/ Language: Latvia / Genre:det_espionage

DOKTORS "NĒ"

Jans Flemings

Jans Flemings DOKTORS "NĒ" «Latvijas Jaunatnes» literārais pielikums «Latvijas Jaunatnes» literārais pielikums Jans Flemings Doktors «Nē» No cikla «Aģents 007 ar licenci uz slepkavību No angļu valodas tulkojis B. Jēgeris Korektore B. Baumane J. Rožukalna makets Par izdevumu atbild A.Gaiandere A/s «Latvijas Jaunatne». Metiens 20 000. Iespiests a/s «Prese nams» tipogrāfijā 1992 g, Rīgā, Balasta dambī.

Jans Flemings

DOKTORS "NĒ"

1. «Uztveru, es jūs dzirdu.-»

Tieši pulksten sešos vakarā, kad saule zeltainā ielokā laidās lejup aiz Zilā kalna, bet violets nokrēslis izpletās pār Ričmondas ielu, elegantajās pļaviņās namu priekšā sāka čirkstināt sienāži un kurkstēt vardes.

Šī platā un tukšā iela neizdvesa citas skaņas. Lielo vil­lu bagātie īpašnieki — banku direktori, uzņēmumu vadī­tāji un svarīgi ierēdņi — jau no pieciem bija mājās un apsprieda pēdējos jaunumus ar saviem mājiniekiem, gā­ja dušā un pārģērbās: pati aristokrātiskākā Kingstonas iela it kā pamira, un tikai pusstundu vēlāk to atdzīvinās uz kokteiļvakariem uzaicināto ļaužu plūsma.

Ričmondas iela ir visgreznākā Jamaikā Pamatīgos, veclaiku stilā celtos namos, kurus ieskauj brīnišķīgi, varbūt pat pārāk gleznaini dārziņi, dzīvo pilsētas pati iz­smalcinātākā publika. Šī garā tīrā un mierīgā iela atrodas sāņus no automaģistrālēm

Vislepnākā Ričmondas ielas ēka ir liela trīsstāvu māja, kuras divus augšējos stāvus apjož plašas baltas veran­das. Tā slejas ielas austrumu pusē pie krustojuma Uz ieeju ar klasikas stilā būvētām kolonnām ved baltām smiltīm nokaisīta aleja. Tā šķērso zaļas pļaviņas un teni­sa kortus Tas ir Karaliskais klubs — Kingstonas sabied­riskās dzīves Meka. Svešiem te nav ko meklēt Augstā­kās klases administrācija un personāls, bet virtuve un restorāns — paši labākie visā reģionā.

Gandrīz katru vakaru šajā stundā pie kluba piebrauc četras mašīnas, kas pieder četriem bridžistiem, kuri šeit sapulcējas precīzi pulksten piecos un spēlē līdz pusnak­tij. Pēc automobiļiem var pārbaudi! laiku.

Mašīnu īpašnieki (ievērojot kārtību, kādā tās parasti izvietojas gar ietvi) ir Kārību baseina Aizsardzības spēku virspavēlnieks, pilsētas krimināl'ietu vadošais advokāts un Kingstonas universitātes matemātikas profesors. Pē­dējā mašīna šajā rindā vizina Kārību reģionālās kontroles dienesta virsnieku vai — vienkārši sakot — Lielbritānijas Slepenā dienesta vietējo rezidentu.

Vēl nebija pat ceturksnis uz septiņiem kad Ričmon­das ielas klusums tika pārtraukts Trīs nabadzīgi aklie, apgājuši apkārt stūrim lēnā gaitā pa ietvi steberēja uz kluba pusi. Tie bija čigroesi — ķīniešu nēģeri. Pēc izskata stipri puiši, lai gan mazliet sakumpuši — viņi soļoja zosu gājienā, švīkādami kājas un klaudzinādami pret asfaltu baltas nūjas. Pirmais zilās brillēs, kurš droši vien onentē- jās labāk par visiem, piedevām vēl kreisajā rokā turēja skārda bundžu. Otra aklā labā roka turēja pirmā gājēja plecu, trešā aklā labā roka — otra gājēja plecu. Diviem pēdējiem acis bija aizvērtas. Visi trīs bija tērpušies skran­dās. galvās — cepures ar ļoti gariem nagiem. Viņi klusē­dami virzījās pa ielas ēnas pusi, varēja dzirdēt tikai ceļa- spieķu klaudzienus pret asfaltu.

Spēļu salonā spēlmanis pastiepa tumsnēju roku un atklāja četras kārtis.

— Simt — Strengveizs teica. — Un deviņdesmit

Viņš pameta acis pulkstenī un piecēlās.

—         Tavs gājiens, Bil es atgriezīšos pēc divdesmit minūtēm. Pasūtiet kaut ko iedzert Man kā parasti.

Bils Templers — Aizsardzības spēku virspavēl­nieks — mazliet pasmaidīja piešķindināja zvaniņu un savāca kārtis.

—      Velns parāvis, ātrāk! Tu vienmēr nozudi, ja kādam sāk veikties.

Katru vakaru ceturksni uz septiņiem Strengveizs, par nepatiku saviem partneriem pārtrauca spēli. Pat partijas kulminācijas brīdī viņš bija spiests doties uz ofisu — uz sakaru seansu. Tas kaitināja partnerus, taču Strengveizs bija kvarteta neatņemama daļa Neviens no viņiem nezi­nāja, kas tie bija par sakariem, un neviens viņam par tiem nevaicāja. Strengveizam bija delikāts darbs, un viņa darīšanās nejaucās Viņš reti kad bija prom ilgāk par div­desmit minūtēm un ar trijotnes mēmu piekrišanu saņē­ma piedošanu par savu īslaicīgo dezertēšanu, pasūtī­dams visiem dzeramo.

Patiesībā Strengveizam šīs minūtes daudz ko nozī­mēja Katru dienu pusseptiņos viņš pārraidīja pārskatus un saņēma uzdevumus. Protams, tas nenotika tajās rei­zēs, kad dienesta darīšanās viņš apceļoja valsti. Kaut gan — par to jau zināja. Ja viņam neizdotos nodibināt sakarus, tad eksistēja otrs seanss — «zilais» — septi­ņos, un pēdējais — «sarkanais» — pusastoņos. Ja viņa raidītājs klusētu arī tad, Londonā to saprastu kā trauksmi un situācijā nekavējoties iejauktos Trešā nodaļa, kurai bija pakļauts Strengveizs.

«Zilais» seanss aģentam bija nepiedodama nolaidība arī tad, ja viņa «rakstiskais paskaidrojums» izrādītos ne­vainojams. Londona visu bija iekārtojusi tā, lai seansi ar aģentiem visās valstīs notiktu pēc stingra grafika, un ma­zākais šī grafika pārkāpums, ko izraisījis papildseanss, iz­pildītājam draudēja ar nopietnām nepatikšanām. Stren­gveizam nebija nādes pārciest «zilā» seansa radīto pa­zemojumu, nemaz nerunājot par «sarkano», un, protams, viņš nekad netika pārbaudes

Katru vakaru tieši ceturksni uz septiņiem Strengveizs šķērsoja ar sarkankoku izrotāto hollu, iesēdās mašīnā un pēc desmit minūtēm jau bija Zilā kalna pakājē — ērtā namā ar skatu uz ostu. Sešos divdesmit piecās viņš ie­gāja mājā un aizslēdza durvis. Mis Trublada — bijusī sie­viešu korpusa virsniece, kas oficiāli skaitījās viņa vietnie­ce — ar ierasto punktualitāti jau regulēja raidītāju, kurš bija novietots mazā istabā. Viņa bija uzlikusi austiņas un četrpadsmit megahercu diapazonā raidīja izsaukuma signālu WXN. Uz viņas smailajiem ceļgaliem bija nolikts bloknots stenogrāfiskiem pierakstiem Strengveizs ierī­kojās uz krēsla viņai līdzās, uzkabināja otras austiņas un tieši sešos divdesmit astoņās nomainīja mis Trubladu pie raidītāja gaidīdams senilgoto «pauzi», kas liecināja, ka tūdaļ no Londonas tiks raidīts signāls WXN.

Tas bija stingrs princips, bet Strengveizs — stingru principu cilvēks. Par nelaimi, darbība, ko veic ar metodis­ku pastāvību, kļūst bīstama, ja to uzzina pretinieks.

Strengveizs ātri šķērsoja ar sarkankoku izrotāto vesti­bilu, pagāja garām ar moskīttlklu apkārtajām karaliskā kluba durvīm un, nokāpis pa tris pakāpieniem, nokļuva uz ielas

Viņš soļoja uz mašīnu stāvvietu un nedomāja ne par ko konkrētu, vienīgi izjuzdams tīksmi no vakarīgā gaisa un apziņas, ka viņam iekrituši trīs pīķi Protams, bija vēl arī darbiņš kuru viņam pirms divām nedēļām ar zināmu nevērību bija uzticējis M. Taču viss it kā ritēja labi. Daži sīkumi bija noskaidrojušies. «Bez šaubām daudz kas vēl nav saprotams, tomēr, ja izdosies šo to precizēt ķīniešu kopienā,» Strengveizs prātoja, «tad tiešām varēs nokļūt uz pēdām interesantai lietai»

Neviļus Strengveizs pievērsa uzmanību trim aklajiem Viņi lēnām gāja viņam pretim, un viņus šķīra kādi divdes­mit metri. Strengveizs sprieda: kad viņš tiks fīdz mašīnai, arī šie tipi būs klāt Riebuma pārņemts, viņš sāka taustīt kabatā sīknaudu. Izrādījās, ka tajā bija divi šiliņi. Kad uba­gi bija viņam blakus, Strengveizs aptvēra ka visi trīs ir čigroesi Tas bija dīvaini. Skārda bundžā nošķindēja viņa mestā monēta

—       Pateicos, ser, — sacīja pirmais aklais

—       Pateicos, — atkārtoja pārējie.

Strengveizs jau turēja rokā mašīnas atslēgas, kad ap­jēdza, ka aklo ceļaspieķj vairs nerībina pret asfaltu. Taču jau bija par vēlu.

No skrandām pavīdēja trīs pistoles ar klusinātājiem Ar pedantisku precizitāti ubagi tās notēmēja Strengveiza mugurā. Gandrīz vienlaikus atskanēja trīs apslāpēti šāvieni. Strengveiza augums strauji paslīdēja uz priekšu, it kā viņam būtu iesists pa muguru tad bezpalīdzīgi no­šļuka uz putekļainā bruģa.

Bija divdesmit divas minūtes pāri sešiem, kad no Rič­mondas ielas stūra riepas švīkstinādams, iznira melnām lentēm izrotāts drūms katafalks Piebraucis pie trīs uba­giem katafalks strauji nobremzēja bet skrandās tērptie vīri tik tikko paguva pacelt Strengveizu Atvērās aizmugu­res durvis. Nogalināto ievietoja no rupjiem dēļiem dari­nātā zārkā Visi trīs iekāpa furgonā un aiztaisīja zārka vā­ku. Durvis aizcirtās Nēģeri apsēdās uz nelieliem sēdek­ļiem furgona stūros nesteidzīgi piesliedami baltos ceļa- spieķus. Uz sēdekļu atzveltnēm karājās melni sēru pal­traki. Viņi uzģērba tos virsū skrandām, tad norāva beis- bolistu naģenes un to vietā uzlika melnus cilindrus.

Šoferis, arī melnādains ķīnietis nervozi atskatījās

—          Braucami — pavēlēja visgarākais no trijotnes palūkojies sava pulksteņa spīdošajā ciparnīcā. — Seši un divdesmit piecas minūtes. Pietika ar trim minūtēm Lielisks grafiks

Katafalks apgriezās un aši aizdrāzās kmstojuma vir­zienā Tad pašāvās pa labi un ar ātrumu piecdesmit kilo­metri stundā svinīgi izbrauca uz ceļa, kas veda uz kal­niem Trīs gluži kā akmenī cirstas figūras sēdēja svarīgi sakrustojušas rokas uz krūtīm.

«WXN izsauc WWW. WXN izsauc WWW_ WWW_ WXN_ WXN_»

Ar labās rokas vidējo pirkstu Mērija Trublada viegli un graciozi spieda raidītāja atslēgu Viņa uzmeta acis pulk­stenim. Seši un divdesmit astoņas minūtes. Strengveizs jau bija nokavējis vienu minūti. Viņa pasmaidīja iztēloda­mās mazu sporta automobili, kurš šobrīd pilnā ātrumā traucas uz mājām Tūdaļ pēc mirkļa atskanēs ātri soļi, tad viņa izdzirdēs, kā durvīs pagriežas atslēga pēc tam viņš, vainīgi smaidīdams, apsēdīsies viņai blakus un, uzli­cis austiņas, pateiks: «Atvaino, Mērij, nekādi nevarēju ie­darbināt to sasodīto mašīnu.» Vai: «Nolādētajai policijai jau sen vajadzēja iegaumēt manu numuru. Mani apturē­ja pie Halfueinas.» Mērija Trublada nocēla no āķa otras austiņas un uzlika līdzās uz krēsla lai Strengveizam ie­taupītu pussekundi.

«WXN izsauc WWW_ WXN izsauc WWW.» Viņas pulkstenis rādīja sešub un divdesmit deviņas minūtes. Mērija sajuta uztraukumu. Pēc dažām sekundēm Lon­dona izies ēterā. Pēkšņi viņa nodomāja, ko darīt ja, ne­dod, Dievs. Strengveizs neieradīsies laikā. Nodibināt viņa vietā sakarus ar Londonu ir veltīgi, veltīgi un bīstami Sle­penā dienesta radio kontrolēja ikvienu sava aģenta pār­raidi, bet ierīces kas reģistrēja kaut vai mazāko «rokrak­sta» izmaiņu, tūdaļ atzīmēs ka neraida-Strengveizs Reiz Mērijai tika demonstrēti visdažādākie aparāti, kuri bija novietoti štāba mītnes pēdējā stāva klusā istabiņā. Viņa redzēja kā raustās bultiņas, kas nejādīja katra spiediena spēku, katras aparu grupas ātrumu, pauzi pirms kāda burta. Kad pirms pieciem gadiem viņa ieradās Kārību sa­lu bāzē, viņai viss tika paskaidrots: tiklīdz ēterā parādās aģenta neraidīts signāls, sakari automātiski pārtrūkst Tas ir drošības solis, lai Slepenā dienesta šifrogrammas nenokļūtu pretinieka rokās. Bet ja aģents ir atmaskots un, spīdzināšanas spiests, piekritis nodibināt ar Londonu sakarus viņam tikai jāmaina «rokraksts», tā informējot par savu iekrišanu.

Redz, pienāca seansa laiks. Mērija ēterā noregulēja «pauzi», kas liecināja, ka viņa ir gatava raidījumam. Tad vēlreiz palūkojās pulkstenī. Pusseptiņi Viņu pārņēma pa­nika. Taču tieši tobrīd gaitenī atskanēja sop. Paldies Die­vam! Vēl sekunde — un viņš ienāks. Viņai ir jāpalīdz viņam Izmisumā viņa nolēma atstāt saka­ru kanālu ar Londonu ieslēgtu.

«WWW izsauc WXN_ WWW izsauc WXN„. Vai jūs ma­ni dzirdat? Vai jūs mani dzirdat?» Londona centās nodi­bināt sakarus ar Jamaikas raidītāju

Soļi tuvojās durvīm

Mērija — mierīga un droša — atbildēja: «Es jūs dzir­du.. Izeju ēterā. Es jūs dzirdu..»

Aiz muguras atskanēja sprādziens. Kaut kas iebelza pa kāju. Viņa paraudzījās zemē,' tā bija durvju slēdzene. Mērija Trublada aši atskatījās. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis. Tas nebija Strengveizs. Gara auguma nēģeris ar iedzel­tenu seju un mandeļveida acīm rokā žņaudzīja pistoli, kuras stobra galā bija resns, melns cilindrs. Mērija atvēra muti, lai iekliegtos. Ienācēja sejā izplūda ļauns smīns. Lē­nām gandrīz ar baudu viņš notēmēja un trīsreiz izšāva.

Meitene nokrita uz sāniem. No zeltainajiem matiem izvēlās austiņas. Vēl brīdi istabā skanēja Londonas klusie izsaukuma signāli Tad viss norima. Signāls Londonas kontroles punktā liecināja, ka ar WXN kaut kas atgadījies.

Slepkava pagāja nost no durvīm, tomēr tūliņ atgrie­zās ar kasti, uz kuras bija rakstīts «ātri uzliesmojoša deg­viela», un lielu audekla maisu. Nēģeris nolika kasti uz grī­das, piegāja pie meitenes un sāka to stūķēt iekšā maisā. Aizvilcis maisu uz gaiteni, viņš piegāja pie atvērtā seifa, no kura jau bija izņemti šifrēšanas kodi tie stāvēja uz rakstāmgalda, lai atšifrētu Londonas informāciju Slepka­va to visu sagāza istabas vidū kopā ar citiem no seifa izrautajiem dokumentiem noplēsa aizkarus un uzsvieda tos virsū papīriem. Tad, uzmetis kaudzei pāris krēslu, viņš attaisīja fīdzatnesto kasti pagrāba no tās saujiņu pulvera, uzbirdināja to papīriem un aizdedzināja. Virzīda­mies uz izeju, viņš iededza arī citus ugunskurus. Sausās koka mēbeles uzliesmoja momentāni. Nēģeris atvēra ār­durvis. Cauri dzīvžogam vīdēja katafalka starmeši Nekas nebija dzirdams, vienīgi sienāžu čirksti un mašīnas mo­tora slāpēta rūkoņa. Nekādu citu dzīvības pazīmju. Nēģeris atkal iegāja jau dūmu pilnajā vestibilā, viegli uz­meta plecos maisu un, atstājis mājas durvis vaļā, aši pa taciņu devās uz ceļa pusi. Furgona priekšējās durvis bija pusatvērtas.

Brīdī, kad pirmās liesmu mēles izlauzās līdz mazās villas logiem, katafalks klusām nogriezās uz Monas Re- zervuaras upes pusi, un pēc dažām minūtēm zārks ar savu drūmo kravu ieslīdēja upes dzīlēs. Kārību salu Sle­penā dienesta nodaļas personāls un dokumenti bija iznī­cināti.

2. Ieroča izvēle

Trīs nedēļas vēlāk marts pārsteidza Londonu ar kru­su, sniegu un brāzmainu vēju

Pretīga diena! To juta visi, izņēmums nebija arī M, kurš vispār tikpat kā neievēroja kāds r laiks. Kad M. izkā­pa no mašīnas, kura bija apstājusies pie ieejas kādā augstceltnē, vētra tā satrakojās, ka viņš par spīti ieradu­mam, apgāja apkārt mašīnai un noliecās pie šofera lo­dziņa.

—       Smit šodien man mašīna vairs nebūs vajadzīga. Brauc mājās:

Smits. bijušais kunnātājs, pateicīgi pasmaidīja

—       Pateicos, ser.

Šoferis ar skatienu pavadīja M. garo stāvu, kas pazu­da ēkā: «Viņš vienmēr pirmām kārtām domā par saviem cilvēkiem.» Smits ieslēdza pirmo ātrumu un, cenzdamies kaut ko ieraudzīt caur lietus aizplīvuroto stiklu sāka braukt «Jā, tādu vīru kā viņš tagad vairs nav.»

M. ar liftu uzbrauca astotajā stāvā un pa gaiteni kas bija noklāts ar paklāju devās uz savu kabinetu Aizvēris durvis, viņš novilka mēteli, noņēma šalli un uzkāra to uz drēbju turētāja. Tad ār lielu, zilu zīda mutautu ātri noslau­cīja seju Viņš to nekad nedarīja citu klātbūtnē. Piegājis pie rakstāmgalda, M. noliecās pie selektora un, nospiedis sviriņu, sacīja:

—         Mis Mānipenna. esmu klāt Lūdzu ziņojumus un visu pārējo. Piezvaniet seram Džeimsam Moloni. Pavēs­tiet kadru nodaļas priekšniekam, ka aģentu 007 es pie­ņemšu pēc pusstundas. Un esiet tik laipna, vēlāk man atsūtiet Strengveiza lietu. — Izdzirdējis metālisku atbildi: «Jā, ser,» — viņš atbrīvoja sviriņu.

Atspiedies pret krēsla atzveltni, viņš, domās iegrimis, sāka piebāzt pīpi. Un pat nepacēla acis, kad ienāca sek­retāre ar veselu klēpi dažādu papīru M. nepievērsa uz­manību arī ar sarkanu zīmuli izceltai piezīmei «Ārkārtīgi steidzami», kura bija vismaz ducim dokumentu: ja tie tie­šām būtu svarīgi viņam par tiem ziņotu jau naktī.

Uz iekšējā selektora iedegās dzeltena lampiņa. M. pa­cēla klausuli vienam no četriem uz galda stāvošajiem te­lefoniem

—         Tas esat jūs, ser Džeims? Vai jums ir piecas minūtes laika?

—       Jums atvēlu pat sešas, — otrā galā pajokoja sla­vens ārsts neirologs. — Gribat lai es veicu'psihiatrisko ekspertīzi kādam Viņas Majestātes ministram?

—         Šodien ne. — M. dusmīgi sarauca pieri (vecā gvarde, viņš pret valcfibu izturējās godbijīgi). — Es runāju par kādu aģentu, ar kuru jūs nodarbojāties. Neminēsim viņa vārdu — mēs runājam pa pilsētas telefonu. Viņš no jums aizgāja vakar..

Sers Džeimss brīdi klusēja Pēc tam jau profesionāļa balsī atbildēja:

—         Viņš ir teicamā fiziskā formā. Kāja kārtībā. Sa­režģījumi nav gaidāmi. Jā, viņš ir vesels — Atkal klu­sums — Tikai redziet M, šie jūsu ļaudis tiek pakļauti lie­lam sasprindzinājumam Viņiem ir pārāk liela slodze. Vai jūs nevarētu iesākumā uzticēt viņam kaut ko vieglāku? Spriežot no jūsu stāstītā, viņš pie jums strādā diezgan il­gi-

—        Mēs par to maksājam, — M. atcirta. — Viņš nav pirmais, kas iegāzies, turklāt cietis mazāk nekā daži citi pacienti kurus esmu sūtījis pie jums Piedevām, pēc jūsu vārdiem, viņš ir lieliskā formā.

—       Jā_ Tomēr sāpes — tā ir dīvaina kaite. Tās nevar izmērīt mēs nezinām, kā atšķiras dzemdību sāpes no nierakmeņu radītām sāpēm Un, par laimi, miesa diez­gan ātri aizmirst sāpes. Taču, M„ šis cilvēks tiešām ir daudz pārcietis. Arī tad, ja nekas nav lauzts.

—       Labi, labi!..

M. nepatika uzklausīt rekomendācijas arī tad, ja tās izteica viens no pasaules pazīstamākajiem ārstiem. Pēk­šņi viņš vaicāja:

—     Vai jums zināms Steinkrona vārds? Doktors Piters Steinkrons?

—      Nē kas viņš ir?

—         Amenkāņu ārsts. Viņš sarakstījis grāmatu, tā ir mūsu bibliotēkā. Tajā stāstīts par ciešanām, kuras var iz­ciest cilvēks. Tur minēts to organisma daļu saraksts bez kurām ļaudis var iztikt Mēs to esam pārpublicējuši.

M. parakājās rakstāmgalda atvilktnē, izvilka no tās pa­pīru kaudzi, atrada vajadzīgo lapiņu un, nemaz nesatrau­cies par ilgo klusēšanu otrā galā, nolasīja:

—       Redz: žultspūslis, liesa, mandeles, apendikss, viena niere, viena plauša, pāris litru asiņu, divas piektdaļas ak­nu,- lielākā daļa kuņģa un puse smadzeņu.

M. apklusa. Arī sers Džeimss neteica ne vārda.

—       Kādas ir jūsu domas, ser Džeims?

Klausulē atskanēja noraidoši krekšķi

—        Es vaicāju sev, kāpēc šim sarakstam nav pievie­nota viena roka vai viena kāja, vai visas četras ekstremi­tātes. Nesaprotu ko jūs gribat ar to pierādīt?

M. pavīpsnāja.

—        Es neko negribu pierādīt ser Džeims. Vienīgi do­māju ka mans aģents no šīs jezgas ir izķepurojies diez­gan veiksmīgi, ja salīdzina ar citiem. Tomēr, — M. turpi­nāja maigākā tonī, — nestrīdēsimies. Taisnību sakot biju iecerējis viņam atļaut nelielu atpūtu. Taču notikums Ja­maikā.. — M. palūkojās uz lietus aizvilktajiem logierti. — Tā ir tikai atpūta. Aizbēguši divi mani aģenti, vīrietis un meitene, vismaz šķiet ka tā. Mūsu draugs varētu mazliet izklaidēties, sildoties saulītē, un pie viena veikt izmeklē­šanu. Ko jūs par to teiksiet?

—      Tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Arī es labprāt tur pastrādātu, jt sevišķi tādā dienā kā šī. Es negribētu ie­jaukties, M, tomēr cilvēka iespējas nav bezgalīgas. Zinu ka šos ļaudis var upurēt bet droši vien jūs nevēlētos, lai nelaime notiktu pašā nepiemērotākajā brīdī. Tas, par ko mēs runājam, ir stiprs puisis. Sacīšu, ka jūs pat varat viņu piespiest vareni pastrādāt Taču neaizmirstiet ko par drosmi savā grāmatā teicis Morans.

—       Neatceros.

—        Viņš apgalvo, ka drosme esot kapitāls, kas dilst proporcionāli tam, kā to tērē. Es tam piekrītu Vienīgi gri­bu piebilst ka jūsu aģents jau izlietojis daļu no sava kapi­tāla Neapgalvošu, ka viņam nav rezervju tomēr eksistē kāda robeža.

Nospriedis beigt šo tematu, M. atbildēja:

—       Esmu pilnīgi ar jums vienisprātis, tāpēc arī sūtu vi­ņu atpūsties, uz Jamaiku. Neraizējieties, ser Džeims, es par viņu parūpēšos. Jā, vai jūs noskaidrojāt kādu draņķi viņam iegrūda tā krieviete?

—      Atbilde pienāca tikai vakar, — arī sers Džeimss bi­ja priecīgs mainīt sarunas tematu. — Lai to noskaidrotu bija vajadzīgi trīs mēneši. Tropu medicīnas institūtā atra­dās kāds prātīgs puisis. Tā ir tā sauktā fugu — inde, ko japāņi izmanto pašnāvībām. To iegūst no Japāņu jūrā dzīvojošās ežazivs dzimumdziedzeriem Krievi vienmēr lieto tādus draņķus, par kuriem neviens nav dzirdējis. Tā­pat varēja izmantot ari kurāre indi. Tās darbība ir gandrīz analoģiska: centrālās nervu sistēmas paralīze. Indes zi­nātniskais nosaukums ir fugu — tetrodotoksīns. Tā ir spēcīga inde, kas iedarbojas ļoti ātri. Pēc injekcijas, ko saņēma jūsu aģents, dažu mirkļu laikā iestājas kustību un elpošanas muskuļu paralīze. Vispirms acīs sāk dubul­toties, tad tās vairs nevar atvērt Pēc tam cilvēks nespēj neko norīt un turēt galvu.

—      Viņam veicies, ka pratis izdzīvot

—       Jā, tas ir brīnums! Paldies jāsaka tam francūzim. Viņš noguldīja puisi uz zemes un sāka viņu mākslīgi elpi­nāt Viņam izdevās uzturēt plaušu darbību, līdz ieradās ārsts, kas, par laimi, kādreiz bija strādājis Dienvidamerikā. Viņš arī noteica, ka tā varētu būt kurāre inde, un sniedza kvalificētu palīdzību. Tomēr tāda nejaušība iespējama vienā gadījumā no miljona. Starp citu kas notika ar to krievieti?

—         Mirusi, — M. īsi atbildēja — Liels paldies, ser Džeims, un neraizējieties par savu pacientu. Es parūpē­šos, lai viņam būtu mierīga dzīve. Uz redzēšanos.

M. piebīdīja sev klāt mapi ar ziņojumiem un ātri tos izskatīja. Uz dažiem kaut ko atzīmēja. Laiku pa laikam viņš piezvanīja uz kādu nodaļu Beidzis darbu, M. izmeta nevajadzīgos papīrus papīrgrozā, paņēma pīpi un tabak- dozi, kas bija dannāta no milzīga sešus kilogramus sma­ga gliemežvāka pamatnes Viņam priekšā uz galda bija brūna mape ar sarkanu zvaigznīti, kas nozīmēja «sevišķi slepeni». Vidū ar roku bija uzdrukāts «Kārību centrs», bet zemāk — Strengveizs un Trublada.

Uz selektora iedegās spuldzīte, M. nospieda sviriņu

—       Klausos.

—       Ser, 007 ieradies.

—         Paaiciniet viņu un paziņojiet lai ieroču eksperts pēc desmit minūtēm būtu pie manis.

M. atkal atbalstījās pret krēsla atzveltni, paņēma pīpi un aizsmēķēja. Cauri dūmiem viņš redzēja, kā klusām atveras durvis un ienāk Džeimss Bonds.

—      Sveiks, 007..

—       Labdien, ser.

Bonds aizvēra durvis, piegāja pie krēsla, kas bija no­likts pretim galdam un apsēdās. Varēja dzirdēt kā M. pī­pē sprakšķ tabaka. No ielas lielajos kabineta logos sitās ' brāzmas.

šeit viss bija tāpat kā pirms dažiem mēnešiem Sē­dēt te, šajā kabinetā, pretim M. Bondam nozīmēja atgrie­šanos dzīvē, normālā pasaulē, pie kuras viņš tā bija pie­radis. Cauri dūmiem viņš ielūkojās šefa vērīgajās acīs, kas viņu pētīja. Kas viņu gaida? Asiņainā slaktiņa anafī- ze — viņa pēdējā lieta? Nogurdinošs izsūtījums uz kādu no Londonas birojiem, lai tupētu pie galda? Vai arī jauns elpu aizraujošs uzdevums, kuru M. pietaupījis viņam, kad viņš atkal varēs ķerties pie darba?

M. atspiedās pret atzveltni aizlicis rokas aiz galvas.

—         Kā jūtaties? Vai esat apmierināts, atkal būdams šeit?

—       Ļoti priecājos, ser. Jūtos lieliski.

—        Vai esat izanalizējis pēdējo lietu? Negribēju jūs traucēt kamēr neesat izveseļojies. Kā jums zināms es pavēlēju veikt izmeklēšanu. Man ziņoja, ka kadru nodaļas priekšnieks jau pieprasījis no jums dažus paskaid­rojumus. Vai varat vēl ko piebilst?

Bondam nepatika, ka M. balss skan bezkaislīgi. Tas nebija uz labu.

—       Nē, ser, — Bonds atbildēja. — Notika nepatīkams atgadījums. Esmu vainīgs, ka šī sieviete spēja mani pie­mānīt Tam nevajadzēja notikt

—        Pareizi. — M. acis joprojām bija aukstas, draudu pilnā balsī viņš turpināja: — Jūsu pistole kļūdījās. Ja ne­maldos, tā bija «Beretta». Es nevaru ļaut aģentam, kura numurs sākas ar divām nullēm darīt šādas kļūdas. Varbūt būtu labāk, ja jūs atteiktos vai nodarbotos ar vien­kāršākām lietām?

Bonds sastinga, tad dusmīgi paskatījās uz M. Licence uz slepkavību, kas bija atzīmēta ar divām nullēm, Slepe­nā dienesta aģentiem bija liels gods. Bondam nenācās viegli to iegūt bet patlaban viņš varēja izraudzīties tieši tos uzdevumus, kuri viņam patika un bija saistīt' ar risku.

—       Nē, ser, es to negribētu.

—      Tādā gadījumā jums nāksies mainīt ierod. To pa­šu pieprasa arī izmeklēšanas komiteja, un esmu vienis­prātis ar viņiem. Vai skaidrs?

—       Ser, esmu pieradis pie šā ieroča, — Bonds tiepīgi sacīja. — Uzskatu par labāku strādāt ar to. Notikušais varēja atgadīties ar ikvienu un jebkuru ierod.

—       Es jums nepiekrītu Tāpat kā izmeklēšanas komi­teja. Tas ir izlemts jautājums. — M noliecās pār selekto- ru. — Vai ieroču eksperts ieradies? Ielaidiet viņu.

M. izslējās krēslā.

—        Varbūt jūs, 007, nezināt taču majors Butroids ir viens no labākajiem individuālo šaujamieroču speciālis­tiem Uzklausīsim, ko viņš teiks

Durvis atvērās. Pie galda pienāca vājš cilvēks smilš- krāsas matiem un apstājās līdzās krēslam, kurā sēdēja Bonds. Bonds paskatījās uz viņu. Viņš to lāgiem bija sa­stapis un atcerējās šīs tālu stāvošās gaišpelēkās un auk­stās acis, kuras, šķiet nekad neko nepauda. Ienācējs bezkaislīgi paraudzījās uz Bondu, tad vērsās pie M.:

—       Labdien, ser.

—        Esiet sveicināts. Vēlos jums šo to pavaicāt Vis­pirms — ko jūs domājat par «Beretta 25" markas pisto­li?

—       Dāmu ieroas, ser.

M. ironiski palūkojās uz Bondu, kas māksloti pasmai- dīja

—       Nūja. Kāpēc tad tā?

—       Tas ir vārgs ierocis, ser. Tomēr ar to ir viegli rīko­ties Tajā ir kaut kas tāds, ko nespēju izskaidrot Tas patīk dāmām.

—       Un ja uzliek klusinātāju?

—      Tad top vēl vārgāks. Turklāt man netīk arī klusinām tājL Tie ir smagi un, kad steidzies ķeras' drēbēs. Es ne­vienam neieteiktu izmantot šādu kombinādju, jo vairāk tāpēc, ka nereti no ieroča ir daudz kas atkarīgs

—      Vai jums, 007, ir iebildumi?

Bonds paraustīja plecus.

—       Es nepiekrītu. Jau piecpadsmit gadus lietoju «Be- rettu 25" un ne reizes neesmu kļūdījies. Rekordam tas nav slikti. Esmu pieradis pie šīs pistoles un lieliski to pār­valdu. Nepieciešamības gadījumā esmu izmantojis daudz pamatīgāku ierod, piemēram, garstobra koltu 45. «Beretta" man patīk: viegli šaut no tuvas distances un ērti nēsājama. — Bonds brīdi domāja, juzdams ka to­mēr mazliet piekrīt arī ekspertam. — Kas attiecas uz klusinātāju, tad esmu vienisprātis ar jums, ser, ka tas ir neērts, taču reizēm nepieciešams

—        Mēs jau redzējām, kas notiek šādās situācijās,— M. viņu pārtrauca. — Attiecībā uz ieroča maiņu tas ir at­karīgs vienīgi no prakses. Pie jaunā tipa drīz vien pieradī­sit — M. sejas izteiksme mazliet atmaiga. — 007, diem­žēl viss jau ir izlemts. Piecelieties- uz brītiņu, gribu, lai mūsu eksperts jums uzmet acis.

Bonds piecēlās un nostājās pretī majoram. Abu vīrie­šu skatieni nepauda sevišķu sirsnību

—         Lūdzu piedošanu.— majors noburkšķēja, taustī­dams Bonda bicepsus. — Vai jūs nevarētu man parādīt savu pistoli?

Bonds lēnām izvilka no svārkiem īsstobra «Berettu».

Butroids to apskatīja, pasvārstīja rokā, tad nolika uz galda.

—       Un maksts?

Bonds novilka žaketi un atsprādzēja zamšādas mak­sti. Tad atkal apģērbās.

Iztaisnojis maksts kantis, laikam cerēdams tur atrast kādu nelīdzenumu, Butroids to novietoja uz galda blakus pistolei

—        Domāju, ka iespējams sameklēt arī šo to labāku, ser,— eksperts sacīja pirmklasīga drēbnieka balsī.

Bonds no jauna apsēdās. Beidzis demonstratīvi blenzt griestos, viņš pievērsa skatienu M.

—      Tātad, major, ko jūs mums ieteiksit?

Butroids ierunājās kā profesionālis.

—        Ser, taisnību sakot— viņš kautri iesāka, — šajās dienās esmu izmēģinājis lielāko daļu no visām automātiskajām pistolēm. Pieci tūkstoši šāvienu no ka­tras divdesmit piecu metru attālumā. No visām es izraudzītos «Valteru PP» 7,65 mm. Tas atrodas ceturta­jā vietā aiz japāņu ražojuma M-14, krievu Tokareva un «Zauera M-38". «Valteram" man patīk vieglā mēlīte un aptvere rokturi. Tieši tas, kas vajadzīgs 007. Ļoti spēcīgs ieroas. Protams, ari kalibrs tam lielāks nekā «Beret- tai» — 32, nevis 25. Es neieteiktu ņemt vieglāku ieroci. Bet «Valtera» patronas var dabūt jebkurā pasaules malā. Tā ir šī ieroča priekšrocība salīdzinājumā ar krievu un ja­pāņu pistolēm.

—      Vai varat ko piebilst? — M. griezās pie Bonda.

—      Tā ir laba pistole, ser,— Bonds piekrita — Bet kā man to nēsāt?

—         «Bēmsa Martina» firmas makstī,— majors But­roids lakoniski atbildēja — Vislabāk kreisajā pusē aiz jostas. Var arī padusē. Maksts ir no cietas ādas. Tur ir at­spere, kas fiksē pistoli No tādas maksts to iespējams iz­vilkt daudz ātrāk nekā no šīs,— viņš norādīja uz Bonda maksti. — Vajadzīgas apmēram trīs piektdaļas no se­kundes, lai no sešu metru attāluma trāpītu cilvēkam.

—        Tātad nolemts,— M. rezumēja. — Bet ja vaja­dzīgs pamatīgāks ierocis?

—      Varu ieteikt tikai vienu,— majors Butroids nesatri­cināmi sacīja. — Tas ir «Smith and Vesson». Revolveris. 38. kalibrs. Neķeras drēbēs. Kopējais garums trispad- smitarpus centimetru, svars nav lielāks par piecdesmit gramiem. Lai samazinātu svaru, veltnītis domāts tikai piecām patronām taču, ja tās visas izšauj, kādam neklā­sies labi— eksperts atļāvās pasmaidīt, — 38. kalibra «Smith and Vesson Special» patronas. Dažāda garuma stobrL

—       Diezgan, M. viņu pārtrauca — Ticu jums uz vār­da. Ja jūs sakāt ka tas ir vislabākais revolveris, tā arī ir. Tātad paliksim pie «Valtera» un «Smita un Vesona». No­dodiet ieročus kopā ar maksti aģentam 007, un lai šodien pat viņš sāk trenēties. Nedēļas laikā viņam jāie­mācās tos pārvaldīt visā pilnībā Esam vienojušies? Tādā gadijumā es jums pateicos un neuzdrošinos jūs vairs aizkavēt

—      Paldies, ser, — majors Butroids atbildēja. Tad pie­cēlās un izgāja no kabineta.

Kādu mirkli istabā valdīja klusums Pie logieir Kla­dzināja krusas graudi. M. pabīdīja grozāmo krēslu un sn- ka aplūkot slapjos stiklus Bonds paraudzījās pulkstenī. Desmit Tad viņa skatiens pievērsās rakstāmgaldam, uz kura bija ierocis un maksts Bonds pēkšņi atcerējās tos piecpadsmit gadus, kas viņu bija saistījuši ar šo divaino metāla gabalu. Viņš atsauca atmiņā gan tos mirkļus, kad vienīgi pistoles šāviens varēja glābt viņa dzīvību, gan tos, kad pietika tikai ar draudiem to izmantot Viņš nebija aiz­mirsis tās dienas, kad gatavojās to lietot tad viņš pistoli izjauca, ieeļļoja-cītīgi pielādēja aptveri un pāris reižu pār­baudīja tās darbību, izmezdams patronas ar pārsegu ap­klātajā viesnīcas gultā. Tad pēdējo reizi noslaucīja.pistoli ar sausu lupatu, iebāza makstī, aplūkoja sevi spogulī, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā un nekas nav redzams. Bet pēc tam — uz pnekšu, uz satikšanos, kas nozīmēja dzīvību vai nāvi. Cik reižu tā bija glābusi Bonda dzīvību! Cik nāves spriedumu parakstījusi! Muļķīgi, taču Bonds juta skumjas Vai tiešām tā var pieķerties nedzīvam, tur­klāt bk šausmīgam priekšmetam kā pistole. Kaut kādas saites tomēr bija eksistējušas, bet M. tās sarāvis.

M. pagnezās ar seju pret Bondu.

—        Man ir žēl, es zinu, kā esat pieķēries šim ierocim taču pienācis laiks no tā šķirties. Es nevaru atļaut plēst jokus ar nodaļu, kura izsniedz licenci slepkavībai. Mūsu cilvēkiem jābūt labi apbruņotiem. Vai saprotat? Šajā dar­bā revolveris ir svarīgāks par roku vai kāju

Bonds pasmaidīja lūpas nepavēris.

—        Es to zinu, ser, un negribu strīdēties. Man vienīgi žēl no tās šķirties.

—       Labi, diezgan. Bet patlaban man jums šis tas sa­kāms Jamaikā uzpeldējusi kāda lieta. Jūs taču tur jau esat strādājis? Notikums, kas attiecas uz mūsu cilvē­kiem. Vismaz tā šķiet Parasta izmeklēšana. Saule jums nāks par labu, un jūs varēsit izmēģināt savu jauno ieroci dabā. Mazliet atpūtlsities. Nu, vai esat ar mieru?

—       Izklausās pēc saldas dzīves, ser,— Bonds atbildē­ja.

—       Pēdējā laikā to vien esmu darījis kā atpūties. Taču ja tas tik nepieciešami ja tā ir pavēle, ser_

—      Jā— M. bilda — Tā ir pavēle

3. īsais atvaļinājums

Aiz loga satumsa vēl vairāk Laiks kļuva draņķīgāks. M. pastiepa roku un iededza galda lampu. Siltā zeltainā gaisma iekrāsoja kabineta vidū stāvošā galda ādas ap­šuvumu asiņaini sarkanā krāsā. M. piebīdīja sev klāt bie­zu mapi, nospieda pogu uz galda un pavēlēja:

—        Uzaiciniet kadru nodaļas priekšnieku. Es visu zinu tikai vispārīgos vilcienos. — Viņš pagriezās pret Bondu. — Baidos, ka tas ir netīrs notikums

Kadru nodaļas priekšnieks — inženiertehniskā kara­spēka pulkvedis — bija vienā vecumā ar Bondu, taču vi­ņa matus jau manāmi bija skāris sirmums — pastāvīga sasprindzinājuma un lielas atbildības sekas. Nervu sistē­mas izsīkumu pulkvedim kompensēja lieliska fiziskā kondīcija un smalka humora izjūta. Viņš bija Bonda labā­kais draugs Centrā. Abi apmainījās smaidiem

—       Pievelciet krēslu un apsēdieties, - M. sacīja. — Es iepazīstināju aģentu 007 ar Strengveiza lietu. Man gribē­tos par to visu tikt skaidrībā iekams tur no jauna ierīko­sim mūsu Centru. Pēc nedēļas 007 lido uz turieni Vai jūs nevarētu saistīties ar Koloniju ministriju un guberna­toru? 007, liekas jūs pazināt Strengveizu Pirms pieciem gadiem jūs kopā nodarbojāties ar dārgumu lietu Ko jūs domājat par viņu?

—      Viņš ir drosmīgs cilvēks. Kaut gan — toreiz viņam kaut kas bija ar nerviem. Ceru, ka tagad viss ir kārtībā.

M. ignorēja viņa piezīmi.

—         Bet vai jūs pazināt vina palīdzi Trubladu, Mēriju Trubladu?

—       Nē, ser.

—      Viņai ir teicama dienesta lapa. Bijusī sieviešu kor­pusa virsniece. Skaista, kā jūs domājat vai Strengveizs ir brunču mednieks?

—       Grūti pateikt— Bonds piesardzīgi atbildēja, nevē­lēdamies kaitēt Strengveizam, jo atminējās viņa izaicino­šo pievilcību. — Tomēr kas ar viņu noticis, ser?

—      Tieši to mēs gribam noskaidrot— M. teica. — Viņi ir pazuduši, izgaisuši. Abi vienā vakarā pirms trim nedē­ļām Strengveiza nams pilnīgi sadedzis. Ugunsgrēks iznī­cinājis visu: raidītājus, šifrus, kartotēku Palikuši tikai pelni. Varbūt viņi aizbēguši. Pulkvedi, kā jūs domājat?

Pulkvedis, šķiet šaubījās.

—       Neesmu vēl ticis skaidrībā par viņa pēdējo sakaru seansu. — Viņš turpināja, vērsdamies pie Bonda. — Redziet viņi, kā r>arasti, to sāka astoņpadsmitos trīsdes­mit pēc vietējā laika. Kontroles dienests apgalvo, ka mei­tene sākusi atbildēt uz mūsu signāliem, tomēr tad sakari pārtrūkuši. Mēs centāmies tos atjaunot taču tur notika kaut kas nesaprotams, un mēs pārtraucām raidīt Nekā­das atbildes nebija arī pēc «zilajiem» un «sarkanajiem» signāliem. Nekā. Nākamajā dienā Trešā nodaļa no Va­šingtonas uz turieni aizsūtīja aģentu 258. Vienlaikus ar to sāka nodarboties policija. Gubernatoram šis notikums liekas absolūti skaidrs: Strengveizs sapinies sieviešu brunčos. Grūti viņu par to nosodīt — mieriga vietiņa un arī darba nebija daudz. Gubernatora secinājumi it kā ir pārliecinoši, policija tos apstiprina. Lai gan viņiem neeksistē citi argumenti, vienīgi sievietes un dzēruma kautiņi. Aģents 258 tur pavadīja nedēļu bet neko jaunu noskaidrot neizdevās. Policija turpina izmeklēšanu, tāpat pagaidām bez rezultātiem. — Pulkvedis bridi klusēja, tad vainīgu sejas izteiksmi griezās pie M. — Es zinu, ka jūs esat gatavs piekrist gubernatora viedoklim, taču pēdējais radioseanss man neiziet no prāta Neredzu kā to var saistīt ar divu mīlnieku aizbēgšanu. Turklāt arī Strengvei­za draugi klubā apgalvo, ka viņš bijis absolūti normāls cil­vēks Viņš pārtraucis bridža spēli un aizgājis kā vienmēr, kad tuvojas seansa laiks. Teicis ka atgriezīsies pēc div­desmit minūtēm. Un pazudis. Pat mašīnu pametis pie kluba. Kāpēc tad viņam vajadzēja satraukt savus bridža partnerus, kuri sāktu viņu meklēt ja viņš gribēja aiz­šmaukt ar meiteni? Kāpēc viņš nevarēja aizbraukt no rī­ta vai — vēl labāk — vēlu vakarā, kā parasti, novadījis radioseansu?

M. noburkšķēja:

—        Iemīlējušies reizēm dara muļķības — Tad nīgri uzprasīja: — Nu piedāvājiet citu izskaidrojumu. Nekādi citi motīvi nav atklāti. Tur ir mierīga vietiņa. Nenozīmīgi darbiņi: vai nu kāds kubiešu komunists mēģina iekļūt sa­lā, vai kāds meklējams anglis cenšas paslēpties Jamaikā ar cerību, ka tā ir tālu no Londonas Nedomāju, ka Strengveizam bija kāds nopietnāks darbs kopš tiem lai­kiem kad tur pabija 007. — Pēc tam viņš pagriezās pret Bondu. — Un kā domājat jūs?

—        Es galīgi nespēju iztēloties Strengveizu— Bonds sāka stingrā balsī, — kurš nolēmis izstāties no spēles. Varbūt arī viņam kaut kas bija ar meiteni, tomēr šķita, ka viņš nekad nejauca kopā personīgās un dienesta lietas. Slepenais dienests bija viņa dzīve. Viņš nekad neaizietu. Ne no šā, ne no tā visu pamest — es tam neticu.

—         Pateicos, — M. atspiedās pret atzveltni. — Ne­viens neizdara nepārdomātus secinājumus, kamēr nav izanalizēti visi iespējamie varianti

Viņam nepatika nodarboties ar jautājumiem, kas bija saistīti ar personālsastāvu un it sevišķi ar tik piņķerīgu kā šis Viņam bija gana rūpju arī citās pasaules malās. Viņš paņēma ppi un sērkociņus.

—       Ko nu? Ko jūs vēl teiksit?

Bonds prātoja. Strengveizs viņam bija radijis patīka­mu iespaidu, turklāt arī pulkveža sacītais lika padomāt

—       Labi ser,— Bonds sāka. — Kāds uzdevums bija Strengveizam? Vai viņš ir rakstījis kādas atskaites? Kaut ko izmeklējis? Vai pēdējā laikā nekas nav noticis?

—       Absolūti nekas— M. pārliecinoši atbildēja tad iz­ņēma no mutes pīpi un, norādijis ar to uz pulkvedi, vaicā­ja: — Vai tā ir?

—        Jā, ser,— viņš apliecināja — tikai tas draņķīgais gadījums ar putniem.

—      Ak jā,— M. nicīgi pavīpsnāja, — tas r par kaut kā­du idiotu,-zoodārza līdzstrādnieku vai kaut kas tādā garā. Viņš ieradās pie mums no Koloniju ministrijas pirms pusotra mēneša, vai tā?

—      Jā, ser. Vienīgi tas nav zoodārzs, bet kāda ameri­kāņu apvienība. Tā grib aizkavēt dažu retu putnu sugu iz­zušanu. Šī apvienība griezās pie mūsu sūtņa Vašingtonā. ĀM lietu nodeva.Koloniju ministrijai tā uzvēla to mums. šķiet ka apvienībai Amerikā ir liela ietekme. Tā pat panā­ca, ka dažus atomizmēģinājumus pārceļ uz rietumu pie­krasti, lai netraucētu šo, nezinu, kā tos sauc, putnu ligzdo­šanu

—        Un vēl tas notikums ar dižrīkles dzērvēm. — M. iespurdzās.

—       Ser, vai jūs man to nepastāstītu sīkāk— Bonds palūdza. — Ko šī apvienība gnbēja no mums?

M. nepacietīgi pavicināja pīpi, tad paņēma mapi ar Strengveiza lietu un pasniedza to pulkvedim.

—      Pastāstiet par to 007 pats,— viņš sacīja nogurušā balsī. — Tur ir pilna atskaite.

Pulkvedis paņēma dosjē, pašķirstīja, izvilka vajadzī­gos papīrus un mapi no jauna aizvēra. Kabinetā valdīja klusums. Uz trim mašīnrakstā aizpildītām lapām, kurām Bonds bija uzmetis skatienu, viņš pamanīja Koloniju mi­nistrijas baltzilo zīmi. Bonds sēdēja mierīgs, cenzdamies neievērot slēpto nepacietību, kas plūda no krēslā sēdošā M.

Paslēpis dokumentus mapē, pulkvedis sacīja:

—       Divdesmitajā janvārī mēs darījām šo notikumu zi­nāmu Strengveizam, kurš tūdaļ pārraidīja apstiprinājumu, ka informāciju saņēmis — Tad, atspiedies pret atzveltni, viņš griezās pie Bonda. — Ir tāds putns, ko sauc par sār­to stārķi Redz, te ir krāsu foto. Pirms kāda laika šī suga sāka izzust Kara sākumā varēja saskaitīt tikai dažus simtus šo putnu, pārsvarā Floridā un tās apkaimē. Pēc tam kāds paziņoja, ka vienā no saliņām (to sauc par Krebkeju), kas atrodas starp Jamaiku un Kubu, ir šo put­nu kolonija. Tā ir britu teritorija, kas pakļauta Jamaikai Sa­lā atklāts organiskais mēslojums no putnu mēsliem, taču tas ir tik zemas kvalitātes ka nav jēgas to iegūt Tobrīd, kad tur atrada šos putnus, cilvēki salās nedzīvoja jau piecdesmit gadus Apvienības pārstāvji galu galā izno­māja daļu no salas, lai glābtu putnus. Viņi algoja divus sargus, pārtiednāja aviokompānijas pārcelt savas gaisa trases, lai nebaidītu putnus Putnu skaits sāka augt un pēdējie aprēķini rāda, ka to skaits pārsniedz piecus tūkstošus. Tad pacēlās organiskā mēslojuma cenas un atradās kāds, kuram ienāca prātā brīnišķīga ideja nopirkt salu un ķerties pie tās ekspluatācijas. Viņš noslēdza līgu­mu ar Jamaikas valdību un iegādājās salu par desmit tūkstošiem sterliņu mārciņu ar noteikumu, ka viņš neaiz­tiks putnu ligzdošanas zonu. Tas bija 1943. gadā. Šis kāds ieveda salā salīdzinoši lētu darbaspēku, un sala sā­ka dot peļņu. Tā nesa naudu līdz pēdējam laikam kamēr mēslojuma cenas atkal kritās Patlaban uzskata, ka salas īpašnieks ir diezgan grūtā stāvoklī.

—       Kas viņš ir?

—       Ķīnietis, precīzāk pa pusei ķīnietis, pa pusei vācie­tis. Viņu sauc par doktoru «NĒ», doktors Jūliuss «NĒ».

—       «Nē»? Pretstatā «Jā»?

—      Gluži pareizi.

—      Vai jums ir kādas ziņas par viņu?

—       Nekādas, ja neskaita to, ka viņš dzīvo ļoti vientuļi.

Pēc tam kad viņš noslēdza līgumu ar Jamaikas valdī­bu, neviens viņu vairs nav redzējis. Salu neviens neap­meklē. Tā ir viņa sala, un viņš to uztur sev. Laikam nevē­las, ka viņu traucē Viss bija klusu, kamēr neilgi pirms pērnajiem Ziemassvētkiem Jamaikas ziemeļu piekrastē ar kanoe atbrauca viens no sargiem kuru bija nolīgusi

"apvienība. Viņš bija stipri apdedzis un ļoti vārgs, un pēc dažām dienām nomira, taču pirms nāves pastāstīja kā­du vājprātīgu notikumu, ka viņu nometnei uzbrucis " ugunspūtējs pūķis šis pūķis nogalinājis viņa biedru, no­dedzinājis nometni un devies uz putniem paredzēto zo­nu, visu laiku spļaudams uguni un baidīdams putnus, ku­ri aizlidojuši, Dievs vien zina, uz kurieni. Lai gan sargs bija ļoti apdedzis, tomēr viņam izdevies tikt līdz krastam un nozagt laivu Viņš peldējis līdz Jamaikai veselu nakti Na­badziņš droši vien nav bijis savā prātā Tā arī viss bei­dzās tiesa, apvienībai nosūtītā atskaite nav apmierinājusi tās pārstāvjus. Lai izmeklētu lietu, no Maiami uz salu ar lidmašīnu (salā ir skrejceļš) tika nosūtītas divas svarīģas personas Starp citu salas īpašniekam kravu nogādāša­nai ir lidmašīna amfībija.

—       šķiet ka šai apvienībai naudas kā spaļu, ja viņi to kaisa vējā kaut kādu putnu dēļ,— M. dzēlīgi piezīmēja.

—           Nolaižoties apvienībai piederošā lidmašīna uz­sprāga,— pulkvedis turpināja, — pilots un pasažieri gāju­ši bojā Apvienības vadība aiz niknuma sprāga vai pušu Tiem izdevās pie doktora «NĒ» nosūtīt amerikāņu kor- veti, kurai bija mācības Kārību baseinā. Viņiem ir nopietni sakari ar Vašingtonu. Korvetes kapteinis pavēstīja, ka doktors «NĒ» viņu uzņēmis diezgan laipni. Parādījis kap-, teinim skrejceļu un lidmašīnas atliekas. Kapteinis neko aizdomīgu nav novērojis, šķiet ka nolaižoties bijis pārāk liels ātrums Pasažieru un pilota miesas balzamētas un ievietotas skaistos un dārgos zārkos, kurus doktors «NĒ» nodevis kapteinim Tas bijis satriekts par saimnie­ka smalko laipnību un lūdzis viņam parādīt nometni, kur dzīvojuši sargi Viņš pavadīts aplūkot to, kas bijis palicis no nometnes Pēc doktora «NE» domām abi sargi pār- dzērušies vai arī no karstuma un vientulības sajukuši prātā, vai — sliktākajā gadījumā — prātā sajucis viens no viņiem. Tas aizdedzinājis nomethi, kamēr otrs gulējis Kapteinim tasjicies pilnīgi iespējams. — Pulkvedis no­plātīja rokas. — Tas ari viss izņemot to, ka salā kapteinis manf s tikai duci sārto stārķu. Kad apvienība to uzzināja

visvairāk viņus satracinājusi putnu pazušana un no tā lai­ka viņi mūs moka ar prasību veikt izmeklēšanu Protams, ne Koloniju ministrijā, ne arī Jamaikā neviens nevēlas nodarboties ar šo gadījumu Galu galā tas nokļuva pie mums, — pulkvedis paraustīja plecus un, norādījis uz mapi, teica — un, redz, šī papīru kaudze vai varbūt tās dala nonāca Strengveiza rokās.

—       Parasts notikums, kuros iepinas šādas apvienības, ko organizē vecmeitas, — M. dusmīgi sacīja. — Viss sā­kas ar to, ka viņi kaut ko ņem savā aizsardzībā — baznī­cas, vecus namus, vientuļus pensionārus putnus —, un beidzas ar to, ka iekuļas kādā ķezā. Sliktāk ir tas, ka tādi ļaudis apmāna politiķus. No kurienes viņi grābj tik daudz naudas? Dievs vien zina! Domāju, citas vecmeitas to zie­do. Nu, un pēc tam nākas ieviest kārtību kā mūsu gadī­jumā. Man piespēlēja to lietu tāpēc, ka sala ir britu terito­rija un vienlaicīgi — privātīpašums. Oficiāli nevienam nav tiesību tur bāzt savu degunu. Ko lai es daru? Nosūtu uz salu zemūdeni? Kamdēļ? Lai noskaidrotu, ka tur palikuši tikai divi pāri sārto stārķu, — M. izpūta dūmu mutuli — Šā vai tā jūs gribējāt zināt Strengveiza pēdējo uzdevu­mu, redz, tagad jūs to zināt Vai vēl ir kādi jautājumi? — Viņš agresīvi paliecās uz priekšu.

Bonds neizturēja un pasmaidīja. M. retās dusmu lēk­mes bija lieliskas. Izvest viņu no padetības varēja vienīgi laika, spēku un trūcīgo Slepenā dienesta fondu tērēšana. Aģents 007 piecēlās

—      Vai es varu paņemt šos papīrus, ser? — viņš sa­mierinoši jautāja — Manī rada izbrīnu tas, ka šo putnu dēļ tieši vai netieši gājuši bojā četri cilvēki Varbūt arī vēl divi — Strengveizs un Trublada. Tas var likties smieklīgi, taču jāizmeklē tieši tas.

—      Ņemiet ņemiet — M. nepacietīgi noburkšķēja — un pasteidzieties ar atvaļinājumu Gribu jums atgādināt ka pasaulē ir papilnam arī dtu nepatikšanu.

Bonds pievāca mapi. Viņa roka neviļus pastiepās pēc pistoles un maksts.

—        Nē, — M. noskaldīja, — un atcerieties, ka jums pilnībā jāapgūst jauno ieroci fīdz mūsu tikšanās brīdim

Bonds ielūkojās M. tieši acīs Pirmoreiz viņš pret šo alvēku juta naidu. Viņš lieliski aptvēra, kāpēc šodien šefs ir tik stūrgalvīgs un rupjš — tas bija novēlojies sods par to, ka Bonds, pildīdams pēdējo uzdevumu, gandrīz vai bija ļāvis sevi nogalināt Un vēl tāpēc, ka Bonds varēja apmainīt šo pretīgo laiku pret karstu sauli

4. Laipni lūdzam, 007!

Sešdesmit astoņas tonnas smagā lidmašīna lidoja pāri Kubas salas zaļajiem un brūnganajiem laukiem. Ap­mēram pēc simt jūdzēm tā lēnām tuvojās Jamaikai

Bonds vēroja kā no apvāršņa iznirst zaļa, lielam bru- ņurupuam līdzīga sala. Jo tuvāk nāca Jamaika, jo zilāks kļuva ūdens. Bonds tajā spēja atšķirt daudz sīku saliņu. Beidzot lidmašīna pārlidoja pāri ziemeļu krastam krāš­ņiem dārziem, kuri ieskāva miljonāru villas, un augstiem kalniem kuru pakājē Bonds pamanīja dīvaini izkaisītu fermu jumtus. Upēs spīguļoja rieta saules stari. Ksaima- ka — tā šo zemi dēvēja aravaku cilts indiāņi — bija salu un upju paradīze. Bondu valdzināja salas skaistums.

Violeta ēna pārvilka pretējā kalna nogāzi. Kingstonas ielās iemirdzējās spožas ugunis, taču osta un lidosta vēl laistījās saules staros, kuros izgaisa bākas gaisma Pēc līgana pagrieziena smagā lidmašīna sāka laisties lejup. Rieta saules zelta atspulgs pēdējo reizi nozibsnīja ilumi­natoros, un lidmašīna, apiiekusi Zilo kalnu, tuvojās vienī­gajam skrejceļam, kas bija izstiepies no ziemeļiem uz dienvidiem. Galu galā klāt arī betona josla. Viegls grūdiens, dzinēja rēkoņa un lidmašīna jau stāvēja pie lid­ostas zemās ēkas

Izkāpis uz trapa, Bonds ar patiku sejā juta maigo un mitro tropu vējiņa elpu. Viņš jau zināja, ka dienā ir īsta pirts, tomēr tas viņu neuztrauca Pēc Londonas dzeļošā sala viņš varēja mierīgi pārciest karstumu.

—      Ser, no kādas firmas jūs esat?

Bonda pasē bija rakstīts «Imports un eksports».

—      «Universal export».

—     Jūs pie mums darīšanās vai atpūtā?

—      Atpūsties.

—      Ceru ka jums izdosies lieliski pavadīt laiku, ser. — Melnādains imigrācijas dienesta virsnieks ar bezkaislīgu sejas izteiksmi atdeva Bondam pasi.

—      Paldies.

Bonds devās uz muitu. Viņš tūdaļ pamanīja gara au­guma tumsnēju vīrieti, kas stāvēja, atspiedies pret tumi- ketu Viņam mugurā bija gaiši zils izbalējis krekls un tās pašas haki krāsas bikses, kuras viņš bija valkājis pirms pieciem gadiem, kad Bonds pirmo reizi sastapa viņu.

—      Kvorrel!

Bonda paziņa kas bija dzimis Kaimanu salās, pa­smaidīja un pacēla roku acu augstumā — tradicionālajā Vestindijas iedzīvotāju sveicienā.

. — Kā sviežas kaptein? — viņš jautri uzsauca

—       Lieliski, — Bonds atbildēja. — Viss kārtībā, gaidu tikai bagāžu Vai tu esi ar mašīnu?

—      Protams, kaptein.

Muitnieks, tāpat kā daudzi kas strādāja ostas zonā, pazina Kvorrelu. Nepārbaudījis Bonda čemodānu, viņš ar krītu tam uzvilka krustiņu, Bonds pacēla čeTnodānu un izgāja no muitas ēkas. Kvorrels paņēma bagāžu un iz­stiepa labo roku Bonds sajuta karstas, sausas plaukstas spiedienu. Viņš ielūkojās pelēkajās acīs, kuras liecināja par to, ka Kvorrels varētu būt kāda Kromvela kareivja vai Morgana laiku pirāta pēctecis.

—      Tu neesi pārmainījies, Kvorrel — viņš maigi teica. — Kā veicas ar bruņurupuču medībām?

—      Tā nekas, kaptein, normāli, — viņš nomērīja Bon­du ar kritisku skatienu. — Vai bijāt slims?

Bonds izbrīnījās

—     Taisnību sakot biju gaa Tomēr pagājušas jau da­žas nedēļas, kopš esmu pilnīgā kārtībā. Kāpēc tu,man

par to jautāji?

Kvorrels mazliet apmulsa

—     Atvainojiet kaptein, — viņš klusām sacīja, baidīda­mies ka aizvainojis Bondu. — Jums nākušas klāt grum­bas kopš mūsu pēdējās tikšanās.

—        Nekas nopietns nav atgadījies. Man nenāks par sliktu mazliet atpūsties tavā vadībā

Viņi jau bija pie izejas, kad atskanēja klikšķis un viņus apžilbināja zibspuldze. Jauna, eleganta ķīniete Jamaikas nacionālajā tērpā nolaida fotoaparātu. Viņa piegāja pie-at- braucējiem.

—       Paldies, kungi — viņa sacīja profesionālā laipnībā.

—        Esmu no «Glinner». — Ķīniete paraudzījās sarakstā, ko turēja rokās. — Misters Bonds, vai tā? Cik ilgu laiku jūs pavadīsiet pie mums, mister Bond?

Bonds apjuka Stulbs sākums

—       Esmu caurbraucot — viņš aši atteica. — Domāju, ka mūsu lidmašīnas pasažieru vidū jūs sameklēsiet kaut ko interesantāku

—         0, nedomāju vis, mister Bond. Jūs izskatāties diezgan solīds. Kur esat nolēmis apmesties?

«Velna milti,» Bonds nodomāja un izmeta:

—       Pie Mertla Banka.

—       Pateicos mister Bond, — viņa sacīja spalgā balsī.

—      Vēlu jums labu atpūtu

Bonds un Kvorrels izgāja no lidostas ēkas. Kad viņi tuvojās automašīnu stāvvietai, Bonds vaicāja:

—      Vai tu esi viņu kādreiz te redzējis?

—         Man šķiet ka ne, kaptein, taču «Glinneram» ir daudz sieviešu fotogrāfu — Kvorrels atbildēja.

Bonds juta vieglu satraukumu. Nebija ne mazākā ie­mesla tam, lai viņa fotogrāfija ieinteresētu presi. Pagājuši gandrīz pieci gadi kopš viņa pēdējās viesošanās Šajā ze­mē. Un nekad viņa vārds nebija nokļuvis avīžu slejās

Viņi piegāja pie mašīnas. Bonds uzmanīgi to nopētīja, tad uzmeta acis numuram. Strengveiza automobilis. Kas tie par jokiem?

—       Kur tu to dabūji, Kvorrel?

—      Man to iedeva Gubernatora pārvaldē, teica, ka tā ir vienīgā brīvā mašīna Bet kas noticis, kaptein? Vai kaut kas nav kārtībā?

—       Nē tak, Kvorrel, viss ir labi, — Bonds atbildēja. — Braucam.

Bonds iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa Kurš gan varēja iedomāties, ka viņam piedāvās tieši šo mašīnu?

Viņi izbrauca uz garās šosejas gar kuru auga kaktusi, un devās vakarīgo uguņu apmirdzētās Kingstonas virzie­nā. Citā reizē Bonds būtu sācis baudīt zvaigžņotās debe­sis, silto un aromātisko gaisu, ostas zeltaino mirdzu taču patlaban viņš analizēja situāciju.

Pirms lidojuma uz Jamaiku viņš aprobežojās tikai ar to, ka caur Koloniju ministriju bija brīdinājis gubernatoru, lūdzis no Kaimanu salām uz nenoteiktu laiku atsaukt Kvorrelu piedāvājot viņam nedēļā desmit sterliņu mārci­ņas Kvorrels bija strādājis kopā ar Bondu viņa pēdējās vizītes laikā Jamaikā. Tas bija neaizvietojams palīgs un ar viņa palīdzību varēja iekļūt salas krāsaino iedzīvotāju noziedzīgās pasaules pašā peklē, kur vienatnē Bondu

nekad neielaistu. Visi mīlēja Kvorrelu. Viņš bija lielisks biedrs. Bonds saprata, ka, risinot Strengveiza lietu, bez vi­ņa neiztiks arī tad, ja tas būs tikai primitīvs skandāliņš.

Kļūda bija tā, ka Bonds jau iepriekš bija pasūtījis pieti­cīgu numuru ar dušu viesnīcā «Zilie kalni», mašīnu un, beigu beigās, lūdzis, lai Kvorrels viņu sagaida lidostā Gandrīz viss bija darīts nepareizi. Viņam vajadzēja lidos­tā pašam iekāpt taksometrā aizbraukt līdz viesnīcai un tikai pēc tam sastapties ar Kvorrelu. Tad viņš tiktu skaid­rībā arī par mašīnu. «Un šī ķīniete un avīzes,» Bonds prātoja, «tas nav velti» Viņš nopūtās. Visbriesmīgākās ir tās kļūdas, kas pieļautas pašā darba sākumā. Tās ir nela­bojamas, aizved uz maldu ceļa un dod pretiniekam ie­spēju izdarīt pirmo gājienu. Bet vai vispār ir. šis preti­nieks? Varbūt viņš šauj pār strīpu? Bonds atskatījās Simt metru attālumā viņš ievēroja automašīnas ugunis

—        Kvorrel, - Bonds lūdza — Polisadosas ielas galā tur, kur ir pagrieziens uz Kingstonu un Moranu, strauji pa­griezies pa labi, apturi mašīnu un nodzēs ugunis. Vai sa­prati? Bet tagad gāā grīdāl

—       Klausos, kaptein, — Kvorrels bija laimīgs iespiest pedāli grīdā. Mazais automobilis ierēcās un sāka drāzties pa šoseju. Kādu brīdi viņi brauca taisni, tad iegriezās tu­nelī. Vēl piecdesmit metri — un viņi būs pie krustojuma Bonds atkal atskatījās. Aiz muguras neviena nebija Šķērsielā Kvorrels strauji nobremzēja. Apstādinājis mašī­nu pie ietves, viņš nodzēsa ugunis. Bonds pagriezās un sāka gaidīt Pēc'brīža atskanēja motora rēkoņa un viņš ieraudzīja mežonīgā ātrumā joņojošu automobili. Tas aizdrāzās tieši uz Kingstonu. Bonds paguva ievērot ka tas bija amerikāņu markas taksometrs kurā brauca vie­nīgi šoferis

. Putekļu mākonis lēnām izklīda. Vēl minūtes desmit ' viņi nosēdēja klusēdami. Tad Bonds pavēlēja izbraukt uz maģistrāles, kas veda uz pilsētu

—      Kvorrel, man šķiet ka šī mašīna mums sekoja No lidostas neatgriežas tukšs taksometrs, šis maršruts ir dārgs. Esi piesardzīgs: ja pašlaik arī esam tikuši vaļā no astes, mums var uzglūnēt citā vietā.

—       Klausos kaptein, — Kvorrels liksmi atbildēja. Tieši par tādu dzīvi viņš bija sapņojis kad saņēma vēsti no Bonda. Viņi brauca pa Kingstonas ielu, kaš bija pārpildīta autobusiem, vieglajiem automobiļiem, zirgu un ēzeļu pajūgiem kuri no kalnu ciematiem veda kravas, un spilgti izkrāsotiem atspirdzinošo dzērienu tirgoņu ratiņiem

Šajā jūklī nevarēja apjēgt vai viņiem seko vai ne. Viņi nogriezās pa labi uz kalniem Aiz viņiem brauca dažas mašīnas, un viena no tām varēja būt amerikāņu takso­metrs. Pēc stundas ceturkšņa viņi izbrauca uz Halfuejas ielu, tad — uz Džanstona maģistrāles kas visā garumā šķērsoja salu Mazliet vēlāk pie kāda nama viņi pamanīja ar neona laternām apkarinātu palmu, bet zem tās izkār­tni «Zilie kalni»: Kvorrels aizripināja pa aleju, kas bija ap­stādīta ar akurāti apgrieztiem krūmiem.

Apmēram simt metru attālumā aiz muguras melns taksometrs pasignalizēja mašīnām, tad, kavēdams ku­stību, strauji apgriezās un devās Kingstonas virzienā.

«Zilie kalni» bija vecs, tomēr komfortabls hotelis ar vi­sām mūslaiku labierīcībām. Lai gan Bonda numuru bija pasūtījusi Gubernatora pārvalde, viņu tur sagaidīja diez­gan vēsi Viņam iedeva labu stūra istabu ar nelielu veran­du, no kuras pavērās skats uz līci. Bonds ar baudu novil­ka sviedriem izmirkušās drēbes iegāja vannas istabā, at­grieza auksto ūdeni un desmit minūtes nostāvēja zem dušas. Uzģērbis kokvilnas šortus viņš labpatikā izbaudīja siltā gaisa pieskārienu augumam. Izkrāmējis čemodānu, Bonds pasauca oficiantu

Pasūtījis dubulto džinu ar toniku un citronu, viņš izgā­ja verandā un sāka aplūkot lielisko panorāmu. Cik brīniš­ķīgi ir būt tik tālu no štāba mītnes, no Londonas un slim­nīcām, būt šeit un ticēt kā viņam to teica intuīcija, ka viņu atkal gaida interesants darbs. Atnesa džinu. Bija ceturk­snis uz astoņiem. Viņš vienojās satikties ar Kvorrelu sep­tiņos trīsdesmit lai kopā paēstu vakariņas. Bonds lūdza, lai Kvorrels viņam iesaka kādu restorānu, un tas, brīdi klusējis, atbildēja, ka ikreiz, kad vēlas izklaidēties, viņš do­das uz restorānu «Pie Džoja Bota», kas atrodas netālu no ostas.

—       Tur nav nekā sevišķa,— Kvorrels sacīja vainīgā balsī, — tomēr labi baro, ir ko iedzert un ari mūzika nav uzbāzīga. Saimnieks ir mans draugs. Viņu dēvē par Poli­pu, jo reiz viņš saķērās ar briesmīgu astoņkāji

Bonds atgriezās istabā, apģērba tumši zilu uzvalku, ko~ parasti valkāja tropos, baltu kokvilnas kreklu ar īsām pie­durknēm un apsēja melnu trikotāžas kaklasaiti. Uzmanī­gi aplūkojis sevi spogulī un pārbaudījis vai zem paduses nav redzams «Valters», viņš nokāpa lejā

Viņi brauca uz pilsētas centru, tad nogriezās pa kreisi uz ostas pusi un drīz vien apstājās pie restorāna ar spil­gtu jaunu izkārtni «Piē Džoja Bota». Novietojuši mašīnu, Bonds un Kvorrels cauri nelielam iežogojumam iegāja dārziņā ar palmām. Tālāk bija pludmale un jūra. Zem pal­mām bija izkārtoti galdiņi vidū — cementa laukumiņš dejām. Malā muzikanti koši sarkanos, spīgufīšiem izšūtos kreklos klusām spēlēja kādu maigu melodiju

Puse galdiņu nebija aizņemta, pie pārējiem pārsvarā sēdēja vietējā publika, lai gan bija ari daži amerikāņu jūrnieki ar savām draudzenēm. No galdiņa piecēlās mil­zīgs nēģeris elegantā, baltā smokingā un devās pretī Kvorrelām un Bondam

—        Sveiks Kvorrel, sen neesam tikušies Galdiņu di­viem?

—      Tieši tā, Potip. Tuvāk virtuvei un tālāk no orķestra

Gigants pavīpsnāja. Viņš iekārtoja viņus pie klusa gal­diņa zem palmas jūras malā.

—      Vai kaut ko dzersit?

Bonds, kā vienmēr, pasūtīja džinu ar toniku un citronu, bet Kvorrels — alu Izšķirstījuši ēdienkarti, abi izvēlējās langustu, bifšteku un salātus.

Pasniedza aprasojušas glāzes. Tas Bondam atsauca atmiņā dažas epizodes no viņa dzīves karstās zemēs. Pāris metru no viņiem šalca jūra, klusi spēlēja orķestris, čabēja palmas. Bonds atcerējās Londonu, kuru bija pa­metis tikai vakar. -

—        Man šeit patīk Kvorrel— viņš teica. Kvorrels bija laimīgs.

—        Polips ir mans draugs, un, ja gribat šo to uzzināt viņš ir lietas kursā par visu, kas notiek Kingstonā. Arī viņš ir no Kaimanu salām. Kādu laiku mēs bijām laivas līdz­īpašnieki, taču reiz viņš devās uz Krebkeju pēc putnu olām peldus tika līdz klintīm, bet tur saskrējās ar astoņ- kāji Mūsu ūdeņos tie nav lieli, bet pie Krebkejas — tādi milzeņi, tur netālu ir Kubas ieplaka un jūra ir dziļāka. Po­lips apmēram stundas ceturksni cīnījās ar to pretīgo ra­dījumu, līdz viņam izdevās izrauties. Polips no bailēm vēl ilgi nespēja atģisties un tāpēc, pārdevis man laivu, atgrie­zās Kingstonā. Tas bija pirms kara. Tagad viņš ir bagāts, bet es joprojām zvejoju.

—       Kas ir Krebkeja? — Bonds vaicāja.

Kvorrels pētoši paraudzījās uz viņu.

—       Patlaban tā ir draņķīga vieta, kaptein, — viņš īsi at­bildēja. — Kara laikā šo salu nopirka kāds ķīnietis un sa­veda tur algādžus, lai iegūtu putnu mēslus. Viņš nevie­nam neļauj tur uzturēties un nevienu no turienes neizlaiž Mēs turamies tālāk no tiem krastiem.

—       Kāpēc?

—       Tur ir lērums sargu, ložmetēji lokators, pat lidma­šīna Daži mani draugi riskēja doties uz turieni bet ne­viens neatgriezās Šis ķīnietis nevēlas nevienu ielaist sa­vā salā, kaptein, atklāti sakot es no viņa baidos,— viņš vainīgi piebilda

—       Nu, nu,— Bonds domīgi nomurmināja.

Pasniedza vakariņas, Bonds pasūtīja vēl dzeramo un,

kamēr viņi ēda, izstāstīja Kvorrelam notikumu ar Streng­veiza Kvorrels uzmanīgi klausījās, reizēm uzdodams jautājumus. Sevišķi viņu interesēja Krebkejas putni, sar­ga stāsts un aviokatastrofa. Tad viņš atstūma šķīvi un aizsmēķēja. Pieliecies pie Bonda viņš klusām sacīja:

—       Kaptein, lai tie ir putni tauriņi vai bites, tas nav sva­rīgi, taču, ja tie ir no Krebkejas salas un jūsu cilvēks tur gribēja kaut ko izošņāt tad varat mierīgi derēt uz pēdējo dolāru, ka viņš ir novākts. Viņš un meitene. Ķīnietis viņus nožmiedzis.

—      Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to? — Bonds vai­cāja satraukti raudzīdamies Kvorrela pelēkajās acīs

Tas paraustīja plecus. Viņa atbilde bija vienkārša:

—      Tas tips grib, lai viņu netraucē. Viņš nevēlas, ka tur pie viņa blandās Esmu pārliecināts, ka viņš nogalēja jūsu draugu tāpēc, lai mēs turētos no Krebkejas pa gabalu. Viņš ir ļoti varens un novāc visus, kas viņu traucē. •

'— Kāpēc?

—      Precīzi es to nezinu, kaptein,— Kvorrels vēsi attei­ca, — šajā pasaulē viens grib vienu, otrs — citu, un katrs cenšas panākt savu.

Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja uzliesmojumu un strauji apgriezās. Netālu no viņiem pustumsā sēdēja jau­nā ķīniete no lidostas, šoreiz viņai mugurā bija melna, pieguļoša atlasa kleita ar izgriezumu gandrīz līdz gur­niem Rokās viņa turēja «Leiku» ar zibspuldzi.

—       Nu, aizturi šo daiļavu! — Bonds pavēlēja.

Vienā mirklī Kvorrels bija viņai līdzās

—                       Labvakar, kaķīt— viņš nočukstēja, pastiepis viņai roku Meitene pasmaidīja un paspieda pasniegto roku. Kvorrels apķēra viņu ap vidukli gluži kā dejā un spēcīgi sažņaudza, neļaudams viņai kustēties

—     Jūs darāt man sāpes,— viņa dusmīgi sacīja.

Kvorrels pasmaidīja, raudzīdamies viņas degošajās,

melnajās mandeļveida acīs.

—                        Kapteinis vēlas, lai jūs kaut ko iedzertu kopā ar mums — viņš mīlīgi teica, pievezdams meiteni pie gal­diņa Ar kāju piebīdīja krēslu un nosēdināja viņu sev bla­kus, joprojām spiezdams roku Viņi sēdēja izslējušies un saspringti, gluži kā mīlētāji strīda laikā.

Bonds ielūkojās viņas skaistajās dusmu pilnajās acīs.

—                       Labvakar, ko jūs šeit darāt? Kāpēc jums ievaja- dzējās vēl vienu manu fotogrāfiju?

—                             Es vācu materiālu arī naktslokālos,— viņa mēģināja pārliecinoši pasmaidīt — Jūsu pirmā fotogrāfi­ja bija slikta. Sakiet tam tipam lai mani atlaiž.

—      Tātad jūs strādājat «Glinneram»? Kā jūs sauc?

—       Neteikšu.

Pacēlis vienu uzaci, Bonds paskatījās uz Kvorrelu. Kvorrela acis samiedzās. Viņš sāka lēnām griezt meite­nes roku. Sakodusi apakšlūpu, ķīniete izlocījās kā uz āķa uzkodies zutis. Kvorrels grieza roku līdz viņa ievaidējās.

—                      Labi. Anabella čanga,— viņa izgrūda, nikni raudzī­damās uz Bondu. Kvorrels mazliet atlaida roku.

—      Pasauc Polipu,— Bonds vērsās pie viņa.

Kvorrels ar brīvo roku padauzīja dakšiņu pret glāzi.

Saimnieks tūdaļ bija klāt

—                      Vai kādreiz te esat redzējis šo meiteni? — Bonds viņam vaicāja.

—                       Jā ser. Viņa reizēm šeit iegriežas. Vai viņa jums uzbāžas? Gribat lai viņu izraida?

—                      Nē, viņa mums patīk,— Bonds jautri atteica, — lai gan pastāvīgi mani fotografē, bet es nezinu vai ir vērts. Lūdzu, piezvaniet uz «Glinner» un pajautājiet vai pie vi­ņiem strādā Anabella Čanga.

—       Labi, ser,— Polips sadja un ātri aizgāja.

—                        Kāpēc jūs nelūdzāt viņam palīdzību? — Bonds smaidīdams vaicāja.

Meitene viņam uzmeta drudžainu skatienu

—                        Man žēl, ka nācās ar jums tā apieties— Bonds turpināja, — taču mans Londonas direktors mani brīdi­nāja ka Kingstonā ir daudz aizdomīgu personu Esmu pārliecināts ka neesat no viņiem, tomēr nekādi nespēju apjēgt kāpēc jums bija vajadzīga mana fotogrāfija. Lūdzu, paskaidrojiet

—                        Es jums jau teicu,— meitene viņu pārtrauca — tas ir mans darbs.

Bonds mēģināja uzdot citus jautājumus, bet nekas neizdevās, meitene neatbildēja.

Parādījās Polips.

—       Viss pareizi, ser. Tā ir Anabella čanga, viņa strādā ārštatā. Stāsta, ka viņai esot lieliskas bildes Jūs būsit ar viņu apmierināts. — Viņš daudznozīmīgi pasmaidīja — Studijas portrets! Bet vēl labāk — studijas gulta.

—           Pateicos,— Bonds sacīja Nēģeris aizgāja, bet Bonds^ griezās pie ķīnietes. — Ārštata fotogrāfe,— viņš teica klusā balsī. — Tomēr vēl nav skaidrs, kāpēc jums vajadzēja manu fotogrāfiju. — Balss kiuva cietāka. — Nu, runājiet!

—       Nē— meitene stūrgalvīgi sacīja.

—          Labi Kvorrel, turpini. — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņš instinktīvi aptvēra, ka atbilde uz šo jautājumu ir zelta vērtībā. Ja viņš spētu to izspiest tā at­svērtu veselas nedēļas darbu

Ķīniete centās izlocīties, lai kaut dk mazinātu sāpes tomēr viņai tas'neizdevās. Tad pēkšņi viņa iespļāva Kvorrelam tieši sejā Kvorrels tikai pavīpsnāja, joprojām griezdams roku. Meitene izmisumā zem galda dauzīja kājas un murmināja kaut kādus ķīniešu vārdus uz pieres viņai izspiedās sviedru lāses.

—       Runā— Bonds ieteica — runā tad mēs tevi ne­aiztiksim, salīgsim mieru un kopā iedzersim.

Bonds jau sāka uztraukties Vēl mazliet — un Kvor­rels salauzīs meitenei roku.

—       Pie velna!

Negaidot viņa ar kreiso roku iesita Kvorrelam pa seju Bonds nepaguva uzlikt bloku. Kaut kas nozibsnīja, un at­skanēja plaukšķis Bonds saķēra viņas roku. Kvorrelam pa vaigu tecēja asinis Uz galda nobira stikla un metāla gabaliņi Ķīniete Kvorrelam bija iegāzusi ar zibspuldzi Trģpīiu acīs viņš kļūtu akls.

Kvorrels ar delnu nobrauca pa seju un uzmanīgi ap­skatīja plaukstu Asinis!

—       Ciets riekstiņš! Varbūt kaptein, salauzt viņai roku?

—       Laid viņu vaļā

Bonds bija nikns, ka tā arī neko nav parāds no mei­tenes. Lai gan šo to viņš bija apjēdzis: aiz visa tā stāv vēl kāds kas prasmīgi vada savus ļaudis

Kvorrels ķīnietei roku vairs negrieza bet delnu neat­brīvoja. Viņš atpleta meitenei pirkstus.

—       Tu esi mani iezīmējusi Tagad mana kārta daiļaviņ.

Ar lielo un rādītājpirkstu'viņš sataustīja ādu Veneras pauguriņā uz rokas un griezdams sāka to stiept Ķīniete slāpēti iekliedzās un ņēmās kauties pretim Kvorrels strauji viņu atlaida/Meitene pielēca kājās un paskrēja nost no galdiņa.

—      Nelieši, jūs par to viņam atbildēsit! — viņa nošņā­ca un pazuda

Kvorrels tikai pavīpsnāja. Ar papīra salveti viņš no­slaucīja vaigu iemeta nosmērēto salveti papīrkurvī un paņēma vēl vienu

—        Mana brūce aizrietēs, bet viņas delna vēl ilgi sā­pēs— viņš sacīja Bondam. — Šai sievietei ir brīnišķīgs Veneras pauguriņš. Ja sievietei tas ir tik attīstīts vari būt absolūti pārliecināts, ka viņa ir lieliska gultā. Vai jūs to zi­nājāt kaptein?

—       Nē, man tas bija jaunums,— Bonds atbildēja.

—     Tā ir taisnība Raksturīga pazīme. Bet par viņu ne­raizējieties, — viņš piebilda, pamanījis Bonda sejā neticī­bas blāzmu — Viņai paliks tikai zilums. Velns parāvis, kāds Veneras pauguriņš! Agri vai vēlu es viņu sameklēšu un pārbaudīšu savas teorijas pareizību.

—       Kvorrel, tev jau sen laiks apprecēties un nākt pie prāta — Bonds sacīja. — Un iesaku tev likt mierā šo meiču, citādi dabūsi mugurā dunci Un tagad palūdz rēķi­nu, un iesim prom. Esmu ieradies no Londonas, bet tur patlaban ir trīs nakti" Man krietni jāizguļas, bet tev uz vai­ga jāuzlīmē plāksteris

—      Mazulīte vienkārši ir lieliska— Kvorrels murmināja.

5. Skaitli un fakti

Bonds sēdēja verandā un brokastoja, no augšas prie­cādamies par Kingstonas tropiskajiem dārziem. Viņa gal­vā vēl aizvien skanēja ķīnietes pēdējā frāze.

Tagad viņš bija pārliecināts ka Strengveizs un meite­ne ir nogalināti. Kādam nav patids ka viņi interesējušies par citu darīšanām, un šis kāds viņus ir novāds, pie viena iznīcinādams ari visus dokumentus. Viņš zinājis vai pa­redzējis, ka Slepenais dienests šo gadījumu neatstās neievērotu, un kaut kāda veidā noskaidrojis ar kādu uz­devumu ieradies Bonds. Viņš gribējis iegūt aģenta foto­grāfiju un izpētīt kur viņš apmetīsies. Tagad viņš sekoja, lai Bonds nestaigātu pa to ceļu kurš aizveda nāvē Strengveizu Ja arī Bonds ies pa šo ceļu, tad viņu tāpat likvidēs. Tā var būt gan autokatastrofa gan kautiņš vai cits veids, kas nerada aizdomas

Bonds aizsmēķēja pirmo šīrīta agareti un ar baudu skaļi izpūta dūmus Tātad pirmais kontakts ar pretinieku. Bet kas viņš ir? Visdrizāk doktors «NĒ», doktors Jūliuss «NĒ», vācu izcelsmes ķīnietis, Krebkejas salas īpašnieks. . Arhīvos par viņu nav materiālu arī uz FIB nosūtītais kon­troles pieprasījums rezultātus nedeva. Notikums ar sār­tajiem stārķiem un apvienību nozīmēja vienīgi to, ka da­žas vecmeitas sacēlušas trad putnu dēļ, tomēr vissvarī­gākais bija tas ka no doktora «NĒ» un viņa salas baidījās Kvorrels Tas bija ļoti dīvaini: Kaimanu salu vīrieti — un it īpaši Kvon-elu — ir grūti nobaidit Un kāpēc doktors «NĒ» tā cenšas, lai viņu liktu mierā? Kāpēc tērēt tik daudz spēka un līdzekļu lai nepieļautu svešu alvēku klātbūtni savā salā? Kuru gan varētu interesēt viņa mēs­li? Varbūt tiešām tiem ir tik liela vērtība?

Desmitos Bondam bija jābūt pie gubernatora, bet pēc tam jāsatiekas ar Koloniju lietu sekretāru lai mēģinātu noskaidrot pēc iespējas vairāk par šo nolādēto lietu un Krebkejas salu, bet varbūt arī par doktoru «NĒ».

Pie durvīm divas reizes pieklauvēja. Bonds piecēlās un tās atvēra. Tas bija Kvorrels. Uz kreisā vaiga viņam di­žojās plāksteris

—       Labdien, kaptein. Jūs man likāt ierasties pusdevi­ņos. v

—     'Tieši tā, Kvorrel Mums būs grūta diena. Vai esi brokastojis?

. —Jā paldies, kaptein. Zivis un rumu.

—      Ak, Dievs, — Bonds iesaucās, — vai nav par stip­ru dienas sākumam?

—       Pašā laikā, — Kvorrels mierīgi atbildēja.

Viņi iekārtojās verandā. Bonds piedāvāja Kvorrelam cigareti

—        Tātad, — viņš iesāka, — lielāko dienas daļu es būšu aizņemts, iespējams, nāksies pabūt Jamaikas In­stitūtā. lidz rītam tu man nebūsi vajadzīgs, tomēr tev ir pāris uzdevumu pilsētā, vai esi ar mieru?

—       Lieliski, kaptein, es klausos.

—      Mūsu mašīna ir fiksēta Tagad labāk no tās tikt va­ļā. Iznomā slēgtu automobili, visjaunāko, šoferi nealgo. Paņem uz mēnesi. Vai skaidrs? Tad aizej uz ostu un dabū divus zvejniekus, kun kaut cik līdzinātos mums. Vienam no viņiem jāprot vadīt mašīna Nopērc viņiem drēbes — tādas kā mums. Vismaz žaketes un cepures. Pasaki, ka rīt no rīta viņiem mašīna jāaizbrauc uz Monte- go. Lai noliek to Levi garāžā Brīdini ka automobili nevie­nam citam nedrīkst dot ✓

Kvorrels pasmīkņāja.

—      Vai mums kāds jāpalaiž pa svešām pēdām?

—      Pasaki, ka viņi par to nopelnīs desmit sterliņu mār­ciņa Izmuldies, ka esmu bagāts amerikānis un gribu lai manu mašīnu uz Montego aizvizina kārtīgi vīri. Liec sa­prast ka esmu drusciņ ķerts. Viņiem tur jābūt pussepti­ņos, bet tu atbrauksi ar citu mašīna

—      Skaidrs, kaptein.

—     Vai tu kaut ko zini par to viHu ko mēs toreiz īrējām Bo Dezerā, Morgana līcī. Vai tā ir brīva? Nezini?

—        Nezinu, kaptein. Tā ir diezgan tālu no tūristu ce­ļiem turklāt par to prasa smuku naudiņu

—       Brauc uz īres biroju un apvaicājies, vai šo villu var izīrēt uz mēnesi, ja ne, sameklē kaut ko tuvumā Maksa mani neuztrauc Saki ka tā vajadzīga bagātam amerikā­nim misteram Džeimsam Paņem atslēgas samaksā rē­ķinu Es izsūtīšu apstiprinājumu. Ja viņi gribēs šo to no­skaidrot es piezvanīšu. — Bonds izvilka no kabatas bie­zu naudas paciņu un pastiepa to Kvorrelam. — Te ir div­simt sterliņu mārciņu. Vajadzētu pietikt Ja nepietiek, pa­ziņo. Tu zini, kur mani meklēt

—          Paldies, kaptein, — Kvorrels nomurmināja, sa­triekts par tādu summu iebāza naudu azotē un aizpogā­ja kreklu līdz pašai augšai. — Vai tas ir viss, kaptein?

—           Viss, tikai pielūko, lai tevi neizseko Atstāj kaut kur ' mašīnu um visur ej kājām Sevišķi uzmanies no ķīnie­šiem kuri var būt tuvumā. — Bonds piegāja pie durvīm. — Satiksimies rīt no rīta ceturksni uz septiņiem un dosi­mies uz Morgana līci Ja viss būs kārtībā, kādu laiku tur atradīsies mūsu bāze

—       Labi, kaptein, — Kvorrels mierīgi atbildēja un izgā­ja laukā

Pusstundu vēlāk Bonds atstāja viesnīcu paņēma tak­sometru un brauca pie gubernatora kur viņam piecpad­smit minūtes lika gaidīt hollā, tādējādi liekot saprast ka viņš nav nekas svarīgs. Tad parādījās sekretārs un aiz­veda viņu uz gubernatora kabinetu otrajā stāvā.

Tā bija liela, gaiša istaba, kurā oda pēc tabakas dūmiem. Gubernators — tērpies krēmkrāsas tvīda uz­valkā un tauriņā pie iestīvinātas apkakfites — sēdēja pie liela sarkankoka galda, uz kura bija avīzes un vāze ar zie­diem Gubernators bija apmēram sešdesmit gadus vecs vīrietis un viņa sārtā seja ar dzīvespriecīgām, zilām acīm pauda zināmu augstprātību.

—      Esiet sveicināts mister. hm_ Bond, — viņš nepie- celdamies vēsi teica — Lūdzu, sēdieties

Bonds apsēdās uz krēsla pretim gubernatoram.

—       Labdien, ser.

Bonda draugs, kas strādāja Koloniju ministrijā, bija vi­ņu brīdinājis, ka viņu uzņems atturīgi un ka gubernato­ram tuvojas pensijas vecums un šī vieta viņam ir tikai uz laiku. Kad sers Hjū Futs tika paaugstināts nāeās steigšus meklēt viņam aizvietotāju. Futs bija brīnišķīgs cilvēks. Ar šo pat salīdzināt nevarēja Viņš saprot ka šis amats ir īslaicīgs, kamēr viņam atradīs kaut ko piemērotāku, un sapņo par vietu Sitijā. Nepatikšanas šeit Jamaikā, viņam nav vajadzīgas, tāpēc viņš ar visiem spēkiem cenšas iz­beigt Strengveiza lietu, un tas, ka Bonds ķēries tai klāt vi­ņu neiepriecina. *

Gubernators noklepojās. Viņš apjēdza ka Bonds nav no tiem, kuri visu laiku kladzina «Jā, ser».

—      Jūs gribējāt ar mani aprunāties?

—       Es tikai vēlējos stādīties priekšā, — Bonds mierīgi atbildēja. — Es šeit esmu Strengveiza lietas sakarā. Ce­ru, ka esat saņēmis vēstuli no Valsts sekretāra. — Viņš gribēja atgādināt ka aiz viņa stāv ietekmīgi vīri. Bondam nepatika ja kāds mēģināja mazināt viņa un Slepenā die­nesta nozīmi

—      Jā, Un ko gan es varu darīt jūsu labā? Cik sapro­tu, lieta ir izbeigta.

—       Kādā nozīmē, ser?

—         Pilnīgi skaidrs, ka Strengveizs aizšmaucis ar šo meiteni, — gubernators asi atteica. — Rodas lespads, ka daži jūsu kolēģi to vien dara kā skraida pakaļ brun­čiem (Bija skaidrs, ka to vidū gubernators ierindo arī Bondu.) Arī agrāk man nācās šo tipu glābt no visādām ķibelēm. Protams, šeit kolonijā, tas rada sliktu iespaidu mister, hm. Bond. Ceru, ka jūsu vadiba viņa vietā iecels kādu labāku Ja, — viņš salti piebilda, — te vispār nepie­ciešams Reģionālās kontroles dienesta cilvēks. Personīgi es pilnīgi uzticos policijai.

Bonds laipni pasmaidīja.

—      Es ziņošu par jūsu viedokli, ser. Esmu pārliecināts, ka mans šefs būs laimīgs to apspriest ar Aizsardzības ministru un Valsts sekretāru. Zināms ja jūs pats vēlaties nodarboties ar šīm lietām tā Slepenajam dienestam būs liela ekonomija. Ticu, ka Jamaikas policija ar šo uzdevu­mu tiks galā

Gubernators aizdomīgi palūkojās uz Bondu un no­sprieda, ka pret šo tipu jāizturas piesardzīgi.

—         Mister Bond, tas ir oficiāls jautājums kad precizē­šu savu viedokli, es to darīšu zināmu Valsts sekretāram Ar kuru no maniem cilvēkiem jūs gribētu satikties?

—       Es vēlos aprunāties ar Koloniju lietu sekretāru.

—      Jā? Un par ko?

—        Krebkejas salā šis tas noticis Tas attiecas uz sār­tajiem stārķiem. Mums šo lietu nodeva Koloniju minis­trija.

Šķiet gubernators nopriecājās.

—        Protams, protams. Tūdaļ jūs iepazīstināšu ar mis­teru Pleidelu-Smitu. Un mums, pēc jūsu domām, jāgaida, kamēr Strengveiza lieta noskaidrosies pati no sevis. Lai nu kā, bet tie divi reiz uzradīsies.

Viņš nospieda pogu, un pēc mirkļa ienāca sekretārs.

—          Šis kungs grib sastapt Koloniju lietu sekretāru Lūdzu, pavadiet viņu Es pats brīdināšu misteru Pleidelu- Smitu. — Viņš piecēlās un pastiepa Bondam roku. — Uz redzēšanos, mister Bond. Esmu priecīgs ar jums iepazī­ties Krebkeja? Es pats tur neesmu bijis, tomēr esmu pārliecināts ka tā ir ievēribas cienīga, lai to apmeklētu.

—           Esmu gluži tādās pat domās. Uz redzēšanos ser, — Bonds sacīja un paspieda roku

—         Vēlreiz uz redzēšanos — gubernators apmieri­nāts atgriezās pie galda «Draņķa nekauņa,» viņš nodo­māja Piezvanījis pa telefonu, gubernators stingrā balsī aprunājās ar Koloniju lietu sekretāru, tad paņēma avīzi, un iedziļinājās biržas ziņās.

Misters Pleidels-Smits bija jauneklis ar kupliem ma­tiem un dzīvīgām puišeļa acīm. Viņš bija tā nervozā pī­pes pīpētāju tipa pārstāvis, kuri pastāvīgi rakņājas kaba­tās, meklēdami sērkociņus, un ik pa bridim ver vaļā ta- bakdozi, pārbaudīdami, vai tur ir tabaka, vai arī visu laiku tīra pīpi. Pēc desmit minūtēm, kuras Pleidels-Smits iztē­rēja šai procedūrai, Bonds uzprasīja sev, vai viņš vispār kādreiz smēķē.

Silti paspiedis Bondam roku un nosēdinājis viņu krēs­lā, Pleidels-Smits sāka staigāt pa istabu, ar pīpes iemuti kasīdams pakausi

—         Bonds. Bonds. Bonds. Šo to atceros. Velns parāvis! Jūs nodarbojāties ar dārgumu lietu. Tieši tā! Pirms četriem vai pieciem gadiem. Tieši vakar es uzdūros ma­pei ar jūsu dokumentiem. Teicami nostrādāts! Vienkārši lieliski! Kā es gribētu lai an te saceltos tāda vētra kas mazliet izkustinātu šo purvu. Te domā tikai par federāci­ju. Pašnoteikšanās! Bet paši pat nespējam noorganizēt autobusu satiksmi. Un krāsaino jautājums! Mans draugs rasu problēma: strīdiņi starp Jamaikas iedzīvotājiem ar taisniem un sprogainiem matiem ir asāki nekā man ar manu melnādaino pavāru — Pleidels-Smits apstājās pie galda, apsēdās pretim Bondam un uzlika kāju uz krēsla paroceņa. Tad paņēma «Karaliskās koledžas» ta­bakas kārbiņu iegrūda tajā pirkstus un sāka piebāzt pī­pi. — Taču negnbu krist jums uz nerviem Labāk uzdo­diet jautājumus. Kādas problēmas jūs satrauc? Būšu priecīgs jums palīdzēt ja vien spēšu Tomēr labāk nekā šī skribelēšana viņš norādīja uz dokumentu jūkli.

Bonds laipni pasmaidīja. Viņš bija atradis sabiedroto, kurš turklāt nebija muļķis.

—     Esmu šeit Strengveiza lietas sakarā. Taču vispirms man jums jāuzdod jautājums, kurš var likties dīvains. Kā­dā vadā jūsu rokās nonāca mape ar manu bijušo lietu? Vai jums kāds to palūdza? Negribu būt netaktisks, un, ja nevēlaties, varat neatbildēt

Pleidels-Smits pamirkšķināja Bondam

—      Jums tas nepieciešams darbam? — Tad pado­māja, raudzīdamies griestos. — Kā atceros, to mapi es pamanīju uz manas sekretāres galda. Es viņu nesen pie­ņēmu darbā. Viņa teicās kārtojam arhīvus Uz galda bija arī daudz citu mapju. Jūsējo es ievēroju nejauši.

—       0, es saprotu — Bonds it kā atvainodamies pa­smaidīja, — piedodiet bet man šķita'ka dažs labs inte­resējas par manu vizīti. Es gribu ar jums aprunāties par Krebkejas salu, ko jūs zināt par to un ķīnieti kurš salu no­pircis, par doktoru «NĒ» un viņa biznesu. Vēlos uzzināt pēc iespējas vairāk, tomēr arī pati nenozīmīgākā infor­mācija var izrādīties noderiga.

Pleidels-Smits pasmīkņāja un, joprojām turēdams pī­pi zobos un ar sērkociņu kārbiņu stampādams tabaku, teica:

—       Par mēslojuma ieguvi es zinu vairāk, nekā jums interesēs. Ar šo jautājumu sāku nodarboties vēl pirms manas pārcelšanas uz Koloniju ministriju. Pirmoreiz Pe­ru. Daudz esmu runājies ar tiem kuri vada šādu ražoša­nu. — Galu galā pīpe aizdegās, un Pleidels-Smits no­svieda kārbiņu uz galda — Labāk aplūkosim lietu. — Viņš nospieda zvana pogu. Pēc mirkļa Bondam aiz mu­guras durvis atvērās. — Mis Taro, lūdzu Krebkejas doku­mentus un visu, kas attiecas uz pārdošanu un notikumu ar to sargu, kurš pirms Ziemassvētkiem atpeldēja no tu­rienes laiviņā Mis Longfello jums parādīs kur tos meklēt

—      Labi ser, — atskanēja maiga balss, un Bonds iz­dzirdēja, kā aizveras durvis.

Tad Pleidels-Smits izplūda sīkā stāstā par salām un mēslojuma ieguvi.

—       Un kas bija tālāk? — Bonds vaicāja, cerēdams drīzāk nokļūt pie svarīgākā

—      Nu, kara sākumā tas viltīgais ķīnietis nolēma šo to izspiest no salas. Viņš to nopirka un sāka ražošanu. Jā­domā, viņš sakrāja pamatīgu summiņu. Mēs tā arī nezi­nām cik viņš maksā saviem strādniekiem, jo sala ir pār­vērsta par īstu cietoksni un no tās neviens neatgriežas. Esmu dzirdējis, ka tur notiekot dīvainas lietas tomēr sūdzību mums nav. Protams tā ir viņa sala un viņš tajā var darīt visu, kas ienāk prātā

—      Vai tiešām šīs iegulas ari šobrīd ir tik vērtīgas? — Bonds uzprasīja Kā jūs domājat cik tas viss varētu maksāt?

—        Pēc pēdējām ziņām, Krebkejā ir simttūkstoš put­nu un viens putns katru gadu dod divus dolārus, neskai­tot īpašnieka tēriņus. Pieņemsim ka pārītis putnu maksā piecpadsmit dolāru, un, redz, — jau pusotra miljona Pie­skaitīsim ēku vērtību — vēl miljons, un kļūst skaidrs, ka viņa kapitāls nav no mazajiem. — Pleidels-Smits atkal nospieda pogu. — Kāpēc vēl aizvien nav atnesti doku­menti? Tur jūs atradīsit visu vajadzīgo.

Durvis aiz Bonda muguras no jauna atvērās.

—      Tātad mis Taro,— Pleidels-Smits vaicāja — kur ir dokumenti?

—       Diemžēl, ser,— atskanēja tā pati maigā balss, — mums neizdevās tos sameklēt

—        Ko nozīmē «neizdevās sameklēt»? Kurš tos ņē­ma pēdējais?

—      Strengveiza kungs, ser.

—        Es lieliski atceros, ka viņš tos atnesa tieši uz šo istabu. Kur gan tie noklīduši?

—      Nezinu, ser,— balss skanēja vienaldzīgi — Mapes ir palikušas, taču tās ir tukšas

Bonds atskatījās. Palūkojās uz meiteni un novērsās. Viņš aptvēra kas noticis ar dokumentiem Tāpat viņš ap­jēdza, kāpēc mape ar viņa lietu nonākusi uz sekretāres galda. Viņš varēja iztēloties, kādā veidā no Karaliskā Na­ma aizplūdušas ziņas par viņa vizītes mērķi Jamaikā.

Gan doktors «NĒ», gan Anabella čanga, gan mazā, nesatraucamā sekretāre ar brillēm bruņurupuča ragvie­las rāmjos bija ķīnieši.

6. Gailis uzvilkts

Koloniju lietu sekretārs uzaicināja Bondu paēst pus­dienas Karaliskajā klubā. Viņi iekārtojās ar sarkankoku izrotātas zāles kaktā. Kad pasniedza kafiju, Pleidels- Smits sāka filozofēt par dzīvi šajā plaukstošajā un burvī­gajā salā.

—        Tad nu tā— viņš sacīja, kā parasti, nodarboda­mies ar savu pīpi, — Jamaikas iedzīvotāji pēc savas da­bas ir mierīgi ļaudis ar visām bērnišķīgi pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Viņi dzīvo tik bagātā salā bet paši nespēj tikt pie turības Zemi apstrādāt neprot turklāt ir slinki. Angļi atnāk un aiziet izvazādami visu, kas gadās pa ķērienam tikai neviens no viņiem te nav kļuvis miljonārs. Šeit viņi ilgi neuzkavējas. Bet Portugāles ebreji plaukst un zeļ. Viņi te ieradās reizē ar angļiem un tā arī palika Taču viņi ir snobi un tērē pārāk daudz naudas greznām villām un kokteiļvakariem. Kad nav tūristu viņu vārdus var atrast «Glinnera» augstāko aprindu hronikā. Viņi tirgojas ar tabaku un rumu, pārstāv angļu autobūves firmu inte­reses, apdrošināšanas sabiedrības un tā tālāk

Aiz viņiem seko sīrieši, arī viņi ir bagāti, taču nav tik veiksmīgi biznesmeņi Tiem pieder arī lielākā daļa veika­lu un dažas viesnīcas Tad — indusi, viņi andelējas ar audumiem un citām precēm. Un, beidzot ķīnieši tie ir solīdi, kārtīgi ļaudis, kas turas cits pie cita. Tā ir visstiprā­kā kopiena Jamaikā Viņu īpašumā ir maizes veikali, ve­ļas mazgātavas un labākie produktu veikali Dzīvo ļoti no­slēgti, jauktās laulībās nestājas, tiesa, gadās, ka viņi ap­prec nēģerietes. Šo laulību rezultāts redzams visur čigroesi — hibrīdi pret kuriem gan ķīnieši, gan nēģeri iz­turas ar nicinājumu. Lāgiem viņi kļūst bīstami. Viņiem ir . ķīnieša prāts un gandrīz visi nēģera trūkumi Policijai viņi sagādā daudz raižu.

—      Un jūsu sekretāre, vai arī viņa ir no ķīniešiem? — Bonds painteresējās

—      Jā. Viņa ir ļoti apdāvināta un centīga meitene Pie manis strādā jau pusgadu. Bez šaubām, viņa ir pati labā­kā no visiem kuri atsaucās uz sludinājumu avīzē

—      Viņa liekas apķērīga— Bonds konstatēja, sevi ne- nododams — Vai Še cilvēki ir kaut kā apvienoti? Vai nēģeru un ķīniešu kopienu kāds vada?

—        Pagaidām ne, tomēr agrāk vai vēlāk kādam izdo­sies viņus organizēt — Pleidels-Smits palūkojās pulk­stenī. — Man jāiet Pat iedomāties nevaru, kur pagaisuši tie dokumenti. Labi atceros, ka_ — viņš apklusa — Taču vissvarīgākais ir tas, ka es tā arī nespēju jums pastāstīt neko būtisku par salu un doktoru «NE». Lai gan man jums jāaizrāda ka pazudušajos papīros jūs nebūtu atra­dis neko interesantu šis ķīniešu vācietis ir lielisks tirgo­nis. Vēl arī tas notikums ar apvienību Jūs protams, to zi­nāt Kas attiecas uz salu, lietā bija tikai divi pirmskara pār­skati un pēdējā kartogrāfiskā uzņēmuma kopija Šķiet ka tas ir Dieva aizmirsts nostūris Bezgalīgi purvi un krūmāji ar mēslu kalnu vidud. Jūs teicāt ka taisāties apmeklēt Institūtu. Ja vēlaties, es jūs pavadīšu un iepazīstināšu ar ģeogrāfijas nodaļas priekšnieku.

Pēc stundas Bonds jau sēdēja pie galda tukšās ista­bas kaktā. Viņa priekšā bija 1910. gadā zīmēta Krebke­jas karte.

Uz lapas ar Institūta zīmogu viņš uzskicēja salas plā­nu, atzīmēdams svarīgākos punktus.

Sala aizņēma apmēram piecdesmit kvadrātjūdžu lie­lu platibu, no kuras tris ceturtdaļas austrumos bija purvi; tāpat bija arī neliels ezers no kura iztecēja upīte Tā ieplūda dienvidu piekrastes mazā, smilšainā līcītī kurš sadalīja salu it kā uz pusēm. Bonds nosprieda, ka apvie­nības sargi savu nometni visdrizāk iekārtojuši netālu no ūdens. Rietumu piekrastē Bonds ievēroja stāvu pakalnu, kurš sasniedza simt piecdesmit metru augstumu un lai­kam iestiepās jūrā.

Nebija ne ceļu ne taciņu, ne celtņu. Krebkejas kontūras atgādināja ūdensžurku kuras galva pagriezta rietumu virzienā. Sala atradās apmēram trīsdesmit jūdžu attālumā no Jamaikas ziemeļu piekrastē izvietotā Gelin Pointa un sešdesmit jūdzes uz dienvidiem no Kubas.

Nekā dta interesanta kartē nebija. Krebkeju ieskāva sēkļi, un tikai vienā vietā — rietumos pie rifiem — jūras dziļums gandriz sasniedza vienu kilometru. Tālāk sākās Kubas ieplaka. Bonds salocīja karti un atdeva to bibliote­kāram.

Pēkšņi viņš juta pamatīgu nogurumu. Bija tikai četri bet tik šausmīgs karstums, ka krekls lipa pie muguras Viņš izgāja no Institūta, iesēdās taksometrā un, šķērso­dams zaļus pakalnus, atgriezās viesnīcā. Bonds bija pilnī­gi apmierināts ar aizvadīto dienu un nolēma vakarā atpūsties numurā lai rīt agrāk pieceltos un dotos ceļā.

Bonds piegāja pie portjē lodziņa lai uzzinātu, vai nav kādu ziņu no Kvorrela.

—      Ser, nekā nav,— tas atbildēja — Taču no Karalis­kā Nama atsūtīts grozs ar augļiem Tūdaļ pēc brokastīm Izsūtāmais to aiznesa uz jūsu numuru

— Kāds izskatījās sūtnis?

—      Krāsainais, ser. Teica ka viņu sūtījis adjutants.

—      Paldies,— Bonds sacīja, paņēma atslēgu un uzkā­pa otrajā stāvā. Spiezdams zem svārkiem pistoles roktu­ri, viņš klusām piegāja pie sava numura durvīm, pagrieza atslēgu un ar kāju atvēra durvis. Istaba bija tukša. Bonds aizslēdza durvis. Uz .galda bija liels grozs ar augļiem: mandarīni, greipfrūti, banāni, — un eksotisko augļu vidū viņš ieraudzīja divus oranžērijā audzētus persikus. Groza malā pie lielas lentes karājās balta aploksne. Bonds to paņēma un pievirzīja tuvāk pie gaismas, lai labāk apska­tītu Atvēris aploksni viņš izlasīja uz balta plāna papīra uzdrukātu vēstījumu «Ar cieņu no Viņa Ekselences Gu­bernatora». Adresāts nebija norādīts

Bonds nopūtās Kādu brīdi viņš raudzījās uz augļien, tad noliecās pie groza un ieklausījās. Pacēlis grozu viņš izgāza tā saturu uz grīdas. Tajā nebija nekā cita, vienīgi augļi. Bonds pasmaidīja par savām aizdomām Atlika pē­dēja; mēģinājums. Viņš pacēla pašu apetīttīgāko persi­ku un ielika to vannas istabas izlietnē. Tad, pārbaudījis slēdzeni atvēra skapī Piesardzīgi izvilka no tā čemodānu un novietoja to istabas vidū Pēc tam, nometies uz ce­ļiem sāka vērīgi aplūkot ar talku apkaisītos slēdžus. Kāds acīm redzami bija centies tos attaisīt Bonds ņēmās ap­skatīt atstātās pēdas.

šie ļaudis nebija tik piesardzīgi kā tie, ar kuriem vi­ņam bija nācies sastapties agrāk. Viņš pagrieza atslēgu un sagāza čemodānu uz sāniem. Vāka labās puses stūri rēgojās četru nekaitīgu vara kniežu galviņas. Bonds ar nagu uzmanīgi vienu izāķēja un pacēlis izņēma apmē­ram metru garu izturigu tērauda trosi.

Trose bija ietīta vairākos metāla riņķos, kuri atradās čemodāna vākā. Bonds atvēra vāku un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Tad no «instrumentu kastes» sadabūja lupu un atgriezās vannas istabā. Paņēma persiku un, grozī­dams pirkstos, sāka to aplūkot caur lupu Pēkšņi viņš sa­stinga, pamanījis sīku caurumiņu ar mazliet tumšākām maliņām, ar neapbruņotu aci tas nebija saskatāms Bonds piesardzīgi nolika persiku atpakaļ izlietnē. Brīdi viņš stāvēja nekustīgi, lūkodamies spogulī.

Tātad karš bija pieteikts! Nu, nekas! Gaužām intere­santi. Viņš juta, ka viņam ieduras pakrūtē. Tad, lūpas ne- atpletis Bonds pasmaidīja savam atspulgam spogulī. Tātad intuīcija viņu nebija pievīlusi, bet secinājumi — piepildījušies. Strengveizs un meitene bija noslepkavoti bet visi dokumenti iznīcināti jo viņi bija uztaustījuši parei­zo ceļu. Tad uzradās viņš, Bonds, un, pateicoties mis Ta- ro, viņam jau bija sagatavota uzņemšana Mis Čanga un, iespējams, arī taksometra vadītājs bija viņam sekojuši līdz viesnīcai. Tomēr kurš gan tur pirkstu uz nolaižamās mēlītes? Kurš tik neatlaidīgi viņam tēmē? Bondam nebi­ja pierādījumu. Taču viņš juta, ka lode izšauta no Krebke­jas salas.

Bonds iegāja guļamtelpā, savāca pārējos augļus, aiz­nesa uz vannas istabu un citu pēc cita izpētīja Visos viņš atrada mazus caurumiņus. Pa telefonu Bonds palūdza, lai viņam numurā atnes ar papīru aptītu kārbu un virvi. Akurāti iepakojis augļus kārbā, viņš piezvanīja uz Karalis­ko Namu un paaicināja pie telefona Koloniju lietu sekre­tāru.

—         Vai tas esat jūs, Pleidel-Smit? Runā Džeimss Bonds. Atvainojiet ka traucēju tomēr man radušās da­žas problēmas. Sakiet — vai Kingstonā ir kāda ķīmijas laboratorija? Skaidrs.Labi. Man jāveic-šādas tādas ķīmis­kās analīzes. Ja es jums aizsūtītu kādu sainīti vai jūs nebūtu tik laipns un nenodotu to speciālistam? Es vēlē­tos, lai mans vārds nefigurētu. Labi? Bet kad pienāks at­bilde, vai jūs to man nepaziņotu ar telegrammu? Es būšu Bo Dezerā, Morgana līcī, šo nedēļu pavadīšu tur. Un lūdzu — nevienam ne vārda. Man neērti, ka sagādā­ju jums tik daudz rūpju, taču kad tiksimies, es jums visu paskaidrošu Varbūt jums šis tas kļūs skaidrs kad izlasī­siet analīžu rezultātus. Starp citu piekodiniet lai ar manu sūtījumu apietas uzmanīgi. Ārējais izskats ir mānīgs. Pa­teicos. Man ļoti laimējies, ka šodien es iepazinos ar jums. Uz redzēšanos!

Bonds uzrakstīja uz pakas adresi, izgāja laukā un ap­turēja taksometru Viņš lūdza, lai šoferis to steidzami no­gādā Karaliskajā Namā Tad atgriezās numurā, nomaz­gājās dušā, pārģērbās un pasūtīja dzeramo. Ar glāzi rokā viņš gribēja iziet verandā, bet iezvanījās telefons. Tas bija Kvorrels.

—      Viss kārtībā, kaptein

—      Viss? Pat māja? Lieliski.

—       Viss kārtībā, — Kvorrels piesardzīgi atkārtoja. — Tiksimies, kā norunāts, kaptein

Bonds nolika klausuli un devās uz verandu. Saule rie­tēja. Pāri pilsētai un ostai bija savilcies violets mijkrēslis.

Vai vajadzētu par jaunumiem ziņot M ? Un pārskats gubernatoram? Bonds prātoja: «Protams varētu nosūtīt šifrogrammu pa Koloniju ministrijas kanāliem. Bet ko gan lai pavēsta? Ka doktors »NĒ' man pasniedzis saindētus auidi k0 " Precīzu ziņu ka tie ir saindēti un tos sūtījis tieši doktora «NĒ», Bondam nebija. Viņš bez grūtībām iztēlo­jās M. seju un pat viņa balsi. «Aģents 007 ziņo, ka viņam iesmērēti saindēti banāni. Šķiet viņam galva vēl nestrā­dā. Pārāk ātri izrakstījies no slimnīcas.» .

Bonds pasmaidīja Protams viņš pārspīlēja tomēr. Nē, vēl mazliet jāpagaida, lai būtu ko ziņot Zināms, ja viņš kļūdīsies, turklāt vēl par savu rīcību neinformēs va­dību, tad no nepatikšanām neatkausies. Kaut gan — vie­nīgi no viņa ir atkarīgs tas, lai nebūtu kļūdu. Apdomā­dams savu plānu, Bonds iztukšoja otru glāzi.

Tad viņš nokāpa pustukšajā restorānā un paēda va­kariņas. Izšķirstīja «Ceļvedi pa latīņameriku». Deviņos vi­ņam uznāca miegs. Bonds uzgāja savā numurā un sa­vāca mantas, lai rīt no rīta nebūtu jākavējas. Tad palūdza dežurantam viņu pamodināt pussešos. Bonds aizkabinā­ja durvīm ķēdīti un nolaida žalūzijas. Protams, nakts būs karsta, bet neko darit Noģērbies viņš apgūlās, apsedzies' ar palagu, pagriezās uz kreisajiem sāniem, ar labo roku zem spilvena sataustīja «Valteru» ua pēc piecām minūtēm bija aizmidzis.

Bonds pamodās pēkšņi. Palūkojās pulksteņa mirdzo­šajā ciparnīcā — trīs. Viņš nekustējās Istabā bija klusu. Bonds ieklausījās. Arī ārā valdīja nāves klusums Tālumā ierējās suns, tam piebalsoja citi, un pēc brīža jau skanēja histērisks suņu koris, kurš aprima tikpat negaidīti, kā bija sācies. Caur žalūzijām istabā spīdošie mēnesstari uz grī­das pie gultas zīmēja baltas un melnas joslas. Kāpēc viņš bija pamodies? Bonds lēnītēm sakustējās, gribē­dams piecelties.

Pēkšņi viņš sastinga, pa labās kājas potīti kaut kas rā­poja čāpodams aizvien augstāk un augstāk Droši vien tas bija kāds ļoti liels kukainis. Iespējams, pat plaukstas lielumā. Bonds juta, ka viņu kutina daudzas mazas kāji­ņas. Kas tas par mūdzi?

Tad Bonds izdzirdēja to, ko nekad savā mūžā nebija dzirdējis, — troksni radīja uz viņa galvas stāvus izslēju- šies mati. Viņš ieklausījās Neticami! Neticami! Tie bija vi­ņa mati, un tie kustējās paši no sevis. Bonds juta, ka viņa piere kļuvusi auksta Neiedomājami! Neticami!

Radījums pa viņa kāju turpināja savu ceļu. Bonds pil­nīgi skaidri apjauta ka ir pobijies. Viņa augums briesmas bija aptvēris agrāk nekā viņa prāts. Tas bija tropu simtkā­jis. Bonds pārvērtās sālsstabā Reiz muzejā viņš to bija redzējis iespirtotu. Simtkājis bija gaiši brūnā krāsā, pla­kans apmērām desmit divpadsmit centimetrus garš. Saplacinātās galvas abās pusēs rēgojās indīgas spīles. Plāksnīte vēstīja: ja inde nokļūst cilvēka artērijā, iestājas nāve.

Kukainis jau bija aizrāpojis līdz celim. Tad tika vēl aug­stāk Visa Bonda uzmanība bija piekalta divām rindām lēni čāpojošo kājiņu. Redz, mūdzis uzlīda uz gurniem un jau šiverējās ap vēderu. Bondam kutēja, bet vajadzēja ciesties Kukainis sasniedza saules pinumu. Bonds juta, ka ķepiņas cenšas noturēties uz vēdera. Mūdzis jau bija pie sirds. Ja iekodīs, gals klāt Simtkājis joprojām rāpās pa krūšu spalvām uz atslēgas kaulu Apstājās. Ko tālāk? Bonds juta trīc viņa galva. Uz augšu, uz leju. Ko tam draņķim vajag? Varbūt to traucē palags? To mazliet pa­celt? Nē! Simtkājis uzlīda līdz miega artērijai. Vai to neiz­biedēs sirdspuksti? Velns parāvis ja viņš mācētu regulēt asiņu cirkulāciju! Bonds mēģināja domās aprunāties ar kukaini: «Viss kārtībā, nav nekā briesmīga. Tur pulsē asi­nis, tās neko ļaunu tev nenodarīs. Uen ārā!»

Gluži kā viņu dzirdējis, mūdzis pa kaklu uzčāpoja uz apakšžokļa. Velna nieze! Patlaban Bonds varēja sajust šā radījuma svaru un pamatīgumu Viņš lēnām aizvēra acis. Abas uzreiz, citādi kājiņas ieķertos labajā acī. Varbūt pa­mēģināt to nomest kad tas būs uz pieres? Nē! Ak Dievs, tikai ne to! Šīs kājiņas bija tā iekrampējušās, ka ar plēša­nu nedabūsi nost

Neiedomājamā apņēmībā kukainis uzrāpās uz Bon­da pieres un sastinga pie matiem Velns, ko tas tur dara? Mūdzis dzēra. Dzēra viņa sviedru lāses. Bonds par to bija pārliecināts Kādu brīdi radījums tikpat kā nekustējās. Bonds tik tikko izturēja šo sasprindzinājumu. Viņš juta, ka no viņa tērcītēm plūst sviedri, vēl mirklis — un viņu sāks kratīt drebuļi. Vēl mirklis — un viņu sāks šaustīt šaus­mas! Vai viņš spēj savaldīties? Vai tas vispār ir iespē­jams? Bonds nekustīgi gulēja, kaut ko gaidīdams, un lē- • nītēm elpoja

Kukainis atkal ņēmās rāpties pa matiem. Vai tas ne­grasās tur apstāties? Kā guļ šie mūdži? Savilkušies čokurā vai — gluži otrādi — izstiepušies? Mazie simtkā- ' jīši, kurus viņš bija -vērojis bērnībā un kuri draiskojās izlietnes caurulē, vienmēr salocījās uz pusēm, ja tos aizti­ka. Galu galā simtkāja galva nokļuva līdz spilvenam «Ko nu? Čāpos tālāk vai paliks matos? Tinies prom! Vācies!» Bonds domās iekliedzās, ar pūlēm valdīdamies.

Kukainis sakustējās un lēnām pa matiem nolīda uz spilvena

Bonds vēl brīdi pagaidīja. Ieklausījās vieglajā kājiņu čirkstoņā uz pārvalka.

Vienā lēcienā, kas sadrebināja visu istabu Bonc4 -: iz­šāvās no gultas. Pieskrēja pie durvīm un iededza gais­mu. Viņš juta, ka viss augums dreb, taču nespēja ar sevi tikt galā.

Grīļīgā solī viņš piesteberēja pie gultas. Kukainis bija paslēpies zem spilvena. Sākumā Bonds gribēja nomest spilvenu uz grīdas. Tomēr prata savaldīties un mazliet pagaidīt kamēr nomierināsies nervi. Tad piesardzīgi pa­cēla spilvenu aiz stūra, aiznesa to istabas vidū un nosvie­da. Simtkājis izlīda no spilvena apakšas un, ātri kustinā­dams kājeles, metās bēgt pa gridsegu Tagad Bonds bija mierīgs. Viņš atskatījās meklēdams kaut ko piemērotu, lai nosistu mūdzi. Nesteigdamies Bonds aizgāja pēc kur­pes. Briesmas bija garām. Patlaban viņš sev uzdeva tikai vienu jautājumu: kādā veidā šis baismeklis nokļuva viņa gultā. Bonds pacēla kurpi un mierīgi, gluži vai nevērīgi to uzmeta virsū simtkājim Noknaukšķēja. Bonds pacēla kurpi. Kukainis raustījās agonijā. Viņš ieblieza vēlreiz. No simtkāja pāri palika vienīgi netīrs pleķis.

Aizsviedis kurpi, Bonds, valdīdams nelabumu, drāzās uz vannas istabu

7. Naksnīgais pārbrauciens

— Starp citu, Kvorrel— Bonds uzprasīja, sēdēdams pie stūres nelielai mašīnai — vai tu kaut ko zini par simtkājiem?

—           Par simtkājiem, kaptein? — Kvorrels vaicāja, uzlūkodams Bondu un mēģinādams apjēgt kas izraisījis šādu jautājumu, taču Bonda seja nebija izdibināma. — Pie mums Jamaikā tie ir drausmīgi. Septiņus līdz desmit centimetrus gari Tie pat var nogalēt Visbiežāk sastopa­mi vecās mājās. Tiem patīk sapuvis koks un mitrums. Ārā lien naktīs. Kāpēc jūs jautājāt kaptein? Vai esat tos redzējis?

Bonds neatbildēja. Tāpat viņš nepastāstīja Kvorrelam arī par augļiem.

—        Vai šie kukaiņi, piemēram, var nokļūt modernos namos? Kurpē, kastē vai gultā?

—       Nē,— Kvorrels stingri atteica, — ja tikai tur nav at­nests speciāli šie mūdži dzīvo caurumos un plaisās, tīri- ba tiem netīk bet mēsli — pašā laikā Tie mitinās krūmos, kokos, starp akmeņiem. Atklātās vietās to nav.

—      Skaidrs.— Bonds nospneda mainīt sarunas tema­tu. — Saki, vai tie divi devās ceļā ar mūsu mašīnu?

—       Protams, kaptein. Viņi labprāt piekrita, turklāt viņi ir ļoti līdzīgi mums — Kvorrels pasmīkņāja. Aši paraudzī­jies uz Bondu, viņš nedroši piebilda: — Tikai baidos, ka viņi nav kārtīgi ļaudis. Nav kur meklēt Man, nabadziņam to balto izdevās nocelt Betsijai.

—       Kas tā par Betsiju?

—       Kāda būtne, kurai pieder visdraņķīgākā iestāde pil­sētā — Lai pastiprinātu savu vārdu jēgu Kvorrels no­spļāvās pa atvērto lodziņu. — Nu un tas baltais ir viņas grāmatvedis.

Bonds tikko valdījās no smiekliem.

—        Mums diezgan ar to, ka viņš prot vadīt mašīnu Ceru ka viņiem izdosies dzīviem un veseliem tikt līdz Montego.

—         Neraizējieties, — Kvorrels neuztvēra Bonda sa­traukuma iemeslu. — Es viņiem piekodināju: ja viņi neat­brauks, tad paziņošu policijai, ka šie nospēruši mūsu au­tomobili

Viņi nokļuva Stonhila virsotnē no kuras uz ziemeļu piekrasti līkumodama laidās lejup Džanstona maģistrāle Bonds pārslēdza ātrumu un brauca lejā. No ālā kalna augšup cēlās saule, liedama savus zeltainos starus pār ieleju.

Mierīga lauku ainava kas nav mainījusies gadusim- tiem, ja neskaita līdzeno šosejas palagu. Bonds gandrīz vai saoda mēslu smaku kas nāca no kalnu takas, kura kopš 1750. gada savienoja Karaļa līci ar garnizonu Mor­gana līcī.

—         Kaptein,— Kvorrels atkal ierunājās vainīgā balsī, — piedodiet ka jums par to vaicāju tomēr — vai jūs mani neinformētu par savas darbības plānu. Es visu laiku par to domāju, taču nekādi nespēju apjēgt jūsu nolūkus.

—         Kvorrel, man pašam vēl viss nav skaidrs. Es jau tev teicu, ka šeit atrodos tāpēc ka pazudis Strengveizs un viņa sekretāre. Visi domā ka viņi kopā aizbēguši taču es esmu pārliecināts ka viņi noslepkavoti

—     Ak tā? — Kvorrels mierīgi sacīja — Un kurš, jūsu­prāt to izdarījis?

—      Spriežot pēc tava stāsta, es uzskatu, ka tas ir dok­tors «NE», ķīnietis no Krebkejas salas. Izmeklēdams ga­dījumu ar putniem, Strengveizs sāka pētīt šā tipa darīju­mus Taču doktors «NĒ» nevāas, ka bāž degunu viņa lietās. Pats par to man stāstīji. Šķiet ka viņš ir gatavs uz visu. lai tikai nevienu neielaistu savos īpašumos. Labi ja tas būtu vienīgi minējums. Bet pēdējo dienu laikā notiku­šas dīvainas būšanas. Tāpēc es aizsūtīju mūsu mašīnu uz Montego. Mums jāsajauc pēdas. Tādēļ mums dažas dienas jāpadim villā.

—       Un ko tālāk, kaptein?

—     Vispirms es gribu, lai tu man palīdzētu tāpat kā ie­priekš, kad es te biju, vai atceries, atgriezties lieliskā for­mā.

—       Protams, kaptein. Es to izdarišu katrā ziņā.

—      Pēc tam, domāju nebūtu slikti uzmest aci Krebkejai

Kvorrels iesvilpās, tiesa svilpiens izskanēja visai bē­dīgs.

—          Mēs tikai apskatīsim apkārtni. Un neiesim klāt doktora zonai. Vienīgi gnbu aplūkot putnu rezervātu un savām acīm redzēt kas noticis ar sargu nometni. Ja at­klāsim ko aizdomīgu, varēsim ierasties salā atklāti un eskorta pavadībā. Un sāksies plaša mēroga izmeklēša­na. Tomēr es to varu pieprasīt tikai tad, kad savākšu konkrētus faktus. Ko tu par to domā?

Kvorrels brīdi rakņājās pa kabatām, meklēdams ciga­reti, un ilgi to aizsmēķēja. Tad caur degunu izlaida dūmus un ņēmās vērot kā tie izlokās aiz mašīnas lodzi­ņa.

—        Kaptein,— viņš teica, — es domāju ka izdarīsim vislielāko muļķību ja dosimies uz šo salu — Viņš apklu­sa. Arī Bonds nerunāja Daudz klusāka balsī, kurā jautās mulsums Kvorrels turpināja: — Kaptein, gribu piebilst ti­kai to, ka Kaimanu salās man palika vecāki Vai es drik- stu līdz akcijas sākumam apdrošināt savu dzīvību?

Bonds noraizējies paraudzījās viņam acīs Grumba Kvorrela sejā nodeva viņa satraukumu.

—      Protams, Kvorrel. Rīt Morgana līcī mēs visu nokār­tosim. Tu varēsi apdrošināties par pamatīgu summu, teiksim pieciem tūkstošiem sterliņu mārciņu. Bet tagad saki — kā mēs tiksim līdz salai? Ar pirogu?

—       Domāju, ka ar to. — Kvorrels nespēja savaldīt sa­vu balsi. — Mums jāizraugās brīdis, kad ir mierīga jūra, neliels vējiņš un tumša nakts. Tas, kas mums nepie­ciešams Nedēļas beigās sāksies pilnmēness. Kurā vietā jūs gnbat pietauvoties, kaptein?

—        Dienvidu krastā pie upes grīvas. Tad mēs pa upi dosimies līdz ezeram. Esmu pārliecināts, ka sargu no­metne bijusi tieši tur — pie dzeramā ūdens, bet pa upi viņi nokļuva līdz jūrai, lai zvejotu zivis.

—        Gk jlgi mēs tur uzkavēsimies, kaptein? — Kvor­rels apvaicājās bez sevišķa entuziasma — Mēs tak ne­varēsim paņemt līdzi daudz provīzijas: maize, siers, sālīta liellopu gaļa Cigarešu dūmi mūs var nodot Tā ir nolādē­ta vieta, kaptein. Vieni vienīgi purvi, mangrovju brikšņi.

— Jārēķinās ar trim dienām,— Bonds atbildēja. — Var uznākt lietus, un mums nāksies pāris dienas tur pa­dzīvot Paķer savus nažus. Man būs pistole.

— Tiešām— Kvorrels izteiksmīgi rezumēja un iegri­ma dziļdomīgā klusēšanā, kura ilga līdz Marijas pilsētiņai.

Viņi izbrauca cauri pilsētiņai, šķērsoja zemesragu un devās uz Morgana līci. Bonds atcerējās šīs vietas: Sopre- sas salu, kas bija redzama aiz piekrastes izliekuma, kras­tā izvilktās pirogas līdzās gliemežvāku kaudzēm tālo bangu dārdoņu pret rifiem, kuri gandrīz vai kļuva par viņa kapu

Galu galā viņi piebrauca pie villas Kvorrels izkāpa, lai" atslēgtu vārtus, Bonds ietipināja pagalmā un apturēja mašīnu aiz mājas. Viss bija mierīgi. Bonds apgāja apkārt divstāvu villai, šķērsoja pļaviņu un iznāca jūras krastā. Redz, te viņš toreiz izrāpās malā. Reizēm šīs murgainās vīzijas atkal un atkal izpeldēja no atmiņas dzīlēm Bonds ilgi lūkojās uz salu atcerēdamies Soliteri — ievainotu un asinīs mirkstošu meiteni kuru viņš bija izglābis. Kas ar vi­ņu notika? Kur Solitere ir tagad? Bonds strauji apgriezās un gāja uz māju, dzīdams prom šos murgus

Pusdeviņi. Bonds izkravāja čemodānu un uzvilka vieglus šortus un sandales. Drīz vien viņa degunā ieplūda kafijas un cepta šķiņķa gardais aromāts. Pie bro­kastu galda Bonds ieskicēja dienas režīmu: celšanās se­šos, puskilometru garš peldējums, brokastis stunda sau­les vannām divu kilometru skrējiens atkal peldēšanās, pusdienas, pēcpusdienas miegs, no jauna divi kilometri jūrā karsta vanna, masāža, vakariņas un deviņos — gul­tā.

Pēc brokastīm Bonds ķērās pie savas programmas. Nekas neizjauca šīs nedēļas mierigo plūdumu, ja ne­skaita korespondenci «Glinnerā» un Pleidela-Smita atsūtīto telegrammu. «Glinner» vēstīja, ka uz Kingsto­nas—Montego šosejas avāriju cietis «Talbota» markas automobilis ar numuru H 2473. Tas sadūries ar kravas mašīnu, kas pēkšņi izbraukusi no pagrieziena. Smagās mašīnas šoferis tiek meklēts. Abas mašīnas noskrējušas no ceļa un iegāzušās bezdibenī. Vieglajā automobilī braucošie Bens Džibons, kurš dzīvo Harburtas ielā, un Hosia Smits kura dzīvesvieta nav zināma, gājuši bojā. Lūgums misteram Bondam. kurš īrējis šo mašīnu, ieras­ties policijā.

Lai neuztrauktu Kvorrelu Bonds šo avīzi sadedzināja

Dienu pirms sagatavošanās programmas beigām at­nāca telegramma no Pteidela-Smita. Tās saturs bija šāds:

KATRĀ EKSEMPLĀRĀ CIANKĀLIJS KAS VAR NOGA­LINĀT ZIRGU PKT IESAKU NOMAINĪT AUGĻU PĀRDE­VĒJU PKT VĒLU PANĀKUMUS

SMITS

Bonds sadedzināja ari telegrammu.

Kvorrels noīrēja kanoe, un viņi trīs dienas to iz­mēģināja Tā bija izdobta no koka stumbra. Tajā atradās divi soliņi, divi airi un neliela netīra bura.

—         Kaptein pēc septiņām astoņām stundām mēs nolaidīsim buru un ķersimies pie airiem,— Kvorrels pa­skaidroja. — Tas palielinās mūsu izredzes, ka radars neuztaustīs laivu.

Bija labs laiks. Meteoroloģiskās ziņas, ko translēja ra­dio, bija iepriecinošas. Naktis bija tumšas, ka dur vai acis laukā. Divatā viņi aizbrauca pēc produktiem un noformē­ja apdrošināšanu. Bonds sev nopirka melnas audekla bikses, tumši zilu kreklu un pītas kurpes.

Bonds bija laimīgs, ka var sākt rīkoties

Saule norietēja. Satumsa

Bonds iegāja savā istabā, izvilka pistoli un revolveri un ilgi tos aplūkoja. Ne viens, ne otrs viņam nepatika tā kā «Beretta», kas it kā bija kļuvusi par viņa rokas turpināju­mu, taču viņš zināja, ka šie ieroči ir labāki, un izvēlējās «Smith and Wesson». Tas ir smagāks Tomēr Krebkejā nenāksies šaut no tuvas distances, ja vispār būs jālieto ierocis.

Bonds izņēma no ledusskapja viskija pudeli, ledu un sodas ūdeni un izgāja dārzā, lai mierīgi pavadītu atlikušo jau aizgājušās dienas daļu.

No mājas izlīda ēna, ietina pļaviņu un aprija to. No sa­las pūta naksnīgs vējš un locīja palmas.

—          Laiks, kaptein,— teica no jūrmalas atnākušais Kvorrels

Bonds izdzēra viskiju un sekoja savam ceļvedim uz kanoe, kura šūpojās mierīgajos vilnīšos, ar priekšgalu ie­spiedusies smiltīs. Kvorrels apsēdās pakaļgalā bet Bonds iekārtojās priekšā starp kanoe priekšgalu un solu. Viņam aiz muguras pie neliela masta bija piesieta bura. Bonds paņēma airi un atgrūda kanoe no krasta. Laiva lē­nām peldēja uz koraļļu rifiem. Viņi airēja saskanīgi un vienmērīgi. Skanēja vienīgi viļņu šļaksti pret laivas ma­lām. Viss bija klusu. Elles tumsa. Neviens nebija redzējis, kā viņi devās ceļā.

Bonds tikai airēja bet Kvorrels piedevām arī stūrēja. Pie klints griezās ūdensvirpulis, vairākas reizes Bonda ai­ris atdūrās pret rifu, un viņam nācās pieķerties pie soliņa, kad kanoe atsitās pret zemūdens rifu. Beidzot viņi tika pāri nfiem. Ūdens bija absolūti nekustīgs

—       Okei, kaptein,— Kvorrels nočukstēja. Bonds ievilka airi laivā un ar muguru atspiedās pret mastu. Viņš dzir­dēja kā Kvorrels atbrivo buru un tajā ar troksni iebrāžas vējš Laiva nodrebēja un sāka peldēt Viļņi klusām šļaksti­nāja pret malām. Bonda seju apšļāca dažas šaltis Vējš bija spirgts, driz vien varēja kļūt aukstāks Bonds sēdēja, ar rokām aptvēris ceļgalus. Ar mokām viņš saskatīja ap­vārsni, virs kura cēlās viegla migliņa. Tad iemirdzējās zvaigznes. Sākumā to nebija daudz, bet vēlāk saplūda ar Piena Ceļu. Bonds palūkojās atpakaļ. Tālumā aiz Kvorrela salīkušā stāva vīdēja Marijas pilsētiņas ugunis. Jādomā, laiva jau bija divas jūdzes no krasta. Drīz vien viņi no­brauks desmito daļu no ceļa, tad — ceturto, pusi. Pus­naktī Bonds nomainīs Kvorrelu. Viņš nopūtās, nolika gal­vu uz ceļiem un aizvēra acis

Bondu pamodināja aira uzsitiens pret laivas malu Viņš pacēla roku lai paziņotu, ka ir pamodies, un uzmeta acis spīdošajai pulksteņa ciparnīcai. Ceturksnis uz vie­niem Viņš izstaipīja notirpušās kājas un pārrāpās pāri soliņam.

—       Kvorrel, atvaino,— Bonds nočukstēja. — Man va­jadzēja pamosties agrāk.

—         Nav ne vainas, kaptein,— Kvorrels atbildēja. — Jums jāizguļas.

Viņi piesardzīgi apmainījās vietām Boņds apsēdās pie stūres un ķērās pie aira. Virve no buras bija piestipri­nāta turpat blakus. Viņš ievirzīja laivu vējā. Redz, arī vi­ņam bija ko darīt

Nakts bija mierīga Vienīgi kļuva vēl tumšāka un ne­dzīvāka. Jūra, liekas, snauduļoja, lēni un dziļi elpodama. Laiva šķīra viļņus, no airiem pilēja spožas ūdenslāses.

Bonds mēģināja iztēloties, kas notiek jūras dzīlēs: lie­las zivis, haizivis, gausās barakudas, skumbriju bari, bet tur, pavisam dziļi, pelēkā dūmakā — mirdzošas želejvei- da būtnes, kuras neviens nekad nav redzējis. Kas notiks, ja viļņi laivu pēkšņi apgāzīs? Cik ilgi viņ. noturētos? Bonds koncentrējās, dzīdams prom šādas domas

Viens naktī, divi, trīs, četri. Kvorrels pamodās un izstai­pījies klusām sacīja:

—       Kaptein, es jūtu zemes smaržu.

Mazliet vēlāk, kad tumsa drusdņ izklīda, pie apvāršņa parādījās salas zemās aprises. Atklājās bāis mēness. Ta­gad sala bija skaidri saskatāma. Vēl divas jūdzes — un atskanēs bangu dārdi

Viņi no jauna apmainījās vietām Kvorrels nolaida bu­ru, un viņi stājās pie airiem. Bonds nodomāja, ka vēl vie­nu jūdzi viņi var peldēt nepamanīti. Viļņos pat radars vi­ņus neuztaustīs Bet pēdējā jūdzē nāksies pasvīst tur­klāt drīz ausīs.

Tagad arī Bonds sajuta zemes smaržu. Parasta smarža, tikai neierasta pēc ilgas braukšanas atklātā jūrā Bonds jau saskatīja bangu baltās putas.

—       Uz priekšu kapteini — Kvorrels viņu uzmundrinā­ja, un Bonds, sviedrus slaucīdams, sāka airēt spēcīgāk Ak Dievs, ir nu gan darbiņš!

Laiva, kura tik ātri peldēja ar buru, šobrīd, šķiet tik tik­ko kustējās. Bonds juta, kā ieniezas un sāk smelgt plea Rokas iekrampējās airī, kurš negaidot tapa neticami smags

Lai gan negribējās tam ticēt tomēr viņi tuvojās salai , Iedārdējās bangas Viņi brauca gar krastu, meklēdami, kur pietauvoties. Drīz vien viņi ieraudzīja jūrā ieplūstošas straumes mirdzu. Upe! Tātad viņi bija atraduši vajadzīgo vietu. Viļņi norima. Laiva ieslīdēja rāmos ūdeņos, kuri ap­skaloja tikko saskatāmus koraļļu rifus. Bonds un Kvorrels tika pāri arī šim šķērslim un sasniedza krastu.

Kvorrels piestūrēja laivu pie klinšaina zemesraga kurš noslēdza liedagu Bonds sev vaicāja, kāpēc pludma­le joprojām ir tumša un neatstaro mēness bālo gaismu Kad viņš izkāpa krastā viss kļuva skaidrs. Liedags bija

melns. Smiltis pēc taustes likās irdenas un mīkstas. Dro­ši vien tās bija vulkāniskas izcelsmes.

Viņi steidzās. Kvorrels izcēla no laivas trīs pamatīgus bambusus un nolika smiltīs, lai pa tiem pārvilktu laivu Ik pēc metra Bonds pēdējo bambusu novietoja priekšā. Pamazām viņiem izdevās laivu iedabūt biezos krūmos. Tad viņi to nomaskēja, apbērdami ar sausām ūdenszā­lēm un kociņiem, kurus krastā bija izmetušas bangas. Visbeidzot Kvorrels aizslaucīja visas pēdas ar nolauztiem zariem.

Vēl bija tumšs. Taču paies kāds laiciņš un pelēkā migla austrumos nokrāsosies perlamutra krāsā. Pulkste­nis bija piea. Abi bija galīgi pārmocījušies Viņi pārmija dažus vārdus. Kvorrels nozuda zemesraga klintīs bet Bonds sausajās irdenajās smiltīs sev izraudzījās nelielu ieplaku Nepievērsdams uzmanību sīkajiem kukaiņiem, kurus bija pievilinājusi viņa ķermeņa smarža un siltums, Bonds acumirklī aizmiga

8. Dailā Venera

Bonds'pamodās un, ieraudzījis smiltis, atcerējās, kur atrodas. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Saule, kas spiedās cauri biezajai krūmu lapotnei, jau sāka cepināt Pēkšņi pazibēja kāda ēna. Kvorrds? Bonds piecēlās no zāles, kas aizsedza liedagu, un sastinga Sirds uz mirkli pamira un atkal sāka pukstēt ar tādu spēku, ka viņam nācās dziļi izelpot lai nomierinātos. Bonds samiedza acis.

Viņa priekšā, pagriezusies ar muguru, stāvēja kaila meitene Precīzāk ne gluži kaila. Viņas gurnus sedza pla­ta ādas josta Pie kuras karājās liels nazis. Šī josta viņas kailumu darīja vēl kairāku.

Viņai bija lielisks augums iedegusi āda ar«īdainu mir­dzumu. Tļjmsnējā skaistā mugurkaula liegais izliekums atklāja muskuļus — pārāk spēcīgus, nekā piederētos sievietei. Tie bija elastīgi un stingri kā puikam Burvīgi taisnas kājas mazliet paceltās kreisās kajas pēdai nebija sārtās nokrāsas. Meitene bija baltā

Līdz pledem garie, pelnu gaišie mati mitrās cirtās kri­mta uz vaigiem. Meitenei galvā bija peldmaska, kuras sik- . snina uz pakauša saturēja matus

Šī aina — tukšais liedags, smaragdzilā jūra un kailā blondā meitene — Bondam kaut ko atsauca atmiņā. Viņš mēģināja atcerēties. Protams, BotičeBi Venera no mugurpuses.

Kā viņa te nokļuvusi? Ko šeit dara? Bonds apskatīja pludmali. Tā vairs nebija melna, bet tumši brūna. Labajā pusē apmēram piecsimt metru attālumā viņš pamanīja upes grivu. Liedags bija tukšs, vienīgi šur tur tumšajās smiltīs mētājās kaut kas sārts. To bija ļoti daudz «Tās ir gliemenes,» Bonds nosprieda. Viņš palūkojās pa krei­si — divdesmit metrus tālāk pacēlās klintis. Gar tām stiepās starp klintīm paslēptas laivas uzarta sliede. Laiva droši vien bija vieglaJ citādi meitene viena pati ar to nebūtu tikusi galā.

Meitene trallināja. Tā bija Bonda mpkā dziesma «Mariona» — tagad jau aizmirsta bet kādreiz diezgan populāra Bonds pasmaidīja, aplaizīja lūpas un sāka svil­pot piedziedājumu.

Meitene aši nolaida rokas sakrustojusi tās uz krūtīm. Viņas muskuļi saspringa. Viņa klausījās, pagriezusi galvu. Seju slēpa matu cirtas.

Tad svešā atkal piesardzīgi iedungojās. Skaņas vibrē­ja un apklusa. Tiklīdz Bonds viņai piebalsoja, meitene strauji apgriezās, pat necenzdamās slēpt savu kailumu ar klasisko kaunīguma žestu. Vienu roku viņa nolaida, bet ar otru, tā vietā, lai piesegtu krūtis, aizklāja seju, atstāda­ma redzamas tikai no bailēm lielās acis.

—       Kas tur ir? — meitene šausmās nočukstēja.

Bonds piecēlās un izgāja ārā no krūmiem. Apstājies

viņš izstiepa rokas, rādot ka tās ir tukšas.

—            Tas esmu tikai es, vēl viens robežpārkāpējs. Ne­baidieties, — pasmaidījis viņš jautri sacīja

Meitene uzlika roku duncim. Bonds paskatījās uz pirkstiem, kuri spieda spalu, tad pievērsa uzmanību viņas sejai. Viņš saprata, kāpēc viņa to bija slēpusi Tā bija ļoti skaista seja — lielas zilas acis zem izbalējušām uzacīm, dižciltīga mute, ja lūpas nebūtu tik saspringti sakostas, tās izskatītos pilnīgas un maigas. Bonds nodrebēja, kad iztēlojās, kas noticis ar šo skaisto meiteni: viņas deguns bija pārlauzts un saplacināts gluži kā bokserim. Nebija brīnums, ka viņa par to kaunējās vairāk nekā no skatie­nam atklātajām brīnišķīgajām, apaļajām un stingrajām krūtīm.

—              Kas jūs esat? Ko te darāt? — meitene jautāja, lepni raudzīdamās uz Bondu: Viņa runāja ar vieglu Ja­maikas, akcentu. Balss skanēja noteikti un valdonīgi.

—       Esmu anglis un šajā salā pētu putnus.

—             Tiešām? — viņas balsī jautās šaubas. Roka vēl aizvien spieda naža spalu. — Cik ilgi jūs mani1 vērojāt? Kā te nokļuvāt?

—            Desmit minūtes. Taču es neatbildēšu uz jūsu jau­tājumu, iekams nepateiksit kas jūs esat

—           Vienkāršs cilvēks. Dzīvoju Jamaikā šeit vācu glie­menes.

—       Es uz šejieni atbraucu laivā, bet jūs?

—      Tāpat Un kur ir jūsu laiva?

—            Es atpeldēju kopā ar draugu, un mēs to noslēpām krūmos. «

—       Un smiltīs nepalika pēdas?

—              Mēs esam piesardzīgi ļaudis, pēdas neatstājam. Bet jūs gan ne, — Bonds norādīja uz klintīm. — Jums jābūt uzmanīgākai. Braucāt ar buru līdz klintīm?

—       Protams. Kāpēc gan ne? Es vienmēr tā daru.

—      Tātad viņi zina, ka esat šeit Viņiem ir radars.

. — Pagāidām viņiem nav izdevies mani noķert! — Meitene noņēma roku no naža! novilka masku un, turē­dama aiz siksniņas, sāka to šūpot — Kā jūs sauc?— viņa uzprasīja jau maigākā balsī.

—       Bonds. Džeimss Bonds. Un jūs?

Meitene mirkli klusēja.

—       Raidere.

—       Raidere, bet vārds?

—       Haničaila.

Bonds pasmaidīja

—      Vai tas ir smieklīgi?

—       Nē, nav. Haničaila Raidere — skaists vārds

Meitene nomierinājās

—       Parasti mani dēvē par Haniju.

—       Lieliski. Prieks iepazīties ar jums.

Šī oficiālā frāze, liekas, viņai atgādināja ka viņa ir gan­drīz kaila Meitene nosarka.

—        lešu apģērbties, — viņa nedroši nočukstēja. Mei­tenes skatiens pievērsās pie kājām izsvaidītajām glie­menēm. Skaidrs, ka viņa gribēja tās salasīt taču droši vien aptvēra, ka ikviena kustība dara viņas tualeti vēl caurspīdīgāku. — Neaiztieciet tās, kamēr atgriezīšos, — viņa valdonīgi sacīja.

—       Neraizējieties, es būšu sargs — Bonds pavīpsnā­ja. Meitene palūkojās uz viņu aizdomīgi. Apgriezušies vi­ņa enerģiski devās uz klintīm un tur nozuda.

Bonds paspēra dažus soļus noliecās un pacēla glie­meni Tā vēl bija dzīva, vāki turējās stingri Parasta glie­mene ar dziļām malvas krāsas dzīsliņām. Viņš piesar­dzīgi nolika to blakus citām Vai tiešam viņa tās'vāc? Vie­natnē atbraukt laiviņā, bet pēc tam vēl atpakaļceļš. Tur­klāt viņa, šķiet zināja, ka te ir ļoti bīstama vieta «Pagai­dām viņiem nav izdevies mani noķert». Apbrīnojama meitene! Viņas drošā izturēšanās un agresivitāte darīja viņu vēl pievilcīgāku. Un kā viņa grasījās izraut dunci, lai aizsargātos! Viņa atgādināja vilcēni, kura sajutusi, ka vi­ņas vilcēniem draud briesmas. Meitenē bija kaut kas no pamesta zvērēna, kuram trūkst maiguma. Kas viņa ir?

Bonds izdzirdēja soļus. Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka meitene ģērbusies tikpat kā skrandās: izbalējis brūngans krekls ar sadriskātām piedurknēm, viegli svār­ki, kas sniedzās līdz ceļgaliem un viduklī apjozti ar jostu, pie kuras karājās nazis. Meitenes plecā kūļājās linaudek- la soma. Likās, ka viņa tērpusies gluži kā uz maskuballi

Viņa pienāca klāt un tūdaļ sāka lasīt un kraut somā gliemenes.

—      Vai tās ir reti sastopamas? — Bonds vaicāja.

Meitene pacēla skatienu, uzmanīgi ielūkojās viņam

acīs un teica:

—      Apsoliet ka nevienam nestāstīsit Labi? Zvēriet!

—      Zvēru, — Bonds apstipnriāja.

—       Labs ir. Jā tās ir retas. Visretākās. Maiami par labu gliemeni maksā piecus dolārus. Tas ir mans darbs. Šīs gliemenes sauc par Venus elegans. — Meitenes acis spīdēja. — Šorīt es atradu to,'ko meklēju, tur viņu, ka melns, — un viņa novicināja ar roku uz jūras pusi. — Ta­ču jums tās neatrast — viņa piesardzīgi piebilda. — Tās ir ļoti dziļi un grūti atrodamās Nedomāju, ka jūs varat tik dziļi ienirt šā vai tā, tomēr šodien es visas savākšu, bet jums paliks paši neinteresantākie eksemplāri

—     Apsolu, ka es tās nezagšu, — Bonds iesmējās. — Es no tām neko nejēdzu. Zvēru!

Meitene salasīja gliemenes un piecēlās

—Jūs teicāt ka pētāt putnus. Kas tie par putniem? Vai tie ir reti? Arī es nevienam nestāstīšu ja jūs palūgsit Es taču vācu tikai gliemenes.

—     Tas ir sārtais stārķis, Bonds paskaidroja, — no sārtā gārņa ģints. Vai kādreiz esat tos redzējusi?

—      Ak, tos, — meitene bijā vīlusies. — Agrāk to bija tūkstošiem, bet tagad maz palikuši, visus aizbaidīja. — Viņa apsēdās smiltīs — lepna par savām zināšanām un gandrīz pārliecināta, ka viņai nav jābīstas no sarunu bied­ra.

Bonds iekārtojās netālu no viņas.

—     Vai tiešām? Un kā tas notika? Kas to izdarīja?

—      Cilvēki, kuri te dzīvo, — meitene paraustīja plecus — Nezinu, kas viņi ir. Šeit ir kāds ķīnietis kuram nepatīk putni. Viņam pieder pūķis kas aizdedzināja putnu ligzdas. Agrāk te mita divi vīri, kuri putnus apsargāja, bet pēcāk yai nu nobaidījās un aizbrauca, vai arī viņus nogalināja

Likās, ka viņai pašai tas viss bija absolūti normāla pa-, rādība. Viņa par to vēstīja bezkaislīgā balsī, raudzīdamās uz jūru.

—      Kas tas par pūķi? — Bonds jautāja. — Vai esat to redzējusi?

—     Jā, vienu reizi, — meitene samiedza acis un savil­ka seju tādā grimasē, it kā ritu rūgtas zāles. Tad ieskatī­jās Bondam tieši sejā, lai viņš varētu labāk izprast viņas sajūtu. — Jau gandrīz gadu es braucu uz šejieni vākt gliemenes, — viņa norādīja uz liedagu. — Bet šīs es atradu tikai pirms mēneša. Sava pēdējā brauciena laikā lai gan ari agrāk biju salasījusi daudz vērtīgu eksemplāru Pirms Ziemassvētkiem nolēmu izpētīt upi un devos pa to uz augšu līdz tai vietai, kur bija dzīvojuši sargi. Tur viss bija saārdīts.' Atgriezties jau bija par vēlu, un nospriedu pārnakšņot turpat Apmēram pusnaktī pamodos. Divsimt metrus no sevis ieraudzīju pūķi. Tam bija milzīgas dego­šas acis, kaut kas līdzīgs īsiem spārniem un strupa aste. Melni zeltainā krāsā — Pamanījusi Bonda grimasi, viņa sarauca pieri un turpināja: — Bija pilnmēness, un es to labi aplūkoju Viņš pagāja man gluži tuvu garām. Es dzir­dēju kā viņš rēc Tad pūķis devās uz purvu kura sākumā aug biezi krūmi, un viegli tika tiem cauri Priekšā pacēlās putnu bars un pēkšņi no pūķa rīkles izšāvās liesmas. Sa­dega daudz putnu un visi koki, kuros tie perēja. Tas bija šausmīgi Savā mūžā nebiju redzējusi neko briesmīgāku

Meitene ielūkojās Bondam acīs. Tad atkal sāka spītīgi blenzt uz viļņiem.

—        Vai jūs man neticat? — viņa vaicāja dusmīgā, spalgā balsī. — Jūs esat pilsētnieks un tāpēc nekam ne­ticat Ek! — meitene sašutumā paraustīja plecus.

—       Hanij, — Bonds mēģināja meiteni nomierināt — pasaulē nav pūķu. Jūs redzējāt kaut ko līdzīgu pūķim Redz, es domāju, kas tas varētu būt

—      Kā jūs zināt ka pasaulē nav pūķu? — Liekas viņa tūlīt sadusmosies ne pa jokam. — No šīs puses salā ne­viena nav, un pūķis varēja mierīgi izdzīvot Un ko gan jūs saprotat no dzīvniekiem? Kopš bērnības es mitu starp čūskām un citiem mūdžiem. Viena pati. Vai kādreiz esat vērojis, kā mantisa mātīte pēc pārošanās aprij tēviņu? Bet mangusta deju esat redzējis? Un astoņkāja dana? Vai zināt cik gara mēle ir kolibri? Vai jums mājās ir bijusi čūska, kurai ap kaklu būtu zvaniņš un kura to skandinātu, lai jūs pamostos? Vai jums ir nācies skatīt skorpionu, kurš saules dūriena reibonī nogalina pats sevi ar dzdo- ni? Un puķu paklāju kas naktī atveras jūras dzdmē? Un vai jūs zināt ka kondors no milzīga attāluma sajūt bēg­tas ķirzakas smaku? — Meitene apklusa, tad, ievilkusi el­pu, piebilda: — Ek, jūs esat no pilsētas tāpat kā visi pārē­jie.

—      Paklausieties, Hanij, — Bonds sadja, — Jūs zināt daudz interesanta, un es neesmu vainīgs, ka dzīvoju pil­sētā. Arī es gribētu apgūt to pašu, ko jūs. Taču man ir ci­ta dzīve, un es zinu ko citu, piemēram, — Bonds centās atsaukt atmiņā kaut ko ievērības cienīgu, tomēr nespēja atcerēties, tad klusām pabeidza savu domu — kā pie­mēram, to, ka šis ķīnietis par jūsu šodienas vizīti idntere- sēsies daudz nopietnāk nekā citas reizes. Un mēģinās izdarīt visu iespējamo, lai jūs šeit aizkavētu. — Bonds brīdi klusēja, pēc tam piebilda: — Tāpat arī mani.

Meitene apgriezās un ziņkārīgi viņu nopētīja.

—       Ohd Kādēļ? Nu, tas nav svarīgi. Pa dienu jāpa­slēpjas, bet aizbraukt var naktī. Reiz viņš man pa pēdām palaida suņus bet citu reizi — pat lidmašīnu Tomēr vi­ņam tā arī nav izdevies mani noķert — Viņa atkal palūkojās uz Bondu. — Varbūt viņš grib atrast tieši jūs?

—      Nu, vispār tā ir taisnība, Bonds piekrita — Diem­žēl Mēs nolaidām buru dažas jūdzes no krasta, lai ra­dars mūs neuztaustītu Domāju, ka šis ķīnietis gaida ma­nu parādīšanos. Viņš katrā ziņā nopeilējis jūsu laivu un, esmu gatavs derēt uz ko vien vēlaties, ir pārliecināts, ka tā ir mana. Es pamodināša manu draugu, un tad visi ko­pā apspriedīsim stāvokli. Viņš jums patiks Puisis no Kai­manu salām, vārdā Kvorrels.

—        Hm.. Man žēl- — meitene apklusa, nepabeigusi sakāmo. Jo cilvēkam kurš gatavs aizsargāties, grūti pār­varēt sevi, lai atvainotos. — Nu, es taču nezināju, vai tā?

Bonds pasmaidīja

—      Skaidrs ka nezinājāt — viņš nomierināja meiteni. —Tā ir veiksme, arī jums. Man šķiet ka ķīnietim nav va­jadzīga meitene, kura ieradusies vākt gliemenes. Varat būt pārlieanāta. ka viņi ir apskatījuši jūsu pēdas un atra­duši, redz, tās, — Bonds norādīja uz liedagu, kur mētājās gliemenes. — Baidos, ka attiecībā uz mani viņam ir citi apsvērumi. Viņš izdaris visu, lai sarīkotu uz mani īstas medibas liekot lietā visus līdzekļus. Vienīgi negribu, ka viņš pie viena noķertu arī jūs. — Bonds beidza un, vēlē­damies meiteni uzmundrināt pasmaidīja —Uzklausīsim, ko teiks Kvorrels.

Bonds piecēlās un, apkārt skatīdamies, devās uz ze­mesragu Kvorrels bija nomaskējies pēc labākās sirdsap­ziņas. Bondam vajadzēja piecas minūtes, lai viņu atrastu. Kvorrels gulēja iedobē, kuru sedza bieza zāle, starp di­viem laukakmeņiem, gandrīz pilnīgi paslēpies aiz koka stumbra Nolids'roku zem galvas, viņš vēl aizvien gulēja dziļā miegā. Bonds klusām iesvilpās un smaidīdams vē­roja, kā acumirklī — gluži kā zvēram — atveras Kvorrela acis.

Kvorrels piecēlās Viņš atgādināja cilvēku, kurš jūtas vainīgs. Ar rokām nobraucīja seju kā mazgādamies

—         Labdien, kaptein. Es, liekas, pamatīgi gulēju bet sapnī redzēju to ķīnietīti.

—       Bet es atradu kaut ko atu, - Bonds izstāstīja Kvor­relam par Haničailu Raideri, gliemenēm un sarežģīto stā­vokli, kādā viņi nokļuvuši. — Jau vienpadsmit — viņš re­zumēja, — bet mums vēl jāizgudro jauns plāns.

Kvorrels pakasīja pakausi, caur pieri blenzdams uz Bondu.

—       Domājat no meitenes atkratīties? — viņš uzprasī­ja. — Principā mums nav nekā kopīga.

Pēkšņi viņš apklusa. Pagrieza galvu un sastinga kā suns Ar roku parādīja lai Bonds nerunā. Viņa dzirde bija saspnndzināta.

Bonds pat neelpoja No tālienes, no austrumiem nā­ca tikko dzirdama rūkoņa

—        Ātrāk, kaptein, — Kvorrels iesaucās, pielēcis kā­jās, — tie ir viņi.

9. Loks savelkas

Pēc desmit minūtēm iedobe bija tukša, visas pēdas tika noslaucītas. Nelieli viļņi glāstīja brūnās smiltis Hani- jas izbrāķēto gliemeņu kaudze bija pazudusi tāpat kā vi­sas pārējās pēdas. Meitenes laiva bija aiznesta tālāk un apklāta ūdenszālēm.

Kvorrels devās uz zemesragu. Bonds ar meiteni nogūlās smiltīs metra attālumā viens no otra, paslēpu­šies tajos pašos krūmos kuri bija sargājuši Bonda mie­gu, un klusēdami vēroja zemesragu, no kura vajadzēja parādīties kuģim

Tas atradās puskilometru no viņiem. Pēc motoru trokšņa Bonds aptvēra, ka ļaudis apskata katru liedaga stūrīti. Tāpat dzinēji liecināja, ka tas ir diezgan pamatīgs kuģis. Varbūt jahta? Un kas stāv uz klāja? Kas to vada? Pats doktors? Diez vai. Viņš nesāktu ņemties ar tik «sī­ku» darbelL Rietumos Bonds pamanīja zemu lidojošu kaiju bariņu un pavadīja to ar skatienu. Tie bija pirmie putni, kurus viņš redzēja salā. Tad uzradās jūras kraukļi un citi putni.

Motoru radītais troksnis pieauga. Jādomā, kuģis bija aiz zemesraga. Bonds uzmanīgi vēroja klintis.

Sākumā viņš ieraudzīja kutera balto priekšgalu, tad spīdīgo, tīro, apmēram desmit metrus garo klāju un ze­mo kabīni, pie kuras bija piestiprināta sirēna un antena. Bonds saskatīja stūresvīra siluetu. Varbūt tas ir pārbūvēts torpēdkuteris?

Pakaļgalā stāvēja divi vīrieši. Tie bija nēģeri, tiesa āda viņiem bija gaišāka nekā parasti Viņi bija tērpušies haki- krāsas biksēs, siksnām apjoztos kreklos un salmu cepu­rēs ar ļoti gariem nagiem. Viens turēja rokā megafonu, otrs lādēja uz trijkāja novietotu ložmetēju.

Nolaidis megafonu, pirmais paņēma binokli un sāka sīki jo sīki pētīt krastu. Līdz Bondam nonāca viņa balss, kas saplūda ar motora pukšķiem.

Apskatījis zemesragu, nēģeris aplūkoja liedagu, tad viņa skatiens aizkavējās pie klintīm un aizsfīdēja tālāk Pēc tam pagriezās atpakaļ. Cilvēka balss kļuva skaļāka. Viņš padeva tālskati ložmetējniekam, kurš mirkli paturēja to pie acīm un atdeva. Pirmais kaut ko uzkliedza stūres- vīram. Kuteris apstājās un apgriezās. Tagad tas stāvēja tieši pretim Bondam un meitenei. Cilvēks ar megafonu atkal aplūkoja klintis, kurās bija paslēpta Hanijas piroga. Vēlreiz Bondu sasniedza satrauktas balsis, un vēlreiz lož­metējnieks ieskatījās tālskatī. Tad apstiprinoši pamāja.

«Tā,» Bonds domāja, «šie tipini prot savu amatu.» Viņš redzēja, kā tie tēmē.

Tas, kurš bija pētījis liedagu pielika megafonu pie mutes, un līcītī spalgi ieskanējās viņa balss.

—       Hei, jūs! Nāciet ārā, mēs jūs neaiztiksim!

Viņam bija diezgan pareiza izruna, lai gan varēja no­jaust amerikāņu akcentu.

—      Nu, fiksāk! — balss dārdēja. — Mēs redzējām, kur jūs izkāpāt krastā, arī jūsu laivu mēs atradām jūs to ap­bērāt ar zariem. Mēs neesam muļķi un jokus nesapro­tam! Nebaidieties! Nāciet ārā, rokas aiz galvas! Mēs jūs neaiztiksim!

Klusums. Krastā šļakstinājās viļņi. Bonds dzirdēja, kā elpo Hanija. Viņš lēnām izstiepa roku un pieskārās mei­tenes piedurknei

—       Pievirzies tuvāk — viņš nočukstēja. — Samazinā­sim viņiem mērķi — Bonds līdzās juta viņas auguma siltumu. Hanijas elkonis bija piespiedies pie viņa ro­kas. — Mēģini ierausties dziļāk smiltīs, — Bonds čukstē­ja. — Tagad katrs centimetrs zelta vērtībā.

Viņš sāka piesardzīgi kustēties, cenzdamies iespies­ties smiltīs Bonds juta ka meitene dara to pašu. Patla­ban viņu acis bija gandriz vienā līmenī ar liedagu.

Cilvēks ar megafonu atkal ierunājās. No jauna ieblark- šķējās viņa balss.

—        Nu labi! Nāksies jums parādit ka šis verķis nav dekorārija! — Viņš padeva zīmi. Pie ložmetēja stāvošais nēģeris notēmēja uz pludmales krūmu galotnēm. Atska­nēja skaļi tarkšķi. Bonds atcerējās, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu viņš bija piedzīvojis Ardenos, kad viņu apšau­dīja no vācu tranšejām. Tad viss noklusa

Tālumā Bonds pamanīja melnu putnu bariņu, pacēlu­šies gaisā, tie riņķoja virs ūdens. Pēc tam viņš pievērsa skatienu ložmetējniekam. Tas ar roku nobraucīja stobru, pārbaudīdams vai stobrs nav sakarsis. Abi nēģeri pārmi­ja pāris vārdu, tad vīrs ar megafonu atkal ierunājās:

—     Vai redzat mēs jūs brīdinājām. Bet tagad paaenā- sim pa īstam

Bonds ievēroja, kā nodreb un sāk nolaisties ložmetēja stobrs. Droši vien viņi vispirms apšaudīs klintīs noslēpto laivu.

—       Hanij, — viņš nočukstēja, — turies Nebāz degu­nu laukā. Ilgi tas nebūs. — Bonds juta, ka meitenes plauksta žņaudz viņa roku. «Nabaga mazulīte,» Bonds nodomāja, «manis dēļ nokļuvusi tādā ķibelē.» Viņš pavir­zījās mazliet pa labi, aizsedza meitenes galvu un iespie­da Haniju smiltīs.

Šoreiz uzbrukums izrādījās daudz briesmīgāks. Lo­des svilpdamas atsitās pret klintīm, akmeņu šķembas li­doja pāri liedagam. Un visu šo troksni noslāpēja ložme­tēja tarkšķi.

No jauna klusums. «Vēlreiz pārlādē,» Bonds nosprie­da. «Tagad jāturas » Viņš juta, ka meitene viņam piespie­žas ciešāk Viņu kratīja drudzis. Bonds iztiepa rokas un pievilka Haniju sev klāt

Atkal ložmetēja tarkšķi. Lodes lidoja liedaga virzienā. Viņiem pāri nošalca ložu krusa. Krūmi, zem kuriem abi bija noslēpušies, izzuda acu priekšā. Viņiem virsū, viņus aprakdami, krita zan un lapas. Pēc tā, ka gaiss kļuva svai­gāks, Bonds apjauta, ka virs viņiem vairs nekā nav. Vai zari un lapas viņus apsedz pietiekami? Ložmetēja kārtas pārsviedās tālāk gar krastu. Tad dārdoņa norima.

Meitene klusām vaidēja. Bonds saspieda viņu vēl cie­šāk. Megafons atkal ierunājās.

—      Hei jūs, klausieties, ja jums ir ar ko klausīties, mēs drīz atgriezīsimies, lai savāktu to, kas palicis pāri no jums, un atvedīsim sev līdzi suņus. Nu, uz redzēšanos!

Motors palielināja apgriezienus, un Bonds aptvēra, ka kuteris devies uz rietumiem. Viss apklusa.

Bonds piesardzīgi pacēla galvu. Jūra bija mierīga lie­dags — tukšs. Viss bija tāpat kā agrāk, ja neskaita to, ka asi un šķērmi smirdēja pulveris un apsvilinātie akmeņi Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņas no pārsteigu­ma apstulbusī seja mirka asarās.

—     Cik tas bija šausmīgi! Kāpēc viņi tā darīja? Mūs ta­ču varēja nogalināt

—        Viss ir labi, Hanij, — viņš atbildēja — Tie ir slikti ļaudis, un viņi no mums baidās. Mēs viņiem ierādīsim īsto vietu. — Bonds apskāva viņas plecus. — Tu biji lieliska un ļoti drosmīga. Tagad iesim pie Kvorrela jāno­lemj, kā rīkoties. Turklāt laiks kaut ko iekost Ko tu parasti ēd, kad ierodies šeit?

Viņi devās pa liedagu uz zemesraga pusi. Pēc brīža meitene jau varēja runāt mierīgā balsī

—      0, te ir milzums ēdamā. Vispirms jau jūras eži. Tad banāni. Taču pirms šurpbraukšanas es divas dienas iz- guļos un pieēdos. Man nekas nav vajadzīgs.

Bonds ar aizbildniecisku žestu pievilka meiteni sev klāt bet pamanījis, ka no klintīm rāpjas lejā Kvorrels, atlaida viņas roku Kvorrels no augšas lūkojās uz viņiem. Bonds un meitene piegāja tuvāk. Ložmetēja kārta Hani­jas laivu bija pārgriezusi uz pusēm. Meitene izmisumā ie­kliedzās.

—       Mana laiva! Kā gan es atgriezīšos?

—        Neuztraucieties, — Kvorrels pret laivas zaudēju­mu izturējās daudz līdzjūtīgāk nekā Bonds. Viņš iedomā­jās, ka laiva Hanijai bijusi visvērtīgākā manta.

—       Kapteinis jums dabūs citu. Turklāt jūs varat braukt atpakaļ kopā ar mums. Mums ir pamatīga laiva. Tā ir tur, krūmos, un pilnīgi vesela, es jau pārbaudīju — Kvorrels paskatījās uz Bondu, patlaban viņa seja pauda raizes. — Kaptein, uzklausiet ko es teikšu par šiem vīriem. Viņi ne­jokos. Piedevām vēl suņi. šķiet ka tos sauc par dober- maņiem. Man stāstīja, ka to ir divpadsmit vai pat vairāk Būs labāk ja mēs izstrādāsim rīcības plānu

—         Pareizi, Kvorrel, tomēr vispirms jāpaēd. Viņiem neizdosies mani izkvēpināt no šejienes ātrāk, nekā es par visu tikšu skaidrībā. Hanija ies mums līdzi, — Bonds pagriezās pret meiteni — Hanij, vai esi ar mieru? Kopā ar mums tu būsi drošībā. Pēc tam visi brauksim mājās.

Meitene aizdomīgi paraudzījās uz viņu.

—         Man, liekas, nav izvēles. Proti, es ļoti gribētu at­griezties ar jums. Bet ēst es tiešām nevēlos. Pēc tam jūs aizvedīsit mani pēc iespējas ātrāk uz mājām, vai tiesa? Vairs negribu redzēt tos cilvēkus Cik ilgi jūs apskatīsiet putnus?

—         Ilgi ne, — Bonds izvairīgi atbildēja. — Sākumā man jānoskaidro, kas noticis un kādēļ noticis, un tikai pēc tam mēs atgriezīsimies. — Viņš palūkojās pulkstenī. — Divpadsmit Pagaidi mūs tē, izpeldies vai dari ko citu. Daudz nestaigā, lai neatstātu pēdas. Iesim nomaskēt lai­vu.

Kad viņi beidza darbu, bija jau viens dienā. Bonds un Kvorrels piepildīja laivu ar akmeņiem un nogremdēja purviņā starp krūmiem Tad iznīcināja visas pēdas Lož­metēja kārtas bija tā apcirpušas krūmus, ka viņi gāja glu­ži kā pa paklāju, kurš izausts no lapām un nocirstiem za­riem. Paēduši viņi tika pāri lieliem akmeņiem un devās uz trīssimt metru attālo upes grīvu

Jūras un debesu spožums žilbināja acis. Borids bija apmierināts, ka jau iepriekš pieradinājis savu ādu tik kar­stiem saules stariem.

Upes grīvā viņi ieraudzīja smilšainu sēkli, bet aiz tā dziļu bedri, kura bija pilna ar ūdeni Lai tiktu tai pāri vaja­dzēja vai nu saslapināt drēbes, vai arī tās novilkt Bonds pagriezās pret meiteni.

—       Hanij, šādā stāvoklī ir grūti ievērot pieklājības nor­mas Mēs iesim tikai kreklos, lai neapdegtu. Bet tu nāc mums pakaļ, kā vien vēlies.

Negaidījuši viņas atbildi. Bonds un kvorrels noģērba bikses. Kvorrels tās salocīja un iebāza mugursomā, kur glabājās pārtika un Bonda revolveris. Tad viņi iekāpa ūdenī. Kvorrels — pa priekšu, aiz viņa — Bonds, un pē­dējā gāja Hanija. Ūdens sniedzās līdz jostasvietai.

Peļķe sašaurinājās un pārvērtās šaurā kanālā, virs ku­ra stiepās mango ķeburainie zari. Kādu laiku viņi soļoja pa šo gaiteni, tad upe paplašinājās un tapa dziļāka Di­bens bija dūņains.

Krūmu ēnā nebija tik karsts vismaz Bondam, un viņš pateicās Dievam, ka viņi iet pa ēnu

Jo tālāk viņi aizgāja no jūras, jo ūdens ieguva specifis­kāku smaku — tas oda pēc sērūdeņraža, kas raksturīgs purviem

. Uzradās odi un knišļi.

Krūmi kļuva retāki, upe pamazām tapa platāka. Ūdenslīmenis pazeminājās, bet upes dibens ieguva stin­grību. Pēc pagrieziena viņi iznāca atklātā vietā

—       Mums jābūt piesardzīgākiem, — Hanija ieteica. — Tagad viņi mūs var viegli ieraudzīt Upe tā plūdīs apmē­ram jūdzi, tad sašaurināsies un tāda būs līdz pašam ezeram. Tur ir ala, kurā dzīvoja sargi.

Viņi apstājās krūmu ēnā,.raudzīdamies uz lēni no sa­las vidienes plūstošo upi. Ar zemām niedrēm apaugušie krasti varēja noderēt par īslaicīgu slēptuvi. Rietumos pa­cēlās kalns, sākumā tas bija lēzens, tad strauji slējās uz augšu. Tā pakājē Bonds saskatīja dažas saliekamās mā­jiņas. No kalna uz ciematu stiepās sudrabaina līnija. «Pa šo ceļu,» Bonds domāja «uz drupināmo mašīnu un se- peratoru laidās lejup ratiņi ar mēslojumu.»

Kalna virsotne bija balta kā sniegs. Bonds uz šā fona pamanīja melnus putnus. Tie atlidoja un aizlidoja gluži kā bites stropā

«Tātad te nu ir tā doktora »INĒ' valstība Neko bēdī­gāku neesmu redzējis," Bonds nosprieda.

Viņš palūkojās uz zemi starp upi un kalnu. Droši vien tur jābūt taciņai, kas no kalna ved uz upi un purviem. Ci­tādi būtu grūti šķērsot salu. Bonds ievēroja, ka visa augu valsts ir koncentrējusies salas rietumpusē. Viņš mēģinā­ja iztēloties, kā būtu šeit dzīvot pastāvīgs vējš, kas dzenā purvu un putnu mēslu smaku. Jā, katorga salīdzinājumā ar šo salu bija tīrā paradīze.

Bonda prātojumus pārtrauca Kvorrela balss.

—       Kaptein, redz, kur šie brauc.

Bonds paraudzījās Kvorrela norādītajā virzienā. No ciema, saceldams biezu putekļu mākoni, izbrauca liels kravas automobilis. Apmēram desmit minūtes Bonds vēroja mašīnu, fīdz tā pazuda krūmos pie upes. Viņš ie­klausījās. Vējš atnesa suņu rejas.

—       Kaptein, viņi dosies lejā pa upi, — Kvorrels iesau­cās, — viņi saprot ka mēs varam iet tikai pa upi, ja pie­ņem, ka esam dzīvi. Mūs meklēdami, viņi. protams, tiks līdz liedagam. Pēc tam droši vien piebrauks kuteris, lai savāktu cilvēkus un suņus. Katrā ziņā es rīkotos tieši tā.

—       Viņi tā arī dara, kad ķersta mani, — Hanija apgal­voja. — Taču diezgan ar to, ka nogriež bambusa caurulīti un, kad viņi pienāk klāt vajag ienirt ūdenī. Caur to var el­pot tik ilgi, kamēr viņi aiziet

Bonds uzsmaidīja Kvorrelam.

—       Lieliski, nogriez bambusu, bet mēs tikmēr pamek­lēsim vietu, kur paslēpties.

Šaubu pilns Kvorrels devās pret straumi uz bambusu audzi. Bonds atgriezās zem biezās lapotnes, cenzdamies neskatīties uz meiteni.

—        Kam tas vajadzīgs? Ir muļķīgi mūsu stāvoklī pie­šķirt nozīmi tādiem sīkumiem. Pats taču teici, — Hanija nepacietīgi iesaucās.

Bonds pagriezās un paraudzījās uz meiteni Viņas sa- driskātais krekls sniedzās līdz ūdenim. Bet no skrandām vīdēja skaistas, garas kājas. Viņa pasmaidīja. Meitenes seja ar salauzto degunu pauda kaut ko dzīvniecisku.

Bonds uzmeta viņai ilgu skatienu. Meitene to saprata. Abi kopā viņi devās lejup pa upi

Bonds atrada to, ko bija meklējis, tā bija neliela iedo- be, kuru ieskāva biezi krūmi.

—       Kaut nu nenolauztu zarus, — viņš teica. Pieliecies Bonds izspraucās tiem cauri, ledobe bija apmēram des­mit metrus gara. Dūņas zem viņu kājām kļuva dziļākas un šķidrākas. Tad viņi uzdūrās biezai sakņu .sienai, tālāk iet nebija iepējams. Bonds apstājās, un meitene pienāca viņam klāt

—       Kaut kas līdzīgs paslēpēm, — viņa nočukstēja trī­cošā balsī.

—       Tiešām? — Bonds vaicāja, domādams par savu revolveri. Viņš prātoja, vai ar to varēs šaut pēc tam kad tas būs pabijis ūdenī, un dk cilvēku un suņu viņš spēs nokniebt ja viņus atradīs.

Kvorrels jau bija līdzās.

Cauri biezajai lapotnei spiedās saules gaisma. Krabji kņudināja viņu kājas. Viņi klusēdami gaidīja, šīs karstās dienas sasprindzinājums auga augumā.

Kad atskanēja suņu rejas, viņi izjuta kaut ko līdzīgu atvieglojumam.

10. Pūķa pēdas

Sekotāji ātri gāja lejup pa straumi. Divi vīri peldbiksēs un garos gumijas zābakos ar grūtībām tika līdzi suņiem. Tie bija vareni, tumšādaini ķīnieši viņu augumi spīdēja no sviedriem, uz muguras kūļājās šautenes. Laiku pa lai­kam viņi iekliedzās un nolamājās, biežāk gan lamājās. Vi­ņiem pa priekšu, satraukti riedami ūdeni šļakstināja do- bermaņi. Tie bija saoduši pēdas un tagad drāzās pa tām, ausis tirinādami

—       Varbūt tas ir kāds trīskārt nolādēts krokodils? — uzbļāva viens no nēģeriem, pūlēdamies pārkliegt suņu rejas. Viņam rokās bija īsa pātaga, ar kuru viņš ik pa brī­dim pliukšķināja gaisā.

Otrs pienāca tuvāk.

—      Nē. Domāju, ka tas ir anglis Veru darēt ka viņš no­slēpies brikšņos Esi uzmanīgs. — Viņš iespieda šauteni padusē un uzlika roku uz laides.

Kad vajātāji nokļuva pie Bonda atrastās attekas, viens no nēģeriem satvēra suņus aiz kaklasiksnas un iegrūda īsajā attekā. Suņi aši peldēja uz priekšu, bet viņš uzmanī­gi no abām pusēm aplūkoja mangroves, meklēdams pē­das.

Cilvēks un suņi sasniedza mazu dīķīti, kurā ieplūda upes atzars. Saimnieks vīlies atskatījās. Tad viņš atkal saķēra suņus aiz kaklasiksnas un pastūma tos ārā no bnksnāja. Suņi negribēja kļausit Nēģeris novicināja pāta­gu.

Viņa pavadonis bija palicis pie attekas sākuma. Pir­mais iznāca no tās un pakratīja galvu, un viņi devās tālāk uz leju pa straumi, sekodami suņiem kuri bija mazliet nomierinājušies.

Pamazām vajātāju soļi noklusa.

Vēl piecas minūtes ūdens virsma mangrovju ielokā nekustējās, tad sakņu mudžekļa vidū lēnām gluži kā pe- riskops pacēlās tievs bambusa stublājs. Pēc tam virspu­sē parādījās Bonda seja ar pierei pielipušiem matiem; vi­ņa labā roka zem ūdens žņaudzīja revolveri. Ieklausīda­mies viņš sastinga Nāves klusums, ne mazākā troksnī­ša. Bet kas tas? Kas tā par skaņu pie upes? Varbūt kāds nedzirdami vajātājiem iet pa pēdām? Bonds izstiepa ro­kas un pieskārās saviem biedriem, kuri bija noslēpušies starp dīķīša saknēm. Kad iznira viņu galvas, Bonds pieli­ka pirkstu pie lūpām. Pārāk vēlu! kvorrels ieklepojās un nospļāvās. Bonds savilka sejā grimasi, kas pauda satrau­kumu, un norādīja uz upi. Visi ieklausījās Absolūts klu­sums. Tad atkal kaut kas nočaukstēja Kāds iegāja atte­kā. Visi trīs no jauna ienira ūdenī.

Zem ūdens Bonds nolika galvu dūņās ar kreiso roku aizspieda nāsis un saknieba lūpās stublāju. Viņš dzirdēja, kā šurp bija peldējuši suņi, taču tad viņus neatklāja. Vai viņiem arī šoreiz izdosies tikt cauri ar veselu ādu? Tagad tas bija grūtāk, jo viņi bija saduļķojuši ūdeni. Un ja seko­tājs ieraudzīs šo tumšo pleķi? Bonds nolēma neriskēt Ja tuvumā būs kāda kustība, viņš lēks augšā un atklās ugu­ni, paļaudamies uz veiksmi.

Bonds gulēja nekustīgi, taču visi viņa jutekļi bija sa­sprindzināti. Bonds sastinga. Kāds ar gumijas zābaku uz­kāpa viņam uz kājas. Zābaks noslīdēja. Varbūt vajātājs uzskatīja viņa kāju par sakni? Bonds nemēģināja riskēt Viņš strauji izšāvās no ūdens un izspļāva bambusu.

īsajā mirklī Bonds virs sevis paguva ievērot muskuļo­tu augumu un viņam virsū krītošu šautenes laidi. Bonds pacēla kreiso roku, aizsegdams galvu, un sajuta briesmī­gu sitienu. Vienlaikus viņš pagrūda uz priekšu labo roku un, kad revolvera stobrs pieskārās uzbrucēja krūtīm, no­spieda mēlīti.

Atsitiens gandrīz sašķaidīja Bonda plaukstu, tomēr sekotājs ievēlās ūdenī gluži kā nocirsts koks. Bonds viņa sānos pamanīja lielu caurumu. Virspusē palika tikai netī­ras putas un lēni augošs sarkans aplis.

Bonds nodrebēja un apgriezās. Aiz muguras stāvēja Kvorrels un meitene. Kvorrels smīkņāja, bet Hanija, pie­spiedusi roku pie mutes, ar šausmām lūkojās uz asiņai­no pleķi ūdenī.

— Hanij, man ļoti zēl, — Bonds izmeta. — Tā vaja­dzēja. Viņš bija tieši virs mums

Apkārt atkal bija tukšs. Bonds paraudzījās pulkstenī. Rādītāji bija apstājušies uz trijiem. Viņš palūkojās uz sauli, kura bija pakāpusies uz vakarpusi. Bija apmēram četri Pēkšņi Bonds sajuta nogurumu. Kas izdarīts — izdarīts Pat ja viņi nav dzirdējuši šāvienu, šā vai tā attapsies, kad visi pārējie sapulcēsies upes grivā, kur, kā domā Kvor­rels, viņus gaida kuteris. Vai viņi dosies uz augšu pa upi meklēt biedru? Droši vien ne. Kad viņi pārliecināsies, ka viena tik tiešām trūkst jau būs satumsis. Meklējumus vi­ņi uzsāks rīt no rīta. Suņi driz vien atradīs viņa līķi. Un pēc tam?

Meitene parāva Bondu aiz piedurknes.

—      Varbūt tu galu galā paskaidrosi ko tas viss nozī­mē? — viņa dusmīgi pieprasīja. — Kāpēc jūs gribat cits citu apšaut? Kas jūs esat? Neticu tām pasaciņām par putniem Tas, kurš dodas apskatīt putnus, neņem sev līdzi revolveri

Bonds ielūkojās meitenes niknajās acīs.

—      Man ļoti žēl, Hanij. Baidos ka tu esi iekūlusies pa­matīgā ķezā. Es tev visu izstāstīšu vakarā, kad tiksim līdz nometnei. Man ir diezgan sliktas attiecības ar šiem cilvē­kiem. Šķiet viņi grib mani novākt Vienīgais, ko vēlos, — par katru cenu izkļūt no šīs salas, nepievēršot lieku uz­manību. Esmu jau savācis pietiekami daudz faktu, lai nā­kamreiz te atgrieztos pa parādes durvīm

—      Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad tu esi policists? Un taisies to ķīnieti iespundēt tuptūzī.

—        Kaut kas līdzīgs. — Bonds viņai uzsmaidīja. — Vismaz tu esi labo cilvēku pusē. Saki — vai nometne ir tālu no Šejienes?

—      Apmēram stundas gājiena attālumā.

—      Vai tā ir labi nomaskēta? Vai mūs tur nenogrābs kā puikas?

—      Lai to izdarītu, viņiem jānokļūst līdz ezeram vai arī jāiet uz augšu pa upi. Tā ir droša vieta, ja jums pakaļ nedzenas pūķis. Tas var staigāt arī pa ūdeni. Es viņu re­dzēju.

—      Tiešām? — Bonds diplomātiski atsaucās. Cerē­sim ka viņš uzmīs sev uz astes vai kur citur.

Meitene iespurdzās.

—        Labi Visziņa kungs, viņa izmeta. — Pagaidi — tad pats to apskatīsi.

Kvorrels iznāca no brikšņiem ar šauteni rokās.

—       Kaptein, vēl viens stobrs mums nebūs par skā­di, — viņš sacīja it kā atvainodamies — Liekas, tā mums var noderēt

Bonds paņēma šauteni. Tā bija Remingtona sistēmas karabīne, kura ietilpst amenkāņu armijas apbruņojumā Skaidrs ka šie tipi ir labi ekipēti. Viņš atdeva šauteni Kvorrelam.

—     Viltīgi zeļļi kaptein, tas bilda — Tas puisis sekoja pārējiem, lai mūs noķertu, kad mēs sakustēsimies pēc suņu aiziešanas šis doktors nav vakarējais

—       Tātad rnalads, — Bonds domīgi piekrita. — Bet tagad iesim. Hanija teica, ka līdz nometnei jāiet stunda. Jāturas pa kreisi kalna aizsegā. Viņi var pārskatīt upi ar tālskati. — Bonds pasniedza šauteni Kvorrdam, kurš to iebāza slapjajā mugursomā. Viņi devās ceļā, pa priek-

. šu — Kvorrels aiz viņa — plecu pie pleca Bonds un meitene.

Krūmi un bambusa audzes augstajā kreisās puses krastā viņus aizsedza no saules toties sejā cirtās vēja brāzmas. Bonda ads apsarka, neizturami sāpēja ar laidi sadauzītā roka. Viņu nepavisam nevilināja gaidāmās va­kariņas kuras sastāvēja no izmirkušas maizes, siera un sālītas liellopu gaļas. Cik ilgi viņiem izdosies pagulēt? Ie­priekšējā naktī viņš tikpat kā nebija atpūties, šonakt lie­kas būs tas pats. Un mdtene? Viņa vispār nav gulējusi.

Viņam ar Kvorrelu nāksies Haniju apsargāt Bet rīt no rī­ta — atkal ilgs un mokošs ceļš cauri tropu brikšņiem pie laivas. Un pēc tam — visu nākamo nakti jāairē. Redz, tā­di tie plāni Bonds vilkās uz pnekšu, atcerēdamies par «atvaļinājumu saulītē», par ko bija runājis M. Bonds daudz ko atdotu, lai M. patlaban būtu līdzās.

Upe pamazām sašaunnājās, līdz beigu beigās pārvēr­tās mazā strautiņā, kurš plūda starp niedrēm. Tad strau­tiņš uzplūda bfīvā purvā, aiz kura bija redzams ezers, kas stiepās fīdz salas pretējai malai. Vēl tālāk spīdēja skrej­ceļš un spoži sauleszaķīši rotaļājās uz angāra jumta. Meitene teica, ka jāpagriežas uz austrumiem, un viņi lē­nām steberēja tālāk, lauzdami sev ceļu cauri brikšņiem.

Pēkšņi Kvorrels apstājās un sāka blenzt uz purvaino zemi zem kājām Dubļos vīdēja divas dziļas paralēlas va­gas, bet starp tām vēl viena — mazāka: tas, kurš atstāja tādas pēdas bija norāpies no kalna un šķērsojis purvu ezera virzienā.

—      Te ir gājis pūķis, — meitene nevērīgi sacīja.

Kvorrels izbolīja acis.

Bonds gausi devās pa pēdām Ārējās vagas bija diez­gan pareizi veidotas — ar mazām rieviņām malās Tās varētu būt riteņu sliedes, ja nebūtu tik platas — vismaz sešdesmit centimetrus. Vidējā vaga pēc formas bija lī­dzīga, taču apmēram desmit centimetrus plata, gluži kā automobiļa nepa, citu pēdu nebija, bet šīs šķita pavisam svaigas. Tās veda taisnā virzienā, un krūmi pa cēlam bija tā saspiesti, it kā tiem pāri būtu braucis tanks

Bonds nespēja apjēgt kāda mašīna, ja tā tiešām ir mašīna, atstāj tādas pēdas. Kad- meitene viņam viegli iegrūda ar elkoni un nočukstēja: — Es taču tev teicu, — viņš tikai domīgi atbildēja:

—        Nu, Hanij, ja tas nav pūķis, tad vismaz kaut kas tāds ko nekad neesmu redzējis.

Mazliet vēlāk meitene parāva Bondu aiz piedurknes.

—        Skaties, — viņa nočukstēja un norādīja uz apde­gušu krūmu, gar kuru veda pēdas. — Viņš tam uzpūtis, — viņa satraukti paskaidroja.

Bonds piegāja pie krūmiem un tos aplūkoja

—       Tieši tā, — viņš piekrita. — Kāpēc tam vajadzēja sadedzināt šos krūmus? — Tas viss bija ļoti dīvaini.

Pēdas stiepās fīdz ezeram un nozuda ūdenī. Bonds gribēja tās apskatīt taču nebija vērts to dēļ pamest aiz­segu

Saule lēnām paslēpās aiz kalnu grēdas Beidzot mei­tene parādīja uz kaut ko priekšā, un Bonds pamanīja smilšainu strēli, kura piekļāvās ezeram. Gar nērijas ma­lām auga biezi krūmu puduri, bet vidū bija redzama pus- sagruvusi būda. Tā likās klusa un naktsguļai piemērota vieta, kuru no abām pusēm aizsargāja ūdens. Vējš nori­ma, gludais ūdensspogulis vilināja pie sevis. Tā vien gri­bējās pēc daudzu stundu ilgā gājiena pa purvaino slīk­šņu nomest netīro apģērbu un nomazgāties ezerā.

Uzspīdinājusi pēdējo zeltaino staru, saule nolaidās aiz kalna. Stari vēl brīdi uzkavējās salas austrumpusē, taču gar ezeru jau virzījās melna kalnu ēna un drīz vien noklā­ja visu salu. Vardes sāka savu koncertu, kas bija daudz skaļāks nekā Jamaikā un nomāca visas pārējās skaņas šajā melnajā tumsā.

Viņi sasniedza smilšu strēli un pa šauru taciņu iznāca laukumiņā, kur bija pussabrukusi būda Arī te no ezera bi­ja izgājušas' tās pašas platās, noslēpumainās vagas un šķērsojušas laukumiņu, saspiezdamas visu, kas gadījās ceļā Daudzi krūmi bija sadeguši vai pārogļojušies. Viņi atrada no koraļļu gabaliem darinātu pavardu, ap kuru mētājās katliņi un tukšas konservu bundžas. Viņi parakā­ja kaudzi, un Kvorrels atrada pāris kārbu ar šķiņķi un pu­pām. Meitene uzgāja diezgan netīru guļammaisu, bet Bonds — nelielu ādas kabatasportfeli kurā bija piecas . dolāru banknotes, trīs Jamaikas mārciņas un vēl sīknau­da. Baiļu pārņemti, viņi abi bija mukuši steigā.

Viņi pagāja nostāk no būdas, virzīdamies gar mazo, smilšaino laukumiņu. Cauri krūmiem blāvoja un atspīdē­ja ūdenī uguņu virtenes. Austrumpusē zem tumstoša­jām debesīm mirdzēja vienīgi ūdensspogulis.

—      Ja nekurināsim uguni būsim drošībā. Vispirms jā­nomazgājas. Hanij, tu paliec tepat bet mēs paiesim tālāk Satiekamies pēc pusstundas un ēdam vakariņas

Meitene iesmējās

—      Vai tu apģērbsies?

—      Protams, — Bonds atbildēja — Uzvilkšu bikses.

—        Kaptein, — Kvorrels ieteicās, — kamēr vēl šo to var redzēt es atvēršu bundžas un sagatavošu naktsmīt­ni. — Viņš parakājās mugursomā. — Te jums bikses un revolveris. Maize diez kāda nav, taču tā ir tikai izmirkuši. Vēl var ēst bet no rīta droši vien būs apkaltuši Šodien apēcfīsim konservus. Bet rītdienai atstāsim sieru un sālī­to liellopu gaļu

—       Labi, Kvon-el, — Bonds piekrita — Ēdienkarti sa­stādi pats. — Paņēmis revolveri un bikses viņš iegāja ūdenī un paspēra dažus soļus pa seklumu. Ticis līdz sausajai smilšu strēlei, Bonds noģērba kreklu, atkal iebri­da ūdenī un nogūlās. Ūdens bija nepatīkami silts. Bonds ierīvēja sevi ar smiltīm. Tad sastinga, izbaudīdams klusu­mu un vientufibu

Parādījās zvaigznes, tās pašas, kuras viņu bija atve­dušas uz salu, šķita, kopš tā laika ir pagājis vesels gads — tās pašas, kuras viņam rādīs ceļu rīt Kolosāla ekskursija! Katrā ziņā tā bija rezultatīva Patlaban Bon- dam netrūka pierādījumu un liecinieku liecību, lai lūgtu audienci pie gubernatora un pieprasītu doktora «NĒ» darbības sīku izmeklēšanu. Nedrīkst taču ar ložmetēju tēmēt uz savu rīdzdvēku vienīgi tāpēc, ka viņš pārkāpis personīgās teritorijas robežu. Turklāt — kas tā par velni­šķīgu mašīnu, kas ielauzusies apvienības zonā, iznīcinā­jusi tās īpašumu un, iespējams, nogalinājusi vienu no sargiem. Arī tas ir jāizmeklē. Ko gan viņš atradīs salā, ja atgriezīsies ar mīnukugi un jūras kājnieku vienību? Kā atrisināsies doktora «NE» noslēpums? Ko viņš slēpj? No kā baidās? Kādēļ savas vientulības saglabāšanai viņš slepkavo cilvēkus? Kas viņš ir — šis doktors?

Netālu kāds šļakstinājās pa ūdeni. Bonda domas at­griezās pie meitenes. «Un tomēr — kas ir Haničaila Rai­dere? Vismaz to es uzzināšu šonakt» viņš prātoja izbri­dis karstā.

Bonds uzvilka mitrās bikses un, apsēdies smiltīs, iz­jauca revolveri un ar kreklu cītīgi notīrīja katru detaļu un katru patronu. Tad salika to un, pirms pielādēja aptveri, nospieda mēlīti. Atskanēja sauss klikšķis. Bonds pielādē­ja revolveri, iebāza to makstī, piecēlās un devās uz lau­kumiņu.

Hanija ar žestu uzaicināja viņu apsēsties blakus.

—       Nāc šurp, — viņa sacīja — mē% mirstam badā Es iztīrīju vienu katliņu, un mēs tajā sagāzām visas pu­pas. Katram iznāk divas saujas un vēl gabaliņš maizes. Man nav kauna ēst jūsu barību, jo ar jums kopā esmu nogurusi daudz vairāk, nekā ejot viena. Dod roku!

Bonds pasmaidīja Tumsā viņš saskatīja vienīgi viņas aprises. Raudzīdamies uz meitenes matiem, Bonds prā­toja, kādi tie būtu, ja tos izžāvētu un saķemmēta Varēja iztēloties. Viņa kļūtu par brīnišķīgu, valdzinošu Neglīto Pī­lēnu Kāpēc viņa nav izārstējusi salauzto degunu? Tā ir gluži vienkārša operādja. Un tad Hanija būtu pati skaistā­kā meitene Jamaikā.

Hanija liegi pieskārās viņa plecam. Bonds, izstiepis ro­kas, pagriezās un sajuta viņas auguma silto smaržu. Uz brīdi viņš aizvēra acis. Smarža bija tik uzbudinoša ka drebulis pārskrēja pār kauliem. Meitene iesmējās, un Bonds viņas smieklos saklausīja mulsumu, .apmieri­nājumu un maigumu.

—       še, ņem, — viņa teica mātišķā balsī, atvilkdama roku

11. Ienaidnieka teritorijā

Bija apmēram astoņi. Ja neņem vērā varžu kurkstē­šanu apkārt viss bija mierīgi. Laukumiņa pretējā pusē Bonds saskatīja Kvorrela tumšo stāvu. Skanēja metāliski klikšķi: viņa draugs izjauca un tīrīja «Remingtonu».

Vējš norima, un pār viņiem nolaidās tumsa. Gaiss kļu­va spirgtāks. Bonda drēbes bija izžuvušas. Ēdiena sauji­ņa sasildījusi kuņģi, un viņš jutās labi, mierīgi un mazliet snauduļoja. Dzīve Bondam likās viegla un brīnišķīga.

Meitene gulēja guļammaisā līdzās Bondam. Viņa bija izstiepusies uz muguras, salikusi rokas aiz galvas un raudzījās zvaigznēs. Varēja redzēt tikai Hanijas sejas bal­to plankumu.

—       Džeims, — viņa nočukstēja, — tu solīji man visu paskaidrot Citādi es neaizmigšu

Bonds iesmējās.

—      Es visu izstāstīšu tikai tad, ja arī tu man pastāstīsi par sevi.

—        Esmu ar mieru. Man nav noslēpumu Taču vis­pirms tu

—       Labi - Bonds salieca kājas un ar rokām aptvēra ceļgalus. — Tātad es esmu kaut kas līdzīgs policijas aģentam. Kad kaut kur notiek dīvainas padarīšanas, ar kurām neviens negnb nodarboties, tad no Londonas sūta mani. Nesen kāds gubernatora ierēdnis, kuru es pa­zinu. vārdā Strengveizs, pazuda bez pēdām. Un kopā ar viņu — arī viņa sekretāre, skaista meitene. Visi nosprie­da, ka šie abi aizlaidušies. Visi, bet ne es. Es_

Bonds izstāstīja meitenei šo atgadījumu vienkāršos vārdos, sadalīdams cilvēkus labajos un sliktajos, gluži kā bērnu grāmatās.

—        Tātad, — viņš nobeidza, — mums vienīgi atliek rītvakar atgriezties Jamaikā, jo gubernators mūs uzklau­sīs un atsūtīs uz šejieni kareivjus, lai arestētu ķīnieti. Un viņš nokļūs cietumā. Domāju ka viņš to saprot un tāpēc grib mūs aizturēt Tas arī viss Tagad tava kārta.

—       Man šķiet ka tava dzīve ir satraukumu pilna. Tavai sievai droši vien nepatīk, ka tu nekad neesi mājās. Vai vi­ņa nebaidās par tevi?

—        Man nav sievas. Vienīgais kas rūpējas par manu veselību, ir apdrošināšanas kompānija.

—       Laikam tev ir daudz meiteņu — viņa painteresē­jās.

—       Pastāvīgu nav.

—      Tiešām?

Iestājās klusums. Pie viņiem pienāca Kvorrels.

—        Kaptein, ja neiebilstat es stāšos sardzē pirmais. Paslēpšos krastmalā Pusnaktī es jūs pamodināšu Jūs sargāsit līdz pieciem, bet pēc tam dosimies ceļā. Iesim prom pirms gaismas.

—        Piekrītu, — Bonds atteica — Pamodini mani, ja ko manīsi. Vai karabīne kārtībā?

—         Kārtībā, — Kvorrels līksmi atbildēja. — Saldus sapņus, mis. — Un klusu nozuda tumsā.

—        Man patīk Kvorrels, — meitene nočukstēja. Tad, brīdi klusējusi, piebilda: — Tu tiešām vēlies, lai es tev pa­stāstu par sevi? Tas nav tik interesanti kā tava dzīve.

—       Protams, gribu Un neko neizlaid.

—      Man nav ko izlaist Manas dzīves stāstu var uzrak­stīt uz pastmarkas Iesākumam sacīšu, ka nekad nees­mu bijusi ārpus Jamaikas. Visu mūžu esmu pavadījusi Bo Dezeras ciematā ziemeļu piekrastē blakus Morgana lībm. »

Bonds iesmējās.

—        Ir nu gan, ari es tur dzīvoju Vismaz šobrīd. Taču tevi nekad neesmu saticis Kur tu dzīvo — vai kokā?

—       Ā, tātad tu mitinies mājiņā pie pludmales. Nekad tur neesmu bijusi. Es dzīvoju Kasagrandē.

—       No tās taču nekas nav palicis pāri. Vienīgi drupas cukurniedru plantācijas vidū.

—       Es dzīvoju pagrabā. No piecu gadu vecuma. Kopš tā laika, kad māja tika nodedzināta, bet mani vecāki — nogalināti. Es viņus galīgi neatceros, tāpēc vari līdzjūtību man neizteikt Dzīvoju tur kopā ar savu melnādaino zīdī­tāju, kura nomira, kad man bija piecpadsmit gadu. Jau piecus gadus esmu viena.

—      Ak, Dievs! — Bonds satriekts iesaucās. — Vai tie­šām nebija neviena, kurš parūpētos par tevi? Vai tavi ve­cāki tev neatstāja naudu?

—         Nē. — Viņa to sacīja bez sarūgtinājuma, drīzāk gan lepni. — Redzi, Raideri ir viena no vecākajām Jamai­kas ģimenēm. Pirmais Raiders ieguva savā īpašumā Bo Dezeru no Kromvela kā balvu par savu parakstu uz pa­vēles, kura piesprieda nāvessodu karalim Kārlim. Šis senas uzcēla Kasagrandi un kopš tā laika mūsu ģimene dzīvoja tur Tad ienākumi no plantācijām samazinājās, droši vien darbus slikti uzraudzīja, un, kad tēvs saņēma mantojumu, viņš dabūja vienus vienīgus parādus, viss bija ieķīlāts. Un, kad tēvs un māte aizgāja bojā. īpašumu pārdeva izsolē. Mani tas neskāra Es biju pārāk maza. Mana zīdītāja šādā stāvoklī bija vienkārši lietiska. Mācī­tājs un advokāti gribēja, lai kāds mani adoptē, bet zīdītāja savāca ugunsgrēkā nesadegušās mēbeles un mēs ie­kārtojāmies pagrabā. Neviens mūs vairs neapgrūtināja. Zīdītāja strādāja ciematā par kalponi, audzēja dažus ba- nānkokus, bet pie vecās mājas auga liels maizeskoks. Tā mēs ēdām to pašu, ko jamaikieši Mums apkārt pletās cukurniedru plantācija, zīdītāja uzmeistaroja tīklu, ar kuru mēs ik dienas ķērām zivis Dzīvojām labi, ēdamā netrūka. Viņa iemācīja mani lasīt un rakstīt Tur bija ugunsgrēkā neskartas grāmatas un starp tām arī encik­lopēdija. Kad man bija astoņi gadi, es sāku ar «A» burtu, bet tagad esmu tikusi fīdz «T» burta vidum. — Meitene sāka aizsargāties. — Varu derēt ka dažas jomas es pār­valdu labāk nekā tu.

—         Esmu par to pārliecināts, tava aukle acīmredzot bijusi apbrīnojama sieviete. — Bonds iztēlojās gaišma­tainu meitenīti, kura rotaļājas drupās un kuru modri uzrauga veca nēģeriete, kas dažreiz pat nesaprot ko vi­ņai prasa.

—        Viņa bija kā brīnums. Kad aukle nomira, domāju, ka arī nomiršu. Bet vēlāk vairs nebija tik labi kā agrāk. Tad es dzīvoju kā bērns, un pēkšņi man vajadzēja kļūt pieaugušai un visu darīt pašai Mani sāka vajāt vīrieši, tie gribēja man nodarīt ļaunu. Teica, ka vēloties ar mani pār­gulēt — Meitene brīdi klusēja. — Es biju ļoti skaista.

—      Tu esi viena no skaistākajām meitenēm, kuras es jebkad esmu redzējis, — Bonds nopietni sacīja.

—      Ar tādu degunu"? Nerunā muļķības.

—       Tu nesaproti. — Bonds centās atrast piemērotus vārdus. — Protams, var redzēt ka tev ir lauzts deguns. Taču šobrīd es to vairs nemanu. Kad skaties uz cilvēku,- tu pievērs uzmanību viņa acīm un mutei, jo tā kaut ko pauž Bet lauzts deguns ir tas pats, kas atkarenas ausis. Degunam un ausīm nav lielas nozīmes, tās mēdz būt skaistas un neglītas, tomēr pārējie vaibsti ir svarīgāki. Ja deguns tev būtu tikpat brīnišķīgs kā viss cits, tu būtu Ja­maikas pirmā skaistulei

—      Tiešām? — Viņas balsī skanēja cerība. — Domā, es varu kļūt skaista? Zinu, ka neesmu neglītene, tomēr, kad lūkojos spogufī, redzu vienīgi lauzto degunu. Droši vien to pašu jūt visi. ķēmīgi'e cilvēki

—        Tu taču neesi ķēmīga! — Bonds nepacietīgi ie­saucās. — Nerunā blēņas. Turklāt degunu var izlabot ar vienkāršas operācijas palīdzību. Jāaizbrauc uz Ameriku, un pēc nedēļas tu būsi pilnīgā kārtībā.

—       Domā, tas tik viegli izdarāms? — Hanija dusmīgi iebilda. — Pagrabā zem kāda akmens man glabājas piecpadsmit sterliņu mārciņas. Man ir trīs kleitas, trīs blūzītes, duncis un tīkls. Es lieliski zinu par operācijām. Marijas pilsētiņas ārsts par tām ievāca ziņas. Viņš ir labs cilvēks. Ārsts rakstīja uz Ameriku. Vai zini. ka tādai operā­cijai nepieciešamas piecsimt mārciņas: ceļam, slimnīcai un visam pārējam — Meitenes balss kļuva skumja- — Kur, tavuprāt lai es tās ņemu?

Bonds jau bija nolēmis, ko darīt Maigā balsī viņš vien­kārši atbildēja:

—       Ja pameklē, gan atradīsies. Stāsti tālāk Tas ir ļoti interesanti, daudz interesantāk nekā mana dzīve. Tātad tava zīdītāja nomira. Un pēc tam?

Meitene negribīgi turpināja savu stāstu.

—     Tu taču mani pārtrauci Un nerunā par to, ko nesa­proti. Tu, protams, zini, ka esi pievilcīgs vīrietis, un varu iz­tēloties, kā meitenes tev karas kaklā. Tomēr būtu pavi­sam citādi, ja tu būtu šķībacis ar zaķalūpu vai kaut kas līdzīgs. Vēl vairāk, — Bonds viņas balsī saklausīja jautru noti — kad atgriezīsimies, es aiziešu pie burvja un palūgšu, lai viņš tev kaut ko piebur. — Viņa klusām pie­bilda: — Tad mēs būsim viens otram piemēroti

Bonds izstiepa roku un pieskārās HanijaL

—      Man ir citi plāni, — viņš nočukstēja. — Turpini Kas bija tālāk?

—       Tad nu tā, — meitene nopūtās. — Man jāatsauc atmiņā pagātne. Redzi, visas plantācijas ir apstādītas ar cukurniedrēm bet Kasagrande atrodas pašā vidū. Div­reiz gadā cukurniedres nocērt un sūta uz rūpnīcu. Ražas novākšanas laikā visi dzīvnieki, kas mitinās plantācijā, krīt panikā, daudziem sabradā alas, daudzi iet bojā. Tā nu daži no tiem sāka meklēt patvērumu vecā nama drupās. Sākumā zīdītāja no tiem drausmīgi baidījās, tur bija mangusti, čūskas, skorpioni un vēl šis tas Taču es sakār­toju dažus pagrabus, lai viņiem būtu mājas Es nebaidī­jos, un viņi ne reizes man nenodarīja ļaunu. Likās, viņi sa­prot ka vēlos tos aizsargāt Droši vien viņi kaut kādā vei­dā par to ziņoja saviem draugiem drīz vien dzīvnieki gluži vienkārši nāca šurp un slēpās savās istabās tik ilgi, līdz sāka augt cukurniedres. Tad viņi visi atgriezās laukā. Kad viņi dzīvoja pie mums, es tos baroju ar ēdiena atlie­kām, un viņi izturējās lieliski, ja neskaita retos kautiņus, kurus tie sarīkoja savā starpā, un smaku Taču ar mani viņi un viņu bērni bija gluži kā mājdzīvnieki, es ar tiem varēju rotaļāties, ak vien gribēju. Protams, cukurniedru cirtēji par to uzzināja, viņi redzēja mani ar čūskām ap kaklu. Strādnieki ļoti baidījās un domāja, ka man piemīt burvju spēks. Tāpēc mūs neaiztika. Redz, kādēļ tik daudz zinu par dzīvniekiem un kukaiņiem. Ilgas stundas es pa­vadīju ūdenī, vērodama zivis un moluskus Arī putnus. Ja tu zini, ko viņi ēd un no kā baidās, ja vienmēr esi viņiem līdzās, tu kļūsti par viņu draugu. — Meitene pacēla ska­tienu. — Tos nepazīdams, tu ļoti daudz zaudē

—        Domāju, ka tev ir taisnība, — Bonds pārliecinoši teica. — Iztēlojos, ak tie ir patīkamāki un interesantāki par cilvēkiem.

—       Nezinu, — Hanija domīgi sacīja. — Es nepazīstu daudz cilvēku. Tie, kurus nācās redzēt pārsvarā bija pre­tīgi Domāju, ka arī viņi var būt interesanti Tomēr neticu ka spēšu mīlēt cilvēkus tāpat kā dzīvniekus. Protams, iz­ņemot aukli. Līdz tam laikam, kad.. — Meitene aprāvās un mulsi iespurdzās. — Tad nu mēs visi kopā dzīvojām laimīgi, bet man palika piecpadsmit gadu, aukle nomi­ra — un dzīvot kļuva grūtāk. Bija kāds Menders, šaus­mīgs cilvēks Viņš bija baltais un strādāja plantācijās par uzraugu. Laiku pa laikam viņš ieradās pie manis. Gribēja, lai es pārceļos pie viņa, netālu no Marijas pilsētiņas vi­ņam bija māja Viņš man bija pretīgs, un, kad dzirdēju, kā viņš uz zirga jāj cauri plantācijai, es bēgu un slēpos. Reiz vakarā viņš atnāca kājām un es viņu nedzirdēju Viņš bija piedzēries. Nokāpa pagrabā un ar spēku mēģināja pie­spiest mani izdarīt to, ko viņš vēlējās. Vai zini, nu to, ko dara cilvēki kad mīl viens otru

—      Zinu.

—        Es centos iedurt viņam ar dunci, bet viņš bija ļoti stiprs un iesita man pa seju, salauzdams degunu. Es zaudēju samaņu un domāju, ka viņš to izmantoja. Proti, esmu par to pārliecināta. Nākamajā dienā, kad ieraudzīju savu seju un pamanīju ko viņš ar mani izdarījis, man gri­bējās sevi nogalināt Baidījos, ka man būs bērns. Es tie­šām nodurtu sevi ja gaidītu bērnu no šī cilvēka. Tomēr tas nenotika Ārsts manu degunu izlaboja, kā vien spēja un neņēma no manis naudu Par pārējo es viņam neiz­stāstīju ļoti kaunējos. Tas cilvēks vairs nenāca. Es mierīgi sagaidīju nākamo ražas novākšanu. Man bija plāns: ce­rēju ka uz manu pagrabu atnāks Melnās Atraitnes. Kad tās ieradās, es paņēmu pašu lielāko mātīti, ieliku to bun­džā un nedevu ēst Mātītes ir nešpetnākas par tēviņiem. Kādā tumšā bezmēness naktī es paņēmu bundžu ar zir­nekli un devos uz tā cilvēka māju. Bija ļoti tumšs, un es baidījos no spokiem. Paslēpos dārzā starp krūmiem un nogaidīju, kamēr viņš apgulsies. Tad uzrāpos kokā, bet no tā — guļamistabas balkonā Kad viņš sāka krākt es ielīdu pa logu Viņš gulēja gultā zem moskīttīkla pavisam kails. Es pacēlu tīklu, atvēru bundžu un palaidu zirnekli uz vēdera. Tad atgriezc^ mājās

—         Dievs Visuvarenais' — Bonds iesaucās. — Un kas notika ar viņu?

—         Pēc nedēļas viņš nomira, — Hanija līksmi pa­skaidroja. — Jādomā, viņš krietni pamocījās. Vai zini, tas ļoti sāp. Burvis teica, ka nekā sliktāka par to nav. — Viņa apklusa, bet kad Bonds neteica ne vārda, satraukta vai­cāja: — Tu domā, ka esmu rīkojusies nepareizi?

—         Labāk pie tā nepierast — Bonds maigi atbildē­ja. — Tomēr, zinot ko viņš tev nodarīja, es nevaru sacīt ka esi rikojusies slikti Un pēc tam?

—       Nu, pēc tam es nomierinājos — viņa atteica mīļā vaļsircfibā. — Man vajadzēja sev gādāt iztiku, un, pro­tams mana vienīgā vēlēšanās bija sakrāt naudu plastis­kajai operācijai. Agrāk man bija pa īstam skaists deguns. Domā, ārsti man varēs uztaisīt tādu pašu?

—      Viņi tev uztaisīs, kādu vien gribēsi, — Bonds pār­liecinoši sacīja. — Un kur tu dabūji naudu?

—        Man palīdzēja enciklopēdija. Tur bija rakstīts, ka ir cilvēki kuri kolekcionē gliemenes, un ir tāds retu glieme­ņu tirgus. Es izvaicāju ciemata skolotāju, neatklādama savu noslēpumu, un viņš pastāstīja, ka gliemeņu kolek­cionāriem ir speciāls amerikāņu žurnāls «Nautilus». Es savācu naudu, parakstījos uz žurnālu un sāku vākt tās gliemenes, kuras lūdza sludinājumos. Uzrakstīju kādam Maiami tirgotājam vēstuli, un viņš sāka pirkt manas glie­menes. Tas bija aizraujoši. Protams, sākumā izdarīju muļķību Domāju, ka cilvēki dod priekšroku pašām skais­tākajām gliemenēm, bet tas nebija pareizi. Biežāk viņiem vajadzīgas visneglītākās. Un, kad atradu retus eksemplā­rus, es tos tīrīju un spodrināju, bet to nedrīkstēja darīt Vi­ņi vēlas, lai gliemenes būtu tādas pašas kā jūrā, ar molu­skiem iekšā Tāpēc es palūdzu ārstam formalīnu un sa­lēju to gliemežvākos, lai tie nesmird, bet pēc tam sūtīju tos tirgonim uz Maiami. Pagājis tikai gads, kopš iemācī­jos darīt darbu kā nākas, un jau esmu sakrājusi piecpad­smit mārciņas. Aprēķināju, ka gada laikā varu nopelnīt apmēram piecdesmit mārciņas un ne agrāk kā pēc des­mit gadiem doties uz Ameriku un iztaisīt sev operāciju. Bet vēlāk — viņa līksmi iesmējās, — man neticami pa­veicās. Ziemassvētku priekšvakarā es Krebkejā atradu šīs gliemenes Tās man nešķita īpašas taču pārīti es aizsūtīju uz Maiami bet tas tirgonis tūdaļ man atbildēja, ka nopirks visu ko sūtīšu, par pieciem dolāriem gabalā. Viņš man ieteica šo vietu turēt slepenībā, citādi kritīs pie­prasījums un cena. Tā ir zelta dzīsla Tagad es varu sa­krāt nepieciešamo naudu piecos gados Redz, tādēļ biju tik aizdomu pilna, kad sastapu tevi liedagā. Domāju, ka tu gribi nozagt manas gliemenes.

—       Arī man tas bija pārsteigums. Baidījos, ka tu esi doktora «NĒ» draudzene.

—       Liels paldies.

—       Un ko tu darīsi pēc operācijas? Tu taču nevari vi­su mūžu viena dzīvot pagrabā.

—       Domāju kļūt par ieleni. — Viņa to pateica tā, it kā sacītu: par medmāsu vai sekretāri.

—        Kā tu to domā? Droši vien viņa iemācījusies šo vārdu, nezinot tā jēgu.

—         Nu tās ir meičas, kurām ir skaists dzīvoklis un skaistas drēbes. Tu taču saproti, ko es gribu teikt — viņa nepacietīgi atbildēja. — Tu piezvani, aizbrauc, pamīlējies un samaksā Ņujorkā viņas par vienu reizi nopelna simt dolāru. Protams — Hanija iztēlojās, — sākumā man maksās mazāk. Kamēr nebūšu, ka vai turies. Cik tu mak­sā iesācējām?

Bonds iesmējās.

—       Es vairs neatceros. Tas bija tik sen.

Viņa nopūtās.

—      Domāju ka tev neatteiks neviena sieviete un nau­du tu vari nemaksāt Laikam maksā vienīgi neglīti vīrieši.

Nu, tas ir neizbēgami Ikviens darbs lielā pilsētā ir šaus­mīgs. Vismaz ielene var nopelnīt daudz vairāk Tad es varēšu atgriezties Jamaikā un nopirkt Bo Dezeru. Būšu pietiekami bagāta, sameklēšu sev vīru, būs bērni. Vai tas nav brīnišķīgi? . •»

—      Tava plāna otrā daļa man patīk. To nu nevar teikt par pirmo. Un tomēr — kā tu uzzināji par ielenēm? Atra­di enciklopēdijā uz burta «I».

—         Protams, ne. Nerunā muļķības. Pirms pāris ga­diem Ņujorkā noskanēja pamatīgs skandāls. Tur darbo­jās kāds tips, kuram piederēja vesela komanda šādu meiteņu. «Glinners» par to daudz rakstīja, pavēstīja ce­nas un visu pārējo. Turklāt Kingstonā ir simtiem tādu meiteņu, vienīgi viņas ir lētas Tās ņem apmēram piecus šiliņus, māju viņām nav, un viņas to dara krūmos. Zīdītāja man stāstīja par viņām un teica, ka es nedrīkstu kļūt tā­da kā viņas, citādi būšu ļoti nelaimīga. Zināms, tikai par pieciem šiliņiem Cita lieta — simt dolāru!

—       Tu nevarēsi saņemt tos pilnībā, — Bonds piebil­da. — Jāmaksā savam aģentam, lai tas meklē vīriešus, jāuzpērk policija, lai tā netraucē. Un, ja kaut kas noies greizi, tevi gluži vienkārši iebāzīs cietumā. Nedomāju ka tev iepatiksies tāds darbs. Vai zini, ar tavām zināšanām par dzīvniekiem un kukaiņiem tu drīzāk varētu sev atrast vietu kādā Amerikas zoodārzā. Vai pat Jamaikas In­stitūtā. Tur tev patiktu vēl vairāk. Un arī izredzes samek­lēt vīru nav mazākas Lai vai kā, izmet tās domas par ie- leni no galvas. Tev ir brīnišķīgs augums, kas jāsaglabā tam, ko tu iemīlēsi.

—       Arī grāmatās par to raksta, — viņa šaubīdamās nomurmināja. — Slikti, ka Bo Dezerā nav ko iemīlēt Tu esi pirmais anglis, kas gadījās man pa rokai, — viņa kautn sacīja. — Tu man uzreiz iepatikies. Un man nav kauna tev par to stāstīt Droši vien ir daudz cilvēku, kuri man iepatiktos, ja es viņus sastaptu

—      Protams. To ir simtiem. Un tu esi apburoša meite­ne. Es tā nospriedu, tiklīdz tevi ieraudzīju Bet tagad, Ha­nij, gulēsim Mums būs daudz laika sarunām, kad atgrie­zīsimies Jamaikā

—       Tiešām? — viņa nočukstēja aizmigdama — Vai apsoli?

—      Apsoly.

Bonds dzirdēja, kā meitene sakustas savā guļammai­sā. Tumsā bija redzams tikai neskaidrs siluets. Hanija dziļi nopūtās kā bērns pirms iemigšanas.

Pār laukumiņu nolaidās klusums. Gaiss kļuva vēsāks. Bonds nolieca galvu uz ceļgaliem Viņš zināja, ka neizdo­sies iemigt Viņa galvā jaucās domas par aizvadītās die­nās notikumiem un šo neparasto meiteni Tarzānu kura bija ienākusi viņa dzīvē. Tā viņam bija pieķērusies gluži kā skaists dzīvnieks un neliksies mierā, iekams viņš atri­sinās meitenes problēmas. Viņš to saprata. Protams, daudzas no problēmām nebija sarežģītas. Bonds varēja viņai noorganizēt operāciju, ar draugu palīdzību sagādāt dzīvokli un darbu. Naudas viņam netrūka. Viņš varēja Hanijai nopirkt apģērbu, aizsūtīt pie friziera, ievest nor­mālā dzīvē. Tas būtu amizanti. Taču bija arī ēnas puse. Ko darīt ar fizisko tieksmi, kuru Bonds izjuta pret viņu? Viņš tak nevar gulēt ar meiteni. Bet vai viņa ir meitene? Ne augumā, rie sejas vaibstos nebija nekādas bērnišķī­bas. Absolūti nobriedusi un spējīga atbildēt par sevi daudz lielākā mērā nekā visas pārējās Bonda divdes­mitgadīgās paziņas.

Pēkšņi viņa domu gaita tika pārtraukta.

—                         Kāpēc tu neguli? — Hanija vaicāja. — Vai tev salst?

—      Nē, viss kārtībā.

—                      Man te ir ļoti karsti. Ja vēlies, lien iekšā. Arī vietas diezgan.

—                      Nē, paldies, Hanij. Tagad guli. Drīz man jānomaina Kvon-els

—      Saprotu. Tad, kad atgriezīsimies Jamaikā?

—       Laikam

—      Apsoli. Es neaizmigšu, ja neapsolīsi.

. — Labi, apsolu, — Bonds padevīgi atbildēja. — Un tagad, Haničail, guli.

—                      Tu apsolīji, — viņa nočukstēja. — Apsolīji. Ar labu nakti, dārgais.

—      Ar labu nakti, dārgā.

12. «TAS»

Bonds uz pleca sajuta stingras rokas pieskārienu un strauji pielēca kājās.

—                     No ūdens kaut kas lien ārā. Laikam tas ir pūķis! — Kvorrels satraukts nočukstēja.

Meitene pamodās.

—      Kas noticis? — arī viņa bija sabijusies.

—                      Hanij, paliec savā vietā! — Bonds pavēlēja — Ne­kusties! Es tūdaļ atgriezīšos — Viņš metās krūmos un sāka skriet gar liedagu. Kvorrels neatpalikdams sekoja.

Viņi aizjoza līdz smilšu strēlei, kura atradās divdesmit metrus no naktsmītnes. Bonds pašķīra zarus un palūko­jās.

Velna milti! Pusjūdzi no viņiem kāds nenoteiktas for­mas ķermenis virzījās pa ezeru: «tam» bija liesmojošas oranžkrāsas acis ar melnām zīlītēm. Zemāk ap muti blazmoja metru gara zilgana liesmu mēle Zvaigžņu blā­vajā gaismā bija saskatāma ieapaļa galva un divi īsi spārni gluži kā sikspārnim «Tas» izdeva žēlabainu skaņu, kura nomāca kādu citu troksni — zemu un ritmisku pul­sāciju. Atstādams aiz sevis sniegbaltas putas, «tas» brauca viņiem virsū ar ātrumu desmit jūdzes stundā.

—                      Nelabais kaptein! — smagi elpodams, teica Kvor­rels — Kas tas ir?

Bonds iztaisnojās.

—                       Precīzi nezinu — viņš atbildēja. — Kaut kas lī­dzīgs nomaskētam traktoram To darbina dīzelis, tāpēc par pūķi aizmirsti. Tātad skaties, — Bonds skaļi sprie­da, — bēgt ir muļķīgi šis verķis ir pārāk ātrs, turklāt mēs zinām, ka purvs tām nav šķērslis. Jācīnās ar to tepat Kā­das varētu būt tā vārgās vietas? Tie ir cilvēki, kas tajā sēž. Protams, viņi ir aizsargāti Taču mēs nezinām, cik lie­lā mērā. Kvorrel, kad tas pienāks līdz divsimt metriem, bliez virsū tam izcilnim augšā Labi nomērķē un turpini šaut Kad tas būs piecdesmit metrus no mums, es ķer- šos pie starmešiem. Sliežu te nav. Tātad jābūt riepām, iespējams, aviācijas Mēģināšu tajās trāpīt Paliec šepat Es būšu desmit metrus no tevis. Viņi var šaut pretī, un mums jānosargā meitene. Esi ar mieru? — Bonds iz­stiepa roku un saspieda drauga plecu. — Un neuztrau­cies Nedomā par pūķiem, tā ir vienīgi doktora «NĒ» mantiņa. Nogalināsim tos kas ir iekšā, pievāksim to nolā­dēto mašīnu un aizripināsim līdz krastam. Nenodriskā- sim kurpes. Labi?

Kvorrels pasmīkņāja.

—        Labi, kaptein. Ja tā sakāt Tikai ceru, ka arī Vi- suaugstais zina, ka tas nav pūķis.

Bonds krūmos sameklēja vietu, no kuras būtu ērtāk šaut

—      Hanijl — viņš klusām pasauca.

—     Jā, Džeims — viņas balsī skanēja atvieglojums.

—     Izroc smiltīs bedri, kā toreiz krastā. Aiz biezākajiem krūmiem. Tad apgulies un pēc iespējas dziļāk iespiedies smiltīs. Un aizmirsti par pūķiem. Tas ir nomaskēts trak­tors, kurā sēž doktora ļaudis, nebīsties. Es būšu blakus.

—      Labi, Džeims. Esi piesardzīgs, — balss drebēja no bailēm.

Tagad «tas» bija trīssimt metru attālumā, un dzelte­nie starmeši apgaismoja smilšu strēli Bonds redzēja, ka zilganā liesma joprojām izlokās no rīkles: ugunsmetējs! Tagad bija skaidrs, kur gadījušies pārogļotie krūmi, un kļuva saprotams sarga stāsts

Protams, iezemiešus «pūķis» varēja spēcīgi iespaidot Nu, bet cilvēkus, kuri prot sevi aizstāvēt?

Atbilde nebija ilgi jāgaida: atskanēja Kvorrela «Remin- gtons». Lodes trāpīja pa torni, nenodarīdamas nekādu ļaunumu. «Tas» joprojām kustējās ar nemainīgu ātrumu tikai mazliet pagriezās uz šāvēja pusi Bonds rūpīgi no­mērķēja — un viens starmetis sašķīda sīkās drumslās. Viņš četras reizes izšāva uz otru starmeti un ar piekto šāvienu to sašķaidīja. Taču «tas», likās, nepievērsa šāvie­niem nekādu uzmanību un brauca uz Kvorrela slēpņa pusi Bonds pārlādēja ieroci un sāka šaut uz milzīgajām riepām, kuras pa daļai nosedza melni zeltītā krāsā no­krāsotie mākslīgie spārni. Verķis bija apmēram trīsdes­mit metrus no viņiem un Bonds varēja zvērēt ka nevie­nu vien reizi trāpījis tuvākajā riepā Nekādu rezultātu Vai tās būtu no viengabala gumijas? Pirmorgz Bonds sajuta pār muguru pārskrienam baiļu skudriņas.

Viņš atkal pārlādēja revolveri. Varbūt tas draņķis ir ne­aizsargāts no muguras? Mesties ūdenī un mēģināt uz tā uzrāpties? Viņš paspēra dažus soļus, tad sastinga un vairs nespēja iet tālāk

Pēkšņi no ugunīgās rīkles uz Kvorrela slēpni izšāvās dzeltenzila liesma. Krūmos pa labi no Bonda uzblāzmoja sarkanīga liesma un atskanēja necilvēcisks bļāviens kurš negaidot aprāvās. Ugunīgā mēle apmierināti ierāvās rīklē. «Tas» pagriezās un apstājās. Patlaban zilganā uguntiņa mērķēja tieši uz Bondu

Bonds pamira nāves gaidās Viņš domāja par Kvorre­lu un iztēlojās viņa pārogļotās miesas kūpošajās, apde­dzinātajās smiltīs. Un arī viņš pēc brīža sadegs kā lapa. Tad pienāks Hanijas kārta. Nolādēts, kādu nelaimi viņš tiem uzsūtījis! Ir neprāts izaicināt tik varenu cilvēku. Bonds sakoda zobus. «Nu, riebekļi, ko jūs gaidāt? No- beidzi.et mani!»

Atskanēja metāliska balss no megafona:

—      Angli, nāc ārā! Un meitene tāpat! Ātrāk citādi mēs jūs izcepināsim gluži kā jūsu draugu.

Lai apstiprinātu pavēli, Bonda virzienā šņākdama iz­šāvās īsa liesma. Bonds atkāpās, sajutis drausmīgu svel­mi Apgriezies aiz muguras viņš ieraudzīja meiteni.

—      Es nevarēju tur palikt — viņa iešņukstējās.

—       Hanij, mierīgi, — Bonds nomurmināja — Turies aiz manis.

Viņš jau bija izlēmis, kā rīkoties. Izvēles nebija Arī tad, ja viņus gaidīja tūlītēja nāve, sliktāk kā tagad nevarēja būt Bonds saķēra meiteni aiz rokas un aizrāva sev līdzi uz liedagu.

—        Stāvi! Redz, tā, — balss nodārdēja. — Nomet šaujamo! Nejoko, citādi mēs pabarosim krabjus ar jūsu cepto gaļu.

Bonds nosvieda revolveri. Ardievu «Smit un Veson». Arī «Beretta» te nelīdzētu Hanija sāka raudāt Bonds sa­spieda viņas roku stiprāk

—      Drošāk, Hanij. — viņš sacīja.

Atskanēja dzelzs durvju čīkstoņa. Tornī parādījās al- vēks, nolēca ūdenī un devās pie viņiem. Viņam rokā bija revolveris. Viņš turējās tālāk no liesmumetēja Zilganā liesma apspīdēja viņa seju. Tas bija varens ķīniešu nēģeris

Cilvēks apstājās dažus soļus no viņiem.

—         Izstiep rokas! Plaukstas kopā! Tagad nāc šurp! Vispirms tu, angli. Nāc lēnām, citādi iztaisīšu tev otru na­bu!

Bonds paklausīja. Kad viņš bija metra attālumā no nēģera, tas paņēma revolveri zobos un noklikšķināja ro- kudzelžus uz Bonda delnām. Bonds ielūkojās viņa metā­liski spīdīgajā sejā

—      Draņķa izdzimtenis, — tas pavīpsnāja.'

Bonds pagrieza viņam muguru un paspēra dažus so­ļus Viņš gribēja paskatīties uz Kvorrelu. Viņam vajadzēja atvadīties no drauga. Atskanēja šāviens, lode uzsita smil­tis pie kājām. Bonds apstājās un lēnām apgriezās.

—       Nenervozē, — viņš teica. — Gribu vienīgi aiziet paskatīties'uz cilvēku, kuru jūs nogalinājāt Es atnākšu, esi mierīgs

Cilvēks nolaida ieroci.

—       Labi, — tas pasmīkņāja. Papriecājies. Žēl, ka mums nav vainaga. Nekavējies, citādi mēs mazliet pace- pihāsim bērniņu Dodu tev divas minūtes

Bonds devās uz kūpošajiem krūmiem Ticis līdz tiem, viņš novērsa skatienu un saknieba lūpas. Jā, viss bija tā, kā viņš to iztēlojās. Pat sliktāk.

—       Man ļoti žēl, Kvorrel, — Bonds nomurmināja. Viņš. pagrāba sauju aukstu smilšu un uzbēra virsū tam, kas bija palicis no sejas. Tad atgriezās un nostājās līdzās meitenei

Cilvēks ar revolveri norādija, lai viņi iet pa priekšu. Viņi aizgāja aiz mašīnas. Tur bija mazas kvadrātveida durti­ņas. Rupja balss no iekšienes pavēlēja:

—      Kāpiet iekšā un sēdieties uz grīdas! Neko neaizb'kt citādi norausim pirkstus!

Viņi iekāpa. Oda pēc sviedriem un mazuta. Saspiestī­bas dēļ varēja vienīgi-tupēt uz pirkstgaliem. Apbruņotais aizvēra durvis. Viņš iededza gaismu un apsēdās blakus vadītājam.

—       Nu Sem, braucam.

Uz mēraparātu dēļa bija redzamas ciparnīcas un slēdži. Vadītājs izstiepa roku un nospieda kaut kādas po­gas. Tad ieslēdza ātrumā un ielūkojās šaurajā spraugā, kura bija izgriezta metālā. Bonds juta, ka mašīna pagrie­žas. Ierēcās motors, un viņi sakustējās.

Ar plecu Bonds juta meitenes plecu.

—       Kur mūs ved? — viņa nočukstēja drebošā balsī.

Bonds pagrieza galvu un paskatījās uz Haniju. Pirmo­reiz viņš to redzēja ar sausiem matiem. Vieglā nekārtībā tie taisnās cirtās krita uz pleciem. Mati bija pavisam gaiši, pelnukrāsas tonī un elektriskajā gaismā šķita gandrīz sidrabaini. Apjukusi meitene lūkojās uz Bondu. Āda ap acīm un mutes kaktiņos no bailēm bija nobālusi.

Bonds mākslotā vienaldzībā paraustīja plecus

—       Nu, es domāju, mēs braucam demos pie doktora «NĒ», — viņš pačukstēja. — Hanij, neraizējies. Viņi gluži vienkārši ir sīki huligāni, bet viņš — pavisam kas dts. Kad būsim pie viņa, netaisi muti vaļā. Es. runāšu par mums abiem. — Bonds atspiedās pret meitenes ple­cu. — Man patīk tavi mati. Labi, ka tie nav pārāk īsi.

Sasprindzinājums no Hanijas sejas nozuda

—       Kā tu šobrīd vari domāt par tādām muļķībām? — viņa mazliet pasmaidīja. — Esmu priecīga, ka tev tie pa­tīk. Katru nedēļu es tos mazgāju ar kokosriekstu eļļu.

Atceroties agrāko dzīvi, meitenes acīs sanesās asa­ras. Tikko dzirdami viņa nomurmināja:

—        Centīšos būt vīrišķīga. Kamēr esmu kopā ar tevi, viss būs labi.

Bonds pielika pie acīm rokudzelžus, kuri spieda viņa delnas, un apskatīja tos. Tādus izmanto amerikāņu poli­cija Viņš izstiepa kreiso roku, kas bija drusciņ vājāka, un mēģināja to izvilkt cauri tērauda gredzenam. Nelīdzēja pat sviedri, kas klāja ādu. Izejas nebija.

Divi ķīnieši sēdēja uz metāla krēsliem, vienaldzīgi uz­griezuši viņiem muguru. Viņi jutās kā stāvokļa saimnieki. Bonds bija bezspēcīgs kaut ko izdarīt Pat ja viņam izdo­tos atvērt lūku un ielēkt ūdenī, tas nepalīdzētu. Viņi tūdaļ aiz muguras sajustu svaigo gaisu, apturētu mašīnu un vai nu sadedzinātu viņu, vai arī izvilktu laukā no ūdens.

Bondu tracināja tas, ka viņi nepievērsa viņam uzma­nību, zinādami, ka viņš ir pilnīgi viņu varā. Bondam nepa­tika arī kas cits: šie ļaudis bija pietiekami gudri, lai apjēg­tu, ka viņš tiem nerada nekādus draudus. Ja viņu vietā būtu kāds dumjāks, tas no viņiem nenolaistu acis, viņus rūpīgi sasietu un tādējādi nodotu savu pieredzes trūku­mu. Iespējams, viņu pat apdullinātu. Savukārt šie puiši prata savu amatu — tie bija profesionāļi vai vīri, kurus sagatavojuši profesionāļi.

Viņi nesarunājās. Vienkārši vadīja mašīnu, mierīgi un lietišķi izpildīdami savu pienākumu.

Bonds vēl precīzi nezināja kas šī ir par mašīnu. Viņš sprieda, ka zem lakas un dekorācijas slēpās traktors, ta­ču tādu traktoru viņš nekad nebija redzējis, milzīgās rie­pas bija divu vīru augumā un, jādomā, no viengabala gu­mijas vai ari pildītas ar poraino gumiju. Aizmugurē bija vēl viena riepa — mazāka stabilitātei. Lai šī konstrukcija atgādinātu pūķi, aizmugurē bija pierikots kaut kas līdzīgs metāla astei, bet sānos — mazi spāmiņi. Tam pievieno­juši bruņām klātu torni un ugunsmetēju. Acīmredzot tas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis, kurš varēja braukāt pa salu. Ar savām lielajām riepām tas spēja pārvarēt brikšņus, purvus un nelielo ezeru.

Kā vienmēr, Bonds juta cieņu, sastapies ar īstu profe­sionalitāti. Doktors neatstāja bez ievērības pat mazāko sīkumu. Drīz vien viņi iepazīsies Bonds ironiski pavīp­snāja. Spriežot pēc visa, doktors viņu neatbrīvos. Drīzāk gan novāks ja neizdosies aizbēgt Un meitene? Vai viņš varēs pierādīt ka viņa te nokļuvusi nejauši, un panākt lai viņai saglabā dzīvību? Viņai neatļaus atstāt salu. Iespē­jams, Hanijai šeit būs jāpaliek līdz mūža beigām vaja­dzēs kļūt kādam par sievu vai mīļāko, varbūt pat pašam doktoram ja iepatiksies viņam.

Pēkšņi grūdieni pārtrauca Bonda prātojumus. Viņi jau bija šķērsojuši ezeru un tagad brauca pa ceļu. kas veda augšup pie mājām. Pēc piecām minūtēm viņi būs at­braukuši Cilvēks, kas sēdēja fīdzās vadītājam, pagriezās un palūkojās uz Bondu un meiteni. Bonds viņam jautri uzsmaidīja.

—      Tev iedos medāli, — viņš sacīja.

Gaiši brūnās acis mierīgi raudzījās uz Bondu. Biezās, violetās lūpas izstiepās smīnā, pauzdamas negantu nik­numu

—        Aizver žaunas. — Un nēģeris atkal uzgneza vi­ņiem muguru.

Meitene pieskārās Bondam ar elkoni un nočukstēja:

—       Kāpēc viņi ir tik rupji? Un kādēļ mūs tā neieredz?

Bonds viņai uzsmaidija.

—        Droši vien tāpēc, ka mēs esam viņus nobaidījuši. Viņi laikam vēl aizvien bīstas. Jo nekas neliecina par to, ka mēs baiditos no viņiem. Mums joprojām tā jāturas.

Meitene piespiedās pie viņa.

—       Es centīšos.

Kāpums kļuva stāvāks. Cauri ambrazūrām spiedās iekšā pelēka gaisma. Ausa rīts. Bonds no jauna iedomā­jās par Kvorrelu: drosmīgais milzis to vairs neredzēs, bet viņiem šobrīd jau vajadzēja iet pāri purviem un cauri brikšņiem. Viņš atminējās sarunu par dzīvības apdroši­nāšanu. Kvorrels bija paredzējis savu nāvi. Tomēr pakļā- vies bez ierunām. Vai tiešām Bonda dēļ aizies bojā arī meitene?

Vadītājs uzlika roku uz aparāta paneļa — tūdaļ iegau­dojās sirēna. Pēc mirkļa mašīna apstājās Vadītājs no­spieda pogu un paņēma mikrofonu. Bonds ārpusē izdzir­dēja skaļruni:

—    Viss kārtībā Mēs sagūstījām angli un meiteni. Otrs nogalināts.

Bonds saklausīja durvju čīkstoņu, acīmredzot tās bī- dījās uz gultņiem. Pabraukuši pāris metru, mašīna apstā­jās. Kāds no āra atvēra metāla lūku. Ieplūda svaigs gaiss un gaismas kūlis. Kādas rupjas rokas saķēra Bondu, izrā­va ārā un nometa uz cementa gridas Bonds piecēlās Pie sāniem viņš sajuta revolveri.

—       Stāvi mierīgi! — viņam pavēlēja. — Un neblēņo­jies!

Vēl viens ķīniešu nēģeris. Iedzeltenās acis viņu aplūkoja ar interesi. Bonds vienaldzīgi uzgrieza viņam muguru. Otrs pielika pistoli Hanijai pie muguras.

—       Liec meiteni mierā — Bonds izmeta un nostājās viņai blakus. Šķiet šie izbrīnījās. Apmulsuši viņi stāvēja, izstiepuši savus revolverus.

Bonds paraudzījās apkārt Viņi atradās vienā no salie­kamajām mājiņām, kuras Bonds bija redzējis no upes. Tā bija garāža un darbnīcas. «Pūķis» bija uzbraucis virs remontbedres Uz skrūvsola stāvēja izjaukts motors. Pie griestiem karājās dienasgaismas spuldzes. Smirdēja pēc mazuta un izplūdes gāzēm. «Pūķa» vadītājs un viņa pāri­nieks piegāja pie sargiem Viens no viņiem teica:

—     Es nodevu ziņojumu. Pavēlēts viņus izlaist Vai viss kārtībā?

—         Protams. Daži šāvieni. Sašauti starmeši. Varbūt daži caurumi riepās. Lai puiši labi apskata. Pavadīšu šos bet pēc tam būšu atpakaļ. — Viņš pagriezās pret Bondu — Nu, kusties! — Nēģeris sacīja, norādījis uz angāru

—      Pats kusties. Un nerunā ar mani tādā tonī. Pasaki tiem lopiem, lai nebaksta mums mugurā ar revolveriem Citādi no bailēm vēl var izšaut Viņiem ir diezgan muļķīgs paskats.

Cilvēks pienāca tuvāk Pārējie trīs nostājās viņam aiz muguras. Viņu acīs blāzmoja naids. Pirmais piebāza dūri Bondam pie sejas. Viņš ar mokām valdījās.

—        Klau, skaistuli, — viņš sacīja saspringtā balsī. — Reizēm kādu no mums aicina uz svētkiem. Ceru, ka šoreiz tie būs labi, ilgi svētki. Un ja es tikšu tev klāt — Viņa acīs uzzibsnīja nežēlība, tad viņš paraudzījās uz meiteni. Tagad viņa acis atgādināja divas kārīgas mutes Nēģeris paberzēja rokas gar sāniem. Atpleta violetās lūpas un izbāza sārtu mēles galiņu. Pēc tam pagriezās pret pārējiem. — Nu, ko jūs teiksit?

Arī tie lūkojās uz Haniju. Viņi klusēdami piekrita, gluži kā puišeļi pie Ziemassvētku Eglītes.

Ja nebūtu meitenes, Bonds nesavaldītos.

—         Labi, labi, — viņš sacīja — Jūs esat četri pret mums diviem, un mums ir saistītas rokas. Drošāk. Ne­baidieties. Tikai tā nelielieties. Doktoram «NĒ» tas var ne­patikt

To dzirdot viņu sejas izteiksme mainījās. Pirmais aiz­domīgi paraudzījās uz Bondu, sev vaicādams, vai Bon­dam ir kāda ietekme uz saimnieku. Viņš atvēra muti, lai kaut ko atbildētu, taču pēc tam pārdomāja un vienīgi no- murkšķēja:

—        Labs ir, mēs tikai pajokojām. — Viņš pagriezās, meklēdams atbalstu. — Vai tiesa?

—         Protams, protams! — pārējie nomurmināja, no­vērsdami skatienu.

—       Nāc šurp, draudziņ, — pirmais piebilda un devās ēkas dziļumā.

Bonds satvēra Haniju aiz rokas un sekoja viņam. Viņš bija pārsteigts par to, kādu iespaidu bija radījusi doktora vārda piesaukšana. Tas jāatceras ja viņam vēl kādreiz nāksies sastapties ar ķīnieša vīriem.

Viņi piegāja pie rupji tēstām koka durvīm. Cilvēks div­reiz piespieda pogu un pagaidīja. Atskanēja klikšķis, un durvis atvērās. Aiz tām bija klintī izcirsts gaitenis, kurš ve­da uz citām durvīm, tās bija krēmkrāsā un daudz akurā­tāk taisītas.

Cilvēks palaida viņus garām

—       Visu laiku taisni Pieklauvējiet Tur jūs sagaidīs. — Viņa acis un balss bija vienaldzīgi.

Bonds aizveda meiteni pa gaiteni. Viņš dzirdēja, kā vi­ņiem aiz muguras aizveras durvis. Viņš apstājās un palūkojās uz meiteni.

—       Nu, kā tev ir? — Bonds vaicāja.

Hanija mazliet pasmaidīja.

Bonds saspieda ciešāk viņas elkoni. Viņi piegāja pie durvīm, un Bonds pieklauvēja.

Durvis atvērās. Bonds iegāja, aiz viņa iegāja ari meite­ne. Pēkšņi viņš apstājās, satriekts par ieraudzīto.

13. Apzeltītais cietums

Plašā istaba bija iekārtota gluži tāpat kā lielo amerikā­ņu firmu štāba mītnes debesskrāpjos Grīda bija noklāta ar ķirškrāsas paklāju bet sienas un griesti nokrāsoti patī­kamā pelēkā krāsā Pie sienām karājās Degā gleznu re­produkcijas Istabu apgaismoja augstas mūsdienu for­mas lampas ar tumši zaļiem abažūriem.

Pa labi no Bonda stāvēja liels sarkankoka rakstām­galds, kuram virsa bija apvilkta ar zaļu ādu un uz kura bi­ja arī modems iekšējo sakaru telefons. Apmeklētāju rīcī­bā bija divi senlaicīgi krēsli. Istabas pretējā kaktā bija vēl viens žurnāliem piekrauts garš un šaurs galds un divi krēsli. Uz galdiem stāvēja vāzes ar ziediem. Gaiss bija tīrs, svaigs, un tajā jautās viegls aromāts

Istabā bija divas sievietes. Pie rakstāmgalda ar lietiš­ķu sejas izteiksmi un brillēm smagos rāmjos sēdēja jau­na ķīniete kurai bija īsi melni mati Viņas acis un lūpas iz­pletās tradicionālajā ideālas viesnīcas administratores

apsveikuma smaidā: tas bija starojošs un liecināja par , gatavību palīdzēt tāpat arī vaicājošs.

Otra sieviete pieturēja durvis, pa kurām viņi iegāja, un gaidīja, līdz abi paies tālāk. Viņa bija daudz solīdāka, ap­mēram četrdesmit gadus veca ķīniete. Viņas ziedošais, veselīgais un labsirdīgais izskats izstaroja ārkārtīgu laip­nību Degunkniebja kvadrātveidīgie stikli spīdēja no vēl­mes izdarīt visu lai ienācēji justos kā mājās.

Abas sievietes bija tērpušās viscaur baltā, pat bikses un zamšādas kurpes bija baltas. Sieviešu sejaskrāsa bija ļoti gaiša, it kā viņas reti pastaigātos svaigā gaisā.

Kamēr Bonds mēģināja kaut ko apjēgt vecākā sie­viete bez mitas tarkšķēja Varētu pat nodomāt ka sliktais laiks viņus aizkavējis uz pieņemšanu

—        Nabadziņi, mēs nezinājām, kad jūs galu gaļā at­brauksit Mums visu laiku teica, ka vēl esat ceļā. Sākumā mēs jūs gaidījām uz tēju, vakar — uz vakariņām un tikai pirms pusstundas mums pavēstīja, ka ieradīsities uz brokastīm. Droši vien mirstat vai badā? Tūdaļ māsa Ro­ze aizpildīs jūsu kartītes, un tad es sūtīšu jūs gulēt Esat laikam ļoti noguruši.

Viņa nosēdināja Bondu un meiteni krēslā un turpināja:

—       Mani sauc par māsu Liliju, bet viņu — par māsu Rozi Viņa jums uzdos dažus jautājumus. Vai nevēlaties cigareti? — Viņa paņēma ādas cigarešu ieliktni, atvēra to un nolika viņiem priekšā uz rakstāmgalda Ieliktnim bija trīs nodalījumi. Sieviete parādīja ar pirkstu.

—         Amerikāņu, «Players» un turku. — Paņēma no galda šķiltavas un sastinga gaidot Bonds izstiepa vēl aiz­vien rokudzelžos saslēgtās rokas un izķeksēja turku ci­gareti.

Māsa Lilija šausmās iekliedzās:

—      Ak, Dievs! — Viņa likās patiesi pārsteigta. — Māsa Roze, lūdzu, iedodiet atslēgu. Ne vienu vien reizi esmu teikusi, ka pacienti nedrīkst pie mums ierasties tādā iz­skatā. — Viņa bija satracināta. — Kas par cilvēkiem! Va­jadzēs atkal aprunāties ar personālu

Arī māsa Roze bija tikpat apmulsusi. Viņa steidzīgi parakājās pa galda atvilktni un pastiepa atslēgu. Māsa Li­lija vaimanādama noņēma viņiem rokudzelžus, apgāja apkārt galdam un iemeta tos papīrgrozā, it kā tie būtu netīri apsēji.

—        Pateicos, — Bonds nosprieda, ka jāpieņem viņu spēle. Viņš aizsmēķēja cigareti Tad uzmeta skatienu Ha- ničailai Raiderei, kura pārsteigta nekustīgi sēdēja krēslā, ieķērusies paroceņos. Bonds viņai uzmundrinoši uzsmai­dīja

—       Un tagad, ja neiebilstat —- māsa Roze sameklēja nodrukātu veidlapu, — izdarīsim visu pēc iespējas ātrāk. Lūdzu, kā jūs sauc?.

—       Braiss Džons Braiss.

—      Adrese.

—           Karaliskā zooloģiskā apvienība, Ridžentsparkā, Londona, Anglija

—       Profesija.

—      Ornitologs

—      0, — viņa pasmaidīja, — vai jūs to varat nodiktēt pa burtiem?

Bonds nodiktēja.

—       Liels paldies. Jūsu vizītes mērķis?

—          Putni, — Bonds atbildēja. — Tāpat pārstāvu Ņujorkas apvienību, kura īrē daļu no salas.

—      Tiešām? — Viņš ievēroja, ka viņa ieraksta visu ko viņai saka, taču beigās ieliek jautājuma zīmi.

— Ā — māsa Roze pieklājīgi pasmaidīja, vērsda- mās pie Haničailas — vai sieva? Vai arī viņa interesējas par putniem?

—       Protams.

—       Kā viņu sauc?

—       Haničaila.

. Māsa Roze nopriecājās.

—        Kāds burvīgs vārds. — Uzmanīgi pierakstīja. — Un tagad nosauciet jūsu tuvākā radinieka vārdu, un da­rīts

Bonds nodiktēja M. īsto vārdu, nosaukdams viņu par tēvoci, un piebilda: «»Universal Export" ģenerāldirektors, Ridžentsparks, Londona."

Beigusi rakstīt māsa Roze teica:

—       Labi. Viss kārtībā. Liels paldies, mister Brais, ceru, ka jums abiem pie mums būs labi.

—       Pateicos Esmu par to pārliecināts. — Bonds pie­cēlās, aiz viņa ar vienaldzīgu sejas izteiksmi piecēlās arī Haničaila Raidere.

—        Un tagad, nabadziņi, sekojiet man, — māsa Lilija sacīja, virzīdamās uz durvīm istabas dziļumā. Pēkšņi vi­ņa apstājās, uzlikusi roku uz kristāla roktura — Ak, es aizmārša, aizmirsu jūsu istabas numuru. Vai tas ir krēm- krāsas numurs? Vai tā, māsa?

—      Jā četrpadsmitais un piecpadsmitais.

—        Paldies mīļā. Un tagad, — viņa atvēra durvis, — nāciet man pakaļ. Baidos ka iešana būs ilga — Viņa aiz­taisīja durvis — Es doktoram daudzreiz esmu teikusi lai ierīko eskalatoru. Tomēr, zināt kad cilvēks ir tā aiz­ņemts, — sieviete jautri iesmējās, — viņam tik daudz ci­tu rūpju

—       Protams, es saprotu, — Bonds pieklājīgi atbildēja. Viņš paņēma Haniju aiz rokas, un viņi sekoja ķīnietei pa simt metru garo gaiteni, kurš bija izklāts ar paklāju un ku­ru apgaismoja sienās iemontētas lampas.

Bonds laipni un lakoniski atbildēja uz māsas Lilijas piezīmēm Visi viņa spēki bija koncentrēti tam, lai apjēg­tu, kā izskaidrot šo neticamo uzņemšanu Viņš gribēja ti­cēt ka abas sievietes ir patiesas Bonds nebija pamanījis nevienu skatienu, nevienu vārdu, kurš būtu viņas node­vis. Acīmredzot aiz šīs izkārtnes kaut kas slēpās, taču tā bija solīda izkārtne ar rūpīgi izplānotu iekārtojumu un izraudzītu personālu

Istabā un patlaban gaitenī visas skaņas bija slāpētas, un Bonds nosprieda, ka no angāra viņi iegājuši kalna iek­šienē un tagad dodas tam cauri Viņi virzījās uz rietu­miem uz stāvo, klinšaino sienu, kura noslēdza salu. Sie­nas nebija mitras, bet gaiss'bija svaigs un tīrs pūta liegs vējiņš. Viss šis iekārtojums droši vien maksāja krietnu naudiņu. Abu sieviešu bālās sejas liecināja, ka viņas visu laiku pavada kalna dzīlēs. Pēc māsas Lilijas manierēm varēja domāt ka viņa ir no iekšējā personāla, kuram nav nekāda sakara ar spēcīgo puišu komandu ārpusē, un ka viņa pat nezina, kas tie par cilvēkiem.

«Kaut kāds juceklis,» Bonds rezumēja. Viņi jau tuvo­jās durvīm, ar kurām beidzās gaitenis. Bīstams juceklis taču veltīgi par to lauzīt galvu. Lilija gluži vienkārši varēja nospēlēt kādu lomu. Iekšā vismaz bija labāk nekā ārpu­sē.

Māsa Lilija piezvanīja pie durvīm. Viņus gaidīja: durvis tūdaļ atvērās. Simpātiska ķīniete malvaskrāsas kimono ar baltiem ziediem pasmaidīja un paklanījās labāko aus­trumu viesmīlības tradīciju stilā.

—        Meija, viņi beidzot ir klāt Misters un misis Braisi Viņi ir ļoti nomocījušies, tāpēc tūliņ pavadi viņus uz viņu istabām, lai ciemiņi paēd brokastis un iet gulēt — Viņa pagriezās pret Bondu. — Tā ir Meija. Brīnišķīga meitene Viņa nodarbosies ar jums. Ja jums kas vajadzīgs, pasau­ciet Meiju, viņa ir visu mūsu pacientu mīlule.

«Pacienti,» Bonds nodomāja «Viņa jau otrreiz bija lie­tojusi šo vārdu.» Viņš uzsmaidīja meitenei. — Labdien Paldies. Mēs tiešām ļoti gribētu iet uz mūsu istabām

Meija viņiem veltīja platu smaidu.

—        Mister Brais, ceru, ka jums abiem pie mums būs labi. Es uzdrošinājos jums pasūtīt brokastis, tiklīdz uzzi­nāju, ka esat ieradušies.

Dubultdurvis veda uz diviem gaiteņiem: pa kreisi un pa labi. Meija viņus aizveda uz labo pusi. Bonds un Hani­čaila sekoja meitenei, bet aiz viņiem gāja māsa Lilija Gai­teņa abās pusēs bija durvis ar numuriem. Sienas te bija gaiši sārtas, bet paklāji — gaiši pelēki. Gaiteņa galā bija divas durvis: četrpadsmitais un piecpadsmitais numurs Meija atvēra četrpadsmitā numura durvis, un viņi iegāja iekšā.

Tas bija brīnišķīgs, moderns laulāto draugu numurs: tumši zaļas sienas, tumša sarkankoka grīda, daži biezi, balti paklāji un greznas bambuskoka mēbeles ar lieliem sarkaniem atlasa ziediem uz balta fona. Vienas durvis veda uz garderobi, otras — uz satriecošu vannas istaba Viss bija tāpat kā augstākās kategorijas Floridas viesnīcā, ja neskaita divas īpatnības: nebija logu un durvīm no iekšpuses nebija roktura

Bonds pagriezās pret Haniju un uzsmaidīja viņai.

—       Brīnišķīgi, un kā tu domā, dārgā?

Meitene ar pirkstiem knibināja kleitas malu. Nepaska­tījusies uz Bondu, viņa pamāja.

Pie durvīm atskanēja bikls klauvējiens, un ienāca cita meitene, tikpat gracioza kā Meija, nesdama paplāti ar ēdienu. Viņa nolika to uz galda istabas vidū un pievilka tuvāk divus krēslus. Tad novāca baltās salvetes ar ku­rām bija apklāta paplāte, un klusām izslīdēja no istabas. Viņi sajuta cepta šķiņķa un kafijas aromātu.

Meija un māsa Lilija devās uz durvīm. Durvīs Lilija ap­stājās.

—       Tagad mēs jūs atstāsim vienus. Ja jums ko ieva- jadzēsies, zvaniet Pogas ir pie gultas. Starp citu, gardero­bē ir apģērbs Diemžēl tikai ķīniešu, — viņa piebilda it kā atvainodamās, — tomēr ceru, ka tas jums derēs Mēs saņēmām jūsu izmērus vakar. Doktors pavēlēja, lai jūs netraucē. Viņš ļoti priecātos, ja jūs pieņemtu viņa uzaici­nājumu paēst kopā ar viņu vakariņas. Viņš vēlas, lai šodien jūs atpūstos. Sapratāt? — Ķīniete mazliet pa­smaidīja un tad uzmeta viņiem jautājošu skatienu. — Vai man viņam ko pateikt?

—      Jā, paldies, — Bonds atbildēja. — Nododiet dok­toram, ka esam laimīgi pieņemt viņa uzaicinājumu.

—       0, esmu pārliecināta, ka viņš priecāsies. — Durvis aizvērās.

Bonds pagriezās pret Haničaila Meitene bija acīm redzami apjukusi un vēl aizvien vairījās viņu uzlūkot Bonds nodomāja, ka viņa nekad mūžā tā nebija uzņem­ta un nav redzējusi tik daudz greznuma. Viņai tas viss bi­ja daudz lielākā mērā dīvaini un šausmīgi nekā ārpusē notiekošais Viņa stāvēja gluži kā mežonis Piektdienis un knibināja kleitu. Sejā bija redzamas sviedru, sāls un putekļu pēdas. Basās kājas bija netīras, un Bonds ievēro­ja, ka viņas kāju pirksti kustējās, iegrimdami mīkstajā pa­klājā.

Bonds iesmējās aptverdams, ka bailes nav atdevu­šas savu vietu galvenajai problēmai — ko vilkt mugurā un kā izturēties —, un iztēlodamies, pēc kā viņi izskatās: viņa — tērpusies skrandās, bet viņš — saņurcītā zilā kreklā un dubļainās melnās biksēs.

Viņš piegāja pie meitenes un saņēma viņas rokas. Tās bija aukstas kā ledus.

—       Hanij, — Bonds teica, — mēs esam līdzīgi diviem putnubiedēkļiem Patlaban mums ir tikai viena problēma vai apēst brokastis tūliņ, kamēr tās ir siltas, vai arī noģērbt visas šīs lupatas, nomazgāties vannā, bet pēc tam paēst brokastis, kuras būs atdzisušas. Pagaidām ne. par ko citu nedomāsim. Mēs esam šajā brīnišķīgajā nu­murā un daudz neraizēsimies

Meitene nedroši pasmaidīja.

—      Tevi neuztrauc tas, kas ar mums notiks? — viņa ar roku parādīja apkārt — Vai tu nedomā, ka tas ir slazds?

—       Ja tas ir slazds, tad mēs tajā jau esam noķerti. Mums neatliek nekas cits kā apēst sieru Vienīgi jāno­lemj: apēst to siltu vai auksta — Bonds saspieda meite­nes plaukstas. — Hanij, atstāj visu manā ziņā Tikai atce­ries, kur mēs bijām pirms stundas. Vai tad te nav labāk? Nu, izlem: vanna vai brokastis?

—       Nu ja tu tā saki - viņa negribīgi nomurmināja, — es vispirms gribētu nomazgāties, taču tev man būs jāpa­līdz — Hanija steigšus piebilda, norādīdama uz vannas istabas pusi.— Es neprotu apieties ar tiem daiktiem. Kā to dara?

—        Tas ir diezgan viegli, — Bonds nopietni atbildē­ja. — Es tev visu sagatavošu. Kamēr tu mazgāsies, es paēdīšu, bet tavu porciju nolikšu siltumā. — Bonds pie­gāja pie skapja un to atvēra Tajā bija pusduds kimono: gan no zīda, gan linauduma. Viņš izvēlējās linauduma ki­mono. — Novelc savas drēbes un uzģērb šo te, bet es iešu uztaisīt vannu. Un vēlāk tu izraudzīsies apģērbu miegam un vakariņām.

—      Jā, Džeims, — Hanija pateicīgi sacīja, — ja vēlies mani iemācīt kā_ — viņa sāka vilkt nost kreklu.

Bondam pēkšņi sagribējās viņu apskaut un noskūpstīt Te viņš asi izmeta:

—       Labi, Hanij, — un devās uz vannas istabu atgriezt krānus.

Vannas istabā bija viss nepieciešamais: esence «Flo- ris line» vīriešiem un sāls «Herlen» sievietēm. Bonds ie­meta «Herlen» kubiciņu ūdenī, un istaba sāka smaržot gluži kā oranžērijā. Ziepes bija «Fleur des Alpes» firmas. Skapītī ar spoguli virs izlietnes glabājās zobu sukas, zobu tīrāmie irbuļi, zīda lupatiņas zobu pulēšanai, mutes skalo­jamais šķīdums «Rose», aspirīns un bundžiņas ar mag­nēziju. Piedevām vēl elektriskais bārdas skuveklis, los­jons pēc skūšanās «Lenterick», divas neilona sukas un divas ķemmes. Viss bija jauns, ne reizes nelietots. Bonds paraudzījās spogulī uz savu netīro, bārdas rugājiem apaugušo seju un uzsmaidīja ar pelēkajām, no saules apsarkušajām acīm Tablete bija ļoti sasaldināta, tātad jā­gaida, ka tās viducis būs ļoti rūgts

Kad viņš atkal noliecās pār vannu, viņam ap kaklu ap­vijās rokas. Bonds iztaisnojās un ieraudzīja iedegušu ķer­meni, kas asi izcēlās uz balto flīžu fona. Hanija nemākulī­gi ar spēku viņu noskūpstīja, bet Bonds viņu piespieda sev klāt juzdams, rik traki dauzās viņa sirds.

—      Man nebija ērti tajā kimono, — meitene iečukstēja viņam ausī, — tu taču teici, ka mēs esam vīrs un sieva.

Meitene piespiedās vēl dešāk.

«Un kādēļ gan ne? Kāpēc ne? Neesi idiots. Tas ir pats nepiemērotākais brīdis. Abi esam briesmās. Neva­jag pazaudēt galvu, jākontrolē sevi, lai atrastu izeju no šīs nepatīkamās ķezas. Pēc tam! Vēlāk! Nepadodies vājī­bām!» Bonds atstūma Haniju Viņi apmainps ilgiem ska­tieniem.

—        Hanij, tūdaļ vannā, citādi es tevi iepēršu, — viņš nomurkšķēja.

Viņa pasmaidīja un, neteikusi ne vārda, iekāpa vannā. Tad palūkojās uz Bondu

—       Tev vajadzēs mani nomazgāt — meitene izaici­noši sacīja. — Nezinu, kā tas darāms

—        Klusu, Hanij, — Bonds izmisis teica. — Un beidz koķetēt Ņem ziepes un sūkli un noberzējies. Nolādēts! Atradusi laiku, kad dūdot lešu brokastīs. — Viņš satvēra durvju rokturi.

-a Džeims! — viņas balss Bondu apturēja. Viņš pa­griezās. Hanija parādīja viņam mēli. Bonds sarauca pieri un aizvēra durvis.

Gribēdams tikt par visu skaidrībā, Bonds uzmanīgi pārbaudīja divas pārējās istabas. Viņš meklēja izeju, mik­rofonus vai kaut ko tādu, kas varētu noderēt ieroča vietā. Neko neatrada. Pie sienas karājās elektriskais pulkstenis, kas rādīja trīsdesmit minūtes pāri astoņiem, bet līdzās laulāto draugu gultai bija daudz pogu ar dažādiem uzrak­stiem: «Apkalpošana numurā», «Frizieris», «Manikīre», «Istabene». Kaktā zem griestiem rēgojās ventilādjas lūkas režģi — velti, caurums bija pārāk mazs. Durvis, šķiet bija dannātas no metāla un nokrāsotas tādā pašā krāsā kā sienas. Bonds ar visu spēku triecās pret vienām durvīm. Tās nepakustējās ne par milimetru. Viņš paber­zēja plecu Tas bija cietums, grezns cietums. Cīkstiņš ne­ko nedotu. Slazds bija aizcirties viņiem aiz muguras. Vie­nīgais, kas atlika, tiešām apēst visu sieru.

Bonds apsēdās pie galda Sudraba spainītī ar sadru­pinātu ledu dižojās liela glāze ar ananasu sulu. Viņš to izdzēra un piebīdīja sev klāt šķīvi. Uz maizes izcepts olu kultenis, četras bekona šķēles, ceptas aknas un desa. Piedevām vēl cepta maize, salvetē ietīta maize, apelsīnu džems, zemenes un medus. Blakus stāvēja liels termoss ar kafiju, krējums bija ļoti svaigs.

No vannas istabas skanēja meitenes balss, viņa tralli­nāja «Marionu». Bonds atslēdzās no šīm skaņām un ķērās pie olu kulteņa. Pēc desmit minūtēm viņš dzirdēja, kā atveras vannas istabas durvis. Bonds tūdaļ nolika uz šķīvja cepto maizi ar džemu un ar rokām aizspieda acis. Hanija iesmējās.

—          Kāds zaķpastala. Tu baidies no neaizsargātas meitenes. — Bonds dzirdēja, kā viņa rakņājas pa skapi, joprojām murminādama: — Interesanti, kāpēc viņš tā baidās? Protams, ja mēs cīnītos, es viņu viegli pieveiktu. Viņš droši vien no tā bīstas. Laikam nav sevišķi stiprs Lai gan rokas un krūtis liecina par pretējo, bet pārējo es neesmu redzējusi Varbūt viņam ir rahīts. Jā. acīmredzot rahīts. Tāpēc viņam trūkst dūšas izģērbties manā klātbūtnē. Tad palūkosim, vai viņam patiks šis te. — Vi­ņas balss kļuva skaļāka. — Džeims, dārgais vai tevi ap­mierinās balts kimono, kas nobārstīts ar ziliem putni­ņiem?

—       Jā, velns parāvis, — Bonds nomurkšķēja — Un tagad beidz muldēt un nāc brokastīs. Man gribas gulēt

—      0, — Hanija iesaucās, — Ja tu vēlies teikt ka laiks iet gultā, es tūdaļ.

Bonds dzirdēja, ka viņa pieskrien pie galda un apsē­žas viņam pretī. Viņš nolaida rokas. Meitene viņam uz­smaidīja Viņa bija apburoša. Labi izsukātie jnati no vie­nas puses sedza vaigu, bet otrā pusē bija uzsprausti virs auss Viņas āda izstaroja svaigumu, bet lielās zilās ads laimīgi spīdēja. Patlaban Bonds juta, ka mīl viņas lauzto degunu. Viņš bija pieradis pie tā un negaidot nodomāja, ka viņam nepatiktu ja viņa būtu tikpat skaista un bez trūkumiem kā citas gfītās meitenes. Taču viņš zināja ka būtu veltīgi viņai to ieskaidrot Hanija sēdēja, kautri sali­kusi rokas un dziļajā izgriezumā vīdēja viņas krūtis un vēdera izliekums.

—       Klau Hanij, — Bonds stingri sacīja, — tu esi neat­vairāma, tomēr kimono tā nevalkā. Dieva dēļ, saspraud to un beidz mani provocēt Audzināti ļaudis to nedara pie brokastu galda.

—       Ek, kāds morālists, — viņa noņurdēja, par dažiem centimetriem aizvērdama kimono. — Kāpēc tu negribi parotaļāties? Es vēlos paspēlēt vīru un sievu.

—       Tak ne jau brokastu laikā, — Bonds atbildēja. — Vispirms paēd. Tās ir delikateses Turklāt es esmu pretīgi netīrs. Man jānoskujas un jānomazgājas. — Viņš piecē­lās, piegāja pie meitenes un noskūpstīja viņai matus — Kas attiecas uz spēli, arī man gribētos, taču ne tagad.

Atbildi negaidīdams, Bonds devās uz vannas istabu un aizvēra durvis. Viņš noskuvās un nostājās zem dušas Virsū mācās drausmīgs miegs Kad Bonds gribēja iztīrīt zobus, tas izdevās ar mokām. Viņš aptvēra: iebērtas miegazāles. Kafijā vai ananasu sulā? Tas nav svarīgi Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija apgulties un aizvērt acis Aizmirsis par to, ka ir kails, Bonds grīļodamies atvēra durvis. Meitene jau gulēja gultā Turēdamies pie mēbe­lēm, Bonds tika līdz viņai. Kimono mētājās uz grīdas. Ha­nija kaila gulēja dziļā miegā, apsegusies tikai ar palagu.

Bonds izklaidīgi paraudzījās uz tukšo vietu viņai līd­zās Nē! Viņš sataustīja slēdzi un nodzēsa gaismu Ta­gad viņam nācās rāpot pa grīdu lai nokļūtu otrā istabā Bonds aizlīda līdz gultai un ietrausās tajā. Tad izstiepa roku lai nodzēstu lampu uz naktsskapīša. Taču roka viņu vairs neklausīja, un lampa novēlās uz grīdas sašķīzda- ma drumslās. Ar pēdējiem spēkiem Bonds apgriezās uz sāniem un iegrima miegā.

Elektriskā pulksteņa spīdošie cipari otrā istabā rādīja deviņus un trīsdesmit minūtes.

Desmitos ģimenes numura durvis klusām atvērās. Uz sliekšņa parādījās ļoti garš un tievs stāvs. Tas bija vī­rietis, kura augums nebija mazāks par metru un deviņ­desmit pieciem centimetriem. Viņš sastinga uz sliekšņa un, rokas sakrustojis ieklausījās. Tad apmierināts iegāja istabā, piegāja pie gultas un noliecās, ieklausīdamies meitenes mierīgajā elpā. Pēc tam ieslēdza lukturīti, kurš bija piekārts viņam pie krūtīm. Spoža gaisma izplūda pla­tā kūlī. Cilvēks noliecās, apgaismodams meitenes seju.

Viņš to aplūkoja diezgan ilgi Tad izstiepa roku, saņē­ma palagu un lēnām to norāva līdz kājgalim. Taču tā ne­bija roka Tās bija tērauda spailes, kuras bija savienotas kopā un piestiprinātas piē' metāla konstrukcijas kas slē­pās melna zīda piedurknē. Protēze.

Cilvēks apskatīja kailo augumu, apgaismodams to centimetru pēc centimetra Tad apsedza meiteni ar pala­gu. Vēl mirkli viņš vēroja guļošās seju, pēc tam izslēdza lukturīti un klusām devās uz blakusistabu, kur gulēja Bonds.

Pie viņa gultas cilvēks uzkavējās ilgāk. Viņš aplūkoja katru grumbiņu, katru iedegušās sejas vaibstu, kuri varē­ja likties nežēlīgi. Izskaitīja pulsu miega artērijā, norāva palagu, izskaitīja pulsu pie sirds. Novērtēja roku un gumu muskuļus domīgi nopētīja Bonda vareno krūšukurvi. Beigu beigās noliecās un apskatīja dzīvības un likteņa lī­nijas uz kreisās rokas.

Tērauda spailes ar vislielāko piesardzību uzvilka pala­gu Bondam līdz zodam. Vēl brīdi garais cilvēks nekustīgi stāvēja pie gulošā, tad klusām izslīdēja gaitenī, un durvis ar vieglu klikšķi aizcirtās.

14. Doktors «NĒ»

Elektriskais pulkstenis kalna dzīlēs noslēptajā tumša­jā istabā rādīja četri un trīsdesmit minūtes.

Ārpusē, kalnā Krebkejas svelmē un smirdoņā sākās jauna diena. Salas austrumpusē daudzie putni — paras­tās un baltās dzērves, pelikāni fiamingo un retie sārtie stārķi — turpināja vīt ligzdas un ķert zivis ezera seklajos ūdeņos. Togad putnus tik bieži traucēja, ka vairums no tiem negribēja taisīt ligzdas.

Pēdējos mēnešos briesmonis savu naksnīgo izbrau­cienu laikā bija sadedzinājis ligzdošanas vietas. Lielākajai daļai putnu šogad nebūs pēcnācēju. Viņi mēģinās atstāt salu, un daudzi ies bojā no masveida histērijas kas no­māc putnu koloniju, kuru pametis miers un klusums.

Salas otrā galā, karjerā, kur ieguva putnu mēslus, kas iekrāsoja kalnu baltu jūras kraukļu kolonija aizvadīja ierasto dienu, putni ēda zivis un darīja bagātāku savu saimnieku un aizstāvi ar dārgā mēslojuma kaudzīti. Ligz­došanas periods putniem bija pagājis mierīgi. Tie trok­šņaini grozījās ap ligzdām — netīrām sausu zaru kau­dzēm. Tās bija izvietotas predzi sešdesmit centimetru attālumā cita no citas, jo jūras kraukļi ir ļoti kauslīgi, un šie sešdesmit centimetrus lielie ringi bija paredzēti cīksti- ņiem. Drīz vien mātītes izdēs trīs olas kuras palielinās saimnieka turību vidēji vēl par diviem putniem.

Virsotnē, kur ritēja izrakumi, simt nēģeru vīrieši un sievietes, kuri strādāja karjerā, beidza savu maiņu. No kalna nogāzes bija iegūti piecdesmit kubikmetri mēsloju­ma, un vēl par divdesmit metriem pieauga zemes uzbē­rums. Mazliet tālāk lejup laidās terases gluži kā vīna dārzi Itālijā vienīgā atšķirība bija tā, ka šeit neauga vīnogas, te bija izdedzinātas terases, kas dzip iegrauzās kalnā. Šdt nesmirdēja pēc dabīgās gāzes kā pārējās salas daļās, te bija kas cits — amiaks, un spēdgais vējš, kurš žāvēja ie­gulas, dzenāja baltbrūnu putekļu mākoņus, kuri līda strādniekiem acīs un ausīs Taču viņi jau bija pieraduši pie smirdoņas un putekļiem viņiem šis darbs šķita viegls un veselīgs Viņi nesūdzējās.

Pēdējā krava tika nosūtīta uz leju šaursliežu vagone­tēs Atskanēja signāls, un strādnieki, pārmetuši pār plecu rupji dannātus kapļus, slinki steberēja uz savām bara­kām kuras bija apvilktas ar dzeloņdrātīm pa kurām plūda augstsprieguma strāva. Nākamajā dienā kā tas notika ik mēnesi, dziļūdenī pie mola, kuru viņi bija uzbūvējuši pirms desmit gadiem un kopš tā laika ne rei­zes nebija redzējuši, iebrauks kuģis. Tas atvedīs produk­tus preces un sīkumus veikalam. Un tad būs svētki ar rumu, dejām un kautiņiem. Dzīve ir jauka!

Dzīve bija jauka arī kalpotājiem — tiem ķīniešu izcel­smes nēģeriem kuri bija vajājuši Bondu, Kvorrelu un meiteni Viņi tāpat beidza darbu garāžā, darbnīcās un sargposteņos un devās uz «oficiālajiem» kvartāliem.

Vairumam no viņiem, neskaitot sardzes dienestā un iekraušanas darbos aizņemtos, nākamā diena būs brīva. Viņi tāpat dzers un dejos, bija gaidāma jauna ikmēneša meiteņu partija no «iekšējiem rajoniem». Vienas pirms mēneša noslēgtās «laulības» tiks pagarinātas vēl gar da­žiem mēnešiem va nedējām, ja tā vēlēsies «vīrs», citām pienāks jaunas izvēles laiks. Dažas jaunas sievietes, at­devušas savus bērnus patversmē, atgriezīsies, lai atstrā­dātu «kārtējo mīlas maiņu», taču būs arī tādas meičas, kuras ārpusē tiks pirmo reizi. Viņu dēļ izcelsies kautiņi, līs asinis, tomēr galu galā kalpotāju kvartālos viss nomien- nāsies vēl uz vienu kopdzīves mēnesi — katram tiks sieviete, kura viņu aprūpēs.

Kalna drēgnajā sirdī, tālu no virspuses mierīgās dzī­ves, savā ērtajā gultā pamodās Bonds. Par spīti miega­zāļu izraisītajām galvassāpēm viņš jutās atpūties. Meite­nes istabā dega gaisma, un Bonds dzirdēja, ka viņa ne­guļ. Viņš izlīda no guttas un, cenzdamies neuzkāpt lam­pas lauskām, piegāja pie skapja. Uzģērba pirmo kimono, kas gadījās pa rokai un piegāja pie ārdurvīm. Hanija bija izlikusi uz gultas vairākus kimono un patlaban tos pielai­koja liela sienas spoguļa priekšā.

—      Ā, ta§ esi tu! — Hanija pasmaidīja. — Es domāju, ka tu nekad nepamodīsies. Ne vienu vien reizi gāju tevi apraudzīt Gribēju tevi uzcelt piecos. Pašlaik ir puspieci, un es gribu ēst Vai mēs varam kaut ko iekost?

—         Protams, — Bonds pienāca pie gultas. Iedams garām Hanijai, viņš apskāva meiteni ap vidukli un aizrāva sev līdzi. Bonds aplūkoja plāksnītes pie zvana pogām un izraudzījās to, uz kuras bija rakstīts «Apkalpošana numu­rā». Tad sacīja: — Piespiedīsim arī pārējās. Uzdzīvosim pa īstam

Meitene iesmējās

—       Labi, bet kas ir manikīrs?

—                    Tas ir tad, kad tev sakopj nagus. Mums jāsapošas, lai tiktos ar doktoru — Patiesībā Bonds prātoja, ka jā­iegūst vismaz kāds ierocis. Šķēres tomēr ir labāk nekā plikas rokas. Viņš piespieda divas podziņas. Pēc tam pa­laida vaļā meiteni un palūkojās apkārt Kamēr viņi gulēja, kāds bija aiznesis paplāti ar brokastu atliekām. Uz bufe­tes stāvēja paplāte ar pudelēm un glāzēm. Bonds piegā­ja tās apskatīt Tur bija viss, ko tik sirds kāro. Starp pude­lēm bija divas lielformāta ēdienkartes uz divām lapām. Tādas varēja būt augstākās klases restorānos. Ēdienkar­te sākās ar storu ikriem un beidzās ar šerbertu un šam­panieti. Pa vidu ēdieni kuri bija sagatavojami no saldē­tiem produktiem. Bonds nolika ēdienkarti atpakaļ. Jā, par sieru, kurš tika piedāvāts peļu slazdā, nebija iemesla žē­loties!

Kāds pieklauvēja, un istabā ienāca Meija un vēl divas tarkšķīgas ķīnietes. Pārtraucis formālo laipnību straumi, Bonds pasūtīja tēju, ceptu maizi un sviestu Haničailai, tā­pat palūdza, lai viņas sakopj meitenei nagus un matus. Tad devās uz vannas istabu, iedzēra pārīti aspirīna table­šu un nostājās zem dušas. Pēc tam atkal uzģērba kimo­no, neapmierināti atzīmēdams, cik viņam šajās drēbēs ir stulbs izskats, un atgnezās istabā. Starojošā Meija vaicā­ja: vai viņš nebūtu tik laipns un neizraudzītos to, ko viņš un misis Braisa pasūtītu vakariņām. Bonds pasūtīja sev ikrus, ceptu jēra karbonādi salātus un austeres bet Ha­ničailai— meloni, ceptu cāli angļu gaumē un vaniļas sal­dējumu ar karstu šokolādi.

Meija līksmi piekrita viņa izvēlei, un no smaida vaigos uzradās bedrites

—      Doktors «NĒ» gribētu zināt vai jums būs ērti septi­ņos un četrdesmit piecās minūtēs?

Bonds lakoniski piekrita.

—         Esmu jums ļoti pateicīga, mister Brais. Atnākšu jums pakaļ septiņos četrdesmit četrās.

Bonds iegāja istabā, kur friziere un manikīre nopūlē­jās gar Haniju Gar meitenes matiem un nagiem ņirbēja smalki pirksti. Sajūsmas pilna Hanija viņam uzsmaidīja spogulī.

—        Neļauj viņām no sevis iztaisīt pērtiķi, — viņš no­murmināja, pieiedams pie paplātes. Bonds ielēja sev krietnu porciju burbona ar sodas ūdeni un aiznesa glāzi uz savu istabu. Tā bija laba doma — iegūt ieroci, taču nagu šķērītes un vīlīte manikīrei ar ķēdīti bija piestiprināti pie jostas tāpat kā šķēres frizierei. Bonds apsēdās neuz- klātajā gultā un iegrima domās.

Sievietes aizgāja Uz sliekšņa parādījās Hanija Re­dzēdama, ka Bonds nepaceļ galvu, viņa aizgāja atstājusi viņu vienu. Drīz vien Bonds atgriezās otrā istabā un pie­pildīja savu glāzi. Viņš automātiski teica:

—      Tu esi brīnišķīga. — Uzmeta skatienu pulkstenim, iegāja savā istabā, izdzēra glāzi un pārģērbās dtā tikpat muļķīgā kimono, šoreiz tas bija pilnīgi melns.

Norunātajā laikā pie durvīm atskanēja kluss klauvē­jiens, un viņi izgāja gaitenī. Meija apstājās pie lifta tā dur­vis atvēra dta ķīniete. Viņi iegāja liftā, un durvis aizvērās Bonds ievēroja ka liftu ražojusi slavena firma. Šajā detu- mā viss bija grezns. No pretīguma viņam sametās šķēr- ma dūša. Hanija to pamanīja. Bonds pagriezās pret mei­teni un sacīja:

—      Atvaino, man drusdņ sāp galva. — Bonds nevēlē­jās viņai paskaidrot ka šī bagātība dara viņam raizes, un viņam nav ne mazākās jēgas, kas slēpjas aiz visa tā un kā izkļūt no šejienes laukā. Tas bija pats sliktākais. Nekas viņu nenomāca tā, kā uzbrukuma vai aizsardzības plāna trūkums.

Meitene pievirzījās viņam tuvāk

—      Man ļoti žēl Džeims, — viņa nočukstēja. — Ceru, ka sāpes ātri pāries Vai tu nedusmojies uz mani?

Bonds mēģināja pasmaidīt

—        Nē, mīļā, — viņš atbildēja. — Dusmojos uz se­vi. — Bonds pieklusināja balsi. — Šovakar runāšu es. Iz­turies dabiski un nebaidies no doktora «NĒ». Iespējams, viņš ir pustraks

Hanija vienīgi apsolīja:

—       Izdarīšu visu, kas būs manos spēkos.

Bonds nespēja iztēloties, cik metru viņi nokāpuši lejā:' trīsdesmit sešdesmit? Automātiskās durvis atvērās ar vieglu svilpienu, un viņi atradās lielā zālē.

Tā bija tukša: apmēram astoņpadsmit metrus gara no trim pusēm sienas aizklāja grāmatplaukti, kuri stiepās līdz griestiem. Pirmajā brīdī šķita, ka ceturtā siena ir dari­nāta no tumši zila bieza stikla. Istaba atgādināja kabinetu vai bibliotēku. Kaktā stāvēja ar papīriem piekrauts rak­stāmgalds, bet vidū — galds, uz kura bija avīzes un žur­nāli. Visur bija izlikti ar sarkanu ādu apvilkti krēsli. Paklājs bija tumši zaļā krāsā, bet gaisma — izkliedēta. Vienīgā dīvainība šajā iekārtojumā bija pārvietojamais bārs, kuru varēja pārbīdīt gar stikla sienu, tam apkārt puslokā bija izvietoti krēsli, galdiņi un pelnutrauki. Tādējādi tukšā sie­na it kā kļuva par istabas centru. Bonds ievēroja acumir­klīgu kustību aiz šā tumšā stikla. Viņš šķērsoja istabu. Sudrabaina zivtiņa, kuru vajāja cita — lielāka zivs, aizšā­vās pa zilgano lauku. Kas tas bija? Akvārijs? Bonds pa­cēla skatienu uz griestiem: mazliet zemāk, atsizdamies pret stiklu, putoja balti viļņi Bet virs ūdens — pelēkzila gaismiņām apkārtajosliņa. To vidū viņš ieraudzīja Orio- nu. Tas nebija akvārijs. Tā bija jūra un naksnīgā debess. Visa istabas siena bija no stikla. Viņi atradās sešus met­rus zem jūras līmeņa un varēja novērot tās slepeno dzī­vi.

Bonds un Hanija bija satriekti. Viņi pamanīja divas lie­las, plati ieplestas acis. Mirdzoša zeltaina galva un garš ķermenis nozibēja gar acīm un pazuda. Mazu zivtiņu ba­riņš mirkli uzkavējās pie stikla un aizšāvās tālāk. Liela astoņkāja sešus metrus garie taustekļi lēnām kustējās gar sienu, istabas apgaismojumā tas izskatījās violets Augstāk bija redzams tumšais vēdera siluets un piepūstā dziedzera aprises. Starp zemūdens augiem ņir­bēja daudzkrāsainas lielas un mazas zivis. Loga vidū ap­stājās gara, melna ēna tad cienīgi izgaisa. Cik labi būtu skatīt visu vēl tālāk! Bondam likās, ka ir brīnišķīgi tā dzī­vot un vērot mainīgo ainavu.

Glužskā izpildot viņa vēlmi no ekrāna abām pusēm izšāvās divi pamatīgi gaismas kūļi un notvēra bēgošo ēnu, visos sīkumos izgaismodami milzīgo trīs metrus garo haizivs ķermeni, pēc tam starmeši nodzisa. Bonds lēnām apgriezās. Viņš cerēja ieraudzīt doktoru «NĒ», ta­ču istaba joprojām bija tukša Pēc elpu aizraujošajiem brīnumiem stikla otrā pusē istaba šķita nekustīga un nedzīva. Bonds atkal sāka vērot jūru. Cik skaisti būtu die­nā, kad var atšķirt katru sīkumu sešu metru attālumā, bet varbūt pat vairāk! Un vētrā, ķad viļņi dārdēdami sitas pret stiklu, brīžiem nolaizdamies gandrīz līdz grīdai, brižiem visu apslēpdami! Un vakarā, kad pēdējie saules stan apzeltī istabas griestus, bet ūdens lejāk vai mudž no jūras iemītniekiem! Tik fantastiska ideja varēja ienākt galvā vienīgi pavisam neparastam cilvēkam, un kāds lie­lisks būvniecības ideju iemiesojums! Kā viņiem izdevies kaut ko tādu uzcelt? Risinājums bija tikai viens. Viņiem vajadzēja uzbūvēt stikla sienu klints iekšienē, pēc tam piesardzīgi kārtu pa kārtai izņemt granīta slāni, kurš to atdalīja no jūras. Cik biezs bija šis stikls? Kas to taisījis? Un kā tas nogādāts uz salu? Cik ūdenslīdēju te pūlēju­šies? Un, ak, Dievs, cik tas viss izmaksājis?

—      Miljonu dolāru.

Balss bija zema dobja, ar vieglu amerikāņu akcentu

Bonds lēnām pagriezās, negribīgi atrāvis skatienu no stikla sienas.

Doktors «NĒ»? bija iegājis pa durvīm aiz rakstāmgalda. Ar vieglu smaidu lūpās viņš miermīlīgi lūkojās uz viņiem.

—       Es domāju, ka gribējāt zināt cik tas maksā. Mani viesi parasti nonāk pie šāda praktiskas dabas jautājuma pēc piecpadsmit minūtēm Vai tā?

—     Tieši tā.

Vēl aizvien smaidīdams (Bondam nāksies pierast pie šāda smaida), doktors pienāca pie viņiem. Likās, ka viņš slīd pa grīdu, nevis iet Zem tumšpelēkā kimono nebija redzamas ne viņa kāju kustības, ne arī tas, vai viņam vis­pār bija kurpes.

Bondam pirmais iespaids par doktoru bija vājums, skarbums un garais augums Augumā doktors «NĒ» bija vismaz piecpadsmit centimetrus garāks nekā Bonds, ta­ču. tā kā viņš gāja ļoti stalti, tad šķita vēl garāks Arī seja bija izstiepta un it kā izspiedās uz ļoti apaļā un absolūti kailā galvaskausa. Seja beidzās ar mazu zodu, kas to da­rīja līdzīgu otrādi apgrieztai lietuslāsei, bet precīzāk"— olīveļļas pilei — tik dzeltena bija viņa āda.

Noteikt doktora «NĒ» vecumu nebija iespējams. Grumbu sejā nebija, pat vaigi, kas bija iekrituši zem izspī­lētajiem un augstajiem vaigukauliem, bija gluži kā ziloņ­kauls. Uzacis tāpat kā Salvatoram Dalī bija smalkas, mel­nas un stipri izliektas kā nogrimētam burvju mākslinie­kam Zem tām — ļoti mdnas, spīdīgas acis bez skrop­stām. Tās bezkaislīgi raudzījās taisni uz priekšu kā divu mazu revolveru stobri Plānais deguns karājās pāri platai un skaisti iezīmētai mutei, kura, par spīti negaistošajam smaidam, liecināja par cietsirdību un valdonību. Neiztak- smīgais zods, kā pēcāk ievēroja Bonds, bija mazliet sa­šķiebts norādīdams, ka kakla muskuļi ir samērā nekustī­gi. Šis dīvainais garais stāvs atgādināja milzīgu indīgu kā­puru, kas ieslēpts metāla čaulā Bonds nepavisam nebrī­nītos, ja redzētu, ka apakšdaļa rāpo pa grīdu. Doktors «NĒ» pienāca un apstājās trīs metrus no viņiem.

—     Atvainojiet ka nesniedzu jums roku, — viņš bez­kaislīgi teica, — taču es nevaru to izdarīt — Doktors lē­nām pacēla piedurknes. — Man nav roku.

Parādījās divas tērauda spailēs, kas bija piestiprinātas pie spīdīga plaukstas pamata. Lai viņi varētu tās aplūkot viņš pastiepa tās viņiem pretī gluži kā sienāža priekškā­jas Pēc tam spailes atkal paslēpās piedurknēs un sakrustojās uz krūtīm.

Bonds juta, ka Hanija nodreb.

Doktora melnās ads apstājās pie meitenes, pētīda­mas lauzto degunu.

—       Kāda nelaime, — viņš vienaldzīgi teica Viņa ska­tiens no jauna ieurbās Bondā. — Jūs vērojāt manu ak­vāriju. — Tas bija apgalvojums, nevis jautājums. — Cil­vēkiem patīk pētīt zīdītājus vai putnus. Man gribējās tā­pat vērot arī zivis. Man tās šķiet daudzveidīgākas un in­teresantākas Esmu pārliecināts, ka jums ir pa prātam mans hobijs.

—        Es jūs apsveicu, — Bonds nomurmināja. — Ne­kad neaizmirsīšu šo istabu.

—         Nekad. — Arī tas bija apgalvojums, kurā jautās ironija. — Mums par daudz ko jāaprunājas. Mums ir maz laika. Iekārtojieties. Vai vēlaties kaut ko iedzert? Cigare­tes ir jums līdzās.

Doktors «NĒ» piegāja pie ādas krēsla un apsēdās Bonds iekārtojās viņam pretī, bet Hanija — starp viņiem, mazliet nostāk.

Bonds juta kādu kustību aiz muguras un pagrieza galvu. Re bāra stāvēja neliels — tomēr ar cīkstoņa rum­pi — ķīniešu izcelsmes nēģeris. Viņš bija tērpies melnās biksēs un baltā smokingā. Melnās mandeļveida acis apaļajā sejā vienaldzīgi uztvēra Bonda skatienu un pār­sviedās uz ko citu.

—      Tas ir mans miessargs, — doktors «NĒ» paskaid­roja — Speciālists dažādās jomās. Viņa negaidītā parā­dīšanās nav pārsteigums. Es vienmēr sev līdzi nēsāju mazu raidītāju, — viņš sacīja, ar zodu norādīdams sev uz krūtīm. — Tādējādi varu viņu paaicināt, kad viņš man nepieciešams. Ko dzer meitene?

Doktors neteica: jūsu sieva. Bonds paraudzījās uz Haničailu. Viņa iepleta acis, taču atbildēja klusā balsī:

—       Kokakolu. Pateicos.

Bonds atvieglots pasmaidīja. Vismaz šī izrāde nebija viņu nobaidījusi

—       Bet es iedzeršu vodku ar sauso martini un citrona šķēlīti. Saskalināt taču nesajaukt Priekšroku dodu krievu vai poļu vodkai.

Doktora «NĒ» smaidā uzradās jauns vaibsts.

—        Redzu, ka arī jūs zināt ko gribat Katrā gadījumā jūsu vēlme piepildīsies. Vai neesat ievērbjis, ka parasti tā mēdz būt? Proti, kad kaut ko gribat jūs pie tā tiekat Vis­maz mana pieredze to apstiprina.

—       Sīkumos — jā.

—      Ja jums neizdodas lieli darbi, tātad jums nav lielu tieksmju Man tā liekas. Tas arī viss. Bet līdzekļi atradī­sies un attiecības nogludināsies pēcāk.

Dodiet man atbalsta punktu un es apgnezīšu pasau­li — tā ir patiesība tikai tādā gadījumā, ja tiešām ir vēlme apgriezt pasauli — Plāno lūpu kaktiņi mazliet nolaidās. — Tomēr tā ir tukša muldēšana Labāk ķersimies pie lie­tas. Esmu pārliecināts, ka jums nekas nebūs pretī. Jums patīk martini? Vai jums ir cigaretes? Lieliski. Sem-Sem, noliec šeikeru līdzās misteram un padod mis vēl vienu kokakolas pudeli. Jādomā, patlaban ir desmit minūtes uz deviņiem Vakariņas būs tieši deviņos.

Doktors «NĒ» iztaisnojās savā krēslā. Viņš paliecās uz priekšu un-cieši uzlūkoja Bondu. Brīdi istabā valdīja klu­sums. Tad doktors teica:

—        Un tagad, Slepenā dienesta aģent Džeims Bond, apmainīsimies ar mūsu noslēpumiem. Iesākumā, lai pie­rādītu jums, ka man nav ko slēpt es atklāšu jums savus. Bet pēc tam jūs man izstāstīsit savus noslēpumus. — Viņa ads zvēroja — Tikai runāsim viens otram taisnī­bu. — Viņš pacēla vienu no spailēm — Es rīkošos tā, kā sacīju. Un jums būs jāseko manam paraugam Citādi, redz, tās — doktors norādīja uz savām acīm, — pateiks man priekšā, ka jūs melojat — viņš piebilda

15. Pandoras kaste

Džeimss Bonds paņēma glāzi un domīgi iedzēra malaņu Turpināt spēlīti bija veltīgi. Ar apvienību saistītā leģenda nebija droša, un jebkurš dtvēks, kurš vismaz šo to saprot no putniem, varētu viņu pieķert Skaidrs, ka viņa «jumts» bija sašķīdis drumslās. Jāizdara viss iespēja­mais, lai aizsargātu meiteni Vispirms viņa jāuzmundrina

Bonds uzsmaidīja doktoram.

—        Es atklāju jūsu aģenti Karaliskajā Namā — mis Taro. Zinu, ka viņa ir jūsu cilvēks. Es fiksēju šo faktu un zi­nāmos apstākļos paziņošu par to un par daudz ko ci­tu. — Doktora «NĒ» seja nepauda nekādu interesi. — Tomēr — ja mums jāaprunājas, darīsim to bez teatrā­liem efektiem Jūs esat interesants alvēks. Taču nevajag censties tēlot tādu, kāds jūs patiesībā neesat Daudzi ka­ra invalīdi izmanto protēzes. Jūs briļļu vietā lietojat kon­taktlēcas Ar raidītāju izsaucat kalpu. Esmu pārliecināts, ka jums netrūkst atu viltīgu verķu. Tomēr tik un tā, dok­tor, jūs esat cilvēks, kurš ēd, dzer un guļ tāpat kā visi pā­rējie. Tāpēc diezgan ar tām mantiņām kuras remdē jūsu patmīlību

Doktors «NĒ» pamāja ar galvu

—         Drosmīga aina, mister Bond. Esmu gatavs jums piekrist Droši vien esmu pārāk ilgi dzīvojis šo mērkaķu vidū, tas arī izraisījis jūs tik kaitinošo manierīgumu Taču tas nav mēģinājums pūst acīs miglu. Es esmu speciā­lists. Vācu instrumentus materiālam Man ir daudz instru­mentu tiepīgam materiālam. Tomēr, — doktors paraus­tīja plecus, — turpināsim mūsu sarunu Man ir prieks .aprunāties ar gudru cilvēku, tā ir reta veiksme. Un tāpēc ar prieku jums pastāstīšu par vienu no ievērojamākiem dlvēkiem, kurš jebkad dzīvojis pasaulē. Jūs būsit pirmais klausītājs. Nekad neesmu to stāstījis. Jūs esat vienīgais cilvēks, kurš spējīgs to novērtēt — doktors mirkli klusē­ja, lai pasvītrotu pēdējo vārdu nozīmi, — un neiz­paust — viņš piebilda. — Tas attiecas arī uz meiteni.

Redz, tāda situācija Bondam tikpat kā nebija šaubu, ko doktors cenšas panākt no tā laika, kad viņus apšaudī­ja ar ložmetēju, un pat vēl agrāk — Jamaikā,' kad atentāti pret viņu bija tik atklāti. No paša sākuma Bonds bija jutis, ka šis dlvēks ir slepkava, un cīņa būs uz dzīvību un nāvi. Kā vienmēr, Bonds bija pārliecināts par uzvaru fīdz tam brīdim, kad ieraudzīja pret sevi pavērstu liesmumetēja stobru. Tad radās šaubas. Tagad viņš bija pārliecināts, šis cilvēks ir pārāk spēcīgs, pārāk labi sagatavots.

—      Meitenei tas nav jāklausās, — Bonds teica. Viņai nav nekāda sakara ar manī Satiku viņu vakar liedagā. Vi­ņa ir no Jamaikas, dzīvo Morgana līcī. Vāc gliemenes.

Jūsu ļaudis sašāva viņas laivu, un man nācās viņu ņemt līdzi. Vajag nosūtīt viņu uz mājām Viņa neko nepastāstīs. Un dos godavārdu

Hanija viņu apņēmīgi pārtrauca:

—         Nē, es visu izstāstīšu Netaisos doties prom no šejienes. Gribu palikt kopā ar tevi.

Bonds palūkojās uz viņu.

—      Tu man neesi vajadzīga — viņš salti sacīja.

—         Netērējiet laiku varonīgiem žestiem, — doktors «NĒ» lakoniski sacīja. — Neviens no tiem, kas nokļuvis šajā salā, nav spējis to atstāt Vai aptverat? Neviens Pat parasts zvejnieks ne. Tas neietilpst manos plānos. Ne­strīdieties ar mani un nemēģiniet mani apkrāpt Tas ir pil­nīgi veltīgi

Bonds paraudzījās uz doktora seju: tajā nebija ne ļau­numa ne cietsirdības, viena vienīga vienaldzība. Bonds sabozās, tad pagriezās pret meiteni un pasmaidīja.

—        Labi, Hanija Es pajokoju. Man būtu ļoti žēl, ja tu aizietu. Paliksim kopā un uzklausīsim šo maniaku

Meitene apmierināta piekrita Tas atgādināja filmu kurā iemīlējies draugs ne no šā, ne no tā piedraudējis pamest savu iemīļoto un pēkšņi pārdomājis.

—       Jums taisnība, mister Bond, — doktors turpināja patīkamā un skanīgā balsī, — es esmu maniaks. Visi iz­cili cilvēki ir maniaki. Viņi ir neprāta upuri, bet šis neprāts ved viņus pretī mērķim. Slaveni zinātnieki, filozofi, reliģio­zie vadoni — visi vini ir maniaki.

Kas cits, ja ne akla tieksme, varētu viņos iedegt ģēnija dzirksti liekot viņiem iet pa vienīgo ceļu. Neprāts, mister Bond, ir tikpat nenovērtējami dārgs kā ģenialitāte Enerģijas izšķērdēšana uzskatu sadrumstalotība, ātri kūstoša apņēmība — tie ir trūkumi, kas raksturīgi pūlim. —• Doktors «NĒ» mazliet atliecās. — Man to nav. Es, kā jūs, mister Bond, pareizi atzīmējāt esmu varas maniaks. Tajā slēpjas manas dzīves jēga. Tāpēc es pat­laban esmu šeit Tāpēc jūs esat šeit Tāpēc eksistē šī vieta.

Bonds izdzēra savu glāzi. Tad atkal to piepildīja no šeikera.

—        Patiesībā tas mani nepārsteidz — viņš teica. — Parasts gadijums: viens ir pārliecināts, ka ir Anglijas kara­lis, cits — Savienoto Valstu prezidents vai pat Dievs Tas Kungs. Trakomājas ir pilnas ar šādiem cilvēkiem. Vienīgā atšķirība starp viņiem un jums ir tā, ka viņi tiek turēti ie­slodzīti kādā citā vietā bet jūs esat te uzbūvējis personisko trakomāju un pats tajā ieslēdzies Kāpēc? Kāpēc, dzīvodams šat šajā detumā, jūs iztēlojaties, ka jums pieder vara?

Plāno lūpu liekums nodeva niknumu.

—       Mister Bond, vara — tā ir suverenitāte. Klauzevica pirmais likums skan šādi: nepieaešams drošs pamats. Ar to sākas rīcības brivība. Tādējādi mēs iegūstam suve­renitāti Esmu panāds gan to, gan arī daudz ko citu. Ne­vienam pasaulē tās nav tik lidā mērā kā man. Un nevar būt Pasaule ir pārāk sabiedriskota. Bet tas, par ko es ru­nāju ir panākams tikai ar atšķirtību. Jūs sakāt — karaļi un prezidenti. Kāda vara pieder viņiem? Vienīgi tā kuru viņiem piešķīrusi pašu tauta. Kurš pasaulē var rīkoties ar savas tautas dzīvību? Vai tagad, pēc Staļina nāves, jūs man varat nosaukt kaut vienu vārdu, izņemot mani? Un kāpēc man pieder tada vara, tāda suverenitāte? Pateico­ties atšķirtībai. Pateicoties tam, ka neviens par to nezina. Pateicoties tam ka man nav nevienam jāatskaitās.

Bonds paraustīja plecus.

—        Tā ir tikai varas ilūzija, doktor. Ikviens dlvēks ar pidādētu pistoli var izlemt tuvākā likteni. Daudzi nogali­nāja slepus, tas viņiem izdevās. Taču beigu beigās viņi saņēma to, ko pelnījuši Vara, kuras vārdā viņus soda sa­biedrība, ir lielāka nekā viņu personīgā vara Tas pats pie­meklēs arī jūs, doktor. Jūsu varas meklējumi ir ilūzija jo pati vara ir ilūzija.

—            Tas pats attiecas arī uz skaistumu, mister Bond, — doktors «NĒ» mierīgi iebilda. — Tāpat uz māk­slu, naudu un nāvi. Un droši vien arī uz dzīvību. Tie visi ir relatīvi jēdzieni. Jūsu vārdiskā ekvilibristika mani neaiz­skar. Domāju, ka zinu filozofiju, ētiku, loģiku labāk par jums. Tomēr beigsim šo bezjēdzīgo strīdu. Atgriezīsi­mies pie atbalsta punkta, pie manas varas mānijas vai, kā jūs teicāt pie varas ilūzijas. Lūdzu jūs, mister Bond, — viņa mākslotajā smaidā vēlreiz parādījās patiess vaibsts, — nedomājiet ka pusstundas saruna ar jums var izmai­nīt visu manas dzīves plānu. Labāk koncentrējieties uz manu, tā sakot krišanu ilūzijā

—      Turpiniet — Bonds uzmeta meitenei skatienu. Vi­ņa to uztvēra un pielika roku pie mutes, it kā slēpdama žāvas. Bonds viņai veltīja platu smaidu. Viņš pavaicāja sev, kad doktors «NĒ» nolems izklaidēties, izbagdams viņas demonstratīvo vienaldzību

—       Centīšos jums neapnikt — doktors draudzīgi tur­pināja. — Fakti ir daudz interesantāki nekā teorija, vai tie­sa? — Viņš negaidīja atbildi. Viņa skatiens apstājās pie elegantas zivtiņas aiz stikla. Dažas sudrabainas zivtiņas aizšāvās tumsā. Zvaigznes cauri stiklam pie griestiem li­kās vēl spožākas. Varēja redzēt mākoņus. Pēkšņi māk­slotā istabas atmosfēra — ērtos krēslos sēdošie trīs al- vēki, glāzes un puddes, biezais paklājs un izkliedētā gaisma — tas viss Bondam šķita smieklīgi. Pat drama­tisms un briesmas bija nieks līdzās moluskiem Un ja stikls ieplīst nepardzu aprēķinu vai slikti izpildīta darba dēļ? Ja nu jūra uzspiež stiklam stiprāk, nekā aprēķināts?

Doktors «NĒ» turpināja:

—        Es piedzimu Pekinā un esmu vācu misionāra un ķīniešu meitenes no labas ģimenes vienīgais ārlaulības dēls. Biju viņiem traucēklis, un tāpēc mani nodeva mātes krustmātes gādībā. Nekādas mīlestības, vai saprotat mister Bond, nekāda ģimenes siltuma. Ģimene tika pa­mesta. Es devos darbā uz šanhaju un iepazinos ar ton- giem, ar viņu nelikumīgo darbību Man patika zādzības, slepkavības apdrošināta īpašuma dedzināšanas. Ar to es it kā izaidnāju tēvu, kurš bija mani pametis. Man pati­ka nāve un cilvēku un mantu iznīcināšana. Mana nozied­zīgā prakse, ja tā var izteikties, pilnveidojās.

Tad situācija sarežģījās un nācās aiziet Taču tongi mani uzskatīja par pārāk vērtīgu cilvēku, lai vienkārši no­galinātu Nelegāli pārcēlos uz Savienotajām Valstīm. Ma­ni apgādāja ar rekomendācijas vēstuli pie kāda no pa­šiem varenākajiem Amerikas tongiem. Viņu sauca par Hip Singsu. Tā arī nekad neuzzināju, kas bija rakstīts tajā vēstulē, tomēr mani tūdaļ iecēla par viņa personīgo sek­retāru. Pēc tam, kad man palika trīsdesmit gadi, mani nozīmēja par mantzini. Kasē bija vairāk nekā miljons do­lāru. Šī summa man likās ļoti patīkama. Tad divdes­mitajos gados starp tongiem uzliesmoja liels karš. Cīnī­jās divi izcilākie Ņujorkas tongi: Hip Singss un mūsu pre­tinieks On Li Ongs. Dažu nedēļu laikā no vienas un otras puses tika nogalināti simtiem cilvēku, viņu mājas un mantība sadedzināta. Tas bija spīdzināšanu, slepkavību un dedzināšanu laiks, un es tajā piedalījos ar prieku. Pēc tam iejaucās policija. Tika mobilizēta gandrīz visa Ņujor­kas policija. Tai izdevās izolēt divas lielas pagrīdesarmi- jas, tongu ģenerālštābi tika sagrābti, bet barveži — ie­bāzti cietumā Mani brīdināja par arestu. Dažas stundas pirms tam es savācu visu naudu pārvērtu zeltā visu šo miljonu, aizlaidos uz Hārlemu un paslēpos. Tā bija muļķī­ba. Vajadzēja aizbēgt no Amerikas un paslēpties pašā attālākajā Zemes nostūrī. Pat no cietuma kamerām ton- ga barveži dabūja mani rokā.

Viņi atnāca naktī un mani saķēra Mani spīdzināja, to­mēr es neteicu kur esmu paslēpis zeltu. Mani spīdzināja visu nakti. Pēc tam, kad viņi redzēja, ka es vairs nespēju runāt viņi man nocirta rokas, lai mans līķis liecinātu ka esmu zaglis, iešāva man sirdī un aizgāja. Taču kaut ko viņi nezināja Es esmu viens no tiem nedaudzajiem cilvē­kiem, kuriem sirds ir labajā pusē. Domāju ka tāds ir viens no miljona Es izdzīvoju. Pateicoties savam gribas­spēkam, es pārcietu ķirurģisku operāciju un pēc vairā­kiem ilgiem mēnešiem iznācu no slimnīcas Un visu šo laiku to vien darīju, kā kalu plānus kā aizbēgt ar šo nau­du, kā to saglabāt un kā izmantot

Doktors «NĒ» apklusa. Viņa deniņi bija mazliet piesar­kuši Atmiņas bija viņu satraukušas. Uz brīdi viņš aizvēra acis mēģinādams savaldīties

«Varbūt tagad?» Bonds domāja. «Metīšos viņam virsū un nogalināšu? Var sasist glāzi un iebliezt viņam ar stikla lausku.»

Acis atkal atvērās

—       Vai es neesmu jums apnicis? Man šķita, ka do­mājat par ko citu.

—       Nē. — Izdevīgais mirklis bija garām. Vai būs cits? Bonds aprēķināja lēciena tālumu un ievēroja, ka kimono apkaklīte nenosedz miega artēriju.

Doktora «NĒ» plānās lūpas no jauna pavērās un viņš turpināja stāstu

—        Lēmums, kuru pieņēmu, bija skaidrs un noteikts. Kad mani izrakstīja no slimnīcas, es devos uz Ņujorkas lielākā marku tirgoņa Zilberšteina veikalu. Nopirku tikai vienu albumu, bet tajā bija visdārgākās pasaules markas. Visu zettu.es ieguldīju markās. Paredzēju, ka būs pasau­les karš, un zināju, ka iestāsies inflācija. Nojautu, ka labā­kās markas kļūs dārgākas vai vismaz nezaudēs cenu.

Vienlaicīgi es izmainīju savu izskatu Ar radikālās de- pilācijas palīdzību atbrīvojos no matiem plastiskā operā­cija padarīja manu degunu plānāku, muti platāku, izmai­nīja lūpu formu. Tā kā nevarēju kļūt mazāks, tad palieli­nāju savu augumu Kurpes uz biezām zolēm Dažas ne­dēļas vertikāli stiepos. Mainīju gaitu. Atteicos no protē­zēm, sāku izmantof cimdotas vaska rokas. Pieņēmu Jūliusa «NĒ» vārdu: Jūliuss ir mana tēva vārds, bet «NĒ» nozīmēja ka atsakos no viņa un jebkuras citas autoritā­tes. Noņēmu brilles, aizstājot tās ar kontaktlēcām Toreiz tas bija jaunums

Tad devos uz Milvoki, kur nav ķīniešu, un iestājos medicinas fakultātē. Iejuku studentu pūlī un iedziļinājos cilvēka ķermeņa un prāta pētījumos. Kāpēc? Tāpēc, ka gribēju uzzināt cik derīgs ir tas materiāls, no kā mēs esam uzmeistaroti Man bija jāzina, kādi instrumenti ir manā rīcībā, pirms izmantoju tos mana nākamā mērķa sasniegšanai: gribēju pilnīgi atbrīvoties no fiziskā noguru­ma, no materiālās dabas briesmām un riska Man vaja­dzēja iegūt varu Varu darīt ar citiem to pašu, kas bija iz­darīts ar mani. Varu pār cilvēkiem Varu kura man ļautu spriest un tiesāt'Absolūti neatkarigu varu. Jo tieši no tās, mister Bond, vai nu tas jums patīk, vai nē, arī sastāv pa­saules vara.

Bonds paņēma šeikeru un trešo reizi piepildīja glāzi. Palūkojās uz Haničailu Viņa izskatījas mierīga un vienal­dzīga, it kā domātu par ko citu Bonds pasmaidīja.

— Iztēlojos, kā jūs gribat ēst — doktors «NĒ» labsir­dīgi sacīja — Lūdzu vēl mazliet uzmanības. Būšu lako­nisks. Tātad, kā jau teicu es dzīvoju Milvoki Noteiktajā laikā beidzu fakultāti, aizbraucu no Amerikas un devos ceļojumā apkārt pasaulei, uz brīdi šur tur piestādams. Es stādījos priekšā kā ārsts, jo ārsti uzklausa cilvēkus un var uzdot jautājumus, neizraisot aizdomas Tolaik meklēju vietu savai štāba mītnei. Tai vajadzēja atrasties ārpus ka­radarbības zonas uz salas, un būt privātīpašumā, kurā var realizēt ražošanas procesu.

Galu galā es nopirku Krebkeju Esmu te jau četrpad­smit gadus Tie bija mierīgi un auglīgi gadi, kurus nekas neaizēnoja. Mani aizrāva ideja pārvērst putnu mēslus zeltā. Ar visu degsmi ķēros pie šā biznesa. Tas man likās ideāls uzņēmums. Produkcijas pieprasījums pieauga. Putniem bija vajadzīgs vienīgi miers Kas attiecas uz mēslojuma ieguvi — galvenais bija neizpostīt iegulas, pārmērīgi tās ekspluatējot Galvenā problēma bija darba­spēka izmaksas. Bija 1942. gads. Kubas un Jamaikas strādnieki cukurniedru plantācijās pelnīja desmit šiliņus nedēļā. Pārmānīju uz salu simt strādnieku, apsolīdams viņiem divpadsmit šiliņus nedēļā. Tā kā par tonnu putnu mēslojuma man maksāja piecdesmit dolārus, man tas bija izdevīgi. Svarīgākais — lai izmaksas nemainītos. Es to panācu, izolēdams salu no pasaules inflācijas Laiku pa laikam nācās pielietot rupju spēku Tomēr beigu bei­gās mani ļaudis ir apmierināti ar savu algu, jo nekur citur nav saņēmuši vairāk.

Uzraugu amatā es uzaicināju duci ķīniešu izcelsmes nēģeru kopā ar ģimenēm. Viņi saņem mārciņu nedēļā Otro reizi nācās pielietot bardzību pret viņiem, bet viņi ātri aptvēra iegūto mācību. Manu ļaužu skaits automātis­ki pieauga Es salīgu inženierus un akmeņkaļus, un viņi ķērās pie kalna. Reizēm par ļoti lielu atlīdzību es ataicinā­ju speciālistu grupas, viņi ne ar vienu nekontaktējās un dzīvoja kalna iekšienē, līdz pabeidza darbu un tad ar kuģi devās atpakaļ.

Viņi ierīkoja apgaismojumu un ventilāciju, uzbūvēja lif­tu un uzcēla šo telpu. No visām pasaules malām šurp plūda mēbeles. Gadijumam, ja kādreiz netālu no salas notiktu kuģa avārija vai Jamaikas gubernators nolemtu apmeklēt manu rezidenci, manu operāciju aizsegam tika ierīkota viltus sanatorijā. — Doktora lūpas izstiepās smaidā. — Jums jāatzīst ka varu saviem viesiem piedā­vāt smalku uzņemšanu, ja tikai vēloši

Mans cietoksnis tika būvēts pakāpeniski un metodis­ki. Tas nebija viegli, mister Bond, — melnās acis sarunu biedra sejā necerēja ieraudzīt ne simpātijas, ne apbrīnu — Taču pagājušā gada beigās darbs bija galā. Man iz­devās uzcelt drošu un labi nomaskētu bāzi. Biju gatavs nākamajam solim: pārņemt savā varā ārpasauli

Doktors atkal apklusa, mazliet pacēla rokas' un no jauna miermīlīgi sakrustoja tās uz vēdera.

— Mister Bond, es teicu, ka visu šo četrpadsmit gadu laikā pie apvāršņa neparādījās neviens mākonītis, tomēr viens aizvien mani traucēja. Vai zināt par ko es runāju? Par putnu, par smieklīgu putnu, vārdā sārtais stārķis! Ne­nogurdināšu jūs ar sīkumiem. Jūs par šo to jau esat lie­tas kursā. Dvi sargi dažu jūdžu attālumā no šejienes sa­ņēma pārtikas krājumus, kurus viņiem no Kubas atgādā­ja kuteris. Ar šo pašu kuteri viņi sūtīja savus ziņojumus Reizēm atbrauca amerikāņu ornitologi un salā pavadīja vairākas dienas. Tas mani neuztrauca. Mani ļaudis uz tu­rieni negāja Savukārt sargiem bija aizliegts tuvoties ma­niem īpašumiem Mēs neuzturējām nekādas attiecības Kopš paša sākuma es liku saprast apvienībai, ka nepie­ņemšu viņu pārstāvjus.

Un vai zināt kas notika pēc tam? Kādā jaukā dienā kuģis, kas šeit ierodas ik mēnesi, pēkšņi man atved vēs­tuli Sārtie stārķi pasludināti par aizsargājamiem putniem Apvienība oficiāli man pavēsta ka sev piederošajā zonā domā uzcelt viesnīcu — līdzās upei, no kuras jūs atnā­cāt No visas pasaules te sabrauktu putnu mīļotāji, lai no­vērotu, apjūsmotu un filmētu šos putnus. «Krebkeja,» zi­ņoja šī glaimīgā tonī pārliecinoši uzrakstītā vēstule, «kļūs par slavenu salu»

Mister Bond, — smaids tapa ironisks, — vai varat iz­tēloties? Še tev atšķirtība, kuru es.galu galā biju sasnie­dzis Mani nākotnes plāni! Visu zaudēt dažu vecmeitu un viņu putneļu dēļ? Es izpētīju viņu daļu un piedāvāju par to milzīgu summu Viņi atteicās. Tad es novēroju šos putnus, uzzināju to paradumus un negaidot atradu risi­nājumu. Viss bija vienkārši. Cilvēki allaž bijuši šo radījumu niknākie ienaidnieki.

Sārtie stārķi ir ļoti bailīgi, tos viegli nobaidīt Es izrakstī­ju no Floridas visurgājēju, to izmantoja naftas atradņu apsekošanai, un tas var pārvietoties arī pa ūdeni Pārtai­sīju to, lai tas varētu biedēt un dedzināt ne tikai putnus, bet arī cilvēkus, jo abiem sargiem bija jāizgaist Un tā kā­dā decembra vakarā mans visurgājējs ķērās pie darba: nometne tika iznīcināta un sargi — nogalināti! Tomēr vē­lāk uzzināju, ka vienam no viņiem izdevies palikt dzīvam un aizbēgt uz Jamaiku, kur viņš drīz vien nomiris. Ligzdas bija izpostītas, bet putni — sabaidīti Pilnīga uzvara! Sār­tie stārķi mira tūkstošiem.

Taču tobrīd man lūdza atļauju ar lidmašīnu nosēsties uz mana skrejceļa. Tika pavēlēts apskatīt nozieguma vietu. Es nolēmu piekrist Tas šķita visprātīgāk. Vienlaicīgi es organizēju nelaimes gadījumu Brīdī, kad lidmašīna sāk nolaisties, uz skrejceļa vadību zaudē kravas mašīna. Lidmašīna sadauzās. Visas kravas mašīnas pēdas tiek iznīcinātas Mirušo miesas rūpīgi ievieto zārkos, un es iz­saku līdzjūtību par notikušo traģēdiju.

Kā jau paredzēju, tiek nozīmēta jauna vietas apskate. Ierodas mīnukuģis. Es sagaidu kapteini kā pieklājas. Viņš un viņa virsnieki aplūko visu piekrasti, tad viņus pavada uz salas vidieni, kur viņi apskata nometnes paliekas. Ma­ni vīri viņiem stāsta, ka, iespējams, abi sargi no vientulī­bas sajukuši prātā un sakāvušies Tas, kurš palicis dzīvs, nodedzinājis nometni un aizmucis ar laivu. Viņi izpēta skrejceļu. Mani ļaudis apgalvo, ka lidmašīna laidusies lejā ar pārāk lielu ātrumu, riteņi, jādomā, pārsprāguši atsitiena brīdī. Mēs izsniedzam cietušo miesas. Patiesa traģēdija. Virsnieki ir apmierināti. Mīnukuģis aizbrauc. Iestājas miers.

Doktors «NĒ» delikāti ieklepojās. Tad pievērsa skatie­nu meitenei

—       Draugi tāds nu ir mans stāsts vai — drizāk — pir­mā daļa no tā, kas, esmu pārliecināts, būs ilgs un intere­sants stāsts. Kārtība ir ieviesta, te vairs nebūs sārto stār­ķu un tātad nebūs arī sargu. Bez šaubām, apvienība pie­ņems manu piedāvājumu un pārdos to zemes pleķīti. Turklāt tas nav svarīgi. Ja viņiem uzradīsies jauns dīvains projekts, pār viņu galvām velsies jaunas nelaimēs. Tas ir mans brīdinājums. Neviens vairs nedrīkst iejaukties ma­nos plānos.

—         Interesanti — Bonds nomurmināja. — Intere­sants notikums. Jūs novācāt Strengveizu Ko jūs izdarījāt ar viņu un meiteni?

—      Viņi atrodas Monas Rezervuaras dzelmē. Es to uz­devu trim maniem labākajiem vīriem. Jamaikā man ir maza, taču efektīga organizācija. Tā mani apmierina. Es kontrolēju Jamaikas un Kubas slepenos dienestus; tas noderēs manām turpmākajām operācijām. Jūsu Streng­veizs kļuva pārāk aizdomīgs. Par laimi galu galā man ta­pa zināmi viņa paradumi. Viņa un meitenes nāve bija vie­nīgi pareizi izraudzīta laika jautājums. Es cerēju tikpat ātri tikt vaļā arī no jums. Taču jums paveicās. No Karaliskā

Nama kartotēkas es uzzināju, kas jūs esat par cilvēku. Domāju, ka muša ielidos zirnekļa tīklā. Es jūs gaidīju. Un, kad radara ekrānā parādījās jūsu laiva, es aptvēru, ka jūs. no manis neizspruksit

—      Jūsu radars nav pārāk labs, — Bonds iebilda. — Bija divas laivas. Jūs pamanījāt meitenes laivu. Es jau tei­cu, ka viņai ar mani nav nekāda sakara.

—       Tātad viņai nav paveicies. Āķis ir tur, ka man ne­pieciešama baltā sieviete kādam nelielam eksperimen­tam. Kā jau mēs sākumā konstatējām, mister Bond, pa­rasti cilvēks saņem to, ko vēlas

Bonds domīgi palūkojās uz doktoru «NĒ». Viņš sev vaicāja: «Vai ir vērts mēģināt kaut kā aizskart šo dzelzs cilvēku? Vai ir vērts tērēt laiku draudot un blefojot?» Bondam nebija stipru kāršu. Viņš tās izlika uz galda gan­drīz vienaldzīgi

—       Šoreiz doktor «NĒ», laime jums nesmaida, šobrīd par jums jau ieinteresējusies Londona Manas domas par šo lietu, saindētie augļi un autokatastrofa ir atspogu­ļotas manā ziņojumā. Tas pats attiecas uz mis Čangu un mis Taro. Jamaikā ēs atstāju pavēli atvērt manu ziņoju­mu un rīkoties saskaņā ar to, ja neatgriezīšos no Kreb- kejas pēc tnm dienām.

Doktora seja nebija izdibināma. Bonds paliecās uz priekšu un piebilda:

—, Tomēr meitenes dēļ, vienīgi viņas dēļ, doktor, es jums piedāvāju darījumu. Ja jūs mums atļausit atgriez­ties Jamaikā sveikiem un veseliem, dodu jums nedēļu laika. Jūs varat paņemt savu marku albumu, iekāpt lid­mašīnā un mēģināt laisties lapās — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. — Vai esat ar mieru?

16. Agonijas apvāršņi

Bondam aiz muguras atskanēja balss:

—      Vakariņas ir galdā

Bonds strauji pagriezās. Tas bija miesassargs, kuram blakus stāvēja tikpat līdzīgs cilvēks, it kā būtu viņa dvīņu­brālis. Tik drukni* kā divas ar muskuļiem piepumpētas mučeles viņi raudzījās uz doktoru pāri Bonda galvai.

—       Ahā, jau deviņi — Doktors lēnām piecēlās. — Ie­sim. Mēs varam turpināt mūsu sarunu daudz intīmākā atmosfērā. No jūsu puses tā bija ļoti liela laipnība tik priekšzīmīgā pacietībā uzklausīt mani. Ceru, ka mana pieticīgā virtuve un vīna pagrabs neliks jums ciest

Aiz muguras diviem baltās žaketēs tērptiem vīriem sienā atvērās divviru durvis. Bonds un meitene sekoja doktoram uz mazu astoņstūrīgu telpu, kas bija izrotāta ar sarkankoku un ko apgaismoja sudraba kandelabri. Zem tiem bija apaļš galds, kas bija servēts tnm personām. Galda sudrabs un kristāls spoži zaigoja izkliedētajā gais­mā. Tumši zilais paklājs bija apbrīnojami mīksts. Doktors. «NĒ» devās pie vidējā krēsla ar augstu atzveltni un uzai­cināja meiteni ieņemt vietu pa labi no viņa. Visi apsēdās un atlocīja baltas zīda salvetes. Nereālā ceremonialitāte un apkārtējais greznums Bondu dzina vai izmisumā. Viņš gribēja visu sadauzīt drumslās, apmest zīda salveti

doktoram ap kaklu un žņaugt tik ilgi, līdz no šīm pretīga­jām melnajām acīm izsprāgs kontaktlēcas.

Abiem miesassargiem rokās bija kokvilnas cimdi Viņi centīgi un laipni apkalpoja pie galda, izpildīdami doktora «NĒ» ķīniešu valodā izsacītos rīkojumus.

Sākumā doktors šķita norūpējies. Viņš ēda no trim nelieliem šķīvjiem kuros bija trīs dažādi ēdieni, arīskātai- nu karoti, kuru veikli turēja viņa mākslīgie pirksti. Bonds centās slēpt savas raizes no meitenes. Viņš ēda un dzē­ra ar apetīti, kuru nejuta, jautri triekdams ar Haniju par putniem, dzīvniekiem puķēm un viņai zināmām lietām. Laiku pa laikam viņš pieskārās meitenes kājai. Vakariņu beigās viņi gandrīz vai sāka smieties. Bonds nodomāja, ka viņi brīnišķīgi tēlo līgavaiņa un līgavas lomu vakariņās pie nemīlama tēvoča.

Bonds nezināja, vai viņa mazais blefs ir guvis kādu re­zultātu. Viņiem tikpat kā nebija izredžu uz glābiņu Iepazi­nis doktoru «NĒ» un viņa dzīvi, Bonds juta, ka stāvoklis ir gandrīz kritisks: šī neticamā biogrāfija nešķita izdomāta. Pilnīgi ticama Iespējams, pasaulē ir ari citi personīgo ka- raļvalstu īpašnieki: tālu no iestaigātiem ceļiem, bez lieci- ' niekiem viņi var darīt visu, ko vēlas Un ko doktors «NĒ» domā darīt pēc tam, kad iznīcinās šos divus viņam jau apnikušos knišļus? Bet ja pēc tam, kad viņš nogalinās Bondu un meiteni, Londona tiks uz Bonda atklātajām pē­dām?

Tas ir iespējams. Pleidels-Smits to varētu paveikt Vi­ņam ir pierādījums — saindētie augļi, tomēr ko no dok­tora «NĒ» spēs panākt aģents, kurš nomainīs Bondu? Doktors «NE» tikai paraustīs plecus, kad viņam jautās, kur palikuši Bonds un Kvorrels: pirmoreiz dzirdu šos vār­dus- Un nevienam neienāks prātā meklēt meiteni Mor- gana līcī nospriedīs, ka viņa noslīkusi savas trakulības dēļ. Grūti iztēloties, kas varētu doktoram «NĒ» aizkavēt - viņa plāna otras daļas realizēšanu, lai ko viņš arī būtu izlēmis.

Vieglprātīgi pļāpādams ar Haniju, Bdhds gatavojās uz sliktāko. Blakus viņa šķīvim bija tas, kas viņam varēja no­derēt ieroča vietā. Kad atnesa lieliski izceptas karbonā­des, Bonds brīdi svārstījies, paņēma maizes nazi Kamēr viņš ēda un sarunājās, viņam izdevās sev klāt pievirzīt gaļas nazi. Ar labo roku Bonds neveikli apgāza šampa­nieša glāzi, un tajā pašā mirklī viņa pirksti ieslidināja nazi kimono piedurknē. Sekoja neliels apjukums, Bonds atvai­nojās, bet divi oficianti metās tīrīt galdautu. Tikmēr Bonds pacēla labo roku un juta ka nazis ieslīd viņam pa­dusē, bet pēc tam — gar augumu.

Apēdis karbonādi viņš savilka ciešāk ādas jostu, un nazis jau atradās viņam pie vēdera. Pasniedza kafiju, un vakariņas bija galā. Abi miesassargi pagriezās un nostā­jās aiz muguras Bondam un meitenei Viņi stāvēja, sa­krustojuši rokas uz krūtīm, nekustīgi un vienaldzīgi, gluži

kā bendes. Doktors «NĒ» lēnām nolika krūzīti uz šķīvīša.

Novietoja metāla spailes uz galda sev priekšā. Mazliet iz­slējās, pastiepies dažus centimetrus uz Bonda pusi. Ta­gad viņa seja vairs nepauda raizes SkStiens bija valdo­nīgs un cietsirdīgs Plānās lūpas lēnām saviebās un at­vērās.

—      Vai ļums patika vakanņas, mister Bond?

Bonds no sudraba kastītes paņēma cigareti un aiz-' smēķēja. Viņš virpināja šķiltavas pirkstos. Juta, ka tūdaļ notiks kaut kas nepatīkams. Vajadzēja kaut kādā veidā pievākt šķiltavas. Arī uguns var kļūt par ieroci.

—       Protams, — Bonds atbildēja, — vakariņas bija lie­liskas. — Viņš palūkojās uz Haniju, mazliet paliekdamies uz priekšu un nolikdams rokas uz galda. Viņa plaukstas apklāja šķiltavas. Bonds uzsmaidīja meitenei.

—      Ceru, ka tev viss patika?

—       0, jā, tas bija brīnišķīgi. — Viņai svētki vēl turpinā­jās.

Bonds žestikulēdams smēķēja. Viņš pagnezās pret doktoru «NĒ», nodzēsa cigareti un atspiedās pret krēsla atzveltni, sakrustojis rokas Šķiltavas bija kreisās rokas piedurknē. Viņš jautri pasmaidīja.

—       Ko tagad, doktor «NĒ»?

—      Pēc vakariņām, mister Bond, varam pāriet pie pro­grammas izklaidējošās daļas. — Lupās pavīdēja viegls smaids, tad nozuda. — Es izanalizēju jūsu priekšlikumu. Es to nepieņemu.

Bonds paraustīja plecus.

—      Tas nav prātīgi.

—      Nē, mister Bond, man šķiet ka jūsu priekšlikums ir triks. Jūsu profesijas cilvēki nedara tā, kā jūs teicāt Gluži otrādi, viņi regulāri sūta ziņojumus uz Centru, informēda­mi priekšniecību par izmeklēšanas rezultātiem Es to labi zinu Slepenie aģenti tā nerīkojas. Jādomā, ka esat pārla­sījis detektīvromānus Neticu jūsu stāstam. Ja tomēr tā ir taisnība, esmu gatavs uzņemties atbildību par visām se­kām. Likme ir pārāk liela, lai es izstātos no spēles.

Nu labi, lai ierodas policija, armija. Kur palikuši vīrietis un meitene? Kāds vīrietis un kāda meitene? Es par vi­ņiem neko nezinu Lūdzu, ejiet prom! Kādi jums ir pierā­dījumi? Un orderis kratīšanai? Kungi, Anglijas likumi ir bargi. Ejiet prom un lieciet mierā gan mani, gan manus mīļos putnus! Vai saprotat mister Bond? Iedomāsimies ka notiks sliktākais un kāds no maniem aģentiem sāks runāt kaut gan tas neliekas ticami. (Bonds atcerējās mis Čangas stūrgalvību) Ko es varu zaudēt? Vēl divas slep­kavības manu noziegumu sarakstā. Vairāk par vienu reizi mani tik un tā nepakārs — Viņš lēnām pakratīja galvu — Vai gribat vēl ko teikt? Vēlaties kaut ko pavaicāt?

Jums abiem priekšā ļoti grūta nakts. Jums palikušas tikai dažas stundas, bet man jāguļ. Rīt kā parasti, ieradī­sies kuģis un man nāksies uzraudzīt izkraušanu. Visu dienu vajadzēs pavadīt lejā piestātnē. Labi, mister Bond?

Bonds uzmeta skatienu Hanijai. Viņa nobālēja un lūkojās uz viņu, it kā gaidīdama brīnumu. Bonds nolaida acis un sāka uzmanīgi pētīt savus nagus. Mēģinādams iegūt laiku, viņš jautāja:

—        Un pēc tam? Kas ietilpst jūsu plānos? Pēc sa­springtās dienas? Kādu nodalu jūs taisāties rakstīt nāka­mo?

Bonds pacēla skatienu Viņš dzirdēja dobju, mierīgu un valdonīgu balsi, kas it kā skanēja no naksnīgajām de­besīm.

—      Ak tā? Jūs to gribat zināt? Tā ir profesionāla ziņkā­rība. Un jūs to saglabājat līdz pašām beigām Mani sajūsmina šī īpašība tādam cilvēkam, kuram atlicis dzī­vot dažas stundas. Tāpēc es jums izstāstīšu Pāreju pie nākamās lappuses Tas jūs nomierinās. Šī sala nozīmē daudz vairāk nekā vienkāršu mēslu ieguves vietu. In­stinkts nav jūs piekrāpis. — Doktors «NĒ» ieturēja pauzi, lai gūtu lielāku efektu. — Šī sala, mister Bond, drīz kļūs par pašu svarīgāko pasaules tehniskās spiegošanas centru.

—      Tiešām? — Bonds joprojām raudzījās uz savām rokām.

—       Jūs, protams, zināt ka Terksas sala, kas atrodas trīssimt jūdzes no šejienes, ir Savienoto Valstu vadāmo raķešu svarigākais izmēģinājumu poligons.

—      Jā, tas ir svarīgs centrs.

—        Vai esat lasījis ziņojumus par neveiksmīgajiem startiem? Piemēram, daudzpakāpju raķete «Snark», kura nogāzās Brazīlijas mūžamežos, nevis Atlantijas okeāna dienvidos?

—      Jā, esmu lasījis.

—       Tātad jūs atminaties, ka tā neizpildīja no Zemes pārraidīto pavēli mainīt kursu, bet pēc tam — pašlikvidē- ties, it kā tai piemistu gribasspēks.

—      Jā, atminos.

—       Bija arī citas fatālas neveiksmes ar daudziem ie­priekšējiem modeļiem piemēram, ar «Zuni», «Matador», «Petrel», «Regulus», «Bomark». Tik daudz nosaukumu, tik daudz izmaiņu es pat visu neatceros. Tad nu tā, mis­ter Bond, — doktors «NĒ» nespēja valdīt lepnuma noti balsī, — jums droši vien būs interesanti uzzināt ka palai­šanas neveiksmju cēlonis atrodas te, Krebkejas salā

—       Nopietni?

—     Jūs neticat? Tas nav svarīgi. Citi tic Citi ir redzēju­ši, kā pastāvīgu kļūdu dēļ vadības sistēmā tika pārtrauk­ta raķešu «Martodont» ražošana. Es runāju par dau­dziem draugiem vienā dižā lielvalstī. Viņi sagatavoja se­šus manus vīrus. Divi no viņiem patlaban dežurē. Viņi se­ko tiem viļņu garumiem, pa kuriem tiek pārraidīti signāli raķetēm Virs mums, šajā klintī izcirstos tuneļos, atrodas apāratūra viena miljona dolāru vērtībā: tā nopeilē signā­lus un rada tajos traucēkļus. Kad tiek palaista raķete, mēs tai sekojam tikpat precīzi, kā to dara Terksas salā Pēkšņi mēs raķetei nosūtām mūsu pavēli, radot jucekli tās elektroniskajās smadzenēs, un tā sajūk prātā un ie­gāžas jūrā vai pati no sevis uzsprāgst Vēl viens neizde­vies starts. Vainīgi konstruktori, inženieri un operatori. Pentagons panikā. Jāmeklē kas cits: citi viļņu garumi, citi metāli, citas shēmas. Protams, — doktors «NĒ» gribēja būt taisnīgs, — arī mums mēdz būt grūtības.

Bonds pacēla skatienu un domīgi palūkojās uz dokto­ru «NĒ». Tātad viņš bija visu sapratis pareizi. Aiz visa tā slēpās kas dižāks. Tā bija varena spēle, kura bez šau­bām ir nozīmīga starptautiskās spiegošanas tirgū. Redz, kur labil Tagad šī krustvārdu rtiīkla ir atminēta. Tāda mērķa labad tīrais nieks patriekt putnus un nogalināt da­žus cilvēkus. Atšķirtība? Dabiski, ka doktoram «NĒ» ir jā­tiek vaļā gan no viņa, gan meitenes. Vara? Protams. Doktors «NĒ» ir uz pareizā ceļa. Bonds ar cieņu parau­dzījās uz viņa melnajām acīm

—        Jums vēl nāksies novākt daudzus cilvēkus, lai kontrolētu stāvokli, — Bonds sacīja. — Likme ir pārāk liela. Lielāka, nekā es domāju. Ari citi gribēs dabūt savu daļu

Interesanti, kurš pirmais uzlēks jums mugurā un jūs nogalinās? Redz, tie, — Bonds norādīja uz griestiem, — mācījās pie jūsu saimniekiem, vai tiesa? Kas lai zina, kā­das pavēles vīni saņēmuši? Jūs taču to nevarat pārbau­dīt?

—     Jūs joprojām mani nenovērtējat — doktors «NĒ» iebilda. — Jūs esat stūrgalvīgāks un dumjāks, nekā es domāju. Es apjēdzu ka tas var notikt Es arestēju vienu no tiem vīriem un pārliecināju, lai viņš veic paralēlu kon­troli speciāli man Viņam ir šifra kopija un teletaips. Viņš dzīvo kalna otrā pusē. Pārējie tic, ka viņš ir miris. Puisis kontrolē katru sakaru seansu, nododams man visu ziņo­jumu kopijas. Līdz šim Centra vēstījumos nebija nekādu mājienu par sazvērestību. Es vienmēf- domāju par tādām lietām, mister Bond. Ievēroju piesardzību un to darīšu arī turpmāk Kā jau teicu, jūs mani nenovērtējat

—      Es jūs novērtēju doktor «NĒ». Jūs esat ļoti piesar­dzīgs cilvēks, taču jūsu spēle skar pārāk daudzas jomas. To pašu var teikt arī par manas darbības sfēru. Es to lieliski apzinos. Piemēram, ķīniešu līnija. Labāk nokļūt FIB nagos: tādā gadījumā jums draud vienīgi apsūdzība zād­zībā un par dzīvošanu ar svešu vārdu. Bet vai jūs labi pa­zīstat savus draugus? Patlaban jūs esat viņu «labākais draugs». Taču; viņi gribēs tikt no jums vaļā. Un tagad par jūsu spēli preti Slepeno dienestu Ja ar mani kaut kas no­tiks, jūs aptversit ka Krebkeja ir ļoti maza un galīgi neaiz­sargāta saliņa.

—       Mister Bond, bez riska nav lielu likmju Es apzinos visas iespējamās briesmas un, cik tas iespējams, izvai­ros no tām Redzat mister Bond, — viņa dobjajā balsī ie­skanējās alkatība, — es atrodos pašā ceļa sākumā, ma­ni gaida daudz pamatīgāki darbi. Otrā nodaļa kuru jums ieskicēju, man sola atlīdzību, no kuras bailīguma dēļ va­rētu atteikties vienīgi muļķis.

Kā jums jau teicu, es varu iejaukties raķešu vadības signālos, taču es varu tām likt ari mainīt kursu, nogāzties jūrā līdzās šai salai un iegūt to noslēpumus šobrīd ame­rikāņu mīnkuģi pievāc raķetes, kad tām beidzas degviela un tās iekrīt jūrā. Tomēr reizēm izpletnis neatveras. Paš­likvidācijas mehānisms neiedarbojas. Neviens Terksas salā nebrīnītos, ja kāda jauna raķete pēkšņi neizpildītu savu uzdevumu un ieveltos jūrā kaut kur blakus Krebke- jai. Vismaz sākumā par avārijas cēloni uzskatīs mehānis­kas kļūdas.

Vēlāk atklās, ka raķetes vadības sistēmā iejaucas sveši radiosignāli. Centīsies noskaidrot šo signālu avotu atrašanās vietu. Tiklīdz uzzināšu, ka mani jau medī, man paliks vēl viena — pēdējā iespēja Raķetes sajuks prātā. Tās kritīs virsū Havanai, Kingstonai, atgriezīsies Maiami un gāzīsies virsū bāzei. Pat bez lādiņa piecas tonnas metāla, kas lido ar ātrumu tūkstoš jūdzes stundā, var pil­sētā izraisīt lielus postījumus Un pēc tam? Panika sa­biedrības sašutums. Mēģinājumi tiks pārtraukti Bāze Terksas salā — slēgta. Mister Bond, kā jūs domājat cik man par to varētu samaksāt? Un cik man samaksās par katru jaunas raķetes paraugu, kuru es dabūšu? Teiksim, desmit miljonus dolāru. Varbūt divdesmit? Es pats no­saukšu cenu! Vai jums neliekas, ka uz šo apsvērumu fo­na jūsu argumenti zaudē savu vērtību?

Bonds neatbildēja. Viņam nebija ko teikt Pēkšņi viņš atcerējās mierīgo istabu Ridžentsparkā, nepacietīgo un sarkastisko balsi, kura teica: «0, tas nolādētais gadījums ar putniem. Neliels atvaļinājums jums nāks par labu. Maza izmeklēšana.» Un viņš, Bonds, nolīga laivu ar zvej­nieku, paķēra līdzi dažus sendvičus un devās «aplūkot to vietu». Pirms cik dienām, pirms cik nedēļām tas bija? Tā­tad viņš bija ieskatījies Pandoras kastē. Viņš bija saņē­mis atbildes, uzzinājis noslēpumus, un ko tagad? Tagad viņu pieklājīgi pavadīs līdz kapam, un viņš paņems sev līdzi gan šo noslēpumu gan ari meiteni kuru neviļus bija ierāvis šajā neprātīgajā dēkā. Bondam kļuva ļoti drūmi ap sirdi Viņš izdzēra šampanieša glāzi un čērkstošā balsī teica:

—        Labi, doktor «NĒ». Kas mūs gaida: lode, inde vai virve? Taču pasteidzieties, man jau viss ir apriebies.

Doktora «NĒ» lūpas sakniebās plānā spilgti sarkanā līnijā. Acis bija stingas kā oniksi, bet virs tām piere un kā biljarda lode apaļā galva. Viņš noņēma pieklājības mas­ku. Lielais Inkvizitors sēdēja krēslā ar augstu atzveltni. Bi­ja pienācis bargā soda brīdis.

Doktors kaut ko sacīja, un abi miesassargi pagājuši uz priekšu satvēra upurus zem elkoņiem un piespieda viņu rokas pie krēsla sāniem Bonds domāja par to, kā neizmest šķiltavas. Baltos cimdos ieautās rokas spieda viņa bicepsus gluži kā tērauda spīles Bonds uzsmaidīja meitenei

—        Hanij, man ļoti žēl, baidos ka pēc visa tā mums vairs neizdosies kopā paspēlēties.

Acis meitenes bālajā sejā no bailēm tapa tumši zias. Viņas lūpas drebēja.

—      Vai tas būs sāpīgi? — viņa vaicāja

—      Klusēt! — doktora «NĒ» balss noskanēja kā pāta­gas cirtiens. — Gana šo muļķību! Protams, sāpēs. Sāpes mani interesē: gribu uzzināt ko var izciest cilvēka ķerme­nis. Reizēm es veicu mēģinājumus ar cilvēkiem kurus vēlos sodīt un arī ar pārlieku ziņkārīgiem, tādiem kā jūs Jūs abi man sagādājāt daudz rūpju. Un tagad es gribu jums darīt daudz sāpju Jūsu izturība tiRš mērīta. Bet viss eksperiments fiksēts.

Kaut kad mani atklājumi kļūs slaveni. Jūsu nāve kal­pos zinātnei. Es velti neizšķiežu cilvēka materiālu. Vācie-. šu eksperimenti ar cilvēkiem deva zinātnei lielu labumu Pirms gada es nobendēju vienu sievieti. Tādā pašā vei­dā, kādu esmu izraudzījies jums, meitenīt Viņa bija nēģeriete. Un turējās trīs stundas. Nomira no bailēm Man bija vajadzīga baltā sieviete, lai salīdzinātu rezultā­tus.

Es nebrīnījos, kad man pavēstīja par jūsu ierašanos. Es vienmēr saņemu to, ko vēlos. — Doktors « NĒ » at­spiedās pret atzveltni. Tagad viņa acis bija piekaltas Ha- nijai, un viņš sekoja, kā viņa reaģēs. Meitene sķatījās uz doktoru neatraudamās gluži kā hipnotizēta; kā pelēns uz klaburčūsku. Bet Bonds sakoda zobus.

—     Jūs taču esat no Jamaikas, tāpēc mani sapratīsit šo salu sauc par Krebkeju, jo to apdzīvo zemes krabji, kurus Jamaikā dēvē par melnajiem. Jūs tos pazīstat tie sver apmēram puskilogramu un ir šķīvja lielumā, šajā laikā tie tūkstošiem lien ārā no savām alām kas izvieto­tas gar krastu un rāpjas kalnā, kur atkal slēpjas klinšu plaisās un izlaiž ikrus. Tie pārvietojas lielos pūļoš, simtiem un tūkstošiem, par spīti visiem šķēršļiem. Jamaikā krabji burtiski iziet cauri mājām kas gadās tiem ceļā, apridami visu ko atrod. Un, redz, patlaban, meitenīt tie sāk savu kustību. Krabji rāpjas augšā pa kalna nogāzēm, to ir des­mitiem tūkstošu, tā ir viena vienīga sarkanu, oranžu un melnu radījumu masa. šonakt savā ceļā tie sastaps kailu sievietes augumu kurš būs piesiets pie klints, — īstas dzīres. Ar savām spīlēm krabji paprovēs silto ķermeni, kāds iegriezīs pirmais, bet pēc tam. pēc tam.

Meitene iekliedzās nokārdama galvu. Viņa bija zau­dējusi samaņu Bonds lamādamies mēģināja pielēkt kā­jās, taču viņu apdedzināja sargu dzelžainais tvēriens. Vi­ņam neizdevās pat piecelties. Bonds no jauna savaldījās un nošņāca vislielākajā niknumā, uz kādu bija spējīgs;

' — Netīrais izdzimteni! Tu par saviem grēkiem sa­degsi ellē! ,

Doktors «NĒ» mazliet pasmaidīja.

—      Es neticu ellei mister Bond. Taču varat sevi mieri­nāt ar to, ka krabji varbūt sāks no kakla vai sirds. Vai ari tos pievilinās sirdspuksti, tad tas nevilksies ilgi.

Viņš kaut ko pateica ķīniešu valodā Cilvēks, kurš stā­vēja meitene aiz muguras, pieliecās, pacēla Haniju gluži kā bērnu un uzlika viņas nekustīgo augumu sev plecā Tad klusām aizgāja, aizvērdams durvis.

Mirkli istabā valdīja klusums. Bonds domāja vienīgi par kimono noslēpto nazi un šķiltavām Ko viņam izdo­sies paveikt ar šiem ieročiem? Vai viņš spēs aizsniegt doktoru?

—       Mister Bond, jūs teicāt ka vara ir ilūzija. Doktors «NĒ» mierīgā balsī turpināja sarunu. Vai tagad neesat mainījis savu viedokli? Jo mana vara izraudzīties šai meitenei nāves veidu tomēr nav ilūzija. Kaut gan labāk parunāsim par to, kā nomirsit jūs. Jums būs daži roman­tiski brīži Mister Bond, mani interesē drošsirdības anato­mija, cilvēka ķermeņa izturības pakāpe. Kā to izmērīt? Varbūt uzzīmēt dzīvības alku, sāpju sliekšņa un baiļu pārvarēšanas grafiku? Es ilgi par to lauzīju galvu un do­māju, ka esmu atradis pareizu risinājumu. Es runāju par pagaidām nepārbaudītu metodi, kuru pilnveidošu nāka­mo eksperimentu laikā. Es jūs sagatavoju šim eksperi­mentam pašā labākajā veidā.

Es jums iedevu miegazāles, lai jūs atpūstos un būtu teicamā formā. Mani nākamie paaenti, ja viņus tā var saukt saņems to pašu priekšrocību. Tātad jūs būsit vie­nādā stāvoklī. Tālākais būs atkarīgs no katra vīrišķības un izturības. — Doktors «NĒ» brīdi klusēja, pētīdams Bonda sejas izteiksmi. — Mister Bond, esmu sagatavojis kaut ko līdzīgu šķēršļu skrējienam, cīņu ar nāvi Neko vairāk jums nestāstīšu, jo pēkšņuma faktors ir viena no baiļu sastāvdaļām. Visšausmīgākās ir tās briesmas, par kurām nezinām. Uzskatu, ka tas, ko esmu jums sagata­vojis, ir pārsteigumiem bagāts.

Ļoti interesanti ka mans pirmais kandidāts būs al- vēks ar jūsu fiziskajiem dotumiem. Un būs ļoti interesanti , paskatīties līdz kādam maršruta punktam jūs nokļūsit Domāju, ka sasniegsit izciļu rekordu. Lieku uz jums lielas cerības Jums jātiek ļoti tālu, taču kad jums neizdosies pārvarēt kārtējo šķērsli — un tas ir neizbēgami jūsu līķi nogādās man, un es ļoti rūpīgi izpētīšu jūsu miesas. Visi dati tiks fiksēti. Jūs būsit pirmais punkts manā grafi­kā. Tas ir liels gods, vai jums tā nešķiet mister Bond?

Bonds klusēja. Galvenais — dabūt rokās ieroci, kuru viņš slēpa pie sava auguma. Doktors «NĒ» piecēlās. Viņš devās uz durvīm un pagriezās. Galva mazliet paliecās uz priekšu lūpas sašķobījās.

—      Mister Bond, jums ir iespēja kļūt slavenam. Kā sa­ka, domās es esmu kopā ar jums — Pēc tam viņš izgā­ja, un durvis klusi aizvērās.

17. Ilgais pārbaudījums

Liftā stāvēja cilvēks. Lifta durvis bija vaļā — viņu gai­dīja. Sargs, kurš joprojām turēja viņu aiz rokām, iestūma Bondu liftā. Ēdamtelpa, jādomā, jau bija tukša. Cik ilgs laiks paies kamēr viņi novāks traukus un pamants naža un šķiļtavu pazušanu? Lifta durvis aizvērās. Viņi brauca augšā. Bonds mēģināja aprēķināt dk augstu Lifts apstā­jās Viņam likās, ka pacelšanās bijusi ilgāka nekā brauk­šana uz leju kopā ar meiteni Durvis atvērās, un Bonds ieraudzīja apmēram divdesmit metrus garu gaiteni ar rupji izdrstām akmens sienām, kas bija pelēkas Paklāju uz grīdas nebija.

—       Džo, mazliet pagaidi, — sargs teica liftniekam — Tūdaļ atgriezīšos.

Viņš aizveda Bondu pa gaiteni kurā bija ar burtiem atzīmētas durvis. Skanēja klusināta mašīnu dūkoņa, bet aiz vienām durvīm bija kaut kas līdzīgs radiostacijas tirk- šķiem. Viņi nonāca pie pēdējām durvīrn Sargs atvēra durvis un iegrūda Bondu iekšā. Tā bija apmēram piecus metrus gara pdēka kamera Tā bija tukša, kameras vidū

stāvēja koka krēsls, uz kura bija uzliktas izmazgātas un lieliski izgludinātas Bonda melnās bikses un zilais krekls.

Sargs palaida viņu vaļā, un Bonds, atbrīvojis rokas, pagriezās un ielūkojās viņa dzeltenajā sejā zem sprogai­no matu ērkuļa Spīdīgajās, brūnajās acīs jautās ziņkārī­ba un pašapmierinātība Sargs apstājās durvīs un satvē­ra rokturi.

—      Redz, te ir starts Vari palikt šepat un sapūt vai arī dodies trasē. Laimīgu ceļu!

Bonds nodomāja ka ir vērts pamēģināt Viņš parau­dzījās pāri sarga plecam: liftnieks stāvēja durvīs un vēro­ja viņus Bonds klusām teica:

—      Vai gribat garantēti nopelnīt desmit tūkstoš dolā­rus un biļeti uz lidmašīnu, kur vien vēlaties?

Ķīnieša mute izstiepās platā vīpsnā, un atklājās tumši* no cukurniedru pārmērīgas košļāšanas bojāti zobi

—       Paldies, draugs. Es dodu priekšroku palikt dzīvam.

Viņš taisījās aizvērt durvis

—         Mēs varam izkļūt no šejienes kopā, — Bonds drudžaini nočukstēja

—       Pacenties pats — Durvis aizcirtās. Bonds paraus­tīja plecus. Paskatījās uz durvīm. Metāla virsā nebija iek­šējā roktura Tad viņš piegāja pie krēsla un palūkojās ap­kārt Sienas bija tukšas, tikai vienā vietā zem griestiem vīdēja resns ventilācijas lūkas režģis. Caurums bija pla­tāks nekā viņa pleci. Acīmredzot tā bija izeja. Tiesa, virs durvīm sienā bija arī kāds cits caurums, tas atgādināja iluminatoru, bija no bieza stikla un laida cauri gaismu no gaiteņa. Un vairāk nekā! Nebija vērts tērēt laiku. Patlaban, šķiet bija pusvienpadsmit Un tur, ārpusē, pie klints pie­sietā meitene ar šausmām ieklausās' krabju čaukstoņā, kuri ķepurojas augšā pa koraļļu klinti. Bonds sakoda zo­bus, iztēlodamies zvaigžņu apmirdzēto, bālo augumu ar atmestajām rokām. Viņš strauji piecēlās Kāda velna pēc viņš te tūļājas? Jākustas.

Bonds novilka kimono un uzģērba bikses un kreklu. Iebāza šķiltavas bikšu kabatā. Ar pirkstu pataustīja naža asmeni. Labi, ja tam būtu smails gals. Bonds nometās uz ceļgaliem un sāka trīt naža ieapaļo galu pret akmens grī­du. Pēc piecpadsmit minūtēm dārgā laika viņš sasniedza cerēto. Tas vēl nebija kinžals, taču ar to varēja griezt un durt Bonds iesprauda nazi zobos piegrūda krēslu pie sienas un, stāvēdams uz tā, aplūkoja restes. Ja viņam iz­dosies tās atraut tad no stieņiem varēs iztaisīt kaut ko līdzīgu šķēpam — būs vēl viens ierocis. Bonds pieskā­rās restēm.

Apdullis viņš gulēja uz grīdas, un vienīgi prāts, kurš at­miņā bija saglabājis zilganu uzliesmojuma un elektnskā lādiņa izlādes tirkšķi, pateica viņam priekšā kas noticis. Bonds piecēlās uz ceļgaliem un brīdi tā tupēja. Nolaida galvu un mazliet to pakratīja gluži kā ievainots dzīvnieks. Viņa pirkstus šķērsoja sarkana apdeguma līnija. Ieraudzī­jis to, Bonds sajuta sāpes. Lēnām piecēlās. Tad pablenza uz restēm it kā tās atkal varētu viņam iedzelt kā čūska; Paņēma krēslu pacēla nazi, nogrieza no kimono zīda stērbeli un cieši nosēja pirkstus. Pēc tam viņš no jauna uzkāpa uz krēsla un apskatīja restes. Te nu bija jālien iekšā. Strāvas cirtiens bija vienīgi to sāpju vēstnesis, ku­ras viņam vēl nāksies izciest Bez šaubām drošinātāji bi­ja izdeguši. Bonds izstiepa kreiso roku un ar pirkstiem ie- ķē/ās metāla spraislī. Nekā. Viņš pasmīkņāja un juta, kā atslābst nervi Tad parāva restes, un tās panāca dažus centimetrus uz viņa pusi. Vēl viens rāviens, un restes ie­kārās divās vara stieplēs, kuras pazuda sienā. Pēc des­mit minūtēm Bonds turēja rokās vairāk nekā metru garu harpījnu. Tas jau bija ierocis. Bonds atkal uzkāpa uz krē­sla un piesardzīgi iebāza roku ventilācijas caurulē. Strāva vairs nesita Viņš uzvilkās augšā, iespraucās caurumā un nogūlās uz vēdera.

Ideāli apaļā caurule no gluda metāla bija desmit cen­timetrus platāka nekā Bonda pleci. Viņš sameklēja šķilta­vas, pateikdamies Dievam, ka bija izdevies tās iegūt un aizdedza Apdare liecināja ka caurule ir jauna. Tā stiepās taisni, un vienīgi salaiduma vietās varēja manīt nelīdze­numus. Bonds iebāza šķiltavas kabatā un sāka rāpties uz priekšu.

Rāpot bija viegli. Ventilācijas sistēmas svaigais gaiss vēsināja Bonda seju. Gaiss nesmaržoja pēc jūras — tā­tad to pūta kondicionētājs. Doktors «NĒ» droši vien sa­viem mērķiem bija pielāgojis kādu no caurulēm Kādus šķēršļus viņš uzbūvējis savu upuru ceļā? Laikam tie ir viltīgi, sāpīgi un domāti nokausēšanai.

Finišā, ja tikai kāds no upuriem to sasniegs viņus gai­dīja pēdējais sitiens. Tas bija kaut kas absolūts, no kā nav glābiņa jo šajā situācijā nebija balvu, vienīgi nebūtī­ba. .Nebūtība, Bonds domāja, redz, uz ko viņš tik alkaini tiecas. Ja protams, doktors «NĒ» pārāk neblefo. Ja viņš ir nepietiekami novērtējis pašsaglabāšanās instinktu. Tā bi­ja vienīgā cerība: tikt cauri visiem šķēršļiem un vismaz sasniegt pēdējo pārbaudījumu. Bonds pamanīja vārgu gaismiņu Viņš piesardzīgi tuvojās koncentrējis visus ju­tekļus. Gaisma kļuva spožāka — tā atstarojās uz cauru­les sienām. Bonds rāpās uz priekšu līdz viņa galva atdūrās pret sienu. Apgriezās uz muguras Tieši virs viņa uz augšu stiepās piecdesmit centimetrus plata caurule. Augšā bija redzama gaisma. Bondam šķita, ka viņš rau­gās lielgabala stobrā. Viņš lēnām nostājās uz kājām. Tā­tad viņam nāksies līst augšā pa šo mir'dzošo metāla cauruli, kurā nav nekā aiz kā aizķerties. Vai tas maz ir ie­spējams. Iztaisnoja plecus Jā, tie pieskārās caurules sie­nām. Var atpūsties arī ar kājām, taču neilgi. Tās slīdēja lejā aizķerdamās vienīgi aiz metinājuma šuvju grumbu­ļiem Bonds paraustīja plecus un noāva kurpes. Citas ize­jas nebija. Jāpamēģina.

Pievilkdamies Bonds sāka rāpties augšā pa cauruli: atspiesties ar pleciem pret sienām pievilkt kājas savilkt ceļgalus atbalstīt kājas pret metāla sienu un tā tikt aug­šā vēl par dažiem centimetriem. Vēl, vēl un vēl mazliet Bija jāapstājas pie katras šuves kura deva iespēju maz­liet atbalstīties un atvilkt elpu, bet pēc tam atkal uz aug­šu. Jārāpjas augšā, domājot vienīgi par tiem centime­triem, kurus tu iegūsti ar katru kustību Neprāto par šo gaismu, kura nekļūst ne spilgtāka, ne bālāka, par to, ka vari paslīdēt un salauzt kājas. Nedomā par krampjiem sāpošajiem muskuļiem un brūcēm klāto muguru un kā­jām. Pārvari šos centimetrus atgūsti tos citu pēc cita.

Taču tad kājas sāka svīst un slīdēt .Divreiz Bonds zaudēja veselu metru, kamēr ar berzes sakarsēto mu­guru spēja nobremzēt slīdēšanu. Galu galā viņam nācās apstāties, lai svaigais gaiss nosusinātu sviedrus. Pagaidī­ja desmit minūtes, raudzīdamies uz savu izkropļoto at­spulgu caurules sienā. Viņš redzēja savu seju un zobos iekosto nazi., Bonds negribēja skatīties uz augšu, lai ne­redzētu, cik metru viņam vēl palikuši. To varēja būt pārāk daudz

Ļoti piesardzīgi viņš noslaucīja kurpju pazoles biksēs un atkal sāka rāpties augšā. Liekas, viņa prāts sāk miglo- ties Viņš nemanīja ne stipro vēju, ne arvien spilgtāko gaismu. Bonds iztēlojās, ka ir ievainots kāpurs, kurš pa kanalizācijas cauruli lien uz vannas atveri. Ko viņš tur atradīs? Kailu sievieti, kura slaukās dvieli? Vīrieti, kas skujas? Sauli, kas mirdz aiz tukšās vannas istabas loga? Viņa galva atsitās pret kādu šķērsli. Restes bija savā vie­tā! No pārsteiguma un vilšanās viņš noslīdēja lejā veselu metru, līdz paguva nobremzēt Tad aptvēra, ka ticis aug­šā. Tagad Bonds ievēroja gan spožo gaismu, gan stipro gaisa plūsmu. Drudžaini, tomēr ārkārtīgi piesardzīgi viņš uzlīda augšā, līdz juta, ka galva atduras pret vāku. Vējš pūta kreisajā ausī. Bonds uzmanīgi pagrieza galvu — vēl viena caurule. Gaisma nāca no bieza iluminatora, atlika vienīgi tikt augšā, ieķerties caurules malā un kaut kādā veidā tikt tajā iekšā. Tur viņš varēs apgulties.

Ar vēl lielāku piesardzību, baidīdamies, ka tik kaut kas nenotiek ka viņš kļūdīsies, nogāzīsies caurulē un sasitī­sies, Bonds, slidinādams krūtis pa metālu, ar pēdējiem spēkiem spēja iekļūt jaunajā caurulē, kur novēlās un zaudēja samaņu.

Pēc kāda laika Bonda acis atvērās. Ar mokām pārvē­lās uz muguras Viņš nespēja apjēgt cik patlaban ir pulk­stenis, ne arī to, kur atrodas. Bonds pacēla galvu, lai aplūkotu iluminatoru virs tumšās akas. pa kuru bija uzrā­pies Cauri biezajam stiklam spiedās dzeltenīga gaisma. Bonds atcerējās iluminatoru kamerā, no t<i ins bija sācis savu ceļu. Droši vien stikls ir neplīstošs Cdu te neliktu iekšā. Pēkšņi aiz stikla viņš pamanīs kanu kustību. Bonds ieraudzīja elektriskā luktura gaismu, b"i pēcāk cil­vēka seju. Bonda lūpas savaikstīja smīns fātad viņa bēgšanai sekoja un par visu tika ziņots aoktu-am «NĒ»!

— Nolādēts! — viņš nikni nolamājās ur, nogūlās uz vēdera.

Tad pacēla galvu un paraudzījās uz priekšu Tunelis iestiepās tumsā. Uz priekšu! Gaidīt ir bezcerīgi. Bonds paņēma nazi, atkal iekoda to-zobos un rāpās uz priekšu.

Drīz vien kļuva tumšs. Laiku pa laikam Bonds apstā­jās un noklikšķināja šķiltavas, taču priekšā bija viena vie­nīga tumsa. Gaiss tapa aizvien karstāks un pēc mirkļa kļuva dedzinošs. Bonds juta nokaitētas dzelzs smaku. Viņš sāka svīst un ik pa brīdim apstājās, lai izslaucītu no acīm sviedrus. Pēc tam caurule pēkšņi pagriezās pa labi. Te metāls jau dedzināja ādu Tātad nākamā bija karstu­ma pārbaude

Bonds ievaidējās. Kā viņš to izturēs, ja viņa ķermenis ir saskrambāts? Kā viņš aizsargās sevi no sakaitētā me­tāla? Neko darīt! Jāiet uz priekšu, jāpaliek uz vietas vai jādodas atpakaļ. Citas izejas un citu iespēju nebija. Tiesa, tomēr bija kāds ļoti vārgs mierinājums. Šis karstums vi­ņu nenogalinās, tikai izmocīs. Šeit nebūs soda vieta. Tas vienīgi ir vēl viens eksperiments, lai pārbaudītu viņa iztu­rību. Bonds atminējās meiterli: kas patlaban notiek ar vi­ņu? Nē, par to nedrīkst domāt

Bonds pagriezās un rāpoja iekšā karstajā caurulē. Mēģini nespiest krūtis pie metāla Neizliec muguru. Rokas, ceļgali, kājas; rokas ceļgali kājas. Ātrāk Ātrāk. Steidzies, lai pieskāriens nebūtu tik ilgs.

Visvairāk cieta ceļgali, kuri uztvēra visu auguma svaru. Ak, Dievs, pietrūka gaisa! Plaušas sprāga vai pušu. No ro­kām lidoja dzirksteles. Bikšu audums, jādomā, jau bija sadedzis. Tagad sāks svilt miesa. Bonds uzslējās kājās, un viņa skrandās tērptā mugura pieskārās pie metāla. Viņš iebrēcās. Taču rāpās tālāk, no sāpēm bļaudams Ik reizi, kad viņa rokas, mugura un ceļgali skāra metālu. Tās ir beigas Tūdaļ viņš novelsies un, lēnām cepdamies, te nomirs. Nē! Par katru cenu jārāpo tālāk kliedzot aiz sā­pēm kamēr miesa izdegs līdz kauliem, šķiet ceļgalos ādas vairs nebija. Kliedz, kliedz, kliedz Tā ir vieglāk izciest sāpes, tas nozīmē, ka esi vēl dzīvs Uz priekšu! Uz priek­šu! Daudz vairs nav palicis Tev nav lemts nomirt te. Tu vēl esi dzīvs. Nepadodies. Tev nav tādu tiesību!

Labā roka uzdCJrās kaut kam cietam Viņš juta svaiga gaisa brāzmu. Arī kreisā roka un pēc tam galva pret kaut ko atsitās. Atskanēja metālisks klikšķis. Bonds juta, ka az­besta durvis kuras karājas cilpās, padodas uz priekšu. Viņš ielīda pa tām iekšā. Dzirdēja, kā durvis aizcērtas. Ro­kas uzdūrās vienlaidu sienai: Bonds aptaustīja to no vi­sām pusēm. Tas bija vēl viens pagrieziens pa labi. Bonds ielocīja augumu caurulē. Spirgtais gaiss ieplūda plaušās kā griezīgs duncis. Viņš piesardzīgi pieskārās metālam. Ievaidējies Bonds novēlās garšļaukus un pamira.

Vēlāk viņš atguvās no sāpēm. Apgriezās uz muguras. Kā pa miglu Bonds ieraudzīja iluminatorā ads, kas viņu pētīja. Tad atkal iegrima nemaņā.

Sāka tūkt apdeguma čūlas uz muguras un kājām. Sviedri uz ādas un drēbēm apžuva, aukstais gaiss ieplūda plaušās un sāka savu postošo darbu. Taču'sirds šajā izmocītajā ķermenī joprojām sitās spēcīgi un vien­mērīgi. Bet labdabīgais skābeklis un atpūta atgrieza dzī­vību artērijās un vēnās un nostiprināja nervus.

Bonds atģidās. Kā viņam likās, bija pagājuši gadi Viņš mazliet pakustējās. Kad Bonds atvēra ads un ieraudzīja iluminatora pretējā pusē dažus centimetrus no sevis ci­tas ads, viņu no jauna ietina sāpju kamols un sāka kratīt drudzis. Bonds pagaidīja, līdz drudzis rimsies. Mēģināja atkal atvērt ads, it kā mērīdams pretinieka spēku. Tad, lai noslēptos no pētošā skatiena nogūlās uz vēdera. Bonds pagaidīja vēl brīdi, ieklausīdamies organisma reakcijā. Cik ilgi tas vēl izturēs? Nelaimes tam bija atņēmušas spēju normāli, cilvēciski reaģēt Doktors «NĒ» turēja viņu aukliņās gluži kā lelli. Atlika vienīgi zvēra izmisuma rezer­ves, bet stipram zvēram šīs rezerves ir milzīgas

Lēnām, mokoši Bonds parāpoja dažus metrus nost no acīm, kas viņu vēroja, sameklēja šķiltavas un iededza tās. Viņam priekšā vidēja tikai melns tukšums, atvērta rīkle, kura viņu ieraus nāves skavās. Bonds nodzēsa šķil­tavas. Tad dziļi nopūtās un piecēlās četrrāpus. Sāpes ne­kļuva stiprākas, tās bija citas. Lēnām viņš devās uz priek­šu. Kokvilnas audums uz elkoņiem un ceļgalos bija sa­dedzis. Bonda sastingusī apziņa fiksēja ka čūlas pie­skardamās aukstajam metālam, pārplīst Rāpodams uz priekšu, viņš locīja pirkstus un locītavas, lai pārbaudītu savas iespējas, lai zinātu, kur sāp stiprāk «Var paciest» viņš teica sev. «Pēc aviokatastrofas līdzīgā kārtā man konstatētu vienīgi apdegumus un vieglus nobrāzumus. Un pēc dažām dienām izrakstītu no slimnīcas. Viss it kā ir kārtībā Esmu izdzīvojis. Protams, sāp, bet tas ir nieks. Domā par citiem un pateicies Dievam. Un tagad — visu aizmirsti » Taču šie spriedumi pauda to, ka sliktākais vēl nav pienācis. Viņš tam tuvojās, bet spēki un iespējas gā­ja mazumā. Kad būs pats ļaunākais? Un kāds tas izska­tīsies? Un cik spēka vēl jāzaudē, lai tiktu līdz soda vietai?

šie sarkanie punktiņi-priekšā — droši vien halucināci­jas. Bonds apstājās un paberzēja acis. Pakratīja galvu. Tie neizgaisa Lēnām tuvojās. Tie kustējās. Bonds atkal apstājās un ieklausījās Cauri dobjajiem sirdspukstiem viņš dzirdēja vieglu čaukstoņu. Punktiņu it kā kļuva vai­rāk. Tie kustējās — vieni ātrāk citi — lēnāk Bonds sa­meklēja šķiltavas, aizturēja elpu un iededza mazu dzelte­nu uguntiņu. Sarkanie punktiņi pazuda Metra attālumā eju nosprostoja smalks metāla tīkls. Bonds lēnām devās uz priekšu, turēdams rokā šķiltavas. Tas bija kaut kas līdzīgs būrim ar maziem iemītniekiem. Viņš dzirdēja, kā tie kāpjas atpakaļ, slēpdamies no gaismas. Divdesmit centimetrus no metāla tīkla viņš nodzēsa uguni un pa­gaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Kamēr viņš gaidīja un ieklausījās, čaukstoņa atkal pastiprinājās un sarkanie punktiņi sapulcējās pie tīkla. Kas tie bija? Viņš nezināja. Bonds dzirdēja savus sirdspukstus Čūskas? Skorpioni? Simtkāji?

Viņš uzmanīgi piebāza seju pie punktiņu mudžekļa, uzšķīla šķiltavas apgaismodams veselu baru mazu radī­jumu, kuri bija ieķērušies tīklā, desmitiem spalvainu kāje- iu un lielas apaļas kukaiņu galvas, kurās vīdēja mazas ačeles. Mūdži atsprāga no tīkla un sablīvējās spalvainā kaudzē būra kaktā. Samiedzis acis, Bonds paraudzījās sprostā, virzīdams šķiltavas no vienas puses uz otru Tad viņš nodzēsa gaismu, lai netērētu benzīnu un dziļi nopūtās. Tie bija zirnekļi Milzīgi tarantuli. Piecus līdz des­mit centimetrus gari mūdži To bija apmēram dr/desmit Katrā gadījumā vajadzēja uzveikt arī šo šķērsli. Bonds iz­slējās, lai atvilktu elpu un padomātu, bet sarkanie punkti­ņi tikmēr no jauna savācās dažus centimetrus no viņa sejas.

Cik tie ir bīstami? Cik patiesības ir stāstos par tiem? Bez šaubām, tie var nogalināt dzīvnieku, tomēr vai šie gi­gantiskie zirnekļi ar tik skaistu mīkstu vilnu ir nāvējoši cil­vēkam? Bonds nodrebēja Viņš atcerējāšsimtkāji. Taran- tula pieskāriens droši vien nav tik jūtams: vispirms uz ādas jutīsi mazās, spalvainās kājeles, tad kodiens — un izšļakstīsies inde.

Vai tiešām doktors «NĒ» viņam izraudzījies tādu nā­vi? Viens vienīgs kodiens, bet varbūt pat divi — un viņš iekritīs drudža murgos. Bonds ar šausmām iztēlojās, ka tumsā viņam jāpārrauj šis tīkls, — doktors «NĒ» nevarē­ja rēķināties, ka viņam būs šķiltavas, — tad iekļūt šajā spīdīgo acu mudžeklī, spiest mīkstos ķermeņus un sa­ņemt kodienus, bet pēc tam atkal kodieni no tiem, kuri paliks drēbēs. Tad — lēna agonija. Doktors «NĒ» tā bija iecerējis. Upuris kaukdams rāpos pretī nākamajam šķēr­slim Taču Bondam bija šķiltavas, nazis un dzelzs harpūna. Patlaban viņam visvairāk nepieciešams miers un augsta precizitāte. Bonds piesardzīgi atvēra šķiltavas un pavilka uz augšu degli, lai uguns būtu spožāka Viņš iededza gaismu un, kamēr tarantuli kāpās atpakaļ, ar na­zi saārdīja metāla tīklu un norāva to no karkasa. Tad sa­koda nazi zobos un tuvojās caurumam. Zirnekļi bēga no liesmas un saspiedās ņudžošā pūlī sprosta dziļumā. Bonds ar harpūnu sāka dauzīt šo pūzni. Tos, kuri centās mukt uz viņa pusi, viņš izgaismoja un nobeidza pa vie­nam. Tagad dzīvie zirnekli klupa virsū beigtajiem un ie­vainotajiem. un Bondam atlika tikai drudžaini sist pa šķe- bīgo asiņainās vilnas kamolu

Pēc brīža viss norima Vai visi bija pagalam? Šķiltavas gaismiņa tapa vājāka. Jāriskē. Bonds izstiepa roku un pagrūda sāņus tarantulu atliekas tad ar nazi sagrieza otru metāla tīklu, kas bija sprosta otra siena. Uesma no­drebēja un kļuva sarkanīga. Bonds koncentrējās un ar rāvienu izspraucās cauri otram tīklam, cenzdamies turē­ties sāņus no asiņainā tarantulu jūkļa.

Bonds nedomāja, kas tas par metālu, kuram viņš pie­skārās, un vai ir uzkāpts virsū zirnekļiem. Viņš zināja tikai to, ka ir ticis cauri. Pavirzījies uz priekšu vēl pāris metru, viņš apstājās, lai atvilktu elpu un sakopotu spēkus.

Virs viņa iedegās blāva gaisma. Bonds pacēla skatie­nu, jau zinādams, ko ieraudzīs. Dzeltenas mandeļveida ads aiz biezā stikla viņu deši pētīja. Cilvēks ar lukturi pa­kratīja galvu. Viņa plaksti nolaidās pauzdami izsmējīgu žēlumu. Starp lukturi un stiklu pavīdēja dūre — tas bija atvadu sveiaens Šis žests nozīmēja to, ka Bonds nonā- ds finiša taisnē, ka sekotāji ir izpildījuši savu uzdevumu un tagad viņiem atliek tikai pievākt viņa miesas. Tagad gaisma nodzisa. Bonds no jauna izstiepās uz vēdera, piespiedis pieri pie aukstā metāla. Viņš bija sarūgtināts par to, ka nekādi nav novērtēts tas, ka viņš vēl līdz šim laikam ir dzīvs, šie ķīniešu nēģeri viņu ienīda. Viņu vienī­gā vēlme bija redzēt kā viņš nomirs turklāt visdrausmī­gākajā nāvē. Bonds grieza zobus Viņš domāja par mei­teni, un šīs domas viņam deva jaunus spēkus.'Viņš vēl ir dzīvs. Nolādēts, viņš nemirs!

Bonds sasprindzināja muskuļus. Laiks iet tālāk. Pie­sardzīgi viņš savāca savus ieročus un/pārvarēdams sā­pes, rāpoja dziļāk tumsa

Caurule sāka līgani slīdēt uz leju. Rāpot kļuva vieglāk Drīz vien slīpums palielinājās, un viņš varēja mierigi slī­dēt lejā. Kāds atvieglinājums: nebija jāpiepūlē muskuļi Priekšā — pelēka gaismas blāzma, gluži vienkārši nav tik tumšs. Nekas vairāk, bet arī tas kaut ko nozīmē. Gaiss liekas citāds, tam ir cita smarža daudz svaigāks Kas tad tur?

Pēkšņi Bonds apjēdza, ka slīd lejā pa cauruli Viņš iz­taisnoja plecus un izpleta kājas — drausmīgas sāpes—, tomēr neko nepanāca Caurule tapa resnāka, un viņam neizdevās atspiesties pret sienām. Viņš slīdēja arvien ātrāk un ātrāk.

Bonda ķermenis atsitās pret sienu, un caurule palika aiz muguras. Nolādēts, viņš krita lejā ar galvu pa priekšu! . Metāls skrāpēja ādu. Tālu lejā viņš pamanīja pelēku gais­mas pleķi Svaigs gaiss? Jūra? Gaisma tapa spožāka Viņš ievilka plaušās gaisu Galvenais — izdzīvot izdzīvot ēzeli!

Bonds ar galvu pa pnekšu kā bulta izšāvās no cauru­les un turpināja savu ilgo lidojumu, kas šķita bezgalīgs pretī jūrai, kura viļņoja trīsdesmit metrus lejāk

18. Soda vieta

Bonda ķermenis iegāzās jūrā gluži kā torpēda Kamēr viņš lidoja lejā pa cauruli instinkts viņam pateica priekšā iebāzt nazi kabatā, izstiept uz priekšu rokas, ievilkt galvu un sasprindzināt augumu. Tikai pēdējā mirklī, kad viņš pamanīja ūdeni, kurš strauji tiecās pretī, viņam izdevās ievilkt elpu. Bonds iekrita ūdenī kā nirējs. Izstieptās rokas izbrīvēja ceļu galvai un pleciem leniris septiņu metru dzi­ļumā viņš zaudēja samaņu. Sitiens pret ūdens virsmu ar ātrumu piecdesmit jūdzes stundā nebija viņu saplacinā­jis.

Ķermenis lēnām uzpeldēja un palika ūdenī ar seju uz leju līgani šūpodamies nelielajos vilnīšos, kurus bija uz- šļakstījis viņa kritiens Ūdens iekļuva plaušās, un tās no­deva pēdējo signālu smadzenēm. Rokas un kājas dru­džaini sakustējās. Galva pacēlās un atkal nolaidās ūdens izspiedās cauri pusatvērtajām lūpām.

Soda vieta bija neliels, dziļš līcītis stāvās klints pakājē Bet glābiņš, uz kuru tiecās Bonds, par spīti paštaisītajai harpūnai kas bija iebāzta bikšu starā un traucēja peldēt bija metāla režģis kas nostiepts no viena klinšainā krasta līdz otram un noslēdza izeju atklātā jūrā. Tas bija izturīgs metāla tīkls, kurš pacēlās sešdesmit centimetrus virs jūras līmeņa un bija piestiprināts pie divu metru augstu­mā pakārtas troses Lejpusē tīkls bija apaudzis ar ūdenszālēm un pazuda dzelmē.

Bonds aizpeldēja līdz tīklam un ieķērās tajā. Apmē­ram piecpadsmit minūtes viņš tajā karājās, ik pa brīdim vemdams. Tad galu galā atrada sevī spēkus pagriezt galvu un palūkoties apkārt Viņa apmiglotās acis pamanī­ja klinti un īsu līcīti ar klusiem ūdeņiem Šo vietu klāja bieza pelēka ēna. Rīts ausa klinšu otrā pusē. Jūra bija perlamutra krāsā. Sākās jauna diena. Taču te bija tumšs, drēgns un valdīja drūma atmosfēra.

Ar mokām Bonda domas sāka koncentrēties uz režģi. Kāpēc nepieciešams nosprostot izeju jūrā? Vai tā­dēļ, lai nevarētu iekļūt līcī, vai arī tādēļ, lai nevarētu izkļūt no tā ārā? Bonds paraudzījās dziļajā bezdibenī. Metāla tīkls izgaisa tumsā zem kājām. Re viņa kājām ņirbēja zivtiņas. Ko tās dara? Šķiet kaut ko ēd: piepeld pie viņa, tad metas prom, pakampdamas kaut kādus tumšus die- "gus Kas tie par diegiem? "Viņa apģērba skrandas? Bonds pakratīja galvu, lai atgrieztos saprāts. Pakratīja otrreiz Nē, tās ēda viņa asinis. Bonds nodrebēja Nūja, asinis taču tecēja no muguras, ceļgaliem un kājām. Tad viņš pirmoreiz sajuta sāpes, kuras sāļais ūdens radīja vi­ņa brūcēm un apdegumiem. Šīs sāpes viņu sapurināja, un saprāts atgriezās. Ja viņa asinis patika šīm zivtelēm, ko tad darīs barakudas un haizivis? Tātad metāla tīkls bija vajadzīgs tādēļ, lai aizkavētu līcī plēsīgās zivis? Kā­pēc tad tās vēl aizvien neklūp viņam virsū? Pie velna! Vispirms jāuzrāpjas uz šā tīkla Lai tas viņu pasargā no turnšā akvārija iemītniekiem

Ar grūtībām Bonds lēnām uzķepurojās līdz tīkla augšpusei, mazliet nolaidās lai augums atrastos virs ūdens. Izlaida trosi zem padusēm un karājās gluži kā slapja lupata vienaldzīgi vērodams, kā zivis joprojām ba­rojas ar asinīm kuras sūcās no viņa kājām. Spēka vairs nebija. Pēc ilgā lidojuma, atsitiena pret ūdeni un plunčā- šanās nemaņā viņš bija tikko dzīvs. Bonds bija tādā stā­voklī, ka tūdaļ varēja nogāzties lejā, pēdējo reizi ieelpot un ieslīdēt okeāna liegajās skavās Cik brīnišķīgi būtu beidzot no visa atslēgties utj atpūsties, jūtot kā jūra tevi ieaijā.

Pēkšņā zivtiņu aizbēgšana pārtrauca Bonda nāves sapņus. Dzelmē kaut kas kustējās Tīkla otrā pusē kaut kas cēlās uz augšu. Bonds saspringa. Briesmu tuvoša­nās viņam atkal atgrieza spēkus un alkas dzīvot aizdzī- damas snaudu.

Bonds iztaisnoja pirkstus kunem smadzenes jau sen bija pavēlējušas neizlaist nazi un turēt to stingri. Ar roku pataustīja dzelzs stieni, kas joprojām bija piespiests pie kājas. Strauji nopurinaja gaK/u un saprindzināja redzi Kas tas par velnu? Ūdens zem viņa sakustējās dzelmē pār­vietojās kaut kas milzīgs. Vēl tālu no viņa tumsā parādī­jās iegarens spīdīgs ķermenis. No tā kaut kas atdalījās - un pastiepās uz augšu. Tas bija tausteklis rokas resnu­mā. Tā galā bija neliels ovālas formas robots izaugums. Tas šķēla ūdeni vietā, kur agrāk, peldēja zivteles, tagad varēja'redzēt vienīgi pamatīgu pelēku ēnu Ko tā dara? Vai tiešām? Tausteklis mēģina asinis? Augšpusē lēnām parādījās divas lielas kā futbola bumbas acis un apstājās sešu metru attālumā no Bonda, aplūkodamas viņa seju caur skaidro ūdeni. Viņš juta pār muguru pārskrienam baiļu skudriņas. Pusbalsī izlamājās Vai tas ir doktora «NE» pēdējais pārsteigums?

Gluži kā hipnotizēts Bonds neatraudamies blenza milzīgajās acīs, kuras visu laiku kustējās. Gigantisks astoņkājis — leģendārais briesmonis kurš spējīgs aiz­raut dzelmē veselu kuģi, cīnīties ar vaļiem un sver vairāk nekā tonnu. Ko vēl viņš zina par astoņkājiem? Ka tam ir divi taustekļi, lai satvertu upuri, un vēl astoņi mazāki, lai turētu medījumu. Ka zem acīm — pēc uzbūves tās at­gādina cilvēka acis, un tādu nav nevienam citam bezmu­gurkaulniekam — tam atrodas kaut kas līdzīgs knābim, tam ir attīstītas smadzenes ūdenī tas var pārvietoties ar ātrumu trisdesmit mezgli stundā, izmantodams reaktīvo principu Pat ar sprāgstvielu apgādātas harpūnas uz- šķērzdamas šo recekļveidīgo ķermeni, nenodara tam nekādu ļaunumu. Ka.

Redz, melnbaltie acu baloni sāka tuvoties viņam. Ūdens ņoviļnoja. Tagad Bonds ieraudzīja taustekļu me­žu, kuri locījās apkārt ķermenim Bonds jau saskatīja piesūcekņus. Aiz galvas mīksti šūpojās plata mantija bet tālāk aiz tās dzelmē slēpās spīdīgais recekļveidīgais ķer­menis. Ak Dievs, tas ir lielāks par vilcienul Lēnām, izvai­rīdamies no straujām kustībām, Bonds iebāza rokas tīkla caurumos un ieķērās tā, lai taustekļiem nāktos viņu no­raut pa gabalam vai arī noplēst visu tīklu. Aši palūkojās apkārt Abās pusēs līdz klintīm bija apmēram divdesmit metn. Jebkura kustība varēja būt pēdējā. Jāsastingst un jālūdz Dievs, lai briesmonis viņam nepievērstu uzmanī­bu. Bonda pirksti saspieda naža spalu.

Acis auksti un pacietīgi viņu pētīja. Piesardzīgi, gluži kā ziņkārīga ziloņa snuķis viens no garajiem taustekļiem pacēlās virs ūdens un devās gar tīklu pie Bonda kājām. Tika fīdz kājai. Bonds juta mīkstos piesūcekņu pieskārie­nus. Viņš nekustējās. Neuzdrošinājās, atraut roku, lai ne­nokristu no metāla režģa. Piesūcekņi izmēģināja upuri: izrādījās, ka ar to nepietiek. Gluži kā milzīgs, lipīgs kāpurs tausteklis pa kāju sasniedza ceļgalu apstājās, sajutis asi­nis. Bonds sakoda zobus, lai pārciestu sāpes. Viņš iztēlo­jās, kādu signālu tikmēr tausteklis noraida smadzenām: jā, tas ir garšīgs! Bet smadzenes pavēl: un tagad saķer to! Stiep viņu šurp! Piesūcekņi rāpās augšā pa gurnu. Piesūcekņa gals sākumā kļuva mazliet resnāks un sa-. sniedza gurna platumu tad izstiepās un sašaurinājās. Tieši uz šo vietu mērķēja Bonds. Jāpārcieš sāpes, jāpār­var pretīgums un jānogaida, fīdz piesūceknis nokļūs va­jadzīgajā attālumā.

Rīta brīze sasniedza līcīti, saceldama viļņus, kuri rāmi šļakstinājās klinšu pakājē. No kalna pacēlās jūras kraukļu bariņš un lidoja uz jūru Troksnis, kas bija tos iztraucējis, sasniedza arī Bonda ausis. Trīs sirēnas pūtieni liecināja, ka kuģis gatavs iekraušanai. Skaņa nāca no kreisās pu­ses. Piestātne acīmredzot atradās aiz līča augstā zieme­ļu zemesraga. Droši vien bija ieradies kuģis no Antverpe- nes. Antverpene! Zeme tūkstoš jūdžu attālumā no šejie­nes un Bondam tik nesasniedzama Tepat blakus kam- bīzē jūrnieki taisās uz brokastīm Laikam spēlē radio. Ie­spējams, uz pannas čurkst olu kultenis ar speķi un smar­žo kafija. Tausteklis gausi rāpās aizvien augstāk un aug­stāk un Bonds juta rūgtensāļu puvuma smaku Cik iztu­rīgs ir šis brūnganiem pleķiem nobārstītais receklis? Vai tam var izdurt cauri? Nē, labāk to nocirst ar precīzu un stingru sitienu, kā griež virvi.

Tūdaļ! Bonds uzmeta ašu skatienu milzīgajām acīm, kuras šķita tik pacietīgas un vienaldzīgas. Pacēlās otrs lielais tausteklis un aizšāvās uz viņa sejas pusi Bonds novērsās un tausteklis apvijās apkārt trosei. Vēl mir­klis — un tas sakamps viņa roku vai kāju Tūliņ!

Tausteklis uzrāpās līdz krūtīm. Tikpat kā netēmē- dams Bonds deva izšķirošo cirtienu. Viņš juta ka asmens iet valgajā mīkstumā, un gandrīz vai izlaida no rokām nazi, kad ievainotais tausteklis strauji ierāvās ūde­nī. Brīdi jūra viņam apkārt viļņojās. Otrs tausteklis pame­ta trosi un uzklupa viņa kuņģim piesūkdamies pie tā kā dēle, piesūcekņi tūlīt sāka drudžaini ievilkt sevī gaisu. Bonds iebrēcās, cirta vienreiz, tad vēl. Viņa kuņģi plēsa vai pušu! Metāla tīkls iedrebējās no spēcīgajiem rāvie­niem Ūdenī zem viņa parādījās putas. Viņam nāksies padoties Vēl viens cirtiens pa taustekli! Tcl pameta upu­ri un pavācās sāņus uz ādas palika apmēram divdesmit sarkani asiņaini pleķi.

Taču nebija laika par tiem prātot Briesmoņa galva parādījās virs ūdens, bet platā mantija niknumā kūla ūdeni. Apsarkušās acis raudzījās uz Bondu, bet neskaitā­mie īsie taustekļi grābājās aiz ķājam, sadriskādami apģērbu un šķeldami gaisu Viņš juta, ka neatvairāmi tiek rauts dzelmē. Trose bija dziļi iegriezusies padusēs. Ja viņš neatlaidīs rokas, viņu pārplēsīs uz pusēm. Pie kājām no ūdens iznira acis un šausmīgs trīsstūrains knābis. Atlika vienīgā cerība. Vienīgā!

Bonds iekoda nazi zobos un ar roku sataustīja harpūnu. Izvilka to no biksēm un, nolaidies zemāk vairā­kas reizes dūra ar harpūnu, ielicis dūrienā visu spēku. Viņš paguva ievērot ka harpūnas gals ieurbjas milzīgajā acī, bet pēc tam šķita, ka visa jūra izplūst uz augšu vare­nā melnā strūklā Bonds novāās, ar kājām ieķēries tīklā, un karājās ar galvu uz leju dažus centimetrus no ūdens

Kas notika? Vai viņš kļuvis akls? Bonds neko nere­dzēja. Viņš juta acīs dedzinošas sāpes bet mutē — rie­bīgu zivs garšu. Metāla stienis dūrās viņam cīpslā. Viņš joprojām bija dzīvs! Apdullis Bonds nometa harpūnu un pastiepa roku uz tīkla pusi. Viņš ieķērās tajā ar abām ro­kām, ar pārcilvēcisku spēku lēnām uzvilkās augšā un ap­sēdās uz troses. Acīs ņirbēja baltas joslas. Viņš nobrauca ar roku pa seju Tagad Bonds redzēja Palūkojās uz roku. Tā bija melna un lipīga. Apskatīja sevi. Viņš bija pārklāts ar kādu melnu un biezu smēri, šī smēre tāpat bija izplūdusi ūdenī dwdesmit metru rādiusā Bonds aptvēra. Ievainotais astoņkājis bija viņam virsū uzšļakstījis visus tintes krājumus.

Kur palicis briesmonis? Vai tas atgriezīsies? Bondš apskatīja jūru: nekā, vienīgi ūdenī augošs melns traips. Nekādas kustības. Nevienas zivs Un tagad netūļājies!

Prom no šejienes! Aši! Bonds izmisīgi paraudzījās apkārt Pa kreisi bija kuģis, taču tur bija arī doktors «NĒ». Pa la­bi — tukšums Strādnieki, kuri būvēja šo tīklu, acīmre­dzot bija nākuši no kreisās puses, no mola. Tur droši vien ir taciņa Bonds ieķērās trosē un sāka drudžaini pa to rāpties uz klinšaino zemesragu, kas bija redzams div­desmit metru attālumā.

Bonds atgādināja asiņainu lelli, kura nosmērējusies ar melnu smirdīgu smēri un mehāniski kustina rokas un kājas. Maņu orgāni Bonda apziņā vairs nepiederēja viņa ķermenim Tie bija atdalījušies no viņa un peldēja kaut kur augšā, pārraidīdami vienīgi tos signālus, kas bija ne­pieciešami, lai lelle kustētos. Bonds līdzinājās uz pusēm pārgrieztam tārpam, kura abas daļas jau ir mirušas to­mēr vēl aizvien tirinās, jo tos darbina nervu impulsi.

Klāt arī klintis. Bonds atlaida metāla trosi. Pusnemaņā palūkojās uz gandriz nekustīgo ūdens spoguli. Tas bija tumši melns Varbūt riskēt? Jā! Viņš nespēs neko izdarīt iekams nenotīrīs šo lipīgo tinti un apcepušās asinis, ie­kams netiks vaļā no šķebīgās zivs smakas. Bonds noģērba to, kas bija palicis pāri no krekla un biksēm, un uzkāra uz troses. Paskatījās uz savu melniem un asiņai­niem traipiem klāto augumu. Instinktīvi pārbaudīja pulsu Tas bija lēns un vienmērīgs. Bonds uzelpoja. Ko gan viņš tā raizējas? Brūcēm un švīkām nebija nekādas nozīmes Tās izskatījās drausmīgi, taču nekas lauzts nebija Maz­liet saburzītā korpusa iekšienē motors joprojām strādāja mierīgi un droši Seklie iegriezumi un brūcītes, šausmī­gās atmiņas, pilnīgs spēku izsīkums — par to visu ātrās palīdzības ārsti tikai pasmietos. Kusties tālāk, ēzeli! Stei­dzies! Nomazgājies un koncentrējies! Pateicies Dievam un atceries meiteni. Padomā par cilvēku kurš tev par katru cenu jāatrod un jānogalina! Turies pie dzīves tikpat stipri, kā bija sakodis zobos nazi Beidz sevi žēlot Pie vel­na visu, kas bija noticis.

Uzvilcis sadriskātās un slapjās drēbes, kuras lipa pie noberztās un degošās muguras, Bonds pēc desmit minūtēm uzrāpās klintī.

Jā, viss bija tā, kā viņš iztēlojās No zemesraga aizvi­jās šaura, akmeņaina taciņa.

Bondu sasniedza gluži tuvi trokšņi un atbalsis. Strādā­ja celtnis. Varēja dzirdēt motora pukšķus No kuģa ska­nēja mehāniski blīkšķi un ūdens šļaksti, laikam no tilpnes ar sūkņiem jūrā sūknēja ūdeni.

Bonds paraudzījās uz debesīm. Viens maziņš zeltains mākonītis peldēja pa bezgalīgo zilgmi pretī apvārsnim Augstu debesīs riņķoja jūras kraukļi Drīz viņi laidīsies meklēt barību bet patlaban, šķiet vēroja izlūkputnus kuri atklātā jūrā medīja zivju barus. Bija apmēram seši no rīta diena solījās būt lieliska.

Atstādams aiz sevis asiņainu joslu, Bonds piesardzīgi devās pa taciņu uz priekšu Aiz pagrieziena taciņa sāka līdzināties labirintam, kurš ierīkots milzīgu klinšu blāķu vidū Troksnis pastiprinājās. Bonds gāja ļoti uzmanīgi, lai nenogrūstu lejā akmeņus. Gluži tuvu kāda balss ieklied­zās:

—      Vai esat gatavi?

Cita — daudz tālāka — balss atbildēja:

—      Sāc!

Celtņa motors ierūcās stiprāk Vēl daži metri, vēl viens klints atlūznis, aiz kura var paslēpties. Tad vēl viens. Tūdaļ!

Bonds piespiedās pie klints un uzmanīgi palūkojās.

19. Pēdējais sasprindzinājums

Bonds piesardzīgi paraudzījās apkārt un atkal noslē­pās aiz klints, piespiedās pie aukstās virsmas un pagai­dīja, līdz nomierinās elpa. Tad rūpīgi apskatīja nazi. Viņš bija apmierināts un aizbāza to aiz jostas.

Pēc tam Bonds apsēdās un koncentrējās uz atmiņā iezīmogoto ainu

Priekšā, desmit metrus no viņa stāvēja celtnis. Kabī­nes aizmugure bija vaļā. Pie svirām sēdēja cilvēks Tas bija ķīniešu nēģeris, «pūķa» vadītājs. Tālāk divdesmit metrus jūrā iestiepās piestātne, kura atgādināja «T» bur­tu. Pie tās bija pietauvojies vecs sauskravas kuģis, kura ūdensizspaids nebija lielāks par desmittūkstoš tonnām Tam bija I6ti maza legnme. Klājs pacēlās virs jūras četru metru augstumā. Kuģi sauca «Blanšs», un uz tā sāniem bija redzami burti «Ant» (Antverpene). Uz klāja nebija ne­vienas dzīvas dvēseles, tikai viens matrozis kurš bija at­spiedies pret stūresratu. Pārējie droši vien sēdējā kubri- kā. Pa labi no celtņa — virs zemes pacelts lentes trans­portieris. Lente līda laukā no gofrēta tērauda kastes, kas bija ierīkota tieši kalna pakājē, uņ uz balsteņiem stiepās līdz kuģa tilpnes lūkai. Lentes galā bija kaut kas līdzīgs linaudekla maisam apmēram divu metru diametrā Dibe­na maisam nebija, un drīzāk tas atgādināja trans­portierim uzmauktu cauruli. Celtņa uzdevums bija turēt šo konstrukciju vajadzīgajā stāvoklī, pārvietojot to gan pa labi, gan pa kreisi, lai vienmērīgi sadalītu mēslojumu kurš gāzās tilpnē — ik minūti kuģis uzņēma dažas tonnas putny mēslu

Piestātnē rēgojās doktora «NĒ» garais stāvs

Tas arī viss. Pūta rīta brīze, un vēl aizvien ēnas apklā­tie līča dziļūdeņi ņirbināja sīkus vilnīšus Skanēja motora ritmiskie pukšķi Un nekādu citu trokšņu, nekādas kustī­bas nekādu dzīvības pazīmju, vienīgi dežurējošais stūresvīrs, cilvēks pie celtņa vadības svirām un doktors «NĒ».

Bonds prātoja, aprēķinādams attālumu un pagriezie­nus un cenzdamies precīzi iegaumēt kādas sviras un pedāļus izmanto celtņa vadītājs. Bonda izmocītajā sejā parādījās tikko jaušams ļauns smaids. Protams! Tas va­rētu izdoties Taču jārīkojas liegi mierigi un bez trokšņa. Mērķis bija pārāk pievilcīgs.

Bonds aplūkoja rokas un kājas. Tās varēja tām vaja­dzēja izturēt Viņš pieskārās naža spalam. Parāva to ārā par dažiem centimetriem. Tad piecēlās, vairākas reizes dziļi ieelpoja saglauda no sāļā ūdens un sviedriem sali­pušos matus, enerģiski noberzēja seju un izlocīja pirk­stus. Viņš bija gatavs.

Bonds uzrāpās klintī, lai vēlreiz paraudzītos apkārt Nekas nebija mainījies Viņš precīzi aplēsa attālumu. Cel­tņa vadītājs bija pilnīgi iegrimis darbā. Viņa kakls virs haki krāsas krekla atpogātās apkakfites šķita neaizsargāts. Divdesmit metrus no celtņa ar muguru pret Bondu stā­vēja doktors «NĒ» un aizgūtnēm vēroja iekraušanu Uz klāja sardzesvīrs aizsmēķēja cigareti.

Bonds izvērtēja šos desmit metrus, kas viņu šķīra no celtņa. Tad atgrūdās no klints un metās skriešus

Viņš piekļuva pie celtņa no labās puses, tur, kur kabī­nes siena paslēpa viņu no vadītāja un tā, kas stāvēja pie­stātnē. Apstājās un ieklausījās. Dzinējs darbojās ar pilnu jaudu, transportieris bez mitas dārdēja Bondam aiz mu­guras un augstāk Viss bija, kā nākas. Divi metāla pakā­pieni divdesmit centimetrus no Bonda galvas likās diez­gan izturīgi. Kaut gan motora troksnis tāpat nomāca vi­sas citas skaņas. Vajadzēja pasteigties, lai ātrāk no sēdekļa novāktu vadītāja ķermeni un apsēstos pie svi­rām. Viens precīzs sitiens. Bonds pielika roku pie kakla, lai uztaustītu vietu kur pulsēja artērija, un vēlreiz iztēlojās, kā durt: spēcīgi ietriekt nazi kaklā un tur atstāt

Vēl mirklis — un viņš saspieda rokā nazi, uzkāpa pa metāla pakāpieniem un ātri, bez trokšņa kā pantera ieslī­dēja kabīnē.

Pēdējā brīdī steiga nebija vajadzīga. Bonds nostājās aiz celtņa vadītāja muguras, lēnām pacēla nazi un strauji ietneca to pretinieka kaklā

Mehāniķa rokas un kājas novēlās no vadības pedā­ļiem. Galva atšļuka atpakaļ. Atskanēja slāpēti čērksti, un masīvais ķermenis nokrita uz sāniem.

Bonds pat nepalūkojās uz viņu: viņš jau sēdēja pie svirām. Mehānisms netika kontrolēts, motors darbojās tukšgaitā, strēle lēnām nolaidās gluži kā žirafes kakls, maiss transportiera galā sasvērās, un dzeltenais pulveris bira ūdenī starp kuģi un piestātni. Doktors «NĒ» skatījās augšup, plati atvēris muti. Varbūt viņš kaut ko kliedza.

Ieslēdzis ātrumu, maksimālā aukstasinībā Bonds pār­ņēma savā kontrolē celtni, un maiss atgnezās savā vietā virs tilpnes lūkas bet strēle atkal pacēlās. Tas nu bija no­ticis!

Bonds stingri satvēra metāla stūri, kuru bija grozījis celtņa vadītājs, kad Bonds to vēroja pirmoreiz. Uz kuru pusi to griezt? Viņš mēģināja pagriezt pa kreisi. Strēle pagriezās mazliet pa labi. Lieliski, Bonds pagrieza stūri pa labi Jā, velns parāvis tas bija vajadzīgais: strēle aizvilka sev līdzi maisu.

Mirklīgs skatiens uz piestātni. Doktors «NĒ» bija pa­gājis sāņus un piespiedies pie atbalsta, kuru Bonds nebi­ja pamanījis. Rokās viņš turēja telefonu Doktors mēģinā­ja piezvanīt cilvēkiem kalna pretējā pusē. Bonds redzēja, ka viņš drudžaini krata klausuli

Bonds pagrieza stūri. Dieva dēļ, ātrāk! Pēc dažām se­kundēm doktors «NĒ» piezvanīs — un tad būs par vēlu. Strāe gausi griezās. Redz, maiss bārsta pulveri gar kuģa klāju_ Redz, dzeltenā masa lēnām virzās gar piestātni . Pieci, četri, trīs divi metri! Tikai nepagriezies, draņķi! Nu arī viss Fiksēt stūri. Lieliski, doktor «NĒ», tava stunda si­tusi!

Doktors «NĒ» pagnezās pretim pirmajam smirdīgās straumes vilnim. Bonds redzēja, ka viņš izpleš garās ro­kas, it kā gribētu apkampt viņam virsū brūkošo lavīnu, un pat cenšas bēgt Mute atvērās, un cauri dzinēja troksnim Bondu sasniedza brēciens. Vēl bridi varēja skatīt doktora stāvu, tad viss pazuda, un nebija nekā vienīgi dzeltenā putnu mēslu kaudze, kura auga un auga.

— Ak Dievs! — Bonda balss atbalsojās kabīnes sie­nās. Viņš domāja par plaušām kuras piepilda pulveris, par augumu, kurš liecas un galu galā sašļūk zem neiztu­ramā smaguma, par kājām, kuras noraustās pēdējo reizi, un par to, ko doktors «NĒ» jūt pirms nāves: niknumu, šausmas, sāpes par zaudējumu? Un pēc tam — šā pre­tīgā kapa klusums.

Netīri dzeltenīgais kalns jau bija sasniedzis septiņu metru augstumu. Pulveris sāka no piestātnes birt jūrā. Bonds palūkojās uz kuģi. Tobrid tris reizes iebrēcās sirē­na. Tad tā kauca bez apstājas. Viņš vēroja sargmatrozi, kurš, ieķēries virvē, bija izkāries pa iluminatoru, lai paska­tītos lejā. Bonds pameta sviras. Laiks iet prom.

Viņš noslīdēja no metāla sēdekļa un pārliecās pār līķi, lai izvilktu no maksts ieroci. Paraudzījies uz revolveri, Bonds rūgti pavīpsnāja: 38. kalibra «Smith and Wesson». Viņš aizbāza to aiz jostas.

Bija patīkami pie ādas just metāla vēsumu. Bonds izlēca no kabīnes.

Dzelzs trepes aiz celtņa veda uz bunkuru, no kura stiepās transportieris. No gofrēta tērauda uzbūvētajā dzi­nēja aizsargkārbā bija durvis. Bonds uzrāpās pa kāpnēm, viegli atrāva durvis un iekļuva pretīgu izgarojumu māko­nī.

Iekšā bija drausmīgs troksnis, taču pie tuneļa gries­tiem blāzmoja vārga gaisma, un ļoti šaura eja veda kalna dzīlēs gar nebeidzamo dzeltenā pulvera straumi. Viņam par katru cenu bija jātiek līdz izejai iekams nobiedētā sardze apjēgs, ko nozīmē kuģa sirēnas gaudošana un kāpēc pazuduši sakari ar saimnieku.

Klupdams krizdams Bonds joza pa smirdīgo tuneli. Cik tālu vēl? Divsimt metru?. Un pēc tam? Izskriet no tu­neļa šaut radīt paniku un paļauties uz veiksmi. Viņš va­rētu sagrābt aiz rīkles kādu no doktora vīriem un pie­spiest lai pasaka, kur ir meitene. Un ko tālāk? Ko viņš ie­raudzīs, kad tiks līdz Hanijai? Un kas no viņas vispār būs palicis pāri?

Bonds pielika soli. Kad viņš uzdrāzās kaut kam mīk­stam un juta, ka viņu žņaudz, jau bija par vēlu domāt par ieroci. Vienīgais, ko viņš izdarīja, — straujš klupiens, lai satvertu pretinieka kājas. Tas izdevās, nepazīstamais no­vēlās uz muguras un spiedzīgi iebrēcās.

Ar visu spēku Bonds centās uzmest pretinieku uz transportiera, bet pēkšņi šie spiedzieni un maigā, vieglā auguma pieskārieni lika viņam sastingt

Tas bija neticami!

Asi zobi nikni iecirtās viņa rokā, un viņš saņēma elko­ņa sitienu pa kājstarpi.

Bonds no sāpēm iekliedzās. Viņš mēģināja izlocīties un iebļāvās:

—       Hanijl — taču tobrid dabūja vēl vienu bliezienu.

Viņam aizsitās elpa Bija tikai viena iespēja, kā tikt galā

ar meiteni, neuzmetot viņu uz transportiera. Bonds stin­gri saspieda viņas potīti un uzcēlās uz ceļgaliem, bet pēc tam piecēlās visā augumā spiezdams Hanijas kāju pie pleca. Ar brīvo kāju meitene centās iespert viņam pa gal­vu, tomēr kaut kā negribīgi, it kā juzdama ka to nevajag darīt

—       Rimsties, Hanij! Tas esmu es!

Bonda balss bija skaļāka nekā transportiera dārdoņa Kaut kur no lejas atskanēja kliedziens:

—        Džeims! — Hanija no visa spēka apkampa viņa kājas. — Džeims! Džeims!

Bonds piesardzīgi atlaida meiteni, notupās uz ceļiem un stipri apskāva Haniju.

—        0, Hanij! Hanij! Vai tu esi dzīva? — Bonds dru­džaini spieda viņu sev klāt vēl aizvien nespēdams ticēt ka tas notiek īstenībā.

—        Jā, Džeims! 0, jā! — viņa apķērās Bondam ap kaklu. — 0, mīļais Džeims! — Hanija iešņukstējās, spiezdamās viņam pie krūtīm.

—     Viss ir labi, Hanij, — Bonds mīlīgi pabužināja viņas matus. — Un doktors «NĒ» ir miris. Taču patlaban mums jābēg. Mums jātiek laukā no šejienes. Ejam! Kā izkļūt no tuneļa? Un kā tu te gadījies? Ātrāk!

It kā apstiprinādams viņa sacīto, transportieris apstā­jās.

Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņa bija ģērbu­sies zilā vīriešu kombinezonā ar uzrotītām piedurknēm un bikšu starām, likās, ka meitene tērpusies vīnešu pi­džamā, kura tai ir pārāk liela. Haniju klāja smirdīgi putekļi, un tikai asaras sejā bija iezīmējušas vadziņas.

—     Tur — priekšā, — viņa izgrūda — ir sānu galerija, kas ved uz darbnīcu un garāža Vai mums dzīsies pakaļ?

Sarunām nebija laika.

—       Man pakaļ! — Bonds pavēlēja un sāka skriet Viņi tika līdz pagriezienam kur sākās tunelis, kas veda kalna dzīlēs. No kuras puses parādīsies ienaidnieki? No sānu ejas vai galvenā tuneļa? Sānu tunelī ieskanējās balsis. Bonds aizvilka meiteni vēl dažus metrus pa galveno ga­leriju. Piespiedis Haniju sev klāt viņš nočukstēja:

—       Man ir žēl, Hanij, taču baidos, ka nāksies viņus no­vākt

—         Protams, — viņa mierīgi atbildēja. Meitene cieši paspieda viņam roku, bet pēc tam pagāja atpakaļ, lai at­brīvotu vietu un aizspiestu ausis.

Bonds izvilka revolveri un klusām pārbaudīja, vai vel­tnī ir visas sešas patronas. Viņš aptvēra, ka vēl viena aukstasinīga slepkavība viņam godu nedarīs, tomēr šie vīri ir gangsteri, cietsirdīgi visnetīrāko pavēļu izpildītāji. Ti­kai Dievs zina cik slepkavību ir uz viņu sirdsapziņas Varbūt tieši viņi bija nogalinājuši Strengveizu un viņa sek­retāri. Kaut gan — veltīgi mierināt sirdsapziņu. Izeja bija tikai viena: vai nu nogalināt pašam, vai arī nošaus tevi. Un tas jādara prasmīgi

Balsis tuvojās. Trīs vīrieši. Viņi runāja skaļi un satrauk­ti. Iespējams, pirmoreiz daudzu gadu laikā viņiem nācās iet pa šo tuneli. Bonds sev vaicāja vai viņi apstāsies lai palūkotos apkārt kad iznāks no tuneļa, vai arī būs jāšauj mugurā.

Viņi jau bija gluži tuvu. Viņš dzirdēja soļus.

—       Sem, tu man esi parādā desmitnieku.

—       Nekas, vismaz vakarā mazliet atspēlēšos.

—      šodien ne. Taisos izklaidēties ar to balto meiču.

—       He-he-he.

Viņi iznāca pa vienam, nevērīgi nolaiduši rokas ar ie­ročiem.

—      Šaubos, vai tas tev izdosies, — Bonds mierīgi tei­ca.

Trijotne aši apgriezās. Bonds iešāva pēdējam galvā, bet otram vēderā. Tas, kurš gāja pirmais, paguva pacelt pistoli Lode nosvilpa gar Bondu un ietriecās tunelī. Bon­da revolveris vēlreiz izspļāva liesmu. Cilvēks lēnām ap­griezās apkārt spiezdms rokas pie kakla un nogāzās uz tranportiera. Šāvieni atbalsojās galerijās. Divi gulēja nekustīgi, vēderā ievainotais krampjaini raustījās. Bonds aizbāza vēl silto revolveri aiz jostas.

—        Uz priekšu, — viņš uzkliedza meitenei Sagrābis Haniju aiz rokas, Bonds viņu aizrāva sāņu tunelī. — Tie­šām Hanij, es tā negribēja — viņš teica un metās skrie­šus neatlaizdams viņas roku.

—       Nepārdzīvo, — viņa atbildēja.

Skanēja vienīgi baso kāju plakški pret akmenaino grī­du.

Gaiss tunelī bija tīrs, un iet bija viegli, taču apšaudes laikā nervu saspringuma nomāktās sāpes atkal uzklupa Bondam. Viņš joza mehāniski, tikpat kā nedomādams par meiteni. Viņa prātu nodarbināja sāpju pārvarēšana un gatavošanās izejai no tuneļa

Bonds nezināja, vai šāvienus kāds ir dzirdējis un cik ienaidnieku vēl palicis. Viņš zināja vienīgi to, ka nošaus ik­vienu, kas gadīsies ceļā nokļūs līdz garāžai un sagrābs visurgājēja Tā bija vienīgā cerība tikt līdz krastam.

Hanija aiz muguras paklupa Bonds apstājās, lādē­dams sevi, ka aizmirsis meiteni Hanija stingri saspieda viņa roku un uz brīdi pieglaudās Bondam smagi elpoda­ma.

—       Piedod. Džeims. Es tikai.

Bonds viņu pieturēja.

—      Vai esi ievainota? — viņš bažīgi jautāja.

—       Nē, viss ir kārtībā, esmu tikai ļoti nogurusi. Bet kal­nā sagrūdu kājas. Tumsā visu laiku kritu. Ja varētu vairs neskriet bet vismaz iet soļos! Esam gandrīz jau klāt Pirms darbnīcām ir durvis uz garāžu. Varbūt iesim pa tām? — Bonds piespieda meiteni sev klāt

—       Hanij, tieši par to es ari domāja — viņš sacīja. — Tā ir mūsu vienīgā cerība uz glābiņa Ja izturēsi, mēs tik­sim cauri.

Bonds apskāva meiteni ap vidukli, lai viņu pieturētu. Viņš baidījās paraudzīties uz viņas kājām. Bonds zināja, kādas tās izskatās. Taču žēlot vienam otru nav jēgas. Nebija laika to darīt, ja viņi gribēja palikt dzīvi.

Viņi devās tālāk, Bonda seja no sāpēm sašķobījās, meitenes kājas uz akmens grīdas atstāja asiņainas pē­das. Viņi bija nogājuši pavisam maz, kad Hanija satraukti pačukstēja, ka tuneļa sienā redzamas koka durvis: tās bi­ja aet un aiz tām — ne mazākā troksnīša.

Bonds izvilka aiz jostas aizbāzto revolveri un piesar­dzīgi atvēra durvis. Garāža bija tukša Neona lampu gais­mā melni zeltītais «pūķis» uz milzīgajiem riteņiem šķita gatavs svinīgam lordmēra izb'raudenam karietē. Mašīna bija pagnezta uz pārbīdāmo durvju pusi, kabīne — vaļā. Bonds lūdza Dievu, lai degvielas tvertne būtu pilna bet mehāniķis — izlabojis visus bojājumus.

Pēkšņi ārpusē atskanēja balsis. Tās kļuva aizvien ska­ļākas.

Bonds saķēra meiteni aiz rokas un metās uz priekšu. Paslēpties varēja tikai vienā vietā — visurgājējā. Hanija ierāpās kabīnē Bonds sekoja viņai un klusām aizvēra durvis. Viņi nogaidīdami paslēpās iekšienē. Palika tikai trīs patronas. Balsis jau skanēja gluži blakus, čīkstēda­mas atvērās durvis, un garāžā ienāca daži cilvēki, kuri dedzīgi sarunājās.

—       Kā tu zini, ka tie bija šāvieni?

—       Un kas tad cits? Es šīs skaņas nesajaukšu ne ar ko atu.

—      Laikam būs drošāk ja paķersim šautenes. Džo, še ņeml Tev, Lemmij, šī. Un arī granātas. Kaste ir tur — zem galda.

—       Droši vien kāds mazliet nojūdzies. Protams, ne jau nu anglis. Vai kādreiz esat redzējuši to briesmekli līcītī? Lai velns par stendenl Un visas tās mantiņas, kuras dok­tors sabāzis caurulēs? Starp ctu, kā ir ar meiteni? Šodien viņa acīmredzot nebūs formā. Vai neviens nav gājis uz­mest viņai aci?

—       Nē.

—       Ir nu gan brīnums. Skuķis kā konfekte.

Atkal soļu troksnis un balss.

—         Labs ir, ejami Divi — pnekšā, kamēr tiksim fīdz galvenajai galerijai. Šaut tikai pa kājām! Lai kas arī ir sa­vārījis šīs ziepes, doktors gribēs mazliet parotaļāties.

—       He-he-he.

Soļi klaudzēja turpat līdzās. Bonds aizturēja dpu, ka­mēr viņi gāja garārrf visurgājējam. Vai pamanīs, ka kabī­nes durvis ir aet? Taču viņi šķērsoja garāžu, iegāja tunelī, un soļi pamazām apklusa.

Piedūries meitenei pie rokas, Bonds pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Viņš klusām atvēra durvis un ieklausījās. Klusums. Bonds izlēca no kabīnes, apgāja apkārt visur­gājējam un devās uz durvīm, kuras bija puspievērtas. Neviena cilvēka. Gaisā smaržoja pēc ceptām zivīm, un Bondam briesmīgi sagribējās ēst

Blakusēkā, spriežot pēc trokšņiem, ēda pusdienas, netālu saliekamajā mājiņā kāds spēlēja ģitāru un vīrieša

balss dziedāja Ierējās un apklusa suņi. Tie bija dobermaņi.

Bonds pagriezās un aizjoza uz garāžas pretējo pusi. Tunelī viss bija klusu. Viņš aiztaisīja durvis, pagrieza at­slēgu un aizgrūda priekšā bultu, tad piegāja pie ieroču pi­ramīdas un paņēma vēl vienu revolveri un automātisko, «Remingtona» karabīni, pārbaudīja ieročus un pasniedza tos Hanijai Tagad — durvis. Bonds atspiedās pret tām ar plecu, lai atvērtu fīdz galam. Gofrētais tērauds iedār­dējās Bonds aizskrēja pie visurgājēja, iefīda kabīnē un apsēdās pie stūres.

—       Durvis, Hanij! — viņš nočukstēja un pieliecās, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu.

Degvielas līmeņa bultiņa rādīja, ka bāka ir pilna. Kaut nu tas verķis iedarbotos! Daži dīzeļi ilgi sildās. Bonds pie­deva gāzi.

šausmīga dārdoņa. Droši vien varēja dzirdēt jebkurā salas nostūrī! Bonds atlaida gāzes pedāli un mēģināja vēlreiz. Dzinējs nošķaudījās un apklusa. Tomēr trešajā reizē ierūcās. Tagad — ātrums. Bet kāds? Varbūt šis? Jā kārtībā, idiot atlaid roceni! Vdns parāvis, gandrīz izgā- zos. Un, redz, viņi jau izbrauca uz taciņas.

—     Vai pakaļ nedzenas? — lai pārkliegtu dīzeļu dunu, Bondam nācās bļaut pilnā rīklē.

—        Nē. Skat! Viens izlēca aiz viņa — vēl! Māj ar ro­kām un kliedz. Redz, saskrēja dti. viens aizjoza pa labi, otrs atgriezās un paņēma šauteni Tēmē. Šauj!

—         Taisi visu ciet un meties uz grīdas! — Bonds palūkojās uz tahometru Divdesmit jūdzes Bet taaņa ta­ču stiepjas lejā no kalna. No šā dzinēja vairāk neizspiedī­si. Bonds centās noturēt mašīnu uz taaņas. Kabīne šūpojās uz amortizatonem. Stūre rāvās ārā no rokām. Pret kabīni kaut kas atsitās. Pēc tam — vēl. No kāda at­tāluma viņi šauj? Simt piecdesmit metri Lielisks mērķis. Ek ko tur vairs,.

—        Hanij, paskaties, kas tur notiek! Tikai never vaļā ambrazūru! — viņš uzkliedza.

—       Tas piecēlās un vairs nešauj. Visi stāv un blenž. Melnais tūkstotis. Redz, arī suņi tie drāžas mums pakaļ. Kā tu domā — vai panāks?

—       Nav svarīgi. Hanij, apsēdies te. Turies stiprāk. Ne­nodauzi galvu. — Meitene apsēdās blakus Bonds pa­smaidīja — Velns parāvis, Hanij, esam izkūlušies! Kad būsim pie ezera, apstāsimies, un es apšaušu suņus. Ja nemaldos, pietiek nokniebt vienu, un visi pārējie liksies tam virsū.

Hanija uzlika roku Bondam uz pakauša un turēja visu laiku, kamēr viņi brauca pa taciņu dārdošajā un lēkājoša­jā traktorā Tīds līdz ezeram, Bonds iebrauca piecdesmit metrus ūdenī, apgriezās un izņēma no ātruma. Caur spraugu viņš pamanīja veselu baru, kurš milzīgā ātruma nesās viņiem virsū Bonds izbāza laukā karabīnes stobru. Suņi jau bija ūdenī. Bonds vairākas reizes izšāva Viens suns krampjaini noraustījās, tad — otrs, trešais. Skanēja spalgas rejas, kuras saplūda ar motora troksnī Sākās cīkstiņš Viņš redzēja, ka viens suns metas virsū ievaino­tajam ciltsbrālim un iekožas tam riktē. Šķiet suņi bija sa­trakojušies. Tie nikni kārpījās pa asiņainajām putām Bonds izšāva visu aptveri un nometa karabīni ūdenī.

—        Viss, Hanij, — viņš teica. Atkal ieslēdza ātrumā apgriezās un brauca pāri ezeram uz tālo stigu mangrov- ju audzē, kur bija upes delta.

Dažas minūtes viņi brauca klusēdami Tad Bonds uzlika roku meitenei uz ceļgala un sacīja:

—      Tagad viss būs labi, Hanij. Kad šie pamanīs, ka vi­ņu šefs ir pagalam, tad nobīsies līdz nāvei. Kāds droši vien mēģinās ar lidmašīnu vai kuteri aizbēgt uz Kubu. Vi­ņi domās vienīgi par savu ādu, nevis par mums. Vismaz līdz tumsai mēs jūrā neiesim. Patlaban, liekas, ir desmit Pēc stundas mums jātiek līdz krastmalai. Tur atpūtīsi­mies Laiks ir lielisks, naktī spīdēs mēness Vai tu izturē­si?

Hanijas roka saspieda viņa pakausi.

—        Protams, Džeims. Un tu? Tu slikti izskaties. Vieni vienīgi apdegumi un zilumi. Un kas tie par sarkanajiem pleķiem tev uz vēdera?

—      Vēlāk pastāstīšu. Nekas sevišķs. Labāk izstāsti, kā tu pārdeti šo nakti. Kā tu spēji paglābties no krabjiem? Kāpēc šā nelieša plāns neizdevās? Visu nakti to vien do­māju, kā tie tevi apēd pa gabaliņam. Ak, Dievs, cik draus­mīgs skats! Un kas notika patiesībā?

Meitene smējās. Bonds palūkojās uz viņu. Gaišie mati izjukuši acīs — nogurums, tomēr viņa izskatījās pēc cil­vēka kurš atgriežas mājās no ieilguša vakara rauta.

—       Tas tipiņš pārāk daudz iedomājies no sevis. Ve­cais muļķis, — likās, ka viņa stāsta par kādu uzbāzīgu skolotāju, — viņš no tiem krabjiem baidās vairāk nekā es. Es nebīstos no dzīvnieku pieskāriena, turklāt šie krabji neparko nekodīs, ja tu nekustēsies un uz ķermeņa nebūs atklātu brūču. Taču pats galvenais — tiem nepa­tīk gaļa un tie dod priekšroku augiem. Ja viņš nav same­loji, ka tiešām tā nobendējis kādu nēģeneti, tad vai nu viņai bijušas asiņainas brūces, vai arī viņa gluži vienkārši nomirusi aiz bailēm. Varbūt viņš gribēja paskatīties, vai es izturēšu. Vecais cūka! Bet ģībonī vakariņu -laikā es no­vēlos tikai tāpēc, ka apjēdzu, ka tev sagatavots kas ļau­nāks

—      Vdns parāvis, man to vajadzēja aptvert bet es iz­tēlojos, kā tevi aprij!

—       Vispār, protams, nav patīkami, kad tevi izģērbj un piesien pie zemē iedzītiem mietiem Tomēr tie nēģeri neiedrošinājās man pieskarties Tikai pasmējās un aizgā­ja. Gulēšana nebija ērta, bet es domāju par tevi un to, kā tikt klāt doktoram un nobeigt viņu. Tad izdzirdēju, ka krabji lien man virsū, un drīz vien tie parādījās — burtiski melnais tūkstotis! Gulēju nekustīgi un domāju par tevi Krabji rāpās pa mani un man līdzās. Taču es tiem biju kā akmens. Vienīgi pamatīgi kutināja, bet viens gandrīz man izrāva matu šķipsnu. Vai zini, tie nesmird un ir nekaitīgi un es gluži vienkārši gaidīju, kad uzausīs un tie aizrīdīs uz savām alām. Tie bija pat simpātiski Pamazām to palika mazāk, un galu galā visi aizrāpoja. Tad es varēju pakus­tēties un ņēmos kustināt mietus Izraudzījos to, pie kura bija piesieta labā roka, un pēc kāda laika es to izrāvu no plaisas klintī. Tālāk viss bija vienkārši.'

Atgriezos ciematā un ilgi riņķoju ap mājiņām Tad tiku līdz garāžai un atradu šo kombinezonu. Kad līdzās sāka darboties transportieris nospriedu, ka ar to caur kalnu ved mēslojumu Biju pārliecināta, ka tu vairs neesi dzīvs, — viņa turpināja mierīgā balsī, — un tāpēc ndē- mu nokļūt līdz transportierim, aiziet uz kalna otru pusi, sameklēt un novākt doktoru Tamdēļ es pat paņēmu skrūvgriezi — Meitene pasmīkņāja — Kad satikāmies, es to gnbēju tev ietriekt vēderā tikai nespēju izvilkt no kabatas Bet galvenajā tunelī iekļuvu caur durvīm, kuras uzgāju garāžas dziļumā. Tas arī viss Centos iet pēc ie­spējas piesardzīgāk, un pēkšņi tu ar galvu iedrāzies man vēderā. — Hanija iesmējās. — Mīļais, ceru ka tev pārāk nesāpēja. Aukle man allaž mācīja ka vīriešiem vislabāk sist pa kājstarpi.

Bonds sāka smieties.

—      Un tu esi to labi iemācījusies, vai ne? — Viņš ielai­da roku meitenes biezajos matos un pievilka viņu sev klāt Slīdēdamas pa vaigu, meitenes lūpas piespiedās pie Bonda lūpām

Visurgājējs palēcās un sasvērās. Skūpstu nācās pār­traukt Viņi uzdrāzās uz mangrovju saknēm pie upes del­tas

20. Saistību izpilde

—      Vai esat par to absolūti pārliecināts?

Gubernatora skatienā jautās nemiers un naids. Kā tas

varēja notikt viņā deguna priekšā viņš taču ir Lielbritāni­jas pārstāvis Jamaikas teritorijā? Kā uz to reaģēs Koloni­ju lietu ministrija? Viņš pat pilnīgi skaidri iztēlojās zilganu aploksni ar spiedogu «Tikai Ministrijas darbiniekiem», no kuras rēgojas papīra lapa uz kuras ir rakstīts: «Valsts sekretārs Koloniju lietās uzdeva man izteikt jums viņa neizpratni attiecībā uz.»

—       Jā, ser. vairāk nekā pārliecināts — Bondam gu­bernators nešķita simpātisks. Viņam nepatika uzņemša­na viņa pēdējās vizītes laikā Karaliskajā Namā, tāpat ne­gāja pie sirds sīkumainie izlēcieni pret Strengveizu un vi­ņa sekretāri. Vēl nepatīkamāk tas bija šobrid, kad Bonds zināja, ka viņu liķi dus Monas Rezervuaras dzelmē.

—        Hm_ Būs labāk, ja mēs neinformēsim presi. Jūs mani saprotat vai ne? Savu atskaiti Valsts sekretāram es nosūtīšu ar šodienas pastu Esmu pārliecināts, ka va­ru pilnībā paļauties uz jūāj_

—       Atvainojiet ser. — Kārību basdna valstu Aizsar­dzības spēku pavēlnieks bija jauns apmēram trīsdesmit gadus vecs mūslaiku formācijas virsnieks. Pietiekami stabilais dienesta stāvoklis viņam ļāva izturēties neatka­rīgi šo pašu augstāko Koloniālās gubernatūras ierēdņu vidū. — Manuprāt tas, kā majors Bonds savu informād- ju nenodos nevienam, izņemot sava dienesta vadību, ir pats par sevi saprotams. Un, ja atļaujat ser, es ierosinu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai noskaidrotu situāciju Krebkejā tūdaļ, negaidot Londonas sankcijas. Varu jūsu rīcībā nodot vienību, kura gatava akcijai jau šovakar. «Narviks» ieradās jau vakar. Ja vizītē paredzē­tās pieņemšanas un kokteiļvakarus varētu pārcelt par četrdesmit astoņam stundām..

Pavēlnieks pārtrauca savu sarkasma pilno runu un apklusa.

—      Es piekrītu pavēlniekam, ser. - Policijas priekšnieka tonis bija diezgan ass. Ātri veikta operācija varētu viņu atbrīvot no daudzām rūpēm, tikai jārīkojas tiešām ātri. — No savas puses man nāksies pieņemt visus mērus at­tiecībā pret Jamaikas pilsoņiem, kuri iejaukti šajā lietā. Esmu spiests nosūtīt ūdenslīdējus uz Monu Rezervuāru. Ja šī lieta ir jāatklāj, mēs nevaram sev atļaut gaidīt ko teiks Londona. Kā pavēstīja misters, majors Bonds, lielā­kā daļa šo melno gangsteru patlaban jau ir Kubā Man par to jāinformē Havanas kolēģis, lai viņus arestē, ie­kams nelieši noies pagrīdē. Domāju, ka jārīkojas nekavē­joties.

Vēsajā, pustumšajā zālē, kur notika apspriede, iestā­jās klusums Pie griestiem tieši virs masīvā sarkankoka galda nozibsnīja sauleszaķītis.

Karalis Georgs no vienas sienas un karaliene — no otras visžēlīgi un augstprātīgi noraudzījās uz dalībnie­kiem.

—       Ko jūs domājat par to, Sekretāra kungs? — gu­bernators aizturētā satraukumā vaicāja.

Bonds ieklausījās pirmajos vārdos, aptvēra, ka Plei- dels-Smits piekrīt un vairs neklausījās. Viņa domas aiz- trauca tenisa kortu, dārza baseinu pasaulē, karaļu un ka­ralieņu pasaulē. Viņš domāja par Londonu, par cilvēkiem, kuri fotografējas Trafalgaras laukumā, un baložiem kuri sēžas ļaudīm uz pleciem par kokiem gar apvedce­ļiem — drīz tie būs zaļi, par maiju, par savu brīnišķīgo ekonomi dzīvoklī aiz Karaļa Ceļa — viņa jau piecēlusies un vāra tēju (bija vienpadsmit pēc vietējā laika, proti, ap­mēram seši Londonā), par pirmajiem metro vilcieniem, no kuriem drebēja grīda viņa pustukšajā dzīvoklī. 0, An­glijas brīnišķīgais klimats: liegais vējiņš, maigie siltuma glāsti, nīkulīgās aukstuma skavas. «Vienīgā zeme, kur jūs varat pastaigāties jebkurā dienā» šķiet tā ir Česterfilda.

Bet pēc tam Bonds domāja par Krebkeju: par riebīgo karsto vēju sezonas sākumu, metāna smaku purvos, kur auga mangroves, robainajiem pelēkajiem un nedzīva­jiem koraļļu nfiem, kuru plaisās, tiklīdz uz tām krita māko­ņa vai putna ēna, steberēdami uz līkajām kājelēm noslē­pās melnie krabji, spīdinādami sarkanās un melnas ače­les. Tur lejā, brūngano, balto un sārto putnu kolonna, sīkie iemītnieki ķēra zivis, kāvās vai vija ligzdas, bet vMā, kur ieguva mēslus, pēc rīta brokastīm salaidās plēsīgas kai­jas un atdeva savu nodevu saimniekam, kuram tā vairs nekad nebūs vajadzīga. Taču kur gan bija šis saimnieks? «Blanša» vīri droši vien to jau bija atrakuši. Aplūkojuši ķermeni un pārliecinājušies, ka tas ir beigts, viņi to kaut kur aiznesa. Varbūt kamēr kapteinis pieprasīja instrukci­jas no Antverpenes, vīri notrausa dzeltenos putekļus no lika un ietērpa to kimono. Un doktora «NE» dvēsele? Uz kurieni tā devusies? Vai tā ir nelieša vai arī alkatīga ne­prāša dvēsele?

Bonds domāja par bezformīgo, sadegušo, uz mūžiem purvos pūstošo masu kura kādreiz bija Kvor­rels Viņš atcerējās tā veiklo ķermeni, pelēkās, nevainīgās acis viņa vienkāršību, māņticību un viņa uzticību un mī­lestību pret Bondu. Viņš atminējās šā cilvēka siltumu — citādi to neizteiksi. Bez šaubām viņa dvēsele nevarēja atrasties blakus doktora"«NĒ» dvēselei. Lai kas arī notik­tu ar miesu, taisna cilvēka un grēcinieka dvēseles nokļūs dažādās vietās. Interesanti, uz kurieni kādreiz aizlidos Bonda dvēsele?

Izdzirdis savu vārdu Bonds atģidās.

—      -izdevās palikt dzīvam, kas ir pilnīgi neticami. Kun­gi, domāju, ka mums jāizsaka sava pateicība majoram Bondam un dienestam, kuru viņš pārstāv, un jāveltī viņa rekomendācijām pelnītā uzmanība. Man šķiet ka ar viņa spēkiem mūsu uzdevums jau ir atrisināts par trim ceturtdaļām. Pabeigt lietu — tas ir visniecīgākais, ko va­ram izdarīt

Gubernators kaut ko nomurkšķēja. Tad uzmeta ska­tienu Bondam. Liekas, tas tips iegrimis savās domās. Taču par Slepenā dienesta vīriem nekad nevari būt drošs. Bīstami puiši, ja ar tiem sapīsies, vienmēr uzpūtīgi un visur bāž savu degunu Turklāt viņu šefam ir tik liela ietekme Vaitholā. Pret tādiem jāizturas ar cieņu. Protams, «Narvika» ekspedīcija ir riskants pasākums. Informācijas noplūde ir neizbēgama. Visa pasaules prese klups virsū. Taču tad gubernators skaidri iztēlojās virsrakstus: «Gu­bernatora stingrā atbilde. Iejaucas augstākā vara. Kara flote izpilda savu pienākumu?» Galu galā tā droši vien ir labākā izeja. Varbūt viņš pat varētu personiski piedalīties kuģa izvacfīšanā Nu, protams, velns parāvis viņš paēdīs brokastis kopā ar Kartiillu no «Glinnera», iedos tam da­žus vērtīgus padomus, un viss tiks pasniegts pašā lab­vēlīgākajā gaismā. Bez šaubām, jāliek uršīs kārts.

Gubernators mazliet pacēla plaukstas un nolaida tās uz galda, it kā gribētu sacīt «padodos». Viņš pārlaida zālei tāda cilvēka skatienu, kuram sliktas spēles laikā gadīju­šās labas kārtis

—        Es padodos kungi Tātad. — Viņš runāja kā pa­dzīvojis tēvocis, kurš vēršas pie bērniem ar vārdiem: «Nu labi taču tikai šoreiz.» — Tātad es piekrītu jūsu viedo­klim Sekretāra kungs, lūdzu, informējiet «Narvika» ko­mandieri protams, stingri konfidenciāli. Pavēlnieka kungs, uzticu jums operācijas militāro pusi. Jūs, superintendanta kungs, zināt kas darāms. — Gubernators piecēlās un majestātiski pamāja Bondam. — Man atliek vienīgi iz­teikt majoram, hm. Bondam patiesu atzinību par visu, ko viņš izdarījis. Es nekavējoties ziņošu Valsts sekretā­ram par palīdzību, ko jūs mums šeit sniedzāt

Spilgtā saules gaisma žilbināja acis Mašīnā bija tāds karstums kā turku pirtī. Bonds nodrebēja, kad ar rokām pieskārās karstajai stūrei Pleidels-Smits ieskatījās mašī­nā.

—      Vai zināt jamaikiešu vārdu Harse?

—       Nē.

—        Vecais, tas ir vienkāršrunas vārds, kurš nozīmē apmēram: «Neņem galvā!» Man liekas, ka jums patlaban vajadzētu to lietot Nu labi, — Pleidels-Smits it kā atvai­nojās par savu šefu. — Vai varu jums kā nekā būt de- rigs? Vai tiešām esat nolēmis atgriezties Bo Dezerā? Man slimnīcā teica, ka jums vēl kādu nedēļu jāārstējas.

—         Pateicos, — Bonds lakoniski atbildēja. — Taču man jābrauc apskatīties, kā jūtas šī meitene. Vai jūs ne­varat pateikt ārstam, ka rīt būšu atpakaļ? Un vai šifro- grammu manam šefam aizsūtījāt?

—      Ar zīmogu «ārkārtīgi steidzami».

—       Labi. — Bonds ieslēdza aizdedzi. — Tad, domāju viss Jūs taču apvaicāsities par meiteni Jamaikas In­stitūtā, vai tiesa? Viņa tiešām lieliski pazīst zirnekļus. Tur­klāt ne pēc grāmatām. Ja viņiem būs kāda piemērota vieta. Man gribētos, lai viņa iekārtotos. Pats viņu pavadī­šu uz Ņujorku lai iztaisa operāciju, bet pēc divām nedē­ļām viņa varētu ķerties pie darba. Bez tam — Bonds ju­tās mazliet neveikli, — viņa tiešām ir brīnišķīga meitene. Kad viņa atgriezīsies, jūs un jūsu sieva. Vai saprotat lai kāds par viņu vismaz mazliet parūpētos.

Pleidels-Smits pasmaidīja.

—        Neraizējieties, es pats ar to noņemšos. Tādās lie­tās Betija ir malacis. Viņa paņems meiteni savā paspār­nē. Vai vēl kas? Lai gan tiksimies pēc dažām dienām Tādā svelmē slirtinīcā ir .sliktāk nekā peklē. Varbūt jūs dažas dienas paciemotos pie mums, pirms atgriezīsi­ties. proti, dosities uz Ņujorku. Mēs būtu ļoti priecīgi uz­ņemt jūs. jūs abus

—        Paldies Paldies par visu. — Bonds ieslēdza ātru­mā un izbrauca uz ceļa, kas veda gar grezniem tropu au­giem Viņš brauca ātri, tā ka pagriezienos no riteņu apak­šas šķīda šķembas. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk pa­mest Karalisko Namu, tenisu, karaļus un karalienes Un arī pakalpīgo Pleidelu-Smitu Viņš bija pateicīgs šim cil­vēkam, taču patlaban vēlējās tikai vienu — nokļūt Bo Dezerā, tālāk no šīs noreguletās pasaulītes. Bonds pa­brauca garām caurlaides punktam un piedeva gāzi.

Traukdamies savā mazajā automobilī pa līkumaino ceļu Bonds atcerējās pagājušās nakts notikumus.

Ceļojums pa jūru zvaigžņu gaismā pagāja bez starp­gadījumiem. Viņiem pakaļ neviens nedzinās. Meitene viena sekoja kursam. Bonds neprotestēja. Galīgā bez­spēkā viņš gulēja laivas dibenā. Dažas reizes viņš pamo­dās un klausījās kā šļakst ūdens pret laivas malām un aplūkoja Hanijas smalko profilu. Bet pēc tam liegie viļņi viņu atkal iegremdēja miegā un murgos, kuri viņu vajāja pēc Krebkejas piedzīvojumiem. Taču tas nebija svarīgi Viņš domāja, ka vairs nekad nekādi murgi viņu netrau­cēs. Pēc aizvadītās nakts nekas viņu vairs nevarēja sa­baidīt

Bonds pamodās, kad laiva uzgrūdās zemūdens ak­menim. Viņi šķērsoja rifus pie ieejas Morgana līcītī. Mē­ness bija augstu pie debesīm, un jūra aiz rifiem atgādi­nāja sudrabainu spoguli. Meitene joprojām nenolaida bu­ru. Viņi tuvojās liedagam, un laivas pnekšgals zem Bonda galvas ieslīdēja smiltīs. Hanijai nācās viņam palīdzēt iz­kāpt no laivas un pa mīksto pļavas zālīti aizkļūt līdz mājai.

Kamēr meitene sagrieza un noplēsa no viņa miesas drēbes, lai Bonds varētu tikt vannas istabā, viņš stingri turējās pie Hanijas, pusbalsī lamādamies. Viņa neizdvesa ne skaņas, kad ieraudzīja viņa brūcēm klāto ķermeni. Vannā Hanija ieslēdza dušu un nomazgāja Bondu no galvas līdz kājām Tad piesardzīgi viņu noslaucīja. Dvielis tūdaļ kļuva asiņains. Bonds pamanīja, ka viņa paņem Mil- tona pudeli. Vaidēdams viņš pieķērās pie izlietnes un sā­ka gaidīt Hanija pienāca un noskūpstīja viņu uz lūpām.

«Turies mīļais,» viņa klusi sacīja, «vari kliegt Zinu, ka ļoti sāpēs »

Kamēr viņa lēja viņam virsū šo pretīgo antiseptiķi, Bonds raudāja, un asaras uz viņa vaigiem iezīmēja mit­ras vadziņas.

Pēc tam, kad pār līci nolija ausma, viņi ieturēja lielis­kas brokastis pirms grūtā pārbrauciena ar mašīnu uz Kingstonu, kur «ātrā palīdzība» viņus aizveda uz snieg­baltajām slimnīcas gultām. Pleidels—Smits jau iepriekš bija brīdināts, un neviens neuzdeva jautājumus. Enerģisks ārsts nēģeris pēc visiem likumiem aizpildīja kartiņu Interesanti, ko viņš ierakstīja? Droši vien: «ne­skaitāmas apdegumu un sasitumu brūces». Bonds ap­solīja atgriezties slimnīcā nākamajā dienā un kopā ar Pleidelu—Smitu devās uz apspriedi Karaliskajā Namā. Caur Koloniju lietu ministriju Bonds nosūtīja M.īsu šifrētu ziņojumu, kurš beidzās šādi: «..izsaku nožēlu par nepie­ciešamību lūgt pagarināt atvaļinājumu sakarā ar slimību pkt izsūtu medicīnisko izziņu pkt lūdzu informēt ieroču meistaru par smita-un vesona neefektīgo darbību pret ugunsmetējiem»

Patlaban viņš nožēloja savus vārdus. M. tas nepatiks. Lēta ironija, bezjēdzīga šifrētā materiāla izšķērdēšana. Velns parāvis! Bonds strauji pagrieza stūri, lai nesaskrie- tos ar autobusu. Viņš taču vienīgi deva M. mājienu, ka tās nebūs vienkāršas atpūtas dienas tropos Rakstiskajā atskaitē viņš šefam atvainosies

Bonda guļamistabā valdīja pustumsa un vēsums. Blakus gultai jau bija nolikts šķīvis ar sendvičiem un ter­moss ar kafiju. Uz spilvena bija zīmīte. Pamatīgiem bēr­na burtiem tur bija rakstīts: «Šovakar pie manis. Nevaru atstāt zvēriņus tie ir ļoti satraukušies. Un arī Tevi nevaru atstāt Tev vēl jāizpilda kāds solījums. Atnākšu septiņos. Tava H.»

Vakarā Hanija parādījās pļaviņā, kur Bonds jau tukšo­ja trešo burbonu ar ledu. Viņa bija tērpusies kokvilnas svārkos ar melnām un baltām svītrām un pieguļošā sār­tā blūzītē. Zeltainie mati smaržoja pēc lēta šampūna. Meitene izskatījās neticami skaista un svaiga. Paņēmusi Bondu aiz rokas, viņa to aizveda sākumā pa taciņu, bet pēc tam — pa labi iestaigātu celiņu cauri cukurniedrēm. Viņi ilgi soļoja pa noslēpumainiem aromātiem un trok­šņiem pilnajiem džungļiem līdz iznāca burvīgā pļaviņā.

kuru ieskāva biezu cietokšņa sienu drupas. Divi pakāpie­ni veda lejup pie masīvām durvīm, pa kuru apakšu spī­dēja vārga gaismiņa.

Pie durvīm Hanija palūkojās uz Bondu un sacīja:

—       Nebaidies. Iesim.

Bonds nespētu paskaidrot ko viņš cerēja ieraudzīt Aptuveni viņš iztēlojās zemes klonu un mitras sienas. Kaut kādas mēbeles, ar skrandām apklātu gultu kā zvēr­nīcā Un tāpēc jau iepriekš ilgi koncentrējās, lai nejauši neaizvainotu meiteni

Cik liels gan bija viņa pārsteigums, kad viņš nokļuva it kā milzīgā cigāru kārbā Grīdu un griestus klāja lieliski pu­lēti ciedru dēļi, no kuriem nāca viegla smarža, pie sienām karājās bambusa plāksnes. Gaismu deva griestu vidū piekārta brīnišķīga sudraba lustra, kurā bija ducis sveču. Gandrīz pie pašiem griestiem — trīs kvadrātveidīgi logi, pa kuriem varēja redzēt tumši zilas debesis un zvaig­znes. Divdesmitā gadsimta sākuma stila lieliskas mēbe­les. Istabas vidū — divām personām servēts galds, uz kura zaigoja senlaicīgs kristāls un smalki sudraba galda piederumi.

—      Hanij, cik brīnišķīga istabai — Bonds iesaucās. — No taviem stāstiem es iedomājos kaut ko līdzīgu zvērnī­cai.

Meitene apmierināta iesmējās.

—       Izvilku dienasgaismā sudrabu un citas mantas — visu, kas man pieder. Visu dienu posos. Vai tiešām — skaisti? Vai zini, parasti man pie sienām ir būri Patīk, kad blakus ir putni Ar tiem ir jautrāk dzīvot Taču tagad, kad šeit esi tu_ — Viņa apklusa, tad teica: — Guļamistaba ir tur. — Hanija parādīja citas durvis. — Ļoti maza bet mums vietas pietiks. Un tagad — pie galda. Atvaino, bet siltā ēdiena nebūs. Tikai omārs un augļi

Bonds piegāja pie viņas. Viņš apkampa meiteni un spēcīgi noskūpstīja uz lūpām. Tad, neizlaidis no skavām, ielūkojās viņas mirdzošajās, zilajās acīs.

—       Hanij, tu esi brīnišķīga meitene Visbrīnišķīgākā no visām, kuras es pazīstu. Ceru, ka dzīve tevi neizmainīs. Vai tiešām tu gribi taisīt operāciju? Man patīk tava seja tāda, kāda tā ir patlaban. Tā taču ir daļa no tevis un visa tā, kas bijis.

Hanija savilka uzacis un pakāpās atpakaļ

—        Neesi tik nopietns. Nevajag par to. Šo vakaru es dāvāju tev. Lūdzu, izstāsti man par mīlestību. Tikai par mīlestību. Vai apsoli? Un tagad apsēdies te.

Bonds smaidīdams paklausīja.

—     Apsolu.

—       šeit ir majonēze. Pati gatavoju. Bet te — maize, sviests. — Viņa apsēdās pretī Bondam un sāka ēst uz­manīgi viņu vērodama. Kad viņai šķita, ka Bonds, jau ir paēdis, viņa sacīja: — Un tagad vari sākt par mīlestību Izstāsti man visu, visu, ko zini

Bonds ieskatījās viņas sejā Zeltītajam iedegumam cauri spiedās sārtums. Sveču gaismā meitenes acis maigi mirdzēja, tomēr tajās joprojām jautās valdonīgā iz­pausme, kuru viņš bija pamanījis, kad pirmoreiz sastapa Haniju liedagā un viņa nosprieda, ka viņš grib nozagt gliemenes. Nepacietīgā vēlmē mīkstās, sārtās lūpas mazliet pavērās. Hanijai kopā ar viņu nebija kompleksu. Divi kaisles pārņemti zvēri Viss pilnīgi dabiski Nekāda kauna. Viņa varēja uzdot jebkādu jautājumu un gribēja saņemt atbildi. It kā tuvība starp viņiem jau būtu notikusi.

—       Vai redzi.. — tad Bonds apjēdza, ka nepavisam vairs nevar ēst Viņš juta, ka no domas par meiteni iz­kalst mute. — Hanij, vai nu es ēdīšu, vai arī stāstīšu par mīlestību. Vienlaicīgi es to nevaru izdarīt

—      Rīt tu brauksi uz Kingstonu Tev būs diezgan laika lai paēstu. Pastāsti par mīlestību.

Bonda acis pārvērtās divās šaurās, zilās spraudziņās Viņš piegāja pie meitenes, notupās uz ceļgala paņēma viņas roku savās delnās un uzmanīgi aplūkoja plaukstu. Viņai bija lieliski attīstīts Venēras pauguriņš. Bonds ar lūpām piespiedās pie mazās, siltās rokas un maigi ieko­da. Viņš juta, ka meitene ar brīvo roku glāsta viņa matus. Iekoda stiprāk. Plauksta pieplaka pie lūpām Hanijas elpa kļuva-satraukta. Viņš iekoda vēl stiprāk. Viņa klusām ie­kliedzās un spēcīgi atspieda viņa galvu.

—      Ko tu dari? — Meitenes acis bija plati ieplestas, un tajās dega drūma uguns, seja nobāla. Viņa paraudzījās uz Bonda lūpām. Un lēnām pievilka viņu sev klāt Viņu lūpas satikās un saplūda Viņas ķermenis smaržoja pēc svaiga siena un saldajiem pipariem. Roku rokā viņi iegāja guļamistabā. Gultu apgaismoja mēness gaisma Uz tās bija nolikts guļammaiss ar atvērtu rāvējslēdzi.

Hanija beidzot atlaida Bonda roku un ierāpās guļam­maisā. Tad palūkojās uz viņu

—      Guļammaisu es nopirku šodien, — viņa lietišķi tei­ca. — Tas ir divvietīgs. Turklāt nav no lētajiem. Met visu nost un lien iekšā. Vai atceries, ka tev ir zināmi pienāku­mi.

—      Bet.

—      Bet vārds ir jātur!