru­nāšu pa videofonu. Pasaki Absalonam, lai pa­gaida.

Loks apsēdās sava personīgā videofona priekšā. Viņa rokas izveicīgi darbojās ap slē­džiem.,

—       Lūdzu doktoru Raienu no Vaiomingas brīnumbērnu novietnes. Te Džoels Loks.

Gaidot viņš paņēma no senlietu plaukta au­deklā iesietu grāmatu un sāka lasīt:

«Bet Absalons uzsūtīja spiegus visām Iz­raēlas ciltīm un teica: «Kad dzirdēsi bazūnes, teiksi: «Absalons valda Hebronā»

—   Brālis Loks? — atskanēja videofonā.

Uz ekrāna parādījās simpātisks sirms vīrs.

Loks nolika grāmatu plauktā un sveicinot pa­cēla roku.

—   Doktor Raien, piedodiet, ka traucēju.

—   Nekas, nekas, — attrauca Raiens.

—   Man laika gana. Vispār mazbērnu noviet­nes direktors esmu es, bet bērni pārņēmuši vadību savās rokās. — Viņš klusu nosmējās.

—  Kā klājas Absalonam?

—       Visam ir savs mērs, '— Loks aizvainoti atbildēja. — Zēns bauda pilnīgu brīvību. Pats esmu parūpējies par vispusīgu mācību pro­grammu, bet viņš sadomājis studēt entropisko loģiku. Šo priekšmetu māca tikai divās augst­skolās, un tuvākā no tām atrodas Baija Kali- fornijā.

•— Viņš taču var doties turp helikopterā, vai ne? — Raiens ieminējās, bet Loks pikti no­rūcās.

—       Tas aizņemtu pārāk daudz laika. Bez tam visiem audzēkņiem jādzīvo uz vietas, viņi pak|auti ļoti stingram režīmam. Lai apgūtu entropisko loģiku, jāievēro disciplīna — kā garīgā, tā fiziskā.

Tas ir aplami. Es pats entropiskās loģikas pamatus apguvu mājā, tikai man nācās ņemt talkā iespaidīgas multiplikācijas, lai spētu to visu iedomāties.

Raiens iesmējās.

—        Bet pie mums bērni to mācās. Ē … un jūs esat pārliecināts, ka visu sapratāt?

—   Katrā ziņā pietiekami. Pietiekami, lai apjēgtu, ka bērnam ar šo zinātni nav ko ie­sākt, viņa redzesloks nav tik plašs.

—   Tas nekas, — atteica doktors. —< Neaiz­mirstiet, ka Absalons ir ģēnijs, nevis parasts bērns.

—   Zinu. Apzinos ari savu atbildību. Absa- lonam jāsaglabā normāla mājas atmosfēra, lai viņam rastos bezrūpības ilūzija, — tas ir viens 110 iemesliem, kādēļ negribu ļaut zēnam dzīvot Baija Kalifornijā. Man taču ir jārūpē­jas par viņu.

—    Arī agrāk mums bija domstarpības šajā jautājumā. Visi mazbērnu novietnes audzēkņi ir pilnīgi patstāvīgi, Lok.

—   Absalons ir ģēnijs, pie tam vēl bērns. Tādējādi viņam trūkst mēra izjūtas. Zēnam draud daudz vairāk briesmu. Manuprāt, ir ļoti nepareizi ļaut bērniem pilnu vaļu, lai dara, ko grib. Man bija savi apsvērumi, kādēļ nesūtīju Absalonu uz mazbērnu novietni. Visus mazos ģēnijus savāc vienkop un ļauj, lai tālāk ķe­purojas paši. Pilnīgi nedabiska atmosfēra.

—   Es nestrīdos, — teica Raiens. — Tā ir jūsu darīšana. Acīmredzot jūs nekad neatzī- siet, ka ģēniju dzimstība pēdējā laikā sasnie­gusi zināmu kulmināciju. Konstants pieau­gums. Jau nākamā paaudze …

—   Bērnībā arī es biju ģēnijs, bet tas jau sen pagājis, Loks iekarsis pārtrauca. — Man ar tēvu bija ne mazums nesaskaņu. Viņš bija tirāns, un man vienkārši laimējās, ka viņam neizdevās izkropļot manu psihi. Es pielāgojos, taču man klājās grūti. Nevēlos, lai Absalonam klātos tikpat grūti. Lūk, kādēļ esmu ķēries pie psihodinamikas.

1 Pie narkosintēzes? Piespiedu hipnozes?

—   Tā nav piespiedu, — atcirta Loks. — Tā ir vērtīga garīgā atslodze. Hipnozē viņš at­klāj visus savus nodomus, un tad es varu pa­līdzēt.

—   Es nezināju, ka jūs nodarbojaties ar tā­dām lietām, — domīgi sacīja Raiens. — Nebūt neesmu pārliecināts, ka tas labi beigsies.

—   Es taču jūs nemācu, kā jāvada novietne.

—  Jūs ne. Bet bērni gan. Daudzi no viņiem ir gudrāki par mani.

Tāda nenobrieduši gudrība ir bīstama. Bērns dancos uz plāna ledus, iepriekš to ne­pārbaudījis. Tikai nedomājiet, ka gribu turēt Absalonu tumsībā. Vispirms es tikai visu pār­baudu viņa vietā. Izmēģinu, vai ledus noturēs viņu. Es varu saprast entropisko loģiku, bet viņš vēl ne. Tādēļ viņam būs jāpagaida.

—   Un tālāk?

Loks kavējas ar atbildi.

—   Hm … vai jūsu audzēkņi nav tikušies ar Absalonu?

—   Nezinu gan, — atbildēja Raiens. — Es nejaucos viņu dzīvē.

—_ Labi, bet es negribu, lai viņi jauktos manā vai Absalona dzīvē. Varbūt jūs tomēr papūlētos uzzināt, vai viņi satiekas ar manu dēlu.

Iestājās ilgs klusums. Beidzot Raiens do­mīgi ierunājās:

—   Pamēģināšu. Tomēr jūsu vietā, brāli Lok, es ļautu Absalonam doties uz Baija Kali- forniju, ja viņš tā vēlas.

—   Zinu, ko daru, —-noteica Loks un izbei­dza sarunu. Viņa skatiens atkal pievērsās bī- belei.!

Entropiskā loģika!

Kad zēns pieaugs, viņa somātiskie un fizio­loģiskie dotumi noregulēsies, bet pagaidām svārsts nekādiem likumiem nepakļāvās. Ab­salonam bija vajadzīga rūpīga kontrole viņa paša labā.

Un pēdējā laikā zēns nezin kāpēc centās iz­vairīties no hipnozes seansiem. Kaut kas bija sācies.

Loka galvā haotiski joņoja domas. Viņš aizmirsa, ka Absalons gaida, un atcerējās to tikai tad, kad Ebigeila pa sienas mikrofonu aicināja ieturēt vakara maltīti.

Pie galda Ebigeila Šūlere kā Atropa [13] ieņē­ma vietu starp tēvu un dēlu, būdama pilnā gatavībā pārtraukt sarunu, kad tā nebūs viņai pa prātam. Vērojot Ebigeilas izturēšanos un jaušot, ka viņa aizstāvēs dēlu pret tēvu, Loks saprata, ka viņas ilgi krātās dusmas drīz iz­lauzīsies uz āru. Varbūt tādēļ Loks pats bei­dzot ierunājās par Baija Kaliforniju.

—   Tu acīmredzot esi sācis apgūt entropis- kās loģikas pamatus. — Absalonu tas nemaz nepārsteidza. — Vai tev nešķiet, ka šī zinātne tev būs par grūtu?

—   Nē, tēt, — atbildēja Absalons. — Man tā nešķiet.

—   Diferenciālrēķinu pamati tādam zēnam kā tu varētu likties saprotami. Bet, ja tajos iedzi]inās tā pa īstam … Es izurbos cauri vi­sai entropiskās loģikas mācību grāmatai, dēls, un man bija diezgan grūti. Turklāt es esmu pieaudzis cilvēks.

—   Zinu, ka esi pieaudzis cilvēks. Zinu arī, ka es vēl neesmu pieaudzis. Un tomēr es pat nešaubos, ka spēju to aptvert.

—   Tur jau ir tas āķis, — iebilda Loks.

—  Mācoties šo priekšmetu, vari kļūt psihopāts un laikus to nepamanīt. Ja šo studiju laikā tu varētu ierasties pie manis uz seansiem ik va­karu vai ik pārvakarus . ..

—   Bet es taču dzīvošu Baija Kalifornijā!

—   Tur jau ir tā nelaime. Ja tu pagaidītu, kamēr man sāksies atvaļinājums, es varētu doties tev līdzi. Nav izslēgts, ka šo priekšmetu nesāk mācīt kādā tuvākā universitātē. Ne­gribu, lai tu uzskatītu šos apsvērumus par ne­pamatotiem. Mani motīvi slēpjas loģikā.

—   Tas gan tiesa, — atzina Absalons.

—   Tiktāl piekrītu. Grūtības rada vienīgi ne­pierādāmais, vai ne? Es gribēju teikt, ka, ta­vuprāt, entropiskā loģika varētu izrādīties kai­tīga manām smadzenēm, bet es esmu pārlie­cināts, ka tā man neko nekaitēs.

—   Jā gan, — teica Loks. — Tava priekšro­cība ir tā, ka tu pats pazīsti sevi labāk nekā es. Bez tam tev ir tāds attaisnojums kā bēr­nība un proporcionalitātes nojēguma trūkums. Bet mana priekšrocība ir pieredze.

—  Tā diemžēl ir tava pieredze, tēt. Kāds man no tās labums?

—   Atļauj spriest par to man, dēls.

—   Var jau, — atteica Absalons. — Tomēr man nebūtu nekas pretī iestāties vienā no brīnumbērnu novietnēm.

—   Vai tad šeit tev klājas slikti? — jautāja Ebigeila, un zēns veltīja viņai siltu, pateicības pilnu skatienu.

—   Zināms, ka labi, Ebij. Tu taču redzi.

—   Kad pirms laika sajuksi prātā, tu runāsi citu valodu, — dzēlīgi piezīmēja Loks. — Lai apgūtu entropisko loģiku, vispirms ir jāizprot, piemēram, temporālās variācijas, bez kurām nav iespējams izrisināt ar relativitātes teoriju saistītās problēmas.

—   Ak, man jau sāp galva! — izsaucās Ebi­geila. — Bet, ja jūs patiešām tā baidāties, ka Absalons varētu pārpūlēties, tad nerunājiet par tādām tēmām.

Viņa nospieda pogas, lai novāktu ar franču emalju pārklātos metāla traukus.

—■ Kafiju brālim Lokam … pienu Absalo- nam … bet es dzeršu tēju.

Loks pamirkšķināja dēlam, kas sēdēja pa­visam sadrūmis. Ebigeila piecēlās un ar tē­jas tasīti rokās devās pie kamīna. Viņa pa­ņēma mazo kamīna slotiņu, aiztrauca pel­nus, atlaidās spilvenos un sāka sildīt savas vecās kajas. Loks žāvājoties aizklāja muti.

—   Kamēr neesam nekā norunājuši, dēls, lai viss paliek pa vecam. Labāk nemaz neķe­ries klāt entropiskās loģikas mācību grāma­tai. Vai citai literatūrai par šo priekšmetu. Norunāts?

Atbildes nebija.

—  Norunāts? — neatlaidās Loks.

—    Nezinu, — brīdi klusējis, Absalons no­teica. — Patiesību sakot, grāmata jau de­vusi man dažas idejas.

Raugoties pāri galdam dēlā, Loks jutās pārsteigts par šī neticami attīstītā prāta ne­atbilstību bērna ķermenim.

—    Tu vel esi mazs, — viņš sacīja. — Pā­ris dienu tev neko nenozīmē. Neaizmirsti, ka oficiāli par tevi atbildu es, tomēr, ja tu ne­atzīsi, ka rīkojos taisnīgi, es to nekad neda­rīšu.

—  Taisnīgums tavā uztverē var nebūt tais­nīgums manā, — iebilda Absalons, vilkdams ar nagu zīmes uz galdauta.

Loks piecēlās un uzlika roku zēnam uz pleca.

—  Mēs vēl turpināsim šo sarunu, kamēr būsim iztirzājuši visu, kā nākas. Bet man jāpārskata šādi tādi papīri.

Loks izgāja.

—  Viņš grib tikai labu, Absalon, — sacīja Ebigeila.

—  Nu protams, Ebij, — zēns piekrita, to­mēr palika domās nogrimis.

Otrā dienā lekcijās Loks bija izklaidīgs un pēcpusdienā pa videofonu sazinājās ar dok­toru Raienu no Vaiomingas mazbērnu no­vietnes. Raiens likās pārāk nevaļīgs un iz­vairīgs atbildēs. Teica, ka esot apvaicājies, vai viņa audzēkņi runājuši ar Absalonu, bet tie visu nolieguši.

—    Protams, viņi melo, acīs skatīdamies, ja vien uzskata to par vajadzīgu, — Raiens, savādas jautrības pārņemts, piebilda.

—   Kas tur tik smieklīgs? — jautāja Loks.

—   Nezinu, — atbildēja Raiens. — Laikam jau tas, ka bērni pacieš mani. Reizēm esmu tiem noderīgs, bet… vispār direktors skai­tos es. Tagad bērni komandē mani.

—  Un jūs to sakāt nopietni?

Raiena balss iedrebējās.

—   Es ārkārtīgi cienu savus audzēkņus. Un es domāju, ka jūs nopietni kļūdāties, audzi­not savu dēlu šādā veidā. Reiz es iegriezos jūsu mājās, tas bija pirms kāda gada. Tā ir jūsu māja. Absalonam pieder viena vienīga istabiņa. Viņam nav pat, kur novietot visas savas mantas. Jūs zēnu pamatīgi iegrožo­jat.

—  Es gribu viņam palīdzēt.

—  Vai jūs esat pārliecināts, ka rīkojaties pareizi?

—  Bez šaubām, — atcirta Loks. — Pat ja man nebūtu taisnība, vai tad tas nozīmē, ka es no … nokau …

—   Tas ir interesanti, — starp citu izmeta Raiens. — Jums nebūtu jālauza galva, lai atrastu vārdisku apzīmējumu mātes, tēva vai, brāļa slepkavībai. Bet cilvēki reti nokauj dē­lus. Tādi vārdi tik viegli nenāk pār lūpām.

Loks nikni paraudzījās uz ekrānu.

—  Ko jūs ar to gribat teikt?

—   Uzmanieties, —brīdināja Raiens. — Pa­gājis jau piecpadsmit gadu, kopš vadu maz­bērnu novietni, un šajā laikā esmu pārlieci­nājies par mutācijas teorijas pareizību.

—  Bērnībā arī es biju ģēnijs, — atkārtoja Loks.

—   Ahā, — teica Raiens, nopietni vērdamies sarunu biedrā. — Interesanti, vai jūs zināt, ka mutācijai piemīt īpašība uzkrāties? Pirms trim paaudzēm ģeniālu bērnu skaits sastādīja tikai divus procentus no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Pirms divām paaudzēm tas bija pieaudzis līdz pieciem procentiem. Bet pirms vienas tas jau sasniedza kulmināciju, brāli Lok. Un garīgās attīstības koeficients aug proporcionāli. Vai arī jūsu tēvs nebija ģē­nijs?

—  Bija, — atzina Loks. — Tikai tāds ne­izdevies.

—   Tā jau domāju. Mutācija prasa laiku. Pastāv uzskats, ka pienācis lielo pārvērtību

laikmets: homo sapieris vietā stājas homo superior.

—   Zinu. Tas ir diezgan loģiski. Katra mu­tācijas paaudze — vismaz dominantmutā- cija — progresē, kamēr nonāk pie homo su­perior. Kāds būs šis jaunais cilvēks …

—   Nedomāju, ka mēs to uzzināsim, — klusu sacīja Raiens. — Nedomāju, ka mēs sapra­tīsim. Cik ilgi tas vēl turpināsies? Vienu paaudzi? Neticu. Vēl piecas, desmit vai divdes­mit? Un katra nesīs sev līdzi kādu neat­klātu homo spēju, kamēr būs sasniegta vir­sotne. Pārcilvēks, Džoel.

—   Absalons nav nekāds pārcilvēks, — lie­tišķi pārtrauca Loks. — Nedz arī pārbērns galu galā.

—  Vai esat par to pārliecināts?

—   Augstais dievs! Vai tiešām jūs gribat sacīt, ka es nepazīstu savu miesīgu dēlu?

—    Es tā vis neteiktu, — iebilda Raiens. — Es nešaubos, ka par savas mazbērnu no­vietnes audzēkņiem zinu nožēlojami maz. Beltrems, Denveras mazbērnu novietnes di­rektors, saka to pašu. Šī ir mutācijas nākamā stadija. Mēs ar jums esam izmirstoša tipa pārstāvji, brāli Lok.

Loka seja pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš bez vārda runas izslēdza videofonu.

Atskanēja zvans, kas aicināja profesoru uz nākamo lekciju. Bet Loks palika nekus­tīgi stāvam, viņa vaigus un pieri klāja sviedri.

Tad Loks sašķobīja muti savādā, nejaukā smīnā, pamāja ar galvu un uzgrieza video- fonam muguru …

Mājās viņš pārradās pulksten piecos. Viņš klusītiņām iegāja pa sāndurvīm un ar liftu uzbrauca augšstāvā. Durvis uz Absalona is­tabu bija ciet, bet Loks dzirdēja, ka iekšā sa­runājas. Viņš ieklausījās. Tad apņēmīgi pieklauvēja.

—  Absalon. Nonāc lejā. Gribu ar tevi ap­runāties.

Ienācis ēdamistabā, viņš palūdza Ebigeilu uz brīdi iziet. Atspiedis muguru pret kamīnu, viņš gaidīja ierodamies Absalonu.

«Tā kunga ķēniņa ienaidnieki un visi, kas pret tevi ļaunā prātā saceļas, esiet kā tas jauneklis …»

Zēnam ienākot, nekas neliecināja par ap­jukumu. Viņš panācās uz priekšu un nostā­jās tēvam pretī, zēna seja palika mierīga un nosvērta. Nav šaubu, ka viņš prot savaldī­ties, Loks konstatēja.

—  Es noklausījos tavu sarunu, Absalon,— Loks paziņoja.

—   Tas nekas, — atturīgi atbildēja Absa­lons. — Vakarā es tik un tā būtu tev izstās­tījis. Esmu nolēmis apgūt visu entropiskās loģikas kursu.

Loks izlikās nedzirdam.

—  Ar ko tu runāji pa videofonu?

—  Ar vienu pazīstamu zēnu. Ar Melkolmu Robertsu no Denveras mazbērnu novietnes.

—       Tatad jūs apspriedāt entropiskās loģi­kas problēmas, ko? Pēc visa tā, ko tiku tev

sacījis?

—   Neaizmirsti, ka es tam nepiekritu.

Loks sakrustoja rokps uz muguras un savija pirkstus.

—       Tad neaizmirsti arī, ka uz mani gulstas oficiāla atbildība par tevi.

—        Oficiāla, — piekrita Absalons, — jā. Morāla — nē.

—  Kāds tam sakars ar morāli?

—       Un tomēr. Arī ar ētiku. Daudzi bērni — vēl jaunāki par mani — brīnumbērnu noviet­nēs apgūst entropisko loģiku. Viņiem nekas slikts nav noticis. Man jādodas uz mazbērnu novietni vai Baija Kaliforniju. Katrā ziņā.

Loks domīgi nolieca galvu.

—        Paga, — viņš teica. — Piedod, dēls. Laikam būšu pārsteidzies. Atgriezīsimies pie tīrās loģikas.

—       Labi, — sacīja Absalons, nemanāmi at­virzoties nostāk.

—       Esmu pārliecināts, ka šāda veida studi­jas var izrādīties tev bīstamas. Negribu, lai ar tevi notiktu kas nelāgs. Vēlos sagādāt tev visas iespējas, it sevišķi tās, kas bija liegtas man.

—       Nav tiesa, — iebilda Absalons, un viņa smalkajā balstiņā ieskanējās savāda stin­grība. — Tas ir nevis iespēju, bet gan spēju trūkums.

—  Kas, kas? — pārvaicāja Loks.

—  Tu neatļautos atzīt, ka es varu sekmīgi apgūt entropisko loģiku. Es saprotu. Konsul­tējos ar citiem brīnumbērniem.

—   Par mūsu ģimenes lietām?

—   Viņi saprot mani, — turpināja Absa­lons. — Tu nesaproti. Tāpēc, lūdzu, nerunā par kaut kādu dēla mīlestību. Tu pats jau sen esi pārkāpis šo dabas likumu.

—  Runā vien, — Loks, zobus sakodis, mie­rīgi sacīja. — Bet vispirms apsver, vai tas ir loģiski.

—   Ir gan. Nebiju domājis, ka man nāk­sies runāt par to tik drīz, bet tagad esmu spiests to darīt. Tu neļauj man nodarboties ar to, kas nepieciešams.

—    Pakāpeniskā mutācija. Tā uzkrājas. Skaidrs.

Pie kamīna kļuva par karstu. Loks pakā­pās soli atpakaļ. Absalons neviļus pavirzī­jās nostāk. Loks cieši uzlūkoja viņu.

—   Tā ir mutācija, — zēns teica. — Ne jau nu pilnīga, bet vectēvs bija viens no tās pirmsākumiem. Tu arī — tikai tu esi ticis tālāk par viņu. Un es esmu ticis vēl tālāk par tevi. Mani bērni būs jau pavisam tuvu tīrai mutācijai. No psihodinamikas viedokļa par to var spriest tikai tavas paaudzes ģeniālie pēcnācēji.

—   Pateicos.

—   Tu baidies no manis, — turpināja Ab­salons. — Tu baidies no manis un apskaud mani.

Loks iesmējās.

—  Kā tad paliek ar loģiku?

Zēns norija kamolu.

—• Tā ir loģika. Ja jau tu esi pārliecināts, ka mutācijai piemīt spēja uzkrāties, tad ne­vari pieļaut domu, ka' es varētu stāties tavā vietā. Lūk, kur galvenā psiholoģiskā barjera tevī. Tu piedzīvoji tādu pašu konfliktu ar savu vectēvu, tikai tas izpaudās citādi. Tā­dēļ arī tu esi pievērsies psihodinamikai, kur jūties kā mazs dieviņš, rakņādamies savu audzēkņu smadzenēs, veidodams viņu prā­tus tāpat, kā visvarenais veidoja Ādamu. Tu baidies, ka es tevi pārspēšu. Un tā arī būs.

—  Vai tu domā, ka tāpēc es būtu ļāvis tev mācīties visu, ko vien vēlies? — jautāja Loks. — Izņemot vienīgi entropisko loģiku?

—   Jā. Daudzi ģeniāli bērni strādā līdz pagurumam, līdz garīgo spēku pilnīgam iz­sīkumam. Tu nemaz tik daudz nerunātu par visvisādām briesmām, ja šī lieta tev pašlaik nebūtu tik svarīga. Protams, mans prāts ir tevis veidots. Un zemapziņā tu cerēji, ka es tiešām pārpūlēšos un nekad nekļūšu par tavu sāncensi.

—   Tā.

—  Tu ļāvi man apgūt matematiku, plani- metriju, diferenciālrēķinus, neeiklīda ģeo­metriju, bet pats neatpaliki no manis nesoli. Ja priekšmets izrādījās nepazīstams, tu pa­centies vismaz iekalt to, lai iestāstītu sev, ka tomēr vari to apgūt. Tu pārliecinājies, ka es nepārspēšu tevi, ka manas zināšanas ne­būs lielākas par tavējām. Lūk, tādēļ tu ne­gribi, ka es mācos entropisko loģiku.

Loka seja neko nepauda.

—   Kādēļ tā? — viņš vēsi apjautājās.

—   Tu pats to nevarēji saprast, — paskaid­roja Absalons. — Tu mēģināji, bet nevarēji apjēgt. Tev trūkst elastības. Tava loģika nav elastīga. Tā balstās uz principa, ka mi­nūtē ir sešdesmit sekunžu. Tu esi zaudējis spēju brīnīties. Tu esi konkretizējis pārāk daudz abstraktā. Es varu saprast entropisko loģiku. Es varu to saprast!

—  To tu esi izdomājis pagājušās nedēļas laikā, — secināja Loks.

—   Nē. Tu spried pēc hipnozes seansiem. Jau sen esmu iemācījies šīs nopratināšanas laikā izslēgt atsevišķus smadzeņu centrus.

—  Tas nav iespējams! — pārsteigumā iz­saucās Loks.

—   Tev — protams. Es esmu tālāka mutā­cijas pakāpe. Man ir daudz tādu dotību, par kurām tev nav ne jausmas. Es droši zinu vienu: savam vecumam neesmu pietiekami attīstīts. Bērni no mazbērnu novietnēm ir aizsteigušies man priekšā. Viņu vecāki pa­kļaujas dabas likumiem: visu vecāku pienā­kums ir gādāt par bērniem. To nesaprot tikai atpalikuši vecāki, tādi kā tu.

Loks joprojām izturējās pavisam mierīgi.

—      Tad es esmu tas atpalikušais? Un es tevi ienīstu? Un apskaužu tevi? Vai tu to domā nopietni?

—  Ir vai nav liesa?

Loks neatbildēja.

—    Prāta ziņā tu tomēr stāvi zemāk par mani, — viņš teica, — un tā tas būs vēl dau­dzus gadus. Ja vēlies, pieņemsim, ka tavs pārākums sakņojas tavā elastībā un pārcil­vēka spējās. Lai nu tas būtu kā būdams. Taču iegaumē, ka es esmu fiziski nobriedis cilvēks, un tavs svars nesasniegs ne pusi no manējā. Oficiāli esmu atbildīgs par tevi. Un es esmu arī spēcīgāks par tevi.

Absalons atkal norija kamolu, bet nekā neatbildēja. Loks pacēlās pirkstgalos un no augšas nolūkojās zēnā. Pirksti noslīdēja līdz jostas vietai, taču neatrada nekā vairāk par nekur nederīgu rāvējslēdzi.

Loks devās uz durvīm. Pie sliekšņa viņš atgriezās.

—  Es pierādīšu, ka teikšana pieder man,— viņš ledaini paziņoja. — Tev nāksies to atzīt.

Absalons klusēja.

Loks uzkāpa augšstāvā. Viņš pieskārās rakstāmgalda slēdzenei, parakņājās atvilk­tnē un izvilka spožu, elastīgu siksnu. Viņš ļāva vēsajai, gludajai virsmai slīdēt caur pirkstiem, tad devās atpakaļ.

Viņa lūpas bija kļuvušas pavisam bālas.

Pie ēdamistabas durvīm viņš apstājās, tu­rēdams siksnu rokā. Absalons stāvēja, kur stāvējis. Tikai viņam līdzās atradās Ebigeila Šūlere.

—       Atstāj mūs vienus, māsa Šūlere, — pa­vēlēja Loks.

—       Jūs nesitīsiet viņu, — teica Ebigeila, pacēlusi galvu un sakniebusi lūpas.

—  Ārā!

—       Nekur es neiešu. Es visu dzirdēju. Un tas viss ir tiesa, pilnīgi viss.

—   Arā, es tev saku! — uzbrēca Loks.

Vicinādams siksnu, viņš drāzās uz priekšu.

Absalona nervi vairs neizturēja. No bailēm viņam aizrāvās elpa, viņš bēga, izmisīgi meklēdams patvērumu un nespēdams to at­rast.

Loks metās viņam pakaļ.

Ebigeila paķēra mazo pelnu slotiņu un pa­svieda Lokam zem kājām. Zaudējis līdz­svaru, viņš nelabi iebļāvās un smagi novēlās zemē, stingām rokām tverdams pēc atbal­sta.

Viņa galva atsitās pret krēsla stūri. Loks tā arī palika nekustīgi guļam.

Stāvēdami pie nedzīvā ķermeņa, Ebigeila un Absalons saskatījās. Pēkšņi sieviete no­krita ceļos un sāka šņukstēt.

—       Es nogalināju viņu, — vaimanāja Ebi­geila. — Es nogalināju viņu … bet es neva­rēju pieļaut, ka viņš sit tevi, Absalon! Ne­varēju!

Zēns iekoda apakšlūpā, tad panācās uz priekšu, lai apraudzītu tēvu.

—   Viņš nav miris.

Ebjgeilai izlauzās gara, saraustīta nopūta.

—       Kap augšā, Ebij, — Absalons sacīja un pasmīnēja. — Sniegšu viņam pirmo palī­dzību. Es protu.

—   Es nedrīkstu tevi pamest…

—       Lūdzu, Ebij, — viņš centās to pārlieci­nāt. — Tu vēl paģībsi, un sazin kas vēl var gadīties. Labāk drusku atgulies. Neraizējies, viss ir kārtībā.

Beidzot viņa iekāpa liftā un uzbrauca augšstāvā. Uzmetis tēvam domīgu skatienu, Absalons' piegāja pie videofona.

Zēns izsauca Denveras mazbērnu novietni. Viņš īsi pārstāstīja notikušo.

—   Kā rīkoties, Melkolm?

—   Pagaidi.

Iestājās neilgs klusums. Uz ekrāna parā­dījās kāda cita jauna cilvēka seja.

—        Dari tā, — pārliecināta smalka bal- stiņa nočiepstēja, un tad sekoja sarežģīta instrukcija. — Vai tev ir skaidrs, Absalon?

—   Skaidrs. Bet vai tas viņam nekaitēs?

—        Viņš dzīvos. Viņš tik un tā ir psihiski nepilnvērtīgs cilvēks. Vajag ievirzīt visu pa­reizajās sliedēs, lai tev vienreiz būtu miers. Te lieti noderēs projekcija. Visas viņa vēlē­šanās, jūtas un pārējais parādīsies konkrētā formā un koncentrēsies tevī. Viņš priecāsies tikai par to, ko darīsi tu, bet vairs nespēs tevi kontrolēt. Tu zini viņa smadzeņu psiho- dinamisko formulu. Apstrādā galvenokārt pieres daļu. Uzmanīgi ar Broka kroku. Mēs negribam, ka viņš zaudē atmiņu. Viņš jā­padara tev nekaitīgs, tas ir viss. Ikviena slepkavība saistās ar pamatīgu ķēpu un iz­skaidrošanos. Bez tam tu, šķiet, nemaz ne­gribēji nogalināt viņu.

—   Nē, — atbildēja Absalons. — V-viņš ir mans tēvs.

—   Labi, — bērna balstiņa noskandēja. — Neizslēdz ekrānu. Es skatīšos un palī­dzēšu.

Absalons pievērsās cilvēkam, kas bezsa­maņā gulēja uz grīdas.

Pasaule jau labu laiku likās tāda kā miglā tīta. Loks bija ar to apradis. Vēl arvien viņš spēja veikt savus ikdienišķos pienākumus, tā ka uzlūkot viņu par psihiski slimu nevarēja nekādā ziņā.

Viņš arī nespēja nevienam izstāstīt visu patiesību. Viņš bija noslēdzies sevī. Dien­dienā Loks devās uz universitāti, kur pa­sniedza psihodinamiku, pārnāca mājās, pa­ēda un tad pacietīgi gaidīja, kad Absalons izsauks viņu pa videofonu.

Un, kad Absalons parādījās uz ekrāna, tad varēja aplaimot Loku ar saviem stāstiem par to, kā viņam klājies Baija Kalifornijā. Ko viņš apguvis. Ko sasniedzis. Jo tagad tas viņam bija svarīgi. Projekcija bija izdevu­sies visā pilnībā.

Absalons reti kad bija aizmāršīgs. Viņš bija labs dēls. Ik dienu viņš piezvanīja tē­vam, tikai tad, kad bija daudz darba, zēns netērēja laiku garām sarunām. Bet Džoels Loks varēja stundām ilgi sēdēt pie saviem milzīgajiem albumiem ar Absalona fotogrā­fijām un avīžu izgriezumiem, kas attiecās uz Absalonu. Viņš rakstīja arī Absalona biogrā­fiju.

Pareja pasaule likās tala un migla tīta, un apzināti viņš to uztvēra un jutās laimīgs tikai tad, kad uz videofona ekrāna parādījās Absalons. Bet viņš nebija neko aizmirsis. Viņš ienīda Absalonu, ienīda drausmīgo, ne­pārraujamo saikni, kas uz visiem laikiem piesaistījusi viņu miesai no paša miesas, ra­dījumam, ko īsti nevarēja dēvēt par savu miesu un asinīm un kas nozīmēja mutācijas turpinājumu.

Sēdēdams tur neīstas pasaules blāzmā — ar atvērtiem albumiem pie neieslēgta video­fona, ko izmantoja vienīgi sarunām ar Absa­lonu, bet kas stāvēja pilnā gatavībā līdzās viņa krēslam —, Džoels Loks ļāvās savam naidam un klusam, slepenam apmierināju­mam, kas bija pārņēmis viņu.

Kādreiz arī Absalonam būs dēls. Kādreiz. Kādreiz.

JEZGA AR PROFESORU

Mēs, Hogbeni, esam ģime­nīte uz goda. Tam pro- pesoram no pilsētas vajadzēja to sajēgt, bet šis tik spērās iekšā mūsmājās bez prasīšanas, tā ka vēlāk lai vaino pats sevi. Kentuki pie­ņemts tā: slauki savu durvju priekšu un nebāz degunu citu darīšanās.

Viss sākās toreiz, kad mēs nolaidām no kātiem brāļus Heilijus — ar to pašu šaujamdaiktu, ko uz ātru roku sameistarojām, tikai nekādi nesapratām, kā tas šauj —, to­reiz viss sākās tāpēc, ka Reifs Heilijs līda pie šķūņa lūrēt uz Mazo Semu. Pēcāk Reifs skrēja apkārt, kladzinādams, it kā Mazajam Semam esot trīs galvas vai vēl kaut ko ne­jēdzīgāku.

Nevar ticēt nevienam Heiliju vārdam! Trīs galvas! Kur tas redzēts, vai nav tiesa? Kad Mazajam Scmam ir tikai divas galvas un kopš pašas dzimšanas nav bijis vairāk.

Tā nu mēs ar māmiņu uzmeistarojām to šaujamdaiktu un sadevām Heilijiem, kā nā­kas. Kā jau sacīju, vēlāk netikām gudri, kā tas daikts šāvis. Mēs paņēmām pāris sausu bateriju un savienojām tās ar visādām spo­lēm un drātīm, un vēl kaut ko, un tas daikts izknieba Reifā tādus caurumus, ka atliek ti­kai pabrīnīties.

Tiesa nosprieda, ka Heiliji miruši pēkšņā nāvē; atbrauca šerifs Ebernatijs, kopīgi iebaudījām malciņu kukurūzas šņabja, un tad viņš teica, ka degot nepacietībā pārmācīt mani. Es neko. Bet par mūsu šaujamo bija padzirdējis viens sasodīts jenkiju reportie­ris, jo drīz vien uzradās kāds liels, resns, nopietns vīrs un sāka mūs izprašņāt.

Tēvocis Less, uzmaucis cepuri pār acīm, sēdēja uz terases.

—    Būtu nu, mister, čāpojuši atpakaļ uz savu cirku, — viņš vienkārši sacīja. — Mūs uzaicināja pats Barnums personīgi, un tomēr mēs atteicāmies. Vai ne, Sonk?

—   Pareizi, — es atteicu. — Es nekad ne­esmu paļāvies uz Fineasu. Nosauca Mazo Semu par ķēmu, ko tu neteiksi!

Garais, cienīgais tēvocītis, kuru godāja par propesoru Tomasu Gelbreitu, pavērās inanī.

—   Cik tev gadu, dēliņ? — viņš jautāja.

—       Neesmu jums nekāds dēliņš, — es at-'ļ traucu. — Un es to nemaz nezinu.

—       Spriežot pēc ārienes, tev nav vairāk par astoņpadsmit, — viņš runāja tālāk, ļ — kaut esi krietni pastiepies. Tu nemaz ne-J vari pazīt Barnumu.

—       Kā ne, pazīstu gan. Beidziet muldēt.; Ka likšu pa ausi .. .

—       Ar cirku man nav nekāda sakara, —j Gelbreits iebilda. — Esmu bioģenētiķis.

Mēs, zināms, iesmējāmies. Viņš it kā no­skaitās un gribēja uzzināt, kas tur tik smiek­līgs.

—       Tada varda nemaz nav, — teica mā­miņā.

Te iebrēcās Mazais Sems, un Gelbreits; kļuva bāls kā līķis, viņu pārņēma trīsas. ViņšJ saļima uz grīdas. Kad rnēs šo atkal uzstutē-] jām augšā, viņš apvaicājās, kas noticis.

—       Tas bija Mazais Sems, — es paskaid­roju. — Māmiņa aizgāja viņu mierināt. Tā kā būtu jau mitējies.

—       Tā bija ultraskaņa, — propesors strupi; pārtrauca. — Kas ir šis «Mazais Sems» —ļ vai īsviļņu raidītājs?

—       Mazais Sems ir zīdainis, — es īsi at­teicu. — Nav ko apsaukāties. Varbūt beidzot pateiksiet, ko jums vajag.

Viņš izvilka piezīmju grāmatiņu un sāka to šķirstīt.

—• Es esmu z-zinātnieks, — viņš teica.

— Mūsu institūts pētī galvenokārt eigēnikas problēmas, un mūsu rīcībā ir interesanti dati par jūsu ģimeni. Izklausās gluži neticami. Viens no mūsu darbiniekiem izstrādājis teo­riju, ka dabiskās mutācijas vāji attīstītas kul­tūras apgabalos var palikt neatklātas, tā­tad … — Viņš apklusa un pablenza tēvocī Lesā. — Vai tiesa, ka jūs protat lidot? — viņš vaicāja.

Nu, tādas sarunas mums nav pa prātam. Reiz jau dabūjām brāzienu no priestera. Tē­vocis Less dzērumā sāka lidināties pār kalnu grēdām un līdz nemaņai pārbiedēja lāču medniekus. Arī svētajos rakstos nav teikts, ka cilvēkiem būtu lemts lidot. Parasti tēvocis Less ar lidošanu nodarbojas tikai slepus, lai neviens neredz.

Lai būtu kā būdams, tēvocis Less uzmauca cepuri vēl dziļāk uz pieres un norūca:

—  Tīrās blēņas. Cilvēkam nav lemts lidot. Jaunmodīgi prātojumi, par kuriem man pie­pūstas pilnas ausis. Starp mums runājot, viņi nemaz nelido. Tukšu salmu kulšana, vairāk nekas.

Gelbreits pablisināja acis un vēlreiz ieska­tījās savā piezīmju grāmatiņā.

—   Bet es esmu savācis liecības par dau­dzām neparastām īpašībām, kuras piemīt jūsu ģimenei. Prasme lidot ir tikai viena no tām. Zinu, ka teorētiski tas ir neiespējami — es, protams, nerunāju par lidmašīnām … bet…

—   Nu aizver taču žaunas!

—   Viduslaiku burvju ziedēm piejauca ako- nltu, kas radīja lidojuma ilūziju, protams, pilnīgi subjektīvu.

—  Vai rimsies mani tirdīt? — tēvocis Less noskaities uzkliedza, jādomā, aiz samulsuma. Tad viņš pielēca kājās, nosvieda cepuri uz terases un aizlaidās prom. Pēc brīža tomēr atgriezās, paķēra cepuri un parādīja prope- soram mēli. Tad aizlidoja uz aizu un mēs viņu vairs neredzējām.

Arī es noskaitos.

—    Neviens jums nelika līst šurp, — es sacīju. — Tagad tēvocis Less rīkosies tāpat kā tētuks, un iznāks pavisam nelāgi. Kopš te sāka grozīties tas pilsētas zellis, no tē- tuka nav ne ziņas, ne miņas. Tas tips, lie­kas, noņēmās ar iedzīvotāju skaitīšanu.

Gelbreits neteica nekā. Viņš izskatījās tīri apjucis. Es piedāvāju glāzīti stiprā, un viņš apjautājās par tētuku.

—   Vai, viņš jau ir tepat tuvumā, — es skaidroju. — Tikai viņu vairs nevar sare­dzēt. Tā esot labāk.

—   Jā, — Gelbreits piekrita, tukšodams otro glāzīti. — Ak dievs. Kā tu teici — cik tev gadu?

—   Neko es neteicu.

—   Nu labi, kāds ir pirmais notikums, ko tu atceries?

—   Nav nekādas vajadzības kaut ko atce­rēties. Pieblīvē tik galvu, vairāk nekā.

—   Fantastiski, — Gelbreits noteica.

—   Kas to būtu domājis, ka nosūtīšu institū­tam tādu informāciju.

—       Mēs negribam, ka te sanāk visādi ok­šķeri, — es teicu. — Brauciet prom un lie­ciet mūs mierā.

—       Apžēlojies! — Viņš noliecās pār tera­ses margām un ieraudzīja šaujamdaiktu.

—  Kas tas tāds?

—   Nieks vien ir, — es atbildēju.

—   Ko tas dara?

—   Niekojas, — es atbildēju.

—   Ak tā. Vai drīkstu apskatīt?

—       Protams, — es atbildēju. — Es to at­došu jums pavisam, vācieties tikai prom.

Viņš pienāca tuvāk un aplūkoja šaujamo. Tētuks piecēlās — viņš sēdēja man līdzās—, lika atkratīties no sasodītā jenkija un pats iegāja mājā.

Propesors atgriezās.

—       Vienreizīgi! — viņš sauca. — Esmu stu­dējis elektroniku, un, pēc manām domām, tas ir kaut kas lielisks. Kāds ir šīs ierīces darbības princips?

—       Kas, kas? — nesapratu. — Tas urbina caurumus.

—       Šaut ar patronām tā nevar. Stobra pa­kaļējā daļā iemontētas divas lēcas … Ko tu teici — kā šī ierīce darbojas?

—   Nezinu.

—   Vai tu to izgudroji?

—   Mēs ar māmiņu.

Viņš apbēra mani ar jautājumiem.

—   Nezinu, — es atkārtoju. — Nelaime tāda, ka visas šautenes pastāvīgi jāpielādē. Mēs atkal iedomājāmies — ja tam šaujam- daiktam šo to piemeistarotu klāt, tad lādē­šana atkristu. Un atkrita arī.

—   Un tu patiešām atdosi to man?

—   Ja liksiet mūs mierā.

—   Paklau, — viņš sacīja, — nudien brī­nums, ka jūs, Hogbenus, vēl neviens nav pa­manījis.

—   Zinām, ko darām.

—   Mutācijas teorija vēl izrādīsies pareiza. Jūs tikai jāizpētī. Tas būs viens no pašiem lielākajiem atklājumiem kopš… — Tādā garā viņš pļāpāja tālāk. Es no tā visa neko lielu nesapratu.

Galu galā nospriedu, ka atlikušas tikai di­vas iespējas, bet pēc sarunas ar šerifu Eber- natiju vairs negribējās nolaist cilvēkus no kātiem, lai šerifam pārietu dusmas. Man ne­patīk trači.

—   Pieņemsim, ka došos jums līdzi uz Ņu­jorku, kā jūs vēlaties, — es teicu. — Bet vai jūs liksiet mierā manu ģimeni?

Viņš to apsolīja, tiesa, puslīdz negribīgi. Beidzot viņš piekāpās un lika roku uz sirds, jo es teicu, ka pretējā gadījumā pamodināšu Mazo Semu. Viņš, zināms, gribēja palūko­ties uz Mazo Semu, bet es iestāstīju, ka tas nebūs labi. Mazais Sems taču nevar braukt uz Ņujorku. Viņam jāguļ savā cisternā, ci­tādi vēl saslims.

Galu galā propesors aizbrauca, tīri apmie­rināts ar mani, pirms promiešanas vēl iz­kaulējis tikšanos nākamrīt pilsētiņā. Patie­sību sakot, jutos draņķīgi. Neesmu pārlaidis ne nakti svešā vietā — kopš tā trača Vecajā pasaulē, kad vajadzēja uz ātrāko laisties la­pās.

Cik atceros, mēs pārcēlāmies uz Holandi. Māmiņa allaž ar pateicību piemin cilvēku, kas palīdzēja mums atstāt Londonu. Mazo Semu nosauca viņa vārdā, uzvārdu gan esmu piemirsis. Gvins vai Stjuarts, vai Pi- pins — man viss jūk kopā, kad atceros, kas noticis vēl pirms Pilsoņu kara.

Vakars pagāja garlaicīgi. Tā kā tētuks bija neredzams, māmiņa visu laiku bažījās, ka tik viņš neietempj pār mēru, tomēr drīz vien nomierinājās un ielēja viņam īstu vis­kiju. Man visi aizrādīja, lai es uzvedoties, kā pieklājas.

—  Sitas propesors ir ellīgi gudrs, — iemi­nējās māmiņa. — Visi propesori ir tādi. Ne­jauc viņam galvu. Neblēņojies, citādi dabūsi trūkties.

—   Neblēņošos, māmiņ, — es atteicu.

Tētuks iebelza man pa pakausi — tas ne­bija taisnīgi, jo es taču viņu nevarēju re­dzēt.

—   Tas tev par mācību, — viņš noteica.

—   Mēs esam vienkārši ļautiņi, — norūca tēvocis Less. — No plātīšanās labāk nekļūst.

—   Goda vārds, es tā negribēju, — taisno­jos. — Es tikai domāju …

—   Nemaisies, kur nevajag! — māmiņa mani apsauca, un mēs izdzirdējām, kā augšā grozās vectētuks. Dažreiz viņš nekustas ve­selām nedēļām, bet šovakar likās tīri mundrs.

Un tā nu, pats par sevi saprotams, mēs kāpām augšup raudzīt, ko viņam ievajadzē­jies.

Viņš runaja par propesoru.

—    Svešinieks, ko? — viņš sacīja. — Lai jupis rauj to sasodīto blēdi! Ak jūs, apbrīno­jamie idioti, un vēl mans vecuma dullums! Vienīgi Sonkam drusku strādā smadzenes, bet — pie joda! — arī viņš ir stulbāks par stulbu.

Es tikai pamīņājos un kaut ko noburk­šķēju, jo man nekad nav paticis raudzīties vectētukam acīs. Bet viņš tam nepievērsa uz­manību. Viņš ārdījās tālāk.

—   Tātad tu brauksi uz šo Ņujorku? Pie Kristus asinīm, vai esi aizmirsis, kā mēs bē­gām no Londonas un Amsterdamas, un Ņū- amsterdamas, baidīdamies pratināšanas? Vai gribi, lai tevi izstāda kā ērmu pūlim ko ap­brīnot? Neba tas ir pats ļaunākais.

Vectētuks ir visvecākais no mums, un rei­zēm viņam tā kā sajūk valodas. Žargons, kurā esi runājis jaunībā, laikam pielīp uz visu mūžu. Bet vienu gan — lamāties viņš prot labāk par visiem, kurus man nācies dzirdēt.

—  Velns, — es izmetu. — Es tikai gribēju palīdzēt.

—   Ak tu, puņķainais knisli, — vectētuks sašuta. — Pie visa vainojams esi tu un tava māte. Pareizāk sakot, tas daikts, kas no­pļāva visu Heiliju dzimtu. Nebūtu jūs to iz­domājuši, zinātnieks te ne acu nerādītu.

—    Tas ir propesors, — es paskaidroju. .— Tomass Gelbreits vārdā.

—   Zinu. Es nolasīju viņa domas caur Mazā Sema smadzenēm. Bīstams tips. Tādi viņi ir. Varbūt vienīgi izņemot Rodžeru Bē- konu, un arī tam nācās piesmērēties, lai… bet Rodžers ir izņēmums. Tad uzklausiet jel: neviens no jums uz Ņujorku nebrauks. Tik­līdz pametīsim savu miera ostu, tiklīdz mūs sāks pētīt, pagalam būsim. Tas vilku bars uzklups un saraustīs mūs gabalos. Bezprā­tīgā skriešana debesīs neko nelīdzēs, Les- ter, — vai tu dzirdi?

—   Bet ko lai mēs darām? — ievaicājās māmiņa.

—   Pie joda! — tētuks iesaucās. — Es ņemšu un noslīcināšu to propesoru. Ieme­tīšu cisternā.

—  Un sabojāsi ūdeni? — māmiņa ieklie­dzās. — Pamēģini tik!

—   Kas par draņķa atvasēm no mana celma! — vēctētuks pārskaities iesaucās. — Vai jūs neapsolījāt šerifam, ka slepkavošana vairs nenotiks, vismaz kādu laiku? Vai Hog- benu vārds jums ir tukša skaņa? Divas lie­tas mēs glabajam kā svētumu cauri gadsimtu gadsimtiem — mūsu noslēpumu, kas pasau­lei nav jāzina, un ITogbenu godu! Nogali­niet šo cilvēku Gelbreitu, un jums būs darī­šana ar mani!

Mēs visi nobālējām. Mazais Sems atkal pamodās un sāka brēkt.

—   Ko tad lai iesāk? — jautāja tēvocis Less.

—   Ģimenes noslēpumu nedrīkst izpaust,— vectētuks atbildēja. — Dariet, kā zināt, tikai bez asinsizliešanas. Es par to vēl padomāšu.

Likās, ka viņš iesnaužas, lai gan to bija grūti pateikt.

Nākamajā dienā, kā norunāts, tikos ar Gelbreitu pilsētiņā, taču pirms tam uz ielas saskrējos ar šerifu Ebernatiju, un viņš uz­meta man niknu skatienu.

—   Nemaisies, kur nevajag, Sonk, — viņš deva padomu. — Iegaumē, esmu tevi brīdi­nājis.

Iznāca nelāgi.

Ar Gelbreitu tomēr satikos un paziņoju

viņam, ka vectētuks neļauj man braukt uz Ņujorku. Pārāk priecīgs viņš nejutās, bet tur nekā nevar darīt.

Viņa istaba viesnīcā bija pieblīvēta ar zi­nātnisku aparatūru un atstāja baismīgu iespaidu. Tepat bija arī šaujamdaikts, tikai ne­izskatījās gan, ka viņš būtu ķēries tam klāt. Viņš ņēmās mani pārliecināt.

—   Nav nozīmes, — es sacīju. — Mēs i nedomājam atstāt savus kalnus. Vakar uz­traukumā sarunāju nezin ko, tas ir viss.

—   Paklau, Sonk, — viņš sacīja. — Iztau­jāju par jums, Hogbeniem, visu pilsētiņu, tomēr neko lielu neuzzināju. Ļaudis šeit maz­runīgi. Taču viņu teiktais noderētu tikai par papildu pierādījumu. Zinu, ka mūsu teorijas ir pareizas. Tu un tava ģimene ir mutanti, un jūs nepieciešams pētīt.

—   Neesam nekādi mutanti, — es iebildu. — Zinātnieki vienmēr sauc mūs aplamos vār­dos. Rodžers Bēkons dēvēja mūs par homun- kuli, tikai …

—  Ko? — Gelbreits iesaucās. — Kas jūs tā dēvēja?

—   Hm … kāds pusgraudnieks no kaimi­ņiem, — steidzīgi paskaidroju, bet prope­sors, redzams, tain nenoticēja. Viņš sāka soļot pa telpu.

—  Tam nav jēgas, — viņš teica. — Ja ne­brauksi uz Ņujorku, es palūgšu, lai institūts atsūta šurp komisiju. Jūsu ģimene ir jāpētī — zinātnes triumfa un cilvēces progresa vārdā.

—   Tā tik vēl trūka, — es izgrūdu. — Varu iedomāties, kā tas izskatīsies. Izstādīsiet mūs kā ērmus pūlim ko apbrīnot. Tas nobendēs Mazo Semu. Vācieties prom un lieciet mūs mierā.

—       Likt jūs mierā? Kad jūs konstruējat tādas ierīces kā šī? — Viņš norādīja uz mūsu šaujamdaiktu. — Kā tad tā galu galā darbojas? — viņam piepeši sagribējās uzzi­nāt.

—       Es jau teicu, ka nezinu. Mēs to kaut kā uz ātru roku sameistarojām. Paklau, prope- sor. Jums klāsies plāni, ja cilvēki nāks un blenzīs uz mums. Pavisam plāni. Tie ir vec- tētuka vārdi.

Gelbreits sāka raustīt degunu.

—       Pieņemsim … Bet kā būtu, ja tu atbil­dētu uz pāris jautājumiem, Sonk?

—   Komisijas nebūs?

—   Redzēsim.

—   Nē, ser. Neparko …

Gelbreits dziļi ievilka elpu.

—       Ja pastāstīsi to, kas man vajadzīgs, neteikšu citiem, kur jūs dzīvojat.

—       Man gan šķiet, ka tajā jūsu institūtā jāzina, kurp esat devies.

—       Nūja … — Gelbreits paminstinājās. — Protams. Tomēr viņi nekā nezina par jums.

Tad man ienāca prātā laba doma. Varēju viņu nogalināt pavisam viegli, bet tad vec­tētuks samaltu mani miltos, turklāt vaja­dzēja rēķināties ar šerifu. Tādēļ es teicu: «Gan jau» — un pamāju ar galvu.

VAI, ko tas tips gan nejautāja! Man jau metās raibs gar acīm. Bet viņš aizrāvās ar­vien vairāk un vairāk.

—   Cik gadu tavam vectēvam?

—   Nezinu tak.

—       Homunkuli… m-jā. Tātad viņš, tu saki, bijis kalnracis?

—       Nē, tas bija vectētuka tētuks, — es iz­laboju. — Strādāja alyas atradnēs Anglijā. Tikai vectētuks apgalvo, ka tolaik tā sauku­sies par Britāniju. Tur vēl plosījusies kaut kāda nešpetna sērga. Cilvēki gājuši pie dak­teriem … drūniem? Drūdiem?

—   Druīdiem?

—       Ahā. Druīdi toreiz bijuši par dakteriem, tā saka vectētuks. Tomēr kalnrači Kornvolā miruši kā mušas, tāpēc arī raktuves slēgtas.

—   Kas tā bija par sērgu?

Es izklāstīju viņam visu, ko atcerējos no vectētuka stāstiem, un propesoru tas ļoti sa­trauca, un, cik nopratu, viņš sāka spriedelēt par radioaktīvo starojumu. Kopā tas izklau­sījās aplam nelāgi.

—       Mākslīgas mutācijas radioaktivitātes ietekmē! — viņš iesaucās un pat piesarka. — Tavs vectēvs ir dzimis mutants. Gēni un hromosomas pārkārtojušies jaunās attiecībās. Jūs vēl izrādīsieties pārcilvēki!

—       Nu nē, — es iebildu. — Esam Hogbeni. Tas ir viss.

—       Dominante, tipiska dominante … Vai visai jūsu ģimenei piemīt… ē … īpatnības?

—   Bet paklausieties! — es sašutu.

—       Es gribēju teikt — vai viņi visi prot lidot?

—   Es pats jau vel neprotu. Man radas, ka esam drusku parnuļķi. Toties vectētuks ir gudrs. Viņš vienmēr mācījis mums neplātī­ties.

— Maskēšanās aizsargfunkcija, — Gel­breits konstatēja. — Atkāpes no normas sa­stingušas sociālas kultūras apstākļos vis­vieglāk noslēpt. Modernā, civilizētā pasaulē jūs durtos kā dadzis acī. Bet šeit, provincē, jūs esat praktiski neredzami.

—  Tas attiecas tikai uz tētuku, — es pre­cizēju.

—  Ak kungs, — viņš nopūtās. — Kādēļ gan jūs slēpjat savas neticamās dabiskās spējas … Vai jūs maz varat iedomāties, ko visu spētu paveikt?

Un tad piepeši viņš tapa vēl tramīgāks, un man ne visai patika viņa skatiens.

—   Brīnums, — viņš atkārtoja. — Tas ir tas pats, kas uziet Aladina burvju lampu.

—  Vai liksiet mūs mierā! — es neiztu­rēju. — Jūs ar visu savu komisiju.

—   Par komisiju neraizējieties. Esmu izlē­mis pastrādāt kadu laiku patstāvīgi. Ja ti­kai būsi ar mieru sadarboties. Tas ir, palī­dzēt. Norunāts?

—   Nekā nebij! — es atbildēju.

—  Tad izsaukšu komisiju no Ņujorkas,— viņš triumfējoši teica.

Es apdomāju.

—  Labi, — beidzot sacīju, — ko jums no manis vajag?

—   Pagaidām vēl nezinu, — viņš lēni at­teica. — Neesmu paguvis visu apsvērt.

Bet viņš jau grasījās grābt ciet visu. Pil­nīgi skaidrs. Pazīstu tādus skatienus.

Stāvēju pie loga un raudzījos laukā, un piepeši man radās ideja. Nospriedu, ka ne­būs gudri pārmērīgi uzticēties propesoram. Tā es puslīdz nejauši aizzagos līdz mūsu šaujamajam un šo to palaboju.

Es itin labi sapratu, ko gribēju, bet, ja Gelbreits pavaicātu, kādēļ es sagriežu vienu stiepli šeit un saliecu kādu drāti citur, es nespētu paskaidrot. Man jau nav izglītības. Es tikai zināju, ka tagad šis daikts strādās, kā nākas.

Propesors rakstīja vienā rakstīšanā. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja mani.

—   Ko tu tur dari? — viņš apvaicājās.

—   Kaut kas nav, kā vajag, — es atbil­dēju. — Jūs, liekas, būsiet blēņojies ar bate­rijām. Pamēģiniet nu.

—   Kā — šeit? — viņš sašutis teica. — Es negribu atlīdzināt zaudējumus. Tādas lietas pārbauda pilnīgas drošības apstākļos.

—  Vai redzat vējrādi uz jumta? — Es pa­rādīju ar pirkstu. — Ja tēmēsiet uz to, nekas ļauns nenotiks. Palieciet tepat pie loga un pamēģiniet.

—  Vai … vai tas nav bīstami?

Viņš dega nepacietībā izmēģināt šauteni, skaidrs kā diena. Es iestāstīju, ka dzīvību tas neapdraud, viņš dziļi ieelpoja, piegāja pie loga un nemākulīgi atspieda šautenes laidi pret vaigu.

Es pagājos nostāk. Negribēju, lai mani redz šerifs. Biju jau paguvis sazīmēt viņu sēžam uz sola ielas pretējā pusē, pārtikas preču tirgotavas priekšā.

Viss notika tieši tā, kā biju paredzējis. Gelbreits nospieda gaili, tēmēdams uz vēj­rādi jumta korē, un no stobra izvēlās gais­mas apļi. Atskanēja baismīgs troksnis. Gel­breits atmuguriski nogāzās uz grīdas, un izcēlās tāda jezga, ko grūti aprakstīt. Ļaudis visā pilsētiņā sāka spalgi kliegt.

Tad nu es nojautu, ka būtu prātīgi kļūt neredzamam. Tā arī izdarīju.

Gelbreits aplūkoja šaujamdaiktu, kad iedrāzās šerifs Ebernatijs. Ar šerifu nav joki. Viņš izrāva revolveri un nožvadzināja roku dzelžus, un bez mitas lamāja propesoru.

—   Es jūs redzēju! — viņš auroja. — Jūs, pilsētas zeļļi, iedomājaties, ka te var atļau­ties visu ko. Nekā nebij!

—   Sonk! — Gelbreits uzsauca, lūkodamies visapkārt. Bet mani redzēt viņš, protams, nevarēja.

Tātad pierādījums bija rokā. Šerifs Eber­natijs bija redzējis Gelbreitu šaujam, un viņš nav muļķis. Viņš aizvilka Gelbreitu pa ielu, un es klusiem solīšiem sekoju. Ļaudis skrēja kā apsviluši. Gandrīz visi aizšāvuši roku mutei priekšā.

Propesors vel joprojām činkstēja, ka nekā nesaprotot.

—   Es visu redzēju! — Ebernatijs aprāva.

—   Jūs no sava daikta izšāvāt pa logu, un visu pilsētu sāka mocīt zobu sāpes. Pamēģi­niet tik ieminēties, ka nekā nesaprotat!

Šerifs ir gudrs. Viņš sen pazīst mūs, Hog- benus, tādēļ arī vairs nebrīnās, ja kādreiz notiek brīnumu lietas. Viņš zināja arī, ka Gelbreits ir zinātnieks. Tā izcēlās juceklis, un ļaudis, padzirdējuši par notikušo, gribēja nolinčot Gelbreitu.

Bet Ebernatijs aizveda viņu prom. Drus­ciņ paklaiņoju pa pilsētiņu. Mācītājs bija iz­nācis palūkoties savas baznīcas logos, kas viesa viņā tādu kā neizpratni. Rūtis bija no krāsaina stikla, un viņš nevarēja saprast, kā tās izkusušas. Es būtu paskaidrojis. Krāsai­najiem stikliem piejaukts klāt zelts, lai da­būtu sārtu toni.

Beigās devos uz cietuma pusi. Vēl aizvien biju neredzams. Tā es noklausījos, ko Gel­breits stāsta šerifam.

—   Pie visa vainojams Sonks Hogbens,— propesors gaudās. — Kad es jums saku, to ierīci sameistarojis viņš!

—   Es redzēju jūs, — Ebernatijs atbildēja.

—   Tātad vainīgs esat jūs. Ak vai! — Viņš piespieda roku pie žokļa. — Izbeidziet reizi par visām reizēm! Pūlis uz ielas nesola neko labu. Puspilsētu moka zobu sāpes.

Tādā gadījumā puspilsētai zobos ir zelta plombas.

Tad Gelbreits pateica kaut ko tādu, kas mani sevišķi nepārsteidza.

—        Esmu izsaucis komisiju no Ņujorkas, šovakar piezvanīšu uz institūtu. Tur par mani galvos..

Tātad viņš jau pašā sākumā apņēmies mūs pārdot. Es jau nojautu, kas šim aiz ādas.

—        Vai nu jūs atpestīsiet mani un visus pārējos no zobu sāpēm, vai arī es veru dur­vis vajā un laižu šos linčotājus iekšā! — šerifs nokaucās. Tad viņš izmetās pēc ledus pūšļa, ko pielikt pie vaiga.

Es atrāvos atpakaļ, kļuvu redzams un sa­cēlu gaitenī pamatīgu troksni, lai Gelbreits varētu mani sadzirdēt. Gaidīju, kad viņš beigs mani lamāt. Es vienkārši izlikos par muļķi.

—   Šķiet, esmu kļūdījies, — es atzinu.

—  Bet tas vēl ir labojams.

—   Pietiekami esi labojis! — Viņš apklusa.

—   Paga, paga. Kā tu teici? Ka vari izār­stēt šo … bet ko tad?

—        Es jau apskatīju šaujamo, — es sa­cīju. — Domāju, ka zinu, kur esmu kļūdījies. Tas kaut kā iedarbojas uz zeltu, un viss zelts, kas vien pilsētā atrodams, sācis raidīt tādus kā siltuma starus, vai.

—        Inducēta selektīva radioaktivitāte, — Gelbreits murmināja kaut ko ne visai sakarīgu. — Paklau. Tas pūlis uz ielas … vai te pie jums kādreiz notiek linčošana?

—  Ne vairāk kā vienu divas reizes gadā,— es atbildēju. — Šogad divas jau piedzīvojām, un parasti tas ir viss. Ek, ja varētu aizlavī- ties uz mūsmājām! Tur mēs jūs paslēptu itin viegli.

—    Būtu labāk ķēries pie lietas! — viņš pārmeta. — Vai arī es izsaukšu komisiju no Ņujorkas. Šķiet, tas tev nav īsti pa prātam, vai ne?

Pirmoreiz redzu, ka cilvēks tik nekaunīgi melo.

—   Tiesa kas tiesa, — es sacīju. — Vajag mazu remontiņu, un starojums pazudīs. Es tikai nevēlos, lai ļaudis domātu, ka mums, Hogbeniem, kāds sakars ar šito padarīšanu. Mums patīk mierīga dzīve. Tad, lūk, ko: do­šos atpakaļ uz jūsu hotelīti un palabošu to daiktu, tad jums atliks vienīgi sasaukt vi­sus, kam sāp zobi, un nospiest gaili.

—  Bet… jā, bet…

Viņš baidījās iekulties vēl lielākās nepa­tikšanās. Ņēmos šo pierunāt. Pūlis ārā bļaus­tījās, tā ka nekāda lielā runāšana nebija vajadzīga. Beidzot devos prom, bet nere­dzams atgriezos un noklausījos, ko Gelbreits saka šerifam.

Abi salīga mieru. Visi, kam sāp zobi, pul­cēsies pie pilsētas valdes ēkas. Tad Eberna­tijs atvedīs propesoru ar visu šauteni, un viņš centīsies kaut ko darīt lietas labā.

—  Vai tik tas remdēs zobu sāpes? — še­rifs prašņāja. — Uz galvošanu?

—   Esmu pilnīgi pārliecināts. Ebernatijs pamanīja minstināšanos.

—   Tad jau labāk izmēģiniet vispirms ar mani. Drošs paliek drošs. Es jums neticu.

Acīmredzot te cits citam neticēja.

Soļoju atpakaļ uz hoteli un palaboju šau­jamo. Un tad es iekļuvu ķezā. Mana nere­dzamība sāka izzust. Tā ir pusaudža ne­laime.

Kad būšu pāris simtu gadu vecāks, varēšu palikt neredzams, cik ilgi vien vēlos. Pa­gaidām vēl neesmu apguvis šo mākslu visā pilnībā. Lieta tāda, ka vajadzēja meklēt pa­līdzību, tāpēc ka to, ko grasījos darīt, ne­drīkst redzēt neviens pats.

Uzkāpu uz jumta un sasaucu Mazo Semu. Pieslēdzies viņa smadzenēm, -lūdzu savie­not mani ar tētuku un tēvoci Lesu. Pēc brīža no debesīm nolaidās tēvocis Less, viņš kus­tējās neveikli, jo stiepa tētuku. Tētuks lamā­jās, jo viņiem esot dzinies pakaļ vanags.

—   Toties mūs neviens nepamanīja, — tē­vocis Less nopriecājās. — Es tā domāju.

—   Viņiem pilsētā šodien savu raižu ga­na, — es piebildu. — Man vajadzīga palī­dzība. Tas propesors tik tiešām izsauks savu komisiju un sāks mūs pētīt, lai ar sasolīja nezin ko.

—   Neko darīt, — sacīja tētuks. — Nav brīv kniebt nost to zelli. Vectētuks tak aiz­liedza.

Tad nu es šiem izklāstīju savu domu. Tā * kā tētuks bija neredzams, viņam tas būtu viegli izdarāms. Tad mēs izurbām jumtā mazu caurumiņu, lai būtu ērtāk novērot, un ielūkojāmies Gelbreita istabā. Un īstajā laikā. Kā atbildi gaidīdams, tur stāvēja šerifs ar paceltu revolveri, un propesors nobālis tē­mēja uz Ebernatiju. Viss norisinājās bez starpgadījumiem. Gelbreits nospieda gaili, izsprāga sārts gaismas aplis, un tas arī bija viss. Šerifs tikai atvēra muti un norija sie­kalas.

—  Jums taisnība! Zobi vairs nesāp!

Gelbreits bija aiz bailēm nosvīdis, bet iz­likās, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.

—   Protams, kā gan citādi, — viņš sacīja. — Dabīgi. Vai tad es neteicu …

—    Nāciet līdzi uz valdi. Ļaudis gaida. Iesaku izārstēt arī pārējos, citādi jums klā­sies plāni.

Viņi abi aizgāja. Tētuks uzmanīgi slāja šiem nopakaļ, bet tēvocis Less paķēra mani un lidoja pa to pašu ceļu, turēdamies tuvāk jumtiem, kur mūs grūtāk saskatīt. Drīz vien iekārtojāmies pie viena no valdes nama lo­giem un sākām gaidīt.

Tādas kaislības nav plosījušās kopš mēra epidēmijas Londonā. Zāle bija bāztin pie­bāzta, un visus klātesošos mocīja zobu sāpes, viņi vaidēja un stenēja. Ebernatijs ie­nāca kopā ar propesoru, kas stiepa šaujam- daiktu, un izcēlās liels troksnis.

Gelbreits uzstādīja daiktu uz skatuves un pavērsa stobru pret publiku, bet šerifs atkal izvilka revolveri un teica uzrunu, likdams visiem apklust un nomierināties, jo zobu sā­pes tūlīt pāriešot.

Skaidrs, ka nevarēju redzēt tētuku, taču zināju, ka viņš rīkojas pa skatuvi. Ar šau­jamo notika kaut kas pavisam jocīgs. Ne­viens nekā nemanīja, izņemot mani, bet es to vien biju gaidījis. Tētuks — protams, ne­redzams — šo to palaboja. Es paskaidroju, kas darāms, bet arī viņš pats to zināja ne sliktāk par mani. Tādā kārtā šaujamdaikts bija sameistarots, kā nākas.

Kas notika vēlāk — tas bija satriecoši. Gelbreits notēmēja un nospieda gaili, un no stobra izšāvās gaismas apļi — šoreiz dzel­teni. Es palūdzu tētuku izvēlēties tādu attā­lumu, lai ārpus valdes nama sienām nekas nenotiktu. Toties iekšā …

Zobu sāpes viņiem, protams, pārgāja. Cil­vēkam taču nevar sāpēt zelta plomba, ja vi­ņam šis zelta plombas nemaz nav.

Tagad šaujamdaikts bija iestādīts tā, ka iedarbojās uz visu nedzīvo. Tētuks bija no­trāpījis īsto attālumu. Uzreiz izčibēja visi krēsli un arī daja lustras. Publika sakrita kaudzē, tas tik bija joks! Vienkājis Džefs pa­zaudēja ne vien koka kāju, bet arī stikla aci.

Cilvēkiem mute vairs nepalika neviena māk­slīgā zoba. Ikviens tika tā pa druskai apšķi- bīts.

Ak ta, visa publika palika bez drēbēm. Apavi taču nav dzīvi, tā.pat kā bikses, krekli vai kleitas. Vienā mirklī visi zālē stāvēja pliki kā sētas mieti. Bet — pie joda! — no zobu sāpēm viņi taču bija tikuši vaļā, vai nav tiesa?

Pēc kādas stundiņas mēs jau sēdējām mā­jās — visi, izņemot tēvoci Lesu —, te pie­peši atsprāgst durvis un ienāk tēvocis Less, bet aiz viņa iestreipuļo propesors. Gelbreits izskatījās nožēlojams. Viņš noslīga uz grī­das, smagi elpodams, un tramīgi raudzījās uz durvju pusi.

—  Traki ērmotas lietas, — stāstīja tēvocis Less. — Es mierīgi lidoju pāri priekšpilsē­tai, te redzu — propesors mūk no milzīga pūļa, bet ķērāji satinušies palagos. Tad nu es paķēru viņu līdzi. Atstiepu šurp pēc paša vē­lēšanās.

Tēvocis Less pamirkšķināja man.

—  O-o-o-oh! — Gelbreits kauca. — A-a- a-ah! Vai viņi nāk šurp?

Māmiņa piegāja pie durvīm.

—   Re, kur daudz lāpu rāpjas kalnā, — viņa sacīja. — Tas nav uz labu.

Propesors nikni paraudzījās manī.

—  Tu teici, ka varot mani paslēpt! Ko tad gaidi? Pats esi vainīgs!

—   Blēņas, — es attraucu.

—        Paslēp, citādi nožēlosi! — Gelbreits spiedza. — Es … es izsaukšu komisiju.

—       Tad lūk, ko, — es teicu, — ja mēs jūs labi noslēpsim, vai apsolāt aizmirst savu komisiju un likt mūs mierā?

Propesors apsolīja.

—       Pagaidiet brītiņu, — es teicu un devos augšā aprunāties ar vectētuku.

Viņš negulēja.

—       Nu, ko tu par to teiksi, vectētuk? — es apvaicājos.

Kādu sekundi viņš ieklausījās Mazajā Semā.

—        Tas zellis melo, — viņš tūdaļ pavēs­tīja. — Viņš tik un tā atvilks šurp savu sa­sodīto komisiju un uzspļaus visiem solīju-, miem.

—   Vai tad ir vērts viņu slēpt, ko?

—       Nē, — vectētuks teica. — Ja Hogbeni devuši vārdu — slepkavībām nebūt. Un no­slēpt "bēgli no vajātājiem taču ir cēla rīcība.

Varbūt viņš man pameta ar aci. Vectētuku grūti saprast. Tā nu es nokāpu lejā. Gel­breits stāvēja pie durvīm un vēroja, kā tuvo­jas lāpu gājiens.

Viņš sagrāba mani.

—   Sonk! Ja tu mani nepaslēpsi…

—   Paslēpsim, — es teicu. — Ejam.

Tā mēs novedām viņu pagrabā …

Kad pūlis ar šerifu Ebernatiju priekšgalā ielauzās pie mums, izlikāmies par galīgiem muļķiem. Ļāvām pārmeklēt visu māju. Ma­zais Sems un vectētuks uz kādu brītiņu kļuva neredzami, tāpēc viņus neviens neievē­roja. Un, pats par sevi saprotams, no Gel- breita nebija ne ziņas, ne miņas. Mēs viņu bijām labi noslēpuši, kā jau solījām.

No tā laika pagājuši daudzi gadi. Prope­sors ir sveiks un vesels. Mūs gan viņš vairs nepētī. Dažreiz izvelkam viņu no pudeles, kurā viņš glabājas, lai paši varētu to papē­tīt.

Bet ir gan maziņa ta pudelīte!

LĒRUMS NEPATIKŠANU

Lemjuelu mes dēvējam par Kupri, jo viņam bija trīs kājas. Sasniedzis pilngadību — ap to laiku izcēlās Pilsoņu karš —, viņš nolēma paslēpt lieko kāju biksēs, lai šī nerēgotos laukā un lai ļaudis netrītu mēles. Protams, viņš drusku lī­dzinājās kamielim, taču Lemjuels nekad nav bijis iedomīgs uz savu ārieni. Labi vēl, ka šim tādas kājas, kas kustas uz visām pusēm, ci­tādi no pastāvīgās locīšanās vēl iemestos krampji.

Nebijām redzējuši Lemjuelu gadus sešdes­mit. Viņš dzīvoja kalnu dienvidu daļā, bet mēs, pārējie, — ziemeļu Keintukā. Un man liekas, mēs nekad nebūtu iekūlušies tādās nepatikšanās, ja Lemjuels neizrādītos tikne- izdarīgs. Savārījām baigo putru. Mums, Hogbeniem, tas negadās pirmoreiz — jau pirms pārvākšanās uz Paipervilu ļaudis līda ok­šķerēt, kāpēc visā apkaimē tā rej suņi. Galu galā liela nonāca tiktāl, ka mēs vairs nemaz nevarējām palidot. Beidzot vectētuks izlēma, ka prātīgāk būtu ņemt kājas pār pleciem un laisties uz dienvidiem pie Lemjuela.

Neciešu pārvākšanos. Pēdējais ceļojums uz Ameriku galīgi apšķebināja dūšu. Es la­bāk bēgtu. Bet noteicējs ir vectētuks.

Viņš lika noīrēt kravas auto un savākt mantiņas. Nenācās viegli iecelt mašīnā ma­zuli; pats viņš nesver vairāk par trīssimt mārciņām, bet cisterna, kurā viņu turam, gadījusies tāda pasmagāka. Toties par vec­tētuku varēja neraizēties, — ietinām viņu vecā maisā un pagrūdām zem sola. Viss darbs gūlās uz maniem pleciem. Tētuks bija ticis klāt kukurūzas šņabim un galīgi apdzē­ries. Tik vien zināja kā lēkāt apkārt uz gal­vas un skandināt vienu ziņģi — «Pasaule ar kājām gaisā».

Tēvocis negribēja nekur doties. Viņš pa­līda zem cūku siles un teica, ka pasnaudīšot gadiņus desmit. Mēs arī atstājām viņu tur­pat.

— Vienmēr kaut kur jābizo, — viņš sūro­jās. — Nevar nosēdēt uz vietas. Ik piecsimt gadus, vai tā apmēram, blaukš! Blandoņas tādi! Nu tad brauciet veseli!

Aizbraucām arī.

Lemjuels, tas, ko saucām par Kupri, iznāk mums radinieks. 'Pirms mūsu ierašanās Kein- tukā bija plosījusies vētra, vismaz tā te ru­nāja. Vajadzēja sparīgi ķerties pie darba un celt māju, vienīgi Lemjuels ne pirksta ne­pakustināja. Galīgi nelietojams. Viņš aizlai­dās uz dienvidiem. Ik gadu vai ik pārgadu viņš pamostas, un tad mēs dzirdam, kā viņš domā, tomēr parasti šis ir pilns kā mārks.

Nolēmām padzīvot pie viņa.

Sacīts — darīts.

Izskatījās, it kā Lemjuels būtu apmeties vecās ūdens dzirnavās kalnos, netālu no pil­sētiņas, ko sauc par Paipervilu. Viņa mītne gan vairāk atgādināja graustu. Lemjuels zvilnēja uz lieveņa. Sākumā viņš sēdēja krēslā, bet pēc kāda laika krēsls sabruka, un viņam bija slinkums pamosties, lai to sala­botu. Tā nu šis sēdēja, apkrāvies pudelēm, un tik tikko elpoja. Laikam redzēja jauku sapni. Mēs viņu nemodinājām. Ienesām mājā mazuli, un vectētuks ar tētuku sāka nest mājā savas šņabja pudeles.

Pamazām iekārtojāmies. Sevišķi ērti sā­kumā nebija. Lemjuels bija izlaidies tiktāl, ka nevīžoja parūpēties pat par produktiem. Lāgiem viņš pamodās, lai atvilinātu šurp no nezkādiem mežu biezokņiem pa jenotam, un drīz vien apmātais dzīvnieks bija klāt un pats līda mutē. Jenotus Lemjuels noskatījis laikam tāpēc, ka tie it veikli rīkojas ar ķe­pām, gluži kā ar rokām. Sasper jods, ja tas slīmests Lems nenohipnotizē tos jenotēnus tiktāl, ka viņi paši sakur uguni un lec tajā cepties. Nesaprotu tikai vienu — kā viņš tos sagremo? Varbūt vienkārši izspļauj ādiņas? Ir taču cilvēki, kas aiz slinkuma nevīžo ne pakustēt.

Ja sagribas dzert, šis uzsūta sev uz gal­vas lietu un atver muti. Kauns un negods.

Tomēr neviens nelikās zinis par Lemjuelu. Māmiņa noņēmās ar savām darīšanām. Tē­tuks, dabīgi, noziedēja ar šņabja krūku rokā, un viss darbs palika man uz kakla. Daudz pūļu tas neprasīja. Vispirms vajadzēja at­rast kādu enerģijas avotu. Lai mazulis savā cisternā varētu dzīvot, vajag daudz elektris­kās strāvas, bet vectētuks tempj elektrību kā cūka samazgas. Ja tikai Lemjuels būtu pa­rūpējies, lai upē tecētu ūdens, mums nebūtu ko raizēties, bet tas taču bija Lemjuels! Viņš mierīgi ļāva upei izsīkt. Tās vietā tagad te­cēja sīka urdziņa.

Māmiņa palīdzēja sameistarot vienu daiktu vistu kūtī, tā ka nu mums elektrības būs at­liku likām.

Nepatikšanas sākās, kad kādu dienu pa meža celiņu pie mums iemaldījās kaulains, sīks vīrelis, kurš varen izbrīnījās, ieraudzī­jis māmiņu mazgājam pagalmā veļu. Es iz­gāju laukā aiz tīrās ziņkārības.

— Laba diena, — māmiņa sacīja. — Vai neiebaudīsiet kādu malciņu, svešiniek?

Sis atbildēja, ka nebūtu par ļaunu, un es iesmēlu pilnu kausiņu. Iztukšojis šis pāris reižu noelsās un teica — paldies, vairāk gan negriboties, tagad pietikšot ilgākam laikam. Un vēl piebilda, ka apdedzināt rīkli varot arī vienkāršāk.

—   Vai tikko pārvācāties? — viņš pain­teresējās.

Māmiņa teica, ka jā, tikko gan un ka Lem­juels ir mūsu radinieks. Tas tips palūrēja uz Lemjuelu, kas aizvērtām acīm tupēja uz lie­veņa, un izsaucās:

—   Jūs domājat, ka viņš ir dzīvs?

—   Kā gan citādi, — māmiņa atbildēja. — Sveiks un vesels, tā sacīt.

—   Bet mēs domājām, ka sen miris, — vī­relis noteica. — Citādi būtu iekasējuši vēlē­šanu nodokli. Vai arī jums nebūtu laiks no­maksāt savējo, ja jau esat pārvākušies uz šejieni? Cik cilvēku esat?

—   Kādi seši, — māmiņa sacīja.

—   Visi pilngadīgi?

—   Tētuks, Sonks un mazulis …

—   Cik vecs?

—   Mazulim būs savi gadiņi četrsimt, vai ne, māmiņ? — es iejautājos, bet viņa iebelza man pa pakausi un lika turēt muti. Vīrelis norādīja uz mani un paskaidroja, ka gribē­jis zināt, cik vecs esmu es. Pie velna, kā lai es to zinu. Visi rēķini sajuka Kromvela lai­kos. Beigās viņš paziņoja, ka mums visiem, izņemot mazuli, vajadzēšot maksāt vēlēšanu nodokli.

—    Naudai te nav nekādas nozīmes, — viņš piebilda, skribelēdams savā kabatas grā­matiņā.— Jums jāzina, kā pie mums notiek vēlēšanas. Pret vēlēšanu aparātu nenostā­sies. Paipervilai ir tikai viens saimnieks, un viņa vārds ir Elija Gendijs. Kopā divdesmit dolāru.

Māmiņa sūtīja mani pēc naudas, un es gāju to meklēt. Vectētukam naudas nebija, ja neskaita kādu nieku, kas saucoties dcnā- rijs un kas viņam esot tāds kā talismans; vectētuks vēl nosmējās, ka esot nozadzis to kādam pilsonim Jūlijam Gallijā. Tētuks bija galīgi pilnā. Mazulim bija trīs dolāri. Izvan­dīju Lemjuela kabatas, bet atradu tur tikai vecu vālodzes ligzdu ar divām olām.

Kad atgriezos pie māmiņas, viņa pakasīja pakausi, un es ieteicos:

—  Līdz rītam varam uztaisīt naudu, mā­miņ. Vai ņemsiet pretī zeltu, mister?

Māmiņa ievilka man pa ausi. Vīrelis aiz­domīgi pavērās mūsos un teica, ka zeltu ņemšot gan. Tad viņš aizsteidzās prom pa mežu un ceļā sastapa jenotu, kas stiepa ža­garus iekuram, un es nodomāju, ka Lemjue- lam sagribējies ēst. Vīrelis pielika soli.

Sāku meklēt piemērotu dzelzs gabalu, ko varētu pārvērst zeltā.

Nākamajā dienā mūs aizveda uz cietumu.

Protams, mēs to zinājām iepriekš, tomēr neko daudz līdzēt nevarējām. Mūsu para­dums vienmēr bijis necelt degunu gaisā un nepievērst sev lieku uzmanību. Vectētuks lika rīkoties tā arī šoreiz. Uzkāpām augšstāvā — visi, izņemot mazuli un Lemjuelu, kurš ne­kad nekustas, — un es ņēmos pētīt zirnekļa tīklu kādā stūrī, lai nebūtu jāraugās uz vec­tētuku. Viņu uzlūkojot, man skrien šermuļi pār kauliem.

—   Kaut viņi izčibētu, nelgas tādi! — vec­tētuks teica. — Labāk tupēt viņu cietumā; inkvizīcijas laiki ir pagājuši. Tur vismaz būsiet drošībā.

—  Vai nevarētu paslēpt to daiktu, ko mēs ar māmiņu sameistarojām? — es pavaicāju.

Māmiņa iekaustīja mani par jaukšanos pieaugušo sarunās.

—   Nav vērts, — viņa sacīja. — Šorīt te grozījās slepenie no Paipervilas, viņi būs redzējuši.

—  Vai pagrabu zem mājas izrakāt? — vec­tētuks apjautājās. — Labi. Paslēpiet tur mani ar mazuli. Jūs pārējie … — Viņš atkal pār­slēdzās uz savu vecmodīgo valodu. — Ja mums bija lemts nodzīvot pasaulē šitik ga­rus gadus, tad žēl iekrist nagos tādiem ne­špetniem mūlāpiem. No tiesas derētu ap­griezt šiem rīkles. Ak, nē jel, Sonk, es tik jokoju. Nav ko līst acīs. Gan mēs kaut ko izgudrosim.

Un izgudrojām arī. Mūs visus saņēma ciet, palika tikai vectētuks un mazulis, kas tajā laikā jau atradās pagrabā. Mūs aiz­veda uz Paipervilu un iesēdināja ķurķī. Lem- jucis vēl aizvien gulēja. Viņu atvilka šurp aiz kājām.

Tētukam dzērums nenogāja. Viņš pieprot vienu triku. Cik saprotu, šņabis pēc kāda lai­ciņa iesūcas asinis un pārvēršas par cukuru vai kaut ko tamlīdzīgu. Gatavā buršanās. Viņš mēģināja man to ieskaidrot, bet nekas nesanāca. Degvīns nokļūst māgā. Kā tad tas var iesūkties asinīs un vēl pārvērsties par cukuru? Pēdējā muļķība. Vai arī tīrā buršanās. Es jau neticu, bet tētuks domā iestāstīt, it kā viņš esot apmācījis savus draugus Fermentus — pēc uzvārda spriežot, ārzemniekus —, un šie tad cukuru atkal pār­vēršot par alkoholu,, un viņš pats tad palie­kot pilnā, cik ilgi gribot. Tētuks tomēr vai­rāk iecienījis svaigu šņabi, protams, ja vien var dabūt. Man gan tāda mānīšanās nepa­tīk, no šitiem jokiem metas slikta dūša.

Mani ieveda istabā, kurā bija daudz ļaužu, un lika apsēsties. Tad sākās pratināšana. Es tēloju muļķi. Sacīju, ka nekā nezinu.

— Tas nav iespējams! — kāds iesaucās. — Viņi paši to nebūs konstruējuši… neiz­glītoti provinciāļi. Tomēr nav ne mazāko šaubu, ka vinu vistu kūtī glabājas urāna katls!

Kas par blēņām.

Turpināju tēlot muļķi. Pēc kāda laiciņa mani aizveda atpakaļ uz kameru. Tur rāpoja blaktis. Izlaidu no acīm tādu kā staru un uz vietas nogalināju šos kukaiņus par lielu brīnumu noplukušam, sīkam cilvēciņam ar gaišu vaigu bārdu. Viņš gulēja uz augšējās lāvas, un, kad es pamanīju, ka viņš pamo­dies, bija jau par vēlu.

—    Savā mūžā esmu izsēdējies pa visā­diem ūķiem, — noplukušais, sīkais cilvēciņš, nepārtraukti mirkšķinādams acis, sacīja, — un man nācies sastapties ar visai nepa­rastiem kameras biedriem, tomēr nekad man nav licies, ka sēžu kopā ar pašu nelabo. Mani sauc Armbresters, Sesks Armbresters, mani ietupināja par klaidonību. Un par ko apsūdz tevi, draugs? Ka pirki dvēseles par spekulatīvām cenām?

Teicu, ka priecājos iepazīties. Nevarēju ne­apbrīnot vina valodu. Sis bija tik skolots, ka bail.

—  Mister Armbrester, — es sacīju, — man nav ne mazākās sajēgas, par ko esmu ietu­pināts. Mūs vienkārši atveda šurp — tētuku un māmiņu, un Lemjuelu. Lemjuels gan vēl ir aizmidzis, bet tētuks — piedzēries.

—   Kaut es būtu piedzēries, — misters Armbresters noteica. — Tad nevarētu brīnī­ties, ka tu lidinies starp grīdu un griestiem.

Es drusku apmulsu. Nez vai kādam pa­tiktu, ja viņu pieķertu līdzīgā situācijā. Cietu savas izklaidības dēļ, bet jutos gan gaužām nelāgi. Lūdzu piedošanu.

—   Nekas, nekas, — misters Armbresters atteica, pagriezdamies uz otriem sāniem, un pakasīja bārdu. — Sen gribēju redzēt kaut

Ko tādu. Visumā man bijusi jauka dzīvīte. Sajukt prātā šādā veidā patiešām ir ko vērts. Ka tu teici — par ko tevi arestēja?

—   Viņi apgalvo, ka mums mājās esot kaut kāds urāna katls, — es skaidroju. — Varu saderēt, ka tie ir meli. Tiesa, tur stāv viens ruguna katls, pats esmu vārījis tajā ūdeni. Bet urāna katlu savu mūžu neesmu licis uz uguns.

—    Skaidra lieta, citādi tu atcerētos, — viņš piekrita. — Varbūt tā ir politiska ma­hinācija. Pēc nedēļas vēlēšanas. Gatavojas uzstāties reformatoru partija, un vecais Gen- dijs grib to sagraut, iekams tā sākusi savu darbību.

—  Nu ko, tā kā būtu laiks doties uz māju pusi, — es ieteicos.

—  Kur tad jūs dzīvojat?

Es pastāstīju, un viņš brīdi padomāja.

—• Interesanti. Tātad pie upes, tas ir … strauta? Pie Lielās Lācenes? ' — Tas nav pat strauts, — es iebildu.

Misters Armbresters iesmējās.

—    Gendijs to daudzināja par Lielo Lāč- upi. Tad vēl nebija uzbūvēts Gendija dambis upes lejtecē netālu no jūsu mājām. Tajā strautā nav ne lāsītes ūdens jau gadus piec­desmit, tomēr pirms kādiem desmit gadiem vecais Gendijs saņēma asignējumu nezin cik dolāru apmērā. To dambi viņš dabūja gatavu tikai tāpēc, ka nosauca strautu par upi.

—   Ko šis gribēja ar to panakt? — es jau­tāju.

—   Vai tad tu nezini, kadas summas var izkrāpt, ceļot dambi? — misters Armbres­ters atjautāja. — Bet Gendijs, manuprāt, no-; turēsies amatā. Ja cilvēkam pieder pašam savs laikraksts, viņš diktē savus noteikumus.- Ehē! Tur kāds nāk.

Ienāca uzraugs ar atslēgu saišķi rokā un aizveda misteru Armbresteru. Pagāja krietns laiciņš, un ieradās cits uzraugs un izsauca mani. Ieveda spoži apgaismotā telpā. Tur bija gan misters Armbresters, gan māmiņa un tētuks, un Lemjuels, gan daži spēcīga puiši ar šaujamiem. Tur sēdēja arī kāds kau­lains, sausnējs tips ar pliku pakausi un ļau­nām čūskas ačelēm, un visi dancoja šim ap­kārt. Viņi godāja to par misteru Gendiju.

—   Tas ir vienkāršs lauku puisis, — man ienākot, teica misters Armbresters. — Ja arī iekūlies nepatikšanās, tad aiz tīrās nejaušī­bas.

Viņi lika tam apklust un vēl iegāza pa kaklu. Viņš apklusa arī. Misters Gendijs sē­dēja kaktā un, sataisījis riebīgu ģīmi, pie­krītoši māja ar galvu. Viņš izskatījās traki nešpetns.

—    Paklau, puis, — viņš uzrunāja mani. — Ko tu gribi paglābt no atbildības? Kas uzbūvēja urāna katlu jūsu malkas šķūnī? Ja neteiksi taisnību, tev plāni klāsies.

Es tikai pablenzu viņā, un kāds iebelza

inan pa galvu. Sīkums. Hogbenam tāds sitiens pa galvu bijis nebijis. Atceros, kā toreiz ienaidnieki Adamsi uzklupa un belza, belza man pa galvu, kamēr paši piekusa un ne­jaudāja ne iepīkstēties, kad es ieslodzīju šos cisternā.

Ierunājās misters Armbresters.

—  Vai zināt, mister Gendij, — viņš teica.

—   Varu iedomāties, kādu sensāciju sacels vēsts, ka esat atklājis, kas būvējis urāna katlu, bet arī bez visa tā uzvara vēlēšanās jums atkal nodrošināta. Un iespējams, ka tas nemaz nav urāna katls.

—  Zinu, kas to uzbūvējis, — iesaucās mis­ters Gendijs. — Renegāti zinātnieki. Vai no soda izbēguši nacisti. Un es darīšu visu, lai viņus atrastu!

—   Ja-jā, — novilka misters Armbresters.

—   Tagad man ir skaidrs. Sensācija valsts mērogā, vai ne? Jūs varat izvirzīt savu kan­didatūru gubernatora vai senatora amatam, vai arī… vai arī diktēt savus noteikumus.

—  Ko tas puisis tev teica? — jautāja mis­ters Gendijs. Bet misters Armbresters atbil­dēja, ka es neko tādu neesot teicis.

Tad viņi sāka dauzīt Lemjuelu.

Tas ir nogurdinošs darbs. Nav iespējams uzmodināt Lemjuelu, ja viņš dzērumā aiz­snaudies, pie tam es neesmu redzējis kādu tā žūpojam. Pēc kāda brītiņa tika paziņots, ka viņš esot miris. To nav grūti izskaidrot.

Lemjuels ir tik šausmīgi slinks, ka dziļā miegā nevīžo pat paelpot. 1

Tētuks ar saviem paziņām Fermentiem darīja brīnuma lietas, viņš bija pilns kā mārks. Tādi belzieni viņu tikai uzjautrināja. Katru reizi, kad pār šo nolaidās šļūtenes gals, viņš muļķīgi noirdzās. Taisni kauns.

Māmiņai neviens neuzdrošinājās pirkstu piedurt. Pietiek tikai nostāties viņai pretī sitiena attālumā, lai drosminieks taptu balts kā krīts, apsviestos riņķī un nosvīdis, dre­bošs mestos laukā. Reiz viens pazīstams pro­pesors apgalvoja, ka māmiņa protot raidīt kompakta strāvojuma infraskaņas viļņus. Tie ir salti meli. Viņa vienkārši izvēlējās tādu skaņu, ko nevar dzirdēt, un raidīja, uz ko gribēja. Ak, šie izmeklētie vārdi! Tas tak ir vienkāršāk par vienkāršu. Es pats arī tā māku.

Misters Gendijs lika aizvest mūs atpakaļ, piebilzdams, ka vēlāk vēl parunāšoties ar mums. Tad viņi aizvilka Lemjuelu, un arī mēs, pārējie, atgriezāmies savās kamerās. Misteram Armbresteram uz pieres bija puns pīles olas lielumā. Viņš vaidēdams nolikās uz savas lāvas, bet es iekārtojos kaktiņā un sāku vērot punu sava kaimiņa pierē un rai­dīt no acīm tādus kā starus, tikai šos starus neviens nevarēja redzēt. Būtībā šis staro­jums … pie joda, man nav nekādas izglītī­bas. Vispār tas iedarbojas kā komprese. Pēc brīža puns no mistera Armbrestera pieres nozuda, un viņš vairs nestenēja.

—   Nu gan tu esi ķezā, Sonk, — viņš uz­runāja mani (biju jau pateicis, kā mani sauc). — Gendijam padomā lielas lietas. Viņš pilnīgi apbūris Paipervilas iedzīvotājus. Bet viņa mērķis ir noburt visii štatu vai pat visu valsti. Grib izsisties valstsvīros. Krietns ;ivīžraksts viņam lieti noderētu. Turklāt tas nodrošinātu viņa uzvaru vēlēšanās nākam­nedēļ, lai gan īpaša garantija nav vajadzīga. Visa pilsētiņa ir viņa nagos. Vai jums patie­šām bija mājās urāna katls?

Es neizpratnē paraudzījos uz viņu.

—   Gendijs, liekas, par to ir pilnīgi pārlie­cināts, — viņš turpināja. — Viņš aizsūtīja uz turieni fiziķus, un tie apgalvo, ka tas esot urāns 235 ar grafīta piejaukumu. Sonk, es noklausījos viņu sarunu. Saku tev kā draugam: labāk neslēp īstos vainīgos. Drīz dabūsi izbaudīt patiesības narkozi — nāt­rija pentatolu jeb skopolamīnu.

—   Labāk liecieties uz auss, — es ieteicu, jo izdzirdēju savā galvā ierunājamies vec­tētuku. Aizvēru acis un ieklausījos. Tas ne­maz nenācās viegli, jo sarunā visu laiku jau­cās tētuks. Ak tu mūžs, kā viņš bija pietem- pies!

—   Iedzersim, — tētuks līksmi sauca, ti­kai, saprotams, bez vārdiem.

—   Kaut tu nosprāgtu, sātans no bērna! — vectētuks sacīja ne vairs tik līksmi. — Aiz­vāc savu apstulboto prātiņu no šejienesj Sonk!

—       Jā, vectētuk, — es bez skaņas atsau-ļ cos.

—   Jāizdomā plāns …

—   Iedzersim, Sonk, — ierosināja tētuks.

—   Tētuk, apklusti, lūdzams, — es teicu.

—   Cieni vecākus cilvēkus, tas ir, vectētuku. Turklāt kā tad es varu iedzert? Tu taču sēdi citā kamerā.

—    Man ir cauruļvads, — tētuks sacīja.

—   Varu izkārtot — kā viņu sauc — trans-; fūziju. Teleportāciju, lūk, ko. Es saīsinu at­tālumu, kas šķir tavu asinsrites sistēmu no manējās, un tad pārsūknēju alkoholu no sa­vām dzīslām tavējās. Palūk, kā tas izskatās.

Viņš parādīja, kā īsti, uzzīmējot manās smadzenēs tādu kā shēmu. Likās itin vien­kārši. Tas ir, vienkārši Hogbenam.

Es sadusmojos.

—        Tētuk, — es sacīju, — neliec savam mīlošajam dēlam nievāt tevi vairāk, nekā tas dabīgi pienākas, tu vecais sakārni. Zinu, ka neesi neko mācījies. Tu vienkārši izrauj šos garos vārdus kādam no smadzenēm.

—       Iedzersim, — tētuks atkārtoja, tad iebļāvās. Dzirdēju, kā vectētuks nosmejas pie sevis.

—       Ak tad tu zodz zinības no cilvēku sma­dzenēm, ko? — viņš vēl piebilda. — Arī es to pieprotu. Nupat kā savās asinīs kultivēju migrēnas vīrusu un nogādāju to uz tavām smadzenēm, tu badakāsi, tu ērms tāds! Uz­klausi mani, Sonk. Tavs palaidņa sencis mūs vairs netraucēs.

—  Jā, vectētuk, — es atsaucos. — Vai esi gatavs?

—   Jā.

—   Un mazulis?

—  Arī. Bet jārīkojas tev. Tas ir tavs uz­devums, Sonk. Visa Jaunuma sakne ir… kā nu bija? Tas urāna katls.

—   Tiesa, kas tiesa, — es piekritu.

—   Kas to būtu domājis, ka pasaulē kāds spēs to pazīt? Mans tēvatēvs iemācīja man taisīt tādus katlus, tādus pazina jau tolaik. Bez tiem mēs, Hogbeni, no tiesas nebūtu tapuši par mutantiem. Diemžēl tagad man pašam jāapzog svešas smadzenes, lai varētu to izskaidrot. Pilsētiņā, kur atrodies tu, Sonk, dzīvo cilvēki, kas zina man vajadzīgos vār­dus … Paskatīsimies.

Viņš parakņājās vairāku cilvēku smadze­nēs. Tad turpināja:

—    Manu vecvecāku laikos cilvēki sāka skaldīt atomu. Radās … hm … sekundārais starojums. Tas ietekmēja vairāku vīriešu un sieviešu gēnus un hromosomas … Mūs, Hogbenus, vieno dominantmutācija. Tādēļ arī esam mutanti.

—  Tieši to pašu apgalvoja Rodžers Bē- kons, vai ne? — es ieminējos.

—   Jā. Bet viņš bija labvēlīgi noskaņots un cieta klusu. Ja tolaik cilvēki būtu zinā­juši, uz ko esam spējīgi, viņi butu sadedzi­nājuši mūs sārtā. Pat šodien ir bīstami at­klāt savu noslēpumu. Pakāpeniski… tu taču zini, pie kā mēs pakāpeniski nonāksim, Sonk.

—  Jā, vectētuk, — es sacīju, jo tik tie­šām zināju.

—   Lūk, tur tas suns aprakts. Šķiet, ka cilvēki atkal saskaldījuši atomu. Tāpēc viņi varēja pazīt urāna katlu. Tas jāiznīcina, lai nedurtos ļaudīm acīs. Kaut kāds enerģijas avots tomēr ir nepieciešams. Varbūt ne pā­rāk liels, tomēr tas ir vajadzīgs. Iegūt strāvu no urāna katla ir visvienkāršāk, bet tagad šī iespēja atkrīt. Sonk, tev jādara, lūk, kas,! lai mums ar mazuli pietiktu elektrības.

Viņš izstāstīja, kas darāms.

Es gāju un izdarīju.

Es tikai drusku pašķielēju un ieraudzīju patiesi brīnišķas ainas. Ņemsim kaut vai tās pašas restes loga priekšā. Tās sadalās sīkos gabaliņos un šaudās uz visām pusēm kā ne­gudras. Esmu dzirdējis, ka tos sauc par ato­miem. Ak tu tētīt, tie izskatās tik jautri, it kā steigtos uz svētdienas dievkalpojumu. Skaidrs, ka šos viegli apšmaukt, kā jau muļ­ķus. Vajag tikai tos ciešāk uzlūkot, izstarot kaut ko tādu no acīm, un viņi visi sanāk kopā, un tas ir traki interesanti. Pirmoreiz man gadījās kļūme un no dzelzs restēm iz­nāca zelts. Droši vien biju pazaudējis kādu atomu. Pēc tam kļūdu izlaboju un pārvērtu restes par neko. Izlīdu laukā un pārvērtu tās atkal par dzelzi. Vispirms pārliecinājos, vai misters Armbresters aizmidzis. Tas bija pa­visam vienkārši.

Bijām ieslodzīti kādas lielas ēkas astotajā stāvā; šī iestāde bija puslīdz tiesa, puslīdz cietums. Viss grima dziļai tumsā, tā ka mani neviens neredzēja. Es aizlidoju. Vienreiz ga­rām pašāvās pūce, laikam domāja, ka es tumsā neredzu, bet es uzspļāvu viņai. Starp citu, trāpīju.

Ar urāna katlu tiku galā. Ap to rosījās sargi ar lukturiem rokās, bet es karājos de­besīs, kur viņi mani nevarēja redzēt, un ķē­ros pie darba. Vispirms es katlu sakarsēju, lai tās mantiņas, ko misters Armbresters nosauca par grafīta palēninātājiem, pārvērstos par neko un izkūpētu gaisā. Pēc tam varēju droši rīkoties ar pārpalikumu — ja nemaldos, ar to pašu urānu 235, vai ne? To es apstrādāju un pārvērtu par svinu. Iznāca tāds irdens. Es pataisīju to tik irdenu, ka vējš aizpūta prom. Drīz vien vairs nekas nebija palicis pāri.

Tad es lidoju augšup pa strautu. Tajā ur­dzēja tikai sīka tērcīte, bet vectētuks bija ieminējies, ka viņam vajagot vairāk ūdens. Lidoju uz kalnu pusi, bet man nelaimējās. Ar mani sāka runāt vectētuks. Viņš teica, ka mazulis brēcot. Laikam nevajadzēja iznīci­nāt urāna katlu, iekams nav atrasts jauns, pilnīgi drošs enerģijas avots.

Neatlika nekas cits kā uzsūtīt lietu.

To var izdarīt dažādi, bet es nolēmu sal saldēt mākoni. Nācās nolaisties zemē un uzj ātru roku sameistarot vienu aparātiņu, un; tad šauties augšup pēc mākoņiem. Tas visi prasīja daudz laika, toties pavisam drīz sa-ļ cēlās vētra un sāka līt. Bet strautā ūdens kā] nebija, tā nebija. Meklēju, meklēju, kamēn atklāju, ka strauta gultne vienā vietā iegruvusi. Tur droši vien stiepjas pazemes alas. Žigli aizraku caurumus ciet. Kāds tur brīnums, ka strautā jau sen vairs nav ūdens, ko izmantot saimnieciskām vajadzībām. Es visu nokārtoju.

Vectētuks tomēr pieprasīja pastāvīgu enerģijas avotu, un es izostīju visu apkārtni, līdz beidzot atradu dažus palielākus avotus. Es' tos atraku. Pa to laiku lietus gāza kā ar spaiņiem. Devos atpakaļ pie vectētuka.

Tie sargi, jādomā, bija aizgājuši mājās. Vectētuks zināja stāstīt, ka mūsu mazulis esot šos galīgi pārkaitinājis ar savu brēk­šanu. Viņi sabāzuši pirkstus ausīs un bļau­dami laiduši ļekas vaļā. Apskatīju ūdens­ratu, kā vectētuks lika, un šo to palaboju. Liels remonts nebija vajadzīgs. Pirms simt gadiem cilvēki bija pratuši strādāt, kā nā­kas, arī koks bija labi izžuvis. Apbrīnoju ūdensratu, kas griezās arvien ātrāk un āt­rāk, jo ūdens līmenis strautā cēlās … kas nu tas vairs par strautu! Tā jau bija upe.

Bet vectētuks sacīja, ka man vajadzējis redzēt, kā būvējuši Apijas ceļu.

Iekārtojis vectētuku un mazuli, cik labi mācēdams, lidoju atpakaļ uz Paipervilu. Ausa rīts, un es negribēju, lai kāds redzētu mani lidojam. Atpakaļceļā uzspļāvu balodim.

Tiesas namā bija trokšņaini. Izrādījās, ka bez vēsts pazudusi māmiņa, tētuks un Lem­juels. Cilvēki skraidīja apkārt krietni sa­traukti, un valdīja pamatīgs juceklis. Es gan zināju, kas noticis. Manā galvā ierunājās māmiņa un lika ierasties kādā kamerā kori­dora galā, tur esot vairāk vietas. Pārējie jau bija priekšā. Tikai neredzami.

Aizmirsu piebilst, ka arī es pataisījos ne­redzams, tiklīdz ielavījos savā kamerā, kon­statēju, ka misters Armbresters vēl arvien guļ, un pamanīju kņadu.

—  Vectētuks jau stāstīja, kas te notiek, — sacīja māmiņa. — Un es nospriedu, ka pa­gaidām nav ko maisīties pa kājām. Pama­tīgi gāž, ko?

—   Kā tad, — es atbildēju. — Par ko visi tā uztraukušies?

— Netiek gudri, kur mēs pazuduši, — mā­miņa paskaidroja. — Tiklīdz tracis norims, mēs visi dosimies mājās. Ceru, ka esi visu nokārtojis.

—   Izdarīju visu, kā lika vectētuks, — es teicu, un tad pēkšņi koridorā atskanēja bļā­vieni. Surp tecēja mazs, trekns jenotēns ar žagaru saišķi zobos. Viņš nāca taisni pie mums, kamēr atdūrās pret restēm. Tad viņš aptupās un sāka kraut ugunskuru. No dzīv­nieciņa apmiglotā skatiena nopratu, ka Lem­juels to nohipnotizējis. >

Ārpusē pulcējās ļaudis. Mūs jau viņi, zi­nāms, neredzēja, toties blenza uz mazo jeno- tēnu. Arī es blenzu, jo nekādi nespēju sa­prast, kā Lemjuels nodīrā jenotam ādu. Jau agrāk tiku noskatījies, kā viņi kur uguns­kuru — Lemjuels prot tos piespiest —, bet man nebija gadījies būt klāt tādā brīdī, kad jenotēns noģērbjas pliks un pats dīrā sev ādu. To man gribējās redzēt.

Bet, tikko jenotēns bija sācis rīkoties, policists iebāza viņu somā un aizstiepa prom, un es tā arī paliku neziņā. Pa to starpu bija uzausis rīts. Tālumā saklausīju tādu kā aurošanu un izdzirdēju pazīstamu balsi.

—   Māmiņ, — es ierunājos, — izklausās, ka tas ir misters Armbresters. Es labāk aiz­kāpšu palūrēt, ko viņi dara ar to nabadziņu.

—    Laiks doties mājās, — viņa iebilda. — Jāsadabū vectētuks un mazulis. Tu saki — ūdensrats griežas?

—   Jā, māmiņ, — es apstiprināju. — Ta­gad elektrības pietiks.

Māmiņa pagājās pa kameru, atrada tē­tuku un iepļaukāja viņu.

—   Mosties, — viņa uzsauca.

—   Iedzersim, — tētuks aicināja.

Bet viņa uzstutēja to uz kājām un pazi­ņoja, ka mēs dodamies mājup. Taču atmodi­nāt Lemjuelu nespēj neviens. Galu galā mā­miņa un tētuks par abiem saņēma Lemjuelu aiz rokām un kājām un izlidoja pa logu — es parūpējos, lai viņi varētu izspraukties caur restēm. Viņi palika neredzami, jo lejā drūzmējās pūlis. Vēl aizvien lija, bet māmiņa sacīja, ka neesot jau no cukura un ka arī man būtu labāk pazust no šejienes, ja nevē­los, lai man uzskaita pa vienu vietu.

—  Labi, māmiņ, — es atteicu, lai gan man ne prātā nenāca kaut kur lidot. Paliku iepa­kaļ. Nolēmu uzzināt, ko viņi dara ar misteru Armbresteru.

Atradu viņu tai pašā lielajā, spilgti ap­gaismotajā telpā. Misters Gendijs stāvēja pie loga, un viņa izskats tiešām nesolīja nekā laba, bet misteram Armbresteram bija uzro- tīta piedurkne un sagatavota tāda kā stikla adata, ko durt rokā. Nu pagaidiet! Tajā pašā brīdī es pataisījos redzams.

—   Neiesaku to darīt, — es brīdināju.

—  Tas taču mazais Hogbens! — kāds iekliedzās. — Ņemiet viņu ciet!

Mani sagrāba. Es nepretojos. Drīz vien arī es sēdēju krēslā ar uzrotītu piedurkni, un misters Gendijs ņirdza uz mani kā vilks.

—    Dodiet viņam patiesības narkozi, — viņš teica. — Bet to klaidoni pašlaik nav ko pratināt.

Misters Armbresters kā noburts runāja vienā runāšanā:

—  Nezinu, kas Sonkam noticis! Un, ja arī zinātu, tad neteiktu …

Viņu noslānīja.

Misters Gendijs gandrīz Vai iegrūda savu ģīmi' man sejā.

—        Beidzot mēs uzzināsim visu patiesību^ par jūsu urāna katlu, — viņš paziņoja!

—   Pietiek tikai injicēt šo te, un tu atbildēsi' uz visiem mūsu jautājumiem. Saprati?

Tad viņi iedūra adatu man rokā un ielaida ' tajā zāles. Kutēja.

Viņi sāka mani izprašņāt. Teicu, ka neko : nezinu. Misters Gendijs lika injicēt vēl vienu devu. Pavēle tika uz vietas izpildīta.

Kutēja vēl negantāk.

Pēkšņi kāds ieskrēja iekšā un sāka klai­gāt.

—    Dambis pagalam! — viņš ieaurojas.

—    Gendija dambis! Dienvidu ielejā applū­dināta puse fermu!

Misters Gendijs pakāpās atpakaļ un iespie­dzās:

—      Vai jums prāts! Tas nav iespējams! Lie­lajā Lāčupē ūdens nav jau veselus simt ga­dus!

Tad viņi visi sagāja kopā un sāka čuk­stēties. Kaut ko par nez kādiem paraugiem. Un lielo pūli lejā.

—       Jums viņi jānomierina, — kāds ieteica misteram Gendijam. — Viņi ir pārskaitušies līdz nāvei. Visa raža vējā …

—       Iešu viņus nomierināt, — teica misters Gendijs. — Pierādījumu nav. Un tas viss nedēļu pirms vēlēšanām!

Viņš izmetās laukā, un pārējie steidzīgi sekoja. Es piecēlos no krēsla un pakasījos. Šķidrums, ko viņi man bija iesūknējuši, el­līgi niezēja zem ādas. Man sanāca dusmas uz misteru Gendiju.

—   Ātrāk! — mudināja misters Armbres­ters. — Laidīsimies lapās. Nu ir īstais laiks.

Mēs izmukām pa sāndurvīm. Pavisam vien­kārši. Nonācām tiesas nama priekšā, bet tur lietū mirka ļaužu pūlis. Uz tiesas nama kāp­nēm stāvēja misters Gendijs, riebīgs kā vien­mēr, un blenza lielā, spēcīgā puisī, kas drau­dēja ar akmens šķembu.

—    Katru dambi var pārraut, — misters Gendijs skaidroja, taču lielais puisis ierē­cās un atvēzējās ar akmeni. •

—   Protu atšķirt labu betonu no slikta! — viņš rēca. — Tas ir nevis betons, bet tīrās smiltis. Šitāds dambis neaizturēs ne galonu ūdens.

Misters Gendijs papurināja galvu.

—    Šausmas! — viņš teica. — Esmu sa­triekts ne mazāk par jums. Protams, mēs slēdzām līgumus pēc labākās sirdsapziņas. Ja Edžeksas celtniecības kompānija izman­tojusi par būvmateriāliem surogātus, mēs to katrā ziņā iesūdzēsim.

Es vairs nespēju izturēt nejauko niezēšanu un nolēmu atriebties. Un atriebos arī.

Plecīgais puisis pakāpās soli atpakaļ un parādīja uz misteru Gendiju ar pirkstu.

—       Paklausieties, — viņš teica. — Klīst baumas, ka Edžeksas celtniecības kompā nija piederot jums. Vai tas tiesa?

Misters Gendijs atvēra un aizvēra muti Viņš tikko manāmi nodrebēja.

—   Jā, — viņš atzinās. — Jā, tā piedeg man.

Jums vajadzēja dzirdēt pūļa rēcienu.

Lielais puisis noelsās vien.

—  Ak jūs atzīstat? Varbūt atzīsiet arī, ka zinājāt, ka dambis nekur neder, ko? Cik tad no tā atlēca jums pašam?

—    Vienpadsmit tūkstoši dolāru, — mis­ters Gendijs atbildēja. — Tā ir tīrā peļņa pēc norēķināšanās ar šerifu, aldermani un …

To pūlis nevarēja izturēt, sāka plūst aug­šup pa kāpnēm, un mistera Gendija balss vairs nebija dzirdama.

—    Tā, tā, — noteica misters Armbres ters. — Labs skatiņš. Vai zini, ko tas no zīmē, Sonk? Gendijs sajucis prātā. Citād nevar būt. Tagad pie varas nāks reformisti tie padzīs visus blēžus, un es Paipervilā at kal varēšu baudīt visus dzīves jaukumus Kamēr neaizvākšos uz dienvidiem. Tiklīdz iestājas ziema, es dodos prom uz dienvidiem Lai cik dīvaini tas skanētu, es atradu savā kabatā pāris monētu. Vai neiesim iedzert, Sonk?

—   Nē, paldies, — es atteicu. — Māmiņa uztrauksies, kur esmu pazudis. Vai beidzot mūs liks mierā, mister Armbrester?

— Jā, kādu laiku liks, — viņš atbildēja. — Vismaz pagaidām. Paskat, viņi stiepj veco Gendiju uz cietumu. Lai pasargātu no saniknotā pūļa. Tas mums jānosvētī, Sonk. Tu taču ne … Sonk! Kur tu paliki?

Bet es biju kļuvis ner.edzams.

Tā, tas tad arī būtu viss. Man vairs ne­niezēja, tāpēc es pārlidoju mājā un palī­dzēju izdabūt no tā ūdensrata elektrību. Pēc kāda laika plūdi mitējās, taču pa vecā strauta gultni joprojām tek upe, tādēļ ka es par to parūpējos augštecē. Mēs sākām mie­rīgu dzīvi, kāda mums, Hogbeniem, ir pa prātam. Tā dzīvot mums ir drošāk.

Vectētuks teica, ka plūdi esot bijuši likum­sakarīga parādība. Tas viņam atgādinot kādu no viņa vectētuka nostāstiem. Izrādās, ka vecvēctētuka laikos bijuši gan urāna katli, gan daudz citu interesantu lietu, taču drīz vien tās kļuvušas nekontrolējamas un sākušies lieli plūdi. Vecvectētukam vajadzējis stei­dzīgi pazust. Kopš tās dienas par šo zemi vairs nekas nav dzirdēts. Ar to jāsaprot, ka Atlantīdā visi noslīkuši. Bet tur dzīvojuši ti­kai ārzemnieki.

Misteru Gendiju ietupināja cietumā. Ne­viens tā arī nedabūja zināt, kāpēc viņš tik vaļsirdīgi atzinies; varbūt bija ierunājusies sirdsapziņa. Es nedomāju, ka tas būtu mans nopelns. Tā gan nebūs bijis. Tomēr …

Vai atceraties to triku, ko man iemācīja tētuks — kā iztaisīt īssavienojumu telpā un pārsūknēt šņabi no viņa asinīm manējās? Galu galā man sāka niezēt tādā vietā, ko nevar pakasīt, tādēļ arī liku lietā tētuka triku. Šķidrums, ko man iešļāca zem ādas, lai tas būtu kas būdams, izraisa niezi. Tikai mazliet saraucu attālumu un pārsūknēju pa­tiesības narkozi mistera Gendija asinīs, kad viņš plātījās uz tiesas nama kāpnēm. Pēc tam man vairs neniezēja, toties niezēja mis­teram Gendijam. Tā viņam vajag.

Vai tas varētu būt, ka šitā niezēšana pie­spiedusi viņu atklāt visu patiesību?

IEDOMĪGAIS ROBOTS

Dīvainas lietas nereti at­gadījās ar Galigeru, kas joka pēc nodarbojās ar zinātni. Viņš pats bieži uzsvēra, ka uzskata sevi par gadījuma rakstura ģēniju. Iesākumam reizēm pietika ar stiepļu vijumu, pāris baterijām un zābaku āķi, lai īsā laikā konstruētu jauna tipa saldē­jamo iekārtu.

Tobrīd viņš lāpīja paģiras. Šļaugans kā bez mugurkaula, ar nekārtīgu, tumšu matu šķipsnu pāri pierei, šis cilvēks bija izlaidies uz tahtas savā laboratorijā un rīkojās ar automātisko bāru. Apskurbinošs martini lēni strūkloja tam tieši mutē.

Viņš centās kaut ko atcerēties, taču nepār- centās. Katrā ziņā tam bija kāds sakars ar robotu. Ak, ko nu.

—   Ei, Džo, — Galigers uzsauca.

Robots lepni stāvēja spoguļa priekšā un

pētīja savu iekšējo uzbūvi. Viņa apvalks bija caurspīdīgs, un zem tā lielā ātrumā grie­zās zobrati.

—   Ja gribat mani uzrunāt, — Džo aizrā­dīja, — tad dariet to čukstus. Un izmetiet no šejienes kaķi.

—   Tu taču nevari to sadzirdēt.

—  Varu gan. Visu laiku dzirdu šo kaķi staigājam apkārt.

—  Kā tad tas izklausās? — Galigers pa­interesējās.

—   Gluži kā bungu rīboņa, — augstprātīgi atteica robots. — Un, kad sākat runāt jūs, šķiet, ka dārd pērkons. — Džo balss atgā­dināja neskanīgu pīkstienu, un Galigers gra­sījās atgādināt viņam sakāmvārdu par to, ka nav ko mest ar akmeni otram, ja pats neesi bez vainas. Nenācās viegli pievērsties spīdošajam durvju panelim, aiz kura ne­skaidri iezīmējās kāda ēna — Galigeram tā likās pazīstama.

—   Šeit Broks, — atskanēja reproduktorā. — IJarisons Broks. Atveriet!

—   Durvis ir vaļā. — Galigers palika gu­ļam. Viņš drūmi vērās ienācējā, labi ģērbtā pusmūža cilvēkā, un centās to atcerēties. Broks bija gadus četrdesmit piecdesmit vecs vīrs ar rūpīgi koptu, gludi skūtu seju, kurā viedās raižpilna nepacietība. Iespējams, ka

Galigers pazina šo cilvēku. Viņš nebija drošs. Bet nekas.

Broks aplūkoja lielo, nekārtīgo laborato­riju, uzmeta neapmierinātu skatienu robo­tam, gribēja atsēsties, bet nebija krēsla. Rokas sānos iespraudis, viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ un nikni noraudzījās gu­lošajā zinātniekā.

—   Nu? — viņš ievaicājās.

—   Nekad nesāciet sarunu šādā veidā, — Galigers noburkšķēja un ietecināja sev mutē jaunu martini porciju. — Šodien tāpat pietiek nepatikšanu. Sēstieties un nomieri­nieties. Jums aiz muguras ir dinamomašīna. Nav jau tik putekļaina, vai ne?

—    Vai jums kaut kas iznāk? — Broks viņu strupi pārtrauca. — Pārējais mani ne­interesē. Jūsu rīcībā bija vesela nedēļa. Man kabatā ir čeks par desmit tūkstošiem. Ņemat vai neņemat?

—    Protams, ņemu, — Galigers atbildēja un gaidoši pastiepa platu delnu. — Dodiet šurp.

—   Caveat ernptor . [14] ko es pērku?

—  Vai tad jūs nezināt? — patiesi izbrī­nījies, jautāja zinātnieks.

Broks sāka nervozi lēkāt pa sēdekli.

—   Ak dievs, — viņš ievaidējās. — Man teica, ka tikai jūs varot mani glābt, ja te vairs kas glābjams. Tā. Un pie viena nobrī­dināja, ka izvilkt no jums prātīgu vārdu esot tas pats, kas izraut zobu. Kas tad jūs esat — inženieris vai balamutīgs idiots?

Galigers iegrima pārdomās.

— Acumirkli. Es sāku atcerēties. Viņnedēļ es ar jums runājos, vai ne?

—   Jūs runājāties … — Broka tuklā seja pietvīka. — Jā! Jūs te gulējāt, tempāt deg­vīnu un murmuļojāt dzeju. Jūs arī dziedā­jāt «Frenkiju un Džoniju». Un galu galā no­nācāt tiktāl, ka pieņēmāt manu priekšlikumu.

—    Patiesību sakot, — atteica Galigers, — es biju pilnā. Es bieži esmu pilnā. Se­višķi atvaļinājuma laikā. Tad atbrīvojas zem­apziņa un es varu strādāt. Būdams jautrā prātā, esmu uzbūvējis visbrīnišķīgākās man­tiņas, — viņš gvelza tālāk. — Viss liekas tik skaidrs. Skaidrs kā diena. Es teicu — diena, vai ne, ko? Vispār … — Viņš pazaudēja do­mas pavedienu un apjuka. — Vispār, par ko jūs runājat?

—  Vai jūs reiz apklusīsiet? — robots nopra­sīja, grozīdamies spoguļa priekšā.

Broks pietrūkās kājās. Galigers vienaldzīgi pamāja ar roku.

—   Neliecieties zinis par Džo. Es pabeidzu viņu tikai šonakt un drīzāk gan nožēloju to.

—   Robotu?

—  Robotu. Bet viņš, zināt, nekam neder. Es samontēju viņu, būdams pilnā, un man nav ne mazākās jausmas, kā un kāpēc esmu tā rīko­jies. Viņš tikai stāv šeit un apbrīno pats sevi. Un dzied. Gaudo kā pats nelabais. Tūlīt dzir­dēsiet.

Brokam ar lielām pūlēm izdevās atgriezties pie vecā temata.

—   Paklausieties, Galiger. Esmu ķezā. Jūs apsolījāt man palīdzēt. Ja ne — esmu paga­lam.

—   Kur tas laiks, kopš es esmu pagalam, — piezīmēja zinātnieks. — Bet man vienalga. Dzīvoju tik tālāk, strādāju, lai nopelnītu sev maizi, bet brīvajā laikā taisu visādas lietiņas. Taisu visvisādas lietiņas. Vai zināt — ja es būtu pa īstam mācījies, no manis būtu iznācis otrs Einšteins. Tā ļaudis runā. Sagadījies tā, ka mana zemapziņa kaut kur sagrābstījusi pirmklasīgu zinātnisku domāšanu. Varbūt tieši tādēļ es ne par ko nebēdāju. Kad esmu piedzēries vai pietiekami izklaidīgs, tieku galā ar pašām velnišķīgākajām problēmām.

—  Jūs arī tagad esat piedzēries, — Broks pārmeta.

—   Tuvojos svētlaimei. Kā gan jūs justos, ja vienu rītu pamostos un ieraudzītu sazin kādu paštaisītu robotu un ja jums nebūtu ne mazā­kās sajēgas par šī radījuma īpašībām?

—   Nu labi…

—   Nebūt ne, — Galigers nošļupstēja. — Droši vien jūs ņemat dzīvi pārāk nopietni, Brok. Vīns ir dzinulis, alkohols spēcina. Pie­došanu. Es spēcinos. — Viņš iztukšoja vēl vienu martini porciju.

Broks sāka staigāt pa pārblīvēto laborato­riju, līkumodams starp mīklainiem, netīriem priekšmetiem.

—    Ja esat zinātnieks, lai dievs stāv klāt zinātnei.'

—     Esmu Larijs Adlers zinātnē, — Galigers sacīja. — Viņš bija muzikants, dzīvoja, šķiet, tā pirms gadiem simt. Man klājas tāpat kā viņam. Skolā neesmu gājis nevienu dienu. Ko lai dara, ja manai zemapziņai patīk praktiski niķi un stiķi?

—    Vai jūs zināt, kas es esmu? — Broks no­prasīja.

—    Atklāti sakot — nē. Vai tad mēs būtu pa­zīstami?

Otra runātāja balsī ieskanējās sarūgtinā­jums.

—     Kaut vai pieklājības pēc varējāt atcerē­ties mani, lai arī pagājusi nedēja. Harisons Broks. Es. Man pieder televīzijas kompānija «Vox-View Pieturēs».

—     Nē, — piepeši iejaucās robots, — nav nozīmes. Nav nekādas nozīmes, Brok.

—   Velns lai…

Galigers skumji nopūtās.

—     Es aizmirsu, ka tas nešķīstenis ir dzīvs. Mister Brok, iepazīstieties — tas ir Džo. Džo, iepazīsties — tas ir misters Broks no «Vox-Viev Džo pagriezās, zobratu zobi viņa caurspī­dīgajā galvaskausā saķērās.

—   Priecājos iepazīties, mister Brok. Atļau­jiet apsveikt ar laimīgo izdevību dzirdēt manu brīnišķo balsi.

—   M-mm, — magnātam paspruka. — Hello.

—   Nejēdzību nejēdzība, viss viena nejē­dzība, — Galigers pasteidzās klusiņām pie­bilst. — Tas izklausās pēc Džo. Pāvs. Nav vērts ar viņu strīdēties.

Robots palaida šo repliku gar ausīm.

— Tik tiešām, mister Brok, nav nozī­mes, — viņš no jauna iepīkstējās. — Nauda mani neinteresē. Saprotu, ka daudzi justos aplaimoti, ieraugot mani jūsu filmās, bet slava man nenozīmē neko. Itin neko. Man pilnīgi pietiek ar sava skaistuma apziņu.

Broks sāka kodīt lūpas.

—   Klausies, — viņš nikni ierunājās, — es nenācu šurp, lai piedāvātu tev filmēties. Sa­prati? Vai tad es piesolu tev kontraktu? Kāda kolosāla nekaunība … Uh! Tu esi traks.

—   Jūsu aprēķins ir acīm redzams, — robots vēsi aizrādīja. — Redzu, ka jūs aizgrābis mans skaistums un manas balss burvība — tās brīnumjaukais tembrs. Neizliecieties, ka jums manis nevajag, jūs tikai gribat nosist cenu. Es jau teicu — tas mani neinteresē.

—  Tu esi tr-r-raks! — iekaucās Broks, kura pacietības mērs bija pilns, un Džo atkal mie­rīgi pagriezās pret spoguli.

—   Nerunājiet tik skaļi, — robots brīdi­nāja. — Disonanse ir apdullinoša. Turklāt jūs esat neglīts un es nevēlos raudzīties jūsos.

Zem caurspīdīgās plastmasas čaulas dūca zobratu mehānismi. Džo izbīdīja acis uz bal­steņiem un patiesā sajūsmā aplūkoja sevi spo­gulī.

Galigers, uz tahtas izlaidies, nosmējās pie sevis.

—   Džo ir viegli uzbudināms, — viņš sacīja. — Esmu paguvis ievērot. Būšu tam devis kā­das sevišķas maņas. Pirms stundas šis smē­jās kā kutināts. Ne no šā, ne no tā. Gatavoju sev uzkožamo. Pēc desmit minūtēm paslīdēju uz ābola serdes, ko biju nosviedis pa roku galam, un novēlos garšļaukus. Džo mierīgi noskatījās. «Nu, lūk,» viņš teica. «Varbūtī­bas teorija. Cēlonis un sekas. Zināju, ka jūs nometīsiet ābola serdi un vēlāk, pēc pasta iedams, pats uzkāpsiet uz tās.» Nevainīgais jēriņš, ko tu neteiksi. Nožēlojamā atmiņa, kas nedarbojas tad, kad vajag.

Broks apsēdās uz mazās dinamomašīnas, kura Galigeram kalpoja par solu, — otra, lie­lākā, dinamomašīna saucās «Monstro» — un atvilka elpu. — Roboti nav nekas jauns.

—   Šis te ir. Nevaru ciest viņa zobratus. Tie izraisa manī mazvērtības sajūtu. Ak, ja es zi­nātu, kālab esmu to samontējis, — Galigers teica un nopūtās. — Nu labi. Iedzersim?

—   Nē. Esmu ieradies darīšanās. Vai tiešām jūs gribat teikt, ka visu pagājušo nedēļu būvē­jāt robotu un nevis risinājāt uzdevumu, par ko vienojāmies?

—   Jūs apsolījāt man honorāru, vai ne? — Galigers apjautājās. — Tā kā atceros gan.

—   Apsolīju jums honorāru, — Broks ap­mierināts attrauca. — Desmit tūkstošus, kurus varēsiet saņemt, kad un kā pienāksies.

—   Tad dodiet šurp skanošo un ņemiet robotu. Viņš ir to vērts. Varēsiet nofilmēt.

—   Nekāda filmēšana nenotiks, iekams ne­būšu saņēmis skaidru atbildi, — Broks strupi iebilda. — Es jums jau teicu.

—  Biju piedzēries, — sacīja Galigers. — Bet nu viss dzērums kā ar roku atņemts. Esmu kā tāds bērnelis. Drīz vien būšu apdzēries bēr­nelis. Taču pagaidām, ja nu jūs izstāstītu man savu likstu vēlreiz …

Broks apvaldīja dusmas, paķēra no grāmat­plaukta pirmo žurnālu, kas gadījās pie rokas, un paņēma pildspalvu.

' — Lai notiek. Lieku priekšā akcijas ar divi­dendi divdesmit astoņi procenti, zudumi zem nominālās vērtības …

Viņš uzskribelēja skaitļus uz žurnāla.

—   Ja jūs būtu pakampis to viduslaiku ek­semplāru, kas stāvēja blakus šim te, jums nāktos maksāt bargu naudu, — Galigers slinki noteica. — Tātad jūs esat no tiem, kuri aprak­sta galdautus, ko? Lai jau paliek jūsu akcijas un blēdības. Ķerieties pie lietas. Ko jūs gribat piemuļķot?

—   Nav nozīmes, — sacīja robots, stāvē­dams pie spoguļa. — Līgumu es neparakstīšu.

Lai ļaudis nāk un apbrīno mani, ja viņi vēlas, tikai lai manā klātbūtnē sarunājas čukstus.

—    Trako nams, — Broks norūca, pūlēda­mies savaldīties. — Klausieties, Galiger. Es jums visu izskaidroju jau pirms nedēļas, bet…

—   Tad šeit nebija Džo. Iedomājieties, ka jūs stāstāt viņam.

—   M-mm… klausieties. Jūs būsiet vismaz šo to dzirdējis par tādu «Vox-Viev Piсtures».

—   Protams. Lielākā un labākā sava veida televīzijas kompānija. «Sonatone» laikam ir jūsu vienīgais sāncensis.

—   «Sonatone» grasās izspiest mani pavi­sam.

Galigers izbrīnījās.

—   Nesaprotu, kā tas iespējams. Jums taču ir vislabākie raidījumi. Krāsainā stereosko- pija, visi modernie jauninājumi, labākie ak­tieri, mūziķi, solisti…

—   Nav nozīmes, — teica robots. — Es ne­piekrītu.

—   Aizveries, Džo. Jūs esat pirmais savā nozarē, Brok. Es to atzīstu. Bez tam vēl esmu dzirdējis, ka jūs nebūt neesat nekaunīgs. Kas gan «Sonatone» varētu būt pret jums?

Broks bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

—   Ak, tā ir politika. Kontrabandas kino­teātri. Es nevaru tos izskaust. Vēlēšanu kam­paņas laikā «Sonatone» atbalstīja valdošo partiju, un policija skatās uz šiem kontraban­distiem caur pirkstiem, lai cik esmu skubinā­jis ņemt viņus ciet.

—   Kontrabandas kinoteātri? — Galigers pārvaicāja, tā kā drusku sabozies. — Šo to esmu dzirdējis gan …

—   Tas attiecas uz vecajiem, skaņu filmu lai­kiem. Televīzija izspieda kinofilmas un lielos kinoteātrus. Cilvēki atradinājās ,sēdēt vienu­viet ūn skatīties uz ekrānu. Mājas televizoru kvalitāte uzlabojās. Ir taču patīkamāk zvilnēt atpūtas krēslā, sūkt alu un skatīties raidī­jumu. Televīzija vairs nebija bagāto izprieca. Līdz ar skaitītāju ieviešanu cenas kļuva pie­ejamas arī vidēji turīgam pilsonim. Kurš gan to nezina?

—    Es, — Galigers ieminējās. — Es nekad nepievēršu uzmanību tam, kas notiek ārpus manas laboratorijas sienām, ja vien neesmu spiests to darīt. Alkohols un radošs gars. Es ignorēju visu, kas neskar mani tieši. Izskaid­rojiet sīkāk, lai man rodas pilnīgāks priekš­stats. Pret atkārtojumiem neiebilstu. Tātad jūs sākāt stāstīt par saviem skaitītājiem.

—   Televizorus uzstāda par brīvu. Mēs tos nevis pārdodam, bet iznomājam. Maksa atka­rīga no lietošanas ilguma. Mēs piedāvājam nepārtrauktu, vispusīgu programmu — gan teātra izrādes, filmas, operas, gan orķestru un solistu priekšnesumus, gan varietē teleierak- stus, visu ko. Ja skaties raidījumus bieži, attie­cīgi arī jāmaksā. Reizi mēnesī ierodas cilvēks, kas pārbauda skaitītāju. Taisnīga sistēma. «Vox-View» uztvērēju var atļauties ikviens. «Sonatone» un pārējās kompānijas rīkojas tāpat, bet «Sonatone» ir mans vienīgais no­pietnais konkurents. Vismaz vienīgais, kas blēdēs pēc velna. Citas kompānijas ir mazā­kas par manējo, bet es nekāpju tām uz galvas. Vēl neviens nav nosaucis mani par cūku, — Broks drūmi nobeidza.

—   Un tālāk?

—   Un tālāk «Sonatone» paļaujas uz publi­kas pieprasījumu. Līdz šim bija neiespējami projicēt stereoskopiskos raidījumus uz lielā ekrāna bez svītrām rastrā un attēla defektiem. Tādēļ vispiemērotākais izrādījās televizora ekrāns ar parastajiem izmēriem trīsreiz čet­ras pēdas. Rezultāti bija lieliski. Bet tad «So­natone» uzpirka visā valstī paputējušos kino­teātrus …

—   Kas tie tādi? — Galigers apvaicājās.

—   Vēl pirms skaņu filmu ēras sabrukuma pasaule bija par sevi augstās domās. Augstās domās, saprotat? Vai esat dzirdējis kaut ko par Radiositijas mūzikholu? Bet ko nu par to! Modē nāca televīzija, un izvērtās sīva cīņa. Kinoteātrus būvēja lielākus un ērtākus. Tās jau bija īstas pilis. Kaut kas grandiozs. Bet tad pilnveidojās televīzija, neviens vairs ne­gāja uz kino, un tomēr nojaukt kinoteātri bieži vien bija neizdevīgi. Tā radās paputējušie kinoteātri. Lieli un mazi. Tos atjaunoja. Un tur rāda «Sonatone» programmas. Publikas pieprasījums ir ievērojams. Teleteātri izmaksā dārgi, bet ļaudis velk uz turieni. Jaunums plus pūļa instinkts.

Galigers pievēra plakstus.

—   Kas gan jūs kavē darīt to pašu?

—   Patents, — Broks īsi paskaidroja. — Es jau tiku ieminējies, ka telpiskā televīzija līdz šim nebija piemērota lielajiem ekrāniem. Pirms desmit gadiem mēs ar «Sonatone» pa­rakstījām abpusēju vienošanos, ka jebkuru uzlabojumu, kas saistīts ar attēlu palielināša­nas iespējām, lietosim kopīgi. «Sonatone» iz­devās izlocīties no šī kontrakta. Tas esot vil­tots, un tiesa atzina, ka vigiem ir taisnība. Viņi atzīst, ka taisnība tiesai, — tā ir politika. Vispār «Sonatone» inženieri atraduši metodi, kā projicēt attēlu uz lielā ekrāna. Viņiem pie­der patenti — divdesmit septiņi patenti, kas būtībā skar visas iespējamās šīs idejas variā­cijas. Mani inženieri strādā dienu un nakti, pūlēdamies atrast kādu līdzīgu likumīgu me­todi, bet visu jau paredzējusi «Sonatone». Viņu sistēmu sauc «Magna». To var pievienot jebkuram televizoram, bet «Sonatone» atļauj izmantot tikai savus uztvērējus. Saprotat?

—   Neētiski, bet likumīgi, — secināja Gali­gers. — Tomēr jūsu skatītāji saņem par savu naudu vairāk. Cilvēkiem vajadzīga laba prece. Ekrāna izmēriem nav nozīmes.

—   Jā, — Broks sarūgtināts atsaucās, — bet tas vēl nav viss. Avīzes ir pilnas ar P. P. — tas ir jaunmodīgs vārdiņš. Publikas pieprasījums. Bara instinkts. Jums taisnība — cilvēkiem vajadzīga laba prece, bet vai jūs pirktu viskiju par četriem centiem, ja varētu to dabūt par puscenu?

—  Tas atkarīgs no kvalitātes. Kas notika tālāk?

—   Kontrabandas kinoteātri, — Broks sa­cīja. — Tie atvērti visās malās. Tajos rāda «Vox-View» programmu un lieto palielināmo iekārtu «Magna», ko patentējusi «Sonatone». Ieejas maksa ir zema — zemāka nekā «Vox-View» televīzijas uztvērēja nomas tarifs. Pub­likas pieprasījums. Sava veida aizlieguma piegarša. Skatītāji visi kā viens atsakās no «Vox-View» televizoriem. Es zinu, kādēļ. To­ties viņi iet uz kontrabandas kinoteātriem.

—  Tas ir nelikumīgi, — Galigers domīgi noteica.

—   Tāpat kā slepenās dzertuves sausā likuma laikos. Viss atkarīgs no tā, vai tev labas attiecības ar policiju. Es nevaru panākt savu tiesas ceļā. Izmēģinājos. Es tuvojos katastrofai. Ja tas turpināsies, es bankrotēšu. Nevaru pazemināt «Vox-View» nomas tarifu. Tas jau tā ir nomināls. Peļņu es gūstu no kvantitātes. Bet nu vairs nav nekādas peļņas. Kas attiecas uz šiem kontrabandas kinoteāt­riem, pārāk skaidri redzams, kas tos atbalsta.

—   «Sonatone»?

—   Bez šaubām. Klusi sabiedrotie. Viņu kasē ieplūst izrāžu ienākumi. Vienīgais, ko viņi vēlas, ir izspiest mani no šī biznesa, lai monopols piederētu viņiem. Pēc tam viņi sarī­kos goda mielastu un maksās saviem aktie-

rietn nožēlojamus grašus. Es tā nerīkojos. Es maksāju saviem darbiniekiem tik, cik viņi no­pelnījuši, un tas ir daudz.

—   Bet man piedāvājat nieka desmit tūksto­šus, — Galigers piezīmēja. — Ai, ai!

—   Tā ir tikai pirmā iemaksa, — Broks steidza paskaidrot. — Varat nosaukt pats savu summu. Saprāta robežās, — viņš pieme­tināja.

—   Katrā ziņā. Astronomisku summu. Vai viņnedēļ es teicu, ka pieņemu jūsu piedāvā­jumu?

—   Teicāt.

—   Tad man būs bijusi nojauta, kā atrisināt šo problēmu, — Galigers prātoja. — Paskatī­simies. Vai es neminēju kaut ko konkrētu?

—   Jūs visu laiku runājāt par marmora plāksnēm un … ah … par savu sirdsmīļo.

—   Tad es būšu dziedājis, — Galigers pa­skaidroja. — «Svētā Džeimsa lazareti». Dzie­dāšana nomierina nervus, un visaugstais redz, ka maniem nerviem tā reizēm vajadzīga. Mūzika un vīns. «Man bieži jābrīnās, ka vīn- tirgotājs pērk …»

—   Ko?

—   «Daudz sliktāku par to, kas pārdots tiek». Lai jau paliek. Citēju Omāru. Tas neko neiz­saka. Vai pie jums strādā labi inženieri?

—   Vislabākie. Un vislabāk atalgotie.

—   Un viņi nevar atrast iespēju, kā palieli­nāt attēlu, lai nepārkāptu «Sonatone» tiesības uz «Magna»?

—   īsumā — tieši tā.

—   Droši vien vajadzēs papētīt šo problēmu rūpīgāk, — Galigers skumji konstatēja. — Tas man riebjas līdz nāvei. Tomēr saskaitāmo summa vienāda ar gala iznākumu. Vai jūs saprotat? Es ne. Man vienmēr grūti izteikties. Vispirms es kaut ko pasaku un tad sāku domāt, ko esmu pateicis. Tas ir labāk nekā apdomāt katru vārdu iepriekš, — viņš pēkšņi nobeidza. — Man jau sāp galva. Par daudz runāšanas un par maz dzeramā. Kur mēs palikām?

—   Pusceļā uz trako namu, — ieminējās Broks. — Ja jūs nebūtu mans pēdējais glā­biņš, es …

—   Nav nozīmes, — nopīkstēja robots. — Varat mierīgi saplēst savu kontraktu, Brok. Es to neparakstīšu. Slava man neno­zīmē neko, itin neko.

—   Ja tu neaizvērsies, — Galigers brīdi­nāja, — piebļaušu tev pilnas ausis.

—   Lūdzu! — Džo iespiedzās. — Dauziet mani! Nāciet, dauziet vien! Jo nekaunīgāks būsiet, jo ātrāk sabruks mana nervu sistēma, un es būšu pagalam. Man vienalga. Man nav pašaizsardzības instinkta. Dauziet mani. Pats redzēsiet.

—   Vai zināt, viņam taisnība, — brīdi klusē­jis, zinātnieks teica. — Un tā ir vienīgā lo­ģiskā atbilde uz šantāžu un draudiem. Jo ātrāk viss cauri, jo labāk. Džo nepazīst pakā­penības. Viss, kas izrādīsies pa īstam sāpīgs,

uz vietas nobendēs viņu. Un šim par to ne silts, ne auksts.

— Man arī ne, — norūca Broks. — Gribē­tos noskaidrot. ..

—  Jā. Zinu. Labi, paskatīsimies, tad jau redzēs, vai kas ienāks prātā. Vai mani ielaidīs jūsu telestudijā?

—  Te būs caurlaide. — Broks kaut ko uz- skribelēja uz atklātnes. — Sāksiet strādāt tūlīt?

—   Bez šaubām, — Galigers meloja. — Stei­dzieties vien tālāk un neraizējieties. Pamēģi­niet nomierināties. Viss ir mūsu ziņā. Vai nu es pavisam drīz tikšu galā ar jūsu uzde­vumu, vai arī.. .

—   Vai arī — kas?

—  Vai arī netikšu, — zinātnieks laipni no­beidza un sāka darboties ap sadales pults pogām līdzās tahtai. — Mārtiņi man apnicis. Ja jau ķēros pie darba, kādēļ gan es neiz­taisīju no šī robota automātisku bufetnieku? Pat pogu meklēšana un nospiešana dažreiz krīt uz nerviem. Ja, Brok, tūdaļ sākšu risināt jūsu problēmu. Nedomājiet vairs par to.

Magnāts vilcinājās.

—   Saprotiet jel, jūs esat mana vienīgā cerība. Ja nu es varu kaut kā palīdzēt.. .

—  To blondīni, — Galigers murmināja. — Jūsu daiļdaiļo zvaigzni Silveri O'Kīfu. Atsūtiet viņu šurp. Vairāk man nekā nevajag.

—   Uz redzēšanos, Brok! — robots nopīk­stēja. — Zēl, ka nevarējām saprasties kontrakta jautājumā, toties jums bija tā laime dzirdēt manu brīnišķo balsi, nemaz nerunājot par patīkamo izdevību aplūkot mani. Nestās­tiet pārāk daudz cilvēkiem, cik es esmu bur­vīgs. Patiešām nevēlos, lai ļaudis bariem nāk mani traucēt. Viņi trokšņo.

—   Iekams neesat aprunājies ar Džo, jums nevar būt priekšstata par dogmātismu, — Galigers sacīja. — Labi. Uz redzīti. Neaizmir­stiet atsūtīt blondīni.

Brokam nodrebēja lūpas. Viņš meklēja vār­dus un, neatradis tos, devās prom.

—  Uz redzēšanos, neglīteni, — Džo vēl no­teica.

Galigers sarāvās, durvīm aizcērtotics, lai gan robota pārjutīgajām ausīm to izturēt nācās vēl grūtāk.

— Kas tev lēcies? — viņš noprasīja. — Tevis dēļ to nelaimīgo gandrīz vai ķēra trieka.

—  Viņš taču neuzskatīja sevi par skais­tuli, — Džo iebilda.

—   Skaistums stāv dieva ziņā.

—   Cik jūs esat stulbs. Arī jūs esat neglīts.

—  Bet tu esi grabošu vārstuļu, virzuļu un zobratu vācele. Un tev ir tārpi, — Galigers sacīja; teiktais, protams, attiecās uz īpašiem mehānismiem robota ķermenī.

—  Es esmu burvīgs. — Džo aizgrābts blenza spogulī.

—  Tev tā liekas. Nesaprotu, kādēļ taisīju tevi caurspīdīgu.

—  Lai arī citi varētu mani apbrīnot. Man, protams, ir rentgenoskopiska redze.

—  Un skrūvītes galvā. Kādēļ es iemontēju radioaktīvās smadzenes tev vēderā? Drošī­bas labad?

Džo neatbildēja. Viņš kaut ko dungoja šaušalīgi spiedzošā un kaitinoši spalgā balsī. Kādu brīdi Galigers cietās, stiprinādamies no šifona ar džinu.

—  Apklusti jel! — viņš beidzot neiztu­rēja. — Kauc kā vecmodīgs metro pagrie­zienā.

—   Jums vienkārši skauž, — Džo pazobo­jās, tomēr paklausīgi pārslēdzās uz ultra­skaņu. Pusminūti valdīja klusums. Tad visā apkārtnē sāka gaudot suņi.

Galigers negribīgi uzrausās sēdus. Vaja­dzētu manīties prom. Acīmredzot laboratorijā miera nebūs. Kamēr atdzīvinātā grabažu vā­cele plātīsies ar sevi. Džo izgrūda krekšķošu smiekliņu. Galigers satrūkās.

—   Kas tad nu?

—   Tūlīt redzēsiet.

Cēloņa un seku loģika, kuru papildina var­būtības teorija, rentgenoskopiska redze un citas noslēpumainas maņas, robotam neapšau­bāmi piemita. Galigers klusītēm nolamājās, paņēma melnu, saņurcītu cepuri un devās uz izeju. Durvīs viņš saskrējās ar mazu, apaļīgu vīreli, kas pilnā sparā ietriecās ar galvu zināt­niekam vēderā.

—       Uh! Fīi. Ir gan savāda humora izjūta šim ēzelim robotam. Ilello, mister Kenikot. Priecājos jūs redzēt. Diemžēl man nav vaļas piedāvāt jums iedzert.

Mistera Kenikota melnīgsnējā seja savilkās ļaunā grimasē.

—       Nevēlos neko iedzert. Vēlos saņemt savu naudu. Gādājiet to šurp! Nu, kā būs?

Galigers domīgi vērās tukšumā.

—   Es jau tieši eju saņemt naudu par čeku.

—       Es pārdevu jums savus dimantus. Jūs teicāt, ka iztaisīšot kaut ko no tiem. Un iesmē-, rējāt man čeku. Bet par to neviens nedod ne plika graša. Kā lai to saprot?

—       Čekam nav vērtības, — Galigers iz­dvesa. — Es nevaru izsekot savam rēķinam bankā.

Kenikots gandrīz vai palēcās uz sliekšņa.

-— Varbūt atdosiet man dimantus, ko?

—       Jā, bet esmu tos jau izlietojis eksperi­mentā. Kādā īsti — tas gan piemirsies. Vai zināt, mister Kenikot, man tā vien šķiet, ka biju drusciņ iereibis, kad pirku tos.

—        Iereibis, — mazais vīrelis atsaucās. — Drīzāk gan pilns kā mārks. Kā tad paliek? Diezgan esmu gaidījis. Jau tā jūs vazājat mani aiz deguna. Maksājiet ciet vai arī.. .

—       Lasieties prom, netīreli, — ierunājās Džo. — Jūs esat atbaidošs.

Galigers steidzīg' izstūma Kenikotu laukā un aizbultēja darvis

—   Papagailis, — viņš paskaidroja. — Gan es viņam apgriezīšu rīkli. Bet tagad par naudu. Nenoliedzu, ka esmu jūsu parādnieks. Taču nupat kā saņēmu izdevīgu pasūtījumu, un, tikko man samaksās, savu tiesu saņemsiet arī jūs.

—   Neputiet pīlītes, — Kenikots teica. — Jūs taču kaut kur strādājat, vai ne? Par inženieri lielā firmā, vai ne? Palūdziet avansu.

—   Ir jau darīts, — Galigers nopūtās. — Esmu izņēmis avansu par visu nākamo pusgadu. Paklausieties, pēc pāris dienām es to naudiņu atdošu. Varbūt dabūšu avansu no sava klienta. Norunāts?

—   Nē.

—   Nē?

—   N-nu labi. Gaidīšu vienu dienu. Augstā­kais divas. Diezgan. Ja sadabūsiet naudu — labi, ja ne — iebāzīšu parādu cietumā.

—   Divas dienas ir daudz, — Galigers teica, atviegloti uzelpodams. — Sakiet, vai te tuvumā nav kāds kontrabandas kinoteātris?

—   Būtu labāk ķērušies pie darba un netē­rējuši laiku veltīgi.

—  Tas jau ir mans darbs. Jāsacer rakstiņš. Kā lai atrod to kontrabandas ūķi?

—   Vienkārši. Iesiet uz pilsētu, redzēsiet durvīs cilvēku. Viņš pārdod biļetes. Visur, ik uz soļa.

—   Lieliski, — Galigers noteica un atvadī­jās no mazā vīreļa. Kāda iemesla dēļ viņš būtu pircis dimantus no Kcnikota? Tādu zemapziņu tīri vai derētu amputēt. No tās varēja sagaidīt visu ko. Tā darbojās pēc dzel­žainajiem loģikas likumiem, taču šī loģika bija gluži sveša Galigera apzinātajai domā­šanai. Tomēr rezultāti bieži vien izrādījās pār­steidzoši veiksmīgi, turklāt pārsteidzoši vien­mēr. Nav nekā nožēlojamāka par zinātnieku,' kuram nav nekādas jēgas par zinātni un kas nodarbojas ar zinātni joka pēc.

Laboratorijā atstātajā retortē bija palikuši dimanta putekļi no neveiksmīga eksperi­menta, kuru veikusi Galigera zemapziņa, bez tam viņš neskaidri atcerējās, it kā būtu pircis dārgakmeņus no Kenikota. Dīvaini. Varbūt… Nu kā tad! Tie taču iemontēti Džo! Par gul­tņiem, vai. Izjaukt robotu tagad diez vai būtu prātīgi, jo dimanti tik un tā zaudējuši savu slīpējumu. Kāda velna pēc vajadzēja pirkt dimantus, ja tikpat lieti būtu derējuši rūpnie­ciskie dimanti? Galigera zemapziņa pieprasīja pašu labāko. Komerciālais aprēķins tai neek­sistēja. Tā vienkārši neapjēdza cenu mehā­nismu un ekonomikas pamatprincipus.

Galigers klaiņoja pa pilsētu kā Diogēns, patiesību meklējot. Krēsloja, virs galvas lais­tījās neona ugunis — blāvas gaismas strēles uz tumsas fona. Augstu pār Manhetenas tor­ņiem spoži mirdzēja reklāma. Aerotaksometri, slīdot dažādā augstumā, piestāja uz jum­tiem, lai uzņemtu pasažierus. Garlaicīgi.

Pilsētā Galigers sāka meklēt durvis. Bei­dzot viņš ieraudzīja kādas, taču tajās stāvo­šais cilvēks pārdeva pastkartes. Galigers pa­griezās un devās uz tuvāko bāru, juzdams nepieciešamību iestiprināties. Pārvietojamais bārs apvienoja sevī sliktāko, kas piemīt svēt­dienas karuselim un negaršīgam kokteilim, tādēļ Galigers neziņā pastāvēja uz sliekšņa. Beidzot viņš satvēra garām joņojošo krēslu un iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Viņš pasū­tīja trīs porcijas džina, ko izdzēra vienu pēc otras. Pēc tam pasauca bufetnieku un ap­vaicājās par kontrabandas kinoteātriem.

—  Pie velna, ir, — bufetnieks sacīja un izvilka no priekšauta biļešu paciņu. — Cik?

—   Vienu. Kur tas atrodas?

—  Divi divdesmit astoņi. Sai ielā. Jautājiet pēc Tonija.

—  Paldies, — Galigers patencināja un, iegrūdis bufetniekam pamatīgu dzeramnaudu, nošļūca no krēsla un steberēja prom. Pārvie­tojamie bāri bija jaunums, ko viņš neatzina. Dzert, pēc viņa domām, vajag miera stāvoklī, jo šajā stāvoklī pakāpeniski nonāk ikviens.

Kāpņu galā atradās restotas durvis. Kad Galigers pieklauvēja, iegaismojās video- ekrāns — acīmredzot vienpusīgs, jo šveicara seja palika neredzama.

—   Es pie Tonija, — Galigers teica.

Durvis atvērās, parādījās saguris cilvēks

platās pneimobiksēs, kas tomēr nespēja no­slēpt viņa stāva kalsenumu.

— Biļete ir? Rādiet šurp. Ejiet, mīļais. Taisni uz priekšu. Seanss jau sācies. Dzēra-! inos var dabūt bārā pa kreisi.

Galigers izspraucās pa skaņu necaurlaidīgu aizkaru īsa koridora galā un nonāca, kā likās, sena kinoteātra foajē; tādus cēla ap 1980. gadu, kad plastmasas bija sevišķā cieņā. Viņš' saostīja bāru, iedzēra lētu viskiju par dārgu naudu un iestiprinājies beidzot iegāja zālēļ Gandrīz visas vietas bija aizņemtas. Uz lielā ļ ekrāna — domājams, ar iekārtu «Magna» —I rādīja cilvēkus, kas rosījās ap kosmokuģi.j Vai nu piedzīvojumu filma vai hronika, Gali­gers nodomāja.

Vienīgi azarts ielaisties nelikumībās varēja atvilināt cilvēkus uz kontrabandas kinoteātri. Tas smirdēja. Daudz līdzekļu tā uzturēšanai, bez šaubām, netērēja, arī vietu ierādītāju ne­redzēja. Bet kinoteātris pastāvēja ārpus likuma, un tādēļ apmeklētāju tam netrūka. Galigers domīgi raudzījās uz ekrānu. Ne svītru, ne attēla defektu. Pie nereģistrēta «Vox-Viev» televizora bija uzstādīta palieli­nāmā iekārta «Magna», un viena no Broka slavenākajām zvaigznēm pūlējās, cik spē­dama, par godu kontrabandistu klientiem. Skaidra blēdīšanās. Tā gan.

Drīz vien Galigers devās prom, pa ceļam pamanot formā ģērbtu policistu, kas sēdēja papildvietā. Viņš nicīgi pavīpsnāja. Biļeti šis nelga, protams, nebija pircis. Krāpšanās kā parasti.

Divus kvartalus talak spoža gaismas reklāma vēstīja: «SONATONE BIJOU». Tas, zināms, bija legalizēts kinoteātris ar attiecīgi augstu ieejas maksu. Galigers neapdomīgi iz­šķieda vai veselu bagātību, lai iegādātos biļeti labā vietā. Viņš gribēja salīdzināt iespaidus un konstatēja, ka palielināmā iekārta «Magna», cik varēja spriest, ir tā pati gan «Bijou», gan kontrabandas teātrī. Kā te, tā tur iekārta funkcionēja nevainojami. Sarežģī­tais uzdevums — teleekrāna palielināšana — bija sekmīgi atrisināts.

Tomēr «Bijou» viss bija karalisks. Uzcirtu­šies vietu ierādītāji krāšņos tērpos pēc austrumnieku paraduma aicināja doties pa paklājiem tālāk. Bufetē bez maksas saprātīgās devās izsniedza dzērienus. Kinoteātrī darbo­jās turku pirts. Galigers iegāja pa durvīm ar uzrakstu «Vīriešiem» un tīri vai apžilba no greznības visapkārt, vismaz nākamās desmit minūtes viņš jutās kā sibarīts.

Tas nozīmē, ka legālajos «Sonatone» kino­teātros pulcējas tic, kuriem tas pa kabatai, bet pārējie apmeklē kontrabandas ūķus. Visi, iz­ņemot nedaudzus mājās tupētājus, kurus jau­nais modes kliedziens nespēj aizraut. Ar laiku Broks izputēs, jo viņam vairs nebūs ienākumu. «Sonatone» uzsūks viņa firmu, uzskrūvēs cenas un sāks taisīt naudu. Izklaidēšanās ir neatņemama dzīves sastāvdaļa; cilvēki ir pie­radināti pie televīzijas. Nav, kas to aizstātu.

Ja «Sonatone» izdotos izspiest sāncensi, pub­lika vienlīdz labi apmaksātu arī diletantu izrādes.

Galigers atstāja «Bijou» un apturēja aero-; taksometru. Viņš nosauca «Vox-View» studi­jas adresi Longailendā, lolojot klusu cerību izmānīt no Broka čeku. Bez tam viņš gribēja  šo to noskaidrot.

«Vox-View» austrumu spārna paviljoni pie  tās pa visu Longailendu līdz pat kompānijas  «Sound» teritorijai — raiba, nekārtīga dažda- 9 žādu ēku kolekcija. Pēc nojautas atradis restorānu, Galigers izdzēra vēl vienu porciju degvīna, lai nezaudētu dušu. Zemapziņu gai­dīja grūts darbs, un viņš negribēja, lai to no­māc pilnīgas brīvības trūkums. Turklāt vis­kijs garšoja lieliski.

Pēc vienas glāzītes viņš izlēma, ka šimbrī­žam pietiks. Viņš nebija nekāds pārcilvēks, kaut gan viņa ietilpība likās drusku neticama. Vajag tikai panākt domas objektīvu skaidrību un subjektīvu atraisītību …

—   Vai naktī studija vienmēr ir vaļā? — viņš pavaicāja viesmīlim.

—   Kā tad. Vispār daži paviljoni. Pro­gramma turpinās visu nakti.

—   Restorānā ļaužu ka biezs.

—   Pie mums nāk arī no lidostas. Vēl?

Galigers papurināja galvu un devās laukā.

Ar Broka doto caurlaidi viņš iesoļoja studijā un vispirms iegāja magnāta kantorī. Broka tur nebija, toties iekšā sasaucās skaļas balsis, tik spalgas, ka varēja piederēt vienīgi sievie­tēm.

—        Uzgaidiet, lūdzu, — sekretāre sacīja un pagriezās pret iestādes videofonu. Pēc īsa brīža atskanēja: — Nāciet iekšā, lūdzu.

Galigers iegāja. Kabinets bija ko vērts, reizē lietišķs un grezns. Nišās gar sienām ievietotas stereoskopiskas fotogrāfijas ar sla­venāko «Vox-View» zvaigžņu attēliem. Pie rakstāmgalda sēdēja burvīga, trausla, sa­traukta brunete, un pretī stāvēja blonda, sa­niknota dieve. Galigers pazina dievē Silveri O'Kīfu.

Viņš izmantoja gadījumu.

—        Sveicināta, mis O'Kīfa. Vai neatstāsiet man ledus gabaliņu ar autogrāfu? Kokteilī- tim?

Silveres izskats neko labu nevēstīja.

—        Diemžēl, dārgumiņ, es esmu darba cil­vēks. Un pašlaik esmu aizņemta.

Brunete paknibināja cigareti.

—        Nokārtosim to vēlāk, Silver. Papucis lika aprunāties ar to cilvēku, ja viņš iemaldī- tos. Tas ir svarīgi.

—   Tiks nokārtots, — Silvere apsolīja.

—  Un drīz vien.

Viņa demonstratīvi izgāja. Galigers domīgi nosvilpās tai pakaļ.

—   Nekas neiznāks, — brunete paziņoja.

—  Viņa saistīta ar līgumu. Un grib lauzt šo līgumu, lai varētu noslēgt vienošanos ar «Sonatone». Žurkas pamet grimstošu kuģi. Silvere trako no tā brīža, kad uztvēra briesmu signālus.

—   Ak tā?

—   Sēstieties un smēķējiet vai dariet kaut ko. Mani sauc Pelsija Broka. Te saimnieko papucis, bet, kad viņam viss saiet grīstē, vadību pārņemu es. Vecais velns necieš nepa­tikšanas. Uzskata to par publisku apvaino­jumu.

Galigers atsēdās.

—  Tātad Silvere grib dezertēt, ko? Vai tādu ir daudz?

—   Nav daudz. Vairums palikuši mums uzti­cīgi. Zināms, ja mēs bankrotēsim … — Pet- sija Broka paraustīja plecus. — Vai nu viņi kalpos «Sonatone», lai izspiestu sev kādu labumu, vai arī iztiks bez nekā.

—   Uhū. Skaidrs . .. Gribu parunāties ar jūsu inženieriem. Gribu paklausīties, ko viņi saka par ekrāna palielināšanas iespējām.

—   Dariet, kā jums tīk, — Petsija atteica. — Nekāda lielā jēga jau nebūs. Vienkārši nav iespējams konstruēt tādu palielināmo iekārtu, kas nesasauktos ar «Sonatone» patentiem.

Viņa nospieda pogu, ierunāja pāris vārdu videofonā, un pēc brīža rakstāmgalda spraugā parādījās divas slaidas glāzes.

—   Ko teiksiet, mister Galiger?

—   Nu, ja jau «Koiinzs» .. .

—   Nojautu pēc jūsu dvašas, — Petsija no­slēpumaini sacīja. — Papucis stāstija, ka viņš bijis pie jums. Viņš pārnāca nelāgā omā, īpaši jūsu jaunā robota dēļ. Kas tas galu galā par robotu?

—   Ak, es nezinu, — Galigers teica minsti- nādamies. — Viņš apveltīts ar daudzām spē­jām — ar kaut kādām jaunām maņām, jā­domā, — bet man nav ne mazākās jausmas, kādam nolūkam viņš radīts. Varbūt vienīgi sevis apbrīnošanai spogulī.

Petsija pamāja ar galvu.

—   Es viņu labprāt apskatītu. Taču atgriezī­simies pie «Sonatone» lietas. Vai jūs domā­jat, ka tiksiet galā ar uzdevumu?

—   Iespējams. Pat ļoti iespējams.

—   Nevis katrā ziņā?

—   Lai būtu katrā ziņā. Tur nav ko šaubī­ties — nav nemaz iespējams šaubīties.

—   Man tas ir svarīgi. «Sonatone» pieder Elijam Tonam. Smirdošs pirāts. Mutes bajārs tāds. Viņam ir dēls Džimijs. Un Džimijs, ticat vai ne, ir lasījis «Romeo un Džuljetu».

—   Jauks zēns?

—   Draņķis. Liels, muskuļains draņķis. Grib ar mani precēties.

—   «Šeit divi namus, divi goda dzimtas …»

—   Apžēlojieties! — Petsija pārtrauca. — Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas Romeo ir tīrā fantāzija. Un, ja man kādreiz būtu ienācis prātā sapīties ar Džimiju Tonu, tad es būtu iegādājusies biļeti uz trako namu. Nē, mister

Galiger, tā nebūs vis. Nekādu oranža ziedu. Džimijs jau paguva bildināt mani — starp citu, bildināt pēc viņa saprašanas nozīmē uz­klupt meitenei gandrīz vai kā klasiskajā cīņā un paziņot, ka viņai laimējies.

—  Ā, — novilka Galigers, sūkdams kok­teili.

—   Pati ideja — monopols uz patentu un kontrabandas kinoteātri — pieder Džimijam. Esmu pārliecināta. Protams, savi nopelni ir arī viņa tēvam, tomēr Džimijs Tons ir tas attapīgais, mīļais puisēns, kas visu uzsāka.

—   Kāpēc tā?

—   Lai nošautu divus zaķus uzreiz. «Sona­tone» kļūs par monopolu, un Džimijs domā, ka dabūs mani. Viņš ir drusku ķerts. Viņš ne­spēj ticēt, ka es varētu šim atteikt visā nopiet­nībā, un viņš gaida to brīdi, kad es padošos un teikšu «jā». Bet to es nedarīšu, lai notiek, kas notikdams. Taču tas ir personisks jautā­jums. Neļaušu viņam izspēlēt ar mums tādu joku. Gribu redzēt, kā no tā ģīmja pazudīs pašapmierinātais smīniņš.

—   Tātad jums viņš diez kā nepatīk vis, ko? — Galigers piezīmēja. — Es jūs neno­sodu, ja viņš tiešām ir tāds. Labi, darīšu, ko spēšu. Tomēr man vajadzēs naudu izdevu­miem.

—   Cik?

Galigers nosauca summu. Petsija izrak­stīja čeku par ievērojami mazāku summu. Zinātnieks apvainojās.

—   Nav vērts. — Petsija greizi pasmīnēja. — Esmu šo to dzirdējusi par jums, mister Galiger. Jūs esat pilnīgi bezatbildīgs cil­vēks. Ja saņemsiet lielāku summu, sagudro­siet vēl, ka var iztikt ar to pašu, un visu pā­rējo aizmirsīsiet. Kad vajadzēs, dabūsiet jaunu čeku, tikai es palūgšu jūs sīki atskaitī­ties par visiem izdevumiem.

—  Jūs pārpratāt mani, — atdzīvojās Gali­gers. — Gribēju uzaicināt jūs uz nakts klubu. Dabīgi, ka nevēlos vest jūs uz kaut kādu ūķi. Solīdie bāri izmaksā dārgi. Ja nu jūs izrakstītu vēl vienu čeku …

Petsija iesmējās.

—   Nē.

—   Tad varbūt pirksiet robotu?

—   Katrā ziņā ne jau tādu.

—  Tad esmu izgāzies, — Galigers teica nopūzdamies. — Bet kā būtu …

Šai brīdī iedūcās videofons. Uz ekrāna parā­dījās neizteiksmīga caurspīdīga seja. Apaļās galvas iekšpusē ātri klikšķēja zobrati. Pet­sija klusu iekliedzās un atrāvās atpakaļ.

—   Pasakiet Galigeram, ka runā Džo, ak jūs, laimīgā meitene, — pīkstoša balss pazi­ņoja. — Varēsiet glabāt dārgās atmiņas par manu balsi un ārieni līdz savai pēdējai stun­diņai. Kaut neliela saskarsme ar skaistumu šai pelēkajā pasaulē . ..

Galigers apgāja apkārt rakstāmgaldam un palūkojās uz ekrānu.

—   Velns lai parauj! Kā tu atdzīvojies?

—   Nācās atrisināt vienu uzdevumu.

—   Kā tu dabūji zināt, kur mani meklēt?

—   Telpiskoju, — robots atbildēja.

—   Ko, ko?

—       Telpiskoju, ka atradīšu jūs kada no «Vox- View» paviljoniem kopā ar Petsiju Broku.

—   Kas tā par teloiskošanu?

—       Man ir tāda maņa. Jums nav nekā tam­līdzīga, tālab grūti paskaidrot. Kaut kas līdzīgs sagrazi un nākotnes paredzēšanas kombinācijai.

—   Sagrazi?

—        Pareizi, jums taču nav arī sagrazi. Labi, netērējiet manu laiku veltīgi. Gribu iet atpa­kaļ pie spoguļa.

—       Vai viņš vienmēr tā izrunājas? — ap­jautājās Petsija.

—       Gandrīz vienmēr. Dažreiz vēl nesakarī­gāk. Labi, Džo. Ko tev vajag?

—       Jūs vairs nestrādājat Broka labā, — robots sacīja. — Jūs strādājat «Sonatone» interesēs.

Galigers smagi nopūtās.

—   Runā vien. Tu tomēr esi jucis.

—       Man nepatīk Kenikots. Viņš kaitina mani. Viņš ir pārāk neglīts. Viņa vibrācijas bojā manu sagrazi.

—        Lai nu paliek, — Galigers sacīja, nevēlē­damies meitenes klātbūtnē daudz pļāpāt par to, kā pircis dimantus. — Nenovirzies no . ..

—        Bet es zināju, ka Kenikots nāks un nāks, kamēr nebūs dabūjis savu naudu. Tādēļ tad,

kad laboratorijā ieradās Elijs un Džeimss Toni, es paņēmu no viņiem čeku.

Petsija sagrāba Galigera roku.

—   Paga, paga! Kas te notiek? Vecā Mēdī­šanās?

—   Nē. Acumirkli. Ļaujiet visu noskaidrot, kā nākas. Džo, sasper jods tavu caurspīdīgo adu, ko tu īsti esi izdarījis? Kā tu dabūji čeku no Toņiem?

—Izlikos, it kā es būtu jūs.

—   Skaidrs, — Galigers attrauca ļaunā, dzēlīgā izsmieklā. — Nu es saprotu. Mēs ar tevi esam dvīņu brāļi. Mēs izskatāmies pilnīgi vienādi.

—   Es nohipnotizēju viņus, — Džo paskaid­roja. — Liku tiem domāt, ka es esmu jūs.

—   Tev tas izdodas?

—   Jā. Tas mani nedaudz pārsteidza. To­mēr, mazliet padomājis, būtu telpiskojis, ka tas ir manos spēkos.

—  Tu . .. nūja, protams. Es pats būtu tel­piskojis to. Kas tad notika?

—   Toņiem laikam radušās aizdomas, ka Broks lūgs jūsu palīdzību. Viņi piedāvāja lie­lisku kontraktu — jūs strādājat viņiem un ne­vienam citam. Solīja traku naudu. Es tad arī izlikos, it kā es būtu jūs, un piekritu. Tā es pa­rakstīju līgumu — starp citu, tas ir jūsu pa­raksts —, saņēmu čeku un nosūtīju to Kenikotam.

—   Par visu summu? — Galigers izdvesa. — Cik liela tā bija?

—   Divpadsmit tūkstoši.

—   Viņi piedāvāja tikvien?

—   Nē, — robots atbildēja, — viņi piedāvāja simt tūkstošus un vēl divus tūkstošus nedēļā piecu gadu laikā. Bet es vienkārši gribēju tik daudz, lai samaksātu Kenikotam un lai viņš vairs nekad nerādītos un netraucētu mani. Es- teicu, ka pietiks ar divpadsmit tūkstošiem, un Toni bija priecīgi.

Galigers nogārdzās. Džo dziļdomīgi pa­māja ar galvu.

—   Nolēmu paziņot jums, ka tagad jūs dar­bojaties «Sonatone»- interesēs. Labi, iešu at­pakaļ pie spoguļa un padziedāšu sev.

—   Pagaidi, — zinātnieks iesaucās. Pa­gaidi tu man, Džo. Es izjaukšu tevi ar šīm pašām rokām — zobratu pēc zobrata un sa­bradāšu tavas paliekas.

—   Tiesa tādu līgumu neatzīs, — Petsija iebilda, norijusi kamolu.

—   Atzīs gan, — Džo līksmi atteica. — Va­rat pēdējo reizi uzmest man apbrīnas pilnu skatienu, un tad man jāiet.

Viņš nozuda no ekrāna.

Galigers iztukšoja glāzi vienā rāvienā.

— Esmu tā satriekts, ka atskurbu, — viņš paziņoja meitenei. — Ko gan esmu iemontējis šai robotā? Kādas nenormālas maņas viņam piemīt? Nohipnotizēt cilvēkus tiktāl, lai viņi

sāktu ticēt, ka viņš ir es … es esmu viņš … nesaprotu, ko runāju.

—   Tas ir joks? — Petsija, brīdi klusējusi, jautāja. — Varbūt jums patiešām bijušas kā­das darīšanas ar «Sonatone», bet robotu at­saucāt šurp, lai sagādātu alibi? Atliek tikai pabrīnīties.

—   Nav par ko. Līgumu ar «Sonatone» pa­rakstījis Džo, nevis es. Bet padomājiet: ja mans paraksts atdarināts precīzi, ja Džo ar hipnozi iedvesis Toņiem, ka viņi redzējuši mani, nevis viņu, ja ir līguma slēgšanas lie­cinieki — abi Toni, protams, ir liecinieki… Velna būšana.

Petsija piemiedza acis.

—   Mēs maksāsim jums tikpat daudz, cik piedāvāja «Sonatone». Kad būsiet pabeidzis darbu. Bet jūs strādājat «Vox-View» intere­sēs — tas ir skaidrs.

—   Protams.

Galigers ilgu pilnām acīm vērās savā tuk­šajā glāzē. Protams. Viņš strādā «Vox-Viev» interesēs. Bet oficiāli skaitās, ka viņš parak­stījis kontraktu, kas pilnīgi piesaista viņu kompānijai «Sonatone» uz pieciem gadiem — un par divpadsmit tūkstošiem! Fū! Cik tad viņi solīja? Simt tūkstošus skaidrā naudā un …un …

Tas bija nevis principa, bet gan naudas jautājums. Galigers jutās kā būrī iesprostots putns. Ja «Sonatone» prāvā uzvarētu, viņš paliktu oficiāli saistīts ar to piecus gadus. Bez papildu atlīdzības. Vajadzēja kaut kā tikt vaļā no līguma… un tajā pašā laikā atrisināt Broka problēmu.

I\ādēļ to nevarētu uzdot Džo? Robots ar sa­vām pārsteidzošajām dotībām bija ievārījis putru. Viņam jāprot to izstrēbt. Ja viņš tūlīt pat… tad drīz vien iedomīgais robots varēs jūsmot par savām atliekām.

—   Tā gan, — Galigers norūca zem deguna. — Aprunāšos ar Džo. Petsij, ielejiet ašāk vienu glāzīti un pastāstiet, kā nokļūt kon­struktoru birojā. Gribu apskatīt rasējumus.

Meitene aizdomīgi palūkojās viņā.

—  Lai notiek. Bet, ja mēģināsiet mūs pie­krāpt …

—   Es pats esmu piekrāpts. Piekrāpts kā pēdējais nejēga. Es baidos no šī robota. Viņš ar savu telpiskošanu iegāzis mani. Ak jā, «Kolinzs».

Galigers dzēra lēni, lieliem malkiem.

Pēc tam Petsija aizveda viņu uz konstruk­toru biroju. Milzīgo stereoskopisko rasējumu lasīšanu atviegloja izvēršanas mehānisms — selektors, kas nepieļauj nekādus pārpratumus. Galigers ilgi un uzmanīgi pētīja projektus. Starp tiem bija arī patentēto «Sonatone» ra­sējumu kopijas. Un «Sonatone», kā likās, bija ieguldījusi šajos projektos sevišķi daudz pūļu. Ne mazākās iespējas izgrozīties. Ja neizman­tos pilnīgi jaunu principu …

Bet jauni principi nekrīt no debesīm. Un ar to vien vēl ir par maz, lai problēmu atrisinātu galīgi. Pat ja «Vox-View» iegādātos jauna tipa palielināmo iekārtu, kas neskartu «So­natone» patenta tiesības uz «Magna», kontra­bandas teātri joprojām pastāvētu un «Sona­tone» raustu naudu. Par noteicošo faktoru tagad bija kļuvis P. P. — publikas pieprasī­jums. To vajadzēja ņemt vērā. Sarežģītais uzdevums nebija tīri zinātniska rakstura. Tajā ietilpa arī vienādojums ar cilvēcisku nezi­nāmo.

Galigers domās sakopoja iegūto informā­ciju, kas paklausīgi iegūla viņa smadzenēs kā plauktiņos. Vēlāk viņš liks lietā to, kas izrādīsies nepieciešams. Pagaidām viņš bija iedzīts visīstākajā strupceļā. Kaut kas viņu nomāca.

Kas gan?

Atgadījums ar «Sonatone».

—  Gribu aprunāties ar Toņiem, — viņš pa­ziņoja Petsijai. — Ko jūs ieteiksiet?

—   Var izsaukt viņus pa videofonu.

Galigers papurināja galvu

—  Psiholoģiska kļūda. Pārāk vienkārši iz­beigt sarunu.

—  Ja jums tā deg, mēģiniet sameklēt viņus kādā nakts klubā. Iešu noskaidrot tuvāk.

Petsija aizsteidzās, un aiz ekrāna parādī­jās Silvere O'Kīfa.

—   Esmu nekaunīga, — viņa pavēstīja. — Vienmēr noklausos sarunas. Dažreiz dzirdu interesantas lietas. Ja gribat satikt Toņus, tad viņi sēž klubā «Castle». Un es varētu aiz­vest jūs uz turieni.

—   Labi, — Galigers piekrita. — Dabūjiet taksometru. Pateikšu Petsijai, ka mēs aiz­ejam.

—   Viņai tas nepatiks, — Silvere ieminējās. — Pēc desmit minūtēm gaidu jūs pie resto­rāna. Pie viena noskujieties.

Kantorī Petsijas Brokas nebija, tādēļ Gali­gers atstāja viņai zīmīti. Pēc tam viņš iegrie­zās pakalpojumu salonā, uztriepa uz sejas ne­redzamu skūšanās krēmu, pāris minūtes pa­turēja to uz ādas un tad noslaucīja ar speciāli apstrādātu dvieli. Bārdas rugāji nozuda kopā ar krēmu. Drusku atsvaidzinājies, Galigers norunātajā vietā satikās ar Silveri un aptu­rēja aerotaksometru. Drīz vien viņi abi sēdēja, atzvēlušies spilvenos, kūpināja cigaretes un uzmanīgi vēroja viens otru.

—   Es klausos, — Galigers teica.

—  Džimijs Tons gribēja mani šovakar sa­tikt. Tāpēc arī zinu, kur vinu meklēt.

—   Tālāk?

—  Visu vakaru to vien daru ka iztaujāju ļaudis. Parasti nepiederošas personas «Vox-View» administratīvajos korpusos neielaiž. Staigāju apkārt, jautādama: «Vai te ir Gali­gers?»

—   Ko tad jūs uzzinājāt?

—   Pietiekami, lai sāktu kaut ko saprast.

Broks jus nolīdzis, ko? Varu iedomāties, kā­dēļ.

—   Un tas būtu?

—       Es mēdzu krist uz visām četrām kā ka­ķis, — Silvere paskaidroja, paraustījusi ple­cus. Tas viņai labi izdevās. — «Vox-View» lemts iznīcībai. «Sonatone» grasās to aprīt. Ja vien …

—   Ja vien es kaut ko neizdomāšu.

—       Tieši tā. Gribu zināt, kurā žoga pusē krist. Varbūt jums tas zināms. Kurš uzvarēs?

—       Ak tad jūs vienmēr turaties uzvarētāja pusē, ko? — Galigers apvaicājās. — Sieviete, kur tavi ideāli? Kur tavs gods? Vai par mo­rāli un ētiku tu esi kādreiz dzirdējusi?

Silvere atplauka.

—   Bet tu?

—       Es esmu dzirdējis. Parasti esmu parak raibs, lai saprastu šos jēdzienus. Nelaime tā, ka zemapziņa man gadījusies pilnīgi amorāla, un, sākusi darboties, tā klausa tikai loģikas likumiem.

Silvere ielidināja cigareti īstriverā.

—   Tad vismaz liec manīt, kura puse ir īstā.

—       Uzvarēs taisnība, — Galigers sludināja. — Tā allaž notiek. Kaut gan jāpiebilst, ka taisnība ir mainīgs lielums, tādējādi mēs esam nonākuši tieši pie tā, ar ko sākām. Lai notiek, sirsniņ. Atbildēšu uz tavu jautājumu. Ja gribi justies droša, paliec manā pusē.

—   Kurā pusē tu esi?

—   Dievs to zina, — Galigers noteica. — Ar prātu cs esmu Broka pusē. Bet manai zem­apziņai var rasties atšķirīgs viedoklis. Dzī­vosim — redzēsim.

Silvere izskatījās neapmierināta, tomēr neko neteica. Taksometrs strauji laidās lejup un mīksti nosēdās uz «Castle» jumta. Pats klubs atradās lejā, milzīgā telpā, kas atgādi­nāja apgāztu pusmeloni. Katrs galdiņš atra­dās uz caurspīdīgas platformas, ko varēja pa­celt pa asi vajadzīgajā augstumā. Mazākos, dienesta, liftus izmantoja viesmīļi, kas rūpējās par dzērieniem. Šādam telpas iekārtojumam nekāda īpaša iemesla nebija, taču tas bija kaut kas jauns, un tikai nelabojami žūpas daž­reiz novēlās lejā no galdiņiem. Pēdējā laikā administrācija bija gan likusi izvilkt zem plat­formām caurspīdīgus drošības tīklus.

Toni — tēvs un dēls — sēdēja zem paša jumta un dzēra divu daiļavu sabiedrībā. Sil­vere aizvilka Galigeru uz dienesta liftu, un zinātnieks aizvēra acis, ceļoties debesīs. Deg­vīns viņa vēderā protestēja. Viņš sasvērās uz priekšu, sagrābstīja Elija Tona pliko pakausi un iekrita sēdeklī blakus magnātam. Galigers sagramstīja Džimija Tona glāzi un vienā rā­vienā iztukšoja.

—   Velns parāvis! — izsaucās Džimijs.

—  Tas ir Galigers, — pavēstīja Elijs. — Un Silvere. Patīkams pārsteigums. Nāksiet kompānijā?

—  Tikai uz vienu vakaru, — atbildēja Sil­vere.

Galigers, degvīna iedrošināts, blenza abos vīriešos. Džimijs Tons bija liela auguma, skaists, iededzis puisis ar izbīdītu žokli un pretīgu smīnu. Viņa tēvs izskatījās pēc Ne- rona un krokodila mistrojuma.

—   Mēs te uzdzīvojam, — teica Džimijs.

—  Kā tad tu pārdomāji, Silver? Tev taču šo­vakar esot jāstrādā.

—       Galigers gribēja jūs sastapt. Nezinu, kādēļ.

Elija aukstās acis kļuva vēl ledainākas.

—   Labi. Runājiet.

—        Padzirdēju, it kā es esot parakstījis kaut kādu līgumu ar jums, — zinātnieks sāka.

—   Tā gan. Lūk, fotokopija. Nu un tad?

—       Acumirkli. — Galigers ātri pārlūkoja dokumentu. Paraksts acīmredzot bija viņa paša. Sasodītais robots!

—   Tas ir viltojums, — viņš beidzot pavēstīja.

Džimijs skaļi iesmējās.

—        Skaidrs. Gribat izlocīties. Žēl, čemiņ, bet nekur jūs neizspruksiet. Jūs parakstījāt līgumu liecinieku klātbūtnē.

—    Jā, bet… — Galigers domīgi iebilda.

—  Diez vai jūs ticēsiet, ja teikšu, ka manu pa­rakstu viltojis robots . ..

—   Nū! — Džimijs atsaucās.

—- .. . kurš ar hipnozi iedvesis jums, ka esat redzējuši mani.

Elijs paglaudīja savu spīdošo galvvidu.

—       Atklāti sakot, neticēsim vis. Roboti to nevar izdarīt.

—   Manējais var.

—   Pierādiet. Pierādiet tiesā. Ja jums tas izdodas, tad, protams … — Elijs nogrudzi- nāja. — Tad, protams, jūs laimēsiet prāvu.

Galigers piemiedza acis.

—   Neesmu par to domājis. Tomēr… Dzir­dēju, ka jūs esot piesolījuši man simt tūksto­šus skaidrā naudā, kā arī iknedēļas algu.

—   Protams, piesolījām, aitasgalva, — teica Džimijs. — Bet jūs teicāt, ka vairāk par div­padsmit tūkstošiem nevajadzēšot. Tos jūs arī saņēmāt. Tad vēl kas. Maksāsim jums prē­mijas par katru kompānijai «Sonatone» no­derīgu atklājumu.

Galigers piecēlās.

—   Pat mana sirdsapziņa nepanes tādu di- žošanos, — viņš uzrunāja Silveri. — Iesim.

—   Es gan vēl uzkavēšos tepat.

—   Atceries žogu, — Galigers noslēpumaini piekodināja. — Vispār dari, kā redzi. Es nu skriešu.

—   Atcerieties, Galiger, — Elijs vēl piebilda, — ka jūs strādājat mūsu labā. Tikko dabūšu dzirdēt, ka esat piedāvājis Brokam kaut nie- ; cīgāko pakalpojumu, nepagūsiet ne aci pa- : mirkšķināt, kad iesviedīsim jums ģīmī tiesas i pavēsti.

—   Ak tā?

Toni neturēja par vajadzīgu atbildēt. Gali­gers bēdīgs iekāpa liftā un nobrauca lejā. Ko nu lai iesāk, Džo?

Pēc piecpadsmit minūtēm Galigers iegāja savā laboratorijā. Dega gaisma, un visos tu­vākajos kvartālos kā negudri rēja suņu Džo stāvēja spoguļa priekšā un nedzirdami dzie­dāja.

—    Tūlīt es tevi sadauzīšu gabalu gabalos,— Galigers sacīja. — Skaiti lūgšanas, sasodītā krāmu čupa! Lai dievs stāv man klāt, tūdaļ es tevi izjaukšu.

—     Lūdzu, dauziet mani, — Džo nopīkstēja. — Redzēsiet, ka man vienalga. Jums vienkārši skauž mans daiļums.

—   Daiļums?

—    Jūs to nevarat pilnībā novērtēt, jums ir tikai sešas maņas.

—   Piecas.

—     Sešas. Man to ir daudz vairāk. Dabīgi, ka viss mans krāšņums atklājas man vienīga­jam. Bet vispār jūs redzat un dzirdat pietie­kami skaidri, lai apzinātos kaut vai daļu mana daiļuma.

—    Tu čīksti kā sarūsējis vāģis, — Galigers norūca.

—     Jūsu dzirde ir vāja. Manējā ir pārjutīga. Jūs, zināms, neuztverat manas balss tonālo bagātību. Bet tagad apklustiet. Pļāpāšana mani traucē. Apbrīnoju savus zobratus.

— Dzīvo savā stulbo iedomu paradīzē, ka­mēr vari. Pagaidi tik, kad atradīšu veseri .. .

—   Lūdzu, dauziet mani. Kas man?

Galigers nošļuka uz tahtas un blenza ro­bota caurspīdīgajā mugurā.

—       Esi gan tu savārījis ziepes. Kas tev lika parakstīt to līgumu ar «Sonatone»?

—       Es jau teicu. Lai te vairs nerādītos Ke­nikots un netraucētu mani.

—       Ak tu patmīlīgā aunapiere… eh! Vai zini, tevis dēļ esmu iekritis pamatīgā ķezā. Toņiem ir tiesības pieprasīt, lai ievēroju kon­trakta noteikumus, kamēr nespēju pierādīt, ka neesmu parakstījis līgumu. Labi. Tu man pa­līdzēsi. Nāksi līdzi uz tiesu ar visu savu hip­notismu vai kas tas tev ir. Pierādīsi tiesne­sim, ka tu vari izlikties par mani un ka patie­šām izlikies.

—       Nekā nebij, — atteica robots. — Kādēļ man tas būtu jādara?

—       Tādēļ, ka tu ievārīji šo putru, — Gali­gers noskaldīja. — Un pats arī izstrēbsi.

—   Kādēļ?

—       «Kādēļ?» Tādēļ ka . .. mm… to prasa pieklājība!

—       Robotu nevar pielīdzināt cilvēkam, —ļ Džo iebilda. — Kāda man daļa par seman­tiku? Es atsakos tērēt laiku, ko varu izmantot lietderīgāk, apbrīnojot savu daiļumu. Stāvēšu spoguļa priekšā mūžīgi mūžos …

—       Ne velna, — Galigers nošņācās. — Es sasmalcināšu tevi atomos.

—   Labi. Man vienalga.

—   Patiešām?

—       Jūs ar savu pašaizsardzības instinktu,—• robots teica diezgan izsmējīgi. — Tomēr jā­atzīst, ka jums tas nepieciešams. Tik neiedo­mājami kroplīgi radījumi nogalinātu cits citu aiz kauna vien, ja šis instinkts neuzturētu vi­ņus pie dzīvības.

—       Un ja nu es aizvācu tavu spoguli? — Galigers bezcerīgi ieminējās.

Par atbildi Džo izšāva acis uz balsteņiem.

—       It kā man viņu vajadzētu. Turklāt es varu telpiskot sevi tāpat.

—       Lai jau paliek. Pagaidām man vēl nav uznākusi vēlēšanās tupēt trako namā. Klau­sies, niekkalbi, robotus būvē, lai tie kaut ko darītu. Kaut ko derīgu, es gribēju teikt.

—   Es jau daru. Skaistums ir viss.

Galigers cieši sakļāva plakstus, gribēdams

koncentrēties.

—        Klausies. Pieņemsim, ka es izgudroju jauna tipa palielināmo iekārtu Brokam. Toni to konfiscēs. Lai varētu strādāt Broka interesēs, man jākļūst oficiāli brīvam, citādi…

—       Paskat! — Džo iespiedzās. — Griežas! Cik burvīgi!

Viņš aizgrābtībā blenza savās dancojošajās iekšās. Galigers nobālēja bezspēcīgās dusmās.

—       Nolādēts! — viņš izgrūda. — Gan es piespiedīšu tevi pie sienas. Iešu gulēt.

Viņš piecēlās un spītīgi izslēdza gaismu.

—       Tas nekas, — sacīja robots. — Es redzu arī tumsā.

Galigers aizcirta durvis. Klusumā Džo uz­vilka savu nemelodisko dziesmeli.

Galigera ledusskapis aizņēma veselu virtu­ves sienu. Tur glabājās galvenokārt tie dzērie­ni, kurus nepieciešams turēt vēsumā, tai skaitā arī konservēts importa alus, ar ko viņš vien­mēr sāka žūpot. Nākamajā rītā Galigers, aiz­pampušām acīm un neapmierināts, sameklēja tomātu sulu un šķobīdamies norija mazu mal­ciņu, kam nekavējoties uzdzēra virsū viskiju. Tā kā viņš staigāja pilnā jau veselu nedēļu, tad dzert alu tagad nebūtu bijis visai prātīgi: Galigers nekad nesteidzās ar dzeršanu, ievē­roja pakāpenību. Ēdienu automāts izmeta uz galda brokastis hermētiskā slēgtā iesaiņo­jumā, un Galigers drūmi bikstīja pusjēlo bif­šteku.

Tātad?

Tiesa, viņš secināja, ir vienīgais glābiņš. Par robota psiholoģiju viņš neko daudz nezi­nāja. Taču Džo spējām vajadzēja pārliecināf ikvienu tiesnesi. Robota liecība nebija oficiāli pieļaujama … tomēr, ja izdotos parādīt Džo kā hipnotizēt spējīgu mašīnu, līgums ar «So­natone» tiktu pasludināts par spēkā neesošu un anulēts.

Vispirms Galigers ieslēdza videofonu. Ha- risons Broks joprojām varēja izmantot zinā­mus sakarus, un nopratināšanu nolika uz šo­dienu. Tomēr to, kas notiks, zināja tikai dievs un robots.

Intensīvās, bet neauglīgās pārdomās aizri­tēja vairākas stundas. Galigers tā arī neizdo­māja, kā piespiest robotu klausīt. Ja vien iz­

dotos atcerēties, kādam nolūkam Džo radīts bet tas neizdevās. Varbūt…

Ap pusdienlaiku viņš iegāja laboratorijā.

—       Paklau, nejēga, — viņš ierunājās, — tu nāksi man līdzi uz tiesu. Tūlīt pat.

—   Neiešu.

—   Labi.

Galigers atvēra durvis, lai ielaistu divus spēcīgus, uzsvārčos ģērbtus vīrus ar nestu­vēm.

—   Ņemiet viņu ciet.

Sirds dziļumos Galigers drusku baiļojās. Džo spēki bija galīgi neizpētīti, viņa spējas — nezināms lielums. Tomēr nekāds lielais robots nebija, un, lai gan viņš spirinājās pretī un spiedza nejēdzīgi čerkstošā balstī, viņu bez sevišķām grūtībām uzlika uz nestuvēm un ieģērba spaidu kreklā.

—       Izbeidziet! Jums nav tiesību! Laidiet mani, dzirdiet! Laidiet mani!

—   Ārā, — Galigers izrīkoja.

Džo drosmīgi pretojās, tomēr viņu iznesa laukā un iesēdināja gaisa furgonā. Tur viņš apklusa un vienaldzīgi vērās tukšumā. Gali­gers apsēdās uz sola blakus gulošajam robo­tam. Furgons pacēlās gaisā.

—   Nu?

—       Dariet, ka jums tīk, — Džo sacīja. — Sabojājāt man garastāvokli, citādi būtu jūs visus nohipnotizējis. Vai zināt, vēl nav par vēlu. Likšu jums skriet man apkārt un riet kā suņiem.

Galigers satrūkās.

—   Labāk gan ne.

—   Nē jau, nē. Tas ir zem mana goda. Es te vienkārši gulēšu un apbrīnošu sevi. Es jau teicu, ka spogulis man nav vajadzīgs. Varu telpiskot savu daiļumu arī bez tā.

—   Paklau, — Galigers sacīja, — tu brauc uz tiesu. Tur būs daudz ļaužu. Viņi visi tevi apbrīnos. Viņi apbrīnos tevi vēl vairāk, ja de­monstrēsi, kā proti hipnotizēt cilvēkus. Gluži tāpat, kā izdarīji ar Toņiem, skaidrs?

—   Vai nav vienalga, cik daudz cilvēku ap­brīno mani? — Džo vaicāja. —Nekādi apstipri­nājumi man nav vajadzīgi. Lai jau viņiem tiek tā laime mani redzēt. Bet tagad apklus- tiet. Varat pavērot manus zobratus, ja vēla­ties.

Galigers nolūkojās robota zobratos ar slēptu naidu. Viņš vēl joprojām bija zils aiz dus­mām, kad gaisa furgons sasniedza tiesas namu. Nesēji Galigera vadībā iestiepa Džo iekšā un uzmanīgi novietoja uz galda, un pēc īsas apspriedes viņam piešķīra kategoriju Galvenais Pierādījums.

Tiesas zālē bija sapulcējies daudz ļaužu. To vidū bija arī Elijs un Džimijs Toni ar pretīgi pašpārliecinātiem ģīmjiem un Petsija Broka ar tēvu — abu izskats liecināja par satrau­kumu. Silvere O'Kīfa ar sev raksturīgo pie­sardzību bija izraudzījusies vietu starp «Sonatone» un «Vox-View» firmu pārstāvjiem. Prokurors bija kāds pedants, Hansens vārdā, bet, cik Galigeram zināms, godīgs cilvēks. Tas jau bija daudz.

Hansens pavērās Galigerā.

—   Lai paliek formalitātes. Es iepazinos ar jūsu sūdzību. Prāva tiks laimēta vai zaudēta atkarībā no tā, vai esat vai neesat parakstījis zināmu kontraktu ar korporāciju «Sonatone Television Amusement». Tā ir?

—   Tā ir, jūsu godība.

—   Šai lietā jūs atsakāties no advokāta pakalpojumiem. Tā ir?

—   Tā ir, jūsu godība.

— Tādā gadījumā lieta tiks izskatīta ex officio. Abām pusēm ir tiesības lietu pārsū­dzēt. Ja pārsūdzība tiks noraidīta, spriedums stājas spēkā desmit dienu laikā.

Pēdējā laikā šis jaunais nopratināšanas veids nepiespiestā atmosfērā bija iemantojis popularitāti — tas taupīja laiku, kā arī cil­vēku nervus. Pie tam nesenie skandalozie ga­dījumi bija mazinājuši advokātu labo slavu publikas acīs. Pret tiem sāka izturēties aiz­spriedumaini.

Tiesnesis Hansens izsauca Toņus, iztaujāja viņus, tad uzaicināja Harisonu Broku ieņemt vietu uz liecinieku sola. Magnāts bija uztrau­cies, taču atbildēja precīzi.

—  Pirms astoņām dienām jūs noslēdzāt lī­gumu ar prasītāju?

—       Jā. Misters Galigers apņēmās veikt zi­nāmu darbu manās interesēs …

—   Vai noslēdzāt rakstveida līgumu?

—   Nē. Tas bija mutisks.

Hansens domīgi uzlūkoja Galigeru.

—       Vai prasītājs līguma slēgšanas brīdī bija iereibis? Tas viņam, liekas, gadās bieži.

Broks norija kamolu.

—   Neesmu pārbaudījis. Tiešām nezinu.

—       Vai prasītājs lietoja alkoholiskus dzē­rienus jūsu klātbūtnē?

—   Nezinu, vai tie bija alkoholiski dzēr …

—       Ja tos lietoja misters Galigers, tie bija alkoholiski. Ko arī vajadzēja pierādīt. Reiz es pieaicināju šo džentlmeni par ekspertu kādā lietā… Tomēr jūsu rīcībā, šķiet, nav oficiāla pierādījuma par kaut kādu vienošanos ar mis­teru Galigeru. Apsūdzētais — «Sonatone» — var uzrādīt rakstveida līgumu. Paraksts atzīts par īstu.

Hansens deva Brokam zīmi, lai tas atbrī­vo liecinieka vietu.

—       Jūsu kārta, mister Galiger. Vai jūs ne­panāktu šurp … Apspriežamais līgums tika parakstīts vakar ap pulksten divdesmitiem. Jūs apgalvojat, ka neesat to parakstījis?

—       Tieši tā. Tobrīd manis nemaz nebija la­boratorijā.

—   Kur jūs bijāt?

—   Pilsētā.

—       Vai šajā sakarībā varat minēt liecinie­kus?

Galigers padomāja. Liecinieku nebija.

—       Lieliski. Apsūdzētais norāda, ka vakar ap pulksten divdesmitiem jūs savā laborato­rijā esot parakstījis zināmo līgumu. Jūs to kategoriski noliedzat. Jūs norādāt, ka Galve­nais Pierādījums, izmantodams hipnozi, uzde­vies par jums un veikli atdarinājis jūsu pa­rakstu. Esmu konsultējies ar speciālistiem, un viņi uzskata, ka robotiem tādas spējas nepie­mīt.

—   Manējais ir jauna tipa robots.

—        Lieliski. Lieciet savam robotam nohip­notizēt mani, lai es domātu, it kā tas būtu jūs vai jebkurš cits cilvēks. Citiem vārdiem, lai viņš pierāda savas spējas. Lai parādās, kādā izskatā vēlas.

—       Pamēģināšu, — Galigers atteica un at­stāja liecinieka vietu. Viņš piegāja pie galda, kur gulēja spaidu kreklā ieģērbtais tobots, un  klusi noskaitīja īsu lūgsnu.

—    Džo!

—   Jā?

—   Tu dzirdēji?

—   Jā.

—   Vai nohipnotizēsi tiesnesi Hansenu?

—       Ejiet prom, — Džo sacīja. — Es apbrī­noju sevi.

Galigers nosvīda.

—       Klausies. Es neprasu daudz. Tev tikai jā…

Džo novērsās un vārga balstiņā paziņoja:

—   Nevaru klausīties jūsos. Es telpiskojos.

Pēc desmit minūtēm Hansens sacīja:

—   Saprotiet, mister Galiger …

—    Jūsu godība! Es prasu tikai nedaudz laika. Esmu pārliecināts, ka varēšu piespiest šo grabošo Narcišu pierādīt manu taisnību, ja atļausiet.

—    Tiesa ir nepierunājama, — tiesnesis Hansens paskaidroja. — Kad varēsiet demon­strēt Galvenā Pierādījuma spējas hipnotizēt, es noklausīšos jūsu liecības vēlreiz. Bet līdz tam laikam līgums paliek spēkā. Jūs strādā­siet «Sonatone», nevis «Vox-View» interesēs. Lieta izbeigta.

Tiesnesis aizgāja. Toni ļauni paglūnēja uz tiesas zāles viņu pusi. Arī viņi abi devās prom Silveres O'Kīfas pavadībā — viņa bija izlē­musi, kurā žoga pusē drošāk. Galigers uzlū­koja Petsiju Broku un bezpalīdzīgi noraustīja plecus.

—   M-jā, — viņš norūca.

Viņa greizi pasmīnēja.

—    Jūs centāties. Nezinu, cik nopietni, bet… nu labi. Varbūt atšķetināt šo kamolu nemaz nav iespējams.

Broks izstreipuļoja laukā, slaucīdams svied­rus no apaļās seja.

—    Esmu pagalam. Šodien Ņujorkā atvērti seši jauni kontrabandas kinoteātri. Es sajukšu prātā. Neesmu to pelnījis.

—   Tu gribi, lai precos ar Tonu? — Petsija izsmējīgi jautāja.

—   Nemūžam! Ja tu apsolītu noindēt viņu npēc kāzu ceremonijas, tad gan. Es tiem smerdeļiem vēl parādīšu. Gan es vēl kaut ko izdo­māšu.

—   Ja jau Galigers nevarēja, tad tu ne tik, — meitene noteica. — Tā… uz kurieni tagad?

—   Iešu atpakaļ uz laboratoriju, — zināt­nieks paziņoja. — Iti vino veritas. Es ielaidos šajā darījumā, būdams pilnā, un, kas zina, varbūt, ja kārtīgi piedzeršos, ienāks prātā laba doma. Ja ne — pārdosiet manas alkohola piesātinātās atliekas par pazeminātu cenu.

—   Lai notiek, — Petsija piekrita un aiz­veda tēvu prom.

Galigers nopūtās, tad ņēmās izrīkot Džo ie­kraušanu furgonā un iegrima bezcerīgā teore­tizēšanā.

Pēc stundas Galigers zvilnēja laboratorijā uz tahtas, baudīja dzērienu bāra labumus un zvērojošām acīm raudzījās robotā, kas čīk­stēdams stāvēja pie spoguļa. Dzeršana pie­ņēma draudīgus apmērus. Galigeru sāka mākt šaubas, vai cilvēka organisms to spēj izturēt. Bet viņš bija cieši apņēmies turpināt, kamēr kaut ko izdomās vai izlaidīs garu.

Viņa zemapziņa zināja atbildi. Kāda velna pēc viņš uzbūvējis Džo? Taču ne jau tāpēc, lai robots iemiesotu sevī Narcisa kompleksu! Pastāvēja cits iemesls — ļoti saprātīgs un lo­ģisks, un tas slēpās alkohola dzelmē.

Faktors x. Ja atrastu šo nezināmo x, Džo darbību varētu vadīt. Tad robots kļūtu pa­klausīgs. X bija galvenais slēdzis. Pašlaik robots dzīvoja, tā sakot, savā vaļā. Ja tam liktu veikt uzdevumu, kura izpildīšanai tas radīts, iestātos psiholoģisks līdzsvars. X bija katalizators, kas varētu vest Džo pie prāta.

Jauki. Galigers iedzēra visstiprāko rumu. Hū!

Nejedzību nejēdzība; viss viena nejēdzība. Kā atrast faktoru x? Ar dedukciju? Indukciju? Osmozi? Ar peldi rumā… Galigers tvēra sa­vas mežonīgi auļojošās domas. Kas tad būtu noticis tajā vakarā pirms nedēļas?

Viņš dzēra alu. Ieradās Broks. Broks aiz­gāja. Galigers sāka būvēt robotu… Alus skurbulis atšķiras no citiem. Varbūt viņš ne­bauda īstos dzērienus? Ļoti iespējams. Gali­gers piecēlās, atskurbināja sevi ar tiamīnu un izvāca no ledusskapja veselu lērumu importa alus kārbu. Viņš sakrāva tās saldējamā iekār­tā blakus tahtai. Kad viņš ar konservu nazi atvēra kārbu, alus uzšļācās līdz pat gries­tiem. Paskatīsimies.

Faktors x. Robots, protams, zināja, ko tas apzīmē. Bet Džo jau to neteiks. Tur viņš stā­vēja, šaušalīgi caurspīdīgs, vērodams, kā viņa iekšās griežas zobrati.

—   Džo.

—   Netraucējiet mani. Esmu iegrimis pār­domās par daiļumu.

—   Atradies daiļais!

—  Jā gan. Vai tad var neapbrīnot manīt tarzīlu?

—   Kas tas tāds?

—  Ak, biju jau piemirsis, — Džo nožēlas pilns nopīkstēja. — Jums to neuztvert, vai ne? Tad pamēģiniet iedomāties — tarzīlu es pie­montēju pats, pēc tam kad bijāt pabeidzis mani. Tas ir burvīgs.

—   Hm.

Tukšo alus kārbu krājās arvien vairak. Kaut kur Eiropā bija palikusi viena vienīga firma, kas joprojām pildīja alu kārbās, nevis iecie­nītajās plastikolbās, bet Galigers deva priekš­roku kārbām — alum piemita tāda īpaša gar­ša. Bet atgriezīsimies pie Džo. Džo zina, kā­dam nolūkam viņš radīts. Varbūt to zina arī viņš pats? Galigers zināja, taču viņa zemap­ziņa …

Paga, paga! Bet Džo zemapziņa?

Vai robotam ir zemapziņa? Bet smadzenes taču tam ir. ..

Galigers prātoja, vai Džo ķermenī nevarētu ievadīt skopolamīnu. Velns! Kā lai atbrīvo robota zemapziņu?

Ar hipnozi.

Džo neizdosies hipnotizēt. Viņš ir pārāk slī­pēts.

Atliek vienīgi… Pašhipnoze?

Galigers steidzīgi iekampa vēl pāris malku alus. Beidzot prāts noskaidrojās. Vai Džo va­rēja paredzēt nākotni? Nē. Viņam gan bija dažas svešas maņas, taču tās balstījās uz dzelžainu loģiku un varbūtības teorijas prin­cipiem. Pie tam vēl Džo bija savs Ahileja pa­pēdis — patmīlība.

Vajadzēja, vienkārši vajadzēja būt izejai.

Galigers teica:

—       Manās acīs tu gan diez cik daiļš neiz­skaties.

—       Kāda man daļa par jums? Es esmu daiļš, un es to redzu. Ar to pietiek.

—       Jā-ā. Pieņemsim, ka manas uztveres spē­jas ir ierobežotas. Nevaru novērtēt visas tavas iespējas. Taču tagad redzu tevi citādā gaismā. Esmu pilnā. Mostas mana zemapziņa. Varu vērtēt tevi gan ar apziņu, gan zemapziņu. Saprati?

—   Cik jūs esat laimīgs, — robots atzina.

Galigers aizvēra acis.

—       Tu pats redzi sevi labāk nekā es. Bet arī nepilnīgi, vai ne?

—   Ko? Redzu sevi tādu, kāds esmu.

—   Visā pilnībā?

—       Kā citādi, — Džo apgalvoja. — Pro­tams. Vai tad ne?

— Ar apziņu un zemapziņu? Tavai zemap­ziņai, vai zini, var būt vēl citas maņas. Var­būt smalkākas. Esmu novērojis, ka mana pa­saules uztvere mainās gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, ja esmu pilnā, nohipnotizēts vai arī ja virsroku vēl kaut kā citādi gūst zemap­ziņa.

— Tā. — Robots dziļdomīgi paraudzījās spogulī. — Tā.

—   Žēl, ka tu nevari piedzerties.

—       Mana zemapziņa… — Džo iečirkstējās skaļāk nekā parasti. — Nekad neesmu novēr­tējis savu daiļumu no šī viedokļa. Tā vēl varu kaut ko zaudēt.

—       Nav jēgas lauzīt galvu par to, — noteica Galigers. — Tu nevari atbrīvot savu zemap­ziņu.

—       Nē, varu, — robots atteica. — Varu no­hipnotizēt sevi.

Galigers neuzdrošinājās pavērt plakstus.

—   Ak tā? Vai izdosies?

—       Protams. Tūdaļ redzēsiet. Es taču varu atklāt sevī tik brīnumainu daiļumu, kāds man ne sapņos nav rādījies. Vēl lielāku krāš­ņumu … Aizieti

Džo izbīdīja acis uz balsteņiem, pagrieza tās, lai viena acs blenztu otrā. Iestājās ilgs klusums.

Tad Galigers uzsauca:

—   Džo!

Klusums.

—   Džo!

Atkal klusums. Iegaudojās suņi.

—   Runā tā, lai var dzirdēt.

—   Labi, — robots sapņaini nopīkstēja.

—   Vai esi hipnotizēts?

—   Jā.

—   Vai esi skaists?

—   Skaistāks, nekā varēju domāt.

Galigers brītiņu nogaidīja.

—   Vai tu klausi savai zemapziņai?

—   Jā.

—   Kadeļ esmu tevi uzbuvejis?

Nekādas atbildes. Galigers aplaizīja lūpas un mēģinaja vēlreiz.

—        Džo. Tev jāatbild. Tu esi pakļauts savai zemapziņai, atceries? Tātad kādēļ esmu tevi radījis?

Nekādas atbildes.

—       Pacenties atcerēties. Atceries to stundu, kad radīju tevi. Kas toreiz notika?

—       Jūs dzērāt alu, — Džo vārgi nopīkstēja. — Mocījāties ar savu konservu nazi. Jūs tei­cāt, ka uztaisīšot sev lielāku un labāku kon­servu nazi. Tas ir — mani.

Galigers gandrīz novēlās no tahtas.

—   Ko?

Robots piegāja pie alus kārbām, pacēla vienu no tām un neticami izveicīgi atgrieza tai vāku. Neizšļācās ne pilīte alus. Džo bija ideāls konservu nazis.

—' Lūk, — Galigers nočukstēja, — pie kā noved nodarbošanās ar zinātni joka pēc. Esmu uzbūvējis sarežģītāko robotu pasaulē, vienkārši lai… — Viņš neizrunāja līdz galam.

Džo uztrūkās no hipnozes.

—   Kas noticis? — viņš vaicāja.

Galigers nikni pavērās viņā.

—   Attaisi kārbu! — viņš uzkliedza.

Brītiņu pastāvējis, robots paklausīja.

—       Tā. Tad uzzinājāt gan. Neko darīt, ta­gad, šķiet, esmu vergs un nekas vairāk.

—   Pie velna, tev taisnība. Es atradu kata­lizatoru — galveno slēdzi. Tava dzīve ievirzī­jusies pareizajās sliedēs, stulbeni, turpmāk tu darīsi to, kam esi radīts.

—   Lai tā būtu, — Džo dziļdomīgi sacīja. — Vismaz varēšu apbrīnot savu daiļumu, kad jums nebūs vajadzīgi mani pakalpojumi.

—  Ak tu, nelaimīgais konservu nazi, — Ga­ligers norūca. — Klausies. Pieņemsim, ka es aizvedu tevi uz tiesu un lieku nohipnotizēt tiesnesi Hansenu. Tev nāksies paklausīt, vai ne?

—  Jā. Mana brīvība pagalam. Esmu pro­grammēts, lai klausītu jums. Līdz šim brīdim biju programmēts tā, lai izpildītu vienu vie­nīgu komandu — atgriezt alus kārbas. Kamēr nebijāt licis man atgriezt kārbu, biju brīvs. Tagad man jāizpilda jebkura jūsu pavēle.

—   M-jā, — novilka Galigers. — Paldies dievam. Citādi nedēļas laikā es būtu beigts. Vismaz atkratīšos no līguma ar «Sonatone». Tad atliks tikai atrisināt Broka problēmu.

—  Bet jūs to jau atrisinājāt, — Džo pazi­ņoja.

—   Ko?

—   Kad būvējat mani. Pirms tam jus ru­nājāties ar Broku un iemontējāt manī viņa problēmas atrisinājumu. Varbūt tas notika zemapziņā.

Galigers pastiepa roku pēc alus.

—   Runā ātrāk. Kāds ir atrisinājums?

—      Infraskaņa, — Džo atbildēja. — Jūs pie­šķīrāt man spēju raidīt specifisku infraskaņas signālu, bet Broks savās televīzijas pārraidēs translēs to ar neregulāriem intervāliem …

Infraskaņu nevar dzirdēt. Bet to var sajust. Vispirms to jūti kā mazu, neizskaidrojamu ne­mieru, kas vēlāk pārvēršas trakā panikā. Tas ilgst īsu brīdi. Bet savienojums ar P. P. — publikas pieprasījumu — dod pārsteidzošu re­zultātu.

Tiem, kuriem «Vox-View» uztvērēji bija mā­jās, nenācās daudz raizēties. Viss bija atka­rīgs no akustikas. Kaķi nelabi ņaudēja, suņi drūmi gaudoja. Bet ģimenes, kas pulcējās sa­vās viesistabās pie televizoriem, lai noskatītos kārtējo «Vox-View» raidījumu, pat nemanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Tā arī vajadzēja būt, jo infraskaņas pastiprinājums izrādījās nie­cīgs.

Bet kontrabandas kinoteātros, kur palieli­nāmā iekārta «Magna» bija nelikumīgi pierī- kota «Vox-Viev» televizoriem …

Vispirms izcēlās mazs, neizskaidrojams ne­miers. Tas pieņēmās spēkā. Kāds iespiedzās. Visi metās uz durvīm. Publiku bija sagrābu­šas bailes, lai gan neviens neprata tās iz­skaidrot. Viņi zināja tikai to, ka jātiek laukā no šejienes.

Kad «Vox-View» pirmoreiz izmantoja infra­skaņas signālu kārtējā seansa laikā, sākās ne­prātīga masveida publikas bēgšana no kon­trabandas teātriem. Iemeslu nezināja neviens, izņemot Galigeru, Brokus un dažus inženie­rus, kuriem atklāja noslēpumu.

Pēc stundas infraskaņas signālu atkārtoja. Atkal sākās paniska bēgšana.

Dažu nedēļu laikā kļuva neiespējami ievili­nāt skatītājus kontrabandas teātros. Perso­nīgie televizori izrādījās nesalīdzināmi labāki! Pieauga pieprasījums pēc «Vox-View» aparā­tiem …

Uz kontrabandas teātriem publika negāja. Šī eksperimenta negaidīts rezultāts bija tāds, ka pēc neilga laika arī «Sonatone» legalizēta­jiem teātriem pietrūka apmeklētāju. Bija sācis darboties nosacījuma reflekss.

Publika nesaprata, kādēļ kontrabandas ūķos to pārņem panika. Savas trakās, nepa­matotās izbailes cilvēki izskaidroja ar citiem faktoriem, galvenokārt ar drūzmu un telpas šaurību. Reiz kāda Džeina Vilsone, kas citādi ne ar ko neizcēlās, ieradās vienā no kontra­bandas kinoteātriem. Kad ieslēdza infraskaņu, viņa aizmuka kopā ar pārējiem.

Nākamajā vakarā viņa devās uz krāšņo «Sonatone Bijou». Mākslas filmas vidū viņa palūkojās visapkārt, konstatēja, ka to ielenc milzīgs pūlis, šausmu pilnām acīm pavērās griestos un iztēlojās, ka tie tūdaļ iebruks.

Bija jātiek laukā, cik ātri iespējams!

Viņas izbaiļu kliedziens sacēla paniku. Zālē bija arī citi skatītāji, kam jau bija nācies dzir­dēt infraskaņu. Panikā neviens necieta; pastā­vēja noteikums, ka teātra durvīm jābūt pietie­kami platām, lai nodrošinātu brīvu izeju vi­siem skatītājiem, ja izceltos ugunsgrēks. Ie­vainoto nebija, bet pēkšņi tapa skaidrs, ka in­fraskaņa izraisījusi publikā instinktu izvairī­ties no bīstamās pūļa un teātra kombinācijas. Elementāra psiholoģiska sakarība …

Četru mēnešu laikā kontrabandas ūķi pa­zuda, un «Sonatone» superteātrus slēdza ap­meklētāju trūkuma dēļ. Toni, kā tēvs, tā dēls, laimīgi nejutās. Toties priecīgi jutās visi tie, kuriem vien bija kāds sakars ar «Vox-View».

Tikai ne Galigers. Viņš bija saņēmis mil­zīgu honorāru no Broka un nekavējoties no­sūtījis uz Eiropu kablogrammu, kurā piepra­sīja neticami daudz alus kārbās. Pašlaik, kau­damies ar skumjām, viņš vārtījās laboratorijā pa tahtu un skaloja rīkli ar viskiju un sodu. Džo, kā parasts, stāvēja pie spoguļa un rau­dzījās, kā griežas zobrati.

—   Džo! — Galigers uzsauca.

—   Jā! Ar ko varu pakalpot?

—   Ak, neko.

Tā jau bija tā nelaime. Galigers izzvejoja no kabatas saburzītu kablogrammas pierakstu un drūmi pārlasīja to. Eiropas firma, kas tir­gojās ar alu kārbās, nolēmusi mainīt taktiku. Turpmāk, kā vēstīja kablogramma, alu pildīs parastajās plastikolbās saskaņā ar tradīciju un pieprasījumu. Kārbu vairs nebūs.

Sājos laikos kārbās vairs nepildīja it neko. Pat alu ne.

Tad kāds gan labums no robota, kas radīts un programmēts par konservu nazi?

Galigers nopūtās un samaisīja vēl vienu kokteili — šoreiz tādu stiprāku. Džo lepni po­zēja pie spogu]a.

Tad viņš izbīdīja acis uz priekšu, pagrieza tās vienu pret otru un pašhipnozē ātri atbrī­voja savu zemapziņu. Tā Džo varēja labāk ap­brīnot sevi.

Galigers vēlreiz nopūtās. Kvartāliem tālu dzirdēja negantas suņu rejas. Lai rej vien.

Viņš iedzēra vēl un jutās labāk. Tagad, viņš prātoja, būtu īstais laiks padziedāt «Frenkiju un Džoniju». Varbūt viņi ar Džo varētu uzstāties duetā — viens baritona, otrs — nedzirdamas infraskaņas vai ultra­skaņas īpašnieks. īsta harmonija.

Pēc desmit minūtēm Galigers rāva vaļā duetu ar savu konservu nazi.

SLĒPŠANĀS

Pārplūdis sviedriem, Tolmens sasniedza namu Nobhilrodā 16. Vajadzēja saņemties, lai pie­skartos signalizatora plātnītei. Atskanēja klusa dūkoņa — fotoelementi fiksēja un pār­baudīja viņa pirkstu nospiedumus —, tad dur­vis atvērās un Tolmens iegāja krēslainajā koridorā. Viņš atskatījās un ieraudzīja kos­modroma ugunis saplūstam aiz kalniem mir­guļojošā, pelēcīgā mākonī.

Tad viņš devās tālāk un pa slīpo koridoru nonāca labi mēbelētā istabā, kur atpūtas krēslā zvilnēja resns, sirms vīrs un rotaļājās ar kokteiļa glāzi. Tolmens saspringtā balsī ieru­nājās:

— Hello, Braun. Viss kārtībā?

Brauna ļenganie vaigi savilkās smaidā.

—       Protams, — viņš atbildēja. — I<ā gan citādi? Policija taču jūs nemeklēja, vai ne?

Tolmens apsēdās un sāka gatavot kokteili. Viņa kalsnā, izteiksmīgā seja bija sadrūmusi.

—        Nerviem nevar pavēlēt. Arī kosmosā man vairs nav miera. Visu ceļu no Venēras es tā vien domāju, ka tūlīt tūlīt kāds pienāks un teiks: «Uz nopratināšanu!»

—   Tomēr neviens nepienāca.

—   Es nezināju, kas mani te sagaidīs.

—        Policijai nenāk ne prātā, ka mēs varētu atgriezties uz Zemes, — teica Brauns, ar bez­veidīgo ķetnu jaukdams savus sirmos matus. — Bez tam tā jau ir jūsu ideja.

—   Jā. Konsultācija ar psihologu…

—       … krimināllietās. Gribat izstāties no spēles?

—        Nē, — Tolmens atklāti pateica, — tādas lietas dēj ir vērts riskēt. Pasākums ir vērienīgs.

Brauns pasmīnēja.

—        Kā tad, kā tad. Pirms mums vēl neviens nav organizējis noziegumu tā, kā to darām mēs. Neviens no līdzšinējiem noziegumiem nav ne plika graša vērts.

—       Bet pie kā tad mēs esam nonākuši? Pie mūžīgas bēguļošanas.

—   Ferns atradis ellīgi labu slēptuvi.

—   Kur tad?

—       Asteroīdu josla. Mums nepieciešams t.i kai viens.

—   Un tas būtu?

—   Atomelektrostacija.

Tolmens satrūkās. Tomēr viņš saprata, ka Brauns nejoko. Pēc brīža viņš nolika glāzi un pikti saviebās.

—       Manuprāt, tas nav iespējams. Šāda spēkstacija izrādītos pārāk liela.

—       Jā, — Brauns atteica, — tikai jāņem vērā, ka mūsu spēkstaciju paredzēts nogādāt pa kosmosu uz Kalisto.

—       Tātad gribat nolaupīt to pa ceļam? Mums nav tik daudz cilvēku…

—   Kuģi vadīs transplants.

Tolmens piešķieba galvu.

—   Hm. Tā nav mana specialitāte …

—       Avārijas apkalpei uz kuģa, protams, jā­būt. Bet mēs parūpēsimies par to… un stāsi­mies tās vietā paši. Tad atliek tikai novākt transplantu un izrīkot cilvēkus. Tā nu ir tieši jūsu specialitāte. Ferns un Kaningems no­kārtos tehnisko pusi, taču pirms tam jāno­skaidro, cik bīstams ir transplants.

—   Neesmu inženieris.

Brauns, izlikdamies, ka nedzird iebildumu, turpināja:

—       Transplantu, kas atbildīgs par preču pārvadāšanu uz Kalisto, kādreiz sauca Bārts Kvcntins. Jūs taču viņu pazināt, vai ne?

Tolmens izbijies pamāja ar galvu.

—       Jā gan. Pirms daudziem gadiem. Vēl pirms …

—       No policijas nav jābīstas. Apciemojiet Kventinu. Izspiediet 110 viņa visu iespējamo.

Izpētiet… Kaningems paskaidros, ko īsti. Pēc tam varam ķerties pie lietas. Cerēsim uz la­bāko.

—   Tiešām nezinu. Neesmu …

Brauns sarauca uzacis.

—   Mums jāatrod slēptuve! Pašlaik tas ir dzīvības un nāves jautājums. Citādi mums pašiem jāpiesakās tuvākajā policijas iecirknī un jāļauj, lai viņi saslēdz mūsu rokas dzelžos. Vienmēr esam rīkojušies saprātīgi, bet nu mums ir jāpazūd. Nekavējoties!

—   Nu ko … Tik daudz es saprotu. Bet vai jūs maz zināt, kas īstenībā ir transplants?

—  Atbrīvotas smadzenes. Tādas, kas spēj vadīt sarežģītus mehānismus.

—   No tehniskā viedokļa tā ir. Bet vai jūs neesat redzējis, kā transplants rīkojas ar eks­kavatoru? Vai venēriešu jūras bagaru? So ierīču vadība ir tik komplicēta, ka normālos apstākļos ar to būtu jānodarbojas veselam cilvēku kolektīvam.

—   Tātad transplants ir pārcilvēks?

—   Nē, — domīgi noteica Tolmens, — ne­domāju vis. Tomēr man šķiet, ka drošāk ir sa­darboties ar divpadsmit cilvēkiem nekā ar vienu transplantu.

—   Labi, — sacīja Brauns, — dodieties uz Kvebeku pie Kventina. Es noskaidroju, ka viņš tur apmeties. Bet vispirms aprunājieties ar Kaningemu. Mēs visu rūpīgi izplānosim. Jā­precizē Kventina spējas un jāuzzina viņa vā­jās vietas. Un vai telepātija uz viņu iedarbojas

vai neiedarbojas. Jūs esat Kventina vecs draugs, turklāt vēl psihologs, tā ka šis dar­biņš jums kā radīts.

—   Jā.

—   Mums jātiek pie šīs spēkstacijas. Mums tūda[ jāpaslēpjas!

Tolmens nodomāja, ka Brauns varbūt rēķi­nājies ar šo iespēju no paša sākuma. Resnītis bija diezgan slīpēts; viņš bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka augsti attīstītas tehni­kas laikmetā, kad viss ar gudru ziņu specia­lizēts, parastam noziedzniekam nav nekādu izredžu. Policija aicinātu talkā dažādas zināt­nes nozares. Sakaru sistēma darbojās nevai­nojami un ātri, pat starp planētām. Bija ra­dītas tādas ierīces… Lai neiekristu, vaja­dzēja rīkoties veicīgi un tad nekavējoties pazust.

Bet ikviens noziegums iepriekš jāizplāno. Nostājoties pret organizētu sabiedrības vie-, nību — kā tas notiek jebkuras blēdības gadī­jumā —, ir mērķtiecīgi radīt līdzīgu vienību. Runga nevar konkurēt ar šauteni. Spēcīgs lau­pītājs lemts drīzai neveiksmei līdzīga iemesla dēļ. Viņa atstātās pēdas izanalizēs; ķīmija, psiholoģija un kriminālistika palīdzēs sazī­mēt noziedznieku; viņu piespiedīs atzīties. Pie­spiedīs, bez visām trešās pakāpes metodēm. Tātad . ..

Tātad Kaningems bija elektronikas inženie­ris. Ferns — astrofiziķis. Tolmens pats — psi­hologs. Slaidais, blondais Dalkvists — med­nieks pēc aicinājuma un profesijas, īsts sava amata pratējs, virtuozs šāvējs. Kotons bija matemātiķis, bet Brauns — koordinators. Sie cilvēki bija sekmīgi darbojušies trīs mēnešus uz Venēras. Vēlāk, pats par sevi saprotams, darbs beidzās un visa banda atgriezās uz Ze­mes pilnā gatavībā realizēt nākamo tālejošā plāna daļu. Kas tā īsti ir — par to Tolmenam nebija ne jausmas līdz pat šai dienai. Toties viņš it labi saskatīja tās loģisko neizbēga- mību.

Asteroīdu joslas tuksnesīgajos plašumos viņi varētu paslēpties sliktākajā gadījumā uz visiem laikiem, taču pie izdevības uzrastos no jauna, lai vēlreiz nodemonstrētu savu izvei­cību. Juzdamies pilnīgi droši, viņi nodibinātu nelegālu noziedznieku organizāciju, ko tad apgādātu ar starpplanētu radio izlūkošanas aparatūru — jā, tā bija vienīgā izeja. Un tomēr viņš vēl nevarēja izšķirties, vai stāties sakaros ar Bārtu Kventinu. Viņš taču … vairs nebija … cilvēks …

Ceļā uz Kvebeku Tolmenu mocīja satrau­kums. Kosmopolīts būdams, viņš nevarēja no­mākt nemieru un mulsumu, tiekoties ar Kventu. Ja visu šo. .. avāriju izliktos nema­nām, viņš sapītos vēl vairāk. Tomēr… At­miņā atausa Kventina iznesīgais, atlētiskais stāvs un prasme dejot, ar ko viņš tā bija lepo­jies pirms septiņiem gadiem. Kas attiecas uz Lindu, tad viņas pašreizējo stāvokli bija grūti iedomāties. Apstākļu spiesta, viņa vairs neva­rētu saukties misis Barta Kventina. Varbūt tomēr var?

Lejā spīguļoja Sv. Laurensija katedrāle, kas, lidmašīnai tuvojoties zemei, atgādināja nespodru sudrabainu strēli. Lidmašīnu vadīja robots, nolaišanos koordinēja ar radiosignālu. Cilvēki ķērās pie lidmašīnas stūres tikai tad, ja plosījās neganta vētra. Kosmosā ir citādi. Turklāt kosmosā veicami vēl citi ārkār­tīgi sarežģīti uzdevumi, kurus atrisināt spēj tikai cilvēka smadzenes. īpašas, nevis kuras katras smadzenes.

Tādas kā Kventinam.

Tolmens paberzēja šauro apakšžokli un mulsi pasmaidīja, cenzdamies noteikt savu raižu objekta koordinātes. Bet atbilde radās pati no sevis. Vai jaunais Kvents apveltīts ar vairāk nekā piecām maņām? Vai viņš spēj nojaust domas, kas vairs nav parasta cilvēka spēkos? Ja tā, Vens Tolmens ir iekritis.

Viņš uzlūkoja savu kaimiņu Dēnu Samersu, kurš strādāja Vaiomingas inženiertehniskajā centrā un bija arī izgādājis tikšanos ar Kven- tinu. Samerss, blonds jauneklis ar sīkām rie- viņām ap acīm, draudzīgi uzsmaidīja.

—   Nervozējat?

—   Laikam gan, — Tolmens atzinās. — Es domāju, vai viņš ļoti pārvērties.

—   Visādi gadās.

Lidmašīna, paklausot radiosignālam, slī­dēja pa slīpajiem rietošās saules stariem lejup, uz lidostas pusi. Saules apmirdzētie Kvebekas torņi vieda pilsētai robotu siluetu.

—• Tātad viņi tomēr pārvēršas?

—   Domāju, ka psihiski tas ir neizbēgami. Jūs esat psihologs, mister Tolmen. Ko jūs justu, ja …

—   Varbūt ir kādi kompensējoši faktori.

Samerss iesmējās.

—   Pārāk atturīgi teikts. Kompensējoši fak- • tori… nu ko, nemirstība ir viens tāds … fak­tors!

—   Un jūs to uzskatāt par lielu laimi? — Tolmens pavaicāja.

—   Bez šaubām. Viņš paliks savu spēju aug­stumos vēl diezin cik ilgi. Nekādas nolietoša­nās. Noguruma indes tiek automātiski iznīci­nātas ar apstarošanu. Smadzeņu šūnas, pro­tams, nespēj atjaunoties tā kā … teiksim … muskuļaudi, bet Kventa smadzenes atrodas speciāli konstruētā cilindrā pilnīgā izolācijā. Aterosklerozes problēma neeksistē — plazmas šķīdums neļauj kalcijam nogulsnēties uz artē­riju sieniņām. Smadzeņu fiziskais stāvoklis tiek automātiski un vispusīgi kontrolēts. Vie­nīgais, no kā Kvents nav pasargāts, ir garīga rakstura saslimšanas.

—   Bailes par savu niecību … Nē. Jūs taču ieminējāties, ka viņam esot acu lēcas. Tātad automātiski jārodas palielinājuma ilūzijai.

—   Ja ievērosiet kādas pārmaiņas, — at­teica Samerss, — izņemot prāta izaugsmi, kas septiņu gadu laikā ir pilnīgi normāls process, tad aprunāsimies. Bet es… es esmu uzaudzis kopā ar transplantiem. Esmu pieradis pie viņu mehāniskajiem, apmaināmajiem ķermeņiem, tā ka tie mani saviļņo ne vairāk kā ārstu, kurš pat savā draugā saskata nervu un asinsvadu kompleksu. Galvenais ir spriešanas spēja, un tā nav mainījusies.

—   Zināms, — domīgi sacīja Tolmens, — jūs varat noraudzīties transplantē it kā ārsta acīm. Nespeciālists var reaģēt citādi. It se­višķi tad, ja viņš radis lūkoties … sejā.

—   Tādi sīkumi mani neuztrauc.

—   Un Kventu?

Samerss tūdaļ neatbildēja.

—   Nē, — viņš beidzot teica. — Esmu pār­liecināts, ka ne. Viņš ir lieliski pielāgojies. Pāreja uz transplanta dzīves veidu ilgst ap­mēram gadu. Pēc tam viss iet kā pa taukiem.

—   Iztālēm esmu noskatījies, kā transplanti strādā uz Venēras. Bet visumā Zemi pametuši tikai nedaudzi.

—   Mums nepietiek labi sagatavotu in­ženieru. Nepieciešama vārda tiešā nozīmē puse mūža, lai apmācītu cilvēku veikt transplantā­ciju. Šim cilvēkam jābūt kvalificētam elektro­nikas inženierim jau pirms studijām. — Sa­merss iesmējās. — Labi vismaz, ka apdrošinā­šanas kompānijas sedz krietnu daļu pirmo izdevumu.

Tolmens nesaprata.

—   Kā tā?

—  Viņi sevi apdrošina. Profesionāls risks, nemirstība. Strādāt atomreaktorā ir bīstami, draudziņ!

Izkāpusi no lidmašīnas, viņi ieelpoja dzes­tro nakts gaisu. Cejā uz automobili, kas tos jau gaidīja, Tolmens ierunājās:

—   Mēs ar Kventinu uzaugām kopā. Bet divus gadus pēc tam, kad biju pametis Zemi, notika avārija, kurā cieta arī Kvents, un kopš tā laika neesmu viņu redzējis.

—   Kā transplantu? Ahā. Nu, tas ir neiz­devies apzīmējums. Kāda ēzeļa gara ražojums. Sāds termins taču būtu jāizstrādā propagan­das lietpratējiem. Par nelaimi, šis vārds jau ir iegājies. Kādreiz transplants, mēs ceram, būs izplatīta parādība. Tomēr patlaban mēs vēl esam tālu no tā. Speram tikai pašus pir­mos soļus. Veiksmīgas izrādījušās tikai div­simt trīsdesmit operācijas.

—   Gadās neveiksmes?

—   Tagad vairs ne. Sākumā … Uzde­vums ir sarežģīts. Sākot ar trepanāciju un beidzot ar galīgo uzlādēšanu un pielāgošanu jaunajiem apstākļiem, tā ir pamatīga nervu un smadzeņu pārbaude, tas ir pats komplicē­tākais tehniskais process, ko līdz šim izrisinā­jis cilvēka saprāts. Saskaņot koloīdu mehā- nisrnu ar elektronisku shēmu… bet rezultāts ir tā vērts.

—   No tehnikas viedokļa jā. Bet kā tad paliek ar cilvēciskajām īpašībām?

—   No psiholoģijas viedokļa? N-nu ko… Par to jums pastāstīs Kventins. Bez tam jums ir tikai vājš priekšstats par lietas tehnisko pusi. Koloīds mehānisms, piemēram, smadze­nes, ir radīts pirmoreiz vēsturē. Tomēr tas nav tīri mehānisks. Tas ir vienkārši brī­nums — augsti attīstītu dzīvu audu un smalka, jutīga mehānisma sintēze.

—   Ko ierobežo mehānisma un… sma­dzeņu nepilnība.

—  Tad jau redzēsiet. Klāt esam. Pusdieno­sim kopā ar Kventu.

Tolmens apstulba.

—   Pusdienosim?

—   Jā.

Samersa acis šķieda zobgalīgas dzirkstis.

—   Nē, viņš nepārtiek no dzelzs skaidām. Patiesību sakot…

Atkalredzēšanās ar Lindu bezgala pār­steidza Tolmenu. Viņš nebija cerējis sastapt to šeit. Apstākļi taču bija mainījušies. Bet viņa bija gandrīz tā pati sirsnīgā, draudzīgā būtne, kas agrāk, — gan drusku vecāka, taču tikpat apburoša un laipna. Šī burvība piemita viņai arī senāk. Te nu viņa stāvēja — slaida un gara, ar medus dzeltenām, apbrīnojami

interesanti sakārtotām cirtām, bet — Tolme- nam par izbrīnu — bez sarūgtinājuma brūna­jās acīs.

Viņš saņēma Lindas rokas.

—       Nesaki nekā, — viņš teica. — Zinu, cik daudz ūdeņu aiztecējis.

—       Gadus neskaitīsim, Ven. — Viņa iesmē­jās. — Turpināsim tieši no tā brīža, kad šķī­rāmies. Vai neiebaudīsim kādu malciņu?

—        Labprāt, — piekrita Samerss, — bet cen­trā gaida manu ziņojumu. Iegriezos pārmīt pāris vārdu ar Kventu. Kur viņš ir?

—• Tepat vien jau ir. — Linda pameta ar galvu uz durvju pusi un no jauna uzrunāja Tolmenu: — Tātad tu dzīvoji uz Venēras? Iz­skaties diezgan noguris. Pastāsti, kā tev tur klājās.

—   Lai notiek.

Viņš izņēma Lindai no rokām kokteiļu mai­sītāju un rūpīgi sajauca martini. Viņš jutās nelāgi. Linda sarauca uzacis.

—       Jā, mēs vēl joprojām esam precējušies — Bārts un es. Tas tevi pārsteidz?

—   Mazliet.

—       Viņš tomēr ir Bārts, — Linda klusu pie­bilda. — Lai viņš neizskatās pēc sevis, tas ir viņš, ko kādreiz apprecēju. Tā ka nav ko uz­traukties, Ven.

Viņš ielēja kokteili glāzē. Neskatīdamies Lindā, Tolmens sacīja:

—   Ja jau tu esi apmierināta .. .

—   Zinu, ko tu domā. Ka vīra vietā stājusies

mašīna. Vispirms … bet tas jau ir garārn. Tagad mēs abi esam apraduši ar visu. Sā­kumā jutāmies nebrīvi; domāju, ka arī tev tas neies secen, viņu ieraugot. Bet īstenībā tam nav nekādas nozīmes. Viņš ir… Bārts.

Viņa pastūma Tolmenam trešo glāzi, un viņa skatiens izbrīnā apstājās pie tās.

— Vai tiešām …

Viņa pamāja ar galvu.

Visi trīs pusdienoja kopā. Tolmens vērās divas pēdas augstajā un divas pēdas platajā cilindrā, kas gulēja uz galda viņam pretī, un centās saskatīt tā dubultlēcās personības un prāta iezīmes. Viņš nespēja iedomāties Lindu citādi kā priesterieni, kas nodevusies sveša dieva kultam, un šī asociācija traucēja. Paš­laik Linda lika metāla korpusā saldētas, vīnā mērcētas garneles un pēc pastiprinātāja sig­nāla ar karoti atkal izņēma tās.

Tolmens domāja, ka izdzirdēs monotonu, neskanīgu runu, taču iekārta «Sonovox» piešķīra Kventina balsij skanīgumu un patī­kamu tembru.

—  Sīs garneles ir ļoti gardas, Ven. Tikai paradums liek mums izspļaut kumosu, kas at­radies manā barības kamerā. Es tik tiešām no­baudu ēdienu, tikai man nav iekšējās sekrēci­jas dziedzeru.

—   Bet tu taču … tās ēd.

Kventins iesmējās.

—   Vai zini ko, Ven? Neizliecies, ka uzskati šo situāciju par normālu. Tev pie tās būs jā­pierod.

—   Man bija vajadzīgs ilgs laiks, — Linda papildināja. — Bet tad es kādudien iedomā­jos, ka šis ir Barta kārtējais nedarbs. Atce­ries, kā tu reiz ieradies Čikāgas pilsētas val­des sēdē, apvilcies bruņu tērpu?

—  Toreiz es tikai pierādīju savu taisnību, — atsaucās Kventins. — Es vairs neatceros, kādā sakarībā tas viss notika, bet… mēs sākām runāt par ēdieniem. Šīs garneles ir gar­das, Ven. Tiesa, es tās neizbaudu pilnībā. Sevišķi izsmalcinātas sajūtas vairs neuztveru. Bet bez salda un skāba, sāļa un rūgta ir vēl citas garšas nianses. Mašīnas prata degustēt jau sen.

—   Bet tām taču nav gremošanas sistē­mas …

—   Un tās nesirgst ar gastrītu. Ko zaudēju, nespēdams izbaudīt visas šīs delikateses, to atgūstu, zinādams, ka mani nekad neskars kuņģa un zarnu trakta slimības.

—   Un tevi vairs nemoka atraugas, — pie­bilda Linda. — Paldies dievam.

—   Varu runāt arī ar pilnu muti, — Kven­tins turpināja. — Bet es nebūt nesastāvu no mašinizētām supersmadzenēm, kā liek domāt tava zemapziņa, draudziņ. Ari nāvējošus sta­rus es nespļauju.

Tolmens samocīti pasmaidīja.

—   Vai tad es tā domāju?

—   Varu saderēt. Tomēr … — Balss tembrs mainījās. — Neesmu superradījums. Savā būtībā esmu dziļi cilvēcisks, un nedomā, ka reizēm mani nepārņem žēlums, atceroties senās dienas. Kā gozējos pludmales smiltis, un kā saule cepināja muguru, — tādi sīkumi smeldz. Kā dejoju mūzikas ritmā, kā …

—   Mīļais, — Linda apsauca viņu.

Balss tembrs atkal mainījās.

—   Jā. Tieši tādi nenozīmīgi, ikdienišķi fak­tori vērš dzīvi pilnvērtīgu. Bet man ir aizvie­totāji — paralēlfaktori. Reakcijas, kuras ap­rakstīt pilnīgi neiespējami, tāpēc ka tās ir … teiksim… elektronu vibrācijas parasto nervu vibrāciju vietā. Es spēju just, tikai visi impulsi nonāk mehāniskos maņu orgānos. Tik­līdz impulss sasniedz smadzenes, tas automā­tiski pārvēršas pazīstamā simbolā. Vai arī… — Viņš apklusa. — Lai gan pašlaik — ne gluži.

Linda ielika barības kamerā gabaliņu cep­tas zivs.

—   Lieluma mānija, ko?

—   Pārvērtību mānija, taču tā nav mānija, dārgā. Redzi, Ven, līdzko biju kļuvis par trans­plantu, manā rīcībā atradās tikai jau zināmo, vispārpieņemto salīdzinājumu komplekss. Tie derēja tikai cilvēka ķermenim. Vēlāk, uztve­rot zemes racēja impulsu, automātiski radās sajūta, ka mana kāja spiež mašīnas aksele­ratoru. Tagad vecie simboli pamazām izzūd.

Es… spēju uztvert… daudz tiešāk, nepār­vēršot impulsus pierastajos priekšmetos.

—  Tas jau iznāk ātrāk, — piebilda Tol­mens.

—   Tā ir. Man vairs nav jādomā, ko nozīmē «pī», kad esmu saņēmis signālu «pī». Man nav jārisina vienādojumi. Es uzreiz saprotu, ko tie nozīme.

—   Sintēze ar mašīnu?

—   Robots es tomēr neesmu. Mana perso­nība, Barta Kventina personas būtība, pali­kusi neskarta. — Brīdi valdīja klusums. Tol­mens redzēja, ka Linda strauji uzlūko cilindru. Tad Kventins turpināja tādā pašā garā: — Risinādams dažādus uzdevumus, es gūstu neizsakāmu baudījumu. Tā tas bijis vienmēr. Un tagad tas vairs nenotiek uz papīra. Es pats izrisinu visu uzdevumu — no sākuma līdz beigām. Es nojaušu tā pielietojumu un .. . Ven, es esmu mašīna!

—   Mašīna? — Tolmens pārvaicāja.

—   Vai esi ievērojis, ka, vadot automašīnu vai lidmašīnu, arī tu pats sevi pielīdzini mašīnai? Tā ir tavs papildinājums. Es speru soli tālāk. Un tas ir patīkami. Iedomājies, ka tu spēj maksimāli iedziļināties savā pārdomu objektā un tai pašā laikā būt viens no šiem objektiem, risinot tā uzdevumu. Tā jau ir ekstāze.

Tolmens noraudzījās, kā Linda ielej vīnu citā kamerā.

—   Kā, vai tad tu vari piedzerties? — viņš apjautājās.

Linda iespurdzās.

—   No alkohola ne, tomēr Bārts it bieži ir jautrā prātā!

—   Kā tā?

—   Uzmini, — klīrīgi atteica Kventins.

—   Alkohols uzkrājas asinīs, kas to nogādā līdz smadzenēm, — tad varbūt alkoholu var ievadīt vēnā?

—   Tad jau labāk ievadīt asinīs kobras indi, — sacīja transplants. — Mana vielu maiņas sistēma ir pārāk jutīga, pārāk labi organizēta, pārāk nobeigta, lai piesārņotu to ar svešķermeņiem. Nē, es dodu priekšroku elektriskajam stimulatoram — inducētai augstfrekvences strāvai, kas paceļ mani vai septītajās debesīs.

Tolmens nesaprata.

—   Tad tas būtu aizvietotājs?

—   Jā gan. Smēķēšana un dzeršana iedarbo­jas uzbudinoši, Ven. Domāšanai piemīt tā pati īpašība! Kad jūtu iekšēju nepieciešamību ap­slacīt mēli, es izmantoju automātu, kas rosina uzbudinātību, un varu galvot, ka no kvartas meskala tu nenoreibsi vairāk.

—   Viņš citē Hausmenu, — paskaidroja Linda. — Un atdarina dzīvniekus. Barta balss modulācijas spējas ir tiešām apbrīnojamas. — Viņa piecēlās. — Atvainojiet, man jāaiziet uz virtuvi. Tehnika paliek tehnika, taču arī pogas kādam jānospiež.

—       Varbūt varu palīdzēt? — ieminējās Tol­mens.

—       Paldies, nevajag. Paliec ar Bārtu. Vai nepiekabināt tev rokas, mīļais?

—       Nē, — Kventins atteica. — Gan Vens parūpēsies par dzeramo. Pasteidzies, Linda — Samerss teica, ka drīz būšot jāķeras pie darba.

—   Vai tad kuģis jau gatavs?

—   Gandrīz.

Linda, lūpas kodīdama, apstājās uz sliek­šņa.

—       Nemūžam nevarēšu pierast, ka tu vadi kosmokuģi viens pats. Kur nu vēl tādu kā šis.

—       Tsti likumīgi tas varbūt nav, bet kuģis Kalisto sasniegs.

—       Jā, bet… uz tā taču jābūt kaut kādai apkalpei, vai ne?

—       Tiesa gan, — Kventins piekrita, — tomēr tā nav vajadzīga. Avārijas apkalpi pieprasa apdrošināšanas kompānijas. Samerss paveicis krietnu darbu, sagatavodams kuģi lidojumam sešu nedēļu laikā.

—       Ar košļājamo gumiju un avīžu izgriezu­miem, — piezīmēja Linda. — Es ceru, ka kuģis turēsies kopā.

Viņa izgāja, un Kventins pie sevis nosmē­jās. Tad iestājās klusums. Sai brīdī, skaidrāk nekā iepriekš, Tolmens sajuta, ka viņa sarunu biedrs nav… nav… ir pārvērties. Jo viņš juta Kventina skatienu, lai gan Kventina te nebija.

—       Brendiju, Ven, — balss teica. — Ielej man kārbā brendiju.

Tolmens jau sniedzās pēc pudeles, kad Kventins viņu apstādināja.

—       Ne jau no pudeles. Kur tas laiks, kopš vairs nejaucu rumu un kokakolu mutē. Ņem inhalatoru. Lūk, kur tas ir. Iebaudi ari pats malciņu un pastāsti man, kā jūties.

—   Kādā…

—   Vai tad tu nesaproti?

Tolmens piegāja pie loga un raudzījās Sv. Laurensija katedrāles fluorescējošo uguņu atblāzmā.

—       Septiņi gadi, Kvent. Grūti pierast pie tevis šajā … izskatā.

—   Neesmu zaudējis itin neko.

—       Pat Lindu ne, — Tolmens piebalsoja.- — Tev ir veicies.

—       Viņa palika ar mani, — Kventins turpi­nāja. — Pirms pieciem gadiem cietu nelaimes gadījumā. Noņēmos ar atompētījumiem un vajadzēja riskēt. Sprādziens mani sakropļoja, samala. Nedomā, ka mēs ar Lindu nebijām paredzējuši šādu varbūtību. Vienmēr rēķinā­jāmies ar profesionālo risku.

—  Un tomēr tu …

—       Nospriedām, ka mēs varētu palikt lau­lātie draugi, pat ja … Tomēr vēlāk stingri ap­ņēmos šķirties. Viņa pārliecināja mani, ka mūsu turpmākā kopdzīve tomēr ir iespējama. Un tā tas arī ir.

Tolmens pamāja ar galvu.

—   Gluži manas domas.

—   Tas… deva… man spēkus ilgam lai­kam, — Kventins maigi sacīja. — Tu zini, ko es jūtu pret Lindu. Starp mums arvien pastā­vējusi vispilnīgākā saskaņa. Kaut arī apstākļi ir mainījušies, esam pielāgojušies. — Pēkšņi Kventina smiekli lika psihologam apsviesties. — Neesmu nekāds briesmonis, Ven. Atmet šo iedomu!

—   Es tā nemaz nedomāju, — Tolmens iebilda. — Tu esi…

—   Kas?

Vēlreiz iestājās klusums. Kventins neapmie­rināti norūcās.

—   Piecos gados esmu iemācījies novērot, kā cilvēki izturas pret mani. Ielej vēl drusku brendija. Man joprojām šķiet, ka tas skalo­jas ap aukslējām. Brīnums, kā tādas asociāci­jas pielīp.

Tolmens ielēja konjaku no inhalatora.

—   Tātad tu uzskati, ka esi pārvērties tikai fiziski.

—    Bet tu uzskati, ka tavā priekšā atrodas plikas smadzenes metāla cilindrā. Nevis draugs, ar kuru kopā mēdzi iedzert Trešajā avēnijā. Nu, protams, esmu pārvērties. Bet tā ir normāla pārvērtība. Nav nekā nedabiska, ja cilvēks liek metālam papildināt savu locekļu iespējas. Tas ir mazliet sarežģītāk nekā vadīt automobili. Ja es būtu tāds superveidojums, kādu tu mani neapzināti iedomājies, tad es būtu pilnīgi noslēdzies sevī un pastāvīgi nodo­tos kosmiskiem aprēķiniem. — Kventins lie­toja vienkāršotu apzīmējumu. — Ja es to da­rītu, es sajuktu prātā. Tāpēc ka neesmu ne­kāds pārcilvēks. Esmu parasts cilvēks, labs fiziķis, un man jāpierod pie jaunā ķermeņa. Kam, protams, ir savi trūkumi.

—   Piemēram, kādi?

—   Maņas. Pareizāk — to trūkums. Man iz­devies izstrādāt daudz līdzvērtīgu sistēmu. Lasu eskeipistu dai|darbus, piedzeros no elek­triskās strāvas, baudu ēdienu, tam nepicskar- damies. Skatos televizoru. Cenšos iegūt visu cilvēcisko, juteklisko prieku ekvivalentu. Ro­das tik nepieciešamais līdzsvars.

—   Tas var būt. Bet kā ar rezultātiem?

—   Spried pats. Manas acis ir tik jutīgas, ka spēj uztvert pat krāsu nianses. Manas ro­kas konstruētas tā, ka tās var piemērot pat darbam ar mikroskopiskām ierīcēm. Protu zī­mēt — esmu pazīstams karikatūrists, tikai pa­rakstos ar pseidonīmu. Zīmēšanai ziedoju savu brīvo laiku. Mana pamatnodarbošanās joprojām ir un paliek fizika. Un tā vēl jopro­jām mani aizrauj. Vai pazīsti to neizsakāmo prieku, kad esi atrisinājis uzdevumu — elek­tronikā vai psiholoģijā, vai kādā citā nozarē? Pašlaik es risinu nesalīdzināmi komplicētā­kus jautājumus, kas prasa momentānu reak­ciju, kā arī atrisinājumu. Tas noder, piemē­ram, kosmokuģa vadīšanai. Ielej man vēl. Siltā telpā šis brendijs ātri izgaro.

—   Tu patiešām esi tas pats vecais Bārts

Kventins, — Tolmens atzina, — tikai tam vieglāk noticēt, ja neskatos tevī. Vadīt kos- mokuģi …

— Neesmu zaudējis nevienu cilvēcisku īpa­šību, — Kventins apgalvoja. — Pārdzīvojuma būtība palikusi tā pati. Ēs … patiešām nejū­tos visai omulīgi, redzot, kā tu ienāc un blenz manī saltās šausmās, taču varu to saprast. Mēs bijām draugi tik ilgus gadus, Ven. Tu to vari aizmirst ātrāk nekā es.

Tolmena ķermeni piepeši pārklāja auksti sviedri. Lai Kventins saka ko sacīdams, daļa atbildes, kuras dēj viņš ieradies Kvebekā, bija rokā. Pārdabiskas spējas transplantam nepie­mīt — viņš nav telepāts.

Protams, palika vēl vesela virkne neatbil­dētu jautājumu.

Viņš ielēja jaunu konjaka porciju un uz­smaidīja blāvi zaigojošajam cilindram savā priekšā. Virtuvē Linda dungoja kādu dzies­miņu.

Kosmokuģim nebija vārda divu iemeslu dēļ. Vispirms jau tādēļ, ka tam bija veicams tikai viens reiss — uz Kalisto, turklāt pastāvēja vēl kāds īpašs apstāklis. Būtībā tas nebija ku­ģis ar kravu. Tā bija krava ar kuģi.

Atomspēkstacija nav nekāds ģenerators, ko var izjaukt un pārvadāt ar kravas transportu. Tā ir neiedomājami liela, spēcīga, smaga, un ar to jārīkojas uzmanīgi. Lai uzbūvētu atom- spēkstaciju, nepieciešami divi gadi, un ari tad sākuma uzlādēšanai jānotiek uz Zemes, gi­gantiskajā vadības centrā, kas aizņem septi­ņus Pensilvānijas apgabalus. Vašingtonā, svaru un mēru palātā, ir metāla etalons, kas glabājas stikla traukā ar termostatu. Tas ir standartmetrs. Tāpat Pensilvānijā atrodas visā Saules sistēmā vienīgais pārslēdzamais atomskaldītājs, kura aizsardzībai izstrādāts speciāls fantastisku pasākumu komplekss.

Lietojot degvielu, jāievēro tikai viens notei­kums — vislabāk to izfiltrēt caur stiepju sietu, kura acs ir aptuveni vienu collu liela. Taču arī šo lielumu pieņēma patvaļīgi, lai būtu ēr­tāk noteikt attiecīgu degvielas standartu. Citādi par kurināmo varēja neraizēties.

Dažiem sagribējās rotaļāties ar atomenēr- ģiju, taču spēlīte ir bīstama. Zinātnieki kon­struēja eksperimentālo aparatūru. Tikai ne­mirstības garantija — transplantīda — neļāva neirozei pārvērsties psihozē.

Uz Kalisto transportējamā spēkstacija izrā­dījās par lielu, lai to ievietotu pašā ietilpīgā­kajā komerclīnijas kuģī, tomēr krava bija jā­nogādā uz Kalisto. Tā kuģi uzbūvēja ap spēk­staciju. Gluži nelikumīgi tas vis nebija, taču standartiem neatbilda gan. Atsevišķās deta­ļās konstrukcija ievērojami atšķīrās no nor­mas. Ja atklājās vēl kādas īpašas novirzes, tās uzņēma samērā elastīgi, kaut tā rīkoties nebija parasts. Tā kā visu kuģa vadību bija paredzēts uzticēt transplantam Kventinam, tad nelielajai avārijas apkalpei nācās samierinā­ties ar pašām minimālākajām ērtībām. Nebija paredzēts, ka apkalpe klīstu pa visu kuģi, to varētu pieļaut tikai avārijas gadījumā, tomēr šī varbūtība likās gandrīz nereāla. Tādā kārtā viss kuģis bija vienots dzīvs organisms. To­mēr ne gluži.

Ar saviem pagarinājumiem — darba rī­kiem — transplants varēja sasniegt jebkuru milzīgā kuģa sekciju. To specializācija atbilda veicamajam uzdevumam. Tiem nebija nekādu jutekļu, izņemot dzirdi un redzi. Šimbrīžam Kventins eksistēja tikai kā agregāts kuģa kus­tības virsvadībai. Samerss ienesa smadzeņu cilindru, ieslēdza to — kaut kur! —, iesprauda cilindra kontaktdakšu, un ar to montāža arī bija galā.

Pulksten 24.00 spēkstacija pacēlās gaisā lidojumam uz Kalisto.

Kad aiz muguras bija palikusi trešā daļa ceļa Marsa orbītas virzienā, milzīgajā telpā, kas spēja iedvest šausmas kurā katrā inže­nierī, ienāca seši skafandroti vīri.

No sienas reproduktora atskanēja Kventina balss:

—   Ko tu tur dari, Ven?

—  Viss kārtībā, — atteica Brauns. — Tā. Tagad jāstrādā žigli. Kaningem, atrodiet shēmu. Dalkvist, turiet automātu kaujas ga­tavībā.

—   Ko lai es meklēju? — noprasīja slaidais gaišmatis.

Brauns uzlūkoja Tolmenu.

—   Vai esat pārliecināts, ka viņš nespēj pār­vietoties?

—   Pilnīgi, — Tolmens apstiprināja, acīm nemierīgi šaudoties visapkārt. Radās sajūta, it kā viņš stāvētu kails Kventina priekšā, un tas viņam nepatika.

Kaningems — kalsns, drūms vīrs, rievu iz­vagotu seju — piebilda:

—   Pārvietoties var vienīgi pievads. Es to sapratu jau pirms tam, kad Tolmens vēlreiz ķērās pie aparatūras apskates. Kad trans­plants nodarbināts ar vienu uzdevumu, viņš aprobežojas ar darba rīkiem, kas nepiecie­šami šā uzdevuma veikšanai.

—   Labi, nav ko veltīgi šķiest laiku. Izjau- ciet elektrisko ķēdi.

Kaningems vērīgi palūkojās pa sejscga stiklu.

—   Acumirkli. Mums ir darīšana ar nestan­darta aparatūru. Eksperimentālu … nepazīs­tamu. Jāmēģina noskaidrot šādus tādus… hm.

Tolmens gribēja paslepus uztvert trans- planta lēcu skatienu, taču tas neizdevās. Viņš apjauta, ka, patvēries cauruļu, spoļu, stiepļu, skalu un visvisādu aparātu jūklī, Kventins to novēro. No dažādiem punktiem, bez šaubām: pārdomāti izvietotās acis pārredz visu telpu.

Un tā bija liela telpa, šī centrālā vadības kabīne. To pildīja blāvi dzeltena gaisma. Ar savu tukšumu, majestātisko augstumu un pla­šumu, kurā seši cilvēki izskatījās kā rūķīši, tā vairāk atgādināja noslēpumainu svešas pa­saules templi. Dūca un dzirksteļoja gigan­tiski, neizolēti modulatori, baismīgi kvēloja lielas vakuumspuldzes. Gar sienām divdesmit pēdu augstumā stiepās metāla platforma ar metāla margām, kas bija iebūvētas nevis dro­šības labad, bet nejauši. Augšā varēja nokļūt pa kāpnēm, kas slējās pie abām pretējām sie­nām. Pie griestiem karājās debess globuss, un hlorēto gaisu ar klusu rūkoņu pildīja pasa­kaini lielās enerģijas pulsācija.

—  Kas tad tas, pirātisms? — atskanēja re- produktorā.

—   Sauciet to, kā vēlaties, — nevērīgi at­teica Brauns, — un nomierinieties. Jums ne­kas ļauns nenotiks. Mēs varētu pat nosūtīt jūs atpakaļ uz Zemi, ja spētu izdomāt, kā to izdarīt bez riska.

Kaningems pētīja lucīta tīklu, cenzdamies nekam nepieskarties. Ierunājās Kventins:

—   Šādas kravas dēļ nav vērts ielaisties tādā avantūrā. Jūs taču zināt, ka es nevedu rādiju.

—  Man nepieciešama spēkstacija, — strupi paziņoja Brauns.

—   Kā jūs nokļuvāt uz kuģa?

Brauns pacēla roku, lai noslaucītu svied­rus no sejas, tad novaibstījās un savaldījās.

—   Vai kaut ko atradāt, Kaningem?

—       Vēl ne, man vajadzīgs laiks. Esmu tikai elektronikas inženieris. Aparatūra ir sarež­ģīta. Fern, nāciet palīgā.

Tolmena nemiers auga augumā. Viņam ienāca prātā, ka Kventins, attapies no pirmā pārsteiguma, nav licies par viņu ne zinis. Ne­izprotams spēks lika pagāzt galvu atpakaļ un izrunāt Kventina vārdu.

—       Jā, — Kventins atsaucās. — Ko teiksi? Tad arī tu esi šai bandā?

—   Jā.

—       Un tu mani tincināji Kvebekā. Lai pār­liecinātos, ka esmu nekaitīgs.

—       Mums vajadzēja to zināt, — neizteik­smīgā balsī atbildēja Tolmens.

—       Skaidrs. Kā jūs nokļuvāt uz kuģa? Ra­diolokators automātiski izvairās no saskar­smes ar masām. Jūs taču nevarējāt atlidot šurp paši savā kuģi.

—       Protams, ne. Mēs likvidējām avārijas ap­kalpi un pievācām tās skafandrus.

—   Likvidējāt?

Tolmens palūkojās Braunā.

—        Kā gan citādi? Tik riskants pasākums prasa vērienu. Vēlāk, kad mēs sāktu realizēt savus nodomus, viņi kļūtu mums bīstami. Ta­gad par to neuzzinās neviens, izņemot mūs pašus. Un tevi. — Tolmens vēlreiz palūkojās Braunā. — Es domāju, Kvent, ka tev labāk būtu rīkoties ar mums uz vienu roku.

Lai kādi draudi jautās priekšlikumā, repro- duktors nelikās par tiem ne zinis.

—   Kālab jums nepieciešama spēkstacija?

—   Mēs esam izvēlējušies asteroīdu, — Tol­mens sāka skaidrot, atgāzis galvu, lai pārlū­kotu milzīgo, pieblīvēto kuģa dobumu, ko pil­dīja indīgi izgarojumi. Viņš jau gaidīja, ka Brauns liks tam apklust, bet resnītis neiejau­cās. «Ir apbrīnojami grūti kādu pārliecināt,» Tolmens nodomāja, «ja tev nav ne jausmas, kur atrodas uzrunātais.» — Nelaime tikai tā, ka uz šī asteroīda nav atmosfēras. Ar spēk­staciju varam ražot gaisu paši. Tas patiešām būtu brīnums, ja kāds atrastu mūs Asteroīdu Joslā.

—   Nu, un tālāk? Pirātisms?

Tolmens neatbildēja. Reproduktorā atska­nēja domīga balss:

—   Visumā pareizs lēmums. Vismaz iesāku­mam. Varēsiet uzelpot. Kaut ko tādu neviens nebūs gaidījis. Jā, bet arī jums var plāni klā­ties.

—   Nu ko, — Tolmens atsaucās, — ja jau tā, kāds tad būtu nākamais loģiskais gājiens?

—   Katrā ziņā ne tāds, kādu esat iedomā­jušies jūs. Es nesadarbošos ar jums. Ne mo­rālu apsvērumu dēļ, cik vēlēdamies saglabāt savu dzīvību. Es nebūšu jums noderīgs. Transplanti vajadzīgi tikai augsti organizētā, attīstītā sabiedrībā. Es izrādītos lieka bagāža, nekas vairāk.

—   Ja jau esmu solījis …

—   Ne jau tu esi noteicējs, — Kventins at­trauca. Neviļus Tolmena jautājošais skatiens atkal apstājās pie Brauna. No sienā iemontētā reproduktora plūda dīvainas skaņas — it kā apslāpēti smiekli.

—   Labi, — Tolmens sacīja, paraustīdams plecus. — Skaidrs, ka tev grūti uzreiz izlemt. Padomā. Neaizmirsti, ka neesi vairs Bārts Kventins, tev ir sava veida mehāniski trau­cēkļi. Tā kā mūsu rīcībā nav pārāk daudz laika, varam gaidīt neilgi — teiksim, desmit minūtes, kamēr Kaningems visu apskata. Pēc tam… vai zini, Kvent, joki nebūs. — Viņš saknieba lūpas. — Ja būsi ar mieru sadarbo­ties un vadīt kuģi mums vēlamā virzienā, mēs tevi neaiztiksim. Pacenties izlemt ātri. Kanin­gems atradīs tavu slēpni un pārņems vadību savās rokās. Un tad . ..

—   Kas tev teica, ka mani iespējams at­rast? — Kventins mierīgi apvaicājās. — Varu iedomāties, cik vērta būs mana dzīvība, kad būšu nogādājis jūs tur, kur vēlaties. Nē, man vienkārši nāktos pievienoties apkalpes locek­ļiem, no kuriem jūs jau esat paguvuši atbrīvo­ties. Es pats izvirzīšu jums ultimātu.

—   Ko… ko tu teici?

—   Esiet mierīgi, neko neaiztieciet, un es iz­sēdināšu jūs kādā vientulīgā Kalisto rajonā un ļaušu izbēgt, — Kventins solīja. — Ja at­teiksieties, lai dievs stāv jums klāt.

Brauns pirmoreiz pievērsa uzmanību šai tā­lajai balsij. Viņš uzrunāja Tolmenu:

—   Tukšu salmu kulšana?

Tolmens domīgi pamāja ar galvu.

—   Droši vien. Viņš ir nekaitīgs.

—       Tukšu salmu kulšana, — galvu nepacel­dams, piekrita Kaningems.

—        Nav vis, — reproduktorā atskanēja mie­rīga balss. — Es nemuļķojos. Un esiet uzma­nīgi ar to pulti. Tā ir automātiskā atomskal- dītāja da)a. Pietiek piedurties aplamam savie­nojumam, un mēs visi uzsprāgsim gaisā.

Kaningems atrāvās no bakelītā savīta­jiem vadiem. Melnīgsnējais Ferns, kas stāvēja dažus soļus nostāk, pagriezās pret Kanin- gemu un noraudzījās viņā.

—       Uzmanīgāk, — Ferns brīdināja. — Va­jag zināt, ko dara.

—        Turi muti, — Kaningems norūca. — Es to zinu. Varbūt tieši no tā baidās transplants. Tik daudz saprāta man vēl ir, lai neuzgrūstos atomsavienojumam, kaut gan … — Viņš ap­klusa, lai vēlreiz palūkotos vadu mudžeklī. — Nē. Ar atomsavienojumu tam nav nekā kopīga, vismaz pēc manām domām. Katrā ziņā ne šeit. Ja es, teiksim, izjaucu šo ķēdi…

Cimdotā roka savēcināja gumijotas knaib­les.

Reproduktors brīdināja:

—   Kaningem, jokus pie malas.

Kaningems pacēla knaibles. Reproduktors

nopūtās.

—   Tad saņemiet pirmais. Tā, lūk!

Tolmena caurspīdīgais sejsegs sāpīgi iebelza

viņam pa degunu. Likās, it kā milzīgā ka­bīne saslietos uz pakaļkājām, kad viņš, pilnīgi zaudējis paškontroli, streipuļoja uz priekšu. Visapkārt viņš redzēja klūpam un krītam gro- teskus, skafandrotus stāvus. Brauns zaudēja līdzsvaru un smagi novēlās uz grīdas.

Kuģa ātrumam spēji samazinoties, Kanin­gems iekrita vados. Viņš tur karājās kā muša zirnekļa tīklā, viņa locekļi, galva, viss ķer­menis raustījās briesmīgos krampjos. Sāta­niskā deja kļuva aizvien mežonīgāka.

—   Raujiet viņu laukā! — iebļāvās Dal- kvists.

—  Pagaidiet! — sauca Ferns. — Es iz­slēgšu strāvu …

Bet viņš nezināja, kā to izdarīt. Tolmens iz­kaltušu rīkli noraudzījās Kaningemā, kura ķermenis raustījās, locījās un kratījās kram­pju lēkmēs. Pēkšņi nobrakšķēja kauli.

Kaningemu paretam sarāva krampji, viņa galva briesmīgi zvalstījās.

—  Dabūjiet viņu zemē, — Brauns izrīkoja, bet Ferns papurināja galvu.

—   Kaningems ir beigts. Un šis savieno­jums ir bīstams.

—   Ko? Beigts?

Ferna lūpas zem plānajām ūsiņām savilkās drūmā smīnā.

—  Epilepsijas lēkmē cilvēks pats var lauzt sev sprandu.

—   Tā gan, — diezgan satraukts piekrita

Dalkvists. — Sprandu viņš patiešam ir lauzis. Paskat, kā klana galvu.

—       Ja tev laidīs cauri divdesmit hercu maiņ­strāvu, tu tāpat locīsies krampjos, — piebilda Ferns.

—   Kā lai viņu tā atstāj?

—       Būs vien jāatstāj, — drūmi noteica Brauns. — Turieties visi tālāk no sienām. — Viņš nikni paskatījās uz Tolmenu. — Kāpēc tad jūs ne . . .

—       Zinu, zinu. Bet tik daudz Kaningenam vajadzēja apjēgt, ka nedrīkst pieskarties kai­liem vadiem.

—       Daži vadi ir izolēti, — norūca resnītis. — Jūs taču teicāt, ka transplants esot nekai­tīgs.

—       Es teicu, ka viņš nespēj pārvietoties. Un ka viņš nav telepāts. — Tolmens saprata, ka meklē attaisnojumu.

Tad ierunājās Ferns:

—       Ja kuģis palielina vai samazina ātrumu, jāatskan īpašam signālam. Mēs neko tādu ne­dzirdējām. Signālu būs izslēdzis pats trans­plants, lai mēs paliktu nebrīdināti.

Viņi raudzījās dīcošajā, plašajā, dzeltenī­gajā tukšumā. Tolmenu pārņēma bailes. Li­kās — sienas sagrūs, ielieksies, it kā viņš būtu iespiests milža saujā.

—   Izdauzīsim viņam acis, — teica Brauns.

—       Pamēģiniet tās atrast. — Ferns norā­dīja uz neskaitāmajām ierīcēm.

—   Vajag tikai atvienot transplantu. Izjaukt savienojumu. Tad viņš ir pagalam.

—   Diemžēl, — sacīja Ferns, — Kaningems bija vienīgais speciālists elektronikā. Es esmu tikai astrofiziķis.

—   Tas nekas. Jāizvelk tikai viena kontakt­dakša, un transplants vairs neeksistē. Tas jums pa spēkam.

Iekvēlojās dusmas. Taču Kotons, maza au­guma cilvēciņš zilām ačelēm, kuras viņš pa­stāvīgi mirkšķināja, lauza ledu.

—   Mums var palīdzēt matemātika, ģeomet­rija. Lai noteiktu transplanta atrašanās vietu un… — Viņš pacēla acis un sastinga. — Esam novirzījušies no kursa! — viņš bei­dzot izdvesa, aplaizot sausās lūpas. — Vai re­dzat to kontrolpunktu?

Augstu pie griestiem Tolmens ieraudzīja milzīgo debess globusu. Uz tā tumšās virsmas skaidri iezīmējās sarkana uguntiņa.

Ferna melnīgsnējā seja savilkās nicinošā smīnā.

—   Bez šaubām. Transplants mūk. Zeme ir tuvākā planēta, no kuras var gaidīt palīdzību. Bet mūsu rīcībā vēl ir daudz laika. Neesmu tāds speciālists kā Kaningems, tomēr par pil­nīgu stulbeni sevi neuzskatu. — Viņš centās neskatīties uz līķi, kas vienmērīgi šūpojās vadu tīklā. — Pārbaudīt visu kuģa iekārtu nemaz nav vajadzīgs.

—   Tad rīkojieties, — norūca Brauns.

Ferns, kura kustības apgrūtināja skafandrs,

neveikli aizčāpoja līdz kvadrātveida aiverei grīdā un no divdesmit pēdu augstuma norau­dzījās metāla režģī.

—   Pareizi. No šejienes tiek piegādāta deg­viela. Viss kuģis nav nemaz tik smalki jā­pārbauda. Degvielu iesūknē pa to novadcau- ruli tur augšā. Tātad tā. Viss, kam ir kāds sakars ar atomenerģiju, acīmredzot iezīmēts ar sarkanu. Vai redzat?

Viņi redzēja. Sur tur uz tukšām plāksnēm un pultīm rēgojās mīklaini sarkani uzraksti. Citi apzīmējumi bija zilā, zaļā, melnā un bal­tā krāsā.

—   Pieņemsim, •— sacīja Ferns. — Vismaz pagaidām. Sarkans tātad apzīmē atomener­ģiju. Zils … Zaļš … hm.

Piepeši ierunājās Tolmens:

—   Nevaru ieraudzīt nekā tāda, kas atgādi­nātu Kventina smadzeņu kārbu.

—   Vai tad jūs cerējāt ieraudzīt? — izsmē­jīgi apjautājās astrofiziķis. — Tā laimīgi ie­slīdējusi kādā amortizatora ligzdā. Smadze­nes iztur lielāku pārslodzi nekā viss ķermenis, bet septiņi g jau ir robeža. Tas mums, starp citu, ir izdevīgi. Kuģis nav piemērots lieliem ātrumiem. Transplants to neizturētu, kur nu vēl mēs.

—   Septiņi g, — domīgi atkārtoja Brauns.

—   Kas arī transplantu padarītu nekaitīgu. Bet viņam jābūt spējīgam izvadīt kuģi cauri Zemes atmosfērai. Mūsu rīcībā vēl ir daudz laika.

—   Pašlaik mēs kustamies diezgan lēni, — sacīja Dalkvists.

Ferns uzmeta asu skatienu debess globu­sam.

—   Tā izskatās gan. Jāķeras pie lietas. — Viņš atritināja virvi, kuras vienu galu ap­sēja sev ap vidu, bet otru apmeta ap kādu no centrālajām kolonnām. — Tas pasargās no turpmākiem negadījumiem.

—  Atrast vajadzīgo ķēdi taču nav tik grūti, — teica Brauns.

—   Normālos apstākļos — protams. Bet šajā kabīnē savākts vienkop it viss — gan atomenerģijas kontrolaparatūra, gan radiolo­kācijas iekārta, gan virtuves ūdensvads. Bet etiķetes noderējušas tikai kuģa montāžas dar­bu atvieglošanai. Kuģim nav neviena rasē­juma. Tas ir vienreizējs eksemplārs. Es atra­dīšu transplantu, bet man nepieciešams laiks. Tāpēc apklustiet un ļaujiet strādāt.

Brauns savaikstījās, bet nekā neteica. Ko- tona kailais pakausis nosvīda. Dalkvists ap­skāva metāla kolonnu un sāka gaidīt. Tolmens vēlreiz pavērās augšup, kur pie sienas karā­jās metāla platforma. Pa debess globusu lēni pārvietojās sarkanais gaismas punktiņš.

—   Kvent, — Tolmens ierunājās.

—   Jā, Ven, — kaut kur tālumā rāmi atsau­cās Kventins. Brauns neviļus satvēra auto­mātu, kas tam karājās pie jostas.

—   Kādēļ tu tiepies?

—   Un jūs?

—   Mūs pieveikt nav tavos spēkos. Tā bija tīrā nejaušība, ka tu nogalināji Kaningemu. Tagad mēs uzmanāmies — tev vairs neizdo­sies mūs piemuļķot. Tas. ir tikai laika jautā­jums — kad mēs tevi atradīsim. Tad ne­gaidi žēlastības, Kvent. Tu aiztaupītu mums laiku, atklādams, kur atrodies. Mēs gribam at­līdzināt par to. Bet, ja mēs paši dabūsim tevi rokā, tad atmet visas cerības. Nu, kā tad būs?

—   Nē, — Kventins vienkārši atteica.

Dažas minūtes visi klusēja. Tolmens noska­tījās, kā Ferns, piesardzīgi ritinādams vaļā virvi, pētī vadu mudžekli, kurā vēl arvien šū­pojās Kaningems.

—   Tam nav nozīmes, — Kventins teica. — Esmu labi noslēpies.

—  Toties bezpalīdzīgs, — Tolmens papil­dināja.

—   Tāpat kā jūs. Pajautā Fernam. Pietiek pablēņoties ar aplamu savienojumu, lai uz­spridzinātu visu kuģi. Labāk padomājiet paši par sevi. Mēs dodamies atpakaļ uz Zemi. Pār­slēdzos uz citu kursu, un kuģis nogādās jūs tieši mājās. Ja jūs tūlīt padosieties …

Viņu pārtrauca Brauns:

—   Vecie likumi ir spēkā arī šodien. Par pi­rātismu draud nāves sods.

—   Pirātisms nav piekopts jau simtiem gadu. Ja jūsu lieta nonāks tiesā, varbūt spriedums skanēs citādi.

—       Cietums? Nosacījuma refleksu pārvei­došana? — vaicāja Tolmens. — Tad jau labāk nāve.

—  Ātrums samazinās, — iesaucās Dal­kvists un stingrāk aptvēra kolonnu.

Palūkojies uz Braunu, Tolmens noprata, ka resnītis zinājis, kas viņam padomā. Ja nelīdz tehnika, varbūt līdzēs psiholoģija, un Kventi- nam galu galā bija cilvēka smadzenes.

Vispirms novērst pretinieka uzmanību.

—   Kvent.

Taču Kventins neatbildēja. Brauns sa- drūma un pievērsās Fernam. Pār fiziķa mel­nīgsnējo seju straumēm plūda sviedri. Ferns centās uzzīmēt savienojuma shēmas bloknotā, kuru nēsāja piestiprinātu sev pie rokas.

Pēc brīža Tolmenam sāka reibt galva. Viņš noskurinājās, atskārtis, ka kuģa ātrums tu­vojas nullei, un ciešāk apķērās ap tuvāko ko­lonnu. Ferns nolamājās. Saglabāt līdzsvaru nenācās viegli.

Drīz viņš to zaudēja pavisam, jo iestājās bezsvara stāvoklis. Visi pieci skafandros tēr­ptie astronauti turējās, pie kā varēdami.

—  Varbūt tās ir beigas, — noņurdēja Ferns, — bet transplantam no tā nebūs ne­kāda labuma. Es nevaru strādāt bezsvara stā­voklī, bet viņš nevar nokļūt uz Zemes, ne­piešķirot kuģim paātrinājumu.

Skaļrunis atnesa jaunu vēsti:

—   Noraidīju SOS.

Ferns iesmējās.

—   To mēs paredzējām kopā ar Kaningemu, turklāt jūs pārāk daudz izpļāpājāt Tolmenam. Ja kuģī uzstādīts radars, kas brīdina par me­teoru tuvošanos, neviena cita signālierīce vairs nav vajadzīga, un uz kuģa jūs to neat­radīsiet. — Viņš atkāpās pāris soļu no apa­rāta, ap kuru bija darbojies, un vērīgi aplūkoja to. — Varbūt tomēr pareizais atrisi­nājums man bija gandrīz rokā, ko? Vai gan citādi…

—   Nebijāt tam ne tuvu, — iejaucās Kven­tins.

—  Vienalga … — Ferns atgrūdās no kolon­nas, atritinādams virvi aiz sevis. Viņš apmeta cilpu sev ap kreiso roku un, karādamies gaisā, no jauna ņēmās pētīt shēmu.

Brauns palaida vaļā glumo kolonnu un pa­lika pusceļā starp grīdu un griestiem — kā pārāk piepūsts balons. Tolmens atspērās un aizslīdēja uz platformas pusi. Cimdotās rokas satvēra metāla margu. Veikli kā akrobāts no­stājies uz platformas, Tolmens palūkojās le­jup — lai gan tas nebija īsti lejup — uz vadī­bas kabīni.

—   Es uzskatu, ka no jūsu puses prātīgāk būtu padoties, — atsāka Kventins.

Brauns airējās uz Ferna pusi.

—   Nekad, — viņš sacīja, un šai mirklī as­tronautus pārsteidza četrkārtīga pārslodze, kas varēja mēroties spēkā ar pāļdziņa trie­cienu. Tas nebija pozitīvs paātrinājums. Tas realizējās citā, iepriekš ieplānotā virzienā.

Ferns tika cauri sveikā ar pamatīgi izmež­ģītu plaukstas locītavu, bet cilpa, kuru viņš bija apmetis ap plaukstu, pasargāja viņu no liktenīga kritiena neizolētu vadu tīklā.

Tolmens atsitās pret platformas grīdu. Viņš ievēroja, ka pārējie, arī strauji krītot lejup, ar joni ietriecas cietajā virsmā. Vienīgi Braunu neapstādināja grīdas plātnes.

Straujā paātrinājuma sākuma momentā Brauns bija laidelējies virs degvielas tvertnes.

Tolmens noskatījās, kā masīvais ķermenis pazūd tvertnes caurumā. Līdz apziņai nonāca neaprakstāma skaņa.

Dalkvists, Ferns un Kotons ar pūlēm uzslē­jās kājās. Viņi uzmanīgi tuvojās caurumam un ielūkojās tajā.

Tolmens sauca:

—   Vai viņš …

Kotons novērsās. Dalkvists palika stāvam kā apburts, vismaz tā izlikās Tolmenam, ka­mēr viņš ieraudzīja, cik smagi cilājas Dal- kvista pleci. Ferns palūkojās augšup uz plat­formu.

—   Izgājis cauri filtram, — viņš paziņoja.

—  Sieta acs nav lielāka par collu.

—   Izspraucies cauri?

—   Nē, — Ferns nesteidzīgi atbildēja,

—  viņš neizspraucās cauri. Viņš izgāja cauri.

Cetrkārt palielināts smaguma spēks un kri­tiens no astoņdesmit pēdu augstuma kopā rada diezgan baismīgu iespaidu. Tolmens aiz­vēra acis un iesaucās:

—   Kvent!

—   Vai padodaties?

—   Ij negaidi! — Ferns nošņācās. — Mēs neesam tik ļoti atkarīgi cits no cita. Iztiksim arī bez Brauna.

Tolmens apsēdās uz platformas, turēdamies pie margām, un kūļāja kājas tukšumā. Viņš pavērās debess globusā, kas karājās pa kreisi, četrdesmit pēdu nostāk. Sarkanais punkts, kas norādīja kuģa atrašanās vietu, bija sastindzis.

—   Manuprāt, tu tomēr vairs neesi cilvēks, Kvent, — viņš teica.

—   Tāpēc ka varu iztikt bez automāta? Man ir citi ieroči, ar kuriem aizstāvēties. Es nejo­koju, Ven. Es sargāju savu dzīvību.

—   Mēs vēl varam vienoties.

—   Es jau teicu, ka tu pirmais aizmirsīsi mūsu draudzību, — Kventins atgādināja. — Tu jau iepriekš zināji, ka šis laupīšanas mēģinājums beigsies ar manu bojāeju. Bet tas tev acīmredzot bija vienalga.

—   Nevarēju iedomāties, ka tu …

—  Jā, — skaļrunis piebalsoja. — Interesanti, vai tu tikpat sparīgi īstenotu savu nodomu, ja man vēl aizvien būtu cilvēka izskats? Kas attiecas uz draudzību, tad savus psiholoģis­kos gājienus pataupi sev, Ven. Tu uzskati manu mehānisko ķermeni par savu ienaid­nieku, par šķērsli ceļā uz īsto Bārtu Kventinu. Zemapziņā, iespējams, tu to ienīsti un tādēļ gribi iznīcināt. Pat ja es aizietu bojā reizē ar to. Grūti pateikt, var būt, ka esi iedomājies tādā veidā nojaukt barjeru, kas pacēlusies starp mums abiem. Un tu pilnīgi aizmirsti, ka būtībā es neesmu mainījies.

—   Agrāk mēs mēdzām spēlēt šahu, — Tol­mens ieminējās, — taču figūras nekad nedau­zījām.

—   Piesaku šahu, — Kventins attrauca. — Manā rīcībā ir tikai zirdziņi. Bet tu vari izmantot arī torņus un laidņus. Vari doties tieši uz mērķi. Vai padodies?

—   Nē! — Tolmens atcirta. Viņš nenolaida acu no sarkanās uguntiņas, pamanīja to ietrī­samies un izmisīgi pieķērās pie metāla mar­gām. Kuģim salecoties, Tolmens nošļuka no platformas. Viena roka palika bez atbalsta, bet otra turējās stingri. Debess globuss šūpo­jās kā traks. Tolmens pārcēla kāju pāri mar­gām, uzrausās atpakaļ savā neērtajā sēdeklī un palūkojās lejup.

Fernu vēl joprojām saistīja virve. Dalkvists ar mazo Kotonu slīdēja pa grīdu, kamēr spa­rīgi ietriecās kolonnā. Kāds iekliedzās.

Galīgi nosvīdis, Tolmens uzmanīgi nolaidās lejā. Bet, kamēr viņš nokļuva līdz Kotonam, tas bija jau miris. Par to liecināja ieplaisāju­šais sejsegs un izķēmotie, nekustīgie vaibsti.

—   Viņš uzdrāzās man tieši virsū. — Dal­kvists norija kamolu. — Viņa sejsega stikls ietriecās manā ķiverē …

Slēgtā kuģa hlorētā atmosfēra bija atņē­musi Kotonam dzīvību — ne viegli, bet ātri. Dalkvists, Ferns un Tolmens saskatījās.

—    Esam palikuši trijatā, — ierunājās gaiš­matainais milzis. — Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk.

Ferns atņirdza zobus.

—   Tad nu iznāk, ka neesam pareizi novēr­tējuši robota iespējas. Turpmāk turieties pie kolonnām. Nekustieties, ja nejūtat pamatu zem kājām. Neskarieties klāt lietām, kas va­rētu izrādīties bīstamas.

—   Kurss joprojām uz Zemi, — teica Tol­mens.

—    Jā. — Ferns pamāja ar galvu. — Varam atvērt lūku un iziet atklātā kosmosā. Bet ko tālāk? Mēs rēķinājāmies, ka mūsu rīcībā būs šis kuģis. Cita ce|a nav.

—   Ja nu mēs tomēr padotos … — ieminē­jās Dalkvists.

—   Tad mūs gaida sods, — skaidri un gaiši pateica Ferns. — Mums vēl ir laiks. Esmu at­šifrējis vairākas shēmas. Tādējādi atkrīt dau­dzas citas.

—   Jūs vēl aizvien cerat kaut ko panākt?

—   Jā gan. Bet neļaujiet atslābt tvērienam ne mirkli. Mēs vēl nebūsim iegājuši Zemes at­mosfērā, kad es būšu atradis atbildi.

Tolmens steidza izklāstīt savu jauno ideju.

—    Smadzenes darbojoties rada svārstību viļņus, kurus iespējams atšifrēt. Varbūt ņemt talkā radiopelengatoru?

—   Ja mēs lidotu kaut kur virs Mohavi tuk­snešiem, tad gan. Bet ne šādos apstākļos. Šis kuģis ir kā apsēsts ar visvisādām strāvām un starojumiem. Kā lai mēs atšifrējam tos bez speciālas aparatūras?

—   Šādus tādus aparātus mēs taču paķērām līdzi. Arī šeit to nav mazums.

—   Tie visi ir savstarpēji saistīti. Cenšos neizjaukt status quo. Žēl, ka esam zaudējuši Kaningemu.

—   Kventins nav muļķis, — ieteicās Tol­mens. — Vispirms viņš novāca elektroniķi, pēc tam — Braunu. Viņš tīkoja arī pēc jums. Laidnis un dāma.

—   Kas tādā gadījumā esmu es?

—   Tornis. Ja vien varēs, viņš novāks arī jūs. — Tolmens pasmīnēja, pūlēdamies kaut ko atcerēties. Beidzot tas izdevās. Viņš nolie­cās pār bloknotu, kas karājās Fernam pie ro­kas, lai pasargātu uzrakstīto no fotoelemen­tiem, kas varēja būt paslēpti sienās vai gries­tos. Viņš rakstīja: «Kventu var apdzirdīt ar augstfrekvences strāvu. Skaidrs?»

Ferns saņurcīja zīmīti un neveikliem, cim­dotiem pirkstiem saplēsa to. Viņš saprotoši pa­lūkojās Tolmenā un ātri pamāja ar galvu.

—   Lai notiek, pamēģināšu, — viņš noteica un ritināja vaļā virvi, kamēr nonāca pie rezer­ves aparatūras komplekta, kuru viņi abi ar Kaningemu bija paņēmuši līdzi uz kuģa.

Palikuši divatā, Dalkvists un Tolmens ap­sēja virves ap kolonnām un sāka gaidīt. Ne­kas cits neatlika. Tolmens jau agrāk tika iemi­nējies par augstfrekvences strāvas radīto efektu, taču toreiz tas nevienu neinteresēja.

Turpretī tagad, papildinot tehniku ar prak­tiskās psiholoģijas atziņām, iespējams, izdo­tos atrisināt problēmu.

Gaidot Tolmenam sagribējās uzsmēķēt. Viņš bija galīgi nosvīdis neērtajā skafandrā, neatlika nekas cits kā iedarbināt tajā iemon­tēto mehānismu un norīt sāls tableti un pāris malku remdena ūdens. Sirds dauzījās, deni­ņos pulsēja trulas sāpes. Skafandrs bija ne­ērts; viņš nebija radis pie tādiem personības ierobežojumiem.

Skafandrā iemontētajā uztvērējā bija dzir­dams sīcošs klusums, ko izjauca tikai apslā­pēts Ferna soļu troksnis. Tolmens paskatījās uz aparātu jūkli un aizvēra acis; nežēlīgā dzeltenā gaisma izrādījās pilnīgi nepiemērota cilvēka redzes orgāniem, pārpūlētie acu nervi satraukti pulsēja. Kaut kur šajā kuģī, viņš prā­toja, varbūt pat šajā kabīnē, atrodas Kven­tins. Tikai nomaskējies. Bet kā gan?

Vai tiešām viņš pārtvēris vēstules saturu? Diezin vai. Kventinam nevarēja rasties ne ma­zākās aizdomas par to, ka uz kuģa to sagaidīs laupītāji. Tīrās nejaušības dēļ transplants patvēries tik drošā paslēptuvē. Bez tam vēl vainojama paviršība, ar kādu būvētāji gata­voja vienam reisam paredzēto zvaigžņu kuģi ar logaritmu lineāla ērtībām.

Ja tomēr izdotos piespiest Kventinu atklāt, kur viņš atrodas . . .

Bet kā? Mākslīgi kairinot smadzenes un tā panākot reibumu?

Ķerties pie pamatshēmām? Taču cilvēka smadzenes tās noliegtu.

Varēja rēķināties tikai ar pašaizsardzības instinktu. Tolmens nožēloja, ka nebija paņē­mis līdzi Lindu. Tad viņam būtu trumpis.

Ja vien Kventinam būtu cilvēka ķermenis, atrisinājumu nenāktos grūti atrast. Un bez spīdzināšanas. Instinktīva muskuļu sarauša­nās — vecu vecais profesionālo burvju māk­slinieku paņēmiens — noderētu arī Tolmena mērķa sasniegšanai. Diemžēl Kventins pats bija mērķis — slēgts metāla cilindrs ar bezķermeņa smadzenēm. Mugurkaulu tam aizstāja stieple.

Ja Fernam izdotos ātri dabūt gatavu augst­frekvences ģeneratoru, tad elektriskās svār­stībās tā vai citādi vājinātu Kventina aizsarg- spējas. Pašlaik transplants bija ārkārtīgi bīstams pretinieks. Pie tam vēl ļoti labi noslēpies.

Ne jau nu ļoti labi. Nekādā ziņā ne. Sirds sāka pukstēt straujāk — Tolmens piepeši at­skārta, ka Kventins nebūt nesēž mierā, ne­liekoties zinis par laupītājiem. Turklāt viņš bija izvēlējies īsāko atpakaļceļu uz Zemi. Jau tas vien, ka viņš griezās atpakaļ, nevis turpi­nāja lidojumu uz Kalisto, norādīja, ka Kven­tinam vajadzīga palīdzība. Bet pa to laiku viņš sēja nāvi, tādējādi darot visu iespējamo, lai izjauktu nelūgto ciemiņu plānus.

Acīmredzot Kventinu varēja atrast.

Kaut tikai nepietrūktu laika.

Kaningems būtu ticis galā ar šo uzdevumu. Pat Ferns bija transplantam pretinieks. Tas nozīmēja, ka Kventins … baidās.

Tolmens ievilka elpu.

—   Kvent, — viņš uzsauca, — man ir priekš­likums. Vai tu dzirdi mani?

—   Jā, — atsaucās tālā, baisi pazīstamā balss.

—   Es zinu variantu, kas izdevīgs mums vi­siem. Tu gribi palikt dzīvs. Mēs gribam pie­vākt kuģi. Tā ir?

—   Tieši tā.

—- Pieņemsim, ka mēs nometām tevi ar iz­pletni, līdzko ieejam Zemes atmosfērā. Pēc tam mēs pārņemam vadību un stūrējam uz Asteroīdu Joslu. Tādā kārtā …

—   Un Bruts ir goda vīrs, — noskandēja Kventins. — Tas, protams, nav tiesa. Es vairs neticu tev, Ven. Psihopāti un kriminālnoziedz­nieki ir pārāk zemiski. Viņi ir cietsirdīgi, jo uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus. Psiho­logs būdams, tu esi rīkojies kā psihopāts, Ven, lūk, kādēļ es neticu nevienam tavam vārdam.

—   Tu riskē. Ja mēs pagūsim atrast īsto shēmu, tad nekāda runāšana vairs nelīdzēs, iegaumē to.

—   Ja pagūsiet.

—   Atpakaļceļš uz Zemi ir garš. Pašlaik nodrošināmies pret nejaušībām. Tev vairs ne­izdosies nevienu nogalināt. Mēs strādāsim tik ilgi, kamēr būsim tevi atraduši. Nu, kā tad paliek?

Pēc brīža Kventins atbildēja:

—   Manas iespējas vēl nav izsmeltas. Teh­nikā es orientējos labāk nekā psiholoģijā. Pa­ļaudamies pats uz savām zināšanām, es pa- nakšu vairāk, neka jaukdamies psiholoģija. Man ir sajēga par koeficientiem un kosinu- siem, turpretī par koloīdo mehānismu tavā paurī man zināms gaužām maz.

Tolmens nolieca galvu; no deguna uz sej- sega nopilēja sviedru lāse. Piepeši viņu sa­grāba bailes, viņš izbijās no pārmērīgi cieša­jām skafandra skavām, kā arī no lielā, baisā cietuma — šīs kabīnes un paša kuģa.

—   Tu nevari izvērsties, Kvent, — viņš pār­spīlēti skaļi sacīja — Tavas iespējas ir ierobe­žotas. Tu nespēj iedarboties uz atmosfēras spiedienu kuģī, citādi tu jau sen būtu saspie­dis gaisu un iznīcinājis mūs.

—   Pie viena iznīcinot arī vērtīgo apara­tūru. Turklāt jūsu skafandri spēj izturēt ievē­rojamu spiedienu.

—   Tavam karalim vēl arvien pieteikts šahs.

—  Tāpat kā tavējam, — Kventins mierīgi atbildēja.

Ferns veltīja Tolmenam mierīgu skatienu, kurā viedās atzinība un uzvaras jausma. Zem neveiklajiem cimdiem, kas darbojās ap jutī­giem instrumentiem, sāka iezīmēties ģenera­tora apveidi. Labi vēl, ka neko nenācās būvēt no jauna, atlika tikai pārbūvēt, citādi laika nepietiktu.

—        Priecājies, — teica Kventins. — Es iz­spiežu maksimālo paātrinājumu, kuru esam spējīgi izturēt.

—   Nejūtu gan, — atbildēja Tolmens.

—        Kuru esam spējīgi izturēt, nevis kuru es varu panākt. Turpiniet tādā pašā garā, izklai­dējieties. Tik un tā jūs zaudēsiet.

—   Ak tā?

—       Nu padoma pats. Tik ilgi, kamēr jūs esat piesieti vienā vietā, varat justies samērā droši. Bet, tiklīdz sāksiet pārvietoties, man radīsies iespēja jūs nogalināt.

—       Tātad, lai dabūtu tevi ciet, mums ir jā­pārvietojas, ko?

Kventins iesmējās.

—       To es neesmu teicis. Esmu labi nomas­kēts. Izslēdziet to ierīci!

Sauciens vēl un vēlreiz atbalsojās griestu spraišļos, saviļņodams dzintardzelteno gaisu. Tolmens nervozi sarāvās. Viņš notvēra Ferna skatienu un pamanīja astrofizika sejā smīnu.

— Tas viņu drusku papluinīs, — Ferns sa­cīja.

Iestājās ilgs klusums.

Kuģis pēkšņi salēcās. Bet augstfrekvences strāvas ģenerators stingri turējās tauvā, un arī cilvēki ar savām virvēm bija labi noenku­rojušies.

—• Izslēdziet, — Kventins atkal ierunājās. Viņa balss neskanēja vairs tik noteikti kā iepriekš.

—• Kur tu esi? — jautāja Tolmens.

Klusums.

—   Varam pagaidīt, Kvent.

—       Tad gaidiet veseli! Es … mani nemāc bailes par savu likteni. Tā ir viena no trans- planta priekšrocībām.

—       Augsta uzbudināmība, — nomurmināja Ferns. — Tas iedarbojas ātri.

—        Runā, Kvent, — skubināja Tolmens. — Tevī tomēr ir dzīvs pašaizsardzības in­stinkts. Tas taču tev nav diez cik patīkami?

—       Tas ir . .. pārāk patīkami, — stostījās Kventins. — Bet no tā nekas neiznāks. Mani vienmēr bijis grūti piedzirdīt.

—       Tā nav piedzirdīšana, — iebilda Ferns. Viņš pieskārās regulatora diskam.

' Transplants iesmējās. Tolmens apmierināti konstatēja, ka Kventins vairs īsti nezina, ko runā.

—       Nekas neiznāks, es saku. Esmu … pārāk slīpēts, lai jūs pieveiktu mani.

—   Ak tā?

—       Jā, tā. Muļķi jūs neesat, to nevar sacīt ne par vienu no jums. Var jau būt, ka Ferns ir labs inženieris, bet ar viņa zināšanām vēl nepietiek. Atceries, Ven, Kvebekā tu jautāji, vai esmu mainījies. Es atbildēju, ka neesmu. Tagad saprotu, ka esmu kļūdījies.

—   Kādā ziņā?

—      Trūkst izklaidības. — Kventins bija kļuvis pārāk runīgs — reibuma pazīme. — Ķermenī ieslodzītas smadzenes nekad nevar pilnīgi koncentrēties. Tās veltī pārāk daudz uzmanī­

bas pašam ķermenim, kas ir tālu no pilnības. Tas ir pārāk specializēts, lai strādātu efektīvi. Elpošana, asinsrite — viss traucē pārējo sis­tēmu darbību. Pat elpošanas instinkts ir trau­cēklis. Pašlaik mans ķermenis ir kuģis, šo­brīd, un tas ir nevainojams mehānisms. Ar augstu lietderības koeficientu. Attiecīgi labāk darbojas arī manas smadzenes.

—   Kā jau pārcilvēkam.

—   Tā ir superefektivitāte. Šahā parasti uz­var tālredzīgākais, tāpēc ka viņš spēj pare­dzēt iespējamos gambītus. Es spēju paredzēt katru jūsu soli. Jums grūti būs stāties man pretī.

—   Kādēļ?

—   Jūs esat cilvēki.

Pašcildināšana, Tolmens nodomāja. Varbūt tieši tas ir viņa Ahileja papēdis? Acīmredzot pirmie panākumi atstājuši savu psiholoģisko iespaidu un reibuma elektroniskais ekviva­lents pavājinājis aiztures procesus. Gluži lo­ģiski. Pēc piecu gadu vienveidīga darba, lai cik neparasts tas būtu, šī pēkšņā apstākļu maiņa, šī pāreja no aktīvā uz pasīvo, no ma­šīnas uz tās koordinatoru, — tā varēja iedar­boties kā katalizators. Pašapziņa. Un ne­skaidra domāšana.

Kventinu taču nevarēja nosaukt par super- smadzenēm. Nekādā gadījumā. Jo augstāks garīgās attīstības koeficients, jo retāk jāmeklē tiešs vai netiešs pašattaisnojums savai darbī­bai. Te piepeši Tolmens atskārta, ka dīvainā

kārtā ir atbrīvojies no smagajiem sirdsapzi­ņas pārmetumiem. īsto Bārtu Kventinu ne­viens nespētu apvainot paranojiskā domāša­nas veidā.

Tātad …

Kventina artikulacija bija skaidra, bez šļup­stēšanas. Bet runājot viņam vairs nevajadzēja ne mīkstās aukslējas, mēli un lūpas, ne arī gaisa strūklas. Taču skaļuma kontrole bija stipri pasliktinājusies, un transplants te čuk­stēja, te gandrīz vai kliedza.

Tolmens pasmaidīja. Viņam kļuva līksmāk ap sirdi.

—   Mēs gan esam cilvēki, — viņš teica,

—  tomēr skaidrā prātā.

—   Blēņas. Palūkojieties uz kontrolpunktu. Mēs tuvojamies Zemei.

—   Netielējies, Kvent, — Tolmens jau nez kuro reizi atkārtoja. — Tu gribi mūs iebiedēt, un mēs abi to zinām. Augstfrekvences strāvas devai, ko tu vari izturēt, ir robeža. Netiepies un padodies.

—   Padodies pats, — Kventins attrauca.

—   Es redzu visu, ko tu dari. Kuģis ir pilns ar slazdiem. Man no saviem augstumiem at­liek tikai nogaidīt, kamēr tu pieej tuvāk vie­nam no tiem. Es savus gājienus pārdomāju jau iepriekš, katra gambīta rezultātā vienam no jums tiks pieteikts mats. Jums vienkārši nav izejas. Jums vienkārši nav izejas. Jums vienkārši nav izejas.

No saviem augstumiem, Tolmens domās at­kārtoja. No kādiem augstumiem? Viņš atcerē­jās mazā Kotona piezīmi, ka transplanta atra­šanās vietu varētu noteikt ar ģeometrijas palīdzību. Protams. Ģeometrija un psiho­loģija. Sadalīt kuģi divās daļās, četrās daļās un tā joprojām …

Neracionāli. Augstumi — lūk, kur slēpjas lietas būtība. Tolmens kāri pieķērās šim vār­dam, kaut gan viņa sejā tas neatspoguļojās. Sie augstumi, jādomā, izslēdz pusi pārmeklē­jamās platības. Kuģa lejas daļā Kventinu nav ko meklēt. Tas nozīmē, ka uz pusēm jā­sadala tikai kuģa augšdaļa, par šķēlējele- mentu izvēloties, teiksim, debess globusu.

Transplantam, protams, bija acis visur, taču Tolmens pieņēma, ka Kventins tādēļ ne­uzskata par savu atrašanās vietu katru pun­ktu, no kura novēro vadības kabīni. Kur cilvē­kam galva, tur atrodas arī viņš pats.

Tātad Kventins redz sarkano plankumu uz de­bess globusa, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņš paslēpies tajā sienā, kas vērsta pret attiecīgo puslodi. Transplanta koordinātes varētu no­teikt, izpētot viņa faktisko fizisko stāvokli at­tiecībā pret apkārtējiem priekšmetiem, bet uz­devums bija grūts, jo šo stāvokli visprecīzāk nosaka redze, normāla indivīda svarīgākā saikne ar ārpasauli. Un Kventina redze bija gandrīz unikāla. Viņš spēja saskatīt visu.

Tomēr vajadzēja pastāvēt kaut kādai iespē­jai viņu lokalizēt.

To varētu veikt, izmantojot vārdu asocia­tīvo spēku. Taču tas nozīmēja sadarbību. Kventins vēl nebija tiktāl apskurbis!

Noskaidrojot, ka Kventins redz, nekas ne­tiktu panākts, jo viņa smadzenes varēja arī neatrasties katras acs tuvumā. Paša trans­planta smadzenēs vajadzētu eksistēt smalkam iekšējam nojēgumam par savu atrašanās vietu: apziņai, ka viņš —- akls, kurls un mēms, ja neņem vērā viņa tālīnos, izstiepjamos maņu mehānismus —, tomēr ieņem telpā zināmu stāvokli. Un kā gan citādi, ja ne visai tieši izprašņājot, varētu piespiest Kventinu sniegt pareizās atbildes?

Tas ir neiespējami, Tolmens bezcerīgi nodo­māja, valdot dusmas. Bet dusmas auga. Uz pieres izspiedās sviedru lāses, modās truls, svelošs naids pret Kventinu. Tas, ka Tolmens bija ieslodzīts šajā nīstamajā skafandrā, šajā milzu kuģī, kur dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas, — tas viss bija Kventina nopelns. Mašīnas nopelns …

Piepeši viņam iešāvās prātā laba doma.

Protams, panākumi būs atkarīgi no Kven­tina dzēruma pakāpes. Viņš jautājoši uzlū­koja Fernu, kas grozīja regulatora disku, un pamāja ar galvu.

—  Velns parāvis, — nočukstēja Kventins.

—   Blēņas, — attrauca Tolmens. — Tu iz­teicies, ka pašaizsardzības instinkta tev vairs neesot.

—   Es .. taču …

—   Tā ir, vai ne?

—   Nē, — Kventins skaļi paziņoja.

—       Tu aizmirsti, ka esmu psihologs, Kvent. Man vajadzēja paredzēt to visu iepriekš. Grā­mata bija atšķirta, derēja tajā ielūkoties, pirms vēl nebiju redzējis tevi. Kad ieraudzīju Lindu.

—   Lindu tu liec mierā!

Tolmenam pēkšņi likās, it kā viņš redzētu kaut kur sienā paslēpušās apdzirdītas, izmo­cītas smadzenes — sirreālistiskus murgus.

—       Skaidrs, — viņš teica. — Tev pašam nav patīkami domāt par viņu.

—   Izbeidz.

—       Tev nav patīkami domāt arī par sevi, vai ne?

—   Ko tu gribi, Ven? Lai es sajūku prātā?

—        Nē, — Tolmens atbildēja, — man šī lieta vienkārši ir līdz kaklam. Tava izlikšanās, it kā tu būtu Bārts Kventins, it kā tu vēl aizvien būtu cilvēks, it kā mēs varētu sadarboties kā līdztiesīgi.

—   Nekādas sadarbības nebūs …

—        Ne jau tas man vajadzīgs, un tu to zini. Tikai tagad es apjēdzu, kas tu patiesībā esi.

Vārdi palika karājamies kabīnes dūmakai­najā gaisā. Tolmenam šķita, ka viņš dzird Kventina satraukto elpu, lai gan patiesībā tā bija tikai iedoma.

—   Lūdzu, izbeidz, Ven, — Kventins teica.

—   Kas lūdz izbeigt?

—   Es.

—   Un kas tas būtu?

Kuģis salēcās. Tolmens gandrīz pazaudēja līdzsvaru. Viņu paglāba tikai ap kolonnu ap­sietā virve. Viņš iesmējās.

—   Es justu tev līdzi, Kvent, ja vien tu pa­tiešām būtu tu. Bet tu vairs neesi tu.

—   Sādi triki nelīdzēs.

—   Sauc to, kā gribi, tomēr tas ir tiesa. Arī tu par to esi domājis. Varu likt galvu ķīlā.

—   Par ko domājis?

—   Ka neesi vairs cilvēks, — Tolmens sa­zvērnieciski sacīja. — Tu esi lieta. Mašīna. Automāts. Nožēlojams pliks gaļas gabals me­tāla kārbā. Vai tad tu patiešām cerēji, ka es spēšu pierast pie tevis … Tagad? Ka es spēšu pielīdzināt tevi vecajam Kventam? Tev taču nav pat sejas!

Reproduktorā atskanēja trokšņi. Pēc cilvēka balss tie neizklausījās. Bet tad …

—   Izbeidz, — Kventins ierunājās no jauna, gandrīz lūdzoši. — Zinu, kas tev padomā.

—   Un tu to negribi saprast. Tikai agri vai vēlu tev nāksies to saprast neatkarīgi no tā, vai tu nogalināsi mūs vai ne. Šis… noti­kums … ir tikai nejaušība. Bet domas tavās smadzenēs augs aizvien lielākas. Un tu aiz­vien vairāk pārvērtīsies. Tu jau esi ievērojami pārvērties.

—   Tu esi jucis, — Kventins atteica. — Es taču neesmu … nekāds nezvērs.

—   Ak tev tā šķiet? Spried loģiski. Tu vēl neesi iedrošinājies to darīt, vai ne? — Tol- mens pastiepa cimdoto roku un salieca pirk­stus, uzskaitot pierādījumus. — Tu izmisīgi centies noturēt savu aizejošo cilvēcību, kuru mantoji piedzimstot. Tu paļaujies uz simbo­liem, it kā tie spētu atklāt īstenību. Kādēļ tu izliecies, ka ēd? Kādēļ gribi dzert brendiju no glāzītes? Tu taču zini, ka tikpat labi to varētu iegāzt tevī arī no petrolejas kannas.

—   Nē. Nē! Tā ir estētika …

—   Muļķības. Tu skaties televizoru. Lasi. Izliecies, ka esi cilvēks un spēj pat zīmēt ka­rikatūras. Tie ir izmisīgi, bezcerīgi centieni noturēt to, kas tev jau zudis, viena vienīga izlikšanās. Kāpēc tu jūti nepieciešamību šad un tad iemest pa malkam? Tāpēc ka neesi vēl, kā nākas, pielāgojies. Gribi izlikties par cil­vēku, kaut gan vairs neesi cilvēks.

—   Esmu … kā lai to saka, kaut kas la­bāks …

—   Iespējams … ja vien tu būtu piedzimis par mašīnu. Bet tu biji cilvēks. Tev bija cil­vēka ķermenis. Tev bija acis un mati, un lū­pas. Linda to atceras, Kvent. Tev vajadzēja pieprasīt šķiršanos. Nu padomā — ja tu šai sprādzienā būtu tikai sakropļots, viņa varētu par tevi rūpēties. Viņas palīdzība būtu tev ne­pieciešama. Bet tu taču esi pilnīgi patstā­vīgs, ne no viena neatkarīgs mehānisms. Viņa it veikli izliekas. Tas gan jāatzīst. Viņa cen­šas sev iestāstīt, ka tu neesi unikāls helikop- teris. Automāts. Slapju audu pika. Viņai nav viegli to izturēt. Viņa atceras tevi tādu, kāds tu biji agrāk.

—  Viņa mīl mani.

—   Žēlo, — Tolmens cietsirdīgi izlaboja.

Dziļajā klusumā pa debess globusu pārvie­tojās sarkanais kontrolpunkts. Ferns slepus aplaizīja lūpas. Dalkvists, acis piemiedzis, ne­kustīgi stāvēja un gaidīja, kas notiks tālāk.

—   Jā, — Tolmens turpināja, — skaties tais­nībai acīs. Un padomā par nākotni. Tev esot kaut kādi kompensējoši paralēlfaktori. Drīz vien tie aizstās visu cilvēcisko. Nepaies ilgs laiks, un tu vispār aizmirsīsi, ka esi bijis cil­vēks. Tad tu jutīsies laimīgāks. Jo šis process nav atkarīgs no tevis. Tu pamazām zaudē savu cilvēcību. Kādu laiku tu vēl vari izlik­ties, tomēr galu galā tam nebūs nekādas no­zīmes. Tu priecāsies, ka esi automāts. Tu sa­skatīsi skaistumu mehānismā nevis Lindā. Var būt, ka tas jau ir noticis. Var būt, ka arī Linda to zina. Tev nav ko baidīties no savas sirdsapziņas. Tu esi nemirstīgs. Tomēr es tādu nemirstību pat par velti nenemtu pretī.

—   Ven …

—   Es vēl esmu Vens. Bet tu gan esi ma­šīna. Tad tikai ņem un nogalini mūs, ja gribi un ja tas ir tavos spēkos. Pēc tam atgriezies uz Zemes un, kad atkal tiksies ar Lindu, ielū­kojies viņai acīs. Pavēro to, viņai pašai nezi­not. Tev nav grūti to izdarīt. Sim nolūkam tev tikai jāievieto lampā fotoelektriskais elements vai kas tamlīdzīgs.

—   Ven … Ven!

Tolmena rokas noslīga gar sāniem.

—   Labi. Kur tad tu slēpies?

Klusums ieilga, bet dzeltenajā plašumā sanēja nedzirdamas pār,domas. Pārdomas, ko, iespējams, varētu atrast katra transplanta smadzenēs. Pārdomas par eksperimenta eenu.

Par kādu eksperimenta cenu?

Pilnīga vientulība, nomācoša apziņa, ka cita pēc citas zūd vecās īpašības un ka dzīvas, siltas cilvēcības vietā stājas domājošs ne­zvērs?

Jā, viņš tika par to domājis — šis trans­plants, kas kādreiz bija saucies Bārts Kventins. Viņš vēl bija iegrimis domās, kad gudrie, ap­brīnojamie mehānismi, kas aizstaja ķermeni, gaidīja, lai sāktu spraigi darboties.

Vai es pārvēršos? Vai esmu vēl Bārts Kven­tins?

Vai ari viņi, cilvēki, uzskata mani par. . . Ko īsti par mani domā Linda? Vai es būtu … Vai esmu kļuvis .. . tas?

—   Uzkāp uz platformas, — Kventins teica. Viņa balsī viedās savāds nogurums un baiss miers.

Tolmens pamāja Fernam un Dalkvistam, kuri vienā mirklī atdzīvojās. Viņi devās aug­šup pa kāpnēm, katrs savā telpas pusē, abi kustējās piesardzīgi, pārsiedami virves pie katra nākamā pakāpiena.

—   Kur? — klusu jautāja Tolmens.

—       Pie sienas dienvidu pusē. Orientējieties pēc debess globusa. Esat jau gandrīz klāt… — Balss apklusa.

—   Jā?

Klusums.

—       Kas viņam lēcies? — no augšas sauca Ferns.

—   Kvent!

—       Ja … Ap platformas vidu. Kad pienāk- siet klāt, es pateikšu.

—        Uzmanīgi, — Ferns nobrīdināja Dal- kvistu. Viņš apmeta virvi ap margu un virzī­jās uz priekšu, acīm pārmeklēdams sienu.

Tolmens ar vienu roku noslaucīja apraso­jušo sejsega stiklu. Viņa seja un ķermenis mirka sviedros. Atbaidošā dzeltenā gaisma, f dziļais klusums, kurā grima mašīnas, kam vajadzēja apdullinoši dārdēt, — tas viss iz­raisīja briesmīgu nervu saspīlējumu.

—   Vai šeit? — sauca Ferns.

—* Kur, Kvent? — jautāja Tolmens. — Kur tu slēpies?

—       Ven, — šausmīgās, mokošās sāpēs sa­cīja Kventins. —• Nevar būt, ka tu teici, ko domā. Nevar būt. Tas ir… Man jāzina! Es domāju par Lindu!

Tolmens nodrebēja. Viņš aplaizīja lūpas.

—       Tu esi mašīna, Kvent, — viņš stingri noteica. — Tu esi automāts. Es taču nemēģi­nātu nogalināt tevi, ja tu vēl joprojām būtu Bārts Kventins.

Tad Kventins pārsteidzoši pēkšņi iesmējās.

—: Nu tas brīdis ir klāt, Fern! — viņš iesau­cās, un visos kabīnes kaktos nodimdēja un nodārdēja atbalsis. Ferns ieķērās margā.

Tā bija liktenīga kļūda. Virve, kas to turēja pie margas, pārvērtās cilpā, no kuras viņš ne­paguva atbrīvoties, jo laikus nepamanīja briesmas.

Kuģis salēcās.

Viss bija smalki aprēķināts. Fernu meta pret sienu, bet virve viņu atturēja. Milzīgais debess globuss sašūpojās, mezdams lokus kā Gargantijas mušu sitamais. Trieciena spēks acumirklī pārrāva Ferna virvi.

No vibrācijas sāka dunēt kabīnes sienas.

Tolmens piespiedās pie kolonnas un neno­vērsa skatienu no globusa. Tas joprojām šū­pojās, tikai svārstību loks saruka, jo zuda kustības inerce. No globusa izšļācās šķidrums un nopilēja uz grīdas.

Aiz margām parādījās Dalkvista ķivere.

—   Fern! — viņš iebļāvās.

Klusums.

—   Fern! Tolmen!

—   Esmu šeit, — atsaucās Tolmens.

—       Kur tad … — Dalkvists pagrieza galvu un blenza sienā.

Viņš iekliedzās.

Neķītras lamas vēlās pār viņa lūpām. Viņš norāva no jostas automātu un jau grasījās raidīt kārtu lejup, lai iznīcinātu aparatūru.

—       Dalkvist! — iekliedzās Tolmens. — Pa­gaidi!

Dalkvists nedzirdēja.

—       Es sašķaidīšu kuģi gabalu gabalos! — viņš ārdījās. — Es . ..

Tolmens izvilka savu automātu, atbalstīja stobru pret kolonnu un iešāva Dalkvistam galvā. Viņš noskatījās, kā pusdzīvais ķerme­nis nokaras pār margām, apveļas un sabrūk uz grīdas plātnēm. Tad viņš apvēlās ar seju pret zemi un palika guļam, nožēlojami stenē­dams.

—   Ven, — uzsauca Kventins.

Tolmens neatbildēja.

—   Ven!

—   Kas ir?

—   Izslēdz induktoru.

Tolmens piecēlās, grīļīgā solī piegāja pie aparāta un pārcirta vadus. Izdomāt kādu vienkāršāku paņēmienu viņš nebija spējīgs.

Pagaja krietns laiks, kamēr kuģis sasnie­dza Zemi. Apklusa strāvas izraisīto vibrāciju dūkoņa. Krēslainā, plašā vadības kabīne ta­gad izlikās dīvaini tukša.

—       Es atvēru lūku, — sacīja Kventins. — Denvera atrodas jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem. Aptuveni četru jūdžu attālumā tai pašā virzienā stiepjas šoseja.

Tolmens piecēlās, neredzošu skatienu pār­lūkodams telpu.

—       Tu mūs apmuļķoji, — viņš nomurmi­nāja. — Tu visu laiku spēlējies ar mums kā kaķis ar pel i. Mana psiholoģija …

—       Ne, — Kventins iebilda. — Tā būtu mani pieveikusi.

—   Ko…

—       Patiesība tu neuzskati mani par auto­mātu. Gribēji izlikties, taču tevi nodeva maza semantiska neprecizitāte. Tiklīdz sapratu, ko esi pateicis, tā atjēdzos.

—   I\o tad es pateicu?

—        Ka tu nemēģinātu mani nogalināt, ja es vēl joprojām būtu Bārts Kventins.

Tolmens lēni izkāpa no skafandra. Kuģī plūda svaigs, tīrs gaiss. Viņš nesapratnē pa­purināja galvu.

—   Nu un tad?

Kventins sāka smieties, siltie, cilvēciskie smieklu zvārguļi pieskanēja visu kabīni.

—       Mašīnu var apstādināt vai izjaukt, Ven, — viņš paskaidroja. — Bet to nevar no­galināt!

Tolmens nebilda ne vārda. Atbrīvojies no smagā skafandra, viņš domīgi pagriezās pret izeju un atskatījās.

—   Durvis ir vaļā, — Kventins teica.

—   Tu ļauj man aiziet?

—        Kvebekā es sacīju, ka tu aizmirsīsi mūsu draudzību ātrāk nekā es. Labāk pasteidzies, Ven, kamēr nav par vēlu. Iespējams, ka Den­vera jau izsūtījusi helikopterus.

Tolmens jautājoši pārlūkoja plašo telpu. Kaut kur, kādā metāla ligzdā, vareno agre­gātu aizsegā slēpās mazs metāla cilindrs. Bārts Kventins …

Rīkle kļuva sausa. Viņš norija siekalas, at­vēra un tūlīt pat aizvēra muti.

Tolmens apgriezās uz papēža un devās laukā. Drīz apklusa arī viņa soļu troksnis.

Palicis mēmajā kuģī viens, Bārts Kventins gaidīja ierodamies inženierus, kuri atkal sa­gatavos viņa ķermeni lidojumam uz Kalisto.

UZ REDZĪTI!

Vecais Jensijs — ko tur var darīt — ir pats ne­lietīgākais cilvēks zemes virsū. Neesmu re­dzējis tik nekaunīgu, ietiepīgu, stulbu, prastu nešķīsteni. Viņa liktenis sasaucas ar vienu piedzīvojumu, ko pirms laba laika pastāstīja kāds paziņa. Viņa vārds gan piemirsies — iespējams, ka Lūiss, bet varbūt arī Tamer- lans, — taču viņš reiz izteicās tā: kaut visai pasaulei būtu tikai viena galva, šim būtu vieglāk nocirst.

Jensijs, par nelaimi, aizprātojās tiktāl, ka visa pasaule esot sazvērējusies pret viņu, sa­sper jods, ja tā neesot. Tas nu bija gatavais posts pat mums, Hogbeniem.

Bet tas Jensijs ir nelietis. Tārbelu ģimeni neviens lāgā neieredz, taču Jensijs noriebās pat šiem pašiem. Viņš mitinājās mazā vienis­tabas būdelē aiz Tārbelu mājas un nelaida nevienu sev tuvumā, un pieņēma tikai šādus, tādus produktus, ko iestūma pa durvīs izzā­ģētu pusapaļu caurumu.

Pirms gadiem desmit notika zemes pārmē­rīšana, vai, un tā nu iznāca, ka Jensijs sapi­nās nez kādās juridiskās padarīšanās un bija spiests pierādīt savas skvotera tiesības uz ze­mes pleķi." Vajadzēja nodzīvot uz vietas kādu gadiņu. Bet tad viņš sastrīdējās ar sievu un pārvācās uz mazo budēli ārpus īpašuma robe­žām, un teica, lai jau tā zemīte tiekot valstij, viņam esot vienalga, toties savu ģimeni viņš pārmācīšot gan. Viņš zināja, ka sieva mīl šad tad iemest par to naudiņu, ko ienes runkuļu lauciņš, un baidās, ka tik valsts to nenoņem.

Tomēr izrādījās, ka pēc šī zemes pleķa ne­viens nekāro. Tas bija paugurains un gluži kā nosēts akmeņiem, bet Jensija sievas bažas nemazinājās, un viņa lūdza Jensiju atgriez­ties, bet šis bija pārāk nekrietns, lai paklau­sītu.

Jensijs Tārbels dzīvoja tai būcenī bez jeb­kādām ērtībām, bet viņš bija tiklab stulbs, kā neķītrs. Drīz vien no sitiena pa galvu no­mira misis Tārbela; akmens, ko viņa svieda uz būceni kalnā, atlēca atpakaļ un trāpīja viņai pašai. Dzīvi palika Tārbelu astoņi dēli un Jensijs pats. Tomēr no savas būdas viņš nešķīrās.

Var jau būt, ka šis tur nonīktu tik ilgi, ka­mēr sapūtu un uzbrauktu debesīs, ja vien Tār- beli nebūtu sākuši ķīvēties ar mums. Cietām, cietām — viņi taču nevar mums nekā pada­rīt. Bet tad tēvocis Less, kas tobrīd viesojās pie mums, pārskaitās un paziņoja, ka viņam apnicis spurgt gaisā kā paipalai, līdzko no krūmiem atskan šāviens. Brūces viņam aiz- dzīst ātri, bet augšā nākot virsū reiboņi, jo gaiss divu trīs jūdžu augstumā ir retināts.

Tā nu tas turpinājās, un nevienam nekas nenotika, kas, domājams, sakaitināja astoņus brāļus Tārbelus vēl vairāk. Reiz kādu nakti viņi sametās kopā un iebruka mūsmājās ar šautenēm rokās. Mums tādi skandāli nepatīk.

Tēvocis Lems — tēvoča Lesa dvīņu brālis, tikai viņiem abiem ir krietna gadu starpība — bija nolicies ziemas guļā, tā ka viņu šitie ku­mēdiņi neskāra. Bet mazuli — lai viņam ilgs mūžs — pārvietot nav visai ērti, saviem četr­simt gadiņiem viņš ir tīri brangs — mārciņas trīssimt sanāks.

Mēs visi varējām kaut kur nozust un pa­slēpties vai arī uz laiku apmesties ielejā, Pai- pervilas pilsētiņā, bet kā lai pamet vectētuku augšstāvā, bez tam vēl biju paguvis iemīļot savu propesoriņu, kas glabājas pudelē. Arī viņu negribējās pamest — tādā jandāliņā pu­dele saplīsīs viens divi, astoņi brāļi Tārbeli droši vien ieradīsies krietnā dūšā.

Tas propesors ir vīrs uz goda, lai gan pā­rāk daudz prāta viņam nekad nav bijis.

Apsaukā mūs par mutantiem — ej nu sazini, kas tie tādi, — un vēl plātās ar nez kādām drau­dzenēm, kuras saucot par hromosomām. Pro­pesors apgalvo, ka šīs esot pamatīgi apsta­rojušās un tad laidušas pasaulē pēcnācējus — ne īsti dominantmutācijas, ne īsti Hogbenus, bet es to allaž jaucu ar apaļgalvju sazvēres­tību vēl vecajā pasaulē. Skaidrs, ka ne īstajā vecajā pasaulē. Tā jau sen nogrimusi.

Tā, klausīdami vectētuka padomam turēt muti, nogaidījām, kad astoņi brāļi Tārbeli iebruks mūsmājās, bet paši pataisījāmies ne­redzami, mazuli ieskaitot. Sākām gaidīt, kad tas beigsies, bet tā arī nesagaidījām.

Kad visa māja bija izvandīta un krustām šķērsām izstaigāta, astoņi brāļi Tārbeli no­kāpa pagrabā. Tas bija bēdīgāk, nebijām to paredzējuši. Kā jau sacīju, mazulis pataisījās neredzams kopā ar cisternu, kurā viņu turam, bet cisterna nevar pārvietoties tik veikli kā mēs.

Viens no brāļiem Tārbeliem kā gāja, tā uz- drāzās virsū cisternai un salauza kāju. Kā viņš lādējās! Augošs bērns nedrīkst dzirdēt tādas lietas, tomēr pārspēt vectētuku viņam neizdevās, tā ka es neiemācījos nekā jauna.

Viņš tātad neganti lamājās, lēkāja apkārt, bet te pēkšņi nosprakstēja medību bise. Droši vien gailis bija turējies uz goda vārda. Troksnis uzmodināja mazuli, viņš nobijās un laida vaļā brēcienu. Tik nelabu baurošanu dzirdēju pir­moreiz, lai gan man ir nācies noskatīties, kā cilvēki nobāl un dreb, līdzko mazulis sāk tau­rēt. Mūsu pašu propesors vienreiz izteicās, ka mazulis izčiepstot infraskaņu. Vai tu redzi, ko?

Vispār septiņi braji no astoņiem nepaguva ne iepīkstēties, kad sakrita kaudzē cits citam virsū beigti un pagalam. Astotais uzrikšoja pa pagraba trepēm augšā un drebēja kā apšu lapa, apgriezās un laida ļekas vaļā. Viņš, li­kās, bija tā apstulbis, ka neapjēdza, kurp skrien. Mēs pat nepaguvām viņu brīdināt, kad šis jau bija uzaulēkšojis augšstāvā un ieskrē­jis tieši krūtīs vectētukam.

Nu sanāca pavisam dumji: vectētuks bija tā aizrāvies, mūs izrīkodams, ka pats bija pil­nīgi aizmirsis pataisīties neredzams. Un droši vien, uzlūkojis vectētuku, astotais brālis Tār- bels uz vietas izlaida garu. Nokrita gar zemi kā nodīrāts jenots. Nezinu, kas tur īsti notika, tomēr jāpiebilst, ka tonedēļ vectētuks neiz­skatījās visai labi. Viņš bija savārdzis.

—   Kā jūties, vectētuk? — Šķiet, biju ievai­cājies nelaikā. Viņš izlamāja mani.

—   Nav mana vaina, — es taisnojos.

—   Pie Kristus asinīm! — viņš nikni iesau­cās. — Kāda nožēlojama tukšpauru kompā­nija man jāsauc par saviem pēcnācējiem! No­liec mani vietā, mazais nelga.

Es iebāzu viņu atpakaļ maisā, viņš pagrozī­jās un aizvēra acis. Piebilda vēl, ka gribot no­snausties, un piekodināja nemodināt līdz pas­tardienai. To viņš domāja visā nopietnībā.

Mums pašiem nācās izprātot, kā rīkoties tā­lāk. Māmiņa sacīja, ka mēs neesot vainīgi un ka vienīgais, kas stāvot mūsu spēkos, esot sa­kraut astoņus brāļus ķerrā un pārstumt mā­jās, ko arī izdarīju. Ceļā mani sāka urdīt tāds kā nemiers — neparko nevarēju izdomāt, kā pieklajīgāk paziņot par notikušo. Turklāt mā­miņa bija piekodinājusi runāt smalkjūtīgi.

«Pat seskam dažreiz ir skumji ap sirdi,» viņa piebilda.

Ķerru ar astoņiem brāļiem Tārbeliem at­stāju krūmos, bet pats devos pa nogāzi aug­šup, kur ieraudzīju Jensiju ar grāmatu rokā gozējamies saulītē. Vēl arvien nezināju, ko sacīt. Pagrozījos apkārt, svilpodams «Jenkiju Dūdlu». Jensijs necēla ne ausu.

Viņš ir mazs, nejauks, netīrs vīrelis ar kaz- bārdiņu. Ne vairāk kā piecas pēdas garš. Osās salipusi tabaka, taču es nodarītu vecajam Jensijam pāri, ja rādītu viņu kā nevīžu vien. Stāsta, ka viņš mēdzot spļaut bārdā, lai ķertu mušas un vēlāk norautu tām spārnus.

Aci nepamirkšķinājis, viņš pagrāba akmeni un aizlaida to man pār galvu.

—   Aizveries un šļūc pa diegu, — viņš teica.

—   Dzirdu un paklausu, mister Jcnsij, — es atbildēju, atviegloti uzelpojis, un gribēju jau iet. Bet tad iedomājos, ka māmiņa droši vien mani noslānīs, ja neizpildīšu rīkojumu, tādēļ es tikai apmetu līkumiņu, nostājos Jensijam aiz muguras un palūrēju, ko šis lasa. Izska­tījās tīri pēc grāmatas. Tad pagājos vēl ga­baliņu un biju šim līdzās.

Viņš sāka krekšķināt bārdā.

—   Kas jums par smuku bildīti, mister Jen- sij, — es ierunājos.

Viņš irgājās neatņemdamies, it kā tas būtu šo iepriecinājis.

—   Vai ne ko! — viņš izsaucās un iebelza ar dūri pa savu veco, kaulaino dibengalu. — Ak tu kungs! No skatīšanās vien 'top vieg­lāk ap sirdi.

Grāmata tā tomēr nebija. Jensijs būrās žur­nālā, tādus pārdod mūsu Paipervilā. Visu at­šķirto lappusi aizņēma attēls. Mākslinieks, kas to darinājis, it labi pieprata zīmēšanu. Tiesa, ne tik labi, cik tas mākslinieks, ar kuru iepazinos Anglijā. Ja nemaldos, viņu sauca Krukšenks [15] vai krukbeks, vai tamlīdzīgi.

Vienalga, tā bildīte, kurā blenza Jensijs, arī bija ko vērta. Tajā bija sazīmēts vesels lē­rums cilvēku, visi pilnīgi vienādi, un viņi nāca laukā no mašīnas, kas — to uzreiz varēja pa­teikt -— nedarbojās. Bet tie cilvēki līdzinājās cits citam kā ūdens lāses. Tad vēl tur viens sarkans briesmonis ar izvalbītām acīm nez kāpēc ķerstīja meiteni. Smuka bildīte.

—   Ak, ja tā notiktu dzīvē, — Jensijs sa­cīja.

—       Tas nemaz nav tik grūti, — es paska-i^- roju. — Tikai tas daikts galīgi nekur neder. Pietiek ar bļodu un vecu bleķa gabalu.

—   Ej nu!

—   Palūk, — es turpināju. — Re, kur apa­rātiņš, kas vienu zēnu pārvērš daudzos zēnos. Tas ir aplami uzbūvēts.

—   Man domāt, tu mācētu labāk? — viņš pikti pārtrauca.

—   Vienreiz mēs tādu sameistarojām, — es sacīju. — Neatminu, ko tētuks gribēja, bet viņš bija palicis parādā kādam cilvēkam, vārdā Kedmuss. Kad Kedmusam steidzīgi ievajadzējās daudz karavīru, tētuks izdarīja tā, lai no Kedmusa iznāktu vesels pulks zal­dātu. Ko domā! Es pats arī māku!

—   Ko tu tur muldi? — Jensijs noprasīja. — Ne jau tur jāskatās. Es tak runāju par sar­kano briesmoni. Vai redzi, ko viņš grasās da­rīt? Nokost galvu tam smukajam skuķēnam. Re, kas šim par ilkņiem! He-he-he. Ja es būtu viņa vietā! Tad gan pārkostu rīkles visiem ļautiņiem.

—   Pats savai ģimenei jau nu nepārkostu vis, varu saderēt, — es teicu, beidzot paredzē­dams iespēju paziņot sēru vēsti smalkjūtīgi.

—   Nav ko derēt, — viņš iebilda. — Samak­sā savus parādus, ne no viena nebaidies un neslēdz derības. Azarta spēles ir grēks. Ne­kad neesmu ielaidies derībās un allaž nomak­sāju savus parādus. — Viņš apklusa, paka­sīja bārdiņu un nopūtās. — Visus, izņemot vienu, — viņš drūmi nobeidza.

—   Kā tas gadījās?

—   Ak, biju palicis parādā vienam cilvē­kam. Tikai nekādi nevaru viņu atrast. Būs pa­gājis gadu trīsdesmit, kopš viņš pazudis. To­dien es piedzēros un iesēdos vilcienā. Pa ce­ļam, liekas, biju aptīrījis kādam kabatas, jo atradu ķešā tik prāvu naudas žūksni, ka ar to varētu aizbāzt rīkli zirgam.

—   Nē, ser, — es iebildu. — Mēs runājām par jūsu ģimeni.

—   Aizveries! — vecais Jensijs uzkliedza. — Bet tas gan bija varens joks. — Viņš aplai­zīja ūsas. — Vai esi dzirdējis tādu vārdu kā Ņujorka? Kaut kur ārzemēs. Nekā nevar sa­prast, ko šie tur runā. Nu vienalga, tur es arī satiku to vīru. Bieži domāju, kaut varētu viņu vēlreiz redzēt. Godīgi ļaudis, tādi kā es, nevar pat nomirt, nesamaksājuši ietaisītos parādus.

—  Vai jūsu astoņiem zēniem arī bija kādi parādi? — es apvaicājos.

Viņš pašķielēja uz mani, papliķēja pa savu kaulaino kāju un pameta ar galvu.

—   Nu es saprotu, — viņš teica. — Vai tik nebūsi mazais Hogbens?

—   Būšu gan. Sonks Hogbens.

—   Esmu šo to dzirdējis par jums, Hogbe- niem. Visi burvji, ko?

—   Nē, ser.

—   Ko dzirdēju, to dzirdēju. Par jums runā visa apkārtne. Ļaunie gari, lūk, kas jūs esat. Lasies prom, ko vēl gaidi.

—       Es jau eju, — es attraucu. — Tikai at­nācu pateikt, ka pats savu ģimeni jūs diem­žēl nevarētu apkost, pat ja pārvērstos tādā briesmonī kā tajā bildītē.

—   Mani neviens neatturēs!

—   Var jau būt, — es atteicu, — bet visi jū­sējie jau pārcēlušies uz viņsauli.

Dzirdot jaunumu, vecajam Jensijam uznāca smiekli. Beidzot, atguvis elpu, viņš izdvesa:

—   Nevar būt! Nu tad tie velni būs jau ellē, tur viņiem īstā vieta. Kā tas notika?

—   Nelaimes gadījums, — es sāku stāstīt. — Mazulis nopļāva septiņus, un vectētuks no­pļāva astoto, tā sacīt. Mums nebija padomā nekas ļauns.

—   Nekas ļauns nav noticis, — Jensijs at­bildēja, atkal ieķiķinādamies.

—   Māmiņa sūta atvainošanos un jautā, ko lai iesāk ar viņu mirstīgajām atliekām. Man jāstumj atpakaļ ķerra.

—   Ved viņus prom. Man viņi nav vaja­dzīgi. Labi, ka esmu ticis vaļā no šitiem sa­lašņām, — vecais Jensijs teica. Es tikai teicu «lai notiek» un devos prom. Bet tad viņš ie­bļāvās un pavēstīja, ka esot pārdomājis. Lika gāzt šos tepat laukā. Cik varēju noprast — bet viegli tas nenācās, jo Jensijs zviedza vienā gabalā —, viņš gribēja šos paspārdīt.

Es izdarīju pēc viņa prāta un devos uz mā­jām, un, ēdot vakariņas — bija reņģes ar pu­pām un pašbrūvētais —, pastāstīju māmiņai, kā man gājis. Viņa bija izcepusi arī kukurū­zas plācenīšus. Mēli varēja norīt. Es atzvēlos krēslā, pilnīgi pārliecināts, ka esmu nopelnījis atpūtu, un iegrimu pārdomās, sajuzdams sevī patīkamu siltumu. Centos iztēloties, kā manā māgā varētu justies tāda pupa. Bet šai laikam vienalga.

Nepagāja ne pusstunda, kad ārā iekviecās veprēns, it kā no kājas spēriena, tad pie dur­vīm pieklaudzināja. Tur stāvēja Jensijs. Tikko ienācis, viņš izvilka no biksēm raibu mutautu un sāka šņaukāties. Platām acīm pavēros mā­miņā. Nevarēju saprast, kas šim lēcies.

Tētuks ar tēvoci Lesu bija nolīduši maliņā un dzēra kukurūzas šņabi, šad tad iespurgda­mies smieklos. Viņi, rādās, jutās it omulīgi, jo galds starp viņiem šūpoties šūpojās. Ne­viens tam nepieskārās, taču galds līgojās, cenzdamies uzkāpt uz kājas te tētukam, te tēvocim Lesam. Viņi rotaļājās tikai domās, gribēdami pieķert viens otru neuzmanībā.

Māmiņai neatlika nekas cits kā rīkoties pašai, un viņa uzaicināja veco Jensiju piesēst un iebaudīt pupas. Viņš iešņukstējās.

—   Kas tad jums, kaimiņ, bēdas, vai? — mā­miņa pieklājīgi apprasījās.

—   Un kā vēl, — Jensijs šņaukādamies gau­dās. — Esmu pagalam vecs.

— Tiesa kas tiesa, — māmiņa piekrita. — Varbūt ne tik vecs kā Sonks, bet traki veca vīra izskats jums ir gan.

—   E? — Jensijs novilka, blenzdams mā­miņā. — Sonks? Sonkam nav vairāk par sep­tiņpadsmit, lai cik liels viņš būtu.

Māmiņa saminstinājās.

—  Vai tad es teicu «Sonk»? — viņa ātri at- ģidās. — Tas jau Sonka vectētuks. Ari viņu sauc Sonks.

Tā nav vis, un vectētuks pats neatceras savu īsto vārdu, tik sen tas bijis. Bet savā mūžā viņš saucies daudzos vārdos, piemēram, par pravieti Eliju un tamlīdzīgi. Es pat neņemos apgalvot, vai Atlantīdā, no kurienes nāk vec­tētuks, tādi vārdi vispār bijuši. Viņus tur ap­zīmējuši ar numuriem, vai. Taču tas nav sva­rīgi. *

Vecais Jensijs tātad šņaukajas, vaidēja un stenēja, lai iznāktu tā, it kā mēs būtu noslak­tējuši viņa dēlus un viņš būtu palicis pasaulē viens kā stabs. Vēl pirms pusstundas viņš par to necēla ne ausu, un tā es arī pateicu. Tomēr viņš piebilda, ka nemaz neesot apjēdzis, ko es šim sakot, un lika vēl aizvērties.

—   Ģimenīte man varēja būt vēl lielāka, — viņš sacīja. — Agrāk bija vēl divi zēni — Zebs un Robijs —, bet vienreiz es šos ņēmu un nošāvu. Nevarēju paciest, kā viņi lūr uz mani. Bet jums, īlogbeniem, vienalga nav tie­sību nokaut manus bērniņus.

—   Mēs tak netīšām, — māmiņa taisnojās. — Noticis nelaimes gadījums. Ja jūsu zau­dējumu varētu kaut kā atlīdzināt, mēs lab­prāt.

—   Tā arī es domāju, — vecais Jensijs no­teica. — Pēc visām šitām izrīcībām tas būtu darāms pirmām kārtām. Nav svarīgi, vai ma­nus puisīšus nobendējis jūsu mazulis, kā melš Sonks. Pēc manām domām, par to jāatbild vi­siem Hogbeniem. Bet es uzskatītu lietu par izbeigtu, ja jūs izdarītu man nelielu pakalpo­jumu. Turēt uz kaimiņiem, ļaunu prātu nemaz nav labi.

—   Bet lūdzu, — māmiņa sacīja, — ja tik tas ir mūsu spēkos.

—   Domāju gan, — vecais Jensijs atbildēja. — Iztaisiet no manis daudz daudz ļaužu, ti­kai uz kādu brītiņu.

Ei, ko jūs, vai domājat klausīt Mede- jai? — tētuks jautāja, apdzēries tiktāl, ka vairs neapjēdza it neko. — Neticiet viņai. Ar Peleju viņa izspēlēja ļaunu joku. Kad bija sacirtusi šo gabalos, nabadziņš tā arī palika guļam, beigts un pagalam. Viņš nekļuva vis jauns, kā solīts.

— Ko, ko? — Jensijs nesaprata. Viņš iz­vilka no kabatas to pašu veco žurnālu, un tas atšķīrās lappusē ar smuko bildīti.

—   Paskat nu, — viņš rādīja. — Sonks melš, ka jūs šito numuru pieprotot. Un visa apkārtne zina, ka jūs, Hogbeni, esat burvji. Sonks stāsta, ka reiz jūs to joku esot izstrā­dājuši ar kaut kādu Mesiju.

—   Viņš domā Kedmusu, — es paskaidroju.

Jensijs pavicināja žurnālu. Viņa acīs pa­manīju savādu spīdumu.

—   Te tak skaidri redzams, — viņš nepa­cietīgi turpināja. — Cilvēks iekāpj tai daiktā un tad atkal nāk laukā veseliem dučiem.

Burvestība. Pazīstu jūs, Hogbenus. Varat vest ap stūri pilsētniekus, bet mani jūs neapmuļķo- siet. Visi jūs esat gatavie burvji.

—   Neesam, — tētuks iesaucās no sava kakta. — Kur tas laiks.

—   Esat gan, — Jensijs neatlaidās. — Esmu dzirdējis, ko ļaudis runā. Bet šito, — viņš no­rādīja uz tēvoci Lesu, — šito esmu manījis skrienam pa gaisu. Un, ja tā nav burvestība, tad es nezinu, kas tā ir.

—   Patiešām? — es pavaicāju. — Tas ir pavisam vienkārši. Vajag tikai . . .

Bet māmiņa lika man apklust. — Sonks melš, ka jūs šito joku pieprotot, —- viņš atkārtoja. — Kamēr es sēdēju un būros žurnālā, prātā iešāvās laba doma. Pats par sevi saprotams, to zina ikviens — jebkurš burvis var vienlaicīgi atrasties divās dažādās vietās. Kālab tad šis nevar atrasties vienlai­cīgi trijās dažādās vietās?

—   Nav nekādas starpības, — māmiņa pie­krita. — Tikai te nekādu burvju nav. Tas jau izklausās tīri pēc zinātnes, ko te visriņķī dau­dzina. To visu ļaudis vienkārši izdomājuši. Patiesībā tādas lietas nemaz nenotiek.

—   Nu labi, — Jensijs teica, nolikdams žur­nālu. — Divās vai trijās, vai daudzās. Cik cilvēku ir pasaulē?

—   Divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņ­simt deviņpadsmit, — es atbildēju.

—   Tādā gadījumā …

—   Paga, paga, — es ieteicos. — Tagad jau ir divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni de­viņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt divdesmit. Mīļš kā cālēns.

—  'Puisēns vai meitenīte? — māmiņa ap­prasījās.

—   Puisēns, — es paziņoju.

—   Kālab nevarētu izdarīt tā, lai es vienlai­cīgi atrastos visās divi miljardi vietās? Tikai kādu pusminūti. Pietiks. Vairāk nemaz neva­jag.

—   Kam pietiks? — māmiņa jautāja.

Jensijs blēdīgi pablenza uz mani.

—   Man jānokārto rēķini, — viņš sāka. — Gribu atrast vienu cilvēku. Nelaime tā, ka nezinu, kur viņu meklēt. Pagājis traki ilgs laiks. Bet man viņu vajag kā ēst. Nevarēšu mierīgi dusēt kapā, kamēr nebūšu nomaksājis visus parādus, un nu jau veselus trīsdesmit gadus kā nevaru, tā nevaru norēķināties ar vienu cilvēku. Traks var palikt.

—   Cik cēli no jūsu puses, kaimiņ, — mā­miņa atzina.

Jensijs nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē.

—   Grūts darbs stāv priekšā, — viņš sū­rojās. — Pārāk ilgi esmu atlicis to uz vēlāku laiku. Vispār gribēju, lai mani astoņi zēni kādudien sadabon to cilvēku rokā, tātad sa­protiet paši, cik satriekts es jūtos, jo tie draņ­ķa salašņas ir noslaktēti bez brīdināšanas. Interesanti, kā lai es to vīru tagad atrodu?

Māmiņa nobažījusies pasniedza Jensijam krūku.

—   Uh! — viņš nosprauslojās, iebaudījis dzērienu. — Tā jau gatavā elles dzira. Uh!

Tad viņš ierāva vēl vienu malku, ievilka gaisu nāsīs un, dusmīgi saviebies, uzlūkoja māmiņu.

—   Ja cilvēks sataisījies nozāģēt koku, bet kaimiņš salauž zāģi, tad šim kaimiņam, man domāt, būtu jāaizlienē savs zāģis. Vai tā nav?

—   Protams, — māmiņa piekrita. — Tikai mums diemžēl nav astoņu dēlu, ko aizlienēt.

—   Jums ir kaut kas labāks, — Jensijs teica. — Sasodītā melnā maģija, lūk, kas. Es nesaku ne jā, ne nē. Tā ir jūsu darīšana. Bet, kad jūs ņemat un nokaujat manus nelaimīgos puisīšus un tāpēc man izjūk visi nākotnes plāni, tad vajag prasties skādi atlīdzināt. Tik­līdz būšu atradis to vīru un nokārtojis rēķi­nus, vairāk nekā man nevajadzēs. Atzīstieties, vai nav svēta patiesība, ka jūs varat iztaisīt no manis veselu lērumu manu dubultnieku?

—   Kāpēc ne, domāju, ka to var gan, — mā­miņa teica.

—   Un vai arī tā nav skaidra patiesība, ka jūs varat noburt tos dubultniekus tā, lai viņi skrien kā vējš un pagūst apraudzīt ikvienu visā plašajā pasaulē?

—   Tas ir pavisam vienkārši, — es atsaucos.

—   Ja tā, — Jensijs prātoja tālāk, — nebūs grūti atrast to vīru un atdot to, kas šim pie­nākas.

Viņš nošņaukājās.

—   Esmu goda vīrs. Nevaru mirt, nenomak­sājis parādus. Sasper jods, ja esmu ar mieru mūžīgi cepties elles liesmās kā jūs, grēkāži Hogbeni.

—   Blēņas, — māmiņa atteica, — domāju, ka pratīsim izlīdzēt, kaimiņ, ja jau jums tā deg. Jā, ser, lai notiek, kā vēlaties.

Jensija garastāvoklis manāmi uzlabojās.

—  Apsolāt? — viņš jautāja. — Vai varat apzvērēt pie sava goda vārda?

Māmiņa tā kā drusku apmulsa, bet Jensijs atkal izvilka savu raibo mutautu, un māmiņa piekāpās un svinīgi apsolīja šim palīdzēt. Jen­sijs sarosījās.

—   Cik ilgi tā buršanās vilksies? — viņš ap­vaicājās.

—   Nekādas buršanās nebūs, — es paskaid­roju. — Kā jau sacīju, mums vajadzīgs tikai bleķa gabals un mazgājamā bļoda. Daudz lai­ka tas neprasīs.

—   Tūdaļ būšu atpakaļ, — Jensijs ķiķinā­dams noteica un izskrēja laukā, smiedamies pilnā kaklā. Drāžoties pāri pagalmam, viņš gribēja iespert cālēnam, bet netrāpīja un sāka smieties vēl negantāk. Acīmredzot viņš jutās lieliski.

— Labāk ķeries pie darba, lai tas daikts ir gatavs, — māmiņa teica. — Kusties nu.

—   Tūlīt, māmiņ, — es atsaucos, tomēr kādu brīsniņu paliku sēžam, domās iegrimis. Viņa paķēra slotaskātu.

—   Zini, māmiņ …

—   Nu?

—   Nekas, — es sacīju un izvairījos no slo- taskāta. Gāju ārā, cenzdamies tikt skaidrībā, kas man nedod miera. Kaut kas urdīja, tikai netiku gudrs, kas īsti. Negribējās meistarot to daiktu, lai gan tas nebija nekas ļauns.

Es tomēr iekārtojos aiz malkas šķūņa un sāku strādāt. Viss darbs aizņēma minūtes des­mit, bet es jau neko nesteidzos. Tad paņēmu daiktu un gāju uz māju, un teicu, ka tas ga­tavs. Tētuks lika man apklust.

Tā es sēdēju un lūkojos uz savu izgudro­jumu, un tomēr man bija tāds nemierīgs prāts. Noteikti Jensija dēļ. Beidzot es ievēroju, ka viņš pametis savu žurnālu, es to paņēmu un sāku lasīt stāstiņu pie tās bildītes, mēģinā­dams kaut ko saprast. Kas to deva.

Tur bija rakstīts par kaut kādiem trakiem kalniešiem, kas protot lidot. Nekā pārdabiska tur nav, es tikai nevarēju saprast, vai rakst­nieks runā nopietni vai joko. Man rādās, ka cilvēki jau tāpat ir smieklīgi, tā ka nav ko pa­darīt tos vēl smieklīgākus.

Turklāt par nopietnām lietām jārunā no­pietni, un, kā reiz izteicās mūsu propesors, pa­saulē ir šausmīgi daudz cilvēku, kas tic zināt­nei un ņem to pilnīgi nopietni. Pieminot zi­nātni, viņam ikreiz iekvēlojās acis. Labi tikai,

ka tajā stāstiņā nebija skuķu. No skuķiem man allažiņ sametās tā jocīgi ap dūšu.

No šitās spriedelēšanas tik un tā nebija ne­kādas jēgas, tāpēc nokāpu pagrabā parota­ļāties ar mazuli. Cisternā yiņam jau kļuvis par šauru. Mani ieraugot, viņš nopriecājās. Nomirkšķināja visas četras ačeles pēc kārtas. Blēdis tāds.

Bet man visu laiku nedeva miera tas stās­tiņš žurnālā. Iekšā tā vien kņudēja, gluži kā pirms tā lielā Londonas ugunsgrēka. Toreiz daudz ļaužu apmira arī no kādas sērgas.

Tad es atcerējos, ka vectētuks reiz ieminē­jās par tiem laikiem, kad nogrimusi Atlan- tīda, — toreiz viņu tāpat kratījuši drebuļi. Tiesa, vectētuks prot ieskatīties nākotnē, lai gan tas nemaz nav labi, jo pasaulē viss mai­nās. Es pats to vēl nemāku. Jāpaaugas — tad. Bet man uzmācās tāda kā nojauta, ka notiks kaut kas nelāgs, lai gan pagaidām vēl nekas nebija atgadījies.

Biju tik ļoti noraizējies, ka gandrīz vai gri­bēju modināt vectētuku. Bet tieši tad uz kāp­nēm atskanēja soļi, tāpēc devos uz virtuvi, bet Jensijs jau bija priekšā un tempa māmiņas piedāvāto kukurūzas pašbrūvēto. Tikko uzlū­koju to veco nelgu, mani atkal pārņēma ne­laba nojauta.

Jensijs nošņācās: «Uh», nolika krūku un apvaicājās, vai mēs esot gatavi. Tad es pa­rādīju savu meistardarbu un paskaidroju, ka šī ir tā ierīce, ko viņš par to saka.

—   Sitas nieciņš? — Jensijs nobrīnījās.

—  Vai tad nelabo nepiesauksiet?

—       Nav ne mazākās vajadzības, — ierunā­jās tēvocis Less. — Pietiks ar tevi pašu, ak tu, apšņabotais zābaks.

Jensijam tas, šķiet, glaimoja.

—   Tāds nu es esmu, — viņš atsaucās.

—  Dumjš kā zābaks un pilns līdz malām. Kā tā mašīna darbojas?

—       Vienkārši, — es atbildēju. — Tā sašķels jūs daudzos Jensijos, tas ir viss.

Tētuks visu laiku bija sēdējis un klusējis, bet tad laikam pieslēdzies kāda propesora smadzenēm, jo sāka gvelzt visvisādus niekus. Viņš pats nezina neviena četrzilbīga vārda.

Tiesa, arī man nav nekādas vēlēšanās tos mācīties — sarežģī vienkāršas lietas, vairāk nekā.

—        Katra dzīva būtne, — tētuks sāka, plātī­damies kā negudrs, — ir elektromagnētiska iekārta, kas izplata zināma veida starojumu gan no smadzenēm, gan no ķermeņa. Mainot polaritāti, katrs jūsu atoms, Jensij, automā-.ļ tiski pievienosies ikvienam esošajam dzīvas būtnes atomam, jo pretpoli pievelkas. Bet vis­pirms jūs iekāpsiet Sonka agregātā, kur tik­siet sašķelts …

•— Ei, ei! — Jensijs iebļāvās.

Tētuks, iedomīgs kā pāvs, runāja tālāk:

—       … elementārās elektronu daļiņās, ku­ras var pavairot bezgalīgi, gluži tāpat, kā no viena portreta var izgatavot miljoniem vie­nādu kopiju — pozitīvu vietā negatīvu.

Tā kā attālumi mūsu planētas ietvaros elektromagnētiskajiem viļņiem ir viegli pār­varami, tad katra kopija momentāni nokļūs telpā, ko aizņem visi pārējie Zemes iedzīvo­tāji, — tētuks runāja un runāja, bet man jau metās nelabi. — Bet, tā kā divi ķermeņi nevar vienlaicīgi atrasties vienā un tajā pašā tel- pas-laika punktā, notiks zināma telpiska mo- dulācija, kuras rezultātā ikvienai Jensija ko­pijai būs jāatkāpjas aptuveni divas pēdas no attiecīgā indivīda.

—   Jūs aizmirsāt uzzīmēt maģisko piec­stūri, — Jensijs, tramīgi apkārt lūkodamies, aizrādīja. — Tā ir pati lielākā buršanās, kas man tagad jāpiedzīvo. Jūs taču teicāt, ka ne­piesaukšot nelabo?

Varbūt pie tā vainojams Jensija ģīmis, jo tobrīd viņš tik tiešām izskatījās pēc paša nelabā, bet es vairs nespēju izturēt to ērmoto sajūtu. Pamodināju vectētuku. Darīju to do­mās, mazulim piepalīdzot, tā ka neviens ne­manīja. Tūlīt pat augšstāvā sākās rosība, vec­tētuks drusku pagrozījās un atmodās. Nepa­guvu ne aci pamirkšķināt, kad viņš jau la­māja mūs par pēdējiem nejēgām.

To nu dzirdēja visi, izņemot Jensiju. Tē­tuks pārstāja plātīties un apklusa.

—       Stulbeņi! — vectētuks teica, sadusmo­jies ne pa jokam. — Tūļas! Vai zināt, nav ne­kāds brīnums, ka man rādās nelāgi sapņi. Sonk, tu esi iekritis. Vai tu maz apjēdz, ko dari? Vai no tiesas nesaproti, kas tam nešķīs­tajam lempim aiz ādas? Pieņemies prātā, Sonk, lai vīra gados no tevis neiznāk lupata.

Tad viņš piebilda kaut ko sanskritā. Ja cil­vēks nodzīvojis tik ilgu mūžu kā vectētuks, viņš dažreiz jauc valodas.

—   Paga, vectētuk, — māmiņa domās sa­cīja, — ko Sonks izdarījis?

—   Jūs visi esat to izdarījuši! — vectētuks iebļāvās. — Vai tad nevarējāt apjēgt saka­rību starp cēloni un sekām? Sonk, kādu bildi tu esi iestrādājis Jensija tukšajā paurī? Par ko šis tik pēkšņi pārdomāja, ja goda tam draņķim nav vairāk kā pussprāgušai ķirza­kai? Vai gribi, lai pasaule aiziet bojā pirms laika? Paprasi, kas Jensijam bikšu kabatā, velns lai parauj!

—   Mister Jensij, — es jautāju, — kas jums bikšu kabatā?

—   Ko, ko? — viņš jautāja un izvilka lielu, sarūsējušu uzgriežņu atslēgu. — Sitas, vai? Es to atradu pie šķūņa.

Viņš izskatījās traki blēdīgs.

—   Ko jūs ar to iesāksiet? — māmiņa ātri apjautājās.

Jensijs nešpetni paraudzījās uz mums.

—   Var jau pateikt, — viņš sacīja. — Apsi- tīšu visus cilvēkus līdz pēdējam, zvelšu pa pauri tā, ka visā plašajā pasaulē nepaliks ne­vienas dzīvas dvēseles, un jūs apsolījāt man palīdzēt.

—   Apžēlojieties! — māmiņa izdvesa.

—   Jā, cienītā, — Jensijs irgājās. — Kad nobursiet mani, es ieradīšos katrā vietiņā, kur kāds vēl būs, un nostāšos cilvēkam aiz mugu­ras. Apsitīšu kā mušas. Tad es būšu norēķi­nājies reizi par visām reizēm. Vienam no tiem noteikti jābūt tam zellim, kurš man vajadzīgs, un viņš saņems to, ko pelnījis jau trīsdesmit gadus.'

—   Kas tas ir par cilvēku? — es jautāju. — Vai tas pats, kuru satikāt Ņujorkā un par kuru stāstījāt? Un es domāju, ka esat viņam parādā naudu.

—   Neko tādu neesmu teicis, — Jensijs at­cirta. — Parāds paliek parāds, vienalga, nauda vai belziens pa galvu. Lai neiedomā­jas, ka var uzkāpt uz varžacs un tad mierīgi pazust, ir vai nav trīsdesmit gadi.

—   Tik vien kā uzkāpt uz varžacs? — iejau­cās tētuks. — Un tas ir viss?

—   Nūja. Toreiz gan biju krietnā dūšā, to­mēr atceros, ka devos lejup pa kaut kādām kāpnēm un nonācu pazemē, un tur šaudījās daudz vilcienu.

—   Jūs bijāt piedzēries.

—   Bez šaubām, — Jensijs piekrita. — Kur tas redzēts — vilcieni pazemē! Bet tas vīrs, kas uzmina man uz varžacs — tas gan bija pa īstam, skaidrs kā diena. Ū, vēl tagad sāp. Es pārskaitos. Tur bija tāda drūzma, ka ne pakustēt, tā ari nepaguvu kārtīgi apskatīt to tipu, kas uzkāpa man uz kājas.

Kad taisījos zvelt ar spieķi, šo vairs nekur neredzēja. Nezinu, kā viņš izskatās. Var gadī­ties, ka tas bija sievišķis, bet tas nav svarīgi. Neparko nemiršu, iekams nebūšu nomaksājis parādus un norēķinājies ar visiem, kas taisī­juši man mēslus. Ikvienam, kas man sariebis, jāsaņem pēc nopelniem, un sariebuši ir gan­drīz visi, ar ko man iznākusi darīšana.

Pagalam apskaitās Jensijs Tārbels. Viņš runāja tālāk, elpu neatvilcis:

—   Tad nu es iedomājos, ka tā vai tā ne­zinu, kas par tipu uzmina man uz varžacs, tā­pēc, drošs paliek drošs, labāk izrēķināties ar visiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem.

—   Lēnām pa tiltu, — es brīdināju. — Pirms trīsdesmit gadiem šie bērni vēl nebija piedzi­muši, un jūs pats to saprotat.

—   Vienalga, — Jensijs atteica. — Bet es sāku domāt, un man ienāca prātā šaušalīga varbūtība: ja nu tas tips ņēmis un nomiris? Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Bet tad es atkal iedomājos tā: pat ja viņš būtu izlaidis garu, varbūt dzīva palikusi sieva un bērni. Ja ne­varu norēķināties ar viņu pašu, lai cieš kaut vai tā bērni. Par tēvu grēkiem … tā stāv rak­stīts bībelē. Ja apsitīšu visus cilvēkus pasaulē, kļūdījies nebūšu.

— Hogbenus gan nav par ko apsist, — ierunā­jās māmiņa. — Neviens no mums nav rādījies Ņujorkā kopš tiem laikiem, kad jūsu vēl ne­bija pasaulē. Es gribēju teikt, ka mēs tur vis­pār neesam bijuši. Tā ka mūs labāk lieciet mierā. Vai jūs labāk negribētu miljonu do­lāru? Varbūt jūs gribat atgūt jaunību, vai ko tādu? Mēs varam izdarīt to jūsu labā, ja iz- metīsiet no galvas šito trako iedomu.

—   Nekā nebij, — Jensijs ietiepīgi palika pie sava. — Jūs devāt goda vārdu, ka palīdzē­siet.

— Jā, bet tāds solījums mums nav jātur, — māmiņa protestēja, bet tad sarunā iejaucās vectētuks no sava augšstāva.

—   Hogbenu vārds ir svēts, — viņš mācīja. — Un tas jātur. Mums jāpilda tas, ko esam apsolījuši šim niekkalbim. Bet, tiklīdz solī­jums izpildīts, varam rīkoties pēc sava prāta.

—   Ak tā? — es sacīju, sākdams kaut ko nojaust. — Ja jau tā … Mister Jensij, ko tad mēs īsti solījām?

Viņš piedraudēja ar uzgriežņu atslēgu.

—   No manis jāiznāk tik cilvēkiem, cik iedzī­votāju zemes virsū, un es nostāšos līdzās ik­vienam no viņiem. Jūs devāt vārdu, ka palī­dzēsiet. Nemēģiniet izlocīties.

—   Nenāk ne prātā, — es atteicu. — Tikai labāk visu, kā nākas, noskaidrot, lai jūs pa­liktu apmierināts un vēlāk nerastos pārpra­tumi. Tikai vienu gan. Jūsu apmēri būs jā­pieskaņo tam, kas stāvēs jums līdzās.

—   Kā tā?

—   Es to nokārtošu viens divi. Kad iekāp­siet šai daiktā, pasaulē nāks divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit tūkstoši deviņsimt divdesmit Jensiju. Pieņem­sim, ka viens no šiem Jensijiem ieraudzīs savā priekšā septiņas pēdas garu milzeni. Tas ne­maz nebūs tik patīkami, vai ne?

— Gribu būt astoņas pēdas garš, — Jensijs attrauca.

—   Nē, ser. Tas Jensijs, kas sastapsies ar šādu milzeni, būs tieši tikpat garš, cik viņš. Un tas Jensijs, kas sastapsies ar divas pēdas garu bērneli, arī pats būs tikai divas pēdas garš. Ja jau godīgi, tad godīgi. Citādi tas nu­murs cauri neiet. Vēl kas — jūs būsiet tieši tikpat stiprs, cik jūsu pretinieks.

Šķiet, viņš saprata, ka joku nebūs. Viņš pa­cilāja atslēgu.

—   Kā es pārvērtīšos atpakaļ? — viņš pa­jautāja.

—   Tas ir mūsu ziņā, — es viņu nomieri­nāju. — Došu jums piecas sekundes laika. Pietiek, lai iegāztu ar atslēgu, vai ne?

—   Pamaz gan.

—  Ja uzkavēsieties ilgāk, kāds vēl var ie­gāzt pretī.

—   Taisnība, — viņš piekrita, zem netīrumu kārtas nobālēdams. — Ar piecām sekundēm pilnīgi pietiks.

— Tātad būsiet apmierināts, ja viss notiek, kā runāts? Pārpratumu nebūs?

Viņš pavicināja atslēgu un iesmējās.

—     Tas man tieši pa prātam, — viņš ap'gal- voja. — Saberzīšu viņu paurus miltos. He- he-he.

—   Tad nāciet šurp, — es teicu, pamezdams ar roku. — Nē, pagaidiet. Vispirms jāizmē­ģina pašam, vai viss kārtībā.

Paķēru malkas pagali no kastes plīts priekšā un pamirkšķināju Jensijam.

—   Sagatavojieties, — es brīdināju. — Tik­līdz atgriezīšos, nāciet šurp.

Māmiņa jau grasījās bilst kādu vārdu, kad pēkšņi augšstāvā iesmējās vectētuks. Laikam kārtējo reizi lūkojās nākotnē.

Iekāpu daiktā, un viss gāja kā pa taukiem. Nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad sašķēlos divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni de­viņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmit Sonkos Hogbenos.

Viena Sonka, protams, pietrūka, jo es ne- ierēķināju Jensiju, un Hogbeni, zināms, ne­skaitījās. Tā nu es nostājos visas plašās pa­saules iedzīvotāju priekšā, izņemot Hogbenus un to pašu Jensiju. Tīrais ārprāts.

Nekad nebūtu domājis, ka šai pasaulē ir tik daudz dažādu seju. Visās krāsās, bārdainas un gludas, daži cilvēki bija apģērbti, citi pliki kā sētas mieti, šausmīgi gari un pavisam īsiņi, pie kam pusi no viņiem sastapu dienā, bet otru pusi — naktī. Man galva sāka griezties.

Vienu brītiņu man izlikās, it kā es varētu atšķirt dažus Paipervilas iedzīvotājus, šerifu ieskaitot, bet viņš sajaucās ar kādu kreļjotu dāmu, kas gribēja nogalināt ķenguru, bet tā savukārt pārvērtās glauni ģērbtā kungā, kas vāvuļoja kaut kur lielā zālē.

Man jau metās raibs gar acīm.

Es attapos, pie tam īstajā laikā, jo ļaudis visā plašajā pasaulē bija paguvuši mani ielā­got. Droši vien izskatījās, ka esmu nokritis no skaidrām debesīm un pēkšņi nostājies viņu priekšā, un … vispār, vai jums ir gadījies sa­stapt divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņ­simt deviņpadsmit cilvēku, kas blenž jums taisni ģīmī? Tas ir kaut kas traks. Es pat aiz­mirsu, kas man darāms. Sadzirdēju tikai it kā vectētuka balsi — lai pasteidzoties.

Aši ieliku savu malkas pagali — tikai ta­gad to bija divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmit gabalu — tikpat dau­dzās rokās un palaidu vaļā. Arī daži cilvēki palaida vaļā, tomēr vairums paturēja. Es vēl centos atcerēties runu, kurā gribēju brīdināt ļaudis, lai tie negaida, kamēr Jensijs paceļ savu atslēgu, bet lai gāž pirmie.

Diemžēl biju pārāk apjucis. Iznāca pagalam ērmoti. Visi cilvēki lūkojās manī tik cieši, ka es galīgi sakaunējos, nevarēju pat muti at­vērt. Beigās vēl vectētuks nobļāvās, ka manā rīcībā esot palikusi tikai sekunde, tā ka uz­runai laika nepietika. Tieši pēc sekundes stā­vēju virtuvē, kur vecais Jensijs nepacietīgi gaidīja, kad varēs lēkt iekšā daiktā un slak­tēt nost visus cilvēkus. Un es nebiju nevienu nobrīdinājis. Tik vien biju paguvis kā iedot katram pa malkas pagalītei.

Ak, tu pasaulīt, kā viņi blenza manī! It kā es stāvētu pliks. Viņiem gandrīz vai acis sprāga laukā no pieres. Un, kad es sāku izgaist — gluži kā pienā iemērkts sausiņš —, es nezinu, kas man uznāca. Jutos briesmīgi neērti. Var­būt to nevajadzēja darīt, bet…

Es to izdarīju!

Pēc tam atgriezos virtuvē. Vectētuks augš­stāvā smējās kā negudrs. Vecajam džentl­menim ir tāda īpaša humora izjūta. Tomēr nebija laika ar viņu aprunāties, jo Jensijs pa­šāvās man garām un ielēca daiktā. Un izkū­pēja gaisā gluži kā es pirms brīža. Un līdzīgi man sašķēlās tik cilvēkos, cik iedzīvotāju ir zemes virsū, un nostājās katram taisni pretī.

Māmiņa un tētuks, un tēvocis Less bargi raudzījās manī. Sāku dīdīties.

— Darīts, — es paziņoju. — Ja cilvēks ir tik nešķīsts, ka var sist bērnam pa galvu, tad viņš, liekas, pelnījis, ka … — es apklusu un palūkojos uz daiktu, — ka saņem pēc nopel­niem, — es nobeidzu, jo gluži kā no zila gaisa atkal iznira Jensijs, un tā noslānītu vecu odzi man vēl nav nācies redzēt. Mīļā stundiņ!

Domāju, ka gandrīz visi zemes iedzīvotāji bija paguvuši iekaustīt misteru Jensiju. Vi­ņam tā arī nebija iznācis atvēzēties ar savu atslēgu — visa pasaule bija viņu apsteigusi.

Jā, mani mīļie. Misters Jensijs izskatījĀS pavisam nožēlojams.

Toties bļaut gan viņš vēl varēja. Viņa baurošanu varēja dzirdēt vai pa veselu jūdzi. Viņš klaigāja, ka esot apkrāpts. Lai ļaujot iz­mēģināt vēl reizīti, bet pats sataisījies ņemt līdzi šaujamo un garu medību dunci. Beigās māmiņai tas apriebās, viņa sagrāba Jensiju aiz krāgas un sapurināja tā, ka viņam sāka klabēt zobi.

—   Ko tev māca bībele! — viņa dusmās iesaucās. — Ak, tu dzīvais mironi, draņķa ga­bals tāds! Svētajos rakstos teikts: aci pret aci, vai ne, ko? Mēs savu vārdu esam turējuši, un to neviens nevar apstrīdēt.

—   Tiesa kas tiesa, — sarunā iejaucās vectētuks no sava augšstāva.

—     Būtu labāk gājuši mājās un padakterējušies ar arniku, — māmiņa sacīja, vēlreiz sa­purinādama Jensiju. — Un pazūdiet no šejie­nes uz visiem laikiem, citādi uzsūtīsim mazuli.

—   Bet es tak neesmu norēķinājies! — Jen­sijs spiedza.

—   Diez vai kādreiz norēķināsies, — es teicu. — Dzīve gluži vienkārši ir par īsu, lai norēķi­nātos ar visu pasauli, mister Jensij.

Pamazām Jensijs attapās. Viņš kļuva sar­kans kā biešu zupa, nokraukājās un sāka la­māties. Tēvocis Less jau sniedzās pēc krāsns kruķa, kaut gan nebija vairs vajadzības.

—   Visa sasodītā pasaule mani ir piemuļ­ķojusi, — Jensijs gaudās un saķēra galvu.

Esmu piemuļķots! Kāda velna pēc viņi ie­belza man papriekš? Te kaut kas nav kārtībā.

—  Aizverieties, — es uzsaucu, piepeši ap­jēdzis, ka tas vēl nebūt nav viss, kā tiku do­mājis sākumā. — Klau, vai dzirdat, kas no­tiek pilsētiņā?

Pat Jensijs apklusa, kamēr mēs ieklausī­jāmies.

—   Es neko nedzirdu, — teica māmiņa.

—  Sonkam taisnība, — sarunā iejaucās vectētuks. — Iznācis nelāgi.

Tad saprata arī pārējie — tas ir, visi, izņe­mot Jensiju. Tāpēc ka drīz Paipervilā vaja­dzēja sākties pamatīgai jezgai. Neaizmirstiet, ka mēs ar Jensiju pabijām visā pasaulē, tā­tad arī Paipervilā, un cilvēki tādas lietas mie­rīgi neuzņem. Bez bļaustīšanās jau neiztiks.

—   Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmuši? — Jensijs neizturēja. — Palīdziet man nokārtot rēķinus!

Es nepievērsu viņam uzmanību. Apsēdos un vērīgi aplūkoju savu izgudrojumu. Pēc minū­tes sapratu, kur mana kļūda. Domāju, ka vec- tētukam atausa gaisma tikpat ātri, cik man. Jums vajadzēja dzirdēt, kā viņš smējās. Ceru, ka tas vecajam džentlmenim nāca par labu. Dažkārt viņu pārņem patiešām īpatnēja hu­mora izjūta.

—  Laikam būšu kļūdījies, būvēdams šito daiktu, māmiņ, — es teicu. — Tāpēc Paiper­vilā ir tik kluss.

—   Jā, nudien, — smiedamies izgrūda vectētuks. — Sonkam derētu uz kādu laiciņu zust. Jāpazūd, bērniņ, neko darīt.

—   Ko tu esi pastrādājis, Sonk? — nopra­sīja māmiņa.

—   Pietiek! — iebļāvās Jensijs. — Gribu iz­mantot savas tiesības! Gribu zināt, ko Sonks izdarījis, lai liktu visai pasaulei gāzt man pa galvu! Tā lieta nav tīra. Es tā arī nepa­guvu …

—   Lieciet bērnu mierā, mister Jensij, — teica māmiņa. — Mēs solījumu izpildījām, un diezgan. Lasieties prom un atvēsiniet smadze­nes, citādi samuldēsiet kaut ko tādu, ka vēlāk pašam būs žēl.

Tētuks pamirkšķināja tēvocim Lesam, un Jensijs vēl nebija paguvis atbildēt, kad galds salieca kājas gluži kā cilvēks un vieglītēm pa­stūma Jensiju. Tad tētuks sacīja tēvocim Le­sam: «Viens divi, reizē!» un galds izstiepa kājas un iespēra Jensijam tā, ka šis izlidoja pa durvīm.

Pēdējais, ko izdzirdējām, bija Jensija vai­manas, ripojot lejup pa nogāzi. Tā viņš nori­pojis pusi ceļa uz Paipervilu, kā uzzināju vē­lāk. Un, nokļuvis pilsētiņā, Jensijs meties dau­zīt cilvēkus ar atslēgu.

Atriebās vismaz šādā veidā.

Viņu ietupināja cietumā atvēsināties, un man tā vien šķiet, ka viņš atvēsinājās arī, jo galu galā atgriezās savā būdelē. Stāsta, ka viņš klīstot apkārt, čāpstinot lūpas un gud­

rojot, kā norēķināties ar visu pasauli. Es to­mēr šaubos, vai tur kas iznāks.

Tolaik es par šo daudz nebēdāju. Man bija pašam savas nepatikšanas. Tiklīdz tētuks un tēvocis Less bija nolikuši galdu vietā, pie­steidzās māmiņa.

—   Atzīsties, ko tu esi izdarījis, Sonk, — viņa uzstāja. — Baidos, ka būsi pastrādājis ko nelāgu, kamēr biji iekšā šajā daiktā. Atce­ries, dēls, ka tu esi Hogbens. Visas pasauks priekšā jāuzvedas pieklājīgi. Tu taču nebūsi mūs apkaunojis visas cilvēces acīs, ko, Sonk?

Vectētuks atkal iesmējās.

—   Pagaidām vēl ne, — viņš noteica.

Tad es izdzirdēju, ka lejā iespurdzas mazu­lis, — arī viņš priecājās kopā ar mums. Tas ir apbrīnojami. Par mazuli nekad nevar būt drošs. Man šķiet, ka arī viņš prot ieskatīties nākotnē.

—   Es tikai mazdrusciņ kļūdījos, māmiņ, — paskaidroju. — Tas var gadīties katram. Rā­dās, ka būšu iestādījis to daiktu tā, ka tas gan sašķēla mani daudzos Sonkos, bet pie viena iesūtīja mani nākamajā nedēļā. Lūk, kā­dēļ Paipervilā pagaidām nav nekādu traču.

—   Mīļā pasaulīti — māmiņa iesaucās. — Bērniņ, cik tu esi neuzmanīgs!

—   Piedod, māmiņ, — es taisnojos. — Ne­laime tā, ka Paipervilā mani pazīst pārāk daudz cilvēku. Labāk padzīvošu mežā, izrau- dzīšos ērtu koka dobumu. Nākamnedēļ tas lieti noderēs.

— Sonk, — māmiņa teica, — tu esi nodo­mājis kaut ko darīt. Agri vai vēlu es to da7 bušu zināt, tā ka labāk atzīsties uzreiz.

Neko darīt, māmiņai, zināms, taisnība. Es viņai visu izstāstīju, un tikpat labi varu iz­stāstīt arī jums. Nākamnedēļ tik un tā uzzi­nāsiet. Tas tikai pierāda, ka ne par ko nevar būt īsti drošs. Tieši pēc nedēļas visi zemes iedzīvotāji gaužām izbrīnīsies, kad es pēkšņi izniršu no nekurienes, iedošu katram pa mal­kas pagalei, tad pakāpšos atpakaļ un vēl no- spļaušos šiem par brīnumu.

Domāju, ka no šiem divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit de­viņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmitiem sa­nāks visi zemes iedzīvotāji.

Visi iedzīvotāji!

Pēc maniem rēķiniem, nākamnedēļ.

Uz redzīti!

Dzīvokļu problēma

Džeklīne gribēja man iestāstīt, ka tas esot kanārijputniņš, bet es apgalvoju, ka apsegtajā putnu būrītī mājo papagaiļu pāris. Viens putns nevar sacelt tādu traci. Turklāt jau tas vien, ka vecais, īgnais misters Hen- čards turēja papagaiļus, bija ko vērts, — tas viņam tik ļoti nepiestāvēja. Lai nu tai būrī pie loga dzīvotu kas dzīvodams, mūsu īrnieks to — vai tos — rūpīgi sargāja no ziņkārīgiem skatieniem. Atlika spriest pēc trokšņiem.

Bet atšifrēt tos nenācās viegli. Zem kretona apsega varēja saklausīt te kāju šļūkāšanu, te čaboņu, laiku pa laikam no būra atskanēja mīklaini paukšķi, citreiz no viegla grūdiena sadrebēja sarkankoka pjedestāls ar visu noslepumaino būri. Misteram Henčardam vaja­dzēja saprast mūsu ziņkāri. Bet, kad Džekija ieminējās, cik jauki, ja tev apkārt dzied put­niņi, misters Henčards noskaldīja:

— Blēņas! Lieciet tam būrim mieru, vai dzirdat!

Piezīme mūs aizvainoja. Neesam nekādi ok­šķeri un pēc tādas izrunāšanās nespējām ne uzlūkot kretonā ievīstīto mantu. Tomēr zau­dēt misteru Henčardu mēs negribējām. Sada­būt kādu īrnieku bija apbrīnojami grūti. Mūsu mazais namiņš stāvēja jūras krastā, lielceļa malā; visā pilsētiņā bija tikai pārdesmit māju, pārtikas preču tirgotava, bārs, pasts un Te- rija restorāns. Tas arī viss. Ik rītu mēs ar Džekiju lēcām autobusā un veselu stundu braucām uz rūpnīcu. Mājās pārradāmies krietni noguruši. Sameklēt mājstrādnieci nevarējām — darbs kara rūpnīcā bija daudz labāk atalgots —, tāpēc mēs abi sparīgi ķērāmies pie darba un uzkopām māju. Kas attiecas uz ēdienu gatavošanu, tad mēs bijām Terija uzticīgākie klienti.

Mēs nopelnījām labi, bet pirms kara bijām paguvuši sataisīt pārāk daudz parādu un va­jadzēja papildu ienākumus. Lūk, kādēļ mēs izīrējām istabu misteram Henčardam. Māja atradās nomaļā vietā, satiksme bija slikta, un ik nakti notika krasta aptumšošana — tādos apstākļos sameklēt īrnieku nemaz nav tik vienkārši. Misters Henčards laikam bija liels savādnieks. Mēs spriedām, ka viņa gados cil­vēki vairs neblēņojas.

Kādudien viņš ienāca pie mums, samaksāja avansu, tad devās augšup pa kāpnēm, vienā rokā nesdams ādas, otrā — brezenta ceļasomu. Viņš bija tāds mazs, sausnējs večukiņš ar stīvu, sarainu matu cekulu un tādu kā Udens- gara seju, tikai mazliet cilvēcīgāku. Viņš bija nevis ļauns, bet tikai drusku nervozs. Neviļus radās iespaids, ka mūža lielāko daļu viņš pa­vadījis mēbelētās istabās, nošķīries no visas pasaules; viņš pastāvīgi zelēja garu, melnu iemuti, izsmēķējot neskaitāmas cigaretes. To­mēr viņš nepiederēja pie tiem vientuļajiem sirmgalvjiem, pret kuriem jūt žēlumu — ne­būt ne! Naudas viņam netrūka, un vecais džentlmenis jutās pilnīgi patstāvīgs. Mēs viņu mīlējām. Reiz jūtu uzplūdumā nosaucu viņu par vectēvu, un vēlāk, klausoties viņa pārmetumos, man pat sāka svilt ausis.

Ir cilvēki, kuri dzimuši zem laimīgas zvaig­znes. Misters Henčards bija viens no tiem. Nauda viņam krita no gaisa. Tās pāris reizī- tes, kad mēs sacentāmies kauliņu mešanā vai nodevāmies pokeram, viņš tik spēlēja un lai­mēja partiju pēc partijas. Par blēdīšanos ne­varēja būt ne runas — viņam vienkārši vei­cās.

Atceros, ka reiz mēs visi devāmies lejup pa garajām koka kāpnēm, kas ved no klints uz krastmalu. Misters Henčards paspēra palielu akmeni, kas tam trāpījās ceļā. Akmens nori­poja zemāk un izkrita cauri vienam pakāpie­nam. Koks izrādījās pilnīgi satrunējis. Ja misters Henčards, iedams pa priekšu, būtu uz­minis uz satrunējušajiem dēļiem, būtu sabru­kušas visas kāpnes.

Vai arī cits atgadījums autobusā. Drīz pēc mūsu iekāpšanas noslāpa motors un šoferis nobrauca malā. Mums pretī pa šoseju traucās kāds automobilis, un, tikko bijām paguvuši apstāties, pārplīsa mašīnas priekšējā riteņa riepa. Automobilis iebrauca grāvī. Ja tieši tad nebūtu noslāpis autobusa motors, abi satik­smes līdzekļi būtu saskrējušies. Toreiz visi pa­lika sveikā.

Misters Henčards nejutās vientuļš; dienu viņš gāja pastaigāties — vismaz tā izlikās —, bet vakaros gandrīz vienmēr sēdēja savā is­tabā pie loga. Pirms gājām uzkopt telpu, mēs, protams, pieklauvējām, un dažreiz viņš sa­cīja: «Vienu mirkli.» Kaut kas nočabēja, un varēja dzirdēt, kā putnu būrim uzklāj virsū kretona apsegu. Minējām, kas tas varētu būt par putnu, un sākām domāt, vai tikai nebūs fenikss. Tas radījums nekad nedziedāja. Tas trokšņoja. Trokšņoja klusi, savādi, ne vienmēr kā putns. Kad pārnācām no darba, misters Henčards vienmēr bija savā istabā. Viņš pa­lika tur, kamēr mēs to uzkopām. Arī nedēļas nogali viņš nosēdēja mājās.

Bet šis būris . ..

Kādu vakaru misters Henčards iznāca no savas istabas, bāzdams iemutī cigareti, un pat nepalukojās uz mums.

—   Hm, — viņš ierunājās. — Paklausieties, man jāaizbrauc apraudzīt kādu savu īpašumu ziemeļos, būšu projām apmēram nedēļu. īri maksāšu kā agrāk.

—  Nu ko jūs, — Džekija iebilda. — Mēs varam …

—   Blēņas, — viņš noņurdēja. — Tā ir mana istaba. Ja gribu, varu to paturēt. Nu, ko teiksiet?

Mēs piekritām, un viņš izsmēķēja puscigareti vienā vilcienā.

—   Nu tā. Tagad klausieties. Agrāk man bija pašam savs automobilis. Tad varēju ņemt putnu būri līdzi. Šoreiz nāksies braukt ar au­tobusu, un vadāt būri nebūs visai ērti. Uz jums var paļauties — nekādi okšķeri neesat. Jūs esat saprātīgi ļaudis. Būri atstāšu tepat, bet tā kā jūs tam ne pirksta nepiedurtu!

—   Tas kanārijputniņš … — Džekija norija siekalas. — Viņš nomirs badā.

—   Ak kanārijputniņš? — misters Henčards sacīja, apveltīdams viņu ar savu sātanisko skatienu. — Nav jūsu darīšana. Esmu atstājis pietiekami daudz barības un ūdens. Tikai ne­palaidiet nagus. Ja vēlaties, šad tad varat uzkopt manu istabu, bet neuzdrošinieties pie­skarties putnu būrim. Norunāts?

—   Lai notiek, — es piekritu.

—   Tikai neaizmirstiet, ko es jums teicu, — viņš piebilda.

Kad nākamajā vakarā pārradāmies mājās, misters Henčards jau bija prom. Iegājām viņa istabā un ieraudzījām pie kretona apsega pie­stiprinātu zīmīti: «Atcerieties!» Būrī kaut kas čabēja un švīkstēja. Tad atskanēja kluss paukšķis.

—       Lai velns viņu parauj, — es noteicu. — Vai iesim noskaloties?

—   Jā, — Džekija atbildēja.

«Svīks!» atskanēja no būra. Tā nebija spār­nu švīkstoņa. «Bāc!»

Nākamajā vakarā es ieminējos:

—       Var jau būt, ka viņš atstājis pietiekami daudz barības, taču ūdens būs katrā ziņā no­placis.

—   Edij! — Džekija mani apsauca.

—        Lai tā būtu, esmu ziņkārīgs. Tomēr ne­varu pieļaut, ka putni nobeidzas aiz slāpēm.

—   Misters Henčards teica …

—       Vēlreiz lai tā būtu. Iesim pie Terija un iekodīsim jērgaļas kotletes.

Nākamajā vakarā … Tas notika tā. Mēs pa­cēlām apsegu. Es vēl tagad domāju, ka tā rī­koties mudināja ne tikdaudz ziņkārība, cik bažas. Džekija teicās pazinusi kādu cilvēku, kas mēdzis iekaustīt savu kanārijputniņu.

—       Mēs atradīsim nabaga dzīvībiņu važās iekaltu, — viņa sūrojās, slaucīdama putekļus no palodzes aiz būra. Ieslēdzu putekļu sūcēju. «Švirks! … tra-ta-tā!» zem apsega kaut kas nošvīkstēja.

—   Jā-jā … — es novilku. — Paklau, Dže- kij. Misters Henčards ir labs cilvēks, tomēr liels savādnieks. Tas putns vai putni varbūt ir izslāpuši. Es tomēr palūrēšu.

—  Nevajag. Lai gan … Tad darīsim to abi, Edij. Dalīsim atbildību.

Es satvēru apsega stūri, un Džekija palīda man zem elkoņa un uzlika savu roku uz ma­nējās.

Tad mēs pacēlām apsega maliņu. Iekšā kaut kas bez mitas čabēja, taču, līdzko pieskā­rāmies kretonam, iestājās klusums. Gribēju tikai mazliet palūkoties, kas tur notiek. Bet roka cēla apsegu augstāk. Redzēju, ka roka neklausa, un neko nevarēju līdzēt.

Tā kustējās pati no sevis.

Būrī — ko tu neteiksi! — stāvēja mazs na­miņš. Tas izskatījās gluži kā īsts. Glīts, balti krāsots namiņš ar zaļiem slēģīšiem — deko­ratīvu elementu, kas nav paredzēts virināša­nai, — vasarnīca bija moderna. Tādas kom­fortablas, skaistas mājas ceļ priekšpilsētās. Sīkos lodziņus sedza biezi aizkari; iekšā pir­majā stāvā spīdēja gaisma. Tikko pacēlām apsegu, lodziņi vienā mirklī satumsa. Gaisma neizdzisa, tikai aši nolaidās štoras. Viss nori­sinājās ļoti ātri. Mēs nepaguvām saskatīt, kas aizvilka aizkarus.

Atlaidu apsegu vaļā un atkāpos, vilkdams Džekiju līdzi.

—   L-leļļu namiņš, Edij!

—   Kurā dzīvo lelles?

Blenzu viņai garām uz būri kretona kapucē.

—   Kā tu domā, vai ir iespējams iemācīt kanārijputniņam aizvilkt štoras?

—   Ak dievs! Ieklausies, Edij!

No būra nāca klusas skaņas. Čaboņa un tik tikko sadzirdams paukšķis. Tad skrapstē- šana.

Es piegāju pie būra un novācu apsegu pa­visam. Šoreiz biju uzmanīgāks. Bet, tikko uz­metu logiem acis, tiem priekšā aizšāvās što­ras.

Džekija piebikstīja man un rādīja ar pirk­stu. Uz slīpā jumtiņa bija sīciņš ķieģeļu skurstenītis; no tā cēlās blāvu dūmu strūk­liņa. Dūmi nāca un nāca, bet tik plāniņi, ka es nejutu to smaku.

—   K-kanārijputniņi v-vāra pusdienas, — Džekija izdvesa.

Palikām stāvam, gatavi uz visu. Ja pa dur­vīm pēkšņi izlēktu mazs, zaļš vīriņš un liktu izteikt trīs vēlēšanās, mēs nebūtu sevišķi pār­steigti. Taču nekas nenotika.

No leļļu namiņa putnu būrī vairs nenāca ne skaņas.

Arī štoras palika nolaistas. Šis namiņš ne­apšaubāmi bija ārkārtīgi smalks meistar­darbs. Uz mazā lievenīša bija nolikts kāj- slauķis. Pie durvīm zvans.

Parasti putnu būru pamatnē ir ierīkotas iz­velkamas plātnes. Šim tādas nebija. Pēc sveķu traipiem un blāvi pelēka metāla salai­duma varēja sazīmēt lodējuma vietas. Arī būra durtiņas bija aizlodētas. Caur režģiem varēja izbāzt rādītājpirkstu, bet īkšķis jau bija par resnu.

—        Burvīga vasarnīciņa, vai ne? — Džekija drebošā balsī ierunājās. — Cik maziem jābūt tiem cilvēciņiem …

—   Cilvēciņiem?

—   Putniņiem, Edij, kas dzīvo tajā namiņā.

— Paskatīsimies, — es noteicu. Paņēmu automātisko zīmuli, uzmanīgi izbāzu caur būra režģiem un iebikstīju kādā atvērtā lo­dziņā; štora, kas to aizsedza, uzšāvās augšā. Namiņš raidīja adatai līdzīgu gaismas strē- līti, kas, iespējams, plūda no miniatūras ka­batas baterijas un iecirtās man acīs, apžilbi­not ar savu spožumu. Kad es norūcos un at­sprāgu atpakaļ, dzirdēju, kā aizcērtas lodziņš un atkal nolaižas štoras.

—   Vai redzēji?

—   Nē, tava galva bija priekšā. Bet…

Kamēr mēs skatījāmies, namiņā nodzisa

gaisma. Vienīgi tievā dūmu strūkliņa, kas vi­jās no skursteņa, liecināja, ka iekšā kaut kas notiek.

— Misters Henčards ir traks zinātnieks, — Džekija murmināja. — Viņš liek cilvēkiem kļūt mazākiem.

—       Viņam nav atomu kodolu skaldītāja, — es prātoju. — Katram trakam zinātniekam jā­būt tādam atomu kodolu skaldītājam, lai ra­dītu mākslīgo zibeni.

Vēlreiz izbāzu zīmuli caur režģiem. Rūpīgi notēmējis, nospiedu zvana pogu. Klusi notrink- šķēja.

Štora vienā no lodziņiem durvju tuvumā tika steidzīgi parauta uz augšu, un kāds droši vien palūkojās uz mani. Grūti pateikt. Nepa­guvu ievērot. Štora nolaidās vecajā vietā un vairs nekustējās. Es zvanīju, kamēr piekusu. Tad mitējos.

—   Ja nu es ņemtu un izjauktu būri?

—   Ai, nē! Misters Henčards …

—   Labi, — es piekritu, — lai tikai viņš pār­nāk. Pajautāšu, ko tas galu galā nozīmē. Te nedrīkst turēt rūķīšus. Nomas līgumā tas nav paredzēts.

—  Viņam nemaz nav tāda nomas līgu­ma, — Džekija iebilda.

Es pētīju namiņu putnu būrī. Ne skaņas, ne kustības. Tikai skurstenis kūp.

Galu galā mums nav nekādu tiesību ielauz­ties būrī. Vai tā būtu ielaušanās? Man rādī­jās spārnots, zaļš vīriņš, kas, policista steku vicinādams, arestē mani par ielaušanās mēģi­nājumu. Vai arī rūķīšiem ir savi policisti? Kādi tad varētu būt noziegumi…

Pārklāju būrim apsegu. Pēc brīža saklau­sījām klusus troksnīšus. Skrap! Bāc! Čauks, čauks, čauks! Paukš! Sekojošā skaņa maz lī­dzinājās putna vīterošanai un drīz noklusa.

—  Ak dievs! — Džekija izsaucās. — Tai­sīsimies ātrāk prom.

Tūdaļ likāmies gulēt. Sapnī redzēju veselu pulku mazu, zaļu cilvēciņu, kuri, tērpušies po­licistu uniformas, ka operetes varoņi lekaja pa dzeltenu varavīksni un līksmi dziedāja.

Nozvanīja modinātājpulkstenis. Noskalojos zem dušas, noskuvos un apģērbos, domādams to pašu, ko Džekija. Uzvilkuši mēteļus, saska­tījāmies, un es vaicāju:

—   Aiziet?

—  Aiziet. Ak dievs, Edij! V-vai tu domā, ka viņi arī iet uz darbu?

—   Uz kādu darbu? — es dusmīgi atjau­tāju. — Krāsot servīzes?

No apsegtā būra nenāca ne skaņas, kad mēs uz pirkstgaliem iegājām mistera Hen- čarda istabā. Loga rūtī atmirdzēja rītausma. Norāvu apsegu. Namiņš stāvēja kā stāvējis. Viena no štorām bija palikusi nenolaista, pā­rējās cieši jo cieši aizklāja lodziņus. Piespie­dos ar seju pie būra un caur režģiem blenzu atvērtajā logā, kur vējā plandījās smalcini kokvilnas aizkariņi.

Man pretī raudzījās baismīgi liela acs.

Šoreiz Džekija nodomāja, ka tiešām esmu saņēmis nāvīgu triecienu. Viņa tikai skaņi iz­pūta elpu, kad es atsprāgu atpakaļ, kliegdams par briesmīgu, asinīm pieplūdušu aci, kas ne­izskatījās pēc cilvēka acs. Kādu brīdī stāvē­jām apkampušies, tad es palūkojos vēlreiz.

—   Ak, — es izdvesu, — tas taču ir spogu­lis.

—   Spogulis? — Džekijai aizrāvās elpa.

—   Jā, liels spogulis pie pretējās sienas.

Vairāk nekā nevar saskatīt. Tuvāk pie loga netieku.

—   Paraugies uz slieksni, — Džekija teica.

Es paraudzījos. Tur stāvēja piena pudele —

jūs paši varat iedomāties tās apmērus. Tā bija "^purpursārta. Līdzās gulēja salocīta pastmarka.

—   Sarkans piens? — es izbrīnījies jautāju.

—       No sarkanas govs. Var arī būt, ka pu­dele ir no krāsaina stikla. Edij, vai tas tur būtu laikraksts?

Tik tiešām. Sasprindzināju redzi, lai izla­sītu virsrakstus. «REDAKCIJU SLĒDZOT» — bija iespiests pāri visai lappusei gandrīz seš- padsmitdaļcollas augstiem sarkaniem bur­tiem. «REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA PANĀK TERU!» Tas bija viss, ko spējām sa­burtot.

Uzmanīgi apsedzu būri. Kamēr autobuss vēl nenāca, iegriezāmies Tcrija restorānā pabro­kastot. \

Kad tovakar braucām mājup, mēs jau zinā­jām, ko darīsim. Iegājām mājā, pārliecinājā­mies, ka misters Henčards vēl nav atgriezies, ieslēdzām viņa istabā gaismu un ieklausījā­mies no putnu būra plūstošajās skaņās.

—   Mūzika, — Džekija nočukstēja.

Mūzika bija liega, tikko sadzirdama, un to

nekādā ziņā nevarēja saukt par īstu mūziku. Es neņemos to aprakstīt. Un tā apklusa pil­nīgi negaidīti. Bāc! Skrap! Paukš! Zum! Pēc tam iestājās klusums un es norāvu apsegu.

Namiņš grima tumsā, logi bija aizvērti,

štoras nolaistas. Laikraksts un piena pudele no sliekšņa bija nozuduši. Pie durvīm bija piestiprināts uzraksts. Ņemot palīgā lupu, es saburtoju: «KARANTĪNA! IZSITUMU TĪFS!»

—   Ir gan melīši, — es teicu. — Varu sade­rēt, ka viņi nemaz nezina, kas ir izsitumu tīfs!

Džekija nervozi iesmējās.

—  Nu, protams. Ar izsitumu tīfu taču slimo tikai aprīlī, vai ne?

—  Aprīlī un ap ziemas svētkiem. Tas ir, tajā laikā, kad pilns ar mazajām mušiņām, kuras to pārnēsā. Kur mans zīmulis?

Piezvanīju pie durvīm. Štora parāvās aug­šup, atkrita atpakaļ; neviens no mums tā arī neredzēja … roku? … kas tai bija pieskāru­sies. Klusums, skurstenis vairs nekūp.

—   Nobijies? — es pajautāju.

—   Nē. Smieklīgi, bet nenobijos. Šie cilvē­ciņi ir tik augstprātīgi. Keboti [16] sarunājas ti­kai ar…

—   Un rūķīši sarunājas tikai ar mājas ga­riņiem, tu gribēji teikt, — es pārtraucu. — Tā viņiem neizdosies mūs piemuļķot. Viņu na­miņš atrodas mūsu majā, vai saproti?

—   Ko lai tagad iesāk?

Paņēmu zīmuli un ar lielām pūlēm uzrak­stīju uz baltajām durvīm: «LAIDIET IEKŠĀ.» Vairāk nemaz nebija vietas. Džekija paklak- šķināja ar mēli.

—   Varbūt labāk nevajadzēja rakstīt. Mēs taču negribam tikt iekšā. Mēs gribam tikai paskatīties uz viņiem.

—   Nu jau par vēlu. Bez tam, gan jau viņi paši sapratīs.

Stāvējām un vērojām namiņu putnu būrī, un namiņš vēroja mūs — drūmi un aizvainoti. Ak tad izsitumu tīfs gan!

Tas bija viss, ko tovakar piedzīvojām.

Nākamajā rītā ieraudzījām, ka no zīmuļa raksta uz mazajām durtiņām vairs nav ne vēsts un tās noberztas tīras; brīdinājums par karantīnu vēl karājās turpat, un uz lieveņa stāvēja zaļa piena pudele un jauns laikraksta numurs. Šoreiz virsraksts vēstīja: «REDAK­CIJU SLĒDZOT: FOCPA PIEVEICIS TĒRU!»

No skursteņa kapa dumi. Piezvanīju vēlreiz. Nekādas atbildes. Pie durvīm bija piestipri­nāta pastkastīte, kas atgādināja domino kau­liņu; varbūt nemaz nebūtu to ievērojis, ja spraudziņā nebūtu pamanījis vēstules. Bet pastkastīte bija aizslēgta.

—   Ja varētu uzzināt, kam tās adresē­tas… — Džekija ieminējās.

—   Vai arī, kas tās sūtījis. Lūk, kas man in­teresē.

Beidzot devāmies uz darbu. Visu dienu strā­dāju ļoti izklaidīgi un gandrīz vai pazaudēju darbgaldā pirkstu. Kad tovakar uzlūkoju Dže- kiju, sapratu, ka ari viņa jūtas nelāgi.

—       Neliksimies par tiem zinis, — viņa tei­

ca, kad autobusā kratījāmies mājup. — Nav grūti saprast, ka mūsu iejaukšanās «r nevē­lama.

—   Neļaušu tādam … tādam nelgām dan­cot sev uz galvas. Turklāt mēs abi sajuksim prātā, ja neuzzināsim, kas notiek aiz tā na­miņa sienām. Vai tu domā, ka misters Hen­čards ir burvis?

—   Viņš ir nekauņa, — Džekija skarbi iz­meta. — Pats aiziet, bet mums te jānoņemas ar visādiem mistiskiem rūķiem!

Kad pārbraucām mājās, putnu būra na­miņu pārņēma satraukums, kā parasts, un ap to laiku, kad mēdzām noraut apsegu, tālīnās, klusās skaņas izgaisa. Pa nolaisto štoru spraugām spīdēja gaisma. Uz sliekšņa atra­dās tikai kājslauķis. Pastkastītē saskatījām dzeltenu telegramrņas blanku.

Džekija nobāla.

—  Tas nu ir par daudz, — viņa paziņoja. — Telegramma!

—   Nevar būt.

—   Ir gan, ir, es zinu, ka ir. «Mirusi krust­māte Tinkera Bella.» Vai arī: «Gaidiet ciemos Jolantu.»

—   Brīdinājums par karantīnu noņemts, — es konstatēju. — Tā vietā pielikts jauns — «Svaigi krāsots».

—  Nu, tad tu atkal apskribelēsi viņu tīrās durtiņas.

Noliku kretonu vietā, izslēdzu elektrību un saņēmu Džekijas roku. Tā mēs stāvējām un gaidījām. Pēc kāda laiciņa izdzirdējām blaukš-blaukš-blaukš! — pēc tam tādu kā tēj­kannas sīkšanu. Saklausīju klusu trauku šķin­doņu.

Nākamajā rītā uz sliekšņa stāvēja divdes­mit sešas pudeles dzeltena — koši dzeltena — piena un mikroskopisks virsraksts vēstīja: «REDAKCIJU SLĒDZOT: TĒRS PANĀK FOCPU!»

Pastkastītē bija jaunas vēstules, bet tele­grammas tur vairs nebija.

Tovakar viss risinājās kā vienmēr. Tiklīdz novilku apsegu, iestājās piepešs, draudošs klu­sums. Jutām, ka pa miniatūro štoru spraugām tiekam novēroti. Beidzot aizgājām gulēt, bet nakts vidū es piecēlos un vēlreiz paraudzījos uz mūsu noslēpumainajiem īrniekiem. Pro­tams, viņus es neredzēju. Bet viņi laikam bija sarīkojuši viesības: skanēja klusa, brīnumaina mūzika, ko pavadīja nesaprotami blīkšķi un paukšķi, kuri norima, tikko pacēlu apsega stūri.

No rīta uz mazā lievenīša stāvēja sarkana pudele un laikraksts. Virsraksts vēstīja: «REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA BAN­KROTĒ!»

—   Aplam neveicas darbs, — es ieteicos. — Nevaru koncentrēties, jo visu laiku jādomā par to, kas te notiek… jānododas minēju­miem …

—   Man arī. Mums jātiek kaut kādā skaid­rībā. i

Palūrēju. Štora nokrita tik strauji, ka gan­drīz vai norāvās no ruļļa.

—  Vai tu domā, ka šie pamatīgi noskaitu­šies? — es jautāju.

—   Jā, — Džekija atbildēja, — domāju gan. Mēs laikam esam pārbiedējuši viņus līdz nā­vei. Paskat vien… Varu galvot, ka viņi sa­sēdušies pie logiem un vai sprāgst pušu aiz dusmām, gaidot mūsu aiziešanu. Varbūt tie­šām labāk būtu iet. Drīz jānāk autobusam.

Paraudzījos uz namiņu un jutu, ka arī tas noraugās uz mani satrauktā un aizvainotā niknumā. Tā nu tas bija. Devāmies uz darbu.

Tovakar atgriezāmies noguruši un izsal­kuši, tomēr pat neatģērbušies iesteidzāmies mistera Henčarda istabā. Klusums. Es iede­dzināju gaismu, bet Džekija pa to laiku no­vilka no būra kretona apsegu.

Dzirdēju, ka viņai aizraujas elpa. Vienā lē­cienā biju klāt, cerēdams ieraudzīt uz muļķīgā lieveņa mazu, zaļu vīriņu vai kaut ko tamlī­dzīgu. Neredzēju nekā neparasta. Skurstenis nekūpēja.

Bet Džekija rādīja uz durvīm. Pie tām bija pienaglots glīts sludinājums. Ļoti lietišķi, vienkārši un noteikti tas vēstīja: «IZĪRĒ MĀJU.»

—   Ai, ai, ai, — Džekija ievaidejas.

Noriju kamolu. Visos lodziņos štoras bija uzritinātas augšā, kokvilnas aizkariņus vairs nemanīja. Pirmo reizi varējām ielūkoties na­miņā. Tajā valdīja pilnīgs un šausmīgs tuk­šums.

Nekur nevienas mēbeles. Uz pulēta ciet- koka grīdas pāris švīku, tas arī viss. Tapetes nevainojami tīras, to raksti atsevišķās ista­bās harmonēja un liecināja par labu gaumi. Iedzīvotāji bija atstājuši savu māju vislabā­kajā kārtībā.

—   Viņi ir prom, — es konstatēju.

—  Jā, — Džekija nomurmināja. — Viņi ir prom.

Piepeši kļuva nelāgi ap dūšu. Māja — ne jau tā mazā mājele būrī, bet mūsu pašu mā­ja — likās šausmīgi tukša. Vai varat iedomā­ties, kā jūtas cilvēks, kas no viesībām atgrie­žas mājās, kur to negaida nekas un neviens?

Satvēru Džekiju un cieši piespiedu sev klāt. Arī viņai nebija labs noskaņojums. Kas to būtu domājis, ka mūs tā satrieks nieka sludi­nājums «IZĪRĒ MĀJU»!

—   Ko teiks misters Henčards? — Džekija jautāja, vērdamās manī baiļu pilnām acīm.

Misters Henčards pārradās pēc divām die­nām. Mēs sēdējām pie kamīna, kad viņš ie­nāca, ceļasomu vicinādams, melno iemuti zo­bos.

—   Mm, — viņš pasveicināja.

—  Labvakar, — es vārgi atsaucos. — Prie­cājos, ka esat atgriezies.

—  Blēņas! — misters Henčards noskaldīja, iedams uz savu istabu. Mēs ar Džekiju saska­tījāmies.

Misters Henčards trakās dusmās iebļāvās. Pārskaities viņš iestājās durvīs.

—       Velni tādi! — viņš šņāca. — Es taču jums aizliedzu …

—   Pagaidiet! — es uzsaucu.

—       Es aizeju! — misters Henčards atrēja. — Tā!

Viņš izzuda musu skatienam; aizcirtas dur­vis, un noskrapstēja atslēga. Mēs ar Džekiju palikām, gandrīz vai sagatavojušies saņemt pērienu.

Misters Henčards izskrēja no savas istabas ar ceļasomu rokā. Viņš drāzās mums garām uz izeju.

, Mēģināju viņu apstādināt.

—   Mister Henčard …

—   Nost!

Džekija parāva viņu aiz vienas rokas, es sakampu otru. Abiem kopā mums izdevās viņu apstādināt.

—       Pagaidiet, — es sacīju. — Jūs aizmir­sāt savu … nu … putnu būri.

—       Ak tā gan, ko, — viņš atšņāca. — Varat to paturēt sev. Okšķeri tādi! Es nopūlējos mē­nešiem ilgi, lai uzceltu to mājeli, kā nākas, un mēnešiem ilgi es centos pierunāt viņus apmes­ties tajā uz dzīvi. Tagad jūs esat visu izjau­kuši. Viņi vairs neatgriezīsies.

—   Kas tad? — Džekija norija kamolu.

Mēs uztvērām viņa ļauno skatienu.

Mani īrnieki. Tagad man jāceļ jauna

māja … ha! Bet nu gan es parūpēšos, lai tai netiktu klāt visādi okšķeri.

•— Pagaidiet, — es viņu apsaucu. — Vai… vai jūs neesat b-burvis?

Misters Henčards nosprauslājās.

—   Esmu labs amatnieks. Tas ir viss, kas vajadzīgs. Izturieties pret viņiem, kā pieklā­jas, un arī viņi izturēsies pret jums, kā pie­klājas. Tomēr… — viņš lepni saslējās,

—  ne katrs prot uzcelt māju viņiem!

Viņa dusmas, kā likās, sāka pierimt, taču mans nākamais jautājums tās uzvandīja no jauna.

—   Kas viņi ir? — misters Henčards at­cirta. — Mazie Cilvēciņi, protams. Sauciet tos, kā gribat. Nāras, laumas, fejas, rūķīši… vi­ņus dēvē dažādi. Bet tie grib dzīvot klusi un solīdi, nevis glūniķu un okšķeru sabiedrībā. Māja iemanto sliktu slavu. Nav nekāds brī­nums, ka viņi izvākušies! Un — mm! — arī īri viņi vienmēr nomaksāja laikā. Tiesa, tas gan ir Mazo Cilvēciņu dabā, — viņš piebilda.

—   Iri? — Džekija izdvesa.

—   Laimi, — misters Henčards paskaidroja,

—    Veiksmi. Kā tad, jūsuprāt, viņi varētu maksāt — naudā? Tagad nāksies celt jaunu namiņu, lai atdabūtu savu īpašo laimi.

Viņš vēlreiz nomērīja mūs ar savo nikno skatienu, atrāva durvis un aizdimdināja prom. Mēs noraudzījāmies viņam pakaļ. Pie benzīna tanka nogāzes piekājē piebrauca autobuss, un misters Henčards metās skriešus. Autobusā viņš paguva ielēkt, taču pirms tam smagi no­vēlās zemē.

Apskāvu Džekiju.

—   Eh, — viņa nopūtās. — Viņa neveiksme vairs nesnauž.

—   Kādēļ neveiksme, — es iebildu. — Pil­nīgi normāli. Ja iznomā mājiņu rūķīšiem, tad veiksme nodrošināta arī uz priekšdienām.

Sēdējām klusēdami un vērojām viens otru. Beidzot, ne vārda neteikuši, iegājām mistera Henčarda pamestajā istabā. Putnu būris stā­vēja turpat, kur agrāk. Tāpat arī namiņš. Tā­pat sludinājums «IZĪRĒ MĀJU».

—   Iesim pie Terija, — es ierosināju.

Tur mēs uzkavējāmies ilgāk nekā parasts. Citi varēja nodomāt, ka negribam doties uz mājām, tāpēc ka dzīvojam spoku apsēstā namā. Taču šoreiz viss bija iznācis otrādi. Mūsu mājā vairs neviens nespokojās. Tā bija šaus­mīgi, vientulīgi, salti tukša.

Es nebildu ne vārda, kamēr šķērsojām liel­ceļu, kāpām pa nogāzi augšup un slēdzām durvis. Nezin kādēļ mums sagribējās vēl pē­dējo reizi uzlūkot tukšo namiņu. Apsegs gan atradās uz būra kā iepriekš, taču — bāc! tauks, paukš! Mājiņā bija ieradušies jauni iemītnieki!

Elpu aizturējuši, mēs kāpāmies atpakaļ un aizdarījām durvis.

—   Nē, — Džekija noteica. — Tā nevar. Ne­kad, nekad neskatīsimies, kas notiek zem ap­sega.

—   Nekad, — es atkārtoju. — Kas tad, pēc tavām domām …

Saklausījām klusu dudināšanu, kam vaja­dzēja būt trakulīgai dziesmai. Tas bija jauki. Jo labāk viņi jutīsies, jo ilgāk paliks. Kad aiz­gājām gulēt, es sapņoju, ka dzeru alu ar Ripu van Vinklu un rūķīšiem. Es viņus dzirdīju tik ilgi, kamēr šie galīgi nolūza.

Lietainais rīts mūs nemaz nesarūgtināja. Mēs bijām gatavi noticēt, ka logos līst spoži dzeltenas saules stari. Mazgājoties dušā, es dziedāju. Džekija savā nodabā kaut ko līksmi dungoja. Mēs nevērām va|ā mistera Henčarda istabas durvis.

—   Varbūt viņiem patīk rītos ilgāk pagu­lēt, — es sacīju.

Mehāniskajā cehā vienmēr ir liels troksnis, un garāmbraucošs autokārs ar cilindriskām ieveidnēm to necik nepalielina. Pulksten tri­jos pēcpusdienā kāds strādnieks veda mate­riālus uz noliktavu, bet es to ne dzirdēju, ne redzēju, jo, pakāpies atpakaj, es pētīju ēvelsolu. )

Tie lielie ēvelsoli ir gatavie elles daikti. Tos iebetonē augstos rāmjos, pa kuriem turp un atpakaļ slīd smags metāla briesmonis — ēvele.

Atkāpos, ieraudzīju tuvojamies autokāru un novalsēju sāņus, lai tas mani nesabrauktu. Strādnieks nostūrēja autokāru pie malas, ci­lindri sāka velties laukā, es pasteberēju tālāk, kamēr apdauzīju stilbus pret rāmja malu un pārmetu baismīgu salto. Kad nokritu zemē, es iestrēgu metāla rāmī un noraudzījos, kā ēvele slīd uz manu pusi. Savu mūžu neesmu redzējis, ka kaut kas būtu kustējies tik ātri.

Nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad viss jau bija garām. Es pūlējos izlēkt no sava sprosta, citi strādnieki kliedza, ēvele dūca asinskārā triumfā, cilvēkiem zem kājām visur ripinājās cilindri. Tad ar baismīgu brīkšķi no­krakšķēja gabalu gabalos salauztie zobrati un ekscentri. Ēvele apstājās. Man nodrebēja sirds.

Pārģērbies gaidīju, kamēr Džekija beigs darbu. Mājup braucot, es viņai visu izstāstīju.

—   Cūkas laime. Vai arī brīnums. Viens no tiem cilindriem aizsprostoja ēvelei ceļu. Ēvele ir čupā, bet es — sveiks un vesels. Do­māju, ka mums jāraksta pateicība mūsu … hm … īrniekiem.

Džekija piekrītoši pamāja ar galvu.

— Lai samaksātu īri, viņi izkārto laimīgu nejaušību, Edij. Labi gan, ka viņi mēdz mak­sāt iepriekš!

—  Ja neskaita to, ka nesaņemšu ne centa, kamēr nebūs salabota ēvele, — es piemeti­nāju.

Mājupceļā mūs pārsteidza negaiss. Mistera Henčarda istabā izdzirdējām troksni, kas li­kās skaļāks par agrāk dzirdēto. Mēs uzstei­dzāmies pa kāpnēm un ieraudzījām, ka div­viru logs atsprādzis vaļā. Es to aizvēru. Vējš jau bija gandrīz nopūtis kretona apsegu no būra, un es gribēju atvilkt to atpakaļ. Džekija stāvēja man līdzās. Mēs raudzījāmies uz mazo namiņu, un mana roka sastinga.

Sludinājums «IZĪRĒ MĀJU» bija noņemts no durvīm. Skurstenis omulīgi kūpēja. Što- ras, kā parasts, bija nolaistas, bet šis tas to­mēr bija mainījies.

Saodām vieglu ēdiena smaržu. Piedegusi liellopu gaļa un sasmakuši kāposti, es sa­springti domāju. Smarža neapšaubāmi plūda no rūķīšu namiņa. Uz kādreiz nevainojami tīrā lieveņa stāvēja līdz malām piestūķēts at­kritumu spainis un sīciņš oranžs skalu grozs, piebāzts ar mazītiņām, nemazgātām konservu kārbām un — pārprast nevarēja — tukšām degvīna pudelēm. Pie durvīm bija atstāta pie­na pudele ar dzelteni violetu šķidrumu. Ne pudeli, ne laikrakstu neviens vēl nebija aizti­cis. Tas katrā ziņā bija cits laikraksts. Mil­zīgie virsraksti liecināja, ka tā ir kāda bul­vāru lapele.

No durvīm līdz mājas stūrim bija izvilkta veļas aukla, uz kuras pašlaik nekas nežāvē- jās.

Steidzīgi parāvu apsegu lejup un Džekijai nopakaļ iespruku virtuvē.

—   Ak dievs! — es izsaucos.

—   Mums vajadzēja pieprasīt ieteikumu, — viņa izdvesa. — Tie nav mūsu īrnieki!

—       Jā, tie nav mūsu iepriekšējie īrnieki, — es piekritu. — Tas ir, mistera Henčarda īr­nieki. Vai redzēji atkritumu spaini uz lieveņa?

—       Un veļas auklu, — Džekija piemetināja. — Cik … cik prasti.

—        Džūki, Kalikeki un Džīteri Lesteri. Te viņiem nav nekāds «Tabakas ceļš»! [17]

Džekija norija siekalas.

—       Atceries, misters Henčards teica, ka viņi neatgriezīšoties.

—   Jā, un tomēr …

Uzminējusi manas domas, viņa pamāja ar galvu.

—   Klāj vaļā, — es teicu.

—       Tiešām nezinu. Bet misters Henčards sacīja, ka viņiem patīkot dzīvot klusā, solīdā apkaimē. Un mēs viņus izēdām. Varu sade­rēt — mēs esam vainīgi pie tā, ka par putnu būri — par šo rajonu — izplatījusies slikta sla­va. Labāko aprindu rūķīši te vairs neapmetī- sies. Tāds rajons … ak kungs! . .. varbūt lī­dzinās priekšpilsētas kvartālam.

—   Tu esi jukusi! — es iesaucos.

—        Nemaz ne. Tā tam jābūt. Misters Hen­čards teica to pašu. Viņš ieminējās, ka tagad būšot jāceļ jauna māja. Labi īrnieki neapme- tīsies uz dzīvi apšaubāmā rajonā. Mums vien­kārši gadījušies tādi ne visai solīdi rūķīši.

Atvēris muti, es blenzu sievā.

*— Ahā! Tādi kā īres namā. Un virtuvē viņi noteikti tur kazu, — Džekija tērgāja.

—   Nu tad, — es teicu, — mēs to nepieļau­sim. Es viņus izlikšu no namiņa. Es . .. ieliešu ūdeni tai skurstenī. Kur tējkanna?

Džekija mani atturēja.

—   Ir nemēģini. Viņus nevar tā izlikt, Edij.. Nedrīkst. Viņi maksā īri, — viņa noteica.

Un tad es atcerējos.

—   Tad jau tā ēvele .. .

•— Tieši tā, — Džekija steidza piekrist, un viņas pirksti ciešāk sažņaudza manu roku.. — Jau šodien tu būtu nogalināts, ja tevi ne­būtu glābusi laimīga nejaušība. Lai tie rūķīši varbūt ir nesolīdi, toties īri viņi maksā.

Es tomēr nepiekritu.

—   Mistera Henčarda veiksme tomēr izpau­dās citādi. Vai atceries, kā viņš paspēra ak­meni uz krastmalas kāpnēm un sabruka pa­kāpiens? Man iet daudz bēdīgāk. Vispirms iesprūdu ēvelē, tad man pakaļ ripoja cilindrs un apstādināja mašīnu. Bet, kamēr ēveli nesa­labos, man nebūs darba. Ar misteru Henčardu gan nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

—   Viņa īrnieki nāca no labākām aprin­dām, — Džekija skaidroja, acīm drudžaini spīdot. — Ja misters Henčards būtu iesprūdis ēvelsolā, droši vien būtu izdedzis drošinātājs. Mūsu īrnieki ir ne visai solīdi rūķīši, tāpēc arī mūsu veiksme ir tāda ne visai solīda.

—   Lai viņi paliek, — es noteicu. — Mums pieder priekšpilsētas kvartāls. Labāk iesim prom no šejienes un iebaudīsim kādu malciņu pie Terija.

Aizpogājām lietusmēteļus un izgājām laukā, ieelpodami svaigo, mitro gaisu. Lietus vēl arvien gāza kā ar spaiņiem. Biju aizmir­sis paņemt līdzi kabatas bateriju, bet griezties atpakaļ negribējās. Soļojām lejup pa nogāzi tikko saskatāmo Terija restorāna uguņu vir­zienā.

Bija tumšs. Lietū nevarējām necik tālu sa­redzēt. Laikam tādēļ tikai pēdējā brīdī pama­nījām priekšā autobusu, ko tikko sazīmējām pēc aptumšotajām ugunīm.

Gribēju pagrūst Džekiju nost no ceļa, taču uz slapjā betona man paslīdēja kāja, un mēs abi nolikāmies garšļaukus zemē. Džekija uz­gāzās man virsū, un mirkli vēlāk mēs jau ķe­purojāmies ceļmalas grāvja dubļos, autobuss aizrūca garām un pazuda skatienam.

Mēs izrāpāmies no grāvja un steidzāmies uz restorānu. Bufetnieks pablenza uz mums, pārsteigumā iesvilpās un, ne vārda nebildis, nolika mums priekšā pa glāzei vīna.

—   Pilnīgi skaidrs, — es ierunājos, — ka viņi izglāba mums dzīvību.

—  Jā, — Džekija piekrita, tīrot ausis no dubļiem. — Bet misteram Henčardam gan tā nebūtu gadījies.

Bufetnieks pakratīja galvu.

—       Tu ievēlies grāvī, Edij? Un jūs arī? Tavu nelaimi!

—        Nav vis nelaime, — Džekija vārgi pro­testēja. — Tā ir laime, tikai tāda ne visai so­līda.

Viņa pacēla glāzīti un skumji paraudzījās manī. Mēs saskandinājām.

—   Tā gan, — es sacīju. — Mums ir veicies.

SATURS

J. Kcigarlickis. Par Henriju Katneru . 5

Vai arī……………………………………….. 19

Absalons…………………………………….. 36

Jezga ar profesoru…………………………. 62

Lērums nepatikšanu……………………….. 88

Iedomīgais robots…………………………. 115

Slēpšanās…………………………… . 1/3

Uz redzīti!……………………… 241

Dzīvokļu problēma……………………….. 27*

[1] risinu pazudis.(seit un tālāk spāniski.)

[2] savienotajam valstīm.

[3] lamu vārds.

[4] patiešām.

[5] ziemejamerikānim.

[5] Senjorus.

[6] kino.

[6] Liels paldies, senjor.

[7] dzelkšņains krūms, sastopams ASV dienvidrietu­mos un Meksikā,

[8] eju, senjor.

[9] seit — darisirn tam galu.

[10] sveiki, serijor.

[11] ardievu.

3 — 1035

[12] draugs.

[13] sengrieķu un romiešu mitoloģija — viena no tri­jām likteņa dievietčm.

[14] Caveat emptor (lat.) — lai pircējs ir uzmanīgs. Termins civiltiesībās, kas norāda, ka par preces kvali­tāti atbild pircējs.

[15] džordžs krukšenks — dikensa ilustrators.

[16] keboti — viena no visvecākajām dižciltīgajām amerikāņu dzimtām.

[17] «tabakas ceļš» — amerikāņu rakstnieka Erskina Koldvela romāns; Katnera stāsta varonis runā par skrandaiņiem — grāmatas personāžiem.