/ Language: Latvia / Genre:adventure

DIMANTI IR MŪŽĪGI

Jans Flemings

JANS FLEMINGS DIMANTI  IR MŪŽĪGI Džeimsam Bondam ir dots dīvains uzdevums. Viņam jākļūst par dimantu kontrabandistu, lai izsekotu vērtīgo akmeņu ceļam no Āfrikas dimantu raktuvēm līdz dārgakmeņu tirgotāju kabatām Ņujorkā un Londonā. Uzdevumu pildot, Bonds sastopas ar Amerikas mafijas "sliktajiem zēniem", iemaldās zirgu skriešanās sacīkstēs un Lasvegasas trakajā spēļu ellē. Un, kā allaž, aģentam 007 palīdz krietni draugi un kāda skaista'sieviete… ROMĀNS Apgāds «Artava» Rīgā Ian Fleming DIAMONDS ARE FOREVER Copyright © Glidrose Productions Ltd 1956 No angļu valodas tulkojusi Regīna Dūmiņa Māksliniece Antra Mazika Jāņa Knāķa foto © Tulkojums, noformējums «Artava»,

JANS FLEMINGS

DIMANTI  IR MŪŽĪGI

I nodala

SLEPENĀ KANĀLA SĀKUMS

Draudīgi izslējis uz priekšu abas spīles, lielais pandinus skorpions, sausi čaukstē­dams, izrāpoja no klints plaisas, kura bija tikai pirksta platumā.

Pie cauruma vīdēja šaura taciņa, ko skor­pions bija iemīdījis cietajā, līdzenajā augsnē, un nu viņš stāvēja uz tās, izslējies uz visiem četriem kāju pāriem, it kā pastiepdamies pirkstgalos - radījuma nervi un muskuļi bi­ja saspringti, lai varētu ātri mesties bēgt, bet jutekli lūkoja uztvert pat vismazāko vibrāci­ju, kas ļautu izšķirties par tālāko rīcību.

Mēness gaisma, izlauzusies caur dze- loņkrūmiem, meta safirkrāsas atspulgus uz sešas collas [1] garā radījuma cietās, melnās, spīdīgās muguras, un blāvi vizmoja vienīgi miklais, baltais dzelonis, kas rēgojās garās, pār skorpiona plakano muguru atliektās astes galā.

Draudīgais dzelonis lēnām ieslīdēja atpa­kaļ makstī, atslāba arī saspringtie indes maisiņa nervi. Skorpions bija izlēmis. Izsal­kums bija uzveicis bailes.

Divpadsmit collu attālumā - smilšainās nogāzes pakājē - ķepurojās maza vabolīte, meklēdama kādu labāku ganīblauku, ku­rus bija iecerējusi atrast zem dzelkšņu krū­ma. Tā pat nepaspēja izplest spārnus - tik ātra bija skorpiona kustība, kad tas šļūca lejup pa nogāzi. Vabolītes kājas tikai no­raustījās, kad asās spīles ieķērās tās mie­sā, tad vaboles ķermenī iecirtās indes dze­lonis, un jau nākamajā mirklī tā bija paga­lam.

Nobeidzis vaboli, skorpions apmēram piecas minūtes stāvēja nekustēdamies. Ša­jā laikā tas pūlējās noteikt sava laupījuma būtību un vēlreiz pārbaudīja gan zemi, gan gaisu, lai uztvertu naidīgas vibrācijas. No­mierinājies un izlaidis no spīlēm gandrīz uz pusēm pārkniebto vaboli, skorpions pastie­pa divas mazākās žokļu spīles un iecirta tās vaboles mīkstumā. Pēc tam viņš apmē­ram stundu nesteidzīgi un ar baudu ēda savu upuri.

Lielais dzeloņkrūms, zem kura skorpions bija nobeidzis vaboli, atradās četrdesmit jūdžu [2] attālumā no Kisidugu, pašā Franču Gviānas dienvidrietumu nostūri. Pie ap­vāršņa visapkārt rēgojās kalni un džungļi, turpretī šajā cietajā klintainē, kura bija gandrīz tuksnesīga, spēja augt tikai krū­māji, un šis viens ērkšķis - varbūt tāpēc, ka zem tā saknēm slēpās ūdens, - slējās augsts kā māja un to varēja saskatīt no vairāku jūdžu liela attāluma.

Krūms auga gandrīz vai triju Āfrikas valstu robežu saskares punktā. Kaut gan šī vieta atradās Franču Gviānā, tomēr līdz Li- bērijas ziemeļu galam bija tikai desmit jū­džu attālums, bet vēl mazāk - tikai piecas jūdzes - būtu jābrauc līdz Sjerraleones ro­bežai. Aiz šīs robežas - Sefadu apkaimē - bi­ja lielākās dimantu atradnes, kas piederēja sabiedrībai "Sierra International". Tā bija varenās raktuvju impērijas "Afric Interna­tional" sastāvdaļa, kas savukārt veidoja vienu no Britu sadraudzības aktīva ievēro­jamākajām kapitāla daļām.

Apmēram pirms stundas skorpionu viņa alā starp lielā dzelkšņu krūma saknēm bija iztrūcinājušas divējādas vibrācijas. Pirmās radīja vabole, skrabinādamās un kustēda­mās, tās skorpions viegli pazina un noteica to izcelsmi. Otrās veidoja kādi neizprotami būkšķi, kuri sadrebināja krūma apkaimi, bet tiem sekoja tāda kā zemestrīce, daļēji aizbēr­dama skorpiona alu. Pēc tam atskanēja klu­sāki, toties ritmiski trokšņi, kas tricināja ze­mi, drīz vien saplūzdami vienā nepārtrauktā pazemes vibrācijā. Pēc īsa klusumbriža va­boles niecīgā skrabināšanās turpinājās, un skorpions sajuta kāri to notiesāt. Visu dienu viņš bija pavadījis alā, slēpdamies no savas nāvīgās ienaidnieces - saules, un nu ēstgri­ba beidzot ņēma virsroku, izdzēšot no atmi­ņas citus trokšņus un liekot izlīst no patvē­ruma mēness gaismā.

Tagad, skorpionam lēnām zīžļājot vabo­les miesas atliekas, kuras tas vēl turēja žokļu spīlēs, kā viņa paša nāves priekš­vēstnesis tālumā pie austrumu horizonta atskanēja jauns troksnis. To varēja dzirdēt cilvēka auss, taču tā radītās vibrācijas skorpiona maņu orgāni nespēja uztvert.

Tikai dažu pēdu [3] attālumā no skorpiona klusi pacēlās gaisā smaga, nesaudzīga roka ar apgrauztiem pirkstu nagiem, kura bija cieši satvērusi apdrupušu klints šķembu.

Roka neradīja ne mazāko troksni, bet skorpions sajuta virs sevis vieglu gaisa ie- trisēšanos. Vienā mirkli tas pacēla draudī­gās spīles, izslēja dzeloni stīvi nostieptās astes galā un ar savām tuvredzīgajām acīm pūlējās saskatīt ienaidnieku.

Šajā brīdī akmens nolaidās.

- Melnais nešķīstenis!

Vīrs, kas to sacīja, tagad nolūkojās, kā sašķaidītais radījums izlokās nāves mokās.

Cilvēks nožāvājās. Viņš paslējās uz ce­ļiem smilšainajā padziļinājumā pie dze- loņkrūma stumbra, kur bija nosēdējis jau gandrīz divas stundas. Un, ar rokām sargā­dams galvu, izrāpās no slēpņa.

Motora troksnis, ko tik pacietīgi bija gaidījis šis virs un kas bija vēstījis skor­piona nāvi, kļuva skaļāks. Kad vīrs uzslē­jās kājās un sāka raudzīties mēness celi­ņa virzienā, viņam izdevās saskatīt kādu lempīgu, melnu apveidu, kas ātri tuvojās no austrumu puses, un īsu mirkli mēness gaismā pazibēja rotējošas propellera lāp­stiņas.

Vīrs noberza rokas pret netīro aizsarg- krāsas īsbikšu starām, ātri aizspraucās aiz dzeloņkrūma un izstūma no slēptuves tur noglabāto apskrambāto motociklu. Tam zem sēdekļa katrā pusē atradās pa darba­rīku somai. No vienas vīrs izvilka nelielu, bet smagu sainiti, kuru iemeta aiz vaļējās krekla apkakles, paslēpdams tieši pie ādas. No otras viņš izcēla četrus lētus elektriskos lukturīšus un, nesdams tos rokās, atkāpās apmēram piecdesmit jardu [4] attālumā no lielā ērkšķu krūma - tur bija līdzens klaju- miņš apmēram tenisa korta lielumā. Trijos no četriem nosēšanās laukuma stūriem vīrs nostiprināja pa iedegtam lukturitim. Pēc tam, turēdams rokā pēdējo lukturīti, viņš pats novietojās ceturtajā stūrī.

Helikopters lēni tuvojās cilvēkam, turē­damies aptuveni simt pēdu augstumā, lielā propellera lāpstiņas slinki griezās. Lidapa­rāts izskatījās pēc milzīga, slikti konstruēta kukaiņa. Vīram uz zemes - kā allaž - likās, ka tas saceļ pārāk lielu troksni.

Helikopters brītiņu nogaidīja, bez piepū­les turēdamies tieši virs vīra galvas. No ka­bīnes izspraucās roka un pavērsa pret vīru iedegtu lukturīti. Tas uzplaiksnīja, dodot zīmi - morzes alfabēta burtu A.

Uz zemes stāvošais vīrs uzspīdināja pre­tī, atbildot ar burtiem B un C. Pēc tam viņš nolika ceturto lukturīti zemē un atkāpās, piesegdams acis, lai pasargātu tās no sa­celtā putekļu mākuļa. Propellera lāpstiņas virs viņa galvas nemanāmi samazināja ap­griezienus, un pēc brīža helikopters atspe­rīgi nosēdās klajumiņā, ko norobežoja četri lukturīši. Pēdējoreiz noklepojies, motors apklusa, lidaparāta astes propellers vēl īsu brītiņu turpināja griezties, tad aprima, bet galvenā propellera lāpstiņas pēc dažiem gausiem apgriezieniem zaudēja slīpumu un apstājās.

Klusumā vēl dobji nodunēja atbalss, pēc tam atkal varēja dzirdēt, kā dzeloņkrūmā sirina cikāde un kaut kur netālu - tikai ro­kas stiepiena attālumā - satraukti iečirk­stas iztraucēts naktsputns.

Mirkli nogaidījis, lai nosēžas putekli, lido­tājs atrāva kabīnes durvis, nolaida mazas alumīnija kāpnītes un stīvi norāpās pa tām lejā. Viņš mierīgi stāvēja, kamēr otrs vīrs apgāja apkārt nosēšanās laukumam, sa­vākdams un tūlīt nodzēsdams lukturīšus. Lidotājs tikšanās vietā bija ieradies pus­stundu vēlāk par norunāto laiku un tagad pacietīgi gaidīja un garlaikojās, jau sagata­vojies noklausīties sagaidītāja neizbēgamo gaušanos. Viņš nicināja visus afrikandus*. Un šo - jo sevišķi. Būdams tīrasiņu vācietis un "Luftvaffe" pilots, kurš ar īstena ārieša aizrautību aizstāvējis reiha intereses, viņš visus šos salašņas uzskatīja par nepilnvēr­tīgiem jaukteņiem - blēdīgiem, dumjiem un slikti audzinātiem ļautiņiem. Protams, šim aunapierem bija veicams viņa piņķerīgais darbiņš, bet vai tad to varēja salīdzināt ar helikoptera vadīšanu šurp - piecsimt jūdžu augstumā virs džungļiem nakts vidū - un pēc tam atpakaļ?

Kad otrs atgriezās, lidotājs pacēla roku sveicienā.

•Nācija DAR. Galvenokārt holandiešu, kā ari franču un vācu iecejotāju pēcteči. Runā afrikandu (būru) valodā.

-  Vai viss kārtībā? - viņš noprasīja.

-   Es ceru. Bet jūs kārtējoreiz esat noka­vējies. Tagad man būs jāšķērso robeža jau mazā gaismiņā.

- Tā ir magneto vaina. Mums katram ir savas rūpes. Paldies Dievam, ka pilnmē­ness ir tikai trīspadsmit reizes gadā. Labi, ja jums ir viss, kas vajadzīgs, tad nodarī­sim savu darāmo, lai varu doties projām.

Neko vairāk nebildis, vīrs no dimantu raktuvēm pagrābājās aiz krekla un pa­sniedza lidotājam kārtīgi apsieto, smago sainīti.

Pilots to paņēma. Sainītis bija mitrs no kontrabandista sviedriem. Pilots iebāza to vienā no savas tīrās aizsargkrāsas blūzes sānkabatām un, noslēpis roku aiz mugu­ras, noberza to sausu pret īsbikšu sēžam­vietu.

-  Labi, - lidotājs noteica un pagriezās uz helikoptera pusi.

-   Vienu mirklīti! - kontrabandists ieru­nājās. Viņa balsī bija skaidri saklausāma saīguma pieskaņa.

Pilots pagriezās atpakaļ un pievērsās ot­ram vīram. "Tā runā sulainis," viņš domā­ja, "kurš sevi uzkurinājis, lai sūkstītos par slikto uzturu."

-  Jā? Ko jūs gribat sacīt?

-  Visa tā būšana draud piesvilt. Tur, rak­tuvēs. Tas man vairs nemaz nepatīk. No

Londonas esot ieradies kāds visai lietpratīgs vīrs. Jūs droši vien esat par viņu kaut kur lasījis. Viņa uzvārds ir Silito. Runā, ka viņu nolīgusi "Dimantu Korporācija". Vēl ir ievies­ti visādi jauni priekšraksti, divkārt palieli­nāti sodi. Tādi apstākļi aizbaidījuši vairākus no maniem sīkajiem piegādātājiem. Man nā­cās izturēties pret viņiem diezgan nežēlīgi. Un, jā gan, kaut kā gadījās, ka viens iekrita iežu smalcinātajā. Šis notikums lika pārē­jiem saņemties. Bet tagad man viņiem jā­maksā vairāk. Papildus vēl desmit procen­tus. Taču viņi tik un tā nav apmierināti. Un pirms dažām dienām tie slepenie atklāja vie­nu no maniem starpniekiem. Jūs taču zināt, kādi tie melnie vepri ir. Nespēj paciest kārtī­gu pērienu. - Virs aši ieskatījās lidotājam acīs, pēc tam atkal novērsās. - Es gan šau­bos, vai vispār kāds varētu izturēt kāvienu ar tādām pletnēm, kādas lieto Dienvidāfri- kas raktuvēs. Pat es ne.

-    Un tad? - pilots noprasīja. Pēc neilga klusumbrīža viņš apvaicājās: - Vai jūs vē­laties, lai es par šiem draudiem pastāstu ABC?

-   Es nevienam nedraudu, - otrs steigšus paziņoja. - Es tikai gribu, lai viņi uzzina, kas šeit notiek. Būt par to skaidrībā ir viņu pašu interesēs. Un par to vīru - Silito - tā­pat. Viņš atklājis, ka kontrabandas dēļ mūsu raktuves gadā zaudējot vairāk nekā divus miljonus mārciņu, tāpēc valdibai jā- darot tai gals. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Ka jādara gals manai darbībai!

-  Un manai, - lidotājs mierīgi atbildēja. - Bet ko tad jūs vēlaties? Vairāk naudas?

-  Jā, - otrs stūrgalvīgi paziņoja. - Es gri­bu vairāk. Vai nu lai pieliek vēl divdesmit procentus, vai ari es laižos lapās. - Vīrs mēģināja saskatīt pilota sejā līdzcietību.

- Lai notiek, - pilots vienaldzīgi attei­ca. - Es Dakārā nodošu šo vēsti tālāk. Ja tā viņus interesēs, tad viņi droši vien nosū­tīs to uz Londonu. Man ar to visu nav nekā­da sakara, taču, ja es būtu jūsu vietā, - pi­lota balss pirmoreiz izklausījās pieļāvīgāka, - es neatļautos nekādu spiedienu pret šiem cilvēkiem. Šie vīri var būt bīstamāki par jūsu Silito, arī par korporāciju un jebkuru valdību, par kādu man gadījies dzirdēt. Pē­dējo divpadsmit mēnešu laikā šajā kanāla galā vien jau gājuši bojā trīs cilvēki. Viens tāpēc, ka saslima ar dzelteno kaiti. Divi pārējie tāpēc, ka mēģināja nozagt sūtījumu. To jūs jau zināt. Vēl taču bija tas nepatīka­mais notikums ar jūsu priekšgājēju, vai ne? Izvēlēties tik dīvainu vietu, kur glabāt sprāgstvielu! Zem savas paša gultas! Un viņš parasti bija tik piesardzīgs…

Kādu brītiņu abi stāvēja, mēness gaismā pētīdami viens otru. Dimantu kontraban­dists paraustīja plecus.

-   Lai tā būtu, - viņš novilka. - Tikai pa­sakiet viņiem, ka esmu naudas trūkumā. Tagad man jāizdod vairāk, lai pārietu ro­bežu. Viņiem vajadzētu to saprast. Ja šiem ļaudīm pietiktu prāta, lai kaut ko apjēgtu, viņi noteikti man piešķirtu vēl desmit procentus… Ja ne… - Vīrs tomēr teikumu nepabeidza un pagriezās uz heli­koptera pusi. - Nāciet! - viņš uzsauca li­dotājam. - Palīdzēšu jums iepildīt degvie­lu.

Pēc desmit minūtēm pilots iekāpa kabīnē un ievilka aiz sevis mazās kāpnītes. Vēl ne­aizvēris durtiņas, viņš atkal pacēla roku - itin kā sveicienam.

-   Uz redzēšanos, - viņš uzsauca. - Gan pēc mēneša tiksimies.

Vīrs uz zemes piepeši sajutās vientulīgi.

-    Totsiens, - viņš klusi atvadījās būru valodā un novēlēja visu labu. - Ailes van die beste. - Kontrabandists atkāpās un pie­sedza acis, lai pasargātu tās no putekļiem.

Lidotājs iekārtojās sēdeklī un aizsprā­dzēja drošības jostu, ar kājām sataustī­dams pedāļus. Viņš pārliecinājās, vai bremzes ir kārtībā, pagrūda augstuma re­gulēšanas sviru pa labi un uz leju, pagrie­za degvielas padeves kloķi un nospieda starteri. Apmierināts ar motora ritmisko darbošanos, viņš atlaida propellera bremzi un uzmanīgi pastiprināja degvielas pade­vi. Aiz kabīnes logiem lēnām sāka kustē­ties lielā propellera lāpstiņas, un pilots at- skatījās uz astes propelleru, kas arī jau griezās. Pēc tam viņš apsēdās agrākajā stāvoklī un ielūkojās propellera apgriezie­nu indikatorā - lāpstiņas rotēja arvien āt­rāk, sasniedzot divsimt apgriezienus mi­nūtē. Kad adata sasniedza šo iedaļu, lido­tājs atlaida bremzes un lēnām, bet stingri pavilka uz augšu augstuma regulatora sviru. Virs viņa galvas propellera lāpstiņas saliecās un sāka šķelt gaisu. Viņš vēl stip­rāk piespieda pedāli, un lidaparāts grabē­dams lēnām cēlās gaisā. Pagaidām tas vēl turējās tikai kādu simt pēdu augstumā, tad pilots vienlaikus pagrieza stūri pa kreisi un parāva vadības sviru uz savu pusi tik tālu, ka tā palika viņam starp ceļ­galiem.

Helikopters pagriezās uz austrumu pusi, uzņēma augstumu un ātrumu un aizduci- nāja atpakaļceļā pa mēness taku.

Uz zemes palikušais vīrs nolūkojās, kā tas aizlido kopā ar simttūkstoš mārciņu vērtajiem dimantiem, kurus viņš bija izne­sis no raktuvēm tikai pēdējā mēneša laikā. Dārgakmeņus strādnieki piegādāja, paslēp­tus zem mēles, un padevīgi atvēra mutes, rādīdami sārtās smaganas, kad viņš tuvo­jās zobārsta krēslam un strupi noprasīja, kur tad sāpot.

Tērzēdams par zobiem, viņš izvilka di­mantus un novērtēja tos, aplūkodams spēcīgajā zobārsta lampas gaismā, bet pēc tam nosauca savu cenu - piecdesmit, septiņdesmit pieci vai simt. Cilvēks allaž pamāja, paņēma naudaszīmes, paslēpa drēbēs un devās laukā no kabineta, aiz­bildinājuma dēl aiznesot līdzi dažas papī­riņā ievīstītas aspirīna tabletes. Šiem ļaudīm nācās samierināties ar viņa no­teikto cenu. Iedzimtajiem nebija cerību pašiem iznest dimantus no raktuvēm, v Strādnieki izkļuva no tām varbūt reizi gadā, lai apraudzītu savu cilti vai apgla- ^ bātu kādu radinieku, un tad viņiem nā- ^ cās pakļauties pilnai pārbaudei. Ar rent­gena caurskati un rīcineļļas ieņemšanu caurejas izraisīšanai. Ja kāds tika pie­ķerts ar dimantiem, šo cilvēku gaidīja drūma nākotne. Daudz vieglāk bija aiziet uz zobārsta kabinetu tajā dienā, kad tur strādāja viņš. Un papīrnaudu rentgen­stari neuzrādīja.

Pa šauro taku pārstūmis motociklu pāri nelīdzenajam klajumam, vīrs nogriezās uz Sjerraleones kalnu robežas pusi. Tie jau ie­zīmējās daudz skaidrāk. Viņam tik tikko atlika laika, lai pirms rīta ausmas iegriez­tos Sūzijas būdā. Vīrs nepatikā saviebās, iedomādamies par drīzo mīlēšanos ar viņu pēc tādas nogurdinošas nakts. Taču nekas

cits neatlika. Ar naudu vien nebija diezgan, lai šī sieviete nodrošinātu viņam alibi. Sū- zijai bija vajadzīga balta vīrieša miesa. Un pēc tam vēl būs jābrauc desmit jūdžu līdz klubam, kur paredzētas brokastis ar drau­giem, un nāksies klausīties viņu rupjās zobgalības.

"Vai viņa nav labs guļammaiss, dok?" "Esmu dzirdējis, ka viņai esot vislabākais priekšas aprīkojums šajā provincē!" "Sa­kiet, dok, vai uz jums pilnmēnesim vien­mēr ir tik stipra ietekme?"

Bet katrs simttūkstoš mārciņas vērtais sūtījums nozīmēja tūkstoš mārciņu no­guldījumu viņa bankas kontā Londonā. Jaukās, čaukstošās naudaszīmes! To dēļ bija vērts papūlēties. Dievs augstais, pa­tiesi gan! Bet ilgi vairs tā neturpināsies. Nē, ser! Kad būs uzkrājušās divdesmit- tūkstoš mārciņas, viņš apstāsies. Un tad…

Zobārsta prātā, uz motocikla kratoties pāri klajumam, rosījās baudkāri sapņi, ka­mēr viņš, cik ātri vien tas bija iespējams, traucās projām no lielā dzeloņkrūma, kur aizsākās pasaulē plašākās kontrabandas operācijas slepenais kanāls, kas pa dažā­diem apkārtceļiem nogādāja dimantus tur, kur tiem tik un tā lemts mirdzēt - uz mai­gām krūtīm, piectūkstoš jūdžu attālumā no šī aizsākuma.

2. nodala

DĀRGAKMEŅU KVALITĀTE

-         Nespiediet to tik stingri! Iespraudiet vietā! - M. nepacietīgi izrīkoja.

Džeimss Bonds klusībā atgādināja sev kādu no nodaļas priekšnieka izteikumiem par M., bet pēc tam atkal pacēla uz galda nokritušo juveliera lupu un no jauna mēģi­nāja to iestiprināt labās acs dobumā.

Kaut gan bija jūlija beigas un telpa pieli­juši saules stariem, M. bija iededzis galda lampu un pagriezis to tā, lai gaisma apspī­dētu Bondu. Aģents pacēla dzidro, apslīpē- to akmeni un turēja to pret gaismu. Viņš pagrozīja to starp pirkstiem, un akmens uzšķīla visas varavīksnes krāsas, no šķaut­nēm atstarodams tādu spožumu, ka apžil­ba acis.

Bonds izņēma lupu no acs dobuma un mēģināja izdomāt, ko tagad sacīt.

M. jautājoši pavērās viņā.

-  Skaists akmens, ko?

-        Burvīgs, - Bonds atbildēja. - Un droši vien maksā kaudzi naudas?

-       Tikai dažas mārciņas par slīpējumu, - M. sausi atteica. - Jo šis ir tikai kvarcs. Tā, palūkosim vēl.

M. ieskatījās sarakstā, kas atradās uz galda, un izvēlējās kādu zīdpapīrā ietītu akmeni, pārbaudīja tam pievienoto numu­ru, atlocīja papīru un pasniedza sainīti Bondam.

Bonds atlika kvarca gabaliņu atpakaļ un paņēma nākamo akmeni.

- Jums viegli runāt, ser, - viņš sacīja, uzsmaidīdams M. - Jūsu rīcībā ir ap­raksts. - Bonds atkal ievietoja lupu acs dobumā un pacēla dārgakmeni - ja tas bi­ja dārgakmens - tuvāk gaismai.

"Šajā gadījumā," viņš prātoja, "šaubām nevajadzētu būt." Arī šim akmenim bija trīsdesmit divas šķautnes augšpusē un divdesmit četras apakšpusē - briljanta slī­pējums, divdesmit karātu, taču šim pašās dzīlēs dega tāda kā balti zila liesmiņa, un no šiem dziļumiem šķilās žilbinoši daudzkrāsu atstari, kas dūrās acī kā ada­tas. Ar kreiso roku Bonds atkal izņēma no zīdpapīra kvarca gabaliņu, lai salīdzinātu atdarinājumu ar dimantu, un novietoja abus zem lupas. Līdzās žilbinošajam bril­jantam tas likās tikai nedzīvas, gandrīz vai necaurspīdīgas vielas skamba, un vara­vīksnes krāsas, kuras Bonds bija saskatījis tikai pirms dažām minūtēm, tagad šķita vulgāras un duļķainas.

Bonds nolika kvarca gabaliņu un vēlreiz ieskatījās dimanta sirdī. Tagad viņš spēja saprast to kaislību, ko dimanti gadu simte­ņiem iedvesuši cilvēkos, - šo bezmaz vai seksuālo mīlestību, ko pret tiem juta ļauti­ņi, kuri tos tirgoja, slīpēja un lietoja. Tā bi­ja tīra skaistuma vara, pilnīga kā patiesība, kā dievišķā autoritāte, kura citas materi­ālās lietas - gluži kā šo kvarca gabaliņu - padarīja tik ikdienišķas kā māls. Šo dažu minūšu laikā Bondam izdevās izprast mītu, kas saistās ar dimantiem, un viņš apjauta, ka nekad neaizmirsīs to, ko bija piepeši saskatījis šī akmens sirdī.

Bonds nolika dārgakmeni atpakaļ uz zīd­papīra un Jāva juveliera lupai iekrist plauk­stā. Tad viņš ielūkojās M. nogaidošajās acīs.

-  Jā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

M. atgāzās krēslā.

-    Par to runāja Džeikobijs, kad es vien­dien kopā ar viņu pusdienoju "Dimantu Korporācijā", - M. sacīja. - Džeikobijs stās­tīja, ka ari man, ja es iesaistītos šajā di­mantu lietas izmeklēšanā, būšot vispirms jālūko izprast, kas ir tā visa pamatā. Ne jau tikai nauda, ne tikai dimantu īpašā vērtība inflācijas laikā, arī ne sentimentālā saikne un mode, iestrādājot dimantus sa­derināšanās gredzenos un tamlīdzīgi. Viņš man parādīja to pašu, ko es nupat parādī­ju jums. Un, - M. piemetināja, tikko jauša­mi uzsmaidīdams Bondam, - ja jums vaja­dzīgs mierinājums, tad ziniet, ka es tāpat sākumā iekritu ar to kvarcu.

Bonds neko neatbildēja.

- Tagad pārlūkosim pārējos, - ierosināja M. Viņš norādīja uz veselu kaudzi papīra sainīšu. - Es teicu, ka gribu aizņemties da­žus paraugus. Viņi neiebilda. Visu šo viņi šorīt atsūtīja uz manu māju. - M. ieskatī­jās sarakstā, attina kādu sainīti un piebī­dīja to tuvāk Bondam. - Tagad jūs redzē­siet vēl kaut ko labāku. Tas saucas "Balti zilais vilinājums". - M. norādīja uz lielu di­mantu tieši pretī Bondam. - Un šis te ir "Kristāla smaile" - desmit karāti, filigrāns slīpējums. Lielisks akmens, bet tā vērtība nesasniedz pat pusi no "Vilinājuma" cenas. Paverieties te, uz šo mazliet blāvāko, iedzel­teno dzīsliņu! Nākamo es jums parādīšu "Kapuci" - tam ir mazliet brūngana no­krāsa - tā apgalvoja Džeikobijs, lai gan es, sasodīta būšana, neko tamlīdzīgu nespēju saskatīt. Šaubos, vai kāds to var - ja nu vienīgi eksperti.

Bonds paklausīgi aplūkoja "Kristāla smaili" un pārējos briljantus, ar kuriem M. viņu iepazīstināja nākamās ceturtdaļstun­das laikā - veselu sēriju krāsainu dārgak­meņu, kas mirdzēja rubīnsarkanos, zilos, sārtos, dzeltenos, zaļos un violetos toņos. Galu galā M. izvilka sainīti ar mazākiem akmentiņiem, kuriem bija kāda vaina vai arī ne pārāk skaista krāsa. - Šie ir rūpnie­ciskie dimanti. Akmeņu kvalitāte - kā viņi mēdz teikt - neesot atbilstoša prasibām! Tādus izmanto dažādiem griežņiem un ci­tur. Taču tie nebūt nav noniecināmi. Ame­rika tikai pagājušajā gadā vien iepirka šos akmentiņus piecu miljonu mārciņu vērtībā, turklāt tas ir tikai viens no tirgiem. Brons- tīns stāstīja, ka šādi akmeņi tikuši izman­toti Sengotarda tuneļa urbšanai. Arī, izga­tavojot zobārstu urbjus, tiek izmantoti sīki dimantiņi. Tas ir cietākais materiāls pasau­lē. Mūžīgs.

M. izkratīja pīpi un sāka to no jauna pie­pildīt.

- Un tagad jūs par dimantiem zināt tik­pat daudz, cik es.

Bonds, atzvilis krēslā, izklaidīgi norau­dzījās zīdpapīra vīstoklīšos un mirdzošajos dārgakmeņos, kuri bija izkaisīti uz M. gal­da sarkanās ādas. Viņš netika gudrs, par ko īsti ir runa.

Pret kārbiņu nošvīkstēja sērkociņš, un Bonds vēroja, kā M. aizkūpina tabaku pī­pes galviņā, bet pēc tam iebāž kastīti atpa­kaļ kabatā. M. ieslīpi atgāzās atpakaļ ar vi­su krēslu - šī poza, viņaprāt, mudināja uz domāšanu.

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit. Bonds ar prieku atsauca atmiņā to mirkli pirms stundas, kad bija iezvanījies sarkanais telefons, ļaudams vi­ņam pamest ar īpaši slepeniem ziņojumiem piekrauto ienākošo dokumentu kasti. Viņš jutās patiesi atvieglots, ka pašreiz nenāk­sies pie tiem atgriezties.

-   Cik noprotu, tad jums tiks uzdots kāds darbiņš, - bija teicis štāba priekšnieks, at­bildot uz Bonda jautājumu. - Šefs piekodi­nāja, lai līdz pusdienu laikam nenorunā­jam viņam nekādas citas tikšanās un ka pulksten divos jums jāierodas Skotlendjar­dā. Pasteidzieties!

Bonds bija tūlīt pasniedzies pēc žaketes, izgājis sava biroja priekšistabā un visai ap­mierināti noskatījies, kā viņa sekretāre ie­raksta biezā reģistrācijas grāmatā rēķinu īpaši steidzamiem izdevumiem.

-    M. esot teicis, - Bonds bija sacījis, kad viņa pavērās augšup, - ka mani gaida darbs. Arī Bils apgalvo to pašu. Tāpēc ne­pūlieties visu šo sevišķi slepeno materiālu žūksni iešķūrēt manā ienākošo dokumen­tu kastē! Manis pēc varat tos nosūtīt publicēšanai "Daily Express" rītdienas numurā. - Viņš bija uzsmaidījis meite­nei. - Vai vecaiszēns Seftons Delmers vēl aizvien ir jūsu pielūdzējs, Lila? Es nevaru vien sagaidīt, kad jūs viņam reiz iedosiet kurvīti.

Sekretāre bija vērtējoši nopētījusi Bon- du.

-  Jūsu kaklasaite sagriezusies greizi, - vi­ņa bija vēsi noteikusi. - Un to jaunekli es tik tikko pazīstu. - Pārliekusies pār lielo re­ģistru grāmatu, meitene bija sakārtojusi kaklasaiti, bet Bonds izgājis no sava biroja un devies projām pa gaiteni, klusībā prāto­dams, ka viņam palaimējies ar tik jauku sekretāri.

M. krēsls nočīkstēja, un Bonds pāri gal­dam pavērās uz vīru, par kuru jūsmoja un kuram allaž bija gatavs uzticēties un pa­klausīt.

Viņā domīgi vērās pelēkas acis. M. izņē­ma no mutes pīpi.

-  Cik ilgs laiks pagājis, kopš jūs atgriezā­ties no atvaļinājuma Francijā?

-  Divas nedēļas, ser.

-  Vai jūs tur labi pavadījāt laiku?

-   Neslikti, ser. Beigās gan sāku nedaudz garlaikoties.

M. neko nepiebilda.

-    Es ieskatījos jūsu rezultātu reģistrā. Šaušanā jums ir teicami panākumi, jūs esat viens no labākajiem. Arī tuvcīņā dar­bojaties atzīstami. Pēdējā medicīniskā ap­skate liecina, ka esat lieliskā fiziskā for­mā. - M. mirkli paklusēja. - Lietas būtība ir tāda, - viņš bezkaislīgi turpināja, - ka esmu jums paredzējis visai bīstamu uzdevumu. Tāpēc gribēju pārliecināties, vai nepiecieša­mības gadījumā varēsiet sevi aizstāvēt.

-   Protams, ser. - Bonds jutās nedaudz aizskarts.

-   Tikai nekļūdieties, novērtējot šo uzde­vumu, aģent 007, - stingri aizrādīja M. - Ja es saku, ka darbs būs ļoti sarežģīts, tad tā ari ir. Šajā lietā ir iejaukti tādi ļaudis, ar kādiem jūs vēl nebūsiet sastapies. Vairā­kums no viņiem raksta paši savus likumus un pēc tiem arī spēlē. Tāpēc neapvainojie­ties, ja vēlos divkārt apsvērt, vai iesaistīt jūs šajā lietā.

-  Piedodiet, ser.

-   Labi jau, labi, - M. novilka. Nolicis pīpi, viņš nolīka uz priekšu, sakrustojis rokas uz galda. - Es jums pastāstīšu, par ko ir runa, tad varēsiet izlemt, vai gribat šo lietu uzņemties.

-    Pirms nedēļas, - M. turpināja, - pie manis ieradās viens no Valsts kases atbil­dīgajiem darbiniekiem. Un atveda līdzi arī Tirdzniecības ministrijas sekretāru. Runa bija par dimantiem. Liekas, ka briti savās raktuvēs iegūst lielāko daļu no akmenti­ņiem, ko pasaulē dēvē par dimantiem, un deviņdesmit procenti no visām izpārdoša- nām notiek Londonā. Tās rīko "Dimantu Korporācija". - M. paraustīja plecus. - Ne­vaicājiet man, kādēļ. Šos darījumus jau kopš gadsimta sākuma kontrolē briti, un mēs darām visu, lai tā arī paliktu. Patlaban šīs tirdzniecības apjomi ir milzīgi. Piecdes­mit miljoni mārciņu gadā. Tas mums ir lie­lākais dolāru pelnīšanas avots. Tikko ar to kaut kas nav labi, valdība jūtas nobažīju­sies. Un tieši tas tagad noticis. - M. pāri galdam vēlīgi uzlūkoja Bondu. - Ik gadu kontrabandisti izved no Āfrikas dimantus, kuru vērtība ir vismaz divi miljoni mārciņu.

-  Tā ir liela nauda, - Bonds novilka. - Un uz kurieni tad tie aizceļo?

-   Runā, ka uz Ameriku, - M, noteica. - Un es piekritu abu to viru domām. Tur tiešām ir vislielākais dimantu noiets. Un turienes gangsteru bandas ir vienīgās, kuras spēj vadīt šāda mēroga operācijas.

-   Kāpēc tad raktuvju īpašnieksabiedrī- bas to visu neaptur?

-   Tās dara, ko var, - M. atbildēja. - Ie­spējams, ka jūs dokumentos jau būsiet pamanījis ziņas, ka De Bīrss šajā izmeklē­šanā iesaistījis jūsu draugu Silito - pēc tam, kad atvaļinājās no Ml5, viņš nonāca tur. Un tagad darbojas kopā ar Dienvidāfri- kas drošības dienesta vīriem. Cik noprotu, viņš uzrakstījis gana niknu atskaiti un iz­teicis vairākus saprātīgus ierosinājumus, kā savest visu kārtībā, tomēr Valsts kase un Tirdzniecības ministrija nav sajūsmā. Ierēdņi uzskata, ka ieteiktie pasākumi ra­dītu pārāk plašu rezonansi, ja ar tiem no­darbotos visas raktuvju sabiedrības vien­laikus - pat tad, ja tie būtu varen iedarbīgi. Un viņiem ir visnotaļ svarīgs iemesls patla­ban neuzsākt oficiālu akciju.

-  Un kāds tas ir, ser?

-    Londonā pašlaik atrodas liels kontra­bandas dimantu sūtījums, - M. paziņoja, un viņa acis uzšķīla jautru uguntiņu, pāri galdam uzlūkojot Bondu. - Tas gaida izde­vību, kad pārvedēji sāks ceļu uz Ameriku. Un ipašo uzdevumu nodaļa zina, kurš būs kurjers. Un arī to, kuram jādodas ceļā rei­zē ar šo sakarnieku, neizlaižot viņu no acīm. Tikko Ronijs Vellenss par to uzoda - infor­mācijas avots ir kāds ziņu pienesējs no vi­ņa tā sauktās "Spoku brigādes" -, viņš tūlīt devās uz Valsts kasi. Tā nodeva šo infor­māciju Tirdzniecības ministrijai, pēc tam notika ārkārtas sanāksme pie premjermi­nistra, kurš atļāva iesaistīt mūsu dienestu šīs lietas izmeklēšanā.

-  Kādēļ to nevarētu darīt M15 īpašā no­daļa, ser? - apvaicājās Bonds, kurš iedo­mājās, ka M. piemeklējusi tā nelāgā dzīves fāze, kad gribas jaukties citu darīšanās.

-  Skaidrs, ka viņi varētu arestēt kuijeru, tikko tas, saņēmis sūtījumu, mēģinātu izkļūt no valsts, - M. nepacietīgi aizrādīja. - Taču tā nevar apturēt kontrabandu. Tie nav tādi cilvēki, kas runās. Turklāt kurjeri ir tikai sīkas zivteles. Varbūt viņi tiešām tikai sa­ņem sainīti no kāda vīra parkā un pēc tam, kad tikuši pāri robežai, nodod to citam vī­ram citā parkā. Vienīgais veids, kā piekļūt tuvāk lietas būtībai, ir izsekot kanālam līdz pašai Amerikai un noskaidrot, kur tas no­ved! Un uz lielu FIB palīdzību mēs neva­ram cerēt. Kontrabandas apkarošana ir ti­kai viena neliela daļa no ciņas ar lielajām gangsteru bandām. Un Savienotajām Val­stīm nekāds kaitējums nav nodarīts. Drī­zāk gan pretēji. Vienīgā zaudētāja ir Angli­ja. Un Amerikā mūsu policijai tāpat kā M15 nav nekādas teikšanas. Tikai mūsu dienests var tikt galā ar šo darbu.

-   Jā, es saprotu, - Bonds sacīja. - Kas vēl mums ir?

-   Vai esat dzirdējis par "Dimantu na­mu"?

-  Jā, protams, ser, - Bonds atbildēja. - Lie­lākais amerikāņu juvelierizstrādājumu koncerns. Tam ir veikali ISfujorkas Četrdes­mit sestajā Rietumu ielā, kā arī Parīzē, Ri- volī ielā. Cik noprotu, viņi ir tuvu tam stā­voklim, ko ieņem Kartjē, Van Klīfs un Bu- šerons. Kopš kara beigām viņi ātri tikuši uz augšu.

-   Jā, - M. apstiprināja. - Tie paši ir. Vi­ņiem pieder arī neliels veikaliņš Londonā, Hetongārdenā. Agrāk tie bija vieni no la­bākajiem "Dimantu Korporācijas" akmeņu pircējiem vairāksolīšanās, kuras notiek reizi mēnesi, taču pēdējo triju gadu laikā pirkuši arvien mazāk un mazāk. Tomēr, kā jūs sacījāt, ik gadu pārdod vairāk un vairāk. Tātad viņi dimantus iegūst kaut kur citur. Un tieši šī koncerna vārdu pie­minēja Valsts kases pārstāvis, kad todien tikāmies. Taču man pret viņiem nav nekā­du pierādījumu. Koncerns atsūtījis uz šejieni vienu no saviem labākajiem darbi­niekiem. Šķiet savādi, ka visu darījumu apjoms ir tik mazs. Šo vīru sauc Rufuss B. Seije. Nekas daudz par šo cilvēku nav zināms. Viņš katru dienu pusdieno Pika- dilijā - "Amerikāņu klubā". Spēlē golfu Sa- ningdeilā. Nedzer un nesmēķē. Dzīvo vies­nīcā "Savoja". Paraugpilsonis. - M. pa­raustīja plecus. - Bet dimantu tirdznie­cība ir tāda jauka, labi nostādīta, tīri vai varētu sacīt - ģimeniska, lieta, un rodas iespaids, ka "Dimantu namā" ir kaut kas slēpjams. Tas arī viss.

Bonds nolēma, ka ir pienācis laiks uzdot galveno jautājumu.

-   Un kurā posmā man jāiesaistās šajā lietā, ser? - viņš noprasīja, pāri galdam vērdamies M. tieši acīs.

- Pulksten divos jums Skotlendjardā jā­satiekas ar Vellensu, - M. atgādināja, ie­skatījies pulkstenī. - Apmēram pēc stun­das. Viņš jums visu pateiks. Šovakar viņi saņems ciet kurjeru un viņa vietā nosūtīs pa šo kanālu jūs.

Bonda pirksti ciešāk apkļāva krēsla ro- kubalstus.

-  Un tad?

- Tad, - M. lietišķi atteica, - jums būs jā­ved kontrabandas dimanti uz Ameriku. Tā­da ir šī ideja. Ko jūs par to domājat?

3. nodala

KARSTAIS LEDUS

Džeimss Bonds aizvēra M. kabineta dur­vis. Viņš pasmaidīja, ielūkojies mis Mūnpenijas siltajās, brūnajās acīs, un caur priekštelpu iegāja štāba priekšnieka birojā.

Štāba priekšnieks - slaids, mierīgs vīrs apmēram Bonda vecumā - nolika rakstāmo un atgāzās krēslā. Viņš noskatījās, kā Bonds mehāniski iebāž roku bikšu kabatā, lai izvilktu plakanu, no ieroču metāla izga­tavotu cigarešu etviju, bet pēc tam pieiet pie vaļējā loga un paveras lejup uz Rīdžent- parku.

Bonda kustībās varēja samanīt tādu kā domīgu nepiespiestību, kura jau pati par sevi bija atbilde uz priekšnieka jautājumu.

-  Tātad jūs piedāvājumu pieņēmāt.

Bonds pagriezās.

-  Jā, - viņš attrauca un aizdedza cigareti. Cauri dūmu mākulim viņa acis raudzījās tieši štāba priekšniekam sejā. - Pasakiet man tikai vienu, Bil. Kāpēc vecajam zēnam kļūst aukstas kājas, tikai ierunājoties par šo darbu? Viņš pat izpētījis manas pēdējās me­dicīniskās apskates rezultātus. Par ko viņš ir tā norūpējies? Es taču nedošos aiz dzelzs priekškara! Amerika ir civilizēta valsts. Vai­rāk vai mazāk. Kas viņam lēcies?

Štāba priekšnieka pienākumos ietilpa zi­nāt, kas notiek M. prātā. Bila cigarete bija nodzisusi, tāpēc viņš to atkal aizdedza un pārmeta izlietoto sērkociņu pār kreiso ple­cu. Pēc tam pavērās atpakaļ, vai sērkociņš iekritis papīrgrozā. Bija gan. Viņš uzsmai­dīja Bondam.

- Vajadzīgs pastāvīgs treniņš, - viņš no­vilka. Tad piemetināja: - Nav daudz tādu lietu, kas varētu M. pārāk satraukt, Džeims, un jūs to zināt tikpat labi kā jeb­kurš no mums. SMERŠ, protams. Vācu šif­rēšanas lietpratēji. Ķīnas opija kontraban­disti vai, drīzāk, tas ātrums, ar kādu viņi aptvēruši visu pasauli. Mafijas autoritātes. Viņam radusies veselīga cieņa pret ameri­kāņu gangsteriem. Pret tās bosiem. Tas ari viss. Tie ir vienīgie cilvēki, kuri liek viņam bažīties. Un tas, ko mēs zinām par šo di­mantu lietu, ļauj secināt, ka jums būs da­rīšana ar gangsteriem. Bet tie ir ļaudis, ar kuriem mums negribētos pīties. Mums ir pietiekami daudz darāmā ari bez gangste­riem. Tā, lūk. Tāpēc viņam kļūst aukstas kājas, jau domājot vien par šo lietu.

-   Amerikāņu gangsteros taču nav nekā īpaša, - Bonds iebilda. - Tie patiesībā ne­maz nav amerikāņi. Lielākoties tie ir itāļu klaidoņi, kuri nēsā kreklus ar monogram- mām, pavada laiku, tiesājot spageti ar ga­ļas tefteļiem, un pārāk izšķērdīgi laistās ar smaržūdeņiem.

-   Tā jūs domājat, - štāba priekšnieks at­teica. - Taču tādi ir tikai tie, kurus jūs va­rat redzēt. Aiz viņu mugurām stāv labāki, un aiz tiem - vēl labāki. Paverieties, kā ir ar narkotikām. No tām atkarīgi desmit mil­joni cilvēku. No kurienes viņi tās dabū? Un kas notiek ar azartspēlēm - ar likumīgajām azartspēlēm. Tikai Lasvegasa vien viņiem ienes divsimt piecdesmit miljonus dolāru gadā. Taču Maiami, Čikāgā un vēl šur tur ir arī pagrīdes spēļu nami. Un tie visi pie­der gangsteriem un viņu draugiem. Pirms dažiem gadiem Bagsijs Sīgels zaudēja galvu tādēļ, ka alka ievilkt pārāk lielus procentus no Lasvegasas operācijām. Un viņš bija ciets rieksts. Tās ir lielas operācijas. Vai jums ir priekšstats, ka azartspēles ir iene­sīgākā nozare Amerikā? Izdevīgāka par tē­rauda ražošanu. Varbūt arī par auto ražo­šanu. Un viņi pieliek lielas pūles, lai viss turpinātu ritēt gludi. Ja neticat, ieskatie­ties Kīfovera ziņojumā. Un tagad šī diman­tu būšana. Seši miljoni dolāru gadā ir liela nauda, un varam saderēt, ka jūsu dzīvībai tik lielas vērtības nebūs. - Štāba priekš­nieks apklusa. Viņš nepacietīgi uzlūkoja garo stāvu tumšzilajā uzvalkā ar vienrindu pogājumu, pēc tam ieskatījās nepiekāpīga­jās acīs un kalsnajā, brūni iedegušajā se­jā. - Varbūt jūs vēl neesat lasījis FIB šīga­da ziņojumu par noziedzību Amerikā. Tas ir interesants. Trīsdesmit četras slepkavī­bas dienā. Pēdējo divdesmit gadu laikā noslepkavoti aptuveni simt piecdesmit tūkstoši amerikāņu. - Bonds neticīgi pavē­rās sarunbiedrā. - Tie ir fakti, sasodīts! Pa­ņemiet tos ziņojumus un izlasiet pats! Tā­dēļ M. pirms jūsu nosūtīšanas stāties kur­jera vietā gribēja pārliecināties, vai esat la­bā formā. Jūs dosieties cīniņā ar gangste­riem. Un tiksiet ar viņiem galā, kā jau daž­dien jūs. Vai esat apmierināts?

Bonda sejas muskuļi atslāba.

- Liecieties mierā, Bil, - viņš novilka. - Ja tas ir viss, tad es šodien izmaksāšu jums pusdienas. Šī ir mana reize izmaksāt, tur­klāt es jūtu, ka uzdevums ir jāatzīmē. Šajā vasarā vairs papīrdarbu nebūs. Aizvedīšu jūs pie Skota, kur iebaudīsim krabi garš­vielu mērcē un pinti* "Black Velvet". Jūs noņēmāt man no pleciem smagu nastu. Bi­ju jau iedomājies, ka saņemšu kādu draus­mīgi smagu darbiņu.

-   Labi, nolādēta būšana! - Štāba priekš­nieks atgainija bažas, kurās bija dalījies arī ar savu šefu, un, aiz Bonda izejot no kabi­neta, tikai mazliet par skalu aizcirta dur­vis.

Vēlāk, tieši pulksten divos, Bonds jau spieda roku uzpostam, nosvērtam vīram tā senlaicīgi iekārtotajā kabinetā, kas bija dzirdējis vairāk noslēpumu nekā jebkura cita telpa Skotlendjardā.

Ar Roniju Vellensu Bonds bija sadrau­dzējies, pētot "Pūces astes" lietu, tāpēc ta­gad vairs nevajadzēja tērēt laiku pieklājī­bas frāzēm.

Vellenss pastūma pāri galdam divas identifikācijas vajadzībām paredzētas foto­grāfijas. Tajās bija redzams tumšmatains, visnotaļ izskatīgs jauns vīrietis ar gludi skūtu trakgalvja seju, kurā jautri mirdzēja nevainīgas acis.

-    Tas ir mūsu zellis, - Vellenss sacīja. - Pie­tiekami līdzīgs jums, ja sagaidītājs zina vie­nīgi viņa pazīmes. Pīters Frenks. Izskatīgs puisis. No labas ģimenes. Beidzis privāt­skolu, un tamlīdzīgi. Taču vienbrid nogāja no ceļa un nu ir ieķēpājies līdz ausīm. Viņa lauciņš ir lauku māju aplaupīšanas. Iespē­jams, ka tieši viņš aptīrīja Vindzoras herco­ga rezidenci Saningdeilā. Pāris reizes saņē­mām viņu ciet, bet mums nebija nopietnu pierādījumu. Bet nu viņš ir nošāvis greizi.

Tā notiek bieži, kad šādi zelli iesaistās bū­šanās, par kurām viņiem nav jēgas. Man Soho ir dažas slepenās aģentes, un viņš ie­ķēries vienā no tām. Visdīvainākais ir tas, ka arī viņa ir nopietni aizrāvusies. Domā­jams, pat grib uzvest puisi uz īstā ceļa. Ta­ču meitenei jādara savs darbs, un, tikko Pīters neviļus izrunājās par savu braucie­nu, it kā tas būtu kāds ellīgs izklaides ceļo­jums, viņa tūlīt pastāstīja par to mums.

Bonds pamāja.

-  Tādi draņķi nekad neņem otru cilvēku nopietni. Varu derēt, ka zellis nav viņai stāstījis neko par savu darbošanos lauku mājās.

-   Nekad mūžā! - Vellenss piekrita. - Citā­di mēs jau sen būtu viņu iesēdinājuši. Lai būtu kā būdams, bet šķiet, ka viņu uzmek­lējis kāds drauga draugs un piedāvājis par piectūkstoš dolāriem aizvest uz Ameriku kontrabandas sūtījumu. Samaksāts tikšot pēc piegādes. Mana ziņotāja pajautājusi, vai tās esot narkotikas. Viņš tikai pasmējies un noteicis: "Nē, tas ir kaut kas labāks. Kar­stais ledus*." Vai tad dimanti jau esot pie viņa? Nē. Nākamais uzdevums, kas viņam jāveic - jātiekas ar savu pavadoni. Rītvakar

•Netulkojama vārdu spēle. Hot - karsts; sl. tikko nozagts (vai nelikumīgi iegūts). Ice - ledus; sl. bril­janti. (Angļu vai.) viesnīcā "Trafalgar Palace". Pulksten piecos viņas numurā. Meitene saucas mis Keisa. Viņa pateikšot Pīteram, kas tālāk jādara, un pavadīšot pāri okeānam. - Vellenss pie­cēlās un sāka staigāt šurpu turpu pa kabi­netu, garām viltotai piecmārciņu naudaszī­mei, kas, skaisti ierāmēta, karājās pie sie­nas tieši pretī logam. - Kontrabandisti, ja tiem jāved īpaši vērtīgs sūtījums, parasti darbojas pāros. Kurjeram nekad līdz galam neuzticas, un cilvēkam, kas viņu sagaida, ir vajadzīgs liecinieks - gadījumam, ja muitā gadās kaut kas neparedzēts. Lai bosi netik­tu pārsteigti nesagatavoti, ja kurjers ir iz­pļāpājies.

īpaši vērtīgs sūtījums. Kurjeri. Muita. Pavadone. Bonds nospieda cigareti pelnu- traukā, kas atradās uz Vellensa galda. Cik bieži - kopš tiem laikiem, kad viņš sācis strādāt šajā dienestā, - viss sācies ar vienu un to pašu… caur Strasbūru uz Vāciju, caur Ņegoreluju uz Krieviju, pa Simplonas tuneli, pāri Pirenejiem. Sasprindzinājums. Sausa mute. Nagi iecirtušies plaukstās. Un tad, kad beidzot izdevies tikt ar to galā, viss atkal sākas no jauna.

- Jā, saprotu, - Bonds novilka, aizgaiņā- dams vecās atmiņas. - Bet kāda ir aina ko­pumā? Vai par to ir kāda nojausma? Kāda veida operācijā šis Frenks varētu būt iesais­tīts?

-   Šie dimanti noteikti nāk no Āfrikas. - Vel- lensa acis likās kļuvušas nespodras. - Vis­drīzāk ne no Savienoto Valstu raktuvēm. Ticamāk, ka lielā noplūde notiek Sjerraleo- nē, kur tās aizsākumu mēģina uziet jūsu draugs Silito. Akmeņi varētu būt izvesti caur Libēriju vai - vēl ticamāk - Franču Gviānu. Varbūt caur Franciju. Tā kā sūtī­jums parādījies Londonā, tad šķiet, ka arī Londona ir daļa no šī kanāla.

Vellenss mitējās soļot un pievērsās Bon­dam.

-   Un tagad mēs zinām, ka sūtījums ir ce­ļā uz Ameriku. Kas ar to notiks tur, mēs varam tikai minēt. Operācijas dalībnieki, bez šaubām, taupīdami naudu un laiku, ar slīpēšanu nebūs noņēmušies - tā veido pu­si no dimantu cenas. Tāpēc liekas, ka ak­meņi nonāks kādā legālā tirgū tāpat kā visi citi, - Vellenss uz mirkli apklusa. - Vai ne­ņemsiet ļaunā, ja došu jums padomu?

-  Nekļūstiet smieklīgs!

-    Tātad, - turpināja Vellenss, - visos kontrabandas braucienos parasti vājākais posms ir atlīdzības saņemšana. Kā Pīteram tiks izmaksāti šie pieci tūkstoši dolāru? Kurš maksās? Un - ja viņš būs sekmīgi pa­veicis šo uzdevumu - vai saņems nākamo? Ja es būtu jūsu vietā, tad pievērstu uzma­nību šiem punktiem. Koncentrējieties uz vājo vietu, kurai varētu piekļūt, kad notiks naudas izmaksa, - uz to, kurš maksās, un mēģiniet izsekot kanālu lidz lielajiem dū­žiem. Ja jūs tiem patiksiet, tad tas nenāk­sies grūti. Labi kurjeri apkārt nemētājas, tādēļ lielie viri ir ieinteresēti vervēt jaunus.

-   Jā, - Bonds domīgi apstiprināja. - Iz­klausās prātīgi. Lielākās nepatikšanas sāk­sies, kad Amerikā būšu ticis garām pirma­jai kontaktpersonai. Cerēsim, ka viss dar­biņš nepajuks Aidlvaildas muitā. Izskatīšos pēc gatavā muļķa, ja mani tur atmaskos. Es gan ceru, ka mis Keisai būs kādas spo­žas idejas, kā nemanot izdabūt nesamo cauri kontrolei. Un tagad pastāstiet, kāds būs pirmais solis? Kā jūs domājat apmai­nīt šo Pīteru Frenku pret mani?

Vellenss atkal sāka staigāt šurpu turpu.

-   Manuprāt, viss būs kārtībā, - viņš sacī­ja. - Šovakar mēs Frenku arestēsim, uzrā­dot apsūdzību par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. - Viņš tikko jaušami pasmai­dīja. - Es baidos, ka tāpēc var pajukt mūsu jaukā draudzība ir ziņu pienesēju. Bet ar to ir jārēķinās. Un pēc tam jums būs jādodas uz tikšanos ar mis Keisu.

-  Kas viņai zināms par Frenku?

-  Mēs domājam, - Vellenss attrauca, - ka tikai mutisks apraksts un vārds. Es pat šaubos, vai viņa pazīst to vīru, kurš sa­meklēja Frenku. Ik pēc posma ķēdē ir pār­rāvums. Katrs darbojas savā ūdensdrošajā nodalījumā. Tātad pat tajā gadījumā, ja kaut kur gadās caurums, nerodas pārāk liela noplūde.

-  Kas ir zināms par šo sievieti?

-   Pases dati. Amerikas pilsone. Divdes­mit septiņi gadi. Dzimusi Sanfrancisko. Gaišmate. Zilas acis. Garums - piecas pē­das un sešas collas. Neprecējusies. Pēdējo triju gadu laikā šķērsojusi robežu duci reižu. Varbūt vēl biežāk, tikai ar citu vār­du. Allaž mēdz apmesties "Trafalgar Pala- ce". Viesnīcas detektīvs man pastāstīja, ka viņa reti izejot. Apmeklētāju esot maz. Ne­kad neuzkavējoties viesnīcā ilgāk par di­vām nedējām. Nekad neesot sagādājusi ne­kādas nepatikšanas. Tas ir viss. Tikai ne­aizmirstiet pirms tikšanās izdomāt kādu labu stāstu. Kāpēc uzņēmāties šo uzdevu­mu un tamlīdzīgi.

-   Es par to padomāšu.

-  Kā vēl mēs varam jums palīdzēt?

Bonds īsu bridi domāja. It kā nekas

īpašs vairs nebija palicis. Kolīdz viņš būs iekļuvis kanālā, nāksies improvizēt. Tad Bonds atminējās juvelierizstrādājumu kon­cernu.

-   Kā īsti ir ar to "Dimantu namu"? - viņš jautāja. - Vai viņu saistība ar šo lietu nav Valsts kases ierēdņu fantāzijas auglis? Iz­skatās visai tālu no patiesības. Ko teik­siet?

-   Godīgi sakot, neesmu par to īpaši lau­zījis galvu. - Vellensa balsī varēja saklausīt taisnošanos. - Pārbaudīju ziņas par to vīru, kuru sauc Seije, taču neko daudz vairāk par pases datiem neatradu. Amerikānis. Četrdesmit pieci gadi. Dimantu tirgotājs. Un tā tālāk. Viņš bieži brauc uz Parīzi. Pre­cīzāk sakot, pēdējo trīs gadu laikā viņš de­vies turp vismaz reizi mēnesī. Iespējams, ka viņam tur ir mīļākā. Es jums teikšu, lūk, ko. Kāpēc lai jūs neaizietu turp un neaplūkotu visu pats? Nekad neko nevar zināt.

-   Un kā lai es to izdaru? - Bonds šaubīgi pajautāja.

Vellenss neatbildēja. Viņš pievērsās iekšē­jās saziņas aparātam uz sava galda un nospieda kādu pogu.

-  Jā, ser? - atsaucās metāliska balss.

-    Seržant, lūdzu, tūlīt pat atsūtiet pie manis Denkvertu. Un Lobinjēru. Pēc tam sazvaniet "Dimantu namu". Tā ir dārgak­meņu tirdzniecības firma Hetongārdenā. Vaicājiet pēc mistera Seijes.

Vellenss piegāja pie loga un palūkojās uz upi. Viņš izvilka no vestes kabatas šķilta­vas un nevērīgi uzšķīla uguni. Tad atska­nēja klauvējiens pie durvīm, tās pavērās, un spraugā parādījās Vellensa privātsekre- tāra galva.

-  Seržants Denkverts, ser! - viņš paziņoja.

-   Sūtiet iekšā! - Vellenss pavēlēja. - Lo- binjērs lai pagaida, kamēr zvanīšu.

Sekretārs atvēra durvis plašāk un ie­laida neizteiksmīga izskata cilvēku bez­personiskā apģērbā. Vīram bija plāni ma­ti, acenes un bāla seja. Viņa runasveids bija laipns un lietpratīgs. Tā varēja iz­skatīties jebkurš ierēdnis jebkurā uzņē­mumā.

-   Labdien, seržant! - Vellenss sacīja. - Šis ir kapteinis Bonds no Aizsardzības minis­trijas. - Seržants pieklājīgi pasmaidīja. - Es gribu, lai jūs aizvedat kapteini Bondu uz "Dimantu namu" Hetongārdenā. Viņš būs, pieņemsim, seržants Džeimss no jūsu brigādes. Jūs domājat, ka Eskotā nozagtie dimanti tiks caur Ameriku izvesti uz Ar­gentīnu. Tā jūs sacīsiet misteram, kuru sauc Seije - viņš tur ir galvenais. Apjautā­jieties, vai šis misters Seije nav par tiem kaut ko dzirdējis no otras puses. Vai par tiem nav runāts viņu Ņujorkas birojā. Jūs jau zināt - visam jānotiek patīkami un pie­klājīgi. Papētiet viņu rūpīgi! Bet rūpējie­ties, lai nerastos ne mazākais iemesls sū­dzēties, ka mēs esam izdarījuši spiedienu. Pēc tam atvainojieties, atvadieties un aiz­mirstiet to visu! Vai skaidrs? Vai ir vēl kā­di jautājumi?

-   Nē, ser, - seržants Denkverts izturēti atbildēja.

Vellenss kaut ko pateica klausulē, un pēc neilga brīža uz sliekšņa parādījās vien­kāršā, bet elegantā uzvalkā ģērbies vīrs ar nelielu koferīti padusē un pieglaimīgu smaidu dzeltenbālajā sejā. Viņš nostājās pie durvīm un gaidīja.

-    Labdien, seržant. Nāciet iekšā un ap­skatiet manu draugu! - Vellenss ierunā­jās.

Seržants tuvojas, nostājās līdzās Bon­dam un pieklājīgi palūdza pagriezties pret gaismu. Viņa vērīgās, tumšās acis pētīja Bonda seju veselu minūti. Tad vīrs atkā­pās.

-   Nevaru apgalvot, ka rētu izdosies no­slēpt ilgāk par sešām stundām, ser, - viņš paziņoja. - Tādā karstumā grims nav notu­rīgs. Bet viss pārējais liekas viegli save- dams kārtībā. Kas viņš būs, ser?

-   Seržants Džeimss no seržanta Denk- verta brigādes. - Vellenss ieskatījās pulk­stenī. - Pietiks ar trīs stundām. Vai tiksim galā?

-   Noteikti, ser. Vai drīkstu sākt? - Tā kā Vellenss pamāja ar galvu, policists aizveda Bondu pie loga, apsēdināja krēslā, nolika mazo koferīti uz grīdas turpat līdzās krēs­lam, bet pats nometās uz viena ceļa un at­vēra to. Pēc tam minūtes desmit policista veiklie pirksti rosīgi rīkojās ap Bonda ma­tiem un seju.

Bonds mierīgi sēdēja un klausījās, kā Vellenss runā pa telefonu ar "Dimantu na­ma" pārstāvi.

-   Ne ātrāk par piecpadsmitiem trīsdes­mit? Tādā gadījumā - vai jūs nepateiktu, lai misters Seije gaida manus vīrus tieši pusčetros? Jā, baidos gan, ka tas ir ār­kārtīgi svarigi! Nē, protams, tikai formali­tātes. Parastie jautājumi. Nedomāju vis, ka misters Seije būs aizņemts vairāk par desmit minūtēm. Es jums pateicos. Jā. Pilnvarotā palīgs Vellenss. Tieši tā. No Skotlendjarda. Jā. Pateicos jums. Uz re­dzēšanos.

Vellenss nolika klausuli un pagriezās pret Bondu.

-     Sekretāre sacīja, ka misters Seije at­griezīšoties ne ātrāk kā pulksten pusčetros pēcpusdienā. Es ieteiktu jums būt tur jau trijos piecpadsmit. Nekad nav par ļaunu ie­priekš izpētīt apkārtni, iejusties situācijā. Un kā jums veicas?

Seržants Lobinjērs mirkli paturēja Bon­dam acu priekšā kabatas spogulīti.

Deniņos uzradies sirmums. Rēta pazu­dusi. Acu un mutes kaktiņos parādījušās dzīves pieredzes radītas krunciņas. Tumšā­kas ēnas zem vaigu kauliem. Nekas īpaši nebija mainījies, bet viss kopā radīja ie­spaidu par gluži citu cilvēku, kurš noteikti vairs nebija Džeimss Bonds.

4. nodala

"KAS ŠEIT NOTIEK?"

Sēžot patruļmašīnā, seržants Denkverts likās nogrimis domās, un viņi klusēdami aizbrauca līdz Hetongārdenai, kur auto ap­stājās pie skaistajām, baltajām Londonas "Dimantu kluba" parādes durvīm.

Bonds sekoja savam pavadonim, kurš pa bruģētu celiņu tuvojās greznai ieejai ar spoži nospodrinātu misiņa plāksnīti, uz kuras bija iegravēti vārdi "Dimantu nams". Un zem šī uzraksta otrs: "Rufuss B. Seije. Eiropas biroja viceprezidents." Seržants Denkverts nospieda zvana pogu, un glīta ebreju meitene atvēra durvis. Viņa izvadīja apmeklētājus cauri bieziem paklājiem iz­klātam vestibilam un ieveda paneļiem izlik­tā uzgaidāmajā telpā.

- Es domāju, ka misters Seije kuru katru bridi būs klāt, - meiča vienaldzīgi noteica un izgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.

Uzgaidāmā istaba bija grezna un - tā kā kamīnā neatbilstoši gadalaikam dega mal­kas pagales - tropiski karsta. Tumšsarka­nā paklāja vidū stāvēja apaļš no rožkoka darināts šeratona* galdiņš, bet ap to - seši pieskaņoti atzveltnes krēsli, un Bonds iedomājās, ka šīs mēbeles varētu būt vismaz tūkstoš mārciņu vērtas. Uz galdiņa bija iz­vietoti jaunākie žurnāli, kā arī vairāki Kim- berlijas "Diamond News" numuri. Tos ie­raugot, Denkverta acis iedegās, viņš tūlīt apsēdās un sāka šķirstīt jūnija numuru.

Pie katras no četrām sienām karājās pa lielai gleznai zeltītā rāmī. Tajās bija attēloti ziedi, un Bonda uzmanību piesaistīja šo pu­ķu neparastais izskats - it kā tām būtu trīs dimensijas. Tās tiešām nemaz nebija glez­nas - ziedi izrādījās īsti, nesen griezti, māk­slinieciski sakārtoti Vezerforda porcelāna vāzēs un novietoti stiklotās nišās, kuru ma­las bija apvilktas ar kaparkrāsas samtu. Ni­šas bija vienādas, visas četras porcelāna vā­zes veidoja saskaņotu, vienotu komplektu.

Telpā valdīja pilnīgs klusums - ja neņē­ma vērā lielā, žilbinošā sienas pulksteņa iemidzinošos tikšķus un klusināto balsu murdoņu aiz durvīm, kas atradās pretī ie­ejai. Atskanēja klikšķis, durvis pavērās par dažām collām, un balss ar jūtamu ārzem­niecisku akcentu sacīja:

- Tomērt, mister Granspen, kāpēc jūs esat tik nepiekāpīgs? Mums visiem kaut kādīgi jānopelna, vai ne? Es jums teikš', ši- tas brīnišķīgais akmens man pašam mak­sāja desmit tūkstošus mārciņu. Desmit tūkstošus! Jūs negrib' ticēt? Esmu gatavs zvērēt! Dot jums godavārdu!

Iestājās noraidošs klusumbridis, pēc tam balss izdarīja pēdējo mēģinājumu pakaulē­ties:

-   Šis ir vislabākais piedāvājums! Varam derēt uz piecām mārciņām!

Šajā brīdī atskanēja smiekli.

-  Villij, jums rokā ir stipra kārts, - atbil­dēja balss ar amerikāņu akcentu. - Bet šī nav spēle. Es ar prieku jums palīdzētu, bet tas akmens nemaksā vairāk par deviņiem tūkstošiem. Došu jums vienu simtu klāt, bet tikai tāpēc, ka tas esat jūs. Tagad ejiet un padomājiet par manu priekšlikumu! La­bāku jums neviens ari Volstritā neizteiks.

Durvis atvērās, tajās parādījās tipisks amerikāņu darijumcilvēks ar pensneju uz deguna un cieši sakniebtu muti - viņš pa­vadīja maza auguma noraizējušos ebreju ar lielu, sarkanu rozi pogcaurumā. Abi likās pārsteigti, ieraudzīdami uzgaidāmajā telpā apmeklētājus. Amerikānis, nevienu īpaši neuzrunādams, nomurmināja dažus atvai­nošanās vārdus un gandrīz vai skriešus iz­stūma savu sarunbiedru cauri istabai ves­tibilā. Durvis aiz viņiem aizvērās.

Denkverts uzlūkoja Bondu un piemiedza aci.

-  Šeit notiek tirgošanās ar dimantiem, - viņš noteica. - Tas bija Villijs Bērenss - viens no pazīstamākajiem neatkarīgajiem Volstrītas starpniekiem. Manuprāt, tas otrs bija Sei- jes dārgakmeņu uzpircējs. - Viņš atkal pievērsās dimantiem veltītajam izdevu­mam, bet Bonds, nomācis vēlēšanos aizde­dzināt cigareti, vēlreiz devās apskatīt "glez­nas" ar ziediem.

Piepeši šajā klusumā, ko radīja bagātība, paklāji un tikšķi, ielauzās dzeguzes balss - tā nokūkoja vienu reizi. Šajā pašā brīdī pagale kamīnā sabirza, spožais pulkstenis pie sienas rādīja pusčetri, durvis atsprāga vaļā, un telpā ātri ienāca tumsnējs liela auguma vīrs. Paspēris dažus soļus, viņš apstājās un pētīgi aplūkoja vispirms vienu, pēc tam otru apmeklētāju.

-   Mani sauc Seije, - vīrs skarbi sacīja. - Kas šeit notiek? Ko jūs vēlaties?

Durvis aiz vira muguras bija palikušas vaļā. Seržants Denkverts piecēlās, pieklājī­gi un apņēmīgi apgāja vīram apkārt un aiz­vēra tās. Pēc tam viņš atgriezās istabas vi­dū.

-   Esmu seržants Denkverts no Skotlend­jarda īpašo uzdevumu nodaļas, - viņš klusā un mierīgā balsi pavēstīja. - Un šis, - viņš norādīja uz Bondu, - ir seržants Džeimss. Man jāuzdod jums parastie jautājumi par nozagtiem dimantiem. Vellensa kungs do­mā, - seržanta balss skanēja gluži samtai­ni, - ka jūs varbūt varēsiet mums palidzēt.

-   Jā? - misters Seije atsaucās. Nespē­dams izlemt, viņš kādu mirkli palika stā­vam, nicīgi aplūkodams abus slikti atalgo­tos kruķus, kam bija tik daudz nekaunī­bas, lai tērētu viņa laiku. - Turpiniet!

Kamēr seržants Denkverts, runādams tādā tonī, kurā likumpārkāpējs noteikti būtu saklausijis draudus, un ik pēc brītiņa ieskatīdamies mazā, melnā piezīmju grā­matiņā, izklāstīja iepriekš iestudēto stāstu, papildinādams to ar tādiem teicieniem kā "šā mēneša sešpadsmitajā datumā" un "mums kļuvis zināms", Bonds varēja ne­slēpjoties pētīt amerikāni, kaut gan misters Seije izskatījās tā, it kā aplūkošana viņu uztrauktu tikpat maz, cik seržanta Denk- verta balss draudīgais tonis.

Misters Seije bija liela auguma, labi vei­dots vīrs ar akmenscietiem muskuļiem. Viņa četrstūrainajā sejā asos leņķus vēl vairāk uzsvēra īsie, stieplēm līdzīgie, mel­nie mati, kuri bija apcirpti en brosse*, ne­atstājot vaigubārdu. Šim virām bija mel­nas, taisnas uzacis, zem kurām slēpās tumšas, ārkārtīgi asas un caururbjošas acis. Vīrs bija gludi skuvies, viņa lūpas šķi­ta kā plāna, visai plata un taisna līnija. Stūrainā zoda vidū vīdēja dziļa bedrīte, se­jā kā puni iezīmējās žokļu muskuļi. Vīram mugurā bija ērts, melns uzvalks un balts krekls, bet melnā kaklasaite likās tik šaura

♦Ezītī. (Fr. vai.) kā kurpju saite. Tajā bija iesprausta zelta kaklasaites adata šķēpa izskatā. Viņa ga­rās rokas brīvi nokarājās gar sāniem, bet lielās plaukstas bija mazliet saliektas, roku virspusē auga melni matiņi. Vira lielajās kājās bija dārgas kurpes - izskatījās, ka tās ir vismaz divpadsmitā izmēra.

Bonds apkopoja savus vērojumus un no­sprieda, ka šis varētu būt ciets rieksts - spē­jīgs cilvēks, kurš dzīves skolā saņēmis da­žu labu bargu mācību un tagad, šķiet, pats var kļūt par šādu skolotāju.

-   …tie ir akmeņi, kurus atrast mēs būtu īpaši ieinteresēti, - seržants Denkverts no­beidza. Un ieskatījās melnajā piezīmju grā­matiņā. - Viens divdesmit karātu "Vesel- tons". Divi "Gaišzilie vilinājumi" - apmēram desmit karātu katrs. Viens trīsdesmit karā­tu "Dzeltenais Premjers", viens piecpads­mit karātu - saucas "Smailes virsotne" un divi piecpadsmit karātu - abi ar nosauku­mu "Sadraudzības Smaile". - Seržants ap­klusa. Pēc tam atrāva skatienu no grāmati­ņas un uzmanīgi pavērās sarunbiedra ne­izdibināmajās, melnajās acīs. - Vai kāds no šiem akmeņiem nav gājis caur jūsu rokām, mister Seije, vai caur jūsu Ņujorkas noda­ļu? - viņš mierīgi pajautāja.

-   Nē, - misters Seije neizteiksmīgi pazi­ņoja. - Nav vis. - Vīrs pagriezās pret dur­vīm, kas atradās viņam aiz muguras, un atvēra tās. - Bet tagad, džentlmeņi, uz re­dzēšanos!

Vairs nelikdamies par viņiem ne zinis, misters Seije izlēmīgi izgāja no istabas, un abi palikušie dzirdēja solus ātri attālinā­mies, viņam kāpjot augšup pa kāpnēm. At­vērās un atkal aizvērās kādas durvis, tad iestājās klusums.

Seržants Denkverts nemaz neizskatījās sapīcis, viņš iebāza piezīmju grāmatiņu ves­tes kabatā, paņēma cepuri un cauri vestibi­lam devās ārā uz ielas. Bonds sekoja.

Viņi iekāpa patruļmašīnā, un Bonds no­sauca sava dzīvokļa adresi Kingsroudā. Kad mašīna sāka braukt, no Denkverta se­jas nozuda oficiālā izteiksme. Seržants pagriezās pret Bondu. Viņš šķita uzjautri­nāts.

-   Man tas sagādāja patiesu prieku, - viņš jautri sacīja. - Tik ciets rieksts bieži negadās, vai ne? Vai izpētījāt visu, ko cerējāt, ser?

Bonds paraustīja plecus.

-   Patiesību sakot, seržant, es nemaz ne­zināju, ko gribu ieraudzīt. Bet priecājos, ka šis misters Rufuss B. Seije man bija tik tu­vu, lai varētu viņu labi apskatīt. Iespaidīgs vīrs. Nemaz neatgādina dimantu tirgotāju.

Seržants iespurdzās.

-   Viņš nav dimantu tirgotājs, ser, - Den­kverts noteica. - Es būtu gatavs apēst savu cepuri, ja viņš tas būtu.

-  Kā jūs to zināt?

-       Kad lasīju nozagto dārgakmeņu sarak­stu, - seržants Denkverts atbildēja, apmieri­nāti pasmaidīdams, - es nosaucu "Dzelteno Premjeru" un divas "Sadraudzības Smailes".

-Jā?

-  Tādu akmeņu nemaz nav, ser.

5. nodala '

"FEUILLES MORTES"*

Pa garo, kluso gaiteni iedams uz 350. numuru, kurš atradās pašā tā galā, Bonds juta sev aiz muguras liftnieka pētīgo ska­tienu. Bondu nepārsteidza šāda interese. Viņš zināja, ka šajā viesnīcā notiek daudz vairāk sīku noziegumu nekā jebkurā citā lielā Londonas viesnīcā.

Vellenss reiz bija viņam parādījis lielu Londonas karti, kurā katru mēnesi tika at­zīmēti pilsētā izdarītie noziegumi. Ap vies­nīcu "Trafalgar Palace" biezēja vesels karo­dziņu mežs.

- Šī vieta kaitina vīrus, kuri strādā ar kartēm, - viņš bija teicis. - Ik mēnesi pa­pīrs šajā punktā tiek tā sacaurumots, ka

•Kritušās lapas. (Fr. vai.) tur jāuzlīmē jauns, lai nākamajā mēnesī tajā turētos adatiņas.

Kad Bonds tuvojās gaiteņa galam, viņš saklausīja sērīgas klavieru skaņas. Sasnie­dzis 350. numura durvis, Bonds saprata, ka mūzika skan aiz tām. Viņš pazina melo­diju. Tā saucās "Feuilles Mortes". Bonds pieklauvēja.

-   Iekšā! - Portjē no lejas jau bija piezva­nījis, tāpēc šīs balss īpašniece viņu jau gaidīja.

Bonds ienaca maza salonā un aizvēra durvis.

-  Aizslēdziet tās! - no guļamistabas plūs­tošā balss izrīkoja.

Bonds paklausīja un, šķērsojis nelielo telpu, apstājās pie guļamistabas durvīm. Kad viņš gāja garām atskaņotājam uz rak­stāmgalda, pianists jau bija uzsācis spēlēt jaunu skaņdarbu - "La Ronde".

Iepretī tualetes galdiņam jāteniski uz krēsla sēdēja puskaila sieviete, pāri atzvel­tnei vērdamās trīsdaļīgā spogulī. Kailās ro­kas viņa bija sakrustojusi uz augstās at­zveltnes un atspiedusi pret tām zodu. Sie­vietes mugura bija viegli izliekta, lepni iz- slietā galva un pleci izstaroja augstprātību. Melnā krūštura svītra, kas stiepās šķērsām pāri kailajai mugurai, cieši apspīlētās mel­nās mežģīņu biksītes un sakrustotās kājas uzbudināja Bonda jutekļus.

Sieviete atrāva skatienu no sava attēla, lai vēsi un ātri aplūkotu spoguli ienācēju.

-  Cik noprotu, jūs esat jaunais paligs, - vi­ņa ierunājās zemā, aizsmakušā balsi, kas nerosināja uzticēties. - Sēdieties un klau­sieties mūziku! Šis ir labākais ieraksts, kāds jelkad radīts.

Bondu šis uzaicinājums uzjautrināja. Viņš paklausīgi paspēra dažus soļus līdz dziļam atzveltnes krēslam, nedaudz pastū­ma to, lai būtu ērtāk caur pavērtajām dur­vīm uzmanīt jauno būtni, un apsēdās.

-   Vai jums nebūs nekas pretī, ja uzsmē­ķēšu? - Bonds pajautāja, izņēmis no kaba­tas etviju un iespraudis cigareti mutē.

-  Ja vēlaties ņemt galu no plaušu kaites.

Kamēr pianists atskaņoja "J'attendrai"[5],

mis Keisa turpināja apcerīgi vērot savas se­jas atspulgu. Tad plate beidzās.

Sieviete vienaldzīgi izstaipīja kājas un piecēlās. Viņa pagrieza galvu, un gaišie mati, gaismā spoži iemirdzēdamies, smagā vilnī uzgula kaklam.

- Ja jums patīk, varat uzlikt otru pusi, - vi­ņa bezrūpīgi uzsauca, - es pēc mirkļa nāk­šu! - un nozuda skatienam.

Bonds piegāja pie atskaņotāja un noņē­ma plati. Pianistu sauca Džordžs Feijērs. Bonds aplūkoja ieraksta numuru un iegau­mēja to. Vox 500. Bonds aplūkoja plates otro pusi un, izlaidis "La Vie en Rose"[6], jo šī dziesma bija saistīta ar īpašām atmiņām, uzlika atskaņotāja adatu vietā, kur sākās "Avril au PortugaJ"[7].

Vēl neiedarbinājis atskaņotāju, Bonds uzmanīgi izvilka zem tā paslīdējušu dzēšla- pu un, pacēlis tuvāk galda lampai, pavērsa to pret gaismu un pagrieza, pūlēdamies saskatīt kādas rakstu zīmes. Taču tādu ne­bija. Bonds paraustīja plecus, pabāza dzēšlapu atpakaļ zem atskaņotāja un apsē­dās krēslā.

Bonds nolēma, ka mūzika ir gluži pie­mērota šai sievietei. Viņai piestāvēja visas šīs melodijas. Nebija brīnums, ka tā ir vi­ņas mīļākā plate. Mūzika, kurā izskanēja gan viņas neslēptā seksualitāte, gan pa­rupjās manieres un dzēlīgums skatienā, kad viņa bija īgni uzlūkojusi ienācēju spo­gulī.

Bondam nebija nekada priekšstata par šo mis Keisu, kura viņam kā ēna sekos uz Ameriku. Bonds bija iedomājies, ka tā no­teikti būs primitīva, daudz ko pieredzējusi slampa - rupjš, drūms sievišķis ar nedzīvu skatienu - vazaņķe, kas gājusi visam cauri un kuras augums vairs neinteresē nevienu no bandas, kuras labā šī būtne strādā. Šī meitene tiešām bija parupja, viņas manie­res nešķita diez cik izsmalcinātas, tomēr viņas ķermenis, lai ko tas agrāk būtu pie­dzīvojis, gaismā likās starojam.

Kāds ir viņas vārds? Bonds atkal piecē­lās un piegāja pie atskaņotāja. Pie koferīša roktura joprojām karājās "Pan-American AJrways" kartīte ar uzrakstu: "Mis T. Keisa."

T.? Bonds atgriezās krēslā. Terēza? Tē­sa? Telma? Trūdija? Tillija? Neviens no šiem vārdiem nešķita piedienīgs. Viņa taču nebūs Triksija, Tonija vai Tomija?

Bonds joprojām noņēmās ar šīs mīklas minēšanu, kad sieviete klusītēm iznira no guļamistabas un nostājās durvīs, atspiedu­si vienas rokas elkoni augstu pret aplodu un atbalstījusi galvu pret šo roku. Viņa do­mīgi pētīja savu viesi.

Bonds nesteidzīgi piecēlās un uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija ģērbusies tā, it kā gatavotos iziet, trūka tikai cepures, brīvajā rokā šūpojās maza, melna somiņa. Sievietei mugurā bija olīvzala, līdz zodam aizpogāta blūze, virs tās - uz pasūtījuma tieši viņai šūts smalks, melns kostīms, kājās - neilo­na zeķes zeltaina iedeguma krāsā un mel­nas krokodilādas kurpes ar stūrainiem purngaliem, kuras izskatījās visai dārgas. Vienas plaukstas locītavu rotāja garens zel­ta rokas pulkstenītis melnā siksniņā, ot­ru - smaga zelta ķēde. Uz labās rokas trešā pirksta mirdzēja gredzens ar lielu, filigrāni noslīpētu dimantu. Labajā ausī blāvi viz- moja plakans auskars - pērle izliektā zelta ietvarā, ko varēja saskatīt, jo biezie, zeltai­nie mati atsedza auss ļipiņu.

Sieviete patiesi bija skaista un bezrūpī­ga, tik pārliecināta par sevi un pilnīgi vien­aldzīga pret to, kādās domās par viņas ārieni ir vīrieši. Pat cītīgi iezīmēto uzacu lokos virs platajām, pelēkajām acīm ar mierīgo, gandrīz vai nicīgo skatienu jau­dās tāda kā zobgalība. Tā itin kā vēstīja: "Uz priekšu! Nāc un pamēģini! Taču tad tev, draudziņ, jābūt labākajam no labāka­jiem."

Likās, ka meitenes acīm piemīt reta īpa­šība - spēja mainīt krāsu. Gluži kā dārgak­meņi, kuri mainīja krāsu atkarībā no ap­gaismojuma, šīs sievietes acis spilgtākā gaismā šķita gaišpelēkas, kaut gan vēl ne­sen bija tumšas - pelēkzilas.

Viņas āda bija viegli iedegusi, bez kosmē­tikas, tikai lūpas klāja tumši sarkana krā­sa. Tās likās pilnīgas un mīkstas, kaprīzi uzmestas un grēcīgas. "Taču nē," Bonds nodomāja, "viņa nav no tādām, kas bieži grēko - pārāk vēss skatiens, pavēloša iztu­rēšanās, saspringuma izteiksme acīs."

Tagad šīs acis bezpersoniski vērās Bonda acīs.

-  Tātad jūs esat Pīters Frenks, - sieviete sacīja zemā un patīkamā, taču augstprātī­gā balsī.

-  Jā, - Bonds atteica. - Es, savukārt, te prātoju, kas slēpjas aizT.

Sieviete kādu bridi domāja.

-    Manuprāt, jūs to pamanījāt pie rak­stāmgalda, - viņa novilka. - Tas nozīmē - Ti- fānija. - Viņa piegāja pie atskaņotāja un ap­turēja plati pie dziesmas "Je n'en connais pas la Cm"[8]. Tad pagriezās. - Tomēr tas ne­nozīmē, ka visi drīkst mani tā uzrunāt, - vi­ņa auksti piebilda.

Bonds paraustīja plecus, piegāja pie loga un nevērīgi atspiedās pret palodzi.

Viņa bezrūpība, šķiet, sāka šo sievieti kaitināt. Mis Keisa apsēdās pie rakstām­galda.

-  Tātad, - viņas balsī ieskanējās aizkaiti­nājums, - pie lietas. Vispirms - kāpēc jūs uzņēmāties šo darbu?

-  Tāpēc, ka viens cilvēks nomira.

-  Tā? - Sieviete vērīgi nopētīja Bondu. - Man stāstīja, ka jūs agrāk esot zadzis. - Vi­ņa mirkli paklusēja. - Karstasinīgi vai aukstasinīgi?

-  Karstasinīgi. Cīniņā.

-   Tāpēc jūs vēlaties tikt prom no šejie­nes?

-  Tā ir. Un man vajadzīga nauda.

Mis Keisa pēkšņi mainīja sarunas tēmu.

-  Vai jums ir koka kāja? Liekie zobi?

-  Nē. Viss ir īsts.

Sieviete sarauca pieri.

-        Es allaž viņiem saku, lai sameklē man vīrieti ar koka kāju. Varbūt jums ir kāds vaļasprieks vai aizraušanās? Vai kādas idejas par to, kā dabūt akmeņus pāri robe­žai?

-        Nē, - Bonds atbildēja. - Es spēlēju kār­tis un golfu. Domāju, ka vislabākās slēptu­ves var ierīkot ceļasomu rokturos.

-        Muitniekiem ir tādi paši uzskati, - viņa sausi attrauca. Kādu brīdi mis Keisa sēdēja, klusēdama un kaut ko prātodama. Tad pie­vilka sev tuvāk papīra lapu un zīmuli. - Kā­das golfa bumbas jūs parasti lietojat? - viņa nepasmaidīdama apjautājās.

-         "Dunlop 65", - Bonds tikpat nopietni atbildēja. - Varbūt jums radīsies kāda ide­ja.

Mis Keisa klusēdama pierakstīja nosau­kumu un uzlūkoja Bondu.

-  Vai pase jums ir?

-       Jā, ir gan, - Bonds atzinās. - Taču tā ir uz mana īstā vārda.

-       Tā? - Mis Keisa šķita atkal kļuvusi aiz­domīga. - Un kāds tad tas būtu?

-  Džeimss Bonds.

Viņa iespurdzās.

-   Un kāpēc ne Džo Do? - Viņa paraustīja plecus. - Bet kam tur kāda dala? Vai jūs varat divu dienu laikā dabūt Amerikas vī­zu? Un izziņu par potēšanos?

-   Nesaprotu, kāpēc nevarētu, - Bonds at­trauca, zinādams, ka īpašā nodala noteikti visu nokārtos. - Amerikā pret mani nekādu pretenziju nav. Tas ir - pret Bondu. Nekā krimināla. Ja nu vienīgi šeit.

-    Labi, - sieviete nomurmināja. - Tagad paklausieties! Imigrācijas dienestā vajadzēs paskaidrot, kādēļ dodaties uz Ameriku. Jūs tur apciemosiet draugu, kura vārds ir Tri. Maikls Trī. Apmetīsieties Ņujorkā, vies­nīcā "Astor". Ar savu amerikāņu draugu jūs iepazināties kara laikā. - Viņa uz mirkli apklusa. - Jūsu zināšanai - šāds cilvēks tiešām ir. Viņš apliecinās, ka stāstāt patie­sību. Taču parasti viņu nesauc par Maiklu. Draugiem viņš ir Greizais Trī*. Ja viņam vispār ir draugi, - viņa kodīgi piebilda.

Bonds pasmaidīja.

-    Viņš nebūt nav tāds savādnieks, kā varbūt izklausās, - jaunā sieviete strupi paziņoja. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma ar gumiju pārsietu piecmārci- ņu naudaszīmju paciņu. Viņa pāršķirstīja banknotes, pārdalīja paciņu uz pusēm un

"Vārdu spele. Angliski šis uzvārds Tree (tri:) nozīmē koks.

vienu pusi atlika atpakaļ atvilktnē. Otru saritināja rullīti, aptina ar gumiju un svie­da pāri istabai Bondam. Bonds pieliecās un satvēra naudu jau gandrīz pie pašas grīdas.

- Tur ir apmēram piecsimt mārciņu, - mis Keisa pavēstīja. - Pasūtiet sev numuru viesnīcā "Riča" un miniet to pašu adresi, ko Imigrācijas dienestam. Sadabūjiet labu, lie­totu ceļasomu un salieciet tajā mantas, kuras būtu piemērotas atvaļinājumam un golfa spēlēšanai. Neaizmirstiet savas golfa nūjas. Turieties tālāk no ziņkārīgām acīm. Uz Ņujorku jums būs jālido ar BOAC[9] lai­neri "Monarhs". Ceturtdienas vakarā. Rit no paša rīta nopērciet vienu biļeti. Vēstnie­cībā jums tik un tā neizsniegs vizu, kamēr nebūsiet uzrādījis biļeti. Mašīna atbrauks jums pakaļ uz viesnīcu "Riča" ceturtdienas vakarā, pulksten pusseptiņos. Šoferis iedos jums golfa bumbas. Ielieciet tās somā. Un, - viņa ielūkojās Bondam tieši acīs, - ne­iedomājieties, ka varat kaut ko pārdot uz savu roku! Šoferis neatkāpsies no jums ne soli, kamēr bagāža tiks iekrauta lidmašīnā. Es ieradīšos Londonas lidostā. Tātad - ne­kādus pekstiņus! Sarunāts?

Bonds paraustīja plecus.

-   Ko lai es iesāktu ar tādu preci? - viņš bezbēdīgi apvaicājās. - Šis kumoss man ir par lielu. Un kas notiks, kad būsim tur?

-   Pie muitas zāles durvīm jūs gaidīs cits šoferis. Viņš pateiks, ko darīt tālāk. Un ta­gad, - viņas balss kļuva brīdinoša, - ja kaut kas atgadīsies muitā - šajā vai tajā pusē -, jūs neko nezināt, vai skaidrs? Jums nav ne jausmas, kā bumbas nokļu­vušas jūsu somā. Lai ko jums jautātu, at­bildiet vienu un to pašu! Tēlojiet muļķi! Es visu uzmanīšu. Iespējams, ka jūs novēros vēl kāds. To es nezinu. Ja jūs Amerikā arestēs, tad prasiet, lai ziņo britu konsu­lam, un pie tā arī palieciet. No mums jūs nekādu palīdzību nesaņemsiet. Tieši par to jums tiek maksāts. Skaidrs?

-   Pareizi vien ir, - Bonds atteica. - Vienī­gā persona, kuru es varētu iegāzt, esat jūs. - Viņš vērtējoši noskatīja sarunbiedre- ni. - Bet man negribētos, lai tā notiek.

-   Blēņas! - mis Keisa nicīgi attrauca. - Jūs par mani neko nezināt. Neraizējieties par mani, draudziņ! Es pati varu par sevi parū­pēties. - Viņa piecēlās un nostājās Bondam pretī. - Neizturieties pret mani kā pret ma­zu meiteni! Mēs abi darām darbu. Un ar savējo es tikšu galā. Jums vēl būs, par ko pabrīnīties.

Bonds izslējās un atkāpās no palodzes. Un pasmaidīja, raudzīdamies mirdzošajās, pelēkajās acīs, kuras tagad bija nepacietī­bā satumsušas.

-   Šo to es protu labāk nekā jūs. Taču ne­raizējieties! Es jums uzticēšos. Tikai uz mir­kli atslābinieties un aizmirstiet šo lietišķu­mu! Man gribētos jūs vēl redzēt. Vai mēs ne­varētu satikties Ņujorkā, ja viss notiks, kā paredzēts? - Bonds, sacīdams šos vārdus, jutās kā nodevējs. Jaunā sieviete viņam tie­šām patika. Un viņam gribējās ar to sadrau­dzēties. Taču tas vēl bija jautājums, vai draudzība starp šīs ķēdes posmiem ir vēlama.

Mis Keisa domīgi uzlūkoja Bondu, un vi­ņas acis pamazām zaudēja tumšo nokrāsu. Skarbi sakniebtās lūpas atslāba un pavē­rās. Mis Keisa mazliet stostīgi atbildēja:

-   Es… es… tas ir, - viņa pēkšņi aizgrie­zās. - Elles būšana, - viņa novilka, bet šī sodīšanās skanēja māksloti. - Man piekt­dienas vakarā nav nekas ieplānots. Ma­nuprāt, mēs varētu kopā paēst pusdienas "Klubā 21" uz Piecdesmit otrās ielas. Šo vietu zina jebkurš taksometra šoferis. Pulksten astoņos vakarā. Ja ar darbu viss būs kārtībā. Vai tāds piedāvājums jums der? - Viņa atkal pagriezās pret Bondu, ta­ču tagad skatījās viņam mutē, nevis acīs.

-    Labi, - Bonds noteica. Un nosprieda, ka pienācis laiks aiziet, kamēr nav pieļauta kāda kļūda. - Vai mums, - viņš noprasī­ja, - būtu pārrunājams vēl kaut kas?

- Nē, - mis Keisa attrauca. Un pēc tam, itin kā kaut ko atcerējusies, skarbi nopra­sīja: - Cik pulkstenis?

Bonds paskatījās pulkstenī.

-   Bez desmit minūtēm seši.

-   Man ir vēl šis tas darāms, - mis Keisa pa­ziņoja un, likdama noprast, ka saruna beigu­sies, devās uz durvju pusi. Bonds viņai seko­ja. Jau uzlikusi plaukstu uz roktura, viņa pa­griezās. Mis Keisas acīs, kad tās lūkojās Bon- dā, varēja pamanīt uzticēšanos un gandrīz vai siltumu. - Ar jums viss būs kārtībā, - viņa piebilda, - tikai lidmašīnā turieties no manis tālāk! Neizbīstieties, ja kaut kas neies tā, kā vajag. Kad būsiet ticis galā, - viņas balsī varē­ja saklausīt tādu kā aizgādnieciskumu, - pa­centīšos sagādāt jums vēl kādu līdzīgu darbu.

-  Paldies, - Bonds atbildēja. - Es to no­vērtēšu. Man prieks, ka varēšu strādāt ko­pā ar jums.

Paraustījusi plecus, mis Keisa atvēra durvis. Bonds izgāja gaitenī.

Viņš pagriezās.

-  Tiksimies tajā jūsu klubā 21, - Bonds noteica. Viņam gribējās piebilst vēl kaut ko, atrast kādu iemeslu vēl bridi būt kopā ar šo vientuļo sievieti, kura klausījās plates un vēroja sevi spogulī.

Taču mis Keisas sejas izteiksme jau at­kal bija kļuvusi atturīga. It kā viņi būtu pil­nīgi svešinieki.

- Protams, - mis Keisa vienaldzīgi atbil­dēja, vēlreiz ieskatījās Bondam acis un lē­ni, bet apņēmīgi aizvēra durvis viņam de­guna priekšā.

Kamēr Bonds pa garo gaiteni gāja uz lif­tu, jaunā sieviete palika stāvam aiz durvīm un klausījās viņa soļos, līdz tie apklusa. Pēc tam domīgi tuvojās atskaņotājam un ieslēdza to. Viņa paņēma Feijēra plati un uzmeklēja vietu, kuru gribēja atrast. Pēc tam uzlika plati uz atskaņotāja un nolaida adatu uz celiņa. Tā bija dziesma "Je n'en connais pas la fin". Mis Keisa stāvēja un klausījās, brīnīdamās par šo viru, kurš tik piepeši bija uzradies viņas dzīvē no zila gai­sa - no nekurienes. "Ak Dievs," viņa pēkšņi iedomājās, jo uzmācās izmisums un dus­mas, "kārtējais blēdis! Vai tiešām nekad neizdosies tikt vaļā no šādiem iznireļiem?" Taču, kad plate beidzās, mis Keisas seja at­kal izskatījās priecīga, viņa dungoja nule dzirdēto melodiju un pūderēja degunu, ga­tavodamās iziet.

Iznākusi uz ielas, jaunā sieviete apstājās un ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja desmit minūtes pāri sešiem. Jāiet piecas minūtes. Mis Keisa šķērsoja Trafalgarskvē- ru un lēni tuvojās Čeringkrosas stacijai, domās atkārtodama to, ko tūlīt gatavojās pateikt. Iegājusi stacijā, viņa devās pie tele­fona kabīnes, kuru bija paradusi izmantot.

Kad mis Keisa uzgrieza Velbeka numuru, pulkstenis bija seši un piecpadsmit minū­tes. Kad bija atskanējuši parastie divi sig­nāli, viņa dzirdēja automātiskās ieraksta iekārtas klikšķi. Pēc tam divdesmit sekun­des nebija saklausāms nekas, tikai adatas skrapstoņa. Tad atskanēja vienaldzīga balss - viņas nepazīstamais darba devējs pateica vienu vārdu: "Runājiet!" Tad atkal sekoja klusums, vienīgi iekārta šņāca.

Sieviete jau sen bija pieradusi pie šī ap­rautā, bezpersoniskā rīkojuma - tas viņu vairs nemulsināja. Viņa ātri, bet skaidri sā­ka runāt melnajā klausulē.

- Keisas ziņojums ABC. Atkārtoju. Kei­sa - ABC. - īsu brīdi klusējusi, viņa turpi­nāja: - Kurjers ir apmierinošs. Apgalvo, ka viņa īstais vārds esot Džeimss Bonds, arī pase būšot uz šī vārda. Spēlējot golfu un ve­dīšot golfa nūjas. Ieteica izmantot golfa bumbas. Viņš lieto "Dunlop 65". Viss pārē­jais paliek, kā norunāts. Zvanīšu vēlreiz septiņos piecpadsmit un astoņos piecpads­mit, lai saņemtu apstiprinājumu. Tas ir viss.

Beigusi runāt, mis Keisa vēl brītiņu ie­klausījās aparatūras šņākoņā, pēc tam no­lika klausuli un devās atpakaļ uz viesnīcu. Tur viņa piezvanīja uz apkalpošanas dienes­tu un palūdza lielu glāzi sausā martīni. Kad tas tika atnests, viņa apsēdās, aizsmē­ķēja, klausījās mūziku un gaidija, kad pulkstenis būs septiņi un piecpadsmit mi­nūtes.

Tad - vai ari astoņos piecpadsmit - vienal­dzīgā, neskaidrā balss paziņos: "ABC - Kei- sai. Atkārtoju. ABC - Keisai…" Un tad se­kos rīkojumi.

Kaut kur Londonā, droši vien kādā īrētā istabā, tajā mirkli, kad viņa noliks klausu­li, apklusis ieraksta iekārtas šņākoņa. Tad, iespējams, aizcērtoties noklaudzēs kādas durvis, un soļi klusi nodipēs pa kāpnēm, lai izdzistu tālumā kādā nezināmā ielā.

6. nodala

CEĻĀ

Pulkstenis jau rādija seši - tas bija ce­turtdienas vakars -, kad Bonds savā vies­nīcas "Riča" numura guļamistabā kravāja ceļasomu. Tā bija no cūkādas, pamatīgi apbružāta, bet reiz bijusi dārga, un tās sa­turs visnotaļ atbilda izskatam. Jau bija ie­saiņoti vakara uzvalki, viens tumšs un viens gaišs uzvalks pastaigām un golfam. Sakso- na firmas golfa apavi un tumšzilu kurpju pāris. Siltais vilnas uzvalks bija Bondam mugurā, bet somā nonāca vairāki balti zīda krekli un daži tumšzili kokvilnas vasaras krekliņi ar īsām piedurknēm. Zeķes un bikšturi, neilona apakšveļa un pāris garu zīda rītasvārku, ko Bonds labprāt valkāja pidžamas vietā.

Nevienam no apģērba gabaliem nebija ne etiķetes ar uzvārdu, ne iešūtu iniciāļu.

Bonds jau bija pabeidzis kravāt lielo so­mu un turpināja saiņošanu, ievietodams atlikušās mantas - skūšanās un mazgāša­nās piederumus - mazākā somā, kura arī bija no cūkādas un tikpat nobružāta. Tur­pat viņš ielika Tomija Armūra grāmatu "Kā kļūt par vislabāko golfa spēlētāju" un biļeti kopā ar pasi. Šo somu viņam bija sagādā­jusi īpašā nodaļa, un zem tās cūkādas virsmas atradās šaura slēptuve, kur ērti ie­gūla revolvera klusinātājs un trīsdesmit 25. kalibra patronas.

Iezvanījās telefons. Bonds nolēma, ka mašīna atbraukusi ātrāk par noteikto lai­ku, taču tas bija apakšstāva vestibila por- tjē, kurš paziņoja, ka ieradies pārstāvis no firmas "Universālais eksports" ar vēstuli, kas nododama Bondam tieši rokās.

-   Sūtiet viņu augšā, - Bonds pārsteigti sacīja.

Pēc dažām minūtēm viņš atvēra durvis neuzkrītoši ģērbtam vīram. Tas bija viens no Galvenās pārvaldes kurjeriem.

-   Labvakar, ser, - ienācējs sveicināja un, izņēmis no krūšu kabatas lielu, gludu ap­loksni, pasniedza to Bondam. - Man vēlēts pagaidīt un paņemt to atpakaļ, kad jūs bū­siet izlasījis.

Bonds atvēra balto aploksni un atlauza zī­mogu zilajai aploksnei, kas atradās baltajā.

Tajā bija zilgana papīra lapa, apdrukāta mašīnrakstā, bez adresāta un paraksta. Bonds tūlīt pazina M. personisko kores­pondenci.

Bonds pamāja kurjeram, lai apsēžas krēslā, bet pats apmetās pie rakstāmgalda pretī logam.

"Vašingtona ziņo, ka Rufuss B. Seije, alias Džeks Spengs, tiek uzskatits par gangsteri un pieminēts ari Kīfovera ziņoju­mā, taču pret viņu nekad nav izvirzīta ofi­ciāla apsūdzība. Starp citu, viņam ir dvī­ņubrālis Serafimo Spengs, ar kuru kopā tas vada Mirdzošo bandu [10] , kas darbojas visā Amerikā. Pirms pieciem gadiem brāļi Spengi, izdarot kapitālieguldījumus, iegu­va kontroli pār "Dimantu namu", un par šo viņu darbības veidu nav zināms nekas pretlikumīgs.

Tomēr brāļiem pieder arī nelegāls totali­zators Nevadā un Kalifornijā - bukmeikeru tīkls, kas apkalpo pa telefonu. Firma sau­cas "Sure Fire Wire Service"*. Viņu īpašu­mā ir arī viesnīca "Tiāra" Lasvegasā - tur atrodas Serafimo Spenga galvenā mītne, kā arī - izmantojot Nevadas nodokļu likum­došanu - "Dimantu nama" galvenais birojs.

Vašingtona vēl ziņo, ka Mirdzošā banda interesējoties arī par citām nelegālām nodar­bēm, piemēram, narkotikām un organizēto prostitūciju. Šajā virzienā darbojas Maikls (Greizais) Trī Ņujorkā, lai gan ir jau piecreiz tiesāts par dažādiem noziegumiem. Bandai ir atzarojumi Maiami, Detroitā un Čikāgā.

Vašingtona min Mirdzošo bandu kā vienu no Savienoto Valstu spēcīgākajiem grupēju­miem, kuram ir savi cilvēki gan štata, gan fe­derālajā valdībā un policijas aizgādība. Mir­dzošo bandu varot salīdzināt ar tādiem vis­augstākās klases veidojumiem kā Klīvlendas grupējums un Detroitas Purpursarkanie.

Vašingtonai netika izpausta mūsu ieinte­resētība šajā lietā, tomēr gadījumā, ja iz­meklēšana jūs novestu līdz bīstamam kon­taktam ar šo grupējumu, jums tūlīt jāziņo FIB un pēc tam jāatkāpjas, jo tālāko iz­meklēšanu veiks viņi.

Tā ir pavēle.

Šī dokumenta atgriešanās tiks uzskatīta par apliecinājumu tam, ka esat pavēli sa­ņēmis."

Paraksta nebija. Bonds vēlreiz pārskatīja lappusi, salocīja to un iebāza vienā no vies­nīcas "Riča" aploksnēm.

Pēc tam piecēlās un pasniedza aploksni kuijeram.

-   Liels paldies, - viņš sacīja. - Vai pratī­siet viens pats atrast atpakaļceļu lejup?

-  Jā, pateicos, ser, - kurjers atbildēja. Viņš devās uz durvju pusi un atvēra tās. - Ar lab- vakaru, ser.

-  Ar labvakaru.

Durvis klusi aizvērās. Bonds šķērsoja is­tabu, piegāja pie loga un pavērās uz Grin- parku.

Kādu mirkli viņš kā nomoda sapnī redzē­ja kalsnu, pavecu vīru sēžam krēslā savā klusajā kabinetā.

Atdot šo lietu FIB? Bonds saprata, ka M. viņam pavēlējis darīt tieši to, bet gluži tā­pat bija skaidrs, cik sarūgtināts M. jutīsies, ja nāksies lūgt Edgaru Hūveru pārņemt šo lietu un likt amerikāņiem izstrēbt britu sle­penā dienesta savārīto putru.

Būtiskākie vārdi memorandā bija "bista- mais kontakts". Kad īsti kontakts ar bandu kļūs bīstams, jāizlemj Bondam pašam. Sa- lidzinot ar agrākajiem pretiniekiem, šie amerikāņu lamzaki, protams, nešķita īpaši nopietni ņemami. Vai varbūt tomēr? Bonds piepeši atcerējās Rufusa B. Seijes stūraino, gluži kā akmenī izcirsto seju. Labi, šā vai tā - nekas slikts droši vien nenotiks, ja viņš lūkos uzmest skatienu šim brālim ar neparasto vārdu. Serafimo. Tāds vārds va­rētu būt naktskluba viesmīlim vai saldēju­ma pārdevējam. Taču tādi šie ļautiņi bija. Lēti un teatrāli.

Bonds paraustīja plecus un pavērās pulkstenī. Seši un divdesmit piecas minū­tes. Viņš paskatījās apkārt. Viss jau bija sagatavots. Piepešas iedomas pamudināts, Bonds pabāza roku zem žaketes un izvilka no zamšādas maksts, kura karājās kreisajā padusē, automātisko 25. kalibra beretu. Tas bija pilnīgi jauns ierocis, ko M. viņam atsūtīja "par piemiņu" pēc iepriekšējā uz­devuma izpildes kopā ar zīmīti, kuru M. bi­ja uzrakstījis ar savu iecienīto zaļo tinti. Tajā bija teikts: 'Tas Jums var noderēt."

Bonds apgāja apkārt gultai, izņēma ap­tveri un izbēra tās saturu uz gultas pārklā­ja kopā ar lodi, kuru izkratīja no stobra. Viņš dažas reizes nospieda gaili, pārbaudī­dams tā atsperigumu, un notēmēja, it kā grasītos šaut. Pēc tam Bonds atvilka stob­ru, pārliecinājās, vai pie belzeņa nav sakrā­jušies putekļi, un pārvilka roku pār stobru līdz pašam tēmēklim. Tad Bonds atkal pie­lādēja aptveri, ielika to vietā, aizvēra droši­nātāju un ieslidināja ieroci atpakaļ zem ža­ketes.

Iezvanījās telefons.

-  Jūsu mašīna ir piebraukusi, ser.

Bonds nolika klausuli. Tā, lūk! Operācija

bija sākusies. Viņš vēlreiz domīgi aizgāja līdz logam un bridi vērās ārā, pāri zaļo ko­ku galotnēm. Bonds sajuta kuņģī smeldzī­gu tukšumu, aplūkojot zaļos kokus Londo­nas vasaras tveicē. Bondu pārņēma spēja vientulība, iedomājoties lielo ēku Rīdžent- parkā. Šo cietoksni, kurā viņam tagad ļauts ieiet vienīgi galēja izmisuma brīdī, lai sauktu palīgā, un Bonds pilnīgi noteikti zi­nāja, ka to nedarīs.

Kāds klauvēja pie durvīm, un telpā ienā­ca izsūtāmais, kas bija ieradies pēc so­mām. Bonds kopā ar zēnu izgāja no numu­ra un devās projām pa gaiteni, domādams vairs tikai par to, kas gaida tā ceļa beigās, kurš pavērsies, tikko viņš būs izgājis pa viesnīcas "Riča" virpuļdurvīm.

Ietves malā stāvēja melns "Armstrong Siddeley Sapphire" limuzīns ar sarkanām firmas zīmēm.

-   Vai jūs gribētu sēdēt priekšā? - apjau­tājās uniformā tērptais šoferis. Taču tas noteikti nebija laipns aicinājums. Abas Bonda somas un golfa nūjas nonāca aiz­mugures nodalijumā. Bonds ērti iekārtojās sēdeklī līdzās šoferim. Kad mašīna iegrie­zās Pikadilijā, Bonds nopētīja šofera seju. Tomēr saskatīt varēja tikai bargu, anonīmu profilu zem formas cepures. Acis sedza

melnas saulesbrilles. Ādas cimdos tērptās rokas lietpratīgi grozīja stūri un pārbīdīja sviras.

- Atslābinieties un baudiet braucienu, mister. - Viņam bija Bruklinas izruna. - Ne­centieties ar mani tērzēt! Tad es satraucos.

Bonds pasmaidija un neko neatbildēja. Viņš darīja, kā vēlēts. "Apmēram četrdes­mit gadu," viņš domāja, "svars - divpadsmit stounu*. Garums - piecas pēdas desmit collas. Pieredzējis braucējs. Lieliski pazīst Londonas satiksmi. Neož pēc taba­ku kas. Dārgas kurpes. Kārtīgi apģērbies. Ne mazāko bārdas rugāju. Radis skūties div- b reiz dienā ar elektrisko bārdas dzenamo ĻL" aparātu."

Nokļuvis uz apkārtceļa Lielās rietumu maģistrāles galā, šoferis nobrauca malā. Atvēris cimdu nodalījumu, viņš uzmanīgi izņēma sešas jaunas "Dunlop 65" bumbas, kas bija ietītas melnā iesaiņojamajā papīrā, ar neatlauztiem zīmogiem. Atstājis motoru darbojamies tukšgaitā, šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Bonds paraudzī­jās pār plecu un redzēja, ka vīrs atpogā vi­ņa golfa piederumu maisa kabatu un rūpī­gi, pa vienai, pievieno sešas jaunās citām bumbām - gan jau lietotām, gan nelieto­tām. Pēc tam, ne vārda nebildis, šoferis at­griezās priekšējā sēdekli, un brauciens tur­pinājās.

Londonas lidostā Bonds bezrūpīgi reģis­trēja biļeti, tad nopirka "Evening Stan­dard" - noliekot naudu, viņa roka pieskā­rās kādai pievilcīgai, ceļojuma kostīmā tērptai gaišmatei, kura dīki šķirstīja ilus­trēta žurnāla lapas, - un šofera pavadībā sekoja savai bagāžai uz muitas kontroles punktu.

-  Vai te ir tikai jūsu personiskās mantas, ser?

-Jā.

-   Un cik daudz angļu naudas ir jums lī­dzi, ser?

-  Aptuveni trīs mārciņas un mazliet sud­raba. .

-   Paldies, ser. - Ar zilu krītu uz visām trim somām tika uzskribelētas atzīmes, tad nesējs uzlika lielo somu un maisu ar golfa piederumiem uz ratiņiem.

-   Ejiet turp, kur spīd dzeltenā gaisma, tur ir aizbraucējiem paredzētā zāle, - viņš paskaidroja, stumdams ratiņus uz iekrau­šanas platformas pusi.

Šoferis ironiski pamāja atvadu sveicienu. Aiz tumšajām saulesbrillēm pazibēja acis, un abu skatieni uz mirkli sastapās. Pavadī­tāja šaurās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

-  Ar labvakaru, ser. Veiksmīgu ceļojumu!

- Paldies, draugs, - Bonds priecīgi atbil­dēja. Un apmierināts redzēja, ka tikko ma­nāmais smaidiņš nozūd no šofera sejas, kad vīrs pagriezās un ātri devās projām.

Bonds.paņēma mazāko somu, uzrādīja pasi patīkamam jauriajn \arietim ar svaigu sejas krāsu, kurš sameklēja pasažieru sa­rakstā viņa vārdu, un*saņēma atļauju ieiet uzgaidāmajā zālē. Piepeši Bonds turpat blakus izdzirda Tifānijas Keisas zemo balsi sakām: "Paldies!" patīkamajam jauneķlim ar svaigo seju, un pēc mirkļa arī viņa ienā­ca uzgaidāmajā zālē un izvēlējās vietu starp Bondu un durvīm. Bonds klusībā pa­smaidīja. Tieši tur būtu apsēdies viņš pats, ja sekotu cilvēkam, kurš varbūt lolo kādus slepenus nodomus.

Bonds atlocīja "Evening Standard" un pāri avīzes malai pārlaida nevērīgu skatie­nu pasažieriem.

Lidmašīnai vajadzētu būt gandrīz pilnai (kad Bonds pirka biļeti, vairs nebija palikusi brīva neviena guļvieta), un tagad viņš jutās atvieglots, jo starp četrdesmit gaidītāju sejām nemanīja nevienu pazīstamu. Daži angļi, di­vas parastas mūķenes, kuras - Bonds nodo­māja - vasarā laikam allaž lido pāri Atlanti­jas okeānam. Iespējams, ka uz Lurdu. Vairā­ki neizteiksmīgi amerikāņi - lielākoties dari- jumcilvēki. Divas mātes ar zīdaiņiem - lai pasažieriem nebūtu lemts gulēt. Un saujiņa nenosakāmas tautības eiropiešu. "Parastā publika," Bonds nolēma. Zinot, ka diviem no klātesošajiem - viņam pašam un Tifānijai Keisai - ir savi noslēpumi, nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka arī kādam citam no šiem garlaicīgajiem ļautiņiem nevarētu būt uzticēti dīvaini uzdevumi.

Bonds sajuta, ka viņu kāds vēro, taču tie bija tikai nevērīgi skatieni, ko pūlim pārlai­da divi no tiem, kurus viņš bija noturējis par amerikāņu darījumcilvēkiem. Svešie novērsās, un viens no viņiem - vīrietis jau­neklīgu seju, bet pāragri nosirmojušiem matiem - kaut ko pateica otram, pēc tam abi piecēlās, paņēma savas kovboju cepu­res, kuras, neskatoties uz karsto vasaru, bija iesaiņotas ūdensnecaurlaidīgos apval­kos, un devās uz bāru. Bonds dzirdēja, ka viņi pasūta dubulto brendiju ar ūdeni, un otrais vīrs - bāls un tukls - izvilka no ka­batas tablešu pudelīti, izņēma vienu kap­sulu, ko norija kopā ar brendiju. 'Tablete pret vemšanu," Bonds uzminēja. 'Tas cil­vēks nepanes ceļošanu."

BOAC dispečere atradās netālu no Bon­da. Viņa runāja pa telefonu. "Droši vien sa­zinās ar lidojumu kontroles dienestu," Bonds nosprieda.

- Man atvadu zālē ir četrdesmit pasažie­ru, - dispečere teica, sagaidīja atbildi, tad nolika klausuli un paņēma mikrofonu.

"Atvadu zāle? Tas gan ir jautrs sākums lidojumam pāri okeānam!" Bonds nodomā­ja, un tad jau viņi visi soļoja pa asfaltēto ceļu un iekāpa lielajā boingā. Gaisā paceļo­ties eļļainiem dūmiem un metanola sma­kai, cits pēc cita sāka darboties motori. Ve­cākā stjuarte skaļruni paziņoja, ka nākamā nolaišanās būšot Šenonā, kur paredzēts ie­turēt pusdienas, un lidojumā paies stunda un piecdesmit minūtes, bet varenais div- klāju laineris lēni ripoja uz austrumu-rie- tumu skrejceļa pusi. Gaisa kuģis bremzējot nodrebēja, tad pilots no jauna pa vienam iedarbināja visus četrus motorus, palielinot apgriezienus, un Bonds pa logu noskatījās, kā tiek pārbaudīta fizelāža. Tad lielā lidma­šīna lēnām pagriezās uz rietošās saules pusi, spēji salecoties, kad tika atlaistas bremzes, un abpus skrejceļam nolika zāle. Uzņemdams ātrumu, "Monarhs" veica di­vas jūdzes pa asfaltu un pacēlās gaisā pret rietumiem, lai nonāktu uz kāda līdzīga skrejceļa otrā pasaules malā.

Bonds aizdedza cigareti un, paņēmis grā­matu, ērti iekārtojās savā krēslā, kad pēk­šņi viņam priekšā pa kreisi tika nolaista sēdekļa atzveltne. Tur sēdēja viens no ame­rikāņiem - resnis, kuram ap vēderu jopro­jām bija savilkta drošības josta. Vira seja bija zaļgana un nosvīdusi. Viņa rokas ner­vozi žņaudzīja pie krūtīm piespiesto portfe­li, un Bonds izlasīja vira uzvārdu vizītkartē, kas atradās ādas ietvarā pie roktura. Tur bija rakstīts: "Mr. V. Vinters." Un apakšā ar sarkanu tinti lieliem burtiem uzvilkts: "MANA ASINSGRUPA IR B."

"Nabaga vientiesis," Bonds nodomāja. "Viņš ir pārbijies. Viņš ir pārliecināts, ka lidmašīna nokritīs. Un cer, ka tiks izglābts, ja ļautiņi, kas izvilks viņu no atlūzām, ielies pareizās asinis. Zellim liekas, ka šī lidmašī­na ir vienīgi ar anonīmu, inertu masu pie­bāzta milzu caurule, ko notur gaisā saujiņa dzirksteļojošu aizdedzes sveču un kaut kādi vadu mudžekļi. Viņš netic tās spējām no­kļūt galā, nedz arī statistikai par šo visai drošo satiksmes līdzekli. Viņš ir pārbijies kā mazs bērns - pārbijies no trokšņa un iespē­jamā kritiena. Šis zellis pat baidās iet uz tu­aleti, jo ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad piecelsies no poda un nolaidīs kājas uz grī­das, viņš izkritīs tai cauri."

Pēkšņi kāds stāvs aizsedza rietošās saules starus, kas pārplūdināja salonu, un Bonds novērsās no rešņa, lai paskatītos augšup. Tā bija Tifānija Keisa. Viņa pagāja garām, ieda­ma uz kāpnītēm, kuras veda uz apakšklāja kokteiļu bāru, un nozuda. Bondam būtu gribējies viņai sekot. Viņš paraustīja plecus un gaidīja stjuarti ar ratiņiem, kokteiļu pa­plāti un šķīvjiem ar ikru un žāvēta laša mai­zītēm. Viņš atkal pievērsās grāmatai un izla- sija lappusi, taču nesaprata neviena paša vārda. Izmetis jauno dāmu no prāta, viņš sāka lasīt lappusi vēlreiz.

Bonds jau bija izlasījis ceturtdaļu grāma­tas, kad viņam aizkrita ausis, lidmašīnai sā­kot nolaisties - līdz Īrijas rietumkrastam bi­ja palikušas apmēram piecdesmit jūdzes. "Aizsprādzējiet drošības jostas! Nesmēķē­jiet!" Un tad jau varēja saskatīt Šenonas zaļ- ganbaltās prožektoru gaismas, sarkano un zeltaino laternu iezīmētās skrejceļu līnijas un spoži zilās ugunis uz zemes. Nosēdies starp tām, gaisa kuģis slīdēja uz izkāpšanas vietu. Pusdienās pasniedza bifšteku un šampanieti, pēc tam - tasi lieliskas karstas kafijas ar īru viskiju un puscollu biezu pu­tukrējuma kārtu. Tad varēja aplūkot graba­žas lidostas veikaliņos - "Irish Hom Rosa- ries", "Bog Oak Irish Harp" un "Brass Lep- rechauns", kur visas preces maksāja pusot­ru dolāru, un ieskatīties rēgainajā "Irish Musical Cottage", kur par četriem dolāriem varēja iegādāties ar kažokādām rotātus ne­novalkājamus tvīda apģērbus, smalkas īru lina salvetes un galdautus. Skaļrunī kāds vervelēja īriski, sasprast izdevās tikai vār­dus: "Britu … aviokorporācija" un "Ņujorka", pēc tam sekoja tulkojums angliski, atvadu skatiens uz Eiropu, un viņi atkal pacēlās piecpadsmit pēdu augstumā, kur lidz nāka­majai nolaišanās reizei vadīsies pēc radiobā- kas signāliem no kuģiem "Jig" un "Charlie", kuri vēroja laika apstākļus kaut kur Atlanti­jas okeāna vidū.

Bonds labi izgulējās un pamodās tikai tad, kad viņi jau tuvojās Jaunskotijas dien­vidu krastam. Viņš devās uz mazgāšanās telpu, noskuvās un noskaloja noslēgtajā salonā pavadītās nakts radīto sasmakuma garšu, tad atgriezās savā vietā, laipodams starp sēdekļu rindām ar aizmigušajiem pa­sažieriem, daži no kuriem bija savilkušies čokurā, citi - izstiepušies. Bonds, kā allaž, nopriecājās par rītausmu - saule, celda­mās augšup virs zemes malas, piepludināja salonu ar asinssarkanu gaismu.

Līdz ar rīta blāzmu lēni sāka attapties arī pārējie lidmašīnas pasažieri. Divpadsmit- tūkstoš pēdu zem viņiem varēja saskatīt mājas, kas atgādināja uz brūna paklāja iz­bērtus cukurgraudus. Lejā viss šķita sa­stindzis, tikai tieva dūmu grīste kā tārpiņš izlocījās virs braucoša vilciena, aiz zvejnie­ku laivas kādā līcī palika putu vērpete, kas līdzinājās baltai spalvai, no sīkas kā rotaļ­lieta mašīnītes hromētā motora pārsega uz­zibsnīja saules atspulgs, bet Bonds gandrīz varēja saredzēt mājās zem segām guļošus ļautiņus, kuri pamazām sāka staipīties un kustēties, un tur, kur mierīgajā rīta gaisā cēlās dūmu mākulīši, viņš bezmaz vai spē­ja saost kafijas smaržu virtuvēs.

Pienāca brokastlaiks, un tika piedāvāts mazliet dīvains cienasts, ko britu aviokorporā- cija dēvēja par "Angļu lauku mājas brokas­tīm". Vecākā stjuarte apstaigāja salonu, izda­līdama visiem ASV muitas deklarāciju veidla­pas - formu numur 6063, un Bonds izlasīja sīkiem burtiņiem nodrukāto piezīmi: "Ja ne­tiks deklarēti kādi priekšmeti vai būs sniegtas nepareizas ziņas… naudas sods vai apcietinā­jums, vai arī abi." Un priecīgi parakstīja melī­go apliecinājumu ailē "Personiskās mantas".

Pagāja trīs stundas, kuru laikā lidmašīna šķietami nekustīgi karājās gaisā kaut kur zemes vidienē, un tikai pa salona sienām slīdošie saules atspulgi, kuri lēnām pārvie­tojās par dažām collām, deva kādu apjaus­mu par virzību uz priekšu. Tad beidzot lejā parādījās plaši izpletušās Bostonas aprises un Ņūdžersijas ātrgaitas ceļu savijums, un Bondam aizkrita ausis - lidmašīna lēnām nolaidās bālganās dūmakas apņemtajā Ņu­jorkas piepilsētā. Atskanēja šņākoņa un nosmirdēja pēc insekticīda, spalgi nokau- cās pneimatisko bremžu hidraulika, nolai­dās riteņi, un lidmašīnas priekšgals tuvojās zemei, tad riepas saskārās ar skrejceļu, propelleri iekaukdamies sāka griezties atpa­kaļgaitā, lai samazinātu ātrumu, šķērsojot klajumu ar panīkušo zāli, līdz beidzot lid­mašīna sasniedza asfaltēto joslu. Ar klankšķi atvērās lūka, un viņi bija klāt.

7. nodala

GREIZAIS KOKS

Muitas ierēdnis - tukls, ar dzīvi apmieri­nāts vīrs pelēkā formas kreklā ar tumšiem sviedru plankumiem padusēs - nesteidzīgi tuvojās kontroles galdam, kur - tieši pie burta "B" - stāvēja Bonds ar savām trim so­mām. Pie blakus izejas, zem burta "C"*, stāvēja mis Keisa. Viņa izvilka no rokasso- mas cigarešu "Parlaments" paciņu un ie­sprauda vienu starp lūpām. Bonds dzirdēja vairākkārt nepacietīgi noklikšķam šķilta­vas, pēc tam tās tika iemestas atpakaļ so­mā un nostirkšķēja rāvējslēdzējs. Bonds sa­juta, cik modri viņa vēro notiekošo. Viņam būtu gribējies, lai jaunās sievietes uzvārds sāktos ar burtu "Z" - tad viņa nestāvētu tik tuvu. Zaratustra? Zakarija? Zofānija…?

-   Mister Bond?

-Jā.

-  Vai tas ir jūsu paraksts?

-Jā.

-  Un tur ir tikai jūsu personiskās lietas?

-  Jā, tas ir viss.

-    Labi, mister Bond. - Ierēdnis izņēma no reģistru grāmatas muitas uzlīmi un pielipi­nāja to Bonda lielajai somai. Pielīmējis tādu

"Angliski šo uzvārdu raksta Case.

pašu pie mazākās somas, viņš pievērsās golfa piederumu maisam. Un sastinga ar uzlīmju grāmatu rokā. Viņš pētīja Bondu.

-  Vai jums tur i' šaujamie, mister Bond?

Bondam sametās melns gar acīm.

-  Tur ir golfa nūjas.

-  Ak tā! - muitnieks pacietīgi atsaucās. - Cik ta' šīs nāk? Apmēram, ko?

Bondam gribējās iedunkāt pašam sevi - par to, ka bija aizmirsis amerikāņiem raksturī­gos jautājumus.

-  Ap astoņdesmit, es domāju.

-    Nebiju domājis, ka tās varētu maksāt mazāk par simtu. - Muitnieks uzlīmēja sa­sodīto etiķeti uz somas, tikai dažu collu at­tālumā no ievērojamākā kontrabandas sūtī­juma, kas jebkad bija šķērsojis šo posteni.

-  Patīkamas brīvdienas, mister Bond!

-   Paldies, - Bonds atbildēja un, ar rokas mājienu pasaucis nesēju, sekoja savām so­mām līdz pēdējam šķērslim - durvīm, kur gaidīja vēl viens inspektors. Taču tur nenā­cās gaidīt. Šis vīrs tikai pieliecās un pār­baudīja, vai visām somām uzlīmētas etiķe­tes, uzspieda tām zīmogu un pamāja, lai Bonds dodas tālāk.

-  Mister Bond?

Tas bija gara auguma vīrs ar gluži kā ak­menī cirstu seju, smilšukrāsas matiem un ļaunu skatienu. Viņš bija ģērbies tumšbrū­nās biksēs un kafijkrāsas kreklā.

-   Esmu piebraucis jums paredzēto au­to. - Vīrs pagriezās, rādot Bondam ceļu ārā, karstajā agrā rīta saulē, un aģents 007 pamanīja viņa bikšu kabatā palielu, stūrai­nu priekšmetu. Tā apveids atgādināja maz- kalibra automātisko ieroci. "Raksturīgi," Bonds nodomāja, "Maika Hammera paņē­mieni. Šie amerikāņu gangsteri ir viegli at­maskojami. Pārāk daudz lasījuši komiksus un skatījušies apšaubāmas detektīvfilmas."

Ietves malā stāvēja melns "Oldsmobile Sedan". Bonds negaidīja, kamēr viņu aici­nās iekāpt. Viņš iekārtojās priekšējā sēdek­lī, ļaujot brūnā tērptajam vīram iekraut ba­gāžu aizmugurē un pasniegt dzeramnaudu nesējam. Kad drūmā Aidlvaildas prērija jau bija palikusi aiz muguras un mašīna iejuka Van Veika alejas autostraumē, Bonds juta, ka vajadzētu kaut ko sacīt.

-  Kāds tad šeit ir laiks? - viņš pajautāja.

Šoferis neatrāva skatienu no ceļa.

-  Te zem, te virs simta. [11]

-   Karsti gan, - Bonds bilda. - Pie mums Londonā vairāk par septiņdesmit pieciem grādiem nemēdz būt.

-   Ko mēs tagad darīsim? - viņš pēc klu- sumbriža iejautājās.

Vīrs pavērās aizmugures skata spogulī un izstūrēja mašīnu uz galvenās ielas. Kā­du ceturtdaļjūdzi viņš bija aizņemts, ap­dzenot lēni braucošās automašīnas. Tad nāca gluži tukšs ceļa posms. Bonds atkār­toja jautājumu.

-  Es prasīju, ko mēs tagad darīsim?

Šoferis veltīja viņam ātru skatienu.

-  Greizais grib jūs satikt.

-   Tiešām? - Bonds pārvaicāja. Šie cilvēki darīja viņu nepacietīgu. Bonds sāka prātot, cik drīz viņam izdosies tikt kādā skaidrībā. Tas viss diezcik labi neizskatījās. Viņam jākļūst par ķēdes posmu un jāizseko slepenā kanāla tālākvirzība. Jebkādas neatkarīgas rī­cības pazīmes vai nesadarbošanās - un no viņa mēģinās atbrīvoties. Jākļūst pazemīgam un jāpaliek tādam. Un jāpieradinās pie šīs domas tūlīt pat.

Viņi iebrauca Manhetenā un pa krast­malu turpināja ceļu līdz vietai, kur sākās ielas ar četrdesmitajiem numuriem. Šķēr­soja centru un traucās tālāk pa Rietumu Četrdesmit sesto ielu. Tā bija tāda kā Ņujorkas Hetongārdena. Šoferis novietoja auto ielas malā, iepretī kādām neuzkrīto­šām durvīm. Tās bija iespiestas starp nevī­žīga izskata rotaslietu tirgotavu un elegan­tu veikalu, kura fasādi greznoja melnā marmora plāksnes. Slīpie, sudrabotie burti virs ieejas bija tik smalki, ka Bonds, sēdē­dams mašīnā, nespētu tos salasīt, ja vien nosaukums nebūtu cieši iespiedies viņa atmiņā. Uzraksts vēstīja: "Dimantu nams, korporācija."

Tikko auto apstājās, no ietves nokāpa kāds cilvēks un apgāja tai apkārt.

-  Viss kārtībā? - viņš noprasīja, uzrunā­dams šoferi.

-  Protams. Boss iekšā?

-  Jā. Vai nolikt mašīnu vietā?

-  Priecāšos, ja tu to izdarisi. - Šoferis pa­griezās pret Bondu. - Klāt esam, zaļknābi. Celsim tās somas laukā!

Bonds izrausās no mašīnas un atvēra aizmugures durvis. Viņš paņēma mazāko somu un sniedzās pēc golfa piederumu maisa.

-  Tās nūjas es paņemšu, - viņam aiz mu­guras sacīja šoferis. Bonds paklausīgi pacē­la otru - lielāko somu. Šoferis pieliecās, pa­ņēma golfa maisu un aizcirta mašīnas dur­vis. Otrais virs aši apsēdās pie stūres, un melnais limuzīns nozuda citu mašīnu strau­mē, kamēr Bonds nopakaļ šoferim šķērsoja ietvi un iegāja pa necilajām durvīm.

Aiz tām bija gaitenītis un šveicara būce­nis. Kad abi ienāca, durvju sargs atrāva skatienu no "The News" sporta lappuses.

-   Sveiks, - viņš sacīja šoferim un pētoši uzlūkoja Bondu.

-   Sveiks, - šoferis atsaucās. - Vai tev ne­būs iebildumu, ja mēs atstāsim šīs somas te?

- Uz priekšu! - virs atļāva. - Lai paliek vien. - Un ierāva galvu atpakaļ būcenī.

Šoferis, uzmetis uz pleca golfa piederu­mu maisu, pieveda Bondu pie lifta durvīm, kas atradās vestibila viņā pusē. Kad Bonds aiz viņa iegāja kabīnē, šoferis nospieda ce­turtā stāva pogu, un abi klusēdami brauca augšā. Viņi izkāpa un atkal nonāca mazā gaitenītī, kurā atradās divi krēsli, galdiņš, liels misiņa spļaujamtrauks un vēdīja tvei­cīga sasmakuma dvaka.

Abi gāja uz priekšu pa apdilušo paklāju līdz stiklotām durvīm, šoferis pieklaudzinā­ja un, uzaicinājumu negaidīdams, devās iekšā. Bonds sekoja viņam un aizvēra dur­vis.

Pie galda sēdēja virs ar spilgti sarkaniem matiem un lielu, nekustīgu, kā pilnmēness apaļu seju. Viņam priekšā stāvēja glāze ar pienu. Kad abi ienāca, vīrs piecēlās, un Bonds pamanīja, ka viņam ir kupris. Bonds nespēja atcerēties, ka jebkad būtu redzējis sarkanmatainu kuprīti. Viņš iztēlo­jās, cik tāds salikums varētu būt noderīgs bandas pakalpiņu iebiedēšanai.

Kuprainais vīrs lēnām soļoja apkārt gal­dam, līdz nonāca tieši pretī Bondam. Viņš apmeta loku ap ienācēju, aplūkodams to no galvas līdz kājām, pēc tam atkal novie­tojās pretī un ieskatījās sejā. Bonds bez­kaislīgi vērās šajās acīs, kuras likās tik tukšas un stingas, it kā būtu izgatavotas no porcelāna un palienētas no kāda izbāze­ņu meistara. Bonds noprata, ka patlaban iztur tādu kā pārbaudījumu. Un nepie­spiesti raudzījās pretī, saskatīdams milzī­gas ausis ar nesamērīgi lielām ļipiņām, plato, puspavērto muti ar sausām, sārtām lūpām. Kuprim gandrīz vai nebija kakla, viņš bija ģērbies dārgā dzeltena zīda krek­lā, kura griezums slēpa uz āru izvirzītās krūtis un greizo muguru.

-   Man patīk vērīgi izpētīt cilvēkus, kurus mēs nodarbinām, mister Bond! - Kuprīša balss bija spalga un griezīga.

Bonds pieklājīgi pasmaidīja.

-   No Londonas mēs saņēmām ziņas, ka esat kādu nogalinājis. Es ticu, ka tā varētu būt. Redzu, ka esat uz to spējīgs - ja nepie­ciešams. Vai esat ar mieru turpināt darbu pie mums?

-  Atkarībā no tā, kāds būs darbs, - Bonds atbildēja. - Pareizāk sakot, - viņš cerēja, ka nerunā pārāk teatrāli, - no tā, cik jūs mak­sāsiet.

Kuprītis aprauti, spiedzīgi iesmējās. Un ātri pagriezās pret šoferi.

-   Rokij, izņem no maisa tās bumbas un pārgriez pušu. Tepat! - Kupris veikli papu­rināja roku un pavēra plaukstu, pastiep­dams to uz šofera pusi. Tajā vīdēja abpus- griezīgs nazis ar plakanu rokturi, kas bija notīts ar limlenti. Bonds tūlīt pazina, ka tas ir metamais mazis. Viņam nācās atzīt, ka kupra roku veiklība tiešām ir ievērojama.

-   Jā, bos! - šoferis attrauca, un Bonds, nedaudz izbrīnījies, noskatījās, ar kādu cī­tību šis vīrs paķēra nazi un notupās, lai at­taisītu golfa maisa bumbu nodalījumu.

Kuprītis, atgriezies savā vietā pie galda, apsēdās un paņēma piena glāzi. Ar riebu­mu nopētījis glāzes saturu, viņš norija to divos lielos malkos. Un uzlūkoja Bondu, it kā gaidot, ko viņš sacīs.

-  Čūla? - Bonds līdzjūtīgi apjautājās.

-  Vai ar jums kāds runāja? - kupris dus­mīgi atrūca. Tad viņa īgnums vērsās pret šoferi. - Ko tu vēl gaidi, Rokij? Uzliec bum­bas uz mana galda, lai es varu redzēt, ko tu dari. Uz katras bumbas zīmoga ir nu­murs. Velc visas ārā!

-   Es nāku, bos! - šoferis atbildēja. Viņš piecēlās un nolika uz galda sešas jaunās bumbas. Piecas joprojām bija melnajā ie­saiņojumā. Sesto šoferis paņēma rokā un grozīja pirkstos. Viņš pacēla nazi un pār­dūra bumbas apvalku, pēc tam pabāzdams asmeni zem tā. Nogriezis apaļu gabalu ap­mēram puscollas diametrā, viņš pāri gal­dam pasniedza bumbu kuprim, kurš sa­taustīja saturu un izpurināja uz galda ādas virsmas trīs neslīpētus desmit līdz piec­padsmit karātu dimantus.

Kupris īgni pabakstīja akmeņus ar pirk­stu.

Šoferis turpināja darboties, bet Bonds skaitīt dārgakmeņus uz galda - to bija as­toņpadsmit. Neapstrādāti tie necik pievilcī­gi neizskatījās, tomēr vēlāk, Bonds aplēsa, pēc slīpēšanas sūtījuma vērtība būs aptu­veni simttūkstoš mārciņu, ja tie visi ir aug­stākās kvalitātes.

-    Labi, Rokij, - kuprītis sacīja. - Ir visi astoņpadsmit. Tik, cik jābūt. Tagad aizvāc tās sasodītās golfa nūjas un liec izsūtāma­jam aizgādāt šī zejļa somas uz viesnīcu "Astor". Viņam tur pasūtīts numurs. Lai mantas tiek uznestas augšā viņa istabā. Skaidrs?

-   Skaidrs, bos! - Šoferis nolika nazi un novāca no galda iztukšotās golfa bumbas, pēc tam aizsprādzēja Bonda golfa piederu­mu maisa kabatu, uzmeta maisu plecā un izgāja no istabas.

Bonds piegāja pie sienas, kur stāvēja krēsls, novietoja to pretī pie galda sēdoša­jam kuprītim un apsēdās. Izņēmis cigareti, viņš to aizdedzināja un, pāri galdam uzlū­kojis kupri, sacīja:

-   Un tagad, ja jūs esat apmierināts, arī es labprāt papriecātos par saviem piec­tūkstoš dolāriem.

Kuprītis, kurš visu šo laiku bija uzmanī­gi vērojis Bonda kustības, pievērsa skatie­nu dimantiem uz galda. Viņš savāca tos apajā kaudzītē un uzlūkoja Bondu.

-   Jūs saņemsiet visu, kas jums pienā­kas, mister Bond, - spalgā balss tagad ska­nēja vēsi un lietišķi. - Iespējams, ka pat vairāk nekā piecus tūkstošus. Taču sa­maksas veids gan jūsu, gan mūsu drošības labad būs nedaudz viltīgāks. Tiešas izmak­sas nebūs. Jūs sapratīsiet, mister Bond, kādēļ. Savas laupītāja karjeras laikā jūs ne reizi vien esat guvis labu peļņu. Vienmēr ir aizdomīgi, ja cilvēkam pēkšņi parādās liela nauda. Viņš sāk ar naudu plātīties. Un mē­tāties ar to. Ja pogainajiem rodas interese, kur cilvēks tādu naudu grābis, viņam nav ko atbildēt. Piekrītat?

-  Jā, - Bonds atteica, pārsteigts par sava sarunbiedra loģiku un pārliecību, ar kādu tas runāja. - Izklausās sakarīgi.

-   Un tā, - kuprītis runāja tālāk, - es un mani draugi - mēs maksājam par pakalpo­jumiem nelielas summas ar lielākiem starp­laikiem. Mēs palīdzam cilvēkam iegūt nau­du šķietami likumīgi. Kaut vai jums. Cik daudz naudas patlaban ir jums kabatā?

-   Apmēram trīs mārciņas un nedaudz sudrabnaudas, - Bonds attrauca.

-   Lieliski, - kupris turpināja. - Tieši šo­dien jūs sastapāt savu veco draugu miste­ru Trī. - Viņš ar pirkstu norādīja uz savu krūtežu. - Tas esmu es. Nevainojams, go­dājams pilsonis, ar kuru jūs iepazināties Anglijā, četrdesmit piektajā gadā, kad es tur nodarbojos ar armijas apgādes jautāju­miem. Vai atceraties?

-Jā.

-   Es jums toreiz paliku parādā, jo vien­vakar viesnīcā "Savoja" zaudēju bridža par­tijā. Atminaties?

Bonds pamāja.

-   Šorīt, tikko mēs sastapāmies, es gribē­ju nokārtot parādu. Un nolēmu likmi du­bultot - procentu dēļ. Tā iznāca, ka jūs vinnējāt vēl vairāk. Der? Es jums izsniedzu tūkstoš dolāru - esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un apliecināšu jūsu stāstu jeb­kurā brīdī. Te būs nauda. - Kuprītis izvilka no bikšu kabatas maku un pastūma pāri galdam desmit simtniekus.

Bonds paņēma naudu un nevērīgi iebāza žaketes kabatā.

-   Vēlāk, - kuprītis turpināja, - jums ra­dīsies vēlme noskatīties zirgu skriešanas sacīkstes, ja jau reiz esat šeit ieradies. Un es teikšu: "Kāpēc jums neapmeklēt Sarato- gu? Sacensības notiks pirmdien." Jūs teik­siet: "Labs ir!" un pirmdien aizbrauksiet uz Saratogu ar saviem tūkstoš dolāriem kaba­tā. Vai der?

-  Jauki, - Bonds piebalsoja.

-   Tur liksiet naudu uz kādu zirgu. Un laimēsiet vismaz pieci pret vienu. Tā jums būs jūsu pieci tūkstoši. Un, ja kāds vaicās, no kurienes, jums nenāksies grūti pierādīt to izcelsmi.

-  Un kas notiks, ja šis zirgs zaudēs?

-  Tas nezaudēs.

Bonds neko neatbildēja. Viņam bija vei­cies ar vienu rāvienu iekļauties gangsteru pasaulē. Un nu vēl gaidāma veiksme ari zir­gu skriešanas sacīkstēs. Bonds lūkojās pāri galdam - tieši bālganajās porcelāna acīs. Nebija iespējams izprast, ko tās saskata. Acis raudzījās pretī gluži neizdibināmi. Ta­ču bija pienācis laiks spert kādu soli tālāk.

-   Labi, tas viss tiešām izklausās lielis­ki, - Bonds noteica, cerēdams ar glaimiem panākt kaut ko vairāk. - Šķiet, ka jūs esat visu kārtīgi apsvēruši. Man patīk sadarbo­ties ar piesardzīgiem cilvēkiem.

Tomēr porcelāna acīs neuzplaiksnīja ne mazākais iedrošinājums.

-    Es gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Anglijas. Jādomā, - viņš turpināja, - ka jums noderēs papildu darbaspēks?

Porcelāna acis lēnām novērsās no runā­tāja acīm, skatiens domīgi slīdēja pār Bon­da seju un pleciem, it kā kupris vērtētu sa­cīkšu zirgu. Tad viņš vēlreiz aplūkoja di­mantu kaudzīti sev pretī, sākdams cītīgi veidot no apļa četrstūri.

Istabā bija iestājies klusums. Bonds sā­ka pētīt savus nagus.

Beidzot kuprītis atkal pavērās augšup.

-   Iespējams, - viņš apcerīgi novilka. - Ie­spējams, ka atradīsies vēl kāds darbiņš. Līdz šim jūs neesat kļūdījies. Turpiniet tā­pat, un jums nebūs nekādu nepatikšanu. Piezvaniet pēc sacīkstēm, tad pateikšu, kā­da ir mana atbilde. Tikai, kā jau es sacīju, esiet uzmanīgs un dariet visu, kā es teicu. Norunāts?

Bonda muskuļi atslāba. Viņš paraustīja plecus.

-    Kādēļ jūs nevarat pateikt tūlīt? Es meklēju darbu. Varat apliecināt savējiem, ka neesmu pārāk izvēlīgs, ja vien samaksa ir laba.

Pirmo reizi porcelāna acīs parādījās emo­cijas. Tās lūkojās aizkaitināti un dusmigi, un Bonds jau sāka prātot, vai nav pārspīlē­jis.

-  Ka jums šķiet, kas mes tadi esam? - Kup­rīša spiedzīgā balss sašutumā atkal ieska­nējās griezīgi. - Kaut kāda skopu blēžu banda? Pie velna! - Viņš gurdi paraustīja plecus. - Ir velti cerēt, ka anglis varētu sa­prast, kas šodien notiek šajā zemē. - Kuprīša acis atkal bija kļuvušas nespodras. - Klau­sieties uzmanigi! Te būs mans telefona nu­murs. Atzīmējiet to! Viskonsīna 7-3697. Pierakstiet arī pārējo! Un neiedomājieties pazaudēt, citādi jums nāksies zaudēt daudz ko svarīgāku! - Greizais Tri iesmējās spiedzīgiem, aprautiem smiekliem, kuri ne­cik jautri vis neizklausījās. - Ceturtais skrējiens otrdien. Likme bez ierobežoju­miem. Viena un ceturtdaļjūdze trīsgadī­giem zirgiem. Iemaksājiet naudu pēdējā mirklī pirms lodziņa aizvēršanas. Nebūs nekāda riska, jūs par savu tūkstoti dabū­siet, kas pienākas. Vai der?

-     Der! - atsaucās Bonds, paklausīgi rakstīdams ar zīmuli kabatas grāmatiņā.

-   Lieliski, - kupris noteica. - Zirgu sauc Tramīgais Smaids. Liels ērzelis ar gaišu purnu un baltām kājām. Uz to varat likt droši - viņš uzvarēs.

8. nodala

MĒS VIENMĒR ESAM NOMODĀ

Pulkstenis bija pusviens, kad Bonds liftā nobrauca lejā un izgāja saules piekarsētajā ielā.

Viņš pagriezās pa labi un lēnām devās uz Taimskvēra pusi. Iedams garām "Dimantu nama" skaistajai melnā marmora fasādei, Bonds apstājās, lai nopētītu abus atturīgi noformētos skatlogus, kas bija izklāti ar tumšzilu samtu. Katra skatloga vidū atra­dās tikai viens juvelierizstrādājums - aus­kars no liela, bumbierveidīga dimanta, pie kura bija piestiprināts otrs nevainojami noslīpēts, apaļš briljanta piekariņš. Zem katra auskara bija plāna dzeltenā zelta plāksnīte, kura izskatījās kā vizītkarte ar atlocītu stūrīti. Uz katras plāksnītes bija rakstīts: "Dimanti ir mūžīgi."

Bonds klusībā pasmaidīja, prātodams, kurš no viņa priekštečiem ievedis Amerikā šos četrus dimantus.

Bonds devās meklēt kādu bāru ar gaisa kondicionētāju, kur patverties no karstu­ma un padomāt. Viņš bija apmierināts ar tikko notikušo sarunu. Vismaz viņa pakal­pojumi netika atraidīti, lai gan varēja gaidīt ari to. Kuprītis likās visai uzjautrinošs. Vi­ņā bija kaut kas teatrāls, lepošanās ar Mir­dzošo bandu šķita smieklīga. Taču Greizais Tri nebūt nelikās tikai jokdaris vien.

Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kad Bonds pamanīja, ka tiek izsekots. Nekādu tiešu pierādījumu gan nebija, taču tikko jaušamā kņudoņa pakausī kaut ko nozī­mēja, un Bonds bija paradis uzticēties sa­vam sestajam prātam, tādēļ negaidīti sa­stinga uz vietas kāda skatloga priekšā, lai nevērīgi palūkotos atpakaļ uz 46. ielu. Ne­kā aizdomīga neredzēja, tikai cilvēku strau­me lēnām slīdēja pa ietvēm, turklāt vai­rums - šajā ielas pusē, kurā atradās Bonds, jo tā bija pasargāta no saules. Ne­manīja nekādu negaidītu kustību kādās parādes durvīs, neviens cītīgi neslaucīja se­ju ar kabatas lakatu, lai paliktu nepazīts, nedz arī bija noliecies, lai sasietu kurpju auklas.

Bonds aplūkoja Šveices pulksteņus vei­kala skatlogā un pēc tam pagriezās, lai tur­pinātu pastaigu. Nosoļojis vairākus jardus, viņš apstājās atkal. Joprojām nekā. Bonds virzījās tālāk uz Amerikas avēnijas pusi, apstādamies pie pirmajām durvīm, kuras veda sieviešu veļas veikalā, kur, pagriezis pret viņu muguru, jau stāvēja kāds smilš- krāsas uzvalkā tērpies vīrs, pētīdams mel­nas mežģīņu biksītes uz visnotaļ reālistiska manekena. Bonds novērsās un atspiedās pret kolonnu, sākdams laiski, bet uzmanīgi skatīties uz ielu.

Tajā mirklī kāds sagrāba Bonda labo ro­ku, lai viņš nevarētu likt lietā šaujamo, un klusa balss pie auss norūca:

- Tā, tā, angli! Tikai mieru, ja negribi pusdienu vietā dabūt vēderā lodi!

Bonds sajuta kaut ko cietu pie muguras mazliet virs nierēm.

Kas gan runāja ar viņu tik familiārā to­nī? Kāds likumsargs? Vai gangsteris? Bonds pavērās lejup, lai tiktu skaidrībā, kas satvēris viņa labo roku. Tas bija dzelzs āķis. Hm, tātad uzbrucējam bija tikai viena roka! Bonds zibensātri apcirtās, noliekda­mies sānis un zveldams ar kreisās rokas dūri no apakšas.

Atskanēja plaukšķis, jo viņa dūri bija satvērusi otra vīrieša kreisā roka, un tajā pašā brīdī, kad notika šī saskaršanās, Bonds apjēdza, ka ieroča nemaz nav. Pēc tam sekoja labi pazīstami smiekli un balss slinki sacīja:

-  Nelāgi, Džeims. Sargeņgeļi ir tevi pame­tuši!

Bonds lēnām atlieca muguru un labu bridi spēja tikai neticīgi blenzt smīnošajā Fēliksa Leitera sejā, līdz lēnām pierima spēji uzbangojušais satraukums.

-  Tātad tu šeit tēlo manu asti, nelietīgais utubunga? - viņš beidzot ierunājās. Un ie­priecināts uzlūkoja draugu, kuru pēdējo­reiz bija redzējis kādas Floridas viesnīcas gultā kā kūniņu, satītu asiņainos pārsējos, amerikāņu slepeno aģentu, ar kuru kopā bija gadījies piedalīties ne vienā vien pie­dzīvojumā. - Ko, ellē ratā, tu šeit meklē? Un kāds velns tevi dīda tādā tveicē spēlēt muļķīgas spēlītes? - Bonds izvilka mutau­tu un sāka slaucīt seju. - Uz brītiņu tev gandrīz izdevās padarīt mani nervozu.

-   Nervozu! - Fēlikss Leiters nicinoši ie­smējās. - Tu droši vien jau skaitīji lūgša­nas! Vai tava sirdsapziņa ir tik netīra, ka nezini, kas tev dzen pēdas - policisti vai gangsteri? Ko?

Bonds iesmējās un uz jautājumu neat­bildēja.

-  Nāc šurp, tu, spiegojošais āķaroka! - viņš iesaucās. - Izmaksā man dzērienu un pa­stāsti visus jaunumus! Es gluži vienkārši neticu, ka satikāmies nejauši. Tu patiesi varētu izmaksāt man pusdienas. Jums, teksasiešiem, naudas ir vairāk nekā vajag.

-   Protams, - Leiters atbildēja un ieslidi­nāja dzelzs āķi žaketes labajā kabatā, bet ar kreiso roku satvēra Bonda elkoni. Viņi sāka soļot uz priekšu, un Bonds pamanīja, ka Leiters jūtami klibo. - Teksasā pat blu­sas ir tik bagātas, ka var apmaksāt pašas sev pusdienas. Iesim! Tepat aiz stūra ir "Sardi".

Leiters pagāja garām greznajai zālei, kur pusdienoja slaveni aktieri un rakstnieki, un veda Bondu uz augšstāvu. Kāpjot pa kāp­nēm, klibošana kļuva vēl jūtamāka, viņš tu­rējās pie margām. Bonds neko nevaicāja. Atstājis draugu pie stūra galdiņa restorāna zālē, kur laimīgā kārtā bija gaisa kondicio­nētājs, viņš, apsvērdams redzēto, devās uz tualetes istabu atsvaidzināties. Leiteram trūka labās rokas, bija cietusi kreisā kāja, zem matu līnijas virs kreisās acs varēja ma­nīt neuzkrītošas rētas, un pati acs nelikās īsta, bet visādā citādā ziņā Leiters izskatījās labi. Pelēko acu spīdums liecināja par cī- ņasgaru, salmu dzeltenajos matos nemanīja ne pēdu no sirmuma, seja nepauda sakrop­ļotam cilvēkam raksturīgo rūgtumu. Taču abu īsās pastaigas laikā Leiters izturējās nepierasti atturīgi, un Bondam šķita, ka tā­da uzvedība varētu būt saistīta ar viņu, Bondu. Vai arī paša Leitera patlabanējo no­darbošanos. "Bet ar viņa traumām," Bonds domāja, iedams atpakaļ uz zāli pie sava drauga, "tam nav nekāda sakara!"

Bondam jau bija atnests vidēji sauss martīni ar citrona šķēlīti. Viņš pasmaidīja par drauga labo atmiņu un nogaršoja dzē­rienu. Tas bija lielisks, tikai vermuta šķir­ne izrādījās nepazīstama.

-      Tas pagatavots, pievienojot "Cresta Blanca", - Leiters pastāstīja. - Jauna iekš­zemes šķirne no Kalifornijas.

-   Tas ir labākais vermuts, kādu jebkad esmu nogaršojis.

-   Es izmantoju izdevību, kamēr tu biji projām, un pasūtīju kūpinātu lasi un briz- zola, - Leiters sacīja. - Un viņiem te ir labā­kā gaļa visā Amerikā, brizzola arī vislielis­kākā. Vēršgaļa, izcirsta tieši šķērsām kau­lam. Vispirms apcepta uz atklātas, pēc tam uz lēnas uguns. Vai der?

-  Ja tu tā saki, - Bonds piekrita. - Mēs esam pietiekami bieži ēduši kopā, lai pazī­tu viens otra gaumi.

-   Es teicu, lai viņi nesteidzas, - Leiters piemetināja. Viegli piedauzījis ar savu āķi pie galda, viņš turpināja: - Iedzersim vēl vienu martini, lai ātrāk tiktu pie skaidrī­bas. - Viņa smaids bija silts, tomēr acis pē- tigi vēroja Bondu. - Pasaki man vienu! Kā­dās darīšanās tu esi ielaidies ar manu veco draugu Greizo koku? - Pienāca viesmīlis, Leiters pasūtīja vēl vienu martini un nolie­cās uz priekšu, gaidīdams atbildi.

Bonds pabeidza pirmo martini un aizde­dza cigareti. Viņš palūkojās apkārt. Tuvā­kie galdiņi bija tukši. Bonds pagriezās pret amerikāni.

-   Vispirms pasaki man, lūk, ko, Fēliks, - viņš klusi palūdza. - Kur tu tagad strādā? Vai joprojām CIP?

-   Nekā nebija, - Leiters attrauca. - Tā kā es vairs nevaru rīkoties ar ieroci, viņi man piedāvāja darbu pie rakstāmgalda. Kad pa­ziņoju, ka gribu strādāt svaigā gaisā, man izmaksāja krietnu atvaļināšanās naudu. Tad gluži pieņemamu piedāvājumu izteica Pinkertons. Tu jau zini - tas pats, kura moto ir: "Mēs vienmēr esam nomodā." Tā nu esmu kļuvis par privātdetektīvu. Dar­bam nav nekādas vainas. Jāstrādā kopā ar tīri patīkamiem zeļļiem, kādu dienu varēšu doties pensijā, saņemot zelta pulksteni. Pat­laban nodarbojos ar sacīkšu zirgiem - do­pings, blēdības skrējienos, apsardze staļļos un tā tālāk. Patīkams darbs, kas ļauj ceļot pa visu valsti.

-  Izklausās labi, - Bonds piebalsoja. - Bet man nebija ne jausmas, ka tu kaut ko sa­proti no zirgiem.

-  Es tiešām agrāk pazinu zirgu tikai tad, ja tas bija iejūgts ratos, - Leiters atzinās. - Ta­ču tādas zināšanas var apgūt diezgan ātri, turklāt man ir svarīgāk pazīt cilvēkus, ne­vis zirgus. Un kā ir ar tevi? - Viņš pieklusi­nāja balsi. - Joprojām tajā pašā dienestā?

-  Tā ir, - Bonds atbildēja.

-  Šeit esi viņu uzdevumā?

-Jā.

-  Slepena misija?

-Jā.

Leiters nopūtās. Un domīgi iemalkoja martīni.

-   Lieliski, - viņš beidzot novilka. - Ja ta­vam darbam ir kāds sakars ar Mirdzošo bandu, tu rīkojies muļķīgi, strādājot viens pats. Īstenībā tu esi pakļauts tādam ris­kam, ka es arī uzvedos kā trakais, ieturē­dams kopā ar tevi pusdienas. Taču es tev pateikšu, kādēļ šorīt ložņāju apkārt, pūlē­damies tikt Greizajam uz pēdām. Varbūt varēsim viens otram palidzēt. Protams, ne­jaucot tajā visā iekšā mūsu darba devējus. Der?

-   Tu taču zini, ka man patīk strādāt ko­pā ar tevi, Fēliks, - Bonds nopietni atbildē­ja. - Bet es joprojām darbojos savas valdības uzdevumā, kamēr tava aģentūra, iespē­jams, sacenšas ar valdības dienestiem. Ta­ču, ja mums abiem ir viens mērķis, ne tev, ne man nav jēgas slēpt savas kārtis. Ja jau abi dzenam pēdas vienam zaķim, tad labāk darīsim to kopā. Tātad, - Bonds pētoši uz­lūkoja teksasieti, - ja esmu pareizi sapra­tis, tad tu interesējies par zirgu ar gaišu purnu un baltām kājām? Zirgu, vārdā Tra­mīgais Smaids?

-   Tieši tā! - Leiters atteica, nelikdamies īpaši pārsteigts. - Tas otrdien skries sa­cīkstēs Saratogā. Bet kāda daļa gar šo zir­gu ir britu impērijas drošības dienestam?

-   Man ieteica likt visu savu naudu uz šo zirgu, - Bonds sacīja. - Tūkstoš dolāru. Un tā saņemt samaksu par kādu citu darbiņu. - Bonds pacēla roku ar cigareti, aizseg­dams muti. - Šorīt es ar lidmašīnu atvedu misteram Spengam un viņa draugiem ne­apstrādātus dimantus simttūkstoš mārci­ņu vērtībā.

Leitera acis samiedzās. Pārsteigumā viņš klusi iesvilpās.

-   Ak kungs! - viņš godbijigi novilka. - Tad tu spēlē augstākā ligā nekā es! Es par to zirgu interesējos tikai tāpēc, ka tas pieda­lās sacensībās nelikumīgi. Ir paredzēts, ka otrdien jāuzvar Tramīgajam Smaidam. Tri­jās pēdējās sacensībās šis ādinieks vispār neieguva nekādu vietu. To pienācis laiks nošaut. Taču ir kāds cits zirgs, ātrāks par ātru, saukts Pipariņš. Sagadījies tā, ka arī tam ir gaišs purns un visas četras kājas baltas. Liels bēris, un viņiem nāksies kriet­ni pacensties, lai nebūtu redzama ne ma­zākā atšķirība. Banda gatavojas šim pasā­kumam jau ilgāk nekā gadu. Nevadas tuksnesī, kur Spengiem ir tāds kā rančo. Un tagad ir gatavi raust naudiņu. Šīs ir lie­las sacīstes, paredzamas augstas likmes, kopapjoms varētu būt divdesmit pieci tūks­toši dolāru. Viņi varēs bruģēt ielas ar nau­du. Laimesti varētu būt pieci pret vienu. Ie­spējams, pat desmit vai piecpadsmit pret vienu. Tas patiešām būs varens ķēriens!

-  Bet es domāju, ka Amerikā visiem sacīk­šu zirgiem uz lūpas ir tetovējums, - Bonds iebilda. - Kā viņi domā apiet šo šķērsli?

-   Pārstādot ādu Pipariņa mutē un atvei­dojot uz tās Tramīgā Smaida tetovējumu. Tas triks ar tetovējumu jau ir novecojis. Pinkertona aģentūrā ienākušas ziņas, ka žokeju klubs gribot pāriet uz "nakts acu" fotouzņēmumiem.

-  Kas tās par nakts acīm?

-   Tādas tulznas zirga kāju locītavu iekš­pusē. Angļi šos veidojumus sauc par "kas­taņiem". Katram zirgam tie esot citādi. Tā­pat kā cilvēkiem pirkstu nospiedumi. Taču tā būs tikai veca dziesma jaunās skaņās. Tiks nofotografētas "nakts acis" visiem Amerikas sacīkšu zirgiem, taču jau tagad ir zināms, ka gangsteri atraduši paņēmienu, kā ar skābi tās pārtaisīt. Nē, policija nekad netiks ar šiem gangsteriem galā.

-  Kā tu zini to visu par Tramīgo Smaidu?

-   Ar šantāžas palīdzību, - Leiters jautri atbildēja. - Es pieķēru vienu no Spenga staļļa puišiem blēņojamies ar narkotikām. Ļāvu viņam atpirkties, sniedzot ziņas par šo mazo nelikumību.

-  Un ko tu domā darīt?

-   Redzēsim. Svētdien jābrauc uz Sarato- gu. - Leitera seja atplauka. - Pie velna, kā­pēc tev nebraukt man līdzi? Pievienojies man, es aizvedīšu tevi uz savu pagaidu mītni. Tā saucas "Sagamora". Švītīgākais motelis! Tev taču kaut kur jāpārnakšņo. Mums labāk būtu daudz neklīst apkārt ko­pā, taču mēs varētu tikties vakaros. Ko tu par to teiksi?

-   Brīnišķīgi! - Bonds sacīja. - Labāk ne­var būt. Taču pulkstenis jau ir gandrīz divi. Paēdīsim, un es tev izstāstīšu pārējo.

Kūpinātais lasis bija no Jaunskotijas - ne­izdevies aizstājējs īstajam Skotijas lasim, to­ties brizzola izrādījās tieši tāda, kā Leiters solījis, - tik mīksta, ka Bonds varēja to ēst ar dakšiņu vien, neliekot lietā nazi. Viņš pabei­dza pusdienas, apēdot pusi no avokado ar franču mērci, pēc tam dīki malkoja kafiju.

-  Tas īsumā būtu viss, - Bonds nobeidza savu stāstu. Viņš bija runājis ik pēc kumo­sa visu ieturēšanās laiku. - Esmu tādās domās, ka dimantu kontrabandu organizē brāļi Spengi, bet tos tirgo viņiem piedero­šais "Dimantu nams". Vai tev ir kaut kas piebilstams?

Leiters ar kreiso roku izkratīja uz galda cigareti no "Lucky Strike" paciņas un aiz­dedzināja to pie Bonda pasniegto šķiltavu liesmas.

- Izklausās ticami, - viņš, brīdi klusējis, piekrita. - Taču es ne visai daudz ko zinu par Serafimo brāli Džeku Spengu. Ja Džeks tagad ir Seije, tad šī ir pirmā ziņa, ko pēc ilgāka laika par viņu saņemu. Par citiem bandas locekļiem mums zināms daudz vai­rāk, ir gadījies dzirdēt ari par Tifāniju Kei- su. Jauks bērns, bet jau gadiem strādā šo bandītu labā. Viņai nav cerību tikt vaļā. Nabadzīte kopš bērna kājas neko citu nav redzējusi. Viņas mātei piederēja smalkākā Sanfrancisko meitumāja. Viss bija ciešami līdz brīdim, kad Tifānijas māte pieļāva el­lišķīgu kļūdu. Kādā jaukā dienā sievišķis nolēma vairs nemaksāt vietējai gangsteru bandai par "jumta" pakalpojumiem. Viņa maksāja policijai - cik noprotu, tad izdo­māja, ka tā par visu parūpēsies. Vientiese! Kādā naktī banda ielauzās namā un visu tur izdemolēja. Viņi neaiztika meičas, bet visi pēc kārtas izvaroja Tifāniju. Viņai to­reiz bija tikai sešpadsmit gadu. Nav jābri- nās, ka meitēns kopš tā laika neielaižas ar vīriešiem nekādās darīšanās. Nākamajā dienā viņa atmūķēja mātes naudaskasti un aizlaidās lapās ar visu naudu. No sākuma viņa strādāja par garderobisti, pēc tam bija maksas deju partnere, statiste kinostudijā, viesmīle - un tā līdz divdesmit gadu vecu­mam. Tad meitenei laikam šī dzīve bija līdz kaklam, un viņa sāka dzert. Apmetās mēbe­lētās istabās kādā Floridas salā un dzēra, it kā vēlētos dabūt galu. Tur viņu iesauca par Karstvīniņu. Tad kāds bērns iekrita jū­rā, bet Tifānija ielēca ūdenī un mazo izglā­ba. Pēc tam par viņu rakstīja avīzēs, un kā­da bagāta sieviete meiteni pievāca - burtis­ki ar varu. Aizveda uz Anonīmo alkoholiķu biedrību un sāka vadāt apkārt pa pasauli kā savu laika kavētāju. Tomēr, kad abas atgriezās Sanfrancisko, Tifānija aizbēga un sāka dzīvot pie savas vecās mātes, kura tad jau bija pametusi bordeļu biznesu. Ta­ču Tifānija nekādi nespēja noenkuroties - laikam viņai atkal kļuva garlaicīgi, tāpēc devās meklēt piedzīvojumus un nonāca Rē­no. Kādu laiku strādāja Herolda klubā. Tur iepazinās ar mūsu draugu Serafimo - pui­sis iedegās, jo Tifānija atteicās likties ar vi­ņu gultā. Serafimo piedāvāja meitenei dar­bu viesnīcā "Tiāra" Lasvegasā. Tur viņa pa­vadīja gadu vai divus. Un, kā rādās, ik pa laikam ceļoja uz Eiropu. Taču viņa ir laba meitene, tikai nekādi nav atradusi iespēju sākt citādu dzivi - pēc tā, ko banda viņai nodarīja.

Bonds atcerējās acis, kuras drūmi vērās viņam pretī no spoguļa, un "Feuilles Mor- tes" - plati, ko jaunā sieviete klausījās vientulīgajā viesnīcas istabā.

-   Man viņa patīk, - Bonds īsi noteica. Un juta Fēliksa Leitera acu pētīgo skatienu. Viņš ielūkojās pulkstenī. - Tā, Fēliks, - Bonds sa­cīja, - šķiet, ka mēs abi tiešām raustām aiz ūsām vienu lauvu. Tikai esam ķērušies tam klāt katrs no savas puses. Būs varen jocīgi, ja mēs tās paraustīsim vienlaicīgi! Tagad iešu mazliet pagulēt. Man ir numurs viesnīcā "Astor". Kur mēs svētdien tiksi­mies?

-   Labāk turēsimies tālāk no šīs pilsētas daļas! - Leiters brīdināja. - Labāk jau pie viesnīcas "Plaza". Tā paagrāk, lai neiekļūtu satiksmes sastrēgumā Parka alejā. Lai bū­tu pulksten deviņos. Pie taksometru pietu­ras. Ja tu zini to vietu, kur mēdz apstāties arī zirgu pajūgi. Ja es kavēšos, varēsi ap­skatīt zirgus. Tas tev Saratogā noderēs.

Viņš samaksāja rēķinu, un abi izgāja piekarsušajā ielā. Bonds apturēja takso­metru. Leiters atteicās iekāpt. Tikai atva­doties sirsnīgi paspieda Bonda roku.

-   Viens aizrādījums, Džeims, - viņš no­pietni piemetināja. - Nevajag iedomāties, ka amerikāņu gangsteri ir neuzvarami. Pie­mēram, salīdzinot ar SMERŠ un dažām citām organizācijām, ar kurām tev jau biju­si darīšana. Bet to gan varu sacīt, ka Mir­dzošās bandas puiši ir vieni no spēcīgāka­jiem. Viņi ir nevainojami disciplinēti, par spīti savam smieklīgajam nosaukumam. Un viņiem ir droša aizmugure. Tāda ir mūsdienu Amerika. Taču saproti mani pareizi! Īstenībā tas viss smird pa gaba­lu. Un arī darbiņš, kas tevi gaida, nelāgi ož. - Leiters palaida vaļā Bonda roku un noskatījās, kā viņš iekāpj taksometrā. Pēc tam pa vaļējo logu iebāza galvu salonā.

-  Vai zini, pēc kā ož tavs darbs, neaptēs­tais vientiesi? - viņš jautri noprasīja. - Pēc formaldehīda un lilijām!

9. nodala

SKĀŅAIS ŠAMPANIETIS

-   Es negrasos ar jums gulēt! - Tifānija Keisa lietišķi paziņoja. - Tādēļ netērējie­ties, cenšoties mani piedzirdīt. Vienu glāzi es vēl iztukšošu, un varbūt vēl vienu vē­lāk. Bet nedomājiet, ka dzeršu jūsu vod- kas un martini kokteiļus, lai pēc tam lik­tos gultā.

Bonds iesmējās un, pasūtījis dzērienus, atkal pievērsās Tifānijai.

-   Mēs vēl neesam pasūtījuši vakariņas, - viņš aizrādīja. - Gribēju piedāvāt vēžus un reinvīnu. Pēc tam jūs varbūt savas domas mainītu. Tāds salikums varētu iespaidot jebkura cilvēka spriedumu.

-   Klausieties, Bond, - Tifānija Keisa ieru­nājās, - lai es liktos gultā ar vīrieti, vaja­dzētu kaut ko vairāk par vēžu mīkstu­miem. Bet, ja jau jūs izmaksājat, tad varu ēst kaviāru vai to, ko jūs, angļi, saucat par kotleti,* piedzerot sārto šampanieti. Man bieži negadās vakariņot kopā ar izskatīgu angli, tāpēc jāizmanto izdevība. - Tifānija piepeši pieliecās Bondam tuvāk un uzlika plaukstu uz viņa rokas. - Atvainojiet, - vi­ņa aprauti sacīja. - Par to izmaksāšanu. Es nemaz tā nedomāju. Par vakariņām varu samaksāt ari pati. Taču pair reto izdevību gan ir tā, kā teicu.

Bonds pasmaidīja, skatīdamies viņai acīs.

-   Nerunājiet niekus, Tifānij, - viņš at­bildēja, pirmo reizi nosaukdams jauno sievieti vārdā. - Es ar nepacietību gaidīju šo vakaru. Un ēdīšu to pašu, ko jūs. Man ir pietiekami daudz naudas, lai samaksā­tu. Misters Tri šorīt atdeva man senu pa­rādu - piecsimt dolāru - dubultā apmērā, tādējādi esmu vinnējis.

Atskanot Greizā Tri vārdam, jaunās sie­vietes izturēšanās spēji mainījās.

-   Ar to vajadzētu pietikt, - viņa skarbi noteica. - Vai zināt, ko mēdz teikt par šo iestādi? "Te jūs varat paēst tikai par trīs­simt dolāriem!"

Viesmīlis atnesa martini - sakratītus, ta­ču pilnībā nesajauktus kokteiļus, kā Bonds bija lūdzis. Glāzēs peldēja dažas cit­rona šķiedriņas. Bonds tās viegli paskali­nāja un ļāva nogrimt. Pacēlis glāzi, viņš pā­ri tās malai uzlūkoja Tifāniju.

-   Mēs vēl neesam uzsaukuši tostu par šīs misijas veiksmīgu iznākumu, - viņš sa­cīja.

Jaunas sievietes lupu kaktiņi sarkastiski saviebās. Izdzērusi pusi martīni glāzes vie­nā malkā, viņa stingru roku nolika to atpa­kaļ uz galda.

-   Tad jau labāk iedzersim par to sirds­lēkmi, kas man pagāja secen! - viņa sausi atcirta. - Jūs ar savu sasodīto golfu! Es jau gaidīju, ka savā plātībā tam muitas vīram klāsiet vaļā visu par to, kas atrodams bumbu maisā. Vēl mazliet, un jūs būtu vil­cis ārā nūju un kādu no bumbām, lai pa­rādītu savu atvēzienu!

-  Jūs padarījāt mani nemierīgu. Klikšķi­not savas nolādētās šķiltavas un pūloties aizsmēķēt cigareti. Varu derēt, ka iebāzāt mutē "Parlamenta" nepareizo galu un aiz­dedzinājāt filtru.

Jaunā sieviete aprauti iesmējās.

-  Jums laikam acis ir arī pakausī, - viņa novilka. - Apmēram tā jau bija. Labi, līg­stam mieru! - Tifānija izdzēra visu martī­ni. - Uz veselību! Nešķiet vis, ka jūs būtu pieredzējis uzdzīvotājs. Es gan gribētu vēl vienu. Hkko sāku atslābināties. Un kā ar mūsu vakariņām? Varbūt jūs cerat, ka es zaudēšu sajēgu jau pirms tām?

Bonds pamāja oficiantam un pasūtīja maltīti. Vīnu pārzinis, kurš nāca no Brukli- nas, bet bija tērpies svītrainā žaketē un ap­sējis zaļu priekšautu, turklāt ap kaklu nē­sāja degustēšanas kausiņu sudraba ķēdē, nokāpa pagrabā pēc sārtā "Clicquot".

-   Ja man reiz būs dēls, - Bonds nomur­mināja, - tad es, viņam kļūstot pieaugu­šam, došu tikai vienu padomu: "Izdod nau­du, par ko vien vēlies, tikai pērc kaut ko tādu, ko vari ēst pats, nevis tādu, kas no­ēdīs tevi."

-   Re velna! - jaunā sieviete iesaucās. - Ne­centieties sabojāt man vakaru! Vai jūs ne­varētu pasacīt kādu labu vārdu par manu kleitu, nevis gremsties par to, cik dārgi es jums izmaksāju? Jūs taču zināt sakāmvār­du: "Ja nevēlies augļus, kādēļ purini ko­ku?"

-   Es vēl neesmu sācis purināt koku. Jūs man neļaujat pat rokas stumbram pielikt.

Tifānija iesmējās un atzinīgi uzlūkoja Bondu.

-   Debess augstā, mister Bond, - viņa pa­zobojās, - jūs aiz kokiem mežu neredzat! Vai tā kāds runā ar jaunām dāmām?

-   Par to jūsu tērpu, - Bonds attrauca. - Tas ir kā sapnis, un jūs pati to labi zināt. Man patīk melns samts, it īpaši uz tik tumši iedegušas ādas kā jūsējā. Man prieks, ka jūs nenēsājat daudz dārglietu, tāpat par to, ka jūs nelakojat nagus. Aplū­kojot visu kopumā, varu teikt, ka šovakar esat apburošākā kontrabandiste visā Nu- jorkā. Un ar ko kopā jūs vedīsiet kontra­bandu rit?

Jaunā sieviete pacēla trešo martini glā­zi un lēni, trijos malkos, iztukšoja to. No­likusi glāzi, viņa izvilka no "Parlamenta" paciņas, kas stāvēja līdzās šķīvim, cigare­ti un pieliecās tuvāk Bonda pasniegto šķiltavu liesmiņai. Vīrieša skatienam pa­vērās ieplaka starp Tifānijas krūtīm. Viņa pavērās Bondā caur izpūsto dūmu mutu­li. Juanās sievietes acis piepeši iepletās, bet pēc tam atkal samiedzās. "Jūs man patīkat," tās apliecināja. "Starp mums var notikt viss. Taču nekļūstiet nepacietīgs! Un esiet laipns! Es nevēlos, lai mani sāpi­nātu!"

Pienāca viesmīlis, kurš atnesa kaviāru, un pēkšņi restorāna kņada ielauzās siltajā, mājīgajā telpā, ko viņi bija radījuši vienīgi sev, un burvība pagaisa.

-   Ko es daru rīt? - Tifānija Keisa atkārto­ja. Viņa runāja tādā balsī, kādā cilvēki pa­rasti mēdz runāt viesmīļu klātbūtnē. - Rau­giet, rit es sāku savu ceļojumu uz Lasvega- su. Vispirms ar vilcienu aizbraukšu līdz Či­kāgai, tad pārsēdīšos un došos tālāk uz Los- andželosu. Tas ir garš ceļš, bet lidošana man jau ir lidz kaklam. Un ko darāt jūs?

Viesmīlis bija aizgājis. Kādu brītiņu abi klusēdami tiesāja kaviāru. Nebija jāstei­dzas un jāatbild uz jautājumu tūlīt. Bon­dam piepeši šķita, ka viņiem pieder viss laiks, cik vien tā ir uz pasaules. Abi zināja atbildi uz lielo jautājumu. Ar mazajiem va­rēja nesteigties.

Bonds atlaidās krēslā ērtāk. Vīnu pārzi­nis atnesa šampanieti, un Bonds to nogar­šoja. Tas bija ledusauksts, ar tikko manā­mu zemeņu garšu. Tas bija lielisks.

-   Es došos uz Saratogu, - viņš paziņo­ja. - Tur man jāliek nauda uz zirgu, kurš palīdzēs tikt pie nopelnītās.

-   Cik noprotams, tur viss būs kārtībā, - Tifānija Keisa kodīgi noteica. Un iedzēra mazliet šampanieša. Jaunās sievietes ga­rastāvoklis atkal bija mainijies. Viņa pa­raustīja plecus. - Izskatās, ka šārīta pār­baudi pie Greizā jūs esat izturējis, - viņa vienaldzīgi paziņoja. - Greizais gribot jūs iesaistīt bandas darbā.

Bonds vērās lejup sārtajā šampanietī, ar visu savu būtni sajuzdams, kā starp viņu un jauno sievieti, kura bija tik jauka, iezo­gas nodevības migla. Taču viņš atvairīja šo sajūtu. Jāturpina pētīt un jāizdibina viss iespējamais.

-    Lieliski, - Bonds nepiespiesti atbildē­ja. - Patīkami. Bet kas īsti tā ir par ban­du? - Viņš izlikās aizņemts ar cigaretes aiz­dedzināšanu, profesionāli novērsdams sie­vietes uzmanību.

Bonds manīja, ka mis Keisa viņu pētoši uzlūko. Un tūlīt atguva sparu. Slepenais aģents guva virsroku - viņa prāts sāka dar­boties auksti un skadri, novērtējot norā­des, melus un šaubīgas pazīmes.

Viņš uzlūkoja Tifāniju ar gluži vaļsirdīgu skatienu.

Jaunā sieviete likās nomierinājusies.

-   To sauc par Mirdzošo bandu. Tās va­dībā ir divi brāļi Spengi. Es strādāju pie viena no viņiem Lasvegasā. Šķiet, ka ne­viens nezina, kur ir otrs. It kā kaut kur Eiropā. Vēl ir kāds, ko sauc ABC. Kad man jānodarbojas ar dimantiem, es saņe­mu pavēles no šī ABC. Serafimo ir tas brālis, pie kura es strādāju. Viņš nodar­bojas ar azartspēlēm un zirgiem. Vada bukmeikeru dienestu pa telefonu un vies- nicu "Tiāra" Vegasā.

-  Un ar ko jūs tur nodarbojaties?

-  Tikai strādāju! - Tifānija skarbi attrau­ca, tā izbeigdama šīs tēmas apspriešanu.

-  Vai jums tas darbs patīk?

Viņa izlikās jautājumu nedzirdējusi, it kā būtu vientiese un nespētu uz to atbildēt.

-   Tad vēl ir Greizais, - mis Keisa turpinā­ja. - Patiesībā viņš nav slikts puisis, tikai blēdīgs. Ja spiedīsiet viņam roku, tad labāk pēcāk saskaitiet pirkstus. Viņš pārrauga visas meitumājas, narkotiku tirgotājus un tamlīdzīgas būšanas. Ir vēl daudz citu da­žādiem uzdevumiem. Tie ir tikai izpildītā­ji. - Tifānija uzlūkoja Bondu ar cietu ska­tienu. - Jūs viņus iepazīsiet, - viņa ņirdzīgi noteica. - Jums viņi patiks. Tieši jūsu gau­mē.

-   Sasodīts! - Bonds nikni saviebās. - Es tikai pieteicos uz vēl kādu darbiņu. Man ir vajadzīga nauda.

-  Ir daudz citu iespēju nopelnīt.

-  Bet jūs taču strādājat šo ļautiņu labā.

-  Jūs arī. - Tifānija mulsi pasmaidīja. Le­dus viņu starpā atkal bija salūzis. - Bet, ti­ciet man, pievienodamies Mirdzošajiem, jūs iesaistāties bīstamā spēlē. Ja es būtu jūsu vietā, tad pamatīgi apdomātu, pirms steig­tu piebiedroties mūsu omulīgajam pulci­ņam. Un nekādā gadījumā nenostājieties pret bandu. Ja esat iecerējis ko tamlīdzīgu, iesaku pievērsties kaut kam citam.

Sarunu pārtrauca viesmīlis, kurš atnesa jēra gaļas siteni ar sparģeļiem un krējuma mērci. Pie galdiņa pienāca arī viens no brā­ļiem Krendleriem. "Klubs 21" piederēja šiem ļaudīm kopš sausā likuma laikiem, kad šis restorāns bija izdaudzināts par la­bāko slepeno dzertuvi Ņujorkā.

-   Sveika, mis Tifānij! - viņš bilda. - Sen neesat redzēta. Kā iet pa Vegasu?

-    Sveicināts, Mak. - Jaunā sieviete pa­smaidīja. - Ar "Tiāru" viss ir kārtībā. - Viņa pavērās apkārt ļaužu pilnajā zālē. - Šķiet, jūsu mazajam karstmaizīšu stendam arī neiet slikti.

-   Grēks žēloties, - slaidais jauneklis at­trauca. - Tikai pārāk daudz izšķērdīgu aris­tokrātu. Un nekad nav pietiekami daudz skaistu meiteņu. Jums derētu ienākt bie­žāk! - Viņš uzsmaidīja Bondam. - Vai viss ir labi?

-  Labāk nevar būt.

-   Atnāciet vēl! - Krendlers ar rokas mā­jienu paaicināja vīnu pārzini. - Sem, pa­jautā maniem draugiem, ko viņi gribētu ie­dzert pie kafijas. - Un, vēl pēdējoreiz apvel­tījis ar smaidu abus viesus, viņš devās pie nākamā galdiņa.

Tifānija pasūtīja "Stingeru" no piparmēt­ru liķiera, Bonds ari lūdza to pašu.

Kad viesmīlis atnesa kokteiļus un kafiju, Bonds atsāka sarunu no tās pašas vietas, kur tā bija pārtrūkusi.

-  Bet, Tifānij, - viņš ierunājās, - darbiņš ar dimantiem šķiet diezgan vienkāršs. Kā­pēc mēs nevarētu arī turpmāk strādāt ko­pā? Divi vai trīs braucieni gadā mums ie­nestu labu naudu un nebūtu tik bieži, lai Imigrācijas vai muitas dienests sāktu uzdot nepatīkamus jautājumus.

Tifānija Keisa neuzķērās uz šī āķa.

-     Atstājiet to ABC ziņā, - viņa attrau­ca, - es taču jums jau sacīju, ka tie ļaudis nav dumji. Viņi izplānojuši plašu operāci­ju ar šiem akmeņiem. Man ne reizi nav nācies sadarboties ar vienu un to pašu kurjeru, turklāt es neesmu vienīgā pava­done. Esmu pārliecināta, ka ari šoreiz lid­mašīnā mēs nebijām tikai divi vien. Varu derēt, ka viņi bija norīkojuši vēl kādu uz­manīt mūs abus. Viņi ik uz soja kontrolē un pārbauda ikvienu. - Tifāniju bija aiz­kaitinājis Bonda cieņas trūkums pret vi­ņas darbadevējiem. - Es šo ABC nekad neesmu redzējusi, - viņa turpināja. - Tikai piezvanu uz kādu numuru Londonā un uzklausu lentē ierakstītas pavēles. Un tā­pat paziņoju visu, kas man sakāms. Es saku, ka tā ir augsta pilotāža, nevis jūsu līmenis. Tā nav sasodīta lauku muižu ap­tīrīšana.

-   Es saprotu, - Bonds bijīgi ierunājās, saspringti prātodams, kā lai izdabū no vi­ņas ABC telefona numuru. - Šķiet, ka šie cilvēki patiesi padomājuši par visu.

-  Varu derēt uz jūsu dzīvību, - jaunā sie­viete neizteiksmīgi noteica. Šī saruna sāka viņu garlaikot. Tifānija nīgri lūkojās "Stin- gera" glāzē, pēc tam izdzēra to.

Bonds juta, ka Tifānija grasās ieslīgt dzē­ruma raudulībā.

-  Varbūt vēlaties doties uz kādu citu vie­tu? - viņš ierosināja, skaidri apjēgdams, ka pats šo vakaru sabojājis.

-   Pie velna, nē! - Tifānija drūmi atbildē­ja. - Vediet mani mājās! Esmu nogurusi. Vai tiešām jūs nevarējāt atrast kādu citu tēmu šim vakaram - kāpēc visu laiku bija jārunā tikai par šiem nolādētajiem rīkļurā­vējiem?

Bonds samaksāja rēķinu, un abi klusē­dami nokāpa lejā un cauri vēsajam resto­rāna vestibilam izgāja tveicīgajā naktī, kur oda pēc benzīna un sakarsuša asfalta.

-   Es arī apmetos viesnīcā "Astor", - Tifā­nija pavēstīja, kad abi iekāpa taksometrā. Viņa ierāvās tālākajā sēdekļa stūri un pali­ka sēžam sakumpusi, galvu rokā atspiedu­si, vērdamās ārā, kur baisajā, nāvējošajā tumsā plaiksnīja neona gaismas.

Bonds klusēja. Tikai raudzījās laukā pa logu, lādēdams savu darbu. Viss, ko viņš pašreiz vēlējās sacīt, bija: "Klau, nāc man līdzi! Tu man patīc! Nebaidies! Nekas nav ļaunāk, kā palikt vienai." Ja sieviete teiktu "jā", viņa viltība būtu izdevusies. Taču Bondam negribējās likt lietā viltību. Darbs lika viņam izmantot Tifāniju, taču, lai ko prasīja darbs, bija tikai viens veids, kā ne­izmantot šo būtni. Piekļūt viņas sirdij.

Pie viesnīcas "Astor" Bonds palīdzēja Ti- fānijai izkāpt. Viņa palika stāvam uz ietves, muguru pagriezusi, kamēr Bonds samak­sāja šoferim. Abi kāpa augšā pa kāpnēm, klusēdami gluži kā laulāts pāris pēc ne­veiksmīgi pavadīta vakara, kas beidzies ar strīdu.

Abi reizē paņēma no dēļa atslēgas un no­sauca lifta zēnam piekto stāvu. Kamēr lifts slīdēja augšup, Tifānija stāvēja, pagriezu­sies ar seju pret durvīm. Bonds pamanīja, ka viņas roka tik cieši tur somiņu, ka pirk­stu kauliņi kļuvuši balti. Piektajā stāvā vi­ņa ātri izkāpa un neiebilda, kad Bonds se­koja. Plecu pie pleca viņi soļoja pa garajiem viesnīcas gaiteņiem, līdz beidzot nonāca pie Tifānijas numura. Viņa pieliecās, apgrieza atslēgu un, atgrūdusi durvis, pagriezās pret Bondu.

- Klausieties, jūs, Bond…

Šo teikumu Tifānija iesāka, it kā grasītos teikt garu, niknu runu, tomēr aprāvās, vēr­damās tieši viņam acīs, un Bonds pamanī­ja, ka jaunās sievietes skropstas kjuvušas mitras. Viņa pēkšņi apvija rokas ap Bonda kaklu - tagad abu sejas atradās pavisam tuvu viena otrai - un sacīja:

-    Esiet piesardzīgs, Džeims, es negribu jūs zaudēt!

Pievilkusi Bonda seju vēl tuvāk, jaunā sieviete cieši un ilgi noskūpstīja viņu uz lū­pām. Tas bija viens vienīgs, mežonīga mai­guma pilns skūpsts, kurā nebija gandrīz nekā seksuāla.

Taču, kad Bonds, atbildēdams skūp­stam, cieši satvēra rokās Tifānijas augu­mu, viņa pēkšņi sastinga un izrāvās. Mir­klis bija garām.

Uzlikusi roku uz durvju roktura, Tifānija vēlreiz pagriezās un uzlūkoja Bondu. Ska­tienā atkal vizēja niknais spīdums.

-  Tagad atstājiet mani vienu! - viņa dus­mīgi sacīja, aizcirta durvis un aizslēdza tās.

10. nodala

STUDIUAKS UZ SARATOGU

Džeimss Bonds gandrīz visu sestdienu pavadīja savā viesnīcas "Astor" numurā, kur gaisa kondicionētājs pasargāja no tvei­ces. Labi izgulējies, viņš sāka rakstīt tele­grammu firmas "Universālais eksports" di­rektoram Londonā. Bonds lika lietā pavi­sam vienkāršu šifru, kura atslēga bija fakts, ka ir nedēļas sestā diena un astotā mēneša ceturtais datums.

Ziņojumā Bonds attēloja dārgakmeņu kontrabandas ceļu, kas aizsākas kaut kur tuvu Džekam Spengam Rufusa B. Seijes veidolā un beidzas ar Serafimo Spengu, bet kanāla mezgla punkts ir Greizā Tri birojs, no kura, jādomā, akmeņi nonāk "Dimantu namā", tiek apstrādāti un pārdoti.

Bonds ieteica Londonai uzsākt Rufusa B. Seijes izsekošanu un brīdināja, ka ieguvis informāciju par kādu indivīdu, kas tiek saukts par ABC un, šķiet, ir galvenais Mir­dzošās bandas kontrabandas operāciju or­ganizētājs. Par šī cilvēka identitāti viņam vēl neesot nekāda priekšstata, bet esot pa­mats uzskatīt, ka tas atrodas Londonā un, iespējams, ir vienīgais, kurš zina, kurās Āf­rikas raktuvēs nozagti dimanti.

Bonds ziņoja, ka paredzējis turpināt pētīt sakaru kanālu Serafimo Spenga virzienā, izmantojot Tifāniju Keisu, kura par viņa nolūkiem neko nenojauš, un īsumā iz­klāstīja visu, ko bija noskaidrojis par šīs sievietes pagātni.

Džeimss nosūtīja telegrammu caur "Wes- tern Union", par to maksāt pienācās saņē­mējam, pēc tam - jau ceturto reizi šajā die­nā - nomazgājās dušā un devās uz restorā­nu "Voisin", kur pasūtīja divus martini ar degvinu, olas benediktiešu gaumē un ze­menes. Ieturēdamies viņš izlasīja paziņoju­mu par Saratogas zirgu skriešanas sacīk­stēm un prognozes, no kurām secināja, ka favorīti ir mistera K. V. Vaitnija zirgs At­griezies un mistera Viljama Vudvorda ju­niora Aizlūgums. Tramīgais Smaids nebija pieminēts.

Bonds atgriezās viesnīcā un likās gultā.

Svētdienas rītā tieši deviņos ielas malā, kur stāvēja Bonds ar ceļasomu, piebrauca melns studbekers ar nolaižamu jumtu.

Tikko Bonds bija nometis somu uz aiz­mugures sēdekļa, bet pats apsēdies līdzās Leiteram, tas pastiepa roku augšup un pa­grūda kādu sviru. Pēc tam nospieda pogu uz mašīnas vadības paneļa, un brezenta jumts, hidrauliskajam mehānismam čīk­stot, lēni pacēlās un ielocījās tam paredzē­tajā vietā starp aizmugures sēdekli un ba­gāžnieku. Tad Leiters ar savu dzelzs āķi satvēra stūri un, veikli to grozīdams, ātri izbrauca cauri Centrālparkam.

- Mums jānobrauc apmēram divsimt jū­džu, - Leiters sacīja, kad viņi turpināja ceļu pa Hudzonas parka aleju. - Uz ziemeļiem, gar Hudzonas upi uz augšu. Ņujorkas štatā, uz dienvidiem no Edirondakas, tas ir netālu no Kanādas robežas. Brauksim pa Takoni- kas ceļu. Mums nav jāsteidzas, tāpēc stūrē­šu palēnām. Negribu iekulties nepatikšanās par ātruma pārsniegšanu. Ņujorkas štatā atļauts braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, un policisti tur ir gaužām nikni. Taču, ja steidzos, es parasti spēju no viņiem aizbēgt. Nav iespējams sodīt to, ko nevar noķert. Un tiesā neesmu sūdzēts - viņiem kauns atzīties, ka tādus varenus indiāņus kāds pārspējis ātrumā.

- Man gan likās, ka šie indiāņi spēj trauk­ties naskāk par deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, - Bonds noteica. Un nodomāja, ka draugs kopš tiem, senākajiem, laikiem kļuvis plātīgāks. - Nezināju, ka studbekeri kaut ko tādu spēj, - viņš piemetināja.

Viņu acu priekšā tajā brīdī noklājās taisns un gluži tukšs ceļa posms. Leiters ātri pavērās atpakaļskata spogulī, tad pār­slēdza kloķi uz otro ātrumu un ar kāju ie­spieda gāzes pedāli gridā. Bonda galva ierā­vās plecos un mugurkauls tika piespiests sēdekļa atzveltnei. Viņš neticīgi skatījās spi­dometrā. Tas rādīja astoņdesmit jūdzes stundā. Leitera āķis ar klikšķi pārslēdza sviru. Mašīna vēl palielināja ātrumu. Deviņ­desmit, deviņdesmit piecas, sešas, septiņas jūdzes… tad pēkšņi parādījās tilts un krustceles. Leitera kāja vienā mirklī atradās uz bremzes pedāļa, un motora rēkoņa pie­klusa - tas sāka vienmērīgi dūkt, ātrums samazinājās līdz septiņdesmit jūdzēm stun­dā, un abi veikli izbrauca ceļa līkumu.

Leiters iesānis uzlūkoja Bondu un lepni pasmīnēja.

-   Sasodīts, - Bonds neticīgi norūca, - kas tad šī ir par mašīnu? Vai tad tas nav stud- bekers?

-   Tas ir studiljaks, - Leiters paskaidro­ja. - Studbekers ar kadiljaka motoru. īpaša transmisija, bremzes, aizmugures ass… Ne­lielas pārvērtības. Kāda firmiņa Ņujorkas tuvumā šo to pārtaisīja. Pavisam nedaudz, bet iznāca labāks sporta vāģis par korveti vai sanderbērdu. Nekā spēcīgāka par šo au­to nevar būt. To projektējis francūzis - Rai­monds Levī. Labākais konstruktors pasau­lē. Taču Amerikas tirgum pārāk moderns. "Studbekeram" nekad nav bijis tik daudz naudas, lai ieviestu tādu uzlabotu modeli. Tas ir pārāk nepierasts. Vai tev patīk? Va­ram saderēt, ka šis auto pārspēj tavu veco bentliju! - Leiters iesmējās, iebāza roku ža­ketes kreisās puses kabatā un sameklēja desmit centu monētu, lai pie Henrija tilta samaksātu par Hudzonas upes šķērsošanu.

-   Tikai līdz brīdim, kad nokritīs riteņi, - Bonds kodīgi aizrādīja. - Tā ir tikai tāda bērnu spēle puišiem, kuri nevar atļauties kārtīgu auto.

Abi sāka iztirzāt angļu un amerikāņu sporta mašīnu priekšrocības un turpināja to darīt līdz pat Vestčestras apgabala robe­žai, kur atkal nācās maksāt ceļa nodevu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau bija uz Takonikas ceļa, kas aizlocījās uz ziemeļiem starp pļavu un mežu platībām simtiem jū­džu garumā. Bonds ērtāk atzvila sēdeklī, klusējot priecādamies par pasaules skais­tākajām ainavām un dīki prātojot, ko pat­laban dara Tifānija un kā pēc atgriešanās no Saratogas ar viņu apieties.

Pusvienos viņi apstājās ieturēties ceļma­las krodziņā "Cālis grozā". Tas atradās sen­laicīgā ēkā, kas bija celta pārceļotāju stilā un apgādāta ar parasto aprīkojumu - aug­stu leti, uz kuras rindojās pazīstamāko marku šokolāde un konfektes, cigaretes, cigāri, žurnāli un brošētas grāmateles, stū­ri novietotu hromētu mūzikas automātu ar krāsainām gaismām, kas darīja to līdzīgu aparātam no kādas fantastikas filmas, pu­lētiem priedes koka galdiem telpas centrā un ar zemiem nožogojumiem atdalītām ka­bīnēm pie sienām, bet ēdienkartē tika pie­dāvāti cepti cāļi un "svaigas kalnu foreles", kuras droši vien bija vairākus mēnešus pa­vadījušas kādā tālā saldētavā. Bija arī da­žas ātrās uzkodas, ko piedāvāja nīgras viesmīles.

Tomēr olu kultenis un ceptās desas ar karstiem sviestā ceptiem grauzdiņiem tika atnesti ātri, tāpat"Miller's Highlife" alus, un viss garšoja labi. Pēc tam sekoja atdze­sēta kafija, un, izdzēruši katrs pa divām glāzēm, viņi mitējās runāt par darbu un savu privāto dzivi, lai apspriestos par Sa­ra togu.

- Vienpadsmit mēnešus gadā, - Leiters skaidroja, - šī vieta ir gluži kā izmirusi. Turp brauc tikai reimatisma un tamlīdzīgu kaišu mocīti ļautiņi, lai mērcētos minerāl­ūdens un dūņu vannās, un viss ir tāpat kā citos pasaules kūrortos. Pulksten deviņos cilvēki jau guļ, bet visas sabiedriskās nori­ses aprobežojas ar to, ka pāris vecu džentl­meņu ar Panamas cepurēm galvā strīdas par to, kam vajadzēja vai nevajadzēja pado­ties pie Šijlervilas, jeb arī par to, vai viesnī­cas "Union" marmora grīda sendienās bija melna vai balta. Tikai vienu mēnesi - au­gustā - tur dzīve sit augstu vilni. Tās, gluži iespējams, ir izdaudzinātākās zirgu sacīk­stes Amerikā, kurās čum un mudž Vander- bilti un Vaitniji. Cenas par mēbelētajām is­tabām šajā laikā palielinās desmitkārt, sa­cīkšu komiteja katru gadu atsvaidzina stendu krāsojumu un atrod dažus gulbjus, ko ielaist dīķītī, kas atrodas hipodroma vi­dū, tur tiek noenkurota arī veca indiāņu kanoe laiva un ieslēgta strūklaka. Neviens neatceras, no kurienes ši laiviņa nākusi, un tikai kāds amerikāņu sporta žurnālists, kurš mēdz rakstīt par zirgu sacīkstēm, esot izdibinājis, ka tai ir sakars ar kādu indiāņu leģendu. Tas zellis sacīja, ka pēc tam, kad to padzirdējis, viņš vairs neesot tālāk urķējies. Jo jau tad, kad mācījies ce­turtajā klasē, varējis sacerēt labākus me­lus nekā jebkurā indiāņu leģendā, ko jeb­kad dzirdējis.

Bonds pasmējās.

-  Un kas vēl? - viņš pajautāja.

-   Pārējo tu pats uzzināsi, - Leiters atbil­dēja. - Šo vietu ļoti iecienījuši angļi, it īpaši slavenības. Te bieži mēdza ierasties Džersi- jas Lilija, jūsu aktrise Lilija Lengtrija. Tajā laikā zirgs, vārdā Jauninājums, ieguva Lie­lo balvu, apsteigdams Dzelzs Masku, taču kopš Mēļās Dekādes parādīšanās šis tas ir mainījies. Palūk, - viņš izvilka no kabatas avīzes izgriezumu, - šis tev noderēs. Šorīt izgriezu to no "Post". Raksta autors ir Dži- mijs Kenons - šīs avīzes sporta apskat- nieks. Lielisks žurnālists. Pārzina to, par ko raksta. Mašīnā izlasīsi. Mums jābrauc tālāk.

Leiters samaksāja rēķinu, un viņi devās ceļā. Kamēr studiljaks rūkdams ripoja uz Trojas pusi, Bonds pievērsās Džimija Keno- na rakstam. Tajā autors lika noprast, ka Džersijas Lilijas laiku Saratoga nogrimusi putekļiem klātajā, jaukajā pagātnē. No šī sacerējuma Bondā, atņirdzis zobus smaidā, lūkojās divdesmitais gadsimts.

"Saratogspringsas ciemats," bija teikts zem fotouzņēmuma, no kura pretī vērās pievilcīgs jauneklis platām, vaļsirdīgām acīm un zobgalīgā smaidā savilktām, plā­nām lūpām, "bija īsta kriminālās pasaules Koniailenda līdz Kīfovera televīzijas pārrai­dei. Tā izbiedēja lētticīgus laukus un aiz­dzina bandītus uz Lasvegasu. Taču orga­nizētā noziedzība joprojām valda Saratogā, kas kļuvusi par mūsu gangsteru koloniju, un viņi te ievieš savu kārtību ar pistolēm un beisbola nūjām.

Saratoga dzīvo nošķirti - tāpat kā citas azartspēļu vietas, kurās pašvaldības at­karīgas no reketieru apvienībām. Tomēr tā ir vieta, kur ierodas cienījami senu ba­gātību mantinieki un slavenības, lai parā­dītu savu staļļu lepnumu tik primitīvos apstākļos, kas atgādina lauku gadatirgu ar kleperu skriešanos ceturtdaļjūdzes distancē.

Jau pirms tam, kad Saratoga kļuva par slēgtu pilsētu, kura nepieņem apkārtklai- ņojošus autostopotājus, policijas vīri tur sāka noguldīt savas algas bankā, pārtikda­mi no slepkavnieku un suteneru bagātīga­jām dzeramnaudām. Saratogā neielaiž na­bagus - ubagošana tur ir nopietns likuma pārkāpums. Tāpat dzērāju ālēšanās krogā un kauliņu spēle tiek uzskatīta par sabied­riskās kārtības apdraudējumu.

Bet slepkava, kurš tur meklē patvērumu, var baudīt brīvību, kamēr vien maksā vietē­jiem varasvīriem. Tas pats sakāms arī par meitumāju un nelegālo spēļu eļļu turētājiem.

Profesionālā interese mani urdījusi pētīt agrāko gadu avīžrakstus. Sporta žurnālisti, kuri mēdz atspoguļot zirgu sacīkstes, atce­ras mierīgos gadus Saratogā, kad tā vēl bi­jusi vientiesīgu lauķu apdzīvota province. Patiesībā tā arī toreiz bija samaitātības ci­tadele.

Tas bija iespējams tāpēc, ka blēži veica sa­vus netīros darbiņus paslepus, kaut kur fer­mās un sānceļos. Viņu darbošanās šķita ne­nozīmīga, turklāt pagrīdes spēļu spēlētājiem allaž jābūt gataviem, ka viņus var aptīrīt tik­pat ātri, kā tiek izmesti kauliņi. Saratogas kazino norēķināšanās nekad nav bijusi īpaši precīza, bet ikvienam, kurš tika pieķerts krāpjoties, nācās rēķināties ar kāvienu.

Ceļmalas krogi pie ezera te darbojas visu nakti. Spēļu organizētāji aicina uz azart­spēlēm, lai gan laimestu izmaksām nav lī­dzekļu. Kāršu dalītāji un ruletes griezēji ir klejojoši naudas mednieki, kas saņem maksu par dienu un dodas tālāk pa azart­spēļu apli, sākot no Ņūportas Kentuki, pēc tam uz Maiami ziemā un atpakaļ uz Sara- togu augustā. Lielākoties viņi ir skolojušies Steubenvilā, Ohaio, kur var apgūt amata prasmi, spēlējot uz mazākām likmēm.

Tie ir klaidoņi, no kuriem vairākumam trūkst spēju piedzīt spēļu parādus. Tie ir nelegālās pasaules sīkie gariņi, kas saiņo parpalas un pazūd, tikko kaut kur kļūst par karstu. Daļa no tiem apmetas Lasvega- sā un Reno, kur lielie bosi ir parūpējušies, lai pie sienām karātos licences.

Viņu spēļu namos nodarbinātie nav spēl­maņi tajā nozīmē kā vecais pulkvedis E. R. Bredlijs, kurš bija goda vīrs ar labām ma­nierēm. Man ir stāstījuši, ka viņa spēļu elle Palmbīčā joprojām pastāvot, jo veiksme ne­esot veco zēnu pametusi.

Ja ticam tiem, kuri spēlējuši pret Bredli- ju, tad cilvēkus pārņēmis neprāts un tie nospēlējuši arī pamatkapitālu, kas nepie­ciešams maksātspējas saglabāšanai. Tāpēc tie, kuri Bredliju agrāk pazinuši, jūtas visai uzjautrināti, lasīdami par viņa kanonizāci- ju filantropijas dēļ - viņa vaļasprieks esot dot bagātajiem to iespēju uzjautrināties, kuru Floridas štats tiem liedzis. Taču, ja salīdzina ar utīm, kuras kontrolē Saratogu, pulkvedis Bredlijs ir pelnījis visus tos slavi­nājumus, ar kādiem sentimentāli ļautiņi vi­ņu apveltījuši.

Saratogas hipodroma skrejceļš būvēts uz pussapuvušiem pāļiem, kuri būtu derīgi ti­kai iekuram, turklāt klimats šeit ir karsts un mitrs. Daži no dalībniekiem - tādi kā Als Vanderbilts un Džoks Vaitnijs - ir spor­tisti šī vārda novecojušajā nozīmē. Viņiem zirgu sacīkstes ir sports, kamēr citiem tās ir darījums, kuram viņi ir pārāk godīgi. Tā­pat tādi treneri kā Bils Vinfrijs, kurš sūtīja uz skrejceļa zirgu Iezemiešu Dejotājs. Ir arī tādi žokeji, kuri jums sados pa degunu, ja liksiet tiem pieturēt zirgu.

Šiem vīriem patīk Saratoga, un viņi prie­cājās, kad šo pilsētu pameta tādi zeļļi kā, piemēram, Lakijs Lučāno, kurš ļāva tai plaukt, kamēr tā ļāva ašajiem zēniem aptī­rīt iebraucējus. Viņi apzaga arī bukmeike- rus. Vienam, kuru sauca Kids Teterss, au­tomašīnu stāvvietā nolaupīja piecdesmit- tūkstoš dolāru. Šie zeļļi teikuši, ka gatavo­joties viņu nolaupīt, ja nemaksāšot vēl.

Kids Teterss zināja, ka Lakijam pieder sava daļa gandrīz visās pilsētas spēļu ellēs, un lūdza viņu šo jautājumu nokārtot. La­kijs atbildēja, ka tas esot vienkārši izda­rāms. Bukmeikeru neviens netraucēšot, ja viņš darīšot tā, kā sacīts. Kidam Tetersam tika dota atļauja darboties hipodromā, viņa labā slava necieta, taču bija tikai viens veids, kā sevi pasargāt.

"Padariet mani par savu partneri," viņam paziņojis Lakijs Lučāno - tā man šo sarunu atstāstīja vīrs, kurš esot bijis klāt. "Neviens neuzdrīkstēsies aiztikt Lakija partneri."

Kids Teterss uzskatīja sevi par godājamu valsts atļauta amata piekopēju, tomēr pa­devās, un Lakijs palika bukmeikera partne­ris līdz pat viņa nāvei. Es pajautāju vīram, kurš bija dzirdējis šo sarunu, vai Lakijs tika ieguldījis pasākumā arī savu naudu, vai varbūt kaut ko darījis bukmeikera labā.

"Lakijs tikai ievāca nodevas," tas puisis teica. "Taču tajās dienās šis nolīgums bija Kidam Tetersam izdevīgs. Viņu neviens vairs netraucēja."

Tāda ir šī pilsēta. Smird, taču tādas ir vi­sas azartspēļu pilsētas."

Bonds salocīja avīzes izgriezumu un ie­bāza kabatā.

-  Tas nekādā ziņā neizklausās pēc Lilijas Lengtrijas laika tikumiem, - viņš pēc klu- sumbrīža novilka.

-  Tā gan, - Leiters vienaldzīgi piekrita. - Un Džimijs Kenons nebūt neatklāj visu, ko zina par lielajiem bosiem un viņu pēcte­čiem. Mūsdienās tie ir kļuvuši par zirgu īpašniekiem - tāpat kā mūsu draugi Spen- gi, kuru viltus zirgi - tādi kā Tramīgais Smaids - sacenšas ar Vaitniju, Vanderbiltu un Vudvordu zirgiem. Viņi cer viegli tikt vismaz pie piecdesmit tūkstošiem - tas ir daudz lielāks ķēriens, nekā izsist sīkas no­devas no bukmeikeriem. Protams, kopš tiem laikiem Saratogā daudzi uzvārdi skan citādi. Tāpat kā nomainījušies dubli ārs­tniecisko dūņu vannās.

Ceļa labajā puse paradījas liels uzraksts. Tas vēstīja:

"APSTĀJIETIES SAGAMORĀ! GAISA KONDICIONĒTĀJI, MĪKSTAS GULTAS, TELEVIZORI, PIECAS JŪDZES LĪDZ SARATOGSPRINGSAI! SAGAMORĀ IR LIELISKA APKALPOŠANA!"

- Tas nozīmē, ka mums paredzētās zobu skalojamās glāzes būs ieliktas katra savā pa­pīra kulītē, bet tualetes poda vāks noklāta ar īpašu sanitāro papīra lenti! - Leiters kodīgi pavīpsnāja. - Un neiedomājies, ka izdosies nospert kādu no viņu mīkstajām gultām. Moteļi esot zaudējuši caurmērā vienu gultu nedējā. Tādēļ tagad tās ir pamatīgi pie­skrūvētas pie grīdas.

11. nodala

TRAMĪGAIS SMAIDS

Saratogā Bondu pārsteidza milzīgās, va­renās gobas, kuras piešķīra klusajām avē­nijām ar koloniālajā stilā celtajām koka mājām tādu kā Eiropas kūrortpilsētas mie­ru un apcerigumu. Vēl šeit bija milzum daudz zirgu - kad tie tika vesti pāri ielai, policists apturēja satiksmi, pie staļļu rin­dām stāvēja zirgu pārvadājamie furgoni, no kuriem nācās izvilināt atvestos rumakus, kuri pēc tam ielocīja kājas pa pelniem no­kaisītām taciņām, lai dotos uz vingrināša­nās nolūkiem paredzētu skrejceļu netālu no pilsētas centra, līdzās sacīkšu vietai. Staļļu puiši un jātnieki - baltie, melnie un meksikāņi - klīda pa ielām, visur bija dzir­dama klusa bubināšana un reizēm ari tau­res skaņām līdzīgi zviedzieni.

Viss kopā atgādināja Ņūmārketas un Višī sajaukumu, un Bondam, kurš par zirgiem neinteresējās, pēkšņi iešāvās prātā, ka dzī­ve kopā ar tiem šķiet patīkamāka.

Leiters atstāja Bondu Sagamorā - uz pil­sētas robežas, no kurienes līdz hipodromam bija tikai pusjūdze, - un brauca tālāk savās darīšanās. Abi nolēma, ka satiksies vēlu va­karā, bet nākamajā dienā pašā rīta agrumā noteikti aizies pavērot iesildīšanās skrejce­ļu, ja tur parādīsies Tramīgais Smaids. Lei­ters apsolīja to un vēl šo to citu noskaidrot, jo bija nolēmis pavadīt vakaru, grozoties staļļos un "Pavadā" - diennakts krodziņā ar bāru, kurā pulcējās ar zirgiem saistītie ēnu darboņi, kas augustā ieradās uz sacīkstēm.

Bonds piereģistrējās Sagamoras mājvie­tas birojā, parakstīdamies: "Džeimss Bonds, viesnīca"Astor", Ņujorka". Viņam līdzās stāvēja sieviete ar skarbu seju, brillēm me­tāla rāmjos un skatienu, kas nepārprotami liecināja, ka šī būtne tikko atbraukušo vie­si uzskata par kārtējo lieliskās apkalpoša­nas kārotāju, kurš grasās zagt dvieļus, var­būt pat palagus. Viņš samaksāja trīsdesmit dolārus par trim dienām uz priekšu un sa­ņēma 49. istabas atslēgu.

Ar somu rokā Bonds pārgāja pāri saules izkveldētajam zālājam starp puķu dobēm, kurās auga dievkociņi un leknas gladiolas. Viņš atslēdza durvis un devās iekšā tīri sa­postajā divistabu numurā, kurā atradās klubkrēsls, naktsskapītis, uz kura stāvēja divas avīzes -"Currier" un "īves"-, kumode un brūns plastmasas pelnutrauks. Tas bija parastais Amerikas viesnīcu iekārtojums. Tualetes un dušas telpā viss izskatījās ne­vainojami tīrs un kārīgs. Kā jau Leiters bija pareģojis, zobu skalošanai paredzētās glā­zes atradās papīra iesaiņojumā ar uzrak­stu "Jūsu drošībai" un pāri tualetes poda sēdeklim stiepās papīra strēmele, uz kuras bija rakstīts "dezinficēts".

Bonds nomazgājās dušā, pārģērbās un devās pastaigāties. Iedams uz priekšu pa ceļu, viņš krustojumā atrada krodziņu, kas atbilda "amerikāņu dzīvesveidam" tikpat lielā mērā kā viesnīca - tajā bija gaisa kon­dicionētājs un varēja iebaudīt divus mēri­ņus viskija un pusdienās cāli par diviem dolāriem un astoņdesmit centiem. Pēc tam

Bonds atgriezās savā numurā un atlaidās gultā ar laikrakstu "Saratogian", kur izlasi - ja, ka sacīkstēs par galveno balvu rit pieda­līšoties kāds T. Bels ar zirgu Tramīgais Smaids.

Kad pulkstenis rādīja pāri desmitiem, pie Bonda numura durvīm atskanēja kluss klauvējiens un istabā iekliboja Fēlikss Lei­ters. Viņš oda pēc viskija un lētu cigāru dūmiem un izskatījās visai apmierināts pats ar sevi.

- Esam nedaudz pavirzījušies uz priek­šu, - Leiters paziņoja. Viņš ar savu āķi aiz­ķēra krēslu un pārvietoja to, pagriezdams uz gultas pusi, kurā gulēja Bonds. Ap­sēdies tajā, viņš izņēma cigareti. - Šķiet, mums rīt jābūt augšā sasodīti agri. Pulk­sten piecos. Lieta tāda, ka pussešos Tramī­gais Smaids ir pieteikts uz četrām astotdaļ- jūdzēm. Man gribētos redzēt, kas tur būs klāt. Zirga ipašnieks esot kāds Pizaro. Tā sauc vienu no "Tiāras" direktoriem. Ja tā nav sagadīšanās, zirga īpašnieks ir Pizaro Plānprātis, kurš senāk nodarbojās ar nar­kotiku pārvadāšanu. Veda tās pāri Meksi­kas robežai, tur sadalīja sīkajiem izplatītā­jiem. Taču FIB viņu notvēra, un vīram nā­cās vien nosēdēt piespriesto termiņu Sen- kventīnā. Pēc iznākšanas no cietuma Spen- gi deva viņam darbu "Tiārā", lai atlīdzinātu par izciesto sodu. Un tagad viņš jau kļuvis par sacīkšu zirga īpašnieku - kā Vander- bilts. Cik jauki! Man patiesi gribētos re­dzēt, kā tas viss rit izskatisies. Tad, kad šis zellis tirgoja kokaīnu, viņam pašam gandrīz vienmēr bija raibas acis. Senkventīnā viņš ārstējās, taču galva tādēļ skaidrāka nekļu­va. Tāpēc tā iesauka - Plānprātis. Tad vēl žokejs. "Tinkšķis" Bels. Labs jātnieks, bet viņam nav nekas pretī iesaistīties kādā blē­dībā, ja kārtīgi maksā un pats paliek tīrs. Es rit aprunāšos ar Tinkšķi aci pret aci, ja kaut kur izdosies notvert viņu vienu pašu. Man ir prātā kāds piedāvājums. Vēl viens draņķis ir treneris Badijs - Rožainais Ba- dijs. Tāds vārds vien jau rada aizdomas. Taču ne jau par to tagad ir runa. Badijs ir no Kentuki, viņš par zirgiem zina visu. Tas zellis iekūlās nepatikšanās ar dažādiem sīkiem likumpārkāpumiem gandrīz visos dienvidu štatos. Blēdīšanās, zādzības, lau­pīšana - bet nekas liels. Tomēr pietiekami, lai policijā ziņojumi par viņu sakrātos biezā kaudzē. Taču pāris pēdējo gadu laikā Ba­dijs esot nostājies uz pareizā ceļa. Ja to tā var saukt, protams. Kopš sācis strādāt par treneri pie Spengiem.

Leiters izmeta cigareti pa atvērto logu - tie­ši gladiolu dobē. Tad piecēlās un izstaipī­jās.

- Tadi nu ir aktieri, kuri darbosies rītdie­nas izrādē, - viņš noteica. - Lielisks sa­stāvs. Gaidu to bridi, kad varēsim sakurt viņiem krietnu pirti.

Bonds bija neizpratnē.

-  Bet kādēļ tu gluži vienkārši nepaziņo to visu sacīkšu rīkotājiem? Kas ir tavs darba devējs? Kurš maksās rēķinus?

-  Vadošo zirgu īpašnieki, - Leiters atbil­dēja. - Viņi maksā avansu un papildus par katru atklātu krāpšanas gadījumu. Ar sa­cīkšu rīkotājiem es tālu netiktu. Nebūtu godīgi stiept staļļa puišus uz tiesu liecināt. Tāda rīcība viņam nozīmētu nāves spriedu­mu. Veterinārs šo zirgu apskatījis, un īs­tais Tramīgais Smaids ir nošauts un apgla­bāts jau pirms vairākiem mēnešiem. Nē. Man ir pašam savas idejas, kā rīkoties, lai "Mirdzošie" ciestu daudz sāpīgāk, nevis tik­tu aizraidīti no skrejceļa un ar to viss beig­tos. Pats redzēsi. Tikai atceries, ka rit no rīta pulksten piecos es dauzīšos pie tava numura durvīm.

-  Neraizējies! - Bonds atbildēja. - Koijoti vēl kauks uz mēnesi, kad es jau stāvēšu pie sliekšņa ar zābakiem kājās un segliem rokās.

Bonds pamodās laikā un, ieniris brī­nišķīgi svaigajā rīta gaisā, pa ēnaino puskrēslu zem kuplajām gobām sekoja Leiteram, kas kliboja uz dzīvas rosības pārņemtajiem staļļiem. Austrumpusē de­bess vēl bija pērļaini pelēka un zaigojoša kā rotaļu baloniņš, kas piepildīts ar ciga­rešu dūmiem, bet krūmos mēdīgās balsīs pirmās rīta dziesmas sāka Amerikas at- darinātājputni. No apmetnes, kas atra­dās aiz staļļiem, taisni augšup cēlās zili ugunskuru dūmi, smaržoja pēc kafijas, malkas dūmiem un rasas. Klankstēja spaiņi, zirgi un cilvēki sacēla troksni, ša­jā agrajā rītā pa taku zem kokiem iedami uz baltām koka margām iežogotā skrejce­ļa pusi. Aizsoļoja vesela rinda segām pār­klātu zirgu, kurus aiz apaušiem turēja staļļa puiši. Viņi sasaucās viens ar otru un parupjā maigumā strostēja savus ap­rūpējamos.

-  Ei, tūļa, cilā taču kājas!

-  Kusties, nu!

-   Šorīt Karotājs vēl nav manīts, varbūt nemaz nebūs!

-  Viņi gatavojas rīta skrējienam, - Leiters sacīja. - Šo laiku treneri nīst visvairāk. Jo īpašnieki mēdz būt klāt.

Viņi atbalstījās pret margām, apcerēdami agro ritu un brokastis, tad piepeši koku za­ros pusjūdzi tālāk, skrejceļa otrā pusē, at­spīdēja saule. Augstāko koku galotnes no­krāsojās bāli zeltainas, un jau pēc dažām minūtēm pazuda pēdējās ēnas. Diena bija sākusies.

It kā šo zīmi vien būtu gaidījuši, skrejce­ļa kreisajā pusē starp kokiem parādījās trīs vīri ar zirgu - viens no viņiem veda lielu, kastaņbrūnu zirgu ar gaišu purnu un bal­tām kājām.

- Neskaties turp! - Leiters klusi brīdinā­ja. - Pagriez skrejceļam muguru un raugies tur, uz tiem zirgiem, ko tagad ved šurp! Sa- kumpušais vecis, kas nāk kopā ar tiem, ir Jautrais Džims Ficsaimons - Amerikas la­bākais treneris. Viņš ved Vudvorda zirgus. Lielākā daļa no tiem šajās sacensībās uz­varēs. Vienkārši skaties uz turieni, bet es pavērošu mūsu draugus. Mēs nedrīkstam izrādīt, ka īpaši interesējamies par viņiem. Kas tad mums tur ir? Staļļa puisis ved Tra­mīgo Smaidu, un - kā tad! - arī Badijs ir tur, un mans vecais draugs Plānprātis skaistā, violetā kreklā. Kā allaž švītīgs. Zirgs izskatās labi. Spēcīgs. Viņi noņēma tam no muguras segu, bet šķiet, ka zirgam aukstums nepatīk. Spārdās kā traks, staļļa puisis karājas iemauktos. Cerēsim, ka ne­iespers misteram Pizaro pa ģīmi. Badijs to savaldīja, nu ir nomierinājies. Badijs pietur kāpsli, lai puisis tiek seglos. Zirgu ved uz skrejceļu. Patlaban tas lēni rikšo uz skrej­ceļa tālāko galu - tur ir viens no stabiņiem, kas iezīmē pirmo astotdaļjūdzi. Tagad tie blēži izvelk pulksteņus. Lūkojas apkārt. Pamanīja mūs. Izliecies pavisam nevērīgs, Džeims! Kad zirgs sāks skriet, viņi par mums vairs neliksies zinis. Mjā. Vari atkal pagriezties. Tramīgais jau ir skrejceļa viņā galā, zeļļi pacēluši pie acīm tālskatus, lai vērotu skrējienu. Un tas būs četru astot- daļjūdžu garumā. Pizaro nostājies pie piek­tā stabiņa.

Bonds pagriezās un pāri margām pavē­rās uz diviem plecīgajiem vīriem, kuru tāl­skatos atspīdēja saules zibšņi, abi turēja rokās pulksteņus. Bonds šiem cilvēkiem neticēja, jo zem saules zeltītajām gobām ap viņu stāviem itin kā sabiezēja krēsla.

- Sākas skrējiens! - Tālumā Bonds re­dzēja brūno zirgu slaidi apmetam loku un pagriežamies, lai pa garo ceļa posmu skrietu taisni uz viņu pusi. Sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad kļuva dzirda­ma klusa pakavu duna, kas ātri tuvojās, kļūdama arvien skaļāka, un zirgs skrejceļa galā tieši viņiem pretī apmeta loku, lai trauktos atpakaļ un veiktu pēdējo astot- daljūdzi.

Kad brūnis aizzibēja garām, Bondam pār muguru pārskrēja trīsas - zirga zobi bija atņirgti, acis no piepūles šķita mežonīgas, spožie sāni ātri cilājās, no platajām nāsīm kā garaiņi kūpēja dvaša. Staļļa puisis zirga mugurā bija sakumpis kā kūkumu uzmetis kaķis, atspēries pret kāpšļiem un noliecis seju tik zemu, ka tā gandrīz skāra zirga kaklu. Kad zirgs ar jātnieku bija garām, skaņas pieklusa un zemē nobira gaisā uz­spertie kukuržņi, Bonda skatiens pievērsās skrējiena vērotājiem - tie pieliecās, un viņš redzēja abu rokas strauji pašaujamies le­jup, lai reizē apstādinātu hronometrus.

Leiters paraustīja Bondu aiz rokas, un viņi bezrūpīgā solī devās uz mašīnas pusi.

- Zirgs skrien sasodīti labi, - Leiters ie­minējās. - Ātrāk, nekā jebkad skrējis īstais Tramigais Smaids. Man nav ne jausmas, kāds bija uzrādītais laiks, bet šis zirgs drā­zās pa skrejceļu kā apsvilis. Ja tas sacensī­bās skries tāpat, tad neapšaubāmi būs pir­mais. Turklāt Tramīgajam būs sešu mārci­ņu handikaps, ņemot vērā, ka šajā gadā tas nevienās sacīkstēs nav uzvarējis. Un tā ir vēl papildu priekšrocība. Tagad iesim un iekodīsim kārtīgas brokastis. Man radusies ēstgriba, skatoties uz tiem blēžiem tik agrā rīta stundā. - Tad, it kā runātu pats ar se­vi, viņš klusi piemetināja: - Pēc tam iešu apspriesties ar jātniekmeistaru Belu un papētīšu, par kādu summu viņš ir gatavs piedalīties sacensībās ar viltus zirgu un riskēt, ka tiks diskvalificēts.

Pēc brokastīm, kuru laikā Leiters pastās­tīja vairāk par saviem plāniem, Bonds aiz­vadīja diku rīta cēlienu, bet pēc tam hipo­dromā paēda pusdienas un vēroja visai vi­duvējus zirgus, jo Leiters bija ieteicis no­skatīties sacensību pirmās pēcpusdienas skrējienus.

Diena bija brīnumskaista, un Bonds ziņ­kāri ieklausījās Saratogas dīvainajā izlok­snē, kuru veidoja Bruklinas un Kentuki sa­jaukums, un vēroja eleganto burzmu. Sa- cīkšu zirgu īpašnieki un viņu draugi pulcē­jās pie koku apēnotajiem aplokiem, kur tiek slēgtas derības, un uz lielā ziņojumu tablo, spožām gaismām plaiksnīdami, slī­dēja paziņojumi par rezultātiem un iemak­sām. Zirgi netraucēti sāka skrējienus no vārtiem, kurus visus reizē atrāva vaļā trak­tors, mazā dīķītī peldēja seši gulbji un noenkurotā kanoe laiviņa, un visur kā pa­pildu eksotika rēgojās nēģeri, kuri, kaut gan nemēdz būt žokeji, Amerikā allaž re­dzami zirgu sacīkstēs.

Varētu domāt, ka te sacīkstes ir organi­zētas labāk nekā Anglijā. Šeit šķietami bija mazāk iespēju blēdīties, jo drošības pasā­kumu it kā bija vairāk, taču - par spīti vi­sam - Bonds zināja, ka nelegālie bukmei- keri, izmantodami telefona sakarus, izziņo katru sacīkšu rezultātus pa visu valsti un apcērp totalizatora izredzes līdz pat 20-8-4, divdesmit pret vienu par uzvaru, astoņi pret vienu par pirmo vai otro vietu, četri pret vienu par jebkādu vietu, un miljoniem dolāru ik gadu nonāk pie gangsteriem, ku­riem zirgu skriešanās sacīkstes ir tikai viens no peļņas avotiem - tāpat kā prosti­tūcija vai narkotikas.

Bonds nolēma pārbaudīt sistēmu, kura bija padarījusi slavenu Čikāgas O'Braienu. Viņš izdarīja iemaksas par katru spēcīgo pretendentu - "zīmējās", kā šo rīcību nodē­vēja biļešu pārdevējs, kura pakalpojumus šis vīrs izmantoja, - un pirmās sacīkšu die­nas beigās pēc astotā skrējiena bija vinnējis piecpadsmit dolārus un dažus centus. Bonds devās projām kopā ar pārējiem skatī­tājiem, viesnīcā nomazgājās zem dušas, mazliet nosnaudās un pēc tam uzmeklēja kādu restorānu tūlīt aiz zirgu tirgus ringa. Tur viņš pavadīja apmēram stundu, izgaršo­dams burbonu kopā ar vietējo ūdeni - dzē­rienu, ko Leiters bija ieteicis pamēģināt, jo tas sacīkšu laikā esot īpaši iecienīts. Bon­dam gan šķita, ka ūdens nācis no krāna aiz bāra letes, bet Leiters bija apgalvojis, ka īstie lietpratēji uzstājot, lai ūdens tiktu ņemts no kādas īpašas attekas upes augš­tecē, kur tas esot vistīrākais. Bārmenis ne­likās pārsteigts, kad Bonds prasīja šo ūde­ni, un aģents jutās uzjautrināts par tādu atjautību. Pēc tam Bonds apēda gluži pie­ņemamu bifšteku un, izdzēris vēl vienu dī­vainā dzēriena glāzi, devās uz zirgu tirgu, kur bija norunājis tikties ar Leiteru.

Zirgu izsole notika aiz balti krāsota dēļu žoga - ringu sedza jumts, bet tam nebija sie­nu, un gar malām solu rindas veidoja apli, saslēgdamās ap ūtrupnieka paaugstināju - mu, ko norobežoja sudrabkrāsas virves. Kad neona lampu apgaismotajā ringā tika ievests kārtējais zirgs, ūtrupnieks - draudīgais Svainbrouds no Tenesijas - pastāstīja kus­toņa dzīvesgājumu un nosauca sākumcenu, kura, viņaprāt, varētu iekārdināt sanāku­šos, bet pēc tam ritmiskā, dziedošā balsī sāka zirgu slavēt, dzīdams cenu uz augšu pa simtam vien. Viņam palīdzēja divi frakās tērpti vīri, kuri staigāja pa eju starp soliem, lai pamanītu ik galvas mājienu vai paceltu zīmuli tur, kur sēdēja smalki ģērbtie zirgu kārotāji vai viņu aģenti.

Bonds apsēdās aiz izģindušas sievietes, kura bija tērpusies vakarkleitā un ūdeļ- ādas apmetnī; ikreiz, kad viņa pacēla roku, lai piedalītos vairāksolīšanā, ap plaukstas locītavu šķindēja un spīdēja aproces. Sie­vietei līdzās sēdēja vīrietis baltos vizītsvār­kos, apsējis tumšsarkanu kaklasaiti, un garlaikojās. Tas varēja būt dāmas vīrs vai viņas zirgu treneris.

Nākamais ringā tika ievests tramīgs bē­ris, kuram uz sāniem bija nevīžīgi uztriepts numurs 201. Sākās uzlielīšana dziedošajā balsī.

- Sākumcena seši tūkstoši, vai tur pie­dāvā septiņus? Septiņi tūkstoši un trīs simti… un četri… un pieci… Tikai septiņ- arpus tūkstoši par tik izskatīgu Tehe- rānas kumeļu? Astoņi tūkstoši, paldies, ser! Un vai kāds piedāvās deviņus? Astoņi tūkstoši un pieci simti, kas piedāvās devi­ņus? Astoņi un seši simti… septiņi… kurš sola vairāk?

Klusums, noklaudzēja ūtrupnieka āmurs, neviltota pārmetuma pilns skatiens tika pārlaists solu rindām, kur sēdēja ba­gātnieki.

- Ļautiņi, šis divgadīgais lops ir pārāk lēts. Esmu pārdevis daudzus balvu iegu­vējus, bet par tik mazu naudu gan ne! As­toņi tūkstoši un septiņi simti… Kurš sola deviņi? Kur ir deviņi, deviņi, deviņi? (Kār­nā roka ar daudzajiem gredzeniem un ro­kassprādzēm izvilka no somas bambusa zīmuli ar zelta uzgali, lai uzskribelētu kā­das aplēses uz programmas, kurā Bonds varēja saskatīt: "Saratogas 34. gadskārtē­jā izpārdošana. Nr. 201. Bērs ērzelis." Sie­vietes alvaskrāsas acu skatiens pāri sud­rabotajām virvēm pavērās zirga elektrizēti satrauktajās acīs, un viņa pacēla zeltā kalto zīmuli.) Deviņi tūkstoši, tiek piedā­vāti deviņi, vai kāds grib solīt desmit? Vai kāds palielinās cenu, kurš sola deviņtūk­stoš simt… deviņtūkstoš simt… deviņtūk­stoš simt? (Klusumbrīdis, pēdējais jautā­jošais skatiens pār pilnajām balto sēdekļu rindām, tad noklaudzēja āmurs.) Pārdots par deviņiem tūkstošiem dolāru! Paldies, kundze!

Apkārtējo galvas pagriezās un kakli pa­stiepās, bet sieviete, savilkusi seju vienal­dzīgā grimasē, kaut ko sacīja vīrietim, kurš sēdēja viņai blakus; vīrietis tikai paraustīja plecus.

Divsimt pirmais numurs - bērais ku­meļš - tika izvests no ringa, un viņa vietā trīsēdams nostājās divsimt otrais, izbijies no gaismām, nepazīstamo seju mūra visap­kārt un svešo smaržu jūkļa, kas cēlās aug­šup kā migla.

Bonds sajuta kustību solā sev aiz mu­guras. Pie viņa vaiga noliecās Leitera se­ja, un drauga mute iečukstēja ausī: - Darīts! Tas maksāja trīs tūkstošus, bet puisis apņēmās spēlēt dubultspēli. Tiks pārkāpti noteikumi - pēdējā astotdaļjū- dzē, īsi pirms izrāviena. Ak. tētīt! Tiksi­mies no rīta! - Balss apklusa, bet Bonds, pat nepalūkojies atpakaļ, vēl brītiņu vē­rās apkārt, pēc tam piecēlās un lēnām devās uz viesnīcu. Soļodams zem gobām, viņš piepeši sajuta žēlumu pret nepazīs­tamo jātnieku, kuru dēvēja par Tinkšķi Belu un kuram nāksies piedalīties tik bīstamā spēlē. Un arī pret lielo brūni, ko sauca par Tramīgo Smaidu un kurš ar viltu bija iemānīts starp legālajiem sa­censību dalībniekiem, un tagad, pēc ci­tas blēdīgas vienošanās, tam nāksies pārkāpt noteikumus.

12. nodala

CĪNA PAR GALVENO BALVU

Bonds sēdēja tribīnēs un īrētā tālskatī lūkojās, kā Tramīgā Smaida īpašnieks tiesā krevetes.

Gangsteris sēdēja restorāna nodalījumā četras rindas zemāk. Viņam pretī bija novie­tojies treneris Rožainais Badijs, kurš apdomī­gi stūma mutē Frankfurtes desiņas ar skā­biem kāpostiem, uzdzerdams alu no māla krūzes. Lai gan ari lielākā dala pārējo galdi­ņu bija aizņemti, tieši ap šo rosījās divi vies­mīļi, un pat zāles pārzinis grozījās turpat, lai pārbaudītu, vai klients ir apmierināts.

Pizaro izskatījās tieši pēc tāda gangstera, kādus tos attēlo komiksos. Viņa galva iz­skatījās kā piepūsts balons, kura vidū ie­spiesti vaibsti - divas sīkas ačeles, divi melni nāsu caurumi, mitras, savilktas, sār­tas lūpas virs kaut kā attāli līdzīga zodam. Resnās miesas bija iespīlētas brūnā uzval­kā un baltā kreklā ar stīvinātu apkaklīti, ap kuru vijās izšūta šokolādes krāsas kak­lasaite. Notika gatavošanās pirmajam skrē­jienam, taču Pizaro par to nelikās ne zinis, jo bija ar aizņemts ēdiena baudīšanu, ik pēc brītiņa ielūkodamies otra vīrieša šķīvī, it kā gribētu pasniegties pāri galdam un pakampt kaut ko ari no tā.

Rožainais Badijs bija plecīgs, smagnējs vīrs ar četrstūrainu un neizteiksmīgu poke­ra spēlmaņa seju, kurā, dziļi iegrimušas dobumos zem retajām, taisnajām uzacīm, rēgojās blāvas acis. Viņš bija uzvilcis plā­na, svītrota indiešu kokvilnas auduma uz­valku un apsējis tumši zilu kaklasaiti. Ro­žainais ēda lēnām un reti atrāva skatienu no šķīvja. Beidzis ieturēties, viņš izvilka sa­cīkšu programmu un sāka to pētīt, uzma­nīgi pāršķirot lapas. Kad zāles pārzinis pie­nāca un piedāvāja ēdienkarti, šis vīrs, ne- atraudamies no programmas, tikai īsi pa­purināja galvu.

Līdz mirklim, kad tika atnesta milzīga sal­dējuma porcija, Pizaro bakstīja zobus, bet pēc tam atkal nolieca galvu un sāka ātri stūķēt karoti pēc karotes savā mazajā mutītē.

Bonds nesteidzīgi aplūkoja abus vīrus tālskatī un pabrīnījās vien. Ar ko viņiem iz­devies visus tā iebiedēt? Bonds atminējās saltos, idejai uzticigos krievus, kuriem pa­tika spēlēt šahu, nevainojamos, bet neiro­tiskos vāciešus, klusos un bīstamos spie­gus no Centrāleiropas. Un arī vīrus no pa­šu dienesta - visādā ziņā izcilus, jautrus veiksmes algotņus, kuri riskēja ar savām dzīvībām par tūkstoš mārciņām gadā. "Sa­līdzinot ar tādiem cilvēkiem," Bonds nolē­ma, "šie ļautiņi spēj rosināt vienīgi neno­briedušu pusaudžu fantāziju."

Tika izziņoti trešā skrējiena rezultāti, un tagad līdz galvenās balvas izcīņai atlika vairs tikai pusstunda. Bonds nolika tālskati un paņēma programmu, gaidīdams uz lielā tab- lo skrejceļa otrā pusē iedegamies gaismas un uzplaiksnām burtus, kad tiks ziņots par iemaksām totalizatorā un izredzēm.

Viņš vēlreiz pārskatīja noteikumus. "Otrā diena. 4. augusts," vēstīja programma. "Lielās balvas izcīņa. Kopapjoms 25 000 dolāru. 52 skrējieni. Trīsgadīgiem zirgiem. Par katra dalībnieka reģistrēšanu, kurš no­minēts sacīkstēm, jāmaksā 50 dolāru. Ie­sācējiem, kas piedalās pirmoreiz, jāmaksā vēl papildus 250 dolāri. No 25 000 dolāru, kas ir balvu fondā, par otro vietu tiek iz­maksāti 5000 dolāri, par trešo - 2500, par ceturto - 1250 dolāri. Balva tiek pasniegta uzvarējušā zirga īpašniekam. Jānoskrien viena jūdze un ceturtdaļa." Tālāk sekoja saraksts ar divpadsmit zirgu, to īpašnieku, treneru un žokeju vārdiem, kā arī "Morning Line" prognozētie rezultāti.

Abiem vispāratzītajiem favorītiem, miste­ra K. V. Vaitnija zirgam Atgriezies, kuram bija pirmais numurs, un mistera Viljama Vudvorda Aizlūgumam, kurš startēja ar trešo numuru, tika paredzētas apmēram lī­dzīgas izredzes - seši pret četri. Mistera Pi­zaro Tramīgais Smaids ar treneri R. Badiju un žokeju T. Belu bija pieminēts kā pēdē­jais - ar prognozi piecpadsmit pret vienu. Un ar desmito numuru.

Bonds, pagriezies uz nožogotā restorāna pusi, atkal ielūkojās tālskati. Abi viri jau bija aizgājuši. Bonda acis pievērsās gais­mas tablo otrpus skrejceļam, kur jau sāka zibēt burti un cipari. Patlaban favorīts bija trešais numurs, par kuru likmes tika pie­ņemtas, derot attiecībā divi pret vienu. Ari zirgam Atgriezies likmju attiecība bija tāda pati. Tramīgā Smaida izredzes tika vērtētas ar divdesmit pret vienu, bet, kamēr Bonds raudzījās uz tablo, noslīdēja līdz astoņpa­dsmit.

Vairs bija atlikusi tikai ceturtdaļstunda. Bonds atslīga pret sola atzveltni un aizde­dza cigareti, vēlreiz pārdomādams Leitera stāstīto un prātodams, vai pasākums varē­tu izdoties.

Leiters bija sekojis žokejam uz viņa mi­tekli mēbelētajās istabās un parādījis savu privātdetektīva licenci. Pēc tam aukstasinī­gi šantažējis jātnieku, pieprasot izstāties no sacīkstēm. Leiters bija piedraudējis do­ties pie sacīkšu rīkotājiem un atklāt patie­sību, ja Tramīgais Smaids uzvarēs. Tādā gadījumā Tinkšķim Belam vairs nekad ne­būtu ļauts piedalīties sacensībās. Tinkšķim esot tikai viena iespēja glābties, un, ja viņš to izmantošot, Leiters apsolīja klusēt par nelegālo zirgu. Tramīgajam Smaidam jāuz­var, bet jātiek diskvalificētam. To varētu panākt, pirms finiša izrāviena pagrūžot tu­vāko zirgu, lai itin kā traucētu tam uzvarēt. Par rezultātu varētu strīdēties, bet protests tiktu apmierināts. Tik pieredzējušam žoke­jam kā Bels nenāktos grūti pēdējā mirkli visu nostrādāt tā, lai paliktu iespēja skaid­roties ar darba devējiem un apgalvot, ka pārkāpums noticis, pārāk aizrautīgi jājot, ka otrs zirgs spiedis viņu uz kreiso pusi un Tramīgais Smaids paklupis. Tā kā žokejam nav nekādas intereses zaudēt Pizaro vi­ņam par uzvaru bija apsolījis vēl papildus tūkstoš dolāru), šis gadījums tiktu uzska­tīts par vienu no tām neveiksmēm, kādas gadās katrās sacīkstēs. Leiters bija iedevis Tinkšķim tūkstoš dolāru un pateicis, ka nežēlošot vēl divus, ja žokejs izdarīs visu, kā piekodināts.

Un Bels bija pārdevies. Tikai pieprasījis, lai šie divi tūkstoši viņam tiktu iedoti tajā pašā dienā pēc sacensībām peldu iestādē, kurā viņš ik vakaru ejot karsēties uz dūņu un sēra vannām, lai nodzītu svaru. Pulk­sten sešos. Un Leiters apsolīja to izdarīt. Tagad Bondam kabatā atradās šie divi tūkstoši - viņš bija negribīgi piekritis palī­dzēt Leiteram un aiziet uz peldmāju, lai no­dotu naudu, kad Tramīgais Smaids būs sa­cīkstēs zaudējis.

Vai tas notiks?

Bonds atkal paņēma tālskati un pavērsa pret skrejceļu. Viņš pamanīja, ka pie stabi­ņiem, kas apzīmē ik ceturtdaļjūdzi, uzstā­dītas automātiskās kinokameras, kas uz­ņem visu skrējienu. Filma sacīkšu rīkotā­jiem būs pieejama jau dažu minūšu laikā pēc katra skrējiena. Pēdējā bija ierīkota tie­ši finiša stabiņā - tā ierakstīs visu skrējie­na beigās notiekošo. Bondam pār muguru pārskrēja satraukuma drebuļi. Aizritēja vēl piecas minūtes, un tika sakārtoti starta vārti, kuri atradās simt jardu attālumā no viņa, kreisajā pusē. Kad zirgi būs apskrēju­ši apli, paliks vēl tikai pēdējā astotdaļjūdze lidz finiša stabam, kurš atradās tieši zem viņa. Bonds pavērsa tālskati pret lielo tab­lo. Ne favorītu, ne Tramīgā Smaida vērtēju­mā nebija nekādu izmaiņu. Bet tur jau, viegli dīžādamies, rikšoja zirgi. Parādījās pirmais numurs, Atgriezies, viens no atzī­tajiem favorītiem. Tas bija liels melnis, ku­ra mugurā sēdēja Vaitnija staļļiem rakstu­rīgajās krāsās - gaišzilā un brūnā - tērpies žokejs. Tad publika uzgavilēja otram favorī­tam Aizlūgumam - naskajam Vudvorda pe­lēcim - un sarkani baltajā ģērbtajam slave­najam jātniekam Belēram Stadam. Pēdē­jais rindas galā gāja lielais, kastaņbrūnais zirgs ar gaišo purnu un baltajām kājām - izskatījās, it kā visās četrās būtu uzvilktas zeķes. Bālais žokejs bija ietērpies violeta zī­da kreklā ar melnu rombu gan uz krūtīm, gan uz muguras.

Zirgs kustējās tik līgani, ka Bonds neju­tās pārsteigts, kad pēdējā mirklī skaitļi uz tablo sāka mainīties - vispirms līdz septiņ­padsmit, pēc tam sešpadsmit. Viņš turpi­nāja vērot. Droši vien pēdējā mirklī par brūno zirgu tika iemaksātas lielas summas (tikai ne atlikums no Bonda tūkstoš dolā­riem - tam bija lemts palikt viņa kabatā), un līdz ar ienākošo naudu likmes mainījās. Skaļrunī atskanēja skrējiena pieteikums. Kreisajā pusē zirgi jau kārtojās aiz starta vārtiņiem. Pinkš, pinkš, pinkš - uz tablo pretī desmitajam numuram iedegās un dzi­sa cipari - 15, 14, 12, 11… galu galā arī 9 pret 1. Tad gaismas mitējās mirgot, tota­lizators bija beidzis darboties. Interesanti, cik tūkstoši dolāru jau bija ar "Western Union" starpniecību pa telegrāfu pārskaitīti uz nevainīgām adresēm Detroitā, Čikāgā, Ņujorkā, Maiami, Sanfrancisko un neskai­tāmiem citiem nelegālo bukmeikeru biro­jiem visos štatos?

Spalgi ieskanējās zvaniņš. Gaiss šķita elektrizēts, kņada pūlī pieklusa. Tad cen­trālās tribīnes pusē skaļi nogranda starta šāviens, skrējiens sākās, un jau pēc mirkļa zirgi, šķiezdami gaisā kukuržņus, aiznesās garām kā vēja dzīti mākoņi. Gar acīm aizzi- bēja bālas jātnieku sejas, kuras līdz pusei aizsedza brilles, kustīgu plecu un pēcpušu straume, zirgu mežonīgi izvelbto acu baltu­mi un virkne numuru, starp kuriem Bon­dam izdevās pamanīt tik svarīgo desmito - tas atradās priekšgalā, tajā pusē, kas bija vistuvāk margām. Tad putekli sāka nosēs­ties, un melni brūnais zirgu murskulis vei­ca pirmo pagriezienu, pēc tam pamazām iz­kārtodamies garākā verzē taisnajā skrejce­ļa gabalā, un Bonds atklāja, ka tālskatis kļuvis slidens no sviedriem, jo āda tapusi mitra. . f^

Priekšā patlaban bija izrāvies melns rik­šotājs ar piekto numuru. Vai tas būtu kāds nezināms zirgs, kurš viņiem izjauks spēli? Taču tad to apdzina pirmais numurs, pēc tam arī trešais. Tūlīt aiz tiem, tikai par puszirga tiesu atpalikdams, traucās desmi­tais numurs. Šie četri skrēja priekšgalā, kamēr pār ļjie atradās aizmugurē gandrīz triju zirgu garumu attālumā. Atkal līkums, un atkal pirmais numurs bija priekšgalā. Vaitnija melnis. Desmitais numurs skrēja ceturtais. Garajā, taisnajā ceļa gabalā tieši pretī Bondam trešais numurs pūlējās pa­nākt līderi, tam cieši pa. pēdām sekoja Tinkšķis Bels ar kastaņbrūno zirgu. Abi apsteidza piekto numuru un dzinās pakaļ pirmajam numuram, kurš vairs bija priekšā tikai par puszirga tiesu. Taisnais ceļa gabals beidzās, bet pēc pagrieziena

pirmais skrēja trešais numurs, Tramīgais Smaids bija otrais, bet puszirga tiesu aiz tā - pirmais numurs. Tramīgais panāca lī­deri, zirgi veica pēdējo pagriezienu. Bonds aizturēja elpu. Skat! Skat! Tūlīt… Viņš bez­maz varēja saklausīt baltajā stabiņā ievie­totās kameras dūkoņu. Desmitais numurs bija priekšā, tieši pašā līkumā, bet trešais atradās malā, pie margām. Pūlis auroja, uzmundrinādams favorītu. Tagad Bels tu- S vojās pelēcim, noliecis galvu zemu pie zirga kakla - droši vien tāpēc, lai varētu taisno­ties, ka nav redzējis sāncensi. Collu pa col­lai zirgi tuvojās viens otram. Tad pēkšņi Tramīgā Smaida galva aizsedza trešā nu­mura galvu, rumpis piespieda otra zirga rumpi… un - jā gan - jātnieks Aizlūguma mugurā pieslējās stāvus kāpšļos, bet Tra­mīgais Smaids tajā mirklī jau bija pelēcim priekšā par zirga garuma tiesu.

Pūlis nikni ierēcās. Bonds nolaida tāl­skati, atslīga sēdeklī un noskatījās, kā brū- nis, putas šķiezdams, aizdimdina garām pēdējam stabiņam, bet Aizlūgums seko, at- palikdams par piecu5 -zirgu garuma tiesu. Cieši tam uz pēdām sekoja Atgriezies.

"Tas nebija slikti," Bonds nodomāja, ka­mēr pūlis ap viņu neganti auroja. "Nepavi­sam nebija slikti."

Cik spoži Tinkšķis Bels bija izpildījis uz­devumu! Viņa galva bija noliekta tik zemu,

ka pat Pizaro būs jānotic, ka žokejs nav pa­manījis otru zirgu. Pēdējais līkums pirms taisnā ceļa gabala skrējiena noslēgumā. Joprojām galvu zemu noliecis, žokejs aiz- traucās garām stabiņam, vicinādams pāta­gu - it kā domātu, ka trešais numurs jo­projām seko, atpaliekot tikai par puszirga tiesu.

Bonds gaidīja, kādi rezultāti tiks izziņo­ti. Pūlis kliedza un svilpa.

-  Desmitais numurs - Tramīgais Smaids

-   finišēja pirmais, apsteigdams pārējos par piecu zirgu garuma tiesu. Trešais numurs

-   Aizlūgums - par puszirga garuma tiesu. Pirmais numurs - Atgriezies - par trim zir­gu garumiem. Septītais numurs - Pirandel- lo - par trim zirgu garumiem.

Zirgi vieglos rikšos atgriezās no svērša­nās vietas, pūlis skaļi pieprasīja, lai tiktu sodīts Tinkšķis Bels, kurš plati smaidīja, pasvieda pātagu zirgu puisim un, nošļūcis no sasvīdušā kastaņbrūnā zirga, ar visiem segliem devās pie svariem.

Tad pēkšņi atskanēja skaļas gaviles. Pretī Tramīgā Smaida vārdam uz tablo bija parādījies melniem burtiem rakstīts pazi­ņojums: "PROTESTS." No skaļruņa at­skanēja paziņojums:

- Lūdzu, uzmanību! Par šo skrējienu ra­dušies iebildumi - tos izteicis žokejs T. La­kijs, kurš jāja ar zirgu numur trīs, vārdā

Aizlūgums, - pret žokeju T. Belu, kurš jāja ar zirgu Tramīgais Smaids, desmito numu­ru. Vēl neizmetiet savas totalizatora biļetes! Atkārtoju. Neizmetiet savas biļetes!

Bonds izvilka mutautu un noslaucīja ro­kas. Viņš varēja iedomāties, kāds satrau­kums patlaban valda filmu projekcijas tel­pā aiz tiesnešu tribīnes. Tagad viņiem rūpī­gi jāizpēta filma. Bels joprojām stāvēja tur­pat, izskatīdamies aizvainots, bet viņam lī­dzās mīdījās žokejs, kurš bija jājis ar zirgu numur trīs, izskatīdamies vēl apvainotāks. Vai arī zirgu īpašnieki skatās filmu? Vai pa Pizaro trekno pakakli patlaban rit sviedri, pilēdami aiz apkakles? Vai ari citi zirgu īpašnieki ir tur - bāli un sadusmoti?

Pēc tam atkal atskanēja balss skaļrunī, kura sacīja:

- Lūdzu, uzmanību! Pēc šī skrējiena zirgs numur desmit - Tramīgais Smaids - tiek diskvalificēts. Zirgs numur trīs - Aizlū­gums - tiek pasludināts par uzvarētāju. Šis ir oficiālais sacensību rezultāts.

Pūlim atzinīgi rēcot, Bonds stīvi piecēlās un devās uz bāra pusi. Tagad jāsamaksā. Varbūt viskijs ar vietējo ūdeni palīdzēs iz­domāt, kā nodot naudu Tinkšķim Belam. Bonds jutās nemierīgs, prātodams, kā to paveikt, kaut gan peldmāja šķita pietieka­mi neuzkrītoša vieta. Turklāt Saratogā vi­ņu neviens nepazina. Taču pēc tam gan jāizbeidz darbošanās Pinkertona aģentūras labā. Vēlāk jāpiezvana Greizajam Tri un jāpasūdzas, ka tā arī nav saņēmis savus piecus tūkstošus. Taču tagad jātiek galā ar šo naudu un žokeju. Patiesībā bija jautri palīdzēt Leiteram aptīt šos ļautiņus ap pirkstu.

Viņš apņēmīgi iegāja cilvēku pilnajā bārā.

13. nodala

DŪNU UN SĒRA VANNAS

Mazajā, sarkanajā autobusā kopā ar Bon­du iekāpa tikai kāda nēģeriete un jauna meitene, kura, slēpdama slimās rokas, ap­sēdās līdzās šoferim. Viņas galva bija ietīs­tīta biezā, melnā plīvurā, kas, neskaroties pie sejas ādas, nokārās līdz pleciem gluži kā no bitenieka cepures.

Autobuss, kura sānus rotāja uzraksts: "Labākās dūņu un sēra vannas", bet vēj­stiklu otrs: "Braucam ik pēc stundas", izri­poja cauri pilsētiņai, nekur neapstājoties, lai uzņemtu vēl kādu pasažieri, un nogrie­zās no galvenā ceļa pa slikti uzturētu gran­tētu gatvi, kas veda cauri jaunu eglīšu stā­dījumiem. Nobraukuši pusjūdzi, viņi apstā­jās pie neliela paugura ar pelēcīgu, nokvē­pušu koka namiņu puduri. Tā vidū slējās garš ķieģeļu dūmenis, no kura rāmajā gai­sā vijās melnu dūmu grīste.

Pie peldmājas nebija manāma nekāda ro­sība, taču brīdī, kad autobuss apstājās uz nezālēm aizaugušās grantētās alejas, atvē­rās ēkas durvis, kuras veidoja metāla stiepļu pinums, un uz pakāpieniem parādī­jās divi večuki un kliba nēģeriete. Viņi gaidīja pasažieru tuvošanos.

Tikko Bonds izkāpa no autobusa, viņu apņēma šķebinoša sēra smaka. Tā bija drausmīga smirdoņa, kas nāca no pasau­les visdziļākajām dzīlēm. Bonds pagājās nostāk no ieejas un apsēdās uz skabargai­na soliņa zem dažām nokaltušām eglēm. Viņš dažas minūtes pasēdēja, lai atvirzītu tālāk to, kam vajadzēja notikt aiz stiepļu pinuma durvīm, cenzdamies aizgainīt no­māktību un pretīguma sajūtu. Daļēji - viņš nolēma - to radīja vesela cilvēka riebums pret saskaršanos ar slimību, daļēji arī ga­rais, drūmais, biedējošais dūmenis ar ne­vainīgo dūmu mākonīti, kas izskatījās kā spalvu pušķis. Vislielāko nepatiku radīja nepieciešamība doties iekšā pa šīm dur­vīm, pirkt biļeti, pēc tam izģērbties un ie­guldīt savu nevainojami tīro ķermeni dū­ņās, lai pakļautos atbaidošajām procedū­rām, kādas tika piekoptas šajā šaušalīgajā graustā.

Autobuss aizbrauca, un viņš palika viens. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bonds ievē­roja, ka divi peldmājas logi kopā ar ieejas durvīm veido itin kā acis un muti. Šķita, ka šī vieta raugās uz viņu un uzmana, bez­maz vai uzglūnēdama. Vai doties iekšā? Un ļauties visam, kas tur notiks?

Bonds nepatikā noskurinājās. Tad strau­ji piecēlās, pa grantēto aleju aizsoļoja uz koka kāpņu pusi un, iegājis mājā, aizcirta aiz sevis stiepļu pinuma durvis.

Viņš attapās apskretušā priekšistabā. Sēra tvaiki te dvakoja vēl jūtamāk. Aiz dzelzs restēm atradās reģistratūra. Pie sie­nām karājās ierāmētas atsauksmes, dažas no tām zem parakstiem rotāja sarkani zī­mogi. Stiklotā vitrīnā gulēja sainīši caur­spīdīgā iesaiņojumā. Virs tiem piestiprināta papīra lapiņa, uz kuras ar lielajiem burtiem bija nevīžīgi uzrakstīts: "Vediet mājās un sagatavojiet sev dziedniecisku procedūru!" Cenrādis bija uzlīmēts uz plakāta, kas rek­lamēja lētu dezodorantu, līdzās sauklim, kas vēstīja: "Kad smaržos jūsu paduses, tad savaldzināts būšu es."

Savītusi sieviete ar oranžu matu grīsti virs sejas, kura atgādināja vecu rausi ar uz- burbušu krēmu virspusē, lēnām pacēla gal­vu un caur restēm pavērās ienācējā, uzliku­si pirkstu uz rindkopas, kuru bija lasījusi. Grāmata saucās "Stāsti par īstu mīlestību".

-     Kā es varu jums palīdzēt? - viņa no­prasīja balsī, kādā mēdz uzrunāt svešinie­kus un ļautiņus, kuri nezina savu vietu.

Bonds lūkojās viņai pretī cauri restēm ar aizdomu pilnu piesardzību, ko šī būtne šķietami bija gaidījusi.

-  Es vēlētos vannu, - Bonds atbildēja.

-   Dūņu vai sēra? - viņa noprasīja, ar brī­vo roku sniegdamās pēc biļetēm.

-  Dūņu.

-  Vai negribat pirkt visu biļešu grāmati­ņu? Tā jums atsevišķas procedūras izmak­sās lētāk.

-  Tikai vienu biļeti, lūdzu.

-   Tā maksā vienu dolāru un piecdesmit centus. - Sieviete noplēsa violetu biļeti un ar pirkstu to pieturēja, piespiedusi letei, kamēr Bonds nolika uz tās prasīto naudu.

-  Kur man jāiet?

-   Pa labi, - sieviete attrauca. - Uz priek­šu pa gaiteni. Vērtslietas labāk atstājiet šeit. - Sieviete pagrūda zem restēm lielu, balstu aploksni. - Uzrakstiet uz tās savu vārdu. - Viņa iesānis nolūkojās, kā Bonds noņem pulksteni, iztukšo kabatas un, sali­cis to saturu aploksnē, uzskribelē uz tās savu vārdu.

Divdesmit simtdolāru zīmes palika Bon­da krekla kabatā. Viņš pastūma pilno ap­loksni atpakaļ zem restēm.

-  Paldies.

-  Laipni lūdzam!

Priekštelpas dzijumā atradās bīdāmās dūnās ar divām balti krāsotām koka ro­kām, kuru rādītājpirksti bija vērsti viens pa kreisi un otrs pa labi. Uz vienas rokas bija rakstīts "Dūņas", uz otras - "Sērs". Bonds iegāja pa bīdāmajām durvīm un nogriezās pa labi. Drēgnais gaitenis ar ce­menta grīdu veda slīpi lejup. Viņš aizgāja lidz virpuļdurvlm gaiteņa galā, pagrūda tās un nonāca garā telpā ar augstiem stikla griestiem. Gar sienām rindojās kabīnes. Karstajā un miklajā gaisā vēdīja sēra sma­ka.

Līdzās durvīm, pie neliela galdiņa, apti­nuši ap gurniem pelēcīgus dvieļus, sēdēja divi jauneklīgi, slaidi vīrieši - viņi spēlēja kārtis. Uz galda bija divi ar izsmēķiem pilni pelnutrauki un virtuves paplāte, kurā gulē­ja kaudzīte atslēgu. Vīrieši pavērās augšup uz ienācēju, viens paņēma no šķīvja atslē­gu un sniedza Bondam. Viņš piegāja pie galda un paņēma to.

-    Divpadsmitā, - vīrietis sacīja. - Vai jums ir biļete?

Bonds iedeva to jauneklim, kurš ar rokas mājienu norādīja uz kabīnēm aiz viņiem. Un pameta ar galvu uz kādu durvju pusi telpas viņā galā.

-  Uz vannām, - viņš noteica, un jaunekli turpināja kāršu spēli.

Piesmakušajā kabīnē atradās tikai salo­cīts dvielis, kas no biežās mazgāšanas bija kļuvis gluži plāns. Noģērbies Bonds aptina dvieli ap vidu. Viņš pārlocīja biezo naudas­zīmju paciņu un iebāza svārku krūškabatā aiz mutauta, cerēdams, ka tā būs pēdējā vieta, ko steigā pārmeklētu sīks zaglēns. Viņš pakāra uz āķa ieroci, kuru parasti nēsāja plecu siksnā iekārtā makstī, pēc tam izgāja no ģērbtuves un aizslēdza durvis.

Bonds nebija varējis iedomāties, ko ie­raudzīs aiz durvīm telpas otrā galā. Pirmā sajūta bija tāda, it kā viņš būtu nokļuvis morgā. Taču Bonds vēl nepaguva apkopot iespaidus, kad pie viņa pienāca resns, plik­paurains nēģeris ar nokarenām, spurai­nām ūsām. Nēģeris noskatīja Bondu no galvas līdz kājām.

-  Kas jums par vainu, mister? - viņš vien­aldzīgi noprasīja.

-   Nekas, - Bonds strupi atteica. - Es ti­kai vēlos izmēģināt dūņu vannu.

-   Skaidrs, - novilka nēģeris. - Vai jums ar sirdi nav nekādu problēmu?

-Nē.

-   Labi. Šeit, lūdzu. - Bonds sekoja nēģe­rim pa slideno cementa grīdu līdz koka so­lam, kas atradās blakus diviem apšaubāmi tīriem dušas nodalījumiem. Vienā no tiem rēgojās kails ķermenis, no kura vīrs ar at­ļukušām ausīm skaloja nost dūņas.

- Ar jums viss būs kārtībā, - nevērīgi norūca nēģeris un nesteidzīgi aizslāja sa­vās darīšanās, plakšķinādams lielās pēdas pa slapjo grīdu. Bonds noskatījās pakaļ milzīgajam, bezveidīgajam stāvam, un vi­ņam piepeši uzmetās zosāda, iztēlojoties, ka augumam drīz pieskarsies šīs ļenganās, tuklās rokas ar sārtajām plaukstām.

Bonds nejuta īpašu nepatiku pret krāsai­najiem, tomēr iedomājās, ka Anglijai laimē­jies salīdzinājumā ar Ameriku, kur jau no skolas sola nācās saskarties ar krāsaino problēmām. Bonds pasmaidīja, atcerēda­mies šo to no Fēliksa Leitera sacītā, kad abi iepriekšējo reizi sadarbojās te, Amerikā. Bonds bija pieminējis slaveno Hārlemas no­ziedznieku misteru Bigu, nosaucot to par "sasodīto melno". Leiters tūlīt bija viņam aizrādījis. "Uzmanīgāk, Džeims," viņš bija pusbalsī ironizējis. "Šeit ļautiņi tagad kļu­vuši aplam jūtelīgi, kad runa ir par krāsu. Neiesaku pat bārmenim pasūtīt "melnu" kafiju. Jums jāprasa "krāsainā" kafija."

Atmiņas par Leitera asprātībām Bondu uzjautrināja. Viņš novērsa skatienu no nē­ģera un pētīgi pavērās apkārt, lai redzētu, kas īsti notiek labāko dūņu vannu mājā.

Tā bija garena, pelēka betona telpa. Pie griestiem karājās četras kailas, ar mitrām dūņām apšļakstītas elektriskās spuldzes, kuras lēja draudīgi spilgtu gaismu uz no- tašķitās grīdas un sienām. Abās pusēs rin­dojās steķu galdi. Bonds mehāniski saskai­tīja tos. Divdesmit. Uz katra no šiem gal­diem atradās smags koka zārks, kuru pāri pusei nosedza vāks. Lielākajā daļā šo šķirstu varēja redzēt nosvīdušas sejas, un gulētāju acis pāri koka malām vērās aug­šup griestos. Tikai daži acu pāri ziņkāri pievērsās Bondam, pārējie sārto seju īpaš­nieki šķita kā mūža miegā aizmiguši.

Viens šķirsts bija atvērts, tā vāks at­sliets pret sienu, sāns - atkabināts un no­laists. Tieši tas droši vien bija domāts Bon­dam. Nēģeris pārmeta tam smagu, ne visai tīru palagu un nogludināja krokas, kārtigi izklājot šķirsta iekšpusi. Beidzis šo sagata­vošanos, viņš devās uz telpas vidu un izvē­lējās divus spaiņus, kuri bija līdz malām pilni ar brūnām, kūpošām dūņām. Ar ska­ļu bunkšķi nometis spaiņus pie atvērtā zārka, vīrs iegremdēja vienā no tiem milzī­go roku un sāka ziest biezo, lipīgo masu uz līķauta - tik ilgi, līdz visu kastes dibenu klāja dūņu kārta apmēram divu collu bie­zumā. Pēc tam nēģeris uz kādu laiku atstā­ja kasti vaļā - "Lai dūņas padziest," Bonds nodomāja, - un aizgāja līdz apdrupušai sēdvannai, kura bija pilna ar ledus ku­biem. Viņš pataustījās tajā un izvilka vairā­kus pilošus dvieļus. Pārmetis tos pār roku, nēģeris apstaigāja aizņemtos šķirstus, uz­likdams katram gulētājam uz sasvīdušās pieres pa slapjam dvielim.

Nekas vairāk nenotika, un telpā valdīja pilnīgs klusums, tikai netālu no Bonda šņāca šļūtene. Tad guldzēšana mitējās, un kāda balss teica:

-  Viss kārtībā, mister Veis. Šodienai pietiks.

Resns vīrietis, kura kailo ķermeni klāja

biezs melns apmatojums, gurdi izzvāļojās no dušas nodalījuma un mierīgi stāvēja, kamēr vīrs ar atļukušajām ausīm palīdzēja viņam uzvilkt frotē auduma peldmēteli un norīvēja ādu sausu, bet pēc tam pavadīja līdz durvīm, pa kurām Bonds bija ienācis.

Tad vīrs ar atļukušajām ausīm devās uz durvīm, kas atradās telpas tālākajā kaktā un izgāja pa tām. īsu mirkli pa atvērtajām durvīm iespīdēja gaisma, un Bonds ierau­dzīja zaļu zālīti un mirdzoši zilgas debesis, tad vīrs atgriezās, nesdams vēl divus garo- jošu dūņu spaiņus. Viņš ar kāju aizspēra ciet durvis un nolika spaiņus telpas vidū pie pārējiem.

Nēģeris piegāja pie sagatavotā šķirsta un pārlaida dūņām plaukstu. Pēc tam pagrie­zās un ar rokas mājienu aicināja Bondu tuvāk.

-  Kārtībā, kungs, - viņš sacīja.

Bonds pienāca klāt, nēģeris paņēma viņa dvieli un atslēgu, ko pakarināja uz kāša virs šķirsta.

Bonds staveja virām pretī gluži kails.

-  Vai jūs jau kādreiz esat bijis dūņu vannā?

-Nē.

-    Tā jau es domāju. Tādēļ sagatavoju jums vannu tikai ap simt desmit grādiem. Kad pieradīsiet, varēsiet pamēģināt simt div­desmit un pat simt trīsdesmit. Gulieties šeit!

Bonds uzmanīgi ierāpās kastē un apgū­lās. Pirmajā brīdī, ādai saskaroties ar kar­sto masu, viņš juta gandrīz vai sāpes. Bonds lēni iegrozījās ērtāk un nolika galvu uz dvieļa, ar kuru bija pārsegts kokvilnas pū­kām pildītais spilvens.

Tikko Bonds bija iekārtojies, nēģeris sā­ka ar abām rokām grābt svaigas dūņas no spaiņa un klāt tās viņam virsū.

Dūņas bija tumši brūnas kā šokolāde, tās šķita lipīgas, smagas un slidenas. Bonda nā­sīs iecirtās karstas kūdras smārds. Viņš pa­skatījās uz nēģera tuklajām, spīdīgajām ro­kām, kuras darbojās ap nešķīsti melno pa­kalnu, kas reiz bija viņa, Bonda, ķermenis. Vai Leiters zināja, kas šeit sagaida apmeklē­tājus? Bonds pavīpsnāja, lūkodamies gries­tos. Ja šis bija viens no Fēliksa jociņiem…

Beidzot nēģeris bija savu padarījis, un Bonds gulēja, viscaur notriepts ar karstām dūņām. Baltas vīdēja vairs tikai divas vie­tas - seja un sirds apvidus. Bondam bija grūti elpot, viņš juta, ka pār pieri sāk ritēt sviedri.

Nēģeris pieliecās un ar ātru kustību pacē­la palaga stūrus, pēc tam cieši aptina to ap Bonda ķermeni, piespiežot pie sāniem abas rokas. Tad viņš pasniedzās un saņēma otru netīrā līķauta pusi, kuru tāpat pārsedza pā­ri Bonda augumam. Bonds varēja pakusti­nāt tikai pirkstus un galvu, pārējo ķermeni pārņēma tāda sajūta, it kā tas būtu iespīlēts trakokreklā. Nēģeris aizvēra nolaisto zārka malu, uzlika vāku - un lieta bija darīta.

Viņš noņēma no sienas šīfera plāksnīti un pavērās pulkstenī, kurš atradās telpas tālākajā galā, bet pēc tam pierakstīja laiku. Bija tieši seši.

-   Divdesmit minūtes, - vīrs norūca. - Vai jūtaties labi?

Bonds kaut ko nesaprotamu noburkšķēja.

Nēģeris aizgāja savās darīšanās, bet Bonds truli vērās griestos. Sviedri no ma­tiem sāka pilēt acīs. Viņš klusībā lādēja Fē­liksu Leiteru.

Kad pulkstenis rādīja trīs minūtes pāri sešiem, atsprāga durvis un pa tām - kails un izģindis - ienāca Tinkšķis Bels. Žoke­jam bija smaila seja, kas atgādināja ze­biekstes purniņu, un tik kārns augums, ka visus kaulus varētu saskaitīt, nenoģērējot ādu. Viņš pašapzinīgi iesoļoja telpas vidū.

-   Sveiks, Tinkšķi! - uzsauca cilvēks ar atļukušajām ausīm. - Dzirdēju, ka tu šo­dien esot iekūlies ķezā. Tas gan nav labi.

-  Tie sacīkšu rīkotāji ar mani izrīkojās kā salašņu banda! - Tinkšķis nīgri pavēstīja. - Kāpēc lai es kavētu Tomiju Lakiju sasniegt mērķi? Tieši Tomiju, kurš ir viens no ma­niem labākajiem draugiem. Kādēļ man bū­tu vajadzējis to darīt? Es taču īstenībā jau biju šajās sacīkstēs uzvarējis! Ei, melnais vazaņķi, - žokejs izstiepa kāju, aizšķērso­dams ceļu nēģerim, kurš šajā brīdī gāja ga­rām, nesdams dūņu spaini. - Tev būs jāat­brīvo mani no veselām sešām uncēm! Es nule iebaudīju kārtīgu šķīvi ar eļļā ceptiem kartupeļiem, bet rīt jāpiedalās Oukridžas sacīkstēs.

Nēģeris pārkāpa pāri žokeja izstieptajai kājai un iesmējās.

-   Nesatraucies, mazais! - viņš mīlīgi at­trauca. - To lieko svaru mēs viegli dabūsim nost. Viss būs kārtībā!

Durvis atkal atsprāga vaļā, un spraugā pabāza galvu viens no kāršu spēlma­ņiem.

-  Ei, bokseri! - sacīja vīrs ar atļukušajām ausīm. - Meibla teica, ka nevarot piezvanīt uz bodīti, kur tirgo delikateses, lai pasūtītu tavu graužamo. Telefons nedarbojoties. Laikam kāds pārrāvis vadus.

-  Kungs un tētīt! - otrs nopūtās. - Pieko­dini Džekam, lai nākamajā braucienā man kaut ko atved.

-  Lai notiek.

Durvis atkal aizvērās. Telefona sakaru pārtraukšana Amerikā nav bieži sastopama parādība, un Bondam jau šajā mirkli būtu vajadzējis pamanīt kādu sīku briesmu sig­nālu. Taču nojausmas nebija. Bonds tikai paskatījās pulkstenī. Vēl desmit minūtes. Nēģeris apstaigāja visus ar aukstajiem dvie­ļiem pār roku un aptina vienu ap Bonda pieri un matiem. Tas bija visnotaļ tīkams atvieglojums. Vienu bridi Bondam pat li­kās, ka tas viss ir gluži labi paciešams.

Sekundes aiztikšķināja. Žokejs, nobēris veselu lērumu lamuvārdu, iegūlās kastē tieši pretī Bonda šķirstam. Viņam sagata­votās dūņas bija vismaz simt trīsdesmit grādu karstas. Arī viņš tika ietīts līķautā, un zārka vāks, dobji nodunējis, aizvērās.

Nēģeris uzrakstīja "18.15" uz šīfera plāk­snes virs žokeja.

Bonds, aizvēris acis, prātoja, kur un kā iedot šim vīram naudu. Atpūtas telpā pēc vannas? Te noteikti jābūt istabai, kur at­gulties pēc šīs procedūras. Vai labāk gaite­ni, kad žokejs ies projām? Varbūt autobu­sā? Nē. Autobusā gan ne. Nevienam neva­jadzēja redzēt viņus abus kopā.

- Viss kārtībā! Nevienam nekustēties! Nebūs nekādu nepatikšanu, ja kāds ne­maisīsies pa kājām!

Tā bija cieta, biedējoša balss, kas nozī­mēja kaut ko nelāgu.

Bonda acis tūlīt atvērās un augums no­drebēja, jo telpā pēkšņi bija skaidri sajūta­mas briesmas.

Ārdurvis, pa kurām tika nesti iekšā dū­ņu spaiņi, bija vaļā. Tajās stāvēja kāds vīrs, bet otrs devās iekšā telpā. Abiem ro­kās bija ieroči, bet galvas sedza melnas ka­puces ar caurumiem acu vietās.

Bija iestājies pilnīgs klusums, vienīgi du­šās plīkšķēja ūdens. Katrā kabīnē stāvēja pa kailam vīram. Viņi blenza uz telpā notie­košo caur ūdens plīvuru, kamēr viņu mutes kampa gaisu, bet mati krita acīs. Vīrs ar at­ļukušajām ausīm bija sastindzis kā stabs un tā pārgriezis acis, ka varēja redzēt tikai baltumus. Ūdens no šļūtenes, ko viņš turē­ja noslīgušajā rokā, tecēja pašam uz kājām.

Viens no vīriem tagad atradās telpas vi­dū, pie kūpošajiem dūņu spaiņiem. Viņš apstājās pretī nēģerim, kurš bija pamiris uz vietas ar spaiņiem abās rokās. Nēģeris mazliet drebēja, un viena spaiņa rokturis tāpēc tikko dzirdami džinkstēja.

Cilvēks ar šaujamo klusēdams raudzījās nēģerim acīs, un Bonds pamanīja, ka viņš, apsviedis ieroci otrādi, tagad tur to aiz stobra. Negaidot vīrs atvēzējās un iesita ar ieroča spalu pa nēģera milzīgo vēderu.

Sitiens mitri noplīkšķēja, un spaiņi rībē­dami nokrita uz grīdas, jo nēģeris ar abām rokām saķēra vēderu. Viņš klusi ievaidējās un saļima ceļos, noliekdams gludi skūto galvu bezmaz vai pie pašām uzbrucēja kur­pēm, it kā grasitos svešinieku pielūgt.

Vīrs spēra soli atpakaļ.

-    Kur ir žokejs? - viņš draudīgi noprasī­ja. - Tas Bels? Kurā kastē viņš ielīdis?

Nēģera labā roka sakustējās.

Vīrs ar ieroci paspēra soli uz priekšu. Viņš pagriezās un devās turp, kur - ar kā­jām pret Tinkšķa galvu - gulēja Bonds.

Pienācis, viņš ieskatījās Bondam sejā. Pa melnās kapuces rombveidīgajiem acu iz­griezumiem vērās divas spīdošas acis. Tad vīrs pagriezās pa kreisi un noliecās pār žo­keju.

īsu mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, tad ātri palēcās un uzrausās uz kastes vā­ka, lūkodamies tieši Tinkšķim acīs.

-  Tā, tā. Nepārspējamais Tinkšķis Bels. - Šī cilvēka balss skanēja biedējoši laipni.

-   Kas lēcies? - žokejs runāja spalgi un iz­trūcināti.

-    Kā, Tinkšķi? - vīrs brīnījās. - Un tu pats nespēj iedomāties? Vai tev nekas nav aizķēries prātā?

Žokejs norīstījās.

-    Varbūt tu nemaz neesi dzirdējis par zirgu, kam vārdā Tramīgais Smaids, Tink­šķi? Un tas nebiji tu, kura dēļ šis zirgs šo­dien pulksten pustrijos neuzvarēja sacīk­stēs? - Tagad ari šī vīra balss skanēja griezīgi.

Žokejs sāka klusi činkstēt.

-  Jē-ēzus, bos! Tā nebija mana vaina! Tā var gadīties katram! - viņš dīca kā mazs bērns, kurš nogrēkojies un bīstas no soda. Bonds saviebās.

-   Mani draugi gan uzskata, ka tā bija dubultspēle! - Vīrs noliecās vēl zemāk pār žokeju un runāja pavisam klusi. - Mani draugi domā, ka tik labs jātnieks, kāds esi tu, kaut ko tādu var izdarīt tikai tīšām. Mani draugi apskatījās tavā istabā un uz­gāja tur spuldzes ligzdā noslēptus tūkstoš dolārus. Mani draugi vēlas zināt, no kurie­nes šī nauda nākusi!

Atskanēja skaļš plakšķis, un tūlīt ari spiedzīgs kliedziens.

-  Atzīsties, draņķi, vai ari es tev izšķaidī­šu smadzenes! - Bonds izdzirda, ka virs uzvelk gaili.

No šķirsta atskanēja stomīgi bļāvieni.

-  Tā ir mana nauda! Es to sakrāju! Pa­slēpu lampā, lai kāds nenosper! Viss, kas man pieder. Es zvēru! Jēzus Kristus, jums man jātic! Jums jātic! - balss šņukstēja un lūdzās.

Vīrs nepatikā ierūcās un pacēla ieroci. Bonds ieraudzīja viņa īkšķi ar lielu, uztū­kušu kārpu pie pirmās falangas. Taču virs atlaida pistoles gaili un norāpās no šķirsta. Ieskatījies žokejam sejā, viņš aizvainojošā tonī noteica:

-   Tad jau tu pēdējā laikā esi pārāk daudz jājis, Tinkšķi! - virs gandriz vai čukstēja. - Un neesi labā formā. Tev jāatpūšas. Tev nepie­ciešams pilnīgs miers. Kā sanatorijā vai mēslu bedrē. - Vīrs, turpinādams klusā un gādīgā balsī runāt, lēni devās pāri telpai. Žokejs viņu vairs nevarēja saskatīt. Bet Bonds redzēja, ka vīrs pieliecas un pacel vienu no kūpošajiem dūņu spaiņiem. Tad viņš, joprojām mierinoši runādams, nāca atpakaļ.

Viņš nostājās pie žokeja šķirsta un ielū­kojās Tinkšķa sejā.

Bonds sastinga un pēkšņi sajuta, cik karstas un smagas ir dūņas, kas klāj viņa ķermeni.

-   Tātad, kā jau teicu, Tinkšķi, tev vaja­dzīgs pilnīgs klusums un miers. Kādu laici­ņu neēst. Jauka, tumša istabiņa ar bieziem aizkariem, kas pasargās no gaismas.

Maigā, dūcošā balss skanēja kapa klu­sumā. Roka lēnām cēlās augšup. Augstāk un augstāk.

Un tad žokejs ieraudzīja spaini un sapra­ta, kas notiks tālāk. Viņš ievaidējās.

-  Nē, nē, nē, nē, nē.

Jau tā karstajā gaisā no melnās masas, kad tā glumi izslīdēja no spaiņa, uzvirmoja garaiņi.

Vīrs aši palēca sāņus un pasvieda tukšo spaini cilvēkam ar atļukušajām ausīm, kurš nepakustējās, ļaudams spainim trāpīt mērķī. Uzbrucējs ātri devās uz durvīm, kur stāvēja otrais vīrs ar ieroci.

-  Nekādu muļķību! Nekādu policistu. Te­lefons tik un tā nedarbojas. - Viņš, pavēries atpakaļ, aizsmakušā balsī iesmējās. - La­bāk aši rociet ārā to zelli, citādi viņa acu āboli izcepsies.

Durvis aizcirtās, un atkal iestājās klu­sums, tikai ūdens dušas kabīnēs joprojām turpināja plīkšķēt.

14. nodala

"MUMS NEPATĪK KĻŪDAS"

-   Un kas notika pēc tam? - jautāja Lei­ters, sēdēdams Bonda krēslā viņa numurā Sagamoras viesnīcā. Bonds satraukti soļoja no viena istabas gala uz otru. Ik reizi, ie­dams garām naktsgaldiņam, viņš apstājās, lai iedzertu viskiju ar ūdeni.

-   Elles sajukums, - Bonds atteica. - Visi gulētāji bļāva, lai viņus tūlīt dabūjot ārā, bet lutausainais vīrs ar šļūteni skaloja dū­ņas no Tinkšķa sejas un sauca palīgā abus jaunekļus no blakustelpas. Nēģeris vaidēja knūpus uz grīdas, no dušas telpām kārstī­jās plikie, tenterēdami kā cāļi, kuriem no­grieztas galvas. Abi kāršu spēlmaņi nocēla vāku šķirstam, kurā gulēja Tinkšķis Bels, iztina viņu un aizstiepa uz dušu. Cik no­protu, viņš bija tikko dzīvs. Gandrīz noslā- pis. Visa seja vienās apdegumu čulgās. Briesmīgs skats. Tad viens no plikajiem puišiem saņēmās un apstaigāja telpu, no­celdams šķirstiem vākus, lai cilvēki tiktu ārā, un tur mēs bijām - divdesmit dūņaini plikie rindā uz vienu dušu, jo otra palika Tinkšķa rīcībā. Galu galā viss nokārtojās. Viens no izpalīgiem aizgāja, lai brauktu uz pilsētu pēc ārsta. Kāds uzgāza ūdeni ari nēģerim, un tas pamazām attapās. Cenz­damies neizskatīties pārāk ieinteresēts, sā­ku taujāt, vai kāds nenojauš, kas ir abi uz­brucēji. Taču neviens neko nezināja. Kāds izteicās, ka tie neesot no vietējiem grupēju­miem. Un nevienam nešķita dīvaini, ka cie­tis tikai žokejs. Visi gribēja ātrāk noskalot dūņas un pazust. - Bonds atkal iedzēra malku viskija un aizdedza cigareti.

-  Vai tu ievēroji kaut ko tādu, lai pēcāk kā­du no abiem gangsteriem atpazītu? - Leiters noprasīja. - Augumu, drēbes vai ko citu?

-   No tā vīra, kurš palika pie durvīm, es neko daudz neredzēju, - Bonds atbildēja. - Viņš bija īsāks par to otro un ari tievāks. Kājās tumšas bikses, mugurā pelēks krekls bez kaklasaites. Šaujamais laikam četrdes­mit piektā kalibra. Varētu būt kolts. Otrais vīrs - tas, kurš to numuru nostrādāja, - bija pagarš un diezgan resns. Kustējās ātri, bet nosvērti. Melnas bikses. Brūns krekls ar baltām svītriņām. Ne svārku, ne kaklasai­tes. Kurpes melnas, tīras, labi nospodrinā­tas un dārgas. Ierocis trīsdesmit astotā ka­libra, "Police Positive". Rokas pulksteņa ne­bija. Ak, jā! - Bonds pēkšņi atcerējās. - Uz labās rokas īkšķa augšējās locītavas viņam bija kārpa. Piesarkusi, it kā zellis to būtu samocījis.

- Vints, - Leiters neizteiksmigi novil­ka. - Tas otrs bija Kids. Šie tipi vienmēr strādā kopā. Tie ir Mirdzošās bandas veik­lākie izsitēji. Vints ir nelietīgs un ļaun­prātīgs. īsts sadists. Viņam šī nodarbe pa­tīk. Šis zellis allaž knibina to kārpu uz īk­šķa. Viņu iedēvējuši par Trīcekli. Ne jau darba dēļ. Tiem zeļļiem visiem ir dīvainas iesaukas. Vints necieš ceļošanu. Viņam kļūst nelabi jau mašīnās un vilcienos, bet lidmašīnas tas puisis uzskata par nāves slazdiem. Ja viņam jādara tāds darbiņš, kas prasa ceļošanu, Vints prasa papildu samaksu. Bet, tikko viņa kājas atkal skar zemi, zellis kļūst pavisam aukstasinīgs. Kids mums ir smukulītis. Drauģeļi viņu saukā par Kļūdu. Iespējams, ka viņš dzīvo kopā ar Vintu. Runā, ka daži no homīšiem esot visļaunākie slepkavas. Kida mati jau ir pavisam sirmi, kaut gan viņam ir tikai trīsdesmit gadu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ abi strādā, ietērpušies kapucēs. Vie­nā jaukā dienā Vints nožēlos, ka nav pie­dedzinājis savu kārpu. Tikko tu to piemi­nēji, man bija skaidrs, ka tas ir viņš. Pro­tams, ka es tagad aiziešu uz policiju un brīdināšu viņus. Nepieminot tevi, bez šau­bām. Par Tramīgo Smaidu gan pastāstīšu visu, lai tad paši izdomā, kā šīs ziņas iz­mantot. Vints ar draudziņu jau droši vien sēž vilcienā un brauc uz Olbeniju. Taču nebūtu par ļaunu tos abus saņemt vēl glu­ži siltus. - Leiters pagriezās uz durvju pu­si. - Tikai mieru, Džeims! Pēc stundas es atgriezīšos, tad iebaudīsim labas pusdie­nas. Noskaidrošu, uz kurieni ātrie aizve­duši Tinkšķi, un aizgādāsim viņam naudu. Nabaga nelaimīgais mazliet jāuzmundrina. Drīz tiksimies.

Bonds noģērbās un pavadīja desmit mi­nūtes zem dušas, cītīgi ziepēdamies un mazgādams matus, lai atbrīvotos no atmi­ņām par labākajām dūņu vannām. Tad Bonds uzvilka bikses un kreklu, bet pēc tam devās uz vestibilu un, iegājis telefona kabīnē, piezvanīja Greizajam Tri.

-   Līnija aizņemta, ser, - operatores balss dziedoši paziņoja. - Vai atkārtot?

-   Jā, lūdzu, - noteica Bonds, kurš jutās atvieglots, atklājis, ka kuprītis vēl ir birojā un runā pa telefonu. Viņš varēs ar tīru sir­di sacīt, ka mēģinājis piezvanīt agrāk. Bon­dam šķita, ka Tri droši vien jau brīnās, kā­pēc viņš nezvana un nesūrojas par Tramīgo Smaidu. Pēc tā, kas bija noticis ar žokeju, Bonds nolēma izturēties pret Mirdzošo bandu daudz piesardzīgāk.

No telefona atskanēja sausa, neskaidra dūkoņa, kas amerikāņu aparātos nozīmēja zvanu.

-  Vai jūs gribējāt Viskonsīnu 7- 3697?

-Jā.

-       Varu savienot, ser. Runājiet, Ņujorka! - un klausulē atskanēja kuprīša augstā, spiedzīgā balss: - Jā. Kas zvana?

-        Džeimss Bonds. Es jau agrāk mēģināju jūs sazvanīt.

-Jā?

-  Likt uz Tramīgo Smaidu neatmaksājās.

-        Es zinu. Žokejs sabojāja mūsu izre­dzes. Kas ir?

-  Nav naudas, - Bonds attrauca.

Līnijas viņā galā iestājās klusums.

-        Labi, - spiedzīgā balss pēc brīža notei­ca. - Sāksim visu no gala. Es pa telegrāfu nosūtīšu tūkstoti, kuru biju jums paspēlē­jis. Vai atceraties?

-Jā.

-       Palieciet pie telefona! Pēc dažām minū­tēm piezvanīšu un pateikšu, ko darīt tālāk. Kur esat apmeties?

Bonds paskaidroja.

-   Lai iet. Naudu saņemsiet no rīta. Es drīz zvanīšu. - Savienojums pārtrūka.

Bonds aizsoļoja līdz reģistrācijas galdam un aplūkoja vitrīnu ar brošētām grāma­tām. Šo cilvēku sīkumainība, domājot par to, lai katrs cents izskatītos iegūts likumīgā ceļā, Bondā izraisīja gan vieglu jautrību, gan arī cieņu. Viņiem, protams, bija taisnī­ba. Kur lai viņš, anglis, tiek pie piectūkstoš dolāriem, ja ne spēlējot? Un kāda varētu būt nākamā spēle?

Telefons aicinoši iedūcās, Bonds iegāja kabīnē, aizvēra durvis un nocēla klausuli.

- Tas esat jūs, Bond? Tad klausieties uzmanīgi! Jums jādodas uz Lasvegasu. Brauciet uz Ņujorku un kāpiet lidmašīnā. Biļete uz mana rēķina. Vispirms lidojiet uz Losandželosu, no turienes ar iekšzemes reisu - uz Lasvegasu. Jums būs rezervēts numurs "Tiārā". Iepazīstieties ar apkārtni un - tagad klausieties īpaši uzmanīgi - ce­turtdienas vakarā, kad pulkstenis rādīs tie­ši piecas minūtes pāri desmitiem, jūs pieie­siet pie vidējā no trim "Tiāras" blekdžeka galdiem tajā telpas pusē, kura atrodas tu­vāk bāram. Vai skaidrs?

-Jā.

-  Apsēdieties un spēlējiet uz visaugstā­kajām likmēm. Piecas reizes. Pēc tam celie­ties augšā un pametiet galdu. Vairāk ne­spēlējiet. Vcii dzirdējāt?

-Jā.

-   Jūsu čeks tiks apmaksāts "Tiārā". Pēc spēles turpiniet grozīties tuvumā un gaidiet tālākos rīkojumus! Vai ielāgojāt? Atkārtojiet!

Bonds atkārtoja.

-   Labi, - kuprītis novilka. - Nerunājiet lieku un nekļūdieties! Mums nepatīk kļū­das. Pats varēsiet par to pārliecināties, iz­lasot rītdienas avīzes.

Atskanēja kluss klikšķis. Bonds nolika klausuli vietā un domīgs devās pāri zālā­jam uz savu numuru.

Blekdžeks! Tā pati kopš bērnības pazīs­tamā "acīte". Bonda atmiņā atausa lielās tējas dzeršanas vienaudžu rotaļistabās, kad pieaugušie skaitīja un lika kaudzītēs krāsainos žetonus, lai katram bērnam tie tiktu viena šiliņa vērtībā; satraukums, ar kādu tika atklāts desmitnieks un dūzis, jo tad pienācās divkārša izmaksa; trīsas, kas pārskrēja mazā cilvēka mugurai, ņemot vēl vienu kārti, kad rokā jau bija septiņpa­dsmit punkti.

Un tagad Bondam jāatgriežas pie šīs bērn­istabas spēles. Tikai šajā reizē kārtis dalīs blēdis, bet krāsainie žetoni būs trīssimt mārciņu vērtībā. Viņš bija pieaudzis, un šī būs pieaugušo spēle.

Bonds atlaidās gultā un vērās griestos. Gaidot Fēliksu Leiteru, viņa domas jau bija aizsteigušās uz slaveno spēļu pilsētu, grem­dējoties minējumos, kā tur viss notiks un vai bieži izdosies tikties ar Tifāniju Keisu.

Plastmasas pelnutraukā bija sakrāju­šies pieci cigarešu gali, kad Bonds beidzot izdzirda ārpusē uz grantētās takas klibojo­šā Leitera soļus. Abi kopā viņi devās pāri mauram pie studiljaka. Kad mašīna iz­brauca alejā, Leiters sāka stāstīt par jau­nākajiem notikumiem.

Mirdzošās bandas locekļi - Pizaro, Ba­dijs, Vints un Kids - esot nozuduši, arī Tra­mīgais Smaids pa galvu pa kaklu konteine­rā aizgādāts atpakaļ uz Nevadas rančo.

- Šajā lietā jau ir iesaistījies FIB, - Lei­ters sacīja. - Taču tas ir tikai viens īsais stāsts kopotajos rakstos, kas viņiem tur jau sarakstīti par Mirdzošo bandu. Jāteic, ka tu esi vienīgais aculiecinieks, kas varētu kaut ko pateikt par abu apbruņoto gang­steru identitāti, tāpēc es brīnīšos, ja viņi nopietni nodarbosies ar Pizaro un viņa zir­gu. Drīzāk jau FIB to atstās manā un ma­nas aģentūras ziņā. Runāju ar aģentūras vadību, un priekšniecība man lika doties uz Vegasu, lai izdibinātu, kur apglabāts īs­tais Tramīgais Smaids. Būs jāpārbauda ne­laiķa zobi. Kā tev tas patīk?

Bonds nepaguva neko pateikt, jo mašīna apstājās pie "Paviljona" - Saratogas vienīgā smalkā restorāna. Abi izkāpa un nodeva ma­šīnu durvju sargam, lai iebrauc stāvvietā.

-  Tas gan labi, ka varam atkal kopā ietu­rēties, - Leiters priecājās. - Tu nekad vēl nebūsi ēdis tādu ceptu Mēnas omāru ar kausētu sviestu, kādu pasniedz šeit. Taču tas garšotu vēl daudz labāk, ja pie blakus galdiņa nesēdētu neviens no Spengu pui­šiem, gremodams spageti ar Karūzo mērci.

Tā kā jau bija vēls, vairums pusdienotā- ju bija beiguši ēst un devušies uz zirgu iz­soli. Viņiem tika galdiņš zāles stūrī, un Lei­ters piekodināja viesmīlim, lai ar omāru nesteidzas, bet sākumam atnes divus sau­sos martini ar "Cresta Blanca"vermutu.

-   Tātad tavs ceļš tagad ved uz Lasvega­su, - Bonds ieminējās. - Tā gan ir jocīga sagadīšanās! - Viņš izstāstīja Leiteram par sarunu ar Greizo Trī.

-   Nekā nebija, - Leiters atbildēja. - Tā nav nekāda sagadīšanās. Mums abiem nā­kas staigāt nelāgus ceļus, bet sliktie ceļi ved uz slikto pilsētu. Man vēl šeit, Sarato­gā, ir šis tas padarāms. Un jāuzraksta kau­dze atskaišu. Strādājot pie Pinkertona, pu­se dzīves jāveltī ziņojumu rakstīšanai. Taču nedēļas beigās noteikti būšu Lasvegasā un izostīšu apkārtni. Es gan Spengiem pie de­guna nevarēšu tikties ar tevi tik bieži, cik gribētos, taču mēs laiku pa laikam varētu apmainīties zīmītēm, - viņš piemetināja. - Mums Lasvegasā ir viens uzticams cilvēks. Aģents. Taksometra šoferis. Viņu sauc Ka- reo. Ernijs Kareo. Lāga zellis, aizsūtīšu zi­ņu, ka tu ieradīsies, un viņš par tevi parū­pēsies. Ernijam zināmas visas šīs pilsētas baumas un tenkas. Viņš var pastāstīt pat to, kur atrodami labākie vienroči bandīti - spēļu automāti, kuri ļauj visvairāk nopel­nīt. Jo ziņas par šādiem automātiem tiek turētas noslēpumā, tās šajā sasodītajā pil­sētā ir visai vērtīgas. Kamēr tu, puis, neesi redzējis šo pilsētu, tu neesi redzējis neko! Veselas piecas jūdzes ar spēļu zālēm. Ne­ona reklāmas, kuru gaismā Brodvejs izska­tās kā bērnu Ziemsvētku eglīte. Montekar- lo! - Leiters nicīgi nosprauslājās. - Miglas pūšana acīs!

-   Cik nulles tad ir viņu ruletei? - Bonds pasmaidīja.

-  Divas, cik noprotu.

-   Tā ari ir atbilde. Mēs Eiropā vismaz spēlējam uz īstajiem procentiem. Labāk jau paturiet savas neona ugunis sev. Otrā nul­le visu izgaismo.

-  Var jau būt. Bet pie mums pat kauliņu spēle ienes spēļu namam vairāk pair vienu procentu. Un tā ir mūsu nacionālā spēle!

-    Zinu, - Bonds attrauca. - "Jānopērk bērniņam jaunas kurpītes!" un tamlīdzīgas pļāpas. Man gan gribētos dzirdēt kādu grieķu blēžu bandas kasieri vaimanājam: "Jānopērk bērniņam jaunas kurpītes!" kad viņš pie kāršu galda spēlē uz deviņi pret vienu un katram dalībniekam priekšā ir desmit miljoni franku!

Leiters iesmējās.

-   Pie velna! - viņš noteica. - Tev taču ne­būs nekādu grūtību, ja reiz blēdīgais lai­mests pie blekdžeka galda jau ir drošs. At­griezies Londonā, varēsi plātīties, ka "Ti- ārā" esi nogrābis lielo žūksni. - Leiters ie­dzēra viskiju un atgāzās ērtāk krēslā. - Bet labāk es nedaudz pastāstīšu par spēles aiz­kulisēm - gadījumam, ja tev iešautos prātā likt savu sīknaudu pret viņu zelta podiem.

-  Uz priekšu!

-   Es runāju par īstu zelta podu, - Leiters turpināja. - Iedomājies, Džeims, visu Neva- das štatu - jo cilvēki uzskata, ka Reno un Lasvegasa ir visa pavalsts, - kā zelta podu zem varavīksnes loka. Atbilde amerikāņu sapnim saņemt kaut ko par neko. Sākot jau ar lidmašīnas biļeti, lai galu galā no­kļūtu līdz Lasvegasas un Reno galvenajām ielām. Tas pods tiešām tur ir. Nebūt ne tik sen zvaigznes un spēļu kauliņi nekļūdījās - jauns zaldātiņš varēja doties iekšā 'Tuk­sneša mājvietā", stāties pie spēļu galda un laimēt pat divdesmit astoņas reizes pēc kārtas! Divdesmit astoņas! Ja viņš sāktu ar dolāru un pārsniegtu nama limitus, par ko es šaubos, pazīstot misteru Vilberu Klārku un "Mājvietas" noteikumus, varētu vinnēt divsimt piecdesmit miljonus dolāru!

Skaidrs, ka tā nevar notikt. Labākajā gadī­jumā cilvēkam no malas var izdoties tikt pie simt piecdesmit tūkstošiem. Jaunkarei­vim pēc tam, kad laimēti septiņsimt piec­desmit dolāri, jābēg tādā ātrumā, it kā pa­kaļ dzītos pats nelabais. Pat nedrīkst no­saukt savu vārdu. Tie sarkanie spēļu kau­liņi vēl šodien ir izlikti apskatei 'Tuksneša mājvietas" kazino stikla kastē uz atlasa spilventiņa.

-  Laba reklāma.

-   Varu likt galvu ķīlā! Nevienam pasaulē nekas tāds pat sapņos nav rādījies. Te pie­dāvā īstenot visneticamākās iedomas - jums tikai jāpagaida sava kārta līdz brīdim, kad šajos kazino ieraudzīsiet to, kas sasap­ņots. Vienā pašā spēļu namā divdesmit četru stundu laikā tiek likti lietā astoņdes­mit pāri kauliņu, simt divdesmit paciņas spēļu kāršu, un katru dienu, rīta gaismai austot, tehnisko apkopi iziet piecdesmit spēļu automāti. Pagaidi, un tu ieraudzīsi, kā mazas večiņas ar cimdotām rokām tos apstrādā! Vecenītēm līdzi ir iepirkumu so­mas, kurās ērti pārnēsāt sīknaudu - des­mit un divdesmit piecu centu monētas. Ve­cās dāmas nopūlas ap šiem automātiem pa desmit, divdesmit stundām dienā, neejot pat uz tualeti. Tu man netici? Vai zini, kā­dēļ viņas velk rokās tos cimdus? Lai pirksti neasiņotu!

Bonds nenoteikti kaut ko nomurmināja.

-  Labi, labi! - Leiters piekrita. - Skaidrs, ka šiem ļaudim uznāk ģīboņi. Histērijas, sirdslēkmes, trieka. Ķirši, plūmes un zva­niņi, kas visu dienu zib acu priekšā, ietek­mē smadzenes. Taču visiem kazino ir savi psihiatri, kuriem var zvanīt jebkurā dien­nakts laikā, un ik pa brīdim tiek vestas ārā mazas večiņas, kas skaļi bļauj: "Džekpots! Džekpots! Džekpots!" It kā sauktu sava mi­rušā mīļotā vārdu. Ielūkojies arī Bingo zā­lēs un pie Laimes ratiem, papēti spēļu au­tomātus "Zelta tīrradni" un "Pakavā"! Tikai nenoķer to drudzi, jo tādā gadījumā aizmir­sīsi gan darbu, gan savu meiteni. Es zinu visu spēļu pamatlikmes un saprotu, ka tev patīk riskēt, tāpēc, lūdzu, dari man to prie­ku un iedzen tās savā cietajā pauri. Un ne­aizmirsti!

Bonds ieinteresējās. Viņš paņēma zīmuli un noplēsa strēmeli no ēdienkartes.

Leiters raudzījās griestos.

-  Viens komats četri procenti no kauli­ņu spēlēm tiek spēļu namam. No blekdže- ka - pieci procenti. - Leiters uzlūkoja Bon­du. - Uz tavu spēli gan tas neattiecas, blēdi! Ruletē būs piecarpus procenti. Bingo spēlē un no Laimes rata - līdz septiņpa­dsmit procentiem, no spēļu automātiem - piecpadsmit vai divdesmit procenti. Nams nepaliek zaudētājos, vai ne? Ik gadu vien­padsmit miljoni klientu spēlē pie mistera Spenga un viņa draugiem uz šādiem notei­kumiem. Pieņemsim, ka vidēji viena zaļ­knābja rīcībā būtu divsimt dolāru. Vari iz­rēķināt, cik daudz naudas katru gadu par spēlēm paliek Lasvegasā.

Bonds ielika zīmuli kopā ar noplēsto pa­pīra strēmeli kabatā.

-   Pateicos par šīm ziņām, Fēliks, - viņš sacīja. - Taču, kā rādās, tu jau esi aizmir­sis, ka es turp nedodos brīvdienās.

-   Labi, lai velns tevi parauj, - Leiters no­rūca, - tikai neļauj tur, Lasvegasā, sevi ap­muļķot! Viņi iecerējuši lielu operāciju un neapstāsies nekādu grūtību priekšā. - Lei­ters pārliecās pār galdu. - Es tev kaut ko pastāstīšu. Viendien bija tāds gadījums ar krupjē. Šķiet, no blekdžeka zāles. Zellis bija nolēmis uzsākt pats savu rūpalu. Un vienā vakarā ieslidināja kabatā dažas naudas zīmes. Viņu pieķēra. Nākamajā dienā kāds puisis braucis no Bouldersiti- jas uz pilsētu un pamanījis tuksnesī no smiltīm rēgojamies kaut ko sārtu. Viņš apjēdzis, ka tas nav kaktuss vai kaut kas tamlīdzīgs, tādēļ apturējis mašīnu un pie­gājis paskatīties. - Leiters iebakstīja Bon­dam krūtīs ar pirkstu. - Mans draugs, tur no smiltīm rēgojusies roka! Un saujā turē­jusi pilnu kāršu kavu, izvērstu kā vēdekli! Ieradušies policisti ar lāpstām un izrakuši ari pārējo. Krupjē līķi! Zellim bija iezvēluši pa pakausi un aprakuši viņu. Tas joks ar roku un kārtīm bija tikai brīdinājums ci­tiem. Kā tev tas patīk?

-  Nav slikti, - Bonds noteica.

Tika atnestas pusdienas, un abi sāka ēst.

-   Ielāgo, - Leiters starp diviem omāra ga­ļas kumosiem sacīja, - krupjē vajadzēja zi­nāt, kas notiks, ja viņš tiks pieķerts ar ro­ku kasē. Lasvegasas kazino tiek likti lietā visādi triki. Pievērs uzmanību griestu ap­gaismojumam. Varen moderns. Galdus ap­spīd stari no caurumiem griestos. Spilgta gaisma, nekādu atspīdumu no sāniem, kas žilbinātu acis klientiem. Paveries vēlreiz, tad redzēsi, ka no dažiem caurumiem stari nekrīt. Tie tikai šķietami paredzēti apgais­mošanai. - Leiters lēni nogrozīja galvu. - Bet nekā nebija, mans draugs. Augšstāvā pa sliedēm ripo televīzijas kamera un pa šiem caurumiem filmē zāli. Pārbauda, kas notiek pie galdiem. Ja ir iemesls šaubīties par kāda krupjē vai spēlētāja godīgumu, tad šis galds tiek novērots visu vakaru. Ik kārti un ik stiķi novēro zeļļi, kuri klusītēm sēž augšstāvā. Viltīgi, vai ne? Tās kastes taču spēj nofilmēt visu, ja nu vienīgi smar­žas ne. Krupjē to labi zina, taču šis laikam bija cerējis, ka tā kamera novēro kādu citu. Liktenīga kļūda. Un sliktas beigas.

Bonds uzsmaidīja Leiteram.

-   Es uzmanīšos, - viņš apsolīja. - Tikai neaizmirsti, ka man jātiek vēl kādu soli tā­lāk pa to slepeno sakaru kanālu. Līdz pa­šam galam. Patiesībā man būtu jāpiekļūst tavam draugam Serafimo Spengam. Es ne­varu to izdarīt, aizsūtot viņam savu vizīt­karti. Un es tev pateikšu vēl kaut ko, Fē­liks. - Bonda balss skanēja gluži nepie­spiesti. - Esmu noskaities uz šiem brāļiem Spengiem. Man nepatika abi zeļļi kapucēs. Kā tas viens iebelza resnajam nēģerim. Un tās verdošās dūņas. Es neko neteiktu, ja viņš būtu žokeju tikai piekāvis - tāda rī­cība gluži labi iederētos spēlītē "policisti un laupītāji". Bet tās dūņas jau izskatījās pēc garīgas novirzes. Tādēļ esmu apņēmies tikt galā arī ar Pizaro un Badiju. Nezinu, kāpēc to vēlos, bet gribētu tikt galā ar vi­ņiem visiem. - Bonds runāja, itin kā tais­nodamies. - Man likās, ka vajadzētu tevi brīdināt.

-   Labs ir, - Leiters atteica, atstumdams tukšo šķīvi. - Es būšu turpat tuvumā, mē­ģināšu uzrakt tos zobus. Piekodināšu Er- nijam, lai viņš patur tevi acīs. Bet neceri, ka briesmu gadījumā, ja saķersies ar ban­du, varēsi paļauties uz savu advokātu vai britu konsulu. Vienīgā likumsargu firma, kas gādā par tavu drošību, ir "Smits un Vesons". - Leiters uzsita pa galdu ar savu dzelzs āķi. - Labāk iedzersim vēl vienu vis­kiju ar vietējo ūdeni. Tev taču jādodas uz tuksnesi. Šajā gadalaikā tas ir sauss kā kauls un karsts kā elle. Nekādu upju, nedz strautu, no kuriem pasmelt ūdeni. Tev nāksies dzert viskiju ar sodu un pēc tam slaucīt sviedrus no pieres. Tur ēnā ir simt divdesmit grādi. Vienīgā nelaime, ka ēnas jau nemaz nav.

Tika atnests pasūtītais viskijs.

-  Man tevis trūks, Fēliks, - Bonds novil­ka. - Nebūs neviena, kas man pamācītu amerikāņu dzīvesveidu. Starp citu, ma­nuprāt, ar Tramīgo Smaidu tu paveici ellī­gi smalku darbiņu. Kaut tu varētu doties uz Vegasu un patramdīt Spengu-senioru kopā ar mani. Divatā mēs tiktu ar viņu galā.

Leiters sirsnīgi paveras drauga.

-   Strādājot Pinkertona birojā, pašdarbī­ba diemžēl jāaizmirst, - viņš atteica. - Es tāpat vēlētos ķerties šim gangsterim tieši pie rīkles, taču man jāturas likuma ietva­ros. Ja izdotos atrast īstā zirga mirstīgās atliekas, tad viņiem būtu lielas nepatikša­nas. Ar tevi viss ir skaidrs - tu atbrauc, izkaujies ar viņiem un pēc tam naski lai­dies atpakaļ uz Angliju. Viņiem nav ne jausmas, kas tu esi. To, ko zinu es, viņi nekad neuzzinās. Taču man šeit jādzīvo. Ja es sarīkotu pie Spenga šaudīšanos vai traci, no viņa brašuļiem vairs nevarētu glābties ne es pats, ne mana ģimene un draugi. Tie zeļļi neliktos mierā, kamēr bū­tu man ar procentiem atmaksājuši šefam nodarīto. Arī tad, ja es būtu viņu nogali­nājis. It nemaz nav patīkami pārnākt mā­jās un atrast māsas māju nodegušu, bet viņu pašu - tur iekšā. Taču baidos, ka ša­jā zemē tāda izrēķināšanās ir iespējama. Gangsteri nav izmiruši līdz ar Ala Kapo- nes galu. Pietiek ieskatīties slepkavību statistikā. Un Kīfovera ziņojumā. Tagad šie zeļļi netirgojas ar dzērieniem, bet dar­bojas valdībās. Piemēram, Nevadas pa­valstī. Par viņiem raksta avīžnieki. Tiek sacerētas grāmatas un runas. Pat spredi­ķi. Bet, pie velna, - Leiters aprauti iesmē­jās, - varbūt tu Brīvības, Dzimtenes un Skaistuma labad viņus visus apšausi ar savu sarūsējušo bliežamo. Vai tā joprojām ir bereta?

-  Jā, - Bonds atbildēja. - Joprojām bere­ta.

-   Vēl aizvien esi pārliecināts, ka dubult- nulles dod tev tiesības nogalināt?

-  Jā, - Bonds sausi atcirta. - Esmu.

-   Lai tā būtu, - Leiters sacīja, piecelda­mies no galda. - Dosimies nu katrs uz savu gultu, lai pirms šaudīšanās vari atpūtināt acis. Cik noprotu, tev tās būs nepie­ciešamas.

15. nodala

GALVENĀ IELA

Lidmašīna apmeta plašu loku virs zilgi mirdzošā Klusā okeāna, pariņķoja virs Ho­livudas un uzņēma augstumu, lai bez pū­lēm pārlidotu augstākajai zeltainajai Sjer- ras kalnu klintij.

Gar Bonda acīm aizzibēja nebeidzamas, jūdzēm garas avēnijas ar palmām gar ma­lām, kur greznu namu priekšā smaragdza­ļu zālāju vidū bez mitas griezās rasinātāji, izpletušās lidaparātu ražotnes, filmu studi­ju paviljoni ar košu dekorāciju jūkli - tur bija veselas ielas, vesternu uzņemšanai pa­redzēti rančo un tāda kā neliela sacīkšu trase, uz sauszemes stāvēja četrmastu šo­neris dabiskā lielumā, - un tad lidmašīna jau pacēlās virs kalniem, šķērsodama tos, bet pēc tam slīdēdama virs bezgalīgā, sar­kanā tuksneša, kas sākas tūlīt aiz Losan- dželosas.

Viņi turpināja ceļu pāri Bārstovai, kur krustojās šosejas, un viena no tām veda uz Santafē - caur tuksnesi, kas pletās pa visu Kolorādo plakankalni. Labajā pusē to noro­bežoja Kaliko kalni, kuri reiz bija svarīgā­kais boraka ieguves centrs pasaulē. Pa kreisi tālumā iezīmējās kauliem piebārstītie Nāves ielejas klajumi. Tad atkal parādījās kalni ar tādām kā asins švīkām - gluži kā bojāti, apdrupuši zobi ar sarkanām, asiņo­jošām smaganām. Pazibēja arī zaļš plan­kums šajā vēju izpūstajā ainavā, kura at­gādināja skatu uz Marsa, un tad lidmašīna lēnām sāka samazināt augstumu. Parādī­jās uzraksts: "Lūdzu, aizsprādzējiet drošī­bas jostas un nodzēsiet cigaretes!"

Tveice iesitās Bondam sejā kā dūre, viņš nosvīda, pārvarot piecdesmit jardu attālu­mu no vēsās lidmašīnas līdz atviegloju­mam, ko sniedza lidostas ēkas gaisa kondi­cionētāji. Stikla durvis šņākdamas atvērās, kolīdz viņš tuvojās - tās vadīja fotoelemen­ta redzīgā acs -, un atkal lēnām aizvērās viņam aiz muguras. Tepat bija arī spēļu automāti - veseli četri - tieši ceļā. Likās tik saprotami izvilkt sīknaudu un paraut rok­turus, bet pēc tam noskatīties, kā virpuļo citroni, apelsīni, ķirši un zvaniņi - ari līdzī­gi augļiem. Griežas šķindēdami līdz beigu klikšķim un klusai, metāliskai nopūtai. Pieci centi, desmit centi, ceturtdaļdolārs. Bonds izmēģināja visus automātus pēc kārtas, un tikai vienu reizi automāts ar re­zultātu - divi ķirši un viens zvaniņauglis - izklepoja trīs monētas pret to vienu, ar ku­ru viņš bija sācis spēli.

Tikko Bonds bija atkāpies no automā­tiem un kopā ar pusduci citu pasažieru nostājies pie izejas, gaidīdams bagāžu, viņš pamainīja uzrakstu virs kāda paliela auto­māta, kurš visdrīzāk varēja būt paredzēts ledus ūdenim. Taču uzraksts vēstīja: "SKĀ­BEKĻA BĀRS". Viņš devās turp un izlasīja pārējo tekstu: "IEELPOJIET TĪRU SKĀBEK­LI! VESELĪGS UN NEKAITĪGS! ĀTRAI PAŠ­SAJŪTAS UZLABOŠANAI. NOVĒRSĪS PĀR­MĒRĪBU SEKAS, MIEGAINĪBU, NOGURU­MU, NERVOZITĀTI UN DAUDZUS TAMLĪ­DZĪGUS SIMPTOMUS."

Bonds paklausīgi iebāza spraugā ceturt- daiļdolāru un noliecās uz priekšu - tā, lai de­guns un mute iekļautos platajā, melnajā gu­mijas iemutī. Viņš nospieda pogu un, kā bija norādīts instrukcijā, vienu minūti lēni ieel­poja un izelpoja. Sajūta bija tāda, kā ievelkot plaušās sailtu gaisu bez garšas un smairžas. Kad minūte bija pagājusi, mašīnā kaut kas noklikšķēja, un Bonds atlieca muguru. Viņš neko nejuta, tikai viegli reiba galva. Vēlāk Bondam iešāvās prātā, ka tieši šajā mirklī vi­ņu bija uzlūkojis kāds vīrs, kuram padusē bija iežmiegts ādas maciņš, kādos parasti at­rodas skūšanās piederumi. Bonds viņam bi­ja bezrūpigi un ironiski uzsmaidījis.

Vīrs īsi pasmaidīja pretī, pēc taim novērsās.

Skaļrunī atskanēja paziņojums - pasa­žieri tika lūgti saņemt bagāžu. Bonds, pa­ņēmis savu ceļasomu, izspraucās pa vir- puļdurvīm, nokļūdams karsti nokaitušās dienvidu saules skavās.

-   Vai jūs uz "Tiāru"? - noprasīja kāda balss. Tās īpašnieks bija plecīgs virs ar lie­lām, brūnām acīm un tiešu skatienu. Vēr­damies Bondam sejā no šofera naģenes apakšas, viņš šautin izšāva šo jautājumu. Vīra platajā mutē rēgojās koka zobu bak­stāmais.

-Jā.

-  Labi. Tad ejam. - Tā kā vīrs nepiedāvā­jās paņemt Bonda ceļasomu, viņš pats to pacēla un sekoja šoferim uz elegantu šev- roletu, ko izdaiļoja pie kailas sievietes fi­gūriņas piestiprināts talismans - jenota as­te. Bonds iemeta somu aizmugures sēdeklī un ierausās tur ari pats.

Mašīna sāka ripot prom no lidostas un izbrauca alejā. Tā šķērsoja šoseju un no­griezās pa kreisi. Pārējās mašīnas traucās viņiem garām. Bonda šoferis turējās ceļa iekšmalā, stūrēdams lēnām un nosvērti. Bonds pamanīja, ka vīrs viņu pēti atpa- kaļskata spogulī. Viņš lūkojās pēc plāksnī­tes ar šofera vārdu. Un izlasīja: "Ernests Kareo, nr. 2584". Turpat bija ari fotogrāfi­ja - tajā attēlotā vīra acis tikpat stingri un pētoši raudzījās Bondā.

Taksometrā oda pēc cigāru dūmiem, un Bonds nospieda pogu, lai iedarbinātu loga atvēršanas mehānismu. Taču gaisa straume atgādināja dvesmu no nokaitušas krāsns mutes, tāpēc nācās logu tūlīt atkal aizvērt.

Šoferis pavērās atpakaļ.

-  Tā nevajag rīkoties, mister Bond, - viņš draudzīgā balsi aizrādīja. - Auto darbojas gaisa kondicionētājs. Lai gan dažkārt tā ne­šķiet, tomēr te iekšā ir labāk nekā ārā.

-   Paldies, - Bonds pateicās. Un pajautā­ja: - Kā rādās, tad jūs esat Fēliksa Leitera draugs?

-   Tā gan, - šoferis pār plecu attrauca. - Jauks cilvēks. Viņš piekodināja, lai es jūs uzmanu. Priecāšos, ja man izdosies jums kaut kā palīdzēt, kamēr būsiet šeit. Vai ilgi paliksiet?

-  Vēl nezinu, - Bonds atbildēja. - Varbūt dažas dienas.

-   Es jums kaut ko pateikšu, - šoferis sa­cīja. - Nedomājiet, ka cenšos jūs pie­šmaukt. Ja mums kāds darbiņš veicams kopā un ja jūs varat samaksāt, labāk no­īrēt taksometru uz visu dienu. Par piecdes­mit dolāriem. Arī man jāpelna iztika. Tur­klāt tāda rīcība iedvestu cieņu viesnīcas šveicariem un kalpotājiem. Un citādi es ne­tieku gudrs, kā varētu būt jūsu tuvumā. Ja slaistīšos te apkārt, pusi dienas gaidīdams tieši jūs, tie zeļļi nojautīs kaut ko nelāgu. Lielākoties tie gangsteri no spēļu namu ie­las mēdz būt visai aizdomīgi.

-    Neko labāku nebūtu iespējams izdo­māt! - Bondam šis vīrs bija iepaticies uz­reiz, viņš tam uzticējās. - Esam vienojušies.

-  Tas labi. - Šoferis kļuva vaļsirdīgs. - Jā, redziet, mister Bond, šejienes ļautiņiem nepatīk nekas tāds, kas ir atšķirīgs no ie­rastā. Kad es jums saku! Viņi ir aizdomu pilni, es gribēju sacīt. Jūs nepavisam neat­gādināt tūristu, kas ieradies, lai te zaudē­tu kādu naudas kušķi, un viņu deguni tū­līt saož briesmas. Spriediet pats! Jebkurš pamanīs, ka esat anglis, jau pirms tam, kad sāksiet runāt. Arī drēbes un viss cits norāda uz to pašu. Tā, un kas anglim te darāms? No kādiem ļaudīm šis anglis ir? Izskatās pēc ašā zēna. Vajadzētu uz viņu labāk apskatīties. - Šoferis atkal pagriezās atpakaļ. - Vai ievērojāt to tipu, kurš lidos­tā klīda apkārt ar skūšanās piederumu maciņu padusē?

Bonds atcerējās vīrieti, kurš bija vērojis viņu pie skābekļa bāra.

-  Jā, pamanīju gan, - viņš atteica un tad apjauta, cik bezrūpīgu pašu bija padarījis skābeklis.

-  Varu likt galvu ķīlā, ka tas zellis patla­ban apskata jūsu fotouzņēmumus, - šofe­ris aizrādīja. - Maciņā bija sešpadsmit mili­metru kamera. Tikai jāpavelk vaļā rāvējslē­dzējs un jānospiež slēdzis. Viņš noknipsēja no piecdesmit pēdu attāluma. Gan pret­skatā, gan sānskatā. Jau šopēcpusdien fo­togrāfijas atradīsies Policijas pārvaldē kopā ar to priekšmetu sarakstu, kas atradās jū­su somā. Lai veiktu pārbaudi, vai neesat meklēšanā par kādu noziegumu. Neizska­tās, ka jums somā būtu ierocis. Tas var būt pleca maksti. Ja tā ir, tad spēļu namos jūsu tuvumā aizvien atradīsies kāds vīrs ar ieroci. Šovakar pat tiks dots tāds rīkojums. Labāk sargieties no visiem zeļļiem, kuriem būs mugurā žaketes. Šeit neviens tās ne­velk, ja nav jāslēpj artilērija.

- Labi, paldies, - Bonds atbildēja, nikno­damies pats uz sevi. - Man vajadzēja būt daudz piesardzīgākam. Izskatās, ka šeit viss ir labi noorganizēts.

Šoferis piekrītoši kaut ko norūca un stū­rēja tālāk klusēdams.

Viņi palēnām tuvojās galvenajai ielai. Tuksnesīgajā ainavā abpus ceļam, kurā ti­kai reizumis bija pazibējuši lieli plakāti ar viesnīcu reklāmām, tagad sāka parādīties benzīntanki un moteļi. Mašīna pabrauca garām motelim, pie kura bija uzbūvēts peldbaseins ar caurspīdīgām stikla sienām. Kad viņi atradās blakus baseinam, koši za­ļajā ūdenī ienira meitene, un viņas augums tajā sacēla veselu burbulīšu mākoni. Drīz priekšā parādījās degvielas uzpildes stacija ar elegantu ceļmalas restorānu, kas saucās "Benzīnnīca". Plakāts vēstīja: "Atsvaidzinie- ties šeit! Iebaudiet karstmaizītes ar cīsi­ņiem! Reaktīvos un atomburgerus! Ledus- aukstus dzērienus!" Vairākas mašīnas jau bija piestājušas, tajās sēdošos apkalpoja divdaļīgos peldkostīmos un augstpapēžu kurpēs ģērbušās viesmīles.

Lielā sešu joslu šoseja iestiepās košu, krāsainu zīmju un izkārtņu mežā, kas vir­moja karstuma viļņu ezerā. Diena mirdzēja tik tveicīga kā ugunīgs opāls. Uzblīdusi saule sūtīja dedzinošos starus lejup, tie krita taisni uz sakarsušā betona, bet ēnas nebija nekur - ja nu vienīgi zem dažām pal­mām, kuras auga šur tur apstādījumos pie moteļiem. Pretimbraucošo mašīnu vējstikli un hromētās daļas šķīla tik daudz atspīdu­mu, ka tie atgādināja automātu kārtas, ne­mitīgi žilbinot Bondam acis. Viņa krekls jau kļuva slapjš un lipa pie ādas.

-  Te sākas vissvarīgākā iela, - šoferis sa­cīja. - Skaidrs?

-  Skaidrs, - Bonds attrauca.

-   Pa labi no jums atrodas "Flamingo", - stāstīja Ernijs Kareo, kad abi brauca ga­rām zemai, modernai viesnīcai ar milzīgu neona torni, kurš patlaban nebija apgais­mots. - Tūkstoš deviņsimt četrdesmit ses­tajā gadā to uzcēla Bagsijs Sīgels. Kādu dienu viņš ieradās Vegasā no piekrastes, lai visu izpētītu. Ar lielu naudu, kuru vaja­dzēja kaut kur ieguldīt. Vegasa bija lielo gangsteru iekārota vieta. Tā bija atklāta pilsēta. Ar azartspēlēm. Likumīgām meitu- mājām. Jauks pamats darījumiem. Nevaja­dzēja ilgu laiku, lai Bagsijs to apjēgtu. Viņš saskatīja milzu iespējas.

Bonds pasmējās par šo daudznozīmīgo teicienu.

-   Jā, ser, - šoferis turpināja. - Bagsijs pamanija izdevību un steidzās to izmantot. Palika šeit līdz četrdesmit septītajam ga­dam, kad viņa galvā tika iešautas tik dau­dzas lodes, ka policistiem tā arī neizdevās visas atrast. Un te ir "Smilts". Šo namu di­binājis kāds, kam nav trūcis netīras nau­das. Es nezinu, kas viņš tāds ir. Nams tapa pirms dažiem gadiem. Šo zeļļu priekšgalā bija kāds Džeks Intraters. Agrāk viņš esot Ņujorkā bijis policists. Varbūt jūs esat par viņu kaut ko dzirdējis?

-  Laikam gan neesmu, - Bonds atbildēja.

-   Jā-ā, un tā tur ir Vilbera Klārka "Tuk­sneša mājvieta". Bet nauda tās ierīkošanai esot nākusi no vecā Klīvlendas-Cincinati grupējuma. Tur tā atkritumu kaudzei līdzī­gā celtne ar gludo dzelzs izkārtni ir "Sahā- ra". Jaunākā spēļu elle. īpašnieki oficiāli ir daži sīki spēlmanīši no Oregonas. Dīvaini gan. Atklāšanas vakarā esot zaudējuši piec­desmit tūkstošus dolāru! Vai tas liekas ti­cami? Uz šejieni, lai izspēlētu kādu spēli, nāk visi lielie dūži, kuriem kabatas pilnas ar dolāriem. Cik es noprotu, veiksmīgos va­karos nauda ripo skanēdama. Te ir tāds vietējais paradums - atklāšanas dienā ap­meklēt sāncenša spēļu namu, lai paskatī­tos, kā iet. Tā kā ar kārtim neko nevar sa­runāt, gadās, ka sāncensis aiziet ar piec­desmit tūkstošu lielu vinnestu. Palaikam par to smejas visa pilsēta. Un tur, - vīrs norādīja pa kreisi, kur neona gaismas vei­doja pilnos auļos traucošas divdesmit pē­das augstas ores attēlu, - tā ir "Pēdējā Ro­beža". Tāds Mežonīgo Rietumu pilsētiņas atdarinājums. Taču to ir vērts redzēt. Tur pāri ir "Pērkoņputns", bet otrā pusē - "Ti- āra". Švītīgākā spēļu elle visā Vegasā. Cik noprotu, jūs jau zināt par misteru Spengu un viņa zeļļiem? - Šoferis samazināja ātru­mu un apturēja mašīnu pretī Spengu vies­nīcai, kuras jumtu rotāja hercoga kronis ar maziem briljantiem līdzīgām lampiņām, ku­ras iedegās un dzisa, tomēr zaudēdamas sacensībā ar dedzinošo sauli un atspul­giem no šosejas.

-   Jā, galvenais man ir zināms, - Bonds atbildēja. - Taču mīļuprāt izdibinātu kaut ko vairāk, ja jums labpatiktu papildināt. Un ko tagad?

-  Darīsim to, ko teiksiet, mister.

Bonds pēkšņi juta, ka šīs ielas spokai­nais spožums viņam apriebies. Gribējās ti­kai ieiet pa durvīm un paglābties no kar­stuma, paēst pusdienas, izpeldēties basei­nā un līdz vakaram ne par ko nedomāt. Viņš tā arī pateica.

-   Lai notiek, - Kareo attrauca. - Man jau likās, ka pirmajā vakarā jūs nekārosiet pēc lieliem sarežģījumiem. Neņemiet neko galvā un izturieties brīvi! Ja jums Vegasā darāms kāds darbiņš, tad labāk nogaidīt, kamēr bū­siet visu iepazinis. Paskatieties, kā tiek spē­lēts, draugs. - Šoferis ieķiķinājās. - Vai jums ir gadījies dzirdēt, ka Indijā esot tādi Aiz­mirstības torņi? Stāsta, ka tos, kurus atstāj tur augšā, maitasputni apkremt līdz kauliem divdesmit minūtēs. "Tiārā" to izdara mazliet ilgākā laikā. Ja nu vienīgi citi grupējumi rei­zēm traucē. - Šoferis samazināja automašī­nas ātrumu. - Vienmēr viens un tas pats, - Ernijs turpināja, vērodams satiksmes plūs­mu atpakaļskata spogulī. - Viens zellis reiz aizbrauca no Vegasas ar simts tūkstošiem kabatā. - Viņš apklusa, gaidīdams iespēju šķērsot aleju. - Tikai viena nianse - kad šis puisis sāka spēlēt, viņam bija pusmiljons.

Mašīna apmeta pusloku un pieripoja pie sārti krāsotas ēkas kolonnām rotātā ieejas portāla ar platām, stiklotām durvīm. Mašī­nas durvis atvēra debeszilā uniformā tēr­pies šveicars, tūlīt sniegdamies pēc Bonda somas. Bonds izkāpa biezajā tveicē.

Ar plecu atgrūzdams stiklotās durvis, viņš dzirdēja Erniju Kareo sakām šveicaram:

-   Tas anglis nav pie pilna prāta! Viņš mani nolīga par piecdesmit dolāriem dienā! Vai tu esi kaut ko tādu redzējis?

Tad durvis aiz Bonda aizcirtās, un viņu kā vēss skūpsts sagaidīja patīkami auksts gaiss, aicinot tālāk šajā spožajā pilī, kas piederēja vīram, ko sauca Serafimo Spengs.

16. nodala

"TIĀRA"

Bonds paēda pusdienas restorāna "Saulstars" zālē, kur bija gaisa kondicionē­tājs, līdzās lielam peldbaseinam, kura ap­veids atgādināja nieri (uzraksts ziņoja, ka par slīcēju glābšanu atbildot Bobijs Bilbo un baseins katru dienu tiekot skalots ar šļūteni), un Bonds iedomājās, ka tikai viens procents no šīs viesnīcas apmeklētā­jiem ir tādi, kuri varētu te rādīties peld­kostīmos. Pēc pusdienām viņš izgāja dedzi­nošajā svelmē un lēnām devās pāri divdes­mit jardus platajam, apsvilušajam zālājam, kas šķīra galveno ēku no tās, kurā atradās viņa numurs. Savā istabā viņš noģērbās un kails iekrita gultā.

Kopā "Tiārā" bija sešas celtnes ar viesiem paredzētām istabām, un katrai bija dots kāda dārgakmeņa vārds. Bonda numurs atradās "Tirkīza" pirmajā stāvā. Telpas bija krāsotas dzidri zilā toni, ar tumšziliem un baltiem rotājumiem. Bonda istaba bija ār­kārtīgi ērta, dārgās, modernās mēbeles - da­rinātas no sudrabaina koka, kas laikam bi­ja bērzs. Uz naktsgaldiņa pie gultas stāvēja radioaparāts, bet uz galda pie platā loga - te­levizors ar ekrānu septiņpadsmit collu pla­tumā. Aiz loga atradās neliels, norobežots iekšējais pagalmiņš. Te bija pavisam klusi un mierīgi - nedzirdēja pat termostata kontrolētā gaisa kondicionētāja dūkoņu. Bonds aizmiga gandrīz tajā pašā brīdī.

Viņš gulēja četras stundas, un šajā laikā pie naktsgaldiņa malas piestiprinātais magnetofons veltigi iztērēja simtiem metru lentes, ierakstīdams šo nāves klusumu.

Kad Bonds pamodās, pulkstenis bija septiņi. Mikrofons darbojās un magneto­fons ierakstīja, kā viņš paceļ telefona klau­suli, vaicā pēc mis Tifānijas Keisas, pēc īsa klusumbriža nosaka: "Vai jūs, lūdzu, ne­pateiktu viņai, ka zvanīja Džeimss Bonds?" un noliek klausuli atpakaļ. Pēc tam tika ie­rakstītas skaņas, kas radās, Bondam šķēr­sojot istabu, dušas šņākoņa, un tad, pulk­sten pusastoņos, noklikšķēja atslēga - viņš izgāja un aizvēra durvis.

Pēc pusstundas magnetofonā tika ie­rakstīts klauvējiens pie durvīm, pēc mirkļa tās atvērās. Ienāca viesmīļa drānās ģērbies virs ar augļu grozu. Tajā bija kartīte ar uz­rakstu "Sveiciens no administrācijas". Virs piegāja pie naktsgaldiņa, atskrūvēja divas skrūves, atvēra magnetofona vāciņu, ap­mainīja kaseti pret tukšu, nolika augļus uz tualetes galdiņa un, izgājis no istabas, cieši aizvēra durvis.

Vairākas stundas magnetofons griezās veltīgi, neierakstīdams pilnīgi neko. Bonds sēdēja "Tiāras" garajā bārā, iebaudīdams martīni ar degvīnu un ar lietpratēja aci vē­rodams lielo spēļu zāli.

Vispirms Bonds pamanīja, ka speciāli Lasvegasai, šķiet, izgudrots jauns funkcio­nālās arhitektūras stils, un domās nodēvē­ja to par "Apzeltītā peļuslazda" stilu, kura galvenais mērķis bija panākt, lai klients - pe­le - iekristu spēļu lamatās neatkarīgi no tā, vai viņš grib sieru, vai ne.

Te bija tikai divas ieejas - viena no ielas, otra - no ēkām, kur izvietojās guļamtelpas un peldbaseins. Cilvēkam, kurš ienāca pa kādām no šīm durvīm - lai nopirktu avīzi vai cigaretes pie vitrīnas, iedzertu vai pa­ēstu kādā no abiem restorāniem, apgriez­tu matus vai dotos uz masāžu "Veselības Klubā", vai vienigi apmeklētu tualeti, - ne­bija ne mazāko cerību nokļūt vajadzīgajā vietā, neejot garām spēļu automātiem un galdiem. Slazdi aicināja - automāti rūca, kāds no tiem allaž, sudrabaini džinkstinā- dams, bēra metāla silē monētas. Vai ari kā­da no meitenēm pie kases lodziņa izkliedza zelta vērto saucienu: "Džekpots!" iekārdi­nādama garāmgājēju, un pagalam viņš bi­ja. Vilināt vilināja satrauktā, klusinātā čala pie trim lielajiem spēļu galdiem, abu rule­tes riteņu apmājošā dūkoņa, sudrabainā dolāru šķindoņa kasē uz blekdžeka gal­diem… tikai dzelzs pele būtu varējusi paiet garām, nepaskrubinājusi šo gardo laimes- siera gabalu.

"Tomēr," prātoja Bonds, "tādi slazdi ir bīstami tikai pavisam dumjām pelēm - pe­lēm, kuras pievilina visapkaltušākais siers." Tie bija neglīti, vulgāri un pārāk uz­krītoši slazdi, automātu atbaidoši mehānis­kais troksnis griezās smadzenēs. Tas atgā­dināja vecu, sen neeļjotu dzelžu žjerk- stoņu, tos velkot uz lūžņu izgāztuvi.

Spēlētāji stāvēja šo mašīnu priekšā un raustīja rokturus tā, it kā ienīstu to, ko paši dara. Un, kolīdz ieraudzīja mazajā stikla lo­dziņā savu likteni, pat negaidīja, kamēr riten­tiņi mitēsies griezties, bet taustījās pēc jau­nas monētas, un labā roka jau stiepās darīt savu darāmo. Klakšķis - šķindoņa - strink- šķis. Klakšķis - šķindoņa - strinkšķis.

Un, ja piepeši gadījās pamatīgāks sudra­ba ūdenskritums, nauda pārpildīja metāla silīti un laimētājam nācās krist ceļos, lai salasītu visas monētas, saskrabinot ari tās, kuras bija paripojušas zem automātiem.

Kā jau bija sacījis Leiters, te lielākoties spēlēja sievietes - padzīvojušas dāmas no pārtikušo mājsaimnieču vidus. Viņas stā­vēja pie automātiem bariņos kā vistas, sa­pulcējušās uz olu dēšanu. Patīkamais vē­sums un ritentiņu griešanās mūzika šajā telpā uzturēja viņās možumu, kamēr viss naudas žūksnis bija pagalam.

Bonds dzirdēja kādu no meitenēm pie kases iesaucamies: "Džekpots!" un dažas sievietes pacēla galvas. Tagad viņas Bon­dam atgādināja Pavlova suņus, kuriem tek siekalas, dzirdot zvana skaņas, kas mēdz tos aicināt uz maltīti. Bonds nodrebinājās no domas par šo sieviešu acu tukšajiem skatieniem, krunkaino ādu, puspavērta- jām, valgajām mutēm un apskrambātajām rokām.

Viņš pagrieza šai ainai muguru un ie­malkoja martini, nevērīgi klausīdamies mūziku - otrā telpas galā līdzās pusducim bodīšu bija izvietojies slavens orķestris. Virs viena veikaliņa durvīm dega gaišzila neona izkārtne ar uzrakstu "Dimantu nams". Bonds pamāja bārmenim.

-   Vai misters Spengs šovakar nav rādī­jies? - viņš pajautāja.

-   Vēl neesmu viņu manījis, - bārmenis atbildēja. - Taču ir agrs. Viņš parasti nāk tad, kad pirmā tūre beigusies. Ap vienpa­dsmitiem. Vai jūs viņu pazīstat?

- Personiski ne.

Bonds samaksāja rēķinu un lēnām de­vās uz blekdžeka galdu pusi. Viņš piegāja pie vidējā. Pie tā būs jāspēlē. Tad, kad pulkstenis rādis tieši piecas minūtes pāri desmitiem. Tagad bija astoņi un trīsdesmit minūtes.

Nelielais, iegarenais blekdžeka galds bija pārvilkts ar zaļu audumu. Galda iz­liektajā ārmalā uz augstiem krēsliem sēdē­ja astoņi spēlētāji, ieliektajā pusē, ar vēde­ru atspiedies pret galda malu, stāvēja krupjē un dalīja katram pa divām kārtīm, likdams tās precīzi numurētajās vietās pre­tī likmēm. Tās parasti bija pieci vai desmit sudraba dolāri vai žetons divdesmit dolāru vērtībā. Krupjē bija apmēram četrdesmit gadu. Viņa sejā ne mirldi nezuda patīkams pussmaids. Vīram mugurā bija krupjē for­mastērps - balts krekls ar cieši pie plauk­stu locītavām aizpogātām piedurknēm, ap kaklu tieva, melna kaklasaite, kādas ves­ternos mēdz nēsāt kāršu spēlmaņi, virs acīm - zaļš aizsegs, kājās melnas bikses. Bikšu priekšu no berzēšanās pret galdu sargāja neliels zaļas vilnas priekšautiņš, kura stūri bija izšūts viņa vārds - "Džeiks".

Krupjē ritmiski un nepiespiesti dalīja kārtis un pieņēma likmes. Pie šī galda gandrīz netika runāts, tikai reizumis kāds spēlētājs palūdza "parādīt laipnību", pasū­tīdams kaut ko iedzert vai cigaretes kādai no viesmīlēm, kuras, tērpušās melna zīda pidžamās, rosījās ejā starp galdu rindām. No tās pašas vietas spēju norisi modri vēroja divi spēcīgi vīri ar šaujamajiem pie jostām.

Spēle bija ātra, prasmīga un trula. Tik­pat trula un mehāniska kā spēļu automā­tos. Bonds kādu brīdi paskatījās, pēc tam virzījās uz durvju pusi kazino tālākajā galā. Uz vienām bija rakstīts: "Kungu istaba", uz otrām - "Dāmu istaba". Bonds pagāja ga­rām četriem "šerifiem" smalkās, pelēkās rietumnieku uniformās. Viņu bikšu staras bija satūcītas garos, melnos zābakos. Šie vīri stāvēja savās vietās pavisam neuzbāzī­gi, neraudzīdamies ne uz ko, bet redzēdami visu. Katram no viņiem pie sāniem vaļējā makstī bija ierocis, bet pie jostas - kabati­ņa ar piecdesmit patronu misiņa galviņām.

"Apsardze te ir nodrošināta," Bonds do­māja, iespraukdamies pa "Kungu istabas" bīdāmajām durvīm. Vīriešu tualetē pie flī­zē tās sienas bija piesprausts uzraksts: "Pievirzies tuvāk! Tev TAS nav tik garš, kā tu pats uzskati!" Mežonīgo Rietumu hu­mors! Bonds prātoja, vai to nevajadzētu pieminēt nākamajā rakstiskajā atskaitē M., taču nolēma šo kārdinājumu pārvarēt. Viņš izgāja no tualetes un garām galdiem devās uz durvīm ar uzrakstu "Opāla zāle".

Apaļā, sārtos, pelēkos un baltos toņos krāsotā restorāna zāle bija pustukša. Pie­nāca zāles pārzine un aizvadīja Bondu līdz stūra galdiņam. Pieliekusies sakārtot zie­dus vāzē, kas atradās galda vidū, šī sievie­te ļāva Bondam pārliecināties, ka viņas lie­liskās krūtis vismaz līdz pusei ir īstas, uz­smaidīja klientam un devās projām. Pēc desmit minūtēm parādījās viesmīle ar pa­plāti un nolika uz galda šķīvi ar maizes klaipiņu un sviesta kvadrātiņu. Līdzās viņa novietoja trauciņu ar olīvām, selerijām un oranžu sieru. Pēc neliela brīža atsteidzās otra - nedaudz vecāka viesmīle, iedeva Bondam ēdienkarti un paziņoja:

-  Tūlīt jūs apkalpošu!

Kad pēc apsēšanās pie galda bija aizritē­jušas divdesmit minūtes, Bondam beidzot izdevās pasūtīt duci austeru vāciņos un si- teni. Sapratis, ka pasūtījumu nāksies gai­dīt krietnu laiku, Bonds lika atnest arī sauso martini ar degvīnu.

-   Vīnu pārzinis tūlīt būs klāt, - viesmīle stīvi pavēstīja un nozuda virtuves virzienā.

"Gara pieklājības izrādīšana nenozīmē ātru apkalpošanu," Bonds nodomāja un noskaņojās paciest ilgas ceremonijas.

Kad ēdiens galu galā tika atnests, tas iz­rādījās lielisks. Bonds prātoja par vakaru un paņēmieniem, kuri varētu paātrināt vei­camā uzdevuma izpildīšanu. Viņš sāka garlaikoties, tēlodams blēdi, kurš gaida maksu par sekmigi izpildīto pirmo pārbau­des darbu, lai vēlāk - ja būs iepaticies mis­teram Spengam - saņemtu nopietnākus uz­devumus kopā ar šo pāraugušo pusaudžu bandu. Bondu kaitināja stāvoklis, kad nebi­ja iespējams darboties tā, kā pašam patik­tu. Vispirms viņu aizsūta uz Saratogu, pēc tam - uz šo atbaidošo muļķuslazdu, it kā viņam būtu tikpat daudz laika slinkot kā pārējiem blēžiem. Tā viņš te nīka, ēzdams šo gangsteru ēdienu un gulēdams viņu gul­tā, kamēr tie novēroja viņu, Džeimsu Bon­du, pūlēdamies novērtēt un strīdēdamies, vai "jauniņais" ir gana izveicīgs, uzticams un veselīgs tam slidenajam darbiņam, kādu šie reketieri varētu piedāvāt.

Bonds tik nikni koda gaļas gabalu, it kā būtu piekļuvis mistera Serafimo Spenga pirkstiem, un nolādēja to dienu, kad bija uzņēmies šo muļķīgo lomu. Pēc tam viņš to­mēr nedaudz atslābinājās un turpināja ietu­rēties mazliet mierīgāk. Par ko, pie velna, tā jāuztraucas? Šis bija nopietns uzdevums, kas pagaidām veicās labi. Tagad viņš nebija tālu no slepenā kanāla gala - tas beidzās mistera Serafimo Spenga kabinetā. Ar viņa Londonā dzīvojošā brāļa un noslēpumainā ABC palīdzību tika realizēta lielākā kontra­bandas operācija pasaulē. Ko tad nozīmēja Bonda bažas? Tas bija tikai mirklis, kad viņš jutās nemierā ar sevi, - pārejošs nela­bums, kāds palaikam uznāk cilvēkam, kurš jūtas kā svešinieks, jau pārāk daudz laika pavadījis šo atbaidoši visvareno amerikāņu gangsteru tuvumā, atrodoties pārāk ciešā saistībā ar šo bandu aristokrātijas "skaisto dzīvi", kas oda pēc šaujampulvera.

"Patiesība ir tāda," Bonds nolēma, dzer­dams kafiju, "ka man uznākušas ilgas pēc mājām un savas identitātes." Viņš paraus­tīja plecus. Pie velna Spengu un kapucēs tērpto neliešu pilsētu Lasvegasu. Bonds ie­skatījās pulkstenī. Bija tieši desmit. Viņš aizsmēķēja cigareti, piecēlās un lēnām iz­gāja no kazino restorāna.

Palika divas iespējas, kā pabeigt šo spēli: nogulties uz grunts un gaidīt, kad kaut kas notiks, vai ari pasteidzināt norišu gaitu, lai kaut kam beidzot būtu jānotiek.

17. nodala

PATEICĪBA PAR DARBU

Aina lielajā spēļu zālē tagad jau bija cita. Tur bija daudz klusāk. Orķestris bija pro­jām, sieviešu bariņi tāpat. Pie galdiem ka­vējās vēl tikai daži spēlētāji. Pie ruletes gro­zījās divas trīs skaistas meitenes smalkās vakarkleitās, kurām vadība bija izsniegusi piecdesmit dolārus, lai viņas turpinātu spēlēt un galdi neliktos tukši. Un kāds ga­līgi piedzēries vīrs turējās pie starpsienas, kas atdalīja vienu galdu no otra, mēģinā­dams pierunāt spēļu kauliņus darboties vi­ņa labā.

Bija mainījies vēl kaut kas. Krupjē vietā pie vidējā blekdžeka galda vistuvāk bāram stāvēja Tifānija Keisa.

Tad tāds bija viņas darbs "Tiārā".

Tagad beidzot Bonds pamanīja, ka pie vi­siem blekdžeka galdiem krupjē vietās no­stājušās skaistas sievietes vienādos formas tērpos - īsos, pelēkos svārciņos ar platu, melnu, metāla apkalumiem rotātu jostu un pelēkās blūzēs ar melnu kakla lakatiņu. Katrai uz muguras melnā aukliņā karājās pelēks sombrero, bet kājas bija tērptas miesaskrāsas neilona zeķēs un melnos puszābaciņos.

Bonds atkal ieskatījās pulkstenī un sāka lēnām virzīties iekšā zālē. Tātad tā būs Ti­fānija, kurai nāksies blēdīties, lai viņš vin­nētu piectūkstoš dolāru. Protams, patlaban ir vispiemērotākais bridis - viņa tikko iesā­kusi darbu, bet "Platīna zālē" turpinās sla­venu rēvijas mākslinieku priekšnesumi. Pie galda viņi būs divatā. Nekādu liecinieku, ja gadījumā Tifānijai nāktos izvilkt kādu kār­ti no kavas apakšas.

Tieši piecas minūtes pēc desmitiem Bonds bez minstināšanās piegāja pie vidējā galda un apsēdās preti Tifānijai.

-  Labvakar! - viņš sacīja.

-  Sveicināti! - Tifānija viņam pieklājīgi, tikko jaušami uzsmaidīja.

-  Kāda ir vislielākā likme?

-  Tūkstotis.

Bonds pastūma desmit simtdolāru zīmes pāri līnijai, bet zāles uzraugs paspēra da­žus soļus uz priekšu un nostājās līdzās Ti­fānijai Keisai. Viņš neveltīja Bondam pat ne acumirklīgu skatienu.

-  Varbūt puisis gribēs jaunu kavu, mis Tifānij, - viņš ierunājās. Un pasniedza viņai neatplēstu paciņu.

Jaunā sieviete noplēsa iesaiņojumu un atdeva uzraugam lietotās kārtis.

Uzraugs palika stāvam mazliet tālāk un likās zaudējis interesi par notiekošo.

Tifānija paņēma kārtis ar plūstošu, ie­rastu kustību, sajauca un sadalīja divās daļās, ko nolika uz galda, šķietami nevai­nojami izpildījusi visas pienācīgās darbī­bas. Taču Bonds pamanīja, ka abas kavas puses nav sabīdītas gluži kopā, un tad, kad jaunā sieviete paņēma kārtis no galda un it kā nevainīgi pāijauca, patiesībā kava pali­ka sākotnējā kārtībā. Viņa atkārtoja šo ma­nevru vēlreiz - un tad kavu nolika Bondam priekšā pārcelšanai. Bonds pārcēla kārtis un atzinīgi noskatījās, kā Tifānija ar vienu roku veikli izdarīja grūtu manipulāciju, anulēdama izmaiņas un atlikdama nocelto daļu atpakaļ vietā - tā bija bīstamākā ro­kāde kāršu blēdībās.

Un tā "jaunā" kava bija sagatavota spē­lei - un tas viss tikai parastās rutīnas jau­tājums - kā panākt, lai kārtis savietotos tā­dā pašā kārtībā, kādā atradās iesaiņojumā. Tas bija izdarīts nevainojami, un Bonds ar apbrīnu aplūkoja jaunās sievietes rokas.

Pēc tam viņš ieskatījās Tifānijas pelēka­jās acīs. Vai tajās neuzšķīlās sazvērniecis­ka dzirksts, uzjautrinājuma mirdzums par šo savādo spēli, ko abi spēlēja pie šaurā, zaļi tapsētā galda?

Viņa iedalīja divas kārtis Bondam un di­vas - sev. Piepeši Bonds apjēdza, ka viņam tagad jābūt īpaši uzmanīgam. Jāspēlē tieši pēc noteikumiem, citādi arī veikli sagatavo­tā kava neko nepalīdzēs.

Pie galda karājās plakāts ar uzrakstu: "Krupjē jāņem pie sešpadsmit un jāapstā­jas pie septiņpadsmit." Viņam, protams, tiks iedalītas kārtis, kuras nodrošina lai­mestu, tomēr - gadījumam, ja uzrastos vēl kāds spēlētājs vai padomdevējs, - visai no­risei jāizskatās pēc nejaušību virknes, ne­vis blēdības, piemēram, ikreiz iedalot viņam divdesmit vienu punktu, bet sev - ti­kai septiņpadsmit.

Bonds aplūkoja abas savas kārtis. Kalps un desmitnieks. Viņš pavērās augšup uz Tifāniju un pašūpoja galvu. Viņa parādīja sešpadsmit punktus un pacēla kārti. Tas bija kungs. Tifānijai līdzās atradās silīte ar sudraba dolāriem un žetoniem divdesmit dolāru vērtībā, taču uzraugs ātri tuvojās vi­ņai un iedeva žetonu tūkstoš dolāru vērtī­bā. Tifānija to paņēma un pastūma Bon­dam. Viņš uzlika žetonu uz līnijas, bet sa­vas desmit banknotes iebāza kabatā. Tifā­nija atkal iedeva viņam divas kārtis, patu­rēdama divas arī sev. Bondam tika septiņ­padsmit punkti, un viņš atkal pakratīja galvu. Tifānijai bija divpadsmit punkti, viņa pieņēma klāt trīs, pēc tam - deviņus punk­tus. Divdesmit četri. Vēl viens zaudējums. Uzraugs atkal pienesa žetonu. Bonds iebā­za to kabatā, atstādams uz galda iepriek­šējo likmi. Šajā reizē viņam bija deviņpa­dsmit punkti, bet Tifānijai - septiņpadsmit, un, pakļaujoties noteikumiem, viņai vaja­dzēja apstāties. Bonda kabatā nonāca vēl viens žetons.

Tad atvērās lielās durvis tālākajā telpas galā, un pa tām spēļu zālē ieplūda cilvēku straume - priekšnesumi bija galā. Drīz vien šie ļaudis pulcēsies ap galdiem. Šī viņam bija pēdējā tūre. Pēc tās viņam nāksies aiz­iet un atstāt Tifāniju. Viņa nepacietīgi uz­lūkoja Bondu. Viņš pacēla abas iedalītās kārtis. Divdesmit punkti. Ari Tifānijai bija divi desmitnieki. Bonds pasmaidīja par tik izsmalcinātu spēli. Viņa ātri iedalīja Bon­dam vēl divas kārtis un sev tāpat. Tieši tajā brīdī pie galda pienāca vēl trīs spēlētāji un uzrausās uz augstajiem krēsliem. Bondam bija deviņpadsmit punktu, Tifānijai - seš­padsmit.

Un tad viss bija galā. Uzraugs pat nepa- pūlējās pasniegt jaunajai sievietei ceturto žetonu, bet pasvieda to tieši Bondam ar tā­du izteiksmi sejā, ko varēja noturēt par ņir­dzīgu smīnu.

-   Jē-ē-zus! - noelsās viens no jaunpienā­kušajiem spēlētājiem, kad Bonds iebāza vinnestu kabatā un piecēlās.

-   Pateicos! - Bonds noteica. - Jūs lieliski dalījāt.

-   Vareni! - iestarpināja tas pats spēlē­tājs, kurš jau bija runājis.

Tifānija Keisa cieši uzlūkoja Bondu.

-    Vienmēr laipni, - viņa attrauca. Abu skatieni uz īsu mirkli satikās, tad jaunā sieviete pievērsās kārtīm un, rūpīgi sajau­kusi, pasniedza vienam no jaunpienākuša­jiem spēlētājiem, lai pārceļ.

Bonds pagrieza galdam muguru un ap­meta loku pa zāli, domādams par Tifāniju un reizumis uzlūkodams viņas valdonīgo, mazo stāvu šajā uzbudinošajā vesterna sti­la tērpā. Citiem droši vien jaunā sieviete li­kās tikpat pievilcīga kā Bondam, jo jau pēc mirkļa pie viņas galda sēdēja astoņi vīrieši un vēl citi stāvēja un skatījās.

Bonds juta piepešu greizsirdības uzplū­du. Viņš piegāja pie bāra un pasūtīja viski­ju ar slaveno ūdeni, lai apslacītu laimētos piecus tūkstošus dolāru.

Bārmenis pasniedza Bondam aizkorķētu pudeli un nolika to līdzās glāzei ar "Old Grandad".

-   No kurienes jūs to saņemat? - Bonds pajautāja, atcerējies Fēliksa Leitera stāstī­to.

-  No Boulderas dambja viņas puses, - bār­menis nopietni skaidroja, - to ved ar kra­vas mašīnu, kura ierodas katru dienu. Neraizējieties, - viņš piemetināja, - tas ir īsts.

Bonds uzmeta uz bāra letes sudraba do­lāru.

-  Esmu drošs, ka tas ir īsts, - viņš tikpat nopietni pavēstija. - Atlikumu varat patu­rēt.

Nostājies ar muguru pret bāru, Bonds ar glāzi rokā apsvēra nākamo gājienu. Tagad viņš bija saņēmis visu solīto summu, un Greizais Trī bija piekodinājis neatgriezties pie spēļu galdiem.

Bonds iztukšoja glāzi un devās pāri zālei pie tuvākā ruletes galda. Te bija tikai daži spēlētāji, likmes - nelielas.

-   Kāda ir vislielākā likme? - viņš pavai­cāja krupjē - pavecākam virām ar nedzivu skatienu, kurš tajā bridi izņēma no rata zi­loņkaula bumbiņu.

-  Pieci tūkstoši, - virs vienaldzīgi atteica.

Bonds, izvilcis no kabatas četrus žetonus

un desmit simtdolāru zīmes, nolika to visu uz galda.

-  Uz sarkano.

Krupē izslējās taisnāk un iesānis uzlūkoja Bondu. Viņš aizstūma žetonus uz sarkanā laukuma, bet naudas zīmes ielika skaitāmajā mašīnā turpat uz galda, paņēma piekto žeto­nu no kastes un aizbīdīja pie citiem. Bonds redzēja, kā zem galda dreb viņa ceļgals. Uz­raugs bija pamanījis sarosīšanos un tuvojās galdam, tiklīdz krupjē iedarbināja ratu.

Bonds paņēma cigareti un aizsmēķēja. Viņa roka nedrebēja. Tā gan bija brīnišķīga sajūta - būt brīvam - beidzot viņam izde­vies atņemt šiem ļaudīm iniciatīvu. Bonds zināja, ka vinnēs. Un tikpat kā neskatījās uz ratu, kas palēnināja gaitu. Mazā ziloņ­kaula bumbiņa grabēdama ieripoja tai pa­redzētajā gropē.

-  Trīsdesmit seši. Sarkanais. Pāris.

Vīrs sagrāba zaudētos žetonus un sudra­ba dolārus un aizstūma naudu vinnētā­jiem. Tad izņēma no kastes plānu žetonu - tik lielu kā lūgšanu grāmatiņa - un klusi nolika to uz galda pretī Bondam.

-  Uz melno, - Bonds izrīkoja. Vīrs aizstū­ma piectūkstoš dolāru vērto žetonu uz mel­no laukumu un aizvāca no sarkanā Bonda agrāko likmi.

Ap galdu iedūcās satrauktas spēlētāju balsis. Daži pienāca no citiem galdiem un nostājās paskatīties. Bonds juta šo ļautiņu ziņkāros skatienus, bet pats tikai pavērās pāri galdam tieši acīs uzraugam. Tās bija naidīgas kā odzei un tomēr it kā izbijušās.

Bonds mierinoši uzsmaidīja viņam, kad rats sāka griezties un mazā bumbiņa devās savā ceļā.

-   Septiņpadsmit. Melnais. Nepāris, - pa­ziņoja krupjē. Pūlis skaļi nopūtās, un alka­tīgi skatieni pavadīja lielo, plāno žetonu, kas tika izņemts no kastes un novietots pretī Bondam.

"Vajadzētu uzspēlēt vēlreiz," Bonds do­māja. "Taču ne šajā reizē."

-  Atturos, - viņš sacīja krupjē. Vīrs uzlū­koja Bondu un aizšķūrēja viņam pienāko­šos likmi.

Nostājies blakus uzraugam, kāds vīrs pē­tīja Bondu ar spožām, aukstām acīm, kas atgādināja fotoaparāta objektīvus. Viņš ze­lēja resnu cigāru, kurš bija pavērsts pret Bondu gluži kā šaušanai sagatavots iero­cis. Vīra lielais, stūrainais augums, iespī­lēts naktszilā smokingā, bija gluži nekus­tīgs, tomēr izstaroja tādu kā saspringtu mieru. Tas bija tīģeris, kas vēro ēzeli ar sa­pītām kājām un vienlaicīgi sajūt tuvoja­mies briesmas. Vira ziloņkaula bālajā sejā varēja saskatīt nepārprotamu līdzību ar Londonā mītošā brāļa vaibstiem - tādas pašas taisnas, dusmīgi savilktas, melnas uzacis, tādi paši īsi, ezītī apcirpti, cieti kā stieples mati, tāds pats uz priekšu izvirzīts žoklis, kas liecina par nežēlību.

Ruletes rats atkal iedūcās, un divi acu pāri tam nenovērsdamies sekoja.

Bumbiņa iekrita vienā no diviem zaļajiem nodalījumiem, un Bonda sirds salēcās priekā par savu veiksmi, laikus izvairoties no zaudējuma.

-   Dubultnulle! - krupjē sacīja, nošķūrē­dams no galda visas likmes.

'Tagad varētu izspēlēt vēl pēdējo tūri," Bonds nosprieda, "un doties projām ar div­desmit tūkstošiem dolāru no Spengu krā­jumiem." Bonds uzlūkoja savu darba dēvē­ju. Abi fotoobjektīvi un cigārs joprojām mērķēja uz viņu, bet bālā seja palika tukša un neizteiksmīga.

-   Uz sarkano! - Bonds pastūma uz krup­jē pusi piectūkstoš dolāru vērto žetonu un noraudzījās, kā tas aizslīd pa galdu.

"Vai šis pēdējais gājiens izdosies, vai arī cilvēks vēlētos pārāk daudz, prasīdams no laimes rata kaut ko tādu? Nē," Bonds visai pārliecināti nolēma. "Nebūt ne."

- Pieci. Sarkans. Nepāris, - krupjē pa­klausīgi paziņoja.

-  Es beidzu, - Bonds noteica. - Paldies par darbu.

-   Nāciet vēl, - krupjē vienaldzīgi atbildē­ja.

Bonds iebaza roku žaketes kabata, kura atradās žetoni, un, plecus izriezis, sprau­cās ārā no pūļa, lai dotos taisni pāri lielajai zālei pie kasiera galda.

-  Trīs banknotes piectūkstoš dolāru vēr­tībā un piecas tūkstoša vērtībā, - viņš sacī­ja vīram, kas sēdēja aiz restotā lodziņa ar zaļu acu aizsegu, kas aizēnoja skatienu. Kasieris paņēma žetonus un noskaitīja naudaszīmes. Bonds ielika tās kabatā un piegāja pie letes.

-  Vienu gaisa pasta aploksni, lūdzu! - viņš teica. Tad piegāja pie tuvākā galda, kas stāvēja pie sienas, apsēdās un, ielicis trīs lielās naudaszīmes aploksnē, uzrakstīja adresi: "Personīgi. Izpilddirektoram. "Uni­versālais Eksports" Rīdžentparkā, Londo­nā, Anglijā." Pie letes nopircis markas, Bonds iemeta aploksni pastkastes spraugā zem uzraksta "ASV pasts", cerēdams, ka tur - amerikāņiem bezmaz vai svētākajā vietā - nauda būs drošībā.

Bonds paskatījās pulkstenī. Bija bez pie­cām minūtēm divpadsmit. Viņš vēl pēdējo­reiz ieskatījās lielajā zālē un pamanīja, ka

Tifānijas Keisas vietu pie kāršu galda ieņē­mis cits krupjē, bet no Spenga vairs nav ne ziņas, ne miņas. Pēc tam Bonds izgāja pa stiklotajām durvīm karstajā, smacīgajā naktī, šķērsoja zālāju, iesteidzās ēkā, kas saucās "Tirkīzs", nozuda savā numurā un aizslēdza durvis.

18. nodala

SABIEZĒ NAKTS UN KAISLĪBAS

-  Kā jūs to dabūjāt gatavu?

Tas bija nākamās dienas vakars, un Er- nija Kareo taksometrs lēnām ripoja pa gal­veno ielu uz Lasvegasas darījumu kvartāla pusi. Bondam bija apnicis gaidīt, kad bei­dzot kaut kas notiks, tāpēc viņš piezvanīja Pinkertona aģentūras darbiniekam un iero­sinājis apspriesties.

-   Jā, nav slikti, - Bonds piekrita. - Es ruletē laimēju diezgan daudz naudas, to­mēr man nešķiet, ka mūsu draugs būtu noskaities. Esmu dzirdējis, ka viņam vēl esot pietiekami.

Emijs Kareo nosprauslojās.

-   Es arī saku to pašu, - viņš apstiprinā­ja. - Tam zellim ir tāds lērums naudas, ka viņam nav jāliek brilles, braucot ar savu mašīnu. Viņa kadiljaka vējstikli pasūtīti pēc acu ārsta receptes.

-   Un kā vēl viņš to tērē? - Bonds iesmē- jies pajautāja.

-   Tas zellis ir dulls, - šoferis noteica. - Traks pēc vecajiem Mežonīgajiem Rietu­miem. Nopircis veselu spoku pilsēteli, līdz kurai jābrauc vēl kāds ceļagabals pa deviņ­desmit piekto šoseju. Viņš to pamesto pil­sētiņu atdzīvinājis - licis ierīkot koka iet­ves, tādus salonus, kādi bija senāk, koka mājvietu ar mēbelētām istabām, kurās mi­tinās viņa puiši, tur ir pat īsta veca dzelzce­ļa stacija. Vēl aptuveni piektajā gadā šajā vietā - tā nosaukta par Spektravilu, jo at­rodas gluži līdzās Spektra grēdai, - bija sudraba raktuves. Apmēram trijos gados no tiem kalniem tika izrakti miljoni. Sudra­bu pa dzelzceļu veda uz Raiolitu - tā ir ap­mēram piecdesmit jūdžu attālumā. Vēl vie­na spoku pilsēta. Tagad tas ir tūrisma centrs. Tur ir māja, kas uzcelta no viskija pudelēm. Tā bija gala stacija, no kuras kravas tālāk nokļuva piekrastē. Spengs sev nopirka vienu no vecajām"Highland Lights" tvaika lokomotīvēm, ja esat dzirdējis par tādām, un vienu no pirmajiem salonvago- niem. Tas stāv Spektravilas stacijā, un ne­dēļas nogalēs Spengs vadā savus drauģe­ļus uz Raiolitu un atpakaļ. Lokomotīvi va­da viņš pats. Tur dzerot šampanieti, ēdot ikrus, tur esot orķestris un meitenes - viss, kā pienākas. Tā runā. Taču es pats savām acim to neesmu redzējis. Tai vietai nav ie­spējams tikt ne tuvu. Mjā, ser. - Šoferis nolaida sānu logu un izteiksmīgi nospļāvās uz bruģa. - Tā tas misters Spengs šķiež sa­vu naudu. Dulns, es jau sacīju.

"Izklausās ticami," Bonds nodomāja. 'Tā­pēc par misteru Spengu un viņa draugiem visu dienu nekas nav dzirdams. Šodien ta­ču ir piektdiena, tātad visi ir bosa pilsētiņā un vizinās ar rotaļu vilcieniņu, kamēr es peldos baseinā, izguļos un slaistos ap "Ti- āru", gaidīdams kādu notikumu." Tiesa, šajā laikā Bonds bija manījis, ka viņu ne­pārtraukti novēro, tuvumā aizvien atrodas kāds kalpotājs vai viens no uniformās tērp­tajiem šerifiem, kas lietpratīgi un neuzkrī­toši grozās apkārt, bet neko īpašu nepasāk, kaut gan visādi citādi Bonds varēja sevi uz­skatīt par tādu pašu viesi kā pārējie.

Līdz šim viņam bija izdevies uztvert vie­nu vienīgu lielā vīra acu zibsni, bet apstāk­ļi, kādos tas notika, viņam sagādāja tādu kā perversu prieku.

Pulksten desmitos no rīta - pēc peldes un brokastīm - Bonds bija nolēmis, ka ir pienācis laiks apgriezt matus. Frizētavā vēl bija maz klientu, īstenībā tikai viens - liela auguma vīrs purpurkrāsas frotē peldmē- telī - gulēja, atzvilis krēslā, viņa seju sedza karsti dvieli, bet labo roku, kura nokarājās pār krēsla rokubalstu, apstrādāja izskatīga manikīre. Viņai bija sārta lelles sejiņa un īsu sviestakrāsas matu ērkulis. Jaunā dā­ma bija notupusies viņam līdzās uz maza soliņa, balansēdama uz ceļgaliem trauku ar instrumentiem.

Bonds, vērodams šo ainu spogulī, kas atradās pretī viņa krēslam, ieinteresēts pa­manīja arī galvenā friziermeistara bijību, ar kādu tas maigi pacēla vispirms vienu kar­sto dvieļu stūrīti, pēc tam otru, lai ārkārtīgi piesardzīgi ar mazām, plānām šķērītēm iz­grieztu no klienta ausīm matiņus. Vēl ne­nolaidis dvieļa stūri pār otru ausi, frizieris pieliecās un godbijīgi pačukstēja:

- Vai nāsis ari apstrādāt, ser?

No karsto dvieļu apakšas atskanēja pie­krītošs ņurdiens, un galvenais frizieris at­sedza klienta degunu, atbīdīdams no tā dviejus. Tad viņš atkal ķērās pie mazajām šķēritēm.

Pēc šī rituāla mazajā, baltām flīzītēm iz­liktajā telpā iestājās nāves klusums, šķin­dēja tikai šķēres, ar kurām tika apstrādāta Bonda galva. Reizēm nograbēja ari kāds instruments, ko manikīre iemeta emaljēta­jā traukā. Tad atskanēja kluss skrapšķis, kad galvenais friziermeistars uzmanīgi no­regulēja cienījamā klienta krēslu, pacel­dams tā atzveltni.

-  Vai tā būs labi, ser? - pajautāja Bonda frizieris, turēdams viņam aiz muguras ro­kas spogulīti.

Kņada izcēlās brīdī, kad Bonds aplūkoja savu pakausi.

Iespējams, ka manikīres roka paslīdēja tāpēc, ka krēsla atzveltne tika pacelta tais­ni, bet pēkšņi atskanēja slāpēts rēciens, un purpursarkanajā peldmētelī ievīkstītais stāvs uzlēca kājās, norāva dvieļus no sejas un iegrūda pirkstu mutē. Pēc tam viņš to izvilka un, ātri pieliecies, iecirta meitenei tik pamatīgu pļauku, ka viņa nokrita no soliņa, bet emaljētais trauks ar instrumen­tiem aizlidoja pāri visai frizētavai. Vīrs at­lieca muguru un pagrieza nikno seju pret frizieri.

-  Atlaid šo kuci! - viņš uzkliedza. Un at­kal iebāza sāpošo pirkstu mutē. Zem viņa čību zolēm nočirkstēja izbirušie instrumen­ti - saniknotais vīrietis aklās dusmās iz­metās no frizētavas un nozuda.

-  Jā, ser… mister Speng! - frizieris mulsi novilka. Un sāka strostēt šņukstošo meite­ni. Bonds pagrieza galvu, klusi noteica: - Iz- beidziet! - un, piecēlies no krēsla, noraisīja ap kaklu apsieto dvieli.

Frizieris izbrīnījies uzlūkoja klientu. Tad ātri nobēra: - Jā, ser… mister, - un pielie­cās, lai palīdzētu jaunajai meitenei salasīt instrumentus.

Maksādams par matu griešanu, Bonds dzirdēja, ka manikīre, rāpodama uz ceļiem pa grīdu, žēlojas:

-   Tā nebija mana vaina, mister Lūciān. Viņš šodien bija uztraucies. Viņam drebēja rokas. Goda vārds, tā bija. Es vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Tik saspringtu.

Bonds kādu mirkli uzjautrinājās, domā­dams par Spenga neparasto satraukumu.

Bonda patīkamās atmiņas iztraucēja Er- nija Kareo balss.

-   Mums seko, mister, - šoferis pavēstīja, savilcis greizu muti. - Ir pat divi uzmanītāji - priekšā un aizmugurē. Neskatieties atpa­kaļ! Palūk, tur tas melnais ševrolets mums priekšā? Tajā ir divi puiši. Mašīnai ir divi at- pakaļskata spoguļi - tajos viņi mūs vēro un brauc tikpat ātri, cik mēs. Redziet, un aiz muguras brauc mazs, sarkans divguļamais līnijkuģis. Vecs jaguāra sporta modelis ar nolaižamajiem sēdekļiem. Tur iekšā ir vēl di­vi tipi. Ar golfa nūjām uz aizmugures sēdek­ļa. Tā nu ir gadījies, ka es tos puišus pa­zīstu. Abi no Detroitas Purpursarkano ban­das. Pederastu pāris. Jūs saprotat - mīkstie. Golfu gan viņi nespēlē. Vienīgie dzelži, ar kuriem šitie prot apieties, ir paslēpti kaba­tās. Neuzkrītoši paverieties apkārt, it kā pē­tītu apkārtni. Pieskatiet viņu rokas ar šauja­majiem, kamēr mēģināšu atrauties. Vai esat gatavs?

Bonds darīja, kā sacīts. Šoferis uzspieda kāju gāzes pedālim. Izpūtējs noblīkšķināja kā 88. kalibra ierocis, un Bonds pamanīja divas labās rokas izslejamies no gaišām sporta jaku piedurknēm. Viņa galva nevērī­gi pagriezās atpakaļ.

-   Jums taisnība, - Bonds sacīja. Un uz mirkli apklusa. - Labāk izlaidiet mani ārā, Ernij. Negribu, lai jūs nokļūtu nepatikša­nās līdz ar mani.

-   Blēņas! - šoferis pikti atcirta. - Man vi­ņi neko nevar padarīt. Jūs maksāsiet, ja mašīnai kaut kas notiks, bet es mēģināšu atstāt šos muļķos. Labi?

Bonds izvilka no maka tūkstoš dolāru banknoti un, paliecies uz priekšu, iebāza to šoferim krekla kabatā.

-   Te jums būs tūkstotis neparedzētiem izdevumiem, - viņš paziņoja. - Paldies, Er­nij. Paskatīsimies, ko jūs varat dabūt gata­vu.

Bonds izvilka no pleca maksts beretu un pasvārstīja to rokā. "Šis," viņš domāja, "ir tas mirklis, ko es gaidīju."

-   Lai iet! - šoferis jautri attrauca. - Es palūkošu, kā šos zeļļus apvest ap stūri. Nevaru ciest, ka man lien virsū, un šie jau pārāk ilgi lien virsū gan man, gan maniem draugiem. Turieties ciešāk! Aiziet!

Priekšā bija taisns ceļa posms un tikai dažas automašīnas. Attālās kalnu galot­nes krāsojās dzeltenos toņos - rietēja sau­le, un ielā jau sāka zilgmot ēnas. Pēc piec­padsmit minūtēm droši vien kļūs pilnīgi tumšs - šis bija brīdis, kad grūti izlemt, būtu vai nebūtu jāieslēdz gaismas.

Ernijs brauca ar četrdesmit jūdžu lielu ātrumu stundā, un jaguārs vilkās astē cie­ši viņiem aiz muguras, bet melnais limu­zīns - aptuveni kvartālu priekšā. Pēkšņi Kareo tik strauji nobremzēja, ka Bonds sa- guma uz priekšu. Riepām iekaucoties, ma­šīna apstājās. Atskanēja metāla šņirkstoņa un plīsa stikli, jo jaguārs bija ietriecies tak­sometra aizmugurē. Ernija mašīna tika pa­sviesta uz priekšu, viņš nospieda gāzes pe­dāli, un taksometrs ar negantu rāvienu at­brīvojās no jaguāra sašķaidītā radiatora. Auto aiztraucās pa ceļu.

-  Tā viņiem vajadzēja! - Ernijs Kareo ap­mierināti noteica. - Kā tur iet?

-    Radiators ir lupatās, - Bonds atbildē­ja, skatīdamies atpakaļ pa aizmugures lo­gu. - Abi spārni nost. Priekšējais stikls ārā. - Pēc īsa brīža Bonds biezējošajā krēslā vairs nejaudāja mašīnu saskatīt un pagriezās atpakaļ. - Abi izrāpās uz ce­ļa, lai mēģinātu atbrīvot riteni no priek­šējā spārna. Viņi drīz vien būs gatavi braukt tālāk, taču mēs paguvām pamatīgi atrauties. Kas līdzīgs vēl mums ir pado­mā?

-  Tālāk vairs nebūs tik vienkārši, - šofe­ris norūca. - Karš ir pieteikts. Uzmaniet šos! Labāk pieliecieties. Ševrolets stūrē uz ceļa malu. Tie zēni var mēģināt nedaudz pašaudit. Aiziet!

Bonds juta, ka auto ar rāvienu metas uz priekšu. Ernijs Kareo jau salīka uz priekšu, stūrēdams ar vienu roku un uzmanīgi vē­rodams ceļu pāri mašīnas panelim.

Kad viņi brāzās garām ševroletam, atska­nēja šķindoņa un divi skaļi sprakšķi. Pār Bondu nobira riekšava neasu stikla lausku. Ernijs Kareo nolamājās, mašīna kādu mirkli streipuļoja, pēc tam atkal izlīdzināja gaitu.

Bonds uzmetās ar ceļiem uz aizmugures sēdekļa un ar pistoles rokturi izsita logu. Ševrolets dzinās viņiem pa pēdām ar iedeg­tiem starmešiem.

-  Turieties! - dīvaini aizžņaugtā balsī no­murmināja Kareo. - Tūlīt būs ass pagrie­ziens, un tad es nobremzēšu. Varēsiet šaut, kad viņi metīsies ap stūri mums pakaļ.

Bonds pieķērās pie sēdekļa, jo, riepām nokaucoties, auto nosvērās uz diviem rite­ņiem, tad atkal nokrita uz visiem četriem un apstājās. Bonds izmetās pa durvīm un pie- tupās, turēdams ieroci paceltu. Pēc mirkļa ševroleta starmešu gaisma iespīdēja sānielā. Nokaucās riepas, mašīnai ieslīdot pretējā braukšanas joslā. 'Tagad!" Bonds nolēma. "Kamēr braucēji vēl nav attapušies."

Plīkš! Un sekoja klusumbrīdis. Pliks! Pliks! Plīkš! Pavisam četras lodes, no div­desmit jardu atstatuma, tieši mērķī.

Ševrolets tā arī neizlīdzināja gaitu. Tas atdūrās pret ietves apmali, ietriecās turpat augošajā kokā, atlēca no tā un atsitās pret laternas stabu. Pēc tam apmeta kūleni un palika guļam uz sāniem.

Kamēr Bonds noraudzījās turp, nogaidī­dams, kad apklusīs metāla žļerkstoņa, kas zvanīja ausīs, no mašīnas hromētās mu­tes lēnām sāka sūkties ārā liesmas. Iekš­pusē kāds grābājās gar stiklu, pūlēdamies tikt laukā. Kuru katru brīdi uguns varēja sasniegt vakuumsūkņi un izplatīties pa šasiju līdz benzīnbākai. Tad iekšāpaliku- šajiem vairs nebūs nekādu izredžu uz glā­biņu.

Bonds jau gribēja skriet pāri ielai, taču no taksometra priekšējā sēdekļa atskanē­ja vaids, un viņš pagriezās, lai paskatītos, kas notiek. Bonds redzēja, ka Ernijs Ka­reo palaiž vaļā stūri un noslīd uz grīdas. Viņš aizmirsa degošo auto, atrāva takso­metra durvis un noliecās pār šoferi. Vis­apkārt bija asinis, šofera kreisās rokas piedurkne izmirkuši gluži slapja. Bonds kaut kā uzstutēja viņu sēdus, un Ernijs atvēra acis.

- Ak, brālīt balto, - viņš ievaidējās caur sakostiem zobiem. - Izvelciet mani no šejie­nes, mister, un metamies prom, ko nagi nes! Jaguārs tūlīt būs klāt. Pēc tam nogādāsiet mani pie ārsta.

-   Labi, Emij, - Bonds atbildēja, apsēzda­mies pie stūres. - Es par visu parūpēšos. - Viņš iedarbināja motoru un ātri brauca projām, atstājot aiz muguras liesmojošu sārtu un pārbiedētus ļaudis, kuri, izniruši no krēslas, stāvēja un raudzījās uguni, mutes rokām aizseguši.

-   Uz priekšu! - Ernijs Kareo nomurminā­ja. - Pa šo ielu nokļūsiet līdz šosejai, kas ved uz Boulderas dambja pusi. Vai spogulī­ti kaut kas ir redzams?

-   Mums pakaļ ātri brauc kāds ar iedeg­tiem starmešiem, - Bonds attrauca. - Tas var būt jaguārs. Patlaban tas ir divu kvar­tālu attālumā. - Viņš sparīgāk spieda gāzes pedāli, un auto šņākdams traucās tālāk pa tukšo ielu.

-   Tikai uz priekšu! - Ernijs Kareo norū­ca. - Mums ātri kaut kur jāpaslēpjas, lai viņi mūs pazaudētu. Es jums ko teikšu. Netālu ir tāds iestādījums, kas saucas "Kaislību bedre". Tur, kur izgriezīsim uz deviņdesmit piektās šosejas. Ceļmalas ki­noteātris. Tur jau tas ir. Lēnāk! Ass pagrie­ziens pa labi! Vai redzat tās ugunis? Labi ātri uz turieni! Taisni! Pāri smiltīm un starp tām mašīnām! Nodzēsiet gaismas! Ti­kai mieru! Stāt!

Taksometrs apstājās vienā no pēdējām mašinu rindām, kurai priekšā atradās kāds pusducis citu. Mašīnas bija sastāju­šās iepretim augstai betona sienai, uz ku­ras pašreiz kāds milzīgs vīrs tuvojās milzī­gai meitenei.

Bonds pagriezās atpakaļ un pārlūkoja ejas, kuras iezīmēja metāla stabiņi ar kontaktiem, pie kuriem varēja pieslēgt skaļruņus, lai klausītos tekstu. Kamēr viņš vēroja apkārtni, piebrauca vēl dažas mašīnas un nostājās ārē­jā rindā. Neviena no tām gan nebija tik zema, lai to varētu noturēt par jaguāru. Taču tagad jau bija tā satumsis, ka vairs neko nevarēja skaidri saskatīt, tāpēc viņš palika, atzvilis sē­deklī, lai pārredzētu piebrauktu^.

Pienāca apkalpotāja - skaista meitene pāža kostīmā, ar kaklā pakārtu paplāti.

-   Jums jāmaksā viens dolārs, - viņa sa­cīja, ielūkodamās mašīnā, vai uz grīdas nav nogūlies vēl kāds skatītājs. Meitenei uz labās rokas bija uzmesti vadi ar skaļ­ruņiem. Viņa paņēma vienu, iesprauda dakšiņu tuvākā stabiņa kontaktā un ieka­rināja pa mašīnas logu tur, kur sēdēja Bonds, mazu skaļrunīti. Milzu vīrs un milzu sieva uz ekrāna tūlīt sāka sparīgi sarunāties.

-   Kokakolu, cigaretes, konfektes? - mei­tene pajautāja, paņemdama Bonda sniegto naudaszīmi.

-  Nē, paldies, - Bonds atbildēja.

-   Paldies jums, - meitene noteica un de­vās pie vēlāk piebraukušajiem.

-    Mister, Dieva dēļ, vai nevar izslēgt to mēslu? - Ernijs Kareo caur sakostiem zo­biem norūca. - Un nezaudējiet modrību! Viņi var parādīties kuru katru mirkli. Jums jādabū mani pie ārsta. Lai varētu izvilkt lo­di. - Ernija balss skanēja pavisam vārgi. Tagad, kad meitene bija aizgājusi, viņš gu­lēja, atspiedis galvu pret durvīm.

-   Tas nebūs ilgi, Ernij. Lūkojiet pacies­ties. - Bonds aptaustīja skaļrunīti, samek­lēja slēdzi un apklusināja ķildīgās balsis. Milzīgais vīrs uz ekrāna izskatījās tā, it kā būtu gatavs sievietei iesist, un viņas mute pavērās kliedzienam bez skaņas.

Bonds pagrieza galvu un sasprindzināja redzi, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Pagaidām nekas nebija redzams. Viņš ap­skatīja tuvākās mašīnas. Divas sejas sakļā­vušās skūpstā. Bezveidīgs murskulis uz aiz­mugurējā sēdekļa. Divi stingi acu pāri virs sakniebtām lūpām aizgrābti blenž augšup. Pudeles mests gaismas atspīdums stiklā.

Tad pēkšņi Bondam nāsīs iesitās raus- kusa smarža no dārga pēcskūšanās losjo­na, un, gluži kā no zemes izaudzis, tumšs stāvs piebāza viņam pie sejas ieroci, un kāda balss mašīnas otrā pusē - tur, kur sēdēja Ernijs Kareo, - klusi pačukstēja:

-  Mieru, nīkuli! Un netaisiet troksni!

Bonds ielūkojās dzeltenīgajā sejā, kura

bija noliekusies pie viņa. Tajā vēsi smīnēja tukšas acis. Valgās lūpas pavērās un čuk­stus izrīkoja:

-  Kāp ārā, angli, vai arī tavs draugs kļūs auksts kā tītars želejā. Manam biedram ir ierocis ar klusinātāju. Mēs mazliet pa­braukāsimies.

Bonds pagrieza galvu un pamanīja melno metāla stobru, kas bija piespiests Ernija Kareo kaklam. Viņš ātri izlēma.

-  Lai notiek, Ernij, - Bonds sacīja, - la­bāk viens nekā divi. Iešu līdzi. Drīz atgrie­zīšos, lai aizvestu jūs pie ārsta. Saudzējiet sevi!

-   Ir gan jokupēteris, - dzeltenās sejas īpašnieks norūca. Viņš atvēra durvis, mēr­ķēdams ar ieroci tieši Bondam sejā.

-   Piedod, draugs, - Ernijs Kareo gurdā balsī sacīja. - Cik noprotu… - Atskanēja mīksts būkšķis, jo otrs uzbrucējs ar ieroča spalu bija iesitis viņam pa skaustu, un Er­nijs, sagumis uz priekšu, apklusa.

Bonds sakoda zobus, muskuļi zem ža­ketes saspringa. Viņš prātoja, vai paspēs aizsniegt beretu. Lūkojās te uz vienu, te ot­ru stobru, aplēsdams attālumu no viena uzbrucēja līdz otram. Četras acis virs di­viem stobriem asinskāri vērās pretī, gaidī­damas vismazāko ieganstu, lai viņu nogali­nātu. Abu mutes jau smaidīja cerībā, ka Bonds kaut ko uzsāks. Taču viņa aukstasi­nība jau bija atgriezusies. Viņš nogaidīja vēl minūti, tad lēnām izkāpa, turēdams ro­kas uzbrucēju redzeslokā.

-   Ej uz priekšu līdz vārtiem, - klusi pavē­lēja dzeltenģimis. - Pacenties izskatīties ne­piespiesti! Es tevi turu uz grauda. - Ierocis bija pazudis, taču viņa roka slēpās kabatā. Otrais vīrs piebiedrojās viņiem, turēdams labo roku uz bikšu jostas. Viņš novietojās Bondam otrā pusē.

Trīs vīri ātri devās uz izejas pusi, pāri kalniem lēca mēness, un garās ēnas no­stiepās viņu priekšā baltajās celiņa smiltīs.

19. nodala

SPEKTRAVILA

Sarkanais jaguārs gaidīja aiz vārtiem pie stāvlaukuma sienas. Bonds ļāva uzbrucē­jiem paņemt savu ieroci un iesēdās mašīnā līdzās šoferim.

-  Tikai bez dumjiem jociņiem, ja gribi pa­turēt galvu uz pleciem, - teica dzeltenģi­mis, ierāpdamies aizmugures sēdeklī, uz kura atradās golfa nūjas. - Es turu tevi uz grauda.

-   Šī reiz ir bijusi jauka mašīnīte, - Bonds sacīja. Vējstikla atliekas un abi priekšējie spārni bija novākti, no radiatora kā ka­rogs augšup slējās kāda asa, hromēta de­taļa. - Kur mēs ar šo vraku brauksim?

-    To tu redzēsi, - atbildēja šoferis, kaulains vīrs ar cietsirdīgu vaibstu ap muti un vaigubārdu. Viņš izgrieza mašī­nu uz ceļa un piedeva gāzi - auto trau­cās atpakaļ uz pilsētu. Drīz viņi atkal nokļuva neona džungļos, izlauzās tiem cauri un pa divjoslu šoseju, kas taisna kā lente noklājās tieši pāri mēness ap­spīdētajam tuksnesim, devās turp, kur slējās kalni.

Ieraudzījis šosejas malā lielu ceļazīmi ar ciparu "95", Bonds atcerējās, ko Ernijs Ka­reo bija teicis, un noprata, ka šis ir ceļš uz Spektravilu. Iegrimis dziļāk sēdeklī, lai pa­sargātu acis no ceļa putekļiem un mušām, viņš prātoja par turpmāko rīcību un iespē­jām atriebt draugu.

Tātad gan šie vīri, gan tie divi ševroletā bija sūtīti ar uzdevumu aizvest viņu pie mistera Spenga. Kāpēc veseli četri? Vai tā bija atbilde uz Bonda izturēšanos kazino, kad viņš nepildīja pavēles?

Auto slīdēja pa taisno šoseju, spidometra adata svārstījās ap astoņdesmit jūdžu atzī­mi. Telegrāfa stabi zibēja garām ar metro­noma tikšķu regularitāti.

Bonds piepeši apjauta, ka atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nezina.

Vai Mirdzošie būtu atklājuši, ka patiesī­bā viņš ir to ienaidnieks? Par ruletes spēli Bonds varētu atrunāties, ka nav sapratis rīkojumu, un vēlāk, kad viņam pēkšņi uz­bruka četri vīri, tikai aizstāvējies, jo notu­rējis sekotājus par gangsteriem no konku­rējošas bandas. "Ja biju jums nepiecie­šams, tad kāpēc nenocēlāt telefona klausu­li un nepiezvanījāt?" Bonds domās jau dzir­dēja sevi sakām gluži aizvainotā balsī.

Vismaz tagad viņš bija parādījis, ka ir pietiekami bīstams zellis, lai misters Spengs varētu piedāvāt viņam darbu. "Lai nu kā," Bonds mierināja pats sevi, "esmu darījis vienigi to, kas bija jādara, lai veiktu pašu galveno uzdevumu - tiktu līdz slepe­nā kanāla galam un noskaidrotu, kāda ir Serafimo Spenga saistība ar viņa brāli Lon­donā."

Bonds noliecās uz priekšu un vērās spī­dīgajā ciparnīcā, kas vīdēja tieši acu priekšā, apdomādams nākamo sarunu un apsvērdams, cik daudz noderīga par saka­ru kanālu varētu izdibināt. Vēlāk viņš sāka prātot par Erniju Kareo un nepieciešamību draugu atriebt.

Viņš nedomāja par to, kā pats tiks no tā visa ārā, kad būs sasniedzis abus šos mēr­ķus. Par savu drošību viņš īpaši neraizējās.

Un nejuta nekādu cieņu pret šiem ļauti­ņiem. Tikai nepatiku un nicinājumu.

Bonds vēl joprojām prātā apsvēra iespē­jamo sarunu ar misteru Spengu, kad - ap­mēram pēc divu stundu brauciena - saju­ta, ka auto ātrums samazinās. Viņš palū­kojās pāri vadības panelim un ieraudzīja augstu stiepļu pinuma žogu ar vārtiem. Mašīnas veselais lukturis izgaismoja uz­rakstu: "SPEKTRAVILA. PILSĒTAS ROBE­ŽA. IEEJA AIZLIEGTA. NIKNI SUNI." Auto lēni ripoja garām uzrakstam un iebetonē- tam dzelzs stabam. Tur bija zvana poga un mazas restites ar sarkanu uzrakstu: "Pie­zvaniet un pasakiet, kādā vajadzībā nākat."

Ar vienu roku turēdams stūri, virs ar vaigubārdu izliecās pa logu un nospieda zvana pogu. Iestājās klusumbrīdis, pēc tam metāliskā balss sacīja:

-Jā?

-   Fraso un Makgonaigls, - šoferis skaļi pavēstīja.

-   Lieliski, - atbildēja balss. Tad atskanēja spalgs klikšķis. Augstie drāšu pinuma vārti lēnām atvērās. Auto iebrauca iekšā, pārri- poja pāri platai dzelzs sloksnei un nokļuva šaurā, netīrā alejā. Bonds paraudzījās atpa­kaļ pār plecu un redzēja, ka vārti jau aizvē- rušies. Viņš ar gandarījumu pamanīja, ka šofera - tas laikam bija Makgonaigls - seju sedza putekļi un beigto mušu asinis.

Dubļainais ceļš turpinājās vēl kādu jū­dzi, stiepdamies uz priekšu pa akmeņaino tuksnesi, kur auga tikai zarainu kaktusu puduri. Tad priekšā uzzibsnīja spīdums, vi­ņi apbrauca kādu kalna radzi, un mašīna nonāca apmēram divdesmit izklaidus izvie­totu, spoži apgaismotu māju ielokā. Aiz ēkām mēness apspīdēja dzelzceļa stigu ar vienām sliedēm, kas aizstiepās projām, iz­gaistot tālumā pie apvāršņa.

Viņi sāka līkumot starp pelēkajiem koka namiņiem un bodītēm ar izkārtnēm "Dro­gas", "Bārddzinis", "Fermeru banka", "Wells Fargo". Apgaismojumu nodrošināja šņācoši gāzes radziņi pie divstāvu nama ar izkārtni, kura izbalējušiem zelta burtiem vēstīja: "Sārtās prievītes salons", bet zem šī uzraksta bija otrs: "Alus un vīns".

No tradicionālajām, zemajām divviru dur­tiņām uz ielas strūkloja dzeltena gaisma, klādamās pār ietves malā stāvošo melni sud­rabaino 1920. gada divvietīgo "Stutz Bearcat" ar nolaižamu jumtu un atlokāmiem aizmu­gures sēdekļiem. Noskaņojušos klavieru pa­vadījumā kāds maigā balstiņā caur degunu dziedāja: "Es domāju par to, kurš viņu tagad skūpsta", un dziesma skanēja mazliet lēti. Mūzika Bondam atsauca atmiņā ar zāģu skaidām noklātas grīdas, lēni sūcamus dzē­rienus un tīkliņzeķēs tērptas meiču kājas. Aina atgādināja lieliski uzfilmētu vesternu.

-   Kāp ārā, angli! - šoferis izrīkoja. Visi trīs vīri stīvi izrausās no mašīnas uz aug­stās koka ietves. Bonds pieliecās, lai pama­sētu notirpušos lielus, pie reizes aplūko­dams arī abu pavadoņu kājas.

-   Kusties, mīkstmiesi! - norūca Makgo­naigls, pabakstīdams gūstekni ar pistoles stobru. Bonds lēni iztaisnojās, aplēsa attā­lumu un, smagnēji klibodams, sekoja šo­ferim, kurš iegāja pa salona durvīm. Bonds saminstinājās, it kā baidītos, ka tās trāpīs viņam pa seju. Un tūlīt sajuta Fraso ieroča grūdienu mugurā.

"Tagad!" Bonds nolēma un metās iekšā pa durvīm, kuras vēl šūpojās. Makgonaigla mugura bija tieši acu priekšā, tālāk - spoži apgaismota telpa ar bāru un mehāniska­jām klavierēm, kuras sniedza priekšnesu­mus pašas sev.

Bonds sagrāba Makgonaiglu aiz rokām mazliet virs elkoņiem un, pacēlis gaisā, izlidināja pa durvīm tieši virsū otram vī­ram, kurš patlaban nāca iekšā. Koka na­miņš nodrebēja, kad abi ķermeņi sa­dūrās un Fraso atmuguriski nogāzās uz ietves.

Makgonaigls, noturējies kājās, metās at­pakaļ un uzbruka Bondam. Viņam rokā bi­ja ierocis. Bonds ar kreiso roku sagrāba vi­ņa plecu. Tajā pašā brīdī viņš ar labās ro­kas plaukstas malu zvēla pa ieroci. Makgo- naigls krita atpakaļ un atsitās pret durvju stenderi. Ierocis nograbēja uz grīdas.

Kustīgajās durvis parādījās Fraso revol­veris. Tas pavērsās pret Bondu strauji kā čūska, kura grasās dzelt. Kad no stobra iz­šāvās zili dzeltenā mēle, Bonds jau bija pa­guvis noliekties pēc ieroča pie Makgonaigla kājām. Viņa asinīs mutuļoja cīņas kāre. Nometies guļus uz grīdas, Bonds ātri - ka­mēr šoferis vēl nav uzminis viņam uz rokas vai uzgāzies virsū - raidīja divus šāvienus. Pieplacis grīdai, Bonds redzēja virināmajās durvīs pazibam Fraso šaujamo, no kura griestos ietriecās vairākas lodes. Tad Fraso ķermenis ar smagu būkšķi nogāzās uz dēļu ietves aiz durvīm.

Taču Makgonaigla rokas jau satvēra Bon­du, un viņš pielieca galvu, lai pasargātu acis. Ierocis nokrita uz grīdas - to varēja aizsniegt pirmā roka, kurai izdosies atbrīvoties.

Vairākas sekundes viņi cīnījās klusēda­mi, kā dzīvnieki, tad Bondam izdevās pa­celties uz viena ceļa, lai nomestu smago nastu no pleciem, un iesist pa seju, kas uz mirkli pavīdēja virs viņa. Smagums pavēlās nost, un Bonds sarāvās čokurā. Tajā pašā brīdī Makgonaigla celis, gluži kā virzulis triecās pret Bonda zodu, uzraujot viņu kā­jās. Pēc tam sekoja belziens pa zobiem, Bondam šķita, ka viņš dzird nokrakšķam savu galvaskausu.

Nebija laika censties atgūt prāta skaidrī­bu, jo gangsteris, izgrūdis neskanīgu rēcie­nu, triecās pret viņa ķermeni ar galvu un dūrēm reizē.

Bonds saliecās, lai pasargātu vēderu, uzbrucēja galva trāpīja pa ribām, bet dū­res - sānos.

Bonds svelpjoši ieelsojās caur sāpēs sa­kostajiem zobiem, tomēr mērķēja uz Mak­gonaigla galvu. Saliecies tā, lai ieliktu bel­zienā visu spēku, viņš sita ar kreiso dūri, un, kad gangstera galva pašāvās uz augšu, ar labo roku deva spēcīgu triecienu pa žokli.

Makgonaigla augums atslīga pret sienu. Bonds lēca uz priekšu kā pantera, apbēr­dams viņu ar sitienu krusu, līdz beidzot gangstera augums sāka ļimt. Ar vienu ro­ku Bonds sagrāba viņa locītavu, izgriez­dams to, bet ar otru - potīti, atraujot kāju no grīdas. Saņēmis visus spēkus, viņš sā­niski iegrūda gangsteri istabā.

Atskanēja krakšķis, lidojošajam ķerme­nim atsitoties pret klavierēm, džinkstē­damas trūka stīgas un ar brīkšķi lūza koks. Salauztais instruments sabruka, bet Makgonaigls kā no debesīm notriekts ērglis ar pērkonīgu blīkšķi nokrita uz grīdas, sa­ļimdams virs tā lauskām.

Stāvēdams visu šo atbalšu jūklī, Bonds sastinga telpas vidū, pēdējiem spēkiem pū­lēdamies noturēties kājās. Viņa skaļā, sē­cošā elpa plēsa vai rikli pušu. Bonds lēni pacēla zilumos sadauzīto roku un aptaustī­ja slapjos matus.

- Jūs esat ievainots.

To sacīja sievietes balss no bāra puses.

Bonds nodrebēja un lēnām palūkojās at­pakaļ. Tur cits citam līdzās, ar mugurām atspiedušies pret bāra leti no sarkankoka un misiņa, bija nostājušies trīs cilvēki. Aiz letes lidz pašiem griestiem slējās plaukti ar vizošu pudeļu rindām. Bondam nebija ne jausmas, cik ilgi šie cilvēki jau tur atradu­šies.

Soli priekšā pārējiem, uzcirties, nekus­tīgs un valdonīgs, stāvēja Spektravilas ievē­rojamākais iedzīvotājs.

Misters Spengs no galvas līdz pat kājām ar sudraba piešiem pie spoži nospodrināta­jiem melnajiem zābakiem bija tērpies ves- ternstila drānās. Gan apģērbs, gan platā ādas josta ar bārkstīm, kas nokarājās pāri biksēm, bija melnā krāsā, apdarināti ar sudrabu. Lielās rokas mierīgi gulēja uz di­vu garstobra revolveru ziloņkaula roktu­riem, kuri rēgojās platās, melnās ādas jos­tas makstis abpus gurniem. Patronkabati- ņas bija pilnas ar munīciju.

Dīvainā kārtā misters Spengs šādā iz­skatā tomēr nelikās smieklīgs. Lielā galva bija mazliet pieliekta uz priekšu, aukstās acis - samiegtas šaurās spraudziņās.

Pa labi no mistera Spenga, rokas sānos iespiedusi, stāvēja Tifānija Keisa. Vesterna stila kostīmā, kas bija ieturēts baltos un zelta toņos, viņa izskatījās kā filmas "Annie Get Your Gun" varone. Tifānija stāvēja un skatījās uz Bondu. Viņas acis mirdzēja, lū­pas bija pavērtas - jaunā sieviete elsoja tā, it kā nule būtu kaislīgi skūpstīta.

Otrā pusē nekustīgi stāvēja divi puiši melnās kapucēs - tie paši, no Saratogas. Abi bija pavērsuši 38. kalibra "Police Positi- ve" pret Bonda krūtīm, kuras pēc kautiņa smagi cilājās.

Bonds lēnām izvilka mutautiņu un no­slaucīja seju. Galva bija dīvaini viegla, viņš jutās gluži kā uz skatuves šajā spoži ap­gaismotajā salonā ar spīdīgajiem, senlai­cīgajiem misiņa krāmiem un omulīgajiem reklāmas plakātiem, kuri piedāvāja jau iz­zudušas alus un viskija šķirnes. Pēkšņi te izskatījās visai drūmi.

Klusumbridi pārtrauca misters Spengs.

- Vediet viņu augšā! - Kustēdamies žokļi, kuru veidojums liecināja par nežēlī­bu, lika pavērties skarbajām, plānajām lūpām. Tās atdalīja vārdus citu no cita tik precīzi, it kā šķēlētu gaļas gabalu. - Pasa­kiet kādam, lai piezvana uz Detroitu un pastāsta, ka tie zeļļi pieļāvuši kļūdas. Viņi izrādījušies nederīgi. Lai atsūta divus ci­tus šo vietā. Piekodiniet, ka tiem jābūt la­bākiem par iepriekšējiem. Pasauciet kādu, lai te satīra.

Misteram Spengam atstājot istabu, pieši tikko dzirdami nošķindēja pret dēļu grīdu. Tifānija viņam sekoja, veltījusi Bondam pē­dējo skatienu, kas pauda ne tikai brīdinā­jumu piesargāties, bet vēl daudz ko vairāk.

Abi vīri tuvojās Bondam, un lielākais no­rūca:

-  Dzirdēji?

Bonds lēnām devās pakaļ meitenei, un abi zeļļi - viens aiz otra - nāca viņam aiz muguras.

Aiz bāra letes bija durvis. Bonds iesprau­cās pa tām un attapās senlaicīgas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā ar soliem un ag­rāko laiku vilcienu sarakstiem pie sienām. Turpat karājās ari brīdinošs uzraksts, kas piekodināja nespļaut uz grīdas.

-    Pa labi, - sacīja viens no vīriem, un Bonds pa zemiem divviru vārtiņiem nokļu­va uz dēļu platformas.

Viņš apstājās kā zemē iemiets, no aizmu­gures ribās ietriecās ieroča stobrs. Tur, šķiet, stāvēja visskaistākais vilciens pasau­lē. Ar veco 1870. gada lokomotīvi "Highland Light", par kuru Bonds bija dzirdējis, ka tā esot skaistākā tvaika lokomotīve, kāda jeb­kad tikusi uzbūvēta. Tai bija spoži nopulēti vara rokturi, garens velvēts korpuss un smags zvans, ko pienācās šķindināt, bridi- not. par vilciena tuvošanos. Garš, spīdīgs katls, kura sānos atspoguļojās sīcošo staci­jas gāzes radziņu ugunis. No garā dūmeņa cēlās balts dūmu mākulītis - tur kurtuves krāsnī dega malka. Priekšā bija nolaidens režģis, paredzēts govju pasargāšanai no sabraukšanas. Augšā bija trīs lieli misiņa gaismekļi, apaļš prožektors un divi vējluk­turi. Virs diviem augstajiem riteņiem ar zel­tītiem burtiem agrīnā Viktorijas laikmeta stilā bija uzrakstīts "Lielgaballode"; tas at­kārtojās arī uz melni zeltītā, ar bērza pa­galēm piekrautā tendera, kas atradās aiz augstās, četrstūrainās vadītāja kabīnes.

Tūlīt aiz tendera lokomotīvei bija pieka­bināts grezns salonvagons sarkanbrūnā krāsā. Caur liektajiem logiem virs šaura­jiem mahagonija paneļiem plūda maiga krēmkrāsas gaisma. Uz ovālas plāksnītes bija lasāms vagona nosaukums: "Sjerras daiļava". Virs logiem zem viegli izliektās jumta dzegas ar krēmkrāsas burtiem uz tumšzila pamata bija rakstīts: "Tonopah and Tidewaters, R.R."

- Kā rādās, tu neko tādu agrāk nebūsi re­dzējis, angli! - lepni norūca viens no gang­steriem. - Kusties taču! - Viņa balss zem melnās zīda kapuces skanēja neskaidri.

Bonds lēni šķērsoja peronu un uzkāpa uz vaļējās platformas, kas bija norobežota ar misiņa margām. Tās centrā atradās spī­dīgs bremzes rats. Pirmo reizi mūžā Bonds bija ar mieru pieļaut domu, ka cilvēkam, kurš ir miljonārs, no tā var tomēr būt kaut kāda jēga. Un piepeši - ari pirmoreiz - viņš mazliet citādi paraudzījās uz šo Spengu. Iespējams, ka šajā cilvēkā slēpjas kaut kas vairāk, nekā viņš sākumā bija domājis.

Salonvagona iekšējā apdare laistījās ka­ralienes Viktorijas laikmetam raksturīgajā greznībā. Pie griestiem spīdēja mazi kristā­la gaismekļi, mezdami atspulgus spodrajās pulēta sarkankoka sienās, sudraba priekšmetos, slīpēta stikla vāzēs un lampu pamatnēs. Paklāji un portjeras bija vīnsar- kanā krāsā, bet uz kupolveida griestiem ik pa gabaliņam bija uzgleznots ovāls, kurā ietilpa gan ar ziedu vijām rotāti ķerubi, gan puķu pušķi uz debesu un mākoņu fona, kas vizēja tikpat maigi krēmīgā krāsā kā aizvilkto žalūziju līstītes.

Pirmā telpa šajā vagonā izrādījās neliela ēdamistaba, kurā jau bija uzklāts vakariņu galds divām personām - nebija aizmirsts ne augļu groziņš, ne atkorķēta šampanieša pu­dele sudraba spainītī. Tālāk sekoja šaurs gaitenis, no kura trīs durvis veda - Bonda- prāt - uz guļamistabām un tualeti. Viņš vēl turpināja prātot par šo plānojumu, vēr­dams nākamās durvis, un - kopā ar abiem sargiem, kuri sekoja cieši viņam pa pē­dām, - nonāca atsevišķā kupejā.

Telpas tālākajā galā, ar muguru pret ma­zu, atklātu kamīnu, kam abās pusēs slējās plaukti - tie bija pilni ar grāmatām krāsai­nos ādas vākos ar zeltītiem burtiem rakstī­tiem nosaukumiem -, stāvēja misters Spengs. Ar sarkanu ādu apvilktā klubkrēs­lā pie neliela rakstāmgalda sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija izslējusies Joti taisni. Bonds ievēroja kustību, ar kādu Tifānija paņēma cigareti. Tā bija nervoza un sa­mākslota. Viņa izskatījās nobijusies.

Bonds paspēra dažus soļus līdz ērtam atzveltnes krēslam. Viņš pagrieza to, lai va­rētu apsēsties ar seju pret pārējiem un ie­ņēma šo vietu, sakrustodams kājas. Viņš izņēma no kārbiņas cigareti un dziļi ievilka pirmo dūmu, bet pēc tam izpūta to - lē­nām, caur zobiem, ar svelpjošu skaņu.

Misters Spengs izņēma no mutes neaiz- degto cigāru.

-   Paliec te, Vint! Kid, ej un izdari, ko tei­cu! - Spēcīgie zobi sacirtās, it kā viņš kostu selerijas saknē. - Un tā, - viņš turpināja, pievērsis niknumā spīdošo acu skatienu Bondam. - Kas jūs tāds esat? Un kas šeit notiek?

-  Ja mums paredzēta garāka saruna, tad dodiet man kaut ko iedzert, - Bonds atbil­dēja.

Misters Spengs auksti uzlukoja gūstekni.

-  Iedod viņam kaut ko dzeramu, Vint!

Bonds pagrieza galvu.

-    Burbonu ar vietējo ūdeni, - viņš sacī­ja. - Pusi uz pusi.

Atskanēja dusmīgs rūciens, un Bonds dzirdēja, kā zem smagnējā vīra soļiem no­čīkst dēļu grīda, ejot uz ēdamzāli.

Spenga uzdotais jautājums Bondam ne­patika. Viņš atkal apsvēra savu versiju. Tā joprojām šķita derīga. Viņš sēdēja un smē­ķēja, vērodams misteru Spengu un novēr­tēdams viņu.

Atgriezās sargs ar prasīto dzērienu un ie­lika glāzi Bondam rokā tik sparīgi, ka maz­liet viskija nolija uz paklāja.

-   Pateicos, Vint! - Bonds sacīja un iedzē­ra lielu malku. Un vēl vienu. Tad nolika glā­zi uz grīdas līdzās savam krēslam un vēlreiz ielūkojās saspringtajā, cietsirdīgajā sejā.

-   Redziet, man nepatīk, ja uz mani izdara spiedienu, - viņš nepiespiesti sacīja. - Pa­darīju savu darbu un saņēmu samaksu. Tā bija mana darīšana, ka izvēlējos spēlēt tā­lāk uz šo naudu. Es taču varēju ari zaudēt. Nezin kāpēc man pēkšņi sāka dzīties pakaļ daudzi sekotāji, un es kļuvu nepacietīgs. Ja jūs vēlējāties ar mani aprunāties, kāpēc tad gluži vienkārši nepiezvanījāt pa telefo­nu? Tādi sekotāji neliecina par draudzīgu attieksmi. Tad, kad šie tipi kļuva nekaunīgi un sāka šaut, es nolēmu, ka pienācis laiks kaut ko uzsākt.

Spenga seja uz krāsaino grāmatu fona li­kās melnbalta.

-   Jūs nesapratāt, par ko ir runa,- mis­ters Spengs klusi atbildēja. - Labāk jau pa­skaidrošu. Vakar saņēmu no Londonas šif­rētu ziņojumu. - Gangsteris iebāza roku melnā vesterna stila krekla kabatā un, vē­rīgi raudzīdamies Bondam acīs, lēni izvilka papira lapu.

Bonds nešaubījās, ka šis papīrs nozīmē sliktas ziņas, patiesi sliktas ziņas. Tas bija skaidrs - gluži kā izlasot vārdus "ar visdzi­ļāko līdzjūtību" telegrammas sākumā.

-   Brīdinājums nāk no kāda laba drauga Londonā, - sacīja misters Spengs. Viņš lēni novērsa skatienu no Bonda un ieskatījās papīrā. - Te rakstīts: "No drošiem avotiem kļuvis zināms, ka Pīteru Frenku aizturējusi policija. Apsūdzības saturs nav zināms. Par katru cenu jānotver viltus kurjers un jā­noskaidro, vai operācijas norise apdraudē­ta. Ja tā, novāciet viņu un ziņojiet!"

Vagonā valdīja klusums. Mistera Spenga skatiens atrāvās no papīra un nikni uzzib­snīja, pievēršoties Bondam.

-   Un tā, mister Kājūstur, tā vien šķiet, ka šajā gadā ar jums var notikt kaut kas nelāgs.

Bonds saprata, ka tā tiešām var gadīties. Viena viņa apziņas daļa patlaban apsvēra gangstera vārdus un meklēja izeju, jo kaut ko vajadzēja darīt. Tajā pašā laikā kādā ci­tā smadzeņu nostūrī dzima doma, ka viņš ir atklājis to, kā dēļ bija ieradies Amerikā. Viens Spengs bija dimantu kontrabandas sakaru kanāla sākums, otrs - tā beigas. Šajā brīdī Bonds jau bija izpildījis saņemto uzdevumu. Viņš zināja visas atbildes. Ta­gad bija svarīgi kaut kādā veidā nogādāt šīs atbildes M.

Bonds pastiepa roku pēc glāzes. Kad viņš, izdzēris pēdējo viskija malku, nolika glāzi, tajā dobji noklaudzēja ledus gabaliņi. Bonds nevainīgi uzlūkoja misteru Spengu.

-  Es pārņēmu šo darbiņu no Pītera Fren- ka. Viņam tas nelikās diezin cik drošs, bet man bija vajadzīga nauda.

-   Nestāstiet man pekstiņus! - Spengs bez jebkādas izteiksmes atcirta. - Jūs esat vai nu policists, vai privātais okšķeris, un es tikšu skaidrībā, kas īsti. Un kā labā strādā­jat. Un ko zināt. Ko darījāt, piemēram, dūņu dziedniecības iestādē līdzās blēdīgajam žo­kejam. Kāpēc nēsājat līdzi šaujamo un kur iemācījāties to lietot. Kāda ir jūsu saistība ar to Pinkertona aģentu, kas maskējās par vientiesīgu taksometra šoferi. Tādas un tamlīdzīgas ziņas. Jūs izskatāties pēc okšķe­ra un rīkojaties kā okšķeris. Un, - Spengs pēkšņā niknumā piemetināja, uzrunādams Tifāniju Keisu, - es netieku gudrs, kā tu, stulbā kuce, varēji ar tādu saostīties.

-    Pie velna, varat gan! - Tifānija Keisa neiecietigi attrauca. - Šo zelli man atsūtīja ABC, un viņš visu izdarīja, kā pieklājas. Vai jums varbūt šķiet, ka man vajadzēja zvanīt ABC un sacīt, lai sūta kādu citu? Nē, brāl. Es zinu savu vietu šajā pasākumā. Neiedo­mājieties, ka jums ir kaut mazākās tiesības runāt man rupjības! Un kā jūs zināt, ka tas zellis neteica patiesību? - Tifānijas dus­mīgais skatiens pārslīdēja Bondam. Un viņš pamanīja tajā baiļu spožumu - tās bi­ja bailes viņa dēļ, bailes par viņu.

-  To mēs noskaidrosim, - misters Spengs novilka. - Mēs to skaidrosim, kamēr šis put­niņš sāks dziedāt. Ja viņš domā, ka var mūs muļķot, tad drīz vairs tā nedomās. - Spengs pāri Bonda galvai pievērsās sargam. - Vint, pasauc Kidu un atnesiet bučus!

"Kādus bučus?" Bonds domās pārjautāja.

Viņš mierīgi sēdēja, sakopodams spēkus un drosmi. Strīdēties ar misteru Spengu vai mēģināt bēgt būtu tikai velta laika zau­dēšana - kurp gan bēgt, ja esi tuksnesī, piecdesmit jūdžu attālumā no tuvākās ap­dzīvotās vietas? Bonds nedomāja padoties. Kamēr viņš neko nav pateicis, gangsteri vi­ņu nenobeigs. Vēl bija Ernijs Kareo un Fē­likss Leiters. Viņam var palīdzēt arī Tifānija Keisa. Bonds paskatījās uz Tifāniju. Viņas galva bija noliekta. Tifānija uzmanīgi pētīja savus nagus.

Bonds dzirdēja abus sargus atgriežamies.

-   Izvediet viņu uz platformas, - misters Spengs pavēlēja. Bonds ievēroja, ka šajā bridi runātāja mēles galiņš izšaujas no mu­tes un viegli pārslīd lūpām. - Sāksim ar Bruklinas pastaigu. Astoņdesmitprocentī- gu. Skaidrs?

-    Skaidrs, bos, - attrauca Vints. Viņa balss skanēja aizrautīgi.

Abi kapucēs tērptie tipi panāca uz priekšu un apsēdās viens otram līdzās uz tumšsarkanā zviļņa pie pretējās sienas. Vi­ņi nolika uz biezā paklāja futbola zābakus un sāka raisīt vaļā kurpju auklas.

20. nodala

GAISĀ UZŠAUJAS LIESMAS

Melnais, ūdensnecaurlaidīgais nirēja tērps bija cieši apspīlēts ap viņa augumu. Sāpēja pilnigi visur. Kāpēc, pie velna, Streindžvejs nebija pielūkojis, lai Jūrlietu ministrija piemeklē tērpu pēc viņa izmē­riem? Zem ūdens bija tik tumšs, spēcīgā straume nemitīgi trieca viņu pret koraļļu rifiem. Peldot nācās pamatīgi nopūlēties. Un tagad kaut kas atsitās pret roku. Kas, pie velna, te…

-   Džeims! Kristus vārdā, Džeims! - Tifā­nija atrāva muti no Bonda auss. Šajā reizē viņa ieknieba Bonda kailajā, asinim notrai­pītajā rokā tik stipri, cik vien spēja. Beidzot Bonda acis atvērās - pietūkušie plakstiņi pacēlās, un viņš uzlūkoja Tifāniju, raudzī­damies augšup no dēļu grīdas, uz kuras gulēja.

Tifānija Bondu sapurināja, laikam izbiju­sies, ka viņš atkal zaudēs samaņu. Taču Bonds likās atjēdzies, viņš apvēlās uz vēdera un mēģināja paslieties stāvus, balstīdamies uz plaukstām un ceļgaliem. Bonda galva no­karājās lejup kā ievainotam dzīvniekam.

-  Vai varēsiet paiet?

-    Pagaidiet! - Aizsmacis čuksts izvēlās pār sasprēgājušām lūpām. Tas izklausījās savādi pat viņam pašam. Šķita, ka Tifānija nav sapratusi. - Pagaidiet! - Bonds atkār­toja, domās pārbaudīdams savu ķermeni, lai tiktu skaidrībā, kas no tā palicis pāri. Viņš juta, ka rokas un kājas klausa. Arī galvu varēja pagrozīt šurpu turpu. Viņš saskatīja mēnesnīcas radītās ēnu restes uz grīdas. Un bija sadzirdējis, ko saka Tifāni­ja. Itin kā viss būtu kārtībā, tikai nācās grūti pakustēties. Viņa gribasspēks bija projām. Bondam uzmācās vēlme gulēt. Varbūt pat nomirt. Darīt jebko, lai tikai mazinātu sāpes, kas durstīja, plosīja, grau­za miesu. Lai aizgainītu atmiņas par čet­riem zābakiem, kas bija viņu spārdījuši. Un apmierinātajiem sēcieniem, kurus iz­dvesa abi vīri ar kapucēm.

Taču, iedomājies par abiem vīriem un misteru Spengu, Bonds juta, ka viņā at­griežas dzīvība. Un nomurmināja: - Kārtī­bā. - Bet pēc tam vēlreiz: - Kārtibā, - lai būtu pārliecināts, ka Tifānija sapratusi.

-    Mēs esam uzgaidāmajā zālē, - jaunā sieviete nočukstēja. - Mums jātiek līdz ot­ram stacijas galam. Pa kreisi, ārā pie dur­vīm. Vai jūs mani dzirdat, Džeims? - Tifā­nija pastiepa roku un atglauda no Bonda pieres mitros, saķepušos matus.

-   Mēģināšu rāpot, - Bonds paziņoja. - Es jums sekošu.

Tifānija piecēlās un pagrūda durvis. Bonds, zobus griezdams, sāka rāpties ārā uz mēness apspidētās platformas. Ieraudzī­jis zemē tumšu plankumu, viņš sanikno­jās - atriebības kāre deva spēkus. Grīļīgi piecēlies kājās, viņš sapurināja galvu, lai notrauktu sarkanmelnos viļņus, kuri uz­plūda un draudēja viņu nogremdēt. Un tad jau, Tifānijas Keisas rokas apķerts un bal­stīts, viņš kliboja uz priekšu pa dēļu pero­nu turp, kur auksti blāvoja spožas sliedes.

Tur, uz vienvirziena rezerves ceļa stāvēja drezīna.

Bonds apstājās un kādu mirkli to neticī­gi pētīja.

-  Benzīns? - vīņš neskanīgi noprasīja.

Tifānija Keisa norādīja uz kannu rindu

pie stacijas sienas.

-   Pilnas līdz malām, - viņa čukstus at­bildēja. - Šo te viņi izmanto, kad jāpār­bauda sliežu ceļi. Es protu ar to apieties. Un jau parūpējos par pārmijām. Pastei­dzieties! Rāpieties virsū! - viņa aizelsusies iespurdzās. - Nākamā pietura būs Raioli- ta.

-  Mans Dievs, jūs esat braša meitene! - tā­pat čukstus attrauca Bonds. - Bet šī gra­baža noteikti sacels briesmīgu troksni, tik­līdz mēs to iedarbināsim. Pagaidiet! Man ir ideja! Vai jums ir sērkociņi? - Sāpes bija nedaudz pierimušas. Bonds elpoja ātri un caur zobiem. Viņš novērsās no Tifānijas un nopētīja sauso dēļu ēkas.

Tifānijai mugurā bija blūze, kājās - bik­ses. Viņa iebāza roku bikšu kabatā un iz­vilka šķiltavas.

-   Kas jums prātā? - viņa apjautājās. - Mums vajadzētu kustēties.

Bet Bonds jau, aizgriļojies benzīna kan­nu rindai, sāka skrūvēt tās vaļā un liet sa­turu uz stacijas ēkas koka sienām un plat­formas. Iztukšojis pusduci kannu, viņš pa­griezās un izrīkoja:

-  Iedarbiniet to!

Bonds ar lielām pūlēm pieliecās, lai pa­celtu pie sliedēm nomestu saburzītu avīzi.

Nikni iekaucās starteris, pēc tam, centīgi pukstēdams, sāka strādāt mazais motors.

Bonds uzšķīla uguni. Papīra gabals aiz­degās, un Bonds aizsvieda to pāri peronam pie kannām un izlietā benzīna. Liesmas uz- lāktīja gaisā tik spēcīgi, ka gandrīz ķēra Bondu, kad viņš atkrita uz nelielās drezīnas platformas. Taču Tifānija jau bija satvērusi sajūgu, un drezīna sāka ripot uz priekšu.

Pārmijās drezīna sadrebēja un nepatīka­mi sazvāļojās, viņi izbrauca uz galvenā slie­žu ceļa, spidometra bultiņa svārstījās pie trīsdesmit jūdžu atzīmes, bet jaunās sievie­tes mati plīvoja kā zeltains karogs.

Bonds pagriezās un pavērās atpakaļ uz liesmām, kas plosījās aizmugurē. Bezmaz vai varēja dzirdēt, kā krakst sausie dēļi un klaigā samiegojušies gulētāji, traukdamies ārā no savām istabām. Kaut šī uguns sade­dzinātu Vintu un Kidu! Kaut lepnajam va­gonam noluptu visa krāsa, bet "Lielgaballo- des" tenderi aizdegtos malka! Tad ar šo gangsteru rotaļkasti būtu cauri.

Taču viņam un Tifānijai bija jārisina pa­šiem savas grūtības. Cik tagad varētu būt pulkstenis? Bonds ievilka plaušās vēso nakts gaisu un piespieda prātu darboties. Mēness bija zemu. Vai būtu četri no rīta? Bonds, sāpēs sakumpis, vilkās uz drezīnas priekšgalu, kur atradās divi sēdekļi, un ar mokām ierausās brīvajā vietā līdzās Tifānijai.

Viņš aplika roku Tifānijai ap pleciem, meitene pagriezās un smaidīdama ieskatī­jās Bondam acīs. Skaļā balsī - lai pārklieg­tu drezīnas motora rēkoņu un dzelzs riteņu klaudzoņu pret sliedēm - viņa ierunājās:

-   Tā tik ir bēgšana! Kā vecajās Bastera Kītona filmās. Kā jūtaties? - Tifānija palū­kojās Bonda sadauzītajā sejā. - Jūs izska­tāties briesmīgi.

-  Nekas nav lauzts, - Bonds atbildēja. - Jā­domā, ka tieši to nozīmēja tie astoņdesmit procenti. - Viņš sāpīgi saviebās. - Tomēr labāk lai spārda kājām, nekā nošauj.

Tifānijas seja sadrūma.

-   Man nācās sēdēt un izlikties pilnīgi vien­aldzīgai. Spengs tur stāvēja, klausījās un vē­roja mani. Kad tie zeļļi bija pārbaudijuši, vai virves nav atraisījušās, un iemetuši jūs uzgaidāmajā telpā, viņi jutās'apmierināti un devās gulēt. Es iegāju savā istabā, nogaidiju vienu stundu un pēc tam ķēros pie darba. Visgrūtāk nācās dabūt jūs pie samaņas.

Bonds ar roku cieši apņēma Tifānijas plecus.

-   Es pateiktu, ko pārjums domāju, ja vēl joprojām nejustos tik nelāgi. Bet kā ar jums, Tifānij? Ja viņi mūs noķers, tad arī jums klāsies plāni. Un kas bija tie divi maskās - Vints un Kids? Kāda ir viņu loma visā šajā pasākumā? Neatceros, ka būtu viņus redzējis bez kapucēm.

Jaunā sieviete iesānis paskatījās uz Bon­da drūmi savilktajām, sadauzitajām lūpām.

- Arī es neesmu redzējusi nevienu no tiem citādi, tikai kapucēs, - viņa vaļsirdīgi atbildēja. - Šķiet, tie abi ir no Detroitas. Ja viņiem tiek uzticēts kāds darbiņš, tās ir sliktas ziņas. Viņi nodarbojas ar iebiedēša­nu un dažādiem īpaši slepeniem uzdevu­miem. Taču mums pakaļ tagad dzīsies visi. Par mani neraizējieties! - Tifānija pavērās Bondā mirdzošām, laimīgām acīm. - Pirm­kārt, mums ar šo grabažu jānokļūst lidz Raiolitai. Tur būtu jāsadabū mašīna un jā­tiek pāri štata robežai uz Kaliforniju. Man ir daudz naudas. Jāaizved jūs pie ārsta, jā­nomazgā vannā un jānopērk jums jaunas drēbes, tad varēsim domāt tālāk. Man ir jūsu ierocis. To atnesa viens no tiem, ar kuriem jūs vicojāties "Sārtajā prievītē". Kad Spengs aizgāja gulēt, es to pievācu. - Tifā­nija atpogāja blūzi un izvilka beretu, ko bi­ja aizbāzusi aiz bikšu jostas.

Bonds paņēma ieroci un sajuta uz metā­la jaunās sievietes ādas siltumu. Viņš izvil­ka aptveri. Trīs patronas tajā vēl bija, viena atradās stobrā. Viņš iebīdīja aptveri atpa­kaļ, uzlika drošinātāju un aizbāza ieroci aiz bikšu jostas. Un pirmoreiz nožēloja, ka mugurā nav žaketes. Viena no krekla pie­durknēm nokarājās kā skranda. Bonds to norāva un aizmeta. Viņš taustījās bikšu la­bajā sānkabatā pēc cigarešu paciņas, taču tās nebija. Laimīgā kārtā kreisajā kabatā joprojām atradās pase un naudas maks. Bonds tos izvilka. Mēness gaismā varēja saskatīt, ka abi ir cietuši un saņurcīti. Bonds paskatījās maka nodalījumā, kur atradās nauda. Tā bija vietā. Viņš iebāza maku atpakaļ kabatā.

Kādu laiku viņi traucās uz priekšu klusē­dami, nakts klusumu traucēja vienīgi mazā motoriņa rūkšana un riteņu klaudzoņa. Cik tālu vien varēja saskatīt, sliežu spožā, sud­rabainā līnija aizstiepās līdz apvārsnim, ti­kai šur tur kā tumši punkti vīdēja nelieto­tas pārmijas un sarūsējuši sliežu nozaroju­mi, kas nogriezās pa labi - turp, kur kā tumša masa slējās Spektra kalni. Pa kreisi nebija nekā, tikai nebeidzamais tuksneša smilšu klājiens, aiz kura sāka iezīmēties pirmā ausmas atblāzma, kas jau sāka ie­krāsot zilganus adataino kaktusu pudu­rus. Apmēram divu jūdžu attālumā uz 95. šosejas mēnesstaros iemirdzējās ieroča stobrs.

Drezīna, laimīgi rūkdama, ripoja tālāk pa sliedēm. Tās vadība nesagādāja nekādas grūtības, vajadzēja tikai paraut bremzes sviru vai ātruma kloķi, kuru Tifānija bija cieši satvērusi plaukstā. Spidometrs ne­mainīgi rādīja trīsdesmit jūdzes stundā. Aizritēja minūtes un jūdzes, un ik pa lai­kam Bonds, sāpēs saviebies, pagriezās at­pakaļ, lai atskatītos uz sārto spīdumu de­besīs.

Viņi bija braukuši jau apmēram stun­du. Un tad Bondam lika sastingt kāda dū­koņa - gaisā vai uz sliedēm. Viņš atkal pa­vērās atpakaļ pār plecu. Kas bija šis mir­dzošais jāņtārpiņš, kas patlaban slīdēja pa sliedēm starp viņiem un neīsto rīta blāzmu, kura pacēlās virs liesmojošās spoku pilsētas?

Bondam notirpa skausts.

-  Vai jūs tur, aizmugurē, kaut ko redzat?

Tifānija pagrieza galvu un, neko neatbil­dējusi, palēnināja drezīnas gaitu - tagad tā ripoja lēnām, kamēr apstājās.

Abi ieklausījās. Jā. Dunēja sliedes. Tikko jaušami drebēja zeme, taču troksnis nebija skaļāks par attālu nopūtu.

-        Tā ir "Lielgaballode", - Tifānija neiz­teiksmīgi sacīja. Viņa spēji parāva kloķi, un drezīna atsāka kustēties.

-        Kādu ātrumu tā var sasniegt? - Bonds apvaicājās.

-  Varbūt kādas sešdesmit jūdzes stundā.

-  Un cik tālu ir līdz Raiolitai?

-  Apmēram trīsdesmit jūdzes.

Bonds kādu mirkli klusēdams rēķināja.

-        Viss ir pārāk aptuveni. Mēs nezinām, cik tālu no mums tā ir. Vai varat vēl palieli­nāt ātrumu?

-   Ne drusciņas, - Tifānija bēdīgi attei­ca. - Pat tad, ja mans vārds būtu Keisija Džonsa, nevis Keisa.

-   Ar mums viss būs kārtībā, - Bonds no­murmināja. - Brauciet uz priekšu! Iespē­jams, ka viņi uzsprāgs gaisā vai notiks vēl kaut kas tamlīdzīgs.

-  Protams, - viņa attrauca. - Tvaiks kritī­sies, un mašīntelpas atslēgas mašīnists at­stājis mājās citu bikšu kabatā.

Minūtes piecpadsmit abi brauca klusē­dami, un tagad Bonds jau varēja skaidri saskatīt lielo lokomotīves prožektoru, kura gaisma šķēla nakts tumsu. Sekotāji bija apmēram piecu jūdžu attālumā, un nikno dūmu mākoni, kas veidoja veselu kupolu tai pāri, izgaismoja kvēlojošu dzirksteļu spieti. Sliedes zem viņiem drebēja, un aiz muguras varēja saklausīt tādas kā attālas nopūtas, kā klusu un draudīgu murdoņu.

"Varbūt viņiem tiešām pietrūks malkas," Bonds nodomāja. Un, pēkšņas iedomas va­dīts, nevērīgi ierunājās:

-   Degvielas, ja es nekļūdos, mums ir pie­tiekami daudz?

-  Jā gan, - Tifānija atbildēja, - ielēju ve­selu kannu. Te nav degvielas indikatora, bet šim motoram ar galonu [12] pietiek, lai tas darbotos mūžību.

Gandrīz tūlīt pēc tam, kad viņa bija iztei­kusi šos vārdus, drezīnas motors aizdomīgi noklepojās - khe, khe-khe, - un turpināja priecīgi rūkt.

-  Jēzus Kristus! - Tifānija iesaucās. - Vai jūs dzirdējāt?

Bonds neatbildēja. Tikai juta, ka plauk­stās top miklas.

Un atkal - khe, khe-khe.

Tifānija Keisa maigi auklēja ātrumkloķi.

-  Ai, mīļo, mazo mašīnīt! - viņa lūdzoši murmināja. - Skaistā, gudrā, mazā drezīni- ņa! Lūdzu, esi tik labiņa!

Khe-khe. Khe-khe. Šššš. Khe. Šššš. Un tad pēkšņi viņi ripoja tālāk pēc inerces, pil­nīgi bez trokšņa. Spidometrs rādīja divdes­mit piecas jūdzes stundā. Divdesmit… piec­padsmit… desmit… piecas… Tifānija vēl pēdējoreiz spēcīgi parāva ātrumkloķi, ie­spēra pa motoru, un drezīna apstājās.

-  Hm, - Bonds noklepojās. Pārvarēdams sāpes, viņš izrausās no drezīnas un piekli­boja pie benzīnbākas tās aizmugurē. Bonds izvilka no bikšu kabatas asinīm notraipīto mutautu. Atskrūvējis tvertni, viņš iebāza la­katiņu rik dziļi, lai tas sniegtos līdz tvertnes apakšai. Izvilcis ārā, viņš to pataustīja un paostīja. Sauss kā saulē izkaltis kauls.

-  Tā gan, - Bonds sacīja jaunajai sievie­tei. - Tagad nāksies kārtīgi padomāt. - Un viņš palūkojās apkārt. Pa kreisi nekāda pa­tvēruma neredzēja, līdz šosejai bija jāiet vismaz divas jūdzes. Pa labi bija kalni, taču arī līdz tiem bija vismaz ceturtdaljūdze. Vi­ņi varētu aizskriet turp un paslēpties. Ta­ču - uz cik ilgu laiku? Tomēr šī likās la­bākā no iespējām. Bonds pavērās atpakaļ uz nepielūdzami tuvojošos starmeša aci. Cik tālu tā bija? Divas jūdzes? Vai Spengs pagūs laikā pamanīt drezīnu? Vai paspēs nobremzēt? Vai būtu iespējams nolaist lo­komotīvi no sliedēm? Tad Bonds atcerējās plato režģi, kas bija pierikots lokomotīves priekšpusē, lai zem riteņiem nepakļūtu liel­lopi. Tas noteikti noslaucīs vieglo drezīnu no sliedēm kā salmu kūli.

-   Nāciet, Tifānij! - viņš uzsauca. - Mums jātiek kalnos!

Kur viņa palikusi? Bonds klibodams ap­gāja drezīnai apkārt. Tifānija jau skrēja šurp pa sliedēm. Viņa bija devusies izpētīt šo ceļa posmu. Un atgriezās aizelsusies.

-   Tur, priekšā, ir nozarojums, - viņa pa­vēstīja. - Ja mums pietiks spēka aizstumt drezīnu līdz turienei un pārslēgt veco pārmi­ju, Spengs varbūt aizbrāzīsies mums garām.

-   Mans Dievs! - Bonds lēnām novilka. - Man prātā ir kaut kas labāks. Nāciet palī­gā! - Viņš pieliecās, sāpēs sakoda zobus un sāka stumt drezīnu.

Reiz iekustējusies, tā ripoja tālāk pavisam viegli, abiem nācās tikai sekot un ik pa briti- ņam pagrūst. Viņi sasniedza pārmiju, bet Bonds turpināja stumt, līdz drezīna atradās apmēram divdesmit jardu aiz atzarojuma.

-   Kāda velna pēc…? - Tifānija elsdama izdvesa.

-   Nāciet! - Bonds iesaucās, skriešus klu- burodams atpakaļ uz turieni, kur pie rezer­ves sliedēm rēgojās aprūsējusi svira. - Uz sānceļu mēs novirzīsim "Lielgaballodi"!

-  Ak kungs! - Tifānija Keisa sajūsmināti novilka. Jau nākamajā mirklī viņi kopīgiem spēkiem ķērās pie sviras. Bonda sadauzītie muskuļi piepūlē sāpīgi saspringa.

Sarūsējušais metāls lēnītēm izkustējās no vietas, piecdesmit gadus nekustinātā svira padevās. Milimetru pēc milimetra… starp sliedēm parādījās sprauga. Bondam sasprindzinoties vēl vairāk un turpinot uz­gult svirai, tā pletās arvien platāka.

Un tad tas bija paveikts. Bonds sakņupa zemē, galvu nokāris, cīnīdamies ar reiboni, kas mācās virsū.

Prožektora stars jau skāra zemi turpat tuvumā. Tifānija parāva Bondu aiz rokas, viņš vienā mirklī atkal uzrausās kājās un grīļodamies metās pie drezīnas. Gaisā pēr­konīgi dārdēja, vienmuļi šķindēja brīdino­šais zvans - biedējoši klandīdamies, viņiem tuvojās milzīgais, liesmojošais zvērs.

-  Nogulieties un nekustieties, - Bonds ie­saucās, pūlēdamies pārkliegt briesmīgo troksni, un nogrūda Tifāniju zemē visai ne­drošajā patvērumā aiz drezīnas. Pēc tam veikli aizkliboja nedaudz patālāk no slie­dēm, uzvilka pistoles gaili un pagriezās sā­niski, gluži kā cilvēks, kurš gatavojas div­kaujai, pacēlis notēmēto ieroci un piemieg­tām acīm lūkodamies uz vulkānu, kas pil­nā gaitā tuvojās, spļaudams gaisā dūmu grīstes un liesmas.

Dievs Tēvs, kāds briesmonis! Vai tāds vispār var nogriezties? Vai neietrieksies drezīnā un nesamais to pīšļos?

Tas nāca aizvien tuvāk.

Pļekt! Kaut kas noplakšķēja zemē Bon­dam pie kājām, un lokomotīves vadītāja kabīnē uzliesmoja spilgta gaismiņa.

Blaukt! Vēl viens uzplaiksnījums, un lo­de, atsitusies pret sliedi, aizsīca naktī.

Klaukt! Klaukt! Klaukt! Bonds dzirdēja šāvienu blīkšķus - tie kļuva skaļāki par lo­komotīves dārdoņu. Kaut kas aizsvilpa vi­ņam gar pašu ausi.

Bonds nešāva. Viņa ierocī bija tikai čet­ras lodes, tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.

Tad milzīgā, pilnā gaitā braucošā lokomotī­ve, rībēdama un dārdēdama, iedrāzās likumā un pagriezās tik krasi, ka no tendera augšas nokrita pagales un aizlidoja uz Bonda pusi.

Spalgi nočerkstēja metāls, kad sešas pē­das augstie riteņi nogriezās uz rezerves sliedēm, uzvirpuļoja dūmu un liesmu vir- pūlis, klaudzēja virzuļi, uz isu mirkli kabī­nē pavīdēja melni sudrabainais mistera Spenga stāvs, kurš atgādināja lidojošu ēr­gli - ar vienu roku tvarstīdamies gar kabī­nes sienu, ar otru viņš centās aizsniegties lidz vadības kloķiem.

Šajā mirklī Bonda ierocis izšāva savus četrus vārdus. Uzplaiksnījumā pavīdēja gangstera bālā, sašķiebtā seja, kas bija pa­vērsta pret debesīm, un tad melni zeltītā tvaika mašīna jau aiztraucās uz priekšu, pretī Spektra kalnu grēdas melnajai sienai. Starmeša gaisma pļāva tumsu, brīdināju­ma zvans joprojām žēli klankstēja: kling- klang, kling-klang, kling-klang.

Bonds lēni aizbāza beretu atpakaļ aiz bikšu jostas un palika stāvam, noraudzīda- mies pakaļ mistera Spenga zārkam, bet ap viņa galvu tinās dūmu velce, uz kādu mir­kli aizsegdama mēnesi.

Tifānija Keisa skriešus piesteidzās viņam klāt, un abi kādu brītiņu stāvēja plecu pie pleca, nolūkodamies uz liesmaino karogu garā dūmu kāta galā un klausīdamies, kā kalnos atbalsojas lokomotīves elsas. Kad tā pēkšņi pagriezās un nozuda aiz kādas klints radzes, Tifānija pieķērās Bonda ro­kai. Tagad vairs varēja dzirdēt tikai tālīnu ducināšanu kalnos un saskatīt sārtu atspī­dumu virs klintīm tur, kur "Lielgaballode" aiztraucās kalna dziļumos.

Piepeši gaisā uzšāvās milziga liesmu mē­le, atskanēja drausmīga metāla žļerkstoņa, it kā tur karakuģis būtu uztriecies rifam. Tai sekoja apslāpēta duna, kas šķita nākam no zemes dzīlēm zem viņu kājām. Un visbeidzot atvēlās dobjš un tālīns dār- diens no kalna dziļumiem, vēl un vēlreiz atkārtodamies vairākkārtīgās atbalsīs.

Tad troksnis apklusa un iestājās dziļš, sanošs klusums.

Bonds tik smagi nopūtās, it kā nupat būtu pamodies. Savu dzīvi bija beidzis viens no Spengiem - nežēlīgais, samākslo­tais, pāraugušais pusaudzis, kurš tika iz­veidojis Mirdzošo bandu. Viņš bija gangste­ru režisors, kurš ar degsmi darbojās savā butaforiskajā pasaulītē, taču tas nepadarī­ja par nebijušu faktu, ka šis cilvēks bija gribējis Bondu nogalināt.

-   Dosimies ātrāk projām no šejienes, - Ti­fānija Keisa steidzīgi sacīja. - Man nupat ir diezgan.

Bonds juta, ka ķermenī atgriežas sāpes, jo saspringuma bridis bija pāri.

-   Jā, - viņš īsi atbildēja un nopriecājās, ka var aizgainīt atmiņas par saviebto, bālo seju, kas rēgojās kabīnes durvīs, kad garām trau­cās skaistā, melnā lokomotīve. Galvā ielija neparasts vieglums. Viņš brīnīdamies prāto­ja, kā dabūjis to visu gatavu. - Mums jātiek līdz ceļam. Tas būs grūts gājiens. Iesim!

Lai nosoļotu divas jūdzes, viņiem bija vaja­dzīga pusotra stunda. Kad Bonds pakrita pu­tekļos šosejas malā, viņš jau murgoja. Līdz šai vietai viņu bija aizvedusi Tifānija. Ja ne­būtu viņas, Bonds vispār nespētu tiktāl aiz­kļūt. Būtu paklupis starp kaktusiem, klinšu radzēm un vizlas gabaliem, viņa spēki būtu galā, un dedzinošā saule padarītu pārējo.

Tagad Tifānija aijāja viņa galvu klēpī un maigi kaut ko runāja, ar blūzes stūri slau­cīdama Bonda nosvīdušo seju.

Šad tad jaunā sieviete pavērās augšup, bet pēc tam lejup uz taisno, gludo šoseju, virs kuras jau tik agri no rīta vibrēja kar­stuma viļņi.

Pēc stundas Tifānija uzlēca kājās, sabāza kreklu atpakaļ aiz bikšu jostas un izgāja ceļa vidū. No virmuļojošās dūmakas, kas slēpa attālo Lasvegasu, iznira zema, melna mašīna.

Tā apstājās tieši blakus Tifānijai, logā parādījās seja ar ērgļa profilu, virs kura spurojās netīru salmukrāsas matu ērkulis. Vērīgās, pelēkās acis aši nopētīja Tifāniju. Tad skatiens pievērsās ceļmalas putekļos sabrukušajam vīrieša stāvam un atkal at­griezās pie viņas.

- Fēlikss Leiters, kundze, - draudzīgā balsī, dziedoši stiepdams vārdus, šoferis teica. - Vienmēr gatavs pakalpot. Ko es ša­jā brīnišķīgajā rītā varu darīt jūsu labā?

21. nodala

"TĀDS TĀDU ATROD"

- …tikko ierados pilsētā, tūlīt piezvanīju savam draugam Ernijam Kareo. Džeimss viņu pazīst. Ernijs bija slimnīcā, viņa sie­va - histērijā. Un tā es devos turp, viņš man izstāstīja notikušo, un es iedomājos, ka Džeimsam varētu būt vajadzīgi palīgspē­ki. Tāpēc lēcu mugurā savai ogļmelnajai ķēvei un auļoju cauri nakts tumsai. Jau tuvojoties Spektravilai, ieraudzīju debesīs gaismu. Nodomāju, ka misters Spengs rīko viesības un cep gaļu. Tā kā vārti bija vaļā, nolēmu pievienoties svinētājiem. Jā, varat man ticēt vai neticēt, bet tur vairs nebija neviena, izņemot kādu krietni apskādētu zelli, kurš rāpās prom pa ceļu, pūlēdamies aizlaisties. Izskatījās stipri līdzīgs labi zinā­majam Detroitas rīkļurāvējam Fraso - Er­nijs man pateica, ka tieši viņš kopā ar savu draudziņu saņēma ciet Džeimsu. Tas ķēms nebija tādā stāvoklī, lai liegtos, un man iz­devās lielākā vai mazākā mērā tikt skaidrī­bā par notikušo. Sapratu, ka jādodas uz Raiolitu. Pateicu puikam, ka pavisam drīz pie viņa atbrauks onkuļi no ugunsdzēsēju depo, aizvedu pašu līdz vārtiem un atstāju tur, bet pēc brītiņa skatos - tuksneša vidū stāv sieviete, kura izskatās tā, it kā būtu atšauta šurp ar lielgabala lodi, - un te nu mēs visi esam. Un pārējo stāstiet jūs!

'Tātad tas viss tomēr nenotiek sapnī, un es tiešām guļu studiljaka aizmugurē, mana galva ir Tifānijas klēpī, un tas ir Fēlikss, mēs pa galvu pa kaklu traucamies uz priekšu, lai nokļūtu drošībā - tur, kur ir ārsts, vanna, ēdiens un dzēriens un iespē­jams mierīgi gulēt, cik ilgi nepieciešams." Bonds sakustējās un sajuta matos Tifāni­jas roku, kura itin kā apliecināja, ka viss patiešām ir tā, kā viņš cerējis, un tad Bonds mierīgi gulēja tālāk, neko neteik­dams, tikai klausīdamies savu ceļabiedru balsīs un riepu švīkstoņā uz ceļa.

Kad Tifānija bija beigusi stāstīt, Fēlikss Leiters izgrūda apbrīnas pilnu svilpienu.

-   Ak Jēzu, kundze! - viņš izdvesa. - Iz­skatās, ka jūs divatā esat pamatīgi papostī­juši Spenga bandu. Kas tagad, pie velna, notiks? Sirseņu ligzdā vēl ir daudz kukaiņu, un tie jau nu nemēdz tā mierīgi sēdēt un dūkt. Viņi noteikti mēģinās kaut ko pasākt.

-  Padomāsim! - Tifānija sacīja. - Spengs bija Lasvegasas sindikāta biedrs, un tie puiši turas kopā. Tad vēl ir Greizais Tri un abi profesionālie slepkavas - Vints un Kids. Jo ātrāk pārbrauksim štata robežai, jo la­bāk. Kas vēl?

-  Pagaidām nav par ko uztraukties, - Fē­likss Leiters noteica. - Pēc desmit minūtēm būsim Bitijā, nogriezīsimies uz 58. šosejas un pēc pusstundas tiksim pāri robežai. Tā­lāk ir garš, taisns ceļš cauri Nāves ielejai un pāri kalniem uz Olenču, kur nonāksim uz 6. šosejas. Tur mēs varētu apstāties, lai aizvestu Džeimsu pie ārsta, mazliet paēstu un sakoptos. Tālāk līdz pašai Losandželo- sai brauksim pa sesto šoseju. Tas būs elliš­ķīgs ceļojums, bet mums vajadzētu nokļūt galā ap lenča laiku. Tad varēsim atpūsties un apdomāt tālāko. Mums labi ātri vaja­dzētu dabūt jūs ar Džeimsu projām no šīs valsts. Tie zēni noteikti ir gatavi uz visu, lai atriebtos jums. Ja viņi atklās, kur esat, tad es nedotu par jūsu dzīvībām ne plika gra­ša. Vislabāk būtu šovakar iesēdināt jūs abus lidmašīnā uz Ņujorku, lai jau rīt jūs būtu Anglijā. Pārējo Džeimss varēs paveikt tur.

-  Manuprāt, tas skan saprātīgi, - Tifānija paziņoja. - Bet kas šis Bonds vispār tāds ir? Ar ko viņš nodarbojas? Vai viņš ir privātdetektīvs?

-   Labāk pajautājiet to viņam pati, kun­dze, - Bonds dzirdēja Leiteru piesardzīgi sakām. - Taču es neieteiktu jums par to daudz raizēties. Viņš pārjums parūpēsies.

Bonds klusībā pasmaidīja. Ilgajā klu- sumbrīdi, kas sekoja, viņš iegrima nemierī­gā miegā, kas turpinājās līdz mirklim, kad viņi jau bija izbraukuši cauri pus Kaliforni- jai un apstājās pie baltiem vārtiņiem ar uz­rakstu "Dr. Otiss Fērplejs".

Tur Bonds tika nosaitēts un aplīmēts plāksteriem, viņa ievainojumi - dezinficēti un apkopti. Viņš nomazgājās un noskuvās, pamatīgi pabrokastoja un atgriezās mašīnā un dzīvē, kurā Tifānija Keisa atkal kļuva vēsi ironiska un noraidoša, un Bonds pie­vērsās šosejai, vērodams, vai viņiem nese­ko ceļu policija. Leiters pa nebeidzami ga­ro, nokaitušo ceļu ar astoņdesmit jūdžu āt­rumu stundā brauca pretī attālajai māko­ņu joslai, kas aizsedza augstās Sjerras vir­sotnes.

Un tad auto jau ripoja pa Saulrieta bul­vāri starp palmu rindām un smaragdzaļa­jiem zālājiem, kur putekļiem klātais studil- jaks izskatījās kā svešinieks starp spožajām korvetēm un jaguāriem, un beigās - pašā vakarā - viņi, ģērbušies jaunās drānās, sē­dēja tumšā, vēsā viesnīcas "Beverley Hills" bārā, un vestibilā stāvēja jaunas ceļaso­mas. Lai gan Bonda seja bija sadauzīta vienos zilumos, trijotni varēja noturēt par kādas filmēšanas grupas dalībniekiem, kuri tikko ieradušies no uzņemšanas lau­kuma.

Uz galda līdzās martini glāzēm atradās telefona aparāts. Fēlikss Leiters beidza sa­runu ar Ņujorku - kopš viņu ierašanās tā bija jau ceturtā.

- Viss kārtībā, - viņš sacīja, nolikdams klausuli. - Mani draugi no aģentūras nogā­dās jūs uz "Elizabetes" klāja. Kuģis ir aiz­kavējies dokeru streika dēļ. Tas pacels en­kuru rītvakar, pulksten astoņos. Mani ko­lēģi jūs rit no rīta lidostā "La Guardia" sa­gaidīs ar biļetēm, un jūs jau pēcpusdienā varēsiet kāpt uz klāja. Viņi paņēmuši pār­ējās jūsu mantas no viesnīcas "Astor", Džeims. Tur bija viena neliela ceļasoma un jūsu slavenās golfa nūjas. Patlaban Va­šingtonā jau top gādāts par Tifānijas pasi. Lidostā jums to nodos vīrs no Valsts depar­tamenta. Jums abiem nāksies parakstīt dažas veidlapas. Ar šiem jautājumiem no­darbojas viens no maniem vecajiem drau­giem kopš CIP laikiem. Ap dienas vidu kā liela sensācija tika pavēstīta ziņa par dego­šo spoku pilsētu un visu pārējo, bet mūsu draugu Spengu viņi, kā rādās, nav atradu­ši, un ari jūsu vārdi netika pieminēti. Ma­ni puiši apsolīja pagaidām neizpaust ne pušplēsta vārdiņa pat policistiem, bet viens no mūsu slepenajiem ziņotājiem pastāstīja, ka banda jūs jau meklējot, esot zināmas ari jūsu pazīmes. Mirdzošo vadoņi solījuši par notveršanu desmit tūkstošus. Tādēļ jums jābēg labi ātri. Uz kuģa labāk kāpiet atsevišķi. Nomaskējieties, kā vien varat, ejiet uz savām kajītēm un palieciet tur! īsta elle ies vaļā, kad viņi vecajās raktuvēs atra­dīs Spengu. Kopā būs vismaz trīs līķi viņu pusē pret nevienu mūsējo, un gangsteriem tādi rēķini nepatīk.

-   Izskatās, ka Pinkertona aģentūra prot strādāt, - Bonds ar apbrīnu noteica. - Es tiešām priecāšos, kad mēs abi būsim tikuši prom no šejienes. Biju domājis, ka jūsu gangsteri ir tikai tādi itāļu resnīši, kas pie­bāž sev vēderu ar picu un tempj alu, bet sestdienās aplaupa kādu degvielas uzpildes staciju vai aptieku, lai varētu iemaksāt lik­mes zirgu sacīkstēs. Taču viņi, kā izrādās, pelna naudu ar daudz vardarbīgākām me­todēm.

Tifānija Keisa izaicinoši iesmējās.

-   Par to jūs varējāt pārliecināties pats uz savas ādas, - viņa izsmējīgi noteica. - Ja mēs tiksim projām ar "Līziju" sveiki un ve­seli, tad tas būs brīnums. Tie zeļļi ir apķērī­gi. Pateicoties kapteinim Āķim, mums radu­sies iespēja, taču - nekas vairāk. Resnīši!

Fēlikss Leiters iesmējās.

-   Iesim, balodīši, - viņš mudināja, ieska­tījies pulkstenī. - Laiks doties ceļā! Man vēl šovakar jābrauc atpakaļ uz Vegasu meklēt mūsu vecā, mēmā drauga Tramīgā Smaida skeletu. Bet jums jāpaspēj uz lidmašīnu. Varbūt jūs gatavojaties cīniņam divdesmit- tūkstoš pēdu augstumā. Interesantas izre­dzes, jūs esat cienīgi pretinieki. Bet varbūt tomēr derētu kļūt draugiem. Jūs taču zi­nāt, kā mēdz sacīt, - Leiters pamāja vies­mīlim. - 'Tāds tādu atrod."

Leiters aizveda abus līdz lidostai un at­stāja tur. Redzēdams Fēliksa izģindušo stāvu aizklibojam atpakaļ pie mašīnas pēc tam, kad Tifānija Keisa atvadoties bija viņu draudzīgi apskāvusi, Bonds sajuta rīklē ie- spriežamies kamolu.

-  Jūs šeit esat atradis labu draugu, - no­teica Tifānija, kad aizkrita Leitera auto durvis un atskanēja motora dūkoņa, mašī­nai uzsākot garo atpakaļbraucienu uz tuk­snesi.

-  Jā, - Bonds piekrita. - Fēlikss ir kār­tīgs cilvēks.

Mēness gaismā vēl uzzibsnīja dzelzs āķis, Leiteram pēdējoreiz pamājot ardievas, pēc tam gaisā uzvirpuļojušie putekļi sāka no­sēsties uz ceļa, un metāliska balss skaļ­runī paziņoja:

-   'Transworld Airlines", deviņdesmit tre­šais reiss. Uz Čikāgu un fjfujorku. Piektā iz­eja. Lūdzu, iekāpt!

Bonds un Tifānija Keisa izgāja pa stiklo­tajām durvīm, lai uzsāktu garo ceļojumu pāri puspasaulei - uz Londonu.

Jaunais "Super-G Constellation" aizrū- cināja pār tumšo kontinentu, un Bonds at­laidās pusguļus ērtajā zvilni, gaidīdams miegu, kas atbrīvos no sāpēm smeldzošo ķermeni, un domādams par Tifāniju, kura gulēja otrā zvilni, kā ari par to, vai ir izpil­dījis uzdevumu.

Bonds domāja par Tifānijas skaisto seju, kuru meitene bija atbalstījusi plaukstā un kas miegā izskatījās tik nevainīga un neaiz­sargāta, jo pelēkās acis, kurās parasti plaiksnīja nicība, bija aizvērtas un zobgalī­gais vaibsts kaislīgās mutes kaktiņos izdzi­sis. Bonds saprata, ka daudz netrūkst, lai viņš būtu jaunajā sievietē iemīlējies. Bet kā ir ar viņu? Cik spēcīgs bija tas protests pret visu vīrišķo, kas Tifāniju bija pārņēmis tajā naktī Sanfrancisko, kad gangsteri ielauzās istabā un viņu izvaroja? Vai toreizējā meite­ne, kas tagad bija kļuvusi par sievieti, jeb­kad izkļūs no barikādēm, kuras tajā naktī uzbūvēja ap sevi pret visas pasaules vīrie­šiem? Vai šī būtne jebkad atraisīsies no čaulas, kas ar katru noslēgtības un vientu­lības gadu sacietēja aizvien vairāk?

Bonds atcerējās pēdējo divdesmit četru stundu laikā piedzīvotos mirkļus, kad viņš šķietami zināja atbildi, - mirkļus, kad aiz nežēlīgās gangsteru līdzgaitnieces, kontra­bandistes un kāršu blēdes maskas pavīdē­ja sirsnīga, aizrautīga meitene, kas sacīja: "Saņem manu roku! Atver durvis, iesim ārā - saulītē. Neraizējies! Es sekošu tev. Jau agrāk domās jutos vienota ar tevi, taču tu nenāci, un mana dzīve aizritēja, klauso­ties tukšā ceļojošu aģentu gvelšanā."

"Jā," viņš domāja. "Tas būtu lieliski. No vienas puses." Taču - vai viņš bija gatavs ari sekām? Ja Bonds saņems Tifānijas ro­ku, tas būs uz visiem laikiem. Viņš kļūs par dziednieku, par psihoanalītiķi, kuram paciente ir ari mīļākā. Viņam būs jāpalīdz Tifānijai atbrīvoties no slimības, pat nedo­mājot par cietsirdīgo iespēju palaist vaļā roku, ja reiz tā būs saņemta. Vai Bonds bi­ja gatavs šādai rīcībai, apzinoties, ko tas viss nozīmētu viņa dzīvē un karjerā?

Bonds sakustējās zvilni un atvairīja šo domu. Vēl bija par agru prātot. Viņš virzī­jās uz priekšu pārāk ātri. Tagad derētu nogaidīt un paskatīties. Risināt vajadzētu visu pēc kārtas. Viņš spītīgi meklēja izeju no stāvokļa, atsaukdams prātā domas par M. un par darbu, jo tas bija jāpabeidz un tikai tad varēs lauzīt galvu par personisko dzīvi.

"Tātad viens čūskas gabals jau nocirsts. Kura ķermeņa daļa tā bija - galva vai aste? Grūti pateikt," Bonds domāja, tomēr vairāk nosvērās par labu slēdzienam, ka Džeks Spengs un noslēpumainais ABC ir galvenie kontrabandas operāciju plānotāji, bet Sera­fimo Spengs tikai iztirgoja saņemto preci. Serafimo ir iespējams aizstāt. Tifānija ir at­klāta kārts. Viņa varētu kļūt par liecinieci, ja Greizais Trī tiktu apsūdzēts dimantu kontrabandā, tādēļ viņš droši vien nozudīs līdz brīdim, kad vētra būs pāri, ja Bondā saskatījis vētras priekšvēstnesi. Taču jo­projām nebija pierādījumu, kas saistītu Džeku Spengu ar "Dimantu namu", un vie­nīgais pavediens, kas veda pie ABC, bija te­lefona numurs Londonā. Bonds atgādināja sev, ka tas jāizdabū no Tifānijas, cik ātri vien iespējams. Tas un ar to saistītie kon­takti varbūt jau tiek steidzīgi mainīti, jo par Tifānijas nodevību un Bonda bēgšanu droši vien jau ziņots uz Londonu - to būs paspē­jis nokārtot Greizais Tri. "Tas nozīmē," Bonds prātoja tālāk, "ka par nākamo mērķi būtu jākļūst Džekam Spengam, bet caur viņu varēs piekļūt ABC. Tad paliktu tikai kanāla sākumposms - Āfrikā, bet pie tā jā­tiek ar ABC starpniecību." Jau laižoties miegā, Bonda domas pievērsās atskaitei, kas jānosūta M. iespējami ātrāk - tūlīt pēc uzkāpšanas uz "Karalienes Elizabetes" klā­ja -, lai Londonā tiek ar to galā. Vellensa vīriem būs ko darīt. Bondam pašam tur vairs nebija daudz ko iesākt ari pēc pārra- šanās. Būs jāuzraksta vesels lērums ziņo­jumu. Tā pati vecā un apnicīgā kabineta ikdiena. Vakaros viņš tiksies ar Tifāniju, kura varētu apmesties brīvajā istabā viņa Kingsroudas dzīvoklī. Vajadzētu nosūtīt te­legrammu Mejai, lai viņa visu sakārto. Ie­liek vāzēs puķes, sadabū vannas esenci no veikala "Floris" un izvēdina palagus…

Tieši desmit stundas pēc tam, kad Džeimss un Tifānija bija pametuši Losan- dželosu, lidmašīnas motori ducināja virs "La Guardia" lidostas, vēl pēdējoreiz metot liku­mu pirms piezemēšanās uz garā skrejceļa.

Bija agrs svētdienas rīts, pulkstenis rādi­ja astoņi, un lidostā varēja redzēt tikai da­žus cilvēkus. Kāds ierēdnis apturēja Bondu un viņa ceļabiedreni, tikko tie abi izkāpa no lidmašīnas, un aizveda uz sānu ieeju, kur jau gaidīja divi jauni vīrieši. Viens bija no Pinkertona aģentūras, otrs - no Valsts departamenta. Viņi patērzēja par lidojumu, kamēr atnāca nesējs ar bagāžu, un tad abi atbraucēji pa sāndurvīm tika izvesti pie eleganta, sarkanbrūna pontiaka. Mašīnas motors iemurrājās, un aizmugures logiem priekšā nolaidās žalūzijas.

Pēc tam sekoja vairākas ne ar ko neaiz­pildītas stundas Pinkertona aģentūras dar­binieka dzīvokli, un ap četriem pēcpusdie­nā viņi viens pēc otra, ievērojot piecpa­dsmit minūšu atstarpi, pa segto trapu ie­kāpa britu "Karalienes Elizabetes" milzīga­jā, melnajā vēderā un beidzot nonāca savās kajītēs, kuras atradās uz M klāja, un aiz­slēdza durvis, norobežojoties no pasaules.

Tikko Tifānija Keisa un pēc tam arī Džeimss Bonds iegāja kuģī, kāds dokeris no "Anastasia's Longshoreman's Union" naski iemetās telefona būdiņā pie muitas angāra.

Pēc trim stundām pie dokiem apstājās melns limuzīns, un divi lietišķa izskata vīri iz­kāpa no tā tieši laikā, lai paspētu iziet imigrā­cijas un muitas formalitātes un uzkāptu pa trapu īsu bridi pirms tam, kad skaļruņi pazi­ņoja, ka pavadītāji tiek lūgti pamest kuģi.

Viens no tiem bija pajauns vīrietis ar glī­tu seju un pāragri nosirmojušiem matiem, kurus sedza kovboja cepure. Uz ceļasomas bija plāksnīte ar uzrakstu "B. Kiteridžs".

Otrs bija liela auguma, paresns vīrs ar nemierīgu skatienu, viņa mazās ačeles slē­pās aiz bifokālajām brillēm. Viņš neganti svīda un nemitīgi slaucīja seju ar lielu ka­batas lakatu.

Pie resnīša ceļasomas roktura bija pie­stiprināta vizītkarte ar uzrakstu "V. Vin- ters", bet zem uzvārda ar sarkanu tinti bija uzrakstīts: "Mana asinsgrupa ir B."

22. nodala

MĪLESTĪBA UN BEARNAS MĒRCE

Tieši astoņos "Karalienes Elizabetes" svil­pe sadrebināja debesskrāpju logu rūtis, un tad velkoņi jau ievadīja lielo laineri upes vi­dū, apgrieza un uzmanīgi ar piecu mezglu ātrumu stundā virzīja lejup pa straumi.

Uz brīdi, kad locis pameta to Ambrozlai- tā, laineris apstājās, tad dzenskrūves atkal sakūla ūdeni baltās putās, "Elizabete" at­viegloti notrīsēja un devās garajā ceļā uz Sauthemptonu.

Sēdēdams savā kajītē un klausīdamies, kā klusi krakst koka sienas, vērodams zī­muli uz tualetes galdiņa, kur tas lēnām ri­poja šurpu turpu starp matu suku un pasi, Bonds atcerējās dienas, kad šis laineris ne­mitīgi mainīja kursu, līkumojot pa Dienvid- atlantiju, jo nācās spēlēt paslēpes, vairoties no vācu zemūdenēm, kas siroja pa kuģu ceļiem uz liesmu apņemto Eiropu. Tas bija īsts piedzīvojums, bet tagad "Karaliene Eli­zabete", sava radioimpulsu kokona sargā­ta, kuģoja droši - radars, lokatori un dzi- lummēritājs rūpējās, lai nenotiktu nekādas sadursmes, tāpēc Bonds nosprieda, ka šajā ceļojumā viņu var apdraudēt tikai garlaicī­ba un gremošanas traucējumi.

Bonds pacēla telefona klausuli un palū­dza savienojumu ar mis Keisu. Izdzirdusi Bonda balsi, viņa teatrāli novaidējās.

-   Es ienīstu jūru! - viņa sacīja. - Jau ta­gad jūtos slima, kaut gan mēs vēl esam upē.

-  Tādā gadījumā, - Bonds atbildēja, - pa­lieciet kajītē, dzeriet zāles un šampanieti. Es jūtīšos slikti vēl divas vai trīs dienas. Ie­šu pie ārsta un masiera, uz turku pirti un mēģināšu savākties. Mums tik un tā šī brauciena laikā būtu labāk vairīties no cil­vēku skatieniem. Jo jādomā, ka Ņujorkā vi­ņi mūs izsekoja.

-   Labi, ja apsolāt katru dienu man zva­nīt, - Tifānija piekrita, - un arī aizvest ma­ni uz grilbāru, tikko jutīšu, ka varētu norīt kādu kumosu kaviāra. Ja?

Bonds iesmējās.

-   Ja jūs uzstājat, - viņš piekrita. - Un ta­gad paklausieties! Pretī es gribu, lai jūs sasprindzināt atmiņu. Pacentieties atcerē­ties visu, ko zināt par ABC un šīs operāci­jas Londonas posmu. To telefona numuru. Un visu pārējo. Kāpēc tas man vajadzīgs, es jums pastāstīšu, tikko radīsies iespēja, bet pagaidām lūdzu tikai uzticēties man. Norunāts?

-   Jā, protams, - jaunā sieviete atteica tik vienaldzīgi, it kā tā viņas dzīves daļa būtu zaudējusi jebkādu nozīmi. Apmēram des­mit minūtes Bonds Tifāniju izjautāja, taču diezgan neauglīgi, jo par ABC izdibināja ti­kai dažādus sīkumus.

Tad Bonds nolika klausuli, piezvanīja stjuartam un pasūtīja pusdienas. Viņš ap­sēdās rakstīt garo ziņojumu, kuru vajadzē­ja šifrētā veidā nosūtīt vēl šovakar.

Varenās dzenskrūves darbojās, dzīdamas uz priekšu tumsā šo peldošo pilsētu, kurā trīs tūkstoši pieci simti dvēseļu bija atra­dušas mājvietu uz piecām savas dzives dienām, kuru laikā ar tām varēja notikt viss, kas raksturīgs daudzskaitlīgām cilvē­ku kopienām - laupīšanas, kautiņi, pave­šanas, dzeršanas, krāpšanas, vienas vai pat vairākas dzemdības, pašnāvības un… vienā no simt ceļojumiem arī kāda slepka­vība.

Peldošā dzelzs pilsēta mierīgi slīdēja uz priekšu pa plašo, viļņojošo Atlantijas oke­ānu un maigais vakarvējš žužinot vaidēja mastos, bet radio ēterā traucās Morzes ābeces signāli.

Tieši pulksten desmitos dežurējošais operators noraidīja telegrammu, kas bija adresēta ABC firmā "Dimantu nams", He- tongārdenā, Londonā. Tajā bija teikts: "OB­JEKTU ATRAŠANĀS VIETA NOSKAIDROTA PUNKTS JA BŪS NEPIECIEŠAMS RADI­KĀLS RISINĀJUMS NOSAUCIET CENU DOLĀROS". Bet paraksts bija: "VTNTERS".

Pēc stundas - kad kuģa "Karaliene Eliza­bete" radists skumīgi aplūkoja ziņojumu, kas sastāvēja no piecsimt piecburtu kom­binācijām un bija adresēts "Universālā eks­porta" izpilddirektoram Rīdžentparkā, Lon­donā, - pienāca īsa atbildes telegramma, kas bija jānodod pirmās klases pasažierim Vinteram. Tā vēstīja: "VĒLOS PILNĪGI IZ­BEIGT KEISAS LIETU PUNKTS ATKĀRTO­JU KEISAS LIETU PUNKTS MAKSĀŠU DIVDESMIT TŪKSTOŠUS PUNKTS AR OTRU KLIENTU VĒLOS NORĒĶINĀTIES PERSO­NISKI PĒC IERAŠANĀS LONDONĀ APSTIP­RINIET SAŅEMŠANU ABC".

Operators uzmeklēja pasažieru sarakstā Vintera vārdu, ielika telegrammu aploksnē un lūdza to nogādāt uz A klāja kajīti, kurā mita šis kungs. Tā atradās tieši zem M klāja, kur bija apmetušies Bonds un Tifā­nija. Šajā kajītē, kreklos izmetušies, sēdēja divi vīri un spēlēja kārtis. Ejot ārā, stjuarts dzirdēja tuklāko vīru noslēpumaini sakām pāragri nosirmojušajam:

- Vai zini, mīlīt, divdesmit tūkstoši dolā­ru par šīm dažām dienām - tas ir kaut kas! Lieliski, lieliski!

Tikai trešajā ceļojuma dienā Bonds un Tifānija norunāja satikties un atpūtas telpā ar skatu laukumu iebaudīt kokteiļus, bet pēc tam paēst vakariņas grilbārā. Dienvidū bija iestājies pilnīgs bezvējš, un pēc maltī­tes, ko Bonds lenča laikā bija ieturējis savā kajītē, viņš saņēma zīmīti, kas bija rakstīta uz kuģa vēstuļpapīra meitenīgi apaļīgā rok­rakstā. Tā bija šāda: "Uzaiciniet mani uz satikšanos. Šodien." Un Bonda roka tūlīt sniedzās pēc telefona klausules.

Viņi sastapās, pēc triju dienu atšķirtības izslāpuši viens pēc otra sabiedrības. To­mēr, kad Tifānija pievienojās Bondam pus- apaļajā kokteiļu bārā kuģa priekšgalā un apsēdās tumšajā kaktā pie galdiņa, kuru viņš bija izvēlējies, kareivīgums pret vīrie­šiem joprojām nebija zudis.

-    Kas tad tas par galdiņu? - viņa sarkas­tiski ierunājās. - Jums laikam kauns rādī­ties cilvēkos kopā ar mani? Uzvilku mugu­rā labāko no tā, ko spējusi radīt Holivudas modes pasaules pēdiņu iztēle, bet jūs mani slēpjat, it kā es būtu tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada mis Reinas zelts! Man gribētos mazliet izklaidēties uz šā vecā ku­ģa, bet jūs bāžat mani kaktā, it kā es būtu bīstama apkārtējo veselībai.

-  Tā ari ir, - Bonds novilka. - Vai ari jūs vēlaties novest visus vīriešus līdz baltkvē­lei?

-  Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt jaunai dāmai uz "Karalienes Elizabetes" klāja? Kļūt par zivi?

Bonds iesmējās. Viņš pamāja viesmīlim un pasūtīja degvīnu ar sauso martini un citronu.

-  Es varētu jums piedāvāt kaut ko citu.

-   Dārgais draugs, - jaunā dāma attrau­ca, - dienaskārtībā bija paredzēta jauka laikpavadīšana ar izskatīgu angli. Nelaime tā, ka viņš kāro pēc manas ģimenes dārglie­tām. Ko lai es daru? Jūsu draudzenei ir ko palauzīt galvu. - Tifānija pēkšņi pārliecās pāri galdiņam un uzlika plaukstu uz Bonda rokas. - Paklausieties, Bonda kungs, - viņa sacīja. - Es jūtos laimīga kā cikāde. Man šeit patīk. Es labprāt pavadu laiku kopā ar jums. Un man patīk šis jaukais, aptumšo­tais galdiņš, kur neviens neredz, ka es turu jūsu roku. Neņemiet manas runas nopietni! Esmu tik laimīga! Neņemiet manus muļķī­gos jociņus par pilnu, labi?

Tifānija bija apvilkusi krēmkrāsas Ķīnas zīda blūzi un ogļmelnus pusvilnas svārkus. Šīs neitrālās krāsas īpaši izcēla jaunās sie­vietes vieglo iedegumu. Viņas vienīgā rotas­lieta bija mazs, četrstūrains Kartjē pulkste­nis ar melnu ādas siksniņu. Uz galda virs Bonda plaukstas gulēja viņas mazā, brūnā roka ar īsi apgrieztiem, nelakotiem nagiem. Tifānijas bāli zeltainie mati, kuri krita uz pleciem smagā vilnī, mirdzēja kā saules gaismes apspīdēti. Pelēko acu dzīlēs slēpās neizdibināmas liesmas. Jautājot viņa bija pavērusi skaisti veidotās lūpas, atklājot spoži baltus zobus.

-    Nē, - Bonds atbildēja. - Nē, neņemšu vis ļaunā, Tifānij. Jūsu personā viss ir jauks.

Jaunā sieviete ieskatījās Bondam acīs un nomierinājās. Tika atnesti dzērieni, Tifānija atrāva roku un jautājoši uzlūkoja viņu pāri glāzes malai.

-  Tagad paskaidrojiet man dažas lietas, - vi­ņa sacīja. - Pirmkārt, ko jūs darāt un kā labā strādājat? Pašā sākumā, kad tikāmies viesnīcā, nospriedu, ka esat blēdis. Taču nezin kāpēc tūlīt pēc tam, kad izgājāt pa durvīm, es sapratu, ka neesat vis. Laikam > jau man vajadzēja brīdināt ABC, tad mēs būtu izvairījušies no daudzām nepatik­šanām. Taču es to neizdarīju. Aiziet, Džeims! Sāciet stāstīt!

-  Es strādāju valdības uzdevumā, - Bonds atteica. - Tā vēlas darīt galu dimantu kon­trabandai.

-  Tātad jūs esat slepenais aģents?

-  Tikai valsts ierēdnis.

-   Skaidrs. Un ko jūs darīsiet ar mani, kad būsim Londonā? Ieslodzīsiet tuptūzī?

-  Jā. Mana dzīvokļa viesu istabā.

-  Tas jau ir labāk. Vai jūs esat precējies? - viņa pajautāja un apklusa. - Vai nopietni saistījies?

-  Nē. Man vienīgi šad tad gadās pa dēkai.

-  Tad jau jūs esat viens no tiem vecmodī­gajiem vīriešiem, kuriem patīk gulēt ar sie­vietēm. Kāpēc neesat apprecējies?

-   Droši vien tāpēc, ka, manuprāt, labāk ir dzīvot vienam. Lielākoties laulātie ir divi cilvēki, kuri viens otram neko nedod, tikai atņem.

Tifānija Keisa apsvēra dzirdēto.

-   Iespējams, ka tā tiešām ir, - viņa galu galā noteica. - Taču viss atkarīgs no tā, ko cilvēks pats gatavs dot. Kaut ko cilvēka cie­nīgu vai ari ne. Jūs neesat pati pilnība.

-  Un kā ar jums?

Šo jautājumu Tifānija nebija gaidījusi.

-   Uz mani laikam attiecas tas cilvēka ne­cienīgais risinājums, - viņa atbildēja. - Ko, pie velna, pēc jūsu domām, man vajadzēja precēt? Greizo Tri?

-  Noteikti bijuši ari citi gribētāji.

-   Nē, nebija vis, - Tifānija nikni atcirta. - Jūs droši vien uzskatāt, ka man vispār ne­vajadzēja pīties ar tādiem cilvēkiem. Labi, es atzīstu, ka tiku spērusi nepareizu soli. - Dusmu spīvums noplaka, viņa pavērās Bondā kā aizstāvēdamās. - Tā ar cilvēkiem notiek, Džeims. Tā tas ir. Un dažkārt tā nav viņu vaina.

Džeimss Bonds pastiepa roku un cieši saņēma viņas plaukstu.

-   Zinu, Tifānij, - viņš sacīja. - Fēlikss man šo to pastāstīja. Tādēļ es neuzdevu nekādus jautājumus. Nedomājiet par to! Dzīvojiet šodienā un šeit! Nevis vakardie­nā. - Viņš mainīja sarunas tēmu. - Tagad pastāstiet kaut ko par sevi! Piemēram, kā­pēc jūs sauc Tifānija. Un kā kļuvāt par krupjē "Tiārā"? Kur, pie velna, tik labi ap- guvāt šo darbu? Ar kārtīm jūs rīkojāties patiešām nepārspējami! Ja jūs esat tik liet­pratīga, tad vajadzības gadījumā droši vien spētu ari ko vairāk.

-   Paldies, draugs, - Tifānija ironiski pa­teicās. - Ko tad? Uzspēlēt šeit durakus?

Par Tifāniju mani sauc tādēļ, ka toreiz, kad es piedzimu, mans dārgais tētis Keiss, tik­ko bija uzzinājis, ka neesmu zēns, bēdās uzdāvināja mātei tūkstoš dolāru kopā ar pūdernicu no smalkā veikala "Tiffany" un aizgāja. Pieteicās dienēt flotē. Un aizgāja bojā. Tāpēc māte mani nosauca par Tifāni­ju un centās nopelnīt iztiku mums abām. Iesāka ar meičām uz izsaukumu, pēc tam izvērsās. Diez cik labi tas laikam neizklau­sās? - Viņa lūdzoši un itin kā taisnodamās uzlūkoja Bondu.

-   Es par to neuztraucos, - Bonds sausi atteica. - Jūs taču nebijāt viena no izsau­camajām meitenēm.

Tifānija paraustīja plecus.

-   Mātes iestādi izdemolēja gangsteri. - Vi­ņa apklusa un izdzēra savu martini līdz beigām. - Kopš tā laika rūpējos par sevi pati. Un strādāju parastos darbus, kādi ir pieejami jaunām sievietēm. Devos uz Reno. Tur bija krupjē skola, es pieteicos tajā un mācījos uz velna paraušanu. Beidzu pilnu kursu. Ar specializāciju kauliņu spēlē, ru­letē un blekdžekā. Krupjē - tas ir amats, kas dod iespēju labi nopelnīt. Divus simtus nedēļā. Vīriešiem patīk, ja kārtis dala sie­viete, arī sievietes labprātāk uzticas sievie­tei. Jo domā, ka dalītāja tomēr ir viena no viņām. Gluži kā māsa. Viņas baidās, kad krupjē ir vīrietis. Tikai nedomājiet, ka tāds darbs sagādā daudz prieka. Stāstot tas iz­klausās labāk, nekā ir patiesībā.

Tifānija apklusa un uzsmaidīja Bondam.

-   Tagad atkal ir jūsu kārta, - viņa sacī­ja. - Pasūtiet man vēl vienu dzērienu un pastāstiet, kāda sieviete, jūsuprāt, jums spētu kaut ko dot.

Bonds pasūtīja dzērienus, aizdedza ciga­reti un atkal pievērsās Tifānijai.

-  Tā varētu būt sieviete, kura man paga­tavos Bearnas mērci tikpat labi, cik labi pratīs mīlēties, - viņš atbildēja.

-   Svētās šausmas! Tikai viena veca, stul­ba ragana, kas prot vārīt ēdamo un gulēt uz muguras?

-   Nē, ne gluži. Viņai būtu nepieciešamas vēl daudzas citas sievišķīgas īpašības. - Bonds nopētīja Tifāniju. - Zeltaini mati. Pelēkas acis. Pavedinoša mute. Nevainojams au­gums. Un, protams, viņai būs jāuzjautrina mani ar savām smieklīgajām zobgalībām, jāprot ģērbties, spēlēt kārtis… un tā tālāk. Jādara viss, kas nepieciešams.

-   Un jūs apprecētu šādu personu, ja to atrastu?

-   Varbūt ari ne, - Bonds attrauca. - Ne­laime tā, ka esmu gandrīz precējies. Ar kā­du vīrieti. Viņa vārds sākas ar burtu M. Man vispirms būtu jāšķiras no viņa, tikai tad es varētu precēt kādu sievieti. Taču ne­esmu drošs, vai es to vēlos. Man nāktos vi­ņas rīkotajās pieņemšanās iznēsāt ciemi­ņiem kanapē maizītes. Un tad vēl visas tās šausmas ar "Jā, tu izdarīji to!" un "Nē, ne­darīju vis!", kas sākas līdz ar laulību. Ilgi tā nevarētu turpināties. Man piemestos klaustrofobija, un es no viņas aizbēgtu. Pa­lūgtu, lai mani aizsūta uz Japānu vai vēl kaut kur labi tālu.

-   Un kā ar bērniem?

-    Daži man patiktu, - Bonds īsi notei­ca. - Bet tikai tad, kad būšu aizgājis pensi­jā. Citādi tas nebūtu taisnīgi pret šiem bēr­niem. Mana darba dēļ viņi nekad nebūtu drošībā. - Viņš ieskatījās savā glāzē un pēc tam iztukšoja to. - Un kā ar jums, Tifānij? - Bonds jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.

-    Laikam jau pasaulē nav tādas sievietes, kurai nepatiktu pārnākt mājās un atrast priekšistabā uz galda vīrieša platmali, - Ti­fānija nomākti atbildēja. - Nelaime ir tāda, ka nekad neesmu atradusi zem cepures pie­nācīgu galvu. Iespējams, ka neesmu meklē­jusi pietiekami cītīgi vai īstajās vietās. Jūs taču zināt, kā tas ir, kad dzīve rit pa vienām un tām pašām sliedēm. Un nemaz negribas lūkoties, kas notiek ārpus ierastajām robe­žām. Ar Spengiem vismaz bija kāda drošibas sajūta. Vienmēr zināju, kad būs nākamā maltīte. Varēju iekrāt mazliet naudas. Taču tādā sabiedrībā sievietei draugu nav. Vai nu jums jāizliek uzraksts: "Ieeja aizliegta", vai ar! iekulsieties pamatīgās nepatikšanās. Ta­ču nu man jau ir līdz kaklam tā rūpēšanās pašai par sevi. Vai zināt, kā mēdz teikt Brodveja koristes? "Ir loti skumji mazgāt ve­ļu, ja tajā nav neviena vīrieša krekla."

Bonds iesmējās.

-    Labi, tātad jūs tagad esat izsista no sliedēm, - viņš noteica. Un jautājoši nopē­tīja jauno sievieti. - Kā tad ar misteru Se­rafimo? Tās divas guļamistabas viņa lielis­kajā vagonā un klātais galds ar šampanieti divām personām…

Bonds nepaguva pabeigt teikumu, kad Tifānijas acis īsi nozibsnīja. Viņa piecēlās no galda un devās ārā no bāra.

Bonds domās nolamāja pats sevi un, at­stājis uz galda dažas monētas, metās mei­tenei pakaj. Viņš panāca Tifāniju uz pastai­gu klāja.

-  Paklausieties, Tifānij, - viņš iesāka.

Viņa ātri apcirtās un nostājās Bondam pretī.

-   Cik gan jūs varat būt Jauns! - Tifānija noteica. Viņas skropstās iemirdzējās asa­ras. - Kāpēc jums vajadzēja visu sabojāt ar šo nejauko piezīmi? Ak vai, Džeims, - viņa bēdīgi pagriezās pret logu, sameklēja somi­ņā mutautu un sāka slaucīt acis, - jūs ne­saprotat…

Bonds aplika roku Tifānijai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt.

-   Mana dārgā! - Viņš saprata, ka šo pār­pratumu varētu nolīdzināt vienīgi ar kādu jūtamāku mīlestības izpausmi, bet, lai no­nāktu līdz tai, vajadzīgi vārdi un laiks. - Es negribēju jūs aizvainot. Es tikai vēlējos uz­zināt patiesību. Nakts tajā rotaļvilcienā bija briesmigi nelāga, un tas smalkais, diviem ēdājiem klātais vakariņu galds mani sāpi­nāja vairāk nekā tas, kas notika vēlāk. Man vajadzēja jums to pajautāt.

Mis Keisa aizdomīgi uzlūkoja Bondu.

-  Tad tā tas bija domāts? - viņa novilka, pētīdama Bonda seju. - Vai jūs gribējāt sa­cīt, ka es jums patiku jau tad?

-   Netēlojiet rriiiļķi! - Bonds viņu nepacie­tīgi pārtrauca. - It kā jūs pati neko nesa­prastu!

Tifānija atkal novērsās un palūkojās ārā pa logu - uz bezgalīgo, zilo ūdeni un kaiju bariņu, kuras lidoja un nira, pavadīdamas šo lielisko, grezno kuģi. Pēc kāda brīža jau­nā sieviete ierunājās:

-  Vai esat lasījis grāmatu "Alise Brīnum­zemē"?

-   Pirms daudziem gadiem, - Bonds atbil­dēja. - Bet kāpēc jūs jautājat?

-   Tur bija kāda rindkopa, par kuru es bieži prātoju, - viņa paskaidroja. - Tā skan apmēram šādi: "Ai, Pele, vai tu zini ceļu, kā izkļūt no šī asaru dīķa? Esmu aplam nogu­rusi pa to peldēt, ak, Pele!" Atceraties? La­bi, tātad es biju iedomājusies, ka jūs bū­siet tas, kas man pateiks, kā izkļūt no asa­ru lāmas. Taču jūs mani iegrūdāt tur vēl dziļāk. Tāpēc es jutos tik sarūgtināta. - Ti­fānija uzlūkoja Bondu. - Bet es tomēr ticu, ka negribējāt mani sāpināt.

Bonds klusēdams paskatījās uz viņas muti, pēc tam noskūpstīja jauno sievieti uz lūpām.

Tifānija neatbildēja uz skūpstu un atbrī­vojās no apskāviena. Viņas acis atkal zob­galīgi mirdzēja. Ieķērusies Bondam elkonī, viņa pagriezās pret atvērtajām lifta dur­vīm.

- Vediet mani lejā, - viņa sacīja. - Man jādodas atjaunot sejas krāsu, un vispār būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai iegūtu labas preces izskatu. - Tifānija aprāvās. Viņa tu­vināja muti Bonda ausij. - Ja nu gadījumā jūs par to interesējaties, Džeims Bond, - vi­ņa klusi turpināja, - es nekad mūžā nees­mu "gulējusi ar vīrieti", kā jūs to saucat. - Ti­fānija paraustīja Bondu aiz rokas. - Un ta­gad nāciet, - viņa pēkšņi izrīkoja. - Šā vai tā, ir pienācis laiks "karstajai mājas pel­dei". Jādomā, ka jūs vēlaties, lai es izsakos tā, kā te pieņemts. Jūs, lietišķie angļi, rei­zumis mēdzat izkarināt vannasistabās visai dīvainus uzrakstus.

Bonds pavadīja Tifāniju līdz viņas kajītei, pēc tam devās uz savējo un iegremdējās "karstā sāls vannā", kurai sekoja "auksta mājas duša". Tad viņš atlaidās gultā un, klusībā pasmaidījis par šo to no Tifānijas teiktā, iedomājās jauno sievieti, kura paš- riez guļ vannā, aplūko daudzos krānus un prāto, cik gan angļi ir traki.

Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca stjuarts ar nelielu paplāti, ko nolika uz galda.

-  Kas, pie velna, tur ir? - Bonds noprasīja.

-   To atsūtīja šefpavārs, ser, - stjuarts paskaidroja un izgāja, aizvērdams durvis.

Bonds izkāpa no gultas, piegāja pie galda un aplūkoja paplātes saturu. To iz­darījis, viņš pasmaidīja. Tur bija ceturt- daļpudele šampanieša "Bollinger", četri kanapē grauzdiņi ar plānām gaļas strē­melītēm un mazs mērces trauciņš. Tam līdzās atradās zīmīte, kura vēstīja: "Šo Bearnas mērci bez manas palīdzības ga­tavoja mis T. Keisa." To bija parakstījis "Šefpavārs".

Bonds ielēja glāzē šampanieti, uzlika ga­ļas gabaliņam krietni daudz mērces, iestū­ma kumosu mutē un rūpīgi sakošļāja. Tad viņš piegāja pie telefona.

-Tifānij?

Klausulē skanēja tikai klusi, priecīgi smiekli.

-  Jā, jūs tiešām protat pagatavot brīniš­ķīgu Bearnas mērci…

Bonds nolika klausuli atpakaļ vietā.

23. nodala

DARBS OTRAJĀ VIETĀ

Visreibinošākais mirklis mīlas dēkas sā­kumā ir, kad pirmoreiz kādā publiskā vie­tā - teātrī vai restorānā - vīrietis uzliek ro­ku uz sievietes gurna, bet viņa pārklāj to ar savu plaukstu, piespiežot vīrieša roku vēl tuvāk sev klāt. Šīs kustības izsaka visu. Viss ir nolemts. Visas vienošanās parakstī­tas. Un seko garš klusuma bridis, kad dzīslās dzied asinis.

Pulkstenis bija vienpadsmit, un grilbāra stūros čurnēja tikai daži apmeklētāji. Mē­ness piestarotais okeāns izdvesa klusas nopūtas, milzīgais laineris pļāva melno At­lantijas pļavu, un tikai sīku vilnīšu ņirba aiz tā iezīmēja kuģa gaitu, dusošajam ūdens klaidam ritmiski pulsējot, bet šeit, sārtas gaismas apspidēti, divi cilvēki sēdē­ja, saspiedušies cieši kopā.

Pienāca viesmīlis ar rēķinu, un sakļau­tās rokas atrāvās viena no otras. Tomēr vi­ņiem patlaban piederēja viss pasaules laiks. Nebija vajadzīgi ne vārdi, ne saskar­sme, un jaunā sieviete laimīgi smējās, vēr­damās Bondam sejā. Viesmīlis sāka novākt galdu, un abi devās uz durvju pusi.

Viņi iekāpa liftā un uzbrauca lidz pastai­gu klājam.

- Un ko tagad, Džeims? - Tifānija jautā­ja. - Es iedzertu vēl mazliet kafijas un kok­teili "Stingers" ar balto piparmētru liķieri. Pēc tam varētu palūkoties, kā darbojas ku­ģa totalizators. Esmu tik daudz par to dzir­dējusi… mēs varētu tikt pie bagātības.

-   Labi, - Bonds atbildēja. - Būs tā, kā teiksiet. - Viņš turēja Tifānijas roku, cieši piespiestu sev klāt, kamēr abi kopā izgāja cauri lielajai atpūtas telpai, kur tika spē­lēts bingo, bet pēc tam - tukšajai deju zā­lei, kur mūziķi vēl tikai skaņoja instrumen­tus. - Bet nelieciet man pirkt kādu numu­ru! Tā ir riskanta spēle, un pieci procenti no ienākumiem tiek ziedoti labdarībai. Izre­dzes gandrīz vai sliktākas nekā Lasvegasā. Taču ir interesanti, ja gadās labs ūtrup- nieks. Dzirdēju runājam, ka uz klāja esot daudz naudīgu pasažieru.

Smēķējamā telpa bija gandrīz tukša, un viņi izvēlējās nelielu galdiņu patālāk no paaugstinājuma, uz kura vecākais stjuarts bija izvietojis izsoles vadītāja piederumus - kasti ar numurētajām pa­pīra strēmelītēm, ūtrupnieka āmuru un ūdens karafi.

-  Ja mēs būtu teātri, es teiktu, ka izrāde ir vāji apmeklēta, - noteica Tifānija, kad abi apsēdās starp daudziem tukšiem krēs­liem un galdiem. Taču, kad Bonds pateica stjuartam pasūtījumu, atsprāga durvis, kuras veda uz kinozāli, un drīz vien telpā jau bija apmēram simt cilvēku.

Ūtrupnieks bija apaļīgs, dzīvespriecīgs Midlendas biznesmenis ar sarkanu neļķi frakas pogcaurumā. Piedauzījis pie galda, pieprasot klusumu, viņš paziņoja, ka kuģa kapteinis cerot nākamajā dienā veikt no septiņsimt divdesmit līdz septiņsimt trīs­desmit deviņām jūdzēm, bet jebkurš attā­lums, kas būtu mazāks par septiņsimt div­desmit jūdzēm, būs apakšlauks, bet lie­lāks par septiņsimt trīsdesmit deviņām jū­dzēm - augšlauks.

-   Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, pa­raudzīsimies, vai mums šodien izdosies pārsniegt šī brauciena rekordu. Tā ir ie­spaidīga summa - divtūkstoš četrsimt mār­ciņas. (Aplausi.)

Stjuarts piedāvāja kasti ar numurētajām papīra strēmelēm dāmai, kura izskatijās pēc bagātākās personas šajā telpā, bet pēc tam pasniedza viņas izvilkto strēmeli izsolī­tājam.

-   Un tā, lēdijas un džentlmeņi, te mums ir lielisks sākuma skaitlis! Septiņsimt trīs­desmit astoņi. Tūlit sākam ar augšu! Šo­dien mēs šeit redzam tik daudz jaunu se­ju… (Smiekli.) Manuprāt, mēs visi esam vienojušies, ka jūra patlaban ir varen mie­rīga. Lēdijas un džentlmeņi! Cik lai prasu par septiņsimt trīsdesmit astoņi? Vai varē­tu būt, sacīsim, piecdesmit mārciņas? Vai kāds man piedāvās piecdesmit mārciņas par šo laimīgo skaitli? Vai jūs teicāt divdes­mit, ser? Labi, ar kaut ko mums ir jāsāk! Vai nebūs vairāk? Divdesmit piecas? Patei­cos, kundzīt! Un trīsdesmit. Tur jau sola četrdesmit, stjuart! Mans draugs - misters Rotblats - sola četrdesmit piecas! Paldies, Čārlij! Vai par septiņsimt trīsdesmit astoņi vairs nebūs neviens piedāvājums virs četr­desmit piecām mārciņām? Piecdesmit. Pal­dies jums, kundze. Un tagad mēs esam at­pakaļ tur, kur sākām! (Smiekli.) Vai nebūs piedāvājuma virs piecdesmit mārciņām? Kārdinājuma nav? Augšskaitlis. Mierīga jū­ra. Piecdesmit mārciņas. Vai neviens ne­teiks piecdesmit piecas? Paliekam pie piec­desmit mārciņām. Piecdesmit mārciņas vienu reizi. Piecdesmit mārciņas otru rei­zi. - Un paceltais āmurs nobūkšķēja pret galdu.

-  Paldies Dievam, šis ir labs solītājs, - sa­cīja Bonds. - Skaitlis tiešām ir labs un aiz­gāja ļoti lēti, ja pieņemam, ka laiks būs tik­pat mierīgs arī turpmāk un neviens nepār- kritīs pār bortu. Augšskaitļi šovakar var ie­nest pamatīgu žūksni. Visi domā, ka kuģis šādā laikā spēj veikt vairāk nekā septiņ­simt trīsdesmit deviņas jūdzes.

-   Cik daudz naudas jūs domājat ar to žūksni? - Tifānija noprasīja.

-    Divsimt mārciņas. Varbūt vairāk. Es pieļauju, ka pārējie aizies vidēji par simtu gabalā. Pirmais parasti ir lētāks. Cilvēki vēl nav iesiluši. Vienigā gudrā rīcība šajā spēlē ir nopirkt pirmo skaitli. Vinnēt var katrs no tiem, taču par pirmo būs mazāk samak­sāts.

Kad Bonds mitējās runāt, ūtrupnieka āmurs noklaudzēja, jo skaista, satraukta meitene bija nosolījusi nākamo skaitli par deviņdesmit mārciņām. Morālu un acīmre­dzot ari materiālu atbalstu viņai bija snie­dzis sirms vīrs ar svaigu sejas krāsu, kurš atgādināja bagāta, vecīga pielūdzēja kari­katūru.

-     Uz priekšu! Nopērciet man skaitli, Džeims! - Tifānija sacīja. - Jūs nemaz ne­protat apieties ar meitenēm. Paskatieties, kā tas jaukais vīrs izturas pret to jaunkun­dzi.

-   Viņš jau ir pārsniedzis saprātīga cil­vēka vecumu, - Bonds novilka. - Viņam noteikti jau ir sešdesmit. Vīrietim, kuram vēl nav četrdesmit, meitenes nemaksā ne­ko. Vēlāk nākas atvērt maku vai stāstīt pasakas. Un pasakas ir sāpīgākais paņē­miens. - Bonds pasmaidīja. - Man gan vēl nav četrdesmit.

-   Neesiet tik pašpārliecināts, - Tifānija atbildēja. Viņa skatījās uz Bonda muti. - Ru­nā, ka vecākie vīrieši esot tie labākie mil- nieki. Turklāt jūs pēc dabas neesat skopu­lis. Varu derēt, ka šis spēles uz kuģiem ir aizliegtas.

-   Tā varētu teikt, - Bonds atbildēja. - Ta­ču viņi rīkojas pietiekami uzmanīgi, lai šajā pasākumā netiktu iejaukta kuģniecība. Pa­klausieties, kas šeit rakstīts. - Bonds pacēla no galda oranžu kartīti. - 'Totalizators ūtru­pes formā," - viņš lasīja, - "derot par kuģa veikto attālumu, tiek rīkots bez kuģniecības piekrišanas, un tiek īpaši uzsvērts, ka kuģ­niecība no tā norobežojas. Kuģniecība nevē­las, lai smēķējamās telpas stjuarts vai kāds cits no kuģa komandas aktīvi piedalītos šajā spēlē vai tās organizēšanā." - Bonds palūko­jās augšup. - Vai skaidrs? - viņš piemetinā­ja. - Spēle ir pilnīgi pati par sevi, tā nepapil­dina valsts kasi. Klausieties tālāk: "Kuģnie­cība ierosina pasažieriem ievēlēt komiteju no saviem pārstāvjiem, kas visu noformulē­tu un iedziļinātos sīkumos. Smēķējamās tel­pas stjuarts varētu, ja viņam tiktu izteikts tāds lūgums un darba pienākumi atļautu, uzņemties ūtrupnieka palīga lomu, izsolot skaitļus, ja ievēlētajai komitejai būtu nepie­ciešams asistents."

-  Varen jokaini, - Bonds piebilda. - Ja ga­dījumā rastos kādas domstarpības, atbildī­bu nāktos uzņemties komitejai vienai pašai. Un tagad paklausieties! Jo tieši ar šo punk­tu sākas noteikumi par iespējamajām nepa­tikšanām. - Bonds turpināja lasīt. - "Kuģ­niecība pievērš īpašu uzmanību Apvienotās Karalistes finansu nolikumam, kas prasa, lai čeki, kas izrakstīti par sterliņu mārci­ņām, būtu segti, turklāt ievērojot ierobežo­jumus mārciņu banknošu ievešanai Apvie­notajā Karalistē."

Bonds nometa kartīti uz galda.

-   Tālāk ir tāpat, - viņš piemetināja un uzsmaidīja Tifānijai Keisai. - Raugiet, ja nopirkšu jums skaitli un jūs vinnēsiet div­tūkstoš mārciņu, summa tiks izmaksāta veselā kaudzē dolāru un mārciņu naudas­zīmju, kā ari čekos. Vienīgais veids, kā iz­lietot visu šo žūksni, ja pieņemam, ka visi čeki tiešām ir segti, par ko es šaubos, būtu ievest to Anglijā, paslēptu aiz zeķturiem. Un tādā gadījumā mēs atkal nodarbotos ar kontrabandu, un es kalpotu nelabajam.

Taču nelikās, ka uz jauno sievieti šie vār­di būtu atstājuši kādu iespaidu.

-   Bandā bija kāds gangsteris, vārdā Aba- daba, - viņa sacīja. - Blēdīgs tips ar pār­gudru galvu, kurā atradās atbildes uz vi­siem jautājumiem. Viņš aplēsa likmes hi­podromu derībām, procentus reketam, skaitļus loterijām un daudz ko citu. Viņu dēvēja par "Skaitļu zemes burvi". Viņu gluži nejauši novāca Šulca slepkavības lai­kā, - Tifānija piebilda. - Manuprāt, jūs ari esat tāds Abadaba, kas runā bez mitas, lai nebūtu jāizdod nauda sievietes dēļ. Labi, - vi­ņa rezignēti paraustīja plecus. - Tad vis­maz izmaksājiet savai pavadonei vēl vienu "Stingeru".

Bonds pasauca stjuartu. Kad tas atkal aizgāja, Tifānija pieliecās Bondam tik tuvu klāt, ka viņas mati skāra virieša ausi, un klusi ierunājās: - īstenībā es to nemaz ne­gribu. Dzeriet jūs! Vēlos šovakar būt skaid­ra kā svētdienas rits. - Tifānija izslējās tais­nāk. - Un kāpēc šeit nekas nenotiek? - viņa nepacietīgi ieminējās. - Es gribu redzēt kaut ko interesantu.

-   Tūlīt sāksies, - Bonds attrauca. Šajā brīdī arī ūtrupnieks skaļā balsī, lai pār­kliegtu telpā valdošo murdoņu, ierunā­jās.

-   Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, - viņš zīmīgi teica, - mēs esam nonākuši pie ļoti svarīga jautājuma. Kurš sola simt mārciņas par augšlauku vai apakšlauku? Mēs visi zi­nām, ka tas nozīmē iespēju izvēlēties augš­lauku, un man ir tāda nojauta, ka šovakar tā būs iecienitākā izvēle (smiekli), ņemot vē­rā labos laika apstākļus. Tātad - kurš sāks solīšanu ar simt mārciņām par augšlauku vai apakšlauku?

-   Pateicos, ser! Un simt desmit, simt div­desmit un simt trīsdesmit. Paldies, kundze.

-   Simt piecdesmit, - sacīja kāda virieša balss netālu no viņu galdiņa.

-   Simt sešdesmit. - Šajā reizē runāja sie­viete.

Vīrietis vienmuļā balsī atsaucās:

-  Simt septiņdesmit.

-  Astoņdesmit! - sacīja kāds cits.

-  Divsimt mārciņas.

Kāda pieskaņa runātāja balsī lika Bon­dam pagriezties un uzlūkot viņu.

Tas bija liela auguma vīrs ar uzblīdušu, neveselīgi bālu seju. Mazās, aukstās un tumšās acis nekustīgi blenza uz izsoles va­dītāja paaugstinājumu caur bifokālām bril­lēm. Šī vīra kakls bija teju vai tikpat plats kā viņa galva. Melno, sasvīdušo matu plūk­snainās sprogas atgādināja aļģes. Vīrs no­ņēma brilles, izvilka mutautu un sāka slaucīt sviedrus, sākot no kreisā vaiga, tad, augstu izslējis elkoni, no skausta, pēc tam roka atgriezās pie sejas, noslaucīja labo vaigu un beidzot arī pilošo degunu.

-  Divsimt desmit, - kāds bilda.

Lielā vīra zods noļumēja, kad viņš pavēra sakniebto muti un ar skaidri jaušamu amerikāņu akcentu sacīja:

-  Divsimt divdesmit.

Kas šajā cilvēkā bija tāds, ka Bonda galvā pēkšņi ieskanējās trauksmes zvans? Viņš uzmanīgi vērās platajā sejā, gara acīm pārlū­kodams smadzeņu apcirkņus, izvilkdams at­vilktni pēc atvilktnes, meklējot kādu pieturas punktu. Seja? Balss? Anglijā? Amerikā?

Neatradis atbildi, Bonds padevās un pie­vērsās otram virietim pie tā paša galdiņa. Atkal tā pati sajūta - it kā arī ar šo vāru jau būtu gadījies tikties. Pārsteidzoši jauna se­ja zem atpakaļ atķemmētiem gluži sirmiem matiem. Maigas, brūnas acis ar garām skropstām. Kopiespaids bija diezgan glīts, ja vien to neizbojātu gaļīgais deguns un platā mute ar plānajām lūpām, kas patla­ban bija pavērusies platā, tukšā smaidā.

-    Divsimt piecdesmit, - tuklais neiz­teiksmīgi sacīja.

Bonds pievērsās Tifānijai.

- Vai kādreiz esat redzējusi tos abus? - viņš pajautāja, un jaunā sieviete pamanīja, ka Bonda pierē starp uzacīm parādījusies rūpju rieva.

-  Nē, - Tifānija noteikti atteica, - bet iz­skatās, ka tie varētu būt no Bruklinas. Kā­dēļ jūs tā vaicājat? Vai viņi jums kādu at­gādina?

Bonds vēlreiz nopētīja abus vīriešus.

-  Nē, - viņš šaubīgi atbildēja. - Nē, nedo­māju vis.

Telpā nošalca aplausi, izsolītājs atplauka un ar āmuru uzsita pa galdu.

-   Lēdijas un džentlmeņi, - viņš uzvaras priekā paziņoja, - tas patiesi ir spožs piedā­vājums! Trīssimt mārciņas, kuras piedāvā tā apburošā dāma jaukajā, sārtajā vakar­kleitā! - Galvas pastiepās, kakli saspringa.

Bonds redzēja, kā mutes kustējās, jautāda­mas: "Kas viņa ir?" - Un tagad, ser, - ūt­rupnieks iesaucās, pagriezdamies pret res­nuļa galdiņu, - vai drīkstu nosaukt trīssimt divdesmit piecas mārciņas?

-  Trīssimt piecdesmit, - atteica tuklais.

-  Četri simti! - iespiedzās dāma sārtajā kleitā.

-  Pieci simti! - Resnuļa balss bija neska­nīga, pilnīgi vienaldzīga.

Jaunā dāma sārtajā tērpā kaut ko dus­mīgi teica savam pavadonim, bet tas pēk­šņi izskatījās gaužām garlaikots. Viņš pār­tvēra izsolītāja skatienu un neuzkrītoši pa­purināja galvu.

-  Vai neviens nepiedāvās vairāk par piec­simt mārciņām? - ūtrupnieks noprasīja. Viņš zināja, ka no šajā telpā sēdošajiem jau ir izspiedis visu iespējamo. - Pirmo­reiz! Otrreiz! - Noklaudzēja āmurs. - Pār­dots tur tam džentlmenim, un es uzskatu, ka viņš pelnījis aplausus! - Izsolītājs sāka aplaudēt, un pūlis paklausigi pievienojās, kaut gan droši vien labprātāk būtu plaukšķinājis jaunajai dāmai sārtajā tēr­pā.

Resnais vīrs par dažam collām pacēla sēžamvietu no krēsla, pēc tam atkal apsē­dās. Viņa spīdošajā sejā nemanīja nekādu prieku par aplausiem, un skatiens palika kā piekalts ūtrupniekam.

-   Un tagad mums, kā to prasa noteiku­mi, jāpavaicā šim džentlmenim, kuru lau­ku viņš izvēlēsies. (Smiekli.) Ser, vai vēla­ties augšlauku vai apakšlauku? - Izsolītāja balss skanēja ironiski. Jo šis jautājums bi­ja lieka laika tērēšana.

-  Apakšlauku.

Ļaužu pilnajā smēķējamajā istabā iestā­jās kapa klusums. Pēc tam uzvirmoja bal­su murdoņa. Tāda atbilde nebija iespēja­ma. Jo visiem taču bija skaidrs, ka vīrs do­mājis augšlauku. Laiks ir lielisks. "Karalie­ne Elizabete" šobrīd traucas uz priekšu ar vismaz trīsdesmit mezglu lielu ātrumu stundā. Vai šis cilvēks zina kaut ko tādu, par ko citiem nav ne jausmas? Varbūt viņš uzpircis kādu uz komandtiltiņa? Vai tuvo­jas vētra? Vai kuģis būtu nomaldījies no kursa?

Ūtrupnieks pieklauvēja ar āmuriņu pie galda, pieprasīdams klusumu.

-    Es lūdzu piedošanu, ser, - viņš sacī­ja. - Vai jūs tiešām runājāt par apakšlauku?

-Jā.

Izsolītājs atkal pieklaudzināja pie galda.

-   Tādā gadījumā, lēdijas un džentlmeņi, mēs tagad varam pāriet pie augšlauka izso­les. Madame, - viņš pievērsās jaunajai dā­mai sārtajā kleitā, - vai jūs negribētu sākt ar savu piedāvājumu?

Bonds pagriezās pret Tifāniju.

-   Tas tiešām ir dīvaini, - viņš novilka. - Kaut kas neredzēts. Jūra ir tik gluda kā spo­gulis. - Viņš paraustīja plecus. - Vienīgā at­bilde ir tāda, ka viņi kaut ko zina. - Tas to­mēr nelikās īpašas intereses vērts. - Laikam kāds viņiem kaut ko pastāstījis. - Bonds pa­griezās un palūkojās uz abiem vīriem, ļau­dams skatienam bezrūpīgi slīdēt tiem pāri. - Man liekas, ka tie abi interesējas par mums.

Tifānija pāri Bonda plecam paraudzījās turp.

-   Patlaban neviens no viņiem uz mums neskatās, - meitene sacīja. - Es domāju, ka tie ir tikai divi dumiķi. Sirmais izskatās pēc muļķa, bet resnais kodī īkšķi! Viņi abi ir ķerti! Šaubos, vai vispār saprot, ko pērk! Viņi vienkārši ir visu saputrojuši.

-   Kodī īkšķi? - Bonds noprasīja un iz­klaidīgi izvilka pirkstus caur matiem. Vi­ņam uzmācās kādas neskaidras atmiņas.

Ja Tifānija būtu ļāvusi Bondam izdomāt šo domu līdz galam, viņš droši vien būtu atcerējies. Taču Tifānija uzlika roku uz Bonda elkoņa un pieliecās tik tuvu, ka ma­ti skārās pie viņa sejas.

-  Aizmirstiet to, Džeims, - viņa nomurmi­nāja. - Neprātojiet tik daudz par šiem stul­bajiem tipiem! - Viņas acis pēkšņi bija kļu­vušas dedzīgas un alkainas. - Man vairs negribas te palikt. Aizvediet mani uz kādu citu vietu!

Nesakot vairs ne vārda, viņi piecēlās no galdiņa un izgāja no trokšņainās smēķē­jamās telpas. Kāpjot lejā uz apakšējo klā­ju, Bonda roka apņēma Tifānijas vidukli, bet jaunās sievietes galva noslīga uz viņa pleca.

Tā viņi nonāca pie Tifānijas kajītes dur­vīm, taču tur viņa Bondu atstūma un de­vās tālāk pa kluso, klusi krakstošo gaiteni.

-   Es vēlos ieiet pie jums, Džeims! - viņa paziņoja.

Bonds neko neatbildēja līdz brīdim, kad aiz viņiem aizvērās kajītes durvis, abi pie­vērsās viens otram un palika stāvam šīs mazās, brīnišķi intīmās un apbrīnojami anonimās telpas vidū. Un tikai tad Bonds spēja klusi pateikt: - Mana dārgā! - un ie­slidināja vienu roku Tifānijas matos, pa­griezdams viņas galvu tā, lai piekļūtu lū­pām.

Pēc brīža Bonds ar otru roku sataustīja Tifānijas kleitas aizmugurē rāvējslēdzi un atvilka to. Neatvirzīdamās no vīrieša, viņa izkāpa no tērpa, starp skūpstiem elsoda­ma:

-   Es vēlos visu, Džeims. Visu, ko jūs jeb­kad esat darījis ar kādu meiteni. Tūlīt! Un ātri!

Bonds noliecās, aplika roku ap Tifānijas gurniem, paceldams viņu un maigi nogul­dīdams uz grīdas.

24. nodala

NĀVE BŪS VIENMĒR

Pirmais, ko Bonds atcerējās, kad iezvanī­jās telefons, bija Tifānija, kura, pārlieku­sies viņam pāri, noskūpsta un saka: - Ne­guli uz kreisajiem sāniem, tajā pusē ir sirds, dārgumiņ. Sirdij tas nenāk pair labu. Tā var mitēties pukstēt. Pagriezies uz otru pusi! - Un viņš bija paklausīgi pagriezies uz otra sāna, aizmigdams tūlīt pēc tam, kad ar klikšķi aizkrita durvis. Tikai kādu mirkli vēl ausīs skanēja Tifānijas vārdu at­balss, Atlantijas okeāna nopūtas, un tad viņu maigi iežūžoja miegā viļņi, kuri aijāja kuģi savās rokās.

Tumšajā kajītē dusmīgi tarkšķēja tele­fons, tas turpināja zvanīt, līdz Bonds nola­mājās un pasniedzās pēc klausules. Kāda balss sacīja:

-   Piedodiet, ka iztraucēju, ser. Runā te­legrāfa operators. Nupat jums pienāca šif­rēts ziņojums ar piezīmi "Ārkārtīgi steidza­mi". Nolasīt jums to vai nosūtīt lejā?

-  Sūtiet lejā, lūdzu! - Bonds atteica. - Pal­dies jums.

Kas, pie velna, noticis? Viss nesen piere­dzētais, dedzība un kaislīgā mīlestība tika skarbi atbidītas otrajā plānā. Bonds iededza gaismu, izkāpa no gultas un, purinādams galvu, lai atgūtu prāta skaidrību, devās uz dušas kabīni.

Veselu minūti ļāvis ūdens strūklai sevi pātagot, Bonds noberzās, pacēla no grīdas bikses un kreklu un uzstīvēja mugurā.

Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm, Bonds paņēma telegrammu, apsēdās pie galda, aizdedza cigareti un apņēmīgi ķērās pie darba. Kad skaitļu stabiņi pamazām bi­ja pārvērtušies vārdos, Bonda acis samie- dzās, bet miesu pārklāja zosāda.

Telegrammu bija sūtījis štāba priekš­nieks. Tā vēstīja:

"PIRMKĀRT SLEPENĀ KRATĪŠANĀ SEI­JES BIROJĀ ATRASTS ZIŅOJUMS ABC NO KE AR PARAKSTU VINTERS PAR JŪSU UN KEISAS ATRAŠANOS UZ KLĀJA KOMATS LŪDZOT NORĀDĪJUMUS PUNKTS NOSŪ­TĪTA ABC PARAKSTĪTA ATBILDE AR PA­VĒLI LIKVIDĒT KEISU KOMATS CENA IR DIVDESMIT TŪKSTOŠI DOLĀRU PUNKTS OTRKĀRT IR PAMATS UZSKATĪT RUFUSU B SEIJI PAR ABC KOMATS KAS DAĻĒJI ATBILST VINA INICIĀĻIEM FRANCISKI PUNKTS TREŠKĀRT IESPĒJAMS IZSEKO­ŠANAS DĒĻ SEIJE VAKAR IZLIDOJA UZ PARĪZI UN PĒC INTERPOLA RĪCĪBĀ ESO­ŠAJĀM ZINĀM TĀLĀK DODAS UZ DAKĀRU PUNKTS ŠIS VIRZIENS SAKRĪT AR MŪSU PIEŅĒMUMU PAR DIMANTU IZCELSMI NO SJERRALEONES RAKTUVĒM KOMATS

TOS NOGĀDĀJOT PĀRI ROBEŽAI UZ FRANČU GVIĀNU PUNKTS MUMS IR AIZ­DOMAS PAR KĀDU SJERRALEONES ZOB­ĀRSTU KOMATS KURŠ TIEK NOVĒROTS PUNKTS CETURTKĀRT JUMS NEKAVĒJO­TIES JĀLIDO UZ BOSKOMBU SJERRA- LEONĒ PARAKSTS ŠP".

Bonds kādu mirkli palika sēžam savā krēslā kā sasalis. Piepeši viņam prātā uz­plaiksnīja visai draudīga dzejas rinda: "Tie teic - tas slikts, kurš atstājies. Tie mani dzen, man spārnos skriet."

Tātad kāds no Mirdzošās bandas ir uz klāja un ceļo kopā ar viņiem. Kurš? Kur?

Viņš pastiepa roku pēc telefona klausules.

- Mis Keisu, lūdzu.

Bonds dzirdēja savienojuma klikšķi un zināja, ka iezvanās pie Tifānijas gultas no­vietotais telefons. Pirmoreiz. Otro. Trešo. Vēl vienu reizi. Bonds nometa klausuli un, izskrējis gaiteni, ātri devās uz Tifānijas ka­jīti. Nevienas dzīvas dvēseles. Tukšums. Gultā neviens nebija gulējis. Kajītē dega gaisma. Tifānijas vakara somiņa mētājās uz paklāja pie durvīm, tās saturs bija izkai­sīts turpat līdzās. Skaidrs, ka viņa bija ie­nākusi kajītē. Aiz durvīm varēja būt noslē­pies vīrietis. Iespējams, viņai iesists pa gal­vu. Un tālāk?

Iluminatori bija ciet. Bonds ielūkojās vannasistabā. Nekā.

Bonds stāvēja kajītes vidū un aukstasi­nīgi pārdomāja stāvokli. Ko šādā gadijumā būtu darījis viņš pats? Pirms nogalināša­nas droši vien gribētu uzdot viņai jautāju­mus. Noskaidrot, ko viņa zina, ko ir kā­dam pateikusi, kas par tipu ir tas puisis Bonds. Pratināšanu būtu vislabāk izdarīt paša kajītē, jo tur neviens netraucētu. Ja pa ceļam viņus kāds pamanītu, Bonds ti­kai piemiegtu aci un pašūpotu galvu. "Šo­vakar dzerts mazliet par daudz šampanie­ša. Nē, paldies, palīdzēt nevajag, es pats tikšu galā." Bet kurā kajītē? Cik tālu līdz tai jāiet?

Pa kluso gaiteni skriedams atpakaļ uz savu kajīti, Bonds ieskatījās pulksteni. Trīs. Tifānija bija izgājusi no viņa kajītes pēc diviem. Vai vajadzētu piezvanīt uz kap- teiņtiltiņu? Vai sacelt trauksmi? Sāksies kņada ar nevajadzīgu skaidrošanos un aiz­domām. "Dārgais ser, tas izklausās neie­spējami." Viņu mēģinās nomierināt. "Pro­tams, ser, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos." Pieklājīgs seržants, kurš klusībā domās, ka tās ir tikai dzēruma ķildas un mīlētāju nesaskaņas. Varbūt pat nosprie­dīs, ka viņš mēģina aizturēt kuģi, lai totali­zatorā vinnētu tie spēlētāji, kuri likuši uz apakšlauku.

Apakšlauks! Cilvēks aiz borta! Kā tad! Tas ir iemesls, lai kuģis aizkavētos!

Bonds aizcirta savas kajītes durvis un metās meklēt pasažieru sarakstu. Bija jāatrod Vinters. Lūk, kur viņš bija! 49. kajī­tē uz A klāja. Tieši vienu stāvu zemāk. Un pēkšņi Bonda galvā viss nostājās savās vie­tās. Vinters. Vints un Kids. Profesionālie slepkavas. Vīri kapucēs. Viņš vēlreiz ielū­kojās sarakstā. Kiteridžs. Ari A 49. Sirmais un resnulis. Tie abi taču bija jau lidmašī­nā. "Mana asinsgrupa ir B". Tifānijas slepe­nie pavadoņi. Un Leitera apraksts. "Vintu dēvē par Tricekli, jo viņš baidās no ceļoju­miem." Un vēl: "Kādu dienu tā kārpa viņu iegāzīs." Sarkanā kārpa uz īkšķa pirmās lo­cītavas. Šī roka turēja revolveri pie Tinkšķa Bela galvas. Un Tifānija teica, ka tie abi esot ķerti un resnis kodījot īkšķi! Abi slep- kavnieki smēķējamajā istabā gribēja vēl ie­dzīvoties no sava upura nāves. Sieviete aiz borta. Anonīmi sacelta trauksme gadījumā, ja sardze kuģa pakaļgalā neko nepamanī­tu. Kuģis apstātos, pagrieztos, notiktu meklēšana. Un slepkavas saņemtu vēl lie­kas trīstūkstoš mārciņas.

Vints un Kids. Slepkavas no Detroitas bandas.

Bonda prātā atausa dažādas ainas, pēc šīs atskārsmes tās sāka joņot kā karuselī. Vēl gara acīm turpinādams tās skatīt, Bonds atvēra savu diplomāta portfeli un izņēma no slepenā nodalījuma klusinātāju.

Izvilcis aiz krekla aizbāzto beretu, atvilk­tnes dibenā sataustīja aptveri, pārbaudīja tās saturu un uzskrūvēja stobram klusinā­tāju, tajā pašā laikā apsvērdams tālāko rī­cību un pārdomādams iespējamās darbī­bas.

Bonds sameklēja kuģa plānu, ko bija saņēmis kopā ar biļeti. Izklājis plānu uz galda, viņš uzvilka zeķes. A 49. Tā atro­das tieši zem viņa kajītes. Vai bija kāda iespēja izšaut atslēgu un tikt klāt šiem ti­piem, kamēr tie vēl nebūtu paguvuši viņu novākt? Praktiski nekādas. Durvis droši vien ir ne tikai aizslēgtas, bet ari aizbultē­tas. Varbūt paņemt līdzi cilvēkus no kuģa komandas - ja izdotos kādu pārliecināt, ka Tifānijai draud briesmas. Kamēr tiks atvērtas durvis un skanēs: "Atvainojiet, ser," šie zeļļi izdabūs Tifāniju pa ilumina­toru, bet pēc tam nevainīgi lasīs vai spē­lēs kārtis un brīnīsies: "Kāpēc tāds trok­snis?"

Bonds aizbāza ieroci aiz jostas un plaši atvēra vienu no abiem iluminatoriem. Tad izspraucās tam cauri līdz pat viduklim un ar atvieglojumu atklāja, ka viņa rīcībā ir vēl vismaz colla brīvas telpas. Viņš izstiepa kaklu, vērdamies lejup, un tieši zem sevis ieraudzīja divus nespodri apgaismotus ap­ļus. Cik tālu tie bija? Apmēram astoņas pē­das. Nakts joprojām bija mierīga. Vējš ne­pūta, un Bonds atradās tumšajā kuģa pu­sē. Jāšaubās, vai no kapteiņa tiltiņa kāds varētu viņu pamanīt. Vai kāds no abiem tās kajītes iluminatoriem būs vaļā?

Bonds ieslīdēja atpakaļ kajītē un norāva no gultas palagu. Nāksies to pārplēst uz pusēm, lai virve iznāktu pietiekami gara. Ja šis pasākums izdosies, tad varēs pa­ņemt palagu no kajītes A 49, lai stjuarts pēc tam tiek skaidrībā, kas ar to lēcies. Ja neizdosies, tad nekam vairs nebūs nozī­mes.

Bonds savija palaga strēmeles virvē. Šķi­ta, ka tai vajadzētu izturēt. Siedams vienu virves galu pie iluminatora eņģēm, Bonds pavērās pulkstenī. Kopš brīža, kad viņš iz­lasīja šifrēto ziņojumu, bija aizritējušas ti­kai divpadsmit minūtes. Vai tas būtu pā­rāk ilgs laika sprīdis? Bonds sakoda zobus, izritināja virvi gar kuģa sānu un tad - ar galvu lejup - izrāpās pats.

Nedomāt. Neraudzīties lejup. Un arī aug­šup. Neņemt vērā mezglus. Lēnām un pie­sardzīgi, sprīdi pa sprīdim.

Nakts vējš maigi šūpoja viņu, ik pa brī­dim viegli uzgrūzdams melnajām kniedēm kuģa korpusā, kamēr tālu lejā dobji dunēja un elsoja okeāns. Kaut kur augstāk vējš jau piktāk raustīja takelāžu, un vēl aug­stāk - ap abiem mastiem - lēnām dejoja zvaigznes.

Vai vējš viņu nenoraus, vai palagi iztu­rēs? Vai neuznāks reibonis? Vai rokas iztu­rēs auguma svaru? Tikai nedomāt par to. Neprātot par šo milzu kuģi, par badaino ūdeni lejā, par lielo dzenskrūvi, kas to vien gaida, lai sašķēlētu viņu gabalos. Labāk iz­tēloties sevi par puiku, kas rāpjas lejā no ābeles. Tas ir tik vienkārši un tik droši, un nokrist var vienigi dārza zālitē.

Bonds izmeta no prāta visas citas do­mas un pievērsa uzmanību savām rokām, kuras nācās sargāt, jo nelīdzenā krāsas kārta uz kuģa korpusa jau bija nobrāzusi ādu no pirkstu kauliņiem. Kājas šķita jū­tīgas kā antenas, taustīdamās pēc ilumi­natora.

Tur. Labās kājas pirkstgali bija sataus­tījuši rāmi. Tikai mierīgi. Jābūt pacietī­gam un ar pēdām jātaustās tālāk. Ilumi­nators izrādījās vaļā, lielais misiņa aizbīd­nis - atbīdīts. Pret Bonda zeķi berzējās audums, tātad bija aizvilkts aizkars. Viņš varēja doties tālāk. Jo mērķis bija pavi­sam tuvu.

Vēl divi roku tvērieni, un Bonda seja jau bija iluminatora līmenī, viņš varēja satvert ar roku metāla rāmi, tā pārnesot uz to daļu svara no baltās, nedrošās virves un sagā­dājot vienai un pēc tam ari otrai rokai ilgo­to atpūtu, jo muskuļi, turot visu ķermeņa svaru, jau krakšķēja no sasprindzinājuma.

Mirkli atvilcis elpu, viņš lēnām gatavojās iespraukties pa iluminatoru, ar vienu roku taustīdamies pēc ieroča.

Lūkodams nedomāt par to, ka viņam jā­karājas pie "Karalienes Elizabetes" korpusa kā mušai, Bonds vēroja līgani plīvojošo aiz­karu un centās sadzirdēt, kas notiek ka­jītē, pūlēdamies neklausīties viļņu čaloņā, savā smagajā elpā un skaļajos sirdspuk­stos.

Mazajā telpā bija dzirdama apslāpēta murdoņa. Vīrieša balss pateica dažus vār­dus. Tad sievietes balss iekliedzās:

-Nē!

Pēc tam mirkli valdīja klusums, tad noplīkšķēja pļauka. Tā bija tik skaļa kā pistoles šāviens, un Bonda augums rāvās uz priekšu, triekdamies cauri iluminato­ram ar tādu sparu, it kā viņš būtu iešūpo­jies tauvā.

Lidojot cauri trīs pēdas platajam lodzi­ņam, Bonds, ar kreiso roku aizsedzis galvu un labajā - cieši satvēris ieroci, lūkojās, kur atrodas viņa pretinieki.

Uzgrūdies ceļasomai, kas atradās zem iluminatora, viņš apmeta kūleni un ātri uz­lēca kājās, pieliekdamies un nostādamies ar muguru pret iluminatoru. Viņa pirkstu kauliņi bija balti no sasprindzinājuma, ar kādu roka sažņaudza beretu, un lūpas sakniebās tievā, gaišā līnijā.

Ledus pelēkās acis samiedzis, Bonds pa­vērās apkārt. Viņa ieroča melnais, strupais stobrs mērķēja tieši starp abiem apstulbu­šajiem vīriem.

-  Viss kārtībā, - Bonds noteica, izslieda- mies visā augumā.

Tas bija stāvokļa novērtējums. Jo situ­ācijas noteicējs šajā brīdī bija Bonds, un to nepārprotami paziņoja viņa ierocis.

-   Kurš jūs sauca? - resnis noprasīja. - Jums nav šeit ko darīt.

Vīra mierīgā balss apliecināja, ka viņam ir lielas pašsavaldības rezerves. Nekādu baiļu. Pat izbrina nebija.

-   Vai ieradāties, lai kļūtu par ceturto ša­jā spēlē?

Resnis, izmeties kreklā ar garām pie­durknēm, sēdēja uz krēsla, pagriezis vienu sānu pret tualetes galdiņu un viņa mazās ačeles nosvīdušajā sejā spīdēja. Tieši res­nim pretī, ar muguru pret Bondu, uz zema, ar audumu apvilkta soliņa sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija gandrīz kaila, ģērbusies vienīgi niecīgās miesaskrāsas biksītēs. Tifā­nijas ceļgalus resnis bija iespiedis starp sa­viem stilbiem. Jaunās sievietes bālajā sejā, kura bija pavērsta pret Bondu, vīdēja sar­kani plankumi. Tifānijas acis likās tik izmi­sīgu baiļu pilnas kā slazdā notvertam dzīvniekam, bet mute bija izbrīnā pavēru­sies.

Sirmais zvilnēja vienā no gultām. Tagad viņš bija paslējies uz elkoņa, bet otru roku aizbāzis aiz krekla, taustīdamies pēc ieroča pleca maksti. Viņš uzlūkoja Bondu bez jeb­kādas ziņkārības, tikai mute bija savilkusies neizteiksmīgā, platā smaidā. No mutes kā čūskas mēle rēgojās koka zobu bakstāmais.

Bonda ierocis tēmēja neitrālā telpā starp abiem zeļļiem.

Kad viņš ierunājās, balss skanēja klusi un saspringti.

-  Tifānij, - Bonds lēni un skaidri sacīja, - nometies uz ceļiem. Virzies prom no šī cil­vēka! Ar noliektu galvu. Līdz kajītes vidum.

Bonds neskatījās, kā viņa izpilda pavē­les, bet turpināja uzmanīt abus gangste­rus.

Tagad Tifānija vairs neatradās tur, kur viņai būtu iespējams trāpīt.

-   Esmu te, Džeims. - Viņas balss cerībās un satraukumā drebēja.

-   Ej uz vannasistabu! Aizbultē durvis! Ie­kāp vannā un apgulies tur!

Šoreiz Bonda skatiens īsu mirkli pakavē­jās pie Tifānijas, lai redzētu, vai viņa pa­klausa. Jaunā sieviete bija piecēlusies un pagriezusies pret viņu. Bonds aplūkoja sar­kanos, plaukstas sitienu atstātos planku­mus uz viņas sejas un baltās ķermeņa ādas. Tad viņa paklausīja, un vannasista- bas durvis noklikšķēdamas aizvērās.

Tagad Tifānija bija drošībā - vismaz no lodēm. Un viņa nebūs turpmāko norišu lie­ciniece.

Attālums starp abiem vīriem bija apmē­ram pieci jardi, un Bonds apsvēra, vai tie varētu kustēties pietiekami ātri, lai spētu tikt ar viņu galā. Ar šādiem zeļļiem bija jāuzmanās, jo pat īsajā sekundes daļā, ka­mēr viņš nošautu vienu, otrs pagūtu pa­celt ieroci un izšaut. Kamēr viņa ierocis klusēja, tas vēl bija drauds abiem gangste­riem. Taču līdz ar pirmo izšauto lodi stāvoklis mainīsies. Tad viņu varēs apdrau­dēt otrs zellis.

-   Četrdesmit astoņi, sešdesmit pieci, as­toņdesmit seši!

Tā bija variācija no amerikāņu futbolā lietotajiem signāliem - viena no piecdesmit kombinācijām, kuras šie tipi neapšaubāmi bija praktizējuši tūkstošiem reižu. Resnis šos skaitļus kā spļautin izspļāva un tajā pašā mirklī nometās guļus uz vēdera, un ar roku sniedzās pēc šaujamā.

Vienlaikus ar viņu vīrs, kurš gulēja gul­tā, pārmeta kājas pār tās malu un pagrie­zās pret Bondu sāniski. Viņa roka ar ieroci jau iznira no azotes.

-   Plaukt!

Bonda ieroča raidītais šāviens tikai klusi nobūkšķēja. Tieši zem sirmo matu cekula atvērās mazs, apaļš caurums.

-   Bum! - atbildēja mirušā vāra pistole, jo viņš vēl bija pamanījies nospiest gaili, un lode ieurbās gultā turpat blakus līķim.

Resnis, kas gulēja uz grīdas, neganti ie­bļāvās. Viņš lūkojās augšup Bonda pistoles vienīgajā melnajā acī, kuru interesēja vie­nīgi vieta, kurā - no daudzajiem šī tuklā ķermeņa kvadrātcentimetriem - izurbt pir­mo caurumu.

Rešņa ierocis, pacelts tikai Bonda ceļga­lu augstumā, velti tēmēja tukšajā telpā starp ieplestajām kājām uz balti krāsoto metāla sienu.

-   Met to projām!

Atskanēja kluss bunkšķis, kad ierocis nokrita uz paklāja.

-   Celies augšā!

Resnis uzslējās stāvus, blenzdams Bon­dam acīs ar tādu skatienu, kā tuberkulo­zes slimnieks raugās uz savu mutautu, ku­rā pamanījis pierādījumu paša baiļpilna- jām aizdomām.

-  Apsēdies!

Vai tiešām rešņa acīs pazibēja atvieglo­jums? Bonds saspringa gluži kā kaķis, kas uzmana medījumu.

Resnis lēnām pagriezās un pacēla rokas virs galvas, kaut gan Bonds nebija viņam licis to darīt. Gangsteris paspēra divus so­ļus līdz krēslam un tad atkal lēni pagrie­zās. it kā grasīdamies apsēsties.

Viņš stāvēja, pavērsies ar seju pret Bon­du un gluži nepiespiesti ļāva rokām noslī­dēt gar sāniem. Tad abas rokas, it kā atpū­tušās, sāka celties atpakaļ augšā, un labā veiklāk nekā kreisā. Pēkšņi tās pirkstgalos kā balta liesma uzplaiksnīja metamais na­zis.

Tajā pašā mirkli ceļu uzsāka lode, abi nāves vēstneši gaisā palidoja viens otram garām, un abi vīri reizē samiedza acis, kad tie trāpīja mērķī.

Taču resnais vīrs savējās vairs neatvēra, redzokļi nozuda aiz plakstiem, atstājot re­dzamus vairs tikai acu baltumus, viņš at­krita atpakaļ, tverdams pie sirds, kamēr Bonda acis bez kāda izbrīna aplūkoja tum­šu traipu, kurš pletās aizvien platāks viņa krekla auduma krokās ap naža rokturi.

Tad krēsls zem resnuļa ar brīkšķi salūza un sabruka, bet ķermenis nobūkšķēdams nokrita uz grīdas.

Bonds palūkojās turp, bet pēc tam pa­griezās uz atvērtā iluminatora pusi.

Kādu brīdi viņš stāvēja, pagriezis kajītei muguru un raudzījās uz aizkariem, kuri tikko jaušami šūpojās. Ievilka plaušās gai­su un ieklausījās ausij tīkamajās skaņās, ko radīja ūdens tur, ārpasaulē, kas vēl aiz­vien piederēja viņiem ar Tifāniju, bet diviem pārējiem vairs ne. Pavisam lēni saspringtais ķermenis un nospriegotie nervi atslāba.

Pēc brītiņa Bonds izrāva nazi no krekla krokām. Pat nepaskatījies uz to, viņš pa­sniedzās, atvilka aizkaru un izmeta nazi tumsā. Tad, joprojām raudzīdamies ārā, mie­rīgajā naktī, uzlika beretai drošinātāju un, kaut gan roka pēkšņi šķita smaga kā svins, lēnām aizbāza ieroci atpakaļ aiz bikšu jostas.

Gandrīz vai negribīgi Bonds pievērsās iz­demolētajai kajītei. Viņš domīgi aplūkoja šo postu un automātiski noslaucīja rokas gar sāniem. Pēc tam piesardzīgi laipoja cauri kajītei uz vannasistabu.

-  Tas esmu es, Tifānij, - Bonds ierunā­jās nogurušā, neizteiksmīgā balsī un atvēra durvis.

Tifānija nebija dzirdējusi viņa balsi. Jau­nā sieviete gulēja tukšajā vannā ar seju le­jup, aizsegusi ausis ar rokām. Arī tad, kad Bonds pa pusei bija izcēlis Tifāniju no van­nas un apskāvis, viņa joprojām nespēja no­ticēt notikušajam, tikai piespiedās cieši klāt un lēni aptaustīja Bonda seju un ple­cus, lai pārliecinātos, ka tas patiešām ir viņš un neskarts.

Bonds saviebās, jo Tifānijas roka bija pieskārusies ievainotajam sānam, un viņa atrāvās nost, lai ieskatītos vīrieša sejā. Pēc tam pavērās uz saviem asiņainajiem pirk­stiem un tumšsarkano kreklu.

-  Ak Dievs, tu esi ievainots, - Tifānija ne­skanīgi sacīja un, tūlīt pat aizmirsusi pati savus šīs nakts baisos piedzīvojumus, no­vilka Bondam kreklu un izmazgāja brūci. Sagriezusi dvieli strēmelēs ar žileti, kas vēl nesen bija viena mirušā vīra skuvekļa sa­stāvdaļa, viņa pārsēja ievainojumu.

Tifānija vēl joprojām neko nejautāja. Bonds savāca uz grīdas izmētātās drēbes, iedeva tās jaunajai sievietei un pieteica ne­nākt ārā, kamēr viņš to pasauks, bet pa to laiku noslaucīt visus priekšmetus, kuriem gadījies pieskarties, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi.

Tifānija stāvēja un lūkojās Bondā staro­jošām acīm. Bonds noskūpstīja viņu uz lū­pām, taču sieviete joprojām klusēja.

Bonds iedrošinoši uzsmaidīja un, cieši aizvēris aiz sevis vannasistabas durvis, de­vās atpakaļ uz kajīti. Viņš ķērās pie darba apdomīgi un precīzi, ik pa brīdim apstāda­mies un pirms ikvienas kustības ar liet­pratīgu aci novērtēdams, vai aina šķitīs pietiekami pārliecinoša detektīviem, kuri pēc piestāšanas Southemptonā uzkāps uz kuģa.

Vispirms viņš ietina savā asinīm notrai­pītajā kreklā smagu pelnu trauku, piegāja pie iluminatora un izmeta vīkšķi smagi viļ­ņojošajā ūdenī. Abu nošauto vīru smokingi bija pakārti aizdurvē. Bonds izvilka no to krūšu kabatām mutautus, aptina tos ap rokām un pārmeklēja skapju plauktus un atvilktnes, lidz beidzot atrada sirmā vira iz­ejamos kreklus. Uzvilcis vienu no tiem, Bonds kādu laiku stāvēja kajītes vidū un domāja. Tad, zobus sakodis, uzslēja resnu­li sēdus, novilka tam kreklu, piegāja pie iluminatora, paņēma beretu un, piespiedis stobru pie auduma, vēlreiz izšāva caur ma­zo caurumiņu krekla krūtežā, tieši tajā vie­tā, kur jāatrodas krekla īpašnieka sirdij. Tagad uz auduma ap caurumu bija pulvera pēdas - notikušais izskatīsies pēc pašnāvī­bas. Bonds atkal apģērba līķi, rūpīgi no­slaucīja beretu un pēc tam piespieda miru­šā labās rokas pirkstus spalam, atstādams ieroci šajā rokā, ar rādītājpirkstu uz gaiļa.

Vēl kādu brīdi pastāvējis kajītes vidū, Bonds nocēla Kida smokingu no pakaramā un ietērpa tajā sirmā vīra līķi. Tad aizvilka mironi pie iluminatora un, piepūlē svīz­dams, izgrūda pa to.

Noslaucījis iluminatoru, lai uz tā nepa­liktu pirkstu nospiedumi, atvilka elpu un vēlreiz aplūkoja nelielo telpu, tad piegāja pie galda, uz kura bija pamestas nepabeig­tās partijas kārtis. Bonds apgāza galdu, iz­kaisot kārtis uz paklāja. Tad, kaut ko atce­rējies, viņš atgriezās pie rešņa līķa, izvilka no tā bikšu sānkabatas naudas kušķi un izkaisīja starp kārtīm.

Protams, ka aina būs skaidra. Policisti brīnīsies, kāpēc mirstošais Kids šāvis uz gultu, taču tā varēja būt gadījies cīniņa laikā. No beretas bija izdarīti trīs šāvieni, uz grīdas mētājās trīs čaulītes. Divas lodes varētu būt Kida ķermenī, kurš tagad pel­dēja Atlantijas okeānā. Vēl vajadzēja pa­ņemt palagu no otras gultas. Tā pazušana paliks neizskaidrota. Varbūt Vints ietinis tajā Kida līķi kā līķautā - pirms tam, kad izgrūda to pa iluminatoru. Tāda rīcība gluži labi iekļautos šajā ainā ar Vinta sirdsapziņas pārmetumiem un pašnāvību pēc strīda un slepkavības kāršu spēles dēļ.

"Skaidrs kā diena," Bonds domāja, "ka tas derēs līdz brīdim, kad dokos ieradīsies policija, bet tajā laikā mēs ar Tifāniju jau būsim pametuši kuģi, vienīgais pieturas punkts kajītē, kas norādītu uz mums, ir bereta, bet tai - tāpat kā citiem slepenā dienesta ieročiem - nav numura."

Viņš nopūtās un paraustīja plecus, pēc tam, paņēmis palagu un pasaucis Tifāniju, aizveda meiteni uz savu kajīti. Viņus ne­viens neredzēja. Bonds nogrieza virvi, kas karājās ārā pa iluminatoru, un iesvieda to okeānā kopā ar beretas rezerves aptverēm un tukšo maksti. Beidzot viņš varēja doties gulēt, apskaut Tifānijas mīļo augumu un cieši piekļaut sev, sargājoši aijājot rokās šonakt un vienmēr.

Vienmēr?

Lēnām ejot cauri kajītei uz vannasista- bu, Bonds bija uzlūkojis uz grīdas gulošo mirušo vīru, kura acis jau likās stiklai­nas.

Un šīs acis, kas piederēja cilvēkam, ku­ram reiz bija B asinsgrupa, it kā teica Bon­dam: "Mister! Nekas nav mūžīgs. Tikai nā­ve būs vienmēr. Nekas nav neizbēgams, vienīgi tas, ko jūs esat nodarījis man."

25. nodala

SLEPENĀ KANĀLA GALS

Alā zem lielā dzeloņkrūma saknēm netā­lu no triju Āfrikas valstu robežu krust­punkta vairs nemita neviens skorpions. Kontrabandistam no raktuvēm vairs nebija nekā cita, ar ko nodarbināt prātu, kā vienī­gi nebeidzamā skudru karavāna, kas plūda starp diviem zemiem vaļņiem, ko abās tris- collīgā lielceļa pusēs bija izveidojuši skud­ru karotāji.

Gaiss bija karsts un sutīgs. Vīrs, kas slē­pās aiz lielā ērkšķu krūma, jutās nelāgi un kļuva nepacietīgs. Šī bija pēdējā reize, kad viņš ierodas uz tikšanos. To viņš bija cieši nolēmis. Lai viņi meklē kādu citu. Skaidrs, ka viņam jābūt godīgam un jābrīdina, ka grasās darbu izbeigt, pasakot arī iemeslu. Viņu satrauca jaunais zobārsta asistents, kas bija piebiedrojies personālam, bet ku­ram nebija lielas sajēgas par zobārstniecī­bu. Tas vīrs noteikti ir spiegs. Ar viltīgi pē- tīgām acīm un mazām, rūsganām ūsiņām, pīpi zobos un allaž tīriem nagiem. Vai kāds no kurjeriem būtu notverts? Vai kāds būtu pārgājis pretējā pusē un rūpējas par valsts interesēm?

Kontrabandists mainīja ķermeņa stāvok­li. Kur, pie velna, palikusi tā lidmašīna? Viņš sagrābstīja sauju putekļu un iemeta to tieši skudru kolonnas vidū. Tās samin- stinājās, pēc tam sāka virzīties pāri lielā ceļa malām, jo no aizmugures virsū grūdās nākamie pulki. Darba skudras metās no­vākt šķērsli, un dažās minūtēs ceļš bija at­brīvots.

Vīrs novilka kurpi un nolika to šķērsām pār kustīgo kolonnu. Atkal iestājās īss ap­jukuma mirklis. Skudras apskatīja kritušo biedru līķus, novāca tos, atbrīvojot ceļu, un melnā straume turpināja tecēt.

Vīrs strupi nolamājās būru valodā un uzvilka kurpi. Melnie nelieši! Viņš tiem vēl parādīs. Pieplacis pie zemes, ar roku sargā­dams seju, lai to nesaskrāpētu dzeloņi, viņš rausās ārā, mēnesnīcā, tieši pa skud­ru ceļu, sabradādams karavānu. Tagad šīm būs par ko padomāt.

Tad vīrs piemirsa naidu pret visu, kas melns, pielieca galvu uz ziemeļu pusi un ieklausījās. Paldies Dievam! Viņš metās ap­kārt krūmam, lai izņemtu no instrumentu kastēm lukturus un sainīti ar dimantiem.

Jūdzi tālāk pie kāda mazāka ērkšķu krū­ma lokatora lielā metāla auss, uztvērusi motora troksni, pārtrauca meklēšanu, un operators, kurš bija piekodinājis trim vī­riem pie armijas mašīnas izturēties pavi­sam klusu, tagad sacīja:

-   Trīsdesmit jūdzes. Ātrums - viena un divdesmit. Augstums - deviņi simti.

Bonds paraudzījās pulkstenī.

-   Laikam paraduši tikties pusnaktī un pilnmēness laikā, - viņš bilda. - Lidotājs būs klāt ar desmit minūšu nokavēšanos.

-   Tā izskatās, ser, - piekrita Frītaunas garnizona virsnieks, kurš stāvēja Bondam līdzās, un pievērsās trešajam virām.

-    Kaprāl, pārbaudiet, vai maskēšanās tīkls nosedz visas metāla daļas un nekas nerēgojas ārpusē. Mēness ir tik spožs, ka tā gaismā kaut kas var kļūt redzams.

Kravas mašīna stāvēja neliela krūma paēnā uz zemesceļa, kas veda pāri līdzenu­mam uz Telebadū ciematu Franču Gviānā. Šajā naktī viņi bija devušies šurp no kal­niem, tikko lokators uztvēra zobārsta mo­tocikla rūkoņu uz paralēlā ceļa. Viņi brau­ca bez gaismām, apstādamies, tikko apstā­jās motocikls, lai zobārsts nedzirdētu otra motora troksni. Trijotne bija pārsegusi ar maskēšanās tīklu smago mašīnu, lokatoru un lielgabala stobru. Pēc tam viņi sāka gai­dīt, nezinādami, kas parādīsies, lai kāds tiktos ar zobārstu - otrs motocikls, jātnieks zirgā, džips vai aeroplāns.

Tagad arī viņi saklausīja gaisā tālīnu kla- boņu. Bonds īsi iesmējās.

-  Helikopters! - viņš novilka. - Nekas cits nesaceļ tādu troksni. Esiet gatavi noņemt maskēšanās tīklu, tikko viņš nolaidīsies. Var gadīties, ka mums nāksies raidīt brīdi­nājuma šāvienu. Vai skaļrunis ir ieslēgts?

-  Jā, ser, - noteica kaprālis pie lokato­ra. - Helikopters tuvojas visai ātri. Aptuve­ni pēc minūtes jūs to ieraudzīsiet. Vai pa­manījāt gaismiņas, ser? Tur vajadzētu būt nosēšanās laukumam.

Bonds pavērās uz četriem tievajiem gais­mas kūlīšiem, pēc tam atkal palūkojās augšup plašajās Āfrikas debesīs.

Tātad beidzot ierodas pēdējais no viņiem, pēdējais no bandas un vienlaikus arī pir­mais. Vīrs, kuru Bonds bija sastapis Heton- gārdenā. Pirmais vīrs Mirdzošajā bandā, kuru Vašingtonā uzskatīja par teju vai ne­uzvaramu. Vienīgais no šīs bandas, ja ne­ņēma vērā nekaitīgo un gandrīz vai patīka­mo Greizo Tri, kuru Bonds vēl nebija noga­linājis vai - viņš atcerējās "Sārto Prievīti" un abus tipus no Detroitas - gandrīz nogalinā­jis. Un viņš nemaz nebija gribējis tos no­slepkavot. M. viņam lika vienīgi izsekot ban­das darījumus. Taču gangsteri viens pēc ot­ra bija mēģinājuši nogalināt viņu un viņa draugus. Vardarbība viņiem bija pirmais lī­dzeklis, nevis pēdējais. Nežēlība un cietsir­dība bija šo vīru vienīgie ieroči. Tādi bija abi zeļļi ševroletā, kuri šāva uz viņu Lasvegasā, ievainodami Erniju Kareo. Un tie divi ja­guārā, kuri apdullināja ievainoto Emiju un izrāva šaujamos, pirms vēl bija sākusies cī­ņa. Serafimo Spengs, kurš deva pavēli spī­dzināt Bondu līdz nāvei, bet pēc tam bija mēģinājis viņu nošaut vai sašķaidit uz dzelzceļa līnijas. Vints un Kids, kuri mocīja Tinkšķi Belu, bet vēlāk arī Bondu un pēc tam Tifāniju Keisu. Un no šiem septiņiem Bonds bija nogalinājis piecus - ne jau tā­pēc, ka viņam patiktu tā rīkoties, bet gan tāpēc, ka tas kādam bija jāizdara. Viņam bija nākusi talkā veiksme un trīs labi drau­gi - Fēlikss Leiters, Ernijs un Tifānija. Un tagad gangsteri bija pagalam.

Patlaban tuvojās pēdējais no viņiem - tas, kurš bija devis rīkojumu nogalināt Bondu un Tifāniju. Tas, kurš - pēc M. rīcībā nonā­kušajām ziņām - bija izveidojis dimantu kontrabandas kanālu, organizējis dārgak­meņu pārdošanu un gadiem ilgi darbinājis paša radīto mehānismu.

M. bija izdevies pa Gaisa spēku ministri­jas speciālo līniju sazvanīt Bondu pēdējā brīdī pirms izlidošanas no Boskombas uz Frītaunu. Bonds runāja komandiera kabi­netā, kurā no ārpuses ielauzās reaktīvās lidmašīnas rēkoņa, tai pārbaudot dzinējus.

-   Man prieks, ka esat atgriezies sveiks un vesels.

-  Paldies, ser.

-   Kas tā par dubultslepkavību uz "Kara­lienes Elizabetes" klāja? Par to rakstīts vi­sās avīzēs, - M. balsī ieskanējās kaut kas vairāk par aizdomām.

-  Tie abi bija gangsteru sūtītie slepkavas, ser. Ceļoja ar izdomātiem vārdiem - kā Vinters un Kiteridžs. Manas kajītes stjuarts stāstīja, ka abi sastrīdējušies kāršu spēles laikā.

-   Vai jums šķiet, ka stjuarta stāstītais atbilst patiesībai?

-  Izklausījās ticami, ser.

Sekoja klusumbridis.

-  Vai arī policija ir tādās pašās domās?

-  Es neesmu ticies ar policistiem, kuri iz­meklē šo lietu, ser.

-  Es aprunāšos ar Vellensu.

-   Jā, ser, - Bonds atbildēja. Viņš sapra­ta, ka tā M. mēģina pateikt, ka - gadījumā, ja gangsterus nošāvis Bonds, - tiks darīts viss, lai ne aģents, ne Slepenais dienests izmeklēšanā netiktu pieminēti.

-   Šā vai tā, - M. sacīja, - tie divi bija sīki ļautiņi. Ne lielās zivis kā tas Džeks Spengs vai Rufuss Seije, vai ABC, vai kā nu vēl viņš sevi dēvē. Gribu, lai jūs dabūjat viņu rokā. Cik noprotu, Spengs devies apmeklēt kontrabandas kanāla sākumu. Lai to likvi­dētu. Varbūt - lai kādu nogalinātu. Kanāla galā ir tas zobārsts. Mēģiniet saņemt ciet abus. Pagājušajā nedēļā šo zobārstu ap­meklējuši divtūkstoš astoņsimt četri strād­nieki, un viņi tur, Frītaunā, uzskata visu šo ainu par pietiekami skaidru. Bet es vē­los beidzot noslēgt lietu, lai jūs varētu at­sākt savu tiešo pienākumu pildīšanu. Šī bija gaužām netīra lieta. Man tā nepatika kopš paša sākuma. Par to, ka esam tik tālu tikuši, varam pateikties drīzāk veiksmei, nevis labi izplānotai rīcībai.

-    Jā, ser! - Bonds atteica.

-   Un kas notiks ar to dāmu - mis Kei­su? - M. noprasīja. - Tiku par viņu runājis ar Vellensu. Viņš neuzstāj, ka sieviete būtu noteikti jātiesā, ja nu vienīgi jūs esat pār­liecināts par pretējo…

Vai M. balss neskanēja pārmēru vienal­dzīgi?

Bonds centās runāt tā, lai atbilde neiz­klausītos pārāk aizrautīgi.

-   Tā sieviete man daudz palīdzēja, ser, - viņš sacīja. - Vajadzētu izlemt, vai viņu vis­pār pieminēt manā gala atskaitē.

-  Kur viņa ir tagad?

Melnā klausule Bonda rokā kļuva slidena.

-   Viņa ir ceļā uz Londonu, ser. Piedāvāju viņai apmesties manā dzivoklī. Tas ir, vies­istabā. Man ir lieliska saimniecības vadītā­ja. Tā viņu pieskatīs līdz brīdim, kad es at­griezīšos. Varu likt galvu ķīlā, ka ar viņu viss būs labi, ser. - Bonds izvilka no kaba­tas mutautu un norausa no sejas sviedrus.

-  Jā, domāju gan, - M. attrauca, un viņa balsī nebija ironijas. - Lieliski, tad jau viss kārtībā. Vēlu veiksmi. - Sekoja klusumbri- dis. - Esiet uzmanīgs! Un, - balss klausulē pēkšņi kļuva īdzīga, - nedomājiet, ka nees­mu apmierināts ar to, kā viss risinās. Jūs, protams, esat pārsniedzis savas pilnvaras, bet šķiet, ka tikāt galā ar šiem zeļļiem gluži labi. Palieciet sveiks, Džeims.

-  Uz redzēšanos, ser.

Bonds paskatījās augšup, vizuļojošajās debesīs, domādams par M. un par Tifāniju, un cerēja, ka visa šī jezga beigsies ātri un bez sarežģījumiem, jo tad viņš varētu do­ties mājās.

Kontrabandists no raktuvēm stāvēja un gaidīja, turēdams rokā ceturto lukturi. Tas bija klāt. Lidoja tieši pāri mēness ceļam. Kā vienmēr saceldams elles troksni. Arī šis bija risks, no kura viņš ar prieku atteik­sies.

Helikopters laidās lejā, tagad tas jau ka­rājās divdesmit pēdu augstumā tieši virs kontrabandista galvas. Pa lidaparāta logu izspraucās roka ar lukturi, uzmirdzināda- ma morzes ābeces burtu A. Virs no lejas atbildēja ar B un C. Tad propellera lāpsti­ņas pamazām mitējās griezties, un lielais dzelzs kukainis mīksti nosēdās zemē.

Putekļi izklīda. Dimantu kontrabandists atrāva roku no acīm un raudzījās, kā lido­tājs pa mazajām kāpnītēm rāpjas lejā. Pilo­tam galvā bija ķivere un seju sedza aizsarg­brilles. Neierasti. Šis vīrs izskatījās garāks par vācieti. Kontrabandistam pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tas tāds? Viņš lē­nām devās lidotājam pretī.

-   Vai prece jums ir līdzi? - Zem taisna­jām, melnajām uzacīm aiz brillēm uz mirkli iemirdzējās aukstas acis. Tad tās atkal pa­slēpās aiz brillēm, jo pilots pagrieza galvu un aceņu stiklos uzplaiksnīja mēness gais­ma. Tagad vairs bija redzami tikai divi apa­ļi, spoži riņķi spīdīgās, melnās ādas ķiveres vidū.

-  Jā, - vīrs no raktuvēm satraukti atbil­dēja. - Bet kur tad vācietis?

-   Viņš vairāk šurp nelidos. - Abi baltie ri­puļi akli raudzījās kontrabandistā. - Esmu ABC. Un slēdzu šo kanālu.

Tas noteikti bija amerikānis, viņa balss skanēja cieti, neizteiksmīgi un izlēmīgi.

-Tā?

Kontrabandista roka kaut ko meklēja aiz krekla. Viņš izvilka mitro sainīti un pastie­pa to uz priekšu gluži kā upurdāvanu. Tā­pat kā skorpions pirms mēneša, arī viņš bi­ja sajutis sev virs galvas paceltu akmeni.

-  Palīdziet man iepildīt degvielu!

Tā bija uzrauga balss, tam izrīkojot kūli- ju, bet kontrabandists steigšus metās pildīt pavēli.

Abi darbojās klusēdami. Kad tas bija pa­veikts un viņi atkal atradās uz zemes, kon­trabandists sajuta izmisīgas drosmes uz­plūdu. Viņš saņēmās, lai balss skanētu kā līdzvērtīgam partnerim, kā vīram, kurš zina spēles noteikumus un kontrolē stāvokli.

Vīrs ielūkojās koši zilajā tumsā, kur, uz­licis roku uz kāpnītēm, stāvēja lidotājs.

-  Es visu apdomāju un baidos, ka…

Tad viņa balss aprāvās, lūpas atsedza zobus, mute pavērās un palika vaļā. Pāri lūpām pārvēlās tāds kā kliedziens, kā gār- dziens.

Ierocis lidotāja rokā norībēja trīs reizes.

-   Ak! - kontrabandists padevīgi izdvesa. Atmuguriski nokritis putekļos, vīrs noraus­tījās un palika nekustīgi guļam.

-   Ne no vietas! - tukšumā noskanēja ap­dullinoši skaļa pavēle, ko vairākkārt atbal­soja pastiprinātājs. - Jūs esat ielenkts! - Un ierūcās mašīnas motors.

Pilots negaidīja, lai tiktu skaidrībā, kam pieder balss. Viņš uzlēca uz kāpnēm. Kabī­nes durvis aizcirtās. Motors ierūcās, abu rotoru lāpstiņas sāka griezties, lēnām uzņemdamas apgriezienus, līdz virpuļoja kā divi sudraba apļi. Helikopters noraustī­jās un atrāvās no zemes, celdamies stāvus debesīs.

Lejā starp zemajiem krūmiem spēji no­bremzēja armijas auto, un Bonds steigšus ielēca zenītlielgabala dzelzs seglos.

-   Uz augšu, kaprāli - viņš uzsauca vīram pie sviras. Pēc tam piespieda aci pie tē­mēkļa, vērdamies koordinātu tīklā, kamēr stobrs cēlās augšup pret mēnesi. Bonds at­brīvoja drošinātāju un noregulēja ieroci uz rokas vadību. - Atstājiet uz desmit! - viņš pavēlēja.

-  Tās būs trasējošās lodes. - Virsniekam, kas atradās līdzās Bondam, rokās bija di­vas aptveres ar pieciem dzelteniem šāvi­ņiem katrā.

Bonds ar kājām sataustīja pedāļus. Ta­gad helikopters atradās tēmēkļa tīkliņa vi­dū.

-  Tā turēt! - Bonds klusi norūca.

Bums!

Šāviņš aiztraucās debesīs, atstādams aiz sevis mirdzošu asti.

Nedaudz par zemu un pa kreisi no mērķa.

Kaprālis uzmanīgi pārbīdīja sviras.

Bums!

Šāviņš novilka spožu švīku virs helikop­tera, kurš turpināja celties augstāk. Bonds noliecās uz priekšu un pārslēdza ieroci uz automātisko šaušanu. Viņa roka kustējās negribīgi. Pilotam tas nozīmēja drošu nāvi. Un atkal viņam nākas nogalināt.

Bum! Bum! Bum! Bum! Bum!

Debesis iekrāsojās liesmaini sarkanas. Lidaparāts tomēr vēl cēlās augšup pret mē­nesi un pagriezās uz ziemeļiem.

Tad pie astes rotora uzplaiksnīja dzelte­na uguns, un nogranda sprādziens.

-   Trāpīts! - virsnieks noteica. Un paņē­ma nakts binokli, ar kuru var redzēt tum­sā. - Astes propellers ir norauts, - viņš sacīja un satraukti piebilda: - Velns lai pa­rauj! Izskatās, ka tagad kabīne griežas lī­dzi lielajam rotoram. Pilotam tā ir īsta elle.

-   Vēl kaut kas? - Bonds noprasīja, jopro­jām skatīdamies uz lidaparātu, kurš virpu­ļoja gaisā.

-  Nē, ser, - virsnieks atbildēja. - Gribētos notvert viņu dzīvu, ja vien varēsim. Izska­tās gan, ka… jā, viņš ir zaudējis kontroli pār lidaparātu. Ātri gāžas lejā. Laikam kaut kas lēcies ar galvenā rotora lāpsti­ņām. Lūk, kur nāk.

Bonds atrāva galvu no tēmēkļa un ar plaukstu piesedza acis, lai tās neapžilbinā- tu mēness spožā gaisma.

Jā. Tur tas bija. Aptuveni tūkstoš pēdu augstumā rēca lidaparāta motors un grie­zās propellera lāpstiņas, taču no tā vairs nebija nekāda labuma. Helikopters, vairāk atgādinādams dzelžu mudžekli, kūleņoja lejup no debesīm kā piedzēries.

Džeks Spengs. Vīrs, kurš bija pavēlējis nogalināt Bondu. Kurš bija pavēlējis noga­lināt Tifāniju Keisu. Virs, kuru Bonds bija redzējis tikai vienu reizi, pavadot dažas mi­nūtes viņa pārkurinātajā Hetongārdenas birojā. Misters Rufuss B. Seije. No "Diman­tu nama". Eiropas biroja viceprezidents. Vīrs, kurš katru svētdienu spēlēja golfu Sa- ningdeilā un reizi mēnesī brauca uz Parīzi. "Priekšzīmīgs pilsonis" - par viņu bija teicis M. Misters Spengs no Mirdzošās bandas, kurš tikko bija noslepkavojis cilvēku. Savu pēdējo upuri. Bet cik daudzus viņš bija no­galinājis iepriekš?

Bonds spēja iztēloties ainu šaurajā pilo­ta kabīnē, kur lielais vīrs ar vienu roku tu­ras pie vadības paneja, bet ar otru vēl rausta kloķus, skatīdamies uz augstuma mērītāja adatu, kura strauji slīd pāri sim­tu atzīmēm. Viņa acīs noteikti parādījies šausmu spīdums, bet simttūkstoš mārci­ņu vērtie dimanti kabatā ir tikai lieks svars. Tāpat kā ierocis, ko viņš bija tik stingri turējis labajā rokā jau kopš jaunī­bas gadiem.

-   Laikam viņš iekritīs atpakaļ tajā pašā krūmā, - sauca kaprālis, cenzdamies pār­kliegt motora klaboņu debesīs.

-   Ar viņu ir cauri, - kapteinis atbildēja, taču runāja tā, it kā teiktu to drīzāk pats sev, nevis Bondam.

Viņi nolūkojās, kā helikopters kumuro- dams gāžas lejup, un aizturēja elpu, kad tas ar negantu brīkšķi nogāzās uz priekš­gala, ienirdams krūmā tik nikni, it kā mes­tos virsū ļaunākajam ienaidniekam, un tad dārdēdams šļūca vēl divdesmit jardus uz priekšu, kamēr rotora lāpstiņas kapāja dzeloņainos zarus.

Katastrofas izraisītā trokšņa atbalsis vēl nebija apklusušas, kad pašā krūma vidū atskanēja dobjš rībiens, un tam sekoja uz­liesmojums, kas iepletās debesīs kā aizvien pieaugoša uguns lode, padarot mēnesi blā­vu un nespodru, bet viss līdzenums ietinās oranžā spožumā.

Kapteinis ierunājās pirmais.

-  Uh! - viņš izjusti izdvesa un, lēni nolai­dis nakts binokli, pagriezās pret Bondu.

-  Tā, ser, - viņš skumji noteica. - Tas nu ir padarīts. Es baidos, ka pienāks rīts, līdz mēs varēsim tikt tur klāt. Un paies vēl vai­rākas stundas, kamēr pabeigsim rakņāša- nos pelnos. Un šis blīkšķis noteikti jau ir sacēlis kājās franču robežsargus, kuri me­tīsies šurp neiedomājamā ātrumā. Laimīgā kārtā mums ar viņiem ir visai labas attie­cības, bet, lai tās saglabātu, šoreiz nāksies papūlēties. - Virsnieks iedomājās tos papī­ru plūdus, kuri sekos, rakstot nebeidza­mos ziņojumus. Viņš, jau tos apcerēdams vien, jutās noguris vēl vairāk. Tomēr viņš izturējās pavisam lietišķi. Šai dienai noti­kumu jau tāpat bija diezgan. - Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs mazliet no- snaustos, ser?

-   Ejiet vien! - Bonds atbildēja un ieskatī­jās pulkstenī. - Jūs darīsiet prātīgi, apgul­damies zem mašīnas. Saule lēks apmēram pēc četrām stundām. Es pats vēl nejūtos noguris. Labāk uzmanīšu, lai uguns nesāk plesties plašumā.

Virsnieks veltīja izbrīna pilnu skatienu šim mierīgajam, noslēpumainajam vīram, kurš tik pēkšņi bija ieradies protektorātā tieši tad, kad saņemtie signāli par kontra­bandistu tikšanos izraisīja lielu jezgu. Šis misters Bonds bija atlidojis veikt misiju, kurai piešķirts "absolūtas prioritātes" sta­tuss. Ja viņam pat miegs nav nepiecie­šams… Taču tam visam nav nekāda sakara ar Fritaunu. Tā bija vienīgi Londonas darī­šana.

-  Pateicos, ser, - virsnieks noteica un no­lēca no mašīnas kāpšļa.

Bonds lēnām noņēma kājas no pedāļiem un atlaidās ērtāk dzelzs seglos. Neko nedo­mādams, joprojām nenovērsdams skatienu no šaudīgajām liesmām, viņš iebāza roku no garnizona komandiera aizlienētā, izbalē­jušā hakikrāsas krekla kabatā, sataustīja šķiltavas un cigarešu paciņu, izņēma vienu cigareti, aizdedza to un atlika paciņu un šķiltavas atpakaļ kabatā.

Tātad tagad dimantu kontrabandas kanā­lam pienācis gals. Un pēdējā lappuse jau pār­šķirta. Bonds ievilka dziļi plaušās cigaretes dūmus un klusā, garā strūklā izpūta tos caur zobiem. Seši līķi bankā. Spēle beigusies.

Bonds pacēla roku un ar plaukstu no­slaucīja mitro pieri. Tad atglauda atpakaļ valgo matu šķipsnu, kas krita pāri labajai uzacij. Viņa nogurušajās acīs un novājēju­šās sejas skarbajos vaibstos atspīdēja sar­kanās uguns atblāzma.

Tātad šī lielā, sārtā liesma iezīmēja Mir­dzošās bandas galu, un arī viņu pasakai­najiem darījumiem ar dimantiem pienācis gals. Taču vēl bija tie dimanti, kuri patla­ban svila pašā karsto liesmu speltē. Tie pa­liks, un tad sāksies to ceļš pasaulē. Var ga­dīties, ka liesmās tie būs zaudējuši krāsu, taču netiks iznīcināti, būdami tikpat mūžī­gi kā nāve.

Un Bonds pēkšņi atcerējās cilvēku, ku­ram reiz bija B asinsgrupa, un viņa nedzī­vās acis. Tās bija melojušas. Nāve būs vienmēr. Taču arī dimanti ir mūžīgi.

Bonds attālinājās no mašīnas un sāka lēnām iet uz lāktījošās uguns pusi. Klusībā viņš drūmi uzsmaidīja pats sev. Visas šīs atskārsmes par nāvi un dimantiem likās gaužām pārgudras. Bondam tās nozīmēja vairs tikai to, ka beidzies kārtējais piedzī­vojums. Piedzīvojums, kuram par epitāfiju varētu likt Tifānijas Keisas izteicienu: 'Tas izklausās labāk, nekā ir dzīvē."

Jans Flemings DIMANTI IR MŪŽĪGI Romāns

Apgāds "Artava", LV 1007. Rigā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356.

[1] 1 colla - 2,5 cm. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezī­mes un tulkojumi.)

[2] 1 angļu jūdze - 1,6 km.

[3] 1 pēda - 30 cm.

[4] 1 jards -90 cm.

[4]1 pinte - 0,75 1.

[5] es gaidīšu. (fr. vai.)

[6] dzīve sārtos toņos. (fr. vai.)

"aprīlis portugālē. (fr. vai.)

[8] es nezināju tam beigu. (fr. vai.)

[9]british overseas airways corporation - britu aizjū­ras aviokorporācija.

[10] uzvārda spengs rakstība angļu vai. Ir Spang, bet spangle nozīmē vizulis, rotāt ar vizuļiem.

"Ugunsdrošais telefondienests. (Angļu vai.)

[10]1 slouns- 6,35 kg.

[11] 100 grādi pēc Fārenheita - 40 grādi pēc Celsija.

[11]cutlet - (teļa, jēra) sitenis. (Angļu vai.)

[12] 1 galons - 4,54 1.