/ Language: Latvia / Genre:prose_history

Vilkaču sila līdumnieks

Jānis Mauliņš

Jānis Mauliņš Vilkaču sila līdumnieks Vēsturisks romāns ANNELE Redaktore Iluta Moldane-Greiškane Vāka dizains Andris Lamsters R. Zarriņa gleznas motīvs Apgāds "Annele" sirsnīgi pateicas uzņēmējam Jānim Blaževičam par ierosmi un atbalstu vēsturisko romānu konkursa "Senatnes spogulis" rīkošanā, kā arī par atbalstu šīs grāmatas tapšanā. ® Jānis Mauliņš, 2004 © Andris Lamsters, 2004 © "Annele" 2005

Jānis Mauliņš

Vilkaču sila līdumnieks

Jānis Mauliņš

Vilkaču sila līdumnieks

Vēsturisks romāns

Ievadījums

šis vēstījums skar vairāk nekā gadsimtu garu laiku Vidzemes zemnieku dzīvē 16. un 17. gadsimtā, kad latviešu bajāri un leimaņi, kara posta un daudzo ienaidnieku tirdīti, zaudēja mantotās privilēģijas un zemes turētāju tiesības Vidzemē.

Diezgan daudzi seno latviešu kungu, novadu valdītāju un lielo zemju īpašnieku pēcnācēji savu izcilo stāvokli saglabāja vēl trīs gadsimtus pēc vācu krustnešu atnākuma, tas ir, līdz 16. gad­simta vidum. Vāci šīs tiesības deldēja pakāpeniski un uzmanīgi, lai nesaceltu ļaužu nemierus.

Daudzi bajārdēli un pat veselas Tālavas un Jersikas lielļaužu ģimenes 13., 14. un 15. gadsimtā, protestējot pret vācu klātbūtni, devās trimdā uz Pleskavu, Novgorodu un Vitebsku.

Šī trimda sevišķi liela bija Pleskavā, kur vikingu tiesiskajam izcilus stāvoklim pielīdzinātie Tālavas un Jersikas bajāri sastādīja dažubrīd pat ceturto daļu no privileģētajiem pilsētas iedzīvotajiem, tāpēc vāci juta nepārtrauktas un pamatotas bažas no Krievzemes puses un centās ar latviešu bajāriem nenīsties.

Tomēr Krievzemes trimdiniekiem neizdevās sakūdīt pret vāciešiem ne pleskaviešus, ne novgorodiešus, jo Krievzemei no austrumiem mācās virsū tatāru-mongoļu ordas, kas beigu beigās pakļāva visas plašās Kijevas un Maskavas zemes divi simti gadus ilgam terora un verdzības jūgam.

Tolaik miera dzīvi Vidzemē pārtrauca vienīgi pašu Livoni­jas vācu pārvaldīto mazvalstiņu savstarpējās ķildas, bet citādi, ja var ticēt hronistam Rusovam, gan vāci, gan latvieši še dzīvoja "kā Dieva ausī", dzīvoja tik rimti, ka bija zaudējuši spēju pretoties ie­naidniekam, kad tas 16. gadsimta vidū ar lielu karapulku iebruka Livonijā, tas ir, Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.

Iebrucējs bija asiņainais Krievzemes apvienotājs — cars Jānis Briesmīgais, kas savam karaspēkam piepulcēja varenību zaudējušo tatāru pulkus. Tie bija ļaudis, kas neprata strādāt, jo no mazotnes apguva laupīšanas, postīšanas un nogalināšanas gudrības.

Līdzi karaspēkam ieklīda vilki, kas ēda nogalināto ļaužu līķus un kļuva par cilvēkēdājiem. Tāpat līdzi iebrucēju ordām tika ievazātas slimības.

16.  gadsimta otrā pusē Livonija bija nepārtrauktu karu, siro­jumu un nedrošības apsēsta. Vēlāk karā iesaistījās Polija, pēc tam arī Zviedrija. Ar pārtraukumiem kari turpinājās līdz 1629. gadam, kad starp Poliju un Zviedriju, kas bija sākušas cīņu dēļ Vidzemes, tika noslēgts miers.

Pēc miera līguma Vidzemes rietumu daļa, ko tagad sauc par Vidzemi, palika Zviedrijai; Vidzemes austrumu daļa, ko tagad sauc par Latgali, pārgāja Polijas valdījumā. To nosauca (rakstītāju kļūdu dēļ) par Inflantiju.

Vidzemē zviedru laiki, kuri ļaužu atmiņās palika kā labie zviedru laiki, pastāvēja vairāk nekā 70 gadus.

17. gadsimtā pēc Zviedrijas karaļa pavēles Vidzemē tika no­dibinātas skolas zemnieku bērniem, tāpēc gadsimta beigās starp zemniekiem bija vairāk lasītpratēju nekā nepratēju.

Šajā pat laikā, tas ir, 17. gadsimta vidū Kurzemes hercogs Jē­kabs dzīrās iegūt kolonijas gan Āfrikā — Gambiju, gan pie Ameri­kas krastiem — Tobago salu.

Var teikt, ka 17. gadsimts bija savdabīgs Latvijas atmodas un tautas pašapzināšanās laiks, ko veicināja gan veco ļaužu atmiņas par bijušo neatkarību, gan iepazīšanās ar Livonijas Indriķa hroniku, kas drīz tika aizliegta kā uz dumpi rosinoša grāmata.

16. gadsimtā notikušie zemnieku dumpji, kas būtībā bija pašdarbīga poļu siriķu padzīšana no veseliem novadiem Ces­vainē, Viļakā un citur, pārņemot pārvaldīšanu savās rokās, ne­bija Livonijas Indriķa seno vēstures stāstu izprovocēti, bet gan sentēvu atmiņu ietekmēti un vācu kungu gļēvulīgās bēgšanas sekas.

Karakalpu laupīšanai un sirotāju vardarbībai pienācās stā­ties pretī muižkungiem, bet viņi bija palaidušies dīkā dzīvē, pieņēmuši sliņķu tikumus.

Atsevišķu cilvēku pūles pievērst cilvēku prātus ideāliem, kārtīgam darbam un tālākiem mērķiem bija vērojamas gan starp latviešiem, gan vāciešiem, bet tādu "tikušo" centība ne vienmēr tika izprasta un novērtēta.

To, ka latviešu garīgais mugurkauls saglabājies stingrs cauri gadsimtu dzirnavām, vislabāk liecina mūsu tautasdziesmas un sakāmvārdi.

Tikuma vai, kā toreiz teica, goda glabātājas tāpat kā tautas dziesmu teicējas lielāko tiesu bija sievietes.

Tāda šajā vēstījumā ir arī latviešu lielļaužu celma pēdējā at­vase Zane, kas nonāk kalpones stāvoklī, bet nezaudē ticību savas cilts zara uzplaukumam nākotnē. Neremdināmā ticība, kas meitai šķiet vienaldzīga un apnikusi, pat kaitinoša, bet mazdēlam Tenim nedaudz smieklīga un aplama, beigu beigās paceļ jauno cilts zaru raženam un centīgam darbam, ļauj atjaunot seno godību citos ap­stākļos un citā laikā, izbaudīt gan saldmi, gan rūgtumu, kas nāk līdzi goda gājumam.

Dzīve nekad nevar būt pilnīga, un bēdas biežāk atnes savējie, nevis svešie.

Vēstījuma gaitā lasītājs uzzinās, kā veidojas cilvēks, kurš kļūst par Vilkaču sila līdumnieku, un kā vilkači atrod ceļu pie cilvēkiem.

Idaļa

sentēvu gara spēks

Veco lielļaužu dzimtas zars posta

Tā nu bija noticies, ka tieši kādreizējās lepnās lielļaužu pēcnācējas, tagadējās Ķeveru kalpa sievas, bijušās vaļi- nieces Gaiķu Līzes bandubērns Tenis dabūja daiļo un čaklo Ķeveru saimnieka Bērtuļa meitu Sauci par sievu. Drīz abi ar Laimesmātes ziņu kļuva par Vilkaču sila pirmajiem līdumniekiem, lai vēlāk taptu par jaunu lielmāju saimniekiem aiz Melnās sērgas laukiem un jaunas lielas cilts sācējiem.

Teņa vecmāmiņa — seno latviešu Ausalu un vēlāko novada leimaņu meita Zane, kas labi zināja pērno laiku teikas, kopā ar meitu Līzi bija pārcietušas daudzas mellas dienas, jo viņu mūža gājumi iekrita sešpadsmitā gadsimta Livonijas kara, melnās sēr­gas un bada vasaru laikā.

No karakalpu nešķīstībām cilvēki glābās mežos un nomaļos stūros aiz dzelkšņu gravām un akačiem. No bada glāba arīdzan purvi un ozolu meži, bet no melnās sērgas nepasargāja nekas.

Vectēvi un citi saimes ļauži un neļauži bija zobena vai sērgas pievarēti.

Vecāmāte Zane, kas bija dzimusi pirms visiem kariem, iznesa cauri nelaimju dzīvei savu vienīgo pie dzīvības palikušo pastarīti Teņa māti Līzi, par ko nebeidza atgādāt meitai un mazdēlam Te­nim.

Tenis ziemas vakaros pirms aizmigšanas, īpaši tādās reizēs, kad vēders bija tukšs, lūdza vecomāti:

— Pasaki vēl par veciem laikiem un mūsu kungiem.

Zane stāstīja mazdēlam jau citdien dzirdētu teiku par sava vectēva vectēvu, kas nācis no zemgaļu zemes, kur piedzimis kā zemgaļu lielkunga dēls, par vecāsmātes vectēva vectēvu, kam

piederējis latgaļu novads šimpus Daugavas. Tas stiepies krietna dienas gājuma platumā. Novada turētāju saukuši par vecāko jeb valdaju un viņam piederējušas trīs pilis augstos kalnos ar divu stāvu istabām, kambariem un glāžu logiem, apjoztas ar resnu mie­tu sētu un dzelzī kaltiem vārtiem.

Stāstot savas teikas un pasakas, vecāsmātes balss tapa sve­šāda, kā egļu šalka augstā kalnā, vaigos atspīda jaunības laiku prieks un bramanīgā stāja:

Sajāja brammaņi augstajā kalnā, Sakāra zobiņus lielkoka zaros, Sēdās pie galda likteni zīlēt: Vai būs šāgada satekli saukt.

—  Kas tā tāda satekle? — Tenis taujāja.

—  Ļaužu pulkums, — skanēja atbilde. — Tos saveda mūsu sentēvi ar vecāka trideksni rokā. Atmini, dēliņ, mūždien, ka tu esi lepnu lielļaužu bērns, — viņa parasti nobeidza savu sakāmo ar piekodinājumu.

Tenis manīja, ka stāstījums pašai vecaimātei labi iet pie sirds, tāpēc, tai prieku vēlēdams, vēl lieki patincināja:

—  Vai mēs visad vairs kungi nebūsim? Kālab tagadiņ vāci rī­ko un spriež?

No tādas valodas vecāmāte tapa domīga, bet allažiņ pieļāva, ka reiz iegrozīsies laiki, kad latvieši, ja vien Likteņlēmējs to dos, atgūs savus novadus. Tāpēc paaudzēs jāsaglabā doma par vecu laiku tikumiem un godiem.

—  Glabā godu atmaņā, kā vaidelaiši māca. Bez goda stājas cil­vēks izdēdē, — viņa sacīja.

Stāstot mazdēlam par vecu laiku dzīvi, Zanei pašai acu priek­šā klājās pērno laiku bijums raibā virtenē.

Divpadsmitajā mūža gadā Zane pieredzēja lielus satrauku­mus, kas pārņēma ļaudis pēc Krievzemes negantā valdnieka Jāņa Briesmīgā pirmā iebrukuma Vidzemē. Nāca bēdu ziņas cita par citu ļaunākas.

Graudus un lopus noslēpa mežā, paši mita skuju būdās. Pie ceļu krustiem stāvēja sargi ar taurēm, lai dotu ziņu apdraudētām sētām.

Togad Laimesmāte Ausalu Leimaņus pažēloja, krievtatāru jul- ga pagāja garām.

Vācu kungi izrādījās vāji zemes sargātāji. Sauca leimaņus un citus labiešus karā, bet paši aizbēga uz Vāczemi. Tagadējā muiž­kunga Felsberga tēvs ar saviem bērniem gan paslēpās tepat Rīgā, bet novada kara simtu nācās vadīt Zanes tēvam un brāļiem bez vācu palīga.

Tolaik leimaņiem pēc tiesas un taisnības brīvkungu stāvoklim bija pielīgts karakalpa pienākums, tāpēc kara bāliņi ar uzticēto vīru simtu uz savu roku šur tur papluinīja sāngaitās nosebušos Kriev­zemes laupītājus, izdzīdami tiem prieku klīst pa nomaļu takām.

No šiem kāviņiem ij dažs labs savējs balts bāleliņš neatgriezās, palika guļam kaut kur mežmalā, pīķa vai zobena nomaitāts.

Leimaņu Ausalu dzimtas vīrieši gan visi togad atgriezās mā­jās. Vienīgi brālim Dravim bija savainota kāja un ieskrambāts vaigs, bet tas viņam pēc laika vairs netraucēja ne sienu pļaut, ne miežus sēt, ne alu darīt, ne diet.

Jā, tolaik Ausalu dzimtas Leimaņu dižsēta vēl īstu bēdu ne­pazina.

Zanes tēva sētai ļauns izrādījās otrais karš, kad Zanei jau ritē­ja divdesmit otrais gads un šūpulī gulēja pirmais dēlēns.

Bija pagājuši tikai trīs gadi kopš iepriekšējā kara, tāpēc ne­viens negaidīja jaunu iebrukumu. Vecie leimaņi, vienreiz vācu kungu piemānīti, vairs karā negāja, palika katrs savā sētā sargāt mantu un saimi.

Tas bija kļūms solis. Pa sētām izkliedētie māju sargi nespēja pretoties vairākiem dučiem niknu sirotāju. Vai nu bija jābēg, vai jākrīt nevienādā cīņā.

Manīdami, ka mežā takas vairs nav briesmu pilnas, iebrucēji tapa drošāki, nevairījās klīst pa sānu ceļiem. Tā viņi izstaigāja malu malas, laupīdami, kaudami un dedzinādami.

Pats ļaunākais, ka šis siriķu laiks ievilkās deviņas vasaras un rudeņus no vietas.

Leimaņus nodedzināja tikai pašās kara beigās.

Nekas cits neatlika kā doties uz nomaļāku vietu meklēt pa­jumti.

Zanes dēliņi bija sasirguši un nomiruši no siriķu ievazātās sērgas un saltās guļas mežā zaru būdā; vīrs un brāļi aizgājuši atriebt postu, māte un tēvs miruši, tāpēc drošāku mājvietu klau­šināt Zane devās viena pati ar mazo Līzīti uz rokas. Tālu aiziet nevarēja, jo dārzā palika govis, cūkas un aitas, mežmalā ganījās zirgi.

Tos visus uzmanīja vienīgais palikušais kalpa ļaužs — vecais Rūcis, kam mūža dienas jau bija skaitītas.

Visus lopus saglabāt nevarēja. Dažus pārdeva mežļaudīm, daļu atdāvāja kalpu saimēm, daļu aizlienēja. Tā aizgāja Ausalu Leimaņa godība.

Zane būtu raudājusi caurām dienām, bet viņai pie krūts ka­vējās mazā Līzīte, mazs gaismas stariņš bēdu naktī. Tai nederēja darīt ļaunu ar nelaimes domu un vaimanāšanu.

Pajumte atradās Briņķu muižas daļā. Muižkungs Felsbergs bija atgriezies no bēgļu gaitām un licis apjozt muižu ar stāv- mietu sētu. No Rīgas viņš bija atvedis meistarus, kas nodedzinā­tās kunga mājas vietā izcirta divstāvu ērbeģi ar daudzām ista­bām.

Sprukstu sētu ugunsnelaime nebija piemeklējusi, jo tā atradās viņpus upes, kas siriķu laikā bija ūdeņu bagāta.

Sprukstu saimniece Zete aicināt aicināja mitināties pie viņas. Būdama vārga, sieva divatā ar savu veco vīru nespēja tikt galā ar darbiem.

Rija, saimes kambaris, pūne un klāvs bija aizlaikus cirsti, nomelnējuši un veci, bet citādi tā nekas. Protams, ne jau nodegu­šajai Leimaņu sētai godībā līdzīgi.

Te Zane cerēja sagaidīt mājās vīru Dāvi vai kādu no brāļiem, bet nesagaidīja. Gāja runas, ka Dāvis kopā ar citiem leimaņiem ieņēmuši vairākas muižas un sākuši tās pārvaldīt, domādami, ka apvienotiem zemniekiem pienācis laiks atgriezt savu ļaužu godību. Diemžēl vietējie vaļenieki, gājēji un klaušinieki viņiem neuzticējās. Galu galā ļaunums vien iznāca. Poļi nostājās vācu kungu pusē un bargi sodīja karotājus kā karaļa varas pretiniekus un dumpeniekus.

Kādu galu ņēma Līzītes tēvs, Zane tā arī nekad neuzzināja. Šajā pusē neatgriezās neviens no viņa kara draudzes.

Sprukstos dzīve tecēja itin ciešami. Laikam jau vecajā sētā mājoja labi gariņi. Palīdzēja arīdzan tas, ka Zanei, svārkos un kažokā iešūtas, glabājās sudraba markas un dālderi.

Ar Sprukstu saimnieces ziņu Zane salīga kaimiņpuisi par kal­pu. Tas izrādījās labs meistars. Palīdzēja ne tikai tīruma un pļavas darbos. Sakrāva jaunu krāsni ar lieliem akmeņiem vai līdz gries­tiem. Mazās lūkas vietā istabas dienvidu galā izgrieza četrreiz lielāku, ielika tur krustu un aizvilka caurumus ciet ar taukos mērcētām cūkas pūšļa plēvēm. Nu telpā ietika daudz vairāk āra gaismas. Skaidrās ziemas dienās saulīte skaisti iespīdēja istabā, ka aiz prieka nevarēja ne atskatīties. Siltākās dienās, kad no plēves nokusa sala vižņu piesalums, Līzīte aiz priekiem lakstīja kā telēns un klaigāja:

— Vasariņa! Vasariņa! Istabā vasariņa!

Tāds saules spīdums bija Līzes visskaistākās ziemas atmiņas, sevišķi tādās reizēs, kad māte sēdēja pie kājminamā ratiņa, šķina linu kodaļu, ritināja pavedienu un soļa ritumā dziedāja poļu kara- puišu iemācīto meldiņu ar pašas sacerētiem vārdiem:

Cūkas drikos, cūkas drikos, Sivēniņi rāceņos. Ejta, bērni, dzenat laukā, Lai neposta labumu.

Dejas dziesma, ko bija atveduši poļu karavīri, ļaudīm patika. Kad atnāca meitas un puiši no Pērļu ciema kopā vakarēt un Spruk­stu kalpa puisis Lumstu Jēcis palaida vaļā savas stabuļu dūkas, ar kāju piesizdams klabatas, tad sākās tāda lekšana, ka bail skatīties. Vecā Sprukstiene bārās un smēja: "Ak, debestētīt, kāda traka tā polka! Nesamin bērnu vai prēslīcu! Ij guns akmini var nogāzt no krāsnsaugšas." Istaba līgojās no tāda jandāliņa.

Lai gan kārtējie lielie un mazie kari bija ņēmuši daudzas dzīvības, un pa ceļiem vēl klīda siriķi un visādi glūniķi, jaunie nedomāja gauži un gari sērot. Jautrība viņiem ļāva atgūties spēkā un cerībā.

Līze vēl atminējās, ka Sprukstos uz augstajiem krāsnsakme- ņiem kaltējās lielas skalu buntes un smaržoja pēc priežu meža. Pie sienām karājās kumelīšu, vērmeļu, madaru, vīgriežu un dau­dzu citu zāļu saišķi un baltas linu kulītes, kā jau kārtīgās mā­jās pienākas, kur ļaudis gatavi cīkstēties ar sērgām un miesas kaitēm.

Gan Zanei, gan viņas meitai te patika, bet liktenis vēlreiz pret viņām sazvērējās.

Kādu dienu no tāliem ciemiem Kurzemes pusē atgriezās Sprukstu saimnieku dēls Ludis, kuru bija domājuši karos nokau­tu. Pārnāca ar viņnovadā nolūkotu sievu. Līdzi tuntuļoja mazs puika, un sieva atkal stāvēja gaidībās.

Sprukstiem bija pienākušas prieka dienas, bet Zanei ar Lī­zi— raizes, jo vajadzēja meklēt jaunu mitekli. Saimniece gan viņas projām nedzina, bet Zanei netikās būt citiem par maisekli. Tapt par Sprukstu kalponi viņai nenāca ne prātā, to nepieļāva dzimtas gods.

Pavasari viņa kopā ar Līzīti apstaigāja tuvākos ciemus, aizgāja ij līdz Ausalu pelnu čupiņām. Meklēja padoma.

Ceļā satika muižas puisi. Izstāstīja savu vajadzību.

—  No Felsberga daļas prom tu nedrīksti iet, — muižas puisis viņu biedināja. — Tāds tagad likums.

—  Ko iesākt? — Zane bēdājās.

—  Ej uz Gaiķiem, — viņš pamācīja.

—  Ko tur?

—  Esot brīvs vaļinieku kambaris.

Zane smagi nopūtās. Ilgi domāja. Kur palikusi viņas Laimīte? Kur Debesu Tēva prāts? Vai lai viņa ietu vaļenieku pirtiņā?

—  No muižas daļas ārā nelon iet,— puisis atgādināja.

"Un tas arī vēl," Zane sūri domāja. "Vai vēl zemāk būs jākrīt? Agrāk Leimaņi pakļāvās tikai novada kungam, par vietējiem vāciešiem nelikās zinis. Vai tas viss būtu zudis līdz ar mantas zau­dēšanu?"

—  Esmu leimaniete,—-viņa sacīja.

Puisis saminstinājās. Leimaņi, protams, bija brīvļauži, aug­stāki par muižas kalpiem un klaušiniekiem, tāpēc viņš nepratās atbildēt, tikai vēlreiz minēja par Gaiķiem, piebilzdams, ka kam­baris tur esot paliels un vēl gluži labs, saimniece veca labiete un saimnieks rāmas dabas vīrs, kam mežos pussimts bišu koku un palieli tīrumi. Dēli karos paklīduši, bet meitas izprecētas.

Tās pašas dienas pievakarē Zane kopā ar Līzīti aizgāja uz Gaiķiem.

Vecā Gaiķu saimniece patiesi izrādījās goda pratēja. Viņa at­minējās Ausalu leimaņus un palepojās, ka pazinusi gan Zanes tēva brāli, gan māsas.

—  Tie visi tikuši ļaudis, — viņa sacīja. — Tādus goda zinā­tājus es ar labu prātu raudzītu. Nāciet, dārgie labieši, pie mums!

Cildinošā runa dziedēja Zanes sirdi. Vaļinieces kārta viņai šķita pieņemamāka saprotošu cilvēku paspārnē. Viņi zinājās seno laiku gājumu, ļaužu dižumu un prata parādīt cieņu. Varbūt viņi godu dos arīdzan jaunajai dzimtai, ko, cerams, atsāks Līze te nākamos laikos, ja Lēmējs lems, iziedama labās tautās.

Apmezdamās Gaiķos, Zane kļuva par Gaiķu Zani. Leimaņu un Ausalu vārdi pazuda. Dažs viņas nodēvēja par vaļiniecēm, bet

Zane savu domu un labietes stāju nemainīja. Viņa bija tā, kas vē­lāk sagrozīja dziesmai vārdus:

Kas gulbīti baltu dara, Ja ne jūras ūdentiņš, Kas balinu godā cēla, Ja ne goda laudaviņa.

Kad Līze paaugās lielāka, viņas abas bieži vakarēja apkārtējo saimnieku istabās, stāstīdamas notikumus un pasakas, dzies­mas dziedādamas. Zane ciema ļaudīm iemācīja bramaņu teikas un sakāmos par lielās dzimtas koka zariem un Augsto kalnu. Savukārt Pērļupītes sievas, kur bija sajaukušies kopā saimnieki ar gājējiem, jo visus māca kara posts, viņām iemācīja gaudu dzies­mas par melno čūsku, bargiem kungiem un bāra bērniem bez saulītes vakarā.

Dziedot bēdīgos vārdus ar sērīgo skanējumu, krūtīs spieda sūrums, bet kad dziesma bija galā, likās, ka tu, cilvēks, savu prātu dzidrā avota ūdenī būtu nomazgājis un nu vari iet tālāk dienas gaitās ar jaunu sparu.

2.Līzes precinieks Gatis

Nedaudzie miera gadi Livonijā gāja ātri. Bērni auga. Ļaudis pamazām atgriezās vecajās mītnēs, cirta jaunas rijas un kambarus, uzplēsa aizaugušos tīrumus.

Tikai Ausalu mājvietā sakuplojušās eglītes neviens neaiz­tika. Zanei un Līzei tādi darbi nebija pa kaulam. Saimes ļaudis izklīduši.

Pienāca Līzei derību vecums, Zanei sejā ievilkās rievas. Vie­nīgi kad saimniekdēls Gaiķu Gatis atnāca pie viņām pasērst, Za­nes vaigs noskaidrojās.

Līze vērtās par raženu meitu — lokana, izdarīga, ar spri­ganām acīm, allaž smaidīga un laipna.

Te viņa nesa no gubeņa govīm miežu salmus, te jau gādāja zirgam sienu no pūnes.

Viņas abas jau otro gadu saimniekoja vienas. Līze iemācījās visus darbus: ecēt, sēt un ar čāci art zemi.

Līze gāja ar lielu siena nastu plecos un smaidīja. Viņa atmi­nējās vasaru, kad Viršu Dravis atnāca talkā pie kaudzes mešanas. Siens smaržoja gluži tāpat kā tagad. Dravis meta viņai uz kau­dzes lielus siena klēpjus ar stiprām paegļa dakšām un katru mīļu brītiņu vēlīgi uzsmaidīja.

Kad kaudze bija pabeigta un gals noklāts ar zariem, Līzei va­jadzēja tikt lejā. Tam derēja krusta koks, ar kuru puisis pasniedzās pretī lejā kāpējai. Uz krusta meita atspiedās ar kājām un laidās slīdēt. Tā puišiem parasti bija pati jautrākā izprieca, jo šļūcot lejup siens vilka meitai kreklu uz augšu, lai kā viņa to turēja ciet, bet puisis apakšā šo skatu vēroja tik ilgi un jautri, cik nu viņam kauns un godaprāts ļāva.

Saimniekdēls Gatis bija atnācis tikai pašā kaudzes gala me­tumā, bet pirmais paķēra krusta koku, kad vajadzēja Līzei palī­dzēt nokāpt.

Viņš neķircinājās un nekavējās ar slidināšanu, šķita tā samul­sis, ka acis nespēja uz augšu pacelt, kad tur paspīda Līzes apaļīgie plikumi.

Kad Līze nostājās uz zemes viņam blakus, piesarkusi kā zemene un klusi pateicās, Gatis saņēmās un pajautāja:

—  Nu, kaziņa? Vilku gaidi?

Līze sataisīja izbrīnītu vaigu un jautāja:

—  Kur ir vilks?

Viņi abi viens otru labi saprata.

Kad sienu ieveda pūnē un blāķis kļuva krietni augsts, Līze pati palūdza:

—  Gatiņ, nocel mani!

Gatis palīdzēja. Viņam bija slaids augums un stipras rokas. Ar tām viņš meitu brīdi ilgāk pieturēja, lai zemē tikšana būtu pavisam.droša.

Līze īsti nesaprata, vai pareizi dara, nepretodamās viņa turē­jumam. Galu galā rīkojās tā, kā patika, jo bija tak liela meita.

Pēc spēka un lēnuma Gatis atgādināja lāci, kas našķējas ap bitēm — piesardzīgs un gauss.

f

Līze reiz iedomājās, ka tādam naktī gulēt blakus būtu droši, ij spradži un odi nekostu.

Zanei bija vērīga acs. Viņa savā prātā atbalstīja meitas ka­vēšanos ar saimniekdēlu. Kā nekā tāds leimaņu atvasei bija pie­dienīgāks par gājēju, lai gan nekāda diža tēva dēls jau nu neskai­tījās.

Zane atminējās, ka uz Līzi acis meta arī viņpurva vācietis. Ne jau muižas kungs, bet viens no tiem, kas te atvesti no Vāczemes, lai apsaimniekotu bez ļaudīm palikušās zemes. Savādi bija skatī­ties, kā šis saksis — Vāczemes kolonists — rūpīgi ara zemi ar čāci un brauca zemnieku ratos, kājas pārkarinādams pāri viršņu malai. Kādu prieku tāds ienācējs svešzemnieks spētu dot viņas lokanajai lielļaužu daiļaviņai? Felsbergs — jā, bet to viņmuižā jau gaidīja Ģertrūde.

Ara darbi beidzās. Līze ienāca istabā.

—  Par ko tu tik priecīgi domāji, kumeļam sienu nesdama? — Zane viltīgi taujāja. Līze mīļi pasmaidīja un izvairīgi teica:

—  Iedegšu skalu.

—  Nē, meitiņ, — atsauca māte. — Lieka rūpe.

Pēc brītiņa viltīgi piebilda:

—  Mums tak nav skalu mainītāja.

—  Tas tik ātri neuzradīsies, — Līze atsmēja.

Līze zināja, ka māte gaida viņas derības. Zināja, ka izvēle kri­tusi uz Gaiķu Gati. Cik ilgi lai viņas vienas te dzīvotu? Leimaņu dzimtai bija vajadzīgi pagātnes teiku tālāknesēji, stipri goda vīri un stipras sievas — jauna paaudze.

—  Ko ta gaidīsi? Varbūt kādu poļu panu? — Zane taujāja.

Līze atcerējās, ka rudens tirgā bija grozījies brašs poļu vaivada

ierēdnis ar līku ūsu un uzstājīgu balsi. No tāda dvesa svešatnība.

—   Nepalaid laimi secen, — Zane turpināja tirdīt meitu. — Vēlāk žēlabas nelīdzēs. Kad jālemj un jādara, tad nav ko kavēties, lai cik grūti izšķirams.

Un Zane atkal stāstīja meitai savu jaunības stāstu, ko Līze bija klausījusies vismaz reižu divdesmit.

—  Lai kādi ļaudis bijām, tagad esam vaļinieki, — viņa nobei­dza. — Ko tev, sērdienītei, dižoties un gaidīt. Ij es — lielu ļaužu bērns — ilgi nebokstījos. Cilvēka vērtību ceļ tikai stipra dzimta, kas paliek aiz tevis. Kas gan šai saulē ir lielāks prieks, ja ne tas, kad divi cilvēki saiet kopā un iegrimst viens otrā kā pilnūdeņu upītē. Vai tu no tā bīsties?

—  Nebīstos, — teica Līze, lai gan viņai tirpas pārgāja no gal­vas līdz kāju pēdām aiz mātes savādajiem vārdiem.

Zane turpināja savu:

—  Katrai meitai Likteņa lemtais laiks pienāk. Tas jāsaņem ar godu, bez tītības. Labiešu pēcniekiem nav ļauts palikt ceļmalā kā tukšiem sausziežiem… Kad es derējos, tēvs stāvēja duru priekšā ar zobiņu rokā, tērpies bruņu kreklā. Pie pavadas dūkanbēris. Aiz muguras balta debess. Vīramāte teica man spēka vārdus par Sau­les koka zariem. Viņas stāja bija kā īstai novada lielkunga atvasei, kas nelaužu netiklības nepazīst… Mūsu tālie vecie tēvi, kā esmu tev gādināt atgādājusi, ņēma no sava novada bajāriem nodokļa metekli, ko tagadiņ vāci ņem no mums. Daudzi labieši mūsu vectēvus cēla godā darba un tikuma dēļ, ne dēļ zobiņa bieda…

—   Vai viņi nekad nevienu nešaustīja ar pātagām? — Līze iejautājās.

—  Ar pātagām? Nē, meitiņ. Pašu kungi bija labi kungi. Ar cie­ma ļaudīm nerējās. Sliņķim deva, kazi, mazāku daļu, ne vairāk. Tā viņu bēda. Vaļīgi turēts cilvēks aizmirst goda. Nonicina labda­rus, toties tāds ceļ godā bargus, uzstājīgus ļaundarus. Tā, meitiņ, ir mūsļaužu lielā bēda, kas nesa un nesīs vēl daudz posta mūsu zemei…

Zanei bija laba atmiņa. Viņas vectēvs Ķelpju Juris bija vedis laika rēķinus pēc katoļu laika skaitījuma. Pratis stāstīt, ka pats dzimis 1460. gadā pēc Kristus. Šo skaitli viņš bija iecirtis Ausalu mājas aplodā. Vectēvs pieminēja, ka pasaulē nācis apaļus piecdes­mit gadus pēc lielās Grīnvaldes kaujas, kur poļu, leišu un krievu pulki kopīgiem spēkiem sakāvuši vācu ordeni, atdodot daļu brī- vestības un tiesību arī kuršu ķoniņiem.

Vectēva bērnībā Zemgalē vēl dzīvas bijušas atmiņas par zem­galiešu lielkungiem Gaidi, Viestartu un Nameju, par Sidrabenes pili un tautas gaužo gājumu prom no savām sētām, prom no tēvu zemes un saviem novadiem.

Kad Zane stāstīja par Ausalu godību, atgādinādama, ka lei­maņiem arī vācu laikā nebija jāmaksā nodevas, ne arī jāiet klaušās, toties jātur gatavībā kara zirgi, bruņu krekli, vairogi, pīķi un zobeni, Līze pajautāja:

—  Viņi kalpoja vāciem?

—  Jā, meitiņ, — Zane atbildēja un smagi nopūtās.

Arī meitai kļuva smaga sirds. Bet cilvēks laists pasaulē ne jau lai bēdātos. Viņa apsviedās un mīlīgi sacīja:

—  Iesim ķekatās uz saimniekmāju.

—  Tā ir prātīga valoda, — māte uzslavēja.

Līze atvēra tīni, kur glabājās goda drānas. Māte aizdedza ska­lu. Nu varēja redzēt, cik koši mirdz uz goda drānu piedurknēm krāsu raksti, cik spoži zvīļo vainadziņu rotas.

Meita ietērpās drānās. Māte viņu vērtējoši aplūkoja. Sirds iedrebējās par savu lolojumu. Šķita pārlieku daiļa un iekāro­jama.

"Kas par daudz, tas par ļaunu," viņa nobažījās. "Labi, ka sirotāju kļuvis mazāk."

Tūlīt domas pagriezās uz gaišo pusi. Vai Gaiķu Gatis notu­rēsies, tādu nedabūjis?

—  Varbūt apjozties ar sievas jostu? — Līze šķelmīgi jautāja.

—   Ujā! Blēņdare! — Zane apsauca. — Domās vēl, ka esi šķeista.

—   Ha! Lai domā! Puiši jākārdina, māmulīt. Tu esi pārlieku veclaicīga.

—  Rimsties, auša!

-—Kā tu pagājušos būdeļos dziedāji: "Visu gadu kauniņš bija, nu bez kauna šovakar."

Zane pasmaidīja, tad nopietni sacīja:

—  Tu man esi vienīgā…

—  Ha! — Līze atsmēja. — Tu man arīdzan vienīgā.

Saimniekmājas pagalms jau bija nomīdīts. Reksis ieslodzīts

klētī, tikai galva pa kaķa caurumu ārā. Rūca, bet nerēja. Istaba pilna gaismas, valodu un cita trokšņa.

Zane ar dūri pieklauvēja. Viņai mugurā bija garš kažoks ar garu baltu vilnu uz ārpusi, galvā linu kule ar izgrieztiem cau­rumiem acu vietā. Lūpās iekniebta "poļa" ūsa no lina, rokā la­paina bērzu pirts slota pilna ar sniegu.

Līze bija tērpusies tautu meitas goda drānās, vienīgi seja izrievota melnām rievu vagām un galvā virs vainadziņa rēgojās divi brūni vilkavāļu ragi.

Līdzko viņas atvēra durvis, dejotāji aprāvās, lācis priekā ierē­cās un sāka rupjā balsī dziedāt:

Ko budēli vēlu nāca?

Ko pa krūmiem grābājās?

Budēlīšu mātītēm

Ceļā tika radibiņas.

Par atbildi pacēlās pirts slota, un lācis tikko paguva paglāb­ties no pēriena. Tikai sniegs un sakaltušas bērza lapas nobira pār viņa pelēcīgo govsādas galvu.

—   Es nav badelis, es ir poļu pans, — ūsas kustinādams, smalkā balsī svepstēja baltgalvainais ķēms.

Lācis pa tam paspēja jau pielavīties pie Līzes.

—  Kāds skaists ragainis! — viņš jūsmoja. Tūlīt slota nošmaukstēja viņam pa muguru.

—   Nekāro, medus zagli, pēc mana kalpa! — ūsainais pans sauca smalkā sieviešu balsī.

—  Vaivod, vai tavs velniņš prot kādu dziesmiņu? — taujāja vecā Gaiķene.

—  Prot.

—  Lai nodzied! Lai skaita! — sauca budēļi. Līze nolieca galvu un bēdīgā balsī sacīja:

Nedod, Dievs, es negribu Visai daiļa tēva dēla. Visai daiļš tēva dēls Kājām mina līgaviņu.

—  Au, au! — atskanēja izbrīnās sauciens. — Vai tu esi tautu meita?

—  Tautu meita.

—  Kālab tev ragi?

—  Ragainās labāk patīk puišiem. ♦

Zanei bail palika par meitas drošo runu, tāpēc viņa sagrāba ragaini aiz rokas, izrāva plāna vidū un sāka dziedāt pati:

Ar kauninu vakar biju, Ar kauninu rītā būšu, Bez kaunina vien tik biju Saules griežu vakarā.

Gaiķu saimniece Sūre nostājās viņai pretī un teica:

Tiesa, tiesa, ne meliņi Vecu ļaužu valodiņa: Lielā naktī meitas jāja Raganās, vilkacēs.

Zane nevarēja palikt parādā. Viņai prāts tā vien pinās ap savu vectēvu bramanību.

Kas tā tāda diža seta Aiz kalniņa lejiņā? Tai sētai treji vārti, Visi treji sudraboti.

Jaunajiem tāda sacīšana likās par nopietnu, tāpēc viņi uzsāka gājuma dziesmu.

Ciku, Čaku zakīts lēca No krūmiņa krūmiņā. Tā čikāja ķekatnieki No ciemiņa ciemiņā.

—  Ujā, ujā! — sauca Sūre. — Kur tik ātri jāskrien? Vai deguns tev nerāda, ka puscūķis krāsnē?

—  Ejam avelēs! Ejam avelēs! — sauca lācis, kas nebija neviens cits kā Gaiķu Gatis. Lāča ādā viņš jutās daudz brīvāks un drošāks Līzes priekšā nekā ikdienas ģērbā. Sataisījis rupju lāča balsi, viņš skandēja:

Tautu meita, Saules meita, Tavu smuidru augumiņu: Tu, te priekšā līgojot, Dari puisim traku galvu.

Līze nepalika parādā. Viņa kā lūgšanā un teica:

Es velniņš — bēdu brālis Visi mani nicināja: Pērkons spēra rijas krāsni Apakš mana tupējuma.

notupās uz klona, saņēma rokas

Vilciņam, jēru zaglim, Ciema meitas zeķes ada; Lācītim, medus kāpim, Šuva brūnu kažociņu.

— Celies, velniņ, ņemu tevi par sievu! — sauca lācis. — Tad pērkons tev pa dibinu nespers.

Būdeļi smējās locīdamies. Pēc sena ticējuma tas, kurš būdeļu vakarā ierunājās par derībām, visus būdeļus aicināja uz kāzām.

—  Lācis ir Gaiķu Gatis! — sauca puiši. — Turiet pie vārda! Lai derās Ūsiņa dienā, tad zirgi nesprāgs.

Atkal istabu pāršalca smieklu brāzma.

Pa tam Gaiķu saimniece Sūre kopā ar saimniekpapu Bērtuli bija izvilkuši no oglēm dzelzs plāti ar puscūķi un nolikuši uz gludā plienakmens aiz krāsns. Grieza to gabalos un lika uz koka lizītēm.

—- Še, Līze, tev viena lizīte, — kāds lūkoja jokot. Neviens nelikās to dzirdam, novērsās no runātāja. Tā teikt varēja tikai muļķis, kas neprot goda. Lai bija zemei gājuši pāri kari un posti, ļaudis glabāja bāliņa nepazemošanas tikumu.

No aizkrāsnes, uz lāvām tupēdami, bērni vēroja budēļus pla­tām acīm. Divas lielākas meitenes no Pērļupes laukiem palīdzēja saimniecei, nesdamas apkārt māla bļodas ar vārītiem zirņiem. Pie katra apstājās, lai tas pagrābtu pa saujai, un novēlēja:

Apaļīgi kumeliņi, Mīksti, silti cālēniņi.

Gaiķu Gatis, kas uz ēšanas brīdi bija atmetis pār plecu lāča purnu, papildināja:

Melni auni —jēruliņi, Sirmi taksi — kucēniņi.

Līze viņam brīdinoši pakratīja pirkstu.

—  Būdeļtēvs, poļu pans, tevi par to var nopērt, — viņa brī­dināja. — Es piepalīdzēšu!

—  Lai per! — Gatis bezbēdīgi atmeta ar roku.

Pēc cienasta saimniece, citiem piepalīdzot, piesēja puišiem mugurgalā astes — kuplas pirtsslotas, meitām ap galvu apsēja baltus linautus.

Tad visi sastājās aplī, veidodami kazu dārzu. Vidū bija jāstāv kazām-meitām, ārpusē — puišiem-vilkiem.

Gatis paguva iečukstēt Līzei:

—  Tu būsi mana kaza, nebēdz no manis.

Līze klusēdama pamāja ar galvu piekrišanas zīmi. Sievas pamanīja viņu sarunu un tūlīt sauca:

—  Nečaukst pa kaktiem! Līze, vidū ar visiem ragiem. Tu vilku nobadīsi kā kucēnu.

—  No vilka bēgdama, nekrīti uz lāci! — sauca puiši. — Viens te tāds puslācis staigā.

Līzi un vēl divas meitas iebīdīja dārziņā. Viņa jutās laimīga un iztrūcināta. Manīja puišu vēlīgās acis, sievu kluso greizsirdību un prieku. Viņa uzspieda stingrāk uz pieres savu ragaino vaina­dziņu, palūkojās uz savām baltām zeķēm un goda kārtas rak­stiem, un sirdi caurskrēja saldas baiļu trīsas.

Skic, kaziņa, lapiņās, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pati piesargiesi No tā meža junkuriņa.

Vilki skraidīja apkārt dārziņam un taujāja pēc saviem vār­tiem uz vilku vārda. Beidzot vārti atvērās. Gatis metās pie savas kaziņas turpat vai nogrūzdams zemē citu kazu. Līze tādu lēcienu bija gaidījusi, izspruka ārā. Vilks palika ieslēgts dārziņā. Līze, slēpdamās aiz krāsns stūra, līksmi lūrēja uz Gati. Pēkšņi vilks ar varenu lēcienu, bezmaz pret griestu baļķi atsizdamies, izkļuva no sprosta un bija viņai klāt. Saķēra ap vidu un piespieda lūpas pie vaiga. Salds drebulis pārskrēja augumu. Patiesi likās, ka īsts vilks tūlīt sāks viņu ēst. Jaunuve aiz satraukuma tikko spēja noturēties kājās.

Rotaļnieku dārziņš turpināja griezties, dziedātāji, uz viņiem raudzīdamies, jautri dziedāja:

Vilciņš kazu saplosīja, Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā…

Līzei likās, ka Gatis patiešām saudzīgi un mīļi saplosa viņas sirdi. Viņi kopā iestājās aplī un dziedāja dziesmiņu citai kazai un citam vilkam.

Mālavēru puikas, aizkrāsnē uz lāvas sēdēdami, sarunājās. Mazais teica lielākajam:

—  Nesaplosīja gan. Kaza palika dzīva.

—Pagalam, pagalam smukā kaza,—lielākais kaitinājās.— Viņš aizvilks sev līdzi uz mežu. Tu redzēsi. Gatis ir vilks, Dieva suns.

Pēc rotaļas saimniece atnesa grozu ar gariņu maizi, kas trīs naktis bija stāvējusi veļu mielastam. No zemākā groza gariņi bija mielojušies, bet augstāko atstājuši šīszemes iemītniekiem, iedo­dami līdzi savu svētību.

Sakaltusi doma smaržoja pēc paegļu dūmiem un rudziem.

Pēc veļu maizes nobaudīšanas vajadzēja sēsties pie saimes galda, kas pa deju un rotaļu laiku bija izņemts no plāna vidus un nostatīts sienmalē. Nu sastatīja āžus un uzlika tiem virsū plāti, kas bija darināta no ēvelētiem dēļiem.

Pie cūkas šņukura galdā parādījās miežu ķūķis ar kāpostiem un alu. Visa istaba aizsmaržoja pēc ceptiem āboliem. Gata māsa sūrābolus bija sabērusi krāsnī, ko bērniem mieloties.

Līze sēdēja blakus Gatim. Sirds viņai šūpojās kā laiva ezerā. Viegli, viegli līgodamās. Dzīve uzmirdzēja agrāk neapjaustā spē­kā un skaistumā. Būt par Gata sievu, par Gaiķu sētas saimnieci bija tik vilinoši, ka viņa aizmirsa visu: gan savas cilts dižumu, gan pašreizējo vaļenieces stāvokli. Viņai piederēs šis staltais bez- bēdnieks un gudrenieks, lielais lācīgais strādātājs.

—  Kas rotās galda spēles? — jautāja saimniece.

Piecēlās vecāka sieva no Dziļavota un noskaitīja divdomīgu sakāmo. Krišs pastāstīja bezkaunīgu sagadījumu no precētu ļau­žu dzīves, ka meitām ausis vien nosvila.

Tad piecēlās Gatis un pavēstīja:

—  Es teikšu sprediķi kā pastars saka.

Līze atskatījās uz māti. Diez, ko viņas māmuļa par Gata blē­ņām teiks. Bet Zane neko nebēdāja, grauza tik tālāk cūkas šņu­kuri.

—  Es nesīšu jums, mīļā draudze, postu un bēdas, jūs mīlē­dams, jo mūsu Dievs, tas kungs, ir bargs Dievs. Daudz bargāks par jūsu Pērkonu. Viņš visus mīļākos pārmāca, sūta karus, sērgas, postu un nāvi. Ja jūs esat palikuši dzīvi, jūs neesat vācu Dieva mīlestības cienīgi. Es teikšu jums no Akaču Paula svētās grāmatas tos vārdus, ko viņš saka tesaloniķeriem, kad tie nezināja, pa kuru ceļu iet, kuru salmu klēpi celt, uz kura celma apsēsties, no kuras krūzes nodzerties…

Pēkšņi Gata penterējumu pārtrauca kādas sievas skadrā balss:

Apklustat, gudri ļaudis, Dievs ienāca istabā} Dievs ienāca istabā, Sēdās galda galiņā.

Gatis kļuva nopietns.

—    Es negribu ļaunu, bargu un atriebīgu dievu, — viņš sacīja.

—   Gati, vai par to šovakar jārunā, — Līze teica, paņēmusi viņu aiz rokas. — Man bija tik labi. Nebaidi mani.

—   Velns aiz mēles raustīja, — Gatis atzinās. — Vai būsi mana?

—  Man bail par tevi. Tevi nes savāds melns vējš.

Viņai patiešām kļuva baisi. Mācītājs runāja tik mīlīgi un lēni. Kāpēc apsmiet viņa sprediķi? Visus sauca par saviem bēr­niem. Runāja latīniski un vāciski. Ķesteris labi pārcēla latviskā mēlē.

—  Viņi atnāca mūsu zemē kā laupītāji, — Gatis sacīja un sa­koda zobus.

Gata tēva brālis bija kritis Cesvaines dumpī. To viņš nespēja aizmirst.

Poļiem, krieviem, vāciem un zviedriem bija viens un tas pats dievs. Visi šī dieva kalpi taisni tādēļ tik vienprātīgi nostājās par netaisnību, pret latviešu tiesībām.

Līze redzēja Gata drūmumu. Saprata.

—  Gatiņ, — viņa teica. — Pretosimies rāmā garā. Izauklēšu tev desmit dēlu. Viņi nesīs tālāk mūsu spēku un taisnību, turēs stipru prātu un piepildīs zemi.

Gatis piecēlās kājās un, pēc labiešu paražas salicis rokas uz krūtīm, dziļi paklanījās Līzes priekšā.

Pie galda sēdošie apklusa. Klusumā atskanēja Gaiķu Gata satrauktā balss:

—  Līze patiesi ir īsta lielļaužu meita, — viņš sacīja un vēlreiz dziļi paklanījās.

—  Mēs visi esam labiešu bērni, vien nezin, kurā augumā, — aizrādīja Gaiķu Sūre — Gata māte.

—   Kad tu, Gati, zagsi līgaviņu? — jautāja Mālavēru pušel- niece.

—  Esmu jau nozadzis, — Gatis teica un ar savām lāča ķetnām apķēra Līzes plecus.

Pēc vakariņām viņi devās mežā uz Pērļupītes ciematu, jautrā barā vilkdami līdzi veca bišu koka bluķi. Gatis ar Līzi kopīgi tu­rēja vienu lūku valga galu, mācījās strādāt kopīgu darbu. Kad bija aizvilkuši līdz ciemata galam, apstājās pie pēdējās sētas žagaru kaudzes un gāja sist pa pakšiem.

Dziedāja:

Neguļat, ciema ļaudis: Lāči, vilki pagalmā.

Kad ciema ļaudis bija iztrūcināti, tika iekurta guns un būdeļi dejoja tai apkārt, iedami saules rakstā — te uz leju, te uz augšu. Kad svērās uz augšu, Gatis saķēra Līzi un meta viņu gaisā tā, ka svārki noplīvoja pāri galvai un sniegs no vīzēm sabira vai līdz padusēm.

Līze sarka un bālēja. Traki bezkaunīgi tas bija, bet Saules griežu naktī, kad kauniņš atstāts mājās, drīkstēja arīdzan bez­kaunīgi palīksmot. Ja Gatis prasītu, viņa nomestu drēbes un de­jotu apkārt ugunij kaila.

Taisījās uz atkusni. Dzeltenais Gata māsas kažociņš bija silts un viegls. Sirds un miesa dega kā ugunī. Gatis taču bija atzi­nies, ka viņam ir tas pats senās godības un nākotnes sapnis kā viņas cilts zaram. Viņus abus nesa pagātnes un nākotnes tvīce un atspirgšana. Senču mūža spēks kā tērauda velks auda tālāk savu dzīves rakstu.

Līze apzinājās savu jaunību, veselību un sparu. Viņa patie­šām spēs iznēsāt daudz dēlu. Gaiķi kļūs par nākošā ciemata vidu. Dēli līdīs līdumus Lielajā silā pie Dziļūdeņa. Tāds spēks cels no pagātnes augšā bijušo godību…

Līze palūkojās uz māti. Zane smaidīja. Viņas stiprā, labā māmulīte. Viņas abas kopā bija pārcietušas siriķu briesmas, pār­dzīvojušas sērgas laikus. Kas gan viņām vairs var kaitēt? Un Līze skaļi nodziedāja:

Es savai māmiņai Kā sirsniņa azotē, Kā sirsniņa azotē, Kā puķīte dārziņā.

Lai gan bija nemierīgi laiki, dzīve šķita skaista un daudzsolo­ša kā austošs rīts.

3.Nelaime nenāk brēkdama

Pavasaris atnāca ātri. Liepām lapas saplauka jau aprīļa vidū, kas Vidzemes pusē nekad agrāk nebija noticis. Skaidri gan to nevarēja noteikt, jo tikai nesen zemnieki sāka sekot kristīgo laika rēķinam, kad Rīgā bija noticis kalendāra dumpis, kurā iejaucās arīdzan latvietis Mārtiņš Gīze, veltīgi pazaudēdams savu gudro galvu.

Vecais Gaiķis, Gata vectēvs Madis jau labu laiku sludināja, ka gaisos savelkas ļaunums. Viņa jaunības gados, kad vācietis Luters sašķēla baznīcu, sākās kari, ļaunas slimības un citādi posti, no kuriem zeme neatlabst vēl līdz šai dienai.

Tagad rādījās vēl dīvainākas zīmes. Zviedru ķēniņa dēls Sigismunds tapa par Polijas karali pēc zemnieku aizstāvja Ste­fana Batorija nāves, lai gan zviedru zemē bija citāda ticība un valoda nekā Polijā.

Pēc sava tēva nāves Sigismunds nonāca arī Zviedrijas ķēniņa tronī, vai, kā zviedri teica skaidrā latviskā vārdā, tapa par zvied­ru zemes kungu. Reizē saglabāja Polijas karaļa troni un pieņēma poļu ticību. Viss sapinās mežģu mežģos.

Tirgus laikā zviedru sūtnis un poļu stražņiks lūkojās viens uz otru kā vilks uz suni. Vācu kungi baidījās no abiem un locījās abu priekšā, lai gan centās to neizrādīt un drasēja braši.

Karaļu un karakalpu alkatība, tāpat kā kungu naids izplatījās līdzi vējiem kā sērga uz zemākiem ļaudīm.

—   Gaisos staigā netiklība, — savu sakāmo vai ik dienu atkārtoja Gaiķu Madis.

Pa to laiku viņa mazdēls Gatis un vaļinieku Līze bija varen sadraudzējušies. Nedēļā pēc rudens gada tirgus bija norunāta kāzu dzeršana.

Gaiķu saimniekdaļā togad bija izauguši labi mieži un ru­dzi. Apcirkņi tika piebērti pilni un vēl palika pāri. Daļu sabēra vaļinieku klētiņā. Galu galā Līze ar Gati tik un tā drīz "metīs kau­liņus kopā". Drošāk šķita labumu tā sadalīt, lai vairītos no nezi­nāma likteņa spēriena, par ko vectēvs bubināt bubināja.

—  Gaisos tvan un tvan nelaba dvaka, — viņš rūca.

Laikam jau vecajam vīram bija taisnība.

Mazdēls Gatis bija kā iebarots uz vājinieces meitu Līzi. Kā tas beigsies, vien Likteņlēmējs zināja. Nebija noslēpums, ka puisis pa vakariem un dažkārt arīdzan pa naktīm palika vājinieču sētā. Ko viņi tur darījās, neviens skaidri nezināja.

Līze bija dzirdējusi Gata vectēvu baramies par ļaužu izlaidību un prāta greizumu, kas izplatās līdzi vējiem no valdnieku un kungu namiem, tāpēc pūlējās sargāt savu vainadziņu, cik nu spē­ja, lai gan Gatis reizēm varen uzstāja, zvērēdams, ka precību laiks tik un tā pienākšot.

—  Mīļo Gatiņ, pacietīsim, — Līze lūdza. — Vecie ļaudis māca, ka vienīgi prāta lēmums un pacietība ver nākotnes vārtus. Vai esi aizmirsis?

Reizēm Līze drebēja pie visām miesām valdīdamās un lieg­damās.

Kad tomēr meita nepadevās un tikai sāka raudāt, Gatis savā iekārē tapa nejauks, teica:

—  Tu laikam blenz uz Ķelpi, — viņš greizsirdīgi runāja.

Par Ķelpi zemnieki bija iesaukuši aizpurva vācieti, ko Fels- bergs vāciski sauca par Helferu, tas ir, palīgu. Ķelpis savu jauno vārdu labprāt pieņēma, ar to juzdamies tuvāks citiem zemnie­kiem.

—   Nē, Gati, — Līze dedzīgi aizstāvējās. — Tu tak zini, ka mani vecie bija latviešu lielļaudis. Es viņu cerokli nekad nepie­vilšu.

—  Felsberga rados arīdzan esot latviešu kungi, — Gatis ķīvē­jās pretī.

—   Nē, — Līze apstrīdēja. — Staldes nebija valdaji, tikai ba­jāri.

—  Kāda tur starpība? Manējie arīdzan bija tikai saimnieki.

Lielu radu, labu ļaužu, No godīgas māmuliņas.

Līze noskaitīja dziesmas vārdus.

Diemžēl arī Gata mātei Sūrei kaut kas galvā bija samežģījies, vai kā viņa pati domāja, prāts sācis pareizāk rēķināt.

—  Pūrs Līzei nebūs liels, — viņa teica vīram. — Ko no tādām nodeguļām var gaidīt?

—  Kas zin, kas zin, -— Bērtulis minēja.

Jo tuvāk nāca derību diena, jo vairāk runāja par mantu. Sūre par to ieminējās arī Gatim un citiem bērniem. Ja Līze neienāks ar pūru, ko Gatis varēs izmaksāt māsām, kad tām būs pūrā jādod zirgi un govis?

Viņi, tā spriezdami, vēl nezināja, ka Likteņlēmējs jau iece­rējis viņus žēlīgi atbrīvot no rūpēm par pūru un mantu, tāpēc sparīgi ņēmās rēķināt, cik sudraba Zane varētu būt saglābusi, cik dālderu, cik zlotu, cik marku. Graši, vērdiņi un šķiliņi viņiem nelikās skaitāmi. Izpostītajā Vidzemē lopu cenas bija augstas. Kārtīgs darba zirgs maksāja vai divus dālderus, aita — pusdāl- dera. Zemgalē gan cenas bija pavisam citas. Tur nesen jēri pārdoti par vērdiņu gabalā. Ja Zanei nav vairākas mārciņas sudraba, tad pūrs būs trūcīgs.

Gatis šīs runas klausījās ar sarauktu pieri. Vai tad godu, skais­tumu, tikumu un darba veiksmi varēja nopirkt par naudu?

Cik cerēšanās ar Līzi bija sākusies mīļi un ar mātes laipnu atbalstu, tik nule tā vērtās par nelādzīgu kaulēšanos un stīvē­šanos kā tirgū.

Līzei Gatis, protams, par to neko nebilda. Bija kauns un žēlums. Tikai puiša uzstājība pret Līzi kļuva mazāka.

Pa tam laiks gāja, un derību diena tuvojās.

Lielajam tirgum ļaudis jau laikus čakli gatavojās, piepildīja sviesta toverus un medus vāceles, sēja siera un vaska rituļus, uz­baroja aunus un veprus, miecēja ādas un žāvēja apiņus.

Gatis ar Līzi brauca abi kopā uz Briņķiem nomaksāt Felsber- gam pēdējās rudens nodevas un pieteikt savas derības, lai viss būtu pēc kungu noteiktās tiesas un taisnības.

Muižas vārti bija vaļā. Viņi iedzina savus vezumus pagal­mā un piegrieza pie mantu kambara, kad no ērbeģa iznāca jau­nais kungs Gotfrīds, kas tikko bija atgriezies no Vācijas, un abiem laipni pamāja ar roku.

Vezumi bija izkrauti un vedums pierakstīts, Gotfrīds vēl un vēl dzīrās ar Gati un Līzi parunāt. Dzīvodams Vāczemē, viņš bija piemirsis latviešu valodu un tagad lūkoja zaudētās valodas iemaņas atgūt. Viņa lepnums neļāva kaut ko nezināt.

—  Jūs mīt pē Pērļupīt? — viņš jautāja.

—  Nē, — Gatis atbildēja. — Aiz pirmā purva pretī Ķelpim, tas ir, Helpferam, tam jūsu vācietim.

—  Ā! Klār. Skaidirs, — Felsbergs centās runāt lēni un sapro­tami, bet tas šoreiz iznāca jocīgi.

Gatis nevarēja noturēties nepasmīnējis. To manīdams, Got­frīds, ko zemnieki vienkāršības dēļ sauca par Gati, runādams sāka skatīties tikai uz Līzi.

—  Tavam vīram vārds Gatis, — viņš teica. — Gane kā man — Gatis.

Kungs to teica tik mīlīgi un labvēlīgi, ka Līzei nekas cits neat­lika kā draudzīgi pasmaidīt, kas Gatim pagalam nepatika.

—  Gotfrīds nav Gatis, — puisis aizrādīja.

—   Nau, nau, — Felsbergs piekrita. — Aber tava sieviņa ir deiļa kā īsta Elizabete.

Tāda runa Gatim ij patika, ij nepatika. Toties Līze lūko­jās Gotfrīdam acīs ar savādu apmātu skatienu. Meitu pārsteidza tas, ka Felsbergam ne tikai gaišo matu kodeļa, bet arī acis bija taisni tādas pašas kā Gatim, tikai lūpas plānākas un deguns ga­rāks.

Tajā brīdī aiz sētas sākās zirgu dipa.

Pēc dažiem mirkļiem pa atvērtiem vārtiem ieauļoja četri stražņiki ar zobeniem pie sāniem. Kunga dēls atrāvās aiz kam­bara stūra. Gatis un Līze palika pie saviem zirgiem stāvam.

—  Hei! — viens iesaucās un teica kaut ko poliski. Strauji ķēra pēc Līzes, noliecās, nomutēja viņu uz lūpām pirms viņa spēja at­tapties.

—  Neaiztiec! — Gatis iekliedzās un izrāva no ratu viršņiem lubu.

Stražņiku vecākais piestāja pie Felsberga, kaut ko dusmīgi prasīja. Līzes tīkotājs izlēca no sedliem, pasvieda pavadu otram un pats ievēlās ratos pie Līzes, kas grožus raustīdama pūlējās aiz­bēgt no briesmām. Zirgs sāka iet. Stražņiks nogāza Līzi ratos un pilnā kaklā smējās. Citi divi skaudīgi noskatījās pakaļ.

Gatis pieskrēja un sita ar lubas galu varmākam pa galvu. Tas saļima ratos kā nopļauts. Zirgs, briesmas jauzdams, sāka auļot. Gatis ieleca savos ratos stāvus un lūkoja ar dēli aizsargāties no stražņiku zobeniem, bet cik gan ilgi. Asmens pāršķēla labās rokas plecu, groži izkrita no pirkstiem. Stipra roka sagrāba viņu aiz ap­kakles un norāva zemē. Otrs uzsēdās uz kājām.

Pa to laiku Līze bija izgrūdusi no ratiem apdullušo uzbrucēju un, dzīdama zirgu auļos, aizlēkšoja uz purvu.

Redzēdami Gata varonīgo pretošanos, pagalmā iznāca ve­cais kungs ar kalpu — abi bruņoti ar zobeniem un kramenī­cām. Draudīgi uzsauca stražņikiem kaut ko poļu valodā. Jaunais

Felsbergs bija steidzies palīgā Līzei. Nu nāca atpakaļ ar vārtu priekšā gulošā poļa zobenu rokā.

Stražņiki, kas nebija nekādi stražņiki, bet gan karavīra tiku­mu zaudējuši paklīdeni laupītāji, kurus saindējis tas pats nelabais prāta tvans, par ko gaudās Gata vectēvs, nu redzēja, ka ir ielenkti, ka draud nāves briesmas. Viens no viņiem jau gulēja savainots, otram zemnieks paguva iespert ar kāju pa pakrūti. Tik negantu pārdrošību zobena priekšā viņi piedzīvoja pirmo reizi.

Vecākais pārlaida skatienu apkārtnei. Nu viņi atradās aci pret aci ar trīs zobeniem un diviem šaujamrīkiem. Viņš pacēla plaukstu par miera zīmi.

Vecais kungs ar kalpu palika pie suņu būdas mērķējam uz viņiem ar plintēm, bet jaunais no vārtu puses nāca klāt.

—  Jūs esat laupītāji, — Gotfrīds sacīja.

—  Esam karaļa Sigismunda padevīgi kalpi, kam uzdots sodīt nepaklausīgos, — skanēja atbilde. — Šis slepkava, kas nokāva vai dziļi ievainoja mūsu biedru, mums jānogādā pie tiesas vīriem, lai vainīgais saņemtu pienācīgu sodu.

—  Jūs aizskārāt viņa līgavu, — Gotfrīds aizrādīja. — Jūsējais izturējās kā laupītājs svešā zemē, ne savā novadā.

—  Par to lai lemj taisnīga tiesa, — polis atbildēja.

Felsbergs saprata, ka nekāda taisna tiesa Gaiķu Gati negaida.

Pareizāk būtu visus šos vazaņķus nokaut un apbest, bet tas nebija tik viegli izdarāms. Turklāt tas nebūtu kristīgi. Un ja patiesi viņi nav paklīdeni, bet stražņiki ar sabojātu tikumu, tad viņu nāve nepaliktu nepamanīta. Ļaudis izpļāpātos, sotņiks saostītu un… gals klāt.

—  Laiki ir nedroši, — Felsbergs sacīja. — Mēs varētu jūs no­kaut kā suņus. Karalis un viņa vietnieki mūs par to uzslavētu, jo tikumu zaudējis karavīrs ir ļaunāks par ienaidnieku. Bet mēs jums ticam un ļausim jums iet. Savainoto zemnieku, kad viņš būs izveseļojies, mēs paši nodosim tiesas vīriem. Lai viņš paliek te.

Laupītāju priekšnieks, nojauzdams, ka sāk pūst labvēlīgi vēji, skarbi iebilda:

—   Mēs neticam jūsu vārdiem. Vai nu dodat šo ļaundari kopā ar viņa pajūgu mums tūlīt, vai arī mēs uzskatīsim jūs par līdzdalībniekiem, par dumpiniekiem pret karaļa varu. Tādiem, kā zināt, ir tikai viens soda mērs.

Tā viņi vēl kādu laiku tielējās. Pie vārtiem kāds klaudzināja. Ienāca daži zemnieki un turpat nostājās. Vēroja draudīgo skatu.

Apdauzītais stražņiks gulēja nepakustēdamies. Arī sasietais un ievainotais Gatis bija rāms un sastindzis.

Viņš saprata kunga labvēlību un nojauta, ka ar savu pār­galvīgo rīcību ir paglābis muižu no izlaupīšanas vai vēl lielāka posta. Žēl, ka viņš savu dvēseli būs atdevis vācieša labā. Paldies Dievam, ka vismaz Līze aizbēga.

"Līzīt, Līzīt," viņš pārmetoši domāja. "Kāpēc tu naktī tā turē­jies man pretī? Būtu vismaz manu dēliņu iznesusi pretī nākotnes saulītei."

Un viņam pār vaigu noritēja asara.

Kungi ar laupītājiem tielējās vēl labu brīdi. "Stražņiki" gribēja bez Gata un pajūga dabūt vēl šādu tādu labumu: naudu, ēdienus un dzērienus. Par tādu bezkaunību apskaities, Felsbergs ķērās pie meliem. Teica:

—   Cesvaines stārasts ir man labs draugs. Rīt aizjāšu un pastāstīšu par jūsu izdarībām.

Tas līdzēja.

Sasaitēto un asinīm noplūdušo Gati noguldīja blakus bezsa­maņā gulošajam laupītājam. Tā viņi abi, grambās kratīdamies, tika aizvesti.

Gatis nepārnāca ne uz savu kāzu dienu, ne pēc mēneša, ne pēc gada.

Nākošā rudenī kāzas dzēra Gotfrīdam Felsbergam un viņa vecāku izraudzītajai freilenei Ģertrūdei no Stenceļmuižas.

Kāzu viesus apkalpoja Zane un Līze. Līzes un jaunā kunga acis vairākas reizes satikās. Jaunava joprojām sēroja. Gotfrīds pie tā jutās vainīgs, tāpēc pie pirmās izdevības, viņu iepriecinādams, teica:

—  Tu esi daiļa meita. Tevi vēl daudzi gribēs.

Līze neko neatbildēja, tikai viņas acis pildījās ar asarām.

Bet ar to Līzes pārbaudījumi nebeidzās.

Pienāca lietainā bada vasara.

Sākās jauns karš starp Zviedriju un Poliju. Valstis, kurām bija viens kopīgs karalis, bija sākušas karu. Gaiķu vectēva pareģojums piepildījās.

Vēl pēc gada sākās melnās sērgas nāves dzīres. Tās bija ļau­nākas par karu un sirotāju laikiem, kad tika nodedzinātas mā­jas, izkauti lopi un nopostīti lauki. Tad cilvēki nereti paguva paglābties mežos. Toties neredzamā kaulainā sieva, kas pļāva cilvēkus ar melno izkapti, visas mantas atstāja neskartas.

Taisni tāpēc nāves pļāvums šķita daudz briesmīgāks. Šī viņsaules dvaša šķita šermulīga arīdzan tāpēc, ka tā pielavījās klusām un pret to nespēja karot stipri vīri ne ar zobenu, ne ar dūmu plinti, ne ar buramvārdiem. Tā staigāja pa ciemiem gan ziemā, gan vasarā. Zane bija pārliecināta, ka melno mēri atpūš melnais vējš, par ko bija runājis Gaiķu vectēvs.

Melnajai pļāvējai pa priekšu gāja biedīgas valodas. Te vienā, te otrā vietā dažs saslimis ar nedziedināmu kaiti. Trīs dienas no­gulējis karsonī, sācis vemt asinis un drīz vien atstājis šosauli. Pirms miršanas šķobījis ģīmi un stāstījis lietas, kas nekādi nav bijušas.

Ļaudis nesaprata, vai ticēt, vai neticēt. Bija jau daudz tādu pasaku un teiksmu, ko stāstīja, laiku kavēdami un bērnus žūži- nādami. Ne reizi vien paklīda runas, kurām nebija nekāda pamata. Cilvēkam nu reiz bija tāda daba: otru aprunāt, izlikties gudrākam un jaunas vēstis zinošam, lai citi viņu uzklausītu un ievērotu.

Drīz vien briesmas pienāca pavisam tuvu. Kaimiņu pagastā pašā vasaras vidū gane saslima ar kāsu. Nākamā dienā sākās karsoņi. Meitene no sāpēm palikusi ar greizu ģīmi. Grābājusi gar krūtīm un lūgusi, lai izvelk no vēdera žurku, kas viņai tur pa nakti ielīdusi un tagad spiež un žņaudz elpu. Ja to izvilktu, tad karsonis un sāpes beigtos.

Viņa to lūgusi tik uzstājīgi, ka vecā saimniece atmetusi bijāšanu un sākusi iztaustīt vārgules krūtis un vēderu, bet ne­kādu zvēru viņas iekšās neesot manījusi. Toties pēc nedēļas, kad meitenes augumiņu jau paņēmusi Zemes māte, pati iekritusi tādā pašā karsonī.

Kad sābri siena laikā iegriezās kaimiņu sētā, lai runātu par kopējo kaudzes vietu purva pļavu saliņā, mājās dzīvu atrada tikai piecgadīgu saimnieces meitiņu sēdam pie savas mātes guļvietas, raustām mirušo māti aiz drēbēm. Bērns sūdzējās, ka māte neceļas, lai izslauktu govis, kas aplokā bļauj, un neizlaiž cūkas dārziņā.

Sābri paņēmuši meitenīti pie sevis un drīz vien paši visi saslimuši un nomiruši. Dzīva palikusi tikai šī sābru meitenīte un pašu vecaistēvs un vecāmāte.

No tās reizes neviens vairs neiedrošinājās spert kāju kaimiņu sētā, ja modās bažas, ka tur varētu būt kāds sirdzējs.

Arī novada stārasts laida ziņu, ka cilvēkiem jāpaliek savās sētās, lai neiznēsātu sērgas ļaunumu. Kad ļaudis prasīja, ko darīt ar mirušajiem, stārasts atbildēja baznīckunga vārdiem: "Lai mi­rušie aprok mirušos."

Ko darīt ar lopiem un citu dzīvo radību, neviens nemācēja pateikt.

Lai kā ļaudis sargājās, sērga sasniedza arī Briņķu muižas zemes.

Kungi, kā visās briesmu reizēs, sakrāva savu dārgo mantību divos divjūgu ratos ar kulbām un aizbrauca uz Rīgu. Staļļa pui­sim sērgas gadījumā bija jāpalaiž visi lopi pagalmā, kur tie kādu laiku varēja mitināties, bet pašiem jādzer labi daudz vīna, kas glabājas jaunā ērbeģa pagrabā.

Par tādu pavēli muižas kalpotāji bija varen apmierināti. Kas gan pirms nāves netīkotu krietni padzīrot ar kunga labumiem?

Zane ar Līzi tāpat kā citu gadu pļāva un kaltēja sienu kopā ar Gaiķu saimi. Gata nelaime Sūri un Zani vairāk satuvināja nekā tas būtu noticis, ja jaunie paguvuši saieties kopā. Viņas vienoja kopējā gaidīšana un cerības.

Kungs gan vēstīja, ka Gata aizvedēji nebija stārasta stražņiki. Tie bija no karapulka noklīduši dīkdieņi un laupītāji. No vie­nas puses tas šķita labāk, jo Gatim tad nedraudēja kakla tiesa par kārtības kalpa nogalēšanu un iešanu pret karaļa varu. No otras puses zemniekpuiša liktenis nu bija atkarīgs no laupītāju labvēlības, ko sagaidīt šķita ne visai cerīgi.

Sērgas tuvums tomēr lika aizmirst ij Gata likteni. Gaiķu vec­tēvs ik rītu vēroja debesi un sauli, pēc saules rieta skatījās uz mēnesi un uz vakarkrēslā tumstošiem mežu galiem. Gaidīja, vai neredzēs jātnieku ar melnu izkapti rokā un miroņgalvu padusē. To redzējis viņa vectēvs pirms pusotra simta gadiem, kad melno augoņu sērga bija izkāvusi vai pusi pasaules.

Debesis bija sārtas un tvanīgi skaistas. Nekāda jātnieka tur nemanīja.

Jau ceturto nedēļu ne Gaiķu saimnieksētā, ne vaļinieču pa­galmā nebija redzēts neviens svešs cilvēks. Siena pļauja beidzās. Sākās rudzu un kviešu laiks.

Te kādu dienu kalps Dravis, atgriezies no bišu koku apskates, teica Sūrei:

—  Saimniec, sērga ķērusi arī Dziļavota un Pērļupītes sētas.

—  Kā tu zini? — Sūre iztrūkās. — Tad tač mums arīdzan gals klāt!

—  Vērši mauj, cūkas kviec, suņi gaudo, — Dravis stāstīja. — Mālavēru auzās ganās lopu bars kā pļavā.

—  Ko tu līdi tuvumā! Ko nāvīti savā sētā aicināji! — Sūre ņēmās vaimanāt. — Skic, prom, nešķīstais! Nenes postu mūs­mājās!

—  Saimniec, es no Mālkalna priedes gala, kur doris dējas. Tas nevar kaitēt.

Sūre neticīgi nopētīja Dravi. Viņas vaigs bija satumsis, bet Drava promdzīšanu viņa tomēr vairs neprasīja.

—  Melnās sērgas vietā ļaudīm desmit gadu nav ejams, — viņa sacīja. — Kas būs ar mums?

Dravis arīdzan nezināja padoma. Nekas cits neatlika, kā vairīties no tās puses, cik jaudas, vēl vairāk nekā no uguns nelai­mes. Tie klajumi tur tagad bija pārvērtušies par nāves tīrumiem, mājas — par nāves kambariem. Uz ilgu laiku.

Smiekli un dziesmas bija galīgi apklusušas. Suņus piesēja saitē. Govju gani divkārt rūpīgi uzmanīja savus ganāmpulkus, lai tie nenoklīstu melnās sērgas laukos. Uzmanīja, lai vērsis ar savu tauri nepievilinātu savvaļā klīstošās melnās sērgas māju govis.

Pēkšņi kādu dienu pašā diendusas laikā Gaiķu saime sastinga šausmās. Pagalmā stāvēja Luķu Made no Melnās sērgas lauku vi­dējās sētas, apvilkusies goda drānās, ar ozollapu vaiņagu galvā.

Sūres pirmā doma bija uzrīdīt suņus. Tiem sērga nekaitēja. Lai saplucina un padzen nelaimi. Suņi, diemžēl, bija piesieti. Viņa grasījās tos palaist, bet apkaunējās. Bluķa vakarā Made bija jautri dziedājusi savādo būres dziesmu, kas vēl tagad prātā.

Ce, vilka pedele,

Ce, krauja lasele.

Vilks tup uz toros.

Sumet suku vabolei.

—  Meit! — Sūre beidzot atguva valodu. — Tu nāci mums dāvāt nelaimi?

—  Nē, — Made sacīja un pacēla rokā turētu zāļu vīkšķi. — Dāvāšu garlika rāceņus ar lupstiem.

—  Kam tādi?

—  Vecāmāte ar to kaites dziedēja.

—  Melno sērgu?

—  Arīdzan melno mēri.

—  Viņa vēl dzīva?

—  Dzīva.

—  Un vecaistēvs?

—  Gana govis.

—  Debesu sētā?

—  Mālavēru pļavā. Debesu sētā vēl nav ticis.

Sūre atskatījās uz Madi, Bērtuli un citiem, kas bija apstājušies pie mājas stūra un, baiļu pārņemti, vēroja sērgas ciema viešņu.

Made, cilvēku bailes matīdama, nolika nešļavu zālē un devās projām.

—  Vai neviens cits nepārcieta? — Sūre sauca viņai pakaļ.

—  Kalpa Juris, — Made atbildēja. — Viņš ēda un elpoja itenos svētiņus, kamēr karstumi pārgāja.

Gaiķu Sūre baidījās skart ar roku atnestos lakstus. Pabikstīja ar slotu. Pie saknēm tiem bija mazi rievoti rācenīši. Ko ar tiem darīt? Beidzot viņa sadūšojās, ieslaucīja visus kulē un aiznesa uz klēti.

"Kazi, varbūt līdzēs. Vecā Lūķene prata kaites riebt un vār­gumu noņemt," viņa nodomāja.

Viss turīgais piemeža ciems, kas nebija cietis no kariem un siriķiem, vienā vasarā pārvērtās par Melnajiem laukiem.

Sērgu nepārcieta arī Mades vecaistēvs, kas, mantas kārodams, bija lūkojis bez saimniekiem palikušos lopus un citu labumu saglabāt nākamajām dienām. Nelīdzēja zāļošana. Drīz Made ar vecmāmiņu un Mālavēru kalpu Juri atstāja sērgas apsēsto klaju­mu Debestēva ziņā.

Pirms tam Juris ar Madi divatā divas nedēļas strādāja vaiga sviedros, vilkadami uz vecajām tupeņu bedrēm mirušo ciem- nieku augumus. Guldīja lielā kopējā kapā vienu pie otra, katru pavadot ar vārdiem:

Saņem mani, Zemes māte, Tavi godi pienākuši.

Bēdāties neatlika ne laika, ne spēka. Vecāmāte viņiem gāja līdzi, uzmanīdama, lai jaunie darbu izdara kārtīgi, neatstāj kādu mēra upuri virs zemes vilku un suņu zobiem vai maitasputnu knābjiem. Tie varētu postu aiznest tālāk pasaulē.

Lielo kapu Juris pārsedza ar priežu kokiem, lai klāt netiktu vilki un lapsas.

Kad bija atrasts pēdējais sērgas upuris un apguldīts smiltājā, vecāmāte pacilāja dēlīti, ko vienmēr nēsāja līdzi, un teica:

— Piecdesmit sešas dvēselītes aizgāja viņsaulē.

Lubu ar piecdesmit sešiem iegrieztiem krustiņiem iesprauda smilšu kalniņa galā.

4.Mežvidus brīnums diendusas laikā

No laika gala zināms, ka nav labi iet vienam dziļi mežā karstā vasaras dienvidū. Tad no egļu klusās šalkoņas, tvanlga ziedu smārda un žilbīgās saules svelmes cilvēkam ap­reibst galva un rādās murgu ainas, kas dažkārt pārtop miglainā īstenībā, atstājot pēdas visā cilvēka turpmākajā dzīvē.

Vēl bīstamāk tādā laikā staigāt pa vēri, kur kādreiz ļaunā nāvē miruši cilvēki.

Kopš melnās sērgas laikiem bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Gaiķu saimniekmāju bija izlaupījuši un nodedzinājuši sveši karakalpi. Labi, ka saimniekmeitas bija jau agrāk izprecētas. Pie vienas no tām drīz aizgāja vecumu pavadīt Sūre un Bērtulis.

Lai gan melnā sērga ne lielos, ne mazos Gaiķus, kur mita vaļinieces, nebija skārusi, āra ļaudis labprāt nenāca uz Gaiķiem strādāt. Melnās sērgas lauki no tejienes bija tikpat kā ar roku aizsniedzami. Kāds bērns vai lops varēja ieklīst sērgas perēklī, tad visiem gals klāt.

Runāja arīdzan, ka rudens naktīs vecajā Gaiķu rijā miroņi ļauni spokojoties, ne tā kā Debestēva dārzos aizgājušie velēnu gariņi. Miroņi nākot ar šaušalīgiem vaidiem, gārdzieniem un zobu klabināšanu. Ja pēc tāda mirkļa cilvēks spējot vēl palikt savā prātā, tad esot jāpriecājas kā bērnam.

Zane un Līze arī labprāt būtu gājušas projām, bet viņām ne­bija, kur iet. Vaļinieku veco kambari un citas ēkas Sūre bija bez maksas nodevusi viņu rīcībā, tāpēc te viņas jutās kā savās mājās, pašas sev noteicējas. Nevienam pa kājām nemaisījās. Zanei galvā joprojām bija saimnieces gars un vaigā lielļauža stāja, lai gan viņa

no aršanas un citiem smagiem darbiem bija krietni salikusi un samelnējusi.

Pēc melnās sērgas gada, kad nāves izkapts bija nopļāvusi vai visus jaunākos vīriešus, Līzei nebija cerību atrast piemērotu pre­cinieku. Iziešanu pie kalpa puiša Zane nevarēja ne iedomāties, teicās to nepārdzīvot, aiziešot kapā.

Līze, protams, māti kapā dzīt negribēja.

Viņas abas cītīgi gaidīja atgriežamies Gaiķu Gati. Kamēr ne­bija skaidras vēsts, ka viņš būtu miris, gan māte, gan meita cerēja uz brīnumu.

Līze reizēm iztēlojās, ka Gatis pārnāk mājās kā cienījams po­ļu pans vai uzkalpojies par kara kalpu vecāko. Ko viņa tad Gatim teiktu, ja būtu izgājusi pie cita?

Reizēm šķita, ka viņas uzticība ir kā zelta pavediens, kas pāri tālumiem palīdz Gatim pārvarēt visas likstas un atgriezties mājās dzīvam un veselam.

Kad māte nopūtās, Zane saprata, ka viņa necer meitas iecerēto sagaidīt, domā, ka puiša kauliņi sen jau smilšu piebiruši.

Skaidrības brīžos arī Līzei šķita, ka Gatis nav dzīvs.

Kad jaunajam vācu kungam Gotfrīdam Felsbergam muižā dzēra kāzas, Gotfrīds atrada brītiņu, lai Līzei pateiktu, ka Gatis ar zobenu bijis smagi savainots plecā, tāpēc centies poļus atrunāt no viņa aizvešanas, bet poļi ietiepušies uz savu.

Atminoties to briesmīgo dienu, Līze bieži raudāja, meklēja savu vainu. Kā viņa tobrīd varēja tik ātri aizbraukt, atstādama Gati vienu briesmās? Varbūt vajadzēja pasisto laupītāju vest līdzi uz mežu, vēlāk apmainīt pret Gati. Runāja, ka tā reizēm naid­nieki mijot savus dreļļus.

Lai kā viņa bēdājās, raudāja un sevi nosodīja, nekas nemai­nījās. Tāpat nekas nemainījās, ja viņa kļuva bezbēdīga un sāka dziedāt. Vienīgi mātes vaigs tad kļuva drusku gaišāks.

Vienā tādā reizē Zanei paspruka vārdi, kas Līzei pašai bija vairākkārt mocījuši prātu.

— Būtu Gatis agrāk paņēmis tavu vainadziņu, tagad viņa dēls jau varētu pie arkla radināties.

Līze nemācēja neko atbildēt. Saprata, ka mātei visvairāk sūrst doma par leimaņu dzimtas galu, par veco lielļaužu teikas bei­gām, par tām nākamām dienām, kur viņām abām nespīdēja ne mazākais savas dzimtas dzīvības stariņš. Redzama tikai nebeidza­ma nāves tumsa.

—  Gatis tevi žēloja? — māte jautāja. — Neuzstāja?

—  Uzstāja, — Līze atbildēja.

—  Tu turēji godu?

—  Turēju godu.

—  Jaunai meitai tas piedien, — māte teica un nopūtās.

—  Vai vecai nepiedien? — Līze prasīja.

Māte neko neatbildēja.

Tā gāja gads pēc gada. Muiža no viņām tikpat kā neko ne­prasīja — gadā divas aitas un divas markas sudraba. Lai gan Za­nei vēl krājumā turējās bijušās godības nauda, kā arī sudraba sak­tas, piekariņi un matu stīpas, viņas dzīvoja taupīgi, vezdamas uz rudens tirgu audumus, adījumus, ādas un jērus. Ja gadījās labs bišu gads, veda arī medu un vasku.

Dravis, uz Līzi cerēdams, bija iemācījis viņai visas dravenieka gudrības, arī dzeiņa dzīšanu un bištēviņa atšķiršanu, kad saime jāieved jaunā kokā. Kad Līze viņam atteica, sagāja kopā ar kal­pa meitu un paņēma nomā bandinieka tīrumus netālu no Krusta kroga, kur vēlākos gados tika sagūstīts vilkatis, kurš uzdevās par Kaulaišu Krišu no viņmuižas.

Reizēm Līze nožēloja, ka atteikusi Dravim. Tolaik atmiņas par Gati vēl bija svarīgas, cerības viņu sagaidīt šķita gluži tica­mas, tāpēc viņa Dravja bildinājumu nespēja pieņemt. Un tas viss pagaisis. Viņa tapusi par cietu vecmeitu. Reizēm kļuva varen bai­līga, tumsā nespēja iziet pagalmā.

Reiz gadījās tā, ka māte bija izvēlusi pagalmā alus mucu. Pati to piemirsusi. Kad Līze krēslā grasījās iet uz klēti, viņa ieraudzīja pagalmā melnu, lielu kunkuli, kas izskatījās pēc lāča vai cita mežazvēra. Bailēs iekliegdamās, viņa atrāvās atpakaļ.

—  Kas tur? Siriķis? — Zane taujāja. Līze vēl brītiņu nespēja parunāt. Drebēja pie visām miesām un turēja ciet durvis ar abām rokām.

—  Lācis, — viņa beidzot izdvesa.

—  Ej nu, — māte neticēja. — Ko tad suns nerej?

—  Es redzēju. Tepat klēts priekšā, — Līze palika pie sava.

—  Laid, es palūkāšu pate! — Zane pabīdīja sāņus meitu un vēra durvis.-—Tāds takjāpadzen. Lopiem uzklups.

Zane, brīdi vērusies satumsušajā pagalmā, teica:

—  Jā, meit, pēc lāča gan.

Tad sāka saukt ganu suni Kauci:

—  Se, se, se, se! Kauci, Kauci, Kauci!

—  Vai zvērs neiet projām? — Līze bažīgi taujāja.

—   Neiet. Tup kā nelabais, — Zane atbildēja un turpināja saukt:

—  Kauci, Kauci, Kauci!

Suns pa vakaram izrādījās kaut kur noklīdis. Acīmredzot no­spriedis, ka vēl jau nav kārtīga nakts, tāpēc viņam te savā sarga būdā nav jātup.

Vēl kādu brīdi izsaukusies suni un uzmetusi aci melnajam briesmonim, kas reizēm it kā sakustējās, bet prom negāja, Zane cieši aizšāva durvis un noteica:

—  Meit, man ar no tā lāča bail. Lai viņš tup līdz ritam.

Rīta gaismā viņas par savām bailēm un aizmāršību pasmējās.

Tāda nu bija vientuļu sievišķu dzīvīte — ij no alus mucas jābaidās.

Savādi, ka citkārt Līze jutās bezgala droša. Padomājusi, ka viņas mūžs aiziet velti, viņa droši devās pie bišu kokiem vai vākt mētras Pērļupītes krastos.

"Ja arī notiks kas ļauns, par nāvi jau nekā ļaunāka nebūs," viņa pie sevis sprieda. "Tik un tā esmu kā nederīga nauda. Vai man sava dzīvība jāsargā."

Vēl vairāk. Reizēm viņu pārņēma vēlme pēc briesmām un nelaimēm. Gribējās, ka vienreiz beigtos bezcerīgais tukšums un rūpes tikai par sevi. Ausīs skanēja dainu vārdi:

Prieki, prieki jaunajam! Kādi prieki vecajam? Vecajam tādi prieki Kā vasaras dunduram. Vecā prieki aizgājuši Pār kalniņu dziedādami.

Bija vēl skarbāki vārdi:

Vecajam tādi prieki: Jāiet smilšu kalniņā.

Par smilšu kalniņu viņa vēl domāt nedomāja. Arī māte bija spirgta un stipra. Viņas abas bija iemācījušās visus vīru darbus, gan auklas vīt, gan kaudzes kraut, gan zemi art. Prata iztēst iz­kapts kātu un tam stingri piesiet izkapti, kā arī to izkāpināt uz laktiņas un uzvilināt to ar tīrumā atrastu akmens striķi vai no smiltīm un māla izdedzinātu galodu.

Uz tālo pļavu, kur auga pati leknākā zāle, parasti viņas abas reizē negāja, jo mājās apkopjami palika kustoņi un cits ejams mājas solis. Pēdējos gados Pērļupes līčos ar siena kopumu noņēmās tikai Līze. Ja bija jākaltē un jāmet gubās iepriekšējo ritu pļāvums, viņa tur palika visu dienu.

Tā ari todien viņa beidza rīta pļāvumu tūlīt pēc rasas no­krišanas, izārdīja jaunos vālus un vēlreiz apvēla vecos.

Diena bija tveicīga. No upes otrā krasta eglēm nāca tvanlga sveķu smarža. Tuvējo alkšņu lapas spīdēja kā nomedotas. Tikko saule bija pacēlusies virs koku galotnēm, Līze novilka svārkus un ņieburu, palika pakulu krekliņā, kas sniedzās tikai līdz ceļ­galiem. Labāk just ap augumu vēja glāstu nekā pietvīkt no svied­riem.

Tepat vārnas ķērciena attālumā pirmās Melnās sērgas lauku mājas. Dzīvs cilvēks šajā nomalē neieklīda. Cik ilgi sērgas spēks saglabājas, neviens skaidi nezināja teikt, bet cilvēki nenāca ne dzīti.

Līze paņēma zāļu maisu, kurā vāca mētras, liepu ziedus un citas veselības zāles ziemas kaitēm, uzmeta uz pleca svārkus un kamzoļu, un brida gar upes krastu uz Melno lauku pusi. Pēc lek­nās līču zāles smagā pļāvuma tāds gājums atpūtināja gan rokas, gan prātu. Viņa atmeta galvu un ļāva saules staru glāstam savus brūni iedegušos vaigus. Arī rokas līdz elkoņiem un kājas līdz ceļgaliem bija brūnas. Brienot pa garo zāli, kājas vajadzēja celt augstu. Zāle pinās ap gurniem, krekls slīdēja uz augšu, atklājot augšstilbu baltumu.

Tāds brīvs gājums un savas miesas tvirtums dīvaini saldināja dvēseli. Pļāvumā gūtais nogurums mīļi aijāja, dzīdams galvā asi­nis. Pēkšņi pašai par brīnumu no krūtīm izlauzās dziesma.

Bēdu manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju! Liku bēdu zem akmeņa, Pāri gāju dziedādam.

Viņa apstājās un klausījās, vai mežā nenoskanēs atbalss. Nē. Šī nebija īstā vieta atbalsīm. Mežs klusēja, it kā būtu norijis viņas gaviles.

Nekad vēl pēc Gata aizvešanas un pēc sērgas Līze nebija tik tālu mežā aizgājusi. Lūk, te bija lielais ozols, bērzu skupsna, upes atvars. Pazīstama vieta. Te viņi ar Gati dažkārt satikās, lai būtu tālāk no ļaužu acīm. Sēdēja zaķpēdiņu kalniņā un runāja par nākotni, par desmit dēliem.

Līze nokrita zālē. Gribējās raudāt, bet asaras nenāca. Atmiņas sāpēja kā brūce.

Pēc mirkļa viņa saņēmās. Noplūca zaķpēdiņas, sasēja slotiņā un iebāza zāļu maisā.

Laukuma malā uz pagara kāta stāvēja violeti zilga zieda kausiņš. Gatis to sauca par Meža princesi, māte — par Vientuļo zvaniņu. Līze pieliecās un paostīja. No zieda kāpa reibinoši tī­kama smarža.

Saules tveice kļuva arvien spiedīgāka.

"Ka neuznāk lietus," Līze nodomāja un pavilka uz augšu krekla malu.

Atklājās kaili gurni. Saule patīkami glāstīja miesu. Tikko manāms vējiņš nolaizīja ādu ar maigu mēlīti.

Gatim viņa nekad sevi tā neatklāja. Mīļajai saulītei varēja rādīt visu.

Viņa noģērba kreklu pavisam. Kā pirtī. Piecēlās kājās un aplūkoja sevi. Paduses oda pēc sviedriem.

Tepat lejā bija atvars, kurā viņa kādreiz kopā ar Gaiķu saimes meitām un Gata māsām bija peldējusies.

Līze skriešus noskrēja no kalniņa, krūtis ar rokām pieturē­dama, un iegremdējās ūdenī. Pirmajā brīdī no vēsuma aizrāvās elpa. Tad kļuva pavisam labi. Galva palika skaidrāka. Vairs neuz­mācās bēdu domas un žēlabas.

Ko īsti nozīmēja vārdi: "Cekulīte, raibalīte, sargā sevi vana­gam," kurus tik zīmīgi todien izrunāja Gatis?

Pirms izkāpšanas no upes Līze vēlreiz iemērca matus ūdenī, lai izplīvo taisni, tad izlaida caur pirkstiem un sasēja mezglā. Kāpa kalniņā pa slīpumu pret sauli, svaiguma un meža miera apņemta.

"Ja kāds redzētu, domātu, ka esmu Lauma — meža meita," viņa nodomāja un savā nodabā pasmaidīja, tad paskatījās uz ze­mi un pamanīja, ka iekāpusi meža zemeņu ceros. Viņa sāka lasīt un ēst ogas. Tās bija saldas un daudz.

Tad viņa vēlreiz apstājās pie upītes, iebrida un padzērās. Kai­lam cilvēkam vasaras laikā patiesi bija ērta dzīve.

Karstums vēl arvien pieņēmās. Tuvojās pats dienvidus sma­gais tvīkums, kad mežs sastingst gaidās, ne vēsmiņa neuzpūš, pat kamenes un zemes bites pārstāj aplidot ziedus. Smaržas lēni ceļas kā zaļi mēļš vilnis un smacē cilvēku ar savu saldi reibinošo dvašu.

Līze atgriezās pie drēbēm un zāļu maisa, kas saulē bija sakar­sis, ka ne roku pielikt. Saldi dvašoja pļāvuma malā uzietās un izraktās Rāmaves saknes, ko dažs sauca par Miega rūķi, cits — par Kaķa prieku.

Noklājusi zālē drānas un nolikusi zāļu maisiņu pagalvī, viņa apgūlās. Saule bija pagājusi uz priekšu, un krasta augstā priede meta ēnu. Ienāca prātā, ka vajadzētu ļauties diendusai, lai gan parasti tālajā pļavā viņa nedeva sevi miegam. Māte biedēja, ka, purva tuvumā vienam guļot, var nemanot čūska ielīst mutē. Te gan bija smilšains paugurītis ar sīku zālīti un zaķpēdiņām. Ne­kādu čūkslāju tuvumā, tomēr labāk piesargāties un neaizmigt. Tāpat brīvi paguļot arī varēja atpūsties.

"Ja krekla nav mugurā, tad jau neaizmigšu," Līze nodomāja, raudzīdamās saules gaismas pielijušajās debesīs.

Prātā nāca Gaiķu saimniekmājas, kuras pamazām vien ieau­ga krūmos.

Melnās sērgas laukos ļaudis nemita jau divreiz ilgāk nekā Gaiķos. Tur jau krūmi būs izstiepušies līdz māju čukuram, rijās un istabās saviesušās čūskas, šķirgatas, sikspārņi un citi mošķi. Tad jau šeit uz smilšu paugurīša starp zemenēm, zaķa pēdiņām un zaķa prievītēm ar Rāmaves sakni pagalvī daudz labāk un dro­šāk.

Nogurums, tveice un Rāmaves saknes smārds darīja savu. Līze aizmiga ciešā miegā.

Aizmidzis cilvēks nav spējīgs domāt par vecu ļaužu biedi- nājūmiem no meža burvestībām tveicīgā diendusas laikā. Viņš vienkārši guļ un dziļi elpo, krāj spēkus nākamiem darbiem.

Taisni tādā brīdī piezogas meža burvestība. Tā atlido kā ods vai maza mušiņa, pieskaras gulētāja ādai un klusi sīc pasaciņu, līdz tā pārvēršas par gulētāja sapni, kas kļūst tik skaidrs un taus­tāms, ka gulētājs to notur par īstenību, un beidzot tā arī pārvēršas par īstenību.

Līze skaidri redzēja, ka pāri kalniņam nāk Gatis jaunās drā­nās, iededzis un svaigs, ne drusku netapis vecāks. Jauneklīgais vaigs gan jaunavu nedaudz mulsināja.

"Ka tik viņš nepamana, ka esmu kļuvusi vecāka," viņa bažīgi domāja. Gribēja jautāt, kā viņš izglābies, bet mēle neklausīja. Ga­lu galā tas nebija svarīgi. Gatis atgriezies dzīvs, par to jāpriecājas, cik vien viņas spēkos, jāpasaka taisnība, ka viņa visu laiku viņu gaidījusi, nav ne pie viena cita gājusi, nav ne uz vienu citu domājusi.

Kaut nu šoreiz Gatis nepazustu! Kāpēc viņš jau spēra dažus soļus uz takas pusi? Vai tiešām arī šoreiz aizies, neatstādams dēlu?

Līze izstiepa rokas un lūkojās uz savu iecerēto ar lūdzošu skatu. Pēkšņi viņa ievēroja, ka Gatis smīnīgi lūkojas uz viņas kai­lajiem gurniem, kurus nesedza īsais krekliņš. Viņa lūkoja ar ro­kām vilkt krekla malu uz leju, bet lindraks bija pagaisis, roka ķēra tukšu gaisu.

Veltīgi nopūlējusies, viņa smagi nopūtās un aprima. Gatis bija tā kā paslēpies, dzirdama tikai viņa mierinošā balss:

—  Tu esi skaista! Nebaidies! Būs labi. Tu esi skaista!

Šie vārdi skanēja kā dzīvības stabule. Līze atviegloti uzel­poja un pasmaidīja. Gatis joprojām nebija redzams. Kur viņš paslēpies? Taisnība viņam, ka nevajaga kaunēties no kailuma, ja augums daiļš, ja vēlas meitu vai dēlu, ja… Saņēmusi visus spēkus, Līze atvēra acis.

Gatis stāvēja viņai blakus nometies uz ceļiem un raudzījās viņā mīļuma pilnām acīm. Viņa pelēkraibās tik labi pazīstamās acis bija kļuvušas svešākas, pierē ievilkusies rūpju strīpiņa, ma­ti atkāpušies no pieres, kļuvuši drusku tumšāki un retāki, bet citādi…

Līze pēkšņi atrāva savas pretī pastieptās rokas atpakaļ. Vai tiešām tā ir īstenība? Vai nav viņu savā varā sagrābis Vadātājs?

— Nebaidies, Līze! — Gatis teica. — Tas esmu es. Tu esi skais­ta. — Viņš pieliecās un saudzīgi nomutēja Līzi uz lūpām.

—  Vai šis ir meža diendusas sapnis? — viņa čukstēja.

—  Patiesība, mīļā Līze! Patiesība, — teica vīrietis.

—  Patiesība kā sapnis, — Līze piekrita un pasmaidīja.

Projām ejot, Gatis viņu mīļi nomutēja un sacīja:

—   Rīt… Labāk parīt tepat pusdienlaikā. Ja būs lietus, tad aizparīt.

Līze piekrītoši māja ar galvu. Viņa nesaprata, kāpēc Gatis nevar pavisam te palikt tūlīt, kāpēc viņam jāiet projām. Klu­sībā brīnījās, bet vaicāt neiedrošinājās. Ja nu Gatis patiešām no

Viņsaules palaists, lai dāvātu viņai dēlu, palaists tikai uz mazu laiciņu, kad diendusas svelme atkausē Viņsaules vārtus, tad jāsa­mierinās.

Līze noskatījās, kā Gatis pazūd aiz priedītēm, klusiem soļiem aiziedams uz Melno sērgas lauku pusi. Viņa nezināja, ko domāt. Viņsaules gars tas īsti nevarēja būt. Vēl viņai viegli smeldza vīrieša pieskāriens un sīka asiņu strīpiņa rotāja krekla malu. Visā augumā karsti dega sāpīgā laimes mirkļa svelme.

—  Brīnums! — viņa čukstēja. — Laimas dāvana? Meža mātes lolojums?

"Ja lietus līs, tad aizparīt." Ko tas nozīmēja? Kāpēc viņam vajadzīga karsta saule?

Augums nodrebēja. Labāk tomēr, ja tas būtu bijis šīssaules cilvēks.

Todien viņa sakasīja un sakrāva septiņas gubas siena — visu divos rītos pļauto, bet nemaz nejutās nogurusi. Likās, ka dvēseles dziļumos aizdegusies jauna dzīvības uguntiņa.

Ejot mājās ar izkapti un grābekli pār plecu, viņa skaļi dzie­dāja:

Ne tas ēda pura zāli, Nedzer rāvas ūdentiņu. Tam vajaga tīru auzu, Līčos pļauta sausa siena.

Saule laidās uz mežu galiem, ēnas stiepās garas un sapņainas. Pēkšņi sakustējās mežmales papardes, lūza zari, un kāds zvērs ātriem lēkšiem gāzās viņai virsū. Elpa aizrāvās.

—   Kauci, Kauci! Kā tu mani nobaidīji! — Līze iesaucās, saņēmusi pieskrējušo mājas sargu aiz ausīm.

Labi vien bija, ka suns iztraucēja domas no pusdienas tveices savādā notikuma, kurš joprojām dunēja sirdī, skanēja ausīs un kutēja pakrūtē. Vaigi dega karstumā kā pēc pirts un straujāk pa­kustoties noreiba galva. Tāds izskats mātes acīm nepaies nemanīts. Ko lai viņai saka?

—   Tālumā dzirdēju tavu dziesmu un apraudājos, — Zane pavēstīja. — Kauci rīdīju tev pretī. Domāju, ka tu dziedi aiz bailēm no meža.

—   No meža un no tava kubula es vairs nebaidos, — Līze atsmēja.

—  Kas noticis? — Zane jautāja, jo dzirdēja meitas balsi svešas stigas.

—  Neprasi, māmulīt! — Līze mīļi lūdza. — ja kas, pateikšu.

Kaucis piebāza purnu Līzei pie drēbēm, nošķaudījās, piebāza

vēlreiz un ierējās.

—   Esi mierīgs, — Līze viņu aprāja un noglaudīja pelēko galvu. Viņa jutās kā tajā tālajā Saulgriežu naktī, kad atgriezās mājās no bluķa dedzināšanas, kad Gatis viņu bija sviedis pār ugunskuru.

—  Dod, mām, slauceni, es izslaukšu pelēcīti. — Viņa sniedzās pēc ķipja.

—  Tu septiņas gubas sakasi, esi nogurusi.

—  Dienvidū pagulēju nomiedzī.

—  Nekas, atpūties vien. Mežā miegs ir smags.

Līze atsēdās istabas priekšā uz bluķa, apņēma rokas ap ceļiem un lūkojās debesīs. No rieta uz ausmu slīdēja viegli mākonīši, zālē pie mājas stūra sīca aizkavējusies kamene, pa kūts jumtu lēkāja zvirbuļi. Aiz ganību ieloka pret debesīm slējās tumšas egles un zaļi bērzi, caur kuru lapām saule sijāja novakara sudrabu. Dārzā ap veco bumbieri lidinājās bezdelīgas. Viss tik parasts un mierīgs. Nekas nebija mainījies, bet viņai šķita, ka būtu no jauna piedzi­musi.

Nākošā rītā pirms saules lēkta viņa tāpat kā citu rītu devās uz līča pļavām. Māte palika guļam atmiedzī.

Torīt Līze nopļāva daudz, bet nejutās vēl visu paveikusi.

Pusdienlaikā uzmeklēja zemeņu kalniņu, pamielojās ar ze­menēm, nomazgājās atvarā un nolikās pasnaust. Miegs nenāca. Vakardienas brīnums neatkārtojās. Šķita, ka viss pieredzētais bijis māns.

Ceļos notupusies, galvu klēpī noliekusi, viņa žēli raudāja. Tad nopurinājās, izslējās taisna, spītīgi saknieba lūpas un devās gubot vakar pļauto klājienu.

—  Diendusas māņi. Meža rēgi, — viņa čukstēja.

Trešās dienas pusdienā pamalē ducināja pērkons, bet drīz no­griezās uz Melno lauku pusi.

Līze vairs lāga neticēja Gata atnākšanai, bet uz zemeņu kal­niņu tomēr aizgāja, uzvilkusi savu baltāko linu kreklu ar krāsu rakstiem izšūtām apmalēm.

Brīdi gulēja, lūkodamās debesīs un klausīdamās.

Meža vīrs nenāca.

Tad viņa ātri nometa kreklu un gulēja kaila. "Meža gars Gatis mani caur apģērbu nevar saskatīt," viņa domāja.

Veltīgi.

Līča pļavas bija nopļautas. Palika vēl pēdējais krāvums gubās. Pēc tām jānāk ar Laici un gubas jāšļūc mājās pa veco Mālavēru un Gaiķu ceļu.

— Es, meit, iešu gubas likt, — teica māte. — Tev vienai pa mežu par ilgu, var galva samežģīties. Redzu, ka tu staigā ne savā prātā.

Tajā rītā Līze palika sētā. Iebilst pret mātes nodomu šķita neiespējami. Pašai arī likās, ka pārlieku noticējusi Gata pārnāk­šanai vai meža burvestībām. Viņa nezināja, ko redz cilvēks, kad sajūk prātā vai satrakojas un sāk skriet par vilkati. Varbūt taisni tā tas sākas. Kāpēc tovakar suns tā savādi rēja? Gāja valodas, ka mežā mīt vilkači.

Pienāca pusdienlaiks. Līze iedzina dārzā aitas un govi, pie klēts piesēja Kauci.

Ausīs arvien uzmācīgāk skanēja vārdi: "Ja būs lietus, tad aizparīt." "Ja būs lietus, tad aizparīt."

Apvilkusies skaistā krekliņā, uzmetusi uz rokas seģeni un maisiņu zālēm, viņa sāka iet pa to pašu taku, kur bija aizgājusi māte. Steidzās. Bija pats pusdienas svelmējums. No debesīm plū­da dzīva uguns. Baidīdamās saskrieties ar māti, Līze steidzās pa Mālavēru ceļu, tad nogriezās eglājā, kur bija izlikti bišu koki, tad gar dobju kalniņu uz piekalnes priedītēm.

Iznāca krietns līkums. Saule jau sen bija dienvidū. Viņa sā­ka skriet. Nu jau bija redzama lielā upmalas priede un bērzs. Tepat vajadzēja būt mātei. Jātiek garām klusu un nemanāmi, lai nenobaidītu. Jā, tur jau viņa līkņāja. Vientuļa sieva meža vidū. Cik viņai gadu? Jau pāri pussimtam, pie sestā desmita. Tā paiet mūžs!

Līču pļavas palika aiz muguras. Vēl jātiek līdz brīnumu kal­niņam pie atvara. Līze skrēja vieglā uzmanīgā riksī. Solis bija dī­vaini viegls kā sapnī.

Zaķpēdiņu jeb brīnumu kalniņš tāpat kā todien smaržoja rei­binoši un tvīksmīgi. Viņa spēra uzmanīgus soļus, it kā baidīdamās kaut ko iztraucēt.

Patiesi Gatis gulēja tieši tur, kur viņa todien bija gulējusi, apvilcies tādās pašās brūnās pusvilnas biksēs, zaļā linu kreklā un nolicis pagalvī zem apmetņa zābakus.

Līze brīdi lūkojās viņā, tad klusi nogāja pie upes, nometa kreklu un ienira atvarā. Ūdens noskaloja sviedrus un atveldzēja sakarsušo prātu.

Nē, nē. Šī te nebija nekāda burvestība. Tas nebija Gatis. Pār­lieku līdzīgs muižas kungam Gotfrīdam Felsbergam — Gatim, par kuru māte bija teikusi, ka viņš nākot no veco lielļaužu zara, tā zara, kas sapinies ar vāciešiem. Zane vēl bija piebildusi, ka tādu pīteņu esot diezgan daudz, Jersikas Līvens arī nākot no līvu zemes.

"Tomēr labiešu ļaužs," Līze nodomāja.

Kad, kreklu apvilkusi, viņa kāpa kalniņā, vīrietis jau bija at­modies, stāvēja un raudzījās uz nācēju apjucis un izbrīnēts.

Viņa apstājās soļus piecus no pasvešā cilvēka un pētoši aplūkoja to. Viņas vaigā atspoguļojās gan bēdas, gan prieks. Vie­nu brīdi šķita, ka viņa bēgs. Tomēr nebēga.

—  Tu esi upes nāra? — vīrietis jautāja.

—  Meža meita, — Līze atbildēja.

—  Nāc! — sacīja Gatis un paplēta rokas.

Līze spēra vienu soli, tad otru, trešo, ceturto un… piekto. Mežvidus brīnums pārņēma prātu.

5.Bandu bērns Tenis

Tuvojās rudens. Nobrieda druvas. Dārzā ienācās āboli un bumbieri, mežā — brūklenes, dzērvenes, rieksti, ozolzīles un sūrāboli.

Līze izstāstīja mātei par zaķpēdiņu kalniņā notikušo. No tā Zane tapa varen žiperīga. Kad sers bija savests rijā un atlika kāds brīvs brīdis, viņa dzītin dzīrās iet sēnēs, ogās un riekstos.

Lietus dienās, par mitrumu nebēdādama, viņa gāja brīksnājā klūgas griezt un saknes plēst vai vāca stādus un lapas dzīparu krāsošanai. Arī Līzi it kā kāds svešs spēks skubināt skubināja uz

darbošanos. Viņa devās uz Mālavēru ozolbirzi pēc zīlēm, ik rei­zes nesdama mājās pa pus maišelim.

Toruden abas sievas pievārīja piecus lielus podus ar brūkleņu un bumbieru jaucekli, sakaltēja divas lielas kules ar riekstiem un desmit virtenes ar sēnēm. Arī žāvētu melleņu sanāca krietni daudz. Mežs bija bagāts kaimiņš. Atlika tikai pastaigāt, palocīt muguru un pakustināt pirkstus, tad badā nevarēja nomirt.

Kad pienāca velaiņu laiks, vājinieces nesa maizi un gaļu uz Gaiķu saimniekmājām dievaiņu cienastam, lai vecajo gariņi gata­votu labu ceļu šaisaulē gaidāmai pādītei.

Zane dzīrās Saules griežu vakarā aicināt uz savu kambari aizpurva ļaudis no Gaigaliem un Repuļiem, bet pēc vecā kunga rīkojuma šķilters apziņoja mājas, ka dejas unblēņu dziesmas šogad aizliegtas. Ziemassvētki neesot nekādi bluķa svētki, bet miera un bijāšanas laiks, kad kaut kur tālu austrumu zemēs piedzimis kāds mazs svēts bērniņš, kura mieru liegts traucēt ar bezkaunīgiem tra­čiem, vaļīgām dziesmām un netiklām izdarībām. Varbūt viss tas posts, ko piedzīvojusi Vidzeme pēdējos gadu desmitos, cēlies no bijāšanas trūkuma pret lielā kunga dzimšanas dienu.

Zane, protams, netaisījās darīties pretī kunga pavēlei. Viņa labi atminēja tos Ziemassvētkus pirms divpadsmit vai cik tur ga­diem, kad Gaiķu Gatis, Līzei izrādīdamies, teica savu izsmējīgo sprediķi. Vai tāda māžošanās nenesa ļaunu? Varbūt viņa kauliņi sen piebiruši ar smiltīm. Kāpēc liktenis laupītājus sūtīja uz muižu? Varbūt ļaunā sprediķa dēļ.

Saulgriežus vientuļās sievietes pavadīja rātni, toties citās die­nās dziedāja un vakarēja mājās pie saviem ratiņiem vai ar adīk­ļiem rokās devās pie aizpurva kaimiņiem. Kaucis vienīgais palika sargāt māju.

Sābros dziedāja dziesmas, stāstīja bijumus un teikas, sacīja pasakas. Bērni klausījās, mācījās dziedāt un veikli runāt.

Kad tuvojās tīnību laiks, Zane katru dienu kurināja pirti­ņu un lielajā toveri sildīja ūdeni, lai pie rokas būtu siltums, bēr­zu un ozola lapu pietvaicēts gaiss gan priekšnamā, gan lāvas rājumā.

Tenis nāca pasaulē, kad no pļavmalas bērziem Zane bija satecinājusi jau veselu mučeli ar bērzu sulām un Gaigalu birzē Ķeveros jau iešūpota Lielā diena.

Kamēr Līze ar pādi pēc grūtā cīniņa gulēja pirtī uz lāvas, Zane vēlreiz izkurināja istabā krāsni un uz akmeņiem izsautēja paegļus. Tie izdzenāja ļaunumu un deva spirgtumu. Mazais Tenis nedrīkstēja sarīties dūmu vai ieraut durnu gaisu. Viņš bija jāsargā un jāglabā kā acuraugs, lai nesaslimtu un nenovārgtu. Arī grū­tās radībās nomocītai un sāpju nokrēstai Līzei bija jāgādā labas dienas.

Tāpēc Zane, nemanīdama sava vecuma, tecēja kā irbīte, kus­tējās kā ūdenszāle, bija čakla kā bitīte. Viņa bērnu savīkstīja kreklā un villainē, aiznesa uz istabu un ievietoja no kārklu klūgām pītā šūpulī, piekodinādama Līzei vēl pagulēt, lai varētu bērnu barot labi atpūtusies. Kad Līze dzīrās celties un palīdzēt, lai mātei būtu vieglāk, Zane zīmīgi atmeta ar roku un teica:

—  Kam man vieglas dienas, ja nebūs cerokļa.

Gaiķu vaļinieku vecajā kambarā sienu baļķi nu uzdzirda maza bērna balsi, ko nebija dzirdējuši veselus divdesmit gadus.

Kad, mātes pieturēta, istabā ienāca Līze, krāsns oglēs sēdēja pods ar kamu putru. Otrā podā čurkstēja gaļa, uz galda bļodā jau dzisa ābolu un melleņu virums ar miltu klučkām. Blakus koka vācele ar medu. Galda otrā galā trīs vaska sveces.

—  Kādi godi! — Līze sacīja un atlaidās guļvietā.

—  Guli, meit, guli, — Zane paskubināja. — Nedēļnieces laiks Ziedu prasa. Citdien sagrūdīšu kaņepju staņķi, izdarīšu zirņu pikas vai auzu ķīseli.'Laiča zobi vairs auzas labi nemaļ, prasās pēc milta.

Līze pagrozīja galvu.

—  Tas viss Teņa nākumam?

—  Tev arīdzan, — māte atmeta.

Nu beidzot vaļinieču vecajā būdā bija ienākuši lieli laiki, dabūts dzīves pavediens. Sētā uzradies vīrieša cilvēks. Ja būtu gadījusies meitene, to sauktu par Tenci. Teņa vārds bija piederējis vectēva vectēvam, kas zināja visus tālos laikus, lielļaužus, labiešus un bajārus.

Drīz pienāca sējas dienas. Zane lūkoja art, bet tas viņai bija par grūtu. Līze lūdza sābrus palīgā, bet tiem trūka darbinieku. Bija sācies nežēlīgs klaušu laiks. Muiža, izvairīdamās no arkla no­devām, kuras uzlika tikai zemnieku sētām, ne muižas tīrumiem un laidariem, paplašināja savu saimniecību, kas pa sērgas un ba­da gadiem bija panīkusi. Vajadzēja daudz darbaroku. Kā citādi, ja ne ar klaušām.

Nekas cits neatlika kā pie arkla ķerties Līzei, lai gan viņa ar krūti baroja bērnu. Pēc dažām dienām ij viņai tas bija jādara tikai pa rītiem un vakariem, jo atnāca šķilters un norīkoja Līzi pie kāpostu un rāceņu sēšanas kunga pūriņā.

—  Mums nav klaušu, — Līze stīvējās pretī.

—  Būs, — šķilters atbildēja. — Briņķos nav darbenieku. Go­dīgs cilvēks pūlas arīdzan citu labā, nevis rauš tikai sev treknu­mu. Kas aizmirst savu kungu un tuvāko, tas ir nederīgs cilvēks, tādu naktīs velni moka.

Šķilters prata runāt.

—  Kur likšu pādi? — Līze vēl lūkoja iebilst.

—  Vai mājās bez darba dirni? — Šķilters bargi noprasīja. — Kur liki, tur liksi.

Labi, ka nebija jāiet no paša rīta. Varēja vienu cēlienu paart tūlīt pēc saules lēkta. Tupeņu sēklas prasīja siltu zemi, kad saule gabalā.

Līze ņēma bērnu līdzi tajā pašā ziemā pītajā grozā. Līkstes vietā noderēja dīķa malā augoša ozola zars, kur piesēja grozu ar bērnu. Tur nu viņš šūpojās Vējamātes auklēts un Ozoltēva šū­pots.

—  Izaugs īsts ozoldēls, — citas sievas Līzi priecināja.

Kāpostu un rāceņu lauks bija liels. Jaunais Felsbergs, kā tolaik

Gotfrīdu dēvēja, Vāczemē bija samācījies barot lopus ar rāceņiem un skābēt kāpostus mucās, lai tos ziemā vestu pārdošanai.

—  Taupiet sēklas, lai iznāk visam gabalam, — šķilters brīdi­nāja. — Aprušiniet, lai strazdi nenolasa.

Vakarā mugura sāpēja. Tā bija samilzusi visu dienu līkņājot. Sēkliņas bija mazas un melnas. Grūti saskatīt, kur tās leknajā trūdu zemē nokrita.

Lai Dievs sargā, ja vaga iznāktu greiza. Līze centās padarīt darbu ātri un labi, dažkārt aizmirsdama Teni, kas bija nobrēcies stīvs, izspēries no tīmekļa un nosalis zils. Citkārt bērniņam pa sejiņu rāpoja vabole vai zirneklis. Mušas un odi bija parasti ciemiņi. Daždien saule Teņa vienu vaigu nocepināja gluži sar­kanu.

Līzei arvien bija bažu pilna sirds. Tas taču viņas vienīgais. Ne Dievs, ne Laima vairāk nesolīja. Tā vietā uzlikuši viņai līdz šim nebijušas klaušas.

Kad tīrums nāca uz galu, garām gāja jaunais kungs Gotfrīds jeb Gatis. Viņš brīdi apstājās, palūkojās uz salīkušo Līzi, tad pa­gājās līdz ozolam, pa gabalu pavēroja piekārto grozu ar bērnu, paklausījās un gāja tālāk.

Nākošā dienā šķilters pavēstīja, ka Līzei turpmāk muižas klaušās vairs nav jānāk, ij todien viņa var iet tūlīt atpakaļ uz mā­jām un strādāt savā tīrumā "cik nagi nes".

— Lai Dieviņš tev palīdz, šķilter! — viņa atvadījās ar labu vārdu.

Bērns ik dienas pildīja viņas sirdi ar rēnu mieru. Auga un pie­ņēmās apaļumā pat grūtajā klaušu gājumā. Mājās palikusi, Līze pati sevi vairs neskubināja, klusu vērās Dieva pasaulē. Rāmā garā darbi veicās vēl labāk.

Viņai likās, ka dabas vaļa, kas apkārt šalca un vīteroja, ir pilna ar skanīgām un skaistām dziesmām, kas vēl nekad agrāk nav dzirdētas. Skaņas nāca no tālajiem egļu siliem, no zaļajām bērzu birzēm, no zāles un puķēm, no dzeltenziedu tērcēm, no vējā viļņojošā rudzu lauka un gaišajām debesīm.

Pēc sējas laika vēl nebija pienācis siena laiks. Līze nesa grozu ar savu mazo Teni uz ganībām pie govs un, klusi dūkdama, pusē dziedāja, pusē skaitīja:

Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā. Netraucēja pļavas ziedu, Ne maizītes arājiņu.

Pamalē ducināja pērkons, gaiņādams mošķus. Zemei tuvojās auglīga, zaļa vasara. Sirds bija pilna tik liela miera, ka cilvēku vairs nebaidīja nekādas nākamo laiku rūpes un raizes.

Līze nezināja un nevēlējās zināt, ka viņas lolojumu ciema sievas un meitas sauca par bandu bērnu. Dzīve bija grodāka un raženāka par ciema sievu vienkāršajiem rēķiniem.

Dzīvodamas divas vien, Zane un Līze nebija daudz bēdājušas par iztiku sev. Ja nepadevās rudzi, padevās mieži vai griķi, ja nepadevās mieži un griķi, padevās zirņi un pupas.

Bada gadā, kad citviet, kā dzirdēja runājam, ļaudis bija ēduši sprāgoņus un pat griezuši un cepuši mirušu cilvēku gaļu, viņas pārtika no meža veltēm. Nobaroja vepri ar ozolu zīlēm vien. Tikai pēdējā nedēļā pirms kaušanas deva malumu un zīles novārīja, lai iztecētu rūgtums un gaļa nebūtu sūra. No rudens puses nedēļām ilgi pārtika no kaltētiem augļiem, ogām un riekstiem. Trīs maisiņi grauduma stāvēja nolikti pavasara sējai. Tos cilvēks nedrīkstēja aiztikt ij badā mirdams.

Bada gadā muiža no viņām prasīja divus siekus rudzu. Tagad šis posta laiks bija aiz muguras. Varēja cerēt, ka neatgriezīsies arī melnā sērga, kas lika spēka vīriem locīties mokās un mirt nāves cisās, gārdzot un plēšot sev no krūtīm melnus trumus un augoņus.

Žēl, ka divas lielas valstis Polija un Zviedrija vēl tagad neva­rēja sadalīt iekarotos latviešu un igauņu novadus. Plēsās kā vilki pie nogāzta zirga.

Ļaudis stāstīja, ka katoļu mācītājs, kas bija ielauzījies latviešu valodā, baznīcā no kanceles sludinājis, ka Polijas un Lietuvas apvienotā karaļvalsts mīlot latviešu zemniekus, tāpēc nodokļu maksāšana karalim un muižai esot svēta un Vienīgajam Dievam tīkama lieta, jo stiprinot valsts un īstenās ticības spēkus. Polijas- Lietuvas karaļvalstij neesot citu rūpju kā rūpes par latviešu laimi un miera dzīvi uz šīs zemes un debesīs.

Atstāstījusi dzirdēto meitai, Zane nobeidza:

— Visi labu vēl. Galā ļauns vien sanāk.

Līze neatbildēja. Viņa ar krūti baroja Teni, tāpēc bija ar mieru noticēt katram priestera vārdam, kas solīja mieru un labu. To prasīt prasīja pats lielākais miera saucējs — mazais Tenis. Viņa domāja, ka nu būs jāapsēj rudenī lielāks rudzu tīrums, jānostiprina vecā nama sienas, jāapmaina krāsnī saplīsušie akmeņi, jāsapļauj vai­rāk siena, lai vairāk tiktu govij uz kārā zoba. No salmiem piens netecēja.

Daudz kas vēl nu krietnāk jāpadara nekā iepriekšējos gados, lai krātos labums bērnam un nākamajiem laikiem.

Baltajai aitai pavasarī bija atnesušies divi jēri. Līze gribēja tos abus paturēt līdz citai vasarai. Tad to būtu divreiz vairāk. Jādomā par jauniem kažokiem, čabatām un pastalām.

Zane piekrita visām meitas iecerēm. Viņai bija atgriezusies senā goda doma un labietes stāja. Tenis. Tenis. Ja viņš zinātu, ko no viņa gaida un uz ko cer māte, bet jo sevišķi vecāmāte, viņš tik mierīgi negulētu.

Tajā vasarā un rudenī viņas padarīja daudz vairāk nekā ie­priekšējos gados. Iesēja trīs pūravietas miežu, četras auzu un siekavietu zirņu. Sava vieta atradās arī pupām, kaņepēm un rā­ceņiem.

Rudens pienāca dāsns. Ar iztikšanu viņas nu bija nodrošinātas, un Tenim par to atlika tikai sist plaukstas. Diemžēl nācās virsū cita liksta. Vecā māja un rija, kas bija kalpojušas daudziem gājējiem diezin kuru paaudzi, izrādījās satrunējušas, sienas katru gadu sēdās zemāk, šķiebās un tapa vējīgas. Ziemas spelgoņā pakšos ij lausks vairs nespēra. Visas šķirbas sievietes nejaudāja aizdrīvēt. Caurā istabā bija grūti noturēt siltumu.

Salmu jumts vietām bija pārvērties par melnu zemi un ap­audzis ar sūnu, citviet izļumis caurs. Kad nāca lielās rudens lie­tavas, ūdens pilēja cauri griestiem bērnam šūpulī. Ja šūpuli vēl varēja pasargāt, tad istabas klons tapa mitrs un dubļains, ka nelī­dzēja ij biezi egļu zari un citāda sausināšana.

—  Kā mežā zem egles, — Zane sūrojās.

Līzei atlika tikai piekrist un bēdīgi nopūsties.

Tenis gulēja savā šūpulī un ne par ko nebēdāja. Viņa guļu grozs tagad bija nolaists krietni zemu, lai puika nesasistos, ja sa­domā rezgalēties pāri malai.

Kādā sausākā dienā Līze gāja uz mežu pēc maikstēm. Jum­ta caurajās vietās uzklāja garkūļu salmus un ar maikstēm tos noslodzīja. Nekad viņa to agrāk nebija darījusi. Bet darbs darīja darītāju. Ūdens lāses uz klona kļuva daudz retākas. Pie mazāka lietus vispār vairs nesūcās ne pile.

Ziema, kā katru gadu, sasniga dziļa. Zaķi un stirnas apgrau­za strauta krasta sūrābelēm visus apakšējos zarus. Lapsas ložņāja ap māju, ostīdamās pēc vistām. Kopš Mālavēri un citas Melno lauku sētas palikušas aizaugā un Gaiķu saimniekmājas tukšas, vaļinieču sēta bija palikusi mežā vienīgā apdzīvotā vieta, un arī to no divām pusēm ielenca brikšņi un ataugas.

Kādu ziemas rītu pēc Meteņiem Līze, rīta agrumā iedama uz avotiņu pēc ūdens, pamanīja, ka kūtspakaļā pie sienas no kupe­nas ārā kulstās tāda kā slota, kā lupata. Viņa apstājās un brīnējās. Uzpūta vējš. Plancka pazuda. Tās vietā no kupenas izsprūda smuidrs pelēks purns un divas stāvas ausis.

—  Vilks! Sē! — viņa iesaucās. — Prom uz mežu, nelabais! Sē, palaidni! Neaiztiec manas aitiņas!

Zvērs izlēca no izkāstās bedres. Palūkojās uz Līzi ar stīvām dzeltenām acīm. Brīdi stāvēja redzami neapmierināts par traucē­jumu.

— Kauci, Kauci, ķer meža junkuru! — Līze vēlreiz iesaucās. — Kauci, Kauci!

Suns, kas bija ieslodzīts klētiņā, sāka riet.

Vilks izlikās to nedzirdam. Tomēr apdomājās un lēnām aiz­vilkās uz meža pusi.

Līze iebrida kupenā palūkot, ko tas Dieva suns paspējis iz­darīt. Vēl tak kūtī nebija ticis.

Apakšējo satrunējušo baļķi mežinieks bija krietni saskrāpējis, paracis pēdu platu caurumu, bet sasaluma dēļ tālāk nespējis ze­mi izkasīt. Deguns makanam bijis labs. Racies tieši pretī aitu aizgaldam. Zirga steliņā caur zemi līst nebūtu prātīgi — zirgs nospertu.

Lai citu nakti meža junkurs nesadomātu savu laupītāja ieceri pabeigt, Līze izkasītajā caurumā ievēla no krāsns virsas ņemtu ap- dūmotu akmeni. Bija dzirdēts, ka vilki no uguns un kvēpu sma­kas baidoties. Lai akmens nebūtu viegli izkustināms, tam blakus iedzina mietiņus un noslogoja ar zariem.

Iepriekšējā pavasarī, kad tāpat kā citu gadu Līze ar māti cir­ta malku nākošai ziemai, Teņa radīto lieko rūpju dēļ malkas tika sagādāts mazāk. Nu nācās iet uz ataudzi un cirst zaļus bērziņus. Tie mazāk dūmoja. Bērnam dūmi nenāca par labu. Krāsns kur- šanas reizēs Teni vajadzēja satuntuļot un nolikt zemē pie pašas krāsns, jo tur bija siltāk un mazāk dūmu.

Lai nākošā ziemā nepaliktu bez sausas malkas, Līze ar māti nu ik dienu devās uz tuvējo birztalu cirst alkšņus un apses. No Gata laikiem viņām bija palicis arī zviedru zāģis, bet tas sen tapis neass. Sievietes neprata uzasināt, tāpēc viņas strādāja ar cirvi. Gāza no vietas visus tīruma malas alkšņus, kā citkārt lī­dumu līžot.

Tā tika smalka un laba malka. Arīdzan mežs atkāpās no mājas. Citziem meža junkuram tālāks nākums pa klajumu līdz kūtiņai.

Ar bērnu bija vairāk noņemšanās, kad tas sāka rāpot un staigāt. Te mazais piespieda plaukstiņu pie karsta krāsnsakmeņa, nesa­prazdams, kāpēc tas kož, te raustīja vērpjamo ratiņu vai tītavas, kamēr uzgāza sev virsū. Pēc tam kliedza skaļi un pārmetoši, it kā akmens vai ratiņš būtu vainīgi, ne viņš pats.

— Re, kāds negantnieks! — Zane priecājas. — Kustīgs kā ūdenszāle. Būs lielu darbu darītājs.

6.Lielļaužu bērns vaļinieku pirtiņā

Lai gan Zane turējās pie domas, ka tikušie ļaudis agri vai vēlu atkal nonāk uz zaļa zara un top par labiešiem, lai kā tie būtu likteņa nomākti un spaidīti, tomēr ar Ausalu cilts pēcnācējiem viss notika otrādi.

Jau dzīve Gaiķu vaļinieku sētā nebija lepna, tomēr te vēl varēja sevi mierināt, ka nav citiem par kāju pameslu. Diemžēl priekšā stāvēja vēl sūrākas dienas, tikai pēc tam nāca atdzimšanas laiks.

Tenis auga labi. Drīz viņš ievēroja, ka gan māte, gan vecāmāte viņu tur sētā par galveno. Reizēm prasa padomu kā lielam vīram. Tas viņam gan patika, gan nepatika. Līdz ko viņš uz kādu lai­ciņu noklīda pie strautiņa, paslēpās aiz zaru kaudzes vērot krupju dzīvi vai klusi zagās birztalā, lai uzzinātu, kāda tuvumā izskatās vālodze, kas tik cītīgi svilpoja savu "ķipuka piv", māte vai vecāmāte sāka viņu saukt un meklēt tādās baiļu pārņemtās balsīs, ka nepatika klausīties. Tāpēc viņam vienreiz paspruka traks teiciens:

— Jūs abas man neļaujat dzīvot!

Māte un vecāmāte no tāda pārmetuma palika gluži vai bez valodas, bet bija pietiekoši gudras, lai saprastu, ka sava lolojuma pārlieka pieskatīšana nenāk par labu. Saprātīgāk būtu ļaut viņam darboties un pētīt apkārtni.

Tāpēc jau piecu gadu vecumā Teni norīkoja par ganu govij un aitām. Atbildība par ganāmpulku puikam patika, tikai tā ievilkās pārlieku ilga un garlaicīga. Viņš kāpa kokos, mētāja akmeņus, lū­koja strautā noķert mailītes, izrakt zemes bites vai noķert kurmi, kas pļavā kumpēja melnu kalnu pēc kalna. Kamēr Tenis ar šiem pētnieka darbiem noņēmās, dažkārt ganīklis noklīda neceļos.

Vecais zirgs Laicis bija nobeidzies. Sēta palika bez arkla vilcēja. Lūkoja arkla darbam pieradināt govi, bet nekas neiznāca. Tāpēc visiem lauka darbiem nācās zirgu ņemt no aizpurva lauku saimniekiem Ķeveriem, kur bija aizprecēta Gaiķu Sūres meita Barbara un dzīvoja Līzes tīkotājs kalps Dravis.

—  Nāc vien, leimaniet, kad vien vajaga, — Sūre laipni runā­ja. — Ķeveru Bērtulis ir goda vīrs, tev viņš kumeļu neliegs.

Tā tas arī notika. Protams, par vienu zirga dienu pašai nācās divas dienas atstrādāt. Tas nebija dārgi. Citur prasīja trīs vīra dienas.

Atkal bija sākušies nemiera laiki. Te ienāca zviedri, te iebruka poļi. Abi ņēma no zemniekiem gan zirgus, gan citu labumu, tāpēc Ķeveru saimnieks dažkārt zirgu deva par velti, lai tas stāvētu mežā paslēpts no svešām acīm.

Ejot pēc zirga, Zane reizēm ņēma līdzi Teni. Tur mazdēlam atvērās jauna pasaule. Barbara katrreiz viņu noķēra un teicās vaļā nelaist. Viņai pašai divi vecākie bija dēli, pārējās tālāk nāca mei­tas, tāpēc mazs puika viņai šķita ķerams un paturams.

—  Varbūt tu precēsi kādu no manām mazajām šķelmēm? — viņa tincināja Teni.

Puika nezināja, ko atbildēt. Bailīgi smaidīja un gaidīja, kad viņu palaidīs. Te palikt viņš nevēlējās. Mežā viss bija tik pazīstams, tuvs un savs. Pat sava vāvere, kas nāca piekalnes ozolā zīles šķīt. Savs peļu ķērājs sermuliņš ar melniem punktiņiem ausīs, kas peli prata izvilkt pat no sniega.

Toties Ķeveru birzītē cauru gadu karājās starp bērziem uz­kārtas šūpoles. Tur varēja uzšūpoties augstu, augstu. Meitenes, pa gaisu lidinādamās, aiz prieka spiedza, ka visi apkārtējie meži skanēja.

Redzēdama, ka dēlam patīk iet ļaudīs, Līze viņu sāka vest uz visiem godiem gan ziemās, gan vasarās. Ļaudīm pamazām aiz­mirsās, ka tas ir bandu bērns. Lai kā domāja un sprieda, neviens nevarēja pasacīt,' kur Līze tādu noķērusi. Viņa pati stāstīja, ka atnācis Gatis un aizgājis, jo šajā zemē ilgi nedrīkstējis kavēties. Ļaudis nesaprata: ticēt vai neticēt. Vienīgi Sūre — Gata māte — zināja patiesību, bet tā nevienam neko neteica. Izturējās tā, it kā tas patiesi būtu viņas mazdēls.

Dzīve mežā un bez zirga patiesi nebija tā līksmākā, lai gan muiža no viņām vairs ne nodevu, ne klaušu neprasīja.

Lai kā viņas cirta krūmu malas, mežs pamazām vien spiedās virsū, tīrumiņi tapa šaurāki, māju pakši un jumti caurāki. Arī bišu koku kļuva arvien mazāk. Dažs nokrita satrūdējušo saišu nenoturēts, cits izdēdēja pats vai pārvērtās par caunas mitekli.

Zani visvairāk nomāca veco māju neatvairāmā trūdēšana. Tā liecināja, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad sienas, jumti un griesti sabruks un tur iekšā vairs nebūs iespējama ne lopu turēšana, ne sera vešana, ne mantas glabāšana, ne dzīvošana.

Nebija spēka, lai izcirstu jaunus kambarus, tāpēc balstīja un pielāpīja tos pašus vecos pakšus.

Kad vecāmāte runāja par mājas gāšanos, Tenis vērīgi klausījās kā skaistu pasaku, kurā notiek visādi briesmu gabali, tikai ne klausītājs, ne stāstītājs tiem klāt netiek. Ja māja patiesi gāztos, tad būtu viens īstens tracis.

—  Kač nu mudrāk tas ūķis šķiebtos! — Tenis reiz izmeta lie­la cilvēka nopietnībā.

—   Kāpēc, dēls, tu tā runā, — Zane viņu aprāja. — Ka mēs visi nepaliekam zem gruvešiem! Kas te, mežā, nāks un vilks mūs ārā?

—  Es izkasīšos un tikšu ārā! — Tenis apņēmīgi apgalvoja. — Pēc tam izrakšu jūs abas.

Līze jau ierunājās par iešanu ārā no meža, par nolīgšanu kaut vai par kalpiem, bet Zane bija pretī. Kad no jauna paklīda runas par karakalpu zvērībām, kuras notikās galvenokārt lielu ceļu tu­vumā un tīro lauku sētās, Līze samierinājās.

Diemžēl, nākošā gada pavasarī lietus laikā sabruka dzīvojamā kambara griesti. Vispirms iegāzās jumts, ka nodimdēja vien. Gries­tu sija vairs neizturēja un pārlūza. Iemītniekus no nāves paglāba vecā augstā akmeņu krāsns, uzķerdama visu lūzas svaru. Krāsnī vēl spirgti kvēloja ogles. Uguns nelaime nesākās tikai tādēļ, ka no augšas aumaļām tecēja ūdens.

Ložņādama zem sabrukušo griestu lēveņa, Līze savāca saimes trūcīgo mantību un aiznesa uz pirtiņu. Tenis cītīgi palīdzēja. Vie­nīgi Zane nepakustināja ne pirkstu. Tāds notikums bija viņu pār­lieku pārsteidzis un satriecis.

—  Eima, māt, — Līze aicināja Zani, kad visas mantiņas bija pārvāktas.

—  Ak, posts! Ak, posts! — māte čukstēja un turpināja sēdēt zem gruvešiem uz bluķa krāsnspriekšā. Pāri viņas galvai karājās gadsimtu dūmos nomelnējuši pusbaļķēni gluži kā šīs vecās labie­šu sievas bargais liktenis. Kuru katru brīdi tie varēja gāzties tālāk un salauzt viņas kaulus, bet viņa sēdēja nepakustēdamās.

—  Ače, žigli var atkal graut, — Līze rādīja uz nošķiebtajiem kokiem jumta caurumā.

—  Lai krīt, — Zane atmeta. — Ausalu Leimaņi ir pagalam. Ko gan lai es vēl gaidu?

—  Šitie tak nav Leimaņi. Leimaņi sen nodeguši, — Līze skaid­roja. — Te ir Gaiķi, kas mums nepieder. Toties tev ir mazdēls, kas tev pieder.

—  Tas ir vācieša mazdēls, — Zane teica un nevarīgi nolaida rokas gar sāniem. Uz āru bija izlauzies kāds samilzis, bet agrāk neizteikts sāpju kamols.

—   Tu pati teici, ka Felsbergs ir veco labiešu zara, — Līze aizrādīja.

—  Teicu, teicu,— Zane nenoliedza. — Paskaiti atpakaļ. Bērns bija puslatvietis, mazbērns — puse no puses. Tā katru paaudzi pa pusei nost. Kas tad tur paliek? Kripatiņa.

—  Ja nu viņi precējās arīdzan ar puslatviešiem? — Līze stīvē­jās pretī. — Tad puses tika lielākas. Varbūt tapa ij lielākas par vācu daļu. Tu teici, ka daudzi lielļauži pārgājuši vācu vārdos un tikumos.

—   Teicu jau teicu, — Zane piekrita un smagi nopūtās. — Jādzīvo jau vien būs.

Viņai no acīm sāka ritēt asaras. No samirkušās krāsns nāca dūmi un tvaiki. Smaržoja pēc māliem. Sarunu Tenis bija uzmanīgi klausījies, bet vecāsmātes asaras viņam nepatika. Viņš izgāja pa­galmā, skrēja pa peļķēm un zviedza kā zirgs.

Beidzot Zane saņēmās.

—  Tiesa, — viņa teica. — Leimaņi jau arī tādi svešo karakalpi vien bija, lai gan galvā nesa savu domu. Rūgti sirdī tikai tas, ka taisni manam vaiņagam jānoiet līdz pašai zemei, līdz dubļiem. Zemāk vairs nevar krist.

—  Nesūro, māt, — Līze mierināja. — Mūsu Tenis būs atkal saimnieks, bajārs.

Puika bija klusi atgriezies sabrukušajā istabā, tāpēc Līze viņam jautāja:

—  Vai tu būsi bajārs?

—  Būšu lielbajārs, — Tenis nešaubīdamies atbildēja. Un pie­bilda: — Es jau esmu lielļaužs.

—  Re, — Līze teica mātei. — Mēs celsimies augšā. Nekas ne­kur nepazudīs.

—  No tavas mutes Dieva ausī, — Zane teica un piecēlās.

Vecomāti gandarīja tas, ka viņas daudzās runas nebija gāju­šas garām mazdēla ausīm. Mazs vēl bija, bet pašu galveno sapra­tis. Ne jau īsti Zane ticēja, ka varēs atgriezt senos laikus, kad latvji bija vēl brīvi, dzīvoja ar saviem kungiem un priesteriem. Doma par godu un lielļauža stāju pati par sevi bija vērtība, kas dārgāka par sudrabu un zeltu. Ne velti dziesma dziedāja:

Velns raus naudu, sudrabiņu, Ja nebija tikumiņa.

Kā uztvērusi mātes domu, Līze sacīja:

—   Visus dubļus nomazgāsim, māt. Izcirtīsim jaunas mājas, uzplēsīsim jaunus tīrumus un atgūsim visu zaudēto, ja nepa­zaudēsim godu, tikumu, pacietību un cerību. Vai tā būs, Teni?

—  Būs! — Tenis apliecināja.

—  Dzirdēji? — Līze jautāja mātei. — Nāc, iesim tūlīt. Es tev pastāstīšu brīnumu lietas. Nāc!

Zane cēlās.

Tikko viņa bija pārkāpusi slieksni, nogāzās jumta otrā daļa. Uzvērpās putekļu un pelnu mākonis. Uz bluķīša, kur bija sēdējusi Zane, uzkrita otra resnā sija.

—  Redzi, — Līze sacīja un rādīja uz notikušo. — Vai tas nav brīnums, ka tu nepaliki zem gruvešiem? Tenim aumaļ vajadzīga tāda vecmāmiņa, kas atkal un atkal stāsta par veciem godiem un laikiem. Kad Tenis būs liels, tu stāstīsi viņa bērniem. Dzīves ziņa vīsies cauri mūžiem un laikiem kā sarkans dzīpariņš… Tā, māmulīt, kādreiz tu man mācīji. Vai ne?

—  Pag, meit, krāsns ar oglēm palika zem gružiem, — Zane attapās. — Jālūkā lai uguns neiesprūk jumtā.

Līze ielīda paskatīties.

Izrādījās, ka ogles jau izdzisušas.

Ar to dienu viņi sāka dzīvot pirtiņā.

Tenis stiepās arvien garāks un pieņēmās spēkā. Pieskatot govi, kazu un aitas viņš rāva vaļā visas dziesmas, ko bija dzirdē­jis ziemas vakaros un godos. Bērtulis un Dravis, kā arī draugi bija viņam samācījuši kā lingas taisīt, loku spriegt, bultas test un stabules dobt. Ja vien bija no darba brīvs brītiņš, viņš steidza vin­grināties ar lingu. Meta mērķī akmeņus, kuru te netrūka, sevišķi pie grants kalniņa, kas netika apstrādāts pārlieko akmeņu dēļ.

Neiztika bez palaidnībām. Neskaitāmas reizes metis pa bēr­ziņā uzkārtu gana tarbu, Tenis reiz palūkoja mest pa dzīvu mēr­ķi — aitu. Pirmo reizi netrāpīja. Otru reizi akmens savainoja aitai kāju tik pamatīgi, ka Zanei vajadzēja to iesiet skalos, jo bija pārsists kauls.

«

Tenis abām sievietēm bija tik stipri pie sirds, ka viņas nespēja bārties, tikai vaimanāja kā par vilka vai lāča nodarītu ļaunumu. Tenim tas ķērās vēl vairāk pie sirds, tāpēc sevi nosolījās nekad vairs pa dzīvu mērķi nelingot.

—  Tu ar to metuli nejoko, — Zane bažījās. — Ar tādiem ag­rāk karā gāja. Lai tev vēl maz spēka, labi atvēzies, cilvēku no- galēsi.

Atlika traukt akmeņus mežā un klausīties, kā šalc lapas un lūzt zari. Ar roku viņš akmeni varēja aizmest soļu sešdesmit, bet ar metamo pātagu — trīs četras reizes tālāk. Patiesi tas bija labs ierocis.

Vienīgais dzīvais mērķis palika meža putni — vārnas un žagatas, bet tās bija mazas un manīgas.

Te kādu dienu Tenis pamanīja, ka gar meža malu lēnā kun­ga solī iet vilks. Zēns šo pelēci ar bālganu asti un dzeltenīgu krūtežu redzēja ne pirmo reizi. Citkārt tas bija pagājis garām ganāmpulkam neapstādamies. Vecāmāte bija devusi padomu tādu labestīgu Dieva suni neaiztikt.

Šoreiz pelēcis nebija tik bezrūpīgs, apstājās un raudzījās uz avīm. Pavērās arīdzan uz ganu, it kā kaut ko apsvērdams. Te­nim kabatas bija pilnas ar akmeņiem, lingas aukla nostiepta un gatava metiem. Otra mešanas ierīce ar akmeni staklītē nolikta blakus. Roka niezēt niezēja izmēģināt laimi pa īstu dzīvu mērķi. Ja vilkam tiks kliba kāja, māte un vecāmāte nevaimanās, nemaz nezinās. Vienīgi bailes, ka zvērs nemetas viņam virsū.

Ar drebošu sirdi Tenis atvēzējās un rāva savu kara rīku slaidā lokā, bet ne ar visu spēku, jo, lēnīgāk metot, varēja taisnāk trāpīt. Lingas maikste nošvīkstēja gaisā, akmens drāzās ātrāk par vēju un atsitās vilkam pret sāniem. Pelēcis sarāvās, tā kā novēkšķējās, tad pagriezās un skrēja taisni uz lopu pusi. Gans, nobijies iznākumu, taisījās bēgt, bet, ieraudzījis zemē otru metekli ar šķēlumā ie­spraustu akmeni, pagrāba to un atvēzējās vēlreiz.

Aitas, ieraudzījušas mūžseno ienaidnieku, pielēca pie govs, saspiedās bariņā un sastinga. Duksis pielēca kājās un vēroja, kā govs bailēs klana galvu. Vienīgi telēns, muļķis, nelikās par vilka skrējienu ne zinis, mierīgi plūca zālīti.

—  Sē! Sē! Meža vecis! — Tenis sāka kliegt.

Vilks pieskrēja pie aitām. Bariņš pašķīda uz visām pusēm. Vecās auļoja uz mājām, jēri iedrāzās krūmos. Govs sprauslādama skrēja uz gana pusi.

—  Neaiztiec! Vilkati! — Tenis kliedza no visa spēka. — Prom no ganībām! Prom!

Viņam no bailēm sasprāga acis asaras.

Izrādījās, ka vilka nodoms nebija uzbrukt ganāmpulkam. Viņš tak laikam meklēja vainīgo akmeņa sviedēju. Paskatījās uz govi, pieskrēja teļam, bet, kad tas atlēca nost, pagriezās pret Teni.

—  Dūksi! Dūksi! — gans sauca īsteno palīgu. Bet tas bija iz­gaisis bez pēdām. Zēns vēzēja šķelto metekli, kad zvērs bija no viņa ne vairāk par pieciem soļiem. Netrāpīja. Baiļu pārņemts viņš cēla rokas uz augšu kā cerēdams pats tām līdzi uzlaisties debesīs. Vilks pielēca ganam pie paša deguna, noklabināja zobus, aši izšāva mēli un nolaizīja vaigu, tad, asti ierāvis, aizleksēja uz mežu.

Tenis stāvēja ne dzīvs, ne miris. Nespēja saprast, kas īsti no­ticis.

Vakarā, aizdzinis lopus mājās, viņš izstāstīja notikušo mātei un vecaimātei. Tās grozīja galvas. Neticēja.

—   Saki, Teni, vai nu tā īsti bija, — Zane tincināja. — Ja jau zvērs būtu gribējis grābt tev aiz deguna, tad būtu sagrābis. Vai jātic, ka silā patiesi mīt vilkači?

—   Viņš negrāba, bet nolaizīja, — Tenis palika pie sava. — Tas bija gudrs vilkatis.

Tā tautās aizgāja pasaka par ganu, kam vilks ganībās pie­skrējis un nobučojis uz vaiga. Un jātic vien bija, ka tālajā tīrelī mīt savādi vilki. Ne velti mežs bija iesaukts par Vilkaču silu.

Par akmens metienu meža kungam māte un vecāmāte bija vienisprātis, ka nedrīkst traucēt savā nodabā ejošu meža saim­nieku.

Tenis baidījās, ka vilks var ierasties citu dienu un atmaksāt par pārinodarījumu. Bet pelēcis vairs nerādījās. _

Pēc vairākiem gadiem, kad Briņķu muižā īstais vilkača vilks no soda kambara izpestīja vilkati Kaulaišu Krišu, Tenis saprata, ka todien saskrējies ar vilkača kalpu. Tas, ka vilks bija viņam no­laizījis vaigu, lika domāt, ka vilkači pret viņu ir iecietīgi un drau­dzīgi, tāpēc viņš no meža nebaidījās.

7.Silts stūrītis kalpu galā

Dzīve pirtiņā izrādījās pagalam sūra. Siltums akmeņos neturējās ilgi. Gaismas lūka bija tik šaura kā kaķa acs. Sienas un griesti bez mēra melni — gadu desmitiem kvē­pināti.

Tenis saslima ar garo kāsu. Klepoja gan dienu, gan nakti. Bija tik vārgs, ka šķita — tūlīt izdzisīs. Nelīdzēja nekādas zāles.

Nelaime pārgāja tikai pavasara pusē, kad Zane deva dzert uzkarsētas bērza sulas ar medu.

Vēl kādu laiku Tenis bija vārgs. Gulēja un svīda. Vājnieku uzpasēdamas, sievietes togad netika pie malkas ciršanas. Mieri­nāja ar domu, ka pirts krāsnij vajadzēs mazāk kuramā nekā kam­bara lielajai milzenei, kur akmeņi slējās vai līdz griestiem.

Gulēdams vājnieka cisās, Tenis mātei un vecaimātei plijās virsū, lai viņas stāsta gadījumus no sava dzīves gājuma, māca rēķināt un izskaidro pasauli. Sevišķi neatlaidīgs viņš kļuva, kad nāca veselāks.

Saspiedušies lāvas daļā, viņi tumsā bieži pavadīja vakarus bez darba garās sarunās. Teņa slimība bija sievietes izbiedējusi. Kāda gan vairs jēga vilkt tālāk dzīvību, ja bērns nomirtu? Dzim­tas dzīves gājums būtu izbeidzies tumsībā.

Tenim bija pamodusies zinātkāre par cilvēku mūžu un apkār­tējo pasauli.

—  Kas ir ūdens? — viņš taujāja.

—  Vai, dēliņ, to gan es nezinu, — vecāmāte grozīja galvu. — Ūdens ir dzeršanai un mutes mazgāšanai.

—  Kāpēc ūdens pīle ir apaļa?

—  Tā tai vieglāk stāvēt, — vecāmāte lūkoja skaidrot.

Bet mazdēls nerimās.

—  Kas ir saule?

—  Vai manu baltu dieniņ! — vecāmāte brīnējās. -— Vai tad tu saulīti nezini?

—  Kāpēc saulīte spīd?

—  Saulīte spīdējusi no mūža gala, — vecāmāte lūkoja izlo­cīties.— Ne velti saka: saules mūžu nedzīvosi.

—  Vai tur kaut kas deg?

—  Nezinu, dēliņ, — Zane bija spiesta atzīties. — Saulīte ir kā Dieviņš, kas mums labu vēlē, tāpēc silda.

—  Kas bija pirms mūža gala? — Tenis turpināja taujāt.

—  Kas to lai zin? Varbūt cita dzīve un cita pasaule. Nekacini tik daudz par tādām gaisa lietām. Kamēr mīti šaisaulē, skaties uz šīssaules lietām.

Uzdodams grūtos jautājumus, Tenis pārliecinājās, ka arī gud­rā vecāmāte daudz ko nesaprot un nezina. No tā tika vismaz viens labums: viņš jutās drošāks, vairs nepieņēma visu vecāsmā­tes teikto par neapstrīdamu patiesību.

Kādreiz jau viņš, būdams mazāks, bija dzirdējis, kā māte mierina vecomāti, teikdama, ka katram cilvēkam ir viens tēvs un māte, bet divi vectēvi un divas vecāsmātes, kuri savukārt atkal bija nākuši no diviem vectēviem un divām vecāmmātēm.

Vārguļa cisās gulēdams, Tenis bija izspriedis, ka ik jaunai paaudzei bija divi vecie. Vienā paaudzē divi, divās paaudzēs div­kārt pa diviem. Un tā uz priekšu. Lai vieglāk būtu rēķināt, viņš uz lāvas malas rindoja zirņus. Rotaļājās.

Māte un vecāmāte bija iemācījušas skaitīt un saskaitīt, bet reizināt un dalīt neierādīja. Varbūt pašas nezināja, kā to darīt, lai gan runādamas šad tad teica: jēru divi lāgi vairāk, trejdeviņi novadiņi, dali uz pusēm, visiem trim pa daļai.

Kad vecāmāte kārtējo reizi ņēmās stāstīt teiku par saviem ve­cajiem, Tenis iejautājās:

—   Vai atmini, kā tu sēdēji sabrukušā istabā uz bluķīša pie krāsns. Gaidīji, lai tevi nosit? Atmini?

—  Atminu, — vecāmāte pikti atrūca.

—  Ko tu tur sēdēdama domāji?

Zane dziļi ieelpoja un smagi nopūtās.

—  Kad tu būsi vectēva vai vecvectēva kārtā, tad vērsies vaļā cits gadu simtenis. Tu būsi tapis bagātas bajāru dzimtas pirmtēvs. Tolaik tu brīnīsies, cik ātri aizgājis vesels gadu simts. Pašam tev būs grūti ticēt, ka teitan miti tādā kambarī, kas aiz trūkuma sa­bruka, ka vārgi šamā pirtiņā, ar nāvīti ķīvēdamies, ka dzirdēji vecomāti runājam par seno lielļaužu laikiem un nesaprati, kālab viņa nerimdamās kūko kā sila dzeguze vienu un to pašu. Tad tu sapratīsi, ka tikušie lielļauži un labieši nav lieli savu lielo kam­baru, smagā sudraba un dābolaino kumeļu dēļ. Pavisam citādi viss stāv.

Kumeļi un lielie saimes kambari nākuši pie labiešiem un viņu bērniem, lai kādā postā tie būtu uz laiku iebriduši. Labumu devis un nesis viņu prāts, tikums un čaklums.

Neba maize pati nāca Bagātā sētiņā. Nav saulīte uzlēkusi, Jau sirmīsi nosvīduši.

Vecāmāte noskaitīja pantiņu.

—  Tu skaidri zini, ka es būšu liels saimnieks? — Tenis tur­pināja tincināt.

—   Zinu, dēls. To liecina visi tavi vecie tēvi un tavas vecās mātes. Ātri aizguģoja mūža gadi. Dzīve pagāja kā viena diena. Nu jau man septiņdesmit. Saliec, dēls, atpakaļ sešas reizes pa septiņdesmit, tad dabūsi to laiku, kad tavi vecie tēvi turēja no­vadu.

Vai tas tālu? Man viežas, ka tepat viņdien mans tēvs stāvēja Leimaņu pagalmā ar dūkano pavadā, ar vairogu un zobenu. īs­tenais kara bāliņš. Sābri viņu dēvēja par kara kungu. Vectēvs bija ar vēl dižāku stāju. Viņa vectēvs no kuršu puses bija atvedis brīva cilvēka lepno prātu un atmanu.

Tāda drellība kā tagadiņ vecamtēvam ne sapinā nerādījās. Tolaik zemnieku par drelli drīkstēja padarīt vienīgi ar zemnieku zemes tiesas ziņu. Ij tad — ne ilgāk par desmit gadiem.

—  Vai tava vectēva vectēvam arī bija vectēvs? — Tenis jautāja, lai izjauktu vecāsmātes stāsta pārlieko atkārtojumu.

—   Bija, dēls, bija. Tas zars mita viņpus Daugavas kuršu un zemgaļu zemēs. Tur tolaik svešzemju kungus neklausīja. Zemga­lis Namejs veda karā pret krustnešiem…

—  Tavai vecaimātei arīdzan bija vecmamma, —Tenis kārtējo reizi pārrāva stāstījumu.

—  Kā citādi, puik. Dzimta vidzemniece, — Zane skaidroja.

—  Tai vecmammai tāpat bija vectēvs un vecāmāte?

—  Bija, kā citādi…

—  Zini, ko es izrēķināju ar zirņiem? — Tenis pavēstīja.

—  Nezinu, dēls, kas tev tie par zirņiem.

—  Tev pavisam bijuši astoņi vectēvu vectēvi un astoņas vec­tēvu vecmammas. Kā tu zini, kuri ir īstenie lielļaužu zari?

—  Tu, puika, nejauc galvu, — vecāmāte sapīka. — Zari aug uz augšu, ne uz leju.

Tenim nerūpēja vecļaužu zarojuma nosaukums. Viena lie­ta viņam bija skaidra: vecāmāte atcerējās vienu vectēva vectēvu un vienu vecāsmātes vecomāti, lai gan tādu bija pavisam seš­padsmit.

—  Man baile, — Tenis ķircināja savu lolotāju.

—  No kā, dēliņ, baile?

—  Ka tik kāds no vecajiem, kurus tu neatceries, nav bijis zir­gu zaglis un drellis. Pati reiz teici, ka lībieši zaga kumeļus.

—  Vai tu esi driģenes saēdies! — vecāmāte pukojās. — Kam tev viss jāgriež otrādi?

—   Driģenes neēdu. Dzēru bērza sulas, — Tenis vienā mierā atbildēja.

Tā mazdēls ar vecomāti bieži ķīvējās tajā pavasarī, kad Tenis sāka atlabt. Vecāmāte papukojās, bet galā bija pavisam priecīga. Vakarā stāstīja Līzei:

—  Tam puikam ir gaiša galva. Šis jau tagad grauž mani vidū pušu. Dienās būs burtnieks vai vaidelotis.

Līze klusēja, bet Tenis, tādu sevis lielīšanu dzirdēdams, sa­slējās lepnībā.

—  Man baile, — viņš teica.

—  No kā? — Zane brīnējās. — Atkal kādas rezgalības galvā?

—  Rezgalības, — Tenis atzinās.

—  Nu, saki, saki, — vecāmāte paskubināja.

—  Izrēķināju, cik daudz vecajo man bija pirms sešiem vectēvu gājumiem, kad latvieši vēl turēja novadus.

—  Nu, nu, dauzekli, cik tad bija? — Zane sarosījās.

—  Vairāk par četriem tūkstošiem. Vesels novads. Tādam dau­dzumam pa diviem lāgiem zirņu pietrūka. Iemācījos izskaitīt bez zirņiem.

—   Nu, puika, tev iznācis greizi. Nevar būt tiesa, — Zane liedzās atzīt mazdēla rēķinu.

Līze bija piekāpīgāka.

—  Tāds daudzums lieku reizi droši liek domāt, ka mūsu veca­jos ir ne viena vien novada turētāja zars, — viņa rāmi aizrādīja.

Zane arīdzan tam piekrita. Vienīgi Tenis kārtējo reizi nespēja savaldīt mēli.

—  Būs pa vidu arīdzan kāds drellis gadījies.

—  Kāpēc tev drellis tik traki vajadzīgs? — Zane sapīka.

Līze klusēja. Viņai arī likās, ka māte pārāk karo par dzimtas zara tīrību, bet iebilst nedomāja. Stipra goda doma deva spēku un pacietību, ļāva pārdzīvot grūtus laikus.

—    Tāpat jau visi vienas mātes bērni vien esam, — viņa samierinoši atzina. — Kā pati stāstīji, māt, kad cirsta Lielleimaņu jaunā māja, par kalpu strādājis arīdzan kāds bajārdēls.

—  Jā, tā jau nu tas bija, — Zane piekrita. — Arīdzan paši mēs tagadiņ ubagi vien esam.

Lai nu kā, centības gribu vecāmāte prata uzbudināt.

Kad Tenis, būdams divatā ar vecomāti, reiz lūkoja par vi­ņas radurakstu cilāšanas indevi pazobot, viņš saņēma bargu at­bildi.

—  Cilvēks no lopiņa, dēliņ, ar to vien šķirams, ka zin, no ku­rienes nācis, kurp gājums, — Zane skarbi sacīja. — Paraug' muiž­kungus. Tiem jāatmin savi sentēvi vecās grāmatās. Kam tādu ne­vaid, atņem muižu. Ja mēs spētum savus vecos rakstus uzrādīt, kazi, visas muižas piederētos mums.

Tenis noklausījās vecāsmātes teiktajā ar pavērtu muti. Patie­si, taisnība. Šoreiz vecāmāte viņa spriešanas gribu "grauza vidū pušu".

Tomēr vislabāk Tenim patika vecāsmātes svinīgie pravieto­jumi, kurus gan viņa izteica gaužām reti, allaž piebilzdama, ka šajos mūžu laikos jābūt vēl rāmiem un godīgi jāstrādā.

Tenis pazina katru grumbu un rievu vecāsmātes sejā, katru balss skaņu. Viņa izskatījās sīksta kā ilgi ūdenī gulējusi sieksta. Pieres un zoda āda sakrokojusies, sačurnējusi un nomelnējusi, bet acis spīdēja kā divas degošas ogles, kad viņa teica savu pareģes pasaku:

—  Kungus un vagarus agri vai vēlu paraus jods. Pielūko, lai uz to laiku tavi dēli un mazdēli ir sprauni un taisni, lai tavas mei­tas un mazmeitas staigā ar saules gaismu acīs.

—  Vai es to pieredzēšu? — Tenis taujāja.

—  Ne tu, ne tavi paša dēli to nepieredzēs, — skanēja skarba atbilde. — Tava un viņu daļa nest veco godu cauri mūžiem un laikiem, lai varētu augšā pacelties tad, kad Liktens liks doties debesu augstumos.

Tenis klausījās ar bijībā stingstošu sirdi.

—  Tev mīļa vecāsmātes valoda? — Līze jautāja dēlam, redzē­dama dēla satraukumu.

Tenis par piekrišanu klusēdams māja ar galvu.

Vasara pagāja kā jau vasara. Tenis ar visu slimošanu bija kriet­ni pastiepies garumā un lūkoja pļaut sienu. Arkla turēšana gan vēl bija par grūtu.

Tomēr tagad viņi padarīja mazāk nekā citu gadu. Zane bija pārkāpusi savai lepnībai un klaušināja ciemos pēc kāda kaktiņa kalpu istabā, kur abas ar meitu un puiku varētu piemesties. Vēl vienu ziemu pārlaist mazajā, melnajā pirtiņā neviens nevēlējās.

Ja nu savārgst Līze, ko tad viņi te meža biezoknī iesāks? Kūtiņa un klētiņa arīdzan šķiebās un sēdās arvien zemāk. Dur­vīm nācās nocirst apakšu, lai tās varētu virināt. Tecēja jumts, pe­les izurbināja satrunējušās sienās caurumus. Pat vasaras vidū kakti smakoja pēc pelējuma un sēnēm.

Sivēnu topavasar viņas nepaņēma, toties aitu bija saaudzis vesels pulks. Izgājušo vasaru vilka pabaidītais teļš izaudzis par lielu teli, kuru gribot negribot nācās vest ciemos pie vērša.

Klaušināšana pēc kalpu kakta nevedās. Saimnieki dzīrās iz­tikt ar mazāku kalpu skaitu, jo katru dzīvu dvēseli muižkungs tūlīt ierakstīja grāmatā, novada stārasts tai uzlika nodevu. Nekas cits neatlika kā iet pie tā paša Ķeveru Bērtuļa un Barbaras.

—  Nāciet droši, — Bērtulis mierināja. — Brīva kakta nav, to­ties uztaisīsim gar lielo sienu platu lāvu visiem trim. Būs silts, ūdens virsū netecēs, vilki pakšus neskrubinās un degunu bērnam nelaizīs.

Tenim Bērtulis gaužām patika. Tas tik bija jautrs vecis, nevis tāds kā vecāmāte — mūžam nopietna un norūpējusies.

—  Dūksim vieta būs? — Tenis jautāja.

—  Tas tev jāprasa Rūcim. Vai dos sev blakus vietu? Ja nedos, tad tev pašam no lubām Dūksim jāizcērt jauna būda, — Bērtulis atbildēja.

Kad uzkrita pirmais sniegs un radās ragavu ceļš, Ķeveru ļau­dis atbrauca pēc Zanes, Līzes un Teņa ar trīs ragavām. Vienās sakrāva tīnes, mucas, vērpšanas un aušanas kokus un ratus, kā arī lauka un meža darbu rīkus. Vezums iznāca tik liels, ka bija jāpabrīnās par bagātīgo mantību. Otrās ragavās salika maisus ar graudiem, vilnu, ozolzīlēm un citām dabas veltēm. Trešajās ve­da neizkultos miežus. Siens un salmi palika. Pēc tiem un citām palikušām mantām nosprieda atbraukt citreiz.

—  Ak, vai! Ak, vai! — Zane bēdīgi pūta. — Mūža galā jāatstāj māja.

Tenis spriņģoja kā kumeļš. Kas tādam bēdas?

Ceļš nebija viegls. Jākuļas cauri brikšņiem un brūkstalām, pa šaurām meža takām, kur gadus piecpadsmit ar zirgu nebija braukts.

Govis labprāt gāja līdzi miežu vezumam, bet aitas tā vien tai­sījās sprukt atpakaļ. Jēriem sala kājas. Tie lēca pa trim, pa trim.

Šis brauciens Tenim palika atmiņā līdz mūža galam. Div­padsmit gadus viņš bija klausījies meža šalkas un putnu balsis, vērojis meža dzīvi, mācījies meža gudrības, apnicis vecāsmātes nostāstu par simtgadīgu koku rijām un lielbaļķu istabām, par nepārkliedzamiem tīrumiem, par astoņu zirgu steliņiem, divdes­mit govju staduliem un par jāņuguni augstā mastā Sauleskalna galā.

Braucot pāri Kugru kalnam tālumā kļuva redzama Briņķu muiža ar divstāvīgo kungu māju un augstu mietu sētu priekšā. Mājai bija glāžu logi. Uz jumta čurnēja divi sarkanīgi tupuļi.

—  Nu? Ir ko brīnīties? — Bērtulis prasīja puikam.

—   Kas tie par tupuļiem uz jumta? — Tenim paspruka jau­tājums.

—  Ā! — Bērtulis pasmaidīja. — Tie ir kurteņi. Caurumi dū­miem, kad lejā kurina krāsnis.

—  Kāpēc kungi gaisu silda?

—  Viņiem daudz malkas, dūmi nepatīk, — Bērtulis paskaid­roja.

Tenis nogrima pārdomās. Pagāšziem pirtiņā viņam dūmi bija stipri kaitējuši. Gaužām nepatika arīdzan puspirksta biezais mellums uz sienas. Kazi, kad viņš izaugs liels, varbūt arī uztaisīs māju ar tādu sarkana māla kurteni uz jumta, lai nav dūmos un tvanumā jāsmok ne pašam, ne bērniem.

Ķeveri bija lielas mājas, bet ne tik lielas kā kādreiz Leimaņi. Saimnieces māte Sūre, kas Gata dēļ turēja Līzi gluži kā meitu, iepazīstināja citus kalpu gala iemītniekus ar jaunatnācējiem, tos pagodinot ar Zanei tīkamu valodu.

—  Pieņemiet nu savā pulkā Lielleimaņu Zani ar meitu Līzi, mazdēlu Teni. Ceru, ka nenīdīsities.

—  Kāda muiža mums jādala? — atsaucās sprigana vecenīte, muti čāpstinādama. — Lai samaksā dālderi un dzīvo veseli.

—  Tu, Trīne, pamāci viņiem kas un kā.

—  Pateikšu, pateikšu, ja dālderi samaksās.

—  Trīne, nemāžojies, nodomās vēl, ka pa īstam. Izies pa pa­gastu valodas, ka Ķeveros cilvēkus dīrā ar dālderi.

Līze un Tenis smaidīja par pļāpīgās sievas valodu, bet Zane turējās nopietna. Viņa tikko bija nosaukta par Lielleimaņu Zani. Vienīgo pagasta Leimaņu pēdējā un vienīgā mantiniece nevarēja tak smaidīt par kalpa sievas jārībām.

Tenim acis spirdza uz saimnieces mātei līdzi ienākušajām viņas mazmeitām, kuru vārdus viņš zināja jau no citas reizes, kad ar māti bija atnācis vakarēt.

Tince bija gadu vecāka par Teni, Sauce — divus gadus jau­nāka. Abas žirgtas kā vāveres ar baltām matu kodaļām galvā.

Pirms gadiem četriem, kad Tenis pirmo reizi saskrējās ar mei­tenēm, viņi labu laiku viens otru paslepeni aplūkoja. Tad pēkšņi Tince iesaucās:

—  Skrējām!

Visi trīs kopā aizauļoja no mājas kalniņa uz dīķi. Ar to pašu pazīšanās bija nodibināta. Meitenēm ap kājām plandījās gari brunči, kājās pastaliņas no dzelteni izmiecētas govs ādas. Tenim kājās bija brūnas lūku vīzes, cieti sapītas un novaskotas, ka ūdens negāja cauri. Saucei uz pieres krita īsa matu šķipsna. Tincei mati sasieti pītenī.

Kamēr māte un vecāmāte runāja ar Sūri un gājējiem, arī ta­gad Tenis izlavījās ārā kopā ar saimniekmeitām. Atskatījās uz jumta čukuru. Teica:

—  Jums nav uz jumta kureņa?

—  Kas tas? — Tince brīnījās.

—  Dūmu tecis, — Tenis paskaidroja. — Lai istabā nekrātos dūmi.

Meitenes uz viņu raudzījās kā uz jocīgu, bet smiet nesmēja. Ko varēja zināt no meža puikas.

—  Briņķu muižas mājai ir uz jumta. Vai jūs muižas māju ne­esat skatījušas? — Tenis noprasīja.

—  Esam. Esam, — skanēja atbildes.

—  Bunduku jumta čukurā redzējāt?

—  Redzējām.

—  Pa to nāk ārā dūmi.

—  Nāk, — meitenes piekrita un vērās uz Teni ar atzinīgiem skatieniem.

Puikam tāda apbrīna bija pa prātam, bet zinātkāre vēl lielāka. Tāpēc viņš teica:

—  Parādiet man savu riju!

Meitenes brīdi šaubījās. Taisnību sakot, viņām pašām savas rijas nebija. Tā tur lejiņā bija vectēva un tēva rija, kur strādāja saimes ļaudis.

—  Vai to tur? — Tince jautāja.

—  To pašu, — Tenis atbildēja.

Viņi visi trīs aizskrēja. Citi līdzīga vecuma kalpu bērni stāvēja pie klēts stūra un noskatījās. Līdzi neskrēja.

Skrējēji pa suņa caurumu ielīda rijā rāpus. Krāsns te bija divreiz platāka un augstāka nekā Gaiķu istabā, tikai neatradās plāna vidū, bet malā pie durvīm. Īstenībā tā bija vēl lielāka, no milzīgiem akmeņiem sakrauta, jo kurtuve atradās padziļā bedrē.

—  Kāpēc uguns tik zemu? — Tenis taujāja.

—  Tā vajaga, — pēkšņi ierunājās jaunākais meitēns Sauce un viegli pagrūda Teni. — Vai tu vari uzkāpt salmu gubā?

Viņa metās skriet pa salmu klājumu uz augšu. Tince un Tenis metās līdzi.

Tince pirmā tika augšā. Arī Tenis būtu uzrāpies, bet Sauce pieķērās viņam pie rokas un parāva atpakaļ. Abi nokrita salmos. Uz mirkli kritienā deguni saspiedās kopā, tad Tenim gar degunu nošļūca Sauces kuplais matu ērkulis. Brīdi viņi gulēja salmos un skatījās viens uz otru, izbrīnīti un pārsteigti par kaut ko mīļu un jocīgu.

Tenis dzīrās vēl aplūkot ārdus un piedarbu, bet Tince prātīgi atturēja un pamācīja:

—  Tur tu tapsi melns kā velns. Kas tevi mazgās? Sievas tak tev vēl nav.

—  Vēl tev sievas tak nav! — priecīga atkārtoja Sauce un sāka smieties.

Šie smiekli Tenim gāja pie sirds. Spirgti un mīļi kā mušķērāja dziesmiņa pavasarī. Tos viņam nācās atcerēties vēl daudzas rei­zes vēlākā dzīvē.

—  Nāc! — teica Tince. — Parādīšu mūsu spriguļus.

Izrādījās, ka tie nebija lielie spriguļi, bet meitenēm īpaši taisīti

mazi sprigulīši gludos kātiņos.

—  Jūs kuļat miežus? — Tenis brīnījās.

—  Auzas, — Tince paskaidroja.

Kopš šīs pirmās reizes Tenis vairāk gāja kopā ar saimnieka meitenēm nekā ar sava vecuma kalpu bērniem.

Kalpa sievas aiz muguras trina mēles:

—  Nūja, lielo Leimaņu Zanes mazdēls. Skrien mazajai saim­nieku Saucei līdzi. Kad būs pūrs jāskata, tad māte un tēvs attap­sies, kur šis pliks kā baznīcas žurka liekams.

—  Nu, nesaki, nesaki, — iebilda otra. — Dēliešam acis kā spo­les un rokas kustīgas. Tāds kalpos ilgi nepaliks.

—  Ar ko tad šis labāks? — pirmā strīdējās pretī. — Kurš bērns tad rokas tur klēpī?

—  Cita kaula, cita kaula, — otrā palika pie sava. — Sprigans kā vāvere.

Nevar teikt, ka Tenis vairītos no kalpu bērniem. Viņš paspēja visu. Pēc smagās slimošanas pavasarī pusaudzis beidzot jutās pa īstam atkopies un spara pilns. Te viņš šūpoja birzītē Tinces un Sauces mazās māšeles — Malvu un Baibu, te kopā ar kalpa puikām skrēja aiz pakalnes pavingrināties ar akmeņu metamo, te ar mazo cirīti jau rūpīgi šķēla un plēsa lubas Dukša būdai vai skalus dedzināšanai.

Zane vēroja Teņa rosību, draudzēšanos ar Sauci un Tinci, klausījās sievu runās un apmierināta pie sevis sprieda: "Tā nu tas ir. Labietis paliek labietis. Bāz kaut maisā."

Vēl vairāk prieka vecaimātei un mātei Tenis sagādāja garajos ziemas vakaros, kad pie skala gaismas viss kalpa gals vērpa un adīja, šuva un lāpīja, pina grozus, vija auklas un virves.

Lai retāk būtu jāmaina skali, Tenis sprauda tos vienu otram galā, bet kad arī tas neapmierināja, uztaisīja divus skalu turētājus, kur uguns pārgāja no viena uz otru. Nu uguns viena skala vie­tā dega četru skalu garumā. Skala uzraugam iznāca mazāka uz- manīšana, varēja ilgāk noņemties ar savām lietām.

Vēl vairāk prieka savām lolotājām Tenis sagādāja, kad kal­pu galā ienāca Bērtulis un ar tēsli ņēmās darināt izkapšu, cirvju un grābekļu kātus. Ķeveru saimnieks bija gājis pasaulē, saticies ar dažādiem ļaudīm, kādu mēnesi īpaši mācījies pie handeļa jeb tirgotāja gan rēķināšanu, gan burtu zīmes.

—  Cik ir divreiz pa četri? — viņš prasīja bērniem, kuri vēroja viņa darbu. — Kas pateiks?

Dažs skatījās griestos, cits lūkoja skaitīt uz pirkstiem, cits pro- vēja gudrību no deguna izurbināt, bet Tenis atbildēja ātri un bez šaubīšanās.

—  Astoņi.

—  Re, kāds makans! — Bērtulis pabrīnējās. — Cik ir divreiz pa astoņi?

—  Sešpadsmit, — skanēja tikpat ātra atbilde.

—  Vai tu traks! — Bērtulis uz viņu pārbaudoši palūkojās. — Kas tev to pateica?

Tenis izbijies raustīja plecus. Viņš nebija pārliecināts, vai pa­teiktais skaitlis ir pareizs. Ar zirņiem tā iznāca. Kazi, varbūt ar citu skaitāmo citādi.

—  Vai tu pats to izrēķināji? — Bērtulis neatlaidās.

—  Pats, — Tenis sacīja.

—  Ej, Teni! — kāds puika iesaucās. — Ogles birst garām baļ­ļai. Māja nodegs!

Tenis aizskrēja pie skalu darba. Ogle bija mella, tā neko ne­varēja kaitēt. Viņš ogli iemeta ūdenī un sasprauda jaunus skalus.

Bija ienākusi arī Sauce un caur pieri uz viņu lūrēja.

—   Līze," — Bērtulis uzrunāja Teņa māti. — Vai tu bērnam rēķinus samācīji?

—  Nemācīju, — Līze atbildēja.

—   Nu, puis, tu mani nebaidi, — Bērtulis jokoja. — Ja vēl pateiksi, cik ir divreiz pa sešpadsmit, es aiz brīna no bluķa no- velšos.

—  Trīsdesmit divi, —Tenis priecīgi pavēstīja, jo bija sapratis, ka viņa rēķins pareizs.

—  Ba, ba! -— Bērtulis māja ar abām rokām un gāzās no bluķa zemē. Slīmests un grābeklis nokrita skaidās.

Bērnu galā sacēlās varenas gaviles un priecīga lēkāšana. At­skanēja saucieni:

-—Tenis nogāza saimnieku! Lailā!

Visi zināja, ka Bērtulis joko.

Sauce nesaprata, vai smieties citiem līdzi, vai raudāt. Kaut arī tētis jokoja, tas tomēr bija viņas labais tētis.

Viņa draudīgi pacēla dūrīti pret Teni, kas jau steidzās pie sa­va upura sniegt palīdzību.

—  Tā, tā! — Bērtulis viņu uzslavēja. — Labi, ka palīdzi pie­celties!

Visi bērni tūlīt saklupa Bērtulim apkārt, lai celtu augšā. Sauce gadījās Tenim blakus.

—  Tu, Teni, esi liels palaidnis, — viņa dusmīgi čukstēja drau­gam ausī.

—   Esmu palaidnis, — Tenis piekrita un bēdīgi piebilda. — Pats nezinu, kas no manis iznāks. Varbūt zirgu zaglis.

—  Nē, nē! — Sauce satraukti purināja galvu.

Kad Bērtulis bija atžirbis no "ģīboņa" un varēja atkal prātīgi runāt, ātri noskaidrojās, ka Tenis nezina šādus tādus vienkāršus rēķinus. Piemēram, cik ir divreiz pa pieci. Protams, viņš ātri ap­ķēra, bet tūlīt atbildēt nevarēja.

Bērtulis izrādījās varens skolotājs. Ar skaliem un grābekļa za­riem skaitīdami, reizinādami un dalīdami bērni vieglā rotaļā un jokos iemācījās visas galvenās rēķināšanas gudrības.

Bērtulis, uz lubas ar ogli rakstīdams, iemācīja bērniem arī pa­reizos skaitļu pierakstus.

Viņu varētu apskaust daudzi vēlāko laiku skolotāji, jo bērnus pēc tam pārņēma īsts rēķināšanas trakums. Visas malas tika aprakstītas ar skaitļiem, rēķiniem un burtiem, ka saimniecei ne­kas cits neatlika kā piedraudēt ar žagariem, ja pašmācības vien­reiz nebeigsies.

Gadus trīsdesmit vēlāk daži no šiem Ķeveru mājas trakajiem rēķinātājiem un baļķu aprakstītājiem aizbēga uz Kurzemes her­coga Jēkaba kuģu būvētavām. Tur viņi pārsteidza pieredzēju­šus vācu un holandiešu meistarus ar savu attapību un rēķinu prasmi.

Tādā iznākumā stipra vaina bija Ķeveru Bērtuļa toziem pa jokam taisītajai rēķinu un attapības sacīkstei starp bērniem kalpu gala lielajā istabā.

Savu prasmi neviens no viņiem vēlāk neslēpa. Lika lietā un mācīja citus.

Bērtulis zināja atbildēt arī uz tādiem Teņa jautājumiem, ku­rus neprata izskaidrot māte un vecāmāte.

— Jau pirms simt gadiem kāds spānīzeru kuģis apbraucis zemei apkārt, —Bērtulis stāstīja. — Braucis ne pa malu. Zēģelējis uz priekšu pāri malai un tur cauri pa apakšu ticis atpakaļ. Visur ūdens un zeme tāda pati kā te. Visa zeme esot liela liela apaļa lode, brīvi lidinoties gaisā, nekur nepiemezdamās, kā gaisā uz­mests akmens. Saule un Mēness, kā redzat, — viņš paskaidro­ja, — arīdzan ir apaļas un lielas lodes, kas karājas gaisā tālu tālu no mums.

Tenis lūkoja saprast tādu visas pasaules lidināšanos, bet gal­va neklausīja. Bērtulis atzinās, ka arī viņam esot grūti to apķert, bet vīrs, kas to stāstījis, bijis vecs, gudrs jūrā braucējs, kas jaunībā brīnījies, kāpēc kuģis, iziedams jūrā, pazūd it kā aiz kalna. Beigās paši mastu gali paliek redzami, līdz arīdzan tie nogrimst jūrā gluži kā aiz pasaules malas.

Pavasara pusē saimniecei Barbarai atskrēja dēls. Bērtulis par to bija varen priecīgs, ka Tenim sametās vai skaudība un greiz­sirdība.

Kad Barbara uz brītiņu iedeva Zanei paturēt mazuli, vecāmāte paplikšķināja tam pa dibenu un sacīja:

— Spēka zāle! Spēka zāle! Audz lāča stiprumā, čūskas viltībā, kadiķa sīkstumā!

Tenis brīnījās, kā tādam mazam var novēlēt lāča stiprumu. Vai no tāda maza kamoliņa jebkad var iznākt tēvainis, kas mērotos ar lāci.

To viņš atcerējās pēc dažiem gadiem, kad mazais Jānītis kā pelēks kamols vēlās viņam līdzi uz ganiem un bija aumaļ priecīgs, ka aitubars no viņa bēga.

Pamazām vien šaisaulē notika brīnumu lietas. Ari viņš pats bija kļuvis raženāks un izstiepies garumā.

8.Vilkaču sila vilinājums

Zane, Līze un Tenis bija ilgu laiku mituši lielā meža līkumā. Tik tālu no citām mājām, ka vienīgi pašos dzed­rākos vakaros varēja tālumā sadzirdēt gaili dziedam vai suni re­jam. Cik mežs liels, briesmīgs un visādu nešķīstību pilns, to viņi uzzināja pēc iznākšanas no brūkstalām un silavām.

Rudeņos, ziemās un pavasaros, daudzos iekšas darbus darot, gan kalpa sievas, gan saimniekļaudis allaž stāstīja par dienā pie­redzēto un uzdzirdēto vai pārrunāja agrāk saklausīto.

Bieži runas iegriezās par vilkačiem un Vilkaču silu. Tenim ru­nas šķita jo sevišķi aizraujošas tālab, ka viņi nesen kā no Vilkaču sila stūra bija iznākuši klajumā.

Daudzi stāstījumi izklausījās pēc brīnumu pasakām, bet šis tas likās ari gluži ticams.

—   Pasaulē tā nu ir, — pārliecinošā balsi vēstīja Trīne, — ja cilvēks uzkāpj ar kāju uz Vilkača āderes, viņš pazūd bez ziņas un miņas, it kā tāda cilvēka vispār pasaulē nebūtu bijis. Ļaunos laikos ādere kustas. Var piešļūkt pie goda ļaužu mītnes. Tad cil­vēki piepeši pazūd, paši nesaprazdami, kas noticis. Dažs pēc desmit, divdesmit gadiem atronas, kad citi viņu vairs nepazīst, meklē savu mitekli, cits uz mūžu mūžiem paliek sastindzis āderē vai akacī kā veca sieksta.

Re, Olūksnes pusē pirms dažiem gadiem tā noticis. Muižas kalps vienā dienā apskatās un redz, ka sētā viss savā vietā: ļaudis ar tīrumā, gana lopus, vāra putru. Otrā dienā vairs nav ne cilvēku, ne lopu. Mājas tukšas kā izslaucītas. Neviens nav redzējis ne aiz­braucam, ne nomirstam…

—  Vai nu bēgulis kādam vēstīs, ka taisās sprukt projām no kunga valga, — kāds iebilda. — Par to tak pienākas kakla tiesa.

—  Tie cilvēki nebija bēguļi, — Trīne iebildumu apstrīdēja. — Kungs piešķīris lielāku zemi, uz divi gadi atlaidis nodevas. Varēja dzīvot kā bajāri. Kāpēc lai tie bēgtu?

Tajā pašā āderē vienlaik pazuduši arīdzan trīs karakalpi. Jā­juši pa pagastu, alu prasīdami, solījušies muižā pārlaist nakti. Sperlings vai kāds tur kungs viņus gaidījis, aber tā ij nav sagaidījis ne tovakar, ne citu laiku. Viens karakalps bijis vaivoda māsēns, tālab šis paģērējis fogtam meklēt dienu un nakti. Ošņājušies līdz pat meteņiem pa visu novadu, ij mūsu Felsbergu tincinājuši. Ne­kā. Cilvēki ar visiem zirgiem kā ūdenī iekrituši. Līdz šai dienai nav atrasti.

—  Vai tā ādere zirgus ar ņem? — iejautājās kāds kalps.

—  Kā redzi, — Trīne attrauca. — Ij spalva pakaļ nepaliek… Mana vecāmāte stāstīja patiesību kā dīvu pasaku par kādu no­tikumu viņas jaunībā. Piepeši ciemā kā no zemes uzradies pui­sis, ko neviens nav pazinis. Skaists kā bilde, tikai tā vecmodīgi apvilcies: ar garu svārku un lielbrieža ādas pastalās. Prasījis pēc Dakstu Daces. Daksti vēl stāvējuši piekalnē ar cauriem jumtiem. Daces vārda nevienai meitai pagastā nezinājuši.

Šis aizgājis Dakstos. Pazinis ij riju, ij kambari, ij šlaupstu. Cilvēki visi sveši. Šis sācis kā pērkons pirēties: ko mānot, kur Da­ci likuši, Dace vēlējusi viņam atnākt pēc kungu dievvārdiem, lai dodot Daci — saderētu līgavu, citādi padarīšot galu.

Ļaudis satraukušies, dzīrušies nelaimīgam dēlietim palīdzēt, līdz kāds saklaušinājis, ka viņā pagasta malā kāda saimnieka mājās nabagu galā dzlvājusi vecava vārdā Dace, kurai jaunībā bez ziņas un miņas izgaisis līgavainis. Redzēts ceļā uz viņas māju Dakstos, pēc tam kā akā iekritis. Velti izmeklējuši.

Dace aiz sirdsžņaugām tapusi prātā viegla. Mājas panīkušas, atdotas citiem par renti. Pate Dace nonākusi žēlastības maizē pie tā saimnieka dēliem, kurš jaunībā arīdzan uz to balto daiļuvīti cerējis. Ļaudis tā ir nosprieduši, ka jaunais puisis uz mirkli iegājis viņsaules takā, mazu brīsniņu pazudis no pasaules. Kad atkal atgriezies šaisaulē, pagājuši simt gadi. Kur pa to laiku mi­tis, nemācējis pateikt. Mazu brīsniņu pabijis tādā kā spulgā pļavā, kur lielas villaines plivinājušās, svešzemju putni čiepstējuši.

—  Kur tas puisis palika? — Tenis nespēja novaldīt ziņkāri.

—  Ātri vien nomira, — Trīne atmeta. Un piebilda: — Ko ta šis itaisaulē bez savas Daces būtu veicis? Ļaudis viens otram Debesu nolemti līdz ar dzimšanu. Ja saiet kopā, dzīve rit, ja misās — dzīvīte pagalam.

To dzirdot, Tenim savādi šuršuļi pārskrēja pār muguru. Li­kās, ka Trīne to saka par viņu un par Sauci. Ja saies kopā, būs labi, ja nesaies, — mūžs postā.

—  Tad jau tas kungs, kurš aizviņgad Gulbinas ceļā bez miņas pazuda, pēc simt gadiem arīdzan savas Dorotejas taujās, — teica Repuļu Dāvis, kura dēls dienēja muižā pie Felsberga.

—  Kas to lai zin, — Trīne gudrā viszines balsī novilka un tū­liņ mala savas pasaku dzirnas tālāk. — Vek, Bērtulis pauda par kuģošanu zem zemes. To kuģu vīri skaidrā prātā piedzīvojuši. Tā izklausās vēl lielāka pasaka, aber jātic vien ir. Ja tu, cilvēks, neticēsi otra pasakai, tā ij pasauli nesapratīsi. Visur pats neizstaigāsi, vi­su neaptaustīsi. Ij tas nepalīdzēs. Puisis, kurš viņsaulē pabija, gudrāks no tā netapa. Vienīgi citi saprata, ka šim kas nebūt galvā mižģējies…

Pēc Viņpasaules teikām pienāca stāsti par vilkačiem.

—  Aizviņu ziemu es savām ausīm mežā dzirdēju vilkača au­rus, — teica Repuļu Dāvis. — Parasto vilku gaudas nācies dzirdēt vairākkārt. Kad vilku tēvs palaiž savu stabuli, tad skaņa nāk kā no ērģeles. Vilkača kliedziens ir pavisam cits. Ne tuvu kā vilkam: "Mēg! mēg! Auvā, auvā!" Bail klausīties. Ausīs duras.

Viņgad Vilkacis pēc Dormuižas kunga un suņa noriešanas atstājis glumus vēmekļus. Kādi desmit cilvēki tos redzējuši. Tās tak nevar būt tukšas pasakas. Vai tad visi melotu?

—  Ko Bērtulis saka? — Tenis taujāja.

—  Ko saka? — Dāvis rūca. — Lai cilvēks brauc kač pa zemes apakšu ar kuģi, viņš nekādi nesapratīs, kas notiek tepat tuvumā, ja tas noslēpts cilvēka acīm un ausīm. Nekāda cita prāta mums nav kā redzēšana un dzirdēšana…

—  Vēl var aptaustīt, — Tenis iebilda.

—  Nūja, — Dāvis piekrita. — Tas ar' viss. Citus gaņģus, kuros staigā murgi un jodi, cilvēks samana tikai retu reizi, kad prātā paveras caurums uz viņsauli vai uz vaidelaiša laikiem un liku­miem.

—  Ir tādi cilvēki, kuri skata lietas citādi nekā prasti ļautiņi, — sacījumu atkal pārņēma Trīne. Viņai nepatika, ka Dāvis grasās celties viņai pāri ar nesaprotamo lietu saprašanu.

—  Ko tu, Dāvi, tik tālu spried, — viņa apsauca sāncensi. — Vai tad tavs Indriķis, ar kungu pa sila vēri staigādams, neredzēja dzīva vilkača pēdas, kas izbeidzās pie avotiņa. Par to muižā runā katrs bērns. Zāļu Made teikusi, ka suns pa gabalu jūt vilkača tu­vumu. Viņam tāds spēks, ka cilvēks aiz bailēm dreb kā apšu lapa, suņi taisās vai nobeigties.

Viņmuižas ļaudis stāstījuši, ka redzēts vilkaču skrējiens zie­mas laikā pāri laukam. Zvēri bijuši zirga lielumā, astes veselu asi garas, pēdas lāča pēdu platumā…

—  Vai atceries, ka rudens tirgā pie Krustakroga vilkači noza­guši niknā vagara māsu. Aizgājuši kā vējš… —Dāvis iesāka.

—   Ej, tu, dulbur! — Trīne viņu apsauca. — Nebāz kuili ar kaķi vienā maisā. — Tie bija stražņiki, poļu kungu kalpi no Lat- golas.

—  Citi saka — vilkači, — Dāvis spurojās pretī. — Tirga sargs aiz bailēm bikses pieķēzījis…

—  Nu jau gudrs, — Trīne viņu sabāra. — Bērnu ausīm tādas runas laid par biksēm…

Dāvis apkaunējās un vairs neteica ne vārda.

Trīne stāstīja par vilku, kas viņpagasta bandenieka sievai Ber­tai auzas vedot lecis uz vezuma, tad zirgam mugurā. Uzkliedzis: "Es lepni pajāšos!"

Zirdziņš, nabadziņš, aiz bailēm nesapratis, ko iesākt. Sieva gan sapratusi, ka jāpaliek mēmai, tikai otrā dienā izstāstījusi patiesību. Nav spējusi parunāt.

Pēc dažām nedēļām tas pats vilks ieskrējis kāda zemnieka sētā un saķēris sešgadīga bērna degunu. Labi, ka turpat bijusi māte. Ar maizes lizi uzšāvusi zvēram pa muguru.

Bērna degunam ne vainas. Šis vēl lūkojis mātei iestāstīt, ka vilciņš bijis labs, viņam muti nolaizījis.

Tādu ziņu dzirdot, Tenis trinās uz savas lāvas, seģeni līdz zodam uzvilcis. Nesaprata, vai sacīt, vai nesacīt par līdzīgu pie­dzīvojumu ar vilku. Toreiz māte un vecāmāte bija cieši pieko­dinājušas citiem ļaudīm par vilka laizīšanu nerunāt, lai viņu nenoturētu par muļķi. Pašas gan bija kaut ko teikušas.

Pēkšņi ierunājās Zane.

—  Es ar' pazīstu tādu bērnu, kam vilks muti nolaizīja. Tepat mūsu kunga daļā. Mežā aitas ganot.

—  Vai tad vucenu neaiznesa? — prasīja Trīne.

—  Neaiztika ne avis, ne teļu.

—  Tas tak nevar būt vilkatis, ja bērnus mīlē, — aizrādīja Dāvis.

—Vilkači nav bez mēra ļauni,—Trīne allaž likās zinošāka par

citiem. — Ja tie dzītos visus noriet, tad pa krūmiem cilvēku kauli vien mētātos. Ir daļa ļaužu, kuriem tie skrien par sargsuņiem. Vilkačus varot dzirdīt ar alu, kam piejauktas driģenes, tad tie esot varen neganti.

—   Krūmu Made teikusi, —- atkal ierunājās Dāvis, kam dēls allaž pienesa jaunākās vēstis no muižas. — Teikusi, ka vilkači izkāpuši no vācu nocirstām svētbirzēm. Vaidelošu gari, kas slēpu­šies ozolu saknēs, iznākuši virszemē dievumu nest. Redzot tautu panicinātu, pārtapuši par vilkačiem un vilkatēm, kas baida bar­gus kungus un pārmāca.

Vakarēšanās, kad rēķinu un burtu mācīšana nenotika, bieži tika apspriestas vilkaču un citu mošķu izdarības.

Tenis un citi Ķeveru ļaudis ij zināt nezināja, ka viņus nupat nupat gaida bargs vilkaču notikums tepat Briņķu muižā.

Pirmo ziņu pievakarē Dāvim pateica krodznieka puika.

—   Stražņiki notvēra pašu vilkati ar visu nazi. Aizveda uz muižu mocīt.

Dāvis pavēroja debesis. Jā, varēja būt, ka tuvojas vilkaču un raganu laiks.

Nākot mājās, viņam likās, ka aiz kalna meža līkumā pie krū­miem pavīd tāds kā pelēks zvērs, kā zirgs ar jātnieku.

Putenis griezās arvien negantāk. Drīz neko vairs nevarēja saskatīt. Dāvis kūlās tik uz māju pusi, par vilkaču tuvumu īsti neticēdams. Nebija ticis līdz otrajam kalnam, kad no muižas puses vējš atnesa tādas kā suņu vai vilku gaudas. Ap sirdi tapa savādi.

Tikko viņš iegāja Ķeveros, ari viņu sētas suņi sāka riet un gaudot. Skatījās uz muižas pusi, it kā no turienes nāktu kāda briesmu ziņa vai nelaba smaka.

Ap sirdi kļuva pavisam jocīgi.

Kad viņš par dzirdēto pastāstīja saimniekam un saimes ļaudīm, tie galvas vien grozīja. Patiesi, suņi rēja kā aizsvilušies. Pagājās uz muižas pusi, apsēdās pakalnē un ņēmās žvankstēt bez apstājas.

—Vajadzētu palīdzēt vilkatim izbēgt, — Tenis ieminējās.

— Kāpēc tā, dēliņ? — Zane vaicāja.

—Mēs uz mūžu taptu vilkača draugi, — Tenis atbildēja.

Līze bažīgi palūkojās uz dēlu.

Ne māte, ne dēls nezināja, ka šajā pašā brīdī Gotfrīds Fels­bergs stāv aci pret aci ar vilkati Tomu, kas uzdevies par vilku ka­rali Kaulaišu Krišu no "viņpuses".

Citi sagāja istabā, bet Tenis un Dāvis, apvilkušies kažokos, stāvēja pie klēts stūra, vērās vakara krēslumā un putenī, lūkodami saskatīt un saklausīt kādu jaunu ziņu.

Duksis un Rūcis, cilvēku tuvuma drošināti, pārrikšoja pāri pauguram un turpināja žvankstēt te mierīgāk, te negantāk.

Kad vējš pierima, no muižas puses atskanēja bises šāviena pluikšķis.

Gaudas no muižas puses pieklusa. Arī Duksis un Rūcis pār­trauca zvanīt.

Piepeši abi mājas sargi par jaunu ierējās tik spalgi un izmisīgi, ka Tenim gribējās skriet viņiem palīgā.

Tas nebija vajadzīgs. Abi drosmīgie rējēji bēga uz sētu, ko kājas nesa. Tikai tikuši blakus Dāvim un Tenim, apstājās un at­guva balsi. Spalvas uz muguras abiem bija saslējušās kā sari. Rie­dami viņi brīžam pameta izbrīnētus skatus uz cilvēkiem, it kā ne­saprazdami, kāpēc gudrie divkāji nenojauž, kādas šausmu lietas tur aiz diviem pauguriem norisinās.

Tikai pēc vairākām dienām Ķeveru ļaudis uzzināja, kā vilki atbrīvojuši soda kambarī ieslēgto vilkati, ar zobiem atplēsdami durvju sprūdu, kā izdzinuši no staļļa zirgu un mežmalā to saplosījuši.

Kur palicis pats vilkatis, neviens īsti skaidri nemācēja pateikt. Viens tiepās, ka uzlēcis zirgam mugurā, cits zināja, ka turpat pagalmā pārtapis par vilku un aizlēcis pa gaisu gaisiem. Repuļu Dāvja dēls Indriķis pastāvēja uz to, ka vilkatis paslēpies kunga zirgu steliņā un kaut kur tur slēpjas vēl šobrīd, jo viņš,redzējis Kaulaišu Krišu pie zirgiem ieejam. Ārā izskrējis zirgs viens pats bez jātnieka.

Pēdu dzinēji otrā dienā lūkojuši vilkati un vilkus izsekot pa pēdām. Diemžēl sniga sniegi un putināja, tāpēc pēdu izsekošana nevedusies. Skaidri sapratuši tikai vienu, ka Lielais sils pārlieku pilns ar vilkiem, starp kuriem mīt arī pats vilkatis, kas uzdodas par Kaulaišu Krišu.

Indriķis atklāja noslēpumu un tēvam izstāstīja, ka jau agrāk vilks bezmaz norējis kunga mīļāko suni Hloju, kad kungs lūkojis dzīt vilkača pēdas silā aiz Melnajiem laukiem. Tur brīžam vilka pēdas pārtapušas lopa nagos, te pārtrūkušas, it kā nešķīstenis būtu aizlidojis pa gaisu vai ieniris avotiņā. Lupstu Reinis arī­dzan lūkojis dzīt vilkatim pēdas. Tāda pati vēja ķeršana vien sanākusi.

Tenim, visu to klausoties, modās arvien lielāka ziņkāre atrast slepenās meža takas un izdibināt vilkaču noslēpumus. Viņš bija meža mājās dzimis un audzis. Koki, krūmi, putni, stirnas, āpši un citi meža radījumi likās kā draugi, tādi paši savu taku minēji kā cilvēki. Vēl vairāk: liels klajums viņu baidīja, jo tur nebija kur paslēpties, nebija koka, kur uzrāpties, nebija zara, ko varētu izlie­tot par aizsargāšanās ieroci.

Vasarā karstajos pusdienlaikos, kad siena darbinieki iekri­ta diendusā, viņš aizzagās uz mežu. Te gan mežu gabali bija sīkāki un skrajāki. Lazdas mijās ar apsēm, bērzi ar alkšņiem. Maz lielegļu silāja, tāpēc viņš centās aiziet pēc iespējas tālu, uz vecajām vietām, kur kādreiz pats staigāja ar akmeņu metekli rokā un paštaisītu loku plecos.

Māte un vecāmāte bija diezgan daudz stāstījušas par Melnās sērgas lauku sētām, kur kādreiz mituši priecīgi un strādīgi cilvēki, kas nesuši ziedokļus ozolu svētbirzē, kuru vācu kungi vēlāk likuši nocirst. Svētozolu dēli un saulesmeitas par to esot sadusmojušies un visam novadam uzsūtījuši nelaimi pēc nelaimes. Karus un badu. Pēdējais sods kritis pār ozolu cirtēju pēcnācējiem melnās sērgas izskatā. No tās visi ļaudis nomiruši, pirms nāves grūti mocīdamies. Izdzīvojusi tikai Zāļu Made ar savu māti, jo tās bijušas veco tikumu un gudrību zinātājas. Māte gan jau mirusi.

Svētozolu birzē agrāk vienmēr jēņu ziedam dedzis uguns­kurs, krādams pelnus uz ozolu saknēm. Vēlāk turpat dedzināti ozolu bluķi.

Svēto ozolu stumbrus daži gudrākie ielikuši jaunceļamo mā­ju pamatos. Tur tie stāvējuši vairāk nekā simt gadu. Mājas iznī­kušas reizē ar bluķu sapūšanu. Tā tas Dieva nolemts, ka vainī­gajai ciltij jāiznīkst reizē ar svētozolu satrunēšanu.

Kad no Trīnes un Dāvja stāstiem kļuva zināms, ka Briņķu mui­žas kungs Gotfrīds Felsbergs, vilkača pēdas dzīdams, pārstaigājis arīdzan Melnās sērgas laukus, Tenim šķita, ka līdz ar to noņemts aizliegums tur savu kāju spert cilvēkam.

Pirmo reizi Melnās sērgas laukus Tenis apmeklēja viens. Pēc pērkona lietus, kas pašā dienas vidū samērcēja sienu. Tālab darba pie siena vairs todien nebija, un Tenis pavēstīja mātei un saim­niekam, ka ieies dziļāk mežā palūkot, kur rudenī ienāksies riek­sti, brūklenes un citi meža labumi.

Tāda runa izklausījās gaužām ticama, jo Tenis patiešām al­laž prata atrast tās labākās ogu, riekstu un sēņu vietas. Tenis arīdzan šoreiz nemeloja. Sērgas laukos, kas bija stāvējuši atmatā ceturto daļu gadu simteņa, ataugas mežos varēja būt gan ogas, gan rieksti.

Sauce dzīrās iet līdzi, bet Tenis sabaidīja meiteni, ka ceļā daudz purvu ar čūskām un nātrēm, kas sakodīs viņas kājas caurumu cau­rumos. Sauce ne no čūskām, ne no nātrēm nebaidījās, bet matī- dama, ka Tenis šoreiz patiesi negrib būt kopā ar viņu, samierinājās ar likteni.

Puisim pavisam savādi tapa ap sirdi aplūkojot Gaiķu vaļinie­ku sētu, kur vēl pirms dažiem gadiem viņš bija mitis. No kambara klona jau auga ārā bērziņi cilvēka augumā.

Kaktā, kur vēl čurnēja lāva, uz kuras viņš bija gulējis, tupēja liels rupucis un, baidīdams nācēju, kustināja dzelteno pakakli.

— Tupi vien, Piena māte, tā tava vieta, — Tenis labsirdīgi no­vēlēja un steidzās tālāk.

Kūtiņa bija pavisam sašķiebusies, bet vēl stāvēja ar visu jum­tu. Pirtiņa gan bija sabrukusi.

Uz Melnās sērgas laukiem Tenis negāja taisni, bet pa upes malu, kur ceļš labāk zināms. Diemžēl arī tur krūmi tā sazēluši, ka patiešām iznāca gabalu pa nātrēm brist.

Līčos, kur māte kādreiz viena pati pļāva sienu, zāle sniedzās līdz kaklam. Te gubu vešanas reizēs viņš bija skraidījis riņķu riņ­ķiem. Vēlāk rudens pusē atklīdis ar visu ganāmpulku noganīt lekno atālu.

Pēdējā līča krastā viņš kāpa eglē, lai paskatītos uz Melnās sērgas lauku pusi, ievērotu zīmīgākos kokus un koku pudurus, jo citādi šajā jaunmeža smalksnē varēja apmaldīties, kač ar' saule stāvēja dienvidū un rādīja debesu puses.

Diemžēl eglē bija bišu koks, pilns ar bitēm. Kā tikt tam garām? Tenis zināja: ja viena bite iedzeļ, tūlīt cilvēkam klūp virsū vesels pulks šo mazo zobena bruņinieku. Jālūko netraucēti lavīties pa stumbra otru pusi.

Tenis līda starp zaru žuburiem elpu aizturējis, klusībā pie sevis skaitīdams: "Bitīt, manu drostaliņ, tu dzeltenas kājas āvi. Nedzel kokā kāpējam, kas tev labas dienas nesa."

Kad egles galotnes kļuva ilkss resnumā, Tenis apstājās un lū­kojās pāri ataudzei uz Melnās sērgas lauku pusi. Tur nebija vairs nekādu tīrumu, tikai mežs un mežs. Tālumā viens vai divi augstāki ozoli un liepas. Tur varēja būt veca māju vieta. Citur savādās taisnās rindās stāvēja jauni slaidi bērzi, it kā cilvēku dēstīti.

Visvairāk tomēr bija sazēlušas jaunas egles. Zem tām šūpojās alkšņu pelēklapu galotnes kā viļņojošs ezers. Pāri upes līkumam dienvidu pusē zilganā tālumā slējās augsts lielo egļu mežs. Toties tepat pie augstās krasta priedes pletās vienīgais lielākais klajums, ar retām mazām priedītēm piekaisīts.

Iegaumējis lielo koku izvietojumu un izrēķinājis taisnāko ce­ļu uz mājām, Tenis uzmanīgi kāpa zemē garām bišu kokam, bišu vārdus skaitīdams. Gaisā vējoja medus smarža.

Pagājis uz priekšu, Tenis uzdūrās gludam klajumiņam. Te šķita tik jauki, ka viņš nespēja atturēties, neatlaidies kaķpēdiņu maurā guļus. Uz šejieni māte viņu mazu bija dažkārt atvedusi. Viņš rotaļājās ar kaķpēdiņām vai ēda zemenes. Māte sēdēja klu­sēdama, domās nogrimusi.

Tālumā uz Melnās sērgas lauku pusi iekramšķinājās krauk­lis. Laikam atgādināja, ka jāsteidzas.

Tenis pārbrida vairākām tērcēm, kuru krastos viedās senas aršanas darbu pēdas — augstas ežmales. Savādi bija apjaust, ka pirms viņa nākšanas pasaulē te cilvēki aruši un sējuši. Nāca kalns, pēc tam līdzenums.

Pēkšņi viņš atdūrās pret nomelnējušu garu guļbaļķu sienu. Te bija tā vieta, kur rindā auga bērzi. Baltie slaidie stumbri spie­dās pie satrunējušajiem baļķiem. Pareizāk sakot — baļķi spiedās pie bērzu stumbriem. Zemē rēgojās sagāzušās rijas pēdējās at­liekas.

Tenis gāja klusām, kā baidīdamies kādu iztraucēt. Siena izrā­dījās piecdesmit soļu gara ar diviem šķērskrāvumiem. "Rija, pie­darbs, pelavnieks," Tenis sprieda.

Istabas vietā auga egles. Koku atliekas bija sakņupušas zemē, apaugušas ar sūnu un apbirušas ar biezu skuju kārtu, ka tikko va­rēja pamanīt. Vienīgi pēc krāsns akmeņu krāvuma varēja noteikt mājas vidu.

Klēts nebija pilnīgi sabrukusi. Lubu jumts stāvēja, šķībi sasvē­ries uz vienu pusi, jo tur bija izpuvuši balsta baļķi. Citādi viss iz­skatījās neskarts. Durvis aizslēgtas ar iekaltu greznu kali. jumta lubas apsūnojušas zaļas un nomelnējušas, bet vēl derīgas.

Tenim iešāvās prātā doma ieskatīties klētī, bet atturēja melnās sērgas biedīgums. Vecāmāte bija stāstījusi, ka sērga dažkārt pa­slēpjas zemē. Pēc piecdesmit gadiem tā ķer cilvēku, kas to uzrok, meklējot apraktu mantu.

Tenis centās atminēties, ko vecāmāte bija sacījusi par Lielo silu. Tālāk nāca Dziļūdeņu muklājs, melns dūņu bezdibenis. Zirgs tur nekad nedrīkstot iet, tikai cilvēks, ja zin meža gudrības, noskaita Meža mātes vārdus un allažiņ acis tur vaļā.

Aiz Dziļūdens sākoties Lielā sila pati serde, kur neviens no Lielo Leimaņu ļaudīm tajā paaudzē nebija nokļuvis. Tur esot viltīgi meža ezeri, ar sūnu apauguši. Ka tik dzīva radība tur spe­rot kāju, burbuļi vien pakaļ nostiepjoties.

Tolaik ļaužu bijis daudz, vienādi mežā baidījušies iet. Ka tur varētu mist vilkači un nešķīsteņi, tagad vairs reti kurš šaubījās. Vilkatis bija cilvēks kā cilvēks, bet ar spēju pārtapt vilkā, jo viņam bija vilka sirds. Ne zemnieks, ne kungs ar tādu nevar tikt galā.

Jā, bet kur te atradās Melnā auna perējums?

Tenis nožēloja, ka nebija vecomāti pamatīgāk iztaujājis. Kur varēja būt sila stūris, kurā Zuze un Grieta mežā redzējušas vel­nu melna auna izskatā? Kad Zuze pārnāca mājās, viņa nemācēja neko kārtīgi pasacīt, vienīgi atkārtoja, ka abas ar Grietu mežā redzējušas dzīvu velnu, kas blējis aitas balsi un griezis zobus.

Vecāmāte ne Zuzei, ne Grietai lāga neticēja. "Grieta jau jau­nībā bija kā caura kule," viņa mēdza teikt. "Ar tiem bandiniekiem mums posts vien bija. Viņas vīrs arīdzan Grietu par zvana kuli vien sauca."

Lai nu kā, abas vecenītes nevarēja pārskatīties un pārklausīties. Melns auns tur bijis, ko suns arīdzan redzējis un jutis. Jātic tam, ko cilvēks kā paša pieredzēto stāsta. Kāpēc neticēt? Māte un vecāmāte kādreiz neticēja, ka viņam vilks vaigu nolaizīja, lai gan vilks patiesi tā izdarījās. Sāka ticēt tikai tad, kad no cita pagasta pienāca līdzīga ziņa un pagājušā ziemā vilki atbrīvoja vilkati no soda kambara.

Tenim bija baisi mežā par to domāt, tomēr piedzīvojumu kāre bija vēl lielāka. Ja tagad krūmos pagadītos melns auns, viņš ietu tam klāt, lai notiek kas notikdams. Ja vilks viņam ļaunu nedarīja, lai gan viņš to bija apskādējis, kāpēc velns lai rīkotos citādi?

Vecāmāte bija stāstījusi, ka Vilkaču sila lielajā tīrelī ļaudīm piemetas vadātājs, kas liek maldīties arvien dziļāk un tālāk no mājām. Pēc tam drošinot piebildusi, ka ar vērīgiem bērniem mežā tas nenotiekot.

Diemžēl nekas savāds šajā gājienā viņam negadījās. Tenis at­rada vēl vienu māju gruvekļus, kur pirts vietā stāvēja satrūdējušu baļļiņu un ķipīšu atliekas, upītes malā zvilnēja gluds akmens drēbju velēšanai.

"Kur tā viss varēja pazust?" Tenis sevī brīnējās. "Nav ne cilvē­ku, ne lopu kaulu."

Te nu Tenis aci pret aci redzēja kā laika zobs (vecāmāte mēdza tā teikt) bez žēlastības sagrauž visu šīs pasaules godību.

Ķeveros Tenis pārradās pavēlu vakarā, noguris kā medību suns. Lazdu pakalni viņš bija atradis, bet brūkleņu vietas gan pa ceļam nekur nerādījās.

Tas nozīmēja, ka viņam meklējumos jādodas vēl kādu dienu.

Šoreiz Sauce izlūdzās viņam par pavadoni. Arī Tince un citi bērni dzīrās doties līdzi, bet Tenis stingri pastāvēja uz to, ka viņš ņems līdzi tikai vienu, lai neiztraucētu Meža veci un neuzskrietu uz Vadātāja. Sauce esot gājienam piemērotākā, jo skaļi nebļaustās kā dažs labs cits. Teņa māte un Sauces māte arī bija vienisprātis, ka Tenim labāka pavadone būs meitene, jo neļaus puisim pārāk dziļi mežā noklīst un ālēties.

Sauce izrādījās tālredzīgāka par Teni — paņēma kulītē līdzi plāceņus un biezpiena cibiņu.

Šoreiz gājiens izrādījās daudz bagātāks. Gaiķu vecās saim- niekmājas vietā viņi iztraucēja stirnu ģimeni, bet Pērļupītes krastā saskrējās ar bebru pāri, kas krūmu ēnā gulēja diendusu. Tādus zvērus Tenis savām acīm nebija redzējis, tikai pēc nostāstiem saprata, ka tie ir bebri. Zvēriem bija maza galva un platas plikas astes. Turklāt tepat netālu upītes malā bija apgrauzti koki, daži jau nogāzušies.

—  Veries, kādi līdumnieki! — Tenis sacīja. — Kazi, mums ar' derētu te meža klusumā nolīst līdumu un sadraudzēties ar vil­kačiem.

Sauce priecīgi palūkojās uz Teni. Kopā ar viņu meitenei jebkurš darbs šķita kā rotaļa. Gan siena grābšana, gan linu plūk­šana, gan rudzu siešana.

Viņi pārbrida upītei, uzkāpa gravas krastā un iegāja tajā meža pusē, ko pēc nostāstiem ļaudis dēvēja par Vilkača daļu. Te pletās bagātīgi brūkleņu lauki. Ogas bija vēl zaļas, bet lieliem ķekariem un to mētras tik biezi saaugušas, ka trūka brīvas vietas, kur kāju nolikt.

Viņi gāja brīnīdamies. Līdzenais lauks zem slaidajām prie- dītēm stiepās nepārskatāms un nepārstaigājams. Te varēja nākt simtiem ogotāju, tik un tā visas ogas nenolasītu.

—  Teni! — Sauce bailīgi sacīja. — Vai tu atceries ceļu uz mā­jām?

Puisis palūkojās uz sauli, palūkojās atpakaļ.

—  Nebaidies! — viņš sacīja. — Atpakaļ iesim citā vietā pāri upītei.

—  Vai te ir Melnā auna perējums, kur Grieta un Zuze ogas lasīja? — Sauce nerimās.

—  Viņas neteica, ka bridušas pāri upītei, — Tenis prātoja.

—  Tur bija daudz brūkleņu, — Sauce atgādināja.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Vairāk raudzījās uz kājām, lai neuzmītu ogām vai kādam rāpulim. Priedīšu audze beidzās. Priekšā pavērās gravas krasts.

Tenis apstājās. Lejā tecēja maza urga, bet gravas krasti stāvi un apauguši ar meža rožu un kādu citu dursteklīgu krūmu au­dzēm no vienas vietas.

Nekas cits neatlika kā iet gar malu un meklēt labāku pārejas vietu. Diemžēl vienīgo vietu, kur būtu vieglāk tikt pāri, aizspros­toja krustu šķērsu sagāzušies koki, šķiet, bebru nograuzti. Tālāk atkal krasti apauguši ar dzeloņkrūmiem.

Viņi jau prātoja par došanos atpakaļ, kad priekšā pamanīja saulainu klajumiņu un aiz tā gravas strauju pagriezienu. Labi, ka viņi nebija līduši pāri gravai, nu vajadzētu atkal nākt atpakaļ.

Klajuma malā gulēja vēja nolauzta egle. Meža lūkotāji apsēdās uz tās un ieturēja pusdienas.

Pēkšņi Sauce pieķērās Tenim pie rokas. Mīksti mezdams kājas, manīgs kā kaķis viņiem tuvojās liels vilks.

Apstājās no viņiem soļus divdesmit un uzmanīgi vēroja, it kā kaut ko no viņiem gaidīdams.

—  Viņš grib ēst, — Sauce čukstēja. — Es viņam iedošu sviest­maizi, lai viņš mūs nekāro.

—  Dod, — Tenis piekrita.

Dzirdēdams, ka cilvēki sarunājas, vilks apsēdās uz dibengala gluži kā suns un ar pakaļkāju pakasīja sev sānu. Sauce ar pirk­stiem iztīrīja biezpiena cibu, uzzieda arīdzan sviestu uz plāceņa, apspļaudīja un gāja pie vilka.

Vērodams pusaudzes kailās kājas uzmanīgi minot sūnu, lai tuvotos meža junkuram, Tenis pēkšņi saprata, ka Sauce pieder viņam, ka tādu dārgu mantu viņš vilkam neatdos.

Ar pāris lieliem lēcieniem viņš bija meitenei blakus, apķēra viņu ap vidu.

—  Neej tālāk! Met! — viņš sacīja.

Vilks arī bija pielēcis kājās. Šķiet, gatavojās uzklupt.

Sauce meta plāceni. Maizes gabals nokrita soli no vilka pur­na. Vilks pieliecās, paostīja, bet neņēma.

—  Ēd, muļķi! — Sauce uzkliedza.

—  Iesim prom! — Tenis lūdza.

Viņi lēnām atkāpās, acis no vilka nenovērsdami. Pelēcis vēl­reiz noliecās pie maizes ņukas, sakampa to un apēda.

—  Allallā! — Sauce klusi iegavilējās. — Vilks ēd plāceni ar sviestu! Labs vilks! Labs vilciņš! Būsi mums draudziņš? Aizstāvēsi mūs?

Vilks pašķieba galvu, it kā ieklausīdamies, tad strauji apgrie­zās un metās lejā gravā, izlīzdams pa dzelkšņu apakšu. Ticis ot­rā krastā, neatskatīdamies aizrikšoja starp eglēm viegliem, manī­giem soļiem kā dejodams.

—  Sauce, es par tevi nobijos, — Tenis atzinās.

—  Es par tevi arīdzan, — Sauce atbildēja.

—  Kāpēc par mani? Tu taču gāji pie vilka.

—  Vilki neuzklūp sieviešiem. Vilki uzklūp vīriešiem, — mei­tene paskaidroja.

Tenis joprojām Sauci turēja ap vidu apķertu. Tad palaida vaļā un sacīja:

—  Man bez tevis būs grūti dzīvot.

—  Kur tad es pazudīšu? — Sauce brīnījās.

—  Drīz mēs būsim lieli… Tevi aizvedīs…

—  Ak, tā…

Tālāk viņi gāja klusēdami. Saucei brīžam šķita, ka ausīs skan tāda kā smalka smilkstoņa. Viņa lūkoja saprast, kura auss īsti dzied. Ja kreisā, tad varētu gaidīt labu vēsti.

Diemžēl dziedāšana beidzās. Ausi noteikt tā ari neizdevās.

Kad, mājās pārnākuši, viņi stāstīja, ka atraduši desmit pūra- vietu lielu brūkleņu lauku, viņiem negribēja lāga ticēt, bet kad pastāstīja, ka Sauce pabarojusi vilku ar plāceni, visi uzskatīja viņus par jokupēteriem.

Tikai ar laiku, kad viņi palika pie sava vēl arī pēc nedēļas, ļaudis sāka noticēt. Sprieda: "Kas tur ko brīnīties, ja vilks ņem meitēnam no rokas maizi. Re, pagāšgad vilki muižas kambara sprūdu prata atvilkt, lai vilkati izpestītu. Tāds zvērs vezumu vilk­tu, kā dziesmā dzied, ja tik kāds prastu iejūgt ragavās."

Togad Tenis ar Sauci un Tinci, līdzi paņemot arī dažus lie­lākos kalpu bērnus, nesa mājās brūklenes veseliem maisiem. Saimnieces ogas kopā ar mežāboliem sautēja lielos čuguna podos un nolika ziemai koka muciņās. Virsū uzklāja medus kārtu, lai nepiemestos pelējums.

Arīdzan riekstu raža bija dāsna. Melnās sērgas lauku ataudzē stiepās vesela nogāze ar rudzu riekstu lazdām, kurām rieksti bija ēdami jau ap rudzu pļauju.

Diemžēl pļaujas steigoņā atlika maz laika pa mežu klaiņot, jo darbu tīrumā netrūka. Tenis jau bija lielais pļāvējs un pamiju taisītājs. Katram jaunajam tika atrasts darbs pa kaulam. Mazie stai­gāja pa tīrumiem, uzlasīdami vārpas. Lielākie cilāja grābekļus, krāva kopiņas ragavās, pieveda pļāvumu pie blāķa jeb pamija.

Bērni plijās Tenim, lai visi ietu riekstos, sūrojās, ka rudzu lazdām rieksti izbirst.

Tomēr pirmajā gājumā Tenis citus līdzi neņēma, klusām aiz­lavījās kopā ar Sauci.

Sauce ar gudru ziņu no māsas pūra daļas bija līdzi paņēmusi piecus linu palagus, kas mežā gaužām noderēja, jo laika bija maz, riekstus vajadzēja savākt ātri. Viņi visu ceļu pa mežiem un brūkstalām rikšot norikšoja steidzīgā solī. Kopš tikšanās ar vilku, kad viņi bija viens otram atzinušies savās bailēs par otra dzīvību, attiecības bija mainījušās. Likās, ka vairs nav par ko runāt. Sevišķi pēc tam, kad ļaudis sāka viņus piezobot par jauno pāri.

Puikām patiesi bija taisnība. Dienvidu nogāzē augošās lazdas jau meta lapas. Ja vien stiprāk pieskārās stumbram, rieksti bira čabēdami.

Sauce žigli noklāja palagus, zemākajam palagam malā iebāz­dami kuplus žagariņus. Tad abi rāpās lazdu krūmā un ņēmās purināt. Rieksti bira kā krusa un satecēja palagu vīlē. Viņi stei­dzās no koka zemē un grāba ar riekšavām guvumu.

No katra purinājuma satecēja četras piecas riekšas riekstu. Nepagāja ilgs laiks, kad līdzi paņemtais maišelis bija pilns. Viņi steidzās mājup.

—  Kā jūs tik ātri? — brīnījās Līze viņus ieraudzījusi. — Vai tukšā?

—  Re, pilns maiss! —Tenis gavilēja un nometa maisu no ple­ciem.

Pie mājas otrām durvīm Barbara bāra Sauci:

—   Ko tu pa Tinces tīni rakņājies! Viņa raud! Ej, pielūdzies māsiņu!

—  Teni! Teni! — Sauce sauca. — Atdosim riekstus Tincei. Es viņai nodarīju pārestību.

—  Man nevajaga riekstu! — māsa atcirta.

—  Izmazgāšu! — Sauce solīja. — Ziemā noaudīšu jaunus.

—   Nesoli tukšu, tu nemāki vēverēt, — Tince niknojās. Pie­vērsās mātei: — Kā Sauce ar Teni kopā, tā viņi tūlīt sastrādā pa­laidnības. Es nezinu, kā tas beigsies. Dabūs vēl…

—  Tince! — Barbaras balsī ieskanējās kauninājums.

—  Mām, man nav jākaunas, — Tince atmeta. — Lai kaunas viņa.

—  Tince! — māte vēlreiz apsauca meitu.

Kopš tās reizes Sauce un Tenis sāka viens no otra vairīties.

Varbūt tā bija labāk. Kad kungi rudens pirmajā sniegā rīkoja lielās vilku medības, daudzus apkārtnes zemniekus sūtīja par dzi­nējiem.

Ja būtu Tenis un Sauce kopā, droši vien abi būtu gājuši. Tagad palika mājās katrs savā istabā un par medībām nelikās ne zinis. No Ķeveriem kungu jakti taisīt aizgāja tikai Repuļu Dāvis ar otru kalpu.

Kad pienāca ziņas par medību bēdīgo galu, Tenis atviegloti uzelpoja. Viņam gauži negribējās, ka kungi pieveiktu vilkus.

Divas reizes viņš bija piedzīvojis, ka vilks pret viņu izturas draudzīgi, tāpēc viņš jutās ar tiem saistīts.

Arī Felsbergu vilks nenorēja, tikai izdzina no meža. Dzītin izdzina. Teni un Sauci vilks neaiztika, nedzina arīdzan projām, pats aizriksēja pāri gravai, cauri ērkšķu krūmiem.

Dāvis, pārnācis no muižas, kur no sava dēla Indriķa bija ziņas savācis, stāstīja:

—  Dieviņ balto, kas tur bijis par medinieku pulku! No pus Vidzemes sajājuši. Ij zviedrs, ij sprancūzis. Kā uz kāzām. Beigās iznāca viena kunga bēres. Pašu Felsbergam — vājinieka cisas. Medību rītā Gotfrīds bijis varen uzstājīgs. Vakarā šo pārveduši bālu kā cērmi, tikko spējis dvest.

—  Vai, dieniņ! — šausminājās Trīne. — Es ar tos lielos vilka gaudus dzirdēju. Klausoties varēja pamašas ķert. Tam zvēram jā­būt divu zirgu milzienā. Ij Lupstu Reiņa resnais vērsis tā nespēja izbaurot.

Toziem saime atkal un atkal atgriezās pie runām par vilkaču medībām, par vietu, kur nomirusi aizšautā gaišpelēkā vilcene, par kalniņu, kurā savilkti nokosto suņu kauli, par gravas krastu, kur Vilkatis norējis lielsuni Vērša rīkli, par Dziļūdeni, kur nogrimis mirušā kunga zirgs.

Daudz runāja par Vilkati, kas nācis pakaļ Felsbergam līdz pat meža malai Repuļu tīrumos. Kā tas uz kungu blenzis ar ļaunām acīm, no kā cilvēkam vai prātā jāsajūk.

Tenim, to dzirdot, kājas niezēt niezēja skriet apskatīt tās vie­tas. Tikai šoreiz gan vienam bija tā kā bail. Viņš reizēm palūkojās uz Sauci — vai tā būtu nācēja?

Meita likās viņu neredzam. Jo lielāka auga, jo kļuva spītīgāka un ļaunāka.

Pēkšņi Sauce pati uzrunāja Teni:

—  Ko tu lūri uz mani kā Vilkatis? — viņa jautāja, kad Tenis lūkoja viņai tuvoties.

Tas bija gaužām nepelnīti.

—  Tu pati esi Vilkača! — Tenis atcirta. — Redzu, ka par mani ļauni domā.

—  Tu spītējies kā āzis, — Sauce nepalika parādā. — Redzu, ka tu mani ienīd.

—  Tu glūni kā spīgana, — Tenis deva pretī.

—  Es ar muļķi nerunāju, — Sauce teica un pagrieza puisim muguru.

Tā nu iznāca, ka izlīgšanas mēģinājums padarīja nesaskaņu vēl lielāku.

Tenis pēcāk lūkoja sadraudzēties ar Tinci, bet tā bija pārāk izvairīga. Izlūkot mežu kopā ar Tinci šķita garlaicīgi, tāpēc viņš daudz nepiepūlējās. Labāk paņemt līdzi kādu kalpa dēlu, lai gan

vecaimātei gauži nepatika, ja Tenis ar kalpiem pārlieku sagājās un vedināja tos uz blēņu lietām.

Tā pagāja ziema. Nāca pavasaris ar lāstekām, sērsnu un vizi­nāšanos no kalna baļķu ragaviņās. Sauce ne reizi nesēdās Teņa ragutās, metās kopā ar māsām, brāļiem un kalpa puišiem citā vezumā.

Muižkungs Felsbergs pēc izveseļošanās bija kļuvis dievticī­gāks, pavēlēja visiem zemniekiem: saimniekiem, kalpiem, vaļi­niekiem un bandiniekiem septīto dienu svētīt un vismaz reizi pusgadā aiziet uz baznīcu tajā svētdienā, kad ķesteris baznīckunga runu pārcēla latviešu mēlē.

Runāja, ka drīz pārbraukšot Felsberga dēls no Vācijas. Tur viņš gāja augstās skolās un vērtās par gudru jaunu cilvēku.

"Varbūt Sauce cer uz jauno Felsbergu," Tenis nodomāja, kad meita kārtējo reizi bija uz viņu drūmi palūkojusies.

9.Tena ciešanas

Ne māte, ne vecāmāte spēja ko līdzēt: ne grozīt Sauces prātu, ne atvēsināt Teņa galvu.

Katra diena, kas briedināja jaunekļa miesu un dvēseli, nesa tam jaunas ciešanas. Viņš būtu ar mieru palikt par kalpu Ķeveros, ja Sauce…

Tas nebija iespējams. To viņš saprata ļoti skaidri. Lai cik lab­sirdīgs Bērtulis un laipna Barbara, viņi neļaus savai meitai kļūt par kalpa sievu. Tāpēc Sauce viņu nīda.

Vecāmāte gan bija vēstījusi par dižo Ausalu Leimaņu dzimtu, kuras zariņš viņš skaitījās. Bet kāda tam vērtē, ja viņi Ķeveros bija kalpi bez zemes, bez savām mājām, bez cerībām.

Zane par laimi bija aprimusi bijušo godību skandināt. Ne jau citu kalpu klātienē dižoties ar savu leimanietes cilmi. Agri vai vēlu celtos izsmiekls. Tas kristu arī uz Līzi un Teni.

Tenis cieta arī no tā, ka viņu īsti nepieņēma ne kalpu puiši, ne saimnieku dēli. Arīdzan pats viņš jutās sašķelts it kā divās daļās. Vecāmāte ar saviem stāstiem bija sapostījusi viņa dzīvi. Ja nebūtu lielļauža iedomas, viņš viegli atrastu kopēju valodu ar kal­pu ļaudīm, ja vien… Sauce…

Jā, pie visa vainīga tomēr Sauce.

Zinājis vai nezinājis par saviem tikušo ļaužu vecajiem, viņš, vienalga, nesamierinātos ar kalpa mūžu. Viņam derēja tikai tāds mūžs, kuram priekšā paveras plašs ceļš nākotnē. Ne tikai viņam. Arīdzan viņa bērniem un mazbērniem. Var jau būt, ka vecāmāte ar savām teiksmām tādu gribu viņam iedevusi. Bet tad nu viņai nebija ko pārmest. Tā bija laba griba.

Tā Tenis sprieda un grozīja sava likteņa metus, neatrazdams mieru ne dienu, ne nakti. Viņš bija redzējis, kā viens otrs kalpa puisis rudens peļņu notērē pa krogu, pretī dabūdams sagurumu un šķebenu dūšu.

Kādu dienu pirms siena laika, kad visi tīrumi apsēti un darbu mazāk, vecāmāte skubināja Līzi un Teni iet uz baznīcu. Tur kār­tējo reizi bija Dieva vārdi ar ķesteri, kas pārstāstīja pastara teikto sprediķi latviešu valodā.

—  Tur būs Felsbergs ar dēlu un meitu, — Zane stāstīja. — Paskaties, Teni, uz Hannu, pasaki labas dienas. Viņa labprāt ar zemniekiem aprunājas.

—  Man Hannas nevajaga! — Tenis dusmīgi atmeta.

—  Paskaties kā uz māsu, — Zane mierināja. — Lai redzi, ka cilvēki vien visi esam.

—  Vecomāt, man ir savas rūpes, — Tenis atvairījās.

Ceļš uz baznīcu bija krietni patāls — četras garās jūdzes, tā­pēc vecāmāte neņēmās iet līdzi.

Muiža svinēja apsējības, un zemniekiem nācās darīt to pašu.

Baznīca bija pelēka neliela koka būve ar tornīti vienā galā. Iekšā patukšas solu rindas. Priekšpusē dēļu pacēlums un divas kastes, uz kurām dega daudzas gaišas sveces. Pretī aiz tām krā­sainas bildes karājās pie sienas un apzeltīts krusts iestiprināts ar sarkanu drānu segtā galdā.

—  Vai viņiem cits Dievs? — Tenis prasīja mātei.

—  Tas pats visiem mīļais Dieviņš, tikai viņi citādi to godi­na, — māte atbildēja.

—  Kāpēc katoļi un luturi plēšas?

—  Katram sava taisnība, — māte sacīja. Un piebilda: — Ne­prasi tik daudz. Dievs jāpieņem ar sirdi.

Baznīcēnu priekšā uz paaugstinājuma iznāca mācītājs melnā talarā ar pavadoni. Mācītājs norunāja garu sakāmo katoļu baznīcas valodā, ko acīmredzot nesaprata arī ķesteris, jo netulkoja.

Tenis aplūkoja baznīcēnus. Atnākušas bija arī saimniekmei­tas — Tince un Sauce.

Kungu daļā sēdēja Felsbergi, arī Hanna ar Albrehtu. Ve­cie kungi un dēls svinīgi lūkojās tikai uz priekšu. Hanna reižu reizēm pažūrēja ar acīm visapkārt, uzmeta skatienu arī Tenim.

Tad pastars jeb mācītājs sāka runāt vāciski un ķesteris ņēmās tulkot latviski. Dvēseļu gans bēdājās, ka daudzas vietas baznīcas solos tukšas. Tas tālab, ka zemniekiem nerūpē dvēseles glābšana, viņi nododas miesas kārībām, nevar paiet garām krogam, kur arī šodien daudzi aizķērušies, līdz svētai vietai nav spējuši tikt, tāpēc baznīca tik tukša. Dzeršana un plītēšana esot liels ļaunums, no kura dažam rodoties zvēra domas un zvēra izskats, dažs pār­vēršoties par nešķīsteni, kas naktīs skrien pa gaisu.

Sievietēm savukārt vairāk jādomā par mīlestību uz Dievu, nevis vasarās jāguļ klētiņās, kur miesas kārīgi bezdievji var tikt tām klāt. Dažas, lai kārdinātu preciniekus, pat baznīcā nāk lepni uzcirtušās, saspraudušas apmetņus ar lieliem sudraba blāveriem un izpušķotām piedurknēm un jostām.

Mācītājs runāja priekš zemniekiem neparasti gari, atkal un atkal bargi strostēdams dzērājus, kas krogā nodzer prātu, nenāk baznīcā.

Beigās mācītājs skaidri paziņoja, ka citās nākamās svētās die­nās krogi tiks slēgti, lai baznīcas laikā sātans nevienam nevarētu aptumšot prātu.

Tenis, saviļņots par pastara beidzot veiksmīgi atrasto skaidro un lietišķo domu, skaļi iesaucās:

—  Pareizi! Tā vajaga darīt! Kam tik gari vervelēt?

Māte izbijusies aizšāva Tenim roku mutei priekšā.

—  Ko bļauj, — viņa čukstēja. — Te ir baznīca, ne vakarēšana, kur katrs var runāt.

Tenis apjuka. Viņš bija tik uzmanīgi klausījies mācītāju kā neviens, tāpēc arī beigās tā aizdomājies līdzi, ka pavisam aizmir­sis, kur stāv un ar ko runā.

—  Ko viņš mani lamā par pļēguru? Ja grib dzērājus lamāt, lai iet uz krogu, kur plenči sēd. Lai runā ar viņiem!

—   Esi mierīgs, —- māte vēlreiz apsauca. — Tince un Hanna jau skatās uz mums.

—  Lai skatās! — Tenis nevērīgi atmeta.

Žēl, ka Sauce neskatījās. Būtu vismaz dusmojusies. Vienal­dzība bija grūti panesama.

Uz mājām nākot, bija jāiet garām krogam, kurā stražņiki sa­gūstījuši Vilkati. Tenis jau agrāk tur bija iegriezies, pircis krūzes, bļodas un adatas, arī alu nogaršojis, bet kopā sēdējis ar pļēguriem vēl nebija.

Pēc mācītāja aizrautīgās runas modās ziņkāre par cilvēku krogus gaitām.

Lielais krogus galds bija iznests saulītē. Pie tā dirnēja daudz vīru, kuri līdz baznīcai nebija tikuši. Sēdēja uz zarainiem egles bluķiem un skaļi tērzēja. Ieraudzījuši baznīcēnus, pacēla alus kau­sus un sauca:

—  Re, misai gals! Varam pagānu dziesmas uzdziedāt.

Tenis apstājās. Tur sēdēja divi Ķeveru kalpa puiši un vēl daži

pazīstami jaunekļi.

—  Es iedzeršu alu, — viņš teica mātei. — Tu vari iet mājās.

Pašu mājas puiši viņam nedeva vietu pie galda, bet kāds ve­cāks vīrs no pagasta otra gala laipni aicināja:

—- Nāc šurpu, zoniņ! Es tevi pazīstu. Tu esi kungs Ausals no Lielleimaņiem.

Tenis nezināja, ko teikt. Prātā bija vecāsmātes nostāsti, bet kad kaut ko tādu teica svešinieks, izklausījās savādi. Viņš vērīgi pārskatīja citus krogusbrāļus. Vai netaisās viņu izjokot un izsmiet. Sauce jau bija reiz smējusies, ka Tenis gribot Felsberga Hannu par sievu.

Jaunības gadi bija grūts laiks: tu, cilvēks, ceri uz lielām lietām, bet visi tevi cenšas pabakstīt, pazemot, pataisīt par muļķi.

Svešais vīrs izskatījās krietni iereibis. Kā lai uzmin, kas tam aiz ādas.

—  Nāc, Zanes mazdēl! — svešais aicināja un no galda apakšas izvilka vēl vienu brīvu sēžamo bluķi. — Vai es pareizi teicu?

Paldies Dievam — krodznieks atnesa alus krūzi, tāpēc Tenis varēja kavēties ar atbildi.

—  Atbildi, vai tu esi Lielleimaņu Zanes mazdēls?

—  Esu, — Tenis pabailīgi piekrita.

—  Kā tavs vārds?

—  Tenis.

—  Zane dzīvo Ķeveros?

—  Ķeveros par kalponi, — Tenis pazemīgi paskaidroja.

—  Iedzer! Tad es tev pastāstīšu par taviem vecajiem.

Tenis iedzēra. Alus bija rūgtāks nekā diedzētu miežu brūvē­jums Saulgriežu svētkos Ķeveros.

Redzēdams, ka Tenis no rūgtuma saviebjas, svešais sacīja:

—   Krodznieks apiņus taupa, liek pie alus vaivarājus. Kunga ložņa, — svešinieks paskaļi runāja.

Tenim šķita, ka krodznieks var to dzirdēt.

—  Labs alus, — viņš teica.

—  Labs, — svešinieks smīnēdams piekrita.

"Patiesi, ko viņš no manis grib?" Tenis prātoja.

Lai ātrāk tiktu projām, puisis dzēra alu lieliem guldzieniem, bet kauss bija pamatīgs — vismaz pusotra stopa. Traukam dibens vēl nerādījās, bet galvā jau iesita žvimbulis. Kad galda otrā galā puiši uzsāka dziesmu "Strauja, strauja upe tecēj'," Tenim gandrīz vai gribējās vilkt līdzi.

—  Tu zin, ka krodznieks palīdzēja saķert Vilkati?

—  Zinu.

—  Vai neprasīsi atpakaļ Lielleimaņu zemi? Tā tak ir tavu ve­cajo daļa.

—   Kas tev no tā? -— Tenis jautāja. Viņš runas par zemes un tiesību atdabūšanu bija dzirdējis arī no vecāsmātes, bet tās allaž beidzās ar nopūtu, ka nav dzīvs palicis Lielleimaņu turētāju vī­ru zars, tālab cerību tikpat kā nekādu. Turklāt poļi un zviedri bija sajaukuši gaisu ar jauniem likumiem. Pat daudzi muižnieki zaudēja muižas, ja nebija rakstītu pierādījumu par īpašuma tie­sībām.

Zviedri gan atzina, ka zemes tiesā vācu kungs ir vienāds ar zemnieku, kad izšķirams kāds strīds, bet par leimaņu īpašo stāvokli nerunāja. Kara reizē viņi lika visiem saimniekiem iet pulkos.

—  Ausaliem bija četru arklu zeme, kas tagad gandrīz visa aiz­augusi elkšņos, — vīrs skaidroja. — Elkšņi, dēls, aug labā zemē. Līdumu viegli plēst. Trešā gadā nebūs vairs neviena celma.

Tenis atviegloti uzelpoja. Šis vīrs netaisījās viņu izjokot, bet droši vien tīkoja pēc kāda zemes stūrīša viņa senča daļā.

—   Es ar taviem vecajiem iznāku attāla rada, — svešais tur­pināja.

Galda otrā galā puiši atkal dziedāja. Tenis ieklausījās dzies­mas vārdos un satraucās. Vai tur nedziedāja par viņu?

Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Sargies, lepnais kalpa dēls, Ka ragainas nepaņēmi.

Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.

Kam pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu? Kam, meitiņa, tu atstāji Tik ārišku tēva dēlu.

Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav Vidzemē? Ņemi sievu Vāczemē.

Lieli puiši, mazi puiši, Visi kunga grāmatā. Lielas meitas, mazas meitas, Visas cūku rakumos.

Pēdējais pants Teni drusku nomierināja. Puiši acīmredzot jārējās savā pulkā, par Teni nelikdamies ne zinis.

—   Vai tu nedzirdi, ko es saku? — svešinieks piktojās. — Kungs no tās grāmatas lasīja un stāstīja, ka tur skaidri rakstīts: agrāk latviešiem bijuši savi kungi, neviena svešinieka. Tā zeme, proties, ir tava no vecu veciem laikiem… Klausies, izmaksā man kausu alus par tādu labu ziņu.

Tenis nezināja, ko atbildēt. Sirds viņam bija laba, viņš cītīga­jam runātājam izmaksātu, bet līdzi nebija vairāk naudas kā viens vērdiņš, kas jāatdod krodzniekam par jau izdzerto.

Viņš klusēdams paņēma savu tukšo krūzi, reizē ar vēr­diņu nolika uz letes un devās projām neatskatīdamies. Soļi kļuva aizvien ātrāki. Galvā sakāpušais reibums lika traukties uz priekšu.

Kāds no dziedātājiem nosvilpās viņam pakaļ. Prātā krājās īgnums pret dzērāju pulku, pret krogu un pašam pret sevi. Kāpēc vajadzēja tur iegriezties? Ko viņš te meklēja? Saucei izrādīties? Ar ko izrādīties? Viņam nebija draugu ne starp kalpiem, ne saim- niekdēliem.

Tomēr vienu labu domu gan tas dzērāju ubags iedeva. Par līduma līšanu. Kāpēc lai Tenis nekļūtu par līdumnieku? Līdum­niekiem muiža deva trīs vai pat piecus brīvgadus bez nodevām.

Mājās Tenis gribēja ielavīties klusām, bet pretī gadījās Tince. Tā tūlīt skaļi nokliedzās:

—  Gaiķu Līzes pļēgurs arīdzan pārradies no baznīcas!

Tenis grasījās ko atbildēt, bet nespēja. Pats vainīgs, ka dzēra lielo kausu un klausījās ubagu nabaga valodā. Kļuva pavisam bē­dīga sirds.

Jauna cilvēka dzīve bija moku un briesmu pilna. Sirds plīsa vai pušu aiz žēlabām par Sauci, par savu nabadzību, par bijušo godību, par netaisnību, par ļaužu smīnīgo izturēšanos pret viņa centību būt labākam. Ausīs skanēja dziesmas vārdi:

Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.

"Kāpēc tāds liktenis?" viņš domāja. "Būtu Sauce piedzimusi par kalpa meitu, viss būtu kārtībā."

Bet ja nu tomēr viss nebūtu kārtībā? Ja viņa tāpat saspītētos? Kas tas par ļaunu spēku, kas sajauca viņu draudzību?

Kam, pīlīte, tu pļekāji, Kam sajauci ūdentiņu.

Tenis ielīda savā lāvā, lai miegā remdētu bēdas.

Dažas dienas vēlāk pienāca ziņa, ka Tenim kopā ar vecomāti Zani jāierodas Briņķu muižā pie Felsberga.

Tenis sabijās. Vai krodznieks nav nosūdzējis, nodevis viņu tāpat kā toreiz Vilkati? Tas pļāpīgais svešnieks krogā vienu lāgu aicināja uz dumpi un kungu padzīšanu. Runāt ar tādu nozīmēja dalīt vainu uz pusēm.

Zanei ritēja astotais gadu desmits, bet viņa uz kājām turē­jās labi. Kaut arī gājiens bija patāls, viņa visu ceļu nogāja neat- pūzdamās.

Felsbergs viņus saņēma laipni. Apjautājās, kā Zanei ar vese­lību. Nepieņēma priekšnamā, bet ieveda lielajā viesistabā, kur sēdēja kundze Ģertrūde, meita Hanna un dēls Albrehts. Zane izturējās mierīgi, it kā tāda pieņemšana priekš viņas nebūtu ne­kas, bet Tenim no satraukuma sirds kāpa vai pa muti ārā.

—  Man veselība klibo, tāpēc pasaucu jaunos, lai dzird, par ko runājam, — Felsbergs iesāka.

Tad pievērsās Tenim: — Vai tu no Vilkača baidies? — viņš pēkšņi vaicāja.

Tenim pār seju notecēja auksti sviedri.

—  Nebaidos, — viņš klusi atzinās.

—  Ja nu tev nāktos dēties viņa midzeni?

—  Es viņam neko ļaunu neesmu darījis.

—  Pēc tava prāta viņš atriebjas tikai ļaundariem?

—  Nezinu.

—  Vakar stražņiki aizveda Zāļu Madi. Neizdevās man viņu nosargāt, — kungs teica un apklusa.

Pēkšņi ierunājās Hanna:

—  Made bija savāda vecenīte. Man viņa patika. Viņa zināja Vilkača lietas.

—  Tu, Zane, esi tādu ļaužu, kas godu un darbu prot, — kungs pievērsās vecaimātei. — Vai tavs mazdēls Tenis iet tavās pēdās?

—   No mūsu zara viņš palicis vienīgais, — Zane sacīja ar pašcieņu. — Kāpēc lai no ceļa maldītos?… Viņa tēvs arīdzan bija ontlīgs cilvēks.

Felsbergs manāmi piesarka. Tagad viņam pienāktos jautāt, kas tad ar viņa tēvu noticis, bet neiedrošinājās. Sajuta, ka Zane zin patiesību, bet ir pietiekoši gudra, lai par to nerunātu.

Viņš šinī lietā bija izklaušinājis apkārtnes ļaudis. Neviens par Teņa īsto tēvu neko skaidri nemācēja teikt. Runāja, ka no kara­kalpiem uz īsu brīdi atgriezies laupītāju aizvestais Gatis. No viņa tad arī pasaulē nācis Tenis. Vismaz pati Līze tā reiz izteikusies.

—  Tas labi, ka tēvs arīdzan ontlīgs cilvēks, — kungs uzslavēja un pētoši lūkojās uz Teni. Puisis par savu cilmi, redzams, neko nezināja, jo no vērīgā skata nemulsa.

—   Tu krogā esot klausījies runas par kungu padzīšanu, — Felsbergs atkal pievērsās Tenim. — Vai tas taisnība?

Tenis klusēja.

—  Klausījies? — kungs jautāja gluži mīlīgi.

—   Klausījos. Ausis ciet nebāzu, — Tenis atbildēja nedaudz spītīgi. Gribēja vēl piebilst, ka pļēguriem pļēgura valoda, bet atturējās. Svešiniekam, lai kāds tas ubagu nabags, tomēr bija tais­nība. Vāci te bija ienākuši gluži tāpat kā laupītāji, kas aizveda vi­ņa tēvu.

—  Jā, zēr gūt, — Felsbergs pasmaidīja. — Melot tu, dēls, ne­proti, bet, lai izdzīvotu, reizēm tas vajadzīgs. Vai piekriti?

Tenis brīdi apsvēra atbildi. Vecāmāte mazam bija skaitījusi priekšā izsmējīgu dziesmiņu: "Zinu, zinu, bet neteikšu…" Tajā tika stāstīts, kā pļāpīgs bērns nodod vecākus aiz muļķības, jo ne­prot melot.

—  Piekrītu, — viņš atbildēja.

—  Tu esi prātīgs puisis, — Felsbergs uzslavēja. Tad pievērsās klātesošai savas ģimenes "padomei". — Kā jums šķiet, vai Tenis būs piemērots?

—  Liekas nopietns puisis,—-sprieda Ģertrūde.

—  Man viņš patīk, — koķeti teica Hanna un tik mīļi pasmai­dīja, ka Tenis nosarka līdz ausu galiem.

Albrehts sarauca pieri.

—   Vai pietiks drosmes, gribas, izturības un darba pras­mes? — viņš šaubījās. Tad pievērsās Tenim: — Cik tev gadu?

—  Deviņpadsmit pilni gadi, — Tenis atbildēja. Viņš joprojām nesaprata, kādas grūtas lietas kungi viņam iecerējuši. Pirmās izbailes viņš bija pārdzīvojis. Tagad pakrūtē kasījās prieka smī- neklis, — sak, laikam gatavo viņu celt par novada vecāko vai par Neimindes cietokšņa pavēlnieku. Par tādu zviedru celtu no­cietinājumu Daugavas grīvā stāstīja pārnākušie kara bāliņi.

—  Vai tu proti visus darbus? — Albrehts taujāja.

—  Protu.

—  Darvu dedzināt arīdzan?

—  Mmm… Protu.

—  Zalpēteri vārīt?

—  To gan neprotu, — Tenis bēdīgi atzinās. Viņš zināja tikai to, ka zalpēteri lieto kara vajadzībām. Tā stāstīja no Neimindes pārnākušais Miks. Uz kara būšanām viņam galīgi nenesās prāts.

—  Māju mācēsi uzcirst? — Albrehts turpināja iztaujāt.

—  Mācēšu.

—  Zemnieka darba rīkus taisi?

—  Taisu.

—  Visus?

—  Nav amata rīku.

—  Labi, — Gotfrīds pārtrauca cītīgo pratinātāju. — Redzu, ka tu esi vērīgs puisis. Ko neproti, to iemācīsies. Kā saka: darbs māca darītāju.

—  Tā tas ir, — Tenis žigli piekrita.

Bet ar to jautājumu mocības nebeidzās.

—  Tev līgava ir? — prasīja Hanna.

Tenis uz viņu drūmi palūkojās, kā jau uz visnepatīkamākā jautājuma izdomātāju. Hannas pelēcīgi raibās acis mierīgi izturēja Teņa skatienu. Viņa augstprātīgi pasmaidīja un piebilda:

—  Bez sievas tu viens nekā nevarēsi izdarīt.

Tenis nepatikā sarauca pieri.

—  Patiesi, tev jānolūko sieva, — Hannas teiktajam pievienojās viņas māte Ģertrūde. — Sieva, kā saka, ir nama atslēga un dvēse­le — laimes rūķītis.

Tenis joprojām nesaprata, uz ko viņu gatavo.

—  Piekriti? — Ģertrūde jautāja.

—   Piekritu, — Tenis atbildēja. Viņš iedomājās Sauci sev par sievu, un viņam gribējās skaļi kaukt aiz bēdām, ka tas nav iespē­jams, ka Sauce viņu negrib. Nu kungs liks precēties ar kādu citu, kura viņam nepatiks. Līdz šim uz Sauci saglabājās kaut kādas cerības. Tagad tās pazudīs. To viņš nepārdzīvos…

—  Tu kādu mīli? — Hanna uzjautrināti taujāja.

Tenis izaicinoši paskatījās kunga meitai acīs. Nē, viņam negribējās citu, pat ja tā būtu kunga meita Hanna, ja liktens tādu brīnumu piedāvātu. Viņam bija vajadzīga Sauce, kas kādreiz bija sapratusi viņu bez vārdiem, no pusvārdiem, kuras mati smaržoja pēc vasaras un jebkurš nejaušs pieskāriens viņam reibināja galvu.

Viņš par to tā sadomājās, ka šķita labāk zaudēt visu, ko kungs, acīmredzot, taisījās viņam piedāvāt, nekā zaudēt cerības uz Sauci. Hanna bija augstprātīga, lielīga. Sauce, pat padzenot viņu, nekad neizturējās bramanīgi un lielīgi. Sauce, pat padzenot viņu… cieta. Cieta! No kā?…

-— Mīli? — Hanna atkārtoja jautājumu ar uzsvaru.

Tenis par piekrišanu bēdīgi palocīja galvu. Kāpēc gan lai viņš šiem tālu no viņa stāvošajiem cilvēkiem nepateiktu patiesību?

Gotfrīds Felsbergs saskatīja ciešanas sava… dēla sejā, tāpēc līdzjūtīgi pajautāja:

—  Viņa tevi negrib?

—  Nezinu, — Tenis atzinās.

—   Viņa zin, ka tu viņu mīli? — Hanna tincināja pa savai vīzei.

—  Nezinu, vai zina, — Tenis godīgi atzinās.

—  Kas viņa ir? — Hanna svila ziņkārē. Viņasprāt šī saruna tak vērtās par skaistu izrādi. — Kā sauc?

Tas nu bija prasīts par daudz.

—  Negribi teikt?

—  Negribu.

—  Viņa tātad nezin, ka tu viņu mīli? — Hanna nerimās.

—  Varbūt nezin.

—  Tu tak esi ein dummer Kerll — jaunava iesaucās. Un smieda­mās piebilda: — Varbūt tu mīli mani?

—  Hanna! — tēvs viņu asi apsauca. — Lūdzu, netraucē mūsu sarunu!

—  Vai man jāiet projām? — Hanna padevīgi jautāja.

—  Vari klausīties, — Gotfrīds Felsbergs atļāva.

Tenis sēdēja, galvu nokāris. Viņš neko citu nevēlējās kā sprukt ārā no šīs mājas, no jautājumu krustugunīm, kaut uz mirkli atvilkt elpu, attapties.

Brīdi telpā valdīja klusums. Tad atkal ierunājās Gotfrīds Fels­bergs.

—  Teni, — viņš sacīja. —• Sirdslietas tev tomēr būs jānokārto. Jo ātrāk, jo labāk. Ja Zane var palīdzēt, lai palīdz, ja nevar — neko darīt. Es tev piedāvāju lielu līdumnieka saimniecību — divu vai trīs arklu vērtībā.

Zane, kas līdz šim bija klusēdama klausījusies, pēkšņi iejau­tājās:

—  Leimaņu laukos?

—  Nē! — Kunga balss skanēja stingri un noteikti. Redzēdams, ka Zane sakņūp, viņš piebilda: —Tur līdumus līdīs citi. Lauki agri vai vēlu būs jāatdod muižai. Gribu, lai Tenis taisa savus tīrumus tā, ka tie paliek viņam un viņa dēliem uz visu laiku… Pie reizes lūgšu jūs nevienam neteikt par maniem nodomiem ar Leimaņu zemi, tāpat arī par līduma piedāvājumu Tenim. Lai tas neizietu pasaulē. Pļāpāšana kaitētu gan Tenim, gan man. Gribu piedāvāt Tenim desmit līdumnieka brīvgadus. Likums tik daudz brīvgadu neatļauj. Zviedrijas karalis prasa nodevas no zemniekiem. Mums, muižniekiem, nodevas jāpiedzen no visām sētām, kas uzskai­tītas viņu revīzijas grāmatās. Sapratāt, kāpēc reizēm kaut kas jā­slēpj?

—   Sapratām! Sapratām! — atbildēja Tenis un Zane gandrīz reizē.

—   Arī man reizēm labāk nezināt, kas tur mežā notiek. Jo novadā būs vairāk ļaužu un klusu sētu, jo visiem klāsies labāk, — kungs piemetināja.

Tenis jutās kā no miega atmodies. Par līdumnieka sētu viņš bija domājis vairākkārt. Tikai kā līdumnieks viņš varēja izbēgt no kalpa kakta. Tikai tā viņš varēja cerēt uz saimniekmeitu. Tikai tā viņš varēja apremdināt iekšējo urduli, kas lika viņam cerēt uz augstām un lielām lietām. Uz tām viņu bija skubinājusi māte, bet jo sevišķi vecāmāte, kas te nu sēdēja kunga priekšā salīkusi un grumbotu vaigu, tomēr cienīga un stalta.

—   Kur tā zeme? — Tenim pret paša gribu paspruka jautā­jums.

—   Tu pazīsti Vilkaču silu? — kungs atbildēja ar pretjautā­jumu.

—  Pazīstu labāk nekā citi, — Tenis atbildēja.

—  Es gribu, lai tu ietu tālāk aiz Melnās sērgas laukiem, tuvu Dziļūdeņu malai. Tur sensenos laikos purva malā esot audzēti ne tikai rāceņi, bet arī mieži. Dabūts septītais grauds… Vai esi ar mieru?

—  Esmu ar mieru, — Tenis atbildēja nešaubīdamies.

—  Darbarīki un lopi būs? — kungs jautāja.

—  Būs, — ar atbildi pasteidzās Zane.

—  Desmit brīvgadi? — Tenis vēl pārjautāja.

—  Desmit, ja zviedru revidenti nesaostīs, — Felsbergs atbil­dēja. — Ja es nomiršu, paliks mans dēls un meita, kas solījumu dzird.

—  Jā, — Albrehts apstiprināja. — Es atcerēšos.

Hanna, protams, klusēja.

Tenis uzmeta viņai skatienu. Nedaudz aizvainota un skum­ja, viņa izskatījās gandrīz skaista. Protams, ne zemnieciska, bet kā no citas pasaules ieradusies un sveša. Tenim nebija vajadzīga kunga meita.

10.Sākums

Pa ceļam uz mājām Zane iztaujāja Teni. — Kura tad ir tā slepeni ieskatītā?

—  Nav nekā slepena, — skanēja atbilde.

—  Ja nav slepena, tad pasaki.

—  Kāds tev no tā labums?

—  Varbūt varu palīdzēt. Tenis klusēja.

—  Agrāk tu ar Sauci kopā gāji, — Zane minēja.

Tenis klusēja.

—  Varbūt patiesi Hannā ieskatījies? Dzīvē visādi gadās. Tenis klusēja.

—  Tev patiesi galva sagriezusies, — Zane kļuva pikta.

—  Jā. Sagriezusies, — Tenis piekrita. Un piebilda: — Atceries, ka par līdumu kungs pieteica nepļāpāt.

—  Par tavu ieskatīto runāt drīkstu? — Zane pikti prasīja.

—  Vecomāt! — Tenis sašutis iesaucās. — Kāds es tev liedzējs! Kungam apsolītais jāpilda.

—  Kungs teica tev sievu dabūt. Lika man palīdzēt.

—   Tu nekā nevari palīdzēt, — Tenis teica niknā balsī un, saķēris seju plaukstās, apsēdās ceļmalā.

Vecāmāte arīdzan apsēdās, bet nespēja rimties.

—  Vai Dieviņ! Vai viņa nomira? Neesmu dzirdējusi, ka jauna meita mūsu kunga daļā būtu aizgājusi veļu valstībā. Kā tad ir?

—  Vēl ļaunāk nekā nomirusi, — Tenis izmeta.

—  Ļaunāk? — vecāmāte brīnījās. — Kā tas var būt? Vai tapusi par kroga padauzu? Ko? Runā tač reiz, ka tevi nelabais!

—  Vecomāt, — Tenis sabijās. — Vai tu mani nolādi? Šoreiz klusēja Zane.

—  Viņa mani nicina, — Tenis beidzot atzinās. Zane izbrīnīta palūkojās uz mazdēlu.

—  Kā tevi, staltu puisi, var nicināt?

—  Var, — Tenis palika pie sava.

—  Ko ta viņa dara?

—  Nosauca mani par vilkati un par muļķi…

—  Nu, dēliņ, tā tik tāda ķīvēšanās.

—  Nosauca par pļēguru…

—  Tas gan ļaunāk, — Zane piekrita. — Vai tad tu nebiji dzē­ris?

—  Biju.

—  Tad jau tā balta patiesība. Tenis klusēja.

—  Vai tik vien tā naida? — Zane taujāja.

—  Viņa ir saimniekmeita un grib saimniekdēlu. Kā jau dzies­mā teikts: "Ar, kalpiņ, pura malu, ņem kalpiņa līgaviņu."

—   Hm, — Zane sacīja. — Tad jau būs tā pati mūsu Saucīte. Dzirdēju, ka viņa to dziesmiņu dzied… Kāpēc tad jūs saplēsāties? Vai kāds palīdzēja?

—  Tince palīdzēja.

—   Ha! — Zane sacīja. — Varbūt viņa pati bija uz tevi cerē­jusi?

—  Uz mani? — Tenis brīnījās. — Vecākā saimniekmeita cerē uz kalpa puisi bez tēva?

—   Kāds tur brīnums, — Zane apstiprināja. — Viņi tak zin, kādu ļaužu tavs nākums. Viņu celms daudz- mazāks par mū­sējo.

—   Vecmāmiņ, — Tenis mīlīgi sacīja, jo viņam kļuva vecās­mātes žēl. — Ko līdz lielas runas, ja mēs esam nabagi. Kalpi. Ij bez kārtīga kaktiņa saimes istabā.

—   Dēliņ, — vecāmāte atbildēja. — Tās nav tikai lielas ru­nas. Tā ir patiesība. Kam vecāki reiz tikuši, tam bērni un bērnu bērni tādi būs. Vai Bērtulis nesaprot, ka dārgāks par sidrabu ir gods. Mantu var siriķi nopostīt un nolaupīt. Goda stāja nav atņe­mama.

—  Bērtulis varbūt to saprot,— Tenis piekrita.

—  Saucīte arīdzan saprot, — Zane mierināja.

—  Vai tu taisies viņu lūgties manā vietā? — Tenis atkal iekar­sa. — Nepazemo mani!

—  Dēliņ, nebūs labi, ja tu pārāk pazemosi arī savu nākamo sievu. Sievas gods būs tavs gods. Trīs arklu sētas saimniecei jābūt ar stāju.

—  Vecomāt, tu man galīgi sajauc galvu, — Tenis žēlojās. — Nekādu trīs arklu nav, ir brikšņa. Nejauc galvu!

—  Ej nu ej, — vecāmāte brīnējās. — Man likās, ka tu taisies sajaukt manu veco galvu.

Kad viņi pārnāca, protams, visi gribēja uzzināt, kā muižā gājis.

—- Nezinu, nezinu, ka tas beigsies, — Zane vaimanāja. — Dzen mūs uz mežu. Ķeveros esot pārāk daudz ļaužu, tāpēc lie­las nodevas un klaušas. Nevar kungu saprast, ko viņš īsti grib. Lika Tenim steidzīgi meklēt sievu, bet paša meita Hanna prasa, vai Tenis viņu mīlot.

—  Ko ta' Tenis atbildēja, — Trīne ziņkārojās.

—  Ko ta' atbildēja, — Zane plātīja rokas. — Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

—  Ko kungs? — Trīne nerimās.

—  Kungs teica, ka Tenis esot vērīgs. Viņš uz Teni cerot. No­prasīja vēl, vai Tenis no Vilkača nebaidoties. Kad Tenis atbildēja, ka nebaidās, tapa priecīgs.

—  Varbūt patiesi Hanna Teni ieskatījusi, — Trīne sprieda. — Pirms gadiem trīsdesmit Gulbinas pusē kungs apņēma kalponi. Tu nāc no latviešu lielļaužiem, tie jau reizēm radojas ar vāciešiem.

—  Ej nu ej, — Zane atmeta ar roku. — Tādas tās lietas neiz­skatījās. Jaunais kungs noprasīja, kādus Tenis amatus prot.

Zane patiešām pierādīja, ka ir seno lielļaužu meita. Runāja patiesību, bet tik veikli salika stāstāmo, ka par sarunu muižā maz ko varēja saprast.

Tenis staigāja satraukts un drūms. Viņam vai tūlīt gribējās skriet uz mežu. Diemžēl nāca vakars. Nākošā dienā iecerēta mēslu izvešana no cūku un aitu aizgaldiem. Ziemā kūti tīrīja tikai govju galā, kad lopus izveda pagalmā, bet aizgaldas jātīra vasarā, kad cūkas un aitas iespējams sadzīt dārziņos.

No rīta Tenis iegāja saimnieku galā prasīt brīvu dienu un pie reizes lūkot parunāties ar Sauci.

Neizdevās ne viens, ne otrs. Bērtulis bija aizgājis pie zirgiem, bet Sauce paskrēja viņam garām ar saraudātām acīm.

— Kāpēc Sauce raud? — Tenis vaicāja viņas mātei, kas slaucīja nama grīdu.

—  Nezinu, kāds kukainis atkal iekodis, — Barbara dusmīgi atbildēja. — Man jau nesaka. Ej, prasi pats. — Tad pajautāja Te­nim: — Kā muižā gāja?

—  Labi, — Tenis atbildēja.

—  Ko tad tu tāds sadrūvējies?

—  Tāpat vien.

—  Aiz labas dzīves? — Barbara pasmīnēja.

—  Aiz labas dzīves, — Tenis piekrita un laidās projām.

Sauce pie suņu būdām glaudīja Dūksi un kaut ko viņam sa­cīja. Diemžēl Tenis nedzirdēja.

Ieraudzījusi nākam Teni, piecēlās un devās projām uz rijas pusi.

—  Sauce! — Tenis uzrunāja.

Gājējas soļi tikai paātrinājās.

—  Sauce, pagaidi! Vai tu nedzirdi?

Nekas nelīdzēja.

Tenis pieskrēja un saķēra viņu aiz rokas. Viņa skatījās uz otru pusi, nerādīja seju.

—  Kāpēc tu raudi? — Tenis jautāja.

—  Kāda tev daļa? — skanēja atbilde.

—  Sauce, es gribu tev kaut ko pastāstīt.

—  Es jau zinu, — Sauce sacīja.

—  Ko tu zini?

—  Visu.

—   Tu nekā nezini! — Tenis sadusmojās. — Tu, daiļā saim­niekmeita, gribi mani kājām mīt? Pat parunāt neatļaujies, esi par lepnu. Pēc desmit gadiem tu rūgti nožēlosi, ka esi mani nici­nājusi.

Sauce pirmo reizi pagriezās pret Teni, skatījās viņam sejā ar sasārtušām acīm.

—   Kājām mīt? Nicinājusi? — Viņa brīnīdamās pētīja Teņa vaigu. Tad sacīja: — Tu to dari ar mani. Ej pie savas Hannas! Es visu zinu! Tince man izstāstīja. Trīne apliecināja. Es visu zinu!

—  Tu nekā nezini! — Tenis kliedza.

—  Zinu, — Sauce palika pie sava.

—   Es Hannu negribu. Viņa smējās par mani. Man esi vaja­dzīga tu. Bez tevis es nonīkšu. Smejies, ja gribi. Nu tu to zini. Smejies!

Sauce tiešām sāka smieties. Smējās un birdināja asaras. Viņas smiekli nebija izsmejoši, bet līksmi. Tenis viņu turēja aiz rokas un skatījās kā apburts.

Pēc izsmiešanās viņa uz Teni palūkojās ar pavisam citādām acīm. Šķelmīgi pasmaidīja un teica:

—  Dažam puisim meitu vajagot tikai uz vienu nakti. Pēc tam viņš ne par savu nonīkšanu, ne par citu vairs nerunājot.

—  Sauce, tu man esi vajadzīga visam mūžam! — Tenis dedzīgi apliecināja.

—  Vai par to tu gribēji man stāstīt?

—  Arī par to. Galvenais tomēr cits.

—  Nu?

Tenis nezināja, kā iesākt. Galu galā viņš Saucei varēja piedā­vāt tikai smagu mežaina darbu uz daudziem gadiem bez nevie­nas brīvas dienas. Viņas pirksti paliks tādi paši mezglaini kā viņa mātei no izkapts, grābekļa, cirvja un čāča ragu turēšanas. Dzīve būs meža dziļumā, pus dienas gājuma tālumā.

—  Man žēl tevis, — beidzot viņš iesāka. — Tur būs daudz smaga darba. Varbūt, patiesi, tev labāk iziet pie kāda saimniekdēla, kam iekopta sēta.

Sauce pasmaidīja.

—   Nav tik daudz saimniekdēlu, kam krīt mājas, lai varētu izprecināt visas saimniekmeitas, — viņa sacīja.

—  Tev jau atrastos, — Tenis skumji sacīja. — Tu esi daiļa.

—  Neatrastos, — Sauce atmeta ar roku. — Stāsti!

Viņi iegāja rijā, lai citi saimes ļaudis nesāk brīnīties par viņu garo runu.

Tenis stāstīja par saviem nodomiem daudzu gadu garumā. Iedomu acīm skatīja jau plašos tīrumus un pļavas, no resniem baļķiem celtas rijas, kūtis, pūnes un klētis. Strauta malā pirti ar šķeltu baļķēnu grīdu, ar glāžu logiem kā muižas mājā.

Par laimi viņš saimes istabā bija klausījies ļaužu runas un mācījies, strādājot prātīgā Sauces tēva saimniecībā, daudz ko apguvis. Zināja, kā mucas test un stīpot, kā ragavu slieces, ratu riteņus un zirgu lokus liekt. Bijuši tikai darba rīki. Druvis savā laikā bija viņu iemācījis ne tikai akmeņu metekli darināt, bet arī namdaru gudrības: sienas baļķu cirtuma iezīmēšanu, baļķu celšanas stampu un beidzot arī lielo spāru uzsliešanas gudrību.

Sauce klausījās Teņa stāstā kā brīnumpasakā. Viņš bija iece­rējis pat kalpu un bandinieku mājas. Purva malā lielu siena kau­džu vietas ar lubu jumtiem. Stalli septiņiem zirgiem… Visu jau nevarēja ne iedomāt, ne saklausīt.

No Teņa rāmā un iedrošinošā stāstījuma Sauci pārņēma brī­numains miers. Viņa aizvēra acis, lai labāk iztēlotos nākošās meža lielsaimniecības aprises. Brīdi tā gulēja, salmos atlaidusies, līdz viņu pārņēma miegs. Nogurdinošā iepriekšējā nakts, kad viņa pārdzīvoja izmisīgas sirdssāpes par iespējamo Teņa sapīšanos ar trakulīgo muižkunga meitu, prasīja savu. Viņa aizmiga.

Tenis, nometies viņas priekšā ceļos, runāja un runāja, kamēr pamanīja, ka meita vairs ne dzird, ne jūt.

Nobijās. Pieliecās un pārliecinājās, ka dvašo. Nezināja, ko iesākt. Pašam miegs nenāca. Prāts bija prieka pilns par Sauces atgriešanos, par priekšā stāvošo nākotnes ceļu; jutās kā aprei­bis, kā desmit alus kausus izdzēris. Šis reibums būs bez mielēm, veselīgs un ilgs līdz pat mūža galam.

Lai Sauci netraucētu, viņš atlaidās guļus patālāk no viņas, salmu čupas otrā malā. Salmi bija vēl saglabājuši rudens smaržas. Tās likās kā sveiciens no viņa dzīves nākamiem raženiem rudeņiem.

Bija jūtama arī kūts mēslu smaka no garām braucošiem mēslu ratiem. Mēslu rausēji sen jau strādāja. Tur bija jābūt arī viņiem. Saucei — uz lauka, lai čupas izārdītu, Tenim — kūtī pie kraušanas.

Pēkšņi sākās skaļākas sarunas. Acīmredzot aitu daļa bija iz­tīrīta, nu vezumi brauca uz cūku galu, tāpēc darbinieki bija iznā­kuši pagalmā.

—  Vai Sauce uz tīruma? — jautāja Barbara.

—  Nav manīta, — skanēja atbilde.

—  Kur Tenis? — jautāja kalpa puisis.

Par atbildi cits noskandēja nerātna pantiņa sākumu:

Kur, pelīte, tu tecēji Saulainā rītiņā…

—  Bērtul, — Barbara vērsās pie vīra. — Vai tu nepamanīji, ka divu darbinieku trūkst?

—  Sieviņ, — Bērtulis prātīgi atbildēja, — man ar skaitīšanu tā pašvaki iet.

Pulkā atskanēja atzinīgi smiekli. Kāds dziedādams nodziedāja:

Došu, došu smukpuisītim, Kaut nebiju solījusi: Došu savu ezeriņu Kumeliņu peldināt.

—  Kur viņi ir? — Barbara klusi jautāja.

—  Rijā, — kāds vēl klusāk atbildēja.

Tenis aizvēra acis. Izlikās par aizmigušu.

Barbara atvēra durvis un lēnām nāca tuvāk. Tenim sirds ka­la kā dzenis. No šī mirkļa bija atkarīgs, vai Barbara viņam būs sievasmāte, vai nebūs.

Soļi bija apstājušies. Valdīja klusums. Tenis nevarēja ilgāk aizturēt elpu, smagi izdvesa. Aizmigušais tak elpot drīkstēja.

—  Nabaga bērni! —- pēkšņi atskanēja Barbaras čuksts. — Kā viņi viens dēļ otra nomocījušies!

Tad atkal brīdi valdīja klusums. Bet pēc tam valdonīga balss:

—  Sauce, kas ar tevi? Citas meitas pusi tīruma noklājušas, tu guli.

Sauce pieleca sēdus.

—  Kur Tenis?

—  Re, tepat jau guļ, — Barbara nicīgi izmeta.

—  Vai! — Sauce atviegloti izdvesa.

—  Vai jūs abi reizē savārguši?

—  Abi savārguši, — Sauce piekrita.

—  Tu, Sauce, par savu slinkumu pusdienlaikā izravēsi divas rāceņu vagas mazajā purviņā, — Barbara bargi rīkoja.

—  Tev, Teni, puspods rudzu tiks atskaitīts rudenī.

—  Mām, Teni rīko tēvis, — Sauce aizstāvēja.

—    Ko tāds var rīkot, ja nesaskaita, ka divu darbinieku trūkst, —Barbara skarbi teica. —Rīt ir muižas klaušu diena. Kas papuvi ars, ja visi gulšņās? Notīrāt viens otru no salmiem un pie darba!

To teikusi, viņa izgāja no rijas cienīgā saimnieces solī.

Tenis un Sauce izpildīja mātes rīkojumu — notīrīja viens otru. Tikai tad, kad abi it kā neviļus sakļāvās kopā, nolikuši gal­vas viens uz otra pleca, viņi saprata, cik šis rīkojums bija gudrs un viņiem labvēlīgs.

Tā viņi stāvēja labu laiku. No otra cilvēka tuvuma nāca visi labumi, kādi vien pasaulē varēja būt, cits viss bija sīkumi.

Pusdienlaikā rāceņu vagas viņi ravēja kopā. Izravēja pavisam piecas. Kad Sauces māte vēlāk par to brīnījās, Sauce atjokoja:

-—Es tāpat kā tēvis, ne visai labi protu skaitīt.

Lūk, tā sagājās kopā kalpa puisis ar skaistāko saimniekmeitu Sauci no Ķeveriem.

Derības dzēra ne pārlieku bramanīgas. Tenim bija žēl katra lieki nokavēta brītiņa un katra lieki izdota graša.

Jau tā naudas izgāja daudz. Felsbergs pastāvēja uz to, lai jau­nais pāris pierakstās baznīcas grāmatā un saņem mācītāja svētību. Tur nācās braukt pa divi lāgi un maksāt divus vērdiņus.

Zane klusi čukstēja Tenim:

—  Esi mierīgs, dēliņ, man tīnes dibenā vēl ir divi kalpi, četri zirgi, sešas govis un visi vajadzīgie rīki un aizjūgi. Tikai nevie­nam vēl to nesaki. Gan pienāks laiks.

—   Tas lai paliek maniem dēliem un meitām pūra tiesai, — Tenis atbildēja.

—  Paldies, dēliņ! — Zane nopriecājās. Un piebilda: — Tagad tev pūrā došu vienu govi un vienu zirgu. Ja vajadzēs — kādu amatu rīku.

Kāzās kaimiņpuiši dziedāja:

Kam, pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu. Kam, meitiņa, tu tik ilgi Pret to puisi šlampājies.

Tas, protams, bija netaisnīgi dziedāts, bet Sauce jutās tik lai­mīga, ka par to nebēdāja, smaidīja.

Citas dziesmas skanēja mazāk cietsirdīgi.

Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem pagasta daiļaviņu.

Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav kalponēs? Ņemi sievu saimniekos.

Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Vai, dieviņ, kalpa dēls! Vai ragainas nepaņēmi?

— Paņēma! Paņēma! — kāzinieki kliedza. — Citas jau viņam nedotu, tikai ragaino deva. Citi dziedāja tālāk:

Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.

— Lūkoja darbā, lūkoja. Piecas rāceņu vagas kopā izravēja, — puiši sauca.

Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas. Mātes meitas laiskas bija Tup uz vāļās aizkrāsnē.

— Ne aizkrāsnē. Rijā! Abi divi rijā tupēja! — skanēja saucieni un smiekli.

Tenis vasarā trīs reizes bija izstaigājis Vilkaču silu līdz pat Dziļūdenim, meklēdams sev pirmās apmetnes vietu. Vienreiz kopā ar Sauci.

Melnās sērgas lauki joprojām šķita daira vieta, tāpēc viņi tiem gāja ar līkumu.

Pats grūtākais bija atrast ceļu retākās meža audzēs, pa kurām varētu izlauzties cauri ar siena, sēklas un darbarīku vezumiem.

Mantu vešanai derēja tikai ragavu ceļš. To vajadzēja nospraust vasarā, kad varēja redzēt, kur drošs pamats, tāpēc iedams pa var­būtējo ceļa vietu, Tenis aizlauza zarus. Lai ziemā tie ar nokaltušo lapu vīkšķi labi būtu redzami.

Mājas vietu Tenis jau bija izvēlējies. Tas bija nolaidens līdze­nums uz Dziļūdeņa pusi, kuru vietām šķērsoja nelieli paugurīši un tērcītes. Vienu tā daļu aizņēma alkšņi, blīgznas, dažs rets bērzs un egles. Tur varēja taisīt vienlaidus tīrumus līdz pat purva malai.

Vakaru pusē šalca varenu egļu mežs. Tā malā Tenis bija iece­rējis celt mājas. Vispirms pirtiņu pie avota urgas —simt soļus uz meža pusi. Tur sākumā viņi varētu mitināties, tāpēc pirts tika iecerēta pietiekoši liela un ar glāžu logu. Vēlāk, kad augtu saime, nenāktos cirst jaunu, pietiktu sestdienās visiem vietas uz lāvas. Tenis domāja par nākotni.

Saucei patika sīkstrautiņa krasts: pietiekoši augsts, lai to aiz- dambētu un izveidotu skaidra ūdeņa dīķi. Ķeveros dīķis allaž saziedēja un saglumēja. Te visam jābūt tādam pašam vai labākam nekā tēva mājās.

—  Rija būs augstāk. Laidars lejāk, — Tenis skaidroja. — Pūne otrā paugurā. Klēts un istaba — te.

Sauce lūkojās gan tur, gan tur. Gaidāmie darbi viņai šķita kā skaista rotaļa. Līdz šim visu darāmo bija nosacījuši vecāki. Nu viņa varēs lemt kopā ar Teni, taisīt savu pasauli.

Sauce, ar plaukstām smeļot ūdeni, padzērās no strautiņa.

—  Tas ir ūdens no Vilkača avota, — Tenis paskaidroja.

—  Kas no tā? — Sauce brīnījās.

—  Tukšu nedrīkst izdzert.

—  Es domāju, ka no dzeršanas kļūšu par vilkaču.

—  Tu jau esi vilkača, — Tenis ķircināja.

—  Se, dzer tu arīdzan, — Sauce sniedza plaukstas Tenim.

Tenis izdzēra riekšavu tukšu un tūlīt sagrāba Sauci ap vidu.

—  Tagad esmu īsts vilkatis. Tūlīt tevi apēdīšu.

—  Tu to nevari, jo es esmu vilkača.

Viņi brīdi cīkstējās, ar pieskārieniem viens otru glāstīdami. Tad Sauce bažīgi palūkojās meža tālumā.

—  Ja nu pa īstam parādās Vilkatis? Ko mēs teiksim?

—  Sveicināsim, — Tenis atmeta.

—  Kādiem vārdiem?

—  Sveiks, labais meža vīrs! Nākam tev palīgos.

—  Viņš prasīs, vai mēs esam saderēti? Ko tad atbildēsim?

—  Sacīsim patiesību.

—  Ka neesam saderēti?

—  Mjā.

—  Viņš kā brīvu meitu sakamps mani un nesīs projām.

Tāpēc viņi izlēma, ka derībām jānotiek pēc iespējas ātrāk.

Nu, kāzu dienā viņi šo sarunu un dauzīšanos atminējās. Abi

sasmaidījās.

Pirmais pats galvenais solis nu bija sperts: viņi kļuvuši par vīru un sievu. Gan Līze, gan Barbara un Bērtulis bija apmieri­nāti. Sevišķi priecīga bija vecā Zane.

Līzi baidīja līdumnieka smagais darbs. Viņa labi zināja, ko nozīmē būt vienai puslīdz iekoptā sētā, kādi toreiz bija Gaiķi, tomēr tālums no citiem ļaudīm un smagais arāja, pļāvēja un mal­kas cirtēja darbs spieda sirdi.

Zane viņu mierināja:

—  Būs tak divi — vīrs un sieva.

—  Nāks pādīte un sapīs rokas, — Līze bēdājās.

—  Uja! — Zane viņu apsauca. — Bērniņš dod trīskāršu spēku strādāt. Vai tu to nematīji?

—  Nematīju.

—  Nūja, tev bija citādi. Saucei vīrs būs pie sāna, kad galvā kāps dzīvības trakums. Es zinu ij to, ij to. Tā vai tā, darbs allaž nāk par labu.

—  Pārlieks darbs nomāc, — Līze iebilda.

—   Uja! — Zane nebija pārrunājama. — Kas tas par cilvēku, kuru darbs var nomākt? Tikušam darbs dara prieku. Druvā eimu, druvā teku, druvā man lieli prieki. Vai tad tā nav patiesība? Kam galvā plenderība, tam gan darbs mokas sagādā. Ne Tenis, ne Sauce tādi nav.

11.

11.Meža vientulības bargā dziesma

Dziļūdeņi atradās četras reizes dziļāk mežā nekā Gaiķi. Pat Gaiķos tikai īpaši dzidros un klusos vakaros varēja sadzirdēt āra sētas gaili vai suni. Dziļūdeņa meža milzumā nedzirdēs ij paša resnākā vērša baurojumu. Tāpat neviena auss nedzirdēs līdumnieku saucienus pēc palīdzības. Cilvēki, kas tur strādāja, bija pilnīgi paši savā, meža un Dieva ziņā.

To visu Tenis labi apzinājās.

Nedēļu pēc kāzām citi jau rijā cilāja spriguļus, bet Tenis ar Sauci gatavojās braucienam uz mežu. Vija virves un auklas, asināja cirvjus un vīlēja zāģi, šuva kažokus un kažokādu seģenes, rudens tirgū sapirkās kaltus, podus, vīles, dzelžus, naglas, mucas, toverus, ķipjus, krūzes, adatas un citas mantas, kas mežā varētu noderēt.

Zirgu un ragavas iedeva Bērtulis kā Sauces pūra mantas. Pal­sa bija jauna rāma ķēvīte, laba vilcēja.

Lietus mēneša beigās uzkrita pirmais sniegs.

Zvaigžņotā naktī, kad sietiņš rādīja laiku starp pusnakti un sauleslēktu, viņi devās ceļā. Līdz Gaiķiem brauca pa baltu sniega tumsu zvaigžņu gaismā. Vēlāk uzlēca mēness, biedīgi spīdēdams starp kokiem un caur koku zariem kā sarkans kara ugunsgrēks. Krūmi un egļu čemuri nāca pretī un slīdēja garām tumši un draudīgi. Reizēm ķēvīte nokrācās, kad kāds braucēju iztrūcināts ziemas putns biezokņa brikšņā saplikšķināja spārnus, pārlidodams uz drošāku vietu. Kas zin, kur palaban atradās vilku bars, kuru pirms dažiem gadiem nesekmīgi bija lenkuši ar dūmu plintēm bruņotie muižkungi. Vilku un zaru dēļ Tenis un Sauce gāja katrs savā pusē zirgam ar cirvjiem rokās, pa brīžam atcirzda- mi zarus, lai būtu platāka stiga, lai zari nenoplēstu pārlieku daudz siena no tā jau ne visai kuplā siena vezuma. Vecajā silā braukšana bija ērta, tur starp milzenīgām eglēm krūmi neauga, stumbri no apakšējiem zariem bija attīrījušies. Toties Melnās sērgas lauku trīsdesmitgadīgā jaunā audze bija smalksnes un brikšņu pilna. Tur ceļu ar cirvi Tenis bija jau agrāk tīrījis, bet ne visu paspējis un paredzējis.

Dziļūdeņa malā viņi nonāca, kad cauri kokiem jau lauzās rīta saules stari, solīdami skaidru, vēsu dienu.

Pie avotiņa padzirdīja zirgu un padzērās paši. Pēc tam pie­sēja zirgu pie vezuma un, ātri iekoduši plāceni un gaļu, ķērās pie darba.

Tenis jau agrāk bija izraudzījis egles, kuras jāzāģē. Izrēķinājis uz kuru pusi tās jāgāž, lai skuju būdai tuvāk tiktu zari un pie pirts vietas būtu vieglāk pievelkami baļķēni.

Kad bija nogāztas četras vidēja lieluma egles, Tenis devās uz alksnāju cirst kārtis. Alkšņi te bija slaidi un bez zariem, cirvis ass kā nātre. Piecdesmit kārtiņas tika sacirstas ātri. Sauce pa to lai­ku vēl nebija paspējusi nodarināt zarus eglēm un sausos sanest ugunskura vietā.

Tenis nocēla no siena vezuma mazās ragaviņas, iejūdza Palsu un šļūca pēc kārtīm. Vasarā viņš bija ievērojis un izracis palie­lus akmeņus. Nu tos pie reizes uzvēla uz ragaviņām un atvilka izraudzītās zaru būdas vietā. Pēc tam atvilka kārtis. Tad uzmeta virves cilpu Sauces sakrautajām zaļu zaru čupām un pievilka tuvāk telts būves vietai. Kad bija atzaroti, nomērīti un nogriezti slaido egļu galotņu gali, arī tos uzlika uz ragaviņām un pievilka tuvāk. Tie bija iecerēti par četrstūrainās skuju būdas stūru sta­biem.

Kamēr Sauce sēja kopā balstu galus ar iedarvotām virvēm un raka tiem balsta bedrītes, Tenis starp četrām augošām eglēm ierīkoja Palsai aploku, iecirzdams robus egļu stumbros kāršu ieķī- lēšanai. Pēc tam kārtis piespieda ar stumbriem piesietiem mie­tiem. Pirmajā naktī Palsai bija jāpārnakšņo zem klajas debess ar piesietu lupatsegu uz muguras.

Nemanot vien bija pienākusi pēcpusdiena.

Atkal pie avotiņa urgas viņi padzirdīja zirgu un padzērās paši, tad ieēda to pašu ko rītā, tikai uzkozdami vēl kaltētus sūr- ābolus un piegrauzdami zaļu rāceni.

Ēzdams Tenis jau domāja par pirts un mājas ciršanu. Vēl Gai­ķos, ganos iedams, viņš bija ar nazi no alkšņa spruguļiem iztēsis istabu ar visiem pakšiem, durvju vietām un lubu jumtu. Strādāja dienas desmit. Cik reizes vairāk dienu prasīs īstas mājas izcirša­na? Ko varēs palīdzēt Sauce? Re, viņai jau tagad rokas melnas no darvas un sveķiem.

—  Ko tu tik sērīgs? — Sauce jautāja.

—  Tevis žēl.

—  Par ko?

—  Te būs zvēra darbs… Vai tu neesi vīlusies, pie manis nāk­dama?

Sauce brīdi izbrīnējusies raudzījās uz vīru, tad pamāja ar pirkstu.

—  Panāc tuvāk!

—  Kas ir?

—  Nāc!

Tenis pieliecās. Sauce apņēma viņu ar savām melnajām, sve­ķainajām plaukstām un iečukstēja ausī:

—  Tu esi muļķis.

—  Kāpēc?

—  Te ir branga dzīve. Tikai muļķis to nesaprot.

—  Man tevis žēl, — Tenis atzinās.

—  Man tevis arīdzan. Tāpēc pie darba! Lai naktī ir kur gulēt.

Tenim gribējās teikt, ka Sauce ir zelta gabaliņš, īsta saules

meita, bet to nedrīkstēja, tas būtu nepiedienīgi. Tā vīri nemēdza runāt. Viņš klusēdams paklausīja.

Vispirms uzcēla divus sasietos balsta kokus, piepalīdzot ar staklīgām blīgznas kārtīm. Kad bija uzcelti otri divi, tos augšgalā salaida kopā. Uz balsta stabu žuburiem salika kārtiņas visos čet­ros sānos. Tenis pa tām uzrāpās un tur, četru cilvēka augumu augstumā, vēl papildus ar darvotu virvi nosēja galus.

Tad sākās zaru kraušana un sasaistīšana ar auklām pie telts sienām.

Zaru telts vēl nebija apjumta līdz pusei, kad līdumnieki sa­prata, ka nepietiks zaru. Nekas cits neatlika kā nozāģēt vēl dažas egles.

—  Būda ir par lielu, — sprieda Sauce.

—  Redzēsi, ka plašums noderēs, — Tenis atbildēja.

—  Noderēs, — Sauce piekrita.

Arī krāsns virsai akmeņu nepietika. Vajadzēja vēl divas rei­zes ar Palsu braukt līdz pura malai, kur Dziļūdenī ietecēja Pērļ- upīte.

Toties pēdējā braucienā Tenis upītē atrada lielus plakanus glūdiniekus, uz kādiem Gaiķos tika cepti plāceņi. Viņš tikko jau­dāja tos dabūt augšā upītes krastā un uzcelt uz ragutiņām. Pa ūde­ni ņemdamies, viņš samērcējās gluži slapjš. Labi, ka Sauce bija padomājusi par otru drēbju kārtu. Turpat pustaisītā būdā viņa lika Tenim pārģērbties.

Telts vēl līdz augšai nebija nosegta ar skujām, kad saule pazu­da meža biezoknī. Nekas cits neatlika, kā lūkot iedegt pavardu.

Kamēr Tenis raka pelnu bedri un krāva akmeņus, Sauce telti no iekšpuses apspraudīja ar Tinces palagiem, kuru vietā Sauce bija viņai noaudusi un izbalinājusi vēl smalkākus.

—   Nu jau būda būs balta kā kunga pils, — teica Tenis, kad beidzot sausā posā krama iešķiltā dzirkstele aizkvēlojās.

Tālāk līdz liesmai bija viegls ceļš. Sūnu bārda un sausa zāle bija vislabākie kurekļi. Pēc tam bērza tāss uguni nostiprināja. Un tad jau dega smalki zari. Pēc tam resnāki.

Kad uguns ņēmās rūkdama, Tenis kāpa aizlāpīt pašu telts ga­lotni. Sauce meta augšup zarus, Tenis tos piesēja. Dūmi un uguns svelme kāpa augšup, kveldēdama jaunā līdumnieka vaigus, dūmi grauza acis, bet sirds bija prieka pilna.

Pilnīgā tumsā Tenis vēl pielaboja zirga aploku, sapīdams bie­zāku zaru vairogu vēja pusē. Pats par sevi līdumnieks varēja ma­zāk rūpēties, bet zirgs bija jāsargā un jāglabā.

Kāršu sēta, kā veci ļaudis zināja teikt, zirgu labāk pasargājot no vilkiem nekā kūts sienas baļķi. Kāršu sētai vilks nekad cauri nelienot un pāri nelecot. No zediņu sētas gan nebaidoties. Tāpēc skuju pinums Tenim ne visai patika. Bet vai tad visus labumus varēja reizē dabūt?

Palsa izskatījās pavisam apmierināta. Čamdīja ar savām bie­zajām lūpām pa auzu kuli un labsajūtīgi spursloja. Kad auzu kuli noņēma, viņa sniedzās pēc skujām, kas bija uzklātas zaru būdai.

—   Ei! — Tenis ķēvītei uzsauca. — Tu apēdīsi mūsu jauno māju. Patīk vai nepatīk, nāksies tevi piesiet uz citu pusi.

Kad viņi, pa tumsu grābādamies, bija atnesuši no siena vezu­ma apakšas tur sakrautos podus, tīni un citas mantas, uzklājuši būdas kaktā uz skujām siena guļvietu, Sauce tur apsēdās un, uguns versmē raudzīdamās, priecīgi iesaucās:

—  Teni, mēs vienā dienā uzcēlām istabu un zirgu stalli.

—  Jā, — Tenis piekrita. — Tikai vakariņu putra gan vēl nav izvārīta.

—  Ak! — Sauce teica un ķēra pēc poda. Iegrozīja to roves ak­meņu starpā virs uguns, iebēra ūdenī zirņus un putraimus, no­grieza divas žāvētas gaļas šķēles un piemeta sāli.

Tenis noskatījās sievas rosībā, tad cēlās un gāja uz avotiņu pēc ūdens zirgam. Nakts meža biezoknī bija tik tumša, ka acis tik­ko atšķīra sniega bālumu no egļu stumbru melnuma.

Kamēr putra vira, Sauce būdā novilka auklu un uzkarināja Teņa samirkušās drēbes.

Tenis nodarbojās ar citu: izdrāza staklīti, tās galos piesēja naglas.

—  Kas tas? — Sauce jautāja.

—  Mērs baļķa dobšanai, — Tenis attrauca.

Viņš sievai pastāstīja, kā staklīti vilkt pa divu baļķu vidu, lai iezīmētos cirtuma malas. Kad dobuma vieta iezīmēta, baļķis gā­žams uz sāniem un cērtams bez bēdu tieši pa strīpas vietu. Tēsti baļķi viens otra līkumā gulēs kā pieaudzēti.

—  Te ir labāk nekā mājās, — Sauce teica. — Smaržo skujas un siens, guns silda degunu. Visapkārt svaigums un miers.

—  Tā tas ir, — Tenis prātīgi piekrita.

Viņi bija tik noguruši, ka pēc vakariņām nepaguva viens otru apmīļot, kad abi jau iegrima dziļā saldā miegā.

Tenis pamodās pirmais. Sietiņš rādīja rīta tuvumu. Caur ko­ku zariem spīdēja pusmēness, balts kā vidū pārcirsts sudraba dāl­deris. Palūkoja zirgu. Parakņājās pelnos. Kādas zaļas alkšņa paga­les galā vēl sārtojās ogle.

Pēc mirkļa jau sprakšķēja ugunskurs.

Būda bija kļuvusi vēsa, lai gan durvju ejai priekšā Sauce bija aizklājusi palagu.

Tenis novilka tīrās drēbes un nometa tās uz tīnes. Apvilkās vecajās drānās, kas bija izžuvušas un patīkami smaržoja pēc sku­ju dūmiem.

Patīkami smeldza pleci, mugura un rokas kā pēc mēslu tal­kas. Tenis paņēma zāģi, cirvi un mēru.

Egles izrādījās varen slaidas. No katras iznāca pa diviem sānu baļķiem un viens gala baļķis pirtiņai. Pāri palika vēl gari resgaļi, kurus varēs saplēst lubās, ja vien nebūs greizi.

Bērtulis mācīja, ka, lubas šķeļot, var pagalam nomocīties, ja neizvēlas pareizu koku. Nederēja tas, ko pusmūžā vējš sa­griezis vērpumā vai stumbrs audzis no sauskauļa. Viņš arīdzan pieteica, ka lubām vislabāk der priede, ka labs sava aroda vīrs spējot no labas priedes dienas laikā saplēst lubas pusei no pirts jumta.

Taisīdams zaru būdu, Tenis bija rēķinājis, lai tur varētu strā­dāt arī dažu labu koka darbu tumsas vai lietus laikā. Tā lieki ne­tērētos dienas. Lubas plēst varētu ij šovakar, ja tik būtu, no kā plēst. Pie reizes no lubām varētu uztaisīt pajumti Palsai. Lubas viegli noņemamas un pārceļamas uz citu vietu, ja jau Palsai vairs jumta nevajadzēs.

Sagarinājis baļķus, Tenis grasījās doties uz purva ieloku, lai palūkotu un nocirstu kādu turienes slaido priedi, kad Sauce aici­nāja brokastīs.

Vakardienas putra aumaļ garšoja. Sauce bija to uzlabojusi, piejaukdama divas olas un pielikdama vairākas karotes krē­juma.

—  Tu man nodarīji pāri, — Sauce sūdzējās Tenim.

—  Kur tas bij'? — Tenis satraucās.

—  Aizgāji un nepamodināji.

—  Vai es nedrīkstu tevi žēlot? -— Tenis brīnījās.

—  Nedrīksti, — Sauce palika pie sava.

Todien viņi sagarināja visus baļķus pirtij. Vakarā nogrieza un atveda pie būdas priedes stumbru lubām. Diemžēl tas izrādījās sauskaulis, derēja tikai krāsns kurināšanai. Arī labi. Toties divu egļu resgaļi plīsa skanēdami. Nākošā dienā varēja no lubām uztai­sīt pajumti zirgam.

Debesis vilkās uz lietu. Lai nesamirktu siens, nācās to sanest būdā un izvietot pa kaktiem patālāk no uguns. Sauce nu varē­ja pārliecināties, cik noderīgs būdas plašums. Siens pasargāja iemītniekus arīdzan no vēja pūtiena.

Trešajā dienā par spīti lietum Tenis nogrieza un atveda divas labas lubu priedes. Nu darba pietika vairākiem vakariem. Sauce turēja šķeļamo cirvi, raudzīdama, lai luba plīst ne par biezu, ne par plānu. Tenis ar koka vāli zvēla pa cirvja pietu ar tādu sparu, ka luba tūlīt aizlidoja prom.

Dienā tika tēsti un izcirsti baļķi pirts sienām. Vakaros gā­dāts cits.

Tenis izrēķināja, ka pirts jumta vienas rindas nolikšanai va- jaga piecdesmit lubu. Piecdesmit uzsitienu ar vāli ij vienā vakarā nebūtu nekas grūts, ja vien visas šķilas labi šķeltos, ja nebūtu iesākumā jādzen miza, ja nebūtu jācilā smagie bluķi, no kuriem retu reizi varēja dabūt vairāk par divdesmit labām lubām. Pirts jumta vienai pusei, ja lubas klāja vienā kārtā, pietika ar piecām rindām. Tā vien likās, ka no divām priedēm pietiks lubu visam jumtam.

Sešos vakaros vajadzīgais lubu daudzums tika sadarināts. Zirgs pa to laiku lielu daļu siena bija apēdis. Toties būdas kak­tus nu pildīja no purva malas atvestā baltsūna, kas bija paredzēta pirts sienu drīvēšanai. Vakaros lubu plēšanas vietā tika darinātas durvis un durvju aplodas, urbtas un kaltas trepes, lai būtu ar ko uz jumta kāpt, urbti caurumi lubu galos, caur kuriem dzīt nostip­rinājuma tapas.

Kad Saucei nevajadzēja palīdzēt Tenim, viņa adīja zeķes vai šuva maza bērna krekliņus.

Kamēr bija gaišs un varēja strādāt ārā, viņi abi ņēmās tēst pirts baļķu gropes un izzāģēt pakšu sajūgumus. Cēla baļķi uz baļķa, strīpoja iezīmes vai raudzīja cirtuma derīgumu. Kļūdīties te nedrīkstēja.

Darbi ne visai vedās, jo nebija pieredzes un iemaņu. Traucēja arī divu resnu egļu stumbri, kurus bez sniega aizvilkt uz māla pauguru rijas būves vietā nevarēja, jo tie bija resni un sešas asis gari, domāti nākošās dižrijas pašiem pamatiem. Egles bija augušas tieši nolūkotajā pirts vietā. Tagad tur palika tikai celmi. Viens priekšnamā, kur Tenis to bija izraudzījis par galdu, otrs lāvas rājumā izvēlēts sēdēšanai vai ķipja nolikšanai.

Ar lielu prātošanu un rēķināšanu darbs tomēr gāja uz priekšu. Sevišķi pēc tam, kad Tenis apgaismošanas nolūkā vakaros sāka dedzināt zaru ugunskuru. Zaru te bija vesela lūžņa. Lai cilvēks un zirgs nesapītos, tie tik un tā bija jāsadedzina.

Divpadsmitajā dienā, kā liecināja Teņa iegrieztie robiņi bū­das balsta stabā, pirts sienai bija izcirsti, piemērīti un salikti sep­tiņu vaiņagu baļķi, kā arī sadarīti šķērssienas koki, izkaltas un ieķīlētas durvju aplodas, izgriezta lūkas vieta divu baļķu starpā. Baļķi nebija pārlieku smagi. Divatā pārdomāti stumjot pa slīpiem balstiem un velkot ar virvi, tos uzcelt pavedās gluži labi.

Diemžēl rūpes sagādāja Palsa, kas, laikam jau aukstā staļļa dēļ, bija trakum ēdelīga. Viss siens bija nobarots. Palika vēl tikai pašu guļvietai noliktais.

Nekas cits neatlika, kā ķerties arīdzan pie šī pēdējā siena. Gultas vietā salika skujas un sūnas. Tenis zirgam gan piedāvāja egļu skujas un veco pļavmalas zāli, bet Palsa pret šim mantām izturējās šņaucerīgi — tikai sprauslāja un bozās.

Vēl pāris dienās viņi paguva izcirst un uzlikt atlikušos četrus vaiņagus — pavisam vienpadsmit. Tad zirgs nonāca galīgā badā. Sniega nebija, varēja jau lopiņu laist mežā, lai pats meklē sev kādu vecās zāles kušķi, bet viņi baidījās, ka Palsa neieklīst vilkam zobos. Savukārt alkšņos piesiets, zirgs ātri vien sapinās savā saitē.

Gaužām negribējās atstāt iesākto darbu, dzīties pa pliku ze­mi ar ragavām uz mājām, bet cits nekas neatlika. Nevarēja Palsu galīgi nobadināt, tad šī ij līdz mājām netiktu.

Atlikušo pārtiku cilvēkiem viņi noslodzīja mucā, liekās drē­bes paslēpa tīnē, darbarīkus noglabāja zem guļvietas skujām. Arī baļķu ragaviņas, virves un citas lietas atstāja būdā. No sveša cil­vēka nebija ko baidīties. Kopš Vilkača medībām neviens te savu kāju nebija spēris. Melnās sērgas lauku bieds atturēja mežā gā­jējus.

Šoreiz viņi brauca dienā, arvien vēl pa ceļam cirzdami zarus un krūmus, kas traucēja lielākam siena vezumam. Lai nenomocītu badā novārgušo zirgu, paši gāja kājām.

—  Ceļš ir par tālu, — teica Tenis.

—  Labi vien ir, — sacīja Sauce.

—  Pavasarī laikam vēl nesēsim, — teica Tenis.

—  Es viena sieka vietu jau noskatīju, — atbildēja Sauce.

—  Tu saki, ka sēsim? — prasīja Tenis.

—  Arīdzan sienu pļausim, — atbildēja Sauce.

—  Kūts jāuzcērt, — sprieda Tenis.

—  Klēts, rija, — piekrita Sauce.

Ķeveros viņus sagaidīja dažādi. Līze un Barbara pārmeta, ka par ilgu bijuši projām. Zane savukārt brīnījās, kā tik ātri atpakaļ. Bērtulis priecājās, ka jaunie nav ķēruši karstu, padomājuši arī­dzan par elpas atvilkšanu.

Atpūta gan neiznāca. Tenis kā sasvilis taujāja Bērtuli par māju būves lietām, mērīja riju un kūtis, pētīja salaidumus, jumta spāres un jumtus, aprunājās par līduma līšanas gudrībām un daudz ko citu.

Trešajā vaļošanās dienā kā pēc pasūtījuma atkal uzkrita sniegs, un viņi varēja vēlreiz ar lielāku siena vezumu doties ceļā.

Brauca ne tik agri. Mežā viņus taču jau gaidīja gluži laba sku­ju būda un no vējiem un sniegiem pajumte Palsai. Lai vezumu pasargātu no zariem un sniega, to pārklāja ar linu palagiem un viscaur nostīpoja ar virvēm. Nu ceļš šķita daudz vieglāks un īsāks.

Visas mantiņas skuju būdā stāvēja neskartas. Guļvietas stūrī Tenis tagad noglabāja uz lubu gabaliem ar ogli sazīmētus būves rēķinus un plānus. Cik kam jābūt garam, cik platam, cik augstam, cik un kurā vietā liekamas veravas, cik gari un kuros sānos ve­dami rijas baļķi, kādi šķērssienām, cik un uz kuru pusi liekami resgaļi, lai siena iznāktu līdzena.

To visu nevarēja prātā paturēt, tad galva plīstu pušu. Ja ie­priekš visu izrēķināja un sarakstīja, tad strādāt bija viegli. No pirts būvēšanas Tenis bija šo to mācījies.

Divas dienas viņi grieza egles un darināja baļķus. Trešajā dienā jūdza ķēvīti un pievilka nocirstos baļķus vajadzīgā vietā.

Debesīs bija pavērušās sniega slūžas. Sniga un sniga. Vie­nīgais labums, ka starp lielajām eglēm sniegs līdz zemei tika maz, palika zaros.

Pirts stāvēja pusbūvēta — bez griestiem un jumta. Tenis stei­dza pievest rijas un kūts baļķus, kamēr pastāvēja labs sniegs.

Slaido egļu tievākos galus nolika pagaidu kūtiņas būvei. Vēlāk to atstās aitu miteklim.

Diemžēl dienas kļuva aizvien īsākas un naktis garākas. Uz­nāca stindzinošs sals. Koki tā sasala, ka zāģis gāja dārdēdams. Sasalušos zarus cērtot, labākajam cirvim asmenī izlūza robs. Sku­ju būdas iemītniekiem naktīs sals lika segties ar divām kažok- segām. Lai nenosaldētu degunus, nācās galvas griezt pret roves akmeņiem un galvgali pārvilkt ar palagiem.

Visgrūtāk klājās Palsai. Kājas ķēvītei nekādi nevarēja pasargāt no sala, kaut arī tās aptina ar lupatām.

Gribot negribot nācās atgriezties pie pirts būves. Tur koki bija mazāki, tos varēja pievilkt pie ugunskura un pirms apstrādes sasildīt.

Izrādījās, ka pirts sienās nav iecirstas sijas vietas. Tenis steigā bija aizmirsis, ka pirtij vajadzīgi arīdzan griesti. Nu vajadzēja vai nu celt jau uzlikto vaiņagu zemē, vai likt vēl vienu jaunu.

—  Lai ir augstāki griesti, — Sauce sacīja. — Mēs tak ceļam lielbajāru pirti.

Tā pirts ieguva vienu lieku vaiņagu.

Kad no egļu tievgaļu baļķēniem bija satēsti un uzlikti gries­ti, varēja ķerties pie spārēm. Tur atkal bija kaltam un svārpstam darbs.

Lielā aukstumā darbi, protams, vedās lēnāk. Cimdi un biezie kažoki padarīja cilvēkus par tūļām. Saucei bieži aiz kaut kā aizķērās kāja, un viņa nokrita kupenā, jautri smiedamās. Tādās reizēs viņa teica Tenim:

—  Kauns, kauns, Teni!

—  Par ko man kauns? — Tenis brīnījās.

—  Par to, ka tu tik neveiklu sievu esi apņēmis. Ir kauns vai nav?

Tenis klusēdams klausījās un smaidīja.

Kad pirtij jumta spāres bija uzliktas un nostiprinātas, sals atlaidās.

Atkal tika gāztas slaidās egles, un baļķi ceļoja uz būves vie­tām. Dažs no tiem bija tik smags, ka viņi divatā, visu savu cilvēka gudrību pielietādami, tikko spēja uzcelt vienu galu uz ragavām. Kā lai tādu dabū rijas sienā pusotra cilvēka augumā bez palīgiem un bez kaltēšanas? Kur tad vēl šķērssijas un spāres, kas te divkārt lielākas par pirts sāna baļķiem.

—   Koki jāsagādā un jāpieved, kamēr ziemas ceļš. Pavasarī varēšu mizot, kaltēt, cirst un zāģēt, svilpodams kopā ar meža put­niem, — sprieda Tenis.

Cirsma kļuva arvien plašāka, baļķu krāvumi lielāki. Lai baļķi netiktu sajaukti, Tenis to galus apzīmēja ar cipariem un citām zīmēm.

Atkal sagriezās sniegputenis.

Kādu nakti Tenim likās, ka dzird vilku gaudojam. Skuju bū­das sienām visas meža skaņas gāja cauri. Sīļi dienā bieži klaigāja, bet naktīs parasti klusēja. Vienīgi baltā pūce reižu reizēm ievaima­nājās. Nu šī dīvainā dobjā skaņa bija dzirdama kaut kur tālumā.

Tenis pagriezās uz otriem sāniem, pārvilka kažoku pāri ausij un gulēja tālāk.

Diez cik ilgi viņš bija gulējis, kad pie sāniem piebikstīja Sau­ce. Modināja.

Nevajadzēja ij bikstīt. Viņš pats dzirdēja zirga izmisīgo dau­zīšanos, grūšanos pret sētu un lubu grabēšanu.

Tenis pielēca kājās un taustījās pēc cirvja. Neatrada. Ilgāk nedrīkstēja kavēties. Paķēra no roves akmeni un izlēca no būdas. Zirga apveidus saskatīja labi. Lopiņš stāvēja kājās, tātad vēl nebija nokosts. Sajuzdams cilvēka rosīšanos, pārtrauca dauzīt ar kājām zemi.

—  Se, ņem uguni! — Sauce sniedza aizdegtu skalu.

Patiesi bija par tumšu, lai ko skaidri saskatītu. Kad Tenis pacēla gaismekli augstāk, viņam mute aiz bailēm un izbrīna pa­lika vaļā, jo Palsai uz muguras zem paša jumtiņa pieplacis tupēja liels vilks un vērās Tenī dzedrām dzeltenām acīm.

Ķēvītes acis aiz bailēm bija plati ieplestas. Viņa stāvēja sastin­gusi nāves šausmu gaidās.

—  Kas tur ir? — no būdas jautāja Sauce.

Viņas balsi dzirdēdams, vilks pagrieza ausi kā suns, ieklau­sīdamies tās skaņā. Tenim tik daudz kļuva saprotams, ka vilks zirgu nebija plēsis un šobrīd arī to netaisījās darīt.

—  Ak, tu negantnieks! — Tenis teica gluži draudzīgi. — Tup zirgam uz muguras kā ķēniņš.

—  Kas tup? —jautāja Sauce.

—  Liels vilks.

Sauce ar vienu rāvienu bija no kažokiem ārā. Vai nu Tenis prā­tu zaudējis, vai patiešām noticis kas nedzirdēts. Jokošanos Teņa balss nepauda.

—  Ak! — viņa iesaucās. — Tas ir tas pats mūsu vilks ar mel­numiņu pie kreisās acs.

—  Kāds mūsu vilks? — Tenis nesaprata.

—  Nu, toreiz brūklenēs, kad mēs… sastrīdējāmies…

—  Tu viņam devi plāceni, — Tenis atcerējās.

—  Tagad iedošu biezputru ar kreimu.

—   Kāp zemē no zirga, Vilkati! — Tenis uzsauca. — Vai ne­mani, kā lopiņam kājas dreb? Tūliņ nogāzīsaties abi.

Tenis draudīgi paplivināja skala guni uz vilka pusi. Zvērs, it kā sapratis, lēni atvilkās atpakaļ un nolēca otrā pusē Palsai. Zirgs atlēca no viņa, spēra. Vilks veikli uzlēca uz sētas un pazuda tumsā.

Kad Sauce iznāca no telts ar krējumā mērcētu biezputru pa­vārnīcā, vilka vairs nebija.

—  Aizbēga? — viņa vaicāja.

—  Es aizdzinu, — Tenis paskaidroja. — Lai viņš ir kač pats lielais Vilkatis, tā zirgu baidīt nedrīkst.

—  Es dzirdēju, — Sauce sacīja un sniedza pavārnīcu Palsai. — Ēd, kumeliņ, tev pēc izbīļa tas noderēs.

Ķēvīte patiešām paņēma vienu kampienu un sāka ēst. Otru gan vairs neņēma.

Zaru telts rovē dega sprigana sauso zaru guns, izplatīdama smaržīgu siltumu. Tenis iededza otru skalu un apstaigāja zirga stāvvietu. Vilks bija aizgājis pa tām pašām pēdām, pa kurām nācis šurp. Zirgam nekas nekaitēja, pat mugura nebija saskrāpēta, jo to sedza bieza lupatu seģene. Tenis paņēma rokās ķēvītes galvu, piespieda savam vaigam un sacīja:

—  Esi mierīgs, kumeliņ! Tas zvērs bija uz negantiem jokiem. Citādi godīgs vilks. Viņš tevi neaiztiks.

Sauce bija jau ielīdusi atpakaļ guļvietā.

—  Novelc aukstās virsdrēbes, — viņa sacīja. — Citādi man kailai būs auksti pie tevis.

Tenis novilkās un ielīda zem kažokseģenes blakus sievai. Pie­spieda degunu viņas plecam. Sauces miesa smaržoja pēc vasaras tāpat kā pirmajā satikšanās reizē rijā. Satraukumu, ko bija radījusi satikšanās ar savādo vilku, viņi remdēja savā priekā vienam pret otru. Pēc tam iegrima dziļā atspirdzinošā miegā.

Pamodās lielā gaismā. Laiks bija kļuvis siltāks. Sniga. Pārslas gāzās blāķiem. Kaut kur augšā virs koku galotnēm skrēja lieli vēji, bet izcirtumā jūtama tikai rāma vēsma.

Sniga visu nedēļu. Nocirstās egles gāzdamās ieplacinājās snie­gā. Uzcelt baļķus uz ragavām kļuva aizvien grūtāk, jo ceļamiem bomjiem sniegā zuda atspaids, tukšās ragavas stāvēja sniegā aug­stu virs zemes. Kā tur iemānīt smagu, garu baļķi?

Modās bažas, vai viņi vispār ar zirgu un ragavām tiks ārā no meža. Dienas bija kļuvušas pavisam īsas, arī siena vezumam jau atkal bija redzams gals.

Kādu rītu, kad debess bija noskaidrojušās un vējš iegriezies no ziemeļrītiem, jaunie līdumnieki izlēma doties uz mājām.

Tas bija grūts brauciens. Sniegs sniedzās zirgam līdz vēderam. Kur bija seklāks, cilvēki sēdās ragavās, bet klajumos un sīkmeža smalknē, lai zirgu galīgi nenokausētu, gāja kājām.

Ķeveros pārbrauca dziļā vakara tumsā.

—  Kāpēc tik vēlu? — prasīja Līze.

—  Bridām visu dienu, — Sauce atbildēja.

—  Daudz padarījāt? — taujāja Zane.

Kad Tenis izstāstīja, vecāsmātes sejā atplauka senais lep­nums.

—  Tas jau ir kaut kas, — viņa sacīja. — Kā gan citādi, ja abi no labiešu kaula.

Uzzinājusi, ka pirtij jau uzlikti griesti, saslietas spāres un jumtam saplēstas lubas, Zane apņēmīgi pavēstīja:

—  Pavasarī es uz turieni aizvilkšos kaut vai rāpus. Redzu, ka man Dieviņš dos nomirt sava mazdēla mājā un dusēt sava maz­dēla zemes smilšu kalniņā.

Kad Tenis dzīrās doties atpakaļ uz Dziļūdeņiem bez zirga, Zane tapa pavisam priecīga.

—  Tad jau tu pirtij jumtu arīdzan uzliksi? — viņa prasīja.

—  Gan jumtu, gan veravas, gan rovi, — mazdēls solīja.

—  Es par savu naudu salīgšu tev rijas un kūts cēlājus, lai arī­dzan mana daļa būtu ielikta tajā lielbajāra sētā, — Zane čukstēja Tenim pie auss. — Labi, ka sataupīju sidrabu. Nu varēsim atkal celties augšā. Tev ļaudava arīdzan gadījusies ar tikumu, ne vien no vaiga daiļa. Sargā, žēlo, dēliņ, viņu. Otru tādu nedabūsi.

—  Viņa pati nesargājas, neklausa, — Tenis žēlojās.

—   Parāj, — Zane pamācīja. — Tas vīra pienākums. — Tad piebilda: — Lai gan rājums tādai nelīdzēs. Čakli ļaudis, ja lūko aizturēt, vēl trakāk raujas darbā. Man par jums abiem tāpēc bai­les. Pārāk strauji gribat ņemt. Ka sevi nesabeidzat. Savu brīdi lon arīdzan atpūsties un pie reizes papriecāties.

—  Kad dzīvosi pirtiņā, tad varēsi pieskatīt, — Tenis attrauca.

—   Dieviņ balto! — Zane sacīja. — Pirmā pajumte, kas pēc ilgiem gadiem mums atkal piederēs. Visu lielo mūžu pa svešiem ūķiem lielļaužu bērni būdeļoja.

Dzirdot tādu runu, Tenim gribējās vai tūdaļ iet atpakaļ uz savu līdumnieka mīti.

12.Meža miera traucētāji nerimstas

Pagāja dienas trīs, līdz trakie sniega bridēji — ķēvīte Pal­sa, Sauce un Tenis atguvās no pārpūles.

Un tad jau arī bija klāt kungu Saulgrieži jeb Ziemassvētki. Pēc vecu ļaužu rēķina gan īsākās dienas jau palika aiz muguras, īstajā laikā daudzās mājās tika ēsts cūkas šņukuris un dedzināts bluķis. Tas notika savas desmit dienas agrāk nekā svētkus svinēja Kristus bērna pielūdzēji.

Labi vien, ka tā, jo Felsbergs bija kļuvis varen ticīgs. Ziemas­svētkos bluķa vilkšanu un dedzināšanu aizliedza. Skubināja vi­siem iet uz baznīcu.

Zinādams kungu labvēlību, Tenis jūdza ragavās Palsu, un viņi kopā ar Sauci un māti brauca uz baznīcu. Zane atteicās braukt.

—  Tie svētki nav pareizā laikā, — viņa teica. — Ko es tur, vecu laiku cilvēks, darīšu? Atnāks poļi un prasīs, kālab es svētījusi Ziemassvētkus pa lutriņu, ne pa katoļu vīzei. Eče, Repulis jau dabūja sodu, ka zviedriem palīdzējis!

—  Mēs nevienam neko nepalīdzēsim, vien aizbrauksim līdz baznīcai, — Tenis mierināja.

—  Braucat, bērni, — Zane atļāva. — Es ar savu Dieviņu paru­nāšos tepat uz lāviņas. Man viņš tāds paklausīgs — atnāk mājās bez maksas.

Par garo ceļu norūpējies bija arī Tenis. Ļaudis gan runāja, ka ceļš esot iebraukts un gluds, bet drošs varēji būt tikai tad, ja pats savām acīm redzēji.

Brauciens iznāca labs. Baznīcā ieradās arī muižkungs Felsbergs ar savu ģimeni. Vēlīgi palūkojās uz jaunajiem līdumniekiem, ar galvas mājienu sveicināja.

—  Mām, kāpēc viņš tevi tā noskatīja? — Tenis vaicāja.

—  Stāvi klusu! Baznīcā nelon pļāpāt, — Līze atbildēja.

Pēc meža vientulības iejaukties tik daudzos svešos cilvēkos šķita pavisam savādi. Ja vēl vasarā Tenim citi ļaudis baznīcā un krogā nospieda sirdi, ērcināja, tad tagad bija otrādi: gribējās vai ar katru apmīt kādu labu vārdu.

Laikam tas tādēļ, ka viņš vairs nejutās kalpa kārtā. Vēl jau gan bandu zemē zem sniega brieda rudenī iesēti ziemas rudzi, vēl pats mita Ķeveru saimes istabā pie gala sienas kopā ar saimnieka meitu Sauci uz atsevišķi nodalītas lāviņas. Mita gan tikai tad, kad netika pie darba savā līduma zemē, kur līdumniekus gaidīja jau gandrīz gatava jauka mājiņa, ko viņi sauca par pirtiņu.

Baznīcā dega daudzas spožas sveces. Priekšā uz paaugstinā­juma stāvēja divas palielas egles, ar baltām lentām izrotātas.

Mācītāja palīgs kūpināja vīraka dūmus, kas, sajaukdamies ar skuju smaržu, patīkami kairināja degunu.

Tenis vairs nesekoja ķestera vārdiem tik vērīgi kā vasarā. Rā­mi sēdošo un stāvošo cilvēku pulkums, mācītāja un ķestera drau­dzīgās balsis, kā arī ērģeļu stabuļu maigās skaņas nesa viņu kā lēns vilnis pretī ilgotajam dvēseles gaišumam, pretī nākotnes sap­ņu piepildījumam.

Lūk, pie ērģelītēm stāvēja jauns puisis ar kupliem gaišiem ma­tiem. Bērtulis zināja stāstīt, ka puisis pats ērģelītes uztaisījis: saur­bis stabules un sašuvis plēšas. Par to kungi viņam samaksājuši piecus dālderus.

Paši kungi tādu darbu nespēja. Viņi nemācēja strādāt, bija iz­laidušies slinkumā un bramanībā.

Tenis palūkojās uz kungu stūri un pamanīja, ka atkal vecais Felsbergs raugās šurp. Hanna šoreiz stāvēja daudz rātnāk, sapņai­ni lūkodamās svecīšu liesmās.

Vai kungam būtu ienākušas par viņiem kādas ļaunas valo­das? Eh, vienādi iešana ļaudīs atnesa nemieru un bažas.

Ejot no baznīcas ārā, Tenis tīši spiedās tuvāk kungu gājumam. Felsbergs, ieraudzījis Teni tuvumā, pieliecās un jautāja:

—  Strādā?

—  Strādājam, — Tenis atbildēja un pabīdīja uz priekšu Sau­ci. — Abi.

—  Lai Dievs jūs svētī, — kungs sacīja un vēlreiz uzmeta skatu Līzei, kura nāca jaunajiem aiz muguras. Viņu skatieni uz mirkli satikās. Līze novērsās un gāja garām. Ko gan viņi vairs spēja viens otram dot? Tikai veltīgi samīdīt savu lepnumu un tikumu.

Tenis un Sauce priecājās, ka nebija nevienam stāstījuši, kā naktī zirgam uz muguras uzlēcis vilks. Diez ko par to domātu Felsbergs? Noturētu viņus vēl par Vilkača draugiem. Valodas vie­nādi drīz aizstaigāja līdz muižai.

Tūlīt pēc vācu Ziemassvētkiem Tenis atkal kļuva rosīgs. Snie­gi bija dziļi. Otrā kalpa sieva katru vakaru savam mazulītim dzie­dāja dziesmiņu:

Dziļi sniegi, īsas kājas Tālu salmu gubentiņš.

Kājām nokļūt līdz Dziļūdeņam nevarēja ne zirgs, ne cilvēks. Kā lai tur nokļūst? Sniegi tik dziļi, ka ij Ķeveru saimnieks un kal­pi negāja mežā pēc malkas, nebrauca uz pļavu pēc siena, lai gan viena kaudze vēl bija palikusi purā. Vienīgās iebrauktās sliedes gāja uz kroga un muižas pusi. Ij tās reizēm aizputināja, ka zir­gi brida līdz vēderam. Tie, kas bija šurp atbēguši no kāda nikna muižkunga Kurzemes pusē, par sniegu varen brīnējās. Tik dziļu ziemu tur nekad neesot redzējuši.

Bērtulis pirti bija pārvērtis par sutinātavu. Jaunu ozoliņu kārtiņas sautēja un lieca, lieca un karsēja, kamēr iznāca puse no ratu riteņa. Tāpat viņš lieca ragavu slieces priekšgalu. Kad Tenis viņam pažēlojās par savu nemieru un bēdu, atminot daudzos darbus, kas darāmi līdumnieka daļā, Bērtulis sacīja:

—  Lūko piesiet pie kājām lubas. Galus tepat podā pasautēsim un salieksim uz augšu kā ragutām, tad varēs šļūkt sniegam pa virsu.

Tenis aiz pārsteiguma neprata atbildēt. Tā patiesi bija laba doma. Kad viņi brauca šurp, tukšās ragavas slīdēja sniegam pa virsu.

Tenis tūlīt sameklēja lubas, nolika uz šautra sniega un uzkāpa virsū. Jā, lubas daudz negrima. Tā varēja iet pa sniegu.

Dažās dienās divi pāri lubu tika sataisīti par sliecēm. Par vēz- dām, uz ko balstīties nedrošajā gājumā, Sauce ieteica ņemt slotas, ar ko piedarbā slaucīja pelavas, vai arī pirts slotām iedzīt kātus, tad vēzda negrims sniegā līdz dibenam.

Tā ar visu kopēju gudrību, jokojot un smejot, sagatavoja jau­no pāri ziemas gājumam uz tālo līdumnieka mitekli.

Mugurās viņi uzsēja maisus ar maizes klaipiem, gaļas kum­pi, kaltētiem āboliem, mellenēm un citu ēdamo. Lai vieglāk būtu nest, riekstus izšķēla no čaumalām un iesēja maisiņā.

Labi, ka ar ragavām bija jau aizvesti milti un putraimi, citādi ar ēdamā aiznešanu ietu grūti. Lai ceļā drošāk justos, Tenis ņēma līdzi cirvi. Uz to uzstāja arī Zane.

—  Bez ieroča, dēls, tādā lānī nevaid brist, — viņa sacīja. — Kāds varaks uzklups, ko tad?

Pirms došanās ceļā Tenis un Sauce bija tepat māju tuvumā lūkojuši paieties ar lubām. Nekāds liels prieks nesanāca, tomēr labāk, nekā brist ar vīzēm vai zābakiem.

Kad viņi jau āvās ceļam, ierunājās Līze:

—  Man ar' gribētos iet palīgos, redzēt stalto skujenīcu.

—  Mām, tev vēl jādara kalpa darāmais, — Tenis attrauca. — Jānopelna rāceņu sēklas. Pavasarī tur visiem darba pietiks. Paši gulēsim pirtiņā, algādžiem ierādīsim skujenīcu.

Promiešanas rīts gadījās skaidrs un spožs. Spīdēja zvaigznes, blāvu gaismu deva dilstošais pusmēness, sniega klajums vizuļoja zilgani balts. Sals knieba degunā un vaigos.

Sauce neviļus grūti nopūtās. Lai Tenis nesadomātu neņemt viņu līdzi, sieva neteica, ka viņai kļuvis grūti, ka viņā briest jau­na dzīvība.

Tenis brida pa priekšu. Sauce viņa pēdās. Tā iet bija pavisam viegli. Vietām lubas slīdēja pašas. Atlika tikai noturēties taisni un nepakrist. Slota atbalstam gauži noderēja. Sevišķi, kad bija jākāpj kalnā. Toties uz leju gāja viegli.

"Šlūkavas" slīdēja pašas, ka Saucei reiz, lai noturētos no uz­skriešanas virsū Tenim, nācās jāšus uzmesties uz slotas un tā kavēt slīdēšanu. Beigās viņa tāpat tupus gandrīz uzdrāzās Tenim, apsēdās uz lubu galiem un slotas un ņēmās smieties.

—  Tagad zinu, kā uz slotām jāj raganas, — viņa smiedamās teica.

—  Tev iet labāk nekā man, — Tenis sacīja ar manāmu lep­numu par sievu.

—  Nav dzirdēts, ka vilkači jātu uz slotām, — viņa atbildēja. — Jāj tikai raganas.

Kad viņi bija nokļuvuši uz Melnās sērgas lauku otrā kalna, pamalē iesārtajās rīta blāzma, drīz pārvērzdamās par gaišumu, kas izdzēš zvaigznes.

Slēpotāji bija iemanījušies iet slīdīgākā solī. Nogurums pada­rīja kustības lēnākas un līganākas. Lielo egļu zaros sauli sveica ziemcietīgi putniņi, iedama apgaitā uz savām barības glabātavām, pa egļu zariem lēkāja vāvere. Kādu brīdi viņiem sekoja sīlis, bie­dinoši ķērkdams.

Tad jau viņi iegāja savas iedomātās lielsaimniecības robežās. Tā bija savāda māju sajūta.

Kājām ejot, viņi taču pirmo reizi tuvojās savai līdumnieku mītnei, tāpēc pilnā mērā ļāvās atgriešanās priekam. Apstājās iz­cirtuma malā un vēroja, cik tas kļuvis liels. Vismaz trīs pūra- vietas.

Zaru būda bija apsnigusi balta kā siena kaudze. Pirtiņas sie­nas un puskailās spāres slējās sīkas un zemas. Apkārt trīs pēdu dziļš sniegs, kas vizuļoja rīta saules staros kā sudrabs. Agrāk mītās pēdas un baļķu ceļi bija apsniguši un pazuduši skatam. Vietām tikko jaužami dobuļi. Baļķu klājums arīdzan pazudis. Tikai dažu nenodarināto egļu galotnes slējās no sniega kā lieli balti eži. Dar­ba steigā tās viņi tīši bija atstājuši, lai paspētu vēl sniega laikā ar zirgu pievilkt stumbrus rijas un kūts celšanai.

—   Paveries, kā mežs izpostīts! — Sauce teica, spožām acīm raudzīdamās uz viļņaino klajumu.— Tur pavasarī miežus un rā­ceņus sēsim.

—  Nāksies drusku papūlēties, — Tenis piekrita.

Viņi nosēja no kājām lubas un iegāja teltī. Toverus, mucas un guļvietas kažoksegu klāja smalki sniega putekļi, kas pa zaru spraugām iesijājušies būdā. Baltsūnu čupa pie ieejas arī balojās no sniega.

Pagāja labs laiks, kamēr Tenis uzšķīla uguni un uzpūta lies­mu. Tādā saltā laikā uguni degt nebija viegls darbs.

Pēc tam Tenis gāja raudzīt ūdeni, pa ceļam ar slotu mēzdams sniegu uz abām pusēm. Sauce tikām no sniega izraka sauso zaru kaudzi, sakūra rovi un sakārtoja telti. To darīdama, viņa dziedāja:

Kas kait man nedzīvot Domājām, gudrojām,

Diža meža viduci: Ar ko laukus pušķosim:

Visapkārt egles, priedes, Sēsim rudzus, sēsim miežus,

Vidū saule ritināja. Dēstīsim ozoliņus.

Neraud' gauži, sila egle, Gāju liela sila vidā

Ne es tevi skaliem cirtu: Zemē sēt rācenīšus:

Cērt' istabas pamatiem, Es gribēju sila zemi

Daiļu dziesmu klausīties. Par ārisku padarīt.

Ienāca Tenis ar ūdens spaņģiem.

—  Meža vecim tava dziesma bija pa prātam.

—  Vai tu viņu satiki?

—  Kā lai nesatiktu, ja tas vecis esmu es pats.

—  Vai tu zini, ka mēs vairs neesam divi? — Sauce pavēstīja.

—  Kā tā?

—  Uz vasaru mums piederēs mazs, mīļš bērniņš.

Tenis piegāja pie sievas, apņēma rokām plecus un piespieda sev klāt. Tā viņi brīdi stāvēja, klausīdamies ziemciešu putniņu čiepstēšanā aiz būdas sienām. Viņi abi bija laimīgi.

—  Laikam riju vajadzēs celt vēl lielāku, — Tenis sacīja.

—  Kāpēc?

—  Nu, Dāvim ar' tur būs jāron savs kakts.

Sauce sāka smieties.

—  Ja nu nebūs Dāvis, būs Dore?

—  Tad kūts jācērt lielāka, — Tenis prātīgi sprieda.

Tā viņi jautri iesāka savu dzīvi mežā bez zirga. Darba pieti­ka abiem. Tenis nomēroja kārtiņas, Sauce ar tesli tām vajadzīgās vietās notēsa sānus. Caurumus urba un tapas darināja vakaros pie skala gaismas.

Kad kārtis bija sagatavotas, Tenis ņēma īsās trepes, kāpa uz pirts iegriezt un ietest kārtiņu vietas spārēs.

No sākuma darbs secās lēnāk, bet ar laiku vedās gluži veik­li, lai gan strādāšana cimdos un kažokā nebija tāda kā vasarā.

Trešajā dienā visas kārtiņas bija uz jumta, un varēja sākties lubu likšana.

Sēdēdams uz lubojamā soliņa, urbdams caurumus un dzī­dams tapas, Tenis pirmo reizi aiz prieka iedziedājās:

Klipu klapu, kaimiņ Mika, Ar tām koka karotēm. Atved savu līgaviņu Zaļā skuju būdelē.

Sirdi spieda tikai viena rūpe: aroda pratēji biedēja, ka zaļā kokā dzītas tapas pēc izkalšanas krītot ārā. Ko tur Tenis varēja līdzēt? Kad izkaltis — jāuzmana. Vai nu īsti tik traki būs.

Drīz vien pienāca diena, kad pirts rovē varēja ienest uguni. Kad lāvas puse bija iesilusi, Tenis aiztaisīja dūmu lūku un ar tēsli nodzina no baļķiem mizu, kas būvējot bija tīšām atstāta, lai labāk redzamas ieskrāpētās cērtamās iezīmes.

Nu pirts smaržoja pēc svaigiem sveķiem un vasaras. Vienīgā nelaime, ka no griestiem pilēja ūdens — tur kusa griestu šķirbās sabirušais sniegs.

—  Ejma pēc niedrēm, — Tenis sacīja. — Citādi vieni griesti siltumu netur.

Nākošā rītā, kas bija apmācies un remdens, viņi devās uz purva malu. Veci ļaudis zināja stāstīt, ka Dziļūdeņa purvā esot arīdzan ezers. Tur vajadzēja būt niedrēm. Niedru jumti bija vi­sam cilvēka mūžam. Ne tur peles taisīja midzeņus, ne zvirbuļi perēkļus, ne indīgi kukaiņi dējās. Vienīgi kazas nevarot turēt. Tās kāpjot uz jumta un ar kājām sabakstot klājumu.

Tenis sprieda, ka uz jumta kazas netiks, ja piedarba vai gu­beņa stūrī jumtu pārāk tuvu zemei nenolaidīs.

Par niedru meklēšanu Tenis bija domājis visu rudeni. Neiz­nāca laika. Steidzās dzīt baļķus.

—  Varbūt tu paliec sētā,—-Tenis ieminējās Saucei. — Tur jāiet vērīgi. Akači visu ziemu dvašo.

—  Kas tevi vilks ārā, ja tu iestigsi? —— Sauce atbildēja.

Sākotnēji pa mežu, kur auga lieli koki, viņi brida bez bēdu.

Iešana ar lubu sliecēm nu veicās gluži labi. Te bija arī lieli piepur- va klajumi — vecas pļavas, kur laikam zāle tik liela, ka jauniem kociņiem neļāva iesakņoties. Vietām gari zāles stiebri rēgojās ārā no dziļā sniega. Tās nebija niedres.

Pēkšņi viņi nokļuva pie vaļējas ūdens lāmas. Apkārtējie krū­mu zari bija apsarmojuši.

—  Re, kā Dziļūdens elpo, — Tenis sacīja.

—  Diez cik te miroņu kaulu guļ? — Sauce sprieda.

—  To es arīdzan nezinu, — Tenis atbildēja.

Tālāk viņi šļūca daudz uzmanīgāk. Lubas, protams, tādus gā­jējus nesa daudz vieglāk nekā parastus bridējus, bet ko varēja zi­nāt no tāda purva, kas ziemas spelgoņā izverd nesasalušu ūdeni.

Pēkšņi lielā purva pusē viņi ievēroja augstus kokus. Tur va­jadzēja būt cietzemei.

Viņi bija tikuši gandrīz līdz lielkoku saliņai, kad Sauce iesau­cās:

—  Teni, neej! Tev pēdās ūdens!

Tenis bīstamo vietu bija jau pārvarējis. Izlēca krastā. Sauce brīdi šaubījās. Tad ar slotu aizslaucīja ciet mitrās sliedes un gāja vīram pa pēdām. Kad bija pārgājusi, pēdās atkal parādījās mit­rums.

—  Pa šito vietu atpakaļ vairs neiesim, — Sauce paziņoja.

Saliņā auga viena gauži liela egle. Tenis uzrausās tās pašā ga­lotnē. Ilgi vērās uz visām pusēm.

—  Ko tu redzi? — kliedza Sauce.

—  Klusu! — Tenis bargi sacīja un ar steigu kāpa lejup.

—  Kas tur bija? — Sauce izbijusies vaicāja.

—  Nezinu, vai tev sacīt, — Tenis čukstēja.

—  Saki! — Sauce skubināja. — Citādi man būs pašai jākāpj eglē.

—  Nē. Eglē gan tu nekāp. Tas var nākt par ļaunu Dāvim. Tur pusjūdzi tālāk viņā krastā ir kalns. Aiz tā kalna… Ceru, ka man acis nemežģījās….

—  Lāči? — Sauce minēja.

—  Nē. Kaut kas trakāks.

—  Briežu pulks? Runā, Teni!

—  Māju jumti.

—  Māju jumti?

—  Tādi kā dūmi arīdzan, — Tenis vēstīja.

—  Cilvēku nebija?

—  Nemanīju.

—  Tā sēta tad mums tuvāk nekā Ķeveri, — Sauce sacīja.

—   Tuvāk, — Tenis piekrita. — Vienu vācu jūdzi. Desmit tūkstoš soļu. Kā pusceļš līdz baznīcai.

—  Tu gan labi rēķini, — Sauce uzslavēja. — Tikai iešanai nav ceļa, dziļūdens priekšā. Bez lubām pāri netikt.

—-Viņā galā purvs gandrīz saiet kopā ar mežu tajā vietā, kur lielais egļu kalns, — Tenis vēstīja. — Pa vidu dziļa sprauga.

—  Tēvs teica, ka viņā pusē kalnam esot bebru slīkšņa. Bebri upi noslodzījuši ar kokiem.

Tā viņi kādu laiku sprieda, jaunās vēsts satraukti, tad Sauce vaicāja:

—  Ezeru un niedres nemanīji?

—  Kā nu ne? — Tenis attrauca. — Esam garām pagājuši. Lūk, tajā meža ielokā guļ ezers, niedrām apaudzis. Tur niedru ir vesels klājiens.

Nokļuvuši slīkšņas malā, viņi kādu brīdi slēpoja pa cietu zemi, kur auga lieli koki. Tā bija gara pussala, kas iestiepās aizau­gušajā dūņeklī. Tikuši mežam cauri, viņi apstājās niedrāja malā.

Tur Tenis vēlreiz uzkāpa eglē. Kad nokāpa, teica:

—  Niedru pietiks visu māju jumtiem un vēl purva malas sie­na kaudzēm.

Tad viņš izņēma no kules auklu. Piesēja savu kreiso roku pie Sauces kreisās rokas.

—  Vecāmāte pieteica būt prātīgiem, — viņš paskaidroja.

Uz lubām šļūkdami, viņi apstaigāja visu ezeru. Pāri tam gāja zaķu un lapsu pēdas. Neviens lielāks zvērs savas zīmes nebija at­stājis. Pret meža ieloku, kur ezers, acīmredzot, bija seklāks, purva malas pļavas stūrī niedru audze šķita vairākas pūravietas liela. Nelaime tikai tā, ka sniegs dziļš. Puse no niedru garuma atradās zem sniega. Turklāt lubeniekiem līdzi nebija izkapšu, tikai naži.

Sagriezuši divas nastas, viņi tās apsaitēja ar auklām, uzkrāva mugurā un devās uz mājām.

Ceļa pētīšanas nolūkā viņi todien vēlreiz aizgāja līdz eze­ram.

Kad pirtiņas ārējā būve bija pabeigta, iekšā sēžu celmi aptēsti un nogludināti, ierīkotas lāvas un ielikta šķeltu koku grīda, tajā ieiet bija gaužām tīkami.

Arī no ārpuses mājiņai nebija nekādas vainas. Jumts dzeltens kā no vaska, durvis baltas, sienas staltas. Vienīgi ārpusē baļķiem mizas nodzīt varēs pavasarī, kad uznāks siltums.

—  Zini, Teni, — kādu vakaru, jaunajā miteklī guļot, ierunājās Sauce. — Man liekas, ka tur purva salas mājās mīt Vilkatis.

—  Tas var gadīties, — Tenis piekrita.

—  Vai tev nav baile?

—  Nav. Viņa suns jau mūs apciemoja.

—  Tu domā, ka tas bija Vilkača vilks?

—  Tur nav ko domāt, — Tenis attrauca. — Tā tas ir.

-— Viņš var arīdzan mūs nomaitāt, — Sauce sprieda.

—-Nemaitās,—Tenis droši apgalvoja.—Vecā Zāļu Made, kuru kungi nokāva, skaidri teikusi, ka labus cilvēkus Vilkačs neaiztiek.

—  Vai tu domā, ka esi labs?

—   Varbūt neesmu īsti labs. Toties par tevi skaidri zinu, ka esi laba. Tevis dēļ Vilkača arīdzan mani pažēlos. Viņš var sākt dusmot tad, ja sāksim par viņu stāstīt ļaudīm. Viņš grib slēpties. Felsbergs vairākkārt taujāja, vai es baidos no Vilkača. Kungs zin, ka te tuvumā Vilkača perēklis, tāpēc lika līdumu plēst pie Dziļ- ūdeņa. Kungs grib Vilkača biedu mazināt. Mums labāk, ja bieds paliek. Uztaisīsim paši te trīs arklu zemi un dzīvosim kā kungi. Ne karakalpi, ne siriķi mūs nesadzīs.

Dienas kļuva arvien garākas. Saule kāpa augstāk. Sniegs sasē­dās un tapa zilgans.

Tenis un Sauce atkal grieza baļķus. Šoreiz tos darināja pēc dzīvojamās istabas mēriem. Katram baļķim abos galos ar ogli uz­vilka pazīšanas zīmes, lai vēlāk lielajā baļķu lērumā tie nesajuktu. No tievgaliem grieza baļķus klētiņai un gubenim. Katru dienu sagrieztos baļķus Tenis skaitīja, uzvilkdams ar ogli tādu vai citu baļķa zīmi uz attiecīgas lubas, lai vēlāk neaizmirstos. Lubas ar sadarināto koku zīmēm krājās skuju būdas kaktā.

Tuvējā mežā pietrūka slaidu egļu jumta spārēm. Tām derēja tikai slaikas pusaugu egles.

Kad sniegs kļuva seklāks, viņi aizbrida līdz Vilkavotam. Aiz tā slējās biezs trīsdesmitgadīgs jaunmežs, kurā spāru egles stāvēja cita pie citas kā nomērītas.

Baļķu darināšana veicās ātri, jo līdumnieki galotnes atstāja neapstrādātas. Te tās nevienam netraucēja. Dažās dienās viņi sa­cirta vajadzīgos spāru kokus rijai un istabai. Citām ēkām tik slai­ku stumbru nevajadzēja.

Grūtāk gāja ar kārtiņu meklēšanu. Nācās vien iet uz Melno lauku jaunmežu. Pīlādžkokus, kas auga zem eglēm ap Vilkavotu, negribējās cirst, jo pīlādžu ogas bada gados daudzus bija glābušas no nāves.

Arī šobrīd Saucei, par ogām iedomājot, siekalas saskrēja mutē. Rieksti, kaltētie āboli un ogas bija apēstas. Palicis tikai drusciņš miltu un putraimu. Pavalgam vēl dažas karotes tauku un sažāvēta jēra ciska. Sauce neatzinās Tenim, ka pa klusam kožļā skujas un piebriedušos bērzu pumpurus. Reiz sāka sūkāt bērza gremzdus, ko saule jau bija atkausējusi. Tenis, to redzot, tapa domīgs.

Nākošā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi un sniegu sedza stipra sērsna, Tenis ar roves akmeni grozā un ar cirvi padusē teciņiem vien aizrikšoja uz Niedru ezeriņu. Viņš bija dzirdējis, ka pavasara uzplūdu laikā zem ledus slāpstot zivis. Ja tādā laikā izcērtot ledū āliņģi, zivis pašas lektin lecot no ūdens.

Tur, kur viņi ziemā, baiļu pārņemti, bija gājuši, auklā sasē­jušies, tagad Tenis gāja viens un bez lubām. Mežā gan drošības dēļ nocirta kārtiņu, pie kuras pieturēties, ja gadījumā ielūztu le­dū. Bet izrādījās, ka sasalušais sniegs ir stingrs. Cērtamā āliņģa vietā ledus arīdzan izrādījās vismaz puspēdu biezs.

Zivis tiešām bija slāpušas. Kad viņš izcirta āliņģi un no tā izcēla sabirušos ledus gabalus, pie āliņģa malas parādījās pirmā rauda. Tik nespēcīga, ka reizēm peldēja uz sāniem, reizēm uz mu­guras.

Pēc brīža sāka nākt citas zivis, plātīja žaunas un bāza degunus ārā no ūdens. Drīz viss āliņģis bija pilns ar zivju mugurām. Tenis ar roku tās ķēra un meta uz ledus. Tad ielika akmeni grozā un ielaida grozu āliņģī. Pirmajā cēlumā tika vai pusgrozs ar zivīm. Sajutušas svaiga gaisa pieplūdumu, zivis nāca un nāca. Tenis atkal un atkal gremdēja un cēla grozus. Bēra lomu uz sniega līdz attapās, ka nu jau tikusi vesela muca raudu, asaru un līdaku. Viņi divatā ar Sauci visas tās nejaudās apēst.

Sagrābis pilnu grozu, Tenis steidzās mājup. Nokusis un no­svīdis ieklupa būdā, kur Sauce vārīja kārtējo lieso klučku putru. Ieraudzījusi pilnu grozu ar raženām zivīm, sieva uz brīdi zaudēja valodu.

—  Kur bērt? — Tenis prasīja.

—  Ber ārā, sniegā, — Sauce pamācīja.

—  Dod maisu un nāc līdzi! — Tenis rīkoja.

—  Kur tās dabūji? — sieva beidzot attapās jautāt.

—  No ezera pasmēlu.

—  Tu biji uz ezera? Viens? Bez lubām?

-— Nāc žigli, kamēr lapsa nepielavās. Es veselu maisu izbēru uz ledus! — Tenis skubināja.

Kad viņi piegāja pie āliņģa, tur joprojām pulcējās slāpstošās zivis. Tenis pagājās tālāk gar ezera krastu un izcirta vēl vienu caurumu ledū. Arī tur drīz vien saradās slāpstošās zivis un, strau­ji kustinādamas žaunas, elpoja gaisa svaigumu.

Daļa izvilkto zivju vairs nekustējās, bija sasalušas.

Tā gluži negaidot bija pienākušas zivju dienas. Lielo lomu sabēra muciņā. Muciņu apraka sniegā zirga mītnes ēnā. Vienu grozu lūkoja izlietot tūlīt. Cepa, vārīja un kūpināja.

Tas bija īsts svētku mielasts. Saulīte arīdzan iegriezusies pava­sarī. Dienas kļuva garākas par nakti.

Jaunajiem līdumniekiem tapa varen priecīgs prāts. "Lielā die­na klāt!" sirds gavilēja.

No savestajiem baļķiem nokusa sniegs. Pelēkbrūnie stumbri saulē sasila. Sākās mizu lobīšana un tēšana. Pelēcīgie stumbri, līdumnieku tēsekļu skubināti, nometa savas pieticīgās drānas un atmirdzēja dzeltenīgi balti un koši.

Kad divpadsmit sienas baļķiem miza bija drāzta, tos ar bom­jiem apgrieza otrādi un turpināja tēst no otras puses. Tā sienu pēc sienas.

Pateicoties zivju lomam, viņi varēja mežā uzturēties div­padsmit dienas ilgāk un nomizot visus baļķus, v

Saule kāpa arvien augstāk. Dienas beigās nomizoto baļķu sā­nos jau bija vērojamas kaltuma plaisas. Sniegs plaka acīm redza­mi. Purvs pārplūda. Nāca pavasaris. Pēdējais laiks atgriezties Ķeveros.

Mucas dibenā palikušās zivis Sauce iztīrīja, sasālīja un ielika ādas tarbā. Tarbu Tenis iesēja savā muguras maisā, kopā ar tuk­šām cibām un ķērni. Tad viņi rīta agrumā, kamēr sniegā turējās sērsna, devās uz Ķeveriem. Tērces bija pārplūdušas. Rīta salums tomēr ļāva gājējiem tikt tām pāri bez kāju mērcēšanas.

Ķeveros ļaudis viņus saņēma ar gavilēm.

Līze spieda Teni un vedeklu sev pie krūtīm un čukstēja:

—  Baidījos! Baidījos! Mani mīļie!

Barbara, kurai bija četras meitas un četri dēli, par savu Sau­ci tik daudz nebēdāja. Arī vecā Zane klusēja. Toties Grieta bija mutīga kā ik reizi.

—  Ak tad vilki nenorēja? — viņa jautāja ar smaidu. — Te jau citi teica, ka sen abi vilku vēderos. Lielais Vilkačs neļaušot traucēt mieru.

Par atbildi Tenis lika galdā zivju tarbu.

—  Mēs sametāmies draugos ar Ūdeņu Veci, kas mīt tuvējā ezerā. Viņš atsūtīja jums labas dienas.

Gan Sauces brāļi, gan kalpu puiši skatījās uz Teni un Sauci kā uz brīnumdariem.

Jaunie līdumnieki stāstīja, kā mizojuši baļķus, kā uzklājuši jumtu pirtiņai, kā cirtuši kārtiņas, kā ķēruši zivis.

—  Daigas cirst ij es vēl varētu, — to dzirdot, sprieda vecāmāte Zane. —• Kaut gan vieglāk pīt no klūgām murdus zivju ķērumam. Ja ne citu — palīdzēšu guni pieskatīt. Tenim, Saucei un Līzei jau pasūtīju jaunas izkaptis un grābekļus. Arīdzan līduma arkls — beblis man padomā. Tev, Teni, jārūpē darba rīki ne tikai sevim, arīdzan algādžiem. Es zinu, kā jārīko darbi lielā sētā. Katram jāzin sava gaita.

—  Vai vilki patiesi nenāca? — brīnījās Grieta.

—  Nāca, — teica Tenis.

—  Bail nebija?

—  Drusku sabaidījos, — Tenis atzinās.

Ne to, ka vilks tupējis uz zirga muguras, ne to, ka meža salas tālumā aiz kailām alkšņu krūmu galotnēm Tenis pamanījis māju jumtus, lūkodamies no purva saliņas egles gala, viņi nebilda ne vārda. Arī par e/;era niedru bagātību klusēja. Vai vajadzīgi lieki skauģi viņu veiksmei? Ja ziņa par līdumnieku sētas un tīruma tapšanu nenonāks zviedru rakstvežu ausīs, spēkā paliks kunga solījums desmit gadus ne ar nodevām, ne ar klaušām jauno sētu neapgrūtināt.

13.Vilkača zīmes

No Keveriem šķiršanās iznāca varen sirsnīga. Katrs sai­mes ļaužs dzīrās ko uzdāvāt Vilkaču sila gājējiem. Gata māte Sūre dāvāja villaini, Gata tēvs — paštaisītus zābakus. Par Dāvja darināto spīļarklu čaci un celmu arklu — bebli Zane bija drusku maksājusi naudā, bet arī tā bija vairāk dāvana nekā pir­kums.

Dāvājuma sanāca tik daudz, ka Zane baiļojās, vai zirgs pa- vilkšot tādu krāvumu. Vēl jau rijas kaktā glabājās vecās lietas no Gaiķu laikiem.

—  Tās tur var stāvēt, līdz Tenis uzcirtis riju un istabu, — Bēr­tulis mierināja.

Grietai par to tūlīt bija sakāmais.

—  Tu, saimniek, neesi Tenim un Līzei neko dāvājis. Ar meitas devumu itoreiz vairam nav gana.

—  Liec tu mierā Bērtuli! — Dāvis viņu apsauca. — Padoms vien, ko Bērtulis devis, ir apaļa talenta svarā.

Grieta nebija apklusināma.

—  A, ko Barbara dos? Ko tavi lielie dēli? Māsai būtu ko pie­metuši.

—  Es pats sevi došu, iešu līdzi palīgos, — piedāvājās Miks.

—  Patiesi? — Tenis priecājās. — Nāksi?

—  Ja tu un Sauce būs ar mani mierā, — Miks atbildēja.

Sauce jau bija Tenim stāstījusi, ka tēvs izlēmis Ķeverus atstāt

vecākajam dēlam Kristam. Ja nespēs ar to saprasties, tad pēc vecu vecās paražas — jaunākajam dēlam, mazajam Gustam, kas ij cū­kas vēl neganīja.

Tenis piecēlās un sniedza Mikam roku. Viņš vairākkārt bija iedomājis, ka mežā derētu vēl kāds prātīgs vīrišķis, kas prastu baļķus dobt un pakšus cirst. Rudenī, kad pēc vecāsmātes nodoma riju un istabu celt aicināmi algādži, Miks gaužām labi noderētu darbu pieskatīšanai, jo tas bija puisis ar labu galvu kā tēvam un veiklām rokām.

Ar Miku Tenis vislabāk sapratās, jo abi bija līdzīgu domu pārņemti. Prātoja gudras lietas, par ko citi nemēdza spriest. Kālab dažas zvaigznes griežas citādi nekā viss debesu jums? Kāpēc saule tik karsti spīd, bet nesadeg? Vai patiesi pasaule tāda pastāv no laika gala un nekad nebeigsies? Kāpēc sasalis ūdens pārplēš stipru mucu? Kāpēc pavasaros bērza sulas tek pa koku uz augšu?

Neko jau viņi neprata atbildēt, bet brīnējās, kāpēc par tādām lietām citi nebrīnās.

Arī Sauce ar Miku draudzējās labāk nekā ar Kristapu un Tinci.

Par Miku Tenis bija izdomājis vēl tālāk. Viņam kā saim- niekdēlam, kam mantojumā nepaliek tēva sēta, jādomā par citu tīrumu ierīkošanu un citas sētas celšanu. Kālab gan pēc dažiem gadiem, kad būs nolūkojis sievu, viņam nekļūt tepat Vilkaču silā par līdumnieku? Tādu sābri sev Tenis vēlēties vēlējās.

Agrā rītā ceļā devās divi smagi piekrauti vezumi ar mantām. Cilvēki gāja kājām. Arīdzan Zane solījās visu ceļu nosoļot. Kad Tenis gribēja viņu iesēdināt ragavās uz miežu maisa, viņa tikai atvēdinājās ar rokām:

—  Ujā, dēls! Man vežmā galva reibst. Uz jaunajiem Lielleima- ņiem kājas pašas nestin nes.

Ja neskaita zirgu ielūšanu ledū, braucot pāri applūdušajām tērcēm un varen grūto stīvēšanos, kamēr divās vietās dabūja vezu­mus nost no piesaulē nokusušajām nokalnēm, ceļu veikt izdevās gluži labi.

Ieraudzījuši dzelteni notēstos baļķus pie Vilkavota, jaunie mītnieki saprata, ka līdumnieka miteklis vairs nav tālu. Tomēr bija jāpārbrauc vēl trīs pastāvi uzkalni līdz priekšā starp dižmeža eglēm pavīdēja izcirtums, zaru būda, lubu jumts zirgam un bei­dzot strautiņa malā zeltaini mirdzoša pirtiņa.

—  Ai, bērni, bērni! — Zane atelsdamās sacīja. — Dieva dar­bus darāt! Kač nu man no pleciem Dieviņš noņemtu desmit gadu gājumu, tad es varētu jums pa īstenam palīdzēt.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, kamēr sievietes nolika pie vietas rīkus, vistu grozu un citas mantas, vīrieši ar abiem zir­giem devās uz Vilkavotu pēc spāru kokiem. Vienam vezumam bija baļķu ragaviņas un atbalsta kūleņi. Tur varēja reizē uzkraut divus baļķus. Ar otrām ragavām tievgals vilkās pa zemi, tālab vairāk par vienu siet nevarēja.

Darbi vedās ātri, jo baļķu cēlāji bija trīs spēka vīri: Tenis, Miks un Krists. Pēdējo Bērtulis bija sūtījis līdzi, lai būtu, kas at­dzen atpakaļ zirgu un pie reizes ielāgo ceļu uz līdumnieku sētu.

Kad satumsa, mežā bija palikuši tikai septiņi spāru koki.

No egļu skujām, sūnām un siena tika sataisītas cisas visiem jaunajiem līdumnieku sētas iemītniekiem.

Zane izvēlējās guļu pirtiņā, kur gulēja arīdzan Tenis un Sau­ce. Miks, Krists un Līze, kas bija pieraduši būt kopā Ķeveru lielajā saimes istabā, apmetās skuju teltī. Miks ar Kristu izvēlējās guļvietu Sauces un Teņa vietā, Līze — uz sūnu cisām pretī rovim.

Vakariņas visi ēda pirtī lāvas rājumā pie jaunā galda vaska sveču gaismā.

Abas durvis un gaismas lūka stāvēja vaļā, jo izkurinātas bija abas krāsnis. Pie griestiem tāda spelte, ka pērties varēja, bet Zane neļāva dūmu lūku turēt vaļā. Baidījās no pārlieku liela caurvēja. Viņa nejutās īsti vesela.

—  Man tāds kā drebulis no lielās iešanas, — viņa sūdzējās. — Pie Bērtuļa dzīvodama, izlutusi, ka ij kārtīgi paiet nevlžāju.

—  Tu, Sauce, neņem galvā! — Tenis jokoja. — Vecaimātei uz rīkošanu ir nags. Kad šķīlu guni, šī stāv aiz muguras un māca: "Ne­pareizi piepi turi. Izčurini dobīti, tad dzirkstele neleks garām."

—  Žēlo vecmāmiņu! — Sauce Teni apsauca. — Viņu visu mū­žu neviens nav žēlojis.

—  Mani arīdzan neviens nežēloja, kamēr tu neuzradies, — Tenis izbeidza sarunu ar joku.

Krists savā vezumā slepeni bija ielicis mazo muciņu ar alu un divas paša dobtas alus krūzes. Nu viņš lika savas dāvanas galdā.

Visi dzēra slavēdami. Vienīgi Sauce tikai pagaršoja.

—  Pareizi, meit! — Zane uzlielīja. — Lai bērns nepiedzimst par plencku.

Kad alus krūzes bija iztukšotas, Sauce uzsāka dziesmu:

Neraud' gauži, sila egle, Ne es tevi skaliem cirtu: Cērt' pirtiņas pamatam, Daiļu dziesmu klausīties.

Dziesmu tūlīt pārķēra Krists un Miks, pagriezdami pa sa­vai vīzei. Lai pakaitinātu māsiņu, dziedāja, uz Teni ar pirkstiem bakstīdami:

Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.

Tādus vārdus labprāt dziedāja visi. Vienīgi Zane viducī apklu­sa. Nākošais pants vērsās tieši pret Sauci.

Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas: Mātes meitas laiskas bija — Tup uz vāļās aizkrāsnē.

—Ujā! Ujā!—iesaucās Zane. —Nu jau dzied galīgi greizi. Kur tu, Krist, redzi laisku? Neba maize pati nāca bagātā vietiņā…

—  Ai, Teni! Ai, Teni! — smiedams sauca Krists. — Ja vīramāte un vecāmāte uz vienu roku ar vedeklu, tad vīram dzīves te nebūs. Turies, bāliņ!

Tenis un Sauce līksmi smaidīja. Toties Miks, reibuma iedro­šināts, steidzās brāli atbalstīt:

—  Es jau matīju, ka Tenim te gals klāt, tāpēc nācu palīgos.

—   Pareizi! — Krists uzslavēja. — Tu visas trīs uzpasē, lai Tenim ādu nenovelk. īpaši to, kas klusē. Zini, ka klusie ūdeņi dziļi.

—  Zinu, zinu, — Miks attrauca un sasmaidījās ar Līzi. Krists patiešām prata radīt jautrību un priecīgu prātu. Kāpēc gan lai viņš nebūtu jautrs, ja redzēja, ka brālis Ķeveru dēļ ar viņu ķīviņu nesāks, ja jau nolēmis mežā ievingrināties līdumnieka pūliņos.

Kad bija nodziedātas vēl dažas līdumnieku dziesmas un iz­dzerti otrie alus kausi, Tenis sprūdīja muciņu ciet un iznesa ārā.

—   To dzersim, kad būs ielikti pamati rijai, kūtij, istabai ir klētij.

—   Ai, ai, cik ļauni! — Krists bēdāja. — Es tad nebūšu klāt. Žēl, žēl.

—  Mums arīdzan žēl, — Līze atzinās. — Tu proti prieku nest.

—  Nebēdā! — Krists attrauca. — Norīkošu savā vietā brāli. Dzirdi, Mik? Rūpējies, lai Līze nav bēdīga. Lai nesametas uz vie­nu roku ar tiem citiem sieviešiem, tad Tenim gals klāt.

Kad pirmās svinības līdumnieku pirtiņā izskanēja un katrs bija atradis vietu savās cisās, Sauce teica Tenim:

—  Mūsu mājas slepus ir apmeklējis Vilkatis.

—  Kā tu zini?

—  Redzi, — viņa teica un iedeva Tenim vīstokli.

Tenis paņēma un atvēra to. Iekšā bija sudraba nauda divu dāl­deru cenā.

—  Tā ir poļu nauda, — viņš sacīja. — Kā tu to dabūji?

—  Vilkatis samaksājis par cirvi. Teitan bija nolikti trīs ciri. Pa­likuši tikai divi. Trešā vietā, skaties, lubas gals ar ogles uzvilktu rakstu.

Uz lubas nebija uzzīmētas Vilkača burvestības. Atveidots cir­vis ar visu kātu.

—  Par ciri tā ir liela maksa, — Tenis sacīja. — Pērnruden tirgā par ciri prasīja pieci zloti. Te ir vienpadsmit. Vai tu to saproti?

—  Saprotu, — Sauce atbildēja.

—  Ko tu saprati?

—  Sapratu, ka Vilkatis mums draudzīgs.

—  Ko vēl?

—  Viņš nav bijis rudens tirgā.

—  Ko vēl?

—  Viņš no mums nebaidās.

—   Pats galvenais, sieviņ, — Tenis sacīja, — ir tas, ka viņš netaisās mūs dzīt ārā no meža. Mums jāgādā, lai par viņa zīmēm neviens svešs neuzzina.

—  Tāpēc, Teni, es tev tikai tagad klusi pasacīju. Vai tev nav prātīga sieva?

—  Visprātīgākais tomēr esmu es, jo pratu tevi tik prātīgu at­rast un apņēmu par sievu,— Tenis attrauca.

—  Tu smirdi pēc alus, — Sauce pavēstīja.

—  Tu smaržo pēc vasaras, — Tenis sacīja un tiecās viņu glās­tīt.

—  Rāmāk, — Sauce aprāja. — Vecāmāte dzirdēs.

—  Lai dzird, — Tenis attrauca.

Otrā dienā no rīta Tenis ar Miku saveda mājās atlikušās spā­res. Vakarpusē devās uz ezermalu kārtis lūkot un ielika ezerā murdu. Kad kāršu koki izbeidzās, pārlūkoja murdu. Iekšā kūlās divas palielas līdakas.

Zivis uzvēra zarā un nesa mājup.

Alksnājā skanēja cirvja cirtieni. Tur strādāja Sauce un Līze. Uz alkšņu čupas sēdēja Zane un rīkoja:

—  Cērt tuvāk pie zemes. Tagad grūši. Vēlāk arsi svilpodams. Kā tu miežu vezumu dabūsi mājā, ja ragutas ķersies aiz celma. Līdums jāgāž kārtīgi.

Tenis parādīja sievietēm zaru ar uzvērtām zivīm.

—  Ūja, kādi ūdens bubuļi givti! — Zane izsaucās.

—  Vai tu vairs neesi savārgusi? — Tenis jautāja.

—  Vai tad es biju vārga? — Zane brīnējās.

Vakaram iznāca garda zivju zupa. Uz pavasari ar ēšanu vi­siem zemniekiem bija trūcīgi. Rudenī kauto cūku gaļa jau bija apēsta. Govis aizcietējušas uz teļu gaidām. Vienīgi vistas dūšīgi dēja.

Diemžēl mežā atvesta bija tikai viena govs. Sauces pūra raiba­ļa vēl barojās Ķeveru kūtī. Vistas tikai brīdi izlaida no groza. Sau­ce bija gribējusi sapīt tām sētu zirga un govs laidara stūrī, bet Zane rīkoja alkšņus cirst. Toties tagad zivju zupai varēja piešaut divas olas, tādēļ tā iznāca varen garšīga.

—Būtu labāk, māmiņ, vistas paganījusi, nevis mūs rīkojusi, — Līze teica mātei, Mika priekšā nokaunējusies par Zanes vagarisko valodu.

—  Viņa deva labus padomus, — Miks aizstāvēja Zani. — Cel­mi, patiesi, nedrīkst būt gari.

Pamazām viss nokārtojās. Vistām tika savs pītu zedeņu dārzs, Tolei siena redeles blakus Palsai. Naktī tomēr vistas vēl ieslodzīja grozā un grozu iesēja egles zarā, jo baidījās gan no seska, gan caunas, gan no pūces, kas naktīs reizēm svilpa un vaimanāja netālajā eglājā.

Trīs dienas, Zanes norīkoti, visi strādāja pie līduma līšanas. Kārtiņas cērtot, alksnājs jau bija krietni izretināts. Atlika vienīgi celmus paīsināt un nocirst pāri palikušos lielos kokus.

Kad nokusa sniegs un zeme atvilga, sākās sagatavošanas dar­bi ēku pamatiem. Lai apakšējais baļķis nepūtu, nācās noņemt zemes virskārtu līdz mālam. Uz mālu uzbēruma varēja gul­dīt pamatu stumbru un vēl apsvaidīt ar māliem no abām pusēm, lai tikai augšējā mala paliktu ārā, tad koki bija pasargāti no puves.

Lai zinātu, ka pamati nolikti taisni, Tenis baļķi ar izcirsto reni apgrieza otrādi un pielēja ar ūdeni. Ja ūdens netecēja ne uz vienu, ne uz otru galu, gulums bija pareizs.

Kamēr vīrieši greba baļķus, grieza pakšus, sievietes cirta līdumu. Lai taupītu sienu zirgam, Zane staigāja ar Toli pa mežu, kamēr uzdūrās pērnā rudeņa brūklenēm. Pati saēdās, kā teica, pa kunga vīzei un atnesa vēl veselu turzu uz mājām.

Sauce salūkoja medu un uztaisīja no ogām veselu ķipi laba dzēriena.

Citu dienu Zane aizgāja līdz purvam. Staignājā, ar koku ceļu taustīdama, aizkļuva līdz bagātīgai pērnā gada dzērveņu vietai:

—Tev, meit, itāda manta gauži vajadzīga, lai bērniņš būtu stip­rāks un rāmāks, — Zane sacīja, dodot Saucei dzērveņu vāceli.

Kādu dienu Zane pārnāca mājās pagalam satraukta.

—  Tur pa pura malu nelabais ārdās, — viņa pavēstīja. — Milzīgs kurmis rok alas un kokus gāž.

—  Grauž kokus? — Tenis vaicāja.

—   Negrauž. Izrok apakšā visu zemi, un koks apgāžas, — Zane skaidroja.

—  Tas būs bebris, — sprieda Miks.

—  Nē, nav bebris, — Zane stīvējās pretī. — Vai tad bebris ietu kā kurmis pa visu pura malu? Neviena egle nav nograuzta. Tas ir pazemes nelabais, pats Vilkačs.

—  Kurā vietā tie brīnumi notiek? — Miks bija gatavs tūlīt iet cīnīties kaut vai ar pašu deviņgalvaino pazemes velnu. — Es dro­šībai paņemšu līdzi raukni, ar ko atkauties, ja man uzklūp.

—  Es vairs tur neiešu, — Zane atmeta ar roku.

—  Kur tā vieta? — taujāja arī Tenis.

—  Tur, kur avota urga ietek kopā ar Ērkšķu gravas strautu purvā, ir kails lāsmenis līdzās muklājam, kurā Volfa zirgs no­grimis.

—  Kā tu zini, kur Volfa zirgs nogrima? — Tenis sāka dusmo­ties. — Vai tu tur biji klāt?

—  Pēc viņu stāsta tā iznāk, — Zane skaidroja. — Zirga pēdas gājušas pa gravas viņu krastu.

Neviens agrāk nebija redzējis Zani tik apjukušu un nobi­jušos.

Visi nolika pie malas citus darbus un devās skatīt pazemes nelabo. Zane viena palika sargāt māju.

Izrādījās, ka vecāmāte bija stāstījusi patiesību. Slīkšņas malā, kur urga un strautiņš ietecēja muklājā, veidojās paliela ūdens lā­ma, neliels meža ezeriņš. Ielokā ap lāsmeni auga egles. Dažas no tām bija sagāzušās šķībi, citas apgāzušās pavisam ar visām sak­nēm. Neviens koks nebija grauzts. Zem egļu saknēm dūnekļa malā patiešām rēgojās lielas alas, kurās, ja labi papūlētos, varētu rāpus ielīst cilvēks.

Pats dūnekļa Velns — alu racējs — cilvēkiem nerādījās.

—  Jūs varat iet, — teica Miks. — Es palikšu gaidīt. Vai tas ir purva velns vai kāds nezināms zvērs, rokā jādabū.

14»

14.Cīņa ar purva briesmoni

Miks bija izvēlējies pareizo paņēmienu. Zvērs, manī­dams cilvēku aiziešanu, brīdi nogaidīja, bet tad droši sāka darboties. Nočabēja otrā krasta krūmi, ar vieglu plukšķi kāds ielaidās ūdenī un peldēja šurp. Virs ūdens slīdēja brūna ne­liela galva ar baltiem sāņzobiem.

"Nu milzīga žurka, nekas cits," Miks nodomāja. "Jāsit par beig­tu, lai neposta mežu un nebaida cilvēkus." Pa to laiku peldošais nezvērs pietuvojās krastam.

Miks sastinga gaidās. Viņš tupēja vienas alas malā tajā vietā, kur trūdu zemes virskārta bija iebrukuši, atklādama alu skatam. Diemžēl lielā žurka nelīda šajā alā, bet pazuda zem ūdens. Alu te bija daudz, no vienas vietas. Ne jau velti egles izgāzušās. Cerības, ka zvērs parādīsies tieši Mika tuvumā, gaužām mazas. Tomēr cits nekas neatlika kā gaidīt. Miks zināja veco mednieku paņēmie­nu— medījums jāpieradina pie sava tuvuma.

Viņš sēdēja un domāja garu domu. Diezin kad viņam tāpat kā Tenim būs sava sieviņa, kas gaidīs mazulīti. Pirms tam jānotiek tam lielajam brīnumam, ka divi cilvēki izdara to pašu… Salduma pilno, kā dziesmā teikts, sava kumeliņa peldināšanu viņas eze­riņā.

Citam tas padevās viegli. Kā Tenim. Nolūko meitu jau no pus­audzes gadiem un tad apņem par sievu. Nekādu moku. Miks alka pēc ezeriņa, bet neviena meita, ko varētu precēt, nebija padomā. Katrai kāda vaina. Viena nevīžīga, staigā ar netīru priekšautu. Vai tad "vāverīte", kā citi puiši teica, zem tāda priekšauta tīrāka? Otra tumulīga. Darbu darot, neveikla. Kāja vai roka vienmēr kaut kur aizķeras. Cita visādi laba, bet deguns garš kā vārnas knābis un pati tieva kā šķeista. Vēl kāda par resnu.

Trīne jau bija ievērojusi Mika izvēlību, tālab kādu reizi viņu nosauca par princi, kas gaida pelnrušķīti — varen daiļu un ar visiem goda un tikuma ieradumiem.

Mikam bija pētnieka prāts, kas visu centās iepriekš izdomāt. Kā tas būs? Kāda tā būs? Kāpēc daža meita atstāja viņu gluži vienal­dzīgu? Cita it kā vilināja un reizē atbaidīja ar kaut ko bīstamu.

Cita izturējās pārlieku lepni, centās puisi izsmiet. Tā, kas bija aicinoša un kairināja puiša prātu, kā ļaudis runāja, jau bija ar ci­tiem puišiem izvārtījusies pa siena šķūņiem. Viņš ar tādu ne­varēja sākt, tā būtu sevis apgānīšana. Grūta lieta tā precība.

Pagastā bija viens vecpuisis, kurš, laikam tāpat kā Miks, ne­mācēja sev atrast pienācīgu meitu. Par viņu ļaudis smīkņāja. Miks nevēlējās palikt bez pēcnācējiem vai tapt cilvēkiem par apsmieklu. Joki par vecpuišiem reizēm bija aumaļ nežēlīgi. Tie, kas baudīja sievietes glāstus, ar to jutās daudz pārāki par viņu — nezinātāju.

Tā patiesi bija taisnība. Visa ļaužu dzimta cauri paaudzēm turējās kā uz stipras auklas uzvērta, tāpēc Dieviņš devis tik kairu prieku mūžu koka stumbram. Vecpuišiem tas palika nebaudīts. Vai vēl bēdīgāk — tie to baudīja ar savu cisu maisu, kā dziesmā teikts, apgānīja sevi, grēkoja pret Likteņlēmēja gribu.

Novakara saule apspīdēja dūņeklīgo ezeriņu. Gaisos klaiņoja meža smaržas, no tāluma atplūda bērzu zaru un lapu smārds. Miks aizvēra acis un centās atcerēties, kur un kad tādu smārdu ostījis. Tas saistījās ar to pašu kairo domu par sievieti.

Jā, viņš atcerējās. Un atcerēdamies nosarka.

Tas bija vakar — pirts dienā. Pirti viņi kūra pusdienlaikā, ne vakarā, lai tās iemītniekiem naktī nebūtu par karstu. Sievietes bija nomazgājušās un nāca ārā. Arī Līze. Nāca pa celiņu pretī uz zaru būdu vienā kreklā, basām kājām un rokām, piesārtusi un svaiga. Miku pārņēma mulsums. Viņš neviļus apstājās un ar pa­tiku noraudzījās sievietē. Nezin par ko piepeši sakautrējās.

Līzei Miks arvien bija mīļš un tuvs kā dēla draugs un saim- niekdēls, kam viņa mātes ietekmē jutās tuvāka nekā kalpiem. Pašai nezinot, kāpēc, viņa šajā mirklī kļuva mulsi stāvoša. Mika žēl. Varbūt puiša dziļās nopietnības un vientulības dēļ.

Sieviete saņēma plaukstās puiša galvu, paberzēja viņa au­sis ar bērza zaru smaržās mērcētām rokām, jautri pasmaidīja un teica:

— Ej, mīļpuisīt, mazgāties!

Cik tas bija savādi! Neizprotami. Neskaidri un neko nepa­sākoši. Bet pēc tam, naktī guļot ar Līzi divatā zaru būdā, likās citādi. Miegs kļuva trauslāks, prātu māca kauns par savām ie­domām…

Kas tās bija par iedomām? Vai maz pat domās drīkstēja to atļauties? Domas jau arī nebija drošas. Līze bija viņa jaunākā drauga māte, savāda tvīkuma pilna sieviete ar tvirtiem locekļiem, tīkamu vaigu, maiga un klusa. Viņas balss vienādi skanēja klusi sidrabaini kā aicinošs zvaniņš…

Pēkšņi Miks atrāvās no mocošajām domām, jo izdzirda klu­sus, čabošus soļus un uzmanīgu urķēšanos sev aiz muguras. Roka stingrāk satvēra īsās krūmu izkapts kātu.

Tā bija gaidītā lielā žurka ar pieckārt lielākiem zobiem par suņa ilkņiem. Kā apgriezties, lai zvēru neaiztramdītu? Un ja nu tas metas virsū no muguras?

Domās nogrimis viņš jutās gluži kā miega pārņemts. Nu pēkšņi iztraucēts un nobijies. Ausīs vēl skanēja Zanes vārdi: "Pats nelabais! Pats Vilkačs!"

Ja nu pēkšņi lielā žurka būs pārvērtusies vilkā vai cilvēkā?

Miks lēni, lēni grieza galvu, ka pati modrākā acs nepamanītu kustību.

Jā, tas bija gaidītais, tikai daudz lielāks nekā pēc galvas lielu­ma varēja spriest. Šoreiz galva nebija redzama, tā bija noliekta. Toties rumpis trīs suņu resnumā.

Miks uzmanīgi pieslējās kājās un paspēra vienu soli, kad otrā krastā atskanēja brīdinošs pīkstiens, zvēra galva aši pašāvās uz augšu. Tūlīt sekoja viņa straujš lēciens ūdenī.

Arī Miks paguva lēkt un vēzēt ar raukni. Ierocis iecirtās zvēra sānos, kad tam priekšgals jau bija ūdenī. Plakanā plikā aste ar ne­gantu spēku sitās pret dūnekļa malu, ka dubļi vien pašķīda pa gaisu, pieķepēdami Mikam acis.

Zvērs rāvās uz priekšu kā jau nelabais. Puisis tomēr neatlai­da raukņa kātu, tāpēc tika ierauts dūneklē nelabajam līdzi zem ūdens. Uz mirkli pazibēja doma, ka tas ir pats ezera velns, kas ievilks viņu savā miteklī. Varētu jau palaist raukņa kātu, bet tad darbarīks pagalam.

Aizvēris acis un sakniebis lūpas, Miks turējās pretī mēmajai ūdens raganai, kura, kā zināms, atņem slīcējam saprašanu, pēc tam dzīvību. Pēc brītiņa vilkšana dziļumā tapa vārgāka, līdz apstājās pavisam. Miks nebija liels peldētājs, bet airēties pra­ta. Viņš ar kreiso roku ķepurojās uz augšu, labajā joprojām tu­rēdams raukņa kātu. No ūdens šļaksta un gaisa trūkuma ausis džinkstēja.

Miks uz mirkli atvēra acis. Ūdens izskatījās dzeltens kā alus. Pa vidām peldēja dūņu plēksnītes. Beidzot puiša galva iznāca no dūņainās žļurgas.

Ari zvērs acīmredzot bija nolēmis labāk nākt saules gaismā nekā kulties pa dūņām. Viņa galva gan joprojām nebija redzama, tikai brūnie garie sari uz platās muguras.

Miks pakustināja raukni. Par atbildi atkal nomutuļoja ūdens no zvēra platās astes vēziena, un rauknis tikko neizslīdēja no rokas.

Pretējā krastā gluži kā cilvēks, divās kājās pacēlies, tupēja otrs zvērs, lūkodamies šurp, un pa reizei kaut ko kliedza.

Mikam viss notiekošais šķita kā ļauns murgs. Saelpojies svai­ga gaisa un izšņaukājis no deguna tur sarauto ūdeni, viņš sāka justies drošāk.

Savainotais zvērs arīdzan izbāza galvu no ūdens un elpoja, bet gaužām vārgi, tāpēc Miks vēlreiz parāva raukni. Galva iegri­ma ūdenī, bet aste vairs nevēzēja.

Miks nesaprata, ko iesākt. Pie katras kustības ledus aukstais ūdens ieplūda zem drēbēm un saldēja locekļus. Noturēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk.

Lāmas purva krasts bija tuvāk, bet arīdzan mežmalas krasts nebija tālu — apiņu kārtiņas garumā. Miks airējās turp. Sadurtais zvērs reizēm pretojās, brīžiem brīvi ļāvās vilkšanai. Aizpeldējis dūnekļa malā, Miks lūkoja ar kājām sataustīt lāmai dibenu. Diem­žēl stingra pamata nebija, tikai mīksta dūņa kā biezputra jaucās ap pastalām.

Pie stiebriem un egļu sakņu galiem turēdamies, Miks kār­pījās gar malu, meklēdams kājām pamatu līdz pēkšņi medī­jums atdzīvojās un lūkoja iesprukt vienā no zemūdens alām. Miks atkal dabūja krietni papūlēties līdz izvilka zvēru atpakaļ brīvā ūdenī.

Roku pirksti no aukstuma kļuva arvien tuimāki. Modās bažas, ka ilgi nevarēs noturēt raukņa kātu, tāpēc viņš sabruci­nāja kādas lielās alas ieeju, iebrida spraugā un izkūņojās no ūdens.

Diemžēl medījumu izcelt neizdevās. Nagi un pleznainā aste pretojās. Purva krastā joprojām uz divām kājām stāvēja otrs zvērs un šad tad iekliedzās. Beidzot tas metās ūdenī un peldēja šurp.

Miks vilka raukni, bet ne ar visu spēku. Baidījās nolauzt kātu. Ieraudzījis veselo garzobi peldot šurp, sabijās, ka tas var viņam uzbrukt, tāpēc stingri saķēra pusbeigto zvēru aiz glumās astes ar kreiso roku un izcēla to sausumā.

Bija arī pēdējais laiks. Otrs bebris izlīda no alas turpat viņa tiešā tuvumā, piecēlās pakaļkājās un iesvilpās kā laupītājs. Miks pastūma beigto zvēru dzīvajam tuvāk, lēni izvilka no savainotā sāna ieroci un metās virsū draudīgajam svilpotājam. Diemžēl ne­veiksmīgi. Zvērs pratās ātri pazust alā.

Kad Miks slapjš, nosalis un nomocījies pārradās mājās, saule jau rietēja. Zane, kā parasti, pirts lielajā podā vārīja vakariņām putraimu putru ar aitas gaļas drupaču. Beigās putru atveldzēja ar dažām piejauktām vistas olām.

—  Te tavs nelabais, — Miks teica, nomezdams pirtspriekšas skujās medījumu. — Liela žurka ar plakanu asti, nevis pazemes nelabais.

—  Bebris, — Zane sacīja pavisam mierīgi. — Tā jau es do­māju.

—  Tu teici, ka dūnekļa nelabais, — Miks aizrādīja.

—  Vai tad viss jāsaka, ko domā? — Zane attrauca un viltīgi pasmaidīja. — Šā vai tā. Varonis tu esi. Bebru givt nav viegli. Tas būs vai četri podi* smags makans. Nu tik jāķeras pie dīrāšanas. Bebra gaļa ir gauži laba.

Ja jau vecā Zane tā teica, kas cits atlika kā iet pēc naža un dīrāt, lai gan viņš bija noguris kā suns un mitrās drēbes pat pēc grūtā nākuma neļāva kaulos atgriezties siltumam. Dīrāt lopus Miks prata labi, kā jau katrs kārtīgs zemnieka dēls, bet šoreiz neveicās. Divās vietās pārgriezās āda. Labi, ka ne akotā, bet pie pleznām. Beigās kļuva tik grūti, ka viņš notupās skujās un atpūtās. Tajā brīdī pienāca Līze, brīdi klusēdama vēroja gan Miku, gan pusdīrāto zvēru, tad teica:

—  Tev drēbes slapjas. Tu drebi.

Viņas vēsā roka pieskārās Mika karstajai pierei.

—  Tu iekriti ūdenī? — Līze jautāja.

—  Tik tikko izkūlos, — Miks atzinās.

—  Tev jāpārģērbjas sausās drēbēs, — Līze rīkoja. — Paņemšu Teņa goda kārtu. Nāc pirtī, tur siltāks.

Miks pārģērbās, bet drebulis nerimās.

Pārnāca Tenis un Sauce. Iekūra ārpusē ugunskuru un tā gais­mā pabeidza bebra dīrāšanu un ķidāšanu. Zane, protams, neiz­tika bez rīkošanas.

Pods — apmēram 8 kg.

—   Dziedzeri [1] nesamaitājiet! — viņa sacīja. — Tam ir liel­kungu smārds. To atdodiet man. Gaļu ieliekait sālsūdenī kopā ar svētiņiem**.

Labi tomēr, ka viens vecāks cilvēks zināja, kā un ko darīt.

—  Te būs divdesmit mārciņas labas gaļas, — Zane atzina. — Par tādu medījumu Miks jāgodā.

—  Godāsim par Princi Velna uzvarētāju, — teica Tenis.

—  Ne tā, — Zane nepiekrita. — Tā būs skaudība.

—  Tev nekas nav pa prātam, — Tenis kaitināja vecomāti.

—   Nē, dēls, — Zane atbildēja. — Man pa prātam viss, kas labs.

Miks iznāca no pirts ar savām vecajām drānām uz rokas un devās uz skuju būdu.

—  Meit, — Zane teica Līzei. — Ej pakaļ, pieskati, ka nesa- vārgst.

Būdā Miks dzīrās vilkt nost Teņa jaunās drēbes, bet Līze pre­tojās.

—  Nemēģini vilkt mugurā slapjās drānas, — Zanes iedroši­nāta, Līze uzstāja. — Lien ar Teņa drēbēm zem kažoka.

—  Nevaru, — Miks purināja galvu. — Sacūkošu.

Līze izņēma no tīnes savu kreklu, apšūtu ar villaini.

—  Se, velc manu naktsvalku.

Miks stāvēja un drebinājās.

Līze iemeta pavarda oglēs zarus, lai būtu siltāks.

—  Nu, velcies, nestāvi, — viņa lūdza.

—  Ne-e-va-a-ru, — Miks runāja, zobus klabinādams.

—  Tu no manis kaunies?

Miks klusēja.

—  No manis tev nav jākaunas nekādi, — Līze sacīja un vil­ka nost Teņa svārkus. Pēc tam palīdzēja novilkt bikses. Drudzis puisi tā kratīja, ka viņa kustības vairs nebija sakarīgas. Acis pil­nas izbaiļu. Mirkli pavīdēja puiša jaunais tvirtais augums, tad jau Līze pārmeta viņam pār galvu savu lina kreklu ar villaines pārvalku, kas uz roves bija sasilis gluži karsts.

Velkot viņu augumi uz mirkli saskārās, un Līze juta, cik puisis briesmīgi dreb. Tāpēc viņa apņēma puisi rokām un pieplacināja viņa augumam sakarsušo kreklu.

Diemžēl no tā drebuļi kļuva vēl lielāki.

—  Lien ātri zem kažoka! — Līze skubināja.

Miks paklausīja. Drudzis viņu tā raustīja, ka kažoksega puri­nājās.

Līze uzgūlās uz segas malas un apbakstīja ar roku no otras puses.

Drebuļi drusku norima.

"Ak, Dievs!" viņa domāja. "Ja šis jaunais puisis nomirs, es visu mūžu jutīšos vainīga, ka ņēmu viņu mežā līdzi."

—   Es atnesīšu krūzi karstas putras, ko nostrebties, — viņa sacīja.

—  Negribu, — Miks aši izgrūda.

—  Uzviršu deviņvīra tēju? — Līze minēja.

—  Ne, ne! — skanēja atbilde.

Viņa brīdi klusēja. Klausījās puiša saraustītos elpas vilcie­nos.

—  Varbūt gribi karstu alu?

Miks neatbildēja.

—  Tev netīk, ka es te guļu? — Līze jautāja.

—  Tīk, — skanēja atbilde.

Līze gulēja, līdz pašai kļuva vēsi.

—  Atnesīšu tev siltu alu, — viņa teica un cēlās.

—  Atnes, — Miks piekrita.

Līze apspriedās ar māti.

—   Karsts alus var līdzēt, — Zane piekrita. — Ja nelīdz, ej pate klāt, sasildi. Itādās reizēs nekas nav labāks par suņa vai otra cilvēka karstumu.

Kad Līze atgriezās, Miks bija piemidzis, bet līdzko viņa dzīrās ielīst savās cisās, čaboņa puisi pamodināja. Viņš tā satrūkās, ka palēcās pussēdus.

—  Guli, princīt, — Līze maigi sacīja.

—   Hai! — puisis smagi nopūtās. Pēc brīža skumji sacīja: — Arīdzan tu mani apsmej.

—   Mikiņ, mīļais, es to nopietni, ne smieklam, — Līze maigi lūdzās. Pēc brīža piebilda: —Ja man tāds puisis kā tu būtu bijis jaunībā…

Miks klusēja.

—  Es atnesu siltu alu, — Līze atgādināja. — Dzersi?

Miks pagriezās, paslējās uz elkoņa. Dzēra lieliem malkiem. Tad sniedza kausu Līzei.

—  Tev arīdzan jādzer.

Līze dzēra. Viņai likās, ka ikviens viņas izdzertais malks nāk arī Mikam par labu. Viņi dzēra pārmaiņus, kamēr lielais kauss nāca tukšs.

—   Vai taisnība, ka tavi vecie bijuši novada kunigi? — Miks jautāja.

—  Tā mana māte stāsta, — Līze atbildēja.

Tad viņa iemeta malku rovī un ielīda savā guļvietā zem ka- žoksegas. Naktis joprojām turējās aukstas. Vēl jau mežā šur tur balinājās sniegs. Tikko viņa taisījās iemigt, Miks dzīrās celties augšā.

—  Kur tu? — Līze satraucās.

—  Jāiet, — Miks ņurdēja.

—  Kur?

Puisis neatbildēja.

—  Pagaidi! Neaukstinies! — Līze lūdza. — Pagriezies turpat pret sienu. Tāpat guļot iztecini. Viņā pusē ir tecīte, tur viss aiz­ies.

—  Man kauns! — Miks izmocīja.

—   Nomet kaunu! — Līze uzstāja. — Ne vienmēr kauns ir vietā.

—  Hai! —- puisis smagi nopūtās un cēlās augšā.

"Velna tiepeklis!" Līze nikni nodomāja. "Mokās tāpat kā Te­nis mocījās Sauces dēļ, un Sauce mocījās dēļ Teņa."

Kad Miks atgriezās, Līze dzirdēja viņa zobu klaboņu jau pie ieejas. Viņa atminēja mātes pamācību sildīt ar savu miesu, bet arī viņai agrāk nebijis mulsums pret puisi neļāva to tūlīt piedāvāt.

—  Mik, es uzmetīšu uguni, — viņa sacīja.

—  N-ne, nne! — Miks drebinājās.

—  Kā tu sasildīsies?

—  N-ne, nene-zinu, — skanēja atbilde.

—  Iet tevi sasildīt? — beidzot viņa piespieda sevi jautāt.

Miks neatbildēja.

—  Vai iet?

—  J-jāā.

Līze nesaprata, kāpēc tas tik grūti. Sirds tik satraukti sita, it kā taisītos pa muti kāpt ārā. Nebija taču nekas. Viņa sasildīs ar savu miesu sava dēla draugu, jaunu, savārgušu puisi veca sieva veselos ar sildīšanu.

Līze apņēmīgi pacēla kažoksegu un ierosījās blakām slim­niekam. Galvā vēl bija alus radītais vieglums, tāpēc viņai gribējās smieties.

—  Nu mēs gulēsim kā vīrs un sieva Teņa un Sauces vietā, — viņa jautri pavēstīja. — Esi mierīgs, puisīt, viss būs labi, tu tiksi spirgts un vesels, dabūsi jauku sieviņu, kas ļaus tavu kumeliņu savā ezeriņā peldināt… Viss tev vēl priekšā. Tikai jāizveseļojas… Tāpēc guli mierīgi. Es tevi sasildīšu.

Drudzis diemžēl nemazinājās. Vēl pieņēmās spēkā. Līze apņē­ma puisi ar roku un pievilka sev klāt. Tā viņa Gaiķos pusaugu Teni vairākas reizes bija sildījusi, un viss beidzās labi.

Patiešām drudzis drīz aprima. Miks smagi nopūtās un it kā sastinga.

Naktī notika tas, ko abi bija klusībā vēlējušies, lai gan kaunē­jušies un nespējuši atzīties.

Miks pamodās nedaudz vēlāk nekā citu rītu. Spirgts un ve­sels, it kā nekāda drudža nebūtu bijis. Par nelielo aizgulēšanos drusku nokaunējies. Līze kā vienmēr bija klusa un mierīga, tikai vaigā piesārtusi, it kā pie ugunskura būtu ilgi sēdējusi.

"Laikam visu nakti guni kūrusi, lai tas delveris nenosaltu," Zane nodomāja.

Pēc trīs dienām pienāca lielais brīdis, kad tika ielikti pirmie pamatu baļķi rijai, kūtij un istabai. Kūtij uzlika trīs vaiņagus. Ri­jai un dzīvojamai istabai gan tikai divus. Tām baļķi bija pārlieku gari un smagi, maz apkaltuši.

—  Saimniek! — Miks uzrunāja Teni. — Šovakar, kā solīji, jā­liek alus muciņa galdā.

—   Tu jau lielu kausu esot izstrēbis viens pats, — Tenis aizrādīja.

—   Tā bija aumaļ skopa samaksa par nelabā nokaušanu, — Miks atbildēja.

—  Skopa gan, — Tenis piekrita.

Sievietes lielajam notikumam bija laikus gatavojušās. Zane purva malā uzgājusi nātru vietas un saplūkusi piesaulē izdīgu- šos asnus. Kopā ar Sauci pārlūkojušas murdus un atnesušas trīs līdakas. Kopš Miks nomedīja bebru, Zane vairs no purva ne­baidījās, salasīja divas turzas pērnā gada dzērveņu. Medus cibā vēl turējās. Varēja izvārīt gardu jo gardu suslu ar miltu klučiem.

Ūdens vietā visi nu jau labu laiku dzēra bērzu sulas. Tās deva spirgtumu miesai un garam skaidrību.

Kad Sauce un Zane pārnāca no sūnu plūkšanas un Līze no līduma celmu līdzināšanas, saule vēl nebija norietējusi, apspīdēja viņējā kalna egļu un bērzu galotnes. Visi kopā apsēdās uz lielās rijas pamata baļķiem rindā kā bezdelīgas pirms aizlidošanas uz siltām zemēm.

—   Te nu es pieredzu, ka top jauna labiešu sēta, — Zane sacīja. Un piemetināja: — Pura malā uzgāju vietu, kur rāceņus un kāpostus sēt.

Brīdi pasēdējuši klusā saderībā, līdumnieki turpināja dar­boties. Sauce ar vecomāti gāja gādāt goda mielastu, Tenis, Miks un Līze uzlika ceturto vaiņagu jaunajai kūtij. Tenis un Miks cēla baļķus un piepasēja pakšus, Līze veikli sarindoja uz baļķiem sūnas.

Koki bija sagatavoti arī piektajam vaiņagam.

—   Ceļam tos arīdzan, — teica Miks. — Labs darbiņš, kas padarīts.

Pēdējā laikā puisis bija kļuvis runīgāks un priecīgāks. Strā­dāja kā apsēsts.

Tenis palūkojās uz kalna egles galotni. Tā vēl sārtojās no va­kara blāzmas.

—  Ceļam! — viņš teica.

Tā tovakar līdumnieku jaunās kūts sienas pacēlās vīra krūts augstumā.

—  Atri gan jums iet, — Līze uzslavēja.

—  Ja ir palīgs, kas sūnas liek, — Miks attrauca.

Pamatu ielikšanas mielasts bija izdevies varens. Galdā stāvēja uz oglēm ceptas līdakas, svaigu nātru putra ar bebra gaļu un olām, kā arī pelnos cepti plāceņi un medains dzērveņu virums ar klimpām.

Miks piepildīja abus lielos koka alus kausus līdz malām un teica:

—  Alus ir labas zāles pret drudzi, — un palūkojās uz Līzi.

Viņi dzēra, bet nedziedāja. Sauce bija pārņemta ar sevi. Tāpat

Līze un Miks. Zane savukārt grima pagātnes atmiņās par lieliem laikiem, uz kuru atgriešanos viņa cerēt cerēja. Tenim acu priekšā vēl mirdzēja baļķu tēšamais cirvis un domās rindojās darbi, kas jāpadara desmit gadu garumā. Kad viņš bija izdzēris savu krūzi alus, piecēlās un teica:

Laba mana sila zeme Doris dēt, rudzus sēt. Sīc bitīte, zied rudzī'si, Pats jaukuma nevarēju.

—  Ejam pie miera! Rīt atkal darbi gaida. Mik, neļauno, ka es tik strups, ka godi nesanāca tādi, kādus tu vēlējies.

—  Taisni tādi sanāca, — Miks atbildēja. — Neļauno tu man.

—  O, cik smalki kungi runā! — Sauce pasmējās.

—  Labi, dēli! — Zane uzslavēja. -— Tā ir īstena lielļaužu valo­da. Cilvēks jāglāsta ar labiem vārdiem. Tie dod visiem spēku. Tu, Mik, patiesi esi lielļaužu nākuma.

—  Princis, — Tenis izmeta.

Miks pielēca kājās.

—  Teni! — viņš iesaucās. Un klusi, lūdzoši nobeidza: — Ne­kad tā vairs nesaki.

—  Brālīt, Tenis tā tevi ceļ, cienīt ciena, — Sauce sacīja. — Es laikam šovakar neveiklu joku sācēja.

—   Būs labi, Mik, — ierunājās Līze. — Miers baro, nemiers posta. Visi esat labi.

Tovakar Mikam atkal piemetās drudzis. Līzei vajadzēja iet viņu sasildīt.

Pirmais apjukums bija pārgājis. Viņa jutās atbildīga par puiša nākotni.

—  Tu nedrīksti pie manis pierast, — viņa sacīja. — Esmu ve­ca. Apsoli?

—  Tev ir daiļš augums, — Miks atbildēja.

—  Jaunai vēl daiļāks.

—  Nav. Dažai kā sivēna miesa.

—  Mik, man par tevi bail.

—  Tev ir sidrabaini salda balss.

—  Mik, ar tevi nav labi.

-— Man ar tevi gana labi. Tev nav? — Miks bažīgi prasīja.

Līze klusēja. Viņa juta, ka Miks tūlīt no viņas atteiktos, ja viņa teiktu, ka nav labi. Viņš patiešām bija dzimis princis, kam rūp cita likteņi vairāk par savējo. Ko ar tādu iesākt? Melot un teikt, ka nav labi, nozīmētu viņam briesmīgu triecienu. Ja reizi viņa ņēmusies palīdzēt puisim tikt galā pašam ar sevi, izbeigt alku mokas, tad nekādi nedrīkstēja tās padarīt vēl lielākas, galīgi sabojāt viņa prātu.

—  Tu klusē. Tu tikai paciet mani? Atzīsties!

Līze saņēma Mika galvu rokās.

—  Mīļo dēliņ! Tu man dod tādu prieku, kāda manā mūžā ne­kad nav bijis. — Un viņa sāka raudāt.

—  Kāpēc tu raudi?

—  Aiz laimes un… aiz bailēm. Ja kāds par mums uzzinās, es nomiršu.

—  Nemirsi! Neuzzinās! — Miks apņēmīgi sacīja.

—  Es nomiršu arī tad, ja tu neapņemsi skaistu, mīļu meitenīti par sievu.

—  Viņa nenāks pie manis, — Miks bažījās.

—  Kāpēc?

—  Nepatikšu viņai.

—  Izmet tādas domas no galvas!

—  Kā var patiesību izmest?

—    Tu gribi, Mik, lai es pasaku patiesību? — Līze cieti vaicāja.

Puisis brīdi klusēja. Pārdomāja. Nesaprata, ko īsti tik bargu Līze varētu pateikt.

—  Pasaki, — beidzot viņš atļāva.

—  Esmu lepna, — Līze iesāka. — Tu tam tici?

—  Esi lepna, — Miks piekrita.

—  Bez Teņa tēva neviens cits man nav bijis. Mani gribējuši ne viens vien. Es spēju no tā atturēties gan Teņa, gan goda dēļ. Tev es nespēju atteikt. Saproti, puisīt? Veca, pacietībā rūdīta sieva nespēja tevi atgrūst. Kā lai tev spētu atsacīt jauna, karsta tautu meita? Tu pārlieku netici, velti sevi moki…

—  Tāpat kā tu.

—  Taisnība. Tāpēc labi zinu, cik tas ir grūti. Tā var savu mūžu samaitāt. Vai patiesi tev nav nevienas meitas padomā?

Miks brīdi domāja, tad teica:

—  Kazi, ir.

—  Kura?

—  Muižkunga Hanna.

Līzei tas bija nepatīkams pārsteigums.

—  Tas gan patiešām ir bēdīgi, — viņa teica.

—  Kāpēc bēdīgi?

—  Viņa tev galīgi neder. Ne viņas tēvs, ne māte, ne citi kungi neļaus tev viņu apņemt. Labāk viņu laidīs nāvē. Tādi gadījumi agrāk bijuši. Ja nu atļautu, tu nezinātu, ko ar Hannu iesākt. Kungi ir netikli, neprot darbu. Ar savu neprasmi lepojas kā ar daiļumu. Ko tu ar tādu tuntuli iesāktu? Tev galva un rokas ņipras. Viņiem vienīgie godi — lepnība un laiskums. Ai, Dievs, Mik, ja tu uz Han­nu ceri… Esmu tevī vīlusies, — viņa skumji nobeidza.

—  Es pajokoju, — Miks atzinās.

—  Kāpēc tā?

—    Indriķis stāstīja, ka Hanna dzlrusies iemācīties govis slaukt, bet māte teikusi, ka tas esot kauns.

—  Nu, re. Ar tādu godu cilts nevar ilgi pastāvēt.

—  Zane teica, ka tavi vecie arī bijuši kungi.

—  Viņu gods bija darbs un tikums.

—  Kāpēc viņi nepastāvēja?

Līze klusēja. Nezināja. Tikai mīļi noglāstīja puiša galvu.

Citu nakti Miks bija drosmīgs ij bez alus. Teica:

—  Man atkal ir auksti.

Līze bija dzirdējusi, ka, alu dzerot, cilvēks spējot pastrādāt ne tādas lietas vien, spējot pārvērsties pat par vilkati, ja Miks nā­ca pie viņas skaidrā prātā, tas bija kaut kas cits. Atgrūst viņa ne­spēja. Skaidrs prāts tādā lietā divkārt tīkamāks.

Zane pamanīja Līzes spulgojošās acis, saldas līksmes pilnos vaigus un nomākto prātu, bet nekādi to nespēja izskaidrot.

Kādu vakaru Līze teica Mikam:

—   Sācies sējas laiks. Ļaudis iet klaušās. Ķeveru tīrumi pa­liks nesēti, ja tu nepalīdzēsi. Tev jāiet mājās. Tāda bija noruna ar Bērtuli.

Miks klusēja.

—  Tur satiksi kādu krietnu meitu. Te, mežā, tavas nākamās dienas neredzu, — Līze sacīja.

Miks klusēja.

Aiznākošās dienas rītā viņš devās projām.

Kad puisis bija aizgājis, Līze aicināja māti pusdienas laikā paieties pa mežu, lai saplūktu zaķkāpostus un skābenes vakariņu putrai.

Tur Līze izstāstīja mātei par savu grēku. Viņai sirds bija gan līksma, gan gauži smaga, ka ilgāk izturēt vienai šo prāta slogu vairs nebija pa spēkam. Kad bija izstāstījusi, drebošu sirdi gaidīja mātes spriedumu.

Zane kavējās ar atbildi. Viņai nācās atminēties, ko par tādām lietām veci ļaudis teica viņas jaunībā, kā to būtu vērtējusi viņas vecāmāte un vecaistēvs, kā runātu sābru zintniece. Pašai bija prieks par Līzes mirdzošām acīm un spēka pacēlumu, kā ari ba­žas par godu un kārtību. Beidzot viņa ierunājās:

—  Kazi, Mikam tas iet labumā, — viņa lēni un prātīgi sprie­da.— Viņš tāds sapinīgs, bailīgs. Ja tev ir mana daba, arīdzan tev tas ļaunu nenesīs. Ceru, ka izbeigt laikā pratīsi. Prātu nezau­dēsi…

—   Kāpēc tu par godu nerunā? — Līze jautāja. — Tas man sirdi spiež visvairāk.

Zane brīdi padomāja. Tad teica:

—  Tu neko negodīgu neesi darījusi. Ja vien pasaule to nezinās. Mana vecāmāte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem mitušas saules meitas — dieveklītes, kas tādā vīzē dziedinājušas jaunu puišu pārlieku spraigo prātu. Tas skaitījies grūts un gudrs goda darbs, lai glābtu viežākos prātus no jukuma.

—  Es brīžam spriedu, ka meža Vilkačs man iedvesis tādu tra­kumu,— Līze atzinās. — Vai tā nav Vilkača slepena zīme?

—  Nedomāju vis, — Zane attrauca. — Tad jau Vilkačs iznāktu tāds kā cilts gudrības un spēka gars.

—  Varbūt tāds viņš ir? — Līze prātoja.

—  Ko var zināt, — Zane šaubījās. — Es no bebru alām patiesi toreiz baidījos. Neviens nekad nebija teicis, ka bebri rok alas kā kurmji. Kazi, ij tas ir kādā sakarā ar Vilkati.

—  Miks zvēru nomedīja un saslima. Citādi mēs nebūtu… Pār­lieku viss uz to…

—   Lai kā, meit, — Zane mierināja. — Puisim ļaunu neesi nodarījusi, ja viņš paklausīja un gāja auzas sēt. Raugi, ka pati ne- pieroni pie salduma. Redzu, jau redzu, kā tev visa miesa virm.

—  Es godu zinu, — Līze sacīja.

—  Redzu jau, redzu, — māte piekrita.

—  Tu nevienam nesaki.

—  Vai tev prāts!

—  Cik labi, māmiņ, ka es ar tevi izrunājos! — Līze atzinās.

—  Esi mierīga, meitiņ, — Zane atbildēja.

Līze apņēma māti rokām, piespieda sev klāt un sacīja:

—  Kaut nu Teņa un Mika bērni būtu laimīgi!

—  Kas to zin, — Zane teica un nopūtās.

Zane bija taisījusies no pirts pārvākties uz zaru būdu pie Lī­zes. Laiks bija kļuvis silts. Guļa teltī būtu gluži tīkama. Pēc saru­nas ar Līzi pārdomāja. Viņa nojauta, ka Miks drīz atgriezīsies. Viņas klātbūtne būdā atņemtu meitai tos dažus laimes mirkļus, kuru viņas mūžā bijis tik maz. Kas zin, ari Mikam netiktu pateik­ti tie vajadzīgie spēka vārdi, kurus Līze pie sarunas varētu stin­gri pasacīt.

Bija sācies sējas laiks.

Līduma žagaru kaudzes tika sadedzinātas. Pirms tam Tenis ar bebli un šekuma jeb spīļu arklu izara zemi starp alkšņu un eg­ļu celmiem, lai uguns nevarētu pa gružiem un lapām izplesties un ieskriet mežā.

Neizartās vietas pie celmiem izrušināja ar zaru kapļiem, ku­rus ziemā no egļu galotnēm Tenis bija izcirtis un sadarinājis.

Mežs te bija stāvējis ilgi. Starp celmiem sakrājusies bieza kārta auglīgas zemes no vecām lapām, zariem un skujām, kas te garus gadu desmitus krituši un trūdējuši.

— Ja Dievs dos, rudenī ienāks septītais vai astotais grauds,— Līze sprieda.

Kapļošana ap celmiem nebija viegla. Sviedri tecēja aumaļām. Visi darbenieki izmetās lina kreklos atrotītām piedurknēm.

Tenis, brīdi vērojis māti, teica:

—  Mežs visiem nāk par labu. Tu, māmī, arīdzan esi kļuvusi daiļāka un jaunāka.

To viņam nevajadzēja teikt.

Līze spēji nosarka, pūlējās novērsties, bet viņas kauna mul­sums bija manāms ij no mugurpuses.

—  Kas tev notika? — dēls sabijās.

—  Nekas, — māte murmināja. — Saule par karstu.

Sirds sita, it kā no krūtīm izlekt vēlēdamās. Dēla tuvumu māte juta ne tikai ar acīm un ausīm. Tas viņu apņēma kā blīvs, taisnību prasošs tīkls.

"Ai, Dieviņi, palīdzi man!" viņa klusībā lūdzās. "Ļauj izmest no galvas domu par dēla draugu Miku!"

Diemžēl Dieviņš nepaklausīja. Pāri pauguram no meža puses nāca Miks.

—  Kas tad tev gadījies? — Zane pirmā viņu ne visai špetni uzrunāja.

—  Māte sūta nešļavu, — Miks taisnojās.

—  Kas tavā vietā ies muižas tīrumā? — Zane neatlaidās.

—  Neviens, — Miks attrauca. — Kungs manu un Teņa klaušu izstrīpājis no grāmatas.

Līze nodrebēja. Kā to Miks zināja? Vai ar Hannu būtu sati­cies?

—  Kā tu to zini? — viņa jautāja.

—  Tēvam pavēstīja šķilters, — Miks atbildēja.

—  Tu paliksi te? — jautāja Sauce.

Miks nopētīja māsas augumu ar priecīgām acīm. Tas bija kļuvis krietni pilnīgāks, vaigi plānāki, seja brūnāka. Patiesi, jau­nākā māsa bija daiļākā meita pagastā, tāpēc viņam pašam tik grū­ti sievu izvēlēties. Katram labumam savs ļaunums.

—  Palikšu līdz siena laikam, — Tenis atbildēja.

—  Tēvs atļāva?

—  Lika palīdzēt.

Sauce piegāja viņam klāt, apņēma rokas ap kaklu, pasniedzās uz pirkstgaliem un nomutēja uz vaiga. Agrāk brālis no tāda mai­guma vairījās. "Gājums uz mājām viņam redzami nācis par labu," Sauce nodomāja.

Pusdienlaikā viņi bija iesākuši nomazgāties urgas dambī. Tas vareni atsvaidzināja. Pēcpusdienā kādu brītiņu atlaidās diendusā, lai pēc tam varētu strādāt līdz vēlam vakaram, bet nākošā rītā ar gaismas svīdu iziet tīrumā.

Kad Līze atlaidās diendusā savā skuju būdā un Miks sāka stās­tīt, kā viņam gājis, Līzei piemetās drudzis. Vēl negantāki drebuļi kļuva, kad Miks sauca viņu pie sevis.

—  Tu esi savārgusi? — Miks baiļojās.

—  Nē.

—  Kāpēc drebi?

—  Domā pats.

Līdumnieki apsēja piecas pūravietas līduma zemes. Protams, viena pūravieta bija jāatskaita uz celmu rēķina.

No smagajiem darbiem un kumeļa gaidās Palsa bija kļuvusi gluži kaulaina. Vienīgi lielais vēders lēni šūpojās kā pilnības solījums. Tālei jau bija atskrējusi telīte un vistu grozā čiepstēja deviņi cālīši. Zane visvairāk priecājās par rāceņu, kāpostu un pupu vagām purva malas dūņeklī un zirņu lauciņu līduma viņā galā.

—  Tādā purva rozā nekaitēs ne kaltums, ne mitrums, — viņa sacīja.

Aprūpēdama savu daļu, Zane dziedāja:

Viena pati tautu meita Dzirā dzeltas lasījās. Ne tai vaid vilka bail, Nei vanaga nosperam.

Telēnam uztaisīja dārziņu, bet govs tika palaista mežā brīvi tāpat kā Palsa. Lopi bija pieraduši pie cilvēka, tālu negāja.

Pēc apsējībām līdumnieki ķērās pie kūts celšanas. Baļķi karstajā saulē bija izkaltuši un viegli. Vienīgi dažs labs cirtums drusku sagriezies, tāpēc nācās pielabot. Dienas laikā viņi sacēla sienas līdz augšai, salika durvju aplodas un noķīlēja. Durvis Tenis bija jau pagatavojis ziemā. Nu atlika tikai piemērot un pie- tapot baļķos veravas. Divās nākošās dienās ielika griestus un saslēja spāres. Vēl divās dienās uzlika latas, salika un satapoja ga­la sienas līdz jumta šļaupumam. Līze, ķēvīti žēlodama, no purva malas nesa izkaltušās sūnas nastā uz muguras.

Jumtam nebija ne lubu, ne salmu, ne niedru. Nekas cits neat­lika kā līdz rudenim pārklāt jumtu ar egļu skujām. Ilgāk tas, protams, neturēsies, jo izkaltušas skujas ātri nobira. Rudenī tai­sītā skuju būda jau bija kļuvusi caura. Guļvietās kažoki salija gluži slapji. Caurās vietas nācās atkal un atkal lāpīt ar jauniem zariem.

Skuju vajadzībai tika nogāztas četras egles, kas bija noderē­jušas par stabiem zirga un govs mītnei. Egles nogrieza virs stadu­la jumta. Lopus nometināja lielajā dārzā. Pie nogriezto egļu stum­briem pietapoja garākus sacaurumotus stabus, gar kuriem jumtu varēja celt augstāk. Tā tika izveidota vieta nākošai ar jumtu seg­tai siena kaudzei.

Līdz siena laikam Tenis un Miks paguva uzlikt vēl četrus vai­ņagus rijai un sagatavot jumta kokus. Tad Miks devās uz savām mājām, bet līdumnieki uz purva malas grīslāju sienu pļaut. Miežu, kviešu un zirņu zelmenis jau viļņojās vējā, solot labu rudeni.

15»

15.Zemes un meža svētība

Tas bija ražens gads, kā vienmēr pēc dziļas ziemas. Vienīgās ķibeles Tenim sanāca ar izkaptīm. Pļaujot cel­maino purva malu, tās abas salūza. Nekas cits neatlika, kā do­ties uz krogu pie nodevīgā krodznieka, jo citur tuvākā apkārtnē neviens dzelžu mantas nepārdeva.

Krodznieks patlaban kaut ko rakstīja melnā parādu grāmatā. Tenis ziņkāri pastiepās, lai redzētu, vai "kroguspaps" zīmes liek latviski vai vāciski. Neredzēja. Kauns bija prasīt. Bailes arīdzan. Ka tik nenotur par dumpenieku, vilkati vai citādu pesteli.

—  Ko gribi? — krodznieks noprasīja.

—  Ciri, — Tenis teica un nolika uz letes trīs naudas gabalus. Viņš savā prātā rēķināja, ka visa bagātība tūlīt nav jārāda.

Krodznieks paskatījās uz naudu.

—  Ko vēl?

—  Trīs izkaptis un sāli.

Krodznieks atnesa izkaptis un teica:

—  Tās ir priekšpēdējās, tāpēc dārgākas.

Viņš grūstīja naudas gabalus pa galdu, lai dzirdētu skaņu, šķībi palūkojās uz Teni un tad visus trīs sabēra lādē.

—  Kur tev zloti tika? — beidzot pajautāja.

—   Tie no vecāsmātes, — Tenis meloja, acis nepamirkšķinā­dams. — Viņai ir vēl sidrabs. Ja tu man pie tā paša dosi vēl podu sāls, es nākšu pie tevis arīdzan citu reizi.

Krodznieks brīdi galvā rēķināja.

—  Puspodu, — viņš teica. — Citādi man jāizput.

—  Labi, — Tenis piekrita.

Tenis bija izbrīnēts par svešās naudas vērtību. Tā vien likās, ka samaksājis par dārgu, nav pietiekoši kaulējies. Varbūt kalējs par cirvi būtu prasījis tikai vienu zlotu. Drusku tā kā žēl. Bet kad viņš atminējās, kā nauda nākusi, tūlīt norima.

Vilkatis vai kāds cits mežā bija daudz krietnāk pārmaksājis. Kazi, par to varēja nopirkt savus četrus cirvjus. Ko žēlot? Galvenā vērtē bija darbs savā raženajā līdumnieka sētā nevis prečošanās pa krogiem.

"Ja nauda no Vilkača, tad sava alkatība jāsavalda. Darba vīrs stiprs, ja sirdi nemāc greiza doma." Tā sevi nomierinājis, Tenis ar cirvi, trijām izkaptīm un sāls bunduli mugurā gāja mājup.

Pa ceļam iegriezās pie Zanes salīgtiem palīgiem mājas ciršanā. Kabatā vēl kūļājas četri poļu zloti. Vesela bagātība līdumniekam. Par tiem varētu nopirkt gan gaļu, gan graudus, tomēr labāk paņemt sivēnu, lai gaļa izaug lielumā.

Puiši par darba norunu nebija aizmirsuši.

—  Cik tu dosi? — vecākais jautāja. — Zane solīja trīs šķiliņus dienā, brīvu iztiku un guļu.

—  Mēnesī tas dos turpat vienu sudraba zlotu, — teica Tenis. — Tā ir liela nauda.

—  Laba nauda, — piekrita vaļinieks.

—  Tu mums maksāsi kapara vērdiņos? —prasīja jaunākais. — Tiem zudusi vērtība.

—  Es teicu, ka par vienu mēnesi, ja labi strādās, cilvēks dabūs sudraba zlotu, — Tenis cieti noteica.

—  Labi, dēls, — vecākais piekrita. — Par to ir norunāts unci schluss.

Tālāk viņi vienojās, ka uz mežu tos aizvedīs kāds no Ķeveru ļaudīm. Tie arī noteiks darba sākšanas laiku. Darba rīki: cirvji, urbji un zāģis jāņem līdzi pašiem. Ar dzīvi zaru būdā, kur jum­tam nepil ūdens cauri un ir laba rove, kur valkus žāvēt, viņi bija apmierināti.

Ķeveros vēl nācās parunāties ar Bērtuļa saimes ļaudīm, kā arī ar Bērtuli, Barbaru, Kristu un Miku.

Bērtulis ieteica akmeņus krāsnīm vest no Melnās sērgas sa­brukušo māju krāsnīm.

—   Sērgas ļaunuma akmeņos vairs nav, — viņš droši apgal­voja. — Tikai to ļaudīm stāstīt nevajaga. Re, Miks arīdzan taisās apņemt sievu un iet tev kaimiņos. Viņš noskatījis kādu stūri no Melnajiem laukiem. Tā ir, Mik?

—  Tā ir, — Miks atbildēja.

Tenis piecēlās un spieda Mikam roku.

—  Lai tev Dievs palīdz! Es arīdzan tev palīdzēšu, cik spēšu. Kad būs vedības?

—  Tas tik drīz nenotiks, — Miks teica, slēpdams acis no drau­ga skatiena.

Tenis ilgi nopļāpāja. Izgāja saules rietā. Ieradās pie Dziļūdeņa dziļā naktī, ko par nakti gan īsti nevarēja saukt, jo vakara blāzma pārgāja rīta blāzmā, slīdēdama gar ziemeļu pamali, neko daudz nesatumsdama.

Ar saules lēktu visi bija pie darba.

Daļu siena, sakrautu gubās uz alkšņu un bērzu meijām, salika pie pajumtes blakus zaru būdai un sakrāva pantā. Citu atstāja pu­ra malā un sakrāva apaļkaudzē ar garu mietu vidū. Pašu labāko uzmeta vai nu uz kūts augšas vai iedzina vienā kūts stūrī, kur šobrīd vietas pietika atliku likām.

Kad siens bija savākts, palika dažas brīvas dienas līdz miežu pļaujai. Ar steigu vajadzēja darināt pajumti, lai būtu, kur no lie­tus paslēpt vākumu.

Darbs dzina darbu.

Sauce bija kļuvusi lēnīga, tāpēc bieži vien darbus nācās veikt Tenim ar māti divatā. Kopā viņiem darbi veicās labi. Viena ar vecomāti Gaiķos dzīvodama, māte bija apguvusi visus darbus, arī tos, kurus parasti veic vīrieši.

Ar gudru ziņu, baļķus mizojot, Tenis un Miks bija lielākas krijas sakrāvuši blāķī un noslodzījuši ar zemi, lai izstiepjas tais­nas. Nu tās noderēja kaudzes jumta darināšanai. Tāds jumts bija viegls. Pa stabu caurumiem balstu pārspraužot, to varēja pa vie­nam stūrim vien pamazām celt uz augšu vai laist uz leju. Pats lielākais labums, ka to darināt varēja pie pašas zemes, tāpēc darbs veicās ātri un viegli.

—  Tev, Teni, patiesi ir laba galva un zelta rokas, — māte sla­vēja, pie reizes domādama Miku, par kuru viņa bija sākusi domāt kā par savu bērnu, kura tapšanā bijusi līdzdalīga arī viņa.

—  Nav laba galva, — Tenis iebilda. — Par vēlu iedomāju mi­zas likt zem sloga. Citādi to pietiktu ij kūts jumtam. Vecāmāte par to runāja. Es neklausījos.

—  Vecāmāte tevi tur par dieviņu, kas atgriež bijušos laikus.

Tenis pasmējās.

—  Kad Sauce nesīs pasaulē mūsu mazo "dieviņu" un tas uzsē­dīsies vecaimātei kaklā, diez ko tad viņa sacīs.

Tā diena pienāca drīz. Mieži vēl nebija nopļauti. Tenis strādāja uz lauka. Līze viņam palīdzēja. Zane purā plēsa baltās sūnas, ku­ru lielajiem ēku taisīšanas darbiem arvien šķitās par maz, un pie reizes pieskatīja govi, kura gan bija pavisam rātna un uz māju pusi vien blenza, jo aplokā spriņģoja viņas teļš.

Sauce piegāja pie Līzes un klusi pavēstīja:

—  Sāk stipri sāpēt.

Līze steidzās uz pirti uzkurt uguni un sildīt ūdeni. Lika Sau­cei atgulties. Tad nosūtīja Teni pēc vecāsmātes.

Pasaulē nenāca Teņa gaidītais puika Dāvis, bet slaida, skaista meitiņa, ko nolēma saukt par Silavu vai Silamīti.

Mieži bija ienākušies labi. Saulē izkaltušus, tos uz tīruma varēja sabāzt maisā un, maisu dauzot ar vāli, izkult, bet nebija dzirnu, kur samalt miltus un putraimus, tāpēc, apspriedies ar māti un vecomāti, Tenis jūdza ragavās Palsu un brauca uz Melnās sērgas laukiem, kur zem maltuvītes koku puveniem bija ievērojis dzirnavu akmeņus, kad kopā ar Sauci pētīja mežu.

Palsei līdzi rikšoja mazs pelēcīgs kumeliņš ar gauži garām kājām un mīkstu, sprogainu astīti.

Atveda Tenis ne tikai dzirnakmeņus, bet arīdzan lielu sarū­sējušu cirvi un veseri, kā arī divus krāsnsakmeņus un plīts- akmeni.

Dzirnām ierīkoja kaktu jaunās rijas stūrī, uzklājot pagaidu jumtiņu no atlikušajām krijām.

Pirmo malumu par godu Silavai uzsāka Zane. Turpināja Līze. Savu roku pielika arī Sauce-un Tenis, kurš akmeņus bija pārkalis, lai tiem būtu asāks zobs un tie labāk maltu.

—  Ja pirmajai karašai klāt būs akmeņu druskas, tā nebūs saimnieces vaina, — viņš sacīja. — Vainīga būs Silamīte.

—  Pie kam tur Silava? — Sauce aizstāvēja meitu.

—  Viņa mani steidzināja, — Tenis paskaidroja.

Kad mieži bija nopļauti un daži pūri izkulti, lai pietiktu, ar ko ēdināt rudens algādžus, vēl līdz auzu un zirņu pļaujai palika dažas brīvas dienas. Tenis divatā ar māti, dzeiņa dzīšanas vīzē aizmetot virvi aiz staba rijas vainagu iekšpusē un bīdot baļķi pa slīpi pieslietiem bomjiem ar kāju spēku, uzcēla vēl trīs vaiņagus rijai.

Tas bija smags un lēns darbs. Dienā vairāk par vienu vaiņagu uzlikt nevarēja. No sākuma nepietika darba iemaņu, vēlāk siena tapa augstāka un cēlums grūtāks. Māte pēc katra pacēluma ātri atsēja ar citu virvi baļķi, lai tas neslīdētu atpakaļ, un Tenis varētu sataisīties jaunam cēlumam.

Nu rijas sienas bija desmit baļķu augstumā. Ar roku tikko va­rēja aizsniegt pēdējā baļķa apakšējo malu. Sauce kā veiklāka pie katra cēluma pakoja baļķu savienojumos sūnas.

Kamēr jaunie pūlējās ar lieliem darbiem, Zane pītajā vistu grozā uz siena maišeļa noguldīja mazo Silavu un, to auklēdama, staigāja pa mežu, pie reizes lasīdama mellenes, kuru te bija zils klājiens.

Tenis vēl paspēja iztēst un piemērot durvju aplodas, kad ar steigu nācās stāties pie auzu pļaušanas. Nebija jau daudz pļāvu­ma— nepilnas divas pūrvietas, bet laipošana starp celmiem ka­vēja darbu.

Pēc auzu pļaujas atkal kādas dienas bija brīvākas. Ar lielām pūlēm Tenim kopā ar sievišķiem izdevās uzvilkt augšā gries­tu balsta sijas — pavisam piecas. Uz sijām uzlikt pēdējo baļķu vaiņagu vairs nejaudāja. No pārpūles piemetās vēdergraizes un nelabumi. Kādu brīdi šķita, ka būs jānoliekas vājnieka cisās.

Kamēr visi satraukti rūpējās par Teni, vārnas vistu dārzā no­knāba divus pusaugu cāļus. Labi, ka Zane pamanīja un iztraucēja. Negantnieces laupījumu nepaguva aiznest. Nekas cits neatlika, kā izvārīt cāļu gaļas zupu.

—  Tas manam vārgumam par godu, — Tenis smēja.

Patiešām, no cāļu viruma Tenim kļuva vieglāk.

Pa Teņa slimošanas laiku Līze bija paspējusi ezermalā sapļaut veselu vezumu niedru, ar ragavām tās pārvest mājās un ķērusies klāt pie pagaidu jumta pīšanas rijas kaktā noliktam serumam.

Tenis aplūkoja mātes paveikto un atzina par labu. Jumts sa­stāvēja no daļām. Katra daļa diviem cilvēkiem paceļama un no­liekama pēc vajadzība. Nu zuda Teņa lielā bēda, ka rudens lieti sapūdēs ievākto labumu pirms rija tiks zem īsta jumta.

-— Tu, mam, esi zelta vērta, — Tenis sacīja, apkampa māti un piespieda pie krūtīm.

Kad palaida vaļā, Līze sāka streipuļot. Tikko noturējās kājās.

—  Kas tev notika? — Tenis sabijās.

—  Nekas, nekas, — māte attrauca. — Apreiba galva.

—  No kā?

—  Tāpat vien… Aiz prieka par tavu veselību.

—  Par to, ka esmu tev labs dēls?

—  Par to, ka gauži labs.

—   Kad visu te sadarināsim, tad sarīkosim lepnas dzīres. — Tenis māja ar roku visapkārt.

Līze domāja citādi.

—  Labāk klusītēm, — viņa sacīja. — Neaizmirsti, ka te ir Vilk­aču sils.

—  Tas gan, — Tenis piekrita un pajautāja: — Vai tev vienai skuju būdā nav bail?

—  Esmu pieradusi, — māte atbildēja.

Pļavas malā vēl auga pupas, rāceņi un kāposti. Tas viss bija vecāsmātes un Sauces ziņā. Tenis ar Līzi tesa baļķu salaidumu cirtes un grieza pakšu krustus dzīvojamai istabai. Te baļķi ne­bija tik milzenīgi kā rijai, bet greizāki un cietāki, tāpēc cirtes plēšanai nācās šur tur iegriezt ar zāģi. Un te nu parādījās vecā sakāmvārda taisnība, ka darbs māca darītāju. Tēšot baļķu gropes ar iezāģēšanu, radās doma taisnākos šķēlumus kraut atsevišķā ritē, lai vēlāk tos izlietotu par lubām.

Kādu dienu, kad mežā sāka plaukt rudens ziedi un virši, Zane ziedos pamanīja divas bites.

—  Līze, vai tālu tava vecā bišu drava? — viņa jautāja mei­tai. — Saki viens cilvēks, kā tie Dieva kukainīši te gadījušies.

—  Tālu gan, — atbildēja Līze.

Zane bija vērīgi lūkojusi, kā bites cilā spārnus un uz kuru pusi aizlaižas. Viņa nelikās mierā, kamēr Tenis uz ātru roku pa­gatavoja dzeini un kopā ar Līzi devās mežā bišu mīti lūkoties.

Bija karsta diena, pūta lēnīgs vējš. Labāku laiku nevarēja vē­lēties, lai lūkotu bišu dējumu. Atlika tikai turēt vaļā acis, ausis un degunu. Patiesību sakot, mazāk acis un ausis, vairāk degunu. Labs bitenieks medus smārdu manīja pāri trim kalniem un gravām.

Patiešām ilgi nevajadzēja meklēt. Turklāt tā nebija viena bišu saime, bet veselas trīs. Pie divām varēja labi piekāpt. Trešā palika neaizsniedzama.

Ar divām pietika, lai, neizpostot dējumu, pieliktu pilnu spai­ni ar dzeltenām smagām kārēm.

—  Vecaimātei gan ir ķēriens,—Tenis priecājās. — Būs gandrīz vai jāsāk ticēt, ka viņa ir no lielļaužu zara un zina bišu vārdus.

—  Vai tu neticēji? — Līze brīnējās.

—  Ticēju jau, ticēju, — Tenis atsmēja. — Tikai viņa par to pārāk svarīgi runā. Kā mācītājs baznīcā.

—  Māmulīte ir laba un gudra, — Līze sacīja. — Viņa zina ne tikai bišu vārdus.

—  Visu zina, tikai ne to, kā es nācis pasaulē, — Tenis smēja.

—  Zina, — māte atbildēja. Un piebilda: — Viņa zina arīdzan to, ka ne vienmēr patiesības teikšana nes labu.

—  Gribu zināt, — Tenis uzstāja.

—  Kad miršu, tad tev pasacīšu,: — Līze apsolīja.

Tenis samierinājās. Silavas nākums pasaulē bija uzjundījis domu par savu nākumu.

Zane un Sauce par medus guvumu varen priecājās.

Līze sprieda, ka nākošā gadā jāsāk arī viņai auļu dēšana. To viņa gluži labi bija apguvusi, Gaiķos dzīvodama. Ij vecais dzeiņa krēsls tika aizvests uz Ķeveriem un saglabāts. Tikai jāatved.

Dažas dienas vēlāk taisni medus dēļ Līze piedzīvoja lielu izbīli. Dienā viņa palīdzēja Tenim cirst baļķus un celt tos dzī­vojamās mājas vainagos, vakaros kūra guni, grozīja būdā saka­rinātos maisus ar kaltējamo seru, lāpīja drēbes un apdarīja citus darbus, tāpēc miegs naktī nāca kā jau nogurušam cilvēkam.

Vienīgi reizēm traucēja domas par Miku. Ko viņš darīja? Vai meklēja līgavu? Vai ticis galā ar savu nedrošību?

Pēkšņi viņa pa miegam šķita dzirdam uzmanīgus soļus. Modās jausma, ka tas varētu būt Miks. Ko varēja zināt no traka puiša?

Viņa ieklausījās naktī. Patiesi, tie bija cilvēka soļi. Diemžēl gājējs attālinājās. Drīz soļi noklusa pavisam.

"Laikam Tenis aplūkoja lopus," Līze nodomāja un par jaunu aizmiga. No rīta neko neatcerējās, līdz, pacēlusi ieejas palagu, ieraudzīja spaini ar medu.

"Kāpēc Tenis to atnesis šurp?" pavīdēja bažīga doma. Tad vi­ņa ievēroja, ka spainis ir no smalkākiem dēlīšiem sastīpots un jau­nāks. Ko tas nozīmēja?

Viņa pasauca Teni.

—  Hm, — Tenis sacīja. — Tas ir viņa darbs.

—  Kā? — Līze baiļojās.

—  Vilkača, — Tenis attrauca.

—  Ko tas nozīmē? Draudus?

—  Nē. Draudzību.

Tenis pastāstīja par pavasarī paņemto cirvi un atstāto poļu naudu. Toties par purva salas tālumā pamanītiem māju jumtiem neteica ne vārda.

Divi lieli spaiņi ar medu un vasku — tā bija liela bagātība trūcīgiem līdumniekiem.

Dzīvojamās istabas sienas cēlās uz augšu katru dienu pa vie­nam vaiņagam. Zane vairāk neļāva, lai Tenis atkal nepārstieptos.

—  Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, — viņa atgādināja veco sakām­vārdu.

Tā tas gāja katru dienu. No rīta Tenis, Līzei un Saucei piepa­līdzot, uzcēla vienu vaiņagu, vakarpusē brauca ar ragavām pēc ezera niedrēm. Sasēja tās kā rudzus kūlīšos un sakrāva statos.

—  Vai šoruden rudzus nesēsim? — Zane jautāja. — Neredzu, ka tu gatavotu rudzu zemi.

Tenis saķēra galvu.

—  Ai, tu tētīt! Ai, tu debestiņ! Galīgi aizmirsu!

Ar Bērtuli bija norunāts, ka bandinieka rudzus nopļaus un izkuls saimnieks pats, par to saņemdams no katra pūra pa siekam graudu samaksai. Pēc graudiem bija jābrauc ar steigu. Pie reizes jāatved otra govs, aitas un cūcēns.

Tā no darbiem atkal tika atrautas divas dienas. Toties Tenis un Līze atgriezās kopā ar veselu ganāmpulku — govi, bullēnu, septiņām aitām un diviem četrus mēnešus veciem sivēniem.

Darbu nokavējumu divkārt atsvēra tas, ka viņiem līdzi atnāca Miks.

Ieraudzījis tik augsti pacēlušās rijas un dzīvojamās istabas sienas, Miks iesaucās:

—  Tev tak ēkas tikpat kā gatavas!

Kad viņi ķērās pie darba, Miks saprata, ka darāmā vēl gau­žām daudz. Patālāk no būvēm kā slaidas daigas gulēja spāres. Vēl tālāk čurnēja kāršu čupas, bet ne mazāk kāršu vajadzēja vēl sacirst mežā. Nācās pārlūkot arī pirts jumtu, jo tas no izkalšanas bija zaudējis stiprību.

Tagad pats galvenais bija sagatavoties palīgu saņemšanai. Lai koki būtu pa rokai, lai katrs tūlīt zinātu savu darbu, lai nekā ne­trūktu.

Pa to starpu ar steigu bijušajā zirņu un miežu celmājā jāiesēj un jāiear ziemas rudzi.

Atkal skuju būdā Miks mitinājās kopā ar Līzi. Pirmās nak­tis pagāja svešatnīgi. Ne viens, ne otrs negribēja atcerēties bijušo. Tikai pēdējā naktī, pirms Miks devās atpakaļ uz Ķeveriem, lai nākošā dienā šurp atvestu algotos būvniekus, viņi nolēma atva­dīšanos uz visiem laikiem atzīmēt, kā Līze teica, ar pēdējās medus kāres izēšanu.

Miks bija nolūkojis sev līgavu, tāpēc baiļojās, vai dara pareizi, ja vēl priecājas ar sava drauga māti. Par to viņš bija tik nomākts, ka atkal un atkal smagi nopūtās. Tajā pašā laikā viņš jutās kā izsalcis vilks.

—   Nav spēka savaldīt karstumu, — viņš bēdīgs atzinās Lī­zei. — Laikam esu nelabs cilvēks.

—  Nemoki sevi, — Līze viņu mierināja. — Tā bijis no laika gala, ka kaunīgus puišus dzīvē ievadīja vecākas sievas. Mana māte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem pat mitušas īpašas dzied­nieces, kas tādā vīzē dziedinājušas izsamisušus jaunuļus, lai ar tiem negadītos kas ļauns.

—  Patiesi?

—  Patiesi.

—  Tu Zanei izstāstīji?

—  Izstāstīju.

—  Kāpēc?

—  Bēdājos par tevi un par sevi.

—  Kāpēc par mani?

—  Ka neesmu nodarījusi tev pārestību.

—  Vai visi, kas nāk no veco kungu zara, ir tik labi kā tu?

—  Nezinu.

—  Tu mani par negoda ļaužu neturi?

—  Tu esi labs. Apsoli, ka savu sieviņu nekad nepievilsi.

—  Apsolu.

Tā bija viņu pēdējā saruna divatā. Rītā viņš devās uz Ķeve­riem.

16»

Celtnieku cirvji zvana un balsis skan

ākošajā dienā līdumnieku sētā ieradās vesela vataga ļaužu. Jauno pāri apciemot nāca Sauces māte un tēvs. Atnesa krietnu ciema kukuli, kā paši teica, mazajai meža meitai Silamītei.

Bērtulis slavēja Teni bez mitas, līdz Sauce sāka kļūt greizsir­dīga.

—  Miks viņam palīdzēja, — viņa teica.

—  Bez Mika es nekas nebūtu, — Tenis piekrita. Ieraudzījis istabas sienā atstāto caurumu trīs baļķu augstumā,

Bērtulis iesvilpās.

—  Tu liksi glāžu logu?

—  Tā mēs ar Sauci nospriedām, — Tenis prātīgi atbildēja. — Tāds stikls pērn tirgū stāvējis par vienu zlotu. Vecāmāte solīja samaksāt.

—  Pa tādu logu var ielīst lācis, — Bērtulis šaubījās.

—   Lai lien, — Tenis attrauca. — Būs cepetis. Lāča gaļa esot garda.

Nākošā dienā sākās algādžu darbi. Bez diviem salīgtajiem bija vēl vecā Popja jaunākais dēls, kas strādāja par vēderu, jo mācī­jās darba gudrībā.

Darba iemaņas apguva arīdzan Miks. Viņš gaidīt gaidīja, kad sāksies niedru klāšana uz jumtiem. Tas bija jauns neredzēts arods, jo līdz šim viņš bija redzējis tikai klājam salmu jumtus.

Algādži strādāja labi — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Visi četri vīrieši nu mitinājās skuju būdā, kur slīpās sienas no nemitīgiem jaunu zaru kārumiem bija kļuvušas tik biezas, ka ij vējš vairs cauri nepūta.

Vakarā pie rovja uguns remeši darināja koka tapas savieno­jumiem, lai dienas gaisma nebūtu velti jātērē tādam knibenīgam darbam. Miks ar prieku vēroja, cik veikli šķeļas no tiem pašiem izcirstajiem pakšu klučiem šķilas un ātri pārtop par sastiprinājuma tapām gala baļķiem un spāru savienojumiem. Vēl veiklāk tapa mazās tapiņas latiņu piestiprināšanai.

Aroda pratēji Teņa taisīto baļķu uzvilkšanas ierikti atzina par labu. Tā kā tagad stipru vīru bija gana, baļķi tika uzvilkti bez apstāšanās. Kad tika uzliktas griestu jeb sajūgsijas, tām pāri pār­klāja jumta latiņas, izveidojot griestus. Uz tiem uzstūma spāru baļķus, samērīja un saķīlēja gatavas spāru žākles ar visiem šķērs­kokiem jeb bendzelēm.

Pirmo uzcēla pusspāres spraisli jumta gala šļaupumam, no­stiprināja ar šķērskokiem un vēl drošumam ar papildus kārtīm, piesitot tās ar naglām. Tad pāri šķērskokam pārmeta velkamās virves abus galus. Divi vīri, ar savu svaru svērdami, vilka nākošo spāru pāri uz augšu, bet citi divi to cēla no apakšas ar kārtīm.

Kad spāre bija uzcelta, to steidzīgi nostiprināja ar pagaidu balstu, izmantojot naglas. Pēc tam pārmeta bendzelei virvi ar galā iekārtu svaru un nomēroja spāres taisnumu. Kad tas bija iz­darīts, divi vīri katrā galā ar svārpstiem jau sagatavotā cirtumā ieurba sienas baļķī caurumu un nostiprināja balstu ar pamatīgu koka tapu, kas uz rovja bija krietni izkaltēta, kālab varēja tikai briest un kļūt stingrāka.

Spāres ceļot, Tenis īsti izjuta, cik rija iznākusi liela. Jumta čukurs šķita tik augsts, ka, uz to skatoties vien, galva reiba.

Pēdējo, piecpadsmito spāru pāri uzcēla otras dienas vakarā. Pirms tā pacelšanas Popis ataicināja Sauci un lika viņai jau agrāk sagatavoto lielu ozollapu vaiņagu, kas bija izrotāts ar sārtiem sēr- mūkšogu ķekariem, piestiprināt pie spāru ragiem. Kad pēdējais izrotātais spāru pāris tika pacelts un nostiprināts, pāri līduma celmiem un sila eglēm atskanēja līksms sauciens:

—  Līgo, līgo, aijai-jā! Līgo, līgo, aijai-jā! Lai uguns un mošķi nekaitē! Lai puvums un tārpi nemaitā! Lai svētība nāk pa durvim iekšā! Lai nešķīstība zūd pa pakšiem ārā!

—  Visa apgaita līdz ezeram, līdz lielā kalna malai, līdz ērkšķu gravai, līdz Bebra rakumam lai top par āriskiem tīrumiem! — sauca Tenis.

Zane raudzījās uz debesu augstumos plīvojošo zaļsarkano vaiņagu virs nākošā rijas jumta čukura un klusi slaucīja prieka asaras.

—   Nu, saimniek! — meistars uzrunāja Teni. — Ar steigu jāpļauj un jāved meldri. Sarūpētās kaudzītes uz jumta uzkāps ātri. — Viņš rādīja uz pienestajām niedru statiņām. — Steidziet uz popi klūgas un vicas griezt!

Meistara īstais vārds nebija Popis. Viņu tā bija iesaukuši tā­pēc, ka viņš katru pļavu vai purvu sauca par popi.

Nu darba pietika visiem un visai dienai, arī vakariem. Jum ta licēji sadalījās divās daļās. Miks ar Sauci klāja kūtij kārtīgu niedru jumtu, meistars ar abiem dēliem sita latas un klāja niedras rijai. Tenis ar Līzi pļāva un veda niedras no ezermalas. Vakaros, kad kļuva tumšs un uz jumta strādāt nevarēja, rijas plāna vidū sakūra guni un pie ugunskura gaismas tēsa latas, urba tajās cau­rumus, taisīja trepes, kuru izrādījās par maz, karsēja, lieca un vērpa klūgas, darināja vicas.

No vēja sargāja rijas sienas. Jumta augstumā vēl stāvēja klaja debess, ar spārēm un ar latu rindām sastrīpota. Uguns tās skaisti apgaismoja.

Meistars izrādījās labs teiksmu stāstītājs. Kamēr viņam un citiem pirksti veikli kustējās, darot darbus, no viņa mutes plūstin plūda viens stāstījiens pēc otra gan par apburtiem akmeņiem, gan par runājošiem ozola bluķiem, gan par brīnumskaistām dūkņām, kas ievilina kaislīgus puišus savās skavās un noslāpē, gan par raganām un vilkačiem.

Visi stāsti sākās ar to, ka viņam pazīstams cilvēks vai nu pats redzējis un piedzīvojis notikušo, vai dzirdējis no tāda, kas to pats savām acīm skatījis un ar savām ausīm klausījies.

—  Dukņa vilina, lokās un gorās, atklādama savus plikumus, un kaislē vaid tā, ka jebkurš vīrs zaudē prātu un iet viņai līdzi, kā uz pūni kaušanai iet pie saites vests slaktējams auns, — Popis runāja. — Par Dieva laimi, skrienot pakaļ meža meitai, šim kāja aizmetusies aiz zara, tāpēc nokritis un uz saknes sasitis galvu. Kad atjēdzies, daiļava vairs nav bijusi redzama, tikai krūmos tālu­mā atskanējuši viņas kairie smiekli un degunā spiedies salds pu­ķu un sievietes sviedru smārds…

—  Tādu smaku mežā esmu odis, — teica meistara jaunākais dēls, un viņa acis aiz brīnumiem bija platas, platas.

Par vilkačiem Popis zināja daudzus nostāstus. Turklāt tepat no tuvākās apkārtnes.

—  Tepat doriešos, — Popis stāstīja, — pakums* pamanījis sa­vu suni tā jocīgi īdam un stenam. Gājis lūkot. Nekā nematījis. Aber suns tā ij nemitējies. Sācis pa īstenam smilkstēt un gaudot. Pēc brīža tapuši dzirdami soļi. Pa tīrumu skrējis vilkačs — cil­vēks ar vilka galvu un vilka asti. Pakaļ dzinušies divi jātnieki staltos kumeļos.

Vilkačs skrējis tik mudīgi, ka acis žilbušas. Pēdās tam kū­pējuši pelēki dūmi kā no rijas jumta, un gaisā bijusi jūtama vieplīga smaka, no kā vīriem krūtis žņaugušās bailēs, bet pakrūtē ieķērušies tādi kā sveša kaķa nagi un neatlaidušies.

Vilkačs tā ij pazudis mežā, bet vienam no jātniekiem mežmalā ap zirga kāju aptinusies melna odze. Zirgs krākdams lecis, līdz nokratījis čūsku.

Par Vilkača noķeršanu Briņķu muižā Popis arīdzan zināja stāstīt citādi nekā Ķeveru Trīne vai krodznieks. Šis tas gan arī saskanēja.

—   Muižā Felsbergs Vilkačam devis ost sērmūkša rīksti un stāvēt zem krusta. Šis varen viebies, tomēr izcietis. Pēc visa iz­skatījies, ka tas ir viens no Vilkaču lielkungiem, kas zina pretlī­dzekļus svētumam. Kad viņam jautājuši par mājām, šis nosaucis gan pagastu, gan mājas, bet tur tādu māju nekad nav bijis. Tāds Kaulaišu Krišs nekad tur nav redzēts.

Pakums — zemnieks, kas uzrauga muižu.

Kad kungs licis skaitīt Tēvareizi, vilkatis sācis gārgt un lūdzis, lai viņu vairāk nemokot, pateikšot visu taisnību. Tad nu atzinies arīdzan, ka viņam vienād' darīšana ar sumpurņiem un jodiem, ka viņi reizēm ēdot bargu kungu dvēseles kā sakaltušus čiekurus, bet rudeņos, kad gaudojot meža virpuļu vēji kā šovakar, ķeroties arīdzan dzīvajiem pie rīkles.

Viņam esot atvēlētas trīs dienas gadā būt cilvēkam. Tad ne­vienam ļauna nedarot, tikai nolūkojot jaunu upuri. Pēc viņa vajāšanas atriebšanas darbu tagad būšot tik daudz, ka nezināšot, kuru pirmo kampt.

Kad muižkungs apjautājies, vai vilkačs savus mellos darbus vēl strādāšot, kad tiesas kungi viņu sadedzināšot uz sārta, šis at­teicis, ka strādāšot vēl vairāk, jo sadedzinātu vilkaču dvēseles ie­mitinoties niknos karavadoņos, kas ar vienu mēzienu izmaitājot veselus novadus. Kungi pēc tādas atbildes apspriedušies un nolēmuši labāk tikties ar dzīvu karavadoni nekā ar dzīvu vilkati, tālab dzīrušies to sadedzināt. Vēl tik tiesa bijusi jāpagaida.

Tad sācies Lielā Vilkača putenis, atskanējuši kaucieni un brēcieni. Vērši kūtīs maurojuši, un kaķi slēpušies vilnas maisos. Divi suņi, nespēdami pārdzīvot Vilkača tuvumu, nobeigušies uz līdzenas vietas. Pats Vilkatis no kambara pazudis. Pa ceļam pagu­vis pārkost kunga zirgiem spēka dzīslas. Viss muižas pagalms vairākas dienas bijis Vilkača smakas pilns, ka elpot grūti.

Pēc trim dienām pats augstākais soģis — fogts ieradies muižā palūkot uz nešķīsteņa darbiem. Teicis, ka vēl labi jūtot sēra un dumbra gaisu. Limbažu pusē pirms gadiem desmit bijis tāpat. Tur sadedzināti vairāki vilkači. Tie paši atzinušies, ka Ziemas­svētku naktī kopā ar burvjiem un raganām sagājuši Rīgas Doma baznīcā. Tur ieradies pats pekles vecākais velns, tērpies melnās vācu kunga drānās, sēdējis netālu no altāra uz augsta sēdekļa un smaidījis.

Pēc tam tas pats velns uz ērģelēm spēlējis un dziedājis vel­nu dziesmas šaušalīgā aizkapa balsī. Mazie velni situši ķepas uz cītarām. Dzīrušies arīdzan sniegties pēc kokles, ko baznīcā iene­sis mazs puisēns baltiem linu matiem, aber tikko tai pieskārušies, kaukdami rāvušies prom, jo kokle, būdama paša Baltā Dieva ska­ņu rīks, nederot velnu spēlēm un velnu kalpībai.

Tenis klausījās, klausījās, bet netika gudrs, cik te taisnības, cik melu. Atminējās, ka pats ne reizi vien, apcerēdams kungu bardzību un ļaunumu, domājis, ka tāds Dormuižnieks patiesi pelnījis, lai tam uzbruktu jodi, sumpurņi un vilkači. Gribējis pats arīdzan iemantot kādu vilkaču un burvju gudrību, lai gan tas izrādījās bīstami, jo Zāļu Madi, nevainīgu sievu, viņas gudrība aizveda nāvē.

To, ka vilki klausījuši Lielajam Vilkatim un atvēruši kambara durvis savam ķēniņam, runāja visi. No vienas puses, tur nebija nekā pārdabīga. Vilku, droši vien, varēja samācīt tāpat kā suni, tomēr šermulīgi tas šķita, ka vesels vilku bars ieklūp muižā un kungi ij ar uguns bisēm nekā nevar padarīt.

Kur pēc tam Kaulaišu Krišs pazuda? Kālab kungi medībās nekā nepanāca? Kāds zvērs saplēsa Volfa lielo asinssuni?

Ja nu patiešām Vilkatis tikai trīs dienas gadā parādās cilvēka izskatā, bet pārējo laiku staigā kā gudrs vilks.

Tenis atminējās savu ar lingu sasisto vilku, kas noklabināja zobus viņam pie deguna, un sabaidījās. Kas zin, varbūt kāds zvērs veca vilkača ādā trin zobus arīdzan uz viņu?

Diemžēl, līdzēt tur nekā nevarēja.

No otras puses, tāds vilks, kas toreiz brūkleņu laukā gorījās, un tāds, kas guļus bija uzmeties Palsai uz muguras, drīzāk atgā­dināja gudru samācītu suni, kura saimnieks, kas zin, varbūt dzīvoja tepat ne pārlieku tālu, varbūt tajās mājās, kuru jumtus viņš bija ziemā skatījis no purva egles gala.

Ja nav nekādu burvību, tad tāds mežinieks, vai nu to saukt par Kaulaišu Krišu vai par Lielo Vilkati, nebija līdumniekiem naidīgs, citādi nenestu medus spaini un par paņemto cirvi nebūtu atstājis tik daudz naudas.

Ja sāka par to visu domāt, galva vai plīsa pušu aiz neskaidrības, tāpēc labāk bija nedomāt, nodoties darbam ar visu spēku, lai lie­kām prāta mocībām neatliktu laika.

Patiesi, labāk izdomāt, kā izrakt vietu rijas krāsnij, pa kuru laiku atvest akmeņus. Kad niedru klājums celsies augstāk, vaļēju guni plāna vidū dedzināt nedrīkstēs, lai dzirksts neielec jumtā.

Šoruden uz mežu ogās, riekstos un sēnēs Zane un Sauce tika mazāk. Lai algādžiem būtu ko ēst, nācās nokaut jau otro pavasara aunu. Toties darbi vedās raiti uz priekšu.

Kad bija uzlikts kūts jumts, Miks devās uz Ķeveriem. Palika tikai Popis ar abiem dēliem.

Tenis vai nu ar māti vai ar sievu katru dienu brauca ar raga­vām uz ezermalu pēc niedrēm. Braucējam darbs nebija grūts, to­ties pļāvējam bija ko svīst un arī ko salt.

Lai gan rudens turējās sauss, nebija vietas, kur varētu piekļūt pie meldriem, nesamērcējot kājas. Dažviet niedras pļaujot gāzās ūdenī. Tās vajadzēja savākt, sasiet kūlītī un iznest malā pie ve­zuma.

Tenis smēja, ka viņš visu laiku ir slapjš kā ūdensžurka.

Kad ūdens kļuva auksts un pārklājās ar ledus kārtiņu, jokot vairs negribējās.

Vieglāk kļuva tad, kad viņi brauca uz purva malu pēc klūgām un vicām vai cirta tām piekalnītes bērzus.

Kas kaitēja jumiķiem? Viņi sēdēja uz jumta un svilpoja. Viens ķīlēja kārtiņas, divi klāja meldrus.

Sauce skraidīja kā vāvere pa trepēm augšā un lejā, pienes­dama niedru kūļus. Zane noņēmās ar lopiem, putras vārīšanu un bērna pieskatīšanu.

Viņa viena pati, govis ganīdama, bija noņēmusi rāceņu lauku. Daļu turpat apraususi "miroņkaudzē", otru daļu atgādājusi uz kūti ar visām lapām. Tos puscūķi ēda, ausis kustinādami.

—  Paldies Dievam, — viņa sevi slavēja, — ka man pavasarī bija prāts sasēt tik daudz tupeņu. Ko citu tiem sušķiem liktu vēderā? Viņi tak rijīgi kā meža zvēri.

Tā smagā darbā beidzot pienāca diena, kad rijas čukurā tika noslogota pēdējā niedru kārta, jaunā ēka stāvēja augsta un stalta visā savā godībā.

—  Jumts, saimniek, ja guni nepielaidīsi, stāvēs ilgāk par tavu mūžu, — teica meistars, ar prieku lūkodamies uz paveikto.

Nākošā dienā, gluži kā jumta pabeigšanu gaidījis, uzkrita pirmais dziļākais sniegs.

Algādži ķērās pie istabas spāru darināšanas.

Vēl bija atlikušas dažas dienas no trīsdesmit nolīgtām. Ar tām nepietika, lai istabai uzklātu griestus, saslietu spāres un saķīlētu gala šļaupstus. Griestu baļķi vēl nebija sagādāti, tie jāmeklē mežā tādi, kas taisni plīst.

—  Uzdzīsiet istabu līdz spārēm, par visiem trim kopā došu jums vēl vienu zlotu, — Tenis sacīja.

Meistars pagrūda uz augšu savu jērādas cepuri, pakasīja pa­kausi, saskatījās ar dēliem un sniedza roku Tenim līguma aplie­cinājumam.

Sniegi turējās trīs dienas. Tenis sadzina pagalmā meistaru sameklētos un nogrieztos kokus istabas griestiem un paspēja arīdzan aizbraukt uz Melnās sērgas laukiem pēc rijas akmeņiem.

Otrajā braucienā līdzi paņēma Sauci, kas tur ozolu birzē salasīja divus maisus zīļu cūku barībai.

Pa salīgtām dienām algādži salika dzīvojamās mājas griestus, saslēja spāres, pieķīlēja arīdzan dažas latas un salika gala sienas līdz jumta gala nolaidumam.

Darbus beidzot, tika izsista spunde alus muciņai. Visi, Silavu ieskaitot, sapulcējās rijā, lai pirmo reizi iekurtu lielo rijas krāsni, ko pa šo laiku bija paspējuši uzmūrēt Tenis ar Sauci.

Ārdos* bija uzkrauts vesels vezums miežu sera. Uz bendzeles tupēja pagājušā naktī pa vaļējām durvīm iemaldījusies pūce.

Kad sāka no krāsns celties dūmi un piepildīt telpu līdz pat čukuram, pūce sāka vaimanāt, bet pa atvērtām durvīm ārā ne­lidoja.

—  Pūce ir gudrības putns, — meistars mierināja satraukto Sauci. — Jūsu māja taps par zintnieku mitekli. Runā, ka zintnieku pils kādreiz nogrimusi Burtnieku ezerā. Kur tā celsies augšā, vēl nevienam neesot zināms. Pēc jūsu vecāsmātes Zanes runām tā vien liekas, ka tā celsies taisni šamā vietā.

Un Popis atkal sāka savus daudzos teiksmu stāstus par ne­saprotamiem notikumiem, ko viņš pats vai viņa paziņas pie­redzējuši vai dzirdējuši.

Pieminēja arīdzan atgadījumu Olūksnes novadā ar trim ka­rakalpiem, kas no rīta izjājuši un pazuduši bez pēdām ar visiem zirgiem.

— Reiz es arīdzan nonācu tādā vietā. Ceļam priekšā nostiepās tāda kā melna strīpa, — meistars skaidroja. — Atlika pārkāpt tai pāri, lai pazustu uz visiem laikiem. Viņā pusē ārs laistījās un vizēja sudraba spožumā. Sapratu, ka tur iet nevar, ka tur ir mūžības laiks, kurā tikai Dieva dēli staigā un miruši vecajie mājo. Atrāvu kāju atpakaļ. Paskatījos uz zābaku. Tas pārrauts pušu no augšas līdz apakšai. Sirds sitās kā negudra. Laikam pašu arīdzan bija ķēris viņsaules cirtiens. Pagāja vairākas dienas, līdz pilnīgi attapos un atgriezos šaisaulē.

Meistars, kura senčos bija lībieši, zināja daudz nostāstu par lībiešu puses notikumiem. Teicās runājis ar vīru, kas ne tikai savām acīm redzējis pa gaisu skrejošu pūķi, dzirdējis viņa balsi, bet saņēmis arīdzan no pūķa dāvanu —- veselu maisu zivju.

Ārdi — kārtiņas rijas žāvētavā, uz kurām lika žāvējamo labību.

— Notika tas tā, — Popis stāstīja. — Vispirms pūķis ierēcās tik skaļi kā desmit lāči reizē. Saule pietumsa. Tad ieraudzīja viņu debesu malā lēni lokām asti. Pūķis pats sēdējis tādā kā mākoņu krēslā ar baltu galvu debesīs. Pelēks rumpis ar melnu asti balstījies uz mežu galiem. Suņi aiz bailēm palīda zem klētiņas. Kad pūķis pielocījās tuvāk, atskanēja gaudīgi dārdoša runa skaidrā latviešu, nevis vācu valodā: "Maksu saņemsi!"

Pūķis, garām skriedams, ar asti aizķēris pagalma liepas ga­lotni un to nolauzis, toties pagalmā nobēris zivis, no kurām daža vēl bijusi dzīva, spārdījusies. Pavisam vīrs savācis veselu pūra maisu ar raudām, brekšiem un līdakām. Dažs teicis, ka tas esot bijis viesulis. Kā varēja viesulis atnest zivis, ja tuvumā neviena ezera?

Dzirdot meistara stāstus, Tenim tapa savādi ap sirdi. Viņa cirvi paņemt un naudu atstāt arīdzan nevarēja viesulis, zibens vai cits dabas spēks. Tāpat medus spaini nevarēja atgādāt kāds visiem zināms meža zvērs, kaut vai pats gudrākais medus kārumnieks lācis. Pasaulē notikās ar prātu neaptverami atgadījumi, ar kuriem atlika vien samierināties un mierīgi darīt savu darāmo.

Pēc algādžu aiziešanas līdumnieku sētā iestājās miers. Divas dienas tika dotas tādai kā atpūtai, ja par atpūtu skaita apkārtnes sakopšanu, rijas klona iesvētīšanu ar pirmo kūlumu un sera pār­vietošanu no kaudzes uz riju.

Tajās dienās ģimenes apspriedē tika pieņemti divi svarīgi lēmumi: jaunā sēta nosaukta par Dziļumiem un nolemts pavasarī iegādāties mājas sargu suni.

Ziema nebija dziļa. Pēc atkušņa uznāca stiprs kailsals. Pēc tam drusku uzsniga un atkal sala. Nu varēja droši pļaut ezera niedres, kuras ūdens laikā nebija sasniedzamas.

Strādāja visi četri. Vienīgi Silamīte gulēja, lupatās ievīstīta un piesaitēta pie groza, lai neizveltos no lazdas zarā iekārtā šūpuļa. Meita bija krietni apvēlusies un lūkojās pasaulē platām, izbrīna pilnām acīm.

Sētā pietika vietas, kur novietot savāktās niedras. Daļu sa­bāza zem sienam domātā jumtiņa jaunās istabas tuvumā, otru daļu sakrāva jaunajā rijā.

Ziemā jumta jumšana nebija visai ērta. Salā niedres kļuva trauslas, klūgas stīvas, darbs ar cimdotām rokām divkārt ne­veiklāks. Bet Tenim un Saucei nevajadzēja steigties — priekšā vairāki gari ziemas mēneši.

Darba steiga aprima. Garie vakari deva miesai vieglumu. Nesteigā darīts darbs dziedināja prātu un sirdi. Kad darba iemaņa bija iegājusies un niedru klājuma kārtībai līdzi nevajadzēja daudz piedomāt, Tenis, jumja krēslā sēdēdams, ja vien putenis vai lietus netraucēja, dziedāja:

Arājs ara kalniņā(i) - dū-dū-dū! Avots teka lejiņā(i) -jū-jū-jū! Netrūkst maizes arājam(i) - ai-ai-ai! Ne ūdeņa avotam(i) — lai-lai-lail

Maza maza man zemīte — vai-vai-vai! Bet ražīga labībiņa - lai-lai-lail Vienu graudiņu izsēju - vai-vai-vai! Desmit nāca atpakal(i) — lū-lū-lū!

Dziedāšana aprima, kad sagriezās putenis un vējš, kaut arī lielais egļu mežs to stiprā mierā savaldīja, ņēmās plosīt nepabeig­to jumta klājumu. Jumta klāšanu beidza ap Meteņiem. Vēl dienas desmit pagāja, kamēr iekārtoja rovi, saslēja guļamlāvas, loga vietu aizbāza ar sūnām un lubām un nogrieza istabas vidū palikušos celmus, lai tie neslietos augstāk par grīdas baļķiem.

Nu jauno līdumnieku Dziļumu četras galvenās ēkas: pirts, kūts, rija un istaba bija gatavas. Varēja atkal ķerties pie līduma līšanas.

Zane apdarīja mājas soli un pieskatīja mazo Silamīti, bet Sau­ce un Līze kopā ar Teni strādāja līdumnieka darbus.

Ziema sanāca daudz seklāka nekā iepriekšējā, tāpēc līst līdu­mu varēja bez bēdu.

—  Kad tie celmi satrūdēs, es būšu galīgi veca, — Līze bēdājās, griežot lielos skuju kokus.

—   Toties paveries, kāds baļķis iznāca. Taisni kā nomērīts klēts balsta stabam, — Tenis vērtēja pa savam.

Purva malas eglājs tika sagarināts siena šķūņa baļķiem. Ja mežs tuvu un nogāztos kokus nav kur likt, kālab gan pļavas malā kaudzes vietā neuzcirst šķūni?

Tāpat tika gatavoti baļķi klētij, pūnei, gubenim, mantu kam­barim un jaunajiem lopu staduliem vai, kā vecāmāte Zane mēdza sacīt, lopu stabuļiem.

Uz pavasara pusi, kad dienas kļuva garākas, darbs veicās labāk. Sagarinātos baļķus pa nedziļo sniegu aizveda uz būves vietām. Malkas kokus un zarus sakrāva atsevišķās kaudzēs. Za­rus atstāja sadedzināšanai, malku — pavardam. Līdumniekam jāsamierinās, ka tīruma vidū stāvēja ne tikai celmi, bet arīdzan malkas grēdas.

Kad pienāca Lielā diena un dienvidū piekalnes bērzā jau tecēja sulas, Zane aicināja visus kopā apsēsties saulītē un pado­māt, cik daudz svētības cilvēkam dod zeme un mežs. Zeme — augļus, mežs — gan augļus, gan mieru, gan daiļumu. Un tad viņa runāja: — Bērni! Es jūs vēroju. Tagadiņ varu pateikt, ka jūs gaida lieli godi un laiki. Sauce, tu izgāji pie vājinieces dēla. Sirdī sa­prati, ka tas nav vaļinieku celma, jo pati esi dižas dzimtas spēka zars. Tas, ka tu spēji sajust Tenī cilvēka garu, kas nes uz augšu debešos, liecina par tavu lielo prātu un maņu.

Kad redzēju tavu pazemību, pieticību, rāmumu un reizē lie­lo lepnumu, tad sapratu, ka tu esi dzimusi princese. Tikai veca būdama, attapu, kāpēc pasakas par īsto princesi cildina peln­rušķīti. To tu man iemācīji, Sauce.

Varbūt, bērni, es kādreiz kādu esmu sāpinājusi ar runām par mūsu lielļaužu celmu, ar savu neremdināmo lepnības garu. Varat man dusmot, bet tā nu ir balta patiesība, ka bez lielļauža gara, bez lepnas goda domas neviena cilts nevar pastāvēt.

Lai jūs nekad nesapamptu tukšā lepnībā un nekad neno­ēstu savu godu maizē! Lai kādi bagāti gadi un godi nāk, neaiz­mirstiet pazemotos asnus, kuros tek lielļaužu celma sulas. Celiet tos uz augšu ar vārdu, ar palīgu. Jums priekšā skaista dzīve, kur būs ne tikai darbs, bet arīdzan līksmība. Tak neaizmirstat īsto laimes avotu:

Druvā iemu, druvā teku, Druvā man lieli prieki. Druvā man saule lēca Druvā saule norietēja.

Te, meža klusumā, vērojot jūsu darbu un saticību, māju cel­šanu un Silamītes nākumu pasaulē, es pārdzīvoju otru lielāko laimes mirkli savā garajā mūžā. Pirmais bija Laimes mātes sūtītais Teņa atnākums.

— Mām, — Līze iebilda. — Tu runā tik nopietni, it kā taisītos mūs pamest. Tu mums vēl esi gauži vajadzīga.

—  Es netaisos mirt! — Zane saslējās. — Tagad mirt? Tad jau man vispirms prātā jāsajūk.

Uz brīdi iestājās klusums. Klusi šalca lielās sila egles. Tuvējos bērzu zaros vējš smalki žūžoja. Šurp plūda saulē sasilušo skuju un sūnu reibīgais svaigums. Smagi elpoja viss noslēpumainais Vilkaču sils, dodams spēku un prieku tā iemītniekiem.

II dala Vilkaču iznākšana

1.Gadu ritumā

Zane, vēl Ķeveros dzīvodama, bija solījusi līdumnieka māju celšanai un tīrumu ierīkošanai likt lietā veco Leimaņu un Ausalu laiku sidrabu un citu naudu. Nu tas laiks bija pienācis.

Līdz šim Tenis izlīdzējās ar poļu zlotiem, ko brīnumainā kārtā saņēma pazudušā cirvja vietā. Lai algotu gada kalpu, ar atlikušo naudu vairs nepietika. Izrādījās, ka kalpi kļuvuši dārgāki. Tā kā Zviedrijas karalis bija noteicis nodevas ņemt tikai no zemniekiem, bet muižas zemi neaplikt, daudzi muižnieki sāka muižai tuvākos laukus apstrādāt paši. Tas ir, ne jau paši ķērās pie arkla ragiem vai kāpa mēslu ratos, bet līga kalpus vai lika zemniekiem šo zemi apstrādāt klaušu darbu kārtībā.

Lielākā daļa Vidzemes muižnieku jebkuru darbu uzskatīja par kaunu un pazemojumu kunga kārtai. Felsbergs gan vismaz neatturējās darbiniekus izrīkot. Citās muižās, kur muižkungi bija mazāk izglītoti un lepnāki, muižkungs rīkošanā un saim­niecības pārraudzībā nepiedalījās, nozīmēja šim nolūkam kādu zemnieku, ko sauca par pakumu jeb pakungu, kā nu kurā vietā pieņemts.

Lai saimnieki varētu nokārtot nodevas un vēl izpildīt klaušas kunga tīrumā, viņiem bija kopā ar visu kalpu un gājēju saimi jā­strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram.

No klaušām dažkārt varēja atpirkties, bet tas maksāja baltu naudu — četrus, piecus dālderus gadā par cilvēku un vēl četrus podus medus.

Bērtulis stāstīja, ka nupat zemes tiesa piespriedusi kādam saimniekam samaksāt kalpam krietnu naudu, jo tas iesūdzējis

tiesā par līguma laušanu. Pietiesāti pavisam pusotra dāldera gadā, turklāt vēl drēbju kārta un uzturs.

Tautā izplatījās dziesma:

Daža laba kalpa sieva Cimdā naudu žvadzināja. Cita laba saimeniece Cimdā slauka asariņas.

Kalpus mainīja ne Jurģos, bet Miķeļos, tas ir, rudenī, kad priekšā nekādi lielie darbi nestāvēja, bet maizi šiem pielīgtiem algādžiem vajadzēja dot, tā teikt, jau uz priekšdienām.

Beigu beigās Dziļumu saimniekam palaimējās ar veselu kal­pu ģimeni — pārbēdzējiem no cita novada. Atklātībā viņi nedrīk­stēja rādīties, jo Vidzemes muižnieki savā saietā bija norunājuši pārbēdzējus izdot un bargi sodīt. Daudzi tādi laimes meklētāji esot vienkārši diedelnieki, kas nevīžo strādāt godīgu darbu, ie­krituši parādos līdz ausīm un nu grib izlocīties, noslēpties.

Patiesībā pārbēdzēji biežāk bija tādi zemnieki, kas muižnieku alkatības dēļ tika padzīti no iekoptām mājām, iedzīti mežā līst lī­dumus, piesolot tikai dažus brīvgadus, tas ir, īsu atbrīvojumu no klaušām un nodevām.

Pārbēdzēja Reiņa ģimeni atveda Pauru Ansis. Kad Zāļu Ma­des vairs nebija, viņš izkārtoja cilvēku slēpšanas lietas un uzturēja manīgus sakarus ar meža iemītniekiem.

Tā bija liela ģimene. Tēvs Reinis, māte Lūle, vecākais dēls Mi- ķīts — divdesmit divus gadus vecs, Juris — divdesmit gadus vecs, Hansim un Aucim divpadsmit un desmit gadi. Vēl septiņpadsmit un piecpadsmitgadīgas meitas — Katiņa un Līna.

Ieradās viņi no Zimmermuižas "Jurumiem". Katram mugurā drēbju nastiņa. Vienīgo vezumu vilka pelēkraibs zirdziņš vārdā Daglis. Vezumā atradās visa viņu mantība. Ragavas līdz augšai piekrautas pilnas ar visādiem krāmiem: toveriem, mucām, gro­ziem, aužamiem un vērpjamiem daiktiem. Apakšā blīvējās maisi ar sēklas graudiem.

Zane atbraucējus vērīgi nopētīja. Vecaimātei pret cilvēkiem bija viens, bet skaidrs mērs: vai tie ir goda ļaudis, kas pēc ne­laimes un likstās atkal ceļas augšā, vai gaudulīgi ļēļaki no gala līdz galam.

Jurumiešu saime Zanes vērtējumu izturēja. Pirmajā vakarā, kad bija pieticīgi iekārtojušies lielās saimes istabas kaktā kopīgā mīļā pulciņā, Reinis atsēdās uz grīdas lielās egles celma vietā un teica:

—  Žēl, ka tas celms nav garāks, nebūtu uz grīdas jāliek diben- gals.

Ieraudzījis Teņa izgudroto skalu turētāju, uzslavēja:

—  Tas ir ontlīgs stiķis!

Tad bēdzēji izstāstīja savu bēdu stāstu.

Ziemera muižas lielskungs esot sapinies ar Sļukuma trako kungu. Arī Kerstena muižas prosesors jeb īpašnieks Johans Nan- delštats pavedinot Ziemera muižkungu uz visādām uzdzīvēm, ākstībām un naudas tērēšanām. Nandelštata prāts no karā pār­ciestām šausmām palicis paviegls, jo viņš dienējis pie mežonīgā Hanša Vrangeļa Austrijā, kur ticis par dragūnu kapteini.

—   Karā jau cilvēks ne darbu, ne godu mācās, tikai asiņainu ļurbāšanos, — Reinis prātīgi sprieda, par to saņemdams Zanes uzslavu:

—  Tas tiesa, dēls! Tev gaiša galva.

—  Muiža arīdzan šim nokrita kā no gaisa, — Reinis stāstīja tālāk. — Viņa vectēvs no mātes puses saucās johans Šļukums, kas te mita no Meistara laikiem. Meistars bija vecu laiku kungs no tālaviešu celma. Ontlīgs vīrs, kas uz upes uztaisīja dzirnavas un vērpavu. Viss tagad izpostīts.

Mūsu Kristops Langenbergs nebija ļauns. Atbraucis no Vāc­zemes pilsētas Meisenes, dienējis pie Fabiana fon Tīzenhauzena. Muiža lēnēta kopā ar trim māsām, kas arīdzan prasa naudu, tāpēc klaušas lielas, nodevas briesmīgas. Un šis no tā trakā Nandelštata mācās visādus niķus un ļaunumus. Katiņai uzklupa. Aizveduši uz muižu, likuši izģērbties…

Kauns stāstīt. Labi, ka viņa šos apmānījusi un aizbēgusi… Sāka slēpties…

Tā viss kopā: nodevu parādi, pārliekās klaušas, Katiņa… Dzina ārā no Jurumiem. Prom uz lielā Dēliņu kalna pusi gravainā un kalnainā mežā, prom no āriskiem tīrumiem, kur mani vectēvu vectēvi aruši gadu simtiem ilgi.

Var jau teikt, ka Langenbergam arīdzan nodarīja pārestību, pievienodami daļu viņa zemnieku Olūksnei, bet vai nu tai kara­kalpu trakulībai varētu līdzēt ij taisnīgāks dalījums.

Tā nu tas ir — savējos dzītin aizdzen. Vietā nāk bēgļi no ci­turienes. Stāmers un Skripītis no Kurzemes, Kuzma — no krievu zemes. Ļaudis klaiņo kā neļauži.

Tādā skuju būdā, kāda jums te stāv, nodzīvojām pusgadu. Sēklas graudu atpakaļ nedabūjām. Viens bērniņš gan aizgāja viņsaulē…

—   Ai, ai, posta dienas, — to dzirdot nopūtās Lūle. — Tie abi ērzeļkungi jau mūs par cilvēkiem neturēja. Sprieduši, vai maz zemniekam esot dvēsele. Likuši Katiņai nomest drēbes, lai aplūkotu, vai visas lietas esot kā cilvēkam, vai kā lopam…

—  Mam, nerunā… — Katiņa lūdzās.

—  Labi, meitiņ, lai tēvs stāsta, — Lūle piekrita.

Reinis turpināja stāstu.

Kungi patiesi sākuši domāt, ka zemnieki ir pēdējie muļķi. Lai izdzīvotu, par tādu ne vienam vien nācās izlikties.

Kungs prasa:

—  Kur tu vakar biji?

Zemnieks atbild:

—  Kungs, es cieši guļu.

Kungs taujā par citām dienas darīšanām. Zemnieks atbild:

—  Man, kungs, maktens miegs.

—  Tu dienā guli? — kungs kliedzis.

Šis atbild:

—   Dienu, kungs, man nav. Man pieder vienīgi klaušas un baznīca.

Jāegļo linu tīrums. Šis ar egli šļūc tik pa vienu vietu. Pakums nosūdz kungam. Kungs apskaišas, liek nopērt. Pats skatās. Pie katra sitiena zemnieks priecājas:

—  Ai, cik labi! Ai, cik viegli! Kādu saldu elpu dod! Cik labi, nu varēšu pagulēt! Nebūs jāiet klaušās. Kauč nu biežāk pērtu! Tāda maņa kā pie jaunas meitas! Ak, Dieviņ, cik mīksti!

Tādus muļķus spēlējuši vairāki. Kad no Vāczemes ieradušies gudri kungi zemnieku aizstāvji, Langenbergs vedis šiem rādīt tā­dus zemniekus. Gudrajiem vācu kungiem nācies atzīt, ka latviešu zemnieki nav īsti cilvēki, bet zemākas cilvēkveida radības, kam pārlieku truls prāts un ačgārna lietu saprašana.

Reinis vēl pastāstīja, ka pirms gadiem desmit vai piecpadsmit Šļukuma muižas īpašnieka Nandelštata divi dēli kopā ar poļu ka­rakalpu klaiņojuši pa apkārtējiem pagastiem, laupīdami un sievie­tes ķerstīdami, līdz pēkšņi visi trīs ar visiem zirgiem pazuduši, kā ūdenī iekrituši.

Līdz šai dienai neviens neesot ne matiņa atradis, lai gan mek­lēšana bijusi pa visu novadu gan pie poļiem, gan pie zviedriem.

Ij tagad vēl neesot beigusies. Mācīti vīri zintnieki lūkojuši palī­dzēt, sprieduši, ka tādās vietās, kur strauji mainās māls ar smilti un tekums nogrimst līdz elles dziļumiem, esot āderes, kur cilvēks pazūdot un izkūstot kā svece līdz ar visām savām mantām. To mācīti ļaudis saucot par trānscēndrānu vai kā līdzīgi.

Tenis, Sauce, Līze un Zane klausījās Reiņa stāstījumā varen ziņkāroti. Tas bija cilvēks no tāluma, tāpēc zināja daudz jauna. Turklāt katrs redzēja, ka galva viņam ir īstajā vietā. Jautri tapa iedomājot, ka tādi gudrenieki muižnieku priekšā spēlē muļķus un apmāna Vāczemes zintniekus kā mazus bērnus.

Ar Jurumiešu saimes atnākšanu Dziļumos radās jauna dzīvī­ba. Darbi kārtojās pavisam citādi. Ātri tika pabeigta pusbūvētā lielā kūts un pļavmalas pūne, nolubots klēts jumts un apjumts gubenis.

Tenis ierādīja Reinim bandinieka* daļu mežā, kas jāno­cērt līdumā, strādājot vienu dienu savā, vienu dienu saimnieka darbā.

Zane kā veca lielbajāru meita uzņēmās darba dalījumu, kad jaunajiem pietrūka padoma un bija tā kā neērti par pliku velti likt cilvēkam pūlēties.

Katiņa un Līna, kas meža būdas sūrumā bija zaudējušas mazo māsiņu, metās kā uzburtas uz Silavīti, kuru labāka ska­nējuma dēļ ieteica saukt par Silamīti un citu vārdu vairs nelie­tot.

Silamītei bija piepulcējies brālis Indriķis, kuram arī tagad netrūka auklētāju un žēlotāju.

Tīrumi kļuva arvien lielāki. Palsas kumeļam rudens tirgū tika piepirkts draugs. Nu abi jaunie zirgi nāca mācāmā vecumā. Līdumnieku tīrumiem zirgi gauži noderēja.

Tenis uztaisīja otru īpašu arklu sakņu raušanai, ko sauca par bebli. Ja pareizi mācēja aizķert, alkšņu saknes ar tādu nebija grūti izraut. Bērza celmi niknāk turējās pretī. Nebija arīdzan liela vajadzība to saknes plēst, jo tās slēpās dziļāk zemē un sēšanas darbiem daudz netraucēja. Vissmagākais bija lielegļu līdums. Tur celmi trūdēja gadu desmitiem, tāpēc tos nācās apcirst un izcelt ar bomjiem. Tas bija bezkaunīgi grūts darbs.

Bandinieks — kalps, kas par atalgojumu saņem sēklu un zemes ga­balu.

Tīrumi plētās plašumā. Purva malas dūksnājam cauri tika izrakti grāvji, tālab tas pārvērtās par auglīgu lauku, kur rāceņi auga bērna galvas lielumā un mieži deva desmito graudu.

Kalnāja plato muguru pie Melnās sērgas laukiem starp Pērļ- upīti, ērkšķrožu gravu un Bebru upes līkumu kaimiņos Greveļu Ansim tajā gadā, kad Dziļūdeņos beidzās lielo māju celšana, me­žu sāka līst Ķeveru Miks ar savu jauno sieviņu Daci. Mājas vietu izvēlējās Daces tēvs — ūdens āderu zinātājs. Viņš teica:

— Te būs jums aka, kurā nekad netrūks ūdens.

Grūti bija ticēt, jo vieta atradās vai pašā augstienes virsotnē. Tomēr, kad viņi sāka rakt aku, izrādījās, ka tēvam taisnība. Nebija ierakušies ne cilvēka auguma dziļumā, kad sāka sūkties mitrums. Drīz vien ūdens plūda tik strauji, ka rakšanu nācās pārtraukt un ar steigu rāpties no bedres ārā. Aka piestājās ūdens pilna. Labi, ka bija savlaicīgi ielikuši ozolkoka grodus, citādi viss rakums būtu sabrucis.

Nu vairs šaubu nebija, ka te jāceļ māja. Tuvumā atradās vairāki lieli ozoli, kas varēja būt vairākus gadsimtus veci. Kazi, atliekas no senas svētbirzes, kuru vāci, kā dzirdēja runājam, pirms simt vai simtpiecdesmit gadiem likuši izcirst.

Par Mika mājas vietu neapmierināts bija vienīgi Tenis. Kālab gan draugs savu sētu izvēlējies tik tālu no Dziļumiem? Nevarēs Līgodienā salīgot, Saulgriežos kopīgu bluķi vilkt un Meteņos kopā vizināties no kalna. Arī līdumnieka darbos un rūpēs bija grūti Mikam un Dacei palīdzēt, atmaksāt par to, ko Miks bija viņiem līdzējis.

Žēl, bet Mika prātu neviens nespēja grozīt. Kā vecāmāte Zane reiz cildinoši izteicās, Miks bijis un paliek karaļdēls pēc sa­vas dzimtās dabas: kluss un jutīgs, īsts lēmējs, kas otram cilvēkam vēlē tikai labu. Mikam gribējās, lai viņa sēta stāv augstāk par citām, lai no tās var pārskatīt visu plašo klajumu, kad meža vietā būs tapuši āriski tīrumi. Redz, cik tālu viņš domāja.

Tenis aizsūtīja draugam palīgos Reiņa vecāko dēlu Miķīti. Tas atgriezās pēc pāris nedēļām un stāstīja, ka Mikam darbos palīdzot vecākais brālis Krists no Ķeveriem ar veselu kalpu pulku.

Tāda ziņa Teni padarīja tramīgu. Varbūt Miks grasās uzcelt lepnāku un lielāku sētu par Dziļumiem? To nu nevarēja pie­ļaut. Viņš runāja ar vecomāti. Sak, vai tas būtu pareizi, ja vien­kārša bajāra un leidas vīra dēls pārtrumpētu viņu — lielļaužu atvasi?

Zane deva sudrabu, lai Tenis varētu algot vēl divus kalpus un kalponi lielākiem darbiem.

Tā Dziļumu lielā saimes istaba pamazām pildījās ar gājējiem.

Kad mežs bija nolīsts līdz Ezerpurvam, tur arīdzan uzcēla sie­na pūni, ko Reinis savā vīzē sauca par šķeuni.

Zanei gāja uz galu jau astotais gadu desmits, bet vēl viņa turējās žirgta un moža. Prāta ziņā pārspēja dažu labu jauno.

Viņa bija tā, kas uzstāja, lai visiem jaunajiem Tenis iemāca rēķināt, lasīt un rakstīt. Pēc Zviedrijas karaļa rīkojuma citos pa­gastos lielāku zemnieku mājās sāka ierīkot skolas, kur bērniem mācīja rakstu gudrības un rēķinus. Arī Briņķu muižas jaunais kungs bija par tādu skolu atvēršanu.

Zemē nostiprinājās sen gaidītais miers. Zviedrijas karalis izrādījās vēlīgs pret zemniekiem, aizstāvēja latviešus pret vācu kungu pārestībām, centās ievest vienlīdzību un taisnību pēc sa­vas zemes paražām. Zviedrija nepazina tādu kārtu dalījumu kā Vidzemē, kur kungi darbu uzskatīja par kaunu un pārtika no zemnieku klaušām un nodevām. Tomēr arīdzan karalis baidījās sanīsties ar vietējo muižniecību, kurai rokās bija visa vara.

Runāja, ka dažs labs muižnieks, kuru zemes tiesa taisnīgi nosodījusi, licis nopērt zemnieku tiesnesi par nepareizu spriedu­mu un vēl iesūdzējis viņu augstākā tiesā par pretošanos un varas darbiem pret kungiem.

— Tā tas ir, — sprieda Reinis. — Gan karalis, gan romnieku dievs tālu, kungs tepat tuvumā.

Ar visām netaisnībām dzīve tomēr griezās uz labo pusi. Kara posta un siriķu laikos zemnieki nebija droši, vai, aizveduši savu guvumu uz tirgu, naudu dabūs. Nezināja, vai nepārdoto mantu atpakaļ atvedīs, vai kāds par to samaksās puslīdz ciešamu cenu, vai saņemtajai naudai turēsies vērtība, lai par to varētu nopirkt kaut ko saimniecībai vajadzīgu. Tagad cenas kļuva zemniekam izdevīgas.

Vidzeme bija tapusi par Zviedrijas maizes klēti. Rudzi, mieži, kvieši, lini, medus, sviests un lopi labprāt tika pirkti. Rīga izvērtās par lielāko Zviedrijas pilsētu. No ostām katru nedēļu atgāja uz Gotlandi un Stokholmu pa divi trīs kuģiem, pilni ar zemes labumiem. Pretī no Malmes un Gotlandes nāca sāls un dažādu dzelzs preču kravas. Slaveni kļuva zviedru zāģi, cirvji, izkaptis un arklu dzelži, kā arī aitu cērpjamās dzirkles, linu susekļu zobi un zāģu vīles. Tāpat adatas, īleni un naglas.

Lētāki kļuva Gotlandes stikli māju logiem, jo tepat Latvijā gan Kurzemē, gan Vidzemē dažs labs uzņēmīgs muižnieks uz­būvēja stikla kausējamās krāsnis, kaļķu cepļus un rūdas kau- sētavas.

Kad zemē valda brīva saimnieciska rosība un brīvs darbs, tad allaž plaukst dzīve un cilvēki sevi dzen darbā ar labu prātu ne mazāk, kā vagara rīkstes skubināti. Tikai prieka visiem vairāk.

Ar dzelzs lemešiem varēja drošāk art celmainos līduma tī­rumus, ar stiprām izkaptīm labāk pļaut nelīdzenos laukus un tērces, ar labiem zāģiem un cirvjiem raženāk strādāt mežā.

Ar Līzes gudru ziņu un Reiņa dēlu piepalīgu mežā bija izlik­tas gandrīz vai divdesmit dores bitēm. Divpadsmit auļu stāvēja dārzā starp iestādītām bumbierēm un ābelēm. Lai bitēm būtu medus ziedi, uz tālajām pļavām un ganībām, kā arī uz ezermalu iebrauktā ceļa malā tika iestādītas liepas. Lauku vidū, lai būtu kur tveicē piestāt cilvēkiem un lopiem vai paglābties no ne­gaisa lietus laikā, tika iedēstīti ozoli. Šobrīd tur slējās bērzi un priedes.

— Sēta un lauki nebūs āriski, ja tur nezaļos liepas un ozoli, — teica Zane. — Lai manas acis vēl redz nākamo sētas daiļumu.

Sauce visos darbos gāja, klusi pie sevis dziedādama.

Garām gāju sila malu, Laba mana sila zeme

Āboliņu dēstīdama: Doris dēt, rudzus sēt:

Es domāju sila zemi Sīc bitīte, zied rudzīši,

Par ārisku padarīt. Pati prieka nevarēju.

2.Jautrās kalpones Mades pazušana

Gāja gadi vai, kā Zane teica, ritēja laika meti. Nu jau saimnieka galā čivināja četras jaukas atvasītes un piek­tā bija pieteikusi sevi uz nākumu šaisaulē.

Reinis tajā gadā izlūdzās no Teņa savam vecākajam dēlam Miķitim, kas bija apņēmis raženu sievu, bandu zemes gabalu uz bijušās Zāļu Mades būdas pusi.

Neviens Tenim nebija ierādījis viņa zemes robežas, tāpēc viņš tās noteica pats. Ko iesākt?

Tāda savas zemes ierādīšana kalpiem bija savāda lieta. Tu it kā aizlaid projām daļu savas bagātības, samazini savas tiesības un teikšanu, bet, no otras puses, kalps tev paliek parādā it kā par neko un strādā tavā labā tikai par to, ka esi viņam ļāvis justies brīvākam un patstāvīgākam uz sava zemes pleķīša.

Tenis baidījās, vai tikai viņa iecerētā, domās izauklētā trīs arklu lielsaimniecība no tā necietīs, nekļūs mazāka, tāpēc gāja apspriesties ar vecomāti, kas joprojām vēl turējās moža, lai gan viņai nāca jau astoņdesmit trešā gadskārta.

—   Ko tu, bērniņ, bēdā, — Zane viņu mierināja. — Kas var atņemt tavu zemi tev, lielļaužu pēcniekam, kam pēc taisnības nāktos piederēt veselam novadam.

—Ja nu viņi pēc kāda laika iedomā, ka zeme pieder viņiem? — Tenis bažījās.

—  Noslēdz skaidras derības, — Zane pamācīja. — Pēc katriem pieciem gadiem nosaki jaunu kārtību, kā muižkungi to dara, lai saprot, ka zeme ir tava daļa, bet viņi tikai zemei aizdoti jeb rentes ņēmēji. Lielbajārs bez bandiniekiem nekādi nevar iztikt. Tas tev nāks par labu.

—  Reinis spriež, ka vest no tālā gāršas gala šurp visu bandas āru esot lieki, tāpēc viņš runā par jaunu sētas ciršanu, — Tenis runāja tālāk.

—  Te nu, dēls, prātīgāk būtu, ja tu mājas cirstu pats, tad tavu piederību nevarēs apstrīdēt, — Zane pamācīja.

Šo pamācību Tenis ņēma vērā.

Patiesību sakot, tāpat galvenie cirtēji bija Reinis ar saviem dēliem. Tik vien tās atšķirības, ka Tenis rīkoja, ko un kā darīt. Pro­tams, viņš bieži uzklausīja arīdzan Reiņa padomus vai lūgumus. Tā bandinieki tomēr saprata, ka īpašnieks un visa noteicējs ir Dziļumu Tenis.

—  Nepalaid par vieglu, — pamācīja Zane. — Ja gājēju palaiž, no tā ceļas posts gan viņam pašam, gan saimniekam. Nav pasaulē nekas ļaunāks par izlaidību. Ij bads, ij karš, ij sērga nav tik kaitīgi, kā palaišanās vaļībā un slinkumā. No tā allaž saceļas tikai sav- starpu naids aiz skaudības, dīkuma, aiz nelietīgas bramanības.

Aizgājušo jurumiešu vietā Dziļumos nāca citi kalpi un kal­pones.

Lielajās Gāršas pļavās, kur pēc koku nociršanas bez aršanas un sēšanas saauga kupla zāle, siena iznāca tik daudz, ka vajadzēja uzcelt divas siena pūnes jeb šķūņus.

Dziļumu laukus nu jau apstrādāja ar pieciem zirgiem. Govs- lopu pulks bija pieaudzis līdz desmit galvām.

Katru rudeni uz tirgu varēja aizvest trīs, četrus aunus un vienu vai divas aitas ālavīcas, kurām jēri vairs neatskrēja. Veda arīdzan pa vienam, diviem bullēniem, dažus podus vaska, linus un citu labumu.

Medu atstāja mājās veselībai un kārām mutēm, kuru bija pietiekoši daudz. Arī cūkas nepārdeva, jo visi labprāt ēda cūkas miesu.

No labībām visraženāk padevās mieži un rudzi. Pēdējā rudenī zviedru uzpircējiem aizveda veselu lāsti jeb četrus Rīgas pūrus [2] rudzu, par to saņemot sešus zviedru dālderus [3] sudrabā.

Pārpalikušo naudu Tenis krāja kopā ar vecāsmātes dāvāto seno leimaņlaiku mantojumu, krāja nākamības nezināmiem lai­kiem, kā arī domādams par desmitgadu iztecējumu, kad būs jāsāk maksāt nodevas un jāiet klaušu gaitās uz muižu. Viņš cerēja, ka Felsbergs ļaus atpirkties ar leidas naudu. Kā ļaudis stāstīja, tā atpērkoties vai puse no Vidzemes zemniekiem.

Kad uznāca dziļa ziema un sasniga biezi sniegi, viss līdumā nocirstais klajums izskatījās tīrs un balts no viena meža līdz ot­ram. Reizēm bija grūti ticēt, ka tur augušas varenas egles, priedes un raženi bērzi. Lauki šķita gluži āriski.

Par Lielā Vilkača negantībām vairs nebija nekas dzirdams. Arīdzan Dziļumus nekādi slepeni nācēji neapmeklēja. Varbūt tā­pēc, ka māju sargāja divi čakli suņi: ganu Pakans un saites Boncis.

Vienīgi no aizviņa pagasta vēl pienāca ziņas par kādas jau­nas meitas pazušanu, bet tā ātri aizmirsās. Notikušais nekādi nesagājās ar Vilkaču silu, jo bija pārāk tālu, un meita jau iepriekš bija ķīvējusies ar muižkungu, kas bija viņu pieņēmis par kalponi, bet prasījis tādus pakalpojumus, ko meita nebijusi ar mieru dot.

Dažs pieļāva domu, ka muižkungs pats meitu aiz niknuma par nepakļaušanos kaut kā nomaitājis, jo nekādu lielo traci par cilvēka pazušanu necēla.

Pavasaros un rudeņos, kad lauki nebija sniega klāti, nedz arī viļņojošu druvu segti, varēja redzēt daudzos lielegļu celmus, kas joprojām čurnēja un negribēja padoties ne laika zobam, ne līdumnieku pūliņiem.

Reinis, kam līdumu plēšanai laika bija vairāk, celmu laušanai lietoja veco lāču migas taisīšanas paņēmienu. Rudeni pirms liela­jiem vējiem paraka un aizcirta dižegļu saknes veselā meža strēķi. Kad uznāca vētra, koki gāzās viens otram virsū, raudami sev līdzi cits citu. Tā dažkārt vienā naktī vētra izlauza vairākus dučus sīkstu egles celmu bez cirvjiem, kapļiem, lāpstām un cilvēku spēkiem.

Diemžēl vienā tādā aizlūznī patiešām lācis ietaisīja migu, laikam tak nezinādams, ka aizlūznis domāts citam nolūkam. Te­nim ar ķepaini iznāca bīstama saķeršanās. Par laimi, tā beidzās liktenīgi tikai lācim.

Dziļumu sētā ļaužu pulks kļuva aizvien lielāks. Gājēji te labprāt turējās, jo galdā netrūka ne aizdara, ne pavalga. Par mai­zi, karašu vai plāceni ij runas nevarēja būt. To ļāva katram ēst, cik vēders nesa.

Tenis bija stingrs, bet laipns saimnieks, kas prasīja kārtīgu darbu, pats iedams visiem pa priekšu.

Tāpat Sauce allaž bija mīlīga un klusa tāpat kā Līze. Vienīgi vecā Zane reizēm pacēla balsi, kad redzēja kādu darām pārlieku aplamību vai aumaļ dīki vaļojamies. No viņas rājiena visi bijās, tāpēc Tenim un Saucei nevajadzēja pārāk piepūlēties ar saimes rīkošanu. Lai gan Zanes balss vairs nebija nekāda skaļā, jaunie viņu salīdzināja ar Pērkonu. Viens otru tā arī apsauca:

— Rimsties! Pērkons rūks!

Īstenībā Zane bija mīlīga un labsirdīga. Mazie bērni ap viņu pītin pinās. Bērns, ja tas pareizi ievadīts, vislabāk novērtē cilvēkus.

Tad kādu dienu Zanei, kurai jau nāca pie deviņdesmit, uzra­dās sāncense, kas pati, diez vai to vēlēdamās, tūlīt piesaistīja bērnu vēlību. Tā bija jaunā kalpone Made, kuru māte, muižas vaļiniece, tīši par puscenu bija spiestin uzspiedusi Tenim un Sau­cei rudens tirgus laikā. Lūgusi pieņemt par kalponi, jo, kā māte izteicās, tas bērns pārlieku darbīgs un nevaldāms, ka māti vairs neklausa, tak svešus ļaudis klausīs un meža milzumā norims.

Jaunā kalpone nebija ij nedēļu sabijusi, kad Zane viņu aici­nāja pie sevis, lika apsēsties uz Reiņa taisītā grebļu bluķa un pajautāja:

—  Vai tu neesi Zāļu Madei rada?

—   Nezinu, vecomāt, — Made papurināja savas tumšās cir­tas. — Māte to no manis slēpj.

—- Tu zini, kā beidzās Zāļu Mades šīszemes gaitas? — Zane jautāja.

—  Nezinu, vecmāmiņ. Laikam jau ļauni?

—  Ļauni gan, — Zane piekrita. — Guni sadedzināja.

—  Kāpēc?

—  Kungiem nepatika. Bija pārlieku žirgta tāpat kā tu.

—  Vai! — jaunā Made smagi nopūtās un tūdaļ sāka smieties. Smējās tik dzidri, ka bērni saskrēja apkārt taujāt, kas tik jauks te runāts un bijis.

—  Viņa smejas par cilvēka cepināšanu uz uguns, — Zane pa­skaidroja.

—  Ziemā sildīja? — jautāja Indriķis, priecīgi vērdamies meitā.

—-Jā, — Made piekrita, sagrāba zēnu rokās un pacēla gaisā. —

Tu šitā aizlidosi dūmos tieši debesīs, ja es tevi sildīšu.

—  Ai, Dieviņ! -— Zane atmeta ar roku. — Tu tak esi nelabo­jama delvere.

—  Kas tā tāda delvere? -— Made jautāja.

—  Tāda kā tu, — Zane atbildēja. — Auša, kurai menčīgas lie­tas vien prātā.

—-Menčīga! Menčīga! — klaigāja Indriķis un piebāza degunu Madei pie vaiga.

—  Muļķi! — Made viņu apsauca.-—Ar degunu neviens meitu nebučo.

Indriķis tūdaļ attapās. Nomutēja uz vaiga ar skaļām lūpām visiem par lieliem smiekliem.

Made ne brītiņu nespēja nostāvēt mierā. Darbus viņa paveica tikpat ātri kā palaidnības. Bērni viņai palīdzēja, cik vien spēja, jebkurā darbā. No meitas virmoja tāds dzīvesprieks, ka arī Zanes nopietnība tika salauzta.

—  Ai, Made! — viņa teica. —-Ja tev pamāte liktu no pelniem lasīt pupas, tad tavā vietā visu to izdarītu sveši bērni. Tā tu tiktu debesīs par velti.

Kā vienmēr sarunas laikā ar vecomāti ap viņām stāvēja bērni un līksmi klausījās.

—   Man nav pamātes, — Made atsmēja. — Patēvs taisījās nākt, bet aizgāja pie tādas, kurai platākas… —Viņa aprāvās.

—  Kas platāks? — Zane pabargi jautāja.

—  Platākas gūžas, — Made teica un nosarka.

Patiesi, ar Madi nevienam nekļuva garlaicīgi.

Reiz viņa ar bērniem pazuda aitu laidarā. Kad pēc mirkļa tur ieradās Sauce, trim aitām izrādījās sapītas kājas.

—  Kāpēc tā? — Sauce brīnējās.

—   Kas tas par pieguļnieku, kas neprot zirgam pinekļa uz­likt,— atbildēja piecgadīgais Dāvis vīra cienīgā nopietnībā.

Citreiz Made mācīja bērniem jāt uz cūkām. Kamēr viņi nosmērējās ar cūku mēsliem līdz ausīm. Pēc tam visi ko­pā tikpat jautri pie avotiņa izmazgāja drēbes pelnu sārmā itin baltas.

Bet arī tur paspēja negantoties: sarīkoja sacensības, kurš ilgāk izturēs stāvēšanu ledusaukstā avota ūdenī. Uzvarēja, protams, saimnieka Indriķis, kurš nekādi nespēja padoties kalpu Pēterīša priekšā. Pēc tam gan dabūja smeldzīgas zobu sāpes.

Vistrakāko numuru ar bērniem Made nostrādāja lielajā siena pūnē. Neviens pieaugušais ij zināt nezināja, ka pa siena apakšu zem sijām krustu šķērsu izraktas alas, bet pašā vidū ar Mades palīdzību ierīkots "laupītāju miteklis", izklāts ar segām un kažo­kiem, apgādāts ar pārtiku un citām mantām. To atklāja tikai vēlā pavasarī, kad pēdējo sienu sāka ņemt no lielās pūnes. Tad kļuva skaidrs, kur slēpušies kažoki un segas, kas visu ziemu veltīgi meklēti.

Kādu dienu mazais saimnieka Dāvis kopā ar Indriķi, spēlē­dami laupītāju virsaišus, bija noguruši. Dāvis aizmidzis ciešā miegā. Indriķis izrausies no alas un, par brāli aizmirsdams, aiz­braucis līdzi siena vedējiem uz pļavu. Viņam ij prātā nenāca, ka brālis saldā miegā dus "laupītāju midzenī".

Puiku sāka meklēt tikai tumsā, kad visiem "laupītājiem" va­jadzēja būt istabā un "piestrādāt" par skalu mainītājiem, lai "ka­ralis" neuzzinātu par viņu melnajiem darbiem.

—  Kur tas Dāvis piņķējas? — pirmais satraucās Dāvja pāri­nieks Indriķis, kam brāļa vietā pienācās lieka skalu uzmanīšana. Satraucās arīdzan Sauce un Tenis. Ne mazāk nobijās delvere Made, jo visu acis tūdaļ raudzījās uz viņu.

Tika izmeklētas visas kūtis un citas ēkas, izčamdīts gube­nis. Pat pirtiņa un klētiņa tika atvērtas un izklaigātas. Bērns bija kā akā iekritis, lai gan Dziļumos akas nebija, tikai avotiņš, kurā noslīkt piecgadīgam resgalim pagrūti.

Kad no meklēšanas visi bija paguruši un sēdās pie vakariņu galda, durvīs parādījās Dāvis sapīkušu vaigu, caur pieri lūrēdams.

Pirmā pie viņa metās Made, priecīgi mutēdama palaidni uz abiem vaigiem. Pašai pāri vaigiem tāpat kā Saucei noripoja prieka asaras.

-— Kur tu biji? — visi taujāja.

Puika joprojām bija pikts. Neatbildēja, bet liela cilvēka nopiet­nībā pārmeta:

—  Jūs te visi bez manis dzīrojāt pie mielasta galda.

—  Pasaki, dēliņ, kur tu biji? — Tenis jautāja.

—  Laupītāju midzenī, — skanēja atbilde.

—  Kur tas atrodas?

Dāvis palūkojās uz Silamīti, Indriķi, Ansi, Pēteri un citiem bērniem, tad paskatījās acīs Madei un teica:

—-Alā.

—  Kur tā ala?

Dāvis brīdi domāja, tad teica:

—  Te ir Vilkaču sils. Cilvēkiem visas lietas nav jāstāsta.

Dažs iesmējās.

—  Ko tu tur darīji? — jautāja Sauce.

—  Gulēju, — Dāvis godīgi atzinās.

—  Made! — ierunājās Zane. — Tu tak zini?

—  Zinu, — Made atzinās.

—  Kur tas ir? — Zane uzstāja.

—   Nesaki! — iesaucās Indriķis. — Tu esi mūsu gūstekne, vilkaču princese, tu neesi laupītāja.

—  Gan jau, — samierinoši teica Līze. — Ja tik vēsā laikā tur bērns varēja mierīgi gulēt un pats pārnākt, tad tur nekā ļauna nav.

Dziļumu ļaudis pie Mades nerātnībām ar bērniem bija jau pieraduši. Viņu joki un noslēpumi it kā paplašināja pasauli. Tas tādā meža noslēgtībā gauži noderēja. Turklāt Madei joku un nerātnību bija tik daudz, ka visas iztiesāt nebija pa spēkam.

Puiši uz Madi skatījās kārām acīm. Bet viņa zināja godu. Kad Jurumu Juris reiz lūkoja viņu meņģīgāk sagrābt, dabūja tādu pļauku pa ausi, ka nožvankstēja vien.

Viņa prata aizstāvēties ar vēl bargākiem līdzekļiem, lai no­turētu puišus pieklājības robežās. Tajā pašā laikā viņa labprāt tos ķircināja un vilināja, sevišķi Jurumu Hansi, kurš tāpat kā citi Reiņa lielākie bērni, izņemot Miķīti, dzīvoja Dziļumos. No viņas mirkļa untumiem nepaglābās ij sešpadsmitgadīgais Jurumu Aucis.

—  Nāc, nomutē mani! — viņa puisim pavēlēja mazo bērnu klātbūtnē.

Aucis nosarka kā ābols.

—   Paklausi vilkaču princesei! Paklausi! — gavilēja mazie. Dievs viens zin, vai viņi bija samācīti, vai pratās paši.

Meitas pārliekās trakulības dēļ dažai sievai gribējās Madi apsaukt, atgādinot, ka viņa ir bandu bērns, kam tēvs nezināms, bet neiedrošinājās. Visi zināja, ka arī saimniekam Dziļumu Tenim tēvs nav zināms. Tādā ligā ne cilvēki vainīgi, bet juku laiki un pasaules ļaunumi.

Kad Made skumji dziedāja nabaga dziesmiņu "Ar āzīti vagu dzinu celmainā līdumā", visiem ap sirdi tapa sērīgi, un neviena viņas aušīgā doma vairs nešķita ļauna.

Beigu beigās tomēr piepildījās Zanes pareģojums, ka Madi gaida sūrs mūžs.

Pēc dziļās ziemas, kā parasti, nāca silta un tveicīga vasara.

Pāri mežiem un tīrumu plašumiem tvanēja dienvidus svelme. Ap celmiem sakuploja meža zemenes un saulē smaržoja tik saldi, ka likās — smaržo viss plašais kviešu un rudzu lauks.

Katru dienu purva malā un tālās Gāršas šķūņos dzina sienu. Pļaut izgāja pirms saules lēkta, nakts miegam dodot ne vairāk par četrām stundām. Made pļāva vālā visiem līdzi. Ņēma to nedaudz šaurāku, toties nekad neiepļāva celmos, kuri vēl arvien šur tur gadījās.

Pēc pļāvuma visi izārdīja vālus. Vīrieši pieveda ar gubām iepriekšējās dienas krāvumu pie šķūņa un, ja vajadzēja, izārdīja pārkaltēšanai. Pēc tam ieturēja pusdienas, kuras ar nēšiem vienai pļāvēju vatagai atnesa Sauce, otrai — Līze.

Tveices laikā siena darbos vīrieši gāja baltos kreklos un baltās vai zilganās pakulu biksēs. Tā varēja pasargāties no asiem saules stariem, vieglās drānas ļāva vējoties tveices karstumā. Vīriešiem galvas no saules un siena gružiem sargāja rupja linaudekla vai no salmiem pītas nošlauptas platmales, sievietēm — ap matiem apķerti balti lakatiņi.

Jautrā Made kā allaž visu darīja citādi. Viņa savus tumšos matus no saules un siena nesargāja, apsēja ar izrakstītu lentu, kas labi izdaiļoja viņas skaisto augsto pieri. Krekls viņai bija īsāks nekā citām sievām un meitām, atsedza nobrūnējušos kāju stilbus un ceļgalus. Lai atvēsinātos, viņa bieži brida ezerā ar visu kreklu. Kad iznāca malā, krekls pielipa miesām tik cieši, ka bija redzama katra viņas auguma līnija.

Darbs pie siena Madei patika. Vienīgi rīta cēlienā trūka bērnu, ar ko jārēties. Ar puišiem vālā nekādus pigorus taisīt nevarēja. Kaut gan arī tur viņa šo to izgudroja. Vienīgi Teņa klātbūtne viņu mulsināja. Līdz ko saimnieks ciešāk uz viņu palūkojās, Made nolaida skatienu. Tenis pats sev negribēja atzīties, ka trakulīgās meitas dzīvesprieks un možums, kas bija pavisam citāds nekā Sau­ces saldais mierīgums, viņam saistīja prātu. Lūkodams viņas vin­gros kāju dilbus un kailos ceļgalus, viņš ne reizi vien iedomāja par auguma apveidiem, kas slēpās zem drānām. Taisnību sakot, viņš caur meitas mitro kreklu tos jau bija vairākkārt skatījis.

Kādu dienu, pusdienas ēdot un ar puišiem tērzējot, Made bija nosēdusies tā, ka viņas ne pārāk garais krekls atslīdēja no gurniem pārlieku tālu. No puišu puses nekas briesmīgs nebija saskatāms, toties Tenim atklājās vairāk, tāpēc viņš gluži neapzinīgi ar vīrietisku labsajūtu palūkojās un kairīgi pasmaidīja. Sauce, to ievērojusi, skaudīgi un nedaudz zobgalīgi pajokoja:

— A-ū, tev patiktu gan!

Tenis apjucis palūkojās sievā un nosarka kā palaidnībā pie­ķerts bērns. Viņam nebija ienākusi prātā doma par Madi kā sievu. Bet šis Sauces teiciens un balss skaņa iesvēla galvā karstumu kā ar pirts slotu. Kopā ar dienvidu tveici, siena smaržu, Sauces un… Mades tuvumu tas pagalam apreibināja galvu. Viņš pamanīja, ka Made arīdzan visu dzirdējusi, redzējusi un sapratusi. Tas radīja vēl lielāku skurbuli.

"Ai, Dieviņ, Dieviņ," viņš prātoja gandrīz vai izmisis. "Sau­cei gan tā nevajadzēja teikt. Un vēl tādā garšīgā balsī, ka tir­pas noskrēja pa locekļiem." Un viņš uzmeta biklu skatu Madei. Draiskule uztvēra to un mīļi pasmaidīja.

Ja līdz šim viņš visas Mades draiskulības bija uzņēmis drīzāk kā puicisku nerātnību, tad nu vairs nespēja tikt vaļā no Sauces vārdiem un kairīgās balss skaņas: "Ā-ū, tev patiktu gan!"

Nu viņš atcerējās Mades niķus ar pavisam citu domu. Pirms nedēļas viņš pārradās no Ozolkalniem, kur dzīvoja Sauces brālis Miks un kur bija aizvedis ķēvi pie ērzeļa. Made pienāca viņam klāt, pieglaudās gandrīz vai pie pleca un, mīļi acīs skatīdamās, bērna naivumā ziņkārīgi jautāja, uz ķēvīti palūkodamās:

—  Vai viņai bija labi?

—  Nezinu, — Tenis dusmīgi attrauca.

—  Es domāju, ka saimnieks zin, — Made vīlusies sacīja.

Tenis bija godīgs vīrs. Viņam ij prātā nenāca krāpt sievu, bet

Mades tuvums viņu patiesi uzbudināja. Garšīgā piena putra sprū­da rīklē. Vienīgi rūgušpiena krūzi izdevās izdzert un vēl otru krūzi ar ogu sulas dzērienu.

Made ziņkāri vēroja Teņa rīstīšanos.

Tāpat kā katru dienu visi nolikās pūnes ēnā uz diendusu. Vie­nīgi saimnieks ar Hansi taisījās iet pēc gubām. Puisis izskatījās pagalam noguris un miegains.

—   Hansīt, man tevis žēl, — Made maigi sacīja. — Es saim­niekam pavadāšu zirgu. Tāpat jāiet uz ezeru peldēties.

Puisis priecīgi atdeva pavadu Madei.

—  Tev gan, Made, pietiek spara diviem puišiem, —Tenis uz­slavēja. Tā nebija pirmā reize, kad saimnieks ar Madi strādāja, kamēr citi ņēma diendusu.

—  Tu domā, ka es varētu ar diviem reizē? — Made saprata pa savam. Un priecīgi piebilda. — Man arīdzan tā liekas.

—  Nedelverējies! — Tenis viņu apsauca.

—   Vai tu, saimniek, ar divām nevarētu? — viņa jautāja un smējās.

Tenis sadrūma.

Kādu brītiņu viņi gāja blakām, tad Made teica:

—  Ai, garlaicīgi!

To teikusi, uzlēca zirgam mugurā jāteniski kā puisis un aiz­rikšoja uz ezera līci, ka balti gurni nospīdēja.

Gubas bija sakrautas dūņājā, kur zirgs grima. Tenis tās, aiz koku galiem paņēmis, atmuguriski iedams, izvilka sausumā. Tur viņi aizjūdza zirgu un Made aizveda.

Kad bija palikusi pēdējā guba un Tenis, cirvi uz elkoņa pa­ņēmis, grasījās iet cirst jaunus lapotņu kokus jaunām gubām, Made nejūdza zirgu pie gubas, bet piesēja to ūdens malā pie kār­klu krūma un teciņiem skrēja pie Teņa, rokas izpletuši.

Nebija šaubu, ka viņai atkal prātā kāda delverība.

—  Saimniek! — viņa sauca. — Nāc!

Tenis likās nedzirdam.

—  Teni, muļķi, nāc! — viņa sauca, jautrā izbrīnā vērodama, vai saimnieks ņems to pie sirds, ka viņu nosauc par muļķi.

Tenis klusēdams vēroja draiskuli.

No meitenes plūda tik neviltots dzīvesprieks, ka dusmoties nebija spēka.

Viņa pienāca klāt un raudzījās Tenim sejā pēkšņā nopiet­nībā.

—  Tu mani negribi,— viņa skumji sacīja.

—  Neaušojies, meitēn, tu visiem patīc, — Tenis tēvišķīgi mie­rināja.

Viņa apķērās Tenim ap kaklu.

Tenis stāvēja apjucis. Neviļus pieskārās ar rokām meitenes augumam. Tas šķita kā ugunī kveldēts, trīcošs.

Pēkšņi Made atkāpās, rāva aiz rokas saimnieku sev klāt un pati krita zemē. Lai nesamīdītu negantnieci, Tenim arī nācās no­krist blakus. Made zibenīgi bija viņam virsū un piespieda pie zemes.

Tādu stāvokli nepieļāva vīrieša pašlepnums. Ar vienu rāvienu viņš meitu nosvieda sev blakus. Viņa pretojās, glauzdamās ar sa­vu augumu pie viņa auguma.

Tenim ausīs ieskanēja Sauces balss: "Gribētos gan, patiktu gan…" Traks varēja palikt! Meitai un sev mūžu samaitāt, to viņš nedrīkstēja.

—  Mīļo meitiņ, ko tu gribi? — viņš izbijies jautāja.

—  Tevi. Vīru gribu. Vai nemani?

—   Ko tu no manis? — Tenis brīnījās. — Puisi vilini, nevis precētu vīru.

—  Nav puišu. Tevi gribu!

—  Hanss, Juris, — Tenis minēja.

—  Lai viņi iet pupās! — Made niknojās.

—  Saucei gribi pāri darīt? —- Tenis jautāja.

—  Nē, nē! Viņa ir laba.

—  Dziļumus gribi mantot?

—  Lai Pērkons sasper Dziļumus! Tevi gribu!

—  Mīļā Made, tu esi apmāta.

—  Esmu apmāta, — Made piekrita. — Vai tev tik grūti vienu reizi? Neviens nezinās. Gribu zināt, kā tas ir.

—  Cits puisis labprāt to parādīs, — Tenis mierināja. — Tu esi gauži daiļa meita, salda kā avene.

—  Daiļa? — Made jautāja un pēkšņi nometa kreklu. Pagro­zījās. — Daiļa? Salda?

—  Aumaļ daiļa, — Tenis apstiprināja, patiesi pārsteigts par Mades kailuma skaistumu.

Prātu gan tūlīt pārņēma bažas, ka viņš dara kauna darbu, vērdamies uz jaunas meitas kārdinošo augumu. Saules gaismā tik tuvu viņš nekad neko tādu nebija skatījis. No satraukuma reiba galva. Uznāca tāds kā nespēks.

—  Teni! Palīdzi! — meita lūdzās.

Uzticīgais vīrs bija tiktāl apjucis, ka neko nevarētu palīdzēt, kaut ij gribētu.

—  Es parunāšu ar Juri, — Tenis izgrūda un tūdaļ saprata, ka kļūdījies.

—  Lai Juris iet ka…! — pēkšņi Made niknā, pārvērstā balsī iekliedzās un tūlīt aizšāva savai mutei priekšā plaukstu.

—   Māsiņ, mīļo! — Tenis centās labot aizvainojumu. — Tā tiktu sabojāts gan tavs mūžs un gods, gan mans mūžs un gods. Ciestu daudzi nevainīgi cilvēki. Mūsu bērni un bērnu bērni cies­tu par mūsu nesavaldību.

Made pieslējās kājās. Pasmaidīja.

—  Daiļa tomēr esmu?

—  Pārlieku daiļa. Galva reibst skatoties, — Tenis godīgi at­zinās.

—  Tevi es nesūtīšu tur, kur Juri, — Made sacīja un pavīpsnāja. Tad ātri uzrāva kreklu mugurā, piegāja pie gubas, notupās uz ceļiem un, sarāvusies kā maza nelaimes čupiņa, čukstēja:

—  Vai Dieviņ! Dieviņ mīļo! Kā man sāp sirds!

Tenis nostājās viņai blakus. Viņam pār vaigu noritēja asara.

Made piecēlās, klusi ar plaukstu notrauca no viņa vaiga mit­rumu un teica:

—   Ejam cirst gubu kokus. Es palīdzēšu aizvilkt tos pie siena.

Pēc tam viņi piejūdza Bēri pēdējai gubai un aizvilka to pie

pūnes. Visi darbinieki gulēja saldā diendusas miegā.

Nedaudzie saspringuma mirkļi bija bijuši tik asi, ka Tenim šķita, it kā būtu pagājis ilgs laiks, vai vesela mūžība, bet ēna rādīja, ka vēl ir krietns brīdis atpūtai. Viņam gribējās, kā nekad agrāk, būt miegā blakus Madei. Bet to nedrīkstēja. Pāri cilvēka vēlmēm stāvēja citi lielāki likumi.

Vakarpusē, kādu brīdi palikusi ar Teni divatā, Made lūdzās:

—  Nesaki Saucei. Man kauns! Lūdzu, nesaki!

Tenis klusēdams atmeta ar roku.

—  Lūdzu, nesaki nevienam! Nesaki nevienam! — Made turpi­nāja lūgties. Viņa šajā brīdī izskatījās tik maiga un aicinoša, ka Tenim galvā sakāpa asinis. Tagad viņš to spētu.

—  Nesacīšu, — viņš apsolīja. Nezināja, vai citreiz spēs attu­rēties, ja Made vēl kādu reizi lūgs "palīdzēt".

No tās dienas meita kļuva nopietnāka. Ar bērniem vairs ne- draiskojās, divdomīgas dziesmiņas nedziedāja, toties bija iemī­ļojusi vienu dziesmiņu, ko reizi bija dzirdējusi no Zanes, kad tā stāstīja par Sauces un Teņa saderēšanos.

Vai pa Dieva devumam, Vai pa Laimas likumam Svešs ar svešu satikās, Mīļu mūžu nodzīvoja.

Tenis staigāja arīdzan ne īsti savā ādā, it kā būtu nodarījis nelietību. Gribējās prasīt padomu mātei un vecaimātei, ko viņam iesākt, bet nedrīkstēja. Bija solījis klusēt, nesacīt nevienam.

—  Vai negribi aiziet pie savas mātes ciemos? — Tenis Madei ieminējās, kad lielie siena darbi bija beigušies.

Made nopētīja viņu ar savām tumšajām, skaistajām acīm un teica:

—  Iešu pa mežu paklaiņot, ogas palasīt.

—  Ej, — Tenis atļāva.

Tā Made sāka viena doties mežā. Bērnus līdzi neņēma. At­nesa avenes, mellenes, citreiz — neko.

Reiz no tāda gājuma viņa neatgriezās ne tās dienas vakarā, ne nākošajā dienā, ne pēc trīs dienām, ne pēc nedēļas.

Tenis pats devās uz Mades mātes mājām. Arī tur Mades ne­bija.

—  Vai Dieviņ, kur mana saulīte palikusi? — Mades māte sē­rojās. — Būs kādā akacī iekritusi. Teicu, ka Vilkaču sils nav labs. Mana sirds juta. Viņa neklausīja, tikai pasmējās. Ai, Dieviņ, mana Saulīte! Mans gaišumiņš!

Tenim bija grūti klausīties mātes bēdās. Viņš jutās vainīgs, solīja izmeklēt visus purva akačus, lai gan saprata, ka nav iespē­jams visus pārlūkot.

Viņi pārmeklēja un ar grābekļiem izkāsa Bebra dūņekli, Egļu kalna slīkšņu. Aizlaipoja pat līdz Garās egles saliņai. Atrada se­nus sievietes kaulus satrūdējušās drānu driskās un lielu sudraba saktu, bet Madi ne dzīvu, ne mirušu neuzgāja.

Pārtrauca meklēšanu ar mierinošu domu, ka līķa atrašana jau neko nepalīdzētu, vien meklētāji uzzinātu, ka cilvēks patiesi pa­galam. Varētu apglabāt smilšu kalniņā.

Mades pazušanas ziņa izgāja pagastā, kārtējo reizi ietinot Vilkaču silu baiguma plīvurā.

Garās egles saliņā atrasto lielo saktu Tenis noglabāja Zanes naudas lādē, kur viena tāda jau atradās.

— Tas ir Jersikas pils kalēja darbs, — Zane pavēstīja. — Senas godības daļa. Kas gan nelaimīgo ļaudavu iedzinis purā?

Pagāja gads. Pagāja divi trīs gadi. Nekādas ziņas par Madi nenāca.

Tenis meitas meklēšanā bija iesaistījis arī Sauces brāli Miku, kas cirta līdumu Ozolkalnos.

—Tu toreiz dūņekļa velnu, kas raka alas zem eglēm, pievarēji. Šoreiz arīdzan rodi padomu, — Tenis viņam sacīja.

Miks apsolīja padomāt.

Gāja gadi. Mades nelaime pamazām aizmirsās, bēdas un bieds nobālēja.

Bērni nāca pasaulē un auga lieli. Tīrumi kļuva plašāki un tī­rāki. Dziļumi vērtās par Zanes sapņoto lielbajāra sētu. Pati viņa kādu rītu vairs nepamodās, bija devusies pie pašas cildinātiem senčiem.

3.Felsbergs atklāj Tenim noslēpumu

Kad kopš līduma līšanas sākuma bija pagājuši vien­padsmit gadi, bet nekādas ziņas no muižas par no­devām, klaušām vai leidas naudu nebija pienākušas, Tenis skaistā vasaras dienā, kad lauki bija apsēti, bet siena pļauja vēl nesākās, devās uz muižu pats, lai ar kungu sarunātu tālākās saimniekošanas lietas.

Vecāmāte Zane pirms gada bija pēdējo reizi, atpūzdamās un brīnīdamās, Līzes pavadībā apstaigājusi tīrumus, tad priecīga un nogurusi pārnākusi mājās, atlaidusies savā guļvietā, lai klusi un priecīgi aizietu no šīssaules viņā saulē. Tenis allaž atcerējās viņas vārdus: "Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā skaidru valodiņu."

Nevarēja palikt tā, ka viņš nepilda norunu. Desmit gadi bi­ja pārlieku garš laiks līdumniekam bez klaušām un nodevām. Bija dzirdams, ka citi līdumnieki, kas atradās tuvāk muižai un vēlāk bija sākuši līst līdumus, jau vairākus gadus maksāja naudas nodokli, deva nodevas graudā un gāja uz muižu klaušās.

Ceļš uz Ķeveriem vasarās joprojām bija grūti izbraucams. Mežā koku saknes lauzīt lauzīja ratu riteņus, dūņainās luckās grima gan rati, gan zirgs, tāpēc Tenis gāja kājām, muguras maisā līdzi paņēma deviņas paštaisītas vaska sveces, ietītas trijos gal­da palagos — baznīcas vajadzībai. Pār plecu, vēzdā uzvērtu, ne­sa ausaiņu koka toveri ar medu, dāvanu kundzei. Svārku kulē žvadzēja muižai domāti desmit sudraba dālderi.

Vasarā šo ceļu Tenis tikpat kā nekad nebija mērojis. Neva­rēja zināt, vai kungs nebūs dusmīgs, ka viņš tikpat kā neap­meklēja baznīcu un neveda kristīt savus bērnus. Brīva dzīve des­mit gadu garumā bija viņu tā pārvērtusi, ka pašam no sevis palika drusku bail. Citi pildīja klaušas un lieca muguras kunga priekšā. Pat Ozolkalnu Miks jau otro gadu sūtīja uz muižu pavasaros un rudeņos vienu zirdzenieku un nodeva pusi birkava linu. Ko teiks Felsbergs par to, ka viņš, Tenis, desmit brīvgadiem vienu vēl pa virsu nodzīvojis bez nodevām?

Ceļš veda pāri bijušajām Gaiķu ganībām, kur viņš ar lingas akmeni bija trāpījis vilkam. Tur jaunaudzes alkšņi un bērziņi bija nocirsti un sakrauti lielās čupās. Netālu no veco Gaiķu gruvešiem vīri cirta jaunu māju. Ja tie bija Gaiķu Gata radi, tad tie, kazi, bija arī viņa radi. Diemžēl mājas cēlāji atradās pārāk tālu aiz nolīstās ganības, lai varētu tiem pakliegt dievpalīgu.

No līdumā kalstošiem kokiem un saulei atvērtās zemes nāca tvanīgs smārds, citāds nekā meža dziļumā, kur lielās egles, prie­des un bērzus gāza Dziļumu ļaudis.

Jā, tā nu bija iegājies, ka Dziļumi ik gadus atkal un atkal pa­plašināja savus laukus par četrām vai piecām pūravietām. Jau­najos līdumos viņš bija pasācis sēt linus, jo tad sīkie celmi, kurus ne vienmēr izdevās izart, nelauza pļāvēju izkaptis. Plūkšanai tie netraucēja.

Linu cena, Kurzemē attīstoties kuģniecībai, bija cēlusies. Par vienu birkavu* Rīgas uzpircēji deva veselus trīs sudraba dālderus.

Birkavs — apmēram 167 kg — 17. gs., t.s. Rīgas birkavs.

Sarunāt pircējus palīdzēja Pauru Anša dēli. Viņi kā brīvzemnieki bieži brauca uz tirgiem attālākos novados.

Pie Gaiķu vaļinieku mājas atliekām uz tīrumiņa, kur kādreiz bija sētas kaņepes, Tenis apsēdās. Vēzda ar medus ķipi bija gauži nospiedusi plecu. Prātu pārņēma savāda doma. Te taču bija viņa dzimtene. Toties viņa bērniem dzimtene ir tajā Vilkaču sila mē­mumā, kur tolaik neviens neuzdrīkstējās iet.

Priekšā stāvēja plašais Melnās sērgas mežājs, kur ij tagad dažs labs netaisījās dēt savu mājvietu. Par to Tenis klusībā priecājās. Tur blakus Kalnozoliem viņš palīdzēs līdumus līst un mājas cirst saviem vecākajiem dēliem, jo Tenis un Sauce Dziļumus nolēmuši atstāt jaunākajam, kurš, kazi, vēl nebija piedzimis.

Tenis iekoda līdzi paņemtās sviestmaizes, padzērās pie strau­tiņa un vēlreiz apsēdās bijušajā kaņepju lauciņā, kura viena mala jau bija aizaugusi ar dūšīgiem alkšņiem un eglītēm. Aizvēra acis un atlaidās saulītē guļus. Uz mirkli šķita, ka viņš ir pusaudzis, ka viss tālāk notikušais nav īstā dzīve, bet tāds kā liels sapnis, ko izsapņojusi vecāmāte Zane, kura pagājušā vasarā pēc plašo tīrumu apskates bja apsēdusies un teikusi: "Tagad mana sirds mierīga. Ausalu gars ir atgriezies šajā saulē. Nu es varu iet."

Un viņa arīdzan tūliņ aizgāja uz viņsauli.

Vai patiešām šeit, vaļenieku būdiņā mitinoties, viņa zināja, ka taps Dziļūdeņu bajārsēta? Kā cilvēks uz to tik stingri varēja pastāvēt?

Tālāk viņš gāja tieši uz muižu gar purviņa malu, kur, kā ļau­dis stāstīja, divu vēršu rīklēm kādreiz baurojis milzīgais Lielā Vil­kača vilks. Kad būs nokārtotas lietas ar Felsbergu, varēs iegriez­ties pasērst Ķeveros pie Sauces radiem.

Muižā Tenis saskrējās vispirms ar Ģertrūdi — Gotfrīda Fels- berga sievu. Ieraudzījusi līdumnieku, viņa brīdi to vēroja, saulē acis miegdama.

—  Labas dienas, kundze! — Tenis sveicināja un paklanījās, labo roku uz krūtīm uzlicis.

—  Hanna! — Ģertrūde pasauca meitu.

Iznāca Hanna. Pirms parādījusi, kur nolikt nešļavu, arī viņa Teni pamatīgi nopētīja.

—  Esmu Tenis no Dziļumiem, — Tenis iepazīstināja ar sevi.

—  O, jā,—Hanna atsaucās un vēlreiz viņu vērīgi nolūkoja. — Tu gribi satikt papu?

—  Gribu satikt, — Tenis atbildēja.

Muižā bija uzbūvētas vairākas jaunas ēkas. Nojaukta sēta, pār kuru kādreiz bija rāpies Vilkača vilks. Dārzā sastādītas jaunas ābeles un bumbieres un kaut kādi krūmi, kurus Tenis nepazina.

Gotfrīds Felsbergs bija laipns — sniedza zemniekam roku sveicienam. Tenis brīdi vilcinājās. No Reiņa viņš bija dzirdējis, ka viņa kungi prasījuši zemniekiem par padevības zīmi bučot kun­gam roku. Tas nu Tenim nebija pa kaulam. Viņš pasniegto roku paspieda, kā sveicinot draugu.

—  Stāsti, Teni, kā tu dzīvo, — Felsbergs draudzīgi sacīja, ne­pavisam negaidīdams no līdumnieka pazemības izrādīšanu.

—  Man ir trīsdesmit pūravietu tīrumu, — Tenis iesāka.

—   Divdesmit morgenu? — Felsbergs izbrīnēts pārjautāja. — Tik daudz!

Kopā ar pēdējos gados iekoptiem līdumiem īstenībā bija ne mazāk kā četrdesmit piecas pūravietas jeb pusotra arkla lieli ara­mie lauki. Protams, daudzi lielie celmi vēl rēgojās. Pie dažiem no tiem bija iestādīti ozoliņi un liepas.

—  Kur īsti Tava sēta stāv? — kungs jautāja.

—  Nezinu, kā izstāstīt, — Tenis bažījās.

—  No ērkšķu gravas tālu?

—  Diezgan tālu. Kā no muižas līdz Ķeveriem.

—  Tur kaut kur Vilkavots satek purva livenī kopā ar ērkšķu gravas strautu. Tur kādreiz noslīka Volfa zirgs ar visiem sedliem? Vai tas tālu no tavām mājām?

—  To es rēķinu Dziļūdeņu zemes daļā. Sauces brālis Miks tur nosita purva velnu, — Tenis stāstīja. — Nešķīstenis bija izracis tā­das alas, ka cilvēks varēja rāpus ielīst iekšā. Tikai beigtu redzot, sapratām, ka tas ir bebris. Rok alas kā kurmis. Negants zvērs.

—   Tad jau tu neesi visai tālu no lielā Egļu kalna pie Bebru slīkšņas stāvās gravas, — Felsbergs sprieda. — Tur es kādreiz dzi­nu pēdas Vilkatim. Pēdas gāja apkārt kalnam un atkal atpakaļ uz Vilkavota pusi. Līdz šai dienai nesaprotu, kur tas gājējs palika… Vai tevi Lielais Vilkačs nav traucējis?

Tenis pakasīja pakausi.

—  Neko ļaunu nevaru sacīt, — viņš atbildēja.

—  Kur tā dukte palika, kas pie tevis kalpoja?

—  Made?

—  Jā. Vai vilkači nevarētu būt to norējuši?

—  N