/ Language: Latvia / Genre:child_tale

VECAIS CHOTABIČS

L.Lagins

L. Lagins VECAIS CHOTABIČS Redaktore I. K a I n c i e m a. Mākslinieciskais redaktors A. B e L u k i n s. Techn. redaktore M. AIzupiete. Korektore A. S rn i t e. Л. Лагин СТАРИК ХОТТАБЫЧ Повесть — скалка Детгиз 1953 Художник В. Медведев Латвийское государственное издательство На латышском языке TULKOJUSI A. SĪTIŅA ILUSTRĒJIS V. MEDVEDJEVS

L. Lagins

VECAIS CHOTABIČS

.

NO AUTORA

Grāmatā «Tūkstoš un viena nakts» ir «Pasaka par zvejnieku». Zvejnieks izvilcis no jūras savus tīklus, bet tīklos bijis vara trauks, kurā atradies varens burvis — džins. Viņš bijis ieslodzīts šajā traukā turpat vai divi tūkstoši gadu. Šis džins zvērējis aplaimot to, kas viņu izlaidīs brīvībā: padarīt bagātu, atklāt tam visus zemes dārgumus, pārvērst viņu par visvarenāko sultānu un turklāt izpildīt vēl trīs sava atbrīvotāja vēlē­šanās.

Vai arī, piemēram, «Aladina burvju lampa». Liktos it kā veca, ne ar ko neievērojama lampa, varētu teikt — vienkārša grabaža. Bet vajadzējis to tikai drusku paberzt — un pēkšņi nez no kurienes radies džins, kas izpildījis jebkuru, pat visneiespējamāko sava pavēlnieka vēlēšanos. Jūs vēlētos kādus sevišķus ēdienus un dzērienus? Lūdzu. Lādes, līdz malām pilnas ar zeltu un dārgakmeņiem? Darīts. Greznu pili? Acumirklī. Pār­vērst jūsu nelabvēli par zvēru vai rāpuli? Ar vislielāko prieku.

Atjauj tikai šādam burvim pēc viņa paša saprašanas apveltīt savu pavēlnieku — un atkal parādīsies tās pašas neskaitāmās dārglietu lādes, tās pašas sultānu pilis.

Pēc seno brīnumpasaku džinu izpratnes un pēc to domām, kuru vēlē­šanās viņi šajās pasakās izpildīja, tā tad arī bijusi cilvēka vispilnīgākā laime, par kādu vien varēja sapņot.

Daudzi gadsimti ir aizritējuši kopš tā laika, kad pirmo reizi stāstītas šīs pasakas, taču priekšstats par laimi vēl ilgi saistījās un kapitalistiskajās valstīs vēl šobaltdien daudziem saistās ar pilnām zelta un briljantu lādēm, saistās ar varu pār citiem cilvēkiem.

Ai, kā šie ļaudis ilgojas, lai pie viņiem ierastos kaut vai kāds paputējis seno pasaku džins ar savām pilīm un bagātībām! Protams, viņi domā, ka jebkurš džins, kas divi tūkstoši gadu pavadījis ieslodzījumā, gribot ne­gribot mazliet būs atpalicis no dzīves. Iespējams arī, ka pils, ko viņš dāvinās, nebūs visai labi iekārtota, raugoties no modernās technikas sa­sniegumu viedokļa. Architektura taču kopš kalifa Haruna al Rašida laikiem spērusi milzu soli uz priekšu! Radušās vannas istabas, lifti, lieli, gaiši logi, centrālapkure, elektriskā apgaismošana … Bet ko nu, vai tad ir vērts par sīkumiem runāt! Lai dāvina tādas pilis, kādas viņam tīk. Kaut tikai bijušas lādes ar zeltu un briljantiem, tad jau viss cits arī tiks: būs gods, vara, gardi ēdieni, būs svētlaimīga, bezdarbīga dzīve, kāda piederas bagātam «civilizētam» slaistam, kas nicina visus tos, kuri pārtiek no sava darba augļiem. No šāda džina var paciest arī vienu otru sarūgtinājumu. Un nav taču nekāda nelaime, ja viņš nezina daudzus mūslaiku sadzīves notei­kumus, smalkas manieres un ja arī dažkārt noved tevi skandalozā situā­cijā. Brīnumdarim, kas mētājas ar dārglietu lādēm, šie cilvēki piedos visu.

Bet kā būtu, ja šāds džins pēkšņi nokļūtu mūsu zemē, kur pavisam citādi priekšstati par laimi un taisnīgumu, kur bagātnieku vara jau sen un uz visiem laikiem iznīcināta, kur cilvēku laimīgu un slavenu dara tikai godīgs darbs?

Centos iedomāties, kas notiktu, ja no ieslodzījuma traukā džinu iz­glābtu visparastākais padomju zēns, tāds, kādu mūsu laimīgajā sociālis­tiskajā valstī ir miljoniem.

Un pēkšņi, iedomājieties tikai, es uzzinu, ka Voļka Kostiļkovs, tas pats, kas'agrāk dzīvoja tepat mūsu Trjochprudnajas šķērsielā, nu tas pats Voļka Kostiļkovs, kas pērn nometnē bija vislabākais nirējs… Tomēr labāk ņemšu un stāstīšu jums visu pēc kārtas.

I. Neparasts RĪts

Pulksten septiņos un trīsdesmit divās minūtēs no rīta pa aizkara spraudziņu ieslīdēja jautrs saules zaķītis un apme­tās uz sestās klases skolnieka Voļkas Kostiļkova deguna. Voļka nošķaudījās un pamodās.

Tieši šajā brīdi blakus istabā atskanēja mātes balss:

—   Nav ko steigties, Aļoša. Lai jau bērns vēl mazliet pa- guļas, viņam šodien eksāmens.

Voļka īgni saviebās.

Kad gan māte reiz beigs viņu saukt par bērnu!

—   Kas par muļķībām! — atbildēja aiz sienas tēvs. — Puisim jau tepat trīspadsmit gadi. Lai tikai ceļas un palīdz sakravāt lietas. .. Viņam drīz bārda sāks augt, bet tu vēl arvien tikai: bērns un bērns .. .

Lietas sakravāt! Kā viņš to varēja aizmirst!

Voļka atmeta segu un steidzīgi sāka vilkt bikses kājās. Kā gan viņš varēja aizmirst! Tāda diena!

Kostiļkovu ģimene šodien pārceļas uz jaunu dzīvokli jaunā sešstāvu namā. Jau iepriekšējās dienas vakarā gandrīz viss bija iesaiņots. Māte ar vecmāmiņu traukus bija salikušas van­niņā, kurā kādreiz — sen sen mazgāja mazo Voļku. Tēvs, atro- tījis piedurknes un kā kurpnieks saņēmis pilnu muti ar naglām, bija aizsitis grāmatu kastes.

Pēc tam visi bija strīdējušies par to, kur salikt mantas, lai no rīta būtu ērtāk tās iznest. Pēc tam kā jau ceļa jūtīs dzēra tēju pie neapklāta galda. Tad nolēma, ka rīts gudrāks par vakaru, un likās gulēt.

Vārdu sakot, pilnīgi neaptverami, kā gan viņš varēja aiz­mirst, ka šorīt viņi pārceļas uz jaunu dzīvokli .. .

Tēja vēl nebija padzerta, kad ar lielu troksni istabā iebruka krāvēji. Vispirms viņi plaši atvēra abas durvju puses un pilnā balsī vaicāja: % — Vai var sākt?

—   Lūdzu, — māte ar vecmāmiņu pateica reizē, un abas sāka aši rosīties.

Voļka svinīgi iznesa uz ielas pie trīstonnīgās slēgtās smagās mašīnas dīvana ruļļus un atzveltni.

Vai pārvācaties? — kaimiņu zēns viņam jautāja.

Pārvācamies, — Voļka nevērīgi atbildēja ar tādu iz­teiksmi sejā, it kā viņš katru nedēļu pārvāktos no viena dzīvokļa uz otru un tas viņam nebūtu nekas sevišķs.

Pienāca sētnieks Stepaničs, dziļdomīgi uztina smēķi un ne­gaidīti uzsāka ar Voļku solidu sarunu, kā līdzīgs ar līdzīgu. Zēnam aiz lepnuma un laimes mazliet apreiba galva. Viņš sa­ņēma dūšu un uzaicināja Stcpaniču ciemos jaunajā dzīvoklī. Sētnieks atbildēja: «Ar lielāko prieku.» Vārdu sakot, risinājās nopietna un prātīga divu vīriešu saruna, kad pēkšņi no dzīvokļa atskanēja mātes balss:

—   Voļka! Voļka! .. . Ak, kur gan palicis šis neciešamais bērns?

Voļka aizdrāzās uz tukšo, neparasti plašo dzīvokli, kur mē­tājās vecu avīžu strēmeles un tukšas zāļu pudelītes.

Nu tad beidzot! — māte teica. — Ņem savu slaveno akva- riju un žigli kāp mašīnā! Tur apsēdies uz dīvana un akvariju turi klēpī! Nekur citur to nav kur likt. Tikai pielūko, neaplaisti dīvānu ar ūdeni …

Neizprotami, kādēļ gan vecāki tā uztraucas, kad pārceļas uz jaunu dzīvokli.

II. Noslēpumainais trauks

Galu galā Voļka iekārtojās gluži labi.

Mašīnā bija noslēpumaina un dzestra puskrēsla. Ja pie­miedza acis, tad varēja iedomāties, ka nebrauc vis pa Trjoch- prudnajas šķērsielu, kur esi nodzīvojis visu savu mūžu, bet kaut kur tālos Sibīrijas plašumos, kur sīvās cīņās ar dabu tev būs jā­uzceļ jauns padomju industrijas milzenis. Katrā ziņā viens no šīs celtniecības pirmrindniekiem būs Voļka Kostiļkovs. Viņš pirmais nolcks no mašīnas, kad autokaravana ieradīsies pare­dzētajā vietā. Viņš pirmais uzcels savu telti un nodos to ceļā saslimušo rīcībā, bet pats, pajokodams ar saviem celtniecības darba biedriem, paliks sildīties pie ugunskura, ko veikli un prasmīgi pats arī būs iekūris. Bet, kad sprakstošā salā un negantā sniegputenī kāds iedomāsies samazināt tempus, tādam tad sacīs: «Kaunieties, biedri! Ņemiet piemēru no Vladimira Kostiikova paraugbrigades …»

Aiz dīvana novietotais un ar kājām uz augšu apgrieztais ēdamgalds tagad izskatījās apbrīnojami interesants un nepa­rasts. Uz galda šķindēja spainis, pilns ar dažādām pudelītēm. Pie kravas kastes sānmalas blāvi spīdēja niķelētā gulta. Vecā muca, kurā vecmāmuļa ziemai skābēja kāpostus, Voļkam piepeši šķita tik noslēpumaina un cienīga, ka viņš nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka taisni tajā kādreiz mitis filozofs Diogens, tas pats no seno grieķu vēstures.

Pa brezenta sienas caurumiem spraucās iekšā smalki saules stariņi. Voļka palūkojās pa kādu caurumu. Gluži kā uz kino­ekrānā viņa skatienam aši garām slīdēja jautras un trokšņainas ielas, klusas un ēnainas šķērsielas, plaši laukumi, pa kuriem visos virzienos divās rindās kustējās gājēji. Aiz gājējiem, ar pla­tajām spoguļvitrinām zibsnīdami, lēni slīdēja atpakaļ veikali, pilni ar precēm, pārdevējiem un nemierīgiem pircējiem; skolas un skolu pagalmi ar ņirbošām, baltām blūzītēm un sarkaniem kaklautiem — nepacietīgiem skolēniem, kas eksāmenu dienā vairs nevarēja tverties mājās; teātri, klubi, rūpnīcas, sarkani jaunceltņu milzeņi, norobežoti no garāmgājējiem ar augstiem dēļu žogiem un šaurām triju dēļu ietvēm. Rau, Voļkas smagajai mašīnai lēnām paslīdēja garām ilgotais cirka nams, pazems, ar apaļu ķieģeļkrāsas kupolu. Pie nama sienām tagad nebija kārdinošo reklāmu ar spilgti dzeltenām lauvām un skaistulēm, kas uz vienas kājas graciozi stāv uz neaprakstāmi krāšņu zirgu mugurām. Sakarā ar vasaras sezonu cirks pārcēlies uz Kultūras un atpūtas parku milzīgajā Sapito cirka brezenta teltī. Netālu no pamestā cirka smagā mašīna pabrauca garām gaiši zilam ekskursantu autobusam. Kādi trīsdesmit knēveļi, saķērušies pa divi, gāja pa ietvi un cieņas pilni skaļās balsīs nesaskanīgi dzie­dāja: «Nav vajadzīgs mums turku krasts! .. .» Droši vien bērnu­dārzs gāja pa bulvāri pastaigāties … Un atkal no Voļkas trauca projām skolas, maiznīcas, veikali, klubi, rūpnīcas, kinoteātri, bibliotēkas, jaunceltnes . . .

Un tad beidzot smagā mašīna, piekususi sprauslodama un elsdama, apstājās pie Voļkas jaunās mājas greznajām parādes durvīm. Krāvēji veikli un ātri sanesa mantas dzīvoklī un aiz­brauca.

Tēvs, kaut kā attaisījis kastes ar visnepieciešamākām lietām, teica:

Pārējo pabeigsim pēc darba.

Un aizgāja uz rūpnīcu.

Māte ar vecmāmuļu ņēmās izsaiņot saimniecības piederumus un traukus, bet Voļka nolēma pa to starpu aizskriet uz upi. Tiesa, tēvs gan bija piekodinājis, ka Voļka nedrīkst bez viņa iet peldē­ties, tāpēc ka tur ir ļoti dziļš, bet Voļka drīz vien atrada attais­nojumu:

«A^an ir nepieciešams izpeldēties, lai galva kļūtu skaidra. Kā es varu ierasties eksāmenā ar neskaidru galvu!»

Taisni apbrīnojami, kā Vo]ka vienmēr prata izdomāt attais­nojumu, kad taisījās darīt kaut ko tādu, kas viņam bija aizliegts!

Tas ir ļoti ērti, ja upe nav tālu 110 mājām. Voļka teica mātei, ka iešot uz krastmalu mācīties ģeogrāfiju. Viņš arī tiešām bija nodomājis minūtes desmit pašķirstīt mācības grāmatu. Taču, at­skrējis pie upes, viņš, ne mirkli nekavedamies, izģērbās un metās ūdenī. Bija vienpadsmitā stunda, un krastā neredzēja neviena cilvēka. Tas bija reizē ir labi, ir slikti. Labi tāpēc, ka neviens nevarēja viņu kavēt pēc sirds patikas izpeldēties. Slikti tāpēc, ka nebija neviena, kas jūsmotu par to, cik skaisti un brīvi Voļka peld, bet it sevišķi par to, cik lieliski viņš prot nirt.

Voļka izpeldējās un iznirās tā, ka vārda tiešā nozīmē kļuva zils. Tad viņš saprata, ka pietiek, gandrīz jau izkāpa no ūdens, bet pārdomāja un nolēma vēl vienu reizīti ienirt glāsainajā, dzidrajā ūdenī, kur spilgtās pusdienas saules stari iespiedās līdz pašam upes dibenam.

Un tieši tajā pašā mirklī, kad Voļka jau taisījās iznirt virs­pusē, viņa roka pēkšņi sataustīja upes dibenā kādu iegarenu priekšmetu. Voļka satvēra to un iznira pie paša krasta. Rokā viņam atradās gluds, apsūbējis neparastas formas māla trauks. Tas gan vairāk līdzinājās senlaiku amforai. Tā kakls bija cieši aizziests ar zaļu, sveķainu vielu, kurā varēja saskatīt kaut ko zīmoga nospiedumam līdzīgu.

Voļka pasvārstīja trauku rokā. Trauks bija smags, un Voļka sastinga.

Apslēpta manta! Apslēpta manta, senlietas, kurām būs mil­zīga zinātniska nozīme!. .. Tas ir ko vērts!

Aši apģērbies, viņš drāzās mājup, lai kādā klusākā stūrītī trauku atvērtu.

Kamēr Voļka aizskrēja līdz mājai, viņš jau bija sacerējis rakstu, kāds rīt katrā ziņā parā­dīsies visos laikrakstos. Viņš pat izdomāja tam virsrakstu: «Pio­nieris palīdzējis zinātnei.»

«Vakar N. milicijas nodaļā ieradās pionieris Vladimirs Kos­tiļkovs un nodeva dežurantam apslēptu mantu — retas senlaiku zeltlietas, ko viņš atradis upes dibenā, ļoti dziļā vietā. Atradumu milicija nodevusi vēstures muzejam. Pēc ziņām no drošiem avo­tiem, Vladimirs Kostiļkovs esot lielisks nirējs.»

Aizmanījies garām virtuvei, kur māte gatavoja pusdienas, Voļka tik strauji iemetās istabā, ka gandrīz vai salauza kaju: viņš atsitās pret lustru, kas vēl nebija piekārta pie griestiem. Tā bija ievērojamā vecmāmuļās lustra. Kādreiz, vēl pirmsrevo­lūcijas, nelaiķis vectēvs pats to bija pārtaisījis no petrolejas griestu lampas. Tā bija piemiņa no vectēva, un vecmāmuļa ne­parko no tās nešķirtos. Bet, tā kā ēdamistabā tā neizskatītos visai glīti, tad bija paredzēts to piekārt tieši tajā istabā, kur pašreiz ielavījās Voļka. Šim nolūkam griestos jau bija iedzīts liels dzelzs āķis. »

Berzēdams sadauzīto celi, Voļka aizslēdza aiz sevis durvis, izvilka no kabatas nazīti un, aiz satraukuma drebēdams, noka­sīja no trauka kakla zīmogu.

Tajā pašā mirklī visa istaba piepildījās ar kodīgiem, melniem dūmiem un kaut kas līdzīgs klusam sprādzienam ar lielu spēku uzsvieda Voļku līdz griestiem, kur viņš palika karājamies, ar biksēm aizķēries aiz tā paša āķa, pie kura bija paredzēts kārt vecmāmuļas lustru.

III. Vecais Chotabičs

Kamēr Voļka, šūpodamies pie āķa, mēģināja tikt skaidrībā ^^ par to, kas bija noticis, dūmi pamazam izklīda, un zēns pēkšņi atklāja, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāda dzīva būtne. Tas l)ija kalsns, melnīgsnējs vecis ar bārdu līdz jostas vietai, greznu čalmu galvā, tērpies garā, smalkā baltas vilnas svārkā, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un sudrabu; kājās viņam bija platas, sniegbaltas zīda bikses un maigi rožainas safjanādas kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.

Apči! — skaļi nošķaudījās nepazīstamais večuks un

nometās uz ceļiem, ar pieri skardams grīdu. — Sveicinu tevi, o brīnum jaukais un gudrais jaunekli!

—   Jūs … jūs .. . vai jūs no namu pārvaldes? — iesaucās Voļka, ieplestām acīm apmulsis vērdamies viņā.

—    O nē, mans jaunais pavēlniek, — atbildēja vecais, palik­dams tai pašā stāvoklī un neganti šķaudīdams. — Es nenāku no namu pārvaldes. Es nāku no šī trauka. — Viņš norādīja uz dī­vaino trauku, no kura vēl vijās tieva dūmu strūkliņa. — Tad zini jel tu, cildenākais no visiem daiļajiem, ka esmu visā pasaulē varenākais un slavenākais džins Hasans Abdurachmans ibn Chotabs vai, kā pie jums mēdz teikt, Hasans Abdurachmans Chotabovičs. Un man gadījās — apči! — brīnišķīgs piedzīvojums, kas, ja ar adatām būtu ierakstīts acu kaktiņos, noderētu par pa­mācību tiem, kas to grib ņemt vērā. Es, nelaimīgais džins, nepa­klausīju Suleimanu ibn Daudu — lai miers viņiem abiem! — es un mans brālis Ornars Jusufs Chotabovičs. Tad Suleimans atsū­tīja savu veziru Asafu ibn Barachiju, un tas mūs aizveda ar varu. Un Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem! — pavēlēja atnest divus traukus: vienu vara, bet otru mala, un mani ieslo­dzīja māla traukā, bet manu brāli — Omāru Chotaboviču — vara traukā. Viņš aizzīmogoja abus traukus, uzspiezdams uz tiem vis­diženāko no visiem — allaha vārdu, bet pēc tam pavēlēja džiniem, un viņi aiznesa mūs un iemeta manu brāli jūrā, bet mani upē, no kuras tu, o mans cildenais glābēj, — apči, apči! — izvilki mani. Lai tev ilgs mūžs, o … Atvaino mani, es būtu neizsakāmi laimīgs, ja dabūtu zināt tavu vārdu, visudaiļais jaunekli.

—   Mani sauc Voļka, — atbildēja mūsu varonis, joprojām lēni šūpodamies pie griestiem.

-— Bet kāds ir tava laimīgā tēva vārds, lai svētīts viņš mūžu mūžos? Kā tava cienījamā māmuļa sauc tavu cildeno tētiņu — lai miers viņiem abiem?

—   Viņa to sauc par Aļošu, tas ir, par Alekseju …

—   Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no jaunekļiem, manas sirds zvaigzne, Voļka ibn Aļoša, ka turpmāk es izpildīšu visu, ko vien pavēlēsi, jo, raugi, tu mani izglābi no briesmīgā ieslo­dzījuma. Apči! . ..

Kāpēc jūs tā šķaudāties? — Voļka apvaicājās, it kā viss cits viņam būtu pilnīgi skaidrs.

Daudzie gadu tūkstoši, ko esmu pavadījis mitrumā bez svētīgās saules gaismas aukstajā traukā, kas dusēja ūdens dzīlēs, apbalvojuši mani, tavu necienīgo kalpu, ar nogurdinošām iesnām. Apči! . .. apči! . .. Bet tie visi ir tīrie sīkumi, kas nav tavas visudārgās uzmanības cienīgi. Pavēli man, o jaunais kungs! — Hasans Abdurachmans, pacēlis galvu, bet joprojām palikdams uz ceļiem, dedzīgi nobeidza.

— Vispirms, lūdzu, piecelieties, — teica Voļka.

Tavs vārds man ir likums, — vecais paklausīgi atbildēja un piecēlās kājās. — Gaidu tavas turpmākās pavēles.

Bet tagad, — Voļka nedroši bilda, — ja tas jūs neapgrū­tina … esiet tik laipns … protams, ja tas jūs pārāk neapgrū­tina .. . Vārdu sakot, man ļoti gribētos atrasties uz grīdas.

Tajā pašā acumirkli viņš bija lejā blakus vecajam Chota- jičam, kā mēs turpmāk vienkāršības dēj dēvēsim mūsu jauno ">aziņu. Vispirms Voļka steidzās aptaustīt bikses. Tās bija pil- īīgi veselas.

Sākās brīnumi.

IV. Eksāmens ģeogrāfijā

pavēli man! — turpināja Chotabičs, padevības pilnām acīm lūkodamies Voļkā. — Vai tev nav kādas bēdas, o Voļka Ibn Aļoša? Saki, un es tev palīdzēšu! Vai tevi nenomāc kādas Raizes?

Nomāc, — bikli atbildēja Voļka. — Šodien man ir eksanens ģeogrāfijā.

Eksāmens ģeogrāfijā? — iesaucās vecais un svinīgi pacēla savas izdēdējušās, spalvām apaugušās rokas. — Eksamens ģeogrāfijā?! Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no brīnišķīgajiem, ka tev ir nedzirdēti laimējies, jo, raugi, man vairāk par visiem citiem džiniem ir zināšanu ģeogrāfijā, man, tavam uzticamajam kalpam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam.

Mēs abi dosimies uz skolu, lai svētīti tās pamati un jumts! Pats paliekot neredzams, es tev teikšu priekšā atbildes uz visiem jau­tājumiem, kurus tev uzdos, un tu kļūsi slavens starp savas sko­las skolēniem un arīdzan starp visiem savas krāšņās pilsētas skolu skolēniem.

—    Pateicos, Hasan Chotabič, — Voļka smagi jo smagi no­pūtās. — Pateicos, tikai nekada priekšā teikšana man nav vaja­dzīga. Mēs, pionieri, principā esam pret priekšā teikšanu. Mēs pret to organizēti cīnāmies.

Kā gan vecais džins, kas tik daudzus gadus bija pavadījis ieslodzījumā, būtu varējis saprast zinātnisko vārdu «principā»? Bet nopūta, ar kādu viņa jaunais glābējs pavadīja šos cēlo skumju pilnos vārdus, nostiprināja Chotabičā pārliecību, ka viņa palīdzība Voļkam ibn Aļošam nepieciešama vairāk kā jebkad.

—   Tu mani ļoti sarūgtini ar savu atteikšanos, — Chotabičs teica. — Un, pats galvenais, iegaumē: neviens manu priekšā teikšanu nemanīs.

—    Kā tad! — Voļka rūgti iesmējās. — Sergejam Semjonovičam ir tik smalka dzirde, ka nekur glābties!

—    Nu tu mani ne tikai sarūgtini, bet arī apvaino, o Voļka ibn Aļoša. Ja Hasans Abdurachmans ibn Chotabs saka, ka ne­viens nemanīs, tad tā arī būs.

—    Itin neviens pats? — drošības dēļ pārvaicāja Voļka.

—   Neviens pats. Tas, ko man būs tā laime pateikt tev priek­šā, no manām godbijības pilnajām lūpām nokļūs tieši tavās augsti cienījamās ausīs.

—   Tiešām nezinu, ko lai ar jums daru, Hasan Chotabič, — Voļka liekuļoti nopūtās. — Briesmīgi negribas atsakoties jūs apbēdināt.. . Labi, lai arī notiek!… Ģeogrāfijā — tā nav ne matematika, ne arī krievu valoda. Matematikā vai krievu valodā es jau neparko nepiekristu pat vismazākai priekšā teikšanai. Bet tā kā ģeogrāfijā tomēr nav pats svarīgākais priekšmets.. . Nu, tad ejam ātrāk! … Tikai… — Te viņš pārlaida kritisku ska­tienu vecā Chotabiča neparastajam ietērpam. — M-m-m- ja-a-a . .. Kā gan jūs varētu pārģērbties, Hasan Chotabič?

—    Vai tad mans apģērbs netiksmina tavas acis, o visucienījamakais no Voļkām? — Chotabičs bēdājās.

—   Tīksmina, noteikti tīksmina, — Voļka diplomātiski atbil­dēja, — bet jūs esat ģērbies … kā lai to pasaka … Mums ir mazliet citāda mode … Jūsu tērps būs pārāk uzkrītošs . ..

Pēc mirkļa no mājas, kura kopš šās dienas dzīvoja Kostiļkovu ģimene, izgāja Voļka, turēdams zem rokas Chotabiču. Ve­cais izskatījās lielisks jaunajā audekla uzvalkā ar izšūtu ukraiņu kreklu mugurā un cietu salmu cepuri galvā. Vienīgais, ko viņš nevēlējās apmainīt, bija apavi. Atsaukdamies uz trīstūkstošgadīgām varžacīm, viņš paturēja savas sārtās kurpes ar uzliek­tajiem purngaliem, kuras savā laikā droši vien būtu padarījušas vai gluži traku vislielāko modes noteicēju kalifa Haruna al Rašida galma.

Un tā, lūk, Voļka ar pārvērtušos Chotabiču gandrīz vai skriešus tuvojās 245. zēnu vidusskolas ieejai. Vecais koķeti pa-

vēras stikla durvīs kā spogulī un bija ar sevi apmierināts.

Šveicars, pavecaks vīrs, kas pašreiz solidi lasīja avīzi, Voļku un viņa pavadoni ieraugot, lab­prāt nolika avīzi sāņus. Viņam bija karsti un gribējās parunā­ties.

Lēkdams uzreiz pāri vairā­kiem pakāpieniem, Voļka trau­cās augšup. Gaiteņos bija tukšs un kluss — droša un bēdīga pa­zīme, ka eksāmeni jau sākušies un Voļka tātad nokavējies.

— Un kur tad jūs, pilsoni? — švei­cars vēlīgi jautāja Chotabičam, kas gri­bēja sekot savam jaunajam draugam.

—    Viņam vajag direktoru! — Voļka no augšas atsaucās Chotabiča vietā.

—    Atvainojiet, pilsoni, direktors aizņemts. Viņš pašreiz ir eksāmenā. Pienāciet, lūdzu, pievakarē!

Chotabičs pikti sarauca uzacis:

—   Ja man būtu atļauts, o godājamais sirmgalvi, es uzskatītu par labāku pagaidīt viņu šeit. — Tad viņš uzsauca Voļkam:

Steidzies ašāk klasē, o Voļka ibn Aļoša, esmu pārliecināts, ka tu ar savām zināšanām pārsteigsi savus skolotājus un savus biedrus!

—   Vai jūs, pilsoni, būtu viņa vectēvs? — šveicars mēģināja uzsākt sarunu.

Bet Chotabičs, nočāpstinājis ar lūpām, neteica neko. Viņš uzskatīja par sevis necienīgu sarunāties ar durvju sargu.

—    Atļaujiet piedāvāt jums vārītu ūdeni, — turpināja švei­cars. — Šodien tāds karstums — nedod dievs.

Ielējis no karafes pilnu glāzi, viņš pagriezās, lai pasniegtu to nerunīgajam svešiniekam, un ar šausmām pārliecinājās, ka šis bija diez kur nozudis, liekas, tīri vai parketam cauri izkritis. Šā neticamā fakta satriekts, šveicars vienā paņēmienā izdzēra Chotabičam domāto ūdeni, ielēja un iztukšoja otru glāzi, trešo un apstājās tikai tad, kad karafē nebija vairs nevienas lāses. Tad viņš atlaidās pret krēsla atzveltni un lielā pagurumā sāka vēdi­nāties ar laikrakstu.

Tikmēr otrajā stāvā, tieši virs šveicara, sestajā «b» klasē risinājās ne mazāk uztraucoša aina. Pie klases tāfeles, uz kuras bija sakarinātas ģeografijas kartes, aiz svinīgi klātā galda bija sasēdušies pedagogi līdz ar skolas direktoru Pāvelu Vasiļjeviču. Viņu priekšā svinīgi nopietni solos sēdēja skolēni. Klasē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt kaut kur pie pašiem griestiem monotoni dūcam kādu vientuļu mušu. Ja sestās «b» klases sko­lēni vienmēr uzvestos tik klusu, tad neapšaubāmi tā būtu pati disciplinētākā klase visā Maskavā.

Ir tomērvjāaizrāda, ka klusumu radīja ne tikai eksami­nācijās apstākļi vien, bet arī tas, ka pie tāfeles nupat izsauca Kostiļkovu un izrādījās, ka klasē viņa nav.

Vladimirs Kostiļkovs! — direktors atkārtoja un neiz­pratnē pārlaida skatienu apklusušajai klasei.

Iestājās pilnīgs klusums.

Gaitenī pēkšņi atskanēja steidzīgu soļu dipoņa, un tieši taja pašā acumirklī, kad direktors trešo un pēdējo reizi izsauca «Vla­dimirs Kostiļkovs!», durvis ar troksni plaši atvērās un Voļka aizelsies iepīkstējās:

— Es!

- Lūdzu pie tāfeles, — direktors sausi piebilda. — Par tavu nosebošanos mēs parunāsim vēlāk.

Es … es . .. esmu slims, — Voļka nomurmināja to, kas iešāvās prātā, un nedrošiem soļiem devās pie galda.

Kamēr viņš pārdomāja, kuru no izliktajam biļetēm ņemt, gaitenī tieši no sienas iznāca vecais Chotabičs un cauri otrai sienai nobažījies iegāja blakus klasē.

Beidzot Voļka sadūšojās, paņēma pirmo biļeti, kas paga­dījās, lēni lēni, pārbaudīdams savu likteni, atvēra to un apmie­rināts pārliecinājās, ka viņam jā­atbild par Indiju. Tieši par Indiju viņš zināja daudz. Viņš jau sen bija interesējies par šo zemi.

— Nu tad jau sāc stāstīt, — direktors teica.

Biļetes sākumu Voļka pat atce­rējās pēc mācību grāmatas vārdu vārdā. Viņš jau atvēra muti un gribēja teikt, ka Indostanas pus­salas apveids atgādina trīsstūri, ka šo milzīgo trīsstūri apskalo In­dijas okeāns un tā daļas — rietu­mos Arabijas jūra, bet austrumos — Bengalijas jūras līcis, ka uz šīs pussalas atrodas divas lielas val­stis — Indija un Pakistana, kā arī daudzas prinču valstiņas, kas sau­cas par neatkarīgām, bet, tāpat kā Indija un Pakistana, būtībā ir Anglijas kolonijas, ka šīs ir ļoti nabadzīgas zemkopības valstis, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Bet tobrīd blakus klasē Chotabičs piekļāvās pie sienas un, rokas pielicis pie mutes, centīgi sāka murmināt:

—    Indija, o mans augsti cienījamais skolotāj … — Un pēkšņi Voļka, pašam negribot, sāka melst galīgas aplamības:

—    Indija, o mans augsti cienījamais skolotāj, atrodas gan­drīz pašā zemes diska malā, un no šās malas to šķir neapdzīvoti un neizpētīti tuksneši, jo, raugi, uz austrumiem no tās nedzīvo nedz zvēri, nedz putni. Indija ir ļoti bagāta valsts, bagāta ar zeltu, ko tur nerok vis no zemes laukā kā citās valstīs, bet dienu un nakti nenogurstoši sanes īpašas zelta nesējas skudras, katra gandrīz suņa lielumā. Tās rok sev mītnes apakš zemes un trīs reizes dienā iznes no turienes virszemē zelta smiltis, kā arī tīr­radņa zeltu, un saliek to lielās kaudzēs. Bet ak vai tiem indie­šiem, kas bez pienācīgas izveicības mēģina nolaupīt šo zeltu! Skudras metas ķert viņus rokā un panākušas nogalina uz vietas. Ziemeļos un rietumos Indija robežojas ar tādu valsti, kur dzīvo plikpauraini cilvēki. Kā vīrieši, tā sievietes, kā pieaugušie, tā bērni — visi šajā zemē ir plikpauraini, un šie dīvainie cilvēki pārtiek no jēlām zivīm un koku čiekuriem. Vēl tuvāk viņiem ir kāda valsts, kurā nemaz nevar skatīties uz priekšu un nevar paiet, tāpēc ka tur neiedomājamā daudzumā izkaisītas spalvas. Spalvas tur piepilda gaisu un zemi: tās, lūk, neļauj redzēt. ..

—    Pagaidi, pagaidi, Kostiļkov! — ģeografijas skolotājs pa­smaidīja. — Neviens tev neliek stāstīt, kā mūsu senči izpratuši Āzijas ģeogrāfiju. Pastāsti, kādas ir tagadējās ziņas par Indiju.

Ai, cik Voļka būtu laimīgs, ja varētu izteikt to, ko viņš zina šajā jautājumā! Bet ko viņš varēja darīt, ja pats vairs nebija noteicējs par savu runu un par savu rīcību! Piekritis priekšā teikšanai, viņš kļuva par nevarīgu rotaļlietu labvēlīga, bet neizglītotā Chotabiča rokās. Viņš gribēja apliecināt, ka visam tam, ko viņš tikko pateicis, nav nekā kopēja ar mūslaiku zinātni, bet Chotabičs aiz sienas izbrīnījies paraustīja plecus, noraidoši pakratīdams galvu, un Voļka arī šeit, pie eksaminācijās galda, bija spiests tāpat paraustīt plecus un noraidoši pakratīt galvu.

—   Viss, ko man bija gods tev pateikt, o augsti godājamais, pamatojas uz visdrošākajiem avotiem, un nav nekādu citu zināt­nisku ziņu par Indiju kā vienīgi tās, ko es ar tavu atļauju tev nupat pavēstīju.

—    Kopš kura laika tad tu, Kostiļkov, esi sācis pieaugušos uzrunāt ar «tu»? — ģeografijas skolotājs brīnījās. — Un beidz, lūdzu, runāt niekus! Tu esi eksāmenā, nevis masku ballē. Ja tu šo biļeti nezini, tad godīgāk būtu to pateikt. Starp citu, ko tu te sastāstīji par zemes disku? Vai tad tu nezini, ka Zeme ir lode?

Voļka Kostiļkovs, Maskavas planetarija astronomijas pulciņa īstenais loceklis, lai nezinātu, ka Zeme ir apaļa! To taču zina katrs pirmskolnieks!

Bet Chotabičs aiz sienas iesmējās, un Voļka arī pasmaidīja.

—   Tu atļaujies dzīt jokus ar savu vispadevīgāko skolnieku! Ja Zeme būtu apaļa, tad visi ūdeņi no tās notecētu un cilvēki no­mirtu aiz slāpēm, bet augi nokalstu. Zemei, o cienījamākais un cēlākais no skolotājiem un audzinātājiem, bijusi un ir plakana diska forma, un to no visām pusēm apskalo dižena upe, tā sau­camais «Okeāns». Zeme balstās uz sešiem ziloņiem, bet tie stāv uz milzīga bruņurupuča. Tā ir uzbūvēta pasaule, o skolotāj!

Eksaminētāji vērās Voļkā, arvien vairāk brīnīdamies. Zēns aiz šausmām un apzinādamies savu pilnīgo bezpalīdzību, svīda aukstus sviedrus.

Zēni klasē joprojām nevarēja aptvert, kas īsti noticis ar viņu biedru, bet vienam otram jau paspruka smiekli. Iznāca taču varen uzjautrinoši par plikpauru zemi, par spalvām pildīto val­sti, par zelta nesējām skudrām suņa lielumā, par plakano Zemi, kas balstās uz sešiem ziloņiem un viena bruņurupuča. Turpretim Zeņa Bogorads, Voļkas sirdsdraugs un viņa posma vadītājs, bija uztraucies pavisam nopietni. Lai nu kam, bet viņam gan bija pilnīgi skaidrs, ka Voļka — astronomijas pulciņa vecākais no­teikti zina, ka Zemei ir lodes veids. Vai tad tiešām Voļka ne no šā, ne no tā pēkšņi būtu sadomājis uzvesties kā huligāns un pie tam vēl eksāmenā! Acīm redzot Voļka ir saslimis. Bet kas viņam kaiš? Kas tā tāda par tik dīvainu, neredzētu slimību? Un bez tam ir ļoti nepatīkami posma dēļ. Visos eksāmenos posms sekmju ziņā bija pirmais, un pēkšņi disciplinētā un ap­zinīgā pioniera Kostiļkova muļķīgo atbilžu dēļ viss draud sa­brukt.

—   Vai tu visu to domā nopietni, Kostiļkov? — jau dusmo­damies jautāja skolotājs.

—   Nopietni, o skolotāj, — Voļka atbildēja.

—   Un tev nav nekā ko piebilst? Vai tiešām tu domā, ka atbildēji to, kas ir tavā biļetē?

—   Nē, nav nekā, — Chotabičs aiz sienas noraidoši papuri­nāja galvu.

Arī Voļka, mocīdamies bezpalīdzības apziņā, ka nespēj pre­toties varai, kas viņu dzen postā, noraidoši papurināja galvu.

—   Nē, nav nekā. Varbūt tikai tas, ka bagātās Indijas ap­vāršņi rotāti ar zeltu un pērlēm.

—    Neticami! — eksaminētājs noplātīja ar rokām.

Nevar būt, ka Kostiļkovs ir gribējis izjokot savus skolo­tājus.

Eksaminētājs pieliecās un čukstēja direktoram ausī:

—   Manuprāt, zēns nav gluži vesels.

—   Tas ļoti var būt, — direktors piekrita.

Eksaminētāji, iesānis uzmezdami ašus skatienus Voļkam,

saka klusu apspriesties. Tad ģeografijas skolotājs Sergejs Sem- jonovičs pačukstēja:

—   Mēģināsim uzdot viņam kādu jautājumu tikai ar tādu nolūku, lai viņš nomierinātos. Atļaujiet jautāt no pagājušā gada kursa?

Visi piekrita, un Sergejs Semjonovičs pievērsās Voļkam:

—   Tā, Kostiļkov, nomierinies, noslauki asaras un nenervozē. Vai tu varētu vispirms pateikt, kas ir apvārsnis? Tas ir no piek­tās klases kursa.

—    Par apvārsni? — Voļka kļuva priecīgs. — Tas, Sergej Semjonovič, ir ļoti vienkārši. Par apvārsni sauc to iedomāto līniju …

Bet aiz sienas tūdaļ sāka rosīties Chotabičs, un Voļka atkal kļuva par priekšā teikšanas upuri.

—  Par apvārsni, o augsti godājamais skolotāj, — viņš pār­laboja, — es saucu to robežu, kur debesu kristālā jumols pie­skaras Zemes malai.

Arvien trakāk! Kā lai saprot tavus vārdus par debesu kristālā jumolu: burtiski vai pārnestā nozīmē?

Burtiski, o skolotāj, — blakus klasē teica Chotabičs.

Un Voļkam vajadzēja tūdaļ atkārtot:

—    Burtiski, o skolotāj.

Pārnestā nozīmē! — čukstēja kāds no pēdējiem soliem.

Bet Voļka vēlreiz noteica:

—    Protams, burtiski.

Tātad, ka tas būtu? — ģeografijas skolotājs joprojām neticēja savām ausīm. — Tātad debesis, pēc tavām domām, ir ciets jumols?

—    Ciets.

Un tātad ir tāda vieta, kur Zeme beidzas?

—   Ir tāda vieta, o mans augsti cienījamais skolotāj.

Chotabičs aiz sienas piekrizdams māja ar galvu un apmie­rināts berzēja savas kalsnās plaukstiņas.

Klasē iestājās mokošs klusums. Visdraiskulīgākie zēni pār­stāja smaidīt: ar Voļku noteikti nebija labi.

Direktors piecēlās no galda un nobažījies pataustīja Voļkas Dieri. Temperatūras nebija.

Bet Chotabičs aiz sienas jutās aizkustināts, viņš zemu pa- daiiijās un, kaut ko čukstēdams, pēc austrumu paražas pie­skaras pie pieres un krūtīm. Voļka, pakjauts šim pašam nela­bajam spēkam, uz mata atkārtoja šīs kustības:

—   Pateicos tev, o visuaugstsirdīgais Pavel ibn Vasilij! Pa- eicos par raizēm, bet tās ir nevietā. Tās ir pilnīgi liekas, jo es, ai slavēts allahs, esmu pilņīgi vesels.

Tas izskatījās ārkārtīgi muļķīgi un smieklīgi. Bet zēnu sa- raukums par Voļku bija tik liels, ka nevienam no viņiem pat ;maida atspulgs nepavīdēja sejā. Tad direktors laipni paņēma /oļku aiz rokas, izveda no klases un noglāstīja viņa noliekto galvu:

Nekas, Kostiļkov, neskumsti. . . Acīm redzot tu esi maz- iet pārpūlējies … Atnāksi, kad būsi krietni atpūties, vai ne?

—   Labi, — atteica Voļka. — Tikai, Pavel Vasiļjevič, pioniera goda vārds, es nemaz, gluži nemaz neesmu vainīgs!

—   Bet es jau tevi nebūt nevainoju, — saudzīgi atbildēja direktors. — Vai zini, iegriezīsimies pie Pjotra Ivaniča.

Pjotrs Ivaničs — skolas ārsts minūtes desmit izklausīja un izklauvēja Voļku, lika viņam aizmiegt acis, izstiept uz priekšu rokas un stāvēt ar izplestiem pirkstiem; padauzīja viņam pa kāju zem ceļgala, ar stetoskopu vilka līnijas uz Voļkas kailās miesas. Pa šo laiku Voļka pilnīgi atguvās. Viņa vaigi atkal kļuva sārti, garastāvoklis uzlabojās.

—    Pilnīgi vesels zēns, — Pjotrs Ivaničs teica direktoram.

—   Tas ir, teikšu atklāti: sevišķi vesels zēns! Jādomā, ka tas no nelielas pārpūlēšanās . .. Būs pārcentics pirms eksāmeniem . . . Citādi vesels, ve-sels! īsts Mikula Seļjaņinovičs!

Un tomēr viņš drošības dēļ iepilināja glāzē kaut kādas zāles, un Mikulam Seļjaņinovičam ar smagu sirdi vajadzēja tās iz­dzert.

Pēkšņi Voļkam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Kā būtu, ja tieši šeit, Pjotra Ivaniča kabinetā, izmantojot Chotabiča prom­būtni, mēģinātu nolikt eksāmenu pie Pavēla Vasiļjcviča?

—    Pavel Vasiļjevič! — viņš uzrunāja skolas direktoru.

—    Lūk, arī Pjotrs Ivaničs saka, ka esmu vesels. Atļaujiet, es jums šeit pat atbildēšu uz visiem jautājumiem ģeogrāfijā. Tad jūs redzēsiet…

—    Nē-nē-nē! — Pjotrs Ivaničs sāka vēcināt ar rokām. — Ne­kādā ziņā neieteicu. Lai labāk bērns kādas dieniņas atpūšas. Ģeogrāfijā no viņa nekur neaizbēgs.

—    Kas tiesa, tas tiesa, — direktors atviegloti noteica, ap­mierināts, ka galu galā viss tik labi beidzies. — Ej vien, draugs Kostiļkov, uz mājām un atpūties! Atpūties labi, tad atnāksi un atbildēsi. Esmu pārliecināts, ka tu katrā ziņā noliksi uz piecnie­ku … Bet kā jūs domājat, Pjotr Ivanič?

—   Šitāds spēkavīrs? Domāju, ka bez pieci ar krustu viņš pat neiesāks .. .

—   Jā, tad vēl ko .. . — teica direktors. — Vai nebūtu labāk, ja kāds viņu pavadītu uz mājām?

—    Ko jūs, ko jūs, Pavel Vasiļjevič! — Voļka uztraucās. — Es pats lieliski aiziešu.

Tā tikai vēl trūka, lai pavadonis satiktos tieši vaigu vaigā ar šo veco nedarbnieku Chotabiču!

Voļka jau izskatījās pavisam žirgts, un Pavels Vasiļjevičs ar mierīgu sirdi viņu atlaida mājās.

Gaitenī aiz Voļkas muguras no sienas smaidošs iznira Cho­tabičs, bet, pamanījis direktoru, atkal nozuda. Atvadījies no Pavēla Vasiļjeviča, Voļka devās pa platajām kāpnēm lejā uz vestibilu.

Šveicars tūlīt steidzās pavēstīt:

—    Kostiļkov! Te (tev līdzi atnāca vectēvs vai nu kas, un viņš

Bet tieši šaja brīdī no sienas iznira Chotabičs. Viņš bija jautrs kā cīrulis, ļoti apmierināts un kaut ko pie sevis dun­goja.

—    Ai! — šveicars klusu iesaucas un veltīgi meģinaja no tukšās karafes ieliet sev ūdeni.

Bet, kad viņš nolika karafi un atskatījās, vestibilā vairs ne­bija ne Voļkas Kostiļkova, ne viņa mīklainā pavadoņa. Viņi jau bija izgājuši uz ielas un aizgriezās gar stūri.

—    Zvēri pie visa, kas svēts, o mans jaunais pavēlniek, — pārtraukdams ilgstošo klusumu, Chotabičs lepni uzrunāja Voļku,

- vai tu ar savām zināšanām pārsteidzi savus skolotājus un savus biedrus?

—    Pārsteidzu gan! — Voļka nopūtās un naidīgi paskatījās uz večuku.

Chotabičs pašapmierināts pavīpsnāja.

V. Chotabiča otrais pakalpojums

mājās iet negribējās. Ap sirdi Voļkam bija riebīgi, un ve­cais jauda kaut ko nelāgu. Protams, viņš neapzinājās, ka bija iegāzis Voļku. Bet skaidrs bija, ka zēns ar kaut ko ir nemierā un ka pie tā acīm redzot nav vainīgs neviens cits ka

vienīgi viņš, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs. Vajadzēja uz­jautrināt Voļku, drīzāk izkliedēt viņa slikto omu.

—   Vai tavai sirdij būtu tīkami, o mēnesim līdzīgais, stāsti par dīvainiem un neparastiem nolikumiem? — viņš šķelmīgi apjautājās sapīkušajam Voļkam. — Vai tev, piemēram, ir zināms notikums ar Bagdades bārddziņa trim melniem gaiļiem un viņa klibo dēlu? Un par vara kamieli ar sudraba kupri? Un par ūdens- nesēju Achrnetu un viņa burvju spaini?

Voļka sapīcis klusēja, bet vecais neapmulsa un steidzīgi iesāka:

- Lai tev top zināms, o visujaukākais no zēnu vidusskolas skolniekiem, ka kādreiz Bagdadē dzīvojis veikls bārddzinis, vārdā Selims, un viņam bijuši trīs gaiļi un klibs dēls, saukts Badja. Un noticis tā, ka viņa veikalam garām gājis kalifs Haruns al Rašids … Tikai zini ko, o visuzmanīgākais no jaunekļiem: vai mēs neapsēstos uz tuvākā sola, proti, lai tavas jaunās kājas ne­nogurtu no iešanas šā garā un pamācošā stāstījuma laikā?

Voļka piekrita; viņi apsēdās bulvārī vēsumā vecas liepas paēnā.

Veselas trīsarpus stundas Chotabičs stāstīja par šo tiešām saistošo notikumu un nobeidza to valšķīgiem vārdiem: «Bet vēl brīnišķīgāks ir stāsts par vara kamieli ar sudraba kupri.» Un tūlīt, elpu neatvilcis, sāka to klāstīt, līdz nonāca pie vārdiem: «Tad svešinieks paņēma no ogļu pannas oglīti un ar to uzzīmēja uz sienas kamieli, un šis kamielis pavēcināja asti, papurināja galvu un nokāpa no sienas uz ceļa akmeņiem . ..»

Te viņš apstājās, lai patīksminātos, kādu ietekmi uz viņa jauno klausītāju būs atstājis stāstījums par zīmējuma atdzīvi- nāšanos. Bet Chotabiču sagaidīja vilšanās: Voļka savā mūžā bija redzējis pietiekami daudz multiplikācijas filmu. Toties Chotabiča vārdi uzvedināja viņu uz interesantu domu.

—   Zini ko, — viņš teica, — ņemsim un aiziesim uz kino. Bet par to notikumu tu man pastāstīsi vēlāk, pēc kino.

—   Tavi vārdi man ir likums, o Voļka ibn Aļoša, — vecais lēnprātīgi teica. — Bet esi tik laipns un pasaki man: ko tu gribi teikt ar šo nesaprotamo vārdu «kino»? Vai tā nav pirts? Vai

varbūt pie jums tā sauc tirgu, kur ^ var pastaigāties un patērzēt ar sa­viem draugiem un paziņām?

—    Še tev nu bija! — Voļka pārsteigts iesaucās. — Katrs bērns taču zina, kas ir kino. Kino — tas ir … — Te viņš tā nenoteikti no- platīja ar roku pa gaisu un pie­bilda: — Nu, vispār, aiziesim, tad redzēsi.

Pie kinoteatra «Saturns» kases bija izlikts uzraksts: «Bērniem līdz sešpadsmit gadiem vakara sean­sos ieeja aizliegta.»

—    Kas tev notika, o visudaiļā- kais no daiļākajiem? — Chotabičs uztraucās, pamanījis, ka Voļka at­kal sadrūma.

—   Nu tas, ka esam nokavējuši dienas seansus! Tagad atļauts

ieiet tikāt no sešpadsmit gadiem . .. Nudien nezinu, ko darīt… Mājas iet negribas . ..

— Tu neiesi mājās! — Chotabičs iesaucās. — Nepaies ne paris mirkļu, kad mūs ielaidīs un mums veltīs tādu cieņu, kādu tu esi pelnījis ar savām patiesi neskaitāmajām dotībām!… Es til <ai paskatīšos, kadas lapiņas apmckletaji rada tai bargajai sievietei, kas stāv pie tava sirdsmīļā kino ieejas …

«Vecais lielībnieks!» Voļka aizkaitināts nodomāja. Un pēkšņi viņš ieraudzīja sev labajā rokā divas biļetes.

Nu, iesim! — teica Chotabičs, vai plīsdams aiz laimes. Iesim, tagad viņi tevi noteikti ielaidīs. ' — Esi pārliecināts?

Tāpat kā par to, ka tevi gaida liela nākotne! Viņš piestūma Voļku pie spoguļa, kas atradās turpat netālu. No spoguļa apstulbumā atvērtu muti Voļkā lūkojās zēns, kura veselīgo, mūsaino sēju rotāja krāšņa, gaišbrūna bārda.

VI. Neparasts atgadījums kinoteātri

Hotabičs līksmodams vilka Voļku pa kāpnēm augšā otrajā stāvā uz foajē.

Pie pašas skatītāju zāles ieejas kvernēja Zeņa Bogorads, kuru apskauda visi sestās «b» klases skolēni. Šis laimes luteklis bija kinoteatra «Saturns» vecākā administratora tuvs radinieks, itāpēc viņam atļāva apmeklēt vakara seansus. Jau tādēļ vien viņš varēja būt līksms, bet šis, ko domājat, briesmīgi cieta. Viņš cieta aiz vientulības. Viņam bija ārkārtīgi vajadzīgs sarunu biedrs, ar kuru viņš varētu apspriest Voļkas Kostiļkova pārsteidzošo uzvešanos šodien ģeografijas eksāmenā. Bet kā par spīti — neviena pazīstama!

Tad viņš nolēma noiet lejā. Varbūt tur viņam liktenis kādu atsūtīs. Uz kāpņu laukumiņa viņu tikko no kājām nenotrieca kāds vecis, tērpies audekla uzvalkā, ar cietu salmu cepuri galvā un izšūtām safjanādas kurpēm kājās, kurš vilka aiz rokas, — nu, ko gan jūs domājat? — pašu Voļku Kostiļkovu! Voļka nez kādēļ ar abām rokām bija aizsedzis seju.

— Voļka! — Bogorads nopriecājās. — Kostiļkov!

Bet Voļka, gluži otrādi, acīm redzot nemaz nepriecājās par šo sastapšanos. Pat vēl vairāk: viņš izlikās, it kā nepazītu savu labāko draugu, un iespraucās ļaužu drūzmā, kas klausījās or­ķestri. >

«Nu nevajag ar!» Zeņa apvainojas un gribēja iet uz bufeti iedzert kādu glāzi sitro. Bet šajā brīdī plaši atvērās skatītāju zāles durvis un Zeņa devās uz savu parasto vietu — administrā­cijās ložu.

Divās trijās minūtēs foajē bija tukšs. Pēdējie no tā izgāja Voļka un Chotabičs. Viņi iegāja skatītāju zālē tikai tad, kad tur nodzisa gaisma. Tas bija Voļkas labi izdomāts piesardzības paņēmiens, jo viņš vairāk par visu vēlējās, lai itin neviens viņu nepamanītu ar bārdu.-*

Patiesību sakot, Voļka sākuma bija tik satraukts, ka apņē­mās aiziet no kinoteatra, filmu neredzējis. Bet Chotabičs sāka lūgties:

—   Ja jau tev tik netīkama bārda, ar kuru es tevi esmu izrotājis tava paša labā, tad es tevi no tās atbrīvošu, tikko mēs apsēdīsimies savās vietās. Tas man tīrais nieks. Iesim taču tur, kur iet visi citi, jo, raugi, man ārkārtīgi gribas zināt, kas tad īsti ir šis kino. Cik lieliskam tam vajag būt, ja šādā nogurdinošā vasaras tveicē to apmeklē pat šādi pieredzējuši vīri!

Un tiešām, tikko viņi bija apsēdušies sestajā rindā brīvajās vietās, Chotabičs tūdaļ ar kreisās rokas pirkstiem uzsita knipi.

Tomēr par spīti viņa solījumiem ar Voļkas bārdu nekas ne­notika.

—   Ko tu te tūļājies? — Voļka vaicāja. — Un vel tā izlie­lījies!

—   Es nelielījos, o visuskaistākais no sestās «b» klases sko­lēniem! Par laimi es vēl laikus pārdomāju. Ja tev nebūs bārdas, tevi izdzīs no tava sirdsmīļā kino.

Kā drīz vien noskaidrojās, vecais bija tikai mānījies. Bet Voļka to vēl nezināja. Viņš teica:

—   Nekas, no šejienes vairs neizdzīs.

Chotabičs izlikās, it kā viņš nebūtu dzirdējis šos vārdus. Voļka atkārtoja, bet Chotabičs joprojām izlikās kurls. Tad Voļka pacēla balsi:

—   Hasan Abdurachman ibn Chotab?

—    Klausos, o mans jaunais pavēlniek, — vecais padevīgi atbildēja.

—    Vai nevarētu klusāk? — teica kāds no blakussēdētājiem. Voļka turpināja čukstus, pieliecies sašļukušajam Chotabičam

pie pašas auss.

—    Dari tā, lai man tūdaļ vairs nebūtu šīs muļķīgās bārdas! Tā nebūt nav muļķīga! — vecais čukstot atbildēja. — Tā

ir augstākā mērā cienījama un godājama bārda.

—    Šajā pašā acumirklī! Dzirdi, šajā pašā acumirklī!. Dzirdu un paklausu, — Chotabičs atkal noteica un sāka

kaut ko čukstēt, ar pirkstiem dziļdomīgi sizdams knipjus. Bet bārda uz Voļkas sejas kā bija, tā palika. Nu? — Voļka nepacietīgi iesaucās. Vēl vienu mirklīti, o visucildenākais Voļka ibn Aļoša, —

vecais atsaucās, turpinādams nervozi čukstēt un knakšķināt ar pirkstiem.

Bet bārda ir nedomāja nozust no Voļkas sejas.

—      Palūk, palūk, kas tur sēž devītajā rindā! — Voļka pēkšņi čukstēja, uz brīdi aizmirsis savu nelaimi.

Devītajā rindā sēdēja divi cilvēki, kas, pēc Chotabiča domām, ne ar ko sevišķu neizcēlās.

—    Tie ir ārkārtīgi brīnišķīgi aktieri! — Voļka dedzīgi pa­skaidroja, nosaukdams divus katram mūsu lasītājam pazīsta­mus uzvārdus. Chotabičam, protams, tie nekā neizteica.

—   Vai tu gribi teikt, ka viņi ir jokdari? — Vecais laipni pasmaidīja. — Vai viņi dejo uz virves?

—   Viņi tēlo filmā! Tie ir visiem pazīstami kinoaktieri, lūk, kas viņi ir!

—    Bet kādēļ tad viņi netēlo? Kādēļ viņi sēž, rokas sali­kuši? — Chotabičs nosodoši tincināja. — Viņi acīm redzot ir ļoti nevīžīgi jokdari, man žēl, ka tu viņus tik neapdomigi slavē, o manas sirds kino!

—    Ko tu! — Voļka sāka smieties. — Kinoaktieri nekad ne­tēlo kinoteātros. Kinoaktieri tēlo kinostudijās.

—   Tātad pašreiz mēs neredzēsim vis kinoaktieru spēli, bet gan kādu citu jokdaru spēli?

—    Nē, tieši kinoaktieru. Saproti, viņi spēlē kinostudijās, bet mēs viņu spēli skatāmies kinoteātros. Manuprāt, tas saprotams jebkuram zīdainim.

—    Tu sapļāpāji, piedod man, kaut kādas aplamības, — no­sodoši teica Chotabičs. — Bet es nedusmojos uz tevi, jo, raugi, tavos vārdos es nejaušu iepriekšēju nolūku izsmiet savu pade­vīgo kalpu. Tu tā runā droši vien tāpēc, ka šajās telpās ir ļoti karsts. Ak vai, es neredzu neviena paša loga, ko varētu atvērt, lai atsvaidzinātu gaisu.

Voļka saprata, ka dažās minūtēs, kas vēl atlikušas līdz seansa sākumam, viņš nepaspēs izskaidrot večukam kino­aktieru darba būtību, un tāpēc nolēma izskaidrošanu atlikt uz vēlāku laiku. Jo vairāk tādēļ, ka atcerējās sev uzbrukušo nelaimi.

—   Chotabič, mīļais, nu vai tas tev ir grūti, nu pacenties taču drīzāk!

Večuks smagi nopūtās, izrāva no savas bārdas vienu matu, otru, trešo, pēc tam dusmās izplēsa veselu šķipsnu un saniknots sāka to plucināt sīkās drisciņās, kaut ko murminādams un no Voļkas acis nenolaizdams.

Taču digums no viņa jaunā drauga ārkārtīgi veselīgas fizio- nomijas ne tikai nenozuda, bet pat nepakustējās. Tad Chotabičs sāka visdažādākos veidos ar pirkstiem sist knipjus: gan ar atse­višķiem pirkstiem, gan ar visiem pieciem labās rokas, gan ar kreisās, gan ar abu roku pirkstiem reizē, gan vienu reizi ar labo roku un divas — ar kreiso, gan otrādi. Bet viss vel­tīgi. Tad pēkšņi Chotabičs sāka plēst savu apģērbu, ka stirk- šķēja vien.

—   Vai tu esi pavisam jucis? — Voļka satrūkās. — Ko tu dari?

—    Vai man! — Chotabičs atbildot čukstēja un sāka skrāpēt sev seju. — Vai man! Gadu tūkstoši, kas pavadīti nolādētajā traukā, ak vai, liek sevi just! Prakses trūkums postoši iedarbo­jies uz manu specialitāti.. . Piedod man, o mans jaunais glābēj, bet es nekā nevaru darīt tavai bārdai! … Ak vai, vai man, na­baga džinam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! …

—   Ko tu tur čuksti? — Voļka vaicāja. — Čuksti skaidrāk! Es nekā nevaru saprast.

Un Chotabičs, neatlaidīgi plēsdams savu apģērbu, viņam at­bildēja:

—    O visudārgākais no jaunekļiem, visujaukākais no jauka­jiem, neizgāz uz mani savas taisnīgās dusmas! … Es tevi nevaru atpestīt no bārdas!…. Esmu aizmirsis, kā to dara!…

—    Kaunietes jel, pilsoņi! — kaimiņi sāka viņus apsaukt. — Pagūsiet izrunāties mājās. Jūs taču traucējat! .. . Vai tiešām būs jāsauc biļešu kontrolieris?

—    Lai negods krīt uz manu veco galvu! — Chotabičs tagad tikko dzirdami iekunkstējās. — Aizmirst tik vienkāršu burves­tību! Un kas ir aizmirsis?! Es, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs, visvarenākais no džiniem, es, tas pats Hasans Abdu- rachrnans ibn Chotabs, kuram veselus divdesmit gadus neka nevarēja padarīt pats Suleimans ibn Dauds, lai miers viņiem abiem! . . .

—   Nečinksti! — Voļka čukstēja, neslēpdams savu nicinā­šanu. — Saki rrian, kā pieklājas, vai tu uz ilgu laiku mani esi apbalvojis ar šo bārdu?

—   O nē, apmierinies, mans labais pavēlniek! — atbildēja vecais. — Par laimi es tevi esmu apbūris ar mazo burvestību. Rīt ap šo laiku tava seja atkal kļūs tik gluda kā jaundzimu- šam . .. Bet varbūt man pat vēl ātrāk izdosies atcerēties, kā atburt mazo burvestību …

Tieši ap to laiku uz ekrana izbeidzās daudzie uzraksti, ar kuriem parasti sakas katra filma, pēc tam uz ekrana parādījās, sāka kustēties un sarunāties cilvēki. Chotabičs pašapmierināti pačukstēja Voļkam:

—   Nu, to visu es saprotu. Tas ir ļoti vienkārši. Visi šie cil­vēki ieradušies šeit caur sienu. To es arī protu.

—   Nekā tu nesaproti! — Voļka pasmīnēja par veča nezinā­šanu. — Kino, ja gribi zināt, ir konstruēts pēc principa …

Priekšējās un pakaļējās rindās sāka šņākāt, un Voļkas pa­skaidrojumi aprāvās pusvārdā.

Apmēram minūti Chotabičs sēdēja ka apburts. Pēc tam viņš sāka nemierīgi grozīties un bieži skatīties atpakaļ, kur devītajā rindā, kā mūsu lasītāji atceras, sēdēja abi kinoaktieri. Viņš to darīja vairākkārt, iekāms nebija īsti pārliecinājies, ka viņi, cie­nīgi salikuši rokas pār krūtīm, sēž tam aiz muguras un tajā pašā laikā auļo ar straujiem zirgiem tur priekšā uz vienīgās apgais­motās sienas šajā dīvainajā telpā.

Nobālis, izbailēs paceltām uzacīm, vecais čukstēja Voļkam:

—    Paskaties atpakaļ, o bezbailīgais Voļka ibn Aļoša!

—    Nu ja, — Voļka teica, — tie ir kinoaktieri. Viņiem šajā filmā ir galvenās lomas, un tie atnākuši pārliecināties, vai mums, skatītājiem, patīk viņu spēle.

—   Man nepatīk, — Chotabičs ātri paziņoja. — Man nepatīk, kad cilvēki dubultojas. Pat es neprotu vienā un tajā pašā laikā saliktām rokām sēdēt uz krēsla un aulekšot uz strauja, vētraina

zirga. To pat Suleimans ibn Dauds, — lai miers viņiem abiem! — nevarēja izdarīt. Un tāpēc man ir baigi.

—    Viss ir kārtībā, — Voļka mierinadams pavīpsnāja. — Pa­veries uz pārējiem skatītājiem! Redži, neviens nebaidās. Vēlāk es tev paskaidrošu, kā tas notiek.

Pēkšņi spēcīgs lokomotives svilpiens ielauzās klusumā. Cho- tabičs saķēra Voļku aiz rokas.

—    O ķēnišķīgais Voļka! — viņš izdvesa, svīzdams aukstus sviedrus. — Es pazīstu šo balsi. Tā ir džinu ķēniņa Džirdžisa balss! … Bēgsim, kamēr vēl laiks.

—    Ak, kas par muļķībām! Sēdi mierīgi!.. . Nekas mums nedraud.

—    Dzirdu un paklausu, — Chotabičs pazemīgi nomurmi­nāja, joprojām vēl drebēdams.

Taču pēc sekundes, kad uz ekrana, skaļi svilpdama, skatītā­jiem tieši virsū traucās lokomotive, skatītāju zālē atskanēja spalgs šausmu kliedziens.

—   Bēgsim! .* . Bēgsim! … — pilnīgi pārvērstā balsī brēca Chotabičs, mukdams prom no zāles.

Tikai pie pašas izejas viņš atcerējās Voļku, dažos lēcie­nos atgriezās, satvēra viņu aiz elkoņa un vilka uz dur­vīm .

— Bēgsim, o Voļka ibn Aļoša! Bēgsim, kamēr vēl laiks!. ..

— Pilsoņi… — ierunājās biļešu kontrolieris, aizstāda­mies viņiem ceļā.

Taču, to izteicis, viņš tū­daļ uzšāvās gaisā un, apme­tis skaistu, slaidu loku, nolai­dās uz estrādes pie paša ekrana …

—    Kādēļ tu kliedzi? Kādēļ sacēli tik mežonīgu paniku? — Voļka nikni jautāja Chotabičam, kad viņi bija izgājuši uz ielas.

Šis atbildēja:

—    Kā lai es nebūtu kliedzis, kad tev draudēja vislielākās briesmas? Spļaudams uguni un nāvi, mums tieši virsū brāzās lielais sātans Džirdžiss ibn Redžmus, krustmātes Ikrišas maz­dēls!

—    Kas par Džirdžisu! Nudien, posts un bēdas ar tevi! Kāda krustmāte? Visparastākā lokomotive!

—   Vai rnans jaunais pavēlnieks nesāks mācīt vecajam dži­nam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabarn, kas tas ir sā­tans? — dzēlīgi apvaicājās Chotabičs.

Un Voļka saprata: kas ir kino un kas ir lokomotive, to viņam nevarēs ieskaidrot ne piecās minūtēs, ne pat veselā stundā.

Atvilcis elpu, Chotabičs pazemīgi vaicāja:

—    Ko gan tu pašreiz vēlētos, o mans visudārgais acu­raugs?

—    It kā tu nezinātu! Protams, tikt vaļā no bārdas.

—    Ak vai, — vecais satriekts bilda, — esmu vēl bez­spēcīgs izpildīt šo tavu vēlēšanos. Bet vai tad tev nav ne­vienas citas vēlēšanās? Saki, un es to tajā pašā acumirklī izpildīšu.

—    Noskūties … cik ātri vien iespējams!

Pēc dažām minūtēm viņi jau bija frizētavā.

Vēl pēc kādām desmit minūtēm noguris frizieris, pabāzis galvu pa vīriešu nodaļas atvērtajām durvīm, uzsauca:

—   Nākošais!

Tad no kāda tumšāka stūra pie paša drēbju pakaramā iznāca un steidzīgi apsēdās krēslā zēns, kura seja bija ietīta dārgā zīda drānā.

—   Atļausiet apgriezt matus? — frizieris vaicāja.

—   Nē, noskūties, — zēns klusi atbildēja un noraisīja šalli, kas bija aizsegusi viņa seju līdz pat acīm.

VII. Nemierīgais vakars

Labi, ka Voļka nebija tumšmatis. Zeņam Bogoradam, piemē­ram, pēc noskušanās vaigi izskatītos zilgani. Bet Voļkas vaigi, kad viņš izgāja no frizētavas, ne ar ko neatšķīrās no pārējiem viņam līdzīga vecuma zēnu vaigiem.

Jau astotā vakara stunda, bet laukā vēl gaišs un ļoti karsts laiks.

—   Vai jūsu cildenajā pilsētā nav veikalu, kur pārdod sorbetu vai sorbetam līdzīgus spirdzinošus dzērienus, proti, lai mēs va­rētu veldzēt slāpes? — Chotabičs vaicāja.

—   Pareizi gan! — piebalsoja Voļka. — Pašreiz būtu labi iedzert aukstu limonādi vai krušonu!

Viņi iegāja tuvākajā augļūdeņu un minerālūdeņu paviljonā, apsēdās pie galdiņa un pieaicināja oficianti.

—    Lūdzu divas pudeles citrona limonādi, — teica Voļka.

Oficiante pamāja ar galvu un devās pie letes, bet Chotabičs

dusmīgi uzsauca viņai:

- Ej tu, panāc nu tuvāk, necienīgā kalpotāja! Man nepatīk, kā tu atbildēji manam jaunajam draugam un pavēlniekam.

—   Chotabič, beidz, vai dzirdi! Beidz … — Voļka čukstot mēģināja viņu apsaukt.

Bet Chotabičs maigi aizlika viņa mutei priekšā savu kalsno plaukstiņu:

—   Neliedz vismaz man aizstāvēt tavu cieņu, ja jau tu pats tev raksturīgās mīkstsirdības dēļ viņu neizrāji…

—   Tu nekā neesi sapratis! — Voļka pavisam nopietni satrūkās oficiantes dēl. — Chotabič, es taču tev skaidri saku, ka …

Bet pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka bija zaudējis valodu. Viņš gribēja mesties starp veci un meiču, kas vēl neko neno- jauda, bet nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Lai Voļka netraucētu darīt to, ko Chotabičs uzskatīja par savu goda lietu, tas ar savas kreisās rokas lielo un rādītāja pirkstu bija viegli satvēris zēna labās auss ļipiņu, tā padarīdams viņu klusu un pilnīgi nekustīgu.

—    Kā tu atbildēji uz mana jaunā drauga pavēli? — Chota­bičs atkārtoja, no jauna pievērsdamies oficiantei.

—    Es jlīs nesaprotu, pilsoni, — meiča viņam pieklājīgi at­teica. — Nekādas pavēles neesmu dzirdējusi. Mani lūdza, un es devos šo lūgumu izpildīt. Tas, pirmkārt; otrkārt, pie mums nav pieņemts «tuinat». Pie mums nepazīstamus cilvēkus mēdz uz­runāt ar «jūs». Man jābrīnās, ka jums tas nav zināms, kaut gan to zina katrs kulturāls padomju cilvēks.

—    Ko tu, mani mācīt gribi, vai?! — Chotabičs iekliedzās.

—   Uz ceļiem! Jeb es tevi pīšļos pārvērtīšu! .. .

—    Kaunieties, pilsoni! — iejaucās kasiere, kas bija vērojusi šo sašutumu izraisošo skatu, jo bez Voļkas un Chotabiča pavil­jonā citu apmekletaju nebija. — Vai tad drīkst tik huligāniski uzvesties, pie tam jūsu gados!

—    Uz ceļiem! — Chotabičs ierēcās ārprātīgās dusmās. — Arī tu uz ceļiem! — viņš rādīja ar pirkstu uz kasieri. — Un tu arī! — viņš uzsauca otrai oficiantei, kas steidzās savai biedrenei palīgā.

—    Visas trīs uz ātrāko metieties ceļos un lūdziet manu jauno draugu, lai viņš jūs apžēlo!

Līdz ar šiem vārdiem Chotabičs pēkšņi sāka stiepties garumā līdz pašiem griestiem. Tas bija briesmīgs un dīvains skats. Ka­siere un otrā oficiante aiz šausmām zaudēja samaņu, bet pirmā oficiante, kaut gan gluži bāla, mierīgi teica Chotabičam:

—   Kaunieties, pilsoni! Uzvedieties, kā pienākas, sabiedriskā vietā … Un ja jūs esat kārtīgs hipnotizētājs . ..

Tā domāja, ka večuks ar viņām izdara hipnotizēšanas mēģi­nājumu.

Uz ceļiem! — Chotabičs atkal ierēcās. — Kam es saku — uz ceļiem?!

Viņa trīs tūkstoši septiņi simti trīsdesmit divu gadu garajā mūžā šis bija pirmais gadījums, kad vienkāršie mirstīgie uzdro­šinājās neklausīt tā pavēli. Chotabičam šķita, ka tas viņu pazemo Voļkas acīs, bet viņam briesmīgi gribējās panākt, lai Voļka viņu cienītu un vērtētu tā draudzību.

—   Meties zemē, o nicināmā, ja tev ir dārga tava dzīvība!

—    Par to nevar būt pat ne runas, — drebošā balsī atbildēja

drosmīgā oficiante. — Tā tikai ārzemēs, kapitalistiskajās val­stis, sabiedriskas ēdināšanas darbinieki ir spiesti klausīties visādas klientu rupjībās, bet pie "mums … Un vispār nav sapro­tams, kādēļ jūs paceļat balsi… Ja ir par ko sūdzēties, varat kasierei pieklājīgi palūgt sū­dzību gramatu. Sūdzību grāmatu izsniedz uz pirmo pieprasījumu . . . Mūsu paviljonu, vai zināt, apmeklē vispopulārākie hipnotizētāji un iluzionisti, taču kaut ko .tādu viņi nekad nav atļāvušies… Vai nav tiesa, Katja? — viņa meklēja atbalstu pie draudzenes, kas jau bija atguvusi samaņu.

—    Vēl ko izdomājis! — Katja iešņukstēda­mās atbildēja. — Ceļos krist! Kāda nejē­dzība! r. .

—   Ak šitā?! — Chotabičs sāka vai trakot. — Tad tik talu iet jūsu nekaunība?! Labi, ja jus pašas to gribat!

Ar ierastu kustību viņš izrāva no savas bār­das trīs matus un atbrīvoja Voļkas ausi, lai saplucinātu tos vissīkākās daļiņās.

Bet, tikko Chotabičs bija to izdarījis, zēns vecim par lie­lu nepatiku atguva valodu un spēju brīvi valdīt pār sa­vu ķermeni. Vis­pirms viņš satvēra Chotabiču aiz ro­kas:

—    Ko tu, Chotabič! Ko tu esi no­domājis?

—    Esmu nodomājis viņas sodīt, o Voļka. Iedomājies tikai, kauns pat atzīties: sākumā es gribēju viņas nospert ar pērkonu. Ar pērkonu nospert cilvēkus — to taču var katrs visniecīgākais efrits!

Tad Voļka, neskatoties uz nopietno stāvokli, saņēma drosmi aizstāvēt zinātni.

—   Pērkona grāviens… — viņš teica, drudžaini pārdomā­dams, kā novērst nabaga meičām uzbrukušo nelaimi, — pērkona grāviens nevienu nogalināt nevar. Cilvēkus var nogalināt atmo­sfēras elektrības izlādēšanās — zibens. Bet pērkons nenogalina. Pērkons ir skaņa.

—   Nezinu, — Chotabičs sausi attrauca, nevēlēdamies ielais- iies strīdos ar nepiedzīvojušu zēnu. — Nedomāju vis, ka tev būtu taisnība. Bet es esmu pārdomājis. Es nenogalināšu viņas ar pēr­konu. Labāk pārvērtīšu tās par. . . zvirbuļiem. Jā gan, par zvir­buļiem.

- Bet kādēļ?

Man viņas jāsoda, o Voļka. Vainai jātop sodītai.

—   Nav iemesla viņas sodīt! Dzirdi!

Voļka parāva Chotabiču aiz rokas. Šis jau taisījās saplu­cināt izplēstos bārdas matus: tad būtu bijis par vēlu.

Bet matiņi, kas bija nokrituši uz grīdas, paši no sevis atkal atradās Chotabiča tumšajā saujā.

—   Pamēģini tikai! — Voļka iekliedzās, pamanījis, ka vecis atkal no jauna taisās saraut matus. — Ak tā! … Tad pārvērt arī mani par zvirbuli! Vai par krupi! Pārvērt, par ko vien gribi! Un vispār zini, ka līdz ar to mūsu draudzībai būs beigas, tāpēc ka man galīgi apriebušās tavas izdarības! Tas ir viss! Pārvērt mani par zvirbuli! Un lai tad mani aprij pirmais kaķis, kam pa- gadīšos ceļā!

Vecais apmulsa:

—   Vai tad tu neredzi, ka es to gribu darīt tāpēc, lai turpmāk neviens neuzdrošinātos izturēties pret tevi bez tās sevišķās cie­ņas, kādu tu ar savām neskaitāmām labām īpašībām esi pelnījis?

—   Neredzu un nevēlos redzēt!

—   Tava pavēle man ir likums, — Chotabičs pazemīgi atbil­dēja, sirds dziļumos brīnīdamies par sava jaunā glābēja neiz­protamo iecietību. — Labi, es viņas nepārvērtīšu par zvir­buļiem.

Un ne par ko citu arī ne! — Voļka drošības dēļ piebilda, atviegloti nopūzdamies.

Un ne par ko citu arī ne-! — večuks padevīgi piekrita, bet tomēr ķērās pie izplūktajiem matiem ar skaidri redzamu nolūku saplucināt tos.

—   Kādēļ tu gribi saplucināt matus? — Voļka atkal uztrau­cās.

—   Pārvērtīšu putekļos visas preces, visus galdus un visu šā nicināmā veikala iekārtu!

—   Vai tu traks esi! — Voļka galīgi sašuta. — Tā taču ir valsts manta, tu vecais stulbeni!

—   Lai man būtu atļauts zināt, ko tu, o manas sirds briljant, gribi teikt ar šo man nesaprotamo vārdu «stulbeni»? — Chota­bičs ar lielu interesi apvaicājās.

Voļka nosarka kā burkāns.

—   Vai zini, tas … nu, kā lai tev saku .. . ē-ē-ē … Nu vis­pār, «stulbenis» — tas ir kaut kas līdzīgs gudriniekam.

Tad Chotabičs nolēma iegaumēt šo vārdu, lai pie gadījuma ar to varētu izcelties sarunā.

—   Bet… — viņš iesāka.

—    Nekādus «bet»! Es skaitīšu līdz trīs. Ja pēc tam, kad es būšu pateicis «trīs», tu neliksi mieru šim paviljonam, tad zini, ka man ar tevi vairs nekā kopēja nav un ka starp mums viss ir izbeigts, un ka … Es skaitu: viens! … divi! … tr .. .

Voļka nepaguva izteikt šo īso vārdiņu «trīs». Bēdīgi pametis ar roku, vecais pieņēma atkal savu parasto izskatu un drūmi teica:

—   Lai notiek tavs prāts, jo, raugi, tava labvēlība man ir dārgāka par manu acu gaišumu.

—   Tā arī būtu teicis, — Voļka sacīja. — Tagad tikai vēl jā­atvainojas un varam mierīgi aiziet.

—   Pateicieties jel savam jaunajam glābējam! — Chotabičs bargi uzkliedza meičām.

Voļka saprata, ka 110 veča lūpām izdabūt atvainošanos neiz­dosies.

—   Lūdzu, piedodiet mums, biedri, — viņš teica. — Un, ja iespējams, tā pārāk neļaunojieties uz šo pilsoni. Viņš ir iebrau­cējs un vel nezina mūsu — padomju kartību. Dzīvojiet veselas!

—    Dzīvojiet veseli! — meičas pieklājīgi atbildēja.

Viņas vēl nebija pilnīgi atģidušās. Viņas reizē ir brīnījās, ir šausminājās. Tomēr viņām pat prātā nevarēja iešauties, cik no­pietnas varēja būt briesmas, kas tām pagāja secen.

Tūdaļ pēc Chotabiča un Voļkas viņas izgāja uz ielas un, ap­stājušās pie durvīm, nolūkojās, kā lēni aizgāja šis dīvainais večuks ar vecmodīgo salmu cepuri galvā, līdz beidzot, sava jaunā ceļabiedra vilkts, tas nozuda aiz stūra.

—   Nevar saprast, kur tik nesavaldīgi veči var rasties! — Katja nopūtās un atkal sāka šņukstēt.

—    Būs bijis kāds pirmsrevolūcijas laika hipnotizētājs, — lidzjūtīgi teica viņas drosmīgā draudzene. — Droši vien pensio­nārs. Nogarlaikojies, varbūt drusku pavairāk iemetis… Cik nu daudz tādam vecītim vajag!

—   Jā-a-a, — viņas domām piekrita ari kasiere, — vecums nevienu neielīksmo … Iesim, meitenes, iekšā! . ..

Bet acīm redzot šāsdienas likstas ar to vēl nebija beigušās. Tikko Voļka ar Chotabiču izgāja uz Gorkija ielas, viņiem acīs iesitās žilbinoša automobiļa spuldžu gaisma. Likās, ka lielā sani- tara mašīna, griezīgiem sirēnas svilpieniem piepildot vakara gaisu, drāztos viņiem tieši virsū.

Te nu Chotabiča seja briesmīgi pārvērtās un viņš skaļi iebrēcās:

Vai man, vecam un nelaimīgam džinam! Džirdžiss, sā­tanu un efritu varenais un nežēlīgais ķēniņš, nav aizmirsis mūsu seno naidu, rau, viņš tagad man uzsūtījis vienu no visšausmīgā­kajiem briesmoņiem!

Līdz ar šiem vārdiem viņš aši pacēlas no trotuārā un kaut kur gaisā, trīs vai četrstāvu mājas augstumā, noņēma savu salmu cepuri, pamāja ar to Voļkam un lēni izgaisa, atvadoties uzsauk­dams:

Es pacentīšos tevi sameklēt, o Voļka ibn Aļoša! Skūpstu zemi pie tavām kājām! … Uz redzēšanos! . ..

Starp mums runājot, Voļka pat ļoti priecājās par veča nozu­šanu. Negribējās par viņu ir domāt. Voļkam sāka ļodzīties kājas, apzinoties, ka viņam pašreiz jāatgriežas mājās.

Nu patiesi, pamēģiniet iedomāties sevi viņa vieta. Cilvēks izgājis no mājas, lai noliktu eksāmenu ģeogrāfijā, aizietu uz kino UN pusseptiņos vakarā svinīgi un cēli pārrastos mājās ieturēt pusdienas. Viņš turpretī atgriežas mājās ap pulksten desmitiem, apkaunojoši izgāzies eksāmenā, un, kas pats šausmīgākais, ar skūtiem vaigiem! Bet viņam tikai nepilni trīspadsmit gadi! Lai kā viņš gudroja, taču atrast izeju no pašreizējā stāvokļa viņam neizdevās. Tā arī, neko neizdomājis, viņš gausiem soļiem devās uz kluso, garās vakarīgās ēnās slīgstošo Trjochprudnajas šķērs­ielu.

Viņš pagāja garām pārsteigtajam sētniekam, iegāja parādes durvīs, uzkāpa līdz otrajam stāvam un, smagi nopūties, piespieda zvana pogu. Dzīvoklī bija dzirdami soļi, un nepazīstama balss aiz neatvērtajām durvīm jautāja:

—    Kas tur ir?

—   «Es esmu,» — Voļka jau gribēja teikt, bet pēkšņi atcerē­jās, ka kopš šā rīta viņš te vairs nedzīvo.

Nekā neatbildējis jaunajam īrniekam, viņš aši metās pa kāp­nēm lejā, ļoti pašapzinīgi pagāja garām sētniekam, kas vēl ar­vien izbrīnījies nolūkojās viņā, un, iznācis no šķērsielas, iekāpa trolejbusā. Bet nelaime šodien vajāja viņu ik uz soļa. Kaut kur, visvairāk gan domājams kinoteātrī, viņš bija pazaudējis naudas maku. Vajadzēja kāpt laukā no trolejbusa un iet kājām.

Jaunajā dzīvoklī Voļku sagaidīja vecmāmiņa, kas bija norai­zējusies par viņa ilgo prombūtni. Tēvs no darba vēl nebija pārnā­cis. Viņš bija aizkavējies rūpnīcas komitejas sēdē. Māte pēc mā­cībām vakara universitātē acīm redzot būs iegriezusies pie tēva rūpnīcā.

Kaut gan Voļka ļoti centās izlikties mierīgs un laimīgs, viņam tomēr bija tik drūma sejas izteiksme, ka vecmāmuļa nolēma vis­pirms viņu pabarot un tikai tad sākt izprašņāt.

—   Nu, kā tad ir, Voļeņka? — viņa nedroši apvaicājās, kad viņas vienīgais mazdēliņš aši vien bija ticis galā ar pusdienām.

— Ka lai tev saku … — Voļka nenoteikti atbildēja, ejot vilkdams nost sporta kreklu un posdamies uz guļu.

Vecmāmiņa klusā līdzjūtībā ar maigu un skumju skatienu pavadīja mazdēlu. Ko tur vairāk tirdīt — viss jau bija skaidrs.

Voļka nopūzdamies izģērbās, apgūlās uz dzestrā, tīrā palaga, bet mieru neatguva.

Uz galdiņa pie viņa gultas krāsaina apvākā mirdzēja bieza, liela formātā grāmata. Voļkam nodrebēja sirds: ka tad, ta pati sen karotā astronomijas grāmata! Un titullapā kopš bērnības pazīstamā rokrakstā lieliem burtiem ierakstīts: «Augsti izglīto­tajam septītās klases skolniekam, Maskavas Planetarija astrono­mijas pulciņa īstenajam loceklim Vladimiram Alekseja dēlam Kosliļkovam no viņa mīļās vecmāmiņas.»

Cik jocīgs ieraksts! Vecmāmiņa vienmēr izdomā kaut ko jocīgu. Bet kāpēc tas Voļku nemaz neuzjautrina, ai, nepavisam neuzjautrina! Un viņam, iedomājieties tikai, itin nemaz nav patī­kami, ka beidzot ir sagaidīta šī valdzinošā grāmata, par kuru viņš jau tik sen sapņojis. Skumjas, skumjas viņu nomāc! Krūtis žņaudzas elpa … Nē, tā viņš vairs ilgāk nevar izturēt!

—   Vecmamiņ! — Voļka sauca, novērsdamies 110 grāmatas.

—   Vecmāmiņ, vai varētu tevi palūgt uz brītiņu?

—    Nu ko tad tev vajag, draiskuli? — sirdīga izlikdamās, atsaucās vecāmāte, gluži apmierināta, ka pirms gulēt iešanas varēs vēl patērzēt ar mazdēlu. — Nemaz tu nevari rimties, astro­noms tāds, naktsputns!

—   Vecmāmiņ! — Voļka dedzigi čukst. — Aizver durvis un apsēdies pie manis uz gultas malas. Man tev jāpastāsta kas bries­mīgi svarīgs.

—   Bet varbūt līdz rītiņam atlikt to ļoti svarīgo sarunu? — atbild vecāmāte, pati vai degdama aiz ziņkārības.

—   Nē, tūdaļ, katrā ziņā šajā pašā acumirklī. Es … Vecmā­miņ, es vēl neesmu pārcelts uz septīto klasi… Tas ir, es pagai­dām vēl neesmu pārcelts… Es neizturēju eksāmenu …

—    Izkriti? — vecmāmiņa klusu nopūšas.

—    Nē, neizkritu … Es nenoliku un tomēr neizkritu … Es sāku stāstīt par Indiju no senču viedokļa, tāpat arī par apvārsni un vēl dažnedažādi … To visu es pareizi pastāstīju … Bet no zinātniskā viedokļa man kaut kā neizdevās atbildēt… Es nejutos visai labi, un Pavels Vasiļjevičs man teica, lai es atnakot tad, kad būšot labi atpūties …

Pat šobrīd, pat vecmāmiņai viņš nevarēja saņemties pateikt par Chotabiču. Un viņa jau arī nemaz nenoticētu, nodomātu vēl, kas zina, ka viņš patiešām ir slims.

—    Pirmīt es biju domājis to noslēpt, pateikt tikai tad, kad nolikšu, bet sirdsapziņa neļāva … Vai tu saproti? .. .

—    Kas nu tur, Voļeņka, ko nesaprast! — vecāmāte teica.

—   Sirdsapziņa ir visvarena. Nav nekā sliktāka ka rīkoties pret savu sirdsapziņu . .. Nu, guli mierīgi, mans mīļais astronom!

—   To grāmatu pagaidām ņem līdzi, — Voļka drebošā balsī teica.

—    Ir prātā nenāk. Kur tad es šo likšu? Uzskati, ka es to līdz zināmam laikam esmu nodevusi tavā glabāšanā … Nu, guli! Vai gulēsi?

—    Es jau guļu, — atbildēja Voļka, juzdamies tā, it kā pēc atzīšanās viņam vesels kalns no pleciem būtu novēlies. — Un es tev apsolos, es tev dodu pioniera goda vārdu, ka ģeogrāfiju atbil­dēšu uz «pieci». Vai tu man tici?

—   Protams, ticu. Nu, guli, guli, uzkrāj spēkus .. . Bet kā tad vecākiem — vai lai es pastāstu, vai tu pats pateiksi?

—    Labāk jau tu.

—   Nu, guli mierīgi!

Vecmāmiņa noskūpstīja Voļku, izdzēsa gaismu un izgāja no istabas.

Kādu brīdi Voļka gulēja, elpu aizturējis. Viņam gribējās dzir­dēt, kā vecmāmuļa vecākiem pastāstīs bēdīgo ziņu, taču, nekā nesadzirdējis, viņš aizmiga.

VIII. Nemierīgā nakts

Nepagaja ne stunda, kad viņu atmodināja telefona zvans tēva kabinetā.

Pie telefona piegāja Aleksejs Alekscjcvičs:

—    Klausos … Jā, es … Kas? . .. Sveicināti, Pavel Vasiļ­jevič! .. . Pateicos, tā nekas, un jums? … Voļka? Voļka guļ .. . Manuprāt, pilnīgi vesels, vakariņas ēdis ar sevišķu apetiti … Jā, zinu, viņš stāstīja … Es arī brīnos … Jā gan, citādi to nevar izskaidrot… Protams, lai labāk atpūšas kādu laiciņu, ja jums nav iebildumu… Pateicos par uzmanību, Pavel Vasiļjevič… Visu labu … Tev sveiciens no skolas direktora, — Aleksejs Alek­scjcvičs teica sievai. — Viņš interesējas par Voļkas veselību. Teica, lai neuztraucoties: Voļka viņiem esot viens no labākajiem. Un lai tikai labi atpūšoties.

Atkal Voļka mēģināja saklausīt, par ko runāja viņa vecāki, un atkal, nekā nesapratis, aizmiga.

Bet arī šoreiz viņam neizdevās pagulēt ilgāk par ceturtdaļ­stundu. Atkal iztraucēja telefons.

—   Jā, tas esmu es . . . — Aleksejs Aleksejevičs klusinātā balsī teica. — Jā .. . Labvakar, Nikolaj Nikandrovič . .. Ko? Nē, īav . .. Jā, mājās, protams, mājās … Lūdzu … Uz redzēšanos, Nikolaj Nikandrovič .. .

—    Kas tur zvanīja? — atskanēja no virtuves Voļkas mātes )alss.

Zeņas Bogorada tēvs. Viņš uztraucies, ka Zeņa līdz šim aikarn nav atgriezies mājās. Vaicāja, vai viņš gadījumā neesot )ie mums un vai Voļka esot mājās.

—    Manā jaunībā, — sarunā iejaucās vecāmāte, — tik vēlu nājās atgriezās vienīgi huzari. . . Bet ka bērns …

Pēc pusstundas telefona zvans trešo reizi šajā nemierīgajā īaktī iztraucēja Voļku Kostiļkovu no miega.

Šoreiz zvanīja Tatjana Ivanovna — Zeņas Bogorada māte. 'eņa arvien vēl nebija pārnācis mājās. Viņa lūdza apvaicāties /oļkam par Zeņu.

—   Voļka! — Aleksejs Aleksejevičs pavēra durvis. — Tatjana vanovna vaicā, kad tu pēdējo reizi esi redzējis Zeņu.

—   Vakarā kinoteātrī.

—    Bet pēc kino?

—    Pēc kino es viņu neesmu redzējis.

—    - Vai viņš tev neteica, kur nodomājis iet pēc kino?

—    Nē.

ligi, ļoti ilgi Voļka gaidīja, kad reiz beigsies pieaugušo sa­una par nozudušo Zeņu (viņš pats neuztraucās nemaz: viņam lija aizdomas, ka Zeņa aiz priekiem būs aizdrāzies uz Kulturas >arku uz cirku), un tomēr nesagaidījis aizmiga trešo reizi. Šoreiz au nu tā pa īstam.

Drīz pēc tam kaktā kaut kas klusu noplunkšķēja. Tad varēja Izirdēt šļūcošus soļus. No neredzamām slapjām kājām uz grīdas ialika pēdas, kas ātri žuva. Kāds, klusu pie sevis dungodams kumīgu, gari stieptu austrumnieku melodiju, neredzams stai­gāja pa istabu.

Slapjo kāju pēdu nospiedumi veda līdz pašam galdam, uz ura modri tikšķēja modinātājs. Kāds sajūsmā nošmak- tināja ar lūpām. Modinātājs pats no sevis pacēlās un kādu aiku mierīgi stāvēja gaisā starp grīdu un griestiem, pēc am atgriezās savā parastajā vietā, bet pēdu nospiedumi ta­

gad aizveda akvarija virzienā. Atkal kaut kas noplunkšķēja, un viss apklusa.

Vēlu nakti lija lietus. Tas jautri bungoja pa logu rūtīm, bra­manīgi čabinājās biezajā koku lapotne, steidzīgi urdza ūdens- noteku caurulēs. Brīžiem lietus aprima, un tad varēja dzirdēt, kā lielas ūdens lāses lēni un svarīgi krīt mucā, kas atradās pie loga. Pēc tam, it kā saņēmis spēkus, lietus atkal sāka gāzt veselām straumēm.

Šādā lietū ir ļoti patīkami gulēt, tas iežūžina pat tādus cil­vēkus, kas mokās ar miega trūkumu, bet Voļka jau nu nekad nav sūdzējies par bezmiegu.

Pret rītu, kad mākoņi jau bija izklīduši un debesis noskaid­rojušās, kāds vairākas reizes liegi pieskārās mūsu cieši aizmi­gušā varoņa plecam. Bet Voļka nepamodās. Tad tas, kas veltīgi bija mēģinājis pamodināt Voļku, bēdīgi nopūtās, kaut ko nomur­mināja un, kurpēm švīkādams, devās istabas dziļumā, kur uz augsta postamenta vizēja Voļkas akvarijs ar zelta zivtiņām.

Atskanēja tikko dzirdams šļakstiens, un istabā atkal iestājās iemidzinošs klusums.

IX. Rīts gudrāks par vakaru

Pienāca rīts, brīnišķīgs un saulains.

Pusseptiņos vecmāmiņa klusi atvēra durvis, uz pirkstga­liem piegāja pie loga un atgrūda to līdz galam vaļa. Istabā ieplūda dzestrs, spirdzinošs gaiss. Sākās Maskavas rīts, trok­šņains, dzīves prieka un rosmes pilns. Bet Voļka jau nepamostos, ja viņam nebūtu noslīdējusi zemē sega.

Pareizi mēdz teikt, ka rīts gudrāks par vakaru. Mirdzošas saules gaismas pārpilnajā istabā vakardienas pārdzīvojumi Voļ­kam nemaz vairs nelikās tik briesmīgi. Turklāt viņš atcerējās, ka toreiz, kad Aleksejs Aleksejevičs ziemā bija komandējumā uz Tbilisi, viņš joka pēc atveda no turienes tukšā odekolona pudelītē pulveri «taro».

Ja šo pulveri samaisa putriņā, apziež ar to vaigus, tad pat

visbiezākā bārda nozūd bez vēsts. Tiesa gan, pēc dažām dienām tā atkal izaug, bet Voļkam jau vajadzēja tikai kaut kā izkulties līdz vakaram, kad, kas zina, varbūt arī beigsies Chotabiča nelai­mīgā burvestība.

Jā, bet kur tad palicis šis ērmīgais večuks? Vai tikai viņš va­kar nebūs apmaldījies milzīgajā Maskavā? Tagad jau Voļka vairs nedusmojās uz viņu …

Dzīvoklī vēl bija pavisam klusu. Tikai vecāmāte, kas vienmēr modās agrāk par visiem, rosījās pie plīts. Drīz piecelsies arī tēvs.

Voļka ar labpatiku izstaipījās, saldi nožāvājās un gāja uz durvīm. Ejot garām akvarijam, viņš uzmeta tam nevērīgu ska­tienu … un apstulba aiz brīnumiem. Pa nakti šajā nelielajā četr­stūrainajā stikla traukā bija notikusi kāda mīklaina pārvērtība, ko nekādi nevarēja izskaidrot no dabaszinātņu viedokļa. Vakar akva- rijā bija četras zivtiņas, bet šodien jau piecas! No jauna bija nākusi klāt vēl viena resna zelta zivs, kas cēli kustināja savas krāšņās, spilgtās spuras. Kad pārsteigtais Voļka piespieda seju

pie akvarija biezā stikla, šķita, ka zivtiņa viņam vairākkārt viltīgi pa­mirkšķinātu.

— Kādas blēņas! — Volka no­murmināja un iebāza roku ūdenī, lai saķertu dīvaino zivi.

Bet viņa pati, it kā to tik būtu gaidījusi, spēcīgi cirta pa ūdeni ar asti, izlēca no akva­rija uz grīdas un pārvērtās par veco Chotabiču.

— Uch! — noteica večuks, nopurinādamies un slaucī­dams bārdu nez kur ņemtā greznā dvielī, kura malas bija izrotātas ar zelta un sudraba gailīšiem. — Es visu rītu gai­du, kad man būs izdevība ap­liecināt tev savu cienu. Bet

iu ncmodies, un es saudzēju tavu miegu. Man bija jāpārnakšņo kopā ar šīm skaistajām zivtiņām, o vislaimīgākais Voļka ibn Aļoša. Jā, ja, vislaimīgākais! — uzsvēra Chotabičs, redzēdams, ka Voļka grib kaut ko iebilst. — Jo, raugi, es esmu izdomājis, ka tevi līdz šim vakaram paglābt no bardas. Es tūdaļ atvedīšu šurp vakarējo bārddzini, un viņš tevi atkal noskūs, paturēdams to kā noslēpumu, ja nevēlēsies atvadīties no dzīves.

To teicis, viņš apgriezās, lai nekavējoties dotos izpildīt savu solījumu.

—    Chotabič! — Voļka viņu aizturēja. — Liekas, ka varēs iztikt bez friziera, tikai tad man būs vajadzīga tava palīdzība. Tu taču proti kļūt neredzams?

Večuks briesmīgi apvainojās:

—    yai tad es, o visgudrākais un cēlākais no jaunekļiem, esmu devis tev iemeslu šaubīties par savu varenību? Es zinu, tu paš­reiz domā par to, ka esmu aizmirsis — atgādinu tev: pagaidām aizmirsis, — kā atburt mazās burvestības, bet visu pārējo .. .

Voļka pasteidzās viņu nomierināt. Viņš izstāstīja Chotabi­čam, kur drēbju skapī mētājas pudelīte ar «taro», par kuru tēvs jau sen vairs neinteresējās, un palūdza atbērt no tās un atnest vienu pašu ēdamkaroti šā brīnišķīgā pulvera.

Pēc dažām minūtēm Chotabičs pārliecinājās, ka varēs iztikt bez friziera. Bēdīgo parpratumu ar Voļkas bārdu varēja uzskatīt par pilnīgi nokārtotu.

Bet kaut kur tālu pilsētas otrā malā šobrīd beidza sapņot savu trešo sapni vakarējais darba rūķis — frizieris, kurš tā arī nekad nedabūja zināt, no kādas nepatīkamas, bet varbūt pat bīs­tamas sastapšanās viņu bija paglābusi viena ēdamkarote pelēkā pulvera, kas mīklainā kārtā nozuda no puķu odekolona «Krimas roze» flakona ar stingri pieslīpētu stikla aizbāzni.

X. Intervija ar ūdenslīdēju

Visu nakti Zeņas Bogorada vecāki pavadīja nomodā. Viņi zvanīja pa telefonu visiem saviem paziņām, apbraukāja ar taksi visas milicijas nodaļas, visas slimnīcas, iegriezās mili­cijas operatīvajā daļā, pat pilsētas morgos, bet viss bez rezul­tātiem. Zeņa bija kā ūdeni iekritis.

No rīta skolas direktors izsauca pie sevis un personīgi iztau­jāja visus Zeņas klases biedrus, tajā skaitā arī Voļku.

Voļka godīgi izstāstīja par vakardienas sastapšanos ar Zeņu Bogoradu kinoteātrī, protams, neka neteikdams par bārdu. Zēns, kas bija sēdējis ar Zeņu vienā solā, atcerējās, ka ap pulksten astoņiem viņš Bogoradu redzējis Puškina ielā. Zeņa esot bijis lieliskā garastāvoklī un steidzies uz kino. To pašu apliecināja vēl daži skolēni, bet neviena no šīm liecībām nepalīdzēja atrast kaut kādu pavedienu turpmākiem meklē­jumiem.

Bērni jau saka izklīst pa mājām, kad pēkšņi kāds zēns atce- rejās, ka Zeņa bija solījies pēc skolas iet peldēties .. .

Pēc pusstundas visi slīcēju glābšanas biedrības rīcībā esošie spēki tika mobilizēti Zeņas Bogorada ķermeņa meklēšanai. Glab- šanas staciju līdzstrādnieki ar ķekšiem iztaustīja visu upi pilsē­tas robežās, bet nekā neatrada. Ūdenslīdēji pēc labākās sirds­apziņas apstaigāja visu upes gultni, pārmeklēdami atvarus, bet arī tur nekā neuzgāja.

Aiz upes jau slīga ugunīgā saulrieta siena, no Kultūras parka puses liegs vējiņš atpūta sirēnas zemās skaņas, kas vēstīja, ka vasaras teātrī sācies vakara izrādes otrais cēliens, bet upē jopro­jām rēgojās glābšanas laivu tumšie silueti. Meklēšana turpi­nājās.

Šajā dzestrajā un klusajā vakarā Voļka nevarēja nosēdēt mājās. Visbriesmīgākās domas par Zeņas Bogorada likteni ne­lika viņam mieru. Viņš nolēma aiziet uz skolu — varbūt tur kaut kas jau būs zināms.

Pie parādes durvīm viņam klusu piebiedrojās kā no zemes izaugušais Chotabičs. Večuks redzēja, ka Voļka par kaut ko sa­traukts, bet aiz smalkjūtības nolēma neuzmākties zēnam ar jau­tājumiem. Tā viņi gāja klusēdami, katrs savās domās nogrimis, un drīz jau soļoja gar plašo, granitā tērpto Maskavas upes krast­malu.

— Ka's tie par cilvēkiem ar tik dīvainām galvām stāv tur tajās nedrošajās laivelēs? — jautāja večuks, rādīdams uz glab- šanas stacijas laivām.

—   Tie ir ūdenslīdēji, — Voļka skumji atbildēja.

—   Miers lai ir ar tevi, o cienījamais ūdenslīdēji — Chotabičs majestātiski uzrunāja kādu no ūdenslīdējiem, kas patlaban kāpa no laivas krastā. — Ko gan tu meklē te šas skaistas upes dzīlēs?

—    Kāds zēns noslīcis, — atbildēja ūdenslīdējs un pa kāpnī­tēm aši uzskrēja glābšanas stacijas telpas.

—   Man vairāk jautājumu nav, o augsti cienījamais ūdens- lidēj, — Chotabičs sauca viņam nopakaļ.

Tad viņš atgriezās pie Voļkas, zemu paklanījās tam un teica:

—    Skūpstu zemi pie tavām kājām, o visucienījamākais no divi simti Četrdesmit piektās zēnu vidusskolas audzēkņiem!

—    Ko? — Voļka satrūkās, atraudamies no savām skumja­jām domām.

—   Vai pareizi esmu sapratis, ko šis ūdenslīdējs teica, ka viņš meklējot jaunekli, kuram piekrīt augstais gods būt tavam draugam?

Voļka klusēdams pamāja ar galvu un smagi smagi nopūtās.

—   Vai viņš ir apaļu seju, drukns miesās, strupu degunu, un vai viņa mati tā apgriezti, kā jauneklim neklājas?

—   Jā, tāds bija Zeņa. Viņam bija līdz ausīm ataudzināti mati. Viņš bija liels frants, — teica Voļka un atkal bēdīgi nopūtās.

—   Vai mēs viņu redzējām kinoteātrī? Vai tas bija viņš, kas tev kaut ko pakliedza, un tu biji sarūgtināts, ka nu viņš visiem izstāstīs par tavu bārdu?

—   Jā, pareizi. Bet kā tu zini, ko es toreiz nodomāju?

—   Tāpēc, ka tu tā nomurmināji, kad mēģināji slēpt no viņa savu cienījamo un augstākā mērā skaisto seju, — turpināja vecais. — Bet nebaidies par to!

—   Meli! — Voļka sašuta. — Tas mani nemaz neskumdina. Gluži otrādi, esmu nobēdājies par to, ka Zeņa ir noslīcis.

Chotabičs uzvaroši pavīpsnāja:

—   Viņš nav noslīcis!

Kā, nav noslīcis! Kā tu to zini, ka viņš nav noslicis?

- Es nu to nezināšu! — triumfējoši iesaucās vecais Chota- bičs. — Es vakar uzglūnēju, kad viņš nāca laukā no kino, un pār­devu to verdzība! Lai nu viņš tur stāsta, kam vien grib, par tavu bārdu .. .

XI. Pārrunās par lidojumu

erdzībā — kā tad tā?! Zeņu Bogoradu verdzība? — pār­vaicāja pārsteigtais Voļka.

Vecais saprata, ka nu atkal kaut kas būs iznācis greizi, un viņa sejas izteiksme kļuva pavisam skāba.

—   Ļoti vienkārši. . . Parasti… Tā kā vienmēr pārdod ver­dzībā, — viņš nomurmināja, nervozi berzēdams plaukstas un skatīdamies kaut kur sāņus. — Ņēmu un pārdevu verdzībā, lai veltīgi nekulsta mēli, o vispatīkamākais stulbeni pasaulē.

Vecais bija ļoti priecīgs, ka viņš īstā brīdī varēja iemest vārdu, kuru iepriekšējā dienā bija dzirdējis no Voļkas. Bet viņa jaunais glābējs, šausmīgās vēsts satraukts, nemaz īsti labi ne­sadzirdēja, ka viņu ne par šo, ne par to nosauca par stulbeni.

—   Kādas šausmas! — Voļka abām rokām saķēra galvu. — Chotabič, vai tu saproti ar, ko esi nodarījis?

—   Hasans Abdurachmans ibn Chotabs vienmēr saprot, ko viņš dara!

—    Neko teikt, saproti gan! Vienu otru labu cilvēku tu nez kādēļ taisies pārvērst par zvirbuli, citus pārdod verdzībā! Zeņu vajag aši dabūt atpakaļ!

—   Nē! — Chotabičs papurināja galvu. — Neprasi no manis neiespējamo.

—   Bet cilvēkus pārdot verdzībā — to tu spēj? Pioniera goda vārds, tu nemaz nevari iedomāties, ko es izdarīšu, ja tu šajā pašā acumirklī neatgādāsi Zeņu atpakaļ!

Atklāti sakot, Voļka jau pats vēl nemaz nezināja, ko viņš tādu varētu darīt, lai izglābtu Bogoradu no bērnu vergu tirgotāju sīkstajām ķetnām. Bet gan jau viņš kaut ko izdomātu. Varbūt ziņotu kaut kādai ministrijai … Bet kādai tad īsti? Un ko lai saka tajā ministrijā? . . .

Šās grāmatas lasītāji jau būs pietiekami labi iepazinušies ar Voļku Kostiļkovu, lai zinātu, ka viņš nav no raudulīgajiem. Bet šoreiz arī Voļka neizturēja. Jā, jā, vīrišķīgais un bezbailīgais Voļka apsēdās uz kāda sola malas un bezspēcīgā niknumā sāka raudāt.

Večuks uztraucās:

—    Ko nozīmē šīs raudas, kas tevi pārņēmušas? Atbildi jel, neplosi manu sirdi gabalos, o mans jaunais glābēj!

Bet Voļka nicinošu skatienu tikai spēcīgi ar abām rokām at­stūma līdzjūtīgi noliekušos Chotabiču.

Vecais uzmanīgi paskatījās uz Voļku, pačāpstināja ar lūpām un domigi teica, vairāk gan pats sev:

—    Es pats par sevi brīnos. Lai ko es arī darītu, nekas tev nav pa pratam … Visiem spēkiem cenšos tev izdabāt, bet visas manas pūles ir veltīgas. Austrumu un Rietumu varenākie vald­nieki ne reizi vien lūdza palīdzēt viņiem ar manām burvestībām, un nebija neviena, kurš man vēlāk nepateiktos un necildinātu mani savos vārdos un savās domas. Bet tagad! … Es mēģinu saprast, taču nekādi nevaru nojēgt, kas šeit vainojams. Vai pa­tiešām vecums? E, kļūstu vecs! …

Ko tu, ko tu, Chotabič! Tu vēl izskaties pavisam jauns! — Voļka teica ar asarām acīs.

Patiesi, ar saviem vairāk nekā trīs tūkstoši gadiem večuks bija vēl visai žirgts. Pēc izskata viņam nevarēja dot vairāk par simt — simt desmit gadiem. Jebkurš no mūsu lasītājiem viņa gados būtu izskatījies daudz vecāks.

Runā tavu runājamo — «pavisam jauns»! — Chotabičs pašapmierināti pavīpsnāja un piebilda: — Nē, šajā pašā acu­mirklī dabūt atpakaļ tavu draugu Zeņu nav man pa spēkam .. .

Voļkas seja sastinga aiz bēdām.

—   … bet, — vecais daudznozīmīgi turpināja, — ja tev nav iebildumu, mēs varam pēc viņa aizlidot…

Aizlidot?! Ar ko?

—    Kas par jautājumu — ar ko? Ne jau ar putniem, — dzēlīgi noteica Chotabičs. — Protams, ar lidojošo paklāju, o visubrīnišķīgākais stulbeni pasaulē.

Šoreiz jau Voļka bija spējīgs aptvert, ka viņš nosaukts tik neglaimojošā vārdā. Tas viņu ļoti aizvainoja:

—    Ko tu nosauci par stulbeni?

Protams, tevi, o Voļka ibn Aļoša, jo, raugi, tu esi gudrāks par saviem gadiem, — atbildēja Chotabičs, būdams ļoti apmie­rināts, ka viņam jau otru reizi tik veiksmīgi izdevies iespraust sarunā jauno vardu.

Voļka jau gandrīz vai apvainojas, bet vēl laikus atģidās, ka šoreiz gan viņam būtu jāapvainojas pašam uz sevi. Viņš nosarka un, cenzdamies neskatīties vecā vīra godīgajās acīs, lūdza turp­māk viņu nekad vairs nesaukt par stulbeni, jo viņš neesot ši nosaukuma cienīgs.

—   Cildinu tavu kautrību, dārgais ibn Aļoša! — Chotabičs teica ar dziļu cieņu.

—    Kad varētu izlidot? — apjautājās Voļka, joprojām nespē­dams pārvarēt neveikluma sajūtu.

Vecais atbildēja:

—    Kaut vai tūlīt!

—   Nu, tad nav ko kavēties! — iesaucās Voļka, bet pēkšņi ap­mulsa. — Es tikai nezinu, kā būs ar vecākiem … Viņi uztrauk­sies, ja es aizlidošu, tiem nekā nepateicis. Bet, ja pateikšu, — nelaidīs.

—    Par to tev nav ko raizēties! — atteica vecais. — Es izda­rīšu tā, ka viņi tevi ne reizi nepieminēs mūsu prombūtnes laikā.

—    Nu, tu nepazīsti manus vecākus!

—   Bet tu nepazīsti Hasanu Abdurachmanu ibn Chotabu! . . .

XII. Lidojumā

viena paklāja stūri plūksna nebija visai laba — to droši vien kodes paccntušās apstrādāt. Citādi paklājs bija sa­glabājies lieliski, un pušķi, kas to rotaja, izskatījās gluži kā jauni. Voļkarn pat šķita, ka viņš jau kaut kur tā kā būtu redzējis šādu paklāju, bet nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti: vai nu Zeņas dzīvoklī, vai nu skolotāju istabā.

Lidojošais paklajs startēja dārza, neviena tur nebija klat. Chotabičs saņēma Voļku aiz rokas un atvilka viņu uz paklāja vidu sev blakus. Pēc tam viņš izrāva no savas bārdas trīs matus, uzpūta tiem un sāka kaut ko čukstēt, dziļdomīgi valbīdams acis. Paklājs sāka drebēt, visi četri stūri ar pušķiem cits pēc cita saslē­jās gaisā, pēc tam izliecās un sacēlās paklāja malas, bet tā vidus, ko spieda abu pasažieru ķermeņa svars, joprojām palika nekus­tīgs. Drusku paplīvojis, paklājs sastinga mierā.

Večuks apmulsis sāka uztraukties:

—    Piedod man, o mīļais Voļka: ir noticis pārpratums. To visu es tūdaļ izlabošu.

Chotabičs brītiņu padomāja, izdarīdams uz pirkstiem nez kā­dus sarežģītus aprēķinus. Acim redzot šoreiz viņš bija atradis pareizo atrisinājumu, jo viņa seja atplauka. Viņš izrāva vēl sešus matus no savas bārdas, viena mata pusi norāva un aizmeta kā lieku, bet uz pārējiem uzpūta tapai ka pirmajā reizē un, acis val­bīdams, sāka burties. Tagad paklājs izstiepās, kļuva gluds un stingrs kā kāpņu telpas laukumiņš un strauji traucās augšup, aizraudams līdzi smaidošo Chotabiču un Voļku, kam reiba galva. Vai nu aiz sajūsmas, vai no augstuma, vai arī no abiem kopā.

Paklājs cēlās pāri visaugstākajiem kokiem, pāri visaugstā­kajiem namiem, pāri visaugstākajiem rūpnīcu dūmeņiem un slī­dēja pār ugunīs mirdzošo pilsētu. No lejas bija dzirdamas attā­luma klusinātas cilvēku balsis un automašīnu signāltaures, no upes atskanēja laivinieku dziesmas un tālas pūtēju orķestra skaņas.

Vakara krēsla jau bija apņēmusi pilsētu, bet šeit no augšas vel varēja redzēt purpursarkano saules disku lēni slīdam aiz ap­vāršņa.

—   Interesanti… — Voļka domīgi teica, — interesanti, cik augstu mēs tagad atrodamies?

—   Rūs kādi seši septiņi simti olekšu, — atbildēja Chotabičs, turpinādams kaut ko aprēķināt uz pirkstiem.

Pa to laiku paklājs uzņēma kursu, celdamies arvien augstāk un augstāk. Chotabičs cēli apsēdās, sakrustodams zem sevis

kājas un ar roku pieturedams cepuri. Voļka uzmanīgi pieliecās un arī mēģināja apsēsties, sakrustodams zem sevis kājas tāpat, kā to darīja Chotabičs, bet šāds sēdēšanas veids viņam nesa- gadaja nekādu prieku, ne labsajūtu. Tad, aizmiedzis acis, lai pār­varētu pretīgo reiboni, Voļka apsēdās, nolaidis kājas pāri pa­klāja malai. Ta bija ērtāk, toties vējš nežēlīgi pūta uz kājām un visu laiku lieca tās stipri sāņus. Pārliecinājies, ka ari šāds sēdē­šanas veids nav visai ērts, Voļka kaut kā iekārtojās, izstiepjot kājas uz paklāja.

Ap šo laiku paklājs ieslīdēja mākoņu josla. Blīvajā miglā Voļka tikko varēja atšķirt Chotabiča apveidu, kaut gan večuks viņam sēdēja līdzās. Paklajs, paklāja pušķi, Voļkas apģērbs un viss, kas atradās viņa kabatās, bija kļuvis valgs aiz mitruma.

—   Man ir priekšlikums, — teica Voļka, zobus klabinādams.

—   M-m-m? — Chotabičs jautājoši noņurdēja.

—    Ieteicu pacelties augstāk un izkļūt no miglas joslas.

—   Ar vislielāko prieku un mīlestību, mīļotais Voļka! Cik ap­brīnojami nobriedis ir tavs prāts!

Paklājs, plakšķinādams ar mitrajiem pušķiem, smagi cēlās augstak, un drīz vien virs ceļotājiem bija skaidra, tumši zila, retām zvaigznēm rotāta debess, bet zem viņiem pletās sniegbalta mākoņu jūra ar sastingušiem, ieapaļiem viļņiem.

Tagad mūsu ceļotājus vairs nemocīja mitrums. Tagad viņus mocīja aukstums.

—   B-b-būtu 1-la-bi, ja p-pašreiz varētu d-dabūt k-kādu siltu apģērba gabalu! — zobus klabinādams, sapņaini teica Voļka.

—    L-l-lūdzu, o svētlaimīgais Voļka ibn Aļoša! — atbildēja Chotabičs un apsedza kamolā sarāvušos Voļku ar nez no kurie­nes radušos apmetni.

Voļka aizmiga, bet lidojošais paklājs klusu slīdēja pāri kal­niem un lejām, pāri laukiem un pļavām, pāri upēm un strautiem. Arvien tālāk un tālāk, arvien tuvāk tai zemei, kur mocījās jaunais vergs Zeņa Bogorads.

Voļka pamodās pēc pāris stundām, kad vēl bija pavisam tumšs. Viņu uzmodināja sals un kādas klusas, melodiskas ska­ņas, līdzīgas lampu kristālā karuļu skaņām. Skanēja lāstekas Chotabiča bārda un apledojušie paklāja pušķi. Vispār uz visa paklāja bija radusies riebīga, slidena ledus kārta. Ta samazi- naja paklāja lidošanas spējas un pirmām kārtām — lidojuma ātrumu. Bez tam reizē ar šā pasakainā transporta līdzekļa vis.-' niecīgāko svārstīšanos pasažieriem tagad draudēja nāves briesmas nogāzties bezdibenī. Un tad vēl sākās neskaitāmas gaisa bedres. Paklājs krita no briesmīga augstuma, neveikli ku­ļādamies un riņķodams. Tādās reizēs Voļka un Chotabičs ķērās pie paklāja pušķiem, briesmīgi mocīdamies no gareniskās un šķērsvirziena šūpošanās, no reiboņa, no aukstuma un beidzot nav ko slēpt! — arī no bailēm.

Chotabičs ilgi turējās, bet pēc kadas sevišķi dziļas gaisa bed­res viņam saplaka dūša un viņš kautrīgi ieteicās:

—   O mēness gabaliņam līdzīgais jaunekli, pavisam vienkārši bija aizsūtīt tavu draugu verdzībā, tur vajadzēja tieši tik daudz laika, cik paiet, skaitot līdz desmit, bet pavisam citādi ir tagad, kad jālido ar paklāju. Redzi, cik ilgi mēs jau lidojam, bet esam nolidojuši tikai vienu desmito daļu 110 visa ceļa. Vai nebūtu labāk griezties atpakaļ, kamēr neesam pārvērtušies ledus gaba­liņos?

—   … Un atstāt draugu nelaimē? Nu, vai zini, Chotabič, es tevi tiešām nesaprotu!

Pēc kāda brīža Chotabičs, gluži zils nosalis, bet par kaut ko ļoti apmierināts, atkal modināja Voļku.

—    Vai tad tiešām nevar ļaut cilvēkam mierīgi pagulēt! Voļka sāka pukoties un apsedza galvu ar apmetni.

Bet vecais norāva viņam apmetni un kliedza:

—   Man tev kas iepriecinošs sakāms, o Voļka! Mums nav ko lidot tālāk. Tu vari mani apsveikt: es atkal protu atburt. Sal­tuma pavadītā bezmiega nakts palīdzēja man atcerēties aizmirsto māku. Liec griezties atpakaļ, o mans jaunais pavēlniek!

—   Bet 2eņa?

—   Neuztraucies! Viņš atgriezīsies reizē ar mums vai pat mazliet ātrāk.

—   Tad man nav iebildumu, — Voļka teica un atkal nolikās snaust…

Un, rau, parsalušie, bet laimīgie lidojošā paklaja pasažieri beidzot nolaidās tajā pašā vietā, no kuras viņi iepriekšējā dienā bija devušies savā nepārtrauktajā lidojumā.

Voļka! — viņi tūdaļ izdzirda no vecas, kuplas ābeles apak­šas atskanam zēna balsi.

—   2eņka! Ai Zeņka! . . . Chotabič, tas taču ir Zeņka! — Voļka kliedza un pa kaklu pa galvu aizdrāzās pie sava drauga. — Zeņa, vai tiešam tu?

Es, kas gan cits? Protams, es.

—    Atgriezies no verdzības?

-     Ka gan citādi?

-    Ai Zeņečka, bet ka tu tur nokļuvi?

—    Pavisam vienkārši. Iznāku no kinoteatra «Saturas»

un pēkšņi, saproti, vž-ž-ž! Iesvilpās! Nošņācās! Skatos, atrodos ļoti liela bambuskoku šķūni. Tumšs, karsts kā krāsnī. Kas tad tas? Klausos — soļi, durvis atveras, ienāk kaut kadi cilvēki, sagrābj mani aiz rokām un velk ārā pagalmā. Es pretojos, bet šie velk. Es pretojos, bet šie sit mani ar nūjām pa muguru un tik velk, un velk, un velk.. . Izvilka laukā. Bet tur jau stāv pir­cējs. Saproti, pir-cējs! Atnācis, lai mani nopirktu par vergu! Viņi tur cilvēkus pērk un pārdod! Bet es vis nesabijos. Es saku: «Kas te notiek? Kādēļ jūs mani aiz rokām turat? Kādas jums tiesības kauties? Es esmu brīvs padomju cilvēks.» Tad kāds no viņiem man saka: «Te tev, lempi, nav nekāda Padomju Savie­nība, un tu neesi vis brīvs cilvēks, bet gan mans vergs. Un es tevi, viņš saka, tūlīt pārdošu, lūk, šim cienījamam kungam, un tev būs jāstrādā viņa tējas plantacijā.» Tad es teicu: «To nu mēs vēl redzēsim. Labāk miršu, nekā kļūšu par vergu. Un vispār, es par jums sūdzēšos.» Bet šie tikai smejas: «Mēģini tik,» šie saka, «sūdzēties. Kam tad,» viņi saka, «tu taisies sūdzēties? Vai varbūt šim telegrāfā stabam? Vai varbūt mūsu gubernatoram? Pamē­ģini tikai — viņš liks tev uzskaitīt ar bambusa nūjām pa pēdām septiņdesmit piecus sitienus.» Pēkšņi ieraugu — garām iet kāds

virsnieks baltu korķa cepuri galvā. Es viņam uzsaucu: «Redziet taču! Šeit ar cilvēkiem tirgojas! Mani grib pārdot par vergu!» Bet virsnieks, it ka nekas nebūtu noticis, iet tikai tālāk. Pat aci nepamirkšķināja. Bet mans vergu tirgotājs smejas: «Atradis,» viņš saka, «kam sūdzēties — lai viņiem ilgs un laimīgs mūžs! citādi te jau sen vairs nepastāvētu vergu tirdzniecība un es būtu izputējis un nabags kā pēdējais dervišs.» Redzu — slikti būs, jāglābjas, kamēr vēl laiks, izraujos no viņu rokām, izskrienu uz ieliņas! Šie — man nopakaļ. Iešaujos citā ieliņā, no tās — atkal citā. Bet šie skrien man nopakaļ un kliedz: «Turiet viņu, turiet vergu, kas izbēdzis no sava kunga!» Tieši šajā mirklī bifeļi velk garam čīkstošus ratus. Bifeļus dzen kads izdēdējis pilsonis, gan­drīz vai pilnīgi kails. Es izrāvu viņam no rokām bambusa nūju, atvēzējos un metos virsū saviem vajātājiem! … Un pēkšņi — man vairs neviens nedzenas pakaļ, es mierīgi stāvu zem šī koka. Bet kas pats svarīgākais? Pats svarīgākais ir tas, ka es vis ne- nobijos, bet uzreiz sāku cīnīties, — re, kas pats svarīgākais!. .. Bet kas vēl svarīgāks, Voļka . .. Voļka, kaut tu tikai būtu re­dzējis, cik tur izkāmējuši cilvēki — zemnieki, strādnieki! … Un tik daudz ubagu! Pilnas ielas ubagu — pavisam pavisam kaili! Izdēdējuši kā skelets mūsu bioloģijas kabinetā, tikai brūni. Pat skatīties uz viņiem grūti: aizvainojoši! Bet kādēļ gan viņi ne­cīnās? Vai zini, ja es tur būtu palicis par vergu, es katrā ziņā , organizētu sacelšanos, pioniera goda vārds! . .. Tāpat kā Spartaks! . . . Bet tu?

—   Skaidrs! Reiz tur ir kapitālistiskā iekārta, vajag cīnīties!

—   Bet es, saproti, skrienu, skrienu. .. nupat, nupat no­ķers! . . . Un pēkšņi — bac! Skatos, atrodos zem šī koka, un te jau arī jūs ar šo vecīti nākat… Jā, paklau: kas ir šis vecītis? Liekas, es viņu kaut kur kaut kad it kā būtu redzējis .. .

—   Atzīsties, — Voļka teica. — Vai tu vakar gribēji ar zē­niem pamēļot par to, kā es liku eksāmenu ģeogrāfijā?

—   Un kas par to?

—   Viņš to necieš.

Ko necieš?

To, ka zēni par mani lieki tenkotu.

—    Ei-ei!

—   Vai redzēji «ei-ei»? Viens-div' — verdzībā prom! Viņam tā nieka lieta!

•— Tūkstoškārt taisnība manam jaunajam draugam Voļkam ibn Aļošam, — bikli apstiprināja Chotabičs, pienācis pa to laiku pie ābeles, zem kuras notika šī saruna. — Man nekas nav par sarežģītu vai grūtu, ja vajag izdarīt viņam pakalpojumu.

Kas ir šis vecais vīrs? — Žeņa vēlreiz čukstot jautāja.

- Ak tā, iepazīstieties, — Voļka oficiālā tonī teica un sta­dija Chotabičam priekšā savu atgūto draugu.

—   Ļoti patīkami, — reizē iesaucās Chotabičs un viņa nese­nais upuris.

Tad Chotabičs, mazliet padomājis, pačāpstinaja ar lupām un piebilda:

—   Mana laime ir bezgalīga, ka varu iepazīties ar tevi. Mana jaunā pavēlnieka draugi ir arī mani labākie draugi.

—   Pavēlnieka? — Žeņa brīnījās.

—   Pavēlnieka un glabeja.

—    Glābēja?! — 2eņa nenocieties skaļi iespurdzās.

—   Velti smejies, — Voļka stingri pavērās viņā, — tur nekā smieklīga nav.

Un viņš īsumā pastāstīja visu, kas mūsu vērīgajiem lasītā­jiem jau zināms.

XIII. Kurš ir visbagatakais

Iesim pastaigāties, o manas sirds kristaL, — Chotabičs otrā dienā teica.

Tikai ar vienu noteikumu, — Voļka stingri paziņoja. — Ar noteikumu, ka tu turpmāk no katra autobusa nemetīsies sāņus kā lauku zirgs. Kaut gan es, šķiet, gluži veltīgi apvainoju lauku zirgus: viņi jau sen vairs nebīstas no mašīnām! Un arī tev būtu laiks zināt, ka tie nav nekādi džirdžisi, bet godīgi padomju iekšdedzes motori.

—   Dzirdu un paklausu, o Voļka ibn Aļoša, — večuks pade­vīgi atbildēja.

—   Tādā gadījumā atkārto visu, ko es teikšu: es turpmāk nebaidīšos …

—   Es turpmāk nebaidīšos … — Chotabičs apņēmīgi atkār­toja.

—    … no autobusiem, trolejbusiem, tramvajiem, smagajām automašīnām, lidmašīnām . . .

—   … no autobusiem, trolejbusiem, tramvajiem, smagajām automašīnām, lidmašīnām . ..

—   … no automobiļiem, prožektoriem, ekskavatoriem, rak­stāmmašīnām …

—   … no automobiļiem, prožektoriem, ekskavatoriem, rak­stāmmašīnām …

—    … no patafoniem, radioreproduktoriem, putekļu sūcē­jiem .. .

—    … no patafoniem, radioreproduktoriem, putekļu sūcē­jiem . ..

—    … no elektrības slēdžiem, primusiem, dirižabļiem, ventilatoriem un pīkstošām gumijas rotaļlietām …

—    … no elektrības slēdžiem, primusiem, dirižabļiem, ventilatoriem un pīkstošām gumijas rotaļlietām.

—   Nu tā, liekas, tas būtu viss, — Voļka teica. Nu tā, liekas, tas būtu viss, — Chotabičs tūdaļ mechaniski

atkārtoja, un viņi abi sāka smieties.

Lai norūdītu vecā vīra nervus, viņi reizes divdesmit gāja kājām pāri visdzīvākajiem pilsētas ielu krustojumiem, brauca ar tramvaju garām daudzām pieturām, līdz beidzot noguruši un apmierināti iekāpa autobusā.

Viņi brauca, svētlaimīgi šūpodamies ādas sēdekļos. Voļka bija iegrimis «Pioņerskajas Pravdas» lasīšanā, bet vecais kaut ko pārdomāja, reizēm vēlīgi pavērdamies savā jaunajā ceļa biedrā. Tad pēkšņi Chotabiča sejā atplaiksnīja apmierināts smaids: viņš droši vien bija izdomājis kaut ko patīkamu.

Autobuss viņus pieveda gandrīz pie pašām mājām. Drīz vien viņi jau bija Voļkas istabā.

Vai zini ko, o visucienījamakais no zēnu vidusskolas audzēkņiem, - Chotabičs iesaka, tiklīdz viņi bija aizvēruši aiz sevis durvis. — Manuprāt, tev vajadzētu būt nepieejamākam un atturīgākam, satiekoties pagalmā ar savas mājas jaunākajiem iemītniekiem. Tici vai netici — sirds vai pušu lūza, kad dzirdēju, ka viņi tevi sagaidīja, kliegdami: «Ei Voļka!», «Sveiks, Voļka!» UN tamlīdzīgiem tevis necienīgiem izsaucieniem. Piedod manu asumu, visucildenākais, bet tu gluži veltīgi esi viņus tā izlaidis. Ar ko gan viņi var līdzināties tev — visbagātākajam no bagātajiem, nerunājot jau nemaz par citiem taviem neskaitāmiem nopelniem!

Ko vēl ne! — Voļka izbrīnījies iebilda. — Viņi ir tieši tadi paši kā es, pie tam viens pat no astotās klases… un visi mēs esam vienādi bagāti …

— Nē, te nu tu kļūdies, o manas sirds vēdekli! — Chotabičs tad uzvaroši iesaucās un pieveda Voļku pie loga. — Raugies un pārliecinies par manu vārdu patiesību!

Voļkas acu priekšā pavērās brīnumains skats.

Vēl pirms dažām minūtēm milzīgā pagalma kreiso pusi bija aizņēmis volejbola laukums, liela, koši dzeltenu smilšu kaudze — šīs mājas vismazāko iemītnieku rotaļām, riņķa šūpoles un paras­tās šūpoles — spēcīgu pārdzīvojumu cienītājiem, stienis un riņķi tiem, kas aizraujas ar vieglatlētiku, un visiem mājas iedzīvota­jiem par prieku — viena gara un divas apaļas dobes ar žilbino­šām spilgtām puķēm.

Tagad tai vietā pacēlās trīs milzīgas zaigojošas marmora pilis seno austrumu stilā. To fasades bija bagātīgi izgrez­notas kolonām. Uz plakanajiem jumtiem zaļoja ēnaini dārzi, bet puķu dobes pārsteidza ar vēl neredzētiem sārtiem, dzelteniem un ziliem ziediem. Krāšņo strūklaku ūdens lāses mirdzēja saulē kā dārgakmeņi.

Pie katras pils ieejas stāvēja divi milži ar varen lieliem, līkiem zobeniem rokās. Ieraudzījuši Voļku, milži kā pēc koman­das krita pie zemes un pērkonīgām balsīm apsveica viņu. To da­rot, tiem no mutēm izšāvās milzīgas ugunsmēles, un Voļka ne­viļus nodrebēja.

Lai mans jaunais pavēlnieks nebaidās no šīm būtnēm, Cholabičs viņu mierinaja. — Tie ir miermīlīgi efriti, kurus esmu nolicis pie ieejas, lai tevi vairak pagodinātu.

Milži atkal krita ceļos un, spļaudami liesmas, padevīgi norēca:

—   Pavēli mums, o mūsu varenais kungs!

Lūdzami, piecelieties! Es jūs lūdzu tūdaļ piecelties, — Voļka apmulsis iesaucās. — Nu kur tas der — krist ceļos! Gluži kā kādā feodālismā laikmetā! Piecelieties taču beidzot, un tā kā lai vairs neatkārtotos šī verdziskā zemošanās! Kauns!. .. Pioniera goda vārds, kauns!

Efriti izbrīnījušies skatījās cits cita, piecēlās kājās un klusē­dami nostājās agrākā sasprindzinātā pozā «godam stāt»!

Kas vēl nebūs! — Voļka teica, joprojām apmulsis.

Iesim, Chotabič, apskatīsim tavas pilis. — Un, lēkdams uz­reiz pāri vairākiem pakāpieniem, viņš iegāja pilī.

—   Tās nav manas pilis. Tās ir tavas pilis, — godbijīgi iebilda večuks, sekodams Voļkam.

Bet šie Chotabiča vārdi Voļkam paslīdēja gar ausīm.

Pirmā pils visa bija no dārga sārta marmora. Visas astoņas smagās, kokgrebumiem greznotās sandelkoka durvis bija izrotā­tas ar sudraba naglām, nobārstītas ar sudraba zvaigznēm un koši sarkaniem rubiniem.

Otrā pils bija no gaiši zila marmora. Tai bija desmit durvju 110 reti sastopamā ebenkoka, izrotātas zelta naglām un nobār­stītas ar dimantiem, safiriem un smaragdiem.

Šās pils vidū mirguļoja plaša ūdensbaseina spoguļgludā virsma, un tajā plunkšķinajās zelta zivis, katra prāvas stores lielumā.

—   Tas tava mazā akvarija vietā, — Chotabičs bikli paskaid roja. — Man šķiet, ka vienīgi šāds akvarijs tev piedienīgs, lai tu nepazemotu savu cieņu.

«Jā, jā,» Voļka pie sevis nodomaja, «pamēģini vien pacelt šādu zelta zivtiņu — bez rokām vari palikt.»

—    Bet tagad, — Chotabičs teica, — parādi man godu un uzmet savu vēlīgo skatienu trešajai pilij.

Viņi iegāja trešās pils greznajas telpās, kas zaigoja tādā krāšņumā, ka Voļka aiz pārsteiguma iesaucās:

—   Tas taču metro, kas metro! Gluži kā «Kijevas stacija»!

—   Tu jau vēl visu neesi redzējis, o cildenais Voļka! — Cho­tabičs līksmi teica.

Viņš izveda Voļku uz ielas. Milži pacēla zobenus «godam stāt», bet Chotabičs, viņus nemaz nevērodams, radīja zēnam pulētās zelta plāksnes, kas bija novietotas augšā virs katras pils ieejas. Uz tam bija viens un tas pats uzraksts, no kura Voļkam karsts vien pārskrēja pār kauliem:

«Šīs pilis pieder viscildenākajam un visslavenākajam šās pil­sētas jauneklim, skaistākajam no skaistajiem, gudrākajam no gudrajiem, ar neskaitāmām cēlām īpašībām un tikumiem apbal­votam, neuzvaramam un nepārspējamam ģeografijas un citu gudrību zinātājam, vislabākajam no nirējiem, visveiklākajam no peldētājiem un volejbolistiem, nepieveicamam čempionam visāda veida istabas biljarda spēlēs — majcstatiskajam jaunajam pionierim Voļkam ibn Aļošam, lai rnužu mūžos slavēts viņa paša un viņa laimīgo vecāku vārds.»

—   Ar tavu piekrišanu, — teica Chotabičs, vai pušu plisdams aiz lepnuma un laimes, — es vēlētos, lai tu, apmezdamies uz dzīvi kopā ar saviem vecākiem šajās pilīs, piešķirtu arī man kādu stūrīti, proti, lai tava jaunā dzīves vieta nešķirtu mani 110 tevis un lai man būtu iespēja allažiņ apliecināt tev savu dziļo cieņu un padevību.

—    Nu, redzi, — pēc kāda brīža atbildēja Voļka. — Pirmkārt, šajos uzrakstos ir pārāk maz paškritikas .. . Bet tas jau galu galā nav svarīgi. Tas nav svarīgi tādēļ, ka šie uzraksti vispār jāapmaina pret citiem.

—    Es saprotu tevi un nedrīkstu sev nepārmest neattapību, vecais apjuka. — Protams, uzrakstus vajadzēja izgatavot no dārgakmeņiem. Tu jau to patiesi esi pelnījis.

Tu, Chotabič, neesi mani pareizi sapratis. Es jau gan vēlē­tos, lai uz plāksnēm būtu rakstīts, ka šīs pilis ir TIN[1] īpašums.

Redzi, mūsu valstī pilis pieder TINam . .. vai sanatorijām.

—   Kādam Tinam! — večuks brīnījās.

Voļka aplam bija izpratis Chotabiča jautājumu.

—   Vienalga kādam, — viņš vaļsirdīgi atbildēja, — bet vis­labāk gan Padomju rajona TINam. Šaja rajonā es esmu piedzi­mis, uzaudzis, iemācījies lasīt un rakstīt.

—    Es nezinu, kas tas par Tinu, — Chotabičs sarūgtināts at­bildēja, — un pilnīgi pielaižu, ka tas ir cienījams cilvēks. Bet vai tad šis Tins mani atbrīvoja no tūkstošgadu ieslodzījuma traukā? Nē, to vis neizdarīja Tins, bet gan tu, brīnum jaukais jaunekli, un tāpēc vienīgi tev un nevienam citam piederēs šīs pilis.

—   Bet saproti taču . ..

—    Ir negribu saprast! Vai nu tev, vai nevienam!

Voļka vēl nekad nebija redzējis Chotabiču tik saniknotu. Viņa seja kļuva gluži sarkana un acis šķita zibšņus metam. Va­rēja redzēt, ka vecais tik tikko valdās, lai neizgāztu savas dus­mas uz zēnu.

—   Tatad tu neesi ar mieru, o manas sirds kristai?

—    Protams, ne. Kādēļ man šīs pilis vajadzīgas? Kas tad es esmu, kāds klubs, kāda iestāde vai bērnudārzs?

—   I-ech! — Chotabičs tad bēdīgi iesaucās un pamāja ar ro­kām. — Pamēģināsim ko citu! . ..

Tajā pašā acumirklī piļu apveidi it ka izplūda, salīgojās un izgaisa kā migla vējā. Milži vaimanādami uzšāvās gaisā un no­zuda . ..

XIV. Kāds kamielis nāk…

toties tagad pagalms bija pilns ar smagi apkrautiem zilo­ņiem, kamieļiem un ēzeļiem. Pa atvērtajiem vārtiem cits aiz cita arvien vēl nāca iekšā jaunas karavanas. Sniegbaltos burnusos[2] tērpušos melnādaino dzinēju kliedzieni saplūda ar ziloņu rēcieniem, ar kamieļu gaudām, ar ēzeļu brēcieniem, ar simtiem kāju dipoņu, ar melodiskajam zvaniņu un zvārgulīšu skaņām.

Mazs, tumši iededzis cilvēks dārgā zīda tērpā nokāpa no sava ziloņa, nostājās pagalma vidū un ar ziloņkaula nūjiņu trīs reizes uzsita pa asfalta bruģi, no kura pēkšņi uzšāvās gaisā spēcīga ūdens strūkla. Dzinēji ar ādas spaiņiem rokās tūdaļ rosīgi sastā­jas garā rindā, un drīz vien pagalmā bija dzirdama izslāpušo dzīvnieku šņākšana, smakšķināšana un sprauslošana.

- O Voļka, tas viss ir tavs! — iesaucās Chotabičs, cenzda­mies pārkliegt troksni pagalma. — Es tevi lūdzu pieņemt ar lab­vēlību šo manu pazemīgo dāvanu.

—- Kās — viss? — no trokšņa apdullināts, vaicaja Voļka.

Viss. Ziloņi, kamieļi un ēzeļi, tāpat arī viss zelts un dārg­lietas, ko tic nes, un cilvēki, kas stāv pie šīm nastām un dzīvnie­kiem. Viss tas ir tavs!

Arvien trakāk! Nupat Voļka gandrīz vai būtu kļuvis par triju greznu, viņam pilnīgi nevajadzīgu piļu valdnieku. Tagad tam pēkšņi pieder neaptverami daudz dārglietu, ziloņu un, ta sakot, uzvijām viņš vēl tiek par vergu īpašnieku.

Vispirms viņam iešāvās prātā palūgt Chotabiču, lai tas aiz­vāc šīs nekam nevajadzīgās dāvanas, kamēr neviens tās vēl nav pamanījis.

Bet Voļka tūdaļ atcerējās, kas notika ar pilīm. Ja viņš tad būtu prātīgāk ievirzījis sarunu, varbūt varēja izdarīt tā, ka pilis paliktu pilsētā krāšņuma deļ.

Vārdu sakot, vajadzēja iegūt laiku pārdomāšanai un opera- tiva plāna izstrādāšanai.

—    Zini ko, Chotabič? — viņš teica, cenzdamies runāt pēc iespējas nepiespiesti. — Vai mēs nevarētu izjāt ar kamieli, ka­mēr ļaudis te tiks galā ar karavanām?

—   Ar vislielāko prieku un labprāt, — paļāvīgi atbildēja večuks.

Pēc mirkļa divkuprainais tuksneša kuģis, celi šūpodamies un augstprātīgi apkārt skatīdamies, izsoļoja uz ielas, nesdams uz savas muguras satraukto Voļku un Chotabiču, kas jutās kā savās mājās un sapņaini vēdinājās ar cepuri.

Kamielis! Kamielis! — priecājās bērni, kas visi reizē lieli barā bija izdrāzušies uz ielas, it kā viņiem tas būtu gluži pa rasts — šajā laikā sagaidīt kamieļus.

Ciešā lokā viņi apstāja gaužam mierīgo dzīvnieku, kas bij; par viņiem tik daudz lielāks cik divstāvu trolejbuss par ratiņiem kuros ved gāzēto ūdeni. Kāds puišelis, lēkādams uz vienas kājas jūsmīgi auroja: Kmnjeļis nāk

Rikšot sāk!

Kamielis nāk,

Rikšot sāk!

Kamielis nonāca pie ielu krustojuma tieši tad, kad iedegās sarkanais gaismas signāls. Neapmā­cīts ielas satiksmes noteikumos, viņš aukstasinīgi pārkāpa pāri platajai, baltajai svītrai uz ielas bruģa, kaut gan pie tas lieliem burtiem bija rakstīts: «Stop!» Voļka veltīgi nopūlējās apturēt drūmo dzīv­nieku šaipus svītras. Tuksneša kuģis, rāmi cilādams kajas, turpinaja iet uz priekšu, tuvodamies milicim, kas jau bija izņēmis no somas kvīšu gramatiņu, lai iekasētu soda naudu.

Pēkšņi atskanēja skaļš signāltaures svilpiens, no­šņirkstēja bremze un mierī­gi elsojošam kamielim de­guna priekšā apstājās gaiši zila automašīna. No tās iz­lēca šoferis un sāka strostēt ir kamieli, ir abus jātniekus.

Patiesi, vēl viens mirk­lis — un būtu notikusi ne­glābjama nelaime.

— Lūdzu, pienāciet tu­vāk pie ietves, — milicis pieklājīgi teica, pielikdams roku pie cepures.

Voļkam .tikai ar lielām grūtībām izdevās piespiest kamieli pa­klausīt šim liktenīgajam rīkojumam.

Apkārt uzreiz saradās pūlis. Sākās runāšana un pārsprie­šana.

Pirmo reizi redzu: Maskavā — un pēkšņi jāj ar kamie­ļiem!

Iedomājieties tikai — gandrīz gandrīz būtu notikusi nelaime! …

—   Vai tad nu tiešam bērns vairs nedrīkstēs ar kamieli pajā- delēt?

—   Nevienam nav atļauts neievērot ielu satiksmes noteiku­mus . ..'

—   Būtu pats pamēģinajis apturēt tik lepnu dzīvnieku. Tā jums, pilsoni, nav mašīna!

—    Un kur gan cilvēki Maskavā var ņemt kamieļus, patiešām neaptverami!

—   Nebūs citādi kā no zooloģiskā dārza. Tur ir vairaki.

—   Šausmas pārņem, iedomājoties vien, kas varēja notikt. Dūšīgs šoferis!

—   Milicim pilnīgi taisnība .. .

Voļka juta, ka iekļuvis nepatīkamā situācijā. Viņš paliecās zemāk un sāka neveikli atvainoties:

—    Biedri milici, es vairāk tā nedarīšu! Lūdzu, atlaidiet mūs .. . Pienācis laiks kamieli pabarot… Tā taču ir tikai pirmā reize.. .

—   Es tur nekā nevaru darīt, — milicis vēsi atbildēja. — Šā­dos gadījumos visi vienmēr saka, ka pirmā reize.

Voļka turpināja savus veltīgos mēģinājumus iežēlināt bargo milici, kad pēkšņi sajuta, ka Chotabičs parausta viņu aiz pie­durknes.

—    O mans jaunais pavēlniek… — teica Chotabičs, kas līdz šim bija augstprātīgi klusējis. — O mans jaunais pavēlniek, mani sagrābj skumjas, redzot, kā tu te pazemojies, lai glābtu mani no nepatikšanām. Visi šie ļaudis nav cienīgi skūpstīt tavas kājas. Liec jel viņiem saprast, kāda milzīga plaisa jūs šķir.

Atbildes vietā Voļka tikai īgni atmeta ar roku, bet pēkšņi

juta, ka ar viņu notiek gluži tas pats kas ģeografijas eksāmenā: viņš atkal nevarēja runāt to, ko gribēja.

Viņš gribēja teikt:

«Biedri milici, es ļoti lūdzu jūs — atlaidiet mani! Apsolos līdz savai nāves stundiņai nekad vairs nepārkāpt ielu satiksmes noteikumus.»

Taču šī pazemīgā lūguma vietā viņš pēkšņi sāka kliegt pa visu ielu:

—    Ka tu uzdrošinies mani aizturēt! Meties ceļos! Žigli me­ties ceļos manā priekšā, vai arī es tūdaļ izdarīšu ar tevi kaut ko briesmīgu! . ..

Chotabičs, to dzirdēdams, apmicrinats plati smaidīja un rū­pīgi kārtoja ar pirkstiem ūsas. Runājot par milici un apkārtstā- vošo pūli, jāsaka, ka viņi visi aiz pārsteiguma bija ne tik daudz sašutuši, cik apstulbuši no nekaunīgajiem vārdiem.

—   Es esmu visizcilākais šās pilsētas jauneklis! — Voļka tur­pināja kliegt, beigdamies vai nost aiz savas bezspēcības apzi­ņas. — Jūs neesat cienīgi skūpstīt manas kājas! … Es esmu skaistulis! … Es esmu gud-ri-nieks! .. .

- Labi, — milicis īgni noteica, — gan jau nodaļā noskaid­ros, kāds gudrinieks jūs esat.

«Vai, kādas muļķības es melšu! Tas taču ir īsts huligā­nisms! . . .» Voļka visu laiku šausminājās, kamēr no viņa mutes lidoja laukā negantie vārdi:

—   Vai tev, ka tu uzdrošinājies traucēt manas dvēseles labo noskaņu! Izbeidz savas nekaunīgās runas, iekāms nav par vēlu!

Šajā brīdī kaut kas novērsa Chotabiča uzmanību un viņš pār­trauca čukstēt Voļkam savus augstprātīgos un nejēdzīgos vār­dus, un Voļka, uz īsu brīdi atguvis patstāvību, sāka lūdzoši mur­mināt, zemu noliecies no kamieļa un žēlīgi lūkodamies saviem klausītājiem acīs:

Biedri! .. . Pilsoņi! … Mīļie! … Neklausieties, ko es te runāju . . . Vai tad es to saku? Rau, viņš, šis vecais, man liek tā runāt…

Bet te jau Chotabičs atkal pārņēma runas pavedienu savās rokās un Voļka, elpu neatvilcis, sāka kliegt:

—    Drebiet jel un neizvediet mani no pacietības, jo, raugi, es esmu briesmīgs savās dusmās! Ak, cik briesmīgs!

Voļka ļoti labi sa­prata, ka viņa vārdi nevienu nebiedē, bet rada tikai sašutumu un dažus pat smīdi­na, taču viņš nekā ne­varēja darīt. Tikmēr Voļkas klausītājos sašutumu un apmul­sumu nomainīja ba­žas par viņu. Bija skaidrs, ka normālā stāvoklī neviens pa­domju zēns tādas muļķības un bezkau­nības nerunātu.

Un pēkšņi atska­nēja kāda satraukta sievietes balss:

—   Pilsoņi! Bērnam ir stipri karstumi! . . . Zēns jau taisni kūp!

— Kas tad tie par tik necie­nīgiem vārdiem! — Voļka atbil­dot uzkliedza un ar šausmām juta, ka līdz ar vārdiem viņam no mutes veļas laukā lieli, melni dūmu mutuļi…

Kāds izbijies iekliedzās, cits skrēja uz aptieku, lai izsauktu atro palīdzību, un Voļka, izmantodams radušos apjukumu, pa­čukstēja Chotabičam:

— Hasan Abdurachman ibn Cliotab! Pavēlu tev nekavējoties pārcelt kamieli līdz ar mums abiem kaut kur tālāk no šās vie­tas . .. Vislabāk ārpus pilsētas. Citādi mums klāsies plāni … Vai dzirdi? Ne-ka-vē-jo-ties! …

Dzirdu un paklausu, — tāpat čukstot atbildēja vecais.

Un tajā pašā acumirklī kamielis līdz ar saviem jātniekiem pacēlās gaisā un nozuda, atstādams visus pilnīgā apmulsumā.

Pēc brīža kamielis viegli nolaidās zemē pilsētas nomalē, kur vit,ia pasažieri to atstāja uz visiem laikiem. Viņš acīrn redzot vēl šobaltdien ganās kaut kur pilsētas apkārtnē. Ja nu jums gadītos (to redzēt, tad viņu var ļoti viegli pazīt: tā iemaukti nobārstīti ar briljantiem un smaragdiem.

XV. Mīklains notikums valsts bankas nodaļa

JkC ac ' ar Chotabiču atgriezās mājās, zēnam, neraugoties uz visiem šāsdienas nepatīkamiem pārdzīvojumiem, bija pacilāts garastāvoklis. Beidzot viņš zināja, ko iesākt ar mil­zīgajām bagātībām, kas viņam bija kā no gaisa nokritušas.

Vispirms Voļka iztaujāja Chotabiču, vai tas varētu visus šos dzinējus ar viņu ziloņiem, kamieļiem, ēzeļiem un nastām padarīt citu acīm neredzamus.

— Pavēli tikai, un acumirklī viss tiks izpildīts, — Chotabičs pakalpīgi atbildēja.

Ļoti labi, — Voļka teica. — Tādā gadījumā padari, lūdzu, tos pagaidam neredzamus, bet paši liksimies gulēt. Rīt mums vajadzēs celties līdz ar saules lēktu.

Dzirdu un paklausu.

Un tā pilsoņi, kas bija sapulcējušies pagalmā, lai apbrīnotu trokšņaino un neparasto karavanu, pēkšņi redzēja, ka pagalms ir pilnīgi tukšs, un pārsteigti izklīda pa mājām.

Voļka, uz ātru roku paēdis, labprāt izģērbās un ielikās gultā, karstuma dēļ apsegdamies tikai ar palagu vien.

Bet Chotabičs, svēti apņēmies ievērot senās džinu paražas, pārvērtās par neredzamu būtni un apgūlās pie paša sliekšņa, lai sargātu sava jaunā glābēja mieru.

Viņš jau bija sagatavojies uzsākt garu un nopietnu sarunu, kad negaidot atvēras durvis un vecāmāte, kā vienmēr nākdama novēlēt mazdēlam labu nakti, paklupa pret neredzamo Chotabiču un nogāzās uz grīdas.

—    Vai feini, te kaut kas bija pie sliekšņa! — viņa satrūku­sies pavēstīja Aleksejam Aleksejevičam, kas, izdzirdis troksni, atsteidzās pie mātes.

Kur tad bija tas kaut kas? — Aleksejs Aleksejevičs viņai jautāja. — Un, starp citu, kāds tad šis kaut kas izskatījās?

—   Nekāds neizskatījās, Aļošiņ, — vecīte atbildēja.

—    Kā tad tu tā, māt, vai pret tukšu vietu paklupi? — Voļkas tēvs atviegloti iesmējās, apmierināts, ka vecāmāte krītot nebija sasitusics.

—   Tā jau nu iznāk, ka pret tukšu vietu, dēls, — vecāmāte apjukusi atbildēja un savukārt samulsusi iesmējās.

Viņi novēlēja Voļkam labu nakti un aizgāja. Bet Chotabičs saprātīgi pārvācās zem Voļkas gultas. Tur jau nu gan neviens tev nekāps virsū. Un arī pie Voļkas tuvāk.

Kādu brīdi abi mūsu varoņi gulēja klusēdami. Voļka nekādi nevarēja izdomāt, kā uzsākt paredzēto kutelīgo sarunu.

—   Labu nakti! — Chotabičs no gultas apakšas vēlīgi teica.

Un Voļka saprata, ka ir laiks sākt.

—   Chotabič, — viņš teica, pārkāries pār gultas malu, — man ar tevi mazliet jāparunā.

—   Vai tik nebūs par manām šāsdienas veltēm? — Chotabičs bažīgi apjautājās un, saņēmis apstiprinošu atbildi, smagi no­pūtās.

—   Redzi, mīļais Chotabič, man gribētos zināt, vai man ir tie­sības rīkoties ar tavām dāvanām tā, kā man tīk.

—   Bez šaubām.

—    Un, lai kā es ar tām rīkotos, tu neapvainosies?

—   Tad nē jel, o Voļka! Vai tad es maz drīkstu apvainoties uz cilvēku, kas man tik daudz laba darījis!

—   Ja tas tevi neapgrūtina, Chotabič, tad, lūdzu, zvēri!

—   Zvēru! — Chotabičs zem gultas klusu pateica, nojauz­dams, ka tas viss nav bez pamata.

—   Nu, .tad labi! — Voļka priecājās. — Tātad tu neapvaino­sies, ja es teikšu, ka man personīgi šīs dāvanas ir pilnīgi liekas, kaut gan es esmu tev ļoti ļoti pateicīgs.

—   Vai man! — Chotabičs iekunkstējās. — Tu atkal atsakies no manām veltēm .. . Bet tās taču vairs nav pilis! Tu redzi, o Voļka! Es jau vairs nedāvinu tev pilis. Saki skaidri: tu noniecini sava vispadevīgākā kalpa veltes.

—    Nu, spried pats, Chotabič, tu taču esi ļoti gudrs vecītis: kādēļ man vajadzīgs tāds milzums dārglietu?

—   Lai tu būtu bagātākais starp bagātajiem, rau, kādēļ! — Chotabičs ķildīgi paskaidroja. — Vai tik tu neteiksi, ka tu nevē­lies kļūt par pirmo bagātnieku savā valsti? No tevis to var sagai­dīt, o viskaprizākais un visnesaprotamākais no visiem jaunek­ļiem, ko esmu sastapis! Nauda — tā ir vara, nauda — tā ir slava, nauda ir draugi, cik vien vēlies! Rau, kas ir nauda!

—    Kam tad ir vajadzīgi tādi draugi naudas dēļ vai slava naudas dēļ? Tu mani vienkārši smīdini, Chotabič! Kas tā par slavu, ko var iegūt par naudu, nevis ar godīgu darbu savas dzim­tenes labā?

Tu esi piemirsis, ka nauda dod visdrošāko un visstingrāko varu pār cilvēkiem, o jaunais un nelabojamais strīdniek.

—    Kaut kādā Amerikā, bet ne pie mums.

Tūlīt tu teiksi, ka jūsu valstī cilvēki negrib kļūt bagātāki. Ila-ha-ha! — Chotabičam šķita, ka viņš izteicis ļoti dzēlīgu domu.

—    Kādēļ gan ne, — Voļka rāmi atbildēja. — Cilvēks, kas daudz dara dzimtenes labā, pie mums nopelna daudz vairāk nekā ias, kas dara mazāk. Protams, katrs grib nopelnīt pēc iespējas vairāk, bet tikai ar godīgu darbu.

Pieņemsim, ka tā, — Chotabičs teica. — Es nebūt negribu savam iemīļotajam draugam uzspiest negodīgu peļņu. Ja tev nav vajadzīgas dārglietas, pārvērt tās naudā un aizdod naudu uz augļiem. Atzīsti taču, ka tā ir ļoti cienījama nodarbošanās — aizdot naudu uz augļiem tiem, kam tā ir nepieciešama.

Tu esi prātu zaudējis! — Voļka sašuta. — Tu nemaz nesa­proti, ko tu runā! Padomju cilvēks lai kļūtu augļotājs! Kas tad pie viņa ietu, pat ja kaut kur pēkšņi tāds asinssūcējs rastos? Ja kādam mūsu cilvēkam ir vajadzīga nauda, viņš to var saņemt no pašpalīdzības kases vai arī aizņemties no biedra. Augļo­tājs — tas ,taču ir asinssūcējs, parazits, nekrietns ekspluatators, tas viņš ir! Bet ekspluatatoru mūsu zemē nav un nekad nebūs. Gana! Diezgan ir mūsu asinis sūkuši kapitalistiskajā iekārtā.

—   Nu, tad, — mazliet noskumušais Chotabičs nerimās,

sapērc pēc iespējas vairāk preču un atver visās pilsētas malās

savus veikalus. Tu kļūsi par ievērojamu tirgoni, un visi tevi cie­nīs un godinās.

—   Vai tad tu tiešām nesaproti, ka privattirgotājs ir tāds pats ekspluatators? Tirdzniecība pie mums nodota valsts un koope- rativu rokās. Bet pelnīt naudu, tirgojoties personīgā veikalā . ..

—    Hm! — Chotabičs rādīja tādu seju, it kā viņš tiešām pie­kristu. — Pieņemsim, ka tas tiešām tā ir, kā tu saki. Bet ražot dažādas preces — tā, man šķiet, gan būs godīga nodarbošanās?

—   Neapšaubāmi! Redzi nu, — Voļka priecājās, — tu jau sāc saprast manu domu!

—    Esmu ļoti priecīgs, — Chotabičs sāji pasmaidīja. — Man ir prātā, it kā tu man reiz būtu teicis, ka tavs augsti godājamais tēvs ir meistars rūpnīcā. Vai pareizi saku?

—   Mhm!

—   Vai viņš ir pats galvenais šajā rūpnīcā?

—   Nē, tas nu ne. Tētis ir meistars, bet par viņu augstāks ir cecha priekšnieks, galvenais inženieris un direktors.

—    Nu, tad re, — Chotabičs uzvaroši pabeidza savu domu, — par bagātībām, kuras es tev dāvāju, tu vari nopirkt savam brīnišķīgajam tēvam to rūpnīcu, kurā viņš strādā, un vēl daudz citu dažādu rūpnīcu.

—   Tā jau tāpat pieder tēvam.

—   Bet tu taču pats tikko teici, Voļka ibn Aļoša …

—   Viņam, ja gribi zināt, pieder ir tā rūpnīca, kurā viņš strādā, ir visas citas mūsu valsts rūpnīcas un fabrikas, visas šachtas, raktuves, dzelzceļi, zemes, ūdeņi, kalni, veikali, skolas, augstskolas, klubi, pilis, teātri, parki un kinoteātri. Arī man tie pieder un Bogoradam, un viņa vecākiem …

—    Tu gribi teikt, ka tavam tēvam ir kompanjoni?

—   Jā, jā — kompanjoni! Ap divi simti miljonu līdztiesīgu kompanjonu. Tieši tik daudz, cik daudz iedzīvotāju mūsu zemē!

—   Manuprāt, jums ir ļoti dīvaina un neizprotama valsts, Chotabičs pagultē nomurmināja un apklusa .. .

Nākošās dienas rītausmā telefona zvans izcēla no gultas Valsts bankas rajona nodaļas vadītāju. Viņu steidzīgā kārtā iz­sauca uz kantori. Šada agra zvana satraukts, viņš aizdrāzās uz darba vietu un bankas nodaļas nama pagalmā ieraudzīja ļoti daudz ziloņu, kamieļu un ēzeļu, kas bija apkrauti smagām nastām.

—   Te kāds pilsonis grib izdarīt noguldījumu, — apmulsušais dežurants ziņoja.

—   Noguldījumu? — vadītājs brīnījās. — Tik agrā rītā? — Kādu noguldījumu?

Atbildes vietā dežurants klusēdams sniedza vadītājam skaidrā bērna rokrakstā aprakstītu skolas burtnīcas lapu. Vadītājs, izlasījis lapiņu, lūdza dežurantu iekniebt viņam rokā. Dežurants

apmulsis izpildīja šo lūgumu. Vadītājs saviebās aiz sāpēm, atkal paskatījās uz lapiņu un noteica:

Neticami! Vienkārši neticami!

Pilsonis, kas vēlējās palikt nezināms, dāvināja Valsts bankai dažādu vajadzību apmierināšanai pēc bankas ieskatiem divi simti četrdesmit sešus saiņus ar zeltu, sudrabu un dārgakme­ņiem, kopvērtībā par trīs miljardiem četri simti sešdesmit septi­ņiem miljoniem simt trīsdesmit pieciem tūkstošiem septiņi simti trim rubļiem un astoņpadsmit kapeikām.

Šī surria būtu par dažiem desmit rubļiem lielākā, bet Voļka bija atstājis sev trīs zelta monētas, lai pasūtītu vecmāmiņas zo­biem zelta kronīšus …

Taču vislielākais brīnums notika mirkli vēlāk. Vispirms dzīv­nieki, kas uz savām mugurām bija atnesuši dārgumus, tad cil­vēki, kas pavadija šos dzīvniekus, un pēc tam visi dārgumi pēkšņi salīgojās, kļuva caurspīdīgi kā tvaiks un kā tvaiks arī izgaisa. Svaigs rīta vējiņš izrāva no pārsteigtā nodaļas vadītāja rokām ziņojuma lapiņu, uzsvieda to gaisā augstu virs nama un aiznesa nezināmā virzienā. Starp citu, drīz vien šī lapiņa ielidoja pa at­vērto logu tajā istabā, kur ar mierīgu sirdsapziņu gulēja Voļka Kostiļkovs, ieauga burtnīcā, no kuras nesen bija izplēsta, un kļuva pilnīgi tīra.

Bet arī tas vēl nav viss. Pilnīgi neaptverami, kā tas varēja gadīties, tomēr ne Valsts bankas rajona nodaļas darbinieki, ne Voļkas tuvākie kaimiņi, ne arī pats Voļka pēc tam ne reizi šo no­tikumu nepieminēja. It kā kāds to būtu pilnīgi izdzēsis no viņu atmiņas.

XVI. Vecais Chotabičs un Sidorelli

uzlūkojot Chotabiču, žēlums pārņēma sirdi. Augu dienu viņš uzturējās akvarijā, aizbildinādamies, ka viņu esot sācis mocīt reimatisms. Tas, protams, bija aplams paskaidro­jums, jo pavisam muļķīgi būtu ar reimatismu līst ūdenī.

Chotabičs gulēja akvarija dibenā, laiski kustinādams spuras un gurdeni rīdams ūdeni. Kad akvarijam tuvojās Voļka vai Zeņa, vecais aizpeldēja pie attālākās sienas, gaužām nepieklājīgi uz­griezdams viņiem asti. Tiesa gan, kad Voļka izgāja no istabas, Chotabičs izlīda no ūdens, lai mazliet izlocītu kājas.

Bet, tikko viņš izdzirda Voļkas soļus, tas ar klusu šļakstienu metās akvarijā, it kā nemaz nebūtu domājis to atstāt. Viņš acīm redzot izjuta tādu kā rūgtu gandarījumu, ka Voļka ik pēc brīža ņēmās viņu lūgties, lai tas listu laukā no ūdens un mitētos boz- ties. To visu vecais noklausījās, pagriezies pret zēnu ar asti. Taču, tiklīdz viņa jaunais draugs atvēra ģeografijas grāmatu, lai gata­votos pēceksāmenam, Chotabičs tūdaļ līdz pusei izlīda no akva- r i ja un rūgti pārmeta Voļkam bezjūtību. Sak, kā tā varot nodar­boties ar dažādiem niekiem, kad vecs cilvēks mokoties ar reima­tismu.

Bet, tikko Voļka aizvēra mācību grāmatu, večuks atkal uz­grieza viņam asti. Tā tas turpinājās līdz pašam vakaram. Ap astoņiem viņš strauji savēcināja spuras un izlēca uz grīdas. Iz­spiezdams ūdeni no bārdas un ūsām, viņš atturīgi teica ieprieci­nātājām Voļkam:

—   Tu mani ļoti apvainoji, atteikdamies no manām niecī­gajām dāvanām. Tava un mana laime, ka es apsolījos tev neap­vainoties. Citādi gan es būtu izdarījis ar tevi kaut ko tādu, ko pats vēlāk rūgti nožēlotu. Jo, raugi, esmu tevi no visas sirds iemīļojis un augsti vērtēju tavu skaisto, nesavtīgo draudzību.

-   Nu, re, cik brīnišķīgi! — iesaucās Voļka. — Mums abiem ar 2eņu ir kāds interesants priekšlikums. Mēs jau sen taisāmies lūgt tevi aiziet ar mums kopā uz cirku.

—   Ar vislielāko prieku un no visas sirds, — teica Chotabičs.

Ja vēlies, varam aizjāt turp ar kamieļiem vai ziloņiem.

-   Nē, ko tu! Nav vērts pūlēties, — Voļka iebilda aizdomīgā steigā. — Labāk jau, ja tu nebaidies, brauksim ar trolejbusu.

No kā gan lai baidītos? — vecītis apvainojās. — Es jau ceturto dienu bez bailēm raugos uz šiem dzelzs ratiem.

Pēc pusstundas Voļka, Zeņa un Chotabičs jau bija Kulturas un atpūtas parkā pie Šapito cirka ieejas.

Vecais aizskrēja pie kases, lai painteresētos, kādas izskatās biļetes, ar kurām ielaiž cirkā, un drīz vien ir viņam, ir Voļkam, ir Zeņam pašas no sevis radās cietas, iesārtas caurlaides uz brī­vajām vietām.

Viņi iegāja neskaitāmu elektrisko spuldžu gaismas apstaro­tajā cirkā.

Kādā no ložām pie pašas arēnas bija tieši trīs brīvi krēsli, bet Chotabičs noteikti atteicās no šīm vietām.

- Es nevaru piekrist, — viņš teica, — ka kāds cits šajā telpā sēdētu augstāk par mani un maniem ļoti cienījamiem draugiem. Tas pazemotu mūsu cieņu.

Strīdēties ar vecīti bija pilnīgi veltīgi, un zēni ar smagu sirdi apsēdās pašā augšā, amfiteatra pēdējā rindā.

Drīz izskrēja uniformisti1 ar zeltu rotātās aveņkrāsas livrejās un nostājās abās pusēs pie arēnas izejas.

Programas pieteicējs skaļā balsī paziņoja priekšnesumu sā­kumu, un arcnā parādījās jātniece — viscaur vienos vizuļos, ka eglīšu salavectēvs.

—   Nu ko, vai patīk? — Voļka apvaicājās Chotabičam.

—   Diezgan interesanti un arī acīm tīkami, — vecais apdo­mīgi tcica.

Pēc jātnieces nāca akrobati, pēc akrobatiem — klauni, pēc klauniem — dresēti sunīši, kas izpelnījās Chotabiča atturīgu pie­krišanu, pēc sunīšiem — žonglieri un lēcēji. Ar lēcējiem nobei­dzās pirmā daļa.

Kad pēc zvana visi atkal apsēdās savās vietās, pie Chotabiča piegāja meiča ar koķeti aizsietu baltu priekšautiņu un lielu pa­plāti rokās.

—   Vai nevēlaties eskimo? — viņa jautāja vecītim, un tas savukārt jautājoši paskatījas uz Voļku.

—    Paņem, Chotabič, tas ir ļoti garšīgs. Pamēģini!

Chotabičs pamēģināja, un viņam iegaršojās. Viņš pacienāja

zēnus un nopirka sev vēl vienu porciju, tad vēl vienu un beidzot iekārdināts atpirka no pārsteigtās pārdevējas uzreiz visus viņas eskimo — četrdesmit trīs apaļas, ar maigu sarmu pārklātas sal-

1 Par uniformistiem sauc cirka darbiniekus, kas apkalpo ma­nēžu, uzrīko un novāc rekvizītus, tas ir, priekšmetus, ko artisti lieto priekšnesumu laikā.

dējuma vālītes Meiča apsolījās vēlāk pienākt pēc paplātes un gāja lejā, vairakkārt atskatīdamās uz dīvaino pircēju.

—   Oho! — 2eņa pamirkšķināja ar acīm draugam. — Vecais ticis pie eskimo.

Kādās piecās minūtēs Chotabičs notiesāja visas četrdesmit trīs porcijas. Viņš ēda eskirno kā gurķus, kozdams uzreiz lielus kumosus un garšīgi kraukšķinādams. Pēdējo kumosu viņš norija tajā brīdī, kad cirkā atkal iedegās visas ugunis.

—    Kombinēta . .. pasaules mēroga .. . atrakcija! … Valsts cirku artists Afanasijs Sidorelli!

Visi klātesošie aplaudēja, orķestris sāka spēlēt tušu, un arēnā, smaidīdams un uz visām pusēm klanīdamies, iznāca neliela au­guma pusmūža artists ar zelta drakoniem izšūtā zilā zīda cha- latā. Tas nu arī bija slavenais Sidorelli. Kamēr viņa palīgi salika uz maza lakota galdiņa visu, kas bija nepieciešams pirmajam trikam, viņš nepārtraukti klanījās un smaidīja. Smaidot viņam mutē pazibēja zelta zobs.

—    Lieliski! — Chotabičs apskauzdams čukstēja.

—    Kas tad ir lieliski? - Voļka jautāja, no visa spēka siz­dams plaukstas.

—    Lieliski, ka cilvēkam aug zelta zobi.

Tu tā domā? — Voļka izklaidīgi pavaicāja, sekodams priekšnesuma sākumam.

Pavisam noteikti, — Chotabičs atbildēja. — Tas izskatās ļoti grezni un skaisti.

Sidorelli pabeidza savu pirmo numuru.

Nu, kā patika? — Voļka vaicāja Zeņam tādā tonī, it kā viņš pats būtu taisījis šo triku.

—    Lieliski! — Zeņa jūsmodams atbildēja, un pēkšņi Voļka izbrīnījies iekliedzās: izrādījās, ka Zeņam ir pilna mute ar zelta zobiem.

—   Ai Voļka, ko es tev pateikšu! — Zeņa satrūcies čukstēja.

- Tu tikai nesabīsties: visi tavi zobi ir no zelta.

—    Tas jau nu laikam būs Chotabiča darbs, — Voļka skumji teica.

Un tiešām, vecais, ieklausījies draugu sarunā, piekrītoši māja ar gaivu un sirsnīgi smaidīja, savukārt atklādams divas vienādu, lielu zelta zobu rindas.

—    Pat Suleimanam ibn Daudam — lai miers viņiem abiem! — nebija mutē tāda krāšņuma! — viņš lielīgi teica. — Ti­kai nepateicieties man. Apgalvoju, jūs esat šī mana nelielā pār­steiguma cienīgi.

—    Mēs jau arī nemaz tev nepateicamies! — dusmīgi atcirta Zeņa.

Bet Voļka, baidīdamies, ka vecais nesaskaišas, paraustīja savu draugu aiz rokas.

—    Vai zini, Chotabič, — Voļka diplomātiski iesaka, — tas jau nu būs pārāk uzkrītoši, ka mums visiem trim blakus sēdošiem uz­reiz radušies zelta zobi. Uz mums skatīsies, un mums būs neērti.

—    Man nemaz nebūs neērti, — teica Chotabičs.

—    Jā, bet mēs tomēr nejutīsimies īsti labi. Mums izgaisīs viss prieks par cirku.

—    Un ko tad?

—    Nu, re, mēs tevi lūdzam, lai līdz majas iešanai mums mutē būtu parastie kaula zobi.

—    Esmu sajūsmināts par jūsu kautrību, o mani jaunie draugi! — vecais teica, mazliet apvainojies.

Un zēni atviegloti uzelpoja, juzdami, ka viņiem mutē ir ag- rakie dabīgie zobi.

—   Bet vai, pārejot mājās, zobi atkal būs no zelta? — žeņa satraukts čukstēja.

Voļka viņam klusu atbildēja:

Gan jau, gan redzēsim . .. Varbūt večuks aizmirsīs par tiem.

Un Voļka sāka aizrautīgi skatīties Afanasija Sidorelli galvu reibinošos trikus un aplaudēja līdz ar citiem skatītājiem, kad šis no pilnīgi tukšas kastes vispirms izņēma balodi, pēc tam vistu un beidzot jautru, baltu pinkainu pūdeli.

Tikai viens cilvēks, neizrādīdams nekādu piekrišanu, nikni vērās burvju māksliniekā. Tas bija Chotabičs.

Viņam apskrējās dūša, ka burvju māksliniekam aplaudēja par visādām nenozīmīgām izdarībām, bet viņš ne reizi nebija dzir­dējis ne tikai aplausus, bet pat neviena sirsnīga atzinības vārda, kaut gan kopš atbrīvošanas no ieslodzījuma traukā bija darījis tik daudz brīnumu.

Tāpēc, kad atkal atskanēja aplausi un Sidorelli sāka klanī­ties uz visām pusēm, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs sarūg­tināts nokrekšķējās un, neievērojot blakus sēdētāju protestus, līda pāri viņu galvām uz arēnu.

Atzinības pilna šalkoņa pārlidoja cirku, bet kāds solids pil­sonis teica savai kaimiņienei:

—    Es jau sacīju, ka šis vecis ir klauns. Viņam acīm redzot ir ļoti liela prakse. Palūk, cik viņš komiski izturas. Dažkārt viņi tīšām sēž publikas vidū .. .

Tā bija runātāja laime, ka Chotabičs nekā nedzirdēja, jo ar vislielāko sasprindzinātību vēroja Sidorelli darbību, kurš tieši tobrīd saka savu visapbrīnojamāko triku.

Vispirms slavenais iluzionists aizdedzināja vairākas ļoti ga­ras dažādas krāsas lentas un sabāza tās sev mutē. Pēc tam viņš paņēma rokās lielu, spilgti izkrāsotu bļodu ar kaut kādu ļoti smalkām zāģu skaidām līdzīgu vielu. Līdz pēdējai iespējai piebā­zis muti ar šīm skaidām, Sidorelli saka aši vēcināt sev priekšā skaistu, zaļu vēdekli.

Skaidas mutē sāka gruzdēt, tad parādījās viegli dūmi, un bei­dzot, kad cirkā izdzēsa gaismu, visi redzēja, kā tumsa no slavenā burvju mākslinieka mutes šķīda laukā tūkstošiem dzirksteļu un izšāvās pat neliela liesma.

Tad, dārdošu aplausu vētrā un atskanot saucieniem «bravo», pēkšņi noskanēja vecā Chotabiča sašutuma pilnā balss:

Jūs te apmāna! — viņš kliedza gandrīz vai bez elpas.

Tie nav nekādi brīnumi! Tā ir parasta roku veiklība!

—   Tas tik ir klauns! — kāds no publikas jūsmīgi iesaucās. — Lielisks klauns! Bravo, vecais!

Un visi skatītaji, izņemot Voļku un viņa draugu, sāka jūs­mīgi aplaudēt Chotabičam.

Vecais nesaprata, kādu klaunu te daudzina. Viņš pacietīgi nogaidīja, kad beigsies ar viņa parādīšanos sākušies aplausi, un dzēlīgi turpināja:

—   Vai tad tie kādi brīnumi?! — Ha-ha!

Viņš pastūma apstulbušo artistu sāņus un iesākumam citu pēc citas izšāva no savas mutes piecpadsmit milzīgas dažādas krāsas liesmu mēles, nu tādas, ka visā cirkā uzreiz bija jūtama īsta sēra smaka.

Ar prieku noklausījies aplausos, Chotabičs uzsita knipi, un viena liela Sidorelli vietā pa manēžas zemo barjeru cits aiz cita sāka skriet septiņdesmit divi mazi Sidorelli, tik līdzīgi slavena­jam burvju māksliniekam kā divas ūdens lāses. Apskrējuši dažas reizes apkārt, viņi visi saplūda vienā lielā Sidorellī, tāpat kā daudzas mazas dzīvsudraba bumbiņas saplūst vienā lielā.

—    Tas vēl nav viss! — Chotabičs ierēcās gluži necilvēciskā, pērkonam līdzīgā balsī un, publikas piekrišanas iekveldinātsr sāka vilkt laukā no savas svārku apakšmalas veselus ganāmpul­kus dažādas spalvas zirgu.

Zirgi izbijušies zviedza, cirta ar pakaviem pret zemi un kra­tīja galvas, plandīdami savas krāšņās, zīdainās krēpes. Tad pec Chotabiča rokas mājiena zirgi nozuda un no svārku apakšas, draudīgi rūkdamas, cita pēc citas izlēca četras milzīgas Berberi- jas lauvas, kas, vairākas reizes apskrējušas apkārt arēnai, iz­gaisa.

Chotabiča turpmākās izdarības pavadīja nerimstoši aplausi.

Rau, viņš pamāja ar roku, un viss, kas atradās arēnā: Sido­relli, viņa palīgi, viņa dažādie un neskaitāmie rekviziti, krāšņi tērptie, brašie uniformisti — viss tas vienā acumirklī pacēlās gaisā un, it kā atvadām apmetot vairākus lokus virs sajūsminā­tiem skatītajiem, pēkšņi izgaisa.

Tad uzreiz trīsdesmit trīs orķestranti, jautri klaigādami, sa­spiedās cieši kopā un ka milzīgs kamols no sava laukumiņa ieri­poja manēžā. Šis kamols, veldamies pa barjeru, kļuva arvien mazāks, līdz beidzot saruka zirņa lielumā. Tad Chotabičs to pa­cēla, ielika sev labajā ausī, un no auss atskanēja stipri klusināta marša skaņas.

Pēc tam Chotabičs, aiz satraukuma tikko turēdamies kājās, kaut kā īpatnēji, ar abu roku pirkstiem reizē, pasita knipjus, un visi skatītāji, cits pēc cita nosvilpdamies, trūkās augšā no savām vietām un nozuda kaut kur zem paša kupola.

Un tā, lūk, beidzot tukšajā cirkā bija palikuši tikai trīs cil­vēki — Chotabičs, kas noguris atsēdās uz arēnas barjeras, un Voļka ar savu draugu, kuri kūleņu kūleņiem metās no savam vietām pie večuka.

—    Nu, kā patika? — Chotabičs gurdi vaicāja, tikai ar pūlēm mazliet paceldams galvu un vērdamies zēnos dīvainām, nespod­ram acīm. — Tas vis nav kaut kāds Sidorelli! Vai ne?

—    Viņš tev ir tuvu netiek! — Voļka atbildēja, nikni mirk­šķinādams Zeņam, kas visu laiku taisījās večukam kaut ko pa­jautāt.

—   Un kā man plaukšķināja! — Chotabičs tīksminādamies atcerējās.

—   Kā nu ne! Bet vai tu varētu likt visiem atgriezties savās vietās? Kaut gan tas laikam ir ļoti grūti?

—   Nē, nav grūti . . . Tas ir, man, protams, nav grūti, — tikko dzirdami atbildēja Chotabičs.

—   Bet man nez kādēļ liekas, ka tev šis brīnums nav pa spē­kam, — Voļka viltīgi sacīja.

—    Ir gan. Tikai es esmu tāds kā saguris …

—   Nu re, tā jau es teicu, ka tev nav pa spēkam.

Atbildes vietā Chotabičs krekšķinādams piecēlās kājās, iz­rāva no savas bārdas trīspadsmit matus, saplēsa tos sīkos gaba­liņos, izkliedza kādu dīvainu, ļoti garu vārdu un bezspeka no­slīga uz zāģu skaidām klātās arēnas.

Tūdaļ no kupola apakšas ar svilpienam līdzīgu troksni izdrā- zās lauka bezgala laimīgie skatītāji un atbilstoši pirktajām biļe­tēm sasēdās savās vietās. Manēžā kā no zemes apakšas izauga Sidorelli ar saviem palīgiem un rekvizitiem un uniformisti ar brašo konferansjē priekšgalā.

Orķestris kā zirnis izvēlās no Chotabiča labās auss, ātri vien izauga par lielu, jautri smejošu cilvēku kamolu, par spīti vispa­saules gravitacijas likumam uzripoja augšā uz orķestra lauku­miņa, un no kamola izritinājās trīsdesmit trīs cilvēki, kas, apsē­dušies savās vietās, uzrāva tušu …

—    Atļaujiet, pilsoņi! . .. Lūdzu, palaidiet, — cauri jūsmojo­šam pūlim, kas bija apstājis Chotabiču, spraucās kalsns cilvēks ar lielām, apaļām raga brillēm. — Esiet tik laipns, biedri, — viņš godbijīgi uzrunāja Chotabiču, — neatsakieties iegriezties direktora kabinetā. Ar jums vēlētos parunāt Valsts cirku pārval­des priekšnieks sakarā ar jūsu uzstāšanos Maskavas un citu pil­sētu cirkos.

—    Lieciet nu vecītim mieru! — Voļka īgni teica. — Vai tad jūs neredzat, ka viņš ir slims, viņam ir paaugstināta tempera­tūra.

Patiešām, Chotabičam bija stipri karstumi.

Vecais bija kārtīgi pārēdies saldējumu.

XVII. Slimnīca pagulte

cilvēks, kam nekad nav gadījies noņemties ar saslimušu džinu, nevar pat iedomāties, cik tas ir nogurdinoši un grūti.

Pirmkārt, jau rodas jautājums: kur viņu novietot? Slimnīcā viņu ielikt nav iespējams un mājās visu acu priekšā arī nevar turēt.

Otrkārt, kā viņu ārstēt? Medicina apkalpo cilvēkus, nevis kādus pasakainus brīnumdarītājus.

Treškārt, vai džinu slimības var pielipt arī cilvēkiem?

Šos visus trīs jautājumus zēni sīki apsprieda, vezdami ar taksi no cirka mājās murgojošo Chotabiču.

Tika nolemts:

1.   Chotabiču uz slimnīcu nevest, bet turēt viņu ar visām iespējamām ērtībām Voļkas pagultē, piesardzības dēļ jau iepriekš ieteicot viņam kļūt neredzamam.

2.   Ārstēt viņu ta, ka ārstē apsaldējušos cilvēkus. Pirms gulēt­iešanas dot aspirinu un tēju ar aveņu ievārījumu, lai krietni izsvīstu.

3.   Džinu slimības acīm redzot cilvēkiem nepielīp.

Par laimi mājās neviena nebija. Chotabiču izdevās mierīgi nolikt viņa parastajā vietā zem gultas. Zeņa aizskrēja uz aptieku un «Gastronomu» pec aspirina un aveņu ievārījuma, bet Voļka izgāja virtuvē, lai uzvārītu tēju.

—   Āre, tēja nu ir gatava! —- viņš jautri teica, ar kūpošu tēj­kannu rokas atgriezdamies no virtuves. — Vai dzersim tēju, vecīt? Ko? . . .

Atbildes nebija.

—   Nomiris! — Voļka satrūkās un pēkšņi juta, ka, neskato­ties uz visām nepatikšanām, kādas Chotabičs viņam jau bija pa­spējis sagādāt, tomēr būtu ļoti žēl, ja vecais nomirtu. — Chota­bič, mīlulīt! — viņš sāka murmināt un, nometies uz ceļiem, palīda zem gultas.

Izrādījās, ka večuka zem gultas nebija.

—   Eku traks vecis! — Voļka saskaitās, pēkšņi aizmirsis sa­vas maigās jūtas. — Tikko kā bija te un jau nez kur paguvis nozust!

Nav zināms, kādus vēl sašutuma pilnus vārdus Voļka būtu adresējis vecajam, ja tobrīd istabā neiedrāztos Zeņa, ar lielu troksni vilkdams līdzi Chotabiču. Vecais stīvējās pretī un kaut ko nesakarīgu murmināja.

—   Tad ir gan savāds cilvēks! . . . Nē, iedomājies tikai, kāds savādnieks! — Zeņa sašutis runāja, palīdzēdams novietot slimnieku zem gultas. — Nāku pa ielu, skatos — uz ielas stūra stāv Chotabičs ar maisā sabērtu zeltu un tā vien manās to iegrūst garāmgājējiem. Es viņam vaicaju: «Ko tu te stāvi ar paaugsti­nātu temperaturu?» Bet šis man atbild: «Es, sak, jūtu nāvi tuvo­jamies. Es, sak, tālab gribu izdalīt žēlastības dāvanas.» Bet es viņam saķu: «Tu nu gan esi ērmots cilvēks! Kam tad tu taisies dot žēlastības dāvanas? Kur tu pie mums esi redzējis ubagus?» Tad viņš man saka: «Tādā gadījumā es eju mājās.» Un te nu es viņu atvedu … Guli vien, vecīt, veseļojies! Nomirt vienmēr būs laika gana! . . .

Chotabičam iedeva veselu zirga porciju aspirina, izēdināja viņam ar tēju veselu burku aveņu ievārījuma, sasedza, cik vien varēja labāk,-lai naktī izsvīstu, un nolika gulēt.

Kādu laiku pagulējis mierīgi, vecais pēkšņi sāka uztraukties un taisījās celties, lai dotos pie Suleimana ibn Dauda atvaino­ties nez par kādām sen nodarītām pārestībām. Pēc tam viņš saka raudāt un lūdza Voļku aizskriet uz Vidusjūru un Indijas okeānu sameklēt tur dzelmē vara trauku, kurā ieslodzīts viņa mīļais brā­lītis Omārs Jusufs ibn Chotabs, atbrīvot to no ieslodzījuma un atvest šurp.

—   Mēs visi tik brīnišķīgi te varētu sākt dzīvot! — viņš mur­goja, liedams gaužas asaras.

Pēc pusstundas slimais atguva apziņu un vārgā balsī no pa­gultes teica:

—    O mani jaunie draugi, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik es jums esmu pateicīgs par jūsu mīlestību un lielo uzmanību! Es ļoti lūdzu, esiet tik laipni un izdariet man vēl vienu pakalpo­jumu: sasieniet man pēc iespējas ciešāk rokas, citādi es savos karstumos saburšu kaut ko tādu, ka pēc tam, baidos, diez vai varēšu vairs ko līdzēt.

Veco sasēja, un viņš uzreiz aizmiga kā nosists.

Otrā rītā Chotabičs pamodās pilnīgi vesels.

—    Lūk, ko nozīmē laikā sniegta medicīniskā palīdzība! Zeņa Bogorads apmierināts teica un stingri apņēmās pēc skolas beigšanas iestāties medicīnas institūtā.

XVIII. Vecais Chotabičs un misters Harijs Vandendaless

cildenais Voļka, — pēc brokastīm teica Chotabičs, lieglaimē gozēdamies saulītē, — es visu laiku mēģinu tev sagādāt pēc manas saprašanas jo vērtīgas dāvanas, bet ne reizi tās tev nav bijušas pa prātam. Varbūt mēs varētu vienoties ta: tu pats man pateiksi, kādu dāvanu tu un tavs jaunais draugs vēlētos no manis saņemt, un es uzskatītu par lielu godu un laimi nekavējoties jums to sagādāt.

—   Lūdzu, uzdāvini man lielu jūras binokli, — Voļka, daudz negudrodams, atbildēja.

—    Ar lielāko prieku un no visas sirds.

—    Un man arī binokli. Protams, ja var, — Zeņa kautrīgi piebilda.

—    Nav nekā vieglāka.

Viņi visi kopā devās uz komisijas veikalu.

Veikalā, kas atradās pilsētas centrā mazā, trokšņainā ieliņā, bija daudz pircēju.

Mūsu draugi ar lielām grūtībām izspraucās līdz letei, pie kuras pārdeva tik dažādus priekšmetus, ka tos nekādi nevarēja sagrupēt atsevišķās nodaļās, jo tad jau katrai lietai vajadzētu ierīkot savu īpašu leti.

—    Parādi man, o mīļais Voļka, kādi tad izskatās tie jūsu kārotie binokļi! — Chotabičs jautri teica, bet pēkšņi kļuva bāls un sāka drebēt.

Viņš bēdīgi pavērās savos jaunajos draugos, sāka raudāt un tādā kā aizkapa balsī pateica viņiem: «Palieciet sveiki, manas sirds dārgumiņi!» — devās klāt kādam sirmam, labi ģērbtam ārzemniekam ar sarkanu seju, ar elkoņiem atstūma malā publiku un nokrita viņa priekšā ceļos.

—    Pavēli man, jo es esmu tavs padevīgais un lēnprātīgais vergs! — Chotabičs murmināja, rīdams asaras un traukdamies noskūpstīt viņa svārku stūrus.

—   Nelieniet man klāt! — ārzemnieks sāka kliegt lauzītā va­lodā. — Nelieniet, jeb es jums gāzīš pa fizionomij. Jūs ir viens žuliks! Jūs grib nozagt man nauds mak!

Tu maldies, o mans pavēlniek, — atbildēja vecais, jopro­jām tupēdams uz ceļiem. — Es gaidu tavus rīkojumus, lai izpil­dītu tos nekavējoties un bez ierunām.

Kauns, pilsoni, mūsu laikos diedelēt! — pārdevējs aiz le- & tes pārmetoši norāja Chotabiču.

Nu tātad cik daudz man būs maksāt par šo slikt gre- dzen? —ārzemnieks nervozi atsāka Chotabiča dēļ pārtraukto sarunu.

—   Tikai desmit rubļu septiņdesmit vienu kapeiku, — pārde­vējs atbildēja. — Šī mantiņa, protams, ir pavisam nejauši iegūta.

Gadījuma preču un komisijas veikalu pārdevēji jau labi pa- žina misteru Hariju Vandendalesu, kas nesen bija ieradies no Ņujorkas kā tūrists un veikalnieks. Brīvajā laikā viņš regulāri apbraukāja gadījuma preču un komisiju veikalus, cerēdams par nieka naudu iegūt kādu vērtīgu lietiņu. Pavisam nesen viņam izdevās iegādāties par ļoti mērenu cenu pusduci porcelānā ta­sīšu, kas ražotas Lomonosova vārdā nosauktajā rūpnīcā, un arī pašreiz, tieši tobrīd, kad viņa priekšā ceļos nometās nenomieri- nāmais Chotabičs, viņš bija apvaicājies par kādu laika skrejā oksidējušos gredzenu, par kuru pārdevējs domāja, ka tas esot sudraba, bet misters Vandcndalcss — ka platina.

Saņēmis savu pirkumu, viņš to noglabāja vestes kabatā un izgāja uz ielas. Viņam nopakaļ steidzīgi sekoja Chotabičs, ar dūri rausdams asaras, kas aumaļām ritēja pa viņa melnīgsnējo, krun­kaino seju. Skriedams garām saviem draugiem, viņš tikko pa­spēja viņiem pateikt:

—   Ak vai, šī sirmā svešzemnieka rokās es tikko kā ieraudzīju Suleimana ibn Dauda, lai miers viņiem abiem, burvju gredzenu. Es esmu šā gredzena vergs, un man ir jāseko tam, kam tas pie­der. Nu tad sveiki, mani draugi, es vienmēr jūs atcerēšos ar pa­teicību un mīlestību …

Tikai tagad, kad Chotabičs no zēniem bija šķīries uz neatgrie­šanos, viņi saprata, cik ļoti tie bija pie viņa pieraduši. Nosku­muši un klusi viņi atstāja veikalu, pat nepaskatījušies uz binok­ļiem, un devās uz upi, kur pēdējā laikā satikās gandrīz ik dienas, lai no sirds parunātos. Viņi ilgi gulēja krastā pret to vietu, kur

Voļka vēl pavisam nesen bija atradis apsubējušo māla trauku ar Chotabiču, pieminēja viņa jocīgos, bet patīkamos paradumus un arvien vairāk pārliecinājās, ka galu galā viņam bija ļoti jauks un labsirdīgs raksturs.

—   Teiksim atklāti: mēs nepratām novērtēt Chotabiču, — Žeņa paškritiski atzinās un bēdīgi nopūtas.

Voļka grozījās no viena sāna uz otru, gribēja Zeņam kaut ko atbildēt, taču nepaguva, bet, aši pielecis kājās, metās dārza dziļumā:

—    Urā! .. . Chotabičs atgriezies! . . . Urrraaa! …

Patiesi! Ašā, mazliet trauksmainā veca cilvēka gaita zēniem tuvojās Hasans Abdurachmans ibn Chotabs. Pār pleciem garās siksnās viņam karājās divi melni ādas futrāļi ar lieliem jūras binokļiem.

XIX. Hasana Abdurachmana ibn Chotaba stāsts par to, kas ar viņu notika pēc iziešanas no veikala

ziniet jel, o mani jaunie draugi, ka mans stāsts ir brīnišķīgs

un mani piedzīvojumi neparasti, un es vēlos, lai jūs pasē­dētu man blakus, kamēr es izstāstu to, kas notika, un atklāju, kāpēc esmu šeit.

Notika tā, ka svešzemnieks ar tumšsarkano seju iznāca no veikala, atlaida mājās savu automašīnu un gaja kājām, lai kaut cik nodzītu taukus, ar kuriem tik bagātīgi bija apveltīts viņa tuklais, nobarotais ķermenis, un gāja tik ātri, ka es tik tikko spēju viņam līdzi tikt. Es viņu panācu tikai nākošajā ielā un, nokritis viņa priekšā zemē, saucu: «O mans kungs, pavēli man sekot tev!»

Bet viņš turpināja savu ceļu un neklausījās manī. Astoņ­padsmit reizes es viņu panācu, astoņpadsmit reizes es kritu viņa priekšā ceļos, un astoņpadsmit reizes viņš mani pameta ceļos zemojušos, nikni brēkdams: «Vācieties prom! Jūs ir viens vecs bandits!»

Viņš spārdīja mani kājām, un es viņam nekā nevarēju pada­rīt, jo, raugi, viņam bija Suleimana brīnumgredzens un es baidī­

jos viņu saniknot. Es nezināju, kā izvai­rīties, lai nebūtu jāiet viņam lidzi, un tāpēc es sekoju tam. Bet viņš nodomāja, ka es diedelēju naudu, un kliedza, ka viņam ne­esot līdzi ne centa, kaut gan naudu es viņam nelūdzu, bet ļoti labi zināju, ka vi­ņam ir daudz naudas, un viņš zināja, ka es to zinu. Un katru reizi, kad neviens to neredzēja, viņš mani nežēlīgi sita. Tad mani pārņēma šausmas, un aiz briesmī- - gām bailēm man apsīka siekalas, un man zuda cerība, ka palikšu dzīvs. Es sāku tik gauži raudāt, ka ar asarām samērcēju savu apģērbu.

Un tā mēs gājām, līdz bijām sasnieguši viņa namdurvis, un es gribēju pa tām ieiet viņam līdzi, bet šis ļaunais svešzemnieks pagrūda mani krūtīs un uzkliedza: «Nelieniet iekš man dzīvokli jeb es saukšu rnilicioner!»

Es viņam jautāju: vai tiešām man būs jāstāv pie viņa durvīm līdz pašam vakaram? Un viņš atbildēja: «Kaut vai līdz nākošam gadam!»

Un tad es paliku stāvam pie viņa durvīm, jo, raugi, tā cilvēka vārdi, kuram pieder Suleimana gredzens, man ir likums. Tā es stāvēju tik ilgi, kamēr izdzirdu sev virs galvas stipru troksni, un man virs galvas atvērās logs. Tad es palūkojos augšup un redzēju pie loga parādāmies garu, kalsnu sievieti zaļā zīda tērpā, un viņa smēja ļaunus un nicinošus smieklus. Bet aiz viņas muguras bēdīgs stāvēja tas pats ar sarkano seju, un sieviete, viņu izsmiedama, teica: «Ak vai, kā esmu mal­dījusies, pirms četrpadsmit gadiem kļūdama jūsu sieva! Jūs esat bijis un visu mūžu

arī paliksiet parasts sīkbodnieks! Ak dievs, neprast atšķirt tādu niecīgu sudraba gredzenteli no platina gredzena! O, ja to dabūtu zināt mans nabaga tēvs! . ..»

Un viņa izsvieda gredzenu uz ielas un aizcirta logu, un es, to redzēdams, nokritu bez samaņas, jo, kad nomet zemē Sulei- mana gredzenu, var notikt šausmīgas nelaimes. Bet vēlāk es atvēru acis un pārliecinājos, ka esmu dzīvs un ka nckada nelaime nekur tuvumā nav notikusi, un tad mani pārņēma liels prieks, jo, raugi, no ta es secināju, ka varu uzskatīt sevi par laimīgu.

Un tad es pielēcu kājās, pateikdamies savam liktenim, pacēlu gredzenu un traucos pie jums, mani draugi, pa ceļam nopirk­dams jūsu kārotās dāvanas. Tas nu ir viss, ko varu jums pa­stāstīt.

—   Gluži kā pasakā! — Zeņa jūsmīgi iesaucās, kad vecais bija beidzis savu stāstījumu. — Bet vai es drīkstu paņemt rokās šo brīnumgredzenu?

—    Ar prieku un no visas sirds! Uzmauc to kreisās rokas rādī­tāja pirkstā un pēc tam pagriez to, skaļi izsakot savu vēlēšanos. Tūdaļ tā arī piepildīsies.

—   Tas ir ko vērts! — Zeņa atkal jūsmoja, uzmauca gredzenu, pagrieza to un skaļi teica: — Vēlos, lai man tūdaļ un uz vietas būtu velosipēds! …

Visi trīs sastinga gaidās. Bet velosipeds neradās.

Zeņa atkartoja vēl skaļāk:

—    Vēlos, lai man tūdaļ būtu velosipeds! Šajā pašā acu­mirklī! …

Taču velosipeds kā par spīti neradās.

—    Droši vien gredzenā kaut kas būs iesprūdis, — teica Voļka, paņēma to no Zeņas un sāka rūpīgi pētīt. — Āre, te jau kaut kas iekšpusē rakstīts! .. . Krieviski! … — viņš sacīja un lēni, pa balsieniem izlasīja: «Valkā, Katja, vesela! Vasja Kukuškins. 1916. g. 2. V»

XX. Tie paši un Harijs Vandendaless

kļudities jau var katrs, — Voļka augstsirdīgi piebilda, līdzcietīgi raudzīdamies apjukušajā Chotabičā. — Galu galā tā ir pat labāk, ka šis izrādījies parasts gredzens. . . Bet par dāvanām — liels paldies.

Delikāti aizgriezušies prom no vecīša, zēni izvilka no' futrāļiem binokļus un no sirds izpriecājās par to neapstrīda­mam vērtīgām īpašībām. Tālie nami šķita pienākam klat pie pašas upes, sīkie punktiņi pārvērtās soļojošos cilvēkos, bet tā­lumā joņojošā automašīna, tā vien likās, notrieks no kājām laimīgo binokļa īpašnieku. Par lielāku tuvinājumu nevarēja pat sapņot.

—    Chotabič, — pēc dažām minūtēm ierunājās Voļka, — še paskaties, kas pie mums nāk.

Viņš pasniedza Chotabi-čam binokli, bet tas jau ar neapbru­ņotu aci bija ieraudzījis, ka straujiem soļiem, gandrīz vai skrie­šus, smagi elsdams, viņiem tuvojas pats sešpudu smagais Harijs Vandendaless.

Pamanījis, ka viņu novēro, misters Vandendaless sāka iet lēnāk, cēli gāzelēdamies, it kā viņš nemaz nebūtu steidzies, bet tāpat vien iznācis pastaigāties laukā no pilsētas trokšņiem. Pie­nācis tuvāk, viņš ar savu sarkano, it kā applaucēto fizionomiju centās saldi jo saldi smaidīt:

—   Ak man dievs! Kāds patīkams un negaidīts satikša­nās! …

Kamēr viņš tuvojas mūsu paziņām, kamēr sirsnigi spiež vi­ņiem rokas, mēs varam īsumā paskaidrot, kādēļ viņš atkal parā­dās mūsu stāstā.

Gadījās tā, ka misis Vandendalesa todien bija ļoti sliktā omā. Tādēļ viņa mazliet pārsteidzās, kad izsvieda gredzenu pa logu. Bet, izmetusi to, viņa palika pie loga, lai atvilktu elpu. šajā brīdī viņas uzmanību pievērsa večuks, kas pacēla ielas vidū nokritušo gredzenu un metās prom.

—   Vai redzēji? — viņa pagriezās pret noskumušo misteru Vandcndalcsu. — Ir gan jocīgs večuks! Pagrāba šo nieka gredzenteli, it kā tas būtu vismaz ar smaragdiem izrotāts, un aiz­muka.

—    0, tas ir ļoti uzmācīgs večuks! — kļuvis jautrāks, atteica misters Vandendaless. — Jau veikalā viņš man uzmācās, vilkās pakaļ Iidz pašai mājai un, iedomājies tik, mana dārgā, tikko tiek klāt, tā krīt manā priekšā ceļos un sauc: «Esmu tavs vergs, jo tavās rokās ir gredzens, kas pieder Suleimanam.» Bet es šim at­bildu: «Ser, jūs rūgti maldāties. Es tikko kā nopirku šo gredzenu, un tas pieder man un vienīgi man.» Bet šis ietiepjas kā ēzelis: «Nav vis, tas ir Suleimana gredzens! Tas ir burvju gredzens!» «Nav nekāds burvju gredzens, bet gan platīna!» — «Nē, mans kungs, nevis platina, bet burvju!» — un tā vien grasās, it kā gri­bētu skūpstīt manu svārku stūri. Bet manos svārkos, tu jau zini, dārgā, naudas maks. «Ei, tu,» es saku, «pie mums Amerikā mani uzskatīja par diezgan labu bokseri,» — un zliukš šim pa ģīmi! Bet tad sadevu gan viņam! Vēl tagad patīkami atcerēties! …

Misis Vandendalesa kādu brīdi nicīgi noraudzījās savā pļāpī­gajā laulātā draugā, bet tad, acīm redzot nevarēdama ciest viņa pašapmierināto sejas izteiksmi, novērsās, un viņas skatiens gluži nejauši uzdūrās «Tūkstoš un vienas nakts» sējumam, kas mētā­jās uz divana. Un tad viņai pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Misis Vandendalesa atkrita tuvākajā krēslā un ar rūgtumu balsī izdvesa:

—   Ak mans dievs! Kā gan man neveicas dzīvē ar šo cilvēku! Ar jūsu izdomas spējām, ser, jums vajadzētu būt nevis komer­santam, bet zārku meistaram. Katrai ķirzakai ir vairāk smadzeņu nekā jums, ser!

—    Kas tad noticis, mana dārgā? — vīrs uztraucās. — Ne­viena taču tuvumā nebija, kad es viņu dauzīju. Es viņu dauzīju pavārtēs. Liecinieku nebija. Par to, mana dārgā, neuz­traucies! . ..

—   Džentlmeņi! — traģiski iesaucās misis Vandendalesa, kaut gan neviena, atskaitot viņus abus, istabā nebija. — Džentl­meņi, šis cilvēks vēl jautā, kas esot noticis! Papūlieties, ser, neka­vējoties panākt veci un atņemt viņam gredzenu, kamēr vēl nav par vēlu!

Kam tas mums vajadzīgs, mana dārgā? Nieka sudraba gredzentelis un turklāt vel pašizgatavots.

Šis cilvēks mani iedzīs kapa! Šis cilvēks prasa, kādēļ man esot vajadzīgs ķēniņa Suleimana burvju gredzens! .. . Džentl­meņi, viņš vel prasa, kādēļ man vajadzīgs gredzens, kas izpilda katru tavu vēlēšanos, kas var tevi padarīt par visbagātāko un visvarenāko cilvēku pasaulē!

—   Bet, manu jaukumiņ, kur tu esi redzējusi burvju gre­dzenus?

—    Bet kur jūs, ser, esat redzējis, ka šeit, Padomju Savienība, cilvēks kristu otra priekšā ceļos un pie tam vēl censtos noskūp­stīt viņam roku?

—    Ne jau roku, mana mīļā, bet svārkus.

- Nu, tālab! Papūlieties, ser, nekavējoties noķert veci un atņemt tam gredzenu! Un es, ser, neapskaužu jūs, ja jūs iedroši­nāsieties atgriezties mājās bez gredzena! . . .

Lūk, kādiem notikumiem Chotabičs un viņa jaunie draugi va­rēja pateikties par to, ka viņu priekšā tik negaidīti parādījās bar­gās misis Vandcndalesas vīrs ar sarkano seju.

Ja misters Vandendaless būtu Chotabiča vietā, viņš ne par ko neatdotu gredzenu, pat vienkāršu ne, nemaz jau nerunājot par burvju gredzenu. Tieši tādēļ viņš arī nolēma rīkoties aplinkus.

—    Ak man dievs! Kāds patīkams un negai­dīts satikšanās! … — viņš iesaucās, tik saldi smaidīdams, it kā visu mūžu par to vien būtu sapņojis kā iedraudzēties ar Chotabiču, Voļku un Žeņu. — Kāds skaist laiks! Kā jums klājas?

—    Pateicos tev, o sirmais svešzemnieki — Chotabičs pieklājīgi atbildēja. — Kā es, tā arī mani jaunie draugi — visi mēs esam pie labas veselības. Ceru, ka arī tu esi vesels?

—    Pateikšos, pateikšos, es lot, ļot vesels. Kāds jūs ļoti brīnišķīgs puik! — noskandēja mis­ters Vandendaless un grasījās papliķēt Voļkas vaigus, bet tas ar riebumu novērsās. — Es domāj, — turpināja Vandendaless, izlikdamies, it ka viņš nebūtu pamanījis Voļkas izturēšanos, — es domāj, jūs ļoti sapņo but gangsters? Man ir Amerik div dēl, viņi visdien spēlē par bandit un gangster. O, tie ir ļot gudr puiks. Viņi būs slaven Amerik baņķjer! — Te viņam palaimējās, un, iekams Zeņa atģidās, viņš rotaļīgi papliķēja zēna vaigu. — Mīl zēn, vai jūs grib būt par baņķjer?

—   Ko vēl ne! — Zeņa noskaitās un atvirzījās tālāk no Van­dendalesa. — Neesmu jau prātā jucis! Pie mums kā par laimi, nav nekāda Amerika! …

—   Ha-ha-ha! — misters Vandendaless glaimīgi iesmējās un padraudēja viņam ar pirkstu. — Jūs man taisiet smiekl. Jūs ir ļoti jautrs jokupēters. . . Es jums par to dāvinās vien ļot prak- tisk amerikaņ zīmuls …

—    AAan jūsu zīmuļu nevajag, un lieciet, lūdzu, mani mierā! Zeņa pārskaities iesaucās, kad amerikanis mēģināja viņu vēlreiz papliķēt pa vaigu. — Jums ir pašam savi bērni, viņi grib kļūt par banditiern, plikšķiniet viņus pa vaigiem, cik vien jums tīk. .. Bet mēs baņķierus un banditus neciešam. Vai sapratāt?

—    Ha-ha-ha! — misters Vandendaless jūsmoja par šiem vār­diem, it kā viņš būtu dzirdējis vispatīkamākos komplimentus. — Man Amerik bij viens pazīstam indženier, viņš arī teic, ka necieš baņķiers. Tagad viņš sēž iekš vien ļot skaist Ņujorks cie- tum …

—   Vai drīkstu kaut ko jautāt? — pēkšņi ierunājās Voļka un pa paradumam ka klasē pacēla roku. — Kādēļ pie jums Amerikā linčo nēģerus?

—    O! — iesaucās misters Vandendaless. — Jūs ir viens jaun politiks cienītājs! Tas ir ļot lab! .. . Pie mums Amerik pilrng brīvīb, katrs var darīt, kas viņam interesant.

—    Bet vai nēģeri var sadot arī baltajiem pretim, ja tas vi­ņiem ir interesanti?

—   Fui, kāds muļķīg joks! — misters Vandendaless savie- bas. — Jūs nekad nedrīkst tik muļķīg jok dzīt! Nēģer būs zināt sav viet! Nēģer … — Te viņš atrada par vajadzīgu pasmieties un pārtraukt šī kutelīgā jautājuma apspriešanu. — Jūs ir ļoti mīļ vecīt, — viņš griezās pie Chotabiča, lai ievadītu sarunas citā virzienā. — Es cer, mēs būsim ar jums ļoti lab draugi.

Chotabičs klusēdams paklanījās.

O! — ar samākslotu izbrīnu iesaucās Vandendaless. — Es redz uz jūs pirkst vien sudrab gredzen. Vai jūs būs dot man šo sudrab gredzen apskatīt?

Ar lielāko prieku un no visas sirds, — pateica Chotabičs un pastiepa roku ar gredzenu.

Taču misters Vandendaless nevis patīksminājās par gre­dzenu, bet aši norāva to Chotabičam no pirksta un tūdaļ uzspī­lēja savā gaļīgajā pirkstā, kas izskatījās pēc pusvārīta cīsiņa.

—    Pateikšan, pateikšan! — viņš nogārdza, un viņa jau tā sarkanā seja tik ļoti pieplūda ar asinīm, ka Chotabičs nobijās, ka tik misteru Vandcndalesu nejauši neķer trieka. — Jūs kaut kur nopirk šo gredzen?

Viņš gaidīja, ka vecais samelos, ka katrā ziņā viņš darīs visu iespējamo, lai neatdotu visspēcīgo gredzenu. Misters Vanden­daless, ar skatienu apvērtējis vārgo večuku, kas stāvēja viņa priekšā, un mazliet tālāk sēdošos zēnus, apsvēra, ka gadījumā, ja iznāks plūkšanās, viņš viegli tiks ar tiem galā.

Taču viņam par lielu izbrīnu vecais ir nedomāja melot. Viņš mierīgi pateica:

—    Neesmu šo gredzenu pircis. Es pacēlu to uz ielas tavas mājas priekšā. Tas ir tavs gredzens, o sirmais svešzemnieki

—   O! — sajūsmā iesaucās misters Vandendaless. — Jūs ir ļot godīg vecs! Jūs var būt man mīļš kalps!

Dzirdot šos vārdus, zēni saviebās, bet cieta klusu. Gribējās redzēt, kas notiks tālāk.

—   Jūs man nesen lab paskaidrojt, ka šis gredzen ir burvīgs gredzen. Vai tas faktiski var izpildīt katr vēlēšan?

Chotabičs apstiprinoši pamāja ar galvu. Puikām paspruka smiekli. Viņi nodomāja, ka Chotabičs nolēmis izjokot šo nepatī­kamo amerikani, un gaidīja jautru turpinājumu.

—   O! — izdvesa misters Vandendaless. — Pateikšan, pateik­šan! Vai jūs man būs paskaidrot, kā rīkot ar šo burvīg gredzen?

—   Ar lielāko prieku un no visas sirds, o sarkansejainākais

» no svešzemniekiem, — atbildēja Chotabičs, zemu klanīdamies. — Tu paņem burvju gredzenu, uzmauc to kreisās rokas pirksta un pagriežot izsaki savu vēlēšanos.

—   Vai tad noteikti būs izpildīt?

—    Pavisam noteikti.

—   Visdažādāks mans vēlēšan?

—   Visdažādākās.

—   Ak ta? — apmierināts nomurmināja Vandendaless, un viņa seja tūdaļ kļuva salta un augstprātīga. Viņš aši pagrieza gredzenu un uzsauca Chotabičarn: — Ei tu vec muļķi! Panāc šurp! Tu iepakos dolarz!

Viņa bezkaunīgais tonis sakaitināja Voļku un Žeņu. Viņi jau paspēra soli uz priekšu un jau pavēra mutes, lai dotu tam pienā­cīgu pretsparu, bet Chotabičs sāka nikni māt ar rokām un pie­gāja pie Vandendalesa.

—    Lūdzu piedošanu, — viņš padevīgi teica. — Es nezinu, kas tie dolāri tādi ir. Parādi man kaut vienu, lai es zinātu, kādi tie izskatās.

—    Kulturs cilvēks vajag zināt, kāds izskatas Ameriks dolarz! — caur zobiem nicinoši nosēca Vandendaless, izvilka no naudas maka desmitdolaru zīmi un, pamācoši pavēcinājis to Chotabičarn gar degunu, atkal noglabāja makā. — Dolarz Ame­rika ir pats kulturālākais priekšmet, tas nozīmē, ka arī visā pasaulē. Jums to būs lab saprast?

Chotabičs paklanījās.

—   Bet tagad … — teica Vandendaless, — tagad ir laiks sākt biznes. Lai man tūdaļ atnākt simt tūkstoš dolarz!

—   Turi tikai kabatu! — iespurdzās Voļka un pameta 2eņam ar acīm. — Nu tik misters ir ticis pie «burvju» gredzena! «Valkā, Katja, vesela!»

—    Lai man bez kavēšan atnākt simt tūkstoš dolarz! — atkār­toja misters Vandendaless.

Viņš jutās sarūgtināts: nauda kā neradās, tā neradās. Zēni raudzījās viņā ar atklātu ļaunu prieku.

—   Es neredzu dolarz! Kur mani simt tūkstoš dolarz? — viņš ierēcās negantā niknumā, un tai pašā acumirklī nez no kurienes pēkšņi nokritis maiss iebelza viņam pa galvu un viņš pakrita bez samaņas.

Kamēr Chotabičs atdabūja viņu pie samaņas, zēni atsēja maisu.

Maisā bija cieši sabāztas simt kārtīgi apsietu krāsainu pa­ciņu. Katrā paciņā bija pa simt desmitdolaru banknošu.

Ir gan savāds gredzens! — Zeņka pikti nomurmināja.

Kārtīgam cilvēkam velosipēdu negrib dot, bet arnerikaņu spe­kulantam ne no šā, ne no tā — simt tūkstošu dolāru! Še tev nu bija «Valka, Katja, vesela!».

—    Patiešāhi, pilnīgi nesaprotami, — Voļka paraustīja plecus.

Pa to laiku misters Vandendaless atvēra acis, ieraudzīja iz­svaidīto dolāru paciņu kaudzi, uzlēca kājās, pārbaudīja vienu pa­ciņu, pārliecinājās, ka tajā ir tieši simt desmitdolaru banknošu, pārskaitīja paciņas un pārliecinājās, ka to ir tieši viens simts. Taču apmierinājuma smaids no viņa sarkanās sejas driz vien pazuda. Tikko viņš bija paguvis ar satraukumā drebošam rokām aizsiet dārgo maisu, viņa acis atkal iedegās alkatīgās ugunīs.

Viņš cieši piespieda maisu pie savām tuklajām krūtīm, atkal pagrieza gredzenu un strauji izsaucās:

—    Simt tūkstoš par maz! .. . Lai man tūdaļ būs simts mil­jonu dolarz! — Ašāk! …

Viņš tikko paguva atlēkt sāņus, kad zālē ar dobju troksni novēlās milzīgs, savas desmit tonnas smags maiss. Maisa šuves no trieciena atira vaļā, un zālē izbira prāva kaudze Amerikas asignaciju - - simt tūkstošu paciņu. Katrā paciņā bija simt nau­das zīmju.

Tāpat kā iepriekšējās paciņās, arī šajās bija pa simtam des­mitdolaru banknošu, kas ne ar ķo citu neatšķīrās no īstajām kā vienīgi ar to, ka visām tām bija viens un tas pats numurs. Tas bija tas pats numurs, kuru Chotabičs bija paguvis ievērot uz desmitdolaru zīmes, ko viņam parādīja aiz alkatības sajēgu zau­dējušais «burvju» gredzena īpašnieks.

Nez vai tas būtu iepriecinājis misteru Vandendalesu: kurā katrā bankā jau pievērstu uzmanību asignaciju numuriem, bet vienādi numuri ir tikai viltotai naudai. Taču pašam Vandendale- sam patlaban nebija laika pārbaudīt numurus. Gluži bāls aiz uz­budinājumā viņš uzrāpās nenovērtējamās kaudzes galā un izslē­jās kā piemineklis, kā tirgoņa alkatības dzīvs iemiesojums, ga­tavs uz jebkuru nelietību, uz visnecilvēcīgāko noziegumu, lai tikai iegūtu lieku paciņu naudas, kas viņa dzimtenē un visā kapi­tālistiskajā pasaulē deva varu par cilvēkiem. Vandendalesa mati bija izspūruši, acis spīdēja kā ārprātīgam, rokas trīcēja, sirds krūtīs neganti dauzījās.

—    Bet tagad .. . bet tagad … bet tagad es gribu desmit tūkstoš zelt pulkstens ar briljant, divdesmit tūkstoš zelt cigārs etvij, trīsdesmit… nē, piecdesmit tūkstoš pēr]u kaklrots, piec­padsmit tūkstoš veclaiks porcelan serviz! … — viņš jau brēca bez apstājas, tik tikko spēdams izvairīties no neskaitāmajām bagātībām, kas krita viņam virsū.

—    Ko jūs te stāvēt kā kung? — viņš nikni uzbrēca Chota­bičarn, Voļkam un Zeņam, kas bija nostājušies mazliet tālāk un ar neslēptu riebumu raudzījās uz Vandendalesu. — Jūs ir man vergs, jūs ir man kalps! Jums ir nekavējot jāvāc šī mant un jā­liek kop! Ātr! Citādi es jūs būs sist ar boks!

Vai nevarētu drusciņ lēnāk! — Voļka noskaitās. — Ne­esiet jau Amerikā. Un jums nav darīšana ar vergiem, bet ar brīviem padomju cilvēkiem, tā gan!

—   Jā, jums tūlīt tikt par man verg! .. . Tūlīt… Viens mi- nuts .. . tūlīt jums tikt par mans vergs uz vis mūž! . ..

Vandendaless pagrieza gredzenu un norēcās, savas nosvīdu­šās dūres gaisā kratīdams:

—    Man ir vēlēšan, lai šis nekaunīgais vecs un šie ncklausīg un nekaunīg padomj puiks būtu man vergs, viņi būs tīrīt man bērn zābaks, lai būtu man kalps vienmēr, līdz mūž galam! . .. Man ir vēl viens mazs vēlēšan: es ir vēlējies, lai viss fabriks, vis šachts, vis rūpnīcs, vis banks, vis dzelzceļ, automobil un lidma- šin, vis Padomju Savienībs zems un mežs piederēt man, mana firmai «Harijs Vandendaless un dēli», un tikai mana firmai! . . . Tu dzirdēj, brīnumain gredzen? Bez kavēšan būs pildīt mans pavēls! Es ir amerikaņ mākler cilvēks, un man nav laiks gaidīt!… Viss Krievija, viss pasauls jāpieder amerikaņu mākler cilvēks! . ..

Bet vai tev, o sarkansejainais svešzemniek, nepietiks ar jau saņemtajām bagātībām? — stingrā balsī noprasīja Chota­bičs.

Klusēt! — iebrēcās Vandendaless un niknumā saka spār­dīties ar kājām. — Kad saimnieks tais biznes, tad kalpam būs pienākums klusēt! .. . Gredzens, izpild mans pavēls! Ašāk! . .. Bet tev, melnādainais večuk, es būs ar boks parādīt, kā būs pa­klausīt sav balto amerikaņ saimniek!

Un viņš ar dūrēm metās virsū Chotabičarn. Bet Voļka un Zeņa satvēra Vandendalesu ar tādu spēku, ka šis kā baļķis ievē­lās zālē.

I\ā jūs drīkst traucēt sav saimniek sist ar boks sav slikt kalp! — viņš iebrēcās, cenzdamies piecelties kājās. — Jūs tagad ir mans padevīgs vergs! …

—   Vācies labāk atpakaļ uz savu Ameriku, nolādētais imperiā­listi — Voļka aizelsies viņam uzsauca. — Prom no mūsu ze­mes! … Lai no tevis ir smakas te vairs nebūtu! Velies ratā! …

—   Lai notiek tā! — Chotabičs skarbā balsī apstiprināja Voļ­kas vārdus un izrāva no savas bārdas četrus matus.

Tai pašā mirklī maisi ar dolāriem, kastes ar servizēm, pulk­steņiem, kakla rotām — vārdu sakot, viss tas, ko misteram Van- dendalesam bija atnesis sudraba gredzens, iekrita kā ūdenī. Bet viņš pats pēkšņi lielā ātrumā sāka velties pa zāli, pēc tam pa ce­liņu uz to pusi, no kurienes vēl nesen cerību pilns bija ieradies. Pēc brīža viņš jau bija izgaisis tālumā, atstādams aiz sevis ne­lielu putekļu mākonīti…

Kad zēni mazliet atģidās no visa notikušā, Voļka domīgi no­murmināja:

Nekā nesaprotu … Kas galu galā tas bija par gredzenu — parasts vai burvju gredzens?

—    Protams, ka parasts, — Chotabičs mīlīgi atteica.

—    Kādēļ tad tādā gadījumā tas izpildīja šī amerikaņu laupī­tāja vēlēšanās?

-— To jau nedarīja gredzens, to darīju es.

—    Tu? Kādēļ tad?

Aiz pieklājības, o viszinātkārākais jaunekli. Man bija

neerti šā cilvēka priekšā. Es viņam uzmācos veikalā, neliku mierā, kad viņš atgriezās mājup, es viņam atlikulikārn apniku, iekams viņš aizcirta sava dzīvokļa durvis man deguna priekša, un man bija neērti neizpildīt dažas viņa vēlēšanās. Bet viņa negausība un melnā dvēsele nocietināja manu sirdi . ..

— Redzi nu! — noteica Voļka.

Iziedams no dārza uz ielas, Chotabičs uzmina kādam mazam, apaļam priekšmetam. Tas bija gredzens «Valkā, Katja, vesela!». Vandendaless to bija nozaudējis, kad viņš veldamies mēģināja ieķerties ar rokām zālē.

Vecais pacēla gredzenu, noslaucīja to ar savu milzīgo, spilgti zilo kabatas lakatu un klusēdams uzvilka labās rokas zelt­nesī . ..

Voļka ar Chotabiču un Zeņa Bogorads jau sen bija atgriezu­šies mājās, paguvuši nolikties gulēt un pamosties nākošās dienas rītā. bet misters Harijs vēl aizvien vēlās un vēlās.

Nākošajā dienā ap pulksten astoņiem no rīta kilometrus četr­simt uz austrumiem no Parizes deviņus gadus veco franču mei­teni Zannu Dakjū ceļā uz skolu kāds priekšmets bija notriecis no kājām. Šis priekšmets, pēc viņas izteicieniem, ātri vēlies pa ceļu un atgādinājis ar lupatām cieši piebāztu maisu.

Apmēram piecas stundas vēlāk zvejnieks Gastons Šarmatjē, kas lāpījis tiklus Padekale jūras šauruma krastā, izdzirdot sa­vādu troksni, atskatījies un pamanījis, ka pa nokalni noripo no ceļa un strauji ieveļas ūdenī smags, iegarens priekšmets, kas, kā viņam šķitis, atgādinājis rupji aptēstu, drausmīgi noputējušu ozola baļķi. Šis priekšmets, atri veldamies, sācis attālināties no krasta. Tā ka zvejniekam Šarmatjē ļoti vajadzējis kokus savas būdas labošanai, viņš nolaidis ūdenī laivu, taču, lai kā centies, nav varējis šo brīnumaino baļķi panākt.

Pieci tvaikoņi, kas braukuši no Amerikas uz Eiropu ar iero­čiem un olu pulveri, un trīs tvaikoņi, kas atgriezušies no Eiropas uz Ameriku, vezdami saskaņā ar «Maršala plānu» salaupītās vērtīgās izejvielas, atzīmējuši savos kuģa žurnālos, ka atklātā okeānā sastapuši savādu būtni, kas atgādinājusi lielu delfinu, bet spļaudījusies kā kamielis un laiku pa laikam kaukusi kā hiēna pirms nobeigšanās. Kā zināms, delfini ncspļaudas un nekauc, un, galvenais, neveļas pa viļņiem, bet vairāk peld zem ūdens, ar purnu pa priekšu un muguru uz augšu vai ari met kūleņus. Tā­dēļ visi astoņi sardzes virsnieki uzskatīja par nepieciešamu atzī­mēt, ka tas nebūs vis bijis delfins, bet gan cits, zinātnei līdz šim nepazīstams dzīvnieks. Kāds 110 sardzes virsniekiem, kam pie­mita tieksme uz zinātnisku darbu, šo neparasto būtni, pats neno­jauzdams, bija ļoti asprātīgi nosaucis par «Atlantijas sakali».

Nākošās dienas rītā, kad mistera Vandendalesa laulātā drau­dzene, uztraukusies par vīra ilgo prombūtni, jau gatavojās ziņot par viņa nozušanu, no aizokeana pienāca šifrēta telegrama:

Ilarijs Vandendaless šorīt atrasts kādā Volstrita sētmalē ļoti nosmulētā izskata kā nokļuvis šeit izskaidrot nevar vai negrib kā izrādījies pēc rūpīgas pārbaudes ne lidmašīna ne kuģī nav braucis steidzīgi aicina mājās misis Vandendalesa.

XXI. Tāls ir ceļš līdz stadionam …

Tajā līksmajā un saulainajā rudens dienā, kad mūsu draugi devās uz futbola sacīkstēm, piedzīvojumi sākās jau metro vestibilā.

— Nesaprotu, kāpēc jāstāv rindā pie kases, kad ērti var iz­mantot automatu, — pateica Voļka un aizskrēja samainīt trij­nieku.

Visiem trijiem vajadzēja pusotra rubļa sīknaudas, pa pusrub­lim katram.

Parfimērijas kioskā Voļkam vienkārši atteica; sieviete, kas pārdeva saldējumu, paskaidroja viņam, ka sīknauda tai nepiecie­šama pašai, ko izdot pircējiem; konditorejas kioskā pārdevējs apvaicājās, kādēļ zēnam ievajadzējies sīknaudas, un, uzzinājis īsto iemeslu, ieteica nopirkt biļetes kasē, pie kuras patlaban ne­bija neviena cilvēka.

Patiešām, rindas pie kases vairs nebija, bet Voļka tomēr no­stājās rindā pie narzana kioska un pēc minūtēm trim, izdzēris glāzi putojošā ūdens, saņēma atpakaļ sīknaudu divdesmit un piecpadsmit kapeiku gabalos.

—    Redziet nu, cik tas vienkārši, nemaz nav jāstāv rindā pie biļešu kases, — viņš ņipri uzsauca saviem biedriem un pasniedza katram pa vienam divdesmitkapeiku un diviem piecpadsmit ka­peiku gabaliem.

Voļka un Zeņa jau sen turēja rokās pa iegarenam plāna kar­tona gabaliņam, kas patīkami smaržoja pēc tipogrāfijās krāsas, bet Chotabičs vēl joprojām ņemas gar savu automatu. Nenoguris viņš meta spraugā monētas, bet tās tūdaļ skanēdamas krita laukā pa turieni, no kurienes vajadzēja izkrist, bet vēl arvien nekrita biļete. Vecais pat nosvlda aiz piepūles; viņš atstūma platmali pa­kausī un cītīgi turpināja savus mēģinājumus, bet iznākums vien­mēr bija viens un tas pats. Beidzot viņš neizturēja, padevās un noskumis izdvesa:

—    Diemžēl, o mani visucienījamie draugi, jums vajadzēs braukt bez manis, jo, raugi, es esmu bezspēcīgs prot šo skaisto dzelzs kasti. Tā ir apburta un nemitīgi spļauj atpakaļ jūsu pade­vīgā kalpa naudu. Apzvēru jums, ka tie ir mana niknākā ienaid­nieka Džirdžisa stiķi.

—   Ir gan tev lecies tas Džirdžiss! — Voļka sāka smieties. — Padod šurp savas monētas, tūlīt ielaidīšu tās automatā, un viss būs kārtībā.

Pateicis šos vārdus, viņš ielaida tuvākā automata spraugā divas piecpadsmitkapeiku un vienu divdesmitkapeiku monētu, un tūlīt izkrita biļete.

—   Tu esi dižs un varens, o Voļka! — vecais viņu godbijīgi cildināja. — Es noliecu galvu tavu patiešām neizskaidrojamo spēju priekšā.

—    Es nebūt neesmu varens, — Voļka godīgi atzinās, — gluži vienkārši — jālieto tikai nebojāti automati.

—   Un tomēr tu esi varens, — Chotabičs pārliecināti at­kārtoja. — Tu esi varens tādēļ, ka uzreiz, nevienam nejau­tādams, uzminēji, kura no šīm kastēm ir kārtībā un kura nedar­bojas.

Zēniem gandrīz vai paspruka smiekli, dzirdot šos naivos vārdus, bet viņi vēl laika apvaldījās, atcercdamies, ka vecais ir analfabēts un tādēļ nevar izlasīt uzrakstu, ka aparats nedarbojas.

Zini, Chotabič, tev ir jāmācās, — Voļka nopietni pateica vecajam.

XXII. Otrs piedzīvojums metro stacija

necereti mierīgi Chotabičs uzņēma nolaišanos ar eskala­toru. Ziņkāres pilns viņš uzkāpa uz slīdošās bezgalīgas lentas, kas tūdaļ pārvērtās kāpnēs ar glītiem metala pakāpie­niem, un jau lejā, uz perona, kautrīgi pateica saviem jaunajiem pavadoņiem:

—    Slīdošās kāpnes — tā ir ļoti vienkārša lieta. Ja tev, o Voļka ibn Aļoša, tas sagādātu prieku, es jau šodien pat pārvērtīšu par slīdošām kāpnēm ikvienas kāpnes tavā namā, lai slavēti tā pa­mati, jumts un jo sevišķi trešais stāvs, kurā tu tik laimīgi dzīvo.

—    Aprunāsimies vēlāk, — Voļka izvairījās no tiešas atbildes. Viņš šaubījās, vai no Chotabiča priekšlikuma kas jēdzīgs var iz­nākt. — Es padomāšu.

Taču padomāt neizdevās, jo tieši šaja brīdī tuneļa tumšajā dziļumā atskanēja vilciena dobjā krakšana, tumsā iezvērojās priekšēja vagona prožektori, brīdinoši iedūcās sirēna, un pie perona piebrauca grezns, spoži apgaismots gaiši zils vilciens.

—   Uz otro vagonu! — Voļka noraizējies komandēja un pēkšņi pamanīja, ka Chotabičs pazudis.

Tad viņi metās cauri pūlim, satraukti saukdami: «Chotabič! Chotabič! Kur tu paliki, Chotabič!»

—    Esmu šeit, o mani draugi! Jūsu nelaimīgais kalps at­rodas šeit! — no tālienes atskanēja pazudušā vecīša skumjā balss.

Brīdi vēlāk zēni viņu ieraudzīja. Vecītis centās izskriet ārā pa to pašu eskalatoru, kas tikko bija nogādājis viņus uz perona. Lai arī kā pūlējas Chotabičs, nekādu panakumu nebija, jo tik­mēr, kamēr viņš ar savām no izbailēm bezspēcīgajām kājām pa­spēra dažus soļus uz priekšu, kāpnes tādu pašu gabalu nolaidās

zemāk. Iznāca tā, ka vecais cilāja kajas, pats palikdams uz vietas, kā vāvere ritenī.

—            Rausies nost no eskalatora! — sauca viņam no lejas Voļka.

Taču vecais laikam nekādi nespēja aptvert, kā to izdarīt, kaut gan vajadzēja tikai pagriez­ties ar seju pret peronu.

Voļkam bija jauzskrien pa eskalatoru, kas virzījās augšup, lai pēc tam nolaistos reizē ar Chotabiču, kas joprojām mīņājās uz vietas.

Voļkas biļete tagad vairs nederēja, bet pirkt jaunu biļeti nebija laika, jo vecais pa to starpu varēja galīgi zaudēt spēkus.

—            Es tikko no lejas! — Voļka aizelsies skaidroja kontrolierei. — Man, rau, tur vecītis iesprūdis!

Droši vien pirmo reizi brauc ar metrovilcienu?—kontrolie­re līdzjūtīgi pašūpoja galvu un izlaida Voļku cauri ar veco biļeti.

Dažus mirkļus vēlāk Voļka jau atradās blakus Chotabičarn, pagrieza viņu ar seju pret peronu, un bez kādiem starpgadīju­miem abi nobrauca lejā.

—    Kāpēc tu muki, joks tads? — viņš apjautājās vecītim.

Es, mans pavēlniek, ieraudzīju, ka no pazemes līda laukā'

dārdošs nezvērs ar uguns acīm, un nevarēju nemukt. Es neesmu no bailīgajiem, bet parādi man kaut vienu vienīgu džinu, kas nebūtu nobijies, ieraugot šīs drausmīgās acis.

—    Kā nu tā var! — Voļka nogaudas. — Tu taču pats man apzvērēji, ka nebīsies no metro!

—            Nē, neesmu vis zvērējis! Es tev solījos nebīties un patiešām vairs nebīstos no autobusiem, trolejbu­siem, smagajiem automobiļiem, tramvajiem, lidma­šīnām, vieglajiem auto, prožektoriem, ekskavatoriem, rakstammašīnam, patafoniem, skaļruņiem, putekļu sūcējiem, elektrības slēdžiem, primusiem, dirižabļiem, ventilatoriem un pīkstošām gumijas rotaļlietām. Bet par metro mēs pat runājuši neesam.

Vecajam bija taisnība: par metro Voļka toreiz bija piemirsis.

— Tas nav nekāds briesmonis, tas ir parasts metro vil­ciens, un, lūdzams, nekavē mūs vairs ar savu muļķīgo bai- ļošanos.

Teciņiem viņi devās pari peronam pie tikko pienākušā vil­ciena un, lauzdami ar elkoņiem ceļu, sāka virzīties dziļāk vagonā. Pasažieru bija daudz, vilciens pārpildīts, un, kad no tālienes at­skanēja vilciena priekšnieka balss: «Gatavs», vagonu automā­tiskās durvis bez trokšņa aizvērās un vilciens aizgāja, atstādams Chotabiču uz klajas platformas.

Viņš aizkavējās tikai vienu sekundi — gribēja paraudzīties, kas tur tā sauc: «Gatavs»!

XXIII. trešais piedzīvojums metro stacija

Hotabičs bija gauži satriekts par jauno nelaimi, kas viņarn atkal uzbrukusi. Viņš sāka skraidīt pa tukšo platformu šurpu turpu, nikni plūkdams savas bārdas šķipsnas un pilnā balsī vaimanādams:

—   Ak vai man, vai man, nelaimīgajam džinam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! Ko es viens iesākšu šajā noslē­pumainajā pazemes pilī?

Pienāca stacijas dežurants, ieraudzīja pa peronu izmētātās bārdas šķipsnas un pateica:

—    Pilsoni, metro telpās jāievēro klusums … un tīrība . ..

«Pagalam!» nodomāja Chotabičs. «Nu ir gals klāt!» Viņš no­bijās no šā pieklājīgā jaunā cilvēka ar sarkano cepuri ne mazāk kā no vilciena. Pats Voļka bija izturējies pret stacijas dežurantu ar cienību. Vecais juta, ka nupat vairs neklāsies labi, un nolēma pēc iespējas dārgāk pārdot savu dzīvību.

Par laimi dežurants atsāka sarunu, un vecais tūdaļ mainīja savu lēmumu.

—    Pilsoni vcctētiņ, — dežurants līdzjūtīgi teica, — jūs gluži veltīgi sarūgtināties. Tūlīt pienāks otrs vilciens, un jūs godīgi un kārtīgi aizbrauksiet līdz tai vietai, kur jums vajadzīgs.

Vecītis gribēja viņam kaut ko atbildēt, pasūdzēties par savu sūro likteni, bet pēkšņi juta, ka aiz bailēm un spēcīgajiem pārdzī­vojumiem aizmirsis krievu valodu.

Viņš sāka kaut ko murmināt arabiski, un dežurants sarūgti­nāts noplātīja rokas:

—    Tādā gadījumā, pilsoni, jums vajadzēs nākt man līdzi uz dispečera istabu. Jūs tur pasēdēsiet, bet es pa to laiku sadabūšu cilvēku, kas prot runāt jūsu valodā.

Viņš paņēma Chotabiču viegli zem rokas, lai aizvestu to uz dispečera telpu, un kas zina, cik ilgi vecītis tur dabūtu nokver- nēt, ja perona pretējā pusē nepiebrauktu jauns vilciens, no kura izlēca Voļka un Zeņa un, cik vien jaudas, metās pie Chotabiča.

—   Re, kur viņš, re, kur viņš! — puikas kliedza. — Ir nu gan negals ar tevi, Chotabič!

Atnāca apkopēja ar slotu, saslaucīja vecīša bārdas šķipsnas un sabēra tas urnā tieši tajā brīdī, kad Chotabičs ar saviem drau­giem beidzot apsēdas spilgti apgaismotajā metro vagonā, kurā viņi laimīgi aizbrauca līdz «Dinamo» stacijai.

XXIV. Liekās biļetes

Futbola sacīkšu dienas visi Maskavas iedzīvotāji sadaļas divās nometnēs, kuras viena otru nesaprot.

Vienā nometnē — futbola entuziasti. Otrā — neizprotami cil­vēki, kas izturas gluži vienaldzīgi pret šo ārkārtīgi aizrautīgo sporta veidu.

Pirmie jau krietni pirms sacīkšu sākšanās traucas no visām pilsētas malām pie «Dinamo» stadiona augstajiem vār­tiem.

Uz tiem, kas šaja laikā dodas pretējā virzienā, uz centru, viņi skatās ar personīga pārākuma jūtām.

Pārējie maskavieši savukārt neizpratnē rausta plecus, rau­dzīdamies, kā simtiem pārpildītu tramvaju, autobusu, trolejbusu uti tūkstošiem vieglo mašīnu lēnām peld pa vētraino un trok­šņaino futbola entuziastu jūru.

Bet ari šo entuziastu nometni, kas neieinteresētam novērotā­jam šķiet tik vienprātīga, šajās dienās patiesībā plosa dziļas un gandrīz neatrisināmas pretrunas. Tas nav redzamas, kamēr fut­bola cienītāji vēl atrodas ceļa, bet pie ilgotajiem stadiona vār­tiem šis pretrunas uzreiz izlaužas asi un nesamierināmi. Tad pēkšņi izrādās, ka pilsoņu vienai daļai ir biļetes, bet otrai biļešu nav. Tie, kuriem ir biļetes, solidi un mierīgā garā dodas iekša stadionā. Pārejie turpretim norūpējušies šaudas šurp turp un skrien pie klātnākošajiem pilsoņiem, žēlabaini saukdami: «Vai nebūtu vēl kāda lieka biļetīte?», «Pilsoņi, vai jums nav liekas biļetītes?»

Taču lieko biļetīšu parasti izrādās gaužām maz, bet tīkotāju pēc tām ir tik daudz, ka Voļka ar saviem draugiem paliktu beša, ja Chotabičs neliktu lieta savu mākslu.

Ar lielāko prieku un no visas sirds, — viņš klusu atbildēja uz Voļkas lūgumu. — Tūdaļ jums būs tik daudz biļešu, cik vien vēlēsieties.

Un patiešām, viņš nepaguva vēl izteikt pedejo vārdu, kad viņa rokās parādījās vesela paciņa zaļu, gaiši zilu, sārtu un dzeltenu biļešu.

—   Vai tev, o mans brīnišķīgais Voļka, pietiks šo dažādas krāsas papīrīšu? Ja nepietiek, tad es …

Viņš pavēcināja biļetes gaisa, un tas viņam gandrīz vai mak­sāja dzīvību.

Ai, liekas biļetītes! — kads no entuziastiem priecīgi iesau­cas un pilnā sparā metās pie Chotabiča.

Pāris mirkļos ne mazāk ka pusotra simta satrauktu cilvēku piespieda Chotabiču pie stadiona betona nožogojuma tā, ka vecī­tis tepat arī būtu izlaidis elpu, ja Voļka, paskrējis mazliet sāņus, nebūtu pilnā balsī iebrēcies: »

—    Pilsoņi, kam vajag lieku biļetīti? Kam vajag lieku biļe­tīti? .. .

Padzirduši šos burvju vārdus, visi, kas nupat vēl mācas virsū apjukušajam Chotabičarn, metas pie Voļkas, bet tas iespruka pūlī un pazuda, ka ūdenī iekritis.

Bet brīdi vēlāk kontrolierim, kas stāvēja pie ziemeļgala var-

tiem, Voļka, Zeņa un Chotabičs uzrādīja trīs biļetes un iegaja stadiona, atstājuši aiz sevis tūkstošiem cilvēku, kuriem todien ta arī nebija lemts noskatīties sacīkstēs.

XXV. Atkal eskimo

Tikko musu draugi paguva apsēsties savas vietas, pie Cho­tabiča pienāca meitene ar baltu priekšautiņu un baltu, nolakotu kasti, kas bija pakārta tai pleca.

—   Vai nevēlaties eskimo? — viņa apjautajas un pēkšņi iz­bailes iekliedzās.

Būsim taisnīgi: jebkurš cits viņas vietā nebūtu mazāk no­bijies.

Patiešām, kādu atbildi varēja sagaidīt eskimo pārdevējā?

Labākajā gadījumā: «Labprāt. Dodiet man, lūdzu, divas por­cijas.» Ļaunakajā gadījumā: «Nē, ziniet, labāk neņemsim.»

Bet iedomājieties tikai: sirmgalvis ar salmu cepuri, izdzirdis pārdevējas pieklājīgo apvaicāšanos, tūdaļ piesarka kā tomāts. Viņa acis pieplūda ar asinīm, pats viņš sabožas, draudīgi salie­cās uz priekšu un biedinoši sēca:

—   Ahā-ā! Tu gribi mani ar savu nolādēto eskimo kapā iedzīt! Nu, nē, tas tev, nicināmā, neizdosies! Manam mūžam pietiks ari ar tām četrdesmit sešām porcijām, kuras es, vecais muļķis, apēdu cirkā un gandrīz vai aizvācos pie senčiem. Drebi nu tu, nelai­mīgā, jo es tevi tūdaļ pārvērtīšu riebīgā krupī! .. .

Izteicis šos vārdus, viņš pietrūkās kājās un pacēla jau virs galvas savas kalsnās, krunkainās rokas, kad blakus sēdošais zēns ar saulē izbalējušajām uzacīm un vasaras raibumiem nosētu seju ieķeras vecajam rokās un pārbijies iesaucas:

- Viņa taču nav vainīga, ka tu aiz negausības pārēdies saldējumu! . .. Apsēdies, lūdzu, savā vieta un nedari muļ­ķības!

Dzirdu un paklausu, — vecītis padevīgi atteica, nolaida rokas, apsēdas savā vietā un, pagriezies pret pārbiedēto pārde­vēju, iespaidīgi piebilda: — Vari iet. Es tev piedodu. Ej savus

ceļus un, esi līdz sava mūža galam pateicīga šim jauneklim, jo viņš izglaba tev dzīvību.

Līdz pat spēles beigām meitene vairs nerādījās šajā pusē.

XXVI. Cik bumbu vajadzīgs

Stadionā tikmēr mutuļoja tā īpatnā svētku rosība, kāda tur  vienmēr verd izšķirošu futbola sacīkšu laikā. Spēcīgi ska­nēja radio. Astoņdesmit tūkstoši cilvēku, sēdēdami savās vietās, dedzīgi apsprieda gaidāmās spēles iespējamo iznākumu, un no šīs apspriešanas gaisā visu laiku dūca vienmērīgs, ne ar ko citu nesalīdzināms cilvēku balsu troksnis. Visi nepacietīgi gaidīja spēles sākšanos.

Pēdīgi smaragdzaļajā laukumā iznāca tiesnesis ar saviem palīgiem. Tiesnesis rokās turēja bumbu, kurai šodien būs lemts pārciest ne mazums spērienu, pa zemi noripot un pa gaisu noli­dot ne vienu vien kilometru, lai, ielidojot dažas liekas reizes kā­dos vārtos, tādējādi izšķirtu, kura no komandām šodien gūs uz­varu. Tiesnesis nolika bumbu pašā laukuma centrā. Abas ko­mandas izskrēja no savām ģērbtuvēm un nostājās viena otrai pretim. Kapteiņi paspieda viens otram roku, izlozēja, kurai ko­mandai spēlēt pret sauli. Šis neapskaužamais liktenis par lielu prieku sporta biedrības «Paplāksne» komandai un daļai entu­ziastu piekrita biedrības «Cirtnis» komandai.

—   Vai tu, o Voļka, neuzskatīsi par iespējamu izskaidrot sa­vam necienīgajam kalpam, ko šie divdesmit divi man tik patī­kamie jaunie cilvēki darīs ar šo bumbu? — Chotabičs godbijīgi apjautājās.

Bet Voļka atbildes vietā tikai nepacietīgi atmeta ar roku:

—    Tūlīt pats visu sapratīsi!

Tieši šajā mirklī «Cirtņa» spēlētājs skaņi iespēra ar zābaka purnu pa bumbu, un spēle sākās.

-»- Vai tiešām šiem divdesmit diviem simpātiskajiem jauna­jiem cilvēkiem vajadzēs skraidīt pa tik plašu lauku, tērēt spēkus, klupt un grūstīt citam citu tikai tādēļ, lai varētu dažus mirkļus

padzenat šo neizskatīgo ādas bumbeli? Un viss tikai tādēļ, ka spēlei pa visiem ir tikai viena vienīga bumba? — dažas minūtes vēlāk Chotabičs neapmierināti iejautājās.

Taču Voļka, spēles aizrauts, vecītim atkal nekā neatbildēja. Vai nu tagad Chotabičs bija prātā! «Paplaksnes» uzbrucēji bija pārņēmuši bumbu un tuvojās «Cirtņa» vārtiem.

—   Zini ko, Voļka? — Zeņa pačukstēja savam draugam. — Man šķiet, ka tā tiešām ir laime, ka Chotabičs nekā no futbola nejēdz. Citādi viņš te pastrādātu tik trakas lietas, kā vaivai!

—   Man arī tā šķiet, — Voļka viņam piekrita un, pēkšņi iekliedzies, pielēca kājās.

Reizē ar viņu pietrūkās kājās un satraukti iedū­cās arī visi astoņdesmit tūkstoši skatītāju. Spalgi ieskanējās tiesneša svilpe, bet spēlētāji jau tāpat bija sastinguši uz vietas.

Bija noticis kaut kas futbola vēsturē nedzirdēts un ar dabas likumiem nekādi neizskaidrojams: kaut kur no augšas, no debesīm, nokrita un aizripoja pa laukumu divdesmit divas spilgti izkrāsotas bumbas. Visas tās bija pagatavotas no ļoti labas safjanādas.

—   Cūcība!. .. Nedzirdēts huligānisms! … Kas tur taisa tik muļķīgus jokus! — cilvēki no tribinēm satraukti kliedza.

Protams, vaininieku vajadzēja nekavējoši pa­dzīt no stadiona un pat nodot milicijai, taču neviens nespēja to atrast. Tikai trīs cilvēki no astoņdesmit tūkstošiem skatītāju: Chotabičs un viņa abi jaunie draugi zināja, kas ir šis vaininieks.

Ko lu izdarīji! — Voļka sāka čukstēt Chotabičarn ausi .. . Tu apturēji visu spēli un neļāvi paplaksniešiem iegūt drošus vārtus!

Par paplaksniešu neveiksmi Voļka pateica tikai tāpat vien, bez sarūgtinājuma: viņš juta līdzi «Cirtņa» komandai.

—   Es jau gribēju, lai butu labak, — tapat čukstus tais­nojas apjukušais Chotabičs. — Es domāju, ka ta ērtāk, ja kat­ram spēlētājam ir iespēja, neskrejot un negrūstoties ka negud­ram pa šo milzīgo lauku, tiku tikām izspēlēties pašam ar savu bumbu.

—    Nu, ko lai ar tevi iesāk! — Voļka noplātīja rokas, tad ap­sēdināja vecīti atpakaļ solā un aši izstāstīja viņam galvenos fut­bola spēles principus. — Zēl tikai, ka «Cirtnim» jāspēlē pret sauli, bet spēles otrā puslaikā, kad komandas apmainīsies vietām, saule vairs nevienam netraucēs. Iznāk, ka «Cirtņa» komanda ne par šo, ne par to nokļuvusi labākos apstakļos, — beigās izteik­smīgi piebilda Voļka. Viņš cerēja, ka Chotabičs ņems viņa vārdus vērā.

Patiešam, tas nav taisnīgi, — - piekrita vecais, un tai pašā mirkli saule noslēpās aiz viegla makonīša un vairs neparādījas līdz pat spēles beigām.

Pa to laiku no lauka aizvāca liekās bumbas, tiesnesis atzīmēja veltīgi izšķiesto laiku, un spēle turpinājās.

Pec Voļkas paskaidrojuma Chotabičs sāka sekot spēlei aiz­vien uzmanīgāk un uzmanīgāk. Paplāksnieši, pateicoties notiku­mam ar divdesmit divām bumbām, bija zaudējuši drošus vārtus un tagad nervozēja, bieži aizsitot garām. Bet vecais jutās viņu priekša vainīgs un mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem.

XXVII. Chotabičs iejaucas spele

Tadejādi liktenīgā kārtā sašķēlās Voļkas Kostiļkova un  Hasana Abdurachmana ibn Chotaba simpātijās. Kad pirhiais staroja aiz prieka (bet tas notika katru reizi, kad kāds no «Paplākšņa» komandas spēlētājiem aizsita garām pretinieka vārtiem), vecais bija drūmāks par lietus padebesi. Toties, kad «Cirtņa» uzbrucēji aizsita garam «Paplakšņa» vārtiem, aina krasi mainījās: Chotabičs smēja laimīgus smieklus, bet Vo|ka neganti skaitās:

Nesaprotu, Chotabič, par ko tu smejies? Gandrīz vai iesita vārtus!

—   Gandrīz jau neskaitas, o visudargais, — Chotabičs at­bildēja ar kaut kur dzirdētu frāzi.

Vecais, pirmo reizi dzīvē iepazinies ar futbolu, vēl nezināja, kas tas ir entuziasti. Voļkas sarūgtinājuma pilno piezīmi, ka saule spīd tieši «Cirtņa» komandai acīs, viņš uztvēra tikai kā zēna rūpes par taisnīgumu. Viņam, protams, nevarēja ne prātā ienākt, ka viņš pats ir kļuvis entuziasts, tāpat kā to nevarēja iedo­māties arī Voļka. Voļka bija ta aizrauts ar notikumiem uz lau­kuma, ka visam pārējam nepievērsa ne mazākās uzmanības. Tas arī bija par cēloni neparastajiem notikumiem, kas todien risinājās stadionā.

Sākās ar to, ka kādā sevišķi sasprindzinātā momentā, kad «Cirtņa» uzbrucēji tuvojās «Paplakšņa» vārtiem, Voļka pieliecās Chotabičarn pie pašas auss un dedzīgi pačukstēja:

—   Chotabič, mīļais, kad cirtnieši sitis pa «Paplākšņa» vār­tiem, esi tik labs, paplet viņiem vārtus drusku platākus.

Vecais sarauca pieri:

—    Bet kāds labums «Paplaksnim» no tā būs?

- «Paplaksnim» taču nemaz nevajag. Labums no tā būs «Cirtnim»!

Vecais neatbildēja. Cirtnieši atkal aizsita garām. Bet paris minušu vēlāk dūšīgs «Paplākšņa» uzbrucējs, skatītāju uzmun­drinošu saucienu pavadīts, iesita «Cirtņa» vārtos klasisku bumbu.

—   Jegoruška, tu tikai, lūdzams, nesāc par mani smieties, «Cirtņa» vārtsargs pusbalsī teica kādam no rezerves spēlētā­jiem, kad spēle uz īsu brīdi pārsviedās «Paplākšņa» pusē, — bet es esmu gatavs zvērēt, ka manu vārtu stabs palīdz «Paplākšņa» komandai . ..

—    Ko-oo?!

—    Saproti, kad viņi sita pa vārtiem, labējais stabs .. . goda vārds! . .. labas puses stabs … atvirzījās centimetrus piecdesmit sāņus tin ielaida bumbu .. . Pats savām acīm redzēju!

—   Vai temperaturu izmērīji? — apjautājās rezerves spēlē­tājs.

Kam? Stabam?

—   Nē. Pats sev. Tev laikam lieli karstumi.

—   Tfu! — vārtsargs apvainots nospļāvās un sāka skraidīt vārtu priekšā.

Paplāksnieši, veikli apvezdami aizsargus, strauji tuvojās «Cirtņa» vārtiem.

Bac! Otrie vārti triju minušu laika! Turklāt abas reizes ne jau «Cirtņa» vārtsarga vainas dēļ. Vārtsargs cīnījās kā lauva. Bet ko viņš varēja darīt? Sitiena mirklī viņa vārtu augšējā kārts pati no sevis pacēlās augstāk tieši par tik, cik bija vajadzīgs, lai bumba ielidotu vārtos, tikko pieskārusies vārtsarga pirkstu galiem.

Kam par to ko teiksi? Kas tev ticēs? Vārtsargam kļuva skumji un baigi kā mazam zēnam, kas naktī nokļuvis biezā sila.

—   Vai redzēji? — galīgā bezcerībā viņš pajautaja Jego- ruškam.

—   S-š-š-ķiet, ka redzēju, — stostīdamies atteica rezerves spēlētājs. — Bet nevienam taču par to nekā neiesk-kaidrosi. Tik un tā neticēs.

—   Tur jau tā lieta, ka neviens neticēs, — bēdīgā balsī pie­krita «Cirtņa» vārtsargs.

Bet šajā laikā ziemeļu tribinē brieda kluss skandals.

Mirkli pirms otro vārtu iesišanas Voļka bija pamanījis, ka vecais paslepus izrauj matu no savas bārdas.

«Kādēļ gan tas viņam būtu vajadzīgs?» Voļka satraukts no­domāja, joprojām nenojauzdams, kādi notikumi briest futbola laukumā.

Taču arī šī doma Voļkas galvā uzausa ne tik drīz.

«Cirtnim» šāsdienas sacīkstēs klājās pārāk ļauni. Par veco ir prātā neienāca.

Taču trešoreiz «Cirtņa» vārtos iesistā bumba noskaidroja īsto stāvokli.

Patiešām: tuvojās pirmā puslaika beigas, un laime beidzot it kā bija pievērsusies «Cirtnim». Spēle pārsviedās uz «Paplakšņa» laukumu. Cirtnieši rāvas, ka mēdz teikt, vaiga sviedros, un drīz vien viņu labakais uzbrucējs ar drausmīgu speķu raidīja bumbu «Paplākšņa» vārtu augšēja stūrī.

Visi astoņdesmit tūkstoši skatītāju neaprakstāmā satraukumā pielēca kājās. Šai neatvairāmajai bumbai vajadzēja dot «Cirt­nim» pirmos iesistos vārtus. Voļka un Zeņa, kas abi juta līdzi «Cirtnim», priecīgi pameta viens otram ar acīm, bet tūdaļ arī vīlušies nopūtās: bija paredzams, ka vārti droši, bet bumba atsi­tās pret augšējo kārti un pie tam vēl ar tādu spēku, ka viss sta­dions nodimdēja.

Bumbas atsitiena troksnis saplūda ar «Paplakšņa» vartsarga skaļo brēcienu: lejup noslīdēdama, vārtu augšējā kārts izglāba viņu no vārtu zaudējuma, bet toties ļoti sāpīgi iebelza tam pa galvu.

Tagad Voļka visu saprata, un viņu pārņēma šausmas.

—    Hasan Abdurachman ibn Chotab, — viņš drebošā balsī teica, — ko tas viss nozīmē? Tu taču zini, ka mēs abi — kā es, tā Zeņa — jūtam līdzi «Cirtnim»! Bet tu, izrādās, gluži pretēji: jūti līdzi «Paplaksnim»?

—    Diemžēl, o mans visucildenais, tas ir tiesa, — vecais no­māktā balsī atbildēja.

—   Vai tad es tevi neizglābu no ieslodzījuma māla traukā? — Voļka sarūgtināts turpināja.

—    Tas ir tikpat pareizi kā tas, ka patlaban ir diena, un kā tas, ka tevi gaida liela nākotne, — Chotabičs tikko dzirdami pateica.

—    Kādēļ tad tu palīdzi «Paplāksnim», bet ne «Cirt­nim»?

—    Diemžēl, es nespēju valdīt pār savu rīcību, — Chotabičs izmisis atbildēja, un lielas asaras sāka ritēt pa viņa krun­kaino seju. — Es ļoti vēlos, lai uzvarētu «Paplākšņa» ko­manda …

XXVIII. Stāvoklis saasinas

Pielūko, — Voļka draudoši paziņoja, — būs tracis!  — Lai būtu kā būdams.

Tajā pašā mirkli uz gluži sausas vietas «Cirtņa» vārtsargam paslīdēja kāja un viņš trešo reizi ielaida bumbu vārtos.

—   Ak tā! — Voļka grieza zobus. — Tātad tu negribi ar labu? Tad saturies!

Viņš uzlēca uz sola un, rādīdams ar pirkstu uz Chotabiču, kas sēdēja viņam pie kājām, iesaucās:

—    Pilsoņi! Viņš visu laiku palīdz «Paplāksnim»!

Kas palīdz? . .. Vai tiesnesis? … Ko jūs teicat? … — ap­kārtējie sāka uztraukties.

Tad ne jau, tiesnesis ne! . . . Tiesnesim te nav nekāda da­rīšana . .. Sis te, lūk, večuks palīdz viņiem . . . Liec, lūdzams, mani mierā!

Pēdējie vārdi bija domāti Zeņam, kas izbijies raustīja savu draugu aiz piedurknes. Zeņa saprata, ka nekas prātīgs no Voļkas ķildas ar veco nevar iznākt. Bet Voļka nelikās mierā, kaut ari neviens viņa vārdus neuztvēra nopietni.

Tātad tu saki, — visapkārt vai plīsa aiz smiekliem, — tā­tad tu saki, ka vecais no šejienes, no ziemeļu tribines, pārbīda vārtus, ka vien vēlas? Ha-ha-ha! Viņam droši vien kabatā ir tads īpašs slēdzis, ar kuru var pārbīdīt vārtus ari no tālienes? Varbūt tas arī bija viņš, kas pirmīt bumbas pa laukumu izsvaidīja!

—   Nu, protams, viņš! — Voļka niknumā apstiprināja, izrai­sīdams jaunu smieklu brāzmu.

Un vai zemes trīce Cile arī ir viņa roku darbs? llo-ho-ho! Hi-hi-hi! Ha-ha-ha!

- Nē, Cilē viņš nav vainīgs, — Voļka godīgi paskaidroja.

Zemestrīce notiek no zemes slāņu katastrofiskas pārvietoša­nas. Un kur nu vēl Cile. Viņš taču tikai nesen kā izlīda no trauka.

Paklau, draudziņ, — kāds vecāks futbola entuziasts lab­sirdīgi teica Voļkam, kad smiekli mazliet aprima. — Nelien nu tu pats traukā, neapkauno sevi cilvēku priekšā, nerunā muļķības un'netraucē noskatīties spēlē. Tur, brālīt, patlaban notiek tādi

brīnumi, ka pat bez taviem prātojumiem kļūst nelabi! (Pilsonis arī juta līdzi «Cirtnim».)

Patiešām, līdz pārtraukumam bija palikušas vēl veselas vien­padsmit minūtes, bet stāvoklis jau bija 14:0 «Paplākšņa» labā.

Ar «Cirtņa» komandas spēlētājiem visu laiku notika kaut kas neizskaidrojams. Likās, ka tie ir aizmirsuši, kā jāspēlē: bumbu piespēlēja pārsteidzoši nevarīgi un muļķīgi, spēlētāji ne no šā, ne no tā klupa, it ka tikai šodien butu iemācījušies staigat.

Bridi vēlāk pavisam neparasti sāka izturēties aizsardzība.

Rūdīti futbola meistari, jau ieraugot vien bumbu, bailīgi lēca sāņus, it ka vairīdamies no mīnas, kura nupat nupat sprāgs.

15:0!

16:0!

18:0!

23:0!

Caurmērā ik pēc četrdesmit sekundēm «Cirtņa» vārtos ielidoja bumba.

Kas noticis ar vārtsargu? Kādēļ viņš pieglaudis seju pie sānu staba un tikai iesaucas: «Vai dieniņ!», kad sit pa viņa vār­tiem? Kadcļ viņš pēkšņi ne no šā, ne no tā domīgs aiziet no vār­tiem visizšķirīgākajā mirklī, kad cīņa noris pie paša soda lau­kuma?

—    Kauns! — no tribinēm uz viņu kliedza. — Šausmas! Kā tu spēlē?

Bet viņš, izslavēts pirmās klases vārtsargs, joprojām nedro­šiem soļiem gāja prom no vārtiem, tiklīdz sāka tuvoties pa- plāksnieši.

—   Kas tev lēcies? — nekur nevarēja rimties rezerves spēlē­tājs. — Dulls esi, vai?

Un vārtsargs nopūzdamies atbildēja:

—    Laikam gan dulls būšu kļuvis. Man tā vien liekas, ka visu laiku kāds mani it kā aiz apkakles vadātu. Es turos pretim, bet viņš mani stumj laukā no vārtiem. Es gribu ķert bumbu, bet viņš mani spiež klāt pie staba un pie tam tā, ka nekādi nevaru izrauties.

—    Ir nu gan tev nelaime piesitusies, Griša!

—   Un kāda vēl! .. .

Taču beidzot cirtnieši pārrāva «Paplākšņa» uzbrucēju un pus- sargu fronti, spraigi dzīdami bumbu uz viņu vārtiem.

Paplāksnicšu aizsargi no ilgas bezdarbības bija galīgi izlai­dušies un nespēja* tik ātri sagatavoties cīņai pret pēkšņajiem draudiem. Bet vārtsargs — tas pavisam mierīgi sēdēja zālē un grauza meloņu sēkliņas.

Kamēr viņš, nesagrauztās sēkliņas rīdams, pieleca kājās, cirtnieši raidīja bumbu neaizsargatajos vārtos, pašā centrā.

—   Chotabič, mīļais, labais, ļauj taču cirtniešiern kaut vienus vārtus dabūt! — Voļka sāka lūgties.

Bet Chotabičs izlikās, ka neka nedzird, tin bumba, kas lidoja uz vārtu centru, pēkšņi pagriezās pret kreiso stabu un atsi­tās pret to ar tādu spēku, ka aizlidoja atpakaļ pāri visam lau­kumam, uzmanīgi, it kā tā būtu dzīva, aplidoja ar līkumu apkārt cirtniešiern, kas pagadījās ceļā, un lēnām ievēlās jau tik daudz zaudējušās «Cirtņa» komandas vārtos.

24:0! Šis skaitlis vienkārši pārsteidza, jo komandas bija spēkā vienlīdzīgas.

Tad nu Voļka galīgi zaudēja pašsavaldīšanos.

—    Es pieprasu, es beidzot pavēlu tev nekavējoties pārtraukt šo nejēdzību! — viņš šņāca Chotabičarn ausī. — Citādi es uz visiem laikiem pārtraukšu pazīšanos ar tevi! Izvēlies: vai nu es, vai «Paplāksnis»!

—    Tu taču pats esi futbola cienītājs, vai tad tiešām tu nevari mani saprast? — Bet, pēc Voļkas sejas izteiksmes noskārzdams, ka šoreiz viņu draudzībai tiešām var pienākt gals, Chotabičs no­kunkstēja: — Padevīgi gaidu tavus rīkojumus.

—    Cirtnieši nav vainīgi, ka tu jūti līdzi «Paplāksnim». Tu esi apkaunojis viņus visas valsts priekšā! Izdari tā, lai visi re­dzētu, ka viņi nav vainīgi savā neveiksmē.

—    Dzirdu un paklausu, o manas sirds jaunais vārtsargs.

Nebija vel apklususi tiesneša svilpe, kas vēstīja pārtraukumu,

kad brīvprātīgās sporta biedrības «Cirtnis» komandas vien­padsmit spēlētāji visi kā viens sāka šķaudīt un kāsēt.

Šā tā sastājušies ierindā un vārgi cilādami kājas, gausā

riksītī viņi aizvilkās uz savu ģērbtuvi, nemitīgi šķaudīdami tin kāsēdami.

Mirkli vēlāk tur izsauca ārstu: visa komanda jutās nevesela. Ārsts visiem pataustīja pulsu, lika novilkt sporta kreklus, pēc tam ieskatījās visiem mutē un savukārt ataicināja uz ģērbtuvi tiesnesi:

—   Redziet, Luka Jevgeņjevič: spēli vajadzēs atlikt, bet rezul­tātus pasludināt par anulētiem.

—    Kāpēc tad tā?

—   Tāpēc, — apmulsis atteica ārsts, — ka visu «Cirtņa» ko­mandu nedrīkst vismaz septiņas dienas laist futbola laukumā, jo visi dalībnieki ir slimi.

—    Slimi?! Ar ko tad?

—    Ļoti savāds gadījums mcdicina, Luka Jevgeņjevič. Visi šie vienpadsmit pilnīgi pieaugušie biedri reizē saslimuši ar bērnu slimību — masalām. Es, Luka Jevgeņjevič, pats nebūtu ticējis, ja tikko nebūtu viņus, cik vien iespējams, rūpīgi izmeklējis …

Tā beidzās futbola vēsturē vienīgā reize, kad entuziastiem bija iespējams ietekmēt spēles gaitu. Kā redzat, nekas labs no tā neiznāca.

Retais gadījums, kad vienpadsmit pieauguši sportisti otro reizi savā mūžā un turklāt visi reizē saslimst ar masalām, bet nākamā dienā pamostas pilnīgi veseli, sīki aprakstīts pazīstamā profesora L. I. Kāsētāja rakstā, kas nodrukāts zinātniskajā medi- cinas žurnālā «Masalas un sērgas». Raksts saucas «Še tev nu bij!», un tas ieguvis tādu popularitāti, ka žurnālus, kur šis raksts iespiests, bibliotēkās nemaz nav iespējams dabūt. Vienmēr tie ir izdoti. Tāpēc arī jūs, dārgie lasītāji, tos nemaz nemeklējiet. Tā kā tā neatradīsiet, tikai laiku vien veltīgi izšķiedīsiet.

XXIX. Salabšana

Tikko tas vairs nebija vajadzīgs, mākonītis, kas aizsedza sauli, aizslīdēja aiz apvāršņa. Atkal kļuva karsts. Astoņdesmit tūkstoši cilvēku atstāja stadionu, lēni virzīdamies pa samērā šau­rajām betona ejām.

Ļaudis nesteidzās — katram gribējās izteikt savas domas par tik dīvaini beigušās spēles nepieredzētajiem apstākļiem. Ra­dās minējumi, cits par citu pārdrošāki. Bet pat vislielākie karst­galvji nevarēja kaut aptuveni iedomāties sacīkšu izjukšanas īs­tos iemeslus.

Tikai trīs cilvēki nepiedalījās spriedelēšanā. Klusēdami viņi atstāja ziemeļu tribini. Klusēdami iekāpa pārpildītajā trolejbusā, ne vārda neteikusi, izkāpa Ochotnij Rjada tuvumā un devās uz mājam.

—    Futbols ir lieliska spēle, — Chotabičs beidzot uzdrošinā­jās pateikt.

—   J-jā-a … — Voļka gari noņurdēja.

—    Cik tīkams, man domāt, ir mirklis, kad tu iesit bumbu pre­tinieka vārtos! — vecais turpināja vārgā balsī. — Vai nav tiesa, o Voļka?

—   J-jā-a … — Voļka atkal noņurdēja.

Vai tu vēl joprojām uz mani dusmojies, o manas sirds vārtsargs? Es nomiršu, ja tu man tūdaļ pat neatbildēsi!

Viņš tipināja blakus savam dusmīgajam draugam, skumji pūzdams un nolādēdams to stundu, kad bija piekritis zēnu priekš­likumam iet uz stadionu.

—    Tu vēl vaicā? — Voļka viņam bargi atbildēja, bet turpi­nāja jau daudz laipnāk: — Esi gan savārījis tu, vecais, putru! Visu mūžu to atcerēšos. Iedomājieties tikai, kāds entuziasts atra­dies! N-ē-e, ar tevi mēs vairs uz futbola sacīkstēm kopā neiesim! Un tavas biļetes arī nevajadzēs.

—   Tavi vārdi man ir likums, — ar skubu atbildēja Chotabičs, būdams ļoti apmierināts, ka tik viegli ticis cauri. — Man pilnīgi pietiks, ja tu man šad tad ar saviem vārdiem pastāstīsi par futbola sacīkstēm.

XXX. Kur lai meklē Omāru?

Izlūkojot Chotabiča veselīgo fizionomiju, neviens gan ne­varētu iedomāties, ka vēl pavisam nesen viņš bija tik ļoti slims.

Ne visai spilgts, bet vienmērīgs veca cilvēka sārtums rotāja viņa melnīgsnējos vaigus, viņa soļi tāpat kā agrāk bija viegli un raiti, plats smaids atplaiksnīja viņa atklātajā un labsirdīgajā sejā. Un vienīgi Voļka, kas tik labi pazina Chotabiču, manīja, ka veco džinu nemitīgi kremt kada apslēpta doma. Chotabičs bieži nopūtās, domīgi bužināja savu bardu, un no viņa godīga­jam un laipnajām acīm bridi pa brīdim noritēja liela asara.

Voļka izlikās nekā neredzam un nesatrauca večuku ar uzmā­cīgiem jautājumiem. Viņš bija pārliecināts, ka galu galā Chota­bičs pats noteikti sāks par to runāt. Tā arī bija.

—    Skumjas un ilgas plosa manu veco sirdi, o cildenais džinu glābēj, — kādreiz, kad krāšņais saulriets meta rožainu atblāzmu Maskavas upes rāmajos vakarīgajos ūdeņos, klusi pateica Chota­bičs. — Man nedod mieru domas par manu nabaga pazudušo brāli, par viņa šausmīgo bezizejas likteni. Un, jo vairāk es par viņu domāju, jo vairāk sliecos uz to, ka pēc iespējas drīzāk jādo­das viņu meklēt. Ko tu uz to teiksi, o gudrais Voļka ibn Aļoša? Un, ja nu tu būtu vēlīgs pret šo manu lēmumu, vai tad tev nelab- patiktos darīt mani laimīgu un dalīties ar mani šā meklējuma priekos un likstās?

—    Bet kur tad tu taisies meklēt savu brāli? — Voļka lietišķi apvaicājās, jo bija jau pieradis mierīgi noklausīties dažnedažā­dos, pat visneiedomājamākos Chotabiča priekšlikumus.

—   Vai tu atceries, Voļka, mūsu bezgala laimīgās iepazīšanās rītausmā es jau tev stāstīju, ka Suleimana džini viņu, vara traukā ieslodzītu, iemeta kādā 110 dienvidu jūrām. Tur karsto zemju krastos tad, protams, arī būtu meklējams Omārs Jusufs.

Iespēja doties ceļojumā pa dienvidu jūrām Voļkam bija īsti pa prātam.

—    Nu ko, - viņš teica, — esam ar mieru. Es katrā ziņā braukšu tev līdzi. Kur tu, kā mēdz teikt, tur arī es. Būtu labi, ja … — Te Voļka apmulsa.

Bet iepriecinātais Chotabičs viņam pateica priekšā:

—    … paķertu līdzi arī mūsu lielisko draugu 2eņu ibn Koļu? Vai pareizi esmu tevi sapratis, o mans labais Voļka ibn Aļoša?

—    Ehc!

—    Par to nevar būt ne mazāko šaubu, — teica Chotabičs.

Un turpat uz vietas tika nolemts, ka ekspedicija, kas meklēs

vecā Chotabiča nelaimīgo brāli, dosies ceļā ne vēlāk kā pēc divi dienām.

Ja jautājumā par izbraukšanas laiku domstarpības neradās, lad gluži negaidot pilnīgi pretēji uzskati atklājās jautājumā par to, kadu satiksmes līdzekli izmantot ekspedīcijas braucienā.

Brauksim ar lidojošo paklāju, — Chotabičs lika priekšā. — Mums visiem uz tā būs pietiekami ērti.

—   Nē, nē, — Voļka noteikti protestēja, — uz lidojošā pa- klaja es vairs nekāpšu. Padevīgi pateicos! Man jau atliku likām pietiek no viena lidojuma. Negribu salt kā suns!

—    Es jums apgādāšu siltu apģērbu, o cildenais Voļka. Un, ja jūs vēlēsieties, paklāja vidū visu laiku degs liels, nedziestošs ugunskurs un lidojuma laikā mēs varēsim pie tā sildīties.

—   Nē, nē, nē! — Voļka atcirta. — Par lidojošo paklāju ir runas nevar būt. Labāk jau brauksim līdz Odesai ar vilcienu, bet no Odesas …

Un Voļka izklāstīja savu brauciena plānu, ko Chotabičs paze­mīgi pieņēma un jūsmīgi atbalstīja Zeņa, kad tam pēc pusstundas to izstāstīja ar visiem nepieciešamiem sīkumiem.

XXXI. «Paliksim vien šeit»

Līdz stacijai mūsu ceļotāji aizgāja gandrīz vai bez piedzī­vojumiem. Un, ja neņem vērā to, kas notika, iekāpjot auto­busā, tad jāsaka, ka pilnīgi bez piedzīvojumiem.

Bet, autobusā iekāpjot, notika šāds atgadījums. Jau Zeņa un Voļka, tiesa gan, ar grūtībām, tomēr bija iespraukušies pārpil­dītajā autobusā, jau Chotabičs bija uzlicis kāju uz kāpšļa, lai sekotu viņiem, kad pa atvērto logu izliecās konduktors un val­donīgā balsī teica:

— Pilsoņi, vairāk vietu nav. Autobuss atiet! 'Tā kā viņa vārdi neatstāja nekādu iespaidu uz veco vīru ar salmu cepuri galvā, tad šis īpaši tam večukam piebilda:

—    Paliksim vien šeit, pilsoni!

Večuks izbrīnījies pavērās konduktorā, noņēma kāju no kāpšļa un aizkustināts noteica:

—    O mans kungs, ja tas tev sagādā prieku, tad es to uzska­tīšu tikai par godu, kaut gan ļoti steidzos meklēt savu nelaimīgo brāli.

Konduktors, pa tam jau paguvis dot atiešanas signālu, pēkšņi pilnīgi nesaprotamā kārtā atradās uz ielas līdzās vecītim ar salmu cepuri. Šis viņu godbijīgi sveicināja, bet konduktors, ga­līgi pārsteigts un apjucis, samulsumā noraudzījās pakaļ autobu­sam, kas nozuda ielas līkumā.

—    Uzdrošinos izteikt visdziļāko pārliecību, o ļoti cienījamais svešiniek, ka mēs abi šeit brīnišķīgi pavadīsim laiku, kamēr iera­dīsies nākošais autobuss, — Cliotabičs pieklājīgi uzrunāja kon­duktoru, kas aiz pārsteiguma bija zaudējis valodu.

Bet tad konduktors atjēdzās un kliegdams brēkdams drāzās pakaļ savai aizbēgušajai mašīnai.

—    Apturiet! — viņš kliedza, žigli tipinādams kājām un ar roku spiezdams sev klāt smago somu, kurā žvadzēja sudraba un vara naudas gabali. — Apturiet autobusu, pilsoņi! …

Chotabičs, konduktora dīvainās izturēšanās pārsteigts, ar lielu interesi nolūkojās viņam nopakaļ, bet tad, kad šis jau bija nozudis ielas pagriezienā, kur stāvēja Voļkas aptu­rētais autobuss, viegli panāca to un paguva iekāpt pat ātrāk nekā kon­duktors.

Drīz vien autobuss turpināja savu ceļu un Chotabičs, noliecies pie sa-

viem draugiem, neatzinīgi vērdamies arvien vēl apstulbušajā konduktorā, čukstus stāstīja:

—    Dīvains gan, ļoti dīvains cilvēks ir šis konduktors! Es viņam vārdus no mutes laukā nevilku. Viņš pats lika man priekšā: «Paliksim vien šeit.» Mani iepriecināja un pārsteidza sirsnība un atsaucība, kādu man paradīja šis cilvēks, piedāvā­damies par biedru, lai man būtu īsāks laiks, gaidot nākošo auto­busu. Bet, tiklīdz mašīna sāka kustēties un viņš atradās man līdzās uz ielas, tas jau bija pārdomājis, pameta mani vienu pašu un aizskrēja ķert autobusu. Dīvains, ļoti dīvains cilvēks! — nobeidza Chotabičs un līdzjūtīgi paskatījās uz konduktoru.

—   Viņš vispār nemaz netaisījās palikt ar tevi kopā uz ielas, — Voļka mēģinaja ieskaidrot vecītim. — Viņš teica «pa­liksim vien šeit» tādā nozīmē, ka paliksi tikai tu, bet viņš brauks projām.

Taču Chotabičs Voļkas paskaidrojumus saprata ļoti savda­bīgi.

Viņš nelaipni paveras uz konduktora pusi un skarbi teica:

—   Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka šis ir ne tikai dīvains, bet arī ļoti nepatiesīgs cilvēks.

XXXII. Ātrvilciena Maskava—Odesa starptautiskā vagona pavadoņa stāsts par to, kas notika ceļa posmā Nari—Malojaroslaveca

Vagona pavadonis stāsta savam maiņas biedram, kas šā notikuma laikā gulējis.)

amodināju tevi, Kuznia Jegorovič, tāpēc, ka mūsu vagonā nupat notika kaut kas apbrīnojams un pilnīgi neaptverams.

Zini, uzklāju, kā jau pienākas, visiem gultas un septītajā kupejā ari uzklāju. Klāju un vēroju: šajā kupejā brauc kāds vecītis, tāds ar garu bārdu un pirmsrevolūcijas laika salmu cepuri galvā, viņam līdzi divi puišeļi. Visdrīzāk gan, man tā likās, viena vecuma, un saproti, šiem ne skripatiņas bagažas līdzi. Nu nekā, itin nekā!

Pie tam vēl viens no puikām, tāds gaišmatītis, mūsains, pēkšņi vaicā:

«Biedri vagona pavadoni, ka varētu nokļūt restorānā vagonā?»

Es šim saku:

«Diemžēl, musu vilcienam nav restorānā vagona, bet no rīta varēšu jums piedāvāt .tēju ar sausiņiem.»

Te puika paskatās uz veci, un tas viņam pamet ar aci. Puika saka: «Nu labi, iztiksim bez jūsu tējas, ja jau reiz nav restorānā vagona.»

Interesanti gan, nodomāju, kā tad nu jūs līdz pašai Odesai bez manas tējas iztiksiet. Un aizeju uz mūsu kupeju, bet durvis tikai pieveru, lai paliktu spraudziņa.

Vagonā visi jau sen gulēt nolikušies, visās kupejās pasažieri jau trešos sapņus redz, bet tikai septītajā kupejā joprojām ču-ču- ču-ču — sarunājas. Ko viņi īsti runā, es nedzirdu, tomēr pavisam noteikti dzirdu, ka par kaut ko runā.

Tad pēkšņi atveras durvis un pa tām izspraucas tas pats ve­cītis; viņš nemana, ka es to vēroju, noņem no galvas savu pirms­revolūcijas laika cepuri… Un ko gan tu, Kuzma Jcgorovič, domā, ko šis vecītis dara? Goda vārdu dodu, nemeloju! Izrauj sev no bārdas vienu šķipsnu! Kaut es uz vietas izčibētu, ja me­loju! Dieviņ, tētiņ, domāju, — ārprātīgais! Redz, kā man neve­das. Uzradies šis trakais taisni manā dežūras laikā. Klusēju un gaidu, kas notiks tālāk.

Bet tālāk, izrādās, vecais saplucina to pašu bārdas šķipsnu, met šos mēslus uz grīdas un kaut ko pie sevis murmina. Te nu es arvien vairāk pārliecinos, ka šis pusmūža pasažieris ir nenormāls un ka labais gals ar viņu nebūs, vajadzēs Brjanskā izsēdināt. Ek, domāju, skandals ar viņu tikpat kā drošs. Varbūt viņš jau šajā pašā mirklī sāks brukt virsū cilvēkiem un dauzīt stiklus …

Skatos — nē, nevienam virsū nebrūk, mierīgi stāv un mur­mina. Mazliet pamurminājis, ieiet savā kupejā.

Un pēkšņi dzirdu — gaitenī dzirdami basu kāju soļi. Tikai nevis man priekšā, bet aizmugurē. Tad es sāku saprast, ka no

kāpņu platformiņas kāds ienācis vagonā, un atkal briesmīgi no­brīnījos, jo, vilcienam ejot, es platformu vienmēr turu aizslēgtu.

Paskatījos atpakaļ un .. . goda vārds, Kuzma Jegorič, zvēru tev, nemeloju … redzu, nāk vagonā iekšā četri iedeguši puiši, nu tādi kā īsti kurortnieki un pie tam gluži kaili. Tik vien bija ap­ģērba kā lupatiņas ap gurniem. Basām kājām.

Izeju no mūsu kupejas lauka un uzrunāju viņus: «Pilsoņi, jūs droši vien vagonus esat sajaukuši. Šis, pilsoņi, ir starptautiskais, un mums šeit visas kupejas ir aizņemtas.» Bet šie visi vienā balsī:

«Klusē, neticīgais! Mēs zinām, kurp ejam. Mums tieši šeit ir jābūt, kurp ejam.»

Tad es viņiem saku:

«Tādā gadījumā, pilsoņi, palūgšu jūsu biļetes.» Viņi atkal man visi reizē:

«Nejauc mums prātus, sveš- zemniek, jo mēs steidzamies pie sava kunga un pavēlnieka!» Es saku:

«Mani pārsteidz tas, ka jūs mani nosaucāt par svešzemnieku. Es esmu padomju pilsonis un at­rodos pats savā zemē. Tas ir viens. Bet otrkārt, mums kungu vairs nav kopš pašas Oktobra revolūcijas. Tas, es saku, ir divi.»

Vecākais no viņiem saka: «Tev vajadzētu kaunēties, neti­cīgais! Tu izmanto to, ka mums rokas ir aizņemtas un ka tāpēc mēs nevaram tevi nosist par tavu neprātīgo bezkaunību. Tas,» šie sa­ka, «nav godīgi, ka tu to izmanto.»

Te es pamanu, ka visi četri kai­lie pilsoņi līdz pēdējai iespējai ap­krāvušies ar dažādiem ēdieniem.

Viens tur smagu cepešbļodu, bet cepešbļodā — cepts jērs ar rīsiem. Otram — liels grozs ar āboliem, bumbieriem, aprikoziem un vīnogām, kaut gan, — daru tevi uzmanīgu, Kuzma Jego- rič! — līdz augļu ienākšanās laikam vēl ir vairāk nekā mēnesis. Trešais uz galvas nes krūzei līdzīgu trauku, un šajā traukā kaut kas klunkst. Pēc smaržas jūtu, ka tur ir kāds vīns. Tāds kā rislings. Ceturtajam abās rokās pa šķīvim ar pīrāgiem un kūkām. Atzīstos, man mute vien vaļā palika. Bet šo vecākais man saka:

«Tu, neticīgais, labāk būtu mums parādījis, kur šeit ir sep­tītā kupeja, tādēļ ka mums pēc iespējas ātrāk jāizpilda mūsu uzdevums.»

Tad es tā kā sāku noskārst un vaicāju:

«Kāds tad izskatās tas jūsu saimnieks? Vai tads vecītis ar bārdu?»

Viņi saka:

«Tas pats. Viņš ir tas, kam mēs kalpojam.»

Es viņus vedu uz septīto kupeju un pa ceļam runāju:

«Vajadzēs no jūsu saimnieka iekasēt soda naudu par to, ka jūs bez biļetēm braucat. Vai jūs ilgi jau viņam kalpojat?»

Vecākais atbild:

«Mēs viņam kalpojam trīs tūkstoši pieci simti gadu.»

Atzīstos, domāju, ka esmu pārklausījies. Prasu vēlreiz: «Cik gadu jūs sakāt?»

Viņš atbild:

«Cik teicu, tik arī kalpojam. Trīs tūkstoši pieci simti gadu.»

Pārējie trīs māj ar galvām: sak, vecākais pareizi teicis.

Dieviņ, tētiņ, nodomāju, nepietika man ar vienu ārprātīgo tagad vēl četri klāt!

Bet es runāju tālāk kā ar normāliem pasažieriem. Es saku:

«Kas tā par nebūšanu! Tik daudz gadu kalpojat, bet saim­nieks jūs pat ar darba tērpiem nav apgādājis. Staigājat, es atvai­nojos par izteicienu, gluži pliki!»

Vecākais atbild:

«Pēc darba tērpiem mums nav nekādas vajadzības. Mēs pat nezinām, ko tas nozīmē.»

, Tad es saku:

«Pavisam ērmīgi to dzirdēt no cilvēka ar tik solidu ražošanas stāžu. Jūs droši vien neesat šejienietis? Kur jūs pastāvīgi dzīvo­jat?»

Šis atbild:

«Mēs pašreiz nākam no Arabijas.»

Es saku:

«Tad man viss ir skaidrs. Re, kur ir septītā kupeja. Pieklau­vējiet!»

Pēkšņi iznāk tas pats vecītis, un te nu uzreiz visi šā ļaudis krīt ceļos un sniedz viņam savus ēdienus un dzērienus. Bet es pasaucu vecīti sāņus un saku:

«Pilsoni pasažieri, vai tie jūsu cilvēki?»

Vecais atbild:

«Jā, manējie.»

Tad es viņam saku:

«Viņi brauc bez biļetēm, par to jāmaksā soda nauda. Vai esat ar mieru maksāt?»

Vecais saka:

«Esmu ar mieru kaut tūdaļ. Tu tikai paskaidro man: kas tas ir — soda nauda?»

Redzu, ka vecītis ir gluži saprātīgs, tāpēc čukstot viņam pa­skaidroju:

«Te viens no jūsu kalpotājiem ir prātā sajucis. Viņš stasta, ka kalpojot jums trīsarpus tūkstoši gadu. Jūs taču piekritīsiet, ka viņš ir sajucis.»

Vecais atbild:

«Nevaru tam piekrist, jo viņš nemelo. Jā, pareizi, trīs tūk­stoši pieci simti gadu. Pat vēl mazliet vairāk, tā ka man,» šis saka, «bija tā ap divi, divi simt trīsdesmit gadu, kad es kļuvu viņu pavēlnieks.»

Tad es vecim pateicu:

«Beidziet nu par mani smieties! Jūsu vecumā tas ir gaužām nepieklājīgi. Maksājiet nekavējoties soda naudu, vai es viņus tuvākajā stacijā izsēdināšu! Un vispār jūs man liekaties aizdo­mīgs, ka tik garā ceļā dodaties bez bagažas!»

Večuks vaicā:

«Kas tad tā tāda ir «bagaža»?»

Es atbildu:

«Nu, saiņi, čemodāni un tā tālāk!»

Vecais smejas:

«Kā nu tu tā, o vagona pavadoni,» šis saka, «tu ņem un izdomā, ka man neesot bagažas? Palūkojies plauktos!»

Skatos, tiešām plaukti stāvgrūdām pilni ar bagažu. Tikko kā skatījos, tad nebija nekā un pēkšņi — še tev! — tik daudz čemo­dānu un milzums saiņu.

Tad nu es saku:

«Te, pilsoni pasažieri, kaut kas nav kārtībā. Maksājiet ātrāk soda naudu, bet nākošajā pieturā es atvedīšu šurp galveno kon­duktoru, lai tad viņš tiek galā. Es vairs netieku gudrs, kas te īsti notiek.»

Večuks atkal smejas:

«Kādu soda naudu? Par ko man jāmaksā soda nauda?»

Tad es briesmīgi noskaitos; apgriežos un rādu ar pirkstu uz gaiteni. Bet tur neviena nav! Es tīšām visu vagonu apskraidīju, visur ieskatījos. No maniem «zaķiem» ne vēsts.

Vecais saka:

«O vagona pavadoni, ej vien savā kupejā!»

Es aizgāju arī.

Vai tu, Kuzma Jegorič, tagad sa­proti, kāpēc es tevi modināju? Netici? Vai gribi, uzpūtīšu tev elpu, lai tu sa­prastu, ka esmu pilnīgi skaidrā prātā? Nē, es jau katrā ziņā … Ko? Vai ož pēc sīvā? Ko nu tu, Kuzma Jegorič! Lai es kādreiz braucienā kaut ko tādu at­ļautos! Es pat nevienu lāsīti kopš va­kardienas neesmu baudījis! Ko tu saki: lāsīti neesmu baudījis, bet pāris glāzī­tes gan iemetis? Ai-ai-ai, Kuzma Je­gorič! Ha-ha-ha! Nu gan sasmīdi­nāji! Ha-ha-ha! Hi-hi-hi! Vai zini ko, Kuzma Jegorič! Ņemsim, uzdziedā­

sim katlu dziesmiņu. Vai ne? Pasažierus uzmodināsim? Nu, tā klusi. «Bij dienas kādreiz priecīgas, es jautri dzīroju …»

Labi jau, labi, likšos gulēt. Es, brāl Kuzma Jegorič, esmu mierīgas dabas cilvēks. Likties gulēt? Lūdzu, ar lielāko prieku. Ar labu nakti, Kuzma Jegorič . ..

Stundu pirms vilciena ienākšanas Odesā vagona pavadonis iegāja septītajā kupejā novākt guļvietas. Chotabičs viņam piedā­vāja ābolus.

—    Laikam gan Maskavā pirkti — «Gastronomā»? — va­gona pavadonis bijīgi teica un noglabāja ābolus kabatā savam dēliņam. — Šajā gada laikā tas ir liels retums — āboli, — viņš turpināja. — Liclum lielais paldies jums, pilsoni!

Bija skaidri redzams, ka viņš ne drusciņ neatcerējās, kas ar viņu bija noticis ceļa posmā Nari—Malojaroslaveca.

Kad viņš izgāja no kupejas, Žeņa sajūsmā nosēcās:

—   Voļka — tas gan ir puika!

—    Kāpēc tad šis «gan»? — teica Chotabičs. — Tas ir pilnīgi lieks. Voļka ibn Aļoša pavisam noteikti ir brašs zēns, un viņa priekšlikums bez jebkādām šaubām pelna uzslavu.

Tā kā mūsu lasītājiem varbūt nebūs īsti saprotama tikko aprakstītās īsās sarunas jēga, tad pasteigsimies to izskaid­rot.

Kad apmulsušais vagona pavadonis naktī bija atstājis sep­tīto kupeju, Voļka teica Chotabičarn:

—   Vai varētu izdarīt tā, lai vagona pavadonis būtu visu aiz­mirsis?

—   O Voļka, tas man «tīrais nieks!

—   Tad dari tā un pēc iespējas drīz. Viņš tagad liksies gulēt, bet rīt pamodīsies un nekā neatcerēsies.

—   Vareni, o gudrības vācele! — jūsmoja Chotabičs, pamāja ar roku un izdarīja tā, ka vagona pavadonis pēkšņi bija pie­dzēries.

Tas notika tieši tajā brīdī, kad vagona pavadonis uzpūta elpu savam maiņas biedram Kuzmam Jegoričam.

XXXIII. Nezinamais burinieks

Tvaikoņa «Kolehida» kārtējā braucienā no Odesas uz Ba- tumi, atspiedušies pret margām, mierīgi tērzēdami, uz pastaigas klāja stāvēja vairāki pasažieri. Kaut kur dziļi, pašā kuģa vidū, klusi rībināja spēcīgie dizeļi, šļakstinādamies gar tvaikoņa augstajiem sāniem, sapņaini burbuļoja ūdens, augšā virs galvas trauksmaini pīkstēja kuģa radioraidītājs.

—   Vai zināt, — teica kāds no pasažieriem, — ir gaužām žēl, ka nav vairs lielo buru kuģu, šo ceļo, balto gulbju. Cik ļoti labprāt es pašreiz vēlētos būt uz īsta burinieka vai uz fregates. Papriecāties par stingrajam, balti mirdzošajām burām, klausī­ties, kā čīkst varenie un reizē graciozie un slaidie masti, ar sa­jūsmu vērot, kā pēc kapteiņa pavēles apkalpe ātri kā zibens rāpjas dažādos mastos un rājās… un kā nu tos vēl tur sauc! Kaut jel reiz man būtu bijusi izdevība redzēt īstu burinieku! Bet lai tad ar būtu īsts burinieks! Citādi — tagad jau lai vai kāds «vienkocis», pat tas, redziet, iegādājas sev mo­toriņu, kaut gan — ņemiet vērā! — saucas par buru kuģi.

—            Par buru-motorkuģi, — aizrādīja kāds pilsonis tirdzniecības flotes jūrnieka formā.

Iestājās klusums. Visi, izņemot jūrnieku, aiz­gāja uz kuģa kreiso bortu, lai paskatītos, kā tur­pat netālu pusdienas saules apmirdzētajā jūrā kūleņo un plunkšķinās līksms nenogurstošu del­fīnu bars. Bet mūsu jūrniekam delfini jau kopš daudziem gadiem vairs nebija nekas jauns. Viņš pēc iespējas ērtāk iekārtojās atpūtas krēslā un mēģināja pašķirstīt kādu žurnālu. Bet drīz vien saule viņu nogurdināja, viņš aizvēra žurnālu un sāka ar to vēdināties.

Un pēkšņi kaut kas tik ļoti saistīja viņa uz­manību, ka viņš pārstāja vēdināties ar žurnālu, pielēca kājās un pieskrēja pie reliņiem. Tālu, gandrīz vai' pie paša apvāršņa, viņš ieraudzīja

aši, ārkārtīgi aši slidošu skaistu, bet briesmīgi vecmodīgu buru kuģi. Tas šķita ka paradība 110 senajām brīnumpasakām.

— Draugi! — jūrnieks uzsauca saviem nesenajiem sarunu biedriem. — Nāciet šurp, ātrāk! Paskatieties, cik interesants bu­rinieks! . .. Tad ir gan vecmodīgs! .. . Oho, tam jau kaut kas noticis ar grotmastu! … Grotmasta nav! Gluži it ka govs būtu nolaizījusi! Bra-ālīt balto! Nu paskatieties tikai, tam taču ač­gārni piepūstas buras. Pēc visiem likumiem fokmastam jau sen vajadzēja aizlidot par bortu! … Zili brīnumi!. ..

Bet, kamēr pārējie viņa vārdus aptvēra un pienāca pie kuģa labā borta, nezināmais burinieks jau bija pagaisis skatienam.

Mēs sakām «nezināmais» tāpēc, ka jūrnieks bija ar mieru vai apzvērēt, ka šis brīnišķīgais burinieks neesot pierakstīts neviena no Melnās jūras padomju ostam.

Un tiešām, buru kuģis, kuru pamanīja no tvaikoņa, nebija pierakstīts nevienā no Melnās jūras padomju ostām. Tas nebija pierakstīts arī nevienā ārzemju ostā. Tas vispār nebija pierak­stīts nekur un ne pie ka aiz tā vienkārša iemesla, ka bija radies un ielaists ūdenī tikai pirms dažam stundām.

XXXIV. Uz «Dārgā Omara»

Pieņemsim ka mūsu pazīstamais starptautiskā vagona pavadonis atrvilcienā Maskava—Odesa kaut kādā dīvainā kārtā būtu nokļuvis uz divmastu burinieka «Dārgais Omārs». Vislielāko pārsteigumu viņam tad sagādātu nevis tas, ka viņš ne no šā, ne tā pēkšņi atrodas uz jūras kuģa, un pat ne tas, ka šis kuģis nemaz nav līdzīgs parastajiem tvaikoņiem, kas šķērso mūsu jūras un upes. Vislielākais brīnums viņam būtu tas, ka visi «Dārgā Omara» pasažieri un komanda viņam ir pazīstama.

Šis buru kuģis par godu mums sen jau pazīstamā Hasana Abdurachmana ibn Chotaba nelaimīgajam brālim saucās «Dār­gais Omārs».

Chotabičs ar saviem abiem jaunajiem ceļabiedriem vēl tikai

šorīt bija atstājuši starptautiskā vagona septīto kupeju, un kuģa apkalpe sastāvēja tieši no tiem pašiem četriem melnādainajiem pilsoņiem, kuru ražošanas stāžs sniedzās līdz XVI gadsimtam pirms mūsu eras.

Jādomā, ka pēc otrreizējas sastapšanās ar viņiem mūsu jūtī­gais vagona pavadonis uz ilgāku laiku būtu saslimis.

Pat Voļka un Zeņa, kas pēdējās dienās bija pieraduši pie dažādām nejaušībām, arī tic pilnīgi apstulba, sastopot uz kuģa savus nesenos paziņas, kas, kā izrādījās, pie tam bija arī ļoti veikli un prasmīgi matroži.

Diezgan nopriecājušies par «Dārgā Orriara» nelielās koman­das ašajām un noteildajām kustībām, par to, cik bezrūpīgi viņi lodāja pa takelažu augstu virs klāja it kā pa gludu parketa grīdu, zēni devās apskatīt kuģi. Tas bija ļoti skaists, bet mazs, gandrīz tāds kā Maskavas upes tramvajs.

Tomēr Chotabičs apgalvoja, ka pat Suleimanam ibn Daudam neesot bijis tik milzīga kuģa kā «Dārgais Omārs».

Uz «Dārgā Omara» viss laistījās aiz pārsteidzošas tīrības un greznības. Borti, augstais, kokgrebumiem rotātais priekšgals un kuģa pakaļgals bija inkrustēti ar ziloņkaulu un zeltu. Ļoti dārgā rožkoka klājs bija izgreznots gandrīz tikpat krāšņiem pa­klājiem kā Chotabiča un viņa draugu kajites.

Tāpēc Voļku ārkārtīgi pārsteidza tas, ka kuģa priekšgalā viņš uzgāja tumšu un netīru būceni ar nārām, uz kurām mētājās vesels lēvenis visvisādu kankaru.

Kamēr viņš, pārvarējis riebumu, iepazinās ar šo mazo, trū­cīgi iekārtoto telpu, ieradās arī Zeņa. Pēc rūpīgas apskates Zeņa secināja, ka šis nepievilcīgais būcenis būšot domāts tiem pirā­tiem, kurus viņi varbūt pa ceļam notvers.

—   Nekā tamlīdzīga, — Voļka pastāvēja pie sava. — Tas vienkārši tā būs palicis pēc kapitālremontā. Pēc remonta jau daž­kārt paliek kāds pamests stūrītis, kur mētājas dažādas lupatas un visvisādas drazas.

—    Kāda runa te var būt par kapitālremontu, ja šorīt šāds kuģis vispār nemaz neeksistēja? — Zeņa teica.

Uz šo jautājumu, Voļka nevarēja dot pilnīgi apmierinošu atbildi, un zēni devās pie Chotabiča, lai viņš palīdzētu izšķirt strīdu.

Bet izrādījās, ka vecais vēl guļ, tā ka viņi ar Chotabiču sa­stapās tikai pēc pusotras stundas pie pusdienām.

Nemākulīgi sakrustojuši zem sevis kājas, viņi apsēdās uz mīkstā paklāja, kas zaigoja brīnišķīgi spilgtās krāsās. Galdu un krēslu nebija ne šajās telpās, ne arī vispār kur citur uz šā kuģa.

Viens apkalpes loceklis palika augšā pie stūresrata, pārējie atnesa un nolika uz paklāja daudz dažādu ēdienu, uzkožamo, augļu un dzērienu.

Kad viņi pagriezās, lai atstātu telpas, Voļka un Zeņa viņiem uzsauca:

—    Kurp jūs, biedri?

Un Voļka pieklājīgi apvaicājās:

—   Ko tad jūs, vai nepaliksiet pusdienot?

Atbildes vietā kalpi tikai noraidoši māja ar rokām.

Chotabičs apmulsa:

—    Es droši vien ne visai uzmanīgi būšu klausījies, o mani jaunie draugi. Man likās, it kā jūs būtu aicinājuši piedalīties mūsu mielastā tos, kas mūs apkalpo ….

—    Kā tad, aicinājām, — Voļka teica. — Un kas tad tur se­višķs?

—    Bet tie taču ir vienkārši matroži, — Chotabičs iebilda tādā tonī, it kā ar šiem vārdiem jautājums būtu izsmelts.

Taču viņam par izbrīnu zēni joprojām palika pie sava.

—   Jo vairāk tāpēc, ka viņi ir matroži, — teica Voļka, — ne­vis kaut kādi kapitalisti, bet īsti darba cilvēki, pašu ļaudis.

Bet Zeņa piebilda:

—    Bez tam jāņem vērā, ka viņi, liekas, ir nēģeri, apspiestā nacija. Pret viņiem jāizturas sevišķi smalkjūtīgi.

—   Te ir kāds bēdīgs pārpratums, — Chotabičs sāka uztrauk­ties, zēnu vienprātīgā uzbrukuma apmulsināts. — Es vēlreiz lūdzu jūs ņemt vērā, ka tie ir vienkārši jūras braucēji. Mums neklājas sēdēt kopā ar viņiem pie viena mielasta. Tas pazemos mūs viņu acīs un arī mūsu pašu acīs.

—   Mani tas nemaz nepazemos, — Voļka aši atcirta.

—   Un mani arī nepazemos. Gluži otrādi, tas būtu ļoti inte­resanti, — savukārt teica Zeņa, kāri noraudzīdamies uz kūpošo tītara cepeti. — Sauc drīzāk matrožus, citādi tītara cepetis at­dzisis.

—   Man tā kā negribas ēst, o mani jaunie draugi. Es ēdīšu pusdienas vēlāk, — Chotabičs drūmi noteica un trīs reizes skaļi sasita plaukstas: — Ei kalpi!

Matroži uzreiz bija klāt.

—   Šie jaunie kungi laipni izteica vēlēšanos pusdienot kopā ar jums, maniem necienīgajiem kalpiem.

—    O lielais un varenais pavēlnieki — teica vecākais no mat­rožiem, nokrizdams Chotabiča priekšā ceļos un ar pieri skar­dams dārgo, mīksto paklāju. — Mums itin nemaz negribas ēst. Mēs esam tik paēduši, ka no vienas pašas cāļa kājas mūsu kuņģi pārplīsīs un mēs nomirsim šausmīgās mokās.

—   Melo! — Voļka pārliecināts čukstēja Zeņam ausī. — Gal­vu varu likt ķīlā — viņi melo. Viņi labprāt ēstu, bet baidās no Chotabiča . .. Jūs teicāt, ka esot paēduši, — viņš pievērsās mat­rožiem, — bet sakiet, lūdzu, kad jūs paguvāt ieturēt pusdienas!

—    Lai tev top zināms, o mans jaunais un cildenais kungs, ka mēs varam pat gadu un vēl ilgāk nekā nebaudīt, nemaz nesa­juzdami izsalkumu, — visu matrožu vārdā izvairīgi atbildēja vecākais no tiem.

—   Viņi jau ne par ko nebūs ar mieru, — Zeņa bezcerīgi pa­vēstīja. — Viņi no tā baidās.

Matroži kāpās uz izeju un nozuda.

—   Tavu prieku, man pēkšņi tīri vai sāk rasties ēstgriba, Chotabičs mundri teica. — Sāksim nu drīzāk mielastu!

—    Nē, ēd nu viens pats, Chotabič, un uz mūsu sabiedrību ne­ceri! — Zeņa pikti nomurmināja un sparīgi piecēlās no paklāja. — Ejam, Voļka!

—    Ejam. Mums šeit nav ko darīt! Eh! Audzini tu cilvēku, centies viņu pāraudzināt, bet prātā nemaz neņemas .. .

Večuks nu palika vienatnē ar neskartajām pusdienām. Viņš sēdēja, sakrustojis zem sevis kājas, taisns, augstprātīgs un svi­nīgs kā austrumu elkdieviņš. Bet, tikko zēni bija nozuduši aiz aizkariem, kas atdalīja kajiti no klāja, Chotabičs sāka no visa spēka sist sev" pa galvu ar savām kalsnām, bet spēcīgām dūrī- tēm. Ak vai nabaga Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! Atkal kaut kas bija iznācis ne tā, kā viņš to vēlējās. Bet tik labi taču sakās ceļojums ar «Dārgo Omāru»! Ar kādu patiesu sa­jūsmu zēni bija cildinājuši tā iekārtojumu, tā buras, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, mīkstos paklājus, kuros kaila kāja tīkami iegrima līdz pat potītēm, augstvērtīgos melnkoka un ziloņkaula rokturus, varenos, slaidos mastus, kas bija rotāti ar mozaiku no visskaistākajiem un reti sastopamiem akmentiņiem! Kāpēc viņiem pēkšņi uznācis tik dīvains untums? Un ja nu tas nav ne untums, ne kaprize, bet pavisam, pavisam kas cits? Cik neizdibināmi gan ir šie jaunekļi, kas, lai arī izsalkuši, tomēr atsakās no mielasta tikai tādēļ vien, ka viņa kalpiem nav atļauts ieturēt pusdienas kopā ar viņiem kā līdzīgam ar līdzīgu! Ai, cik apmulsis un aizvainots bija Chotabičs, un kāds izsalkums, bries­mīgs izsalkums viņu mocīja!

Kamēr vecā Chotabiča krūtīs sirsnības jūtas pret Voļku un Žcņu cīnījās ar gadu tūkstošu veciem aizspriedumiem, mūsu jaunie ceļotāji dedzīgi apsprieda radušos stāvokli. Chotabiča kalpi centās nerādīties viņiem acīs, taču kāds no tiem vai nu aiz izklaidības, vai aiz neuzmanības pēkšņi iznāca no tā paša bū­ceņa, kas, pēc Voļkas iepriekšējiem minējumiem, esot it kā pa­redzēts sagūstītajiem pirātiem. Tātad šī nabadzīgā mītne uz greznā burinieka «Dārgais Omārs» bija matrožu starpklājs!

—    Nē-e! — Voļka sašutis noteica. — Uz šada kuģa mēs ne­parko nepaliksim! Vai nu lai Chotabičs nekavējoties, šajā pašā mirklī maina šeit kārtību, vai arī lai vecais sūta mūs atpakaļ uz mājām, un mūsu draudzībai ar viņu būs gals.

Un pēkšņi viņi izdzirda sev aiz muguras Chotabiča balsi.

—    O jūs, manas sirds buras, — viltīgais večuks viņus uz­runāja tā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, — kādēļ veltīgi kavējaties šeit uz klāja, kad jūs gaida visizmeklētākās un gar­šīgākās pusdienas? Tītara cepetis vēl kūp, bet tas taču var atdzist, un tad tas nenovēršami zaudēs savu labo garšu. Steig­simies atpakaļ uz kajiti, jo kā mani iemīļotie matroži, tā arī es, jūsu padevīgais vergs, esam ļoti izsalkuši un iztvikuši aiz slāpēm.

Zēni ielūkojās kajitē, no kuras viņi tikko kā bija izgājuši, un redzēja tur matrožus svinīgi sēžam uz paklāja un gaidām viņus atgriežamies.

—   Labi, — Voļka sausi noteica. — Mums, Chotabič, vaja­dzēs ar tevi vēl ļoti nopietni parunāt. Bet pagaidām ieturēsim pusdienas.

Mielasts vēl nebija beidzies, kad jūrā sacēlās spēcīgi viļņi; mazais kuģītis (te uzlidoja liela viļņa galotne, te iekrita dziļā aizā starp divām milzīgam ūdens sienam. Dārdēdami un nikni krākdami, viļņi vēlas pāri klājam un sen jau bija aizskalojuši jūrā uz tā noklātos tepiķus. Ūdens straumes nemitīgi lauzās iekšā telpās. Kļuva salti, bet ogļu pannu ar kvēlojošām oglēm tā svaidīja no kakta kaktā, ka drošības labad, lai neizceltos ugunsgrēks, to izmeta pāri bortam. Sulaiņi — matroži, kuru apģērbs sastāvēja vienīgi no gurnu apsēja, aiz aukstuma gluži pelēki, visiem spēkiem rāvās gar burām, kas draudīgi plandījās.

Vēl pusstunda — un no «Dārgā Omara» būtu palikušas tikai skumjas atmiņas. Taču jūras viļņošanās aprima tikpat pēkšņi, ka bija sākusies. Atmirdzēja saule. Atkal kļuva silts. Bet nu bija iestājies pilnīgs bezvējš. Buras ļengani nokarājās, un kuģis sāka šūpoties aprimstošajos viļņos, nemaz nevirzīdamies uz priekšu.

Chotabičs nolēma, ka nupat ir izdevīgs mirklis uzlabot sabo­jātās attiecības ar saviem ceļa biedriem. Priecīgi rokas berzē­dams, viņš teica:

—    Bezvējš? Lai jums, o cēlsirdīgie un taisnīgie, top zināms, ka bezvējš mums ir tīrais nieks. Mēs brīnum labi iztiksim arī bez vēja. Tūlīt «Dārgais Omārs» joņos vēl ātrāk nekā agrāk. .. Lai notiek tā!

Un viņš paknikšķināja ar kreisās rokas pirkstiem.

«Dārgais Omārs» tūdaļ trakā ātrumā sāka drāzties uz priekšu, bet buras, sastapušās ar gaisa pretestību, gluži dabīgi piepūtās pret vēju.

Kopš buru kuģu pastāvēšanas laikiem vēl nevienam nebija

gadījies but par šadas visai dīvainas parādības aculiecinieku. Taču ne Voļka, ne Zeņa, ne Chotabičs, kuri tobrīd bija stāvējuši kuģa pakaļgalā, nepaguva palīksmot par šādu skatu, jo inerces spēks nosvieda tos no kuģa jūrā. Tūlīt pēc tam grotmasts, ne­izturējis milzīgo gaisa pretestību, drausmīgi krakšķēdams, no­gāzās tieši tur, kur tikko bija stāvējuši mūsu ceļotāji.

«Dārgais Omārs» vienā acumirklī pazuda no redzes loka.

«Patlaban ļoti labi noderētu laiva vai vismaz glābšanas riņ­ķis,» nodomāja Voļka, spirinādamies pa ūdeni un sprauslādams kā zirgs. «Krasti nav redzami.»

Patiešām, kurp vien paveries, visur tikai mierīga un bez­galīga jūra.

XXXV. Lidojošais hidropaklājs «VK-1»

Kurp tu? — Voļka uzsauca Zeņam, kas sāka strauji peldēt prom. — Tā kā tā līdz krastam neaizpeldēsi. Netērē spēkus, gulies uz muguras!

Zeņa paklausīja. Saudzīgi pacēlis labajā rokā savu cepuri, uz muguras pagriezās arī Chotabičs.

Tā sākās vienīgā visā kuģniecības vēsturē kuģa avariju cie­tušo apspriede, kurā oratori runāja, gulēdami uz muguras.

—    Tā, tagad esam cietuši kuģa avarijā! — gandrīz vai ar labpatiku pateica Voļka, patvaļīgi uzņēmies priekšsēdētāja pie­nākumus. — Ko tu tur atkal prāto? — viņš jautāja, manīdams, ka Chotabičs ar brīvo roku plūc laukā savas bārdas matus.

—    Es gribu atgriezt atpakaļ mūsu kuģi.

—    Pagūsi, — Voļka vēsi noteica. — Jājautā, vai mēs maz gribēsim uz tā atgriezties. Es, piemēram, nevēlos. Teiksim at­klāti: tur nav cilvēciskas, nav padomju kārtības! Pat atcerēties pretīgi.

—   Gluži manas domas. «Dārgais Omārs» mums neder, Zeņa piekrita. — Tikai paklau, Chotabič, parūpējies labi ātri par matrožu glābšanu. Citādi viņi var aiziet bojā līdz ar kuģi.

Chotabičs sarauca pieri:

—  Par visu mazāk lai jūs uztrauc manu necienīgo kalpu

liktenis. Būs jau pagājušas kādas piecas minūtes, ne mazāk, kopš viņi atrodas Arabijā. Tur viņi dzīvo pastāvīgi, un tur viņi arī tagad gaida manus turpmākos rīkojumus. Taču paskaid­rojiet man, o manas sirds masti, kādēļ gan mums neturpināt ceļojumu ar «Dārgo Omāru»?

—   Šķiet, .tev jau visu skaidri pateicām, — attrauca Voļka.

—    Un vispār, — piebilda Zeņa, — burinieks ir pārāk ne­drošs un gauss kuģa tips. Tur tu esi atkarīgs no katras laika maiņas .. . Nē-ē, «Dārgais Omārs» galīgi neder.

—   O manas laimes enkuri! — žēlabaini iešņukstējās Chota­bičs. — Es darīšu visu, lai…

—    Neder, un tas ir viss, — Voļka viņu atkal pārtrauca un sagrozījās. Gulēt ūdenī apģērbtam un apautām kājām bija ļoti nepatīkami. — Atliek noskaidrot, ko Chotabičs mums vēl var piedāvāt.

—    Es varu paņemt jūs azotē un lidot.

—    Neder! — kā ar nazi nogrieza Voļka. — Laipni patei­cos — lidot, sēžot kādam azotēl

—   Ne jau kādam, bet man! — Chotabičs apvainojās.

—   Vienalga, kaut vai tev.

—   Tādā gadījumā es uzdrošināšos jūsu izsmalcināto uzma­nību pievērst lidojošam paklājam. Ļoti brīnišķīgs pārvietošanās līdzeklis, o mani izvēlīgie draugi!

—    Nebūtu nu teicis, ka brīnišķīgs! Ragā vari sasalt, un arī lēni lido, pie tam nav nekādu ērtību, — domīgi noteica Voļka un pēkšņi iesaucās: — Ideja! Pioniera goda vārds, ideja!

Tai pašā mirklī viņš kā akmens pagāja zem ūdens, jo sa­jūsmas uzplūdos nebija iedomājies neko labāku ka sākt pats sev aplaudēt. Viņš uznira augšā šņākdams un spļaudīdamies, atkal nogūlās ērtāk uz muguras un turpināja, it kā nekas nebūtu noticis:

—    Lidojošais paklājs ir jāuzlabo, jāizveido plūdlīniju formā, jāiekārto apsildīšana, jāapgādā ar gultiņām un jānostāda uz pludiņiem.

Sevišķi grūti Voļkas priekšlikumu bija izskaidrot Chotabičam.

Pirmkārt, vecais nezināja, ko no­zīmē «plūdlīniju forma», otrkārt, viņam nebija ne mazākās jēgas par pludiņiem.

Šķiet, tāda vienkārša lieta, — «plūdlīniju forma», bet ilgi nācās skaidrot, kamēr iešāvās prātā pateikt, ka plūdlīniju formā veidotam lidojošam paklājam vaja­dzētu izskatīties pēc gurķa, kuram, protams, izdobts vidus.

Kaut kā, tāpat ar milzīgām grūtībām vecajam ieskaidroja arī to, kas ir pludiņi.

Un beidzot gaisā pacēlās plūdlīniju formā veidots lidojošais hidropaklājs «VK-1» un devās dienvid-dienvidrietumu virzienā. Pārtulkojot no aviokonstruktoru valodas parastajā sarunu valo­dā, «VK-1» nozīmēja: «Vladimirs Kostiļkovs. Pirmais modelis.»

Tas izskatījās līdzīgs milzīgam gurķim ar nelielu astīti galā, kādas ir tikko no dobes norautiem gurķiem, un šajā segtajā lido­jošajā hidropaklājā bija trīs guļvietas un katrā bortā pa divi logiem, izgriezti biezā, pūkainā paklāja audumā.

Voļkas konstrukcijai bija nesalīdzināmi labākas lidošanas spējas nekā parastajam lidojošam paklājam.

Zem mūsu ceļotājiem ātri pazibēja Melnā jūra, Bosfora jūras šaurums, Dardaneļi, Mazazija, saules svelmē izdedzinātās Ara- bijās pussalas plakankalnes. Tad tālu lejā parādījās Zinaja tuks­neša dzeltenie smiltāji. Suecas kanala šaurā svītriņa šķīra tos no gluži tādām pašām dzeltenām Arabijas tuksneša smiltīm. Un te jau klāt Āfrika, Ēģipte.

No šejienes Chotabičs bija nolēmis sākt Omara Jusufa meklēšanu Vidusjūrā: no vistālākās nomales austrumos līdz pat tālākajam rietumu galam. Taču «VK-1» nepaguva nolaisties ne

līdz divi simti metriem, kad Chotabičs lielā sašutumā nolamāja sevi par vecu muļķi, bet lidojošais hidropaklājs atkal sāka cel­ties augstāk un uzņēma kursu uz rietumiem. Ilgu laiku uzturē­damies traukā, Chotabičs bija aizmirsis, ka šajā vietā Vidusjūrā ietek Nila un ūdens šeit vienmēr ir duļķains no dūņām un smiltīm, ko šī varenā, ūdeņiem bagātā upe aiznes tālu jūrā. Ko tad var sameklēt šajās biezajās, dzeltenajās duļķēs? Tikai acis vien izskatīsi.

Chotabičs nolēma šā neizdevīgā rajona pārmeklēšanu izdarīt tad, ja Omāru Jusufu neizdosies atrast pārējā Vidusjūras daļā.

Pēc kāda laiciņa viņi nolaidās klusā, gaiši zilā līcītī netālu no Italijas pilsētas Dženovas.

XXXVI. Intervija ar jauno dženovieti

Pirmkārt, piesardzību! Un nepļāpāt! — Voļka nokomandēja, kad viņi visi trīs izkāpa krastā, bet lidojošais hidropaklājs uz Chotabiča rokas mājienu nozuda. — Vēl nav skaidrs, kur mēs esam nokļuvuši.

—   Orientēsimies pēc lidmašīnas, — Zeņa sacīja. — Lūk, pēc šīs.

Kaut kur rietumos parādījās liela lidmašīna. Un jums jāzina, ka visā divi simti četrdesmit piektajā skolā nevienam nebija lie­lākas zināšanas par aviaciju kā Zeņam Bogoradam. Viņam tas bija tīrais nieks — pēc acu uzmetiena noteikt, kādai valstij pieder attiecīgā lidmašīna. Viņš zināja ap četrdesmit dažādu pazīšanas zīmju.

Lidmašīna dūkdama laidās zemu pāri mūsu ceļotājiem un nozuda aiz tuvākā pakalna.

—   Amerikāņu! — noteica Zeņa. — Balta zvaigzne ir ameri- kaņu aviacijas pazīšanas zīme.

Pārlaidās un aiz tā paša pakalna nozuda vēl viena lidmašīna. Arī tai uz fizelāžās bija amerikaņu baltā zvaigzne.

—    Ir trīs iespējas, — teica Voļka, — mēs esam nokļuvuši vai nu Grieķijā, vai Dienvidslāvijā, vai arī Itālijā.

—    Scnjor Umberto-o-o! — kaut kur iztālēm atskanēja spalga zēna balss. — Senjor Umberto-o-o! Jūs saimnieks sauc!

—   Ja jau «senjors», tad ir Itālijā, — teica Voļka. — Tātad mēs esam Itālijā!

—    Savādi gan, kā šie amerikaņi tā atļaujas lidot pāri Italijai, gluži kā savai teritorijai! Nudien, tā ir ārkārtīgā nekaunība! — Zeņa domīgi teica. — Būtu es itālietis, tad es gan. ..

Bet cik pārsteigti būtu mūsu varoņi, ja viņi uzzinātu, kas ar šo pirmo lidmašīnu pašreiz ieradās Itālijā! Tajā pašā laikā, kad viņi izteica izbrīnu un sašutumu par amerikaņu saimnieko­šanu šajā skaistajā zemē, aerodromā aiz pakalna pie lidmašīnas, kas jau bija nolaidusies, pieslēja garas duraluminija kāpnes un pa tām, augstprātīgi izvalbījis savas šaurās cūkas ačteles, nokāpa pats misters Harijs Vandendaless.

Viņu sagaidīja Dženovas prefekts un vietējais biskaps ar smagu zelta krustu uz treknajām krūtīm; iesēdināja greznā ma­šīnā un aizveda uz pilsētu.

Bet zēni un Chotabičs to vēl nezināja.

—    Itālijā! Mēs esam Itālijā! Tas tik ir lieliski! — Zeņa, ne- spedams savaldīties, iesaucās. — No rīta Odesā, pirms stundas — virs Suecas kanala un tagad — jau Itālijā! Lieliski, vai ne?

Voļka māja Zeņam ar rokām, lai viņš uzvedas klusāk.

—   Ai, cik mums jābūt uzmanīgiem! — viņš teica. — Un gal­venokārt mazāk jāpļāpā.

—   Bet kas tad mūs šeit sapratīs. Mēs taču italiski ne mū, ne bē! — Zeņa iespurdzās.

—   Tam nav nekādas nozīmes, ka nesapratīs. Tas pat varbūt vēl sliktāk, ka nesapratīs.

—   O mani jaunie draugi, kādēļ tad jūs nesapratīs? — Cho­tabičs apvainojās. — Ja jau es esmu kopā ar jums, tad jūs sa­pratīs un arī jūs sapratīsiet šejienes valodu, tāpat kā es to saprotu.

—   Tāpēc jo vairāk mums jāuzmanās! — Voļka vēlreiz uz­svēra.

Chotabičs tūdaļ gribēja doties meklēt Omāru Jusufu, bet zēni viņu pierunāja ar viņiem kopā iet apskatīt pilsētu. Pa skaistu, platu ceļu, kas aizlocījās gar krastu, tikai retumis, klusu nošvīk- stot, aizslīdēja viena otra mašīna vai arī, viegli dipinādami, ar smagām nastām apkrauti, kāpa ēzelīši.

Drīz viņi iznāca plašā liedagā. Izņemot dažus amerikaņu virsniekus un kareivjus, neviena cita tur nebija.

Mūsu ceļotāji neapstādamies gāja tālāk un pēc kāda brīža jau bija pilsētā.

Augstas, senlaicīgas mājas te mijās ar tikpat senām vien- stāvu būdām. Bija karsti un tveicīgi. Pa šaurām un netīrām ielām gāja daudz ļaužu, nabadzīgi 'ģērbušies, novārguši, bet jautri. Viņi kaut ko dedzīgi spriedelēja, plātījās ar rokām, dziedāja dziesmas un, atspiedušies uz palodzēm, kaut ko sparīgi stāstīja iedzīvotājiem, kas bija izliekušies pa logiem.

—   Acīm redzot šodien viņiem izejamā diena, — Voļka no­sprieda un uzrunāja zēnu, kas sēdēja pie vaļējām durvīm uz izdrupuša sliekšņa drūmas, drēgnas trīsstāvu mājas pavēnī un darināja no vecas jo vccas cigāru kārbas kuģi.

—    Kļaus, puika, vai jums šodien ir izejamā?

Jaunais dženovietis neizpratnē palūkojās uz Voļku un viņa ceļa biedriem:

—    Kā tu teici? Izejamā? Kas tas ir izejamā?

—   Vai jums šodien ir svētdiena? — Voļka pārlaboja.

—    It ka tu pats nezinātu, ka šodien ir piektdiena! — zēns zobgalīgi teica.

—   Tad jau šodien droši vien ir kādi svētki? — Voļka turpi­nāja iztaujāt.

—    Pcc kā tu tā spried? — zēns brīnījās. — Ja būtu svētki, tad dzirdētu zvanu skaņas.

—   Jā, bet kādēļ tad darba laikā tik daudz ļaužu klīst pa ielām?

—    Tu laikam neesi šejienietis, — puika skarbi noteica. — Viens no diviem: vai nu tu neesi šejienietis, vai esi ne­normāls.

—    Es neesmu šejienietis, — Voļka aši atbildēja. — Es esmu pilnīgi normāls, bet neesmu šejienietis. Es esmu no … es esmu no Neapoles.

—    Bet vai tad Neapolē strādnieki nestreiko pret klerikāliem1 un amerikaņu žurkām? — jaunais dženovietis noskaitās. — Zini ko, taisies nu labāk, ka tiec! Pie mums Dženovā puikām netik, ka uzbāžas ar muļķīgiem jautājumiem! .. . Pag, pag! Bet tev varbūt pa prātam klerikāli un viņu amerikaņu kakla kungi? — viņš sauca Voļkam nopakaļ. — Saki atklāti! Ir pa prātam? .. .

—    Ko mels! — Voļka sašutis atcirta. — Kā tev nav kauna tā apvainot nepazīstamus zēnus! Es viņus tik tiešām neieredzu!

—   Un es arī viņus neieredzu, — teica Zeņa. — Ja gribi zināt, mēs nupat vēl brīnījāmies, kā jūs viņus ciešat…

! Par klerikāliem itālieši sauc valdošās reakcionārās lielo kapitalistu un zemes īpašnieku partijas locekļus. Sl partija — kristīgie demokrāti — pārdod Italijas nacionalās intereses amerikaņu kapitālistiem.

—   Kas tad — vai mēs? Dženovieši?

—   Nē, itālieši! Tada brīnišķīga, drosmīga tauta …

—    Kā tu teici — itālieši?! Bet kas tad tu esi — babilonietis, vai? .. . Puika-a-as! — jaunais dženovietis pēkšņi sparīgi ieklie­dzās, saukdams kaimiņu zēnus. — Puikas, šu-u-urp!

—   Chotabič, uz ātrāko nozudīsim! — Voļka aši pačukstēja. — Ātrāk taču!

Viņi nozuda par lielu pārsteigumu jaunajam dženovietim, kas šī neparedzētā un nekādi neizskaidrojamā fakta dēļ jutās ļoti neērti savu atsaukto biedru priekšā.

—    Es jau tev sacīju: pievaldi mēli! — Voļka sapīcis teica Ze- ņam, ka s jutās vainīgs un nezinaja, kur deties aiz kauna. — Velns zina ko var nodarīt cilvēks, ja viņš uzreiz saka to, kas pagadās uz mēles! … Re nu, tevis dēļ tā arī nedabūjām apskatīt pilsētu! Un vēl kādu pilsētu! Dženovu! …

—    Es loloju cerības, o vissaprātīgākais no divi simti četrdes­mit piektās skolas audzēkņiem (tas gūlās kā smags akmens uz Zeņas apziņas), ka rnums vēl radīsies iespēja apskatīt visas šās pilsētas ielas, laukumus un namus, — Chotabičs mierinoši piebilda. — Bet, ja tu baidies sastapties ar to tiepīgo zēnu, kas jūs tik ļoti sabaidīja, tad zini, pasaki tikai vienu vārdu un es viņu aizgādāšu kaut kur labi tālu projām.

—    Pamēģini tikai! — Voļka iekaisa. — Tas ir ļoti jauks zēns! Es viņa vietā būtu izturējies gluži tāpat.

—    Un es arī, — Zeņa teica, vainīgi lūkodamies kaut kur sā­nus. — Voļka, paklau, — izlīgsim, ja? Esmu vainīgs, bet vairāk tā nedarīšu. Labi?

—   Labi, — Voļka augstsirdīgi atbildēja un paspieda Zeņas Bogorada bikli sniegto roku. — Ja jau miers, tad miers!

—    Dosimies taču uz jūras krastu, — Chotabičs nepacietīgi aicināja, — lai cs nekavējoties varētu sākt sava nelaimīgā brāļa meklēšanu.

Šī saruna notika uz tās pašas šosejas, pa kuru viņi vēl pirms kāda brīža, lolodami tūrisma plānus, bija soļojuši uz Dženovu. Tagad viņi gaja alpakaļvirzicnā, meklēdami kādu nomaļāku vie­tiņu tālāk no ceļa un mājām.

XXXVII. Nozaudētais un atgūtais Chotabičs

Wēliet man labu veiksmi! — iesaucās Chotabičs, pārvērzdamies par zivi, un ienira ūdenī. Ūdens bija ļoti dzidrs, pavisam citāds nekā Nilas deltā, un skaidri varēja redzēt, kā, spuras vēcinādams, vecais aiztraucās atklātā jūrā.

Gaidot viņa atgriešanos, mūsu draugi reizes desmit izpeldē­jās, papilnam iznirās, līdz apdullumam izkarsējās saulē un bei­dzot, stipri izsalkuši, sāka uztraukties. Chotabičs aizdomīgi ilgi neatgriezās, kaut gan bija solījies būt projām ne ilgāk par stundu.

Saule jau sen bija norietējusi, brīnum jaukās krāsās apmir­dzēdama apvārsni un rāmo jūru, tālumā jau sāka zaigot neskai­tāmas pilsētas uguntiņas, bet vecīša joprojām vēl nebija.

—   Vai tiešām viņš būtu pazudis? — Zeņa drūmi teica.

—   Viņš nemaz nevar pazust, — Voļka atsaucās. — Tādi vecīši, draugs, nepazūd.

—   Viņu varēja norīt haizivs.

—   Haizivis šeit nedzīvo, — Voļka iebilda, kaut gan par saviem vārdiem nebija stingri pārliecināts.

—   Bet man tā kā ēst gribas, — pēc īsa klusuma brīža Zeņa vaļsirdīgi atzinās.

Tobrīd turpat netālu, klusu šļakstot, piestāja laiva. No tās iz­kāpa trīs zvejnieki. Viens no tiem sāka kraut sausus zarus uguns­kuram, bet abi pārējie ņēmās atlasīt sīkākās zivtiņas, tīrīja tās un meta katlā.

—    Iesim palūgsim viņiem kaut ko uzkost, — Zeņa lika priekšā. — Pašu ļaudis — darba cilvēki. Viņi neatteiks.

Voļka piekrita.

' — Labvakar, senjori! — Zeņa pieklājīgi palocījās, uzrunā­dams zvejniekus.

—   Vai tu re, cik daudz bezpajumtes bērnu saradušies mūsu nabaga Itālijā! — kāds no zvejniekiem, sirms un kalsns, teica aizsmakušā balsī. — Džovanni, dod nu viņiem kaut ko ieēst.

—  Maizes gan tā pamaz, bet sīpolu pietiek un sāls pat vai- i ak, nekā vajadzīgs! — jautri attrauca gadus deviņpadsmit vecs, sprogains, drukns jauneklis, kas tīrīja vakariņām zivis. — Apsē­dieties, zēni, drīz būs gatava visgaršīgākā vira, kāda jebkad vārīta Dženovā un tās apkaimē.

Vai nu Džovanni tiešām bija talantīgs pavārs, vai arī zēni bija pārāk izsalkuši, bet viņiem šķita, ka visā savā mūžā vēl ne­kad nebūtu ēduši garšīgāku viru.

Viņi ēda ar varenu apetiti, bieži vien aiz labsajūtas čāpstinā­dami ar mēli, tā ka zvejnieki, viņus vērodami, sāka jau zoboties.

— Ja gribat vēl, — Džovanni staipīdamies teica, — vāriet paši — nav nekāda lielā māka. Bet mēs pagaidām liksimies at­pūsties. Tikai lielās zivis neņemiet. Tās no rīta pārdosim, lai mums būtu ko samaksāt nodokļus senjoram finansu ministram: viņš nepaguris rūpējas par to, lai mūsu makos neuzkrātos lieka nauda, jo citādi senjoram kara ministram nebūs par ko pirkt ame­rikaņu ieročus. ..

Žeņa tūdaļ sāka rosīties ap ugunskuru, bet Voļka, atlocījis bikšu galus, brida ūdenī, lai nokļūtu pie laivas, kas bija pilna ar snaudošām zivīm.

Paņēmis pietiekami daudz, zēns jau gribēja doties atpakaļ uz krastmalu, kad viņa skatienu nejauši saistīja pie mastiem no­liktie zvejas tīkli. Tajos svaidījās viena vienīga zivtiņa, te aprim­dama, te atkal ar jaunu sparu veltīgi mēģinādama atbrīvoties.

«Ta derēs zivju zupai,» Voļka nodomāja un izvilka to no tīkla. Bet viņa rokās tā no jauna sāka tik sparīgi sisties, ka Voļkam kļuva tās ļoti žēl un viņš, paskatījies, ka tikai zvejnieki nepa­mana, pārmeta zivi pār bortu.

Zivs tikko dzirdami noplunkšķēja līča tumšajā ūdenī un pār­vērtās aiz laimes starojošā Chotabičā.

—    Lai slavēta tavas dzimšanas diena, o labsirdīgais Aļošas dēls! — Chotabičs aizkustināts iesaucās, stāvēdams līdz jostas vietai ūdenī. — Tu vēlreiz izglābi manu dzīvību. Vēl tikai daži acumirkļi — un es būtu noslāpis tīklos, kuros tik vieglprātīgi iekļuvu, meklēdams savu nelaimīgo brāli.

—    Chotabič, mīļais, nu paskat, kāds tu malacis, ka esi dzīvs! — teica laimīgais Voļka. — Mēs par tevi tā bijām noraizē­jušies!

—   Bet mani nomāca doma, ka tu, o mans divkāršais glābējs, un arī mūsu jaunais draugs bez manis esat izsalkuši un pamesti svešā zemē.

—   Mēs nemaz neesam izsalkuši, zvejnieki mūs šeit krietni pamieloja.

—   Lai svētīti šie labie ļaudis! — Chotabičs dedzīgi teica. — Vai viņi ir bagāti?

—   Šķiet, ka ļoti nabadzīgi.

—   Tad iesim drīzāk, un es viņiem pienācīgi pateikšos.

—   Manuprāt, tā nu gan nebūs visai labi, — mazliet pado­mājis, teica Voļka. — Iejūties tu viņu vietā: pēkšņi naktī no ūdens izlien kaut kāds slapjš vecis … Nē, tas neiet…

—   Tev taisnība kā vienmēr, — Chotabičs piekrita. — Ej vien uz krastu, un drīz arī es ieradīšos pie jums!

Pēc īsa brīža iesnaudušos zvejniekus atmodināja zirga pa­kavu dipoņa. Drīz pie ugunskura apstājās neparasts jātnieks.

Tas bija vecs vīrs, tērpies audekla uzvalkā, ar cietu salmu cepuri galvā. Viņa varenā bārda plīvoja vējā, atsegdama rak­stainu ukraiņu kreklu. Viņam bija neparastas, zeltā un sudrabā izšūtas sārtas kurpes ar dīvaini uzliektiem purngaliem un kājas atbalstījās ar dimantu un smaragdu nobārstītos zelta kāpšļos. Viņš sēdēja tik greznos seglos, kas paši par sevi jau bija vesela

bagātība. Zirgs, uz kā vecītis jāja, bija neaprakstāmi skaists. Katrā rokā vecītis turēja pa ādas čemodanam.

—    Vai es varētu sastapt tos lieliskos zvejniekus, kas tik augst­sirdīgi pieņēmuši un pabarojuši divus izsalkušus un pamestus jaunekļus? — viņš uzrunāja Džovanni, kas nāca tam pretim.

Nenogaidījis atbildes, Chotabičs nokāpa no zirga un, atvieg­loti uzelpodams, nolika čemodānus smiltīs.

—    Un kas tad ir? — atsaucās piesardzīgais Džovanni. — Vai jūs viņus pazīstat?

- Es nu nepazīšu savus jaunos draugus! — iesaucās Chota bičs, apkampdams vienu pēc otra viņam klāt pieskrējušos Voļku un Žeņu.

Tad viņš pievērsās apmulsušajiem zvejniekiem:

—   Ticiet man, o cienījamākie no zvejniekiem, es nezinu, kā pateikties jums par jūsu nenovērtējamo viesmīlību un labsirdību!

Bet ar ko tad mēs būtu izpelnījušies šo pateicību? — sir­mais zvejnieks brīnījās. — Ar zivju zupu, vai? Ticiet man, sen- jor, tā mums dārgi neiznāk.

—    Es dzirdu patiesi nesavtīga vīra vārdus, un tāpēc jo dziļākas ir manas pa­teicības jūtas. Atļaujiet tad nu man atlī­dzināt jums kaut ar šīm niecīgajam dāva­nām, — teica Chotabičs, pasniegdams ap­stulbušajam Džovanni abus čemodānus.

—     Acīm redzot te ir kāda kļūdīšanās, cienījamais senjor, — teica Džovanni, ne­izpratnē saskatīdamies ar saviem bied­riem. — Par šiem diviem čemodāniem var nopirkt vismaz tūk­stoš tādu ēdienu, ar kādiem mēs pabaro­jām zēnus. Nedomā­jiet, ka tas bija kaut kas sevišķs. Mēs esam nabadzīgi ļau­dis . . .

10 — Vecais Chotabičs

Tu pats tagad kļūdies, o nesavtīgakais no cēlsirdīgajiem! Šajās jaukajās kastēs, ko augsti zinātniskā valodā dēvē par «če-mo-da-niem», ir tadas bagātības, kas tūkstoš un tūkstoš­kārtīgi pārsniedz jūsu ēdiena vērtību, un tomēr, pēc manas saprašanas, tas nemaz nav samaksājams, jo pasaulē nav nekā dārgākā par nesavtīgu viesmīlību.

Viņš atvēra čemodānus, un visi redzēja, ka tie bija līdz ma­ļam pilni ar sidrabaini un zeltaini lāsmojošām dzīvām zivīm.

Zvejnieki vēl nebija paguvuši pienācīgi aptvert, kāda jēga ir zvejniekiem dāvināt zivis, kad Chotabičs jau izbēra zāle čemo­dānā dzīvo saturu. Tagad nu zvejnieki aiz sajūsmas un izbrīna iekliedzās: nezin kādā veidā abi čemodāni atkal izrādījās līdz malām pilni. Chotabičs tos atkal iztukšoja, un atkal tie piepildī­jās ar krāšņam Vidusjūras dāvanām. Un tā tas notika trešo, ce­turto un piekto reizi.

—    Bet tagad, — Chotabičs teica, līksmodams par gūto iespaidu, — ja vēlaties, varat paši pārbaudīt šo če-rno-da-nu brī­nišķās īpašības. Turpmāk jums vairs nebūs jāsalst lietū un agrā rīta miglā, sēžot savas laivelēs. Jums nevajadzēs lūgt 110 allaha labu izdošanos. Jums nevajadzēs vairs vazāties pa tirgu ar sma­giem zivju groziem. Pietiks, ja paņemsiet līdzi vienu šādu če- mo-da-nu, un jūs pasniegsiet pircējam tieši tik daudz zivju, cik viņam būs vajadzīgs .. . Tikai, lūdzu jūs, neatsakieties, — Cho­tabičs teica, redzēdams, ka zvejnieki grib kaut ko iebilst. — Ap­galvoju, ka te nav nekāda pārpratuma. Lai jūsu dzīve būtu bez raizēm, o cildenākie no zvejniekiem. Palieciet sveiki! .. . Mani draugi, man līdzi!

Zēni ar Džovanni palīdzību uzrāpās zirgam mugurā un ap­sēdās Chotabičam aizmugurē.

—   Sveiki, senjor! Sveiki, zēni! — zvejnieki apmulsuši pa­teica, raudzīdamies nopakaļ dīvainajiem svešiniekiem.

Pat tad, ja tie būtu parasti un nevis kādi apburti čemo­dāni, — Džovanni domīgi teica, — pat tad par tiem varētu dabūt diezgan daudz liru.

—   Tagad, šķiet, mēs tiksim uz zaļāka zara, — teica Pjetro, vecākais zvejnieks, sirms, gadus sešdesmit vecs vīrs ar tumšu,

grumbainu seju un kalsnām, dzīslainām rokām, — samaksāsim senjoram finansu ministram (kaut viņš divdesmit piecas reizes dienā aizrītos ar zivju asakām!) visus mūsu nodokļu parā­dus, paārstēsim manu reimatismu, bet tev, Džovanni, pagā­dāsim jaunu uzvalku, cepuri, zābakus, mēteli. Kā nekā tu taču esi jauns cilvēks, precību gados, tev vajag pieklājīgi ap­ģērbties. . . Vispār mēs visi mazliet uzcirtīsimics. .. Vai nav tiesa, draugi?

—   «Uzcirtīsimies»! — Džovanni dzēlīgi atkārtoja. — Vis­apkārt mums tāda nabadzība un bēdas! Vispirms vajadzēs palī­dzēt pērngad noslīkušā Džakomo atraitnei. Viņam palika trīs bērni un veca māte.

—   Tev taisnība, Džovanni, — Pjetro piekrita. — Vaja­dzēs palīdzēt Džakomo atraitnei. Viņš bija labs un uzticīgs biedrs.

Tad sarunā iejaucās otrais zvejnieks. Viņš bija gadus trīs­desmit vecs, un viņu sauca Cliristoforo.

—   Bet Luidži? Luidži ari vajadzētu dot kādu drusciņu. Nabadziņš beidzas nost ar diloni.

—    Pareizi, — teica Džovanni. — Tāpat arī Sibillai Kapellai. Viņas dēls otru gadu sēž cietumā par streika organizēšanu.

—    Un vecajam Guļjcmo Gadžcro. Viņa dēlu demonstrācijā nogalināja karabineri. Viņš tiem negribēja atdot karogu, un viņi to uz vietas nošāva. Jūs droši vien viņu atceraties: bija tāds jautrs elektrostacijas mechaniķis … — Pjetro piebilda.

—   Padomājiet tik, cik daudziem mēs tagad varēsim palī­dzēt! — Džovanni jūsmīgi teica.

Un trīs krietnie zvejnieki līdz vēlai naktij sprieda, kam vēl vajadzētu palīdzēt tagad, kad viņiem nu ir tik lieliski čemodāni. Viņi bija godīgi un augstsirdīgi darba cilvēki, un neviens no viņiem pat nedomāja izmantot Chotabiča dāvanas ta, lai kļūtu bagāts, lai tiktu par lielu zivju tirgotāju, par kapitalistu. Man ir patīkami to pastāstīt lasītājiem, lai viņi līdzi ar mani priecātos par to, ka vecīša dāvana nonākusi krietnās rokās. Esmu pārlieci­nāts, ka neviens no manas grāmatas lasītājiem, būdams šo triju Dženovas zvejnieku vietā, nerīkotos citādi.

XXXVIII. Liktenīgais čemodāns

Tajā burvīgajā vasaras rīta tik agra stundā Dženovā pamo- das vismaz pieci cilvēki, kurus nebūt nenomaca raizes par dienišķo maizi.

Viens no tiem bija Chotabičs. Viņš mundri izlēca no guļvietas un pamodināja savus jaunos draugus (te jums ir vēl divi cil­vēki), kas gulēja platās koka gultās. Viņš pats pēc veca para­duma bija pārnakšņojis uz grīdas pie sliekšņa, kaut gan istabu un gultu viesnīcā bija, cik vien vajadzīgs.

—    Mani draugi, — viņš uzrunāja zēnus, kas vēl saldi žāvā­jās, — piedodiet man, ka es pārtraucu jūsu ciešo jaunekļu miegu, bet tagad es otro reizi došos uz jūru, lai meklētu savu mīļoto un nelaimīgo brāli Omāru Jusufu. Neuztraucieties par mani! Es būšu uzmanīgs un varu apgalvot, ka nekādos tīklos vairs nelīdīšu. Pēc divām trim stundām es atgriezīšos. Šajā laikā es pilnīgi pagūšu pārmeklēt visu šo jūru, kuru jūs saucat par Vidusjūru. Dusiet vien, mani draugi, es jūs pamodi­nāšu, kad manas kājas atkal kāps uz šās istabas nodiluša­jiem paklājiem.

—    Nē-e-e! — Voļka iesaucās. — Mēs neesam ar mieru te zvilnēt tik nopietnā brīdī. Mēs tevi gaidīsim krastā. Vai darīsim tā, Žeņa?

—   Mhm, — Zeņa staipīdamies piekrita. — Sliktākā gadījumā mēs nosnaudīsimies jūras krastā smiltiņās .. .

Ta nu mūsu ceļotāji bija izlēmuši. Aši nomazgājušies, apģēr­bušies un paēduši brokastis, viņi devās uz pazīstamo jūras līci, no kura tikai nupat vēl bija aizgājuši viesmīlīgie zvejnieki.

Ceturtais cilvēks, kas pamodās tik agri, bija misters Harijs Vandendaless. Viņam nedeva mieru iepirkšanās kāre. Lai kādā oficiālā uzdevumā viņš arī ierastos vienā vai otrā valstī, šādā vai tādā pilsētā, pirmām kārtām viņš domāja: «Vai tikai te gadījumā nevarētu nopirkt kaut ko piemērotu, ko Amerikā būtu izdevīgi atkal pārdot.» Būdams ārkārtīgi mantkārīgs, viņš posās vēl pirms veikalu atvēršanas Dženovā katram gadījumam pāris reižu apstaigāt arī vietējo tirgu.

Bet misters Vandendalcss ļoti labi zināja, ka godīgie itālieši ne visai labi ieredz amerikaņu okupantus un diplomātus, tāpēc paķēra līdzi uz tirgu savu miesassargu. Šis dūšīgais tēvainis ar bakurētainu un augstākā mērā nepatīkamu seju bija pārbaudīts cilvēks — jau Musolini laikā viņš bija dienējis slepenpolicijā, un Dženovas policijas priekšnieks vakar izteicas misteram Vanden- dalesam, ka uz Cezare Santoreti misters Vandendaless varot paļauties kā uz savu paša brāli. Tas jau nu gan nebija visai pa­reizi teikts, jo brāļi Vandendalesi kā jau īsti biznesmeņi bija ga­tavi dolara dēļ viens otram pārkost rīkli. Čezare Santoreti tad arī bija piektais no tiem pieciem cilvēkiem, par kuriem mēs runā­jam šas nodaļas sākuma.

Vandendaless nebija vēl pat ne desmit soļu pagājis pa tirgu, kad jau pārliecinājās, ka nav veltīgi cēlies tik agri. Viņam tieši pretim nāca jauns puisis ar sprogainiem matiem, gaužām naba­dzīgi ģērbies, bet rokās tam bija grezns ādas čemodāns. Un va­rat ticēt, misters Harijs Vandendaless jau nu zināja čemodānu vērtību! Tas bija augstākā mērā skaists un oriģināls čemodāns. Tik tiešām izcils mājamatnieku roku darbs: brīnišķīgi izstrādāta āda ar smalkiem krāsainiem iespiedumiem, greznais rokturis bija piestiprināts ar nagliņām, kuru galviņas nevarēja atšķirt no īstām zelta nagliņām, jo tās patiešām bija zelta. Ar lielisku rotā­jumu ieiiksmoja aci stūreņi — uz tiem bija iegravētas zivis, putni un kaut kādas arabu rakstu zīmes.

Tikai nevajag iedomāties, ka Džovanni (šis sprogainais jau­neklis, kā jau jūs noprotat, bija tiešām viņš pats) devās uz tirgu, neievērodams nepieciešamo piesardzību. Čemodāns bija pārvilkts ar kāda veca maisa audumu. Bet tādam cilvēkam kā Harijam Vandendalesam vajadzēja tikai pamanīt mazu stūrīti no kaut kā, lai uzreiz sāktu apsvērt, vai tikai šo «kaut ko» nebūtu izde­vīgi nopirkt un vēl izdevīgāk pārdot.

—    Pajautā viņam, — tas aši pavēlēja savam miesas sargam,

—   pajautā, cik viņš grib par savu čemodānu.

—    Ei tu lempi! — Cezare uzsauca jaunajam zvejniekam.

—   Mans amerikanis vēlas zināt, cik tu prasi par savu draņķīgo kasti.

Pats tu esi lempis, — Džovanni atbildēja. — Bet čemo­dānu es nepārdodu. Tas man pašam vajadzīgs.

—   Vai tikai tu netaisies ar to braukt uz Nicu? — izsmejoši apjautājās Cezare. — Tur jau pēc tādiem kā tu ilgot ilgojas visi Eiropas prinči un grafi.

Pasaki viņiem, lai neilgojas. Tiklīdz būs izdevība, es katrā ziņā braukšu uz Nicu, — Džovanni atbildot nomurmināja un sāka soļot ātrāk. — Pienāks laiks — mēs visi aizbrauksim turp, un šiem tur būs mazliet jāpieraujas.

—    Ehē, tu jau laikam esi sarkanais!

-      Es? Zilgani rūtains un zaļgani svītrains .. . Neaiztiec če­modānu! — Džovanni kliedza, iesizdams Cczarem Santoreti pa roku. — Neaiztiec, dzirdi! . ..

-      Ak tu man kausies?! — nošņāca Santoreti, berzēdams sa­sisto roku. — Saki drīzāk, cik tu gribi par savu novazāto lādi, citādi tev labi neklāsies. .. Vai zini, kas ir šis amerikanis? Tas ir viņa eminences Dženovas biskapa un mūsu senjora prefekta viesis.

Nu, lai tad viņi tam pārdod savus čemodānus. Itāliju jau viņi ir amerikaņiem pārdevuši.

—  Vai tu re, kas par runu! — iebrēcās Cezare Santoreti. — Karabiner!

Pieskrēja divi karabineri, bailīgi vērdamies apkārtstāvošajos. Pūlī jau atskanēja sašutuma pilni izsaucieni. Daudzi pazina Džo­vanni kā krietnu un godīgu puisi; vēl labāk dženovieši pazina Cezari, kas bija vecs Musolini laika spiegs, bet amerikanis ar sarkano seju, kura dēļ šis tracis bija izcēlies, radīja vienīgi sa­šutumu.

—  Vediet viņu uz policiju! — Cezare pavēlēja. — Šis nelietis ir nozadzis senjora amerikaņa čemodānu!

Viņš izķēra no sašutumā nobālušā Džovanni rokām čemo­dānu un norāva nabadzīgo, pašdarināto pārvalku.

—   Lai viņš pasaka, kur ņēmis tik greznu čemodānu! Cezare kliedza, pievērsdamies ļaudīm, kas drūzmējās apkārt.

— Man to uzdāvināja, senjori! . .. Goda vārds, uzdāvi­nāja! — teica Džovanni, redzēdams, ka neviens viņam tomēr netic. — Zvēru pie sava goda! …

Bija ļoti nepatīkami, bet likās, ka šoreiz šis nolādētais špiks saka patiesību. Jā-a-a! Tātad pavisam slikti laiki pienākuši, ja jau šis nabaga Džovanni — visgodīgākais jauneklis sācis zagt.

Pūlis pamazām izklīda, bet karabineri aizveda Džovanni uz Dženovas policijas pārvaldi.

Dažu soļu attalumā nopakaļ gāja misters Vandendaless un viņa padevīgais miesassargs. Cezare nesa nelaimīgo čemo­dānu …

Kur tu ņēmi šo čemodānu? — policijas inspektors vaicāja jaunajam zvejniekam.

Viņš atvēra čemodānu, lai paskatītos, kāda ir tā iekšpuse. Džovanni sastinga: rau, tūdaļ uz parketa grīdas izbirs ap pus- simt kilogramu zivju! Un pēc tam vēl un vel! Tad nu ne par šo, ne par to pagalam būs vecīša vakardienas brīnišķīga dāvana!

Bet pilnīgi negaidot čemodāns izrādījās tukšs. Lasitaji jau droši vien būs sapratuši, ka zivis tajā rodas tikai tad, kad to atver Džovanni, Pjetro vai Christoforo. Citiem tas bija un palika pa­rasts čemodāns — tiesa gan, sevišķi vērtīgs izstrādājums.

—   Man to uzdāvināja, — Džovanni teica, atviegloti nopūz­damies.

Ak uzdāvināja? — inspektors ņirgādamies pārvaicāja.

Tā vienkārši ņēma un uzdavināja.

Nu ja, — Džovanni vaļsirdīgi apstiprināja.

Kad uzdāvināja?

—   Vakar vakarā.

Kas?

—    Kāds vecītis uzdāvināja.

Ak vecītis? Bet kā tad sauc to tavu devīgo vecīti?

—   Nezinu.

Un, kur viņš dzīvo, to tu arī nezini?

—   Nē, nezinu.

Un ar ko viņš nodarbojas, vai tas arī tev nav zināms?

—    Nē, nav zināms.

Vai sen jau tu pazīsti šo dīvaino vecīti?

—    Mēs iepazināmies vakar vakara, senjor inspektor.

Un viņš tev uzreiz davāja šo vērtīgo čemodānu, šo cilvēku roku brīnumdarbu?

Uzreiz, senjor inspektor. Un ne jau tikai vienu viņš man uzdāvināja, bet. ..

Te nu Džovanni atskārta, ka izpļāpājies par daudz, un ap­klusa. Taču, lai ka arī inspektors pūlējas, viņš nekādi nevarēja izvilināt no Džovanni vairāk ne vārda.

—    Man viss ir skaidrs, — tad noteica inspektors, slaucīdams sviedrus no savas tuklās sejas (ta bija neveselīgi dzeltena; bie­zās, sirmās uzacis nokārās kā ūsas). — Neviens tev šo čemodānu nav dāvājis. Tu to vienkārši esi nozadzis mūsu cienījamam viesim.

Viņš godbijīgi pamāja ar galvu uz mistera Vandendalesa pusi, kurš, smagi elsdams, sēdēja uz samta dīvana un tukšoja no lielās ūdens karafes glāzi pēc glāzes.

Kā jūs uzdrošināties mani saukt par zagli! — Džovanni, dūres vīstīdams, tuvojās inspektoram. — Es nekad visā savā mūžā pat ne ar pirkstu neesmu pieskāries cita mantai.

—    Aha, izrādās, tu esi ne tikai zaglis vien, bet arī huli­gāns! — inspektors ar gandarījumu piebilda.

Viņš norīkoja, lai Džovanni aizvestu uz cietumu, un pats ap­sēdās uzrakstīt protokolu.

XXXIX. Pie Herkula stabiem atrastais trauks1

Toreiz Chotabičs bija precizs. Viņš bija solījies atgriezties  pēc divām trim stundām, un tik tiešām — bez ceturkšņa deviņos viņa līksmi smaidošā seja iznira no ūdens.

Vecais bija laimīgs. Viņš aši izskrēja krastā, augstu virs gal­vas vēcinādams kādu ļoti lielu, aļģēm apaugušu metala trauku puscilvēka augumā, un kliedza:

'Herkula stabi-Gibraltara juras šauruma sens nosaukums.

O mani draugi, es viņu atradu! Es atradu trauku, kurā tik daudz gadsimtu mokās mans nelaimīgais brālis Omārs Jusufs ibn Chotabs, lai mūžam saule nesatumst virs viņa galvas! Es pārmeklēju visu jūru un saku jau izsamist, kad pie Herkula sta­biem zaļganaja dzelmē pēkšņi pamanīju šo burvju trauku.

—    Kādēļ tu vilcinies? Atver to ašak! — Zeņa kliedza, pir­mais pieskrējis klāt aiz laimes gurstošajam Chotabičam.

—    Es to nedrīkstu atvērt, jo tam ir Suleimana zīmogs. Lai Voļka ibn Aļoša, kas atbrīvoja mani, izlaiž no ieslodzījuma ari manu daudz cietušo brālīti. Te nu ir šis trauks, par kuru sapņo­dams esmu pavadījis tik daudz bezmiega nakšu! — Chotabičs turpināja, kratīdams savu atradumu. — Ņem to, o Voļka, un at­ver par prieku man un manam brālim Omaram!

Mirkli ieklausījies, viņš gavilējoši iesmējās:

—   Oho-ho, mani draugi! Omārs no trauka iekšienes man dod ziņu.

Zeņa ne bez skaudības noraudzījas, kā Chotabičs pasniedza trauku acīm redzami pagodinātajam Voļkam, pareizāk sakot — nolika to smiltīs viņa priekšā, tāpēc ka trauks tiešām izrādījās ļoti smags.

—    Ka tad tu, Chotabič, teici, ka Omārs esot ieslodzīts vara traukā, bet tagad šis izrādās no dzelzs? Nu, ir jau labi… kur tad zīmogs? Are, tepat jau ir! — teica Voļka, apskatīdams trauku no visām pusēm.

Pēkšņi viņš kļuva bāls un pilnā balsī iekliedzās:

Gulstieties!. .. Zeņka, gulsties! … Chotabič, tūdaļ met trauku atpakaļ jūrā un gulsties zemē! .. .

—   Vai tu traks! — Chotabičs sašuta.

—   Tik daudz gadu sapņot par sastapšanos ar Omāru un atrast viņu tikai tādēļ, lai atkal at­dotu jūras viļņiem!

—            Met labi tālu! Tajā nav tava Omara! .. . Met ātrāk, vai mēs visi būsim pagalam! — Voļka pa to laiku lūdzās, bet, tā kā večuks joprojām vilcinājās, tad viņš izmisis iebrēcās:

—   Es tev pavēlu! Vai dzirdi?!

Neizpratnē paraustīdams plecus, Chotabičs pacēla smago trauku un atvēzējies aizmeta to ap divsimt metru no krasta.

Viņš vēl nebija paguvis pagriezties pret blakus stāvošo Voļku, kad trauka nokrišanas vietā atskanēja briesmīgs grāviens, virs mierīgā līmeņa līcī uzšāvās gaisā augsts ūdens stabs un ar troksni sašķīda šļakatās.

Virs ūdens līmeņa uzpeldēja tūkstošiem nogalinātu un apdulli­nātu zivtiņu ar augšup pavērstiem vēderiņiem.

Izdzirduši sprādzienu, no kaut kurienes uz krastu jau skrēja ļaudis.

—   Ātrāk prom no šejienes! — Voļka nokomandēja.

Mūsu draugi steidzīgi izmanī­jās uz ceļa un sāka soļot pilsētas virzienā.

Nemitīgi atpakaļ lūkodamies, aiz zēniem gāja satriektais Chota­bičs. Viņš arvien vēl šaubījās, vai tikai nav veltīgi uzklausījis Voļkas pavēli…

—    Ko tu tur uz tā trauka izla­sīji? — Žeņa vaicāja, cenzdamies panākt tālu uz priekšu aizgājušo Voļku.

—    «Made in USA»1 — to es izlasīju.

—   Tātad tā bija amerikaņu bumba?

—   Mīna, nevis bumba, — Voļ­ka pārlaboja. — Tas jāsaprot. Zemūdens mīna.

Chotabičs bēdīgi nopūtās. ' «Ražots ASV».

XL. «Are, te viņš ir, šis vecais senjors!»

Pieņemsim, ka viss ir kārtībā, — Voļka konstatēja. No  vienas puses, Omārs nav atrasts. Tas, protams, žēl. To­ties, no otras puses, tikko galu nedabūjām, tomēr izglābāmies. Tas nu ir labi.

—   Tagad būtu īstā reize brokastot, — Žeņa teica, aizelsies no ātrās iešanas.

Žeņas priekšlikumu atzina par ļoti prātīgu.

Ejot garām drūmajai policijas mājai, viņi ieraudzīja, ka no turienes divu karabineru apsardzībā iznāca viņu vakardienas paziņa jautrais zvejnieks Džovanni.

Džovanni arī viņus pazina un, rādīdams uz Chotabiču, sauca:

—   Āre, te viņš ir, šis vecais senjors, kas man uzdāvināja čemodānu! Viņš apliecinās, kam vien vajadzīgs, ka neesmu zag­lis, bet godīgs zvejnieks!

—    Kas noticis, o Džovanni? — Chotabičs apvaicājās, kad zvejnieks, kuru aiz rokam cieši turēja policisti, bija pienācis klāt mūsu draugiem.

—   O senjor! — gandrīz vai raudādams, atbildēja nabaga zvejnieks, — man netic, ka jūs mums uzdāvinājāt čemodānu! Un, rau, man atņēma čemodānu un nosauca par zagli. Pašreiz mani ved uz cietumu. Palīdziet, senjor, paskaidrojiet senjoram inspek­toram, ka es nekā neesmu zadzis!

—    Kas uzdrīkstējies šo cildeno zvejnieku apvainot zādzībā? Kur ir tas nelietis, kas uzdrošinājās viņam atņem manis, Hasana Ābdurachmana ibn Chotaba, dāvāto lietu! . .. Iesim pie šā necie­nīgā cilvēka, un cs šim aklajam pateikšu visu tieši acīs! …

Un, rau, inspektors, kas patlaban sastādīja nopratināšanas protokolu, izbrīnījies pacēla galvu, jo manīja, ka kāds ienāk ka­binetā. Viņš necieta, ka viņu traucē. Pat misteru Vandendalesu, ko viņš bezgalīgi un padevīgi cienīja, palūdza pa to laiku, kamēr pabeigs protokolu, iziet blakus istabā, kur tā rīcībā tika nodots mīksts krēsls un pasniegta tase kafijas.

—    Ko tad tas nozīmē?! — viņš nočērkstēja, redzēdams, ka arestētais zvejnieks līdz ar pavadoņiem atkal nostājas pie viņa galda. — Pa šo laiku jums vajadzēja arestēto jau nogādāt cie­tumā!

—    Senjor inspektor! Āre, te ir tas vecais vīrs, kas vakar man uzdāvināja čemodānu! — Džovanni uzvaroši iesaucās, noradī­dams uz Hotabiču, kas ienāca tūdaļ aiz viņa. — Viņš jums ap­stiprinās manus vārdus.

—    Interesanti, ļoti interesanti! — novilka inspektors, uz­mezdams Chotabičam pētošu skatienu, un viņa dzeltenā, slikti skūtā seja saviebās ļaunā, dzēlīgā smaidā. — Tātad šis . .. kā viņu sauc .. . Džovanni Sapenjo nemelo? Vai jūs tiešām viņam uzdāvinājāt šo čemodānu? Spriežot pēc jūsu vienkāršā apģērba, nevarētu teikt, ka esat tik bagāts, lai svaidītos ar tik dārgam lietām.

—   Mēdz teikt, ka tas, kas par cilvēku spriež tikai pēc ap­ģērba, bieži vien kļūdās! Jā, es šim krietnajam zvejniekam va­kar uzdāvināju čemodānu, kuru tu viņam bez kada pamata esi atņēmis, un vēl vienu, kuru tev neizdevās un nekad arī neizdo­sies atņemt. Un es būtu dāvinājis viņam desmit, divdesmit, simt, desmit tūkstošu šādu un pat vēl daudz dārgāku čemodānu, ja vien viņš būtu bijis ar mieru tos pieņemt no manis! — Chotabičs lielīgi paziņoja, nemanīdams, ka satrauktais Džovanni viņam deva brīdinājuma zīmes.

Bet bija jau par vēlu. Inspektors priecīgi berzēja rokas.

—   Lūdzu piedošanu, dārgais senjor, — viņš teica, neno­vērsdams acis no sava sirmā sarunu biedra, — lūdzu piedošanu, taču, lai kā arī es jūs cienītu, tomēr nevaru ticēt jūsu vārdiem.

—   O viltīgais inspektor, vai tik tu negribi teikt, ka es esmu melis? — Chotabičs tumši pietvīka.

—    Spriediet pats, senjor: jūs esat vairāk nekā vienkārši ģēr­bies un apgalvojat, ka tāpat — gluži ne par šo, ne par to uzdā­vinājāt šim svešajam zvejniekam čemodānu, kas, ja to pārvērstu vairāk vai mazāk stingrā valūtā, maksātu vismaz tūkstoš dolāru.

—    Divus čemodānus! Un nevis ne par šo un ne par to, bet gan tāpēc, ka viņš pabaroja manus jaunos draugus! — Chota­bičs tiepīgi pārlaboja.

—    Divi tūkstoši dolāru par vienām pusdienām!

—   Par vakariņām! — Chotabičs atkal pārlaboja.

—   Šajā gadījumā tas nav svarīgi. Divi tūkstoši dolāru par vakariņām! Vai šī maksa jums neliekas mazliet par augstu? inspektors ņirgājās.

Nē, neliekas vis! — Chotabičs ātrās dusmas atbildēja. — Labu darbu, nesavtīgu pakalpojumu es vienmēr bagātīgi atlī­dzinu.

Pēdējos vārdus inspektors saprata kā mājienu par iespējamo kukuli, un viņam aiz mantkarības iedzalkstījās acis.

—   Vai jums ir daudz tādu čemodānu?

Man nav neviena, bet es varu tos dāvināt, cik vien vaja­dzīgs.

—   Varbūt jums ari nauda ir, cik vien vajadzīgs? — inspek­tors viltīgi apvaicājās.

Chotabičs nicīgi pasmaidīja.

—   Varbūt jums ir ari dārglietas un zelts?

Man nav ne skripatiņas, bet dabūt es to varu, cik vien man tīk.

—   Vai jums ir pašam savas zelta raktuves? Kur tās atrodas? Dienvidafrikā? … Kalifornijā? . ..

—   Man kabatās. Man vajag tikai vēlēties — un es varu pie­pildīt ar zeltu visu šo namu, kurā mēs pašreiz atrodamies, un vēl tūkstošiem tādu māju, — Chotabičs atbildēja, plūkadams bārdu.

—    Nevaru tam ticēt, — inspektors teica.

- Bet kas tad tas ir? — Chotabičs jautāja un saka vilkt laukā no savām audekla bikšu kabatām veselas riekšavas zelta monētu.

Apmulsušā inspektora priekšā uz galda jau pacēlās krietna zelta kaudzīte, kad Chotabičs pēdīgi pamanīja Džovanni dotas zīmes. Tad viņš beidza kraut zeltu un vientiesīgi uzrunaja inspektoru:

—   Tagad, ceru, tu būsi pārliecinājies, ka šis cildenais zvej­nieks nav melis, nemaz jau nerunājot par to, ka viņš varētu but zaglis. Atbrīvo viņu tūdaļ, lai viņš varētu baudīt mieru un brī­vību.

—   Ja gan, senjor, tagad esmu pārliecinājies, ka Džovanni Sapenjo nav zaglis, — liekulīgi bēdīgi teica inspektors, — un taisni tāpēc es nevaru viņu atbrīvot.

l\o tas nozīmē? — Chotabičs bargi noprasīja.

Lūdzu piedošanu, bet kāds senjors, kura vardu man nav tiesības izpaust, bet kura godīgums ir ārpus katrām aizdomām, pieteicis savas tiesības uz čemodānu, kuru — es labprāt ticu! — jūs vakar uzdāvinājāt šim … e-e-e .. . Džovanni Sapenjo. Tātad būs tiesa, bet pirms tiesas — izmeklēšana. Čemodānu mēs esam spiesti paturēt ka lietisku pierādījumu, bet senjoru Džovanni ka … e-e-e … liecinieku, bet varbūt arī kā apsūdzēto. Visu iz­šķirs izmeklēšana, senjor . ..

—    Un cik ilgi tad vilksies šī izmeklēšana?

—   Mēs to izdarīsim paātrinātā kārtā, senjor. Tatad apmēram pec divi, divarpus gadiem, manuprāt, tai jābūt pabeigtai. Tad paies vēl kāds pusgadiņš — un būs tiesa.

Ko, tu vēl trīs gadus gribi cietumā mocīt šo lielisko zvejnieku un tikai pēc tam spriedīsi, vai viņš ir vai nav vainīgs?!

Likums paliek likums! Mums pašreiz jāizskata tik daudz lietu, ka agrāk tiešām baidos solīt… Tomēr … — Te nu inspek­tors uz mirkli apmulsa, ar galvas mājienu pavēlēja sargiem iziet no kabineta un turpināja klusā, bet stingrā balsi: — Tomēr ir arī cita, mazliet patīkamāka izeja 110 pašreizējā ārkārtīgi nepatī­kamā stāvokļa …

Kāda? — ievaicājās reizē kā Chotabičs, ta arī zvej­nieks.

—   Ziedojums, mani cienījamie senjori. Ja vēlaties, sauciet to par neatmaksājamu aizdevumu. Man ir tik ļoti liela ģimene, bet alga gaužām niecīga . ..

—    Ne vārda vairāk, o zemiskais kukuļņēmēj! Man ir pretīgi klausīties tādās runās! Es tūdaļ iešu un ziņošu par to tavam gal­venajam priekšniekam! — Chotabičs uzkliedza neaprakstāmi ni­cinošā balsī.

—   Jūs to nedarīsiet aiz divi iemesliem, cienījamais senjor, — inspektors atteica, nemaz nepaceldams balsi. — Pirmkārt, tādā gadījuma jums vajadzēs dot kukuli ari viņam, bet otrkārt — un tas ir pats galvenais, — jūs no mana kabineta neiziesiet citādi kā konvoju pavadībā.

—    Kādēļ?

—   Tādēļ, ka man jāarestē arī jūs.

—   Mani? Jāarestē?! Par ko? Vai tik neesmu pārklausījies?

—    Par to, ka jūs neesat izpildījis valdības pavēli un neesat nodevis Italijas valsts kasei visu jums piederošo zeltu. Jums va­jadzētu gan saprast, ka bez zelta Itālijā nevar sekmīgi cīnīties par rietumu civilizāciju.

—   Uz kāda pamata man jāatdod zelts svešas zemes valsts kasei?

—   Vai tas būtu jāsaprot tā, ka jūs, senjor, neesat itālietis?

Jā gan, tā tas jāsaprot, un tu nekļūdīsies.

—   Vai jūs esat ārzemnieks?

—    Protams.

—    Un neesat amerikanis?

—   Tu nekļūdies.

Vai sen jau ieradāties Itālijā?

—   Vakar pievakarē.

Bet kur ir jūsu ārzemju pase, dārgais senjor?

—    Ko tu gribi iteikt ar šo man nezināmo vārdu «ārzemju pase», o trīskārt nicināmais kukuļņēmēj?

—   Ārzemju pase — tas ir dokuments, bez kura nevienam, izņemot amerikaņus, nav tiesības iebraukt Itālijā, ne atstāt tās robežas.

—    Varenajam džinam Ilasanam Abdurachmanam ibn Chota- bam nav vajadzīgas kaut kādas tur atļaujas. Viņš apmeklē tās valstis, kuras tam iepatīkas, nepazemodamies tik tālu, lai lūgtu no virszemes vai no debesu varas atļauju, protams, izņemot pašu allahu.

—   Tātad jūs esat ieradies Itālijā bez mūsu ārlietu ministrijas vizas un atvedis līdzi diezgan ievērojama daudzumā zeltu? Nu, redziet, taisni tāpēc, dārgais senjor, man jūs jāarestē. Tomēr ir arī cita, daudz patīkamāka izeja.

Kukulis? — Chotabičs, pareizi nojauzdams, teica.

Inspektors piekrītoši māja ar galvu, nemanīdams, ka vecais no savas bardas izrauj vairākus matus.

Man gribētos jums aizrādīt, — inspektors pārtrauca iestā­jušos klusumu, — ka cietumā jums klāsies ļoti grūti. Jūs baros ar sāļiem ēdieniem, bet dzert nedos. Katru dienu es ieradīšos pie jums ar šo karafi, kas būs pildīta ar vēsu, garšīgu ūdeni, un jūs izjutīsiet tadas slapēs, ka galu gala atdosiet man visu savu zeltu un visus savus čemodānus, pie kam būsiet vēl pateicīgs, ja mēs atstāsim jūs dzīvu.

—    Bet kādēļ tu nozagi to čemodānu, kuru atņēmi Džo­vanni? — jautāja Chotabičs, nomezdams uz grīdas dažus pār­rautus matus.

—    Es nekad nezogu lietiskus pierādījumus, — inspektors, juzdamies apvainots, atbildēja, — tur tas ir.. .

Nupat vēl čemodāns bija uz krēsla pa labi no inspektora, un pēkšņi tas kā zemē iekrita. Nozuda arī zelta monētu kaudze, kas tik patīkami kairināja inspektora fantaziju, un visdīvainākais tas, ka tieši no viņa rokām diez kur un ka bija izgaisis Džovanni nopratināšanas protokols.

—   Tu to esi nozadzis, nolādētais veci! Tu un šis lēnais Džo­vanni! Nekas, es jums tūdaļ likšu saprast, kur jūs atrodaties! — iespiedzās inspektors.

Viņš piespieda pogu, un ienāca četri žandarmi ar neparasti trulām un negantām sejām.

—    Izkratiet viņus! — inspektors pavēlēja.

Bet kratīšanai nebija panākumu.

Kur palika zelts? Kur čemodāns un protokols? — inspek­tors vaimanāja.

Chotabičs klusēja. Džovanni bezpalīdzīgi noplātīja rokas:

—   Nezinu, senjor inspektor.

Tobrīd atvērās durvis un kabinetā ieskatījās misters Vanden­daless. Viņa seja bija rūpju pilna. No viņa aizmugures blenza Cezare. Kā Vandendalesa tulks viņš oficiāli paziņoja:

—    Senjor inspektor, mans amerikanis lūdz pateikt, ka viņam esot ļoti jāsteidzas, tapcc ka pašreiz atverot veikalus. Vai neva­rētu ātrāk parunāt ar viņu?

Vienā ritma ar šiem vārdiem Vandendaless valdonīgi māja ar galvu. Un piepeši viņš pamanīja Chotabiču, kas bikli stāvēja maliņā.

—   O-o-o-o! — amerikanis iesaucas. — Mister inspektor, aiz­turiet, lūdzu, šo veci!

—    Senjors amerikanis lūdz, senjor inspektor, lai jūs aiztu­rētu šo veci, — Cezare Santoreti atri buldurēja, pārtulkodams viņa vārdus. — Senjors amerikanis apvaino šo veci par to, ka viņš pirms dažām dienām nolaupījis tam simt miljonu simt tūk­stošu dolāru skaidrā naudā paciņās pa simt desmit dolāru naudas zīmēm, kā arī desmit tūkstošu ar briljantiem rotātu zelta pulk­steņu, divdesmit tūkstošu zelta etviju, piecdesmit tūkstošu pērļu kaklarotu, piecpadsmit tukstošu antiku porcelānā servižu un vienu neizsakāmi vērtīgu sudraba gredzenu, ko senjoram Van- dendalesam mantojuma atstājis viņa majestate nelaiķis ķēniņš Zalamans Dāvida dēls .. .

—    Redz, kur ir! . .. Redz, kur tas gredzens! … — ierēcās Vandendaless, pamanījis Chotabičam uz pirksta gredzenu «Valkā, Katja, vesela!» — atdod gredzenu!

—    Un nu piespiediet veci runāt! — inspektors pavēlēja un, jau iepriekš izbaudīdams to, kas tagad notiks, labsajūtā atzvēlās pēc iespējas ērtāk savā krēslā.

Žandarmi klusēdami pielika roku pie cepures un par lielu pārsteigumu kā inspektoram, tā pašiem sev no visa spēka metās viņam virsū, nogāza ar visu krēslu uz tepiķa un sāka šo sist.

—    Ko jūs darāt, nelieši?! — inspektors brēca. — Es taču jums liku aprunāties ar šo veci, nevis ar mani!

—   Tieši tā, senjor inspektor! — žandarmi braši atbildēja, turpinādami zvetēt.

—   Ko stāvi kā miets? — inspektors uzkliedza izbrīnā sastin­gušajam Cezare. — Palīgā, Cezare, palīgā! …

Dīvainiem stīviem soļiem Vandendalesa miesassargs pie­nāca pie inspektora, kuru žandarmi patlaban sita, un vairākkārt iezvēla tam tik pamatīgi, ka tas, zaudējis samaņu, uzreiz ap­klusa.

Pārliecinājušies, ka inspektors pieveikts, žandarmi un Cezare kā pec komandas smagi nopūtās un sāka dunkāt cits citu tik­mēr, kamēr visi pilnīgi bez spēka novēlās uz grīdas. Pēdējais no­gāzās Cezare Santoreti. Bet krītot viņš vēl tā iebelza Vanden- dalesam, ka šis kā smags kartupeļu maiss nolikās uz paklāja.

—   Vai jūs pazīstat šo amerikani? — Džovanni vaicāja Chotabičam. — Tas bija viņš, kas teica, ka es esot šim nozadzis čemodānu…

—    Vai es pazīstu šo neģēli?! — Chotabičs pavīpsnāja. — Jā, mēs kādreiz esam tikušies … Tā, mans labais Džovanni, tagad viss it kā būtu kārtībā. Atstāsim nu ātrāk šo neviesmīlīgo māju.

To teikdams, viņš paņēma Džovanni pie rokas un mierīgi, it kā pa durvīm izveda viņu uz ielas tieši cauri biezajai akmens sienai, aiz kuras, uztraukušies par viņu ilgo prombūtni, nervo­zēja Voļka un Zeņa.

—    Džovanni, saņem nu atpakaļ savu čemodānu, — večuks teica jaunajam zvejniekam, sniegdams viņam tik neizskatīgu čemodānu, ko drīzāk gan vajadzēja izmest atkritumu bedrē.

Džovanni bija ar mieru vai zvērēt, ka vēl pirms sekundes Chotabiča rokās nebija it nekāda čemodānā. Bet šis, kuru Cho­tabičs viņam tagad sniedza, nemaz nelīdzinājās tam vērtīgajam čemodanam, par kuru jaunajam zvejniekam gandrīz vai bija jāsamaksā ar savu brīvību.

—    Lai tevi nemulsina čemodānā ārējais izskats, — Chota­bičs teica, saprazdams Džovanni izbrīnu. — Tev taču jāatzīst, ka, ņemot vērā tā brīnišķīgās īpašības, greznais ārējais izskats ir ne tikai lieks, bet pat kaitīgs.

Viņi sirsnīgi atvadījās. Džovanni steidzās uz mājām, lai no­mierinātu savus biedrus, kas bija pilnīgā neziņā par viņa ilgo kavēšanos. Līdz zvejniekiem jau bija nonākušas valodas par Džovanni apcietināšanu, un viņi, protams, necerēja, ka viņš tik drīz atbrīvosies no pērkamās Džcnovas policijas stiprajām ķet­nām. Tāpēc varat iedomāties, cik viņi bija līksmi, ka varēja ap­kampt Džovanni — sveiku, veselu un brīvu un klausīties, kā viņš pats pastāsta par saviem neparastajiem piedzīvojumiem.

Bet Chotabičs tikmēr bija atgriezies pie saviem jaunajiem draugiem un, kā jau jūs paši sapratīsiet, pirmām kārtām pa­stāstīja viņiem visos sīkumos to, kas nule bija norisinājies poli­cijas inspektora kabineta.

—   Ek, — Vojka dusmīgi noteica, — es gan šim nelietim uz atvadīšanos tādu sutu sadotu, ka viņš visu mūžu to at­cerētos!

—   Tev taisnība kā vienmēr, o Voļka ibn Aļoša, — Chotabičs dziļdomīgi piekrita.

Tajā pašā acumirklī četru kilometru attālumā no mūsu vien­prātīgi soļojošiem draugiem mums jau zināmajā kabinetā no­tika kaut kas tāds, no ka žandarms, kas pirmais bija atguvis sa­jēgu, turpat uz vietas atkal nokrita bez samaņas: inspektors, kas nupat vēl bija valstījies pa grīdu, piepeši saruka un nez kādā veida nokļuva stikla karafē, tajā pašā, no kuras visu ūdeni bija iztempis misters Vandendaless.

Tā viņš vēl šodien nīkst stikla karafē. Visi mēģinājumi atbrī­vot viņu no tās ir bijuši veltīgi, jo karafe pēkšņi bija kļuvusi cietāka par dimantu, tā ka to nevarēja ne pārsist, ne pār­zāģēt.

Protams, tagad viņu vajadzēja atlaist no policijas inspektora amata. Viņa ģimene būtu palikusi pilnīgi bez eksistences līdzek­ļiem, ja šā uz visiem laikiem atvaļinātā inspektora sievai nebūtu iešāvies prātā izlikt uz ielas galdiņu, bet uz tā — karafi ar sarukušo inspektoru. Par tiesībām paskatīties uz viņas vīru uzņēmīgā senjora ņem vienu liru un ta iztiek diezgan labi. Katrs godīgs itālietis labprāt maksā liru, lai ar labpatiku pa­skatītos uz karafē iesprostoto rūdīto kukuļņēmēju un kapitālis­tu dienderi.

Tikpat ievērības cienīgs ir arī mistera Vandendalesa liktenis. Mēs aizmirsām pateikt, ka reizē ar inspektoru tika sodīts arī viņš. Chotabičs viņu bija pārvērtis par suni. Cczare Santoreti vienā mirklī nosirmoja, skatīdamies, kā šis negausīgais amerikanis viņa acu priekšā pārvēršas par noplukušu rudu šuneli. Tāds pats, suņa izskatā, viņš vēl tagad sastopams savā Ņujorkas dzīvoklī. Bagātākie Volstrita varas vīri ik dienas sūta viņam labākos kaulus no sava galda. Par to viņš reizi nedēļā divdesmit minūtes rej radio pārraidē «Amerikas balss».

Pārliecinājies, ka Vidusjūrā Omārs nav atrodams, Chotabičs mūsu draugiem izteica priekšlikumu doties uz Atlantijas okeana krastiem. Šis priekšlikums pats par sevi bija ārkārtīgi pievilcīgs. Taču pavisam negaidot pret to iebilda Voļka. Viņš teica, ka rīt šim katrā ziņā esot jābūt Maskavā, kāpēc — to viņš nevarot teikt, bet iegansts esot ļoti svarīgs.

Tad Chotabičs ar smagu sirdi pagaidām atlika Omara Jusufa meklēšanu.

Vēl nebija atģidušies visi piekautie žandarmi, kad gaisā pa­cēlās un aiz kalniem nozuda lidojošais hidropaklājs «VK-1», aiz­vezdams Hasanu Abdurachmanu ibn Chotabu, Vladimiru Kostiļ- kovu un Jevgeņiju Bogoradu.

Pēc desmit stundām un dažām minūtēm «VK-1» veiksmīgi nolaidās Maskavas upes lēzenajā krastmalā.

XLI. Visīsākā nodaļa

āda karstā jūlija pusdienā no ArchangEļskas ostas Krasnajas piestātnes atgāja ledlauzis «Ladoga», uz kura bija grupa ekskursantu — darba pirmrindnieku. Piestātnē putēju orķestris nepārtraukti spēlēja maršu. Pavadītāji māja ar mutau­tiņiem, saukdami: «Laimīgu braucienu!»

Tvaikonis uzmanīgi iebrauca Ziemeļu Dvinas vidū un, atstā­dams aiz sevis sniegbaltus tvaika mākonīšus, devās garām dau­dzajiem padomju un ārzemju kuģiem, turēdams kursu uz Baltās jūras grīvu. Neskaitāmi kuteri, motorlaivas, karbasi, šoneri, tra­leri, smailītes un milzīgi, neveikli plosti braukāja pa lielās krievu ziemeļu upes rāmo līmeni. -

Ekskursanti, drūzmēdamies augšējā klājā, uz veselu mēnesi atvadījās no Archangeļskas un Lielās zemes.

— Voļka! — uzsauca kāds ekskursants otram, kas nemierīgi šaudījās ap kapteiņa tiltiņu. — Kur tad palicis Chotabičs?

Spriežot pēc šiem vārdiem, vērīgākie lasītāji var nemal­dīgi secināt, ka starp braucējiem bija arī mūsu vecie paziņas.

XLII. Sapnis par «Ladogu»

Tagad nepieciešams mazliet atgriezties atpakaļ, lai pastas- tiiu, kā viņi nokļuva uz «Ladogas».

Lasītāji, protams, nav aizmirsuši, ka Voļka zināmā mērā sa­vas vainas dēļ (nevajadzēja paļauties uz priekšā teikšanu!) ap­kaunojoši izgāzās ģeografijas eksāmenā. Tādu notikumu ir grūti aizmirst. To, protams, atcerējās ari Voļka, atcerējās un rūpīgi gatavojās pēceksāmenam. Viņš bija nolēmis katrā ziņā dabūt piecnieku.

Taču, neskatoties uz Voļkas vissirsnīgāko vēlēšanos pēc iespējas labak sagatavoties eksamenam, izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Traucēja Chotabičs. Volka taču tā arī nebija uzdrošinājies pastāstīt vecajam par liktenīgās priekšā teikšanas sekām. Tāpēc vajadzēja noklusēt arī to, ka viņam jāgatavojas pēceksāmenam. Viņš baidījās, ka Chotabičs neiedomājas sodīt skolotājus par to, ka viņi Voļku izgāzuši eksāmenā.

Sevišķi nepatīkami iznāca todien, kad tik neparasti beidzās spēle starp «Paplāksni» un «Cirtni».

Pilns nožēlas par Volkam sagādāto sarūgtinājumu stadionā, Chotabičs šajā dienā neatkāpās no Voļkas ne soli, visādi ap viņu labinādamies, netaupīdams komplimentus un nemitīgi uzmāk­damies ar visvilinošākiem priekšlikumiem. Tikai ap pulksten vienpadsmitiem vakarā Volkam bija iespējams sākt mācīties.

— Ar tavu atļauju, o Voļka, es likšos gulēt, jo man tā ka mācas virsū miegs, — beidzot žāvādamies teica Chotabičs un līda savā parastajā vietā — zem gultas.

Ar labu nakti, Chotabič! Jaukus sapņus! — noteica Voļka, pēc iespējas ērtāk apsēzdamies pie galda un ar patiesu nožēlu lūkodamies uz savu gultu.

Viņš bija noguris un, kā pats mēdza izteikties, labprāt no- snaustos piecsimt sešsimt minūtes. Bet vajadzēja apgūt zināša­nas, un Voļka ar smagu sirdi sāka iedziļināties mācību grāmatā.

Ak vai! Lapu čaukstēšana atmodināja aizmigušā džina uz­manību. Viņš izbāza no gultas apakšas savu izbužināto bārdu un miegainā balsī apvaicājās:

Kādēļ tu, o manas sirds stadion, tik vēlā stunda neesi

gultā?

—   Man kaut kā negribas gulēt. Bezmiegs, — attrauca Voļka.

—   Cst-cst-cst! — Chotabičs līdzjūtīgi paklakšķinaja ar mēli. — Tas ir gaužām bēdīgi. Tavā maigajā vecumā bezmiegs ir bīs­tams. Bet neskumsti, jo man nekas nav neiespējams.

Viņš izrāva no bārdas vairākus matus, uzpūta tiem, pačuk­stēja nez kādu tur vārdu, un Voļka, nepaguvis iebilst pret Cho- tabiča nevajadzīgo un nelaikā sniegto palīdzību, noliecis galvu uz galda, tūdaļ iemiga.

—    Nu tā, lai slavēts allahs, viss kārtībā, — Chotabičs nomur­mināja, līzdams laukā no pagultes. — Tagad tu dusēsi miega apkampienos līdz pašām brokastīm!

Viņš viegli paņēma uz rokām aizmigušo Voļku, uzmanīgi ielika viņu gultā, apsedza, tad, pašapmierināti murminādams un krekstēdams, ielīda atkal savā pagultē.

Bet elektriskā spuldze visu nakti veltīgi apgaismoja vientuļi pamesto, vienpadsmitajā lappusē atšķirto ģeograi'ijas mācības grāmatu …

Varat iedomāties, kādu piepūli tas prasīja Voļkam, ko visu viņam nevajadzēja izgudrot, lai nopietni sagatavotos pēceksā­menam! Tieši šā iemesla dēļ Voļkam un līdz ar viņu Chotabičam un Zeņam vajadzēja doties no Dženovas atpakaļ uz Maskavu un nevis uz Atlantijas okeana krastiem.

Izrādījās, ka ar labu sagatavošanos pēceksāmenam nav vēl paveikts viss. Vajadzēja arī izdomāt, kā atbrīvoties no Chotabiča pa to laiku, kas nepieciešams, lai aizietu nolikt pēceksāmenu.

Te nu šā patiesā stāsta autors uzskata par nepieciešamu lasītāju zināšanai atzīmēt, ka Kostiļkovu dzīvoklī bija vēl divi īrnieki, par kuriem līdz šim nav minēts tikai tāpēc, ka viņi nekādi nav piedalījušies mūsu aprakstītajos notikumos un arī turpmāk mums ar viņiem nebūs nekādu darīšanu.

Ja nu viņus tomēr šeit pieminam, tad vie­nīgi tāpēc, ka tieši vakar vakara, uzklausot viņu lūgumu, vispā­rējās ērtības labad telefona aparatu no Voļkas tēva kabineta pār­vietoja priekštelpā.

No pirmā acu uzmetiena šis nenozīmīgais notikums, kā lasī­tāji tūlīt varēs pārliecināties, negaidīti krasi mainīja vecā Cho- tabiča omu un sapņus.

Un tā nu Voļka pavisam nopietni bija nobažījies, kā lai viņš, Chotabičam nemanot, izmanās no mājas, kad pēkšņi priekštelpa atskanēja telefona zvans. Zvanītājs bija Zeņa.

—    Kiausos! — Voļka teica. — Sveiks .. . Nu jā, šodien. Tieši divpadsmitos. Vēl guļ. Ko? … Kā tad, pilnīgi vesels. Viņš vis­pār ir ļoti veselīgs večuks . .. Ko? Nē, vēl neesmu izdomājis. .. Ko? Vai tu traks! Viņš briesmīgi apvainosies, būs sarūgtinats un tādu putru savarīs, ka pat trīssimt gados neizstrēbsi . .. Tātad tu būsi pie manis pusvienpadsmitos? Labi!

Voļkas istabas durvis parādījās Chotabičs. Viņš pārmetoši čukstēja:

—    Kādēļ tu, Voļka, ar savu un manu labako draugu Žeņu ibn Koļu sarunājies priekštelpā? Tas ir nepieklājīgi. Vai tad nebūtu bijis labak, ja tu viņu lūgtu ienākt savā istaba?

—    Bet kā tad lai viņš ienāk, ja atrodas pats savās mājās?

Chotabičs apvainojās.

—    Nezinu, kas tevi pamudina izsmiet vecu džinu, kas tevi mīl! Manas ausis nekad nav mani vīlušas. Es taču nule dzirdēju, ka tu ar Zeņu sarunājies.

—   Es taču ar viņu pa telefonu runāju — vai saproti ar vai ne? Pa tc-ie-fo-nu! Ak tu mūžs, ir gan posts man ar tevi! Atradis par ko apvainoties! Nāc, es tev tūdaļ visu parādīšu.

Viņi izgāja priekštelpā. Voļka noņēma no telefona aparata klausuli, aši uzgrieza zināmo numuru un teica:

—    Esiet tik laipni un pasauciet, lūdzu, Zeņu!

Pēc tam viņš pasniedza klausuli Chotabičam:

—    Še, vari parunāt ar Zeņķu!

Chotabičs uzmanīgi piespieda klausuli pie auss, un viņa sejā atplaiksnījās mulss smaids:

—  Vai tu tas esi, o cildenais Zeņa ibn Kola? . .. Kur tu paš­

reiz atrodies? … Mājās? Bet es domāju, ka tu sēdi šaja melnajā klausulē, ko es turu pie sa­vas auss … Jā, tu nekļūdies, tas esmu es, tavs padevīgais draugs Hasans Abdurachmans ibn Chotabs .. . Vai tu drīz atbrauksi? Tādā ga­dījumā, lai svētīts tavs ceļš!

Aiz sajūsmas starodams, viņš atdeva klau­suli atpakaļ vīpsnājošam Voļkam.

— Apbrīnojami! — viņš iesaucas. — Es sarunājos ar jaunekli, kas atrodas no manis divu stundu gājiena attālumā, pie tam nemaz nepacēlu balsi!

Atgriezies Voļkas istabā, Chotabičs blēdīgi palūkojās apkārt, ar labās rokas pirkstiem uzsita knipi, un tūdaļ virs akvarija pie sienas radās telefona aparats, izskatā gluži tāds pats, kāds atradās priekštelpā.

—    Tagad tu varēsi, cik vien tīk, patērzēt ar draugiem, neiz­ejot no savas istabas.

—    Par to gan paldies! — Voļka sirsnīgi teica, paņēma klau­suli, pielika to pie auss un ilgi, bet veltīgi klausījās.

Nekādu signalsvilpienu nedzirdēja.

—   Halo! Halo! — Voļka sauca.

Viņš pakratīja klausuli, tad sāka pūst tajā. Bet signalsvil­pienu kā nebija, tā nebija.

—    Aparats ir bojāts, — viņš paskaidroja Chotabičam. — Es tūdaļ to atvēršu. Paskatīsimies, kas noticis.

Taču, neskatoties uz visām Voļkas pūlēm, aparata kastīti ne­varēja noņemt.

—    Tas darināts no viengabala visizmeklētākā melnā mar­mora! — Chotabičs palielījās.

—   Tātad iekšpusē tur nekā nav? — Voļka vīlies vaicāja.

—    Bet vai tad tur iekšpusē kaut kam jābūt? — Chotabičs sāka uztraukties.

—    Tad jau ir saprotams, kādēļ šis telefons nedarbojas, — Voļka teica. —Tu esi uztaisījis tikai telefona maketu, bez visa, kas tajā nepieciešams. Bet aparata iekšpusē atrodas pats svarīgākais.

—   Bet kam tad tur iekšpusē jābūt? Paskaidro, un es tūdaļ sagādāšu visu, kas nepieciešams.

—   To jau tik vienkārši nemaz nevar izskaidrot, — Voļka augstprātīgi atbildēja. — Tad taču vispirms jāzina viss par elek­trību.

—   Tad iemāci jel man to, ko tu sauc par elektrību!

—    Lai to .. . — Voļka aizrautīgi teica, — lai to varētu iemā­cīties, iepriekš jāapgūst visa aritmētika, visa algebra, visa ģeo­metrija, visa trigonometrija, visa rasēšana un vēl daudz citu zinību.

—   Nu tad iemāci man visas šīs zinības.

—    Es .. . es. .. es jau pats vēl nemaz tās visas nezinu, - Voļka atzinās.

—   Tad iemāci man to, ko tu jau zini.

—   Tam vajadzēs daudz laika.

—    Kaut ari tā, esmu ar mieru, — Chotabičs apņēmīgi atbil­dēja. — Tad atbildi jel un nemoki mani: vai tu man mācīsi tās zinības, kas katram cilvēkam dod tik brīnišķīgu spēku?

—   Tikai tad rūpīgi jāgatavo stundas! — Voļka stingri noteica.

Chotabičs zemu palocījās, pielikdams roku pie sirds un pie pieres.

Voļka turpat uz vietas starp savām grāmatām sameklēja vecu, nosmulētu ābeci, no kuras kādreiz bija mācījies lasīt, un, steidzīgi paēdis brokastis, aizveda Chotabiču upes krastā, tālāk no uzmācīgiem skatieniem.

Izrādījās, ka Chotabičs bija sevišķi centīgs un apdāvināts skolēns. Viņš visu saprata gandrīz vai no pusvārda un jau pēc kādas stundas mazliet dziedoši ar lielu prieku lasīja: «Mēs ne-e- sam ver-gi», «Ver-gi ne-e-sam mēs», «Ma-na māte ma-ni mīl», «Kad es iz-aug-šu liels, ie-stā-šos sko-lā», «Es au-sis maz-gā-ju ar ziepēm», «Tētiņ, manu, vectētiņ, uztais' stabulīti».

—   Zini, Chotabič, tu esi nedzirdēti apdāvināts! — Voļka bez­gala brīnījās, un večuka seja tādās reizēs aiz apmulsuma pie­tvīka. — Bet tagad, — teica Voļka, kad Chotabičs jau pavisam tekoši bija izlasījis visu ābeci no sākuma līdz galam, — tagad tev jāiemācās rakstīt. 2ēl tikai, ka man nav visai labs rokraksts. Es tūdaļ aizskriešu un nopirkšu burtnīcas ar rūtiņām un ar slī­pam līnijām. Pa to laiku pamēģini patstāvīgi palasīt avīzi.

Viņš iespieda Chotabičam rokās laikraksta «Pioņerskaja Pravda» jaunāko numuru un pats aizbrauca uz skolu.

Milzīgais nams bija neparasti tukšs. Tikai direktora kabinetā Pavels Vasiļjevičs kopīgi ar mācības daļas vadītāju un ģeogrā­fijas skolotāju apsprieda gada noslēguma atskaites ziņojumu, ko viņi bija sastādījuši nosūtīšanai rajona tautas izglītības nodaļai. Trešajā stāvā dobji skanēja krāsotāju un aprneteju līksmās bal­sis: bija sākušies vasaras remontdarbi.

—   A-a-a, debesu kristālā jumols! — direktors jokodams ap­sveica Voļku. — Vai izveseļojies?

—    Izveseļojos, Pavel Vasiļjevič. Esmu pilnīgi vesels.

—   Tas ir lieliski! Vai esi sagatavojies?

—   Esmu sagatavojies, Pavel Vasiļjevič.

—   Nu, tad jau aprunāsimies.

Viņi pārrunāja visu sestās klases ģeografijas kursu. Ja Vol­kam būtu iešāvies prātā uzņemt laiku, tad viņš pabrīnītos par to, ka saruna ilga gandrīz divdesmit minūtes. Bet viņam neatlika laika vērot pulksteni. Viņam šķita, ka direktors visai pamatīgi neprasa, bet Voļka būtu vēlējies uz katru jautājumu atbildēt pie­cas, desmit minūtes. Viņu nomaca reizē mokoša un laimīga sajūta kā jau skolnieku, kas pamatīgi zina priekšmetu un vairāk par visu baidās, ka eksaminētājs to varētu nepamanīt. Pēc Pa­vēla Vasiļjeviča sejas Voļka sen jau manīja, ka viņš ir apmieri­nāts ar atbildēm, un tomēr, kad Pavels Vasiļjevičs beidzot teica: «Dūšīgs puisis! Tagad var redzēt, ka tevi nav veltīgi mācījuši»,— zēns juta, ka viņa ķermenim pārskrēja patīkamas tirpas, bet mū­sainajā sejā pret paša gribu pavīdēja tik plats smaids, ka direk­tors un mācību daļas vadītājs, kā arī ģeografijas skolotājs sāka smaidīt līdzi.

—   Jā, — mācību daļas vadītājs teica, — uzreiz var redzēt, ka Kostiļkovs ir nopietni strādājis, kā jau pionierim pienākas.

Ak, ja nu vēl direktors un mācību daļas vadītājs būtu zinājuši, kādos nedzirdēti grūtos apstākļos Volkam bija jāgatavojas šīm

pārrunām! Ka viņš manījās, slēpās, bēga no Chotabiča, lai rastu iespēju mierīgi pasēdēt pie ģeografijas mācību grāmatas. Cik neparasti grūtus šķēršļus šaja laikā viņam sagādāja Chotabičs, pats to nemaz neapzinādamies! Tad gan viņi vēl daudz augstāk vērtētu Kostiļkova gūtos panākumus!

Voļka jau gribēja direktoram un mācību daļas vadītājam palielīties ar savam pedagoģiskajam spējam, bet laikus vēl atturējās.

—   Tā, Kostiļkov, — Pavels Vasiļjevičs svinīgi teica, — ap­sveicu tevi, pārejot septītajā klasē! Atpūties līdz septembrim! Uzkrāj spēkus! Dzīvo sveiks!

—    Pateicos, Pavel Vasiļjevič, — ar cieņu, kā jau tas pieklā­jās septītās klases skolniekam, atbildēja Voļka. — Uz redzēša­nos, Stepan Tichonovič! Uz redzēšanos, Sergej Semjonovič! …

Tobrīd, kad Voļka atgriezās upītes krastā, Chotabičs, ērti atlaidies milzīga ozola ēnā, sparīgi lasīja Zeņam priekšā «Pioņer- skuju Pravdu».

—   Noliku! Uz «pieci»! — Voļka pačukstēja savam draugam un, atlaidies blakus Chotabičam, izbaudīja vismaz trejāda ap­mierinājuma sajūtas: pirmo par to, ka pašreiz viņš atradās paēnā, otro par to, ka teicami bija izturējis pārbaudījumu, un trešo, ne mazāk svarīgu, bet, šķiet, pašu galveno — skolotāja lep­numu par sava skolēna sekmēm.

Pa to starpu večuks, lasīdams visu pēc kārtas, bija nonācis pie nodaļas «Sporta jaunumi». Jau pirmo informāciju dzirdot, abi draugi, skumju un ilgu mākti, nopūtās.

—    «Ap jūlija vidu,» — Chotabičs lasīja, — «no Archangeļ- skas uz Arktiku dosies Centrālā ekskursiju biroja nofraktēts tvaikonis — ledlauzis «Ladoga», uz kura savu atvaļinājumu pa­vadīs Maskavas un Ļeņingradas sešdesmit astoņi labākie darba pirmrindnieki. Liekas, ka brauciens būs ļoti interesants.»

—   Tas ir ko vērts! — Voļka sapņaini teica. — Tas tik būs brauciens! Par to varētu vai nez ko atdot — nekā nebūtu žēl!

—    Pavēliet tikai, o mani visubrīnišķīgie draugi, un jūs varē­siet braukt, kurp vien gribēsiet! — Chotabičs dedzīgi teica, kvēli vēlēdamies kaut kā atlīdzināt saviem jaunajiem skolotājiem.

Taču Voļka atbildes vietā atkal tikai smagi nopūtās. Bet Zeņa skumji paskaidroja vecajam:

—   Nē, Chotabič, uz «Ladogas» tikt mums nav ko domāt: uz tā, brālīt, vienīgi izcili cilvēki var cerēt nokļūt.

—   Ak tikai izcili cilvēki? — vecais novilka un tikko jaušami pavīpsnāja.

XLIII. Tracis centralajā ekskursiju birojā

Tajā pašā dienā Centrālā ekskursiju biroja kancelejā iera­dās vecītis, tērpies baltā uzvalkā, cietu salmu cepuri galvā, sārtām, zeltā un sudrabā fantastiski izrakstītām kurpēm ar uz­liektiem purngaliem kājās. Viņš pieklājīgi apvaicājās, vai tam esot laime atrasties tas augstās iestādes telpās, kas ļaudīm sa­gādājot brīnišķo ceļojumu prieku. Saņēmis apstiprinošu atbildi no sekretāres, kas par tik izsmalcinātu jautājumu bija galīgi pārsteigta, vecais tikpat izmeklētiem vārdiem apjautājās, kur sēžot tas augsti cienījamais vīrs, no kura atkarīga iespēja pieda lities braucienā ar ledlauzi «Ladoga».

Viņu sūtīja pie paresna plikpauraina darbinieka, kas sēdēja pie plaša, vēstuļu kaudzēm apkrauta rakstāmgalda.

—   Tikai ņemiet vērā, pilsoni: uz tvaikoņa «Ladoga» vietu vairs nav, — viņam vēl piebilda.

Večuks, nekā neatbildēdams, ar galvas mājienu pateicās, klu­sēdams piegāja pie resniša, klusēdams zemu un godbijīgi viņam palocījās, klusēdams pasniedza avīžu papīrā saritinātu tīstokli, vēlreiz palocījās, tāpat klusēdams apgriezās un aizgāja. Šīs jocī­gās ainas aculiecinieki viņu pavadīja neizpratnes pilniem ska­tieniem.

Darbinieks attina avīžu papīru un ieraudzīja tik neparastu vēstuli, kādu līdz šim nekad vēl nebija saņēmis ne tikai Centrā­lais ekskursiju birojs, ne ari kāda cita padomju iestāde. Tas bija iedzeltens pergamenta tīstoklis, pie kura zeltainā, zīda auklā karājās liels, zaļš vaska zīmogs.

—   Vai jūs kaut ko tamlīdzīgu esat redzējuši? — darbinieks skaļi apvaicājās un tūdaļ aizskrēja ziņot savam tiešajam priekš­niekam — sevišķi tālo ekskursiju sektora vadītājam.

Tas, uzreiz pametis savas kārtējās darīšanas, kopā ar savu darbinieku aizdrāzās pie paša direktora.

—   Kas noticis? — direktors viņiem noprasīja. — Vai nere­dzat — esmu aizņemts.

Atbildes vietā sektora vadītājs klusēdams atritināja viņa priekšā tīstokli.

—    Kas tad tas? — direktors jautāja. — Vai no muzeja?

—   Nē, no kārtējā pasta, Matvej Kasjanič, — sektora vadītājs atbildēja.

—    No pasta?! Bet kas tad tur rakstīts? … Nu, vai zināt, — viņš teica, iepazinies ar pergamenta saturu, — man ir gadījies daudz ko piedzīvot, bet šādu vēstuli gan nekad savā mūžā neesmu saņēmis! To laikam būs rakstījis kāds ārprātīgais.

Un, ja nu viņš tiešām būtu ārprātīgs, tad katrā gadījumā tas ir arī retu lietu cienītājs, — sevišķi tālo ekskursiju sektora vadītājs atteica. — Pamēģiniet vien dabūt pergamentu! . . .

— Nē, nu paklausieties tikai, kas šeit ir rakstīts! — Matvejs Kasjaničs turpi­nāja, piemirsis, ka viņa sarunu biedri ag­rāk neka viņš pats jau bija iepazinušies ar šā sūtījuma saturu. — Tie taču ir tīrie murgi! «Visucienījamam izpriecu priekš­niekam, nepiekukuļojamam un augsti mā­cītām sevišķi talo ceļojumu sektora vadī­tajam, lai slavēts viņa vārds starp godā­jamākajiem un dižciltīgākajiem sektoru vadītajiem!» — Matvejs Kasjaničs lasīja un pamirkšķināja ar acīm sektora vadītājam: — Tas domāts jums, Ivan Ivanič!

Ivans Ivaničs apmulsis nokrekstējās. Matvejs Kasjaničs turpināja lasīt: — «Es — Ha- sans Abdurachmans, varenais džins, lielais džins, kas ar savu spēku un varenību guvis slavu Bagdadē un Damaskā, Babilonā un Sumirā, esmu ļauno garu dižā ķēniņa Chotaba dēls, atvase no tās mūžīgās valsts ciltskoka, kurš tīkams Suleimanam ibn Daudam (lai miers viņiem abiem!) un kura valdīšana priecina viņu sirdis. Par maniem svētītiem darbiem bija ielīksmots pats allahs un aplaimoja mani, Hasanu Abdurachmanu, džinu, kas viņu godināja. Visi ķēniņi visās četrās pasaules malās savas pilīs no Augšējās juras līdz Apakšējai un Rietumu ķēniņi, kas dzīvoja teltīs, visi ir nesuši man dārgas dāvanas un Bagdadē skūpstījuši manas kājas.

Man nācis zināms, o visucienījamais no sektoru vadītājiem, ka drīzumā no Archangeļskas pilsētas atiešot kuģis bez burām, saukts «Ladoga», ar kuru izpriecas braucienā došoties dažādu pilsētu visslavenākie cilvēki. Un, raugi, es vēlētos, lai starp vi­ņiem būtu arī mani divi jaunie draugi, kuriem ir tik daudz labu tikumu, ka, pat īsumā pārskaitot, tos nevarētu ietilpināt šajā tīstoklī.

Diemžēl, man nav zināms, cik slavenam jābūt cilvēkam, lai viņu atzītu par šā lieliskā ceļojuma cienīgu. Bet, lai šīs prasības

būtu cik lielas būdamas, mani draugi tomēr tām atbildīs pilnīgi un ar uzviju. Jo, raugi, manos spēkos ir padarīt viņus par prin­čiem vai šeiehiem, ķēniņiem vai karaļiem, par dižciltīgākajiem no dižciltīgajiem, par bagatākajiem no bagatajiem, par varenā­kajiem no varenajiem.

Septiņas un vēl septiņas reizes krizdams tev pie kājām, sūtu tev savu sveicienu, o gudrais sektora vadītāj, un ludzu paziņot, kad es ar saviem jaunajiem draugiem varu ierasties uz minētā kuģa klāja, lai neskar to vētras un likstas tā tālajā un bīsta­majā ceļā!

Ar šo parakstījies Hasans Abdurachmans ibn Chotabs, vare­nais džins.»

Pašā apakšā bija minēta Voļkas Kostiļkova adrese, kurp no­sūtīt atbildi.

— Murgi! — Matvejs Kasjaničs nobeidza, satīdams tīstokli. — Ārprātīga murgi. Archivā — un cauri.

- Labāk tomēr atbildēt. Citādi šis sajukušais večuks nāks pie mums vai piecreiz dienā aptaujāties, kas noticis ar viņa lū­gumu. Nebūs iespējams strādāt, es jums apgalvoju, — Ivans ivaničs iebilda un dažas minūtes vēlāk pats nodiktēja mašīnrak­stītājai atbildi.

XLIV. Kurš ir visslavenākais?

Hotabičs, protams, bija rīkojies neapdomīgi, atbildes nosūtī­šanai minēdams Voļkas adresi. Ta bija tikai sagadīšanās, ka Voļka kāpnēs sastapa pastnieku. Bet ko tad, ja šīs laimīgās satikšanās nebūti!? Tad Centrālā ekskursiju biroja vēstule no­kļūtu Voļkas vecāku rokās un sāktos iztaujāšana un ievārītos tāda putra, ka pat domāt par to ir nepatīkami.

Jaunais Kostilkovs ne visai bieži bija saņēmis vēstules uz sava vārda. Kādas trīs vai četras reizes visā savā mūžā. Tāpēc Voļka, dabūjis zināt no pastnieka, ka uz viņa vārda ir vēstule, bija ļoti pārsteigts. Bet, ieraudzījis uz aploksnes Centrālā eks­kursiju biroja zīmogu, pilnīgi apstulba. Viņš rūpīgi apskatīja to no visām pusēm, nez kādēļ pat paostīja, bet juta tikai gumiara-

bika saldeno smaržu. Tad viņš drebošām rokām atvēra aploksni un, nekā nesaprazdams, vairākkārt pārlasīja Ivana Ivaniča īso, bet pieklājīgo atbildi.

«Ļoti cienījamais pilsoni H. Abdurachrnan!

Ar lielu nožēlu esam spiesti pavēstīt, ka Jūs ar savu lūgumu mazliet esat nokavējies. Visas vietas uz «Ladogas» jau ir izpār- dotas. Sveiciens jūsu prinčiem un šeiehiem!

Sevišķi talo ceļojumu sektora vadītājs

Iv. Domosedovs.»

«Vai tad tiešam vecītis būtu rūpējies, lai mēs tiktu uz «Lado­gas»?» Voļka pēdīgi iedomājas un jutās aizkustināts. «Cik brī­nišķīgs vecītis! Tikai tas nu nav saprotams, kādiem prinčiem un šeiehiem biedrs Domosedovs sūta sveicienus. Pag, to tūdaļ uzzi­nāsim!»

—   Chotabič, ei Chotabič! — viņš sauca, nonācis upes krastā. — Vai vari panākt uz vienu mirklīti?

Vecais, kas snauda kupla ozola ēnā, izdzirdis Voļkas balsi, satrūkās, pielēca kājās un veca cilvēka sīkiem solīšiem pietecēja pie Voļkas.

—   Te es esmu, o manas sirds vārtsargs, — viņš teica aizel­sies. — Gaidu tavas pavēles.

—   Atzīsties: tu esi rakstījis Centralajam ekskursiju birojam?

—   Rakstīju. Gribēju tev sagādāt pārsteigumu, — Chotabičs apmulsa. — Bet vai tad jau ir atbilde?

—    Protams. Re, kur ir, — Voļka atbildēja, rādīdams vecajam vēstuli.

Chotabičs izķēra no Voļkas rokām papīrīti, lēni pa balsieniem izlasīja Ivana Ivaniča diplomātisko vēstuli, pēkšņi tumši pie­tvīka, sāka drebēt, viņa acis pieplūda ar asinīm, un niknās dus­mās viņš parāva sava krekla izrakstīto apkakli, ka nostirkšķēja vien.

—    Lūdzu piedošanu, — viņš nosēcās, — lūdzu piedošanu! Esmu spiests kādu brīdi tevi atstāt, lai pienācīgi sodītu šo nici­nāmo Domosedovu. O, es zinu gan, ko ar viņu darīšu! Es viņu iznīcināšu. Jeb nē, es viņu neiznīcināšu vis, jo viņš nav pel­

nījis tik žēlsirdīgu sodu. Es viņu labāk pārvērtīšu par netīru lupatu, un lietainas rudens dienās pirms ieiešanas telpās taja varēs noslaucīt dubļainos apavus. Jeb nē! Nē, tā arī vēl par maz, lai atmaksātu viņam par nekaunīgo atbildi …

To teikdams, vecais uzšāvās gaisā. Bet Volka valdonīga balsī uzkliedza:

—   Atpakaļ! Uz karstam pēdām atpakaļ!

Vecais paklausīgi atgriežas, apvainojumā raukdams savas biezas, sirmās uzacis.

—    Tfu tu, patiešām! — Voļka apskaitās, pavisam nopietni nobijies par sevišķi tālo ceļojumu sektora vadītāju. — Prātu esi izkūkojis, vai? Vai tad viņš ir vainīgs, ka vairāk vietu nav? Ku­ģis taču nav no gumijas! … Jā, starp citu, kas tie par prinčiem un šeiehiem, kurus biedrs Domosedovs min savā atbildes vēstulē?

Tas esi tu, o Voļka ibn Aļoša, tu un mūsu draugs Zeņa ibn Kola, lai allahs dod jums ilgu mūžu! Es uzrakstīju šim sliktāka­jam NO sektora vadītājiem, ka ar jūsu slavenību viss būs kārtībā, jo, lai cik slaveni ari būtu pārējie «Ladogas» pasažieri, es, mani draugi, varu jūs padarīt vel slavenākus. Es uzrakstīju šim prātā aprobežotajam Domosedovam — lai allahs aizmirst par viņu! ka viņš, nemaz neredzējis, var uzskatīt jūs par šeiehiem vai ķēni­ņiem, vai arī par prinčiem.

Neskatoties uz nopietno situāciju, Voļka tomēr nevarēja val­dīt smieklus. Viņš iesmējās tik skaļi, ka no tuvākā koka trok­šņaini pacēlās gaisā un, sašutuši apkārt skatīdamies, aizlaidās vairaki diezgan cienīga izskata kovārņi.

- Pag, pag .. . tātad iznāk, ka es esmu princis? — Voļka beidzās vai nost aiz smiekliem.

—    Jāatzīstas, es tiešām nesaprotu tavu smieklu iemeslu, Chotabičs aizvainoti teica. — Bet īstenībā prinča nosaukumu es biju domājis Zeņam. Tu, manuprāt, esi pelnījis sultānā nosau­kumu.

Ek, sasmīdināji gan! Nudien, sasmīdināji! Tātad Zeņka būtu bijis princis, bet es sultāns? Nē, padomājiet tikai, kāds po­litisks analfabētisms! — Voļka šausminādamies beidza smieties.

Neko teikt, slaveni cilvēki — princis un ķēniņš! Tie taču ir vis­nederīgākie cilvēki, kādi vien var būt!

—   Ak vai, tu laikam esi prātā jucis! — Chotabičs sāka uz­traukties, nemierīgi vērdamies savā daudz jaunākajā sarunu biedrā. — Cik es noprotu, tad pat sultāni tev nav pietiekami sla­veni. Kurš tad, pēc tavām domam, būtu slavens cilvēks? Nosauc man kaut vienu tādu!

—   Nu ņemsim kaut Cutkichu vai Luņinu, vai Kožcdubu, vai Pašu Angclinu …

—   Kas tad tas Cutkichs tāds ir? Vai sultāns?

- Tēmē, brāl, augstāk! Cutkichs ir viens no labākajiem meistariem vadmalas rūpniecībā!

—    Un Luņins?

—   Luņins ir labakais lokomotives vadītājs.

—    Un Kožedubs?

—   Viņš ir viens no visizcilākajiem lidotājiem!

—   Un kā sieva tad ir Paša Angelina, kad tu viņu uzskati slavenāku par šeiehiem un karaļiem?

—   Viņa ir slavena pati, bet nevis vīra dēļ. Viņa ir izcila trak­toriste!

—    Nu, vai zini, o dārgais Voļka, es esmu pārāk vecs, lai at­ļautu tev tā smieties par mani. Tu gribi mani pārliecināt, ka vienkāršs vadmalas audējs vai lokomotives vadītājs ir slavenāks par ķēniņu!

—    Pirmkārt, Cutkichs nav vienkāršs vadmalas audējs, bet vadošs tekstilrūpniecības pirmrindnieks, bet Luņins — ievēro­jams lokomotives vadītājs. Un otrkārt, pat visvienkāršākais strādnieks pie mums tiek vairāk cienīts nekā visķēnišķīgākais ķēniņš. Netici? Še palasi laikrakstā!

Voļka sniedza Chotabičam laikrakstu, un tas pats ar savam acīm pārliecinājās, ka virs daudziem atslēdznieku, agronomu, lidotāju, kolchoznieku, audēju, skolotāju un namdaru fotoattē­liem lieliem burtiem bija iespiests: «M ūsu Dzimtenes slavenie ļaudis.»

—   Es nekad nebūtu ticējis taviem vārdiem, — Chotabičs tad nopūzdamies teica, — nekad nebūtu ticējis, ja šā manis iecienītā

laikraksta lappusēs nebutu atradis tiem apstiprinājumu. Es tevi lūdzu, o Voļka, paskaidro man: kādēļ šeit, tavā brīnum jaukajā zemē, viss ir citādāk nekā citās valstīs?

—   To var, lūdzu, kaut tūlīt! — Voļka viņam sparīgi atbildēja. Tad, ērti apsēdies upes krastā, viņš ilgi un ar lepnumu skaidroja Chotabičam padomju iekārtas būtību.

Klāstīt šās ilgstošas sarunas saturu jau nu gan nebūs vaja­dzīgs, jo nav šaubu, ka jebkurš mūsu grāmatas lasītājs Voļkas vietā Chotabičam būtu pastāstījis lo pašu, ko viņš.

—   Viss tas, ko tu pateici, ir vienādi gudrs un cildens. Kat­ram, kas ir godīgs un kam ir taisnīga sirds, pēc taviem vārdiem ir ko padomāt, — Chotabičs vaļsirdīgi pateica, kad bija beigu­sies viņa mūžā pirmā politmācību stunda.

Mazliet padomājis, viņš dedzīgi piebilda:

—   Tāpēc jo vairāk mani pārņēmusi vēlēšanās sagādāt kā tev, tā tavam draugam iespēju piedalīties braucienā ar «La- dogu». Un tici man — es to panākšu.

—   Tikai, lūdzu, bez tračiem, — ar gudru ziņu teica Voļka.

Un bez miglas laišanas acīs. Tas ir, bez mānīšanās. Neiedo­mājies, piemēram, uzdot mani par teicamnieku mācībās. Man trijos priekšmetos ir četrinieki.

Tava vēlēšanās man ir likums, — Chotabičs atbildēja, zemu palocīdamies.

Vecais godam turēja savu solījumu. Viņš pat pirkstu nepie­dūra nevienam Centrālā ekskursiju biroja darbiniekam, ncuz- deva mūs.u jaunos draugus un it īpaši pats sevi par pirmrind­nieku vai teicamnieku mācībās. Viņš vienkārši izdarīja tā, ka, visiem trim mūsu varoņiem ierodoties uz «Ladogas» klāja, viņus tur ļoti labi sagaidīja, piedāvāja viņiem lielisku kajiti un ne reizi nepainteresējās, ar kādām tiesībām, taisnību sakot, viņi iekļu­vuši ekspedicijas sastāvā. Chotabičs jau tā bija nokārtojis, ka nevienam no līksmajiem un draudzīgajiem «Ladogas» pasažie­riem šis jautājums pat neiešāvās prātā.

Toties divdesmit minūtes pirms atiešanas, kapteinim pilnīgi negaidot, uz tvaikoņa tika uznestas simt piecdesmit kastes ar apelsiniem, tikpat daudz kastes ar brīnišķīgām vīnogām, divi

simti kastes ar datelēm un pusotras tonnas visizmeklētāko aus­trumu gardumu

Uz katras kastes bija uzrakstīts: «Visiem ekspedicijas dalīb­niekiem un visai «Ladogas» komandai no pilsoņa, kas vēlas pa­likt nezināms.»

Nav nemaz jābūt sevišķi gaišredzīgam, lai iedomātos, ka tās bija Chotabiča dāvanas, kurš nevēlējās, ka viņš un viņa draugi pilnīgi par velti piedalītos braucienā ar «Ladogu».

Un tik tiešām, pavaicajiet jebkuram «Ladogas» ekspedicijas dalībniekam — visi vel šodien ar lielu labpatiku piemin «pilsoni, kas vēlējās palikt nezināms». Viņa davanas visiem labi garšoja.

Tagad, kad lasītāji vairāk vai mazāk ir iepazinušies ar ap­stākļiem, kādos mūsu draugi nokļuva uz «Ladogas», mēs varam ar mierīgu sirdsapziņu turpināt savu stāstījumu.

XLV. Kas traucē gulēt?

Laika apstākļi ledlauzim «Ladoga» bija labvēlīgi. Trīs dienas tvaikonis brauca pa klaju ūdeni. Tikai trešās dien­nakts beigās tas ievirzījās viengadīgu un klīstošu ledus gabalu josla.

Zēni tieši tobrīd spēlēja kopkajitē dambreti, kad tur iedrāzās satrauktais Chotabičs, ar labo roku pieturēdams savu salmenīcu, 110 kuras viņš nekad nešķīrās.

Mani draugi, — viņš teica ar platu smaidu sejā, — lūdzu jūs, pārliecinieties paši: visu jūru, cik talu vien ta pārredzama, klāj cukurs un dimanti!

Chotabičam šie vārdi bija pilnīgi piedodami: savā gandrīz četri tūkstoši gadu garajā mūžā viņš nekad nebija redzējis ne­vienu pašu ledus gabalu …

Visi, kas atradās kopkajitē, izskrēja uz klāja un ieraudzīja, ka «Ladogai» pretim bez trokšņa tuvojas miriadi ledus gabalu, kas bija balti kā sniegs un žilbinoši mirdzēja pusnakts saules spilgtajos staros. Drīz vien zem tvaikoņa ieapaļā tērauda priekš- vadņa sāka čirkstēt un dārdēt pirmie ledus gabali.

Vēlu nakti (laiks tomēr bija tik gaišs un saulains kā skaidrā dienā) ekskursanti pamanīja tālumā salu grupu. Pirmoreiz viņi skatīja Franča Jozcfa zemes archipelaga diženo un drūmo aina­vu. Pirmoreiz viņi redzēja kailās, drūmas klintis un kalnus, ko sedz mirdzoši šļūdoņi. Šļūdoņi atgādināja gaišus, šķautnaiņus mākoņus, kas cieši piekļāvušies nemīlīgajai zemei.

—    Ir laiks likties uz auss! — Voļka sacīja, kad visi jau tiku tikām bija izpriecājušies par tālo salu neparasto izskatu. — Un, taisnību sakot, nav jau neka ko darīt, taču gulēt nepavisam ne­gribas. Re nu, ko nozīmē, ka neesam raduši iemigt saules gaismā!

—   Bet man, o visucildenais, šķiet, ka gulēt traucē nevis saule, bet pavisam kas cits, — Chotabičs rāmi izteica savas domas.

Neviens tomēr viņa vārdiem nepievērsa nekādas uzmanības.

Kādu laiku pēc šās sarunas zēni bez mērķa vēl klaiņoja pa kuģi. Uz klājiem palika arvien mazāk un mazāk cilvēku. Beidzot ari mūsu draugi devās uz savām kajitēm. Drīz vien uz visas «Ladogas» nomodā palika tikai tie komandas locekļi, kam bija jābūt sardzē.

Uz «Ladogas» iestājās klusums un miers. No visām ka j i - tēm atskanēja mierīga krākšana un miegaina šņākuļošana, itin ka viss tas notiktu nevis uz tvaikoņa, kas atrodas divarpus- tūkstoš kilometru tālu no Lielās zemes bargajā un viltīgajā

Barcnca jūrā, bet gan kaut kur Maskavas tuvumā klusā un mā­jīgā atpūtas namā klusās stundas laikā. Šeit, tāpat kā atpūtas namu istabās, iluminatoriem bija pat aizvilkti priekša aizkari, lai spilgtā saules gaisma netraucētu iemigt.

XLVI. Vai tas ir rifs vai nav?

Starp citu, ļoti drīz atklājās, ka starp «Ladogu» un atpūtas namu tomēr ir visai jūtama starpība. Patiesi, ja neņem vērā Krimas zemestrīci, tad atpūtas namu vecākie iemītnieki neatceras, kad viņi miegā būtu izsviesti no gultām. Bet mūsu ekskursanti savās kajitēs vēl nebija paguvuši iemigt, kad kuģi satricināja spēcīgs grūdiens un cilvēki izbira no savam kojām uz grīdas ka nogatavojušies augļi. Tai paša mirkli aprāvās ma­šīnu vienmērīgā dunoņa. Iestājas klusums, un tad varēja dzirdēt noblikšķam durvis, aizdipam ekskursantu soļus, skrienot laukā no kajitēm, lai uzzinātu, kas noticis. No klaja atskanēja skaļi komandas vārdi.

Voļka ļoti veiksmīgi bija izvēlies no augšējās kojas. Viņš tūdaļ pielēca kājās, ar roku berzēdams sadauzītās vietas. Vēl pilnīgi neatmodies, viņš neaptvēra, kas īsti noticis, tāpēc no­sprieda, ka izvēlies paša neuzmanības dēļ, un taisījās rāpties atpakaļ savā vietā, bet satraukto balsu kņada, kas bija dzirdama gaitenī, pārliecināja Voļku, ka viņa kritiena cēlonis ir daudz no­pietnāks, nekā viņam šķiet.

«Vai tiešām mēs esam uzskrējuši virsū zemūdens klintij?» viņš nodomāja, steidzīgi vilkdams kājās bikses, un tūdaļ pieķēra sevi, ka šī doma viņu ne vien neizbiedēja, bet pat sagādāja vi­ņam tadu dīvainu, uztraucošu apmierinājuma izjūtu.

«Cik tas vareni!» viņam iešāvās prātā, drudžaini auklojot ciet zābakus. «Te nu es esmu iekļuvis īstā dēka! Lieliski! Tūkstošiem kilometru tālumā visapkārt neviena tvaikoņa. Bet mums varbūt pat radiostacija nedarbojas! .. .»

Acumirkli viņš iztēlojās ārkārtīgi pievilcīgu ainu: kuģim draud briesmas; saldūdens un pārtikās krājumi izsīkst, taču visi ekskursanti un «Ladogas» komanda izturas vīrišķīgi un mierīgi, kā jau padomju cilvēkiem klajas. Tomēr labak par visiem izturas, protams, viņš — Voļka Kostiļkovs. Oho, Vladimirs Kostiļkovs prot skatīties briesmām acīs! Viņš vienmēr ir priecīgs, viņš vien- mēr ir ārēji bezrūpīgs, viņš uzmundrina mazdūšīgos. Un, kad aiz necilvēcīgās piepūles un pārtikas trūkuma saslimst «Lado­gas» kapteinis Stepans Timofejevičs, viņš, Voļka, ar pilnām tiesībām pārņem ekspedicijas vadību savās tēraudstingrajās rokas . . .

—    Kāds cēlonis partraucis miegu, kas tik nepieciešams ta­vam nenobriedušajam organismam? — miegaini žāvādamies, Chotabičs pārtrauca viņa saldos sapņus.

—   Tūdaļ, vecais, uzzināšu . .. Tu tikai neuztraucies, Voļka uzmundrināja Chotabiču un skrēja augšā.

Starpklājā pie kapteiņa tiltiņa drūzmējās kādi divdesmit pus- apģerbušies ekskursanti un par kaut ko klusu sarunājās. Lai padarītu viņus možākus, Voļka ar priecīgu, bezrūpīgu izteiksmi sejā vīrišķīgi teica:

—   Mieru, biedri, pirmām kārtām mieru! Nav nekada pamata celt paniku!

—    Par paniku pareizi teikts. Zelta vārdi, jaunais cilvēk! Tad nu ej vien atpakaļ uz savu kajiti un liecies mierīgi gulēt, — kāds ekskursants smaidot viņam atbildēja. — Bet mēs, lai tu zinātu, nepavisam neceļam paniku.

Visi iesmējās, un tikai Voļka jutās mazliet neērti. Turklāt uz klāja bija diezgan vēss, un viņš nolēma ieskriet kajitē, lai pa­ķertu mētelīti.

—    Pirmām kārtām mieru, — viņš teica Chotabičam, kas viņu lejā gaidīja. — Nav nekāda pamata celt paniku. Nepaies ne divi dienas, kad jau pēc mums ieradīsies kāds spēcīgs ledlauzis un nocels mūs no sēkļa. Protams, mēs varētu tikt nost arī paši, bet vai dzirdi: mašīnas netrokšņo, tur kaut kas ir samaitājies, bet, kas īsti, neviens netiek gudrs. Protams, mums šis tas būs jā­piecieš, taču cerēsim, ka neviens no mums nesaslims un nenomirs.

Voļka ar lepnumu klausījās pats sevī. Viņš nemaz nebija do­mājis, ka prot tik viegli nomierināt cilvēkus.

- Ak vai man! — gluži negaidot večuks sāka gausties, vel­tīgi pūlēdamies ar kailajam kajam trāpīt savās slavenajās kurpēs.

Ja jus iesiet bojā, es to nepārcietīšu. Vai patiesi esam uzgrūdušies uz sēkļa? Vai man! Labāk jau tad mašīnas būtu trokšņojušas. Un es jau arī esmu labais! Kur man būtu jāizlieto savs spēks svarīgākiem uzdevumiem, es …

—   Chotabič, — Voļka viņu stingri pārtrauca, — uz vietas pasaki, ko tu nu atkal esi ievārījis!

—   Nu itin neko sevišķu. Vienkārši, rūpēdamies par tavu ne­traucēto miegu, es atļāvos pavēlēt mašīnām netrokšņot.

—   Vai tu no tiesas?! — Voļka izbijās. — Tagad es saprotu, kas noticis. Tu pavēlēji mašīnām netrokšņot, bet tās bez trokšņa strādāt nevar. Tāpēc ledlauzis arī tik pēkšņi apstājās. Tūdaļ atcel savu pavēli, citādi, skaties vien, katli sasprāgs!

—   Dzirdu un paklausu, — krietni iztrūcies, Chotabičs atbil­dēja drebošā balsī.

Tajā pašā mirklī mašīnas atkal iedunējās un «Ladoga», itin kā nekas nebūtu noticis, devās ceļā. Bet kapteinis, kuģa mecha- niķis un visi pārējie ļaudis uz kuģa minēdami nevarēja uzminēt, kāpēc mašīnas tik pēkšņi un neizskaidrojami bija apstājušās un tikpat mīklaini atkal atjaunoja savu darbu.

Tikai Chotabičs un Voļka zinaja, ka tas bija noticis, bet viņi aiz pilnīgi saprotamiem apsvērumiem nevienam par to nestās­tīja. Pat Zeņam ne.

XLVII. Chotabiča sarugtinajums

pRet rītu «Ladoga» iepeldēja biezas miglas joslā. Kuģis  gausi virzījās uz priekšu, ik piecas minūtes satricinādams tuksnešainos klajumus ar savas sirēnas varenajiem auriem. Tā tas paredzēts kuģniecības noteikumos. Miglainā laika kuģiem jādod skaņu signāli — vienalga, vai tic brauc pa visdzīvākajiem jūras ceļiem vai arī atrodas Ziemeļu Ledus okeana visvientuļā­kajās vietās: lai nenotiktu sadursmes.

«Ladogas» sirēnas viesa pasažieros skumjas un grūtsirdību.

Uz klāja bija mitrs, neka interesanta tur nebija, bet kajites māca garlaicība. Tāpčc ekskursanti bija aizņēmuši visus krēslus un dīvānus kopkajitē. Daži spēlēja šachu, citi — dambreti, vēl citi lasīja.

Vairākkārt tika izdziedātas gan korī, gan solo visas pazīs­tamās dziesmas, ģitārās un bajana pavadījumā ekskursanti de­joja, stastija dažādus notikumus.

Pēkšņi ārpusē atskanēja griezīgs svilpiens. Aiz pārsteiguma visi nodrebēja, un Zeņa pazobojas:

—   Nekrietnība! Kāds ielēcis mūsu ejošaja tvaikonī!

Tomēr pasmieties neviens nepaguva, jo «Ladoga» stipri no­drebēja, kaut kas draudīgi iečirkstējās zem kuģa dibena, un kuģis jau otro reizi šajā diennaktī apstājās.

—   Atkal tavi nedarbi, Chotabič? — nočukstēja Voļka.

—    Nē jel, nē jel, o visu jaukākais! Zvēru tev, par tik negai­dītās kuģa apstāšanās cēloņiem es nezinu neko vairāk kā tu.

Un patiesi, šoreiz večuks nebija vainīgs. «Ladoga», miglā apmaldījies, bija uzdrāzies uz sēkļa.

Pasažieri, izskrējuši uz klāja, tikai ar pūlēm varēja migla sa­skatīt bortu reliņus. Ja pārliecās par kuģa pakaļgalu, tad tomēr varēja saredzēt, kā, dzenskrūvei sasprindzināti darbojoties, puto tumši zaļais, nemīlīgais ūdens.

Pagāja pusstunda, taču visi mēģinājumi dabūt «Ladogu» nost no sēkļa, braucot atpakaļgājienā, beidzās neveiksmīgi. Tad kuģa kapteinis Stepans Timofejevičs pavēlēja kalsenajam bocma­nim Pankratičam svilpt visus augšā uz klāja.

—    Biedri, — Stepans Timofejevičs sacīja, kad visi «Lado­gas» iemītnieki, atskaitot tos, kas atradās sardzē, bija sapulcē­jušies starpklājā, — tiek pasludināta trauksme. Lai bez citu palīdzības mēs varētu tikt nost no sēkļa, atliek tikai viens līdzek­lis — jāpārkrauj ogles no kuģa priekšgala bunkuriem uz pakaļ­galu. Tad pakaļgals vilks uz leju un viss būs kārtībā. Ievērojot mūsdienu trieciena tempus darbā, būs jāpastrādā desmit div­padsmit stundu, ne vairāk. Bocmanis tūdaļ sadalīs jūs brigā­dēs, labi žigli pārģērbieties sliktākās drēbēs, lai nebūtu žēl tās notraipīt, un pie darba .. . Jūs, zēni, un jūs, Hasan Chotabič, neraizējieties! Sis darbs nav jums pa spēkam: zēniem vēl par agru, bet Hasanam Chotabičam jau par vēlu cilāt smagumus.

—    Man neesot pa spēkam cilāt smagumus?! — Chotabičs pārskaities atsaucas. — Vai tu zini, ka neviens no šeit klātesoša­jiem nevar sacensties ar mani smagumu celšanā, o augsti godā­jamais Stepan Timofejevič?

Izdzirduši šos vārdus, visi neviļus pasmaidīja:

—   Tas tik ir večuks! Prot lielīties! …

—    Skat tikai, kāds čempions atradies!

—    Nav ko smieties: cilvēks ir sarūgtinats. Vecums prieku nedara.

—   Tūdaļ jūs pārliecināsieties! — Chotabičs iekliedzās. Viņš satvēra savus abus jaunos draugus un visiem par lielu

izbrīnu sāka ar tiem žonglēt, itin kā tie nebūtu vis spēcīgi, drukni trīspadsmit gadu veci zēni, bet ping-ponga plastmasas bumbiņas.

Atskanēja tik skaļi aplausi, it kā tas notiktu nevis uz kuģa, kam tālu no sauszemes gadījusies avarija, bet gan kaut kur stiprinieku konkursā.

—    Attiecībā uz večuku es atsaucu savus vārdus! — svinīgi paziņoja Stepans Timofejevičs, kad aplausi beidzot aprima.

—   Un tagad pie darba, biedri! Laiks negaida!

—   Chotabič, — Voļka sacīja, pavezdams večuku sāņus,

—   tas jau nu neiet — divpadsmit stundu no vietas stiept ogles no vienas bedres uz otru. Tev jāpacenšas pašam novilkt kuģi no sēkļa.

—   Tas ir pāri maniem spēkiem, — večuks skumīgi atteica.

—   Esmu par to jau domājis. Protams, var jau novilkt kuģi no akmeņiem, bet tad ielūzīs kuģa dibens, un salāpīt to es nevarēšu, jo nekad neesmu redzējis, kāds tas izskatās. Un visi mēs noslīk­sim kā akli kaķēni ūdens mucā.

Padomā vēl labāk, Chotabič! Varbūt tev tomēr kaut kas iešausies prātā.

Pacentīšos, o manas dvēseles kompas, — večuks atbildēja un, mazliet padomājis, jautāja: — Bet ja nu iznīcinātu pašu sēkli?

—    Chotabič, mīļais, kāds tu esi gudrinieks! — Voļka izsau­cas un traucās spiest večukam roku. — Tas taču ir lieliski!

—    Dzirdu un paklausu, — Chotabičs teica.

Pirmā trauksmes brigāde jau bija nokāpusi ogļu tilpnē un krāva anlracitu lielās dzelzs kastēs, ka rībēja vien, kad «Ladoga» pēkšņi nodrebēja un sāka strauji virpuļot virs dziļā atvara, kas bija radies iegrimušā sēkļa vieta. Vel mirkli — un tvaikonis būtu sašķīdis druskās, ja Voļka neattaptos pavēlēt Chotabičam ap­turēt ūdens virpuli. Jūra aprima, un «Ladoga», inerces dzīts, vēl brītiņu pariņķojis, laimīgi turpināja savu ceļu.

Un atkal neviens, izņemot Chotabiču un Voļku, nevarēja sa­prast, kas tad īsteni bija noticis.

Atkal ritēja aizraujošas un cita no citas atšķirīgas dienas, ceļojot pa maz izpētītām jūrām un jūras šaurumiem, braucot garām drūmām salām, kur cilvēks nekad vai gandrīz nekad nebija kāju spēris. Ekskursanti izcēlās malā gan salas, kur viņus svinīgi ar šauteņu salūtiem sagaidīja ļaudis, kas pārziemoja šais vietās, gan izkāpa uz pilnīgi neapdzīvotām, vientuļām klintīm. Kopā ar visiem pārējiem ekskursantiem mūsu draugi kāpelēja pa šļūdoņiem, klaiņāja pa bazalta augstieni, kas bija kaila kā akmeņi pirts krāsnī, lēkāja no viena ledus gabala uz otru pāri draudīgiem, melniem lāsmeņiem, medīja ledus lāčus. Kādu no tiem bezbailīgais Chotabičs pats ar savu roku aiz kumbra atveda uz «Ladogu». Chotabiča ietekmē lācis drīz vien kļuva pavisam rāms un milīgs kā teliņš un vēlāk sagādāja ekskursantiem un tvaikoņa komandai daudz jautru brīžu. Šo lāci tagad rāda cirkos, un daudzi mūsu lasītāji to droši vien ir redzējuši. Viņu sauc par Kuzju.

XLVIII. «Selam aleikum, Omariņ!»

Apmeklejis Rūdolfa salu, «Ladoga» devas atceļa. Pārliecīgais

iespaidu daudzums, saule, kas nenorietēja ne dienu, ne nakti, biežās miglas un gandrīz nepārtrauktā dārdoņa, ko radīja'' ledus gabali, triekdamies pret kuģa priekšvadni un sāniem, — viss tas bija ekskursantus jau krietni vien nogurdinājis. Arvien

mazak un mazāk radās tādu, kas tīkoja izcelties krasta vientuļas salās, un beigās tikai mūsu draugi un vēl divi trīs nenogurdi­nāmi ekskursanti nepalaida garām nevienu izdevību apmeklēt bargos, neviesmīlīgos klinšu krastus.

—    Neko darīt, — kādu rītu Stepans Timofejevičs teica, pēdējoreiz izcelšu jūs krastā — un diezgan. Nav nekāda prata

sešu septiņu cilvēku dēļ apturēt tvaikoni.

Tāpēc Voļka norunāja ar visiem, kas kopā ar viņu devās uz krastu: krietni atvadīties no arcliipelaga un nesteigties atpakaļ uz «Ladogu». Jo vairāk tāpēc, ka Chotabičs, kas parasti skubi­nāja atgriezties, šoreiz nebija atnācis līdzi — viņš palika spēlē­jam šachu ar Stepanu Timofejeviču.

—    Voļka, — noslēpumaini ierunājās Zeņa, kad pēc trim stundām viņi noguruši atgriezās uz «Ladogas», — iesim kajite! Es tev parādīšu kaut ko interesantu … Re nu, skaties, — viņš turpināja, cieši aizvēris aiz sevis kajites durvis, un izvilka no azotes kaut kādu iegarenu priekšmetu. — Ko tu par šilo teiksi? Es atradu šo trauku salas viņēja malā pie paša krasta.

Žeņas rokās Voļka ieraudzīja jūras ūdenī nozaļējušu nelielu vara trauku, tik lielu kā galda karafi.

—   Tas tūdaļ jāatdod Stepanam Timofejevičam! — Voļka uz­traukts teica. — Droši vien kāda ekspedicija ielikusi tajā vēstuli un iemetusi ūdenī, lai dotu ziņu par savu posta stāvokli.

Es arī sākumā tā biju nodomājis, — Zeņa atbildēja, — bet pēc tam apsvēru, ka nekas briesmīgs nenotiks, ja mēs vispirms paši atvērsim šo trauku un pirmie paraudzīsimies, kas tur iekšā ielikts. Tas taču ir ļoti interesanti! Vai man nav taisnība?

Taisnība! Protams, taisnība! — Voļka dedzīgi piekrita.

Uztraukumā nobālis, Zeņa diezgan atri nokasīja no trauka kakliņa sveķaino masu, ar kuru tas bija cieši aizziests. Zem sve­ķiem atradās masivs svina vāciņš, kas bija izraibināts ar nez kādām zīmēm. Zeņa tikai ar pūlēm varēja to atskrūvēt.

Un tagad, — viņš teica, apvāzdams trauku virs savas guļvietas, — palūkosimies, kas tur . ..

Viņš nepaguva pabeigt teikumu, kad no trauka mutuļiem vien sāka velties ārā biezi, melni dūmi, kas piepildīja visu kajiti, tā ka kļuva pavisam tumšs un nebija vairs iespējams paelpot. Taču pēc dažām sekundēm dūmi sablīvējās, saraucās un pārvērtās par nepievilcīgu veci ar niknu seju un acīm, kas dega ka kvēlojošas ogles.

Vispirms viņš nokrita ceļos un, neganti pieri pret grīdu dau­zīdams, iebrēcās pērkonīgā balsī:

—   Nav cita dieva ka vien allalis, un Suleimans ir viņa pra­vietis!

Pēc šiem vārdiem viņš vēl vairāk reižu klusēdams iezvēla ar pieri pa grīdu tik spēcīgi, ka priekšmeti, kas karājās pie kajites sienam, salīgojās, ka kuģim stipri šūpojoties. Pec tam viņš atkal iebrēcās:

—   O allaha pravieti, nenokauj mani!

—    Atļaujiet pajautāt, — viņa vaidus pārtrauca izbiedētais un reizē arī ieinteresētais Voļka. — Ja nemaldos, runa ir par kādreizējo ķēniņu Zalamanu.

—   Tieši par viņu, o nicinamais jaunekli! Par viņu, Sulei- manu ibn Daudu, lai viņš ilgi vēl dzīvo virs zemes!

—   Vel ir liels jautājums, kurš no mums nicināms, — Voļka mierīgi iebilda. — Bet, kas attiecas uz jūsu Suleimanu, tad viņš nekādā ziņā nevar vairs ilgi dzīvot. Tas ir pilnīgi neiespējami: viņš, atvainojiet, ir miris.

—   Tu melo, nelaimīgais, un par to dārgi samaksāsi!

—   Jūs velti skaišaties, pilsoni. Sis austrumu valdnieks ir miris pirms divi tūkstoši deviņi simti divpadsmit gadiem. Par to pat Enciklopēdijā ir rakstīts.

—    Kurš atvēra trauku? — lietišķi apjautājās vecis, acīm redzot pieņēmis Voļkas paskaidrojumu zināšanai un pārlieku nenoskumdams.

—    Es, — Zeņa kautrīgi atsaucās. — Es . . . bet nav vērts par to pateikties.

—    Nav cita dieva kā vien allahs! — nepazīstamais izsau­cās. — Priecājies, o necienīgais puišeli!

—    Par ko gan man īsteni jāpriecājas? — Zeņa brīnījās. — Jūs esat izglābts no ieslodzījuma, jums tad arī jāpriecājas. Par ko gan es lai priecājos?

Par to, ka šo pašu mirkli es tevi nogalināšu visbriesmī­gākā veidā!

—    Nu, vai zināt, — Zeņa sašuta, — tā vienkārši ir cūcība! Es taču atbrīvoju jūs no šā vara trauka. Nebijis manis, kas zina, cik tūkstošu gadu vēl jūs būtu tajā nīcis dūmos un kvēpos.

—    Nenogurdini mani ar savu pļāpāšanu! — dusmīgi uzbļāva nepazīstamais. — Izvēlies, kādā nāvē gribi mirt un kādu nāves sodu izciest. U-ū-ū-ū! …

—    Es palūgšu — bez iebaidīšanas! Un vispār, kas te īsteni notiek? — Zeņa galīgi saskaitās.

—    Nu tad zini, o necienīgais jaunekli, ka es esmu viens no džiniem, kas nepaklausīja Suleimanu ibn Daudu (lai miers vi­ņiem abiem!). Un Suleimans atsūtīja savu veziru Asafu ibn Ba- rachiju, un tas atveda mani ar varu, pazemodams mani, pret manu gribu. Viņš nostādīja mani Suleimana priekšā, un Sulei­mans, mani redzēdams, lika atnest šo krūzi un ieslodzīja mani tajā .. .

Pareizi darīja, — Zeņa klusu iečukstēja Volkam ausī.

—    Ko tu tur čuksti? — vecais aizdomīgi ieprasījās.

—    Neko, tāpat vien, — Zeņa steidzīgi atbildēja.

—    Nu, pielūko! — drūmi teica vecis. — Ar mani nav nekāda jokošana .. . Tātad viņš ieslodzīja mani šajā traukā un pavēlēja džiniem, un tie aiznesa mani un iesvieda jūrā. Un tur es pava­dīju simt gadu un nosolījos savā sirdī: «Katru, kas mani atbrī­vos, es darīšu bagātu uz visu mūžu.» Bet simt gadu pagāja, un neviens mani neatbrīvoja. Un pagāja vēl simt gadu, un es teicu: «Katram, kas mani atbrīvos, es atklāšu zemes dārgumus.» Bet arī šoreiz neviens mani neatbrīvoja. Un pār mani aizritēja vēl četrsimt gadu, un es teicu: «Katram, kas mani atbrīvos, es izpil­dīšu trīs vēlēšanās.» Bet neviens neatbrīvoja mani, un tad es iedegos negantās dusmās un teicu savā dvēselē: «Katru, kas mani tagad atbrīvos, es nogalināšu, bet a<tļaušu izvēlēties, kādā nāvē mirt.» Tu nu esi atbrīvojis mani, un es tev atļauju izvēlē­ties, kādā nāvē tu labāk gribētu mirt.

—    Bet tas taču ir vienkārši neloģiski nogalināt savu glā­bēju! — Zeņa dedzīgi iebilda. — Neloģiski un nepateicīgi!

—    Loģikai te nav gluži nekādas daļas! — džins skarbi at­cirta. — Izvēlies sev vistīkamāko nāves veidu un neaizkavē mani, jo dusmās es esmu drausmīgs.

—   Vai drīkstu pajautāt? — Voļka pacēla roku.

Bet džins par atbildi viņam tā uzbrēca, ka Voļka aiz bailēm gandrīz vai saļima.

—    Nu, bet es, es taču drīkstēšu uzdot tikai vienu vienīgu jautājumu? •— Zeņa lūdzās ar tādu izmisumu balsī, ka džins viņam atbildēja:

—    Labi, tu drīksti. Bet pielūko, izsakies īsi!

—   Jūs te apgalvojat, ka esot vairākus tūkstošus gadu pava­dījis šajā vara traukā, — Zeņa teica drebošā balsī, — bet tas ir tik mazs, ka tur nevar ietilpt pat ne jūsu roka. Kā tad jūs, atvai­nojiet par netaktisko jautājumu, varējāt viss tur ietilpt?

—    Ak tad tu netici, ka es biju šai traukā? — iekliedzās džins.

—   Nekad neticēšu, iekām neredzēšu pats savām acīm, 2eņa cieši noteica.

—    Nu tad skaties un pārliecinies! — džins ierēcās, nopuri­nājās, pārvērtās par dūmiem un pamazām vien sāka līst iekšā krūzē, iepriecinātajiem zēniem klusu aplaudējot.

Jau vairāk nekā puse dūmu bija pazu­dusi trauka, un Zeņa, elpu aizturējis, saga­tavoja vāciņu, lai no jauna iesprostotu džinu, kad šis, acīm redzot pārdomājis, no jauna izlīda laukā un atkal ieguva cilvēka veidu.

— Na-na-na! — viņš teica, viltīgi pie­miedzis acis un zīmīgi kratīdams savu līko, sen nemazgāto pirkstu Zeņarn pie deguna, kamēr Zeņa steidzīgi paslēpa vāciņu kabatā. — Na, na, na! Vai tikai tu nedomā mani uzveikt viltībā, o nicināmais pienapuika? Nolādētā atmiņa! Gandrīz vai aizmirsu: pirms tūkstoš un simt gadiem mani tieši tādā veidā apkrāpa kāds zvejnieks. Viņš to­reiz uzdeva man tieši to pašu jautājumu, un man aiz vieglprā­tības iegribējās pieradīt viņam, ka esmu bijis krūzē; es pārvērtos par dūmiem un ielīdu iekšā, un šis zvejnieks tad steidzīgi sa­tvēra aizbāzni ar zīmogu, aizdarīja ar to krūzi un iesvieda jūrā. Nē, šis joks vairs neizdosies!

—    Ēs jau nemaz nedomāju jūs apmānīt, — drebošā balsi meloja Zeņa, juzdams, ka nu gan viņam neglābjami ir beigas.

—    Izvēlies taču drīzāk, kādā nāvē tu gribi mirt, un neaiz­kavē mani ilgāk, jo esmu noguris, ar tevi sarunādamies!

—    Labi, — Zeņa padomājis teica, — bet apsoliet man, ka es miršu tieši tajā nāvē, kādu patlaban izvēlēšos.

—    Es tev zvēru to! — svinīgi apsolīja džins, un viņa acīs iekvēlojās velnišķīga uguns.

—    Nu tad … — Zeņa teica un krampjaini norija gaisu, — nu tad … es gribu nomirt aiz vecuma.

—   Tas tik ir vareni! — Voļka nopriecājās.

Bet džins, aiz niknuma sasarcis, izsaucās:

—    Bet tavs vecums taču vēl ir ļoti tālu! Tu taču vēl esi tik jauns!

—    Nekas, — vīrišķīgi atteica Zeņa, — es varu pagaidīt.

izdzirdīs Zeņas atbildi, Voļka priecīgi iesmējās, bet džins,

nemitīgi izkliegdams kaut kādus lamu vārdus arabu valodā, sāka skraidelēt pa kajiti šurp un turp, bezspēcīgā niknumā izmētā­dams visu, kas viņam patrāpījās ceļā.

Tā tas ilga vismaz piecas minūtes, kamēr viņš beidzot pie­ņēma kādu lēmumu. Tad viņš sāka smieties tik drausmīgus smieklus, ka zēniem auksti drebuļi noskrēja gar muguru, ap­stājās Žeņas priekšā un ar ļaunu prieku teica:

—    Nav ko teikt, tu esi viltīgs, un es to nevaru noliegt. Bet Omārs Jusufs ibn Chotabs ir viltīgāks par tevi, o nicināmais.. .

—    Omārs Jusufs ibn Chotabs?! — zēni iesaucās vienā balsī.

Bet džins, niknumā trīcēdams, ieaurojās:

—       Klusēt, vai arī es jūs tūdaļ iznīcināšu! Jā, es esmu Omārs ✓ Jusufs ibn Chotabs, un es esmu viltīgāks par šo puišeli! Es izpil­dīšu viņa lūgumu, un viņš patiesi mirs aiz vecuma. Bet, — viņš uzmeta zēniem uzvarētāja skatienu, — bet vecums viņam pie­nāks ātrāk, nekā jūs pagūsiet aizskaitīt līdz simtam!

—   Ai! — Žeņa iekliedzās skanīgā zēna balsī. — Ai! — pēc dažām sekundēm viņš iesaucās basā. — Ai! — vēl pēc nedau­dzām sekundēm viņš iegārdzās drebošā, vecīgā balsī. — Ai, es mirstu!

Voļka skumīgi noraudzījās, kā Žeņa neticami strauji pār­vērtās vispirms par jaunekli, pēc tam par nobriedušu vīru ar lielu, melnu bārdu; kā pēc tam viņa bārda ātri nosirmoja un pats viņš kļuva par pavecu cilvēku un pēc tam par vārgu, plikpau­rainu veci. Vēl dažas sekundes — un visam būtu beigas, ja Omārs Jusufs, ar ļaunu prieku noraudzīdamies straujajā Zeņas izdzišanā, nebūtu pie tam izsaucies:

—    O, ja tagad šeit būtu mans nelaimīgais brālis! Kā viņš priecātos par manu triumfu!

—    Pagaidiet! — Voļka tad iekliedzās visā spēkā. — Pasa­kiet tikai: vai jūsu brāli nesauca par Hasanu Abdurachmanu?

—    Kā tu to esi uzzinājis? — Omārs Jusufs brīnījās. — Ne­atgādini man viņu, jo sirds man vai pušu plīst, kad es tikai atceros nelaimīgo Hasanu! Jā, man bija brālis, kuru tā sauca, bet toties jo ļaunāk klāsies tev par to, ka tu esi aizskāris manu asiņojošo brūci!

—    Bet ja es jums teikšu, ka jūsu brālis ir dzīvs? Un, ja es jums viņu parādīšu sveiku un veselu, vai tad jūs saudzēsiet Žeņu?

—    Ja es redzētu savu dārgo Hasanu? O, tad tavs draugs paliks dzīvs līdz tam laikam, kamēr viņš pa īstam kļūs vecs, bet tas nekādā ziņā nenotiks vel tik drīz. Bet, ja tu mani māni … zvēru, tad jūs abi neizglābsieties no manām taisnīgām dusmām!

—    Pagaidiet tādā gadījumā vienu pašu, tikai vienu acumir- klīti! — Voļka izsaucās.

Pēc dažām sekundēm viņš iebrāzās kopkajitē, kur Chotabičs aizrautīgi spēlēja šachu ar Stepanu Timofejeviču.

—    Chotabič, mīļais, — Voļka satraukumā murmināja, — nāc drīzāk man līdzi uz kajiti, tur tevi gaida ļoti liels prieks .. .

—    Man nav lielāka prieka kā pieteikt matu manam vistīka­mākajam draugam Stepanam Timofejevičam, — cienīgi atbil­dēja Chotabičs, domīgi pētīdams stāvokli uz galdiņa.

—    Chotabič, nekavējies šeit ne mirkli! Es tevi ļoti ļoti lūdzu nākt man līdzi lejā!

—    Labi, — Chotabičs atbildēja un izdarīja gājienu ar torni. — Sachs! Ej, o Voļka! Es aiziešu, tiklīdz būšu uzvarējis, un tas

pēc mana aprēķina notiks ne vēlāk kā pēc diviem trim gājie­niem.

—    To mēs vēl redzēsim! — Stepans Timofejevičs braši at­trauca. — Vēl nav teikts, kuros kapos glabās. Es tagad mazlietiņ padomāšu un …

—    Domā, domā, Stepan Timofejevič! — večuks nosmīnēja. — Tā kā tā nekā neizdomāsi. Kāpēc gan nevar pagaidīt? Lūdzu …

—    Nav laika gaidīt! — Voļka izmisumā iekliedzās un no­rausa figūras no galdiņa. — Ja tu tūdaļ līdz ar mani skriešus nedosies lejā, tad es un Zeņa iesim bojā moku pilnā briesmīgā nāvē! Skriesim!

—    Tu pārlieku daudz sev atļaujies! — Chotabičs neapmieri­nāts noburkšķēja, tomēr skrēja Volkam līdzi lejā.

—    Tātad «neizšķirts»! — viņiem nopakaļ sauca Stepans Ti­mofejevičs, būdams ļoti apmierināts, ka laimīgi izsprucis no pil­nīgi neglābjamas partijas.

—    Nekā nebija, kā nu «neizšķirts»! — Chotabičs iebilda un gribēja griezties atpakaļ.

Bet Voļka dusmīgi iesaucās: — Protams, «neizšķirts», tipisks «neizšķirts»! — un ar visu spēku iestūma večuku kajitē, kur Omārs Jusufs jau gatavojās izpildīt savus draudus.

—    Kas tas par veci? — Chotabičs apjautājās, ieraudzījis gultā guļam un žēli stenam kādu večuku, kas vēl pirms nedaudz minūtēm bija trīspadsmit gadus vecais zēns Zeņa. - Un kas šis par veci? — viņš turpināja, pamanījis Omāru Jusufu, bet tūdaļ nobālēja un, neticēdams savai laimei, paspēra uz priekšu dažus nedrošus soļus, un klusu nočukstēja: — Selam aleikum, Omariņ!

—    Vai tas esi tu, o mans dārgais Hasan Abdurachman? — Omārs Jusufs savukārt iekliedzās.

Un abi brāļi slēdza viens otru tik ilgos apkampienos, kas citiem ļaudīm varētu likties vienkārši neticami, ja nezina, ka brāļi bijuši šķirti turpat vai trīs tūkstoši gadu.

Pirmajos mirkļos Voļku tā aizkustināja šī divu brāļu nepa­rastā sastapšanās Arktikas ledājos un tik ļoti priecīgs viņš bija

Chotabiča dēļ, ka pavisam aizmirsa nelaimīgo Zeņu. Bet tikko sadzirdamais gārdziens, kas atskanēja no guļvietas, atgādinaja Voļkam, ka nepieciešams steidzīgi rīkoties.

—    Stājieties miera! — viņš iekliedzās un steidzās izšķirt abus Chotaba dēlus. — Te cilvēks iet bojā, bet viņi. . .

—    Ai, mirstu! — itin kā apstiprinadams Voļkas vārdus, no- gārdzās vārgais sirmgalvis Zeņa.

Chotabičs izbrīnījies apjautājās:

—    Kas ir šis vecais vīrs, kura matus sudrabojis sirmums, un kā viņš nokļuvis šeit, mūsu drauga Zeņas gultā?

—    Tas jau ir Zeņa! — Voļka izmisumā iekliedzās. — Glāb viņu, Chotabič!

—    Lūdzu piedošanu, o mans visudārgākais Llasaniņ! — ar zināmu aizkustinājumu pateica Omārs Jusufs, uzrunādams savu no jauna atgūto brāli. — Man būs jāpārtrauc mūsu satikšanās tik jaukie mirkļi, lai izpildītu savu doto solījumu.

To teicis, viņš piegāja pie gultas, pieskārās ar plaukstu Zcņas plecam un nošņācās:

—    Lūdz piedošanu, kamēr vēl nav par vēlu!

—    Piedošanu? No kā? — sirmgalvis Zeņa pārsteigts no­gārdza.

—    No manis, o nicināmais jaunekli!

—    Par ko?

—    Par to, ka tu mēģināji mani apšmaukt.

—    Tu esi tas, kam jālūdz piedošana no rnanis! — Zeņa kaisli pretojās. — Es tevi izglābu, bet tu par to grasījies mani noga­lināt. Es piedošanu nelūgšu!

—    Nu, tad nevajag arī! — ar ļaunu izsmieklu piekrita Omārs Jusufs. — Es neuzstāju. Bet ņem vērā, ka tādā gadījumā tu pēc dažiem acumirkļiem mirsi.

—    Miršu ar! Jauki! — spēku zaudējušais Zeņa lepni nočuk­stēja, lai gan tas viņam, protams, nemaz nelikās jauki.

—    Omariņ! — mīli, bet stingri Chotabičs iejaucās viņu drausmīgajā sarunā. — Neaptumšo ar negodīgu rīcību mūsu ilgi gaidīto tikšanos. Tev tūliņ un bez jebkādiem iepriekšējiem nosa­cījumiem jāizpilda solījums, ko tu esi devis manam dārgajam draugam Voļkam ibn Aļošam. Turklāt ievēro, ka arī visucienīja- mais Zeņa ir mans labākais draugs.

Omārs Jusufs nespēcīgās dusmās grieza zobus, taču saņē­mās un izmeta:

—    Atjaunojies, o nekaunīgais jaunekli, un kļūsti tāds, kāds tu biji agrāk!

—   Tā nu, rau, ir pavisam cita runa! — Zeņa sacīja.

Un kajitē visi priecājās par nepieredzēto skatu — par mir­stoša sirmgalvja pārvēršanos trīspadsmit gadus vecā puišeli.

Vispirms viņa grumbainajos, iekritušajos vaigos ieradās sārtums, pēc tam viņa kailais galvaskauss sāka strauji apklāties ar baltiem matiem, kas drīz vien kļuva tumši tāpat kā viņa biezā bārda. Spēku atguvušais Zeņa vingri izlēca no gultas, pie tam līksmi pamirkšķinādams saviem draugiem. Viņu priekšā bija zaļoksnis drukns vīrietis, pēc izskata gadus četrdesmit vecs, bet no sev līdzīga vecuma biedriem viņš atšķīrās ar to, ka viņa bārda pati no sevis kļuva arvien īsāka un īsāka, kamēr beidzot pārvērtās par tikko samanāmu pūku, kas arī pēc tam pazuda. Bet pats viņš kļuva augumā arvien mazāks un plecos arvien šaurāks, līdz beidzot ieguva Zeņas Bogorada parasto izskatu un lielumu.

Tā Zeņa kļuva par vienīgo cilvēku pasaulē, kas var sacīt: «Kad es vēl biju sirmgalvis,» — ar tādām pašām tiesībām, ar kādām daudzi miljoni padzīvojušu cilvēku mēdz teikt: «Kad es vēl biju jauns palaidnis.»

XLIX. Omārs Jusufs parada savus nagus

Vienu gan es nesaprotu, — Omārs Jusufs domīgi teica, drebi­nādamies aiz aukstuma. — Es-taču pats savām ausīm dzir­dēju, ka Suleimana džini sacīja: «Iemetīsim viņu, tas ir, mani, Rietumetiopijas jūras viļņos.» Tad nu es arī domāju, ja man kādreiz palaimēsies atkal skatīt zemi un saules gaismu, tad tas notiks pie Āfrikas saulainajiem krastiem. Bet šeit, — viņš norādīja uz iluminatorā redzamo salu, kas strauji attālinājās,

—    tas taču nemaz neatgādina Āfriku. Vai nav tiesa, o mans brālīti Hasan?

—   Tev taisnība, manai sirdij mīļais Ornar Jusuf, mēs atro­damies pie gluži citiem un no Āfrikas visai tāliem krastiem, — Chotabičs viņam atbildēja. — Mēs patlaban . ..

—   Saprotu! Pioniera godavārds, saprotu! — Voļka pārtrauca brāļu sarunu un jūtu uzplūdā pat sāka lēkāt pa kajiti. — Tas tik ir vareni! Saprotu! … Saprotu!…

—    Ko tu saproti? — nicīgi apjautājās Omārs Jusufs.

—    Saprotu, kā jūs esat nokļuvis Arktikā.

—   O nekaunīgais un lielīgais jaunekli, cik netīkams man ir tavs pārmērīgais lepnums! — ar riebumu sacīja Omārs Jusufs.

—   Kā tu vari saprast to, kas paliek noslēpums pat man — vis­gudrākajam un visvarenākajam no džiniem! … Nu nekas, izteic savas domas, lai mēs ar manu dārgo brāli varētu par tevi pēc sirds patikas pasmieties.

—    Kā nu jums tik. Ja gribat — smcjieties, ja negribat — nesmejieties. Bet cēlonis visam ir Golfa straume.

—    Kā tu saki, kas ir cēlonis? — Omārs Jusufs dzēlīgi pār­jautāja.

—   Golfa straume, siltā straume, kas atnesusi jūs no dien­vidu jūrām šurp uz Arktiku.

—    Kādi nieki! — Omārs Jusufs nicīgi nosprauslojās, griez­damies pie sava brāļa pēc atbalsta.

Taču šis piesardzīgi klusēja.

—   Nepavisam nav blēņas… — Voļka iesāka.

Bet Omārs Jusufs viņu pārlaboja:

—    Es teicu nevis «blēņas», bet gan «nieki».

—   Nepavisam tās nav blēņas un nav nieki! — Voļka saskai­ties turpināja. — Es tieši par Golfa straumi dabūju piecnieku ģeogrāfijā.

—    Es tā ka neatceros tada jautājuma, — Chotabičs norupe- jies sacīja.

Un Voļka, lai Chotabičs neapvainotos, sameloja, ka par Golfa straumi viņš eksāmenu licis jau pērn.

Tā kā 2eņa atbalstīja Voļkas zinātnisko minējumu, tad arī Chotabičs tam pievienojās. Omārs Jusufs, palicis vienskaitlī, rādīja tādu seju, itin kā būtu samierinājies par dzirdēto Golfa straumi, bet slepeni turēja ļaunu prātu uz Voļku un viņa draugu.

—    Esmu noguris, strīdoties ar tevi, o pašpārliecinātais jau­nekli, — viņš teica, izrādīdams, ka žāvājas. — Esmu noguris un gribu gulēt. Tad nu dabū drīzāk vēdekli un vēdini no manis nost mušas, kamēr es atdusēšos.

—   Pirmkārt, šeit mušu nav, un otrkārt, — kādas jums tiesības dot man pavēles? — Voļka sašuta.

—   Tūdaļ būs mušas, — Omārs Jusufs novilka caur zobiem.

Un patiesi, tai pašā mirklī kajitē sāka spindzēt milzīgs dau­dzums mušu.

—    Šeit var lieliski iztikt bez vēdekļa, — Voļka samierinoši aizrādīja, izlikdamies, ka nesaprot Omara Jusufa ņirgā­šanos.

Viņš atvēra vispirms durvis un pēc tam iluminatoru. Spēcīgs caurvējš izrāva dūcošos mušu spietus no kajitcs gaitenī.

—    Tā kā tā tu mani apvēdināsi ar vēdekli! — Omārs Jusufs kaprizi noteica, neveltīdams nekādu uzmanību Chotabiča mēģi­nājumiem nomierināt viņu.

—    Nē, to es nedarīšu! — Voļka strauji attrauca. — Vēl nav bijis tāda cilvēka, kas piespiestu mani izpildīt izsmiekla pilnas prasības.

—   Tātad es būšu pirmais.

—    Nē, nebūsiet!

—    Omariņ! — Chotabičs lūkoja iejaukties iekaistošajā ķildā.

Bet Omārs Jusufs, aiz niknuma gluži zaļš kļuvis, tikai dus­mīgi atgaiņājās.

—   Es labāk miršu, bet neparko neizdabāšu jūsu untu­miem! — Voļka drūmi iesaucās.

—    Nu tad tu ļoti drīz mirsi. Ne vēlāk par saules rietu, — Omārs Jusufs apgalvoja, derdzīgi smīnēdams.

Tai pašā mirkli Volkam iešāvās prātā lieliska doma.

—   Tādā gadījumā drebi, nicināmais džins! — viņš iebrēcās visbriesmīgākajā balsī, kādā vien spēja. — Tu mani esi pārkai­tinājis, un es esmu spiests apturēt sauli. Tā nenorietēs ne šodien, ne rīt, ne parīt! Tagad vaino pats sevi!

Tas bija ļoti riskants solis, ko Voļka izraudzījās. Ja Chota­bičs būtu paguvis izstāstīt brālim, ka Arktikā saule šai gadalaikā spīd dienu un nakti, tad viss pagalam.

Bet Omārs Jusufs par atbildi uz Voļkas vārdiem tikai zaimo­joši atteica:

—    Plātībnieku plātībnicks, lielībnieku lielībnieks! Man pa­šam dažkārt tīk palielīties, taču pat vislielākās aizraušanās brīžos neesmu solījis apturēt lielā spīdekļa gaitu. To ne­varēja izdarīt pat Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem!

Voļka saprata, ka viņš ir glābts. Un ne vien glābts, bet var arī uzlikt iemauktus nepatīkamajam vecā Chotabiča brālim. Starp citu, Chotabičs atzinīgi pamirkšķināja Voļkam, bet par Zeņu nemaz nebija ko runāt. Viņš uzminēja Voļkas nodomu un jau tagad peldēja sajūsmā, līksmodams par apkaunojumu, kas nenovēršami būs jāpiedzīvo Omaram Jusufam.

—   Neraizējieties, Omar Jusuf. Ja esmu teicis, ka apturēšu sauli, tad varat būt drošs: šodien tā nenorietēs.

—    Puišelis! — Omārs Jusufs nicīgi izmeta.

—   Jūs pats esat puišelis! — Voļka tikpat nicīgi viņam at­cirta. — Par sauli es atbildu.

—   Bet ja nu tā tomēr norietēs? — Omārs Jusufs vaicāja, smieklos vai aizrīdamies.

—   Ja norietēs, tad es vienmēr izpildīšu jūsu visidiotiskākās pavēles.

—    Nē-ē, — uzvaroši novilka Omārs Jusufs, — nē, ja saule par spīti tavam pašapzinīgajam solījumam tomēr norietēs — un tas, protams, tā notiks, — tad es tevi vienkārši apēdīšu! Apēdīšu ar visiem kauliem.

—    Kaut vai ar visām tupelītēm, — Voļka vīrišķīgi atbildēja.

—   Toties, ja saule šodien nenogrims aiz apvāršņa, vai tad jūs mani vienmēr klausīsiet?

—   Ja saule nenorietēs? Lūdzu, ar vislielāko prieku, o vislie­līgākais un visniecīgākais no visiem burvjiem! Tikai tam — hi-hi-hi! — ak vai, nav lemts piepildīties.

—   Tas vēl ir ļoti liels jautājums, kam pēc dažām stundām būs jāsauc «ak vai», — Voļka skarbi atbildēja.

—    Nu, pielūko! — Omārs Jusufs brīdinoši pakratīja pirkstu.

—   Spriežot pēc saules stāvokļa, tai jānoriet pēc stundām asto­ņām deviņām. Man pat mazdrusciņ tevis žēl, o bezkaunīgais pienapuika, jo tev atlicis dzīvot mazāk par pusi no diennakts.

—    Lūdzu, savu žēlumu paturiet pie sevis! Pažēlojiet labāk pats sevi.

Omārs Jusufs nicinoši irgāja, pavēris pie tam divi rindas sīku, nodzeltējušu zobu.

—    Vai, kādi tev neglīti zobi, — Chotabičs viņu nožēloja.

—   Kāpēc gan tu, Omar, nevarētu iegādāties zelta zobus, tādus kā man?

Omārs Jusufs tikai tagad pamanīja Chotabiča neparastos zobus, un viņa sirdi pārņēma visnejaukākā skaudība.

—   Taisnību sakot, brāl, man neliekas, ka zelta zobi ir kāda sevišķa bagātība, — viņš sacīja, cik vien varēdams nicīgi. — Es gan labāk sev iegādāšos briljanta zobus.

Un patiesi, tai pašā mirklī viņa viltīgi smīnošajā mutē iemir­dzējās trīsdesmit divi dimanti, tik dzidri kā visskaidrākais ūdens. Palūkojies maziņā bronzas spogulītī, ko šis švītīgais večuks, kā izrādījās, glabāja sev aiz jostas, Omārs Jusufs jutās ļoti apmie­rināts.

Tikai trīs apstākļi mazliet apēnoja viņa triumfu. Pirmkārt, Chotabičs neizrādīja nekādas skaudības pazīmes. Otrkārt, viņa briljanta zobi mirdzēja tikai tad, ja uz tiem krita gaisma. Bet, ja gaisma uz tiem nekrita, tad mute šķita gluži bez zobiem. Treškārt, briljanta zobi jau pirmajā mirklī saskrāpēja viņam mēli un lūpas līdz asinīm. Sirds dziļumos viņš pat nožēloja, ka bijis tik alkatīgs, taču to neizrādīja, lai nezaudētu savu cieņu.

—   Nē, nē, — viņš iesmējās, pamanījis, ka Voļka taisās iet ārā no kajites. — Tev neizdosies atstāt telpu līdz pašam saul­rietam. Es tevi ļoti labi saprotu: tu gribi noslēpties, lai izvairītos no pelnītās nāves. Es netaisos pēc tam skraidīt pa visu kuģi, tevi meklēdams.

—    Lūdzu, — Voļka sacīja, — es varu palikt kajitē, cik ilgi vien jums tīk. Tā būs pat vēl labāk. Citādi man vajadzēs meklēt jūs pa visu ledlauzi, kad saule nenorietēs! Cik ilgi man, pēc jūsu domām, vajadzēs gaidīt?

—   Ne ilgāk par deviņām stundām, o jaunais lielībniek, — Omārs Jusufs atbildēja, ņirdzīgi paklanīdamies, ar kreisās rokas īkšķi un rādītāja pirkstu uzsita knipi, un uz galdiņa, kas atradas zem paša iluminatora, uzradās milzīgs masivs ūdens pulkstenis. — Odens nepagūs sasniegt šo iedaļu, — viņš piebilda, piesiz­dams ar līko, brūno nagu pie pulksteņa sienas, — kad saule no­rietēs, un tā būs tava nāves stunda.

—    Labi, es pagaidīšu, — Voļka sacīja.

—   Mēs arī pagaidīsim, — Zeņa un Chotabičs teica.

Astoņas stundas aizritēja gandrīz nemanot, jo Zeņa nevarēja

atteikties no tāda prieka un piedāvājās iemācīt pašapzinīgo

Omāru Jusufu spēlēt dambreti, bet ar tādu noteikumu — kurš pir­mais būs atdevis visus kauliņus, tas būs vinnējis.

—   Tikai es tevi tā kā tā apspēlēšu, — Omārs Jusufs viņu brīdināja.

2eņa uzveica ķildīgo večuku neskaitāmas reizes. Omārs Ju­sufs briesmīgi skaitās, mēģināja blēdīties, taču viņu-vienmēr visi reizē atmaskoja, un viņš sāka jaunu partiju, kas beidzās tikpat bēdīgi.

—   Nu jau arī ir pagājis noteiktais laiks, Omar Chotabo- vič, — Voļka beidzot sacīja.

—   Nevar būt! — Omārs Jusufs teica, atraudamies no spēles.

Uzmezdams skatienu ūdens pulkstenim, viņš pārbijās, sa­traukts uzlēca no gultas, uz kuras sēdēdams bija cīnījies ar 2eņu dambretes spēlē, pieskrēja pie iluminatora, izbāza pa to galvu laukā un ievaidējās šausmas un nevarīgā niknumā: saule tāpat kā pirms astoņām stundām stāvēja augstu virs horizonta.

Tad viņš pagriezās pret Voļku un sērā balsī teica:

—   Es laikam esmu mazliet kļūdījies savos aprēķinos. Pagai­dīsim vēl pāris stundiņu.

—    Kaut vai trīs! — Voļka atbildēja. — Bet tas tev tikpat nelīdzēs. Kā es teicu, tā notiks. Saule nenorietēs ne šodien, ne rīt, ne parīt.

Pēc četrarpus stundām Omārs Jusufs divdesmito reizi pa­raudzījās laukā pa iluminatoru, divdesmito reizi pārliecinājās, ka saule nemaz nedomā pazust aiz apvāršņa, nobālēja, sāka dre­bēt baiļu drebuļos un smagi nozvēlās uz ceļiem.

—   Žēlo mani, o varenais jaunekli! — viņš izsaucās žēlabainā balsī. — Neesi bargs pret mani, savu necienīgo kalpu, jo, klieg­dams uz tevi, es nezināju, ka tu esi stiprāks par mani!

—    Bet, ja esmu vājāks, tad uz mani var kliegt? — Voļka jautāja.

—   Protams, var, — Omārs Jusufs pārliecināti atbildēja, un visiem sametās derdzīgi.

—   Ir nu gan tev brālītis! — 2eņa iečukstēja Chotabičam ausī. — Lūdzu, atvaino mani, bet viņš ir viens gauži nepatī­kams, skaudīgs un negants vecis.

—   Jā, — Chotabičs skumigi atsau­cās, — brālis man nav nekāds jaukais.

—    Celieties taču beidzot augšā! — Voļka nicīgi uzrunāja Omāru Jusufu, kas vēl joprojām stāvēja uz ceļiem un visu laiku tiecās noskūpstīt Volkam roku.

—    Ko tu man pavēlēsi, o mans jau­nais, bet varenais kungs? — Omārs Jusufs iztapīgi prasīja, berzēdams sa­vas mīkstās plaukstas un pieceldamies kājās.

—   Pagaidām tikai vienu: bez manas atļaujas tu nedrīksti ne uz acumirkli atstāt šo kajiti.

—    Ar milzīgu prieku, o visu gudrais un visu varenais no visiem jaunekļiem! — glaimīgi atbildēja Omārs Jusufs, bailēs un bijībā uzlūkodams Voļku.

Kā Voļka bija teicis, tā arī notika. Ne tai dienā, ne otrajā, ne trešajā saule nenozuda aiz apvāršņa. Pieķēries kādam sīkam Omara Jusufa pārkāpumam, Voļka pagarināja saules nepārtraukto atrašanos pie debesīm līdz īpašam rīkojumam. Tikai dabūjis no Stepana Timofejeviča zināt, ka «Ladoga» beidzot sasniedzis tos platuma grādus, kur, kaut arī uz īsu brīdi, dienu nomaina nakts, Voļka to paziņoja Omararn Jusufam, parādīdams it kā sevišķu žēlastību necienīgajam un ķildīgajam džinam.

Omārs Jusufs dzīvoja klusu kā pelīte, ne reizi un ne uz vienu mirkli viņš neatstāja kajiti un padevīgi ielīda vara traukā, kad «Ladoga», orķestrim spēlējot un «urā» saucie­niem skanot, beidzot pietauvojās piektās pašas piestātnes Archangeļskas ostā, no kuras tas bija atgājis tieši pirms trīsdes­mit dienām.

Protams, Omaram Jusufam briesmīgi negribējās kaut vai uz laiciņu atgriezties atpakaļ vara traukā, kur viņš bija vientulībā pavadījis tik daudz drūmu gadsimtu. Bet Voļka svinigi apsolīja izlaist viņu ārā, tiklīdz viņi būs atgriezušies mājās.

Nav ko slēpt: kad Voļka ar vara trauku padusē atstāja vies­mīlīgo «Ladogu», viņš sajuta ļoti lielu kārdinājumu iesviest trauku ūdenī. Bet, ja neesi vārdu devis, — saņemies, ja esi de­vis, — saturies. Un Voļka izkāpa piestātnē, apspiezdams sevī acumirklīgo kārdinājumu.

Ja uz «Ladogas» neviens ne reizes nebija painteresējies, ar kādām tiesībām Chotabičs un viņa draugi piedalās ekspedicijā, tad ir skaidrs, ka Chotabičam nemaz nebija grūti izdarīt apmē­ram tādu pašu kombināciju arī ar mūsu varoņu vecākiem un paziņām.

Vismaz tiklab vecāki, kā arī paziņas zēnu aizbraukšanu uz Arktiku uztvēra kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, nemaz ne­jautādami, kādā noslēpumainā veidā viņi iekārtojušies uz «Ladogas».

Krietni ieturējuši pusdienas, zēni ilgi stāstīja saviem tu­viniekiem par dažādiem piedzīvojumiem Arktikā, gandrīz neko nepiemelodami, taču ar gudru ziņu nepieminēja Chotabiču. Tikai Zeņa aizrāvies gandrīz vai izpļāpājās. Stāstot par paš­darbības vakariem, kas notika kopkajitē miglainā laikā, viņam paspruka:

—   Bet te, saproti, izlien priekšā Chotabičs un saka …

—   Kas par dīvainu vārdu — «Chotabičs»? — Tatjana Iva- novna brīnījās.

—   Tas tev, māt, tikai izlikās. Es neteicu «Chotabičs», es sa­cīju «Potapičs». Tā sauca mūsu bocmani, — Zeņa neapjuka, kaut gan ļoti nosarka.

Starp citu, šim apstāklim neviens neveltīja nekādu uzma­nību. Visi ar skaudību raudzījās uz Zeņu, kas diendienā kā ar sev līdzīgu bija saticies ar īstu, dzīvu bocmani.

Toties Voļkam tik tikko nenotika nelaime ar vara trauku. Viņš sēdēja ēdamistabā uz dīvana, ļoti lietpratīgi izskaidrodams vecākiem starpību starp ledlauzi un ledus lauzēju tvaikoni, un nepamanīja, ka no istabas nozuda vecmāmiņa. Pēc kādām pie­cām minūtēm viņa atgriezās, turēdama rokās… trauku ar Omāru Jusufu.

—   Kas tas ir? — Aleksejs Aleksejevičs ziņkāri iejautājās. — Kur tu, māt, to dabūji?

—    Iedomājies tikai, Aļoša, Voļkas čemodānā. Sāku kravāt lietas, redzu, — tur ir pavisam pieklājīga krūze. Noderēs spirta uzlējumiem. Vajadzēs tikai notīrīt, briesmīgi nosū­bējusi.

—   Tā nebūt nav uzlējumiem! — Voļka nobālēja un izrāva trauku vecmāmiņai no rokām. — Kapteiņa palīgs lūdza mani nodot to viņa paziņam. Es apsolīju jau šodien pat aiznest.

—    Ļoti interesants trauks! — atzinīgi izteicās Aleksejs Alek­sejevičs, kas sevišķi cienīja senus priekšmetus. — Dod šurp, Voļa, apskatīt! Ehē, izrādās, ka tam ir svina vāciņš! Interesanti, ļoti interesanti…

Viņš mēģināja atvērt trauku, bet Voļka saķēra krūzi ar abām rokām un murmināja:

—   To nedrīkst taisīt vaļā! .. . Tas nemaz nav atverams .. . Tas ir gluži tukšs… Es apsolīju kapteiņa palīgam netaisīt

vaļa … lai vītņu iegriezums nesabo­jātos . ..

—   Nu, paskat tikai, kā viņš uz­traucies! Labi jau, labi, ņem savu trauku vesels! — Aleksejs Alekseje­vičs sacīja, atdodams dēlam trauku.

Voļka kā bez spēka atkrita dīvā­nā, cieši spiezdams sev klāt draus­mīgo trauku. Taču sarunas vairs nevedās, un drīz vien Kostiļkovs jau­nākais piecēlās no savas vietas un, pateicis, cik vien iespējams, nepie­spiesti, ka iešot atdot krūzi, gandrīz vai skriešus atstāja istabu.

—   Tikai pielūko, neaizkavējies ilgi! — viņam nopakaļus sauca mā­te, bet no Voļkas vairs nebija ne vēsts.

L. Pie ka dažkart noved optikas sasniegumi

Krastā Voļku jau sen gaidīja 2eņa un Chotabičs. Visapkārt bija kluss. Bezgalīgā naksnīgā debess plētās pār mūsu drau­giem.

Pilnais mēness viesa savu nedzīvo, zilgano gaismu.

2eņa bija iedomājies paķert līdzi savu jūras binokli un paš­reiz ar to aizrautīgi pētīja mēnesi.

—   Bet tagad, biedri, pārtrauciet savas nodarbības astrono­mijā! — Voļka pienākdams teica. — Mūsu plašās programas nākošais numurs — mums visiem labi pazīstamā Omara Jusufa izlaišana brīvībā! Muziķa, tušu!

—   Tāds ļaunprātis iztiks ari bez mūzikas! — 2eņa skarbi atsaucās.

Lai apliecinātu savu nicinājumu nīstajam džinam, viņš pagrieza traukam muguru un ar binokli tik ilgi pētīja mē­nesi, kamēr aiz muguras izdzirda Omara Jusufa čērkstošo balsi:

—   O varenais Voļka, lai tavam vispadevīgākajam kalpam būtu atļauts apjautāties, kas tās par melnām caurulēm, kurās ar savām cēlajām acīm tā ieurbies mans karsti mīļotais kungs un tavs draugs 2eņa?

—   Citiem 2eņa, bet jums — Jevgeņijs Nikolajevičs! — 2eņa nepagriezies braši attrauca.

—   Tas ir binoklis … Tas … lai tuvāk varētu redzēt, — Voļka mēģināja paskaidrot. — Zeņa apskata mēnesi ar binokli, lai labāk to redzētu. Lai tas izskatītos lielāks.

—   O, cik patīkams, man domāt, ir šāds laika kavēklis! — Omārs Jusufs glaimīgi piebilda.

Viņš grozījās ap 2eņu, mēģinādams kaut ar acs kaktiņu ielū­koties binoklī, bet 2eņa tīši grieza viņam muguru, un pašiedomī- gais džins bija līdz sirds dziļumiem aizvainots par tik necienīgu izturēšanos. Ak, kaut nebijis šeit visuvarenā Voļkas, kas ar vienu pašu vārdu uz vairākām dienām apturēja saules kustību! Tad gan Omārs Jusufs zinātu, kā tikt galā ar nepaklausīgo pui­šeli! Bet Voļka stāvēja viņam līdzās, un saniknotajam džinam

neatlika nekas cits kā pazemīgi lūgt Zeņu dot viņam iespēju palūkoties uz lielo nakts spīdekli ar binokli, kas tik ļoti viņu bija ieinteresējis.

—   Es arī lūdzu tevi parādīt laipnību manam brālim, — Chotabičs, kas līdz šim bija klusējis, atbalstīja brāļa lūgumu.

Zeņa negribēdams sniedza Omaram Jusufam binokli.

—   Nicināmais jauneklis ir apbūris maģiskās caurules! — pēc dažiem acumirkļiem iekliedzās Omārs Jusufs, dusmās mez­dams binokli zemē. — Tagad jau tās vairs nepalielina, bet gan gluži otrādi — daudzkart pamazina mēness vaigu! O, gan jau

kādreiz es tikšu klāt šim zenkim!

—   Tu mūžīgi ne par ko uzbrēc cilvēkiem! — Voļka netīksmē teica. — Kur te Žeņas vaina? Tu pats skaties binoklī NO otra gala. — Viņš pacēla zāle nokritušo binokli un pasniedza to ļaunuma pilnajam džinam. — Jāskatās caur mazajiem stik­liņiem.

Omārs Jusufs neticīgi paklausīja Voļkas padomam un drīz vien ar nožēlu teica:

—    Ak vai, es biju labākās domās par šo spīdekli. Izrādās, ka tas ir dobuļains, izgrauztām malām kā pēdējā algādža pa­plāte. Nesalīdzināmi labākas ir zvaigznes! Kaut gan tās daudz­kārt mazākas par mēnesi, taču bez redzamām vainām.

—    Atļauj man, o mans brāli, pārliecināties par tavu vārdu pareizību, — ieinteresējies teica Chotabičs; paraudzījies binoklī, viņš izbrīnījies piekrita: — Šoreiz, kā liekas, manam brālim ir taisnība …

Pēc Chotabiča vārdiem nebija grūti secināt, ka Omara Ju- sufa autoritate viņa acīs jau sen ļoti stipri sašķobījusies.

—    Kāda tumsonība! — Zeņa sašuta. — Būtu laiks jums zināt, ka mēness ir vairāk miljonu reižu mazāks par jebkuru zvaigzni.

—   Nē, es vairs nevaru paciest šā puišeļa nemitīgos zai­mus! — Omārs Jusufs ierēcās un sagrāba Zeņu aiz apkakles. — Vai tikai tu nesāksi mani pārliecināt, ka smilšu graudiņš ir lielāks par kalnu? No tevis to var sagaidīt. Nē, tagad nu es reiz pa visām reizēm ar tevi izrēķināšos!

—   Rimsties! — Voļka viņam uzkliedza. — Rimsties, vai es tev uzgāzīšu virsū mēnesi un no tevis nekas pāri nepaliks! Man tas, bral, tikpat kā nospļauties. Tu taču mani pazīsti.

Sakaitinātais Omārs Jusufs negribot palaida vaļā ne pa jo­kam pārbijušos Zeņu.

—   šoreiz tu pilnīgi veltīgi sāki trakot, — teica Voļka. — Zeņam ir taisnība. Apsēdies, un es tev visu pacentīšos iz­skaidrot.

—   Man nekas nav jāskaidro, es pats visu lieliski zinu! — Omārs Jusufs uzpūtīgi iebilda, taču nepaklausīt Voļku neuzdro­šinājās.

Par astronomijas tēmām Voļka varēja runāt stundām ilgi. Tā bija viņa sirdslieta. Viņš bija izlasījis visas populārzināt­niskās grāmatas par kosmosu un ar aizrautību klāstīja to saturu visiem, kas vien vēlējās dzirdēt. Bet Omārs Jusufs acīm redzami nevēlējās viņu uzklausīt. Visu laiku viņš nicinoši krekstēja un beidzot neizturējis norūca:

—   Nekad neticēšu taviem vārdiem, kamēr nebūšu par tiem īstenībā pārliecinājies.

—    Kā tad tas būtu «īstenībā?» — Voļka brīnījās. — Vai tikai tu nevēlies aizlidot uz mēnesi, lai pārliecinātos, ka tas nav vis nekāds mazs disks, bet milzīga lode?

—   Un kādēļ gan lai neaizlidotu? — Omārs Jusufs vīzdegu­nīgi jautāja. — Ņemšu un šodien pat aizlidošu.

—   Bet mēness taču ir neiedomājami tālu.

—   Omāru Jusufu nebiedē lieli atstatumi. Jo vairāk tāpēc, piedod man, ka es stipri šaubos par tavu vārdu patiesīgumu.

—   Bet ceļš uz to iet pa bezgaisa telpu, — Voļka godīgi iebilda.

—   Es ļoti labi varu iztikt bez gaisa.

—   Lai jau lido! — Zeņa nikni pačukstēja Voļkam. — Citādi mēs ar viņu vēl daudz raižu piedzīvosim.

—    Protams, lai jau lido, — Voļka klusu piekrita. — Taču es uzskatu, ka mans pienākums brīdināt viņu par to, kas sagaidāms ceļā . .. Iegaumē, Omar Jusuf, — viņš turpināja, pievērsdamies uzpūtīgajam džinam, — iegaumē, ka tur ir' briesmīgi auksts.

—    Es aukstuma nebaidos. Uz drīzu redzešanos! — Omārs Jusufs nevērīgi noteica. — Es aizlidoju!

—    Tādā gadījumā, ja nu tu esi nolēmis lidot uz mēnesi, lai būtu kā būdams, uzklausi mani vismaz vienā ziņā. Vai tu apsoli bez ierunām pakļauties maniem vārdiem?

_ — Lai notiek, apsolu, — piekāpīgi teica džins, manāmi at­brīvodamies no Voļkas ietekmes.

—    Lidojums no Zemes tev jāsāk ar ātrumu, ne mazāku kā vienpadsmit kilometri sekundē. Pretējā gadījumā, varu apgalvot, tu nekad nesasniegsi mēnesi.

—    Ar prieku un labpatiku! — Omārs Jusufs saknieba savas plānās, zilās lūpas. — Bet cik liels tad ir kilometrs? Pasakiet, jo tāda garuma mēra nezinu.

—    Nu, kā lai tev to paskaidro … — Voļka kļuva domīgs. — Raugh kilometrs — tas ir apmēram tūkstoš un četri simti soļu.

—    Vai tavu soļu? — noprasīja džins. — Tātad manu soļu' kilometrā būs ne vairāk kā tūkstoš divi simti. — Viņam bija pār­spīlētas domas par savu augumu. Viņš nebija lielāks par Voļku, bet pārliecināt viņu par to tā arī neizdevās.

—    Pielūko, nesasities pret cieto debess jumolu, — Chotabičs teica, vēlēdams brālim labu ceļa vēju, taču arī pats ne visai ticē­dams Voļkas stāstījumiem par Visuma uzbūvi.

—    Labi, nemāci mācīto! — dzestri atsaucās Omārs Jusufs, ar briesmīgu ātrumu uzšāvās gaisā, acumirklī nokaita līdz balt­kvēlei un nozuda skatienam, atstādams aiz sevis garu ugunīgu svītru.

—    Pagaidīsim viņu, mani draugi, — Chotabičs bikli ieteica, juzdamies savu draugu priekšā vainīgs par Omara sagādātajām nepatikšanām.

—    Nē, tagad jau nu gaidi viņu vai negaidi, tā kā tā nesagai­dīsi, — Voļka attrauca. — Viņš neuzklausīja manu padomu, kas pamatojas uz zinātniskiem pētījumiem, un tagad nekad vairs neatgriezīsies uz Zemes. Ja tavs Omārs aizlidojis ar mazāku ātrumu nekā vienpadsmit kilometri sekundē, tad viņš tagad visu

laiku riņķos ap Zemi. Ja gribi zināt, viņš tagad ir pārvērties par Zemes pavadoni.

— Ar jūsu atļauju es tomēr mazliet pagaidīšu, — čukstēja noskumušais Chotabičs.

Vēlu nakti viņš nepamanīts ielavījās Voļkas istabā un, pār­vērties par zelta zivtiņu, klusu ielēca akvarijā. Vienmēr, kad Chotabičs par kaut ko bija satraukts, viņš nepārnakšņoja vis zem gultas, bet gan akvarijā. Šoreiz viņš bija sevišķi satraukts. Viņš bija nogaidījies Omāru Jusufu vairāk nekā piecas stundas, bet tā arī nesagaidīja …

Kādreiz zinātnieki izgudros tik prccizus aparatus, ar kuriem būs iespējams noteikt visniecīgāko pievilkšanas spēku, kāds jū­tams uz Zemes, kad tai garām virzās vissīkākie debess ķermeņi. Un kāds astronoms, kas varbūt bērnībā būs lasījis mūsu gra- matu, pēc ilgiem un rūpīgiem aprēķiniem konstatēs, ka kaut kur, samērā netālu no Zemes, riņķo sešdesmittrīsarpus kilograma smags debess ķermenis. Tad plašajā astronomijas katalogā ar kādu daudzzīmju skaitli ierakstīs Omāru Jusufu, ķildīgo un ap­robežoto džinu, kas pārvērties par Zemes pavadoni vienīgi sava neciešamā rakstura dēļ un tāpēc, ka viņš kā tumsonis nonieci­nāja zinātnes atziņas.

Kāds cilvēks, no mūsu mutes uzzinājis šo pamācošo atgadī­jumu, kas noticis ar Chotabiča brāli, nopietni apgalvoja, ka reiz naktī viņš redzējis pie debesīm strauji pazibam spīdekli, kas pēc formas atgādinājis veci ar garu, plīvojošu bārdu. Kas attiecas uz šā stāsta autoru, tad viņš minētajam apgalvojumam netic: Omārs Jusufs taču bija pārlieku niecīgs radījums.

LI. Chotabiča liktenīga kaislība

airākas dienas Chotabičs skuma pēc brāļa, slēpdamies akvarijā, bet vēlāk aprada, un dzīve ritēja kā iepriekš. Reiz mūsu draugi tā paklusu tērzēja ar Chotabiču, kas, ievē­rojot agro rīta stundu, turpināja zvilnēt pagultē.

— Iespējami nokrišņi, — Zeņa teica, palūkojies pa logu.

Drīz vien visu debesi tiešam aizsedza mākoņi un saka smi­dzināt nemīlīgs lietus.

—   Varbūt paklausīsimies? — Voļka it kā nevērīgi pamāja uz jauno radiouztvērēju, ko vecāki bija dāvājuši par veiksmīgu pāreju septītajā klase, un ar manāmu prieku ieslēdza radio.

Simfoniskā orķestra varenās skaņas pildīja istabu.

Chotabičs brīnīdamies izbāza galvu no gultas apakšas: Kur gan atrodas tāds vairums cilvēku, kas tik līksmi spēlē uz dažādiem mūzikas instrumentiem?

—   Ak jā! — Zeņa iesaucās. — Chotabičs taču nekā nezina par radio!

(Lai cik dīvaini tas arī būtu, taču steigas dēļ «Ladogas» kop- kajitei bija aizmirsuši iegādāties radiouztvērēju.)

Paris stundu zēni ar labpatiku vēroja Chotabiču. Radio- technikas sasniegumi bija vecīti galīgi satraukuši. Voļka uz­grieza viņam Vladivostoku, Tbilisi, Kijevu, Ļeņingradu, Alinsku, Taškcntu. No radioaparata paklausīgi plūda laukā dziesmu ska­ņas, dārdēja marši, bija dzirdamas runas visdažādākās valodās. Vēlāk zēniem radio apnika. Laukā sāka spīdēt saulīte, un viņi aizgāja izklaidēties, atstādami savaldzināto Chotabiču pie radio­uztvērēja.

Tieši uz šo laiku attiecināms noslēpumainais gadījums, kurarn

Voļkas vecmāmiņa vēl šo­baltdien nav atradusi iz­skaidrojumu.

Drīz pēc zēnu aizieša­nas viņa gāja izslēgt radio­uztvērēju un pilnīgi tukšā istabā dzirdēja kada veca cilvēka krekstēšanu. Pēc tam viņa pamanīja, ka pa skalu pati no sevis virzās variometra zilganā šautri­ņa .. .

Pārbiedētā vecīte nolē­ma pati nepieskarties radio­ uztvērējam, bet skriet pec Voļkas. Viņa to panāca pie autobusu pieturas. Voļka apjuka, teica, ka viņš papildinot radiouztvē­rēju, automatizējot to, un ļoti lūdza vecmāmiņu nekā neteikt vecākiem, jo viņš, sak, gatavojot tiem pārsteigumu. Kaut gan šie vardi nemaz nespēja nomierināt vecmāmiņu, viņa tomēr apņē­mās šo noslēpumu neizpaust.

Līdz pašam vakaram viņa drebēdama klausījās, kā tukšā istabā brīžiem atskanēja dīvaina, apspiesta klepošana.

Šajā dienā radiouztvērējam nebija ne mirkli atpūtas. Ap pulk­sten diviem naktī gan tas tiešam apklusa. Izrādījās, ka vecais vienkārši bija aizmirsis, kā uztvert Taškentu. Viņš pamodināja Voļku, iztaujaja viņu un atkal devās pie radiouztvērēja . ..

Notika kaut kas negaidīts: vecais līdz neprātam bija aizrāvies ar radio.

LII. Chotabiča jaungada vizite

Ziemas brīvlaikā Zeņa aizbrauca pie radiem uz Zveņigorodu. Ceturtajā janvarī uz viņa vārda pienāca vēstule, kas bija sevišķi nozīmīga vismaz trejādi. Pirmkārt, tā bija pirmā vēs­tule viņa mūžā, adresēta nevis Zeņam vai Jevgeņijam, bet Jevgeņijam Nikolajevičain Bogoradam. Otrkārt, ta bija pirmā vēstule, ko Chotabičs rakstīja savam jaunajam draugam. Taču visnozīmīgākais bija šā augstākā mērā ievērojamā vēstījuma saturs.

Te tas būs ar dažiem īslnājumicm:

«O mans visucienījamais un visudargais draugs, nesalīdzi­nāmi daiļā skolu un sporta laukumu rota, tēvijas zinātņu un mākslu reibinošā cerība, savu vecāku un draugu prieks un lep­nums, Jevgeņij ibn Nikolaj no slavenās un augstdzimušās Bogo- radu dzimtas, lai rozes bez ērkšķiem klāj tavu dzīves ceļu un lai tas būtu tik ilgs, cik to novēl tev tavs skolnieks Hasans Abdurachmans ibn Chotabs!

Ceru, ka tev vēl ir prātā, cik liels bija mans prieks un mana pateicība, kad tu, o mans jaunais draugs un mana jaunā glābēja draugs, atbrīvoji no drausmīgā ieslodzījuma vara traukā manu

nelaimīgo brāli Omāru Jusufu ibn Chotabu, ar kuru mēs tik nežēlīgā kārtā bijām šķirti garus gadu tūkstošus.

Taču tūlīt pēc ilgi gaidītās atkalredzēšanās priekiem sekoja arī smaga vilšanās, jo, raugi, izrādījās, ka mans brālis ir nepa­teicīgs, aprobežots, ķildīgs un nenovīdīgs radījums. Un viņš, kā tu droši vien atceries, bija nolēmis aizlidot uz Mēnesi, lai pats pārliecinātos, vai patiešām tā virsma ir pārklāta ar kalniem, ka par to, pamatodamies uz zinātni, ko sauc par «astronomiju», pa­ziņoja mūsu augsti mācītais draugs Voļka ibn Aļoša.

Ak vai! Ne jau godīga zinātkāre vadīja manu neprātīgo brāli, nevis cēla un slavējama tieksme izzināt pasauli, bet gan niecības pilna un tumsonīga vēlēšanās pazemot un apkaunot cilvēku, kas centās atturēt viņu no kļūmīga soļa.

Viņš neņema vērā arī citas zinātnes, tā sauktās «mecha- nikas» likumus un tadā kārta aiz paša vainas saka mūžīgi un bez kādas jēgas riņķot ap Zemi, kura, kā man nesen iz­devās uzzināt (kas gan to būtu domājis!), savukārt pati riņķo ap Sauli.

Pirms četrām dienām saņēmu no tevis, o Zeņa ibn I\oļa, vēs­tījumu, ko zinātniskā vārdā sauc par «telegramu», kurā tu tik cēlsirdīgi un patīkami vēlēji man laimes Jaunajā gadā. Un tad es atcerējos, ka augām dienām un naktīm pa debesīm klimst mans nejaukais, bet tomēr dziļi nelaimīgais brālis un ka nav neviena, kas apsveiktu viņu Jaunajā gadā. Un tad es saposos un tieši pusdienā aizlidoju plašajās debesu tālēs, lai apciemotu Omāru Jusufu, apsveiktu viņu un, ja tas būtu iespējams, palī­dzētu viņam atgriezties uz Zemes.

Es neapgrūtināšu tavu vēlīgo uzmanību, o Zeņa ibn Kola, ar aprakstiem, kā man izdevās tikt galā ar gravitacijas spēkiem, jo tas nav mana vēstījuma nolūks. Pietiks, ja pateikšu, ka arī es sākumā izlidoju apmēram ar tādu pašu ātrumu kā Omārs Jusufs un tāpat kā viņš pārvērtos Zemes pavadonī, bet pārvērtos tikai uz brīdi un tieši tik ilgi, cik rnan bija nepieciešams, lai tiktos ar Omāru. Bet tad, kad es redzēju, ka man laiks atgriezties uz Zemi, es pagriezos pret to ar seju un piešķīru savam ķermenim tieši tādu ātrumu, kāds vajadzīgs, lai pārvarētu spēku, kas bija licis

man riņķot ap zemeslodi kā riņķo cieši nostiptā auklā iesiets ar ūdeni piepildīts spainītis dažazēna rokās.Kāds ir šis ātrums par to te nav ko rakstīt. Kad satiksimies es tev parādīšu visus aprēķinus ko izdarīju jau iepriekš pateicotie zināšanām matemātikā, astronomijā un mechanikā, par ko man jāsaka paldies tev un Voļkam ibn Aļošam, jūsu eēlsirdībai un lielajai pacietībai. Taču tas nav tagad galve­nais. Man gribējās apciemot savu brālīti …»

Šajā vietā Chotabičs acīm redzot bija apraudājies, jo vēs­tulē te izplūdusi tinte. Mums gribot negribot jāizlaiž dažas rindas.

«Pametis Zemi, kas rotājās spožā pusdienas gaismā, es drīz vien nokļuvu galīgā tumsā, baismīgā un neciešami aukstā. Un šajā stindzinošajā tumsā joprojām, blāvi mirdzot, zaigoja tālo zvaigžņu punkti, un acis žilbināja liesmojošās Saules mazliet iedzeltenais disks.

Ilgi es lidoju aukstumā, tumsā un klusumā un jau galīgi biju zaudējis cerības par sava nodoma izdošanos, kad pēkšņi pie melnā debess samta, Saules spilgti apmirdzēts, parādījās garš

un izkāmējis ķermenis. Tas tuvojās man ar milzīgu ātrumu, un pēc garās bārdas, kas plīvoja kā komētas aste, un no nepār­trauktās niknās murmināšanas es bez grūtībām pazinu savu brāli.

—   Selam aleikum, Omariņ! — es iesaucos, kad mēs nonā­cām blakus. — Vai esi pie labas veselības?

—    Nekas, veselība diezgan laba, — nelabprāt un pikti at­teica man Omārs Jusufs. — Kā redzi, riņķoju palēnām apkart Zemei. — Viņš pačāpstināja ar lūpām un vēsi piebilda:

Bet tagad saki, kas tev vajadzīgs. Neaizmirsti, ka esi atlidojis pie aizņemta cilvēka. Dari, kas darāms, — un lido prom.

Ko tad tu tādu dari, o mans dārgais brāli? — es viņam pajautāju.

Un viņš man atbildēja:

Kā tā, ko daru?! Es taču tev teicu, ka strādāju par Zemes pavadoni. Riņķoju te kā nolādēts augām dienām un naktīm bez mazākās atpūtas .. .

—   Ak es nelaimīgais! — tad es iesaucos dziļās skumjās. — Cik gan bēdīga un neinteresanta tava dzīve mūžīgā aukstumā un tumsā, nemitīgi un bez jēgas riņķojot tālu prom no visa dzīvā!

Un es sāku gauži raudāt, jo man bija bezgalīgi žēl mana braļa.

Bet Omārs Jusufs uz maniem sirsnīgajiem vārdiem tikai vēsi un augstprātīgi atteica:

—    Nežēlo tu mani, jo man mazāk par visiem citiem vaja­dzīga tava līdzjūtība. Paraugies tik — un tu pārliecināsies: esmu vislielākais no visiem debesu ķermeņiem. Tiesa, Saule un Mē­ness gan spīd, un pat diezgan spoži, bet es nespīdu, toties es esmu nesalīdzināmi lielāks par tiem. Es nemaz nerunāju par zvaigznēm, kuras ir tik mazas, ka diezgan daudz tādu var viegli novietoties uz mana naga. — Šajā brīdī viņa sejā atplaiksnlja kaut kas līdzīgs labvēlīgam smaidam. — Ja vēlies, — viņš teica, — pievienojies man, kļūsti par manu pavadoni — riņķosim abi kopa. Un tad, mani neskaitot, tu būsi lielākais starp debesu ķermeņiem.

Taču veltīgi es nopriecājos par šo, kaut ari neparasto brāļa jūtu izpausmi, jo Omārs Jusufs savu priekšlikumu pamatoja šā­diem vārdiem:

■— Redzi, visiem spīdekļiem ir pavadoņi, bet man nav. Pat drusku neērti citu spīdekļu priekšā.

Biju pārsteigts par sava brāļa gara nabadzību un muļķīgo patmīlību. Sapratu, ka viņš nevēlas atgriezties uz Zemes, un ar smagu sirdi pateicu:

—   Paliec sveiks, jo man jāsteidzas: man vēl jāapsveic viens otrs no maniem jaunajiem draugiem.

Bet Omārs, kuram acīm redzot iepatikās viņa ideja, ierēcās:

—   Bet kas būs mans pavadonis? Labāk paliec ar labu, citādi saplosīšu tevi gabalosl

Izteicis šos vārdus, viņš ieķērās manā kreisajā kājā, bet es nesamulsu, strauji pacirtos sāņus un izrāvos no Omara rokām, atstājis tajās tikai vienu no savām kurpēm. Viņš, pro­tams, gribēja mani noķert, bet nespēja to izdarīt, jo tam bija jāturpina savs bezgalīgais ceļš pa slēgtu līkni, ko dēvē par «orbitu».

Taču, atlidojis pieklājīgā attālumā, es tomēr izjutu nelielu žēlumu pret savu nepatīkamo un patmīlīgo brāli un uzsaucu:

—   Ja jau tev tā vajadzīgi pavadoņi, o Omar Jusuf, tad tā lieta ir glābjama!

Izrāvu no savas bārdas piecus matus, saplosīju tos sīkos ga­baliņos un izkaisīju uz visām pusēm. Un tad ap Omāru Jusufu sāka riņķot daudz dažādas krāsas glītu lodīšu — no zirņa lie­luma līdz krietna ķirbja lielumam. Tie bija viņam pilnīgi piemē­roti pavadoņi gan lieluma, gan skaistuma ziņā.

Manam brālim kā jau ne visai gudram radījumam līdz šim mirklim laikam gan vienkārši nebija iešāvies prātā, ka viņš pats var radīt sev pavadoņus. Aiz sava lepnā prāta viņam tūdaļ iegri­bējās pavadoni kalna lielumā. Un šāds pavadonis viņam patie­šām tūdaļ arī radās. Bet, tā kā šī kalna vielas masa tūkstoš un tūkstoš reizes pārsniedza mana aušīgā un stulbā brāļa Omara

Jusufa svaru, tad Omārs Jusufs turpat uz vietas ar visu sparu atsitās pret paša radīto jauno debess ķermeni, atsperīgi atlēca no tā kā futbola bumba un gaudodams sāka ātri ātri riņķot tam apkart.

Tā Omārs Jusufs krita par upuri savai nesamērīgajai god­kārībai, pārvērzdamies par sava personīgā pavadoņa pavadoni.

Bet es atgriezos uz Zemes un apsēdos rakstīt tev, o visu labo īpašību iemiesojums, šo vēstuli, lai tu nepaliktu neziņā par no­tikušo.

Tāpat arī steidzos tev paziņot, ka man gadījas radioaparatu veikalā Gorkija ielā redzēt kādu brīnišķīgu deviņlampu uztvē­rēju. Tā labās īpašības nemaz nav uzskaitāmas, un arī ar savu izskatu tas iepriecina visizvēlīgāko aci, un man ienāca prātā, ja šim uztvērējam pielāgotu …»

Taču tālāk sākas jau tipiska aizrautīga radioamatiera vēstule, un citēt to nav nekādas nozīmes, jo tie, kas aizraujas ar šo darbu, neatradīs tajā nekā jauna, bet tie, kas ar sakaru līdzekļu rūpnie­cības nozari nav aizrāvušies, neatradīs tajā nekā tāda, kas būtu viņu uzmanības cienīgs.

LIH. Epilogs

adījumā, ja kāds no šās dziļi patiesās grāmatas lasītā­jiem, iedams pa Maskavu, pa Razina ielu, ieskatītos Gal­venā Ziemeļu jūras ceļa pārvaldes pieņemamajās telpās, tad daudzu desmitu citu pilsoņu vidū, kas sapņo par darbu Arktikā, viņš ieraudzītu vecīti ar cietu salmu cepuri galvā, zeltā un sudrabā rotātām sārtām kurpēm kājās. Tas ir vecais Chotabičs, kas, neraugoties uz visām pūlēm, nekādi nevar iekārtoties par radistu kādā no polarajām stacijām.

Jau viņa ārējais izskats vien — garā, sirmā bārda līdz jostas vietai un tātad arī neapšaubāmi lielais vecums — ir nopietns šķērslis, lai viņu nosūtītu strādāt bargajos Arktikas apstākļos. Taču galīgi bezcerīgs viņa stāvoklis kļūst, kad vecītis sāk izpildīt anketu.

Uz jautājumu par savu nodarbošanos līdz 1917. gadam viņš godīgi ieraksta: «Džins-profesionalis.» Uz jautājumu par ve­cumu — «3732 gadi un 5 mēneši.» Uz jautājumu par ģimenes stāvokli viņš vientiesīgi atbild: «Bārenis. Neprecējies. Ir brālis, vārdā Omārs Jusufs, kas līdz pērnā gada jūlijam dzīvoja Ziemeļu Ledus okeana dibenā vara traukā, bet patlaban strādā par Zemes pavadoni» un tā tālāk, un tamlīdzīgi.

Izlasījuši anketu, visi domā, ka Chotabičs nav pie pilna prāta, kaut gan mūsu stāsta lasītāji labi zina, ka vecītis raksta pilnīgu patiesību.

Protams, tas viņam būtu nieks — pārvērst sevi par jaunu cilvēku, uzrakstīt sev kaut kādu pieklājīgu biogrāfiju vai ļaunā­kajā gadījumā izdarīt tādu pašu kombināciju kā pirms brauciena uz «Ladogas». Taču vecītis ir cieši apņēmies iekārtoties darbā Arktikā godīgi un bez jebkādas mānīšanās.

Starp citu, pēdējā laikā viņš aizvien retāk un retāk iegriežas Galvenā Ziemeļu jūras ceļa pārvaldes pieņemamajās telpās. Viņš ir nolēmis pastudēt radiotechnikas teoriju, lai iemācītos patstā­vīgi konstruēt radioaparatus. Ievērojot viņa spējas un darba mīlestību, tas nemaz nav neiespējami. Viss atkarīgs no viņa sko­lotājiem. Chotabičs vēlas, lai viņa skolotāji būtu tā abi jaunie draugi, un, kā mēs jau to zinām, vienīgais, ko viņi varēja tam piedāvāt — tas ir, katru dienu kopīgi izņemt to, ko viņiem pašiem iemāca skolā. Chotabičs visu rūpīgi apsvēra un nolēma, ka galu galā tas nemaz nebūs tik slikti.

Un tāpēc kā Voļka, tā Zeņa patlaban mācās ļoti uzcītīgi, uz apaļiem piecniekiem, lai nebūtu jāsarkst sava sirmā skolnieka priekšā. Kopā ar Chotabiču viņi jau ir nolēmuši, ka viņš ar zēnu palīdzību un reizē ar viņiem beigs vidusskolas kursu. Un pēc tam kā viņš, tā arī viņi sāks mācīties augstskolā. Bet tur nu viņu ceļi šķirsies.

Zeņa, ja vien jūs atceraties, jau sen izvēlējies mediķa profe­siju, bet Voļkam ir tādi paši nodomi kā Chotabičam. Viņš cer kļūt par radiokonstruktoru un, varu jums apgalvot, nebūs no pēdējiem šajā grūtajā, bet interesantajā darbā . ..

Mums atliek (tikai atsveicināties no šā jocīgā un aizkustinošā stāsta varoņiem un novēlēt viņiem labu veselību, panākumus mācībās un turpmākajā dzīvē. Ja jums kādreiz gadītos sa­stapt kādu no viņiem, tad lūdzami pasveiciniet tos no autora, kas ar lielu mīlestību viņus iecerējis un ar sirsnību vadījis visās gaitās.

SATURS

No autora…………………………………………………….. 3

I. Neparasts rīts…………………………………………………………. 5

II. Noslēpumainais trauks…………………………………….. 7

III.   Vecais Chotabičs………………………………………………… 10

IV.   Eksāmens ģeogrāfijā………………………………………. 12

V. Chotabiča otrais pakalpojums…………………………………… 22

VI. Neparasts atgadījums kinoteātri……………………………….. 25

VII. Nemierīgais vakars……………………………………………… 32

VIII. Nemierīgā nakts………………………………………………… 41

IX. Rīts gudrāks par vakaru………………………………………… 43

X. Intervija ar ūdenslīdēju…………………………………………… 45

XI. Pārrunas par lidojumu…………………………………………… 48

XII. Lidojumā …………………………………………………………. 50

XIII.   Kurš ir visbagātākais………………………………………… 56

XIV.   Kāds kamielis nāk…………………………………………….. 61

XV. Mīklains nolikums valsts bankas nodaļā … 67

XVI. Vecais Chotabičs un Sidorelli……………………………….. 72

XVII. Slimnīca pagultē………………………………………………. 80

XVIII. Vecais Chotabičs un misters Harijs Vandendaless 83 XIX. Hasana Abdurachinana ibn Chotaba stāsts par

to, kas ar viņu notika pēc iziešanas no veikala . 85

XX. Tie paši un Harijs Vandendaless…………………………….. 88

XXI. Tāls ir ceļš līdz stadionam …………………………………… 98

XXII. Otrs piedzīvojums metro stacijā………………………….. 100

XXIII.   Trešais piedzīvojums metro stacijā…………………….. 102

XXIV.   Liekās biļetes………………………………………………. 103

XXV. Atkal eskimo…………………………………………………. 105

XXVI. Cik bumbu vajadzīgs………………………………… 106

XXVII. Chotabičs iejaucas spēlē…………………………… 108

XXVIII. Stāvoklis saasinās…………………………………. 112

XXIX. Salabšana………………………………………………. 115

XXX. Kur lai meklē Omāru?………………………………… 116

XXXI. «Paliksim vien šeit»…………………………………. 118

XXXII. Ātrvilciena Maskava—Odesa starptautiskā va­gona pavadoņa stāsts par to, kas notika ceļa

posmā Nari—Malojaroslaveca………………………………. 120

XXXIII. Nezināmais burinieks……………………………… 127

XXXIV. Uz «Dārgā Omara»…………………………………. 128

XXXV.  Lidojošais hidropaklājs «VK-1»………….. 134

XXXVI. Intervija ar jauno dženovieti……………………… 137

XXXVII. Nozaudētais un atgūtais Chotabičs……………. 142

XXXVIII. Liktenīgais čemodāns…………………………… 148

XXXIX. Pie Herkula stabiem atrastais trauks …. 152

XL. «Āre, te viņš ir, šis vecais senjors!»………………………. 155

XLI. Visīsākā nodaļa……………………………………………….. 164

XLII. Sapnis par Ladogu…………………………………….. 165

XLI1I. Tracis centralajā ekskursiju birojā……………….. 172