/ Language: Latvia / Genre:adventure

PŪCES ASTE

Jans Flemings

JANS FLEMINGS PŪCES ASTE (MOONRAKER) Džeimsu Bondu aicina talkā elitārs spēļu klubs, kura īpašnieks vēlas izvairīties no publiska skandāla. Aizdomās par vērienīgu blēdīšanos tiek turēts ārēji nevainojamais miljonārs Hugo Drekss kurš iemantojis visas tautas cieņu un mīlestību, radīdams superraķeti «Pūces aste», kas spētu nodrošināt Lielbritānijas aizsardzību pret jebkura veida uzbrukumu. Bonds drīz vien atklāj savādu un šausminošu patiesību par Dreksu un vina raketi. Patiesību, kas var kļūt liktenīga gan pašam aģentam 007, gan viņa skaistajai draudzenei. Un vēl miljoniem nevainīgu cilvēku. ROMĀNS Apgāds «Artava» Rīgā No angļu valodas tulkojusi Jana Vēre  Māksliniece Antra Mazika Māra Loēmela foto ©Tulkojums, noformējums «Artava»,

JANS FLEMINGS

PŪCES ASTE

Pirmā dala

PIRMDIENA

I nodala

SLEPENIE RAKSTUDARBI

Divi trīsdesmit astotā kalibra šaujamie nogranda reizē.

Pagrabtelpas sienas uztvēra dobjo trok­sni un kādu mirkli atbalsojot mētāja to turp un šurp, līdz atkal iestājās klusums. Džeimss Bonds pavērās uz dūmiem, kas no visām telpas malām nesteidzīgi plūda uz ventilācijas lūku pie griestiem. Tas, kā tikko bija izdevies izraut ieroci un ar zibe­nīgu kustību nomērķēt, viņam lika justies apmierinātam. Atmetis uz sāniem "Detec- live Special" kolta aptveri un pacēlis ieroci uz augšu, viņš gaidīja, kad instruktors būs atsoļojis šurp tos divdesmit jardus pa galerijas pustumsu.

Bonds redzēja, ka nācējs smīkņā.

- Gluži neticami, - viņš teica. - Šoreiz es jūs novācu.

Instruktors nostājās viņam līdzās.

-   Es esmu slimnīcā, bet jUs pagalam, ser, - tas atbildēja, vienā rokā turēdams siluetmērķi ar pamatīga tēvaiņa torsu, otrā - "Polaroid" fotogrāfiju pastkartes lielumā. Instruktors pasniedza attēlu ' Bondam, un abi vīri piegāja pie galda, uz kura stāvēja lampa ar zaļu kupolu un krietna lieluma lupa.

Bonds paņēma lupu un sāka pētīt momentuzņēmumu, kurā zibspuldze iz­gaismoja viņa paša stāvu. Pie labās ro­kas vīdēja izplūdis spilgtas liesmas zib­snis. Rūpīgi izpētot tumšās vestes krū­šu daļu, kreisajā pusē - tieši tur, kur sirds, - varēja redzēt sīku gaismas pun­ktiņu.

Neteicis ne vārda, instruktors noklāja zem lampas lielo, balto mērķa loksni ar tēvaiņa siluetu. Sirds vietā uz tā bija iezī­mēta pamatīga melna vēršacs apmēram trīs collu diametrā. Tieši zem tās, apmē­ram puscollu pa labi, vīdēja Bonda lodes atstātais caurums.

-    Cauri kuņģa kreisajai sieniņai un ārā uz muguras, - apmierināti noteica instruktors, tad paņēma zīmuli un uz mērķa otras puses uzšņāpa papildināju­mu derību rēķinam. - Divdesmit šāvie­nu. un jūs esat man parādā septiņas mārciņas un sešus pensus, ser, - viņš rāmi piebilda.

Bonds iesmējās un noskaitīja vajadzī­go summu.

-  Nākampirmdien likmes dubultosim.

-   Lai notiek, - atbildēja instruktors. - Ta­ču jums neizdosies pieveikt mašīnu, ser. Un, ja nu jūs patiešām vēlaties iekļūt ko­mandā Djuara kausa izcīņai, mums va­jadzētu trīsdesmit astotos likt pie malas un kādu laiciņu padarboties ar remingto- niem. Ar to jauno divdesmit divu lādiņu daiktu, ko viņi tikko sākuši ražot, varētu dabūt 7900 punktus no 8000. Vairums jūsu ložu būtu tieši mērķa centrā, un tas ir labi ja tik liels, cik šiliņmonēta, kad nolikta zem deguna. Simt jardu attālumā to vispār nevar saskatīt!

-    Pie velna Djuara kausu, - attrauca Bonds. - Mani vairāk interesē jūsu nau­da. - Izbēris saujā neizšautās patronas no revolvera aptveres, viņš nolika tās ko­pā ar ieroci uz galda. - Līdz pirmdienai. Vai šajā pašā laikā?

-    Desmitos būs labi, ser, - atbildēja instruktors, paraudams uz leju abus tērauda durvju aizvara rokturus. Viņš smaidīdams noskatījās, kā Bonds kāpj augšup pa stāvajām betona kāpnēm, kas veda uz pirmo stāvu. Instruktors bija apmierināts ar Bonda šaušanas prasmi, taču viņam nenāca ne prātā at­klāt Bondam, ka tas ir pats labākais šāvējs visā Slepenajā dienestā. To drīkstēja zināt tikai M. un Slepenā die­nesta štāba priekšnieks, kuram nu bija jāiesniedz Bonda šīsdienas šaušanas treniņa rezultāti ierakstīšanai viņa sle­penajā lietā.

Bonds atvēra ar zaļu vadmalu tapsē­tās durvis, kas veda no kāpnēm uz vesti­bilu, un devās uz liftu, lai nokļūtu aug­stās, pelēkās Slepenā dienesta pārvaldes ēkas devītajā stāvā, no kura pavērās skats uz tuvīno Rīdžentparku. Viņš jutās apmierināts ar šautuvē paveikto, taču sajūsmināts gan ne. Bonda rādītāj­pirksts žaketes kabatā strauji saliecās, it kā viņš mēģinātu izprast, kā iegūt to nie­ka mirkli, kas ]autu apsteigt mašīnu, šo sarežģīto, viltīgo ietaisi, kura nieka trīs sekundēs nomērķēja un izšāva uz viņu ar tukšu 38. kalibra patronu, pie viena raidīdama gaismas staru uz savu mērķi un to šajā mirkli nofotografēdama, fiksē­jot uz grīdas uzvilktajā krita aplī stāvošā pretinieka šāvienam pacelto roku.

Lifta durvis bija pavērtas, un Bonds iesoļoja kabīnē. Liftnieka nāsīs iecirtās šaujampulvera smārds. Vīri, kas atgrie­zās no šautuves, arvien smaržoja tieši tā. Liftniekam tas patika, šī smarža viņam atgādināja armijā pavadītos gadus. No­spiedis devītā stāva pogu, viņš ierasti at­balstīja amputētās kreisās rokas stum­beni pret kontrolsviru.

"Ja vien apgaismojums būtu labāks," prātoja Bonds. Taču M. uzstāja, ka šau­šanai jānotiek mēreni nelabvēlīgos ap­stākļos. Blāva gaisma un mērķis, kas at­klāj pretuguni, - tas, viņaprāt, vislabāk atbilda īstai kaujas situācijai. "Veikla šaudīšanās pa kārtīm spēļu namā neno­zīmē neko," bija rakstīts M. sacerētās šaujamieroču lietotāju rokasgrāmatas ie­vadā.

Lifts gurdeni apstājās, un, nonācis tik apnikušajā gaitenī, kas veda pretim ne­beidzamajiem un nekad nepadarāmajiem darbiem, turp un šurp joņojošām biroja meitenēm ar dokumentu mapēm rokās, neskaitāmām, bez mitas virinātām dur­vīm un klusinātiem tālruņzvaniem, Bonds izmeta no galvas domas par šautuvi un noskaņojās parastai Galvenās pārvaldes darbdienai.

Viņš aizsoļoja līdz pašām pēdējām durvīm gaiteņa labajā pusē. Tās bija bez norādēm, tāpat kā visas pārējās šajā stā­vā, uz tām nebija arī numura. Ja šeit kas bija kārtojams tiem, kuri strādāja citos pārvaldes stāvos, kādam no devītā stāva darbiniekiem vajadzēja aizvest apmeklē­tāju uz vajadzīgo telpu un pēc tam tieši tāpat nogādāt atpakaļ uz liftu.

Bonds pieklauvēja un pagaidīja, tad palūkojās pulkstenī. Tas rādīja vienpa­dsmit. Pirmdienas bija īstā elle, jo nācās izrakties cauri dosjē un operatīvajām lietām, kas krājušās divas dienas. Un nedēļas nogales parasti bija darbīgs laiks. Saimnieku prombūtnē uzlauzti dzīvokļi. Cilvēku fotografēšana kompro­mitējošās situācijās. Inscenēti satik­smes negadījumi, kas gan prasīja visai maz pūļu; brīvdienās uz ceļiem jau tā­pat daudzviet izskatījās kā lopu kautu­vē. Vajadzēja pieņemt un izšķirot ari ik­nedēļas pastu no Vašingtonas, Stambu­las un Tokijas. Tajā varēja atrasties šis tas noderīgs.

Durvis pavērās, un Bonds izjuta pa­rasto iepriecinājumu, uzlūkojot savu pie­mīlīgo sekretāri.

-   Labrīt, Lila! - viņš uzsauca.

Sekretāres sirsnīgais sveicinājuma

smaids atvēsa par kādiem desmit grā­diem.

-   Dodiet šurp savu žaketi, - viņa tei­ca. - Tā smird pēc šaujampulvera. Un nesauciet mani par Lilu! Jūs taču zināt, ka man tas nepatīk.

Bonds novilka un pasniedza sekretārei prasīto.

-    Ikviens, kas nokristīts par Loēliju Ponsonbiju, ir pelnījis uzrunu kādā mai­gākā vārdā.

Nostājies pie sekretāres galda nelielajā uzgaidāmajā telpā, ko Lilai sazin kā bija izdevies padarīt kaut nedaudz mājīgāku par pašu biroju, viņš vēroja, kā meitene pakarina žaketi uz pavērtā loga metāla rāmja.

Šai slaidajai tumšmatei piemita attu­rīgs, neskarts skaistums, kam karš un pieci Slepenajā dienestā pavadītie gadi bija piešķīruši tikko jaušamu skarbumu. "Ja vien Lila drīzumā neapprecēsies vai neiegādāsies mīļāko," Bonds jau simto reizi iedomājās, "viņas saltais valdonī­gums ātri vien kļūs vecmeitīgs un šī jau­kā būtne pievienosies tām neskaitāma­jām sievietēm, kas salaulājušās ar savu darbu."

Bonds to meitenei tika sacījis ne reizi vien, un gan viņš, gan divi citi 00. noda­ļas vīri vairākkārt bija mēģinājuši ko pa­sākt, lai atsvabinātu piemīlīgo būtni no tikumības smagās nastas. Taču Lila vi­ņus visus arvien atraidija ar jau pieminē­to vēso mātišķumu (ko atraidītie savas pašapziņas uzturēšanai klusībā dēvēja par kaisles trūkumu) un nākamajā dienā apveltīja tos ar maziem, taču mīļiem uz­manības apliecinājumiem, lai parādītu, ka notikušais patiesībā ir tikai viņas vai­na un ka aplidotajiem jau piedots.

Šie viri nezināja, ka meitene smagi pārdzīvo ik reizi, kad tiem nākas doties pretim briesmām, un ka viņas jūtas ir patiesas un neviltotas, tomēr tā nespēj pieķerties nevienam vīrietim, kas jau pēc nedēļas varētu būt miris. Un tā nu tas tiešām bija - darbs Slepenajā dienestā vairāk atgādināja ko dzimtbūšanai līdzī­gu. Šeit strādājošajām sievietēm nebija sevišķi daudz iespēju veltīt laiku kam ci­tam. Vīriem šajā ziņā klājās vieglāk. Viņu gadījuma sakariem vienmēr bija pietie­kams attaisnojums. Par ģimeni, mājām un bērniem šie cilvēki varēja pat nesap­ņot, ja vien tie jelkā bija saistīti ar slepe­najām operācijām, ko šeit lietišķi dēvēja par atrašanos ierindā. Savukārt, runājot par sievietēm, jebkuras personiskas at­tiecības ārpus dienesta automātiski tika kvalificētas kā pārvaldes drošības ap­draudējums, un tā nu viņām bija tikai divas iespējas - agrāk vai vēlāk aiziet no šā darba un nodoties parastai dzīvei vai kļūt par karaļa un kroņa konkubīnēm uz mūžu.

Loēlija Ponsonbija skaidri juta, ka vairs nav daudz laika, lai no šejienes iz­rautos. Taču dienas ritēja, šīs noslēgtās pasaules drāmas un arī romantika viņu arvien ciešāk sasaistīja ar pārējām pār­valdes meitenēm, un ar katru dienu šķita arvien grūtāk uzrakstīt atlūgumu, jo tā­dējādi tiktu sāpināts Slepenais dienests, kas, pavisam nemanot, viņai bija stājies gluži vai miesīga tēva vietā.

Turklāt Loēlija bija arī viena no visvai­rāk apskaustajām pārvaldes meitenēm - vi­ņa piederēja tām nedaudzajām augstākā ranga sekretārēm, kam pieejama pati slepenākā dienesta informācija. "Pērles un Lvīds," tā šīs izredzētās aiz muguras dēvēja citas meičas, ironizējot par viņu domājamo izcelsmi no labākajām aprin­dām, un, ciktāl tajā bija ieinteresēta pār­valdes personāla dala, Loēlijas liktenim turpmākajos divdesmit gados vajadzēja būt kā tai zeltītajai līnijai pašās Jaungadā pasniegto apbalvojumu saraksta beigās, kur līdzās Britu impērijas ordeni saņēmu­šajām makšķernieku biedrību, pasta, sie­viešu organizāciju un citu iestāžu amat­personām būtu minēts ari viņas vārds un amats: "Mis Loēlija Ponsonbija, Aizsardzī­bas ministrijas vecākā sekretāre."

Loēlija novērsās no loga. Viņa bija tēr­pusies gaišdzeltenā svītrotā pasteļtoņu blūzītē un vienkāršos, tumšzilos svārkos.

Bonds smaidot pavērās meitenes zaļa­jās acis.

- Es jūs saucu par Lilu tikai pirmdie­nās, - viņš teica. - Visās pārējās nedēļas dienās jūs man esat mis Ponsonbija. Ta­ču es jūs nekad nesaukšu par I^oēliju. Tāds vārds drīzāk piederētos kādam pie­dauzīgā skaitāmpantiņā. Vai ir jauni zi­ņojumi?

-   Nē, - sekretāre strupi atbildēja, tad tomēr atmaiga. - Taču materiālu uz jūsu galda ir kaudžu kaudzēm. Nekā steidza­ma, bet daudz gan. Jā, un buduārā mēļoja, ka atradies 008. Esot Berlinē, at­pūšoties. Jauki, vai ne?

Bonds uzmeta meitenei ašu skatu.

-  Kad jūs to dzirdējāt?

-   Pirms kādas pusstundas, - viņa at­bildēja.

Bonds atvēra durvis uz lielo darbista­bu ar trim galdiem un iesoļoja tukšajā telpā. Piegājis un apstājies pie loga, viņš pārlaida skatienu Rīdžentparka koku vē­līnajam pavasara zaļumam. Tātad Bils to galu galā bija paveicis. Uz Pēnemindi un atpakaļ. Taču atpūšanās Berlīnē gan ne­izklausījās labi. Kaut kas acīmredzot bija nogājis greizi. Tā vai citādi, tagad atlika nogaidīt, kādas ziņas nesīs vienīgā infor­mācijas noplūdes vieta visā ēkā - dāmis- taba, ko ālavīgā fūrija no iekšējās drošī­bas dienesta nīgri dēvēja par buduāru.

Bonds nopūtās, apsēdās pie galda un pavilka tuvāk paplāti ar brūnajām mapēm, uz kurām vīdēja sarkana zvaigzne - pilnīgi slepenas dokumentā­cijas marķējums. Un kā ar 0011? Nu jau pagājuši divi mēneši kopš viņa pazuša­nas tā dēvētajā Netīrajā jūdzē Singapūrā. Un nekādu ziņu visu šo laiku. Bet tikmēr viņš, Bonds, aģents 007, vecākais no trim dienesta vīriem, kuri izpelnījušies aģentūras numuru ar divām nullēm, sēž pie sava ērtā galda, noņemas ar rakstu- darbiem un flirtē ar sekretāri.

Viņš paraustīja plecus un apņēmīgi at­vēra pirmo mapi. Tajā atradās sīka Polijas dienviddaļas un Vācijas ziemeļaustrumu apgabalu karte ar treknu, sarkanu līniju, kas savienoja Varšavu un Berlīni. Turpat bija ari plašs komentārs mašīnrakstā: "Būtība: labi organizēts atkāpšanās ceļš no austrumiem uz rietumiem."

Bonds uzmeklēja savu melno, no ie- ročmetāla gatavoto cigarešu etviju un tikpat melni oksidētās Ronsona šķilta­vas. Aizkūpinājis cigareti ar Maķedonijas tabakas maisījumu un trim zeltītiem riņ- ķīšiem rotātu filtru - vienu no tām, ko pēc īpaša pasūtījuma tam gatavoja Mor- lendi Grosvenorstrītā, - viņš iekārtojās ērtāk savā polsterētajā grozāmkrēslā un sāka lasīt.

Tā sākās visas parastās Bonda darb­dienas. Steidzami un pēkšņi dienesta uzdevumi, kas prasīja viņa īpašos dotu­mus, gadījās tikai divas vai trīs reizes gadā. Atlikušajā laikā bija veicami pavi­sam parasti vecākā ierēdņa pienākumi, un tikpat parasta bija ari Bonda ikdie­na: no kādiem desmitiem līdz sešiem ne­steidzīgi darāms darbs birojā, pusdie­nas, ko viņš parasti ieturēja turpat kan- tlnē; vakaros - kāršu spēle ar dažiem tu­vākajiem draugiem vai pie Krokforda, dažkārt - bez īpašas kaisles piekoptas mīlas dēkas ar kādu no trim līdzīgi no­skaņotām precētām paziņām, nedēļas nogalē - golfs uz augstām likmēm kādā no Londonas ārpilsētas klubiem.

Bondam nebija atvaļinājumu, taču pēc katra ipašā dienesta uzdevuma vi­ņam parasti piešķīra divas nedēļas atpū­tai, tāpat slimības atvaļinājumu, ja tāds izrādītos nepieciešams. Gadā Bonds sa­ņēma 1500 mārciņu, summu, kādu maksāja valsts civildienesta galvenajiem speciālistiem, un tūkstoš mārciņu, kas netika apliktas ar nodokļiem. Veicot īpa­šos uzdevumus, viņš varēja tērēt neiero­bežotu summu, tā ka atlikušajā laikā ļoti labi iztika ar saviem diviem tūkstošiem gadā.

Kingsroudā Bondam bija neliels, taču komfortabls dzīvoklis, kurā lietpratīgi saimniekoja padzīvojusi skotu izcelsmes ekonome Meja, patiešām nenovērtējams dārgums savā arodā, un vēl viņam piede­rēja 1930. gada izlaiduma bentlijs ar 4,5 litru kompresormotoru, kas arvien bija rūpīgi noregulēts, apkopts un gatavs traukties ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad vien tas izrādītos nepieciešams.

Tur ari aizgāja visa Bonda nauda, ta­ču viņš vēlējās, lai tad, kad tiks nogali­nāts, bankas kontā būtu iespējami ma­zāka summa; par šādu iznākumu vēl pirms likumā noteiktā dienesta laika bei­gām četrdesmit piecus gadus vecais Bonds nomāktības brīžos bija pilnīgi pār­liecināts.

Līdz brīdim, kas viņu automātiski iz­slēgs no 00. nodaļas sarakstiem un pār­cels štāba darbā Galvenajā pārvaldē, vēl bija jāgaida astoņi gadi. Tātad vēl vismaz astoņi grūti īpašie uzdevumi. Visticamāk, sešpadsmit. Bet varbūt visi divdesmit četri. Pārāk daudz.

Kad Bonds bija beidzis iekalt labi orga­nizētā atkāpšanās ceļa detaļas, stikla pel- nutraukā uz galda rēgojās pieci izsmēķi.

Viņš paņēma sarkanu zīmuli un pārlaida skatu dokumenta adresātu sarakstam. Tas sākās ar M., turpinājās ar štāba priekšnie­ku, tad sekoja vēl apmēram ducis burtu un numuru, un pašās beigās bija skaitlis 00. Rūpīgi uzvilcis iepretim nullēm kāsīti, Bonds to papildināja ar ciparu 7 un ielidi­nāja mapi izejošo dokumentu paplātē.

Pulkstenis rādīja divpadsmit. Bonds paņēma no kaudzes nākamo mapi un to atvēra. Šie papīri nāca 110 NATO Radioiz- lūkošanas vienības, bija paredzēti tikai informatīviem nolūkiem un saucās "Ra- diorokraksti".

Bonds pievilka klāt atlikušās mapes un iemeta aci to ievadlappusēs, pavirši pārlūkodams virsrakstus.

"Inspektoskops - ierīce kontrabandas atklāšanai."

"Filopons - nāvējoša, Japānā izgatavo­ta narkotiska viela."

"Iespējamie slēpņi vilcienos. Nr. II. Vā­cija. "

"Smerš izmantotās metodes. Nr. 6. Personu nolaupīšana."

"Piektais maršruts uz Pekinu."

"Vladivostoka. ASV lidaparāta Thun- derjet veiktas fotoizlūkošanas dati."

Bonds nejutās pārsteigts par šo intri­ģējošo informācijas maisījumu, ko viņam nācās sagremot. Slepenā dienesta 00. no­dala nenodarbojās ar pārējo nodalu un struktūrvienību kārtējām operācijām, tā strādāja tikai ar noteiktu darba informā­ciju un instrukcijām, kas varēja izrādī­ties noderīgas tiem trim vienīgajiem die­nesta vīriem, kuru pienākumos ietilpa dažādi terora akti, pasūtījuma slepkavī­bas un tamlīdzīgi. Pārlūkojamā doku­mentācija nekad neprasīja kādu tūlītēju rīcību. Vienīgais, kas bija jādara Bondam un abiem viņa kolēģiem - jāsastāda to dokumentu saraksts, kurus pēc kārtējās atgriešanās pārvaldē būtu nepieciešams izlasīt ari pārējiem diviem nodaļas vī­riem. Kad 00. nodaļa šo darbu paveica, visa dokumentu gūzma nonāca attiecīga­jā arhīvā.

Bonds atkal pievērsās NATO atsūtīta­jai mapei.

"Katra radista individuālajam "rok­rakstam" piemīt nekādi nenoslēpjamas iezīmes, kas ik indivīdu ļauj gandrīz pil­nīgi droši atšifrēt pat nepilnu minūti ilga sakaru seansa laikā," viņš lasīja. "Šis "rokraksts", proti, veids, kā radists no­raida ziņojumus, ir dažāds, un to spēj at­pazīt profesionāli, kas ikdienā strādā pie ziņojumu saņemšanas. Minētās nianses spēj reģistrēt un analizēt arī īpaši jūtīgi mehānismi. Piemēram, 1943. gadā Sa­vienoto Valstu Radioizlūkošanas birojs izmantoja šo apstākli, veicot Čīlē dislocē­ta raidītāja izsekošanu. Raidītāju lietoja jauns vācietis ar segvārdu Pedro. Kad Či- les policija aplenca raidītāja atrašanās vietu, Pedro izdevās aizbēgt. Gadu vēlāk radiopārtveršanas speciālisti atklāja jau­nu nelegālu raidītāju un spēja noteikt, ka ar to strādā Pedro. Lai nomaskētu sa­vu "rokrakstu", viņš raidīja ar kreiso ro­ku, taču tas nepalīdzēja, un šī persona galu galā tomēr tika notverta.

NATO radiotehnoloģiju speciālisti pat­laban izmēģina savdabīgu maskēšanās ierīci, ko iespējams piestiprināt pie radis­ta plaukstas locītavas un kas ne­pārtraukti mijiedarbojas ar nervu cen­triem, kuri kontrolē rokas muskuļus. To­mēr…"

Uz Bonda galda atradās trīs tālruņi. Melnais bija paredzēts zvaniem ārpus pārvaldes, zaļais - iekšējām sarunām, bet sarkanais nodrošināja vienīgi tiešos sakarus ar M. un tā štāba priekšnieku. Šoreiz istabas klusumu pārtrauca sarka­nā telefona pazīstamais trinkšķis.

Zvanītājs bija M. štāba priekšnieks.

-  Vai jūs varētu uzbraukt augšā? - vai­cāja patīkama balss.

-   Pie M.? - atvaicāja Bonds.

-Jā.

-  Vai iemesls zināms?

-   Tik vien pateica, ka vēlētos jūs re­dzēt, ja esat uz vietas.

-    Labi, - Bonds atbildēja un nolika klausuli.

Paņēmis žaketi un pateicis sekretārei, ka dodas pie M. un tai nav jāgaida viņu atgriežamies, Bonds atstāja biroju un aizsoļoja uz liftu gaiteņa galā.

Gaidot liftu, viņš pārcilāja prātā tās citas reizes, kad kārtējās rāmās darbdie­nas vidu sarkanais tālrunis tieši tikpat piepeši bija pārtraucis klusumu, izraujot viņu, Bondu, no vienas pasaules un ie­metot kādā citā. Bonds paraustīja ple­cus - pirmdiena! Ko tādu jau varēja sa­gaidīt.

Lifta durvis atvērās.

-   Uz desmito, - viņš noteica un iesoļo­ja kabīnē.

II nodala

NIOBIJA KARALIS

Desmitais bija pats pēdējais celtnes stāvs. Tā lielāko dalu aizņēma sakaru dienests, īsta komunikāciju speciālistu izlases komanda, kuras locekļus intere­sēja vienīgi decimetru radioviļņi. Saules plankumi un jonosfēras slāņu īpašības. Vēl augstāk, uz lēzenā jumta, atradās trīs antenu masti, kas apkalpoja vienu no pašiem jaudīgākajiem raidītājiem Anglijā, par kura esamību gan liecināja tikai mīklains uzraksts uz vestibilā no­vietotās pamatīgās bronzas plātnes ar ēkas iemītnieku sarakstu: "Radio Tests Ltd." Pārējie uzskaitījumā minētie īrnieki bija "Universal Export Co", "Delaney Bros. (1940) Ltd", korporācija "Omnium" un Uzziņu dienests, ko pārstāvēja mis E. Tvininga.

Mis Tvininga bija reāla persona. Pirms gadiem četrdesmit viņa darīja to pašu, ko tagad Loēlija Ponsonbija. Nu, kad bija pienākuši pensijas gadi, šī kundze vadīja savas dienas mazā pirmā stāva birojā, pārvietodama papīrkurvī dažādus bezjē- galdam, un Bonds apsēdās. Skadri uzlū­kojis padoto caur tabakas dūmu mākuli, M. nevērīgi nometa uz tukšās, ar sarka­nu ādu apdarinātās galda virsmas sērko­ciņu kārbu.

-   Vai labi atpūtāties? - viņš strupi ie­vaicājās.

-  Jā. paldies, ser, - Bonds atbildēja.

-   Kā redzu, iedegums padevies notu­rīgs, - M. balsi nepārprotami ieskanējās neapmierinātība. Patiesībā gan viņam nemaz nebija žēl Bondam piešķirtā at­vaļinājuma, kas turklāt pa daļai bija ne­pieciešams, lai atveseļotos. Nevilšais īg­nums drīzāk bija saistāms ar to zināmo puritānismu un pat jezuītiskumu, kas nenoliedzami piemīt ikvienam augstāka ranga priekšniekam.

-   Jā, ser, - Bonds piekāpīgi atbildē­ja. - Pie ekvatora šobrīd cepina pamatīgi.

-   Ir jau labi. - M. atmaiga. - Jūsu at­pūta bija godam nopelnīta. - Taču runā­tāja acis bija un palika nopietnas. - Ce­ru, tas kapara brūnums drīz pazudīs. Nosauļojies vīrs Anglijā arvien izraisa aizdomas. Tādam vai nu nenākas vaiga sviedros nopūlēties strādājot, vai ari mā­jās ir sauļošanās lampa. - Straujš,

strups pīpes vēziens pauda nepārprota­mu attieksmi pret pēdējo.

Atkal iekodis pipi zobos, M. izklaidīgi ievilka dūmu. Pīpe izrādījās apdzisusi, un pagāja kāds brīdis, līdz to atkal izde­vās aizkūpināt.

-   Kā šķiet, mēs to zeltu tomēr dabū­sim, - atkal nometis uz galda sērkociņus, M. noteica. - Bija gan kādas runas par Hāgas tribunālu, taču Ašenheims ir tei­cams advokāts. [1]

-  Jā, protams, - Bonds pamāja.

Uz mirkli iestājās klusums. M. ciešu skatienu vērās pīpes galviņā. Pa atvērta­jiem logiem ieplūda tālīni Londonas ielu trokšņi. Uz kādas palodzes ar skalu spārnu švīkstu nolaidās balodis, taču tū­līt pat atkal aizlidoja.

Bonds centās kaut jel ko izlasīt vēja aprautajā, raupjajā sejā, kuru tik labi pazina un kurai uzticējās. Taču pelēkās acis bija un palika mēmas, un sīkā, pul­sējošā dzīsliņa, kas arvien saspringti iz- spilējās labajos deniņos, kad M. nervozē­ja, šoreiz pat neietrīsējās.

Piepeši Bondam likās, ka M. ir apmul­sis. Viņam šķita, ka M. nezina, kā iesākt

sarunu. Bonds vēlējās palīdzēt. Viņš sa­grozījās savā krēslā un novērsa skatu no M., tad pievērsās savām rokām un gar­laikoti sāka pluinīt aizlūzušu nagu.

M. atrāva skatu no pīpes un nokrem- šļojās.

-   Vai šobrīd jums ir darāms kas ipašs, Džeims? - viņš apvaicājās šķietami vien­aldzīgā balsī.

"Džeims." Tas skanēja neparasti. Šajā telpā M. reti mēdza kādu uzrunāt vārdā.

-   Tikai rakstudarbi un parastie treni­ņi, - Bonds atbildēja. - Vai varu būt jums kā noderīgs, ser?

-   Taisnību sakot, jā, - M. nīgri sarau­ca uzacis. - Taču Slepenajam dienestam tur patiesībā nekas nebūtu darāms. Tā ir gandrīz vai personiska lieta. Iedomājos, ka jūs varētu man palīdzēt.

-   Protams, ser, - Bonds piekrītoši pa­māja. Viņš jutās atvieglots, ka M. izde­vies salauzt neveiklības ledu. Acīmredzot šefam būs nogājis greizi privātajā dzīvē un nu negribas kļūt atkarīgam no Skot­lendjarda laipnības. Varbūt šantāža. Vai narkotikas. Bonds jutās apmierināts, ka M. izvēlējies viņu. Protams, viņš to varē­tu nokārtot. M. bija bezcerīgi iesīkstējis savā attieksmē pret jelkādu valdības īpa­šumu un tās algotām personām. Bonda izmantošana personiskas lietas kārtoša­nai viņa izpratnē noteikti bija kas līdz­vērtīgs zādzībai no valsts kases.

-   Tieši tādu atbildi es gaidīju, - drūmi noteica M. - Tas neprasīs daudz laika. Ar vienu vakaru vajadzētu pietikt. - Viņš mirkli klusēja. - Labi, sakiet, vai esat dzirdējis par tādu vīru kā sers Hugo Drekss?

-   Protams, ser, - atbildēja Bonds, kuru šā vārda nosaukšana pārsteidza. - Neie­spējami atrast avīzi, kas viņu nepieminē­tu. "Sunday Express" apraksta viņa dzīvi visos sīkumos. Neparasts stāsts.

-  Jā, es zinu, - M. strupi noteica. - Pa­stāstiet, kāds ir jūsu viedoklis par visiem šiem faktiem. Vēlos redzēt., vai jūsu ver­sija sakrīt ar manējo.

Bonds kādu mirkli cieši vērās logā, lai sakopotu domas. M. nepatika aptuveni izteikumi. Viņam gāja pie sirds detali­zēts, plūstošs izklāsts bez stostīšanās un stomīšanās. Skaidra doma, nekādu ap­linku.

-  Labi, ser, - Bonds beidzot iesāka. - Sa­vā ziņā šis vīrs ir nacionālais varonis.

Publika par viņu ir sajūsmā. Pieņemu, ka viņš ir tikpat populārs kā Džeks Hobss vai Gordons Ričardss. Cilvēki šo viru patiesi dievina. Tiem liekas, ka viņš ir viens no daudziem, taču, tā teikt, glori­ficētā versijā. Savdabīgs supermenis. Šis vīrs nav apveltīts ar sevišķi iespaidīgu ārieni, turklāt viņu grezno daudz rētu no karā gūtajiem ievainojumiem. Viņš ir arī nedaudz vulgārs un ārišķīgs. Taču, kā šķiet, publikai tas drīzāk patīk, un tā vi­ņu padara par savdabīgu elku. Ļaudīm tīk, ka draugi viņu sauc par dižo Dreksu. Tas tikai papildina šo varoņa tēlu un, do­māju, it labi iet pie sirds sievietēm. Ja tā padomā, ko viņš paveicis valsts labā, ne mazākajā mērā nerēķinoties ar savu la­bumu un krietni vien pāri tām iespējām, kas pieejamas jebkurai valdībai, tad tais­ni vai jābrīnās, ka publika viņu vēl nevē­las redzēt premjerministra krēslā.

Bonds pamanīja, ka M. vēsais ska­tiens kļūst vēl dzedrāks, taču vecā vīra acīmredzamā skepse nespēja kliedēt viņa patieso sajūsmu par Dreksa panāku­miem.

- Galu galā, ser, - viņš rāmi turpinā­ja, - tā vien šķiet, ka šis vīrs pasargājis mūsu valsti no kara briesmām uz ilgiem gadiem. Un viņam nav daudz vairāk par četrdesmit. Mana attieksme pret viņu ir tāda pati kā vairumam laužu. Un tad vēl tā viņa patiesās identitātes mīkla. Nemaz nebrīnos, ka cilvēkiem šā vīra drīzāk ir žēl, lai gan viņš ir multimiljonārs. Kā šķiet, par spiti savam sabiedriskajam raksturam, viņš ir diezgan vientuļš.

M. sāji pasmaidīja.

-   Tas viss vairāk atgādina aizkustino­šu "Sunday Express" publikāciju pār­stāstu. Protams, viņš ir neparasts cil­vēks. Taču kā jūs vērtējat lietas faktisko pusi? Nedomāju, ka zinu daudz vairāk par jums, droši vien pat mazāk. Es ne pārāk iedziļinos avīžrakstos, un par viņu nav nekādu materiālu, ja neskaita visai skopu informāciju Kara ministrijā. Tā­tad - ko ļauj secināt "Sunday Express" pieejamais faktu materiāls?

-   Ļoti žēl, ser, - Bonds atbildēja. - Par nelaimi, faktu ir gaužām maz. - Viņš at­kal pavērās ārā pa logu, koncentrēda­mies atbildei. - Ardēnu operācijas laikā 1944. gada ziemā vācieši plaši izmantoja partizānu un diversiju taktiku, ko īsteno­ja īpašas vienības. Šos vīrus sauca drū­mā vārdā - par vilkačiem. Viņi nodarīja tiešām daudz posta. Būdami teicami maskēšanās meistari un lieliski piepraz- dami visdažādākos partizānu kara paņē­mienus, daži šo vienību vīri neatlaidīgi turpināja cīņu vēl ilgi pēc tam, kad Ardē- nos viss bija galā un mēs jau bijām šķēr­sojuši Reinu. Bija paredzēts, ka viņi tur­pinās pretestību pat tad, ja ieiesim dziļi Vācijas teritorijā. Taču, kad kara iz­nākums vairs neradīja šaubas, viņi ātri vien izstājās no spēles.

Viena no viņu veiksmīgākajām diversi­jām bija amerikāņu un britu armiju aiz­mugures operāciju štāba uzspridzināša­na. Man šķiet, tur bāzējās tā saucamās papildspēku nodrošinājuma vienības. Tur bija viss kas - amerikāņu sakarnie­ku daļas, britu sanitārais transports, drīzāk jau tāda nepārtraukti mainīga kompānija. Vilkači kaut kā pamanījās mīnēt ēdnīcu, un tobrīd, kad tā uzgāja gaisā, tur ieturējās ari laba daļa vīru no lauka hospitāļa. Nogalināto un ievainoto bija vairāk par simtu. Cietušo atpazīša­na - īsts elles darbs. Viens no angļu vī- riem bija Drekss. Puse viņa sejas bija pa­galam. Pilnīga amnēzija turpinājās ap­mēram gadu, un pēc tam Drekss tik un tā neatcerējās, kas viņš ir un ko agrāk darījis. Pavisam bija kādas divdesmit piecas neidentificētas personas, par ku­rām nespēja tikt skaidrībā nedz amerikā­ņi. nedz mēs. Tie bija vai nu tādi, no ku­riem pārāk maz kas palicis pāri. vai arī tādi, kas tur atradās caurbraucot vai bez dienesta norīkojuma. Tāda nu tā vienība bija. Divi komandvirsnieki, protams. Ne­vīžīga administrācija. Pavirša dokumen­tācija. Tomēr pēc gada. ko Drekss bija pavadījis dažādos hospitāļos, ierēdņi vi­ņu atšifrēja, pateicoties Kara ministrijas bezvēsts pazudušo reģistram. Kad viņi ti­ka līdz kāda Hugo Dreksa papīriem, ku­ros bija norādīts, ka šis cilvēks ir bārenis bez tuviniekiem un pirms kara strādājis Liverpūles dokos, atpazīstamais kļuva domīgs, un fotogrāfija un fiziskais ap­raksts šķita puslīdz atbilstam tam, kā šis vīrs varētu būt izskatījies pirms sprā­dziena. Ar šo brīdi vājinieks sāka atlabt. Viņš stāstīja šo un to, pavisam vienkār­šas detaļas, kas uzpeldēja apziņā, un ārsti ar viņu gaužām lepojās. Kara mi­nistrija atrada vīru, kas bija dienējis tajā pašā sapieru vienībā, kur Hugo Drekss, šis cilvēks ieradās hospitālī un teicās esam pārliecināts, ka sakropļoto atpazi­nis. Tā arī viss nokārtojās. Neviens cits Hugo Drekss uz oficiālo sludinājumu presē neatsaucās, un beigu beigās 1945. gada nogalē sakropļoto vīru atvaļināja no dienesta ar šo vārdu, izmaksāja pienāko­šos summu par attiecīgo dienesta posmu un piešķīra pilnu invaliditātes pensiju.

-   Taču Drekss joprojām apgalvo, ka skaidri neatceras savu pagātni, - ieteicās M. - Viņš ir Bleida kluba biedrs. Bieži kopā spēlējam kārtis un pēc tam šo un to pārrunājam pie vakariņu galda. Viņš teic, ka daudzkārt jūtoties tā, it kā te bū­tu bijis jau agrāk. Bieži brauc uz Liver­pūli, lai mēģinātu sadzīt jelkādas savas pagātnes pēdas. Labi, kas vēl?

Bonds pūlējās atvedināt atmiņā pā­rējos faktus.

-   Cik zinu, pēc kara Drekss uz apmē­ram trim gadiem vispār pagaisa, - viņš beidzot teica. - Bet tad ziņas par viņa da­rījumiem visā pasaulē parādījās Sitijā, vispirms jau metālu biržā. Kā šķita, vi­ņam bija izdevies iegīīt monopolstāvokli attiecībā uz ļoti vērtīgu rūdu - niobiju. Šī rūda tobrīd bija vajadzīga visiem, jo tai piemīt ārkārtīgi augsta kušanas tempe­ratūra. Izgatavot reaktīvos dzinējus bez tās nebūtu iespējams. Niobija resursi turklāt bija loti ierobežoti, gadā tika ie­gūti tikai daži tūkstoši tonnu, lielākoties kā blakusprodukts Nigērijas alvas raktu­vēs. Drekss acīmredzot bija izskaitļojis, ka reaktīvajiem dzinējiem ir nākotne, un sazin kā uzodis šīs nozares vājo punktu. Taču viņam kaut kur nācās izraut savus desmit tūkstošus mārciņu, jo, kā raksta "Express", 1946. gadā šis vīrs iegādājies trīs tonnas niobija par apmēram trim tūkstošiem tonnā. Ar šīs partijas pārdo­šanu kādai amerikāņu aviobūves kompā­nijai, kurai ļoti steidzami bija vajadzīgs niobijs, viņš nopelnīja piectūkstoš mārci­ņu. Tad Drekss sāka uzpirkt vairumpar- tijas - sešus mēnešus, deviņus mēne­šus, gadu uz priekšu. Trīs gadu laikā viņš tika pie monopola. Ikvienam, kam vajadzēja niobiju, nācās slēgt darījumu ar "Dreksa metāliem". Visu šo laiku viņš spekulēja arī ar dažādu sīkpreču par­tijām - šellaku, sizalu, melnajiem pipa­riem - faktiski ar it visu, kas nesa labu peļņu ar nelieliem ieguldījumiem. Pro­tams, panākumus lielā mērā nodrošināja straujā preču tirgus attīstība, un Drekss arvien prata noturēties seglos ari tad, kad temps kļuva patiešām ellišķīgs. Visu nopelnīto viņš pamanījās izdevīgi iegul­dīt, lai gūtu jaunu peļņu. Piemēram, viņš bija viens no pirmajiem, kas uzpirka iz­strādāto rūdu Dienvidāfrikā. Tagad no tās var dabūt ārā kādu nieku urāna. Vēl viens veiksmes stāsts, tā sacīt.

M. skatiens bija piekalts Bondam. Klausīdamies viņš cītīgi kūpināja pīpi.

- Protams, Sitijas ļaudīm nācās prātot, ko tas viss, sasodīts, nozīmē, - Bonds tur­pināja, aizrāvies ar savu stāstu. - Preču brokeri dusmās piesārta, izdzirdot Dreksa vārdu vien. Viņš varēja sagādāt visu, ko vien vajadzēja, taču pārdeva krietni dār­gāk, nekā tie bija gatavi maksāt. Drekss savu biznesu bija izvietojis Tanžeras brīv­ostā - nekādu nodevu, nekādu valūtas ie­robežojumu. 1950. gadā viņš jau bija multimiljonārs. Tad Drekss atgriezās An­glija un sāka tērēt nopelnīto. Patiesību sa­kot, viņš šķiedās uz visām pusēm. La­bākie namīpašumi, labākie auto, labākās sievietes. Ložas Operā un pie Gudvuda. Godalgoti Džersejas ganāmpulki. Godal­gotas neļķu šķirnes. Godalgoti šķirnes su­ņi. Divas jahtas, nauda Volkera kausa ko­mandai, 100 000 mārciņu Plūdos cietušo fondam, žēlsirdīgajām māsām veltīta balle Albertholā - nebija tādas nedēļas, kad Dreksa vārds neparādītos avīzēs saistība ar kādu jaunu sensāciju. Visu savu laiku viņš veltīja bagātības vairošanai, un cilvē­kiem tas patika. Tas bija kas līdzīgs Tūk­stoš un vienas nakts pasakām. Tas darīja krāsainākas viņu dzīves. Ja jau sakropļo­tam karavīram no Liverpūles tas bija pa spēkam piecos gados, kālab gan to neva­rētu ari viņi paši vai viņu dēli? Tas šķita gandrīz tikpat viegli, kā laimēt gigantisku summu futbola totalizatorā.

Un tad nāca Dreksa pārsteidzošā vēs­tule karalienei ar vārdiem "Jūsu Majes­tāte, ja man atļauts uzdrīkstēties…" un parastais kliedzošais virsraksts nākamās dienas "Express" pirmajā lappusē: "DREK­SA UZDRĪKSTĒŠANĀS", kas vainagoja stāstu par to, kā Drekss nodevis Lielbri­tānijas rīcībā visus savus niobija resur­sus tādas superatomraķetes būvei, ar kuru būtu iespējams sasniegt vai ikvienu Eiropas galvaspilsētu, tā nekavējoties do­dot prettriecienu ikvienam, kas mēģinātu nomest atombumbu uz Londonu. Viņš grasījās ieguldīt pasākumā 10 miljonus mārciņu, viņam jau bija izstrādāts pro­jekts, un viņš bija gatavs sapulcināt ko­mandu raķetes būvei.

Tad sekoja daži klusuma mēneši, un visi jau kļuva nepacietīgi. Lordu palātā valdīja neizpratne. Opozīcija jau bija ga­tava pieprasīt uzticības balsojumu. Un tad nāca premjerministra paziņojums, ka projektu apstiprinājuši Apgādes ministri­jas bruņojuma eksperti un karaliene Lielbritānijas pavalstnieku vārdā laipni piekritusi pieņemt dāvinājumu un iecē­lusi dāvinātāju bruņinieku kārtā.

Bonds uz mirkli apklusa, juzdamies gandrīz vai sajūsmināts par šā neparastā vīra rīcību.

- Jā, - noteica M. - "Beidzot valdīs miers", es atceros šo virsrakstu. Tas bija pirms gada. Un tagad raķete ir jau gan­drīz gatava. Tā nosaukta par "Pūces as­ti". Un, cik nu man nācies dzirdēt, visi apgalvo, ka tā patiešām daudz iespēs. Tas viss tomēr ir ļoti savādi.

M. atkal apklusa un mēmi vērās ārā pa logu. Vēl pēc brīža viņš no jauna pie­vērsās Bondam galda otrā pusē un gausi noteica:

-  Jā, kas attiecas uz šo lietu, es nezi­nu neko daudz vairāk par jums. Apbrī­nojams gadījums. Neparasts cilvēks!

Mirkli apdomājies, viņš piebilda:

-  Tiesa, ir kāda nianse…

-   Kāda, ser? - Bonds pavaicāja. Izskatījās, ka M. apkopo domas. Tad

viņš rāmi uzlūkoja Bondu.

-   Sers Hugo Drekss kāršu spēlē krāp­jas.

III nodala

KĀrŠu striptĪzs

-   Drekss krāpjas ar kārtīm?

M. sarauca uzacis.

-  Jā, tieši to es teicu, - viņš sausi ap­stiprināja. - Vai jums nešķiet dīvaini, ka multimiljonāram jākrāpjas kāršu spēlē?

Bonds samierinoši pasmaidīja.

-   Tas nav neko dīvaināk par visu pā­rējo, ser. Pazīstu loti bagātus cilvēkus, kas māna paši sevi, izliekot pasjansu. Ta­ču tas nekādi nesaskan ar manu priekš­statu par Dreksu. Mazliet nesaderīgi.

- Tur jau tā lieta, - piekrita M. - Kā­pēc viņš to dara? Un neaizmirstiet, ka krāpšanās kāršu spēlē vēl arvien var pa­zudināt cilvēku. Tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā tas ir gandrīz vai vienīgais no­darījums, kas netiek piedots nevienam, lai kas šis cilvēks bUtu. Drekss gan šos trikus pieprot tik labi, ka neviens viņu vēl nav pieķēris. Patiesību sakot, šaubos, vai jelkādam, izņemot Bezildonu, vispār varētu būt radušās aizdomas. Bezildons ir Bleida kluba priekšsēdis. Viņš man prasīja padomu. Šis vīrs pieņem, ka man ir zināma saistiba ar izlūkdienestiem, un es jau agrāk reizi vai divas esmu viņam palīdzējis izkļūt no sīkām nepatikšanām. Patiesībā Bezildons lūdza manu palīdzī­bu. Teica, ka, protams, negrib nekādu troksni klubā un ka vienīgais, ko vēlē­tos, - pasargāt Dreksu no iekļūšanas muļķīgā situācijā. Viņš par šo cilvēku ir tikpat augstās domās kā mēs visi un bai­dās no jelkādiem starpgadījumiem. Ja tas nāks gaismā, neizbēgami sekos pa­matīgs skandāls. Kluba biedru vidū ir daudz parlamenta locekļu, un par to drīz vien sāks tērgāt kuluāros. Pēc tam pie darba ķersies tenku vācēji no preses.

Dreksu nāksies izslēgt no kluba, un tad viņa draugi droši vien ķersies pie aizstā­vības, izvirzot apsūdzību apmelošanā. Notiks tāpat kā ar Trenbiju Kroftu. Vis­maz Bezildons paredz tieši šādu notiku­mu gaitu, un jāteic, ka esmu tādās pašās domās. Lai nu kā, es piekritu palīdzēt un tāpēc vēlos iesaistīt jūs, - M. turpināja, cieši uzlūkodams Bondu un ironiski pa­smaidīdams. - Jūs esat pats labākais kāršu spēlmanis Slepenajā dienestā, kat­rā ziņā pēc daudzajiem uzdevumiem, ko līdz šim nācies veikt kazino, jums tādam vajadzētu būt, turklāt, cik atceros, mēs savulaik, vēl pirms kara, iztērējām kriet­nu žūksni naudas, lai jūs apmācītu kār­šu blēdībās, iekams ķērāties pie tiem ru­māņiem Montekarlo.

Bonds plati pasmaidīja.

- Stefijs Espozito, - viņš klusām notei­ca. - Jā, tas tik bija zellis. Amerikānis. Viņš mani dresēja pa desmit stundām dienā veselu nedēlu, un tas viss - tikai tādēļ, lai es kā nākas apgūtu kāršu jauk­šanu un to, kā tās pēc vajadzības iedalīt citiem. Toreiz par to visu uzrakstīju pa­matīgu pārskatu, tam jābūt nobāztam kaut kur arhīvā. Stefijs pieprata pilnīgi visus spēles trikus. Kā ievaskot dūžus, lai kāršu kava atvērtos tieši pie tiem, kā ar žileti nemanāmi iezīmēt stiprās kārtis, kā tās apgriezt, kā vajadzīgajā brīdī izda­būt vajadzīgās kārtis no piedurknē ie­slēptas aptveres. Labi noderēja arī triks, ko sauc par striptīzu. Visu kavu vajadzē­ja apgraizīt par nepilnu milimetru, taču vajadzīgās kārtis, piemēram, dūžus, at­stāt sākotnējā lielumā. Tad vēl bija īpaši apstrādātas atspoguļojošas virsmas - nie­cīgi, dārgakmeņiem līdzīgi spogulīši, kas iestrādāti gredzenos vai pīpju galviņās. Taču toreiz, Montekarlo, man noderēja Stefija triks ar slepenrakstu, - Bonds at­cerējās. - Krupjē kāršu iezīmēšanai lieto­ja neredzamu tinti, ko varēja saskatīt ti­kai ar īpašām brillēm. Stefijs nudien bija lielisks puisis. Mums viņu piespēlēja Skotlendjards. Viņam pietika vienreiz sa­maisīt kavu, un visi četri dūži jau bija uz galda. Pilnīga mīkla.

- Nedomāju, ka no Dreksa varētu sa­gaidīt šādu profesionālismu, - noteica M. - Lai iespētu ko tādu, jāvingrinās un jāspēlē katru dienu vai arī nepieciešams sabiedrotais, un es nespēju iedomāties, ka Drekss tādu būtu atradis Bleida klubā.

Nē, man šķiet, ka nekāda sensacionāla krāpšanās tā nebūs, visticamāk, Drek- sam vienkārši palaikam fantastiski vei­cas. Tas ir dīvaini. Drekss nav sevišķi labs spēlmanis - viņš, starp citu, spēlē tikai bridžu -, taču šim vīram pietiekami bieži izdodas veiksmīgi pabeigt loti sarež­ģītu spēli, un tas ir gluži vai fenomenāli, jo paredzamais iznākums nekādā ziņā nav viņam par labu. Lai nu kā, viņš to dabū gatavu. Viņš ir viens no lielākajiem Bleida kluba laimētājiem un labprāt spē­lē uz augstām likmēm. Gada laikā, kopš Drekss apmeklē klubu, viņš ne reizi nav palicis zaudētājos, kad apkopojam nedē­ļas rezultātus. Kluba biedru vidū ir divi vai trīs pasaules labākie spēlmaņi, un nevienam no tiem nekad nav izdevies ie­gūt tādu summāro rezultātu kā Dreksam divpadsmit mēnešos. Par to klubā daž­kārt izskan pa jociņam, un, manuprāt, Bezildonam ir taisnība, ka te kaut kas jādara. Kā jums šķiet, kādu sistēmu Drekss lieto?

Bonds ilgojās pēc pusdienām. Štāba priekšnieks kopīgai maltītei droši vien bi­ja atmetis ar roku jau pirms labas pus­stundas. Par kāršu spēles viltībām viņš varētu runāt stundām ilgi, un M., kuru šķietami nekad neinteresēja ēdiens un miegs, labprāt klausītos un visu dzirdēto tūlīt pat iegaumētu. Taču Bonds jutās iz­salcis.

-   Pieņemot, ka viņš nav profesionālis, ser, un nekādi neapstrādā kārtis, pastāv tikai divas iespējas. Vai nu Drekss pras­mīgi bāž degunu citu kārtis, vai ari pēc noteiktas signālsistēmas sazinās ar savu partneri. Vai viņš parasti spēlē pārī ar vienu un to pašu kompanjonu?

-   Pēc katra pabeigta robera mēs vien­mēr no jauna izlozējam partnerus, - M. atbildēja. - Un viesu vakaros pirmdienās un ceturtdienās kluba biedri spēlē pārī ar saviem ciemiņiem. Drekss gandrīz vienmēr ielūdz kādu Meijeru, savu metā­lu brokeru. Jauks puisis. Ebrejs. Tei­cams spēlētājs!

-   Lai iegūtu kādu skaidrību, man tas viss jāredz, - Bonds noteica.

-   Tieši to jau es gribēju sacīt, - M. pa­māja. - Kā būtu, ja mēs turp dotos šova­kar? Tā vai citādi, jūs vismaz nobaudītu jauku maltīti. Sastapsimies pie kluba ap sešiem. Es jūs drusku apspēlēšu piketā, un tad mēs mazliet pavērosim bridža spēli. Pēc vakariņām izspēlēsim vienu vai divus roberus ar Dreksu un viņa draugu. Pirmdienās viņi arvien iegriežas klubā. Norunāts? Ceru, ka nebūšu jūs atrāvis no kāda steidzama darba?

-    Nē, ser, - Bonds pasmīnēja. - Man tas sagādās patiesu prieku. Labprāt ap­vienošu patīkamo ar lietderīgo. Ja Drekss krāpsies, ļaušu viņam noprast, ka esmu to pamanījis, un. domāju, ar to pietiks, lai viņš savu niķi atmestu. Man negribētos, ka viņš iekuļas nepatikšanās. Vai tas ir viss, ser?

-   Jā, Džeims, - M. pamāja. - Un pal­dies par palīdzību. Pēc visa spriežot, Drekss rīkojas sasodīti muļķīgi. Izlepis cilvēks, kuram patīk ekstravagantas iz­darības. Taču ne jau par viņu es raizējos. Gluži vienkārši nevēlos, ka jelkas noietu greizi ar to raķeti. Un Drekss, lai cik liels vējagrābslis būtu, tomēr ir cieši saistīts ar "Pūces asti". Labi, tiekamies sešos. Un lieki neprātojiet, ko vilkt mugurā. Daži mēdz pārģērbties vakariņām, un daži - ne. Šovakar to nedarīsim. Tad jau labāk ejiet un apstrādājiet savus pirkstgalus ar smilšpapīru vai ko citu, kas nu tādās rei­zēs jums, kāršu blēžiem, nepieciešams.

Bonds smaidot uzlūkoja M. un piecē­lās. Kā rādās, bija gaidāms interesants vakars. Soļodams uz durvīm un tās at­darīdams, viņš attapa, ka pirmoreiz pēc sarunas ar M. nenākas saspringti domāt par veicamo uzdevumu.

M. sekretāre joprojām sēdēja pie sava galda. Līdzās rakstāmmašīnai nu bija uzradusies paplāte ar sviestmaizēm un piena glāze. Meitene cieši uzlūkoja Bon- du, taču viņa sejas izteiksme nepauda neko.

-  Kā šķiet, kopīgā pusdienošana šoreiz pačibējusi, - Bonds iebildās.

-  Jā, štāba priekšnieks aizgāja gandrīz pirms stundas, - mis Mūnpenija nosodo­ši atbildēja. - Tagad ir pustris. Viņam kuru katru mirkli jābūt atpakaļ.

-   Mēģināšu pagūt uz kantīni, kamēr tā vēl atvērta, - Bonds noteica. - Pasa­kiet, ka izmaksāšu pusdienas citureiz. - Uz­smaidījis sekretārei, viņš izgāja gaitenī un devās uz liftu.

Virsnieku kantinē vairs bija tikai daži cilvēki. Bonds iekārtojās savrup un ietu­rējās ar ceptu jūras mēli, krietnu porciju salātu sinepju mērcē, kādu nieku siera ar grauzdiņiem un puskarafi baltā bordo.

Izdzēris divas tases kafijas, viņš ap tri­jiem atgriezās savā darbistabā. Joprojām domādams par M. stāstīto, Bonds ātri pabeidza lasīt NATO piesūtīto informāci­ju, pateicis, kurp šovakar dosies, atvadī­jās no sekretāres un ap puspieciem jau bija personāla garāžā ēkas otrā pusē, lai sēstos savā auto.

-   Kompresors mazliet rīstās, ser, - ie­minējās garāžas mehāniķis, kas aprūpē­ja Bonda bentliju tik cītīgi, it kā tas pie­derētu viņam pašam. - Rīt es labprāt tajā parakātos, ja vien jūs pusdienlaikā varē­tu iztikt bez braucamā.

-   Paldies, - Bonds atbildēja, - tas de­rēs.

Viņš nesteidzīgi izstūrēja auto parkā un nogriezās uz Beikerstrītas, kuru tūlīt pat piepildīja divcollīgā izpūtēja rešņā bubināšana. Pēc piecpadsmit minūtēm Bonds jau bija mājās. Atstājis auto nelie­lajā skvēriņā zem platānām un iesoļojis pārbūvētās reģenta laika ēkas pirmajā stāvā, viņš devās uz grāmatām piekrauto viesistabu un, īsu bridi pameklējis, izvil­ka no plaukta kāršu spēļu rokasgrāma­tu, ko nometa uz greznā ampīra stila gal­da blakus plašajam logam.

Tad Bonds aizgāja uz savu mazītiņo guļamistabu ar baltzeltainajām tapetēm un tumšsarkanajiem aizkariem un izģēr­bās, pavirši nomezdams drēbes uz divgu- ļamās gultas tumšzilā pārklāja. Pēc tam viņš devās uz vannasistabu un ātri no­mazgājās dušā. Noslaucījies viņš ielūko­jās spogulī un nosprieda, ka nav nekā­das jēgas tērēt ātri aizritošās dzīves stundas aizspriedumiem, kas pagēr skū- šanos divreiz dienā.

Pelēkzilajās acīs, kas vērās pretim no spoguļstikla, jautās parastais aizrautī­bas pilnais mirdzums, kurš tajās parā­dījās arvien, kad Bonda prātu nodarbi­nāja kāda saistoša problēma. Kalsnā, skarbā seja pauda nepārprotamu vēlmi stāties pretim ik izaicinājumam un uz­varēt. Kustība, ar kādu Bonda pirksti pārslīdēja zodam, bija strikta un mērķ­tiecīga, un tieši tikpat strauji un nepa­cietīgi viņš tvēra pēc sukas, lai atglaus­tu tumšo matu šķipsnu, kas bija noslī­dējusi kādu collu virs labās uzacs. Bonds ievēroja, ka parasti tik bālā rēta, kas stiepās pār labo vaigu, pateicoties iedegumam, nu vairs nav tik skaidri saskatāma, un tad gluži nevilšus uzme­ta īsu skatienu savam kailajam augu­mam, secinādams, ka gandrīz vai nepie­klājīgi gaišā peldbikšu atstātā josla uz ādas ari vairs nav tik izteikta. Kaut ko atcerējies, Bonds pasmaidīja un atgrie­zās guļamistabā.

Vēl pēc desmit minūtēm, tērpies spod­ri baltā zīda kreklā, tumšzilās flotes virs­nieka biksēs, tumšzilās zeķēs un rūpīgi nospodrinātās melnās mokasinkurpēs, Bonds jau sēdēja pie rakstāmgalda ar kāršu kavu rokā, un viņam priekšā gulē­ja atšķirta nenovērtējamā kāršu viltību rokasgrāmata.

Ātri pārlūkodams grāmatas nodalu par metodēm, viņš apmēram pusstun­du vingrināja pirkstus, izmēģinot īpa­šos kāršu satvērienus, kāršu slēpšanu plaukstā un kavas jaukšanas viltības. Nododoties šiem vienkāršajiem vingri­nājumiem, Bonda rokas kustējās auto­mātiski, bet acis tikmēr slīdēja pa grā­matas lappusēm, un viņš apmierināti secināja, ka pirksti darbojas lokani un droši un, pat veicot kādu īpaši sarežģī­tu kāršu slēpšanas kustību tikai ar vie­nu roku, neatskan ne mazākais trok­snītis.

Kad pulkstenis rādīja pusseši, Bonds ar skalu švīkstu nometa kārtis uz galda un aizvēra rokasgrāmatu.

Iegājis guļamistabā, viņš piepildīja ar cigaretēm lielo, melno etviju, ieslidināja to bikšu aizmugures kabatā, apsēja mel­nu zīda kaklasaiti, uzvilka žaketi un pār­liecinājās, ka čeku grāmatiņa atrodas kabatas portfeli.

Uz mirkli apstājies, Bonds kaut ko ap­domāja. Tad izraudzījās divus baltus zī­da mutautus, rūpigi tos saburzīja un ie­lika abās žaketes sānkabatās.

Aizkūpinājis cigareti, viņš atgriezās viesistabā, atkal apsēdās pie rakstāmgal­da un minūtes desmit, atslābinājās, vēr­damies ārā pa logu uz tukšo skvēru un domādams par gaidāmo vakaru Bleida klubā, kas, iespējams, bija pats ievēroja­mākais slēgtais kāršu klubs pasaulē.

Precīzs Bleida kluba dibināšanas da­tums nebija zināms. Astoņpadsmitā gad­simta otrajā pusē saradās daudz kafejnīcu un spēļu zāļu, taču publikas gaume un ie­stādījumu veiksme bija mainīga, un tieši tikpat bieži mainījās to darbības stils un īpašnieki. Vaits savu klubu atklāja 1755. gadā, Elmeks - 1764., Brūks - 1774., un tieši togad parādījās arī "Savoir Vivre", Bleida kluba priekštecis, kas savas durvis vēra Pārkstritā, klusā stūrītī aiz Sent- džeimsa pils.

"Savoir Vi'vre" bija pārāk smalks, lai iz­dzīvotu, un gada laikā tas bija pagalam, īsi pēc tam, 1776. gadā, Horass Volpols rakstīja: "Netālu no Sentdžeimsa ielas at­vērts jauns klubs, kas patīkami atšķiras no visiem tā priekšgājējiem." Pāris gadu vēlāk, 1778. gadā, vēsturnieka Gibsona vēstulē pirmoreiz minēts Bleida klubs, un rakstītājs piemin iestādījuma īpašnie­ku vācieti Longčempu, kas tolaik ir arī rīkotājs Žokeju klubā Ņūmārkitā.

Pēc visa spriežot, sākotnēji Bleida klu­bam veicas, un jau 1782. gadā Virtem- bergas hercoga sajūsmas pilnajā vēstule jaunākajam brālim lasāmas šādas rin­das: "Tas patiešām ir klubu klubs! Te vienā telpā ir četri vai pieci spēļu galdi ar vistu un piketu, turklāt vēl pamatīgs galds kauliņu spēlei. Pavēroju, kā notiek spēle pie diviem tādiem. Ar divām ka­sēm, kurās katrā bija pa 4000 ginejām, tik tikko pietika vakara apgrozījumam."

Iespējams, tieši pieminētā kauliņu spēle ir kluba panākumu atslēga. Atļau­ju šai riskantajai, taču populārajai izklai­dei varēja dot tikai kluba komiteja, kuras noteikumos gan bija skaidri rakstīts, ka šajā saietu namā drikst spēlēt tikai ša­hu, vistu, piketu, kribidžu, kvadriļu, lomberu un tredvilu.

Lai nu kā, klubs turpina zelt un plaukt un līdz pat šai dienai pulcē īpaši izsmalcinātus azartspēļu cienītājus. Tas vairs nav tik aristokrātisks kā savulaik, jo īpašumu pārdale darījusi savu, tomēr Londonā tas vēl aizvien ir pats ekskluzī­vākais. Biedru skaits tajā ir ierobežots līdz diviem simtiem, un katram kandidā­tam jāatbilst diviem priekšnoteikumiem: tā uzvedībai arvien jābūt džentlmeniskai un rocibai - tādai, lai bez grūtībām varē­tu pierādīt 100 000 mārciņu esamību skaidrā naudā vai teicamos vērtspapiros.

Tā kā Bleida kluba jaukumi, nemaz nerunājot par pieejamajām azartizklai- dēm, bija gauži pievilcīgi, komitejai nā­cās noteikt, ka ik kluba biedram gadā jā­laimē vai jāzaudē 500 mārciņu vai arī jā­maksā īpaša gada nodeva - 250 mārci­ņu. Ēdiens un vīni šeit bija paši labākie Londonā, rēķini netika izrakstīti, un mal­tīšu izmaksas katras nedēļas beigās ie­turēja no laimētājiem, proporcionāli lai­mesta lielumam. ISfcmot vērā, ka uz spēļu galdiem ik nedēlu apgrozījās ap 5000 mārciņu, šis nodevas nebija pārāk sāpī­gas, un zaudētājiem pēc sakāves spēlē tomēr tika kāds gandarījums, savukārt tiem, kas spēlēja reti, nevarēja būt nekā­du iebildumu pret gada nodevu.

Kalpotāji ir ikviena kluba lielākā vērtī­ba, un ar Bleida kluba personālu nespē­tu sacensties neviens. Pusducis aptek­šņu ēdamzālē izcēlās ar tik žilbinošu skaistumu, ka daži jaunākie kluba biedri pat pamanījās šīs meitenes ievest debi- tanšu ballēs, un, ja reizēm naktīs daža no viņām iemaldījās kādā no divpadsmit kluba biedru guļamistabām, tad šāds fakts tika uzskatīts par guļamistabas saimnieka privātu lietu.

Klubā pastāvēja arī daži apkalpoša­nas smalkumi, kas atrašanos tajā pada­rīja vēl tīkamāku. Laimestus izmaksāja tikai pilnīgi jaunās banknotēs un sudra­ba monētās, un, ja kāds kluba biedrs palika pa nakti, sulainis, kas atnesa rīta tēju un 'The Times", viesa banknotes un sīknaudu tieši tāpat apmainīja pret jau­nu naudu. Lasītavā nenonāca neviena avīze, kas nebūtu izgludināta. Ziepes un losjonus tualetēm un guļamistabām pie­gādāja Floriss, portjē bija tiešais vads ar Ledbroku, klubs arvien nodrošināja la­bākās teltis un ložas galvenajās zirgu skriešanās sacīkstēs Henlejā un Vimbl- donā, un kluba biedri, kas devās uz ār­zemēm, automātiski ieguva labāko klu­bu biedra statusu ik valsts galvaspilsē­tā.

Pavisam īsi kopsavelkot, piederība Bleida klubam apmaiņā pret 100 mārci­ņām iestāšanās naudas un 50 mārciņām par gada abonementu nodrošināja Vikto­rijas laika greznību līdz ar iespēju kom­fortabli laimēt vai zaudēt līdz kādiem div­desmit tūkstošiem mārciņu gadā.

To visu apdomājis, Bonds nosprieda, ka vēlas izbaudīt šo vakaru. Savā mūžā pie Bleida kluba spēļu galdiem viņš bija pabijis labi ja duci reižu un pēdējā no tām diezgan pamatīgi apsvilinājies, spē­lējot pokeru uz augstām likmēm, taču iz­redzes piedalīties bridža spēlē par lielām summām un nokampt dažus viņam ne­būt ne maznozīmīgus simtus lika tā muskuļiem saspringt guvuma priekšno­jautās.

Un tad, protams, šis mazais pasā­kums ar seru Hugo Dreksu, kas vakara gaitai varētu piešķirt kādu dramatiskāku akcentu.

Bonds bija tik ļoti iegrimis gaidāmā vakara apcerē, ka pat nepiegrieza seviš­ķu vērību savādajam pieredzējumam, par kura liecinieku viņš kļuva, iestū­rējot auto no Kingsroudas Slounskvē- rā.

Bija bez dažām minūtēm seši, un virs pilsētas piepeši savilkās negaisa mākoņi. Līdz ar pirmajām lietus lāsēm sametās tumšs. Otrpus skvēram augstu gaisā ie- gaismojās un sāka mirkšķināt pamatīga neona reklāma. Fotoelements reaģēja uz piepešo mijkrēsli un nu bija ieslēdzis kontaktmehānismu, kam vajadzēja dar­bināt neona gaismekli visas garās nakts stundas, līdz pat kādiem sešiem rītā, kad austošās dienas gaisma atkal dos impul­su, lai strāvu atslēgtu.

Diezgan pārsteigts par milzīgajiem gai­sos izlasāmajiem tumšsarkanajiem vār­diem, Bonds piestāja brauktuves malā, izkāpa no auto un pārsoļoja pāri ielai, lai labāk saskatītu gigantisko gaismas rek­lāmu.

Nu viņam viss kļuva skaidrs. Pirms mirkļa dažus gaismojošos burtus bija aizsegusi blakus esošā celtne, un nu vie­nu no parastajām "Shell" reklāmām varēja izlasīt visā pilnībā. "VASARAS "SHELL" IR KLĀT!" tā pauda.

Bonds pie sevis pasmaidīja, iesēdās auto un devās tālāk.

Pirmoreiz ieraugot blakus nama pa pusei aizsegto reklāmu, lielie, aveņsarka- nie burti vakara debesīs izmirkšķināja pavisam ko citu, un viņš gluži skaidri bi­ja izlasījis:

"ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT… EL­LE IR KLĀT.,."

IV nodala

SPOGULVIRSMA

Atstājis bentliju iepretim BrUksa skat­logiem, Bonds nogriezās ap stūri Pārkstrītā.

Bleida kluba neoklasicisma garā vei-. dotā fasāde, kas par kādu jardu atkā­pās no kaiminnamu sienu līnijas, mai­gajā mijkrēsli izskatījās eleganti. Pirmā stāva erkerlogus abpus ieejai sedza sar­kani aizkari, un aiz trim otrā stāva lo­giem uz mirkli pavīdēja formā tērpts kalpotājs, kas aizvilka aizkarus arī tur. Vidējā logā Bonds paguva pamanīt di­vus spēlē iegrimušus vīrus, kuri, kā vi­ņam šķita, nodevās triktrakam, un vāju gaismas atspīdu, ko meta viena no trim milzīgajām lustrām, apgaismojot krāšņo spēļu zāli.

Bonds iesoļoja pa virpuļdurvīm un piegāja pie senlaicīgās portjē letes, aiz kuras saimniekoja Brevets, Bleida kluba durvju sargs, kas turklāt bija padomde­vējs un ģimenes draugs pusei kluba biedru.

-    Labvakar, Brevet. Vai admirālis ir šeit?

-  Labvakar, ser, - atņēma Brevets, kas pazina Bondu kā dažkārtēju kluba vie­si. - Admirālis gaida jūs kāršu istabā. Puis, pavadi kapteini Bondu pie admirā­ļa. Aiziet, žiglāk!

Sekodams formā tērptajam kalpotā­jam pa daudzu solu noslīpēto melnbalto vestibila marmora grīdu un kāpdams augšup pa platajām kāpnēm, ko rotāja sarkankoka balustrāde, Bonds atcerējās stāstu par to, kā reiz kādās no kluba vē­lēšanām urnā parādījās deviņas melnas lodītes, lai gan klāt bija tikai astoņi klu­ba komitejas locekli. Brevets, kas ar ur­nu apstaigāja balsotājus, toreiz bija atzi­nies priekšsēdim, ka vienu melno lodīti iemetis pats, jo gauži baidījies, ka iecerē­tais kandidāts varētu tikt ievēlēts. Nevie­nam nebija iebildumu. Komiteja drīzāk būtu gatava šķirties no priekšsēža, nekā atteiktos no portjē, kura ģimenes locekli šo amatu Bleida klubā bija ieņēmuši gadsimtiem ilgi.

Kalpotājs goddevīgi atvēra un pieturē­ja augstās durvis kāpņu galā, gaidī­dams, kad Bonds ieies zālē. Plašajā, ie­garenajā telpā nebija daudz ļaužu, un Bonds tūlīt pat pamanīja M., kas sēdēja nišā pa kreisi no trim erkerlogiem un iz-' lika pasjansu. Atlaidis kalpotāju, Bonds šķērsoja biezo paklāju, tūlīt pat sajuz­dams tīkamu cigāru dūmu smaržu un saklausīdams klusinātas bridža spēlma­ņu balsis un kauliņu klikšķus uz trik- traka galda.

- A, te nu jūs esat, - noteica M., pa­manījis tuvojamies Bondu, un nevērīgi pamāja uz brīvo krēslu otrpus galdi­ņam. - Vēl mazs brīdis, un, jācer, būšu ticis galā. Šoreiz iet sasodīti grūti. Vai ko dzersiet?

- Nē, paldies, - Bonds atbildēja. Viņš apsēdās, aizkūpināja cigareti un pār­steigti vēroja, cik koncentrēti M. nododas kārtīm.

"Sers tāds un tāds, admirālis, kas kaut ko dara Aizsardzības ministrijā," Bonds klusībā pasmaidīja. M. izskatījās gluži tāpat kā ikviens kluba biedrs ikvie­nā klubā Sentdžeimsa ielas apkaimē. Tumšpelēks uzvalks, stīvināta balta ap­kaklīte, drīzāk pavirši, nekā rūpīgi sasiets klasiskais tumšzilais, punktotais tau­riņš, tievā, melnā aukliņā iekārts monok­lis, kuru M., šķiet, lietoja tikai tad, kad vajadzēja iepazīties ar ēdienkarti. Godī­ga, atklāta jūrnieka seja, skaidrs, ass jūrnieka skatiens. Bija grūti noticēt, ka tikai pirms stundas šis virs līdz ar tūk­stoti tādu pašu spēlējis pavisam citas spēles pret Anglijas ienaidniekiem, ka varbūt tieši šovakar ar viņa ziņu izlietas asinis, veikts kāds uzbrukums vai īste­nota kāda ne visai patīkama šantāžas operācija.

Un ko nejaušs vērotājs varētu nodo­māt par viņu pašu, admirālim pretim sē­došo "kapteini" Džeimsu Bondu, paskar­ba izskata vīru tā ap gadiem četrdesmit, kurš ari "kaut ko darīja Aizsardzības mi­nistrijā"? Bonda sejai piemita kas salts un skarbs, taču šis saltums viņam loti piestāvēja. Jā, viņš varētu būt saistīts ar Templera grupu Malajas arhipelāgā. Vai varbūt koordinē darbu Nairobi, kur ta­gad ieceļotājiem no Eiropas pienākuši gūti laiki. Acīs krītošs vīrs. Nepavisam neizskatās kā tie zelli, kas parasti apgro­zās Bleida klubā.

Bonds zināja, ka viņa veidolam piemīt kas svešatnīgs un neanglisks. Ar viņa iz­skatu bija grūti pagaist pūlī, jo īpaši Anglijā. Viņš paraustīja plecus. Patiesībā tas gan bija svarīgi tikai ārzemēs, jo An­glijā ārpus Slepenā dienesta viņam tik un tā nekad nekas nebija darāms. Lai nu kā, šovakar viņam nemaz nebija jācenšas izskatīties neuzkrītoši. Viņš taču gluži vienkārši atpūtās.

M. nošņācās un izjauca rūpīgi veidoto kāršu klājumu. Bonds izklaidīgi savāca kārtis vienkop un tikpat nevērīgi ņēmās tās sajaukt, iepriekš pārdalījis kavu uz pusēm un nu veikli maisīdams. Sakār­tojis kāršu kavu, viņš pastūma to no­stāk.

M. pamāja garāmejošam kalpotājam.

-  Tanner, lūdzu, atgādājiet piketa kār­tis, - viņš noteica.

Pēc mirkļa atgriezies ar prasīto, kalpo­tājs abām plānajām kāršu paciņām no­plēsa iesaiņojumu, nolika tās uz galda un palika stāvam, gaidīdams tālākus rī­kojumus.

-  Atnesiet man viskiju ar sodas ūde­ni, - M. palūdza. - Vai jūs tiešām neko nevēlaties, Džeims?

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusseptiņus.

-  Vai varētu palūgt sauso martini? - viņš iebildās. - Pagatavojiet to ar vodku. Un vēl arī krietnu citronšķēli, lūdzu.

-   Paplāns padzēriens, - M. strupi no­teica, kad kalpotājs bija prom. - Labi, ta­gad es jūs atbrīvošu no dažām mārci­ņām, un tad iesim un paskatīsimies, kā veicas bridža cienītājiem. Pagaidām mū­su draugs vēl nav parādījies.

Kādu stundu viņi nodevās spēlei, kurā pieredzējis spēlmanis gandrīz vienmēr var laimēt pat tad, ja kārtis nav pietiekami labas. Speles beigas Bonds iesmejas un noskaitīja trīs vienmārciņas bankno­tes.

-   Kādudien, kad nebūs nekā cita, ko darīt, papūlēšos patiešām kārtīgi apgūt piketu, - viņš noteica. - Līdz šim man vēl ne reizi nav izdevies jūs apspēlēt.

-   Te vajadzīga tikai laba atmiņa un prasme izskaitļot izredzes, - M. pašap­mierināti norūca un pabeidza savu viskiju. - Bet nu dosimies pavērot bri­džu. Mūs interesējošais vīrs spēlē pie Bezildona galda. Viņš ieradās pirms kādām desmit minūtēm. Ja kaut ko ie­vērojat, neuzkrītoši man pamājiet, un tad nokāpsim lejasstāvā un visu pār­runāsim.

M. piecēlās, un Bonds darīja to pašu. Telpas tālākajā galā nu jau bija kriet­ni vairāk cilvēku un pie kāda pusduča bridža galdu ritēja spēle. Pie apaļā po­kera galda, kas atradās tieši zem vidē­jās lustras, trīs spēlmaņi krāva spēles žetonus piecos stabiņos, gaidīdami, kad parādīsies vēl divi spēlētāji. Ovālo ba- karā galdu vēl sedza pārsegs, pie tā spēle lielākoties sākās tikai pēc vaka­riņām.

Kopā ar M. iznācis no nišas, Bonds pārlaida tīksmu skatienu plašajai zālei un daudzajām naudas oāzēm tajā, ar baudu ieklausījās glāžu šķindā uz sulai­ņu nestajām paplātēm un klusinātajā balsu murdoņā, ko ik pa laikam pārtrau­ca piepeši izsaucieni un līksmi smiekli, tad lāva skatienam pakavēties pie zilgās tabakas dūmakas, kas virmoja ap sarka­najiem abažūriem virs spēļu galdiem. Kad abi vīri bija šķērsojuši plašo telpu un nonāca pie spēlētājiem, Bonda sirds sāka pukstēt straujāk un nāsis uzbudi­nājumā iepletās.

M. Bonda pavadībā nesteidzīgi pārvie­tojās no galdiņa pie galdiņa, sasveicinā­damies ar spēlmaņiem, līdz beidzot sa­sniedza pēdējo bridža galdu ieblakus neo­klasicisma garā veidotam kamīnam.

- Kontrēju, kungi! - skaņā un līksma uzbudinājuma pilnā balsī iesaucās spē­lētājs, kas sēdēja pret Bondu ar muguru. Bonds domīgi nopētīja šā vīra pakausi, ko sedza gludi sasukāti rūsgani mati, tad palūkojās sānis, uz lorda Bezildona ap­cerīgo profilu. Bleida kluba priekšsēdis bija atgāzies krēslā un patlaban kritiski pētīja savas kārtis, kuras turēja tālu prom izstieptā rokā, it kā būtu ieraudzī­jis ko neparastu.

-    Manas kārtis ir tik lieliskas, ka es­mu spiests rekontrēt, dārgo Dreks, - viņš beidzot noteica, tad uzlūkoja savu par­tneri. - Tomij, lai tas iet uz mana rēķina, ja būšu kļūdījies.

-   Nieki! - atsaucās partneris. - Meijer! Labāk palīdziet Dreksam.

-   Pārāk riskanti, - atbildēja pusmūža vīrs, kas spēlēja pārī ar Dreksu. - Neso­lu. - Viņš paņēma no misiņa pelnutrauka savu cigāru un rūpīgi iestutēja to mutē.

-   Garām, - noteica Bezildona partne­ris.

-  Arī garām, - piebalsoja Drekss.

-   Pieci rekontrēti kreiči; - paziņoja Be­zildons. - Jusu stiķis, Meijer.

Bonds palūkojās pār Dreksa plecu. Dreksam bija pīķa dūzis un ercena dU- zis. Viņš tos nekavējoties izspēlēja un uz­bruka ar vēl vienu ercenu, kuru Bezil­dons paņēma ar kungu.

-    Labi, - noteica Bezildons. - Tātad četri trumpji, ieskaitot dāmu. Lai to da­būtu, man jāspēlē pret Dreksu. - Kad viņš to mēģināja darīt, stiķi ar dāmu pa­ņēma Meijers.

-    Piķis un zēvele, - samulsis iesaucas Bezildons. - Kā Meijera rokās gadījās dā­ma? Labi, lai būtu. Taču atlikums vienal­ga ir mans. - Viņš nometa kārtis uz gal­da un vīlies uzlūkoja partneri. - Vai jūs to spējat aptvert, Tomij? Drekss kontrē, un Meijeram ir dāma. - Bezildona balsī jautās patiess sašutums.

Drekss iespurdzās un apmierināti uz­lūkoja Bezildonu.

-  To nu gan jūs negaidījāt, vai ne? La­bi, tagad mums ir četri simti virs līnijas. Un jums jādala. - Viņš pastūma kavu Bezildonam. un spēle turpinājās.

Tātad iepriekšējā reizē kārtis bija dalī­jis Drekss. Tas varēja būt svarīgi. Bonds aizdedzināja cigareti un ņēmās domīgi pētīt Dreksa pakausi.

Bonda pārdomas iztraucēja M. balss.

-     Bezil, jūs taču atceraties manu draugu kapteini Bondu? Domāju, mēs šovakar visi kopā varētu uzspēlēt kādu bridžu.

Bezildons smaidot uzlūkoja Bondu.

-    Labvakar, - viņš noteica un veltīja plašu žestu klātesošajiem, pamādams no kreisās uz labo. - Meijers, Deindžerfīlds, Drekss.

Vīri pie kāršu galda uzmeta Bondam īsu skatienu, un viņš atbildēja ar neno­teiktu galvas mājienu visiem un nevie­nam.

-   Ar admirāli jūs jau esat pazīsta­mi, - piebilda kluba priekšsēdis un sāka dalīt kārtis.

Drekss pagriezās savā krēslā.

-    Paskat, admirālis! - viņš iesau­cās. - Priecājos jūs redzēt uz klāja. Vai ko dzersiet?

-   Nē, paldies, - M. atbildēja, tikko jau­šami pasmaidīdams. - Nupat jau pagu­vu.

Nu Drekss pagriezās uz otru pusi un uzlūkoja Bondu, kas nekavējās nopētīt šā vira sarkanīgās īīsas un zilās acis, kuru skatiens drīzāk bija salts un atsve­šināts.

-    Un kā ar jums? - Drekss nevērīgi apvaicājās.

-   Nē, pateicos, - Bonds atbildēja.

Drekss atkal pievērsās galdam un

paņēma savas kārtis. Bonds vēroja, kā šī vira lielās, smagnējās rokas ņe­mas tās kārtot, tad nesteidzīgi pagā­jās ap galdu, pārdomādams vēl kādu niansi.

Drekss nešķiroja kārtis mastos, kā to dara vairums spēlmaņu, viņš vienīgi sa­grupēja sarkanos un melnos, tos rūpīgāk nesakārtojot, tā ka spēles partneriem bi­ja gandrīz neiespējami ko izskaitļot un prognozēt.

Patiešām piesardzīgus spēlmaņus Bonds atpazina jau pēc tā, kā tie turēja savas ķārtis.

Viņš paspēra vēl dažus soļus un no­stājās līdzās kamīnam, tad izvilka cigare­ti un aizdedzināja to pie maza, sudraba restēs ievietota gāzes radziņa, kas rāmi lāktīja turpat pie sienas, - šis pagātnes liecinieks te bija saglabājies no tiem lai­kiem, kad vēl nelietoja sērkociņus.

No sava skatpunkta Bonds saredzēja Meijera kārtis un, pavirzoties soli pa labi, - arī Bezildona. Seru Hugo Drek­su viņš nu varēja aplūkot kā nākas un to arī rūpīgi darīja, protams, izlikda­mies, ka interesējas tikai un vienīgi par spēli.

Tuvumā Drekss izskatījās vēl masī- vāks, nekā varētu domāt, aplūkojot fo­togrāfijas laikrakstos. Viņš bija uzkrītoši plecīgs liela auguma vīrs - ap sešām pē­dām, tā Bonds lēsa. Stūraino galvu sedza gludi sasukāti, sarkanīgi mati, ko vi­dū šķīra celiņš. Rūsganās šķipsnas ab­pus rūpīgajam šķīrumam bija nosukātas uz sāniem, pāri deniņiem, lai, kā no­sprieda Bonds, iespējami vairāk apslēptu nedabīgi spīdīgo, krunkaino ādu, kas se­dza Dreksa sejas labās puses lielāko tie­su. Par plastikas ķirurga pūlēm liecināja arī labā auss, kas jūtami atšķīrās no kreisās, un labā acs, kas pilnīgi nepār­protami piederēja ķirurģiskām neveik­smēm. Augšējā un apakšējā plakstiņa iz­veidošanai pārstādītā āda bija pamatīgi nostiepta, tāpēc šis redzoklis izskatījās krietni platāks par kreiso, un tā vien li­kās, ka tas pieplūdis asinīm. Bonds šau­bījās, vai aci vispār iespējams pilnīgi aiz­vērt, un nosprieda, ka, dodoties pie mie­ra, Drekss to droši vien apklāj ar īpašu pārsēju.

Lai pēc iespējas vairāk apslēptu pār­stādīto ādas laukumu, kas sedza pusi sejas, Drekss bija uzaudzējis pamatīgas sarkanīgas ūsas un ari kuplu vaigubārdu.

Papētot rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka kuplās ūsas noderīgas vēl kādas kroplī­bas slēpšanai. Tās palīdzēja nomaskēt

Dreksa izvirzīto augšžokli un uz priek­šu izliekto augšējo zobu rindu, kuru vēl uzkrītošāku darīja liela, ķēmīga sprau­ga starp priekšzobiem, tā dēvētā diastē- ma, un Bonds nosprieda, ka šis defekts droši vien iegūts mazotnē, zīžot pirkstu. Osas šos drīzāk cilvēkēdājam piestāvo­šos zobus apslēpa itin labi, un pamatī­gā sprauga starp tiem dūrās acīs vienī­gi tad, kad Drekss palaida savu skaļo, rejošo smiekliņu, ko viņš darīja itin bie­ži.

Sarkanbrūno matu lēvenis, pamatī­gais deguns, masīvais žoklis un piesārtu- sl āda darīja šo seju pietiekami uzkrīto­šu. Bondam tā vairāk šķita piederīga manēžas inspektoram cirkā. Kreisās acs skadrais, saltais skatiens šo iespaidu pa- darija vēl izteiktāku.

Lielīgs, neaptēsts un balamutīgs parvēnijs. Tāds droši vien būtu Bonda vērtē­jums, ja vien viņš šo to nezinātu par Dreksu un tā spējām. Bondam iešāvās prātā, ka, iespējams, patiesībā Drekss šādu iespaidu rada gluži nevilšus, pavi­sam nevainīgā snoba cītībā mēģinādams noslēpt savu sakropļoto seju zem savda­bīgas reģenta laika dendija maskas.

Meklēdams vēl kādas iezīmīgas deta­ļas, Bonds ievēroja, ka Drekss ir pārmē­ru svīdelīgs. Lai arī brīdi pa brīdim ie- ducinājās pērkons, vakars bija diezgan vēss, taču Dreksam tik un tā visu laiku nācās susināt seju un kaklu lielā, krā­sainā mutautā. Viņš nepārtraukti smē­ķēja - pēc sava duča dūmu kārtējā filtra cigarete ar Virdžīnijas tabaku pazuda pelnutraukā, un gandrīz tūlīt pat tās vietā no pusotra desmita kārbas, kas glabājās žaketes kabatā, tika izvilkta nākamā. Šā vīra lielās, sarkanīgiem mā- tiņiem biezi klātās rokas atradās nemitī­gā kustībā, darbojoties ar kārtīm vai šķiltavām, kas gulēja uz galda līdzās vienkāršai, plānai sudraba cigarešu et­vijai, virpinot. pirkstos matu šķipsnu vai ar mutautu notraušot sviedrus no sejas un kakla. Dažkārt viņš badīgi piemeta pie mutes pirkstu un ņēmās košļāt na­gu. Bonds pat pa gabalu varēja sama­nīt, ka abu roku nagi ir pamatīgi apko­dīti.

Dreksa plaukstas bija spēcīgas un glīti veidotas, taču īkšķi izskatījās tik savādi un neveikli, ka Bondam vajadzēja kādu brīdi apdomāties, lai saprastu, kas tajos tik dīvains. Beigu beigās viņš aptvēra, ka tie ir neparasti gari un sniedzas līdz pat rādītājpirkstu pirmajai locītavai.

Kā pēdējo Bonds nopētīja Dreksa ap­ģērbu, kas bija ļoti dārgs un izraudzīts ar uzteicamu gaumi - viegls, svītrots tumšzila flaneļa uzvalks ar divrindpogu žaketi un elegantiem atlokiem, balts zīda krekls ar stīvinātu apkaklīti, atturīga, pelēkbalti sīkrūtota kaklasaite, tikpat neuzkrītošas apročpogas, kas šķita nā­kam no Kartjē, vienkāršs Pateka Filipes ražojuma zelta pulkstenis ar melnu ādas aproci.

Bonds aizsmēķēja jaunu cigareti un koncentrēja uzmanību uz spēli, atstā­dams savas zemapziņas analītiskajām spējām tās Dreksa veidola un uzvedības nianses, kas bija šķitušas nozīmīgas un, iespējams, varēja palīdzēt tikt skaidrībā par mīklaino krāpšanos pie kāršu galda un to, ko un kā īsti Drekss dara.

Pēc pusstundas kārtējais spēles posms bija pabeigts.

- Mana kārta dalīt, - rāmā balsī notei­ca Drekss. - Jāsavāc viss geims, un mums būs itin labs punktu skaits virs līnijas. Klau, Maks, palūkojiet, vai neva­rat tikt pie dažiem dūžiem. Man nudien apnicis visu paveikt vienam pašam. - Lē­ni un lietpratīgi dalīdams kārtis, Drekss turpināja labsirdīgi jokoties ar pārējiem spēlētājiem. - Tāds pagarš robers, - viņš teica M., kas kūpināja savu pīpi, ap­sēdies turpat blakus, līdzās Bezildo- nam. - Žēl, ka jums tik ilgi jāpaliek ār­pus spēles. Bet kā būtu ar vienu partiju pēc vakariņām? Makss un es labprāt pačīkstētos ar jums un jūsu draugu kapteini Kānuviņutursauc. Kāds, kā jūs minējāt, bija viņa vārds? Vai viņš ir labs spēlētājs?

-  Viņa vārds ir Bonds, - M. atbildēja. - Džeimss Bonds. Jā, domāju, spēle mums ietu pie sirds itin labi. Vai ne, Džeims?

Bonda acis bija pievērstas kāršu dalī­tāja noliektajai galvai un tā roku ne­steidzīgajām kustībām. Jā, te nu tas bi­ja! Šis draņķa gabals lietoja visparastā­ko spoguļvirsmu, ko īstu profesionāļu spēlē pārējie atklātu jau pirmajās pie­cās minūtēs. Uzlūkojis Bondu, M. pa­manīja tā acīs gandarījuma pilnu mir­dzumu.

-   Protams, - Bonds laipni noteica, ne­manāmi pamādams ar galvu. - Piedalī­šos spēlē ar lielāko prieku. Un kā būtu ar likmju reģistra pašķirstīšanu pirms vakariņām? Cik no jums nācies dzirdēt, admirāl, tā esot trakoti interesanta la­sāmviela.

M. pamāja un piecēlās.

-    Jā. Iesim. Reģistrs atrodas kluba sekretariātā. Un pēc tam Bezildons varē­tu nokāpt lejā, sagādāt mums kādu kok­teili un pastāstīt, kā tad būs beigusies šī cīņa uz dzīvību un nāvi.

-   Pasūtiet, ko vien vēlaties, - noteica Bezildons, pētīgi uzlūkodams M. - Pievie­nošos jums, līdzko būsim tikuši galā ar šiem kungiem.

-   Nu, tad ap deviņiem, - -piemetināja Drekss, uzlūkodams M. un Bondu. - No­teikti parādiet savam draugam tās lik­mes, kuras mums bija tajā lieliskajā va­karā pirms mēneša. - Viņš ielūkojās sa­vās kārtīs un uzmeta Bezildonam trium­fējošu skatienu. - Kā šķiet, drīz vien man būs kazino naudiņa, ar ko uzspēlēt. Pa­skat, tris beztrumpji. Tā vien rādās, ka savas kārtis jūs droši varēsiet izmantot piesmēķēšcfnai.

Kopā ar M. iziedams no zāles, Bonds nedzirdēja Bezildona atbildi.

Kāpdami lejup pa kāpnēm un soļoda­mi uz sekretariāta istabu, viņi abi nepār- mija ne vārda. Ieejot telpa slīga krēslā. M. ieslēdza apgaismojumu un apsēdās grozāmkrēslā pie papiriem nokrauta rakstāmgalda, tad uzlūkoja Bondu, kas bija nostājies pie neiekurta kamīna un meklēja kabatā cigaretes.

-  Vai izdevās? - M. pavaicāja.

-  Jā, - Bonds atbildēja. - Viņš krāpjas uz nebēdu.

-  Ak tā gan, - M. bezkaislīgi noteica. - Kā viņš to dara?

-   Tikai dalot kārtis, - Bonds paskaid­roja. - Jūs taču būsiet ievērojis sudra­ba cigarešu etviju, kas kopā ar šķilta­vām atrodas Dreksam priekšā uz gal­da? Viņš nekad neņem no tās cigaretes, jo nevēlas atstāt uz virsmas pirkstu nospiedumus. Etvija ir no parasta, taču ļoti rūpīgi pulēta sudraba. Dalot kārtis, tās un viņa lielās delnas etviju gandrīz pilnīgi aizsedz pārējo skatam. Rokas no etvijas viņš nekad neattālina un turpat netālu veido četras kāršu kaudzītes. Vi­sas kārtis atspīd etvijas virsmā. Tā dar­bojas tikpat labi kā spogulis, lai gan no skata ir gluži nevainīga. Kā jau tas veiksmīgiem darījumu cilvēkiem pa­rasts, viņam noteikti ir teicama atmiņa. Vai atceraties - es jums stāstīju par mazajiem spogulīšiem pīpēs un tamlī­dzīgi? Minētā etvija, tā teikt, ir variācija par šo tēmu. Kāds tur brīnums, ka Dreksam ik pa laikam izdodas tik laba spēle. Tā kontrēšana, ko mēs pieredzē­jām, bija pavisam viegla. Drekss zināja, ka partnerim ir droša dāma. Ar saviem diviem dūžiem viņš varēja kontrēt bez bažām. Pārējā laikā viņš pavisam mierī­gi spēlē savu parasto mēreno spēli. Ta­ču iespēja ik ceturtajā dalīšanas reizē uzzināt, kādas kuram kārtis, ir patiesi iznīcinošs ierocis. Nav nekā pārsteidzo­ša, ka viņš arvien laimē.

-  Tomēr līdz šim neviens no spēles par­tneriem vēl neko nav ievērojis, - M. iebil­da.

-   Nav nekā neparasta, ja cilvēks lūkojas lejup, dalot kārtis, - Bonds noteica. - Tā dara visi. Turklāt uzmanības novēršanai šajās reizēs Drekss cītīgi plēš jokus, daudz cītīgāk nekā tad. ja kārtis dalījis kāds cits. Domāju, ka viņam ir loti laba perifērā redze, citiem vārdiem, ļoti plašs redzes leņķis, - tā ir tā pati īpašība, ko tik augstu vērtē tie, kas nodarbojas ar musu medicīniskajām apskatēm Slepe­najā dienestā.

Šajā brīdī atvērās durvis un telpā ieso­ļoja ne pa jokam saniknotais Bezildons.

-  Tas velns pārsolīja Dreksa likmi, - viņš uzsprāga. - Mēs ar Tomiju varējām pa­ņemt četrus ercenus, ja nebūtu tā iegrā- bušies. Viņiem bija ercena dūzis, seši kreiča stiķi un dūzis, tad vēl kārava kungs un atsegti pīķi. Deviņus stiķus vi­ņi pakampa vienā paņēmienā. Prātam neaptverami, kā Dreksam pietika dūšas atsegt trīs beztrumpjus. - Beidzot Bezil­dons mazliet nomierinājās. - Labi, Mailz, vai jūsu draugam izdevās rast tam visam izskaidrojumu?

M. pamāja Bondam, un tas vēlreiz at­kārtoja savu stāstu. Klausoties Bonda stāstījumā, lorda Bezildona seja kļuva arvien drūmāka.

-   Ak. šis sasodītais nelietis, - viņš ļā­vās sašutumam, kad Bonds visu bija iz­klāstījis. - Kālab gan viņam tas vaja­dzīgs? Draņķa miljonārs, viņš taču jau tā peldas naudā. Jā, mums draud pa­matīgs skandāls. Man par to jāziņo klu­ba komitejai. Te nav bijis nevienas kāršu blēdības kopš Pirmā pasaules kara lai­kiem. - Bezildons sāka raizīgi staigāt šurpu turpu pa istabu. Taču kluba labā slava ātri vien aizmirsās, līdzko viņš at­cerējās par Dreksa īpašo nozīmību. - Un, kā dzird, viņa raķete taču pavisam drīz būs gatava. Šeit jau viņš iegriežas tikai reizi vai divas nedēļā, lai mazliet atpūs­tos. Kāpēc šim vīram tas vajadzīgs, viņš taču ir kļuvis par visas nācijas varoni! Tas ir šausmīgi.

Atceroties smago atbildības nastu, kas gūlās uz tā pleciem, Bezildona dusmas pierima. Viņš vērsās pie M. pēc palīdzī­bas.

- Labi, Mailz, ko es te varētu pasākt? Šis cilvēks mūsu klubā laimējis tūksto­šiem mārciņu, un citi šo naudu ir zaudē­juši. Teiksim, kaut vai šovakar. Protams, es nerunāju par paša zaudēto summu. Bet kā, piemēram, ar Deindžerfildu? Es­mu dzirdējis, ka pēdējā laikā viņam ne sevišķi labi veicies biržā. Neredzu nevie­nu iespēju, kā es par to varētu neinfor­mēt komiteju. To nav iespējams noklu­sēt, lai kas arī Drekss būtu. Jūs taču la­bi saprotat, ko tas nozīmē. Komitejā ir desmit locekļu. Informācijas noplūde - ne­izbēgama. Un tad vairs tikai viens solis līdz skandālam. Cik zinu, "Pūces astes" projekts bez Dreksa nevarētu pastāvēt, un avīzēs raksta, ka no šīs raķetes at­karīga visas valsts drošība. Tā ir trakoti nopietna lieta. - Viņš uz mirkli apklusa un ar cerībām uzlūkoja M. un tad Bon­du. - Vai te varētu būt vēl kāda cita ie­spēja?

Bonds nodzēsa cigareti.

-  Šo cilvēku ir iespējams apturēt, - viņš klusu noteica, tad pasmaidīja. - Ja vien, protams, jūs neiebilstat, ka tas tiek izda­rīts ar viņa paša līdzekļiem.

-   Dariet visu, ko vien vēlaties, - Bezil­dons stingrā balsī sacīja. Dzirdot Bonda vārdus, viņa acīs bija parādījusies cerī­ba. - Bet kas jums īsti padomā?

-   Labi, - Bonds pamāja. - Es šim vī­ram liktu manīt, ka esmu viņu pieķēris, un pie viena pamatīgi nodīrātu tam ādu spēles laikā. Protams, Meijeram tas var būt gana sāpīgi. Būdams Dreksa partne­ris, viņš varētu zaudēt diezgan daudz naudas. Vai tas būtu pieļaujams?

-   Sadodiet viņiem abiem kārtīgi, - at­bildēja Bezildons, juzdamies manāmi at­vieglots un būdams gatavs piekrist jelkā­dam risinājumam. - Meijers ar Dreksu ir uz vienu roku. Viņš ir laimējis pietiekami daudz, spēlēdams pāri ar šo cilvēku. Jūs taču nedomājat, ka…

-   Nē, - Bonds papurināja galvu. - Es­mu pārliecināts, ka Meijers nezina, kas notiek, lai gan dažkārt Dreksa spēles veiksme ir mazliet pārsteidzoša. Vai jūs šādam risinājumam piekrītat, ser? - Viņš uzlūkoja M.

M. domīgi palūkojās uz Bezildonu. Par kluba priekšsēža viedokli nebija nekādu šaubu.

-    Labi, - viņš noteica, pievērsdamies Bondam un pasmaidīdams. - Kas jādara, jādara. Man gan šī iecere ne visai patīk, taču es arī spēju, saprast Bezildona stāvokli. Esmu ar mieru, ja jūs to apņe­maties paveikt un ja man nav jāslēpj kārtis vai tamlīdzīgi. Šajā jomā es nepa­visam neesmu apdāvināts.

-   Par to varat neraizēties, - Bonds atbil­dēja, iebāzdams rokas žaketes kabatās un aptaustīdams abus zīda mutautus. - Do­māju, tas mums izdosies. Viss, kas man nepieciešams, - divas lietotu kāršu kā­vās, katra savā krāsā, un desmit minū­tes vienatnē.

V nodala

VAKARIŅas pie Bleida

Kad pulkstenis rādīja astoņi, Bonds kopā ar M. iznāca no spēļu zāles, šķēr­soja kāpņu laukumiņu un devās uz aug­stajām Bleida kluba ēdamzāles durvīm, aiz kurām skatam pavērās lieliska re­ģenta laika stilā iekārtota baltzeltaina telpa.

M. izlikās nedzirdam Bezildona aicinā­jumu pievienoties tam pie lielā galvenā galda pašā zāles vidū, kur joprojām bija divas brivas vietas. Viņš taisnā ceļā de­vās uz pašu pēdējo no sešiem mazākiem galdiņiem telpas tālākajā malā, pamāja Bondam uz ērtu krēslu ar skatu uz ēdamzāli un pats apsēdās krēslā pa krei­si, ar muguru pret pārējiem vakariņotā­jiem.

Vecākais viesmīlis jau stāvēja pie Bon­da krēsla. Nolicis blakus tā šķīvim pama­tīga izmēra ēdienkarti, viņš pasniedza ot­ru tādu pašu M. Kartes augšmalā zel­tītiem burtiem bija iespiests kluba no­saukums. Tālāk sekoja daudz jo daudz teksta sīkākā drukā.

-   Nemaz nepūlieties to visu izlasīt, ja vien pašam ir kas padomā, - noteica M. - Viens no pirmajiem un labākajiem kluba noteikumiem savulaik bija tāds, ka ikviens tā biedrs var pasūtīt jebkuru ēdienu, lētu vai dārgu, taču viņam par to jāmaksā. Šis noteikums ir spēkā jopro­jām, taču ar to starpību, ka par pasūtīju­mu nav jāmaksā. Pasūtiet visu, ko vien sirds kāro. - Nu M. pievērsās viesmī­lim. - Porterfīld, vai jums vēl ir atlicis tas lieliskais kaviārs?

-  Jā, ser. Pagājušajā nedēlā mums to atgādāja atkal.

-   Jauki, - M. pamāja. - Tātad kaviāru. Tad vēl labi savircotas nieres un šķēli jū­su teicamā bekona, Zirnīšus un jaunos kartupelīšus. Un visbeidzot - zemenes, protams. Un kā ar jums, Džeims?

-    Labprāt nobaudītu tiešām kārtīgi kūpinātu lasi, - Bonds noteica un tad pievērsās ēdienkartei. - Vēl arī jēra kot­letes, tāpat - zirnīšus un kartupelīšus, reiz nu klāt maijs. Sparģeli "Bearnaise" mērcē izklausās vienkārši debešķīgi. Jā, un arī kāda ananasa šķēle derētu itin labi. - Viņš atgāzās krēslā un atstūma ēdienkarti.

-   Paldies Dievam, šis vīrs prot pieņemt lēmumus, - noteica M., tad uzlūkoja viesmīli. - Vai jums tas viss atradīsies, Porterlīld?

-   Jā, ser, - viesmīlis pasmaidīja. - Vai pēc zemenēm drīkstu piedāvāt arī avoka­do, ser? Nupat saņēmām pusduci, un es vienu pietaupīju tieši jums, domādams, ka varbūt iegriežaties.

-   Jā, protams. Jūs jau zināt, no tiem es nekad nespēju atteikties. Vai jūs, lū­dzu, paaicinātu ari Grimleju?

-  Viņš ir šeit, ser, - viesmīlis atbildēja, pakāpdamies sānis, lai dotu ceļu vīnu pārzinim.

-   Jauki, Grimlej, man, lūdzu, kādu lāsi vodkas, - M. noteica, tad uzlūkoja Bondu. - Tas vis nebūs tas pats deg­vīns, kas jūsu kokteilī. Šis ir īsts pirms­kara "Wolfschmidt" no Rīgas. Vai vēlē­sieties kādu malciņu pie sava kūpinātā laša?

-  Jā, ar prieku, - Bonds pamāja.

-    Un ko vēl? - M. apvaicājās. - Vai šampanieti? Es pats vēlētos puspudeli sarkanvīna. Trīsdesmit ceturtā gada "Moulon Rothschild", Grimlej, lūdzu. Taču jums nebūt nav jāseko manai izvē­lei, Džeims. Es esmu vecs vīrs, kam šam­panietis ne visai iet pie sirds. Lai nu kā, mums te, klubā, ir vairākas labas šam­panieša šķirnes, vai ne, Grimlej? Tiesa gan, baidos, ka nez vai te atradīsies kāds no tiem padzērieniem, par kuriem jūs man mēdzat stāstīt, Džeims. Tos Anglijā necik bieži nemana. Jūs parasti slavējāt "Taittinger", vai ne?

M. teicamā atmiņa lika Bondam pa­smaidīt.

-   Jā, - viņš atbildēja. - Taču tā jau vairāk tikai tāda maza kaprīze. Patiesību sakot, domāju, ka dažu iemeslu pēc šo­vakar es labprātāk dzertu šampanieti. Iz­vēle lai paliek Grimleja ziņā. •

Vīnu pārzinis jutās iepriecināts.

-  Ja man atļauts ieteikt, ser, tas varē­tu būt četrdesmit sestā gada "Dom Perig- non". Pieļauju, ka franči to pārdod tikai par dolāriem, ser, tāpēc Ivondonā šis vīns ir liels retums. Cik man zināms, to mūsu klubam dāvinājis Ņujorkas Reģenta klubs, ser. Tieši patlaban man dažas pu­deles ir uz ledus. Šo šampanieti iecienījis kluba priekšsēdis, un pēc viņa lūguma es to arvien turu sagatavotu vajadzības reizei.

Bonds piekrītoši pasmaidīja.

-  Liii notiek, Grimlej, - noteica M. - "Dom Perignon". Gādājiet to tūlīt šurp, noru­nāts?

Pēc mirkļa parādījās apteksne un no­vietoja uz galda svaigus grauzdiņus un sudraba trauku ar Džersejas sviestu. No­liecoties pār galdiņu, tās melnie svārki pieskārās Bonda rokai, un viņš ielūkojās meitenes šķelmīgajās acis, kas mirdzēja zem kuplā matu cekula. Abu skatieni uz kādu sekundes daļu sastapās, un tad meitene strauji novērsās. Meitenei attāli­noties no galdiņa, Bonds pārlaida skatie­nu baltajam priekšauta mezgla taurenim uz tās vidukļa un stērķelētajai apkaklī­tei, un aprocēm. Bonda acis samiedzās. Viņš atcerējās pirmskara laikus Parīzē, kur meitenes bija tērpušās ar šādu pašu valdzinošu atturību, kura gan pagaisa tūlīt pat, līdzko tās pagriezās, ļaujot ap­skatīt muguru.

Bonds pie sevis pasmaidīja. Laiki bija mainījušies.

M. patlaban beidza pētīt kluba apmek­lētājus pie blakus galdiņiem.

-   Kāpēc jūs tik mīklaini izteicāties par šampanieti, Džeims?

-    Redziet, ser, ja jums nekas nav ie­bilstams, man šovakar nāksies būt ne­daudz iereibušam, - Bonds paskaidro­ja. - Pareizāk, noteiktā bridi man vaja­dzēs izskatīties tā, it kā es būtu pamatī­gā reibulī. To ir visai grūti notēlot, ja vien neliek lietā labu tiesu atraisītības. Ceru, jūs nesāksiet lieki uztraukUes, ja vakara gaitā liksies, ka es lāgā neturos uz kā­jām.

M. paraustīja plecus.

-    Cik zinu, jūs nemaz tik viegli ne­reibstat, Džeims, - viņš teica. - Dzeriet, cik vien vēlaties, ja tas var nākt par labu iecerei. Paskat, arī mūsu vodka klāt!

Kad M. no aprasojušās karafes bija ie­pildījis glāzē trīs pirkstu tiesu degvīna, Bonds paņēma šķipsniņu melno piparu un uzkaisīja tos dzērienam. Pipari lēnām nosēdās glāzes dibenā, un dažus virspu­sē palikušos graudiņus Bonds izzvejoja ar pirkstu. Tad viņš vienā paņēmienā sa­lēja rīklē ar pipariem samaisīto degvīnu un nolika glāzi atpakaļ uz galda.

M. uzmeta viņam intereses pilnu ska­tienu, kurā bija arī laba daļa ironijas.

-   Šo viltību iemācījos no krieviem to­reiz, kad jūs mani piekomandējāt mūsu vēstniecībai Maskavā, - Bonds paskaid­roja. - Parasti vodkas virspusē nostājas diezgan daudz sivellas - tā vismaz mēdz būt, ja degvīns pagatavots pavirši. Tad tas ir diezgan kaitīgs. Krievijā, kur tādas draņķīgas vodkas ir daudz, piparu šķip­sna glāzē ir pavisam parasta liela. Pipari dabū sīveļļu glāzes dibenā. Man patīk to garša, un tagad tas jau kļuvis par para­dumu. Taču par kluba "\Volfschmidt" es neko sliktu nevaru teikt. - viņš ar smīnu piebilda.

M. nopūtās.

-   Jā, tas ļauj cerēt, ka jūs nepiešau- siet piparus arī Bezildona iecienītajam šampanietim, - viņš indīgi noteica.

Pie galdiņa telpas otrā malā atskanēja skaļi, neapvaldīti smiekli. M. atskatījās pār plecu un tad atkal nodevās savam kaviāram.

-   Ko jūs īsti domājat par šo vīru, par Dreksu? - viņš pavaicāja, iecirzdams zo­bus ar sviestu apziestā grauzdiņā.

Bonds pasniedzās uz sudraba šķīvja pusi un paņēma jaunu kūpināta laša šķēli. Sulīgais, treknais lasis bija kūpi­nāts īpaši, tā, kā to pieprot tikai Skotijā, un jūtami atšķīrās no skandināvu sīk­stajiem žāvējumiem. Izklaidīgi savirpinā- jis plānumplāno šķēli jocīgā turziņā, viņš to apcerīgi nopētīja.

- Nevarētu teikt, ka šā cilvēka manie­res būtu sevišķi patīkamas. Sākumā es pat jutos pārsteigts, ka viņš ir Bleida kluba biedrs. - Bonds uzlūkoja M.. kurš paraustīja plecus. - Taču tā nu nav ma­na darīšana. Katrā ziņā šādu ekscentris­ku ļaužu klātbūtne vai ik klubā padara to garlaicīgo gaisotni jūtami dzīvīgāku. Lai nu kā, šis cilvēks ir visas nācijas elks un vēl arī miljonārs, turklāt visai prasmīgs kāršu spēlmanis - pat tad, kad neizpalīdzas ar ieskatīšanos citu kār­tīs, - Bonds piebilda. - Viņš pieder pie tiem vīriem, kuru iedaba man labi pazīs­tama. Vitāls, mērķtiecīgs, ar asu prātu. Apveltīts ar gribasspēku. Nebrīnos, ka viņam izdevies iegūt savu tagadējo stā­vokli. Vienīgais, ko nesaprotu, - kāpēc viņam sagādā prieku visa šī izšķērdība. Un kāpēc viņam jāblēdās kāršu spēlē? To nudien ir grūti aptvert. Ko viņš tā cenšas pierādīt? Ka jaudā pārspēt visus it visā? Viņš nododas kārtīm ar tādu aizrautību, it kā tā nemaz nebūtu spēle, bet savdabīga spēku pārbaude. Atliek tikai paskatīties uz viņa pirkstiem. Nagi apgrauzti līdz beidzamam. Turklāt viņš nežēligi svīst. Visā šā vīra rīcībā ir pā­rāk daudz saspringtibas, samākslotī- bas. Tā izpaužas pat viņa drūmajos joci­ņos. Viņš ir rupjš un neaudzināts. Smalkjūtība un iejūta šim cilvēkam ir sveša. Kā šķiet, viņš pirmīt bija gatavs Bezildonu nospiest kā mušu. Lai nu kā, ceru, ka man izdosies saglabāt pašsa­valdīšanos, par spīti šā cilvēka izdarī­bām. Pat pret savu partneri viņš izturas kā pret pēdējo atkritumu. Lai nu kā, šo­vakar man nudien nebūtu nekas pretī viņam labi pamatīgi iezāģēt, - Bonds smaidot uzlūkoja M. - Protams, ja vien man tas izdosies.

- Es saprotu, ko jūs domājat, - M. noteica. - Un tomēr - vai jūs pret Drek­su neesat pārlieku bargs? Galu galā, no Liverpūles dokiem līdz savam šodienas stāvoklim šis vīrs nogājis pietiekami ga­ru ceļu. Turklāt viņš ir viens no tiem, kam bērnībā nebūt nav klājies viegli. Nedomāju, ka te būtu vietā jelkāds sno- bisms. Kā šķiet, šā vira biedriem Liver­pūlē viņš neliktos necik balamutīgāks par jebkuru no Bleida kluba. Ja runā­jam par krāpšanos ar kārtīm, tad jāteic, ka viņa raksturā acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek tā rīkoties. Pieļauju, ka ceļā uz panākumiem viņam nācies lietot dažādus līdzekļus un labu tiesu attapī­bas. Kāds ir teicis - lai iegūtu patiešām lielu bagātību, nepieciešama vērā ņema­ma apstākļu sakritība un ārkārtīga veiksme. Katrā ziņā ne jau tikai cilvēku lietišķās īpašības padara viņus bagā­tus - vismaz tāda ir mana pieredze. Sā­kumā, lai nopelnītu pirmos desmit vai simt tūkstošus, vajadzīga tiešām pama­tīga apsviedība. Turklāt, kā man šķiet, patēriņa preču biznesā ar visiem tam noteiktajiem ierobežojumiem- un aizlie­gumiem uzreiz pēc kara itin bieži nācās ielikt pa tūkstotim mārciņu pareizā ie­rēdņa kabatā. Toreiz tādu bija daudz, viņi rīkojās ar limitiem, dalīja un pārda­līja, un vajadzīgajā brīdī pievēra acis, ja par to bija samaksāts. Ļoti noderīgi ļau­dis.

Tieši tobrīd pasniedza nākamo ēdienu, un M. ieturēja pauzi. Uz galda nu parā.- dījās ari šampanietis sudraba ledus spai­nītī un mazs klūgu groziņš ar M. pasūtī­to sarkanvīnu.

Vīnu pārzinis pagaidīja, līdz vakariņo­tāji novērtē dzērienus, un aizgāja. Taču tūlīt pat pie galdiņa pienāca portjē pa- līgs.

-   Sūtījums kapteinim Bondam, - zēns paskaidroja.

Bonds paņēma pasniegto aploksni un to atplēsa. Izvilcis no aploksnes plāna papīra maisiņu, viņš to uzmanīgi atvēra, sekodams, lai šo rīkošanos nepamana apkārtējie. Maisiņā bija balts pulveris. Bonds paņēma no galda sudraba augļu nazi un ar tā galu pagrāba apmēram pu­si maisiņa satura, ko pēc tam iebēra sa­vā šampanieša kausā.

-    Kas tad tas? - M. pārsteigti apvaicā­jās.

Bonda sejā nepakustējās ne vaibsts. Ne jau M. šovakar vajadzēja tikt galā ar Dreksu. Bonds zināja, ko dara. Ikreiz, kad bija veicams kāds sarežģīts uzde­vums, viņš vasu labi pārdomāja un nekad nepaļāvās uz vienkāršu veiksmi. Tomēr tik un tā nekad nevarēja paredzēt, vai kas nenoies greizi. Par to viņš nevarēja uzņemties atbildību.

-   Benzedrīns, - Bonds paskaidroja. - Pirms vakariņām piezvanīju sekretārei un palūdzu, lai viņa to izprasa pārvaldes aptiekā. Šis līdzeklis ir tieši tas, kas man šovakar nepieciešams, ja vēlos saglabāt skaidru galvu, par spīti reibumam. Tas gan var mani padarīt mazliet viegl­prātīgu, tomēr būs itin noderīgs. - Ap­maisījis šampanieti ar grauzdiņa gabali­ņu, Bonds pagaidīja, līdz baltais pulve­ris pilnīgi izšķīst, tad vienā garā malkā izdzēra maisījumu. - Ne sevišķi garšī­gi, - viņš piebilda, - taču šampanietis ir pietiekami labs.

M. iecietīgi smaidīja.

-   Rīkojieties tā, kā atzīstat par labā­ku. - viņš noteica. - Bet nu turpināsim mūsu vakariņas. Kā garšo kotletes?

-    Vienkārši lieliski, - Bonds atbildē­ja. - Pašas kūst mutē. īsta angļu virtuve nenoliedzami ir pati labākā pasaulē, jo sevišķi šajā gadalaikā. Starp citu, ar kā­dām likmēm šovakar spēlēsim? Mani gan tas sevišķi neuztrauc, jo mums jābeidz kā uzvarētājiem. Tomēr es vēlētos zināt, cik tas izmaksās Dreksam.

-   Dreksam patīk spēlēt viens pret vie­nu, kā viņš pats to dēvē, - M. noteica, pievērzdamies zemenēm, ko tikko bija at­nesis viesmilis. - Likme izklausās pavi­sam nevainīga, ja nezina, kas aiz tās slēpjas. Patiesībā tas nozīmē desmit mār­ciņas par simt punktiem un simt mārci­ņas par roberu.

-  Ak tā, - Bonds rāmi noteica. - Skaidrs.

-   Taču viņš labprāt spēlē ari divi pret divi un trīs pret trīs. Tā iznāk itin bran­ga peļņa. Vienā bridža roberā pie Bleida vidēji var tikt pie desmit punktiem. Spēlējot viens pret vienu, sanāk divsimt mārciņu. Un bridžā šeit iecienīti krietni roberi. Nekādu ierobežojumu, tā sacīt, azarts un blefošana uz nebēdu, tā ka reizumis šāda spēle vairāk atgādina po­keru . Klubā apgrozās loti dažādi spēlētā­ji. Daži no tiem ir paši labākie Anglijā, savukārt citi neder nekam. Turklāt šķiet, ka pēdējiem ir pilnīgi vienalga, cik tie zaudē. Piemēram, ģenerālis Beilijs. - M. nevērīgi pameta ar galvu, - kas sēž te­pat pie blakus galdiņa, no spēles nejēdz pilnīgi nekā. Nedēļas beigās apkopojot rezultātus, viņš gandrīz vienmēr izrādās zaudējis dažus simtus mārciņu. Taču nešķiet, ka viņu tas sevišķi uztrauktu, īsts nejēga, kuram te nav līdzīgu. Sa­rausis kaudzi naudas darījumos ar džu­tu. Savukārt Dafs Saterlends, tas ne­vīžīgā paskata zellis, kas sēž blakus kluba priekšsēdim, ir gluži vienkārši ne­pārspējams. Katru gadu pie kluba spēļu galdiem ievāc savus desmit tūkstošus mārciņu. Jauks puisis. Lielisks spēlma­nis. Mēdz pārstāvēt Angliju šaha turnī­ros.

M. stāstījumu pārtrauca viesmīlis, kas atnesa pasūtīto avokado. Tas bija novie­tots uz žilbinoši baltas sudraba šķīvī ie­klātas salvetes. Blakus tam gulēja grezna sudraba augļu karotīte.

Pēc sparģeļiem Bondam ne sevišķi kā­rojās nobaudit plānās ananasa šķēlītes. Viņš ielēja glāzē atlikušo šampanieti un secināja, ka jūtas patiešām lieliski. Ben- zedrīna un šampanieša iedarbība labi papildināja teicamā ēdiena sniegto bau­dījumu. Bonds tikai tagad pirmoreiz no­vērsās no vakariņu galda un pameta skatu visapkārt.

Tā bija aizraujoša aina. Telpā droši vien ieturējās kādi piecdesmit vakariņo­tāji, vairums no tiem - smokingos, un it visi - lieliskā, atraisītā noskaņojumā, ko veicināja omulīgā kluba gaisotne, teica­mā maltīte un parastās cerības uz pa­matīgu laimestu tālākajā vakara gaitā, kad sāksies rosība pie spēļu galdiem. Viņu vidū varēja būt esoši vai topoši blēži, tādi vīri, kas iekausta savas sie­vas, cilvēki ar dažādām novirzēm, sko­puļi, gļēvuļi, meļi, taču izsmalcinātā vi­de tiem visiem piešķīra ko aristokrātis­ku.

Pašā tālākajā ēdamzāles malā virs aukstā galda, kas bija apkrauts ar krab­jiem, kūkām un dažādām delikatesēm, Romnija gleznotā un nepabeigtā misis Ficherbertas ģīmetne izaicinoši nolūkojās uz Fragonāra "Jeu de Cartes", vērienīgu žanra gleznojumu, kurš aizņēma pusi pretējās sienas virs kamīna. Sānu sienas sedza zelta griezuma paneļi ar retām gra­vīrām, kas atainoja peklē nonākušo grē­cinieku sāpjpilnās sejas, saņemot pelnīto sodu. Gar sienu augšmalu stiepās relje­fas, bagātīgi rotātas frīzes, no kurām krāšņumā ne par matu neatpalika greznie kapiteļi un pilastri, kas ieskāva logus un augstās, kokgriezumiem rotātās dubultdurvis ar Tjūdoru dinastijas heral­diku.

Zāles galvenā lustra, ko rotāja neskai­tāmas, lejasdaļā kopā saņemtas kristāla piekariņu virtenes, lēja patīkami izkliedē­tu gaismu pār baltajiem damasta gald­autiem un Džordža IV laika galda sudra­bu. Zemāk, katra galda vidū, žuburota­jos svečturos ar zeltainu vizmu dega trīs sveces, ikvienai no tām bija savs abažūrs no sarkana zīda, un sārtā gaisma pildīja vakariņotāju sejas ar dzīvespriecīgu mir­dzumu, kas lieliski apslēpa dažu labu saltu acu skatienu un sejas pantu skar­bumu.

Tieši tobrīd, kad Bonds tā pa īstam sāka izgaršot izsmalcinātās ainas burvī­bu, daļa vakariņotāju bija maltīti beiguši. Apspriezdami šāvakara spēles izredzes un cits citu steidzinādami ķerties pie lie­tas, tie nu nelielos pulciņos plūda uz zā­les durvīm. Sers Hugo Drekss priecīgā uzbudinājumā sasārtušu seju plecu pie pleca ar Meijeru soļoja uz M. un Bonda pusi.

- Nu, džentlmeņi, vai jēri jau gatavi cirpšanai un zosis plūkšanai? - pienācis pie galdiņa, viņš līksmi apvaicājās, tad sašķobīja seju rotaļīgi draudīgā vaibstā un novilka ar pirkstu gar rikli. - Nedo­māju, ka jums ir kādas izredzes tikt cau­ri ar veselu ādu. Ceru. testamentus jau esat uzrakstījuši?

-   Mēs būsim klāt pēc maza brīža, - M. ērcigi attrauca. - Pa to laiku jūs varat ie­zīmēt kārtis un tamlīdzīgi.

Drekss iesmējās.

-   Mums nu gan tas nav vajadzīgs. Ne­kavējieties ilgi, - viņš piebilda un devās uz durvīm. Meijers, kā atvainodamies, mulsi uzsmaidīja abiem vīriem pie gal­diņa un sekoja savam partnerim.

M. nokrekšķinājās.

-   Kafiju un brendiju pasūtīsim spēļu zālē, - viņš teica Bondam. - Šeit tik un tā nevar smēķēt. Tātad - vai esat pilnīgā skaidrībā par tālāko rīcību?

-    Pirms pielikt punktu, man nāksies šo vīru labi krietni iebarot, tā ka, lūdzu, neraizējieties, ja šķitīs, ka šauju pār strī­pu, - Bonds sacīja. - Līdz noteiktam brī­dim mēs spēlēsim pavisam parastu, ikdie­nišķu spēli. Kad pienāks Dreksa kārta da­līt, mums vajadzēs uzmanīties. Protams, viņš nevar ietekmēt kāršu sadalījumu starp spēlētājiem, tāpēc pilnīgi iespējams, ka tiekam pie labām kārtīm, taču, zinot, ar ko katrs spēlēsim, pārsvars tik un tā dažkārt var būt viņa pusē. Vai jūs neiebil- dīsiet, ja sēdēšu pa kreisi no Dreksa?

-  Nē, - M. atbildēja. - Vai vēl kaut kas?

Bonds mirkli apdomājās.

- Tikai viena lieta, ser, - viņš teica. - Kad pienāks īstais bridis, es no žaketes kaba­tas izvilkšu baltu mutautu. Tas nozīmēs, ka jums būs iedalītas noteiktas, man zinā­mas kārtis. Vai jūs būtu tik laipns un to­brīd atstātu solīšanu manā ziņā?

VI nodala

BRIDŽs ar sveŠinieku

Drekss un Meijers viņus jau gaidīja. Atgāzušies savos krēslos, tie" patlaban smēķēja Ilavanas cigārus.

Uz maziem galdiņiem turpat līdzās bija servēta kafija, ko papildināja pamatīgi brendija krājumi. Tieši tobrīd, kad M. un Bonds tuvojās abiem spēlmaņiem. Drekss plēsa nost papīra bandroli jaunai kāršu kavai. Vēl viens kāršu komplekts gulēja izklaidus uz galda zaļās vadmalas.

- Ā, te nu jūs esat, - Drekss ieteicās, tad paliecās uz priekšu un pārcēla kavu. Pārējie darīja to pašu. Drekss vinnēja un izvēlējās sarkanās kārtis.

Bonds iekārtojās pie galda pa kreisi no Dreksa, bet M. apsēdies pamāja garām­ejošajam viesmīlim.

-    Kafiju un brendiju, - viņš palūdza un. izvilcis savus iecienītos tievos tum­šas tabakas cigārus, piedāvāja vienu Bondam, kas piedāvājumu labprāt pieņē­ma. Paņēmis sarkanās kārtis, M. sāka tās nesteidzīgi maisīt.

-   Kādas būs likmes? - Drekss uzlūko­ja M. - Viens pret vienu? Vai varbūt vai­rāk? Ar prieku būšu gatavs jums pakal­pot līdz pat pieci pret pieci.

-    Ar viens pret vienu man būs labi diezgan, - M. atbildēja - Kā domājat jūs, Džeims?

Drekss skubīgi iejaucās sarunā.

-   Ceru, jūsu viesis zina, kā mēs te mē­dzam spēlēt? - viņš skaidri un gaiši no­prasīja.

Bonds izlikās, ka nav dzirdējis jautā­jumu, un uzlūkoja M.

-  Jā, tā nav slikta likme.

Mirkli pavilcinājies, viņš smaidot pa­vērās Dreksā.

-    Patiesību sakot, šovakar esmu no­skaņots visai dāsni. Cik lielam, jūsuprāt, vajadzētu būt manam zaudējumam?

-  Līdz pēdējam pensam, protams, - līk­smi attrauca Drekss. - Un cik daudz jūs varētu atļauties?

-    Es jums darīšu zināmu, kad nekas vairs nebūs palicis pāri, - Bonds rāmi atbildēja, pavisam negaidot izlēmis, ka rīkosies nežēlīgi. - Esmu dzirdējis, ka jūsu galējā robeža esot pieci pret pieci. Man pret tādu spēli nekas nebūtu iebil­stams.

Vēl neizrunājis savu sakāmo līdz ga­lam, viņš jau sāka nožēlot, ka tā iekar­sis. Piecdesmit mārciņu pret simtu! Piec­simt mārciņu spēlē! Ar četriem pama­tīgiem roberiem viņš savus gada ienā­kumus varētu dubultot. Taču, ja kas noies greizi, viņš, Bonds, būs sevi paga­lam muļķīgi iedzinis sprukās. Tad nāk­sies aizņemties no M. Un M. nebūt ne­bija sevišķi naudīgs cilvēks. Piepeši Bonds apjauta, ka šī nejēdzīgā spēle var beigties ar pamatīgām nepatikša­nām. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas sviedru lāsītes. Nūjā, sasodītais ben- zedrīns. Lai arī kā, nedrīkstēja pieļaut, ka šim blaurīgajam izdzimtenim Drek­sam izdotos iztukšot viņa kabatas. Turklāt viņš šobrīd pat nebija darbā.

Viss šis vakars vairāk atgādināja jocīgu augstāko aprindu pantomīmu, kas vi­ņam, Bondam, patiesībā bija pilnīgi vien­aldzīga. Pat M. tajā visā bija iesaistījies tikai nejaušības pēc. Un tad pēkšņi viņš, Bonds, bija ļāvies dziņai uzsākt pagalam smieklīgu sāncensību ar šo multimiljonāru, liekot uz spēles prak­tiski visu, kas tam piederēja, lai tikai pārmācītu šo vīru par tā sīkajām blēdī­bām pie kāršu galda. Vai tam gan bija kāda jēga? Bonds klusībā sevi lādēja par piepešo pārgalvības uzplūdu, kas vēl pirms dažām stundām būtu licies pavisam neiedomājams. Šampanieti ar benzedrīnu! Nekad vairs.

Drekss veltīja Bondam sarkastiskas neticības pilnu skatienu, tad pievērsās M., kas joprojām vienā mierā jauca kār­tis.

- Pieņemu, ka jūsu viesis spēj pil­dīt savas saistības, - viņš dzedri no­teica.

Bonds redzēja, kā vispirms ar sārtu­mu pielīst M. kakls, pēc tam - seja. M. uz mirkli pārstāja jaukt kārtis. Kad M. rokas atkal atsāka kustēties, Bonds ievē­roja, ka tās ir pilnīgi mierīgas. M. palū­kojās uz Dreksu un bezgala rāmi izņēma no mutes cigāru. Savu balsi viņš kontro­lēja teicami.

-   Ja jūs gribējāt vaicāt, vai es spēju pildīt sava viesa saistības, - M. salti at­bildēja, - tad mana atbilde ir - jā.

Ar kreiso roku pārcēlis kavu Dreksam, viņš ar labo nobirdināja cigāra pelnus vara pelnutraukā uz galda stūra. Bonds dzirdēja, kā karstie pelni klusu nočūkst ūdenī.

Drekss sāniski pašķielēja uz M. un paņēma kārtis.

-    Protams, protams, - viņš skubīgi noteica. - Es nudien… - Teikums pali­ka nepabeigts, jo Drekss tikpat naski pievērsās Bondam, uzlūkodams to ar skatienu, kurā jautās laba tiesa ziņ­kārības. - Nu, tad lai iet. Pieci pret pieci. Meijer, un cik vēlētos jūs? - viņš palūkojās uz partnera pusi. - Var arī seši pret seši, lai nodarītu visu kā nā­kas.

-   Man pietiks ar viens pret viens, Hu­go, - Meijers kā atvainodamies atbildēja, raizīgi uzlūkodams partneri. - Ja vien, bez šaubām, nevēlaties, lai mana likme būtu augstāka.

- Protams, ne, - Drekss atbildēja. - Man patīk pamatīga spēle. Un veiksmes ne­kad nevar būt par daudz. Labi, nu tad sākam, - viņš piebilda un ķērās pie kār­šu dalīšanas.

Šajā brīdī Bonds piepeši saprata, ka nemaz vairs neuztraucas par augsta­jām likmēm. Viss, ko viņš vēlējās, - sa­dot šim matainajam ākstam kā nākas, parūpēties par tik pamatīgu mācību, lai šis vīrs uz mūžiem atcerētos šo va­karu, atcerētos Bondu. atcerētos M., atcerētos pēdējo reizi, kad tam izde­vies blēdīties Bleida klubā, atcerētos to brīdi, kad ieradies uz šīm vakari­ņām.

Patlaban Bonds bija pavisam aizmirsis "Pūces asti". Tā bija starp diviem vīriem kārtojama lieta.

Uzmetis nejaušu skatienu cigarešu etvijai, kuru ieskāva Dreksa rokas, un skaidri iztēlodamies, kā šis vīrs aukst­asinīgi iegaumē etvijas spogulgludajā virsmā redzamās izdalītās kārtis, Bonds aizgaiņāja no prāta visas šaubas un pašpārmetumus par to, kas varētu no­tikt, un koncentrējās spēlei. Ērtāk ie­kārtojies krēslā, viņš atbalstīja elkoņus pret polsterētajiem ādas paročiem. Tad izņēma no mutes cigāru, novietoja to uz nospodrinātā vara pelnutrauka malas un pasniedzās pēc kafijas. Tā bija mel- num melna un sasodīti stipra. Bonds iztukšoja tasi un paņēma glāzi, kurā vizēja laba tiesa tumši dzintaraina brendija. Lēnām un nesteidzīgi to mal­kodams, viņš pār glāzes malu pavērās M. Pamanījis Bonda skatienu, M. pa­smaidīja.

- Ceru, ka jums šis dzēriens iet pie sirds. Tas nāk no Rotšildu īpašumiem Konjakā. Pirms kādiem simt gadiem šī dzimta novēlēja mūsu klubam vienu mu­ciņu gadā uz mūžīgiem laikiem. Kara lai­kā viņi katru gadu mums paslepus atlika parasto tiesu un atgādāja visus šos uz­krājumus šurp 1945. gadā. Kopš tā laika mums tiek divtik. Taču nu pievērsīsimies spēlei, - M. piemetināja, savākdams no galda savas kārtis.

Arī Bonds paņēma savējās. Tās bija vi­duvējas. Varbūt kādi divarpus ātrie stiķi, pa druskai no visiem mastiem. Viņš pa­sniedzās pēc sava cigāra un ievilka pēdē­jo dūmu, tad nodzēsa izsmēķi pelnutrau- kā.

- Trīs kreiči, - solīja Drekss.

Bonds šoreiz atturējās.

Meijers solīja četrus kreičus.

Atturējās ari M.

"Hm," Bonds nodomāja. "Jāšaubās, vai Dreksam varētu būt geima kārtis. Droši vien būs blefojis, jo labi zina, ka partneris var solīt tikai vienu mastu. M. toties varētu būt samērā labas kārtis. Mums par abiem, piemēram, varētu sa­nākt visi erceni. Taču M. bridžu nekādi nedabūs. Iespējams, viņi paņems četrus kreičus."

Tā arī notika, pateicoties vienam no Bonda stiķiem. Tomēr izrādījās, ka M. nav neviena ercena, tikai gandrīz viss kā­ravu masts, izņemot vienīgi kungu, kas atradās pie Meijera, taču tika paņemts. Drekss pats nevarēja paņemt solītos trīs. Pārējie kreiči bija Meijeram.

"Lai nu kā," nodomāja Bonds, dalī­dams kārtis nākamajai partijai, "vismaz panācām, ka netika paņemts geims."

Veiksme vēl aizvien bija viņu pusē. Bonds solīja beztrumpi, M. palielināja likmi lidz trim, un viņi guva uzvaru ar virsstiķiem. Spēlējot ar Meijera dalīta­jām kārtīm, viņi zaudēja ar pieciem kā- raviern, taču nākamajā partijā M. atklāja četrus pīķus, Bondam bija trīs mazie trumpji un piedevām vēl kungs un dāma no citiem mastiem, ar ko pietika M. bri­džam.

M. un Bonds bija laimējuši pirmo roberu. Drekss izskatījās neapmieri­nāts. Šajā reizē viņš bija zaudējis de­viņsimt mārciņu, un tā vien šķita, ka veiksme no viņa un partnera novērsu­sies.

-  Vai turpināsim? - viņš jautāja. - Ne­redzu iemeslu pārtraukt.

M. uzsmaidīja Bondam. Abiem prātā bija viena un tā pati doma. Tātad Drekss vēlējās tikt pie dališanas. Bonds paraus­tīja plecus.

-   Man nav iebildumu, - M. atkal pa­smaidīja. - Tā vien šķiet, ka pie šā galda esam izvēlējušies tās labākās vietas.

-  Vismaz pagaidām, - Drekss jau maz­liet možākā balsi attrauca.

Un ne bez pamata. Nākamajā partijā viņš un Meijers dabūja mazo slemu ar pīķiem, kam gan vajadzēja divus stiķus, par kuriem Dreksam veiksmīgi izdevās vienoties ar partneri, liekot lietā mīmiku, krekšķināšanu, neskaidru murmināšanu un ik pa brīdim gaviļaini priecājoties, cik loti šoreiz veicas.

-   Hugo, jūs esat vienkārši lielisks, - Mei­jers glaimīgi iebildās. - Kā, sasodīts, jums tas izdodas?

Bondam šķita, ka pienācis laiks iz­mest tīklus.

-   Pateicoties atmiņai. - viņš nevainīgi sacīja.

Drekss uzmeta Bondam pētīgu skatie­nu.

-   Ko jūs ar to gribat teikt? - viņš pa­vaicāja. - Kāds gan atmiņai sakars ar sti­ķu veidošanu?

-    Es gribēju teikt - pateicoties atmiņai un spēles izjūtai, - Bonds rāmi atbildē­ja. - Tās ir divas īpašības, kas raksturo ikvienu īstu kāršu spēlmani!

-   Jā gan, - Drekss gausīgi noteica. - Nū­jā. protams. - Viņš pārcēla kavu, un, da­līdams kārtis, Bonds skaidri manīja, cik rūpīgi un vērtējoši šā vīra acis viņu no­pēta.

Spēle turpinājās tādā pašā tempā. Kārtis nāca vienmērīgi, un nešķita, ka šobrīd kāds gūtu pārsvaru. M. kontrēja Meijeram, kas bija nepārdomāti solījis četrus pīķus, taču nākamajā partijā

Drekss veiksmīgi izspēlēja trīs beztrum- pjus, un Bonda pirmā robera laimests nu bija pārspēts ar uzviju.

-   Vai kāds vēlas ko iedzert? - apvaicā­jās M., pārceldams kavu, lai Drekss va­rētu izdalīt kārtis trešajam roberam. - Džeims, varbūt vēlaties vēl mazliet šam­panieša? Otrā pudele aizvien garšo la­bāk.

-   Labprāt, - Bonds piekrita.

Atnāca viesmīlis, un pārējie pasūtīja viskiju. Drekss uzlūkoja Bondu.

-   Šai spēlei vajag piešķirt dzīvīgumu, - viņš teica. - Dodu simtu, ka šo partiju mēs vinnēsim!

Kārtis bija izdalītas un nu gulēja glītās kaudzītēs galda vidū. Bonds uzmeta Dreksam īsu skatienu. Viņam pretim vē­rās savainotā, asinīm pieplūduši acs. Ot­ra lūkojās salti un izsmējīgi. Lielais, ma- sīvais deguns bija pārklājies sīkām svied­ru pērlītēm.

Bonds netika gudrs, vai Drekss sapratis, ka viņš šaubās, vai dalīts go­dīgi. Viņš nolēma atstāt pretinieku ne­ziņā. Simts bija zaudēts, taču tas bija labs iegansts, lai vēlāk paaugstinātu likmi.

-   Vai :agad, kad dalījāt jūs? Nu, ko, - viņš pasmaidīja un izlikās apsveram ie­spējas. - Labi. Lai notiek. - Šajā mirkli Bondam kas iešāvās prātā. - Taču palik­sim pie šīs pašas likmes ari nākamajā partijā, ja vien jums nav iebildumu.

-   Protams, protams, - Drekss nepacie­tīgi attrauca. - Ja nu reiz jums patīk zaudēt kārtigi, nevis pa druskai!

-    Kā šķiet, jūs par šo partiju esat loti pārliecināts, - Bonds vienaldzīgi noteica, pavēries savās kārtīs. Nekā laba tur ne­bija, un viņš nevarēja pārsolit Dreksa beztrumpi. ja nu vienīgi kontrēt. Tomēr šis blefa gājiens neatstāja iespaidu uz Dreksa partneri. Meijers solīja divus beztrumpjus, un Bonds atviegloti uzelpo­ja. kad M. nemēģināja pārsolīt un izlaida savu kārtu. Toties Drekss tūlīt pat tika pie bridža.

-    Paldies, - viņš apmierināti noteicā un rūpīgi pierakstija savu rezultātu. - Tad nu paskatīsimies, vai iespēsiet revanšē­ties.

Bondam ar nožēlu nācās atzīt, ka viņš to nevar. Veiksme vēl joprojām bija Mei­jera un Dreksa pusē, un viņi tika pie trim erceniem un geima.

Drekss šķita esam ļoti apmierināts. Ie­dzēris krietnu malku viskija, viņš pārlai­da sejai raibu, krāsainu mutautu, tad ironiski teica:

-   Dievs gādā par stiprajiem. Tas pie­šķir mums kārtis un vēl palīdz tās parei­zi izspēlēt. Kungi mēģinās kaut ko sa­glābt vai tomēr neriskēs?

Bonda šampanietis bija klāt un nu gaidīja viņu sudraba spainitī. Turpat blakus uz mazā galdiņa stāvēja jau piepildīts pokāls. Bonds pacēla un iz­tukšoja kausu tik kārīgi. it kā meklētu dzērienā drosmi, tad piepildīja to at­kal.

-    Labi, - viņš neskaidri nomurminā­ja, - lai iet uz simtu divās nākamajās par­tijās.

Un tūlīt pat zaudēja ne tikai tās abas, bet ari visu roberu.

Tikai tagad Bonds aptvēra, ka zaudē­jis jau gandrīz tūkstoš piecsimt mārciņu. Viņš iztukšoja vēl vienu šampanieša kausu.

-   Domāju, vislabākais risinājums bU- tu dubulta likme nākamajā roberā, - viņš iekarsis uzsauca. - Vai tas būs pieņema­mi?

Drekss jau bija beidzis dalīšanu un :a.=;ad aplūkoja savas kārtis, uzbudi­nājumā aplaizīdams sausās lūpas. Uz­lūkojis Bondu, kas neveikli pūlējās aizsmēķēt cigareti, viņš skubīgi notei­ca:

-     Lai notiek. Tūkstoš mārciņu par simtu un tūkstotis par roberu.

Tad Drekss izlēma, ka varētu ari ris­kēt un izrādīt mazliet godaprāta, jo Bonds tik un tā neatteiksies no sava pie­dāvājuma.

-  Taču man ir itin labas kārtis, - viņš piebilda. - Vai jūs joprojām paliekat pie tādas likmes?

-    Bez šaubām, - Bonds nepadevās, neveikli celdams glāzi pie lūpām. - Vai tad es pats neizteicu šo piedāvājumu?

-   Jauki, - Drekss apmierināti notei­ca. - Lai iet trīs beztrumpji.

Beigu beigās to izrādījās četri.

Tad, Bondam par atvieglojumu, situ­ācija mainījās. Viņš veiksmīgi solīja un tika pie mazā slema ar erceniem, bet nā­kamajā partijā M. izspēlēja trīs bez- trumpjus.

Bonds šķelmīgi pasmaidīja un notrau­sa no pieres sviedrus. Drekss izlikās viņa triumfu nemanām un ņēmās nigri pluinīt nagus.

-   Dievs gādā par stiprajiem, - Bonds ar baudu atkārtoja Dreksa pirmīt teikto.

Drekss kaut ko atrūca pretim un sāka pētīt savu rezultātu lapu.

Bonds saskatījās ar M.. kas, acīmre­dzami apmierināts ar spēles gaitu, cēla sērkociņu pie šā vakara otra cigāra.

-   Baidos, ka šovakar šis man būs pē­dējais robers, - teica Bonds. - Rit agri jā­ceļas. Ceru. jūs mani atvainosiet.

M. palūkojās pulkstenī.

-  Ir jau pāri pusnaktij. - viņš sacīja. - Kā­das ir jūsu domas, Meijer?

Meijers, kas vakara lielāko daļu bija cietis klusu un izskatījās tā, it kā būtu iesprostots krātiņā pie tīģeru pāra, likās iepriecināts, ka radusies iespēja laisties lapās. Domās viņš jau droši vien bija sa­vā, klusajā Olbenijas dzīvoklītī, pie iemī­ļotās tabakdožu kolekcijas.

-  Man šim vakaram pilnīgi pietiek, ad- miral, - viņš skubīgi noteica. - Un ko sa­kāt jūs, Hugo? Vai nebūtu laiks doties pie miera?

Drekss izlikās nedzirdam partnera jautājumu. Viņš pacēla acis no rezultātu lapas un uzlūkoja Bondu. Tas, ka Bonds iereibis, bija skaidri manāms. Nosvīdusi p:ere rrakli vizēja, pār labo uzaci nokarā­jās melna, atrisusi matu šķipsna, zilpelē­kajās acis jautās drudžains, reibuma rai­sīts spīdums.

-   Vakara bilance izskatās pagalam no­žēlojami, - Drekss teica. - Kā redzu, jūs esat vinnējis tikai kādus pāris simtus.. Protams, ja vēlaties pārtraukt spēli, tas ir jūsu ziņā. Bet vai mēs nevarētu atļau­ties nelielu ekstravaganci noslēgumam? Teiksim, trīskāršas likmes beidzamajā roberā? Piecpadsmit pret piecpadsmit, vēsturisks mačs. Nu, vai nebūšu jūs ie­kārdinājis?

Bonds uzlūkoja Dreksu, taču nestei­dzās ar atbildi. Viņš vēlējās, lai Drekss atcerētos ikvienu šīs beidzamās spēles detaļu, katru izrunāto vārdu, katru žes­tu.

-   Nu, kā tad būs? - Drekss nepacietīgi turpināja. - Ko jūs par to sakāt?

Bonds nopētīja Dreksa sasārtušo seju un ieskatījās saltajā, nedzīvajā kreisajā acī. tad beidzot ierunājās, skaidri izteik­dams ik vārdu un vērsdamies tikai pie sava pretinieka.

- Lai notiek. Simt piecdesmit mārci­ņas par simtu un tūkstoš pieci simti par roberu. Jūs mani patiesi iekārdinā­jāt.

VII nodala

ROKU VEIKLĪba

Kādu bridi pie galda valdija pilnīgs klusums. To pārtrauca Meijera satrauktā balss.

-    Klausieties, ko es teikšu, - viņš nervozi iebildās. - Mani tur iekšā nepi- niet, Hugo. - Labi saprazdams, ka šī likme attiecas tikai uz Dreksu un Bon­du, viņš tomēr vēlējās Dreksam pa­rādīt, ka ir noraizējies, un acīmredza­mi baidījās pieļaut kādu liktenīgu kļū­du, kas partnerim varētu maksāt ļoti dārgi.

-  Nekļūstiet smieklīgs. Maks, - Drekss viņu pikti pārtrauca. - Jūs tikai izspēlē­siet savu partiju. Jums nu galīgi ne par ko nav jāraizējas. Aiziet, aiziet! Man jāda­la, admirāl.

M. pārcēla kavu, un spēle varēja sāk­ties.

Bonds aizsmēķēja cigareti un piepe­ši sajuta, ka ir pavisam mierīgs. Viņa apziņa bija pilnīgi skaidra. Viņš precī­zi zināja, kas, kā un kad darāms, un bija priecīgs, ka izšķirīgais brīdis ir klāt.

Bonds ērtāk atgāzās krēslā, un negai­dot viņam radās sajūta, ka aiz muguras stāv vesels enu pulks un visas kā viena lūkojas tam pār plecu, gaidot, kad varēs apskatīt kārtis. Kaut kas Bondam lika domāt, ka šīs spokainās ēnas noskaņo­tas draudzīgi, ka arī tās vēlas redzēt, kā šeit tiek spriesta stingra un taisnīga tie­sa.

Viņš pasmaidīja, iedomādamies sevi raidām šim sen mirušo spēlmaņu pul­kam paslepenu zīmi, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

No šīm pārdomām Bondu iztraucēja greznajā spēļu zālē valdošā klusinātā balsu čala. Viņš pameta skatu apkārt. Plašās telpas vidū, tieši zem lielās gal­venās lustras, ap pokera galdu pulcējās neliels līdzjutēju bariņš. "Lai iet, te būs simts." - "Un vēlreiz simts." - "Un vēl­reiz simts." - "Sasodīts! Tā kļūdīties!" Šo murmināšanu pārskanēja skaļš triumfa iesauciens, tam sekoja sapulcē­jušos vērotāju balsu murdoņa, apsprie­žot piepešo spēles pavērsienu. Kaut kur pa gabalu skanēja klusināti krupjē grā­beklīša švīksti, pārbīdot spēles žetonus uz ruletes galda. Mazliet tuvāk, šajā telpas galā, bija izvietoti vēl trīs citi bridža galdi, virs kuriem virmoja cigāru un cigarešu dūmu sīpas, blīvos, zilga­nos vālos celdamās pret velvētajiem griestiem.

Nu jau vairāk nekā simt piecdesmit gadu teju vai katru vakaru šajā grez­najā zālē bija skatāma tieši šāda aina, Bonds piepeši attapa. Vieni un tie paši izsaucieni uzvaras priekā un pieredzot zaudējumu, aizrautība un azarts pie- sārtušajās sejās, tabakas un intrigas smārds. Bondam, kam azartspēles itin labi gāja pie sirds, šeit redzamais nozī­mēja pašu aizraujošāko izrādi pasaulē. Uzmetis vēl pēdējo skatu zālē notieko­šajam, lai to labāk paturētu atmiņā, Bonds pievērsās savam spēles gal­dam.

Beidzot Drekss viņam bija iedalījis šo to, ar ko varēja atvēzēties: septiņi pīķi, no kuriem četri bija stiprākie mastā, ercena dūzis, tad vēl kārava dūzis un kungs. Bonds paskatījās uz Dreksu. Interesanti, vai viņam un Mei- jeram bija kāds kreicis? Pat ja tā, viņš tos tik un tā pārsolīs. Bet - ja nu Drekss riskē ar kontrēšanu? Bonds no­lēma nogaidīt.

-   Garām, - teica Drekss, kura balsī bi­ja skaidri nomanāms sarūgtinājums par dalot izpētītajām Bonda kārtīm.

-   Četri pīķi, - solīja Bonds.

Meijers un M. atturējās, un arī Drek­sam negribīgi nācās darīt tāpat.

Ar M. palīdzību viņi paņēma piecus.

Simt piecdesmit punktu zem līnijas, simts par papildpunktiem.

-    Khm, - aiz Bonda muguras kāds nokrekšķinājās. Bonds atskatījās. Tas iz­rādījās Bezildons. Viņš bija beidzis savu spēli un atklīdis šurp, lai redzētu, kas notiek citos kaujas laukos.

Bezildons paliecās uz galda pusi un sāka pētīt Bonda rezultātu sarakstu.

-     Zēni niekojas, ko neteiksi, - viņš jautri uzsauca. - Izskatās, ka pagaidām pārsvars ir jūsu pusē. Ar kādām likmēm spēlējat?

Bonds atstāja atbildi Dreksa ziņā. Viņš bija priecīgs par šo mazo pauzi spē­les gaitā. Tā bija vairāk nekā laikā. Drekss bija padevis viņam zilo kāršu ka­vu. Bonds saslidināja abas kāršu kau­dzītes vienkop un nolika kavu tieši sev priekšā, pie pašas galda malas.

-   Piecpadsmit pret piecpadsmit. Uz va­su manu atlikumu, - Drekss noteica.

Bonds dzirdēja, cik dziļi Bezildons ie­velk elpu.

-   Kā šķiet, šis zellis vēlas labi riskan­tu spēli, un man nekas nebija iebil­stams. Visi stiķi pagaidām tiešām krīt viņam… - Drekss noņurdēja.

Šajā mirklī M. pamanīja Bonda labajā rokā baltu mutautu. M. acis samiedzās. Bonds nesteidzīgi pārlaida mutautu pāri sejai. M. redzēja, ka tobrīd viņš raida īsu skatienu uz Dreksu un Meijeru, un tad jau mutauts atkal bija pagaisis ka­batā.

Zilā kāršu kava nu bija Bonda rokās, un viņš sāka dalīt.

-   Tā nudien ir velnišķīgi augsta lik­me, - teica Bezildons. - Atceros, reiz bri­džā spēlējām uz tūkstoš mārciņām pa- pildlikmē. Tomēr tas bija robera ziedu lai­kos, pirms Pirmā pasaules kara. Cerams, šoreiz jums viss beigsies labi. - Kluba priekšsēdis to sacīja no sirds. Tik aug­stas likmes privātā spēlē lielākoties no­veda pie nepatikšanām. Pagājies ap gal­du, viņš nostājās starp M. un Dreksu.

Bonds beidza dalīt. Viņam vajadzēja kādu mirkli, lai saņemtos un ielūkotos savās kārtīs.

Tur nebija nekas cits kā pieci kreiči, ieskaitot dūzi, dāmu un desmitnieku, un astoņi mazie karavi ar dāmu.

Tas derēja. Slazds bija izlikts.

Bondam gandrīz vai šķita, ka Dreksa milzīgais augums sastingst, kad tas pār­lūkoja savas kārtis, tad, it kā neticē­dams, apskatīja tās vēlreiz. Viņš zināja, ka iedalījis Dreksam neticami labas kār­tis. Drekss droši varēja solīt desmit sti­ķus, viņam bija kārava dūzis un kungs, četri no stiprākajiem pīķiem, četri no stiprākajiem erceniem un kreiča kungs, kalps un deviņnieks.

Šīs kārtis Dreksa vajadzībām Bonds bija savlaicīgi atšķirojis kluba sekretari­ātā pirms vakariņām.

Bonds nogaidīja, vēlēdamies redzēt, kā Drekss reaģēs uz neparasto veiksmi. Vērojot, kā rijīgā zivs tuvojas āķim, viņu bija pārņēmusi gandrīz vai nežēlīga inte­rese.

Drekss pat pārspēja cerēto.

Nevērīgi sabīdījis kārtis vienkop. viņš tās nolika uz galda. Tad tikpat vienaldzī­gi izvilka no kabatas cigarešu kārbu, pa­ņēma vienu smēķi un aizkūpināja, pēc tam, nelikdamies ne zinis par Bondu. pievērsās Bezildonam un tuq:>ināja saru­nu par likmēm.

- Jā, ši ir liela spēle, bet ne pati lielā­kā no tām. ko esmu spēlējis. Reiz spēlēju uz diviem tūkstošiem. Tas, starp citu, bi­ja Kairā pie Muhameda Ali. Tiem ļaudīm gan ir iekšas. Nereti slēdz derības par katru partiju, tad vēl uz geimu un visu roberu. Nu, ko, sāksim? - Drekss paņē­ma savas kārtis, viltīgi pašķielēdams uz Bondu. - Man te ir dažas itin jaukas bildītes, to nevar noliegt. Taču arī jums varētu būt šis tas derīgs, kā nojaušu. ("Nemels nu, vecā haizivs," nodomāja Bonds, "ar tām kārtīm, kas tev rokās, tu tā nedomā vis.") Varbūt pamēģināsim ko īpašu tikai šai partijai?

Bonds izlikās, ka pēta savas kārtis ar to rūpību, kas piemīt gandrīz pilnīgi ap­reibušiem cilvēkiem.

-   Manas bildītes ari ir samērā daudz­sološas, - viņš muļķīgi buldurēja. - Ja partneris papūlēsies un kārtis kritīs pareizi, es pats varētu paņemt ne ma­zumu stiķu. Kāds tad ir jūsu priekšli­kums?

-   Tad jau kārtis būs izdalītas itin vien­mērīgi, - Drekss piebalsoja. - Ko jūs teik­tu par simtu uz stiķi kā papildlikmi? No jūsu sacītā secinu, ka tas nebūtu pārāk sāpīgi.

Bonds rādīja domīgu un jau pagalam sareibušu vaigu un vēlreiz nopētīja savas kārtis, šoreiz jau katru atsevišķi.

-    Labi, riskēsim, - viņš teica. - Esat mani ieintriģējis. Jums noteikti ir stipras kārtis, un man jūs jāmēģina apspēlēt un paņemt tās sev.

Tad Bonds miglainām acīm uzlūkoja

M.

-   Pierakstiet savus zaudējumus, par- tner. - viņš sacīja. - Aiziet! Ē… septiņi kreiči.

Iestājās nāves klusums. Bezildons, kas bija redzējis Dreksa kārtis, jutās tik pār­steigts, ka izlaida no rokām glāzi ar viski­ju. Viņš kā apdullis vērās uz lauskām un pat nepakustējās, lai tās paceltu.

Drekss nespēja noticēt savām ausim.

-   Vai jūs solāt lielo slemu kreičos? - viņš pārjautāja, ziņkārīgi uzlūkodams sa­vu acīmredzami piedzērušos pretinie­ku. - Labi, taču tā būs vistīrākā pašnāvī­ba. Ko jūs teiksiet. Maks?

-    Garām, - nomurmināja Meijers, sa­juzdams gaisā tieši to spriedzi, no kuras tik loti bija cerējis izvairīties. Kāda velna pēc viņš nebija devies mājās, pirms sā­kās šis pēdējais robers° Viņš pie sevis novaidējās.

-   Garām, - noteica M. bez mazākā sa­traukuma.

-   Kontrēju! - Šis vārds no Dreksa mu­tes izskanēja ar īpašu niknumu. Viņš no­meta savas kārtis uz galda un ar nevilto­tu nicinājumu nopētija šo idiotisko pļē­guru, kurš tik muļķīgā un neizskaidroja­mā kārtā nu pats ielika savu naudu tam rokās.

-   Vai tas nozīmē, ka gribat dubultot ari papildlikmi? - vaicāja Bonds.

-   Jā, - Drekss alkatīgi atbildēja. - Jā! Tieši to es domāju.

-   Ka vēlaties, - Bonds pamāja. Mirkli paklusējis, viņš palūkojās uz Dreksu, ta­ču ne uz viņa kārtīm. - Rekontrēju. Gan bridžu, gan papildlikmes. Četrsimt mār­ciņu par stiķi.

Tieši šajā mirklī Dreksam sāka mos­ties pirmās biedējošās aizdomas. Taču, kad viņš vēlreiz ielūkojās savās kārtīs, šaubas pagaisa - tas viss bija pārāk neti­cami. Pat pie visneveiksmīgākās sakritī­bas viņš nevarētu palaist garām divus stiķus.

-   Garām. - pavisam klusu nomurmi­nāja Meijers.

-   Garām. - šoreiz arī M. balss skanēja kā aizžņaugta. Drekss nepacietīgi pamā­ja.

Bezildons bija pilnīgi nobalis un cieši uzlūkoja Bondu.

Tad viņš lēnām sāka soļot ap galdu, rūpīgi pārskatot visas kārtis. Skatam pa­vērās šāda aina:

BONDS

0 dāma, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2 * dūzis, dāma, 10, 8, 4

DREKSS

4 dūzis, kungs, dāma, kalps S? dūzis, kungs, dāma. kalps 0 dūzis, kungs «!» kungs, kalps, 9

M.

4 10, 9, 8, 7 7 6, 5, 4, 3 * 7, 6, 5, 3, 2

MEIJERS

*    6, 5, 4. 3, 2

7 10, 9, 8, 7, 2

  kalps, 10, 9

Un pēkšņi Bezildons visu saprata. Bondam bija lielā slema izlase pret jeb­kuru aizsardzību. Jelkas, ko Meijers iz­spēlēs, Bondam būs jāpaņem ar trumpi no paša kārtīm vai no galda. Pa starpu, protams, viņš vēl paņems arī Dreksa uz­sāktos stiķus un tad varēs uzsākt divus stiķus ar kāraviem, kurus līdz ar Dreksa dūzi un kungu vēlāk pievāks. Pēc piecām izspēlēm viņa rokās būs visi atlikušie trumpji un seši vinnestu nesoši kāravi. Dreksa dūžiem un kungiem nebūs nekā­das vērtības.

Tā bija vistīrākā rīkles pārgriešana.

Bezildons gluži kā transā turpināja soļot ap galdu un visbeidzot nostājās starp M. un Meijeru, no kurienes varēja redzēt gan Dreksa, gan Bonda sejas iz­teiksmi. Viņa paša vaigs bija un palika pilnigi rāms un noslēgts, taču bikšu ka­batās paslēptās rokas visu laiku svīda. Kluba priekšsēdis ar patiesām bažām gaidīja baiso sodu, kas bija jāsaņem Dreksam, - trīspadsmit pātagas cirtie­nus, kurus pārciest nebūtu pa spēkam nevienam kāršu spēlmanim.

- Aiziet, aiziet, - Drekss nepacietīgi mudināja. - Sāciet ar kaut ko, Maks. Es šeit negrasos nikt visu nakti!

"Nelaimīgais nelga." nodomāja Bezil­dons. "Pēc desmit minūtēm tu vēlēsies, kaut Meijers savā krēslā būtu beigts un pagalam, iekams izvilcis pirmo kār­ti."

Patiesībā Meijers izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli to varētu ķert trieka.

Viņa seja bija nāves bālumā, un no pa­zodes uz krekla krūtežas pilēja sviedri. Cik nu viņš nojauta, jau pati pirmā kārts, ko tas izspēlēs, varēja būt liktenī­ga. Galu galā viņš izlēma likt galdā kāra­va kalpu.

Tobrīd gan jau bija pilnigi vienalga, ko Meijers izspēlē, un, kad izrādījās, ka M. nav kāravu, Drekss sašutis uzšņāca sa­vam partnerim:

-   Sasodīts, vai tiešām jūs nevarējāt iz­domāt neko labāku? Varbūt vēl pasniegt to kārti uz paplātes? Kā pusē jūs galu galā spēlējat?

Meijers sarāvās mazs mazītiņš.

-  Tas bija labākais, ko varēju pasākt, Hugo, - viņš izmisis taisnojās, slaucī­dams seju mutautā.

Bet nu jau Dreksam radās pašam sa­vas raizes.

Vispirms Bonds paņēma Dreksa kāra­va kungu un tūlīt pat uzbruka ar kreici. Drekss meta galdā devītnieku, taču Bonds to paņēma ar desmitnieku un iz­spēlēja kāravu. Mirkli vēlāk Dreksa dū­zis bija pārtrumpots un pagalam. No kā­vās ņemtais kreicis ļāva iegūt Dreksa kalpu.

Tad Bonds izspēlēja kreiēa dūzi.

To, kas varētu notikt, Drekss, šķiet, sāka aptvert tikai tad. kad pazaudēja ari kreiēa kungu. Nervozi šķielēdams uz Bondu, viņš raizīgi gaidīja parādāmies nākamo kārti. Vai Bondam tiešām vēl bija kāravi? Vai tiem nevajadzēja būt pie Meijera? Kā nekā viņš taču bija ar tiem uzsācis. Drekss gaidija. un kārtis tā nosvīdušajās plaukstās metās mik­las.

Polam Morfijam, vienam no slavenā­kajiem amerikāņu šahistiem, piemita kāds diezgan šaušalīgs paradums. Šis vīrs acis no šaha galdiņa mēdza atraut tikai tad, kad bija pilnīgi pārliecināts par pretinieka sakāvi. Tādos brīžos viņš lēni pacēla galvu un uzmeta pētīgu ska­tu otram spēlētājam. Pretinieks parasti agri vai vēlu sajuta šo skatienu un bikli uzlūkoja Morlīju. Tas nozīmēja tikai vie­nu - sakāvi, un Morlija acis to pauda nepārprotami. Atlika tikai un vienīgi ka­pitulēt.

Bonds šoreiz rīkojās gluži tāpat kā leģendārais šahists, un Drekss tūlīt pat sajuta sev pievērsto ciešo skatie­nu. Nenolaizdams acis no pretinieka,*

Bonds lēni izvilka kārava dāmu un ne­steidzīgi nolika to galda vidū. Pēc tam, pat nesagaidījis Meijera izspēli, viņš rāmi un nosvērti atklāja kārava astoņ- nieku, septiņnieku, sešnieku, piecnie­ku, četrinieku un abus atlikušos krei­čus.

Mirkli klusējis, Bonds beidzot ierunā­jās.

- Tas tad nu būtu viss. Dreks, - viņš klusu noteica un nesteidzīgi atlaidās krēslā.

Drekss ātrumā neattapa neko citu, kā pasniegties uz priekšu un izraut Meije- ram no rokām kārtis. Smagi ievilcis el­pu, viņš sāka tās drudžaini pārlūkot, ce­rēdams, ka zaudējums tomēr gājis se­cen.

Kad cerības izrādījās veltas, Drekss nometa kārtis uz zaļās vadmalas.

Viņa seja bija līķa bālumā, asinīm pielijušās acis stingi vērās Bondā. Tad Drekss pacēla dūri un no visa spēka trieca to pret galdu, uz kura gulēja nekam nederīgie dūži, kungi un dā­mas.

Vēl pēc mirkļa viņš gausi ierunājās, atkal cieši uzlūkodams Bondu:

-  Jūs esat krāpn…

-    Pietiks, Dreks! - Bezildona balss noskanēja asi kā pātagas cirtiens. - Par to nevar būt ne runas, jo es sekoju spē­lei visā tās garumā. Maksājiet, kas maksājams, un, ja jums ir kādas sū­dzības, iesniedziet tās rakstiski kluba komitejai.

Drekss lēnām uztrausās kājās. Pa­spēris soli no sava krēsla, viņš apstājās un izlaida pirkstus caur rudo matu ēr­kuli. Pamazām viņa sejā atgriezās sār­tums, un varēja manit, ka ari izpratne par notikušo. Drekss vēlreiz nolūkoja Bondu, un viņa labajā acī pavīdēja dī­vains, pārākuma apziņas pilns triumfs, kas Bondam lika izjust neskaidras ba­žas.

Tad Drekss pievērsās pārējiem.

-  Ar labunakti, džentlmeņi, - viņš no­teica, veltīdams ikvienam to pašu savā­di nicīgo skatienu. - Esmu parādā ap piecpadsmit tūkstošiem mārciņu. Neie- bildīšu, ja ari Meijers ieguldīs savu tie­su.

Paliecies uz priekšu, Drekss paņēma cigarešu etviju un šķiltavas, pēc tam at­kal palūkojās uz Bondu un, sarkanīga - jām ūsām lēni sakustoties virs sakropļo­tās augšlūpas, ļoti klusu noteica:

- Ši nauda jātērē ātri. kapteini Bond. Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās un raiti aizsoļoja uz spēļu zāles durvīm.

Otra dala

OTRDIENA, TREŠDIENA

VIII nodala

SARKANAIS TĀlrunis

Lai gan pie miera Bonds bija devies ti­kai divos naktī, nākamajā rītā viņš preci- zi pulksten desmitos iesoļoja pa Galve­nās pārvaldes durvīm. Pašsajūta bija pietiekami pretīga. Gandrīz divas ie­priekšējā vakarā izdzertās šampanieša pudeles nu par sevi atgādināja ar grē­mām un sāpēm aknās, bet benzedrīna paģiras un atminas par notikumiem pie spēļu galda lika justies gurdam un iztuk­šotam.

Braucot liftā pretim kārtējai rutīnas pilnajai darbdienai, aizvadīto naktsstun- du mieļainā pēcgarša joprojām neatstā­jās.

Pēc tam, kad Meijers izrādījās laimīgi aizvadīts uz mājām un gultu, Bonds bija izvilcis no žaketes kabatām divas kāršu kavas un nolicis tās uz spēļu galda, pie kura joprojām kavējās kopā ar Bezildonu un M. Zilā kava bija tā pati, ko pirmīt, pārcēla Drekss un ko Bonds bija veikli iemānījis kabatā, mutauta aizsegā ap­mainīdams pret iepriekš sagatavoto un sakārtoto. Tieši tāpat apstrādātā sarka­nā kava nāca no žaketes kreisās kabatas un nebija izrādījusies vajadzīga.

Bonds izklāja sarkano kavu uz galda un parādīja M. un Bezildonam, ka ar to iespējams izveidot tieši tādu pašu nepa­rastu lielo slemu, kāds nupat bija atne­sis zaudējumu Dreksam.

-  Tā ir slavenā Kalbertsona partija, - viņš paskaidroja. - Šis vīrs to lietoja ar tiešām labiem panākumiem. Es mazliet uzlaboju gan sarkano, gan zilo kavu, jo nezināju, kuras krāsas kārtis nāksies dalīt.

-   Jā, šis paņēmiens šoreiz nudien bija īsti reizē, - Bezildons pateicības pilnā balsī noteica. - Domāju, Drekss visu pie­tiekami labi apdomās un vai nu pārstās apmeklēt klubu, vai arī turpmāk spēlēs godīgu spēli. Šis viņam bija pietiekami dārgs vakars. Un nekāda pamata apstrī­dēt gūtos laimestus, - Bezildons piebil­da. - Patiesībā jūs visi - un savā ziņā arī Drekss - šovakar paveicāt tiešām labu darbu. Viss varēja pavērsties ari daudz sliktāk. Un tad apdedzinājies būtu jūs, kapteini Bond. Jūsu čeks būs klāt sest­dien.

Viņi cits citam novēlēja labunakti, un pamatīgi nogurušais Bonds devās uz mā­jām, lai liktos gultā. Viņš iedzēra vieglas miegazāles, lai aizgaiņātu no apziņas at­miņas par savādajiem vakara notiku­miem klubā un daudzmaz kārtīgi izgulē­tos pirms jaunas darbdienas birojā. Kā jau arvien, kad bija uzvarēts pie kāršu galda, ari šoreiz pirms iemigšanas Bonds bija ieprātojies, ka laimētāja guvums dī­vainā kārtā vienmēr šķiet mazāks nekā zaudētāja zaudējums.

Bondam ieejot birojā, Loēlija Ponson­bija ziņkāri nolūkoja tumšās ēnas zem viņa acīm. Pamanījis meitenes ašo, pētī- go skatienu, Bonds pasmīnēja.

-    Mazliet pastrādāju, mazliet uzspēlē­ju. Visnotaļ vīrišķīgā sabiedrībā, - viņš paskaidroja. - Jā, un liels paldies par benzedrīnu. Tas patiešām dikti noderēja. Ceru, ka neizpostīju jūsu vakaru?

-   Protams, nē, - Loēlija atbildēja, atce­rēdamās pārtrauktās vakariņas un bib­liotēkā paņemto grāmatu, ko bija noliku­si malā. atskanot Bonda tālruņzvanam, lac ielūkojās darba piezīmēs. - Pirms pusstundas zvanīja štāba priekšnieks. Sacīja, ka jūs šodien būšot nepieciešams M., tikai nepateica, cikos. Teicu, ka jums trijos ir tuvcīņas nodarbības, bet viņš lū­dza tās atcelt. Tas ari viss. ja neskaita vakar neizlasītos papīrus.

-    Paldies Dievam, - Bonds atbildēja. - Vismaz šodien izpaliks stīvēšanās ar to rīkļurāvēju no desantvienības. Vai ir kas jauns no 008?

-   Jā, - Ix>ēlija pamāja. - Dzirdēju, ka ar viņu viss kārtībā. Esot pārvests uz mi­litāro hospitāli Vānerheidē. Acīmredzot tikai šoks, nekā cita.

Bonds lieliski zināja, ko var nozīmēt "šoks" šajā profesijā.

-  Jauki, jauki, - viņš bez sevišķas pār­liecības noteica, sirsnīgi uzsmaidīja Loē- lijai un devās uz savu darbistabu.

Izlēmīgi aizsoļojis līdz krēslam, Bonds apsēdās pie galda un pievilka sev klāt dokumentus, kas gulēja pārlū­kojamo materiālu kaudzītes virspusē. Pirmdiena bija pagājusi. ŠI bija otrdie­na, jauna diena. Cenzdamies nejust sā­pošo galvu un atbrīvoties no domām par iepriekšējo vakaru, viņš aizdedza cigareti un atvēra brūno mapi, uz ku­ras vidēja sarkana zvaigzne - parastais pilnīgi slepenas dokumentācijas marķē­jums. Mapē atradās Savienoto Valstu Muitas dienesta pārskats ar nosauku­mu "Inspektoskops".

Bonds saņēmās un sāka lasit.

"Inspektoskops," bija rakstīts doku­menta ievadā, "ir instruments kontra­bandas atklāšanai, un tajā izmantoti rentgenoskopijas tehniskie principi. Šo sabiedrības "Sicular Inspectoscope" San­francisko ražoto ierīci plaši izmanto Ame­rikas ieslodzījuma vietās ieslodzīto un apmeklētāju slepenai pārbaudei nolūkā atklāt pie personas vai tās drēbēs pa­slēptus metāla priekšmetus. To lieto arī nelikumīgas dimantu tirdzniecības un kontrabandas novēršanai Āfrikas un Brazīlijas dimantu raktuvēs. Ierīce mak­sā septiņus tūkstošus dolāru, ir aptuveni astoņas pēdas plata, septiņas pēdas augsta un sver gandrīz trīs tonnas. Tās apkalpei nepieciešami divi apmācīti ope­ratori. Ar inspektoskopu veiktajiem izmē­ģinājumiem Aidlvaildas starptautiskajā lidostā bija šādi rezultāti…"

Bonds izlaida divas lappuses ar ne­būtisku kontrabandas gadījumu ap­rakstiem un ķērās pie rezumējošās da­ļas, pēc kuras izlasīšanas ar zināmu aizkaitinājumu secināja, ka, nākamreiz dodoties uz ārzemēm, savai divdesmit piektā kalibra beretai paduses vietā būtu vērts izvēlēties kādu citu slēptu­vi.

Piekodinājis sev, ka šī problēma jāpār­runā ar tehniskā dienesta vīriem, viņš uzšņāpa parastās atzīmes dokumenta adresātu sarakstā un izklaidīgi pasnie­dzās pēc nākamās dokumentu mapes ar nosaukumu: "Filopons: nāvējoša, Japānā izgatavota narkotiska viela".

"Filopons ir…" Pieķēris savas domas aizklīstam citā virzienā, Bonds nopūtās, tad tomēr saņēmās un pievērsās mašīn­raksta izraibinātajām lappusēm.

"Filopons ir noteicošais faktors, runā­jot par noziedzības pieaugumu Japānā. Pēc Labklājības ministrijas datiem, valstī šobrīd ir 1 500 000 narkomānu, miljo­nam no tiem nav vēl 20 gadu, un Tokijas policija lēš, ka 70 procenti jauniešu izda­rīto noziegumu tā vai citādi saistīti ar narkotiku lietošanu.

Atkarība no filopona, tāpat kā no Sa­vienotajās Valstīs iecienītās marihuānas, sāk veidoties jau pēc pirmās devas pa- mēģināšanas. Narkotiskās \ielas efekts ir šķietami stimulējošs, un tās lietotājam drīz vien izveidojas pieradums. Filopons turklāt nav dārgs, jo viena deva maksā tikai apmēram desmit jenas (sešus pen­sus), taču tā dienas patēriņš vienam lie­totājam ātri pieaug lidz apmēram simt devām. Šāds filopona daudzums jau iz­maksā pietiekami dārgi, un narkotiku upurim nākas pievērsties noziedzīgām darbībām, lai iegūtu vajadzīgās naudas summas. Tas, ka izdarītie noziegumi bie ži vien saistīti ar vardarbību un pat slep­kavībām, izskaidrojams ar šīs narkotis­kās vielas savdabīgo iedarbību uz lietotā­ju apziņu. Filopons provocē akūtus vajā­šanas mānijas stāvokļus, un tā lietotā­jiem šķiet, ka tos kāds vēlas nogalināt un nepārtraukti izseko, lai īstenotu kā­dus šķietamus ļaunprātīgus nolūkus. Nereti filopona lietotāji ielās smagi pie­kauj pilnīgi svešus nevainīgus garāmgā­jējus, kuru izturēšanās, pēc narkomānu domām, liecina par kādiem ļauniem no­lūkiem. Iesācēji narkomāni cenšas izvai­rīties 110 savu vairāk pieredzējušo un jau simt devu robežu sasniegušo paziņu sa­biedrības, jo pēdējiem, protams, vajāša­nas mānija izpaužas īpaši saasināti.

Līdz ar to slepkavības subjektīvi kļūst par šķietamu pašaizsardzības ak­tu, kas liek paveikts bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, un skaidri noprotams, ka šis filopona iedarbības aspekts organizētās noziedzības vado­ņiem ļauj izmantot narkotiku atkarībā nonākušos pasūtījuma slepkavību izpil­dei.

Skaļajā Beira Mekas slepkavības lietā bija iesaistītas filopona motivētas perso­nas. un pēc šā baisā notikuma policijai dažu nedēļu laikā izdevās atklāt vairāk nekā 5 000 narkotiku izplatītāju.

Kā parasti, aizdomās turamo vidū bija daudz korejiešu…"

Bondu pārņēma.piepešs nīgrums. Kā­da joda pēc viņam jālasa visa šī draza? Tas, ka darbā jelkad varētu noderēt šie šausmu stāsti par japāņu nedienām ar narkomāniju, likās vairāk nekā apšaubā­mi.

*

Nevērīgi pārlaidis acis atlikušajām lappusēm, Bonds ieskrīvēja parastās at­zīmes dokumenta adresātu sarakstā un ielidināja mapi izejošās dokumentācijas paplātē.

Galvassāpes joprojām nerimās, nu tās bija koncentrējušās pierē, un šķita, ka virs labās acs kāds iedzinis pamatīgu naglu. Bonds atvēra vienu no galda at­vilktnēm un izcēla no tās fensika pudelī­ti. Papratojis, vai palūe: sekretārei glāzi ūdens, viņš secināja, ka >āda aptekāša- na nebūs patīkama, un. iemetis mutē un sakošļājis divas tabletes, viebdamies no­rija rūgto pulveri.

Tad Bonds aizsmēķēja cigareti, piecē­lās un piegāja pie loga. Pārlaidis izklaidī­gu skatienu zaļajām koku lapotnēm, kas pletās tālu lejā, viņš domīgi pavērās uz Londonas namu izroboto horizontu, vēl joprojām prātodams par iepriekšējā va­kara savādajiem notikumiem.

Jo vairāk Bonds par tiem domāja, jo dīvaināk tas viss šķita.

Kālab gan Dreksam, miljonāram un publikas mīlulim, cilvēkam ar ievēroja­mu stāvokli valstī, vajadzēja nodarboties ar kāršu blēdībām? Ko viņš tā vēlējās pa­nākt? Ko viņš tā centās sev pierādīt? Vai tiešām Drekss uzskatīja, ka ir tik lielā mērā pats sev noteicējs un tik loti pārāks par līdzcilvēkiem un to pieņemtajām uz­vedības normām, ka vienā mierā var spļaut sabiedrībai sejā?

Bonds saminstinājās. Spļaut sejā. Tie­ši šie vārdi vislabāk raksturoja Dreksa manieres Bleida klubā. Pārākuma apziņa apvienojumā ar nicinājumu. It kā Drek­sam būtu darīšana ar pēdējiem atkritu­miem cilvēku izskatā, ļaudīm, kuru sa­biedrībā pat nav vērts papūlēties ievērot jelkādu pieklājību.

Kā šķita, Dreksam patika azartspēles. Iespējams, tās viņam palīdzēja atbrīvo­ties no savādā iekšējā sasprindzinājuma, kas nepārprotami jautās šā vīra netīka­majā balsi un par ko tikpat nepārprota­mi liecināja apgrauztie nagi un nepār­trauktā svīšana. Turklāt Drekss nejau­dāja pieļaut iespēju, ka varētu zaudēt. Jo tas taču būtu tik nožēlojami - zaudēt šiem zemcilvēkiem. Un tāpēc uzvara pie kāršu galda bija jāiegūst par katru cenu, liekot lietā pat krāpšanu. Attiecībā uz sa­vu blēdību varbūtējo nākšanu gaismā Drekss droši vien domāja, ka tā vai citādi spēs attaisnoties. Ja vien vispār par to domāja. Bonds labi zināja, ka uzmācīgu ideju apsēstiem cilvēkiem ir loti augsts baiļu slieksnis. Bieži vien tie pat it kā iz­aicināja likteni. Kleptomāni. piemēram, nereti centās paveikt aizvien sarežģītākas zādzības. Seksuālie maniaki uzbāzās tik cītīgi, it kā nevarētu vien sagaidīt, kad tos arestēs. Piromāni dedzinot bieži vien pat necentās slēpt savai saistību ar pada­rīto.

Taču kādas apsēstības varā bija Drekss? Kas gan viņam lika ar maniakā­lu neatlaidību tiekties pretim drošām ne­patikšanām?

Viss liecināja par paranoju. Nepārpro­tama lieluma mānija, ko acīmredzami papildināja vajāšanas mānijas pazīmes. Nicinošā sejas izteiksme. Nievīgā intonā­cija sarunājoties. Paslepenais triumfs, ar kādu šis vīrs reaģēja uz savu sakāvi jau īsu mirkli pēc smagā zaudējuma. Tā mēdz triumfēt maniaki, kas arvien pār­liecināti par savu taisnību, lai kāda arī būtu realitāte. Dreksaprāt, uzvarētājs varēja būt tikai viņš. Sakāve šim vīram nebūt nenozīmēja zaudējumu, jo viņa ro­kās bija un palika vara un nauda. Viņš zināja, kā iegūt bagātību. Viņam bija ap­skaužama izvēles un rīcības brīvība. Sa­vā paša radīto ilūziju telpā viņš jutās vis­varens un Dievam līdzīgs, pat neapzinā­damies, ka patiesībā mīt iedomu pasau­lē.

Jā, sprieda Bonds, joprojām izklaidīgi vērdamies Rīdžentparka plašumos, tieši te slēpās atbilde. Sers Hugo Drekss bija murgu pārņemts paranoiķis. Un tieši pa- ranojālā apmātība lika šim cilvēkam ne­norimti rosīties, lai visiem iespējamiem līdzekļiem vairotu savus miljonus. Tas ari bija galvenais dzinulis, kas lika gata­vot Anglijai impozanto dāvinājumu - mil­zīgo raķeti, ar ko būtu iespējams satriekt pīšļos ik ienaidnieku. Pateicoties visspē­cīgajam Dreksam. protams.

Bet vai kāds varēja pateikt, cik šim vī­ram atlicis līdz krīzei? Vai kāds varēja ko pavēstīt par šā vīra dziļāko būtību, kura slēpās aiz skaļās, vulgārās bravūras un sarkanīgo matu lēveņa, kas piesedza ka­rā gūtos ievainojumus?

Visticamāk, tāda cilvēka nebija. Un vai viņš, Bonds, savā analīzē nekļūdījās? Kas tad galu galā bija tās pamatā? Vai tiešām pieticīgie vērojumi klubā varēja kalpot par vērā ņemamu apstiprinājumu jelkādām aizdomām? Bet varbūt šādi vē­rojumi bija ari citiem? Varbūt kas līdzīgs saistībā ar Dreksa uzvedību savulaik pie­redzēts Singapūrā, Honkongā, Nigērijā, Tanžerā, visur, kur vien šis vīrs uzkavē­jies savu darījumpartneru sabiedrībā?

Ja vien tam atrastos laiks. Bonds prā­toja, šos cilvēkus vajadzētu uzmeklēt, lai patiešām tiktu par visu skaidrībā un, ie­spējams, apturētu Dreksu. pirms vēl nav par vēlu.

Par vēlu? Bonds pie sevis pasmaidīja. Kāpēc gan viņš visu tik loti dramatizē? Vai gan Drekss šobrīd būtu izdarījis ko sliktu? Ja nu vienīgi uzdāvinājis viņam, Bondam, piecpadsmit tūkstošus mār­ciņu. Bonds paraustīja plecus. Galu galā Dreksam tas bija tikai tāds nieks. Taču kā bija jāsaprot viņa pēdējais teikums par to, ka nauda jātērē ātri? Ko Drekss ar to gribēja sacīt? Jā, tieši šie vārdi vi­ņam. Bondam, tagad nedeva mieru, lie­kot atkal un atkal pārdomāt visu, kas saistīts ar Dreksu.

Bonds strauji novērsās no loga. Pie jo­da! Tas jau sāka līdzināties apsēstībai ari no viņa puses. Šā vai tā, bet šie piec­padsmit tūkstoši bija nokrituši kā no gaisa, un - lai nu tā būtu - viņš šo nau­du patiešām iztērēs ātri. Bonds apsēdās pie galda un pasniedzās pēc pildspalvas. Mirkli apdomājies, viņš pievilka tuvāk piezīmju bloku ar uzrakstu "īpaši slepe­ni" un rūpīgā rokrakstā pierakstīja seko­jošus pirkumus: "1. "Rolls-DenLley Con- vertible", aptuveni 5000 mārciņu. 2. Trīs kaklasaites adatas ar dimantiem par 250 mārciņām gabalā, kopā 750."

Bonds apdomājās. Gandrīz desmit tūkstoši tik un tā palika pāri. Šādas tā­das drēbes, dzīvokļa atsvaidzināšana, vairāki duči pudeļu ar "Taittingcr" šam­panieti, vēl daži nieki. Taču tas viss varē­ja pagaidīt. Vispirms viņš pārrunās auto iegādi un nopirks tos nieciņus ar diman­tiem, bet visu atlikumu ieguldīs vērtspa­pīros. Pēc tam viņš, protams, kļils ba­gāts. Un pametīs dienestu.

It kā vēlēdamies paust savu protestu pret šādām iecerēm, spalgi ietrinkšķējās sarkanais tālrunis.

-   Vai jūs varētu atnākt pie mums? M. veļas jūs redzēt. - Zvanītājs bija štāba priekšnieks, viņa balsī jautās nepacietība.

-    Jau eju, - Bonds atbildēja, izjuz­dams piepešu uztraukumu. - Vai zināms kas vairāk?

-   Diemžēl nē, - štāba priekšnieks no­teica. - Nekādas papildu informācijas. Zinu tik vien, ka visu rita cēlienu M. pa­vadīja Skotlendjardā un Apgādes minis­trijā.

Ar šiem vārdiem saruna beidzās.

IX nodala

SĀciet no Šejienes

Pēc dažām minūtēm Bonds iegāja pa labi pazīstamajām durvīm. Virs tām at­kal bija iedegusies zaļā gaisma.

M. viņu pētīgi uzlūkoja.

-  Jūs izskatāties iespaidīgi, nulle nulle septiņi! - viņš noteica. - Sēdieties!

"Tas ir tikai darījums," Bonds domāja, un viņa pulss sāka sist ātrāk. "Neminē­sim nekādus vārdus." Viņš apsēdās. M. aplūkoja kaut kādas atzīmes, kas bija iz­darītas ar zīmuli bloknotā, un pavērās augšup. Acu skatiens neliecināja, ka Bonds viņu īpaši interesētu.

-   Vakar vakarā Dreksa uzņēmumā bi­jušas nepatikšanas, - M. sacīja. - Dubult- slepkavība. Policija meklējusi Dreksu. Par Bleida klubu laikam nav iedomājušies. Dabūjuši viņu rokā ap pusvieniem naktī, kad tas atgriezies "Ričā". Paziņojuši, ka divi viri no viņa darbiniekiem nošauti vie­su namā, kas atrodas līdzās uzņēmu­mam. Ka abi ir miruši. Drekss teicis poli­cijai, ka viņu šis notikums neinteresējot, un nometis klausuli. Tā ir tipiska šī vīra reakcija. Tagad viņš ir tur. Laikam jau beidzot ņēmis notikušo nopietni.

-   Dīvaina sagadīšanās, - Bonds domī­gi novilka. - Bet kurā mirklī jāiejaucas mums, ser? Tas taču ir policijas uzde­vums.

-   Daļēji, - M. piekrita, - bet ir gadījies tā, ka mums jāatbild par lielāko dalu vi­ņu personāla. Par vāciešiem, - viņš pie­metināja.

-   Es labāk paskaidrošu. - M. ielūkojās bloknotā. - Tas ir slepens uzņēmums, un vispārējais plāns noteic, ka tas veido ti­kai dalu no lielās radaru sistēmas, kas izvietojas austrumu krastā. Drošībnieki atbild tikai par apsargāšanu, sagādnie­kiem no ministrijas vienīgajiem ir teikša­na šajā centrā, kur notiek darbi. Tas at­rodas uz klinšu kraujas starp Duvru un

Dilu. Visa platība ir ap tūkstoš akriem, bet pats vadības sēdeklis aizņem aptuve­ni divsimt. Tur gan uzturas vienīgi Drekss un vēl piecdesmit divi cilvēki - tie ir visi, kas palikuši. Visa celtnieku brigā­de jau ir prom.

"Kāršu kava un džokers." Bonds iedo­mājās.

-    Un piecdesmit no tiem ir vācieši, - M. turpināja. - Visi vairāk vai mazāk piere­dzējuši raķešu eksperti, kurus krievi nav dabūjuši sev. Drekss tiem samaksājis, lai ierodas šeit un strādā pie raķetes. Ne­viens nav īpaši apmierināts, bet citas al­ternatīvas nebija. Apgādes ministrija ne­var sūtīt savus ekspertus no Vūmeras. Dreksam nācās sameklēt šos darbinie­kus tur, kur bija iespējams. Lai drošīb­niekiem būtu vieglāk, Apgādes ministrija norīkoja savu sardzes virsnieku - viņš apmetās uzņēmumā. To vīru sauca ma­jors Telons.

M. apklusa un pavērās augšup gries­tos.

-   Viņš bija viens no tiem diviem cilvē­kiem, kuri pagājušajā naktī tika nošauti. Viņu nošāva viens no vāciešiem, kurš pēc tam nošāvās pats.

M. pievērsa skatienu Bondam. Bonds neko neiebilda un gaidīja stāsta nobeigu­mu.

- Tas notika mājā, kas atrodas līdzās vadības korpusam. Daudzu liecinieku klātbūtnē. Šķiet, ka tā ir viesnīca ar bāru turpat uzņēmuma robežās, jo to mēdzot apmeklēt uzņēmuma darbinieki. Viņiem, domājams, gribas šad tad kaut kur ie­griezties. - M. apklusa. Viņš joprojām vē­roja Bondu. - Jūs nupat jautājāt, kurā brīdī tajā visā iesaistāmies mēs. Mēs ie­jaucamies tāpēc, ka ļāvām šim vācietim un pārējiem viriem te ierasties. Mēs pār­baudījām visus materiālus no viņu perso­niskajām lietām. Tāpēc, tikko šis starpga­dījums notika, drošībnieki un Skotlend­jards vispirmā kārtā meklēja mirušā vīra dosjē. Viņi pagājušajā naktī to pieprasīju­ši no dežurējošā virsnieka, tas izracis vi­su iespējamo un aizsūtījis uz Skotlend­jardu. Rutīnas darbiņš. Par to visu viņš atstājis ierakstus reģistrā. Kad šorīt atnā­cu un apskatīju šos ierakstus, es pēkšņi par šo lietu ieinteresējos. - M. runāja klu­sā balsi. - Pēc tam, kad gadījās pavadīt vakaru kopā ar Dreksu, tā likās - kā jau jūs teicāt - visai dīvaina sagadīšanās.

-  Pat ļoti dīvaina, ser. - noteica Bonds, kas turpināja gaidīt tālāko.

-   Ir vēl kaut kas, - M. ierunājās. - Un tieši tas ir īstais iemesls, kāpēc esmu ga­tavs iejaukties, nevis turos no visas šīs bū­šanas patālāk. Jo tas ir vissvarīgākais. - M. tagad pieklusināja balsi pavisam. - Viņi ga­tavojas to raķeti izšaut piektdien. Izmēģi­nājuma šāviens. Atlikušas tikai nepilnas četras dienas. Laika vairs nav daudz.

M. aprāvās un sniedzās pēc savas pipes, pēc tam noņemdamies ar tās aizdegšanu.

Bonds nebilda ne vārda. Viņš joprojām netika gudrs, kāds tam visam sakars ar Slepeno dienestu, kura jurisdikcija attie­cināma tikai uz teritorijām ārpus Apvie­notās Karalistes. Viņam likās, ka šis dar­biņš būtu īstais īpašajai Skotlendjarda no­daļai vai Ml5. Bonds gaidīja. Viņš ieska­tījās pulkstenī. Bija pats dienas vidus.

M. bija aizkūpinājis savu pīpi un tur­pināja.

-  Bet, ja nepieminam to, - M. bilda, - aiz­rāvos arī tāpēc, ka vakar vakarā ieintere­sējos par Dreksu.

-   Es tāpat, ser, - Bonds piekrita.

-   Kad izlasīju reģistru, - M. sacīja, ne­likdamies zinis par Bonda piezīmi, - pie­zvanīju Vellensam uz Skotlendjardu un vaicāju viņam, ko tas viss nozīmē. Likās, ka tas vīrs ir pamatīgi norūpējies, viņš lūdza, lai es ierodos. Teicu, ka negribu mīt uz varžacīm, bet viņš atbildēja, ka esot jau runājis ar savējiem. Tie uzska­tot, ka šis jautājums būtu nokārtojams manam departamentam un policijai, ja jau mēs esam ļāvuši iebraukt tam vācie­tim, kurš to cilvēku nogalināja. Tāpēc devos turp.

M. apklusa un ieskatījās savās piezī­mēs.

- Tā vieta ir krastā, apmēram trīs jū­dzes uz ziemeļiem no Duvras, - viņš pie­metināja. - Un viesnīca atrodas pie liel­ceļa. kas vijas gar krastu. "Pasaule bez nabadzības" - šāds uzraksts rotā durvis, un uzņēmuma darbinieki paraduši vaka­ros tur iegriezties. Vakar vakarā - ap pulksten pusastoņiem - ministrijas dro­šībnieks Telons iegājis tur un iedzēris viskiju ar sodu, tērzējis ar vienu no vā­ciešiem. kad slepkava-ja jums tīk, varat saukt viņu tā - iesteidzies iekšā un me­ties tieši pie Telona. Viņš izvilcis no blū­zes kabatas lugeru - bez sērijas numura, protams, un iebļāvies: "Es mīlu Galu

Brandu! Tev viņu nedabūt!" - M. pavērās augšup. - Tad vācietis iešāvis Telonam sirdī, iebāzis vēl kūpošo stobru sev mutē un vēlreiz nospiedis gaili.

-    Cik šaušalīgs atgadījums, - Bonds novilka. Gara acīm viņš spēja saskatīt ik sīkumu šajā slaktiņā, kas noticis tipiskā, laužu pilnā angļu krodziņā. - Kas tad tā ir par meiteni?

-   Tas ir nākamais pārsteigums. - sacī­ja M. - Gala Branda ir īpašās nodaļas aģente. Lieliski runā gan angliski, gan vāciski. Viena no Vellensa labākajām meitenēm. Viņa un Telons bija vienīgie nevācieši Dreksa uzņēmumā. Vellenss ir aizdomu pilns. Viņam tādam jābūt. Tas raķetes izšaušanas plāns ir vissvarīgākā norise, kas pataban Anglijā notiek. Ne­vienam neko nesakot, rīkojoties vairāk vai mazāk instinktīvi, viņš iedabūjis šo meiču pie Dreksa. Kaut kā nokārtojis, lai viņa tiktu pieņemta par tā privātsekretā­ri. Tāpēc viņa bijusi uzņēmumā kopš pa­ša sākuma. Taču viņai neesot bijis abso­lūti nekas, ko ziņot. Meiča stāstījusi, ka Drekss esot lielisks darba devējs, ja nu vienīgi viņam varētu būt labākas manie­res, jo šis nodzenot savus darbiniekus līdz trakumam. Kā rādās, Drekss sācis ap viņu lakstoties, arī pēc tam, kad mei­ča sastāstījusi tādiem gadījumiem paras­tos niekus par saderināšanos, bet vēlāk, kad viņa parādījusi, ka prot sevi aizstā­vēt - un to šī meiča spēj -, protams, Drekss esot atstājies. Viņa stāsta, ka abi esot kļuvuši labi draugi. Pats par sevi saprotams, meitene pazinusi Telonu, ta­ču viņa ir tik jauna, ka varētu būt Telona meita, turklāt viņš bija laimīgi precējies četru bērnu tēvs. Viņa sacījusi Vellen­sam, kad tas no rīta pārmijis ar savu aģenti kādu vārdiņu, ka Telons vedot vi­ņu uz kino gluži tēvišķīgi - tā gadījies pā­ris reižu astoņpadsmit mēnešu laikā. Ja runājam par slepkavu - to vīru sauca Egons Berčs viņš bija elektronikas eksperts, kuru meitene tik tikko pazinu­si - tikai dažkārt redzējusi.

-   Ko par to visu saka viņa draugi? - ap­jautājās Bonds.

-    Vīrs, kurš dzīvoja vienā istabā ar slepkavu, Berču gluži vai attaisno. Viņš apgalvo, ka Egons bijis līdz neprātam ie­mīlējies Brandā, un uzskata, ka draugs neesot guvis panākumus tikai tāpēc, ka ceļā stāvējis "tas anglis". Vīrs stāsta, ka

Berčs kļuvis gaužām nervozs un pēdējā laikā ierāvies sevi - tāpēc neesot nekāds brīnums, ka notikusi slepkavība.

-  Izklausās diezgan ticami. - Bonds ie­runājās. - Šādu ainu nemaz nav tik grūti iztēloties. Viens no tiem saspringtajiem nervu kamoliem, vāciski noslēgts… Ko par to visu domā Vellenss?

-   Viņš netiek ne par ko skaidrībā. - M. noteica, - bet šķiet visvairāk norūpējies par to, kā pasargāt meiču no preses - lai viņas inkognito netiktu iznicināts. Skaidrs, ka avīzes ir uz šo notikumu kā uzburtas. Kaut kas parādīsies jau dienas izdevu­mos. Un tie visi dzenas pēc meitenes fo­touzņēmuma. Vellenss vienu sagatavojis un nogādājis Brandai - tādu, kurā viņa izskatās līdzīga jebkurai citai meičai, to­mēr atgādina arī pašu Brandu. Viņa va­karā tos izdalīs. Laimīgā kārtā reportieri netiek iekšā uzņēmumā. Branda atteiku­sies sniegt intervijas, Vellenss lūdz Die­vu, lai šo uzņēmumu neatpazītu kāds meitenes draugs vai radinieks un nesāk­tu runāt. Policija šodien visus noprati­nās, un Vellenss cer, ka lieta šovakar pat tiks slēgta, un tad avīzes liksies mierā, jo trūks materiālu.

-   Un kā ar to raķetes izmēģinājuma iz­šaušanu? - Bonds vaicāja.

-   Viņi turas pie iepriekš noteiktā plā­na, - M. sacīja. - Piektdienas pēcpusdie­nā. Ar tukšu kodolgaviņu, un šaušot ver­tikāli, piepildot degvielas tvertni tikai par trim ceturtdaļām. Attirīšot no kuģiem apmēram simt kvadrātjūdžu Ziemeļjūrā, platumgrādi ari ir zināmi. Uz ziemeļiem no kuģu ceļa, kas ved uz Hāgu. Sīkākas detaļas uzzināsim ceturtdienas vakarā.

M. apklusa. Viņš apgriezās grozāmajā krēslā, ierīkodamies tā, lai varētu raudzī­ties ārā pa logu. Bonds dzirdēja tālinu pulksteņa zvanīšanu - tas jau bija no- tinkšķinājis četrus stundas ceturkšņus. Tātad tagad jau bija viens. Vai viņš atkal nokavēs pusdienas? Ja M. reiz beigtu rakņāties citu departamentu būšanās, tad Bonds vēl paspētu ātri paēst un tikt līdz bentlijam. Bonds tikko manāmi sa­grozījās krēslā.

M. pagriezās atpakaļ un atkal pār rakstāmgaldu viņu uzlūkoja.

-  Visvairāk par to visu satraucas, - viņš turpināja, - Apgādes ministrija. Telons bijis viens no viņu vērtīgākajiem cilvē­kiem. Šajā gadījumā viņa atskaites biju­šas neko neizteicošas. Un tad pēkšņi Te­lons vakar pēcpusdienā piezvanījis mi­nistra sekretāram un ziņojis - viņš esot tādās domās, ka uzņēmumā notiek kaut kas noslēpumains. Pieprasījis tikšanos ar ministru šorīt no rīta. pulksten desmi­tos. Neko vairāk pa telefonu nav gribējis teikt. Un pēc dažām stundām šis vīrs ti­ka nošauts. Vēl viena dīvaina sagadīša­nās, ko?

-    Varen dīvaina! - Bonds apliecinā­ja. - Bet kāpēc tad viņi neslēdza uzņē­mumu un neuzsāka pamatīgu izmeklē­šanu? Galu galā tas ir pārāk nopietni, lai neliktos ne zinis.

-    Ministru kabineta sēde notika šo­rīt, - M. atzina. - Un premjerministrs uz­deva tieši to pašu jautājumu. Bet - vai tad ir kādi pierādījumi, ka raķetes palai­šanu kāds plāno vai gatavojas sabotēt? Atbildes nav. Ir tikai bailes, kuras uzvir­moja pēdējās divdesmit četrās stundās pēc Telona neskaidrā ziņojuma un šīs dubultslepkavības. Visi saka - ja būtu kaut vai mazākais pierādījums… taču tāds nav parādījies, un nav pamata ap­vienot abus šos incidentus, lai saceltu milzīgu traci uzņēmumā. Šajā gadījumā tika nolemts - jo drizāk raķete dos mums ricības brīvību pasaules lietu kārtošanā, jo labāk mums un… - M. novilka, pa­raustīdams plecus, - varbūt arī pasaulei. Tāpēc visi vienojās - tūkstoš dažādu ie­meslu dēļ -, ka raķete jāizmēģina, jo nav iemeslu, kādēļ to nedarīt. Ministram nā­cās piekrist, lai gan viņš zina - tikpat ne­šaubīgi kā jūs vai es: lai kādi ir fakti, krieviem tā būtu milziga uzvara - sabotēt šis raķetes palaišanu izmēģinājuma priekšvakarā. Ja viņiem izdotos to pa­nākt, viss projekts varētu pajukt un no­nākt kadā tālākā plauktiņā. Pie šī pro­jekta strādā piecdesmit vācieši. Un kat­ram no tiem varētu būt radi, kas mokās gūstā Krievijā. Viņu dzīvības varētu tikt izmantotas par dzinuli. - M. aprāvās un pavērās augšup - griestos. Pēc tam viņa acis atkal domīgi pievērsās Bondam.

- Ministrs man lūdza, lai pēc sanāk­smes ieeju pie viņa. Teica, ka varot no­kārtot vienīgi to, lai Telonu tūlīt kāds aiz­stāj. Un aizstājējam vajadzētu nevainoja­mi runāt gan vācu, gan angļu valodā, būt spējīgam atklāt sabotāžu un ar pa­matīgu pieredzi darīšanās ar mūsu krie­vu draugiem. M15 esot trīs kandidāti.

Bet tie visi šobrīd esot aizņemti citās lie­tās. Viņus varot no tām atsaukt dažu stundu laikā. Taču ministrs gribēja dzir­dēt manas domas. Es izstāstīju savu vie­dokli. Viņš apspriedās ar premjerminis­tru, un viss ātri nokārtojās.

Bonds caururbjoši un īgni ielūkojās pelēkajās, nepielūdzamajās acis.

- Un tā, - M. neizteiksmīgi pabeidza. - se­ram Hugo Dreksam jau ir paziņots par jūsu norīkošanu. Un viņš gaida jūs savā uzņēmumā - šovakar ap vakariņu laiku.

X nodala

ĪpaŠĀs nodaĻas aĢents

Tajā otrdienas vakarā pulksten se­šos - tas notika maija beigās - Džeimss Bonds lielajā bentlijā traucās pa Duvras ceļu, nogriezdamies taisnajā atzarā, kas veda uz Meidstonu.

Kaut gan Bonds brauca ātri un kon­centrējās, vērdamies uz ceļu, tajā pašā laikā nācās apsvērt ari visas darbības, kuras bija nācies īstenot pēc tam, kad viņš pirms četrarpus stundām izgāja no M. kabineta.

īsi pārstāstījis notikušo sekretārei un ātri paēdis, sēdēdams pie galda savā vir­tuvē, viņš bija brīdinājis autodarbnīcu, lai. Dieva dēļ, pasteidzas ar mašīnas re­montu un atgādā to šurp ne vēlāk kā pulksten četros. Pēc tam iekāpis takso­metrā un devies uz Skotlendjardu, kur bez ceturkšņa trijos viņam bija norunāta tikšanās ar Vellensu.

Skotlendjarda pagalmi un strupceļi Bondam atkal - kā aizvien - atgādināja bezjumta cietumu. Auksto gaiteni apspī­dēja gaismekļu rinda, un šī gaisma bija tik vēsa. ka policijas seržanta vaigi šķita pilnīgi bez sārtuma, kad tas noprasīja, kurp Bonds dodas, un noskatījās, kā viņš paraksta ābolzalo caurlaidi. Tāpat notika ar konstebla seju, kad tas veda vi­ņu uz augšu pa kāpnītēm un tālāk pa neizteiksmīgu gaiteni ar anonīmu durvju rindām līdz uzgaidāmajai istabai.

Klusa un mierīga pusmūža sieviete ar tik vienaldzīgām acīm, kā daždien cilvē­kam, kurš redzējis visu ko, viņam pazi­ņoja, ka priekšnieks atbrīvošoties pēc piecām minūtēm. Bonds piegāja pie loga un pavērās lejup pelēcīgajā pagalma. Konstebls, kurš bez ķiveres izskatījās tāds kā pliks, iznāca no ēkas un pārgāja pari pagalmam, gremodams sviestmaizi - divas kopā saliktas šķēles ar kaut ko rožainu vidū. Bija pavisam kluss, un mašīnu ra­dītais troksnis, kas atplūda šurp no Vait- holas un krastmalas, likās tālu projām no šīs vietas. Bonds jutās nomākts. Vi­ņam nācās saistīties ar tik nepierastiem departamentiem. Un atrauties no savē­jiem un pierastās ikdienas. Jau šeit, uz­gaidāmajā telpā, viņš nejutās savā ele­mentā. Šeit mēdza ienākt un gaidīt tikai noziedznieki un informatori. Varbūt vēl ietekmīgi ļautiņi, kuri velti loloja cerības atbrīvoties no soda naudām par ātruma pārsniegšanu, braucot ar auto, vai ie­stāstīt Vellensam, ka viņu dēli īstenībā nav nekādi homoseksuāli. Cilvēki nemē­dza kavēties īpašās nodaļas uzgaidāmajā telpā nesvarīgu iemeslu dēļ. Parasti šeit ieradušies apmeklētāji vai nu kādu ap­sūdzēja, vai aizstāvējās.

Beidzot sieviete iznāca viņam pakaļ. Bonds nodzēsa cigareti vienā no alvota- jām kārbām, kuras kalpo par pelnutrau- kiem valdības departamentu uzgaidāma­jās telpās, un pēc tam sekoja sekretārei, kura devās uz priekšu pa gaiteni.

Pēc drūmās uzgaidāmās telpas uguns, kas arī šajā gadalaikā dega lielā, omulī­gā kabineta krāsniņā, likās kā veikls triks - gluži kā cigarete, ko piedāvā kāds no Gestapo.

Pagāja piecas minūtes, kamēr Bonds atbrīvojās no drūmā iespaida un attapās, ka Ronijs Vellenss Uešām priecājas, viņu redzot, un negrasās iztirzāt domstarpī­bas, kādas pastāv starp departamen­tiem. Šis cilvēks ne tikai cerēja, ka Bonds izglābs raķetes palaišanas plānu, bet gai­dīja, lai viņš izpestī vienu no labākajiem īpašās nodaļas darbiniekiem no bīsta­miem sarežģījumiem.

Vellenss bija visai taktisks vīrs. Pirma­jā brīdī viņš runāja tikai par M. Turklāt ar dziļu izpratni un sirsnīgu aizrautību. Pat neieminēdamies par izmeklējamo lie­tu, viņš jau bija panācis Bonda drau­dzīgo attieksmi un vēlmi sadarboties.

Kamēr Bonds stūrēja bentliju pa Meidstonas ļaužu pilnajām ielām, viņš prātoja, ka Vellensa talants ticis izkopts, divdesmit gadus sadarbojoties ar M15 un izvairoties no asumiem darba saskarē ar policiju, tāpat ari vadot neaptēstus politiķus un sargājot apdraudētus ār­zemju diplomātus.

Kad Bonds atvadījās no Vellensa - pēc stundas ceturkšņa, ko bija pavadījis spraigā sarunā viņa kabineta. - katrs no viņiem zināja, ka viens otrā ieguvis vēr­tīgu sabiedroto. Vellenss bija Bondu pie­saistījis un varēja būt pārliecināts, ka Gala Branda saņems no viņa visu nepie­ciešamo palīdzību. Viņš labvēlīgi skatījās uz Bonda profesionālo stāvokļa novērtē­jumu, pieeju veicamajam uzdevumam un noraidošo attieksmi pret citu departa­mentu sāncensību ar īpašo nodaļu. Ja runājam par Bondu, tad viņš apbrīnoja Vellensa aģenti, par kuru bija daudz ko uzzinājis. Viņš vairs nejutās neinformēts un neaizsargāts, jo viņu atbalstīja viss Vellensa departaments.

Bonds bija izgājis no Skotlendjarda ar tādu sajūtu, ka īstenojis Klausevica pir­mo principu. Tas ir - nodrošinājis aizmu­guri.

Bonda vizīte Apgādes ministrijā neko jaunu lietas izmeklēšanas labā nebija de­vusi. Viņš bija izpētījis Telona personisko lietu un viņa atskaites. Dzīvesgājums bi­ja taisns, visparastākais - viss mūžs pa­vadīts Armijas Slepenajā dienestā un drošībniekos. Atskaites parādīja rosīgu un labi nostādītu tehnisku uzņēmumu, kurā notikuši pāris starpgadījumi, kad darbinieki piedzērušies, viena sīka zādzī­ba, daži kautiņi ar nelielu asinsizliešanu personiskas atriebības dēļ, bet visādi ci­tādi darbinieki esot uzticami un cītīgi strādātāji.

Tad vēl Džeimss bija pavadījis kādu pusstundu ministrijas plānu daļā kopā ar profesoru Treinu - resnu, apskretušu, neizskatīgu viru, kurš iepriekšējā gadā bija pretendējis uz Nobela prēmiju fizikā, bet patlaban bija kļuvis par vienu no liet­pratīgākajiem raķešu ekspertiem pasau­lē.

Profesors Treins bija piegājis pie milzī­gām kartēm, kas karājās pie sienas un parāvis auklu, lai viena karte uzbrauktu augšā. Atklājās horizontāla shēma des­mit pēdu garumā, tajā bija attēlots kaut kas tāds, ko varēja noturēt par V2 ar tā­dām kā izvērstām spurām.

- Palūk, - profesors Treins bilda, - jūs laikam neko nesaprotat no raķetēm, tā­pēc gribu šo to paskaidrot ar vienkār­šiem terminiem, nevis piebāzt jums gal­vu ar sarežģītām būšanām par degvielas uzpildi, ātrumiem un Keplera elipsi. Šī raķete, ar kuru nodarbojas Drekss, ir vienpakāpes. Tā izlieto visu degvielu, uz- šaudamās gaisā, un pēc tam trāpa tur, kur paredzēts. V2 trajektorija atgādina lodes trajektoriju, kas izšauta no ieroča. Lielākais ātrums, ko tā spēj sasniegt, no­lidodama divsimt jūdzes, varētu būt sep­tiņdesmit jūdžu stundā. Degvielu, kas tajā iepildīta, veido alkohols un šķidrs skābeklis, kurš ir tik ūdeņains, lai nesa­dedzinātu salīdzinoši mīksto dzinēja me­tālu. Ir pieejami arī daudz spēcīgāki deg­vielas maisījumi, taču līdz šim mēs ne­esam varējuši tiem pievērsties tā paša ie­mesla dēļ - to degšanas temperatūra ir tik augsta, ka iznīcinātu pat visizturīgā­ko dzinēju.

Profesors apklusa un norādīja ar pirk­stu uz Bonda krūtīm.

- Viss, kas jums, mīļo cilvēk, jāatce­ras - šī raķete ievērojama ar to, ka tajā izmantots Dreksa niobijs, kura kušanas temperatūra ir apmēram trīstūkstoš piec­simt grādu. Ja salīdzinām ar V2 dzinē­jiem, tad mēs varam izmantot kādu no īpaši efektīvajām degvielām, nesadedzi­not dzinēju. Būtībā, - viņš piemetināja, raudzīdamies Bondā ar tik koncentrētu skatienu, it kā vēlētos iespaidot, - mēs varam lietot fluoru un ūdeņradi.

-  Ak tā, - Bonds godbijīgi novilka.

Profesors pētoši pavērās viņā.

-    Mēs ceram sasniegt tādu ātrumu, kas tuvotos tūkstoš piecsimt jūdzēm stundā, vertikālā stāvoklī veicot aptuve­ni tūkstoš jūdžu. Tādējādi varētu operēt apmēram četrsimt jūdžu rādiusā, kurā, ja mērām no Anglijas, iespējams iekļaut jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Zināmos apstākļos, - viņš sausi piebilda, - tas būtu visai noderīgi. Bet mūs, zinātnie­kus, galvenokārt interesē iespējas at­rauties no zemes. Vai jums ir kādi jau­tājumi?

-   Un kā šī sistēma darbojas? - Bonds ziņkārīgi pajautāja.

Profesors norādīja uz diagrammu.

-    Sāksim ar smailo galu, - viņš sacī­ja, - vispirms ir kodolgalviņa. Izmēģinā­juma laikā tur atradīsies instrumenti, radars un tamlīdzīgi. Tad vēl žirokom- pasi, lai raķete lidotu taisni. Un dažādi sīkāki mehānismi, piemēram, servomo- tori, strāvas piegādes iekārtas. Un tad nāk lielās degvielas cisternas - trīsdes- mittūkstoš mārciņu katra. Pakaļgalā ir divas mazākas cisternas turbīnas darbi­nāšanai. Četrsimt mārciņu ūdeņraža peroksīda sajaucot ar četrsimt mārci­ņām kālija permanganāta. rodas tvaiki, kuri darbina turbīnas. Ir vēl daži sūkņi, kas iesūknē degvielu raķetes dzinējā. Zem liela spiediena. Vai jūs spējat sekot tam, ko stāstu? - Profesors šaubīgi pa­raustīja uzaci, pavērdamies uz Bonda pusi.

-   Izklausās visai līdzīgi reaktīvās lid­mašīnas uzbūvei, - Bonds noteica.

Profesors likās iepriecināts.

-   Vairāk vai mazāk, - viņš apstiprinā­ja, - bet raķetei visa degviela ir iekš­pusē, nevis tiek iesūknēta no ārpuses. Tātad, - profesors turpināja, - degviela dzinējā tiek aizdedzināta un galā šaujas ārā līdz ar liesmu. Tās spēks izšauj raķe­ti gaisā kā lodi no ieroča stobra, un pa­kaļgalā tiek likts lietā niobijs. Tas ļauj iz­gatavot dzinēju, kas šajā fantastiskajā speltē neizkūst. Un te, - profesors norā­dīja, - ir astes spuras, kas lidojuma sā­kumā piešķir raķetei stabilitāti. Arī tās ir no niobija sakausējuma, citādi nolūztu nepārvaramā gaisa spiediena dēļ. Kas vēl varētu jūs interesēt?

-  Kā cilvēki var justies pārliecināti, ka tā nonāks zemē tur, kur viņi vēlas? - Bonds noprasija. - Kas šai raķetei traucē naka- majā piektdienā nokrist Hāgā?

-   Par to gādās attiecīga iekārta. Ir tā, ka piektdien nekas netiks atstāts likteņa ziņā. jo ir sagādāts īpašs radars, kas no­vietots jūrā uz plosta. Raķetes priekšga­lā ir raidītājs, kurš uztvers atbalsi no sig­nāla, ko noraidīs mūsu ierīkojums jūrā, un automātiski pagriezīsies turp. Pro­tams, - profesors pavīpsnāja, - ja mēs lietotu šādu iekārtu kara laikā, tad tā būtu visai noderīga palīdzība, ja Maska­vā, Varšavā, Prāgā vai Montekarlo - tur, kurp mēs izšautu raķeti - atrastos attie­cīga ierīce, kas raidītu signālus. Tajā ga­dījumā būs atkarīgs no jums, puiši, kā to turp nogādāt. Vēlu veiksmi.

Bonds nepiespiesti pasmaidīja. - Vēl viens jautājums, - viņš bilda. - Ja kāds gribētu sabotēt raķetes palaišanu, kā tas būtu visvieglāk izdarāms?

-    Jebkā, - profesors atsaucīgi pa­skaidroja. - Ieberot smiltis degvielā. Vai sūkņos granti. Izurbjot nelielu caurumi­ņu fizelāžā vai balstos. Tā kā palaišana notiek ar lielu spēku un ātrumu, tai var kaitēt pat sīkākais bojājums.

-    Liels paldies, - Bonds noteica. - Kā šķiet, tad jūs par to raketi esat norūpē­jies krietni mazāk nekā es.

-    Tā ir lieliska ierīce. - sacīja profe­sors. - Lidos, kā pienākas, ja neviens to nesabojās. Drekss visu paveicis godam. Viņš ir lielisks organizētājs. Un savācis lielisku komandu. Šie viri darīs visu viņa dēĻ Mums ir par ko pateikties šim dar­barūķim.

Bonds mainīja virzienu un stūrēja lie­lo auto sānis - Čeringas pagriezienā izvē­lēdamies taisno un pārskatāmo Čilhe- mas un Kenterberijas ceļu, nevis šauros Ešfordas un Folkstounas celiņus. Mašīna rēkdama traucās ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā - Bonds turēja ieslēgtu trešo ātrumu, lai tiktu augšā pa garo, nolaideno slīpumu uz Molešroudu.

"Un kā ar Dreksu?" viņš domāja, braukdams vēl ātrāk un apmierināti ie­klausīdamies motora rūkoņā. Arī izpūtējs strādāja labi. "Kāda būs uzņemšana, kas sagaida vakarā?" M. stāstīja, ka tad, kad telefonsarunā tika minēts viņa vārds, Drekss uz mirkli apklusis, pēc tam notei­cis: "Ak tā. Jā, es to zelli pazīstu. Nezinā­ju. ka viņš saistīts ar jums. Man gribētos pirms tam vēlreiz uz viņu paskatīties. Sūtiet to cilvēku šurp. Es gaidīšu viņu uz vakariņām." Pēc tam viņš bija nolicis klausuli.

Ministrijas darbiniekiem bija savs spriedums par Dreksu. Kārtodami darī­šanas ar šo vīru, viņi redzējuši, cik šis cilvēks esot lojāls, kā aizrāvies ar raķetes izstrādāšanu, it kā dzīvotu tikai šim mēr­ķim - tās palaišanai -, nodzīdams darbi­niekus līdz spēku izsīkumam, cīnīdamies ar citiem departamentiem, lai iegūtu prioritāti. Lai viņam piegādātu materi­ālus pirmām kārtām, lai Apgādes minis­trija par viņa uzņēmumu parūpētos vis­pirms, risinot šos jautājumus ministru kabineta līmenī. Šie vīri pukojās par Dreksa atbaidošajām manierēm, tomēr cienīja viņu zināšanu, uzņēmības un de­dzības dēļ. Un, gluži tāpat kā visi pārējie angļi, uzskatīja viņu par iespējamo valsts glābēju.

"Tā, tā," prātoja Bonds, traukdamies pa taisnu ceļa gabalu garām Čilhemas pilij. Ari viņš spēja saskatīt, ka tā varētu būt, un tajā gadījumā, ja būs jāsastrādā­jas ar šo vīru, būtu jāpiemērojas šai va- roņmīta versijai. Ja Drekss izturēsies labvēlīgi, Bonds aizmirsīs Bleida klubā notikušo un koncentrēsies tikai Dreksa un viņa lieliskā projekta aizstāvēšanai pret valsts ienaidniekiem. Atlikušas tikai vēl trīs dienas. Drošības pasākumi jau tā bija pastiprināti, Dreksam varētu nepa­tikt tos vēl uzsvērt. Tas nenāksies viegli, būs nepieciešama liela smalkjūtība. Tak­tiskums. Nevajadzētu garas runas - viņš domāja - nedz arī ielaisties pārspriedu­mos par to, ko viņš zina par Dreksa raksturu.

Bonds mazliet saīsināja ceļa gabalu, ārpus Kenterberijas iegriežot vecajā Duv- ras ceļā. Viņš ielūkojās pulkstenī. Bija se­ši un trīsdesmit minūtes. Vēl piecpadsmit minūtes vajadzēja, lai tiktu līdz Duvrai, pēc tam vēl piecpadsmit, traucot pa Dīlas ceļu. Vai nāksies izlolot vēl kādus plā­nus? Paldies Dievam, dubultslepkavība nebija jāizmeklē viņam. "Gan slepkavību, gan pašnāvību izdarījis garīgi nevesels in­divīds prāta aptumsuma brīdī," tāds bija izmeklēšanas tiesneša verdikts. Meiča pat nebija saukta uz pratināšanu. Viņam to­mēr pienāktos apstāties un kaut ko ie­dzert viesnīcas bārā ar izkārtni "Pasaule bez nabadzības" un pārmīt kādu vārdu ar bārmeni. Nākamajā dienā būtu jāpamēģi­na uzost to "noslēpumaino", kas Telonam bija licies aizdomīgs - viņš taču kaut ko bija gribējis ziņot ministram. Par to nebi­ja nekādu versiju. Telona istabā nekas nebija atrasts - nekāda pieturas punkta, ko pētīt. Labi, visādā ziņā viņam būs daudz laika pameklēt kaut kādas norā­des Telona atstātajās piezīmēs.

Bonds koncentrējās uz mašīnas vadī­šanu - ceļš vijās gar krastu uz Duvras pusi. Viņš pagrieza pa kreisi un drīz iz­brauca no pilsētas - atkal garām brīniš­ķai. bet visai šabloniskai pilij.

Kalna galā kā traips zvilnēja melns mākonis, vējstiklā kā spļāvieni iesitās lietus lāses. No jūras pūta auksts vējš. Redzamība bija slikta, Bonds ieslēdza gaismas un lēnām brauca uz priekšu pa krasta malu. Pa labi slējās Svingeitas ra­daru stacijas smailes, gluži kā rubīniem nokaisītas sveces.

Aģente? Bondam jāuzmanās, tiekoties ar meiteni - nevajadzētu viņu satraukt.

Viņš prātoja, vai jaunā būtne varēs kaut ko palīdzēt. Pavadījusi uzņēmumā jau gadu, viņa droši vien izmantojusi visas tās iespējas, kādas pieejamas "šefa privātsekretārei" - ieskatījusies zem ādas šim projektam un arī Dreksam. Aģentes prāts droši vien ir trenēts, ia viņa prot savu darbu - būs izdarījusi kādus seci­nājumus. Taču Drekss noteikti izturējās pret savu sekretāri ar neuzticību - kā jau pret jaunu darbinieci, varbūt pat necieta meiteni. Bonds netika gudrs, kāda viņa īsti izskatās. Fotogrāfijā, kura atradās aģentes personiskajā lietā Skotlendjardā, bija redzama pievilcīga, bet visai skarba būtne, bez jebkāda mājiena par valdzinā­jumu - laikam to izgaisināja atturīgā po- licistes uniformas žakete.

Mati: kastaņbrūni. Acis: zilas. Au­gums: metrs un 75 centimetri. Svars: 57 kilogrami. Gurnu apkārtmērs: 90. Jos­tas: 60. Krūšu: 90. Atšķirības zīmes: dzi- mumzīmīte augšpus labās krūts.

"lira!" Bonds nogrudzināja.

Viņš atmeta statistikas datu pārvētīša- nu, jo nupat bija jānogriežas pa labi. Ce- lastabs ar norādi vēstīja "Kingsdouna", tālāk spīdēja nelielas mājvietas ugunis.

Bonds piegrieza auto pie durvīm un iz­slēdza motoru. Virs galvas rēgojās izkār­tne "Pasaule bez nabadzības". Izbalējuši zeltīti burti, kas grabēja sāļajā vējā - tas vilka pār klintīm, kas atradās pusjūdzes attālumā. Bonds izkāpa, izstaipījās un devās uz bāra durvju pusi. Tās bija ciet. Vai krogs būtu slēgts, lai to uzkoptu? Bonds parāva nākamās durvis. Tās atvē­rās un atklāja skatienam ieeju nelielā privātbārā. Aiz letes stāvēja varena augu­ma vīrs, viņa krekla piedurknes bija uz- rotītas. Vīrs lasīja vakara avīzi. Kad Bonds ienāca, viņš atrāva skatienu no avīzes un nolika to.

-  Labvakar, ser, - vīrs sacīja, nepārpro­tami nopriecājies par klienta parādīšanos.

- Labvakar, - Bonds atbildēja. - Lielo glāzi viskija ar sodu, lūdzu.

Bonds apsēdās pie bāra un pagaidīja, kamēr vīrs ielēja divus mēriņus "Black & \Vhite" un nolika glāzi viņam priekšā ko­pā ar sodas ūdens šifonu.

Bonds pielēja sodas ūdeni un iedzēra.

-   Vakar gan te, pie jums, klājās bēdī­gi, - viņš ierunājās, nolikdams glāzi.

-    Briesmīgi, ser, - vīrs apstiprinā­ja. - Tirdzniecībai tādi notikumi par la­bu nenāk. Vai esat preses pārstāvis, ser? Tagad tikai reportieri un policisti staigā iekšā ārā - tā visu cauru dienu!

-  Nē, - Bonds atteica. - Esmu ieradies, lai pāmemtu tā zeļļa amatu, kurš te tika nošauts. Majora Telona vietu. Vai viņš mēdza pie jums ienākt regulāri?

-    Nekad netika rādījies, tikai vienu reizi, ser, un tā pati ari bija pēdējā. Un tagad esmu vismaz uz nedēļu izsists no sliedēm, nācās izrunāties par visiem ap­meklētājiem. Taču varu teikt, ka sers Hugo mani visādi atbalstīja. Šopēcpus- dien atsūtīja man piecdesmit mārciņu, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tas laikam ir jauks cilvēks. Šis džentlmenis licis vi­siem šajā apkaimē sevi iemīlēt. Tāpēc, ka viņš vienmēr izturas tik augstsirdīgi, katram atrod kādu uzmundrinošu vār­du.

-   Jā. Labs cilvēks, - Bonds piebalso­ja. - Vai jūs redzējāt, kā tas viss notika?

-   Es tā pirmā šāviena laikā neskatījos uz to pusi, ser. Tajā brīdī pasniedzu kā­dam pinti alus. Tad, protams, atskanot blīkšķim, pavēros turp. Un nometu alus kausu uz grīdas.

-   Kas tad notika?

-   Raug, visi alkāpās, skaidra būšana. Bārs bija vāciešu pilns. Vismaz kāds du­cis. Un uz grīdas gulēja tas zellis, bet otrs ar šaujamo rokā blenza lejup uz vi­ņu. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pievēr­sis sev vispārēju uzmanību, un pacēla kreiso roku. "Eil!" tas cilvēks iebļāvās - tā­pat kā tie plānprātiņi kara laikā. Tad viņš iebāza stobru sev mutē. Un jau pēc mirkļa, - vīrs turpināja, savilcis seju gri­masē, - šis izšķīda pa visiem griestiem.

-   Vai tas bija viss. ko zellis teica pēc pirmā šāviena? - Bonds apvaicājās. - Ti­kai iesaucās: ~Heil!"

-   Tas bija viss, ser. Kā rādās, šie ne­spēj aizmirst to nešķīsto vārdu, vai ne?

-  Tiešām. - Bonds domīgi novalka. - To viņi noteikti neaizmirst.

XI nodala

POLICISTE BRANDA

Pēc piecām minūtēm Bonds jau rādīja savu ministrijas izsniegto caurlaidi uni­formā tērptam apsargam, kurš dežurēja pie ieejas - augstiem stiepļu pinuma vār­tiem.

Drošībnieku seržants pasniedza viņam to atpakaļ un salutēja. - Sers Hugo jūs gaida, ser. Tā ir lielā māja tur augšā, me­žā. - Jaunais cilvēks norādīja uz gais­mām, kas dega kādus simt jardus tālāk uz klintāja pusi.

Bonds dzirdēja, ka seržants zvana nā­kamajam postenim. Un lēnām stūrēja uz priekšu pa jaunnoklāto gudrona šoseju pāri laukam uz Kingsdounas pusi. Bonds dzirdēja attālo jūras šalku augsto klinšu pakājē. Kaut kur netālu skanēja motoru gaudoņa - tur strādāja kādas iekārtas. Tu­vojoties kokiem, kaukoņa kļuva skaļāka.

Viņu atkal apturēja neuzkrītoši tērpies apsargs pie otra stiepļu žoga. Aiz vārtiem sākās mežs. Apsargs pamāja, lai Bonds brauc tālāk. Viņš izdzirda tālas policijas suņu rejas, tātad kaut kur staigāja nakts patruļa. Kā likās, visi šie piesardzības pasākumi ir pietiekami efektīvi. Bonds nolēma, ka par uzbrukumu no ārpuses var neraizēties.

Starp kokiem uz priekšu stiepās lī­dzens betona ceļš, kas nozuda tumsā, jo tālāk apgaismojums nebija sarūpēts - spī­dēja tikai divi milzīgi staru kūli no liela­jiem prožektoriem. Simt jardu attālumā pa kreisi - tur, kur sākās koku josla, - vie­nās ugunīs laistījās liels nams, pa pusei aizslēpies aiz sienas sešu pēdu biezumā. Tā itin kā izauga tieši no betona, snieg­damās bezmaz vai mājas augstumā. Bonds palēnināja mašīnas gaitu gandrīz līdz gājēja soju gausumam un pagrieza priekšgalu prom no nama - uz jūras pu­si. Uz tumšā silueta pusi. kas piepeši uz­zibsnīja spoži balts - no kanāla puses Soutgudvinas bākas slīdošā stara apspī­dēts. Tās gaisma izrāva no tumsas celi­ņu, kas no betonētā laukuma veda turp, kur sākās klinšu siena. Apmēram pusjū- dzes attālumā tur rēgojās slīps kupols. Tas slējās augšup aptuveni piecdesmit pēdu augstumā, tāpat izaugdams no be­tona. Un atgādināja observatoriju. Bonds saskatīja arī piebūves - tās atradās aus­trumu un rietumu pusē.

Bonds pagrieza mašīnu atpakaļ un lē­nām iestūrēja to starp biezo sienu un mājas priekšpusi. Viņam piebraucot pie mājas, ārdurvis atvērās, un pa tām iznā­ca sulainis baltā žaketē. Viņš galanti at­vēra auto durvis.

-  Labvakar, ser. Šeit. lūdzu.

Viņš runāja kokaini un ar svešādu ak­centu. Bonds sekoja sulainim namā, abi devās cauri ērtajam vestibilam. Tur sulai­nis pieklaudzināja pie kādām durvīm.

-  Iekšā!

Bonds klusībā pasmaidīja par jau reiz dzirdētās balss skarbo toni - tā viņam bi­ja palikusi atmiņā, un tagad šajā vienzil- bīgajā vārdiņā jau paguva parādīties pa- vēlnieciska nots.

Garas, gaišas, greznas zāles tālākajā galā stāvēja Drekss, pagriezis muguru tukšajam, izdzisušajam pavardam. Drek­sa milzīgais stāvs bija ietērpts plūmju krāsas samta žaketē, kura nekādi nesa­derēja ar sarkanīgajiem matiem uz viņa sejas. Turpat stāvēja arī vairāki citi cilvē­ki - divi vīrieši un viena sieviete.

-  Ak, tas esat jūs, mans dārgais! - plā- tīgi ieteicās Drekss, panākdamies viņam pretī un sirsnīgi spiezdams roku. - Tātad mēs atkal satiekamies. Un tik drīz! Man nebija ne jausmas, ka esat maskējies ma­nas ministrijas spiegs! Pretējā gadījumā es uzmanītos, spēlēdams ar jums kārtis. Vai jau iztērējāt vinnēto naudu? - Drekss noprasīja, vedot Bondu uz kamīna pusi.

-  Vēl ne, - Bonds pasmaidīdams atbil­dēja. - Patiesībā neesmu to redzējis ne tuvu.

-  Tā gan. Tā pienāks sestdien. Varbūt saņemsiet čeku tieši laikā, lai varētu nosvinēt mūsu mazo uguņošanu, ko? Palūk, - Drekss iesaucās un pieveda Bondu pie sievietes. - ŠI ir mana sekre­tāre - mis Branda.

Bonds ieskatījās divās līdzsvaroti mie­rīgās, zilās acis.

Šīs acis nesmaidīja, vērdamās pretī. Un viņas roka neatbildēja uz sirsnīgo ro­kasspiedienu. - Sveiki! - viņa vienaldzīgi novilka, un Bonds sajuta šīs būtnes uz­vedībā pat tādu kā naidīgumu.

Bondam iešāvās prātā, ka aģente ir la­bi izraudzīta. Vēl viena Loēlija Ponsonbi­ja. Atturīga, izdarīga, lojāla, jaunavīga. "Paldies Dievam," Bonds nodomāja. "Pro­fesionāle."

-  Un šis vīrs ir mana labā roka - doktors Volters. - Tievais, padzīvojušais kungs ar dusmīgajām acīm un melnu matu ērkuli izlikās nemanām Bonda pastiepto roku. Viņš piesardzīgi atkāpās un ātri pamāja ar galvu. - Valters, - viņš sakniebtām lūpām pārlaboja, viebdamies par Dreksa izrunu.

- Un mans… kā lai to pasaka… sarg- suns. Varat teikt ari "palīgs" - Villijs Krebss. - Sekoja mitras rokas pieskā­riens. - Priecājos ar jums iepazīties! - ne­patīkama balss noteica. Bonds ieskatījās bālā, apaļā un nevesel aA sejā Tajā vienā mirklī parādījās dežūrsma:ds. kurš pa­zuda, tikko Bonds to ievēroja. Bonds ie­lūkojās viņam acīs. Tās bija kā divas ne­mierīgas, melnas pogas. Un vairījās no Bonda acu skatiena.

Abi vīrieši bija tērpušies spodri baltos uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdžiem piedurknēs un aizmugurē Viņu mati bija apcirpti tik īsi, ka āda spīdēja cauri. Tie atgādinātu būtnes no citas planētas - ja nebūtu doktora Valtera melno, nekārtīgo ūsiņu un matu ērkuļa un Krebsa kušķai- no, bālo ūso. Abi bija kā karikatūras - ju­kuši zinātnieki, Pītera Lora jauneklīgākā versija.

Krāsainā, milzīgā Dreksa figūra bija patīkams kontrasts šai saltajai sabiedrī­bai, un Bonds jutās viņam pateicīgs par jautro rupjību, ar kādu tas saņēma at­braucēju. Tā šķietami liecināja par vēlmi aprakt kara cirvi un saprasties ar jauno aģentu.

Drekss lieliski jutās saimnieka lomā. Viņš saberzēja rokas.

-   Un tagad, Villij, - viņš sacīja, - kā bū­tu, ja jūs mums pagatavotu savu lielisko martīni? Protams, ka doktoram ne. Viņš nedzer un nesmēķē, - Drekss paskaidroja Bondam, atgriezdamies savā vietā pie ka­mīna. - Doktors pat elpot ar pilnu krūti ne- atļaujas, - Drekss aprauti iesmējās. - Do­mā tikai par raķeti. Vai ne, mans draugs?

Doktors kā pārakmeņojies blenza tieši uz priekšu.

-  Jums labpatīk jokot, - viņš noteica.

-    Kā tad, kā tad, - Drekss nomurmi­nāja, it kā mierinādams bērnu. - Mēs vē­lāk apskatīsimies tās virsmas. Tās ap­mierina visus, tikai ne jūs. - Viņš pagrie­zās pret Bondu. - Labais doktors mūs al­laž biedē, - viņš iecietīgi turpināja. - Vi­ņam aizvien visur rādās kaut kas nelāgs. Tagad doktoru uztrauc balstu sānvir- smas. Tās spuras jau ir asas kā žiletes, tikpat kā nekādas gaisa pretestības ne­var būt. Un doktoram pēkšņi iešāvies prātā, ka tās izkusīs! Gaisa pretestības un berzes dēļ! Protams, jebkas ir iespē­jams, taču tās tika pārbaudītas apmē­ram trīstūkstoš grādu temperatūrā! Un, kā jau es teicu, ja tās izkusis, tad saku- sīs visa raķete! Un nekas tamlīdzīgs ne­var notikt, - viņš ar skāņu smaidu pie­metināja.

Krebss ienesa sudraba paplāti ar čet­rām pilnām glāzēm un apsarmojušu šei- keri. Martīni bija lielisks, un Bonds tā arī

paziņoja.

-    Jūs esat farren laipns. - sacīja Krebss, apmierināti pasmīnēdams. - Sers Hugo ir farren prasīgs.

-  Ielejiet viņam! - Drekss pavēlēja. - Un pēc tam lai mūsu draugs nomazgā glā­zes. Mēs vakariņojam tieši astoņos.

Kamēr viņš runāja, atskanēja dobjš si­rēnas māviens un gandrīz tūlīt pat - dau­dzu kāju dipoņa, cilvēkiem skrienot ārā - be­tonētājā laukumā.

-   Tā ir pirmā nakts maiņa. - Drekss paskaidroja. - Barakas ir tepat aiz admi­nistrācijas korpusa. Tātad pulkstenis jau ir astoņi. Mēs te visu organizējam divās maiņās, - viņš piebilda, acīm apmierināti iemirdzoties. - Jābūt precīziem. Mums te ir daudz zinātnieku. Mēs mēģinām vadīt šo uzņēmumu ar militārām metodēm. Villij, sameklē komandieri. Mēs iesim pirmie. Nāciet, dārgais draugs!

B< nds sekoja Krebsam ārā pa tām pašām dūnām, pa kurām bija ienācis, un pamanīja, ka pārējie divi kopā ar Dreksu, kurš gāja pa priekšu, devās uz dubultdurvīm telpas galā. Tās bija atvē­rušās, kad Drekss beidza runāt. Sulainis baltajā uzsvārcī stāvēja pie ieejas. Izgājis vestibilā, Bonds iedomājās, ka Drekss laikam iesoļoja ēdamzālē pirms mis Brandas. Ir gan pavēlnieciska personība. Acīmredzami - dzimis līderis. No kurie­nes viņam tādi dotumi? No armijas? Vai varbūt tie auguši līdz ar viņa miljoniem? Bonds sekoja gausajam Krebsam un brī­nījās.

Vakariņas bija lieliskas. Drekss bija izcils namatēvs - gan galds, gan viņa ma­nieres ēdot bija ārpus kritikas. Sarunas lielākoties risinājās ap doktoru Valteru. Lai Bonds saprastu, Drekss īsi paskaid­roja tehniskos terminus - pēc tam, kad šī tēma bija izsmelta. Bonds jutās pār­steigts par to pašpārliecību, ar kādu Drekss atspēkoja ikvienu iebildumu, tik­ko tas radās, un zinoši pieminēja dažne­dažādas detaļas. Viņš pamazām sāka jūsmot par šo cilvēku un manīja, ka ag­rākā nepatika pamazām sākusi zust.

Bondam patlaban vairāk nekā jebkad gribējās aizmirst Bleida klubu, jo tagad viņš sāka iepazīt otru Dreksu - radošu un iedvesmojošu, vadošu personību, kas bija noteicējs ievērojamā uzņēmumā.

Bonds sēdēja starp namatēvu un mis Brandu. Viņš dažas reizes mēģināja ie­saistīt aģenti sarunā. Taču tas neizdevās. Branda atbildēja ar vienzilbīgiem pieklā­jības vārdiņiem un neskatījās viņam acīs. Bonds sāka uztraukUes. Ši būtne viņam šķita fiziski pievilcīga, un likās ne­pieņemami, ka neizdodas izdabūt no vi­ņas nevienu laipnāku atbildi. Taču šķita, ka šī frigīdā vienaldzība lielā mērā ir uz­spēlēta. Drošībai būtu labāk, ja st&rp abiem valdītu sirsnīgas, draudzīgi nepie­spiestas attiecības, nevis šī pārspīlētā at­turība. Bondam uzmācās spēcīga vēlēša­nās zem galda iespert viņai pa potīti. Šī ideja bija aizraujoša, un viņam izdevās palūkoties uz aģenti ar citādām acīm - kā uz jaunu sievieti, nevis darba kolēģi. Ka­mēr risinājās nebeidzams strīds starp Dreksu un Valteru, kuram aģentei nācās pievienoties - par Gai^a spēku un Eiro­pas laika prognozēm -, Bonds sāka ap­kopot savus iespaidus par šo būtni.

Viņa patiesībā bija daudz pievilcīgāka, nekā varēja spriest pēc fotogrāfijas, šajā simpātiskajā meitenē bija grūti saskatīt kādas pēdas, kuras būtu atstājusi sīvā sāncensība starp policistēm. Šis perso­nas profils bija skaidrs, veidots noteik­tām līnijām un liecināja par autoritāti, bet tumšzilo acu garās, melnās skrop­stas un diezgan platā mute varētu pie­saistīt gleznotāju Mariju Lorensēnu. To­mēr, gleznotājasprāt, lūpas būtu pārāk pilnīgas, bet tumšie mati, kuri pie kakla liecās uz iekšu, bija sakārtoti pēc gluži citādas modes. Augstie vaigu kauli un mazliet ieslīpās acis norādīja uz ziemeļ­nieku asins piejaukumu, bet siltā ādas krāsa likās gluži angliska. Jaunās sievie­tes kustībās bija pārmēru daudz zimigu- ma un valdonīguma, viņas galva bija augsti pacelta - šāda stāja veidoja visai pārliecinošu sekretāres portretu. Īstenī­bā viņa visai labi iederējās Dreksa ko­mandā, un Bands pamanīja, ka vīrieši ieinteresēti uzklausīja, ko viņa atbild uz Dreksa jautājumiem.

Viņas visai atturīgi piegrieztā vakar­kleita bija no ogļmelna, raupja auduma ar kuplām piedurknēm, kuras zem elko­ņiem sašaurinājās. Piegulošā ņieburvei- da josta tikai uzsvēra augstās krūtis, kuru līnijas tiešām bija tik iespaidīgas, kā Bonds jau bija pamanījis, pārlūkojot auguma izmērus personiskajā lietā. Tās vēl uzsvēra īstajā vietā piespraustā spoži zilā kameja. "Lēta imitācija." Bonds konstatēja, "bet visnotaļ pārliecinoša." Vairāk nekādu rotaslietu \inai nebija, vienīgi stipiņa ar dažiem maziem briljan- tiņiem - saderināšanās gredzens - uz zeltneša. Viņa bija bez grima, tikai no­krāsojusi lūpas ar pomādi siltā toni. Na­gi bija īsi apgriezti, stūraini, ar dabisku spīdumu.

"Viss kopā," Bonds nolēma, "izskatās diezgan jauki. Ļoti skaista meitene. Un aiz ārējās atturības pat visai kaislīga." Un - viņš prātoja - ja šī dāma ir policiste, tad pieprot džiu džitsu, bet uz labās krūts viņai ir jābūt dzimumzīmei.

Ar šo mierinošo domu Bonds pievērsa visu uzmanību Dreksa un Valtera saru­nai, vairs nemēģinādams nodibināt drau­dzīgas attiecības ar jauno meiteni.

Vakariņas beidzās deviņos.

- Tagad iesim un parādīsim jums ra­ķeti, - Drekss ierunājās, piepeši piecel- ::a:nies no galda. - Valters mūs pavadīs. Viņam vēl daudz darāmā. Nāciet, dārgais draugs Bond!

Neteicis ne vārda Krebsam, nedz arī meitenei, Drekss devās ārā no ēdamzā­les. Bonds un Valters sekoja.

Viņi izgāja no administrācijas korpu­sa un pa betonēto ceļu devās uz silueta pusi, kas slējās augšup pie klinšu sie­nas. Mēness jau bija uzlēcis, un iztālēm tā gaismā nolaidenais kupols blāvi vizu­ļoja.

Simt jardu attālumā no administrāci­jas korpusa Drekss apstājās.

- Es paskaidrošu šejienes ģeogrāfi­ju, - viņš sacīja. - Valter, ejiet pirmais. Jūs tur jau gaida, lai vēlreiz apskatītu šķautnes. Neraizējieties, dārgais draugs! Šie cilvēki ir labi apmācīti speciālisti, viņi zina, ko dara. Raugiet, - Drekss pagriezās pret Bondu un pamāja uz pienbaltā kupo­la pusi, - raķete ir tur iekšā. Tas, ko jūs redzat, ir kupols virs dziļas šahtas - tā iz­cirsta krita nogulās apmēram četrdesmit pēdu dziļumā. Abas kupola puses atve­ramas hidrauliski un salokāmas pie tās tur divdesmit pēdu augstās sienas. Ja tās patlaban būtu atvērtas, jūs redzētu raķetes augšdaļu - tā paceltos pāri sie­nai. Un tur, - Drekss norādīja uz stūrai­nām aprisēm, kuras slejās tālāk, tik tik­ko saskatāmas Dīlas pusē. - ir izšauša­nas punkts. Betona bloku konstrukcija. Pilna ar radariekārtām - piemēram, āt- rumradaru un lidojuma vadības radaru. Tiem piegādā informāciju divdesmit tele- kanāli, kuri atrodas raķetes augšdaļā. Tur ir liels teleekrāns un iespējams no­skatīties raķetes virzību šahtā pēc tam, kad sūkņi būs sākuši -irādāt. Un vēl viens ekrāns, lai redzētu tās lidojumu augšup. Līdzās šai betona konstrukcijai pie klints sienas ir vinča. Diezgan dau­dzas iekārtas tika atvestas šurp pa jīīru, bet pēc tam ar vinču vilktas augšā. Tā radās gaudoņa, kuru jūs dzirdējāt no tās puses, - Drekss nenoteikti pamāja Duv- ras virzienā. - Strādnieku barakas un ad­ministrācijas korpusu pasargā sprādzien- droša siena, bet tajā brīdī, kad izšausim, šeit neviens nedrīkst atrasties - apmēram jūdzes attālumā no apkopes laukuma. Vienīgi ministrijas eksperti un BBC fil­mēšanas brigāde, kas atspoguļos notie­košo. Ceru, ka siena izturēs. Valters ap­galvo, ka pamats un pat betons varot sa-

no lielā karstuma. Tā, lūk. Patlaban las ir viss, kas jums jāzina. Un tagad ie­sim iekšā. Nāciet!

Bonds atkal ievēroja strupi pavēlnie- cisko toni. Viņš klusēdams sekoja, ie­dams tālāk pa mēness apspīdēto taku, līdz tie nonāca pie kupola sienas. Sienā bija metāla plātņu durvis, virs tām spī­dēja sarkana uguns - kaila spuldze. Tā apgaismoja uzrakstu gan angļu, gan vā­cu valodās: "BĪSTAMI DZĪVĪBAI! KAD DEG SARKANĀ GAISMA, IEEJA AIZ­LIEGTA! PIEZVANIET UN GAIDIET!"

Drekss piepieda pogu līdzās uzrak­stam. Atskanēja klusa trauksmes zvana džinkstoņa.

- Varbūt tur kāds strādā ar kaitīgām vielām vai tamlīdzīgi, - viņš paskaidro­ja. - Atraut viņu no šī bīstamā darba pat uz mirkli var nozīmēt lielu kļūdu. Jebkurš cilvēks noliks darbarīkus, kad iezvanās zvans, un tad atsāks darbu - kad apska­tījies, kas tur ir. - Drekss atkāpās no durvīm un norādīja augšup - uz režģiem, kuri bija četru pēdu platumā un slējās virs sienas. - Ventilācijas šahta, - viņš paskaidroja. - Tur iekšā ir kondicionēts gaiss - līdz septiņdesmit grādiem.

Durvis atvēra kāds virs ar steku rokā un revolveri pie sāna. Bonds sekoja Dreksam mazajā priekštelpā. Tajā nebija nekā cita, tikai sols un kārtīgi rindā sa­liktas filca čības.

-    Uzvelciet šīs te. - Dreks- pamācīja, apsēzdamies tin nomezdams kurpes. - Ci­tādi varat paslīdēt un uztriekties kādam virsu. Labāk atstājiet šeit ari savu mēteli. Septiņdesmit grādi ir diezgan augsta temperatūra.

-   Paldies, - atbildēja Bonds. atcerēda­mies beretu savā pleca makstī. - Es ne­jūtu, ka būtu karsts.

Bondam likās, ka viņš apmeklē ana- tomikumu. Viņš sekoja Dreksam. kurš devās iekšā pa durvīm un tālāk pa dzelzs laipu. Prožektoru gaismā viņam gribot negribot nācās piesegt acis ar ro­ku un pieķerties pie margām sev aiz muguras.

Kad Bonds atrāva no tām roku, viņš ieraudzīja tik iespaidigu ainu, ka dažas minūtes stāvēja klusēdams, zaudējis runasspējas, apžilbušām acīm vērda­mies šajā atbaidošajā skaistumā. Tas patiesi likās varenākais ierocis pasau­lē.

XII nodala

RAKETE

Sajūta bija tāda kā pulētā milzīgas šautenes stobrā. No grīdas, kas atradās četrdesmit pēdas zemāk, slējās apļveidī­gas pulēta metāla sienas, kuru augšpusē viņi abi ar Dreksu lodāja kā divas mu­šas. Šahtas vidū - tā bija apmēram trīs­desmit pēdu plata - slējās garš, spīdīgs hromēts zimulis kura smaili rotāja ante­na, gluži kā adata, un šķita, ka tā skaras pie jumta divdesmit pēdu augstumā virs viņu galvām.

Spīdošais ierīkojums atradās uz rež- gota metāla konusa, kas pacēlās no grī­das starp trim izvērstajām balstu plāk­snēm kā spurām - tās izskatījās asas kā ķirurga skalpeli. Vairāk nekas nesa­režģīja piecdesmit pēdu augstās pulēti hromētās ierīces vienmērīgās aprišu lī­nijas, un zīdaino korpusa spīdumu ne­kur nekas nepārtrauca - ja nu vienīgi divu vieglu signāltiltiņu zirneklīgās kon­tūras. Tie izvirzījās no sienām un aptvē­ra raķetes vidusdaļu ar biezu putuplas­ta kārtu.

Tur, kur tās apņēma raķeti, spožajā metāla ādā stāvēja atvērtas mazas durti­ņas. Bonds palūkojās lejup. Pa vienām durtiņām uz šaurās platformas iznāca vī­rietis un ar cimdotu roku aizv ēra aiz sevis durvis. Viņš uzmanīgi virzījās pa šauro tiltiņu uz priekšu un pagrieza kādu kloķi. Atskanēja griezīgs motora čiksts, un pol­sterētā josta atrāvas no raketes, palikda­ma karājamies gaisā kā kukaiņa - dievlū­dzēja priekšķepas, kad tas uzslējies div- kājās. Čīkstoņa pastiprinājās, tās tonis kļuva vēl spiedzīgāks, un tiltiņi lēnām sa­locījās, sakļaudamies kopā. Pēc tam atkal izstiepās un apkļāva raketi desmit pēdas zemāk. Operators izsuepa roku un. atvē­ris vēl vienas mazas durtiņas, nozuda iekšpusē.

-   Laikam pārbauda degvielas pieplūdi no rezervuāra apakšā, - Drekss notei­ca. - Strāvas piegādi. Vai nav jauks di­zains? Ko jūs par to domājat? - Drekss ar patiku pavērās Bonda izbrīnītajā sejā.

-  Tā ir skaista, - Bonds apstiprināja. - Skaistāka, nekā biju iztēlojies.

Sarunāties bija vienkārši. Dziļajā me­tāla šahtā neatskanēja neviens troksnī­tis, vīriešu balsis, tiem pulcējoties lejā pie raķetes astes, vairāk izklausījās pēc murmināšanas.

Drekss norādīja augšup.

- Kodolgalviņa, - viņš pavēstīja. - Ek­sperimentālā. Tur ir pilns ar instrumen­tiem. Vismodernākajiem. Tad vēl ir žiro- ierices tepat mums pretī. Un degvielas tvertnes visā korpusā lidz lejasgalam. Pie astes ir turbīnas. Ierīci dzen uz priekšu sakarsēti tvaiki, ko sadaloties rada ūdeņ­raža pārskābe. Degviela, fluors un ūdeņ­radis, - viņš caurubjoši uzlūkoja Bon­du. - Starp citu. tas ir noslēpums. Šīs vie­las tiek pievadītas pa caurulēm un aizde­gas, tikko nokļūst motorā. Notiek tāds kā kontrolējams sprādziens, kas uzšauj ra­ķeti gaisā. Tā metāla grīda, kas ir zem ra­ķetes, aizslīdēs projām. Zem tās ir liela bedre izplūdes produktiem. Ietiecas zemē līdz klints pamatnei. Rīt jūs to redzēsiet. Izskatās pēc milzīgas alas. Kad mēs vien­dien veicām pārbaudi, krīts izkusa un ie­tecēja jūrā kā ūdens. Cerams, ka mēs ne- izkausēsim visas slavenās baltās klintis, kad tiksim līdz palaišanai. Vai vēlaties pa­skatīties, kā notiek sagatavošanās darbi?

Bonds klusēdams sekoja. Drekss veda viņu lejā pa dzelzs kāpnēm, kas līkumoti izvijās pa metāla sienu. Viņu bija pārņē­musi sajūsma, gandrīz vai pielūgsme - tas tik bija virs - majestātiska persona, ku ras sasniegumi bija fantastiski. Kā viņš bija varējis tā vilties, ņemot par pilnu Dreksa bērnišķīgo uzvedību pie kāršu galda? Pat dižākajiem vīriem ir savas vā­jās vietas. Dreksam noteikti ir nepiecie­šams izlādēties, lai atbrīvot* - no sa­sprindzinājuma, kas neizbēgami rodas, cilvēkam uzņemoties tik milzigu atbildī­bu. No sarunas pie vakariņu galda bija skaidrs, ka Drekss nevar novelt lielu da­ļu atbildības uz sava nervozā palīga ple­ciem. No Dreksa tā vien staroja dzīves­prieks un pašpārlieciba. ietekmējot visus viņa darbiniekus. Laikam pat tāds sī­kums kā uzvara kāršu spēlē ir svarīgs, lai šis cilvēks spētu izturēties tik nosvērti un skatīties visos virzienos, meklējot veiksmes un sekmju pazīmes, pat radot tās paša spēkiem. Kurš gan - Bonds vai­cāja pats sev - nesvīstu un negrauztu nagus, kad jāsadūšojas, jo tik daudz kas likts uz spēles?

Kad viņi kāpa lejup pa garajām, līku­motajām kāpnēm, abu stāvi groteski tit- spīdēja spogulim līdzīgajā, hromētajā ra­ķetes ādā. Bonds juta gluži vai apbrīnu, uzlūkojot šo cilvēku, kuru tikai pirms dažām stundām bez žēlastības pētīja, gandrīz vai secējot un uzskatot par krāp­nieku.

Kad abi nonāca uz metāla plātnēm klā­tās šahtas grīdas, Drekss apstājās un pa­vērās augšup. Bonds palūkojās, kurp viņš skatās. Vadoties pēc redzes leņķa, varēja domāt, ka Drekss raugās uz šauru, tais­nu gaismas strēli košajā debess arkā. Tā nebija tīri balta, bet zīdaina - pelēcīgi pēr- ļaina. Un tajā plaiksnīja arī sarkani at­spulgi - no milzīgajiem ugunsdzēsības aparātiem, kas atradās lidzās korpusam. Tur rīkojas vīrs azbesta aizsargtērpā, rosī­damies ap raķetes pamatni. Bija arī viole­ta atblāzma - tā krita no lillā lampas uz sienā iebūvētā vadības paneļa, no kura bija iespējams kontrolēt metāla pārsegu virs bedres. Un arī smaragdzaļa gaisma no apēnotas lampas uz galdiņa, pie kura sēdēja vīrietis un pierakstīja skaitļus - tos viņam sauca cilvēki no grupas, kura pul­cējās pie raķetes astes daļas.

Raugoties augšup uz šo pasteļkrāsas konstrukciju - tik neticami slaiku un graciozu -, nešķita ticami, ka tik smalks veidojums varētu izturēt spiedienus, kas tam būs jāpārcieš piektdien. Kaucošā straumē no tā brāzīsies '.aukā neticami spēcīga, kontrolēta sprādziena enerģija. Un nāksies pārsniegt skaņas ātrumu, pretoties atmosfēras spiedienam, nolido­jot piecpadsmittūkstoš jūdžu stundā, pēc tam krītot lejup no tūkstoš pēdu augstu­ma cauri zemes atmosfēras slānim.

Likās, ka Drekss lasa .ir.a domas. Viņš pievērsās Bondam

-    Tā ir kā slepkavība. - viņš sacīja. Un tad pārsteidzošā kārtā gardi iesmē­jās. - Valter! - Drekss uzsauca vīru ba­riņam. - Nāciet šurp!

Valters atdalījās no pārējiem un pie­steidzās abiem klāt.

-   Valter, es teicu mūsu draugam, ka uzšaut gaisā mūsu lolojumu būs gluži kā izdarīt slepkavību.

Bonds nejutās pārsteigts, ieraudzī­dams doktora sejā parādāmies izbrīna un neticības izteiksmi.

Drekss aizkaitināti atkārtoja: - Tas ir tāpat kā bērna nomaitāšana. Mūsu bēr­na nožmiegšana. - Viņš pamāja uz raķe­tes pusi. - Pamostieties! Attopielies! Kas gan jums lēcies?

Valtera seja noskaidrojās. Viņš auksti pasmaidīja savu atzinīgo smaidu.

-   Slepkavība. Jā. Tas ir labs joks! Ha! Ha! Un tagad, ser Hugo. kā ar šīm grafīta plāksnēm un izplūdes produktiem? Vai ministrija ir apmierināta ar to kušanas temperatūru? Vai viņiem nenāk prātā, ka… - Viņi vēl kādu britiņu apspriedās. Valters pieveda Dreksu pie raķetes astes daļas. Bonds sekoja.

Desmit viru sejas bija pievērstas vi­ņiem. Drekss iepazistināja viņus ar Bon­du, pamādams ar roku.

-    Komandieris Bonds, mūsu jaunais drošībnieks! - viņš strupi paziņoja.

Viri klusēdami uzlūkoja Bondu. Ne­viens nepakustējās, lai apsveicinātos ar viņu, un desmit acu pāri nepavisam neli­kās ziņkārīgi.

-   Tā, un kas tās par muļķībām ar to grafītu?

Viru pulciņš sanāca ap Dreksu un Valteru. Bonds palika viens.

Viņš nebija pārsteigts par vēso uzņem­šanu. Ari viņš pats uzlūkotu amatiera ie­jaukšanos sava departamenta darīšanās ar tādu pašu vienaldzību, pat nepatiku. Bonds juta līdzi visiem šiem lietpratīga­jiem tehniķiem, kuri mēnešiem dzīvoja pēc augstākās astronautikas likumiem un tagad stāvēja smagākā pārbaudījuma priekšā. Un tomēr - Bonds atgādināja pats sev - šiem cilvēkiem vajadzētu sa­prast, ka ari viņam jādara savs darbs, piedaloties projekta īstenošanā ar savu devumu. Pieņemot, ka aiz \iena šo attu­rīgo acu pāra patiesībā varēja slēpties gluži cits cilvēks - ienaidnieks, šāda per­sona varbūt domāja, ka grafīts, par kuru Valters nelikās pārliecināts, tiešām ir ne­izturīgs. īstenībā gan viņi izskatījās pēc lieliski izveidotas komandas, pat pec tādas kā brālības, tā stāvēdami ap Drek­su un Valteru, tverdami abu izrunātos vārdus. Viņi, acis neatraudami, blenza abiem mutē. Taču vienam, pilnīgi iespē­jams, kādā smadzeņu nostūri glabājās visai noslēpumaini apsvērumi, tie riņķoja kādā nezināmā orbītā, rēķinot slēptas aplēses - ja nu tur zaglīgi darbojās kādas ellesmašīnas mehānisms?

Bonds nevērīgi tuvojās vienam no trijstūrveida balstiem - milzīgajai spurai. Visu triju balstu gali iegrima grīdā - ar gumiju izklātās ligzdās - un piesaistīja viņa skatienu. No turienes bija iespēja pavērot viru pulciņu no cita redzes punkta.

Visi - vienīgi Drekss ne - bija ģērbu­šies vienādos neilona uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdzējiem. Nekādu me­tāla priekšmetu, nev iens nenēsāja ace­nes. Tāpat kā Valteram un Krebsam, arī viņu galvas bija gludi noskūtas. Lai­kam - Bonds nolēma - lai izkrituši mati neiekļūtu kādā mehānismā. Un tomēr kaut kas šajā sabiedrībā viņu pārstei­dza - greznās ūsas. kurām neapšaubā­mi tika veltīta liela vērība. Tās bija au­dzētas dažādos apveidos un krāsu to­ņos - gan gaišas, gan sirmas un tum­šas. Garas un nokarenas, valzirga, ķei­zara, Hitlera… ikkatrā sejā bija sava raksturīgā iezīme. Un starp tām rēgojās Dreksa sarkanīgiem matiem apaugusī fizionomija, gluži kā oficiāls apliecinā­jums, ka šis ir visu pārējo šefs.

"Kāpēc," prātoja Bonds, "ikvienam ko­mandas virām jāaudzē ūsas?" Viņam ne­patika tādas ārišķības. Kopā ar noskūta­jām galvām šajos matu kumšķos bija kaut kas kaitinošs. Droši vien liktos pic- ņemamāk, ja tās būtu apcirptas vienādi, taču šī individualizētā modes izpratne at­gādināja tādu kā dumpi - kopā ar plika­jām galvām šī pašapliecināšanās šķita nepatīkama.

Vairāk nekā ievērības cienīga. Vīri bija vidēja auguma, drīzāk slaidi, nekā pilnī­gi - vismaz Bondam tā līkās Laikam šim darbam vajadzīga tāda forma. Uz tiltiem jākustas izveicīgi, pa šaurajām durvīm būtu grūti iespraukties resnam un lem­pīgam stāvam. Vīru rokas likās nesa­springtas, nevainojami tiras. kājas filca čībās nekustējās - tās neliecināja par ner­vozitāti. Bonds ne reizi nepamanīja, ka jelkurš no šiem vīriem palūkotos uz vina pusi. Apsvērdams domas, kādas droši vien rosījās šo cilvēku galvās, un viņu uzticamību, Bonds klusībā secināja, ka triju dienu laikā ir tikpat kā neiespējami atklāt, kādi plāni top šo piecdesmit ro- botveidīgo vāciešu galvās. Kaut gan viņi vairs nebija piecdesmit, tikai četrdesmit deviņi. Viens no šiem mehāniskajiem ra­dījumiem bija izšāvis sev smadzenes "Vi­sai piemērots izteiciens," Bonds nosprie­da. Kas tad bija noskaidrojies par Berča slepenajām domām? Miesaskāre pēc sie­vietes un "Heil Hitler"? Vai tā būtu liela kļūda - Bonds prātoja - ja viņš teiktu, ka ari pārējie četrdesmit deviņi nelauza gal­vai ne par ko citu, izņemot raķeti?

-   Doktor Valter! Tā ir pavēle! - Dreksa balss bija apvaldītu dusmu pilna, tā ie­lauzās Bonda domās brīdī, kad viņš stā­vēja, aptaustīdams aso vienas niobija as­tes spuras virsmu. - Ejiet atpakaļ strā­dāt! Mēs jau esam zaudējuši gana daudz laika.

Vīri izklīda - katrs devās darīt savu darbu. Drekss pienāca klāt Bondam tur, kur viņš stāvēja, atstājot Valteru šaubīgi pētām raķetes apakšgalu.

Dreksa seja izskatījās satumsusi - tā vēstīja negaisu.

-     Sasodītais nesapraša! Allaž visur saskata pamatu uztraukumam, - viņš nomurmināja. Un tad pēkšņi, it kā tiek­damies izmest palīgu no prāta, ierunā­jās: - Iesim uz manu kabinetu. Es jūs ie­pazīstināšu ar lidojuma plānu. Pēc tam dosimies pie miera.

Bonds sekoja Dreksam, kurš pagrieza kādu rokturi, un metāla sienā, klusi šņākdamas, atvērās šauras durtiņas. Tri­ju pēdu attālumā no tām bija vēl vienas metāla durvis, un Bonds pamanīja, ka abām malas nosegtas ar gumiju. Tās noslēdzās hermētiski. Pirms otro durvju aizvēršanas Drekss apstājās uz sliekšņa, norādīja uz apaļi izliek: _ sienu, kurā ie­zīmējās vēl vairākas citas lidzīgas durvis, un sacīja: - Darba telpas Tur ir elektriķi, tur - ģeneratori, degvielas piegādes kon­trole, mazgātavas, noliktava . - Drekss norādīja uz durvīm, kuras atradās lī­dzās. - Manas sekretāres kabinets. - viņš noteica. Drekss vispirms aizvēra pirmās durvis, tikai pēc tam atvēra nākamās, tad aizvēra iekšdurvis Bondam aiz mu­guras.

Tā bija askētiski iekārtota telpa, iz­krāsota bālpelēkā tonī. Tajā atradās liels galds un vairāki metāla krēsli, kuru sē­dekļi bija pārvilkti ar tumšzilu audumu. Grīdu sedza pelēks paklājs. Pie sienām slējās divi zaļi plaukti ar aktu vākiem, vienā bija liels metāla radioaparāts. Pa pusatvērtajām durvīm varēja saskatil da­lu no llīzītēm izliktas vannasistabas. Galds atradās pretī pilnīgi tukšai sienai, kura laikam bija no necaurspīdīga stikla. Drekss piegāja pie sienas un nospieda divus slēdžus, kas bija pa labi. Visa sie­na iegaismojās, un Bonds varēja aplūkot divas kartes. Katra no tām bija aptuveni sešas kvadrālpēdas liela un novietota zem stikla.

Karte, kas pletās pa labi, attēloja An­glijas austrumdaļu - no Portsmutas līdz Hallai - un ari tuvākos ūdeņus. Ar liek­tām līnijām bija iezīmētas ik desmit jū­dzes, izejot no sarkanā punkta pie Duv- ras, kur atradās raķete. Vietā, kas atra­dās astoņdesmit jūdžu attālumā - starp Frīžu salām un Hallu, okeāna vidū iezī­mējās spoži sarkans punkts.

Drekss rādīja uz kādām matemātis­kām tabulām, tur laikam bija apkopoti visu kompasu nolasījumi, kuri aizpildīja kartes labo pusi.

- Vēja ātrums, atmosfēras spiediens, da­žādu aparātu rādījumi, - viņš sacīja. - Ta­bulas izstrādātas, ņemot vērā raķetes āt­rumu un citus faktorus. Par laika ap­stākļiem mums katru dienu ziņo Gaisa spēki, saņemam ari ziņas par to, kas no­tiek atmosfēras augstākajos slāņos - cik augstu reaktīvās lidmašīnas mēdz uzli­dot. Kad tā nonāk maksimālajā augstu­mā, tad palaiž hēlija balonus, kuri tiek vēl augstāk. Zemes atmosfēra sniedzas aptuveni piecdesmit jūdžu augstumā. Pēc divdesmit jūdzēm tā vairs nebūs tik bie­za, lai kaitētu raķetei. Tā trauksies bez­maz vai vakuumā. Lielākās pūles ir - tikt cauri pirmajām divdesmit 'ūdzēm. Vel bažas sagādā gravitācija Valters var jums paskaidrot to visu. ja esat ieintere­sēts. Atskaites par laika apstākļiem mēs piektdien saņemsim pastiprināti - ipaši pēdējo stundu laikā. Pirms izšaušanas mēs visu parbaudīsim. Patlaban mis Branda katru ritu apkopo datus un pār­liecinās, vai visi ir pareizi

Drekss norādīja uz otro karti. Tur bija attēlota raķetes lidojuma elipse - no iz­šaušanas vietas līdz mērķim. Un vairā­kas skaitļu rindas.

- Zemes griešanās ātrums un tā ie­spaids uz raķetes trajektoriju, - paskaid­roja Drekss. - Kamēr raķete lidos. Zeme griezīsies uz austrumu pusi. Šis faktors jāsamēro ar pārējiem skaitļiem uz kar­tes. Sarežģīta būšana. Laimīgā kārtā jums tajā nav jāorientējas. Atstājiet to mis Brandas ziņā. Labi. - viņš ierunājās, nospiedis slēdzi, gaisma nodzisa un sie­na atkal kļuva blāva. - Vai jums ir vēl kādi neskaidri jautājumi, kuri skar dar­bu? Nedomājiet, ka jums būs varen daudz darāmā. Pats redzat - šajā vietā ar apsardzi viss ir kārtībā. Ministrija par to uzstāja jau pašā sākumā.

-   Viss izskatās nevainojami, - Bonds piekrita. Viņš ielūkojās Dreksa sejā. Ve­selā acs caururbjoši raudzījās pretī. Bonds mirkli paklusēja. - Vai jums šķiet, ka starp jūsu sekretāri un majoru Telo- nu kaut kas bija? - viņš noprasīja. Tā kā šo jautājumu tik un tā nāksies uzdot, kādēļ lai to nedarītu tagad?

-  Var jau būt. - Drekss nepiespiesti at­bildēja. - Viņa ir pievilcīga meitene. Cilvē­ki te ir saraduši. Šā vai tā, viņa bija Berēu savaldzinājusi.

-   Dzirdēju, ka Berčs esot salutējis un kliedzis "Heil Hitler!" pirms tam, kad ie­bāza stobru sev mutē, - Bonds turpināja.

-   Tā tika stāstīts ari man, - Drekss mierīgi attrauca. - Un kas tad būtu?

-   Kādēļ visi vīrieši šeit audzē ūsas? - pa­vaicāja Bonds, izlikdamies Dreksa jautā­jumu nedzirdējis. Viņam atkal likās, ka jautājums Dreksu nokaitinājis.

Drekss īsi, rejoši iesmējās.

-   Manuprāt, - viņš teica, - tāpēc, ka ir grūti šos cilvēkus atšķirt, jo galvas no­skūtas visiem vienādi. Es ieteicu, lai viņi audzē ūsas. Un tās kļuva bezmaz vai par fetišiem. Tāpat kā dažās armijas daļās kara laikā. Vai jūs šajā rīcībā saskatāt kaut ko nelāgu?

• - Skaidrs, ka ne, - Bonds atbildēja. - Lai gan sākumā likās dīvaini Es teiktu, ka vieglāk atpazīstami būtu lieli cipari uz virsvalkiem - katrai mainai citādā krāsā.

- Hm, - attrauca Drekss. pagriezdamies uz durvju pusi, it kā gribētu pabeigt šo sa­runu, - es tomēr devu priekšroku ūsām.

XIII nodala MIRUŠĀ ATPAZĪŠANA

Trešdienas ritā Bonds pamodās agri jo agri - viņš gulēja mirušā vira gultā.

Viņš nebija gulējis ilgi. Ejot atpakaļ uz administrācijas korpusu. Drekss vairāk neko netika piebildis, vienīgi pie kāpnēm isi pamājis uz atvadām. Bonds bija de­vies tālāk pa gaiteni, kura grīdu klāja paklāji - turp, kur no atvērtām durvīm krita gaisma. Tur viņš atrada savas man­tas, kuras kāds bija kārtīgi izvietojis mā­jīgajā telpā - viņa guļamistabā.

Apmēbelēta tikpat dārgi un ar smalku gaumi kā apakšstāva kabineti. Uz galdi­ņa pie gultas atradās ari biskvīti un pu­dele Viši minerālūdens (nevis krāna ūdens Višī pudelē - Bonds konstatēja).

Nemanīja nekādu pazīmju, kas lieci­nātu par iepriekšējo iemītnieku - ja nu vienigi ādas etvija ar binokli un metāla dokumentu skapis, kurš bija aizslēgts. Bonds prata tikt galā ar šādiem skap­jiem. Viņš pagāza to pret sienu, pataustī­ja skapja apakšu un atrada atsperi, kas nostiepjas lejup, kad durtiņas ir aizslēg­tas. Bonds nospieda atsperi, un nodalī­jumi cits pēc cita atsprāga vaļā. Nolaidis skapi atpakaļ uz grīdas, Bonds nosprie­da, ka majors Telons slepenajā dienestā nebūtu spējis ilgi izdzīvot.

Augšējā atvilktnē bija teritorijas kar­tes, celtņu plāni un Admiralitātes karte numur 1895 - Duvras licis. Bonds izklā­ja katru atrasto dokumentu gultā un rū­pīgi izpētīja. Admiralitātes kartes lo- cījumvietās bija uzkrājušies cigaretes pelni.

Bonds paņēma savu instrumentu so­mu - četrstūrainu ādas portfeli, kas at­radās turpat pie naktsgaldiņa. Viņš pār­baudīja alslēgas šifru, griezdams ritenti­ņus, un pārliecinājās, ka to atvērt ne­viens nav mēģinājis. Tad viņš uzgrieza koda numuru. Soma bija :lna ar darba­rīkiem. Bonds izvēlējās pirksiu nospie­dumu noteicējpulveri un lielu lupu. Viņš pamazām nopūta visu kāre- virsmu ar smalko, pelēcīgo pulveri. Uz tās parādī­jās vesels nospiedumu mežs

Izpētījis tos ar palielināmo stiklu. Bonds secināja, ka tie pieder diviem cil­vēkiem. Viņš noņēma divus vislabākos paraugus, izvilka no somas īpašā nodalī­juma fotoaparātu "Leica' ar zibspuldzi un nofotografēja tos. Pēc tam viņš ar pa­lielināmo stiklu uzmanīgi aplūkoja divas tikko pamanāmas gropes papīrā, kuras pulveris bija padarījis redzamas.

Likās, ka tur ievilktas divas līnijas - 110 krasta lidz krustojuma vietai jūrā. Leņķis bija šaurs, abas varēja būt vilktas no korpusa, kurā patlaban atradās Bonds. "Piemēram," viņš prātoja, "tās varētu at­tiekties uz kādiem novērojumiem. Kādu objektu jūrā. kas bijis redzams no abiem mājas spārniem."

Neviena no līnijām nebija vilkta ar zī­muli. bet - droši vien tāpēc, lai nebojātu karti un neviens tās nepamanītu - ar na­ža smaili, tik tikko skarot papīru.

Vietā, kur abas līnijas saskārās, bija saredzamas jautājuma zīmes pēdas, un šajā vietā atradās atzīme, ka dziļums ir divpadsmit asis. Līdz krasta klintīm va­rēja būt apmēram piecpadsmit jardu at­tālums - rēķinot no Soutgudvinas peldo­šās bākas.

Neko vairāk šī karte nespēja pastāstīt. Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja divdesmit minūtes pāri divpadsmitiem. Bonds saklausīja solus vestibilā un klikšķi - kāds nodzēsa gaismu. Pēkšņa iedoma lika viņam piecelties un ātri iz­slēgt gaismu arī savā istabā, atstājot ie­degtu tikai mazo naktslampiņu pie gul­tas.

Viņš dzirdēja tuvojamies smagos Drek­sa soļus - šefs nāca augšā pa kāpnēm. Pēc tam noklikšķēja vēl viens slēdzis un iestājās klusums. Bonds iztēlojās gaitenī masīvo, matiem apaugušo seju. Šis cil­vēks tur stāvēja, skatījās un klausījās. Pēc tam sekoja kluss čiksts - atvērās un aizvērās durvis. Bonds gaidīja, pūlēda­mies iedomāties šī vīra kustības, kurš droši vien gatavojās likties gulēt. Atska- neja slāpēts krakšķis - tur tika atrauts logs. Un kāds izšņauca :~_unu. Tad ie­stājās klusums.

Bonds nogaidīja vēl piecas minūtes, pēc tam piegāja pie dokumentu skapja un uzmanīgi atvēra ari pārēīās atvilk­tnes. Otrajā un trešajā nebija nekā. bet apakšējā bija pilna ar aktu vākiem, sa­kārtotiem pēc alfabēta. Tur atradās visu to viru personiskās lietas, kuri strādāja uzņēmumā. Bonds izvilka no kaudzītes vākus, kas bija apzīmēti ar "A" burtu, at­griezās gultā un sāka lasīt.

Visi dosjē bija noformēti vienādi: vārds, uzvārds, adrese, dzimšanas da­tums, ārienes apraksts. īpašās pazīmes, profesija un amats pēc kara. dati par ka­ralaika nodarbēm, politisko darbību un simpātijām, ieraksti par kriminālo pagāt­ni, veselību un radiniekiem. Dažiem no šiem cilvēkiem bija sievas un bērni, kuru dati bija pievienoti pārējiem materiāliem. Katrā dosjē bija fotogrāfijas - sejas pret­skats un profils, kā ari abu roku pirkstu nospiedumi.

Pēc tam, kad Bonds bija veltījis aktu vākiem divas stundas un izsmēķējis des­mit cigaretes, viņš nolēma, ka atklājis di­vas interesantas sagadīšanās. Pirmā - ik­viens no piecdesmit vīriem šķietami bija dzīvojis gluži nevainojamu dzīvi, neiesais­toties ne politikā, ne kriminālās darbī­bās. Tas likās tik neticami, ka Bonds no­lēma aizsūtīt visus dosjē uz departamen­tu, lai tie tiktu rūpīgi pārbaudīti.

Otrā - nevienam no fotogrāfijās redza­majiem cilvēkiem nebija ūsu. Neraugo­ties uz Dreksa paskaidrojumu, šis fakts Bonda prātā rosināja vēl vairākus citus neskaidrus jautājumus.

Bonds piecēlās no gultas un ieslēdza visus vākus atpakaļ. Admiralitātes karti un vienu dosjē viņš ievietoja īpašā noda­lījumā savā instrumentu somā. Pēc tam uzgrieza atslēgas šifru un pabāza portfeli labi tālu zem gultas - tieši zem sava spil­vena, iebīdot istabas stūrī. Pēc tam Bonds vannasistabā klusi nomazgājās un iztīrīja zobus, atstājot logu līdz galam vaļā.

Joprojām spīdēja mēness. "Tieši tāpat droši vien izskatījās arī tonakt," domāja Bonds, "kad Telons, kāda neparasta trok­šņa piesaistīts, izkāpa uz jumta… Iespē­jams, tas notika pavisam nesen - varbūt kopš tā laika pagājušas tikai kādas pāris naktis. Droši vien Telons paņēma līdzi arī savu binokli un jūrā saskatīja to, ko saskatīja." To atcerējies. Bonds novērsās no loga, griezās atpakaļ īn paņēma bi­nokli. Tas bija visai jaucies vācu ražo­jums, pilnīgi iespējams, saglabājies no kara laikiem, un skaitli 7 x 50 augšpusē norādīja, ka ar to var redzēt ari tumsā. Tad Telons piesardzīgi (vai ne sevišķi pie­sardzīgi?) aizzagās līdz otram jumta ga­lam un pacēla binokli, aplēšot attālumu no klints sienas līdz objektam jūrā un no ši objekta līdz Gudvinas peldošajai bā­kai. Pēc tam viņš droši vien klusi atgrie­zās istabā pa to pašu ceļu.

Bonds gara acīm redzēja Telonu - ie­spējams, ka pirmo reizi kopš ienākša­nas šajā ēkā. Majors rūpīgi aizslēdza durvis, tuvojās dokumentu skapim, iz­ņēma karti, kurā līdz tam brīdim bija tik tikko ielūkojies, un ievilka tikko pa­manāmās līnijas. Var gadīties, ka ma­jors tās aplūkoja labu laiku, un tikai tad uzvilka viegli iezīmēto jautājumzīmi starp tām.

Kas varēja būt šis nezināmais objekts? To nebija iespējams pateikt. Laiva? Gais­ma? Troksnis?

Lai kas tas bijis, kādaprat, Telonam to nebūtu vajadzējis redzēt. Un šis kāds bi­ja dzirdējis viņa pārvietošanos. Kāds uz­minēja. ka majors aplūkojis noslēpumai­no objektu, un nogaidīja, kamēr Telons nākamajā dienā izgāja no savas istabas. Tad šis cilvēks bija ienācis un istabu pārmeklējis. Karte varēja viņam neko ne- atklat, taču uz loga stāvēja binoklis.

Ar to bija pieticis. Tajā vakarā Telons gāja bojā.

Bonds saņēma sevi rokās. Viņš pārlie­ku steidzās, būvēdams savu versiju no nepārliecinošiem pierādījumiem. Berčs bija nogalinājis Telonu, taču Berčs nebija tas cilvēks, kurš dzirdēja troksni - šis kāds, kurš atstāja savus pirkstu nospie­dumus uz kartes. Vīrs, kura dosjē Bonds bija paslēpis savā ādas portfeli.

Šis cilvēks bija glumais šela palīgs Krebss, kura kakls atgādināja baltu glie­mi. Uz kartes atradās viņa pirkstu no­spiedumi. Bonds bija noņēmies stundas ceturksni, salīdzinādams pirkstu no­spiedumus uz kartes ar tiem, kuri bija Krebsa dosjē. Taču - kurš varēja apgal­vot, ka Krebss izdzirdis troksni vai kaut ko pasācis, ja tā tiešām noticis? Vis­pirms jau - viņa seja lika domāt par sīku okšķeri. Viņam bija za^'.-na acis. Pirkstu nospiedumi noteikti atstāti uz kartes pēc tam, kad Telons t ņēmis rokā. Krebsa nospiedumi vairākās vietās pār­klāja Telona nospiedumus.

Taču - kā Krebss varēja bū: iejaukts šajā lietā, ja viņš allaž atradās Dreksa acu priekšā? Tuvākais palīgs… Bet kā tad ar Ciceronu - britu vēstnieka Ankarā uzticamo kalpotāju? Kara laiks, roka ie- slid strīpotajās biksēs, kas pārliktas pār krēsla atzveltni. Vēstnieka atslēgu saiš- ķis. Seifs. Noslēpumi. Šeit pavērās diez­gan līdzīga aina.

Bonds nodrebinājās. Viņš pēkšņi sa­prata, ka ilgi stāvējis pie atvērta loga un beidzot pienācis laiks pagulēt.

Pirms likšanās gultā Bonds paņēma no krēsla atzveltnes ādas siksnu ar iero­ča maksti - tur tā karājās starp novilkta­jām drēbēm - un izņēma beretu. Pēc tam viņš pabāza ieroci zem spilvena. Lai aiz­sargātos… pret ko? Bonds to nezināja, taču intuīcija gluži pārliecināti brīdināja, ka tuvumā slēpjas briesmas. To smarža bija uzmācīga, lai gan joprojām nenosa­kāma - tā vēdīja no kādas vietas viņa zemapziņā. īstenībā Bonds apjauta,' ka šis izjūtas pamatojas uz daudzajām ma­zajām jautājumzlmītēm, kuras materiali­zējās pēdējo divdesmit četru stundu lai­kā. Miklas, kas saistijās ar Dreksu, Berčs, "Heil Iiitler", dīvainās ūsas. piec­desmit vērtīgie vācieši, jūras karte, bi­noklis nakts novērošanai, Krebss.

Vispirms viņam jādara savas aizdomas zināmas Vellensam. Pēc tam jāizdibina Krebsa iespējas. Jāuzmana raķete. Pie­mēram. no jūras puses. Tad vēl jātiek skaidrībā ar Galu Brandu. Jāsaplāno viss nākamajām divām dienām. Jo vairs nav daudz laika, ko varētu atļauties zau­dēt.

Līdz brīdim, kad Bonds piespieda sevi aizmigt, viņš iztēlojās, ka pulksteņa rādī­tāji apstājušies, tie rāda septiņi, un šī ai­na palika, iestrēgusi kādā slepenā atmi­ņas šūnu nostūrī, lai viņu laikā pamodi­nātu. Bondam gribējās iziet no ēkas un piezvanīt Vellensam, cik agri vien iespē­jams. Ja viņa rīcība tiks pamanīta un iz­raisīs iebildumus, ari tas nāks tikai par labu. Jo Bonds bija nolēmis piesaistīt to pašu spēku uzmanību, kuri jutās norū­pējušies Telona dēļ. Tāpēc, ka nešaubi- jās - Telons noteikt; nebija miris tāpēc, ka milēja Galu Brandu

Iekšējais modinātājpulkstenis nelika vilties. Tieši septiņos - ar sausu muti pēc daudzajām iepriekšējā vakarā izsmēķēta­jām cigaretēm - Bonds piespieda sevi iz kāpt no gultas un ielist aukstā vannā. Viņš noskuvās, izskata muti ar asi smaržojošu eliksīru, ietērpās melnbalti rakstainā uzvalkā un tumši zi'.ā Sīailen- das kokvilnas kreklā, pēc tam apsēja melnu, adītu zīda kaklasaiti. Viņa soļi bi­ja klusi, taču ne pārmēru piesardzīgi. Bonds devās pa gaiteni uz priekšu līdz kāpnēm, nesdams kreisajā rokā savu ādas instrumentu somu.

Viņš atrada garāžu mājas otrajā pusē, un bentlija varenais motors iedūcās, tik­ko bija nospiests starteris. Bonds ne­steidzīgi stūrēja auto pa betona plāk­snēm, vienaldzīgo ēkas logu skatienu pa­vadīts. Tie visi bija aizkaru aizsegti. Tā viņš aizvadīja mašīnu līdz koku pudu­riem. Bonds atskatījās, prātā apstiprinā­dams aplēsi, ka vīrs, kurš stāvētu uz jumta, varētu redzēt pāri sprādziendro- šajai sienai - līdz pašai klintainei un jū­rai.

Ap kupolu, kurš slēpa raķeti, nebija manāmas nekādas dzīvības zīmes. Be­tons jau sāka spīdēt agrās rīta saules staros - ceļš stiepās tālāk līdz Dīlai. Tas atgādināja jaunierlkotu lidmašīnu skrej­ceļu. Vai arī - Bonds prātoja, aplūko­dams betona plāksnes, bišu stropam lī­dzīgo konstrukciju ar kupolu, sprādzien- izturīgo sienu un attālo palaišanas vie­tu, - kubu. Visi šie objekti meta melnas ēnas kā tumšus ezeriņus, lielā mērā at­gādinot tuksneša ainavu no Dali gleznas, kurā bija redzami trīs nejauši uzieti priekšmeti, kas izvietoti rūpīgi izvēlētos attālumos cits no cita.

Jūrā - rīta miglā, kas solīja karstu die­nu. - varēja saskatit Soutgudvinas peldo­šo bāku - tādu kā sarkanu barku, kurai lemts mūžam atrasties vienā un tajā pašā vietā, gluži kā kuģim uz steķiem Drūrij- leinā, veroties viļņu ainavā un mākoņos, kuri trauksmaini steidzās projām kā spārnos, bez kādām ceļazīmēm, pasažie­riem vai kravas. Tā bija noenkurota uz mūžīgiem laikiem tajā punktā, kurš bija gan ceļa sākumpunkts, gan mērķis.

Ar trīsdesmit sekunžu atstarpēm tā ik pa brītiņam stiepti nokaucās miglā. Ska­ņa atgādināja ilgu dubulta skaļuma ba­zūnes noti krītošā kadt-ncē. "Sirēnas dziesma." Bonds domāja, "taču tā drīzāk atbaida, nekā pievilina Viņš prātoja, kā gan septiņi bākas apkalpes iri spēja pa­ciest šos māvienus. gremodami cūkgaļu ar pupiņām. Vai šie viri viebās, kad bāka precīzos laiksprižos pārbļļāva radiopārrai­di? 'Tomēr tā ir nodrošināta dzīve." Bonds nolēma, "lai gan noenkurota pie kapsē­tas vārtiem."

Bonds klusībā pieņēma lēmumu, ka jānoskaidro, vai šie septiņi viri nav re­dzējuši vai dzirdējuši to. ko Telons atzī­mējis kartē. Pēc tam viņš ātri izbrauca pa vārtiem, pamājis apsargiem.

Duvrā Bonds piebrauca pie kafejnī­cas "Royal" - pieticīga, neliela restorāni- ņa ar vienkāršu virtuvi, kurā tomēr va­rēja pasūtīt - viņš to zināja kopš se­nākiem laikiem - lieliskus zivju un olu ēdienus. Kafejnīcas īpašnieki - itāliešu izcelsmes šveiciete ar dēlu - izskrēja ap­sveicināties ar Bondu kā vecu draugu. Viņš palūdza olu kulteni ar speķi un la­bi daudz kafijas, visam esot jābūt gāta- vam pēc pusstundas. Pēc tam Bonds brauca uz policijas iecirkni un pasūtīja sarunu ar Vellensu pa Skotlendjarda kanāliem. Vellenss mājās brokastoja. Viņš noklausījās Bonda sacīto, neko ne­teikdams, tikai iebilda - esot savādi, ka Bondam nav izdevies parunāties ar Ga­lu Brandu.

-   Tā ir gudra meitene, - Vellenss no­murmināja. - Ja misteram K. ir kaut kas prātā, viņai noteikti būs nojausma par to, kas tas varētu būt. Ja T. svētdienas naktī dzirdējis kādu troksni, tad arī Branda varētu būt to dzirdējusi. Kaut gan varu apgalvot, ka viņa neko par to nav ieminējusies.

Bonds nepastāstīja par uzņemšanu, kādu viņam sarīkojusi Vellensa aģente.

-   Būs šorīt ar viņu jāizrunājas, - viņš novilka. - Es nosūtīšu jums karti un fo- tofilmiņu pārbaudīšanai. Iedošu to visu šejienes inspektoram. Varbūt kāda ceļu patruļa var paķert līdzi. Starp citu, no kurienes T. zvanīja, kad pirmdien runāja ar sekretāru?

-  Es uzzināšu un jums paziņošu, - Vel­lenss atbildēja. - Un lūgšu Trinitīhausai palīdzību - lai ievāc ziņas no Soutgudvi- nas un krasta sardzes. Vai ir vēl kaut kas?

- Nē, - Bonds attrauca. Ari šis līnijas varēja noklausīties pārāk daudzi. Ja viņš runātu ar M.. tad pamēģinātu dot vēl kādus mājienus, bet likās smieklīgi tērzēt ar Vellensu par ūsām un briesmu nojautu, kura bija vinarr. _:zmākusies pagājušajā naktī. Turklāt - dienas gais­mā tā bija pagaisusi. Policisti parasti gribēja dzirdēt neapstrīdamus faktus. "Šie cilvēki," Bofrids nolēma, "labāk prot atklāt noziegumus, nekā tos iepriekš pa­redzēt." - Nē. Tas ir viss. - Viņš nolika klausuli.

Pēc lieliskajām brokastīm Bonds jutās spirgtāks. Viņš izlasīja 'The Express" un 'The Tinies", kur bija visai atturīgas ziņas par izmeklēšanu Telona noslepkavošanas lietā. "The Express" bija ievietota meite­nes fotogrāfija, un Bonds jutās mazliet uzjautrināts, kad redzēja, cik attālu lī­dzību Vellensam izdevies panākt. Viņš nolēma, ka jāpamēģina ar meiteni sastrā­dāties. Mēģinās panākt abu starpā pilnī­gu uzticēšanos - vai Branda būs pretim­nākoša, vai nebūs. Varbūt ari meitenei bija kādas aizdomas un nojautas - tikpat neskaidras, un tāpēc viņa tās neizpau­da.

Bonds ātri brauca atpakaļ uz vadības korpusu. Pulkstenis jau bija deviņi, un bridi, kad viņš izstūrēja mašīnu caur ko­ku puduriem uz betona, iemāvās sirēna, un no meža aiz mājas izskrēja divpa­dsmit vīri, sastājušies pa divi. Viņi mērķ­tiecīgi traucās uz kupola pusi. Atzīmēja laiku, kamēr viens piezvanīja, durvis at­vērās, un visi sagāja iekšā, nozuzdami skatienam.

"Pameklē vācieti, un atradīsi precizitā­ti," Bonds nodomāja.

XIV nodala

PIRKSTI NIEZ

Pirms pusstundas Gala Branda bija nospiedusi savas brokastu cigaretes iz- smēķi, izdzērusi krūzītē atlikušo kafiju, izgājusi no guļamistabas un devusies uz darba vietu, izskatīdamās pēc īstas privātsekretāres spodri baltā blūzē un tumšos, rūtotos svārkos.

Tieši pusdeviņos meitene atradās savā kabinetā. Uz viņas galda jau gaidīja ve­sels žūksnis ar Gaisa spēku ziņojumiem. Pirmām kārtām viņai pienācās izpētīt un atzīmēt lo saturu laika apstākļu kartē. To izdarījusi, viņa ie>_ ; . pa durvīm, kas savienoja viņas darL.-. telpu ar Dreksa kabinetu, un piesprauda karti pie dēļa aiz blāvās stikla sienas r- .m jaunā meitene nospieda slēdzī^un sienas karte iegaismojās. Viņa izdarīja dažus aprēķi­nus, lūkodamās izgaismotajās skaitļu rindās, un rūpīgi pievienoja rezultātus diagrammai, kuru bija piespraudusi pie dēļa.

Branda bija to darījusi ar Gaisa spēku piegādātajām ziņām jau ilgāku laiku - kat­ru dienu kopš vadības korpusa pastāvē­šanas sākuma un raķetes būves uzsāk­šanas zem kupola, un, izmēģinājuma šā­viena dienai tuvojoties, skaitļi kļuva aiz­vien precīzāki. Viņa bija pārtapusi īstā ekspertē un tagad zināja no galvas gan aparātu rādījumus, gan laika apstākļu variācijas dažādā augstumā.

Tāpēc viņu jo vairāk kaitināja atskār­sme, ka Drekss neliekas zinis par viņas aprēķiniem. Katru dienu tieši pulksten deviņos brīdinoši ieskanējās zvans, un Drekss kāpa lejup pa stāvajām dzelzs kāpnēm. Nonākot savā kabinetā, Drekss vispirms aicināja pie sevis neciešamo dok­toru Valteru, tad abi kopā pārlūkoja visus Brandas izskaitļotos ciparus, ierakstīdami beigu rezultātus plānā, melnā piezīmju grāmatiņa, ko Drekss aizvien nēsāja bikšu kabatā. Branda zināja, ka tā ir ikdienišķa norise, viņa jau bija pagurusi, to vēroda­ma caur neuzkrītošu actiņu, ko bija izur­busi plānajā sienā starp abiem kabine­tiem, lai varētu Vellensam nosūtīt iknedē­ļas atskaites par Dreksa apmeklētājiem. Me(ode bija amatieriska, bet sekmīga, un Brandai bija izdevies lēnām būvēt savu versiju par šo rutīnu, kas viņu tā kaitinā­ja. Tā bija tracinoša divu iemeslu dēļ, jo, pirmkārt, nozīmēja, ka Drekss neuzticas viņas aprēķiniem, otrkārt, tādējādi mazi­nājās viņas loma - pat vispieticīgākā - ra­ķetes palaišanā.

Bija gluži saprotami, ka šo mēnešu laikā Branda bija tā iejutusies savā lo­mā, it kā tā būtu viņas īstā profesija. Jo amats prasīja, lai aizsegam izveidotā per­sonība būtu tik patiesa, cik vien ie­spējams. Un tagad, kamēr Branda spie­goja, pētīja un ošņāja gaisu ap Dreksu, ziņodama savam priekšniekam Londonā, viņa bija no visas sirds aizrāvusies ar ra­ķetes projektu un tā sekmēm - kļuvusi tam tikpat uzticīga kā visi pārējie šajā uzņēmumā.

Visi pārējie Gaļas pienākumi Dreksa privātsekretāres amatā bija neciešami garlaicīgi. Katru dienu viņa saņēma daudz pasta - vēstules, kas Ļondonā pienāku­šas uz Dreksa adresi un nosūUtas tālāk uz ministriju. Ari tajā ritā Branda atrada uz galda parasto vēstuļu kaudzi - tur bi­ja aptuveni piecdesmit sūtījumu. Tie bija triju veidu. Lūdzēju vēstules, raķešu fa­nātiķu sajūsmas izpaudumi un darījum- vēstules no Dreksa biržas māklera un ci­tiem tamlīdzīgiem komercagentiem. Tiem Drekss mēdza nodiktēt īsas atbildes - tad pārējo dienas daļu viņai aizņēma mašīn­rakstīšana un kopiju ievietošana vākos.

Bija visai saprotami, ka pienākums, kas saistīts ar raķeti, lai cik apgrūtinošs, viņai šķita ārkārtīgi svarīgs, un tajā rītā, vairākas reizes pārbaudījusi datus, Branda jutās pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka palaišanas dienā viņas aplē­sēm būs liela nozīme. Tomēr viņa bieži atgādināja pati sev, ka tās var būt arī kļūdainas. Tāpēc nepieciešami šie ikdie­nas pārrēķini, kad Drekss un Valters ie rakstīja mazajā, melnajā grāmatiņā pār­baužu rezultātus. Protams, Drekss ne­kad neteica, vai laika apstākļi un apara­tūras rādījumi ir pareizi. Kad viendien Branda noprasīja tieši, vai viņas izskait- ļojumi ir pareizi, Drekss neapšaubāmi vaļsirdīgi atbildēja: - Tie ir lieliski, dārgā. Visnotaļ vērtīgi. Bez tiem mēs nemaz ne­varētu iztikt.

Gala Branda iegāja atpakaļ savā ka­binetā un saka pārlūkot vēstules. Vēl ti­kai divi lidojuma plāni - ceturtdienai un piektdienai, un tad pēc viņas aprēķi­niem (nemainītiem vai ari mainītiem no Dreksa kabatas grāmatiņas) tiks nore­gulēta aparatūra un nospiests palaiša­nas slēdzis.

Branda sapņaini pētīja savus nagus, pēc tam izstiepa rokas. Cik bieži gadījās, ka treniņu laikā policijas koledžā viņu ie­sūtīja pie citiem studentiem un piekodi­nāja nenākt atpakaļ bez pieprasītās pie­zīmju grāmatiņas, mapes, pildspalvas, pat rokas pulksteņa? Nereti šo kursu lai­kā instruktors apsviedās, satverdams vi­ņas roku un iesaukdamies: "Nē, nē, mis! Tas nekam neder! Tā zilonis ar snuķi va­rētu meklēt cukuru sava pavēlnieka ka­batā! Mēģiniet vēl!"

Branda mierīgi salieca un iztaisnoja pirkstus, pēc tam - itin . kaut ko izlē­musi - ķērās pie vēstus: kaudzes.

Pulkstenis vēl nebija deviņi, kad ie­skanējās trauksmes zvans, un meitene dzirdēja, kā kabinetā fenāk Drekss. Pēc mirkļa Branda saklausīja, ka viņš atkal atver dubultdurvis un sauc Valteru. Tā­lāk sekoja parastā balsu murdoņa, taču vārdus klusināja ventilatoru dūkoņa.

Branda salika vēstules trijās kaudzī­tēs un pievērsās tām - nepiespiesti nolie­cās uz priekšu, atbalstījusi elkoņus pret galdu un zodu - kreisajā rokā.

Komandieris Bonds. Džeimss Bonds. Tas, bez šaubām, ir iedomīgs pūslis - tā­pat kā lielākā daļa no Slepenā dienesta vīriem. Un kāpēc atsūtījuši viņu, nevis kādu, ar ko varētu sastrādāties, - no Īpašās nodaļas vai pat Ml5? īsajā ziņoju­mā no priekšniecības bija teikts, ka ne­viens cits šobrīd neesot pieejams, turklāt Bonds esot viena no Slepenā dienesta zvaigznēm, kurai pilnīgi uzticoties gan īpašā nodaļa, gan Ml5. Pat premjermi­nistrs atļāvis viņam uzņemties šo operā­ciju, šajā reizē darbojoties tepat Anglijā. Bet kāds labums 110 viņa šeit tajā īsajā laiksprīdī, kas vēl atlicis? Var jau būt, ka šis cilvēks nevainojami šauj un runā svešvalodās, turklāt vēl pieprot veselu lē­rumu visādu triku, kas noder ārzemēs. Bet ko viņš te darīs, ja nav nekādu izska­tīgu spiedžu, ap kurām lakstoties? Jo viņš neapšaubāmi ir visai pievilcīgs. (Ga­la Branda neviļus pacrābājās somiņā pēc kosmētikas maciņa. Pēc tam aplūkoja savu seju mazā spogulītī un pārvilka pār degunu ar pūderslotiņu.) Tas zellis gau­žām atgādina Hogiju Kārmaiklu. Melno matu sķipsna līdz labajai uzacij. Gandrīz tādi paši vaigu kauli. Tikai mutes veido­juma tāds kā cietsirdīgs vaibsts, un acis aukstas. Vai tās bija pelēkas, vai zilas? Vakar vakarā to nebija iespējams pa­teikt. Labi, lai ir, kā būdams, viņa nolika zvaigzni vietā un parādīja, ka neļauj sevi iespaidot žilbinošiem vīriešiem no Slepe­nā dienesta, lai cik romantiski tie liktos, īpašajā nodaļā ari bija tādi izskatīgi vīri, īsti detektīvi, nevis kaut kādi uzpūtīgi ti­pi, kādus izdomājis Filips Openheims - ar ātriem auto, sevišķām cigaretēm ar zeltī­tiem filtriem un polsterētām ieroču sik­snām plecos. Jā, ari tādus viņai bija ga­dījies sastapt, pat aptaustīt. lai pārlieci­nātos, vai siksnas ir vieta Kā rādās, viņa nokļuvusi tādā kā izrādē, strādājot kopā ar šādu kolēģi - kādā \1rzien . šī sadarbī­ba varētu notikt, Dievam vien zināms. Ja viņa bijusi šeit visu laiku kopš uzņē­muma dibināšanas un neko aizdomīgu nav pamanījusi, tad ko varētu atklāt Bonds pāris dienu laikā? L'n ko vispār te var atrast? Protams, ka ir šis tas. ko Branda nespēj saprast. Vai vajadzētu, piemēram, pastāstīt Bondam par Kreb- su? Taču vispirmām kārtām jārūpējas, lai viņš ar kādu muļķīgu izdarīšanos ne- atklaj Brandas īsto nodarbošanos. Viņai jābūt vēsai un apņēmīgai, ārkārtīgi uz­manīgai. Taču tas nenozīmē - viņa nolē­ma brīdī, kad atskanēja signāls, savākda­ma parakstāmās vēstules un savu ste- nogrālljas bloknotu, - ka nevar izturēties draudzīgi. Taču, pats par sevi saprotams, tikai ar viņas uzstādītajiem noteikumiem.

Pieņēmusi šo lēmumu, Branda atvēra durvis un iegāja sera Hugo Dreksa kabi­netā.

Kad Branda pēc pusstundas ienāca atpakaļ savā darba telpā, viņa atrada tur sēžam Bondu, kurš bija iekārtojies viņas krēslā ar atvērtu Viteikera almanahu sev priekšā uz galda. Branda sašķobīja lū­pas, bet Bonds piecēlās un jautri novēlē­ja viņai labu rītu. Branda īsi pamāja, ap­gāja ap galdu un apsēdās. Pastūmusi sā­nis Viteikera almanahu, viņa nolika vietā vēstules un bloknotu.

-    Jums vajadzētu pagādāt rezerves krēslu apmeklētājiem. - pasmīnēdams aizrādīja Bonds. Branda. protams, šo smaidiņu uzskatīja par nekaunīgu. - Un kaut ko lasāmu - aizraujošāku par alma­nahiem.

Branda nelikās neko dzirdējusi. - Sers Hugo vēlas jūs satikt, - viņa sacīja. - Jau grasījos iet apskatīties, vai esat piecēlies.

-   Jūs melojat! - Bonds nomurminā­ja. - Jo dzirdējāt, kā es pusastoņos aiz­braucu. Es redzēju, kā jūs skatījāties pa aizkaru spraugu.

-   Es neko tamlīdzīgu nedarīju! - Bran­da sašutusi atcirta. - Kāpēc man vaja­dzētu interesēties par katru aizbraucošu auto?

-   Es teicu, ka jūs dzirdējāt aizbraucam auto, - Bonds neatlaidās. Viņš negrasījās atkāpties no savām pozīcijām. - Starp ci­tu, - Bonds piemetināja. - nekasiet galvu ar neaso zīmuļa galu kad pierakstāt, ko jums diktē. Neviena laba privātsekretāre tā nedara.

Bonds zīmīgi paskaūas uz kādu punktu starpsienas durvīs. Un paraustī­ja plecus.

Gala juta, ka aizstāvēties neizdosies. "Sa­sodīts, tas virs ir vērīgs." viņa nodomāja.

-   Nevaru veltīt visu ritu mīklu minēša­nai. Drekss gribēja runāt ar mums abiem, es nedrīkstu likt viņam gaidīt. - Branda piecēlās, piegāja pie durvīm uz Dreksa ka­binetu un tās atvēra. Bonds sekoja viņai un aizvēra durvis.

Drekss stāvēja un aplūkoja apgaismo­to sienas karti. Kad abi ienāca, viņš pa griezās.

-   Te nu jūs esat, - Drekss ierunājās, veltīdams Bondam caururbjošu skatie­nu. - Man likās, ka esat mūs pametis. Apsargi ziņoja, ka esat aizbraucis - šorīt , pulksten pusastoņos.

-   Man vajadzēja piezvanīt, - Bonds pa­skaidroja. - Ceru, ka nevienu neiztraucēju.

-  Telefons ir manā kabinetā, - Drekss aprauti noteica. - Telonam tas likās labs diezgan.

-  Ak vai, nabaga Telons! - Bonds bēdīgi novilka. Dreksa balsi atkal bija parādīju­sies pavēlnieciskā nots, kas Bondam tā ne­patika, tāpēc viņam instinktīvi gribējās šo cilvēku kaitināt. Šajā gadījumā tas izdevās.

Drekss paraudzījās viņā ar bargu skatienu, pēc tam mēģinādams to notu­šēt ar rejošiem smiekliem un .plecu raustīšanu.

-    Dariet, kā vēlaties, - viņš norūca. - Jums jāpilda savs pienākums. Tikai ne­traucējiet šejienes dienas kārtību. Jums jāatceras, - viņš jau prāUgāk piebilda, - vi­si mani darbinieki ir nervozi, un tagad jo īpaši, es nedrīkstu viņus satraukt vēl vai­rāk ar kaut kādām mistiskām norisēm. Ceru, ka šodien jūs negrasāties uzdot vi­ņiem daudz jautājumu! Man gribētos, lai viņiem vairs nebūtu jānervozē. Vīri vēl nav attapušies pēc pirmdienas notiku­miem. Mis Branda var jums par šiem cil­vēkiem visu pastāstīt. Cik man zināms, viņu personiskās lietas atrodas Telona is­tabā. Vai vēl neesat tās izpētījis?

-   Tam dokumentu skapim nav atslē­gas, - Bonds nevilcinoties atbildēja.

-    Piedodiet! Esmu vainīgs, - Drekss noteica. Piegājis pie galda, viņš pavilka vaļā atvilktni, izņēma no tās nelielu at­slēgu saišķi un pasniedza Bondam. - Man vajadzēja tās jums iedot vakar vakarā. Tas inspektors, kurš izmeklē lietu. lUdza tās nodot jums. Piedodiet!

-    Liels paldies. - Bonds pateicās. Un mirkli cieta klusu. - Starp citu - cik ilgi jūs nodarbināt Krebsu? - Šo jautājumu viņš uzdeva, pēkšņa impulsa vadits. Ka­binetā iestājās klusums.

-   Krebss? - Drekss domīgi atkārtoja. Viņš apgāja apkārt savam galdam un ap­sēdās. Tad iebāza roku bikšu kabatā un izvilka paciņu cigarešu. Resnie pirksti noplēsa no tās celofāna apvalku. Drekss izvilka cigareti, iebāza to mutē zem sar­kanīgo ūsu kušķiem un aizdedza.

Bonds likās pārsteigts.

-  Nezināju, ka šeit atļauts smēķēt, - viņš bilda, izņemdams savu cigarešu kārbu.

Dreksa cigarete - tieva, balta nūjiņa lielās, sarkanās sejas vidū, šūpojās aug­šup lejup, jo viņš runāja, neizņemdams to no mutes.

-   Šis telpas ir hermētiski noslēgtas, - viņš sacīja. - Durvju malas apvilktas ar gumiju. Te ir atsevišķa ventilācija. Apa­rāti un ģeneratori tik un tā jānodala atse­višķi, tāpēc, - viņa lūpas ap cigareti savil­kās smīnā, - es varu smēķēt.

Drekss izvilka cigareti no mutes un nopētīja to. Viņš likās kaut ko izlē­mis.

- Jūs jautājāt par Krebsu, - viņš sacī­ja. - Jāteic, - viņš zīmīgi uzlūkoja Bon­du, - starp mums runājot, es šim vīranj īsti neuzticos. - Drekss brīdinoši pamāja ar roku. - Neko noteiktu gan neņemos apgalvot, jo pretējā gadījumā es būtu vi­ņu padzinis, taču reiz pieķēru šo viru ložņājam pa korpusu un citā reizē - ma­nā kabinetā rakņājamies pa maniem personiskajiem papīriem. Viņš gan mi­nēja uluži ticamus iemeslus, tāpēc es aprobežojos ar brīdinājumu. Godīgi sa­kot. aizdomas man palika. Kaut gan, protams, nekādu īpašu ļaunumu viņš nevarēja nodarīt. Tomēr šis zellis pieder pie apkalpojošā personāla, un nevienam no šiem cilvēkiem nav ļauts te rakņā­ties. - Drekss atklāti pavērās Bondam acīs. - Es teiktu, ka jums derētu to ma- kanu uzmanīt. Tas ir prātīgi, ka jau tik ātri viņu izskaitļojāt, - viņš godbijīgi pie­bilda. - Kas jūs uzvedināja uz domām par viņu?

-   Ak, nekas sevišķs. - Bonds attrau­ca. - Laikam jau šim tipam tāds glums izskats. Bet tas, ko jūs pastāstījāt, ir in­teresanti, un es noteikti paturēšu viņu prātā.

Viņš pievērsās Gaļai Brandai. kura bi­ja klusējusi visu šo laiku, kamēr abi at­radās Dreksa kabinetā.

-   Un ko par Krebsu domājat jūs. mis Branda? - viņš pieklājīgi apjautājās.

Meitene atbildēja, runādama ar Drek­su.

-     Es neko daudz par šīm būšanām nezinu, ser Hugo. - Branda pieticīgi at­saucās, sajūsminādama Bondu ar savu impulsīvo tiešumu, - taču es šim cil­vēkam nepavisam neuzticos. Negribēju jUs apgrūtināt ar sūdzēšanos, taču viņš kaut ko meklēja arī mana istabā - atplē­sa vēstules un visur vandījās. Es to at­klāju.

Drekss likās izbrīnījies.

-  Vai tiešām? - viņš noprasīja. Un, no­spiezdams cigaretes galu pelnu traukā, centīgi pagrozīja to, kamēr nodzisa ik dzirkstelīte. - Tad jau par Krebsu mēs būtu vienisprātis, - viņš noteica, skatie­nu augšup nepaceldams.

XV nodala

BARGĀ tiesa

Kabinetā uz kādu laiku iestājās klu­sums, kura laikā Bonds gremdējās do­mās. Cik dīvaini, ka visu aizdomas tik piepeši krīt uz vienu un to pašu cilvēku. Vai tādā gadījumā nav jātur aizdomās pārējie? Varbūt Krebss ir tikai tas ban­das loceklis, kura pienākums - uzmanī­bas novēršana? Vai varbūt viņš strādā uz savu roku viens? Ja tā - kādā nolūkā? Un kāds šai okšķerēšanai sakars ar Telo­na un Berča nāvi?

Klusumu pārtrauca Drekss.

- Labi, tātad norunāts, - viņš teica, jautājoši uzlūkodams Bondu. Bonds pie­krītoši pamāja. - Es atstāju to zelli jūsu ziņā. Lai kas notiktu, mums jāpielūko, lai viņš neošņājas pa administrācijas korpu­sa kabinetiem. Patiesībā es rit ņemšu vi­ņu līdzi uz Londonu. Ministrijā jānokārto pēdējās formalitātes, un bez Valtera šeit nevar iztikt. Krebss ir vienīgais, ko varu ņemt līdzi. Tā varēsim izvairīties no nepa­tikšanām. Bet līdz tam laikam mēs visi viņu uzmanīsim. Ja nu vienīgi jūs gribētu viņu ieslēgt un vairs nelaist nekur ārā. Es gan labprātāk tā nerīkotos. - Drekss vaļ­sirdīgi turpināja. - Man nav vēlēšanās vēl vairāk uztraukt savus darbiniekus.

-  Tas nav nepieciešams. - Bonds atbil­dēja. - Vai Krebsam starp šiem darbinie­kiem ir kādi tuvi draugi?

-    Nekad neesmu redzējis, ka šis vīrs ar kādu runātu. - Drekss sacīja. - Tik tie­šām - kā šķiet, viņš uzskata sevi par daudz augstāku personu nekā visi pā­rējie. Es pats gan neticu, ka mūsu zellis varētu sagādāt kādas lielas galvassāpes, citādi nepaturētu viņu. Nabadziņš visu dienu paliek viens pats visā ekā. Es do­māju. ka viņš ir viens no tiem ziņkārīga­jiem ļautiņiem, kuriem patīk spēlēt de­tektīvus un jaukties citu darīšanās. Ko jūs par to sakāt? Vai atstāsim visu, kā ir?

Bonds pamāja, neuzskatīdams par mērķtiecīgu neko iebilst.

-   Labi, tātad, - Drekss bilda, nepārpro­tami priecādamies, ka radusies iespēja vairs nerunāt par šo tēmu un ķerties pie lietas. - Mums vēl citi jautājumi pārrunā­jami. Vēl atlikušas divas dienas, un man jāpastāsta par mūsu programmu. - Viņš piecēlās no galda un sāka soļot šurpu turpu. - Šodien ir trešdiena, - viņš sa­cīja. - Pulksten vienos šī ēka tiks slēg­ta - notiks degvielas uzpilde. To uzrau­dzīs doktors Valters, un ari es pats būšu klāt, tad vēl divi vīri no ministrijas. Gadī­jumam, ja kaut kas notiktu greizi, tele- kamera ierakstīs visu, ko mēs darīsim. Ja notiks sprādziens, mūsu darba turpi­nātāji nākamajā reizē zinās, kā jārīko­jas! - Drekss iesmējās, un smiekli atkal atgādināja rējienu - Ja laika apstākļi at­ļaus, šovakar atvērsim jumtu, lai tvaiki izklīst. Mani darbinieki stāvēs sardzē simt jardu attālumā, ik pēc desmit jar­diem. Liedagā - pretī ventilācijas cauru­mam klintī - būs trīs apbruņoti vīri. Rīt no rīta ēka atkal tiks atvērta - līdz pus­dienlaikam. lai veiktu pēdējās pārbaudes, un kopš tā briža raķete bus gatava izšau- š;mai. Apkārt nemitīgi būs apsardze. Piekt­dienas rītā es pats personiski pārbaudīšu aparatūru. Viri no ministrijas pārņems iz­šaušanas vietu un radaru. BBC novietos *avas mašīnas tuvumā un sāks komentēt notiekošo vienpadsmitos četrdesmit pie­cās. Tieši divpadsmitos es nospiedīšu klo­ķi, radio stars radīs elektrisko loku, un tad… - viņš plati pasmaidīja. - mēs redzē­sim to, ko redzēsim. - Drekss apklusa, zodu taustīdams. - L'n kas vēl? Labi, pa­skatīsimies. Kuģi tik> aizvākti no mērķa vietas jau kopš ceturtdiena- - sākot no pusnakts. Flote novietos patruļas uz šī reģiona robežām - tās bū> uz -.ietas \isu ritu. Uz viena no kuģiem atradīsies BBC komentētājs. Apgādes ministrijas eksper­ti būs uz glābējkuģa - kopā ar zemūdens filmēšanas brigādi. Pēc tam. kad raķete nolaidīsies, viņi mēģinās atrast atliekas. Jums droši vien gribēsies uzzināt. - Drekss turpināja, berzēdams rokas gandrīz vai bērnišķīgā priekā, - ka premjerministra kurjers man atnesa patīkamu ziņu. No­tiks īpaša ministru kabineta sanāksme, lai noklausītos pārraidi, un viņu darbi­nieki uzmanīs palaišanu.

-   Lieliski, - Bonds atbildēja, ari patiesi priecādamies.

-   Paldies. - Drekss novilka. - Un tagad es gribu būt pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat mierā ar maniem drošības pasākumiem. Es prātoju, ka mums nav jāraizējas par to, kas notiek ārpus teritorijas, jo drošībnieki un policija, kā liekas, ir uzdevuma augstu­mos un dara savu darbu, kā pienākas.

-  Šķiet, ka par visu ir padomāts, - pie­krita Bonds. - Kā rādās, man atlikušo pāris dienu laikā nebūs daudz ko da­rīt.

-    Es arī neko tādu nespēju iedomā­ties, - Drekss apliecināja. - ja nu vienīgi uzmanīt mūsu draugu Krebsu. Šajā pēc­pusdienā viņš atradīsies televīzijas mašī­nā un visu pierakstīs, tāpēc nekādas ne­patikšanas nesagādās. Vai vēlaties aplū­kot krastu un klints pakāji, kamēr Krebss būs projām? Tā ir vienīgā vājā vieta, kuru spēju saskatīt. Esmu bieži lauzījis galvu. pa kurieni kāds varētu pie mums iegriezties. Manuprāt, to varētu iz­darīt tikai pa ventilācijas lūku. Ņemiet lī­dzi mis Brandu. Divi acu pāri redz vairāk nekā viens, turklāt viņa līdz ritritam ne­tiks iekšā savā kabinetā.

-    Lai notiek, - Bonds sacīja. - Es no­teikti pēc pusdienām apskatīšu jūras pu­si. Ja mis Brandai nav nekas labāks da­rāms… - Bonds pagriezās pret meiteni, uzrāvis uzaci.

Gala Braiada lūkojās lejup uz savu de­gungalu. - Protams, ja sers Hugo tā vē­las, - viņa vienaldzīgā balsi atteica.

Drekss saberzēja rokas.

- Tātad norunāts. - viņš novilka. - Un tagad man jāstrādā Mis Branda. vai jūs nepalūgtu, lai doktors Valters atnāk šurp, ja ir brīvs? Tiksimies pusdienās, - viņš sa­cīja Bondam, it kā gatavotos beigt sarunu.

Bonds pamāja. - Es laikam došos uz­mest skatienu raķetes palaišanas vie­tai, - viņš attrauca, pats nezinādams, kādēļ melo. Pēc tam Bonds pagriezās un sekoja Gaļai Brandai ārā pa dubultdur- vīm, iznākdams šahtas dibenā.

Pa spīdīgo metāla grīdu aizlocījās milzī­ga, melna gumijas caurule, un Bonds noskatījās, kā mis Branda uzmanīgi sper soļus, pa tās līkumiem iedama uz doktora Valtera pusi. Viņš stāvēja viens pats, lūkodamies, kā degvielas caurule tiek pie­stiprināta savā vieta, pārmesta pār durvju slieksni un savienota ar galveno cisternu.

Branda kaut ko pateica Valteram, bet pēc tam nostājās viņam līdzās, skatīda­mās uz cauruli - tās uzgalis tika uzmanī­gi ienests raķetes iekšienē.

Bonds nolēma, ka jaunā būtne izska­tās gluži nevainīga, tā stāvēdama tur. Brūnie mati krita pār ziloņkaula krāsas kaklu un vienkāršo, balto blūzīti. Sa­krampējusi rokas uz muguras, blenzda­ma augšup uz piecdesmit pēdas garo, spožo raķeti, viņa izskatījās pēc skol­nieces, kura raugās uz Ziemassvētku eg­līti - šo iespaidu atgainīja vienīgi kuplās, lepni un nekautrīgi izrieztās krūtis, kas iezīmējās vēl redzamāk tāpēc, ka galva un pleci bija atliekti atpakaļ.

Bonds klusībā pasmaidija, tuvojās dzelzs kāpnēm un sāka kāpt augšup. "Šī nevainīgā, iekārojamā meitene," Bonds atgādināja pats sev. "ir ļoU laba policistc. Viņa prot spert un sist. zina vietas, kur jātrāpa, pilnīgi iespējams, spētu salauzt man roku ātrāk un vieglāk, nekā es pa­spēt u to salauzt viņai. Vismaz puse no šis būtnes pieder Skotlendjarda īpašajai nodaļai. Protams," viņš prātoja, "vēl pa­liek otra puse." Un pavērās lejup tieši ta­jā mirklī, lai ieraudzītu, ka doktors Val­ters seko viņai uz Dreksa kabinetu.

Laukā spīdēja spožā maija saule, kas likās sevišķi zeltaina pēc zilganbaltajā velvē pavadītā laiciņa, un Bonds juta, kā tā karsēja muguru, kad viņš sparīgi soļoja pa betonēto ceļu uz vadības kor­pusu. Gudvinas bākas miglas taure bija apklususi, rīts - tik kluss, ka varēja dzirdēt pavisam netālu ritmiski puk­stam kuģa motoru - tas droši vien bija krasta sardzes kuteri- kas devās uz Innerlīdsu - starp Gudvinu sauszemi, slīdēdams uz ziemeļiem

Bonds tuvojās ēkai augs tās sprā- dziendrošās sienas aizsegā, tad ātri veica dažus atlikušos jardus līdz durvīm. Vīna kurpju mīkstās gumijas zoles nesacēla nekādu troksni. Bonds atvēra durvis un atstāja tās pusvirus, pēc tam klusi ieslī­dēja vestibilā un palika stāvam, lai ie­klausītos. Viņš dzirdēja pavasarīgu dū­koņu - tur pret loga stiklu sitās kame­ne - un attālu dunu no barakām, kuras atradās mazliet tālāk. Pašā ēkā valdīja klusums - dziļš, silts un mierinošs.

Bonds piesardzīgi izgāja cauri vestibi­lam un kāpa augšā pa kāpnēm, soļojot uzmanīgi un ikreiz liekot pie zemes visu pēdu. Viņš kāpa pa pakāpienu iekšējo malu, kur dēļi nebija izmīņati un nelikās čīkstoši. Gaitenī valdīja klusums, bet Bonds redzēja, ka viņa istabas durvis tā tālākajā galā bija vaļā. Viņš izvilka ieroci no maksts un aši devās uz priekšu pa mīksto paklāju.

Krebss. pagriezis viņam muguru, bija nometies rāpus uz grīdas istabas vidū.

ar elkoņiem balstīdamies pret zemi. Kreb- sa rokas darbojas ap Bonda ādas portfe­ļa slēdžiem. Visu šā cilvēka uzmanību aizņēma skaitļu kombinācija, kas jāuz­griež.

Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka . Bonds nesvārstījās. Atņirdzis zobus ne­jaukā smaidā, viņš spēra divus lielus so­lus, ienākdams istabā, un sparīgi atvēzē­ja kāju.

Bonds trieca kāju uz priekšu ar visu spēku, līdzsvara izjūta un laika aprēķins viņu nepievīla.

Krebss izmisīgi iebļāvās. Kā lēcošas vardes karikatūra, viņš sabruka pār Bonda portfeli, sākdams slīdēt uz priek­šu pa paklāju un apmēram jardu tālāk ietriekdamies sarkankoka naktsgaldiņā. Šis sitiens bija tik spēcīgs, ka, Krebsa galvi atduroties pret šo smago mēbeli, tā sašūpojās. Kliedziens aprāvās, Krebss saļima un palika nekustīgi guļam uz grī­das.

Bonds palika stāvam, nolūkodamies uz Krebsu un ieklausīdamies, vai nedzir­dēs skrejošu kāju soļus, taču ēkā jopro­jām valdīja klusums. Viņš piegāja pie gu­lošā, pieliecās un apvēla to uz muguras.

Seja ar gaišo ūsu kumškiem bija bāla, no brūces pierē lāsoja asini- Acis bija ciet, elpa - sekla.

Bonds nometās uz viena ceļa un rūpī­gi pārmeklēja visu Krebsa tīrā. kārtigā, smalksvītrotā uzvalka kabatu saruru. iz- likdams nedaudzos atrastos priekšmetus uz paklāja līdzās gulošā ķermenim. Nebi­ja ne piezīmju grāmatiņas, ne kādu do­kumentu. Vienīgais interesantais objekts bija pamatīgs atslēgu saiškis. atsperna- zis ar asu stileta asmeni un atbaidošs, neliels melnas ādas steks. Bonds iebāza to visu savās kabatās, pēc tam paņēma no galdiņa vēl neatvērto Višī ūdens pude­li.

Pagāja piecas minūtes, kamēr izdevās atdzīvināt Krebsu un piecelt viņu sēdus, atbalstot ar muguru pret naktsgaldiņu. Aizritēja vēl piecas, kamēr viņš atguva runasspējas. Pamazām viņa sejā parā­dījās sārtums, bet acis - viltīgā izteik­sme.

- Es neatbildēšu ne uz kādiem jautā­jumiem, kamēr man nevaicās sers Hu­go! - Krebss nošņāca, kad Bonds sāka viņu iztaujāt. - Jums nav tiesību mani pratināt! Es tikai izpildīju savu pienāku- rau! - Viņa balss bija nikna un pašpārlie­cināta.

Bonds paņēma tagad jau tukšo Višī pudeli. - Padomājiet labi, - viņš brīdinā­ja, -ikamēr neesmu to saplēsis pret jūsu pauri. Pēc tam jums būs vajadzīga ķirur­ga palīdzība, lai atjaunotu savu izskatu. Kurš lika parmeklet manu istabu?

- Leck mich am Arsch![2] - Krebss ne­pieklājīgi nolamājās.

Bonds pieliecās un pamatīgi iezvēla nekaunam.

Krebss sarāvās, taču tajā mirkli, kad Bonds atkal pacēla roku, viņš pēkšņi uz­šāvās stāvus un izspruka pa apakšu pu­delei, kura jau cēlās augšup. Trieciens smagi trāpīja pa plecu, taču bēgšanas āt­rumu tas nesamazināja, un Krebss vienā mirkli bija ārā pa durvīm un atradās gai­teņa vidū, kad Bonds gribēja dzīties pa­kal.

Taču Bonds pie durvīm apstājās un noskatījās, kā bēgļa stāvs aiztraucas le­jup pa kāpnēm un nozūd skatam. No­klausīdamies, kā švīkstēja Krebsa kur­pju gumijas zoles, joņojot lejup pa kāp­nēm un šķērsojot vestibilu, Bonds ap­rauti iesmējās, pēc tam iegāja savā ista­bā un aizslēdza durvis. Droši vien viņš būtu varējis izdauzīt visas smadzenes no ši tipa galvas, tik un tā neko neuzzi­nādams. Te bija, par ko padomāt. Pretī­gais, ložņājošais rupeklis. Kā šķiet, viņa ievainojumi nevar būt nekādi nopietnie. Labi, lai paliek Dreksa zinā. kā viņu so­dīt. Ja vien, protams. Krebss nepildīja paša Dreksa rīkojumus.

Bonds sakārtoja istabu, apsēdās gultā un raudzījās pretējā sienā neko neredzo­šām acīm. Tātad tas nebija instinkts vien, kas lika sacīt Dreksam. ka viņš do­das aplūkot izšaušanas vietu, nevis gra­sās atgriezties vadības korpusā. Viņam jau bija iešāvies prātā, ka šī cilvēka ok­šķerēšana notiek pēc Dreksa pavēles. Tātad Dreksam ir kāda sava aizsardzības sistēma. Un tomēr - kāds tai sakars ar Telona un Berča nāvi? Vai varbūt du- bultslepkavība ir tikai sagadīšanās, ku­rai nav sakara ar atzīmēm kartē un Krebsa pirkstu nospiedumiem?

Itin kā sekotu viņa domu turpinā­jums, atskanēja klauvējiens pie durvīm, un ienāca kalpotājs. Tam līdzi iesteidzās policijas seržants ceļu patruļnieka uni­formā, kurš salutēja un sniedza Bondam telegrammu. Bonds paņēma to un tuvo­jās logam. To bija parakstījis Baksters, tātaci Vellenss. Tajā bija teikts:

"PIRMKĀRT ZVANĪTS XO VADĪBAS ĒKAS OTRKĀRT MIGLA UN MIGLAS- TAURE TĀPĒC KUĢIS NE DZIRDĒTS NE REDZĒTS TREŠKĀRT JŪSU KOMPASS PĀRĀK TUVU KRASTAM TĀDĒĻ NERĀ­DA SENTMARGARĒTU VAI KRASTA GVARDU MĪTNI.-

- Paldies, - Bonds sacīja. - Atbildes nebūs.

Kad durvis aizvērās, Bonds paņēma šķiltavas, sadedzināja telegrammu un ie­meta pelnus kamīnā, ar kurpes zoli sa­mīdīdams tos pulverī.

Diemžēl nekas sevišķs nebija noskaid­rojies, ja nu vienīgi tas, ka Telona tele­fonsarunu noklausījies kāds no šīs mā­jas, tāpēc sekoja viņa istabas pārmeklē­šana. Un, iespējams, ari nāve. Bet kā ar Berču? Tas viss bija dala no kaut kā daudz lielāka - un kā to saistīt ar raķe­tes sabotāžu? Vai tad nebija vieglāk nospriest, ka Krebss ir dzimis ošņa, vai ari viņš tā rīkojas pec Dreksa pavēles, kuram tā vien prasās ieviest pašam savu drošības sistēmu, tāpēc vlnš vēlējies pār­liecināties gan par savas sekretāres, gan par Telona un vēl jc vairāk - pēc tikša­nās Bleida klubā - par atsūtītā drošīb­nieka Bonda uzticamību? Vai tas nenozī­mēja tikai šefa Ueksmi piesargāties? Bonds bija pazinis daudzus, kuri pilnīgi atbalstītu tādu rīcību šādā situācijā. īs­tenojot visaugstākajā mērā slepenu pro­jektu - kara laikā ne viens vien no šā­diem vadītājiem bija ieviesis pats savai aizsardzības un pat spiegi: sistēmu.

Ja ši teorija bija pareiza, tad palika ti­kai neskaidrība ar dubultslepkavību. Pat­laban. kad Bonds bija uztvēris maģisko raķetes auru un tās radīto sasprindzinā­jumu, histēriskā šaudīšanās vairs neli­kās tik neizprotama parādība. Ja runa būtu par atzīmēm kartē, tad tās varēja būt ievilktas jebkurā pagājušā gada die­nā. Nakts binoklis bija tikai nakts binok­lis, bet viru ūsas - vienīgi daudzas ūsas.

Bonds sēdēja klusaja istabā, pulēda­mies salikt kādā kārtībā šos mozaīkas gabaliņus, un viņa prātā veidojas divas gluži atšķirīgas ainas. Vienā spīdēja sau le, viss likās gaišs un skaidrs kā dienā. Otrā savijās un sarežģījās vaina ar vai­nu. dažādi motīvi, neskaidras aizdomas, savādi tumšas nakts murgi.

Kad nodimdēja gongs, aicinot pusdie­nās. Bonds joprojām nebija ticis skaidrī­bā, kuru no divām ainām izraudzīties. Atlicis galīgo lēmumu, viņš izmeta no prāta it visu, atstājot tikai izredzes pava­dīt šo pēcpusdienu divatā ar Galu Bran­du.

XVI nodala

ZELTA DIENA

Tā bija brīnišķa pēcpusdiena, kas lais­tījās zilos, zaļos un zelta toņos. Kad abi nokāpa no betonētā ceļa un izgaja pa sargposteņa vārtiņiem tukšajā raķetes palaišanas laukumā, kuru patlaban ar kupolu saistīja tikai biezs kabelis, viņi uz mirkli apstājās uz augstās krita klints malas un raudzījās lejup - pāri veselam Anglijas stūrim - no vietas, kurā pirms divtūkstoš gadiem uzkāpa Cēzars.

Pa kreisi pletās zaļš kūdrāja paklājs, kuru izraiboja mazas savvaļas puķītes. Tas stiepās pa nogāzi lejup līdz garajiem, oļainajiem Volmeras un Dīlas liedagiem, kuri aizlīkumoja uz Sen :v:cas pusi. Tālāk rēgojās Margeitas klintīs - pilnīgi baltas dūmakā, aiz kuras slēpās Nortlorlendas krasts un pelēkās Menstonas lidostas ap­rises, no kuras cēlās augšā amerikāņu reaktīvās lidmašīnas, ievākdamas debesīs gaišas švīkas. Tālāk bija Teneta sala. Un vēl tālāk - neredzama Temzas izteka.

Bija bēgums, Gudvina maigi zeltaina rēgojās košajā jūras šauruma zilgumā, kur ēnojās masti un rājas. Viegli varēja izlasīt pat baltos burtus uz Soutgudvinas bākas un saskatīt arī otras peldošas bākas nosaukumu - ar baltiem burtiem rakstitu uz sarkanā korpusa.

Starp smilšainajiem krastiem stiepās kanāls, kura dziļums bija divpadsmit asu. Innerlīdsas kanālā drūzmējās ap­mēram pusducis kuģu, klusajā jūrā gluži skaidri varēja dzirdēt to dzinēju dunoņu. Starp slīdošo smilšu kāpām un asi iezī­mēto franču krasta līniju tie devās savās darīšanās. Laineri, tirdzniecības kuģi, holandiešu baržas, pat slaika korvete traucās uz dienvidiem - droši vien uz Portsmutu. Cik tālu acs spēja saskatīt, Anglijas austrumu piekraste bija pilna visdažādākajiem kuģiem - gan tuvāk, gan tālāk pie apvāršņa. Vieni devās mā­jup uz savām ostām, citi uz kādu tālu pasaules malu, varbūt pat otrpus zemes­lodes. Šī panorāma bija tik krāsaina un satraucoša, tik romantiska… Abi cilvēki uz klints malas palika stāvam un kādu laiciņu klusēdami to visu vēroja.

Šo mieru iztraucēja divi sirēnas mā- vieni no vadības korpusa, un abi pagrie­zās, lai atskatītos uz neglīto betona pa­sauli, par kuru bija paspējuši piemirst. Viņiem raugoties turp, virs kupola tika uzvilkts sarkans karogs, bet no koku pu­dura parādījās divas mašīnas sarkaniem krustiem uz sāniem un gar sprādzien- drošo sienu tuvojās ēkai ar kupolu.

-   Sāksies degvielas uzpildīšana, - Bonds noteica. - Turpināsim mūsu pastaigu. Tur nebūs nekā, ko redzēt. Un, ja kaut kas notiks, mēs vismaz paliksim dzivi. būda­mi tādā attālumā.

Mis Branda viņam uzsmaidija.

-   Jā, - viņa sacīja, - man jau metas nelabi no visa šī betona.

Abi nokāpa lejup pa slīpumu, un drīz vien kupols un augstais drāšu žogs no­zuda skatienam.

Saulītē Gaļas vēsā atturība ātri izku­sa.

Viņas apģērbs pēkšņi likās gluži ek­sotisks - baltmelni svītrota kokvilnas blūze, savilkta ar platu, melnu ādas jos­tu, kura šķita rokām darināta. Svārki bija vidēja garuma, pārsteidzoši košā. sārtā krāsā. Un varēja domāt, ka šis ko­šums kaut kādā veidā ietekmējis meite­ni, jo Bonds vairs nepazina vēso, atturī­go sievieti, ar kuru bija sastapies vakar vakarā. Viņa soļoja Bondam līdzās un laimīgi smējās par kolēģa nezināšanu, jo viņš nevarēja nosaukt savvaļas puķu vārdus - vēja pasaknājus, vienodzes un saltmētras turpat pie kājām.

Branda uzvaras priekā atrada biškrēs­liņu un noplūca to.

-   Jūs to nedarītu, ja zinātu, ka augi kliedz, kad tos plūc, - Bonds aizrādīja.

Gala pavērās viņā.

-    Kā jūs to domājat? - viņa attrauca, jo nodomāja, ka Bonds joko.

-  Vai tad jūs to nezinājāt? - Bonds pa­smaidīja par šo reakciju. - Kāds indie­tis - profesors Bhose - uzrakstījis pētīju- mu^par puķu nervu sistēmu. Un izmērī­jis augu attieksmi pret sāpēm. Viņš pat ierakstījis rozes kliedzienu tajā mirklī, kad tā tikusi lauzta. Tā skaņa izklausīju­sies ka viena no sirdi plosošākajām pa­saulē. Es dzirdēju kaut ko līdzīgu, kad jūs norāvāt šo puķīti.

-   Neticu vis, - Branda noteica, aizdomī­gi aplūkodama norauto augu. - Lai ir, kā būdams, - viņa šķelmīgi turpināja, - es nebūtu ticējusi, ka jūs spējat kļūt senti­mentāls. Vai tad jūsu dienesta puiši top jūtelīgi, kad nogalina - un ne tikai pu­ķes, bel arī cilvēkus?

-    Puķes nespēj atšaudīties, - Bonds atbildēja.

Mis Branda uzlūkoja biškrēsliņu.

-   Tagad jūs liekat man justies kā slep­kavai. Tā nav diezin cik laipna rīcība. To­mēr. - viņa negribīgi atzina, - es noskaidro­šu par to indieti. Un izdibināšu, vai jums ir taisnība - tādā gadījumā es nekad mūžā vairs neplūkšu nevienu ziediņu. Un ko lai tagad daru ar šo te? Pēc jūsu paziņojuma man šķiet, ka tas asiņo man rokās.

-  Dodiet to man, - Bonds piedāvāja, - ņe­mot vērā to. ko jūs nupat teicāt, manas rokas jau mirkst asinīs. Ja vēl mazliet nāks klāt. tas neko nekaitēs.

Mis Branda pasniedza Bondam ziedi­ņu, un abu rokas saskārās.

-    Varat to iespraust sava revolvera stobrā, - viņa nomurmināja, lai apslēptu saskarsmes radīto mulsumu.

Bonds iesmējās.

-  Tā gan, acis cilvēkam nav tikai deko­rācija! - viņš atbildēja. - Man ir automā­tiskā pistole, un es to atstāju savā istabā.

Bonds iesprauda ziediņu sava zilā kokvilnas krekla pogcaurumā.

-   Man likās, ka ieroča maksts izskatī­tos diezgan pretenciozi - bez svārkiem, kuri to nosegtu. Turklāt nedomāju vis, ka šopēepusdien kāds mēģinās pārmek­lēt manu istabu.

Itin kā būtu bez vārdiem vienojušies, abi attālinājās no šī siltā mirk]a. Bonds pastāstīja mis Brandai, kā pārsteidzis Krebsu, un arī par tālākajām norisēm guļamistabā.

-   Tā viņam vajadzēja, - Branda atzi­na. - Es šim tipam neuzticos kopš paša sākuma. Un ko teica sers Hugo?

-    Pirms pusdienām pārmiju ar viņu dažus vārdus, - Bonds sacīja. - Kā pierā- dijumus atdevu viņam Krebsa nazi un atslēgas. Viņš bija pikts - tūlīt devās ar to vīru aprunāties, dusmīgi burkšķē­dams. Atgriezies viņš paziņoja, ka Krebss esot visai bēdīgā stāvokli. Vai es varētu piekrist, ka viņš jau ir gana bargi sodīts? Un vervelēja visu to pašu - par nevēlēša­nos pēdējā mirklī satraukt darbiniekus. Tāpēc es atbalstīju viņa nodomu nākam­nedēļ sūtīt Krebsu atpakaļ uz Vāciju. Līdz tam brīdim šis varot uzskatīt sevi par arestētu. Viņam ļaušot iziet no ista­bas tikai kāda cita pavadībā.

Abi rāpās lejup pa stāvo klinšu taku, kas veda uz liedagu, un pagriezās pa labi uz tukša poligona pusi - tas piederēja Dīlas Karaliskajam jūras kara flotes gar­nizonam. Viņi gāja klusēdami, līdz nonā­ca pie divas pēdas platas oļu joslas - tā stiepās gar krastu līdz pašām baltajām, kraujajām Sentmārgaretas līča klinšu sienām.

Kamēr abi lēnām laipoja pa gludajiem akmentiņiem, Bonds izstāstīja mis Bran- dai visu, ko abās dienās izprātojis. Viņš neko neslēpa, atklādams visas zināmās viltus norādes un attēlodams, kā tās ie­studētas, galu galā atstājot tikai vilšanās noskaņu un aizdomas, kas pēcāk izrādās nepamatotas, jo vis: jautājumi, ko rada šie pieturas punkl:. beidzas ar neizprat­ni. Kas ši ir par miklainu būšanu? Un kādā plānā iederēt. - šādas sastāvdaļas? Atbilde, kā šķiet, allaž ir viena un tā pa­ti - nekas no tā, ko Bonds uzracis vai iz­domājis, neiederas raketes sabotāžas projektā. Un tas, patiesību sakot, ir.vie­nīgais, kā dēļ Bonds un jaunā meitene būtu šeit nodarbināmi. \e ar Telona un Berča nāvi, ne ar spi- _ rjošo Krebsu viņu pienākumi nesaistijās - \ienigi ar raķetes pasargāšanu no ienaidniekiem.

- Vai tad tā nav? - Bonds noprasīja.

Gala apstājās un kādu mirkli stāvēja, vērdamās uz klinšu krauju un ūdens­zālēm, kas ēnojās pret mierpilno, mirgo­jošo ūdens klaidu. Jaunā meitene bija sakarsusi un aizelsusies pēc ilgās rāpša- nās pa oļiem. "Cik jauki būtu izpeldē­ties," viņa iedomājās, uz mirkli atgriežo­ties bērnu dienās pie jūras, kad dzīve vēl nebija piespēlējusi šo auksto, savādo profesiju ar tās sasprindzinājumu un vē­sajiem drebuļiem. Viņa ielūkojās brūni iedegušajā sejā šim spēcīgajam vīrietim, kas gāja līdzās. Vai arī viņam reizumis uzmācās ilgas pēc parastas, vienkāršas un «"derīgas dzīves? Protams, ka ne. Vi­ņam patika Parize, Berlīne un Ņujorka, vilcieni un lidmašīnas, patika ēst dārgos restorānos. Un arī dārgas sievietes.

-    Un tā, - Bonds turpināja, prāto­dams, vai mis Branda minēs kādu pierā­dījumu. ko viņš nav pamanījis. - Ko jūs par to visu sakāt?

-   Atvainojiet, - Gala atteica. - Es aiz- sapņojos. Neko īpašu nevaru piebilst, - vi­ņa tomēr atbildēja uz uzdoto jautāju­mu. - Manuprāt, jums ir taisnība. Esmu šeit kopš paša sākuma. Un, lai gan ik pēc brītiņa gadījās kādas dīvainības un tad vēl tā šaušana, es tomēr neko seviš­ķu nesaskatīju. Ikkatrs, sākot ar pašu seru Hugo, ar sirdi un dvēseli nodevies raķetes projektam. Visi tam vien dzīvo, un bija tik brīnišķīgi noskatīties, kā tas virzās uz priekšu. Vācieši ir tik cītīgi darbinieki - man liekas visai ticami, ka Berčs no tāda sasprindzinājuma varēja nojūgties. Viņiem patīk, kā sers Hugo vi­sus nodzen, šie ļautiņi par to ir sajūsmā. Viņi Dreksu dievina. Ja runājam par dro­šību, tad šī vieta ir kārtīgi apsargāta, un esmu tādā pārliecībā, ka jelkurš, kas lū­kos piekļūt raķetei, tiks saraustīts gaba­los. Par Krebsu esmu vienisprātis ar jums, ir pilnīgi iespējams, ka viņš spiego pēc Dreksa rīkojuma. Tieši tāpēc, ka cs par to iedomājos, netiku rakstījusi ziņoju­mu pēc tam, kad šis tips izrakņāja manas mantas. Skaidrs, ka viņš tajās neko neat­rada. Tikai personiskas vēstules un tamlī­dzīgi. Seram Hugo tas piestāvētu - par vi­su pašam pārliecināties. Un man jā­teic, - viņa vaļsirdīgi piemetināja, - tieši tāpēc esmu par viņu sajūsmā. Drekss ir nežēlīgs vīrs ar pretīgām manierēm un nepatīkamu seju, kas slēpjas zem tām sarkanajām spalvām, bet es labprāt strā­dāju pie viņa un ceru, ka raķetes izmēģi­nājums būs sekmīgs. Esmu tik ilgi noņē­musies ar šo projektu, ka manas jūtas pret to ir tādas pašas kā pārējiem.

Mis Branda pavērās Bondā, lai redzē­tu viņa reakciju. Bonds pamāja.

- Es jau pēc vienas šeit pavadītas die­nas spēju to saprast, - viņš sacīja. - Es­mu gatavs jums piekrist. Manā rīcībā nav nekā, vienīgi intuīcijas norādes, tas ari viss. Galvenais - ka raķete liekas drošībā, tas nav noliedzams - kā kroņa dārgakme­ņi, varbūt vēl labāk apsargāta. - Bonds nepacietīgi paraustīja plecus, nemierā ar sevi pašu pēc atzīšanās, ka darbā ir tik norūpējies par nojausmām. - Iesim! - viņš norūca - gandrīz vai rupji. - Mēs zaudē­jam laiku.

Sapratusi Bonda izjūtas, viņa klusībā pasmaidīja un pagriezās, lai ietu.

Aiz nākamās klinšu kraujas abi ierau­dzīja vinčas pamatni, kas bija aplipuši ūdenszālēm un vēžveidīgajiem. Piecdesmit jardus tālāk viņi atrada piestātni - stingri nostiprinātu dobu dzelzs rāmi, kas bija izbrugēts ar režģotām metāla plāksnēm un stiepās pāri klintainei, aizsniegda­mies arī aiz tās.

Kādu divdesmit pēdu augstumā klintī rēgojās plats, melns caurums - ventilāci­jas tunelis, kurš nozuda kaļķakmeni, iz­likts ar metāla plāksnēm. Alas apakšma­lā. kas atgādināja apakšlūpu, izkusušais krīts bija noplūdis kā lava, apšlācot arī oļus un klints sienu. Gara acīm Bonds skatīja kvēlojošo šahtu - pa klints atveri kaukdama brāzās ārā liesma, un viņam likās, ka dzird jūru šņācam un burbuļo­jam. kad šķidrais krīts lija ūdenī.

Bonds palūkojās uz šauro kupola ma­lu, kas rēgojās aiz klints, divsimt pēdu augstumā iezīmēdamās pret debesīm. Viņš iztēlojās vīrus gazmaskās un azbes­ta uzvalkos vērojam, ka briesmīgais šķid­rais kurināmais grūdieniem plūst laukā pa melno gumijas cauruli raketes vēderā. Viņš pēkšņi attapās, ka abi atrodas bīs­tami tuvu - ja gadījuma kaut kas atgadī- tos ar degvielas uzpildīšanu.

- Iesim prom no šejienes. - viņš teica.

Kad starp abiem un izplūdes caurumu jau bija kādi simt jardi. Bonds apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņš iedomājās se­vi kopā ar sešiem pieredzējušiem vīriem, ar nepieciešamo aprīkojumu - un pūlējās izplānot, kā tuvotos raķetei no jūras pu­ses. Pieslīdot vieglās laiviņās pie piestāt­nes, pieslejot kāpnes alas apakšlūpai? Un ko tālāk? Jo nav iespējams uzkāpt pa tuneļa pulētajām metāla sienām. Varbūt varētu iešaut kādu prettanku granātu cauri grīdai? Un kādu fosfora bumbu, cerot uz aizdegšanos? Netīrs darbiņš, to­mēr tas varētu izdoties. Pēc tam bēgot varētu iet plāni. No klints augšas aiz­braucošie būtu viegli sašaujami mērķi. Taču tāds nieks krievu pašnāvnieku bri­gādi nebiedētu. Tas viss tiešām bija ie­spējams.

Gala stāvēja Bondam līdzās un skatī­jās viņam acīs, kuras liecināja, ka šis vī­rietis aplēš un apcer kādu plānu.

-   Viss nav tik vienkārši, kā varētu do­māt, - Branda sacīja, redzēdama viņa sadrūmušo seju. - Ari tad, ja ir paisums un viļņošanās, klintainē naktis ir sardze. Ir gan prožektori, gan ložmetēji un gra­nātas. Un pavēlēts vispirms šaut un tikai tad uzdot jautājumus. Protams, ka būtu labāk klinti pa nakti izgaismot. Taču tā tikai pievērstu uzmanību meklējamajai, vietai. Es domāju, ka viņi ir parūpējušies par visu.

Bonds turpināja raukt pieri.

-   Ja uzbrucējus piesegtu no zemūde­nes vai kuģa, laba komanda varētu tikt galā, - viņš apcerīgi bilda. - Tā būs gata­vā elle, bet es eju peldēties. Admirali­tātes kartē ir atzīme, ka šeit ir divpa­dsmit asis dziļš kanāls, es gribu apska­tīties. Piestātnes galā laikam uzplūdis daudz ūdens, bet es vēlētos pārliecinā­ties pats. - Bonds uzsmaidīja mis Bran- dai. - Vai jūs arī negribat izpeldēties? Ūdens noteikti būs sasodīti auksts, taču ieiet jūrā pēc tās šīrita svīšanas betonā jums nāks tikai par labu.

Gaļai iemirdzējās acis.

-  Jums šķiet, ka vajadzētu? - viņa šau­bīgi pavaicāja. - Es taču esmu sakarsusi! Un ko lai velkam mugurā0 - Branda pie­tvīka, atcerējusies savas mazās un gan­drīz caurspīdīgas biksītes un krūšturi.

-    Pie velna peldkostīmus" - 3 nds ne­vērīgi attrauca. - Kaut kāda apakšveļa taču jums mugurā ir. man arī ir īsās bik­ses. Mēs būsim gluži pieklājīgi ģērbušies, turklāt nav neviena, kas varētu mūs ie­raudzīt. Es apsolu, ka neskatīšos. - viņš jautri meloja, apiedams nākamo klints radzi. - Izģērbieties aiz tur tās klints, un es novilkšu drānas aiz šīs te, - Bonds piedāvāja. - Aiziet! Neesiet taču zoss! Mēs nepārkāpsim dienesta attiecības, ti­kai izpeldēdamies.

Negaidot Brandas atbildi, viņš nozuda aiz augstas klints, stīvēdams nost krek­lu.

-    Labi jau labi, - Gala nomurmināja, juzdamās atvieglota, ka Bonds nav atstā­jis viņai iespēju izlemt. Paslēpusies aiz klints, viņa lēnām atpogāja svārkus.

Kad Branda nervozi pavērās ap stūri, Bonds jau gāja uz ūdens pusi pa cieto, brūno smilšu sēri, laipojot starp lāmām.

kuras paisums bija atstājis starp zaļa­jām un ^nelnajām klintaines morēnām. Šis virs izskatījās brūni iededzis un veikls. Zilās peldbikses Brandu nomieri­nāja.

Viņa piesardzīgi sekoja - un tad piepe­ši jau bija ūdenī. Un tad vairs nekas ne­šķita svarīgi, tikai jūras ledainais samts un smilšu sēres starp plīvojošajiem ūdenszāļu matiem, ko meitene varēja saskatīt skaidrajā, zaļganajā ūdenī. Tad mis Branda ienira un sāka nevainojamā kraulā ātri peldēt uz priekšu paralēli krastam.

Kad mis Branda atradās vienā līmenī ar piestātni, viņa uz mirkli mitējās irties, lai atgūtu elpu. No Bonda nebija ne zi­ņas, ne miņas - pēdējo reizi mis Branda bija manījusi šo cilvēku aptuveni simt jardu attālumā. Viņa sparīgi šķēla ūdeni, lai rosinātu asinsriņķošanu, un gribot negribot sāka domāt par Bonda musku­ļaino, brūni iedegušo ķermeni, kuram vajadzēja būt tepat kaut kur tuvumā, starp klintīm. Vai varbūt viņš bija ieniris līdz pašām smiltīm, lai pārbaudītu dziļu­mu, ko varētu izmantot kāds ienaid­nieks.

Mis Branda pagriezās atpakaļ, lai pa­vērtos, kur palicis Bonds. taču tieši tajā mirkli viņš pēkšņi uznir, -. izsliedamies no jūras tieši blakus. Meitene juta ātru un ciešu viņa roku apskāvienu un ašu. cietu skūpstu uz lūpām.

- Sasodits! - mis Branda dusmigi notei­ca, taču Bonds jau atkal bija ieniris - tajā pašā brīdi, kad viņa izspļāv a malku jūras ūdens un atguva savaldību. Tagad viņš jau bija vismaz divdesmit jardu attālu­mā.

Mis Branda apcirtās un sāka peldēt uz dziļuma pusi. Viņa juta, ka rīkojas smiek­līgi, tomēr nolēma izturēties noraidoši. Viss notika tā, kā viņa bija domājusi. Šie Slepenā dienesta brašuļi vienmēr atrod laiku seksam, lai cik svarīgs uzdevums būtu viņiem uzticēts.

Taču viņas ķermenis spītīgi tirpa - to bija satraucis skūpsts, un zeltainā diena šķita ieguvusi jaunu skaistumu. Kad mis Branda peldēja tālāk jūrā, bet pēc tam griezās atpakaļ, aplūkodama šis klintis - baltos, atņirgtos Anglijas zobus, tālīno, izstiepto roku - Duvru un baltos konfeti - jūras kraukļus un kaijas, kas šāvās augšup pret košo fonu - zaļajiem lauku audekliem - viņa nolēma, ka šādā dienā vii»s ir iespējams un pat vēlams, tāpēc šī viena reize ir piedodama.

Pēc pusstundas abi gulēja zemē, gai­dīdami, lai saule viņus apžāvē. Viņus šķīra paliels atstatums - smilts un klin­taine.

Skūpsts vairs netika pieminēts, bet Gaļas pūles saglabāt atsvešinātības no­skaņu nevainagojās panākumiem. Abi uzjautrinājās, pētīdami vēžveidīgo, ko Bonds bija noķēris kailām rokām, ienir­dams tam pakaļ. Viņi negribīgi ielika lielo vēzi vienā no lāmām un noraudzījās, kā tas atmuguriski rāpās atpakaļ ūdenszāļu patvērumā. Tagad abi gulēja piekusuši, ledainās peldes nogurdināti. Atlika vienī­gi cerēt, ka saule neaizslīdēs aiz klinšu galotnēm, kas slējās augstu virs abu gal­vām, kamēr viņi vēl nav pietiekami sasi­luši un apžuvuši, lai apvilktu savas drē­bes.

Taču tās nebūt nebija vienīgās do­mas, kas rosījās Bonda galvā. Viņam lī­dzās zvilnēja aizraujoši skaistais, meite- nīgais ķermenis, kas mazajās biksītēs un krūšturitī izskatījās neticami kārdinošs. Un tas patlaban aizēnoja visas bažas par raķetes likteni. Lai būtu. kā būdams, ša­jā stunda viņš raķetes labā tik un tā ne­ko nespēja darīt. Pulkstenis vēl nebija pieci, un degvielas uzpilde beigsies tikai pēc sešiem. Vienīgi tad Bon.:> cerēja no­tvert Dreksu un pārliecināties vai divas nākamajās naktis klintājā Uks izvietoti apsargi ar piemērotiem ieročiem. Jo viņš pats savām acīm bija redzējis, ka ūdens bija gana, lai pat bēguma laikā krastam varētu tuvoties zemūdene.

Tātad viņu rīcībā vēl bija vismaz stun­das ceturksnis - pēc tā būs jāiet atpakaļ.

Un tagad šī meitene. Viņas augums bija pazibējis virs Bonda, kad viņš izni­ra, šaudamies augšup no dziļuma, un tad - straujais, cietais skūpsts, apvijot viņai apkārt rokas un izjūtot krūšu ap­veidus kā nosmailinātus pakalniņus. Un maigo, plakano vēderu, kas beidzās ar noslēpumu - klēpi starp cieši kopā sa­spiestajām kājām.

Pie velna!

Bonds aizgainīja šīs domas un uzmā­cīgo drudzi, blenzdams taisni augšup bezgalīgajās, zilajās debesīs, piespiežot sevi pievērsties debesīs slīdošajām kai­jām, kuras brekāja, viegli planēdamas

gaisa straumē, kas vējoja virs augstajām klintīm^Bet mīkstie, gaišie putnu vēderi vedināja iztēli atpakaļ pie meitenes un nelāva atpūsties.

-   Kāpēc jūsu vārds ir Gala? - Bonds' noprasīja, atguvies no uzplijīgajām ai­nām.

Viņa iesmējās.

-    Skolas laikā mani par to nemitīgi zoboja, - mis Branda atbildēja. Bondu darīja nepacietīgu šī skaidrā, skanīgā balss. - Pēc tam arī koledžā un Londonas policijā. Taču patiesībā viss ir vēl tra­kāk - mans vārds ir Galateja. Tā saucās kreiseris, uz kura dienēja mans tēvs - tajā laikā, kad es piedzimu. Manuprāt, Gala skan labāk. Gandrīz jau biju aizmirsusi savu īsto vārdu. Jo tagad, kamēr strādāju īpašajā nodaļā, nemitīgi mainu vārdu.

"īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā…"

Kad bumba krīt… Kad lidotājs kaut ko nav pareizi aprēķinājis, lidmašīna triecas pret zemi, nesasniedzot skrejceļu. Kad asinis atplūst no sirds un zūd samaņa, prātā iestrēgst vārdi, mūzikas takts, kura skan vēl dažas sekundes - līdz nāvei, glu­ži kā pamazam dziestošs zvana džinksts.

Bonds tomēr nebija nogalināts, taču šie vārdi palika atmiņā ari pēc dažām se­kundēm, kad viss jau bi:a noticis.

Kopš tā brīža, kad abi apgūlās smiltīs pie klints, viņa domas pievērsās Gaļai un acis bezrūpīgi vēroja kaiju pāri. kas lidi­nājās virs salmu kušķa - tā bija šo putnu ligzdas mala. Perēklis bija iekārtots uz neliela izciļņa mazliet zemāk par augstās klints galotni. Kaijas riņķoja un nosēdās, lai nodotos mīlas rotaļai, virs žilbinošā krita baltuma vairs bija redzamas tikai putnu galvas. Tad tēviņš atkal traucās projām, lai pēc tam atgrieztos uz izciļņa un no jauna nodotos mīlestībai.

Bonds sapņaini vēroja kaijas un klausī­jās meitenes balsi, kad abi putni pēkšņi ar spalgu izbaiļu brēcienu metās prom no klints malas. Tajā pašā bridi no klints augšas parādījās melnu dūmu kumšķis un atskanēja kluss būkšķis. Likās, ka liels gabals baltās krita sienas tieši virs Bonda un Gaļas atšķēlies, noliekdamies slīpi, un klints virsmu izraiboja plīsuma zigzagi.

Nākamajā mirkli Bonds attapās, uzgū­lies Gaļai un nosedzis viņu ar savu ķer­meni, seju piespiedis viņas vaigam. Gai­su piepildīja dobja duna, bija grūti elpot.

sauli vairs neredzēja. Bonda muguru spieda lfels smagums, tā tirpa un sāpēja, kreisajā ausī atbalsojās pērkonīga dārdo­ņa un aizžņaugts kliedziens.

Bonds bija tik apdullis, ka viņam nā­cās brītiņu gaidīt, kad atgūs saprašanu.

īpašā nodala. Ko viņa teica par īpašo nodalu?

Bonds izmisīgi mēģināja pakustēties, ta­ču nespēja atbrīvot labo roku - to, kura bi­ja tuvāk klintij. Pamazām raustot plecu, roka kļuva blīvāka, līdz beidzot - ar lielām pūlēm - izdevās to izvilkt. Un pamazām pa­rādījās ari gaisma un pieplūda gaiss. Rīstī­damies krita putekļu radītajā miglā, Bonds paplašināja caurumu sev virs galvas, līdz beidzot varēja atraut galvu no Gaļas. Viņš sajuta tikko manāmu kustību - meitene pagrieza seju pret gaismu un gaisu. Cau­rumā bira putekļi un sīki akmentiņi, tāpēc Bondam nācās steigšus rakt atkal. Viņš pamazam paplašināja spraugu, līdz beidzot varēja likt lietā labās rokas elkoni. Tad, klepodams tā, it ka plaušas grasītos plīst, Bonds stūma labo plecu augšup - lidz bei­dzot gan plecs, gan galva bija āq:>usē.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā - raķe­te uzsprāgusi. Viņš paraudzījās augšup uz klinti, pēc tam uz jūras krastu. Nē. Viņi atradās simt jardu attālumā no šah­tas. Taču klints radze bija nolūzusi tikai šeit - tieši virs viņu gah am!

Tajā bridi Bonds attapās, ka abiem draud briesmas. Gala ievaidējās, un viņš sajuta pie savām krūdm tās straujos sirds pukstus. Viņas seja atgādināja spo­kainu, baltu masku, taču bija brīva, tai pieplūda gaiss. Bonds grozījās šurpu turpu, cenzdamies mazināt sava auguma spiedienu uz Gaļas plaušām un kuņģi. Lēnām - collu pēc collas - viņš virzijās ārā no gruvešiem, locītavām stirkšķot no piepūles, kārpoties uz atlūzas malu, kur spiedienam noteikti bija jābūt mazākam.

Tad beidzot Bonda krūškurvis bija at­svabināts, viņš varēja piecelties ceļos meitenei līdzās. No pāršķeltās muguras un rokām pilēja asinis, sajaukdamās ar krīta putekļiem, kas joprojām cēlās no izraktā cauruma, taču viņš juta, ka ne­kas nav lauzts. Neskatoties uz piepūli, kas bija nepieciešama, lai glābtos, sāpes viņš nejuta.

Sēkdams un klepodams, nekavējot lai­ku, lai atvilktu elpu, Bonds vilka meiteni ārā, ar asiņojošu roku slaucīdams no vi­ņas sejas krīta putekļus. Pēc tam, atbrī­vojis Gaļas kājas no kaļķakmens kapa, viņš pamanījās izstīvēt meiteni krīta-ču­pas virspusē un uzsliet sēdus, atbalstī­dams viņas muguru pret klinti.

Nometies ceļos, Bonds aplūkoja mis Brandu, kura patlaban bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - kļuvusi par atbaidošu, baltu putnubiedēkli, kaut gan vēl pirms īsa laiksprīža bija skaistākā meitene, kādu viņam līdz šim gadījies redzēt. Pa Gaļas seju ritēja Bonda asinis, un viņš saspringti gaidīja, lūgdams Dievu, lai meitene atver acis.

Kad - pēc dažām minūtēm - tā notika, atvieglojums bija tik liels, ka Bonds novēr­sās un sāka rīstīties - viņam kļuva nelabi.

XVII nodala

BIEDĒjoŠi pieŅĒmumi

Kad kuņģa krampji beidzās, Bonds sa­juta Gaļas roku savos matos. Viņš pa­skatījās apkārt 'vjn pamanīja, ka meitene samirkšķina acis, viņu pamanījusi. Gala paraustīja viņa matus un norādīja kaut kur augstāk - uz klintīm. Tajā mirklī abiem līdzās atkal nobira vesels lērums sīku krīta šķembu.

• Bonds grīļīgi piecēlās, izriezdams ple­cus un iztaisnodams muguru, un tad vi­ņi abi metās lejup no krita kalna, kumu- rodami projām no klints krātera, no kura

bija izdevies izsprukt.

Asās smiltis zem kājām likās mīkstas kā samts. Abi nokrita tajās visā augumā, iegrābdamies ar kaļķainajām rokām, it kā šis rūsganais zelts spētu nomazgāt netīro baltumu. Tad ari Gala saverkšķīja seju - viņai kļuva nelabi, un Bonds parā­pās dažus solus tālāk, lai atstātu meiteni vienu. Viņš uzrausās stāvus, turēdamies pie vientuļa krita bluķa neliela auto lie­lumā, un tad beidzot pievērsa asinīm pieplūdušo skatienu tai ellei, kura bez­maz bija viņus aprijusi.

Klinšu pakāji jau skaloja paisuma ūdens, tas applūdināja ari nobrukuma sekas - gružus, ko bija atrāvusi līdzi krīta gabalu un šķembu lavīna. Baltie putekļi, kas bija sacēlušies pēc nobrukuma, no­klāja gandrīz vai veselu akru. Augstāk ie­zīmējās robota plaisa, aiz kuras zilgoja

debess, lai gan agrāk klintsaugša pret ap­vārsni bija likusies gluži taisna. Tuvumā vairs nemanīja nekādus juras putnus, un Bonds apjauta, ka briesmu sajūta liks. tiem dienām ilgi nerādities tuvumā.

Viņi bija izglābušies tāpēc, ka atradās tuvu klintij - tā izglāba abiem dzīvību. Un ari nelielais padziļinājums, ko ūdens bija izgrauzis klints pakājē. Viņus bija aprakušas sīkākas atlūzas. Smagākās, no kurām katra būtu varējusi viņus pie­beigt, bija aizlidojušas tālāk - tuvākā at­radās vairāku pēdu attālumā. Arī Bonda labā roka palika brīva tādēļ, ka atradās klints tuvumā, tāpēc viņiem izdevās iz- rausties no gružu kaudzes. Bonds sapra­ta - ja kāds instinkts nebūtu licis viņam vienā mirklī nosegt Galu ar savu ķermeni tajā brīdī, kad lavīna gāzās lejup, abi jau varēja būt miruši.

Bonds juta viņas roku uz sava pleca. Neskatīdamies uz mis Brandu, viņš apvi­ja roku ap meitenes vidukli, un abi devās uz svētīgo jūru, lai pateicīgi ļautu saviem augumiem pagurumā iekrist seklumā.

Pēc desmit minūtēm tie abi, kas iznā­ca atpakaļ uz smilšu sēres dažu jardu attālumā no nobrukuma vietas - pie

klints, kur gulēja drēbes, - jau atgādinā­ja cilvēkveidīgas būtnes Abi bija pilnīgi kaili. Apakšveļas skrandas bija palikušas kaut kur zem krr a pn:ck::em. Tās bija norautas, cīnoties laukā n irazu kau­dzes.

Taču gluži kā cilvēki, kas izglābušies pēc kuģa katastrofas, viņi nelikās par sa­vu kailumu ne zinis. Nomazgājuši putek­ļu slāni, izskalojuši gan matus, gan mu­tes ar sāļo ūdeni, abi jutās nomocīti un novārguši, taču pēc tam. kad bija apģēr­bušies un likuši lietā Gaļas ķemmi, vairs tikpat kā nevarēja manīt, ko tie pārcietu­ši.

Viņi sēdēja, muguras pret klinti at­balstījuši. Bonds aizdedza pirmo gardo cigareti, ievilkdams dūmus dziļi plaušās un pēc tam lēnām tos izpūzdams pa nā­sīm. Kad Gala bija padarbojusies ar pū­deri un lūpukrāsu, Bonds aizdedza ciga­reti arī viņai. Un, kad Bonds to viņai pa­sniedza, abi pirmoreiz ieskatījās viens ot­ram acīs un pasmaidīja. Pēc tam viņi sē­dēja un klusējot raudzījās uz jūru - ap­brīnoja zeltaino panorāmu, kura patla­ban likās tikpat skaista kā agrāk… un tomēr pilnīgi cita.

Šo klusumu pārtrauca Bonds.

-   Jā gan, zvēru pie Dieva, - viņš no­murmināja. - Maz pietrūka…

-  Es nemaz nespēju apjēgt, kas īsti noti­ka, - Gala noteica. - Ja nu vienīgi to, ka jūs izglābāt man dzīvību. - Viņa uzlika delnu uz Bonda rokas, bet pēc tam to noņēma.

-  Ja nebūtu jūsu, es jau būtu miris, - at­bildēja Bonds, - ja būtu palicis tur, kur atrados… - Viņš paraustīja plecus.

Tad viņš pagriezās un uzlūkoja mis Brandu.

-  Jādomā, ka jūs apjēdzat, - viņš neiz­teiksmīgi nomurmināja, - ka to klints- bluķi kāds nogrūda, lai tas uzkristu mums virsū? - Gala pavērās viņā, acis iepletusi. - Ja mēs pameklētu tur, aug­šā, - Bonds turpināja, pamādams uz nobrukuma vietas pusi, - tad atrastu di­vas vai trīs urbuma vietas. Un dinamīta pēdas. Es redzēju dūmus un dzirdēju sprādziena blīkšķi īsu mirkli pirms tam, kad klintsbluķis gāzās lejā. Un kaijas arī dzirdēja, - viņš piebilda.

-    Un vēl kas, - Bonds pēc īsa klu- sumbrīža turpināja, - tas noteikti nav ti­kai Krebss vien. Tas tika darīts atklāti, jo šī vieta ir saskatāma no vadības korpu­sa. Un šo plānu īstenojuši vairāki labi organizēti cilvēki. Mēs esam izspiegoti jau kopš tā mirkļa, kad pa klints taku kāpām lejā uz lieda^ :

Gaļas acu izteiksme liecināja, ka vī­na sapratusi. Tajās uzplaiksnīja ari bai­les.

-   Ko mums tagad darit? - viņa sa­traukti vaicāja. - Un kādēļ tas viss?

-   Viņi gribēja mūs nogalināt, - Bonds mierīgi atteica, - tādēļ mums jāpaliek dzīviem. Kādēļ tas vajadzīgs, to mums vajadzēs noskaidrot. Redziet, - viņš tur­pināja, - baidos, ka arī Vellenss mums neko daudz nevarēs palīdzēt. Kad šie cil­vēki pārliecinājās, ka atlūzas tiešām mūs apbērušas, tie steigšus aizgāja no klints- augšas - cik aši vien spēdami. Viņi nolē­ma - ja ari kāds redzējis klintsbluķi krī­tam vai kaut ko dzirdējis, tad īpaši neuz­trauksies. Šī klintaine stiepjas divdesmit jūdžu attālumā, un līdz vasarai te ne­mēdz būt daudz ļaužu. Ja krasta sardze dzirdējusi sprādzienu, varbūt būs to ie­rakstījusi notikumu reģistrā. Taču man šķiet, ka pavasari te var būt daudz no- brukumu. Ziemas sals sasaldē ledū ūdeni simtgadīgo klinšu plaisās, tā paplašinot tās. Mūsu draugi nogaidis. Un tad, kad mēs vakarā neatgriezīsimies, dosies pie krasta sardzes un policistiem, lūgdami mūs uzmeklēt. Un cietis klusu par noti­kušo, kamēr paisuma laikā uzplūdušais ūdens būs pārvērtis krita putekļus biez­putrā. - Bonds norādīja uz nobrukuša- jām krīta atlūzām. - Šis plāns ir visai asprātīgs. Un arī tajā gadījumā, ja Vel­lenss mums noticētu, pierādījumu nav tik daudz, lai premjerministrs iejauktos norisēs ar raķeti. Tā ir tik sasodīti nozī­mīga būšana. Visa pasaule gaida, kas būs - izdosies vai neizdosies. Turklāt - ko tad mēs varam pastāstīt? Ko, pie velna, tas viss var nozīmēt? Kā rādās, tad daži no tiem sasodītajiem vāciešiem līdz piekt­dienai gribējuši mūs novākt. Bet kā­lab? - Bonds apklusa. - Mums jātiek par to skaidrībā, Gala. Tā ir netīra lieta, bet mums pašiem jātiek ar to galā!

Viņš ieskatījās mis Brandai acīs.

-   Kā tad būs?

Gala aprauti iesmējās.

-   Nekļūstiet smieklīgs! - viņa novil­ka. - Mums taču maksā tieši par to. Pro­tams. ka mēs visu izdibināsim. Es arī do­māju, ka Londona mums neko daudz ne­var palīdzēt. Mēs kļūsim smieklīgi, ja zvanīsim un ziņosim, ka mums uz galvas brūk klintis. Mums prasīs, kāpēc vazāja­mies apkārt pa klintaini bez drēbēm mu­gurā, nevis pildām savus pienākumus.

Bonds pavīpsnāja.

-   Vēl pagulēsim te desmit minūtes, lai apžāvētos, - viņš lūdzoši sacīja. - Kā jums šķiet, ko mums vajadzēja darīt šajā pēc­pusdienā? Noņemt pirkstu nospiedu­mus? Jūs, policisti, taču arvien vispirms domājat par to. - Pamanījis, ka mis Branda sastingst, viņš nokaunējās. Un mierinoši pacēla roku. - Ne jau to es gri­bēju teikt, - Bonds turpināja. - Vai jūs saprotat, ka mēs šajā pēcpusdienā esam paveikuši to, kas bija jāpaveic? Mēs pie­spiedām ienaidnieku rīkoties. Tagad būtu jāsper nākamais solis un jāuzzina, kas šis ienaidnieks tāds ir un kādēļ gribējis dabūt mūs nost no ceļa. Un tad, ja sadabūsim pietiekami daudz pierādījumu, ka raķetei draud sabotāža, varēsim apgriezt visu teri­toriju ar kājām gaisā, izmēģinājuma šā­viens tiks atlikts, un pie velna politiku!

Viņa uzlēca kājās.

-  Ak, jums, protams, ir taisnība, - meite­ne nepacietīgi iesaucās. - Tāpēc es vēlētos ātrāk kaut ko pasākt! - Mis Branda kādu mirkli lūkojās jūrā - garām Bondam. - Jūs tikai nupat šeit parādījāties. Es esmu te pa­vadījusi ilgāk nekā gadu un nespēju paciest pat domu, ka raķetei varētu kaut kas no­tikt! Kā šķiet, no tās tik daudz kas ir atka­rīgs! Visu mūsu dēļ… Man gribētos ašāk nokļūt atpakaļ teritorijā un noskaidrot, kurš mēģinājis mūs nogalināt. Iespējams, ka šai rīcībai nav nekāda sakara ar raķeti, bet esmu nolēmusi pārliecināties.

Bonds piecēlās, nekādi neizrādīdams sāpes, kuras sagādāja sasitumi uz mu­guras un kājām.

-   Ejam! - viņš izrīkoja. - Pulkstenis ir gandrīz seši. Ūdens ātri ceļas augšup, bet mēs varam aizkļūt līdz Sentmārgaretai, kamēr tas vēl nav mūs aizsniedzis. Gran- vilā savedīsim sevi kārtībā, kaut ko ie­dzersim un ieēdīsim, pēc tam dosimies at­pakaļ. lai ierastos vakariņu laikā. Mani interesē, kāda uzņemšana mūs sagaida. Pēc tam mums nāksies uzmanīties, lai pa­liktu dzīvi, un apskatīties, ko varētu izda­rīt. Vai spēsiet aiziet lidz Sentmārgaretai?

-   Nerunājiet niekus! - Gala attrau­ca. - Policistes nav nekādas plānā galdi­ņa urbējas. - Mis Branda neviļus pa­smaidīja par Bonda ironiski godbijīgo "skaidrs, ka ne", un abi pagriezās uz at­tālā Soutforlendas bākas torņa pusi, sākdami iet uz priekšu pa oļiem.

Pulksten pusastoņos taksometrs no Sentmārgaretas ieveda abus pa apsargā­tajiem vārtiem. Parādījuši savas caurlai­des, viņi ātri iesteidzās kokos. Abi jutās vingri un labā garastāvoklī. Karsta vanna un stundu ilga atpūta Granvilā. pēc tam sekoja divi brendiji ar sodu Gaļai un trīs Bondam, gardas ceptas butes, velsiešu grauzdētās siermaizītes ar kafiju. Un ta­gad, kad abi vienā mierā tuvojās vadības korpusam, neviens nevarētu pateikt, ka viņi jūtas līdz nāvei noguruši, bet zem drēbēm slēpās zilumos sadauzīta miesa.

Viņi klusi ienāca pa ārdurvīm un īsu mirkli palika stāvam apgaismotajā vesti­bilā. No ēdamistabas puses skanēja jaut­ra balsu murdoņa. Pēc tam sekoja pauze un smieklu šalts, kurā visskaidrāk varē­ja saklausīt sera Hugo Dreksa skaļo, re­jošo basu.

Bonds saviebās, iedams pa vestibilu uz ēdamzāles durvju pusi. Tad viņa sejā parādījās līksms smaids, un viņš atvēra durvis, palaizdams garām mis Brandu.

Drekss sēdēja galda galā, uzcirties sa­vā plūmju krāsas izejamajā žaketē. Ēdiens, kas atradās uz dakšiņas pusceļā līdz mutei, sastinga gaisā tajā pašā mir­kli, kad abi parādījās dunas. Kumoss ne­manīts noslīdēja no ēdamāka un ar klu­su, bet skaidri sadzirdamu plakšķi no­krita uz galda malas.

Krebss tajā bridi dzēra sarkanvīnu. No glāzes, kas sastinga pie viņa mutes, pār zodu nolija sīka strūkliņa, apslacīdama brūno zīda kaklasaiti un dzelteno kreklu.

Doktors Valters bija nostājies ar muguru pret durvīm. Tikai tad. kad doktors pama­nīja pārējo neparasto uzvedību, izvalbītās acis un nobālušās sejas, ari viņš pagrieza galvu uz durvju pusi. "Doktora reakcija," domāja Bonds, "ir lēnāka nekā citiem. Vai ari viņa nervi ir stiprāki nekā pārējiem."

-   Ach so, - Valters klusi nomurminā­ja. - Die Engliinder!

Drekss jau bija piecēlies kā jās.

-    Mans dārgais, - viņš aizsmakušā balsī nomurkšķēja. - Mans dārgais! Mēs tiešām uztraucamies. Jau gribējām sūtīt cilvēkus jūs meklēt. Pirms dažām minū­tēm viens no apsargiem ienāca un ziņoja, ka esot nogruvusi klints.

Drekss piecēlās no galda un nāca pre­tī, turēdams vienā rokā mutautu, bet ot­rā joprojām bija pacelta dakšiņa. Kusto­ties asinis saplūda vīna sejā. kura kļuva vispirms plankumaina., pēc tam piesar­ka.

-Jums vajadzēja man pazinot. - Drekss sacīja mis Brandaj. un viņa balss liecinā­ja par aizvien lielākām dusmām - Cik neizprotama uzvedība!

- Tā bija mana vaina. - Bonds iestar­pināja, virzīdamies tālāk uz priekšu - iek­šā telpā, lai varētu paturēt visus klāteso­šos redzeslokā. - Pastaiga izrādījās ilgā­ka, nekā es biju paredzējis. Izbijos, ka mēs varētu iekļūt paisumā, tāpēc devā­mies uz Sentmārgaretu, lai kaut ko ieēs­tu un sadabūtu taksometru. Mis Branda gribēja zvanīt, bet es vēlējos tikt atpakaļ pirms astoņiem. Ja kāds ir vainojams pie notikušā, tas esmu es. Bet, lūdzu, turpi­niet vakariņas. Varbūt es pievienošos jums, kad dzersiet kafiju vai ēdīsiet sal­do. Šķiet, ka mis Branda vislabprātāk dotos uz savu istabu. Viņa droši vien ir nogurusi pēc šis garās dienas.

Bonds apgāja ap galdu un tīšām apsē­dās līdzās Krebsam. Šīs blāvās acis - viņš ievēroja - pēc pirmā pārsteiguma neat- raujas no šķīvja. Pienācis tuvāk, viņš ar lielu prieku pamanīja, ka Krebsa pauris aplīmēts ar leikoplastu.

-    Jā, ejiet gulēt, mis Branda, es ar jums parunāšos rītā, - Drekss nīgri no­rūca. Gala paklausīgi atstāja istabu, bet Drekss piegāja pie sava krēsla un smagi atšļuka tajā.

-   Tās klintis gan ir iedvesmojošas, - aiz­rautīgi jūsmoja Bonds. - Tik interesanta pastaiga, iztēlojoties, vai tikai kāda radze nenobruks lejā. Es atcerējos krievu rule­ti. Taču nekad nav dzirdēts, ka krītoša klints būtu nogalējuši cilvēkus. Iegūt tā­dus ievainojumus noteikti nebūtu patī­kami. - Bonds apklusa. - Starp citu - ko jūs nule teicāt par nobrukušo klinti?

Pa labi atskanēja kluss vaids, pēc tam sekoja stikla un porcelāna kraksti, jo Krebsa galva bija noslīgusi uz galda.

Bonds nopētīja viņu ar pieklājīgu iz­brīnu.

-    Valter, - Drekss skarbi bilda, - vai jūs neredzat, ka Krebss ir slims? Izvediet to viru ārā un nolieciet gulēt! Tikai pār­lieku ar viņu neauklējieties. Tas cilvēks pārāk daudz dzer. Pasteidzieties!

Valters, dusmīgi seju saraucis, apgāja ap galdu un izvilka Krebsa galvu no lauskām. Saņēmis Krebsu aiz svārku ap­kakles, viņš uzrāva nelaimīgo kājās un stiepa projām.

-   Du, Scheisskerl[3] - īgni nošņāca Val­ters, - marsch! - Viņš pagriezās un bīdīja Krebsu uz virpuļdurvju pusi. pēc tam iz­stumdams viņu tām cauri. Varēja dzirdēt neskaidru murdoņu, šļūkāšanu un la­māšanos, pēc tam aizcirtās durvis un ie­stājās klusums.

-   Krebsam laikam bijusi smaga die­na, - novilka Bonds, uzlūkodams Dreksu.

Resnais vīrs neganti svīda. Viņš slau­cīja seju ar kabatas lakatu.

-   Nieki, - Drekss norūca. - Viņš gluži vienkārši dzer.

Sulainis - stalts un mierīgs arī tad, kad Krebss un Valters izgrīļojās cauri virtuvei, - ienesa kafiju. Bonds paņēma tasīti un sāka malkot. Viņš gaidīja, kad virtuves durvis atkal vērsies. "Vēl viens vācietis," viņš domāja. "Droši vien šī ziņa jau izplatījusies arī barakās. Vai varbūt visi darbinieki nav iejaukti notikušajā? Iespējams, ka komandā ir vēl kāda cita komanda. Ja tā, vai Drekss to zin?" Viņa uzvešanās, kad Bonds un Gala ienāca zāle, bija aizdomīga. Vai viņa pārsteigu­mu izraisīja aizvainojums - valdonīga cil­vēka sašutums, ka sekretāre kaut kur aizdauzījusies? Taču viņš visai labi mas­kējās. Un visu pēcpusdienu bija pavadī­jis šahtā, uzraugot degvielas uzpildīšanu. Bonds nolēma mazliet pataustīt.

-   Kā gāja ar degvielas ieliešanu? - viņš pavaicāja, skatīdamies uz citiem klāteso­šajiem.

Drekss aizdedza garu cigāru un cauri dūmiem un sērkociņa liesmai paskatījās uz Bondu.

-   Lieliski. - Viņš uzpūta cigāram, lai tas kārtlgāk iedegtos. - Tagad viss ir kārtībā. Un sargi atrodas savās vietās. Rīt pietiks ar stundu, lai visu savāktu, tad vadības korpuss tiks slēgts. Starp citu, - Drekss piebilda, - es rīt ņemšu līdzi uz Londonu arī mis Brandu - mēs brauksim pēcpus­dienā ar mašīnu. Man būs vajadzīga arī sekretāre, ne tikai Krebss. Vai jums ir kādi īpaši plāni?

-   Arī man jādodas uz Londonu, - pie­peša impulsa pamudināts, sacija Bonds. - Jāuzraksta beigu atskaite ministrijai.

-  Ak tā - vai tiešām - Drekss šķieta­mi nevērigi noprasīja - Par ko tad? Man likās, ka jūs esat mierā ar to. kas izda­rīts drošības labā.

-Jā, - Bonds nepiespiesti piekrita.

-  Tad labi, - Drekss strauji attrauca. - Un tagad, ja jums nav iebildumu. - viņš tur­pināja, - man jādodas uz savu kabinetu, kur gaida daži steidzigī dokumenti. Tā­pēc es teikšu - ar labunakti.

-  Ar labunakti! - Bonds atbildēja vīna mugurai, kura jau attālināmas.

Bonds izdzēra kafiju un izgāja vestibi­la, bet pēc tam uzkāpa n:_šā guļamista­bā. Nenācās šaubīties, ka tā atkal ir pār­meklēta. Bonds parausina plecus. Istabā atradās tikai ādas portfelis Tā saturs ne­vienam neko neizteikto - ja nu vienīgi to, ka Bonds ieradies, apbruņojies ar nepie­ciešamajiem darbarīkiem.

Bereta joprojām atradās pleca maksti, paslēpta turpat, kur Bonds bija to atstā­jis - tukšajā ādas kastē, kur agrāk gla­bājās Telona binoklis. Bonds izņēma ie­roci no maksts un pabāza to zem spilve­na.

Viņš nomazgājās karstā vannā un iz­lietoja pusi joda pudeles satura, ieziežot skrambas un brūces visur, kur vien spē­ja aizsniegt.. Tad ielīda gultā un nodzēsa gaismu. Viss ķermenis sāpēja, Bonds ju­tās gluži nomocījies.

Kādu brītiņu viņa domas nodarbināja Gala. Bonds bija ieteicis viņai iedzert miegazāles un aizslēgt durvis, nerūpējo­ties ne par ko līdz rītrltam.

Pirms aizmigšanas, vēl neaizgainijis uzplijīgās domas, viņš sajuta slēptu ne­mieru rītdienas brauciena dēļ, jo kopā ar Dreksu doties uz Londonu viņam nezin kāpēc šķita riskanti.

Satraukums bija neskaidrs, taču ne nepārvarams. Brauciena laikā varbūt va­rēs atrast atbildes uz daudziem jautāju­miem un izdibināt kādus noslēpumus, kaut gan jau zināmie lakti likās skaidri un neapšaubāmi. Šis ekscentriskais mil­jonārs bija uzbūvējis varenu ieroci. Apgā­des ministrija bija par to sajūsmā un aiz­rāvās ar šo ideju. Premjerministrs un par­laments ari bija tādās domās. Raķetei va­jadzēja tikt izšautai pēc nepilnām trīsdes­mit sešām stundām, uzmanot tās palaiša­nu un rūpējoties par drošību pēc visiem likumiem, cik vien tas patlaban iespē­jams. Bet kāds - varbūt pat vairāki no šiem cilvēkiem - gribēja dabūt viņu un mis Brandu nost no ceļa. Tātad dažiem šeit nervi bija pamatīgi saspringti. Iespē­jams, ka atkal vainīga greizsirdība. Vai varbūt kāds par sabotieriem uzskata tieši viņus? Bet kāda tam nozīme, ja viņi abi ar mis Brandu tur acis valā° Vēl atlikusi ti­kai viena diena. Viņi jau nonākuši finiša taisnē, kad viss notiek atklāti. Miera lai­kā, Anglijā un maija mēnesī. Likās nesa­prātīgi raizēties par dažiem trakajiem, ka­mēr raķetei nekādas briesmas nedraud.

"Jā, par rītdienu," atcerējās Bonds, jau ieslīgdams miegā, "jānorunā tikties ar Galu Londonā un jābrauc atpakaļ abiem kopā. Vai varbūt viņa gribēs pava­dīt nakti Londonā." Lai kā tas būtu, viņš uzmanīs meiteni līdz brīdim, kad raķete tiks izšauta, un pēc tam - pirms darbu sākšanas pie ieroča "Marks II" patiesi va­jadzēs pamatīgi pastrādāt, lai noskaidro­tu visu notikušo.

Taču šīs domas bija viltīgi mierinošas, jo Bonds nešaubīgi zināja, ka abiem draud briesmas.

Viņš galu galā laidās miegā, bet prātā palika kāda aina - nezūdoša, gluži kā ie­strēguši.

Vakariņu galds lejā, ēdamzālē, bija Bondu satraucis - tas bija runājis skaid­ru valodu, jo bija uzklāts tikai trim cilvē­kiem.

Treša dala

CETURTDIENA, PIEKTDIENA

XVIII nodala

ZEM PLAKANĀ akmens

Mersedess bija lieliska mašīna. Bonds piestūrēja savu pelēko, apskrambāto bentliju tam blakus, apbrīnodams grezno auto, kurš bija atbraucis pirmais.

Tas bija 300 s - sporta modelis ar no­laižamu jumtu. Patlaban Anglijā tādu bi­ja tikai pusducis, viņš aplēsa. Stūre atra­dās kreisajā pusē - droši vien auto pirkts Vācijā. Bonds reti bija redzējis šis mašī­nas. Vienu tādu viņam pirms gada bija izdevies apdzīt uz Minhenes ātrgaitas šo­sejas, ar bentliju sasniedzot ātrumu de­viņdesmit jūdzes stundā. Korpuss bija pārāk īss un smagnējs, lai izskatītos gra­ciozs. Tas bija nokrāsots balts, sēdekļi apvilkti ar sarkanu ādu. Anglijas apstāk­ļiem tā bija pārmērīga greznība, bet Bonds uzminēja, ka Drekss izvēlējies baltu krāsu par godu slavenajām balto mersedesu sacīkstēm, kuras pēc kara bi­ja atkal atjaunotas.

Tā likās Dreksam visai raksturīga rīcī­ba - pirkt mersedesu. Šajās mašīnās bija tāds kā nežēlīgs majestātiskums - viņš nolēma, atcerēdamies agrākos gadus lai­kā no 1934. līdz 1939. gadam, kad šie auto dominēja, sacīkstēs aizvien saņem­dami galvenās balvas. Tie bija slavenā Blitzcn Benz pēcnācēji, kurš 1911. gadā bija uzstādījis pasaules ātruma rekordu. Bonds atcerējās dažus izdaudzinātos au­tobraucējus - Karaēolu, Langu, Sīmenu, Braušicu. Un tās dienas, kad bija redzē­jis tos Tripolē un Bernē Autosavienlbas mašīnu pavadībā.

Un tomēr Bonds no sava nodzītā bent- lija, kurš bija gandrīz divdesmit piecus gadus vecāks par Dreksa mersedesu, ta­ču joprojām spējīgs turēt līdzi, skatījās uz sāncensi, kas atradās turpat priekšā, domādams par to, ka bentliji bija modes auto pirms tam, kad tos pārspēja rolsroi- si.

Bonds kādreiz bija pazinis vīrus no autobraucēju pasaules un tagad gremdē­jās atmiņās: atkal dzirdēja Karačolas lie­lā, baltā briesmoņa rēkoņu, kad tas brā­zās gar tribīnēm. Tajā mirklī no korpusa iznāca Drekss, kuram sekoja Gala Bran- da un Krebss.

- Ātra mašīna. - Drekss ierunājās, Bonda sajūsminātā skatiena aizkusti­nāts. Viņš norādīja uz bentliju. - Šie te bija labi auto senajās dienās. - viņš vēl aizbildnieciski piemetināja. - Tagad tie der ja nu vienīgi braucieniem uz teātri. Pārāk lēnīgi un smagnēji. Pat kontinen­tāli. Labi, jūs tur, kāpiet iekšā aizmugu­rē.

Krebss paklausīja - ierausās šaurajā aizmugures sēdeklī aiz šofera. Iesprau­cās tur sāniski, sacēlis makīntoša ap­kakli līdz ausīm, blenzdams uz Bondu ar neizprotamu skatienu.

Gala Branda izskatījās smalka un ele­ganta, ģērbusies tumši pelēkā, uz pasūtī­juma šūtā kostīmā, ar melnu bereti gal­vā. Virs kostīma viņa bija uzmetusi vieg­lu, melnu lietusmēteli, rokās uzvilkusi cimdus. Branda iekāpa un ierīkojās priekšējā sēdekļa labajā pusē. Platās dur­vis aizcirtās ar tādu klikšķi, it kā būtu aizkritis Faberžē darinātas lādītes vāciņš.

Bonds un Gala nepaguva apmainīties ne ar kādām zīmēm. Viņi jau agrāk bija apmainījušies domām un visu saplāno­juši. sačukstoties Bonda istabā, kur sati­kās pirms pusdienām. Viņi vakariņos Londonā pusastoņos, pēc tam brauks at­pakaļ ar Bonda auto. Gala sēdēja, sadrū- musi un rokas klēpi salikusi, raudzīda­mās taisni uz priekšu. Drekss iekāpa, nospieda starteri un parāva spožo kloķi, kas atradās pie stūres. Mašīna sakustē­jās, pat kārtīgi neierūkusies, un Bonds noskatījās, kā tā nozūd kokos. Pēc tam viņš iekāpa bentlijā un nesteidzīgi brau­ca nopakaļ.

Ātri traucošajā mersedesā Gala grem­dējās domās. Nakts bija aizritējusi gluži mierīgi, bez kādiem īpašiem atgadīju­miem, rīts pagāja, savedot kārtībā raķe­tes palaišanas vietu, aizvācot visu, kas varētu aizdegties. Drekss nepieminēja ie­priekšējās dienas notikumus un izturē­jās tāpat kā parasti. Mis Branda bija sa­gatavojusi pēdējo laika apstākļu atskaiti, un Dreksam pašam vajadzēja to pārbau­dīt. Drekss, kā aizvien, aizsūtīja pakaļ Valteram. Pa savu spiegošanas actiņu Gala bija noskatījusies, kā cipari tiek ie­rakstīti Dreksa melnajā piezīmju grāma­tiņā.

Tā bija karsta, saulaina diena, un Drekss vadīja mašīnu, uzrotījis krekla piedurknes. Mis Branda vērās lejup un pa kreisi - turp. kur no kabatas bikšu aizmugurē rēgojās mazas grāmatiņas augšmala. Iespējams, ka šis brauciens ir viņas pēdējā izdevība. Gala kopš vakar­vakara jutās kā pavisam cita persona. Varbūt Bonds pamodinājis viņā spītības garu, vai arī sekretāres tēlošana tik ilgu laiku bija jauno meiteni aizkaitinājusi, bet var ari gadīties, ka vainīgs bija satri­cinājums pēc klints nobrukuma. Jo tikai tagad - pēc daudziem mierīgiem mēne­šiem - viņa bija sapratusi, ka spēlē bīs­tamu spēli. Tāpēc tagad Gala nolēma, ka pienācis laiks uzņemties risku. Raķetes lidojuma plāns viņai bija pazīstams, tā­dēļ likās interesanti atklāt noslēpumu, kas slēpjas melnajā piezīmju grāmatiņā. Tas nešķita pārāk grūti.

Itin kā neviļus Gala novietoja savu sa­locīto lietusmēteli starp sevi un Dreksu. Topašbrīd viņa izlikās iekārtojamies ēr­tāk, pavirzīdamās Dreksam tuvāk par collu vai divām, novietodama rokas lie­tusmēteļa krokās. Tad mis Branda saka gaidīt.

Izdevīgs gadījums radās - kā jau viņa bija cerējusi - Meidstonas trauksmainās satiksmes dēļ. Drekss mēģināja tikt pāri krustojumam pie sarkanās gaismas - tas notika Kingstrītas un Geibrielshilas stū­ri - taču pārējās mašīnas brauca pārāk lēni, un mersedess palika iespiests starp citiem satiksmes līdzekļiem. Priekšā vil­kās nobružāts gulamfurgons. Gala to pa­manīja, kad gaismas mainījās - Drekss bija nolēmis aizspraukties furgonam priekšā, lai parādītu tā īpašniekam, ka saskarē ar mersedesa īpašniekiem cilvē­kam nepieciešamas labas manieres. Viņš bija lielisks braucējs, taču atriebīgs un nepacietīgs vīrs. kuram vienmēr bojāja nervus visi auto, kuru dēl nācās aizkavē­ties. Viņam mūždien gribējās kādam sevi parādīt, lai paliktu atmiņā uz ilgāku lai­ku.

Kad iedegās zaļā gaisma, Drekss sāka neganti signalizēt, izdarīja izrāvienu pa la­bi, palielināja ātrumu un brutāli traucās uz priekšu, nikni purinādams galvu, kad apdzina furgonu - lai tā šoferis redzētu.

Saprotams, ka tik sarežģīta manevra laikā nebija nekas neparasts sazvelties uz priekšu, un Gala pieskārās Dreksam.

Tajā mirkli viņas kreisā roka ienira zem lietusmēteļa, un pirksi i sataustīja un iz­vilka no kabatas grāmatiņu - tas viss no­tika vienas spējas kustības laikā. Pēc tam roka nozuda atpakaļ mēteļa krokās, un Drekss, tajā bridi koncentrējies tikai uz mašīnām un izredzēm tikt pāri gājēju pārejai, nenotriecot divas sievietes un puiku, kuri jau bija pusceļā.

Gala gatavojās nākamajām grūtī­bām - Dreksa dusmīgajam rūcienam, kad viņa - protams, padevīgā un lū­dzošā balsī - pajautās, vai nevarētu uz mirkli izkāpt, lai nopūderetu degu­nu. *

Apstāšanās pie benzīntanka bija bīs­tama. Drekss varēja nolemt, ka jāielej degviela. Pilnīgi iespējams, ka ari nauda atradās bikšu aizmugures kabatiņā. Vai te bija kāda viesnīca ar bāru? Jā, Gala atcerējās - te bija mājvieta "Tomass Vai- jets", kura atradās Meidstonas nomalē. Un degvielas uzpildes stacijas tur nebija. Mis Branda sāka nemierīgi dīdīties. Un parāva mazliet atpakaļ mēteli, kas gulēja viņai klēpi. Pēc tam viņa noklepojās.

- Ai, atvainojiet, ser Hugo! - jaunā meitene aizžņaugtā balsī ieminējās.

-  Jā. Kas ir?

-   Piedodiet, man loti žēl, ser Hugo. Vai jūs varētu uz isu mirklīti pieturēt? Es gribu… tas ir, man būtu jānopūderē de­guns. Cik muļķīgi! Es atvainojos.

-   Ak Jēzu! - Drekss norūca. - Kādēļ tad jūs ne… Ak, labi. Lai notiek. Atradī­sim kādu vietu, kur piestāt.

Viņš ūsās kaut ko nomurmināja, taču samazināja ātrumu.

-  Tepat aiz likuma jābūt viesnīcai, - Ga­la nervozi ieteicās. - Es jums ļoti patei­cos, ser Hugo. Cik muļķīgi, ka es nepa­spēju… Tas nebūs ilgi. Jā gan, tur tā ir.

Auto pieripoja pie mājvietas durvīm un spēji nobremzēja.

-    Pasteidzieties! Ejiet ātri! - Drekss pukojās, kamēr Gala, atstājusi mašīnas durvis vaļā, paklausīgi aiztraucās pa grantēto celiņu, cieši savilkusi sev apkārt lietusmēteli ar dārgo noslēpumu.

Mis Branda ieslēdzās tualetē un atvē­ra piezīmju grāmatiņu.

Ieraksti izskatījās tieši tā, kā viņa bija paredzējusi. Katrā lappusē zem datuma kārtīgi sarakstītas skaitļu rindas. Atmo­sfēras spiediens, vēja ātrums, tempera­tūra, tieši tā, kā viņa bija pierakstījusi no

Gaisa spēku ziņojumiem. Un katras lap­puses apakšā iespējamie žirokompasu rādījumi.

Gala sarauca pier. Jau no pirmā acu uzmetiena viņa pamanīja, ka šie ir pavi­sam citi skaitļi. Dreksa aprēķiniem nebi­ja nekāda sakara ar \inas aplēsēm.

Gala pievērsās pēdējam ierakstam, kurā jābūt aprēķiniem šai dienai. Pēc tiem iznāca, ka viņa kļūdījusies par gandrīz deviņdesmit grādiem. Ja raķete tiktu izšauta pēc viņas lidojuma plāna, tā nokristu kaut kur Francijā. Gala apju­kusi ieskatījās savā sejas atspulga spo­gulī virs izlietnes. Kādā kārtā viņa būtu varējusi tik briesmīgi kļūdīties? Un kā­pēc Drekss ne reizi viņai neaizrādīja? At­bildi meklēdama, mis Branda vēlreiz ātri izšķirstīja piezīmju grāmatiņu, un patie­si - katru dienu viņa kļūdījusies par de­viņdesmit grādiem, ja raķete būtu jāiz­šauj pēc viņas plāna. Un tomēr - viņa nekādā ziņā nevarēja tā maldīties. Vai ministrijai būtu zināms par šiem slepe­najiem aprēķiniem? Un kāpēc vispār tiem jābūt slepeniem?

Piepeši Gaļas izbrīns pārvērtās bailēs. Viņai kaut kādā kārtā klusi un mierīgi jānokļūst Londonā un jāaprunājas ar kā­du. Pat tajā gadījumā, ja viņu uzskatītu par jukušu un gaisa jaucēju.

Viņa vēsi pāršķīra dažas grāmatiņas lapas, izņēma no somiņas nagu vīlīti un, cik kārtīgi vien spēdama, izgrieza vienu paraugam, saritināja to cietā lodītē un paslēpa vienā no cimdu pirkstgaliem.

Gala atkal aplūkoja savu seju spoguli. Tā bija bāla, un viņa ātri saberzēja vai­gus, lai tie atgūtu krāsu. Tad noskaņojās tā, lai izskatītos pēc nokautrējušās sekre­tāres, un steidzās laukā no viesnīcas - pa grantēto taciņu pie mašīnas, slēpdama piezīmju grāmatiņu lietusmēteļa krokās.

Mersedesa motors darbojās. Drekss viņu nepacietīgi uzlūkoja, kamēr viņa ie­rausās atpakaļ savā sēdeklī.

- Braucam! Braucam! - Drekss noburk­šķēja, ieslēgdams trešo ātrumu un aizcirz­dams durvis tik ātri, ka bezmaz iecirta ta­jās mis Brandas potiti. Riepas iekaucās1 uz grantētā ceļa, un auto brāzās laukā no stāvlaukuma uz Londonas šosejas.

Gala atkrita atpakaļ, tomēr atcerējās par salocīto lietusmēteli un, izskatīda­mās vainīga, novietoja to starp sevi un braucēju.

Viņa skatījās, kā spidometrs rāda aiz­vien lielāku ātrumu, un Drekss stūrē smago auto pa ceļa vidu.

Gala mēģināja atcerēties, ko agrāk mācījusies. Jānovērš uzmanība, piespie­žot kādā citā vietā. Jāpiesaista tā kādai citai ķermeņdaļai. Jāpiesaista… Upuris nedrīkst justies netraucēts. Viņa jutek­ļiem jābūt saspringtiem. Viņš nedrīkst just pieskārienu savam ķermenim… Va­jadzīga anestēzija - kāds spēcīgs sti­muls…

Piemēram, tā, kā tagad. Drekss nolie­cās pār stūri, pūlēdamies tikt garām trei- lerim sešdesmit pēdu garumā, bet uz šo­sejas nebija daudz brīvas vietas apdzīša­nai, jo kāds nemitīgi brauca pretī. Uz ceļa bija aizsprostojums, Drekss samazi­nāja ātrumu un sāka neganti signalizēt.

Gaļas roka šajā brīdī pasniedzās pa kreisi un nozuda zem mēteļa.

Taču to satvēra otra roka. vijīga kā čūska.

- Noķēru gan!

Krebss bija pārliecies pār sēdekļa at­zveltni. Viņa roka - zem lietusmēteļa kro­kām satvērusi Gaļas pirkstus ar visu pie­zīmju grāmatiņu.

Gala sēdēja kā sastingusi melnā ledū. Un ar visu spēku centās izraut roku. Bet tas neizdevās. Krebss bija uzgūlis tai ar visu savu svaru.

Drekss bija ticis garām treilerim, ta­gad ceļš bija tukšs.

-    Lūdzu, apturiet auto, mein Kapitān! Mis Brenda ir spiedze.

Drekss izbrīnīti palūkojās pa labi. Ar redzēto viņam pietika. Viņš ātri aptaustī­ja bikšu aizmugures kabatu, bet pēc tam - lēnām un savaldīgi - uzlika roku atpakaļ uz stūres. Pa kreisi izliecās krass pagrieziens uz Merevortu.

-     Turiet viņu! - Drekss pavēlēja. Viņš nobremzēja tā, ka riepas nokau- cās, mainīja virzienu un iegrieza mašī­nu sānceļā. Pabraucis pārsimt jardu tālāk, Drekss apstādināja mašīnu ceļa malā.

Drekss pārlūkoja ceļu. Tas bija tukšs. Viņš pastiepa cimdoto roku un pavilka Gaļas seju uz savu pusi.

-   Kas tas?

-    Es varu paskaidrot, ser Hugo. - Gala centās cīnīties pretī šausmām un izmisu­mam, kurš noteikti parādījās viņas se­jā. -Tā ir kļūda. Es negribēju…

Dusmīgi paraustījusi plecus, viņa iz­mantoja šo brīdi, lai ar labo roku paslēp­tu aiz muguras un ādas sēdekļa malas cimdu pāri.

- Sehen sie her, mein Kapitān!* Manī­ju, ka viņa piespiedās jums cieši klāt - tas • likās tik savādi.

Ar otru roku Krebss izrāva jaunajai meitenei lietusmēteli. Un tur tie bija - sa­liektie un nobālušie kreisās rokas pirk­sti, sakrampējušies ap piezīmju grāmati­ņas vākiem. Un tā joprojām bija pēdas attālumā no Dreksa bikšu kabatas.

-Tā.

Šis vārds tika izteikts nāvīgi saltā tonī. un tajā bija saklausāma satriecoša no- lemgtība, kas uzdvesa drebuļus.

Drekss palaida vaļā Gaļas zodu. bet viņas baiļpilnās acis palika piesaistītas Dreksa redzokļiem.

Aiz miermīlīgās fasādes - sārtās ādas un sarkanīgās vaigu bārdas - pēk­šņi jautās auksta cietsirdība. Šis bija gluži cits cilvēks. Tas, kurš bija slēpies aiz maskas. Radījums, kurš bija iekār­tojies zem plakanā akmens, ko Gala pacēlusi.

Drekss atkal aplūkoja ceļu - vienu un otru pusi.

Tad, uzmanīgi ieskatoties piepeši tik satrauktajās zilajās acis, viņš novilka šo- fera cimdu no kreisās rokas un. saņēmis to labajā, no visa spēka zvēla Gaļai pa seju.

No mis Brandas aizžņaugtās rīkles izlauzās īss, aprauts kliedziens. Pār vi­ņas vaigiem plūda sāpju asaras. Pēkšņi viņa sāka cīnīties - tik neganti kā vāj­prātīgā.

Mis Branda pretojās, cik stipri vien spēdama - viņu turēja divas dzelzscietas rokas. Ar brīvo - labo - roku viņa pūlējās sasniegt otra uzbrucēja seju un piekļūt acīm. Taču Krebsam izdevās izvairīties un pastiprināt spiedienu ap viņas rīkli. Viņš tikai nikni šņāca, kad jaunās meite­nes nagi plēsa nost ādu no viņa delnām, kaut gan ar lietpratīgu aci redzēja, ka vi­ņas pretošanās top aizvien vārgāka.

Drekss, uzmanīdams ceļu, mierīgi noskatījās, kā Krebss nomāca Gaļas pre­tošanos, pēc tam iedarbināja auto un sā­ka piesardzīgi braukt uz priekšu pa meža ceļu. Un apmierināti norūca, pamanījis, ka viņi nokļuvuši uz smago mašīnu iz­dangāta meža ceļa. un apstādināja auto tikai tad, kad šoseja jau bija palikusi diezgan patālu.

Gala attapās tikai tad. kad vairs nebi­ja dzirdams motora radītais troksnis, un dzirdēja Dreksa balsi sakām: "Tur!" Viņa pirksts norādīja kādu vietu meitenes galvaskausā virs kreisās auss Krebsa roka atrāvās no Gaļas rīkles un viņa at­viegloti sabruka uz priekšu, tverdama gaisu. Tad kaut kas ar krakšķi triecās pret meitenes galvu - tieši tajā vietā, kur bija norādīts, sekoja sāpju uzplaiksnī­jums, kas ilga tikai vienu mirkli, pēc tam viss satumsa.

Pēc stundas garāmgājēji redzēja baltu mersedesu piebraucam pie neliela nami­ņa Bakingemas pils galā pie Eberijstrī- tas, un no tā divi laipni džentlmeņi palī­dzēja izkāpt slimai meitenei. Tie, kuri at­radās tuvāk, varēja vērot, ka nelaimīgās meitenes seja bija bāla, acis aizvērtas un laipnajiem džentlmeņiem bezmaz nācās viņu nest augšā pa kāpnēm. Lielākais džentlmenis ar sarkano seju un vaigu- bārdu skaļā balsī sacīja otram, ka naba­ga Mildreda apsolījusies vairs neiet ārā, kamēr neatlabs. Cik bēdīgi!

Gala atjēdzās lielā augšstāva telpā, kura likās pilna ar kaut kādiem mehā­nismiem. Viņa bija pamatīgi piesaitēta pie krēsla. Drausmīgi sāpēja galva. Galā juta, ka lūpas piepampušas, un ari viens vaigs likās uzbildis, droši vien bija ari zils.

Logam priekšā bija aizvilkti biezi aiz­kari, istabā oda pēc sasmakuma un pelē­juma - tā laikam tika reti lietota. Uz tām dažām mēbelēm, kuras tur atradās, bija bieza putekļu kārta, vienīgi mašīnu hro­mētās un melnkoka daļas likās tīras un jaunas. -Gala iedomājās, ka varbūt no­kļuvusi slimnīcā. Viņa aizvēra acis un mēģināja apdomāt notikušo. Taču neko daudz mis Branda nespēja atcerēties. Vi­ņa pavadīja vairākas minūtes, ielūkoda­mās sevī, un tikai tad atkal atvēra acis.

Drekss, pagriezis viņai muguru, pētīja kādas mašīnas daļas. Tā atgādināja lieju radioaparātu. Gala varēja saskatīt vēl trīs līdzīgas mašīnas, un no vienas tievs metāla vadiņš stiepās augšup un nozuda caurumā, kas bija izsists griestos. Telpu apgaismoja vairākas garas lampas - kat­rā bija ieskrūvēta viena kaila daudzvatu spuldze.

Pa kreisi no mis Brandas atskanēja kaut kādi tinkšķi. Pagriezusi sāpošās acis, kas slēpās aiz pusaizvērtajiem plakstiem, par spīti aizvien pieaugošajām galvassāpēm, viņa ieraudzīja Krebsa stāvu. Krebss bija pārliecies pār elek­trisko ģeneratoru, kas atradās uz grīdas. Tam līdzās stāvēja kaut kāds motors, kas radīja troksni. Krebss šad un tad satvēra rokturi un parāva to. Tajā mirklī atskanēja tādas kā šķavas, pēc tam tink­šķi atsākās no jauna.

-   Ak, sasodītais muļķi! - Drekss vācis­ki uzsauca. - Pasteidzieties taču! Man vēl jāaiziet apmeklēt tos stulbeņus tur, mi­nistrijā.

-    Tūlīt, mein Kapitan! - Krebss pa­klausīgi attrauca. Un atkal satvēra rok­turi. Šajā reizē pēc vairākiem mēģināju­miem motors nošķaudījās un sāka rūkt.

-  Vai tas griežoties netaisīs pārāk lielu troksni? - Drekss noprasīja.

-   Nē, mein Kapitan. Šī istaba ir trok­šņu necaurlaidīga, - Krebss atteica. - Dok­tors Valters apgalvoja, ka ārpusē nekas nebūšot dzirdams.

Gala aizvēra acis un nolēma, ka vienī­gais glābiņš ir - iespējami ilgāk izlikties

paģībušai. Vai abi sadomājuši viņu noga­lināt? Tepat, šajā istabā? Un kas tās ir par mašīnām? Tā kā telegrāfs, tā kā ra­dars. Un tas izliektais stikla ekrāns virs. Dreksa galvas, kas šad tad uzliesmoja, kad Drekss nospieda taustiņus un grozī­ja kloķus.

Palēnām Gaļas prāts atkal sāka dar­boties. Kāpēc, piemēram, Drekss sācis runāt lieliskā vācu valodā? Un kāpēc Krebss viņu uzrunā Herr Kapit 'ān? Un tie skaitļi melnajā grāmatiņā? Kādēļ viņa gandrīz tika nogalēta tāpēc, ka tos redzē­jusi? Ko tie nozīmē?

Deviņdesmit grādi, deviņdesmit grā­di…

Prāts pamazītēm gremoja šo informā­ciju. Deviņdesmit grādu starpība. Tad, ja pieņemam, ka viņas cipari visu laiku bi­juši pareizi, aprēķinot mērķa atrašanās vietu Ziemeļjūrā, astoņdesmit jūdžu attā­lumā. Ja viņai bijusi taisnība. Tādā gadī­jumā viņa nebūt nav nomērķējusi raķeti uz P'rancijas vidieni. Bet Dreksa skaitļi? Deviņdesmit grādi pa kreisi no viņas Zie­meļjūras mērķa? Droši vien kaut kur Anglijā. Astoņdesmit jūdzes no Duvras. Jā, protams. Tā tas ir. Dreksa skaitļi. Iz­šaušanas plāns mazajā, melnaja grama- tiņā. Viņi iešaus raķeti tieši Londonas vi­dū!

Londonas! Tik tiešām - Londonas!

Te Gaļas sirds tiešām sakāpa viņai kakla. Tā tik ir domai Viss ir tik vienkār­ši, un tomēr cilvēks gandrīz nespēj pa­elpot, kad kaut ko tādu apjēdz.

Un tagad iedomāsimies, kas šīs par ie­rīcēm… teiksim, radars. Un kāda apķērī­ba! Tāds pats, kādam jābūt Ziemeļjūrā! Tikai šis novadīs raķeti lejā simt jardu attālumā no Bakingemas pils. Bet vai tam ir kāda nozīme, ja pati raķete pilna instrumentiem?

Iespējams, ka tas bija Dreksa nežēlī­gais sitiens viņai pa seju, kas lika Gaļas smadzenēm atrast atbildi. Pēkšņi viņa zi­nāja, ka tā ir īsta kodolgalviņa, kā atom­bumbai. Un ka Drekss ir Anglijas ienaid­nieks, kurš rit pēcpusdienā iznīcinās Londonu.

Gala izmisīgi pūlējās saprast.

Cauri griestiem, cauri šim krēslam, zemē… Tievais vadiņš - vadītājs… Tā kri­tis kā zibens no skaidrām debesīm. Un ielās būs pūļi. Pils… Auklītes ar bērniem parkā… Putni kokos. Milzīgs liesmu

zieds jūdzes platumā. Un mākonis kā sēne. Un nekas nepaliks pāri. Nekas. Ne­kas. Nekas.

- Nē. Ak, nē!

Taču kliedza viņa tikai domās. Jo tajā pašā mirky Gala,- kuras ķermenis šķieta­mi jau bija sačokurojies un melns tāpat kā miljons citu, zaudēja samaņu.

XIX nodala

PAZUDUSĪ persona

Bonds sēdēja pie sava iemīļotā Londo­nas restorāna galdiņa, tas bija divvietīgs un atradās apakšstāva zāles labajā stūrī.- Bonds vēroja cilvēkus, kuri varenā straumē plūda pa Pikadiliju un prom uz Heimārkitu.

Pulkstenis bija septiņi un četrdesmit piecas minūtes, viņš tukšoja jau otro vodku ar sauso martīni un lielu citrona šķēli, ko viņam bija atnesis Beikers - ve­cākais viesmīlis. Bonds dīki malkoja dzērienu, netikdams skaidrībā, kāpēc Gala kavējas. Tāda rīcība viņai nepavi­sam nelikās raksturīga. Gala bija tāda persona, kura noteikti piezvanītu, ja vi­ņai nāktos aizkavēties Skotlendjardā. Vellenss, ar kuru viņš bija ticies pulk­sten piecos, apgalvoja, ka Gaļai vajadzē­tu ierasties pie viņa ap sešiem.

Vellenss bija loti noraizējies par mis Brendu un nepacietīgi gaidīja vinu. Vel­lensa bažas bija tik manāmas, ka tad. kad Bonds īsos vārdos stāstīja par drošī­bas pasākumiem, lai pasargātu raķeti, viņš tikpat kā neklausījās.

Šķita, ka visu dienu cilvēki pārdeva sterliņu mārciņas, atbrīvodamies no tām. Šī panika bija sākusies Tanžerā un aši iz­platījusies gan Cīrihē. gan Ņujorkā. Mār­ciņas kurss pasaulē neganti svārstījās, kāds bija šo akciju sarīkojis. Rezultāts bi­ja tāds, ka mārciņas cena katru dienu kritās par pieciem centiem, un kurss noslīdēja aizvien zemāk. Vakara avīzēs par šīm norisēm vēstīja visi ievadraksti, un beigu beigās valsts kase bija paziņoju­si Vellensam, ka šo akciju sācis uzņē­mums "Drax Metals Ltd." Tanžerā. Šī fi­nansu operācija bija sākusies no rīta, un firma pamanījusies pārdot britu valūtu divdesmit miljonu mārciņu apmērā. Tir- «um tāds trieciens bijis par smagu - An­glijas bankai nācies iejaukties un uzpirkt kādu daļu, laĻ apstādinātu vēl ātrāku kritumu. Un tad noskaidrojies, ka pārde­vējs ir "Drax Metai".

Tagad Valsts kase gribēja zināt, kāds ir notiekošā cēlonis. Vai valūtu pārdod Drekss pats. vai kāds no viņa firmas. Un pirmo viņi bija uzmeklējuši Vellensu. Vellenss spēja apjēgt tikai to, ka ar raķeti paredzamas kaut kādas nepatik­šanas. turklāt Drekss to zina un izmanto šis zināšanas. Tāpēc viņš tūlīt devās ap­spriesties uz Apgādes ministriju, taču tur noraidīja jelkādas šaubas par raķetes sekmīgu palaišanu. Neesot, nekāda ie­mesla domāt, ka izmēģinājums varētu ciest neveiksmi. Un pat tajā gadījumā, ja pirmā raķetes izšaušana ciestu ne­veiksmi, tā neizraisītu lielākas nepa­tikšanas par pārspriedumiem, kas attie­cas uz tehnisko sagatavotību un deta­ļām. Visādā ziņā - lai ar raķeti notiktu, kas notikdams, uz britu finansēm nekam nevajadzētu atstāt iespaidu. Nē, viņi gan nedomājot, ka būtu jārunā par to ar premjerministru. "Drax Metai" esot liels uzņēmums. Varbūt tur kāds darbojas kādas ārzemju valdības labā. Argentīnas uzdevumā. Vai pat Krievijas. Kāds, ku­ram ir lieli sterliņu mārciņu uzkrājumi. Taču ar ministriju tam nav nekāda saka­ra. Un ar raķeti ari ne Tā tikšot palaista tieši norunātajā laikā, rit pēcpusdienā.

Vellensam šķita, ka tas viss izklausās sakarīgi, bet viņš tik un tā nespēja nomie­rināties. Viņam nepatika mīklas un noslē­pumainība, tāpēc viņš meklēja atviegloju­mu sarunā ar Bondu. Vispirms - viņš gri­bot pajautāt Gaļai, vai meitene redzējusi kādas telegrammas no Tanžeras. Un vai Drekss kaut ko teicis, tādas saņemdams.

Bonds jutās pārliecināts, ka Gala no­teikti šādas telegrammas pieminētu, ja tādas būtu pienākušas - viņš tā arī pa­teica Vellensam. Abi apspriedās vēl maz­liet, un tad Bonds devās projām - uz sa­vu departamentu, kur viņu gaidīja M.

M. interesēja viss, arī viru noskūtās galvas un ūsas. Viņš pamatīgi iztaujāja Bondu. Kad Bonds bija izstāstījis arī sa­vu pēdējo sarunu ar Vellensu, M. ilgu laiku sēdēja klusēdams, domās iegrimis.

- Nulle nulle septiņi, - M. beidzot ieru­nājās, - tā būšana man nepavisam nepa­tīk. Tur notiek kaut kas nelāgs, bet, teik­šu gan. es neko nesaprotu. Un netieku nekādā skaidrībā, kur. un kā es varētu iejaukties. Visi fakti ir zināmi īpašajai nodaļai, ministrijai, un, Dievs mans lieci­nieks. man nav nekā, ko piebilst. Pat tad, ja es pārmītu kādu vārdu ar prem­jerministru, kaut gan tā nebūtu koleģiāla rīcība, ja runājam par Vellensu, ko tad lai es saku? Kur ir fakti? Ko tas viss no­zīmē? Pavei. ir taču tikai pieņēmumi, ka tur ir kaut kas tāds, kas nelabi ož. Var­būt pal pamatīgi smird. Un, - viņš piebil­da. - smaka var sniegties visai tālu, ja vien es nekļūdos.

-   Hra, - šis vīrs pēc mirkļa turpināja, uzlūkodams Bondu, un skatiens bija ne­parasti satraukts. - Laikam jau šajā rei­zē viss ir atkarīgs nojums. Un no jaunās meitenes. Jums laimējies - viņa ir profe­sionāle! Vai vēlaties vēl kaut ko? Vai fes varu izdarīt kaut ko jūsu labā?

-   Nē. paldies, ser, - Bonds novilka. Un devās prom pa labi pazīstamajiem gaite­ņiem. pēc tam nobrauca liftā līdz savam kabinetam, kur izbiedēja Loēliju Ponson- biju, noskūpstīdams viņu un novēlēdams labu vakaru. Kaut ko tādu Bonds atļāvās vienīgi Ziemsvētkos un viņas dzimšanas dienā, un tomēr tās bija visai bīstamas darbības.

Bonds izdzēra atlikušo martīni un ie­skatījās pulkstenī Tas jau rādīja astoņi, un pēkšņi Bonds nodrebēja.

Viņš piecēlās no galdiņa un steidzās pie telefona.

Skotlendjardā atbildēja, ka Vellenss jau esot viņu meklējis, bet patlaban vakariņojot kopā ar valdības pārstāvjiem. Vai koman­dieris Bonds, lūdzu, nepaliktu pie aparāta? Bonds nepacietīgi gaidīja. Viņam šķita, ka visas līdzšinējās nenoteiktās bailes tagad saplūdušas melnajā bakelīta klausulē. Viņš iztēlojās pieklājīgu, vienaldzīgu seju rindas. Uniformā tērpts viesmīlis nesteidzīgi devās pie Vellensa. Un ātri atvilka krēslu. Vellenss nemanāmi izgāja no zāles. Soļi dobji atbal­sojās gaiteņu mūros.

Balss klausulē gandrīz vai iekliedzās.

-    Tas esat jūs, Bond? Šeit Vellenss. Vai mis Brandu satikāt?

Bondam notirpa sirds.

-    Nē, - viņš aprauti attrauca. - Viņa nokavējusi vakariņas! Vai sešos viņa ie­radās?

-     Nē, esmu izsūtījis cilvēkus viņu meklēt, bet pagaidām nav ne miņas - ne tur. kur meitene mēdz apmesties, kad ie­rodas Londonā, ne kur citur. Neviens no draugiem nav viņu redzējis. Ja mis Bran­da izbrauca Dreksa mašīnā pulksten pustrijos, tad viņai jau puspiecos vaja­dzēja but Londonā. Uz Duvras ceļa šajā pēcpusdienā nekādas katastrofas nav notikušas.

Iestājās klusumbrīdis.

- Tagad paklausieties! - Vellensa balsi bija jaušamas neslēptas bažas. - Tā ir laba meitene, es negribu, lai ar viņu kaut kas atgadītos! Vai jūs varētu man palīdzēt? Es nevaru izsludināt meklēša­nu - tur notikusī dubultslepkavība jau tā sacēlusi pietiekami lielu troksni, prese dzenas mums pa pēdām katrā soli. Šova­kar pēc desmitiem būs vēl ļaunāk. Dau- ningstrita izziņos jaunumus - par izmē­ģinājuma šāvienu, un rītdienas avīzes būs pilnas ar rakstiem par raķeti. Par to ziņos ari pa radio. Ja kļūs zināms ari par policistes pazušanu, skandāls ir neizbē­gams. Gatavais kriminālromāns. Bet rīt­diena mums ir pārāk svarīga diena, lai nodarbotos ar kriminālnorisēm. Varbūt, ka jaunā meitene kaut kur paģībusi vai tamlīdzīgi. Bet es vēlos, lai viņa atrastos!

Labi? Ko jūs sakāt? Vai spēsiet viņu sa­meklēt? Varat rēķināties ar jebkuru palī­dzību, kāda vien jums nepieciešama! Pa­teikšu dežurējošajam virsniekam, lai iz­pilda visas jūs pavēles.

-    Neraizējieties, - Bonds atbildēja. - Skaidrs, ka es viņu atradīšu' - Bonds ap­klusa, ļaudams prātam drudžaini darbo­ties. - Pasakiet man. vai jums ir kaut kas zināms par Dreksa atrašanās vietu?

-   Viņam bija jāierodas ministrijā septi­ņos, - Vellenss atteica, tad klausulē at­skanēja kaut kāds troksnis, un Bonds dzirdēja viņu sakām: "Paldies!" Pēc tam Vellenss atsāka runāt.

-    Nupat saņēmu ziņojumu no polici­jas, - viņš turpināja. - Skotlendjarda vīri nebija varējuši dabūt mani rokā. Jo es runāju ar jums. Tūlīt redzēsim, ko viņi ziņo. - Vellenss lasīja: - "Sers Hugo Drekss ieradās ministrijā deviņpadsmi­tos, aizgāja divdesmitos." - Vellenss ko­mentēja: - Tas nozīmē, ka viņš aizbrauks no Londonas ap deviņiem. Vienu mirklī­ti! - Un viņš lasīja tālāk: - "Sers Hugo pavēstījis, ka mis Branda, iebraucot Lon­donā, piepeši jutusies slikti. Pēc viņas pašas lūguma Drekss atstājis viņu Vikto­rijas stacijā pie autobusu pieturas pulk­sten sešpadsmitos četrdesmit piecās. Mis Branda teikusi, ka došoties pie kaut kā­diem draugiem, kuru adresi neesot mi­nējusi, tikai solījusies, ka septiņos vaka­rā tiksies ar seru Hugo Dreksu ministri­jā. Bet viņa neesot ieradusies." Un tas ari viss, - Vellenss sacīja. - Jā, starp citu - mēs apjautājāmies par mis Brandu ari jūsu dēļ. Teicām, ka jūs bijāt norunājis ar meiteni tikties sešos, bet viņa neparādī­jās.

-    Jā gan, - Bonds atbildēja, kaut gan viņa domas kavējās citur. - Kā šķiet, tas viss mūs nekur nav novedis. Man jādarbojas sparīgāk. Un vēl kaut kas. Vai Dreksam Londonā ir kāds mi­teklis? '

-   Viņš pēdējā laikā allaž apmetas "Ri­čā", - Vellenss paskaidroja. - Esot pārde­vis savu māju Grosvenorskvērā - tad, kad pārvācās uz Duvru. Taču mums ir zi­nāms. ka Dreksam pieder ari kāds na­miņš Eberijstritā. Mēs devāmies turp. Ta­ču uz zvanu neviens neatsaucās, un mans pavadonis sacīja, ka mājiņa izskato­ties neapdzīvota. Tā ir turpat blakus Ba- kingemas pilij. Tāda kā viņa slēptuve. Un

Drekss par to cieš klusu. Varbūt viņš ved turp savas sievietes. Vai mums būtu ap­spriežams vēl kaut kas cits? Man jāstei­dzas atpakaļ - vai ari augstākā sabiedrība domās, ka nozagti krona dārgakmeņi.

-   Viss kārtībā. - Bonds noteica. - Da­rīšu visu, kas būs manos spēkos. Ja ga­dīsies kaut kas neparedzēts, saukšu pa­līgā jūsu vīrus. Neraizējieties, ja no ma­nis nebūs ziņu. Uz redzēšanos.

-   Uz redzēšanos, - Vellenss attrauca ar tādu kā atvieglojuma sajūtu balsi. - Pal­dies. Un vēlu veiksmi.

Bonds nolika klausuli.

Pēc tam viņš to atkal pacēla un pie­zvanīja uz Bleida klubu.

-  Te zvana no Apgādes ministrijas, - viņš sacīja. - Vai sers Hugo Drekss ir klubā?

-   Jā, ser, - tā bija draudzīgā Breveta balss. - Viņš ir ēdamzālē. Vai vēlaties ar viņu runāt?

-   Nē, parunāšu vēlāk, - Bonds atbildē­ja. - Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņš vēl joprojām ir tur.

Nepamanījis, ko ēd, Bonds ar vilka ēst­gribu aprija kādu barību un izgāja no res­torāna pulksten astoņos četrdesmit piecās. Auto viņu jau gaidīja. Bonds novēlēja labu

vakaru departamenta šoferim un brauca uz Sentdžeimsstritu. Viņš novietoja bentliju aiz taksometru rindas, lai to uzreiz nevarē­tu ieraudzīt, un pats paslēpās aiz vakara avīzes, raudzīdamies pāri tās malai uz Dreksa mersedesu. Viņš nopriecājās, ie­raudzījis to stāvam Pārkstritā.

Bondam nenācās ilgi gaidīt. Pēkšņi pa­rādījās plats dzeltenas gaismas stars - tas spīdēja no Bleida kluba durvīm. Tajās ie­zīmējās milzīgais Dreksa stāvs. Sers Hu­go bija apvilcis lielu, garu, smagu mēteli ar jostu un uzslējis apkakli līdz ausīm, bet cepuri uzmaucis līdz acīm. Viņš ātri piegāja pie baltā mersedesa, aizcirta dur­vis un pagrieza mašīnu pa kreisi - uz Sentdžeimsstritu -, un atradās pretī Sent- džeimsas pilij, kamēr Bonds vēl nebija paguvis uzņemt ātrumu.

"Ak Dievs, tas cilvēks gan loti ātri pār­vietojas!" Bonds nodomāja, dzīdamies pa­kaļ Dreksam ap drošības saliņu Melas va­du. kamēr sers Hugo jau brauca garām statujai, kas stāvēja pils priekšā. Viņš ie­slēdza trešo ātrumu un stūrēja bentliju i mersedesam pakaļ. Bakingemas pils vārti. Tā varētu būt Eberijstrīta. Paturēdams bal­to auto redzeslokā, Bonds sāka steigšus

plānot. I>overgrosvenorpleisas stūri dega zaļā gaisma Dreksam. bet Bondam - jau sarkanā. Bonds traucās pāri un nokļuva krustojuma viņā pusē tieši laikā, lai redzē­tu, ka Drekss pagriežas pa kreisi - uz Ebe- rijstritas sākumu. Cerēdams, ka Drekss apstādinās auto pie savas mājas, Bonds līdz stūrim palielināja ātrumu un. strauji nobremzējis, izlēca no bentlija. atstājot mo­toru rūcam, un paspēra dažus soļus uz Ebcrijstritas pusi. Tajā bridi viņš izdzirda divus īsus mersedesa signāltaures pūtie- nus. Piesardzīgi pavērdamies ap stūri, Bonds ieraudzīja Krebsu, kurš palīdzēja virzīties uz mašīnas pusi biezi ietīstītam meitenes stāvam. Tad mersedesa durvis aizcirtās, un Drekss brauca tālāk.

Bonds ielēca savā mašinā, ieslēdza trešo ātrumu un traucās viņam pakal.

Laimīgā kārtā mersedess bija balts. Tur tas brāzās, šad un tad ātri samirk­šķinot gaismas, iedegtiem lukturiem, sig­nalizēdams ikreiz, kad uz pustukšās ie­las bija manāma kāda kustība.

Bonds sakoda zobus un trieca savu bentliju tā, it kā būtu Lipizaners no Spā­nijas autokluba Vīnē. Viņš nevarēja ne signalizēt, ne iedegt lukturus, lai aizbie­dētu visus no ceļa, jo tādā gadījumā sevi nodotu - pirmais braucējs viņu pamanī­tu. Bonds varēja tikai likt lietā gāzes un bremzes pedāļus, cerot uz veiksmi.

Aizmugurē dārdēja izpūtējs, bentlijam traucoties garām mājām ielas abās pusēs, un uz asfalta kauca riepas. Bonds patei­cās Dievam, ka bija uzlicis jaunās - "Mi- chelin" firmas ražotās. Tās bija mainītas tikai pirms nedēļas. Ja vien negadīsies sarkanās gaismas. Pagaidām dega dzel­tenas un sarkanās, kurpretī Dreksam al­laž spīdēja zaļās. Čelsijas tilts. Itin kā Drekss gribētu pa dienvidu apvedceļu nokļūt uz Duvras ceļa. Vai bentlijs varēja cerēt, ka izdosies sacensties ar mersede­su uz ātrgaitas šosejas? Dreksa mašīnā sēdēja divi pasažieri. Viņa auto bija sta­bils. Ar masīvajām atsperēm tas visos pagriezienos varēja justies drošāk nekā Bonds. Vecais bentlijs bija pārāk nepie­mērots eksperimentiem. Bonds nobrem­zēja un riskēja signalizēt, jo labajā pusē sāka kustēties kāds taksometrs. Tas pa­rāvās nost no ceļa, un Bonds, traukda­mies garām, dzirdēja neķītru lamuvārdu.

Klephema, un baltais auto aizzibēja starp kokiem. Bonds dzina savu auto aizvien ātrāk - šeit ceļš bija diezgan drošs. Beidzot viņš manīja priekšā iede­gamies sarkanās gaismas - īstajā bridi, lai apturētu Dreksu B >nds pagausināja bentlija gaitu un brauca tālāk lēnām. Piecdesmit jardu attālumā. Četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Tad gaismas mai­nījās, un Drekss atkal bija gabalā. Taču Bonds jau bija paspējis saskatīt, ka Krebss sēdēja līdzās Dreksam. bet no Gaļas nebija ne ziņas, ne mīnas - \1enī_;: segu kaudze šaurajā aizmugures sēdeklī.

Tātad par mis Brandas braukšanu ko­pā ar viņiem no brīva prāta nevar būt ne runas! Slimu meiteni neviens neved ma­šīnā kā kartupeļu maisu. Un ari tādā āt­rumā ne. Tātad viņa ir gūstekne. Kādēļ? Ko viņa izdarījusi? Kaut ko atklājusi? Ko, pie velna, tas viss nozīmē?

Katrs nelāgais pieņēmums bija nepatī­kamāks par iepriekšējo - tie cits pēc cita nosēdās Bondam uz pleca kā maitas putni un kauca ausī, ka viņš bijis akls neprātis. Akls, akls, akls. Kopš tā brīža, kad Bonds bija sēdējis savā kabinetā pēc vakara Blei- da klubā un nolēmis, ka Drekss ir bīstams cilvēks, viņam vajadzēja mīt šim krāpnie­kam uz papēžiem. Jau tad, kad pirmoreiz sāka ost pēc piedeguma, viņam pienācās rīkoties. Bet kā rīkoties? Viņš bija uzķēries uz katra āķa, norijis ikvienu ēsmu. Ko viņš būtu varējis pasākt - ja nu vienīgi nogali­nāt Dreksu? Un pēc tam nokļūt pie karāta­vām pārmērīgās centības dēļ? Jā, tā gan. Un ko tagad? Vai vajadzētu apstāties un zvanīt uz Skotlendjardu? Un ļaut mersede­sam aizbēgt? Tā kā Bonds zināja, ka Gala ir mašīnā, tad varēja pieņemt, ka Drekss nolēmis pa ceļam uz Duvru no viņas atbrī­voties. Un to Bonds spēja novērst - ja vien mašīna turēs šo slodzi.

It kā atbildot uz viņa nemierīgajām do­mām, riepas nokaucās, mašīnai pametot dienvidu loku un uzbraucot uz ātrgaitas šosejas. Nē. Bonds bija solījis M., ka Liks galā. Un Vellensam bija teicis to pašu. Šī lieta bija iemesta viņam klēpi, un tagad jādara, kas viņa spēkos.

Kaut vai jāpietuvojas un jāsašauj mer­sedesa riepas - gan jau pēc tam kaut kā atvainosies. Nepieļaut, lai notiek kaut kas krimināls.

"Lai tā notiek," Bonds klusībā nodo­māja. Viņam nācās zaudēt ātrumu dažu sarkanu gaismu dēļ. Izmantojot vienu šādu apstāšanās reizi, Bonds izvilka no sīkumu nodalījuma aizsargbrilles un uz­lika tās. Pēc tam viņš noliecās pa kreisi un pagrieza lielo skrūvi uz vējstikla, pēc tam atskrūvēja otru - labajā pusē. Bonds nostūma stiklu lejā ur. akai aizskrūvēja skrūves.

Pēc tam Bonds palielināja ātrumu - au­to aplieca slaidu likumu pa Sveinlijas loku un pārspēja pats sevi. pēc mirkļa jau spī- dinādams kaķacis pa Famingemas ap­kārtceļu. Vējš gaudoja ausīs, riepas spalgi kauca, traucot tik nepierastā ātrumā.

Apmēram jūdzes attālumā spīdēja lie­lie mersedesa lukturi, pēc tam tie nozu­da, jo mašīna uzbrauca Vrothemkalnā un pēc tam ripoja lejup, pagaisdama mē­ness apmirdzētajā Kentas ainavā.

XX nodala

DREKSA GAMBĪts

Gaļas ķermeni bija vairākas sāpošas vietas, smeldza atsevišķi locekļi. Dūra aiz kreisās auss, sāpēja roku locītavas, virve bija iegrauzusies potītēs.

Ik ceļa negludums, ik pagrieziens, kad Drekss spēji nobremzēja vai nospieda akseleratoru, izraisīja kādu sāpi un lika nervozi sarauties. Ja vien Gala būtu kār- tigāk nolikta uz šaurā aizmugures sēdek­ļa. Uz tā tik tikko pietika vietas viņas au­gumam un segām, bet zilumos sadauzītā seja berzās pret spīdīgo cūkādu.

Gaiss, ko mis Brenda elpoja, bija sa­smacis un oda pēc jauna ādas tapsēju- ma, izplūdes gāzēm, reizumis arī smirdē­ja pēc svilstošas gumijas, kad Drekss tai­sīja kādu īpaši asu pagriezienu.

Un tomēr - visas šīs sāpes un neērtī­bas Gaļai neko nenozīmēja.

Krebss! Pārsteidzošā kārtā Gaļas bai­les un dusmas lielākoties saistījās ar šo cilvēku - tās bija vismokošākās izjūtas. Pārējās nebija iespējams tik vienkārši iz­prast. Drekss, viņa noslēpumi un naids pret Angliju. Mikla - lieliskā vācu valo­das prasme. Raķete. Kodolgalviņas no­slēpums. Kāda tagad palikusi iespēja glābt Londonu? Visi šie jautājumi pagai­dām bija atstumti zemapziņā, jo šobrīd nebija atrisināmi.

Pēcpusdiena divatā ar Krebsu bija bie­dējoša, un jaunā meitene nemitīgi atgrie- zas pie nepatīkamās domas par to, gluži kā mele pie sāpoša zoba.

Vēl labu laiku pēc tam. kad Drekss bi­ja projām, Gala turpināja tēlot, ka ir bez­samaņā. Vispirms Krei ss bija pētijis ma­šīnas, runādamies ar katru pēc kārtas vāciski un tillinādamies kā ar bērnu.

- Vei, manu mīlulīt, Liebchen … Tā jau ir labāk, vai ne? Mazliet eļļiņas tev, lellit. te būs. Bet, protams… Tūlit iet vieglāk… Nē, nē, laiskullt! Tūkstoš apgriezienu, es teicu! Ne jau deviņsimt. Aiziet, kusties! Mums jādara viss, ko spējam - vai ne? Jā, mīļā, mein Schalz[4]! Topi pielabināta! Uz riņķi, atkal uz riņķi - tā mēs strādā­sim! Augšā un lejā! Ļauj man noslaucīt savu daiļo sejiņu, lai varam apraudzīt, ko bilst katra mazā detaļa. Jesus Maria, tu gan esi braša meitenīte, bist du ein braves Kind!**

Tā turpinājās ilgāku laiku. Tad Krebss nostājās pretī Gaļai un, šņaukājoties un pretīgi čamstinot, krietnu bridi kavējās, aplūkodams viņas seju, piemirsis mašī­nas, kaut ko prātodams un gatavoda­mies izlemt.

Un tad viņa sajuta Krebsa roku uz sa­vas kostlmjakas augšējās pogas. Vairs nekas cits neatlika, nācās tēlot samaņas atgriešanos.

Gala lūdza ūdeni, Krebss bija devies uz vannas istabu un atnesis mazliet ūdens zobu skalojamajā glāzē. Tad viņš bija atvilcis virtuves krēslu un jāteniski apsēdies uz tā Gaļai pretī, atspiezdams zodu uz atzveltnes. Tā Krebss bija domīgi blenzis viņai sejā ar savām blāvajām acīm zem nosligušajiem plakstiņiem.

Mis Branda pārtrauca klusumu pirmā.

-   Kāpēc esmu atvesta šurp? - viņa no­prasīja. - Kas tās par mašīnām?

Krebss nolaizīja lūpas. Mazā, sārtā mute pavērās - zem dzeltenajiem ūsu skumšķiem beidzot parādījās rombvei- dīgs smaids.

-  Te ir uzrīkoti sīkputnu slazdi, - Krebss noteica. - Drīz dziedātāj putniņš tiks ievi­lināts siltā ligzdiņā. Un tad tas izdēs oli­ņu. Tādu lielu, 'apaļu olu! Skaistu un treknu oliņu!

Krebsa sejas lejasdaļa apmierinājumā savilkās, acis spīdēja kā mēneši.

-   Un skaistā meitenīte ir šeit, jo citādi viņa varētu izbiedēt putniņu, tas aizspur­gtu projām! Tas gan būtu bēdīgi - vai tad ne, - Krebss gluži vai izspļāva nāka­mos trīs vārdus, - netīrā angļu kuce?

Krebsa acis kļuva uzmācīgas, tās iezī- dās Gaļai sejā, to vērtējoši nopētīdamas. Krebss pievilka savu krēslu tuvāk - tā. lai viņa ģīmis būtu tikai pēdas attāluma no Gaļas sejas. Viņai no Krebsa smirdī­gās elpas aizcirtās dvaša.

-     Palūk, angļu kuce. kura labā tu strādā? - Krebss noprasīja un gaidīja at­bildi. - Tev būs jāatzīstas, pati zini! - viņš nošņāca. - Mēs šeit esam divi vien! Ja kliegsi, neviens nedzirdēs.

-    Nerunājiet blēņas! - Gala izmisīgi sa­cīja. - Kā es varētu strādāt kādam citam, ja ne seram Hugo? - Krebss pasmaidīja, dzirdēdams šo vārdu. - Mani tikai intere­sēja lidojuma plāni… - Un Gala sāka ilgi un pamatīgi skaidrot par saviem aprēķi­niem un Dreksa cipariem, kā viņa gribēju­si dalīties lepnumā par raķetes palaišanu.

-    Pamēģiniet man iestāstīt vēl kādas citas muļķības, - Krebss norūca, kad vi­ņa bija beigusi. - Jums var sanākt arī la­bāk! - Krebsa acis pēkšņi bija kļuvušas ļaunas un cietsirdīgas, rokas stiepās pie viņas…

Gulēdama mersedesa aizmugures sē­dekli, Gala sakoda zobus un ievaidējās, atcerēdamās lunkanos, ložņājošos pirk­stus. kuri taustīja un knaibīja viņas mie­su, kamēr degošās, uzmācīgās acis pē­toši blenza viņas acīs, līdz beidzot Gaļai izdevās savākt mutē tik daudz siekalu, lai iespļautu viņam sejā.

Krebss pat neapstājās, lai noslaucītu seju - pēkšņi viņš nodarīja Gaļai sāpes pa īstam. Viņa tikai vienreiz iekliedzās un pēc tam laimīgā kārtā zaudēja samaņu.

Mis Branda atjēdzās brīdī, kad viņu stiepa uz mašīnu un iegrūda aizmugures sēdeklī, pēc tam uzsviežot virsi! segas. Tālāk viņi traucās pa Londonas ielām, mašīnas zvāļošanās darīja Gaļai sāpes, bet viņa dzirdēja citu mašīnu motoru rū­koņu, apdullinoši džinkstēja kāds divri­teņa zvans, kāds kaut ko uzsauca, kāds t

auto signalizēja, ierēcās motocikls, no­kauca bremzes, un jaunā meitene sapra­ta, ka atgriezusies atpakaļ reālajā pasau­lē. Apkārt bija angļi, viņas draugi. Gala pūlējās piecelties uz ceļiem un ieklieg­ties, taču Krebss laikam pamanīja šo kustību, jo vienā mirklī satvēra ar rokām meitenes potītes, aizāķēdams virvi aiz priekšējā sēdekļa spraišļa. Gala saprata, ka ir pazudusi. Piepeši pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Mis Branda sāka lūgt Dievu, kaut taču kāds ierastos viņai palī­gā un kaut paspētu atsteigues laikā.

Tas bija pirms stundas, un tagad Gala pēc auto lēnās gaitas un citu motoru rū­koņas varēja noteikt, ka vini sasnieguši kādu lielu pilsētu - Meidstonu. ja vīnu veda atpakaļ uz raķetes palaišanas vietu.

Pilnīgajā klusumā, kāds valdīja visu ce­ļu, šķērsojot pilsētu, Gala piepeši izdzirdēja Krebsa balsi. Un tajā jautās satraukums.

-   Mcin Kapitan, - Krebss ienmājās. - Es jau labu laiku redzu kādu mašīnu. Tā noteikti mums seko. Brauc ar neiedeg­tiem lukturiem, ieslēdzot gaismas tikai dažkārt. Tagad tā ir tikai simt jardu attā­lumā no mums. Manuprāt, tā ir koman­diera Bonda mašīna.

Drekss pārsteigti kaut ko norūca, un mis Branda manīja, ka viņa lielais au­gums pagriezās, lai aši atskatītos.

Drekss skaļi nolamājās, pēc tam iestā­jās klusums. Viņa juta, ka lielais auto palielina ātrumu.

-        Ja, so was, * - Drekss norūca. Viņa balss bija domīga. - Tad jau tā viņa vecā muzeja grabaža tomēr spēj kustēties. Jo la­bāk, mans dārgais Krebs! Kā šķiet, viņš ir viens pats! - Drekss skarbi iesmējās. - Mēs liksim viņam pamatīgi paskriet, lai nopelnī­tu savu algu. Ja viņš to padzīvos, tad iebā­zīsim viņu tajā pašā maisā, kurā jau ir tas sievišķis. Ieslēdziet radio! Jāpaklausās, vai nav kāda aizķeršanās.

Atskanēja spalgs krakšķis, pēc tam Gala izdzirda premjerministra balsi, kas saistījās ar visiem lielākajiem noti­kumiem viņas dzīvē. Tā skanēja sa­raustīti, jo Drekss ieslēdza trešo ātru­mu un brauca laukā no pilsētas, "…cil­vēka intelekta radīts ierocis…", "tūk­stoš jūdžu augstumā…", "reģionā, kur patrulē Viņas Majestātes kuģi…", "būvēta tikai tādēļ, lai aizsargātu mūsu mīļoto salu…", "…ilgs miera periods…", "pirmais solis, lai cilvēks veiktu garu ceļu prom no šīs planētas…", "…sers Hugo Drekss - dižais patriots un mūsu zemes labdaris…"

Gala dzirdēja Dreksa dārdošos smiek­lus - tie pārspēja pat vēja gaudas. Tajos skanēja nicinājums un uzvaras prieks. Pēc tam radio tika izslēgts.

- Džeims, - Gala klusi nočukstēja, - man esi atlicis vairs tikai tu… Esi uzmanīgs… Bet pasteidzies.

Bonda seja bija putekļu klāta - tā atgādi­nāja masku, to bija notraipījušas mušu un naktstauriņu asinis. Bieži nācās noņemt ro­ku no stūres, lai noslaucītu aizsargbrilles. Bentlijs ripoja lieliski, un Bonds jutās pārlie­cināts, ka izdosies turēt līdzi mersedesam.

Ātrums patlaban bija deviņdesmit pie­cas jūdzes stundā, un auto atradās tieši pretī Līdskāstlai, kad viņam priekšā pēkšņi iedegās lielās gaismas un noska­nēja četrtoņu signāltaures pļerkšķis. ne­kautrīgi ieķērcot turpat vai ausī savai: "pom - pim- pom - pani".

Iespēja, ka šajā sacīkstē iesaistījusies vēl trešā mašīna, bija gluži neticama. Bonds pēc izbraukšanas no Londonas tikpat kā nebija pacenties ielūkoties at- pakaļskata spogulītī. Viņiem varēja turē­ties līdzi vienīgi sacīkšu braucējs vai kāds trakais. Bonda domas valdīja sajukums, viņš neviļus paraudzījās pa labi un ar sā­nu redzi pamanīja zemu, ugunssarkanu auto, kas jau bija vienā līmenī ar bentliju un aizbrāzās garām, apsteigdams to vis­maz par desmit jūdzēm stundā.

Bonds pamanīja uzrakstu "Alfa" un vēl otru, kas grezniem, baltiem burtiem vēstīja: "At.taboy* II". Logā pazibēja smī- nlga jauna cilvēka seja - viņš stūrēja, uzrotījis krekla piedurknes, un pacēla divus pirkstus, rādot Bondam, ka šajā sacīkstē uzvarējis. Riepas nokaucās, iz­pūtējs nokrakstēja, motors pērkonīgi rē­ca.

Bonds apbrīnā pavīpsnāja un pamāja braucējam. "Alfa romeo pārspēj pats se­vi," viņš klusībā nodomāja. "Tas droši vien ir tikpat vecs, cik mans bentlijs. Tam varētu būt trīsdesmit divi vai trīs­desmit trīs gadi. Tas trīsdesmit pirmajā gadā nespēja panākt manu "Targa Florio". Iespējams, ka šis braucējs ir no kāda še­jienes kluba. Devies mājup no kādām viesībām un iejaucies, lai parādītu, kurš te galvenais." Bonds brīnīdamies noska­tījās, kā alfas pakaļpuse aizzibēja S veida līkumā pie Lidskāstlas un izbrāzās uz garā, platā ceļa gabala, kas veda līdz Če- ringas krustojumam.

Bonds iztēlojās šī puikas uzvarošo smī- niņu. kad nonāks vienā līmenī ar Drek­su. - Ak vai, puis! Tas ir mersis… - Un kā

:: Al-a-boy (amer. sl.) - Malacis.

pārskaitīsies Drekss. dzirdēdams nekau­nīgo taures pūtienu. "Droši vien tas karst­galvis jau nobrauc simt piecas jūdzes stundā," prātoja Bonds. "Cerams, ka tas trakulis nenoskries no ceļa. Viņš noskatī­jās, kā romeo gaismas nozūd - puisis ga­tavojās apdzīšanai.

Un tur jau tas bija. Četrsimt jardu at­tālumā no bentlija pazibēja baltais mer­sedess, pēc tam arī romeo. Priekšā bija apmēram jūdze pilnīgi taisna ceļa pos­ma - gluda kā galds.

Bonds gandrīz vai juta. kā puiša kāja nospiež gāzes pedāli un grūž to vēl tālāk grīdā. Malacis!

Mersedesā Krebss pieliecās tuvāk Dreksa ausij. - Vēl viens! - viņš brīdinoši uzsauca. - Seju es nevaru saskatīt. Viņš mums tuvojas!

Drekss skaļi nolamājās. Blāvajā gais­mā, kas krita no vadības paneļa, uz­plaiksnīja viņa baltie zobi.

- Parādīsim tam sivēnam labu mācī­bu! - viņš nomurmināja, izsliedams ple­cus un ciešāk satverdams cimdotajās ro­kās stūri. Ar sānu redzi cītīgi pētīdams ro­meo purngalu parādāmies pavisam tuvu mersedesa korpusam, viņš signalizēja.

"Pom - pim - pom - pam!" nopļerkstēja taure. Maigi, tikpat kā nemanāmi Drekss pagrieza mersedesa stūri pa labi un pēc tam, kad atskanēja biedējošs metāla krakšķis, atkal izlīdzināja mašīnas gaitu.

-   Bravo! Bravo! - kliedza Krebss, aiz­rāvies un uzbudināts, uzmetās ar ceļiem uz sēdekļa un lūkojās atpakaļ. - Tas bija dubultblieziens! Tas autiņš ievēlās grāvi ar vēderu uz augšu! Kā rādās, jau deg! Jā. Jau liesmo!

-   Šis piemērs liks mūsu drosmīgajam misteram Bondam šo to pārdomāt! - sma­gi elpodams, nošņāca Drekss.

Taču Bonds. kura seja atgādināja sa­springtu masku, nesamazināja ātrumu, domādams tikai par atriebību, kamēr traucās pakaļ aizslīdošajam mersedesam.

Bonds bija visu redzējis. Gan grotesko sarkanā auto lidojumu pār grāvi, kad tas apgriežas atkal un atkal, gan braucēja stāvu, kas triecās uz priekšu, rokas un kājas izpletis, izmests no sēdekļa, gan pēdējo piezemēšanos ar brīkšķi, kad ma­šīna caursita dzivžogu, apvēlās augšpē­dus un ietriecās lauka smiltīs.

Kad Bonds brauca garām šai vietai, viņš vairs neko īpašu neredzēja - tikai melnu, biedējošu sliedi uz melnā asfalta, taču viņa prātā iestrēga kāda šausmino­ša beigu detaļa. Kaut kādā kārtā sadur­smes laikā palikusi neskarta, autotaure joprojām darbojās, brēkdama pret debe­sīm un spiedzīgi iedomās turpinādama attīrīt Malača II ceļu no Traucēkļiem: "Pom - pim - pom - pam! Pom - pim - pom - pam…"

Tā gan - slepkavība bija notikusi Bon­da acu priekšā. Vai vismaz slepkavības mēģinājums. Un - lai kādu motīvu va­dīts - sers Hugo Drekss bija licis no­prast, ka ir pieteicis karu un vēlas, lai arī Bonds to apzinātos. Tādējādi darboties daudzējādā ziņā bija kļuvis vieglāk. Tas nozīmēja, ka Drekss ir noziedznieks, var­būt pat jucis. Un vispirms šis atklājums lika apzināties, ka raķetei draud briesmas. Ar šo atskārsmi Bondam pietika. Viņš pa- grābāja zem vadības paneļa un, izvilcis no slēptuves armijas parauga 45. kalibra garstobra koltu, nolika to uz sēdekļa sev līdzās. Ja jau cīņa tagad notika atklāti, mersedesu kaut kā vajadzēja apturēt.

Traukdamies pa šoseju tā. it kā tā bū­tu lidostas skrejceļš, Bonds spieda gāzes pedāli grīdā un nelaida vaļā. Pamazām, spidometra adatai satraukti lēkājot ap at­zīmi "simts", attālums sāka samazināties.

Čeringas krustojumā Drekss pagrieza mašīnu pa kreisi un brauca no kalna le­jā. Priekšā lielo lukturu gaismā iznira viens no milzīgajiem astoņriteņu furgo­niem AEC Diesel, kurš patlaban, neganti rūkdams, iegriezās nākamajā līkumā. Tajā atradās četrpadsmit tonnas avīžpa­pīra, un tas pa nakti veda šo papīru kā­dam no Austrumkentas izdevējiem.

Drekss klusi nolamājās, ieraudzījis garo furgona platformu ar divdesmit gi­gantiskiem ruļļiem, kuri bija pie tās pie- saitēti. Smagais vilcējs jau bija nokļuvis pašā S veida līkuma vidū - kalna galā.

Drekss ieskatījās atpakaļskala spogulī un ieraudzīja bentliju, kurš iznira no krustojuma.

Tad Dreksam radās ideja.

-   Krebs, - vārds noskanēja kā pistoles šāviens, - izvelciet nazi!

Atskanēja skaļš klikšķis, un Krebsa rokā parādījās stilets. Krebsam nenāca ne prātā iebilst, ja jau saimnieks tā pa­vēlējis.

-   Es grasos samazināt ātrumu, brau­cot aiz tur tā smagā. Novelciet kurpes un zeķes, izkāpiet uz motora pārsega un tad, kad būsim tuvu smagajam, uzleciet uz platformas. Es turēšos nopakaļ lēnā gaitā. Tur nav nekāda riska. Pārgrieziet virves, kas tur tos ruļļus. Vispirms krei­sajā pusē. Tad labajā. Es piestūrēšu lī­dzas platformai, tad ielēksie: atpakaļ sa­lonā. Uzmanieties, lai tas papīrs neaiz­rauj jūs līdzi! Sapratāt? Uzpnekšu'

Drekss izslēdza tālās gaismas un ie­brauca likumā ar ātrumu astoņdesmit jūdžu stundā. Furgons bija divdesmit jardu attālumā, un Dreksam nācās pa­matīgi bremzēt, lai neieskrietu tam astē. Mersedess tuvojās tam. līdz beidzot radia­tors jau atradās gandrīz vai zem platfor­mas gala.

Drekss ieslēdza otro ātrumu.

- Aiziet! - Viņš brauca nesteidzīgi, au­to likās drošs kā klints, un Krebss ar ba­sām kājām izlīda pa logu un uzrāpās uz spožā motora pārsega ar nazi rokā.

Vienā lēcienā viņš bija uz platformas un grieza pušu virves kreisajā pusē. Drekss piestūrēja labajā pusē, turēda­mies vienā līmenī ar dīzeļa priekšējiem riteņiem. Viņa acīs un nāsīs sitās eļļainie izplūdes dūmi.

Līkumā jau parādījās Bonda mašīnas gaismas.

Tad atskanēja smagi būkšķi - kreisās puses ruļļi izkrita uz ceļa un sāka ripot prom tumsā. Pēc tam sekoja būkšķi la­bajā pusē, kad virves bija pušu arī tur. Viens rullis pārplīsa, izkritis uz ceļa, un Drekss dzirdēja mīkstu čaukstoņu, papī­ram ritinoties vaļā.

Atbrīvojies no kravas smaguma, fur­gons ar platformu traucās uz priekšu daudz straujāk nekā agrāk. Dreksam nā­cās braukt ātrāk, lai uztvertu lidojošo Krebsa stāvu, kurš iekrita mašīnā, noš- ļūkdams pār Gaļas muguru un pēc tam ieslīgdams priekšējā sēdēklī. Drekss spieda gāzes pedāli grīdā, auto ripoja kalnā, neklausīdamies furgona šofera uzbļāvienos, kuri noslāpa dīzeļa rūkoņā.

Nākamajā līkumā viņš pamanīja, ka lukturu gaismas aizmugurē uzšaujas de­besīs līdz pat kokli galiem, gandrīz vai vertikāli. Tās kādu mirkli lāktīja, bet pēc tam stari sašūpojās un nodzisa.

Drekss. ierēcies negantos, rejošos smieklos, uz īsu mirkli atrāva skatienu no ceļa un uzvaras priekā pacēla to pret zvaigznēm.

XXI nodala

"PĀrliecinĀtĀjs"

Krebss piebalsoja šiem maniaka smiekliem ar spalgu ķiķināšanu.

-   Tas bija meistardarbs, mcm Kapitan. Jums vajadzēja redzēt, kā tie rulli ripoja lejā no kalna! Un to. kurš pārplisa. - tas tik bija skats! IVunderscon." Rullējās glu­ži kā milzīgs tualetes papirs! Tā gan Bon­dam bija lieliska dāvana! Viņš tieši tajā mirkli izbrauca no likuma! Un otrā zalve bija tikpat laba ka pirmā! Vai redzējāt tā šofera seju? Zum Kotzen!** Un tas firmas furgons! Viņiem gan ir papīrvedējs!

-  JUs visu izdarījāt lieliski! - īsi atteica Drekss. Taču viņa domas kavējās kaut kur citur.

Pēkšņi viņš nostūrēja mersedesu ceļa malā, riepas žēli nokaucās.

-   Donncrwclter![5] - viņš nikni norūca un grieza mašīnu apkārt. - Mes taču ne­varami to vīru tur tā atstāt! Mums noteikti viņš jādabū rokā! - Auto jau ripoja atpa­kaļ. - Šaujamo! - Drekss strupi izrīkoja.

Kalna galā viņi ieraudzīja papīrvedēju. Auto stāvēja pie apmales, bet no šofera nebija ne ziņas, ne miņas. "Viņš varbūt zvana priekšniecībai," Drekss iedomājās, pagausinādams mašīnas gaitu, kad tuvo­jās pirmais likums. Dažu tuvāko māju logos bija iedegusies gaisma. Ap vienu no papīru ruļļiem stāvēja ļaudis un pētīja to, jo tas bija izgāzis viņu mājas vārtiņus. Vairāki ruļļi bija iesprūduši dzīvžogā ceļa labajā pusē. Kreisajā šosejas malā zemē gulēja uz pusēm pārlūzis telegrāfa stabs. Nākamajā likumā skats bija visai sa­vāds - papīrs stiepās lejup no kalna pa nogāzi, izrotājot dzīvžogus kā milzīga ser- pentīna virtene kādai ziloņu maskuballei.

Bentlijs bija gandrīz izlauzies cauri til­tiņa margām - likumā aizbraucis pa labi un iestrēdzis reliņos - palicis uz stāvas krasta kraujas.

Tas karājās salocītu dzelzs stieņu mu­džeklī. ar priekšgalu lejup, un viens rite- > nis. joprojām turēdamies pie salauztās ass, saliecies atgādināja tādu kā sir- reālistisku lietussargu.

Drekss piestūrēju mersedesu bentlijam klāt, viņi abi ar Krebsu izkāpa un kādu mirkli stāvēja, uzmanīgi ieklausīdamies.

Valdīja klusums, dzirdēja tikai attālu mašīnas rūkoņu - tā ātri brauca pa Eš- fordas ceļu, un čirkstēja kāds bezmiega mocīts sienāzis.

Izņēmuši šaujamos, abi piesardzīgi tu­vojās bentlija atliekām. Zem viņu kurpju zolēm krakstēja sasistie, uz ceļa izkaisī­tie stikli. Pāri zāles joslai ceļmalā veda divas dziļas, melnas vagas, gaiss oda pēc benzīna un gruzdošas gumijas. Sakarsu­šais mašļnas korpusa metāls atdziestot krikšķēja un krakšķēja. no satriektā ra­diatora vēl cēlās augšup tv aiki.

Bonds gulēja ar seju uz leju turpat krastā apmēram divdesmit pēdu attālu­mā no mašīnas. Krebss pagrieza viņu uz muguras. Bonda seju klāja asinis, taču viņš elpoja. Abi pārmeklēja gulošo, un Drekss iebāza kabatā garo beretu. Pēc tam viņi pārstiepa Bondu pāri ceļam un ie­meta mersedesa aizmugures sēdeklī - vir­sū Gaļai.

Kad mis Branda apjēdza notikušo, vi­ņa šausmās iekliedzās.

- Halt's Maul! [6] - drekss uzbļāva. Viņš iezvēlās priekšējā sēdekli. Kamēr Drekss apgrieza mašīnu, Krebss pārliecās pār sēdekli, lietpratīgi darbodamies ar garu auklu.

- Sasieniet kārtīgi! - Drekss izrikoja. - Es negribu, lai tiktu pieļautas kādas kļū­das! - Tad viņš kaut ko atcerējās. - Pēc tam dodieties atpakaļ pie sasistā autiņa un novāciet numuru zīmes. Pasteidzie­ties! Es uzmanīšu ceļu!

Krebss pārvilka segu pār abiem ne­kustīgajiem augumiem un izlēca no ma­šīnas. Skrūvgrieža vietā likdams lietā na­zi, viņš drīz bija savu paveicis un atgrie­zās ar bentlija numuru plāksnītēm. Lielā mašīna sakustējās tieši tajā mirklī, kad parādījās pulciņš satrauktu vietējo iedzī­votāju ar lukturīšiem - ļaudis bija iera­dušies aplūkot postījumus.

Krebss apmierināti pasmīnēja, skato­ties uz stulbajiem angļiem, kuriem būs jāsatīra šī cūcība. Viņš ērtāk atlaidās sēdeklī, priecādamies par braucienu šajā laika, kas viņam allaž patika visla­bāk - pa ceļam uz Čilhemu pletās pava­sarīgas birzis, pilnas zilajiem zvaniņiem un strutenēm.

Naktī tas viss Krebsam īpaši labi gāja pie sirds. Spēcīgo mersedesa lukturu iz­gaismotā ainava ar jaunajiem kokiem kā zaļām lāpām atsauca atmiņā skaistos Ardenu mežus. Un nelielo, cieši saliedēto armijnieku pulciņu, kurā viņš bija dienē­jis. Krebss atminējās braucienu sagūstī­tu amerikāņu džipā, un pie stūres - tā­pat kā šajā nakti - bija dievinātais vado­nis. Tā diena - der Tag - gan nāca ilgi. bet tagad tā bija klāt. Tas Krebss. kas sēdēja mašīnā, jau bija cits cilvēks - ne vairs jauneklis kā toreiz, tajos laikos, smagajā mašīnā. Gara acīm viņš skatīja līksmojošu pūli, medaļas, sievietes, pu­ķes. Krebss lūkojās garām aizzibošajos zi­lo zvaniņu laukos un jutās laimīgs - dvē­selei bija silti.

Gala sajuta uz lūpām Bonda asiņu garšu. Viņa seja atradās līdzās mis Bren- das sejai uz ādas sēdekļa, un jaunā mei­tene pavirzījās, lai atbrīvotu mazliet vie­tas. Bonds elpoja sekli un saraustīti, tā­dēļ Gala sāka prātot, cik smagi viņš va­rētu būt ievainots. Mis Branda pačukstē­ja viņam pie auss kādu vārdu. Pēc tam vēlreiz - skaļāk. Bonds ievaidējās, viņa elpa kļuva ātrāka.

- Džeims, - viņa neatlaidās. - Džeims!

Bonds kaut ko nomurmināja, un Ga­la piespiedās viņam ciešāk klāt.

Bonds nolamājās, vina ķermenis kram­pjaini sarāvās.

Pēc tam viņš atkal gulēja mierīgi. Gala gandrīz vai fiziski juta, ka viņš pūlas iz­prast paša sajūtas.

-  Tā esmu es. Gala! - Mis Branda ma­nīja, ka Bonds sastingst.

-   Jēzus Kristus! - viņš nopūtās. - Tā gan ir elle!

-  Vai ar jums viss kārtībā? Vai nekas nav lauzts?

Gala juta, ka viņš sasprindzina savas rokas un kājas.

-  Neliekas vis, - viņš nomurmināja. - līkai galvā ir ievainojums. Vai es runāju sakarīgi?

-   Šaubu nav, - Gala atbildēja. - Tagad paklausieties!

Un viņa steigšus pastāstīja Bondam visu, ko bija uzzinājusi - vispirms par piezīmju grāmatiņu, pēc tam pārējo.

Bonda augums viņai likās ciets kā dē­lis, viņš tik tikko elpoja, klausoties šo ne­ticamo stāstu.

Kad viņi iebrauca Kenterberijā, Bonds piespieda muti pie jaunās meitenes auss.

-   Es mēģināšu izmesties ārā, - viņš no­čukstēja, - un tikt pie telefona. Tā ir mū­su vienīgā cerība.

Bonds sāka rausties uz ceļiem, viņa svars bezmaz vai aizsita jaunajai meite­nei elpu.

Taču atskanēja skaļš brikšķis, un Bonds atkrita atpakaļ - virsū meitenei.

- Vēl vienu kustibu. un būsiet miris! - sa­cīja Krebsa balss - klusām, no priekšējā sēdekļa.

Līdz Dreksa uzņēmuma teritorijai vēl bija jābrauc aptuveni divdesmit minūtes! Gala sakoda zobus un atkal pūlējās da­būt Bondu pie samaņas.

Tajā brīdī, kad viņai tas izdevās, mašī­na apstājās pie kupola, un Krebss, turē­dams rokā šaujamo, raisīja vaļā saites ap abu potītēm.

Viņi saskatīja pazīstamo, mēness ap- spidēto betonu un puslokā izvietotos ap­sargus gabaliņu tālāk, pēc tam tika ie­grūsti pa durvīm. Krebss norāva gūstek­ņiem kurpes un uzstūma abus uz dzelzs laipas, kas veda kupola iekšienē.

Tur stāvēja spīdīgā raķete - skaista, nevainīga, atgādinādama gluži jaunu cik­lopa rotaļlietu.

Gaiss visapkārt neciešami oda pēc ķi­mikālijām, un Bondam likās, ka tā ir milzīga hipodermiskā šļirce, gatava ie- durties Anglijas sirdi. Neklausoties Kreb­sa niknajā rūkšanā, Bonds apstājās uz kāpnēm un pavērās augšup, lai apskatī­tu tās spožo degunu. Miljons nāvju. Mil­jons. Miljons. Miljons.

Viņa rokās? Dieva dēļ! Vai tiešām viss atkarīgs tikai no viņa?

Krebss piebakstīja Bondam ar ieroča stobru, un viņš lēnām kāpa lejup pa kāpnēm, sekodams Gaļai.

Iegājis pa Dreksa kabineta dūnām, viņš beidzot saņēmās. Pēkšņi galva bija skaidra, un gan letargija, gan sāpes pa­gaisa. Kaut kas noteikti jādara. Viņam kaut kas jāizdomā. Gan miesa, gan gars piepeši saspringa, kļūdami asi kā asme­ņi. Bonda acis atkal atguva dzīvību, sa­kāves apziņa nokrita no pleciem kā vecā čūskas āda.

Drekss bija iegājis kabinetā pirmais un tagad sēdēja pie galda. Viņam rokā bija lugers. Tas mērķēja kaut kur starp Bondu un mis Brandu. Un likās nekus­tīgs kā klints.

Bonds dzirdēja, kā aiz muguras ar dobju troksni aizveras dubultdurvis.

- Es biju viens no labākajiem šāvējiem Brandenburgas divīzijā, - Drekss laipni paziņoja. - Piesieniet dāmu pie krēsla, Krebs. Un pēc tam to vīrišķi.

Gala izmisīgi uzlūkoja Bondu.

-  Jūs nešausiet. - Bonds ierunājās. - Jo neuzdrošināsieties to darīt te. kur ir tik daudz degvielas. - Viņš lēnam tuvojās galdam.

Drekss jautri pasmaidīja, vērdamies pāri ieroča stobram, kas tēmēja Bon-

dam vēderā.

-   Jums ir slikta atmiņa, angli. - viņš neizteiksmīgi atteica. - Es taču jums tei­cu, ka šī telpa no šahtas ir atdalīta ar dubultdurvīm. Vēl vienu soli, un jums vairs nebūs vēdera!

Bonds ieskatījās pašpārliecinātajās, samiegtajās acīs un apstājās.

-   Uz priekšu. Krebs!

Viņi abi ar mis Brandu tika cieši, sāpī­gi sasieti, piesaitējot gan rokas, gan kā­jas pie metāla krēsliem, kuri bija novie­toti zem stiklotās sienas kartes dažu pē­du attālumā viens no otra. Tad Krebss izgāja no kabineta. Pēc brītiņa viņš at­griezās ar lodlampu rokā.

Krebss nolika šo atbaidošo ierīci uz galda, iedarbināja to ar dažām lietpratī­gām rokas kustībām un iededza liesmu.

Tā iešņācās un izšāvās vairāku collu ga­rumā. Krebss paņēma šo darbarīku un tuvojās Gaļai. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā no mis Brandas sāna.

-   Kā tad būs? - Drekss drūmi noprasī­ja. - Varbūt nokārtosim to visu bez trokšņa? Mans labais Krebss šajā jomā ir īsts mākslinieks. Mēs mēdzām viņu saukt par der Zwangsmann - Pārliecinā­tāju. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš tika galā ar pēdējo spiegu, kuru mēs abi no­ķērām. Tas bija uz dienvidiem no Rei- nas - vai ne, Krebs?

Bonds saausījās.

-  Jā, mein Kapitan, - Krebss aizrautīgi ieķiķinājās. - Tas bija tas cūka beļģis.

-    Tātad, - Drekss turpināja, - jums abiem tikai jāatceras. Te mēs nespēlējam nekādas godīgās spēlītes. Nekādas līdz­jūtības un tamlīdzīgu vājību. Tas ir darī­jums. - Dreksa balss, izrunājot šo vārdu, noplīkšķēja kā pātaga. - Jūs abi, - viņš pievērsās Gaļai Brandai - pie kā jūs strā­dājat?

Gala klusēja.

Jautājumu atkārtoja Krebss.

-   Pie kā vien jums tīk, Krebs.

Krebsa mute pavērās. Mēle pārslīdēja pār apakšlūpu. Laikam Krebsam bija grūti elpot, un viņš spēra soli tuvāk mis Brandai.

Liesma rijīgi gaudoja.

-   Stājiet! - Bonds auksti novilka. - Jau­nā dāma strādā Skotlendjardā. Un es tā­pat. - Šīs detaļas varēja atklāt, jo tām vairs nebija nozīmes. Šīs ziņas Dreksam tik un tā neko nedev a. Lai ir, kā būdams, rītdienas pēcpusdienā Skotlenjarda var vairs nebūt.

-   Tas jau skan labāk. - Drekss notei­ca. - Un vai kāds zina. ka esat saņemti gūstā? Vai jūs piestājāt, lai kādam pie­zvanītu?

"Ja atbildēšu, ka jā," Bonds domāja, "viņš tūlīt mūs abus nošaus un atbrīvo­sies no līķiem. Līdz ar to pēdējā iespēja apturēt raķetes izšaušanu būs zaudēta. Ja Skotlendjards kaut ko zina, kāpēc tad līdz šim neviens nav ieradies? Nē. Mums vēl var rasties izdevība kaut ko uzsākt. Varbūt viņi atradīs bentliju. Vellenss uz­trauksies, ja no manis nebūs ziņu."

-  Nē, - viņš atzinās. - Ja es būtu to iz­darījis, tad viņi jau būtu klāt.

-  Tā varētu būt, - Drekss apcerīgi pie­krita. - Tādā gadījumā jūs mani vairs ne­interesējat. Apsveicu, jūs padarījāt mūsu sarunu visai vieglu. Būtu daudz grūtāk, ja jūs te atrastos viens pats. Šādos mir­kļos allaž noder sievieši. Krebs, lieciet to ierīci nost. Jūs varat iet. Pasakiet pārē­jiem, kas jādara. Viņi droši vien gribēs zi­nāt, kā jārīkojas. Es vēl kādu brītiņu iz­klaidēšu mūsu viesus un tad nākšu uz vadības korpusu. Pieraugi, lai auto tiek pamatīgi sakopts. It īpaši aizmugures sē­deklis. Un sadursmes pēdas labajā pusē. Sakiet, lai nomaina visu spārnu, ja ne­pieciešams. Manis pēc, lai pieliek tai gra­bažai uguni, ja citādi nevarēs, - Drekss vēl piemetināja. - Var gadīties, ka tā mums vairs nebūs vajadzīga. - To patei­cis, viņš aprauti iesmējās. - Vai skaidrs?

- Jā, mein Kapitan. - Krebss negribī­gi nolika klusi rūcošo lodlampu uz gal­da līdzās Dreksam. - Te būs - gadīju­mam, ja jums ievajadzētos, - Krebss no­murmināja, cerīgi uzlūkodams Galu un Bondu. Pēc tam viņš izgāja pa dubult- durvlm.

Drekss nolika lugeru uz galda sev pretī. Viņš nesteidzīgi atvēra atvilktni, izņēma cigāru un aizdedza to ar galda šķiltavām. Tad iekārtojās ērtāk krēslā.

Istabā iestājās klusums, tas turpinājās vairākas minūtes, kamēr Drekss kūpi­nāja cigāru. Pēc tam šķita, ka viņš kaut ko izlēmis. Drekss vēligi uzlūkoja Bon­du.

- Jums nav ne jausmas, kā es ilgo­jos pēc kāda angļa, kurš mani uzklau­sītu, - viņš ierunājās, it kā vērstos pie preses konferences dalībniekiem. - Jūs nezināt, kā esmu alcis pastāstīt par sevi. Patiesībā pilnīga atskaite par manām darbibām un nolūkiem atro­das ārkārtīgi cienījamā Edinburgas juristu firmā. Ceru. ka viņi man pie­dos par šo ziņu glabāšanu, bet tur tās ir drošībā. - Drekss uzsmaidīja abiem klausītājiem - vispirms vienam, tad otram. - Un esmu saviem advokā­tiem devis rīkojumu atvērt aploksni pēc pirmās sekmigās raķetes izšauša­nas. Bet jums, laimīgajiem, jau ie­priekš būs zināms manis uzrakstītais. Un tad, kad jūs abi rīt pulksten div­padsmitos pa šīm atvērtajām dur­vīm, - viņš norādīja pa labi, - ierau­dzīsiet pirmo liesmu straumi, kas iz­šausies no turbīnām, un sapratīsiet, ka pēc pussekundes dzīvi sadegsiet, jums tomēr tiks tas acumirklīgais ap­mierinājums - zināt, kam par to visu jāpateicas. - Drekss pasmaidīja, at­ņirgdams zobus kā vilks.

-   Gaidi, kad pūcei aste ziedēs, - Bonds pie sevis nomurmināja un skarbi piebil­da: - Turpiniet savu stāstu, frici.

Dreksa acis vienā mirklī iedegās.

-   Frici… jā, es tiešām esmu vācietis - Reichsdeutscher!* - Viņa mute zem sar­kanīgajām ūsām izgaršoja šo smalko vār­du. - Un Anglijai drīz nāksies atzīt, ka tai spēj iedzīt bijāšanu arī viens vienīgs vā­cietis. Tad varbūt angli mitēsies mūs saukt par fričiem. Kārtības labad! - Pēdē­jie vārdi tika noauroti ar visu prūšu mili­tārista parādisko dedzību.

Drekss paglūnēja pāri galdam uz Bondu. Lielie, uz āru izvirzītie zobi zem sarkanīgajām ūsām nervozi kodīja te vienu nagu, te atkal citu. Tad, ar pūlēm saņēmies, Drekss paslēpa labo roku bikšu kabatā - laikam tāpēc, lai nekris­tu kārdinājumā, - un saņēma cigāru kreisajā. Viņš kādu mirkli to kūpināja, un tad, joprojām satrauktā balsi, sāka stāstīt.

XXII nodala

PANDORAS LĀde

-   Mans īstais vārds. - Drekss paziņoja, pievērsies Bondam, - ir - grāfs Hugo fon der Drahe. Mana māte bija angliete. pēe viņas gribas tiku izglītots Anglijā līdz div­padsmit gadu vecumam. Tad es vairs ne­spēju izturēt šo netīro valsti. Pabeidzu skoloties Berlīnē un Leipeigā.

Bonds spēja iedomāties, ka šis milzī­gais rumpis ar cilvēkēdāja zobiem angļu privātskolā nevienam īpaši nepatika. Tas, ka šis cilvēks bija ārzemju grāfs ar kaudzi litulu, neko daudz viņam nepalī­dzēja.

-   Kad man bija divdesmit gadu. - Drek­sa acis iemirdzējās atmiņu gaismā, - es sāku strādāt ģimenes uzņēmumā. Tas bija viens no lielā metālapstrādes kombi­nāta "Rheinmetall Borsig" uzņēmumiem. Jūs laikam nekad neesat par to dzirdējis. Ja jūs kara laikā trāpītu kāds no 88 mili- metrīgajiem lādiņiem, tas droši vien būtu bijis no mūsējiem. Mums bija brigāde ar lieliskiem metālu pazinējiem, un es izdi­bināju visu par tiem, kā arī daudz ko par gaisa kuģu būvi. Jo lidmašīnu būvētāji bija mūsu prasīgākie klienti. Tad es pir­moreiz dzirdēju par niobiju. Šajos laikos tas ir dimantu cenā. Es iestājos partijā, un gandrīz tūlīt pēc tam sākās karš. Brī­nišķīgs periods. Man bija divdesmit asto­ņi gadi, un es jau biju četrpadsmitā bru- ņutanku pulka leitnants. Mēs iztrie­cāmies cauri britu armijai Francijā j, kā nazis izduras cauri maizei. Iedvesmojoši.

Kādu brīdi Drekss ar baudu kūpināja savu cigāru, un Bonds noprata, ka viņš dūmu mākuļos gara acīm vēro degošos Beļģijas ciematus.

- Tās bija lieliskas dienas, dārgais Bond. - Drekss pastiepa garo roku un nobirdināja cigāra pelnus uz grīdas. - Bet tad es nokļuvu Brandenburgas divīzijā. Man nācās pamest meitenes un šampa­nieti, lai atgrieztos Vācijā un uzsāktu sa­gatavošanos lielai operācijai Anglijā. Di­vīzijai bija nepieciešama mana angļu va­lodas prasme. Mums visiem vajadzēja tērpties angļu uniformās. Tas būtu tik jocīgi, taču sasodītie ģenerāļi iebilda, ka tāds nodoms neesot īstenojams. Un es ti­ku pārcelts uz SS ārzemju izlūkošanas nodaļu. Pēc Heidriha nogalināšanas četr­desmit otrajā gadā to jau bija pārņēmis SS obergrupenfīrers Kaltenbrunners. Tas vīrs bija kārtīgs cilvēks, bet mans tiešais priekšnieks bija vēl labāks - oberšturm- banfīrers, - viņš ar patiesu baudu izru­nāja šo vārdu, - Oto Skorceni. Viņa tie­šajos pienākumos ietilpa ari Terorisms un sabotāža. Jauka interlūdija. mans dārgais Bond, kuras laikā varēju norēķi­nāties ar daudziem angļiem. - Drekss salti pasmaidīja, - un sagādāt sev lielu prieku. Taču, - Dreksa dūre atsitās pret galdu, - Hitleru atkal nodeva tie cūcīgie ģenerāļi, tāpēc angļiem un amerikāņiem bija ļauts izsēsties malā Francijā.

-   Bēdīgi gan, - Bonds sausi piezīmēja.

-    Jā, mans dārgais Bond, tas tiešām bija visai bēdīgi. - Drekss labprātāk izli­kās nesapratis ironiju. - Bet man gan tā bija visa kara kulminācija. Skorceni or­ganizēja visus savus SS Jagdverbānde sabotierus un teroristus strādāšanai ie­naidnieka aizmugurē. Katra tāda nodaļa tika sadalīta korpusos, ko dēvēja par Streifkorps, pēc tam ari Kommandos, un katra no tām saucās sava komandiera vārdā. Kļuvis par oberleitnantu, - Drekss turpināja, manāmi atplaucis, - Komman- clo Drache priekšgalā Ardenos četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar slaveno simt piec­desmito bruņutanku brigādi izlauzos cauri amerikāņu izveidotajai frontes līni­jai. Nav šaubu, ka jūs atceraties šo efek­tīvo brigādi amerikāņu uniformās, kura sagūstīja tankus un mašīnas. Kolosāli! Kad brigādei nācās pazust, es paliku tur­pat, kur biju, nozudu pagrīdē Ardeņu me­žos - piecdesmit jūdžu attālumā no sa­biedrotajiem. Mēs bijām divdesmit - des­mit pieredzējuši vīri un desmit hitlerjū- genda vilkacēni. Tie gan bija tikai pusau­džu gados, bet visi kārtīgi zēni. Sagadījās tā, ka starp viņiem atradās jauns zellis, kuru sauca Krebss. Izrādījās, ka viņam ir zināmi talanti, tāpēc viņš dabūja šo ie­sauku - mūsu mazās, jaukās sabiedrības "izpildītājs" vai "pārliecinātājs". - Drekss uzjautrināti iespurdzās.

Bonds nolaizīja lūpas, atcerēdamies brikšķi, kad Krebsa galva nokrakšķēja pret tualetes galdiņu. Vai tiešām viņš bi­ja iespēris tik stipri, cik vien varēja? Jā - at­miņa apliecināja - bija gan. Ar visu spa­ru, cik vien kāja spēja turēt.

- Mēs tajos mežos pavadījām sešus mēnešus, - Drekss lepni turpināja, - un nemitīgi pa radio sazinājāmies ar tēvze­mi. Lokācijas ierīces nekad mūs nepa­manīja. Tad kādu dienu atgadījās nelai­me. - Drekss papurināja galvu, to atcerē­damies. - Netālu no mūsu slēptuves tajā mežā - apmēram jūdzes attālumā - atra­dās liela ferma. Tai apkārt bija māju pu­duris, kur mēdza pulcēties kaut kādi sa­karnieki. Angļu un amerikāņu. Bezcerīgs caurums. Nekādas disciplīnas, nekādas drošības, viss pilns ar glūņām un lož­ņām. Mēs jau kādu laiku to novērojām, un es viendien nolēmu uzlaist to pūzni gaisā. Plāns bija pavisam vienkāršs. Va­karā diviem no maniem vīriem - vienam amerikāņu, otram angļu uniformā - bija uzdots konfiscētā skautu mašīnā aizvest turp divas tonnas ar sprāgstvielām. Tur bija mašīnu stāvvieta - protams, bez jeb­kādas apsardzes. Mūsējiem vajadzēja piebraukt mašīnu tik tuvu tām mājām, cik vien iespējams, uzrīkot detonatoru tā, lai sprāgst vakariņu laikā - pulksten septiņos -, un laisties projām. Nekas no tā visa nelikās grūti izdarāms, un es ta­jā rītā devos savās darīšanās, atstājot visu vietnieka pārziņā. Biju ģērbies jūsu uniformā un ar britu trolejmotociklu devos nošaut kādu kurjeru, kurš katru dienu vienā un tajā pašā laikā brauca pa tuvējo ceļu. Protams, ka viņš bija paga­lam - tika nošauts, kā paredzēts. Biju vi­ņam aiz muguras - izniru no sānceļa, panācu, - Drekss runigi plātijās, - un ie­šāvu mugurā. Paņēmu viņa dokumentus, bet pašu aizdedzināju - kopā ar viņa ma­šīnu. . ,

Drekss pamanīja Bonda skatienā dus­mas un pacēla roku.

- Necik patīkami neizklausās? Mans dārgais, tad taču tas cilvēks jau bija mi­ris. Taču stāstīšu tālāk. Es devos pro­jām, un kas notika? Viena no mūsu pa­šu lidmašīnām notrieca mani no ceļa! Mūsu pašu lidmašīna! Iekritu grāvī. Dievs vien zina, cik ilgi es tajā grāvī no­gulēju! Kaut kad pēcpusdienā atjēdzos, un man pietika prāta noslēpt savu cepu­ri, jaku un dokumentus. Dzīvžogā. Var­būt tas viss joprojām tur atrodas. Kaut kad vajadzētu doties turp un savākt. Tā­das interesantas piemiņlietiņas. Pēc tam nācās pielikt uguni arī motocikla palie­kām. Jādomā, ka es atkal paģību, jo at­tapos tikai tad, kad mani savāca briti, kuri ar mašīnu brauca garām. Un veda uz to nolādēto sakarnieku mītni! Ticiet vai ne! Tur priekšā jau bija skautu mašī­na - tieši pie mājas! Ar to pašu pietika! Galu galā es nācu pie apjēgas, kad biju kā piedzīts ar šķembām, man bija lauzta kāja. Jā, es zaudēju samanu. Un. kad at­guvos, lielākā daļa hospitāļa bija sagrau­ta. Un man bija palikusi tikai puse se­jas. - Drekss pacēla roku un noglaudīja spīdīgo ādu kreisajos deniņos un uz vai­ga. - Pēc tam atlika tikai nospēlēt savu lomu. Viņiem nebija ne jausmas, kas es esmu. Mašīna, kurā tiku atvests, bija pil­nīgi izjukusi. Biju tikai anglis, tērpies angļu kreklā un biksēs. Un gandrīz vai miris.

Drekss aprāvās, izvilka vēl vienu cigā­ru un aizdedzināja. Kabinetā valdīja klu­sums, vienīgi lodlampa klusi dūca. Tās draudīgā balss kļuva aizvien slābāka. "Gan jau apsīks," domāja Bonds.

Viņš pagrieza galvu pret Galu un tikai tagad pamanīja atbaidošo zilumu vira meitenes kreisās auss. Bonds viņai ie­drošinoši uzsmaidīja, un mis Branda tik­ko jaušami pasmaidīja pretī.

Izpūtis kuplu dūmu mākoni, Drekss atkal ierunājās.

- Nekas daudz vairs nav stāstāms, - viņš teica, - tā gada laikā, kamēr ārstējos, man pietika laika izlolot plānus visos sīkumos.. Tie saistījās ar atriebību Anglijai par to, ko tā nodarījusi man un manai valstij. Pa­mazām šī doma kļuva par apsēstību, es to atzīstu. Ar katru dienu, kamēr turpinājās manas valsts izpostīšana un apkaunoša­na, mans naids un nicinājums pret an­gļiem aizvien pieauga. - Dreksa kaklā un deniņos pietūka vēnas, viņš piepeši iebel­za pa galdu un pērkonīgā balsī uzbļāva, izvalbītām acīm blenzdams te uz vienu, te uz otru. - Es jūs visus nolādu un ienīstu! Jiīs, cūkas! Niekkalbīgie, dikie un samai­tātie stulbeņi! Jūs, kas slēpjaties aiz sa­vām pretīgajām, baltajām klintīm, kamēr citi cīnās jūsu vietā. Jūs esat pārāk vāji, lai aizsargātu paši savas kolonijas, jūs klanāties Amerikai, cepures rokās turēda­mi! Smirdīgie snobi, par naudu gatavi da­rīt visu. Hā! - Drekss triumfēja. - Man bi­ja skaidrs, ka viss, kas vajadzīgs, ir nau­da. Un džentlmeņa āriene. Džentlmeņa! Pfui, Teut'el!* Man džentlmenis nozīmē ti­kai tādu vārguli, kuru spēju pieveikt! Kaut vai tie sasodītie muļķi Bleida klubā!

Naudīgie lempji! Es mēnešiem izpumpēju no viņiem tūkstošiem mārciņu, nospēru tās turpat viņiem deguna priekša - līdz tam brīdim, kad ieradāties jūs un izbiedē­jāt šos niekkalbjus.

Dreksa acis samiedzās.

-   Ko jūs likāt lietā tajā cigarešu etvijas būšanā? - viņš bargi noprasīja.

Bonds paraustīja plecus.

-  Savas acis, - viņš vienaldzīgi atbildēja.

-    Ak tā, - Drekss nopūtās. - Laikam jau bušu tajā vakarā bijis nedaudz iz­klaidīgs. Bet kur es paliku? Ak. jā. pie slimnīcas. Labie ārsti tā pūlējās man pa­līdzēt izdibināt, kas es esmu. - Viņš dār­doši iesmējās. - Tas bija tik viegli! Tik vienkārši! - Dreksa acu skatiens kļuva viltīgs. - Starp tām identitātēm, kuras viņi man tik izpalīdzīgi piedāvaja, gadījās Hu­go Dreksa vārds. Kāda sagadīšanās! No Drahes kļūt par Dreksu! Tāds kārdinā­jums… es ieminejos, ka domāju - tas va­rētu būt es! Viņi jutās tik lepni. "Jā," viņi teica, "protams, ka tas esat jūs!" Dakteri steigšus ievirzīja mani viņa veidolā. Es to pieņēmu - un izgāju no slimnīcas, stai­gāju pa Londonu un meklēju kādu, ko nogalināt un aptīrīt. Un viendien - kādā mazā birojā, kas atrodas Pikadilijā, atra­du žīdu augļotāju. - Tagad Drekss runā­ja ātrāk. Vārdi gluži vai straumē plūda no lūpām. Bonds pamanīja, ka viņa mutes kaktiņos krājas putas - to dau­dzums aizvien pieauga. - Hā! Tas bija vienkārši. Klaukt - pa viņa pliko pauri! Un seifā bija piecpadsmit tūkstoši mār­ciņu! Un tad - prom un pazust ņo šīs valsts. Doties uz Tanžeru, kur var darīt visu, pirkt visu un nokārtot visu. Nio- bijs. Tas ir sastopams retāk nekā pla­tīns un visur pieprasīts. Kosmosa laik­metā. Es no šīm būšanām kaut ko sa­protu. Neesmu aizmirsis savu profesiju. Un tad - zvēru pie Dieva - es vareni pa­strādāju. Piecus gadus veltīju, lai sapel­nītu naudu. Darbojos drosmīgi kā lauva. Briesmīgi riskēju. Un tad pēkšņi - pir­mais miljons bija klāt. Un pēc tam nāka­mais. Un piektais. Un divdesmitais. Es atgriezos Anglijā. Iztērēju miljonu, un Londona bija man kabatā. Un tad devos atpakaļ uz Vāciju. Uzmeklēju Krebsu. Un atradu piecdesmit vīrus no savējiem. Lo­jālos vāciešus. Lieliskos tehniķus. Viņi visi te dzīvoja ar svešiem vārdiem - tāpat kā daudzi citi mani vecie biedri. Es biju pavēlējis, un viņi gaidīja - pacietigi un nevainigi. Un kur es biju? - Drekss pāri galdam vaicājoši vērās uz Bondu, acis plati iepletis. - Biju Maskavā. Maskavā! Cilvēks, kuram ir niobijs ko pārdot, var doties jebkur. Es nokļuvu pie istajiem cilvēkiem. Viņi uzklausīja manus plānus. Un iedeva man Valteru. Kāds jauns viņu ģēnijs vadīja raķešu bāzi Pēnemindē, un lāga zēni krievi sāka tur būvēt kodolgal­viņu. - Drekss ar roku norādīja augšup uz griestiem. - Tagad tā ir tur. Tad'iera­dos Londonā. - Sekoja klusumbridis. - Es nosūtīju vēstuli uz pili. Tas bija tri­umfs. Urā Dreksam! - viņš ieaurojās smieklos. - Anglija bija man pie kājām. Ik sasodītais stulbenis anglis! Tad iera­dās mani vīri, un mēs sākām. Pašas di­žās Britānijas pajumtē! Uz šīm slavena­jām klintīm! Mēs rāvāmies kā paši nela­bie. Uzbūvējām piestātni jūsu kanālā. Rezerves daļu piegādei - no maniem mīļajiem draugiem krieviem, kuri pie­brauca pagājušās pirmdienas nakti. Ta­ču tas Telons bija kaut ko pamanījis. Ve­cais muļķis! Viņš runāja ar ministriju! Bet Krebss klausījās. Bija veseli piecdes­mit brīvprātīgie, kas gribēja šo cilvēku nogalināt. Tika vilktas lozes, un Berčs mira varoņa nāvē. - Drekss kādu irfirkli klusēja. - Viņš netiks aizmirsts. Jaunā kodolgalviņa tika piestiprināta vietā. Un piemērota. Perfekti. Tas pats svars. Viss ir nevainojami - un vecā, tā alvas kārba, kas bija pilna ar ministrijai tik dārgajiem instrumentiem, tagad atrodas Ščecinā - aiz dzelzs priekškara. Un uzticamā, zem­ūdene ir atpakaļceļā uz šejieni, tā drīz vien, - viņš turpināja, ielūkodamies pulk­steni, - būs klāt, jo ieradīsies, lai aizves­tu mūs visus prom rīt, minūti pēc divpa­dsmitiem.

Drekss ar rokas virspusi noslaucīja muti un atzvēlās krēslā, lūkodamies griestos - viņa acis droši vien skatīja kā­das vīzijas. Pēkšņi viņš iespurdzās un pašķielēja uz Bondu.

- Un vai jūs zināt, ko mēs darīsim vis­pirms - tikko nonāksim zemūdenē? Mēs visi noskūsim šīs slavenās ūsas, par ku­rām jūs tā interesējāties. Jūs sajutāt kaut ko aizdomīgu, mans dārgais Bond, bet jums vajadzēja satraukties pa īstam, jo bija pamats. Tās gludi skūtās galvas un ūsas, ko mēs visi tik apķērīgi iecerē­jām, bija piesardzība, mīļo zēn. Pamēģi­niet noskūt savu paša galvai un uzaudzēt garas, melnas ūsas. Pat miesīgā māte jūs nepazīs. Tieši šī kombinācija ir visizdevī­gākā. Tas ir pieredzes jautājums. Precīza un sīkumaina iedziļināšanās. Tieši tā ir manu panākumu atslēga. - Drekss trek­ni noņirdza un izpūta cigāra dūmus.

Pēkšņi viņš caururbjoši un aizdomīgi uzlūkoja Bondu. - Kā tad ir? Sakiet kaut ko! Nesēdiet kā manekens! Ko jūs domājat par manu stāstu? Vai jums nešķiet, ka tas ir lielisks, neatkārtojams0 Ka viens pats cilvēks to visu panācis0 Uz priekšu - runā­jiet! - Pacēlis roku pie mutes, Drekss nikni kodīja nagus. Pēc tam roka nozuda atpa­kaļ kabatā, bet acu skatiens kļuva cietsir­dīgs un auksts. - Vai varbūt vēlaties, lai pasaucu Krebsu? - Viņš norādīja uz iek­šējās sazinās telefona aparātu uz sava gal­da. - "Pārliecinātāju"? Nabaga Krebss! Viņš ir kā bērns, kuram atņemtas rotaļlie­tas. Vai ari Valteru. Valters varētu jums abiem šo to atgādināt. Tas arī nav nekāds mīkstais. Kā tad būs, vai runāsiet, ko?

- Jā, - Bonds atbildēja. Viņš mierīgi pā­ri galdam pētīja resno, sarkano ģīmi. - Tas ir pamācošs stāsts. Progresējošā parano- ja. Vajāšanas mānija, lielummānija kopa ar mazvērtības kompleksu un uzmācīgām idejām. Maniakāls naids un atriebības kāre. Diezgan pārsteidzoši, - viņš visai atsaucīgi turpināja, - tam laikam ir kāds sakars ar jūsu zobiem. To sauc par diastēmu. Tā rodas no īkšķa sūkāšanas bērnībā. vJā gan, es pieņemu, ka psiholo­gi to nosauks tieši tā. Tad, kad psihiatri ievietos jūs garīgi atpalikušo dziedināta­vā. Cilvēkēdāja zobi - tā tos dēvēja kla­sesbiedri skolā un tamlīdzīgi apsaukājās. Tieši tāda apcelšanās parasti atstāj grau­jošu iespaidu uz bērnu. Un tad vēl na­cisms palīdzēja uzpūst gaišās liesmās naidu, galīgi sajaukdams jums galvu. Ta­ču pie visa notikušā jūs pats esat vai­nīgs. Manuprāt, tas izšķīra visu. Kopš tā laika jūs esat pilnīgi jucis. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri domā, ka ir dievi. Jā- brīnās par šādu indivīdu uzņēmību. Pil­nīgi fanātiķi. Jūs esat gandrīz vai ģēnijs. Lombrozo būtu par jums sajūsmā. Jūs esat kā traks suns, kuru atliek tikai no­šaut. Vai arī jūs izdarīsiet pašnāvību. Pa- ranoiķi tā mēdz darīt. Bēdīgi. Tāds ne­lāgs gals.

Bonds apklusa. Viņš bija runājis tik nicinoši, cik vien spēja.

-  Un tagad vajadzētu izbeigt šos stul­bos jokus, jūs, resnais un matiem noau­gušais plānprātiņi

Tas iedarbojās. Ar katru dzirdēto vārdu Dreksa seja aizvien vairāk savie­bās dusmās, acu baltumi piesarka, pār žokļiem ritēja sviedri un pilēja uz krek­la. Lūpas atvilkās atpakaļ, atklājot .at­ņirgtus uz priekšu izvirzītos zobus, no mutes stiepās siekalu stūkliņa. tecēda­ma lejup pār zodu. Bonda pieminētie privātskolā piedzīvotie apvainojumi lai­kam bija pamodinājuši sazinkādas ap­kaunojošas atmiņas. Drekss pielēca kājās un metās apkārt galdam pie Bon­da, vicinādams pa gaisu spalvainās dūres.

Bonds sakoda zobus un izturēja šo triecienu.

Kad Drekss bija divreiz pacēlis apgā­zušos krēslu ar visu Bondu, dusmu vie­suļvētra pēkšņi pārgāja. Viņš izvilka zīda mutautu un noslaucīja ar to seju un ro­kas. Pēc tam mierīgi piegāja pie durvīm un pār Bonda nokārto galvu uzrunāja meiteni.

-   Nedomāju vis, ka jūs abi man vēl sagādāsiet kādas rūpes, - viņš noteica gluži klusā un mierīgā balsī. - Krebss nekad nekļūdās un sasien mezglus pa­matīgi. - Un nicinoši norādīja uz asiņai­no stāvu otrā krēslā. - Kad viņš atmodī­sies, - Drekss sacīja, - varat pateikt, ka šīs durvis atvērsies tikai vienu reizi - rīt pirms pulksten divpadsmitiem. Dažu minūšu laikā no jums abiem nekas ne­paliks pāri! - viņš piebilda, atvēris iekš- durvis. - Pat ne plombēs no jūsu zo­biem!

Pēc tam aizkrita ārējās durvis.

Bonds lēnām pacēla galvu un sāpīgi uzsmaidīja meitenei, sašķobīdams asi­ņainās lūpas.

-  Man nācās Dreksu nokaitināt, - viņš ar lielām pūlēm nomurmināja. - Negribē­ju dot šim cilvēkam laiku domāt. Vaja­dzēja izraisīt šo smadzeņtrīci.

Gala izbrīnījusies pavērās Bondā. Mis Brandas seja šajā mirklī atgādināja at­baidošu masku.

-   Viss būs labi, - Bonds aizsmakušā balsī noteica. - Neraizējies. Ar Londonu viss bus kārtībā. Man ir plāns.

Pretī abiem uz galda noliktā lodlampa izdvesa klusu paukšķi un nodzisa.

XXIII nodala

MĪnus nulle

Caur puspiemiegtiem plakstiņiem Bonds cieši skatījās uz lodlampu. Vairākas dār­gās sekundes viņš sēdēja nekusUgi. ļau­jot dzīvībai ieplūst atpakaļ ķermenī. Viņa galva smeldza tā. it kā būtu tikusi spār­dīta futbolbumbas vietā. Taču likās, kā nekas nav lauzts. Drekss dusmās bija si­tis, kā pagadās, īpaši nelikdams lietā ap­gūtās mākas. Viņš bija uzvedies nesaka­rīgi kā satracināts dzērājs.

Gala bažīgi pavērās Bondā. Vīrieša acis asiņainajā sejā bija gandrīz ciet, bet žokļa līnija izskatījās apņēmīga - viņš koncentrējās, un mis Branda juta, cik grūti viņam nācās sakopot gribasspē­ku.

Viņš papurināja galvti un pagriezās pret meiteni. Viņa redzēja, ka Bonda skatienā mirdz uzvaras prieks.

Viņš ar galvas mājienu norādīja uz galda pusi.

- Šķiltavas, - Bonds ierunājās. - Man bija jādara viss, lai viņš tās aizmirstu. Dari kā es - tā kā parādīšu. - Bonds sāka zvāļoties vieglajā metāla krēslā, collu pēc collas virzīdamies tuvāk galdam. - Tikai, Dieva dēļ, nepakrīti! Tad mēs tās neda­būsim. Viss jādara ātri - kamēr lodlampa vēl nav pilnīgi atdzisusi.

Gala likās visai izbrīnījusies, viņa šķie­tami jutās tā, it kā abi spēlētu kādas ne­izprotamas bērnu spēles. Tomēr ari Gala cītīgi virzījās ar visu krēslu uz galda pusi.

Pēc dažām sekundēm Bonds lika mis Brandai apstāties pie galda, kamēr pats pielīgoja pie Dreksa krēsla. Ieņēmis at­bilstošo vietu pretī mērķim, viņš ar pēk­šņu izrāvienu metās ar galvu pret galdu.

Atskanēja sāpīgs krakšķis, kad Bonda zobi atsitās pret šķiltavām. Viņš satvēra tās ar lūpām un, turēdams mutē, virzījās atpakaļ - piesardzīgi, lai neapveltos. Un pacietīgi tuvojās Gaļai, kas sēdēja pie galda stūra - tur, kur Krebss bija atstājis lodlampu.

Tad Bonds atpūtās, līdz elpa atkal kļuva ritmiska.

- Nu nāks grūtākā dala, - viņš drūmi brīdināja. - Kamēr es mēģināšu to parik- ti iededzināt, sagatavojies apgāzt savu krēslu tā, lai tava roka būtu tik tuvu man, cik vien iespējams.

Gala paklausīgi apvēlās, bet Bonds sazvāļoja krēslu tā. lai tas atdurtos pret galda malu. ļaujot pastiepties uz priek šu un ar muti aizsnieg- lodlampas rok­turi - viņš satvēra to ar zobiem.

Pēc tam Bonds mēģināja tuvināt lam­pu šķiltavām, līdz beidzot bija tās novie­tojis uz galda malas tā. kā vēlējās.

Atkal mazliet atpūties. Bonds ar zo­biem atvēra lodlampas vārstuli un sā­ka pamazām noņemties ar tās aizdeg­šanu. Viņš lika lietā lūpas un zodu. lai īstenotu šo mērķi, ar sejas ādu jūtot siltumu un saožot, ka tajā vēl ir gāzes atliekas. Kaut tikai tā nebūtu pārāk at­dzisusi!

Bonds izslējās.

-  Tagad būs pēdējais izrāviens, Ga­la, - viņš paziņoja, greizi pasmaidī­dams. - Varbūt es mazliet nodarīšu tev sāpes. Vai drīkstu?

-   Protams, - Gala piekrita.

-  Tad aiziet! - Bonds bilda un noliecās uz priekšu, lai attaisītu drošības vārstuli ierīces kreisajā pusē.

Pēc tam viņš ātri pieliecās pie šķilta­vām. Tās tagad atradās taisnā leņķī pret lodlampu, tieši zem degļa. Ar abiem priekšzobiem Bonds spēji nospieda lejup aizdedzes slēdzi.

Tas bija ārkārtīgi grūts manevrs. Lai gan Bonds atmeta galvu vijīgi kā čūska, viņam izspruka sāpju vaids, jo ievainoto vaigu un degunu skāra zilu liesmu kūlis.

Taču sašķidrinātais parafīns iešņācās, staipīdams savu dzīvinošo uguns mēli. Bonds izpurināja mitrumu no asarojoša­jām acīm un pielieca galvu gandrīz vai taisnā leņķī, lai atkal saķertu ar zobiem lodlampas rokturi.

Bondam likās, ka šis darbiņš un ierī­ces svars salauzīs viņam žokli, priekšzo­bi! nervi smeldza, bet viņš tomēr uzmanī­gi virzīja krēslu prom no galda, sasprin­dzinot kakla muskuļus, un pielieca ierīci tā. lai zilais liesmas gals sasniegtu virvi, kas saistīja Gaļas labo roku pie krēsla.

Bonds izmisīgi centās, lai liesma plūstu līdzeni, taču Gala noelsās, un tūlīt lodlam­pas rokturis Bonda zobos paslīdēja, un liesma apsvilināja jaunās meitenes roku.

Taču drīz viss bija galā. Liesmas iz­kausēti. pinekli izkusa cits pēc cita, un piepeši Gaļas labā roka bija brīva. Viņa pasniedzās, lai paņemtu lodlampu no Bonda mutes.

Bonds atkrita atpakaļ, viņš tīksmi gro­zīja kaklu, lai no smeldzošajiem musku­ļiem atplūstu asinis.

Bonds pat nepaspēja pamanīt, pa ku­ru laiku Gala atraisīja viņa rokas un kā­jas - drīz arī viņš bija brīvs

Kādu mirkli Bonds sēdēja, acis pievē­ris, gaidot bridi, kad viņa ķermenī atgrie­zīsies dzīvība. Un tad pēkšņi viņš tīksmi juta Gaļas mīkstās lūpas pieskārāmies savai mutei.

Bonds atvēra acis. Mis Branda stāvēja viņam pretī. Jaunās meitenes acis mir­dzēja.

-  Tas par to, ko tu izdarīji, - Gala no­teikti sacīja.

-   Tu esi brīnišķīga meitene, - Bonds vienkārši noteica.

Taču Bonds zināja, kas viņiem jāda­ra. Gaļai noteikti jāizdzīvo, kurpretī vi­ņam, pilnīgi iespējams, būs jāiet bojā piecu minūšu laikā. Viņš aizvēra acis, lai tajās nebūtu iespējams saskatīt bez­cerību.

Gala ieraudzija Bonda sejā šo izmisu­ma izteiksmi un novērsās. Viņa nodomā­ja, ka tas ir tikai nogurums pēc visa pār­ciestā. Tad pēkšņi Gala atcerējās ūdeņra­ža peroksīdu, kas atradās tualetes telpā līdzās viņas kabinetam.

Mis Branda iegāja pa durvīm, kas sa­vienoja viņas un Dreksa kabinetus. Cik pārsteidzoši likās atkal redzēt pazīsta­mās lietas. Tā laikam bija kāda cita sie­viete, kas tur bija sēdējusi pie galda, ar mašīnu rakstījusi vēstules un pūderējusi degunu. Gala paraustīja plecus un ie­steidzās nelielajā tualetes istabā. Ak Dievs, kāda viņa izskatās! Un cik nogu­rusi jūtas! Mis Branda, paņēmusi mitru dvieli un pārskābes pudeli, devās atpa­kaļ. Pagāja desmit minūtes, kamēr viņa sakopa to kaujas lauku, par kādu bija pārvērtusies Bonda seja.

Bonds sēdēja klusēdams, turēdams roku uz Gaļas jostasvietas un pateicīgi viņu uzlūkodams. Kad Gala iegāja atpa­kaļ tualetes istabā un Bonds dzirdēja, ka viņa aizbīda durvju aizšaujamo, viņš pie­cēlās un nodzēsa joprojām šņācošo lod­lampu. Pēc tam Bonds iegāja Dreksa du­šas telpā, noģērbās un vairākas minūtes stāvēja zem ledaini salta ūdens strūk­lām. "Gatavošanās bojāejai!" Bonds bēdī­gi nodomāja, spogulī aplūkodams sadau­zīto seju.

Apģērbies viņš devās atpakaļ pie Drek­sa galda, kuru pamatīgi pārmeklēja. Un atrada tikai vienu mierinājumu - puspu- dcli viskija. Bonds sameklēja divas glāzes un ūdeni, bet pēc tam pasauca mis Brandu.

Viņš dzirdēja veramies tualetes telpas

durvis.

-  Kas tur ir? - Gala noprasija.

-  Viskijs.

-  Iedzer. Es tūlīt būšu kārtibā.

Bonds ar skatienu novērtēja pudeles

saturu un ielēja sev trisceturtdalglāzes. kuru izdzēra divos malkos. Pēc tam visai bezrūpīgi aizdedzināja svētīgo cigareti, apsēdās uz krēsla maliņas un izbaudīja sajūtu, kad viskijs apsvilināja kuņģi un siltums ieplūda kājās. Viņš atkal paņēma pudeli un apskatīja to. Gaļai tur vēl pie­tiks atliku likām, un iznāks vēl pusglāze arī pašam - pirms tam. kad viņš dosies ārā pa šīm durvīm. Tas ir labāk nekā ne kas. Vismaz pašsajūta būs labāka, ka­mēr viņš ātri izies un aizvērs aiz sevis durvis. Neatskatoties.

Gala ienāca - gluži pārvērtusies, tik­pat skaista, kāda bija tajā vakarā, kad Bonds meiteni pirmoreiz ieraudzīja, vie­nīgi zem acīm bija parādījušās lielā no­guruma iezīmētās krunciņas, kuras pūderis nespēja pilnīgi noslēpt. Arī sar­kanās virvju zīmes uz roku locītavām un potītēm vēl bija redzamas.

Bonds pasniedza meitenei dzērienu un paņēma otru glāzi sev. Abi saskatījās un sasmaidījās pāri paceltajām glāzēm.

Tad Bonds piecēlās.

-    Paklausies, Gala, - Bonds lietišķā balsī sacīja. - Mums jātiek ar to galā, tā­dēļ runāšu īsi, un pēc tam atkal iedzer­sim. - Viņš dzirdēja, ka Gala strauji ie­velk elpu. - Pēc desmit minūtēm es tevi ieslēgšu Dreksa vannasistabā, pabāzīšu zem dušas un atgriezīšu krānus līdz ga­lam vaļā.

-    Džeims! - viņa iesaucās. Un spēra soli Bondam tuvāk. - Neturpini! Es zinu, ka tu grasies sacīt kaut ko drausmīgu! Lūdzu, mitējies, Džeims!

-    Beidz, Gala! - Bonds dusmīgi novil­ka. - Kāda tam visam tagad nozīme? Tas jau ir brīnums, ka mums radusies tāda izdevība. - Bonds atvirzījās tālāk no vi­ņas.

-  Tātad, - viņš runāja tālāk, turēdams labajā rokā tik vērtīgās šķiltavas. - Es izie­šu no šejienes un aizvēršu durvis. Un tad aizdegšu pēdējo cigareti raķetei zem astes.

-   Mans Dievs. - mis Branda nočukstē­ja. - Ko tu saki? Vai esi jucis? - Gala vē­rās Bondā ar patiesās šausmās ieples­tām acīm.

-    Nekļūsti smieklīga! - Bonds nepacie­tīgi norūca. - Pie velna, kas gan vēl mums atliek? Sprādziens būs tik bries­mīgs, ka es tik un tā neko nejuUšu. Va­jadzētu izdoties - tur apkārt ir daudz degvielas mucu un tvaiku. Vai nu es. vai miljons cilvēku Londonā. Kodolgalviņa nenokritīs. Ar atombumbām tā nenotiek. Varbūt tā izkusis. Tāpēc ir cerība, ka tev izdosies palikt dzīvai un tikt projām. Sprādziens varētu izšauties pajumtu, un daļēji arī izplūdes gāzu bedrē, ja spēšu iedarbināt mehānismu, kas atver grī­du. - Bonds pasmaidīja. - Degunu aug­šā! - viņš teica, apiedams ap galdu un saņemdams meitenes roku. - Es atceros to zelli, kurš stāvēja uz degoša kuģa klā­ja. Esmu gribējis atdarināt viņa piemēru kopš piecu gadu vecuma.

Gala atrāva roku.

-   Man nav daļas par to, ko tu esi gribē­jis, - viņa nikni attrauca. - Mums jādomā par kaut ko citu. Tu neuzskati, ka man ari var būt kādas idejas. Tikai saki, kas, ta­vuprāt, mums jādara. - Gala piegāja pie sienas kartes un nospieda slēdzi. - Pro­tams. ja mums nāksies likt lietā šķiltavas, mēs to darīsim. - Gala ieskatījās viltotajā lidojuma plānā, to lāgā neredzēdama. - Ta­ču doma, ka tu varētu tur ieiet un nostā­ties to spokaino degvielas tvaiku vidū, mie­rīgi uzšķilt uguni un ļaut sevi saraut sīkos gabaliņos… Nekā nebija - ja mums to nāk­sies darīt, tad darīsim abi kopā. Es labprā- tak uzsprāgtu, nekā sadegtu te iekšā. Šā vai ta, - Gala uz mirkli aprāvās, tad turpi­nāja, - man gribas doties tev līdzi. Mēs pie šīs lietas strādājām abi kopā.

Bonda skatiens likās atmaidzis, viņš tuvojās meitenei, aplika roku ap Gaļas vidukli un pievilka viņu sev klāt.

- Gala, tu esi lieliska! - Bonds vienkār­ši noteica. - Ja ir atlikusi vēl kāda cita ie­spēja, tad izmantosim to. Bet, - Bonds pavērās pulkstenī, - ir jau pāri pusnaktij, mums jāizlemj ātri. Dreksam jebkurā brī­dī var iešauties prātā, ka jāatsūta šurp sargi, lai pārbaudītu, vai mēs neesam at­brīvojušies. Un Dievs vien zina, uz cikiem tad viņš noregulēs aparatūru.

Gala izstaipījās kā kaķe. Viņa paskatī­jās uz Bondu. muti pavērusi, jaunās mei­tenes seja liecināja par sasprindzinājumu.

-   Aparatūra! - viņa nočukstēja. - Jā­noregulē aparatūra! - Un atslīga pret sie­nu, pētīdama Bonda seju. - Vai tu ne­saproti? - meitenes balss šķita gluži vai histēriska. - Kamēr viņa nav. mēs varam noregulēt aparātus tā. kā tie bija uzstā­dīti agrāk - pēc vecā lidojuma plāna. Tad ši ellesmašīna iekritis Ziemeļjūrā, kā sā kotnēji bija paredzēts.

Jaunā meitene atkāpās no sienas un apķēra plecus abām rokām, jautājoši vēr­damās viņā.

-  Vai mēs to spējam? - viņa noprasīja.

-   Vai tad tu proti noteikt koordinā­tes? - Bonds skarbi noprasīja.

-    Skaidrs, ka es to spēju, - viņa at­trauca. - Protams! Jau gadu esmu ar to nodarbojusies! Mums nav laika apstākļu atskaišu, taču tās atstāsim gadījuma zi­ņā. Šorīt ziņoja, ka rītdienas prognozes daudz neatšķiršoties no šodienas prog­nozēm.

-   Dievs augstais, - Bonds nomurminā­ja, - mēs to varētu dabūt gatavu! Ja vien mēs varētu kaut kur paslēpties, lai

Drekss domā, ka esam aizbēguši… Kā būtu ar gāzu izplūdes bedri? Ja mums izdotos iedarbināt to ieriei, kas atver grī­du…

-   Tā ir simt pēdu dziļa, - Gala sacīja, domīgi purinādama galvu, - turklāt ar pilnīgi taisnām sienām, no gludi pulēta metāla! Tas spīd kā stikls. Un šeit nav ne virves, nedz arī kā cita tamlīdzīga. Viņi vakar iztīrīja darba telpas un visu izvāca. Bez tam vēl tie sargi liedagā…

Bonds mirkli padomāja. Pēc tam viņa acis iemirdzējās.

-   Man ir ideja, - viņš sacīja, - bet vis­pirms - kā ar radaru? Vai tas nevar pa­nākt, ka raķete tik un tā nokrīt Londonā?

Gala pakratīja galvu.

-   Radars darbojas tikai kādu simt jū­džu rādiusā, - viņa noteica. - Te raķete pat nespēj uztvert tā signālu. Ja tā būs nomērķēta uz Ziemeļjūru, tad šī radara signāla dēl nenovirzīsies no kursa. Ar manu plānu viss ir kārtībā. Bet kur mēs varētu paslēpties?

-  Vienā no ventilācijas šahtām. - teica Bonds. - Iesim!

Viņš uzmanīgi aplūkoja kabinetu. Šķiltavas bija viņam kabatā. Tātad pēdē­jais līdzeklis vienmer būs pieejams. Vai­rāk nekas nav vajadzīgs. Bonds sekoja jaunajai meitenei spožajā šahtā. Viņa tu­vojās instrumentu panelim, prātodama, kurš kloķis jāpagriež. lai atvērtu metāla vāku, kas nosedza izplūdes gāzu bedri.

Apskatījis aparatūru. Bonds nospieda kādu palielu slēdzi, pārvietodams to no atzīmes "ciet" uz atzīmi "vaļā".

Atskanēja klusa šņākoņa - hidraulis­kās mašīnas aiz sienas sāka darboties. Un abi metāla vāka pusloki zem raķetes astes atvērās, ieslīdēdami savās gropēs. Gala piegāja pie bedres un pavērās le­jup.

Tukšā tuneļa gludi pulētajās sienās atspīdēja jumta velves, vēlāk nozūdot skatienam - tur iztālēm dobji šalca jūra.

Bonds iegāja atpakaļ Dreksa kabinetā un norāva dušas kabīnes aizkaru. Pēc tam viņi abi ar mis Brandu saplēsa to strēmelēs un sasēja tās kopā. Pēdējā "posma galā Bonds atstāja noplēstu skrandu, lai rastos iespaids, ka virve pārtrūkusi, bēgļiem pa to rāpjoties lejup. Pēc tam viņš stingri piesēja otru virves galu pie vienas no raķetes trijām astes spurām, bet otru iemeta šahtā.

Lai gan šai ēsmai bija viltojuma pie­garša, tomēr viņi tā varēja iegūt laiku.

Lielās, apaļās ventilatoru šahtu mu­tes bija novietotas apmēram desmit jardu attālumā cita no citas, aptuveni četru pēdu augstumā no grīdas. Bonds tās saskaitīja. To bija piecdesmit. Viņš uzmanīgi atvēra restotās durtiņas un ielūkojās vienā no tām. Četrdesmit pē­du attālumā varēja saskatīt vāru mē­nesnīcas mirdzumu no ārpuses. Bonds noprata, ka tuneļi stiepjas gluži taisni augšup pa sienu, pēc tam veidojot leņ­ķi - pagriežoties uz ārsienas pusi, kur arī bija restes.

Bonds pastiepās un pārvilka roku pār tuneļa virsmu. Tā bija no nelīdzena beto­na. Viņš apmierināti nogrudzināja, saju­tis pirmo aso izcilni un pēc tam uztaustī­jis otru. No sienas laukā rēgojās arī me­tāla armatūras gali, palikuši vietās, kur bija kādi sastiprinājumi.

Tas būs sāpīgi, taču nav šaubu, ka vi­ņi abi varētu uzrāpties pa vienu no šīm šahtām - kā alpīnisti, kuri raušas aug­šup pa klinšu krauju. Un pēc tam, tikuši augšā, varētu nogulties un noslēpties tā, lai nebūtu atrodami, ja sāktos rneklēša- na. Pamatīgi meklēt nebūs iespējams, jo ieradīsies visi tie ierēdņi no Londonas.

Bonds notupās, paņēma meiteni uz muguras un sāka kāpt augšā.

Pēc stundas - ar nobrāztām kājām un pleciem, vienos zilumos un skrambās, abi pārguruši gulēja, cieši apskāvušies un atspieduši galvas turpat līdzās res­tēm - tieši virs durvīm, klausīdamies, kā apsargi simt jardu attālumā nemierīgi solo, šļūkādami tumsā.

Pulkstenis bija pieci. Pēc tam seši un septiņi.

Aiz kupola lēnām lēca saule. Klintīs sāka brēkāt kaijas, un tad pēkšņi parā­dījās trīs cilvēku stāvi un iztālēm pagāja garām - laikam tā bija jaunā sargu mai­ņa, kas nāca nomainīt veco. Atnācēji so­ļoja, zodus izslējuši, kājas augstu cilāda­mi.

Stāvi nāca tuvāk, un tad bēgļi no sa­vas slēptuves ar nogurušajām acīm jau varēja saskatīt Dreksa asinīm pieplūdu­šās, gluži oranžās sejas vaibstus, gludo un bālo doktora Valtera seju, kas atgā­dināja lapsas kūmiņa purnu, un uzblī- dušo, no pārmērīgas gulēšanas piepam- pušo Krebsa ģīmi.

Šie trīs vīri soļoja tik noteiktā gaitā kā bendes, nerunādami ne vārda. Drekss iz­vilka atslēgu un klusi atslēdza durvis, kuras atradās dažas pēdas zem Bonda un Gaļas gulošajiem augumiem.

Tad uz desmit minūtēm iestājās klu­sums. Varēja dzirdēt tikai attālu balsu murdoņu, kas šad tad bija saklausāma pa ventilatora šahtu, jo visi trīs vīri kus­tējās lejup pa metāla grīdu, lai pārlūkotu izplūdes bedri. Bonds klusībā pasmaidīja, pamanījis Dreksa sejā niknumu un ba­žas. Nožēlojamais Krebss šķita visvairāk norūpējies par Dreksa pārmetumiem, bet Valtera acu skatiens bija rūgta aizvaino­juma pilns. Pēc tam durvis zem viņiem abiem - Bonda un mis Brandas - atsprā­ga vaļā, un Krebss satraukti kaut ko uz­sauca sargiem. Viens no puslokā stāvoša­jiem vīriem atdalījās no pārējiem un skrē­ja augšā.

- Die Englānder, - Krebsa balss bija gandrīz histēriska, - aizbēguši! Herr Ka- pitān domā, ka viņi varētu būt vienā no ventilatoru šahtām. Mums vajadzētu pārbaudīt! Kupols jāatver un jāizvēdina degvielas tvaiki! Un pēc tam Herr Doktor pieliks cauruli pie katras šahtas un ie- pumpēs tur karstus garaiņus. Ja abi ir tur, viņi sevi atklās. Izvēlieties četrus vī­rus. Gumijas cimdi un ugunsdrošie tērpi jau ir sagatavoti. Samazināsim spiedienu apkures katlā. Un pasakiet citiem, lai klausās, vai neatskanēs kliedzieni. Vai sapratāt?

- Zu Befchl!* - Virs atgriezās pie savē­jiem, un Krebss, nobažījies un nosvīdis, apsviedās un nozuda aiz durvīm.

Kādu mirkli Bonds gulēja nekustēda­mies.

Virs viņu galvām atskanēja dobja rībo­ņa - tur atvērās un atvāzās kupols.

Šļūtenes ar karsUem garaiņiem!

Viņš bija dzirdējis, ka tādējādi tiek ga­lā ar dumpiniekiem uz kuģiem un strei­kotājiem uzņēmumos. Vai šie garaiņi cel­sies četrdesmit pēdu augstumā? Vai spiediens būs pietiekams? Cik boileru nodrošina apkuri? Un ar kuru no piec­desmit ventilatoru šahtām viņi sāks? Vai Bonds un meitene nav atstājuši kādu zī­mi, kāpdami augšā?

Bonds noprata, ka Gala gaida pa­skaidrojumu. Un viņam kaut kas jādara, lai abus pasargātu.

No apsargu pusloka atdalījās pieci vi­ri. Viņi devās lejup un nozuda.

Bonds piespieda muti Gaļai pie auss.

-   Tas droši vien būs sāpīgi, - viņš sa­cīja. - Es vēl nezinu, cik sāpīgi. Tur neko nevar darīt. Būs jāpacieš. Nesaceļot ne­kādu troksni. - Bonds juta, ka Gala at­bildes vietā tikko manāmi paspieda viņa rokas. - Sacel ceļus augšā! Nekautrējies! Šis nav īstais laiks būt meitenīgi kautrai.

-   Aizveries! - Gala nikni pačukstēja. Viņš juta vienu Gaļas celi raujamies aug­šup, līdz tas atradās starp viņa ciskām. Pēc tam viņš mēģināja pacelt augstāk ari savējo - tiktāl, cik vien bija iespējams. Meitene nikni sarosījās.

-    Neesi tik sasodīti dumja! - Bonds nočukstēja, pievilkdams Gaļas galvu pie savām krūtīm.

Viņš apsedza meiteni, cik vien iespē­jams. Ar abu potītēm un rokām neko ne­bija iespējams pasākt. Bonds uzvilka krekla apkakli augšā - pāri abu galvām. Viņi bija saspiedušies cieši kopā.

Tunelī bija karsti, šauri un smacīgi. Gaidot turpinājumu, Bondam piepeši ie­šāvās prātā, ka abi tur guļ kā mīlētāji siena stirpā - nogaidot, kamēr nelūgto staigātāju soļi paies garām, lai varētu at­sākt mīlēties. Viņš drūmi pasmaidīja un ieklausījās.

Lejā, šahtā, valdija klusums. Viņi dro­ši vien atrodas mašintelpā. Valters vēro šļūtenes, kuras tiek pieskrūvētas pie vārstuļiem. Varēja sakļausit attālus trokšņus. No kuras puses viņi sāks?

Kaut kur netālu atskanēja kluss, pa­ilgs svilpiens - gluži kā vilciena svilpes signāls.

Bonds pavilka atpakaļ krekla apkakli un pa restoto atveri pavērās laukā uz sargiem. Viņš redzēja, ka tie. acis neat­raudami, blenž uz kupolu, un kaut kur

pa kreisi.

Atkal atskanēja garais, spalgais svil­piens. Vēl un vēl.

Svelpoņa kļuva aizvien skaļāka. Bonds varēja saskatīt apsargu galvas, tiem rau­goties restotajos caurumos, kuri pavērās sienā. Un tās grozījās, nākot aizvien tu­vāk sienai, aiz kuras slēpās viņš un Ga­la. Tie droši vien aizrautīgi skatījās, ka biezie, baltie garaiņi šāvās ārā no režģo- tajiem caurumiem cementa mūrī, gaidī­dami, vai kādā neatskanēs divu cilvēku kliedzieni.

Viņš juta, kā Gaļas sirds sitas turpat pie viņa paša sirds. Mis Branda vēl nezi­nāja, kas tagad notiks. Un uzticējās vi­ņam.

-   Tas var sāpēt, - Bonds atkal pačuk­stēja. - Un dedzināt. Taču mēs netiksim nogalināti. Turies! Un neizdves ne skaņas.

-  Ar mani viss ir kārtībā! - Gala dus- migi atbildēja. Taču Bonds juta, ka meitenes augums ciešāk piekļaujas vi­ņam.

Čuššš! Svelpoņa nāca tuvāk.

Čuššš! Jau tikai divus tuneļus tālāk.

ČUŠŠŠ!! Jau līdzās. Bondam uzplūda mitru garaiņu smārds.

-   Turies! - Bonds teica pats sev. Viņš piekļāva mis Brandu sev klāt un aizturē­ja elpu.

Tagad. Tikai ātri. Sasodīts, tas ir jā­pārcieš!

Tad pēkšņi nāca negants spiediens un svelme, šņākoņa ausīs un negantu sāpju mirklis.

Sekoja kapa klusums. Bija te karsts, te auksts, potītes un rokas te svila, te sa­la, uzmācās dīvaina mitruma un sasma- kuma sajūta, pūloties ievilkt plaušās tiru gaisu.

Abu augumi neviļus atslāba, tiecoties atbrīvoties viens no otra. lai aizņemtu vēl kādas collas brīvās telpas un atvēsinātu ādu, kura jau uzmeta čulgas. Elpa abu krūtīs gārdza, atvērtajas mutēs no beto­na pilēja ūdens. Beidzot vini izliecās sā­nis, rīstīdamies un izspļaudami ūdeni. Tas tecēja lejup sīkām strūkliņām - pāri abu ķermeņiem, kas jau bija caurcaurēm izmirkuši, apdedzinātajām rokām un kā­jām, un pēc tam lejup pa vertikālajām šahtas sienām, pa kurām tie bija uzkā­puši.

Karsto garaiņu caurules svelpoņa at­tālinājās, tālāk kļūdama par čukstu, līdz beidzot pilnīgi apklusa, un tad viņu šau­rajā betona cietumā vairs nebija dzir­dams nekas, vienīgi abu sēcošā dvaša un Bonda pulksteņa tikšķi.

Viņi gulēja un gaidīja, ciezdami sāpes klusējot.

Pēc pusstundas, kura likās tik gara kā pusgads, Valters un Krebss kopā ar Dreksu izgāja pa durvīm, kuras atradās zem viņiem.

Taču sargi drošības dēļ palika, kur bi­juši - un uzmanīja telpu ar kupolu, kurā atradās raķete. Rīt tai vajadzēja aizlidot.

XXIV nodala

NULLE

-  Tātad mēs esam vienisprātis?

-   Jā. ser Hugo! - tur runāja apgādes mi­nistrs. Bonds pazina šo kustīgo, pašpārlie­cināto cilvēku. - Sagatavošanās darbi ir pabeigti. Mani darbinieki ir visu pārbaudī­juši vel šorīt kopā ar gaisa spēku vīriem.

-   Tad, ja jūs atļaujat… - Drekss pavi­cināja kādu oficiālu dokumentu un pa­griezās pret kupolu.

-   Turiet atļauju tā, ser Hugo. Tā, lie­liski! Paceliet roku gaisā! - Zibspuldzes plaiksnīja, un kinokameras dūca, pēc tam Drekss pagriezās un paspēra dažus soļus uz kupola pusi. Bezmaz - Bonds iedomājās - lūkodamies cauri restēm vi­ņam tieši acīs.

Nelielais reportieru un televīzijas ope­ratoru pulciņš, kas bija drūzmējies ap vi­ņu. tagad izklīda un nozuda - uz betonē- tā ceļa bija palikusi tikai nervozi tērgājo- šu amatpersonu grupa, kura gaidīja Dreksu atgriežamies.

Bonds pavērās pulkstenī. Bija vienpa­dsmit un četrdesmit piecas minūtes. "Pa­steidzies taču. sasodīts!" viņš klusībā pu­kojās.

Un jau simto reizi atkārtoja skaitļus, ko Gala bija viņam stundām mācījusi, nosaukdama vēl un vēl - pat tajā laikā, kad nācās apspiest sāpju vaidus. - un tāpat jau simto reizi izstaipīja locekļus, lai rosinātu asinsriņķošanu

-   Sagatavojies! - viņš iečukstēja Gaļai ausī. - Vai jūties normāli?

Bonds pamanīja, ka meitene pasmaida.

-   Lieliski. - Gala nedomāja par savām čūlojošajām kājām un ātro. sāpīgo kāpie­nu pa ventilatora šahtu.

Noklaudzēja durvis, zem viņiem atska­nēja atslēgas žvadzoņa. un kopā ar pie­ciem apsargiem parādījās Drekss, pavēl- nieciski soļodams uz amatpersonu grupi­ņas pusi, turēdams rokā papīra lapiņu ar aprēķiniem.

Bonds ielūkojās pulkstenī. Bija vien­padsmit un četrdesmit septiņas minū­tes.

-  Tagad! - viņš nočukstēja.

-   Lai tev veicas! - viņa attrauca.

Sekoja čaboņa, skrapstoņā un šļūco­šas skaņas. Bonda pleci uzmanīgi pa­griezās, apskrambātās un čulgainās, asi- nlm noplūdušās kājas berzējās gar asa­jiem dzelzs armatūras galiem. Bonds, virzīdams savainoto ķermeni lejup pa četrdesmit pēdas garo šahtu, lūdza Die­vu, lai jaunajai meitenei pietiktu spēka izturēt, kad pienāks viņas kārta sekot.

Nošļūcis vismaz desmit pēdas, Bonds iespēra pa restēm un izlēca uz metāla grīdas. Viņš metās uz kāpnēm, atstājot uz tām sarkanus pēdu nospiedumus un asins lāses - tās pilēja no savainotajiem pleciem.

Spuldzes nedega, taču dienasgaisma plūda no atvāztā jumta, un zilās debesis kopā ar žilbinošo saules mirgu radija ie­spaidu, ka ienācējs pārvietojas milzīga safīra iekšpusē.

Lielā adata pašā kupola centrā izskatī­jās kā izlieta no stikla. Vērdamies aug­šup, Bonds svīda un elsa, rausdamies pa nebeidzamajām dzelzs kāpnēm, viņam bija grūti saskatīt, kur īsti beidzas ra­ķetes smailais deguns, kas sniedzās de­besis. un kur sākas mākoņi.

Pēc apstulbinošā klusuma, kas ietina spožo lādiņu, Bonds sadzirdēja ātru, nā- vīgu tikšķināšanu - itin kā kaut kur ra­ķetes iekšās steigšus tipinātu mazas kā- jeles. Šie tikšķi piepildīja lielo metāla tel­pu kā sirds puksti Edgara Po stāstā, un Bonds zināja, ka Drekss uz pults nospie­dīs slēdzi, kas iedarbinās radiovadibu. Radioviļņi no divsimt jardu attāluma sasniegs raķeti, tikšķi pēkšņi apklusīs, ar klusu čīkstu pavirzīsies stūres mehā­nisms, turbīnas sāks kūpēt, pēc tam ie­gaudosies dzinējs, no tā parādisies lies mu mēles, raķete lēni celsies gaisā un ar milzīgu paātrinājumu majestātiski uz- šausies debesis.

Viņam pretī atradās zirneklīgā tiltiņa posms, atliekts pret sienu. Bonda roka vienā mirklī satvēra vadības sviru, un til­tiņš pamazām nolocījās gar iezīmi spožajā raķetes augumā - tur iezīmējās aparātu telpas durvis. Bonds, balstīdamies uz el­koņiem un ceļgaliem, jau bija pie tām - ta­jā pašā brīdī, kad gumijas blīves piekļāvās raķetes hromēti pulētajam sānam. Un tur atradās disks šiliņa lielumā - gluži tā, kā Gala bija stāstījusi. Piespiediens, klik­šķis - un mazās durtiņas, atsperes ie­darbinātas, atsprāga vaļā. Viņš iegāja iekšā. Nācās uzmanīties, lai nesadauzītu galvu. Visur rēgojās spoži rokturi un kompasi. Pagrieziens. Piespiediens. Tā,

Tikai mieru! Un šis te jāpagriež riņķi. Un te jānospiež un jāpagaida. Pagriezt. No­spiest. Tikai maigi! Un nosvērti. Vēl pē­dējoreiz jānovērtē stāvoklis. Jāpaskatās pulksteni. Vēl četras minūtes. Bez bai­lēm! Atkāpties! Durvju klikšķis. Jālavās kā kaķim. Un nedrīkst skatīties lejup! Tilts jāpaceļ atpakaļ. Un jāatbalsta pret sienu. Un tagad pa kāpnēm lejā.

Tik - tik - tik - tik.

Kad Bonds traucās lejup, viņš pama­nīja Gaļas saspringto, bālo seju. Viņa stāvēja pie atvērtajām Dreksa kabineta pirmajām durvīm. Ak Dievs, kā viņa ķer­menis sāpēja! Vēl pēdējais lēciens un ne­veikls pagrieziens pa labi. Blaukšķis, kad Gala aizvēra otrās durvis. Vēl viens būkšķis - un viņi jau bija izgājuši cauri telpai un attapās dušā, kur ūdens šņāca, skalodams izmocītos, pārgurušos augu­mus.

Cauri visiem šiem trokšņiem un ap­dullinošajiem sirdspukstiem Bonds iz­dzirda piepešus elektrības sprakšķus. Un tad atskanēja BBC komentētāja balss - tā ierunājās no lielā radio­aparāta Dreksa kabinetā - tikai dažu collu atstatumā no plānās vannasista- bas sienas. Tā atkal bija Gala, kura bija atcerējusies par Dreksa radioaparātu un atradusi laiku, lai to ieslēgtu, kamēr Bonds darbojās ar aparatūru.

"…kad atlikušas vairs tikai piecas mi­nūtes," sacīja satraukta, uzbudināta balss, "seru Hugo nācās pierunāt, lai viņš mikrofonā pasaka dažus vārdus." Bonds pagrieza dušas krānu, ūdens šalkšana kļuva klusāka, un balss tagad skanēja skaidrāk. "Viņš izskatās ārkārtī­gi apmierināts. Nupat kaut ko sacīja mi­nistram pie auss. Abi smejas. Interesan­ti… Ak, jā, te jau ir kolēģis ar laika ziņu atskaiti no Gaisa spēkiem. Kāda tā ir? Protams, visādā ziņā nevainojama. Kāda lieliska izrāde! Pie mums laiks ir burvīgs. Hahā! Kādi pūļi sanākuši pie krasta sar­dzes mītnes, tie cilvēki noteikti iegūs tumšu iedegumu! Tur taču ir daudzi tūkstoši ļaužu! Kā jūs teicāt? Divdesmit tūkstoši? Jā, tā tiešām izskatās. Arī Vel- merbičas krasts ir gluži melns, cilvēki pulcējas arī tur. Visa Kenta laikam iznā­kusi no mājām! Baidos, ka mēs visi da­būsim kriku skaustā! Trakāk nekā Vimbldonā! Hahā! Ei, un kas notiek tur, piestātnē? Pie Jupitera, tur taču nupat iznirusi zemūdene! Tas tik ir skats, es s aku! Tā ir viena no mūsu lielākajām zem­ūdenēm, to es varu droši apgalvot! Tur ir arī sera Hugo darbinieki. Nostājušies piestātnē kā parādē. Cik lieliski izskatās tādi vīrišķīgi stāvi! Tagad viņi rindā kāpj uz klāja. Cik varena disciplīna! To visu laikam izdomājusi Admiralitāte. Un īpaši šim nolūkam izlaidusi zemūdeni cauri tunelim. Cik jauks skats! Es vēlētos, kaut jūs būtu šeit un varētu to redzēt! Tagad sers Hugo tuvojas mums. Pēc mirkļa viņš runās ar jums! Kāds iespai­dīgs vīrs! Ikviens šeit, pie vadības pults, viņam uzgavilē! Manuprāt, mēs visi šo­dien saucam viņam urā! Viņš tuvojas. Varu saskatīt saules atspulgus uz raķe­tes smailes - tā atrodas tieši aiz viņa. Un rēgojas ārā no atvāztā kupola. Cerēsim, ka te būs kāds ar kinokameru! Te nu viņš ir!" Iestājās klusumbrīdis. "Sers Hu­go Drekss!"

Bonds ieskatījās Gaļas slapjajā sejā. Slapji un asiņojoši, abi stāvēja, cieši ap­skāvušies, zaudējuši runasspējas un tik­ko jaušami drebēdami šajā jūtu mulsu­mā. Viņi pavērās viens otrā, bet abu acis šķita blāvas un bez spožuma.

"Jūsu Majestāte, Anglijas viri un sie­vas," ņirdzīgi samtainā tonī sacīja Dreksa balss, "es gatavojos mainīt Anglijas vēs­tures gaitu." Iestājās klusums. "Pēc da­žām minūtēm jūsu visu dzīves kaut kādā veidā būs saistītas ar šo raķeti un pat at­karīgas no tās. Esmu ārkārtīgi lepns un iepriecināts, ka liktenis no visiem tautie­šiem šim uzdevumam izvēlējies tieši ma­ni, lai es varētu izšaut debesīs šo lielo at­riebes bultu un tā uz laiku laikiem un vi­sas pasaules priekšā apliecināt savas dzimtenes varenību. Ceru. ka šis noti­kums mūžam paliks brīdinājums, ka manas tēvzemes ienaidniekiem liktenis būs rakstīts putekļos, pelnos, asarās un…" pēc klusumbrīža viņš turpināja, "asinīs. Un tagad paldies par uzklausīša­nu. Es tiešām ceru, ka starp jums būs tādi, kas atkārtos manus vārdus saviem bērnubērniem, ja jums tādi piedzims."

Noplaukšķēja tādi kā šaubīgi aplausi, pēc tam ieskanējās aizrautīgā komentētāja balss. 'Tas bija sers Hugo Drekss, kurš jums pateica dažus vārdus, pirms dosies pie vadības pults un nospiedīs slēdzi. Viņš pirmo reizi runāja plašākai publikai. Tur­klāt visai viedi. Un īpaši neizmeklēdams vārdus. Taču daudzi no mums sacīs, ka tas nav nekas ļauns. Un tagad pienācis laiks iepazīstināt jūs ar ekspertu - kaptei­ni Tendiju no Apgādes ministrijas, kurš jums pastāstīs par raķetes izšaušanu. Pēc tam dzirdēsiet Pīteru Trimblu no flotes drošībnieku patruļkuģa "Merganzer". Viņš pastāstīs par vietu, uz kuru tiek mērķēta raķete. Lūdzu, kaptein Tendij."

Bonds ieskatījās pulkstenī.

-  Vēl tikai viena minūte, - viņš .sacīja Ga­ļai. - Ak Dievs, kā man gribētos dabūt to Dreksu savās rokās. Ņem, - viņš pasniedzās pēc ziepēm un sadalīja tās vairākos gaba­liņos. - Iebāz tās ausīs, kad pienāks laiks. Troksnis būs drausmīgs, droši vien ari karstums, es īsti nezinu. Tas neturpināsies ilgi. un metāla sienas varētu ari izturēt.

Mis Branda pavērās viņā. Un pasmaidīja.

-  Ja tu mani turēsi, tas viss neliksies tik briesmīgi! - Gala noteica.

"…un tagad sers Hugo liek roku uz slēdža un skatās hronometrā."

"DESMIT," iesaucās otra balss, skanī­ga un dobja kā zvans.

Bonds atkal pagrieza dušu stiprāk, un ūdens šalcot gāzās lejup pa viņu noguru­šajiem ķermeņiem.

"DEVIŅI!" noskandināja balss.

"…radaru operatori vēro ekrānus. Ne­kas īpašs tur nav redzams - tikai viļņo­tas līnijas…"

"ASTOŅI!"

"…visi uzliek austiņas. Ši betona konstrukcija droši vien ir nesagrauja­ma. Betona sienas ir divpadsmit pēdu biezumā. Piramīdveidīgs jumts, sienas pie pamata divdesmit septiņu pēdu bie­zumā…"

"SEPTIŅI!"

"…vispirms radiovilnis apturēs laika skaitīšanas mehānismu turbīnās. Un ie­darbinās aparatūru. Parādīsies lies­mas…"

"SEŠI!"

"…atvērsies vārstuļi. Raķeti darbina šķidrā degviela. Tās formula tiek turēta noslēpumā. Biedējoša slepenība. īsts di­namīts. Plūst ārā no tvertnēm…"

"PIECI!"

"…kad degviela nokļūs raķetes moto­rā, tā tiks aizdedzināta…"

"ČETRI!"

"…pa šo laiku pcroksīds sajaucies ar permanganātu, radot tvaikus. Un turbī­nu sūkņi sākuši strādāt…"

TRĪS!"

… degviela tiek.sūknēta cauri moto­ram - ārā izplūdes bedrē. Briesmīga svel­me… Trīstūkstoš piecsimt grādu…"

"DIVI!"

"…sers Hugo grasās nospiest slēdzi. Viņš lūkojas ārā pa lūku. Viņa pieri klāj sviedri. Šeit valda pilnīgs klusums. Un Klrausmigs sasprindzinājums."

"VIENS!"

Nekas nenotika, tikai pakšķēja ūdens lāses, pilēdamas no abiem slapjajiem ķermeņiem.

"UGUNI!"

Bonda sirds šķietami bija iesprūdusi rīklē. Viņš juta, kā Gala nodreb. Klu­sums. Vienīgi Ūdens šņāca.

"… sers Hugo Drekss aiziet no vadības pults. Viņš mierīgi tuvojas klints malai. Tik pašpaļāvīgi… Uzkāpj uz laipas. Un dodas lejup. Skaidrs - viņš noteikti dodas uz zemūdeni. Televīzijas ekrānā saskatā­ma tvaika strūkla, kas parādījusies no raķetes astes. Vēl dažas sekundes. Jā, sers Hugo jau ir piestātnē. Viņš atskatās un paceļ roku. Vecais, labais sers Hu…"

Bonds un Gala sadzirdēja klusu duno­ņu. Skaļāku un skaļāku. Plāksnēm izlik-

mm

tā grīda zem abu kājām sāka drebēt. Sā­kās tāda kā viesuļvētras svelpoņa. Tā vi­ņus satrieks pīšļos. Sienas čīkstēja un ļo­dzījās. Abi vairs nespēja nostāvēt uz kā­jām, tās nejaudāja noturēt viņu ļimstošos augumus. Jānotur meitene! Jāpaceļ uz augšu. Kaut tas beigtos! Kaut tas reiz mi­tētos! KAUT APKLUSTU ŠIS TROKSNIS!!!

Jēzus Kristus, viņš taču grasās paģībt! Ūdens vārās. Tas krāns jāaizgriež. Ga­tavs! Nē. Caurules pārplīsušas. Garaiņi, sasmakums, dzelzs un krāsas smārds.

Jādabū viņa ārā! Jādabū ārā no šejie­nes! Jādabū viņa ārā!!!

Un tad iestājās klusums. Tāds, kuru var sataustīt, sajust, bezmaz vai saspiest saujā. Viņi gulēja Dreksa kabinetā uz grīdas. Tikai vannasistabā vēl dega gaisma. Dūmi sāka izklīst. Tāpat smacējošā degošās dzelzs un krāsas dvaka. To izsūca gaisa kondicionē­šanas ierīces. Metāla siena pār abiem bija ieliekusies, veidojot tādu kā milzīgu tulznu. Gaļas acis bija vaļā, viņa smaidīja. Bet… kā ar raķeti? Kas ar to noticis? Ar Londonu? Un ar Ziemeļjūru? Kā ar radio? Izskatās, ka viss kārtībā. Bonds papurināja galvu, un kurlums pamazām zuda. Viņš atcerējās zie­pes. Un izurķēja tās no ausim.

..pārvarēta skaņas barjera. Lidojums -kaidri redzams pašā radara ekrāna vidū. Raķetes izšaušana izdevusies lieliski. Bai­dos. ka dzirdēt neko nav iespējams lielā trokšņa dēļ. Šausmīgi! Vispirms jau - no klints, kur ierīkota izplūdes bedre, izšā­vās vesela liesmu jūra. Pēc tam varējāt saskatīt raķetes smaili, kura pamazām virzījās ārā no kupola. Un tad tā jau bija gaisā - ka garš sudraba zīmulis. Stāvēda­ma taisni uz milzīgā liesmu staba un lē­nām kāpdama augšup, kamēr uguns šal­tis pajuka simtiem jardu attālumā, sa- šķīstot pret betonu. Kaukoņa bija tāda, ka mums bezmaz sabojājās mikrofoni! No klints nošķēlušies lieli gabali, betons ta­gad izskatās kā zirnekļtīkls. Vibrācija bija briesmīga. Bet raķete cēlās augšup ātrāk un ātrāk, veikdama simt jūdzes stundā. Pēc tam tūkstoti. Un," komentētājs aprā­vās, "ko jūs sakāt? Vai tiešām? Tagad tā veic jau vairāk par desmittūkstoš jūdzēm stundā! Un atrodas trīssimt jūdžu augstu­mā. Es to vairs nespēju sadzirdēt, protams. Mēs varam tikai saredzēt liesmas - dažas sekundes tās vērot - kā zvaigznes kritie­nu. Sers Hugo var būt lepns. Viņš tagad jau ir kanālā. Zemūdene šaujas prom kā raķete, hahā, jau būs kādi trīsdesmit mezgli. Atstādama aiz sevis dziļu vagu. Tā jau ir garam Soutgudvinai. Un dodas uz ziemeļiem. Tā drīz vien sastapsies ar patruļkuģiem. No turienes var pārskatīt starta laukumu. Ir gan pārsteidzošas no­rises! Tāds negaidīts ceļojums! Nevienam par to iepriekš nebija ne jausmas. Šķiet, ka arī Admiralitātes pārstāvji ir izbrīnīju­šies. Tā pa telefonu sacīja flotes koman­dieris. Tas ari ir viss, ko varu pastāstīt šajā reportāžā no notikuma vietas, un do­du vārdu PIteram Trimblam uz kuģa "Merganzer" klāja - tas atrodas kaut kur pie austrumu krasta."

Vienīgi plaušas, kuras joprojām elpoja, cilājot sānus, norādīja, ka abi augumi uz slapjās grīdas pieder vēl dzīviem cilvēkiem. Viņu ausu bungādiņas bija cietušas, tāpēc no kabineta aiz izlocītā metāla sienas abi spēja sadzirdēt tikai neskaidrus elektrības sprakšķus. Tagad vajadzēja noskaidroties, vai viņu darbs padarīts veiksmīgi.

"Te runā Pīters Trimbls. Šis ir brīnum­skaists rīts, hm, es gribēju teikt - pareizāk sakot, pēcpusdiena. Mēs atrodamies uz ziemeļiem no Gudvinas smilšainajiem krastiem. Te valda tāds miers kā stāvošā ūdeni - dzirnavu dīķi. Vēja nav. Spoži spīd saulīte. Un ir saņemts ziņojums, ka arī mērķa vietā ūdeņi esot mierīgi, nekādu kuģu tuvumā nemanot. Vai tā ir. koman­dieri Edvards? Jā, kapteinis apliecina, ka laiks ir skaidrs un kuģi aizvākti. Uz rada­ru ekrāniem nekas vēl nav redzams. Man nav Jauts atklāt jums tās vietas precīzas koordinātes, kur mēs gatavojamies savākt raķetes atliekas. Drošības apsvērumu dēļ. Mums būs iespējams skatīt raķeti tikai īsu mirkli, kādu sekundes daļu. Vai tā ir, kaptein? Taču - uz ekrāna jau kaut kas parādījies. No kapteiņtiltiņa mēs, pro­tams, to nevaram saskatīt. Tas ir kādu septiņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no šejienes. Mēs varam redzēt, kā raķete ceļas augšā. Ar briesmīgu troksni. Gluži ka pērkona dārdiens. No astes izšaujas garas liesmu mēles. Šo gaismu var pama­nīt pat desmit jūdžu attālumā. Tā ir, kap­tein? Ak, jā, es visu redzu! Jā gan, tas ir ļoti interesanti! Šurp ātri traucas liela zem­ūdene. Tā ir tikai jūdzes attālumā. Jādo­mā. ka tā pati, uz kuras klāja atrodas sers Hugo ar saviem vīriem. Nevienam no mums, kas atrodamies šeit, par tādu iz­braucienu iepriekš nekas netika sacīts.

Kapteinis Edvardss saka - zemūdene ne­atbildot uz mūsu izsaukumu. Un tai nav nekāda karoga. Cik noslēpumaini! Es va­ru to gluži skaidri saskatīt. Ar jūras tāl­skati - pilnīgi skaidri. Mēs mainām kursu, lai to pārtvertu. Kapteinis teica - tā neesot neviena no mūsējām. Viņaprāt, zemūdene esot ārzemju. Ahā! Tā uzvilkusi karogu. Kas tad tas? Augstā debess! Kapteinis sa­ka - tā esot krievu zemūdene! Goda vārds! Un tagad novāca karogu - grasās ienirt! Bum! Vai dzirdējāt šāvienu? Mēs raidījām lādiņu uz tās pusi. Taču tā jau nozudusi! Ko tas nozīmē? Operators ziņoja, ka zem ūdens tā traucas aizvien ātrāk. Divdesmit pieci mezgli… Traki! Taču zem ūdens ne­ko daudz nevar saskatīt. Un patlaban tā atrodas tieši mērķa vietā. Pulkstenis ir divpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem. Raķete noteikti ir pagriezusies un jau nāk lejā! No tūkstoš jūdžu augstuma! Tā jeb­kurā brīdī var nokrist šeit! Cerēsim, ka nenotiks traģēdija! Krievi atrodas bīsta­majā zonā! Radara operators pacēla roku! Tas nozīmē, ka raķete ir klāt! Tā krīt! Ta KRĪ - I - IT! Uh! Nedzird nevienu čukstu. Ak DIEVS! Ko tas nozīmē? Paskat vien! Palūk tik! Cik šausmīgs sprādziens… Gai­sā ceļas melns dūmu mākonis. Uz mums veļas īsls paisuma vilnis. Vesela ūdens siena - kā mūris! Un parādījusies ari zem­ūdene! Ak Dievs! Tā izmesta no ūdens ar vēderu uz augšu! Tā nāk! Tā LIDO!"

XXV nodala

NULLE PLUS

- …Divsimt līķu jau ir, un vēl tikpat daudz cilvēku ir pazuduši, - sacīja M. - Vēl joprojām pienāk daudz ziņojumu par pa­zudušajiem no austrumkrasta. Ir arī sliktas ziņas no Holandes. Par viņu ro­bežsargu kuteriem, kuri bija izvietojušies jūdzēm tālu. Mums vislielākie zaudējumi ir patruļkuģu komandās. Divi kuģi apgā­zušies, arī "Merganzer". Pazudis kapteiņa palīgs. Un tas zellis no BBC. Gudvinas bākas norāvušās no enkuriem. No Fran­cijas un Beļģijas ziņas vēl nav saņemtas. Droši vien nāksies maksāt lielu naudu, lai to visu izstrēbtu.

Tā bija nākamās dienas pēcpusdiena, un Bonds, atslējis pret savu krēslu spieķi ar gumijas uzgali, sēdēja turpat, kur bija sēdējis agrāk - pie galda pretī mierīgajam vīram ar aukstajām, pelēkajām acīm. Šis cilvēks pirms kādiem simt gadiem bija vi­ņu ielūdzis uz pusdienām un kāršu spēli.

Zem drēbēm Bonda ķermenis bija pār­siets un aplīmēts plāksteriem. Sāpes ap­dedzināja kājas, tikko viņš tās pakusti­nāja. lai spertu soli. Pār kreiso vaigu 1111 degunu stiepās tumši sarkana, jēla ap­deguma svēdra. un gaismā, kas krita no loga, taukaini spīdēja tai uzsmērētā zie­de. Bet cigareti viņš neveikli turēja cim­dotā rokā. Neticamā kārtā M. bija piedā­vājis viņam uzsmēķēt.

-  Vai nav nekādu ziņu par to zemūde­ni, ser? - Bonds apjautājās.

-  Ta ir atrasta, - M. atbildēja, taču vi­ņa balss neliecināja par apmierināju­mu. - Tā guļ uz vieniem sāniem apmē­ram trīsdesmit asu dziļumā. Mūsu glā- bējkuģis, kuram vajadzēja savākt raķetes atliekas, patlaban atrodas virs tās. Nirēji ir lejā, taču uz klauvējumiem pie korpu­sa nebija nekādas atbildes. Šorīt Ārlietu ministrijā ieradās padomju vēstnieks. Cik zinu, viņš teicis, ka krievu glābējku- ģis jau devies ceļā no Baltijas jūras, taču mūsējie atbildējuši, ka nevaram gaidīt, jo vraks traucē kuģošanai. - M. ieķiķinā- jās. - Un tā arī būtū, ja kāds sadomātu kuģot pa kanālu trīsdesmit asu dziļumā. Priecājos, ka es neesmu ministru kabine­ta loceklis, - viņš sausi piemetināja. - Se­sija turpinās - lai gan ar pārtrauku­miem - kopš sākās ziņojumi par notiku­šo. Vellenss sazinājies ar tiem Edinbur- gas juristiem, pirms viņi bija paguvuši iz­ziņot Dreksa novēlējumus pa visu pasau­li. Cik es noprotu, tas ir viens briesmīgs dokuments. Tas šķiet kā paša Jehovas sacerēts. Vellenss vakar vakarā aiznesis to uz ministru kabinetu.

-    Zinu, - Bonds atteica. - Viņš man zvanīja uz slimnīcu un lūdza pastāstīt par notikušo visos sīkumos - runājām līdz pašai pusnaktij un pēc tam vēl maz­liet. Man ir grūti domāt pēc visām tām zālēm, ko ārsti lika man injicēt. Un kas tagad būs?

-   Amatpersonas izgudros, kā noklusēt šo šausmīgo patiesību, - M. paskaidro­ja. - Kaut kādu zinātniski nesaprotamu muldoņu - ka degviela nav bijusi īstā un no tās pašas izmēģinājuma laikā izlietota tikai puse… Tomēr sprādziens bijis ne­gaidīti spēcīgs. Cietušajiem un bojāgāju­šo radiniekiem tiks izmaksātas kompen­sācijas pilnā apmērā. Apraudot sera Hu­go Dreksa un viņa komandas bēdīgo lik­teni. Tāds patriots! Un vēl tik traģisks zaudējums kā Karaliskās flotes zemūde­nes bojāeja. Pēdējais, eksperimentālais modelis! Vaina tā, ka pavēles nepareizi saprastas. Cik skumji! Laimīgā kārtā uz klāja nebija daudz cilvēku - tikai paši nepieciešamākie. Par visu pārējo infor­mācija tiks sniegta vēlāk. Traģiski gājis bojā BBC žurnālists. Kļūdas dēļ baltais jūrasspēku karogs noturēts par padomju flotes karogu. Tie ir ļoti līdzīgi. No vraka noņemts baltais jūrasspēku karogs…

-   Bet kā ar atomsprādzienu? - Bonds noprasīja. - Radiāciju, radioaktīvajiem putekļiem un tamlīdzīgi? Ar slaveno sē­nei līdzīgo mākoni? Tādas ziņas noteikti varētu sagādāt nepatikšanas.

-    Laikam jau par tām neviens īpaši nesatraucas, - M. atbildēja. - Mākonis esot tāds, kādi parasti veidojas pēc tāda sprādziena. Apgādes ministrijai ir zināms viss - tā, kā ir. Nācās viņiem pateikt. Vi­ņu darbinieki pagājušajā naktī bija aiz­braukuši uz austrumkrastu ar Gaigera skaitītājiem un visādu citādu aparatūru. Bet atbilde vel nav saņemta. - M. vēsi pasmaidīja. - Mākoņiem kaut kur jāno- līst, protams. Taču, ja laimēsies - un pa­gaidām tā notiek - vēja virziens ir tāds, ka tos dzen uz ziemeļiem. Atpakaļ uz mājām, tā sacīt.

Bonds sāpīgi pasmaidīja.

-   Skaidrs, - viņš bilda. - Tas ir vārds vietā.

-   Protams, - M. turpināja, paņēmis sa­vu pīpi un sākdams to piepildīt, - ka klī­dis arī nelāgas baumas. Jau ir sākušas iz­platīties. Daudzi cilvēki redzējuši jūs abus ar mis Brandu - kā tiekat iznesti no turie­nes nestuvēs. Un tad vēl pret Drcksu iero­sināta krimināllieta par avīzes papīra sa­bojāšanu. Notiek izmeklēšana ari lietā, kas ierosināta par jaunekļa bojāeju, izrai­sot alfa romeo avāriju. Starp citu, kaut kā vajadzēs izskaidrot arī to, kas noticis ar jūsu auto, kura atliekās, - viņš turpināja, apstidzoši uzlūkodams Bondu, atrasts garstobra kolts. Tad vēl paliek Apgādes ministrija. Vellensam vakar nācās lūgt pa­līgā dažus viņu cilvēkus, lai iztīrītu to mā­ju Eberijstritā. Tie ļaudis gan prot glabāt noslēpumus. No viņiem nekādas ziņu noplūdes nav gaidāmas. Skaidrs, ka tas viss ir riskanti. Ar lieliem meliem vienmēr jāuzņemas risks. Bet vai tad ir kāda cita izeja? Sabojāt attiecības ar Vāciju? Karot ar Krieviju? Daudzi abpus Atlantijai būtu tikai priecīgi izmantot šādu ieganstu.

M. apklusa un pielika sērkociņu pīpei.

- Ja sabiedrība noticēs šim stāstam, - viņš domīgi turpināja. - mēs varbūt tik­sim cauri sveikā. Mums būtu vajadzīgs viens no viņu ātrgaitas karakuģiem, turklāt tagad ir iespēja iegūt kādas ziņas par viņu atombumbām. Krievi zina, ka mums ir skaidrs - šajā spēlē viņi ir zau­dējuši. Malenkovs nebūt nesēž seglos tik droši - Kremlim var draudēt pat visai lie­las jukas. Ja runājam par vāciešiem… Mēs visi lieliski zinām, ka nacistu vēl pa­licis gana daudz, un šis notikums liks mi­nistru kabinetam nopietni padomāt par vāciešu atbruņošanu. Kā šķiet, tad ir vēl viens neliels, bet būtisks apstāklis, - M. tikko manāmi pasmaidīja. - Tas padarīs Vellensa un arī manu uzdevumu nākot­nē mazliet vieglāku. Šie politiķi nespēj saskatīt, ka atomlaikmets radījis lieliskā­ko sabotieri pasaules vēsturē - mazu vī­reli ar smagu portfeli.

-   Vai prese sagremos šo stāstu tādu, kāds tas tiek pasniegts? - Bonds šaubīgi noprasīja.

M. paraustīja plecus.

-   Premjerministrs šorīt tikās ar redak­toriem. - viņš sacīja, piešaudams vēl vienu degošu sērkociņu pie savas pīpes. - Un es ceru, ka viņš būs visu nokārtojis tā, kā pienākas. Taču, ja runas turpinās izplatī­ties, viņam varbūt nāksies tikties ar re­daktoriem vēlreiz. Un atklāt kādu dalu patiesības. Tad viņi noteikti spēlēs pēc noteikumiem. Viņi vienmēr tā dara, ja no šādas rīcības daudz kas atkarīgs. Galve­nais - iegūt laiku un novilcināt skandālu. Patlaban visi lepojas ar raķeti un necen­šas izdibināt, kas ar to nogājis greizi.

Šajā brīdī uz M. galda klusi iedūcās iekšējās saziņas aparāts. Iedegās un sā­ka mirkšķināt rubīnsarkana gaismiņa. M. pacēla klausuli un noliecās pār gal­du - tuvāk aparātam.

-  Jā? - viņš vaicāja. Sekoja klusumbrī- dis. - Es paņemšu otru klausuli. - Pēc tam M. nocēla balto klausuli. Pavisam tur bija četri telefoni.

-   Jā, - M. sacīja. - Es runāju. - Pēc tam viņš uz mirkli apklusa. - Jā, ser. Ir an galā. - M. nospieda aparāta tausti­ņu. Viņš turēja telefona klausuli tuvu pie auss. Lidz Bondarti nenokļuva neviena skaņa. Sekoja ilgāks klusumbrīdis, kura laikā M. tikai šad tad izpūta dūmu mā- kuli, pakšķinādams pīpi, ko turēja labajā rokā. Pēc tam viņš izņēma pīpi no mu­tes. - Es jums pilnīgi piekrītu, ser. Tas ir skaidrs, ka šeit ir tā parasts. - M. sarau­ca pieri. - Ja atļaujat man izteikties, ser. manuprāt, tas nebūtu necik gudri. - At­kal klusums, tad M. seja atplauka. - Pa­teicos jums, ser. Protams, ka Vellensam tādu grūtību nav. Tas nekādā ziņā nebū­tu pelnīti. - Atkal klusums. - Es saprotu. Tas tiks izdarīts. - Kārtējā pauze. - Tās būtu visai laipni, ser.

M. nolika balto klausuli atpakaļ un ar klikšķi nospieda slēdzi sākuma pozīcijā.

Kādu brītiņu M. turpināja blenzt te­lefonā, it kā šaubītos par to, kas nupat ticis apspriests. Tad viņš atbīdīja krēs­lu no galda, domīgi vērdamies ārā pa logu.

Kabinetā bija iestājies klusums. Bonds dīdījās savā sēdeklī, lai atgainītu sāpes, kuras ik pa laikam viņam uzmā­cās.

Uz palodzes, spārnus švīkstinādams, nosēdās atpūsties tas pats balodis, kas bija tur tupējis pirmdien, vai varbūt tas tomēr bija cits putns. Tas pastaigājās šurpu turpu klanīdamies un dūdodams, bet pēc tam noplanēja lejup parka kokos. Attālu bija dzirdama slāpēta, miegaina mašīnu murdoņa.

"Cik tuvu mēs bijām pienākuši," Bonds prātoja, "pilnīgam klusumam. Un gluži ticami, ka te vairs nebūtu nekā, vienīgi trauksmes sirēna gaudotu pret draudīgām, melni oranžām debesīm. Gruzduma smārds, cilvēku kliedzieni, tiem joprojām smokot sabrukušajās ēkās. Klusi pukstošā Londonas sirds ap­stājusies uz veselu laikmetu. Un vesela iedzīvotāju paaudze mirusi uz ielas starp civilizācijas drupām, kuru varbūt nebūtu iespējams atjaunot vairāku gadsimtu lai­kā."

Un tas viss varēja notikt tāda vīra ie­gribu dēl, kurš nicināja citus un blēdījās kāršu spēlē, uzurdīdams sava maniakālā "ego" elles liesmas. Un viņu atmaskoja ti­kai viens aprobežots Bleida kluba ap­meklētājs, un M. piekrita palīdzēt senam draugam. Un Bondam nācās atcerēties pa pusei aizmirstās kāršu viltības, Vel­lensam - piesardzību, Gaļai - apgūt cipa­ru gudrības, un tad vēl izveidojās vesela sīku apstākļu ķēde - sagadīšanās pēc sagadīšanās.

Kurš to visu būtu varējis paredzēt?

Atskanēja griezīgs čiksts, jo M. apgrie­zās ar visu krēslu. Bonds atkal uzmanīgi ieskatījās pelēkajās acis otrpus galdam.

- Tas bija premjerministrs, - M. nīgri novilka. - Viņš teica, ka vēloties, lai jūs abi ar mis Brandu izbraucat no valsts. - M. raudzījās lejup, pētīdams savas pīpes galviņu. - Jums abiem jāaizbraucot līdz rītdienas pēcpusdienai. Šajā lietā iejaukti pārāk daudzi cilvēki, kuri jūs abus pazīst un atceras jūsu sejas. Viņi viegli var izrē­ķināt, cik ir divreiz divi, redzot to stāvok­li, kādā patlaban esat. Brauciet, kurp vien vēlaties. Izdevumi nav ierobežoti. Varat saņemt naudu jebkurā valūtā, kā­dā vien vēlaties. Pateikšu mantzinim, lai jums to izmaksā. Jums vajadzētu palikt projām mēnesi. Tikai turieties tālāk no saspringtas satiksmes un aprites. Jums būtu jāaizbrauc jau šopēcpusdien, taču tai meitenei nolikta tikšanās rit no rīta pulksten vienpadsmitos. Pilī. Viņai jāsa­ņem apbalvojums - Jura krusts. Lai gan tas. protams, netiks publiski izziņots līdz Jaunajam gadam. Arī man gribētos kādu dienu ar viņu tikties. Droši vien tā ir laba meitene. Patiesību sakot, - M. turpināja, un viņa sejas izteiksme, lūko­joties augšup griestos, bija pilnīgi neizdi­bināma, - premjerministrs kaut ko pare­dzējis arī jums. Aizmirsis, ka mums šeit tā nav pieņemts - mēs neīstenojam sa­vus drošības pasākumus tāpēc, lai sa­ņemtu atzinības zīmes. Tāpēc premjer­ministrs lūdza mani jums pateikties viņa vietā. Viņš pateica dažus jaukus uzsla­vas vārdus arī par mūsu dienestu. Tas bija visai laipni.

M. pasmaidīja - tas bija viens no reta­jiem smaidiem, kuri dažkārt apgaismoja viņa seju, padarīdami tās izteiksmi gai­šāku un siltāku. Bonds pasmaidīja pretī. Viņi abi saprata, kas ir palicis nepa­teikts.

Bonds zināja, ka pienācis laiks iet. Viņš piecēlās.

-  Es jums ļoti pateicos, ser, - viņš sa­cīja. - Un es priecājos par to meiteni.

- Tad labi, - M. noteica, itin kā likdams noprast, ka tikšanās beigusies. - Starp ci- frsmp

tu, arī tas ir daudz. Nākamreiz tiksimies pēc mēneša, - viņš nevērīgi piemetinā­ja. - Es ielūkošos jūsu birojā. Jūs tur kaut ko atradīsiet - no manis… Mazu piemiņu.

Džeimss Bonds ar liftu nobrauca lejā un aizkliboja pa sava biroja tik ļoti pazīstamo gaiteni. Iegājis pa durvīm, viņš pamanīja savu sekretāri, kura kār­toja kaut kādus dokumentus uz rak­stāmgalda, kas atradās tieši līdzās viņa galdam.

-  Tātad nulle nulle astoņi atgriežas? - no­prasīja Bonds.

-   Jā, - viņa atbildēja, laimīgi pasmai­dīdama. - Šovakar izlido.

-   Jauki, man prieks, ka jums būs sa­biedrība, - Bonds sacīja. - Es atkal do­dos projām.

-   Ak tā, - sekretāre noteica. Viņa ātri ieskatījās Bonda sejā, bet pēc tam novēr­sās. - Jūs izskatāties tā, it kā jums būtu steidzīgi nepieciešama atpūta.

-   Es tiešām dodos atpūtā, - Bonds no­burkšķēja. - Trimdā - uz mēnesi. - Tad viņš iedomājās par Galu. - Tās būs visīs­tākās brīvdienas. Vai man ir atstāta kāda ziņa?

-   Jūsu jaunais auto stāv apakšā. Es to izpētīju. Tas cilvēks teica, ka jūs esot šorīt to pasūtījis. Izskatās lielisks. Jā, un tad vēl ir sainītis no M. biroja. Vai drīk­stu to atvērt?

-  Jā, dariet to, - Bonds piekrita.

Viņš apsēdās pie sava galda un paska­tījās pulkstenī. Bija pieci. Viņš jutās no­guris. Bonds zināja, ka jutīsies noguris vēl vairākas dienas. Galu galā - viņš vienmēr tā jūtas pēc sarežģītu un bīsta­mu uzdevumu izpildes. Pēc nervu sa­sprindzinājuma, nemitīgas koncentrēša­nās un bailēm.

Sekretāre ienāca pa dūnām ar divām kartona kārbām, kas šķita lielas un sma­gas. Viņa nolika abas uz galda un atvēra vienu no tām. Kad Bonds ieraudzīja tau­kaino vaska papīru, viņš tūlīt saprata, ko atradīs.

Kastē bija arī kartīte. Bonds to paņē­ma un izlasīja. Tā bija rakstīta ar M. pildspalvas zaļo tinti un vēstīja: "Tas Jums var noderēt." Paraksta nebija.

Bonds attina eļļaino papīru un pa­šūpoja rokās jauno beretu. Piemiņlietiņa. Nē. Atgādinājums. Bonds paraustīja ple­cus un ieslidināja ieroci zem mēteļa tuk­šajā pleca makstī. Viņš neveikli uzslējās kājās.

-   Otrajā kastē jābūt garstobra kol- tam, - Bonds sacīja sekretārei. - Pagla­bājiet, kamēr atgriezīšos. Pēc tam pa­ņemšu to līdzi uz šautuvi un piešaušu.

Bonds gāja uz durvju pusi.

-   Palieciet sveika, Lila, - viņš ierunā­jās, - sveicieni nulle nulle astoņi. Sakiet viņam, lai uzmanās no jums. Es būšu Francijā. Adrese būs F iecirknī. Taču, es saku, tikai steidzīgas nepieciešamības gadījumam!

Sekretāre viņam uzsmaidīja.

-  Cik steidzīgai tai nepieciešamībai jā­būt? - viņa apjautājās.

Bonds īsi pasmējās.

-  Vai jūs par steidzīgu nepieciešamību uzskatāt ikkatru bridža partiju?

Bonds izkliboja ārā un aizvēra durvis aiz sevis.

1953. gada modeļa "Marks VI" bija vaļējs un piemērots tūrisma braucie­nam. Tas bija pelēks vecā parauga limu­zīns - gauži līdzīgs tam, kurš bija ņēmis galu Meidstonas darbnīcā, - ar tumši zi­lu ādas polsterējumu. Tas grezni nošņā­cās, kad izmēģinājuma braucienā cil- ;ēks atlaidās šajā sēdekli lidzās šoferim, sas braucamo iemēģināja.

Pusstundu vēlāk braucējs palīdzēja šim cilvēkam izkāpt uz Putnubūru gatves un Karalienes Annas alejas stūra.

-    Šis auto var sasniegt ari lielāku āt­rumu. ja vēlaties, ser, - viņš noteica. - Ja mēs ar to padarbotos vēl kādu laiku, tad varētu panākt, lai ši mašīna iet ar simt jūdžu ātrumu stundā un vēl ātrāk.

-   Vēlāk, - Bonds sacīja. - Tā ir pārdota. Tikai ar vienu noteikumu. Jums tā jāaizgā­dā uz prāmju piestātni Kalē jau rītvakar.

Braucējs pasmīnēja.

-   Rodžer, - viņš sacīja, - es to mašīnu aizdzīšu turp pats personiski. Tiksimies ostā, ser.

-   Vareni, - Bonds attrauca. - Brauciet uzmanīgi pa Duvras šoseju. Tā šajos lai­kos neesot droša.

-  Nebīstieties, ser, - šoferis sacīja, prā­todams, ka šis zellis liekas pārlieku pie­sardzīgs mīkstčaulis, lai gan šķiet pietie­kami informēts par mašīnām un moto­riem. - Tāds brauciens būs tikpat kā ap­ēst kūku!

-   Nejau katru dienu, - Bonds smaidī­dams novilka. - Tiksimies Kalē.

Negaidot atbildi, Bonds kliboja pro­jām, atbalstīdamies uz spieķa - grīļīgā gaitā, cauri vakara saules staru režģiem, putekļiem dejojot gaismas kūļos, kuri sūcās caur parka koku zariem.

Bonds apsēdās uz viena no soliem, kas atradās pretī ezera saliņai, izvilka et­viju un aizdedzināja cigareti. Tad ielūko- jās pulkstenī. Tas rādīja bez piecām mi­nūtēm seši. Bonds atgādināja sev, ka no­runājis tikšanos ar meiteni, kurai noteik­ti piemit precizitāte. Viņš vakariņām bija pasūtījis stūra galdiņu. Un ko tālāk? Bet vispirms abi varēs nodoties ilgai un līk­smai plānošanai. Kas viņai patiktu? Kur viņai gribētos doties? Kur viņa bijusi ag­rāk? Vācijā, protams. Francijā? Taču ne jau tūlīt būtu jādodas uz Parīzi? Tur viņi varētu iegriezties atpakaļceļā. Viņiem vispirms jātiek pēc iespējas tālāk no Pa- dekalē. Starp Montreiju un Etaplu bija kāda jauka ferma ar lielisku virtuvi. Tā­lāk varētu traukties lejā uz Luāru. Tur, pie upes, ir daudz patikamu, mazu pilsē­tiņu, un katrā no tām varētu pavadīt da­žas dienas. Ne jau tajās, kurās ir pilis. Piemēram, tādās kā Božansī. Tad viņi lē­nām virzītos uz dienvidiem, allaž turoties uz rietumu ceļiem un vairoties no piec- zvaigžņu viesnīcām. Viņi nesteidzīgi izpē­tītu visu un izdarītu dažādus atklāju­mus. Bonds piecēlās. Pētītu… ko tad? Viens otru? Vai tiešām viņš bija sācis no­pietni domāt par šo jauno sievieti?

-   Džeims…

Tā bija skaidra, skanīga, visai nervoza balss. Ne tāda balss, kādu viņš bija gai­dījis.

Bonds pavērās augšup. Viņa stāvēja dažu pēdu attālumā. Bonds pamanīja, ka mis Brandai galvā ir melna berete, kas uzlikta švītīgā leņķī, un viņa izskatās tik satraucoša un noslēpumaina kā gluži nepazīstama persona - no tādām, kādas gadījies redzēt ārzemēs vienatnē brau­cam atklātā limuzīnā, tālākas un nesa­sniedzamākas par jebkuru, ko jelkad ga­dījies sastapt. Sievietes, kuras devās uz satikšanos, lai mīlētos ar kādu citu. Tā­das, kurām nav lemts tikt ne tuvu.

Bonds piecēlās, un abi saņēma viens otra rokas.

Mis Branda atrāva savējo pirmā. Un viņa neapsēdās.

-    Man gribētos, lai jūs rit būtu tur, Džeims. - Viņas acis maigi uzlūkoja Bon- du. "Maigi," domāja Bonds, un tomēr vi­ņa skatījās itin kā izvairīgi.

Viņš pasmaidīja.

-  Rīt no rīta vai rītnakt?

-   Nekļūstiet smieklīgs, - viņa pietvīk­dama iesmējās. - Es domāju - pilī.

-   Un ko jūs darīsiet pēc tam? - Bonds noprasīja.

Šī būtne piesardzīgi pavērās viņā. Ko gan šis skatiens Bondam atgādina? Ap­reibumu? To skatienu, ar kādu viņš pats uzlūkoja Dreksu, spēlējot pēdējo kāršu partiju Bleida klubā? Nē. Ne gluži. Tajā bija vēl kaut kas cits. Maigums? Nožēla?

Gala palūkojās pāri Bonda plecam.

Bonds pagriezās. Simt jardu attālumā stāvēja gara auguma jauneklis ar gai­šiem, īsi apgrieztiem matiem. Jaunais vī­rietis bija pagriezis abiem muguru un dī­ki īsināja laiku.

Bonds pagriezās, un Gala ieslīpi ielū­kojās viņam acīs.

-   Es gatavojos precēties ar šo cilvē­ku, - Gala klusi sacīja. - Rit pēcpusdie­nā. - Un tad, it kā nekāds cits paskaid­rojums vairs nebūtu nepieciešams: - Vi­ņu sauc detektīvinspektors Vivjens.

-  Ak tā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

Sekoja klusumbridis. Viņi vairs neska­tījās viens otrā.

Un tomēr - kāpēc viņš bija gaidījis kaut ko citu? Skūpstu? Tādēļ, ka divi pārbiedēti stāvi briesmās bija klāvušies kopā. Nekā vairāk taču nebija. Un mis Brandai pirkstā bija saderināšanās gre­dzens - Bondam vajadzēja saprast. Kāds pamats bija iedomāties, ka gredzens vi­ņai pirkstā uzvilkts tikai tāpēc, lai turētu Dreksu drošā attālumā? Kādēļ viņam li­kās, ka jaunā meitene lolo tās pašas vēl­mes un plānus?

"Un ko tagad?" Bonds prātoja. Viņš paraustīja plecus - laikam tādēļ, lai no­purinātu zaudējuma sāpi. Tā bija daudz lielāka, nekā prieks par sasniegto. Un ta­gad jāaiziet. Viņam jāatstāj abas šīs jau­nās dzīves un jāmeklē savai aukstajai sirdij patvērums citur. Nedrīkst būt ne­kādu nožēlu. Nekādu uzspēlētu senti­mentu. Bondam jāspēlē tā loma, kāda no viņa tiek gaidīta. Cieta un salta vīra loma. Viņš taču ir slepenais aģents. Tas otrs vīrietis bija tikai siluets.

Gala viņu uzlūkoja tik nervozi, it kā vēlētos steidzīgāk atbrīvoties no svešinie­ka, kurš mēģinājis ielauzties jaunās sie­vietes sirdi, ieliekot kāju pavērtajās dur­vis.

Bonds viņai silti uzsmaidīja.

-  Esmu greizsirdīgs, - viņš noteica. - Man rītvakaram bija citi plāni.

Mis Branda pasmaidīja pretī, laikam juzdamās pateicīga, ka klusumbrīdis bei­dzot pārtraukts.

-  Un kādi tie bija? - viņa apjautājās.

-    Gribēju aizvest jūs uz kādu fermu Francijā, - Bonds paskaidroja. - Un pēc brīnišķīgām vakariņām apskatīties, vai tā ir taisnība, ko viņi tur melš par rozes kliedzieniem.

Gala iesmējās.

-   Man loti žēl, ka es nederu; lai to pār­baudītu. Taču ir daudzas citas, kuras labprāt gribētu, lai viņas noplūc.

-   Jā, ticu gan, - Bonds atteica. - Labi. Ardievu, Gala. - Un viņš pasniedza mis Branelai roku.

-Ardievu, Džeims.

Viņš pēdējoreiz pieskārās mis Bran- dai, un tad abi šķīrās - novērsās viens no otra un iesoļoja katrs savā dzīvē.

Jans Flemings pŪces aste

Romāns

PASKAIODROJUMI

i v 1007 Rīgā. Bezdelīgu iela 12. iuls Artiivii - LV H, T .-ļr 7T>->472. Licence Nr.

[1] Šeit ir runa par bonda iepriekšējo slepeno uzdevumu, kas aprakstīts Jana Fleminga romānā "Live nnd Lct Die ".

[2] nolaizi man pakalu! - vācu vai.

[3] tu. sūdabrāli! - vācu vai.

[3] Apskatiet viņu, kapteiņa kungs! - vācu vai.

[4] mana dārgā - vācu vai.

[4] Jā, (a ir! - vācu vai.

[4] Brīnišķīgi! - vācu vai.

[5] velns parāvis! - vācu vai. .

[6] muti ciel! - vācu vai.

[6] Reiha vācietis! - vācu vai.

[6] Tfu. velns! - vācu vai.

[6] Klausos! - vācu vai.