/ Language: Latvia / Genre:child_tale

KALNAGARA PASACIŅAS

Imants Ločmelis

KALNAGARA PASACIŅAS Redakcija «Klips» Rīgā, 1992. Izmantot» 1930. gada izdevniecības «-Grāmatu draugi» izdevuma «Kalriugara pasaciņas» Reiņa Dievkociņa redakcijā «Kalnugara pasaciņas» ©.Redakcija Klips» Rīga, 1992. Mākslinieku Aleksejs Klrillovs Redaktore Zaiga Dotka

KALNAGARA PASACIŅAS

Redakcija «Klips» Rīgā, 1992.

Izmantot» 1930. gada izdevniecības «-Grāmatu draugi» izdevuma «Kalnugara pasaciņas» Reiņa Dievkociņa redakcijā

«Kalnugara pasaciņas» ©.Redakcija Klips» Rīga, 1992. Mākslinieku Aleksejs Kirilovs Redaktore Zaiga Dotka

LAIMESVĪRIŅŠ

Reiz Zeidenē dzīvoja labsirdīgs aldans. Viņš arī bija uzņēmis pie sevis mājā agri miruša laulāta pāra divus palikušos bērnus un deva viņiem apģērbu un pajumti. Lai bāriņi nebūtu pilnīgi liekēži, tiem, protams, vajadzēja šur tur saimniecībā palīdzēt. Bet viņi to darīja labprāt un bija savam labdarim no sirds pateicīgi. Tas nu gadījās toreiz, kad slavenais karavadonis Vallenšteins ar sava vārda spožumu un briesmu darbiem pildīja vai visu Vāciju, un taisni kādā siltā jūnija mēneša vakarā ciema krogistaba bija pilna ļaužu. Bija ieradušies cilvēki no Līgrucas, Glogavas, Breslavas un starp tiem ari vecs invalīds no Siltavotiem.

Tas vispirms sāka stāstīt savus kara piedzīvojumus, kā viņš kāvies pie Lācenes, kā viņi kopā ar Vallenšteinu bez panākumiem aplenkuši jūras cietoksni Strālzundi un kā viņš tagad esot laimīgs, ja, mazākais, pussakropļots varot pavadīt savas mūža dienas dzimtenē.

Pēc tam viņš sāka stāstīt dažādus notikumus no kalniešu dzīves un beigās pacienāja savus klausītājus ar visādiem nostāstiem par vareno kalnu valdnieku.

—Jā gan, — viņš beidzot piemetināja, — tas dažu labu piejokojis, bet dažam arī darījis labu. Un kas tik to lietu pareizi prot, tas ar viņa palīdzību viegli var tikt pie naudas un mantas.

Nu visi ieklausījās.

— Piemēram,—stāstītājs turpināja, — kam patika un pietiekoši daudz drosmes, tam tikai jāiet Jāņu naktī Kalnugara puķu dārzā un jānoplūc tur pāris Laimesvīriņu, kuri taisni to nakti zied, tad plūcējam pietiks visam mūžam! Bet diemžēl kurš katrs to nevar izdarīt. Tas var būt tikai cilvēks, kam laba sirds, un kurš ir tīrs un nevainīgs kā bārabērns.To dzirdēja arī abi aldara audžubērni, Feits un Līze, un tajā pašā acumirklī ari zēnam iešāvās prātā: "Kā būtu, kad tu parīt, Jāņu naktī, uzkāptu kalnos un noplūktu kādus no tiem Laimesvīriņiem? Tad tev un māsiņai klātos labi, un mēs varētu bagātīgi atlīdzināt mūsu labdarim par visu, ko viņš mums laba darījis."

Puisēns nevienam nestāstīja par savu nodomu, bet Jāņu vaka­rā viņš slepeni izlavījās no mājas un devās augšup kalnos.

Kad viņš pa ceļam nonāca pie alus tirgotavas, kura ari pirka alu Zeidenē, tirgotavas īpašnieks stāvēja veikala durvis.

—  Kurp iesi, Feit? — viņš zēnam uzsauca.

—  Augšā kalnos, — mazais atbildēja.

—  Nu, ienāc tad mazliet iekšā un iebaudi kaut ko; būsi taču ejot izsalcis.

Zēns labprāt paklausīja uzaicinājumam, un, pie galda sēžot un tiesājot viņam pasniegto maizi un sieru, viņš izstāstīja saimniekam savu nodomu.

Saimnieks sabāza rokas kabatās un smējās: — Nu, tad laimīgu ceļu. Es gan tādam Laimesvīriņu spēkam neticu, bet nu, nekas, kad tu tam tici, izmēģini roku.

Pašlaik veikalā bija tikai viens vienīgs viesis, kāds žīds no Opelnas, kas, ar paunu apkārt staigādams, piedāvāja ogļdegiem kalnos savas preces. Viņu sauca par sarkano Jankeli un viņš bija apkārtnē labi pazīstams.

. Paēdis zēns teica laipnajam saimniekam ardievas un devās atkal ceļā.

—  Nu, lai šonakt izdodas!

Gājiens bija skaists. Zvaigznes spulgoja un mēness mirdzēja kā liela, gaiša acs pie zilajām debesīm. Viegla vēsmiņa kustināja vecās egles, un dažbrīd iebrēcās kāds naktsputns. Uz priekšu soļojot, Feits piepeši sadzirdēja aiz muguras soļus, un, atpakaļ atskatījies, redzēja, ka viņam seko vīrs ar garu bārdu un paunu mugurā. .

Tas bija paunu žīds Jankelis.

—        Ņem mani līdz,  žīds uzsauca mazajam. — Tu steidzies uz kalnu kunga puķu dārzu; man arī uz to pusi iešana. Tad mums abiem kopīgs ceļš. Man tur tāda maza darīšana. — Pie tam žīda sejā pavīdēja viltīgs smaids.

Jo viņš bija labi ievērojis, ko puisēns saimniekam bija,stāstījis un tūliņ tam bija ienākusi galvā prātīga  doma, ka viņam, žīdam, šis gadījums jāizmanto. Tādu veikalu, kur tik viegli varēja naudu pelnīt, viņš,  kā rūdīts veikalnieks, nedrīkstēja palaist garām. Ar abām rokām viņš plūks Laimesvīriņa stādus, un pēc tam viņam varbūt arī vairs nevajadzēs skriet elšot un pūšot no ciema uz ciemu un uzspiest zemniekiem savus krājumus.

Feitam nebija ko iebilst pret pavadoni. Viņi soļoja tālāk, augstāk un augstāk kalnos.

Apakšā ielejās sāka skanēt vakara zvani. Kad Feits ieklausījās saldās maigās skaņās, viņš apstājās, noņēma cepurīti no galvas, un pa paradumam skaitīja savu vakara lūgšanu. Sarkanais Jankelis protams par tādām lietām nedomāja bet pa to laiku pārlika cik pa šo laiku nopelnīšot un priecīgi rokas berzēdams klusībā viltīgi nosmējās.

Nu abi bija sasnieguši Kalnugara puķu dārzu. Ai kāds tur bija skaistums. Tūkstošiem puķu ziedēja un izplatīja brīnišķīgu smaržu.

ar vienu lēcienu žīds jau bija pļavā- un kārīgiem pirkstiem sāka raut neskaitāmus

 Laimesvīriņa stādiņus. Vairāk, tikai vairāk, — visas kabatas viņam jau bija pilnas.

Tad piepeši no pļavas vidu stāvošas klints aizmugures iznāca slaida auguma sirmgalvis, garu, sudrabbaltu bārdu, pastiepa pavēloši pret sarkano Jankeli labo roku un sauca skaļā balsī: "Mierā!"

Sarkano Jankeli pārņēma briesmīgas bailes; visi locekļi tam sāka drebēt un viņš stāvēja pļavas vidū kā taustāma ļauna apziņa.

Bet Feits pienāca mierīgi vecajam klāt, noņēma cepuri un teica pazemīgi: — Mīļais kungs, vai jūs man neatļautu noraut divus laimesvīriņa stādus?

Sudrabbārdis laipni palūkojās puisēnā, uzlika roku uz viņa brūnajām cirtām un vaicāja: — Tu gribētu divus Laimesvīriņa stādus? Kādēļ tad taisni divus?

—Vienu māsai un vienu pats sev,—Feits atbildēja,—jo es esmu dzirdējis, ka Laimesvīriņa stādi nesot laimi. Tad mums abiem ar māsu vairs nevajadzētu būt par nastu mūsu labajiem audžuvecākiem, un, ja mums patiesi ietu labi, mēs tad varētu viņiem atlīdzināt, ko viņi mums laba darījuši.

Pār sirmgalvja vaigu pārlidoja kā gaišs stars. Viņš noliecās, saplūca veselu pušķi meklējamo puķu un sniedza to Feitam. Viņš piebāza tam vēl visas kabatas pilnas un piekodināja: — Aiznes to visu mājā, bet pieraugi, ka tev kas nepazūd! Feits priecīgi pateicās vecajam, bet tas smaidīdams pateicību atraidīja.

Tad vecais pagriezās pret paunu tirgotāju un vaicāja īsi un asi: — Kas tu tāds esi, un ko tu še meklē?

—   Ko es meklē, — žīds sāka stostīties, — save laime es meklē, jo es esme nabage cilvēke, kam grūt pelnīt save maize gabale.

—   Necienīgais, — gars pukojās, — tu gan domā, ka manas balvas še ir priekš tādiem kungiem kā tu? Projām no šejienes; laime, kas še zied, ir veltīta tikai nevainīgiem bāreņiem.

Lai gan žīdam vēl stilbi drebēja no bailēm, bet viņš taču negribēja tūliņ jau rikšot projām, jo, tā viņš domāja, kas man jau vienreiz rokā, to vaļā vis nelaidīšu.— Esat žēlīge, stingrais kungs, — viņš sāka tielēties. — Tikai bārabērniem, jūs sakāt, šī laime smaide. Ir es esme bārabērne. Ir nomirusi man nelaiķe tēte, kad man bije tikai desmit gade, un no tiem laikem…

Bet vecais neļāva viņam runāt. Viņš sadusmojies sagrāba to aiz rīkles un kliedza:.— Nožēlojamais melis, nekrietnais tēviņš! — un nosvieda viņu dziļā aizā.  To redzot, Feits pārbijies noslīga ceļos un sāka lūgt Dievu.

Vecā dusmas, likās, bija norimušas, viņš pienāca laipni Feitam klāt, paņēma viņu aiz rokas un izveda no kalnu gravām uz lielceļa, noglaudīja vēlreiz viņam vaigus un tad piepeši pazuda.

Zeidenes alusdarītavā pa to laiku valdīja liels uztraukums, — kur gan palicis Feits, — jo visā mājā viņš nekur nebija atrodams. Tālab visi priecājās redzot viņu atkal veselu un mundru pārnākam un pārnesām pilnas rokas un kabatas Laimesvīriņu.

Vienu daļu no tiem viņš dāvināja savai māsai, aldarim un viņa sievai. Bet kas aprakstīs visu mājinieku izbrīnu, kad viņi otrā rītā pamanīja, ka visas šo košo stādu lapas un ziedi bija pārvērtušies tīrā,  spožā zeltā!

Aldaris pārdeva zelta lapas tirgotājam, ieņemto naudu paglabāja bāreņiem, un, kad viņi bija pieauguši, tos ar pilnu tiesību varēja uzskatīt par visbagātākiem cilvēkiem ciemā.

Visu savu mūžu Feits neaizmirsa, ko viņš Kalnugara puķu dārzā piedzīvoja un kā kalnu kungs so­dīja mantkārīgo pauninieku.

STĀSTS PAR KUNCI UN FRICI

Kādā ciemā dzīvoja zemnieks, kuram bija viens vienīgs dēls — Kuncis, un netālu no viņa mājas atradās kāda nabaga rokpeļņa būdiņa, kuram arī bija dēlēns — Fricis. .

Abi puisēni bieži rotaļājās kopā un arī labi satika, lai gan patiesībā abi pēc dabas un rakstura bija ļoti dažādi. Kuncis, bagāta zemnieka dēls, bija allaž saīdzis un arvien dusmojās par to, ja kādam kaut kas bija, kas Kuncim nepiederēja. Turpretim Fricis, kuram gandrīz vēl nekad nebija kurpju kājās bijis un kuram vajadzēja ēst sešreiz nedēļā sausu maizi tālab, ka viņa vecāku mājā par pavāru bija Bads,—Fricis bija allaž priecīgs un labā omā un viņam visur vēl smaidīja spoža saule, kur citi kunkstēja, ka tur esot tikai tumša ēna.

Kādreiz ciemā bija gadatirgus. Krogā spēlēja muzikanti, bagātie zemnieki bija katrs kāvis cūku, un katrā mājā cepa raušus. Pat Friča māte šodien nebija taupījusi olas, miltus un cukuru. Fricis ziņkārīgi noskatījās, kā māte mīcīja mīklu un priecājās, ka arī viņš dabūs savu tiesu.

Gadatirgus dienā māte viņam tiešām nogrieza lielu gabalu rauša un iebāza vēl kabatā dažas ripiņas naudas, lai viņš tirgū sev varētu kaut ko nopirkt.

Fricis nu jutās bagāts kā ķēniņš un priecīgi izskrēja uz ciema lielceļa. Viņš gribēja doties uz tirgus laukumu un tur varbūt pamēģi­nāt laimi kādā teltī, kur kauliņus met.

, Ejot gar kaimiņa māju viņš pamanīja Kunci uz sliekšņa sēžam. Tam bija rokā pilns maks ar sīknaudu, kuru tēvs tam bija dāvinājis, un laiku no laika viņš naudas gabaliņiem ļāva slīdēt uz akmeņa sliekšņa. Un, naudas gabaliņiem tad klusi skanot un tinkšķot, pār Kunča allaž saīgušo ģīmi pārlidoja viegls smaids:

—Panāc drusciņ šurp,—Kuncis sauca, Frici ieraudzīdams, — un paskaties, kas man ir. Te ir nauda un tā visa ir mana

—         Ai, bet tad tu gan varēsi šodien daudz ko nopirkt.Kuncis nicīgi iesmējās. — Tik muļķis es nu gan nebūšu, es visu naudu krāju, ne grasi neizdodu. Un, kad es būšu liels, es nopirkšu tādu zemnieka māju, ar kuru mana tēva māju nevarēs ne salīdzināt.

—        Dari vien tā, — Fricis piekrita, — bet man arī ir nauda. — Pie tam viņš izvilka no kabatas savas pāris naudas ripiņas un rādīja tās rotaļu biedram.

Tas zaimojoši savieba seju. — Vesels grasis, ko par to var dabūt!

—Nu, zemnieka māju jau nē, bet varbūt piparkūkas vīriņu, un, ja es to dabūšu, tad es tev arī došu no viņa kādu gabaliņu.

Tanī pašā laikā pa ceļu nāca ratiņu stūmējs. Tas bija vecs, nespēcīgs vīrs, un ratiņos iejūgtais suns āri izskatījās diezgan nožēlojams, un tikko spēja pavilkt smagi piekrauto pajūgu.

Suns acīmredzot negribēja vairs tālāk iet, un tālab vecais apsēdās uz kāda akmeņa. Arī nodzītais suns nolikās garšļaukus un sāka smilkstēt.

—        Vai nabaga lopiņš slims? — Fricis jautāja, ratiņu stūmējam tuvodamies. Tamēr Kuncis mudīgi paslēpa savu naudas maku kabatā.

—  Ne slims, — vecais atbildēja, — tikai noguris un izsalcis!

—        Nu, tur es varu līdzēt, — Fricis piedāvājās, nolauza gabaliņu no mātes dotā rauša un sāka suni barot, un drīz suns bija apēdis visu rausi līdz beidzamai drusciņai.

—         Tu gan esi krietns zēns, — vecais sprieda, — varbūt tu apžēlotos ari par mani. Mani moka neizturamas slāpes, bet man nav ne graša kabatā, ko nopirkt sev kausu alus.

—         Tur var atrast padomu, — Fricis smiedamies iesaucās. — Raug' še, man divās naudas. Tās es jums dāvinu, — un pie tam viņš pasniedza vecajam naudas gabalus.

To redzēdams un dzirdēdams, Kuncis saviebās un ieskrēja mudīgi mājā. Vecais to pamanīja un vaicāja Fricim, kālab viņa draugs tik ātri aizskrējis.

—        Ai, lai viņš skrien. Dot viņš jums tā kā tā neko nedotu. Tas jau nevar ne no graša šķirties, viņš visu savu naudu krāj, lai vēlāk varētu nopirkt lielu zemnieku māju!

—  Un ko tad tu par savām naudām gribēji notirgot? —Es? Tā īsti sakot—piparkūkas vīriņu. Tomēr bez tāda ar* var pietikt. Nauda ir labāk izlietota, kad,jūs varat atspirdzināties ar malku svaiga dzēriena

 — Bet, ja nu es gribētu ko izdzert, tad tev manim jāparāda ceļš uz viesnīcu. Jo es Še esmu sveSnieks un nepazīstu ciemu.

—  Ai, to labprāt darīšu, — Fricis piedāvājās un cilpoja priecīgi ratiņiem blakus.

Te satrūka striķi, kuros suns bija piesiets, un tas, tikko juzdamies svabads no važām, kā vējš aizskrēja pa ieju projām.

—  Vai manu, vai! — vecais sāka vaimanāt un gribēja steigties bēglim pakaļ. Bet Fricis lūdza viņu velti nepūlēties. Gan jau suns atnākšot atpakaļ. Pagaidām viņš, Fricis, vilkšot ratiņus. Tad viņš saņēma ilksi un vilka un staipījās, kamēr sviedri plūda pār visu miesu.

Kad vecais bija iegājis viesnīcā, pielīda ari Kuncis un izzoboja Frici, ka tas atdevis savu rausi suņam un naudu vecajam ratiņstūmējam. — Tu taču esi īsts ģeķis, — viņš teica nicinoši, — tik muļķīgi es nebūtu darījis!

—  Nu, kas tad ir, — Fricis atteica, — man nabaga vecā vīra bija žēl, un man tikai sirds sāp, ka nevarēju viņam vēl vairāk palīdzēt.

. Kuncis,- plecus raustīdams, aizgāja projām. Viņš bija ļoti saskai­ties. Tā kā Fricim naudas vairs nebija, viņš nevarēja arī nopirkt piparkūku vīriņu, un tā Kuncim ari nebija vairs cerību dabūt no viņa to gabaliņu, ko draugs bija apsolījis. Bet kārums pēc šī gardu­ma Kuncim bija tik liels, ka viņš nolēma pirkt pats par savu naudu kādu meduskūku.

Viņš jau piegāja pie kūku bodes un kārām acīm apskatīja plaši iz­klāstītās mantas, un lai gan, taisnī­bu sakot, sirds viņam sāpēja, ka jāizdod naudai, viņš taču nopirka skaistu, ar cukuru apkaisītu brugakmeņa veida piparkūku.

Viņš tūliņ lika kūku pie mutes, bet tikko tas gribēja gabaliņu nokost, zobi noklakšķēja tukšā gaisā, un, lai kā viņš nemēģināja gardumu satvert, tas it kā aizbēga no viņa lūpām. Tad viņš sadusmojās un kliedza tirgotājam, ka tas esot viņu apkrāpis, lai dodot citu kūku. Bet tirgotājs nemaz neklausījās, un, kad Kuncis kļuva arvien drošāks un uzmācīgāks, tirgotājs iekrāva beigās tam pa ausi un iztrenca viņu no veikala.

Ratiņu stūmējs noskatījās visu šo notikumu pa viesnīcas logu, un, likās, ka šis joks viņu uzjautrina, jo viņš vairākas reizes skaļi iesmējās redzot, kā Kuncis kampa, bet taču nesasniedza to, ko gribēja.

Arī daži citi ciema zēni bija redzējuši šo notikumu un nu zobojās par Kunci, kad tas, lūpu uzmetis, saskaities aizgāja projām. Neraugoties uz visu to, Fricim bija Kunča žēl, viņš gribēja tam steigties pakaļ un viņu mierināt, bet tajā acumirklī vecais iznāca no viesnīcas un lūdza Frici, lai tas parādot viņam ceļu uz Viksnāju, kur viņam vēl šovakar jātiekot. ^.

Saule jau bija norietējusi un metās krēsla. Tā kā aizbēgušais suns ne saucams, ne svilpjams nenāca atpakaļ, Fricis jūdzās atkal ratiņos un vilka cik jaudāja.

Kad viņi bija jau labu gabalu aiz ciema, vecais teica, ka nu jau ceļš ejot lejup, un viņš varēšot iztikt viens pats, Fricis lai nu ejot atpakaļ, ka vecāki nesākot viņa dēļ raizēties. — Un še tev būs piemiņa no manis, — tas beidzot teica un iedeva Fricim sudrabnaudas gabalu. — Izlietā nu labi, tad tu kļūsi bagāts un laimīgs.

Tad viņš bīdīja ratiņus pats, tālāk un drīz nozuda zēna skatiem.

Pārnācis atpakaļ ciemā, Fricis atrada Kunci sapīkušu stāvam viņa tēva mājas priekšā. Un ne vien sapīkušu, — Kuncis pat raudāja.

—          Jā, ko tu ar raudāšanu panāksi, — Fricis viņu uzrunāja. — Aizmirsti visu šo nepatīkamo gadījumu. Kas tur nu liels no tādas meduskūkas, un arī sitiens, ko tu dabūji, tagad tev vairs nesāp

—          Liec mani mierā, — Kuncis atrūca, — tu pats esi pie visa vainīgs. Kas tev par daļu gar šo skrandaino veci, kas man to visu nodarīja. Tas ir katrā ziņā nekrietns tēviņš,

—          Nē, nekrietns viņš droši vien nebija. Viņš bija mīļš un laipns, un paraug' tikai, ko viņš man atvadoties iedeva. Re, — un, to teikdams, viņš rādīja Kuncim sudraba gabalu.

—  Kas tad tas ir? — Kuncis iesaucās kārām, spulgām acīm.

—         Kāda rotaļu lietiņa, kas cits! — Pašlaik parādījās mēness un sudraba gabals spīguļoja mēnessgaismā tik vilinoši, ka Kuncis tūliņ nodomāja, ka skaistā lietiņa katrā ziņā viņam jāiegūst. Viņš tālab lūdza Frici, lai atdodot to viņam» viņš tad arī no sava maka došot kaut ko Fricim.

—         Nē, tev nekas nav jādod, — Fricis atbildēja, — es tev viņu labprāt dāvinu. — Un tā naudas gabals nonāca KunČa īpašumā.

Drīz pēc tam izplatījās ciemā valodas, ka Kunča tēvs laikam esot kaut kur naudu uzracis. Jo, kur vien viņš parādījās, tur ripoja spoži dālderi, viņš iepirka vienu, tīrumu pēc otra, cēla sev tādu māju, kādas visā apgabalā otras vairs nebija, un drīz viņu slavēja par bagātāko vīru vai desmit jūdžu attālumā visapkārt.

Vecais iegādāja arī visdārgākos zirgus un skaistākos apģērbus, un Kuncis staigāja ģērbies kā muižnieka dēls.

Tā nu bija pagājuši daudzi gadi.

Kuncis un Fricis bija jau sen pieauguši, un kamēr pirmais bija ievērojamais lielgruntnieks, otrs sitās cauri kā algādzis.

Bet bagātība vien vēl nedara laimīgu, to varēja redzēt ari no agrākajiem rotaļu biedriem. Jo kamēr Kuncim bija pastāvīgi saīgusi seja un it nekas nedarīja viņam prieku, Friča seja smaidīja vien kā pati saulīte, viņa acīs staroja dzīvesprieks, un, kaut gan viņam bija grūti jāraujas uztura dēļ, viņš taču domāja, ka pasaulē nav otra tik laimīga kā viņš.

Kuncis daudzreiz noskatījās skaudīgām acīm, kad viņa vecais rotaļu biedrs, jautri jokodams, gāja arklam pakaļ. Kuncis vispārīgi dusmojās un uztraucās par katru nieku un dzīvoja pastāvīgā nemie­rā un bailēs, pats īsti nenojēgdams, kālab. Tā viņš atsvešinājās no cilvēkiem un kļuva arvien īgnāks. Neviens negribēja labprāt ar viņu saieties un pat gājēji nevarēja izturēt pie bagātā gruntnieka, lai gan tas maksāja trīsreiz lielāku algu kā citi.

Reiz naktī, Fricim guļot, kāds klauvēja pie loga. Uz jautājumu, kas vajadzīgs, viņam atbildēja, ka lielgruntnieks Kuncis grūti saslimis. Viņš jūtot nāves stundu tuvojamies un ļoti lūdzot, lai Fricis pie viņa aizejot, jo viņam kaut kas nopietns sakāms.

Fricis steidzās tūliņ pie sava jaunības drauga, kurš, grūti elpodams, gulēja savā mīkstajā gultā. Nācēju ieraudzījis, slimnieks stiepa tam rokas pretim un teica vājā balsī: — Paldies, ka tu man paklausīji. Sēdies še man blakus un klausies. Fricis paklausīja un nosēdās slimniekam līdzās.

Slimnieks cieši satvēra viņa roku un sacīja: — Mani nospiež grūts pārkāpums, un es nevaru mierīgi mirt, kamēr neesmu atzinies un tu man neesi piedevis. Vai tu atceries vēl to dienu mūsu jaunības gados, kad vecais ratiņu stūmējs gāja cauri mūsu ciemam, tu vilki ratiņus un viņš tev iedeva sudraba gabblu, kuru es tev izmānīju.

— Kā nu to neatcerēšos.— Tad klausies. Kad man naudas gabals bija rokā, es viņu aiznesu tēvam un teicu, ka esmu to uz ielas pacēlis. Kad mēs otru dienu dālderi atkal apskatījām, mēs ļoti brīnījāmies, ka viņam blakus gulēja otrs dālderis, un, kad vien mēs pēč tam skatījāmies, allaž bija jauns dālderis pirmajam blakus. Mans tēvs teica, ka tas esot vaislas dālderis, un noteica man, ka par to nevienam pašam cilvēkam lai nesakot ne pušplēsta vārda. Tad nu sāka krāties nauda mūsu mājā, un viņas pieradās , tik daudz, ka mums sāka mesties bailes no mūsu bagātības. Bet šādu dālderi nevar neviens dāvināt, kam cilvēka miesa un asinis, un tādi pieder tikai varenajam Kalnugaram. Bet visa mana nauda un manta man nav atnesusi nekādu svētību. Es nebaudīju no viņas nekādu prieku un labklājību, un sirdsmieru es pavisam nepazinu. Ar visām manām bagātībām man klājās gluži tāpat kā toreiz ar meduskūku. Man viņa bija rokā un es nevarēju viņu baudīt. Un tā tas bija visu mūžu.

Dziļi satriekts, Fricis klausījās drauga stāstā un mēģināja viņu, cik prazdams, mierināt. — Tu nezini, cik ļoti apziņa mani ir mocījusi par to pārkāpumu, ko pret tevi esmu izdarījis, — mir­stošais atkal sāka runāt.—Pārliecībā, ka atdāvini kaut ko mazvērtīgu, tu aizdevi projām neaprēķināmas bagātības. Mana tēva un mans pienākums nu būtu bijis atdot tev dālderi atpakaļ pēc tam, kad bijām dabūjuši zināt viņa noslēpumaino spēku, bet skopums un mantkārība mūs nelaida vaļā, un tā mēs kļuvām par zagļiem un krāpniekiem cilvēku un Dieva priekšā. Bet tagad es vēl gribu par labu griezt visu, ko esmu noziedzies, cik nu es vairs to spēju. Viss, kas man pieder, lai pēc manas nāves paliek par tavu īpašumu.

Viņš nespēja vairāk runāt. Bezspēcīgi viņš iegrima savos spilvenos.

Pēc kāda laiciņa, mazliet atžirdzis, viņš lūdza, lai tiesas kungi atnākot pie viņa, ka viņš varētu tiem savu pēdējo vēlēšanos paziņot un iecelt Frici par savu mantinieku. Tā arī notika. Un nākošā dienā Kuncis nomira Friča rokās.

Kad viņš bija apglabāts un- Fricis pieņēmis viņam novēleto īpašumu, viņš atrada nelaiķa Kunča rakstāmgalda atvilknītē, kur glabājās visa nauda, rūpīgi noglabātu, vaislas dālderi. Fricis to klusēdams aplūkoja, un viņu gandrīz pārņēma šausmas.

Tu neesi nekādu svētību nesis," viņš sevī noteica, "un turpmāk tev nebūs vairs nelaimi nest." To sacīdams, viņš izgāja laukā no ciema, uzkāpa visaugstākā kalna virsptnē un aizsvieda ar lielu līkumu vaislas dālderi projām.

Ar saviem vecākiem, kas bija jau nosirmojuši, un ar savu jauno sievu viņš aizgāja dzīvot skaistajā zemnieku mājā, un valdīja savu mantojumu apdomīgi un saprātīgi. Neviens nabadziņš neaizgāja no viņa sētas bez iepriecinājuma, saviem gājējiem viņš bija laipns kungs, un visi bāreņi un atraitnes visā kalnu apgabalā slavēja viņu kā lielāko labdari.

Un, vakaros no lauka mājup nākot jeb no meža pārnākot, viņam daudzkārt tā vien likās, it kā aiz mājas stūra, vai kāda koka kustētos vecā ratiņstūmēja stāvs; tas viņam māja ar galvu kā toreiz, kad viņš tam atdeva pēdējās naudas ripiņas'atspirdzinošam malkam, — un viņam katrreiz draudzīgi uzsmaidīja.

PARĀDZĪME

Heihenbergas novadā kādreiz dzīvoja zem­nieks, vārdā Kilijans. Viņš gan bija uzcītīgs un krietns cilvēks, bet viņam tomēr dzīvē negribēja īsti laime smaidīt. Kāds ļauns kaimiņš noveda viņu ar meliem un viltu, un ilgu, garu tiesāšanos pēdējā nabadzībā, un kādā dienā, kad zemniekam atņēma arī beidzamo govi, viss viņa īpašums bija vairs tikai izdēdējusi' sieva un seši bērni bāliem vaigiem, izsalkušām acīm un mutēm.

Sieva raudāja par savu nelaimi, ka vai sirdij vajadzēja lūzt. Kilijanam, protams, tas ļoti ķērās pie sirds, ' bet viņš mierinājās, kā nu varēdams: — Pacieties nu vēl, Līze, man vēl ir pāris stipru roku, un debesīs vēl mīt Dievs. Kad mums tikai kāds iesākumiņš būtu, kaut vai simts dālderu, man netrūktu uzņēmības mūs visus celt uz kājām, iepērkot mazu mājiņu labi tālu no ļaunā kaimiņa. Aiz kalniem tev dzīvo bagāti brālēni, kuriem mājā guļ maisiem naudas. Es gribu aiziet pie viņiem, izstāstīt mūsu bēdas un viņus lūgt aizdot mums pret procentiem tik daudz, cik mums nepieciešami vajadzīgs.

—Ai, mīļais vīriņ,—sieva atbildēja, — es šaubos, vai tev izdosies; mani brālēni nav nekad par mani rūpējušies, un nabaga radiniekus jau tā kā tā neviens nepazīst un negrib pazīt.

-— Bet es tomēr iešu, — Kilijans uzņēmīgi atbildēja, — es it kā sajūtu, ka mans gājiens nebūs veltīgs un ka es atradīšu palīdzību.

Tanu viņš devās ceļā un pēc divām dienām nonāca tai vietā, kur dzīvoja bagātie brālēni. Deviņi vilki! No viņu staļļiem, šķūņiem un ēkām jau no tālienes varēja redzēt, ka šiem ļaudīm pāris riekšavas dālderu bijušas nebijušas.

Tas Kilijanam iedvesa jaunas cerības, viņš gāja pie pirmā radinie­ka iekšā un pieklājīgos vārdos iz­teica savu vajadzību. Bet tikko Kilijans ar savu stāstu bija ticis tik tālu, zemnieks kļuva rupjš un bez­kaunīgs, un kliedza: Laukā, man

nav ne graša, ko dot badmirām un sliņķiem! — Pie otra radinieka neveicās labāki. —- Rauj tevi kociņš, tas kliedza, un trešais pat teica, ka viņš uzrīdīšot Kilijanam suņus, ja tas tūliņ nevākšoties laukā no mājas.

Neviens no viņiem pat tik daudz neapžēlojās, — piedāvāt nokusušajam radiniekam naktsmāju vai pasniegt riecienu maizes.

Gluži nošļucis, Kilijans griezās atpakaļ uz māju. Ko nu? Kur rast palīdžībii, kā gādāt maizi sievai un j bērniem? Sirds viņam kļuva grūta, un viņam likās, ka Dievs un visa pasaule viņu atstājuši. Pamazām uznāca nakts, un tā kā viņam citur nebija naktsmājas, tad vajadzēja pārgulēt kādā šķūnī. Lai gan ļoti nokusis, viņš tomēr nevarēja iemigt. Rūpes par savējiem viņam nedeva nTiera un visādas domas šaudījās pa galvu.

Piepeši viņam ienāca prātā, ko ļaudis runāja par kalnu valdnieku. Ka viņš bieži vien mokot un spīdzinot cilvēkus, bet ka viņš dažam labam esot arī palīdzējis.

Viņš gan zināja, ka Kalnugaru nedrīkst saukt viņa palamā, un, ja to tomēr darīja, tad varēja sagaidīt belzienus un duņķus. "Bet," Kilijans prātoja, "kas priekš manis ir pāris zilumu ādā, ja tikai es kalnu valdnieku varētu dabūt redzēt, ar viņu parunāties un viņam izsūdzēt savas bēdas."

Tālab viņš jau laikus izlīda no savas paslēptuves, pielika rokas pie lūpām un sauca pilnā balsī: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"

Tajā pašā acumirklī jau arī stāvēja viņa priekšā milzīga auguma vīrietis, ugunssarkanu bārdu un zvērošām acīm; tas atgādināja ogļdeģi un vicināja labā rokā milzīgu ogļu maisāmo kruķi, it kā viņš ar to gribētu nosist bezkaunīgo zobotāju.

Kilijans raudzījās bezbailīgi parādībai sejā. — Atvainojat, cienījamais Rāceņskaita kungs, — viņš pazemīgi runāja, — ja es jūs varbūt godinu neīstiem vārdiem, bet es cita vārda nezināju, paklaus&ies, ko es jums teikšu. Pēc tam jūs ar mani varat darīt, kas jums patīk!

Kalnugars tūliņ redzēja no balss, kādā runāja viņa priekšā stāvošais zemnieks, un no viņa bēdu sagrauztā, grumbainā vaiga, ka viņam nebija darīšana ar cilvēku, kas grib viņu tīšām kaitināt jeb izzobot, bet ka tam kaut kas ļoti spieda sirdi, un tas ar uzticību griezās pie viņa pēc palīdzības.

Kalnugara dusmas tūliņ pārgāja, un īistenībā tā bija tikai izlikšanās un nebija nopietni domāts, kad viņš tomēr Kilijanam vēlreiz uzkliedza, vai tad šis nezinot, ka p^to pārdrošību, saukt viņu tādā vārdā, Kilijans esot beigts un pagalam.

— Kungs, — Kilijans atbildēja, — ne aiz pārgalvības es to darīju, bet grūtu bēdu spiests. Ne aiz paša vainas esmu nonācis postā. Tālab gribēju jūs lūgt aizdot man simts dālderu pret parastajiem likumīgiem procentiem. Pēc trīs gadiem, tik tiešām, kā es gribū būt godīgs cilvēks, es jums visu atdošu.

Gars savilka pieri grumbās. — Nelga, — viņš sacīja, — ko tu par mani domā. Es neesmu nekāds augļotājs, kas pret procentiem aizdod naudu. Ej pie saviem cilvēku brāļiem un aizņemies no tiem, cik tev vajaga. Bet mani laid mierā.

Dziļi nopūzdamies, Kilijans nu izstāstīja, ka viņš pie cilvēkiem palīdzības neesot atradis. Un, ko viņš teica, tas skanēja tik sirsnīgi un godīgi, ka nostāsts Kalnugaru aizkustināja un tas kļuva pielaidīgāks. Pie tam Kalnugaram patika, ka zemnieks ne vien no viņa nebaidījās, bet gan sajuta paļāvību.

Kilijanam runājot, Kalnugara seja kļuva arvien draudzīgāka, un, kad tas bija pabeidzis stāstīt, viņš pavēlēja, lai Kilijans tam seko.

Pēc tam viņš to veda cauri mežiem uz kādu nomaļu ieleju, kur klinšu sienas pacēlās stāvu gaisā. Pēdfei viņi pienāca pie kādas alas, kurā valdīja melna nakts un no kuras bija dzirdams ērmīgs troksnis. "Še iekšā!" gars sauca nelaipnā balsī.

Kilijanu līdz pat sirds dziļumiem pārņēma bailes, un viņš manīja, ka mati viņam ceļas stāvus. Kalnugars jau dažu labu piekrāpis, tā viņam ienāca prātā, kas gan tevi še sagaida. Bet viņš gāja tomēr droši tālāk. Šausmīgi še nu gan bija. Bija dzirdama briesmīga šņākšana, it kā lieli ūdensblāķi kristu bezdibenī, un, jo dziļāki viņi soļoja kalna iekšienē, jo šaurākas palika klinšu sienas.

Kilijans atviegloti uzelpoja, pamanīdams tālumā mazu, zilu liesmiņu kustamies, un beigās kalna velves kļuva platākas un izveidojās par plašu klinšu zāli augstiem griestiem, no kuriem karājās lejup

dzelzs lāpturis neskaitāmiem zariem. Taisni zem lāptura stāvēja lielisks vārāmais katls, līdz malām pilns cietiem, spožiem dālderiem.

Tur tik bija, ko redzēt! Kilijanam no pārsteiguma vai sirds apstājās pukstēt.

—  Ņem, cik tev vajaga, — viņš dzirdēja Kalnugara balsi. — Daudz jeb maz, tas man vienalga, tikai izraksti man parādzīmi, tik tu nu māki rakstīt.

Tagad Kilijans noskaitīja sev taisni simts dālderu, neviena vairāk un neviena mazāk, un iebāza savu daļu kabatā. Kalnugars, likfis, nemaz neievēroja, cik viņš paņem, bet, sānis nogriezies, tas izņēma no kāda klints iedobuma rakstāmlietas.

—   Tā, tagad uzraksti parādzīmi.

Zemnieks paklausīja, un, cik jau nu labi spēdams, uzrakstīja un sniedza parādāmi savam labdarim, kurš rakstu tūliņ ieslēdza lielā kastē.

— Tagad ej, — Kalnugars pēc tam teica, — izlieto savu naudu saprātīgi, bet nepiemirsti, ka tu esi mans parādnieks. Un ievēro labi, kur ir ieeja ielejā un šo klinšu aiza. Pēc trim gadiem tu man visu atmaksā ar prc5centu procentiem. Un to labi ievēro, ka es esmu ļoti stingrs aizdevējs, un, ja tu neturēsi vārdu, tad es savu naudu piedzīšu ar bardzību un pat ar varu.

Kilijans svēti nosolījās izpildīt savus pienākumus, izteica augstsirdīgajam devējam vēlreiz savu sirsnīgāko pateicību par sniegto palīdzību un gāja tad projām. Un, pirms viņš spēja labi apskatīties, jau viņš atradās uz klaja lauka.

Kilijanam visā viņa mūžā vēl nebija tik viegli un patīkami ap sirdi bijis kā tagad. Nu atkal viss būs labi! Un kā viņš tagad strādās un izlietos naudu lietderīgi, lai tikai spētu kārtīgi izpildīt savu solījumu.

Metās jau vakars, kad viņš.nonāca savā būdiņā. Visi seši bērni skrēja viņam pretim un sauca: — Vai tu mums maizi pārnesi, tētīt? Kālab tu liki mums tik ilgi badu ciest?

Bet viņa sieva neteica nekā. Viņa sniedza tam, klusu ciezdama, roku un uzskatīja to it kā baigi jautādama.

Kilijans sirsnīgi apsveicināja sievu un Sacīja: — Māmiņ, iekurini uguni ūn lej ūdeni katlā. Viss ir labi izdevies, un Briežkalnā es nopirku putraimus, zirņus un taukus. Tagad izvāri biezputru un ēdīsim priecīgi azaidu!

Drīz vien azaids bija gatavs, — cik ļoti tas šodien vecākiem un bērniem garšoja!

Visi nu gribēja dabūt kaut ko vairāk dzirdēt, kā Kilijanam pie brālēniem klājies.

—         Ai, tie ir labi ļaudis, — viņš pasmiedamies atbildēja. Viņi man nepārmeta, ka esmu nabags, bet deva, cik katrs spēja!

—  Redzi nu, — sieva teica, — es jau to zināju, citādi ari nemaz nevarēja būt, es taču pazīstu savu labo radu sirdi!

Kilijans sargājās stāstīt sievai patiesību, jo viņš zināja, ka parasti sievietēm noslēpumus uzticēt nevar.

—Jā, jā, — viņš teica, — tie man deva ne vien naudu, bet piedevām vēl labus padomus.

—  Kādus tad? — sieva ziņkārīgi vaicāja.

—  Ka katrs esot savas laimes kalējs un ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta, un ka katrs guļot tā, kādu viņš sev taisījis guļasvietu. Un to mēs ari tad ievērosim un neturēsim rokas klēpī. Jo pēc trim gadiem mums aizdevums līdz ar procentu procentiem jāsamaksā, un tikai tad mēs varēsim pilnīgi, brīvi uzelpot.

Kilijans tūliņ nopirka tīrumu un pļavu, sāka rakt un stādīt, un, likās, ka neizprotama svētība gulstas uz visu to, kam vien viņš pieliek roku. Viņa tīrums nesa parasti visvairāk augļu, viņa lopi bija tukli un apaļi, un drīz vien viņš varēja piepirkt vēl otru tīrumu klāt, tad atkal otru pļavij jeb meža gabalu, un nepagāja ilgs laiks, kad viņu jau visā ciemā un apkārtnē pazina kā turīgu cilvēku.

Trešā gada sākumā viņš jau varēja nomāt lielu zemnieka māju, īsi sakot, bija tā, it kā laime viņu pati meklētu.

Kad pienāca maksāšanas termiņš, Kilijans jau bija tik daudz nopelnījis, ka bez kādām grūtībām varēja savu parādu atlīdzināt. Viņš iebāza naudu makā, maksāšanas dienas rītā modināja sievu un bērnus, lika tiem apģērbties labākās svētdienas drēbēs, pats uzvilka smalkas vadmalas svētdienas svārkus un pavēlēja kalpam iejūgt zirgus ratos.

Sieva brīnīdamās vaicāja, kādēļ tad nu tā jāgatavojoties.

— Nu, mēs pārbrauksim tikai pār kalniem apmeklēt tavus bagātos brālēnus un samaksāt parādu savam aizdevējam, jo šodien ir maksāšanas diena.

Sieva un bērni taisījās jokodami un priecīgu sirdi braukt tēvam līdzi, un domāja, cik ļoti brīnīšoties brālēni, ieraudzīdami skaisto pajūgu, skaisti sarkanās meiteņu kleitiņas un puisēnu samta vestes ar sudraba pogām. Un kur nu vēl sievas mežģīņu cepure un dukātu virkne, kuru viņa valkāja ap kaklu!

Pēdīgi viņi uzbrauca uz stāva ceļa starp klinšu sienām. Kilijans lika še puišam apturēt zirgus un gaidīt, kamēr viņš ar savējiem atnākšot atpakaļ. Jo viņiem vēl jāejot tālāk pa šauru kājceliņu un jānokārtojot dažas darīšartas.Tp sacīdams, viņš ieveda savējos mežā un gāja arvien tālāk. Sieva un bērni jau manīja, ka še ļoti grūta iešana un nepatīkama kāpelēšanat bet viņi baidījās tēvam prasīt, uz kurieni viņš tos» vedīšot.

Pēdīgi, kad viņi jau kādu stundu bija gājuši, Kilijans apstājās un teica sievai un bērniem: — Jūs noticējāt, ka es jūs vedīšu pie brālēniem, bet tas nu tā nav. Ar tiem mān nav nekāda darīšana. Jo, kad es griezos pie viņiem trūkuma brīdī, tad tiem priekš manis nebija vairāk nekā'kā izvairīšanās un tukšas izrunas, un pie tām es vēl dabūju dzirdēt apsmieklu un nejaukus vārdus. Tie ir nožēlojami patmīļi un skopuļi, un tiem nav nekādas tikumiskas vērtības. Bet še, lūk, dzīvo tas bagātais brālēns, kur§ aizdeva man naudu un kuram mums jāpateicas par mūsu turību. Viņš man noteica šodien ierasties un atdot viņam to, kas viņam pienākas. Un lai jūs zinātu, kam mums jāpateicas par mūsu laimi, es jums teikšu viņa vārdu — tas ir "Rāceņskaitis", šo kalnu kungs. ' Septiņu balsu baiļu kliedziens atbildēja Kilijana vārdiem,

Sieva un bērni domāja, ka, tēvam izrunājot šo vārdu, Kalnugars tūKņ metīsies tam virsū un viņu tajā pašā acumirklī nobeigs. Bet Kilijans, nevērodams ne sievas, ne bērnu asaras, ne vaimanas, gāja droši biezajos krūmos un tieši uz viņam labi pazīstamo klints aizu. Viss še bija vēl tāpat kā priekš trim gadiem, tikai ieeja klints alā nekur nebija atrodama. Kilijans visādi izmēģinājās ietikt kalna iekšpusē, bet tas viņam neizdevās. Tad beigās viņš iesāka pilnā kaklā saukt: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti, parādies, es esmu atnācis samaksāt savu parādu!"

Viņš domāja: "Mans pienākums man jāpilda, lai tad arī gars dod man kādus belzienus par to, ka man viņš jāsauc viņa palamā.

Tomēr Kalnugars nerādījās. Beigās Kilijans atnāca pie savējiem.

—          Paldies Dievam, — sieva iesaucās, — ka tu atnāci dzīvs un vesels.— Jā, dzīvs un vesels es nu gan esmu, bet tomēr es nevaru iet no šejienes projām, pirms neesmu izpircis savas parādzīmes, — un atkal viņš sauca tā, ka viss mežs skanēja: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"

Sieva mēģināja viņu apklusināt, bet viņš neklausījās nekādas ierunas.

—   Ai, tēt — vismazākais dēlēns piepeši izsaucās, — tur stāv melnais vīrs!

—   Kur?

—Tur aiz koka.

Visi bērni bija saspiedušies pulciņā un'brēca aiz bailēm.

Tēvs piegāja pie koka, bet Kalnugara nekur nemanīja, un kaut arī viņš to vēl pāris desmit reizes sauca, tas neparādījās.

Nu Kilijanam cits nekas vairs neatlika, kā, lietu nenokārtojušam, gribot negribot griezties atpakaļ uz māju. Viņš"bija ļoti sapīcis un domāja pastāvīgi tikai par to, kā visu šo lietu pieklājīgā veidā izbeigt.

Kad gājēji bija sasnieguši lielceļu, piepeši sacēlās viesulis un svieda gaisā veselus putekļu mākoņus, un šais putekļos pazibēja kaut kas balts. Acīmredzot tā bija papīra lapa, un Kilijana visma­zākais dēlēns metās tūliņ lapai pakaļ, gribēdams to saķert. Bet, kad mazās rociņas lapu gandrīz jau bija sasniegušas, nerātnais vējš nesa viņu atkal tālāk.

Tā tas turpinājās labu laiku, bet puisēnam taču beigās izdevās lapu notvert, un, gavilēdams par savu uzvaru, viņš to aiznesa tēvam.

Tēvam bija lieli brīnumi, kad

viņš lapu paņēma rokā. Tā taču bija viņa parādzīme. Turklāt tā bija pārplēsta pušu, un apakšā, labajā stūrī stāvēja rakstīts lieliem, skaidriem burtiem: "Ar pateicību saņemts.

Kam nu vēl bija lielāki prieki kā Kilijanam un viņa dzimtai! Viņi jūsmīgi slavēja Kalnugara augstsirdību, un, dvēseles dziļumos iepriecināti, viņi atnāca pie sava pajūga.

Sieva lūdza Kilijanu aizbraukt pie tā paša gadījuma savā tagadējā pārticībā pie viņas skopajiem brālēniem. Dabūjusi zināt visu patiesību, viņa bija ļoti sarūgtināta un gribēja tos apkaunot.

Pret vakaru viņi nonāca ciemā, kur dzīvoja brālēni, un apstājās tai pagalmā, no kura Kilijans pirms trim gadiem ar kaunu un apsmieklu bija iztriekts laukā. Viņš sparīgi

. pieklaudzināja un vaicāja, kur saimnieks. v .. __________________________

No istabas iznāca nepazīstams cilvēks, kas sievai nebija rada, un pastāstīja, ka agrākie bagātie saimnieki visi no savām saimniecībām izputējuši, krituši trūkumā un apmiruši. Visus šos trīs pēdējos gadus viņi tīri mīklainā kārtā nīkuši un gājuši uz leju.

Kilijans un viņa sieva saskatījās. __

Viņiem nebija grūti izprast, kā pirksts te darbojies. Nākošā dienā

viņi brauca atpakaļ uz dzimteni un dzīvoja tur pārticībā un mierā, ka­mēr nenomira.

STĀSTS PAR KRIETNO ZUZĪTI

Pēc ogļdeģa Stefana slimības, kad viņš vairs tikai ar kruķiem varēja staigāt, viņa mājā klājās bēdīgi. Visur rēgojās trūkums un mājas tēvs bija ļoti nospiests. Viņš.allaž bija gādīgi rūpējies par savu sievu. Bet tagad saimniecība gāja arvien vairāk uz leju, un nebija arī nekādas izredzes, ka apstākļi varētu uzlaboties. Jo tiklab ciema vecajam ganam, kā ari no tuvās pilsētiņas atsauktajam ārstam trūka padoma, kā uzlabot Stefana veselību.

Kad viņš kādreiz sildījās saulītē savas mājiņas priekšā un sēri lūkojās uz mežu, kur viņš agrāk tik rosīgi bija strādājis, tam pienāca klāt sieva Ilze un sacīja:

—   Mīļais, labais vīriņ, nebēdājies nu tik ļoti.

—          Labā sieviņ, — slimnieks atbildēja, — kā tad es varētu priecāties? Mana beidzamā stundiņa taču vairs nav tālu, un, par miršanu domājot, man sirds paliek jo grūta tālab, ka es zinu, es atstāju tevi še kā atraitni bez apgādības.

—          Nesāpini nu, tēt, savu sirdi ar tādām domām, — sieva mīlīgi atbildēja, — kas zina, vai viss vēl negriezīsies par labu un vai palīdzība mums nav tuvāki, kā mēs domājam.

 Ko nu, no kurienes mēs varam gaidīt palīdzību, — slimnieks nopūtās, — man dažbrīd ienāk prātā, kā pat Dievs mūs ir aizmirsis!

—   Negrēko nu, tēt.

—   Negribu grēkot, bet sirds tik grūta, ka nespēju izsacīt.

Abi apklusa un, katrs savām domām mocīdamies, raudzījās vakara krēslā.

Viņiem kādu laiciņu tā sēžot, tie pamanīja jaunu meiteni pa lielceļu šurpu nākam. Nācēja bija īsta skaistule. Uz rokas viņai bija nastiņa un meitene likās krietni nogurusi.

Viņa pienāca abiem sēdētājiem klāt un bailīgi vaicāja, vai tie nevarot pasacīt, kur še ciemā dzīvojot ogļdeģis Stefans.

:— Es pats tas esmu, — viņš atbildēja. , Tad meitene krita tam ap kaklu, nolieca galvu uz viņa pleca un raudāja elsodama. — Tad jūs esat mans mīļais mātes brālis. Saņemat tad manas mīļās māmuliņas, kas bija jūsu māsa, beidzamās labdienas; pagājušo sestdien viņa nomira.

—          Es tevi no sirds sveicinu, — Stefans atbildēja. — Es gan pats dzīvoju nabadzībā un trūkumā, bet, ja tu gribi pie manis palikt, es, cik nu vēl spēdams, gādāšu, ka tu atrodi še jaunu dzimteni.

Māmiņa Ilze arī apsveicināja jauno radinieci laipniem vārdiem un vaicāja, kā viņu saucot.

—           Zuzīte, — meitene atbildēja, — un simtu, simtu paldies, ka jūs solāties mani paturēt pie sevis. To jūs gan nekad nenožēlosit, jo es gribu jūs no sirds mīļot un jūs kopt, un aptecēt, cik labi vien mācēdama.

Tagad nu meitene pastāstīja par savas mātes beidzamām dienām, un ka cietsirdīgi cilvēki pēc viņas nāves atņēmuši bārenei visas mantas, un ka viņai neesot vairāk nekā, kā pāris lietiņas, kuras viņa sainītī atnesusi sev līdzi.

Ar Zuzītes atnākšanu maizes rieciens ogļdega būdiņā gan kļuva vēl plānāks kā agrāk, bet tomēr līdz ar viņu bija ieradies nabadzīgajā miteklītī arī prieks un gaisma. Zuzīte pašaizliedzīgi kopa mātes brāli un bija ari lizes mātei mazajā saimniecībā ar laipnību visur pie rokas.

Kādu dienu Zuzīte aizgāja mežā salasīt žagarus, lai ziemā būtu ko dedzināt. Viņai tā strādājot, netālu no viņas atskanēja dziesma, kuru, cik manāms, kāda spēcīga vīrieša balss skandināja svaigajā rītā. Viņa apstājās darbā un raudzījās, kur īsti atrodas dziedātājs. Tad no biezokņa iznāca gara auguma vīrietis, pēc izskata spriežot, — zāļu lasītājs, un. stāstīja, ka viņš tirgojoties ar dziedinošām salvēm un. veselības zālēm. Vai viņai arī tādu nevajadzētu? > ^ -

— Vajadzētu gan, — viņa atbildēja, — bet es neticu, vai jums tur kastē būs kaut kas noderīgs manam nabaga slimajam mātes brālim. Viņš gan ilgāku laiku ir gaudens un vāčguļo^Bet, ja jūs viņam varētu līdzēt, es jums labprāt atdotu to visskaistāko, kas man pieder: Sudraba naudas gabalu, ko man krusttēvs dāvināja.

Vīrietis viņu laipni uzskatīja. — Varbūt es varēšu tev tomēr palīdzēt, neatņemot nemaz tev tava rotas dāldera. Saņem nu tikai savu žagaru saini un ej mājā! Es iešu tev līdz uh apskatīšu slimnieku.

Abi nonāca Stefana mājā. Istabā ieejot, Zuzīte vispirms sakārtoja mātes brāļa guļasvietu un izgāja atkal tūliņ laukā, viņa gribēja atnest pienu un maizi, lai svešo mazliet pacienātu.

Kad viņa bija izgājusi no istabas, zāļu krājējs vaicāja Stefanam, vai tā esot viņa meita.

—        Nē, mana meita viņa nav, bet manas māsas bērns, bārene no Bohēmijas, bet viņa ir paklausīga un laba, un mēs viņu esam iemīlējuši kā savu miesīgu bērnu.

Svešais sāka slimnieku izmeklēt. Apvaicājās, kur viņam sāpot, aptaustīja viņa locekļus, un teica, ka viņam kastē esot kāda zālīte, kurai piemītot sevišķas dziedināšanas spējas. Zuzītei ienākot atpakaļ istabā, svešais viņai pasniedza šo zālīti, pamācīdams noplaucēt to vārošā ūdenī, un ar novārījumu mazgāt tad mātes brāļa, locekļus, tad viņam palikšot labāki.

Zuzīte iekūra tūliņ pavardā uguni, uzvārīja ūdeni, uzlēja to zālītēm un izdarīja visu tā, kā svešais bija mācījis.

/ Kad Zuzīte un Stefans nu apvaicājās, cik viņiem laipnajam palīgam jāmaksā par padomu un palīdzību, tas-smaidīdams atraidīja jelkādu maksas piedāvājumu. To- mēr viņš vēl negāja projām, bet palika pie galda sēžot un noraudzījās ar labpatiku, kā Zuzīte istabiņā veikli saimniekoja, spodrināja podus, slaucīja putekļus, un, kad tas bija padarīts, sāka tīrīt rācejjus.

Pēc kāda laiciņa Ilzes māte, kas arī bija ienākusi istabā, vaiGājāļ Zuzīte arī protot vērpt.

—  Ai nē, diemžēl, to es nepro-

tu.

—        Labi, tad es to tev ierādīšu, — sieva atbildēja, atnesa ratiņu un ierādīja meitenei, kā jāvērpj.

Svešais uzmanīgi novēroja sie­

vietes darbā. Tad viņš sacīja: — Jums vēl ir vecu laiku ratiņš. Ar to vis daudz linu nevar savērpt, esmu izdomājis jaunu ratiņu, ar kuru daudz labāk veicas. Es jums pēcpusdienā viņu atnesīšu. Man apgabalā vēl šis tas darāms, bet pret vakaru ēs atkal atnākšu un atnesīšu jums, ko apsolīju.

Tad viņš atvadījās un aizgāja.

Saule jau rietēja, kad svešais atnāca otrreiz. Padusē viņam bija balta koka vērpjamais ratiņš, un vainags ratiņu rotāja smalku linu kodeļa, apsieta ar zilu lentu. \ To ieraugot, Ilzes māte acis vien iepleta, jo tādu ratiņu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

Svešais uzstādīja ratiņu, pieaicināja Zuzīti un parādīja viņai, kas jādara. Ai, cik jautri griezās ratiņš un cik ātri pildījās spole ar diegu.

Ilze nevarēja vien nobrīnīties un atzina, ka ar tādu ratiņu vērpt ir tikai rotaļa, un darbs tikai prieks.

Zuzīte ātri saprata, kā jāstrādā.

— Es dāvinu»tev šo ratiņu, — svešais sacīja. — Vērp uzcītīgi,

darbs tev nesīs svētību. Par diegu pircēju es rūpēšos. Es pazīstu kādu diegu tirgotāju, kas maksā par labu vērpumu visaugstākās cenas. To es atsūtīšu. Tagad nu atkarājas tikai no tevis, vai jums mājā būs sausa maize vien, vai kas vairāk.Pārsteigtās meitenes pateicību svešais laipni,'bet noteikti atraidīja. Tad viņš atvadījās, aizsoļoja uz meža pusi un drīz nozuda.

Nu Zuzīte sēdēja pie sava skaistā ratiņa no agra rīta līdz vēlam vakaram, vērpa un vērpa, un bija' brīnums, cik daudz sakrājās diegu, un vēl brīnišķīgāki bija, ka kodeļas lini nemaz nebeidzās. Katru svētdienas rītu ieradās diegu tirgotājs un nopirka visu nedēļas vērpumu.

Pēc īsa laiciņa arī slimniekam palika labāki. Sāpes izzuda, locekļi kļuva atkal lokani, un jau pēc pāris nedēļām viņš varēja celties no gultas..

Lai būtu darbs, viņš no koka sāka izgriezt ratiņu pēc parauga, ko svešais bija Zufcītei dāvinājis. Tas gan neizdevās tik košs kā svešinieka dāvinātais, bet tomēr bija ļoti glīts un izrādījās arī, ka viņš ļoti labi lietojams.

Nu vairs nebija trūkums mājā, un galdā parādījās pat gaļa vairāk kā vienreiz nedēļā, un dažbrīd bija azaidā pat pienā vārīts rīss ar cukuru un kanēli.

Varēja pat jau sākt domāt par to, vai nenopirkt Zuzītei, kura līdz šim bija gulējusi zemē uz salmu maisiņa, kādu gultiņu.

Tālab Ilzes māte devās kādu dienu uz pilsētu nopirkt gultu. Bet, apvaicājoties tirgotavā par gultas cenu, viņa vai sastinga bailēs, kad tirgotājs viņai to pateica.

Tik daudz naudas viņai makā nebija, un viņ^ tālab sacīja tirgotājam, ka viņai šis pirkums, vēl jāpārdomājot un viņa atnākšot vēlāk.

Piepeši kāds viņu uzrunāja: — Labdien, labdien, Ilzes māt! Jūs gan gribat Zuzītei kaut ko nopirkt? Uzskatīdama ciešāki viņai priekšā stāvošo vīrieti, Ilze priecīgi pārsteigta pazina viņā zāļu lasītāju, kas tās audžumeitai bijā atnesis skaisto ratiņu.

Priecīgi viņa saķēra zāļu lasītāja roku un pateicības pilnu sirdi stāstīja viņam, cik labi viņiem tagad mājā klājoties, un ka viņiem piegriezušies laime un;svētība.

Vīrietis klausījās viņas stāstā, daudzkārt palocīdams piekrītoši galvu. Lai viņā aiznesot Stefanam un Zuzītei daudz mīļu labdienu; gan viņš pats būtu kādreiz pie viņiem aizgājis, bet .arvien neiznākot laika. Bet par piemiņu, ka šodien sastapušies, Ilzes kundze lai ņemot šo nieciņu. .Un pie tam svešais ielika viņai kaut ko rokā.

Pirms Ilze'atjēdzās svešajam pateikties, tas jau bija pazudis. Gribēdama nu pārliecināties, ko viņš tai iedevis, viņa, priecīgi pārsteigta, redzēja, ka tur bijā taisni tik daudz naudas, cik tirgotājs prasīja par gultu. .

Nu viņa gultu nopirka un priecīgu sirdi nesa to uz mājvietu pie tirgus laukuma. Par laimi viņa še satika jauno zemnieka puisi Krišjāni, kas arī bija no viņas ciema un kas labprāt apsolījās uzlikt gultu uz saviem ratiem un nogādāt to viņu mājiņā. Drīz pēc tam pajūgs ripoja mājup.

Pajūgam piebraucot, Zuzīte sēdēja durvju priekšā un vērpa. Kad jaunais zemnieks viņu ieraudzīja, viņš bija ļoti pārsteigts par meitenes piemīlību un viņš nodomāja pie sevis: "Ja man būtu mājā tik skaista, jauna sieva un pie tam tik uzcītīga, tad gan būtu* skaisti?"

Bet viņš nevarēja ilgāk kavēties un ar Zuzīti sarunāties, jo saimniecība mājā gaidīja rīkotāju. Tomēr visu nedēļu glītā meitene viņam.neizgāja no prāta. Tā pienāca svētdiena.

Kad Stefans, Ilze un Zuzīte tikko bija pabeigoši pusdienas maltīti, kāds klaudzināja pie durvīm, un, mājiniekiem atsaucoties "lūdzu", istabā ienāca Krišjānis.

Viņa spožās acis gan it kā raudzījās pa istabu apkārt, bet patiesībā viņas redzēja allaž Zuzīti. Un nebija pagājusi ne stunda, kamēr Krišjānis bija pārkāpis Stefana slieksni, kad jaunais puisis jau vaicāja Zuzītei, vai tā gribot Viņa sieva būt.

Patiesi iepriecināta un juzdamās ļoti pagodināta, ka tik brašs un turīgs saimnieks tīko pēc viņas, Zuzīte teica nosarkdama "jā", kad tikai viņš esot ar mieru, ka viņas audžuvecāki nākot viņai līdzi jaunajā dzļvē un varot tur pavadīt bezrūpīgas vecuma dienas.

' Līgavainis tūliņ bija ar to mierā, un tagad ogļdeģa būdiņā valdīja prieka un laimes pārpilnība.

Tagad Zuzīti skumdināja vēl tikai tas, ka viņa nevarēja savam līgavainim nekā atvest līdzi pūrā, pat neviena audekla gabala. Jo viss, ko viņa līdz šim bija nopelnījusi, bija atkal izgājis, uzlabojot saimniecību.

Par to noraizējusies, viņa kādu dienu atkal sēdēja durvju priekšā un mudīgi ducināja savu ratiņu. Te neviļus ēna aptumšoja viņas kājas, un, augšup paskatīdamās, viņa redzēja diegu tirgotāju viņai priekšā stāvam.

Vislabākos novēlējumus, līgavas jaunkundzi — Tas teica, viņai roku sniegdams. — Es vakar dzirdēju pilsētiņā} cik ļoti tevi laimes māmiņa apveltījusi. Lai tev nākošā laulības kārtā allaž klātos labi! Man būtu tikai viens lūgums. Pieņem no manis mazu kāzu dāvaniņu. Es viņu jau noliku priekšna- mā. Un nu sniedz man vēl vienreiz roku un paskaties manī labi sirsnīgi. Jo veco diegu tirgotāju tu šodien redzi pēdējo reizi.

Zuzīte sniedza viņam roku un juta, ka viņš sirsnīgi atbild viņas maigo spiedienu, bet viņa nepa­spēja ne pateikties, ne jel vienu vārdu izrunāt, kad tirgotājs jau bija nozudis.

Ziņkārīga, ko gan viņš tai priekšnamā nolicis par kāzu dienas piemiņu, viņa izgāja no^ istabas. Tur stāvēja sakrauti seši lieli baķi vissmalkākā linu audekla, un virsējam baķim bija piesprausta zīmīte ar uzrakstu: "Uzcītīgajai Zuzītei".

Sirsnīgi priecādamās, viņa pieaicināja arī Stefanu un Ilzi, kuri nevarēja vien nobrīnīties par diegu tirgotāja bagāto kāzu dāvanu.

Ilzes māte aptaustīja atkal un atkal smalko linu drānu, un beidzot noteica, ka laipnais dāvinātājs laikam nemaz nebūšot bijis īsts diegu tirgotājs, un viņai tā vien liekoties, ka tas būšot bijis pats varenais kalnu kungs, kas še līdzi darbojies.

Drīz pienāca kāzu diena. Ciemā ilgi nebija redzēts cēlāks laulājamais pāris kā Zuzīte un glītais Krišjānis ar savām jautrajām, brūnajām acīm un cirtainiem matiem, un ļaudis ar labpatiku noskatījās viņos, kad tie gāja pie altāra.

Mācītājs turēja aizkustinošu runu, kas visām sievietēm ievilināja asaras acīs, un salika tad saderināto rokas kopā, iesvētīdams viņu laulību. Jaunajam pārim no baznīcas iznākot, tiem tuvojās zāļu lasītājs un sarkstošai līgavai, puķu pušķi pasniegdams, sacīja: — Laime un svētība lai tevi allaž pavada. Tu esi dievbijīga un čakla, un tavā sirdī mājo pazemība. Tie ir sievietes visskaistākie tikumi. Kamēr tev būs šie tikumi, šīs puķes nenovītīs un laime tevi neatstās. -

Pēc tam viņš sniedza arī Krišjānim roku sacīdams: — Esi allaž savai sievai mīļš un labs, jo viņa ir tikpat vērtīga kā tu.

Tikko viņš to bija izrunājis, viņa stāvs izzuda gaisā. Klātesošie pārsteigti saskatījās.

— Tas bija Kalnugars, — kāds vecs vīrs 'nospriedaļ — viņš un nekas cits!

- Jā, Kalnugars,čukstēja viens otrs.

Un pāriesi, Kalnugars, vērodams krietnu un nevainīgu cilvēku ciešanas, bija pārvērtis nabadzīgās ogļdega būdiņas postu klusā laimē un gaišg priekā, Kalnugars, kas drīz zāļu lasītāja, drīz diegu tirgotā- ja veidā bija kāpis pār šīs būdiņas

ZELTROCIS

Ratiborā daudz gadus atpakaļ dzīvoja tris Žīdi:

sarkanais Iciks, līkais Mendels un garais Samuels. Viņi tirgojās no rīta līdz vakaram, sarausa ļoti daudz naudas, apkrāpa visus cilvēkus ar mazvērtīgām precēm un kā aizdevēji bija cietsirdīgi un nežēlīgi pret tiem, kas viņiem palika parādā.

Tālab viņus ļoti ienīda ne vien paši ratiborieši, bet arī pie apkārtnes zemniekiem viņiem nebija laba slava un sūrošanās par viņu stiķiem un niķiem nekad neaprima.

Kalnugaram šāda žīdu rīcība jau sen bija apriebusies, jo viņš visu dabūja zināt, kas notika viņa apgabalā, un tālab viņš nolēma dot viņiem vienreiz krietnu mācību.

Kad šie trīs, kas gandrīz arvien visi kopā ar savām paunām siroja apkārt, vienreiz nonāca Milzu kalnos, Kalnugars pieņēma muižtura veidu un nostājās viņiem ceļā.

Muižturis izrādījās lepni ģērbies un bija pielicis pie jostas varenu naudas somu. Kad žīdi viņu ieraudzīja, tiem tūliņ iešāvās prātā doma, vai ar Šo kungu, kas pie tam likās ļoti turīgs, rievarētu taisīt kādu krietnu veikalu.

Tālab vispirms līkais Mendels pielavījās muižturim klāt un vaicāja: — Kas ko pārdot?

—   Nē, ko pārdot nav nekā, bet es gribētu šo to pirkt.

Mendelam tāda valoda ļoti patika, un ne mazāk viņa biedriem. Tie sāka ieteikt viņam savas preces, un ne vien to, — viņi vēla arī tūliņ savas paunas no muguras, taisīja viņas vaļā un izklāstīja viņu saturu muižtura'priekšā.

Tie bija lakati, bikses, naži, dzirkles un vēl simtiem citu lietu, no kurām nevienas nebija tādas, kurai nebūtu kāds aizluzums, plīsums jeb cits kāds grūtāk pamanāms trūkums.

Kalnugars visu apraudzīja, vēroja un pārbaudīja, un tad noprasīja vairākas reizes, vai šis un tas priekšmets esot ari lietderīgs,

—          Smalka lieta, — Mendels tad parasti iebrēcās, — vislabākais no labākā, kas tik vien atrodams visā apkārtnē.

—          Visā zemē jūs nekur nepirksit tik iabu preci, kā pie manis, — Iciks blēja, paceldams pie tam gaisā kreklu, kas bija tik plāns un tik slikti austs, ka caur viņu spīdēja cauri tuvākie koki un krūmi. Un kur nu vēl garais Samuels, tas svēti zvērēja, ka viņam esot tikai pirmā labuma preces, uņ viņš patiesi līdz šim vēl neesot nevienu apkrāpis.

' Muižturis mierīgi noklausījās žīdu apgalvojumos un zvērastos, un neuztraucās ari, kad dzirdēja bezkaunīgi augstās cenas, Jco žīdi par savām precēm noprasīja. Viņš turpretim gan palocīja šad un tad galvu un teica, ka manta viņam esot pa prātam, un viņš paņemšot visu viņu krājumu.

Ai, kā nu žīdi vīpsnāja, smieklus valdīdami, un braucīja bārdas, vēl jo vairāk, kad pircējs tiem visu samaksāja spožos zelta gabalos, kas bija lielāki un smagāki nekā parastā vietējā zelta nauda.

Ļoti apmierināti, žīdi tagad tecēja ar savām tukšajām paunām tālāk, smējās sirsnīgi par lepno muļķi, kuru viņi tik pamatīgi piemānījuši, un vēlējās, kaut jel viņi katru dienu varētu tā tirgoties.

Ne vien savas panckas viņi izgrūduši par pārmērīgi augstām cenām, tā viņi savā starpā apspriedās, bet saņemtie zelta gabali ari esot tik smagi, ka no viņiem varot atgriezt krietnas malas un dukāti nezaudēšot savu vērtību.

—  Ir taču labi, ka vēl pasaulē ir tādi vientiesīgi, — Mendels sprieda, acis mirkšķinādams.

—  Vai tas lai nebūtu labi? — Iciks piebalsoja, — un pie tam tas nelga izturējās tā, it kā viņš kaut ko saprastu, kas laba prece, kas slikta. — Ari garais Samuels dzina to pašu vagu, un atkal un atkal apgalvoja, ka pasaulē tas labi ierīkots, tur blakus viltīgi gudriem žīdiem dzīvojot arī muļķīgi muižturi.

Tā sarunādamies viņi beidzot nonāca kādā vientulīgā kalnu viesnīcā. Se viņi pieprasīja istabu, aizslēdza durvis, izvilka savus naudas makus un izbēra viņu saturu uz galda. Ne tikai tālab, lai pamielotu acis ar spožo zelta gabalu spīdumu un tos no jauna pārskaitītu, bet, lai .tos apgrieztu, kā viņi mēdza rīkoties ar visiem dukātiem, kas nāca viņu pirkstos.

Sarkanais Iciks tad nu izvilka nazi, paasināja to pie zābaka zoles un pārliecinājās vai tas pietiekoši ass.

Jā, nazis bija kļuvis ļoti ass! Ar to varētu pat matu pārgriezt, tātad varēs pataisīt zelta gabalam malu krietni vien mazāku. Bet, kad viņš-piedara nazi pirmajam dukātam, asmens izskrēja naudai pa vidu cauri, pāršķēla to uz pusēm, un viena pūse noripoja no galda zemē.

'Uj, vai! — Iciks izbijies iebļāvās, — kas tā par. liets? Bet^cik ātri viņš arī neliecās lejup, cik rūpīgi arī nemeklēja pa grīdu, atšķeltā dukāta puse nebija vairs atrodama-

Ar otro, trešo un ceturto zelta gabalu, un tā līdz pat beidzamam  — viņam klājās tāpat. Par to viņš ārkārtīgi uzbudinājās, raudāja un kliedza, bet ko tas līdzēja — zaudēto ar to vairs nevarēja dabūt atpakaļ.

—           Dod man to nazi, — līkais Mendels tagad Sacīja uzņēmīgi, — tu esi par daudz neveikls, es parādīšu, kā tas darāms. Viņš paņēma vienu no saviem zelta gabaliem pirkstu galos, bet, kad viņš tam piedūra nazi — gāja tāpat kā Ici- kam, arī viņam aizlēca pusdukāti no rokas projām kā blusas.

—   Kur nu ir mana peļņa, kur

— labais veikals, — viņš kliedza. — Es esmu izputināts cilvēks, kāda nelaime, kāds zaudējums!

Tagad garais Samuels gribēja izmēģināt roku un domāja lietu iesākt gudrāki kā viņa ticības biedri. Viņš nolika sev priekšā uz galda stikla plāksni, izvilka no kabatas vīli un gribēja ar to iet spožajiem, dzeltenajiem skritullšiem uz ādas.

Bet arī viņam neklājās labāki kā viņa abiem draugiem. Tikko viņš naudas malai pielika vīli, kad vīle ieskrēja naudā daudz dziļāk, nekā viņš bija nodomājis, un tas notika ne vien pie pirmā zelta gabala, — visi dukāti, kurus viņš gribēja paārstēt, dabūja tādas pat rētas. Tie nu bija tik nejēdzīgi apstrādāti, ka neviens viņus vairs neņemtu pretim.

Pārskaities viņš saviebās un norūca savā garajā bārdā ļaunu lāstu.

Tomēr mazs apmierinājums Samuelam palika. Novīlētās zelta drumsliņas, kas rūpīgi bija sakrātas uz stikla plāksnes, — tās vēl varēja izmantot, un tātad viņš varēja justies laimīgāks nekā sarkanais Iciks un līkais Mendels.

t Samuels slaucīja uzmanīgi zelta putekļus kopā, bet, ak vai!—pu­tekļi pielipa viņam pie pirkstiem un rokām, un nebija vairs nost dabūjami ne ar kādu rīvēšanu, ne slaucīšanu.

Tātad viņš nu arī bija tāpat piejokots kā abi viņa biedri, un, ar Kalnugaru tirgodamies, viņi bija daudz vairāk zaudējuši, nekā pelnī­juši. Tiem sāka aust tumša nojauta, ka blēdība sev allaž rīkstes griež, un ka ir kāda noslēpumaina vara, kas atmaksā katru netaisnību. Ari bagātais muižturis viņiem vairs nelikās tīri ikdienišķs, un katrā ziņā jau ne muļķīgs.

Kad Ratibofā cilvēki ieraudzīja garā Samuela. apzeltītās rokas, tie sāka pilnā kaklā smieties, un no tā laika dēvēja viņu par Zeltpirksti jeb Zeltroci.

STĀSTS PAR SKOPO MAIZNIEKU

Bagātu maiznieku ir daudz, ber ne mazāk ir arī skopu. Viens tāds reiz dzīvoja Briežkalnā, Silēzijā; kliņģerus un vegus viņš allaž cepa drusciņ mazākus nekā cienījamā un gudrā pilsētas valde nolēmusi, un visādi citādi mēģināja mānīt ļaudis, kur un kā tik vien varēja.

Kādu dienu nabadzīgs laucinieks atveda viņam vezumu malkas. /Bet, kad nonāca* līdz samaksai, maiznieks negribēja lauciniekam maksāt norunāto cenu, bet ar visādām ierunāmv dn strīdiņiem novilka viņam veselu guldeni. Zemnieks lūdzās un sūrojās, un atgādināja, lai taču bagātais maiznieks bīstoties grēku un neatraujot zemniekam to, ko pats apsolījis, bet tad miltu junkurs kļuva rupjš un kliedza:

—   Nekāda runāšana, ja neesi ar to mierā, ko tev dodu, krauj savas pagales atkal vezumā un ved viņas mājā.

Bet nabaga vīrs to nekādi nevarēja darīt. Viņš bija zaudējis veselu dienu darba, nodzinis savu zirgu un lauzis ratus, bet bez naudas mājā braukt nekādi nevarēja. Jo viņam vajadzēja iepirkt sēklas labību, lai varētu apstrādāt-savu tīrumu, un tātad bija taču labāk saņemt kaut ko, nekā braukt mājās tukšā.

Par netaisno atvilkumu ļoti noskumis, zemnieks brauca pa vakara krēslu mājup. Pilsētā viņš bija sastapis kaimiņu no sava ciema un paņēmis viņu savos ratos līdzi. Tas sēdēja viņam pajūgā blakus, un tam nu viņš izstāstīja savu nelaimi.

Taisni ap to laiku pa lielceļu, kas iet uz BrieŽkalnu, staigāja Kalnugars, un tā kā abu zemnieku sarunas tam izlikā§ pievilcīgas, viņš neredzams soļoja ratiem blakus un visu noklausījās.

Netaisnība Kalnugaru arvien uztrauca, un tādēļ viņš klausīdamies vairākkārt pie sevis norūca: "Ja tik tas mīklas varonis iemaldītos kādreiz manās robežās, tad es viņu smalki sabīdelētu, — es dotu viņam tādupiemiņās zīmi, ka viņš to mūža dienu atcerētos."

Protams, maizniekam patika daudz labāk sēdēt mājā aiz siltas krāsns, nekā ceļot pa kalniem, un tātad Kalnugaram nebija izdevības izdarīt to, ko viņš labprāt būtu darījis.

Bet toffiēr šī lieta viņam neizgāja no prāta..

Kādu dienu maiznieks atkal tupēja savā veikalā, savus cvībakus un kliņģerus sargādams; rokas pār vēderu sakrustojis, tas grieza vienu īkšķi ap otru. Te pie viņa ienāca glīti ģērbies cilvēks un sacīja, viņš esot dzirdējis, ka meistaram vajagot malkas cirtēja, kas sasmalcinātu maiznīcas pagalmā gulošo malku.

—Jā, vajadzētu nu gan,—miltu junkurs atbildēja,—bet kā tad jūs to iedomājušies, jūs taču neesat malkas cirtējs.

—   Nē, tas nu gan neesmu, — svešais atbildēja, — mazākais, ne pēc aroda. Es esmu Šveidnicas pilsonis un man nav ar cirvi maize jāpelna, bet man patīk malkas skaldīšana, un pie tam es slimoju ar aknām, un tālab ārsts man to ieteica kā veselīgu vingrojumu svaigā gaisā.

Maiznieks kasīja pakausi, lieta tam izlikās ērmīga.—Tā, tā, patiesi, un juriis pat vēl ir prieks varbūt strādāt šādu darbu.

—  Prieks vai neprieks, bet katrā ziņā es strādāšu lētāki kā jelkurš arodnieks.

Skopajam maizniekam tas nu gan bija skaidrs, jo viņš taupīja katru grasi, kur tik varēdams. — Un kādu maksu tad jūs prasītu? — viņš uzmanīgi pētīja.

—  Tas atkarājas no tā, cik tur malkas.

—Nu, tur ir taisni piecas asis.— Tas nu gan nav ļoti daudz, ar to būsim ātri galā. Nu tad klausāties, dodat man par algu tik lielu tupēsi malkas, cik es uz muguras varu aiznest, tad es jums visu to krājumu saskaldīšu.

Tik izdevīgu veikalu vēl neviens maiznieka meistaram nebija piedāvājis. Vīpsnādams viņš tālab pieņēma piedāvājumu. —- Kad jūs sāksit skaldīt, tūliņ?

—  Nē, tikai rīt, šodien man nav laika.

—        Arī labi. — Maizniekam piepeši ienāca prātā doma pietaisīties svešiniekam par draugu un līdz ar to viņa priekšā palielīties, un viņš tālab to uzaicināja ienākt veikala telpai blakusesošā dzīvojamā istabā

, un izdzert ar viņu kopā krūzi siltalus.

Svešais labprāt paklausīja.

Kad abi ienāca meistara dzīvojamā istabā, kur stāvēja mākslīgiem koka griezumiem rotāti soli un skapji, šveidnicietis brīnīdamies skatījās apkārt. — Rē, rē, — viņš teica, — jūs, meistar, dzīvojat lepni, visas šūs skaistās lietas jūs gan esat apsūtījuši no Breslavas? ļglP Ai nē, — maiznieks atbildēja, — viss ir darināts tepat Briež- kalnā; ari te ir izveicīgi amatnieku un, ja tik vien var samaksāt, var dabūt arī še vislabāko.

Pēc brītiņa svešais atvadījās, apsolīdamies rīt taisni sešos būt klāt un sākt skaldīt malku.

Otrā rītā maiznieks gulējā ilgi.

' Bet ārā sētā jau sen dzirdēja būkšķus, un malkas pagales pa gaisu vien lidoja. Omulīgi spilvenos vārtīdamies, miltu junkurs ar patiku klausījās šai troksnī, un, kad viņš beigās ap pulksten desmitiem uzcēlās, viņš nodomāja, ka nu vajadzēs paskatīties, cik tālu svešais jau ticis ar darbu.

Bet, durvis atverot, maizniekam palika aiz bailēm un brīnumiem mute plaši vaļā. Svešais stāvēja sētā, tas bija atrāvis no rumpja savu kreiso kāju un cirta ar to malku, ka šķembeles vien pa gaisu lidoja.

Meistaram no šausmām mati cēlās stāvus.

— Kas tas, ko tas nozīmē, — viņš aizsmacis ar mokām izdvesa. Dieva un visu svēto vārdā, nu jau pats nelabais laikam mājā! Mierā! Apstājieties! Vācieties projām! Ejiet, no kurienes nākuši! Neviena acumirkļa es jūs vairāk negribu redzēt savā sētā!

Bet malkas skaldītājs izlikās, it kā viņš nekā nebūtu dzirdējis. Viņš cirta mundri ar savu stilbu pa resnajiem bluķiem, un nepilnā stundas ceturksnī malka bija saskaldīta. Tad viņš mierīgi un nesteigda­mies ielika kāju atkal gurnā, sakrāva visu saskaldīto malku tupesī, uzņēma to uz muguras, un, negriezdams uz maiznieka kliedzieniem un saucieniem ne mazākās vērības, gāja mierīgi, kā pastaigāda­mies, pa vārtiem laukā.

Maiznieks lauzīja izmisis rokas. Bet viņš nevarēja nekā darīt, jo pats taču labprātīgi bija malkas cirtējam apsolījis par algu tik daudz malka$, cik tas uz muguras varēs

aiznest.

Visžēlīgais," maiznieks murmināja  šito nedarbu man gan pats Kalnugars izdarījis. Un tā ari bija.

Kalnugars nolika visu savu milzīgo malkas kravu tā nabadzīgā zemnieka durvju priekšā, kuru maiznieks bija apkrāpis, un nabadziņš nekādi nevarēja izprast, kas vi­ņam piegādājis ziemai tik bagātu > krāj umu kurināmā, viņš to nemaz  nebija apsūtījis.

ATRASTAIS ĒZELIS

Netālu no Siltavota Milzu kalnos atradās liela zemnieku māja, un še kalpoja kā gājēji jauniešu pāris, brālis un māsa, vārdā Ansis un Grieta. Viņi bija nabaga vaļenieces bērni, kura dzīvoja arī tai pašā ciemā pie kāda zemnieka kā iebūviete. Ansis un Grieta bija labi un čakli bērni, viņi krāja katru grasi un drīz vien jau viņiem bija tik daudz, ka varēja nopirkt, savai nabaga mātei govi.

Domāts, darīts. Viņi izprasījās vienu dienu no saimnieka un nolēma aiziet uz Siltavota loputirgu.' Ceļā viņi apsēdās, lai vēlreiz pārskaitītu savu naudu. Tiešām viņiem bija krietna summiņa, un visi tikai spoži dālderi. Nu viņi sāka šo un to pārdomāt. Vispirms, protams, viņi pirks govi. Vēlāk, kad viņiem būs vēl vairāk naudas, viņi liks izlabot savas māmiņas būdiņu, nopirks gabalu aramzemes, dēstīs ābelītes,' iegādās vistas un zosis, un tā tālāk. Par to viņi ļoti priecājās un domāja, cik daudz labāk tad klāsies viņu māmiņai.

—    Un tad vēl,—Ansis pārgalvīgi iesaucās,—kad būs padevusies laba raža un būšu pārdevis daudz labības, eš sev iegādāšu arī kumeļu, un es viņu kopšu un turēšu tik spodru, ka katrs lielgruntnieks acis vien iepletīs un sacīs: "Ka tevi! — tas gan goda zirgs!"

—   Neiesāc nekā, kas iet pāri tavai jaudai.

—   Ak, kas sev augstu mērķi nespraūž, tas tādu ari nesasniedz!

—     Tas gan tiesa, bet augstprātība parādās allaž pirms krišanas. Bāz vien naudu kabatā, un iesim tālāk, citādi mēs nokavēsimies, un labākās govis būs jau pārdotas pirms mēs klāt tiksim.

Ansis iebāza maku kabatā un steidzās māsai pakaļ, jo tā bija pagājusi jau nedaudz soļus uz priekšu. Te, tīri negaidot, izskrēja no meža varens ēzelis ar garu valgu pie kakla.

:—- Allo, vecais draugs, kurp nu tik mudīgi, — Ansis iesaucās, skrēja garausim pakaļ un drīz vien dabūja valga galu rojcā.

—   Ej, -— viņš smējās priecīgi, — iesākumam šāds ķēriens jau būtu ļoti labs.

Māsa nāca atpakaļ. — Varens ēzelītis, — viņa sprieda, — bet, diemžēl, viņš nepieder tev, un tālab tu viņu nevari paturēt.— Nē, par nožēlošanu, to nevar, — brālis piekrita, —jo netaisna manta nenes augļus. Bet pelēci vaļā laist es gan nelaidīšu. Paskatīsimies, vai šepat kaut kur nav viņa saimnieks. Ej tu pa labi krūmos un meklē, un es pārlūkošu kreisā pusē mežu.

Tā arī notika. Brālis un māsa meklēja un skatījās, sauca un auroja, bet nebija redzama neviena dzīv$ dvēsele, no kā varētu domāt, ka ēzelis viņa īpašniekam pasprucis.

Tā darbojoties, bija pagājis labs laiciņš un, ja abi gribēja vēl laikā tikt tirgū, tad viņiem bija krietni vien jāpasteidzas. Tad nu viņi nolēma ņemt atradeni līdz, cerībā, ka ceļā varbūt satiks aizmukušā pelēča īpašniēku.

. Ēzelis mierīgi soļoja pie pavadas. Tad Ansim ienāca prātā, ka būtu jauki kāpt ēzelim mugurā un jāt.

—   Gri^ciņ, — viņš teica, — paņem tu valgu rokā, es sēdīšos ēzelim mugurā, man ļoti patīk jāt.

Nu viņš uzkāpa ēzelim mugurā un devās tālāk.

Ēzelis labu laiku bija ļoti pacietīgs. Bet tad viņš kļuva stūrgalvīgs, lēca gaisā un spēra ar pakaļkājām, tā ka Ansis tikko spēja augšā noturēties, un Grieta tikai ar mokām varēja saturēt striķi rokā.

—  Allo, aile», — Ansis sauca, — kas tev noticis, — un plaukšķināja nepacietīgajam kustonim ar delnu pa kaklu. — Mierā, mierā taču!

Bet ēzelis sāka vēl vairāk ālēties, reižu reizēm iebrēcās: i-aa, iaa! — uņ ērmojās tīri kā traks.

Un tad Ansis, it kā lielu kūleni pa gaisu mezdams, piepeši nokrita no ēzeļa muguras smiltīs tā, ka viņam sāka galva dūkt.

Grieta no bailēm skaļi iekliedzās, — un tad nāca visļaunākais. Valgs pārtrūka, ēzelis lieliem lēcieniem aizskrēja projām un piepeši pazuda, it kā zemē būtu ielīdis.

—  Redzi nu, ka augstprātība nāk pirms kritiena, — Grieta ķircināja brāli, — tu gribēji jāt, bet pēc tam blauks! nokriti smiltīs.

—Ciet klusu un paglabā savu gudrību pati sev, — Ansis saskābis atbildēja, nopurinājās un saīdzis vilkās māsai blakus uz priekšu.

Pēc kāda laiciņa viņš pamanīja, ka māsai vēl rokā notrūkušais valga gals. Tas viņu kaitināja. \

—  Met to nieku projām! — Viņš dusmīgi iesaucās. — Kam tas vēl vajadzījgs.

—  Nē, to es gan nedarīšu, — viņa atbildēja, paslēpdama valga galu kabatā.—Nekā nevajag sviest projām. Visu var kādreiz izlietot, un dažs labs vēlētos, kaut viņam rīt būtu rokā,tas, ko šodien kā nevērtīgu aizmetis projām.

Beidzot abi nonāca Siltavo- tā. Tirgū vēl bija daudz lopu, un drīz vien viņi bija izmeklē­juši kādu brūni raibu govi, ku­ra viņiem patika. Pēc neilgas tirgošanās viņi arī jau vienojās par cenu, un Ansis bāza roku kabatā pēc naudas. Bet kā viņš nobijāsi Maks ar viņa un mā­sas ietaupījumiem bij'a pazudis, uti hebija atrodams, lai vai visas kabatas grieza apkārt.

Ak tavu nelaimi! Abiem jauniešiem kāpa asaras acīs, un govs pārdevējs lādējās, lamājās un kliedza, lai viņi ejot ratā, jo viņš vazaņķiem un blēžiem neļaušot sevi piemuļķot. Troksnis pievilināja ari citus tirdziniekus, un, kad viņi dzirdēja visu traci, tie smējās un sāka pat nelaimīgo brāli un māsu nievāt, tā ka viņiem beidzot vajadzēja apsmietiem klusiņām nolīst pie malas.

Nu sākās ļoti bēdīgs atpakaļgājiens uz māju; Kad viņi nonāca tai vietā, kur ēzelis Ansi bija nosviedis, tie pārmeklēja visus krūmus, cerībā varbūt atrast zudušo naudas maku. Bet viss bija velti

— Tas nav nekas cits kā Kalnugara roku darbs, — Ansis iesaucās. — Nu die', es gribētu, lai šis nekrietnais zellis nāktu man še tūliņ pretī! Tad gan es viņam parādītu, kn Šādus jokus ar mani nevar ~ dzīt. Un, ja cīņā man ari būtu jāpadodas un viņš man apgrieztu sprandu, — vienalga. Es nevaru pārciest, ka mums jāierodas pie māmiņas tukšām rokām.

— Brālīt, neapgrēkojies, — māsa nopūtās. — Varbūt Kalnugars mums gribējis dot tikai labu pamācību. M ūsu nodomi lidoja par daudz augsti. Mums vajadzēja apmierināties ar to, ka bijām jau tik laimīgi, ka spējām beidzot nopirkt māmiņai govi.

Ansis neteica ne vārda, lai gan sajuta, ka māsai bija taisnība. Beigās viņi nonāca savā ciemā, bet viņi neiedrošinājās māti āpmeklēt, un gāja tūliņ pie sava saimnieka turpināt parasto darbu.

Grietā steidzās kūtī govis slaukt, un Ansis uzkāpa kūtsaugšā kapaiņus griezt.

Bet šodien viņam nekas nevei­cās. Kad viņš mazliet kapaiņu bija sagatavojis un iebēris kurvī, un gri­bēja to ņemt uz pleciem, pārtrūka pat vēl nesamā josta.

Viņš skatījās, vai neesot kur kāds striķa gabals, ko jostu salāpīt,

bet tāda nekur neredzēja. Tad viņam iekrita prātā, ka Grieta varbūt varēšot viņam izpalīdzēt.

—  Grieta, — viņš tālab sauca, — Grieta!

—  Ko tu, brālīt, gribi.— No kūts atsaucās māsa.

—  Vai tev ēzeļa valga gals vēl ir kabatā?

—  Ir.

—  Tad pasniedz mah viņu augšā.

Pāris viegliem lēcieniem Grieta jau bija pie brāļa kūtsaugšā, un, kad viņa redzēja, kas par lietu, viņa gribēja palīdzēt brālim salāpīt nesamā kurvja jostu.

Bet, ērmīgi, likās, ka striķa gals neesot nekam derīgs. Viņš bija ciets kā tērauds, un no viņa nekādi nevarēja savilkt mezglu, un, kad kaņepāji nolobījās, striķis iekšpusē vizuļoja un mirdzēja kā pati saule.

—Kas tas?—Ansis izbrīnījies iesaucās.—Jā, kas tad tas?—arīGrietagudroja. Un, tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka striķis bija iekšpusē sagriezts no tīra zelta pavedieniem, un pārsteigtie un izbrīnījušies jaunieši saprata, ka negaidot viņu rokās nākusi manta, kurai .tūkstcjjškārt vairāk vērtības hekā pazaudētajam naudas makam.

Kas nu bija priecīgāks un laimīgāks par viņiem! Nu viņi varēja H izvest savus cēlākos nodomus.

Drīz pēc tam viņi atstāja saimnieka dienestu, pārbūvēja viņu mātes būdiņu par brangu māju, nopirka dažas govis, cūkas, vistas un zosis, un āri zirgu, ,un dzīvoja turpmāk laimīgi un mierīgi ar savu māmiņu.

Ansis uz laiku laikiem ievēroja Kalnugara doto pamācību, un ne-

kad vairs augstprātība viņam neli­ka krist..'

Un par jāšanu viņš savu mūžu vairs negribēja ne dzirdēt.

KALNUGARS UN AMATNIEKS

Pirmajos laikos, ar cilvēkiem iepazīstoties, Kalnugaram bija gadījušās dažādas nepatikšanas, un tālab viņš Uģus gadus dzīvoja vienatnē zem kalniem, zemes dziļumā. Viņš bija saīdzis un dusmojās par cilvēkiem un visiem, kas dzīvoja zemes virsu. Beigās taču viņam atkal gribējās redzēt augšpusi. Savu apgabalu apskatīdams, viņš novēroja, ka zeme top arvien vairāk apdzīvota, ka visur nākušas klāt jaunas pilsētas, pilis un ciemi, un tad viņš dusmīgi izsaucās ar savilkto dūri cilvēku mājokļiem draudēdams: "Nelaimīgais tārpu dzimums! Tu tur lejā sāc arvien bezkaunīgāki rīkoties; mani.tu piekrāp un kaitini ar saviem stiķiem un niķiem, par to es tev gan rājdišu, un tālab es tevi trenkāšu uh mocīšu, kamēr tev mati celsies stāvus, dzirdot par darbiem, ko spēj vēl izdarīt gars, kas mājo kalnos."

Tikko viņš ar šiejņ vārdiem bija savas dusmas izgāzis, kad tuvumā bija dzirdamas cilvēku balsis. Trīs jauni amatnieki ceļoja pār kalniem, un drošākais no viņiem kliedza nemitīgi: "Kalnugars, Kalnugars, tu meiteņu zaglis, nāc jel lejā uti parādies mums."

* Šie vārdi sacēla Kalnugarā nāvīgas bailes, jo viņi tam atgādināja kādu vecu notikumu, kurā viņam bija izgājis diezgan bēdīgi ar kādu princesi Emmu. Tātad šis nepatīkamais gadījums bija jau visiem ļaudīm zināms, un tie "pat.iedrošinājās viņu apsmiet un saukt viņu zobgalīgā vārdā! Viņš vai plīsa no dusmām un uzbudinājuma.

Kā Vētra viņš plosījās un skrēja pa mežu, un gribēja mesties nebēdniekam virsu, lai apgrieztu viņam sprandu, bet tajā pašā acumirklī viņam iekrita prātā, ka šāds nedarbs varētu nākt zināms visā apgabalā, ar to visi ceļotāji būtu atkal no kalniem aizdzīti un tad viņam nekad vairs nebūtu izdevības cilvēkiem atriebties. Un tā viņš grieza tikai zobus, kas skanēja kā egļu čīkstēšana, un palaida nebēdnieku šoreiz vaļā.

Nākamā krustceļā šis amatnieks atvadījās no saviem biedriem un devās uz savu ceļa mērķi Briežkalnu. Bet nemanot viņam sekoja Kalnugars, lai uzzinātu viņa dzīvokli, ka vajadzības gadījumā varētu viņu tur atrast. D,abūjis zināt, ko gribēja, Kalnugars devās atpakaļ savos kalnos, bet ceļā viņš satika bagātu žīdu, kurš arī gāja uz Briežkalnu. Kalnugaram tūliņ iekrita prārā, vai viņš fidu "nevarētu izlietot par savas atriebības ieroci.

Acumirklī viņš pārvērtās par jauno amatnieka puisi un piesitās žīdam.

Abi sāka triekt un it piemānot viņš noveda žīdu no ceļa meža biezoknī. Piepeši viņš saķēra žīdam aiz bārdās, iemeta Viņam pāris reizes pa pakausi, norāva viņu gar zemi, atņēma tam maku, kas bija pilns naudas un rotaslietu, deva viņam vēl krietnus kājas spērienus un atstāja Sdu pusdzīvu tajā pašā vietā guļot. •

Labu laiku pēc tam žīds atkal atžilba, kunkstēja un vaidēja pusbalsī, bet neiedrošinājās saukt pēc palīdzības, baidīdamies, ka laupītājs neatnāk atpakaļ un viņu galīgi nenobeidz.

Te piepeši žīdam pienāca klāt kāds Jabi ģērbies pilsonis un vaicāja tam puslīdzcietīgi, puszobgalīgi, kas tad ar viņu esot noticis un kas viņu tik nežēlīgi apstrādājis.

—  Gvaltes, lautine, — žīds kunkstēja, — mane aplaupij, mane site, es esme pagalēm kā muse,

—  Bet taču nepavisam pagalam, — pilsonis runāja pasmiedamies, — jo es vēl nekad neesmu dzirdējis, ka miroņi vēl var kliegt un runāt.

Tajā pašā laikā viņš palīdzēja žīdam piecelties kājās, deva viņam dzert no pudeles, kas viņam bija līdzi, uzveda viņu uz pareiza ceļa un aizveda pat līdz Briežkalnam, un, proti, uz to pašu viesnīcu, kurā bija apmeties jaunais amatnieka puisis.

Žīdam trūka vārdu, ko pateikties, un jo vairāk tālab, ka šķirotiespilsonis ielika viņam saujā krietnu dzeramnaudu; viņš piesolīja savam labdarim vēl ļoti labus un ienesīgus veikalus un iegāja tad viesnīcā.

Tikko viņš bija atvēris durvis, kad žīdam aiz bailēm un pārsteiguma iepletās mute. Ko viņš tur redzēja? Starp citiem kroga viesiem omulīgi uri mierīgi sēdēja pie sava vīna kausa tas pats bezkaunīgais laupītājs, kurš viņam kalnos mežā bija atņēmis visu naudu un viņu pašu līdz nāvei piekāvis; un laupītājam blakus uz sola gulēja pat somiņa, kurā viņš bija noslēpis savujaupījumu.

Pirmā acumirklī viņš gribēja, skaļi kliegdams, mesties jaunajam cilvēkam virsū, lai atņemtu tam savu ■ mantu, bet tūliņ viņš atminējās laupītāja smagās dūres, un tālab viftš vispirms nogāja uzmanīgi pie malas, skrēja tad uz tiesu un, skaļi brēkdams, izstāstīja tur, kāda nelaime viņam notikusi, un zvērēja, Mozu un praviešus piesaukdams, ka viss tas, ko viņš sakot, esot skaidrākā patiesība.Uz to tiesnesis pavēlēja ataicināt no viesnīcas amatnieku un vest viņu tiesas priekšā.

Nabaga zēns drīz vien atradās stingrā tiesneša priekšā.

—  Kas tu esi, — tiesnesis tam stingri noprasīja, -— un kā tevi sauc?

—          Par Benediksu, — tas atbildēja, — esmu godīgs drēbnieka zellis…

: __ Gvalt, r— žīds spiedza, mētādamies ar rokām pa gaisu, — vines esot ģodīges, vines ir laupītajes, slepkaves, zagles!

—          Mierā, žīd, — tiesnesis viņu apsauca un griezās pie jaunā amatnieka, prašņādams, no kurienes viņš esot un ko viņš še Briež- kalnā meklējot.

. —Ēsmu no Libenavas, tiesneša kungš, un domāju še meistara atrast darbu.

Tiesnesis savilka pieri un iekā­sējās.'

 — Tas žīds še saka, tu esot vi­ņam mežā uzbrucis, viņu piekāvis un aplaupījis, — viņš runāja, Be-

nediksu stingri uzlūkodams, — ko tu par to teiksi?

—   Ka tas ir meli un nekrietns apvainojums, — Benedikss iesau­cās spulgām acīm, — līdz pat šim acumirklim es savā mūžā neesmu šo žīdu redzējis, ne vēl viņu aplaupījis.

Tiesas istabā sanāca daudz ļaužu un starp tiem arī tas pilsonis, kas žīdu bija atvedis uz Briežkalnu, un* visi nu ziņkārīgi raudzījās gan uz jauno amatnieku, gan žīdu un tiesnesi.

—   Kā tad tu savu nevainību pierādīsi? — tiesnesis stingri jautāja.

—Ar savu labo apziņu! Pārmeklējiet mani, pārmeklējiet visu, kas

pie manis atrodams, un, ja jūs tur atradīsit kaut vienu grasi, kas nav mans un nav godīgi pelnīts, tad…

Tiesnesis pamāja, lai viņš klusē. Pēc tam viņš pavēlēja atvērt jaunekļa somiņu un pārbaudīt saturu. Atrada drēbes, kurpes un kreklus, un piepeši arī kādu lietu, kurai žīds uzklupa kā vanags laupījumam un, skaļi ķērkdams, turēja augstu gaisā.— Mans maks, māna nauda, mani dārgakmeņi! Un tas vēl liedzas, šis zaglis, šis laupītājs, — viņš ķērca visspalgākā balsī.

Benedikss stāvēja pie tiesas galda kā pērkona ķerts. Kā šis maks varēja rasties starp viņa lietām, kā žīda manta bija tikusi viņa somā? 4 — Bezkaunīgais nebēdni, — tiesnesis uzsauca, vai tu ari šos pierādījumus gribēsi noliegt?

—^ Apžēlojaties, — Benedikss, skaļi iekliegdamies, nokrita tiesne­ša priekšā ceļos un lūgdamies pacēla rokas augšup.

—Es zvēru pie visiem svētajiem, ka esmu nevainīgs, un es nezinu, kā tas maks gadījies starp manām lietām.

—   Klusu, tavs noziegums pierādīts — un, ja es tev varu padomu dot, tad atzīsties noziegumā labprātīgi, jo man ir diezgan citu ceļu un līdzekļu piespiest tevi izteikt patiesību!

Nabadziņš apliecināja savu nevainību arvien skaļāki, arvien sir­snīgāki, bet neviens viņam neticēja, turpretim gan nosauca viņu par pilnīgi norūdītu un ietiepīgu ļaundari, kas neesot nekādas žēlastības cienīgs. Uz tiesneša mājienu tad ari iesauca bendi, lai tas uzliktu Benediksam īkšķu, skrūves un ar mocībām piespiestu viņu teikt patiesību un atzīties.

Kad viņš ieraudzīja briesmīgos moku rīkus, tam galīgi saplaka dūša. Viņš juta, ka bija tā kā tā pazudis, — viņam salauzīs pirkstus tā, ka viņš nekad nevarēs ņemt adatu rokā, un tālab viņš pie sevis pārdomāja, ka nav nekādas jēgas vēl sev mokas pagarināt, jo, ja jau noziegums pierādīts* tad labāk atzīties. Un tā nu viņš atzinās nozie­gumā, par kuru patiesībā nekā nezināja.

Tiesnesim ar to pietika. Grēcinieks bija atzinies, viņš varēja rīko­ties tālāk, un tālab viņš sodīja Benediksu ar karātavām un nolēma, ka jāu citu rītu agri tas pakarams.

Visi klātesošie atzina, ka spriedums taisns un pareizs, un sevišķi svešais pilsonis izteica skaļi par spriedumu savu atzinību, un vairākas reizes sauca:" Patiesi, gudrs un taisns tiesnesis!

Un šim pilsonim bija visvairāk iemesla par spriedumu priecāties, jo šis pilsonis nebija nekas cits kā pats Kalnugars, kurš citā ārējā izskatā bija uzbrucis žīdam, viju aplaupījis un laupījumu iebūris nabaga amatnieka somā.

Ļaudīm izklīstot, Benediksu aizveda uz cietumu un saistīja ķēdē, un nu viņš pats varēja gudrot, kā pavadīt laiku, kamēr pienāks pēdējā stundiņa.

Pa to laiku ārpus pilsētas vārtiem jau bija uzceltas karātavas, pie kurām nabaga Benediksam vajadzēja šūpoties. Jau agri no rīta uz karātavu šķērskoka uzmetās liels, melns krauklis, un šis putns nebija nekas cits kā atkal Kalnugars, kurš še gribēja sagaidīt savas atriebības upuri un jau priecājās, ka varēs izknābt tam acis.

Bet viņš izgaidījās velti. Kāds dievbijīgs klostera brālis bija aizgājis pie notiesātā cietumā, lai viņu iepriecinātu un vestu viņu pie. īstas grēku nožēlošanas, bet izrādījās, ka nabaga'jauneklis bija tik liels nepraša un nezinātnieks ticības lietās, ka mūks nemaz nedrīkstēja tādu laist, uz viņpasauli, kas šai zemē tik slikti sagatavots. Mūks tāiab aizgāja pie tiesneša urvlūdza viņu neatlaidījgi, atļaut Benediksam, mazākais, vēl trīs dienas dzīvot, lai viņam, mūkam, būtu iespējams vēl Benediksu padarīt par īstu un patiesu kristīgu cilvēku, kurš, — neraugoties uz lielo grēku nastu, ko viņš sev uzvēlis, — tomēr varētu ierasties viņsaulē.

To dzirdējis, Kalnugars aizlaidās atkal uz savu kalnumitekli nogaidīt tur, kamēr pienāks nāves soda izpildīšanas diena.

Lai šai starplaikā pakavētu laiku viņš pārstaigāja kalnus krustām un šķērsām. Piepeši viņš pamanīja zem kāda koka jaunu meiteni, kas drūmi lūkojās apkārt, bija atspiedusi galvu uz ceļgala un rūgti

raudāja.Meitene neviļus atgādināja viņam Emmu, kas arī tik bieži viņa pilī bija raudājusi^ .un piepeši viņam pamodās ziņkārība, kādas gan. var bjīt dziļās bēdas, kuras meitene acīmredzot pašlaik cieta. Piepeši bija aizmirsts viņa nolūks cilvēkus tikai izjokot un mocīt. Viņā pamodās pat kaut kas līdzīgs dziļai līdzcietībai un tajā pašā acumirklī

viņš sajuta tieksmi meiteni ieprie- cināt. Tālab viņš ātri vien pārvēr­tās atkal par pilsoni, šai veidā pie­nāca meitenei klāt, un vaicāja viņai, vai viņš tai nevarot kaut kā , palīdzēt..

Ieraugot pilnīgi svešo vīrieti, meitene sākumā izbijās, bet ieskatījusies viņa laipnajā sejā un gaišajās acīs, viņa sāka tam jo ātri uzticēties.

—         Ak, mīļais kungs, — viņa runāja, dziļi nopūzdamās, — tas ir skaisti, ka jūs esat ievērojuši manas bēdas, bet man nevar neviens cilvēks palīdzēt, un arī jūs nē.

—  Nu, kas zin, varbūt taču.

—  Ai, nē! Jo es esmu uzkrāvusi sev grūtu pārkāpumu.

—Tu?

;— Jā, es,— meitenei sāka atkal ritēt lielas asaras, — jo es ne vien esmu nelaimīga, bet ari vēl ļauna, jo es esmu slepkava.

Šāda atzīšanās sacēla Kalnugarā vislielāko izbrīnu, jo viņš nebūt nebija sagatavojies dzirdēt'tik šausmīgas lietas. — Tu — slepkava? — viņš izsaucās, — tu, kas esi vēl tik jauna un izskaties tik nevainīga. Cilvēki jau nu gan no paša sākuma ir ļauni, bet tava atzīšanās man tomēr izliekas mīklaina.

Bēdu nospiestā meitene dziļi nopūtās. — Tad es jums Šo mīklu izskaidrošu, ja jūs tā vēlaties.

—  Jā! Nu, stāsti!

—         Nu, tad labi! — viņa klusi runāja. — Man bija jaunības rotaļu biedrs, dievbijīgas atraitnes dēls, un mēs bijām kaimiņu bērni. Neviens nebija tik labs un krietns kā viņš, un viņš ari mani no sirds mīlēja. Viņš mani tā mīlēja, ka ieguva arī manu sirdi, un es zvērēju viņam mūžīgu uzticību. Un taču es esmu pie tam vainīga, ka viņš noklīdis uz neceļiem un tagad dabū bēdīgu galu.

Kalnugars brīnījās arvien vairāk. Šis gadījums sāka viņu patiesi saistīt

—Jā, kungs, tā ir, kā es teicu, es esmu viņu ierosinājusi uzbrukt kalnos kādam žīdam un nolaupīt tam naudas maku. Tagad nu Briežķalna pilsētas kungi viņu notvēruši, notiesājuši uz karātavām, un nu viņam jāmirst.

Pie šiem vārdiem Kalnugaram palika savādi ap dūšu, un caur galvu viņam šaudījās visādas ērmīgas domas un pat pārmetumi.

—         Tātad tas tevi spiež, — viņš bubināja, — un viss ir tikai tava vaina, vai tas arī patiesi tā ir?

—          Diemžēl gan. Benedikss, tā sauc manu jaunības draugu, kad bija izmācījies savu amatu — viņš, zināt, ir drēbnieks — devās pāri kalniem pasauli apskatīties. Atva­doties viņš man teica: — Paliec man, Klāriņ, uzticama. Kad ābeles ziedēs trešoreiz un bezdelījga vīs sa­

vu ligzdiņa trešoreiz, tad es nākšu atpakaļ un mēs dzersim kāzas. Un to viņš man apsolīja, svēti zvērēdams. Patlaban nu jau ziedēja ābeles trešoreiz, un bezdelīga jau trešoreiz bija novijusi savu ligzdiņu. Tad arīpārnāca Benedikss un atgādināja man izpildīt doto solījumu. Bet es yiņam atbildēju vīzdegunīgi, kas t' tu gan tāds esi, un cik tu man vērts; pirms iegādā Sev pilnu maku ar spožiem dālderiem un tad pienāc atkal un vaicā, vai es gribu būt tava sieva?

Par to viņš ļoti noskuma un teica: — Ak, Klāriņ, vai tad tu tikai par naudu un mantu vien domā, vai tad tev auksts zelts izliekas vērtīgāks par uzticamu sirdi? Priekš trim gadiem, kad mēs viens otram zvērējām mīlestību un uzticību, tu gan tā nedomāji. Ak, es baidos, vai tikai kāds bagātnieks tev nestāv prātā, un tālab tu negribi zināt no manis, kas trīs ilgus gadus negrozāmā uzticībā domājis tikai par tevi! — Viņš lūdzās un locījās, viņš cerēja, ka es savas domas mainīšu, bet es paliku pie vienreiz izteikta vārda. Es tev būšu laba, tāpat kā agrāk, Benedikss, es sacīju, bet pirms tev nav pilns maks cietu, spožu dālderu, es tevi negribu redzēt. — Tad viņš grūti nopūtās un atbildēja: — Labi, . kā gribi, tad es atkal došos svešumā, es strādāšu, nabagošu un, ja vajadzīgs — zagšu, es rausīšu naudu visādiem līdzekļiem, un tikai tad tu atkal mani redzēsi, kad būšu nopelnījis algu, kura tevi apmierinās. — Tad viņš man pagrieza muguru un aizgāja sarūgtināts un dusmīgs. Un tā nu viņš t-āgad iedarījis smago noziegumu, no kā viņa sirds būtu ar īgnumu novērsusies, ja es šo sirdi nebūtu saviem ģeķīgiem vārdiem saindējusi.

Svešais pilsonis sakoda lūpas un kļuva domīgs, ļļj Tas taču ērmīgi, — viņš norūca. Bet tad, pret meiteni pagriezies, turpināja: — Un, ja nu tā ir, kā tu saki, kālab tad tu še sēdi un kliedz, un brēc, kad taču ne asaras, ne nožēlas ne tev, ne tavam līgavainim nevar līdzēt.

—   Mīļais kungs, — Klāriņa atbildēja,—es gribēju aiziet līdz Briežkalnam un paraudzīt, vai es tomēr vēl kaut ko nevarētu par labu griezt, ko esmu sabojājusi, bet es sabruku zem sava posta nastas, un man vajadzēja zem šī koka palikt nespēkā sēdot un izraudāties!

—   Tu gribēji iet uz Briežkalnu, — Kalnugars vaicāja mazliet nedroši, — un labot, ko tu nogrēko­jusies, es nesaprotu, kā tu domā, runā skaidrāki.

Tagad meitene visu smalki izstāstīja, kas vien viņai bija uz sirds. Viņas jaunības draugs saticis nejauši mežā bagātu žīdu, un nu kārdinātājs viņam iedvesis, ja nu viņš žīdu aplaupītu, tad viņam yienā mirklī būtu vajadzīgie dālderi rokā. Viņš tad arī noziegumu patiesi izdarījis, bet jau tajā pašā dienā šausmīgais darbs atklāts, un Benedikss tālab nu notiesāts uz kauna pilnu nāvi. — Ak, — viņa beidzot nopūtās, — man jātiek katrā ziņā Briežkalnā, gribu visu, visu izstāstīt un lūgt sava mīļākā dzīvību žēlot, jo es nespēju ciest tālāk šo dzīvi, apzinoties, ka. aiz manas vainas, aiz manas lepnības viņam jāiet n^vē. Un, ja-man tomēr neizdosies labo puisēnu glābt, tad, mazākais, es gribu ar viņu kopā mirt. - Šis nostāsts atstāja uz Kalnugaru neaprakstāmu iespaidu. Viņš jupās aizkustināts un satriekts, un līdz ar to, likās, it kā lietuvēns viņu žņaugtu. Vai viņš savā spriedumā pārcilvēkiem taču varbūt bija maldījies, spriezdams par viņiem par daudzbargi pēc pirmās, paviršās satiksmes? Vai varbūt taču ne visi viņi bija viltīgi, valšķīgi un ļauni? Vai viņš, dusmodamies uz atsevišķiem cilvēkiem, tomēr nedarīja pāri visai cilvēku ciltij, to ar vienu rāvienu atzīdams par ļaunu un nekrietnu? Piepeši viņš aizmirsa visas atriebības domas un viņš sajuta rui tikai vienīgo vēlēšanos — palīdzēt un griezt atkal par labu visu to, ko viņš savās dusmās bija darījis "ļaunu.

Viņš saņēmās un sacīja meitenei, kas vēl arvien klusi raudāja: — Apmierinies un saņem dūšu. Vēl nemaz nav tik ļauni, kā tev liekas. Vēl nebūs pienācis vakars, kad tavs mīļākais jau būs'brīvs. Rīt pirmajos gaiļos esi nomodā. Tad kāds klaudzinās pie tava loga, un tas būs Benedikss. Bet sargies viņu atkal sarūgtināt un atmet tavu tiepību. Tad zini arī to, tavs mīļākais nav to noziegumu izdarījis, par kuru viņu apsūdz, un arī tu neesi nekā noziegusies, jo tava ietiepība nav viņu pavedinājusi izdarīt kādu ļaunu darbu.

Klāriņa nesaprata, kas ar viņu notiek. Šie vārdi skanēja kā skaistākā mūzika. — Ai kungs, — viņa iesaucās, ja tas, ko jūs sacījāt, ir patiesība, tad tiešām, jūs esat pravietis vai mana mīļā Benediksa sargeņģelis.— Neesmu nekāds pravietis un sargeņģelis jau pavisam nē, — Kalnugars pārsteigts .atbildēja. — Es esmu .tikai pilsonis no Briežkalna un biju tai brīdī klāt, kad tavam līgavainim pilsētas namā sprieda tiesu. Bet pa to laiku viņa nevainība ir pierādījusies. Man pie tiem kungiem pilsētā ir liels iespaids, un es tev dodu savu vārdu ķīlām, ka tavam mīļākam nekritīs ne mats no galvas. Tātad esi mierījga, ej mājā un nepiemirsti, ko es tev jau teicu.

Pirms meitene vēl spēja krietni attapties, kas notiek, pilsonis bija jau nozudis.. Un tā viņa nebija pat paspējusi viņam tā īsti un no sirds pateikties. Tomēr viņa jutās brīnišķīgi iepriecināta un pilnu sifdi visjaukāko cerību viņa steidzās mājup.

Pa to laiku dievbijīgais klostera brālis bija visiem spēkiem pūlējies apcietināto iepriecināt un viņu pienācīgi sagatavot grūtajam nāves gājienam. Un viņam patiesi arī izdevās Benediksu samierināt ar viņa

ļauno likteni, tā kā jauneklis mierīgi gaidīja savu beidzamo stundiņu.

Bija pienācis soda dienas priekšvakars. Mūks patlaban bija aizgājis no sava iepriecināmā, un, rožukroņi rokā turēdams, nāca no cietuma ārā. Še viņu sastapa Kalnugars, kas neredzams klejoja ap cietuma mūnem, un pašlaik vēl īsti nezināja, kā varētu Benediksu atsvabināt. Klostertēvu ieraugot, viņam ienāca laba doma galvā. Viņš steidzās mūkam pakaļ, un, kad tas bija nonācis klosteri'un nolicies gulēt, viņš

paņēma viņa paltraku, ielīda tajā, pieņēma mūka veidu un griezās tad atpakaļ uz drūmo vietu, kur sēdēja nabaga grēcinieks.

Cietumsargs, mūku pazīdams, tūliņ atvēra vārtus un noveda vi­ņu Benediksa kambarī.

Benedikss izbrīnījies skatījās šķietamā mūkā, kurš tikai nupat bija aizgājis, un vaicāja, kālab viņš nācis atpakaļ.— Rūpes par tavas dvēseles svētlaimību spieda mani vēlreiz atnākt pie tevis, — Kalnugars svinīgi teica. — Man ienāca prātā, ka tev vēl kaut kas varētu būt uz sirds, par ko tu varbūt vēlētos ar mani parunāties, un arī par to es varētu tevi apmierinot. Vai tu vēl domā par savu līgavu Klāriņu un vai tu viņu vēl mīli? Un vai pirms tavas nāves tev viņai nav vēl kaut kas sakāms, tad uztici arī to man, ka es viņai vēlāk to varu paziņot.

Šie vārdi nabaga puisēnu satrieca. Klāriņas tēls, kuru viņš līdz šim visiem spēkiem bija pūlējies atvairīt, atkal pacēlās tik gaišs un dzīvs viņa dvēselē, ka viņu pārņēma neizsakāmas sāpes, viņš sāka elsodams raustīties un aiz asarām un žēlabām nespēja izrunāt neviena vārda. Lāga zēna piepešais sāpju izplūdums ļoti aizkustināja Kalnugaru, viņš uzlika tam līdzcietīgi roku uz pleca un teica: — Galvu augšā, Benediks! Tev nebūs jāmirst. Tava nevainība ir celta gaismā, un es atnācu tevi atsvabināt. — To sacīdams, viņš aizskāra ķēdes, kurās Benediksa rokas un kājas bija iekaltas, un ķēdes tūliņ nokrita zemē.

—   Tā, — mūks turpināja, ļP- tagad apvelc manu paltraku un soļo pa cietuma ejām līdzīgi klostera brālim visiem sargiem garām uz cietuma izeju. Bet, ķad tu esi ticis brīvībā, tad ņem kājas pār pleciem. Ej pār kalniem uz Libenavu, tā ka vari tur nonākt rīta agrumā, un pieklauvē pie tavas līgavas durvīm, jo viņa tevi jau ar ilgošanos gaida.

Krietnajam zēnam likās, ka viņš sapņotu. Sirds viņam pārplūda no pateicības, viņš gribēja mesties savam glābējam pie kājām un apkampt viņa ceļus. Bet tas nepielaidās un tikai skubināja viņu pasteigties, iedeva viņam pat vēl kukuli maizes un lielu desu, lai viņam būtu nakti ejot pa ceļam ko stiprināties.

Atsvabinātais grīļodamies aizsteidzās garām sargiem, kuri nemaz neiedomājās tuvāk pārliecināties, kas īsti slēpjas melnajā paltrakā, un iznāca beidzot brīvībā. Tad viņš deva papēžiem ziņu un drīz vien Briežkalna pilsētiņa viņam bija jau tālu aiz muguras.

Pa to laiku Klāriņa sēdēja vientuļa savā istabiņā un baigi klausījās nakts klusumā. Saldas cerības pildīja viņas sirdi, bet līdz ar to plosīja viņas krūtis baigas šaubas, jo viņa gandrīz nespēja ticēt, ka laipnā pilsoņa vārdi un solījums patiesi piepildīsies. \

Ārā vējš šalca kokos. Vai simto reizi meitenei likās, ka viņa dzirdētu pa ciema ceļu kādu nākam, vai simto reizi viņa skatījās pa logu, domādama, ka nupat jau nāk mīļākais, bet allaž un allaž izrādījās, ka viņa vīlusies. Tā pagāja nakts un tālu austrumos jau sāka svīst gaisma.

"Ai, Benediks," viņa bēdās nopūtās. "Ai, Benediks, vai tu patiesi paksi jeb viss būs tikai māņi un , viltus?"

Apvārsnis rīta pusē pašlaik krāsojās asins sarkanumā, un,, to uzskatot, sirds viņai aiz bēdām un šaubām sažņaudzās. Viņa apsēdās uz gultas iņalas, aizsedza rokām vaigu un'sāka rūgti raudāt un elsot. Aiz loga atskanēja klauvējiens.

Skaļi iekliegdamās, viņa uzlēca kājās un klausījās. ,

—  Klāriņ, Klāriņ, — atskanēja ārā kāda-balss, vai tu vēl esi nomodā? Augstais Dievs, tā taču bija Benediksa balss!

Viņa metās no istabas laukā un atgrūda mājas durvis. — Benediks, vai tu, Benediks? Mūku ieraugot, viņa gandrīz sastinga aiz bailēm-un streipuļojot atsitās pret sienu/domādama, ka viņai ptāti jukuši. Bet piepeši viņa sajuta, ka viņu apkampj divas stipras rokas, un divas svaigas, siltas „ lūpas kļaujas pie viņas lūpām.

Jaunieši stāvēja ilgi apkampušies un sarunājās. Pēdīgi viņi iegāja istabā, un, kad Benediks vairākas reizes bija izstāstījis savu brīnišķīgo izglābšanos, tas piepeši nomanīja, ka viņam uzmācas šausmīgs

nogurums un viņu moka briesmīgas slāpes..Klāriņa tūliņ izskrēja laukā apgādāt viņam krūzi ūdens. Kad viņš bija atspirdzinājies, viņš sajuta arī lielu izsalkumu. Bet Klāriņaibija tikai sāls un maize mājā. Tad Benediksam ienāca prātā, ka viņam vēl ir desa, kuru mūks viņam bija iedevis līdzi. Viņš to izvilka no kabatas un brīnījās, kādēļ tā tik ārkārtīgi smaga. Desu pārlaužot, no tās izripoja spoži zelta gabali.

— Ak tu, žēlīgais tētiņ! Kas tad tas? — Klāriņa iesaucās, jo viņa domāja, ka tā būs daļa no zelta, kas nolaupīts žīdam. Bet Benedikss dievojās svēti un neapšaubāmi, ka šo bagātību viņam iedevis dievbijīgais ordeņa brālis, un viņš esot pārliecināts, ka šī nauda viņam dota kā pabalsts kāzām. Klāriņa ' arī tam drīz vien noticēja, un abi jaunieši priecājās kopīgi par savu negaidīto laimi. '

Pa to laiku Briežkalnā notika, lūk, kas. Tā kā Kalnugars bija Benediksu no cietuma izlaidis, viņš pats pieņēma viņa veidu, nosēdās cietuma kambarī uz soliņa un gaidīja ritu. Jau agri atvērās cietuma durvis un ienāca mūks, kuru viņa dievbijīgā centība jau laikus bija modinājusi no nakts miera, lai tas būtu nabaga grēciniekam klāt viņa pēdējās stundiņās.

Viņš priecājās, ka Benedikss bija tik mierīgs, teica viņam laipnus priecināšanas vārdus, apgalvoja, ka tik daudz eņģeļu viņu sagaidīšot viņāsaulē, cik cilvēku viņu še pavadīšot uz soda vietu, un, noklausījies noziedznieka pēdējo grēku-izsūdzējumu, pasludināja viņam visu grēku piedošanu.

Tikko šis svētais paradums bija.iepildīts, ieradās kārtībnieki, lai saņemtu cietumnieku aizvešanai uz soda vietu. Vispirms viņu vēlreiz ieveda tiesas zālē, kur tiesnesis un tiesas vīri, savos sēdekļos sēdēdami, viņu sagaidīja.Tiesnesis viņam nolasīja priekšā nāves spriedumu, paņēma pēc tam- baltu spieķi, salauza* to, nāvei nolemtajam pār galvu turēdams, un salauztos gabalus nometa viņam pie kājām.

Tad sērīgais gājiens devās no pilsētas laukā uz karātavu kalnu. Kad Kalnugars atradās zem karātavām, bende viņam sasēja rokas uz muguras, uzkāpa ar-viņu pa tre­pēm augšā un aplika viņam cilpu ap kaklu. •

Pēc tam viņš to nogrūda no trepēm. Bet pakārtā ķermenis ne­noslīga smagi lejup, — tas sāka ķepuroties un mētāties rokām un

kājām. Viņa seja nekļuva zila, viņš taisīja acis cieti un vaļā, izbāza mēli un vilka viņu atkal atpakaļ, īsi sakot, taisīja tādus jokus, ka bendem sāka līt baiļu sviedri, jo apkārtstāvošie ļaudis sāka neganti brēkt, ka tik neveikls nemākulis esot nositams, kas tik slikti protot savu amatu un noziedznieku velti mokot. Lai novērstu vēl lielāku nelaimi, Kalnugare izstiepās tievs, garš un izlikās par mirušu. Tad ļaudis izklīda.

Bet, kad dažas stundas vēlāk daži iedzīvotāji atkal bija saskrējusi ap karātavām, lai skatītos pakārtajā, Kalnugars sāka atkal no jauna ērmoties un tik briesmīgi vaibstīja seju, ka visi pārbijušies aizbēga pa galvu, pa kaklu projām.

Tā tas turpinājās visu dienu, un tālab pret vakaru izpaudās ziņa, ka pakārtais nemaz nespējot nomirt. Šādas valodas spieda tiesas kungus nākošā rītā izsūtīt laukā pie karātavām pāris pilsētas domnieku gadījumu izmeklēt.

Svarīgām sejām viņi iznāca pa pilsētas vārtiem, bet, pie karātavām nonākot, šīs sejas izskatījās izbrīnījušās un gandrīz muļķīgas. Jo viņi redzēja, ka pie karātavu šķērskoka nekarājās vis līķis, bet, no salmiem izbāzts un skrandās ietērpts, baidēklis, kādu dažbrīd nostāda zirņu laukā zvirbuļu baidīša-

nai.Tās viņiem izlikās savādi, dēkaini un brīnišķīgi. Viņi tālab lika salmu kūli noņemt no karātavām un sadedzināt, un izlaida baumas, ka vējš esot vieglo skrodeli aizpūtis pār robežu.

Protams, tā nebija taisnība. Bet Benedikss tomēr nepalika Šai zemē dzīvot. Viņš ar savu Klāriņu aizgāja uz Prāgu, nopirka tur ar Kalnu- gara naudu māju, ierīkoja drēbnieka darbnīcu un kļuva par cienījamu

un turīgu cilvēku. Un, ja viņš, un viņa Klāriņa vēl nav miruši, tad vini dzīvo vēl šodien.

MAZAIS ANTONS

Netālu no Zivjupes kādā ciemā mierīgi un laimīgi dzīvoja kāds vīrs ar savu sievu un mazo dēlu Antonu. Vīram bija laba peļņa, un sieva prata saimniekot un bija krietna, un visiem trim klājās labi. Bet kādā nebaltā dienā sieva nomira, un mazajam Antonam sākās grūti un bēdīgi laiki.

Jo, tā kā tēvs taču viens nespēja saimniecību apkopt, viņš ņēma pie sevis savas nelaiķa Sievas radinieci, viņas māsasmeitu Sabīni, lai tā vadītu viņa saimniecību, bet šī nevarēja ieredzēt skaisto puisēnu.

Viņš nevarēja tai nekā pa prātam izdarīt, un kurp vien viņš pagriezās vai nostājās—allaž viņš dabūja duņķus sānos un knipjus pa galvu.

Ļauna būdama, viņa bez tam apmeloja tēvam puisēnu, stāstīja, ka tas esot slinks un melīgs, un pat panāca, ka tēvs ar laiku no sava mīluļa pavisam atsvešinājās. Nonāca pat tik tālu, ka tēvs, no darba mājās pārnācis, puisēnu gandrīz katru dienu sita, jo ļaunā Sabīne katru dienu dziedāja tēvam ausīs, kādas nekrietnības un palaidnības Antons atkal izdarījis.

Tādā kārtā notika, ka Antons drīz vien vairs nevarēja dzīvot sava tēva mājā, un, kad vien viņš varēja, viņš aizbēga no mājas kaut kur klajumā, lai tikai paglābtos no tantes un viņas mēlnesības.

Tā pagāja vasara. Bet, kad pienāca ziema un visi kalni bija piepu­tināti ar sniegu, tad apkārtklejošana pa laukiem un mežiem izbeidzās, un Antonam sāka klāties bēdīgāk kā nekad. Vienīgais prieks viņam vēl bija barot putniņus uz ciema lielceļa ar maizes drusciņām, kuras viņš atlicināja no sava nabadzīgā azaida.

Beidzot sniegs atkal sāka kust un strautiņi burbuļot. Šai laikā Sa-

PAGE \* MERGEFORMAT AI

bīhe vienreiz pārnesa mājā lielu Irdaku, ar kuru viņa gribēja pacienāt nākamā dienā gaidāmo viesi. Lai zivs ilgāku laiku uzturētos dzīva, viņa to ielaida lielā ūdenskublā un pati aizgāja pie darba.

Antons nevarēja vien noskatīties skaistajā zivī, bet beigās viņam palika žēl nabaga kustonSa, kas paradis dzīvot brīvajos ūdeņos, un kuram nu bija jāvārgst šaurajā traukā.

"Es viņam dāvināšu mazliet vairāk brīvības, lai tas varētu drošāki kustēties," Antons domāja. Viņš tālab izņēma zivi no ūdens, aiznesa uz upīti, kas tecēja otrā pusē mājai garām un ielika viņu ūdenī. Tikko līdaka nojauta, ka bija savā īstajā miteklī, viņa sāka spēcīgi kustināt asti un priecīgi peldēja šurp un turp.

To redzot, Antonam sirds aiz prieka pukstēja, bet tomēr viņš ļoti nobijās, kad zivs kā bulta piepeši aizšāvās projām un nozuda straumē.

Tūliņ arī atskanēja Sabīnes spiedzošā balss. — Tu vazaņķis, ,tu nekrietnais puika, kur mana līdaka, ko tu ar viņu izdarīji! — viņa kliedza, gluži sarkana pietvīkusi, un lieliem sofiem skrēja šurp.

—  Es tikai gribēju, lai līdaciņai būtu mazliet ērtāki, —.viņš atbildēja, —- es domāju…

Bet tālāk viņš netika. Jau visi pieci Sabīnes pirksti bija redzami uz Antona labā un kreisā vaiga, un, kad vakarā pārnāca tēvs un Sabīne sāka viņam gausties par "nekrietnā puikas nedzirdētiem nedarbiem," tas ņēma rokā stibu… un tagad var katrs pats iedomāties tālāko.

Bet, lai cik stipri Antonam sāpēja sitieni, viņš tomēr neraudāja un nekliedza. Ļaunā Sabīne to uzskatīja par vislielāko stūrgalvību un kļuva vēl niknāka. Tā pienāca vasara.

Bet daudz laba viņa neatnesa. Antona tēvs gulēja mājā slims un cieta stipras sāpes. Arī viņam tagad vairs nebija labas dienas, jo no tā laika, kamēr viņš vairs nekā nepelnīja, Sabīne arī viņam agri un vēlu skandināja ausīs pārmetumus, ka viņai vairs nepatīkot mocīties sliņķa labā, kurš vairāk nekā neprotot darīt, kā tikai gultā gulēt.

Nekrietnā apiešanās un sāpes, kas tēvam tagad bija jācieš, Antonam ļoti ķērās pie sirds. Lai tēvs arī daudzkārt bija pret viņu bijis ciets un pat netaisns, tomēr viņš tēvu sirsnīgi mīlēja, un viņa vissirsnīgākā vēlēšanās bija, kaut jel tēvs paliktu drīz vesels.

Kādu dienu Sabīne uzkliedza Antonam: — Taisies, ka tieci ārā tīrumā un lasi vārpas, mājā vairs nav» maizes. Bet nedomā lūst atpakaļ mājā, kamēr neesi salasījis pilnu sieku vārpu. To teikdama, viņa tam nosvieda pie kājām lielu maisu.

Antons aizgāja uz tīrumu un meklēja pa nopļautajiem labības stiebriem vārpas, uh locījās tik mudīgi, ka viņam drfz sāka sāpēt mugura. Tomēr bija jau ptenakusi pusdiena un viņam bija tik maz vārpu, ka tās knapi tikko apklāja maisa dibenu, jo tai apgabals? bija daudz trūcīgu cilvēku un tie jau bija visu nolasījuši, kas še bija dabūjams.

Kad saule jau rietēja, Antonam maiss vēl nebija ne-pusē. Viņš to nemaz nedrīkstēja mājā nešt, jo zināja, — ļaunā Sabīne viņu atstās tikai pusdzīvu tādēļ, ka viņš nav salasījis vairāk vārpu.Galīgi nokusis, viņš nosēdās grāvmali, un, iedomādamies savu,un sava tēva sūro likteni, sāka rūgti raudāt.'.

Piepeši viņa priekšā parādījās mednieks ar pelēku bārdu un vaicāja, kādēļ viņš esot tik ļoti noskumis un raudot.

Antons saņēma dūšu un izstāstīja, cik grūti viņam klājoties, un ka ļaunās Sabīnes dēļ viņam un viņa tēvam jādzīvojot mājā kā ellē.

—        Kad viņa tevi tik briesmīgi»moka, tad tu viņai gan laikam gribētu novēlēt kaut ko ļoti sliktu, — mednieks atbildēja.

—  Ai nē, kungs! Labāk kaut ko ļoti labu. Es gribētu, lai viņa vienreiz visu dienu būtu tik priecīga,

ka viņa no prieka un laimes nezinātu, kur dēties, lai viņa pati vienreiz izbaudītu, kā jūtas priecīgi un apmierināti cilvēki!

Par šādu atbildi mednieks neviļus pasmaidīja. Tad viņš ielika pirkstu mutē, atskanēja skaļš svilpiens, un acumirklī debesis bija pilnas dažādu putnu, kas tūliņ nolaidās tīrumā un sayiem knābjiem sāka lasīt vārpas un kraut tās Antona priekšā lielā kaudzē.

Mednieks rādīja vārpas un sacīja: — Piepildi ar tām maisu un ej mājā.

Antons tūliņ grāba abām rokām un maiss vienā mirklī bija līdz malām pilns. t Viņš nu gribēja sirsnīgi pateikties par lielo palīdzību, bet nekas neiznāca, jo mednieks bija pazudis.

Tad viņš devās ar savu dārgumu mājup, un ejot viņu pavadīja viss lielais putnu bars; tie svilpoja un dziedāja, ka tīri prieks bija klausīties.

Sabīne viņu saņēma rupjiem vārdiem, dusmām un niknumu. Jo Antona pārnākšana viņu kaitināja un uzbudināja. Viņa bija pārliecināta, ka Antons nekādā ziņā nevarēs sameklēt tik daudz vārpu, kā viņa tam bija noteikusi, Un ka viņš tālab aiz bailēm no viņas aizbēgs plašajā pasaulē un viņa reiz tiks no Antona vaļā.Otrā dienā viņa bija vēl ķildīgāka un nelaipnāka.

Azaida vfetā viņa deva Antonam pļauku pa galvu un uzbrēca: — Marš, laukā no mājas, man nav šodien nekā, ko tavam tēvam pusdienā vārīt. Ej uz dīķi un ķer zivis. Bet nedomā tu man nākt mājā tukšām rokām, citādi es dancināšu ugunsknaibles pa tavu muguru.

Nospiestu sirdi Antons iznāca no mājas. "Ai," viņš domāja, "kad es tikai mazliet varētu noķert, lai manam tēvam būtu ko ēst un viņš paliktu atkal vesels. Es paciestu atkal vai katru dienu viņa sitienus, ja tikai viņaitLpa- • liktu labāki."

Viņš nosēdās dīķmalā un meta tīkliņu ūdenī, bet aiztecēja stunda pēc stundas, tomēr neviena zivs nelīda viņa tīkliņā.

Tad viņš sāka rūgti raudāt.

Piepeši atkal viņam blakus nostājās mednieks un vaicāja, kādēļ viņš raudot.

Antons atviegloja savu sirdi. Tante Sabīne paliekot arvien ļaunāka. Viņa mokot tēvu un mērdējot badā, un, ja Antons tagad nepārnesīšot zivis, tad tam klāšoties plāni.

Tad mednieks atkal pasvilpa un lika Antonam vēlreiz nolaist tīkliņu ūdenī. Tūliņ piepeldēja liela līdaka un atdzina daudz mazu līdaciņu un asaru, tā ka tīkliņš drīz vien bija pilns un puisēnam to vajadzēja vairākas reizes laist ūdenī.

BBr Vai tu šo zivi nepazīsti? — mednieks jautāja.

— Nē, kā lai to pazīstu?  -Tad zini, tā ir tā pati zivs, kuru tu vienreiz izņēmi no kubla un  ielaidi upītē.

To ieteicis, mednieks pazuda. Paskatījies vēl kādu laiciņu, kā līdaka lēni peldēja pa dīķi šurp un turp, Antons steidzās mājā, priecādamies, ka tēvam nu vairākas dienas būs krietnas pusdienas.

ka visi viņas nodomi pret Antonu palikuši bez sekmēm. Tālab viņa nolēma tikt no viņa citādā ceļā vaļā, un drīz vien viņa bija kaut ko izdomājusi, kas, pēc viņas do­mām, Antonu nešaubāmi ievedīs

Ļaunā Sabīne nu pārliecinājās,

postā. Viņa tam pavēlēja kāpt kalnos, saukt "Rāceņskaiti" un lūgt no viņa Sakņuvlriņu, ar kura spēku un iespaidu tad tēvs nešaubāmi atkal izveseļošoties.

Kad Antonam jau bija rokā durvju kloķis, viņa tam vēl nokliedza pakaļ: — Un, ja tev ari cauru dienu būtu jāsauc Rāceņskaitis, tad tikai dari tā, jo bez Sakņuvīriņa tu man pār mājas slieksni vairs nekāpsi.

Bet savā sirdī Sabīne prātoja, ja Antons sauks Kalnugaru viņa palamā, tad tas sadusmosies un zēnu nobeigs. Palamu "Rāceņskaitis" ļaudis bija devuši Kalnugaram jau sensenos laikos, kad viņš kādreiz bija * nozadzis un apslēpis savā apakšzemes pilī skaisto princesi Emmu. Gudrā Emma bija aizsūtījusi Kalnu­garu uz lauku saskaitīt, cik tur vēl rāceņu, bet tamēr pati, pārvērzdama ar Kalnugara dāvināto burvju zizli vienu rāceni par skaistu un ātru zirgu, no viņa aizbēgusi.

Nenojauzdams kādas briesmas viņam varbūt draud, Antons devās ceļā, un tikko viņš bija nonācis augšā, kalnu apgabalā, viņš sauca no visa spēka: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"

Tad viņš dzirdēja kādu aiz sevis runājam:— Ai, mazais Anton, vai tu tas esi? Kurp tu nu tā iesi?

Antonam apgriežoties^ viņš redzēja, ka tur stāv tas pats mednieks, kuru viņš jau labi pazina. — Labdien, kungs, — Antons priecīgi sveicināja, ^jūs vaicājat, kurp es iešu. Es gribu iet pie Rāceņskaita un lūgt viņam-Sakņuvīriņu. Mana tante saka, ja mums būtu mājā Sakņuvīriņš, tad mans tēvs drīz vien atkal atdabūtu savus spēkus.

— Tā, to viņa saka?

—Jā kungs, un vai tas taisnība, ka Sakņuvīriņš aizdzenot visas slimības?— Kas var zināt, — bet vai f tad tev nemaz nav bailes no ļaunā Kalnugara?

Mazais Antons skaļi iesmējās. — Es domāju, ka viņš man nekā nedarīs, un viņš varbūt nemaz tik ļauns nav, kā ļaudis runā. Un, ja viņš man tomēr iedotu pāris duņķus sānos jeb plēstu mani aiz auss, tad tā jau nebūtu visai liela nelaime. Kad mans tēvs vēl bija vesels, es diezgan bieži dabūju sajust viņa dūri un neesmu no tā nebūt nomiris.

Pār mednieka vaigu pārlidoja smaids kā gaišs stars. — Man gan tā liekas, ka tu esi drošs zēns, un viens no tiem, kam sirds īstā vietā. Es

ari neticu, ka Kalnugars darīs tev

ļaunu. Tikai es par to Šaubos, vai tu viņu maz satiksi. Bet tas neko daudz nenozīmē. Mēs, mednieki, kuriem pastāvīgi jādzīvo mežos,..ari pazīstam meža noslēpumus, un tā kā tev vajaga Sakņuvīriņa, tad,

raug' Še, ņem. Man pašam viens ir. Aiznes viņu savam tēvam un saki, lai viņš to nēsā pie saites ap kaklu. Tad viņš izveseļosies. Un tagad diedz mājā, tu jautrais, jaunais kumeļš.

To teicis, mednieks aizgāja tik ātri un tik lieliem soļiem, ka Antons nepaspēja viņam pateikties. Bet, tam pakaļ noskatīdamies, viņš, par brīnumu, ievēroja, ka mednieka stāvs kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz kamēr tas aizsniedza mākoņus un tad piepeši iznīka.

Antonam tas izlikās tik brīnišķīgi, ka tam gandrīz sametās bailes. "Nu tad," viņš domāja, "tikai ātrāki projām no šejienes!" Ņēma kājas pār pleciem un nepilnas stundas laikā bija jau mājā.

Sabīne, kas bija redzējusi viņu skrienam, sagaidīja to, abas rokas sānos iespiedusi, pie durvīm. — Tu esi kā nezāle, kas nekad neiznīkst, — viņa ķērca un tūliņ sāka viņu dauzīt. Antons nu atvēra plaukstu un rādīja viņai Sakņuvīriņu, un tikko Sabīne to bija ieraudzījusi, tā sāka skaļi smieties un kā neprātīga skraidīja šurp un turp.

Antons nesajēdza, kas īsti notiek, un kā lai izskaidro dusmīgās Sabīnes ērmīgb izturēšanos. Viņš pats tagad sāka skatīties Sakņuvīriņā, un patiesi! — tas izskatījās ļotijocīgs. Tā bija sakne, kas stipri līdzinājās kuprainam vīriņam garām rokām un kājām. Galva un stāvs bija pārmērīgi gari, seja kā ērma purns, un pakausī tam karājās kaut kas lejup kā gara, plāna bize.

Antons tomēr nevarēja izprast, kā Sabīne par to tik nevaldāmi varēja smieties. Lai vīriņu vēl labāk parādītu, viņš turēja to'Sabīnei vēlreiz tuvu pie acīm. Tad-ļaunā sieviete sāka no smiekliem tīri vai locīties, un beigās viņas smiekli izklausījās kā skaļa zviegšana, kamēr tajā pašā laikā viņai pār ģīmi ritēja gaišas asaras. Pēdīgi viņa, rokas sānos turēdama, tīri vai prātu zaudējusi no smiekliem, nokrita uz slimā tēva gultas.

Nu Antonam ienāca prātā, ka viņš medniekam vienreiz bija sacījis, viņš novēlētu ķildīgai Sabīnei vienu tādu dienu, kad viņa būtu nevaldāmi jautra, un kad ņu viņš visu to labi pārdomāja, kā bija iepazinies ar savādo mednieku, tad viņam uzausa nojauta, ka šis mednieks laikam gan bija pats Kalnugars.

Bet tagad Antonam bija svarīgākas darīšanas, nekā domāt par pagājušo. Viņš sameklēja saitiņu, piesēja tajā Sakņuvīriņu un gribēja to tēvam pakārt kaklā. Tai acumirklī, kad viņš tuvojās slimnieka gultai, Sabīne uzlēca kā ārprātīga kājās, sāka lēkāt no vienas kājas uz otru, sita rokas aiz smiekliem, krita-drīz gar'zemi, lēca atkal stāvus un pēdīgi izskrēja, skaļi uzgavilēdama, no mājas laukā.

Tikko Antons bija aplicis tēvam Sakņuvīriņu ap-kaklu, kad tēvs jau jutās vesels kā zivs ūdenī. Kad Antons pastāstīja vēl tēvam, kā viņš saticies ar Kalnugaru, tēvs drīz atzina, cik ļoti viņš darījis puisēnam pāri, un, lūgdamies, lai Antons viņam piedod visu nodarīto netaisnību; viņš to maigi apkampa.

— Nekad vairs, — viņš beigās iesaucās, — šī ļaunā sieviete lai nenāk manā mājā, no tā lai Dievs sargā!

Un viņa patiesi vairs neatnāca, viņa arī nevarēja vairs nākt, jo smiedamās tā bija dabūjusi gaļu. Viņu atrada vakarā stīvu un aukstu mežmalā aiz kāda liela akmfeņa guļot. Bet arī mirušās seja izskatījās kā nevaldāmos smieklos savilkta maska.

Bet Antorts-dzīvoja ar savu tēvu priecīgi un laimīgi mazajā, skaistajā mājiņā. Viņam klājās ļoti labi, jo viņš bija strādīgs, pazemīgs un priecīgs. On, kad viņam daiidz gadus vēlāk pašam bija seši maži'.puisēni, viņš-tiem vismīļāk stāstīja par savu satikšanos ar brīnišķīgo mednieku.

PĒTERIS UN ZAĻMĒTELIS

Vācijas Milzu kalnu viskailākās un tukšākās ncigāzēs dzīvoja senos laikos savā nabadzīgajā būdiņā kāds ogļdeģis vārdā Gotlībs Šeirers līdz ar savu dēlēnu Pēteri. Tas bija skaists, brašs zēns, dzīvām, brūnām acīm un sprogainiem matiem un viņš palīdzēja tēvam dūšīgi visos darbos. Bet, ja kādreiz nebija nekā sevišķa ko darīt, tad zēna vismīļākā nodarbošanās bija izstaigāt visnomaļākos kalnu apgabalus, par kuriem stāstīja, ka tur dzīvojot Kalnu­gars.

Bet mazais Pēteris no viņa nebaidījās, jo Pēterim bija mierīga apziņa un tīra sirds. Dažbrīd Pēteri pavadīja šais ceļojumos arī viņa draugi, un tad puisēni bieži kavēja laiku mezdami mērķī mazus skārda gabaliņus jeb akmeņus.

Šo rotaļu uzvedot, puisēni nereti atrada smiltīs mazus, apaļus sudraba gabaliņus. Bet sevišķi viņi par to nekā nedomāja, un it īpaši tālab nē, ka viņi nepazina šo naudas gabaliņu vērtību. Bet viņi gaņ ļoti nopriecājās par gaiši sudrabaino mirdzumu, ja viņiem kāds gabaliņš krita rokā.

Dažreiz viņu rotaļā piedalījās arī kāds svešs vīrs, kura augstais stāvs bija ietērpts zaļā mētelī, kālab viņi to arī vienkārši dēvēja par Zaļmēteli.

Likās, ka svešais mīļo bērnus. Stundām ilgi viņš varēja noskatīties viņu rotaļās, un dažbrīd viņš pat mācīja viņiem visādas jaunas rotaļas. Savādi bija, ka viņš allaž atrada visvairāk sudrabiņu, un tos tad izdalīja bērniem.

Puisēni drīz vien ar viņu iedraudzējās un beigās vaicāja viņam, no kurienes viņš esot. Bet svešais nekad neatbildēja. Viņi arī nekad nevarēja viņu novērot un izzināt, no kurienes viņš nāca un uz kurieni aizgāja, jo tikpat piepeši, kā viņš starp bērniem parādījās, viņš ari mēdza pazust.

Lai arī cik liels bērnu draugs viņš bija, bērni sajuta pret viņu lielu bijību, jo, izceļoties viņu vidū maziem strīdiņiem, viņš tos arvien iašķīra, un tie bērni, kuri bija vainīgi, saņēma no svešā dažu krietnu duņķi sānos jeb mugurā. Pie tam viņš gan nekad nekā nerunāja. Dažbrīd, būdams sliktā omā, viņš aiztrenca visus bērnus projām, izņemot mazo Pēteri, kuru viņš, likās, sevišķi bija iemīlējis; to viņš nekad neraidīja projām. Turpretī gan viņš to bieži ņēma pie rokas, vadīja viņu šurp un turp un radīja viņam dažbrīd arī zelta naudas gabalus, kas mirdzēja smiltī. Ar tiem Pēteris gan labprāt paspēlējās, bet'allaž viņš tos atkal aizsvieda nevērīgi projām.

Zaļmētpļa ērmīgie paradumi un pastāvīgā klusēšana beigās apnika mazajiem puisēniem un tie cits pēc cita pazuda, tikai Pēteris nāca neatlaidīgi atpakaļ uz to vietu, kur bija sastopams klusais, noslēpu- mainais vīrs.

Pēteris draudzīgi un pazemīgi allaž noņēma cepuri, tiklīdz ieraudzīja svešinieku, un, kad neviens vairs viņus abus netraucēja, tad notika kaut kas neparasts, kas nekad agrāk nebija. Zaļmētelis sā&a ar mazo sarunāties un bieži dāvināja viņam ari zelta gabalus. Lai Pēteris tos paglabājot, viņš teica, tikai lai nekad neizpļāpājot, ka viņš tos saņēmis no nezināmā svešinieka.

To Pēteris viņam ari apsolīja, jo viņš domāja, ķa tas taču nav nekas ļauns, un arī tas, ka labais cilvēks viņam dāvināja tik skaistas rotaļlietas, nevarēja būt nekāds noziegums.

Pa to laiku bija pagājusi vasara un rudens. Bija jau pienākusi ziema un kalnos bija sasnidzis tik dziļš sniegs, ka Pēteris vairs nevarēja nokļūt tais vietās, kur viņš parasti sastapa Zaļmēteli.

Tad gadījās ļoti bēdīga lieta. Pētera tēvs grūti saslima, sāpēs kunkstēdams, viņš gulēja savā būdā, un vecais gans, kurš še kalnājos ļaudis dziedināja slimības gadījumos, teica, ka esot maz cerību, vai Pētera tēvs vēl celšoties. Gotlībam Šeireram nebija iespējas aicināt ārstu, jo viņš bija priekš tam par nabagu, un tā kā slimojot viņam vairs nebija nekādas peļņas, tad drīz vien ogļdega būdiņā ieradās vislielākais trūkums.

No vasaras spēļu laikiem Pēterim gan bija mājā pilns maisiņš spožu zelta gabalu, bet savā nevainībā viņš nenojauta, ka tiem būtu kāda vērtība un ka ar tiem varētu aizdzīt visas rūpes.

Kad bija izlietots beidzamais maizes kumosiņš un apēsta pēdējā siera garoziņa, tēvs teica Pēterim, lai ņemot kazu no kūts un aizvedot viņu uz tuvāko ciemu pārdot.

Nu Pēteris aplika kazai striķi ap kaklu un veda viņu lejup. Ceļā viņš sastapa vecu vīru, kurš vaicāja, kurp tad Pēteris ar savu ragaini gribot doties.

■— Diemžēl man viņu jāpārdod, jo mans tēvs ir slims, un mums nav mājā v«airs ne kumosa maizes.

—            Tas ir bēdīgi, — vecais teica, — bet tā kā man kaza pašlaik vajadzīga, tad varu viņu tev atpirkt. Še tev būЈ maksa.Pie tam viņš sniedza Pēterim spožu dukātu.

—          Ak, labais vectētiņ, — Pēteris atbildēja un sniedza viņam dukātu atpakaļ. — Par to es nekā nevaru nopirkt. Tādas lietiņas der tikai ko paspēlēties, lūdzu, dodiet man labāk pār manu kazu sudrab­naudu.

Vecais krikšķināja: — Tu esi v mazs muļķītis. Še tev būs grasis un še dukāts. Tagad skrej uz ciemu un iepērcies, ko tev vajaga. Pie tam tu drīz sapratīsi, par kuru nau­das gabalu var dabūt, vairāk man­tu. Mudīgi meties uz priekšu! Es še tevi pagaidīšu.

Pēteris atdeva kazu pircējam un metās projām. Ciemā viņš sastapa cilvēku, kurš, par laimi, bija tik godīgs, ka izskaidroja viņam zelta gabala vērtību, un tātad viņš varēja nopirkt pilnu kurvi mantu, kas ļoti noderēja slimajam tēvam un viņam pašam.

Atpakaļnākot viņš, par brīnumu, neatrada veco vīru tai vietā, kur tas viņu bija apsolījies gaidīt, un tā viņš devās tālāk atpakaļ uz māju.

Pie-tēva būdiņas pienākot, viņam leca pretim kaza, priecīgi blēdama.

—         Viņu atveda kāds svešinieks, — tēvs stāstīja, — viņš teica, ka esot to mežā atradis un atvedis šurp.

Pēterim, tas izlikās brīnišķīgi, un viņš nu pastāstīja ari savu piedzīvojumu ar veco vīru.

Par nožēlošanu ogļdegim nepalika labāki, neraugoties uz labo pārtiku, kas viņam rika piegādāta. Turpretim dienu no dienas viņa slimība pieņēmās, un viņš jau pats vēroja, ka drīz viņam būšot beigas.

Tā kā ciemā jau klīda valodas, ka Gotlībam Šeireram klājoties bēdīgi, tad daži draugi bija uznākuši Viņu apmeklēt, un starp tiem arī vīrs, kurš Pēterim ceļā bija iedevis zelta gabalu.

Ieraudzījis Pēteri uz sliekšņa stāvam, svešais tam teica: — Uzej mazliet kalnos. Tavs tēvs gan atkal atveseļosies. Un, ja tas nenotiktu, tad es tev būšu tēva vietā. — Ļoti nospiests, Pēteris kāpa kalnos. Ap viņu tapa arvien vientulīgāki, un vējš šalca eglēs. Še augšā bija vēl sniegs, kamēr apakšā, ielejā jau sāka zaļot un ziedēt.

Ejot Pēterim pastāvīgi stāvēja prātā slimais tēvs, un tas viņu tā apbēdināja, ka spožas asaras ritēja pār viņa vaigiem.

—   Par ko tu raudi, — piepeši kāds vaicāja viņam blakus.

Pēteris skatījās pārsteigts visapkārt un ieraudzīja savu paziņu Zaļmēteli.

Pēteris nespēja ne vārda teikt, bet mīlīgais vīrs runāja ar viņu ļoti sirsnīgi, apgalvodams, ka viņš taču varbūt varētu Pēterim palīdzēt, un tad zēns saņēmās un izstāstīja vecajam draugam visu, kas viņu tik -ļoti apbēdināja.

Zaļmēfelis saņēma viņa roku un rādīja uz labo pusi: — Paskaties šurp.

Neaprakstāmā pārsteigumā Pēteris ieraudzīja mežrožu stādu, kuram, neraugoties uz sniegu visap­kārt, jau bija izplaukušas lapās un ziedi.

—         Raug', viņš zied ziemas vidū, — Zaļmētelis teica. — Atceries tikai, cik viņš bija kails rudenī, un kā viņš izplaucis un uzziedējis tādā laikā, kad neviens to nebūtu ticējis. Bet reizēm notiek brīnumi, kur neviens tos negaida." Tagad nu plūc no šī krūma svaigās lapas un ziedus un kaisi tās tava tēva gultā. Varbūt tad viņš kļūs vesels. Bet pasteidzies, jo laika nav daudz.

Pēteris tikko paspēja Zaļmētelim sirsnīgi pateikties. Steigā viņš salasīja pilnu cepuri rožu lapu un piepildīja ar viņām ari kabatas. Tad viņš skrēja, cik ātri varēja, mājup un apkaisīja ar lapām .tēva slimības gultu.

Tēvs gulēja kā allaž, ļoti vārgs, aizvērtām acīm, bet, tiklīdz uz viņu nolaidās spēcīgi smaržojošās rožu lapas, ar viņu nqtika pārmaiņa, kas Pēterim modināja priecīgu cerību. Slimnieks sāka elpot brīvāki, un viņa yaigos parādījās atkal sārtums. Jau trīs dienas pēc tam viņš varēja ar Pētera un kāda viņa drauga palīdzību pacelties no gultas.

—         Kāds neizsakāms brīnums man noticis, — viņš sacīja, paceldams pateicīgu skatu pret debesīm. — īsu laiciņu atpakaļ es sajutu nāves nogurumu, un šodien man ir tā, it kā es būtu atguvis dzīvības spēkus.

—  Par to mums varēs Pēteris dot paskaidrojumus, — kaimiņš ieminējās.

Pēteris nu stāstīja par rožu krūmu, kas zaļo un zied sniegā, un ka Zaļmētelis viņam uzdevis apkaist ar šī krūma lapām tēva slimības gultu.

—  Un kā tad tulepazinies ar Zaļmēteli?

Pēteris apjucis klusēja. Viņš atcerējās solījumu, kuru devis savam labdarim, Zaļmēteli nenodot.

Kaimiņa ģīmis savilkās zobgalīgā smaidā. — Tad tas būs bijis tas pats vīrs, kas atdeva atpakaļ tavu kazu, — viņš zobojās.

— To es nezinu. Es nezinu, kas viņu atvedis atpakaļ, un nezinu arī tā cilvēka, kas viņu nopirka.

—  Bet to tu taču pazīsti, kas tev dāvinājis tos daudzos zelta gabalus, kurus tu savā istabā glabā, — kaimiņš bruka no jauna viņam virsū.

Tagad arī tēvs kļuva uzmanīgs. — Ko, tev ir zelta nauda, un tomēr tu pieļāvi, ka man bija jācieš tik liels trūkums, — viņš teica pārmetošā balsī.

—Ak, tēt, ar tām dzeltenajām ripiņām taču var tikai spēlēties, — puisēns atbildēja, — bet es tev pastāstīšu, kur es viņas dabūju.

Un tagad viņš visu vaļsirdīgi izstāstīja, lai gan viņu mocīja sirdsapziņa, ka viņam nu vajadzēja atklāt Zaļmēteļa noslēpumu.Gotlībam Šeireram bija lielu lielie brīnumi, klausoties sava dēla stāstā. Tad viņš iesaucās: — Tagad man viss top skaidrs. Tavs slepenais labdaris nav bijis nekas cits, kā šo kalnu kungs. Kā lai viņam pateicammies, jo nu ir visām bēdām gals.

Pēteris atnesa savus zelta gabalus un atdeva tēvam. Pārskaitot tēvs priecīgā uztraukumā redzēja, ka zelta ripiņu bija daudz vairāk par simtu. *

* c

Tagad viņš kopā ar Pēteri sameklēja un sasēja saiņos visas mantas, noglabāja naudu pie sevis un aizceļoja no Milzu, kalnu apgabala projām, apmezdamies uz dzīvi citā Silēzijas apvidū. Jo, apsverot visus apstākļus, tēvam taču likās prātīgāki, atrasties

mazliet tālāki no Kalnugara mi* tekļa, lai tas kādu dienu varbūt neapdomātos un neatņemtu at­pakaļ lielo bagātību, kas viņam un viņa dēlam bija dāvināta.

Bet Pēteris visu mūžu sajuta savā sirdī pret Zaļmēteli dziļu patei­cību.

CEĻAZIZLIS

Kad kādreiz Kalnugars atkal bija uznācis ze­mes virspusē apskatīties, kā zaļo koki viņa kalnos, viņš nejauši pamanīja kādu ceļotāju, kura izturēšanās un gaita viņam izlikās ļoti savāda. Tas kāpelēja pār vislielākām akmeņu kaudzēm, ar sava ceļazižļa , palīdzību pārlingoja pār bezdibeņiem, šur tur uzrāpās kāda kalna pakausī, un vispārīgi darīja daudz ko,' ko citi ceļotāji, kalnos kāpdami, nemēdza darīt.

Viņš vēroja uzmanīgi gan pa labi, gan pa kreisi, noliecās pēc vienas otras zāles, noplūca vai ari izņēma to ar mazas lāpstiņas palīdzību ar visām saknēm no zemēs un noslēpa tad to lielajā somā, kas karājās viņam ādas siksnā ap pleciem.

Jau pāris stundas gars neredzami bija sekojis svešiniekam. Tagad ceļotājs bija nonācis pie straujas " upītes, kuras ūdeņi mutuļodami apskaloja dažu krietni lielu akmeni upītes vidū, un tas sagatavojās pašlaik atkal ar sava zižļa palīdzību pārlingot upītei pāri.

Tālab viņš iesprauda zizli starp diviem akmeņiem, sakampa to stingri rokās un taisījās uz krietnu lēcienu, kad zizlis piepeši pārlūza un ceļotājs iekrita upē. Viņam likās, it kā tai pašā acumirklī būtu dzirdējis gaisā smieklus, bet viņš negrieza uz to vērības, jo viņam pašlaik bija jādomā kā tikai droši iztikt ho ūdens laukā.

Nu viņš stāvēja upesmalā slapjš kā žurka.

Stāvoklis bija kļūmīgs, un visļaunākais ceļotājam izlikās tas, ka nekur visā apkārtnē neredzēja neviena koka, no kura viņš varētu sev nogriezt jaunu zizli.

Piepeši viņš dzirdēja sev aiz muguras rupju balsi: — Ē, puisi, kas t' nu noticis?

Kad uzrunātais izbrīnījies apgriezās, viņš redzēja aiz sevis lielu, garā mētelī tērptu, stāvu. Ceļotājs izbijās, jo milzīgā vīra acis savādi zvēroja. Bet viņš ātri saņēmās un izstāstīja tam savu nedienu, un ka zižļa salūšana esot priekš viņa liels zaudējums, jo ceļotājs kalnos bez zižļa esot bezizejas stāvoklī.

—  Un ko tu vispārīgi te augšā dari? — svešais vaicāja.

—   Es meklēju zāles un sūnas," es esmu aptieķnieks un man jāgatavo slimniekiem dzērieni, lai viņi kļūtu veseli, man jāvāra salves un smēres plāksteriem, un priekš visa tā man vajaga šo zāļu un stādu sulas, kurus es še augšā salasu.

Svešais smaidīja: — Tādus tu gan še augšā daudz neatradīsi.

—   Daudz, protams, gan nē, bet visspēcīgākās zāles aug daudzkārt visvientulīgākajās vietās, un tad nu nevajaga taupīt pūliņu, šīs zāles uzokšķerēt. Jā, kad es varētu to, ko es gribētu, bet ko es nevaru, tad es ietu uz Alpiem, uz Zviedriju, uz Islandi, uz Itāliju utt., un tur salasītu visu noderīgo, kas vien tur aug. Jo tur riešas stādi, kas simtkārt derīgāki veselības ziņā nekā še, Silēzijā, un es varētu daudz simtiem cilvēkiem labāki palīdzēt nekā tagad. Bet kā nav, tā nav, un tālab jau jāapmierinājas ar to, kas ir. Bet par visām lietām, kā es jau teicu, es būtu laimīgs, ja man būtu atkal zizlis, tad varētu ar viņu daudz ātrāki'tiķt atpakaļ uz Kalējkalnu nekā bez viņa!

—  Tātad tu tur dzīvo, -— un Cik tālu tad līdz turienei ir?

—  Būs piecu stundu gājiens.

—   Tas'ir diezgan tālu; — svešais noteica, — bet, ja tu domā, ka ar zizli tiksi labāki un šfrāki uz priekšu kā bez zižļa, še, ņem manu un dzīvo vesels.

To teicis svešais gāja projām, un, viņam aizejot, likās, ka tas auga arvien lielāks, bet arī kļuva neskaidrāks un beigās pilnīgi izzuda miglā.

Aptieķnielcs par to daudz neprātoja, bet iepriecināts, ka nu viņam atkal ir zizlis, uz kā atspiesties, viņš tūliņ griezās atpakaļ mājup.

Saule karsti dedzināja no debesvelves un ceļš bija grūts. Atpūzdamies ceļotājs palika stāvot un slaucīja sviedrus no pieres. Viņš pašlaik atradās uz augsta kalnu paugura, no kurienes varēja tālu pārredzēt visu ieleju. Zem viņa kājām stiepās biezi meži. Viņš varēja pārredzēt klinšu sienas un kalnu nogāzes, upes, upītes un aizas, un tālu, pašā apvāršņa malā varēja saskatīt Kalējkalna torņus, kas vizēja saules Staros.

"Ai, kaut es jau būtu mājās," viņš nopūtās, saņemdams ciešāki atkal ceļazizli un sagatavodamies uz tālākiešanu.

Bet tūliņ jau viņš arī atradās uz Kalējkalna tirgus laukuma, taisni aptiekas priekšā, kur viņš strādāja, un pie durvīm piespiedies stāvēja viņa maizestēvs un kūpināja savu pīpīti.

—         Ko, jau mājā, Indriķi, — tas iesaucās, jo aptieķnieks bija aprēķinājis, ka viņa palīgs, kuru viņš no rīta bija izsūtījis zāles lasīt, pirms vakara krēslas nepārnāks.

—Jā, mājā gan, — palīgs atbildēja, pats mazliet pārsteigts, ka jau atradās pie aptiekas.

—  Un vai daudz zāļu pārnesi? v

—  O jā, visādas. — To teikdams, Indriķis izkravāja somu, kas karājās viņam ap pleciem un kuras

saturu aptieķnieks, pazinēja skati! un apmierināti smaidīdams, aplū­koja.

Tomēr Indriķis uzkāpa savā augšstāva istabiņā un nolika zizli kaktā. Šis dienas piedzīvojumi tam izlikās diezgan ērmīgi, un viņam tā vien likās, ka tīri dabiski visas tās lietas gan neesot notikušas, bet viņš sargājās savam meistaram vai kādam citam par to kaut ko tuvāki stāstīt un prātot.

Katru dienu viņam tomēr vaja­dzēja domāt par to brīnumu, kuru viņš kalnos bija piedzīvojis, wn pē­dīgi viņam sāka aust it kā gaisma^ ka tas laikam būs bijis Kalnugars, ko viņš tur augšā pie straujās upī­tes bija saticis.

Pēc pāris nedēļām aptieķnieks atkal viņu sūtīja kalnos un sevišķi uzdeva meklēt ļoti reto zāli — Sv. Jura piešus.

— Tas, kas visapkārt aug, jau ne tuvumā nedziedina tik spēcīgi, — viņš runāja, Indriķi izvadīdams, — kā tie sulīgie stādi, kas riešas Tiroles kalnos^ bet jāņem jau tas, kas ir, un ko var dabūt.

Paņēmis ceļazizli, ko svešais viņam bija dāvinājis, Indriķis priecīgi devās ceļā.

CikŠodien kalnos bija skaisti! Cīruļi trillināja, nogāzes bija klātas tūkstošiem ziedošu stādu, un zālē vizuļoja rasas pērles.

Visapkārt vesela skaistuma pasaule, visvisādu stādu bagātības, kādu Indriķis nekad agrāk nebija redzējis, bet kā viņš arī nemeklēja un nepūlējās, no Sv. Jura piešiem nebija atrodama neviena pati lapiņa. " ' *

Tad viņam ienāca prātā, ko aptieķnieks bija teicis, ka Tiroles kalnos šī stāda esot ļoti daudz.

"Ai," viņš iesaucās, "cik patīkami būtu, ja es tagad būtu Tirolē!" , Tikko viņam šie vārdi bija no lūpām pasprukuši, viņš sajuta, ka paceļas gaisā un iido uz priekšu, tā Ica ausīs vien džinkstēja un acis apžilba. Viņš lidoja pāri Bavārijai un Bohēmijai un pirms Indriķis paspēja apdomāties, jau viņš atradās uz kādas kalna virsotnes netālu no Insbrukas, un visa kalna nogāze bija kā sētin nosēta ar meklējamo stādu.

Tagad nu tik Indriķis veikli locījās uz visām pusēm, un nedaudz minūtēs viņa soma bija pilna ar Sv. Jura piešu ziediem, lapām un saknēm.

Šāds guvums jau viņam pašam ļoti patika, bet kā viņa kunga seja mirdzēs priekā, kad viņš šo pārpilnību izklās viņam priekšā!

Bet kā lai nu viņš tiek atkal atpakaļ mājā? "Nu," viņš pie sevis domāja, "ja jau nepazīstamā dāvinātāja zizlis mani tik ātrišurp atvedis, tad taču viņš aizvedīs mani arī dzīvu un veselu atpakaļ. Mazākais, es .drusku pamēģināšu, vai varbūt tā tā lieta neiet, citādi gan, protams, paies daudzas nedēļas, kamēr tikšu mājā, un mans kungs tad sāks baiļoties, ka man kalnos notikusi kāda nelaime."

Nu viņš atspieda savu zizli labi spēcīgi uz klintainās zemes un sacīja:

"Zizlīt', stiep pār leju, kalnu,

Pārnes man* uz Kalējkalnu."

Tūliņ sacēlās viesulis, paņēma Indriķi uz muguras un nolika viņu atkal veselu aptiekas priekšā zemē, kālab arī aptieķnieks nevarēja diezgan vien nobrīnīties, ka viņa palīgs jau tik laikus mājā, un vēl vairāk viņš brīnījās par lielo bagātību, ko palīgs atnesa līdzi un par meklētā veselības stāda ārkārtīgo labumu.

"Ja nebūtu skaidri zināms, ka saplūktās zāles ir pieklājīgie Sv. Jura pieši no Milzu kalniem, nudie', būtu jānotic, ka tie īsti tirolieši," viņš prātoja un pie tam pārdomāja, cik viņam ienesīs dzira,-ko viņš varēja no saplūktajiem stādiem izvārīt.

Indriķim tagad bija skaidrs, cik brīnišķīgas īpašības piemīt viņa ceļazizlim; tāpat viņš nojauta, ka ar šī zižļa palīdzību viņam tagad pieietamas visas veselības zāles plašajā pasaulē bez kādām grūtībām. Viņš tālab uzteica savam tagadējam maizestēvam vietu un nodibināja

patstāvīgu dzīvi. Viņš aizgāja no Kalējkalna projām un nometās Prāgā, kur viņš ierīkoja laborato­riju, kuras slava drīz izplatījās visā pasaulē. Jo nekur nevarēja dabūt tik smalkas esences un dziedino­šas zāles kā Še. Un nekur citur nebija tik liela izvēle visdažādāko

zāļu un zāļu salvju kā Indriķa laboratorijā. No tuvienes un tālienes tālab visi aptieķnieki nāca pie viņa iepirkties un papildināt savus krājumus.

TS viņš kļuva par ļoti slavenu un bagātu vīru.

Beigās, kad Indriķis bija palicis vecs, viņš Prāgā savu māju pārdeva un pārnāca atpakaļ uz Kalējkalnu pavadīt še sava mūža pēdējās dienas.

Ceļojumos viņš vairs nedevās, bet savu brīnišķīgo ceļazizli glabāja kādā dārgā, melnā ozola lcoka kastītē zem stikla.

Par to citi brīnījās un negribēja ticēt, kad viņš tiem stāstīja, ka no visa sava bagātā mantu krājuma viņš neko neturot tik lielā cieņā kā šo zizli, un viņam tā esot dārgākā no visām viņa mantām.

Kādu rītu viņu atrada nomirušu gultā guļot. Viņa draugi un

mantinieki velti izmeklējās zizli, kuru mirušais bija turējis par tik vērtīgu. Bet izrādījās, ka ozola kas­tīte, lai gan aizslēgta, tomēr bija tukša, un aru visā mājā zizlis nekur nebija atrodams.Liekas, ka Kalnu­gars viņu paņēmis atpakaļ, lai zizlis nepāktujsvešās rokās.

KĀZU VIESIS

Kalnugara mantas kambari kalnu dziļumos dienu nodienas kļuva bagātāki ar zeltu un dārgakmeņiem. Bet viņam bija maz prieka pastāvīgi apbrīnot §o spožumu un cilvēku acis valdzinošu krāšņumu. Jo kam ir vairāk, nekā viņam vajadzīgs, tam beigās rio viņa bagātības vairs maz prieka.

, Izklaidēšanās nolūkā viņš tālab kādu dienu uzkāpa atkal augšā zemes virsū, pieņēma braša jātnieka veidu, pārvērta kādu čiekuru par staltu zirgu, uzlēca viņam mugurā un rikšoja no kalnu virsotnes lejup uz Arnciemu.

Bija svētdiena, un, kad viņš nonāca ciemā, zemnieki pašlaik nāca no baznīcas laukā. Viens otrs palika brītiņu kapsētā pie kāda kapa stāvam, bet lielākā daļa drūzmējās ap baznīcas durvīm, un, likās,

* kaut ko sagaidām.

Arī jātnieks apturēja zirgu pūļa tuvuma, un viņa parādīšanās, protams, sacēla vispārīgu un dzīvu uzmanību, jo neviens nevarēja atcerēties, ka jelkad še sādžā būtu redzēts tik lepns kavalieris.

Pēc neilga laiciņa pa ciema lielceļu tuvojās kāzinieki. Pašā priekšā pūtēji un.vijolnieki. Pēc tam ļoti skaists jauns laulājamais pāris kāzu

rotā, un aiz viņiem līgavas un līga­vaiņa vecāki un kāzu viesi skaistos svētku tērpos, un arī bērni, koši izgreznoti puķēm un lentām.

Kalnugaram šāds skats ļoti patika, jo viņš vēl nekad nebija redzējis kāzas svinam. Protams,

gan tā viņš pie sevis nodomāja, cilvēki še uzvedās ērmīgi. Taisa tik lielu troksni un daudz brēkas, kad divi sadodas kopā, izlikās, ka nu būtu vai pati Laima nonākusi zemes virsū un tikai saule vien vairs spīdētu, lai gan neviens nevar zināt, vai visa tā lieta jaunajiem izdosies par labu vai par ļaunu.

"Taču", viņš prātoja, "tā galu galā nav mana darīšana, es gribēju aizjāt uz viesnīcu. Varbūt tur sarīko kādu kāzu mielastu, un varbūt tur arī dejos. Man gribētos redzēt, kā tā lieta nobeidzas."

Tad viņš nu nokāpa no zirga, nodeva to pakalpīgajam sētnie­kam, iegāja viesnīcā un nosēdās ar vīna kausu pie kāda galdiņa.

Neilgi pēc tam, kad mācītājs bija savienojis jauno pāri, visi kāzu viesi ieradās krogā. Jaunais pāris gan nebija bagāts, bet tomēr arī viņi nebija lieguši sev- prieku ieaicināt viesus un

pacienāt viņus ēdieniem un dzē­rieniem.

Kāzu galds bija klāts tai istabai blakus, kur sēdēja svešais jātnieks. Viesi apsēdās, un tūliņ arī pasnie­dza mielastu.

Kalnugaram nu gan nebija sevišķa prieka novērot pa atvērtajām durvīm kāzu viesus mielojamies.

Tie pļāpāja un gremoja bez apstājas, un bāza mutes tik pilnas, ka neviens vārds vairs nevarēja iznākt laukā, un nebija vairāk nekas dzirdams, kā šķīvju klikšķēšana un dakšiņu, nažu un karošu žvadzēšana.

"Ņemas tīri kā suņi un kaķi, pie pilnas bļodas tikuši," Kalnugaram neviļus iešāvās prātā.

Viņam patika tikai līgava un līgavainis. Līgavainis bija ļoti skaists puisis, zibošām, brūnām acīm, cirtainiem matiem un ķiršogu sarkanām lūpām. Un cik cēli viņš turēja galvu! Bet ari līgava izskatījās ļoti pievilcīga, un abi lūkojās viens otrā tādiem maigiem skatiem, ka pat Kalnugaram palika ļoti savādi ap sirdi.

Viņš pamāja saimniekam un izprašņāja, kas jaunsālaulātie par ļaudīm un kāda viņiem slava.Saim- nieks nevarēja līgavaini diezgan vien uzslavēt. Tas esot puisis,īsti pēc Dieva prāta. Strādīgākais visā ciemā, uzticams, godīgs zēris, kādu nav visai daudz. Un līgava tam pilnīgi līdzīga. Abi auguši kā bāreņi un ilgus gadus grūti strādājuši pie svešiem cilvēkiem, tomēr abi beigās paspējuši tik daudz sataupīt, ka nu paši gribot ierīkot savu kaktiņu.

Svešais uzmanīgi klausījās stāstā, dažbrīd piekrītoši pamādams ar galvu.

Beigās maltīte bija ieturēta, viesi piecēlās, galdus iznesa ārā, un muzikanti sāka skaņot savus instrumentus.

Kāzu deja sākās.

Nu Kalnugars piecēlās, piegāja līgavainim klāt un teica tam: — Vai jūs man atļautu nodejot ar jūsu jauno sieviņu pirmo goda deju?

Jaunajam vīram tāda goda parādīšana ļoti glaimoja, jo svešais likās ļoti augsts kungs, un viņš labprāt piekrita lūgumam.

Līgava nosarkusi nolieca galvu un nokaunējusies sniedza smalkajam kungam roku, lai uzsāktu ar viņu svinīgo goda deju.

Dejai beidzoties, jātnieks izvilka no kabatas bohēmiešu stikla pērļu virteni, sniedza to līgavai un sacīja:

—| Godātā līgavas jaunkundz, atļaujiet man pasniegt jums šo virteni par dāvanu un piemiņu šai dienai. Dāvana gan nav liela, tomēr es ceru, ka jūs to, ko es jums dodu, turēsit cieņā un paturēsit ari

mani mīļā piemiņā.

Līgava laipni pateicās un aplika skaisto kaklarotu sev ap kaklu. Novedis viņu atpakaļ vietā, dejotājs uzrunāja jauno vīru: — Mī­ļais līgavaini, arī jums es gribētu kaut ko veltīt. Ņemiet šo maku, un lai viņš jums būtu allaž pilns un smags.

Pie tam viņš izņēma ādas naudasmaku un iespieda to jaunajam vīram saujā.

Svinības turpinājās pāri pus­naktij, un Kalnugars kavējās pie priecīgajiem zemniekiem, kamēr beidzamais viesis vēl nebija aizgā­jis. Tad viņš pasauca saimnieku,

vaicāja, cik izmaksājis kāzu mielasts, un samaksāja ne vien to, bet ari vēl krietnu summu vairāk par visiem pakalpojumiem.

Pēc tam viņš lūdza istabu naktsmājai un gāja gulēt, bet otrā ritā izrādījās, ka svešā vairs istabā nav.

Vakarā jaunais pāris ieradās vēlreiz līdz ar viesiem nosvinēt parasto kāzu atsvēti. Jaunlaulātie bija tērpušies, tāpat ka vakar, savās goda drānās, un jaunā sieva bija aplikusi arī svešā viesa dāvāto kāzu rotu — stikla pērļu virteni. Visi vaicāja, kur svešais kungs, un bija pārsteigti dzirdot, ka viņa viesnīcā neesot. Viņiem tas izlikās savādi, un tagad viens otrs sāka atcerēties, ka jau vakar svešais viesis licies šādā vai tādā ziņā neparasts un brīnišķīgs.

To pārrunājot, ieradās mācītājs, kas jaunos vakar bija laulājis, un kurš tiem vēlreiz gribēja novēlēt laimes.

Visi apsēdās un tika. pasniegti ēdieni un dzērieni. Atkal un atkal valodas piegriezās devīgajam svešiniekam, un it īpaši mācītājs nobrīnījās par visu, ko kāzu viesi viņam zināja pastāstīt par neparasto viesi.

—Nu, paskatāties tikai, ko viņš man iedāvināja,—jauņā sieva runāja, noņēma savu kaklarotu un pasniedza to mācītājam^ Bet tikko tas pieskārās virtenei, kad stikla pērles pārvērtās par krāšņākiem dimantiem, kas zibēja un mirdzēja kā ugunsdzirksteles.

Par to, protams, bija nebeidzami brīnumi.

Tad jaunajam vīram ienāca prātā apskatīt tuvāk ari savu ādas naudasmaku. Kad viņš to izvilka no kabatas un attaisīja, tas, par brīnumu, atrada viņā cietu, spožu sudraba dālderi, un, kad viņš izņēma dālderi laukā, viņš priecīgi pārsteigts pamanīja makā vēl otru jeb, labāk sakot, vēl vienu. Un tā arvien uz priekšu, jo tiklīdz kā viņš vienu dālderi bija no maka izvilcis, allaž tur ieradās cits.

Tātad viņš uzreiz bija kļuvis par bagātu cilvēku. Tad nu viņš ņēma no maka laukā vienu dālderi pēc otra un nopirka sev skaistu zemnieku māju, lopus un zirgus, un kamēr vien viņš dzīvoja, nekad maks nebija tukšs.

Šai ciemā tika pēc tam dažas labas kāzas svinētas, un līgavpāris būtu tik ļoti vēlējies, lai svešais viesis ierastos ari pie viņiem. Tomēr tas nav vairs pēc tam redzēts.

SATURS

Laimesvīriņš «………………….

Stāsts par Kunci un Frici …

Parādzīme ………………….. …..

Stāsts par krietno Zuzīti …..

Zeltrocis……………………….

Stāsts par skopo maiznieku

'Atrastais ēzelis………….

Kalnugars un amatnieks ….

Mazais Antons……………….. -

Pēteris un Zaļmētelis……….

Ceļazižlis……………………….

Kāzu viesis……………..

«Kalnugara pasaciņas» «Redakcija Klips» Rīga, 1992. 226050 Latvija, Rīga, Basteja bulv. 4. ♦Licences Nr. 2-0009 Iespiests Latvijā