/ Language: Latvia / Genre:sf_space

TUVU KRITISKAJAM

Hals Klements

TUVU KRITISKAJAM HALS KLEMENTS RĪGA «ZINĀTNE» 1980 Mūsdienu amerikāņu rakstnieks Hals Klements savos darbos popularizē  zinātnes atziņas un tehniskās domas sasnie« gurnus. Savdabīgais viņa daiļradē ir tas, ka fantastiskais, notikumiem un piedzīvojumiem bagātais sižets parasti risi­nās tadas pasaulēs, par kuru esamību mūsdienu astronomijai nekas nav zināms. Viss pārējais stingri atbilst loģi­kai un zinātnes likumiem. H. Klements aizstāv dažādu pa« sauļu saprātīgu butņu brālības ideju, cildina cilvēces neiz­sīkstošo zinātgribu. No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSS Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu ©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980 Krājuma otrajā romānā — «Tuvu kritiskajam» — Klements rāda lasītājam ne mazāk dīvainu pasauli — par Zemi trīs reizes lielāko Tenebru, vienu no Altaira sistēmas planētām, uz kuras virsmas smaguma spēks apmēram trīs reizes pārsniedz smaguma spēku uz Zemes. Uz šīs .planētas valdošo apstākļu savdabību pilnīgi nosaka tās neparastā atmosfēra. Tā sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuri dienā ir kritiskā stāvoklī — tas ir, nav atšķirības starp vielu šķidrā un gāzveida stāvokli. Tam, protams, nepieciešams simtiem atmosfēru liels spiediens un simtiem grādu augsta temperatūra. Naktis temperatūra pazeminās, daļa Tenebras atmosfēras «nolīst» uz tās virsmas milzīgu kondensēta tvaika «lāšu» veidā, tās savukārt pārvēršas par šķidrumu, no kura veidojas upes, ezeri un okeāni. Tiesa, ezeri un okeāni uz planētas ir ari dienā, taču daudz mazāki un sastāv no oleuma — koncentrētas, ar metālu joniem bagātas sērskābes, bet naktis viss šķidrums uz planētas ir sērskābes šķīdums, kas nelabvēlīgi ietekmē pat planētas pamat­iedzīvotāju organismu. Jā, uz planētas mīt dzīvas būtnes, turklāt saprātīgas — šausminoši, egļu čieku­riem līdzīgi zvīņaini radījumi ar četriem pāriem eks­tremitāšu. Un tomēr sekas, kas izriet no šīs pasaules fantastiskuma, atkal stingri atbilst loģikai un zinātnei un apliecina autora zinātnes popularizētāja talantu. Tiesa, romānā «Tuvu kritiskajam» galvenā uzmanība pievērsta tehniskai problēmai, kas nav tieši saistīta ar autora radīto hipotētisko pasauli, tomēr kritisko stāvokļu ķīmijas un fizikas ir gana.

TUVU KRITISKAJAM

HALS KLEMENTS

.

PROLOGS

No sešpadsmit gaismas gadu attāluma skatoties, Sola ir mazliet blāvākā nekā zvaigzne Oriona šķēpa smailē, tāpēc diez vai tieši tās stari bija tie, kas lika iedzirkstīties dīvainās iekārtas dimanta lēcām. Taču ne vienam vien novērotājam radās pārliecība, ka ro­bots uzmetis pēdējo atvadu skatienu planētu sistē­mai, kurā radīts. Tas būtu bijis gluži dabiski jūtīgai un sentimentālai būtnei, kad tā jau sākusi krist uz milzīgu tumšu ķermeni dažus tūkstošus jūdžu lejā.

Jebkura parasta planēta no šāda attāluma izskatī­tos apžilbinoši spoža, jo ļoti spēcīgais gaismas avots — Altairs tieši tagad staroja visstiprāk. Tā gan nav maiņzvaigzne, toties rotē pietiekami ātri, lai iegūtu saplacinātu formu, un pati planēta pašlaik atradās tai savas orbītas posmā, kurā saņem visvai­rāk gaismas no karstākajiem un spožākajiem Altaira polārajiem apgabaliem. Par spīti tam, milzīgā pla­nēta izskatījās pēc duļķaina plankuma, tikai nedaudz spilgtāka par savu fonu — Piena Ceļu. Šķita, ka tā uzsūc un apslāpē Altaira balto spožumu, nevis ļauj tam kaut ko apgaismot.

Taču aparāta acis bija projektētas, domājot tieši par Tenebras atmosfēru. Robots gandrīz acīm re­dzami pārslēdza savu uzmanību, un bālganais sintē­tiskā materiāla ķermenis lēni pagriezās. Metāla ske­lets, kas to aptvēra, precīzi piedalījās šai operācijā, un strupu cilindru komplekts pavērsās nosēšanās vir­zienā. No tiem neizplūda nekas saskatāms, jo atmo­sfēra šeit bija vēl pārāk retināta, lai sāktu mirdzēt no jonu trieciena; bet metāla un plastmasas ķermeņa tonnu paātrinājums jau bija mainījies. Starta dzinēji sākā cīņu ar šīs diametrā par Zemi trīsreiz lielākās planētas spēcīgo pievilkšanas spēku un veica to tik sekmīgi, ka ažūrā konstrukcija, kas to saturēja, vēl bija saglabājusies pilnīgi nebojāta, kad beidzot bija sasniegti atmosfēras blīvie slāņi.

Aparātam pamazām ieslīdot planētas gāzu ap­valkā, mirdzums robota acīs lēnām dzisa. Tagad tas laidās lejā lēni un vienmērīgi, varētu pat teikt — piesardzīgi. Augšā vēl aizvien mirdzēja Altairs, to­mēr, aparātam turpinot nosēšanos, zvaigžņu gaismu vairs neuztvēra pat pārjutīgie receptori, kas atradās aiz aparāta dimanta lēcām.

Tad aina mainījās. Līdz šim robots bija izskatījies pēc neparastas konstrukcijas raķetes, kas ar piekari­nāto reaktīvo dzinēju palīdzību izdara vertikālu no­sēšanos. Tas, ka no reaktīvajiem dzinējiem izplūsto­šās strūklas liesmoja aizvien žilbinošāk, pats par sevi vēl nebija nekas būtisks, tas bija gluži dabiski, jo atmosfēra kļuva blīvāka. Taču paši dzinēji mirdzēt nedrīkstēja.

Un tomēr tie sāka mirdzēt. Izplūstošās reaktīvās strūklas gluži kā aiz piepūles kvēloja spilgtāk un spilgtāk, visiem spēkiem cenzdamās palēnināt kri­šanu, kas, par spīti to pūlēm, arvien vairāk paātrinā- jās, un blāvā sarkanumā sāka kvēlot pat dzinēju ap­šuvums. Ar to tālajiem lidojuma' vadītājiem pietika: izšāvās spilgtas liesmas, tomēr šoreiz nevis no pa­šiem dzinējiem, bet gan no vairākām vietām metāla sijās, pie kurām tie bija piestiprināti. Sijas momen­tāni pazuda, un aparāts sāka brīvu kritienu.

Taču tas krita tikai īsu mirkli. Pie tā ārējā apvalka bija piestiprināta vēl viena nosēšanās iekārta; nebija pagājusi ne pussekunde, kad virs krītošā metāla un plastmasas blāķa atvērās milzīgs izpletnis. Varētu gaidīt, ka varenais pievilkšanas spēks to tūlīt noraus, tomēr ne — to taču bija konstruējuši sava aroda liet­pratēji —, izpletnis izturēja. Tā milzīgo virsmu stūr­galvīgi balstīja neticami blīvā atmosfēra, kura pat šai augstumā bija vairākas reizes blīvāka par Zemes atmosfēru. Kad aparāts beidzot atsitās pret cietu pa­matu, pat gravitācijai, kas trīsreiz pārsniedz gravitā­ciju uz Zemes, nebija izdevies to sabojāt.

Pēc brīža olveidīgais, lejasgalā saplacinātais ķer­menis, atbrīvojies no vieglajām fermām, uz gandrīz nepamanāmajām kāpurķēdēm atvirzījās nedaudz nost no metāla drazu jūkļa un atkal apstājās, gluži kā gribēdams palūkoties apkārt.

Tomēr tas neredzēja, jo šobrīd to vēl nespēja. Acīm, kas bija tik skaidri redzējušas vakuumā, bija jāpielāgojas, lai dimanta un jaunās ārējās vides lau­šanas koeficienta starpība neglābjami neizkropļotu attēlu. Tas neprasīja pārāk daudz laika, jo notika automātiski, atmosfērai pa visšaurākajām spraudzi- ņām iesūcoties dobumos starp atsevišķiem lēcu ele­mentiem.

Pēc optiskās sistēmas adaptācijas šīm acīm vairs neko nenozīmēja pat gandrīz pilnīga tumsa, jo pa­stiprinātāji aiz lēcām uztvēra katru starojuma kvantu, kas spēj lūzt dimantā. Bezgala tālu no pla­nētas cilvēku skatieni bija kā piekalti pie ekrāniem, uz kuriem atainojās iekārtas redzētais.

Apvidus bija nelīdzens un pirmajā acu uzmetienā pat pārāk neatšķīrās no Zemei raksturīgajām aina­vām. Tālumā vīdēja lieli plankumi — iespējams, ap­auguši ar mežu, jo to kontūras bija mazliet izplūdu­šas. Tuvākajā apkārtnē zemi pilnīgi klāja Zemes zā­lei vairāk vai mazāk līdzīgs augājs, kas gan, spriežot pēc pēdām, kuras bija paspējis atstāt robsts, bija daudz trauslāks. Izklaidus slējās garāku augu pu­duri, lielākoties augstākajās vietās, šķita, ka šai pa­saulē nekas nekustas, kaut arī plastmasas korpusā iemontētie skaņu receptori laiku pa laikam reģistrēja dunoņu un blīkšķus. Ja nebūtu šo trokšņu, ainavu bez vēja un bez dzīvniekiem varētu uzskatīt par kluso dabu.

Vairākas minūtes robots domīgi raudzījās apkārt. Tālie operatori varbūt cerēja, ka no savām paslēptu­vēm varētu atgriezties robota nosēšanās izbaidītās dzīvās būtnes. Ja tā, tad šobrīd viņi vīlās. Pēc kāda laika robots atgriezās pie izpletņa fermu paliekām un, ieslēdzis vairākus starmešus, rūpīgi visos sīkumos iz­pētīja metāla siju, vadu un trošu kaudzi. Tad tas devās atkal projām, šoreiz visai mērķtiecīgi.

Turpmākajās desmit stundās tas centīgi pārbaudīja nosēšanās rajonu, brīžiem apstājoties un pavēršot prožektora starus uz kādu augu, brīžiem bez redzama iemesla ilgi vērojot apkārtni*. Dažkārt robots lika at­skanēt 'dažāda augstuma un stipruma skaņām. Vis­biežāk tas notika ieplakās, bet nekad pauguru vir­sotnēs. Šķita, ka robots kaut kāda iemesla dēļ pēta atbalsi.

Laiku pa laikam tas atgriezās pie pamestajām iz­pletņa fermām un atkārtoja rūpīgo apskati, gluži kā paredzot, ka ar tām kaut kas notiks. Un, protams, vidē, kurā valda tik ārkārtēji apstākļi, nebija ilgi jāgaida. Robots ar dziļu interesi novēroja, kā koro­zija saārda metālu, un nepameta nosēšanās rajonu, pirms nebija pazudis beidzamais metāla gabaliņš.

Daudz interesantāks notikums bija dzīvu būtņu pa­rādīšanās. Vairums bija augumā nelielas, bet tāpēc ne mazāk aizraujošas — ja pēc robota izturēšanās vispār varēja par to spriest. Robots pēc iespējas tu­vāk pamatīgi izpētīja katru no tām. Šķita, ka lielākā daļa radījumu ir zvīņaini, ar astoņām ekstremitātēm un daļa pārtiek no vietējiem augiem, bet pārējie — no citiem dzīvniekiem.

Pēc tam kad pilnīgi bija pazudušas fermu atliekas, robota operatori ilgu laiku nodevās tikai dzīvnieku pētīšanai. Novērojumi tika daudzkārt pārtraukti, to­mēr tas drīzāk bija izskaidrojams ar traucējumiem robota vadībā nekā ar intereses zudumu. Uz Teneb- ras virsmas trūka vizuālu orientieru, tāpēc cilvēki nevarēja pietiekami precīzi izmērīt tās griešanās pe­riodu un vairākas reizes kosmosa kuģis atvirzījās tik tālu no operatorus interesējošā planētas apvidus, ka tika pārtraukti sakari. Tomēr drīz vien kļūdās gūtā pieredze palīdzēja precizēt Tenebras dienas garumu un pārtraukumi robota vadīšanā beidzās.

Projekts, kas paredz ar vienu vienīgu pētniecības iekārtu izpētīt planētu, kuras diametrs trīsreiz pār­sniedz Zemes diametru, varētu likties taisni smiek­līgs, ja tiešām to paredzētu. Viens robots — tas nav daudz; bet robots, kuram palīdz apkalpe, kas turklāt ir kosmosā vairāk vai mazāk izplatījušās civilizācijas dajiņa, ir jau gluži kas cits. Turklāt operatori pavi­sam noteikti — par spīti ārkārtējiem apstākļiem, kā­dos bija nosēdināts robots — cerēja atrast vietējos palīgus. Viņi bija pieredzes bagāti ļaudis, kas šo to zināja par dzīvības attīstību kosmosā.

Tomēr pagāja nedēļas un mēneši, bet no būtnēm, kurām piemistu kas vairāk par rudimentāru nervu sistēmu, nebija ne vēsts. Ja operatori būtu izpratuši principu, pēc kura darbojas vietējo dzīvo būtņu fasct- acis bez lēcām, varbūt viņi raudzītos nākotnē opti­mistiskāk. Tomēr, pētnieki par tām neko nezināja, tā­pēc daudzi no viņiem sāka samierināties ar domu, ka planētas izpētei būs jāveltī vairāku paaudžu darbs. Domājošas būtnes atklāšana bija tikai nejaušība.

Ieraudzītais radījums bija liels — tā garums bija pilnas deviņas pēdas, un svaram uz šīs planētas va­jadzētu krietni pārsniegt tonnu. Zvīņu un locekļu skaita ziņā tas pilnīgi atbilda vietējām bioloģiska­jām tradīcijām, tomēr pārvietojās stāvus uz divām apakšējām ekstremitātēm, nākamās divas, šķiet, ne­izmantoja, bet četras augšējās lietoja priekšmetu sa­tveršanai. Būtnes saprātīgumu apliecināja fakts, ka tā nesa divus garus un divus īsākus šķēpus ar ak­mens uzgaļiem, gatava tos momentāni likt lietā.

Iespējams, ka akmens uzgaļi lika vilties no Zemes atbraukušajiem novērotājiem, bet var arī būt, ka viņi atcerējās, kas uz šīs planētas notiek ar metālu, un atturējās pārsteidzīgi spriest par tenebriešu kultūras līmeni, vadoties tikai pēc viņu izmantotā materiāla vien. Tā vai citādi, tomēr cilvēki rūpīgi novēroja iedzimto.

Viņš gāja lēnām un nepārprotami centās atstāt pēc iespējas maz pēdu. Taču viņš ņēma vērā, ka pārvie­toties, neatstājot pēdas vispār, praktiski nav iespē­jams; laiku pa laikam viņš apstājās, lai uzrīkotu pa dīvainai ietaisei no kāda auga elastīgajiem zariem un akmens asmeņiem, kurus šķietami neizsmeļamā daudzumā nesa līdzi lielā pār zvīņaino muguru pār­mestā ādas maisā.

So ietaišu uzdevums noskaidrojās, kad tenebrietis bija aizgājis pietiekami tālu uz priekšu un robots va­rēja tās tuvāk izpētīt. Tās bija lamatas, kurām vaja­dzēja ietriekt akmens asmeni jebkurā radījumā, kas nāktu pa pēdām; tās drīzāk bija domātas dzīvnie­kiem nekā citiem iedzimtajiem, jo jebkura saprātīga būtne spētu no lamatām izvairīties, gluži vienkārši ejot nevis tieši pa pēdām, bet līdztekus tām.

Tomēr pats fakts, ka vispār tiek ievērota piesar­dzība, vērta situāciju ārkārtīgi interesantu, un ro­botam pavēlēja cik iespējams nemanāmi sekot iedzim­tajam, kurš, nemainot savu izturēšanos, nogāja kā­das piecas vai sešas jūdzes un pa šo laiku izlika ap­mēram četrdesmit lamatu. Robots bez grūtībām iz­vairījās no tām, taču vairākkārt iekļuva citās, kuras acīmredzot bija izliktas jau agrāk. Asmeņi nenodarīja aparātam nekādu ļaunumu, daži pat nolūza, atdūru- šies pret plastmasas korpusu. Tomēr izskatījās, ka visa apkārtne «mīnēta» ar šīm lamatām.

Beidzot pēdas noveda pie apaļa pakalna. Tenebrie­tis ātri uzkāpa tajā un apstājās ieplakas malā ne­tālu no virsotnes. Novērotājiem šķita, ka viņš skatās apkārt, vai kāds neseko, lai gan cilvēki vēl nebija atklājuši iedzimtā redzes orgānus. Acīmredzot apmie­rināts ar apskati, iedzimtais izvilka no sava maisa kādu elipsoidālu priekšmetu un, aptaustījis to ar tie­vajiem pirkstiem, nozuda ieplakā.

Pēc divām vai trim minūtēm viņš atkal iznira no tās bez sava greipfrūta lieluma nesamā. Kāpjot lejā no pakalna, viņš rūpīgi izvairījās gan no paša izlik­tajām, gan pārējām lamatām un devās nevis atpakaļ, bet uz citu pusi.

Nu robota operatoriem bija ātri jāizšķiras, vai jā­seko iedzimtajam vai arī jānoskaidro, ko viņš darījis pakalna virsotnē. Pirmais variants šķita loģiskāks — iedzimtais taču devās projām, bet paugurs noteikti paliks savā vietā —, tomēr novērotāji izvēlējās otro variantu. Galu galā, nevienam nav iespējams ceļot, neatstājot nekādas pēdas, turklāt tuvojās nakts un diez vai iedzimtais tālu tiks. Pārliecinošs šķita arī pieņēmums, ka viņam, tāpat kā citām Tenebras dzī­vajām būtnēm, raksturīga īpatnība dažas stundas pēc nakts iestāšanās kļūt pilnīgi nevarīgam.

Robots, nogaidījis, kamēr tenebrietis pilnīgi no­zuda skatienam, devās uz ieplaku pakalna virsotnē. Kā izrādījās, tā noveda seklā krāterī, kura dibenā gulēja apmēram simt tādu pašu elipsoīdu, kādu nu­pat bija atstājis iedzimtais. Tie bija sevišķi kārtīgi salikti vienā rindā. Šo priekšmetu īstā daba bija tik acīm redzama, ka nebija pat jāpūlas kādu no tiem pāršķelt.

Šai momentā droši vien izraisījās ilga un dzīva diskusija, tāpēc robots krietnu brīdi stāvēja dīkā. Tad tas pameta krāteri, nokāpa no paugura, ļoti uzmanīgi! pa iedzimtā pēdām šķērsoja akmens asmeņu «mīnu lauku» un devās savās gaitās.

Tas nebija gluži tik viegli kā dienā, jo bija sācis līt un lietus lāses bieži traucēja redzamību. Pētnieki no Zemes vēl nebija izlēmuši, kā robotam naktī labāk pārvietoties — pa ielejām un gravām, paliekot slēp­tam, vai arī turēties pauguru virsotnēs un uz pakalnu korēm, lai kaut ko redzētu —, bet šoreiz problēma izrādījās vienkārša. Tenebrietis savā ceļā bija tik maz novirzījies no taisnes, cik pratis. Pēc kādām desmit jūdzēm pēdas noveda klajumā pie alu izrobotas klints.

Varēja redzēt iedzimtos stāvam pie alu ieejām, to­mēr viņi nekā nereaģēja uz robota starmešu gaismu. Vai nu viņi bija aizmiguši vairāk vai mazāk līdzīgi cilvēkiem, vai arī pakļauti visām Tenebras dzīvajām būtnēm raksturīgajam nakts sastingumam.

Visapkārt nekas neliecināja, ka būtu pārsniegts akmens laikmeta kultūras līmenis, un pēc dažām mi­nūtēm, izslēdzis lielāko daļu starmešu, robots devās atpakaļ uz pakalnu ar krāteri.

Robots virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un neapstā­damies. Kad tas bija nokļuvis pakalna virsotnē, kor­pusa sānos pavērās vairākas spraugas un no dažām izvirzījās rokām līdzīgas konstrukcijas. Ar tām ro­bots uzmanīgi pēc kārtas paņēma desmit olas no rindas viena gala, lai tajā nepaliktu robi, un noslēpa korpusā. Pēc tam devās atkal lejā no pakalna, lai piesardzīgi uzmeklētu lamatas. Robots ņēma no tām laukā akmens asmeņus un tos, kas bija labāk saglabājušies, novietoja citos sava plastmasas ķer­meņa dobumos.

Pabeidzis savu uzdevumu, robots maksimālā āt­rumā devās prom. Ap to laiku, kad uzlēca Altairs, robots, akmens ieroči un «nolaupītās» olas bija jau tālu no krātera un vēl tālāk no alu ciemata.

I

Izspraucies cauri augstajiem brikšņiem, Niks apstā­jās klajumā un izgrūda pāris no tiem vārdiem, kurus Fedžins allaž bija atteicies tulkot. Atradis priekšā ūdeni, viņš nebija ne pārsteigts, ne norūpējies — vēl bija agrs rīts —, tomēr viņu sarūgtināja, ka arī pa labi un pa kreisi no viņa bija ūdens. Acīmredzot galīga neveiksme bija izvedusi viņu tieši pussalā, un šī nebija īstā reize, kad varētu doties atpakaļ.

Patiesību sakot, zināt Niks, protams, nezināja, vai tiek vajāts, tomēr viņam pat prātā nebija iešāvies par to šaubīties. Divas dienas kopš izbēgšanas viņš, cik vien iespējams, bija jaucis pēdas, vispirms strauji pavērsdamies uz rietumiem un tikai pēc tam pagriez­damies atpakaļ uz māju pusi, un, tāpat kā cilvēks, viņš negribēja atzīt, ka tās varētu būt bijušas veltas pūles. Viņu bija aizkavējusi parastā sastapšanās ar nepārvaramiem dabīgajiem šķēršļiem un mežonīgiem dzīvniekiem, taču neviens no viņa sagūstītājiem pa­gaidām nebija viņu panācis. Ne velti lidojošie dzīv­nieki un augi, no kuriem vienmēr jāpiesargās, neiz­rādīja nekādu interesi par apvidu, kuru Niks bija šķērsojis, un arī gūsta laikā viņa nolaupītāji bija pie­rādījuši, ka ir izcili prasmīgi mednieki un pēddziņi, tomēr bēglis cerēja, ka vajātāji ir pazaudējuši viņa pēdas. Sī doma bija kārdinoša, bet Niks nevarēja sevi piespiest tai noticēt. Sagūstītāji taču tik ļoti bija gri­bējuši, lai Niks aizved viņus pie Fedžina!

Viņš pēkšņi atjēdzās no domām un atgriezās īste­nībā. Šobrīd prātošana nebija vietā — viņam bija jā­izšķiras, vai nu doties atpakaļ pa pussalu un riskēt iekrist rokās saviem bijušajiem sagūstītājiem, vai ari nogaidīt, kamēr ezers izžūst, un varbūt tāpat dot tiem iespēju viņu noķert. Bija grūti izlemt, kas būtu ma­zāk bīstami, tomēr Nikam vēl kaut kas bija jāpār­bauda.

Aizgājis līdz ūdens malai, Niks rūpīgi apskatīja šķidrumu, tad spēcīgi uzsita pa to. Vieglā ņirba, kas pārskrēja ezera vairāk vai mazāk gludajai virsmai un atvilnīja līdz krastam, viņam bija vienaldzīga, viņu interesēja no ūdens nošķīrušās lāses. Niks ska­tījās, kā tās lēni krīt, un apmierināts vēroja, ka pat vislielākās iztvaiko, nenokļuvušas atpakaļ līdz ezera virsmai. Jādomā, ka itin drīz šā ezera vairs nebūs. Niks nometās zemē nogaidīt.

Augiem mostoties jaunai dienai, brīze lēnām pie­ņēmās. Nika deguns to juta. Viņš nepacietīgi vēroja, kad vēja pūsmas iespaidā ezera virsmā radīsies — ne jau viļņi, bet atvaru bedres, kuras atstāj tai pāri slīdošās mazliet siltākās gaisa masas. Tā būs zīme, ka no šā brīža ezera līmenis plaks varbūt tik strauji, ka viņš pat nespēs turēties līdzi bēgošajai krasta līni­jai. Brīze padarīs gaisu elpojamu, ja vien viņš nese­kos ūdenim pārāk tuvu. Jā, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida.

Ka Niks bija paredzējis, ūdens mala atkāpās gluži spokaini un līmeņu starpība strauji palielinājās — viņš uzmanīgi gāja uz priekšu, un abpus viņam milža ūdens sienas. Šķita, ka pussala ir daļa no ezeru šķēr­sojošās kalna kores; jo labāk, ja tā.

īstenībā kalns nestiepās gluži visā ezera garumā. Nikam bija jāgaida ceturtdaļstunda kalna kores galā, kamēr ezera atliekas atkal pilnīgi pārvērtās par gaisu. Niks bija gana nepacietīgs un riskēja, ieelpo­dams dvingu pārāk ātri pēc iztvaikošanas, tomēr vi­ņam izdevās pārvarēt nepatīkamās sekas. Pēc dažām minūtēm viņš devās pa nogāzi uz bijušā ezera aus­trumu pusi, kur auga lieli augi. Pirms ieniršanas briksnājā, kur Niks nevarēs redzēt neko citu kā tikai lidoņus virs galvas, viņš mirkli apstājās palūkoties atpakaļ pāri izžuvušā ezera dibenam uz vietu, kur viņš pirmīt bija ieraudzījis ūdeni, — sekotājus vēl aizvien nemanīja. Pāris lidoņu vajāja Miku. Viņš taustījās pēc saviem nažiem un mazliet nožēloja, ka bija pazaudējis šķēpus. Tomēr, kamēr viņš soļoja pietiekami ātri — un tas viņam bija jādara —, nebija jābaidās no lidoņa aizmugurē. Niks ienira krūmos.

Iet nebija grūti. Augi bija diezgan lokani, lielāko­ties tos varēja nobīdīt pie malas. Dažā labā vietā vi­ņam ceļš gan bija jāizcērt, tas bija nelāgi — ne jau pūļu dēļ, bet tāpēc, ka nazim nācās saskarties ar gaisu. Nažu skaits samazinājās, un Fedžins ar atliku­šajiem bija paskops.

Pamazām pagāja rīts, taču vajātājus joprojām ne­manīja. Niks varēja soļot ļoti ātri, jo šoreiz bija se­višķi maz mežonīgo zvēru. Parasti četrdesmit jūdžu garā ceļā gadījās četras vai piecas cīņas, bet viņam šodien — tikai viena.

Laiks gāja, Niks soļoja, cik naski vien spēja. Vie­nīgā cīņa viņu gandrīz nemaz nebija aizkavējusi. Lidonis no augšas bija ieraudzījis Niku un tūlīt me­ties lejup gandrīz līdz zemei Nikam ceļā. Tas bija mazs, tik mazs, ka Nika rokas garumā pārsniedza dzīvnieka taustekļus. Un straujš cirtiens ar vienu no Nika nažiem uzšķērda tik.daudz lidoņa gāzes pūšļu, ka tas palika nevarīgi streipuļojam. Niks iebāza ieroci makstī un, gandrīz nesamazinājis ātrumu, drā­zās tālāk, ik pa brīdim paberzēdams roku, uz kuras bija uzpilējusi dzīvnieka inde.

Kad Niks beidzot nokļuva pazīstamā apkaimē, roka vairs nesmeldza un Altairs bija jau augstu pie debe­sīm. Niks mazliet'mainīja virzienu un vēl pielika soli. Tagad viņš jau bija pārliecināts, ka tiešām varēs no­dot ziņojumu par savu sagūstīšanu, bet arī atskārta, ka vēl nav to pārdomājis. Ja Niks tikai atstāstītu no­tikumu secīgi visos sīkumos, ziņojums pārmērīgi ieilgtu. Bija svarīgi, lai Fedžins un pārējie dotos pro­jām ātri. No otras puses, vajadzēs diezgan sīki iz­skaidrot stāvokli, lai pārliecinātu Skolotāju. Apsvēr­dams šo problēmu, Niks neapzināti samazināja āt­rumu. No pārdomām viņu izrāva tikai paša vārda skaņa.

—   Nik! Vai tas patiešām esi tu? Kur tu biji pazu­dis? Mums sāka likties, ka tu pārāk bieži pārguli laukā!

Pirmajā mirklī Niks tvēra pēc nažiem, bet tad, pa­zinis balsi, nolaida roku.

—   Džonij! Ir patīkami dzirdēt atkal īstu valodu! Ko tu dari tik tālu no mājām? Vai tuvāk aitas visu jau noēdušas?

—       Nē, es medīju, nevis ganu aitas. — Džons Dū- 1 i tis izspraucās no biežņas. — Bet kur tu biji? Tu nedējām ilgi biji projām, un mēs pat pārstājām tevi meklēt.

—       Jūs mani meklējāt? Tas ir nelāgi. Tomēr man šķiet, ka tam nav bijis nozīmes, citādi es to būtu uz­zinājis jau agrāk.

—       Ko tu ar to domā? Es nesaprotu, par ko tu runā! Un ko tu tur teici, ka ir labi atkal dzirdēt «īstu» valodu? Kāda valoda tad vēl ir? Pastāsti!

—       Tas ir garš stāsts, un man tas jāpastāsta visiem reizē pēc iespējas ātrāk. Iesim uz mājām! Nav vērts visu atkārtot vēlreiz.

Atbildi nenoklausījies, Niks pagriezās uz ieleju, kuru abi sauca par «mājām».

Fedžins atradās savā parastajā uzturēšanās vietā ciemata māju vidū. Ieraudzījis Skolotāju, Niks pa­sauca to vārdā.

—       Fedžin! Mums draud nepatikšanas. Vai mums ir vēl kādi ieroči, kurus tu mums neesi parādījis?

Kā parasti, atbilde atskanēja tikai pēc pāris se­kundēm klusuma.

—       Ā, tas esi tu, Nik. Mēs jau gandrīz sākām do­māt, ka esi gājis bojā. Kāpēc tu runā par ieročiem? Vai tu paredzi, ka būs jācīnās?

—   Manuprāt, jā.

—   Ar ko?

—       Liekas, ka tie ir tādi paši radījumi kā mēs. To­mēr viņi netur dzīvniekus, nelieto uguni un priekš­metus sauc citādos vārdos nekā mēs.

—       Kur tu viņus sastapi, un kāpēc mums ar vi­ņiem būtu jācīnās?

—  Tas ir garš stāsts. Būs labāk, ja sākšu no paša sākuma, taču mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

—  Piekrītu. Pilnīgs ziņojums mums visiem būs visnoderīgākais. Sāc! N

—   Kā bijām nolēmuši, es devos uz dienvidiem un gāju lēnām, kartēdams apkaimi. Nekas daudz nav nopietni pārvērties līdz tā apvidus robežām, kurā mēs parasti apstrādājam zemi un pļaujam zāli. Protams, iālāk bija grūti noteikt, cik sen notikušas pārvērtības un kādas tās bijušas.

Vislabākais orientieris, kuru es ieraudzīju pirmās dienas vakarā, bija kalns — pavisam regulājs konuss un daudz augstāks nekā agrāk redzētie.

Otrā dienā pēc saullēkta es pagāju'kalnam garām pa austrumpusi. Tai nostūrī bija krietni stiprs vējš, un šķita, ka visu laiku tas pūš kalna virzienā. Kartē es to nosaucu par Vētras kalnu. Spriežot pēc vēja, tur vajadzētu būt daudziem naktī augošiem augiem, un pētīšana jāplāno tā, lai tiktu no kalna projām pirms tumsas iestāšanās.

Ceļojums bija tāds pats kā parasti. Aizstāvoties es nogalināju pietiekami daudz dzīvnieku, lai būtu ko paēst, bet todien neviens neparasts dzīvnieks nega­dījās.

Tomēr trešajā rītā, kad kalns vairs nebija redzams, es uzdūros kādam dzīvniekam alā. Tas sagrāba mani aiz kājām, un šķita, ka mani šķēpi tam nenodara lielu ļaunumu. Domāju, ka nebūtu izglābies, ja neuzras- tos palīgs.

—   Palīgs?

Pārsteigtā balsī izteiktais jautājums atskanēja tū­līt, bez raksturīgā klusuma, kāds allaž iestājās, pirms runāja Skolotājs. Jautātājs bija Džims.

—   Kur tu ņemi palīgu? Neviens no mums nebija tai apvidū.

—   Tātad tas nebija neviens no mūsējiem — vismaz vārda tiešajā nozīmē ne. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā mēs, un viņam bija tādi paši šķēpi; bet, kad beidzot mums bija izdevies nogalināt zvēru alā un mēs mēģinājām aprunāties, viņš lietoja citādus vār­dus; patiesību sakot, pagāja labs brīdis, kamēr es vis­pār sapratu, ka viņš runā.

Es nolēmu iet kopā ar viņu izlūkot apvidu un pie viena iemācīties kaut ko no viņa valodas; galu galā, man tas šķita svarīgāk nekā tikai kartēt apkaimi. Ja man izdotos iemācīties viņa valodu, varētu izrādīties, ka vipš zina daudz vairāk par šo apvidu, nekā mēs spētu^noskaidrot, mēnešiem ilgi to pētot.

Likās, viņam nebija iebildumu, ka eju līdzi, un ar laiku es sāku saprast dažus no viņa vārdiem. Tas ne­bija viegli, jo bija ne tikai jāiemācās skaņas, kuras viņš lietoja priekšmetu apzīmēšanai, bet arī jāapgūst dīvainais veids, kā viņš tās saistīja kopā. Tomēr mēs abi medījām un visu laiku mācījāmies sarunāties. Mēs negājām vienā'virzienā vien, tomēr es tīri labi ievēroju mūsu mestos līkumus un, kad radīsies izde­vība, varēšu atzīmēt viņu ciematu kartē.

—   Ciematu? — Džims viņu pārtrauca otro reizi, kamēr Fedžins vēl nebija bildis ne vārda.

—  Tikai tā es varu to nosaukt. Tas nepavisam ne­līdzinās mūsu ciematam. Tā ir vieta kādas stāvas klints pakājē. Akmens sienā ir daudzas ieejas alās. Dažas alas ir pavisam mazas, citas — lielākas, un tajās viņi dzīvo. Tas, ar kuru kopā biju medījis, arī bija viens no viņiem.

Nu Niks pastasiīja par saviem piedzīvojumiem ali- nieku ciematā.

Savācis kritušos zarus, Niks sakūra ugunskuru, galīgi pārsteigdams savus saimniekus. Tie apstāja ugunskuru un negāja projām, kaut gan bija jau sā­cies lietus, kas nes sev līdzi kaitīgos, indīgos izgaro­jumus. Nodzīvojot kopā ar aliniekiern vairākas nedē­jas, Niks iepazina viņu dzīves veidu un tīri labi iemā­cījās saprasties ar viņiem. Visvairāk Niku pārsteidza, ka alu iedzīvotāji bija Joti dažāda auguma — no de­viņas pēdas gariem milzeņiem līdz pavisam mazi­ņiem, kuri bija sevišķi ziņkārīgi un draudzīgi.

Šo vēsti Nika klausītāji uzņēma ar neslēptu neiz­pratni.

Niks pastāstīja aliniekiern un viņu vadonim Ātra­jam par dzīvi savā ciematā un par visu, ko viņiem iemācījis Fedžins, — kā apstrādāt zemi un kā iegūt uguni. Un, lūk, kā tas beidzās.

Vadonis, valdonīgs un varmācīgs savas cilts pa­vēlnieks, pieprasīja, lai Niks dodas pakaļ Fedžinam un atved viņu uz alām. Alinieki gribēja, lai Fedžins iemācītu viņiemjvisu, ko prot. Niks bija ar mieru pazi­ņot Fedžinam Ātrā lūgumu un izteica cerību, ka Fe­džins viņiem palīdzēs. Tomēr Ātrais bija pieradis, kg viņam paklausa uz līdzenas vietas, un Niks no viesa pārvērtās gūsteknī. Draudēdams ar zvērīgu izrēķi' nāšanos, Ātrais pieprasīja, lai viņu aizved pie Fe< džina. Aptvēris, ka ir pieļāvis liktenīgu kļūdu un ta< gad briesmas draud ne tikai viņam, bet arī Fedžinam un visiem viņa draugiem, Niks nolēma nogaidīt nakti un bēgt. Viņa sargi bija pārliecināti, ka līdz rīt' ausmai viņš nekur neaizies — pārāk daudz dažādu briesmu draud ikvienam, kas uzdrošinātos naktī do­ties meža biezoknī. Niks gan saprata, cik liels ir risks, tomēr izšķīrās par bēgšanu naktī. Savācis sau­sus sprungu]us, viņš vienu no tiem aizdedzināja un, ar šo lāpu atgaiņādams nakts plēsoņas, devās ceļā. Niks gāja vairākas diennaktis un, kaut arī steidzās, pēdu jaukšanai izmeta lielu likumu uz rietumiem un tikai pēc tam nogriezās uz ziemeļiem, uz dzimto ieleju…

—  Alinieki mani nenoķēra. Taču agri vai vēlu viņi atradīs mūsu ciematu, un man šķiet, ka mums jādo­das prom no šejienes pēc iespējas ātrāk.

Kad Niks bija beidzis ziņojumu, uz brīdi iestājās klusums; tad ciemata iedzīvotāji sāka runāt cits caur citu; katrs izteica savas domas, nepievērsdams daudz uzmanības kaimiņa teiktajam, — viņi bija piesavinā­jušies dažas raksturīgas cilvēku īpašības. Troksnis turpinājās pāris minūšu, tikai Niks viens pats klusē­dams gaidīja, ko teiks Fedžins.

Beidzot robots sāka runāt.

—   Tev, protams, ir taisnība, ka alinieki ciematu atradīs; varbūt viņi jau zina, kur tas atrodas. Viņi būtu bijuši muļķi, ja noķertu tevi, kamēr viņiem bija iemesls domāt, ka tu dodies mājup. Tomēr es ne­redzu, ka kaut kas būtu iegūstams, pametot ciematu. Viņi var mums sekot visur, kur iesim. Tagad, kad viņi zina par mums, mēs satiksimies ar viņiem pa­visam drīz. Es nevēlos, ka jūs ar viņiem cīnītos. Es jūs visus esmu iemīļojis. Esmu ilgu laiku jūs audzi­nājis un negribu redzēt, kā jūs apkauj. Jūs nekad neesat karojuši — neesmu jums to mācījis — un ne­spēsit uzvarēt šo cilti. Tāpēc, Nik, es gribu, lai tu kopā ar vienu no mūsējiem ej viņus sagaidīt. Ali­nieki nāks pa tavām pēdām, tā ka jums nebūs grūti viņus atrast. Kad sastopat Ātro, pastāstiet viņam, ka inēs ar prieku pārcelsimies uz viņu ciematu vai arī ļausim viņiem nākt uz mūsējo un es iemācīšu Ātra­jam un viņa ciltsbrāļiem visu, ko viņi gribēs. Ja tu izskaidrosi, ka es neprotu viņu valodu un tu esi vi­ņam vajadzīgs, lai varētu ar mani saprasties, varbūt viņam pietiks prāta neaiztikt nevienu no jums.

—   Kad lai ejam? Vai tūlīt?

—  Tas' būtu vislabākais, bet tu nupat esi atgrie­zies no tāla ceļa un tev mazliet jāatpūšas. Katrā ziņā liela daļa dienas jau pagājusi un nekas daudz nebūs zaudēts, ja tu pirms došanās ceļā pa nakti izgulēsies.

—   Labi, Skolotāj.

Niks nekā neizrādīja nepatiku, ko juta, tikai iedo­mājoties vien, ka atkal jāsastopas ar Atro. Viņš pa­zina šo mežoni dažas nedēļas, Fedžins viņu nekad nebija redzējis. Tomēr Skolotājs bija gudrs — viņš bija iemācījis Nikam visu, ko tas zināja, un visu mūžu, vismaz visu Nika mūžu, bija augstākā autori­tāte ciematā. Cerams, ka viss notiks tā, kā paredzēja Fedžins.

Varbūt tā arī būtu bijis, ja cilvēki, kas vadīja ro­botu, nebūtu pārāk zemu novērtējuši alu iedzīvotāju pēddziņu spējas. Niks nepaguva ne atlaisties pie ugunskura, kuru bija aizdedzinājis, lietum sākoties, kad izdzirda Nensijas izbaiļu kliedzienu. Un gandrīz tai pašā mirklī viņš ieraudzīja Ātro, kuram abās pu­sēs turējās rinda augumā vislielāko cīnītāju. Tie klu­sēdami ielenca pauguru un devās augšup pa no­gāzi.

— Ko jūs tagad darīsit?

Rekers palaida gar ausīm jautājumu, kaut arī zi­nāja, cik svarīga persona ir runātājs, — pašreiz tēr­zēšanai neatlika laika. Bija jārīkojas. Pie sienām visapkārt Rekeram rindojas Fedžina vadības tele- ekrāni, un visos egles čiekuriem līdzīgu radījumu pūļi uzbruka ciematam. Rekeram priekšā bija ar at- sper&lēdzi ieslēdzams mikrofons, lai nejaušās saru­nas kontroles telpā nenokļūtu lidz robota sabiedrota­jiem. Rekera pirksts mulsi kavējās virs slēdža, tomēr tam nepieskārās. Viņš lāgā nezināja, ko teikt.

Viss, ko viņš Nikam bija pastāstījis ar robota starpniecību, bija patiesība; nekas netiks iegūts, mē­ģinot cīnīties. Diemžēl cīņa bija jau sākusies. Pat ja Rekers būtu spējīgs dot padomu, kā aizstāvēt cie­matu, bija jau par vēlu; cilvēks vairs nespēja atšķirt uzbrucējus no ciemata aizstāvjiem. Šķēpi lidoja gaisā acis žilbinošā ātrumā, ugunskuru gaismā zibēja cir­vji un naži.

—   Katrā ziņā tā ir lieliska izrāde, — vēlreiz atska­nēja tā pati spalgā balss, kas pirms minūtes. — Tur lejā ugunskuri šķiet gaišāki nekā dienas gaisma.

Paviršais tonis kaitināja Rekeru, kurš nebūt ne­spēja tik nevērīgi uztvert kļūmīgo stāvokli, kādā bija nokļuvuši viņa draugi. Tomēr ne runātāja personība, ne arī augstais stāvoklis neļāva Rekeram zaudēt sa­valdību un pateikt kaut ko nevietā, — gluži neviļus šis vērotājs bija iedvesis doktoram kādu ideju. Viņa pirksts piespieda mikrofona slēdzi.

—   Nik, vai tu mani dzirdi?

—  Jā, Skolotāj.

Nika balsī nebija ne jausmas no drausmīgās fizis­kās piepūles, kurai viņš bija pakļauts; viņa runas aparāts nebija tik cieši saistīts ar elpošanas sistēmu kā cilvēkam.

—   Labi. Izlauzieties visi, cik ātri spējat, līdz tuvā­kajai būdai! Novietojieties tā, lai es nevaru jūs re­dzēt! Ja netiekat būdā, paslēpieties aiz malkas kau­dzes vai kaut kā tamlīdzīga — kaut vai aiz paugura, ja neatrodat neko labāku! Ziņojiet man, tiklīdz esat to izdarījuši.

—   Centīsimies.

Nikam nebija laika vēl kaut ko piebilst. Tie, kas atradās kontroles telpā, varēja tikai vērot notiekošo, kaut gan Rekera pirksts jau kavējās pie citas slēdžu grupas uz sarežģītā vadības paneļa viņa priekšā.

—  Vienam izdevās. — Tā atkal bija tā pati spalgā balss, un šoreiz Rekeram bija jāatbild.

—  Es pazīstu šīs būtnes sešpadsmit gadu, tomēr tagad nevaru atšķirt no uzbrucējiem. Kā jūs to spējat?

Rekers uz mirkli atrāva acis no ekrāniem un pa­meta skatienu uz abiem ārpuszemiešiem, kas slējās aiz viņa kā divi torņi.

—  Uzbrucējiem nav cirvju, īr tikai naži un šķēpi, runātājs vēsi norādīja.

Rekers ar skubu pievērsās atkal ekrāniem. Viņš ne­bija pārliecināts, ka runātājam taisnība. Zibēja tikai trīs vai četri cirvji, un to īpašnieki virmojošajā bur­zmā nebija skaidri saskatāmi. Kad uzbrucēji bija kāpuši pakalnā — īsajā brīdī, kamēr viņi bija robota redzes laukā, bet cīņa vēl nebija sākusies —, doktors nebija pamanījis, ka viņiem rokā nav cirvju; tomēr nebija iemesla šaubām, ka kāds cits to būtu varējis ievērot. Rekers vēlējās, kaut labāk pazītu Dromu un tās iedzīvotājus. Viņš neko neatbildēja uz slaida milža piezīmi, tikai no šā brīža sāka vērot cirvjus, kas zibēja ugunskuru gaismā, šķita, ka tie tiešām izcērt ceļu uz pakalna virsotni, kur atradās būdas.

Daži nokļuva līdz tām. Pusminūti kādas būdas durvīs četrrokains zvīņainis, pavērsies pret ienaidnie­kiem, «ar cirvi apstrādāja pārāk tuvu pienākušo uz­brucēju paurus. Trīs citi, acīmredzot ievainoti, rāpās pie viņa un spēcīgo roku vēzienu aizsegā patvērās būdā; viens no viņiem palika tupam durvīs un ar di­viem šķēpiem sargāja cirvja vēzētāju no zemāk mēr­ķētajiem dūrieniem.

Tad vēl viens aizstāvis izlauza ceļu līdz būdai un abi iegāja iekšā. Neviens no aliniekiern negrasījās viņiem sekot.

—  Vai jūs visi esat iekšā, Nik? — Rekers jautāja.

—   Mēs šeit esam pieci. Par citiem neko nezinu. Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Elise un Toms ir miruši; sākumā viņi bija man pavisam tuvu, bet tagad es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

—   Pasauc tos, kas nav kopā ar tevi. Man visai drīz kaut kas jādara, un es negribu, ka tas kaitētu kādam no jums.

—  Viņiem jābūt vai nu drošībā, vai ari beigtiem. Cīņa ir galā; tevi var daudz skaidrāk dzirdēt nekā pirmīt. Būtu labāk, ja tu darītu, kas darāms, nemaz neraizējoties par mums; man šķiet, ka visi Ātrā ļau­dis iet pie tevis. Tikai kādi pāris atrodas šeit ārā pie durvīm; pārējie aplenc tevi plašā lokā. Vai tu esi vēl turpat, kur pirmīt?

—   Nē, — Rekers teica, — un tev ir taisnība — mani ielenc. Viens no vislielākajiem nāk tieši pie manis. Pārliecinies, vai jūs visi esat paslēpušies, vis­labāk tā, lai jūs nevar aizsniegt gaisma. Dodu jums desmit sekundes laika.

—   Labi, — Niks atbildēja. — Mēs palīdīsim zem galdiem.

Vērodams uz ekrāna tuvojošās būtnes, Rekers lē­nām noskaitīja līdz desmit. Pie pēdējā skaitļa viņa pirksti parāva svirslēdzi, kas reizē pārslēdza divdes­mit slēdžus, un — kā Niks to vēlāk aprakstīja — «pasaule aizdegās».

Tomēr bija iedegušies tikai robota gadiem ilgi ne­lietotie starmeši, kas vēl arvien darbojās.

Pēc Rekera aprēķina, uzbrucējiem vienā mirklī va­jadzēja kļūt akliem. Pamazām atklājās bēdīgais fakts, ka tā tomēr nav.

Uzbrucēji, bez šaubām, bija pārsteigti. Viņi mirkli apstājās un trokšņaini apspriedās; tad milzis, kas soļoja visiem pa priekšu, piegāja pie robota un no­liecās pār to — likās, ka viņš sīki izpēta vienu no starmešiem. Cilvēki jau sen bija uzzinājuši, ka te- nebriešu redzes orgāni ir kaut kādā veidā saistīti ar adataino seksti uz galvas, un tieši šo ķermeņa daļu radījums — Rekeram v bija aizdomas, ka tas ir Āt­rais — piebāza cieši klāt nelielajām lūciņām, pa ku­rām izplūda gaisma.

Cilvēks nopūtās un izslēdza starmešus.

—   Nik, — viņš sauca, — kā redzams, mana ideja nekur neder. Vai tu vari sadabūt rokā to zelli, to Ātro, un paskaidrot viņam, kā ir ar valodas pro­blēmu? Kas viņu zina, vai viņš pašreiz nemēģina ar mani sarunāties.

—   Pacentīšos. — Nika balss ar robota aparatūras palīdzību bija tik tikko sadzirdama, un tad vairs va­rēja saklausīt tikai nesapretamu buldurēšanu, kas pavisam fantastiski no ļoti augstiem toņiem pārlēca uz viszemākajiem. Nevarēja pat noteikt, kas runā, un Vēl jo mazāk — ko runā, un Rekers noraizējies at­slīga krēslā.

—   Vai šā robota manipulējošās iekārtas nav lieto­jamas cīņai? — dromieša spalgā balss pārtrauca Re- kera drūmās pārdomas.

—   Citos apstākļos tas būtu iespējams, — Rekers atbildēja. — Bet pašreiz mēs esam pārāk tālu. Jūs droši vien esat pamanījis, kā aizkavējas jautājumi un atbildes, kad sarunājos ar Niku. Mēs riņķojam pārāk tālu no Tenebras, lai spētu noturēties visu laiku uz viena meridiāna. Tenebras diena atbilst kā dām četrām Zemes dienām, un tāpēc mēs lidojam apmēram simt sešdesmit tūkstoš jūdžu attālumā no tās. Reakcijas kavēšanās par gandrīz divām sekun­dēm padarītu robotu par diezgan bezpalīdzīgu cīnī­tāju.

—   Protams, man to vajadzēja iedomāties pašam. Man jāatvainojas, ka aizkavēju jūs un traucēju tik grūtā brīdī.

Rekers ar pūlēm atrāva domas no ainas tālu lejā un pievērsās dromietim.

—   Jāatvainojas ir man, — viņš teica, — es zi­nāju, ka esat ceļā pie mums un kāpēc ierodaties. Man vismaz vajadzēja norīkot kādu, kas jūs sagaidītu ar pienācīgo godu, ja es pats to nevaru. Kā redzat, mani atvaino tikai ārkārtējie apstākļi. Lūdzu, ļaujiet man tagad labot manu nevērību. Man šķiet, ka jūs vēlētos apskatīt «Vindemiatrix».

—   Nebūt ne. Man pat sapņos nenāktu prātā paš­reizējā brīdi atraut jūs no šīs telpas. Katrā ziņā ku­ģis salīdzinājumā ar jūsu aizraujošo projektu uz pla­nētas šķiet gluži neinteresants, un jūs varat pastāstīt visu^par to tikpat labi šeit, gaidot sava audzēkņa at­bildi. Cik noprotu, jūsu robots uz planētas atrodas jau ilgu laiku. Varbūt jūs varētu man pastāstīt, kā savervējāt savus audzēkņus? Varbūt gan, ka mans dēls gribētu, lai viņam parā'da kuģi, ja tikai iespē­jams atraut kādu komandas locekli no viņa pienā­kumiem.

— -Protams. Es nezināju, ka tas ir jūsu dēls. Zi­ņojumā par jūsu apciemojumu viņš nebija pieminēts, un es nodomāju, ka tas ir jūsu asistents.

—  Viss ir vislabākajā kārtībā. Dēls, iepazīsties ar doktoru Helvenu Rekeru. Doktor, tas ir mans dēls Aminadorneldo. '

—   Priecājos ar jums iepazīties, ser, — jaunākais dromietis nopīkstēja.

—   Arī es priecājos. Ja jūs mirkli pagaidītu, tūlīt ieradīsies cilvēks, kas jums izrādīs <rVindemiatrix», Bet varbūt labāk jūs vēlētos palikt šeit un piedalīties mūsu sarunā? •

—   Pateicos jums, es labāk gribētu apskatīt kuģi.

Rekers pamāja un brīdi klusēdams, gaidīja. Viņš

bija jau piespiedis pogu, lai izsauktu uz novērošanas telpu kādu apkalpes locekli. Rekers pabrīnījās, kālab' dromietis paņēmis'līdzi dēlu — visticamāk, ka ne jau bez nodoma. Tomēr sarunas vestos vieglāk, ja dēla nebūtu klāt, jo Rekers, patiesību sakot, nevarēja vi­ņus atšķirt vienu no otra, un rastos visai neveikla situācija, ja viņš abus sajauktu. No cilvēka redzes viedokļa, abi bija milzeņi; stāvot uz pakaļkājām —viņiem ļoti nedabīgā stāvoklī —, viņi sniegtos gan­drīz desmit pēdu augstumā. Būtībā viņiem ķermeņa uzbūve bija tāda pati kā zebiekstei vai, pareizāk, ūdram, jo slaidos pirkstus, ar kuriem beidzās viņu pieci ekstremitāšu pāri, savienoja peldplēve. Paši locekļi bija īsi un spēcīgi, un no pirmā ekstremitāšu pāra plēves bija saglabājušās vairs tikai bārkstis — gluži normāls saprātīgu abinieku evolucionārās at­tīstības rezultāts uz planētas, kur pievilkšanas spēks ir gandrīz četras reizes lielāks nekā uz Zemes. Abiem bija piesprādzēti nelieli gāzes baloni, no kuriem ne­uzkrītoša caurulīte stiepās līdz mutes kaktiņam; viņi bija pieraduši pie skābekļa parciālspiediena, kas bija apmēram par trešdaļu augstāks nekā cilvēkiem pa­rastais. Dromieši bija bez apmatojuma, tomēr āda vi­ņiem vizēja gluži kā slapjam ronim.

Dromieši neiedomājami brīvi bija izlaidušies uz grīdas, un viņu galvas atradās pietiekami augstu, lai viņi varētu skaidri saredzēt ekrānu. Kad durvis at­slīdēja vaļā un ienāca apkalpes locekļi, viens no dro- miešiem līgani uztrausās kājās un pēc iepazīstināša­nas izgāja no telpas kopā ar ienācējiem.

— Jūs gribējāt kaut ko uzzināt par mūsu palīgiem uz planētas? — doktors pārvaicāja. — Savā ziņā par viņiem nav sevišķi daudz, ko stāstīt. Vislielākās grū­tības radīja kontakta iegūšana ar planētas virsmu. Robots, kas tagad atrodas lejā, reprezentē milzīgus tehnikas sasniegumus: vides temperatūra uz planētas ir tuva ūdens kritiskajai temperatūrai, atmosfēras spiediens gandrīz astoņsimt reižu lielāks nekā uz Zemes. Tā kā šādos apstākļos diezgan viegli kūst pat kvarcs, vajadzēja visai ilgu laiku, lai konstruētu ma­šīnu, kas to izturētu. Beidzot mēs to veicām: šis ro­bots atrodas lejā jau gandrīz sešpadsmit mūsu gadu. Es esmu biologs un nevaru jums neko sīkāk pastāstīt par tehniskajām detaļām; ja tas jūs interesē, atradī­sim kādu, kas jums spēs visu to izklāstīt.

Mēs nosūtījām robotu lejā un gandrīz .gadu nodar­bojāmies ar pētījumiem, līdz beidzot atradām dažus šķietami inteliģentus iedzimtos. Izrādījās, ka tie dēj olas, un mēs pamanījāmies dažas no tām pievākt. Mūsu palīgi lejā ir izšķīlušies no šīm olām; un kopš tā laika mēs viņus apmācām. Un tieši tagad, kad mēs ar viņu palīdzību sākām īstus pētījumus, jānotiek tā­dām'lietām. — Rekers pamāja uz ekrānu, kur milze­nis Ātrais bija beidzis apskatīt robotu un, kā šķita, kaut ko klausījās; varbūt Nikarn bija laimējies sākt sarunas ar viņu.

—   Man liekas, ja jau jūs esat izgatavojuši mašīnu, kas tik ilgi darbojas planētas vidē, tad jūs spēsit arī konstruēt iekārtu, ar kuru varēsit doties lejā paši, — clromiētis piebilda.

Rekers greizi pasmīnēja.

—   Jums pilnīgi taisnība, un tieši tas pašreizējo si­tuāciju padara vēl nepatīkamāku. Mums šāda ma­šīna ir jau gatava, tā var doties lejā kuru katru brīdi; mēs bijām cerējuši, ka pēc dažām dienām varēsim paši sadarboties ar tenebriešiem.

—  Patiesi? Jādomā, lai šādu mašīnu konstruētu un izgatavotu, vajadzēja daudz laika?

—   Tiesa gan. Galvenā problēma nebija nokļūt lejā; izrādījās, ka tas izdevās tīri labi ar izpletņiem, kad nolaidām lejā robotu. Raizes sagādā tas, kā tikt at­kal projām no planētas.

—   Kāpēc gan lai tas būtu pārlieku sarežģīti? Pie­vilkšanas spēks uz planētas virsmas, cik es noprotu, ir mazāks nekā uz manas planētas. Jebkuram raķešu dzinējam būtu tīrais nieks pacelt jūs atkal augšup.

—  Tā jau būtu, ja tikai tas darbotos. Par nelaimi, vēl nav uzbūvēts tāds raķešu dzinējs, kura reaktīvā plūsma spētu pārvarēt astoņsimt atmosfēru pretspie­dienu. Raķešu dzinēji izkūst, tie neceļas uz augšu, ja spiediens ir pārāk liels.

Vienu mirkli dromietis izskatījās mazliet pār­steigts, tad pamāja ar galvu gandrīz tāpat kā cil­vēks.

—   Protams, to man vajadzēja iedomāties. Atceros, ka raķetes uz jūsu planētas ir daudz jaudīgākas nekā mūsējās. Bet kā jūs atrisinājāt šo problēmu? Ar kādu radikāli jauna tipa reaktoru?

—  Nekā jauna. Mūsu ietaisē viss ir gadsimtiem vecs. Pamatā tas ir kuģis, kādu sensenis lietoja dziļ- jūru izpētei uz Zemes, — mēs to saucam par batis- kafu. Praksē tas šeit būtu jāsauc par gaisakuģi. Es varētu to aprakstīt sīkāk, tomēr būtu labāk, ja jūs

—  Skolotāj! — no skaļruņa atskanēja Nika balss, kuru pazina pat Aminadabarli no Dromas. Rekers apsviedās atpakaļ pret paneli un ieslēdza mikrofonu,

—  Jā, Nik! Ko saka Ātrais?

—   īstenībā — nē. Viņš negrib sarunāties ne ar vienu citu no ciemata kā tikai ar tevi.

—  Vai tu viņam izskaidroji valodas problēmu?

—  Izskaidroju gan, bet viņš saka, ja jau es esot spējis iemācīties viņu vārdus, tad tu, raans Skolotājs, varēšot tos iemācīties vēl ātrāk. Viņš ir ar mieru mūs, pārējos, atstāt šeit, bet tev esot jāiet viņam līdzi.

—   Skaidrs. Pagaidām būs labāk, ja tu viņam pie- kritīsi, tad vismaz tie no jums, kas vēl palikuši dzīvi, izvairīsies no turpmākām nepatikšanām. Varbūt mēs pavisam drīz varēsim Ātrajam sagādāt nelielu pār­steigumu. Pasaki viņam, 'ka es darīšu tā, kā viņš grib. Es iešu ar viņu kopā uz alām; manuprāt, viņš no šejienes gribēs aiziet rīt, tomēr, ja viņš vēlas pa­likt ilgāk, nesteidzini viņu! Kad alinieki ies projām, jūs palieciet, kur esat; sameklē visus vēl dzīvos un aprūpē ievainotos — man šķiet, vairums no jums ir ievainoti —, un gaidi, kamēr es atkal sazināšos ar tevi!

Niks bija diezgan apķērīgs un, atcerējies, ka Fe­džins spēj pārvietoties arī naktī bez uguns, jo lietus viņu nesmacē, domājās nopratis, kas Skolotājam pa­domā. Nebija Nika vaina, ja viņš kļūdījās, — vārds «batiskafs» nekad nebija teikts, viņam dzirdot.

—   Skol®tāj! — brīdi pārdomājis, Niks iesaucās. — Vai nebūtu labāk, ja mēs ātri aizvilktos no šejie­nes, bet, kad tu būsi izbēdzis, norunātu ar tevi sa­tikšanos citur? Tas, ka Atr«ais nāks atpakaļ tieši uz šejieni, ir tikpat skaidrs kā tas, ka vakarā sāks līt.

—   Par to neraizējies. Paliec tikai šeit un pēc iespē­jas ātrāk atkal visu sakārto. Mēs tiksimies.

—   Labi, Skolotāj.

Rekers atkal atzvēlās krēslā, lēni nogrozīdams galvu.

Kā liekas, dromietis bija diezgan ilgu laiku pavadī­jis uz Zemes — viņš pareizi spēja izprast cilvēka iz­turēšanos.

—  Tagad jūs laikam esat krietni vien laimīgāks nekā pirmīt? — viņš piezīmēja. — Man šķiet, jūs esat atradis izeju.

—   Liekas, ka jā, — Rekers atbildēja. — Es biju pilnīgi aizmirsis batiskafu, kamēr neieminējos par to jums, un tūlīt sapratu — tiklīdz tas būs lejā, mūsu nepatikšanas beigsies. Robotam ir trūkums — tas pārvietojas lēnām, to var izsekot un atrast; batiskafs, no tenebriešu redzes viedokļa, var lidot. Tam ir ārējie manipulatori, un, kad apkalpe ieradīsies uz planētas, tā gluži vienkārši kādu nakti varēs paņemt robotu un aizvest projām. Un tad Ātrais lai palauza galvu, kā to atrast.

—   Vai Nikam tomēr nav taisnība un Ātrais nedo­sies taisnā ceļā uz ciematu? Manuprāt, jūs darītu labāk, ja paklausītu Nikam.

—   Pārcelties būs laika diezgan, kad būsim paņē­muši robotu. Ja viņi aizies no ciemata pirms tam, mums būs ļoti grūti viņus atrast, lai cik rūpīgi arī mēs norunātu satikšanos. Sis rajons nav sevišķi pre­cīzi kartografēts, un arī kartē uzņemtais ātri mainās.

—   Kāpēc? Tas izklausās dīvaini.

—   Tenebra ir visai ērmīga planēta. Tektoniskās kustības šeit ir līdzīgas meteoroloģiskajām pārmai­ņām uz Zemes. Galva jālauza nevis par to, vai rīt līs, bet gan par to, vai rīt ganības nesāks slieties uz augšu un nekļūs par mērenu kalnu. Mūsu ģeofiziķu grupa vai trīc aiz nepacietības, gaidot, kad batiskafs laidīsies lejā, lai beidzot varētu sākt cieši sadarbo­ties ar Nika grupu. Svarīgāko mēs zinām — atmo­sfēra sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuru temperatūra tuva kritiskajai, un šādos apstākļos sili- kātieži ātri sairst. Planēta katru nakti atdziest tieši tik daudz, lai niecīga daļa atmosfēras pārvērstos šķid­rumā, un tāpēc Tenebras naktī, kas ilgst gandrīz di­vas Zemes diennaktis, lietus aizskalo daļu augsnes uz okeāniem. Tā kā sevi liek just trīskārša Zemes gravitācija, nav nekāds brīnums, ka planētas garoza visu laiku mainās.

Katrā ziņā man šķiet, tagad atliek vienīgi nogaidīt, jo rīts tur lejā atausis tikai pēc pāris dienām, un es nevaru iedomāties, ka pa to laiku varētu notikt kas sevišķs. Drīz ieradīsies mans nomainītājs, varbūt jūs gribētu kopā ar mani apskatīt batiskafu?

—  Tas mani ļoti interesētu.

Rekeram sāka likties, ka vai nu dromieši vispār ir sevišķi pieklājīga rase, vai ari Aminadabarli savam diplomātiskajam postenim izvēlēts tieši šīs īpašības dēj. Tomēr dromietis pieklājīgs nepalika ilgi.

Kā par nelaimi, batiskafa apskate aizkavējās. Kad Rekers un dromietis aizgāja pie nelielās nišas, kurā parasti tika turēts mazais «Vindemiatrix» palīgkuģis, tā bija tukša. Kuģa sardzes virsnieks teica, ka to pa­ņēmis apkalpes loceklis, kuru Rekers lūdza parādīt kuģi Aminadorneldo.

—   Dromietis un arī mazā Tzija Riča gribēja redzēt batiskafu.

—   Kas?

—   Padomnieka Riča meita, kuru viņš vazā visur sev līdzi. Lūdzu piedošanu džentlmenim, kas jūs pa­vada, bet politiskās inspekcijas grupas ir noderīgas, ja tās kaut ko pārbauda, taču ja tās ceļo tā'lab, lai viņu atvases varētu izklaidēties …

—  Man ir līdzi dēls, — Aminadabarli piezīmēja.

—   Es zinu. Ir starpība, vai bērns ir tik liels, ka var pats par sevi parūpēties, vai tāds, kas uz katra soļa jāpieskata …

Virsnieks apklusa un pakratīja galvu. Viņš bija in­ženieris, un Rekeram bija aizdomas, ka abi bērni ne­sen bijuši mašīntelpā, tomēr Rekers par to nejautāja.

—  Vai jūs zināt, kad palīgkuģis» atgriezīsies? — doktors apvaicājās.

Inženieris paraustīja plecus.

—       Nav ne jausmas. Flenagens Jauj, lai meitene vadā viņu apkārt. Man šķiet, tas atgriezīsies, kad skuķēns būs noguris. Protams, jūs jau varat to iz­saukt.

—   Tā ir laba doma.

Rekers aizveda savu pavadoni uz <rVindemiatrix» radio telpu, nosēdās pie pults un uzsita palīgkuģa iz­saukuma signālu. Ekrāns iegaismojās pēc dažām se­kundēm, un uz tā kjuva redzams otrās klases mehā­niķis Flenagens, kas, ieraudzījis biologu, pamāja ar galvu.

—   Hallo, doktor. Ar ko varu jums pakalpot?

—       Mēs gribam zināt, kad jūs atgriezīsities. Pa­domnieks Aminadabarli arī vēlētos apskatīt batis­kafu.'

Rekers gandrīz nemanīja divas sekundes ilgo pār­traukumu, kamēr gaisma nokjuva no «Vitidemiatrix» līdz palīgkuģim, jo bija pie šādas aizkavēšanās jau pieradis, bet dromietis bija nepacietīgāks.

—       Es varu atgriezties un atvest jūs šurp, kad vien gribat, mani viesi ir varen aizņemti batiskafā,

Rekers jutās mazliet pārsteigts,

—   Kas ir kopā ar viņiem?

—       Es biju, bet īstenībā es par šo ierīci neko daudz vis nezinu, un bērni apsolīja neko neaiztikt.

—       Manuprāt, tas nav visai droši. Cik veca ir Riča meitene? Gadus divpadsmit, vai ne?

—       Man tā liekas. Vienu es viņu nebūtu tur atstā­jis, bet ar viņu kopā ir dromietis, un viņš solījās būt piesardzīgs.

—       Es tomēr domāju… — Vairāk neko Rekers ne-, paspēja pateikt.

Gari, pleznaini, tēraudcieti pirksti saspieda viņa plecus, un Aminadabarli gludā galva pacēlās uztver­šanas zonā blakus viņējai. Dzelteni zaļo acu pāris nenovērsdamies lūkojās uz attēlu, un dobjāka balss, nekā Rekers līdz šim bija dzirdējis no dromieša ru­nas orgāniem, pārcirta klusumu:

—   Iespējams, ka neprotu jūsu valodu tik labi, kā biju iedomājies. Vai tiešām es nekļūdos: jūs esat at­stājis divus bērnus bez uzraudzības kuģī kosmosā?

—   Ne nu gluži bērnus, ser, — Flenagens protes­tēja. — Meitene jau ir tik liela, ka saprot krietni daudz, un jūsu dēls arī vairs nav nekāds bērns, viņš ir jūsu augumā.

—   Mēs fiziski pilnīgi izaugam gada laikā pēc dzimšanas, — dromietis atcirta. — Mans dēls ir čet­rus gadus vecs, tas ir apmēram tas pats, kas septiņus gadus vecs cilvēku bērns. Es biju domājis, ka cilvēki ir apbrīnojama rase, bet pajaušanās uz tādu stulbu indivīdu kā jūs liecina par tik zemu attīstības līmeni, kāds varētu būt mežoņiem. Ja ar manu puisēnu.no­tiks kas ļauns … — Dromietis apklusa.

Flenagena seja bija pazudusi no ekrāna, un viņš droši vien nebija dzirdējis Aminadabarli nopēluma pēdējos teikumus. Taču dromietis vēl nebija beidzis. Viņš pievērsās Rekeram, kura seja bija kļuvusi pat balāka nekā parasti:

—   Man kļūst nelabi, atceroties, ka, gadiem ilgi dzīvodams uz. Zemes, es šad tad atstāju savu dēlu cilvēku uzraudzībā. Biju iedomājies, ka esat civilizēta rase. Ja šī muļķīgā izrīcība beigsies tā, kā pare­dzams, Zeme par to dārgi samaksās. Neviens cilvēka vadīts kosmosa kuģis vairs nenolaidīsies ne uz vienas planētas Galaktikā, uz kuras rēķinās ar dromiešu jūtām…

Dromietl pārtrauca nevis vārdi, bet drausmīgs brīkšķis no skaļruņa, un uz ekrāna priekšmeti, kas vēl tikko bija rāmi planējuši gaisā, pēkšņi triecās pret tuvāko sienu. Ar troksni atsitušies pret to, tie atlēca atpakaļ, tomēr vairs nepakļāvās Ņūtona liku­miem — tie visi lidoja vienā virzienā — turp, kur, kā Rekers, drosmi zaudējis, atskārta, atradās palīgkuģa slūžas. Tai pašā virzienā uztveršanas laukam pāri aizlidoja grāmata un uzskrēja virsū kādam metāla instrumentam, kas kustējās lēnāk.

Taču šī sadursme notika bez trokšņa. No reproduk- tora nenāca vairs ne skaņas. Palīgkuģī valdīja klu­sums, un tas bija bezgaisa telpas klusums.

III

Apklusušais Aminadabarli nenovērsa acu no ekrāna; lai ari cik pretīgi šis radījums bija izturējies, Re­keram bija viņa žēl. Viņš pats šādos apstākļos būtu vismaz tikpat neiecietīgs. Tomēr nedrīkstēja ziedot laiku līdzcietībai, kamēr vēl bija kāda cerība, un jā­padara bija daudz.

—  Vellenbah, kāds īr batiskafa izsaukuma sig­nāls? — Rekers uzsauca.

Sardzes sakaru virsnieks pastiepās pārī Rekera plecam.

—   Es jūs savienošu, doktor.

Rekers pastūma roku sāņus.

—   Pagaidiet! Vai izsaukumu uztvers parastā apa­ratūra?» Es domāju, vai tur ir standarta sakaru iekārta?

—  Visparastākā. Kāpēc jūs tā jautājat?

—   Tāpēc, ka, ja tā nebūtu, mazie, cenzdamies at­bildēt uz izsaukumu, aiz pārskatīšanās varētu atvērt gaisa slūžas vai izdarīt vēl ko trakāku. Ja ir stan­darta aparatūra, meitene droši vien varēs atbildēt,

—   Skaidrs. Viņai nebūs nekādu grūtību. Esmu re­dzējis, ka viņa šeit lieto taustiņu izsaukuma apara­tūru.

—   Labi. Izsauciet viņu!

Rekers centās slēpt nedrošību, kuru juta, kad virs­nieks nospieda pogas. Pašlaik vēl nebija iespējams noteikt, kas noticis joslā virs Tenebras atmosfēras; acīmredzot kaut kas izsitis caurumu palīgkuģa gaisa slūžās, un batiskafs no tā varētu būt cietis un varētu arī nebūt cietis. Ja tas ir bojāts, bērni droši~vien ir miruši, kaut gan pavadonis varbūt bija licis viņiem uzvilkt skafandrus.

Beidzot ekrāns atkal kļuva gaišs, un no tā uz vi­ņiem raudzījās cilvēka seja — šaura, bāla, ar augstu matu ērkuli, kas uz ekrāna izskatījās melns, kaut gan īstenībā, kā Rekers zināja, bija ruds; seja, kuras iz­teiksme vēstīja par tik tikko apvaldītām šausmīgām bailēm, bija tomēr dzīva cilvēka seja. Un tas bija vissvarīgākais.

Gandrīz tai pašā acumirklī kāds iebrāzās pa sa­karu telpas durvīm un sastinga ekrāna priekšā bla­kus nekustīgajam dromietim.

—   Izij, vai tu esi dzīva un vesela?

Pat ja nebūtu atskanējuši šie vārdi, Rekers zinātu, ka tas ir padomnieks Ričs. Tāpat to zināja Aminada- barli un ari bērns, kura attēls bija uz ekrāna. Pēc divām sekundēm, kas bija nepieciešamas, lai pie­nāktu atbilde, bailes pazuda no vājās sejiņas, un meitene acīmredzot nomierinājās.

—   Jā, tēti. Vienu brīdi biju pamatīgi nobijusies, bet tagad viss kārtībā. Vai tu atlidosi pēc mums?

Mirkli valdīja sajukums, jo gan Ričs, gan Rekers, gan dromietis — visi reizē mēģināja runāt. Tad sevi parādīja Aminadabarli fiziskais pārākums, un viņš piegrūda savu gludo galvu pie ekrāna.

—   Kur ir otrs — kur ir mans dēls? — viņš spiedza.

Meitenīte tūlīt atbildēja:

—   Viņš ir šeit, viņam nekas nav noticis.

—   Ļaujiet man parunāt ar viņul

Meitene uz brīdi pazuda no redzes lauka, un bija tikai dzirdama viņas balss, taču teikto nevarēja sa­prast. Kad viņa atkal parādījās, tumšie mati bija briesmīgi izplūkāti, un pār vaigu stiepās pamatīga skramba.

—   Viņš ir iesprucis kaktā un negrib nākt laukā. Es uzgriezīšu skaļāk, lai jūs varat ar viņu parunāties.

īzija nepieminēja ievainojumu, un, Rekeram par izbrīnu, aFĪ viņas tēvs to nedarīja. Kā šķita, tad Ami­nadabarli to vispār nebija pamanījis. Viņš sāka runāt savā spiedzīgajā valodā, kuru no klātesošajiem sa­prata tikai Ričs, un buldurēja vairākas minūtes, laiku pa laikam apklusdams, lai noklausītos atbildes.

Sākumā dēls viņam nemaz neatbildēja. Kad Ami­nadabarli kļuva uzstājīgāks, no aparāta atsaucās vārga pīkstoņa. To izdzirdis, dromietis atguva saval­dību un sāka runāt lēnāk; pēc kādas minūtes Amina- dorneldo galva parādījās blakus Izijas galvai. Re- kers prātoja, vai viņš izskatās nokaunējies, taču dro- miešu sejas izteiksme .viņam bija kā grām*ata aiz septiņiem zieģeļiem. Acīmredzot vienam no šīs ģime­nes tomēr bija sirdsapziņa, jo, parunājis vēl brīdi ar tēvu, mazais dromietis pievērsās Izijai un angļu valodā teica:

—   Lūdzu, piedodiet, ka es jūs saskrāpēju, mis Riča. Es biju pārbijies un domāju, ka jūs tikai gribat mani izvilināt no kakta. Tēvs teica, ka jūs esot ve­cāka par mani un man jāklausa jums tik ilgi, kamēr atkal nokļūšu pie viņa.

Šķita, ka meitene pilnīgi izprot situāciju.

—   Nekas, nekas, Mina, — viņa mīļi sacīja. — īste­nībā jau man nemaz nesāpēja. Es rūpēšos par tevi, un mēs atgriezīsimies pie tava tēva — pēc kāda lai­ciņa.

Pēdējos vārdus sakot, meitene vērās tieši objek­tīvā, un Rekers atkal saspringa. Uzmetis skatienu pa­domniekam Ričam, viņš saprata, ka viņa aizdomas ir dibinātas, — meitene mēģināja likt kaut ko noprast tā, lai nesatrauktu savu nelaimes biedru. Lēnām, bet apņēmīgi Rekers izbīdīja dromieti laukā no telekame- ras redzes lauka. Izija pazina doktoru un pamāja ar galvu — viņi bija tikušies īsu brīdi, kad meitene ne­sen bija apskatījusi <rVitidemiatrix».

—   Mis Riča, — viņš teica, — mēs vēl aizvien lāgā nesaprotam, kas īsti noticis. Vai varat mums to pa­stāstīt? Vai jūsu pavadonis ir pie jums un var sniegt mums ziņojumu?

Uz pēdējo jautājumu meitene atbildēja, noliedzoši papurinot galvu.

—   Es nezinu, kur ir misters Flenagens. Laikam viņš palika palīgkuģī, lai uzsmēķētu. Viņš mums pieteica neaiztikt nevienu vadības slēdzi — viņš lai­kam domā, ka mēs esam galīgie dumiķi. Protams, mēs panelim nepieskārāmies — īstenībā kontroles telpai tikai uzmetām aci, pēc tam apskatījām citas telpas un jau grasījāmies uzvilkt skafandrus, lai atgrieztos palīgkuģī, kad izdzirdām pa radio Flenagena balsi; viņš bija atstājis to noregulētu uz skafandru uztvē­rēju frekvenci. Viņš mums uzsauca, ka atrodoties pie ārējām slūžām un atvēršot tās, tiklīdz,būšot aiztaisī­jis palīgkuģa slūžas — abi kuģi bija tik tuvu kopā, ka, pārejot no viena otrā, mēs varētu reizē pieskar­ties abiem —, un lai mēs paliekot mierā un nekā ne­darot, kamēr ieradīšoties viņš. Mina tikko bija paspē­jis atvērt muti, lai atbildētu, kad jutām grūdienu; mūs svieda pret sienu, un mani pie tās piespieda kādu trīs vai četru g paātrinājums. Mina varēja kus­tēties un mēģināja pa radio sasaukt misteru Flena- genu, tomēr nebija nekādas atbildes, un es viņam ne­atļāvu neko citu aiztikt. Man šķiet, paātrinājums ilga kādu pusminūti. Jūs jau varat to noteikt precīzāk nekā mēs. Tas beidzās tieši tad, kad jūs mūs iz­saucāt.

Sai laikā radiosakaru telpa bija jau kā piebāzta ar cilvēkiem. Daži sāka izdarīt aprēķinus ar lineāliem. Un Rekers, novērsies no aparāta, vēroja, kamēr viens bija beidzis.

— Nu, vai kaut kas sanāca, Saki?

Šķiet, ka jā, — inženieris atbildēja. — Protams, mazās ziņojums nav īsti precīzs, bet, spriežot pēc pa­ātrinājuma un laika novērtējuma, kā arī batiskafa masas, kaut kā ir sācis darboties sausās degvielas dzinēju gredzens. Tas dotu tieši mazliet vairāk nekā četrus g četrdesmit sekundes ilgi — rezultātā ātrums

pieaugtu apmēram par jūdzi sekundē. Tomēr nekādi nevaru noteikt, kur atrodas kuģis, iekāms mēs ne­esam uz tā nokļuvuši; mēs nevaram to aprēķināt, jo nezinām paātrinājuma virzienu. Taču man labāk pa­tiktu, ja «skafs» neatrastos tik tuvu pie planētas.

Rekers labi saprata iemeslu un tāpēc vairāk neko nejautāja, bet Aminadabarli tas nebija skaidrs.

—   Kāpēc?

Inženieris pavērās viņā, tad otra dromieša attēlā uz ekrāna un acīmredzot izlēma runāt skaidru va­lodu.

—  Tāpēc, ka pārāk daudzos virzienos ātruma maiņa par jūdzi sekundē var ievadīt batiskafu orbītā, kas ieiet planētas atmosfērā, — viņš atklāti pateica.

—   Cik drīz tas varētu notikt? — iejaucās Ričs.

—   Neesmu gaišreģis. Mēs to izrēķināsim, kad bū­sim jau cejā. Tomēr man šķiet, ka tas nenotiks vēl stundām ilgi.

—   Kāpēc tad mēs te pļāpājam? — iespiedzās Ami­nadabarli. — Kāpēc negatavo glābšanas operāciju?

—   Tas jau tiek darīts, — inženieris mierīgi atteica. — Parasti lietošanā ir tikai viens palīgkuģis, bet mums ir ari vēl citi. Vienu no tiem jau sagatavo, un mēs dosimies ceļā pēc nepilnām desmit minūtēm. Doktor Reker, vai jūs gribat braukt līdzi?

—   No manis nekāda labuma nebūtu, tikai lieks svars, — Rekers atbildēja.

—   Šķiet, to pašu var teikt ari par mani, — piebilda Ričs, — tomēr es vēlētos braukt, ja tikai pietiktu vie- * tas. Bet es noteikti negribētu kļūt par kavēkli glāb­šanas darbos.

—   Labāk būtu, ja jūs nebrauktu līdzi, — Sakiiro piekrita, — Mēs taču uzturēsim sakarus ar kuģi un

«skafu», tātad jūs visu laiku zināsit, kas notiek. — Un viņš izskrēja no telpas.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Aminadabarli bija gribējis pieprasīt, lai viņu ņem līdzi, tomēr pēc Riča vārdiem viņam bija grūti uz to pastāvēt.

Dromietis atviegloja sirdi, iebilzdamies:

—   Neviens cits, tikai stulbie cilvēki ir spējīgi sa­montēt starta dzinējus vēl nepabeigtam kuģim.

—   Batiskafs bija gatavs, atlika tikai pēdējo reizi pārbaudīt aparatūru uri savienojumus, — kāds inže­nieris rāmi atbildēja, — un dzinēji vajadzīgi ne tikai, lai startētu, bet ari, lai nolaistos. Patiesību sakot, tiem nevajadzēja būt pievienotiem līdz pašam pēdē­jam mirklim, un, iekāms nebūsim kuģi izglābuši, ne­būs iespējams pateikt, kāpēc tie sākuši darboties. Līdz tam brīdim kādu vainot ir tukšu salmu kulšana.

Inženieris nenovērsa ledainu skatienu no dromieša, un iejaucās Ričs. Rekeram bija jāatzīst, ka Ričs savu amatu prot. Puslīdz droši bija šķitis, ka lielā zebiek­ste grasās izmēzt cilvēkus no telpas, tomēr l Ričs čet­rās piecās minūtēs bija dabūjis viņu vismaz zem vā­rīšanās punkta.

Tagad glābšanas kuģis jau labu brīdi bija ceļā, un, minūtēm paejot, uz visiem trim kuģiem sāka pieaugt cerības. Protams, ja «skafa» orbīta neieietu Tenebras atmosfērā, nekādas briesmas nedraudētu. Batiskafa pārtikas sagatavošanas un gaisa atjaunošanas iekārta bija iedarbināta jau pirms laba laika. Uz glābšanas kuģa skaitļotājs nepārtraukti aprēķināja iespējamās orbītas. Visļaunākajā gadījumā batiskafs ieietu atmosfērā trīsceturtdaļstundas pēc avārijas, bet, ja tas nenotiktu mazliet vēlāk nekā divu stundu laikā, tad šāda iespēja vispār būtu izslēgta,

«Skafam» bija iluminatori, un Izija pazina dažas zvaigznes. Tas ļāva aptuveni noteikt, kurā planētas pusē viņi atrodas, taču precīzu datu trūkuma dēļ šīm ziņām nebija nozīmes.

Sešdesmit septiņas minūtes pēc avārijas Izija zi­ņoja, ka jūtot paātrinājumu. Tagad jau pat Amina­dabarli saprata, ko tas nozīmē. Glābšanas kuģis «te­pat» vien bija — tas ir, atradās Tenebras pusdia- metra attālumā no planētas un attiecībā pret to bija gandrīz nekustīgs, pilnīgi nespējīgs palīdzēt tikpat kā lamatās noķertajiem bērniem. Inženieri varēja uz­tvert «skafa» raidītāju un noteikt tā atrašanās vietu ar dažu jūdžu novirzi, bet viņi nespēja aprēķināt or­bītu «skafa» pārtveršanai Tenebras atmosfērā. Par šīs planētas atmosfēru neviens nezināja pietiekami* daudz. Skaidrs bija viens — par pārtveršanu nav ko domāt, iekāms «skafs» nebūs jau tik zemu, ka pārāk augstā atmosfēras spiediena dēļ vairs nevarēs lietot raķešu dzinējus. Sakiiro to paziņoja uz «Vindemia- trix» minūti pēc Izijas vēsts. Tad, nelaizdams pie vārda Aminadabarli, viņš pievērsās raidītājam, kas bija noregulēts uz batiskafa frekvenci.

—   Mis Riča, lūdzu, klausieties uzmanīgi. Nāka­majās minūtēs paātrinājums stipri palielināsies. Lū­dzu, piesprādzējieties sēdeklī pie kontrolpaneļa un palīdziet kā varat savam draugam.

—   Viņam neviens krēsls nav piemērots, — meitene atbildēja.

—   Viņam normālais gravitācijas spēks ir četri g, — no <rVindemiatrix» iejaucās Ričs.

—   Tagad būs mazliet vairāk, bet viņš droši vien to Izturēs. Pasakiet, lai viņš noguļas uz grīdas. Un tagad, mis Riča

—   Sauciet mani par Iziju! Ietaupīsies laiks.

—   Pastāstiet man, kādas pogas uz paneļa jums priekšā jūs pazīstat!

—   Ne visai daudzas. Pa kreisi — gaismas ieslēg­šanai. Sakaru vadības panelis ir augšā vidū; blakus gaismas slēdžiem zem aizsarga ir gaisa slūžu slē­dzis; tad ir kādas divas kvadrātpēdas divstāvokļu tumbleru ar burtiem, kuri man neko neizsaka'… —- Izija apklusa.

Sakiiro pamāja ar galvu.

—   Labi, tagad skatieties uz paneļa augšējo daļu; pa labi no sakaru pogām ir apmēram sešas kvadrāt- collas liels panelis ar uzrakstu «Tēmētājs». Atradāt?

—  Jā, es to redzu.

—   Pārbaudiet, vai slēdzis pa kreisi apakšējā stūrī ir izslēgts. Tad ieslēdziet trīs tumblerus ar uzrakstu €Aero»\ Tagad pārbaudiet, vai ar burtiem «D-I» ap­zīmētais svirslēdzis izslēgts. Izdarījāt?

—  Jā, ser.

—   Pārliecinieties, vai esat labi piesprādzējusies. Lūk, ko jūs izdarījāt — jūs pieslēdzāt «skafa» aero­dinamiskās vadības sistēmu radiokompasam, kas no­skaņots uz vilni, kādā darbojas robota raidītājs uz planētas. Es neuzdrošinos atļaut jums lietot kādu dzinēju, bet, ja jums laimēsies, autopilots jūs nosē­dinās kaut kur netālu no robota. Jums nav jābaidās, ka sadegsit atmosfērā; kuģis ir konstruēts tā, lai va­rētu nosēsties ar izslēgtu dzinēju. Planēta ir liela, un, ja mums izdosies samazināt jūsu iespējamās nolai­šanās rajona rādiusu kaut vai līdz piecsimt jūdzēm, tas ļoti palīdzēs jūs atrast. Vai sapratāt?

—  Jā. Es esmu piesprādzējusies krēslā, un Mina ir nogūlies uz grīdas.

—  Labi. Tagad pasniedzieties līdz «Tēmētājam» un ieslēdziet galveno slēdzi. Ceru, ka jūs nemēdzat sirgt ar jūras slimību. Šķiet, sākumā būs grūti.

Sakiiro no glābšanas kuģa un grupa ļaužu «Vinde- miatrix» radiosakaru telpā saspringti vēroja, kā mei­tenes roķa pastiepās un pazuda no viņu redzes lauka. Viņi neredzēja, kā Tzija ieslēdza slēdzi, un pārsteigti nemanīja arī nekādas būtiskas šīs darbības sekas. Viņi bija'gaidījuši, ka pēkšņs paātrinājums ietrieks meiteni krēslā, bet nebija tik ļauni.

—   Es jūtu, — Tzija ziņoja, — ka kuģis'griežas — tagad planēta atrodas pa kreisi no mums… un es esmu iespiesta mazliet dziļāk krēslā… un tagad ba­tiskafs atkal izlīdzinās, un «Uz leju» tagad ir priekšā, ļa vien panelis atrodas kuģa priekšgalā.

—  Tā ir, — inženieris atbildēja. — Jūs pašlaik do­daties robota virzienā, tad pamazām palēnināsit gaitu un, ieejot atmosfērā, lidosit ar apmēram piec­simt jūdžu ātrumu stundā. Bremzēšana būs nevien­mērīga, kuģim ir atdalāmie bremzēšanas dzinēji kar­stuma barjeras pārvarēšanai. Palieciet piesprādzē­jusies!

—   Labi. Cik ilgi tas vilksies?

—   Pāris stundu. Jums nekas ļauns nenotiks.

Sai brīdī iejaucās Ričs.

—  Un ja batiskafs, nesamazinājis ātrumu, aizlidos garām robotam, mister Sakiiro? Kā tad rīkosies auto­pilots? Mēģinās tai vietā piķēt?

—   Noteikti nē. Batiskafs ir pārvietošanās līdzeklis, nevis šāviņš. Kuģis riņķos tādā attālumā no šā pun­kta, lai nevajadzētu vairāk kā lieku pus g tā noturē­šanai uz vajadzīgās aploces. Ja būs nepieciešams, autopilots mēģinās kuģi nosēdināt. Taču mēs varē­sim izvairīties no tā.

—   Kā? Jūs taču neiedomājaties, ka īzija spētu va­dīt batiskafu?

—   Parastajā nozīmē ne. Tomēr, kad batiskafs būs sasniedzis to, ko mēs saucam par «lidošanas» āt­rumu, galvenās cēlējtvertnes būs piepildījušās ar vie­tējo atmosfēru. Tad es pastāstīšu Izijai, kā iedarbi­nāt elektrolīzes iekārtas, tvertnes piepildīsies ar ūdeņradi, un kuģis pacelsies tādā augstumā, ka būs iespējams lietot reaktīvos dzinējus. Tad Izija kopā ar savu jauno draugu varēs pagriezt kuģi ar priekšgalu uz augšu un iedarbināt starta dzinējus. Un mēs augšā viņus sagaidīsim.

—   Tātad jūs varat viņu izglābt.

Tas skanēja pēc jautājuma. Sakiiro bija godīgs cil­vēks, viņam bija grūti atrast īsto atbildi. Tomēr, mirkli vilcinājies, viņš, skatīdamies baiļu mocītā pus­mūža vīra sejā, kas bija skaidri saredzama uz ek­rānā, atbildēja:

—   Mums jāizglābj viņi abi. Neslēpšu jums, ka tas būs grūts un bīstams pasākums; grūtības radīs inže­niera pārvietošana no raķetes, kas «stāv» uz reaktī­vajām strūklām, uz «skafa» virsmu — «skafs» tur lidināsies kā gaisa balons —, lai viņš pabeigtu pie­slēgšanu.

—   Kāpēc jūs nevarat pārvietot bērnus uz glābša­nas kuģi?

—   Esmu pārliecināts, ka viņu skafandri neizturēs spiedienu «skafa» lidojuma augstumā, — Sakiiro at­bildēja. — Nezinu, kā konstruēti dromiešu skafandri, bet pazīstu mūsējos.

—  Mister Sakiiro, — sarunā atkal iejaucās Izija.

—  Jā, Izij.

—   Vai es nevaru vēl kaut ko izdarīt? Seit nav vi­sai patīkami sēdēt, neko nedarot, un… man pat kļūst mazliet baismi.

Ričs lūdzoši paskatījās uz Inženierī. Būdams pro­fesionāls diplomāts, viņš bija labs psihologs un pa­zina savu meitu; pēc rakstura viņa nebija histēriska, tomēr nebija daudz divpadsmitgadīgo, kam būtu ga­dījies nonākt šādā stresa stāvoklī. Viņš pats šai si­tuācijā nebija pietiekami kompetents, lai izdomātu Izijai saprātīgu nodarbošanos, bet, par laimi, ari Sakiiro saprata tās nepieciešamību.

—   Pa kreisi no jums atrodas spiediena mērītājs, — viņš skaidroja. — Ja jūs varētu mums visu laiku nolasīt rādījumus un jūsu draugs paziņotu, kad pa­manīs pirmās pazīmes, ka zvaigznes sāk kļūt blāvā­kas, tas mums palīdzētu. Turpiniet nolasīšanu, kamēr paātrinājums pieaugs tā, ka kļūs grūti to darīt, — ilgi nebūs jāgaida.

Ričs izskatījās pateicīgs; vai tāds bija ari Amina­dabarli, to neviens nevarēja pateikt. Kādu laiku klu­sumu pārtrauca tikai bērnu balsis, kad viņi nolasīja rādījumus un raksturoja zvaigznes.

Tad Izija ziņoja, ka kuģis atkal sasveroties.

—   Labi, — Sakiiro teica. — Tas nozīmē, ka jūs esat virs robota. No šā brīža līdz bremzēšanas bei­gām jums būs jāiztur vairāk nekā trīsarpus g. Jūsu sēdeklis ar atsperēm automātiski novietos jūs visiz­devīgākajā stāvoklī, tā, lai jums būtu visvieglāk iz­turēt, tomēr labi jūs nejutīsities. Jūsu draugam tas nesagādās lielas grūtības, tomēr brīdiniet viņu, laE nestaigā apkārt. Kuģis strauji drāžas atmosfērā, un pāreja no vienas gaisa strāvas otrā ar vairāku tūk­stošu jūdžu ātrumu var jūs krietni sakratīt.

—   Labi.

—   Zvaigznes kļūst nespodras, — ziņoja Amina- dorneldo.

—   Pateicos. Vai varat nolasīt, ko tagad rāda mē­rītājs?

Meitene paklausīja, un viņas balsī jautās piepūle. Līdz pēdējam pagriezienam «skafs» atradās relatīvi brīvā kritienā, bet tad situāciju stipri mainīja tas, ka tā rudimentārie spārni iecirtās atmosfērā — kaut arī ļoti retinātā —, pūloties noturēt kuģi pagriezienā.

Pēkšņi batiskafu satricināja vesela sērija grū­dienu. Meiteni krēslā turēja siksnas, bet viņas galva, rokas un kājas mētājās kā putnubiedēklim stiprā vējā. Mazais dromietis pirmo reizi nespēja noturēties uz vietas. Grūdieni turpinājās, un pēc katra varēja dzirdēt meitenes šņukstus un tik tikko saklausāmos Aininadorneldo smilkstus. Vecākais dromietis atkal uzslējās stāvus un izbijies skatījās uz ekrānu.

Inženieri bija apstulbuši. Tikai Rekeram šķita, ka viņš zina izskaidrojumu.

—   Batiskafs atsitas pret lietus lāsēm, — viņš iesaucās.

Vēlāk visi nosprieda, ka viņam laikam gan bijusi taisnība, taču labuma no tā bija maz.

Naktij iestājoties, ūdens tvaiki atmosfērā konden­sējas un Tenebras īpatnējā gravitācijas laukā izveido milzīgas ūdens lodes — vairākus desmitus pēdu dia­metrā —, kuras krīt uz planētas virsu, šīs lodes tad arī tika nosauktas par lietus lāsēm, jo piemērotāks vārds neatradās. Starp citu, tajās ir izšķīdušas gā­zes, kas ir indīgas pat ļoti izturīgajiem Tenebras iedzimtajiem.

Batiskafs lēkāja un svaidījās. Autopilots darīja, ko spēja, lai noturētu «skafu» vienmērīgā lidojumā, to­mēr aerodinamiskā vadības sistēma bija nožēlojami nepiemērota šim uzdevumam. Vismaz divas reizes batiskafs apmeta īstu kūleni, cik Rekers varēja spriest, redzot, kā dromietis tika katapultēts pāri vi­sai telpai. Tikai laimīga nejaušība pasargāja no viņa vadības slēdžus. Ierīces uz laiku vispār bija kļuvušas nederīgas pārslodzes dēļ — ar stūri, kas cenšas no­turēt kreiso pagriezienu, nekur tālu netiksi, ja pret labo spārnu tai pašā brīdī triecas ūdens lode ar piec­desmit pēdu diametru, kaut arī tā nav daudz blīvāka par gaisu. Tagad kuģis, protams, krita — lietojot šo vārdu tā vissenākajā un visvienkāršākajā nozīmē.

Krišanas ātrums bija pārsteidzoši mazs triju g gravitācijas laukam. Iemesls bija pavisam vien­kāršs — kaut arī gandrīz visu kuģa korpusu piepil­dīja ārējā atmosfēra, tam bija zems īpatsvars. «Skafu» veidoja divsimt pēdu gara cigāram līdzīga aptvere, un smaga bija tikai tā četrdesmit pēdu lielā, apaļā centrālā daļa, kurā atradās dzīvojamās telpas. Iespējams, ka batiskafs pat neciestu sevišķi smagus bojājumus, ja nolaistos uz cietzemes, tomēr tā kri­tiens beidzās šķidrumā.

īstā šķidrumā, nevis vielā tai robežstāvoklī, kas raksturīgs lielākajai daļai Tenebras atmosfēras.

Batiskafs nokrita augšpēdus, tomēr ieplestie spārni darbojās kā bremzes un smaguma centrs atradās pie­tiekami zemu, lai pārvietotu kuģi ērtākā stāvoklī. Galu galā grīda beidza šūpoties vai vismaz mazais dromietis beidza to darīt, jo tālajiem novērotājiem visu laiku bija izskatījies, ka grīda nekustas. Viņi re­dzēja, kā bebram līdzīgais milzis piesardzīgi uzslē­jās kājās, lēnām piegāja pie meitenes krēsla un viegli pieskārās viņas plecam. Izija sakustējās un mēģināja piecelties sēdus.

—   Vai jūs esat dzīvi un veseli? — abi vecāki gan­drīz kliegšus izkliedza savu jautājumu.

Aminadorneldo,_ atcerēdamies tēva norādījumus, gaidīja, lai atbild Izija.

— Man šķiet, jā, — viņa pēc brīža atbildēja. — Piedod, tētiņ, ka es kliedzu, es biju nobijusies, to­mēr nemaz negribēju nobaidīt arī Minu.

—   Viss kārtībā, meitiņ. Esmu pārliecināts, ka ne­viens tev nevar pārmest, un, manuprāt, jūs abi ar draugu reaģējāt gluži vienādi. Galvenais, ka esat dzīvi un veseli un arī kuģa korpuss nav bqjāts. Man šķiet, ja tā nebūtu, tad jūs abi vairs nebūtu dzīvi.

—   Tā ir, — Sakiiro apliecināja.

. — Jums bija grūts lidojums, taču tagad tas ir bei­dzies. Jūs varētu paskatīties laukā pa logiem — jūs esat pirmie, izņemot pašus tenebriešus, kas tieši redz planētu. Kad esat apskatījuši visu, ko varat un gri­bat redzēt, pastāstiet par to misteram Sakiiro, un yiņš jums pateiks, kā tikt atkal augšā.

Labi, tēt.

.. Izija pārvilka ar delnas virspusi pār asaraino se­jiņu, atsprādzējās no krēsla un beidzot ar pūlēm no­stājās uz kājām.

—   Nu kad viņi beidzot izslēgs dzinējus? Man ne­maz nepatīk visi šie daudzie g.

—   No tiem jūs netiksit vaļā, iekāms mēs nebūsim dabūjuši jūs projām.

—   Zinu jau, zinu. Es tikai pajokojos. Ai, šķiet, ka laukā ir nakts. Es nevaru nekā saredzēt.

—  Ja jūs atrodaties kaut kur robota tuvumā, tad tiešām ir nakts, — atbildēja Rekers. — Bet arī tad, ja būtu pats dienas vidus, jūsu acis nemanītu nekādu starpību. Pat Altaira gaisma nespēj izspiesties cauri atmosfērai cilvēka acij pietiekamā daudzumā. Jums būs jālieto starmeši.

—  Labi.

Meitene paskatījās uz paneli; viņa bija jau ievē­rojusi, kur ir gaismas 'slēdži; tad, lai pārliecinātos, vai tie ir īstie, apjautājās par tiem Sakiiro, tā ieman­tojot pārsteigto inženieru atzinību. Saki vēlāk atzi­nās, ka šai brīdī viņa cerības izglābt bērnus palieli­nājušās vairāku simtu reižu.

Ieslēguši starmešus, abi bērni piegāja pie ilumina­toriem.

—   Nav nekā daudz, ko redzēt, — Izija iesaucās. — Šķiet, ka mēs esam iekrituši ezerā vai okeānā. Līmenis ir gluds kā stikls, nav ne vissīkākā vilnīša. Ja kuģis nebūtu daļēji iegrimis, es domātu, ka tas ir kaut kas ciets. Virs tā krīt lejup lielas miglas lodes, bet tās kaut kā izgaist, nesasniegušas virsmu. Tas ir viss, ko varu redzēt.

—   Līst, — Rekers vienkārši pateica. — Ezerā var būt sērskābe; man šķiet, ka šai nakts stundā tā ir krietni atšķaidīta un pietiekami siltāka par gaisu, lai ūdens lāses iztvaikotu, nesasniegušas ezera virsmu. Nekādu viļņu nebūs, vēja nav. Trīs mezglus stiprs vējš uz Tenebras ir jau viesuļvētra.

—  Neraugoties uz milzīgajiem siltuma enerģijas krājumiem, kas ir apkārt planētai? — Ričs pārsteigts izsaucās.

t Jā. Nav nekā, uz ko tā varētu iedarboties — es lietoju šo vārdu tā fizikālajā nozīmē. Mainoties atmo­sfēras temperatūrai vai pat tās agregātstāvoklim, til­pums izmainās pārāk maz un nav spiedienu starpī­bas, kas nepieciešama, lai rastos stiprs vējš. Tenebra ir vismierīgākā atmosfēras apņemtā vieta Galaktikā.

—   Vai tas saskan ar jūsu neseno piezīmi par ze­mestrīcēm?

Jautājums pierādīja, cik lielā mērā Aminadabarli atguvis pašpaļāvību, ja spēj jau runāt ne tikai par cilvēku stulbumu, bet arī par ko citu.

—   Nē, — Rekers atbildēja, — un jāatzīstas, Tzij, pastāv iespēja, ka jūs sastapsit arī viļņus, ja peldēsit pietiekami ilgi. Tomēr tos jūs nevarēsit nosaukt par īstu viļņošanos, un tie neaiznesīs jūs ne uz vienu in­teresantāku vietu. Jaunā dāma, es baidos, ka jūs jau esat redzējusi visu; tikpat labi jūs tūlīt varētu pacel­ties augšup un ļaut, lai jūs pieklājīgi izglābj.

—   Tas ir jauki. Tikai es gribētu zināt, kas liks šim krāmam lidot un vai ceļojums augšup būs tikpat grūts kā lejup.

—   Nebūs vis. Jūs pacelsities uz augšu vertikāli un daudz lēnāk. Jūs lidosit kā ar gaisa balonu. ^Lielākā daļa batiskafa korpusa ir sadalīta nodalījumos, un katrs nodalījums savukārt pārdalīts divās daļās ar elastīgu starpsienu — membrānu. Pašlaik atmosfē­ras spiediens šīs membrānas visos nodalījumos ir piespiedis pie vienas, sienas. Kad jūs iedarbināsit elektrolīzes iekārtu, daļa ūdens tiks sadalīta, skābek­lis no korpusa tiks izsūknēts, bet otrā pusē membrā­nai tiks atbrīvots ūdeņradis, kas pamazām izspiedīs no nodalījumiem atmosfēru. Senajā batiskafā tika lietota tā pati metode, tikai nevajadzēja membrānu.

—   Saprotu. Cik ilgs laiks paies, līdz būs iegūts pietiekami daudz gāzes mūsu pacelšanai?

—   Nevar pateikt; mēs nezinām, kāda ir šīs atmo­sfēras vadītspēja. Virs atsevišķo nodalījumu slēdžiem ir mēraparātu bloks — ja jūs nolasīsit man rādīju­mus, es mēģināšu to aprēķināt.

—   Labi. Kur ir… ai, tepat; jūs esat tos labi ap­zīmējuši. Augšā pa labi ir bloks ar stienīti divpa­dsmit pogu fiksēšanai un galveno slēdzi.

—   Tie paši ir īstie. Virs tiem ir ampermetri. Ieslē- dziet tos, tad paraujiet galveno slēdzi un nolasiet rā­dījumus.

—   Labi.

Tieva roķele pastiepās uz augšu ārpus redzes lauka, un visi varēja dzirdēt, kā noklikšķ slēdži. Izija nolaida roku klēpī, atslīga atpakaļ krēslā ar visu savu trīssimt mārciņu smagumu, paskatījās pēc kār­tas uz visām skalām un teica:

—  Visi rāda nulli. Kas man tagad jādara?

Bērniem draudošās briesmas uz ilgu laiku novērsa Rekera uzmanību no nelaimes, kura bija uzbrukusi viņa ar pūlēm izaudzinātajiem tenebriešiem un robo­tam Fedžinam. Sakaru punktā, kas saistīja kuģi ar robotu, tagad nepārtraukti dežurēja Rekera kolēģis, ar kuru viņi parasti mainījās, lai būtu pastāvīgs kon­takts ar audzēkņiem.

Bet notikumi gāja savu gaitu. Niks, nemanot kļu­vis par visas grupas vadoni, nespēja samierināties ar domu, ka viņa mīļais Skolotājs, viņa Fedžins viens pats dodas uz ienaidnieka nometni. Tiesa, viņš saprata, ka akmens naži diez vai spēs kaitēt izturīgajam baltaj-am materiālam, kurā tērpts Fe­džins, tomēr raizes par Skolotāju nedeva viņam miera,

Niks uz savu galvu nolēma izdarīt viltīgu ma­nevru, kas, kā viņš sprieda, varētu pārsteigt Atro un viņa karapulku. No iztvaikojumiem, kurus nesa sev līdzi Tenebras nakts milzīgās lietus lāses, aliniekus pagaidām pasargāja ugunskuri, kurus Fedžina audzēkņi bija sakūruši vēl pirms uzbrukuma. Malkas krājumi bija sakrauti lielā grēdā netālu no būdas, kurā bija atradis patvērumu Niks ar saviem drau­giem. Niks, kas bija mazāk cietis,kaujā ar Ātrā cīnī­tājiem, sanesa būdā pēc iespējas vairāk zaru un tad aizdedzināja palikušos malkas krājumus. Plāns bija vienkāršs — ugunskuri drīz izdzisīs, malkas, ko pie­mest, vairs nebūs, un Ātrais ar saviem ciltsbrāļiem noslāps lietus izgarojumos, no kuriem viņi parasti paslēpās alās. *

Tomēr izrādījās, ka Ātrais nebūt nav muļķis. At­klājis, ka kurināmā vairs nav, viņš devās uzbrukumā Nika būdai, lai iegūtu tur sanestos zarus. Un, kaut gan spēki bija nevienādi, Nika «pozīcijas» bija»izde- vīgākas un deva iespēju ne tikai atsist ienaidnieku uzbrukumu, bet pat sagādāt tiem zināmus zaudēju­mus. Nikam lieti noderēja akmens cirvis un degošie zari. Kvēlojošās ogles, kuras viņš izkaisīja būdas priekšā, kļuva par sava veida šķērsli — apakšējo ekstremitāšu pēdu āda tenebriešiem bija pietiekami jutīga.

Trīcēdams aiz niknuma, Ātrais bija gatavs ietriekt Nikā visus četrus šķēpus, kurus turēja rokās, vai arī mesties pāri kvēlojošajām oglēm uz būdas durvīm un sākt tuvcīņu ar Niku un pārējiem būdas aizstāvjiem. Taču viņš neizpildīja nevienu no šiem nodomiem.

Mierīgi nolaidis šķēpus, viņš atgāja sāņus. Tad, gluži kā pēkšņi butu kaut ko atcerējies, pagriezās pret Niku un sacīja:

—       Nu, Malkascirtēj, paldies, ka palīdzēji. Un at­vadies no sava Skolotājā.

Niks apjuka.

—   Kā tā? … Jūs taču naktī nevarat…

—   Kāpēc ne? Tu varēji?

—   Un Fedžins?

—       Tu taču pats teici, ka viņš var visu to pašu, ko tu… Bet, ja viņš negribēs nākt mums līdzi, mēs to izcepsim uz ugunskura.

—       Skolotāj! Fedžin! Vai tu dzirdi?! — Niks šaus­mās iesaucās. Viņš sauca un sauca, aizmirsis, ka Skolotājs nekad neatbild tūlīt.

—       Kas noticis, Nik? — beidzot ierunājās Rekera kolēģis.

—       Ātrais teica, ka izcepšot tevi uz ugunskura, ja tu neiešot viņam līdzi. Vai tu to izturēsi?

Klusuma brīdis bija ilgāks nekā parasti. Bija grūti izšķirties par atbildi — uz kuģa neviens lāgā nezi­nāja, kāda ir liesmas temperatūra uz Tenebras. Un robots tomēr bija dārga rotaļlieta …

—       N-nē… Es iešu līdzi Ātrajam, — beidzot ar robota muti atbildēja dežurants.

—   Un kas jādara mums?

Rekers bija aizmirsis pateikt dežurantam, ka licis visai grupai turēties kopā, tāpēc dežurants centas izkļūt no stāvokļa kā mācēdams.

—       Izlemiet paši! Par mani neuztraucieties, mani viņi neaiztiks, bet ar jums es atjaunošu sakarus vēlāk.

Niks bija pilnīgi apmierināts ar Skolotāja jaurio lēmumu, tāpēc par nākotni nemaz neieminējās. Viņš klusēdams noraudzījās, kā Atrā cīnītāji, turēdami ro­kās degošus zarus, puslokā ielenc Fedžinu un proce­sija lēnām dodas prom.

Septiņi Fedžina audzēkņi, kaut arī krietni cietuši un ievainoti, bija palikuši dzīvi, bet bez sava Sko­lotāja. Nonīkuši līdz rītam pie vārgi kvēlojoša uguns­kura, viņi sāka spriest, ko darīt.

Palikt būdās nebija jēgas — malkas nebija, un visi krūmi vairākas jūdzes ap ciematu jau sen bija izcir­sti; bija skaidrs, ka nav vērts tērēt spēkus, vācot za­rus tālāk no būdām un vedot tos šurp primitīvajos ratejos, kurus viņi bija sameistarojuši Fedžina uz­raudzībā. Labāk būtu doties uz mežu, kur Ātrais ne­varētu viņus tik viegli atrast.

Viņi ilgi strīdējās, kurp doties. Un ne reizi vien Nikam iešāvās prātā, ka būtu labi, ja viņam būtu tik­pat neapstrīdama autoritāte šeit kā Ātrajam viņa ciltī. Uzvarēja Ncnsijas priekšlikums, kuru atbalstīja Džims, Dorotija, Betsija un Olivers. Arī pats Niks, lai gan ne bez īgnuma, atzina, ka tas ir saprātīgā­kais. Nēnsija ieteica doties uz jūras krastu ne sevišķi tālu no viņu apmetnes. Sai jūrā, kā viņiem bija stās­tījis Fedžins, ūdens vietā esot sērskābe, tāpēc tā ne- iztvaikoja, dienai iestājoties, kā visas ūdenskrātuves un upes- uz Tenebras. Un arī Fedžinam būtu viegli viņus atrast — vajadzētu tikai aizlavīties līdz alām un pačukstēt: «Jūras krastā!», gan tad viņš ceļu zi­nātu.

Viņi sakrāva savu pieticīgo mantību un ieročus ra- teļos, sapulcināja lopu baru, kuru nedaudz bija pa­plucinājuši nakts lidoņi, un devās prom. Ceļš nebija

sevišķi tāls, bet nogurdinošs gan, jo augsni gandrīz no vienas vietas klāja kvarca kristāli. Tuvāk krastam viņiem ceļā aizvien biežāk gadījās dīvaini smaga un eļļaina šķidruma peļķes un ezeriņi. Tāds pats šķid­rums bija arī jūrā, kuras krastā viņi apmetās. Līdz naktij un lietus sākumam viņi paspēja sagādāt pie­tiekami daudz malkas, paēst vakariņas, un, uguns­kuru pasargāti, iekārtojās naktsguļai.

Niks bija ņēmis vērā visu, tikai vienu ne — ka lietus lāses krīt arī jūrā. Drīz viņam nācās par to pārliecināties. Ar lietus ūdeni atšķaidītās sērskābes jūra izkāpa no krasta, un itin drīz viņi ugunskuru gaismā ieraudzīja, ka paugurs, uz kura atradās no­metne, pārvērties par saliņu.

Nakts bija grūta un briesmīga. Viņi visi palika dzīvi, toties lopu bars bija sarucis vēl vairāk. Bija jāmeklē jauna vieta apmetnei.

Apspriedušies viņi nolēma pārceļot uz augstāku vietu, tomēr palikt jūras krastā, bet Niks nekavējo­ties devās uz alinieku ciematu atbrīvot Skolotāju.

Līdz alu klints kraujai Niks nokļuva vēl gaismā, taču uzskatīja par labāku neko neuzsākt pirms tum­sas iestāšanās. Viņš bija pārliecināts, ka Ātrais liks sakurt ugunskurus. Tomēr, kad viņš jau dziļā krēslā piesardzīgi pavērās lejup pāri kraujai, nekādu uguns­kuru nebija. Iespējams, ka alinieki pa ceļam bija iz­laiduši uguni, bet to iegūt vēl neviens no viņiem neprata. >U

Niks ilgi prātoja, kā vislabāk nodibināt sakarus ar Fedžinu; plāns, kas radās pārdomu rezultātā, bija gan viltīgs, gan drosmīgs.

Savācis tik daudz zaru, cik vien spēja, viņš sada­būja savus vienkāršos uguns iegūšanas rīkus un sa­kūra ugunskuru netālu no kraujas. Vienu degošu zaru viņš nometa lejā klints piekājē. Fedžins viņu tūlīt ieraudzīja. Tālākie notikumi risinājās tieši tā, kā Niks bija paredzējis.

Ieraudzījuši uguni, alu iemītnieki metās vākt za­rus, taču pieredzes trūkuma dēļ uzsvieda tos ugunij virsū tik daudz, ka tā noslāpa. Redzēdami uguns blāzmu uz klints, visi ar Ātro priekšgalā skriešus de­vās augšā pa līkumoto taciņu. Niks nebija pārlieci­nāts, ka viņi brāžas pēc uguns vien, nevis arī pēc tās iekūrēja. Pagaidām viss atbilda viņa iecerei. Niks devās lejup pa apkārtceļu — citu, garāku taku, ejot aizdedzinādams visus augus, lai apgrūtinātu seko­šanu. Kad alinieki un viņu vadonis bija nokļuvuši vēl tikai līdz ugunskuram, Niks jau bija līdzās Fe­džinam.

—   Skolotāj, tas esmu es, Niks! Vai tu mani dzirdi?

—   Jā, dzirdu labi. Kā tu šeit nokļuvi? Tātad tu esj visa šā jūkļa iemesls?

—  Jā! — kā uzvarētājs iesaucās Niks. — Es at­nācu pēc tevis!

Viņš aizgūtnēm izstāstīja Skolotājam visu, kas no­ticis bezgalīgi ilgajās divās Tenebras diennaktīs, ku­ras bija pagājušas kopš viņu šķiršanās brīža, un aicināja Fedžinu nekavējoties doties ceļā.

Skolotājs klusēja neparasti ilgi. Nikam, protams, ne prātā nevarēja ienākt, ka kaut kur pusotra tūk­stoša jūdžu tālumā pie robota vadības pults risinās dedzīga diskusija, kurā jau iesaistījies arī Rekers.

Tika lemts, vai robotam alinieki jāpamet vai jāap­māca …

Beidzot Skolotājs sacīja:

—  Tu zini, Nik, ka es nevaru paiet tik ātri kā tu. Alinieki jāaizkavē ilgāk. Vai uz klints virsotni ved tikai viena taka?

—  Jā, ja neskaita apkārtceju, pa kuru atskrēju es. Bet tas ir daudz garāks. Mums jādodas ceļā tūlīt. Ej uz ziemeļaustrumiem līdz jūrai un tad gar tās krastu — protams, krasta dienas līniju —, bet es centīšos aizkavēt Atro.

Bez liekiem vārdiem Fedžins uz savām kāpurķēdēm devās projām, bet Niks, pa ceļam pagrābis zarus, kri- tujus un sausus augus, skriešus metās uz dziļo gravu, kurā sākās taka, lai sakurtu tur ugunskuru. Pēc tam vēl sanesa pie ugunskura visus tuvumā at­rodamos zarus. Tā viņam izdevās noslēgt gravu ar uguns aizsprostu. Lāses, kas ritēja lejup pa klinšu kraujām no augšas, iztvaikoja, netikušas līdz milzī­gajam ugunskuram, tāpēc visu gravu piepildīja blīvi tvaiki, kuros tenebrieši nespēj elpot.

Niks ātri panāca Fedžinu, pa ceļam aizdedzinā­dams visu, kas vien deg.

Robots uzslavēja uzticamā audzēkņa rīcību, tomēr piebilda:

—  Starp citu, diez vai tas mums palīdzēs. Līdz rītam viņi tik un tā mūs panāks …

Taču aizritēja vairākas stundas, bet no vajātājiem vēl nebija ne vēsts.

Iet kļuva aizvien grūtāk. Lietus ūdens peļķes un ezeriņi trāpījās ceļā arvien biežāk un kļuva aizvien lielāki. Fedžins virzījās uz priekšu pa taisni, bet Nikam bija jāiet apkārt peļķēm, citādi viņš jau sen būtu zaudējis samaņu.

—  Acīmredzot tagad viņiem nepalīdzētu vairs arī ugunskuri. Man tas patīk, — Fedžins apmierināts no­teica.

—   Bet man gan ne, — Niks sarūgtināts atbildēja. — Priekšā ir dziļas gravas, un tagad pa tām tek pla­tas upes tieši uz jūru. Mēs noteikti iestrēgsim, un alinieki mūs panāks.

—   Upes? Tas taču ir lieliski! Ātrais nemūžam ne­spēs tikt pāri nevienai upei, turpretī mēs abi šķērso­sim tās bez jebkādām grūtībām.

—   Bet kā es to varēšu? — Niks neizpratnē vaicāja.

—  Tad jau redzēsi.

Tomēr, kā par spīti, ceļā negadījās neviena upe. Viņi gāja pa jūras krastu, aiz muguras jau bija sa­skatāma vajātāju lāpu trīcošā gaisma, kad beidzot priekšā parādījās plata, ar ūdeni pilna grava. Tas bija glābiņš īstajā reizē.

—   Sagatavojies, Nik! Es tevi tūlīt pacelšu. Neuz­traucieties, viss būs labil

—   Esmu gatavs.

Robots pievirzījās blakus Nikam. No nelielām lū­kām viņa baltajos sānos izslīdēja četri uz šarnīriern uzmontēti manipulatori. Fedžins stingri, tomēr sau­dzīgi satvēra Niku un uzcēla uz sava korpusa aug­šējās plāksnes.

Robots turpināja ceļu pa upes gultni. Niks tūlīt zaudēja samaņu, tomēr tas nebija bīstami.

Pēc piecpadsmit minūtēm Ātrais ar saviem pava­doņiem sasniedza vietu, kur robota pēdas pazuda upē.

— Cik daudz laika jūs ar to iegūsit, doktor?

Rekers, neatraujot acis no robota ekrāna, atbil­dēja:

—   Domājams, visu atlikušo nakti un vēl mazliet — tik ilgi, karnēr upe pēc saullēkta izžūs. Saule lēks pēc kādām divdesmit stundām.

—  Varbūt līdz tam laikam augi izaugs pietiekami lieli, lai noslēptu robota pēdas?

—   Baidos, ka to nezinu.

—   Pēc tam kad esat sešpadsmit gadu pētījis dzī­vību uz šīs planētas? Patiešām, doktor, es biju iedo­mājies, ka pa šo laiku jus būsit uzzinājis kaut ko par Tenebru!

—   Visos šais sešpadsmit gados man ne reizi nav gadījies novērot, kādi augi aug šīs upes ziemeļu krastā, — Rekers mazliet nepacietīgi atcirta, — un viss, ko es no Nika esmu uzzinājis par Atro, ir tas, ka viņš ir izcils pēddzinis. Es pat lāgā nezinu, ko īsti nozīmē «izcils». Patiešām, padomniek, es saprotu, ka pēdējās trīs nedēļās jūs dzīvojat tikpat kā ellē, tomēr, ja jūs visu tikai iznicinoši kritizēsit, varu teikt, ka neko daudz vis nepalīdzēsit meitenei. Jūs jau sākat vilkt to pašu meldiņu ko Aminadabarli.

—   Priecājos, ka pieminējāt viņu. — Nemaz neiz­klausījās, ka Ričs būtu apvainojies. — Es zinu, dok­tor, ka jums ir grūti paciest dromieša uzvešanos. Dromieši ir diezgan impulsīva rase, un šķiet mums tāda pat tad, kad uzvedas ļoti pieklājīgi pēc savām uzvedības normām, jo tās nebūt nesaskan ar mūsē­jām. Aminadabarli ir neparasti savaldīgs savas rases pārstāvis — ne velti viņš ir tādā amatā; bet es jūs nopietni lūdzu apvaldīt savus gluži dabiskos impul­sus, kas liek jums atbildēt asi, kā tas reizēm gadās, kad viņš kļūst aizvainojošs. Nav nekādas vajadzības pārbaudīt viņa iecietību. Es jums pavisam nopietni apgalvoju — ja Aminadabarli zaudēs savaldīšanos tiktāl, lai aizsūtītu uz Dromu visai emocionālu ziņo­jumu, piepildīsies burtiski katrs viņa teiktais vārds par paredzamajiem notikumiem uz Zemes; kara, pro­tams, nebūs, bet, ja Zemes starpplanētu tirdzniecība samazināsies par deviņdesmit vai pat tikai par piec­desmit procentiem, sekas būs tikpat postošas. Jums jāatceras, ka vairumam rasu, kuras pazīstam, zemieši un dromieši ir vienlīdz sveši; abu rasu piederīgie ir «radījumi no zvaigznēm», un tam, ko viena rase sa­cīs par otru, būs milzīga nozīme. Jums tas varbūt izklausās mazliet pārspīlēti, bet šis niecīgais starp­gadījums var kļūt par viskutelīgāko politisko un diplomātisko sarežģījumu manā mūžā.

Teiktais patiešām uz mirkli atrāva Rekera acis no ekrāna.

—  To es nebiju iedomājies, — doktors sacīja. — Tomēr tas ne palielinās, ne samazinās manas pūles glābt Iziju un Minu; es arī līdz šim esmu darī­jis visu, ko spēju.

—   Es jums ticu un esmu pateicīgs, tomēr man bija jums tas jāpasaka. Pacentieties izturēties iecietīgāk pret Aminadabarli rakstura īpatnībām, tad viņš re­spektēs jūs vēl vairāk — gluži tāpat arī es.

—   Darīšu, ko varēšu, — Rekers apsolīja, — bet tieši tagad es būtu laimīgs, ja viņš pāris stundu ne­rādītos šeit. Noņēmos, lai pārblēdītu Niku pāri upei, un, ja jums rastos priekšstats, ka Niks ir tikpat kā mans bērns, jūs daudz nekļudītos. Man nav iebil­dumu pret sarunu, kamēr viss noris gludi, tomēr ne­esiet pārsteigts, ja es to pārtraucu pusvārdā. Vai jūs runājāties ar abiem bērniem?

—  Jā. Viņi turas puslīdz braši. Tīrā laime, ka tur ir mazais dromietis. Baidos, ka Izija būtu zaudējusi savaldību, ja nejustos atbildīga par savu Minu. Šķiet, viņš jūt meitenes pārākumu, tā ka acumirkli nav ne­kādu psiholoģiska rakstura problēmu. Vai es jums stāstīju — misters Sakiiro atklājis, ka dažas bati- skafa skatlūkas, kā rādās, palikušas vaļā un tāpēc elektrolīzes iekārtas ārējās atmosfēras iespaidā droši vien cietušas no korozijas? Sakiiro radusies ideja par jūsu audzēkņu nogādāšanu uz batiskafu, lai viņi iz­labotu bojājumus.

—   Es zinu. Tas arī ir vienīgais, kas man pašreiz stāv prātā; bet tas nozīmē — lai mani audzēkņi va­rētu izlabot batiskafu, man jāatrod viņi un viņiem jāatrod «skafs». Neliels mierinājums ir tas, ka bērni lejā var dzīvot gandriz bezgalīgi ilgi: iekārta apgā­dās viņus ar pārtiku, ūdeni un gaisu.

—  Jums taisnība, tomēr Izija jau mūžīgi nevarēs izturēt trīs g. .

Rekers sarauca pieri.

—  To es nebiju iedomājies. Vai jums ir kādi medi­cīniski dati par to, cik ilgi viņa spētu izturēt?

—  Nekādu. Sī problēma attiecībā uz tīk mazu bērnu vēl nekad nav cilāta. Es zinu, ka pieaugušie ir izturējuši mēnešiem ilgi.

—   Skaidrs. Nu, manuprāt, jums katrā ziņā ir pie­tiekams iegansts būt nejaukākam nekā Aminadabarli;, Viņa dēlam gravitācija nekādas nepatikšanas nesa­gādās.

—   Nē, bet kaut kas cits gan. Batiskafa sintezatori gatavo barības vielas cilvēkiem.

—   Nu, un tad? Vai dromiešu vielmaiņa nav līdzīga mūsējai? Viņi elpo skābekli, un šeit uz «Vinde- miatrix» esmu novērojis, ka viņi ēd to pašu, ko mēs.

—   Visumā jā, taču ne pilnīgi. Dromiešiem ir lie­lāka nepieciešamība pēc vitamīniem, kaut arī viņi lieto pārtikā taukus, ogļhidrātus un olbaltumvielas tāpat kā mēs. Ja Mina paliks tur pārāk ilgi, viņš cie­tīs no vitamīnu trūkuma radītām slimībām. Un viņa tēvam, tāpat kā man, trūkst precīzu medicīnisku datu.

Rekers iesvilpās, un viņa seja sadrūma. Vienu brīdi Ričs domāja, ka doktoru satraucis kāds pēkšņs no­tikumu pavērsiens uz Tenebras, tomēr ekrāni rādīja tikai upes gultni. Spriežot pēc upes šķērsošanai ne­pieciešamā laika, tai būtu bijis jābūt vai veselu jū­dzi platai. Diplomāts klusēja un vēroja, kā robots virzās uz priekšu un beidzot izkāpj plašās ūdens straumes viņā krastā.

Protams, vēl aizvien lija, un, tā kā Nika lāpas vairs nebija, vajadzēja lietot starmeti, lai laikus ieraudzītu krītošās ūdens lāses un varētu izvairīties no tām. Pēc desmit minūtēm normālā gaisā Niks sāka atdzīvoties; un, kad viņš bija atkal pilnīgi atgu­vies, sameklējis un aizdedzinājis lāpu, ceļojums tur­pinājās tāpat kā iepriekš, tikai vairs nebija jābaidās no Ātrā.

Drīz pēc tam ieradās operators, kuram bija jāno­maina Rekers. Doktors negribēja pamest vadības pulti, jo situācija lejā vēl aizvien bija diezgan sarež­ģīta, tomēr viņš zināja, ka izvēles nav. Neviens cil­vēks nespētu visu Tenebras nakti saglabāt vajadzīgo modrību. Doktors pastāstīja operatoram, kas noticis līdz šim, un, vairākkārt atskatījies, atstāja novēro­šanas telpu.

—   Domāju, ka tūlīt nevarēšu aizmigt, — viņš teica Ričam. — Iegriezīsimies radio sakaru telpā un paskatīsimies, kā klājas Izijai.

—   Pirms pāris stundām viņa aizmiga, — meitenes tēvs stāstīja. — Tāpēc es atnācu paskatīties, ko da­rāt jūs. Tomēr nenāks par ļaunu lieku reizi parau­dzīties, ko viņi dara. — Pēc klusuma brīža viņš vēl piemetināja: — Man patīk būt tur, kad Izija mostas.

Rekers neko neatbildēja.

Pēc dežurējošā sakaru virsnieka izteicieniem, nekas vairs neesot noticis, tomēr abi apsēdās tā, lai būtu redzami uz batiskafa ekrāna. Abi klusēja, jo nebija, ko runāt.

Rekers bija gandrīz aizsnaudies, kad no aparāta atskanēja Izijas balss:

—   Tēti! Vai tu esi tur?

Ričs varbūt arī bija tikpat samiegojies kā Rekers, tomēr momentāni atbildēja:

—   Jā, mīļā. Kas ir?

—  Mēs virzāmies uz priekšu. Mina vēl ir aizmi­dzis, un man negribas viņu modināt, bet es domāju, būs labāk, ja es tev to pateikšu.

—  Pastāsti visu, ko vari, doktoram Rekeram; viņš arī ir šeit un pazīst Tenebru tik labi kā neviens cits.

—  Labi. Vai jūs atceraties — pirmajā naktī pēc nolaišanās es domāju, ka atrodamies uz cieta pamata un ezers kļūst dziļāks?

—  Jā, Izij. Mēs nospriedām, ka lietus atšķaida skābi, kurā jūs bijāt iekrituši, tās blīvums samazinās un jūs grimstat dziļāk.

—   Tā bija. Pēc brīža mēs pa sānu iluminatoriem vairs nevarējām redzēt neko, pat lietu ne, un katru nakti pirms rītausmas arī pa griestu iluminatoru neko nevarēja saskatīt; mēs esam pilnīgi zem ūdens.

—   Jūs lietojat šo vārdu diezgan plašā nozīmē, bet es saprotu, ko jūs domājat. Man šķiet, ka tādā gadī­jumā jūs neredzat itin neko ārpus batiskafa; kā tad jūs šonakt zināt, ka kustaties?

—   Kad prožektori ieslēgti, mēs varam redzēt, ka esam šā ezera vai okeāna, vai kā nu lai to nosauc — dibenā un starmešu gaismā rēgojas klintis un kaut kas jocīgs, man šķiet, tie ir augi. Mēs virzāmies lē­nām, it kā lēkādami, tiem garām, un kuģis laiku pa laikam mazliet sašūpojas. Es dzirdu berzēšanos un blīkšķēšanu, kad atsitamies pret dibenu.

—   Labi. Man šķiet, ka nav sevišķa iemesla raizē­ties, kaut gan es labprāt uzzinātu, kāpēc radusies tāda pārmaiņa pēc piecām pēdējām naktīm. Kad at­ausis diena, liekais ūdens izgaros un jūs atkal pel­dēsit virspusē tāpat kā parasti, ja tikai vēl atrādīsi­ties ezerā vai jūrā. Jā, visdrīzāk gan šķiet, ka jūs nes pa upi, un var gadīties, ka, tai izžūstot, jūs būsit uz sauszemes. Tad jūs rīt varēsit vismaz vērot intere­santāku ainavu.

Vienīgā problēma — kā noteikt jūsu atrašanās vietu. Ja jūs sāksit katru nakti pārvietoties, mūsē­jiem būs grūti — lai neteiktu vairāk — jūs uziet. Jums būs jāziņo par katru vismazāko sīkumu ap- kārtņēr lai mēs savukārt varētu to pateikt Nikam un viņa draugiem. Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs tūlīt, kā pamanījāt pārvietošanos, ziņojāt mums.

—   Paldies, doktor. Mēs turēsim acis vaļā. Es gribu sastapt jūsu draugu Niku.

—   Mēs darīsim visu iespējamo, lai jūs ar viņu satiktos.

—   Varbūt būtu labāk, ja es kādu laiku paliktu no­modā un jums paziņotu, tiklīdz atgadītos kas se­višķs, un pēc tam, kamēr pati gulēšu, likšu dežurēt Minam?

—   Tas būtu lieliski. Mums šeit visu laiku būs kāds, kas klausīsies.

Rekers izslēdza mikrofonu un pievērsās Ričam. Diplomāts cieši vērās viņā.

—   Cik daudz no tā bija domāts, lai īzija nezau­dētu dūšu, un cik daudz, lai es neuztrauktos? — viņš jautāja.

—   Es runāju, cik uzmundrinoši vien mācēju, gal­venokārt mazo dēļ, — Rekers atzinās. — Tomēr es nemeloju. Esmu gandrīz pārliecināts, ka savu «ko­mandu» nogādāšu pie «skafa» pavisam drīz. Jāatzīs­tas, neesmu visai drošs, cik daudz manējie varēs veikt, to atraduši. Atcerieties, ka mums nav ne ma­zākās nojausmas par apstākļiem ārpus kuģa; mums būs jāgaida Nika ziņojums, iekāms varēsim izšķirties, kādas instrukcijas viņam dot.

Vienu brīdi Ričs saspringti vēroja biologu, tad mazliet nomierinājās.

—  Tas izklausās saprātīgi, — viņš noteica.

Un Ričam nebija iespējas vēl ko piebilst, ja arī viņš būtu domājis to darīt.

—   Man tas nemaz neliekas saprātīgi! — Spalgā balss neļāva kļūdīties, kas varētu būt runātājs.—Visi cilvēki šeit ir šausmīgi uztraukušies par galīgām blēņām — kaut kādu mežoņu bariņu, kuriem grib iemācīt salabot batiskafu divus tūkstošus gadu agrāk, nekā to ļautu viņu attīstības līmenis, un riskē ne tikai ar cilvēka, bet arī ar dromieša dzīvību, paļau­joties, ka viņi patiešām to izdarīsi Tās ir vislielākās blēņas, kādas es jebkad esmu dzirdējis! Taisni neti­cami, ka kāds, kuram ir vairāk par trim gadiem, ne­spētu saprast — tikai otram batiskafam būtu kaut vai visniecīgākā iespēja izglābt bērnus, tomēr par to es neesmu dzirdējis ne vārda. Man šķiet, ka cilvēki pirmām kārtām domā par izdevumiem un tikai pēc tam par apdraudētajām dzīvībām.

—   Es neesmu arī manījis, ka priekšlikums par ba- tiskafa būvi būtu sūtīts uz Dromu, — Rekers atcirta. — Cik man zināms, tur industriālās iespējas ir vis­maz tādas pašas kā uz Zemes, turklāt Droma nav ne parseku tālāk no Altaira. Liekas, ka dromieši nepū­las glābt stāvokli, ja par tā vaininiekiem uzskata ci­tus, neatkarīgi no tā, vai kāda dzīvība ir apdraudēta, vai ne.

Neviens no klātesošajiem cilvēkiem tā ari neuzzi­nāja, kā būtu reaģējis Aminadabarli; Ričs nedeva vi­ņam iespēju atbildēt.

—   Doktor Reker, jūs aizmirstaties, — viņš asi teica. — Ja padomnieks Aminadabarli ir ar mieru man sekot, es ar viņu iztirzāšu visu noderīgo, kas varētu slēpties jūsu vārdos, kā ari viņa vērtīgo priekšlikumu. Ja jums ir vēl kādas idejas, ko spējat ietērpt pieklājīgos vārdos, dalieties tajās ar mani! Lūdzu, nāciet, ser!

Diplomāti izsojoja no telpas, un sardzes virsnieks uzmeta nemierīgu skatienu Rekeram.

—• Ar dromiešiem tā nemēdz runāt, — viņš beidzot uzdrošinājās piebilst.

—  Zinu, — Rekers atbildēja. — Ričs pirms brīža man to pateica. Man nemaz nepatika tā rīkoties, to­mēr, šķiet, bija nepieciešams novērst Riča uzmanību no meitas likteņa. Varbūt es tiešām mazliet pārstei­dzos, taču gan Ričs, gan arī dromietis kādu laiku būs aizņemti. Turpmāk es vairs nebāzīšu savu degunu starpplanētu diplomātijā.

—  Atklāti sakot, man tas ir zināms mierinājums. Kā jums patīk priekšlikums būvēt jaunu «skafu»?

—   Es neesmu inženieris, — Rekers atteica, — bet gluži labi nojaušu, cik daudz laika tas prasītu pat ar visu pirmā batiskafa būvēšanā iegūto pieredzi. Es esmu biologs un esmu pārliecināts, ka abu mazo vairs nebūtu starp dzīvajiem, iekāms paspētu uzbūvēt otru batiskafu. Ja Ričs un dromietis grib to izmēģi­nāt, es viņus neatrunāšu; jauna mašīna noderēs, un var jau būt, ka man nav taisnība par darbu ilgumu. Tomēr es nopietni ticu, ka glābšanas operācija būs jāveic tā, kā plānots.

—   Un vai dromietim bija taisnība?

—   Jūs domājat mūsu ieceri, ka Nikam ar draugiem jāsalabo batiskafs? Jā, bet tas nemaz nav tik smiek­līgi, kā iztēlojas Aminadabarli. Es viņus audzinu gandrīz sešpadsmit gadu; spriežot pēc zināšanu ap­gūšanas tempa, viņi ir tikpat inteliģenti kā cilvēki un noteikti spēs savienot dažas stieples.

Izskatījās, ka virsnieks gan par to šaubītos.

—  Ja tikai viņi savienotu pareizās stieples, — viņš nomurmināja. — Ko viņi lietos izolācijai?

—  Viņi taisa līmi no dzīvnieku zvīņām, es viņiem to iemācīju. Mums jānoskaidro, vai tai piemīt izola­tora īpašības, bet par to es daudz neraizējos.

—  Kaut gan domājat, ka šķidrās vielas viņu ķer­menī satur sērskābi?

—   Es teicu, ka es daudz neraizējos, — Rekers at­zinās. — Pašreiz galvenā problēma ir panākt, lai abas grupas sastopas. Vai esat pārliecināts, ka ne­varat dabūt tuvākus datus par robota un «skafa» at­rašanās vietām?

—   Pilnīgi pārliecināts. Viņu raidītājiem ir dažādi viļņu garumi, un man arī nav nekādas iespējas no­teikt, kāds planētas atmosfērā šajā spektra daļā ir dispersijas koeficients, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzzināt, cik blīva ir pati atmosfēra, vai arī izslēgt radiolokācijai raksturīgās neprecizitātes. Kā jau es jums teicu, varbūtība, ka abas grupas atrodas četrdesmit jūdžu viena no otras, ir apmēram piecdes­mit procentu, un varbūtība, ka tās nav tālāk viena no otras par simt jūdzēm, ir apmēram deviņdesmit pro­centu. Nekā vairāk es nevaru pateikt, kamēr uz abām mašīnām nav citu elektromagnētiskā starojuma avotu.

—   Labi. Tad man jādabū informācija no Izijas un jāmēģina salīdzināt tā ar Nika karti. Vismaz mums nav vajadzības savest viņus pilnīgi kopā, jo Niks spēs saskatīt «skafa» gaismu jau jūdzēm tālu.

Virsnieks piekrītoši pamāja ar galvu un apklusis pievērsās ekrānam. Tajā nekas nebija redzams; ja Izija, kā solījusi, bija nomodā, vadības telpā tomēr viņas nebija.- Laiku pa laikam vīrieši izdzirda pa­klusu blīkšķi vai berzēšanos; acīmredzot straume vēl aizvien nesa batiskafu uz priekšu, tomēr, kā redzams, meitenes uzmanību nebija piesaistījis neviens uzma­nības vērts orientieris.

Rekers savā krēslā beidzot iemiga. Virsnieks pa­lika nomodā, bet vienīgais viņa saņemtais ziņojums vēstīja, ka Izija iešot gulēt un sardzi pārņemšot Ami- nadorneldo. Kā šķiet, ari viņu nekas nesatrauca; kopš meitenes ziņojuma skaļrunis klusēja.

Stundu pēc stundas, jautri atsizdamies pret di­benu, batiskafs turpināja ceļot. Dažreiz tas uz mirkli vai dažām minūtēm apstājās; tomēr vienmēr, kad straumes untumi to atbrīvoja no nezināmā šķēršļa, devās atkal tālāk. īzija pamodās un sagādāja bro­kastis. Vēlāk viņa pagatavoja diezgan nepievilcīgas pusdienas — tā vismaz viņa pati sacīja. Pieklājības pēc Aminadorneldo par to vainoja sintezatoru. Ne­viens nevarētu veikt brīnumu, gatavojot maltīti no aminoskābēm, taukiem un glikozes pat tad, ja piede­vām var izmantot vitamīnu pulveri. Turpinājās garā Tenebras nakts; Rekers nosēdēja vēl vienu sardzes maiņu robota vadības telpā un aizvadīja Niku un Fedžinu līdz vietai, kas, pēc viņa domām, bija diez­gan tuvu pārējo ciemata iedzīvotāju apmetnei. Viena pati nakts uz planētas, kurai nepieciešamas gandrīz simt stundas, lai apgrieztos ap savu asi, var kļūt diezgan apnicīga — kaut gan ne vienmēr, kā Rekers ironiski nodomāja, atcerēdamies Atrā uzbrukumu cie­matam.

Stāvoklis sāka uzlaboties īsi pirms saules lēkta, kad, kā par nelaimi, Rekers kļuva miegains. Niks no­teikti pazina apkaimi, pa kuru viņi gāja, un droši apgalvoja, ka draugus viņi sastapšot tuvāko divu stundu laikā; atnāca Rekera nomainītājs, un dokto­ram bija ārkārtīgi sīki viņam jāizstāsta visi nakts notikumi; no sakaru telpas pienāca ziņa, ka bati­skafs, jādomā, esot apstājies.

— Lūdzu, pajautājiet leitnantam Vellenbaham, vai viņš var steigšus nodibināt vizuālus sakarus starp savu un šo telpu, — Rekers uzdeva šīs vēsts atnesējam. — Kā rādās, drīz vien būs jārunā reizē ar batiskafu un maniem audzēkņiem. ,

—   Protams, ser, — skanēja atbilde. — Esmu pār­liecināts, ka to izdarīt nebūs sevišķi grūti. :

—   Labi. Es tagad iešu uz sakaru telpu noklausīties Tzijas ziņojumu; atgriezīšos šeit, kad sakari būs kār­tībā. j

—   Bet vai jums nevajadzētu mazliet pagulē­ties? — iebilda doktora nomainītājs.

—   Vajadzētu gan, taču vēl kādu brīdi es nevaru to atļauties. Jūs paliksit sardzē, kad es atgriezīšos, un varēsit mani aizkavēt, ja sākšu rīkoties pavisam ap­lami.

—   Labi.

Rekers pats zināja, ka nerīkojas visausaprātīgi, to­mēr viņš nespēja sevi piespiest pašreizējā brīdī at­stāt neredzētu to, kas notiek abās vietās uz planētas. Cik ātri spēdams, viņš steidzās uz sakaru telpu.

Tur jau bija Ričs un Aminadabarli. Zemes diplo­mātam acīmredzot bija izdevies nomierināt savu ko­lēģi no Dromas, vismaz pagaidām, jo Rekera ieraša­nās neizraisīja, eksploziju. Kad biologs ienāca, Izija pašlaik runāja, un Rekers viņu nepārtrauca, kamēr viņa bija beigusi.

—   …minūtes, kopš mēs pēdējo reizi pavirzījā­mies uz priekšu. Arā nav gaišāks, tomēr mēs vairs tik stipri nekratāmies; man šķiet, ka straume vairs nav tik spēcīga. Saule jau ir uzlēkusi, ja tikai es pa­reizi esmu ievērojusi laiku, un man šķiet, ka tāpēc ūdens izgaro.

Izija apklusa, un Rekers darīja zināmu savu klāt­būtni.

—   Manuprāt, īzij, laikam ne jūs, ne Mina, kamēr peldējāt, neesat redzējuši nevienu dzīvu būtni1 .

—   Nemanījām neko citu kā tikai augus vai to, kas man šķiet esam augi.

—   Kā ir tieši šobrīd?

—  Vēl aizvien nav nekā.

—   Liekas, jūs vēl neesat sasnieguši okeānu. Tur noteikti ir dzīvnieki, protams, pēc Nika ziņām. Jā­domā, ka tos varbūt ir aizbaidījuši jūsu starmeši. Vai jūs varētu tos izslēgt uz apmēram piecām minūtēm un tad pēkšņi atkal ieslēgt, lai varbūt ieraudzītu kādu būtni, kas varētu būt parādījusies?

—   Labi, ja tikai jūs nerunājat par gaismu vadības telpā. Seit nav neviena iluminatora, tā ka gaisma ne­traucēs; pa tumsu es varētu ieslēgt nepareizo slēdzi, kad būs atkal jāiededz gaisma.

—  Jums taisnība. Man tas nemaz neienāca prātā.

—   Pēdējās trīs nedēļās šeit lejā man daudz kas ir ienācis prātā.

Uz mirkli bezrūpības maska, aiz kuras viņa bija slēpusies sava jaunā drauga dēļ, paslīdēja sāņus, un visi vīrieši ieraudzīja nožēlojamu, nobijušos divpa­dsmitgadīgu meitēnu, kas gandrīz zaudējis savaldī­šanos. Ričs iekoda lūpā un savilka rokas dūrēs; pā­rējie novērsa no viņa acis. Aminadabarli neizrādīja nekādas emocijas; Rekers nebrīnītos, ja atklātos, ka dromietis vispār neko nejūt. Tad maska bija atkal atpakaļ vietā un jautrā meitene, kuru viņi bija pazi­nuši pirms šā starpgadījuma, atkal pievērsās dromiešu bērnam.

—   Mina, vai tu nepieietu pie iluminatora lielajā laboratorijā? Kad esi tur, uzsauc man, un es iz­slēgšu āra apgaismojumu.

—   Labi, Izij. — Garais ķermenis šķērsoja cilvē­kiem redzamo ekrānu un atkal pazuda. Tad no blakus telpas atskanēja viņa pīkstiens, un meitenes pirksti noklikšķināja vieglos slēdžus.

—  Vai ārā tagad ir tumšs, Mina?

—   Jā, Izij. Es neko nevaru saredzēt.

—   Labi, ja ko ieraugi, pasauc mani; mēs kādu brīdi paliksim tumsā. Doktor Reker, vai Minas tēvs arī ir pie jums?

—  Jā, mis Riča, — Aminadabarli pats atbildēja.

—  Varbūt jūs varētu pateikt man un doktoram Rekeram, cik ilgs laiks paiet, kamēr dromiešu acis pierod pie tumsas?

Nebija pirmā reize, kad Rekers nobrīnījās, kāda iedzimtības faktoru un audzināšanas metodes sa­skaņa gan dāvājusi Ričam šādu bērnu. Viņš pazina ne vienu vien gadus desmit par īziju vecāku jaunieti, kura prāts salīdzinājumā liktos krietni atpalicis. Mei­tene svarīgos momentos domāja un izšķīrās ātrāk nekā viņš pats, un nepatikšanās jau nebija nokļuvis viņš…

Kad Izija pasauca doktoru vārdā, viņš atguvās no pārdomām.

—   Doktor Reker, Mina neko neredz. Protams, var būt, ka jūsu jūras dzīvniekiem nepietika ar piecām minūtēm, lai pārvarētu bailes.

 — Varbūt gan, — Rekers piekrita. — Bet iespē­jams, ka batiskafs viņus neinteresē. Tomēr man šķiet, mēs pagaidām, varētu uzskatīt, ka vēl neesat sasnie­guši jūru. No rīta, kad lietus ūdens būs izgarojis, būs interesanti apskatīties, vai esat strandējuši ezerā vai augstā un sausā vietā. Lai kā arī būtu, aprakstiet mums apkārtni tik pilnīgi, cik vien spējat.

—   Es saprotu. Mēs darīsim, kas būs mūsu spēkos.

—   Mēs šeit saslēgsim aparatūru, lai jūs varētu, cik nu tas iespējams, tieši sarunāties ar Niku, kad iz­veidosies situācija, kurā vajadzēs dot viņam norādī­jumus; tad jums nenāksies paļauties uz mani kā jūsu ziņojumu atstāstītāju. Sakari drīz būs kārtībā.

—   Tas ir labi. Es jau visu laiku, kopš ieraudzīju jūs robota vadības telpā, gribu pati ar viņu parunā­ties. Tas būtu interesanti. Bet vai es nevaru ar viņu sazināties bez «Vindemiatrix» starpniecības? Vai ba- tiskafam nav ārējo mikrofonu un skaļruņu?

—   Ir gan. Misters Sakiiro jums pastāstīs, kā tos ieslēgt. Tie noderēs, kad Niks būs jūs atradis.

—   Labi. Tiklīdz ūdens būs krities, mēs atkal pie­slēgsimies jums. Mina ir izsalcis, un es arī.

Rekers atzvēlās krēslā un pāris minūšu pasnauda, tad atjēdzās, ka arī grib ēst, un ieturējās. Tagad vi­ņam patiešām nāca miegs, bet pa kuģa iekšējo sa­karu līniju tika saņemts ziņojums, ka viņa pieprasītā sakaru sistēma ir gatava lietošanai. Vai nu miegai­nam, vai ne, Rekeram tā bija jāizmēģina, tāpēc viņš aizgāja atpakaļ uz robota vadības telpu. Pagāja krietni daudz stundu, iekāms viņš atkal to atstāja.

Niks un Fedžins nupat bija piebiedrojušies savē­jiem jaunajā apmetnes vietā, un Niks pārējiem pa­stāstīja pēdējos notikumus. Rekeram, protams, bija uzmanīgi jāklausās; vienmēr bija iespējams, ka Niks redzējis kādu notikumu citā gaismā nekā cilvēks, kas arī to vērojis. Tādi gadījumi nebija nekāds retums — cilvēku sniegtā izglītība nebūt nebija iepotējusi te- nebriešiem arī cilvēku domāšanas veidu.

Šoreiz Nika ziņojumā nekas neliecināja par šādu uztveres starpību, tomēr Rekeram vēl bija jāuzzina,

ko izdarījuši pārējie. Tā kā Nika plānos bija ietilpusi plaša kartēšana, pagāja vairākas stundas, noklauso­ties ziņojumus. Parasti kartes, pirms tās tika fotogra­fētas no «Vindemiatrix», parādīja robotam un katru karti vftos sīkumos izskaidroja tās zīmētājs. Patla­ban kartografējamais apvidus bija sevišķi specifisks, jo atradās tuvu pie jūras un ik nakti tika applūdināts, tādēļ bija jāpatērē daudz laika, lai kartes saskaņotu ar pašreizējo stāvokli dabā.

īstenībā tika izlietots pārāk daudz laika …

Aizraušanās ar planētas topogrāfiju varēja dārgi maksāt Rekera skolēniem, un, ja arī tā neizjauktu batiskafa meklēšanu, tad vismaz krietni aizkavētu gan. Taču laimīgas nejaušības dēļ viss beidzās labi.

Kamēr visi darbojās ar kartēm, Betsija, pārlaidusi skatienu tuvējiem pauguriem, pamanīja starp krū­miem pazibam kādu stāvu. Viņa tūlīt aptvēra, ka tas var būt tikai kāds no Ātrā karotājiem, — visi viņas draugi bija tepat līdzās. Viņa par to pačukstēja Ni­kam tā, lai pārējie nemanītu. Briesmas bija lielas: tas nozīmēja, ka Ātrā karotāji paspējuši pārcelties pāri gandrīz jūdzi platajai upei un kuru katru brīdi negaidīti ieradīsies šeit. Nika attapība un apņēmība iepriecinātu Rekeru, tomēr tai brīdī viņš neko nema­nīja. Lai neaizbaidītu izlūku, Niks nolēma rīkoties patstāvīgi, bez Skolotāja palīdzības. Atrā karotāju notvēra dzīvu. Tiesa, pirms nolikt ieroci, viņš piepra­sīja, lai1 Fedžins garantē viņam drošību. Šie alinieki nemaz nebija tik dumji! Ar robota muti Rekeram iz­devās pārliecināt karotāju, ka viņam nekas ļauns ne­notiks. Un tad Rekeram iešāvās prātā jauna ideja — viņš nolēma batiskafa meklējumos iesaistīt visu Atrā cilti.

Rekers runāja ilgi, izskaidrojums radīja grūtības. Viņa skolēni vēl neko nezināja par batiskafu. Nebija nemaz tik vienkārši izskaidrot, kas ir kosmiskais ku­ģis, pat relatīvi civilizētajiem Fedžina biedriem, ne­maz nerunājot par Atrā okšķeri. Par vienīgo kaut cik tuvāko analogu varēja noderēt tikai nožēlojamie ro­bota skolēnu sameistarotie rateļi. Viss bija jāpasaka tādos vārdos, kādus Niks ne tikvien saprastu, bet arī spētu pārtulkot primitīvajā tenebriešu valodā.

—   Kaut kur netālu no jums atrodas «ratiņi» ar maniem ciltsbrāļiem. Tie atlidoja no augšas un netiek vairs projām. Kaut kas ir salūzis — arī jums dažkārt kas salūst, piemēram, šķēpa uzgalis. Tie ir jāatrod un.; jāsalabo. Kas un kā būs jādara, to pastāstīšu vēlāk.'

Rekeram-Fedžinam izdevās pārliecināt alinieku ka­rotāju, ka par atlīdzību viņš iemācīs ciltij daudz ko vērtīgu, arī to, kā iegūst uguni, pēc tam ieradīsies citi «ratiņi», kuros tenebriešiem atvedīs dažādas vēr­tīgas lietas.

Šo neparasto dialogu uzmanīgi noklausījās ari bērni un abi diplomāti.

Neiztika arī bez kārtējā Aminadabarli dusmu uz­liesmojuma, tomēr stāvokli glāba Izijas iejaukšanās.

—   Lūdzu, nedusmojieties uz doktoru Rekeru, ja? Mēs ar Minu redzam, ka viņš dara visu, lai mums palīdzētu. Un, ja Atrā karotāji mūs atradīs, viņi ne­spēs mums nodarīt neko ļaunu …

Gara spalgu skaņu sērija, kuru nospiedza «ma­zulis» Mina, acīmredzot apstiprināja Izijas teikto, jo vecākais dromietis ievērojami nomierinājās.

Rekers varēja sākt instruēt robota «komandu». Viņš lika doties ceļā trim meklēšanas grupām, norā­dot tām virzienu un aptuvenos izlūkošanas rajonus.

Niks un Betsija kopā ar robotu palika nometnē ap­sargāt lopu baru.

Šī bija divdesmit septītā Zemes diena (un tikai septītā Tenebras diena) kopš traģiskā notikuma ar batiskafu.

Abi tēvi nespēra ne soli projām no ekrāna, lai uz­mundrinātu savas vēl aizvien lietišķi noskaņotās at­vases. Bērni gandrīz vai nemaz neatrāva skatienus no iluminatoriem un pētīja apkārtni, ik pa brīdim lū­dzot atļauju ieslēgt starmešus, lai viņus vieglāk va­rētu atrast.

Rekers ilgi tam nepiekrita. Viņš tomēr negribēja, ka Ātrais atrastu batiskafu pirms Nika. Bet, kad bija devušās ceļā viņa tenebriešu grupas, biologam nez kāpēc radās pārliecība, ka viņi pirmie atradīs bati­skafu, tādēļ bērniem beidzot tika atļauts starmešus ieslēgt. Kaut gan līdz naktij bija vēl tālu, blīvajā krēslā, kuru uz Tenebras dēvēja par dienu, tie node­rētu par lielisku bāku.

Sākās ilgas gaidu stundas. Trīs meklētāju pāri bija devušies dažādos virzienos, un nekādu sakaru ar vi­ņiem nebija.

Kā vēlāk kļuva zināms, viens no pāriem — Džons un Nensija visai drīz ieraudzīja blāvu gaismas avotu, bet, nonākuši pie tā, atklāja, ka tas ir vulkāns. Viņi jau gandrīz bija nolēmuši pie vulkāna pārlaist nakti, kad atlūza milzīgs klints bluķis un ievēlās uguns pilnajā bezdibenī; abi bija tik prātīgi, ka atteicās no sava nodoma.

Atceļā viņi atkal ieraudzīja gaismu. Šoreiz tas bija visparastākais ugunskurs. Pēc brīža viņus apsveica Olivera un Dorotijas balsis. Arī viņi no tāluma bija pamanījuši uguns blāzmu, tomēr nakts bija viņus pārsteigusi pusceļā. Uz šo pauguru viņi bija atbē- guši, redzēdami Džona lāpu, jo nolēma, ka ir sasta­pušies ar aliniekiern. Abi izlūku pāri iekārtojās naktsguļai pie ugunskura, tā ari neizpildījuši savu uzdevumu…

Kosmiskajā kuģī tikmēr turpinājās nepārtrauktās dežūras pie sakaru kanāliem ar robotu un batiskafu. Neatraujot acis no ekrāniem un neizslēdzot mikro­fonus, zinātnieki sprieda par vienīgo, kas viņus tagad satrauca, — par bērniem batiskafā un viņu likteni. Rekeram radīja bažas nakts tuvošanās — batiskafs taču atkal vai nu nogrims, vai arī to aiznesīs citur, un no jauna būs jāiztaujā Izija, jāpaļaujas uz nedro­šiem orientieriem un jāsūta izlūki citā virzienā. Un visus šausmināja doma, ka mazajai Izijai var pie­trūkt izturības un savaldības …

Viņu drūmās pārdomas pārtrauca spalgs kliedziens no batiskafa reproduktora:

—   šai pusē kaut kas ir redzams, Izij! Nāc pa­skaties!

—   Labi, Mina. Eju.

Uz ekrāna mirkli pazibēja Izijas mazais augumiņš, kad viņa cauri vadības telpai devās no vi< īs kuģa puses uz otru, iesaukdamās:

—  Varbūt tas ir vēl kāds no zālēdājiem, kuri augumā ir tikpat lieli kā Nika draugi.

—   Šis ir tāds. Paskaties!

—   Kur?

Aminadorneldo laikam viņai radīja neparasto ra­dījumu.

Pēc brīža atkal atskanēja meitenes balss:

—  Es vēl aizvien neredzu neko citu kā tikai nebei­dzamu biežņu.

—- Tas Izskatījās tieši līdzīgs Nikam. Viņš brīdi pastāvēja tur pie tā krūma, skatījās uz mums un pēc tam aizgāja. Es viņu redzējul

—       Nu, ja tev 3r taisnība, tad viņš nāks atkal at­pakaļ. Stāvēsim šeit un novērosim viņu!

Ričs paskatījās uz Rekeru un bezcerīgi papurināja galvu: ;

—  Tas būs …

Tālāk viņš netika. No skaļruņa atskanēja tik grie­zīgs kliedziens, ka mirkli ne viens, ne otrs nespēja noteikt, kas kliedzis.

V

— Tēti! Doktor Reker! Minam taisnība, tas ir Niks! — Izija gandrīz vai histēriski sauca.

Vīrieši sadruvējušies saskatījās. Ričs pamāja, lai atbild Rekers. Biologs piekrītoši palocīja galvu un ieslēdza mikrofonu.

—       Vai jūs esat pārliecināta, ka tas ir Niks, Izij? — viņš jautāja pēc iespējas lietišķi. — Zināt, mēs do­mājam, ka viņš ir palicis nometnē. Ir vēl seši citi, kas, sadalījušies pa pāriem, meklē jūs. Vai viņi ne­bija divi?

—  Nē, — Izija daudz mierīgākā balsī atbildēja.

Meitenes tēvs pateicīgs atslīga atpakaļ krēslā.

—       Bija viens pats, es viņu redzēju tikai kādu se­kundi. Re, tur jau atkal ir! Viņš lielākoties slēpjas krūmos, redzama tikai galva un pleci, ja tos tā var nosaukt. Tagad viņš nāk tuvāk. Droši vien ir pama­nījis «skafu», kaut gan es nevaru pateikt, kur viņš skatās un ar ko skatās. Neesmu pārliecināta, vai viņš ir tikpat liels kā Niks, bet izskatās gan tāds pats. Nesaprotu, kā jūs spējat viņus atšķirt citu no citai

—  Pastāstiet, vai viņam nav kaut kas rokā vai uz muguras! — doktors pamudināja Iziju.

—  Viņam ir tāda kā mugursoma labajā pusē uz tā, ko mēs saucam par gūžu, ja viņam vispār tāda ir; soma ir iekārta siksnā, kas apmesta ap viņa ķer­meni augšpus kreisajām rokām. Somai priekšpusē karājas nazis, un man šķiet, ka otrā pusē pie kaut kāda sarežģīta siksnu pinuma karājas otrs. Viņam ir četri šķēpi; izskatās gluži tādi paši kā Nikam un viņa draugiem, un, jo ilgāk es viņu apskatu, jo vai­rāk viņš man to atgādina.

—  Vai viņam ir cirvis vai kaut kas tamlīdzīgs?. <— Rekers pavaicāja. .

—  Ja ir, tad tas karājas pie siksnām kreisajā pusē uz muguras un mēs nevaram to redzēt.

—   Nu jums būs jāpierāda, ka spējat tikt galā ar Ātro un aliniekiern. Manējie nēsā tikai divus šķēpus, un meklētāji paņēma līdzi arī cirvjus. Tātad plāni būs mazliet jāgroza. Bijām cerējuši, ka mūsējie pir­mie atradīs jūs. Liktenis lēmis citādi man šķiet, šis ir kāds no Ātrā medniekiem.

—- Vai nepaies ilgs laiks, kamēr kāda no jūsu mek­lētāju grupām nokļūs atpakaļ nometnē?,pāris se­kunžu padomājusi, Izija jautāja.

—   Tā ir. Droši vien ne ātrāk kā pēc nedēļas. Tomēr Atrā atbildi Nikam vajadzētu saņemt jau pirms tam.

—  Es gribētu, lai šajā nolādētajā četrreiz ilgāko dienu pasaulē laiks nevilktos tik lēnām. Vai jūs neteicāt, ka esot mazliet ielauzījušies Atrā valodā, kamēr robots bija pie aliniekiern?

—       So to mēs iemācījāmies, kaut gan ne visai! daudz. Cilvēkam ir ārkārtīgi grūti izrunāt viņu valo­das skaņas, tomēr mums ir daudz ierakstu, un mēs varam jums tos noraidīt kopā ar nozīmēm, cik nu mums to ir, ja tikai jūs domājat, ka tas noderētu. Katrā ziņā tas palīdzētu ātrāk pavadīt laiku.

Izijas draiskulīgā sejiņa parādījās uz ekrāna.

—        Esmu pārliecināta, ka palīdzēs gan. Vai ne, tēti?

Pat Ričs pasmaidīja.

—       Tā ir, meitiņ. Izija, doktor, ātri vien iemācīsies jebkuru valodu ar izrunājamām skaņām.

—       Tiešām? Ar savu jauno draugu, cik esmu dzir­dējis, viņa runā tikai angliski.

—       Kurš cilvēks gan spētu tikt galā ar dromiešu valodas izrunul Tomēr Tzija to saprot tikpat labi kā es.

—       Es nu gan uz sevišķi lielu summu vis nederētu, ka viņa spēs izrunāt tenebriešu vārdus.

—       Varbūt jums taisnība. Vai labāk neatgriezīsi- mies pie lietas? Ko iedzimtais pašlaik dara, meitiņ?

—       Viņš staigā apkārt jardu trīsdesmit vai četr­desmit no «skafa» un, kā man šķiet, aplūko to. Ja pa iluminatoriem viņš mūs ir ieraudzījis, tad tomēr ne­kādi to neizrāda. Vēl joprojām viņš ir viens pats. Doktor Reker, jums laikam ir taisnība,

—       Esmu pārliecināts, ka tas ir viens no Ātrā ļau­dīm, — Rekers apstiprināja. — Pasakiet mums, ja viņš kaut ko uzsāk.

—       Viņš nozūd tai pašā virzienā, no kura ieradās. Viņam nav cirvja — tagad mēs viņu redzējām no vi­sām pusēm. Kļūst grūti viņu saskatīt; vairs tik tikko pavīd virs krūmiem, nu jau viņš atstāj «skafa» gais­mas loku. Tagad viņš ir projām.

Rekers paskatījās^ pulkstenī un ātri galvā izrēķi­nāja:

—   Ir vēl apmēram četras stundas līdz lietus sāku­mam. Izij, vai viņš nesa aizdedzinātu lāpu vai kādu citu degošu priekšmetu?

—   Nē. Varbūt viņš aizdedzinās lāpu vēlāk.

—   Alinieki nepazīst uguni. Nika Jaudis to iegūst ar berzi. Ja tam, kuru jūs redzējāt, nebija lāpas, tad jāpieņem, ka līdz Atrā galvenajai grupai viņam ir kādu četru stundu gājiens. Un viņiem jāuzturas vai nu savu alu tuvumā, vai arī kādā vietā starp alām un punktu, kur Niks un robots vakarvakarā šķērsoja upi. Protams, varbūt viņš ir pat tuvāk. Labāk turiet acis vaļā un nekavējoties ziņojiet, ja parādās gal­venā grupa. Tad mēs attālumu varēsim aprēķināt vēl precīzāk.

—   Saprotu. Mēs raudzīsimies, vai viņi neparā­dās, — Izija atbildēja. — Kā būtu, ja gaidīdami mēs ķertos pie lentēm ar valodas pierakstiem? Jo ātrāk mēs tās sāksim klausīties, jo ticamāk, ka no tām tiks kāds labums.

Vēlāk vakarā radās sarežģījums, kuru neviens ne­bija paredzējis, kaut arī būtu vajadzējis šādu iespēju paturēt prātā. Kad ap batiskafu izveidojās pietiekami! dzija upe, tas atkal sāka pārvietoties. Bērni nespēja pat uzminēt ātrumu, ar kādu tas kustas, kaut arī re­dzēja augus un citus ainavu fragmentus batiskafa spožās gaismas laukā. Kuģa ātrums bija nevienmē­rīgs. Pat ja viņi būtu varējuši ziņot kaut ko precī­zāku, ne tikai: «Dažbrīd kā ātra sojošana, dažbrīd tikko velkamies uz priekšu, reizēm stāvam uz vie­tas,» — viņi pat nespēja pateikt, kad batiskafs sācis kustēties. Viņu uzmanību bija piesaistījis tikai kāds sevišķi Spēcīgs belziens, un, kad viņi bija paskatīju­šies laukā, raksturīgākās ainavas pazīmes bija citas. Varbūt viņi peldēja tikai minūti, bet varbūt arī pus; stundu. 1

šis notikums mazliet nomierināja Rekeru, kaut ari Izija pirmā mirklī bija tuvu asarām.

—   Tagad atkal ir -iespējams, ka mūsējie atradīs jūs agrāk nekā Ātrais ar savējiem, — viņš teica. — Ali­niekiern būs jāsameklē no jauna «skafs», bet pa to laiku mēs varēsim labāk noteikt jūsu atrašanās vietu.

^ Kā tad tā? — Izija diezgan nedroši pajautāja.

Jūs nezināt, kur mēs bijām, pirms sākām kustē­ties, un mēs nezinām, kurp un cik ātri mūs nes, ne ari kad īsti izkustējāmies. Es teiktu, ka mēs zinām mazāk nekā pagājušajā naktī, ja vispār var zināt vēl mazāk nekā neko. ' \ < ' 1 < ļ

—  Mēs nezinām, — Rekers piekrita, — taču varam mēģināt pūslīdz saprātīgi uzminēt. Mēs esam pārlie­cināti — cik nu pārliecināti vispār varam būt bez kartēm par visu šo apvidu —, ka jūs atrodaties Nika atklātā okeāna baseinā. Tāpēc jūs nes uz jūras pus?, un es būšu ļoti pārsteigts, ja jūs nebeigsit savu pel­dējumu ja ne šonakt, tad nākamajā vai aiznākamajā naktī. Tas nčzīmē, ka Nikam būs jāpārmeklē tikai! piekraste, fā jūs šonakt nesasniegsit okeānu, vai ari jāfftēklč ijūšu starmešu gMsma jūrā, ja jūs būsit tur nonākuši1 . Es nedomāju, ka jūs aiznesis tik tālu; tikusi līdz jūrai, upe ļoti ātri zaudēs enerģiju, un uz Tenebraš rtav pat pieminēšanas vērta vēja.

Doktorāti! runājot, Izija acīm redzami atplauka,

—   Ko Niks ar savējiem vai ari kāds cits varēs da­rīt, ja mūs aiznesīs jūrā? — viņa gribēja zināt. — Mūs nevarēs sasniegt ne Niks, ne Ātrais, un jūs sakāt, ka uz planētas nepavisam nav vēja, kaut arī es nesaprotu, kāpēc.

—   To man pagaidām grūti jums paskaidrot. Kad sāksit skolā mācīties fiziku, tūlīt sapratīsit..bet, starp citu… — Un Rekers sāka gari un miglaini skaidrot procesus augstam spiedienam pak|autās gāzēs.

—   Pateicos, es to atcerēšos un izlietošu, kad būšu atgriezusies skolā, — Izija teica. — Varbūt jums ir taisnība, tomēr jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, kā Niks mūs sasniegs, ja mēs būsim jūrā. Piedodiet, lūdzu, ka ignorēju jūsu mēģinājumu mainīt sarunas tematul

Rekers skaļi smējās, pirmo reizi pēc vairākām ne­dēļām.

—   Jūs gan esat gaišs bērns! Nē, es nepūlējos mai­nīt sarunas tematu. Jūs tikai jautājāt to pašu, ko man sešpadsmit gadu laikā jautājis katrs viesis, un es atbildēju, pat nedomādams. Jūs tikai piespiedāt vajadzīgo podziņu. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, tad atstājiet to manā ziņā. Par to es runāšu ar Niku jau no paša rīta — pašlaik vēl viņš nevar neko darīt.

—   Labi, — Izija atbildēja, — ja jau jūs esat tik pārliecināts, tad es neraizēšos. Bet kā mēs varēsim noteikt, ka būsim sasnieguši jūru?

—  Vēlākais no rīta, kad daļa ūdens izgaros, §ūs uzpeldēsit virspusē, tāpat kā toreiz ezerā, Es pat ne­būtu pārsteigts, ja jūs atrautos no jūras dibena jau naktī, kad upe būs sasniegusi jūru, bet neesmu par to pārliecināts. Es nezinu, cik pilnīgi un cik dziļā slānī ūdens atšķaida skābi. Paturiet acīs ainavu, un, ja sākat celties uz augšu, ziņojiet man.

—   Nu, tas būs pavisam viegli.

Tomēr, beidzis virzīties uz priekšu, «skafs» vēl aiz­vien atradās uz cieta pamata. Cilvēki abos sakaru kanāla galos pa to laiku bija nolikušies gulēt un at­kal piecēlušies, bet pat tad vēl bija jāgaida vairākas stundas līdz dienas gaismai. Kaut kas straumes plū­dumu bija palēninājis, un tā vairs nespēja nest uz priekšu lielo gliemežvāku; Rekeram bija aizdomas, ka bērni ir sasnieguši okeānu, bet pirms dienas iestā­šanās nebija iespējams to droši noteikt. Šo laiku at­kal izlietoja valodas studijām, jo nebija nekā cita, ko darīt.

Tad kuģis sāka lēni celties uz augšu. Kustība bija tik pakāpeniska, ka pāris minūtes abi bērni nebija pārliecināti, vai «skafs» patiešām uzpeld. Pagāja trīs stundas, iekāms jūras dibens pazuda skatienam. Un pat tad vēl viņi nebija sasnieguši okeāna virsmu, vai! arī — no cita redzcsviedokļa — okeāna virsma nebija sasniegusi viņus. Tomēr šai laikā noteikti jau bija diena, un Rekeram praktiski vairs nebija nekādu šaubu par to, kur atrodas kuģis. Upe bija izžuvusi daudz straujāk nekā vakar. Biologs pastāstīja Izijai; ko darīs, pieteica uzmanīgi klausīties un tad aizsūtīja robotu pēc Nika.

—   Pēc brīža es tev visu paskaidrošu, Nik, — Re­kers atbildēja uz Nika jautājumu, kas noticis. — Vai tu vari aiziet pie ratiem, sadabūt spaini un pēc tam pie dīķa satikties ar mani?

—   Protams.

Niks cilpoja atpakaļ augšā pakalnā. Rekers nebija licis robotam atnest spaini, tāpēc ka jau sen bija pie­radinājies nelietot mašīnas kustīgās daļas, piemēram, manipulatorus, vairāk, nekā bija nepieciešams.

Pieminētais dīķis, kā parasti, atradās apaļas iepla­kas dibenā. Un šķidrums — viss, kas palicis pāri no ezera, kurš naktī bija klājis plašu apvidu, bet dienā gandrīz pilnīgi izžuva — sedza tikai mazu ielejas daļu, — arī gluži tāpat, kā parasti. Gadu gaitā Re­kers nepilnīgos novērojumos, ar kuriem pretrunā līdz šim gan nebija neviens fakts, bija ieguvis pārliecību, ka šķidrums ir oleums — galvenokārt atmosfēras gāzu piesātināta sērskābe ar bagātīgu metāla jonu piejaukumu no nakts lietus izšķīdinātajām tuvējām klintīm.

—  Vai spainis ir vesels, Nik? Vai šķidrums no tā netecēs laukā?

Par atbildi Niks iegremdēja ādas trauku zem dīķa līmeņa, izvilka laukā pilnu līdz malām un pagaidīja, kamēr notecēja šķidrums no spaiņa ārpuses.

—  Manuprāt, tas ir pavisam vesels, — viņš bei­dzot teica. — Kāpēc tas ir tik svarīgi? Mums to ne­kad nevajadzēs nest sevišķi tālu — dīķi ir visur.

—   Es negribu spainī turēt šķidrumu, Nik. Izlej to! — Doktora audzēknis paklausīja. — Tagad ieliec spaini sāniski dīķī un palaid vaļā. Nē, nesmel tajā šķidrumu!

Spainis tūlīt sasvērās sāniski, un tajā ieplūda trīs vai četri galoni oleuma. Tas bija pietiekams sma­gums, lai iegremdētu spaini dīķī līdz malai, un tā tas arī palika peldam.

—  Paskaties, ko vēl tajā var Ielikt, pirms tas no­grims!

Niks paklausīja, nemaz nejautājot jaunā darbības vārda nozīmi. Viņš neslēpa savu pārsteigumu, kad izrādījās, ka iespējams spaini piepildīt ar trauslajiem augu zariņiem un tas nepazūd šķidrumā, kaut gan pat puscollu augsts vilnītis spētu to nogremdēt. Šo faktu Rekers tūlīt demonstrēja — pēc viņa rīkojuma Niks spēcīgi sakustināja dīķa virsmu; viļņi pāršļācās pāri spaiņa malai, un tas gandrīz tūlīt nogrima.

—   Vai tu domā, ka būtu iespējams pēc šā principa pagatavot kaut ko, kas varētu noturēt vairākus tavē­jos virs ūdens, lai viņi nenoslīkst? — Rekers jautāja.

Niks nebija īsti drošs. ' šķiet, ka man jāatbild «jā», — viņš teica. — Bet kā mēs varētu lietot tādu priekšmetu, ja mums tas būtu?

Rekers pastāstīja par Izijas ziņojumiem, pieminē­dams alinieku izlūka acumirklīgo parādīšanos, un pateica, ka batiskafs, iespējams, jau sasniedzis jūru. Niks pārējo saprata pats un, kā tas viņam bija pa­rasts, mazliet par daudz aizrāvās.

—   Skaidrs! — viņš iesaucās. — Kuģis ir okeānā, kur neviens nevar tam piekļūt, un tāpēc tu mūs pa­mācīji, kā ceļot pa okeānu. Tu gribi, lai mēs uztaisām lielu spaini, ar kuru nokļūt pie kuģa, un aizvelkam kuģi uz otru pusi, kur Ātrais netiktu klāt. Tā ir laba doma. Tiklīdz ieradīsies pārējie, mēs sāksim taisīt spaini.

—    Pagaidi, Nikl Pa okeāniem, kaut ari tie ir ne­lieli kā uz Tenebras, nevar gluži tik vienkārši pa­braukāties. Jāpadomā vēl kas cits. Kas notiktu, ja jūs šai spainī būtu laukā naktī?

. Niks kļuva domīgs.

4tr Sākoties uzplūdiem, okeāna blīvums milzīgi sa­mazinās, un jau diezgan agri vakarā tu piedzīvosi, ka tas sāks plūst pāri spaiņa malām; tu taču redzēji, kas nupat notika mūsu acu priekšā.

—    Jā, — domīgi piekrita Niks. Viņš brīdi klusēja, tad atkal sajūsminājās. — Pagaidi! Spainis nogrimst tāpēc, ka tajā iekļūst šķidrums un tas vairs nav vieg­lāks par to, kuru tas izspiež, vai ne?

—   Pareizi.

—    Un ja nu spaiņa vietā mums būtu noslēgts ar gaisu pilns maiss? Ja tas būs cieši aiztaisīts, lai cik augstu arī paceltos jūra, tā netiks iekšā.

—    Bet ja jūras blīvums kļūst tikpat mazs kā gaisa blīvums?

—    Vismaz no rīta, kad ūdens izgaros, maiss atkal peldēs.

—    Tā būs tikai tad, ja maiss nemaz nelaidīs laukā gaisu. Es labāk gribētu, lai jūs neriskētu ar savām dzīvībām, paliekot pa nakti jūrā, kaut arī tava ideja spaiņu vietā lietot maisus ir laba. Būtu jauki paga­tavot kuģi no daudziem kopā sastiprinātiem maisiem, lai tas peldētu arī vēl tad, ja daži no tiem sāktu laist laukā gaisu.

—   Tas ir pavisam skaidrs. Bet kā būs ar Atro?

Par viņu es parūpēšos. Vai tu nedomā turēties

pie vienošanās, kuru mēs piedāvājāmies ar viņu no­slēgt?

Niks brīdi pārdomāja.

—    Man šķiet, jā, ja viņš patiešām piekritīs. Ja tas, kas vakar ieraudzīja kuģi, bija viens no Atrā izlū­kiem, varbūt viņš nolēmis atrast kuģi pats.

—     Es vēl aizvien domāju, ka tā bijusi nejaušība. Ja izrādīsies, ka taisnība ir tev, mēs šo problēmu atJ risināsim. Izija esot ar mieru sastapt Atro. Vai ne, jaunā dāma?.

—   Protams.

—   Vai tev patīk Ātrais? — Niks mazliet pārsteigts jautāja meitenei. — Es nespēju aizmirst, ka viņš no­galināja divus manus draugus.

—   Es neesmu Ātro nemaz redzējusi, — Tzija atbil­dēja. — Atzīstu, viņš rīkojās ļauni, uzbrukdams jūsu ciematam, bet varbūt viņš nezināja cita ceļa, kā iegūt to, ko vēlējās. Varu saderēt, Nik, ja tu būsi gudrs, varēsi panākt, lai viņš dara tieši to, ko tu vēlies, tur­klāt vēl viņš būs pārliecināts, ka dara pēc sava prāta.

—   Kaut ko tādu cs vēl nekad neesmu dzirdējis! — Niks iesaucās.

—   Nu, noklausies vien, kas notiks, ja Ātrais mūs atkal atradīs, — meitene atbildēja tik pārliecināta, ka pārsteidza pat savu tēvu. — Tu vēl šo to varēsi mācīties.

Ričs lūkojās uz ekrānu, no kura staroja viņa sajūs­minātās meitas seja, kamēr viņa turpināja izklāstīt savu ideju pārsteigtajam un vēl aizvien šaubīgajam Nikam. Kādu brīdi Rekers uzjautrināts klausījās, bet beidzot smalkjūtīgi ieteica viņai pastāstīt Nikam kaut ko par laivu būvēšanu. Par to Niks zinot vēl mazāk hekā par diplomātiju, un šāda informācija viņam droši vien esot nepieciešamāka. Tzija bija ar mieru mainīt sarunas tematu, ja tikai drīkstēja vēl runāt.

Drīz Mina, kas cītīgi bija pildījis savus sarga pie­nākumus pie viena no iluminatoriem, uzsauca Izijai, ka, viņaprāt, esot redzama ūdens virsma. Izija ap­rāva sarunu un izsteidzās no kontroles telpas; pēc brīža viņa ziņoja, ka viņas jaunajam draugam lai­kam esot taisnība.

—  Mēs esam tālāk jūrā, nekā jūs bijāt domājis, doktor Reker, — viņa sauca. — Es tikko varu saska­tīt krastu tieši tur, kur beidzas mūsu prožektoru vis­spēcīgākā gaisma. Sīkumus es nevaru atšķirt, tomēr man šķiet, ka tur laikam ir zemesrags vai salas.

—   Vai Mina var saredzēt vēl ko citu?

—  Viņš saka, ka ne, — Izija pēc īsa klusuma brīža atbildēja. — Manuprāt, viņš neredz tik labi kā es.

—   Skaidrs. Man liekas, jus nevarat pateikt, vai virzāties uz priekšu vai ne.

—   Okeāna virsma ir pavisam gluda, un mūsu tu­vumā nav manāms ne vilnītis. Nav itin nekā, pēc kā noteikt, vai stāvam uz vietas vai kustamies. Mēs re­dzam vienīgi lielās medūzas, kas peld gaisā. Tās lēni slīd dažādos virzienos, kā šķiet, vairums uz krasta pusi.

—   Labi, labi, — Rekers teica. — Tikai laiku pa laikam pametiet acis uz okeānu, lai būtu skaidrs, ka nekas nenotiek, un dodiet padomus Nikam, kamēr viņš jūs uzklausīs. Viņš un Betsija darīs visu, ko spēs, bet, kamēr neatnāks arī pārējie, pārāk daudz tas nebūs. Viņi varbūt būs klāt rītvakar pēc Tenebras laika — pēc piecām sešām Zcines dienām.

—   Labi, doktor. Mums ies jauki. Ir tik interesanti vērot lidojošas medūzas.

Rekers palaida vaļā mikrofona slēdzi un diezgan apmierināts domīgi atslīga krēslā. Šķita, ka viss no­tiek, kā nākas, varbūt mazliet lēnāk, nekā viņam pa­tiktu, tomēr tik ātri, cik bija saprātīgi cerēt. Šīs jū­tas laikam atspoguļojās viņa sejā, jo domas tika no­lasītas pavisam pareizi.

—   Cilvēk, manuprāt, jūs esat ar sevi apmierināts.

Runātājam nevajadzēja stādīties priekšā. Rekers pūlējās atgūt kontroli gan pār savu sejas izteiksmi, gan jūtām, bet ar apšaubāmiem panākumiem.

—   Ne jau nu pilnīgi, padomniek…

—   Kāpēc tad ne pilnigi? — Aminadabarli ķērca.

—   Kāpēc gan jūs vispār jūtat apmierinājumu, kaut vai visniecīgāko? Vai jūs vispār esat ko izdarījis?

—  Es domāju gan, — Rekers mazliet pārsteigts atbildēja. — Mēs gandrīz noteikti zinām, kur atro­das jūsu zēns, un glābšanas komandai vajadzētu tur ierasties.pēc nedēļas vai desmit dienām …

—   Pēc nedēļas vai desmit dienām! Un tad jums būs jāpiešķir tenebriešu grupas locekļiem zinātniskie grādi elektrotehnikas jomā, turklāt jūs vēl cerat, ka korozija pa to laiku nebūs pilnīgi noārdījusi tā jo­cīgā braucamrīka instalāciju un to varēs izlabot. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku prasīs pati izglābšana?

—   Baidos, ka nevaru riskēt un dot jums noteiktu atbildi, — Rekers atbildēja, cik mierīgi vien spēja.

—   Kā jūs pats tik skaidri norādījāt, mēs nezinām, cik lieli būs skatlūku atsegtās instalācijas bojājumi. Es saprotu, ka gaidīt ir grūti, bet tagad viņi jau ve­selu mēnesi rūpīgi gatavojas …

—   Vai pat cilvēks var kļūt vēl stulbāks? — dro­mietis, it kā vērsdamies pie visa kosmosa, jautāja.

—  Jūs nupat runājāt ar Tenebru un tikpat skaidri kā es dzirdējāt cilvēku meitenes teikto — mans dēls ne­redzot tik labi kā viņa.

—   Es to dzirdēju gan, tomēr baidos, ka man pa­slīdējis garām, cik tas svarīgi, — cilvēks atzinās.

—   Dromiešiem redze ir tikpat laba un asa kā cil­vēkiem, ja pat ne labāka, un mans dēls vienmēr ir bijis normāls sava vecuma bērns. Ja viņš nevar re­dzēt tik labi kā cilvēku meitene, tad kaut kas nav kārtībā. Cik noprotu, viņu ietekmē skābek|a zemā koncentrācija. Un jūsu inženieri droši vien nav neko darījuši* lai kuģī varētu to mainīt.

—   Iespējams, ka ne, jo batiskafam bija paredzēta cilvēku apkalpe. Man jāatzīstas, padomniek, ka ne­izpratu kritisko stāvokli. Es centīšos atrast līdzekļus, kā paātrināt glābšanas operāciju. Piemēram, varbūt es varētu dabūt no inženieriem skatlūku atsegtās instalācijas shēmas, lai tad informētu Niku, kas vi­ņam jāizpēta, gaidot pārējos. Mana maiņa beigsies pēc pusstundas; mans nomainītājs varbūt būs ar mieru ierasties tūlīt, ja viņu pasauks. Vai esat jau saņēmis mediķu padomu no Dromas? Cik zinu, ārsts no Zemes ieradās pirms pāris stundām un pēta, ko varētu darīt attiecībā uz batiskafā iespējamo diētu.

—   Eta Kasiopeja ir pusparseku tālāk, un es savu ziņojumu neaizsūtīju tik ātri, — dromietis atzinās. — Tomēr ārstam drīz jābūt šeit.

Rekers juta, ka viņam izdevies smalks manevrs, piespiežot dromieti atzīt savu aizkavēšanos. Kā par nelaimi, šāda piespiesta savu kļūdu atzīšana neuz­labo cilvēku garastāvokli, un šai ziņā Aminadabarli rase neatšķīrās no cilvēkiem. Šai brīdī viņš nevarēja uzvesties ar aizvainojošu pārākumu, to nepieļāva dromiešu pieklājības normas, bet niknuma apvaldī­šana bija krietni bīstamāka labai saticībai nekā viņa parastā augstprātība. Dromietis aizgāja uz savu istabu — vismaz to «nejēgas» Zemes inženieri bija apgādājuši ar labu gaisu r— un ļāvās drūmām pār­domām.

Līdzko ieradās nomainītājs, Rekers devās uz inže­nieru daļu un pastāstīja dromietim izteikto priekš­likumu. Sakiiro un viņa kolēģi piekrita, ka ir vērts pamēģināt, un iegrima rasējumu kopijās, lai izlemtu, ko teikt Nikam un kā būtu visvieglāk pārraidīt ziņo­jumu.

Ar to viņi noņēmās pāris stundu. Tad Rekers aiz­gāja paēst un pēc tam uz savu istabu kādu stundu nosnausties. Kad doktors atkal parādījās novēroša­nas telpā, viņa aizvietotājs priecīgs piecēlās.

—   Izijai esot kaut kas ziņojams, — viņš pavēstīja, — bet viņa gribot to pateikt jums personīgi.

Rekers, uzacis saraucis, ieslēdza mikrofonu.

—   Esmu šeit, Izij, — viņš sacīja. — Kas noticis?

—   Es domāju, ka labāk pastāstīšu to jums pašam, jo tieši jūs bijāt pārliecināts, ka mēs palikšot uz vie­tas, — meitene tūlīt atbildēja. — Mēs jau piecas vai sešas stundas peldam uz krastu.

Rekers pasmaidīja.

—   Vai esat pārliecināta, ka krasts netuvojas jums? — viņš jautāja. — Atcerieties, pēc tam kad uzpeldējāt virspusē, jūras līmenim bija vēl daudz jākrītas.

—   Esmu pilnīgi pārliecināta. Mēs visu laiku varē­jām paturēt acīs vienu noteiktu krasta posmu, un jūras līmenis pie tā stāv uz vietas, bet mēs tuvoja­mies krastam. Tur ir kaut kas, pēc kā tas ir viegli nosakāms, kaut gan līdz šim brīdim nespējām skaidri pateikt, kas tas ir.

—   Un kas tas ir? — Rekers jautāja, redzēdams, ka Izija to vien gaida.

Izija skatījās uz doktoru ar to sevišķo izteiksmi, kuru bērni pataupa lielu kļūdu pieļāvušiem pieaugu­šajiem.

—   Tas ir pūlis — apmēram piecdesmit iedzimto, viņa atbildēja.

Niks saskaities jau vai simto reizi lūkojās uz okeāna pusi. Protams, okeānu pašu viņš nevarēja redzēt — lai nakts nometni neaizsniegtu ūdens, tā bija jāierīko tik tālu, ka dienā okeāns nebija saskatāms. Bet Niks zināja, kur tas ir. Tomēr Niks gribēja to arī redzēt, un nevis tikai redzēt vien, bet arī braukt pa to, pētīt to un uzzīmēt karti. Tā bija problēma, par kuru viņš prātoja visai ilgi, iekāms atmeta to, — gan Fedžins zinās, kas jādara. Pagaidām jābūvē plosts, un tas viņu kaitināja, jo īstenībā pirms meklētāju grupu at­griešanās neko nevarēja uzsākt. Kaut arī ganām­pulka uzraudzība un kurināmā vākšana neaizņēma visu Betsijas un viņa laiku, tomēr tā atlika par maz kaut cik sekmīgām medibām. Un plostam acīmredzot vajadzēs varen daudz ādu.

Nikam nebija skaidrs, cik daudz, un, viņam par pārsteigumu, Fedžins to skaitu bija atteicies pat mi­nēt. Rekers, nebūdams fiziķis, nezināja ne precīzo Tenebras okeānu un atmosfēras blīvumu, ne iecerē­tajam plostam lietojamo ādas maisu vidējo tilpumu, ne pat savu skolēnu svaru. Viņš lika to izpētīt Nikam pašam, kā jau bija darījis visai bieži savu audzēkņu apmācīšanas laikā.

Niks nolēma pagatavot izmēģinājuma maisu. No­kaut vēl kādu dzīvnieku no viņu jau tā sarukušā lopu bariņa viņš negribēja, tāpēc aizsūtīja Betsiju medī­bās. Pēc dažām stundām viņa atgriezās ar diezgan liela zvēra ādu, kura galu galā tika pārvērsta par ūdensnecaurlaidīgu maisu. Niks, rūpīgi meklēdams, pie kā varētu piesieties, apskatīja maisu un bija apmierināts. Viņš aiznesa to uz dīķi, kur no rīta bija peldinājis spaini. Maisa pārbaude sagādāja Nikam maz prieka. Viņš cieta sakāvi cīņā ar piepūsto, kus­tīgo maisu, kas tā vien manījās izsprukt Nikam no apakšas. Lai cik veltīgi viņš pūlējās pieāķēties pie tā ar visām astoņām ekstremitātēm, maiss tik un tā meta kūleņus un iesvieda viņu atkal dīķī.

Duelis ar maisu Niku padarīja vai traku, taču ik reizes, kad viņš atkal centās uzrāpties uz tā stāva­jiem sāniem, viņš bija pilns apņēmības noturēties līdzsvarā. Galu galā Niks noskaidroja, ka maiss spēj viņu noturēt. Noguris un aizelsies viņš stiepa maisu atpakaļ uz krastu, „

Es vēl nezinu, cik maisu mums vajadzēs, bet acīmredzot daudz gan, — Niks stāstīja. — Manuprāt, sešiem no mums būs jāiet un diviem jāpaliek pie ga­nāmpulka. Es domāju, ka, gaidot pārējos, vislabāk būtu pamedīt un uztaisīt vairāk maisu.

—  Labi, — piekrita Betsija. — Mums vēl jāmācās arī noturēties uz šiem pūšļiem»

Tiesa gan, — Niks teica. — Varbūt tagad, kad esam vienu Jzmēģinājuši, Skolotājs būs ar mieru pa­stāstīt mums kaut ko vairāk. Atceries, nesen Skolo­tājs izskaidroja, kā ar mašīnām var pārraidīt balsis no vienas vietas uz otru. Varbūt Fedžina nemaz nav šeit pie mums, varbūt tā ir tikai mašīna, kas atnes viņa balsi līdz mums. Ko tu par to domā?

 — Tas ir interesanti un, manuprāt, ari iespējams, bet kāda tam nozīme?

—  Fedžins pats vienmēr saka — jo vairāk kāds zina, jo labāk.

—  Varbūt tagad, kad esi to izdomājis, viņš mums pastāstīs, ja tikai pajautāsim, — Betsija norādīja.

— Viņš parasti atbild uz jautājumiem, ja vien ne­domā,' ka mēs kļūtu gudrāki, paši atrodot uz tiem atbildes. >",

—  Tā jau ir tā lieta. Tomēr pašreiz vissvarīgākais ir izprātot, kā uzbūvēt plostu. Domāsim kādu laiku tikai par to, pārējo varēsim noskaidrot arī tad, kad nebūs jābaidās no lekcijas, ka nezin ko fantazējam,

—   Labi.

Sarunādamies viņi bija uzkāpuši pakalna virsotnē, kur viņu grupiņas mantības vidū stāvēja Fedžins. Viņi sīki izklāstīja sava eksperimenta rezultātus. Fe­džins klusēdams klausījās.

—  Labi strādāts, — viņš beigās piebilda. — Ja ne visu, tad kaut ko tomēr esat iemācījušies. Iesaku jums uztaisīt koka rāmi: — paraugam varētu noderat būdas siena. Ja rāmja stūros piestiprinās maisus, plostam vajadzētu būt diezgan stabilam. Strādājot varēsit pārdomāt citu problēmu — batiskafs nestāv uz vietas, tas peld uz krastu, un Ātrais ar vairumu savu ciltsbrāļu acīmredzot stāv krastā un gaida. Tiesa, Izija gan nepazīst Ātro, tomēr grūti iedomā­ties, ka tas varētu būt kāds cits. Nav skaidrs, vai Ātrais pieņems mūsu priekšlikumu, vai arī labāk gri­bēs izmantot batiskafu ar visiem pasažieriem saviem mērķiem. Man šķiet, ka vēl ir par agru gaidīt viņa at­bildi, bet, ja šodien mēs to nesaņemsim, tad laikam būs jārīkojas vieniem pašiem.

—   Kā?

—  Tieši par to es jums iesaku padomat. Man aiz­domas, ka plosts būs nepieciešams, vienalga, par ko jūs izšķirtos, tāpēc dariet, ko varat.

Skolotājs apklusa, un viņa audzēkņi ķērās pie darba, Pa pāris stundām tas tika pabeigts, Gatavais plosts bija divdesmit pēdas garš un piecpadsmit pē­das plats taisnstūris; tas bija taisīts no kādiem trim dučiem koku stumbriņu, kurus uz Zemes sauktu par kārtīm; taisnā leņķī krusteniski sastiprinātas cita ar citu, tās veidoja samērā ciešu režģi. Iedomājoties, ka tā būs grīda, ne Niks, ne arī Betsija nebija sevišķi laimīgi — caurumi bija tik lieli, ka tajos varēja iemukt kājas, un tenebriešu pēda ir vēl mazāk piemē­rota priekšmetu satveršanai nekā cilvēka pēda. Tomēr abi nosprieda, ka tā ir tikai neērtība, nevis nopietns trūkums.

Visu paziņoja Skolotājam, kas atzina viņu darbu, kaut arī atzinība bija daudz paviršāka, nekā abiem varēja likties, jo tai brīdī Rekera uzmanība bija pie­vērsta kam citam. Tagad straumes nestais batiskafs bija nopeldējis jau tik tālu, ka līdz krastam atlika vairs tikai! piecpadsmit jardu, un, kā apgalvoja Izija, tas esot uzskrējis uz sēkļa. Viņa pati nelikās noba­žījusies — viņa bija iegrimusi iedzimto valodas vin­grinājumos un pāri šaurajai ūdens strēlei, kas neļāva Ātrajam piekļūt pie batiskafa, sarunājās ar viņu un karotājiem. Rekeram bija atņemts pat vienīgais mierinājums — šīs sarunas noklausīšanās. Ārējo skaļruņu mikrofoni — gluži saprātīgi — bija novie­toti pie iluminatoriem, tā ka meitene bija nostājusies tādā vietā, ka viņai būtu jākliedz, lai kaut ko varētu dzirdēt arī uz «Vindemiatrix». Un Izija nemaz nepū­lējās kliegt/. Lielākoties viņa pat nedomāja par Re- keru un, ja būsim nepieklājīgi atklāti, arī par savu tēvu ne. Viņu neinteresēja ne Tenebras bioloģija, ne ģeoloģija, ne arī planētas faktiski neesošā klimatolo- ģija — viņas dziļā personiskā interese par glābšanas operāciju bija sasniegusi lūzuma punktu, jo no kuģa varēja gaidīt tikai allaž vienu un to pasu, bet šeit bija dzīvas būtnes, ar kurām — vismaz zināmā mērā — varēja sarunāties. Un viņa sarunājās, tāpēc tikai paretam kādam no augšas izdevās piesaistīt vi­ņas uzmanību, lai kaut ko uzzinātu, j Izija bija noskaidrojusi, ka viens no tiem, kas at­rodas tuvējā krastā, ir Ātrais, un Rekers šo ziņu tūlīt pārraidīja Nikam. Taču uz jautājumu, vai Ātrais no­lēmis rīkoties saskaņā ar priekšlikumu, kuru viņam tagad vajadzētu būt saņēmušam no Nika bijušā gūs­tekņa, no Izijas skaidru atbildi izvilināt nevarēja. Re­keram nebija saprotams, vai tāpēc, ka meitene pilnīgi nepārvalda valodu, vai arī tāpēc, ka Ātrais ar no­domu izsakās nenoteikti.

Rekers, protams, nervozēja — neziņa viņu gan uz­trauca, gan kaitināja.

Dienas otrajā pusē atgriezās Džims un Džeina. Viņi izstāstīja savus piedzīvojumus, tomēr pašlaik viņu ziņojums Rekeru lāgā neinteresēja pat no planē­tas ģeoloģijas izpētes viedokļa. Viņu nodarbināja pavisam citas problēmas.

Vēl diviem medniekiem piedaloties darbā, plosta gatavošana virzījās uz priekšu ātrāk, nekā visi bija domājuši. Jaunās nometnes apkaimē, protams, bija vairāk dzīvnieku, jo medības nebija to vēl iztukšoju­šas tā kā vecā ciemata apkārtni, un ādas piegādāja tik žigli, ka tās tik tikko spēja apstrādāt. Pludiņš pēc pludiņa tika piestiprināts savā vietā — tā, lai ik stūris labi palīdzētu noturēt plostu līdzsvarā — par to Niks un Betsija jo sevišķi rūpējās. Vēlu pēcpus­dienā rāmim bija piestiprināti jau tik daudzi pludiņi, ka nevajadzēja vairs uzmanīt, lai kāds stūris nepa­liktu tukšā, bet bija pat jāmeklē brīva vieta katram jaunam pludiņam — plosts bija ar tiem gluži kā no­bruģēts. Neviens nemēģināja aprēķināt tā stabilitāti1 . Ja kāds par šo problēmu ari iedomājās, tad, bez šau­bām, tā tika atlikta uz vēlāku laiku kā kaut kas tāds, kas vieglāk nosakāms izmēģinot. i

Darbs, protams, neritēja gluži bez pārtraukumiem. Viņiem bija jāpaēd, jāsavāc kurināmais naktij, jā­pieskata ganāmpulks. Visiem par pārsteigumu, ga­nāmpulkam vairākkārt uzbruka lidoņi.

Sie radījumi bija samērā saprātīgi vai vismaz ātri iemanījās izvairīties no draudošām briesmām. Vēlu pēcpusdienā ganāmpulka uzraugiem kādas stundas laikā bija jācīnās ar veseliem četriem lidoņiem. Si­tuācija bija ne tikai neparasta, bet arī nepatīkama: ja piedzīvojis mednieks ar šķēpu varēja būt puslīdz drošs, ka pienaglos šo radījumu pie zemes, viņš to­mēr nespēja izvairīties no taustekļiem, kuru garums un indīgums atsvēra dzīvnieka lēno lidojumu.

Visu grupas dalībnieku uzmanība, dabiski, bija pievērsta šai dīvainajai parādībai, tomēr vieglā gaisa strāva dienvidrietumu virzienā vēl aizvien bija tik vāja, ka to nemaz nejuta, kur nu vēl lai varētu sa­skatīt tās sekas šādā attālumā no vulkāna. Ka pūš vējš, netika atklāts līdz brīdim, kad sāka līt.

Ap šo laiku plosts, kā šķita, bija gatavs, jo bija grūti atrast vietu, kur vēl varētu piestiprināt kādu plū'diņui Protams, neviens nezināja, cik daudz kuģo­tāju tas spēs noturēt virs ūdens; tika nolemts, kad atgriezīsiet pārējie, aiznest plostu uz okeānu un iz­lemt šo jautājumu pēc izmēģināšanas.

Tomēr- kad bija aizdedzināti nakts ugunskuri, visS drīz vien pamanīja, ka lietus nelīst stāvus. Tā bija tā pati parādība, ko Džons un Nensija bija novērojuši iepriekšējā naktī, tikai tagad stāvokli vēl yairāk sa­režģīja tas, ka šeit tai nebija nekāda "redzama iemesla. Niks par to paziņoja Fedžinam.

—   Es zinu, — Skolotājs atbildēja. — Izija stāsta, ka tas pats notiekot arī pie batiskafa. Ļi^us lāses krītot slīpi uz krasta pusi. Zēl, ka meitene ņ^var pre­cīzi noteikt vēja virzienu. Tas viss ir ļoti interesanti.

—   Kā liekas, viņa nespēj sajust vēju? — Niks jau­tāja.

—   Kuģa iekšienē ne. Vai tu jūti?

—   Tagad, kad lietus lāšu krišanas virziens pie­rāda, ka vajadzētu būt vējam, es to mazliet sajūtu. Manuprāt, tas kļūst stiprāks.

—   Paziņo man, kad būsi par to pārliecinājies, — Rekers atbildēja. — Mēs savukārt ^iņosim tev visu, ko par šo parādību uzzināsim no batiskafa. — Rekers īstajā brīdī lietoja vārdiņu «mēs» novērošanas un sakaru telpas pildījās ar ģeologiem, citiem zinātnie­kiem un inženieriem. Ziņa, ka uz Tenebras novēro­jama pirmā patiešām noslēpumainā parādība piec­padsmit gadu laikā, bija ātri izplatījusies pa lielo kuģi, un tagad par to bija radies dučiem hipotēžu.

Sajūsminātā Izija sniedza ne mazāk jūsmīgu ap­rakstu par to, kas notiek batiskafa tuvumā; lai gan viņa ar savu draugu bija jau daudzkārt recļzējusi nakts lietu, tomēr tagad viņi pirmo reizi bija vietā, kur īsti varēja novērot lietus ietekmi uz jūras līmeni. Mala bija saskatāma, un viņi redzēja, kā jūra, ūde­nim atšķaidot oleumu, pārplūdina krastu; tas bija skats, kādu vēl neviens no abiem bērniem nebija re­dzējis. Nolūkoties uz tuvējo krastu kā no kalna ga­lotnes bija diezgan ērmīgi; un aina kļuva aizvien mulsinošāka, jo uzmilzusī jūra, kuras līmenim bati­skafs cēlās līdzi, pamazām nesa to uz sauszemi. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr jūras blīvums tā samazi­nājās, ka batiskafs nogrima; un arī tad laiku pa lai­kam kāds grūdiens lika manīt, ka kustība nav pilnīgi! izbeigusies.

—   Tēti, es vairs neko neredzu, — īzija beidzot iesaucās. — Mēs varam beigt ziņojumu. Un miegs arī mums sāk nākt. Ja vajadzēs, pamodiniet mūs!

—   Labi, īzij, — Ričs atbildēja arī Rekera un pā­rējo klausītāju vārdā. — Arī Nika nometnē tagad nekas sevišķs nenotiek, tikai pūš vējš, un šķiet, ka tas nav tik bīstami, cik pārsteidzoši.

Meitene īsu mirkli parādījās uz ekrāna, smaidot novēlēja labu nakti un pazuda; pēc tam pavīdēja Aminadorneldo šaurā seja, ūn šis sakaru punkts bija atvadījies.

Dabiski, ka tagad visa uzmanība pārslēdzās uz no­vērošanas telpu, no kuras varēja tieši redzēt Teneb­ras virsmu. Tomēr tur patiešām nekas sevišķs neno­tika. Robots, kā parasti, stāvēja visai nepareiza ugunskuru apļa vidū, un četri iedzimtie bija novie­tojušies ap to šonakt nevienādā attālumā: trīs no vi­ņiem atradās diezgan cieši kopā ziemeļaustrumu pusē, un ceturtais apstaigāja atlikušās trīs ceturt­daļas apļa. Pēc dažu minūšu novērošanas bija viegli noteikt iemeslu — kamēr nodzisa viens ugunskurs vientuļnieka pusē, ziemeļaustrumos paspēja nodzist vai vesels ducis. Tai pusē kādam nepārtraukti bija jāsteidzas ar lāpu no jauna aizdedzināt vienu vai di­vus ugunskurus ārējā malā. Lāgu lāgiem, ja lāses sekoja cita citai pārāk ātri un pirmā bija atstājusi robu uguns aizsargsienā, nodzisa arī kāds no iekšē- pem ugunskuriem. Tomēr šķita, ka tiešas briesmas nedraud.

Kamēr Rekers paēda, viņa asistents, uzdevis vie­nam audzēknim izmērīt ar soļiem attālumu, kas at­bilst robota garumam, aprēķināja laiku, cik ilgi lietus Jāse lido virs šīs līnijas, un tā noteica vēja stip­rumu — gandrīz divas jūdzes stundā, kas, kā visi lināja, bija rekords; to paziņoja zinātniekiem, bet neviens nespēja ne izskaidrot šo parādību, ne arī pa­redzēt tās sekas. Toties kāds apkalpes loceklis, kurš pašreiz nedežurēja, brīdi pastāvējis pie novērošanas telpas durvīm, apvaicājās:

—   Cik tālu no jūras ir nometne?

—   Savas divas jūdzes no dienas krasta līnijas.

—   Cik tālu naktī?

—   Jūra sasniedz ieleju tieši pie kalna.

—   Kā vējš izmainīs krasta līniju? Tā kā jūra vēlu naktī nav daudz blīvāka par gaisu, man liekas ka pat šī niecīgā viesuļvētriņa — divas jūdzes stundā — var radīt pamatīgas pārvērtības.

Rekers vienu mirkli izskatījās satrūcies; tad viņš pārlaida skatienu visiem pārējiem, kas atradās telpā. Viņu sejas liecināja, ka nevienam šī doma nebija iešāvusies prātā, bet, kā doktors pamanīja, vai­rums — un tieši tie, kuru domām varētu būt vislie­lākā nozīme — juta, ka tā ir pamatota. Tāpat do­māja arī Rekers pats, un, jo vairāk viņš par to lau­zīja galvu, jo vairāk raizējās. Ričam, kas pēdējos rūpju pilnajos mēnešos nebija zaudējis neko no sava vērīguma, doktora sejas izteiksme bija pilnīgi skaidra.

—  Vai jūs nedomājat, ka būtu labāk viņus dabūt tālāk no jūras, kamēr vēl ir laiks? — viņš jautāja.

^ Neesmu par to pārliecināts. Tikai četri vien viņi nespēj pārvietot atpakaļ visu nometni, un man ārkār-^ līgi negribas pamest kaut ko no viņu mantām, lai to aizskalo ūdens. Galu galā viņi uz pakalna ir piec­desmit pēdu augstāk par vietu, līdz kurai jūra pacē­lās agrāk.

—  Vai šai jūrai piecdesmit pēdu ir daudz?

—   Es nezinu. Es to nevaru noteikt.

—   Manuprāt, kaut kas jums būs jādara, — Ričs teica. — Jūs pazaudēsit visu, ja jūra viņus pārsteigsi

—  Jā, bet • •

—   Kādi tur vēl «bet»! Paskatieties!

Viņu sarunā bija iejaucis tas pats apkalpes locek­lis, kas bija ieminējies par vēju. Viņa acis bija pie­vērstas ekrānam, uz kura bija redzama jūra, un abi — Rekers un Ričs īsajā mirklī, pirms paši paska­tījās uz ekrānu, jau nojauta, ko ieraudzīs.

Vairākas stundas pirms parastā laika eļļainās jūras mēles laizījās ap austrumu pakalnu pakājēm. Pāris sekunžu neviens neteica ne vārda; tad Rekers rīkojās tā, ka izgaisināja lēni1 domājoša un lēmumos svār-> stīgaj visai nepraktiska «tipiska zinātnieka» iespaidu, kāds droši vien bija par viņu radies diplomātam. Ieraudzījis, ka viņa projektam un audzēkņiem draud tūlītējas briesmas, viņš lēma un rīkojās pietiekami' ātri:

^ Nik! Jūs visi! Vienu mirkli pametiet acis uz austrumierri"un tūlīt sāciet rīkoties! Pārliecinieties, ka visi dokumenti1 / 5t sevišķi kartes, tiek droši ietīti un piestiprināti pie plosta! Piesieniet tās cieši, tomēr at«f stājiet tik daudz virves, lai arī paši varat piestipnV nāties pie plosta! Jūs uii kartes esat vissvarīgākais, un to rieaizmirstietl Kad kartes ir novietotas pēq

iespējas droši, dariet, ko varat, lai saglabātu ieročus; piestipriniet tos vai nu pie sevis, vai pie plosta! Bē­dziet ar plostu!

—   Kā ar ganāmpulku? Bez tā… — ieminējās Niks.

Rekers, nenogaidījis teikuma beigas, partrauca viņu:

—  Nedomājiet par ganāmpulku! Rūpējieties paši par sevi! Par kartēm un ieročiem!

Trīs Nika biedri bija ķērušies pie darba bez jeb­kādām ierunām.

Tālie novērotāji, elpu aizturējuši, nolūkojās, kā tenebrieši pūlas aizsteigties priekšā draudīgajam okeā­nam.

Jūra, kuru lietus bija stipri atšķaidījis, jau applū­dināja pauguru un vienlaikus nodzēsa visus uguns­kurus, tāpēc nometnes panorāma uz ekrāniem nobā­lēja. Pēc mirkļa novērotāji ieraudzīja četrus pielieku- šos tenebriešus. Plosts vēl nebija uzpeldējis, bet kus­tējās rāvieniem, ar pludiņiem vilkdamies pa zemi, kura tagad bija kļuvusi par okeāna dibenu. Rekers deva rīkojumu, lai robots seko plostam.

VII

Tenebras naktis bija grūtas dromietim Aminadabarli. Un vēl grūtākas tās bija visiem cilvēkiem, kuriem ga­dījās saskare ar viņu. Dromietim likās neizturami no­skatīties uz cilvēkiem, kuri divas Zemes diennaktis nododas darbam, kam nav tieša sakara ar viņa dēla glābšanu, kaut ari viņš gluži labi zināja, ka nekā nevar darīt, kamēr palīgi uz Tenebras nekustīgi guļ vai, pareizāk, ir bez samaņas. Tas neiespaidoja dro- mieša emocijas — kādam vai pat visiem vajadzēja kaut ko darīt, to viņam diktēja viņa instinkti. Ātri un nenovēršami viņš sāka uzskatīt cilvēciskās būt­nes par viscietsirdīgāko un nesadarbīgāko rasi visā Galaktikā, par spīti Riča prasmīgajām pūlēm — vi­ņam bija padomā daudz profesionālu jautājumu dro- mieša prāta nodarbināšanai.

Rekers pats bija pietiekami aizņemts, lai nedomātu par Dromu un tās impulsīvajiem iedzīvotājiem. Par laimi, plostam ar nevarīgajiem pasažieriem netuvo­jās neviens dzīvnieks un robotam nebija viņi jāaiz­stāv; tas uzmanīgi vēroja apkārtni un nebija nevienu pat manījis. Rekers izjuta atvieglojumu, kaut arī kā zinātnieks bija vīlies, jo bija gribējis kaut ko uzzināt par radījumiem, kas pirms dažām naktīm tika iznī­cinājuši lielu da)u viņa audzēkņu ganāmpulka un kas spēj dzīvot ļoti nelielā skābekļa koncentrācijā. Tomēr visi četri pie plosta piesietie atradās zināmā drošībā, kaut arī robots nedrīkstēja ļaut plostam aizpeldēt pārāk tālu no sevis, tāpēc bija nepieciešama nepār­traukta novērošana.

Pamazām straume atslāba, un plosts palika uz vie­tas. Vienu brīdi Rekers savā krēslā gandrīz aizsnau­dās. Dienai austot, plosta pasažieri bija sveiki un veseli. Sardzei šis laika sprīdis bija visspraigākais — ūdens no jūras sāka izgarot, tās blīvums palielinājās un plosts sāka peldēt. Laime, ka ap šo laiku nebija nekādu straumju; plosts ar visiem pasažieriem cēlās tieši augšup. Diemžēl, kā to jau varēja paredzēt, uz­peldējis tas apmetās otrādi, tā ka pāris stundu robota

operatoram ar nepatiku bija jānoskatās, kā iedzimtie karājas zem plosta, kamēr okeāns pamazām plaka. Pa nakti viņi bija aizpeldējuši no pakalna virsotnes un tagad nokļuva nelielā ezeriņā vienā no tuvējām ieplakām. Kad beidzot bija skaidrs, ka ezeriņš vairs neizžūst un seklāks nekļūs, bija jāsāk darboties ro­botam.»

Par laimi, oleums bija jau sekls — tik sekls, ka plosts vairāk balstījās uz ķermeņiem zem tā nekā peldēja šķidrumā. Rekers ievadīja robotu ezeriņā, un tas, stumdams plostu ar četriem bezsamaņā esoša­jiem iedzimtajiem pa priekšu, izvadīja to malā. Pasā­kums veicās, un pēdīgi diezgan haotiskais tenebriešu ķermeņu mudžeklis — viņi pamazām sāka atgūties — bija nogādāts oleuma dīķa krastā.

Pa to laiku arī batiskafs bija iznests no jūras. Tā­pat kā plosts, tas bija nokļuvis ezerā kādas ielejas galā; tomēr batiskafs nepeldēja. Ezers bija pārāk sekls. Tāpēc īzija un viņas draugs, atradās tikpat kā hermētiski noslēgtā pilī ar_ grāvi visapkārt; tas efek­tīvi aizsargāja viņus no Ātrā un tā karotāju tuvo­šanās.

Jo Ātrais bija tur. Viņš ieradās stundu pēc brīža, kad ezers beidza garot, par spīti ievērojami lielajam attālumam, kuru batiskafarn vajadzēja būt nopeldē­jušam pa nakti, jo vējš, kas visu virzīja uz konti­nenta iekšieni, bija aizdzinis arī batiskafu. īzija zi­ņoja, ka jūra neesot redzama. Meiteni tas neuztrauca, viņa stāstīja, ka lieliski saprototies ar Atro, un šķita — viņa sevišķi nebažījās arī, kad viņai pastās­tīja par Nika neveiksmi pagājušajā naktī.

Niks un Betsija, Džims un Džeina — visi bija sveiki un veseli; pie plosta piestiprinātās kartes bija

izglābtas, tāpat ari vairums ieroču. Lai noskaidrotu, kur viņi atrodas, nevajadzēs daudz laika, ja attālums, kuru viņi nopeldējuši, ir tik niecīgs, kā viņi domā; taču, ja Niks ar draugiem ari atradīs nometnes vietu, tad, jādomā, tur nekā cita vairs nebūs kā tikai vieta. Ganāmpulks būs pazudis, vismaz lielākā daļa no tā; rati — kas lai zina, kur tie būs palikuši.

Atrast pagājušās nakts ugunskuru vietu bija vieg­lāk, nekā varēja domāt. ParMielu pārsteigumu Reke­ram, vējš bija palīdzējis Džimam atrisināt šo jautā­jumu. Protams, viņš un Džeina visu atpakaļceļu bija cīnījušies pret vēju, tagad tas palīdzēja atgūt «jēgu un virzienu», kuru tenebriešiem, tāpat kā cilvēkiem, veido atmiņa kopā ar elementāro dabas parādību izpratni. Tiklīdz viņi uzzināja, kurā pusē ir jūra, ne­bija vairs nekādu grūtību; bez šaubām, viņi bija aiz­nesti tieši zemes iekšienē. Vienā stundā atrada rate- ļus un ugunskuru atliekas. Rekers patiešām bija pār­steigts, noskaidrojis, ka tie atradušies un krava nav bojāta. Ūdens okeānā, kas bija tos klājis, nebija daudz blīvāks par atmosfēru!

—   Man šķiet, mēs varam ietaupīt mazliet laika, — doktors beidzot teica, kad grupas mantība bija «in­ventarizēta». —/Tagad mēs varam doties atpakaļ uz jūru, nesot līdzi plostu. Atstāsim zīmi pārējiem; viņi varēs vai nu sekot mums, vai arī sākt pārvietot no­metni, kā nu viņiem šķitīs pareizāk, kad viņi būs at­nākuši. Mēs izmēģināsim plostu un pārmeklēsim krastu uz dienvidiem tik tālu, cik šodien pagūsim.

—   Ko tu ar to domā? — Niks jautāja. — Vai mēs meklēsim līdz tumsai vai arī tik ilgi, lai pietiktu laika atgriezties šeit pirms tumsas?

—   Gandrīz līdz tumsai, — Rekers atbildēja.

— Mēs iesim uz dienvidiem, kamēr nolemsim, ka esam aizgājuši pietiekami tālu, un dosimies tieši ze­mes iekšienē, lai laikus izbēgtu no okeāna.

—  'Tad jau būtu labāk, ja pārējie pārvietotu no­metni, vienalga, kad viņi ieradīsies, un zīmītē jāno­rāda, lai viņi iet uz dienvidiem. Mums un tāpat arī viņiem būs grūtības ar pārtiku, jo ganāmpulks ir zaudēts.

—  Zaudēts? Man šķiet, es redzēju Džimu un Džeinu ar pāris lopiem, kurus viņi vāca kopā.

—   Tas ir pareizi, visi nav pazuduši, tomēr to ir pa­licis tik maz, ka mēs nevaram atļauties tos apēst, iekāms nebūs izperēti daži jauni.

—   Man liekas, ka pazudušie lopi ir drīzāk noklī­duši nekā gājuši bojā.

Rekers ātri pārdomāja. Ganāmpulka zaudējums būtu nopietns trieciens viņa audzēkņiem, bez tā vi­ņiem viss laiks būtu jāpavada medībās, tomēr viņi dzīvotu. Ja pavisam drīz neizglābs Iziju un Minu, viņi varbūt aizies bojā. Tātad visi spēki jāvelta bērnu glābšanai.

—   Jūs visi dosities uz jūru. Ganāmpulka problēmu mēs apsvērsim vēlāk. Ja plosts nespēs jūs visus no­turēt virs ūdens, atlikušie varēs nākt atpakaļ un mek­lēt lopus.

—   Labi.

Nika atbilde izklausījās nevērīgāka, nekā īstenībā bija. Rekers pats viņam bija izskaidrojis, cik svarīga ir ganāmpulka drošība. Ja batiskafa meklēšana bija vēl svarīgāka, tad tas Skolotājam nozīmē ļoti daudz; Niks būtu vēlējies, kaut arī viņam tas nozīmētu tik­pat daudz. Viņš neiebilda^ bet brīnījās un raizējās gan,*

Četratā viņiem plostu nest bija pavisam viegli, kaut ari cīņa ar vēju viņus mazliet apgrūtināja — Niks sprieda, ka šodien tas ir vēl spēcīgāks.

Divas jūdzes līdz jūrai viņi nogāja diezgan ātri un lieki netērēja laiku,' pārbaudot plostu, bet tūlīt ienesa to jūrā tiktāl, ka ūdens sniedzās viņiem līdz viduklim, nolaida to ūdenī un visi četri uzkāpa uz tā.

Plosts tik tikko noturēja viņus. Pludiņi pilnīgi iegrima ūdenī un faktiski arī rāmis. Grūtības radīja nevis noturēšanās uz ūdens, bet līdzsvars. Daudz laika vajadzēja arī, lai iemācītos lietot airus, kurus viņi bija pagatavojuši pēc Fedžina pamācības.

—   Kāpēc viņiem vispār jāmeklē batiskafs? — šai brīdī indīgi apvaicājās Aminadabarli. — Robots pa krastu var pārvietoties tikpat ātri, cik viņi, airējot to jocīgo braucamrīku, un batiskafs noteikti neatrodas jūrā. Ja jūs domājat, ka jūsu audzēkņi var būt node­rīgi, kāpēc neliekat viņiem iet pa krastu kopā ar robotu?

—   Lai arī viss, ko jūs sakāt ir patiesība, mazie te- nebriešiem bez plosta ir nepieejami. Šķiet, ka ne- ietaupīsim laiku, ja Niks ar saviem draugiem ies kā­jām, bet pēc batiskafa atrašanas atgriezīsies visu garo ceju pēc plosta.

—   Saprotu, — dromietis noteica.

Rekers pameta uz viņu ašu skatienu. Ņemot vērā visus apstākļus, šis zellis šobrīd bija neparasti laipns, bet Rekeram neatlika laika lauzīt galvu, kādi tam varētu būt iemesli. Vēl aizvien bija jānovēro Niks un viņa ceļabiedri.

Tad Aminadabarli iešāvās prātā kāda doma, viņš devās uz savu kajīti, lai atlaistos uz grīdas un mie­rīgi to pārdomātu. Pēc pāris stundām, sajūsmināts par sevi un izjuzdams milzīgu pārākumu pār nejē­gām no Zemes, viņš devās.uz sakaru telpu dalīties savā spīdošajā idejā ar dēlu un meiteni no Zemes; šai idejai bija jāpaātrina bērnu izglābšana.

Sakaru telpa, kā parasti, bija ļaužu pilna. Viens no viņiem — dromietis viņu nepazina — stāvēja uz- tverošās'kameras objektīva priekšā.

—   Izij! — viņš iesaucās. — Jūs dzirdējāt, ko es pašlaik stāstīju. Pajautājiet Ātrajam, vai taisnība, ka viņi zina, kad uzradīsies jaunas upes un pacelsies jauni pakalni. Lai viņi pastāsta, kāpēc uzdrīkstas dzīvot alās klintī, kas — k.ā mēs visi noprotam — jebkuru brīdi var sagrūt zemestrīcē.

—   Labi, — meitene mierīgi teica, un viņas seja pazuda no ekrāna.

Aminadabarli bija pārāk pārskaities, lai pamanītu meitenes nozušanu. Kā gan šie mazie izdzimteņi uz­drīkstas izraut idejas tieši no viņa smadzenēm un apgalvot, ka tās ir viņu pašu? Viņš vēl nebija ap­svēris .savu ideju pilnīgi visos sīkumos, bet būtībā tā bija tā pati, kuru nupat tika izvirzījis Zemes zināt­nieks, par to viņš bija pārliecināts. Protams, varbūt tā nebija pietiekami pamatota, jā, laikam gan ne, — tagad, rūpīgāk to apsvēris, viņš sāka domāt citādi. Visa šī ideja bija tīrais minējums, un bija žēl, ka meitene tās dēļ aizsūtīta izniekot laiku. Viņš iejauk­sies un pierādīs savam dēlam šīs idejas vājās puses, un izvirzīs perspektīvāku tās variantu, tiklīdz būs izstrādājis to visos sīkumos; tikai tad Aminadabarli pamanīja, ka arī Aminadorneldo ir nozudis no ek­rāna; droši vien aizgājis reizē ar meiteni. Nu, tad jau viss kārtībā; katrā ziņā jdeja vēl mazliet jāpār­domā, Viņš to darīja kādas piecpadsmit vai divdes­mit minūtes, tik tikko ieklausīdamies cilvēku sarunās sev apkārt, līdz atkal parādījās bērni. Viņi bez jeb­kāda ievada un redzama satraukuma sniedza savu ziņojumu.

—   Jums laikam ir taisnība, — teica Tzija,. — Li­kās, viņi bija pārsteigti, ka kāds varētu nezināt, ku­ras vietās notiks zemestrīces vai arī kur radīsies ezers un kādā virzienā pārplūdīs upes un ezeri. Viņi to zina tik labi, ka viņiem bija ārkārtīgi grūti man iz­skaidrot, pēc kādām zīmēm viņi to novēro.

Ģeofiziķis un viņa kolēģi saskatījās.

—   Neļaujiet viņiem apklust! — pirmais nopietni teica. — Pierakstiet visu, ko viņi saka, un pārraidiet to mums, vienalga, vai paši no tā ko saprotat vai ne. Un mēs ar Refcera audzēkņu palīdzību izpētīsim šīs planētas garozas dinamiskos procesus.

Sāda rīcība bija pēdējais piliens Aminadabarli pa­cietības kausā. Neievērojot ne cilvēku, ne dromiešu pieklājības likumus, viņš ar savu plūdlīnijas ķermeni šķēla sakaru telpu, pašķirdams cilvēkus kā kuģis ūdeni. Aminadabarli nostājās pretī ekrānam un, ska­tīdamies garām Izijai, it kā viņas tur nemaz nebūtu, vērsās pie sava dēlēna ar garu tirādi griezīgajā dro- miešu valodā. Neviens cilvēks viņu nepārtrauca; šā radījuma apmēri un ekstremitātes ar desmit nagiem būtu iedvesušas viņiem piesardzību pat tad, ja viņi par dromieti neko nezinātu.

Griezīgās skaņas vēl pastiprināja tādas pašas no skaļruņa; acīmredzot dēls mēģināja šad tad arī iebilst pa vārdiņam. Tomēr tas viņam neizdevās; dro- mieša runas plūdi beidzās tikai tad, kad, jādomā, vi­ņam aptrūka vārdu.

Atbildēja Izija, turklāt angļu valodā, jo pat viņas balss saites nespēja tikt galā ar dromiešu valodas izrunu.

—   Mēs viņam jau pastāstījām, ser. Doktors Rekers lūdza mani jums to pateikt, tiklīdz jūs parādīsities; kad mēs viņam to ziņojām, jūs tikko bijāt aizgājis no sakaru telpas. Viņš visu pastāstījis Nikam, un var­būt jau ilgi pirms nakts iestāšanās plosts piepeldēs mums iespējami tuvu. Tad viņi to pārnesis pāri saus­zemes strēlei. Ātrais saka, ka viņi no jūras ieraudzī­šot mūsu starmešu gaismu, tāpēc robots devās atpa­kaļ uz nometni uzaicināt pārējos nākt šurp.

Dromietis šķita apstulbis, tomēr vēl tik daudz at­cerējās no pieklājīgas uzvedības, lai pārietu uz angļu valodu.

—   Jūs Ātrajam lūdzāt, lai viņš pastāsta ceļu no nometnes uz jūsu atrašanās vietu? — viņš diezgan neveikli pārvaicāja.

—   Ak jā. Mina jau pirms laba laika par to iedo­mājās. Man vajadzēja agrāk pateikt to doktoram Re­keram vai kādam no jums.

Ziņa, ka tā bijusi Aminadorneldo ideja, ievērojami nomierināja dromieti; vairums cilvēku telpā neņēmās spriest, cik daudz taisnības meitenes teiktajā. Viņi zināja, cik vecs ir mazais dromietis, un bija ari jau iepazinuši Iziju.

—   Cik daudz laika vajadzēs Nikam, lai nokļūtu pie jums? — jautāja Aminadabarli.

—   Ātrais domā, ka, kājām ejot, viņš būtu pie mums kaut kad pēcpusdienā, tomēr nezina, cik ātri peld plosts.

—   Vai j«ūs neieteicāt savam draugam Ātrajam uz­taisīt tādu pašu plostu, kāds ir Nik^m?,

—   Teicu gan, bet viņš nes,pēj tādu uzbūvēt. Pro­tams, viņa ļaudis varētu sadabūt tik daudz ādu, cik vajag, bet viņi nemāk pagatavot pietiekami blīvus maisus — es gribēju teikt — tādus, kas nelaiž cauri gaisu. Viņi neprot taisīt līmi, kādu lietoja Niks, un arī es to nemāku. Ātrais gaida, kamēr ieradīsies Niks ar plostu.

—   Un tad, protams, viņš Nikam to atņems.

—   Ai, nē! Viņam nav nekādu iebildumu pret Niku. Es Ātrajam pastāstīju, kas ir Niks, — kā robots no­zaga olas no vietas, kur Ātrā ciltsbrāļi bija nolikuši tās perēt. Man šķiet, ka viņš varbūt ir mazliet no­skaities uz robotu, bet tas nekas. Apsolīju iemācīt viņam visu, ko viņš grib zināt; teicu, ka Niks daudz ko prot un palīdzēs. Mēs saprotamies ļoti labi.

Dromietis bija satrūcies un nemaz to neslēpa.

—   Vai to visu jums ieteica doktors Rekers?

—  Ai nē, to es izdomāju pati — vai, pareizāk sa­kot, mēs abi ar Minu. Šķita, ka labāk būtu sadrau- ; dzēties ar aliniekiern; viņi varbūt nevarētu nodarīt i neko ļaunu kuģim, ja saskaistos uz mums, tomēr pil- ļ nīgi droši nebijām.

—   Skaidrs.

Aminadabarli bija mazliet samulsis. Pavirši, bet pieklājīgi beidzis sarunu, viņš devās atpakaļ uz Re­kera novērošanas telpu. Jau pirms viņa aiziešanas zinātnieki atsāka iztaujāt meiteni.

Tai laikā četri tenebrieši un robots devās uz dien- ; vidiem, velkot virvē rateļus, un atbildēja uz zināt­nieku jautājumu plūdiem.

Samulsušais dromietis atklāja, ka novērošanas telpa ir tikpat pārpildīta kā sakaru telpa, kuru viņš ntile bija pametis, un viņam vajadzēja labu brīdi, lai

pēc jautājumiem un atbildēm noprastu, kas pašlaik notiek.

—   Varbūt mēs varētu noteikt attālumu ar triangu- lācijas metodi — vējš nometnē un «skafa» atrašanās vietā droši vien pūš tieši uz vulkāna pusi.

—   Bet mēs nezinām azimutu nevienā no šīm vie­tām. Turklāt Koriolisa spēka ietekmē var mainīties vēja virziens.

—   Tādā pasaulē kā Tenebra ne visai daudz; kalns ir jau atzīmēts kartēs. Ja mums būtu mazliet vairāk datu, mēs pēc vēja virziena varētu noteikt «skafa» atrašanās vietu.

To dromietis izdzirda, iekšā nākdams, un tas viņu pamatīgi apmulsināja. Mazliet vēlāk, kad viņš bija uzzinājis par vulkāna esību, viss šķita jau kaut cik sakarīgāks. Aminadabarli varēja saprast, ka šāds karstuma avots izraisa gaisa strāvu pat Tenebras spēcīgi saspiestajā gāzu apvalkā. Pēc tam viņu sa­trauca cita problēma.

—   Kā jūs domājat, cik stiprs var kļūt vējš? Ja tas ik dienas iedzīs jūru tālāk iekšzemē un tā nesīs ba­tiskafu līdzi, cik tuvu vulkānam nokļūs bērni?

—   Es domāju, kādu laiku varam vēl neuztraukties. Vai nu vējš būs, vai nebūs, jūra tik dziļi zemes iek­šienē sastāvēs galvenokārt no ūdens un neaiznesīs batiskafu sevišķi tālu. Varu derēt, ka jūdzēm platā joslā ap vulkānu nebūs šķidra ūdens ne naktī, ne dienā, pat ja vējš pieturēsies un vulkāna izvirdumi turpināsies.

Aminadabarli nenoklausījās līdz galam. Viņam bija jauns iemesls raizēm, un raizēties viņš prata. Cik ātri spēdams viņš devās atpakaļ uz sakaru telpu.

Zinātnieki jaunās sensācijas dēļ bija pametušf Iziju. Aminadabarli' nemaz nepadomāja, vai bērni aizgājuši gulēt, vai tikai sarunājas ar aliniekiern, viņš ari neapsvēra, vai jautājums, kas viņu urdīja, būtu jādzird bērnu ausīm.

—   Mis Ričai Minal — viņš bez kādām ceremoni- ļjām iespiedza mikrofonā.

Uz ekrāna parādījās Izija, berzēdama no acīm miegu; šis žests Aminadabarli vai nu nemaz neietek­mēja, vai arī viņš to ar nodomu ignorēja.

—   Kur ir mans dēls?

—   Aizmidzis.

Normālos apstākļos Izija nebūtu atbildējusi tik strupi.

—   Nu, varbūt varēs iztikt arī ar jums. Vai esat dzirdējusi, ka ir noskaidrots, no kā ceļas vējš?

—   Jā; es saprotu, ka vainīgs ir vulkāns. Tūlīt pēc tam es aizgāju gulēt. Vai ir kādas jaunas ziņas?,

—   Ne jau nu tieši ziņas. Dažiem no tiem Zemes zinātniekiem ir iešāvies prātā, ka jūsu «skafu» va­rētu pienest ar katru nakti mazliet tuvāk vulkānam, un jūs nokļūtu nopietnā nelaimē. Ko par to domā (jūsu draugs Ātrais?

• — Nu, ir pavisam drošs, ka vēl dažas dienas mēs nebūsim tik tālu; no šejienes mēs neredzam pat vul­kāna atblāzmu.

—   Jūs domājat, ka jūs neredzat; svarīgi ir tas, ko redz iedzimtie un ko viņi domā. Vai esat pajautājusi Ātrajam? 4f

—   Nē, līdz pat šim brīdim es par to neko nezināju. Katrā ziņā es neesmu nobažījusies; ja jau viņi būtu redzējusi gaismu, viņi būtu man pateikuši, jo domātu, ka tas ir robots. Nav iespējams, ka dažu Tenebras dienu laikā mēs varētu nokļūt pie vulkāna, un no­teikti jau nu rit vēl ne.

—   Kas tad rūpējas par rītdienu vien? Kā gan jūs, cilvēki, esat spējuši sasniegt pat tikai tādu civilizā­ciju, kāda jums ir, man'paliek noslēpums! Inteliģenti radījumi plāno ilgākam laikam.

—   Inteliģenti radījumi arī parasti nepārsteidzas ar spriedumiem, — atcirta meitene, pirmo reizi kopš ne­gadījuma neslēpjot dusmas. — Es neraizējos par parītdienu, jo rītvakar mēs jau būsim projām no še­jienes. Lūdzu, pasakiet misteram Sakiiro, lai tur ga­tavībā sakaru kuģi, kas mūs varētu sagaidīt.

Pagriezusi muguru, Izija aizgāja — drīzāk gan svinīgi aizsoļoja — no redzes lauka; un Aminada­barli bija pārāk pārsteigts, lai apvainotos par tādu nepieklājību.

VIII

Kad Niks sasniedza batiskafu, Izija bija atkal no­modā. Nikam nebija grūti atrast kuģi — no krasta bija redzama tā starmešu gaisma. Vējš pūta tieši gaismas virzienā, bet, tā kā Niks un viņa draugi vēl neko nezināja par vulkānu, viņi nemaz nešaubījās, ka dodas īstās gaismas virzienā. Viņi izkāpa krastā un ar plostu plecos devās uz šo «bāku».'

Fedžins un četri citi audzēkņi bija ieradušies jau agrāk; ceļojums pa sauszemi veicās daudz ātrāk —■ arī robotam — nekā brauciens ar diezgan neveiklo plostu, .Šķita, ka Ātrais ir ļoti iecietīgi noskaņots.

Dažas minūtes pēc robota ierašanās Ātrais pie­prasīja, lai viņam parāda, kā iegūt uguni. Iekāms vēl Rekers to uzzināja, Izija jau lika Džonam apmā­cīt Ātro. Džons bez iebildumiem paklausīja. Viņš iz­ņēma uguns iegūšanas piederumus, un divās vai tri­jās minūtēs parādījās liesma,

Tad Ātrais pieprasīja, lai viņu pašu apmāca, kā rīkoties ar šo ietaisi, un līdz brīdim, kad Niks, Bet­sija, Džims un Džeina ieradās ar plostu, virsaitim pašam bija jau izdevies aizdedzināt uguni un viņš bija vislabākajā garastāvoklī.

Toties to nevarētu apgalvot ne par vienu uz «Vm- demiairix». Aminadabarli vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka cilvēki ir naidīgi noskaņots un sadar­boties nespējīgs bars; un pašlaik šādam viņa uzska­tam bija vairāk pamata nekā parasti. Visi cilvēki kuģī, pēc Izijas Ričas parauga, bija pārskaitušies uz dromieti. Nakts atpūta nebija atjaunojusi meitenes parasti saulaino noskaņojumu. Tzija bija sašutusi par dromieša apvainojošo izturēšanos iepriekšējā vakarā un ne tikai atteicās paskaidrot viņam savu apgalvo­jumu par izglābšanos nākamajā Tenebras dienā, bet ari nestāstīja par to nevienam citam, baidīdamās, ka dromietis varētu noklausīties. Tā, protams, bija gluži bērnišķīga reakcija, — un Izija, neraugoties uz pie­auguša cilvēka runas veidu un uzvedību, jau ari bērns vien bija. Izijas tēvu lūdza pierunāt meiteni tomēr kaut ko pastāstīt. Ričs ieskatījās meitas sejā uz ekrāna, bet nepārmija ar viņu ne vārda, taču savā starpā abi bija kaut ko noskaidrojuši, jo pēc brīža Ričs novērsās no ekrāna un teica:

— Lūdzu, lieciet misteram Sakiiro sagatavot sa­karu kuģi batiskafa sagaidīšanai; cik es zinu, pieka­rināmo dzinēju piestiprināšanai un noregulēšanai nepieciešams zināms laiks.1

Ignorējot jautājumus, ar kuriem viņu apbēra, Ričs tūlīt atstāja telpu, lai nozustu savā dzīvoklī.

—   Ko* mēs darīsim? — Jautājums ne mazākā mērā nebija retorisks. Jautātājs ģeofiziķis bija Riča ģime­nes tuvs draugs.

—  Manuprāt, jādara, kā viņš lika, — atbildēja kāds cits zinātnieks. — Šķiet, Ričs ir pārliecināts, ka mazā zina, ko runā.

—   Es zinu, ka viņš ir pārliecināts, bet vai arī meitene pati ir pārliecināta?

—  Mēs darīsim tieši to, ko viņš lika, — trešais no­rādīja. — Pat ja mazā ir kļūdījusies, nekas nenotiks, ja sakaru kuģis būs gatavs. Kāpēc visi ir tā uztrau­kušies?

—   Tāpēc, ka mēs zinām, kas notiks ar Iziju un Riču, ja meitene būs kļūdījusies, — ģeofiziķis atbil­dēja. — Ir jauki, ja viņa zina, ko saka, bet, ja viņa zaudējusi savaldību tās desmitkājainās zebiekstes dēļ un tikai pūš pīlītes, lai attaisnotu savu rīcību … — Viņš izbeidza sarunu, pieslēdzās citam sazināšanās kanālam un nodeva Riča lūgumu inženieriem.

Robots neatradās pašā notikumu centrā, tomēr tos novērot vēl aizvien varēja. Šķita, ka Ātrā alinieki, saņēmuši norādījumus no virsaiša vai Izijas, asimilē­juši un izrīko viņa audzēkņus. Neviens vairs nejau­tāja Fedžinam, kas jādara, bet, par spīti tam, noti­kumi risinājās gandrīz pārāk strauji, lai Rekers spētu tiem sekot. Viņš zināja, ka Izija sastrīdējusies ar Aminadabarli, taču sarunas sīkumi viņam nebija skaidri, Rekeram bija stāstīts par Izijas solījumu nākamajā dienā pacelties no Tenebras, bet viņam bija tikpat maz jēgas kā visiem pārējiem, kā īsti viņa domā to izdarīt.

Doktors galvenajos vilcienos zināja, kas norisinās uz planētas, bet visu viņš nebija izpratis, un neviens arī nepapūlējās viņam to paskaidrot. Rekeram nekad nebūtu varējis ienākt prātā, ka tas tiek darīts pēc Ieijas lūguma un ka viņa vispār spēj nonākt tādā galējībā, gribēdama būt pilnīgi droša, ka nekāda liet­derīga informācija nenokļūst līdz «Vitidetrfiatrix» un radījumam, kas viņu bija tā aizkaitinājis. Rekers varēja vienīgi novērot, fotografēt, pierakstīt dzirdētās sarunas un censties izprast, kas īsti notiek.

Plosts bija nolaists ūdenī, un Niks un Betsija aiz­veda Atro pa dīķi tieši pie kāda no batiskafa ilumi­natoriem. Rekers redzēja tenebriešu un kuģa iemīt­nieku sastapšanos, tomēr nevarēja dzirdēt sarunu, fjo robots atradās pārāk tālu. Saruna bija ilga un vi­sai dzīva, kā liecināja sarunas dalībnieku žesti — iluminators bija pietiekami liels, lai Rekers puslīdz labi varētu pat ieskatīties «skata» no izdevīgās ro­bota pozīcijas. Viņš centās izprast žestu nozīmi, to­mēr viņam neveicās. Sarunas nebeidzās līdz vēlam vakaram; tad plosts atgriezās krastā un visi sāka kravāties. Ducis alinieku palīdzēja nest plostu un vilkt ratus. Pirmo reizi Ātrais pievērsa uzmanību ro­botam, izlietodams Niku par tulku, — viņš lika tam iet viņiem līdzi. Rekers tūlīt piekrita; ceļā viņi acīm­redzot devās, lai izbēgtu no jūras, kas, domājams, iespiedīšies iekšzemē vismaz tikpat tālu kā iepriek­šējā naktī.

— Kurp šonakt dosies «skafs»? — Rekers vaicāja, vairāk, lai ļautu aliniekiern demonstrēt viņu spējas, nekā tāpēc, ka atbildei būtu kāda nozīme. Viņš gan­drīz vai gaidīja, ka Ātrais pat nepapūlēsies.atbildēt, tomēr virsaitis bija ļoti labā noskaņojumā — augu dienu viss bija noticis tieši pēc viņa prāta. Kad grupa devās ceļā, Ātrais #gāja blakus robotam un priecīgi pļāpāja. Niks tulkoja. Ātrais sīki aprakstīja apkārtni, pa kuru viņi gāja, kā arī vietu, kur, viņa­prāt, tiks aizskalots batiskafs. Viņš arī izskaidroja iemeslus, kāpēc viņš tā domā; ģeofiziķi klausījās, šo to piezīmēja un gluži ar mātes gādību pieskatīja magnetofonus, kuros ierakstīja sarunu. Pirmajās di­vās nakts stundās valdīja liela vispārēja līksmība, kādu Altaira rajons • nebija piedzīvojis desmitiem gadu. Vienīgie, kas tajā nepiedalījās, bija Aminada­barli un Rekers.

•Ātrais apturēja ceļotājus pēc nepilnu divu stundu lēna gājiena. Bija iestājusies nakts, un arī lietus bija klāt. Virsaitis visus norīkoja pie darba — lika lasīt kurināmo un pavēlēja Nikam visapkārt nometnei iekurt ugunskurus. Niks ar saviem draugiem bez iebildumiem paklausīja; Rekeram bija aizdomas, ka viņi ir pietiekami līdzīgi cilvēkiem un priecājas izrā­dīt savas zināšanas. Alinieki pie visiem ugunskuriem praktizējās uguns aizdedzināšanā — malkas kaudzes uzliesmoja cita pēc citas.

Sešpadsmit gadu vakara ugunskuru iedegšana uz planētas bija bijis signāls par četrdesmit astoņu stundu ilga atpūtas perioda iestāšanos uz «Vindemi- atrix», jo naktī uz Tenebras nekas nenotika, tikai lija lietus. Tagad viss bija mainījies; diskusijas, kas daž­brīd robežojās ar strīdu, ritēja pilnā sparā. Inženieri bija aizņemti, nostiprinot palīgkuģa ārpusē hidro- ferona dzinējus un to vadības iekārtas.

Biologs atteicās atstāt novērošanas telpu; viņš bija pārliecināts, ka notikumi' tuvojas atrisinājumam, •tikai nevarēja uzminēt, kāds tas būs. Naktī šī neziņa kļuva ļaunāka, it sevišķi, ja tuvumā gadījās viens vai otrs diplomāts. īstenībā Rekers smagi cieta no pēk­šņa pašapziņas zuduma; viņšf prātoja, kā iemācīt sa­viem audzēkņiem izlabot batiskafu, ja tie būs ar mieru viņu uzklausīt.

Beidzot pienāca rīts. Ne nometnē, ne batiskafā ne­kas sevišķs nebija atgadījies. Drīz vien grupa devās uz turieni, kur, kā paredzams, būs aiznests batiskafs. Tas nozīmēja, ka jānosoļo tikpat garš ceļš kā iepriek­šējā naktī, jo Ātrais un viņa' ciltsbrāļi bija paredzē­juši, ka strandējušais «skafs» nepārvietosies nekur tālu. Rekers nezināja, vai Izija bija viņiem ziņojusi par batiskafa pārvietošanos; pēdējās četrdesmit asto­ņās stundās viņš meitenes balsi nebija sevišķi bieži dzirdējis.

Rekers turpināja mocīties — viņš nespēja iedomā­ties, kā drosmīgā meitene ar saprātīgu, tomēr pilnīgi neizglītotu iedzimto palīdzību varēs pacelt batiskafu, lai tas būtu pieejams sakaru kuģim. Retajos brīžos, kad viņš iesnaudās, viņu mocīja drausmīgi murgi; viņš uzskatīja, ka ir atbildīgs par bērnu likteni, un paša bezspēcības apziņa bija nepanesama.

Nav nemaz jājautā, kā jutās ģeofiziķi, kad iedzim­tie bija sasnieguši paredzēto vietu, bet batiskafa tur nebija. Zinātnieki dūca kā bišu spiets, uzbrukdami cits citam ar hipotēzēm, un nevienam nebija laika klausīties, ko saka otrs. Aminadabarli noģība; pirmās palīdzības sniegšana viņam bija problēma, kas visus aizņēma pāris minūšu, kamēr dromietis pats atgu­vās, jo nevienam no cilvēkiem nebija ne jausmas, ko viņa labā varētu darīt. Par laimi, pēc stundas ce­turksni ilgiem meklējumiem «skafu» atrada tieši tur­pat, kur tas bija palicis'iepriekšējā naktī; tas ļāva uzelpot abiem tēviem,-bet atstāja neizpratnē daudzus citus cilvēkus un arī dažus tenebriešus. Batiskafs bija atradies jūrā, to Tzija bija paziņojusi. Zinātnieku strīdi uzliesmoja ar jaunu sparu, bet pie batiskafa sāka kūsāt darbs. Tenebrieši nepārprotami rīkojās pēc zināma plāna, tomēr "Rekers nespēja saprast, ko viņi grasās darīt.

Lielā skaitā tika izsūtītas mednieku grupas — kā varēja spriest pēc tenebriešu apbruņojuma; katru no tām pavadīja viens Fedžina audzēknis ar cirvi. Plosts vairākkārt brauca uz batiskafu, un Ātrais ar savējiem ļoti rūpīgi pārbaudīja tā virsmu; šķita, ka pa šo laiku Izija ar viņiem sarunājas, bet Rekers un viņa biedri nevarēja dzirdēt, ko meitene saka. Tenebrieši ļoti interesējās par silto zonu «skafa» augšdaļā, kur dzesēšanas iekārtas izvadīja siltumu no dzīvojamām telpām; pieturēdamies pie daudzajām skavām, viņi sāka rāpties uz augšu pa «skafa» korpusu, lai izpē­tītu to tuvāk. Tā kā «skafs» bija apaļš un vairs ne­peldēja, tad tas sāka velties virsū plostam, un kāpēji ar skubu lēca lejā. Plosts pievirzījās tuvāk robotam, un Rekers dzirdēja, ka Niks saka Betsijai:

— Tas ietaupīs daudz laika. Ja skolotājiem kuģī nav iebildumu, mēs ievelsim to šeit un strādāsim pie tā.

Abi iestūma plostu atpakaļ dīķī un atkal aizairēja pie strandējušā «skafa». Šoreiz Rekers zināja, par ko tiek spriests, un, kaut arī nevarēja dzirdēt sarunu, tomēr saprata, kā tā beidzās, — Izija piekrītoši pa­māja ar galvu.

Tas Rekeru satrauca, un viņš nekavējoties piezva­nīja bortinženieriem. Tie doktoram apgajvoja, ka batiskafs ir pilnīgi hermētisks un velšana tam neko nekaitēs, vienīgi abiem jaunajiem kuģotājiem būs ne­patīkama sajūta.

Plost_s bija ce|ā uz krastu, un Niks kaut ko uz­sauca Ātrajam. Rekers uztvēra tikai pāris vārdu, jo Niks runāja tenebriešu valodā, tomēr viņš viegli no­prata, par ko. Līdzko plosts nonāca seklumā, kur va­rēja brist, Ātrais uzrāpās uz plosta, un nu tas bija pārslogots līdz pēdējai iespējai. Aizbraukuši atpakaļ pie batiskafa, viņš un Betsija satvēra skavas uz kor­pusa un piesardzīgi sāka kāpt augšā. Niks palika uz plosta, lai pastumtu to nost un tas nemaisītos pa kā­jām. Rekers baidījās, ka nenotiek kāds negadījums, 1 et kāpēji bija pārsteidzoši veikli un labi sadarbojās, turēdamies tieši virs šķidruma līmeņa, kad kuģis lē­nām sāka zvelties uz viņu pusi. Par laimi; skavas bija visapkārt korpusam; Rekers bija pārliecināts, ka pirms šā pasākuma tenebrieši to nemaz nebija pār­baudījuši.

Divi pilni apgriezieni nogādāja «skafu» tādā dzi­ļumā, kur varēja brist, bet ūdens celtspēja bija tik maza, ka vajadzēja vēl Vienu kāpēju. Trešais kūlenis pievēla «skafa» labo sānu tieši pie krasta. Niecīgs sarežģījums radās, kad Ātrais un Betsija nolēca lejā un kuģis sāka velties atpakaļ; Rekeram pirmo reizi gadījās izdevība tikt uzklausītam — viņš steigšus deva padomu pielikt dažus balstus, un Niks paklau­sīja. Kad kuģa korpuss bija nostabilizēts un bērni skatījās laukā uz robotu, kas atradās pāris jardu no viņiem, Rekers nosprieda, ka tagad varētu uzzināt» kas notiek, un izlietoja robota skaļruni.

—   Sveiki, Izij. Beidzot esam satikušies.

—   Sveiki, doktor. Jā, jūsējie ir šeit. Es biju do­mājusi, ka varēsim iztikt bez viņiem, tomēr viņi daudz palīdzēja. Vai jūs paliksit un novērosit visu līdz galam?

No šā jautājuma biologs, maigi izsakoties, satrūkās.

—   Palikšu? Mēs tikai tagad sāksim darbu. Es iz­saukšu inženierus, lai viņi noklausās, kamēr es Ni­kam un pārējiem paskaidrošu, ko darīt ar elektrolīzes iekārtu; viņi būtu jau šeit, tikai es negaidīju, ka pie kuģa varēs piekļūt tik ātri. Mēs atradīsim, kuri savie­nojumi cietuši no korozijas un kur zudis kontakts, lai…

Izija laikam bija sākusi jau runāt, iekāms viņš vel nebija tiktāl ticis, bet pārraides novilcināšanās dēļ viņš nezināja, kad īsti meitene viņu pārtraukusi:

—   Atvainojiet, doktor, bet es negribētu, ka Niks muļķojas ar «skafa» instalāciju. Es pati no tās nekā nesaprotu un neredzu nekādas iespējas pasargāt viņu no iespējamām kļūdām. Katrā ziņā mēs drīz vien pa- celsimies, tāpēc, lūdzu, neļaujiet viņam ieiet kādā no pārbaudes lūkām, ja tās patiešām ir vaļā! \

Meitene runāja tikpat piemīlīgi kā vienmēr, bet balsī bija jūtama apņēmība, kuru bez kļūdīšanās sa­klausītu katrs. Rekers jutās pārsteigts, bet tad sa­šuta:

—   Ko jūs domājat ar «jūs negribētu», lai Niks strādā? Kurš cits tad to varētu? Ja jūs domājat, ka viņš neko nesaprot no elektrības, kāds labums gan būs, ja'sāksit darboties jūs pati vai Ātrais? Šis plāns Ir kalts nedēļām ilgi, un jūs nevarat…

—   Mani neinteresē, cik ilgi pasākums ir organi­zēts, un es varut — meitene vēl aizvien pieklājīgi atbildēja. — Ātrais darīs, ko es likšu, un Niks darīs to, ko viņam liks Ātrais. Mēs vispirms izmēģināsim Ātrā ideju; esmu pārliecināta, ka izdosies, bet, ja ne, tad varbūt atkal padomāsim par jūsējo. »

Rekers bezpalīdzīgi palūkojās apkārt; mazajai bija taisnība. Viņam vispār nebija nekādas iespējas uz­spiest meitenei savu gribu. Varbūt viņas tēvs… nē; Ričs vēroja notiekošo sakaru telpā, un viņa sejā, kas bija redzama uz kontrolekrāna, atspoguļojās kaut kas līdzīgs apmierinājumam. Biologs padevās.

—   Labi, īzij. Vai jūs man pastāstīsit, kāds ir Ātrā plāns? Un, ja jūs neuzticaties man un Nikam, kā gan jūs varējāt paklausīt neizglītotam mežonim all- niekam?

—  Jūsu draugi zinātnieki viņu uzklausa, — Tzija dzēlīgi piezīmēja. — Ja es jums izstāstīšu, kāds ir mūsu plāns, to dzirdēs arī Minas tēvs un sāks do­māt, kas tajā ir nepareizs, un tad tētis sāks raizēties. Jūs tikai noskatieties, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida!

—   Kā jūsu jaunais draugs pārdzīvo, ka visu no­klusējat viņa tēvam?

—  Viņam vienalga, vai ne, Mina?

—  Jā, — mazais dromietis nopīkstēja. — Tētis lika, lai paklausu Tzijai, un turklāt vēl rupji izturējās pret viņu. Mēs viņam parādīsim! \

To dzirdot, Rekers iepleta acis un sajuta zināmu gandarījumu par notiekošo. Ja kāds pataisīs Amina­dabarli par muļķi…

Un tad Ātrā plāns kļuva skaidrs. No jauna parādī­jās grupa mednieku, tie vilka virvē nevarīgu lidoni. Šā radījuma bīstamie taustekļi bija nocirsti — izrā­dās, tādēļ katrai grupai bija līdzi kāds ar cirvi. Bija

pārdurti pietiekami daudzi lidoņa gāzes pūšļi, lai to būtu iespējams noturēt uz zemes, bet pārējie bija vēl veseli, un viegli varēja noprast, kā tie tiks izlietotie

Batiskafa ūdeņraža tvertnēm, protams, bija vārsti spiediena izlīdzināšanai; tie atradās korpusa apakš­daļā. Šiem vārstiem bija pa atverei abās skābekļa un ūdeņraža norobežošanai iemontētās plastmasas mem­brānas pusēs. Atverei membrānas ārpusē bija pievie­nota caurule elektrolītiskā ūdeņraža novadīšanai, ja tvertnē tā uzkrātos pārāk daudz. Parasti ārējais spie­diens šo cauruli turēja noslēgtu vai, pareizāk sakot, saspiestu plakanu, tomēr bija pilnīgi iespējams no ārpuses iebīdīt tajā vēl vienu cauruli un ielaist noda­lījumā gāzi vai šķidrumu. Un tieši to iezemieši sāka darīt; Rekeram nebija skaidrs, kāda īsti ir šī caurule, bet nebija nekā pārsteidzoša faktā, ka viņi atraduši ko piemērotu. Laižot gāzi tvertnēs, droši vien diez­gan daudz tās izplūda gaisā, tomēr šķita, ka par to neviens neuztraucas. Galu galā, lidoņu taču bija pie­tiekami.

—  Saprotu, — viņš pēc pāris minūtēm ar robota starpniecību pateica. — Bet man liekas, ka redzu kā­das lamatas.

—   Ko? — Tzija uztvēra teikto tik ātri, ka varēja noprast — viņai pašai arī radušās šaubas.

—   Šis batiskafs ir projektēts pacelšanai ar ūdeņ­radi. Kā jūs zināt, ka viela, ko lietosit, pacels «skafu» pienācīgi augstu, lai dzinēji spētu darboties, pat ja batiskafā ierastos inženieris …

—   Kāpēc jūs domājat, ka šī gāze nav ūdeņradis?

—   Bet kāpēc jūs domājat, ka tā ir ūdeņradis?

—   Kas vēl uz šīs planētas gāzveida stāvoklī ir Vieglāks par ūdeni?

—   Nu, man šķiet, daudzas vielas… es… es ne­zinu; es par to neesmu domājis. — Tad viņš satriekts aptvēFa. — Jūs esat runājusi ar inženieriem!

—   Protams … es negribu būt nepieklājīga, bet kur gan citur es būtu uzzinājusi visu vajadzīgo par «skafu»? Es atzīstu — planētu jūs pazīstat, bet ar to vien nepietika.

—   Saprotu, — Rekers lēni novilka. — Es neesmu domājis par batiskafu tik daudz, cik būtu vajadzējis; bet es taču aprunājos ar inženieriem par instalā­ciju …

Un īstenībā tas arī bija viss. Niks lika lietā savas provizoriskā plosta līdzsvarošanā iegūtās zināšanas un pārliecinājās, vai «skafa» priekšgalā piepildīts vairāk tvertņu nekā pakaļgalā. Dabiski, ka, kuģim paceļoties, vējš dzina to uz vulkāna pusi; sākumā tas cēlās uz augšu tik lēni, ka bērni labi varēja re­dzēt šausmīgo skatu. Iekļuvis siltākā gaisā, batiskafs vienu mirkli draudoši sliecās uz kvēlojošā kalna pusi, bet, ūdeņradim tvertnēs sasilstot, īstajā laikā atguva augstumu. Pamazām blāzma zem batiskafa dzisa, un Izija un viņas draugs laimīgi sāka gaidīt satikšanos ar glābšanas kuģi.

EPILOGS

— Es jau jums teicu, ka cilvēki ir nevarīgas un ne­kur nederīgas būtnes. — Kaut gan Aminadabarli bija laimīgs, viņam nācās grūti atteikties no saviem uz­skatiem. — Jūs nedējām ilgi pūlaties sagatavot glāb­šanas operāciju, un tad jūs gudrībā pārspēj mežpnis, kas ir mazāk izglītots nekā abi bērni. Jūs vienu vai pat divas desmitgades noņematies, apmācot savus audzēkņus uz planētas, un vienā nedēļā iemācāties vairāk no iedzimtajiem, ar kuriem visu laiku nebijāt pat pacentušies nodibināt tiešus sakarus.

—  Ar iedzimtajiem, kuri būtu gribējuši apēst ro­botu, ja šāds mēģinājums būtu izdarīts, — norādīja Izija. — Neaizmirstiet, ka mēs ar Minu pazīstam Atro. Viņš respektēja robotu tikai tāpēc, ka tas va­rēja runāt un iemācīt viņam dažas lietas. Ja tā ne­būtu, viņš būtu to ignorējis vai iznīcinājis.

Aminadabarli pievērsa acis dēlam, kas piekrītoši pamāja.

—   Nu, katrā ziņā iedzimtie ar viņu pašu kultūru ir daudz noderīgāki, un es to pavisam drīz pierādīšu.

—   Kā? — Rekers jautāja.

—   Šeit pēc trim mēnešiem sāks darbu dromieši pēc sava projekta. Mēs ar Ātro varam sarunāties tikpat labi kā jūs, un tad mēs redzēsim, kas pēc tam zinās vairāk par ģeofiziku vispār un par Tenebras ģeo­fiziku it sevišķi.

—  Vai nebūtu izdevīgāk, ja projekts būtu kopējs un mēs savstarpēji apmainītos ar informāciju?

—   Skaidrs, ka jums tas patiktu, — dromietis ņir­gājās. — Man jau atliku likām pietiek no sadarbības ar cilvēkiem, un, ja maniem spriedumiem ir kāda vēr­tība, tad visai drīz pietiks arī Dromai, Tu, dēls, iemā­cījies Ātrā valodu, vai ne?

—  Jā, tēt, bet…

—   Nekādu «bet»! Es saprotu, ka tev patīk Izija, un man šķiet, pēc kopā ar tevi pavadītā laika viņa vairs nebūs tik indīga kā vairums cilvēku, tomēr es zinu, ko runāju. Lūk, Izlieto robota balsī un pasauc Atro pie viņa; tu viņam pateiksi kaut ko no manis.

—   Bet es nevaru, tēt.

Pat cilvēki manīja, ka jaunais dromietis jūtas ne­ērti.

—   Nevari? Ko tu ar to domā? Nupat tu teici, ka tu diezgan labi esot iemācījies viņu valodu …

—   Ai, es to saprotu diezgan labi, tikai nevaru runāt!

—   Tu gribi teikt, ka visu laiku esi tikai klausījies un ļāvis cilvēku meitenei runāt? Es kaunos par tevi. Tu labi zini, ka nedrīkst palaist garām nevienu izde­vību iemācīties kādu jaunu valodu.

—   Es taču neesmu to palaidis garām.

Šķita, ka Aminadabarli tā kā drusku piepūšas.

—   Tad, abu sauļu vārdā, pasaki man, *ko tu da­rīji! — Nekad vēl neviens no klātesošajiem nebija dzirdējis, ka viņa balss skaņa būtu bijusi tik tuva rēcienam kā pašlaik.

Aminadorneldo mazliet bezpalīdzīgi paskatījās uz Iziju.

—   Nu, Mina, — meitene teica, — parādīsim vi­ņiem, kā to dara.

īzija ieslēdza mikrofonu, un abi nostājās pie tā. Tad, cieši skatīdamies viens uz otru, viņi sāka runāt "unisonā. Valodas skaņas šķita gluži pārdabiskas; dažbrīd abi runāja reizē, dažbrīd dromietis viens pats uzņēma augstu noti, dažbrīd īzija viena runāja ze­mākā toņkārtā. Līdzīgas skaņas, kuras Rekers pa­zina pavisam labi un mazliet pat saprata, bija dzir­damas no skaļruņa; Izija sāka atbildēt, ar rokām norādot savam mazajam draugam, kādi vārdi būs nā­kamie. Acīmredzot viņi bija izstrādājuši kopēju gluži apmierinošu žestu valodu; un, kaut gan viņi runāja daudz lēnāk nekā Ātrais, bija skaidrs, ka tenebrietis viņus pilnīgi saprot.

— "Viņš ir klāt, padomniek, — Izija pēc brīža teica. — Ko jūs gribat viņam pastāstīt? Speciālais tulko­tāju kolektīvs ir gatavs darbam. Es ceru, ka jūs pie­dosit Minam sadarbību ar cilvēku. Zināt, citas iespē­jas patiesi nebija.

Neviens nesmējās.

SATURS

PROLOGS…………………………………………………………………………………………………………. 235

I. noda|a, , . . . . . . . . . 244

II,    nodaļa. . . . . . . . , . . 254

III.    nodaļa…………………………………………………….. . , , . 263

IV.    n o d a ļ a…………………………………………………………. . . . . . . . . . . 293

V. nodala, . . . 312

VI. n o d a ļ a . . . . . . „ . , „ 327

VII.    nodaļa …….. g | 337

VIII. nodaļa, . . < . . ;. . , , , 349

EPILOGS , | . . k s t . t g s . 360

Xaji KvieMenT

OrHEHHblH UHKJI. y KPHTHMECKOH TOHKH Cepna «B MHpe 4>aiiTacTHKH» H3flaTejibCTBO «3nnaTne» Pnra 1980

Ha JiaTbiuīCKOM H3biKe

HepeBe^a c aurjiHiicKoro M. JIKOBCOHE ABTOPLI npeAHCJioBHH A. H B. CTP5TAUKHE Xy«0JKHHK A. rAJlEBHYG

Hals Klements UGUNS CIKLS TUVU KRITISKAJAM

Redaktore Z. Kļaviņa Mākslinieks A. Galevimss Mākslinieciskais redaktors G. Ķrutoļs Tehniskā redaktore /. Sneidere Korektore A. Kurmaševa

HE M> 687

Nodota salikšanai 29.12.79. Parakstīta Iespiešanai 07.07.80. Formāts 70X108/32. Tipogr. papīrs Nr. !. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 11,5 flz. Iespiedi.; 16,1 uzsk. iespiedi.; 15,42 izdevn. 1. Me« tiens 30 000 eks. Pašūt. Nr. 650-D. Maksā 1 r. 60 k. Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīga, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa». 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40.

Sērijā «FANTASTIKAS PASAULE» izdevniecība «Zinātne» laidusi klajā šādus darbus:

1.  R. Bredberijs. KALEIDOSKOPS

2.   S. Lems. PETAURA MEDĪBAS

3.  M. Jemcevs, J. Parnovs. PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

4.   L. Obuhova. LILITA

5.   A. Azimovs. ES, ROBOTS

6.   K. Abe. CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

7.   R. Bredberijs. MARSIESU HRONIKAS

8.   K. Zandners. SIGNĀLS NO KOSMOSA

9.   G. Martinovs. VIESIS NO BEZGALĪBAS

10.  J.^Nesvadba. EINSTEINA SMADZENES

11.  F. Pols, S. Kornblats. KOSMOSA TIRGOŅI

12.  R. Vorsmers. PANS SATIRUSS

13.  Krāj. «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»

14.  N. Amosovs. NĀKOTNES PIEZĪMES

15.  F. Hoils, Dž. Eliots. ANDROMEDA

16.  A. Saļimovs. «TUSKARORAS» NOSLĒPUMS

17.  F. Karsaks. ATNĀCĒJI NO NEKURIENES

18.  Krāj. «KAD BOS UZVARĒTS LAIKS…»

19.  A. Klarks. DELFĪNU SALA

20.   K. Saimaks. VISA DZĪVĪBA ZAĻO

21.  A. Beļajevs. PROFESORA DOVELA GALVA

22.   H. Katners. IEDOMĪGAIS ROBOTS

23.  A. Konans Doils. MARAKOTA BEZDIBENIS

24.   S. Lems. NEUZVARAMAIS

25.   A. Strugackis, B. Strugackis. TĀLA VARAVĪKSNE

26.   H. Velss. PASAUĻU KAR5. KAD GULOSAIS MOSTAS

27.   Krāj. «CIEMOS FANTĀZIJAS ZEME»

28.   Krāj. «DĒMONU DZĪRES»

29.   A. Grīns. ZAIGOJOŠĀ PASAULE

30.   R. Seklijs. SIS TAS PAR VELTI '

31.   R. Bredberijs. PIENEŅU VĪNS

32.   M. Kraitons. ANDROMEDAS CELMS

33.   R. Merls. SAPRĀTĪGAIS DZĪVNIEKS

34.  H. Harisons. FANTASTISKA SĀGA

35.   R. Bredberijs. 451 GRĀDS PEC FĀRENPIEITA

36.   S. Lems. IJONA KLUSA ZVAIGZŅU CEĻOJUMI. BALSS NO DEBESIM

37.   H. Velss. PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS. DIEVU ĒDIENS

38.   Dž. Finejs. STARP DIVIEM LAIKMETIEM

39.   K. Pedlers, Dž. Deiviss. MUTANTS-59, PLASTMASU ĒDĀJS

40.   S. Komacu. RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

41.   E. Nortone. SARGASI KOSMOSĀ

42.  Krāj. «CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS»

43.  F. Brauns, V. Tenns. ZVAIGZŅU KARUSELIS

44.  E. Rasels. PĀRBAUDES AKMENS

45.  A. Azimovs. PAŠI DIEVI

46.  Z. Verns. METEORA MEDĪBAS. BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU"

47.   K. Saimaks. NAUDAS KOKS

Sagatavošanā:

1.  V. Mihailovs. SAVAM BRĀLIM SARGS

2.   R. Merls. MALVILAS PILS

3.   S. Komacu. JAPĀNAS NOGRIMŠANA