/ Language: Latvia / Genre:adv_western

IZRAIDĪTO CEĻŠ

L.Velskopfa~Henriha

L.VELSKOPFA ~ Henriha IZRAIDĪTO CEĻŠ No cikla «Lielas Lācenes deli» IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1974 No vācu valodas tulkojusi Ērika Lūse I. Kuskova ilustrācijas Vāku, titulu un priekšlapas darinājis Eglons Lūsis  Tulkojums latviešu valodā, ^ «Liesma», 1974

L.VELSKOPFA ~ Henriha

IZRAIDĪTO CEĻŠ

No cikla «Lielas Lācenes deli»

KALNS KLUSE

Saule bija pakāpusies augstu debesīs. Dienas vidus tveicē gaiss virmodams auda saulstarus zeltītā šķidrautā. Kritalu briksnājā, ko Melno kalnu nogāzē, pavasarim atnā­kot, bija sagāzusi vētra, tagad valdīja klusums. No vēja lauzto stumbru rētām dvesmoja sveķu smarža. Gaisā slē­jās sakņu mudžekļi, pie tiem vēl patvērās sausas zemes kukuržņi un izkaltušas sūnas pinkuļi. Ar saknēm izgāztie koki mira, bet turpat zāle un mētras tiecās pretī jaun­iegūtai gaismas plūsmai. Kukaiņi rosīgi tekalēja savās nebeidzamajās gaitās, bet bites sanēja un žužināja vienā laidā.

Vēj lauzas malā koku ēnā stāvēja lācis. Pa lapotnes un skujoto zaru starpām bija izspraukušies tikai pāris sau­les zaķīšu; tie rotājās uz lāča brūnā kažoka un mazajās ačelēs. Lācis samiedzās, apsēdās un rūpīgi nolaizīja vienu, pēc tam otru ķepu. Tad, dziļi ievilcis elpu, brīdi kaut ko apsvēra un no jauna paošņāja gaisu.

Beidzot tas piecēlās un sāka spraukties kritušo koku ņudzeklī. Kā paradis, lācis rāpjoties lika lietā savus ga­ros nagus un veikli balansēja no stumbeņa uz stumbeni, un saule spoži apspīdēja viņa kažoku. Arvien apņēmīgāk lācis tiecās tuvāk milzu lielam vecam kokam, kas šīs pos­tažas vidū bija saglabājies. Koka stumbrs bija apjomīgs, lapotne izpluinīta, miza rēpuļaina. Lapotnē klusiņām ro­tājās vējš, saule un ēna, bet visapkārt sijājās bites.

Jo tuvāk kokam jo lācis kļuva piesardzīgāks. Viņš ne­bija vairs nekāds jaunais. Pieredzes mācīts, lācis meta lokus ap savu mērķi, norausās no kāda stumbra, kas gu­lēja nokritis šķērsām, un iesvempās krūmāju un zaru vidū. Palēnām, līčuloču, it kā lāgā vairs nezinātu, kurp gribējis doties, lācis nāca kokam arvien tuvāk un tuvāk, bet pretī kārdinoši vēlās medus smarža.

Kādā dziļā zara caurumā bija atradusi sev mitekli bišu saime. Lācis dzīrās pamieloties ar medu, ko bites bija sanesušas ziemas krājumam. Kad ķepainis piezagās līdz koka stumbram un bitēm vēl nebija radušās nekādas ļau­nas aizdomas, lācis aši izslējās visā augumā. Stāvēdams uz pakaļkājām, viņš iegrāba ar priekšķepu zara dobumā, tad izvilcis aizrautīgi ņēmās laizīt medu, kas lāsumoja zemē.

Un nu bites jau kaut ko samanīja. Vispirms satraukti izlidoja tās, ko kārumnieks bija ar ķepu iztraucējis stropā. Gandrīz vienlaikus klāt bija arī citas, tās, kas, ap­krāvušās ar medu, lidoja uz dobumu, un tūdaļ vienā mir­klī, iedarbojās kāds lācim nezināms sakaru dienests, jo no visām pusēm kā melns mākonis vēlās virsū bišu bari. Bites nāvi nepazīst un tāpēc, neko nevērodamas, metās ienaidniekam virsū un dzēla, kur vien tika klāt.

Lācis nikni vēcināja ar ķepām, galvenokārt pūlēdamies nosargāt acis. Taču mazie dūcošie uzbrucēji bija aši un veikli un samaitāja ķepainim visu mielošanās prieku. Lā­cis gan izķeksēja vēl vienu — pēdējo reizi pilnu ķetnu ar medu un aši nolaizīja to, taču bez īstas garšas, jo vienā laidā tika ielenkts un dzelts. Un tad lācis steigšus pameta kaujas lauku. Vingri pārmetās pāri stumbriem un, kaut arī viņa svars nebija nekāds mazais, lēca gandrīz tikpat iz­veicīgi kā vāvere, un beigu beigās ietika atkal mežā un ēnā. Saniknotās bites vēl joprojām neatkāpās. Lācis joza tālāk un, zariem brikšķot, lauzās cauri krūmiem.

Noskrējis metrus simt, tas pēkšņi palika stāvam kā pār­akmeņo j ies.

Kamēr daļa bišu no viņa vēl neatstājās, priekšā pēkšņi iznira visnīstamākais no visiem ienaidniekiem — cilvēks.

Cilvēks dārdoši smējās. Lācim šķita, ka ienaidnieks draudoši rūc, un, viņu iebaidīdams, tas atbildēja ar niknu šņākšanu. Taču pretīgais radījums nepārstāja smieties. Tikmēr bites izmantoja gadījumu un no mugurpuses dzēla pinkaini jutīgās vietās. Tas nu lācim, kurš klusajā dienas vidū bija sagatavojies uz mielošanos, nevis uz briesmām, bija par daudz. Viņš pasitās sānis un metās, cik jaudas, pa mežu prom. Visneatlaidīgākās bites sekoja viņam vēl kādu ceļagabalu. Tad niknais kukaiņu bars līksmodams atgriezās savā stropā. Kritušās netika skaitītas.

Cilvēks noskatījās bēgošajam lācim nopakaļ un vēlreiz gardi nosmējās. Kad plēsoņa bija izzudis skatienam, cil­vēks ieplāja sev pa lūpām, noteica klusiņām pats uz sevi «gatavais muļķis» un, paslēpies starp krūmiem un stum­briem, kādu brīdi vēroja vēj lauzas apkārtni nokalnē.

Kad cilvēks, kā rādās, pārliecinājās, ka nekas ne mežā, ne klajumā nav manāms kā vien viņš pats un dažādi dzīvnieki, viņš sakustējās tālākam ceļam. Ar piesardzību, ko meža biezokņos meistarīgi apguvuši mednieki un vajā­tie, viņš pagāja savus simt metrus cauri mežam vēj lauzas malā. Ik soli sperot, pie katras kustības viņš pārbaudīja, vai neatstāj kādas pēdas, un, ja tomēr tā gadījās, tad bez steigas tās iznīcināja. Aizsniedzis vēj lauzu, viņš spraucās cauri kritušajiem kokiem, sakaltušai lapotnei un izgāzta­jām saknēm vēl izmanīgāk nekā lācis. Arī viņš tiecās tuvāk vienīgajam koku milzenim, kurš bija palicis ne­skarts viesuļvētras postažā. Taču cilvēkam nebija nodoma izlaupīt medu. Viņš apgāja kokam apkārt un tuvojās no dobuma pretējās puses, aplūkodams patvēruma vietu, ko bija noskatījis, jau stāvēdams klajuma malā. Kāda koka lapotne ar nokaltušām un dažām vēl zaļām lapām, kāda cita koka sakņu pinums, kā arī krūmāji veidoja kaut ko līdzīgu lapenei. Vīrietis ielīda tur iekšā, sadabūja nazi un nedaudz apšķibīja zarus un sakņu pinumus, lai varētu brī­vāk apgrozīties. Abus ādas maisus, kas viņam bija līdzi, un bisi viņš ierušināja visdziļākajā kaktā. Pēc tam pārbaudīja ar acīm, vai ir iespējams no paslēptuves aizkļūt pie resnā koka un tā lapotnē, un tūdaļ arī izmēģināja ceļu, kas likās vispiemērotākais. Pašā augšā, biezajā lapotnē, viņš arī atrada ērtu vietu uz kāda zara, kas vēl bija pietiekami stiprs un nešūpojās. Zara līgošanās varētu pievērst ap­slēptu ienaidnieku uzmanību. Cilvēks vienā mierā vērās no paslēptuves uz visām pusēm pāri koku galotnēm uz kalnu nogāzēm, pāri prērijām pie kalnu masīviem, kas, laistīdamies pusdienas saulē, pagaisa dūmakā ar savām smilšainajām un zālainajām krokām. Dienvidaustrumos viņš saskatīja tālumā tuksnesīgu apvidu un dīvainas klintis.

Satrauktās, vēl arvien nenorimušās bites traucēja vīrieti, bet arī ne vairāk, kā vien radīja īgnumu. Viņš nepakus­tējās, tikai šad tad viņa acis pavērās citā virzienā.

Augstu pāri mežiem meta lokus divi plēsīgi putni.

Dienas vidus miers, meža biezokņa klusums, koku ga­lotņu nekustīgums nomierināja cilvēku. Būt vienam un zi­nāt, ka tālu visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, tas bija šobrīd viss, ko viņš vēlējās.

Viņš palika koka lapotnē līdz pievakarei, sēdēdams tik nekustīgi, it kā pats būtu tikai koka zars. Kad saule sāka rietēt, viņš steigšus, nesakustinādams zarus, bez trokšņa norausās lejā un ielīda savā paslēptuvē.

Te viņš vispirms atraisīja vienu no maisiem, pagrāba nepilnu sauju kaltētas un samaltas bizoņu gaļas un saze­lējis lēnām norija. Tad atļāvās sev malku ūdens no otra maisa. Tā bija viņa šīsdienas maltīte. Vairāk nebija va­jadzīgs, jo viņš jutās spēcīgs un varēja kādu laiku iztikt ar mazāk barības.

Viņš nolēma ceturtdaļstundu atgulties un atpūsties. Un tikmēr domās kavējās pie sevis paša un savas līdzšinējās dzīves, ko mēdza visai reti darīt. Domāja tāpēc, ka ce­rēja — ar šo nakti dzīve pašos pamatos un uz visiem laikiem izmainīsies. Nē, tā jau nu gluži nebija. Tik ātri nevarēja viss mainīties. Bet lielajai pārvērtībai, pēc ku­ras nāks viss pārējais, vajadzēja iestāties šonakt.

Vajadzēja!

Cilvēks, kurš šim nodomam koncentrēja savu gribu, varēja būt divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecs. Cik īsti vecs, to viņš pats lāgā nezināja, jo viņam nebija dzim­šanas apliecības un neviens rakstvedis pasaulē nebija ar savu parakstu apstiprinājis brīdi, kad šis cilvēkbērns ieraudzīja šīs pasaules gaismu un sāka brēkt. Ne viņš pa­zina savu tēvu, ne māti, nekad arī nebija neko tuvāku par viņiem dabūjis zināt, kas viņi bijuši. Pats agrākais, ko viņš atcerējās, bija krītoša koka brīkšķēšana. Toreiz viņš no­bijās. Vēlāk viņu vairs nebiedēja ne krītoši koki, ne audžutēva lādēšanās, ne pērieni. Pavisam neskaidras at­miņas viņu saistīja ar gadījumu, kad viņš grasījās palī­dzēt audžumātei, ko vīrs dauzīja tik nežēlīgi, ka likās vai nositīs. Sekas bija vienīgi tādas, ka audžuvecāki kopīgi metās viņam virsū un viņš tikko paglābās dzīvs. Tātad tā bijusi aplama rīcība, tādu secinājumu viņš izdarīja pats pēc šī piedzīvojuma un, lai vai kā, kopš tās reizes vairs nekad nejuta vēlēšanos kādam palīdzēt. Viņš ļoti agri iemā­cījās gāzt kokus, dzert degvīnu, smēķēt, lādēties, šaut un durt ar nazi. Reiz viņš bija piedalījies uzbrukumā pasta ratiem, kas uzturēja satiksmi starp Austrumiem un Rietu­miem šai plašajā zemē cauri mežonīgiem apgabaliem. To­reiz viņš bija vēl pusaudzis un pirmo reizi mūžā redzēja cilvēkus dārgās drānās un daudz naudas vienā pašā makā, kuru paguva noslēpt, iekams pārējie laupītāji kaut ko ma­nīja. Ar iegūto naudu viņš nozuda pats prērijā, nopirka no kāda pierobežas tirgotāja lielisku šauteni un kopš tā laika viens pats un pilnīgi patstāvīgi devās laupītāja gai­tās. Ievērojamākais ķēriens tika, uzbrūkot kādam jātnie­kam — telegrammu un naudas kurjeram. Puisis jāja ar ātru un izturīgu zirgu un bija arī labi apbruņots. Taču jaunajam laupītājam laimējās mežā viņu pārsteigt un pievārēt. Iekams puisi nobeidza, pēdējo reizi savā mūžā viņš izjuta pret to kaut ko līdzīgu cilvēciskai līdzjūtī­bai. Puisis raudāja un izlūdzās sev dzīvību, teicās esam bārenis. Protams, citādi arī nemaz nevarēja būt, bīstama­jos uzdevumos sūtīja gandrīz tikai bāreņus, lai nāves ga­dījumā nebūtu nekādu lielu klapatu. Tāpēc arī jaunajam laupītājam, kurš pats bija bārabērns, uz bridi sametās puiša žēl. Taču viņš spēji apklusināja savu sirdsapziņu un veica liktenīgo cirtienu. Kaut arī ar lielāko tiesu laupī­juma un kredītpapīriem viņš nezināja, ko iesākt, arī pā­rējā daļa bija pietiekami prāva. Taču jaunais laupītājs neprata apieties ar naudu un vēl mazāk naudu pavairot. Dažādos zaņķos un krogos, spēlējot kārtis un dzerot, nauda aiztecēja starp pirkstiem kā ūdens, un viņš secināja, ka ir jauki būt bagātam, bet jēga naudai ir vienīgi tad, ja tā ir neaptveramos, neiedomājami lielos daudzumos, ko viena cilvēka mūžā nav iespējams notērēt.

Viņš bija tiklab dienvidštatu, kā arī ziemeļštatu kara­spēku daļās vairākgadu pilsoņu karā pildījis izlūka pienā­kumus un tur kļuvis par legalizētu laupītāju, bet arī šis amats nebija ienesis pietiekami daudz.

Vajadzēja atrast zeltu! Kaut kur, kur neviens cits to ne­meklēja un kur viņš viens pats varētu būt kungs pār neizsmeļamām zemes bagātībām.

Šonakt, šai pašā naktī tam vajadzēja beidzot piepildī­ties, vajadzēja tikt uz pēdām pasakainam zelta krājumam, pie kura vēl neviens cits nav piekļuvis, vismaz neviens baltais cilvēks!

Paslēptuves krēslā un novakares gaistošajā gaismā viņš aptaustīja savu parūku un apmierināts pasmaidīja. Seja bija gluda, bez bārdas, jo viņš mēdza rūpīgi skūties, tā bija vienīgā greznība, prieks, ko viņš sev atļāvās. Saule un vējš bija viņa ādu padarījuši līdzīgu indiāņa sejas ādai. Par parūku viņam noderēja labi apstrādāts dakotu skalps ar divām melnām matpīnēm. Tā bija kādas sievietes galvas āda, šo sievieti viņš bija nogalinājis. Kā­jās viņam bija mīksti aļņādas mokasīni.

Zirga viņam šeit nebija. To viņš bija pametis prērijā brīvi skraidelējam, lai varbūtējo sekotāju piemuļķotu un tas noticētu, ka jātnieks ir beigts, jo, pēc indiāņu ieskata, prērijā iztikt bez zirga bija spējīgs vienīgi miris vai arī prātu zaudējis cilvēks.

Par prātu zaudējušu viņu neviens, kas zināja viņa vārdu, vis neuzskatīja. Sarkanais vai Sarkanais Džims, vai arī Sarkanā Lapsa, lai kā viņu saukātu, bija ar savu drošo roku un aprēķinātāja prātu dažos apvidos jau slavens, kaut arī tikai divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus vecs.

Šonakt viņš bija nodomājis piedzimt otrreiz, pirmajā reizē viņam bija laimējies ierasties šajā pasaulē vienīgi kā pēdīgam nabagam. Tagad viņš būs bagāts kungs.

Pasakaini bagāts kungs savā otrajā dzīvē!

Sarkanais Džims sakustējās, izlīda no paslēptuves un uzrāpās vēlreiz kokā, lai papētītu apkārtni. Vakars bija tikpat vientuļš un kluss kā diena.

Tad viņš nokāpa lejā un sagatavojās nodomātajam ce­ļam. Maisus ar gaļu un ūdeni, pat savu bisi viņš atstāja paslēptuvē. Rokām vajadzēja būt brīvām. Apdomīgi, bez mazākās steigas, arvien ar to pašu neatslābstošo uzmanību un piesardzību viņš virzījās starp kokiem, zariem, sak­nēm un krūmiem pa vēj lauzu augšup, kamēr nonāca mežā. Tagad viņš atradās metrus trīssimt augstāk, nekā sastopo­ties ar lāci. Iekams doties dziļāk gāršā, viņš vēlreiz atska­tījās pa nogāzi lejup un saspringti klausījās.

Bija jau satumsis. No kādas lapotnes apakšas izplivi- nājās sikspārņi un sāka nedzirdami šaudīties apkārt. Ci­tādi nekādas kustības.

Cilvēks zagās tālāk pa mežu augšup un turējās vairāk kreisajā malā. Apkārtne viņam labi pazīstama. Apmal­dīties nebija iespējams. Mežainā nogāze kļuva vēl stā- v.ikd, un cilvēks vēl vairāk uzmanījās, lai neatstātu ne­kādas pēdas, kas dienā varētu būt redzamas nevēlamiem sekotājiem. Viņš gan bija pārliecinājies, ka visapkārt mežā nav nevienas indiāņu apmetnes, nav arī balto med­nieku vai meža cirtēju. Taču biezoknī allaž jābūt pie­sardzīgam.

Bija jau pusnakts, kad Sarkanais Džims nonāca pie klin­šainas sienas, kas slējās laukā no mežainās nogāzes un sniedzās pāri lejāk augošajiem kokiem. Klints augša bija tāpat apaugusi ar mežu. Sarkanais Džims rausās, augšā klintī. Viņš bija noāvis mokasīnus un rāpās basām kājām, īekrampēdamies ar kāju un roku pirkstiem, viņš lēnītēm vilkās pa klints izciļņiem augšup. Sarkanais Džims bija ļoti liela auguma, kas viņam šai gadījumā bija gaužām izdevīgi. Ar savām garajām rokām un kājām viņš spēja pa gabalu sataustīt un aizsniegt arī attālākos izcilnīšus un iedobumus.

Beidzot viņš bija galā. Nonācis pie alas ieejas, ko zināja pēc Bezzobu Bena aprakstiem, viņš pa to dzīrās ietikt iekšā. Tagad viņam vairs nebija prātā domas par bagāto kungu, par iespēju dzīvot zaļi, visas domas un griba bija koncentrēta katram nākošajam solim, ko viņš spēra.

Alā vairs nebija sevišķi jābaidās pamest pēdas. Tikai nevajadzēja pārāk varmācīgi apieties ar dīvainajiem klinšu ragiem, kas slējās augšup no alas grīdas un noka­rājās 110 griestiem. Nedrīkstēja nolauzt to smailes. No tā varēja viegli izvairīties.

Sarkanais Džims virzījās samērā ātri uz priekšu. Alas grīda sliecās lejup, un no kalna dziļumiem lauzās augšup dārdoņa, par ko iebrucējam alā jau bija pietiekami labi zināms no Bezzobu Bena stāstījuma. Dziļi kalna iekšienē pa alas nozarojumiem gāzās lejup ūdenskrituma straume. Sis ūdenskritums bija tas, kurš pavasarī gandrīz kļuva liktenīgs Bezzobu Benam. Sarkanais Džims būs veiklāks, un viņu ūdens nespēs aizraut līdzi. Brīnums, ka Bens vēl bija ticis sveikā no alas viltīgajiem stiķiem. Tas glūniķis var pateikties vienīgi laimei, prāta tam necik vis nav. Nu jau viņš ir itin brangi iekārtojies savā bodes midzenī Niobrarā un nopelna savu naudiņu, neko daudz neriskē­dams. Sarkanais Džims bija bezzobainajam ēzelim labu pa­domu devis turpmākajām mūža dienām. Bens nekad vairs nerādīsies alas tuvumā, par to Sarkanais Džims bija drošs.

Džims viens pats pārzināja šo apvidu.

Viņš bija aizsniedzis vietu, kur ūdens labajā pusē šāvās laukā no kāda stāva alas nozarojuma, šķērsoja gal­veno eju un dārdēdams gāzās dziļumā pa kreisi.

Sarkanais Džims šeit apstājās, apsēdās ūdens malā, no­liecās un atsvaidzinājās, iedzēris kādu malku.

Ledussaltais ūdens garšoja gluži labi.

«Zelta ūdentiņš,» nodomāja Džims. Atelpas brīdis no jauna sarosināja fantāziju. Viņš atļāvās sev aizkūpināt pīpi. Mierīgi un ar apdomu, ar svaigiem spēkiem viņš grasījās ķerties pie sava nodoma pildīšanas.

Viņš izklaudzināja pīpi tā, ka tabaka sabira upē, pakāra pīpi no jauna aiz saitītes kaklā un piecēlās.

Vispirms viņš iztaustīja malu alas nozarojumam, kurš labajā pusē veda augšup un pa kuru gāzās lejup ūdens. Pārbaudes rezultāti nebija diezin cik uzmundrinoši. Pava­sari ūdens straume plūda vēl bagātīgāk nekā vasarā un gadsimtos un gadu tūkstošos bija klinšu kanāla malas noslīpējusi gludākas par gludu. Ne roka, ne kāja nespēja tur rast atbalstu.

Ienācējs pagaidām atteicās no jebkura mēģinājuma šai vietā rāpties augšup. Viņš pārbrida alas galvenajā ejā pāri strautam, kas šeit bija sekls, un tad pretējā krastā no jauna iztaustīja augšupkāpjošās ejas sienu.

Ari šai pusē klints cilvēka augstumā bija gluda kā noslīpēta, ne mazākās atlauskas, ne kur pieķerties.

«Sasodīts, velna piesta, ne ala!» Virs nekliedza, tikai nošņācās un iebelza ar dūri pa gludo klints sienu.

Salīdzinājumā ar viņa temperamentu un citkārtēju dusmu izvirdumu šāda niknuma izpausme bija gaužām mērena un maiga. Viņš pats to tikko ievēroja, tā bija vie­nīgi sava veida reflektoriska kustība.

Viņš apsēdās no jauna un sāka pārdomāt.

Vai šī bija īstā vieta? Skaidrs, ka Bezzobu Bens bija grasījies te rāpties augšā. Kāpēc, to melnmatainais ēzelis ar visām savām bailēm no Sarkanā Džima nekad nebija tā īsti atzinies. Tas, ko viņš Džimam pateica, bija tikai izlo­cīšanās. Bet tas apstāklis, ka bezzobainais ēzelis izmēģi­nājies tik grūtu un šķietami bezcerīgu rāpšanos, norādīja, ka viņam ir kādas drošas vai vismaz ticamas ziņas par zelta atradni augšā, alas sānejā, pie strauta vai arī augš­pus strauta. Sarkanais Džims pakavējās pie šī pieturas punkta un atcerējās vārdus, ko bija izmetis kāds pusē pie­dzēries indiānis. Ja toreiz izteiktajiem vārdiem vispār bija kāda jēga un sakars, tad tie attiecās uz šo te vietu alā. Protams, ļoti iespējams, ka Sarkanais Džims tikai tā­pēc attiecināja iedzērušajam virsaitim izvilinātos vārdus un aprautos teikumus uz šo alas vietu, ka bija jau šo to dabūjis zināt no Bezzobu Bena. Var būt, ka nolādētajā, alām bagātajā kalnā bija vēl daudz citu šai līdzīgu vietu un Sarkanais Džims nebija vis savai laimei ticis tuvāk, bet atradās tālu prom no tās, gluži kā lācis, kam liek dejot, tiek vadāts aiz degunā ievērtās ķēdes aplī pa aplamiem gājieniem.

Visu kopā saņemot, pirmais, pie kā būtu jāķeras, jā­pārmeklē grūti pieejamā alas eja, pa kuru gāžas laukā ūdens.

Viņš piecēlās, izvilka tomahauku un tādējādi, ar to pa­sniegdamies tālāk, vēlreiz iztaustīja gludi noskalotās sie­nas abpus straumes.

Taču viņš neatrada ne mazāko plaisu, ne arī izcilni, pie kā varētu pieķerties.

Tātad šādi tas nebija iespējams.

Vai vispār bija iespējams? Vai bija cilvēka spēkos tikt tur augšā? Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās pārgalvīgā mēģinājumā nobrāzties ar straumi lejā, kā tas pavasarī bija gadījies Benam.

Sarkanais Džimg vēlreiz apsvēra visu, ko bija dzirdējis no iereibušā indiāņu virsaiša. Viņš zināja katru vārdu no galvas, katru pusvārdu, katrā zilbē viņš bija ieklausījies un to iegaumējis. Bet indiānis bija runājis dakotu valodā, un vārdu krājums šinī valodā Sarkanajam Dzimām nebija diezin cik liels, tie aptvēra vienīgi ikdienišķās norises meža biezokņos un tur dzīvojošo cilvēku vidū. Nekādu precīzu aprakstu ar šādām valodas zināšanām viņš nebija spējīgs saprast, un, liekas, arī tādam, kas valodu labi pār­zina, šis apraksts nebūtu bijis pietiekami skaidrs.

Varbūt viltīgais indiānis bija viņu pat tīšuprāt muļķojis, izlicies vairāk apreibis, nekā bija īstenībā. Kurš varēja izprast tādu sarkanādaino? Var būt, ka netīrelis dakots gribēja tikai izvilkt no Sarkanā Džima, kur tas nodomājis zeltu meklēt.

Varbūt tas ar savu bandu jau dzenas viņam pa pēdām!

Sasodīts!

Iespējams, ka viņam, Sarkanajam Džimam, nav atlicis tik daudz laika mierīgam izpētes darbam, kā viņš ie­cerējis.

Piķis un zēvele, velns un elle!

Vienmērīgā ūdens šalkoņa, ūdenskrituma dārdi alā ar skaņo atbalsi spēja īsā laikā uztraukt visrāmāko cilvēku.

Varbūt vajadzētu ar palēcienu uzsvempties līdz tai vie­tai, kur alas atzarojums sašaurinās un cilvēks var labajā un kreisajā pusē atsperties pret gludajām sienām.

Jā, tāda iespēja varētu būt.

Sarkanais Džims uzšķīla uguni un kvēlojoša skala

gaismā pavērās apkārt. Nupat apsvērtais plāns ari gaismā likās iespējams. Gaismā tas bija jo vairāk izpildāms. Tā­pēc Džims ar dziestošo skalu aizdedzināja lielāku — ar darvu notrieptu, ko arī bija paķēris līdzi. To viņš nolika uz klinšu krants, seklās straumes malā, kas šķērsoja alas galveno eju, un vienlaikus nopētīja apkārtni, vai neredzēs kur pēdas, ko varētu būt pametuši Bezzobu Bens vai citi cilvēki, kas būtu šeit jau pabijuši, — piemēram, indiāņi. Tomēr viņš nekā tamlīdzīga nemanīja. Bezzobis vai nu nebija šai vietā aizdedzis uguni, vai arī nebija atstājis nekādas paliekas.

Tagad gaismā viņam likās savādi, ka ūdens spējis aiz­raut vīru pāri alas galvenajai ejai prom, dziļumā. Pat tad, ja lejuptraucošā straume kādu bija sagrābusi, — tad šeit, ja vien tas nav nevarīgs zīdainis, tam vajadzēja prast no­turēties. Šāds apsvērums Džimu stipri iedrošināja. Varēja pamēģināt uzlēkt augšupkāpjošā sānejā, neriskējot tūlīt pat ar dzīvību. Viņš nolika nost visu, kas nedrīkstēja saslapt: šķiltavas, pīpi, tabaku.

Tad viņš lēca un patiesi viņam, paveicās alas atzaro­jumā iekrampēties ar ceļgaliem, pleciem, rokām un kājām. Ledussaltais ūdens plūda gar augumu lejup, skalojās pāri galvai, spieda uz pleciem. Viņš turējās krampjaini un centās ar izplestiem ceļgaliem tā piespiesties pie sienām, lai varētu atbrīvot vienu roku un tomēr neslīdēt lejā.

Vajadzēja pasteigties, jo ilgi šādā stāvoklī noturēties nespēs.

Tā … vaļā … tiktāl viss kārtībā.

Sarkanais Džims atbrīvoja labo roku un labo elkoni un sāka taustīt. Taču ūdens spēks bija varens, un pirksti pa­zemes strauta saltajā ūdenī jau sāka stingt. Ilgi taustīties nebija iespējams, vajadzēja atkal atsperties arī ar labo roku, citādi zaudētu balstu.

Un tomēr tas notika.

Sarkanais Džims bija ar kreiso ceļgalu mazliet paslīdē­jis, tikai centimetrus divus. Bet ar to jau pietika, lai zau­dētu atbalstu. Viņš nespēja vairs turēties ūdenim pretī, tas izstūma viņu no alas sānejas laukā. Viņš izkūleņoja alas galvenajā ejā atmuguriski, uzbrāzās virsū klintij un grābstījās apkārt, meklēdams, kur pieturēties.

Tas nebija grūti. Rokas pietvērās pie klints, viņš pie­cēlās viscaur slapjš un taustīdamies rāpās laukā no seklā ūdens ātrāk sausumā.

Velna būšana! Sasodītā draņķa ala!

Ar darvu notrieptais priežu skals bija nodzisis.

Taču Sarkanais Džims nebija sevi ievainojis, nebija neko lauzis, nebija iedragājis galvaskausu. Viņš bija pie skaidras saprašanas. Viņam gan mazliet sala un no atsi­tiena sūrstēja mugura, bet to viņš nesamanīja.

Viņš dzīrās mēģinājumu atkārtot.

Vispirms viņš dāvāja sev pīpes dūmu, lai atkal pilnīgi nomierinātos. Viņš apsvēra, vai noriskēt ar vēl vienu skalu, taču atteicās no tā, jo domāja, ka tagad tiks galā arī tumsā.

Otrajā reizē viņš nostājās tajā pašā samērā izdevīgajā vietā, no kurienes bija pirmajā reizē saņēmies lēcienam. Viņš atkal metās augšup, pat tika par plaukstas platumu augstāk nekā pirmajā reizē un atkal cieši iekrampējās starp sienām. Šoreiz viņš bez kavēšanās taustījās tālāk. Izplestie ceļgali viņu noturēja uz vietas; viņš lika lietā visu savu mežonīgo spēku. Aizturēdams elpu, viscaur ūdens apskalots, viņš stūmās gabaliņu augstāk, tad vēl gabaliņu. Viņu sagrāba neprātīgs prieks. Viņš tika uz priekšu!

Alas sāneja sašaurinājās, bet vairs nebija tik stāva.

Džims ātrā tempā, bez grūtībām tika uz priekšu par veselu metru.

Vajadzēja pietaupīt gaisu, ko pirmīt bija dziļi ieelpojis, jo šeit ūdens piepildīja visu šauro eju, te elpot nebija iespējams.

Eja atkal kļuva stāvāka. Gandrīz vai svērteniski tā veda augšup, un tāpēc ūdens plūda ar divkāršu sparu. Ar izmi­sīgu piespiešanos Sarkanais Džims, pretodamies šai varai, mēģināja uzstumties augstāk. Viņam arī izdevās vēl pa­virzīties kādus trīsdesmit centimetrus uz augšu, bet tad viņš palika bezcerīgi ieķīlējies. Pleci un gūžas bija pārāk plati, lai sprauktos tālāk. Ar niknu piespiešanos viņš iz­stiepdamies nopūlējās pa stumties uz priekšu.

Veltīgi.

Pietrūka gaisa. Degunā un mutē ieplūda ūdens. Viņš sāka rīstīties. Zuda apziņa, un viņš vairs nesajēdza, kas notika.

Atguvies viņš sākumā tikai jauta sāpes. Jutekļi, izņemot jušanas nervus, vēl nedarbojās. Viņš nekā neredzēja, neka nedzirdēja, nejuta garšu, tikai viscaur sāpes. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņš no jauna sāka apzināties, ka pats ir Sarkanais Džims.

Sarkanais Džims!

Tiklīdz atausa nojausma par sevi pašu, tūdaļ pazibēja nākošā doma, ka notikusi kāda nelaime. Kāda nelaime…

Viņš mēģināja pakustēties. Pirkstus bija iespējams pa­kustināt, ūn viņš sajuta, ka tie ir slapji. Vajadzēja atvērt acis. Viņš bija meža skrējējs un prēriju mednieks, un vi­ņam vajadzēja atvērt acis, jā! Ar lielām grūtībām viņš pavēra plakstiņus. Galva dūca un neganti sāpēja.

Visapkārt valdīja tumsa. Šalkoja. Vai nu šalkoja ausīs, vai…

… vai šalkoja ūdens. Ūdens!

Sarkanajam Džimarn ar rāvienu kļuva skaidrs, kas no­ticis. Tiklīdz viņš spēja izdomāt vārdu «ūdens», rādījās, ka vispār tiek noņemts šķidrauts, kas bija klājies pār viņa atmiņu.

Kur viņš tagad atradās? To vajadzēja vispirms no­skaidrot.

Bet ne vien galva, arī pleci, mugura, krusti, rokas un kājas neganti sāpēja. Viņš mēģināja piesardzīgi pakustināt citu pēc cita rokas un kājas, pagrozīt galvu.

Šķita, ka nav lauzts neviens kauls. Punus gan dabūjis, -sasitumus vai cik. Kāda tiem nozīme! Tos varēja viegli pieciest.

Bet kur viņš īsti atradās?

Acis vēl arvien redzēja neskaidri, tagad tās pamanīja tādu kā gaismas atspulgu. Vai tās varbūt bija halucināci­jas? Pauris un smadzenes, liekas, dabūjušas smagāk ciest, nekā sākumā likās. Iespējams, ka viņš bija iedzīvojies- smadzeņu satricinājumā?

Sametās nelabi. Viņš vēma, atkal uznāca reibonis, un viņš no jauna zaudēja samaņu.

Otrreiz pamostoties, sāpes likās mazinājušās, bet viņš jutās ļoti vārgs, gaužām vārgs. Vismīļāk viņš paliktu uz vietas guļam, lai nomirtu, kaut arī apzinājās, ka ir Sarka­nais Džims un nedrīkst mirt, vismaz pašam jāžēlo sevi, ja arī nav neviena cita, kas viņu apraudātu.

Citiem būtu viena nelaime no kakla nost, ja Sarkanais Džims izlaistu garu.

Šāds apsvērums viņu satrauca. Tie citi nekādā gadījumā nedrīkst tikt no viņa vaļā. Viņiem nebūs priecāties, ka Sarkanā'Dzima vairs nav un ka ar viņu vairs nav jārē­ķinās.

Viņš pats sevi uzpurināja. Viņš sajuta slāpes un izsal­kumu, un viņam sala. Šalkoņa galvā bija mitējusies. Šal­koja vai nu kaut kur augšā, vai apakšā, vai līdzās.

Šalkoja ūdens, jā, ūdens, to taču viņš bija jau reiz noskaidrojis! Nu ir laiks paraudzīties, kas tur ir.

Viņš apvēlās no muguras uz vēdera un pašļūca sānis, jo pamats bija slīps, un ar labo roku uztaustīja ūdeni.

Džims kāri padzērās.

Tad viņš no jauna palīda sānis.

Kā tad īsti bija ar to gaismas atspulgu? Liekas, tā nebija pašapmānīšanās, bet īstenība.

Sarkanais Džims blenza uz tikko jaušamo dienas gais­mas spīdumu. Kā burvestības neatvairāmi pievilkts, bur­vestības, kurai vēl neuzdrošinājās ticēt, Džims līda pa raupjo klinti līdzās ūdens plūsmai tuvāk gaismas staram.

Pēkšņi kaut kas ciets viņam trāpīja pa plecu. Iztrūcies viņš sastinga un to pašu brīdi ievēroja, ka visapkārt rībina akmens lietus. Sasodīts. Viņš ievilka galvu plecos, un viņam laimējās. Neviens akmens vairs viņu netrāpīja. Džims bija atkal spējīgs lādēties. Tiktāl nu viņš bija at­guvies.

Bailīgi un piesardzīgi viņš līda tālāk, arvien tikai gaismas starojuma virzienā. Un, jo tuvāk, jo gaišāks. Tur vajadzēja būt izejai no kalna. Laukā! Kāda laime!

Vai nu pats nelabais, vai visi labie gari, varbūt viņa zvaigzne, varbūt pats kalns, lai nu kas arī būtu, kas noteic viņa likteni, tas bija viņam labvēlīgs. Viņam, Sarkanajam Džimam!

' Nē, pasaule tik lēti vis netiks no viņa vaļā. Tam vēl laika diezgan, un bija arī vēl šis tas paveicams.

Pēc tam kad viņš bija kādus piecus metrus parāpojis tālāk, situācija noskaidrojās pilnīgi. Viņš atradās kādā kalna dobumā, no kurienes apakšzemes strauts izlauzās brīvībā.

Jau atkal nobira akmeņu krusa, kurus ūdens bija parā­vis līdzi no kalna iekšienes. Sarkanais Džims jau laikus ar rokām pasargāja pakausi un sprandu, kāda akmens lauska trāpīja tikai pa diviem pirkstiem.

Diezin cik omulīgi šeit vis nebija. Jāpagudro, kā tikt laukā.

Atvere, pa kuru apakšzemes strauts plūda laukā, bija šaura, tomēr ne tik šaura kā tas atzarojums augšgalā, kur Sarkanais Džims nebija varējis tikt uz priekšu. Ja ar varu spraustos cauri, o jā, ja ar varu spraustos uz priekšu, galva, pleci, gūžas …

Sasodīts, jau atkal akmeņu krusa! Bet šoreiz tā trāpīja tikai pa kājām. Gaužām nepatīkami.

Džims, kas ar galvu un auguma augšdaļu jau atradās ārā un tagad vilka laukā arī kājas, pamanīja, ka ir jau vakars. Kaut kāds vakars! Kas lai zina, vai viņš kalna iekšienē pavadījis vienu, divas, vai trīs un varbūt pat čet­ras dienas. , •

Debesis zvēroja sārti zeltainos toņos. Koki vēl laistījās rietošās saules staros, kuru pēdējās šautras aizsniedzās līdz pašam strautam.

Neapzinīgi, aiz paraduma Sarkanais Džims pētīja, vai nav kur manāmas cilvēku pēdas. Nekā tamlīdzīga, tikai dažu meža zvēru pēdas, kam viņš nepievērsa uzmanību.

Džims padzērās vēlreiz, tad uzmanīgi, pastāvīgi turēda­mies uz oļu joslas, ielīda krūmos un tur atgūlās. Pirmo reizi viņam atlika laika paraudzīties sevī. Viņš izskatījās kā skelets, novājējis, izkrities. Taču pats galvenais — viņš dzīvoja.

Viņš sameklēja maišeli ar kaltēto gaļu un, kaut arī tā nebija vairs sausa, bet gan izmirkuši, mazliet ieēda put- raino masu. Ēdiens labi gāja pie sirds. Pēc tam viņš aiz­miga. Vajadzēja sakrāt spēkus, iekams atkal kaut ko uz­sāka.

Rītam austot, viņš pamodās. Vēl arvien viscaur slapjš viņš nežēlīgi sala un ilgojās pēc uzlecošās saules siltuma. Viņš atkal mazliet ieēda kaltēto gaļu, noķēra kādu ķir­zaku, kas bija uzdrīkstējusies tuvoties, apēda to un ēz­dams nopētīja strautu. Apkārtējie akmeņi, no kuriem vienai daļai bija fantastiska forma, norādīja, ka akmeņu krusa laiku pa laikam izlido arī no kalna iekšienes. Aplū­kojot atsevišķos akmeņus, viņā sarosījās cerība, kuru pats centās apslāpēt.

Ar nožēlu viņš secināja, ka starp tiem nav neviena zelta graudiņa.

Pirmām kārtām viņš negribēja patlaban redzēt ne strautu, ne sasodīto alu, bet atgriezties paslēptuvē vēj- lauzā pie bises un saviem krājumiem. Jācer, ka tur nebūs jau ieradušies šādi tādi okšķeri.

Saulei lecot, Sarkanajam Džimam bija skaidrs arī tur­pmākais plāns. Viņš necentīsies vairs trešo reizi spraukties alas ejā, kas izrādījās nepieejama. Ļoti iespējams, ka šā­dam mēģinājumam būtu arī izredzes uz panākumiem, ja varētu paņemt līdzi darba rīkus un vienu vai divus bied­rus palīgā. Bet tieši to Džims vis negribēja. Viņš nolēma doties uz savu paslēptuvi un no turienes pārmeklēt kalnu visapkārt, vai tomēr nav rodama vēl kāda cita pieeja «sasodītajai alai».

Viņš apņēmās nesteigties un tikt ar nodomāto pasākumu viens pats galā. Jo tad, kad viņš atradīs zeltu, tas arī piederēs viņam vienam pašam.

Sarkanais Džims ļodzīgiem ceļiem ļoti apdomīgi, ļoti lēnām un ļoti piesardzīgi zagās cauri mežam. Arī tagad viņš iznīcināja visniecīgākās pēdas, kādas gadījās pamest.

Ticis no jauna pie vēj lauzas un ieraudzījis klajumu ar kritušajiem kokiem spilgtajā pēcpusdienas saulē, siltajā, virmojošajā gaisā viņš dziļi uzelpoja. Viņš uz brīdi ap­stājās, pārliecinājās, ka arī šeit nekur nav manāmas jeb­kādas cilvēku pēdas, un tad, līzdams un rāpodams starp koku stumbriem, zariem, saknēm un krūmiem, nonāca pie vecās paslēptuves. Tā bija pilnīgi neskarta.

Labi, tiktāl ir labi.

Sarkanais Džims atgūlās un mazliet ieēdis nogulēja no pusdienas laika līdz nākošās dienas rītam. Kad viņš pamo­dās, tad jutās samērā atspirdzis.

Viņš uzrāpās šmaugajā kokā līdzās dabiskajai lapenei un no augstākā zara, kuru spēja sasniegt un kurš nesašūpo­jās, vērīgi lūkojās pāri klajumam, mežam un uz tālo prē­riju.

Neviena cilvēka, viss mierīgi, dziļa vientulība.

Sarkanais Džims bija nodomājis izmantot dienu. Viņš izlēja ūdeni no maisa, ko viegli varēja piepildīt no jauna, paņēma to un arī maisu ar kaltēto gaļu, tāpat arī bisi un munīciju līdzi un iznīcināja savas apmetnes pēdas, kas prasīja labu tiesu laika.

 Kad beidzot bija ticis ar visu galā un vairs pats nesa­skatīja nekādas pēdu pazīmes, viņš izzagās no paslēptuves un vēj lauzas un devās prom mežā.

Tuvākais mērķis bija tālu augšā kāda apslēpta izeja no alas nozarojuma, kur viņš pavasarī bija pārsteidzis Bez­zobu Benu. Pēc sastapšanās šajā alas nozarojumā viņi bija kopīgi izkāpuši laukā pa klinšu spraugu, kas starp sūnām un saknēm paviršai acij palika apslēpta. Abu saruna ne­bija noritējusi gluži draudzīgā garā, jo Sarkanajam Dži- mam vis nepatika, ja kāds cits jaucās pa viņa iecirkni, taču galu galā viņš tomēr Benu nenobeidza. No Bezzobu Bena stāstījuma Džims zināja, ka šis alas nozarojums, pie kura ieejas Džims tagad stāvēja, veda uz apakšzemes ūdenskritumu, kurš bija pavasarī Benu un pirms dažām dienām Džimu aizrāvis sev līdzi. Šeit līst iekšā nebija no­zīmes. Arī vēl kāda otra nozarojuma eja Džimam nekā nedeva, jo, pēc Bena izteikuma, kalna iekšienē tā savieno­jās ar pirmo un tātad arī veda uz bīstamā ūdenskrituma vidu.

Šai ceļā nekas nebija panākams. Bet, ja šai sasodītajai un velna apsēstajai alai bija divi nozarojumi, kāpēc neva­rētu būt trīs vai četri? Sarkanais Džims lēnā gaitā devās cauri mežam meklēt tos. Viņš atkal bija uzlicis galvā parūku.

Līdz vakaram viņš neko neuzgāja, kas būtu uzmanības vērts. Mēnešiem vecās pēdas, ko bija pametusi indiāņu nometne, kas atradusies klajumā pie dienvidu nogāzes, viņu neinteresēja. Viņš zināja, uz kurieni pavasari devu­sies Oglalas ģints, kas šeit pārlaidusi ziemu. Uz dienvi­diem pie Zirgu strauta bija aizceļojusi šī mednieku kopa, kas sevi dēvēja par Lāču ,cilti. Tas bija noticis laikā, kad

Sarkanais Džinis pārsteidzošā veidā sastapās alā ar Benu. No šiem indiāņiem Sarkanajam Džimam nebija bail. Viņš nedomāja, ka Lāču cilts vasaras vidū cerībā uz priekšā stāvošajām lielajām bizoņu rudens medībām pametīs ar sievietēm un bērniem tagadējo apmetni pie Zirgu strauta. Bet nebija izslēgts, ka cita cilts daļa nonāk apvidū, kur klaiņo Sarkanais Džims. Melnie kalni bija dakotu senie medību lauki, un ikvienam baltajam vajadzēja šeit būt piesardzīgam. v

Džims arī turpmāk, ik soli sperot, bija bezgala piesar­dzīgs. Kad saule sāka rietēt, viņš uzkāpa augstā kokā netālu no indiāņu agrākās apmetnes un atkal vēroja mežu un prēriju, kuru arvien vairāk un vairāk uzskatīja par savu valstību.

Tā pagāja šī un arī turpmākās dienas. Sarkanais Džims dzīvoja slēpdamies un meklēja to, ko nespēja atrast. Viņš nemedīja, bet pārtika vienīgi no sava krājuma un dzīv­niekiem, ko varēja noķert, nepametot nekādas pēdas. Viņš ķēra arī zivis strautā, kas izplūda no kalna dziļumiem un burbuļoja lejup pa meža nogāzi dienvidrietumu pusē. Bija jau pagājušas vairākas nedēļas, kad Džimam atkal reiz strauta malā izdevās pamieloties ar jēlu foreli.

Maltīte bija sātīga, un aprimušais kuņģis radīja sen neizjustu apmierinājumu. Reizēm viņu bija sagrābušas ne­skaidras bailes, ka, ilgi un veltīgi meklējot, viņš var vēl zaudēt prātu. Katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij ik uz soļa, pie katras kustības uzmanīties; katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij vienas un tās pašas domas: zelts … ala … ūdens … indiāņi; katru rītu sākt ar jaunām cerībām un katru vakaru noslēgt atkal vienu meklējumu posmu ar lielāku, arvien lielāku vilšanos; šāda dzīve, ja tā ilgi velkas, spēj novārdzināt arī stipru cilvēku. .

Sarkanajam Džimam vajadzēja sev ļaut kādu stundu, mierīgas atpūtas un labi visu apsvērt. Pēc kārtīgajām bro­kastīm viņam radās sajūta, ka atpūtas brīdis un mierīgas pārdomas varbūt dos vairāk nekā atjaunota nedēļām ilga satraucoša meklēšana. Tā nu viņš aizmanījās lejup gar strautu uz upi, kas līdzīgi lentai vijās ap kalna pakāji. Pa oļiem, kas vietu vietām krastmalā sakrājušies, viņš va­rēja soļot bez bažām, jo nebija jābaidās, ka pametīs pēdas, un Džims izbaudīja šo relatīvo brīvību.

Diena bija skaista.

Viņš apsēdas un, samiedzis acis, vērās saulstaros, kas rotājās pa koku starpām. Un ļāvās pārdomām.

Bezzobu Bens bija pavasarī nezin no kurienes saņēmis ziņu, ka šinī kalna pusē alas ejās rodams zelts. No kurie­nes ziņa saņemta, viņš neatzinās. Sarkanais Džims bija pa­vasarī uz labu laimi, zinādams, ka šeit ir sazarotas alas ejas, reiz šai apvidū atnācis. Nenoteiktās baumas, ka Mel­najos kalnos iespējams atrast zeltu, bija atvilinājušas viņu šurp. Taču tiklab Benam, tā arī Džimam pavasarī visa meklēšana nedeva nekādus panākumus, un Dzims bija Bezzobu Benu sparīgi un noteikti padzinis no šī apvidus. Džimam klaiņojot gar ceļa strādnieku un mednieku bara­kām un nometnēm pie jaunās dzelzceļa līnijas, tur no jauna paklīda baumas par zeltu Melnajos kalnos. Kāda daļa dakotu — Lāču cilts — zinot par to kaut ko vairāk. Apbrīnojami liels zelta olis it kā glabājoties pie šiem indi­āņiem, kas Sarkanā Džimā acīs bija īstie nejēgas un nekam nederīgi slaisti, radīti vienīgi par postu mežiniekiem un prēriju medniekiem. Džims bija devies ceļā pie Lāču cilts, ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem pierunājis virsaiti iz­dzert kausu brendija un šādā reizē dabūjis dzirdēt- vienu otru vārda drumslu un mājienu, ar kuriem, kā nu redzams, nekas nebija iesākams. Iespējams, ka iedzērušajam sarkan- ādainim bija vēl pietiekami saprāta apzinīgi Džimam sa­melot. Šādas bažas aizdomu pārņemtajam cilvēkam uz­bruka arvien no jauna. Kurš varēja teikt, ka pazīst indiāni pilnīgi? Lai vai kā, bet pasākums neveicās tā, kā Džims bija cerējis. Ar pilnu vēderu siltajā saulītē sēdēdams, viņš bez steigas, kā atpūzdamies izgrūda visus lāstus, kādus vien savā laupītāja mūžā bija samācījies, un no jauna iegrima pārdomās.

Ko tagad uzsākt? Vai turpināt meklēšanu, kas nesolīja nekā daudz, vai arī vajadzētu vēlreiz pielabināties Lāču ciltij, it īpaši viņu virsaitim, kas, liekas, tomēr kaut ko zināja. Varbūt nevajadzēja vis tik ātri pazust no šī vīra telts pēc tam, kad bija dzirdējis norādījumus. Bet tie to­reiz likās sākumam pietiekami — kas diemžēl izrādījies maldīgi —, turklāt Džimu tirdīja aizdomas, ka ap telti kāds ložņā un noklausās un, tiklīdz viņš tiešām kaut ko dabūs zināt, viņam uzbruks… Tāpēc viņš bija nakts vidū pa galvu pa kaklu laidies prom no Lāču cilts apmetnes.

Tā nu tas ir, nekad nevajag pārsteidzīgi reaģēt, pamato­joties vienīgi uz bažām un kombinācijām. Te nu viņš ta­gad sēdēja kā pēdīgais muļķis un neveiksminieks.

Tā tas nevarēja palikt! Vajadzēja kaut ko uzsākt, lai iz­labotu savu aplamību. Zelta olis — tik liels kā lazdu rieksts — atrodoties Lāču cilts rokās. Velna būšana elles ratā! Viņš, Sarkanais Džims, skraidīja te kā negudrs apkārt un netika uz pēdām zelta atradnēm.

Tā, neapmierināts pats ar sevi,-sēžot un pārdomājot, sa­ērcināts par nelabvēlīgu apstākļu sakrišanu, viņš neviļus pievērsa acis kādai smilšainai vietai upē. Viņš būtu tur labprāt izpeldējies, bet pārāk bīstami. Peldoties cilvēks ir pilnīgi neaizsargāts. Vajadzētu nolikt bisi, munīciju… nē, no šīs izpriecas jāatsakās, Taču smilšainā vieta viņam patika. Sabirzušie akmeņi daudzkrāsaini spīguļoja dzidrajā plūstošajā straumē. Šādās vietās Sakramentā Kalifornijā mēdza smiltis sijāt un atlasīt zelta graudiņus.

Sarkanais Džims piecēlās un, piesardzīgi sperdams soļus, aizgāja pa oļiem līdz smilšainajai vietai. Brīdi cīnījies pats ar sevi, viņš padevās, noliecās un ļāva smiltīm tecēt starp pirkstiem. Viņš negribēja sev atzīties, ka sirds dauzījās kā negudra un asinis pulsēja dzīslās. Deniņos dzīslas pie­tūka. Smiltis lēnītēm tecēja starp pirkstiem. Skatiens bija tām pievērsts kā šķēpa smaile, kas taustās pēc mērķa.

Sarkanais Džims apsēdās uz apaļi nogludināta klints bluķa, kura aizsegā bija sakrājušās smiltis. Viņš raudzījās saujā, kuru turēja mazliet saliektu — kā cilvēks, kurš gra­sās ar plaukstu pasmelt un padzerties ūdeni. Divu pirkstu starpā bija patvēries sīks zelta graudiņš. Sīks smilšu grau­diņš, puteklītis tīra zelta! Cilvēks noņēmies raudzījās tajā. Viņš pats nezināja, cik ilgi bija tā sēdējis nepakustēda­mies, atradums bija viņu piesaistījis kā magnēts dzelzs gabalu.

Beidzot viņš ieslidināja graudiņu krūšu kabatā. Zelts! Nu bija skaidrs, ka zelts rodams arī šajā kalna pusē, ne tikai ziemeļnogāzē, par kuru tik daudz tērgāts. Viņš, Sar­kanais Džims, bija atradis sākumu jaunajai dzīvei. Acu priekšā slīdēja fantāzijas uzburtas ainas; viņš aizvēra acis, lai tās pilnām baudītu.

Te kaut kas traucējošs sasniedza ausis. Viņš tūlīt pat pilnīgi pamodās, klausījās un atvēra acis.

Dzirdētais troksnis kļuva tikai vēlāk saprotams. Prērijā bija zviedzis zirgs. Tas varēja būt savvaļas zirgs vai arī pieradinātais, varētu būt indiāņu jātnieks vai arī baltais. Ja Džims tagad gribētu runāt par laimi, tad vienīgi par to, ka bise un pārtika bija pie rokas un ka pats bija paslēptuvi pametis. Viņa kustības iespēju nekas neierobe­žoja,, un viņš bija pilnīgi neatkarīgs.

Ar vislielāko piesardzību Džims zagās prom no upes, cauri mežam pie kāda koka, kurā varēja viegli uzrāpties un no kura, likās, būs ērta vērošana. Viņš veikli uzkāpa un paslēpies glūnēja cauri lapotnei uz prēriju.

Velns un elle, sasodīts, ka tevi ārā! Jupis ratā…

Tālumā ziemeļpusē viņš ievēroja indiāņu pulciņu. Pagai­dām vēl jātnieki un zirgi izskatījās tik mazi kā skudras, taču viņš spēja tos jau saskaitīt un pat atšķirt. Četrdesmit jātnieku karotāju, bez tam apmēram sešdesmit sievu un bērnu, visi zirgos. Pēc dažām minūtēm viņš jau ievēroja, ka pieciem no vīriešiem bija ērgļu spalvu galvas rota. Tik mazam pulciņam tas bija neparasti liels izcilu karotāju un virsaišu skaits. Tie, jādomā, bija dakoti. Kurp viņi tiecās?

Sarkanais Džims neizlaida viņus no acīm. Ja viņa ska­tiens spētu iznīcināt, tad visi indiāņi būtu noslaucīti no zemes virsas. Taču Zelta meklētāja naids bija nevarīgs. No jātnieku bara, ko Džims vēroja, atdalījās četri. Četri jātnieki nokāpa no zirgiem un pazuda vērotāja acīm zālē. Viņš nešaubījās, ka tie bija izlūki, kam vajadzēja izpētīt mežu, iekams tanī ienāk pārējie.

Labu veiksmi, izlūku darboņas, turiet vaļā acis un ausis! Savu ienaidnieku, vārdā Sarkanais Džims, jūs vis neatradī­siet! Tā šis cilvēks, nekustīgi sēdēdams kokā, sprieda.

Pēc kāda laika viņš no savas slēptuves pamanīja jaunu indiāni, kuram mati bija pāršķirti uz celiņa un sapīti bi­zēs; tas zagās gar krastmalu. Puisim bija rokā dakotu īpat­nējā akmens vāle — linga. Viņa seja nebija izkrāsota. Tātad viņš nemina kara taku, bet bija saņēmis no vadoņa tikai parasto izlūka uzdevumu — kā nepieciešamu piesar­dzību nemierīgajos laikos.

Jaunais izlūks pazuda virzienā uz upes lejasgalu.

Indiāņu bars prērijā bija samazinājis gājiena tempu, tomēr nemanot pienācis tuvāk mežam un kalniem. Dži- mam nebija iespējams novērot, vai izlūki jau atgriezušies pie nodaļas vai ne. Bet no indiāņu izturēšanās varēja se­cināt, ka tie saņēmuši' nomierinošas ziņas. Viņi no jauna paātrinātā gaitā beidzot iegriezās mežā. Laikam viņi virzī­jās uz klajumu, kur pavasarī bija uzturējusies Lāču cilts.

Brīdī, kad jātnieki iegriezās mežā, Džims pazina indiāni, kas jāja priekšgalā. Cilvēks ar ērgļa spalvu vainagu bija Sēdošais Bizonis jeb Tatanka Jotanka, kā viņu sauca da- koti. Tā tikai trūka! Tieši šim vajadzēja vēl uzrasties, lai Sarkanā Džima neveiksme būtu pilnīga.

Džims palika tupam kokā. Kad indiāņus vairs nevarēja saskatīt, viņš ieklausījās katrā vismazākajā troksnī. Zirgu svirkstošā soļošana mežā bija apkārtējā klusumā tālu sa­dzirdama. Kad tā apklusa, Džims pamanīja pāri koku galot­nēm paceļamies no teltīm tievas dūmu strūkliņas. Bars, kā jau viņš paredzēja, bija apmeties tai pašā klajumā, kur pavasarī dzīvoja Lāču cilts.

Kamēr dakoti un turklāt viens no viņu ievērojamāka­jiem vadoņiem atrodas tik tuvu alai, Sarkanajam Džimam jāpazūd.

Prom, jātiek prom — un tieši šajā dienā, kad viņš at­klājis zelta putekļus …

Draņķi, pretīgie smerdeļi, nekam nederīgie indiāņi!

Viņš aizies, bet arī atgriezīsies, viņš, kas tik tiešām bija sarkanmatis, kaut arī valkāja melnu parūku.

Iestājoties naktij, Džims pameta savu novērošanas pos­teni un manījās vispirms prom ziemeļu virzienā, lai iespē­jami ātrāk tiktu tālāk no dakotiem. Zogoties cauri mežam, vienā laidā uzmanoties, nemitīgā gatavībā uzdurties kādam izlūkam, kuru vajadzētu maldināt, pēkšņi gadījās kāda gluži citāda — nemaz negaidīta sastapšanās.

Kādā vecā izcirtumā, kas jau sācis aizaugt, bija savairojušies krūmāji, un Sarkanais Džims vilcinājās, vai lauzties tiem cauri vai arī zaudēt vairāk laika un apiet apkārt. Viņš nolēma vismaz kādu gabalu paspraukties pa krūmiem, jo zeme šeit bija noklāta ar senu oļu sanesumu, tāpēc pēdas nesaglabā. Var būt, ka nebūs nemaz tik grūti, kā sākumā liekas, izložņāt cauri šiem krūmiem un koci­ņiem. Viņš nogūlās uz vēdera un līda uz priekšu, nesakus­tinādams zarus, kas zem zvaigžņotām debesīm izskatījās kā silueta zīmējumi. Pa kreisi krūmos viņš ievēroja pir­majā brīdī kādu neizprotamu, blīvu, tumšu masu. Vēl iekams viņš tika skaidrībā, kas tas varētu būt, tā sakustē­jās kā ezis, kas atritinās, lai liktu lietā kājas un bēgtu prom. Protams, kustīgā masa bija krietni prāva, tāpēc salīdzinājums ar ezi nederēja. Sarkanais Džims ošņāja gaisu kā suns, viņam bija laba oža, un viņš saoda lāci. Tai pašā brīdī arī acīm nevarēja būt šaubu par to, kas tur bēga. Sarkanais Džims būtu labprāt no jauna ļāvis vaļu smiekliem, otro reizi redzot pinkaino kārumnieku klumzājot prom. Taču Džims sargājās pacelt balsi. Turklāt viņš jutās savā ziņā līdzīgs brūnajam laupītājam, kas lai­dās mukt cauri naksnīgajam mežam. Pekaini no medus izlaupīšanas bija aizbiedējis bišu spiets, un Sarkano Džimu no cerētā zelta guvuma padzina indiāņi.

Arī Sarkanajam Džimam- vajadzēja bēgt!

Viņš dzīrās ar pamatīgu līkumu doties uz Niobraru, pa­raudzīties uz Bezzobu Bena tirdzniecības punktu un tur ievākt ziņas, kas ir jauns prērijā un Klinšu kalnu ap­kārtnē.

Kad Sarkanais Džims bija jau dažas dienas ceļā un pa pusei apgājis apkārt garumā izstieptajam kalnam, viņam iešāvās prātā, ka pašreizējos apstākļos būtu izdevīgāk atkal iegādāties zirgu. Ne vien tāpēc, ka ar to varētu ātrāk ņn vieglāk tikt uz priekšu, bet vīrs bez zirga izskatās .nožēlojams un var izraisīt vienīgi līdzjūtību vai arī radīt aizdomas, un kā viens, tā otrs Džima nolūkiem nederēja. Lai sasniegtu mērķi, viņam jāatstāj spēcīga vīra iespaids un jāmodina uzticība.

Melno kalnu ziemeļos viņš tika uz dažu uzņēmīgu med­nieku pēdām — un nakti viņam izdevās tiem nozagt vienu zirgu. Dzīvnieks nebija no labākajiem, bet arī ne slikts, Sarkanais Džims nolēma sākumam ar to samierināties. Ilgu laiku izticis bez ērtības, ko sniedz jāšana, viņš ar baudu laida pa prēriju auļos. Par pēdām viņš vairs nebēdāja. No apzagtajiem briesmas nedraudēja, jo tiem viņš bija paņēmis labāko zirgu, un Melno kalnu austrumpusē sadur­ties ar dakotu grupu nebija nekas bīstams, ja vien prata dakotu valodu un ar bagātīgiem runas plūdiem varēja pie­rādīt savus labos un miermīlīgos nodomus.

Jātnieks atrada neskaitāmas pēdas, kas norādīja, ka dakoti šķērsojuši šo apvidu, tomēr nesastapa nevienu indi­āni, arī nevienu balto. Viņš netraucēti tuvojās kailajai, smilšainajai paugurainei, kurai cauri plūda Niobrara. Viņš izrīkojās tā, ka nonāca apvidū, kur, jādomā, bija apmeties Bens, nevis no rietumu, bet no ziemeļaustrumu puses. Džims negribēja, lai Bezzobu Bens nojaustu kaut ko par viņa piedzīvojumu Melnajos kalnos.

Viļņainā ieplaka nolaideni sliecās uz upes pusi, un jāt­nieks nenovērsās no tās. Jo tuvāk upei jo pēdu saradās arvien vairāk. Šķita, ka te valda dzīva satiksme, pie kam apzīmējums «dzīva» jāvērtē saskaņā ar mežonīgās prērijas apstākļiem. Pa ērti braucamo ieplakas pļavu virzienā uz upi un arī prom no tās veda jātnieku un pat kāda vēršu pajūga pēdas.

Bezzobu Bena tirdzniecības uzņēmums, liekas, jau ne­daudz mēnešos kļuvis par tālas iedarbības pievilkšanas punktu.

Sarkanais Džims nesteidzās.

Ja šeit bija sākusies tāda apgrozība, tad tas varēja no­tikt tikai ar dakotu piekrišanu vai arī to klusu samierinā­šanos. Kaut kādā veidā Bens pratis nopirkt viņu labvēlību. Varbūt viņš tiem piegādāja ieročus, tomahaukus, nažus ar tērauda asmeņiem, vecas šautenes. Miera stāvoklis, kāds šeit pastāvēja, neapšaubāmi attiecās arī uz tādu miermī­līgi jāšus ceļojošu nabaga zelli, kāds bija Sarkanais Džims.

Pauguri, starp kuriem Džims jāja, atkāpās sānis, un ar rāvienu atklājās skats uz pļavām, kas nolaideni sliecās līdz upei. Bija pats vasaras vidus, un straume, kas pava­sarī skalojās līdz pašiem pauguriem, tagad bija atgājusi at­pakaļ mazās urdziņās, starp kurām rēgojās plati smilšu sēkļi.

Sarkanais Džims šķērsoja upes gultni, un acu priekšā pavērās notikumi otrpus upes.

Bens nebija slikts uzņēmējs. Džims tūlīt pat pazina meln­mataino, kurš nelielā spēcīgu puišu bariņā tēloja pavēl­nieku. Upes gultnes augšpusē, kas pavasarī droši vien bija pārpilna ar ūdeni, bet tagad viscaur izsusējusi, dienvidu krastā atradās neskaitāmas teltis, to vidū gulēja daļēji jau apstrādāti baļķi, un kāda apaļkoku māja jau bija pusē ga­tava. Skanēja cirvju klaudzieni, aprauti izsaucieni, parastā lādēšanās, sava veida pierasti īsi dusmu uzliesmojumi, kas atvieglo darbu. Dienvidrietumos pie smilšainajiem pakalniem bija apmetušies indiāņi, daži siu cilts dakoti, tiem miermīlīgi līdzās grupējās vēl daži brīvi dzīvojošie čejeni. Visi šie indiāņi neizskatījās pēc tādiem, kas piede­rētu vēl pie lielās brīvās tautas, tie bija droši vien no tiem, kas šur tur atšķēlušies, jo — to Sarkanais Džims saskatīja arī no tālienes — tie bija netīri un nekopti un uzjautrinājās, dzerot degvīnu. Degvīnu tie droši vien bija ietirgojuši pie Bena. Pret ko ietirgojuši, to Sarkanais Džims nespēja tik viegli noteikt, jo tā maiņas prece, kas no indiāņu rokām pārgājusi Bena īpašumā, nebija re­dzama. Tā droši vien atradās teltīs, kuras tirgonis bija sacēlis.

Sarkanais Džims nolēma tēlot uzpūtīgo. Šī loma padevās visvieglāk, jo atbilda viņa raksturam.

Tikko šķērsojis upi, viņš tūlīt tuvojās Benam.

—     Hallo, vecais bezzobu līdēj!

Bens izņēma pīpi no mutes un nospļāvās.

—            Ahoi, klīstošais bandīt! Vai nu reiz atkal parādies pie draugiem?

—             Neko teikt, labi iekārtojies draugs tu esi tagad, mans bezzobu paziņa! Es biju tas, kurš tev ieteica šeit apmes­ties! Labs padoms! Ko tu man par to dosi?

—            Labāk būtu zināt, ka tu lumzā pa Kanādu, nevis še. Bet, ja nu esi te, — iemetīsim kādu kraukšķīti!

—      Sākumam der. Es nākšu!

Sarkanais Džims nokāpa no zirga, aizveda to mazliet nostāk no pārējiem zirgiem, kur zāle bija samērā sulīgāka, un piesēja. Tad viņš aizklumzāja atkal pie Bena un pavē­roja darbus pie apaļkoku mājas, kuras stiprās sienas jau pacēlās līdz pusei.

—     Jupis ar ārā, Ben, kur tu ķēri šos varenos baļķus?

—      Nokrita no debesīm.

—     Tā gan. Esi dažus spēcīgus puišus pieņēmis.

—      Bez tiem neiet.

—     Plostniekus un cirtējus.

—     Plostniekus un cirtējus. Tā ir.

—             Nāc iedod man patronas bisei! Šitai zortei tev jābūt, ja esi kam derīgs tirgonis.

Bens pameta acis uz ieroci, kam tika prasīta munīcija.

—     Šitā kalibra man nav.

Sarkanais Džims aizsvilās:

—             Ben, to es tev saku, nemal tik daudz tukša ar saviem bezzobu žokļiem! Dod šur, kas man vajadzīgs, tev tas ir! Es negribētu būt tavs ienaidnieks še, pie robežas.

Bens norūca kaut ko, bet piekāpās.

—      Nu, tad nāc!

Abi iegāja vienā no teltīm. Te, sakrautas cita uz citas, stāvēja vairākas nelielas kastes.

—             Ko tu ar to domāji? Būt mans ienaidnieks? — Bens īgni jautāja pēc tam, kad kopā ar Sarkano Džimu bija apsēdušies. — Dāvāts te netiek nekas.

—             Bet mana draudzība ir kaut ko vērts, mans dārgais, un mans ienaids iznāktu tev vēl dārgāk. Tātad liec galdā, kas man vajadzīgs! Tas ir mans pēdējais vārds. Ja tas tev nepas, es varu iet.

-— Nelec nu uz pannas. Nav ko runāt par da­žām patronām. Galvenais ir princips.

—      Principu es tev tūlīt izskaidrošu, tu rīkļurāvēj. Tu samaksāsi par manu labo padomu, ar kuru tiki pie mantas, un samaksāsi par draudzību. Un, ja tā arī ir dārga, tad tomēr tev lēti tiks, jo tu esi un paliksi bezzobu ēzelis, kam nav jēgas ne par ko jēdzīgu. Tātad es saņemu šodien un vienmēr no tevis visu, kas man, pieticīgam prē­riju medniekam, nepiecie­šams, un par to tu vari ar mani rēķināties. Šodien man nepieciešama mu­nīcija, rītu zirgs, parīt varbūt jauna bise, labs nazis un aizvakar jaunas ziņas.

—     Neko teikt, labi izdomāts. Ko tas nozīmē, ka es varu ar tevi rēķināties? Palīdzēsi celt māju?-

—     Paklau, Ben, ja tu esi traks, tad tevi vajag iespundēt vai arī nošaut! Tu vari ar mani rēķināties, tas nozīmē, ka es nenolaidīšu no kātiem tevi un tavējos, neaizdzīšu visus zirgus, nenodošu citiem bandītiem un šad tad iedošu pa labam padomam. Skaidrs? Un tagad beidzot krati laukā munīciju, vai arī es zaudēšu pacietību.

Bens paklausīja.

—     Tā. Tas būtu kārtībā. Kas tev ir ko iekost?

—      Jenota fileja.

—     Kaut vai. Dod šur.

Bens pasteidzās - notēlot namatēvu, un Sarkanais Džims mielojās. Paēdis viņš piebāza pīpi. Bens grasījās iet no telts laukā, paskatīties, kā sokas darbi.

—     Pag, pag, mans dārgais! Veltī nu vēl mazliet laika savam tik reti redzētam draugam Sarkanajam Džimam!

—     Ko tad vēl? Vai tu neesi pieēdināms?

—     Ar jaunām ziņām neesmu vis. Ko stāsta tavi indi­āņi, no kuriem tu tur laukā esi atpircies ar draņķa šņabi,

ko var saost jau pa gabalu starp prēriju un kalniem?

—             Smalka dzira, puis, smalka dzira! Man tikai rādās, ka tev ir nešpetns deguns. Ko tad lai šie stāstītu? Paši nekā nezina. Pagaidām zemē valda miers.

—     Vai tas ir viss?

—             Es jau zinu gan, kurp tu lenc, mūsainais bandīt. Bet, ja es būtu kaut ko dzirdējis par zeltu, tad pats to sen pie­vāktu!

—     Bijis tik vienkārši.

—            Tieši tāpēc, ka nav vienkārši, arī tu neesi vēl nekā dabūjis.

—            Tu allaž zini par citiem vairāk, nekā tie zina paši par sevi! Kur tu ķēri, ka es nekā neesmu atradis?

—     Neizskaties pēc tāda.

—            Labi, ka tā. Bet vai tu neesi nekā dzirdējis par Sēdošo Bizoni?

—             Par sarkanādaino burvju mākslinieku? Neko tādu, kas būtu runas vērts. Bet… — Bens sastomījās.

—     Bet?

—     Nāc, man jāpamet acis uz būvdarbiem!

Sarkanais Džims brīdi pārlika, tad piekāpās. Vajadzēja

būt pielaidīgam.

Bens un Džims bez steigas piegāja pie jaunbūves, kur vēl strādāja divi vīri. Sarkanais Džims aplūkoja māju, kāda tā bija paredzēta, taisnstūra stipra apaļu baļķu māja ar durvju caurumiem uz austrumiem un sienām bez lo­giem, tikai ar šaujamlūkām. Pie aizmugures platās sienas, acīm redzot, paredzēta vēl kāda piebūve.

—            Nav smādējams, mīļais Ben. Un kā tu tiksi pie ūdens, ja sarkanādainie tevi gadījumā ielenc un apšauda ar de­gošām bultām?

—     Var mājas iekšpusē izrakties līdz gruntsūdenim.

—            Prātīgs darbs. Na, palauzi vēl mazliet galvu par būvi. Un padomā, kā būtu ar slepenu izeju uz upi!

Bens apstulba.

—            Kāpēc slepena eja? Visdziļākā miera laikā? Esmu jau labi pazīstams tirgonis!

: — To es redzu. Kurš tev iedeva naudu?

—     Kāda tev daļa?

—            Nekāda. Negribu arī nekādu. Tas padara tikai atka­rīgu. Bet, kas attiecas uz mieru, — tev, vecais, sēž put­niņi galvā!

—     Kā tā? — Bens iztrūkās. — Vai esi ko dzirdējis?

—             Ja es uz to tikai gaidītu. Pašam vajag smadzenes kustināt, vecais ēzeli, kombinēt uz priekšu!

—      Bet kāpēc tad šaus?

—             Tu taču nedomā, ka dakoti paturēs zemi, kur viņi tagad medī bizoņus?

—      Kāda man gar to. daļa?

—            Ļoti liela. Tiklīdz dakotus aizskars, viņi kļūs neganti, par to tu vari būt drošs.

—             Nu bet… jā… Bet tam vēl laika gana, un tad jau es pagūšu aizmanīties. Varbūt es maķenīt pacelšu cenas, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Nāc, pasēdēsim vēl mazliet teltī!.

—      Var arī! — Sarkanais Džims sevī nosmējās.

Kad viņi abi no jauna sēdēja teltī, Bens pēkšņi iejau­tājās:

—      Vai tu vari man iedot lielāku summu?

-— Es? Tev? Priekš kam?

—             Iekams sākas karš. Ja es vēl aši šo to iepirktu, va­rētu noslēgt vienu otru darījumu. Un karā dakoti makbā labu cenu par šautenēm.

—      Gatavais rīkļurāvējs! Griezies taču pie Bakeriko!

—      Kas tas tāds?

: — Viens vīrs Meksikā. Bet to tu nedabūsi rokā. Lai pa­liek. Ar skaidru naudu tagad nav ko iesākt, neko no ma­nis nedabūsi, vecais. Bet padomus, labus padomus vari saņemt.

, — Tukši vārdi! Zēl. Tu esi skopulis.

—             Gudrs skopulis, bezzobu radījum. Vai esi manījis vienu aptaurēto, kurš kopā ar čejenu jādelē pa prēriju un mālē virsaišus?

, — Pavei, to trako Morisu?

—             Jā. Vai pazīsti viņu? Viņš bijis še pie tevis, un tu viņu atkal palaidi vaļā?

—     Viņš labi samaksāja.

—            To ubagu naudu! Būtu viņu pakratījis, tad tagad ne­zinātu, kur naudu likt.

—     Tu gribi teikt… tu taču nedomā …

—      Es nedomāju, es tikai saku.

—      Bet tas ir bīstami.

—      Man ne.

—      Tev … runa ir par mani.

—             Nav ko gudrot, jo mākslinieka kunga ar lielo naudas muķi diemžēl nav vairs še. Kas citādi jauns?

—     Traks gadījums!

—      Un tas būtu?

—            Tāds murgojums. Dakotu vidū esot kāda grupa, kurai esot zelts, un tās virsaitis zinot par milzum lieliem dārgu­miem.

Sarkanais Dzims saausījās.

—     Kāds virsaitis?

—             Parastās blēņas, ko melš. Vārdu es neiegaumēju. Stāsta, ka ciltsbrāļi šo padzinuši, tāpēc ka dzērumā esot ko izmuldējies. Dēls viņu pavadot izraidījumā.

, — Zēnam taču ir tikai divpadsmit gadu.

—            Ko… ko? Divpadsmit gadu? Tātad tu viņu zini, ban­dīts tāds?

Džims pukojās pats uz sevi. Kā viņam tas bija izsprucis! Benam nebija nekas jāzina par Džima piedzīvojumu indi­āņu apmetnē. -

—     Nepazīstu! — viņš meloja.

—            Bet šo notikumu jau apspriež pie visiem nometņu ugunskuriem.

—             Ko tad tu mani izprašņā? Vai šie abi nav pie tevis te parādījušies?

—      Ko ta viņi še uzsāks?

—      Izraidītajiem mēdz rasties vajadzība pēc munīcijas.

—     Tiesa gan.

—     Ja nu viņiem gadītos iegriezties …

—     Tu gribētu tos vēlreiz satikt?

—      Iepazīt!

—, Vēlreiz satikt. Tu jau viņus pazīsti.

—      Ķēpausi. Tad man nevajadzētu tev par viņiem jautāt.

—     Vai varbūt tieši tad?

—     Tomēr ne. Es allaž runāju patiesību, liec to aiz auss!

—            Tāds tu nu gan izskaties, vecais laupītāj. Še, es tev došu šķipsnu tabakas.

—      Pieņemts.

Saruna vērtās nenozīmīga.

Kad diena sliecās uz vakara pusi un satumsa, Sarkanais Džims devās pie sava zirga, lai tur pārgulētu. Pēdējās dzirdētās ziņas viņu ļoti nodarbināja. Ja virsaitis, par kuru runāja, sava reibuma un neskaidrās pļāpības dēļ iz­stumts no cilts, tad bija izredzes vēlreiz tikt viņam klāt. No brīvi dzīvojošas cilts izstumts indiānis ir nelaimīgākais radījums pasaulē, jo brīvie indiāņi saliedēti savās ciltīs

visciešākām saitēm, ciešākām, nekā baltie to vispār spēj iedomāties un saprast.

Sarkanais Džims gulēja tikai dažas stundas un, kad viņš pirms rītausmas pamodās, tad aizjāja, neatvadījies no Bena. Viņš jāja dienvidrietumu virzienā uz nometņu pusi — pie dzelzceļa uzmērīšanas strādniekiem. Var būt, ka tur klīda kādas skaidrākas baumas par izraidītā uztu­rēšanās Vietu, ko Sarkanais Džims bija apņēmies samek­lēt. Notikumi, kas noveda virsaiti līdz katastrofai, bija norisinājušies starp Ziemeļ- un Dienvidplakankalni pie Zirgu strauta. Sarkanais Džims to zināja pavisam, noteikti.

Cik labi, ka viņš toreiz bez kavēšanās aizbēga no vir­saiša telts! Pēc tā, ko viņš tagad dabūja zināt no Bena, varēja secināt, ka tiešām bijuši kādi, kas slepus noklau­sījušies.

Kurš citādi būtu cēlis sūdzību pret virsaiti?

Sarkanais Džims paskubināja zirgu. Spriežot pēc izkal­tušās prērijas, vasara jau sliecās uz rudens pusi. Ziemā sniega klātā, vētrām pakļautā plakankalne bija neapdzī­vojama. Tas, ko Sarkanais Džims nodomājis, bija jāpaveic vēl pirms sniega.

PASLĒPTUVE VIENTUĻA APVIDŪ

Pa to laiku, kamēr Sarkanais Džims noņēmās ar veltīgu zelta meklēšanu un joprojām atradās ceļā, lai beidzot tiktu pie bagātības, kādā nomaļā mazā kalnu ieplakā bija uzradusies dzīvība.

Bija nakts. Augšup snaigstījās kalnu ēnas; kā senu ģeo­loģisku katastrofu drupas ar saviem klinšu akmeņiem tie spītēja tagadnei. To plaisās urdzēja ūdens strūklas, kas urdzējušas bez pārtraukuma kopš gadu tūkstošiem; kris­tāldzidrais ūdens tecēja, klusi burbuļodams, iešalkodamies ap nogruvušiem klintsbluķiem, un krākdams gāzās pāri stā­vām sienām. Akmeņi, sūna un sīksti krūmi, vētru sakrop­ļotu koku stumbri un zari, pa dienu uzsākuši sevī saules siltumu, tagad to dvesmoja gaisā, kas, liegi viļņodams, tumsā glaudās ap kalniem un zālainām nogāzēm. Kopā ar vēsmu apkārtnē vējoja vasaras smaržas — ziedu dvesma, sausas zemes un sacietējušu sveķu smārds. Lāči gulēja savās migās, putni koku lapotnēs, kukaiņi atpūtās sa­vās slēptuvēs vai uz puķu kātiņiem un zem lapām.

Nedzirdami lidoja pūce. Vilki vairs negaudoja, tie bija pa­ēduši. Jaunie vilcēni sparīgi auga un kā bīstama nākošā vilku paaudze snauda biezoknī, piespiedušies cits pie cita. Debesu jums liecās ar savu zvaigžņu klāstu pār klinšaina­jiem kalniem, pār mežiem un prērijām, kas pletās līdz kalnu pakājei.

Nomaļā augstienes ieplaka, kur ganījās divi zirgi, bija īsa, šaura un stāva. Strauts, kas tecēja tai cauri, klusi plūda pa kalnu pļavām dzidrs kā spogulis. Ieplakas galā strauta ūdens sašķīda pret klinti miljoniem lāsēs, kas zvaigžņu gaismā vizuļoja. Ar klusu šalkoņu, kā smīgalas lietum sijājot, tās slacīja gludos akmeņus. Augšgalā, kur ieplaka lieca_apaļu loku, strauts savā iztekā vēl bija tikai sīks avots. Udenš, neatradis īsto gultni, burbuļoja un irdzēja gan šur, gan tur, slacīdams zālāja saknes, sūnas un krūmājus, un deva patvērumu maziem dzīvniekiem. Pļava atradās kalnu ielokā, kas to pasargāja no vētrām un baroja strautu ar lietus un sniega lejup slīdošo valgmi. Tā bija šķietami pilnīgi sevī noslēgta maza auglīga para­dīze. Taču zemē iespiedušās meža zvēru pēdas, kurās bija sakrājies ūdens, liecināja, ka vientuļā pļava tiek apmek­lēta. Pēdas veda uz kādu klinšu taku, kas, lai gan šaura, ar drošu paļāvību vedināja no pļavas augšup uz kādu virsotni.

Abi zirgi skraidīja brīvi pa šauro iegrobi gar lejup plūstošo strautu, tomēr pavada tiem palika nenoņemta. Viens bija sainis, otrs sarķis. Abiem bija meža zirgu cil­denais augums, un ganoties dzīvnieku kustības bija veik­las un graciozas. Rādījās, ka viņi ir kopā saraduši, jo tu­rējās pastāvīgi vienkop un beigās palika pie mazā strauta stāvam līdzās, lai gulētu. Netālu no abiem dzīvniekiem zālē zvilnēja kāds indiāņu zēns. Viņš bija aizvēris acis un izstiepies garšļaukus uz bizoņādas segas. Izskatījās, ka viņš būtu pārgurumā meties gar zemi, un, kaut arī acis bija aizvērtas un šķita, ka viņš gulētu, elpa plūda nemie­rīgi un šad tad likās, it kā viņa acis kustētos. Tad noraus­tījās arī rokas. Viņš sapņoja un reizēm uztrūkās. Līdzās zālē pa tvērienam gulēja divstobrene, ievīstīta ādā, kas to pasargāja no mitruma.

Strauta augštecē, kādā vietā uz šaurās klinšu taciņas, no kurienes pavērās plašs skats uz kalnu nogāzēm un zemākajām ieplakām, šai vientuļajā pamestībā atradās vēl otrs cilvēks. Viņš vērās zvaigžņotajā naktī. Liela

auguma, slaiks, ar visu savu stāju liecinot par veiklumu un izveicību, viņš stāvēja pie kāda atklāta klinšu izciļņa. Auguma augšdaļa viņam bija kaila, uz pleciem vīdēja dziļas, kreveļainas nagu skrāpējumu rētas. Garos matus viņš bija sapinis bizēs, kas nokarājās abpus pleciem. No ādas maksts, kas viņam bija auklā pakārta kaklā, rēgo­jās laukā dunča spals. Nekādu citu ieroču viņam nebija. Nebija arī nekādu rotu, nedz spalvu, kas liecinātu par izcilu stāvokli.

Indiānis stāvēja nekustīgi; viņa acis atkal un atkal kavējās vienā un tai pašā virzienā tālu pāri pakalnu rindai, kas nosliecās līdz prērijai, tad uz mazo ieplaku, kur gulēja zēns, un uz kalnu galotnēm, pāri kurām mir­goja zvaigznes.

Viņš bija ilgi nostāvējis savā novērošanas postenī, kad austrumos debesīs sāka balsnīt pelēcīga gaisma. Uzvilnīja vējš, un šeit augšā tūlīt pat metās vēsi, vēsāks nekā naktī. Ievizējās rasas pilieni zālē. Debesis iegaismojās arvien vairāk, un pelēcīgajā krēslā ielauzās uzlecošās saules spožais zelts. Visas krāsas atguva savu košumu, pļava kļuva zaļāka, un strauts mirdzēja kā sidrabs, ēnas atkā­pās kā izbiedēti rēgi. Debesu starojošos augstumos jau lidinājās kāds piekūns. Meža laucē, labu tiesu lejāk par ūdenskritumu, tikko tur aizsniedzās pirmais saules stars, kaut kas sakustējās. Starp kokiem parādījās briedis, mir­kli palika sasprindzis stāvam, pēc tam ņēmās mierīgi dzesēt slāpes un ganīties.

Indiānis bija palicis klinšu ēnā. Taču beidzot saules stari trāpīja un sasildīja arī viņu. Vīrietis viegli izstai­pījās, un apvaldītais spēks tikko manāmajā kustībā pil­nībā izcēla šā cilvēka auguma skaistumu. Aizēnojis ar plaukstu acis, pusē pievērtiem plakstiem viņš raudzījās saulei pretī uz mežiem apaugušajiem pakalniem un prēri­jām. Viņam bija gaiši iebrūna sejas āda, melnas acis un melnum melni mati.

Viņš tagad sarosījās, nekur neatbalstīdamies ar roku, nokāpa pa šauro dabisko klinšu taku un noliecās pie avota padzerties. Tad lēnām devās no pļavas miklā ieloka uz šauro ieplaku, uz kurieni aiztecēja strauts. Viņš negāja pa zāli un miklo zemi, bet laipoja pa akmeņiem, kas gu­lēja zālē; kājas vieglajos mokasīnos spēra soļus droši.

Zirgi pieskrēja klāt, un viņš ar tiem apsveicinājās. Viņš piegāja pie zēna, kas vēl gulēja. Kamēr viņš to vēroja,

viņa sejas vaibsti pārvērtās. Gadus trīsdesmit vecā vī­rieša inteliģentajā un labi veidotajā sejā vaigi bija iekri­tuši un mutes kaktiņi skarbi novilkušies lejup. Raugoties uz guļošo zēnu, viņa lūpās paplaiksnījās smaids un skatiens atmaiga. Smaidā tomēr jautās sāpīga smeldze.

Zēns pamodās un tūlīt pat pielēca kājās. Viņš izska­tījās līdzīgs tēvam un tomēr arī atšķīrās. Zēna āda bija nedaudz tumšāka un, kaut arī viņš bija vēl ļoti jauns, se­jas vaibsti jau bija asāki, piere augstāka. Viņš bija savam vecumam neparasti liela auguma, zēna muskuļi rotājās kā meža dzīvniekam.

Viņi nepārmij a vārdus, lai sasveicinātos. Zēns, tāpat kā tēvs, iedzēra malku skaidrā ūdens, pārlaida sainim glāstot ar plaukstu pār muguru, paņēma bisi un tad sekoja tēvam, kurš viņu veda pa klinšu taku uz novērošanas vietu.

—     Harka, — indiānis klusiņām uzrunāja dēlu, kamēr abi nolūkojās lejup uz mežiem, — tu redzi meža pļavu tur lejā, kur strauts plūst uz ieleju. Tur, kur ir meža zvēru taka, es redzēju briedi.

Zēna sejā atplauka smaids.

Abi devās atpakaļ pie zirgiem, kas padzēruši no jauna ganījās.' Zēns plūca lapas un zāli, izraka pa saknei, lai kaut cik remdinātu izsalkumu, tāpat darīja arī tēvs. Maz­liet ieēduši, viņi atgūlās saulē, bet neaizmiga. Zēns no jauna ietina bisi ādā; tā bija aļņādas meitenes kleita — ļoti skaista, izšūta sarkaniem un ziliem senlaicīgiem rak­stiem. Zēnam pašam nebija nekāda apģērba, viņš jutās nepierasti, jo bija jau divpadsmit gadus vecs, taču vasa­rīgajā siltumā gluži patīkami. Meitenes apģērba gabalus, kas lieti noderēja, bēgot no apmetnes, viņš negribēja vairs nekādā gadījumā vilkt mugurā, ne garās ādas bikses, ne arī līdz ceļiem garo kimonoveida kleitu.

Indiāņi raudzījās zilajās debesīs, bet ne jau tāpēc, lai sapņotu. Viņi bija pamanījuši ērgli, kurš plati izplestiem spārniem ļāvās vēja strāvai. Radās iespaids, ka viņš ne­maz nekustina spārnus. Putna lidojuma vieglums un drosme izraisīja abu vērotāju apbrīnu. Apkārtējie kalni, liekas, bija varenākā plēsīgā putna medību iecirknis. 'Vairāk nekā divas stundas tas lidinājās apkārt; piekūns bija pazudis.

—    Kara ērglis! — pēc stundām ilgas klusēšanas ieminē­jās indiānis.

—     Tā spalvām vajadzētu tev piederēt, tēvs.

—     Ērgļa medības prasa daudz laika, Harka.

—     Varbūt mums būs laiks.

Tēvs pasmaidīja par zēna atbildi tikpat aprauti un sā­pīgi kā no rīta, zēnu modinot.

Abi palika visu dienu guļot zālē, vēroja ērgļa lidojumu virzienus, iegaumēja katru troksni, ko izraisīja ūdens, katru vēja locītu zāles stiebru, katru puķi, katru dūcošo kukaini, katru jaunās apkārtnes akmeni centās iepazīt ar dzirdi, redzi un ožu. Vakarā viņi atkal kopīgi devās uz novērošanas vietu, lai izpētītu tuvāko un tālāko apkārtni.

Neviens no abiem negribēja otram atzīties, ka acis apvāršņa saplūstošajā dūmakā cenšas saskatīt vēl kaut ko citu nekā medījumu vai arī vakara krēslas iestāšanos. Neviens no abiem negribēja sev pats atzīties, kādas ilgas vērsa acis uz austrumiem, kad tur sabiezēja tumsa un rie­tošās saules krāšņums sāka izzust arī no mazās pļaviņas ieplakā, un tur iekrita ēnas. Bet abu domas kavējās pie teltīm, pie tālā Zirgu strauta, pie smailajām bizoņādu tel­tīm — tipi, kur tagad, sieviešu un meiteņu uzmanīta, uz­liesmoja uguns un smaržoja pēc grauzdētām bizoņu ri­bām un gaļas viras, pie tipi, kurā dzīvoja Harkas māsa un tēva Matotaupas māte un sēroja pēc abiem izraidīta­jiem un izstumtajiem. Zēns redzēja atkal savu māsu Uinonu, kā viņš bija to redzējis slepenās šķiršanās pē­dējā brīdī, pēc tam kad viņa bija atstājusi tam savas svētku drānas, lai viņš varētu nemanīts aizbēgt. Viņš atkal redzēja, kā viņa pārvilka segu pār seju, lai neviens neredz, ka viņa raud.

Matotaupa viegli pieskārās Harkam pie pleca, lai pa­modinātu no domām, kuras viņš nojauta, jo tās bija arī paša domas, tad abi devās pie zirgiem, lai nu jau otro nakti pavadītu kalnu vientulībā. Te nebija sekotāju, bet nebija arī ne brāļu, ne draugu.

Kad viņi bija atgūlušies līdzās uz bizoņādas segas, Ma­totaupa sacīja:

—     Naktī es piecelšos un aizlavīšos lejā uz meža kla­jumu, kur rītos briedis nāk dzert. Es gribu to nomedīt.

—     Vai man jāpaliek pie zirgiem? — vaicāja zēns.

—     Zirgi šeit ir drošībā. Es varu klinšu taku aizspros­tot tā, ka tie vispār nespēs tikt prom. Un kas gan tos zags?

—     Tātad es drīkstu tev doties līdzi?

Zēns drīz vien laidās miegā, un šai naktī viņu nemāca nekādi sapņi. Priecādamies par nākošā rīta medībām, zēns bija aizmidzis.

Kad tēvs viņu nakts vidū pamodināja, bija sveloši auksts, jo mazā ieleja atradās augstu kalnos. Zirgi pacēla galvas un vēroja savus saimniekus. Harka salocīja meitenes kleitu un paglabāja tanī savu mazo munīcijas krājumu. Bisi viņš paņēma līdzi; tā likās droša vienīgi paša rokās, paša acīm redzama.

Tēvs un zēns uzkāpa augšā pie avota, padzērās un ierīvējās ar sīvi smaržojošām zālēm, lai meža zvēri ne­justu cilvēka tuvumu. Tad viņi iegriezās klinšu takā, kas bija vienīgā pieeja mazajai pļavai. Šaurākajā vietā, ko viņi sasniedza apmēram pēc piecdesmit metriem, Mato- taupa novietoja akmeni, kas labi iederējās pēc formas un viegli nenoslīdēs, tas, bija arī pietiekami liels, lai at­baidītu zirgus no šīs grūti pārejamās vietas. Abi mustangi bija šinī vietā jau minstinājušies, kad jātnieki pagāju­šajā naktī tos veda pa klinšu taciņu uz ieplaku.

Matotaupa kopā ar dēlu apgāja apkārt kalniem ziemeļos no paslēptuves un sasniedza nogāzi, pa kuru izgājušajā naktī bija tikuši augšā, Šeit nokāpšana nesagādāja nekā­das grūtības. Viņi aši devās uz priekšu. Kad abi tuvojās meža laucei, ko bija no augšas redzējusi, tad sāka virzīties vēl piesardzīgāk, lai neaizbaidītu meža zvērus. Matotaupa ar roku norādīja zēnam uzrāpties kokā klajuma malā un no turienes novērot medības, kas tēvam bija padomā.

Harka iemetās zaros un veikli uzrausās līdz, zaru žu­buram, kur bija iespējams kaut cik ērti ierīkoties un visu redzēt, pašam paliekot nemanītam. Viņš no šejienes vē­roja tēvu, kurš drusku tālāk paslēpās krūmos.

Un tad vajadzēja pacietīgi gaidīt.

Ja abiem indiāņiem būtu līdzi bultas un loks, tad me­dības grūtības nesagādātu. Bet viņiem nebija nekā cita kā vien smailais nazis ar abpusēju asmeni, ko Harka bēgot bija paķēris līdzi un iedevis bez ieročiem padzī­tajam tēvam, un Harkas divstobru bise, ko viņam bija uzdāvājis Sarkanais Džims un ko tikai zēns bija iemācījies lietot. Ja viņš negribēja izniekot savu trūcīgo munīciju un ar šāviena blīkšķi satraukt visu apkārtni, tad tēvam vajadzēja briedi nonāvēt ar nazi, tāpat kā bija jau no­galinājis pelēko lāci. Matotaupas mednieka māka bija liela.

Zēns kokā sala un jutās neganti izsalcis, bet viņš aiz­mirsa visu, tiklīdz zvaigznes sāka bālēt un ar to pieteica nakts izbeigšanos. Viņš nolūkojās lejup uz mežu un pļavu, uz ļoti labi saskatāmām brieža pēdām, kurš mēdza te rītos nākt padzerties. Tālu visapkārt mežā valdīja klusums. Droši varēja sagaidīt, ka briedis ieradīsies arī šai rītā.

Harka klausījās un priekā notrīsēja, izdzirdis piesardzī­gus soļus, zem kuriem tomēr nokrakšķēja sauss zariņš. Troksnis atkārtojās un tuvojās meža pļavai, acīm re­dzot, tieši tai vietai, kur bija paslēpies tēvs un Harka.

Tikmēr debesis metās gaišākas, tomēr saules stari vēl mežu neskāra. Vienīgi augstākās kalnu virsotnes uztvēra zeltītos starus; nogāzes un ielejas vēl slēpās ēnā un dū­makā.

Briedis tuvojās. Tas nebija varenais wapiti, bet baltas- tainais ar savdabīgi uz priekšu izliektu ragu vainagu. Lepns dzīvnieks ar divpadsmit žuburu vainagu. Vēl, liekas, briedis nenojauta briesmas, kas viņam draudēja. Viņš gāja pa paša iemītu taciņu cauri mežam. Pa gabalu no tā koka, kurā sēdēja Harka, viņš mirkli apstājās, pa­cēla galvu, skatījās un ošņāja. Kad briedis devās tālāk uz pļavu ar klusītēm burbuļojošo strautu, tas nonāca pie krūma, kur slēpās Matotaupa.

Tas bija brīdis, kad izšķīrās medību sekmes.

Indiānis zibenīgi izšāvās no krūma, lai uzbruktu, taču dzīvnieks bija kādu sekundes daļu ātrāk sajutis briesmas. Ar plašu lēcienu tas traucās prom uz pļavu. Matotaupa lēkšiem devās pakaļ. Brīvi dzīvojošie indiāņi, kuru kāju muskuļi, jājot bez segliem, skrienot un dejojot nogurdi­nošās kulta dejas, attīstījušies kā atlētiem, varēja īsās distancēs pat sacensties ar mustangiem.

Briedis šķērsoja pļavu; pēc vairākiem lēcieniem indiā­nis sāka dzīvnieku iedzīt. Brīdī, kad tas nedaudz aizkavē­jās, viņā pļavas pusē grasīdamies iesprukt mežā, Mato­taupa uzmetās līdz pusei dzīvniekam mugurā un satvēra ar kreiso roku kreiso ragu zaru. Muskuļi aiz piepūles sa­tūka. Ar labo viņš pacēla nazi.

Harka aizturēja elpu.

Ar neiedomājamu spēku Matotaupa atlieca brieža galvu atpakaļ. Dzīvnieks pacēlās pakaļkājās, bet, vēl iekams viņš paguva uzbrucēju nosviest, nazis iegrima tā kaklā. Dzīvnieks saguma.

Zēnam bija vēlēšanās uzgavilēt, bet viņš nomāca to, un ari Matotaupa triumfēja klusējot. Viņš bija izrāvis nazi no dzīvnieka kakla un turēja to paceltu gaisā, kamēr medī­jums gulēja pie kājām. Saules stari pāri mežu galiem ielauzās pļavā un apstaroja uzvarētāju.

Harka norausās no koka, pēdējos metrus krišus nokriz- dams, un tad metās pie tēva. Saskatoties abi izteica savu prieku un lepnumu.

Briedis bija nobeidzies. Tas bija indiāņiem lielisks un bagātīgs guvums. Matotaupa sāka tūlīt pat izņemt iekšas. Harka nevarēja palīdzēt, jo par abiem bija tikai viens nazis. Zēns darīja to, ko vēl nekad nebija darījis, — aiz izsalkuma dzēra asinis. Tēvs deva viņam to, kas bija tūlīt ēdams: smadzenes, aknas un sirdi. Vēl nekad Harkam ne­kas tā nebija garšojis. Kopš trim dienām viņš nebija nekā cita baudījis kā tikai ūdeni, lapas, zāli un saknes.

Kad izsalkums bija apmierināts, tēvs sacīja:

—     Stiepsim nu visu augšā, pie mūsu zirgiem! — Viņš nogrieza brieža galvu un pasniedza Harkam. Smago dzīv­nieka ķermeni viņš pacēla pats sev uz pleciem.

Atpakaļceļš un kāpšana kalnā bija nogurdinoša. Kāpums pa mežu stāvs un grūti izlaipojams, nesamais smagi spieda Matotaupas muguru. Viņš bija viscaur nosvīdis un tikai pats zināja, cik spēji pukstēja sirds. Pēdējo dienu badoša­nās un pārmērīgie satraukumi nebija taupījuši ari viņa spēkus. Taču viņš kaunējās padoties un paveikt mazāk, nekā bija pieradis darīt pats un ko no viņa bija pieradis sagaidīt zēns. Tāpēc viņš stiepa briedi augšup bez atelpas, likdams soli pie soļa, kaut arī reizēm likās, ka nupat, nu­pat būs jāsaļimst.

Tikai sasniedzot mežmalu, viņš apstājās un nometās zemē, lai atvilktu elpu. Arī zēns apsēdās un, apņēmis ar rokām ceļgalus, aplūkoja atpūtas laikā brieža ragus ar divpadsmit asajiem žuburiem.

—     Ko mēs no tiem pagatavosim, tēv?

—     Kā tev pašam liekas?

—     Asie ragi noder dažādi. Arī tādus pašus varam jau izmantot par ieročiem pret dzīvniekiem un pat pret cilvē­kiem.

—    Tev taisnība. Paskatīsimies, kam tie visvairāk noder un kur mums visvajadzīgāki. Piemēram, mums nepiecie­šami šķēpu uzgaļi. Kātus tūlīt pat sameklēsim un nogrie­zīsim. Vai vari vēl panest?

—     Gan jau.

<— Lūki vajadzīgi, ar ko uzgaļus piestiprināt pie kātiem.

—     Tam var noderēt arī brieža cīpslas.

—     Cīpslas biju nodomājis izlietot lokam.

—     Tad ir nepieciešamas arī bultas. Vai taisīsim bultu uzgaļus no kauliem vai akmeņiem?

—     Atkarībā no tā, vai tev izdosies sameklēt piemērotus akmeņus. Paraugies visapkārt!

Indiāņi sēdēja pie strauta, kas sākās tur pašā augšā viņu paslēptuvē, izsijājās pāri klinšu sienai un, vēl nesasniedzis mežmalu, no jauna uzkrāja ūdeni tālu izkaisītā klinšu smeltnē. Līdz šim Harka bija sēdējis ar muguru pret kalnu, ar seju pret mežu. Tagad viņš pagriezās, nogūlās uz vē­dera, atbalstījās uz elkoņiem, atspiedis zodu plaukstās. Harka aplūkoja akmeņu drumslas un saprata, ka tēvs ir jau te visu noskatījis. Zēns pacēla vienu otru akmeni asām malām, lai to labi novērtētu, un beidzot uzdūrās uz tāda, kas likās piemērots.

—     Šis ir labs!

—     Tādus tu atradīsi šeit vēl!

Harka piecēlās, lēnām pagājās visapkārt, nenovērsdams acu no sīkajiem akmeņiem. Pusstundas laikā viņš sanesa divas riekšavas akmeņu, kas bija piemēroti bultu uzga­ļiem, daži bija tiem pilnīgi līdzīgi. Bez tam viņš bija atra­dis kādu lielu, plakanu, savdabīgu akmeni ar tik asām malām kā naža asmens un ļoti lepojās ar savu atradumu. Tēvs paņēma to rokā, pagrozīja un pārbaudīja malu asumu.

—     Tas būs labs nazis, hau! Iespējams, ka ir tāds jau bi­jis.

Viņš atdeva akmens asmeni zēnam atpakaļ un piecēlās.

—     Atpūties, — viņš teica, — es nogriezīšu kātus bul­tām, šķēpiem un nažiem un pameklēšu lūkus. Sameista­rošu mums arī vāles.

Harka bija ar visu mierā, it īpaši ar to, ka drīkstēja tagad pats atpūsties. Nolicis galvu uz rokām, viņš pava­dīja tēvu ar acīm, bet drīz vien acis aizkrita ciet, un viņš bija jau aizmidzis. Pēdējās dienas bija pārāk nogurdino­šas bijušas.

Kad viņš pamodās, tēvs sēdēja līdzās. Harka, šķiet, bija ilgi gulējis, jo saule jau sliecās uz vakara pusi un tēvs bija daudz paveicis. Divi oškoka šķēpu kāti, materiāls di­viem lokiem, daudz bultu un viens naža spals. Arī lūkus tēvs bija saplēsis. Jaunās vāles bija jau gatavas — katrai piestiprināts pie elastīga kārklu zara roktura akmens olas lielumā.

— To mēs visu ņemsim līdzi! — sacīja Matotaupa, pa­manījis, ka Harka pamodies.

Zēns pamāja un ar lūkiem sasēja kātus kopā, lai varētu vieglāk nest. Akmeņus paņēma Matotaupa. Katrs nesa savu vāli.

Tad abi uzsāka grūto augšupkāpšanu. Matotaupa ar milzu piepūli stiepa briedi. Arī Harkam bija smagi, lie­lāko tiesu neērti nesami priekšmeti, kas ļoti kavēja iešanu, un viņš nožēloja, ka paņēmis līdzi bisi. Tomēr tagad nekas cits neatlika, vajadzēja vien to atkal stiept atpakaļ. Bija jau vēla nakts, kad abi beidzot sasniedza klinšu taku, kas veda uz viņu patvēruma vietu. Paklausot tēvam, Harka gāja pa priekšu, lai vispirms noliktu saišķi ar ieroču kā­tiem un bisi. Kaut arī zēns bija pārliecināts, ka pa viņu prombūtnes laiku nekas pārsteidzošs nevarēja atgadīties, viņš tomēr atviegloti uzelpoja, kad šaurajā vietā ierau­dzīja neizkustināto akmeni un drīz vien arī zirgus, kas stāvēja līdzās pie strauta un tagad nāca zēnam klāt. Harka nolika zemē saini ar kātiem un bisi, lai aši atgrieztos pie tēva un paņemtu ragus. Beidzot abi kopīgiem spēkiem at­nesa arī brieža ķermeni drošā vietā mazajā ielejā.

Vairs nebija tālu 1-īdz rītausmai. Tēvs un zēns nolēma pabrokastot. Viņi dzesēja slāpes, pēc tam Matotaupa no- dfrāja vienu brieža gurnu un izgrieza divus lielus gaļas gabalus. Harka izdauzīja ar akmeni tos mīkstus un izmē­ģināja jauno naža asmeni. Spals vēl lāgā neiegula saujā, bet nazis grieza labi, un viņš varēja ar to sagriezt gaļu šķēlēs. Par pārējo gādāja veselīgie zobi. Arī Matotaupa kāri ēda, un, kad abi paēduši vēlreiz padzērās avota ūdeni, viņi pārguruši nogulēja dziļā miegā līdz pusdienas laikam.

Pamodušies viņi jutās kā no jauna piedzimuši, jo varēja tūlīt pat sākt darboties. Matotaupa novilka briedim ādu, sadalīja liemeni, izlobīja no tā cīpslas abiem lokiem, atda­līja ragus no galvaskausa un nokasīja kaulus, kurus dzī­rās apstrādāt. Harkam vajadzēja vienu daļu gaļas sa­griezt strēmelēs un izkārt kaltēties, pārējos gabalus ievīstīt brieža ādā un norakt zemē priekšdienām. Harka darīja, kā likts, bet savā prātā nodomāja, ka tas ir sie­viešu darbs, ko citkārt darījušas vecmāmiņa un māsa. Untšidus un Uinonas tēls šai brīdī viņam stāvēja acu priekšā kā dzīvs, taču ne vairs tik sāpīgu ilgu apņemts. Saule spīdēja gaiši, Harka bija paēdis, un viņā no jauna pamodās veselīga un spēcīga cilvēka drošā paļāvība.

Vajadzēja atrast kādu iespēju, kā pierādīt telšu ciema­tam, ka Matotaupa nav nekāds nodevējs, ka burvis viņu melīgi apsūdzējis. Tad Matotaupa un Harka atgriezīsies mājās kā izcili mednieki un drosmīgi karotāji un pārējie viņus sagaidīs, dziļi nožēlodami notikušo.

Harka pacēla acis un vēroja, kā tēvs lieca loku, uzvilka un nostiprināja cīpslu. Arī tēvs šodien izskatījās možāks un jautrāks. Sagādāt jaunus ieročus — tas bija īstais uz­devums medniekam! Ieroči bija viņa darba rīki.

Visiem akmeņiem nebija vēlamās bultu uzgaļu formas. Harka sāka vienu akmeni atskaldīt. Akmeņus pazīdams, viņš zināja, kā akmens «audzis» un kurā vietā tas atšķel­sies, apstrādājot vienu ar otru. To viņam tēvs bija jau agrāk iemācījis.

Visa diena un arī nākošā pagāja, izgatavojot ieročus. Beidzot bija tiktāl, ka abi indiāņi bija nodrošināti ar na­žiem, šķēpiem, bultām un lokiem.

Pāri palika kauli un atkritumi. Matotaupa paķēra kādu kaulu un sāka to apstrādāt. Harka ar izbrīnu redzēja, ka rodas maza figūra, līdzīga ērglim.

Ērglis bija agrā rīta stundā atkal lidinājies pāri kalnu galotnēm.

—     Mūsu nākošais darbs būs, — sacīja Matotaupa, — šeit izrakt bedri patvērumam. Saule vienmēr nespīdēs. Šodien uzsāksim abi kopā. Rīt tu strādāsi tālāk viens pats un es došos no jauna medīt.

—     Ērgli?

—     Nē, ērgli ne. Tam ir skaistas spalvas, bet maz gaļas. Mums nepieciešams vēl vairāk gaļas, lai nepiedzīvotu pā­rāk daudz bada dienu. Par spalvām domāsim vēlāk… vai arī pie gadījuma.

Abi izvēlējās nodomātajai alai piemērotu vietu pie dien­vidu nogāzes. No ziemeļiem to aizsargāja kalni.

Kāda klinšu atradze mazliet iestiepās pļavas dienvidu nogāzē un sniedza aizsargu arī no rietumiem. Stūrī starp šo klinti un nogāzes stāvumu viņi sāka rakt. Piemērotu darba rīku nebija. Tomēr ar akmeņiem un ragu žuburiem varēja izcelt velēnu un rakt dziļāk.

Nākošajā dienā Harka, kā bija norunāts, strādāja viens. Bedre bija pietiekami dziļa, lai tanī apsēstos, bet Harka gribēja tik dziļu, ka tanī varētu arī izstiepties, un tāpēc raka vēl. Beigās viņš atkal uzdūrās uz klints, bet tad bedre likās arī jau pietiekami dziļa un liela. Bedres malas zēns nolīdzināja un aplika ar akmeņiem, kurus atstiepa šurp. Smagākā problēma bija bedres nosegšana. Pagaidām viņš bedres augšgalam pārstiepa pāri bizoņādas segu.

Tad Harka, ierosījies jaunajā mājoklī, atpūtās un tagad pirmo reizi iedomājās par saviem Lāču cilts draugiem un rotaļu biedriem: par jaunāko brāli Harpstenā, vecāko draugu Cetānu, allaž jautro Melno Sproggalvi, kurš bija kopā ar savu tēvu izbēdzis no vergošanas pie bālģīmjiem, atcerējās visu zēnu baru no Jauno Suņu kopas, kurus bija vadījis Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve Bi- zoņbultu Šāvējs Lāču Mednieks.

Tik daudz vārdu jau bija virsaiša dēls izpelnījies 110 sa­viem biedriem. Nezin kā viņi tagad to sauktu? Vai vispār kāds uzdrīkstas viņu pieminēt? Un, ja viņi klusē, jo baidās no burvja, kurš 110 viņiem vismaz domā par Harku?

Šeit, augšā kalnos, šai mazajā ielejā, pie bedres viņi visi varētu vairākas dienas pavadīt kopā un lieliski rota­ļāties.

Harka aprāva šo domu gaitu un pavērās gaisā, kur no jauna riņķoja ērglis. Neatlaidība, ar kādu lielais laupītāju putns lidinājās pār mazo kalnu iegrobi, zēnam sāka likties neparasta. Vai tuvumā būtu kāds laupījums, ko ērglis no­skatījis un gaida izdevīgu brīdi, lai mestos zemē? Vai varbūt brīnās par jaunajiem iedzīvotājiem, kas ielauzušies viņa medību novadā, par abiem zirgiem un cilvēkiem?

Te bija īstā laupītāju putnu apmešanās vieta. Tālu nost no apdzīvotām vietām, nost no izceļotāju karavānu ce­ļiem, no steidzamā pasta transporta ceļiem, nost no plāno­tās dzelzceļa stigas atradās šī mazā, klajā kalnu ieleja, kur naktis ir aukstas un ziemā droši vien neciešami salst. Spriežot pēc pamestajām pēdām, kopš pavasara avotu un pļavu apciemojušas vienīgi aitas un putni. Iespējams, ka tagad tikai pirmo reizi te ielauzušies cilvēki.

Harka aplūkoja savu jauno nazi. Ļoti iespējams, ka tē­vam taisnība, ja viņš domā, ka asmens bijis piestiprināts pie cita spala un nazis jau kalpojis kādam indiānim par ieroci. Tagad asmens bija ieķīlēts iešķeltā koka spalā un nostiprināts ar lūku saiti — primitīvs, bet noderīgs rīks. Asmens nebija no krama, bet kāda cita ļoti cieta akmens asām malām. Harka bija apmierināts. Kā gan šis nazis un gatavi bultu uzgaļi varēja gadīties akmeņu vidū lejā, starp klinti un mežu? Var būt, ka mežā kādreiz dzīvojusi kāda indiāņu grupa, tas varēja būt. Visvieglāk pārlaist ziemu koku pavēnī. Ziemā arī Matotaupam un Harkam vajadzēs pamest tagadējo patvērumu un nokāpt dziļāk lejā. Bet tam vēl laika gana.

Patlaban bija saulainas un rāmas dienas.

Harka ievēroja, ka zirgi kļuvuši nemierīgi. Viņi atspie­dās uz priekškājām, kā grasīdamies spert, un sabāza gal­vas kopā, kā to mēdz darīt' dzīvnieki barā, kad tiem uz­brūk. Harka, joprojām vēl ar nazi rokā, uzmanīgi raudzījās visapkārt un saspringti klausījās. Beidzot viņš piecēlās un aizzagās līdz avotam un klinšu takai, paskrē­jās pa taku uz augšu līdz pašai novērošanas vietai un pa­vērās visapkārt. Visur, likās, valdīja dziļš miers. Tikai ūdens klusi guldzēja. Augstu gaisā ar izplestiem spārniem lidinājās ērglis.

Harka jutās neapmierināts, ka nespēja noskaidrot zirgu tramības cēloni. Dzīvnieki mazliet nomierinājās, tomēr raudzījās apkārt ar neuzticību. Kas tiem lēcies? Zēns no­lika pa tvērienam visu veidu ieročus, kādi nu viņam jau bija. Loku un bultas, šķēpu, bisi. Visādam gadījumam bisi pielādēja. Nazi paturēja pie sevis. -

Ērglis bija pazudis. Vai tas ar savu aso redzi arī būtu pamanījis briesmas? Zēns vēlējās, kaut tēvs būtu te. Bet Matotaupa droši vien atgriezīsies tikai pret nakti, ja vien nepaliks dienas divas trīs prom.

Zirgi nomierinājušies atkal sāka ganīties, tāpēc Harka nodevās sākotnējam darbam. Viņam bija bultas ar akmens uzgaļiem un bultas ar kaula uzgaļiem, šaujot starpība bija liela, jo uzgaļi nebija vienādi smagi. Harka bija pieradis šaut ar bultām, kam kaula uzgaļi, tāpēc tagad gribēja pa­vingrināties šaušanā ar bultām, kam akmens uzgaļi. Viņš noskatīja pļavā kādu vietu viņpus strauta pie ziemeļu no­gāzes, kurp nolēma šaut. Nostājies pie bedres un šaudams turp pāri, viņš manīja, ka nepieciešams pavingrināties, līdz iepazīs jaunās bultas, kā nākas, lai varētu trāpīt mērķī. Tiklīdz visas bultas bija izšautas, viņš skriešus metās turp, lai tās savāktu un atsāktu šaušanu. Arī tagadē­jais loks bija nepierasts. Cīpsla vēl svaiga un ne tik stin­gra kā bizoņstiegra. Harka pavadīja vairākas stundas šajos šaušanas vingrinājumos. Pēc tam atgūlies atpūtās pļavā līdzās izraktajai bedrei un aplūkoja abas brieža ragu

vainaga puses. Tās vēl nebija izlietotas. Matotaupa laikam vēl pats nebija skaidrībā, ko ar tām iesāks.

Harka satvēra šķēpu, kam bija kaula uzgalis, un izmē­ģinājās mešanā ar jauno ieroci. Tas zēnam padevās tūlīt tikpat labi, kā mājās bija mācījies ar tēva šķēpiem, viņš meta vairāk aiz patikas nekā aiz nepieciešamības trenēties. Pēc katra metiena vajadzēja šķēpam iet pakaļ, tāpēc viņš ļ nemitīgi kustējās. Beigās viņam slāpa un viņš padzērās ii tur, kur strauta ūdens bija visvēsākais un svaigākais, pēc tam apsēdās atkal pļavas nogāzē. Harka vēlreiz paņēma rokās ragus. Kad tēvs atgriezīsies, Harka viņam ieteiks, kā tos vislietderīgāk izmantot. Zēns sēdēja līdzās bedrei pie dienvidu nogāzes ar seju pret klinti, kas slējās pāri pļavai, tāpēc pievakara saule apspīdēja viņa muguru.

Zirgi bija aizskrējuši pie avota. Pēkšņi Harka dzirdēja tos nemierīgi mīdāmies un dzīrās pielēkt kājās, lai parau- dzītos pāri kalna atradzei un noskaidrotu, kas padarījis zirgus atkal tramīgus. Bet tai pašā acumirklī viņam pāri vai arī aizmugurē iešalkojās līdzīgi vētras brāzmai, vēl nekad Harka nebija tā kaut ko dzirdējis. Viņš nebija vēl celda­mies paguvis izslieties, kad uz pleciem un pakauša uzbrāzās smagums, kas viņu nospieda atpakaļ zemē. Svelošas sāpes plecos un galvā lika noprast, kādās briesmās viņš atradās. Ērglis bija triecies uz viņu lejup, ieķēries ar nagiem plecos un ar savu aso un cieto knābi cirta Harkam galvā.

Ar spēku, kāds rodas nāves bailēs, zēns, vairākkārt apmetis kūleni, ar visu plēsoņu putnu vairākkārt apsvie­dās atmuguriski lejup pa pļavu. Putns bija palaidis Harku vaļā. Harka iekrita mazajā strautā, ka ūdens vien pašķīda, un rāpās no ūdens laukā. Viņš redzēja, ka ērglis, izplētis nagus, dzīrās no jauna uzbrukt. Gāžoties lejā, zēns bija vēl cieši turējis rokā vienu brieža ragu žuburu, to viņš tagad pastiepa pretī kā ieroci, lai atvairītu uzbrukumu. Tomēr spēcīgais putns, kura spārni pletās divu metru garumā, ir nedomāja atteikties no cerētā laupījuma. Viņš riņķoja ap zēnu, kam asinis tecēja pār pieri acīs, un Harka tikai neskaidri spēja kaut ko redzēt, turklāt no spēcīgajiem, knābja cirtieniem pa galvu viņam reiba. Harka tomēr labi apzinājās, ka vienīgā izeja ir aizstāvēties. Citādi viņš būs pazudis. Harka tāpēc turējās kājās un sparīgi vicināja ap galvu brieža ragus ar sešiem asajiem žuburiem. Ērglis pa­cēlās mazliet augstāk, acīm redzot, lai sagatavotos jau­nam uzbrukumam. Harka noslaucīja ar kreiso roku no

sejas asinis, kas vēl joprojām lipinājās acis. Visa galva bija notriepta ar asinīm, un Harka grīļodamies pakāpās kādu gabalu pa zālaino nogāzi uz leju. Šo brīdi ērglis izmantoja, lai uzbruktu otrreiz. Harka no jauna izdzirda aizmugurē nošalcam spārnus, putnam strauji traucoties lejā. Zēns apsviedās un, ar abām rokām pacēlis brieža ra­gus, no visa spēka zvēla ar tiem uzbrūkošajam putnam. Liekas, viņš bija tam vai nu trāpījis, vai arī to uz brīdi aizbaidījis; Harkam šķita, ka ērglis būtu atkāpies. Viņš pacēla ragus no jauna,'bet zaudēja līdzsvaru un — šoreiz bez iepriekšēja nodoma — novēlās pa pļavas nogāzi lejā pie strauta. Ērglis tūlīt izmantoja savas priekšrocības un no jauna metās lejup. Harka nepaguva pietiekami ātri pielēkt kājās, bet vēl arvien turēja putnam pretī ragus ar asajiem žuburiem, tāpēc tas nespēja tā īsti ieķerties zēnā ar nagiem.

Ērglis tagad uzbruka no sāniem un iecirta nagus Har- kas rokā, lai knābtu deniņos. Harka iespieda seju zālē, lai vismaz pasargātu acis. Viņam nebija laika apsvērt, vai viss pagalam, tomēr pretošanās spēja zuda, un viņš nespēja vairs skaidri domāt.

Harka tomēr manīja, ka ērgļa nagi asiņainajā rokā ne­daudz atlaidās un norisinājās kaut kas, kam viņš nezināja izskaidrojuma. Kaut kas ap viņu dārdēja, kaut kas smags iebelza pa kāju, un arī tā skaudri iesāpējās.

Zēns centās saritināties, sarauties, lai iespējami pasar­gātos no uzbrukumiem, un, kaut arī nevarēja vairs nekā redzēt un smadzenes tikai neskaidri reģistrēja to, ko uz­tvēra dzirde, viņš pēkšņi noprata, kas notiek. Viens no mustangiem bija piesteidzies un cīnījās ar ērgli par zēnu. Mustangs koda un spēra, gan cenšoties netrāpīt zemē gu­ļošajam puisēnam, bet ne jau katrreiz tas izdevās.

Beidzot iestājās miers.

Harka gulēja strauta malā, pārguris no lielā asiņu zau­dējuma un pusē apdullis no knābja cirtieniem pa galvu. Viņš vairs nekustējās. Līdzās stāvēja sainis un grūstīja zēnu ar purnu. Tagad pienāca arī sarķis. Dzīvnieki sabāza kopā galvas un stampāja ar pakaļkājām pa zemi. Viņi ļoti labi ievēroja, ka ērglis augstu gaisā vēl joprojām nebeidza riņķot. Vairākas putna krāšņās astes spalvas gulēja zālē. Tās bija izplēsis sainis.

Zēns manīja, ka viņam metas arvien sliktāk un pama­zām zūd spēki. Bet, kaut arī viņam bija nepārvarama vēlē­šanās gulēt un nekā nedomāt un nezināt, viņā tomēr pa­modās apslāpētā dzīvotgriba, vēlēšanās pretoties un iz­turēt. Asiņu zaudējums izraisīja slāpes, un slāpes kļuva tik mokošas, ka viņš juta nāsīs tepat līdzās urdzošā strauta smaržu. Viņš parāpoja kādu sprīdi, līdz varēja aizsniegt ūdeni ar muti, un tad ilgi dzēra neatņemdamies. Kļuva nedaudz labāk. Harka parausās atpakaļ. Viņš pataustīja sāpošo galvu, un plauksta tūlīt saslapa asinīs. Asinis va­jadzētu apturēt. Bedrē vēl bija pāri palikušas lūku šķies- nas, bet kā lai turp tiek, īsais ceļa gabaliņš likās bezgala tāls. Viņš iemērca roku ūdenī un izslaucīja aizlipušās acis. No jauna ieraudzījis strautā atspoguļojamies zaļo zāli un saules starus, zēns atguva drosmi. Harka četrrāpus lēnām rausās pāri strautam un pļavas dienvidū nogāzei augšup līdz bedrei. Šoreiz tas prasīja lielāku piepūli nekā citkārt stundām ilga kāpšana kalnā. Vajadzēja atvilkt elpu, iekams viņš bija spējīgs ierāpties bedrē un sameklēt lū­kus. Sataustījis uz galvas stipri asiņojošās vietas, viņš tās nosēja ar lūku šķiesnām. Tad, apņēmis ap sevi bizoņādas segu aizsardzībai pret plēsonīgo putnu, atkal iekrita pus- nemaņā.

Pusnomodā viņam iešāvās prātā, ka labākais ierocis aiz­sardzībai būtu šķēps. Šķēps bija daudz garāks par brieža ragu, no šķēpa baidījās visi zvēri.

Var arī būt, ka ērglis vairs neuzbruks.

Harka ilgi nogulēja, ievīstījies segā, cik īsti ilgi, viņš pats nezināja, bet beigās viņam atkal sāka stipri slāpt. Mazliet atmetis segas malu, Harka mēģināja orientēties. Saule apspīdēja mirguļojošo ūdenskritumu uz ielejas pusi, no austrumiem, tātad bija rīts, un viņš bija nogulējis bedrē visu nakti. Vai nu viņš bijis aizmidzis, vai arī var­būt bijis bez samaņas.

Virs ielejas ērglis no jauna meta lokus. Harkam bija. no viņa bailes, un viņš apskauda zirgus, kas, stāvēdami pie strauta, aizgūtnēm dzēra.

Zēns sadabūja šķēpu un, atspiedies uz tā, grīļodamies gāja pa pļavu pie ūdens. Viņš neuzdrīkstējās dzerot no­gulties uz vēdera, jo baidījās, ka ērglis varētu atkal uz­klupt un iecirsties mugurā. Tāpēc viņš nometās uz ceļiem un, ar vienu roku turēdamies pie stāvus zemē atbalstītā šķēpa, ar otru smēla ūdeni un dzesēja slāpes. Slāpes bija lielas, tāpēc dzeršana ieilga. Zēns ne mirkli neizlaida

plēsoņu no acīm. Ērglis pacēlās ļoti augstu gaisā, tad pēkšņi no jauna atskanēja svilpjošā šņākoņa.

Harka aizstreipuļoja līdz strauta vidum, nometās uz ceļiem, noliecās, cik vien zemu iespējams, un ar abām rokām satvēra šķēpu. Viņš negribēja to mest, bet grūst. Gatavošanās pretuzbrukumam ilga tikai dažus mirkļus. Plēsoņa laidās lejup. Harka redzēja milzīgos spārnus, na-, gus, bīstamo līko knābi. Putns lidojumā piebremzēja un plivināja spārnus. Viņam bija bailes no šķēpa. Harka aprautiem vēzieniem grūstīja šķēpu.

Sainis un sarķis, auļodami apkārt, svaidīja kājas kā ne­gudri. Zirgi kā prātu zaudējuši mežonīgi lēkāja ,un spēra. Viņi instinktīvi apzinājās, ka šādi vajag izturēties.

Beigās ērglis atteicās no uzbrukuma. Plašiem, skaļiem vēzieniem tas cēlās augšup, arvien augstāk, līdz izzuda Markas acīm.

Cik viegli būtu bijis to uzbrukuma reizē nobeigt ar bultu! Taču novārgušais Harka, galvai reibstot un acīm vairs skaidri nerādot, nevarēja paļauties uz loku un bultu.

Viņš vēlreiz padzērās un ar grūtībām ierāpās atpakaļ bedrē, kur varēja ievīstīties segā. Bizoņādā pat ērglis nespētu iecirst nagus vai knābi.

Zēns paķēra vienu no brieža gaļas sloksnēm, kas bija paredzētas kaltēšanai, un košļāja to. Tad no jauna zau­dēja samaņu.

Šādā stāvoklī viņu atrada tēvs, kad, naktij iestājoties, atgriezās ar medījumu. Viņš nometa zālē atnesto buku un divus j ēnotus, tad satraukts aprūpēja smagi ievainoto bērnu.

Pagāja piecas dienas, iekams Harka spēja pastāstīt, kas bija noticis. Šinīs un arī turpmākajās dienās un naktīs tēvs pastāvīgi uzturējās tepat. Ko ēst bija pietiekami, un arī darba netrūka, vajadzēja apstrādāt dzīvnieku ādas un kaulus, kā arī buka ragus, no kuriem Matotaupa paga­tavoja vēl bultu uzgaļus un dunci. Vienu daļu nokasīto un izkaltēto ādu Matotaupa sagrieza strēmelēs un nopina laso. Neģēretā āda bija cieta, bet tomēr derēja.

Tiklīdz Harka atlaba,viņš jutās tēva sabiedrībā ļoti lai­mīgs. Apziņa, ka izbēdzis lielām briesmām, izraisīja prieku, un zēns apzinājās, ka tēva paspārnē ir drošībā.

Reizēm ērglis vēl bija redzams augstu gaisā.

— Kad es biju medībās, es novēroju, kur atrodas viņa ligzda. Viņš ir pārāk nekaunīgs. Ja gribam tikt pie miera,

mums viņš jānobeidz. Bet nav nekāda steiga. Tiec tikai tu ātrāk vesels un atgūsti spēkus, — sacīja Matotaupa.

Paredzamās ērgļa medības stipri veicināja Harkas sa­mērā drīzu atveseļošanos, kad pirmo dienu grūtības jau bija pārciestas. Taču Matotaupa pacietīgi nogaidīja, līdz Harkas brūces bija sadzijušas un zēns atguvis savas darba spējas pilnībā.

Tikai tad viņš sāka gatavoties ērgļa medībām.

—     Ir dažādas iespējas ērgli dabūt rokā, — viņš kādu vakaru sacīja dēlam. — Tu varētu ar savu pērkondzelzi šaut uz ērgli, bet tad tu bez īstas vajadzības izniekotu vienu no nedaudzajiem lādiņiem. Un mēs arī nezinām, vai tik lielā attālumā tu varētu trāpīt, jo neesi pie ieroča pie­radis. Tikai nupat esi iemācījies to lietot. Un tad vēl, šā­viena troksnis tālu dzirdams. Līdz šim mūsu tuvumā nav rādījušies nekādi cilvēki, ne ienaidnieki, ne draugi. Ne­esam kurinājuši ugunskuru, neviens nav varējis saost dūmus un mūs atklāt. Neviens mūs neatklās, ja vien ne­jauši neuzklīst mūsu tuvumā un neierauga pēdas.

—     Kā mēs medīsim ērgli, tēvs?

—     Ja tas nolaistos zemāk, es varētu no šejienes izšaut uz viņu ar bultu. Bet viņš tagad turas ļoti augstu. Tāpēc domāju, ka prātīgāk būtu uzglūnēt viņa ligzdai un no­nāvēt to paša ligzdā vai arī kad tas no turienes izlido vai turp atgriežas.

—     Tu teici, ka esi jau ligzdu uzgājis. Kur tā ir? Vai mēs varētu tuvu piekļūt?

—     Nē, manuprāt, mēs nevarētu pavisam klāt tikt Šim ērglim ligzda nav vis kokā, bet uz klinšu izciļņa, kur grūti piekļūt. Es ieteiktu paņemt līdzi laso, loku un bul­tas, bez tam arī šķēpu.

—     Un manu pērkondzelzi?

—     Tā ir tava darīšana.

—     Kad mēs dosimies ceļā, tēvs?

—     Rītu agri no rīta. Paņemsim zirgus līdzi, jo lielu ceļa gabalu varēsim jāt un tā ietaupīt laiku.

Harka visam piekrita. Pēc tēva norādījuma viņš salika līdzņemšanai pārtiku piecām dienām. Viņi negribēja ceļā lieki kavēties, tāpēc ēdienam vajadzēja būt pie rokas.

Gaismai svīstot, indiāņi atveda zirgus un uzkrāva tiem segas ar pārtiku, un veda tos pa klinšu taku, līdz grūtākais ceļa posms bija pārvarēts. Tad uzlēca zirgos un līksmi jāja pretī rītausmai. Arī zirgi priecājās, ka netiek kavēti un drīkst izskrieties lielu ceļagabalu. Viņi bija labi atpūtu­šies, paēdušies labi augušo kalnu zāli, tāpēc jutās moži un gatavi piedalīties jebkurā pasākumā. Matotaupa jāja pa, priekšu pāri ielejām, nogāzēm, cauri mežiem, pāri ak­meņu nogruvumiem. Arī Harka bija priecīgs par izdevību izjāties un redzēt kaut ko vairāk nekā tikai mazo ieleju augšā, kas gan deva patvērumu, bet lika sajusties gandrīz kā cietumā.

Pret vakaru abi jātnieki sasniedza kalngalu, no kura Matotaupa savās medību gaitās bija atklājis ērgļa ligzdu. Matotaupa un Harka nokāpa no zirgiem, ar laso palīdzību piesēja zirgus pie koka un kāpa uz klinšaino virsotni, kas solīja plašu skatu visapkārt. Kad viņi pēc stundas gājiena sasniedza augšu, jau metās krēsla un kalnu pasaule pa­vērās acīm rietošās saules brīnumainā un daudzkrāsainā mirgo jumā. Harka raudzījās visapkārt un drīz vien bez tēva norādījuma pats pamanīja ērgļa ligzdu.

Plēsoņa bija sev izmeklējis no lejas ļoti grūti pieejamu klints izcilni. Kalns, kur atradās ligzda, nebija pārmērīgi augsts, pat ne tik augsts kā virsotne, uz kuras abi indiāņi patlaban stāvēja. Bet tas bija ar daudzām plaisām, un pie vienas klints virsotnes austrumu pusē bija izVeidojies pa­kāpslis, kur ērglis bija sev atradis ligzdas vietu. Viņš bija turp sanesis pamatīgus zarus, tik resnus kā mazi koku stumbri. Uz šī laukumiņa varēja ļoti ērti uzlidot un ap­mesties. Patlaban ērglis nebija savā ligzdā.

Abi indiāņi vēroja un nogaidīja, kamēr pilnīgi satumsa. Taču putns šai vakarā neatgriezās. Naktīs ērgļi nemēdz laisties. Tāpēc Matotaupa un Harka nokāpa atkal lejā pie zirgiem, lai nakti pārlaistu kopā ar tiem mežā.

Jau ilgi pirms rītausmas abi no jauna devās augšā uz virsotni. Kad viņi bija tur nonākuši, visapkārt vēl valdīja dziļa tumsa. Virsotņu vējš bija auksts, tas kļuva asāks un saltāks, kad iebalsnījās rītausma un bālganajās debesīs vēl tikai laistījās rīta zvaigzne un dilstošā mēness sirpis. Beidzot pāri apvārsnim pacēlās saule. Harka, kurš šo mostošās dienas mirkli bija jau tūkstoškārt pieredzējis, arvien no jauna par to priecājās, tāpat kā priecājās ziedi un lapas atveroties, kā priecājās dūcošie kukaiņi, arī meža zvēri, kam gaismā nav tik daudz jābaidās no uzglūno­šajiem plēsoņām.

Ligzda bija un palika tukša.

Indiāņi nepavadīja visu dienu kalngalā. Viņi izmantoja

laiku un devās no jauna pie zirgiem, lai tad ar tiem aiz­jātu līdz plaisām sašķeltā kalna piekājei, kur augšā at­radās ligzda. Zirgus, labi apslēptus, viņi no jauna piesēja, un tie cītīgi skrubināja krūmājus, bet paši aizzagās pie kādas kalna atradzes, kas pacēlās netālu no tās, kuru vainagoja ērgļa ligzda. Šī klints dienvidpusē bija kāpša­nai parocīga un, kaut arī stāva, izveicīgam cilvēkam viegli sasniedzama. Abi indiāņi kāpa augšā un uzvilka pje laso piesietos ieročus, kurus,"kalnā rāpjoties, nebija iespējams paņemt līdzi. Viņi iekārtojās uz šaurās klints virsotnes pēc iespējas tā, lai no ligzdas būtu neredzami. Viņi gan nemaz nešaubījās, ka ērglis tos pamanītu, ja ielidotu ligzdā, taču, ja viņi paliktu nekustīgi uz vietas, tam ne­rastos nekādas aizdomas. Putni pirmkārt reaģē uz to, kas kustas.

Diena pagāja, iestājās vakars, bet ērglis ligzdā neat­griezās.

—     Kaut kas būs atgadījies, — Matotaupa sacīja Mar­kam. Viņi abi sēdēja iestājušās nakts zvaigžņu gaismā. — Kad es toreiz medību laikā vēroju šo ligzdu, ērglis ik dienas lidoja iekšā un ārā. Man jau toreiz radās vēlē­šanās to pieveikt, bet negribējās tādēļ kavēties, jo zināju, ka tu esi tur palicis viens. Būtu es viņu nošāvis!

—     Jā, tas būtu labāk bijis, — Harka pasmaidīja. — Bet . kas varētu būt atgadījies? Kāpēc viņš vairs nerādās?

—     Var būt, ka viņš sadomājis sev uzcelt jaunu ligzdu. Kas to lai zina!

Abi indiāņi nogaidīja vēl trešo dienu. Bet, tā kā viņi nekur neredzēja ērgli arī lidojam, tad beidzot vīlušies atteicās no šī medību pasākuma un jāja atpakaļ uz mazo kalnu ieleju.

Kad, saulei lecot, viņi bija sasnieguši klinšu takas sā­kumu, kas veda uz strautu un pļavām, Matotaupa lika zē­nam palikt pie zirgiem un pagaidīt. Viņš grasījās pirmais palūkoties, vai viņu patvērumā viss ir kārtībā. Harka ap­sēdās pie zirgiem zemē. Kaut arī viņš klausījās, tomēr tēva soļus nedzirdēja. Kājas mīkstajos mokasīnos spēra uz akmens nedzirdamus soļus.

Bet kaut ko Harkas auss uztvēra, skaņu, kuras izcelša­nos viņš nespēja izskaidrot. Divas bites dūca, lidinādamās ap puķēm, kas ziedēja košās krāsās un arī smaržoja spēcīgi, Tālumā bija dzirdama kovārņu klaigāšana. Tas bija vienkārši un saprotami. Taču Harka izdzirda vēl kaut

ko, kādu apslāpētu troksni, it kā tiktu plosīta gaļa. Šo troksni viņš nespēja izskaidrot. Viņš sasprindzināja dzirdi.

Pēkšņi ausīs iesitās kāda klusināta skaņa, kas viņam kopš agras bērnības labi pazīstama, — loka dzīslas dziedošā spindzēšana, bultai aizlidojot. Vai tēvs būtu šāvis? Vai arī kāds paslēpies ienaidnieks? Harkam vajadzēja palikt uz vietas. Viņš nedrīkstēja pamest zirgus un skriet prom. Bet tagad viņš gaidīja ar saspringtu uzmanību.

Ilgi nebija jāgaida. Matotaupa atgriezās pa klints taku atpakaļ; pēkšņi viņš atradās pretī zēnam. Viņš smējās!

—     Tēvs! Es dzirdēju tava loka dzīslu spindzam. Bet pirms tam izklausījās tā, it kā tiktu plosīta gaļa.

—     Nāc, Harka, — sākumā bez zirgiem! Mēs varam mierīgi tos kādu brīdi atstāt vienus. Es gribu tev kaut ko parādīt!

Abi steigšus devās prom pa klinšu taku, Harka pa priekšu. Kad pavērās skats uz avotu un ieleju, zēns palika kā apstulbis stāvam.

Uz klints bluķa, no kura apakšas burbuļoja laukā strauts, sēdēja ērglis. Nagos tas vēl turēja gaļas gabalu, kuru, jā­domā, nupat vēl bija ēdis. Ērgļa kreisajā spārnā bija iestrēgusi Matotaupas bulta. Pļavā, pie bedres, velēnu sloksnes, ar kurām indiāņi bija apseguši savus apraktos krājumus, bija uzplēstas un saplosītas. Visapkārt mētājās gaļas paliekas un kauli.

Te bija saimniekojis ērglis, kamēr-Matotaupa un Harka viņu gaidīja pie ligzdas!

Tagad arī zēns smaidīja.

Ievainotais putns cilāja labo spārnu un cīņas kārē stiepa aso knābi pretī ienaidniekam.

—     Nu viņš nevar vairs tā, kā gribētu, — sacīja Mato­taupa, — laupītājs tāds. Ej, Harka, atved zirgus!

Zēns devās atpakaļ un atveda mustangus, kas, nu jau trešo reizi šo ceļu iedami, bija pieraduši pie grūtā kā­puma un mierīgi ļāva sevi vest. Kad zēns no jauna pa­lūkojās ielejā, ērglis vēl joprojām sēdēja ar nokārušos kreiso spārnu uz klints bluķa un atkal draudīgi izslēja pret Harku galvu un knābi. Acīm redzot, Matotaupa ne­bija putnu aizticis, bet patlaban centās noskaidrot, kas vēl palicis no krājumiem pāri. Zaudējums nebija tik liels, kā pirmajā acumirklī likās. Tikai viens no augšējiem gaļas saiņiem bija atplēsts un tā saturs daļēji apēsts, daļēji iz­kaisīts.

Harka saveda mazo noliktavu atkal kārtībā. Zirgi nikni valbīja acis uz ērgļa pusi, bet turējās pa gabalu.

Abi indiāņi ēda brokastis. Harka laiku pa laikam pa­meta iesānis acis uz savu spārnoto ienaidnieku.

—     Varens makāns! — noteica Matotaupa.

'— Rijīgs, — sprieda Harka.

Kad indiāņi bija paēduši, viņi atgūlās zālē un vēroja ērgli. Putns mēģināja izraut bultu no spārna.

—     Kā ievainots karotājs, — Harka beidzot secināja. — Bet tu neesi labi trāpījis, tēvs!

—     Tev tā liekas? Es būtu varējis nogaidīt, līdz ērglis paceļas gaisā, un tad to nogalināt. Bet arī šādi nav slikti. Ērglis bija tikpat pārsteigts kā es.

Bija ļoti interesanti vērot ērgli. Viņš darbojās diezgan izveicīgi. Bulta bija iestrēgusi spārna locītavā. Putns, ne­varēdams tūlīt atbrīvoties no tās, tagad ar knābi rūpīgi iztaustīja vietu, kur smaile iestrēgusi. Tā bija medību bulta bez atkarpes.

Ērglis pameta bultu, izlaida no nagiem gaļas gabalu, tikai pabīdīja to ar knābi tā, lai tas nenokristu no bluķa. Tad putns sāka skraidīt pa klints bluķi un mēģināja cilāt abus spārnus. Tas izdevās vienīgi ar labo. Pēc veltīgā mēģinājuma pacelties gaisā putns atpūtās un tad no jauna ņēmās ar knābi apstrādāt bultu.

—     Gudrs gan, — secināja Harka.

Strautam tuvojās sainis. Ērglis no jauna draudīgi iz- slēja knābi, bet mustangs nelikās traucēties un, vienā mierā padzēries, rikšoja atpakaļ ganībās.

Ērglis atkal noņēmās ap bultu. Beidzot viņam izdevās galu izdabūt laukā. Bulta iekrita miklajā zālē. Harka pieskrēja un pacēla to.

Kad zēns sēdēja atkal līdzās tēvam, arī ērglis tupēja uz sava akmens tik rāmi kā klintī izcirsts. Gaļas gabalu viņš turēja nagos. Viens spārns bija piekļauts, ievainotais nokarājās.

—     Viņš domāja, ka tu gribi gaļu atņemt, — paskaidroja Matotaupa.

Tiklab indiāņiem, kā arī lielajam putnam bija pacietības vai cik. Viņi vēroja viens otru augu dienu. Harka prie­cājās par putna spalvu krāšņumu.

Pret vakaru ērglis atkal sāka darboties ap ievainoto spārnu. Viņš atkal un atkal braucīja ar knābi pār ievai­noto vietu.

—     Paskaties, Harka, viņš grib spārnu ievilkt un iz­dziedēt.

—     Iespējams. Bet tas prasa daudz laika.

Nakti indiāņi gulēja mierīgi. Viņi paļāvās uz savu zirgu modrību.

No rīta šķita, ka ērglis atguvis dzīvesprieku. Kad Harka un Matotaupa, padzērušies pie strauta, klusiņām sēdēja pie bedres, lielais putns sāka knābāt gaļu, kurā jopro­jām bija ieķēries ar nagiem. Harka noraudzījās viņā, līdz pēdējais kumoss bija notiesāts.

—     Pagaidām viņš ir paēdis; bet ko viņš darīs, kad būs izslāpis? — Harka vaicāja tēvam.

—     Tad viņš nokāps pie strauta.

Ērglis atkal visu dienu sēdēja nekustīgi kā statuja un tikai ik pēc dažām stundām pārbrauca ar knābi pār ievai­noto spārnu. Indiāņi ar patiku vēroja putna darbošanos.

Trešajā dienā slāpes pievārēja putnu. Izpletis veselo spārnu, ērglis nolēca no akmeņa un malkoja strauta ūdeni.

Dzesējis slāpes, putns saprata, ka atpakaļ, uz klints bluķa, nav iespējams tikt. Pēc diviem veltīgiem mēģinā­jumiem viņš atteicās no šī nodoma.- Tagad ērglis sēdēja pie strauta tik cienīgā izskatā, kāds vien klusā padevībā liktenim iespējams. Galva bija lepni pacelta, un acis jo­projām zalgoja, putns nenoguris vēroja, kā tagad izturē­sies abi indiāņi.

Harka meistaroja stabuli, ko dzīrās izgriezt no kāda cieta stublāja. Matotaupa pacēla acis pret debesīm un tad satvēra loku un bultu. Kad Harka to pamanīja, arī viņš pavērās augšup. Virs kalniem lidinājās divas lijas. Tās meta lokus arvien tuvāk mazajai ielejai, arī ērglis sāka tās vērot. Viņš sabozās.

—     Lijas grasās uzbrukt klibajam ērglim, — sacīja Harka. — Nogalināt ar knābju cirtieniem un tad saplo­sīt, tāpat kā ērglis bija nodomājis izrīkoties ar mani. — Zēns nolika stabuli un turēja rokā trīs ērgļa astes spal­vas, "ko mustangs bija ērglim izplēsis. Tās bija krāšņas spalvas.

Matotaupa, ielicis lokā bultu, otru turēja gatavībā, iekodis starp zobiem. Ērglis ar savām skadrajām acīm uz­manīgi vēroja visu, kas te norisinās, tiklab riņķojošās lijas, kā arī indiāņu kustības. Skaidri manāms, ka tas bija apņēmies lēti nepadoties.

Viena lija triecās lejup.

Ērglis spēcīgi cirta, un lija apmeta loku, lai ieķertos ievainotā putna mugurā. Lija sāka gaisā plivināties, un tai pašā mirklī Matotaupa izšāva bultu. Bulta trāpīja lijai krūtīs, un tā kā akmens nokrita pļavā.

Ērglis aplūkoja beigto liju un nikni plātīja knābi. Bet tad ļoti drīz atguvās, ka ir no ienaidnieka atbrīvots.

Otra lija neuzdrīkstējās vairs uzbrukt. Tā izzuda zie­meļu virzienā. Kad indiāņi ilgu laiku palika nekustīgi uz vietas, ērglis sadūšojās, aizkumuroja pie lijas, saknābāja beigto ienaidnieku un aprija. Putns bija atkal izsalcis. Paēdis tas no jauna ņēmās savu ievainoto spārnu braucīt ar knābi.

To darot, ērglis šad tad palūkojās uz indiāņiem, bet ne vairs tik dzedri un neuzticīgi kā līdz šim. Liekas, viņš bija sapratis, ka tie bija viņi, kas nogalināja liju.

Harku uzjautrināja doma, ka viņš varētu būt ērgļa sa­biedrotais. Zēns pabeidza darināt savu stabulīti un pamē­ģināja pūst. Sākumā nekas lāgā nepadevās, bet beidzot viņam izdevās izvilināt dažas vienkāršas melodijas, kādas bija dzirdējis dzimtajā apmetnē.

Plēsonīgais putns ieklausījās.

Piesardzīgā spēle starp abiem cilvēkiem un dzīvnieku vēl turpinājās dienām ilgi. Harka tagad pūlējās pieradināt ērgli. Viņš tam pameta ādas sloksnītes un pusē apgrauztus kaulus. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams lielais putns pārliecinājās, ka šī mešana nenozīmē uzbrukumu, bet gan barību. Kad putnam bija radusies uzticība, tas sāka ba­rību pieprasīt, pastiepdams' galvu, ar pavērtu knābi, tas notika tad, kad putns bija izsalcis vai arī redzēja cilvēkus ēdam.

Matotaupa vēl divas reizes devās medībās un atkal at­nesa pietiekami gaļas. Kalnu meži bija bagāti ar me­dījumiem.

Atgriežoties otrreiz, indiānis ieraudzīja pārsteidzošu ainu — zēns sēdēja līdzās ērglim. Matotaupam tuvojoties, ērglis, greizsirdīgi atvairīdamies, plātīja knābi. Matotaupa smiedamies devās pie bedres, kur nokrāva savu guvumu.

Tagad ērglis arvien vairāk iejutās mazajā dzīvo būtņu sabiedrībā, kas vienkop mitinājās tālajā kalnu ielejā. Ērglis nu jau atkal varēja piekļaut ievainoto spārnu mu­gurai, un reizēm putns izpleta pat abus spārnus, taču lidot nemēģināja. Ērglis moži klunkuroja ar saviem spē­cīgajiem nagiem pa pļavas nogāzi un kā likumīgu nodevu pievāca daļu no Matotaupas medījuma. Kādu rītu, kad Harka neuzmanījās, ērglis bija pie vācis zēna šķēpu un loku, acīm redzot, lai celtu uz klints bluķa pie strauta sev jaunu ligzdu. Ievainotais spārns bija jau tiktāl atlabis, ka putns iemanījās tikt augšā uz klints bluķa.

Harka mēģināja savus ieročus atdabūt. Taču ērglis aiz­stāvēja savu būvmateriālu un cirta ar knābi uz Harkas pusi, gan ne ļauni, bet apņēmības pilns neko vairs lab­prātīgi neatdot.

Matotaupam bija jāsmejas, redzot šīs domstarpības.

Harka, salicis rokas uz muguras, nostājās pretī klints bluķim un noturēja ērglim pamācošu runu. Visā iepriek­šējā laikā zēnam bija ļoti maz izdevības runāt, jo tēvs allaž klusēja, un tāpēc Harka priecājās parunāties ar ērgli.

— Varenais ērgli, putnu virsaiti! — viņš to pieklājīgi uzrunāja. — Tu nolaupīji manu šķēpu un loku. Tas nav brāļu starpā parasts, un tev jāsaprot, ka tu nodari pats sev ļaunumu, ja atņem man ieročus, jo mēs esam sabied­rotie! Vai tad tu neredzēji, kā Matotaupa, mans tēvs, nošāva liju? Arī es būtu gatavs tev šādā veidā izlīdzēt. Bet tev jāuzvedas kā mūsu brālim, citādi būšu spiests tevi padzīt! Ja tu šeit izrīkosies kā laupītājs, tad mēs atcerē­simies, ka tu esi plēsoņa, liels plēsoņa, ka tu man uz­bruki, knābāji un gandrīz nobeidzi. Tu grasījies mani aizstiept savā ligzdā un aprīt, kā varētu aprit prēriju suni, nevis Lāču cilts virsaiša dēlu no Oglalas dzimtas, kas pie­der pie dakotu septiņu ugunskuru padomēm.

Kad Harka savā runā bija tiktāl ticis, mēmais klausī­tājs vēl joprojām nenovērsdamies raudzījās viņā ar sa­vām asredzīgajām putna acīm. Harka pats, izrunājot pē­dējos vārdus, iekšēji sarāvās, jo šinī brīdī kā slepenu naža dūrienu sajuta starpību starp to, kas tēvs un viņš bija vasaras sākumā un kas bija tagad, iestājoties rude­nim. Lāču cilts virsaitis no drosmīgās un visu cienītās Oglalas dzimtas vai, tā sakot, «no ļaudīm, kas savu mantu izšķērž», no karotājiem, kas allaž bija tik bagāti ar medī­jumu un zirgiem, ka tika slaveni arī ar savu devību un izšķērdību, tāds bija Matotaupa bijis, cik vien ilgi Harka atceras. Kaut arī pavasarī bija jācieš bads un ikdiena bija nežēlīga un briesmu pilna, tagad atceroties Harkam tā likās lepna un prieka pilna dzīve. Tēvs virsaitis, un viņš, vecākais dēls, Jauno Suņu vadonis, četrpadsmit gadu vecumā jau priekšlaikus izraudzīts par Sarkano Spalvu

vadoni! Tādi viņi bija toreiz. Tagad tēvs bija izraidītais, nicināmais un izstumtais, kā nodevējs padzīts no savas cilts, tāpēc ka Havandšita, burvis, viņu apmeloja, ka viņš esot dzērumā nodevis noslēpumu par zeltu Melnajos kal­nos Džimam Sarkanmatim.

Tēvs to nekad nebija darījis, nemūžam! Viņš nevarēja būt nodevējs. Un tāpēc, ka tēvs bija bez Vainas, Harka slepus sekoja viņam trimdā.

Tagad viņi bija divvientulībā nodzīvojuši vienu vasaru kalnos. Tā nebija slikta dzīve. Harkam patika būt ar tēvu kopā un doties medībās. Tomēr šāda dzīve bija iespējama vasarā, nevis ziemā un arī ne gadiem ilgi.

Matotaupam jābūt atkal virsaitim. Lāču cilts karotā­jiem jāsaprot, ka viņš nav vainīgs. Tas viņiem jāsaprot!

Šajās pārdomās nogrimis, Harka bija savu uzrunu ēr­glim pārtraucis. Tagad viņš paņēma stabuli, nospēlēja putnam dažas skaņas un tad mēģināja lēnā garā, neizrādot bailes, paņemt ieročus. Taču ērglis šo nodomu saprata tūlīt pat un cieši satvēra šķēpu un loku.

Matotaupa smējās, tomēr tie nebija aizvadīto dienu bez­bēdīgie smiekli, kādi reizēm tika skanējuši šajā mežo­nīgajā nostūrī viņu kopīgajā slēptuvē. Ērglim teiktie vārdi bija skāruši arī Matotaupu un uzjundījuši atkal visu, kas likās pamazām nogulstamies aizmirstībā.

—     Viņš tev nekā neatdos, — Matotaupa sacīja dēlam. — Tev vajadzēs sameklēt jaunu šķēpu, izgriezt jaunu uz­gali un izliekt jaunu loku.

—     Un var arī būt, ka ne, — Harka ietiepās. — Ērgļa spārns pamazām dzīst. Gan viņš reiz pacelsies gaisā. Tad es dabūšu savus ieročus atpakaļ.

—     Viņš no augšas vēros, kā tu izlaupi ligzdu, un me­tīsies tev virsū.

Tēva pareģojums Harkas ausīm nelikās tīkams. Tomēr viņš pagaidām neko neiebilda, tikai noraudzījās, kā ēr­glis spodrināja spalvas, vispirms spārnu, tad astes spal­vas. Liekas, putnam bija pienācis spalvu mešanas laiks, jo viņš izrāva sev dažas spalvas un palaida tās pļavā. Harka * aši uzlasīja trīs astes spalvas. Zēns sasēja tās, sameklēja ari tās, ko sainis bija ērglim izplēsis, un tad devās pie zirgiem. No abiem spalvu pušķiem Harka pagatavoja katram zir­gam pa rotājumam pie pavadas. Karotājs vai ari tas, kurš grasās par karotāju kļūt — kā Harka —, protams, ne- sprauda sev matos ērgļa spalvas, ko ieguvis zirgs vai arī

kas uzlasītas, putnam metot spalvas. Taču par rotājumu zirgiem tās lieti derēja.

Matotaupa neko neteica.

Harka klusībā apsvēra, vai tā nebūtu patīkama pārmaiņa, ja viņš nokāptu lejā mežā un akmeņiem piebārstītajā nogāzē sameklētu sev materiālu jauniem ieročiem. Vaja­dzēja tēvu turēt pie vārda. Matotaupam būtu šis gājiens jāatbalsta.

Tēvs arī neiebilda.

Un Harka gatavojās nākošās dienas gājienam, ko gra­sījās uzsākt vienatnē. Viņš nolika līdzņemšanai pārtiku, nazi un divstobreni ar munīciju. Tas neprasīja daudz laika.

Rītausmā Harka devās prom pa to pašu ceļu, pa kādu viņi kopā ar tēvu bija devušies brieža medībās. Palēk- šiem pa nogāzi uz leju zēns ātri tika uz priekšu. Orien­tēties svešā apvidū viņš bija iemācījies jau agrā bērnībā, tāpēc tagad ne mirkli nešaubījās, kā tālāk ejams.

Nonācis mežā, Harka nesāka klaiņot apkārt, bet neka­vējoties gāja turp, kur, pēc tēva apraksta, auga oši. Sa­meklēt šķēpam noderīgu maiksti nebija viegli. Harka meklēja un pārbaudīja rūpīgi. Nogriezis izvēlēto kociņu, viņš to izmēģinādams vairākkārt meta kā šķēpu. Jā, tas bija piemērots kāts. Augšā, savā ielejā, varēs to pabeigt, kā nākas. Tad zēns sāka meklēt materiālu lokam. Tam jā­būt elastīgam un stipram. Arī tā kaut kas bija atrodams. Radās jautājums, vai pameklēt vēl akmeņu smalknē uz­gali šķēpam. Nepieciešams tas nebija, jo to varēja izga­tavot no kaula tāpat kā iepriekšējos. Tomēr domas par at­rasto akmens asmeni nazim kārdināja viņu vēlreiz pār­meklēt tai pašā vietā. Tāpēc Harka izgāja no meža un ar prieku pavērās atklātajās debesīs.

Augstu gaisā lidinājās putns. Ērglis! Harku tas ielīk­smoja. Putns bija jau pilnam atguvis spēkus. Cik lielis­kus lokus tas meta augšā, pie baltajiem mākoņiem! Vai ērglis būtu pacēlies, lai meklētu savu sabiedroto — Harku?

Zēns sekoja ērgļa lidojumam ar acīm. Putns sliecās uz dienvidrietumiem un cēlās arvien augstāk.

Tad negaidot ērglis mainīja virzienu un straujā lido­jumā traucās no prēriju plakankalnes un mežiem prom, taisnā ceļā uz rietumiem kalnos iekšā. Putns izzuda no Harkas redzes loka.

Zēns mulsa neziņā. Kas bija ērgli iztraucējis mierīgajā lidojumā? Laupījumu, kas viņu aicinātu rietumu virzienā, tik lielā,attālumā tas nevarētu saskatīt. Nebija tā, ka ēr­gli kaut kas aizvilinājis, putns lidoja no kaut kā prom, tā domāja Harka. Kādas briesmas tas būtu varējis pa­manīt? Kas varēja ērglim būt bīstams? Vai nu citi ērgļi, vai cilvēki.

Harka nolēma nemeklēt akmens uzgaļus, bet tūlīt pat atgriezties pie tēva. Viņš pakampa šķēpa kātu un klūgu lokam un tā, apkrāvies vēl ar pārtiku, kam vispār nebija paguvis pieskarties, devās, cik vien ātri iespējams, kalnā augšā uz mazo ieleju.

Bija agra priekšpusdiena, kad Harka sasniedza novēro­šanas vietu pie klints takas, tur viņš sastapa arī tēvu, kas raudzījās visapkārt. Harka nostājās līdzās tēvam un, tāpat kā viņš, vēroja no šīs izdevīgās vietas ielejas, priekškalnes un prērijas.

—     Ko tu saki par ērgli? — vaicāja tēvs.

—     Tas būs kaut ko manījis, no kā baidās.

—     Tā ir. Dienvidaustrumos no šejienes bija redzams liels jātnieku bars. Tagad jātnieki iegriezušies mežā, un mēs nevaram tos vairs redzēt.

—     Ko lai mēs darām?

—     Paēdīsim un tad apspriedīsim, kas būtu uzsākams.

—     Hau.

Harkam gaužām patika, ka tēvs ar viņu apspriedās kā ar līdzvērtīgu karotāju.

Abi indiāņi skriešus devās pa labi zināmo kalnu taciņu uz mazo ieleju. Zirgi mierīgi ganījās. Harka paņēma no klintsbluķa savu šķēpu un loku.

Matotaupa laipni pasmaidīja.

—     Iespējams, ka tavs spārnotais brālis nemaz vairs šurp neatgriezīsies.

Abi indiāņi sātīgi paēda; kā jau visu šo laiku — viņi ēda jēlu gaļu. Harka bija pie tā pieradis. Paēduši un pa­dzēruši avota ūdeni, abi apsēdās līdzās pļavā. ' — Tu dzirdēji, ko es teicu, — Matotaupa uzsāka. — At­sevišķus jātniekus nevarēju saskatīt, bet man liekas, tie bija sarkanādainie, jo jāja izvērsušies garā rindā cits aiz cita. Tie varētu būt dakoti, pani vai čejeni.

—     Viņi mūs neatradīs.

—           Nē, mūs viņi neatradīs. Bet varbūt mēs gribam viņus sameklēt? Ko tu par to saki, Harka Kramakmen Vilku

Nāve?

—     Vai tu redzēji tikai jātniekus? Zirgus ne, kas vilktu

šļūces?

—     Nē, zirgus, kas vilktu šļūces, neredzēju.

—     Tātad tikai karotājus?

—     Tā liekas.

—     Cik daudz?

—     Domāju, tā ap simt.

—            Kas tiem mežā meklējams? — Harka skaļi prā­toja. — Bizoņu baru, uz kuru medībām dotos simts karo­tāju, mežā nav, tikai prērijā. Lieli svētki vai arī plašas ap­spriedes, uz kurām varētu pulcēties simts karotāju, no­tiks tikai pēc rudens medībām, ne ātrāk. Ja tagad ceļā dodas simts karotāju bez bērniem un sievām, tad tiem ir prātā vai nu cīņa, vai laupījums. No kurienes jātnieki nāca un uz kurieni devās?

—            Tie nāca no dienvidiem un devās ziemeļaustrumu virzienā.

—            Tai virzienā atrodas Lāču cilts teltis. Var būt, ka tie ir pani cilts koijoti un nāk, lai uzbruktu dakotu teltīm. Mums vajadzētu to izpētīt, tēvs!

—     Kāpēc? — Matotaupa aprauti vaicāja.

Harka nobāla un nodūra acis.

—: Es zinu, ko tu domā, — Matotaupa pēc brīža atsāka sarunu. — Tu tikai kaunies savas domas pateikt skaļi, kaut gan tās ir pareizas. Saki, ko tu domā! Tā pienākas vīriem.

Harka tiešām kaunējās, bet tai pašā laikā arī juta at­vieglojumu.

—            Es domāju tā, tēvs: pani būs dabūjuši zināt, ka tu esi izraidīts, un būs dabūjuši zināt, ka Saulrasa gājis bojā bizoņu medībās un tavs brālis Ašā Bulta lāča medībās. Lāču ciltij nav vairs kaujās īstenu vadoņu. Pani būs iedo­mājušies, ka var nesodīti uzbrukt mūsu teltīm. Tā viņi būs nodomājuši. Briesmās mūsu karotāji atjēgsies! Viņiem no­kritīs kā zvīņas no acīm, un tie sapratīs, cik aplam izrī­kojušies. Viņi vēlēsies savu kara virsaiti dabūt atkal at­pakaļ!

—            Tu domā? — Matotaupa nekustīgi raudzījās tālē. Vi­ņam par seju pārlaidās ēna. — Gan jau redzēsim, vai mūsu karotāji pratīs tikt galā vai ari viņiem kāds palīdzēs. Padomes sapulce aizliedza man spert kāju dakotu medību laukos. Bet kāda man gar to daļa, ja kraupainie un plēsīgie pani koijoti uzbrūk un grasās nolaupīt mūsu sievietes un bērnus!

Harkam radās sajūta, it kā locekļus pāršalktu spēcīga strāva. Cik lieliskas izredzes! Izraidītie dotos palīgā Lāču cilts piederīgajiem, un karavīri, kurus apdraud pani, būs laimīgi atkal redzēt Matotaupu kaujinieku priekšgalā. Harka varētu kopā ar tēvu atgriezties tēva vigvamā pie sava drauga Cetāna, pie Sproggalvja, pie Harpstenā. Kā iemirdzētos Uinonas un Untšidas acis, ja Matotaupa un Harka, slavas vainagoti, atgrieztos atpakaļ!

Bet Harku iejūsmināja ne vien cerība, ka tēvu varētu attaisnot vai karā gūt slavu. Kāda pani šautene pavasarī bija nogalinājusi Harkas māti. Tagad, rudenim sākoties, pani dabūs zināt, ka Harkam ir divstobrene, un viņiem ne­izdosies Harkas māsu un arī Untšidu, viņa vecomāti, kas viņam bija kā māte, nogalināt vai aizvest no nometnes. Cik labi, ka pa visu vasaru viņš nebija izšāvis nevienu pašu patronu! Katra lode būs vēl ļoti nepieciešama.

—     Kad sāksim iet, tēvs?

—     Tagad kādas četras stundas pagulēsim un, kad ar to būsim turpmākajām naktīm spēkus smēlušies, dosimies ceļā. Mēs izmantosim tumsu, lai nemanīti tiktu mežā. Var būt, ka man tad izdodas šo karotāju baru noskatīt vēl pirms ausmas.

Matotaupa un Harka vēlreiz nolikās pļavā pa dienu no- gulēties. Kad viņi, vakaram iestājoties, pamodās, ērglis nupat kā atgriezās. Viņam nagos bija stingri apaļi zari, tomēr putns nenesa tos vis uz klints bluķi pie avota, bet uz klinšaino kalnu virsotni, kas mazo ieleju norobežoja no dienvidiem. Acīm redzot, tur ērglis bija nodomājis taisīt jaunu ligzdu.

Nolicis savu nastu un pavēries visapkārt, ērglis nolidi­nājās vēlreiz lejā uz klints bluķi un atpleta knābi. Harka nometa tam ēdiena atliekas. Putns apēda visu un tad aiz­lidoja uz virsotni, vēl iekams pilnīgi satumsa.

Pienāca laiks Matotaupam un Harkam doties ceļā. Viņi uzkrāva zirgiem tik daudz pārtikas, cik kopā ar pašiem jātniekiem tie bez grūtībām varētu panest. Paņēmuši iero­čus, viņi uzsāka savu ceļojumu. Visa šī gatavošanās tik ļoti nodarbināja Harkas domas, ka, nogriežoties pa klinšu taku, viņš ne reizi nepameta skatienu atpakaļ uz mazo ieleju, kas tik ilgi bijusi viņa un tēva patvērums.

DRAUGS VAI IENAIDNIEKS?

Mežos uz kalnu nogāzēm jau bija jaušama rudenīga noskaņa. Zemi klāja pirmās vītušās, trūdošās lapas.

Prērijās kalnu piekājē siltums dvesa no izkaltušās ze­mes, kas, mēnešiem ilgi pakļauta saules tveicei un sausiem vējiem, pletās pagalam izdegusi zem naksnīgajām debe­sīm.

Bija pusnakts. Debesīs pacēlās mēness sirpis, bet nakts spīdekļa vārgā gaisma neiespraucās koku starpā. Dziļā tumsā Harka, palicis pie zirgiem, gaidīja. Zirgi nebija pie­sieti. Zēns tos turēja aiz pavadas. Naksnīgajā mežā bija ļoti kluss, un Harka sasprindzināja dzirdi, vai nesaklausīs kādu troksni. Taču nedzirdēja neko tādu, kas liecinātu par cilvēku tuvumu, nebija jaušama arī dūmu smaka.

Tie simt jātnieki, kurus bija paslēpis mežs, prata pie­sargāties. Harka gaidīja tēvu, kurš tagad kājām zagās pa mežu, lai izzinātu, kas tie par jātniekiem un kas tiem pa­domā. Varēja būt, ka jātnieku bars arī bija izsūtījis izlū­kus, tāpēc Matotaupam vajadzēja ļoti uzmanīties. Viņa priekšrocība bija tā, ka viņš zināja- par jātniekiem, bet tie nekā nezināja par viņu.

Krūmos aizšvīkstēja zebiekste. Kaut kur, šķirdamies no dzīvības, iebrēcās putns, kuru tumsā bija pārsteidzis ienaidnieks. Tā bija mazo dzīvnieku cīņa, par kuru lielie dzīvnieki un cilvēki nelikās zinis. Abi mustangi, kurus Harka turēja aiz pavadām, ērti atgūlās zemē. Harka, neiz- laizdams pavadas no rokām, apsēdās līdzās. Dienā gulējis, viņš nejutās tagad noguris. Un nebija arī nepacietīgs, jo jau sākumā bija sagatavojies gaidīt tēvu vairākas stundas. Viņš pat jutās pārsteigts, kad tēvs atgriezās ilgi pirms rītausmas. Harka dzirdēja tēvu nākam, vēl iekams viņu redzēja. Ašā vienlaidus skrējienā Matotaupa steidzās šķērsām pār nokalni cauri mežam pie Harkas. Viņš necen­tās klusināt savus vienmērīgos lēcienus, liekas, viņam patlaban pats svarīgākais bija ātrums.

Nonācis pie zēna un zirgiem, Matotaupa apstājās un at­laidās līdzās zemē. Viņš smagi vilka elpu.

—     Tie ir pani, — viņš sacīja. — Viņi izkrāsojušies ar kaujas krāsām. Zirgus atstājuši mežā. Ar ieročiem rokās viņi skrien garā rindā ziemeļaustrumu virzienā uz prēriju. Skrien, cik jaudas.

—     Ko mēs darīsim?

—     Pani izgājuši uz kara takas. Atstājuši savus mustan­gus mežā, tātad viņiem padomā slepens uzbrukums. Mums vajadzētu dabūt zināt, vai Lāču cilts vīri ir apbruņoti un sagaidīs tos neliešus ar ieročiem rokā. ^

—     Vai jāsim?

—     Mums jātiek ātrāk par pani. Laika vairs nav. Iespē­jams pat, ka arī ar mustangiem mēs nonāksim par vēlu. Pa mežu mēs, protams, kājām tiktu ātrāk uz priekšu nekā jāšus, bet, tiklīdz būsim prērijā, tā atgūsim to laiku, ko iepriekš zaudējuši. Nāc! Jāsim!

Kamēr Matotaupa šinī. un arī vēl nākošajā naktī bija ceļā, Lāču cilts teltis šķietami dziļā mierā stāvēja, kā stā­vējušas Zirgu strauta krastā. Lielā sausuma laikā strauts bija sarucis par mazu ūrdziņu. Zāle visapkārt izkaltusi, un mazais mežiņš, kura ielokā atradās pļava ar teltīm, jau rudenīgi apvītis. Zirgiem trūka svaiga zaļuma, un tie neap­mierināti stāvēja bariņā telšu apmetnes austrumu pusē- Apmetnes vidū, laukumā, pacēlās izrobots stabs. Laukums tagad bija tukšs, un stabs stāvēja kā par koku pārvērties mēms cilvēks. To apspīdēja tikai mēness gaisma, un ēna no staba sniedzās līdz burvja teltij. Rituālu dejās nostam- pātajā zemē ap stabu bija iemītas neskaitāmas jaunas pēdas. Iepriekšējā dienā vīri bijā ap stabu dejojuši kara deju. Tagad tie pārguruši gulēja. Nomodā bija vienīgi sargi pie zirgiem un trīs izlūki. Izlūki bija izsūtīti uz dienvidiem un novietojušies uz kāda pakalna, no kurienes varēja pārskatīt prēriju un brīdināt apmetni, ja tuvotos ienaidnieks.

Vienā no trijām lielajām teltīm, kas uzceltas pie lau­kuma, sākās paklusa rosība. Tā bija telts, kurā bija dzīvo­jis virsaitis Matotaupa. Ieejas priekšā atradās trofeju kārts ar ragainiem bizoņu galvaskausiem, ar lāču nagiem, skal­piem un ieročiem, kurus bija ieguvis šīs telts kādreizējais saimnieks. Turpat pie mietiņa stāvēja piesiets lielisks jauns melni brūns ābolains zirgs. Telts jumts bija izrotāts ar zīmējumiem — četrstūriem, kas apzīmēja četras pasau­les puses un tika uzskatīti par sargājošām burvju zīmēm.

Šinī teltī sākās rosība. No pieciem cilvēkiem, kas tur gulēja, bija pamodusies meitene. Viņa.nebija pat atvērusi acis, iespējams arī, ka turēja tās ciet tīšuprāt, lai jebkurā brīdi varētu pateikt, ka tikai sapņojusi. Tomēr viņa piesardzīgi un apdomīgi satvēra mokasīnus un drēbes, kas atradās līdzās guļvietai, un paslepen zem segas apģērbās. Apģērbusies viņa vēlreiz pārvilka segu pār pleciem un, it kā būtu aizmigusi, nolika galvu uz kārklu pinuma, kas bija pārmests trijkājim un noderēja par tīkamu atbalstu galvai. Tagad viņa tomēr atvēra acis, paraudzījās visapkārt un klausījās. Pārējie četri gulētāji elpoja rāmi un vienmērīgi. Jaunākais brālis Harpstenā gulēja saritinājies, tā bija pa­zīme, ka viņš ir cieši aizmidzis, šešoka, kas bija ienākusi teltī par Uinonas otro māti, klepoja, bet nepamodās. Šonka, Šešokas piecpadsmit gadus vecais dēls, kuru viņa bija atvedusi teltī līdzi, nemierīgi grozījās segās un pa sapņiem kaut ko runāja. Ko viņš sacīja, nebija saprotams. Viņam vajadzēja būt krietni nogurušam, lai gulētu, jo iepriekšējā dienā viņš bija stāvējis sardzē, pie zirgiem.

Nebija skaidrs, vai Untšida, vecmāmiņa, guļ. Un, ja viņa arī gulēja, tad viņas miegs bija tik trausls, ka pie mazākā trokšņa, kas neiederējās telts ikdienā, viņa tūdaļ pamodās.

Meitenei nebija nekas ļauns padomā, lai gan neviens nedrīkstēja neko zināt par viņas nodomu. No Untšidas viņai nebija vajadzības kaunēties, pat arī ne tad, ja vec­māmiņa viņu atklātu.

Uinona klusiņām piecēlās un rūpīgi salocīja segu. Tad paspēra pāris soļu uz pavarda pusi, kur siltajā laikā ugu­nij ļāva izdzist. Viņa noliecās, iebāza roku pelnos un no­triepa novājējušo seju ar pelniem melnu. Tas nozīmēja, ka viņa nolēmusi gavēt, visu dienu neko neēst.

Uinona izgāja no telts pārliecībā, ka neviens nav to pa­manījis. Viņa nebija ievērojusi, ka Untšida pamodusies noraudzījās meitenei nopakaļ, līdz viņa bija izslīdējusi pa telts spraugu laukā. Tur meitene palika stāvam un pa­vērās visapkārt pāri laukumam. Staba ēna vēl joprojām stiepās kā melns pirksts līdz burvja teltij. Pie mieta bur­vja telts priekšā karājās veca šautene un mazā, pītā mai­siņā zelta olis. Uinona nopietni un domīgi aplūkoja abus priekšmetus. Viņas sejas izteiksme sastinga, zaudēja savu bērnišķību. Šis ierocis bija noslēpumainā pērkondzelzs, ar ko kāds pani bija nogalinājis Uinonas māti. Matotaupa bija šo pani nogalinājis, Uinonas vecākais brālis bija pērkon- dzelzi kaujā dabūjis savās rokās, bet burvis to pieprasīja par upuri sev. Šautenei bija sava vēsture, un iespējams, ka tā vēl nebija galā. Zelta oli Harka bija atradis pie Mel­najiem kalniem, upes malā. Matotaupa to dusmās iesvieda

Ziemeļplatas ūdeni, Melnais Sproggalvis to atkal izvilka, un tad burvis paņēma sev ari šo oli. Reizēm-viņš to nogla­bāja savā teltī, reizēm izkāra ārpusē pie mieta, lai visi varētu redzēt. Taču nekad neviens nezināja, kad vecais burvju prātnieks kaut ko uzsāks un kāpēc viņš to dara.

Uinona ilgi nolūkojās abos priekšmetos. Tad viņa pavē­rās uz telšu ciemata viņu galu, tuvāk mežiņam, kur maz­liet nostāk pacēlās kāda telts. Bija laiks ierasties Balta­jai Rozei, ar kuru norunāts satikties. Baltā Roze bija viena no dvīņu māsām — Matotaupas brāļabērniem. Matotau- pas brāli bija saplosījis lācis. Uinona un Baltā Roze bija draudzenes, un šī draudzība pārdzīvojusi tiklab Matotau­pas izraidīšanu, kā arī Harkas bēgšanu. Baltā Roze nekad nebija kaunējusies satikties ar izstumtā virsaiša meitu.

Telts sprauga, kuru meitene neizlaida no acīm, pavērās,

un laukā iznāca Baltā Roze. Arī viņas seja bija notriepta ar pelniem, jo draudzenes bija norunājušas gavēt. Tagad, saķērušās rokās, abas meitenes skriešus devās cauri meži- ņam pie strauta, kas lokā iekļāva telšu ciemu un mežiņu. Viņas apsēdās smilšainajā krastmalā. Nakts bija vēsāka par dienu, bet, kaut arī grērija atradās augstu, zeme vēl glabāja siltumu. Ūdenim"nebija vairs svaiguma smarža, tas dvakoja kā sastāvējies un tecēja gausi.

Rietumos klinšu kalnu grēda pacēlās pret tumši zilajām naksnīgajām debesīm kā melns siluets. Uinona lūkojās uz kalniem. Turp bija aizjājis tēvs un brālis, kad cilts pa­dzina savu virsaiti.

Meitenes klusēja. Viņas bija izmeklējušas strautmalā laukumiņu, ko aizsedza krūmāji un ne visai augsts krasts, tāpēc tas nebija saskatāms ne no telšu puses, ne arī no zirgu ganāmpulka vietas. Meitenes gribēja pabūt divatā, jo viņām bija smaga sirds.

—            Ko saka Untšida? — beidzot čukstus vaicāja Baltā Roze. — Vai viņa domā, ka mums uzbruks pani?

—     Untšida klusē.

Baltā Roze nopūtās.

—     Cetāns domā, ka viņi ieradīsies.

Cetāns bija septiņpadsmit gadus vecs, Sarkano Spalvu — lielo zēnu vadonis, viņš bija zaudējis tēvu un arī audžutēvu un dzīvoja pie atraitnes — Baltās Rozes mātes.

—            Rudens medības uz bizoņiem vēl ir priekšā, un pani centīsies mūs padzīt pirms medībām. Tā viņš saka. Kā tu domā?

—     Ko te līdz domāšana? Mums nav vairs virsaiša.

—     Mums ir Vecais Antilope un Krauklis.

Uinona nolieca galvu.

—     Protams.

—            Ir labi, Uinona, ka mēs gavējam. Gari nav mums lab­vēlīgi. Mums jālūko ar tiem salabt, un Vakatankam, Liela­jam Garam, jāzina, ka arī mēs gribam kaut ko darīt.

—     Jā.

Meitenes atkal apklusa. Bet nevienai nebija velēšanās atgriezties teltī.

—     Dzirdi! — pēkšņi iesaucās Uinona.

Baltā Roze ieklausījās, tad paraustīja plecus par zīmi, ka nekā nav dzirdējusi.

—     Iesim atpakaļ ciemā, tas varētu būt kāds pani iz­lūks! — Uinona mudināja draudzeni. Bet tai pašā brīdi abas meitenes izbailēs parāvās atpakaļ, jo kāds cilvēks kā ķirzaka slīdēja pa zāli pie viņām. Baltā Roze jau grasījās iekliegties, bet Uinona aši aizspieda viņai muti.

Cilvēks, kas bija slepus piezadzies, tagad sēdēja līdzās.

—            Harka! — Uinonai šķita, ka viņa aiz uztraukuma noslāps.

Zēns sāka runāt.

—     Vai jūs zināt, ka pani tūlīt būs te?

—     Nē. Kas…

—            Klusē! Man jāiet. Jūs neesat mani redzējušas; vai sapratāt? Skrieniet uz teltīm un pasakiet Untšidai, ko esat dabūjušas zināt! Es esmu runājis, hau!

Zēns jau atkal bija pazudis. Meitenes kādu brīdi ne­spēja attapties, vai sapņojušas vai bijušas nomodā. Bet tad viņas saņēmās un skriešus metās uz telti «Četras pasaules puses». Ieskrējušas viņas reizē sauca:

—     Pani nāk!

Visi gulētāji bija augšā. Neviens šobrīd nevaicāja, no kurienes meitenēm šī ziņa. Visi saprata, ka viņas bijušas laukā un tagad atgriezušās, tātad kaut ko dabūjušas zināt par ienaidnieku tuvošanos.

Piecpadsmit gadus vecais Šonka un pat mazais Harp- stenā tvēra ieročus un brāzās laukā no telts.

—      Pani nāk!

Vienā mirklī ciems bija kājās. Vecais Krauklis, triju Kraukļu tēvs, stāvēja laukumā pie staba. Viņam vajadzēja vadīt kauju, un viņš skaļi deva pavēles. Karotājiem jāie­ņem vietas krūmājā, lai varētu ar bultām no aizsēga ap­šaudīt ienaidniekus, tiklīdz tie parādītos. Sievietēm un bērniem jāpaliek pie teltīm.

Uinona un Baltā Roze, cieši saspiedušās, stāvēja pie vir­saiša telts ieejas un no šejienes vēroja visu notiekošo.

Viņas redzēja, ka no dienvidiem atgriezās trīs izlūki un pieteicās pie Kraukļa.

—            No kuras puses tuvojas pani? — viņš jautāja izlū­kiem.

—            Mēs neesam tos redzējuši! — karotāji bija samul- suši.

—            Jūs neesat… jūs neesat tos redzējuši? Acis. aklas, ausis kurlas? Kurš tad brīdināja?

—     Mēs nezinām.

Vecais Krauklis sadusmots novērsās. Kā lai to saprot!

Bet viņam bija kas cits darāms, nebija vaļas domāt par nevarīgiem izlūkiem un pētīt, kurš brīdinājis. Nupat jau atskanēja pirmie ienaidnieku kara saucieni, un tūlīt pat uz sausajiem krūmājiem sāka lidot degošas bultas. Ienaid­nieks atradās uz ziemeļiem no strauta. Paši neapdraudēti, viņi varēja aizdedzināt krūmājus un prēriju strauta dien­vidu pusē. Liesmām un dūmiem vajadzētu izdzīt karotājus no krūmājiem un sievietes un bērnus no teltīm tieši pani rokās. Neviens dakots neuzdrīkstētos brist pāri strautam, jo tūdaļ to ķertu pani bultu krusa. To visu saprata pat mazās meitenes.

Mežiņā jau sāka šaudīties pirmās liesmu mēlītes. Pie ūdens nebija iespējams piekļūt, jo pani bultas pārvaldīja strautu-

Daudzbalsīgā kaujas rēkoņa, kas tagad atskanēja no ienaidnieku puses, pārliecināja visus Lāču cilts piederīgos, ka pani ir lielā pārsvarā.

Vecais Krauklis spalgi svilpa kara svilpē, vīri ieklausī­jās, un viņš sauca:

—     Pie zirgiem! Pie zirgiem!

Kaut arī pani rēkoņa bija apdullinoša, pavēli saprata.

Karotāji skrēja pie saviem mustangiem.

Zirgi atradās pļavas austrumgalā, un abas meitenes ar šausmām vēroja turpmākos notikumus.

Plandošās liesmas bija dzīvniekos iedzinušas paniskas bailes. Tos bija sagrābis nevaldāms satraukums. Vīriem, kas iespraucās tiem pa vidu, vajadzēja tūlīt arī sēsties mu­gurā, jo mustangi to vien gaidīja, lai tiktu laukā un au­ļotu prom. Suņu bars bija jau pāri strautam un pazudis naksnīgajā prērijā.

Pani, jādomā, bija ievērojuši, kas norisinās pie zirgiem. Tāpēc arī viņu pusē atskanēja kara svilpes spalgais aici­nājums, un šo virsaitis auroja:

—     Nelaidiet koijotus pie zirgiem! Nelaidiet pie zirgiem!

Paklausot virsaiša pavēlei, kāda pani grupa ielauzās no

austrumiem mežiņā, kas te gruzdēja un tikai vietumis uz­liesmoja. Lāču cilts vīri šeit bija mazākumā un nespēja visur, kur pani iebruka, stāties pretī. Tāpēc pretī nospin- dza tikai nedaudz bultu, pani nokļuva pie zirgiem un uz­sāka cīņu ar Lāču cilts karotājiem. Dzīvnieki aiz bailēm vai prātu zaudēja. Ienaidnieka karotāji iespraucās bara' vidū un cīkstējās ar dakotiem. Cits citu rāva no zirgu mu­gurām nost. Vīri gāzās un krita. Citi cīnoties saķērās un atkal atlaidās. Karotāji valstījās starp zirgiem, kas arī gāzās gar zemi. Daži vīri, pielēkuši kājās, skubināja savus zirgus, kamēr citi, satvēruši pavadas, turēja tos ciet, ne­ļāva tiem skriet. Pretinieki uzbruka cits citam ar nažiem un vālēm, bet tikmēr liesmas krūmājā snaigstījās arvien augstāk. Dzīvniekus, kas bija atbrīvoti no visām saitēm, pārņēma tik nevaldāms trakums, ka cilvēki tos vairs nespēja savaldīt. Daži ar, citi bez jātniekiem, daži ar da- kotiem, citi ar pani mugurā izlauza sev ceļu un auļoja bara aklā pakļautībā pakaļ jaunajam ābolainajam ērzelim, kas bija telts priekšā izrāvis mietiņu un citiem dzīvnie­kiem pa priekšu vienā stiepienā laidās uz austrumu pusi.

Abu naidīgo karotāju virsaiši neapmierināti vēroja, ka šādā veidā liela daļa karotāju bezjēdzīgi izklīst pa prē­riju. Abās pusēs atskanēja kara svilpes aicinājums atgriez­ties un pulcēties. Zirgus pagriezt atpakaļ nebija iespējams, tāpēc jātnieki skrējienā lēca nost un kājām steidzās atpa­kaļ pie savējiem. Paugurainajā apvidū un nakts tumsā tie sadalījās, vairs cits citam neuzbrukdami.

Meitenes redzēja, ka daži karotāji atgriezās cauri krū­mājiem un steidzās uz laukumu pie Vecā Kraukļa pēc turpmākajām pavēlēm. Pagaidām nebija nekas vairāk pa­nākts, tik vien, ka visi zirgi aizjoņojuši. Pani karotājiem jau tas bija ieguvums, ka Lāču cilts zaudējusi savus mus­tangus. Šo kaujas iznākumu viņi atzīmēja ar kopīgu triumfa saucienu, tā savukārt atklājot dakotiem savas atrašanās vietas.

Tikmēr uguns pletās arvien tālāk mežiņā. Tā bija bezvēja nakts, tāpēc liesmas nelauzās uz priekšu vēja ātrumā, taču saušņa kociņi, lapotne un zāle bija pietiekami lab­vēlīgi uguns izplatībai. Sievietes un bērni stāvēja saspie­dušies kailajā ciemata laukumā un pie tuvākajām teltīm, jo šeit nebija zāles, kas uztvertu uguni, un vienīgi dūmi radīja briesmas. Viņi izturējās ļoti mierīgi. Ne drūzmēša­nās, ne klaigas. Visi neviļus klausīja Untšidu, kas stā­vēja līdzās abām meitenēm. Karotājiem, kas vēl uzturē­jās mežiņā, tagad vajadzēja to pamest, citādi tiem drau­dēja sadegšana. Viņi sapulcējās ap Veco Kraukli. Krauklis deva pavēli izlauzties pāri strautam pretī pani, kaut arī gaišajā apgaismojumā karotāji būtu pakļauti ienaidnieku bultām. Viņš pats dzīrās viņus vadīt šai izmisīgajā pa­sākumā.

Uinona juta, kā trīsēja Baltā Roze. Ja Lāču cilts vīrus uzveiks, tad pani viņus nogalinās un viņu skalpi kaltis pie ienaidnieku trofeju kārtīm telšu priekšā. Sieviešu un bērnu liktenis nebija zināms. Vai nu viņiem arī vajadzēs mirt, vai arī liks strādāt ienaidnieku teltīs un kļūt par to karotāju sievām, kuri nogalinājuši viņu tēvus, brāļus un vīrus. Uinona atbalstījās pret Untšidu, abas meitenes atrada pie viņas patvērumu kā pie mātes.

—     Tēvs! Mans tēvs Matotaupa, ja tu būtu tagad te, — Uinona klusiņām runāja, — tad mums nemūžam nebūtu uzbrucis tāds posts.

—     Tā ir taisnība, — kāda balss apstiprināja, un Uinona sarāvās, jo nedomāja, ka vel kāds bez Untšidas un Baltās Rozes varētu viņu dzirdēt. Viņa atskatījās un pazina cil­vēku, kurš to bija teicis. Tas bija karotājs Čotanka.

Pie strautā degošā mežiņa priekšā kaujas saucienus ne­dzirdēja. Karotāji, liekas, vēl nebija devušies izmisīgajā uzbrukumā. Kaut kam vajadzēja notikt, ja visi negribēja sadegt vai dūmos noslāpt, vai arī kā bezpalīdzīgs laupī­jums nonākt pani rokās.

Un tad … nupat viņi devās uz priekšu:

—     Hī-jip-jip-jip-hī-jāāāā!

Dakoti kliedza aprauti, piesmakušā balsī, ļ)ani zobgalīgi auroja pretī, un, kaut arī kliedzieni viļņiem vēlās turp un atpakaļ, meitenes šķita dzirdam, cik baismīgi iedūcās loki, palaižot gaisā bultas.

Dūmos aizcirtās elpa, un Untšida lika visiem nogulties zemē, lai vieglāk būtu elpot.

Tieši tai brīdī noblīkšķēja divi šāvieni.

Tiem sekoja dziļš klusums. Vairs neatskanēja dakotu kara saucieni, un arī pani klusēja. Vienīgi vēl bija dzir­dama, liesmu apņemto koku krakšķēšana un brikšķēšana.

Meitenes klausījās pavērtām lūpām.

Tad atskanēja pani vīru nikns spēju dusmu rēciens.

Noplīkšķēja vēl viens šāviens, šķietami no gluži citas puses1 nekā abi pirmie. Pani atkal apklusa. Šai klusumā, kas bija no jauna iestājies, pani aizmugurē, tumšajā prē­rijā, pacēlās divas vientuļas balsis:

—     Hīrjip-jip-jip-hī-jāāāā!

Uinona, pazinusi balsis, aizspieda ar plaukstām acis un aiz pārmērīgas, elpu aizraujošas laimes gandrīz vai koda sev rokā, jo viņa tagad zināja, ka tēvs un-brālis ir tuvu.

Harkam bija noslēpumainā pērkondzelzs! Tam jābūt Harkam, kas šāva, un varbūt arī Matotaupas bultas jau spindzēja cauri tumsai un trāpīja pani, kas šādam uzbru­kumam no muguras nebija sagatavojušies. Uinona dzir­dēja arī auļojam zirgus. Matotaupa un Harka laikam sē­dēja mustangos. Tāpēc viņi spēja tik ātri mainīt uzbru­kuma vietu.

Vēlreiz norībēja divi šāvieni.

Tad pie strauta atskanēja Lāču cilts karotāju kaujas saucieni, un no kliedzieniem, kas attālinājās arvien vai­rāk, meitenes noprata, ka patlaban karotāji pāri strautam uzbrūk pani. Pani cīņas saucieni skanēja vāji, viņi bija izklīdināti.

Ienaidnieki baidījās no mazzawaki — pērkondzelzs. Pro­tams, viņi baidījās no Harkas un Matotaupas! Dūmi sma­cēja Uinonu, karstums bija neciešams, un tomēr viņa bija paļāvības pilna un nedomāja vairs ne par nāvi, ne gūstu, bet tikai par uzvaru un savu cerību tikties ar tēvu un brāli.

Uguns pieņēmās spēkā, un liesmas pletās tālāk. Tomēr krūmājs nebija diezin cik liels un zāle augstajā prērijā bija īsa, tāpēc arī ugunsgrēks, tiklīdz uzliesmoja pilnā sparā, drīz vien bija visu, kās deg, aprijis. Kociņi, kas pirms brīža gaismoja nakti kā lāpas, jau sakrita pelnos, degošā pļava nomelnēja, un, vēja pūsmai pastiprinoties, dūmi izklīda. Uguns atkāpās no Zirgu strauta, krūmājiem un teltīm un ar lielu ātrumu traucās uz dienvidiem, kur pieauga par milzu prēriju ugunsgrēku.

Iespējams, tagad pani būs pārbijušies, ka uguns nepie- kļūst viņu teltīm dienvidos. Bet var arī būt, ka uguns draudi viņus nesatrauc. Lai apslāpētu prēriju ugunsgrēkus, kas laikus pamanīti —'un šo uguni vajadzēja jau no tā­lienes redzēt —, indiāņi prata aizdedzināt pretuguni. Tad gan pļavas visapkārt vairs nebija derīgas ganībām, bet cilvēki bija glābti.

Vēja pūsma savirpināja pelnus, kas meitenēm koda acīs. Tagad pār laukumu atkal nolaidās tumsa. Kopā ar visiem pārējiem Uinona un Baltā Roze saspringti klausījās, jo bija ne vien tumšs, bet arī kluss.

Uguns bija iznīcinājusi mežiņu, tāpēc sievietes un bērni varēja no laukuma pa telšu starpu redzēt prērijā tālu visos virzienos. Zvaigžņotās debesis liecās pāri tuk­snešainajai un neauglīgajai zemei, par kuru cilvēki bija cīnījušies. Vienīgi dienvidos debesis joprojām kvēloja. Tur uguns vēl arvien darīja savu posta darbu.

Dīvainais klusums ieilga. Gandrīz vai likās, it kā abas pretinieku puses slēptos viena no otras. Varbūt pani atkā­pās. Varbūt gatavojās jaunam uzbrukumam. Sievietes un bērni nespēja neko saskatīt, pat ne savus pašu karotājus.

Pēkšņi Baltā Roze izbijusies iekliedzās, jo, kā no zemes izaudzis, viņas priekšā nostājās ļoti garš karavīrs, kai­lais galvvidus un plīvojošā skalpa cirta nekļūdīgi lieci­nāja, ka tas ir pani. Pielicis pie lūpām svilpi, viņš spalgi iesvilpās. Tā bija zīme karotājiem, ka jādodas uzbrukumā pašā ciematā. Bet, vēl iekams bija apklususi svilpes pē­dējā skaņa, atskanēja arī dakotu kara sauciens, un līdzās pani nostājās vīrs, kas nebija augumā mazāks. Šā cilvēka auguma augšdaļa bija kaila, viņu negreznoja nekādas ro­tas, ne arī apbalvojuma spalvas. Mati viņam bija sapīti bizēs. Tas bija stalts milzis ar spēcīgu, pilnskanīgu balsi. Baltā Roze un Uinona pazina viņu tūlīt.

— Matotaupa! — viņas čukstēja.

Vēl nebija izskanējis dakotu kara sauciens, kad viņš jau atvēzēja savu vāli, un pani, ienaidnieka parādīšanās pār­steigts, sabruka pēc pirmā sitiena. Spalgs uzvaras sau­ciens ziņoja, ka pani virsaitis ir uzveikts. Dakots pacēla uzvarētajam ienaidniekam izkritušo svilpi un savukārt deva ziņu uzbrukumam.

Lāču cilts vīri steidzās šurp. Viņi nevilcinājās un ne­šaubījās ne mirkli, viņi sekoja tā vīra pavēlēm, kuram bija paraduši sekot un kurš bīstamā brīdī bija pareizi un veik­smīgi rīkojies.

Kauja tūlīt pat atvirzījās no ciemata laukuma un teltīm prom, jo tie pani, kas bija izrāvušies uz priekšu, tagad glābās bēgot. Samaņu zaudējušo virsaiti viņi aiznesa līdzi. Būtu bijis pārāk liels negods viņu pamest savam liktenim.

Laukā, prērijā, vēlreiz norībēja pērkondzelzs. Atkal bija dzirdami saucieni un abu zirgu aulekši, kas ļāva noprast, ka pani izklīst uz visām pusēm uņ vajātāji tiem seko.

Kad pēc šīs briesmu nakts beidzot atkal uzlēca saule, abas meitenes kopā ar pārējām sievietēm un bērniem stā­vēja starp apkvēpušajām teltīm, pie pārogļotām pļavām, pašas noputējušas ar pelniem. Neviens vairs nebūtu va­rējis pamanīt, ka viņas, naktij iestājoties, bija teltī no­triepušas seju ar pelniem, visi izskatījās viņām līdzīgi. Tagad prērija visapkārt nebija nekas cits kā milzu uguns­kura izdega, tikai ziemeļos no Zirgu strauta bija redzama saulē sažuvusi zāle.

Nebija vairs ne miņas no karotājiem, kas cīnītos, bēgtu vai vajātu,-ne ienaidnieka, ne pašu ļaužu, tāpēc sievietes un bērni devās uz strautu, lai padzertos_un pēc iespējas notīrītos. Tad viņas pārbaudīja teltis. Arējā aplī dažas bija apdegušas, iekšējā aplī, pie laukuma, nekas nebija bojāts.

Burvja teltī bija dzirdamas dobjas skaņas. Burvis «ru­nājās ar gariem».

Bise un zelta olis, kas karājās pie kārts telts priekšā, bija pazuduši.

Uinona un Baltā Roze. vēl ilgi palika kopā laukumā. Arī pārējie zēni un meitenes, lai arī cik noguruši, negribēja patverties teltīs. Četāns, iedams garām Uinonai, viņu laipni uzlūkoja un sacīja:

—     Es pakāpšos pakalnā un paskatīšos, vai mūsu karo­tāji atgriežas visi… visi, kas karojuši … vai saprati?

—     Es sapratu, Četān.

Vajātie un sekotāji, kas no Zirgu strauta vairs nebija saredzami, devās rietumu virzienā. Ne vieniem, ne otriem nebija zirgu. Tāpēc bēgšana un sekošana īstenībā bija izturības pārbaude vai arī sava veida paslēpes starp pau­guriem kalnup kāpjošā prērijā, un izšķirošais te bija veik­lība un spēja aši izlemt. Bieži ne vieni, ne otri nezināja, kur īsti atrodas pastāvīgi mainīgā kaujas līnija, reizēm savējie bija priekšā, reizēm aizmugurē, tāpat kā ienaid­nieki.

Vienīgie, kam bija zirgi, — Matotaupa un Harka jāja ar saviem mustangiem tālu priekšā uz rietumu pusi, un neviens viņus vairs neredzēja. Matotaupa arī nekavējās un neskaidroja zēnam, kas viņam ir padomā. Viņš nemi­tīgi skubināja mustangu, un sainis sekoja sarķim pa pē­dām. Harka klusībā gudroja par jājiena mērķi. Rietumos, mežos, atradās pani zirgi. Ja izdotos sargus padzīt vai pie­vārēt, tad varētu zirgus izdzīt prērijā, un pani būtu tāpat aplaupīti, kā tas bija noticis ar Lāču cilts ļaudīm. Vai, vēl labāk, pani mustangus varētu saķert Lāču cilts. Harka priecājās no sirds, ka Lāču cilts guvusi uzvaru pār pani. Ja viņš iepriekš bija spoži un aizraujoši iztēlojies savu paša lomu šinī kaujā, tad tagad, pēc notikušā, viņš vairs tikko iedomājās par to, ko paveicis. Tas likās pats par sevi saprotams, ka jāmetas virsū uzbrūkošajiem pani no mu­gurpuses, jāšauj ar briesmīgo pērkondzelzi, viņus pār­steidzot un samulsinot. Harka šai naktī bija pirmo reizi mūžā nogalinājis cilvēku. To viņš gandrīz vai neapzinājās, jo nebija cīnījies aci pret aci, bet no tāluma tumsā iz­šāvis un nogalinātos nebija ne redzējis, ne aizskāris. Harka zināja un bija drošs, ka Uinona un Untšida bija glābtas tiklab no uguns, kā arī no ienaidniekiem, un ap­zinājās, ka Matotaupa bija izcēlies ar savu drošsirdību un izšķirošā brīdī pārņēmis Lāču cilts vīru vadību. Jājot Harkam tēvs bija visu laiku acu priekšā. Saule bija jau sen uzlēkusi, spilgtajā dienas vidus gaismā Harka redzēja viņa sodrējiem notriepto muguru; tēvs bija naktī izrāvies uz priekšu pāri gruzdošajai, karstiem pelniem klātajai zemei un nokļuvis ciemata laukumā.

Kad Matotaupa un Harka beidzot sasniedza mežu, bija no jauna iestājusies nakts. Viņi apmetās pie kāda ūdens. Sasvīdušie, netīrie, izslāpušie mustangi dzēra neatņem- damies. Arī Matotaupa un Harka dzesēja nerimtīgās slā­pes un nolikās garšļaukus, lai atpūstos. Šeit, mežā, bija vēsāks un mitrāks nekā izdegušajā prērijā un, kaut arī te bija jūtama trūdu vai arī rudens dvaka, tomēr atspir- dzinošāk nekā putekļainajā zāļu stepē.

Abi indiāņi dziļi atvilka elpu. Harku pārmāca miegs, bet tikai uz īsu brīdi, jo tēva nemiers viņu pamodināja. Zēns aiz noguruma vēl grīļojās. Matotaupa iebāza viņam mutē kādu kumosu un,' kad Harka bija to sakošļājis un norijis, vēl vienu, tad zēns atguvās un spēja klausīties.

Tēvs sāka paskaidrot savu nodomu.

— Mēs uzskatām sevi par Lāču cilts izlūkiem. Es gribu izpētīt, kā sadalīti posteņi pie pani zirgiem, cik sargu ir pavisam un kādā veidā mēs varētu atņemt pani zirgus. Tiklīdz man tas būs skaidrs, vai nu darīsim kas darāms, vai arī gaidīsim mūsu karotājus. Viņi droši vien min pani uz papēžiem, un pani nepieciešami zirgi, tas ir skaidrāks par skaidru.

Matotaupa lika Harkam kāpt zirgā un, sēžot uz saļņa, vēl nosnausties, bet pats jāja uz sarķa un saini veda līdzi aiz pavadas. Harka pukojās pats uz sevi un pārmērīgo nogurumu, bet nespēja tur neko līdzēt. Viņš tūlīt pat iegrima snaudā, kas kavēja rosīties domām, tomēr no zirga nokrist neļāva.

Harka atžirga pa īstam tad, kad Matotaupa apstājās. Vēl bija nakts un mežā pavisam tumšs. Tēvs atstāja Har- kas. uzraudzībā zirgus un atgādināja ne mirkli vairs negulēt, jo ienaidnieka sardze atradās pārāk tuvu. Harka saņēmās, apēda vēl mazliet gaļas un tad sēdēja modrām acīm. Matotaupa aizgāja un nebija vairs tumsā starp ko­kiem saskatāms un pat ne ievingrinātai ausij sadzirdams,

Harka gaidīja stundas divas, līdz tēvs atgriezās. Mato­taupa nekavējoties sāka stāstīt un likās esam labā omā.

—      Simts zirgu un. tikai desmit sargu! — viņš teica. — Sargi ir bezrūpīgi. Viņi nav katru atsevišķo zirgu pie­sējuši, bet tikai visus sadzinuši kopā un no zariem un sak­nēm sameistarojuši žogu. Tāds nedrošs žogs aizkavē tikai rāmu zirgu. Izbiedēts dzīvnieks izlaužas vai arī pārlec tam pāri. Mēs atņemsim pani karotājiem zirgus, vēl iekams tie būs atgriezušies, hau!

Atņemt pretiniekam zirgus bija prērijā parasts, vien­mēr no jauna un dažādos veidos pielietots līdzeklis. Har- kam aizmirsās nogurums.

—     Kā mēs izbiedēsim zirgus, tēvs?

—     Ar uguni mēs varētu tos viegli satracināt, bet es negribu aizdedzināt mežu. Uguns plestos tālāk ^prērijā un iznīcinātu visas ganības, kas vēl atlikušas Lāču ciltij un bizoņu bariem, kam vēl jānāk. Vai tev ir vēl patronas?

—     Daudz vairs nav. Divas vai trīs… es varētu ziedot.

—     Tad šauj zirgu barā, tas ir vēl svarīgāk nekā šaut uz posteņiem. Zirgi sāks trakot. Ja mūsu karotājiem būs mudīgas kājas, redzīgas acis un veiklas rokas, tad viņi tur, prērijā, varēs sev dažus noķert.

—     Labi.

Matotaupa veda Harku cauri mežam. Sarķi un saini va­jadzēja ņemt līdzi, abus mustangus atstāt vienus bija pā­rāk bīstami. Tādēļ vajadzēja mest līkumu, kur viņi pēc iespējas paliktu apslēpti posteņu acīm. Matotaupa devās pa nokalni augšā un tad no augšas uz pani zirgu stāv­vietu. Lai nevajadzētu tik garu žogu taisīt, pani bija sa­dzinuši zirgus pie klints sienas, kas nedaudz apaugusi pacēlās stāvus meža vidū. Augšā uz šīs klints sienas at­radās divi sargi, pārējie astoņi bija sadalījušies lejā pie žoga, to Matotaupa bija noskatījis un pastāstījis Harkam. Matotaupa bija nodomājis abus sargus augšā padarīt ne­kaitīgus un tad nomest no klints kraujas zirgu barā.

Tāpēc viņš veda sarķi un saini ar Harku vēl augstāk par iepriekš minēto klinti un ar laso piesēja abus dzīvnie­kus pie kokiem tik cieši, ka pašu spēkiem tie nespēja atbrīvoties.

Lejā mežā atskanēja kliedziens, acīm redzot, kāda pos­teņa brīdinājuma sauciens; abiem dakotiem tagad, ja vēl cerēja panākt iecerēto, vajadzēja rīkoties ļoti ātri. Abi bija visu sīki apsprieduši, kā turpmāk darboties.

Drosmīgiem lēcieniem, kā meža kaķi, viņi- drāzās pa no­gāzi lejup. Katram bez ieročiem bija vēl rokā pa akme­nim. Tuvojoties klinšu sienas augšējai malai, viņi ierau­dzīja ēnām līdzīgos sargu augumus, kas aši pazuda aiz koka un krūmiem, lai paglābtos no nezināmā, kas tuvojās. Harka mērķēja ar savu akmeni vienam no sargiem, kurš bija noliecies krūmos, bet tad atkal nepiesardzīgi pabāzis galvu laukā. Akmens trāpīja tā, ka sargs — vismaz patla­ban— nebija spējīgs pretoties. Otro, kas glūnēja, paslēpies aiz koka, paņēma savā ziņā Matotaupa. Viņš pielēca tam klāt, vēl iekams tas paguva ķerties pie ieročiem, satvēra un pāri klints šķautnei iemeta zirgu barā. Harka darīja tāpat. Viņš satvēra akmens sviediena apdullināto vīru aiz kā­jām, aizvilka līdz nokarei un pārmeta pāri. Tad nomēr­ķējis izšāva lejup zirgu barā un reizē ar tēvu izkliedza tumšajā mežā dakotu kaujas saucienu:

— Hl-j ip-j ip-j ip-hī-j āāāā!

Matotaupa bija uzgājis vietu, kur klints bluķi likās sa- dēdējuši un pietiekami vaļīgi, tā ka tos varēja viegli at­lauzt. Viņš tos izkustināja un sarīkoja tādu akmens krusu, ka zirgi lejā sāka trakot. Spēcīgākā ērzeļa vadībā tie iz­lauzās no iežogojuma. Jādomā, ka posteņi lejā bija tikpat apjukuši kā dzīvnieki. Šāvienu pārbaidīti, neziņā par to, kas klints augšienē norisinās, redzēdami savus biedrus gāžamies lejup, viņi, acīm redzot, uzskatīja par labāku sēsties pirmajam tuvākajam zirgam mugurā un kopā ar pārējiem auļot prom pa mežaino nogāzi. Zirgu bars bija izkliedēts. Ar savu skaļo, baiļu izraisīto vareno di- poņu viņi sacēla kājās visu mežu, šķita, ka nokarē nakts tumsā uzradies spoks.

Abu dakotu panākumi bija tik pilnīgi, ka Matotaupa sāka skaļi smieties. Bet smejoties viņš paspēra neuzma­nīgu soli un kopā ar atšķēlušos klints gabalu pats nogāzās pāri malai lejā.

Harka, redzot šādu kļūmi, ka tēvs pēkšņi pazūd dzi­ļumā, nespēja novaldīt skaļus smieklus. Viņš tomēr no­gūlās uz vēdera, pirmkārt, lai neatkārtotos tas pats un, otrkārt, lai redzētu, vai tēvs nav krītot savainojies. Viņš priecājās, redzot, ka Matotaupa lejā aši pielēca kājās un uzsauca:

—     Labi! Nāc tu arī lejā!

Harka bridi pārdomāja.

—     Nekā nebija! — viņš attrauca. — Tev neizdosies nākošo dakotu karotāju apvest ap stūri ar šādiem pado­miem! Es iešu augšā pie mustangiem. Tur esmu vairāk noderīgs!

Tēvs piekrītoši smējās. Abu smieklos izlādējās milzī­gais nervu sasprindzinājums.

Matotaupa apgāja klinšu sienai apkārt, uzkāpa pa no­gāzi augšā un satikās ar Harku pie zirgiem, kas vispā­rējā troksnī bija kļuvuši nemierīgi un tagad apsveica sa­vus saimniekus.

—     Nu mēs esam paveikuši visu, kas mums bija pavei­cams, — sacīja Matotaupa, izšķīla uguni un aizkūpināja pīpi. — Atliek vēl tikai izpētīt, ko darīs pārējie.

—     Lai to redzētu, mums jādodas atkal lejā prērijā, — domāja Harka.

—     Tas mums jādara.

Arī Matotaupas sejā tagad, pēc negulētajām naktīm, bija skaidri manāmas nervu sasprindzinājuma pēdas. Blā­vajā rītausmā Harka redzēja, cik dziļi dobumos iegrimušas tēva acis.

—     Vai tu gribi vispirms izgulēties, tēvs?

—     Nē. Pēc tam.

Matotaupa izsmēķēja pīpi un tad piecēlās kājās, ne tik ātri un veikli kā parasti, bet tomēr bez grīļošanās. Indi­āņi sēdās zirgos un ļāva, lai tie paši meklē ceļu lejup. Šai ziņā uz pusmežonīgajiem mustangiem varēja pilnīgi paļauties.

Kad abi jātnieki izjāja no meža un nonāca pie tālo pļavu sākuma, viņi neredzēja nekā cita kā vien izbēgušo zirgu krustām šķērsām pamestās pēdas. Arī nedzirdēja nekā tāda, kas būtu uzmanības vērts. Matotaupa samek­lēja augstu koku, no kura vajadzētu pavērties skatam tālumā, un sāka rāpties augšā. Harka, nespēdams no­valdīt ziņkāri, piesēja zirgus un rāpās nopakaļ. Sēdētājiem koka lapotnē pavērās plašs skats. Abi reizē viņi pama­nīja divas tievas dūmu strūklas, kas stīgoja augšup prēri­jas paugurainajā līdzenumā.

—     Tie var būt vienīgi Lāču cilts karotāji, kas tagad apmetušies pie ugunskura un pirmajā atpūtas vietā iz­bauda savu uzvaru, — sprieda Matotaupa. — Viņiem ir pani zirgi. Mēs iedzinām tos viņiem rokās. Bet pani, lie­kas, ir jau aizbēguši atpakaļ uz saviem ciemiem. Nekur nekas nav no viņiem manāms. Droši vien ari viņi notvē­ruši kādus auļojošos mustangus, bet nedaudz, nedaudz. Jo tur, pavisam tālu, — vai redzi, tur, — ganās vēl brīvi mustangi. Tie ir tie, kurus neviens nav varējis noķert.

Matotaupa gausi, ar savdabīgu apdomu norāpās no aug­stā koka lejā un palika tur stāvam, lai uztvertu pēdējā lēcienā Harku. Abi neko nerunāja, jo tas, kas tagad vi­ņiem bija padomā un kas pēc tam notiks vai arī nenotiks, pārāk dziļi skāra viņu dzīvi un izšķīrējs lēmums bija par daudz tuvu, lai to spētu apspriest.

Viņi jāja uz austrumiem bez mazākās piesardzības, uz pirmā — lielākā dakotu nometnes ugunskura pusi.

Tuvāk piejājot, viņi ieraudzīja dažus vīrus, kas bija uzkāpuši uz plakana pakalna, jādomā, lai vērotu nācējus. Matotaupa nebija maldījies. Tie bija Lāču cilts karotāji, kas viņus sagaidīja. Drīz vien viņi jau pazina atsevišķus cilvēkus, Veco Kraukli, tā vecāko dēlu un Veco Antilopi. Kopā ar šiem vadoņiem bija vēl vienpadsmit karotāju. To vidū ari Cetāns, lai gan šī bija tikai viņa septiņpa­dsmitā vasara un karotāja nosaukums viņam vēl nepie­nācās. Taču pani vajāšanā viņš bija piedalījies.

Matotaupa un Harka soļos jāja tuvāk grupai. Visi bija dziļi nopietni. Harka meklēja Četāna acis un tās atrada. Jā, viņi bija un palika draugi.

Matotaupa pieturēja sarķi un Harka savu saini. Vēl arvien nebija skaidrs, kurš runās pirmais.

Vecais Krauklis čapstināja lūpas un, liekas, apsvēra vārdus, par kuriem vēl nebija skaidrībā, vai tos teikt vai neteikt.

—      Mēs satiekamies šeit, svešos medību laukos, — viņš beidzot uzsāka, lai attaisnotu savu runas veidu un visu pārējo izturēšanos. — Kas jums ir sakāms?

—      Nekas liels, — Matotaupa lepni atbildēja. — Kas noticis pie Zirgu strauta, jūs paši zināt. Divus no pani mustangu sargiem mēs pieveicām, pārējos kopā ar zirgiem aizbaidījām. Es redzu, ka jūs esat saķēruši sev zirgus.

Vecais Krauklis atkal čammāja lūpas pa tukšo.

—     Vai ir vēl kas sakāms? — viņš beidzot vaicāja.

—      Man nē, — Matotaupa attrauca spīvā balsī. — Ko sakāt jūs?

. — Tu esi kauju labi un pareizi vadījis, to es saku, — Vecais Krauklis runāja, gausi stiepdams vārdus. Viņš ap­svēra katru vārdu. — Ko tu gribi no mums? Vai esi nā­cis, lai atdotu mums atpakaļ zēnu, kas piederas mūsu teltīs?

To izdzirdot, Harkam pārskrēja saltas tirpas.

Matotaupa, pārguris līdz nespēkam, bāls, sodrējiem notraipījies, ar vaļējām rētām, kam nebija vēl veltījis uzmanību, cieši ieskatījās runātājam acīs:

—     Es neesmu Harku Kramakmeni Vilku Nāvi Lāču Med­nieku ņēmis līdzi, tāpēc nevaru viņu arī atdot atpakaļ, viņš izšķir par sevi pats. Bet es gribu no jums dzirdēt patiesību! Gribu patiesību! Jums jāatzīst patiesība! Es neesmu vainīgs. Vai es esmu kaujā ar pani rīkojies kā Lāču cilts virsaitis?

Vecais Krauklis norūpējies nodūra acis.

Tagad izlēca priekšā Vecais Antilope.

—     Šodien un vakar tu darbojies kā virsaitis, — viņš sauca, — to neviens nenoliegs! Bet vai tu arvien esi tā darījis? Tu neesi padzīts tāpēc, ka tev trūktu drosmes.

Drosmīgs tu esi, to zina visi Lāču cilts vīri. Bet, kaut arī drosmīgs, tu mūs esi nodevis, iemainījis pret burvestības ūdeni! Ar savu pļāpību tu esi mūs nodevis Garajiem Na­žiem un savus paša karotājus pakļāvis zaimiem un iz­smieklam! Nekad vairs tu nedrīksti spert soli mūsu me­dību iecirkņos. Mēs domājām, ka tu pakļauj ies vecajo spriedumam, tāpēc dāvājām tev dzīvību. Tu tomēr rīko­jies pretēji lēmumam, un, ja es tevi sastaptu mūsu medību laukos, tad es tevi nogalinātu. Esmu runājis, hau!

Runātājs apklusa. Matotaupa ilgi nenolaida no viņa acu. Tad viņš pēc kārtas uzlūkoja visus. Bet neviens vairs ne­bilda ne vārda. Neviens pats vairs nepavēra muti. Neviens neuzdrīkstējās nostāties Matotaupas pusē, un Harkam šai brīdī likās, it kā viņš dzirdētu no ciema puses atskanam dobjo burvja bungu rībēšanu, kas visiem stindzināja mē­les. Pat Četāns klusēja un kādu bridi vairījās Harkas acu, bet, kad skatieni tomēr sastapās, Četāna acis bija skumju pielijušas.

Matotaupa vēlreiz cieši uzlūkoja Veco Antilopi.

—     Vai tas ir pēdējais vārds?

Vecais Antilope vairs neatbildēja, tikai nospļāvās.

—     Tas ir tavs nāves spriedums, — Matotaupa sacīja lēnām. — Ņem to vērā un gaidi! Es nākšu.

Virsaitis pagrieza zirgu, un Harka viņam sekoja. Sā­kumā soļos un vēlāk vieglos rikšos viņi atgriezās pie kalnu mežainajām nogāzēm. Tur viņi apmetās pa nakti, ēda un gulēja. Klusēja Matotaupa, klusēja arī Harka. Pārguruši gulēja šai naktī abi, un, ja būtu ieradies kāds ienaidnieks, lai tos nogalinātu, tad šai naktī tas būtu vi­ņiem vienalga. Jo viņu lielā cerība bija sabrukusi.

Turpmākajās dienās un naktīs Matotaupu apņēma bais­mīgs miers — un Harka neuzdrošinājās viņu uzrunāt. Bieži viņš pameta tēvu vienatnē, jo, likās, Matotaupam tas bija pa prātam. Zēns nogāja pa mežu lielu gabalu tālu, līdz kalnu korēm, kur vairs nebija meža un klinšu smalkne sniedzās lejup līdz kokiem. Vējš bija rudenīgi salts un stindzinošs. Šad tad Harka vērās augšā uz kaln­galiem, kur slēpās mazā ieleja, un, jo biežāk viņš klai­ņoja viens, jo vairāk viņu vilka turp, vēlreiz doties turp, kur viņi ar tēvu bija līksmi pavadījuši vasaru kā pavēl­nieki pār kalniem un zvēriem.

Kādu rītu viņš redzēja virs kalna virsotnes paceļamies ērgli. Tad tas notika. Zēns skrēja, gandrīz vai lēkšiem traucās augšup kalnā — līdz tik ļoti pazīstamās klinšu taciņas sākumam. Viņš steidzās tālāk pa taciņu, kā to bieži bija darījis vasarā, un nonāca pie strauta un pļavas.

Ūdens plūzdams burbuļoja, zāle te vēl bija zaļa. Bedri, ko Harka bija izracis, neviens nebija aizskāris. Taču krājumi, kas bija atstāti, visi izvilkti no velēnu apakšas, izkaisīti un kauli apskrubināti. Ērglis, šķiet, bija vēl bieži sēdējis uz klints bluķa pie strauta, visapkārt akmenim mētājās atkritumi.

Harka iekrita zālē un šņukstēja. Nu ari viņš negribēja vairs valdīties, nu arī. viņš1 gribēja būt tāds, kāds ir ar savām sāpēm, vienu pašu reizīti, un to viņš varēja tikai šeit, kur bija gluži viens.

Harka palika te līdz vakaram.

Viņš redzēja ērgli lidināmies augstu gaisā, un patlaban, kad saule slīdēja uz rietu, kad kalnu kores Zeltojās un strauta ūdens laistījās kā varavīksne, plēsīgais putns at­griezās savā apmešanās vietā. Putns atlidoja pie savas ligzdas, ko bija novijis kalna galā ielejas dienvidpusē, un nolūkojās lejup uz zēnu. Laupījumu tas, liekas, bija at­nesis sev līdzi, jo Harka redzēja un dzirdēja viņu knā­bājam.

Nakti Harka gulēja bedrē, kur bija pasargāts no nakts vēja. No rīta viņš pamodās nosalis stīvs. Pagriezies un palūkojies visapkārt, Harka ieraudzīja ērgli, kas bija uz­meties uz klints bluķa līdzās strautam. Zēns pameta viņam daļu no savas pārtikas, ko putns veikli pakampa un tūlīt aprija. Zēns aizgāja līdz strautam un padzērās, ērglis tā­pēc nemaz nejutās traucēts. Viņš bija savu draugu pazinis.

Pasildījies dienas vidus saulē, Harka devās uz klints taku, lai kāptu lejā, un šoreiz, iekams nogriezties, viņš brīdi apstājās un pameta mirkli atpakaļ ielejā, kas ta­gad — rudenīgi nemīlīga — paliks vienīgi par mājvietu ērglim. Cilvēkiem jāaiziet no šejienes, un, iekams uzkrīt sniegs un sākas ziemas vētras, arī ērglim jāsameklē sev cita apmešanās vieta.

Zēns steidzās lejup.

Tēvu viņš atrada tālu lejā mežā kopā ar abiem zirgiem pie maza ugunskura. Matotaupa neko nepārmeta, neko arī nevaicāja. Viņš sēdēja un nenoguris raudzījās mazajās liesmiņās, kuras allaž uzmanīgi piesedza ar pelniem. Kad

satumsa, Matotaupa lūdza Harku palikt pie zirgiem, ka­mēr viņš atgriezīšoties. Varot paiet divas vai trīs dienas.

Harka vēroja, kā tēvs greba ar nazi bultas kātu. Iz­raidītais iegrieza tanī četrstūrus — savas telts un burves­tības zīmes. Katrs, kas to redzēs, zinās, ka tā bijusi Mato­ta upas bulta. Tai bija kaula uzgalis un atkarpe kā kara bultām.

— Šī bulta nogalinās Veco Antilopi, — sacīja tēvs. Tad viņš kājām devās ceļā.

Kad nākošajā rītā pār Lāču cilts teltīm sāka svīst blāva gaismiņa, viss likās iegrimis mierā un klusumā. Zirgu strauta ūdens irdza tievā strūkliņā. Daži mustangi mēģi­nāja krimst zāli izkaltušajā pļavā, kur tā vēl nebija iz­degusi. Teltis vēl nebija pavērušās, neviena sieviete vēl nebija gājusi pēc ūdens, neviens zēns vēl nebija atnā­cis pie upes mazgāties vai atsvaidzināties.

Teltīs gulētāji tikai tagad sāka mosties. Uinona mek­lēja ar acīm Untšidu, kas cēlās pirmā. ~ Te vienā no teltīm atskanēja spalgs kliedziens. Uinona izbijusies redzēja, ka arī Untšida sarāvās. Šonka un Harp- stenā atmeta segas, it kā būtu atskanējis kara sauciens. Šešoku sagrāba klepus lēkme.

Untšidai un Šonkam nopakaļ no telts uz ciemata lau­kumu skrēja arī Uinona, lai redzētu, kas noticis. Pie Vecā Antilopes telts, kuru viņš apdzīvoja kopā ar saviem jaunā­kajiem dēliem, jau stāvēja daži vīri, kas stūma sievietes atpakaļ. Atsauca Veco Kraukli, kurš iegāja teltī. Viņš tur kādu laiku palika, tad klusēdams iznāca laukā un paai­cināja burvi. Kad Havandšita iegāja teltī, jau viss laukums bija pilns ar cilvēkiem, kas gaidīja. Taču neviens no tiem, kas bija iegājuši teltī, nerunāja par to, ko redzējuši, un tāpēc neviens nekā nezināja.

Beidzot pienāca Vecā Antilopes vecākais dēls, kurš jau bija ieguvis karotāja godpilnās tiesības, un iegāja teltī, kur vēl atradās arī burvis. Pēc ilgāka laika Vecā Anti­lopes dēls iznesa kādu mirušo. Mirušais bija Vecais An­tilope. Viņa krūtīs bija iestrēgusi bulta, kurā bija re­dzami grebumi. Ikviens tūlīt zināja, ka tā ir Matotaupas bulta. Bet, kā tas gadījies, to nesaprata neviens. Kad jau­nākais dēls pamodies, viņš ieraudzījis tēvu guļam ar bultu

krūtīs, it ka tēvs vel gulētu aizmidzis, un zens aiz bai­lēm iekliedzies.

Sievietes un bērnus iesūtīja teltīs, un vīri meklēja pē­das. Pēdas meklēja visu dienu. Tikai vakaram iestājoties, ciemata iedzīvotāji beidzot uzzināja, kā viss bija norisi­nājies.

Matotaupa bija slepeni atnācis telšu ciematā. Viņš uz­rāpies uz sava apvainotāja telts un pa dūmu atveri izšāvis bultu uz guļošo. Tas bija noticis pirms pusnakts, Antilopes brūce bija jau vairākas stundas veca. Tikpat nemanāmi, kā atnācis, Matotaupa bija arī nozudis.

Pie Vecā Antilopes telts atskanēja žēlabu dziesma. Bur­vis rībināja bungas savā teltī, un nogalinātā radi klie­dzot zvērēja mežonīgi atriebties.

Kopš šīs dienas Uinona kļuva vēl klusāka un biklāka.

Untšidu neuzdrīkstējās skart neviens naidīgs skatiens, neviens nicīgi izmests vārds. Lepna un cildena viņa sa­glabāja savu zintnieces slavu, un pat Havandšita neko neuzsāka pret viņu.

Par visu to Matotaupa un Harka nekā nezināja. Bet viņi bija pārvērtušies, norobežojušies no ārpasaules iespai­diem kā ar bruņām, kas sacietēja arvien vairāk. Harkam tās bija vēl sīkstākas nekā tēvam, jo viņa gados noslēg­šanās sevī ir vēl pretdabiskāka un prasa vēl lielāku pie­spiešanos.

Kad tēvs pēc viņas nakts atgriezās pie zēna, viņš tikai pateica:

—     Viņš ir beigts, un visi to zina.

Taču Harka ievēroja, ka tēvs nebija bultu atpakaļ at­nesis.

Drīz pēc tam abi posās ceļā.

—            Pavērosim, kā dzīvo bālģīmji, — sacīja Matotaupa. — Tev nav vairs patronu bisei, un mums tātad vajag munīciju iemainīt. Mums jāsameklē arī ziemai mājoklis. Tu esi pārāk jauns, lai mirtu.

Harka nogrima pārdomās.

—            Ko tu dosi baltajiem vīriem par munīciju, kas nepie­ciešama manai pērkondzelzij?

Matotaupa pavīpsnādams iegrūda roku jostas kabatā:

—     Šo te!

Viņš parādīja zēnam zelta oli, ko zēns bija atradis upē Melno kalnu pakājē un kas beigās nonāca burvja rokās.

—     Tas? No kurienes tev tas?

.— Havandšita nebija piesardzīgs. Kad es žagos uz tel­tīm, lai nogalinātu Antilopi, olis atkal karājās maisiņā pie kārts burvja telts priekšā. Es paņēmu to līdzi. Bet var jau būt, ka mums nemaz šis maiņas priekšmets nebūs jāizmanto. Gan redzēsim.

—     Zeltu mēs Garajiem Nažiem nedosim. Es neesmu aiz­mirsis, ko tu man teici, tēvs, kad šo spožo akmentiņu iemeti upē. Un pani vecā bise?

—     Lai paliek Havandšitam! Tā ir jau sarūsējusi. Lai viņš to patur!

—     Un tava jaunā bise?

—     Neviens no karotājiem nav to kaujā lietojis. Ta- tanka Jotanka būs toreiz paņēmis līdzi.

Kad Matotaupa sacīja «toreiz» — vārds skanēja tik rūgti kā žults. Tā bija diena, kad viņu izraidīja.

Harka vairs neko neprasīja. Viņš piecēlās. Zēnam vēl nebija īsti skaidrs tēva nodoms. Vajadzēja to pārdomāt. Ka bisei nepieciešama munīcija, par to nebija divu domu. Bet tad? Kad tā būs iegūta? Harka negribēja dzīvot pie bālģīmjiem. Vismīļāk viņš gribētu rudenī kopā ar tēvu medīt bizoņus un tad, labi apgādājušies ar pārtiku ziemai, patverties kādā alā.

PĒC SMILŠU VĒTRAS

Auka trieca plūstošās smiltis pa zālaino stepi. Smilšu pu­tekļi virmodami cēlās augstu gaisā, tad nogūlās krokās kā jūrmalas kāpas. Zem smilšu masām izzuda ielejas un pakalni, veidojās jaunas ieplakas un pauguri, tie savukārt sagriezās virpulī, lai nokristu kaut kur citur. Gaiss savā trauksmainajā skrējienā gaudoja. Diena satumsa, smilšu mākoņi izdzēsa sauli. Dzīvnieki un augi bija nevarīgi, pa­kļauti vētras trakošanai un noslāpšanai zem smilšu blīvas.

Bija sākušās rudens vētras, kas plosīja zemi katru gadu.

Kad, naktij iestājoties, gaisa vērpetes aprima un visas smiltis, ko vētra bija vēl parāvusi sev līdzi, nosēdās, mēness un zvaigznes nolūkojās uz bezgalīgajiem smilšu viļņiem, kam, liekas, nebija nekādas saskares ar dzīvi

un kas drīzāk atgādināja aizvēsturisku ainavu vai ari kādu svešu planētu. Mēness mestā gaisma un ēnas bija viss, kas. šajā smilšu jūrā redzams.

Kad mēness debesīs pacēlās mazliet augstāk un gaiss palika joprojām tik rāms, it kā ne vēsmiņa nebūtu pū­tuši, šur tur smilšainajā nāves jūrā bikli sarosījās vēl saglabājušās dzīvās būtnes. Izrausās ārā daži bizoņi — noputējuši dzelteni, akli, kurli, putekļu pilnām acīm un ausīm, gandrīz jau noslāpuši putekļos. Dzīvnieki puri­nājās, sprauslāja, berzēja smilšu pieputināto galvu gar priekšējām kājām, trīņājās cits gar citu un, kad bija spē­jīgi atkal kaut ko saskatīt, ilgi noraudzījās uz pārvērsto, izmirušo zemi. Kāds bija atguvis balsi un dobji bauroja. Taču atbalsi nedzirdēja. Bars bija izklīdis, un iespējams, ka mazais bizoņu pulciņš bija vienīgais, kas palicis pie dzīvības. No pieciem dzīvniekiem, kas šajā bariņā ietilpa, diviem bija lemta nožēlojama nāve, vētra bija tos vir­puļu virpuļiem aizrāvusi pa gaisu, un to kauli bija sadra- ' gāti. Trīs, kas vēl spēja kustēties, spiedās cits pie cita un palika pa nakti kopā vienuviet. Nākošajā rītā tiem sāk­sies lielais meklējumu ceļš — kur rodams gals jaunajam plūstošo smilšu tuksnesim, kur rodama zāle un ūdens. Tak pašā agrajā nakts stundā, kad bizoņi rausās laukā, to darīja arī vēl citas dzīvas būtnes. Kāds pakalns uz savas platās, lēzenās muguras dienvidu pusē bija pacēlis milzīgu smilšu kravu, toties tā stāvajā ziemeļu nokarē smilšu klāsts bija samērā plānāks. Te, smilšainajos viļņos, va­rēja saskatīt tādus kā augumus, smiltis sakustējās, it kā zemi paceltu kurmis un grasītos līst laukā. Rosība tūlīt pat paātrinājās, smiltis pajuka, tika nomesta sega, un tad gandrīz vienlaikus parādījās divi zirgi un divi cilvēki. Zirgi stampājās ar kājām, purināja krēpes, šķaudīja un sprauslāja, arī cilvēki nopūlējās atbrīvoties no smiltīm. Tomēr viņi bija mazāk smilšu apdraudēti nekā bizoņi, jo tiklab cilvēkiem, kā arī zirgiem bija vismaz galva ap- , klāta ar bizoņādas segu un līdz ar to pasargāti elpošanas un maņu orgāni.

Arī šī mazā grupiņa palika pa nakti tai pašā apvidū, kur bija pārlaiduši viesuļvētru.

Bizoņi un cilvēki nevarēja viens otru redzēt. Viņi bija pārāk tālu viens no otra. Smilšu vētra bija izpostījusi milzīgus apgabalus.

Arī abi cilvēki, vīrs un zēns, lūkojās tālē. Viņi apgāja apkārt uzkalnam, kas viņus bija paglābis, tad no dien­vidu puses rausās augšā smilšu sanestajā kāpā. Tas nebija viegli. Viņi iegrima, sperot katru soli, un pavirzījās uz priekšu tikai tad, kad nogūlās un rāpās augšā uz visām četrām. Beidzot viņi atradās augšā un raudzījās visap­kārt uz bezgalīgajiem smilšu viļņiem.

Auka bija beigusi trakot. Nekādas briesmas vairs ne­draudēja. Abiem vajadzēja tikpat gulēt smiltīs vai nu augšā, vai uzkalna pakājē, tāpēc viņi mierīgi palika pa nakti jau iekarotajā virsotnē un turpmākās stundas gulēja pārmaiņus. Zirgi izturējās rāmi, kaut arī nebija piesieti. Iepriekšējā vakarā, vēl iekams sākās viesuļvētra, viņi bija ganījušies un dzēruši, tāpēc nekas tos nespēja aizvilināt pastaigā pa smilšu kāpām. Instinkts bija tos brīdinājis par briesmām, un tie bija tagad priecīgi, ka palikuši dzīvi.

Uz rīta pusi abi indiāņi jau bija nomodā. Saule, kas iepriekšējā dienā ar dīvaini blāvo gaismu bija pieredzē­jušos cilvēkus brīdinājusi par aukas tuvošanos, un tāpēc indiāņi bija varējuši sagatavoties briesmām, tagad ar savu mūždien jauno dzidrumu un svaigumu pacēlās pār posta pārņemto zemi. Šai rītā daudz labāk nekā naktī bija iespē­jams pārredzēt tāles.

Matotaupa un Harka raudzījās visapkārt, līdz mustangi lejā pie pakalnes sakustējās. Dzīvnieki kaut ko sajuta.

Matotaupa piesedza ar plaukstu acis no saules, lai la­bāk redzētu. Zēns skatījās tai pašā virzienā. Pa gabalu no pakalna, uz kura abi gulēja, kaut kas kūņojās, un mi­rušās zemes nāves klusumā viņi pēkšņi saklausīja cilvēku balsis, kaut arī tikai kā tālas, tikko uztveramas skaņas. Var būt, ka tur sasaucās vīri, kas cits citu meklēja vai arī uzmundrināja.

Indiāņi neko viens otram neteica, jo katrs no viņiem zināja, ka otrs ir ievērojis to pašu. Pamazām viņi spēja saskatīt kādus desmit, divpadsmit cilvēkus, kas bija izslē- jušies kājās; pa gabalu tie gan izskatījās mazi, tomēr ne­apšaubāmi tie bija cilvēki. Tie, liekas, staipījās un locī­jās, mēģināja skriet, bet tas laikam nepadevās, jo, to da­rot, viņi pazuda līdz pusei, it kā būtu zemē iegrimuši. Vietās, kur smiltis bija augstu sadzītas, tās smagumu ne­turēja.

Matotaupa un Harka kādu laiku ar patiku vēroja, cik neveikli lielākā daļa šo cilvēku izturējās.

—     Jāsim turp! — Matotaupa beidzot nolēma. — Var būt, ka reizē ar šiem vīriem smiltīs palikusi arī kāda daļa munīcijas. Palūkosim, kas tie tādi ir, bet savus vār­dus tiem neteiksim.

Abi indiāņi nošļūca pa plūstošajām smiltīm atkal lejā un bez starpgadījumiem nonāca pie zirgiem, kas viņus priecīgi apsveica. Viņi sakāpa zirgos, paņēma segas, pār­tiku un ieročus līdzi un vadīja zirgus, viegli piespiežot kājas pie mustangu sāniem. Palēnām, pastāvīgi metot līku­mus, viņi jāja uz priekšu. Matotaupas pieredze un mus­tangu iedzimtais instinkts- palīdzēja atrast vieglāko ceļu. Harka vēroja un mācījās.

Kad indiāņi bija pienākuši vīriem tik tuvu, ka varēja sasaukties un pietiekami skaidri visu saskatīt, viņi pie­turēja zirgus.

—     Hē! Ho! — viņiem skaļi vilnīja pretī.

Matotaupa tomēr nekustējās no vietas, gaidīja klusē­dams un tikai pacēla gaisā roku bez ieroča par zīmi, ka viņam nav nekādu naidīgu nodomu.

Vīri, no kuriem daži likās ievainoti, skaļā balsī saru­nājās, bet indiāņi nesaprata, ko viņi saka. Matotaupa un Harka reizē pamanīja kaut ko, kas viņus ļoti ieinteresēja. Trīspadsmit vīru vidū atradās kāds sarkanādainais. Da- koti pūlējās saskatīt, kādai ciltij viņš varētu būt piede­rīgs, taču netika skaidrībā.

Indiānim bija kājās ādas bikses, bet krekls no drēbes, līdzīgas tai, no kadas bija Melnajam Sproggalvim nodris­kātais apģērbs. Ap kaklu viņam bija apsiets raibs lakats. Galva kaila un kājas basas. Harka klusībā jutās sarūgti­nāts, ka sarkanādainais var būt tik nevīžīgs. Nez no ku­rienes šis indiānis cēlies?

Viens no bālģīmjiem, kuri slampāja stulmu zābakos pa grūti izbrienamām smiltīm, pasauca pie sevis indiāni ar kaklautu, un pēc garām pārrunām, kurās baltais lietoja daudz vārdu, bet indiānis maz, abi tuvojās Matotaupam. Viņi laipoja pa smiltīm kā stārķi pa purvu.

Matotaupa un Harka pieturēja zirgus un arī vēl tagad nekāpa zemē.

Bālģīmis, kurš nāca šurp, nebija ne tik liels un stieg­rains kā Sarkanais Džims, ne arī tik slaiks kā Tāllidojuma Putns. Viņš bija vidēja auguma, platiem pleciem un īsu kaklu. Kaut arī Harka bija jau pieradis pie priekšstata par gaišiem matiem un cepurēm galvā, viņam no jauna bija jābrīnās, cik dažādi mēdz būt,baltie. Arī sarkanādaina- jiem, kurus viņš atcerējās, bija zināma atšķirība augumā, taču tie visi bija slaiki un lieli. Bālģīmim bija mugurā biezs ādas vamzis, gari stulmu zābaki un cepure platām malām. Tāpēc smagnējais un druknais iespaids vēl pa­stiprinājās. Viņš sāka runāt un lika līdzās stāvošajam indiānim tulkot. Harka uzmanīgi klausījās un dažus vār­dus saprata nepārtulkotus. Indiānis runāja dakotu dia­lektā — ne kā savā mātes valodā, tomēr veikli.

—     Vienreizēji stulbs apvidus! Kā uz mēness! Laime vēl, ka pie debesīm karājas saule, vismaz var noprast, kur austrumi, kur rietumi. Vai jūs arī izlīdāt no smiltīm, ko? Tā vien rādās, ka lielajā Amerikas zemē nav nekā cita kā tikai smiltis. Par smilšu blusu vajadzētu pārtaptr par smilšu blusu! Kā lai godīgs cilvēks te dzīvo, kur lai dabū ko rīt un dzert? A? Vai jūs to varbūt zināt?

—     Var gadīties, ka mēs atrodam ūdeni, var gadīties arī, ka ne, — Matotaupa lietišķi atbildēja. — Ja triju dienu laikā nesameklēsim, mēs aiz slāpēm nobeigsimies.

—     Tas ir tikpat droši kā āmen baznīcā, godājamais! Bet man nav nekādas vēlēšanās atstiept kājas, vai saproti? Uz kurieni tad jūs taisāties jāt?

—     Vai baltajam cilvēkam ir svarīgi to zināt?

Pa sarunas laiku vēl seši vīri bija pieklumzājuši. Tie visi bija līdzīgi ģērbušies — izturīgās ādas jakās, ne bises, ne šautenes, liekas, vairumam nebija vai arī vairs nebija. Tomēr citiem bija revolveri, citiem pistoles.

—     Indiāņu virsaiti, ko tu tik tūļīgi velc garumā! — ne­pacietīgi uzsauca druknais baltais, kas bija jau runājis. — Mēs visi sēžam peļķē. Mēs, trīspadsmit vīri, kas še esam, nemaz lāgā nezinām, kā esam šurp tikuši; viss no­risinājās, maigi sakot, vētraini, ar kūleņu mešanu un salto mortale, man vēl joprojām pauris dun, un, kur palikuši pārējie divdesmit, nezina neviens. Varbūt arī nekad ne­dabūs zināt. Pieci no mums te ir savainoti, lauzti kauli, saspiesti locekļi, sadauzītas galvas. Mēs pārējie brīnā­mies, ka esam dzīvi. Lai lijas vai vilki, vai jods viņu zina kas šai dieva pamestā zemē vēl mājo, mērī zemi tā­lāk. Mēs katrā ziņā esam nodomājuši ziemu citur pār­laist, un, kaut arī kompānijai būtu jālaižas dibenā… mūsu pēc! Laipni lūdzu!

—     Kādai kompānijai?

—     Es taču nevaru tev sākt visu stāstīt no gala, sākot

ar Ādamu un Ievu! Protams, ka grēkā krišana bija milzum liela aplamība, nebūtu tas gadījies, man tagad nevajadzētu strādāt. Bet tev nav nekādas jausmas par visu to. Var būt, ka jūs, sarkanādainie, nemaz neesat cēlušies no Ādama. Lai nu būtu kā būdams, kompānija ir kompānija! Kompānija — tā ir tā kompānija, kas grasās te uzbūvēt' tādu strēķīti dzelzceļa, un tāpēc mums jāmēra sliežu ceļš. Vai esi jau kaut ko par to dzirdējis, jā? Vasarā nevarēja sūdzēties, dzīve te bija zaļa, bizoņu simtiem, tūkstošiem, nemaz nespējām tos pietiekamā daudzumā nokniedēt, lai patīrītu gaisu. Man bija arī kalpotājs nēģeris, skaists nē­ģeris ar mazu puiku. Viltīgi lapsas tie bija, aizlaidās la­pās. Mazais aizšmauca naktī, un, kas attiecas uz lielo, tad tur iejaucās tāds plikadīda no indiāņa, un man vajadzēja palaist šo, lai skrien. Bet lai nu paliek vecas lietas! Saki man labāk beidzot, kā mēs izķepurosimies te laukā no šīm cilvēku lamatām! Tu tik tūļājies un klusē. Šitā mēs tālu netiksim!

Matotaupa vēroja runātāju, kā bērns apbrīno neredzētu kukaini.

—     Kur jūs gribat tikt?

—      Indiāņu virsaiti, atklāti sakot, tas mums ir pilnīgi vienalga, kur mēs nonāksim, bet katrā ziņā kaut kur tur, kur var dabūt ko dzert un ko grauzt, iekams mēs no­sprāgstam badā vai aiz slāpēm.

—     Kur ir jūsu zirgi?

—     To tu prasi savai vētrai, savai sasodītai, nolādētai velna vētrai! Tā viņus kaut kur aizrāva un nožmiedza. Kā es lai to zinu! Ja mēs vēl gribētu zirgus meklēt, mums būtu daudz darba. Nudien par daudz.

Matotaupa ironiski pasmaidīja.

—     Nudien par daudz, — viņš atkārtoja bālģīmju va­lodā, kas no viņa lūpām skanēja svešādi. Tad viņš aici­nāja atkal indiāni ar kaklautu tulkot, kurš bija uzcītīgi un pacietīgi visu baltā teikto atkārtojis dakotu valodā.

—     Kur ir jūsu bises un šautenes?

—     Pie velna, puisi, pie velna un viņa augsti godājamās vecmātes! Varbūt vēlies vēl kādu izziņu? Mans vārds ir Bils. Es neesmu nekāds zemes mērnieks, bet gan pieredzē­jis izlūks, slavens no Aļaskas līdz Meksikai, uzvarētājs divdesmit četrās gaiļu kaujās, esmu divdesmit sešus ga­dus vecs, piedzimis un kristīts, vēl neesmu miris, bet no­sprāgšanai tuvu, tāpēc ka šonakt sarijos daudz smilšu, jo

šinī nolādētajā zemē var gan dabūt smiltis, bet ne piliena brendija. Vai esi tagad apmierināts, ko? Ar ko vēl varu tev pakalpot, līdz tu beidzot izšķirsies mūs izpestīt no šīs smilšu kārbas?

—     Par to mēs varētu apspriesties.

—      Apspriesties, visuvarenais! Es tagad tev kaut ko teikšu skaidri un gaiši, tu, smirdīgais ņerga, sasodītais sarkanādaini! Vai nu tu mūs vedīsi laukā no šīs smilšu jūras pieklājīgā vietā, piemērotā godīgiem ļaudīm, vai arī mēs sadosim, kā nākas, pa sprandu tev un tavam utu­bungam.

Indiānis, kas pavadīja baltos, tulkoja vienaldzīgi kā mašīna.

—     Pamēģini! — atteica Matotaupa, mierīgs kā klints.

—     Tā jau nu nebija domāts. Kā lai tiek ar jums, sar- kanādainajiem, galā! Tātad īsi un aši — ko tu prasi?

—     Munīciju.

—     Paskat tik! Munīciju. Munīciju! Ja neko vairāk… Kāda kalibra? Bet pag, labāk papriekšu izpīpēsim apsprie­des un miera pīpi. Citādi nevar būt drošs par kādu jūsu viltību. Miera pīpi — esi ar mieru?

—     Mēs pīpēsim kopā.

—     Pirmais prātīgais vārds, ko es dzirdu no tavas mu­tes, indiāņu virsaiti. Vai tu munīciju nelietosi, lai mūs aizlaistu uz viņpasauli?

—     Nē.

—     Goda vārds?

—     Mans vārds ir mans vārds. Es nezinu, kas ir meli.

—     Ak, svētā nevainība, gan tu vēl iemācīsies melot! Bet, ja līdz šai dienai vēl to tiešām neproti, jo labāk. Tā­tad, lūdzu, sasmēķēsim!

Matotaupa nokāpa no zirga un, to darot, piesardzīgi ne­izlaida bālģīmjus no acīm. Harka palika sēžam zirgā un paņēma arī sarķa pavadu.

Vīrs, kas bija sevi nosaucis par Bilu, apsēdās, Mato­taupa apsēdās iepretī zemē. Svinīgajai ceremonijai in­diāņa acīs bija niecīga nozīme, jo netika lietota šādam nolūkam paredzētā svētā pīpe. Bilam neienāca pat prātā pavaicāt pēc Matotaupas vārda, un viņš joprojām uzru­nāja to ar «virsaiti», kā sava veida pieklājības frāzi. Ievilkuši dažas reizes pa dūmam, pēc daudziem abpusē­jiem apgalvojumiem par laba vēlējumiem un gatavību palīdzēt abi piecēlās. Matotaupa piegāja pie sava zirga, bet tam mugurā nekāpa. Bils gāja pie saviem ceļa bied­riem un prasīja, lai ikviens savāc munīciju, kas pēc ieroču pazaudēšanas kļuvusi par lieku balastu.

Liekas, visi nebija ar šo darījumu mierā, taču Bils tos ar nerimtīgiem vārdu plūdiem pārliecināja. Matotaupa un Harka saprata tikai niecīgu daļu no visa tā, ko viņš vienā laidā apgalvoja un stāstīja.

Pa to laiku, kamēr bālģīmji savā starpā apspriedās, Harka vēlreiz pārdomāja visus vārdus, ar kādiem bija apmainījušies Bils un Matotaupa. «Smirdīgais ņerga» un «sasodītais sarkanādaini» bija teicis Bils, un Matotaupa bija uz šiem nekaunīgajiem apvainojumiem atbildējis tikai ar mierīgu stāju un ironiju, nevis ar nazi.

Kāpēc tā? Vecajam Antilopei vajadzēja mirt tāpēc, ka bija apvainojis virsaiti. Šis te Bils ar strupo kaklu un īsa­jām kājām un viņa indiānis ar ērmoto lakatu ap kaklu turpretī varēja tērgāt un tulkot, kas tik iešāvās prātā. Matotaupa izturējās tā, it kā tie būtu odi, kuru dzēlienus viņš nemana. Jādomā, ka tie bija gaužām nicināmi un no­žēlojami radījumi, kas derīgi vienīgi, lai pagādātu Har- kas bisei patronas.

Beidzot Bils pienāca ar piecdesmit patronām. Viņš iedeva zēnam divas, un Harka pielādēja bisi. Kalibrs de­rēja.

—     Visas! — Matotaupa strupi pateica.

—     Kā tad citādi, ka visas! — attrauca Bils. — Protams, ka visas!. Visas! Bet tikai tad, kad jūs būsiet mūs aizve­duši turp, kur var uzturēties tādi cilvēki, kādi esam mēs! Tas jums patiktu gan, iebāzt kabatā munīciju, tad ar sa­viem kleperiem spolēt prom, bet mēs te lai skaitām smilšu graudus, kamēr izlaižam garu. Nu nē, džentlmeņi, tā tas neies! Šitāds reizes rēķins neder.

—     Visas!

—     Bet ne jau te, es tev saku, un to saku es, Bils, kas jau uzvarējis divdesmit četrās gaiļu kaujās! Tiklīdz būsim atraduši dzīvības oāzi, tad — visas. Bet ne te, tuksneša vidū. v

Matotaupa deva mājienu Harkam sekot viņa piemēram un apsēdās smiltīs. Harka apsēdās līdzās.

—     Ko tas nozīmē? — Bils ērcīgi iesaucās.

—     Visas! Mēs te gaidīsim.

—     Cilvēkbērns, virsaiti, tu gan esi stulbs! Vai tu domā, ka nenosprāgsi smiltīs?

—     Protams. Bet tikai pēc bālģīmjiem. Mans dēls un es — mēs izturēsim slāpes ilgāk, jo mums ir pieredze.

—     Elles ratā, piķis un zēvele, svētā vientiesība! Vis­īstākais prāta sajukums! Tā kaut ko es vēl neesmu pie­dzīvojis, kaut arī esmu uzvarējis divdesmit četrās gaiļu kaujās. Vai tu ar sajēdz, ka esmu saviem pretiniekiem no­kodis degunu un sašķaidījis sejas un ka esmu slavens no Aļaskas līdz Meksikai! Man tu šādus pekstiņus vis ne­domā taisīt! To tu vis nevari… tātad nudien nevari!

—     Es to varu.

Bils krišus nokrita uz savas platās sēžamvietas smiltīs.

—     Tu vari… Vai zini, ka tavs prāts ir no tevis atva­dījies? Tāpēc man tevis žēl. Gribu izmēģināt, kā tas iedarbojas, kad jums iedod rokās piecdesmit patronas. Ļaunākā gadījumā mums ir pistole šaušanas gatavībā!

Viņš izvilka savu šaujamo un nolika sev priekšā pat­ronu jostu. Harka savāca munīciju.

Matotaupa piekrītoši pamāja ar galvu un sēdās zirgā, arī Harka uzlēca savā sainī. Septiņi baltie, kas vēl bija spējīgi paiet, un indiānis ar lakatiņu ap kaklu pienāca pie jātniekiem. Pieci ievainotie, kas nespēja sekot, izmisīgi kliedza un lūdzās, lai viņus nepamet.

—     Mierā! Mēs atgriezīsimies un paņemsim jūs! — uz­brēca Bils, redzēdams, ka indiāņu vadonis vilcinās. Taču palicējus šis mierinājums neapklusināja.

—      Nekad jūs neatgriezīsieties! Cņkas, nodevēji, nelie­tīgie … jūs…. jūs … gribat, lai mes nobeidzamies! Ne­pametiet mūs nelaimē, draugi, brāļi, biedri, lūdzu… lai…

Harka nespēja visu saprast, bet pēc noskaņas nojauta teikto. Viņš nepazina cilvēkus, kas tika pamesti nožēlo­jamai nāvei, bet dziļi nicināja tos, kas savus ceļa biedrus atstāja nelaimē.

Viens no nelaimīgajiem, kam bija smagi savainojumi, sadabūja savu revolveri un nošāvās, pielicis ieroci pie deniņiem; viņš bija uz vietas beigts.

—     Šāda iespēja jums paliek vēl visiem! — Bils brutāli noteica. — Bet vispār mēs jau atgriezīsimies. Nevajag zaudēt cerību!

Viņš bija gatavs doties grūtajā ceļā.

—      Uz priekšu! — viņš uzsauca Matotaupam.

Indiānis ar raibo kaklautu līdz šim bija izturējies pret visu notiekošo pilnīgi vienaldzīgi. Tagad viņš klusiņām sacīja Bilam un tūlīt dakotu valodā Matotaupam:

•— Uzmanīgi! Viņi šaus uz mums.

Tas bija signāls slepkavošanai. Seši vīri nomērķēja un ar vienu zalvi nogalināja savus sakropļotos ceļa biedrus.

Tādi ir baltie — domāja Harka. Nemūžam viņš negri­bētu pie tādiem dzīvot. Par piecdesmit patronām man jā­palīdz slepkavām tikt pie ūdens un pārtikas. Vismīļāk es tos pamestu nobeigties smiltīs. Bet Matotaupa ir savu vārdu teicis, un tā tas notiks. Jo mēs nemelojam.

Harka noskatījās, kā bājģīmju pavadonis indiānis sa­vāca mirušo revolverus un tos kopā ar munīciju sabāza maisā, ko atrada pie viena no nošautajiem. Zēns pretī­gumā novērsās. Gājiens sākās.

Saule bija rudenīgi glāsaina, bet gājiens pārāk nogur­dinošs, vajadzēja mest neskaitāmus līčločus, lai apietu apkārt dziļajiem smilšu sanesumiem, tāpēc ceļš likās bez­galīgs. Baltie cilvēki, kas visi bija kļuvuši mazrunīgi, aiz pārguruma vakarā grīļojās. Izslāpuši un izsalkuši viņi aizmiga. Matotaupa un Harka sargājās rādīt savus pārti­kas krājumus. Tikai krietni pēc pusnakts, kad visi bija

iegrimuši dziļa miegā, viņi mazliet ieēda. Tik daudz, lai dalītos, viņiem nebija, un neviens nezināja, cik tālu nāvē­jošās smiltis aizplūdušas.

Pēc pirmās dienas rāmā laika, kāds bija iestājies pēc viesuļvētras, nākošajā rītā sāka atkal pūst vējš. Uzvir­moja vieglas smilšu pūtes. Tās apgrūtināja redzamību un līdz ar to orientēšanās spēju un iešanu. Reizēm bija grūti noteikt saules stāvokli un tāpēc arī debesu pusi, kādā būtu jāvirzās uz priekšu. Smiltis līda acīs un smacēja elpu. Zirgi skumji kumuroja pa smilšu tuksneša viļņaino līdzenumu, un aiz tiem vilkās vīri. Taisnu virzienu nebija iespējams noturēt, tāpēc draudēja briesmas zaudēt jeb­kuru orientāciju.

Kādu laiku Bils murminādams lādējās. Beidzot indiānis ar raibo kaklautu aizrādīja, ka viņš velti iznieko elpu un vairāk, nekā nepieciešams, pavairo slāpes. Tad plātīgais lielībugailis apklusa.

Kad otrreiz pienāca vakars ūn nežēlīgajai smilšu jūrai nebija paredzams gals, sākās ķīvēšanās. Daži gribēja at­pūsties, citi doties tālāk. Divi lamājās, ka indiāņi esot vil­tīgi bandīti un viņus aplam vedot. Bils, kaut ko purpinā­dams, īgņojās, un neviens nevarēja zināt, ko viņš nāko­šajā brīdī uzsāks. Visiem bija vēl revolveri un pistoles, un jebkurš strīds varēja beigties ar asiņainu izrēķināša­nos, ja kādam no vīriem sāktu streikot nervi.

Noietajā ceļa posmā Matotaupa un Harka bija paguvuši novērot katra atsevišķā vīra spēkus, veiklību un raksturu. Prātīgākais starp bālģīmjiem likās kāds vīrs vidējos ga­dos, kura matos jau vīdēja pirmie sidraba pavedieni. Harka bija viņu vispirms ievērojis tad, kad viņš nebija kopā ar pārējiem šāvis uz savainotajiem biedriem. Arī tagad viņš centās pārliecināt un pierunāt, lai nepadodas panikai, un lūdza saglabāt mieru. Vajagot, lai tur vai kas, vismaz stundas trīs atpūsties, kā to bija ieteikuši Mato­taupa un indiānis, vārdā Tobiass.

Vīriem ļodzījās kājas, mēle lipa pie aukslējām, un ne­spēks vēlreiz guva uzvaru pār nervu saspīlējumu. Viņi nokrita smiltīs, un daži tūlīt pat aizmiga.

Matotaupa un Harka stāvēja pie saviem mustangiem, kas atkal un atkal ošņāja gaisu. Tobiass un vecākais bal­tais, kuru uzrunāja par «Tomu», pienāca pie abiem dakotiem.

—     Kādas ir jūsu domas par mūsu situāciju, runājot no­pietni vīru starpā? — jautāja Toms.

—     Mēs neesam tālu no Niobraras. Dzīvnieki jau jūt ūdens tuvumu.

—     Virsaiti, tas jau būtu… tas būtu… Glābiņš! Tik tuvu!

Matotaupas vietā ierunājās Tobiass:

—     Tuvu gan, bet tur nokļūt nav tik vienkārši. Mums veicams ļoti smags ceļagabals, visgrūtākais no visa, jo jātiek pāri Lielajām Kāpām, un, ja vētra plosījusies arī tur, tad tas būs traks gājiens.

Matotaupa tam piekrita. Toms klusi nopūtās. Tobiass raudzījās visapkārt. Kad viņš pārliecinājās, ka visi seši vīri pārgurumā guļ ciešā miegā, viņš sāka arī tiem at­ņemt revolverus un pistoles. Toms un Matotaupa steidzās viņam palīgā.

Kad trīs no sešiem gulētājiem bija pamodušies, visi šaujamie ieroči jau bija indiāņu grupas un Toma rokās. Vēl tiem bija atlikuši tikai naži. Tie bija viņu vienīgie ieroči.

— Sasodītie zagļi! Slepkavu banda! Sarkanādainie ne­lieši!

—     Un Toms ir uz vienu roku ar tiem! To mēs iegau­mēsim!

—     Esmu vienmēr teicis, ka Tobiass ir nodevējs!

—    Lai velns jūs parauj! Ievest mūs strupceļā, tad ap­laupīt un ļaut nobeigties!

Lamas pamodināja arī pārējos trīs gulētājus. Ar šaus­mās ieplestām acīm viņi vērās tumsā un rēca kaut ko ne­sakarīgu, kā baiļu pārņemti dzīvnieki.

Matotaupa, indiānis ar dakotiem neparasto vārdu To­biass, arī Toms un Harka ar zirgiem pagāja no pārējiem tik tālu prom, ka tie nevarēja ar nažiem tuvoties, lai iepriekš tos neķertu lode. Revolveri un pistoles bija pielādētas.

—     Miers! — Tobiass bargi uzsauca. — Mēs jūs neno­galinām un neaplaupām. Mēs neesam tālu no Niobraras, bet līdz turienei ir vēl, ko turēt. Mēs tikai pasargājam jūs no jūsu pašu'trakošanas. Jums ir vēl viena stunda atpūtai.

Ne tik daudz viņa vārdi, bet vairāk draudīgie revolveri lika vīriem pakļauties. Viņi no jauna atgūlās. Viņus mo­cīja slāpes, un viņi tagad sapņoja, raustījās un valstījās.

Stundas laikā, kad indiāņi un Toms vēl bija vienkop, viņu starpā izraisījās saruna.

—             Tu pazīsti apvidu, — sacīja Matotaupa Tobiasam. — No tevis teiktā nopratu, ka tu to pazīsti laikam labāk par mani. Kāpēc bālģīmji tev tik maz uzticas? Kāpēc viņi neizvēlējās tevi par ceļvedi, bet iedeva man piecdesmit patronas dēlam, lai es tos vedu?

Jautātais izdvesa skaņu, it kā viņš smietos.

—            Vai to tu nezini? Vai tu nesaprati, ko Bils sacīja vīriem?

—     Nē.

—            Viņi man neuzticas, jo domā, ka esmu gribējis, lai viņi smilšu vētrā nobeidzas.

—     Varbūt tu to gribēji, — sacīja Matotaupa.

Indiānis, vārdā Tobiass, klusēja.

Bija ļoti grūti vīrus pamodināt un dabūt uz kājām. Toms, Tobiass un Matotaupa kliedza uz pārgurušajiem, gribu zaudējušajiem, rāva tos augšā, stūma, līdz beidzot visi bija gatavi iešanai.

—     Drīz būs ūdens! — sacīja Tobiass. — Drīz ūdens!

Tas bija burvju vārds, kas lika saņemties vēl pēdējiem spēkiem.

Vējš pūta vēl arvien un virpināja smiltis, pēc triju stundu smaga gājiena izmisums no jauna lauzās uz āru nevaldāmā niknumā. Vīri palika stāvam.

— Mēs ejam nepareizi!

—      Griežamies apburtā lokā!

—      Maitas purni! Utainie sarkaņādainie!

—      Iesim atpakaļ!

—     Liksimies garšļaukus līdz rītam!

Es ļautu, lai viņi skrien savai bojā ejai pretī, nodomāja Harka. To tie ir pelnījuši. Bet Matotaupa apsolījis viņus vest, un dakots nekad nemelo.

—            Ejiet, vai arī es jūs visus apšaušu! — Tobiass sa­cīja tik vienaldzīgi, it kā pasūtītu kausu alus.

Drausmīgi lādēdamies, vīri stampāja un grīļojās uz priekšu.

Indiāņi domāja, ka vējš nakts pēdējās stundās vēl pa­stiprināsies, bet tas nenotika. Gluži otrādi, vējš pieklusa un beigās aprima pavisam. Smiltis nosēdās, un redzamība atkal atjaunojās. Visi palika brīdi stāvam un lūkojās zvaigznēs, lai no jauna orientētos. Drīz noskaidrojās, ka viņi iet pareizajā virzienā.

Bils iekaucās kā suns, kas atradis savu pazudušo saim­nieku.

—     Puiši, vīri, puikas, debess un elle! Mēs ejam pareizi! Mums viss ir kārtībā!

—      Cerams, arī galvā, — Toms noteica pie sevis. Ap­ziņa, ka virziens nav zaudēts, visus atdzīvināja. Nākoša­jās stundās iešana veicās labāk. Bet, kad smilšu tuksne­sim nebija saskatāms gals, dūša visiem sašļuka no jauna. Ceļš tagad bija tik grūts, kā jau Tobiass sākumā bija pa­redzējis. Bet zirgi traucās par varēm uz priekšu. Viņi lai­kam sajuta tuvumā ūdeni.

Gluži negaidot ar vienu pakalnu grēdu smilšu tuksne­sis izbeidzās. Vētras postošajai valstībai šeit bija gals. Zeme bija gan smilšaina, tai bija stepju un tuksneša rak­sturs, bet tā bija zeme ar grīšļu zāli, zeme ar cietu pa­matu. Zeme, pa kuru varēja spert soli un neiegrimt, ne­vajadzēja līčločiem vienā laidā apiet kāpas, kas nespēja nevienu noturēt.

Desmit cilvēku gājiens uz brīdi apstājās. Vairumam bija sejā lasāma neticība, it kā viņiem būtu parādījies kāds labs gars, ko nespēj atzīt par patiesu. Vai viņi bija glābti?

Zirgi nebija vairs noturami, un Matotaupa un Harka palaida sarķi un saini brīvi. Kaut arī pārguruši, izslāpuši, mustangi tomēr sāka aulekšot, un nepagāja necik ilgi, kad jātnieki austošā rīta gaismā ieraudzīja blāvo, dzelteno Niobraras augšteces straumi, kas aiz vasaras sausuma, smilšu pieputināta, kūtri plūda uz leju. Ūdens! Ūdens!

Zirgi jau stāvēja krastmalā un dzēra, arī abi indiāņi sūca atspirdzinošo veldzi. Tikai tagad viņi atskārta, ko bija pārcietuši un ka viņu spēki tāpat bijuši pie beigām. Tēvs nemanāmi noskatījās uz zēnu. Pēc pagājušo nedēļu pārdzīvojumiem Harka bija vairs tikai ar ādu pārvilkts skelets. Viņa seja izskatījās kā novārdzināta piecpadsmit gadus veca zēna seja. Vaigu kauli izspiedās pāri iekritu­šajiem vaigiem. Skatiens bija ass, pat pārāk ass. Arī vēl pēc ilgi pārciestajām slāpēm un badošanās, un tikpat kā negulēšanas pēdējā laikā zēna kustības bija drošas, pat ar savu tiesu nevērības, kas pauda nicinājumu, no vērša­nos no apkārtējās pasaulei un slēpa jebkuru jaunībai pie­mītošu spēju vai arī maigu jūtu izpausmi.

Abi indiāņi jau bija atspirdzinājušies un atgriezās no krastmalas, kad pienāca kājāmgājēji.

Viņi dzēra un nespēja mest mieru. Tad, neko lāgā ne­norunājuši, likās gar zemi un gulēja nost. Arī zirgi gu­lēja. Baltie cilvēki vēl nebija ne ieminējušies par revol­veru atdabūšanu. Bet indiāņi un Toms tagad klusēdami bāza tos viņiem atpakaļ kabatās. Gulētāji tikai nosēcās.

Matotaupa un Harka bija kopā ar saviem zirgiem atgū- lušies sānis no citiem. Tobiass un Toms gulēja pie pārē­jiem. Pēc tam kad tiešās briesmas bija pārvarētas, grupas no jauna sadalījās pēc viedokļiem, kas ikdienas dzīvē paliek noteicošie.

Abi dakoti negulēja ilgi. Klusā vienprātībā viņi pamo­dās gandrīz reizē un sagatavojās ceļam. Matotaupas solī­jums baltajiem cilvēkiem bija izpildīts. Viņš bija tos iz­vedis no smilšu tuksneša uz apdzīvotu zemi. Tālāk viņi varēja sev paši viegli līdzēt. Pēc Tobiasa apraksta Bez­zobu Bena tirdzniecības apmetne atradās tikai divus upes līkumus tālāk uz austrumiem.

Matotaupas un Harkas aiziešanu ievēroja tikai ne­daudzi. Tobiass neko neteica. Toms paskrējās abiem da- kotiem nopakaļ un vaicāja, vai viņi negribētu atdot iz­rakstīto meitenes apģērbu, kas viņiem ir līdzi. Viņam prē­rija esot līdz kaklam, esot nodomājis pilsētā atvērt mazu veikaliņu ar indiāņu retumiem. Abi dakoti uz šo jautā­jumu atbildi nedeva, un Toms ar nožēlu noraudzījās jāt­niekiem nopakaļ.

Matotaupa un Harka, kas jāja pa tēva pēdām, vadīja zirgus lejup gar upi. Matotaupam, liekas, bija nodoms pa­lūkoties uz Bena apaļkoku māju. Jāt gar upi uz augšu tagad būtu tikpat neprātīgi, kā pašnāvībā doties, jo šinī virzienā, tāpat kā dienvidos, nonāktu plūstošajās smiltīs. Uz ziemeļiem, tuvāk Melnajiem kalniem, atradās dakotu zemes galvenie apgabali, kur Matotaupa nedrīkstēja spert soli un varēja tur rādīties, tikai pakļaujot sevi pastāvīgām dzīvības briesmām. Tāpēc atlika vienīgi jāt uz austru­miem, uz apaļkoku mājas pusi. Kas notiks tālāk, vēl netika izlemts — vai arī lēmums nebija izteikts skaļi. Arī Harka nezināja, kādā virzienā pēdējā laikā klīdušas tēva domas un kur viņš nodomājis pavadīt priekšā stāvošo ziemu.

Mustangi bija izturīgi, Padzēruši, pēc tam paganījušies kušķainajā zālē, viņi nesa savus jātniekus parastā ātrumā uz priekšu — gan soļos, gan auļos. Pēcpusdienā varēja jaust baļķu mājas tuvumu. Vispirms indiāņi saoda dūmus, pēc tam veselu gūzmu dvakas, kas ļāva nojaust daudz

;u un dzīvnieku vienkop. Vieglais austrumu vējš vē- smaķas šurp. Pamazām palielinājās arī pēdu skaits, jātniekiem trāpījās ceļā. Beigās viņu acīm pavērās … ,ats uz tirdzniecības apmetni.

Apaļkoku māja bija gatava, to klāja stingrs un labi darvots jumts. Ieeja no rietumpuses nebija redzama, pie mājas šaurās dienvidpuses pletās iežogojums. Iežogojumā stāvēja apsegloti un neapsegloti zirgi. Māja jau bija dzir­damības attālumā. Viņi dzirdēja suņu riešanu. Matotaupa ilgi nolūkojās uz tirgotāja apmetni. Beidzot viņš pamudi­nāja zirgu un jāja turp. Harka viņam sekoja.

Kad abi jātnieki tuvojās apmetnei, viņiem riedami iz­skrēja pretī seši suņi. Tie bija suņi, kādus mēdza turēt bālģīmji, — lieli dzīvnieki ar nokarenām ausīm, līdz šim tādus asinssuņus izmantoja vergu apsargāšanai un ķer­šanai. Indiāņi nelikās zinis par riešanu, un suņi, pamesti bez ievērības un nerīdīti, pat nedomāja kost. Matotaupa vēl nevarēja izšķirties, vai vest zirgus iežogojumā. Viņi abi apjāja apkārt mājai un žogam, aplūkoja zirgus, kas te bija novietoti, un ieklausījās daudzo balsu murdoņā, kas cauri sienām apslāpēti izskanēja ārā. Viņš vēroja bālģīm- jus un indiāņus, kas rāmajā rudens dienā bija apmetušies mājas austrumpusē, upes tuvumā, un tur slēdza tirdznie­cības darījumus un dzēra degvīnu. Izdarīgajā un kustī­gajā saimniekā tūlīt varēja pazīt Bezzobu Benu. Mato­taupa un Harka pieturēja zirgus. Līdz šim tikpat kā ne­viens viņiem nepievērsa uzmanību. Augu dienu svešinieki jāja gan šurp, gan prom. Bet viņi paši bija izdarījuši no­vērojumu, ko tagad dzīrās apspriest.

—     Vai tu redzēji abus zirgus un mūļus? — vaicāja Ma­totaupa.

—     Jā, iežogojumā. Garais Šķēps un Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis ir šeit! — Harkas balsī bija jaušamas prie­cīgas gaidas.

—     Viņu zirgi un mūļi ir šeit. Varbūt viņi sēž baļķu mājā.

Tagad Matotaupa un Harka vairs nevilcinājās un no­vietoja arī savus mustangus iežogojumā. Tad viņi iegāja mājā.

Mājas iekšpuse nebija sadalīta, tā bija viena vienīga telpa. Rietumu platajā pusē bija iebūvēta durvju aploda. Te bija paredzēta vēl kāda piebūve, domājams, pielieka­mais saimnieka krājumiem, kas tagad atradās kādā nostāk

stāvošā telti. Soli gar sienām, daži smagnēji galdi un ķebļi, kā arī pavards bija visa baļķu mājas iekārta. Pa šaujamlūkām iespraucās tikai nedaudz dienasgaismas, tā­pēc Bens bija āķos pie sienas piestiprinājis divas degošas piķa lāpas, kas telpas krēslību atdzīvināja ar šaudīgu gaismu. Telpā no dūmu un degvīna smārda gaiss bija sa- dusējis. Harka ar pretīgumu elpoja šo smacīgo gaisu. Mājās, teltī, dūmu lūka bija darbojusies labāk.

Indiāņi, pieraduši visu ātri ievērot, tūlīt saskatīja glez­notāju un viņa pavadoni Garo Šķēpu. Abi, kā sava veida goda viesi, ēda pie maza galdiņa kreisajā aizmugures kaktā vieni paši, kamēr pie pārējiem galdiem cilvēki sē­dēja saspiedušies. Matotaupa un Harka gāja abiem klāt.

Garais Šķēps kaut ko pačukstēja gleznotājam, un tas, acīm redzot, samulsis, piecēlās un kopā ar Garo Šķēpu panāca dakotiem pretī.

—     Mūsu sarkanādainie draugi! — viņš sacīja pusē prie­cīgi, pusē vaicājoši. — Nāciet pie mūsu galda!

Pie kaimiņu galdiem sēdošie viesi šo sasveicināšanos pa­laida bez īpašas uzmanības, tikai daži to modri novēroja. Matotaupa un Harka apsēdās. Harka pirmo reizi mūžā sēdēja uz sola. Viņam šis sēdēšanas veids ar lejup nolais­tām kājām likās gaužām neērts, tomēr viņš nelika to manīt un uzmanīgi klausījās vīru sarunās. Matotaupa īsos vārdos pateica, kāds liktenis viņu piemeklējis, un lūdza Garo Šķēpu to nepārtulkot te, kroga istabā, bet kādreiz atstāstīt Tāllidojuma Putnam, citiem nedzirdot. Tagad Ma­totaupa gribēja saukties «Slepenā Suņa» vai arī «Zirga» vārdā, un Harka būtu «Bizoņbulta». Harka juta, ka Garā Šķēpa acis viņu vēroja ar grūtsirdīgu līdzjūtību.

Bens jau bija veikli piesteidzies un saņēma no glezno­tāja ēdiena pasūtījumu četrām personām. Gleznotājs ap­vaicājās par postījumiem, ko nodarījusi viesuļa un smilšu vētra, kuras trakošana izraisījusi visos neaprakstāmas bai­les. Indiāņa vienzilbīgās atbildes sarunu nespēja uzturēt, un tā tikai ar grūtībām saistījās. Garais Šķēps ieminējās par naktsguļu.

—     Paliksim pie mūsu zirgiem, — Matotaupa apņēmīgi noteica.

—     Mazliet vēss naktī laukā, — sprieda gleznotājs. — Bet, ja nu jūs tur gulēsiet, vai nevarat pamest acis arī uz mūsu zirgiem?

—     Jā.

—     Esam jums par to ļoti pateicīgi. Te salasījušies vis­visādi, kam nevar lēti uzticēties.

—     Tirgotāju apmetnēs reti laupa, — piezīmēja Garais Šķēps, — viņiem jāgādā par labo slavu, jo citādi ļaudis nenesīs turp preces. Bet es nezinu, vai Bezzobu Bens ir šeit vēl stāvokļa noteicējs.

Harka jau bija ievērojis, ka Garajam Šķēpam nebija vairs ap kaklu skaistās kaklarotas no zelta un dārgakme­ņiem, ko Harka un viņa biedri dzimtajā Lāču cilts ciemā bija tik ļoti apbrīnojuši. Viņš negribēja kārdināt zagļus un laupītājus. Viņš tagad arī jautāja gleznotājam, vai viņiem varbūt tāpat nevajadzētu gulēt pie zirgiem, taču Dzelten- bārdis pasmaidīja par šādu priekšlikumu — daļēji iecietīgi, daļēji kā lūgdams sevi atvainot — un paskaidroja:

—     Vasarā es to, protams, vēl darītu, Garais Šķēp! Ne vienreiz vien mēs esam naktis kopā pārlaiduši prērijā. Vai atceries, kā tai reizē, kad kalnos satikāmies ar grizli un viņš mūs piespieda bēgt? Bet tagad ir rudens, naktis jau aukstas, un man ir kuņģa kaite, ar kuru man tomēr jārē­ķinās. Tāpēc palikšu mājā.

Garais Šķēps neko neiebilda, bet Harka nomanīja, cik nemierīgs un aizdomu pilns viņš bija, un pēc visa tā, ko Harka bija pieredzējis smilšu tuksnesī, arī viņu arvien vai­rāk sagrāba Garā Šķēpa neuzticība un nemiers. Pievēr­tiem plakstiem viņš vēroja sēdētājus pie citiem gal­diem.

Laukā satumsa, un abi indiāņi gāja pie zirgiem, lai iekār­totos naktsguļai. Garais Šķēps arī devās laukā, lai iedotu segas, kuras veda sev un gleznotājam līdzi ar mūļiem. Harka nevarēja vairs atcerēties, kad viņam bijis tik daudz segu, un viņš gulēja līdzās sainim tik ērti, kā sen nebija gulējis. Matotaupa atgūlās blakus sarķim. Indiāņi atradās ar saviem zirgiem iežogojuma iekšpusē un nebija zirgus piesējuši, lai vajadzības gadījumā nebūtu lieki jākavējas.

Abi dakoti negulēja, tikai snauda, vaļējām acīm vērda­mies naksnīgajās debesīs, toties viņu dzirde sasprindzināti uztvēra niecīgāko skaņu apkārtnē.

Pats pirmais notikums bija septiņu Garo Nažu ierašanās, kurus veda Tobiass. Viņi nelaida savus zirgus iežogo­jumā, jo tik daudziem te nebija paredzētas vietas, bet pie­sēja tos metrus divdesmit nostāk. Tobiass palika pie zir­giem un lūdza Tomam atnest kaut ko ēdamu. Matotaupa un Harka to varēja dzirdēt. Toms izpildīja indiāņu ceļveža vēlēšanos, kurš, jādomā, arī gulēs pie zirgiem, un tad iegāja mājā, kur, tiklīdz atnācēji sāka stāstīt un dzert, iz­cēlās neiedomājama jezga. Skaidri varēja dzirdēt Bila nebei­dzamo tērgāšanu, kaut arī atsevišķi vārdi nebija saprotami. Indiāņi klusībā šaubījās, vai gleznotājs šādā troksnī varēs gulēt.

Pēc kāda laika iznāca saimnieks, it kā lai apraudzītu zirgus un suņus, bet tad apstājās pie Matotaupas un, lie­kas, grasījās uzsākt sarunu. Matotaupa labi ja atbildēja uz katru trešo jautājumu. Kad Bens saprata, ka ar aplin­kiem neko nepanāks, viņš taisnā ceļā devās uz mērķi.

—     Jūs meklē Sarkanais Džims! — Bens bija savos tirdz­niecības darījumos tik daudz apguvis dakotu valodu, ka varēja mazliet sarunāties.

—     Kas tas tāds? — vaicāja dakots, ne aci nepamirkšķi­nājis,

— Jūs taču esat pazīstami! Sarkanais Džims vai Sarkan- matis, vai kā nu viņu katrreiz sauc, viņš taču pie jums bijis! Puisis uz goda, ko? — Matotaupa tikai pasmīkņāja. — Viņš jūs meklē! Bija šeit, tad aizjāja uz rietumiem. Cerams, ka nebūs dabūjis galu smilšu vētrā. Bet neticu vis, jo Džims nav vakarējais. Nu, esat laikam krietni no­guruši, tad jau ar labu nakti. Smalka pazīšanās ar to glez­notāju jums!-Smalka pazīšanās! Tam ir ko tērēt!

Matotaupas klusuciešana nebija izkustināma, Benam nekas cits neatlika, bija jāiet vien prom.

Ja indiāņi domāja un baidījās, ka dzērāju trokšņainā uzdzīve baļķu mājā nerimsies visu nakti, tad viņi maldī­jās. Jau samērā agri Bens un Bils, kuru balsis viņi pazina, gādāja par to, lai iestātos pilnīgs klusums. Iespējams, ka gleznotājs bija iedevis krietnu dzeramnaudu, lai tiktu pie nakts miera. Garais Šķēps vēlreiz iznāca pie zirgiem un lika arī noprast, ka tā tiešām noticis. Viņš, liekas, neat­taisnoja gleznotāja rīcību, uzskatīja to par nesaprātīgu un reizes trīs izskaidroja abiem dakotiem, kur viņi abi ar Dzeltenbārdaini gulēšot, un piezīmēja, ka gleznotājam „esot svilpe, ar kuru varot spalgi svilpt. Tā skanot līdzīgi indiāņu kara svilpei.

Sniedzis šīs ziņas, kas liecināja par viņa arvien pieau­gošo nemieru, viņš gāja atpakaļ pie Dzeltenbārža baļķu mājā. Tūlīt pēc tam iznāca Bens, piegāja pie Tobiasa un lika tam parādīt nošauto revolverus. Baltie, jādomā, pie brendija glāzes būs par to pastāstījuši. Bens piedāvāja cenu, ko Tobiass atzina par smieklīgu, pēc tam Bens svēti zvērēja, ka šāda veida laupījumu viņš vispār nemūžam nepirktu. Pametis Tobiasu stāvam, viņš vēlreiz atnāca pie Matotaupas un jautāja, vai tas nepirkšot vismaz divus revolverus kopā ar bagātīgu munīciju.

Matotaupa klusēdams pagriezās savās segās ar muguru pret Bezzobu Benu. Tad saimnieks pazuda apklusušajā mājā. Indiāņi dzirdēja, kā viņš no iekšpuses aizslēdza smagās durvis.

Matotaupa kā ieklausīdamies paslēja galvu augšā, bet, kad nekas nebija sadzirdams, piecēlās un kaut kur aiz­gāja. Harka noskatījās tēvam nopakaļ, bet no savas vietas varēja tikai īsu gabaliņu viņam sekot ar acīm. Kad Mato­taupa pēc īsa brīža atgriezās pie Harkas un zirgiem, vi­ņam rokā bija. cirvis, ar kuru pie mājas uz kluča tika sa­smalcināta malka. Matotaupa paslēpa to pie sevis zem segas un, liekas, aizmiga. Harka bija noguris līdz nāvei. Viņu pārmāca miegs. Viņš nezināja,, cik ilgi gulējis, kad pēkšņi uztrūkās, izdzirdis skaņu, ko izsenis bija paradis dzirdēt par kara svilpes signālu. Zēnam jau bija rokā ieroči, kad viņš attapās, ka nav pamodināts dzimtajā teltī, bet līdzās /savam zirgam pie aizdomīgas baļķu mājas. Nakts bija klusa, arī mājā viss mierīgi, tikai vēl atskanēja pusē apslāpēts kliedziens. Matotaupa bija tikpat ātri kā Harka izlēcis no segām, un zēns jau ieraudzīja tēvu pie durvīm, kurās Matotaupa gāza ar cirvi un kuras krakšķē- damas lūza. Harka steidzās pie tēva. Viņš vēl paguva pa­mest acis uz Tobiasa pusi. Indiānis ar raibo kaklautu nu­pat kāpa mugurā zirgam un pilnos auļos laida uz ziemeļ- austrumpusi. Liekas, viņš piederēja pie tiem, kam nepatīk, ka tiek iejaukti konfliktos, gar kuriem tiem nav daļas.

Matotaupa ar dažiem cirvja cirtieniem bija durvīs iz­sitis caurumu, pa kuru varēja ietikt mājā. Harka, izšāvis ar savu bisi brīdinājuma šāvienu, tūlīt metās tēvam pakaļ mājas tumsā. Abi likās uz kreiso — tālāko kaktu, kur, viņi zināja, atrodas Garā Šķēpa un Dzeltenbārža guļvietas.

Jau ar pirmajiem dakota cirtieniem mājā sacēlās mežo­nīgs tracis. Harka pēkšņi atradās cilvēku jūkļa pašā vidū. Garā Šķēpa balss sauca palīgā. Matotaupa aiz ilgo gadu paraduma instinktīvi atbildēja ar dakotu kara saucienu:

—     Hī-jip-jip-jip-hī-jāāāā!

Uz brīdi šis sauciens visus paralizēja. Ārpusē, apmetnē pie indiāņiem, kas bija atveduši preces uz baļķu māju, visdažādāko cilšu valodās sacēlās juceklīga bangojoša aurošana. Visi seši suņi rēja neatņemdamies.

Matotaupa jau, likās, bija ar savu cirvi, ko viņš atvēzē­jies turēja ar abām rokām paceltu gaisā, izspraucies līdz vajadzīgam kaktam. No turienes atskanēja priecīgs: «Ma­totaupa! Matotaupa!» Tas bija Dzeltenbārdis, kurš vis­lielākajā baiļu un satraukuma brīdī nosauca dakotu īstajā vārdā un apsveica kā savu glābēju. Harka nepaguva no­priecāties par tēva veiksmīgo rīcību, jo kāds bija satvēris viņa pērkondzelzs stobru un cīkstējās par ieroci, kuru Harka aizstāvēja visiem spēkiem. Uzbrucējs bija stiprāks, zēns ļoti izveicīgs. Tad viņu sagrāba no mugurpuses — un kāda balss, ko Harka domāja pazīstam, jo tā svepstēja starp bezzobu smaganām, brēca:

—     Pazūdi bedrē!

Harku no mugurpuses satvēra divi vīri, viņš nespēja vairs kaut cik sekmīgi pretoties. Brutāli pārvarētu, viņu ar galvu pa priekšu iegrūda pagrīdes bedrē, un, dobji noklaudzot, virs viņa aizkrita lūkas vāks.

Harka gāzās uz galvas lejā un iegrima ūdenī. Labi, ka zēns jau agrā bērnībā bija pieradināts pie bargām pārbau­dēm, tāpēc viņš ari šinī brīdī, kad tika pārspēts ar viltu un atradās dzīvības briesmās, nezaudēja attapību. Viņš tūlīt sajuta, ka ūdenī atrodas galva un pleci līdz viduklim, bet kājas šaurajā spraugā nav vis ūdenī, bet karājas gaisā. Harka atspiedās ar rokām pa labi un pa kreisi pret sienām un, izlocīdams savu šauro zēna augumu, saliekdamies un izstiepdamies rausās augšā. Sienas pēc taustes likās esam no koka, tālāk, augstāk, laikam bija zeme. Viņam izdevās uzsvempties tiktāl, ka dabūja galvu virs ūdens, tad Harka dziļi ievilka elpu un izspļāva ūdeni.

Kas tā bija par bedri, kur laupītāji viņu iemetuši? Pil­nīgi skaidrs, ka tā bija bedre ar ūdeni zem mājas grīdas, noslēgta ar vāku. Tāds kā akas caurums Bezzobu Bena mājā. Gaužām lietderīgi gadījumam, ja māja tiktu aplen­kta. Taču Harkam stāvoklis bija bīstams.

No cilvēkiem augšā nekāda palīdzība nebija ^gaidāma, tie vienīgi turēs ciet lūkas vāku, lai viņš te lejā dabūtu galu. Ka tēvs kādreiz varētu nojaust, kur viņi Harku no- grūduši, tas bija tikpat apšaubāms kā tēva liktenis augšā baļķu mājā. Zēnam vajadzēja pašam tikt galā, pašam atrast ceļu, kā tikt laukā, vai arī viņš bija pazudis. Ko lai iesāk?

Harka tikai ar grūtībām turējās virs ūdens. Nebija ne mazākās iespējas apgriezties ar galvu uz augšu, šahta bija par šauru. Nezin cik dziļa akas šahta varētu būt? No kurienes pieplūda ūdens? Vai tas bija gruntsūdens? Vai šahta zem ūdens varbūt paplašinājās, tā ka tur varētu pa­griezties?

Harka nolēma izmēģināt. Viņš bija ļoti labs nirējs un varēja ilgi noturēties zem ūdens. Tagad nu reiz tik cītīgi vingrinātai izveicībai vajadzēja izmisumā palīdzēt. Dziļi ievilcis elpu plaušās, zēns atbrīvoja rokas un kājas no sienām un ar izstieptām rokām uz priekšu laidās krist. Tas, ko viņš sataustīja, likās pārsteidzošs.

Samērā drīz viņš bija sasniedzis pamatu. Šahta līdz pa­šai apakšai palika samērā šaura, tikai tik plata, ka slaiks cilvēks varētu izspraukties cauri. Bet pie pamata šahta vēl nebeidzās. Ūdens šeit ieplūda no sāniem, un jaunais

nirējs sāka spraukties šahtas sānejā, kuras sienas pēc taustes likās darinātas no koka. Harka noprata, ka šinī virzienā sasniedzama upe, un, tā kā bija pietiekami ievil­cis plaušās gaisu, lai spētu pāris minūšu izturēt, viņš saga­tavojās pārdrošajam mēģinājumam doties te uz priekšu. Nevarēja zināt, Vai vispār būs kāda izeja… bet nekas cits neatlika.

Harka slīdēja kā zivs pa cauruli uz priekšu. Viņš strā­dāja, cik spēka. Ja tas vēl ilgi turpināsies, tad tikpat būs jānosmok. Bet varbūt tā nebija izbūvēta tikai par aku, bet_arī par bēgšanas ceļu, un tad jau vajadzētu izejai būt.

A . .. ā!

Harka atdūrās ar galvu pret savdabīga ūdensvada pusē aizsērējušo atveri. Te vajadzēja būt upei, te ceļš veda augšup! Ar pēdējiem spēkiem zēns izspraucās, cik vien ātri iespējams, laukā un izkļuva brīvē. Upes vidū Harka iznira un ieraudzīja virs sevis zvaigžņotās debesis.

Spļaudams ūdeni un dziļi ievilkdams elpu, viņš kādu gabalu papeldēja lejup, tad izkāpa no ūdens un vispirms izstiepās garšļaukus smiltīs, lai tiktu pie sajēgas.

Viņš ieklausījās apkārtējos trokšņos un apsvēra stā­vokli. Troksnis pie mājas bija norimis. Suņi vairs tikai paklusu ņurdēja. Indiāņi apmetnē pie upes pļavā sēdēja vienkop un sačukstējās. Baļķu mājas durvju atliekas ka­rājās vairs tikai eņģēs.

Kas gan noticis ar tēvu, ar Dzeltenbārdi, ar Garo Šķēpu?

Harka nolēma aiziet indiāņu apmetnē pļavā. Lai arī cik zemu būtu sarkanādainie krituši, indiāņu zēnu viņi ne- galinās nost. Iespējams, ka viņu vidū būtu daži, kas mā­cētu dakotu valodu un varētu viņam sniegt ziņas. Viņš no jauna ieslīdēja ūdenī, papeldēja vēl gabaliņu uz leju un izkāpa krastā. Kāda pakalna aizsegā, kas viņu apslēpa no mājas puses, viņš skriešus metās pie indiāņiem.

Tur vēl visi bija nomodā. Kad viņi noprata, ka zēns runā dakotu valodā, viņi noraidīja to pie dažiem vīriem, kam melnie mati bija pāršķirti uz celiņa un sapīti bizēs. Zēns klusēdams apsēdās pie tiem.

— Mēs tevi pazīstam, — pēc kāda laika ieminējās viens no viņiem. — Tavs tēvs ielauza durvis un igkliedza kara saucienu. Tagad bālģīmji viņu sasaistījuši tur, mājā, jo apgalvo, ka viņš grasījies nogalināt un aplaupīt Balto Burvi un Garo Šķēpu.

. — Ko dara Dzeltenbārdis un Garais Šķēps?

—    Viņi aizstāv Matotaupu, bet veltīgi. Viņiem pašiem jāsargās skaļi runāt. Nauda viņiem palikusi.

—     Ko lai es daru?

— Paliec te, mēs tevi paslēpsim. Savam tēvam tu pa­gaidām neko nevari līdzēt. Gaidi!

Pagaidām vajadzēja ar to samierināties.

Kad uzlēca saule, vīri iedeva viņam noskrandušas drē­bes un raibu drāniņu, ko viņš apsēja ap pieri. Šādi apģēr­bies," viņš nedūrās acīs. Viņi arī pabaroja Harku, cik vi­ņam vajadzēja. Tas nebija daudz.

Harka vēroja Benu. Viņš vēroja arī Garo Šķēpu un Dzeltenbārdi, kas brīvi gāja iekšā un ārā. Viņi bija iz­glābti, bet Matotaupa gulēja sasaistīts. Ka tēvs ir dzīvs, par to zēns ar savu draugu palīdzību pārliecinājās atkal un atkal.

Harka kala dažādus plānus, kā atbrīvot tēvu, bet visus atkal atmeta. Viņš neuzdrīkstējās pieiet pat pie Garā Šķēpa.

Tā pagāja trīs dienas.

Bens šai laikā nenāca indiāņu nometnē. Viņš bija pie­dāvājis ļoti zemas cenas, .kam indiāņi negribēja piekrist. Lai viņus pa vārdzinātu, viņš vairs nerādījās tiem acīs, jo cerēja, ka, tiklīdz būs izbeigušies viņu krājumi, tā viņi piekāpsies. Indiāņi turpretī gribēja augļotājam pierādīt, ka var gaidīt. Viņi gozējās saulītē, tad nejuta izsalkumu. Daži, jaunākie, sarīkoja arī spēles.

Harka noskatījās spēlētājos. Viņi bija nosprauduši divē­jus vārtus un dzenāja ar nūjām bumbu. Harka atcerējās, cik bieži viņš bija tā dzenājis bumbu ar Jaunajiem Suņiem, ar Sproggalvi, ar savu brāli Harpstenā, arī ar vecāko biedru Cetānu. Harkam radās priekšstats, it kā tas būtu noticis kādā pavisam citā dzīvē, it kā viņš vairs vispār nevarētu būt tas pats zēns, kurš starp Lāču cilts teltīm skraidījis kopā ar draugiem pakaļ bumbiņai. Un tomēr viņš katrreiz nemierīgi sarosījās, tiklīdz redzēja kādu ne­veikli spēlējam. Vismīļāk viņš būtu paņēmis spieķi un parādījis pārējiem, kāda ir īsta spēle. Bet to nedrīkstēja. Bens būtu viņu pazinis.

Trešajā dienā notika kaut kas jauns un svarīgs. Ieradās Sarkanais Džims.

Kaut gan viņu gaidīja ierodamies no rietumiem, viņš tuvojās baļķu mājai no austrumiem. Pēc kovboju

paraduma, viņš auļos piejāja tieši klāt pie mājas, kur durvju atvērumā stāvēja Bens, parāva zirgu pakaļkājās uņ savicināja savu platmali.

—             Labrīt, bezzobu divkāji! — Viņš runāja tik skaļi, ka visapkārt varēja dzirdēt. — Kā zeļ veikals?

Atbildi negaidīdams, Džims nolēca no zirga, aizveda to iežogojumā un likās tur aiz pārsteiguma vai trieku da­būjis.

—           Hoi! Hoi! Kas tad te ir sabraukuši! Šos dzīvnieciņus es taču pazīstu!

Bens bija viņam sekojis.

; — Tā gan, šos dzīvnieciņus tu pazīsti! Bet vasarā ne­parko negribēji atzīties, ka esi Matotaupas un viņa utainā puikas draugs.

—     Ko tu tur muldi! Kur tie abi ielīduši?

—     Puika noslīka …

—            Tev laikam ir trāpīts ar cirvi pa pieri, ka prātiņš dabūjis tādu pašu caurumu kā tavas durvis! Ne vien zobi, bet arī acis tev izkritušas! Puika sēž tur pāri pie sarkanādaiņiem!

—     Tur pāri… — Bens satrūkās.

-— Ahā! — smējās Džims. — Ļauna sirdsapziņa, kā mēdz skaisti sacīt, ko? Halloo! — Viņš salika plaukstas pie mutes. — Halloo! Harka Vilku Nāve Bizoņbultu Šāvēj!

Zēns piecēlās. Vārdi trāpīja viņam sirdī. Viņš pienāca pie Sarkanā Džima.

—            Puisi, puisi, kāds tu gan izskaties? Ko dara tavs vecais, Matotaupa?

Harka lika visu uz vienas kārts.

—            Manu tēvu Matotaupu Bens un pārējie bālģīmji tur sagūstītu. Viņi to apmelo, ka tas grasījies uzbrukt Tāl- lidojuma Putnam un Garajam Šķēpam, bet patiesībā viņš aizstāvēja Tāllidojuma Putnu pret laupītājiem un zagļiem.

Bens dzīrās izgāzt pār zēnu dusmas, bet Džims uzplāja ar savu smago roku viņam pa plecu tā, ka Bens saguma uz ceļiem.

—            Ben, bezzobainais pretekli, vai es tūlīt neteicu, ka tev ir netīra sirdsapziņa? Jau pie tava pirmā vārda es to nojautu, kā bizonis nojauš prērijas ugunsgrēku. Tātad bez aplinkiem, ved mani tūlīt pie mana drauga Matotau­pas!

Bens klusēdams paklausīja un devās kopā ar Džimu baļķu mājā. Harka gāja līdzi, neviens viņam to neliedza.

Mājā valdīja krēsla, bet pa atvērtajām durvīm ieplūda pietiekami gaismas, lai varētu visu bez piepūles saskatīt. Telpā atradās tikai daži vīri, kas tagad steidzās pazust. Bens veda uz kreiso — tālāko kaktu. Tur uz grīdas, sais­tīts ar laso, gulēja Matotaupa, viņš nespēja pakustēties. Taču acis viņam bija vaļā, un viņš paraudzījās uz savu zēnu ar skatienu, kas lika Harkas sirdij sažņaugties. Lai­kam tēvs bija domājis, ka viņš ir beigts. Harka, nevienam nejautādams, noliecās pie tēva un dzīrās atraisīt laso mez­glus, bet tie bija pārāk cieši savilkti, un tāpēc viņš, daudz negudrodams, izvilka no maksts nazi un pārgrieza saites. Tas bija asmens, ko viņš bija atradis kalna akmeņu smel­knē un kam tēvs bija iztaisījis spalu. Tas grieza lieliski.

Matotaupa izlocīja sastingušos locekļus, kuros bija aiz­turēta asinsrite un kas izraisīja skaudras sāpes. Tad viņš pēkšņi pielēca kājās. Viņš nostājās tā, lai varētu balstī­ties pret sienu, jo noturēt līdzsvaru vēl bija grūti.

—     Matotaupa! sauca Džims pilnā balsī kā vienmēr. — Kādi bandīti bija tevi sasaistījuši, mans draugs! Saso^ dīta cūcība! Ben, tu esi īsts koijots! Ne vien tava āda ir kraupaina, bet arī tava sirds! Pazūdi un atnes mums kaut ko ēdamu! Bet neiekaisi tur indi, ļaunprātīgais viltnieki

Bens sapīcis aizgāja.

Harka nevēlējās klausīties Sarkanā Džima skaļajā runā. Cik atšķirīgi tā izklausījās tagad te un toreiz ciematā, kur Džims tika apbrīnots un kur ar viņu apgājās gandrīz vai kā ar virsaiti. Arī Bens paklausīja Džimam, bet Har- kam likās, it kā te laupītāju virsaitis izdalītu pavēles sa­viem laupītājiem. Zēnu bija pārņēmusi liela neuzticība pret visiem cilvēkiem, kāda rūgtā pieredzē mēdz iezag­ties sirdīs tiem, kas palikuši bez dzimtenes un aizsardzī­bas.

Matotaupa ar grūtībām atsēdās pie galda kaktā, kur pir­majā vakarā bija sēdējuši gleznotājs un Garais Šķēps. Harka atsēdās līdzās. Džims bija uz bridi izskrējis nopakaļ Benam, lai sameklētu gleznotāju, un tāpēc īsu brītiņu abi dakoti palika vieni.

—     Viņi gribēja no manis izspiest noslēpumu par zeltu, — Matotaupa klusiņām sacīja Harkam. Pirmos vār­dus viņš tikai ar grūtībām nomurmināja, tad jau pamazām atguvās. — Viņi sacīja, ka spīdzināšot tevi tikmēr, kamēr es pateikšot. — Viņš vaicājoši uzlūkoja Harku.

—           Tie bija meli, tēvs. Viņi grasījās mani nogalināt, bet es izspruku un paslēpos laukā, nometnē, līdz Sarkanais Džims mani pazina.

Matotaupa dziļi ievilka elpu.

—     Tātad ir labi, ka es klusēju.

—     Labi, tēvs.

—    Tavu zelta oli es noriju, vēl iekams viņi to atrada. Viņi par to nekā nezina.

—     Labi, tēvs.

Džims ilgi neatgriezās, arī Bens nebija redzams. Toties ienāca gleznotājs un Garais Šķēps, saminstinājās, tad, pa­klausot Matotaupas mājienam, apsēdās līdzās pie galda. Viņiem bija līdzi kaut kas ēdams un dzerams. Matotaupa izslāpis dzēra. Harka dūšīgi ēda. Visi meklēja vārdus, ar kādiem varētu sākt saprasties.

Tikmēr Džims bija Bezzobu Benu aizvedis sānis, tā ka neviens nespēja abu sarunu noklausīties.

—     Ben, — viņš sacīja, — bezzobu maitas rijēj, es tev jau vienreiz teicu, lai tu nejaucies manās darīšanās, un tagad es, to saku tev otro un pēdējo reizi! Nepārbaudi manu pacietību tik nekaunīgā kārtā! Tam tev' nav īstā ķēriena. Tam tu neesi dzimis. Tu esi vienkārši stulbs — saproti? Melnie kalni ir mans medību lauks, un Matotaupa ir mans draugs. Ne jau tāpēc, ka viņš zina kaut ko par zeltu — neko viņš nezina, neko —, bet tāpēc, ka viņš ir mans draugs. Tā es gribu un nemaz citādi! Tātad rokas nost, tavas un tavu nelietīgo draugu rokas no šī sarkan- ādainā un viņa dēla! Ja viņi vēlreiz ienāktu tavā bodītē — nekāda liela vēlēšanās viņiem vis nebūs to darīt —, bet ja nu, tad tu apiesies ar pienācīgo cieņu un par lētām ce­nām, vai arī es ap vilkšu ar nazi virs tavām ausīm apli un nomaukšu tavu melno galvas ādu. Vai saprati? Uzvedies beidzot tā, kā tev pienākas!

—     Kā tad, bet es jau nemaz tas nebiju …

—     Saturi žaunas, pataupi pats sev sakāmo! Tas notika tavā mājā, tātad biji arī tu, teV nav man ko liegties. Starp citu, tā jau arī bija muļķība, ka gribējāt aplaupīt gleznotāju.

—     Tu jau pats pirms dažām nedēļām man ieteici, — Bens atkārtoja raudulīgi.

—     Nemuldi! — Džims atvēzējās ar elkoni, it kā grasītos bezzobim gāzt pa seju. — Vai esmu tev kādreiz ieteicis taisīt muļķības? Uzbrukt gleznotājam tirdzniecības ap­metnē! Vai tā kaut kas ir dzirdēts! Un tad vēl ar aizbildi­nājumu, it kā būtu karš. Kur tev prāts! Morisam Dzelten- bārdim ir sakari, viņš ir pazīstams, pēc viņa taujās, mek­lēs, ja viņš noliks karoti, tad sāksies brēka pa visām lielām pilsētām. Tā tas ir. Es domāju, tam tu vari kādreiz slepus iebraukt kabatā …

—     Vairāk jau arī neviens negribēja.

Džims sāka smieties, smējās locīdamies, vēderu turē­dams. Kad viņš bija atguvies, tad teica:

—      Tu, Ben, esi tik aizkustinoši stulbs, ka man tas ķeras pie sirds. Tātad vairāk tu arī negribēji ar visiem saviem draugiem! Tad vajag veiklāk rosīties. Tagad jums nepaliek nekas cits kā vien sliktā slava. Jums vēl palaimējās, ka iejaucās indiānis un ar savu cirvi pasargāja jūs no lielā­kām. muļķībām. Vai naudu atdevāt atpakaļ?

—     Nemaz jau nepaguvām to paņemt. Indiānis ar savu cirvi…

Džims atkal iesmējās.

—     Jā, jā, indiānis ar savu cirvi. To tu nebiji vis gaidī­jis, bet viņš ieradās īstā laikā. Tā, un tagad bez naida pasniedz mums vienu lāča ķepu kā izlīgšanas maltīti!

—     Vai brendiju?

—     Dakots nedzer. Pagādā svaigu ūdeni!

Bens aizgāja, galvu šūpodams.

Sarkanais Džims palika viens un nicīgi un īgni norau­dzījās melnmatainajam nopakaļ.

—      Idiots, — viņš murmināja un tad domāja, savas do­mas skaļi neizteikdams: «Sasodītais ķēpausis sakaitinājis dakotu un padarījis to naidīgu un neuzticīgu. Man tagad jātēlo Matotaupas draugs, lielais draugs, varenais draugs, uzticamais draugs. Līdz varbūt rodas atkal izdevīgs brīdis, kad varēšu viņu tālāk iztaujāt. Muļķīgajām baumām, ka Matotaupam zināmi zelta avoti, jādara gals, citādi viņam pa pēdām sekos pārāk daudz dzinēj suņu. Viņam jābūt manam laupījumam, manam vien!»

Džims aizkūpināja pīpi un aizsnāja uz indiāņu apmetni, lai izprašņātu cilvēkus, cik Bens solījis par preci. Tiklīdz lāča ķepas būs izcepušās, viņš dosies atpakaļ baļķu mājā. Nekādā gadījumā nedrīkst izskatīties uzbāzīgs, tās indi­āņiem nepatīk.

Viņš tomēr neizlaida durvis no acīm.

Tāpēc viņš redzēja iznākam Harku, kas iegāja pie zir­giem un aizveda tos pie upes padzirdīt. Drīz pēc tam iz­nāca laukā arī Matotaupa, paskatījās visapkārt un lēnām devās pie Harkas uz upes krastu. Sarkanais Džims vēroja, kā abi indiāņi apsēdās, bet zirgus nepiesēja. Viņš nepār­stāja vērot, bet nekustējās no vietas, lai tēvs ar dēlu viņu nepamanītu. Sarkanais Džims nožēloja, ka nevarēja sa­prast, ko indiāņi runāja. Viņi sarunājās tik klusi, ka ne­varēja dzirdēt pat viņu balsis. Tikai viņu izturēšanās lie­cināja par sarunu.

Bija vakars, saule rietēdama slīdēja pār ļoti tālo Klinšu kalnāju un izmirušajām smilšu kāpām prērijā. Niobraras ūdens negribīgi plūdināja līdzatnestās smiltis. Sarķis, ilgi neredzējis Matotaupu, bija pienācis viņam pavisam klāt un piebāza purnu pie Matotaupas pleca, kur vēl bija re­dzamas grizli nagu skrāpējumu brūces. Matotaupa laipni noglāstīja mustanga purnu un paplikšķināja tam pa kaklu.

—     Kā tu domā, Harka Kramakmen? — viņš vaicāja.

—     Mēs gribējām paskatīties, kā dzīvo bālģīmji. Nu, man liekas, to mēs esam redzējuši.

—     Dažus baltos cilvēkus mēs esam redzējuši, Harka, tos, kas atrodas šeit, kur viņiem nebūtu nekā ko meklēt, jo šī zeme pieder dakotu ciltīm. Dzeltenbārdim laikam ir tais­nība, ka bālģīmji savos pašu ciemos un mājās dzīvo citādi un ka tur daudzi no viņiem nekļūst par laupītājiem un slep­kavām. Tā jau laikam tas ir. Bet es nezinu, vai mēs gribē­sim dzīvot bālģīmju mājās. Mēs esam pieraduši pie brīvās prērijas elpas. Uz kurieni iesim?

—     Tālu prom! — Harka ar rūgtumu atteica.

—     Vai tāda dzīve kā Garajam Šķēpam un Dzeltenbārdim tev nepatiktu?

—     Dzeltenbārdis var gleznot, un Garais Šķēps viņu ap­sargā, cik nu labi vai slikti to prot. Viņi zina, kam ir node­rīgi. Bet ko mēs abi varētu uzsākt?

Matotaupa sarāvās.

—     Varbūt mēs varētu kļūt par Sarkanā Džima pava­doņiem. Viņš mūs atbrīvoja, un viņš ir liels mednieks.

—     Bet kam mēs medīsim, tēvs? To, kas mums vajadzīgs, mēs nomedīsim paši — bez Sarkanā Džima. Pat bez pēr- kondzelzs, ko viņš man iedāvināja un ko bālģīmji, ar ku­riem viņš ir draugos, atkal nolaupīja.

Pēdējie vārdi, ko Harka piebilda, izskanēja lēni un mo­koši. Vienu brīdi viņš atcerējās, ka vasarā par šo pašu mazzawaki būtu bijis ar mieru atdot puspasaules.

—     Ko tad darīsim, Harka?

—     Man kaut kas patika no tā, ko pavēstīja Garais Šķēps, —- pēc nelielas vilcināšanās ieminējās zēns.

—     Nu tad runā.

—      Tas par melnkājiem. Melnkājiem, kas dzīvo tālu ziemeļos skarbajās prērijās. Siksikau ir drosmīgi, brīvi, tādi paši mednieki kā mēs, dzīvo teltīs tāpat kā mēs. Vi­ņiem ir tādas pašas paražas kā mums. Viņi ir sirdīgi da- kotu ienaidnieki un nesamierināmi zemes laupītāju — bālģīmju ienaidnieki. Es gribētu jāt pie siksikau un tur, tiklīdz būs pienācis laiks, izturēt pārbaudi, lai tiktu par karotāju.

Matotaupa pārdomāja dzirdēto.

—     Tev, Harka, ir lieli nodomi. Tavi nodomi nav slikti. Bet ceļš pie siksikau ir tāls, ļoti tāls. Nav arī viegli panākt, lai tiktu siksikau teltīs uzņemts, jo viņi ir tikpat spīvi un sevī noslēgušies kā dakoti. Tomēr esmu gatavs, tiklīdz iestāsies pavasaris, kopā ar tevi doties turp. Esmu runājis, hau! Kad sniegs, kas drīz uzsnigs, atkal nokusīs, kad atkal sazaļos zāle, kad bizoņi dosies uz ziemeļiem un cīruļi, saulei lecot, kā bultas šausies no zāles augstu^ gaisā un dziedās, tad jāsim abi pie melnkājiem. Tev jākļūst viņu vidū par spēcīgu puisi un varenu karotāju, no kā baidītos dakoti, kas mūs atstūma, un no kā baidītos Garie Naži, kas tiecas nolaupīt sarkano vīru zemes. Tas notiks pava­sarī. Arī mana sirds atkal jūt spēku un prieku, Harka, kad es domāju par šo tavu plānu, kas tagad ir arī mans. Priekšā stāvošo ziemu mēs pārdzīvosim kopīgi, mūsu lie­lais nodoms mūs spēcinās.

—     Kur mēs atradīsim pajumti, tēvs, ko mēs ēdīsim un ko ģērbsim mugurā, kad uzkritīs sniegs?

—     Mums nav bizoņādas svārku, ne arī segu, ne telšu. Zāli ilgi klās sniegs, un ziemas vētras brāzīs tam pāri. Mums ir liels un labs plāns nākošajai vasarai un ziemai, Harka, bet pret šo ziemas laiku mēs neesam nemaz nodro­šinājušies. Tas ir tiesa. Es domāju, izmantosim to, lai iegūtu lielāku pieredzi nekā līdz šim.

—     Kādā veidā, tēvs?

—     Tu jau kopš bērna kājas esi dzirdējis, ka mūsu karo­tāju cīņa pret bālģīmjiem ilgst simtiem vasaru un ziemu. Mūsu virsaiši ir veikuši daudzus lielus pasākumus, bet bālģīmji tomēr aizvien dziļāk iespiedušies mūsu medību laukos. Tu un es — mēs zinām, kā dakoti dzīvo un cīnās. Kā dzīvo un cīnās bālģīmji, to mēs redzējām pie robežas.

Bet es gribu zināt, cik daudz to bālģīmju īstenībā ir un kāds dzīves veids viņiem tālu prom savā zemē, kur viņi dzīvo un guļ mierā. Es gribu to beidzot redzēt pats savām acīm, nevis klausīties dīvainos nostāstos. Tāpēc es domāju tagad, pa ziemas laiku, kopā ar Garo Šķēpu un Dzelten- bārdi doties uz pilsētu. Vai tu nāksi līdzi?

Harka apsvēra.

—     Tas arī ir plašs nodoms. Neviens no mūsu brīvi dzī­vojošiem karotājiem un burvjiem nav novērojis bālģīm- jus viņu pašu alās. Bet vai mēs drīkstēsim tur medīt? Kā tad citādi mēs varēsim ēst un dzīvot?

—      Tiklīdz gribētu, es varētu dabūt pietiekami zelta, lai atlīdzinātu Dzeltenbārdim par to, ko viņš mums dod. Bet varbūt mēs varam pie bālģīmjiem arī kaut ko derīgu paveikt un pārtiku sev sagādāt paši. Es negribu baltajiem vīriem darīt zināmu, ka man iespējams dabūt zeltu, un tas, ko varu dabūt, nav tik daudz, kā bālģīmji, liekas, iedomājušies. Zelta graudi, kas tur guļ, var mums dažu labu reizi izlīdzēt nestundā, bet arī ne vairāk. Var jau būt, ka iežos ir vēl vairāk zelta, bet to spēj iegūt tikai bālģīmji un arī nekad viens pats vien.

—     Iesim, tēvs, paklausīsimies, ko saka Dzeltenbārdis!

Abi indiāņi uzsvilpa saviem zirgiem un lēnā gaitā devās

uz baļķu māju. Mustangi skrēja līdzi kā sunīši. Indiāņi aizveda zirgus vecajā vietā iežogojumā un paši iegāja mājā. Te smaržoja pēc ceptām lāču ķepām, tās laikam jau bija gatavas. Atskanēja smagi soļi. Ienāca Sarkanais Džims. Bens pasteidzās atnest ēdienu un nolikt uz mazā galdiņa kreisajā — tālākajā kaktā. Tur sēdēja arī Garais Šķēps un gleznotājs. Matotaupa un Harka apsēdās pie viņiem, un Džims neaicināts darīja to pašu. Viņam bija pilnas rokas mantu, bet, neko nepaskaidrojis, viņš nolika saini uz sola pie sienas.

Visi ēda. Bens bija izcepis nevis vienu, bet piecas ķepas un pagādājis svaigu ūdeni, kas šai apvidū un paš­reizējā gadalaikā nebija viegli izdarāms. Viņš nolika uz galda ari krūku ar brendiju. Vīri un zēns ēda ar baudu. Pēc tam kad bija izkalts jauns plāns, kura mērķim, likās, bija vērts ziedot visus spēkus, un reizē radusies jauna cerība, Harkam pasaule atkal ieguva priecīgākas krāsas. Viņš nojauta, ka ari tēvam asinis rit straujāk. Kaut arī abi indiāņi fiziski izskatījās vēl tikpat nožēlojami un no-

skranduši kā pirms stundas, visi ievēroja, ka viņu acis ieguvušas citu izteiksmi un mainījusies izturēšanās. Pārējie pie galda nodomāja, ka tam par iemeslu ir garšīgā lāču ķepu maltīte, bet viņi maldījās. Iespējams vienīgi, ka in­diāņiem lāču ķepas tagad garšoja labāk un iepriecēja vairāk, nekā tas būtu bijis pirms vienas stundas.

Pēc maltītes Džims, lai dzesētu slāpes, piedāvāja svaigu ūdeni, ko visi labprāt dzēra. Vienīgi viņš pats deva priekš­roku degvīnam.

Kad visi bija krietni paēduši un padzēruši, Džims iz­kravāja mantas, ko bija uzmetis uz sola pie sienas.

Vispirms viņš pacēla gaisā divstobreni, ko Harka labi pazina.

— Zēn, tavs īpašums, ko es tev pie Zirgu strauta iedā­vāju, šo bisi tev neviens nedrīkst atņemt.

Harka paņēma bisi. Iekšēji viņš jau bija no tās at­teicies, tāpēc nesajuta tik milzīgu prieku, kādu Džims lai­kam bija sagaidījis. Harka arī nepateicās. Tērēt liekus pateicības vārdus nebija indiāņu paradums. Viņš tikai klu­sēdams paņēma ieroci.

Iespējams, ka Džims jutās vīlies, bet neizrādīja to. Viņš izkravāja lielo saini.

—      Te! Divi bizoņādas svārki, labākus arī jūsu sievieši teltīs nav šuvuši. Tos es ietirgoju tur uz pļavas no sarkan- ādaiņiem. Vieni lieli — uzmēģini, Matotaupa, — der! Un šie te būs tev, Harka. Drīz būs ziema. Jūs nedrīkstat nosalt! Būtu žēl zaudēt divus tik brašus indiāņus. Tad — šeit labi izģērētas bizoņādu segas. Tās jūsu mustangi varēs vēl panest. Nez vai gribēsiet mūļus turēt.

Pa visu šo dāvināšanas akcijas laiku gleznotājs un Ga­rais Šķēps izskatījās gaužām samulsuši.

—     Tas būtu bijis mūsu pienākums jūs apdāvināt, — Dzeltenbārdis sacīja abiem dakotiem. — Jūs izglābāt mums dzīvību.

—     Un naudu! — Džims bez kautrēšanās piebilda.

—     Tātad vai mēs drīkstam tev par šīm mantām samak­sāt? — gleznotājs vaicāja Džimam.

—     Lūdzu, ja gribat — kāpēc ne?

Un Džims apmierināts iekasēja diezgan prāvu summu.

Harku tas pārsteidza, un Sarkanais Džims viņa acīs no­slīdēja pakāpi zemāk. Droši, ka sarkanmatainais vīrs ne­bija indiāņiem tur, laukā, tik daudz par mantām samak­sājis, cik tagad pats iebāza kabatā.

—     Kas nu tagad notiks tālāk? — apvaicājās Džims un iekampa vēl vienu kaūsiņu degvīna.

—     Mēs gribētu pa ziemu iepazīt kādu balto cilvēku pil­sētu, — Matotaupa atklāti pateica un uzlūkoja gleznotāju.

—     Neko teikt, lieli nodomi! — Džims tūlīt pat iejau­cās sarunā, bet gleznotājs strupi noraidīja:

—      Tas ir tāds gadījums, par kuru Matotaupam vaja­dzētu ar mani aprunāties! Es tevi ielūdzu, virsaiti, — viņš sacīja, vērsdamies pie dakota. — Pa ziemu man jāatgrie­žas pilsētā. Mēs esam nodomājuši rīt agri doties ceļā. Te mums vairs nekas nav darāms. Nudien, nekas vairs nav darāms šai laupītāju bedrē! Mēs jāsim lejup gar upi uz Misūri. Tur tagad pilsētas aug kā sēnes pēc lietus, un tur man ir pietiekami tipu studijām. Jā tev būtu vēlēšanās nākt līdzi, tad es ļoti priecātos.

—     Mēs būsim rīt no rīta gatavi.

—     Tas saskan ar maniem plāniem, — Džims nekaunīgi izmeta. — Vai jums ir kādi iebildumi, ja es līdz Misūri jums piebiedrojos? Vienam pašam doties ceļā nav lāgā.

Es labprāt līdz pilsētai gribētu būt lielākā sabiedrībā. Pro­tams, ka jebkurā laikā aizstāvēšu arī jūs.

Gleznotājs būtu labprāt atteicies, bet Sarkanā Džima dīvaini striktā izturēšanās grozīja arī viņa apņemšanos.

—     Ja jūs katrā ziņā vēlaties jāt līdzi, mums nav ko iebilst. -

—     Nu tad norunāts. Rīt agri!

STARP DIVĀM PASAULĒM

Pilsēta pie Misūri, kas bija nodibināta tikai pirms as­toņiem gadiem, vēl joprojām atgādināja lielu, arvien augošu izceļotāju bara apmetni. Viss bija improvizēts, primitīvs, kā no zemes izaudzis, bet viss arī jau kalpoja paredzētajam nolūkam: gandrīz vai vienā, naktī uzradu­šās vienstāva mājas un pagaidu pajumtes, kautuve, labības noliktavas krastmalā, ūdensvads, viesnīcas un krogi. Kuģi -spalgi svilpa, laivas krakšķēdamas glaudās pie piestātnes, lopi, dzīti uz kautuvi, māva. Ielas bija ļaužu pārpilnas, bārddziņi piedāvāja savus pakalpojumus pie atvērtajām durvīm, lieli veikali un mazas bodītes aicināja pirkt un mainīt. Bija dzirdamas daudzas valodas, angļu, franču, itāliešu, vācu, arī robežtautu valodas, kur eiropiešu valo­das jaucās ar indiāņu dialektiem. Daudzi baltie cilvēki, ari melnie un daži sarkanādainie klaiņoja pa ielām, kas ne­varēja lepoties ar tīrību. Tirgotāji ar kaklā pakārtām preču kastēm klaigādami slavēja savu mantu. Kautuvē, noliktavās un dzirnavās pie ostas, viesnīcās un apmeša­nās vietās, veikalos un krogos, bankās un maiņas kan­toros strādāja neskaitāmi tūkstoši cilvēku, lai cik vien iespējams ātrāk izrautos no nabadzības un tiktu pie bagā­tības. Te nevienam nebija laika pievērst kaut kam uz­manību.

Tad pēkšņi drūzma galvenajā ielā mainīja virzienu un tempu. Pastiepās kakli, daudzi cilvēki palika stāvam, bērni raustīja mātes aiz svārkiem, lūdza tos pacelt uz rokām, lai varētu tālāk redzēt. Pircēji un apmeklētāji iznāca no viesnīcām un veikaliem, apstājās pie durvīm, klausījās un raudzījās vienā virzienā. Ielas vidū izveidojās eja, ko vienā mirklī norobežoja ciešas ļaužu špaleras. Cilvēki jau spiedās un grūstījās.

Ar vienmērīgām atstarpēm atskanēja trompetes pūtieni.

Laiku pa laikam kāda balss kaut ko ziņoja, kas pagai­dām vēl nebija saprotams, bet drīz vien visiem kļuva skaidrs:

«Lielais, pasaulslavenais, vienreizējais cirks ar nekad neredzētiem, nebijušiem, nepārspētiem sniegumiem pa­godina ar savu ierašanos ievērojamo pilsētu Omahu Mi- sūri krastā! Tūlīt tas uzcels savu milzu telti, šovakar no­tiks galā izrāde, pirmā, vienīgā un neatkārtojamā izrāde šinī pilsētā! Kā Jaunās Pasaules lielāko pasākumu cirks rādīs elpu aizraujošu sensāciju! Būs redzami lauvas, tīģeri, lāči, ziloņi, pērtiķi, krokodili, degunradži, roņi! Dāmas galva lauvas atplestajā mutē, tīģeris uz zirga, pērtiķis mežģīņu kleitā, muzicēs zilonis, ar bumbu rotaļāsies ro­nis! Kovboji un indiāņi rādīs vēl neredzētus meistarsti­ķus šaušanā, jāšanā un nažu sviešanā! Būs redzams sla­venais uzbrukums pasta karietei. Liela godalga drosmīgiem vīriem: kurš no skatītājiem varēs jāt uz pasaulē ifiežonī- gākā ēzeļa un nenokrist no tā. Tas saņems desmit dolārus! Bez atvilkumiem. Cirka jātnieces dejos uz zirgiem, ne­pārspēti gaisa priekšnesumi uz stieples — bez aizsarg­tīkla! Trapeces, akrobātika! Klauni, klauni! Smieklos vai jānobeidzas!

Lēdijas un džentlmeņi, to jūs vēl nekad neesat redzē­juši, to jūs nekad neredzēsiet! Nenokavējiet vienreizējo izdevību! Šodien te ir cirks, šodien un vairs nekad! Vis­lētākās cenas, vislētākās cenas! Nodrošinieties ar ieejas biļetēm iepriekšpārdošanā! Jau cilvēku simti, tūkstoši stāv pie mūsu kases! Pasteidzieties, pasteidzieties, nenoka­vējiet vienreizējo sensāciju!»

No jauna atskanēja trompetes.

Gājiena priekšgalā soļoja trīs ziloņi un gādāja, lai cil­vēku mūris pa labi un pa kreisi atbrīvotu eju. Uz zi­loņu platajiem skaustiem sēdēja zēni ar turbāniem galvā un asām nūjiņām rokā. Sekoja zirgi ar laistīgu ādu un vizuļojošu aizjūgu, vienam uz muguras stāvēja meitene baleta svārciņos. Klauni sēdēja pa divi uz viena ēzeļa un vērsās pie apkārtstāvošajiem ar saviem jokiem. No tāluma, no lielās telts laukuma, jau atskanēja lauvu un tīģeru rēkoņa, lāču rūkšana. Vienu būri ar krokodiliem vilka gā­jienā līdzi. Vēl sekoja kamieļi un poniji, un kādos ratos artisti. Kovboji ar sidraba sprādzēm un lieliem piešiem, ar šautenēm rokā zirgos noslēdza gājienu. Klauni meta priecīgi satrauktajā pūlī konfektes, un bērni plūkdamies ķēra tās.

Vakara izrādei panākumi bija nodrošināti. Tukla dāma ar zelta sprogām kases ratos pārdeva biļetes uz priekšu, reizē uz trim vakariem un divām pēcpusdienām.

Galvenās ielas skatītāju špaleras pirmajā rindā stāvēja piecas personas, kas, acīm redzot, turējās vienkop: divi baltie un trīs indiāņi. Viens no abiem baltajiem, ādas ap­ģērbā kā vēršu gans, liela auguma, spēcīgiem kauliem, sarkanīgiem matiem» bija ņirdzīgi pasmīkņājis, kad «Uz­brukums pasta karietei» tika pasludināts kā svētku iz­rādes numurs.

—     Nezin kā cirka direktors to sev iztēlojas, man gri­bētos redzēt, — viņš nomurmināja. Tad pagriezās pret augumā pagaro indiāņu zēnu, kurš stāvēja līdzās un līdz šim klusēdams un ārēji vienaldzīgs bija uztvēris šos rai­bos iespaidus.

—     Uz ietiepīgā ēzeļa tu jau nu gan, Harka, varētu jāt. Varu derēt,, ka desmit dolārus tu iebāztu kabatā pir­majā vakarā!

—     Vai iesim uz izrādi? — vaicāja otrs baltais cilvēks. Viņa apģērbs bija pašūts no ļoti laba auduma, lietderīgi un neuzkrītoši, kā cilvēkam, kurš ceļo jāšus.

—     Uzņēmumam, kas te ieradies, liekas, tiešām ir ko rādīt. Vai tev, Harka, ir vēlēšanās noskatīties cirka iz­rādi?

—     Jā, — sacīja zēns.

—     Nu tad es pagādāšu piecas biļetes! — iesaucās Džims. — Es izlikšu, — viņš ar plašu vērienu piebilda, kad gleznotājs grasījās bāzt roku kabatā. — Vēlāk varam norēķināties!

Bija agra pēcpusdiena. Kamēr Džims spraucās uz cirka kasi, Dzeltenbārdis un Garais Šķēps devās uz viesnīcu, kur visi dzīvoja; gleznotājs gribēja atgulties un pārdomāt kādas gleznas sižetu, kas viņam stāvēja acu priekšā. Harka un Matotaupa kopā gāja — lēnākiem soļiem nekā Džims — uz lielo laukumu, kur patlaban cēla cirka telti. Telts celšana saistīja viņu uzmanību. Apbrīnojamā ātrumā, ievingrinātu roku, strādājot plecu pie pleca, tika pacelti milzīgie masti un izplāts jumta brezents. Bālģīmjiem telts celšanā bija lielāka prasme, nekā abi dakoti būtu varējuši ticēt. Divu stundu laikā telts bija uzcelta un iekšpusē lo­žas un manēža izrotāta ar purpursarkanu drānu, no vienkāršiem dēļiem ierīkotas augšupkapjošās sedrindas. Tas likās īsts burvju triks, kura noslēpums bija ātrums.

Telts aizmugurē atradās dzīvnieku skate. Gleznotājs bija jau iepriekšējā dienā, tiklīdz viņi bija tikuši pajumtē, iedevis kabatas naudu, tāpēc tagad indiānis varēja sa­maksāt sev un savam zēnam ieeju dzīvnieku skatē. Taču Harka neinteresējās ne par ziloņiem, ne lauvām, tīģeriem vai krokodiliem, kamieļiem vai roņiem un vismazāk jau par lāčiem, kuri, viņam likās, vairāk iederējās mežā vai prērijā, nevis krātiņā. Viņš tūlīt pat steidzās uz abām lielajām staļļu teltīm, kur bija novietoti zirgi, jo šeit viņš domāja ieraudzīt arī ēzeli, kam vakarā bija paredzēts iz­rādē spītēties. Šo dzīvnieku viņš būtu gribējis jau dienā labi apskatīt. Pirmajā teltī bija novietoti tikai zirgi. Tie bija lielāki par indiāņu pusmežonīgajiem mustangiem, stalti un rūpīgi kopti. To vidū bija daži, pie kuriem Ma- totaupa un Harka pakavējās, jo tie viņiem patika. Ot­rajā telts stallī bija novietoti poniji, zebras un četri ēzeļi. Harka devās pie ēzeļiem.

— Mēs te atkal satiksimies, — sacīja viņam tēvs. — Es tikmēr gribētu vēlreiz apskatīt zirgus.

Harka pamāja ar galvu, un Matotaupa aizgāja.

Zēns palika stāvam pie ēzeļiem, tomēr ne tik tuvu, ka tas varētu likties aizdomīgi. Viņš turējās mazliet nostāk. Visi četri ēzeļi stāvēja rāmi un vienaldzīgi savos aizgal­dos pie siles. Viņi bija piesieti aiz iemauktiem. Dzīvnieki bija vienāda lieluma, vienādā krāsā, un pat spalvas zī­mējums likās vienāds. Tie visi, šķiet, bija jauni dzīvnieki. Ar pirmo skatienu nevarēja noteikt, kurš no tiem būtu īpaši ietiepīgs — vai arī visi četri būtu spējīgi nomest jebkuru jātnieku.

Harka gāja mazliet tuvāk — no dzīvnieka pie dzīv­nieka. Viens no sargiem kļuva uzmanīgs un uzrunāja zēnu. Tomēr Harka nesaprata, ko viņš teica. Zē­nam bija nepatīkami pievērst sev uzmanību, tāpēc viņš izgāja laukā un sameklēja tēvu pie zirgiem. Indiāņi vēl­reiz pagāja garām plēsīgajiem zvēriem, izgāja laukā no dzīvnieku skates un devās uz viesnīcu, kur viņi kopā ar gleznotāju un pārējiem ceļa biedriem dzīvoja. Šī viesnīca bija pilsētā labākā apmešanās vieta. Istabas vienkāršas, tanīs bija tikai gultas, vilnas segas, mazgājamais trauks un skapis. Zirgiem ērts stallis. Šajā viesnīcā bija pietura

steidzamā pasta ratiem, kas devās uz rietumiem. Te val­dīja dzīva rosība, it īpaši viesistabā apakšējā stāvā.

Abi indiāņi atgūlās gultās un nogaidīja laiku, kad va­jadzēja satikties, lai dotos uz cirka izrādi. Gleznotājs bija ieteicis iepriekš vēl kaut ko ieēst, bet abiem dako- tiem nebija saprotams, kāpēc cilvēkam bez mitas jāēd. Viņi taču nupat kā ēduši pusdienas! Tāpēc viņi ļāva Dzel- tenbārdim vienam pašam ēst vakariņas un satikās tikai vakarā ar viņu un Garo Šķēpu pie viesnīcas durvīm. Ieradās arī Džims un izsniedza biļetes. Viņš bija ieguvis veselu ložu, kā viņš apgalvoja, ar ievērojamu uzceno­jumu, jo izrāde jau bijusi izpārdota.

—     Bet šīs vietas vēl bija dabūjamas? — apvaicājās gleznotājs.

—     Tās kasiere bija rezervējusi labiem draugiem!

Gleznotājs vairs neko nevaicāja un samaksāja, cik Džims teica.

Pie cirka valdīja skaļa rosība un kņada. Spilgti iedegās lampas, un to gaismā sāka laistīties raibi vizuļi. Cilvēku pūlis, kas tiecās iekšā tikt, bija tik liels, it kā šurp būtu posusies visa pilsēta. Tagad, stundu pirms izrādes sākuma, Džimam jau vajadzēja izlietot krietni daudz enerģijas un nesaudzīgi darboties ar elkoņiem un pleciem, lai atbrīvotu ceļu pieciem cilvēkiem. Viņš nežēloja ne lāstus, ne jokus un sasmīdināja tiklab vīriešus, kā sievietes, kurus nupat vēl bija rupji pastūmis sānis, līdz beidzot izlauzās līdz ieejai cirka teltī. Divpadsmit kārtības sargi sarkanās frakās jau šeit, pirms biļešu kontroles, veidoja pirmo šķēr­sli. Viņiem bija ko noņemties, lai tik ilgi aizkavētu pub­liku, kas lauzās iekšā, kamēr iekšā ejošo biļetes bija pie­nācīgi izkontrolētas. Džims pazibsnīja ar savām zaļganzila- jām acīm vienam no kārtības sargiem un kaut ko tam pačukstēja, ko pārējie nesaprata. Bet tagad piecu cilvēku grupa paguva ātrāk paiet garām, un arī kontrole tos mir­klī palaida iekšā. Džims palika stāvam pie kontroliera, lai palīdzētu tam grūtajā darbā, un tikai aši nosauca saviem ceļa biedriem ložas un vietu numurus, bet biļetes paturēja pie sevis.

Gleznotājs ložu atrada ātri. Viņš lūdza Harku un Ma- totaupu sēsties uz abiem priekšējiem krēsliem, pie pašas barjeras, kas sniedzās apkārt manēžai, un pats kopā ar Garo Šķēpu apsēdās aizmugurē. Vēl palika brīvas divas vietas.

Publika plūda iekšā. Telpa ļoti drīz piepildījās ar cil­vēkiem, smakām un trokšņiem. Piemīlīgas jaunas meite­nes piedāvāja atspirdzinājumus. Cirka kapela ieņēma vietu uz paaugstinājuma virs manēžas ieejas un uzskaņoja in­strumentus.

Te pie ieejas teltī sākās skaļa vārdu pārmaiņa. Lamu vārdi, kā: bandīti, laupītāji, krāpnieki, vazaņķi, salašņas, ēzeļi, idioti, smerdeļi, ņergas, — bira drīz šur, drīz tur kā krusa, un, liekas, sākās arī kautiņš. Kārtībnieki, kas teltī ierādīja vietas, mēļās uz ieeju. Uz brīdi iestājās klu­sums. Tad kopīgiem spēkiem kāda grupa cilvēku, kas gribēja ietikt teltī, tika izmesti laukā un tur tā pār­mācīti, ka droši vien vairs ir nedomāja nākt atpakaļ. Drīz pēc tam ložā ieradās Džims ar gaišsprogaino tuklo dāmu no kases ratiem un kopā ar viņu ieņēma abas vē! tukšās vietas.

—     Kas tur bija noticis? — vaicāja gleznotājs.

—     Nedzirdēta krāpšana, — paskaidroja Džims. — At­nāca seši huligāni, kas apgalvoja, ka nopirkuši mūsu ložas biļetes.

—     Pirms tevis?

—     Pirms manis! Tāda nekaunība. Nu, ar tiem tiku galā.

Sproggalve dāma smaidīja.

Gleznotājs nopūtās un nemēģināja pat iebilst pret šā­dām metodēm. Tam nebūtu nekādas nozīmes, par to viņš bija pārliecināts. Bet vajadzēja apsvērt, kā iespējami āt­rāk tikt no Dzima vaļā.

Cirka kapela uzsāka bravūrīgu uznākšanas maršu. Ar- . tisti, kam būs jāuzstājas, soļoja apkārt pa manēžu. At­skanēja pirmie, vēl nedrošie, bet tomēr labvēlīgie aplausi.

Priekšnesumi sākās ar akrobātu uzstāšanos. Harka uz­manīgi sekoja visām veiklajām kustībām. Aplaudēt viņš nekad nebija mācījies un to nedarīja. Mūzika viņam likās pārāk skaļa. Viņš jau iepriekš priecājās uz zirgu priekš­nesumiem un ar lielu interesi gaidīja indiāņus un kovbo­jus, kam arī te vajadzēja rādīt savu māku. Par to viņš domāja vēl vairāk nekā par tiepšu ēzeli. Gleznotājam bija rokā programma, un starp diviem numuriem, kamēr pārvie­toja paklāju un artistiem nepieciešamos priekšmetus, viņš nolasīja to priekšā. Kovbojiem un indiāņiem kā svētku izrādes spožākajam priekšnesumam bija ierādīta vieta tū­līt pēc lielā pārtraukuma. Pirms pārtraukuma bija paredzēts apsolītais numurs ar ēzeli — kā pielikums klaunādei.

Savu prasmi rādīja cirka jātniece. Harka vēroja mei­teni ļoti kritiski, jo jāšanā viņš nebija mācāms. Uz tik platas zirga muguras, tik vienmērīgā ritmā tam skrejot, protams, nebija grūti pacelties pirkstgalos vai arī no­stāvēt uz vienas kājas. Uzlēkt zirgā meitene varēja tikai ar maza tramplīna palīdzību. Nez vai prērijā viņa to vienmēr stiepa sev līdzi? Bet viņa jau arī bija tikai meitene. Tāpēc nebija vērts par to lauzīt galvu.

Vairāk apbrīnas vērtas Harkam likās brīvās dresūras, kaut arī tās guva mazāku piekrišanu nekā smaidošā cirka jātniece. Atskanot vienīgi pātagas plīkšķim un aprautam uzsaucienam, vesela grupa cildeno zirgu rikšodami vei­doja figūras, noliecās uz ceļiem, nogūlās, izlikās beigti un tad cēlās augšā. Un to visu bez jātnieka! Tas tik bija dresūras sasniegums! Harka apsvēra, ko vēl vajadzētu savam sainim iemācīt. Piemēram, izlikties beigtam varētu lieti noderēt.

Atskanot īpašam trompetes signālam, uznāca ēzelis. Ēze­lim mugurā, turklāt otrādi, turēdamies pie astes, sēdēja jokaini izkrāsojies klauns platās drānās, ar niecīgu plat- malīti uz pakauša, rokās gari cimdi. Viņu saņēma smieklu šalts.

Klauns pacēla roku, lūgdams publiku nesmieties, un, kad viņu varēja sadzirdēt, sacīja — viņam liekoties, ka sēžot aplam, jo nevarot atrast ēzeļa galvu. Bet varbūt ēzelim nemaz neesot galvas, viņš lūdzot godājamo publiku to pateikt. Garais Šķēps čukstus tulkoja Harkam klauna sacīto. Skatītāji naivi pievienojās jokam un sauca klau­nam, lai viņš pagriežoties otrādi.

—     Kā? — vaicāja klauns, pielicis plaukstu pie auss, it kā lāgā nedzirdētu.

—     Apgriezties! — rēca korī visapkārt cirkam.

—     A, ak tā! Apgriezties! — klauns vairākkārt īsi pa­māja ar galvu. — Paldies, paldies! Labi gan, apgriezties! To mēs tūliņ izmēģināsim, tūlīt. Apstājies, labais ēzelīt! — Tomēr ēzelis nepalika stāvam, bet rikšoja tālāk visap­kārt manēžai, arī garām ložai, kur sēdēja Harka.

Klauns šūpoja galvu, publika smējās.

—     Apgriezties, — jokdaris atkal sacīja, — nu tad grie­zīsimies! — Viņš pacēla kājas gaisā un tagad gulēja uz ēzeļa augšpēdus, un ar galvu pieskārās tā kaklam, bet asti nelaida vaļā, tad uzšūpojās atkal sēdus. — Tā neiet! Ko lai es daru?

—     Griezies apkārt! — rēca publika.

—     Jā, jā, griezties apkārt! — Klauns tagad nolieca galvu pret krūtīm, kā grasīdamies apmest kūleni uz ēzeļa astes pusi, bet nokrita manēžas smiltīs_ un zāģu skaidās. Nokritis viņš palika sēžam vaļā muti. Ēzelis arī apstājās, izstiepa kaklu un iebrēcās: «Iāāā!»

—     Sēdies pareizi, — sauca publika labā omā. — Vai tu tagad redzi, kur ēzelim ir galva?

Klauns piecēlās, aši aizskrēja pie ēzeļa un ar rāvienu kā pieredzējis kovbojs bija tam mugurā. Bet ēzelis paslē- jās pakaļkājās, un jau atkal ērmoti apģērbtais jātnieks sē­dēja smiltīs.

—     Ka tevi! Sasodītais lopa gabals! Pagaidi tik! — Viņš izmēģināja to pašu trīs reizes, bet katrreiz tikpat neveik­smīgi. Tad viņš novērsās no ēzeļa, atmeta nicīgi ar roku un sacīja: — Nū nē, draudziņ, ar mani tev tas neizdosies! To tu vari ar kādu citu turpināt!

Klauns gāja no manēžas laukā un vēlreiz piedūra ar pirkstu pie pieres, un tad norādīja uz ēzeli, lai pateiktu, ka tas, nevis viņš pats ir traks.

Tiklīdz klauns bija prom, manēžā uznāca, tērpies ele­

gantā frakā, dresētājs, kas bija demonstrējis zirgus, rokā viņam bija gara pātaga.

—      Cienījamās dāmas un kungi! Te jūs redzat pasaulē vismežonīgāko ēzeli!

Sacēlās smieklu šalts, kas viņu pārtrauca. Viņš nogai­dīja.

—     Manas dāmas un kungi! Direkcija tur vārdu! Tas, kurš pratīs uz šī ēzeļa manēžā trīs minūtes ilgi jāt un ne­nokritīs, saņems desmit dolārus.

Tagad izcēlās tik nevaldāms tracis, ka, likās, telts balsti drebēja.

—      Uz šitā rāmā lopiņa! Uz šitā spilvena! Uz ēzeļa! Cil­vēki mīļie, jūs. varat rīkot konkursu! Viss cirks jās uz tā! Dāmām priekšroka!

Cilvēks frakā nogaidīja, kamēr troksnis aprimst. Beidzot viņš teica:

—     Tātad, lūdzu! Bet paši uz savu atbildību!

Izcēlās apjukums un nemiers. Paziņas un draugi, ģime­nes apspriedās savā starpā. Tad no pašas tālākās aizmu­gures atskanēja kāda jauna puiša balss:

—      Lai iet, es sākšu, lai nezaudētu lieki laiku ar to mīļo dzīvnieciņu. Bet tos desmit dolārus lūdzu iepriekš deponēt! Tos es ievākšu pēc trim minūtēm!

—     Laipni lūdzu, mans kungs! Paskatieties pats! — Cil­vēks frakā paaicināja jauno drosminieku, kurš tikmēr bija nonācis manēžā, pie sevis, noskaitīja, viņam redzot, des­mit dolārus un iedeva tos izrādes inspicientam, kurš stā­vēja pie manēžas ieejas.

—     Var sākt!

Puisis piegāja pie ēzeļa, kam nebija ne seglu, ne iemauktu, un zibenīgi uzsēdās mugurā. Ēzelis brīdi stāvēja kā akmens piemineklis, bet tad palēcās gaisā ar visām četrām, apsviedās un vārtījās smiltīs. Puisis vārtījās līdzās. Viss cirks dārdēja zobgalīgos smieklos.

Klusītēm sevī lādēdamies, neveiksmīgais jātnieks centās ātrāk pazust.

Bet interese tagad tikai īsti iedegās. Tīkotāji pēc desmit dolāriem jau stāvēja rindā. Ēzelim uzlēca mugurā nāko­šais. Ēzelis noauļoja vienu apli un tad tikpat veikli no­meta jātnieku smiltīs kā pirmo. Skatītāji labpatikā rēca.

Harka, Matotaupa, Džims, Garais Šķēps un gleznotājs klusēdami un saspringti vēroja izrādi. Jāt viņi prata visi un, tikai izņemot gleznotāju, jāja lieliski. Indiāņi bija daudzkārt redzējuši, kā to dara, un paši iejājuši mustan­gus, Džims bija jau sacensībās, jājot ar mežonīgiem, vēr­šiem, guvis uzvaru.

Bet tas, kas te notika, viņiem likās kaut kas neredzēts. Ēzelis šķita kā ēzelis, čūska un tīģeris vienā dzīvniekā. Tas spēra, kāpās atpakaļ, vārtījās un likās apguvis sava veida salto mortale, ar kuru viņš katru jātnieku izveda no pacietības. Nākošajās divdesmit minūtēs viņš bija jau pie­vārējis desmit tīkotājus uzvarēt.

Publiku pārņēma satraukums. Tika slēgtas derības. Di­vus jātniekus, smagi savainotus, vajadzēja aiznest, jo ēze­lis bija tos sakodis. Kāds ducis jāt gribētāju atteicās no nodoma izmēģināt laimi ar bīstamo dzīvnieku.

Kad piecpadsmitais atkal aizzagās atpakaļ savā vietā, ēzeli aizveda un ieveda citu, kas nebija noguris.

' — Tur jābūt kādam trikam! To viņi tam zvēram iemā­cījuši, — Džims klusiņām lādējās. — Tā neviens normāls dzīvnieks neuzvedas, tik viltīgs"var tikai cilvēks būt. Bet pagaidiet, es jums tomēr tos desmit dolārus atņemšu, krāp­nieki tādi! Ar mani tas lopiņš tik viegli netiks galā! Kā būtu, Harka? Vai tu negribi pamēģināt?

—     Pēc tevis.

—     Pēc manis? Paklau — vai tu domā, ka Džims var nokrist no ēzeļa?

—     Redzēsim!

—     Pareizi, to mēs redzēsim! — Džims pārrāpās pāri ložas barjerai, pārskrēja šķērsām pāri manēžai un jau sē­dēja uz ēzeļa, kas palika pilnīgi mierīgs. Džims glāstīja viņam kaklu, paplikšķināja, tad viegli piespieda ar kājām. Ēzelis sāka rikšot un izlaida vienu apli apkārt manēžai. Sarkanais Džims pamāja Harkam, bet Harka pretī nemāja. Džims, publikai aiz pārsteiguma klusējot, mudināja ēzeli iet soļos, tad palaida skriet riksī un auļos. Viņš jāja vienu minūti, divas, trīs — nē, trīs minūtes viņš nejāja. Pavisam negaidot brīdī, kad jātnieks nemaz tam nebija sagatavojies, arī šis ēzelis palēcās ar visām četrām un tad aizvēlās sāniski pa smiltīm, pastarpēm kampdams ar zo­biem jātniekam.

Sarkanais Džims atkāpās.

Skatītājiem smejoties, Džims, sperdams garus soļus, de­vās atpakaļ ložā. Cilvēki, kas jau baidījās, ka ir kaut kādā veidā piekrāpti, tik ļoti priecājās par ēzeļa panāku­miem, ka smējās līdz asarām.

—     Nu, Harka, — Sarkanais Džims pikti uzsauca zēnam, — tagad tava kārta! Pēc manis!

Harka piecēlās, novilka visas drēbes līdz jostas vietai un lēnām aizgāja pie cilvēka frakā pieteikties.

—     Lūdzu, manu zēn! Bet tikai uzmanies!

Harka bez steigas devās pie ēzeļa, aši uzsēdās tam mu­gurā un tūlīt pat apturēja visus parastos dzīvnieka mēģi­nājumus nomest jātnieku: celties pakaļkājās, spert, lēkt ar visām četrām un uzmest kaķa kūkumu. Ēzelis bija labi atpūties, un paša vingrojumi tam sagādāja baudu, bet arī Harka bija atpūties un ne sekundes daļu nenokavēja ar pretsparu. Cīņa starp ēzeli un jauno jātnieku norisa pa visu manēžu, šurp un turp. Skatītāji sāka izteikt savu piekrišanu. Tika noslēgtas jaunas derības par un pret ēzeli, par un pret indiāņu zēnu. Sarkanais Džims mierīgi noskatījās visu. Ēzeļa galvenajam trikam āri Harka nespēs pretoties! Zēns jau svīda, viņam metās aiz piepūles karsti. Divas minūtes viņš bija cīņu vadījis, tas šādā tempā likās ilgs laiks. Divas minūtes, vēl pusminūte… tagad jānāk izšķirošajam brīdim!

Skatītāji rēca, auroja, lēca kājās un mētājās ar rokām.

Harka paredzēja, ka pēdējā brīdī ēzelis izmantos savu galveno triku. Tad Harka varētu nolēkt, kā tas pieņemts parastā cīņā starp jātnieku un zirgu, un tūlīt pielēkt kājās. Bet to viņam neieskaitītu par uzvaru. Vai arī viņam vaja­dzētu palikt sēžam un ļaut, lai dzīvnieks valstīdamies Viņu dauza, spiež un droši vien arī kož… vai arī rīkoties sa­vādāk?

Harka apsviedās uz ēzeļa un tagad sēdēja otrādi, tā, kā sākumā bija sēdējis klauns, un satvēra ēzeļa asti.

To pašu brīdi ēzelis palika rāms — un, kad Harka tam piespieda pie sāniem ar kājām, tas sāka paklausīgi kā jērs rikšot pa apli.

Vienreiz, divas reizes, trīs reizes.

Trešā minūte bija garām, bet Harka joprojām sēdēja dzīvnieka mugurā.

Skatītāji tagad gaidīja klusu ciezdami, tā sakot, vaļā mutēm, bet, kad trešā minūte bija galīgi un nenovēršami pagājusi, gaisu satricināja piekrišanas orkāns. Juku jukām kliedzieni, aplausi, kāju dipoņa.

Harka nolēca no ēzeļa, paplikšķināja tam pa kaklu, pie­gāja pie inspicienta, paņēma savus desmit dolārus un aiz­gāja atpakaļ ložā. Atri apģērbās un sēdēja,, it kā nekas nebūtu bijis.

Matotaupa tikai smaidīja. Gleznotājs un Garais Šķēps izteica savu apbrīnu. Džims lādējās un teica:

—     Sasodīts! Puika ir viltīgs. Tad tāds bija tas dresūras triks, lai mežoni savaldītu. Vajadzēja man ar iedomāties!

Jāšanai uz ēzeļa sekoja lielais starpbrīdis. Daļa apmek­lētāju aizplūda uz dzīvnieku skati, starpbrīdī tos vēlreiz rādīja. Džims izgāja ar gaišsprogaino kasieri laukā. Glez­notājs un Garais Šķēps palika ar dakotiem vieni paši ložā. Dzeltenbārdis vēl arvien apmierināti smaidīja, atcerēda­mies, kā Harka bija ēzeli savaldījis.

Pēc kāda brīža ložā ienāca cilvēks frakā, kurš bija di­riģējis zirgu dresūru un ēzeļa jāšanu, un, nosaucis glezno­tājam savu vārdu, pieklājīgi apvaicājās, vai indiāņu zēns esot zinājis triku un varbūt jau kādreiz uzstājies cirkā. Dzeltenbārdis smiedamies apgalvoja, ka Harka ir pirmo reizi mūžā cirkā.

—      Bet, ser, tas jau ir pārsteidzoši, tas ir neticami, tas ir dabas talants, kas atgadās pa simt gadiem reizi!. Pie kādas cilts zēns pieder, un kam ir tādas audzināšanas spējas?

—     Pie dakotu cilts, mans kungs, un šeit sēž viņa tēvs.

Cilvēks frakā nopētīja Matotaupu, kā mēdz pirms lē­ciena uzmanīgi vērtēt jājamzirgu, kam atzīts smags rak­sturs — un tāpēc jārēķinās ar tā untumiem.

—      Man ir liels lūgums. Vai jūs, ser, mani atbal­stītu? — viņš vērsās pie gleznotāja.

—     Atkarībā no tā, kāda veida lūgums tas ir.

—      Mums ir nepatikšanas. Pieteiktā indiāņu grupa mums sagādājusi lielas nepatikšanas, tā gluži vienkārši palikusi pēdējā pilsētā, kurā mēs uzstājāmies. Laikam konkurenti būs to uzpirkuši. Cilvēki ir apbrīnojami negodīgi! Kad starpbrīdis būs beidzies un paredzētais numurs izpaliks, mēs būsim izgāzusies, būsim izpostīti! Ļaudis ir spējīgi izdemolēt solus un telti, tie iebruks kasē, un vispār ne iedomāties nevar, kas te notiks! Mums nepieciešams tātad, lai vai kas, indiāņu un kovboju numuru uzvest — vai sapro­tat? Kovboju te ir pietiekami, bet indiāņus, kas tiešām kaut ko spēj, ir grūti sameklēt, neiedomājami grūti.

—     Jā, un kāds tam sakars ar mums te?

—      Nu, es gribu teikt, puika prot jāt kā pats nelabais, to, protams, māk arī tēvs, par to nav šaubu! Es domāju, ka viņi prot arī šaut un mest laso. Būtu vajadzīgs mazs mēģinājums, pavisam īss iepriekšējs mēģinājums, un var­būt šis kungs jums līdzās ari piedalītos. Mani kungi, es lūdzu mani nepārprast, bet mēs esam pilnīgā izmisumā — ja ļaudis izdemolēs mūsu telti, mēs būsim izpostīti tieši tagad, kad ziema pie durvīm, un tikai jūs varētu mums palīdzēt. Jūs esat džentlmenis, es zinu, jūs sēžat ložā, lū­dzu, ticiet man, es neuzskatu jūs par artistiem! Jūs to da­rītu joka pēc, un es tā arī pieteiktu… es jūs gaužām un ļoti lūdzu… Jūs nesaņemsiet algu, jūs neesat artisti, bet zēnam es pasniegšu dāvanu. Zēns jau tagad ir kļuvis par publikas mīluli, un tas būtu vareni, ja es pieteiktu vienu numuru ar viņa piedalīšanos.

Garais Šķēps pārtulkoja teikto Matotaupam un Harkam.

—     Ser, es jūs pazemīgi lūdzu, pierunājiet savus sar- kanādainos draugus!

Garais Šķēps smaidīja tā, it kā būtu ar mieru paklausīt lūgumam. Matotaupa līdz šim nebija ne ar aci pamirkšķi­nājis.

—     Kādas ir tavas domas, Matotaupa? — Garais Šķēps vērsās tieši pie viņa. — Mēs varētu šejienes ļaudīm uzvest kauju par lapsas asti — trīs šejienes kovboji, kas viņiem ir, pret mums trijiem. Tas būtu interesanti!

Matotaupa sarauca lūpas.

—     Vai es drīkstu šim bālģīmim kaut ko vaicāt?

—     Pats par sevi saprotams!

—     Kāpēc viņš pieteica numuru ar indiāņiem un skaļi iz­kliedza pa pilsētu, ja taču zināja, ka trupa vairs nav pie cirka?

Cilvēks frakā samulsa.

—     Dakotu virsaiti, tas ir veikals, to prasa veikals! Tā nu tas ir. Dakotu priekšnesums bija nodrukāts, man vaja­dzēja plakātus izsniegt, man vajag arī izsaukt to, kas pla­kātos rakstīts… bez tam indiāņu trupas menedžeris ir ceļā, lai tomēr viņus vēl dabūtu šurp. Var būt, ka viņam tas izdosies. Es ceru, ka tas izdosies. Vēlākais, līdz rītam trupa būs šeit. Būtu nepieciešams tikai šodien vienu pašu reižiizlīdzēt!

—     Lai bālģīmis taču samaina secības kārtību un vis­pirms parāda lauvas un tīģerus, un vīru uz virves! Beigās uzstāsies viņa kovboji…

—     Un jūs kopā ar tiem, virsaiti?

—     To mēs pārdomāsim.

^ Matotaupas vārdi likās stipri noraidoši. Viņš būtu pa­teicis «nē», ja nebaidītos būt nepieklājīgs pret Garo Šķēpu.

—      Es joprojām ceru! — iesaucās cilvēks frakā, — Mums pa ziemu ir laimējies piesaistīt pamatīgu publikas pievilcēju un kovboju, gados jaunu cilvēku, nepārspē­jamu. Viņš ir indiāņu un kovboju trupas vadonis. Ja viņš pirms izrādes beigām vēl atgrieztos, es viņu atsūtītu šurp. Viņam nespēsit pretoties.

—     Kā viņu sauc?

—     Bizoņu Bils.

Garais Šķēps paraustīja plecus. Viņam šis vārds bija svešs. Gaiļu kauju Bils tas nevarēja būt. Cilvēku ar vārdu Bils bija tik daudz kā smilšu jūras krastā.

Starpbrīdis tuvojās beigām. Kase pa starplaiku bija at­vērta, gaišmatainā tuklā dāma sēdēja kases ratos.

Džims atgriezās ložā starojošu seju. Par savas labās omas iemeslu viņš neminēja ne vārda, un neviens arī pēc tā netaujāja. Garais Šķēps pastāstīja par sarunu ar cilvēku frakā. Džims skaļi uzplāja sev pa cisku.

—     Ļautiņi, tas tik ir pamatīgi! Pamatīgi, es saku! Bi­zoņu Bils! To es pazīstu, esmu redzējis viņu pie mērīšanas darbiem vasarā. Traks puisis, tam ir nākotne. Vēl ļoti jauns, bet no viņa iznāks lietaskoks. Gribu redzēt, vai viņš atvilks indiāņus atpakaļ cirkā. Tie streikojot, kā es dzirdēju. Gribot saņemt algu.

—     Kā tad tā, vai viņiem algu nemaksā? — Gleznotājs bija sašutis.

—      Alga šā, alga tā, kā jau nu tas mēdz būt. Tiek norē­ķināts ēdiens, dzīvošana ratos, labās drēbes, kas nepiecie­šamas manēžā. Nekas daudz jau pāri nevar palikt. Bet gan jau tie atgriezīsies. Bizoņu Bils prot ar indiāņiem apie­ties.

Matotaupa lika sev pārtulkot Džima teikto. Lūdza to Ga­rajam Šķēpam, jo baidījās, ka Džims dakotu valodā neat­kārtos gluži visu, ko teicis angļu valodā. Garais Šķēps tulkoja visu vārds vārdā.

—     Mēs neiesim šodien manēžā. Es esmu runājis, hau! — tas bija Matotaupas gala slēdziens.

Kapela jau spēlēja, augstais režģis publikas aizsardzībai pret plēsīgajiem zvēriem bija uzcelts. Lielie plēsoņas ienāca pa režģu eju un apsēdās uz viņiem norādītajiem ķebļiem. Tā bija jaukta, dresētājam ļoti grūti valdāma

plēsīgu zvēru grupa, četras lauvas un divi karaliskie tīģeri. Lai kairinātu skatītāju nervus, dresētājs kaitināja dzīvniekus ar aprautiem, asiem uzsaucieniem un ādas pāta­gas plīkšķiem. Zvēri atbildēja ar rēkoņu un, tiklīdz viņš tuvojās,.sita ar ķepu. Viņam bija līdzi gara kārts, ko viņš turēja zvēriem pretī un ko tie ar ķetnām sita. Kārts bija jau no daudzu ķetnu sitieniem un kodieniem vienos robos.

N — Bello! Bello! Uā… uā! Tigra! Tigra! Tigra!

Tīģeriene, atņirgdama varenos zobus, parādīja lielos ilkņus. Tā nerēca, tikai dusmodamās rūca. Nikni sita pa kārti un koda kokā.

Dresētājs nervozēja. Harka pamanīja uz nosmiņķētās sejas sviedru lāses. Pa režģu starpu kāds palīgs sniedza liesmojošu stīpu. Dresētājs lika visrāmākajam no visiem četriem lauvām lēkt tai cauri. Dzīvnieks vilcinājās, tad sa­gatavojies lēca garā stiepienā bez jebkādas piepūles cauri stīpai, to bija biedējusi tikai uguns.

Trīs pārējie lauvas aši sekoja tā piemēram.

Pēc tam dresētājs nolika pātagu, paņēma rokā lielu pistoli un izšāva gaisā. Dobji rūcot, karaliskais dzīvnieks aizgāja uz nolēcieņU ķebli. Dresētājs izšāva otru reizi un gandrīz apsvilināja dzīvniekam spalvu. Tīģeris lēca ar ne­vērīgu eleganci, kurā Harka likās nojaušam skumjas un

nicinājumu. Gluži citādus lēcienus tīģeris parādītu brī­vībā! Mežonīgu apvidu valdnieks, tagad gūstā, aiz rež­ģiem, ar pātagām un pistolēm tramdīts par prieku skatī­tājiem! Zēna sirds pukstēja līdzjūtībā. Medīt vajadzētu šādus dzīvniekus, nevis likt viņiem izpildīt bērnišķīgus lēcienus! Garajam Šķēpam jāapprasās, kur šādi tīģeri mājo.

Pēdējai pienāca kārta tīģerienei. Pārējie pieci plēsoņas jau sēdēja savās vecajās vietās, bet bija tramīgi un tikpat nervozi kā dresētājs melnajā zīda blūzē, zem kuras tas valkāja bruņu kreklu.

—     Tigra… Tigra!… Tigra!

Tīģeriene dusmīgi rūca un atkal koda kārtī. Mūzika ap­klusa. Skatītāji gaidās saspringa. Cirkā valdīja klusums.

—     Tigra! — Dresētājs ātri trīs reizes pēc kārtas izšāva. Iekaukdamās tīģeriene aizlēca līdz ķeblim. Dresētājs tu­rēja kreisajā rokā liesmojošo stīpu, labajā pistoli. Dzīv­nieks plaši atplestu rīkli rūca. — Tigra!

Rūkoņa tagad skanēja piesmakusi. Tīģeriene sagatavo­jās lēcienam, bet ne virzienā uz liesmojošo stīpu. Viņa lēca, dresētājs aši pieliecās, un dzīvniekš^pāri viņa skaus­tam atdūrās smiltīs.

Sievietes un bērni skaļi iekliedzās. Skatītāju — vīriešu vidū iegruzdējās nemiers. Harka tagad skaidri redzēja, cik iekrituši bija dresētāja izkrāsotie vaigi un cik drudžaini aiz uztraukuma spīdēja viņa acis.

—     Tigra!

Dzīvnieks sēdēja smiltīs, uzmetis kūkumu un atņirdzis zobus. Tas klusi un draudīgi rūca. Dresētājs stiepa tīģe­rienei pretī kārti, bet viņa vairs nekampa to. Viņa neiz­laida no acīm cilvēku.

Daudzas sievietes sēdēja, aizlikušas acīm priekšā plauk­stas, lai neredzētu, kas tagad notiks. Harka ievēroja di­vus cirka kalpotājus, kas ar ūdens šļūtenēm stāvēja ārpus režģa. Bet viņš nesaprata, ko ar tādām šļūtenēm dara. Ga­rais Šķēps steigšus paskaidroja. No ūdens plēsīgie zvēri baidās tāpat kā no uguns.

Tīģeriene otrreiz lēca virsū cilvēkam, un dresētājs otr­reiz izvairījās. Dzīvnieks no jauna devās pie nolēcienu ķebļa, bet tikai uz bridi. Zvērs noslīdēja smiltīs un za­gās pāri manēžai. Otro tīģeri un lauvas sagrāba nemiers.

Dresētājs kaut ko sauca, ko Harka nespēja saprast. Garais Šķēps tulkoja. Lai palīgi atverot lūku uz režģoto eju, tad dresētājs varētu dzīvniekus — vai vismaz dažus no tiem — izdzīt no manēžas. Taču inspicients noraidošu seju to aizliedza, un lūka palika aizvērta.

—     Tigra! Tigra!

Dresētājs no jauna izstiepa uz priekšu degošo stīpu un satvēra pātagu. Viņš plīkšķināja un uzsita ar nīlzirga ādas siksnu. Visi četri lauvas uz ķebļiem, spiesti no cīņas atkāpties, rūca, atbalsodami pašapziņu, kas viņos nupat bija pamodusies. Taču otro tīģeri bija pārņēmis niknums, viņš nolēca smiltīs un kopā ar tīģerieni sāka mest līku­mus, ap dresētāju. Ari šis tīģeris vairs nezvēla ar ķepu pa kārti.

Dresētājs lika sev no jauna pasniegt liesmojošo stīpu, pārdroši metās ceļā tīģerienei un izšāva.

—     Tigra!

Dzīvnieks, šāviena sabiedēts un lodes skarts, izslīdēja cauri stīpai. Otrs tīģeris augstu palēcās gar režģi un ieķērās ar nagiem augšējā šķērsī. Sašūpojās viss režģis. Skatītāji šausmās iekliedzās, draudēja izcelties panika. Inspicients nemanot pamāja. Tīģeri skāra ūdens strūkla, un dzīvnieks tai pašā brīdī nokrita lejā. Skatītāji atvilka elpu. Kādu sievieti, kas raustījās krampjos un kliedza, kalpotāji neuzkrītoši izveda laukā.

Dresētājs, kurš tagad bija nodrošināts pret pārējiem dzīvniekiem, piespieda tīģerieni aiziet uz nolēcienā vietu. Viņš bija nolicis sānis pātagu un kārti un darbojās ar pistoli un liesmojošo stīpu. Dzīvnieks paklausīja un ne­gribīgi lēca, kā paredzēts. Tūlīt pēc tam tas jau stāvēja pie izejas lūkas.

Uzbangoja piekrišanas vētra.

Harka redzēja,, ka dresētājs bija pārguris. Viņš tikko turējās kājās, tomēr palika stāvam manēžas vidū, klanījās un pateicās par aplausiem un piekrišanas saucieniem, ka­mēr kalpotāji no ārpuses atvēra lūku uz režģoto eju. Plē­soņas rikšoja laukā. Kalpotāji no augšas bakstīja ar spie­ķiem cauri režģiem, lai dzīvniekus pamudinātu.

Ari skatītāju vidū daudzi slaucīja sviedrus no pieres. Lielo režģi nojauca, un dresētājs, arvien vēl pateikdamies, devās prom. Ieskrēja klauni un dzina jokus. Harkam smiekli vairs nebija prātā. Viņš apņēmās nākošajā dienā aiziet u^ dzīvnieku skati un palikt ilgu laiku pie tīģeru sprosta.

Sekoja pēdējie akrobātikas priekšnesumi uz stieples un trapeces. Zēns jutās pārsteigts, redzot, kādu veiklību cil­vēkam iespējams sasniegt. Gadījās, ka reiz vingrotājs uz stieples nejauši paslīdēja, bet vēl paguva ar roku pie­ķerties, tāpēc nenogāzās lejā.

Beidzot pienāca laiks noslēguma numuram. Bija jau pusnakts. Skatītāji tērgāja, smējās, ēda saldumus un dzēra. Harka nogaidīja, vai cilvēks frakā parādīsies vēlreiz, tad viņš saņemtu noraidošu atbildi. Matotaupa bija savu vārdu teicis, un viņa lēmums nebija grozāms. Vai mednieks, vārdā Bizoņu Bils, parādīsies? Vai viņš vispār bija atgrie­zies? Par šo cilvēku Harka interesējās vairāk nekā par kungu frakā, jo, lai gan tas savus skaistos zirgus lieliski dresēja, tomēr ar prēriju tam nebija ne mazākās saskares. Turpretī no Bizoņu Bila dvesa vēja un tālumu elpa, at- j ausma par brūn vilnaino baru, kas auļos uzvirpināja gaisā smiltis. Nevis manēžas smiltis, kas jauktas ar zāģu skai­dām, bet smilšu mākoņi pār prēriju. Harka atcerējās bul­tas, kuras bija sabadījis bizoņa mugurā. Kopš tā laika viņam nebija vairs bijis' izdevības dzīties pakaļ kādam bi- zonim. Tagad bija rudens, lielo medību laiks. Bet viņš, Harka, sēdēja šeit teltī, kur nejuta vis bizoņu dvaku, bet staļļu smaku..

No manēžas durvīm pa loka eju aiz ložām nāca kāds cilvēks un apstājās pie ložas, kur sēdēja Harka. Zēns to dzirdēja gan, bet tīšuprāt neatskatījās, jo te nevienam nebija jādomā, ka viņš tam pievērš .uzmanību. Pienācējs nebilda ne vārda, pagriezās un aizgāja atpakaļ pie ma­nēžas izejas un ieejas. Harka, pavēries viņam nopakaļ, redzēja, ka viņam bija mugurā kovboja apģērbs.

—     To mēs aizbaidījām, — sacīja Garais Šķēps. — Tu, mans vecākais brāli Tāllidojuma Putns, biji laikam viņam pārāk grezni ģērbies, Matotaupa pārāk lepns un Harka pārāk iecirtīgs. Viņi uzstāsies ar savu priekšnesumu bez mums.

—     Bizoņu Bils tas nebija, — Džims konstatēja. — Ja viņš pats būtu atgriezies, bet pie mums šeit atsūtījis tikai kādu šķielaci kalpu mūs nopētīt, tad lai viņš necer, ka mēs uz šī āķa uzķersimies.

Atnācējs bija tikko pazudis manēžasJeejā, kad jau ka­pela atskaņoja tušu.

Iekšā ieauļoja grupa kovboju. Džims, kā paradis, plauk­šķināja. pa ciskām un auroja:

—     Bizoņu Bil! Bizoņu Bil!

Nezin vai kādam no skatītājiem bija pazīstams šis vārds, kas pēc dažiem gadiem kļūs varen slavens, bet ar Džima izsaucienu pietika, lai visus pārliecinātu, ka šis vārds jāpazīst, ja grib būt lietpratējs robežas un mežonīgo Rietumu jautājumos, tāpēc dažas jaunu ļaužu grupiņas tūlīt piebiedrojās:

—      Bizoņu Bil! Bizoņu Bil!

Jātnieks kovboju priekšgalā, kuram šie saucieni bija domāti, bija lepni uzcirties — drēbes no vissmalkākās ādas, kājās garie zābaki ar atlokiem, un galvā cepure ar platām malām. Viņš māja sveicienus ar roku kā žēlīgs karalis savā karaļvalstī. Harka vēroja viņa seju. Tā bija skaista, šaura, deguns stipri izliekts, acis zilas. Viņam bija bārda, bet citāda nekā gleznotājam, tā auga uz zoda, un tad vēl ūsas. Ko tik tie bālģīmji visu neizdomā! Kovboji Bizoņu Bila vadībā sāka demonstrēt savu jāšanas māku. Nebija nekā tāda, ko Harka nezinātu, bet viņi jāja tie­šām labi un šāva droši. Indiāņi nebija redzami.

Ar vispārēju troksni, pakavu dipoņu, zirgiem slejo- ties pakaļkājās, ar šaušanu un klaigāšanu izrāde beidzās. Publika dāsni aplaudēja.

Tiklīdz kovboju trupa bija prom, piecēlās arī skatītāji un spiedās uz izeju.

Pieci ložā sēdētāji palika sēžam un nogaidām, kamēr pūlis būs aizplūdis. Lampas jau tika dzēstas, kad arī viņi beidzot, iedami cauri tukšajai teltij, izkļuva laukā. Pēc lielās ļaužu drūzmas, mūzikas, trokšņa un visiem uztrau­kumiem tumšā telts, klusums un tukšums likās gluži ne­ierasti. Manēžā staļļu puiši slaucīja uz lielām lāpstām mēslus kopā ar zāģu skaidām.

Laukā šur tur pulciņos stāvēja cilvēki. Lielākā daļa vēl negribēja iet mājās, bet iegriezties krogos. Sievas strī­dējās par to ar vīriem. Bērni bija noguruši. Daži, mazākie, brēca.

Pēkšņi izcēlās tracis, kas visus apklusināja. Kāds, balsij aizraujoties, sauca policiju. Tūlīt pat cilvēki metās turp. Saskrēja pūlis.

—     Tas man jāredz! — noteica Džims un pazuda burzmā. Abi dakoti un gleznotājs ar Garo Šķēpu palika stāvam un gaidām pie ieejas cirkā. Vēl neviens nesaprata, kas ir atgadījies.

Drīz Džims smīkņādams atgriezās:

—          Izlaupīta kase! Tas tik ir joks, manas dāmas un kungi, vienreizēji, neiedomājami, kaut kas nebijis, jo nav palicis pāri neviens penijs. Nudien, vakara lielākā sen­sācija!

—     Kur ir kasiere? — apjautājās gleznotājs.

—     Nu, aizmukusi! Ko tad tu domāji? Atklājies, ka šī ir tāla lidojuma putniņš.

—     Tātad viņa nav nogalināta?

—      Kur nu! Nevajag vienmēr domāt to ļaunāko. Reizēm iziet arī citādi. Bet šis ir bijis vērtīgs ķēriens, par to nav šaubu. Pēc plēsīgo zvēru numura viņa bija jau izpārde- vusi četriem vakariem un trim pēcpusdienām. Tāpēc vien, ka cilvēki laukā dzirdēja rēkoņu un gribēja sev nodrošināt sensacionālo skatu nākošajai dienai.

Tad viss ienākums par četrām dienām ir prom?

—     Visa nauda.

—     Vai tad šī sieviete bija viena pati kases ratos? Ne­viens to neapsargāja?

—     Pamatīgi apsargāja, protams. Kur nu, tādā pilsētā kā šī! Bet šie skatījās un klausījās vairāk uz to, kas no­tiek ārpusē. Kurš gan liēkas zinis, ja kasiere iziet brīdi laukā! Grābienam kasē, protams, vajadzēja būt zibenīgam. Iespējams, ka sardzi viņa bija uzpirkusi.

—     Kā tagad cirks baros dzīvniekus, ar ko maksās cil­vēkiem, par vietu… nezin vai uzņēmumam ir bankā re­zerves?

—     Kas man par daļu. Vai iesim uz viesnīcu?

Mazā grupa devās atpakaļceļā. Galvenā iela bija ļaužu pilna, te valdīja gandrīz lielāka rosība nekā dienā un vai­rums veikalu vēl arvien bija vaļā.

Kad Harka kopā ar tēvu atkal bija mazajā viesnīcas istabā atgūlušies uz vilnas segām, viņam gandrīz vai galva griezās riņķī. Bet viņš centās ātrāk aizmigt, jo nāko­šajai dienai viņam bija padomā daudz iešanu. Harka gri­bēja aiziet ne vien pie tīģeru būra, bet arī pārliecināties, vai indiāņi ieradīsies vai ne. Par kases aplaupīšanu viņam bija pašam savas domas, bet tās viņš neatklāja pat tēvam.

Naktī viņš gulēja slikti-— nevis tāpēc, ka būtu sanervo­zējies, bet viņu nomāca istabas gaiss, pie kā viņš nebija pieradis. Harkam šķita, ka pilsētā, viscaur pretīgi smako, bet visneciešamāk slēgtās telpās.

Nemiers mājā pamodināja viņu vēl pirms rītausmas. Viņš dzirdēja, ka pie kaimiņu istabas durvīm, kur gulēja gleznotājs un Garais Šķēps, stipri klauvēja, izdzirda īgno un nogurušo gleznotāja balsi, tad smagus soļus līdzās un divējas skarbas balsis. Pēc kāda laika balsis kļuva rā­mākas — un divi vīri, smagi sperdami soļus, gāja prom. Nudien, neviens baltais neprata iet klusiņām.

Tūlīt pēc tam gleznotājs un Garais Šķēps ienāca pie abiem dakotiem. Gleznotājs saprata, ka indiāņi būs dzir­dējuši troksni viņa istabā, un sāka tūlīt stāstīt,

—     Bija ieradusies policija. Džimu, protams, bija re­dzējuši mūsu ložā kopā ar sprogaino gaišmati kasieri, un aizdomas krita uz viņu. Policija vaicāja, ko es par Džimu - zinot. Es nevarēju neko vairāk pateikt, tikai to, ka sīku­mos viņš labprāt blēdās, lai tiktu pie dažiem dolāriem, bet nopietnos gadījumos sniedzis mums visai iespaidīgu palīdzību Bezzobu Bena baigajā miteklī. Starp citu, kā es dabūju no policijas zināt, Džims varējis uzrādīt kādā mazā privātā bankā šeit, pilsētā, diezgan ievērojamu kontu. Tāpēc policija izsvītrošot viņa vārdu no aizdomās turēto noziedznieku saraksta.

—     Vai Džims ir šeit, mājā?

—     Viņš sēžot lejā, krogā, un visus apdzirdot. Krodzi­nieks esot viņam tāpēc labvēlīgs. Rēķins aug. — Glezno­tājs ironiski smaidīja. Viņš varēja iedomāties, ka šis rē­ķins tiks ieskaitīts viņa, nevis Džima kontā.

Miegs nu vairs nebija prātā. Garais Šķēps un abi da- koti pasūtīja sev istabā bagātīgas brokastis: gaļas zupu un ceptu gaļu. Bālģīmju pārējie ēdieni viņiem negaršoja. Ar šo maltīti dakotiem pietika visai dienai. Gleznotājs vis­pār negribēja nekā ēst. Viņš nejutās īsti labi un nolēma palikt gultā. Garais Šķēps bija noraizējies par viņu, bei­gās tomēr ļāvās pierunāties aiziet ar Harku uz dzīvnieku apskati, bet Matotaupa gribēja palikt pie gleznotāja. Harka gan lāgā neticēja, ka viņu jau tagad varētu ielaist, bet Garais Šķēps sacīja:

—     Nāc, tiem tagad vajadzīga nauda. Gan mēs tiksim iekšā.

Cejenām izrādījās taisnība. Nebija vajadzīgas nekādas garas pārrunas, staļļu puisis par dzeramnaudu ielaida abus iekšā pa vārtiņiem. Viņš bija zēnu tūlīt pat pazinis. Agrajā rīta stundā, kad publika vēl netika ielaista, darbs cirkā ritēja pilnā sparā. Staļļi un būri tika saposti, plē­sīgo zvēru krātiņi tīrīti ar šaurām garkātu slotām, ar kurām varēja pabraukt zem režģiem. Būri bija mazi, jo visi tika pārvadāti ar ratiem. Visi četri lauvas gulēja

līdzās cits pie cita vienā būrī, abi tīģeri blakus būrī. Dzīv­niekiem nebija telpas, kur paieties. Tā nu tie gulēja un raudzījās ar savām lielajām, dzintardzeltenajām acīm pa šaurajām spraugām starp būra režģiem.

Harka vēroja tīģerieni. Garais Šķēps tikmēr' klaiņoja pa zirgu staļļiem. Viņš vēlējās apskatīt Bizoņu Bila sirmi.

Zēns palika nekustīgi stāvam pie virves, kas bija novil­kta gar būri, lai atturētu skatītājus pienācīgā attālumā. Harka palika tik ilgi mierīgi stāvam un tik ilgi nenovērs- damies raudzījās uz tīģerieni, kamēr notvēra tās stingo skatienu. Viņa lēnītēm kustināja nagus, kurus gan bija ievilkusi, bet tomēr cilāja, kaut arī gandrīz nemanāmi.

Harka bija tā iegrimis klusā domu apmaiņā ar dzīv­nieku, ka pat nepamanīja divus cilvēkus, kuri nostājās viņam aiz muguras. Viņš tikai ievēroja, ka tīģerienes ska­tiens novērsās un ietrīsējās viņas ūsu gali. Tāpēc viņš pagriezās atpakaļ. Aizmugurē stāvēja Garais Šķēps un dresētājs. Dresētājs bija apņēmis ap pleciem peldmēteli.

—     Vai tu tomēr nāksi pie mums? — viņš jautāja. — Di­rektors un inspicients kā sadeguši sagatavot ar tevi gran­diozu numuru. Tavs tēvs varētu pieprasīt lielu atalgo­jumu, ja mēs visi nebūtu vakar vakarā krituši nabadzībā. Direktors grasās izdarīt pašnāvību, un inspicients plēš sev matus. Sasodītie bezgoži laupītāji! Cilvēki mokās un strādā, un šie paņem un aizlaižas!

Dresētājs tagad, no rīta, bija bez grima. Harka rau­dzījās viņa pelēki bālajā sejā. Redzēja, kā raustījās viņa plakstiņi, redzēja viņa kalsnās rokas.

—     Kāpēc tu kaitini dzīvniekus? — jautāja zēns. — Tie klausītu tevi daudz labāk un arī vairāk iemācītos, ja tu apietos ar tiem mierīgāk.

—     Ak tā, tu to pamanīji? Bet man tie jākaitina katru vakaru, lai publikai par tās naudu kaut kas tiktu. Kād­reiz jau izies greizi, es zinu, zinu. Ko tas līdz! Esmu piera­dis pie lielās algas. Vai gribi noskatīties mēģinājumu? Es sākšu pirmais.

Harka pamāja.

Staļļu puiši jau sastādīja režģu eju. Plēsoņas pārņēma nemiers, tie zināja, ko nozīmē šī gatavošanās. Dresētājs un Garais Šķēps iegāja teltī, kur jau stāvēja lielais rež­ģis. Tie gan mācēja ātri strādāt!

Dresētājs nometa peldmēteli un tagad stāvēja pie krā­tiņa durvīm vienkāršās biksēs un triko kreklā.

—      Nāc, — viņš sacīja zēnam. — Tu vari mierīgi nākt iekšā. Nekas nenotiks! — Viņam bija rokā pātaga, bet nebija ne pistoles, ne kārts. Viņš atvēra krātiņa mazās durvis.

Harka nevilcinājās ne mirkli. Viņš sekoja dresētājam, kurš aizgāja līdz manēžas vidum un tur palika stāvam. Dzīvnieki rotaļājās cits ar citu, lēca uz ķebļiem, šļūca nost, vārtījās, priecīgi izkustēties. Pastarpēm tie pablenza uz svešo puiku, bet, tā kā viņš izturējās mierīgi un paļāvīgi, tad uzskātīja viņu par uzticības cienīgu. Rāmākais no lau­vām, kurš jau divas reizes bija pieglaudies dresētājam, lai viņš paburza krēpes, piegrūdās tagad arī Harkam. Tīģeriene iesēcās, atklādama asos ilkņus.

—     Viņa ir greizsirdīga, un tāpēc arī uz viņu nevar paļauties, — sacīja dresētājs un piegāja pie lielās, svīt­rainās kaķes. Tā — drīzāk pabaidīdama nekā aiz ļau­numa — kampa un vieglītēm kustināja šurp un turp sa­vas garās astes galiņu. Dresētājs turēja augstu paceltu stīpu, un tīģeriene, smiltīs atspērusies, skaistā lidojumā izšāvās cauri. — Šādi tas būtu gaužām garlaicīgs nu­murs, — dresētājs teica Harkam.

Mēģinājums ar plēsīgajiem zvēriem ilga tikai pusstundu, jo nekas jauns netika mācīts, tikai atkārtoti vecie triki. Harka kopā ar dresētāju izgāja no sprosta.

—     Tu esi dzimis cirkam, zēn, — viņš sacīja, aizslēg­dams lielā būra durvis, lauvas un tīģeri paši, bez mudinā­juma devās pa režģa eju. — Apdomā! Tā ir tava nākotne.

—     Vai tu šovakar atkal kaitināsi zvērus un tik bez­jēdzīgi liksi uz spēles dzīvību?

 — Šovakar un katru vakaru. Tās ir manas beigas.

Harka vairs nekā neatbildēja. Klusu ciezdams viņš pie­biedrojās atkal Garajam Šķēpam, kurš, stāvot pie režģa, bija sarunu tulkojis.

—      Jaunas ziņas, — viņš sacīja Harkam. — Indiāņi tomēr nāks. Viņiem nav vairāk, ko ēst. Naudas viņiem nebija. Kas tiem cits atlika? Nu jau viņi jāj pilsētā iekšā, un, kā es dzirdu, ļaudis uz viņiem tā blenž, it kā savu mūžu nebūtu redzējuši indiāņus. Stulba tauta.

—     Pie kādas cilts pieder šie indiāņi?

— Pie dakotiem.

—     Tad mēs varēsim sarunāties!

—     Ja menedžeris mums atļaus. Vai tu zini, kas bija iegājis direkcijas vāģī un tagad visur ložņā pa cirku?

Džims. Viņš dodot direkcijai naudu grūtību pārvarēšanai. Par augstiem procentiem.

Garajam Šķēpam, runājot dakotu dialektā, vajadzēja daudzus vārdus un jēdzienus sīki aprakstīt. Vārdam «pro­centi» šai valodā apzīmējuma nebija.

Bija dzirdams, ka galvenajā ielā atkal skan trompete un saucēja spalgā balss. Jo tuvāk cirka teltij tuvojās gā­jiens, jo Garais Šķēps uzmanīgāk klausījās. Harka ievē­roja arvien pieaugošu nepatiku viņa sejā.

—      Ko tik tie visu nesamelo! — viņš sacīja. — Tu esot Tatankas Jotankas dēls, saņemts ciet, kad laupītāji uzbrukuši zemes mērītājiem, un šovakar atkal uzstāšo­ties. Tāpēc tikšot pārdotas vēl īpašas ieejas biļetes. Viņi, liekas, grib otrreizēju samaksu par labajām vietām un tā piepildīt kasi.

Garais Šķēps un Harka noskatījās, kā tika pievesti sim­tiem krēslu un solu un salikti ejās starp sēdvietām. Ja visas vietas būs aizņemtas, tad neviens nevarēs pa­kustēties.

Tad abi aizgāja uz poniju un ēzeļu stalli, kur vēl dau­dzi aizgaldi bija brīvi. Dakotu grupa ieradīsies ar zir­giem, zirgus viņi atvedīs šurp, un te varētu visvieglāk viņus neuzkrītoši novērot. Harka un Garais Šķēps paslē­pās pie četriem ēzeļiem. Klauns bija viņus ievērojis, to abi zināja, tomēr nedomāja, ka viņš traucēs. Lielais, druknais cilvēks ar bērna seju bez sava ērmotā apģērba un grima vairs neizskatījās smieklīgs, bet laipni nopietns, tomēr pienāca klāt un, daudz negudrodams, ielīda sal­mos pie abiem.

—      Bērns, — viņš skumji uzrunāja Harku. — Tu sabojāji manu triku. Kā tu varēji to atminēt? Nu esmu palicis bez sava numura! Ko lai iesāku ar ēzeļiem bez sava numura? Inspicients grasās mani „sviest laukā. . Lai es izdomājot jaunu triku, viņš saka. Tik ātri tas nav iespējams! Ko tu saki par šito? Klauns, zēns un mežonīgs ēzelis? Ar to taču varētu kaut ko iesākt!

—     Kaut ko, bet ne «numuru», — iebilda Harka. Vārdu «numurs» viņš jau bija iegaumējis. Viņš pielika pirkstu pie lūpām, lūgdams klusēt, jo patlaban no āra nāca šurp indiāņi. Bija dzirdams, ka ārpusē tie pašķīrās, un tad jau arī pirmie nāca ar saviem zirgiem stallī. Tie neapšaubāmi bija dakoti, vīri, sievas un bērni.

—     Tur ir viens, ko es pazīstu! — steigšus čukstēja

Garais Šķēps. — Mēs bijām kopā rezervātā. Es viņu uz­runāšu.

Garais Šķēps piegāja pie šī cilvēka, kurš pārsteigts un ne visai laipni pagriezās, kad tika uzrunāts. Bet tad viņš palika stāvam pie Garā Šķēpa un abi tērzēja, kamēr pie viņiem pienāca trausls, kalsns bālģīmis un sarunu pārtrauca.

— Kas tā par pļāpāšanu! — viņš spiedzīgā balsī uzsauca dakotam. — Kusties, mēģinā­jums sākas, tā jau ir pārlieku daudz laika zaudēts!

Indiānis pārtrauca sarunu un, neiebildis ne vārda, gāja, kā pavēlēts. Garais Šķēps at­griezās pie Harkas un klauna.

—      Dakots, ar kuru es runāju, ir Dziedošā Bulta, — viņš sacīja. — Jau viņa tēvs tika nogādāts rezervātā. Viņam palaimējies tikt no turienes prom. Pārējie dakoti ir no Minesotas un pēc sacelšanās pagājušajā gadā nevarēja vairs bēgt uz Kanādu. Cirks ir viņus salīdzis, un tagad viņi ir tam pilnīgi pakļauti, jo prot tikai dakotu va­lodu un ir bez līdzekļiem.

Ne Garais Šķēps, ne klauns nedabūja zināt, kādas ir Harkas domas par visu to, jo zēns tikai pajautāja:

—       Vai mēs noskatīsimies mēģinājumu? — un jau steig­šus izgāja no staļļa laukā. Garais Šķēps un klauns ar no­pietno seju un bērna.acīm viņam sekoja. Visi kopā apsē­dās ierastajā ložā. Inspicients, stāvēdams pie manēžas ieejas, pamirkšķināja Harkam un Garajam Šķēpam. Zē­nam nepatika inspicienta gaļīgā, bālā seja, un viņš no­vērsa acis.

Manēžā, kas nebija vairs norobežota ar režģi, sapulcē­jās dakotu grupas locekļi. Menedžeris, kurš nupat bija sakliedzis uz Dziedošo Bultu, vadīja mēģinājumu. Viņš klaigāja bez mitas, nedomādams, vai viņu kāds saprot, skraidīja un ar mīmiku un žestiem norādīja, kas pārējiem pēc viņa priekšzīmes darāms. Reizē ar zirgiem arēnā uz­nāca sievietes un bērni. Šeit nebija visi trupas zirgi, tikai

daži, izvēlēti. Sievietes aši uzcēla divas teltis, ko Harka atzina par īstiem tipi. Bērnus iesūtīja teltīs, kad manēžā ieauļoja indiāņu jātnieks un skaļā balsī izsauca vārdus, ko bez trupas locekļiem saprata vēl tikai Harka un Garais

Šķēps.

—     Dakotu viri! — viņš sauca. — Bālģīmji mūs atveduši šurp. Viņi mūs piekrāpuši. Mēs esam viņu gūstekņi, kaut ari bez važām. Mums jāpaklausa uz vārda. Viņi mūs baro, kā mēs barojam savus zirgus, un viņiem ir rokā groži. Viņi pavēlējuši uzbrukt pasta karietei, sagūstīt kādu mei­teni un to spīdzināt. Negods mums! Bet mums jātēlo bāl- ģīmjiem laupītāji un zagļi!

Pēc šīs uzrunas visi sauca: «Hau! Hau!» — un jāja aiz runātāja apkārt manēžai.

Pa manēžas ieeju iebrauca četrjūga pasta kariete ar nesalīdzināmi skaistākiem zirgiem, nekā jebkad bijuši pasta karietes aizjūgā. Dakoti ar mežonīgu rēkoņu satvēra pavadas, šāva ar pistolēm un izvilka no karietes meiteni, kurā Harka pazina cirka jātnieci. Viņu piesēja pie šauras dēļu sienas, ko cirka apkalpotāji jau bija nostiprinājuši, un kāds atbaidoši izkrāšļojies dakots svieda uz viņu na­žus, kas katru reizi palika iedūrušies divus trīs centimet­rus no meitenes auguma. Kad kokā iecirtušos nažu asmeņi izzīmēja visas meitenes auguma kontūras, dakoti, atkal rēkdami, nažus un cirvjus vicinādami, lēkāja apkārt pa manēžu.

Tobrīd no manēžas ieejas puses nopaukšķēja bises šā­viens un kāda balss sauca angļu valodā:

—      Kur ir notvertā lēdija? Uz priekšu, vīri, izlūki un kovboji, netaisnības atriebēji, mēs viņu atbrīvosim! •— Šāvienu sprakšķu pavadīti, kovboji iebruka manēžā. In­diāņi, vicinādami nažus, kā paredzēts, nokrita smiltīs,, un Bizoņu Bils pacēla meiteni uz sava sirmja un tad triumfa jājienā apauļoja trīs apļus.

Šī izrāde tika divas reizes atkārtota. Menedžeris ar trauslo, netikumos novājināto augumu spiedza, indiāņi paklausīja. Beidzot viss paveicās pēc inspicienta vēlēšanās. Gaišmatainā meitene bija aizkustinoša, indiāņi izskatījās atbaidoši, un kovboji darbojās, uzvarām vainagoti.

Harka sēdēja tukšajā cirka ložā, bet domās viņš te ne­bija. Viņa domas neklīda arī kaut kur tālu prom, neviens nespēja tās uzminēt. Viņš bija dzirdējis savas dzimtās va­lodas skaņas, to nerunāja vis svešinieki kā svešu valodu,

bet dakoti dakotiem. Ko viņš bija šai valodā izdzirdis! Tad sekoja kaunpilnā, muļķīgā izrāde, tika izsmieti dakotu pa­radumi un tikumi, cildināta ienaidnieku uzvara. Tas bija pārāk daudz, un zēnā nobrieda bīstama apņemšanās. Sva­rīgus lēmumus indiāņi nepieņem ātri un nemēdz par tiem daudz runāt. Ja Harkam tagad vajadzētu savas domas iz­teikt vārdos, tad viņš pieietu pie inspicienta un teiktu vi­ņam vārdus, kādus Matotaupa sacīja Vecajam Antilopēm: «Tā ir tava nāve. Gaidi to. Es nākšu!» Taču Harka nebija patlaban prērijā, tāpēc savas domas paturēja pie sevis.

Tepat acu priekšā mēģinājums turpinājās.

Pēc «Uzbrukuma pasta karietei» sekoja kovboju uzva­ras svētki, kur tika šauts un kā iepriekšējā vakarā de­monstrēti jātnieku veiklības priekšnesumi. Inspicients atce­rējās Harku un ar menedžera starpniecību apjautājās, vai zēnam neesot vēlēšanās piedalīties šinīs jātnieku spēlēs.

—     Es pajautāšu tēvam, — atbildēja Harka, kā to Garais Šķēps bija sagaidījis.

Klauns atkal skumji pavērās ar savām bērnišķīgajām acīm jaunajā indiānī.

—     Vai tu negribi piedalīties manā jaunajā numurā?

—     Arī to mēs redzēsim.

—     Vai tu proti lasīt un rakstīt?

—     Jūsu rakstu zīmes ne. Tikai mūsu bilžainās zīmes.

—     Es varētu tev daudz ko iemācīt, zēn. Vai tu esi jau kādreiz redzējis atlasu?

—     Nē.

— Nāc līdzi manā kulbā. Šeit mēģinājumos vairs nekā jauna nebūs. Mums šodien jāsniedz nevis divas, bet trīs izrādes, lai tiktu pie naudas. Kulbā es parādīšu tev Ame­rikas karti.

Harka un Garais Šķēps gāja līdzi laipnajam un domīga­jam cilvēkam. Viņš ieveda tos savā cirka kulbas istabā, kas bija praktiski iekārtota un kur valdīja priekšzīmīga kārtība. Uz plaukta gulēja dažas grāmatas, viena no tām bija atlass.

—     Mani sauc par Bobu, — paskaidroja klauns. — Lai tu zinātu, kā mani uzrunāt! Un kā tevi sauc?

—     Harijs?

—     Harka!

—      Labāk jau «Harijs», tas man padodas vieglāk. Paska­ties, te ir karte! — Viņš atšķīra atlasu un sāka skaidrot. Tā kā viss bija atveidots zīmējumā, tad Harka saprata re­dzēto apbrīnojami ātri. Viņš vaicāja pēc Melnajiem kal­niem, sameklēja kalnus, kur mājoja viņa draugs ērglis, un tad jau pats parādīja Niobraru, kuru dakoti sauca par Miniatajika-vsakpala. Viņš apvaicājās par cirka ieplānoto maršrutu un meklēja apvidu, kur apmetušies melnkājainie indiāņi. Garais Šķēps interesējās par rezervāta novieto­jumu, no kura tas bija ticis laukā.

Kad Harka kopā ar Garo Šķēpu beidzot atgriezās vies­nīcā, tur viņus negaidīja nekādas labas ziņas. Gleznotāja stāvoklis bija pasliktinājies, un ārsts, kuru viesnīcas īpaš­nieks bija ataicinājis, nevēlējās uzņemties atbildību. Viņš ieteica gleznotājam tūlīt pat paņemt pajūgu un doties uz kādu lielāku pilsētu ar labi iekārtotu slimnīcu, jo esot iespējams, ka nepieciešama operācija. Liekoties, ka esot sastrutojums. Gleznotāju mocīja skaudras sāpes, un viņš nolēma sekot ārsta padomam. Viņš lūdza Garo Šķēpu pa­gādāt labu atsperu karieti un četrus spēcīgus zirgus, jo saimniekam vien viņš šinī lietā neuzticējās. Garais Šķēps nekavējoties aizsteidzās. Viņš likās ļoti satraukts.

Pārsteidzoši, bet Džims bija savu rēķinu pats samaksā­jis, ieskaitot visus dzērienus, kurus pasūtījis krogā, un tad, īsi atvadījies no Matotaupas un gleznotāja, aizceļojis nezināmā virzienā. Pirms tam viņš bija vēl aizrādījis, ka esot cirkā ieguldījis nedaudz skaidras naudas un varot Matotaupam vienīgi ieteikt tur pa ziemu pieņemt labi at­algotu nodarbošanos. Viņš esot direktoram aizrunājis abiem indiāņiem izdevīgu līgumu un kādreiz pa ziemu vēl iegriezīšoties paskatīties, kas notiekot šai uzņēmumā. Lī­guma uzmetums atradās pie gleznotāja. Svarīgākais no­teikums tanī bija, ka indiāņiem iepriekš izmaksājama zi­nāma summa.

—    Cik savāds cilvēks, šis Džims, — sacīja gleznotājs. — Tik neizprotams.

Kad Garais Šķēps atgriezās un slimais vēl gribēja kādu stundu pagulēt, iekams uzsākt nogurdinošo ceļojumu, Ma- totaupa un Harka iegāja savā istabā. Viņi no jauna atgū­lās gultās, un zēns klusītēm un skopiem vārdiem pastāstīja tēvam visu, ko bija pieredzējis mēģinājumā.

Pēc tam viņi divas stundas mierīgi nogulēja uz savām vilnas segām un kopīgi visu pārdomāja. Tā tiešām bija ko­pīga domāšana, jo izrietēja no tiem pašiem priekšnoteiku­miem un raisījās no tām pašām izjūtām un priekšstatiem. Pēc divu stundu klusēšanas Matotaupa sacīja:

—     Ne jau tev viņš jānogalina. Tu esi zēns. Es viņu no­galināšu, tiklīdz uzkritīs un atkal nokusīs sniegs. Hau.

Stundu vēlāk Garais Šķēps pasauca abus dakotus. Ka­riete jau gaidīja pie durvīm, un gleznotājs gribēja atvadī­ties. Slimība aizņēma visas viņa domas un biedēja. Viņš norija zāles, ko ārsts bija viņam parakstījis, un uzdzēra virsū pusglāzi ūdens. Valdīja nomākts garastāvoklis, kā tas mēdz būt, kad izjūk paredzētie nodomi.

—     Manu solījumu, protams, šis nelaimīgais pavērsiens negroza, — sacīja gleznotājs. Viņš nervozi raustīja savu gaišo bārdu. — Pa ziemas laiku jūs esat mani viesi, Mato­taupa un Harka. Mēs nevaram kopīgi ceļot pa štatiem, un es nevaru jūs simtiem reižu skicēt un gleznot, kā biju no­domājis. Bet man pieder neliela māja piekrastē, un tur jūs varat palikt, līdz es — cerēsim — atkal būšu pavisam Ve­sels. Tāpēc es jūs lūdzu, turiet savus zirgus gatavībā un jājiet līdzās manai karietei, kā to darīs ari Garais Šķēps. Drošāku pavadonlbu es nevarētu vēlēties.

—      Garais Šķēps būs tev pietiekama apsardzība, un mēs negribam tevi apgrūtināt, — atbildēja Matotaupa ar vi­ņam piemītošo cieņu. — Mēs paliksim pie cirka. Tur ir dakoti, ar kuriem varam saprasties. Mēs piemācīsimies vēl šo to klāt pie tā, ko esam līdz šim apguvuši, un redzē­sim daudzas pilsētas. Bālģīmji nevar ar mums apieties kā ar suņiem, jo viņiem mums iepriekš jādod nauda, ar kuru mēs arī vieni paši varam doties tālāk.

Gleznotājs iebilda, bet vārgi, jo viņu māca sāpes un zirgi mīdījās mājas priekšā.

—      Tā ir otrā reize, kad mēs atvadāmies, — viņš beidzot teica. — Pēc pirmās reizes mēs brīnumainā veidā nejauši atkal satikāmies brīdī, kad tava palīdzība, Matotaupa, bija ļoti nepieciešama. Ja mēs tagad, atkal šķiramies, kā tu esi nodomājis, tad es lūdzu atvadoties pateikt man kādu savu vēlēšanos!

Matotaupa izvilka no kabatas zelta oli, ko Harka bija atradis upmalā pie Melnajiem kalniem un ko Matotaupa, lai paslēptu, bija norijis.

—     Šis spožais akmentiņš ir atkal te, — viņš teica. — Es gribētu to uzdāvināt Garajam Šķēpam viņa kakla rotai. Man nav labi turēt zeltu pie sevis.

Garais Šķēps paņēma zelta oli klusēdams, kā indiāņi mēdz saņemt dāvanas. Tad viņš nodeva Matotaupam ne­lielu, smagu naudas maku.

—     Tāllidojūma Putns un es, Garais Šķēps, jau baidījā­mies, ka jūs pametīsiet mūs tagad. Šis te ir atvadu svei­ciens, ko mēs abi jums abiem dāvinām. Lai notiek, ka jūs gūtu vēl daudz slavas un jūsu vārdus prērijā un Klinšu kalnos, un bālģīmju pilsētās daudzinātu kā drosmīgu un taisnīgu karotāju vārdus. Es esmu runājis, hau.

Atbalstījies pret Matotaupu un Garo Šķēpu, gleznotājs gāja lejā pa kāpnēm, labi barotie zirgi karietes priekšā nepacietīgi mīdījās. Gleznotājs iekāpa, tika ievīstīts se­gās un ērti nosēdināts mīkstajā sēdeklī. Ceļa somas jau bija novietotas. Garais Šķēps iedeva viesnīcas saimniekam un kurpju spodrinātājam vēl dzeramnaudu un, Matotau­pam dzirdot, atkārtoja, ka par istabu un barību abu in­diāņu zirgiem samaksāts vienu nedēļu uz priekšu.

Visapkārt bijā sastājušies ziņkārīgie; dažiem vajadzēja palēkt sānis, jo kučiera pātaga nopliukšķēja un četrjūgs sāka ātri rikšot. Pakavi aizdipēja.

Garais Šķēps palaida savu zirgu auļos līdzi un veda glez­notāja zirgu aiz pavadas. Mūļi bija pārdoti viesnīcas īpaš­niekam.

Matotaupa un Harka vēl brīdi nolūkojās braucējiem no­pakaļ. Kučierim līdzās sēdēja smagi apbruņojies pava­donis.

Kad abi dakoti atgriezās istabā, Matotaupa atvēra maku. Tanī bija zelta un sidraba dolāri. Harka nopētīja uz mo­nētām iespiesto attēlu. Tas bija ērglis, kas turēja nagos zaru un zibens šautru.

—     Pērkonputns!

Abi dakoti nenožēloja savu lēmumu palikt te. Lielākais šķērslis, pats pirmais pārvaramais šķērslis bija viņu ne­spēja tekoši sarunāties ar bālģīmjiem. Viņi gan saprata jau daudz no tā, kas tika angliski teikts, daudz vairāk, nekā ļāva citiem noprast. Tikai trūka iespējas vingrināties sarunā. To vajadzēja vispirms un galvenokārt apgūt, lai varētu stāties pretī tiem, no kuriem nebija gaidāma ne­kāda draudzība.

Kad Matotaupa un Harka vēl tai pašā dienā, kad glezno­tājs un Garais Šķēps bija aizceļojuši, aizgāja pie cirka direktora, viņiem bija ilgi jāgaida.

Beidzot, kad Matotaupa panāca, lai viņus direktors un inspicients pieņem, inspicients paskaidroja, ka līgums ne­stājas spēkā, iekams viņi nav pārbaudīti. Matotaupa pa­lika tikpat iecirtīgs, kāds bija sarunā ar Gaiļu Cīņu Bilu par munīciju, un beigās pārkaitinātais direktors uzbrēca savam inspicientam:

—     Blēņas man te tiek pasniegtas, muļķības, bērnu bul­durēšana! Kāpēc šos indiāņus vispār pie manis ielaida! Neviena numura, vēl pilnīgi negatavi — un ierodas te, pie manis, kā Poncijs Pilāts ar savu kredo! Ja jūs, Ellis, neprotat labāk strādāt, tad es slēgšu to bodīti ciet. Ko lai es vispār iesāku ar tādu nevarības iemiesojumu, kāds esat jūs!

—     Vai mums vajag …

—     Muti jums vajag turēt un pazust pa durvīm! Esmu nodarbināts ar kredīta jautājumiem! Kad būsiet tiktāl iz­gulējies, ka spēsiet to saprast, tad labrīt — bet pagaidām pazūdiet!

—           Kamēr būsiet dabūjis kredītu un atguvis savu labo omu! — izsmējīgi atbildēja inspicients. Viņš bija perso­nāla šefs, režisors un inspicients vienā personā, saņēma algu tikai kā inspicients un tā arī tika dēvēts, lai nedotu ieganstu prasīt lielāku algu. Un tomēr viņš bija direktora labā roka, dzīvoja drošā pārliecībā par savu neaizstāja- mību, un direktora ikreizējie nervozie izlēcieni viņam bija kā zosij ūdens.

Viņš izraidīja abus dakotus no kulbas, it kā viņi būtu tie, kas nepiedienīgā veidā te ielauzušies, un lika pasaukt Bizoņu Bilu. Divi staļļa puiši un trīs jaunāki artisti, kam vajadzēja piedalīties arī citos darbos, reizē aizmetās prom, lai dabūtu rokā meklēto. Viņš ieradās kopā ar Dziedošo Bultu un menedžeri, kura lamām pārbagātais runas veids bija nepatīkami iespiedies Harkas atmiņā. Bizoņu Bils uz­vedās tā, it kā nevis inspicients būtu viņu pasaucis, bet viņš licis inspicientam ierasties uz pārrunām.

—       Pārbaudīt indiāņus un, ja tie ko spēj, paturēt šeit! — sacīja inspicients ar tēlotu pārākuma apziņu un nelabvēlību pret Matotaupu.

Bils virpināja ūsas galu, noskatīja Matotaupu un Harku no galvas līdz kājām un lika Dziedošajai Bultai pārtulkot:

—     Esiet sveicināti, mani sarkanādainie brāļi! Mēs kopā jāsim un šausim! Kur ir jūsu zirgi?

Harka atveda sirmi un sarķi, kas bija piesieti pie direk­cijas kulbas, un abi dakoti devās ar Bilu un Dziedošo Bultu manēžā, kas tagad bija tukša. Bils lika atvest savu sirmi, kas bija lielāks un izskatīgāks par abiem pusme- žonīgajiem mustangiem, un sāka jāt kopā ar abiem dakotiem un Dziedošo Bultu pa apli, tad nometa zemē mutautiņu, ko Harka, auļojot zirgā, it viegli pacēla, apmie­rināts noskatījās, kā abi dakoti izlocījās zem saviem auļo­jošajiem zirgiem, tad uzrāva dzīvniekus stāvus, lai aptu­rētu tieši pretī Bila zirgam.

—     Šaušana?

—     Ar uguns ieročiem vēl jāvingrinās, — atteica Mato- taupa.

—     Loks un bulta?

—     Jebkurā mērķī.

Bilam pamājot, kalpotāji ienesa dēļu sienu, kas bija no­derējusi par spīdzināšanas stabu lēdijai un kam koks bija pietiekami mīksts, lai tanī iešautu bultu.

Matotaupa un Harka mērķēja un šāva.

Bils paberzēja bārdu un apslēpa savu apbrīnu par pil­nīgi drošo mērķī trāpīšanu, kas te tika pierādīta.

—            Pieņemti, — viņš tikai noteica. — Ar šaujamiem ieročiem, protams, vēl jāvingrinās. Ja jums tādi ir»

—     Mums ir viena bise, un mēs nopirksim otru.

—            Vai jums ir nauda? Tā jums jānodod! — ķērca me­nedžeris.

—     Mums pēc līguma pienākas avanss.

—            Ak tā? Bet vienalga. Jūs dzīvosiet ar indiāņu grupu. Nauda jānodod. Nedrīkst smēķēt, nedrīkst dzert un nekur iet. Par to man jāatbild. Mans vārds ir Leviss. Esmu jums, indiāņiem, menedžeris un Bila aizvietotājs.

—           Mēs nedzīvosim ar trupu kopā un neko nenodosim. Mēs dzīvosim kā brīvie artisti. Esmu runājis, hau!

—            Mans sarkanādainais brāli, tas nav iespējams, — iejaucās Bils. — Jums nav nekāda sava paša numura. Jūs piedalīsieties izrādē «Uzbrukums pasta karietei».

—      Nē.

—     Nē?

—     Nē.

—- Tad es nevaru jūs izlietot.

—     Mēs strādāsim ar Bobu, — sacīja Harka.

-— Ar veco Bobu?

—     Jā.

—     Him Kāpēc tad jūs likāt man sevi pārbaudīt?

—           Joka pēc. Beigu apļus mēs varam jāt kopā ar ci­tiem, — atteica Matotaupa. i

—            Tā jā, hm. Nav slikta doma. Iesaistīšu jūs jau šova­kar pat. Esiet gatavi! Tiklīdz es pamāšu, parādiet to ar mutautiņu un izlocīšanos zem zirgiem. Norunāts?

—     Hau.

—           Hall-oo! — Bils uzsauca Dziedošajai Bultai. — Aiz­ved abus sarkanādainos džentlmeņus pie vecā Boba!

Bobs bija pie saviem četriem ēzeļiem stallī. Viņš laipni raudzījās pretī abiem dakotiem, it īpaši zēnam. Kad Ma­totaupa un Harka ar savu pavadoni bija pienākuši klāt, viņš jautāja:

—           Nu, kā tad ir, Harij? Vai tev ir kas padomā jauna­jam numuram?

—     Jā.

—     Jā? Harij… nāc pastāsti man tūlīt pat!

—     Ir četri ēzeļi. Mums jābūt četriem bērniem.

—           Četriem bērniem? Jā, bērni — tie vienmēr pievelk. Kas tiem jādara?

—            Taviem ēzeļiem' komiskais ir tas, ka tie dresēti būt mežonīgi. Tāpēc tie ir daudz mežonīgāki par savvaļas ēzeļiem.

—     Lieliski! Tev ir izpratne par komisko. Un kā tālāk?

—     Mēs, četri bērni, jāsim uz četriem ēzeļiem.

—            Jā, pāžu apģērbā brīnumjauki bērni, eleganti lorda bērni atrod ēzeļus pašu dārzā. Divi zēni, divas meitenes. Tu esi vecākais.

Harka pievienojās tēlojumam:

—            Bez tēva ziņas mēs kāpjam ēzeļiem mugurā. Ēzeļi sāk niķoties. Viņi niķojas visi četri reizē vienā un tai pašā veidā: bailīgi auļo, ceļas pakaļkājās, sper, uzmet kūkumu un lec gaisā ar visām četrām. Tam jābūt kā mežonīgai ēzeļu dejai. Bērni šos stiķus atvaira tādā pašā veidā un tikpat veikli.

—     Kā cirka jātnieki. Jā gan. Tālāk, tālāk!

- — Tu esi tēvs, pienāc klāt, esi sašutis un izmisis. Ēzeļi parāda savu galveno triku. Mēs nolecam nost.

—     Labi, labi! Tālāk?

—            Tu pasauc staļļa puišus, tos visus ēzeļi nosviež nost. Bērni izsmej staļļa puišus. Es uzlēcu ēzelim mugurā otrādi, satveru asti, pārējie bērni dara tāpat, un tēva pārsteigto acu priekšā mēs mādami pametam manēžu.

—     Pamatīgs numurs! Bet kur mēs ņemsim bērnus?

—     Es sameklēšu indiāņu trupā.

—     Cik ilgi jums jāmēģina?

—           To es tev pateikšu rīt, kad redzēšu, ko pārējie bērni spēj.

Līdz ar to Matotaupa un Harka bija uzņemti artistu rindās.

Taču, kaut arī sākums bija tik veiksmīgs, turpmākās ne­dēļas un mēneši abiem bija ļoti smagi. Harkam vajadzēja pēc Boba pieprasījuma iemācīties salto mortale gan uz zemes, gan uz ēzeļa. Katru rītu viņam vajadzēja kopā ar divām meitenēm un vienu indiāņu zēnu stundām ilgi mē­ģināt jauno numuru, līdz ēzeļi nogura un bērniem vairs nebija spēka. Bērniem tikko atlika laika pārmīt kādu vārdu, kas neattiecās uz mēģinājumu. Tomēr viņi priecā­jās, ka var pabūt kopā. Harka bez tam vēl, kad bija iemā­cījies runāt angļu valodā, pēc paša vēlēšanās mācījās la­sīt un rakstīt. Viņš katru dienu kopā ar tēvu vingrinājās šaušanā ar bisi. Tas bija abiem kaut kas cits nekā mēģi­nājums izrādes numuram. Tā bija vingrināšanās brīvībai, un šinīs brīžos viņu spēki auga augumā.

Abi kopīgi apdzīvoja pavisam niecīgu kaktiņu kādā kulbā; Bobs bija ar lielām grūtībām viņiem šo pašiem savu patvērumu izgādājis. Abi gulēja šūpuļtīklos, sarāvu­šies līki, jo izstiepties nepietika telpas. Viņi saņēma ēdienu, kas bija viņiem pretīgs un ko viņi bieži izvēma. Katru dienu, kad cirks neatradās ceļā, notika divas izrā­des, bet no rītiem mēģinājumi. Dienā tikko atlika divas stundas atpūtai, un pa šo laiku abi dakoti apstaigāja pil­sētu, kurā tobrīd atradās cirks.

Dzīve kļuva mazliet vieglāka, kad jaunais numurs ar ēzeļiem jau izdevās un četri indiāņu bērni, stipri nogrimē- jušies, tēloja četrus mazus angļu dižciltīgos. Bobs vienā laidā centās Harku pārliecināt, lai tas nogriež savus garos matus, kurus pastāvīgi vajadzēja slēpt zem galvassegas, gaišmataina parūka būtu daudz piemērotāka. Taču Harka izlikās nekā nedzirdam. Vecais Bobs atdūrās kā pret mūri un beidzot atteicās no sava nodoma uzspiest Harkam gaiš­matainu parūku. Viņš baidījās, ka zēns ir spējīgs izrādes vidū to noņemt nost.

Kad Harka jau iztika ar mazāk mēģinājumiem, viņš di­vas nedēļas visu brīvo laiku, kas šādi bija iegūts, gulēja un atpūtās pēc pārpūles. Pēc tam viņš apciemoja savu veco paziņu zvēru dresētāju. Plēsīgo zvēru priekšnesums izpalika vairākas dienas, jo tīģeriene bija dresētāju ievai­nojusi galvā. Tagad šis priekšnesums bija no jauna pie­teikts.

Bija agrs rīts, tāpat kā toreiz, kad abi sarunājās pirmo reizi. Krātiņi tika ar ūdeni noskaloti, un dresētājs stāvēja līdzās. Viņam bija galvā berete, tāpēc apsēju nevarēja redzēt

—    A, jaunais lords! — Viņš apsveica Harku. — Atkal reiz žēlīgi apciemo vienkāršo mirstīgo?

—     Vai tu šodien mēģini?

—     Vajag. Bet es vairs vispār neuzticos šiem plēsoņām, pēc tam kad dabūju no tiem pa galvu un viņi oduši ma­nas asinis. Kā tev klājas? Kāpēc tu nemaz neliecies zinis par saviem ciltsbrāļiem? Vai tad tie nabaga ļaudis arī nav vairs pietiekami smalki? Tu jau esi kļuvis patstāvīgs nu­murs! Turklāt — vēl kāds! Vai es tev toreiz jau tūlīt ne­teicu?

—      Man neļauj pie citiem iet. Ari tēvam ne. Bērniem vienmēr jānāk pie manis.

—      Kāpēc tā? Bils nemaz nav tik sīkumains.

—      Viņiem ir bailes. Mani ciltsbrāļi pirms divām vasa­rām piedalījušies Minesotas sacelšanās cīņā. Tagad viņi ir tikpat kā gūstekņi.

—       Kas nu par sacelšanos, blēņas! Tāpat kā mani tīģeri vēlētos izlauzties no krātiņa. Nekādas jēgas!

Harka pameta dresētāju stāvam. Zēns nevarēja ciest, ka par viņa tautas likteni runā šādā veidā. Viņš aizskrēja uz mazo kajītes veida skabūzīti, kur Matotaupa pētīja karti. Tēvs bija pārvēr­ties. Harka to redzēja. Pats sevi viņš neredzēja. Mato- taupas acis pauda grūtsirdību, noslēgtību, šāda acu izteik­sme mēdz būt sagūstītiem zvēriem un sagūstītiem cilvē­kiem. Gandrīz katru dienu Harka viņu tagad sastapa sēžam pie ģeogrāfijas kartes mazajā telpā.

Zēns aptupās pie tēva kājām uz grīdas.

—     Viņu ir pārāk daudz! — secināja Matotaupa.

Harka saprata, par ko ir runa. Viņi bija ziemā kopīgi

apskatījuši austrumu pilsētas un tagad nojauta, par cik bālģīmju skaits ir lielāks nekā sarkanādaino.

—       Viņu ir pārāk daudz, un viņi ir netaisni, — sacīja Matotaupa. — Sarkanādainajiem jācīnās, citādi tiks viss nolaupīts, kas viņiem pieder: prērijas, kalni, bizoņi, ba­rība un dzīvība.

Arī pilsētā, ari šaurajā kulbā, ari cirka teltī uzvēdīja gaiss ar jūtamu pavasara, palu ūdens, tālu vēju, atvilgušu pļavu smaržu. Mustangi jau nometa ziemas vilnu. Harkam vajadzēja tos pirms uzstāšanās sukāt un tīrīt. Mājās, pie Lāču cilts teltīm prērijā, neviens zirgus nēskrāpēja un nesukāja. Darot šo neierasto darbu, klusajā sarunā ar savu bizoņzirgu zēns ienīda cirku, ienīda manēžas apli, zāģu skaidas, telti, cilvēkus,-cirka smaku, parasto jezgu. Viņš juta sirmja un sarķa skumjas, juta viņu bezcerību un

smeldzi, jo viņi nevarēja auļot pa prēriju un nedzirdēja aicinošo saucienu uz bizoņu medībām. Menedžera spie­dzīgā balss, inspicienta naidpilnā runāšana, Bila prasīgā izturēšanās iedarbojās uz Harku kā inde, kas bija jānorij un ko viņš labprāt būtu izspļāvis.

Šādā noskaņā viņš atrāvās arī no vecā Boba. Kādu dienu, barojot stallī ēzeļus, viņš sacīja Bobam:

—        Drīz būs pavasaris. Tad mans tēvs un es atvadīsimies no jums te.

—      Kā? — jautāja vecais Bobs un pielika plaukstu pie auss kā izrādē, kad vaicāja publikai: «Apgriezties?»

—       Drīz būs pavasaris. Tad mans tēvs un es atvadīsimies no jums te.

—     Harij, tu esi traks!

Harka nolika otrajam ēzelim sienu. Tas bija tas pats dzīvnieks, ar kuru Harka savā pirmajā cirka apmeklējuma dienā bija atklājis triku. Zēns nekā neatbildēja uz Boba piezīmi un darīja savu darbu.

—     Es teicu, traks! Vai tu vismaz man atbildēsi?

—     Kā lai es grozu savas domas? Mēs iesim prom!

Bobs nobālēja.

—     Un mūsu numurs?

—     To tu ar trijiem bērniem uzvēdīsi tāpat.

—        Harij, tu esi traks, to es tev saku. Tas, ko tu te sa­muldēji, tūlīt tiks zināms Frankam Ellisam. — Franks El- liss bija inspicients. — Sabojāt šitādu numuru, kas pub­liku pievelk, kaitēt cirkam, mani izpostīt… uz to tiešām ir spējīgs tikai tāds nejēga, netīrelis indiānis! īstas nepa­stāvīgas čigānu asinis! Kam esmu tev iemācījis rakstīt un lasīt! — Bobs tagad bija tumši piesarcis. Bobs ātri aizsvi- lās dusmās un tad bieži pateica kaut ko tādu, kas nemaz nesaskanēja ar viņa labo sirdi.

—       Vai man samaksāt tev par stundām? — Harka, dziļi aizvainots, vaicāja.

—       Nemuldi! Protams, ka tu paliksi! Par to es parūpē­šos! Tavs tēvs, cerams, būs prātīgāks par tevi!

Harka bija pametis ceturtajam ēzelim sienu un gāja prom. Kad vecais Bobs nākošajā rītā centās ar viņu izlīgt, zēns palika nerunīgs un nopietns.

Inspicients tomēr pagaidām neko nenojauta par šo ķildu. Cirka vadībai bija darba pāri galvai un daudz smagākas rūpes nekā Bobs un viņa mazais lords. Ziema bija aprijusi daudz līdzekļu, jo pastāvīgi bija nepiecie­šami .labi mājokļi, par kuriem vajadzēja maksāt augstu īres naudu. Rudenī saņemtos kredītus nācās pavasarī at­maksāt. Cirkam būtu jāgādā par ļoti lieliem dienas ienā­kumiem, ja tas gribēja izpildīt savas saistības par pro­centu samaksu un aizdevumu atlīdzināšanu. Satraukums, kas'bija pārņēmis direktoru, pārsviedās ari uz inspicientu un pēc tam uz visu personālu. Algas netika laikā samak­sātas un turklāt bija vēl samazinātas. Pirmklasīgā vin­grotāju trupa bija jau sev pagādājusi citu angažementu, kaut arī tas nenācās viegli. Bizoņu Bils bija otrais, kurš gāja prom. Viņš bija gribējis tikai pa ziemu patīkamu un ienesīgu nodarbošanos. Tagad viņš no jauna stājās darbā dzelzceļa būves sabiedrībā par izlūku un mednieku. Pil­soņu karš tuvojās beigām, un bija paredzēts, ka darbi tiks paātrinātā tempā turpināti. Strādniekiem prērijā bija nepieciešama pārtika, ar konserviem vien nepietika. Tas bija īstais laiks nesaudzīgām medībām. Tāpēc Bils aizgāja no cirka. Viņa vietā ari nevienu citu nepieņēma. Šī alga tika ietaupīta. 'Atbildību par indiāņu trupu pārņēma spie­dzošais menedžeris viens pats. Viņš neprata apieties ar indiāņiem, un ik dienas notika kāda saskriešanās. Harka tagad varēja daudz vieglāk tikties ar saviem ciltsbrāļiem. Menedžerim Levisam trūka Bila asās acs.

Kaut arī direkcija centās savas grūtības slēpt, lai ne­satrauktu kreditorus, tomēr ziņas aizsniedzās līdz pat pē­dējam staļļa puisim — jau tāpēc vien, ka algas tika iz­maksātas ar lielu novilcināšanu. Harka dabūja to zināt no zvēru dresētāja un darīja tālāk zināmu Dziedošajai Bultai, lai dakotu trupa būtu informēta par stāvokli.

Tas notika naktī pēc izrādes. Teltis jau bija nojauktas un sakrautas, rati braukšanas kārtībā. Matotaupa un Harka gulēja savos šūpuļtīklos.

— Mēs brauksim uz Mineapolisu, — Matotaupa sacīja dēlam. — Es to apskatīju uz kartes. Šī pilsēta atrodas Mi­sisipi augštecē, Minesotā. No turienes mēs jāsim prērijā, mežos.

Harku sagrāba tik nevaldāms, atraisīts prieks, ka viņš nespēja izteikt ne vārda. Beidzot, kad viņi jau brauca un šūpuļtīkli vieglītēm svārstījās, viņš teica: Jā, tēvs!

PĒDĒJAIS ŠĀVIENS

Pilsēta Misisipi augštecē ar kviešu tirdzniecību un sa­vām dzirnavām drīz vien kļuva bagāta. Tā auga tikpat ātri kā daudzas pilsētas pēc pilsoņu kara beigām, un tur bija saradies jau krietns skaits pārtikušu pilsoņu māju un villu.

Vienā no savrupmājām, kas piederēja kādai vecai dā­mai un ko apņēma krāšņs dārzs, viens no logiem bija vaļā, tāpēc istabā ieplūda pavasara gaiss. Pie galda gluži viena sēdēja maza meitenīte un sasarkusi, nenovirzīdamās no līnijas, rakstīja burtnīcā glītrakstīšanas uzdevumu, visi burtiņi bija vienāda lieluma un uzspiedums sadalīts vien­mērīgi. Pie atvērtā loga ziedēja puķes, skurbās smaržas pievilināta, dūca iemaldījusies bite, taču mazais meitēns ne ko dzirdēja, ne redzēja. Viņa rakstīja. Viņa pat nedzir­dēja dobjos, gausos pulksteņa sitienus. Mazā nelikās zinis arī par balsīm blakusistabā. Viņai vajadzēja pilnīgi kon­centrēties savam darbam. Vienu pašu reizi viņa nepacie­tīgi atmeta gaišo sprogu, kas nemitīgi krita uz pieres. Aiz satraukuma viņai pat nosvīda deniņi. Ja tikai viens pats burtiņš uzrakstītos greizi, tad uz cirku nedrīkstēs iet.

Tā bija noteikusi Betijas tante. Betijas tante nevēlējās ņemt Ketiju līdzi uz cirku, kaut arī Ketijas tēvs bija to atļāvis. Tāpēc tante pārbaudīs glītrakstu sevišķi prasīgām acīm, un, tiklīdz atradīs, kur pieķerties, tad meitenei būs jāatsakās no lielā prieka. Tēvs droši vien drīz atgriezīsies, viņš bija tikai izgājis pilsētā, un varbūt varēs Betijas tanv tes spriedumu atcelt, ja tas nebūs taisnīgs.

Punkts! Beidzot padarīts. Kētija aplūkoja glītrakstu un jutās pati ļoti apmierināta ar to. Nu viņa dzirdēja dūcam bites, putnus dārzā dziedam, pulksteņa sitienus un blakus­istabā balsis gan čukstam, gan uzšvirkstam skaļāk. Beti­jas tantei bija ciemiņš, kāda seno laiku draudzene. Ketija atmetās pret krēsla atzveltni un sāka apsvērt, kādu kleitu vilkt, ejot uz cirku. Tēvs atnesīs biļetes ložā, tas ir skaidrs. Tēvs gan ne tuvu nebija tik bagāts kā Betijas tante, bet viņš to negribēja labprāt parādīt. Tā arī nebija viņa vaina, protams, ne. Vainīgi bija indiāņi, dakoti. Šie laupītāji un slepkavas bija iztaisījuši briesmīgu dumpi un nodedzinā­juši vecmāmiņas fermu Minesotā, un par pašu vecmāmiņu tēvs nekad vairs nav varējis neko uzzināt. Ar šo uguns­grēku ģimene bija kļuvusi nabagāka. To mazā Ketija zināja nevis tāpēc, ka būtu sevišķi interesējusies par naudu, bet tāpēc, ka Betijas tante to viņai katru mīļu dienu klāstīja. Betijas tante bija ļoti pārtikuša dzirnavu īpašnieka atraitne. Viņa bija bez mātes palikušo Ketiju paņēmusi pie sevis pēc tam, kad vecmāmiņa, kas līdz šim bija Ketiju audzinājusi, sacelšanās dienās aizgājusi bojā. Pēc Betijas tantes pārliecības, Ketija mežonīgo Rietumu fermā bija nepareizi audzināta, daudz ko vajadzēja par labu vērst.

Ketijas tēvs bija virsnieks, un pilsoņu kara laikā mei­tene viņu tikai reti redzēja. Patlaban viņš atveseļošanās nolūkā pavadīja ģimenē savu atvaļinājumu un drīz atgrie­zīsies no pilsētas. Viņam nebija iebildumu, ka meitene nāk līdzi uz cirka izrādi, protams, pēcpusdienas izrādi.

Bija piektdiena.

Betijas tante blakusistabā patlaban ierunājās ļoti skaļi.

—     Ak tu ņem Duglasu līdzi pat uz vakara izrādi? Pro­tams, viņš ir zēns, tas ir kaut kas cits. Bet mūsu mazā, maigā Ketija, kas jau pieredzējusi tik baismīgus skatus, viņu vajadzētu saudzēt. Es to tēvu nesaprotu. Protams, tā ir svinīga izrāde, vakarā divkāršas cenas. Tur ieradīsies labākā sabiedrība, tas esot slavens cirks. Bet kāda neprā­tīga ideja ļaut uzstāties tiem siu, tiem dakotiem, slepka­vām un dedzinātājiem! Nemaz nešaubos, ka tāpēc ļaudis turp skrien. Un ja es iedomāju par zaudējumiem, kas cē­lušies fermai sakarā ar ugunsgrēku! Ketija, tā sakot, ir tagad maza, mīļa ubadzīte, manas labdarības bērns, sa­proti. Un tagad nu jāiet skatīties šie cilvēki — ko es saku, cilvēki! — bandīti, kas nodedzinājuši fermu. Es uzskatu, ka tas ir galīgi neiespējami, pilnīgi neaudzinoši, un, starp citu, arī neticu, ka meitēns uzrakstīs savu uzdevumu pie­tiekami skaisti, lai būtu nopelnījusi šādu apbalvojumu … iedomājies tik, svinīgu galā izrādi par divkāršām cenām! Diemžēl mans māsasdēls ir izšķērdētājs, viņš neprot pie­lāgoties saviem sarukušajiem ienākumiem. Viņš atnesīs biļetes …

—     Vai viņš tikai tagad aizgāja pēc tām?

—     Kā tad. Ir jau arī vēl pietiekami laika. Iepriekšpār- došanā!

—     Pēcpusdienas izrāde ir jau sen izpārdota, Betij. Tā ari nav neko daudz vērts, uz to nav ko iet. Aplaupīšanas iz mdc notiek vienīgi vakarā, ari vēl daži citi sensacionāli numuri. Katrā ziņā runa var būt tikai par vakara izrādi.

—     Protams, tad tikai bez Ketijas.

—     Duglass būs ļoti bēdīgs.

—     Man arī žēl, Enna, bet nedrīkst bērniem vienmēr ļaut vaļu.' Principiem jābūt. Principiem! Tikai tā veidojas rak­sturi.

Mazajai, kas neviļus bija blakusistabā sarunu dzirdē­jusi, tecēja asaras pār vaigiem. Vismīļāk viņa glītrakstī­šanas darbu saplēstu. Bet arī to viņa neuzdrīkstējās* jo tad Betijas tante stāstītu tēvam katru dienu, cik slikti viņa meita audzināta, un samaitātu viņam visu atvaļinājuma laiku. Lai arī cik maza Ketija bija, viņai neatlika nekas cits kā iepazīt dažādus cilvēku izturēšanās veidus un tiem pielāgoties.

Viņa pamanīja pa logu, ka tēvs atgriežas. Viņš bija vi­dēja auguma, slaiks. Uzvalks mugurā bija nevainojams, kaut arī jau valkāts: viņš bija ar to apgājies saudzīgi. Viņa gaiši zilās acis bija jau pa logu ievērojušas Ketiju, un viņa sejā pavīdēja smaids. Bērnam aiz prieka sāka starot acis, un tas centās aši noslēpt asaru pēdas.

Kad Ketiju pasauca blakusistabā, tēvs jau bija pasnie­dzis Betijas tantei puķes — un viņa pateicās, no sirds iepriecināta, bet tik klīrīgi, ka meiteni tas kaitināja. Enna Finlejas kundze šo to pakārtoja pie Ketes kleitiņas, kamēr Betijas tante ielika vāzē puķes. Zamuela Smita ierašanās un viņa labi apsvērtā laipnība, acīm redzot, uzlaboja abu padzīvojušo dāmu garastāvokli. Kopš tās šausmu nakts, kad Smits degošajā fermā vairs neatrada savu māti un tikai pēc ilgas meklēšanas — bērnu, viņa mati bija sniega baltumā. Balti nosirmojušie mati kontrastēja ar vēl pa­jauno seju. Cilvēkiem, kas nekad nebija piedzīvojuši tam­līdzīgu briesmīgu nakti, Zamuela Smita izskats likās inte­resants.

—     Esmu dabūjis biļetes uz vakara izrādi, bet tās sola jums kaut ko vairāk, — viņš piebilda. — Man pat izdevās, Betijas tante, dabūt mums ložu blakus Finleju ģimenei, es satiku misteru Finleju pa ceļam. Tad bērni varēs sēdēt līdzās.

—     Bet Zamuel! Vai es pareizi dzirdu? Tu taču nedomā Ketiju ņemt līdzi vakara izrādē?!

Sarunā iejaucās Finlejas kundze.

—     Kāda jauka iedoma par blakus ložu!

—     Protams, protams, Enna. Jauka. Es tikai gribu teikt —

Ketija … un … un šāds uztraukums vakarā! Bērns man negulēs visu nakti.

—     Svētdienas baznīcas dievkalpojums sākas tikai pulk­sten desmitos, — nomierināja Smits. — Es dabūju zināt, ka tiks uzvests ļoti skaists numurs bērniem «Lorda dārzā», tas būs kaut kas Ketijai. Starp citu, viņa redzēs zirgus, viņa jau prot pati jāt.

' — Diemžēl, diemžēl! Bet kā tu vēlies, Zamuel, tu esi tēvs! Kaimiņu ložas mums ar Finleju ģimeni ir, protams, lieliska iedoma.

Pateicis pāris laipnu vārdu, Smits pameta dāmas atkal vienas un iegāja ar Ketiju blakusistabā, lai paskatītos vi­ņas darbu.

—     To tu patiesi esi labi paveikusi!

Ketija piesarka.

—    Tu vismaz esi vienmēr taisnīgs, -7- viņa teica. — Es ļoti pūlējos.

—     Bērns, vai tev nebūs bailes, kad uzstāsies indiāņi? Tad varbūt iesim pirms pēdējā priekšnesuma mājās. Va­ram to mierīgi neskatīties.

—     Man nav bail, tēt, kad tu esi līdzās. Nepavisam nav bail. Tikai vienatnē man ir bail. Cirkā arī ņebūs tie ļaunie indiāņi, kas aizdedzināja mūsu kviešu laukus. Tie jau ne­drīkst mūsu pilsētā rādīties. Ir taču arī indiāņi, kas ir kris­tīgie un labi cilvēki.

—     Vai tu tā domā? — Zamuela Smita seja noraustījās, un uz brīdi tās izteiksme kļuva barga, kādu Ketijai tikai reti gadījās redzēt.

Tai rītā, kad pārtikušās atraitnes mājā norisa pārrunas par Ketiju un iešanu uz cirka izrādi, dzīve un rosība cirkā jau bija sākusies daudz agrāk. Matotaupa un Harka nu­pat kā bija nomazgājušies un apģērbušies, kad kāds gai­dīts, bet šinī dienā tomēr necerēts ciemiņš uzradās pie viņu kulbas. Pa durvīm pabāza galvu Sarkanais Džims.

—     Ē, nudien, te jau viņi abi ir! Tops un Harijs! Sla­venie artisti, katra panākumiem bagātā numura gods un lepnums! Labrīt! — Viņš aizvēra durvis un mēģināja ieda­būt savu milzīgo augumu mazajā telpā līdzās abienT indiā­ņiem. — Gribu jums tikai labi ātri šo to darīt zināmu: tā bodīte šite tomēr galu galā, liekas, izputēs. Esiet gatavi ceļam uz mežonīgajiem Rietumiem! Vislabāk būs, ja mēs jāsim visi trīs vienkop. Mums tikai .dažas dienas jāno­gaida. Šodienas kases ienākumus kredītbanka jau apķī­lājusi. Tā ņian diemžēl aizsteigusies priekšā. Bet rītdienas un parītdienas ienākumi pieder man. Tad es atkal tikšu pie savas naudas. Nelieši man kopš pagājušā rudens nav atmaksājuši nevienu peniju. Bet nu man ir izpildraksts rokā un šie vairs nekur nespruks! Priecājieties, vecie draugi, ka rīt un parīt jūs strādāsiet manam laimīgajam noslēgumam. Un tad — heidī! — prom, prērijā, kur ir mūsu īstā vieta. Šodienas izrādei, protams, jābūt vienrei­zējai, nepārspējamai, lai rīt un parīt dabūtu atkal pilnu namu. Esmu direktora kungam un Frankam Ellisam šai sakarībā jau izteicis dažus spēcīgus un spožus priekšliku­mus. Un nu lai jums labi klājas līdz pirmdienai!

Sarkanais Džims steidzās. Viņš pazuda, vēl iekams Ma- totaupa un Harka paguva kaut ko pateikt. Bet viņiem arī nebija tāda nodoma.

Kad abi indiāņi devās uz staļļu teltīm, lai apraudzītu zirgus un ēzeļus, viņi ievēroja vispār valdošu satraukumu un arī šur tur ļaudis stāvam un sačukstamies. Inspicients skraidīja ar jaunizgatavotiem plakātiem, kurus vēl katrā ziņā vajadzēja visur pilsētā izlikt.

Harka izpētīja, kas tikai viss šādā plakātā nav sasolīts:

«Sensācija sensācijās galā! Mahatma, pasaulslavenais indiešu zvēru dresētājs, ar kailām krūtīm stājas pretī me­žonīgiem bengāļu tīģeriem.»

Tā?

«Harijs, Sēdošā Bizoņa dēls, aizvelk balto lēdiju pie moku staba! Pasaulē neredzētas jātnieku sacīkstes! Meis- taršāvēji! Tiks trāpīgi šauts!» Tā.

«Lorda bērni. Jautrs darza skats.»

Laikam lai atvilktu elpu pirms slepkavībām un kauti­ņiem.

Harka juta, ka viņu sagrābj dusmas. Viņš jautāja pēc dresētāja, tas nebija ilgi jāmeklē, jo arī tas bija gribējis zināt, kur Harka atrodams. Abi satikās pie lauvu krātiņa. Strādnieki jau lika mēģinājumam režģu eju.

Dresētājam trīsēja rokas un kājas. Viņš bija tikai peld- mēteļa/ vienu piedurkni uzvilcis, un tas nemitīgi slīdēja nost no pleca. Viņš to raustīja, izrāva piedurkni no plecu vīles, beigās novilka mēteli un pārmeta pār virvi sprosta priekšā. Harka redzēja, ka viņam zem triko bija ķēžu krekls.

— Es šodien mēģināšu ne pa jokam, saproti? — viņš sacīja Harkam. — Nāc līdzi, man gribētos tevi redzēt pie režģu ejas lūkas. Tev vismaz pietiek prāta saprast, kad tā katrā ziņā jāver vaļā.

Harka klusēdams piebiedrojās, lai uzņemtos šo pienā­kumu. Arī viņa nervi saspringa.

Cilvēku nervozitāte pārsviedās arī uz zvēriem. Tie bija neuzmanīgi, nepaklausīgi, ietiepīgi. Pat visrāmākais lauva kļūdījās, apsēdās uz cita ķebļa un, kad viņam lika pār­sēsties, rūca. Abi tīģeri ložņāja apkārt un vispār nebija piedabūjami ieņemt savas vietas. Dresētājs uzkliedza vi­ņiem nevis tāpēc, ka apzinīgi būtu gribējis tos sakaitināt, bet tāpēc, ka pats bija aizkaitināts. Tīģeri šņāca, sita pa kārti un koda to. Arī lauvas bija ļoti nemierīgi, kaut arī to sliktā oma neizpaudās tik atklāti.

—     Labi, labi, — noteica kāda balss līdzās Harkam. Zēns pacēla acis. Inspicients Franks Elliss uzradās blakus. — Var arī vēl' mazliet dzīvāk strādāt! — Viņš palika stāvam.

Dresētājs uzkabināja pātagu pie jostas un paņēma rokā pistoli. Norībēja šāviens. Dzīvnieki mēģinājumā nebija pie tā pieraduši. Viņi bija priecājušies uz savu rotaļu stundu un kļuva tikpat atriebīgi kā cilvēki, ja tiem sabojā vienīgo dienas prieku. Tīģeris pēkšņi pielēca pie dresē­tāja un uzsita ar ķepu pa roku, kas turēja pistoli. Dresē­tājs sagrīļojās, bet vēl noturējās uz kājām un uzšāva ar pātagu tīģerim. Tīģeris cīņaskāri šņāca.

—     Labi, — noteica Franks Elliss.

Tīģeriene ložņāja aiz dresētāja muguras. Viņa lēnītēm kustināja astes galiņu, kas nozīmēja, ka dzīrās lēkt. Taču dresētājs tagad nedrīkstēja pagriezties atpakaļ, viņam va­jadzēja paturēt acīs šņācošo, nikno tīģeri.

—     Šurp šļūteni! — Harka sacīja inspicientam. — Un Tigrai tūlīt jātiek prom. — Viņš satvēra lūku, grasīdamies to pacelt.

—     Liecies mierā, stulbais puika! — šņāca Elliss.

Dresētājs bija pistoli iebāzis kabatā un iecirtis ar nīl­zirga ādas pātagu tīģerim pa degunu. Bet varēja noprast, ka zvērs nedomāja atteikties no uzbrukuma.

—    Tigru man aizmugurē prom! — uzsauca tagad dresē­tājs pats.

Harka pretēji aizliegumam pacēla lūku. Lauvas tūlīt pat izskrēja laukā. Tīģerieni tas, šķiet, samulsināja, un pēkšņi tā izšķīrās un metās tiem pakaļ. Ja arī Harka būtu bijis tam sagatavojies, viņš nepagūtu vairs tīģerienes priekšā nolaist lūku, jo trīs dzīvnieku augumi, cieši saspiedušies, spraucās cauri ejai, kamēr dresētājs ar pātagas plikšķi­nāšanu un pistoles rībieniem stājās pretī ietiepīgajam tīģerim. Beidzot dresētājam izdevās arī šo padzīt atpakaļ un laukā.

Zēns ļāva lūkai atkal noslīdēt. Dresētājs elsdams stā­vēja krātiņā un masēja roku, kuru bija trāpījusi tīģera ķepa.

Elliss pievērsās Harkam. Zēns zināja, ka tagad tiks pa­matīgi norāts, varbūt saņems smagu sodu, tomēr viņš rau­dzījās inspicientam acīs bez bailēm un nožēlas.

Elliss rotaļājās ar jājampātagu, no kuras nekad nešķīrās.

—     Šovakar pēc izrādes tu pieteiksies pie manis! Bobs tevi izlutinājis. Tev nav nekas cits vajadzīgs kā pamatīgs pēriens.

—     Šovakar pēc izrādes neviens vairs nepieteiksies pie jums, — Harka klusiņām noteica un gāja prom.

Inspicients kā apstulbis raudzījās uz zēnu.

—      Ko viņš tur šļupstēja? — viņš vaicāja dresētājam, kurš patlaban nāca laukā pa krātiņa mazajiem vārtiņiem. Taču, atbildi nenogaidījis, piebilda: — Domājams, ka šo­vakar jūs strādāsiet labāk! Jūsu tīģeru grupa arī ir ieķī­lāta. Ja mums nebūs pietiekami ienākumu, tad… jūs va­rēsiet . .. nu, to jūs pats varat iedomāties.

Dresētājs apsēdās kādā ložā. Viņš nogaidīja, kamēr in­spicients pazuda un lielais režģu būris tika nojaukts, aiz­smēķēja cigareti, kaut arī tas bija noliegts, un tad devās uz savu kulbu.

Harka meklēja tēvu un atrada to starp ratiem sarunā ar Dziedošo Bultu. Likās, ka abi bez vārdiem daudz vairāk pateica viens otram nekā ar tiem nedaudzajiem vārdiem, kādus viņi pārmija. Viņi sarunājās dakotu valodā, un Harka noprata, ka Dziedošā Bulta nodod Matotaupam kādu indiāņu trupas vēsti. Lai Matotaupa aizejot pie in­diāņu vīriem. Ķērcošais menedžeris Leviss esot uz vienu stundu aizgājis uz kādu plītnīcu dzert brendiju. Viņš bija uzdevis Dziedošajai Bultai gādāt, lai inspicients nemana, ka viņa nav.

— Es eju, — sacīja Matotaupa, un vērsdamies pie

Harkas: — Vai tu vari nākt līdzi? Jeb vai to ievēros, ja tu nebūsi nekur atrodams?

—     Tagad tam nav nozīmes.

Indiāņu trupa dzīvoja divās savās pašu kulbās, kas ar aizžogojumu bija atšķirtas no pārējām dzīvojamām kul­bām. Staļļa puiši nelikās zinis, kur aiziet abi dakoti ar zēnu. Spriežot pēc miera, ar kādu viņi šķērsoja nožogo­jumu, katrs nodomāja, ka viņiem vai nu pavēlēts tur iet, vai vismaz atļauts.

Visa indiāņu trupa bez izņēmuma bija sapulcējusies vienā no abām kulbām. Te bija desmit pieauguši vīrieši, viens sirmgalvis, desmit sievietes un meitenes un pieci bērni. Cieši kopā saspiedušies, viņi bija satupušies vai arī stāvēja kulbā, kas bija tikai viena pati telpa. Guļam- segas viņi bija kārtīgi salocījuši un sakrāvuši kaudzē. Grīda bija tik tīra kā dzimtajā teltī.

Atnākušajiem palika maza brīva vietiņa. Harka aizvēra aiz sevis durvis.

—     Te es esmu, — sacīja Matotaupa.

Vecākais panācās uz priekšu. Viņš likās vecum vecs. Varbūt jau pieredzējis savas simt vasaras. Viņš bija iz­kaltis. Sejas āda sagrumbojusies tūkstoš rievās un rievi- ņās, un īsti dzīvas raudzījās tikai acis. Droši vien viņš bija vēl vecāks par Havandšitu.

—     Matotaupa, — viņš sacīja, — vai tavas ausis ir dzir­dīgas? Es dzirdu Misisipi šalkojam un dārdoņiļ, ar kādu tās ūdeņi brāžas pāri klintīm. Vēl nav pagājušas desmit vasaras un ziemas, kopš es ar kanu laivu traucos pa straumi cauri aizai. Vai tava elpa jūt vējus, Matotaupa? Sniegs prērijās un mežos ir izkusis, zeme veldzē slāpes, zāle dīgst, un koku pumpuri raisās. Vai tavas acis spēj redzēt, Matotaupa? Tu šeit redzi desmit dakotu cilts karo­tājus. Viņi stāv atkal uz savas dzimtenes zemes. Bet viņi ir sagūstīti un pieveikti, kā mēdz sagūstīt un pieveikt vil­kus un lapsas. Mūsu tēvi, mūsu brāļi, dēli un meitas, bēg­dami no bālģīmjiem, vajātājiem, devušies uz mežonīga­jiem ziemeļiem, uz Kanādu. Mēs tikām no viņiem atšķirti, bet gribētu viņiem sekot. Ceļš no šejienes nevar būt vairs tāls. Kādu padomu tu mums dosi? Mēs esam nemiera pilni, kā izslāpuši bizoņi, kas pēkšņi saož ūdeni.

—     Ejiet, — Matotaupa nevilcinādamies sacīja.

—     Bālģīmji mūs aizkavēs.

—          Viņi to mēģinās, bet jums jābūt viltīgiem. Jūsu nav daudz. Naktī, pa izrādes laiku vai arī rītausmā jums va- jag apgriezt matus — gan ataugs! — jums jāuzvelk drēbes kā bālģīmjiem, un tad ejiet un izklīstiet. Jūs šo apvidu pazīstat un vēlāk viegli satiksieties.

—     Mums nav tāda apģērba kā bālģīmjiem.

—       Dziedošā Bulta to nopirks vēl šodien. Es viņam iedošu zeltu un sudrabu ar pērkonputna zīmi.

—      Tad mēs gaidīsim, kad viņš mums atnesīs šādas drēbes.

—      Hau. Bet arī man ir jautājums.

—      Runā!

—       Vai jūs arī šodien, pēdējā dienā, apkaunosiet dakotu vārdu un ļausiet bālģīmjiem ticēt, ka spīdzināt meiteni?

Pēc šī jautājuma valdīja garš klusuma brīdis.

—     Kas mūsu vīriem jādara? — vecais beidzot vaicāja.

—      Ko es pavēlēšu. Šodien, kad jūs apturēsiet pasta ka­rieti un izvilksiet no tās meiteni, es jūs vadīšu.

—       Hau, hau! Matotaupa darbojas kā mūsu virsaitis. Mēs viņam klausīsim!

Vecākais un Matotaupa kopīgi aizkūpināja pīpi, lai gan cirka teritorijā smēķēt bija stingri aizliegts. Bet Mato- taupam bija vēl tabaka un šķiltavas.

Kad pīpe bija izsmēķēta, Harka sarunājās ar zēnu, kas piedalījās numurā ar ēzeļiem. Matotaupa izsniedza Dzie­došajai Bultai vairākus dolārus.

To darot, viņš ieklausījās neparastā troksnī: ārā, cirka teritorijā, bija jūtams liels satraukums. Cilvēki sāka skraidīt. Atskanēja saucieni. Likās, it kā tiktu kāds mek­lēts. Tāpēc Matotaupa un Harka aši devās no šejienes prom. Tomēr ceļš līdz aizžogojumam un arī laukums tā priekšā bija tukšs, un viņi varēja, nevienā nepamanīti, aizsteigties līdz staļļu teltīm. Te viņiem noskaidrojās sa­traukuma iemesls.

—     Tīģeriene ir prom! Tigra ir prom!

Harka skriešus metās pie zvēru būriem, lai pats savām acīm pārliecinātos. Tik tiešām, Tigra nebija redzama. To­mēr būris bija aizslēgts, kā nākas.

—     Kur ir dresētājs!? Ronald, Ronald!

Harka apsvēra. Dresētājs pēc mēģinājuma bija beidzot devies uz savu dzīvojamo kulbu, to zēns bija ievērojis. Var būt, ka tur būtu rodamas kādas pēdas, kas sniegtu tālāku izskaidrojumu. Kamēr zēns skriešus metās turp, Matotaupa palika stallī pie zirgiem. Ja tīģeriene brīvi skraidīja apkārt, tad bija jābaidās, ka tā var uzbrukt zir­giem. Tomēr arī abi mustangi vēl neizrādīja ne mazākās nemiera pazīmes, liekas, tie nejauta tuvumā nevienu zvēru. Pie plēsīgo zvēru smakas, kas sākumā zirgus sa­trauca, tagad jau viņi bija pieraduši.

Savādi šķita, ka nekur nebija rrlanāms Franks Elliss.' Citādi viņš pastāvīgi bija visur klāt. Bet laikam tagad viņš bija paslēpies direkcijas kulbā.

Gadījumā, ja tīģeriene jau būtu izbēgusi no cirka teri­torijas, tad par to vajadzētu paziņot policijai. Kas tad izcelsies par traci! Jau tagad juceklis bija pietiekami liels, tāpēc Dziedošā Bulta varēja, neviena nepamanīts, aiziet no cirka uz pilsētu iepirkties.

Harka bija jau pie dresētāja kulbas. Ronalds, kurš tika pieskaitīts pie uzņēmuma zvaigznēm, apdzīvoja viens pats pusi no telpas. Zēns nospieda rokturi un, tā kā durvis at­vērās bez pūlēm, iegāja iekšā. Viņš klusiņām aizvēra dur­vis aiz sevis un palika nekustīgi stāvam. Viņš stāvēja līdzās inspicientam. Uz nolaižamās gultas gulēja Ro­nalds — vēl arvien ar ķēžu kreklu mugurā. Viņš balstījās uz viena elkoņa. Līdzās gultā, kas kuru katru brīdi drau­dēja iebrukt, gulēja tīģeriene. Viņa bija uzlikusi vienu ķepu dresētājam uz krūtīm, turēja galvu izslietu gaisā un ļāva skurināt sev pakakli. Viņa bija samiegusi acis, un aste labsajūtā vēdinājās. Patlaban tā pagrieza galvu, jo dzirdēja ienākam Harku. Un reizē tās redzes lokā uzradās atkal Franks Elliss. Tīģeriene iešņācās uz viņa pusi. Cik lieliski zobi tai bija, spoži balti līdzās garajai, sarkanajai mēlei! Viņas šņākšanā bija jaušams mūžamežs un nakts.

Harka turēja galvu mazliet piešķiebtu un sānis uzlūkoja Franku Ellisu, kurš nebija garāks par zēnu. Elliss stāvēja nobālis, pat caurspīdīgs kā alabastrs. Likās, it kā viņa vaigos nebūtu ne pilītes asiņu.

— Palieciet tikai pavisam mierīgi stāvam, pilnīgi mie­rīgi, Ellis, — sacīja dresētājs. — Es jums patiešām ne­ieteiktu kustēties, ne pašu mazumiņu ne. Dzīvnieks to pa­manīs tūlīt un leks jums virsū, tad jūs esat pazudis •— un es diemžēl tikšu par vēlu klāt, lai jūs glābtu. Bet, ja jūs paliksiet stāvam kā sālsstabs, jums nekas nenotiks. Mēs varam šo laiku lietderīgi izmantot. Varu jums šo to pa­stāstīt. Bet, lūdzu, nekā neatbildiet, jo Tigrai jūsu balss nav pa prātam, katrs jūsu vārds musinās to uz kādu neparedzētu rīcību. Jā, ko tad es jums gribēju teikt: es

tiešām nezinu, kas izlaidis Tigru. Es,taču neesmu mēnes­sērdzīgs, ja es to būtu pats izdarījis, tad katrā ziņā atcerē­tos. Lai vai kā, tā ir atnākusi manā kulbā. Inteliģents dzīv­nieks, vai ne? Iedomājieties tikai, ja tā būtu mūsu labākos zirgus saplosījusi, kas tās būtu par šausmām! Bet tā at­nāca pie manis. Mežonīgais bengāļu džungļu tīģeris kā mīļš kaķītis! Vienreizēji, neiedomājami, sensāciju sensā­cija! Vai jums arī tā neliekas? Jums vajadzētu mazliet papētīt dzīvnieku psihi, Ellis, īstenībā jums nav par to ne mazākās saprašanas. Jūs gribat, lai dzīvnieki rēc, šņāc un atņirdz zobus, jo šādi pelnāt naudu, bet kāpēc dzīvnieki šņāc un kas tiem ir padomā, par to jums nav jēgas. Iz­pratnes par dzīvniekiem jums nav ne druskas. Šorīt, pie­mēra pēc, svītrotais kaķītis patiešām dzīrās man no mu­gurpuses uzbrukt un aizsūtīt mani pie senčiem, jo bija ļoti sakaitināts. Jūs tam neticat? Tāpēc ka nesajēdzat un pieņemat aplamus slēdzienus. Kā tad būs, vai uzvēdīsim šovakar tādu numuru, ko patlaban redzat? Es garantēju panākumus un uzstāšos ar «kailām krūtīm». Kā vēlaties, Ellisa kungs, kā vēlaties. Vēl atļaušos mazu padomu pie­bilst. Labāk neperiet vis šo indiāņu zēnu šonakt! Un ne­lieciet pērt, jo jūsu paša roka tikpat liksies šim nolūkam pārāk vārga! Nedariet to! Indiāņi sargā savu godu un ir atriebīgi, viņi ir tikpat neaprēķināmi kā jebkurš cilvēks,"

un jums, mans kungs, ir tikpat maz nojausmas par indiā­ņiem kā par tīģeriem. Tātad neaiztieciet zēnu! Viņš var jūs kādu dienu sašaut lupatās, un būtu žēl tik varena in­spicienta, kāds esat jūs, turklāt vēl tieši tagad, kur banka apķīlājusi visus ienākumus. Starp citu, es no saviem dzīv­niekiem nešķiršos. Ja kāds sadomās' mūs šķirt, notiks ka­tastrofa. Es nedošu savus dzīvniekus neviena cita rokās. Esmu tos pieradinājis, kad tie atnāca no brīvības, kad tie bija jauni, mežonīgi un noskumuši. Mēs neesam šķirami, saprotiet! Es piedalījos jau sen šai cirkā, vēl iekams jūs kļuvāt par inspicientu. Esmu cirkā uzaudzis. Bet nu esmu pietiekami runājis un gribētu vēl mazliet atpūsties. Tigra, mans svītrainais kaķīt, iekārtojies ērti!

Harka klausījās un priecājās bez gala, kaut arī viņš no­jauta, ka Ronalda risks ir liels. Arī Franks Elliss bija plē­soņa, viltīgs zvērs. Un reiz jau Ronaldam būs viņš jāat­brīvo. Nogalināt viņš inspicientu nenogalinās.

Laukā laikam situācija bija noprasta, jo Ronalds bija pietiekami skaļi runājis, lai ārpusē vismaz daļēji būtu sa­cīto sapratuši.

— Harij, manu zēn! — viņš žāvādamies izstaipījās.  — Negribu tevi ilgāk, nekā vajadzīgs, aizkavēt, jo tu še piederi pie tiem, kas strādā. Tu vari mierīgi iet, Tigra vienmēr bijusi tev labvēlīga. Tu arī proti pareizi un mie­rīgi kustēties. Bet, lūdzu, Frank Ellis, nemēģiniet tikai izmantot gadījumu un arī izšmaukt pa durvīm! No» tā ne­kas neiznāks. Redziet, es neesmu nekāds necilvēks. Nemaz negribu, ka jums uzbrūk tā, kā jūs šeit stāvat — bez ķēžu krekla, kaut arī krūtis nav kailas. Es vēlu jums labu! Es tiešām nevēlos neko citu kā tikai vienu vienīgu reizi vienā mierā parunāt par manām darīšanām, pirmo un vie­nīgo reizi triju gadu laikā. Jums jau nekad nav bijis laika. Mana dzimtene, starp citu, nav Indija, mana dzimtene ir Šteiermarka. Skaista zeme. Nekad neesat par to dzirdējis? Es jums vēl mazliet pastāstīšu, lai ātrāk paiet laiks līdz izrādes sākumam. Kad šovakar pienāks brīdis manam nu-' muram, es paņemšu Tigru līdzi un ļaušu jums iet. Dzīv­nieks zina savu laiku. Bet pirms izrādes pie labākās gribas tā nebūs no šejienes dabūjama prom. Nu tātad lai tev labi klājas, Harij!

Zēns, kāpdamies atmuguriski, vēra vaļā durVis. Kad durvis bija pietiekami plati, atvērtas, lai varētu izsprauk­ties pa tām, .Elliss sakustējās. Tīģeriene šņākdama pielēca kājās, un inspicients no jauna sastinga uz vietas.

Harku laukā sagaidīja direktors, atsevišķo numuru me­nedžeri un vecais Bobs; pa gabaliņu bija sastājušies staļļa puiši un palīgi.

—           Vai tas ir ārprāta gadījums? — direktors vaicāja, slaucīdams sviedrus no pieres.

—            Nedomāju vis, — paskaidroja Harka. — Plēsīgo zvēru numurs tiks šovakar gluži citādi uzvests. Vēl ir pār­runas par atsevišķiem sīkumiem. Mēs tikai nedrīkstam at­vērt kulbas durvis.

—     Un inspicients?

—           Tiklīdz sāksies jaunais plēsīgo zvēru numurs, viņš būs savā vietā. Tikmēr jums vajadzēs iecelt vietnieku!

—           Paldies dievam. Plēsīgo zvēru numurs notiks! Tad jau viss ir kārtībā. — Direktors aizgāja.

Pie Harkas pienāca vecais Bobs.

—            Pasaki man, zēn, tikai to — kādā veidā Elliss tur ticis iekšā?

—     To es nezinu.

Viens no staļļa puišiem bija jautājumu dzirdējis.

—            Pavisam vienkārši, — viņš sacīja. — Ronalds bija pabāzis galvu pa lodziņu un lūdza mani pasaukt Ellisu. Viņš gribot sakarā ar šīvakara izrādi pārrunāt kaut ko ļoti svarīgu. Tad Elliss iegāja iekšā. Bet, kā Ronalds jau pirms tam bija Tigru tur iedabūjis, to neviens nemanīja.

Staļļa puisis pagriezās, ieskrēja stallī, iemetās pie kāda zirga steliņģī un laida vaļā smieties tā, kā vēl savu mūžu nebija smējies.

—           Elliss! — viņš pastarpēm elsoja. —- Ļautiņi, to viņam vajadzēja!

—            Tomēr viens ārprāta gadījums, — secināja vecais Bobs, un smaidā viņa lūpu kaktiņi aizsniedzās līdz ausīm. — Esmu ziņkārīgs par šīvakara izrādi. Tas būs kaut kas vienreizējs! Ja Elliss iznāks no turienes dzīvs laukā, tad vēl viens tīģeris būs izsprucis brīvībā. Divkājains.

Harka saprata, ka veco Bobu māc tās pašas rūpes kā viņu.

Pēcpusdienas izrāde noritēja bez starpgadījumiem. Plē­sīgo zvēru numurs un uzbrukums pasta karietei pēcpus­dienas programmā nebija paredzēti, lai skatītāju pieplū­dums būtu lielāks vakara izrādē ar divkāršām cenām.

Tuvojoties vakaram, mazā meitene Ketija tika skaisti saposta. Viņa pēc tā laika modes valkāja garas mežģīņu biksītes, svārciņus, kas sniedzās pāri ceļgaliem, vesti un blūzi ar baltu sastīvinātu apkaklīti. Jau nolikta pa rokai kapuces veida cepurīte ar garo lentas pušķi, kas sienams zem zoda. Bērns staigāja klusiņām uz pirkstgaliem, lai tikai vēl pēdējā brīdī ar kaut ko nesakaitinātu Betijas tanti. Tēvs rimti sēdēja uz krēsla, kas bija bez roku bal­stiem un pārvilkts ar zīda drēbi, un gaidīja. Tante vēl no­ņēmās pati ar savu tualeti. Viņa bija likusi sajūgt zirgus, un kariete stāvēja pie durvīm.

Kaut arī Betijas tante mēdza ilgi posties, viņa tomēr bija jau laikus gatava. Viņas sirds vairs neciešot nekādu steigu. Visam vajagot noritēt vienā mierā, tad viņa jūto­ties vesela. Ketija ar savu mūžīgo rosīšanos esot nagla vi­ņas zārkā. To gan viņa mēdza teikt tikai tad, kad Zamuela Simta nebija tuvumā.

Mazā ģimene iesēdās karietē, un abi zirgi — vecāki rāmi, rūpīgi kopti dzīvnieki — sāka rikšot. Kučiera bārda bija bālta, sprogaina, tā bija vaigu bārda ar kailu zodu. Ģimene nemaz nelikās dzīvojam pilsētā, kur mežonīgā tempā pieauga tirdzniecība un rūpniecība, un, kad Betijas tante braucot atklāja, ka atkal saceltas jaunas mājas, viņa sacīja:

-— Vai zini, Zamuel, es nejūtos šeit ziemeļos lāgā. Ne­esmu šeit nekad lāgā jutusies. Tā kā esmu tomēr viena un karš. drīz būs galā, laikam būs viss jāpārdod un jādo­das tālāk uz dienvidiem. Ziema arī bija atkal neciešami auksta.

—     Kā vēlies, Betijas tant, — Smits pacietīgi atteica.

Kariete pieturēja pie cirka. Kāds kalpotājs sarkanā liv­rejā piesteidzās un palīdzēja izkāpt Ketijai, jo par Betijas tanti jau gādāja Smits pats. Tas pats kalpotājs, ievērojis Smita rokā ložas biļetes, veda viņus cauri ļaužu pūlim, garām spilgtajiem plakātiem un kontrolei, kas pieklājīgi atkāpās, uz viņu vietām. Betijas tanti šāda apiešanās pil­nam apmierināja, un viņa teica:

—     Es jau sacīju, ievērojams cirks.

Ģimene bija starp pirmajiem skatītājiem, kas ieņēma savas vietas. Blakus loža vēl bija tukša. Betijas tante sa­meklēja lorneti un kritiski aplūkoja lampas, vai tās nevar izraisīt ugunsgrēku, tad vēl kritiskāk pārējos skatītājus, kas pamazām saradās.

—     Finleji parasti ierodas par vēlu, — viņa sacīja. — Bet tā. nav Ennas vaina. Enna ir precīza. Bet viņas vīrs! Tas ir tik nepatīkami, ja cilvēki nav noteikti. Liec to vērā, Ketij! Arī tavs tēvs ir pati precizitāte. Tev viņš var no­derēt par labu paraugu.

—     Protams, Betijas tant, — Ketija Tātni atbildēja, taču viņas domas kavējās pavisam citur. No visām pusēm vi­ņai bruka virsū jaunie iespaidi. Augstu gaisā teltī karājās stangas un virves, kuru nozīme viņai nebija saprotama. Uz koka sastatnēm virs manēžas ieejas atradās kapela, kas uzskaņoja instrumentus. Juceklīgās skaņas īsti izteica gai­das pēc kaut kā nezināma, kas vēl sekos. Kalpotāji sarka­nās frakās skraidīja, ierādīdami vietas, skaistas meitenes piedāvāja saldumus.

—    Nepērc, Zamuel, tos niekus, — aizrādīja Betijas tante. — Tie tikai bojā zobus.

—     Kā tu vēlies.

Ketija ar bērna drošo instinktu nojauta, ka viņas tēvam nav gļēvs raksturs. Viņš tikai bija'noguris diskutēt par nenozīmīgiem jautājumiem. Arī domas kavējās pavisam citur, nevis pie Betijas tantes piezīmēm.

Taču Betijas tantei lāgā nepatika, ja viņai neko ne­iebilda. Viņa labprāt, ja vien zināmās robežās tika runāts pretī, demonstrēja savas runas spējas. Nupat jau bija ap­draudēta viņas labā oma, kad, par laimi, ieradās Finleju ģimene un ieņēma vietu kaimiņu ložā.

—     Vai mēs nesēžam pārāk tuvu manēžai? — vaicāja Finleja kungs, solīds cilvēks, kura finansiālās intereses bija saistītas ar dzirnavu uzņēmumiem. — Mēs jutīsim dzīvnieku un artistu sviedru smaku, pacelsies manēžas putekļi. Tas var nelabvēlīgi atsaukties uz tevi, Enna. Pie­putējis gaiss tev taču kaitīgs. Padomā par savu astmu!

Kamēr Finleja kungs šādi sprieda, mazais Duglass, pāris gadu vecāks par Ketiju, jautri vaibstījās, it kā ieelpotu putekļus un šķaudītu, ko pamanīja tikai Zamuels Smits un Ketija. Meitene smaidīja, viņa labprāt smietos skaļi, bet Betijas tantes klātbūtnē tas būtu nepiedienīgi. Tantei bija radusies pateicīga tēma sarunai, viņa apspriedās ar Fin­leja kungu par labām un sliktām vietām cirkā, teātrī, tad attiecībā uz zemesgabaliem un vispār dzīvē. Finleja kunga attieksme pret Betijas tanti bija nopietna; viņa bija ieguldījusi naudu kādās dzirnavās, par kurām viņam bija liela interese; tantes personiskā un veikalnieciskā labsa­jūta mēdza ietekmēt viena otru.

Ketija un Duglass trīsēja aiz satraukuma. Mūzika spē­lēja bravūrīgo uznākšanas maršu, un artistu un dzīvnieku gājiens devās apkārt manēžai. Šī cirka parāde savdabīgā mūzikas ritma pavadībā, kas satrauca nervus, ietekmēja Ketiju un Duglasu tikpat spēcīgi kā pagājušā rudenī Harku. Bet varoņi, kurus Ketija un Duglass bija nekavējo­ties izvēlējušies, pilnīgi atšķīrās. Ieplestām acīm abi bērni blenza uz cirka jātnieci, kas baleta svārciņos, izrotājusies ar vizuļiem, ar mazo kroni gaišajos matos, smaidīja, svei­cināja, meta gaisa skūpstus un baltajās zīda kurpītēs stā­vēja uz pirkstgaliem uz baltā zirga platās muguras. Ke­tija tūlīt pat iedomājās sevi šinī lomā, un Duglass savu­kārt iztēlojās, ka viņš kā drosmīgs jātnieks uzlēktu uz zirga aiz mazās princeses. Augšējās rindās jau iešalkojās pirmie aplausi, un arī abi bērni aplaudēja.

—      Ne tik skaļi! — brīdinot čukstēja Betijas tante. — Jauna lēdija vienmēr ir atturīga, izrādot savu piekri­šanu, un sargās durties acīs!

Ketija, iztraucēta skaistajā sapņo juma, dusmodamās uz­meta lūpu. Bet tūlīt jau viņas uzmanību saistīja citāda veida atrakcijas, un Betijas tante jau bija atkal aizmirsta. Garām soļoja kamieļi un ziloņi. Uz skausta pirmajam zi­lonim sēdēja jauns dzinējs, kam bija galvā turbāns un rokā spieķītis, bet dzinējam priekšā tupēja mazs pērtiķī- tis, apģērbts kā meitene, svārkos, blūzē un ar galvas la­katiņu. Tas veikli atdarināja cirka jātnieci, kas jāja pa priekšu, cēlās pirkstgalos, māja un meta skūpstus. Visi bērni smējās, un tas bija kā signāls, jautrība pārņēma arī pieaugušos.

—     Paskat! — uzsauca Ketija un neviļus pasniedzās pāri ložas sānu" malai, lai darītu Duglasu uzmanīgu ne vien ar vārdiem, bet arī uzsitot viņam pa roku.

Betijas tante satvēra Ketijas roku un nolika atpakaļ meitenes klēpī, kur, pēc viņas ieskata, tai bija rāmi jāguļ.

Bet Duglasam jau bija skaidrs, ko viņš gribētu redzēt. Parādē uzradās četri brīnumskaisti zirgi, divi meļņi un divi balti zirgi.

—     Tīras arābu asinis! — murmināja Zamuels Smits.

Uz meļņiem sēdēja zēni vīriešu seglos, uz baltajiem zir­giem sēdēja meitenes dāmu seglos. Kā zēniem, tā meite­nēm bija mugurā angļu jātnieku tērpi.

—      Lorda bērni, — čukstēja Duglass. Ketija un viņas mazais draugs bija sajūsmināti. Bērni, tādi paši bērni kā viņi manēžā! Ketijas vaigi aiz priecīga satraukuma dega sārtos plankumos.

Viņi nemaz nemanīja, ka šai brīdī trīs krēslus, kas vel ložā bija tukši, aizņēma trīs kungi. Taču Betijas tantei tas nepalika nepamanīts, un viņa jutās gaužām apmierināta, jo tiklab šo kungu āriene, kā arī uzvedība atstāja uz viņu iespaidu, ko viņa novērtēja kā, izsmalcinātu.

Betijas tante tikai tad atkal pievērsās manēžai, kad skatītāju aplausi viņu iztraucēja no nupat izdarītiem se­cinājumiem. Cirka parāde bija jau atkal nozudusi no ma­nēžas, tikai lielākais no abiem «lorda dēliem» vēl palicis vidū uz sava meļņa, kas cilāja kājas, un, kad zēns viegli pavilka pavadu un tikko dzirdami pamudināja, zirgs pa­cēlās stāvus un uz pakaļkājām apgriezās riņķī apkārt.

—     Tas zēns ir augsta klase! — čukstēja viens no tri­jiem smalkajiem kungiem Smitu ģimenes ložā. — No viņa iznāktu labs augstās skolas jātnieks. Bet tam nepieciešams laiks, tas ir, kapitāls. Šim uzņēmumam mūsdienu prasī­bām nepietiek līdzekļu.

—     Kāpēc viņš nenoceļ, cilindru, viņam tagad vajadzētu sveicināt, — izteica kritisku piezīmi otrs kungs.

—     Zināma nedrošība, abās rokās pavada. Lai sasniegtu augstu klasi, zēnam vajadzētu nonākt citās rokās.

—     Nedomāju vis. Sēž kā saliedēts ar savu zirgu. Pre­cīza stāja, un nezaudē arī mieru. Tā ir režisora vaina. Va­jadzēja zēnam iemācīt labas manieres.

To visu Betijas tante noklausījās ļoti apmierināta, bet Ketija to nedzirdēja. Viņa pati bija mācījusies jāt un ņe- redzēja neko citu kā vien bērnu, kurš manēžā dancināja zirgu, viens pats atradās uzmanības centrā un guva pie­krišanu.

Duglass sevī apņēmās vēl gluži citādu jāšanas mākslu apgūt.

Jaunais jātnieks manēžā nostādīja zirgu uz visām čet­rām un izjāja laukā.

Kalpotāji, klaunu joku pavadīti, izritināja lielo, sarkano paklāju. Lēkšus ielēca manēžā akrobāti, virpuļodami ap­meta gaisā salto uz priekšu un atpakaļ, lēca cits citam pāri, satvērās un veidoja piramīdas. Pats galvenais šai numurā bija temps, tikko skatītāji paguva aptvert, kas notiek, jau atklājās cits skats. Sekoja cirka jātniece, brīvā zirgu dresūra un «Skats skolā» ar mazo pērtiķīti. Ketijai vajadzēja klepot, jo viņa nedrīkstēja smieties tik skaļi, kā gribētos, par visu to, kā pērtiķītis Dolija izrīkojās pa skolu. Kad «skolotājs», kuru šai dienā tēloja vecais Bobs, beidzot apņēmās būt bargs, skolniece Dolija sēdēja viņam aizmugurē uz lielās tāfeles un atdarināja visas viņa pik­tās kustības.

—     Piemīlīgi, bet pagalam nepedagoģiski, — piezīmēja Betijas tante pēc tam, kad gandrīz bija tiktāl aizmirsusies, ka iesmējās.

—     Negribas ticēt, ka Ketija būtu spējīga šo skatu at­darināt, — Zamuels Smits viņu nomierināja, nepakustoties ne vaibstam sejā. Betijas tante pavērās viņā iesānis. Rei­zēm viņai nebija skaidrs, ko īsti Zamuels domāja.

Saziņā ar programmu, ko Finleja kungs bija dabūjis, pirms lielā pārtraukuma kā pēdējais numurs uzstājās «Lorda bērni». Kalpotāji ienesa pils fasādes un dārza skata dekorācijas. Ziemā, vissīvākās konkurences laikā, vecais Bobs bija patukšojis paša maku, lai piešķirtu savam nu­muram cienīgāku izskatu. Bērni ieradās atkal uz zir­giem — melnajiem un baltajiem. Visi nolēca no tiem; zēni bez citu palīdzības, abām meitenēm' kalpotāji patu­rēja kāpšļus. Meitenes nopogāja savu garo jājamo kleitu svārkus un tagad stāvēja zābaciņos ar atlokiem, garās mežģīņu biksītēs, ar blūzi un vesti mugurā, pēc auguma un izskata divas mazas «Ketijas», kamēr Duglass sevi pie­līdzināja lielākajam no abiem zēniem. Bērni pastaigājās dārzā, tur ieskrēja četri ēzeļi bez segliem, bez iemauktiem, un, vienai no meitenēm pamudinot, visi sakāpa ēzeļiem mugurā.

—     Cik pareizs novērojums! — nopūtās Betijas tante. — Meitenes pastāvīgi ir kūdītājas, un zēni tāpēc iekrīt.

Nevienam ložā nebija laika pievērsties sieviešu psihes analīzei, jo ēzeļi uzsāka labi ievingrināto tiepšanos un bērni nekļūdīgi atvairīja katru izlēcienu.

—     Laba ideja' un labi iemācīts numurs, nav šaubu, — sacīja atkal viens no trijiem kungiem septītajā ložā. — De­korācijai, protams, vajadzētu izskatīties pavisam citādai.

Ketijai un Duglasam, pašiem nemanot, aiz apbrīna pa­lika mutes vaļā. Manēžā viss noritēja kā pa diedziņu; ve­cais Bobs tēloja sašutušo tēvu, ieradās, staļļa puiši, tie tika nomesti, lorda četri bērni smējās, apsēdās ačgārni uz ēzeļiem un vienā mierā izjāja laukā. Pateikdamies par aplausiem, viņi ieradās atkal uz skaistajiem zirgiem, mel­najiem un baltajiem, uz kuriem tagad jāja bez segliem. Lielākais zēns atkal uzrāva zirgu pakaļkājās un turējās bez segliem, tikai piespiezdamies ar kājām.

—     Vareni! — noteica Zamuels Smits skaļi.

Taču cilindru zēns ari tagad nenocēla.

—      Viss ir tikai ārēji iemācīts, — čukstēja Betijas tante. — Patiesi laba audzināšana — kā tad lai nelaimīgie cirka bērai pie tās tiek!

Ketija no visa teikuma dzirdēja tikai divus vārdus: «bērni» un «nelaimīgie». Kāpēc šie bērni, kuriem tik trok­šņaini aplaudēja, būtu nelaimīgi? Kāda vispār bija viņu dzīve? Kāda izskatījās viņu dzīves īstenība, kad viņi pa­meta manēžu un izzuda no skatītāju acīm? Kā viņi bija iemācījušies šādus trikus?

— Tēt, — ieminējās Duglass savam tēvam, solīdajam Finleja kungam. — Es gribētu iepazīties ar šo zēnu! Vai var?

—      Nekādā gadījumā, manu zēn! Artistu salašņas un mēs — tās ir divas dažādas pasaules. Zēns gan uzvedas kā lords, bet nav tas.

Duglass jau bija reiz saņēmis līdzīgu atbildi, kad tēvs bija viņu sastapis sarunā ar vienu no cietumniekiem, kuri tika nodarbināti dzirnavās. Toreiz zēns ilgi pārdomāja sa­ņemto atbildi. Šai reizē viņa iekšējā pretestība tēva no­stādnei vairs nebija tik krasa. Droši vien tēvam taisnība, jo dzīvē tieši tā ir. Taču no vēl vienas piezīmes šajā sa­karībā Duglass nespēja atteikties, citādi tā viņu noslāpētu.

—     Ja viņa tēvs būtu īsts lords, tad varbūt viņš ar mani nesarunātos!

Duglass saņēma pļauku. Krietnais republikānis Finleja kungs pēc paraduma iesita ar plaukstas virspusi tik ātri, ka to neviens, izņemot Betijas tanti un Ketiju, nepama­nīja. Ketija nosarka Duglasa vietā. Zēns spītīgi savilka seju. Viņa domas tomēr klaiņoja brīvi, un tāpēc viņš iztē­lojās pavisam nejaušas un tomēr gaužām valdzinošas sa­tikšanās ar lorda bērniem.

Pārtraukums bija sācies, un viņam radās izdevība klusi­ņām sarunāties ar Ketiju. Tas bija brīnumjauki — kopīgi ar mazo meiteni izdomāt stāstus. Viņa tiešām bija savam vecumam jau ļoti prātīga, tā viņš secināja.

Betijas tante mēģināja sadzirdēt, kas bērniem čukstus pārrunajams. Trīs_ svešie kungi bija aizgājuši un Finleja kungs ienācis ložā, tāpēc tantes uzmanību saistīja saruna ar viņu.

Manēžā konferansjē paziņoja, ka starpbrīdī iespējams apskatīt zvērus. Zamuels Smits izmantoja šo izdevību, lai pamestu ložu. Viņš paņēma līdzi abus bērnus.

Tikmēr Betijas tante izprašņāja Finļeja kungu. Viņa, protams, bija ievērojusi, ka viens no «smalkajiem» kun­giem, ārā iedams, pazinis Finleja kungu un atturīgi laipni sveicinājis. Tātad Finlejam vajadzēja zināt, kas šie kungi ir!

—     Viens ir kredītbankas pārstāvis, — Finleja kungs apslāpētā balsī skaidroja Betijas tantei. — Pēc dažiem aprautiem teikumiem, ko es uztvēru, protams, pavisam neviļus, ziemā banka ir šajā cirka uzņēmumā iesaldējusi kādu naudas summu, un banka grasās to atkal atdabūt. Otrs kungs, liekas, ir Lielā cirka B & B menedžeris, var būt, ka viņu interesē apvienošanās… vai arī dažus nu­murus grib izmakšķerēt. Kas bija trešais, es nezinu. Es viņu nepazīstu, un viņš arī bija iegrimis dziļā klusēšanā.

Pie Betijas tantes pārnāca arī Finlejas kundze. Ložā, kur viņa sēdēja, uz ceturtā, piektā un sestā krēsla bija piemetušās personas, kas, pēc viņas ieskata, nelikās tādas, kas pelnītu uzticību: viens vīrieša indivīds un divas zīmī­gas, bet nevarētu teikt, ka solīdas sieviešu personas. Ši­nīs pilsētās pie civilizācijas robežas nekur nevarēja jus­ties drošs no salašņām. Varbūt lielais drosmīgā izskata cil­vēks bija kaut kāds zeltracis, kuram trāpījies labs loms un kurš tagad bez liekām ceremonijām varēja sēsties ložā līdzās ģimenei, kam bija savi priekšteči. Finlejas kundze priecājās vismaz starpbrīdī tikt vaļā no šādas kaimiņu būšanas.

Patlaban tika uzstādīts lielais režģis plēsīgo zvēru nu­muram, kas paredzēts pēc starpbrīža, tika ienesti ķebļi plēsīgajiem zvēriem, noliktas savā vietā stīpas.

—     Nezin vai tik trūcīgi režģi var mūs' nopietna uzbru­kuma gadījumā pasargāt no Bengālijas tīģera, Enn?

—     Bet, protams, cienījamās lēdijas, — ierunājās starpā nekulturālais drosmīgā izskata cilvēks kaimiņu ložā, kaut arī neviens pie viņa nebija vērsies. — Un, ja kāds plēsoņa uzvestos nepiedienīgi, tad es to, daudz negudrodams, no­kniebšu. Esiet bez rūpēm!

Betijas tante izvilka no somiņas pudelīti ar odekolonu un samitrināja sev seju — mazāk aiz bailēm no plēsīga: jiem zvēriem, vairāk aiz nepieciešamības norādīt uzbā­zīgiem cilvēkiem, ka ieturama distance.

Harka iegāja mazajā telpā, kurU viņš apdzīvoja kopā ar tēvu, un tur arī sastapa Matotaupu. Zēns nometa nost jātnieka tērpu, noņēma grimu, atraisīja matpīnes, lai tās atkal brīvi krīt pār pleciem, un ielēca šūpuļtīklā, kur saritinājās kā ezis, kas visiem rāda tikai savas adatas. Jau nedēļām ilgi viņu katru reizi pēc izrādes ar ēzeļiem māca slikts garastāvoklis. Ezefi viņam nelikās vairs komiski, bet smieklīgi un paša apģērbs muļķīgs. Jāšana ar segliem un kāpšļiem prasīja piepūli un lielu uzmanību, jo to vaja­dzēja apgūt no jauna, šāds jāšanas veids prasīja gluži ci­tādu līdzsvarošanu un citādu kontaktu ar zirgu nekā jā­šana bez segliem, pie kādas viņš bija pieradis. Pēc tam kad numurs ar ēzeļiem bija bez gala mēģināts un pilnīgi noslīpēts, viņam negribējās vairs neko par to zināt. Likās pretīgi katru dienu atkārtot vienu un to pašu, un, kad cilvēki šinīs bālģīmju smirdīgajās pilsētās aplaudēja «lorda dēlam», viņš vismīļāk būtu norāvis cilindru, lai pierādītu, ka viņš ir virsaiša dēls un viņa vieta ir prērijā.

Šodien konfliktam kaut kādā veidā jāatrisinās, tikai Harka vēl nezināja, kā. Tēvs nebija neko vairāk teicis par to, ko nodomājis izrādes beigās uzsākt.

Tagad viņš sacīja:

— Sagatavojies, Harka Kramakmen, un aizej pie Ro­nalda! Tu esi viņam vajadzīgs.

Tas bija patīkams uzdevums. Harka uzvilka savas ādas bikses, apāva mokasīnus un skriešus aizmetās uz dresētāja kulbu. Tur ieejot, viņš redzēja, ka situācija nebija mainī­jusies. Ronalds patlaban neveikli centās ar vienu roku aizdedzināt lampu. Roka vēl sāpēja no gūtā sitiena ar ķepu mēģinājuma laikā. Franks Elliss stāvēja atslējies pret sienu. Sviedri viņam uz sejas bija paguvuši nosusēt.

— Harij, — Ronalds teica, — pēc divdesmit minūtēm sāksies mans priekšnesums. Es uzstāšos pavisam jaunā veidā, tā būs improvizācija. Es šodien visu pamatīgi ap­svēru, jo beidzot man reiz bija laiks un miers, un es to izklāstīju arī Ellisa kungam. Viņš, liekas, ir ar visu vienis prātis. Aizvelc tagad te, kājgalī, manai guļvietai priekšā aizkaru, lai Tigra vairs neredz Ellisa kungu. Tiklīdz aiz­kars būs aizvilkts, lai Franks Elliss tūlīt pat pazūd pa dur­vīm un pēc iespēļas nekur nerādās, kur Tigra varētu viņu manīt. Citādi es negalvoju par sekām. Uz dzīvnieku vairs nevar nemaz paļauties, to panākusi nevienādā apiešanās, uz ko mani pēdējos gados piespieda. Esmu to paskaidro­jis Ellisa kungam. Arī cilvēks kļūst ļauns, ja brīžiem to glāsta un brīžiem tam uzbļauj. Tas tā — starp citu. Kad Franks Elliss būs paglābies drošībā, parūpējies, lai, atska­not pirmajam zvanam, šeit apkārtnē visi pazustu, arī staļļa puiši. Tad es viens pats aizvedīšu Tigru uz režģu eju.

— Labi.

Harka aizvilka aizkaru tik mierīgi, it kā mājā vērtu ciet telts ieeju. Tigra uzmanīgi vēroja zēnu, bet nepakustējās.

Tai pašā laikā, izmantodami starpbrīdi, Zamuels Smits ar Ketiju un Duglasu bija ceļā uz dzīvnieku apskati. Tik­līdz visi trīs bija tikuši laukā no Betijas tantes un Finleja kunga redzes loka, tā bērni, vairs neslēpdami savu prieku, trokšņaini pateicās. Vispirms viņi iēgāja staļļa teltīs, kur stāvēja ziloņi, kamieļi, ēzeļi un zirgi. Smits interesējās par zirgiem, un staļļa puisis, kurš bija kā negudrs smējies par Franka Ellisa iekrišanu, pamanījis labi ģērbto tēvu ar abiem bērniem, bija gatavs pakalpot ar izziņām. Viņš ce­rēja uz dzeramnaudu, jo bija saņēmis tikai niecīgu daļu no savas nopelnītās algas. Smits viņu mēreni atalgoja un galvenokārt gribēja kaut ko dabūt zināt par indiāņu trupu. Par to puisis neko daudz vis nezināja teikt. Viņš tikai daudzināja, ka noslēguiņa numurs šai vakarā nori­tēšot «vēl nedzirdēti un sensacionāli».

Ketija kautri apvaicājās, kur patlaban esot «lorda bērni».

—      Nožēloju, mazā jaunkundz, nožēloju, bet direkcija stingri aizliegusi artistiem izrādes laikā sarunāties ar ap­meklētājiem.

—    Šeit valda patīkami stingra kārtība! — Smits atzi­nīgi noteica.

—    Tā ir gan, mans kungs, tā ir gan. To panācis Ellisa kungs, mūsu inspicients. Viņš redz visu un neko. Es gribu teikt, ka parasti redz visu, bet šodien neko.

Smits izbrīnā paplēta acis, jo pēdējais teikums viņam šķita nedaudz juceklīgs un nesaprotams. Viņš pameta puisi, kurš viņam sāka likties pārāk pļāpīgs, un aizgāja ar bērniem pie būra ar pērtiķīti, kas noskumis sēdēja, ierā­vies kaktiņā, jo šajā pavasara naktī Misisipi augštecē vi­ņam bija pārāk auksts. Lauvu un tīģeru sprosti bija jau pa lielu gabalu nožogoti no publikas. Izrādei pēc pārtrau­kuma vajadzēja sākties ar plēsīgajiem zvēriem.

Skatītāju telpa atkal ļaužu pilna. Klusināta, gaidu pilna sarunu murdoņa pildīja lielo telti. Mūzika sāka grandēt mežonīgus ritmus. Pa. mazajām sprosta durtiņām manēžā ienāca Ronalds un rūpīgi aizvēra tās. Palīgi pie sprosta ejas un divi vīri ar ūdens šļūtenēm jau stāvēja savās vietās.

Dresētājam bija mugurā fantastisks apģērbs, kam vaja­dzēja atstāt eksotisku iespaidu. Kreiso plecu un krūtis sedza imitēta leoparda āda. Pie platas ādas jostas aizkabi­nāta pātaga un pistole. Sandaļu siksnas krusteniski sasie­tas līdz ceļgaliem. Delnas locītavas un apakšdelms apsai­tēti ar aizsargšinām. Galvā dresētājam bija ķivere ar spalvu kušķi galā. Režģu ejas sākumā, aiz lūkas, ar sa­vām dzintardzeltenajām acīm jau glūnēja Tigra. Viņa skrāpēja ar ķepām režģi un, kad to parāva augšā, < aši ieskrēja manēžā. Viņai pa pēdām sekoja otrs tīģeris un ar mazu atstarpi visi četri lauvas. Lauvas^ paši — bez aici­nājuma mierīgā garā uzlēca uz saviem ķebļiem. Tie šādi parādīja, ka ir labi pieradināti un dresēti. Visi trīs kungi septītajā ložā sarauca pieres, visi trīs vienlaikus, kaut arī aiz dažādiem iemesliem.

Tigra bija palikusi stāvam un šaubīdamās paskatījās visapkārt. Astes galiņš lēnītēm kustējās.

— He! Tigra!

Ronalds kā gladiatora sveicienā pacēla kailo roku. Tī­ģeriene tūlīt pat sarosījās un, ar vienu lēcienu pārvarējusi apmēram piecu metru attālumu, bija pie dresētāja, ko ar lēciena sparu un savu svaru pagāza gar zemi. Publikā at­skanēja baiļu pilns kliedziens. Tīģeriene un cilvēks val­stījās manēžas smiltīs; dzīvnieks bija apkampis cilvēku ar savām ķepām. Beidzot Ronalds klusi, nekustēdamies gu­lēja uz muguras zem milzīgā plēsoņas kaķa, nenovērsdams acis no tīģera acīm.

. No solīdo kungu pierēm nozuda krunciņas.

Mūzika apklusa. Valdīja nāves klusums.

Ar pavisam pēkšņu kustību, uz kura neviens nebija sa­gatavojies, Ronalds atsvieda tīģerieni, kas bija nagus ievilkusi, sānis. Divos lēcienos viņš bija pie ķebļa, ar rā­vienu jau uz tā un līdakas lidojumā cauri stīpai, kas bija piestiprināta pie turekļa. Viņš nonāca lejā uz rokām, ap­meta salto un cieši nostājās uz kājām, kad Tigra, nonie­cinādama ķebli, garā stiepienā, augstu uzlēkdama, izslī­dēja cauri tai pašai stīpai. Kad viņa nonāca smiltīs, Ro­nalds tikai pašā pēdējā sekundes daļā paguva pašauties sānis.

—     Tigra! — viņš, laipni paslavēdams, uzsauca.

Dzīvnieks pagāja kādu metru sānis un notupās zemē.

Manēžas otrā pusē šņāca tīģeris. Tā šai vakarā bija pirmā skaļā šņākšana un pilnīgajā klusumā skanēja baismīgi. Augšup uzrautās lūpas atsedza, tīģera ilkņu zobus. Ketija un Duglass nobāla. Tīģeriene atradās, no viņiem tikai pāris metru attālu, kaut arī aiz režģa. Betijas tante piespieda mutautiņu pie mutes. Uztraukumā viņai bērni nebija prātā.

Publikai neredzams, tālu manēžas izejas tumsā stāvēja Harka. Viņš redzēja tikai Ronaldu, un vienīgi viņš sa­prata, kā labad Ronalds uzsācis šo bīstamo spēli. Savu dzīvnieku un līdz ar to savas dzīvības labad. Viņš gribēja palikt pie saviem dzīvniekiem, kaut arī vajadzētu mainīt kungu un maizestēvu. Glaunajiem kungiem, kas sēdēja tur, tai ložā, vajadzēja uzveduma beigās teikt: «Iz­cila klase — tas vīrs mums der.» Apmēram tāpat kā Ro­mas cirkā ķeizaram bija vara pacelt vai arī nolaist lejup īkšķi, tā arī šie vīri ložā ar koši sarkano apmali bija ieguvuši varu pār dzīvību un nāvi.

Ronalds bija atļāvies riskēt, kā to dresētājs pēc darba noteikumiem īstenībā nedrīkstēja darīt un kā to varēja atļauties tikai cilvēks, kurš apzinājās savu savdabīgo varu pār dzīvniekiem. Lēcienā caur stīpu viņam vajadzēja izlaist no acīm dzīvniekus, bet viņa kustību tās vienkāršā rakstura dēļ zvēri varēja uztvert kā bēgšanu. Iedarbība nebija pārprotama. Zvēri kļuva nemierīgi un pašapzinīgi. Viens no lauvām grasījās kāpt no ķebļa zemē.

—     Bello! Augšā!

Bello brīdi pārdomāja. Bet tad, īgni ierēcies, uzlēca at­pakaļ savā vietā. Astes kušķa svārstīšanās norādīja uz tālākām pārdomām.

Tīģeris bija otrreiz nikni nošņācies. Ko darīs Tigra, ro­taļāsies vai uzbruks, tas vēl nebija skaidrs. Ronalds sa­tvēra otru stīpu, ko viņam degošu pasniedza cauri režģim.

—      Allez — hop!

Tigra lēca. Kā suģestēta viņa metās lēcienā, kas tai jau bija padomā, cauri degošajai stīpai, ko tā nīda. Vēlreiz atsperīgi lidoja pa gaisu skaistais, spēcīgais tīģera augums un apstājās smiltīs. Tīģeriene pagrieza galvu un auguma augšdaļu, viņa nenovērsa acu no dresētāja, šņāca, acis tai gailēja, aste svaidījās. Abu tīģeru šņākšana saplūda vienkop.

Skatītāji aizturēja elpu. Kapelas diriģents bija pagriezis galvu un raudzījās pār plecu lejup manēžā, kamēr viņa roka neapzinīgi turēja gaisā paceltu zizli.

—     Takur! Takur! — Tas bija tīģera vārds.

—     R-r-r-r-r-h-h …

—     Takur!

Ronalds vēl nebija tvēris ne pātagu, ne pistoli. Ar kai­lām krūtīm, plikām rokām viņš paspēra divus soļus tuvāk šņācošajam zvēram.

—     Takur!

Tīģeris piesardzīgi atkāpās soli atpakaļ, lai iegūtu telpu. Tas nozīmēja briesmas.

—     Takur! Allez!

—     R-r-r-r-h-h-h …

Šai acumirklī Tigra zibens ātrumā iecirta tīģerim ar ķepu spēcīgu pļauku. Tīģeris šņākdams grasījās uzbrukt, zvēri bija gatavi viens otram kost.

—           Tigra! Takur! — Abi mazliet pašķīrās, un Ronalds iemetās vidū, paturēdams abus acīs. — Tigra! Takur!

Veselu minūti ilga mēmā cīņa par stiprākā gribas spēka uzvaru. Abi tīģeri un cilvēks to vidū izskatījās kā bronzā izlietas figūras. Tikai klusā, jpiesmakusī rēkoņa liecināja, ka zvēri ir dzīvi. Tad tīģeris padevās, viņa muskuļi at­slāba, un viņš aizvēra muti.

—     Tigra, •— vietā!

Tīģeriene pagriezās kā norāts bērns un uzlēca uz sava ķebļa.

—     Takur! Allez!

Pavēle bija stingra, un nepaklausīt nebija nemaz iespē­jams.

Tīģeris uzlēca uz ķebļa un tad aši un viegli izmetās cauri degošajai stīpai.

-— Bravo, Takur, bravo!

Tīģeris aizslīdēja uz savu vietu.

Sekoja lauvu priekšnesumi, ko abi tīģeri uz saviem ķebļiem pavadīja ar rūkoņu un atņirgtiem zobiem. Kad Bello bija paveicis savu lēcienu cauri stīpai, tas pienāca pie dresētāja un glaudās gar ceļiem.

—     R-h-h-h … — Tā bija Tigra.

Ronalds paburzīja lauvam krēpes. Skatītāju sastingušās sejas atmaiga. Šur tur pavīdēja pa apmierinātam smaidam. Tomēr Tigra bija citādās domās.

—     R-h-h-h ….

—     Vietā!

Tīģeriene atvilka atpakaļ ķepu, ar kuru jau grasījās kāpt lejā. Tomēr, cik nomanāms, viņa nebija ar radušos situāciju apmierināta.

Mūzika sāka atskaņot klusu valsi.

—            Debess augstā, — Betijas tante izdvesa. — Tas ir lieliski! Kaut jel tikai ātrāk beigtos!

Ronalds pamāja, lai atver lūku. Dzīvnieki gāja laukā. Tikai Tigra vēl tika paturēta manēžā.

—     Tigra! Nāc!

Tīģeriene pienāca klāt.

Ronalds viņu glāstīja. Mūzika atkal apklusa. Ronalds arvien vēl glāstīja zvēru. Viņš ļāva tīģera mēlei pieskar­ties rokai un tad ielika to zvēram mutē.

Harka vēl joprojām visu vēroja no tumšā stūra pie ma­nēžas izejas. Līdz šim viņš bija stāvējis kā sastindzis. Kaut nu tikai tagad, šai acumirklī, nepakustētos arī ne­viens, cits. Ja zvērs satrūktos, tas varētu neviļus kampt.

Ronalds palieca plēsoņas apakšžokli atpakaļ un augš­žokli pieturēja ar kreiso roku. Tad lēnām, pavisam piesar­dzīgi ielika galvu starp žokļiem. Tigra stāvēja rāmi.

Dresētājs izvilka galvu neskartu no tīģera mutes ārā.

—            Bravo, Tigra, bravo! — Viņš nogūlās zemē un ro­taļājās ar lielo kaķi.

Ketija un Duglass atelpoja, un tālu aizmugurē, kur viņu neviens neredzēja, sakustējās arī Harka. Mūzika atsāka spēlēt valsi. Aplausi sākumā ieskanējās kā vilcinoties, jo neviens nezināja, vai ar to netraucē, tad kļuva skaļāki, un tad Ronalds pielēca kājās un pacēla rokas sveicienam kā uzvarām vainagots gladiators, iešalcās aplausi, dipoņa un saucieni kā Misisipi dārdi, brāžoties pāri ūdenskritu­miem.

—           Pavisam izcila klase … — noteica viens no solīda­jiem kungiem. — Šis vīrs mums katrā ziņā nepieciešams.

Vilcinādamās, negribīgi Tigra gāja laukā pa režģu eju.

Ronaldam vajadzēja divpadsmit reizes paklausīt izsauku­miem un vēlreiz ieaicināt arī tīģerieni. Tā nostājās viņam līdzās un, kamēr viņš pateicās par nebeidzamajiem aplau­siem, pacēla galvu un ierēcās pret piekrišanas brāzmu ar tām dziļajām rīkles skaņām, kas naksnīgajos meža bie­zokņos pamodina zvērus un cilvēkus un liek tiem bailēs notrīsēt. Viņa ierēcās vēlreiz, līdz aplausi pārsteigumā nogaidot apklusa, tad viņa uzvaroši paskatījās visapkārt. Viņa bija nīstamos cilvēkus ar savu rēkoņu apklusinājusi.

Kad manēžā ar jautru klaudzināšanu, klauniem jokus dzenot, tika nojaukts režģis, Ronalds beidzot izgāja ārā. Viņš ieraudzīja Harku stāvam, mirkli atbalstījās pret zēnu, noteica «vinnēts» un grīļodamies, kā piedzēries devās uz savu kulbu. Harka viņam sekoja. Kad Ronalds gulēja uz paceļamās gultiņas, zēns viņam iedeva cigareti. Viņš labi zināja, kur Ronalds tās slēpj. Nogrimētā sēja bija iekri­tusi, sirds lēkāja kā negudra. Lēnām, pamazām elpa no­mierinājās.

— Es atsūtīšu pie tevis veco Bobu, — Harka beidzot sacīja. — Man jāiet, mūsu numurs vēl .tikai sekos.

Zēns meklēja veco Bobu un beidzot atrada to kaktā pie Matotaupas. Abi tupēja, sabāzuši galvas kopā, un vājā lampas gaismā aplūkoja grāmatu ar tekstu un attēliem. Viņi bija tik ļoti iedziļinājušies šai nodarbībā, ka nevai­cāja Harkam, kas viņu šurp atvedis, bet tikai pamāja, aicinot arī paskatīties attēlus, tāpēc zēns gribēja vismaz palūkoties, kas te redzams, iekams lūgs atļauju pateikt to, kas pašam sakāms. Viņš notupās līdzās abiem vīriem. Tā bija liela, ādas vākos iesieta grāmata ar zeltījumu un Harkam patika.-

Bildēs bija redzami indiāņi un bālģīmji, daži atbaidoši indiāņi un arī atbaidoši bālģīmji, daži indiāņi un daži bāl­ģīmji, kas tūlīt pat izraisīja uzticību un draudzības jūtas. Harka vaicāja, kas grāmatu sarakstījis un zīmējis bildes, un saņēma atbildi, ka grāmatas sarakstītājs esot Kūpers un tas esot jau miris.

Šai grāmatā, kam virsraksts bija «Zvērkāvis», vīrs, vārdā Kūpers, stāstīja par sarkanādaino un bālģīmju kau­jām austrumu mežos un zemēs ap ezeriem, no kurienes tagad sarkanādainie jau sen bija padzīti. Pēdējā bildē bija redzams pie koka piesaistīts vīrs un tam pie kājām sakuri­nāts ugunskurs, tālāk kāds virsaitis un liels bars karotāju, vēl divas bālģīmju meitenes, kas sēž līdzās skaistai jaunai indiānietei, un aizmugurē, vēl vairāk aiz kokiem, zaldāti formas tērpos, kam rokā šautenes ar uzspraustiem dur­kļiem.

Kaut arī grāmata tūlīt pat piesaistīja Harkas interesi, viņš tomēr uzskatīja par savu pienākumu lūgt, lai vecais Bobs parūpējas par Ronaldu, un Bobs arī nekavējoties gāja turp. Harka palika ar tēvu divatā.

—      Mums ir pietiekami laika, — sacīja Matotaupa. — Šodien tiks izpildīti visi numuri, programma ieilgs pāri pusnaktij, un būs vēl otrs starpbrīdis. Ļauj man ta­gad tev paskaidrot, kā mēs tēlosim. Esmu visu pamatīgi apsvēris. Sarkanais Dzims ir še. Viņš sēž sestajā ložā, tu viņu redzēji. Džims bija pie manis. Viņš grib Bizoņu Bila vietā uzstāties kopā ar mums, no tiem kovbojiem, kas vēl ir pie cirka, tikai daži kaut ko spēj. Ar tiem mēs strādā­sim. Vecais Bobs pastāstīja man, kas te grāmatā rakstīts un kas attēlots. Šo stāstu pazīst arī daudzi skatītāji. Kaut ko līdzīgu mēs notēlosim, tas patīk bālģīmjiem, un mums nebūs jāzaudē cieņa. Tikai beigās nenāk vis Garie Naži, bet grupa kovboju. Daži no viņiem un daži no mums no­krīt smiltīs. Tad kovboju vadonis ar diviem trijiem labā­kajiem no saviem ļaudīm cīnās ar mums, ar mani un tevi, un varbūt ar Dziedošo Bultu vai kādu citu dakotu grupas karotāju. Cīņas iznākums vēl nav nosakāms, gan redzē­sim, kas būs izveicīgāks. Mēs nenogalināsim cits citu un nesavainosim, bet šaudīsimies bez sava gala un mēģi­nāsim notvert cits citu ar laso un sasaistīt. Tiks sacelti lieli putekļi, būs daudz trokšņa, un viss vilksies ilgi. Kas notiks pēc tam, es tev vēl nevaru pateikt, bet turi acis un ausis vaļā un ievēro katru manu mājienu. Seko allaž man!

—     Jā, tēvs. -

Cirka teltī, kuras brezents fiakts vējā viegli piepūtās, bija iestājusies lielu notikumu noskaņa. Ikviens bija ap­mierināts ar to, kas viņam par divkāršo ieejas maksu līdz šim tika sniegts, un tika gaidīts vēl kas labāks. Franka Ellisa vietnieks bija frakā tērpies zirgu dresētājs, kurš rudenī starpbrīdī bija mēģinājis Harku salīgt. Viņam šai dienā nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās un, aizvie­tojot inspicientu, nekādi sevišķi pienākumi viņu nebija apgrūtinājuši. Priekšnesumi ritēja kā labi ieeļļoti rati pa iebrauktu ceļu. Pirmais īpašais vietnieka norādījums bija, lai visi kaut cik no darba brīvie staļļa puiši un cirka apkalpotāji uzturas gatavībā pie mietiņiem un virvēm, ar kuriem nostiprināta milzīgā telts. Vietējie iedzīvotāji, kas labi pazina laika apstākļus un vējus Misisipi upes augšgalā, bija pilsētā brīdinājuši no vētras.

Tikmēr manēžā iesoļoja ziloņi, tie atstāja iespaidu ar savu lielo augumu un spēku, apvienotu ar labsirdību un veiklību, un pārsteidza tieši ar šo kontrastu. Nevienam no dzīvniekiem nebija vairs ilkņu. Kāds programmas pie­teicējs paziņoja, ka «uz vispārēju vēlēšanos» klātesoša­jiem bērniem atļauta jāšana uz kamieļiem un ziloņiem. Biļetes dabūjamas dzīvnieku apskates kasē. Duglass ar vienu pašu nepārprotamu acu skatu paziņoja tēvam, ka jāšot uz ziloņa.

—     Meitenei tā kaut kas neklājas, — sacīja Betijas tante Kētijai. — Tu arī tikai notrieptos vien.

Ketija nekad nedrīkstēja runāt pretī; runāt pretī vecā­kiem cilvēkiem ir tikpat nepiedienīgi kā jāt uz ziloņa. Meitene nedrīkstēja, cilvēkiem redzot, raudāt. Raudāt atklātībā vispār nav pieņemts. Tāpēc viņa klusēdama sē­dēja savā krēslā ar otro numuru, rokas, kā jau tas pienā­kas, salikusi klēpī, un gandrīz vai slāpa nost, tā viņu sma­cēja kamols kaklā. Lāči dejoja neaizrežģotā manēžā, tos vadāja aiz ķēdes, un tiem bija aizsieti purni. Roņi rotaļā­jās ar bumbu un balansēja to uz deguna. Uznāca atkal vecais Bobs un lika smieties pat Ketijai. Viņš bija manē­žas vidū iekārtojis sev istabu: galdu, krēslu un augstu skapi. Viņš tēloja zinātnieku. Domīgi staigādams, viņš, pēc tam kad bija lietojis lielu mutautu, neiebāza to vis kabatā, bet ļāva tam nokrist līdzās skapim. Pēkšņi viņam uznāca šķavas, viņš meklēja mutautu un lūdza bērnus viņam pa­teikt, kur viņš to nozaudējis. No visām pusēm atskanēja saucieni; arī vakara izrādē skatītāju vidū bija ne mazums meiteņu un zēnu. Viņš atkal pielika plaukstu pie auss, beidzot attapās, teica: «O! O! Tik tālu prom! Ļoti sarež­ģīti!» — un, atskanot vispārējiem smiekliem, sāka pie- vilkdamies rāpties augšā pa skapja šauro sānu, tad pāri skapim ar dubultu salto nolēca zemē, tieši līdzās mut­autam.

—     O! O! Te jau tas ir! Pateicos!

Skatītāji smējās un aplaudēja.

—     Kāpēc vienkārši, ja iespējams sarežģīti! — vācu va­lodā noteica kapelas diriģents pirmajam vijolniekam un pasmaidīja. Kapelas mūziķi bija no Aizpfalces, nabaga ļaužu bērni, kas paaudzēm ilgi pelnījās ar muzicēšanu.

Spēlēja nākošo valsi.

Kad no jauna iestājās starpbrīdis un līdz ar to Ketijai kritisks bridis, Zamuels Smits piecēlās, pamāja mazajai un paņēma viņu pie rokas.

—     Lai zēns jāj, — viņš teica, — tas tev nemaz nav jā­redz. Tas ir tikai maziem bērniem, kas nekad nav sēdē­juši seglos. Paskaties — kādi sēdekļi tiek uzlikti? Tādos ari «lorda bērni» nekad nesēstos. Nāc, iesim abi vēlreiz apskatīt dzīvniekus.

Viņš sveicinādams uzsmaidīja Betijas tantei un aizgāja ar savu meitiņu, vienīgo visā pasaulē, ko mīlēja no visas sirds. Ketija bija pilnīgi ar tēvu vienis pratis. Žēl, ka Duglass nebija dzirdējis teikto, viņš jau bija ceļā uz kasi. Bet viņam nebija ne mazākā iemesla būt iedomīgam tāpēc, ka ļausies piekabināties sēdeklī pie ziloņa, gluži kā gro­ziņš ar rokturi Betijas tantes elkonī.

Kad Smits ar Ketiju bija iznākuši no telts, viņš negāja viš pie dzīvnieku skates kases, kur bija rindā sastājušies zēni un meitenes, bet palika brīdi stāvam un ļoti nopietni sacīja savai mazajai meitai:

—     Ketija, man kaut kas ar tevi pārrunājams, un es sa­gaidu, ka tu izturēsies kā liela meitene. Tu jau zini, ka šeit, cirkā, ir pieteikta uzstāšanās ar indiāņu trupu. Es neko daudz nedodu par šādām kliedzošām reklāmām. To­mēr plakāti apgalvo, ka visa trupa esot siu dakoti, un tas man jānoskaidro. Mums jāizturas kā detektīviem, mums abiem, un nedrīkstam palaist garām ne mazāko iespēju kaut ko uzzināt par tavas mīļās vecmāmiņas likteni.

Kad Ketija dzirdēja tēvu tā runājam, nepiepildītā vē­lēšanās aizslīdēja no viņas, kā noslīd kapuce, kas pēkšņi atpogājas un nobrūk no pleciem, un viņa bija atkal tā pati mazā lielā meitene, kas tikai pirms pusotra gada bija pār­dzīvojusi vientuļajā fermā nāves bailes.

Smits devās prom uz direkcijas kulbu, kur strupi un pa­vēloši paziņoja vienam no kalpotājiem, kas pie viņa pie­steidzās, ka viņam jārunā ar kādu no direkcijas; tā kā to­brīd visi bija ļoti aizņemti, tad kulbā nebija neviena cita kā vien Elliss, pie kura Smitu arī aizveda.

Zamuels Smits pieklājīgi sveicināja un, turēdams Ketiju pie rokas, aplūkoja apmēram četrdesmit gadus veco cil­vēku, kurš stāvēja viņam pretī. Elliss bija nupat kā nosku-

vies, mugurā spodrs krekls un mati ar pomādes palīdzību gludi nosukāti. Seja gaļīga, bāla, neizteiksmīga. Pirkstā tam bija pārmērīgi liels zīmoggredzens. Bāli zilo acu ska­tiens klīda tramīgi apkārt.

Elliss. — Ar ko varu pakalpot?

Smits. — Atļaujiet, ka lūdzu kādu izziņu, kam nav ne­kāda sakara ar jūsu programmu.

Smitam, kā jau virsniekam, bija kundzisks tonis, kas iedarbojas uz tādiem kā Elliss pastāvīgi un nekļūdīgi.

—           Lūdzu. — Elliss pūlējās ērto krēslu, uz kura viņš pats bija sēdējis, izvilkt no kakta.

—           Pateicos, es jūs ilgi neaizkavēšu. Šāds jautājums: vai indiāņu trupa, kas pie jums uzstājas, ir siu dakoti?

—     Protams, mans kungs.

—            Vai jūs varbūt nezināt, no kāda cilts zara šie ļaudis ir — austrumu vai rietumu dakotiem, vispār no kurienes

tie nāk?

—            Nepratīšu jums atbildēt, mans kungs. Cik es zinu, tad tie ir no dažādiem cilts atzarojumiem. Bet atļaujiet vienu acumirkli, es varēšu jums tūlīt sniegt noteiktākas ziņas.

Smits tagad tomēr apsēdās, Elliss izmetās laukā, ātri atgriezās un steigšus paziņoja:

—            Es sameklēju tulku. Ja vēlaties papūlēties un, aiziet pie trupas — vai varbūt ataicināt vecāko šurp?

—     Paldies, es iešu līdzi.

Elliss pasauca divus staļļa puišus par pavadoņiem, un, paņēmis katrā puse pa miesassargam — kā tirāns, kas baidās no atentāta, — viņš pavadīja Smitu un Ketiju līdz indiāņu trupas apmetnei.

Dziedošā Bulta uzturējās šeit menedžera Levisa tuvumā, lai pakalpotu kā tulks.

Par indiāņu pārstāvjiem bija atnākuši vecais indiānis un vēl divi karotāji, ļoti gara auguma cilvēki. Staļļa pui­šiem bija līdzi lukturi, gaisma šaudījās visapkārt.

Smits sāka runāt.

—     Vai jūs piederat pie dakotu izcelsmes?

—     Hau.

Vai kāds no jums nav pirms divām vasarām dzīvojis dakotu teltīs Minesotā?

—     Hau. Ziemeļzvaigznes zemē.

—     Vai tu pats, vecotēv?

—     Hau.

—            Vai tu esi redzējis Sarkano upi, mežus un ciematus tās krastos?

—     Hau.

—            Es meklēju savu māti, balto sievieti. Kopš pagājušās vasaras neesmu varējis to atrast.

Vecajam vīram acis bija joprojām plaši atvērtas, bet likās, it kā skatiens aizslēptos aiz stikla sienas. Acīm ta­gad trūka jebkādas izteiksmes.

—     Kur baltā sieviete dzīvoja?

Smits aprakstīja fermas atrašanās vietu un izskatu. Ve­cais visu noklausījās, aprunājās dakotu valodā ar savu pavadoni, to Dziedošā Bulta nepārtulkoja, un tad sacīja:

—     Mēs pasauksim mūsu dēlu, Lielā Vilka brāli.

Ketijai, klusībā klausoties, likās savādi, ka indiānis ne­nosauca tā cilvēka vārdu, kurš tiks pasaukts:

Dziedošā Bulta iegāja vienā no kulbām un drīz vien atgriezās ar aicināto. Smits īsos vārdos atkārtoja visu, kas bija sakāms par fermu, arī to, ka māja un lauki node­dzināti. Mazā meitene, ko viņš te turot pie rokas, esot bezpalīdzīgi klīdusi apkārt!

Indiāņi atkal aprunājās savā starpā, beidzot uz priekšu panāca ataicinātais, Lielā Vilka brālis.

—      Es neesmu šo fermu, ne arī tavu māti un tavu meitu redzējis, — viņš teica. — Bet mans brālis Lielais Vilks ir man stāstījis, un to, ko manas ausis dzirdējušas, mana mēle tev pateiks. Es runāju patiesību. Šinī fermā nebija nevienas sievietes. Šinī fermā bija seši vīri, pieci lieli un viens mazāks. Mēs aizsūtījām pie viņiem sūtni, likām pa­teikt, lai viņi iet prom, jo viņi nav zemi no mums nopir­kuši un mēs neesam arī to atdāvinājuši. Mūsu sūtnis tika ar kaunu un negodu izraidīts. Tad mēs jājām turp. Tā bija mūsu zeme, ko viņi bija paņēmuši. Viņi šāva uz mums, kad mēs nācām. Mūsu karotāji šāva pretī un noga­lināja visus sešus vīriešus. Šāvieni pieaicināja citus bāl- ģīmjus, kas mūs apdraudēja. Uguns palīdzēja mums padzīt šos vīrus un iznīcināja fermu. Kad mūsu vīri devās tālāk, tie redzēja mazu meiteni, kas centās paslēpties. Tie ļāva viņai iet.

Smits un Ketija satriekti klausījās un iekšēji šausmi­nājās.

—     Tu teici «mēs», — ieminējās Smits. — Tad tu tur biji klāt?

—     Nē.

—      Lai nu kā arī tas būtu. Tu teici se§i vīri, pieci lieli un viens mazs. Mazais vīrs būs bijusi mana māte. Briesmu apdraudētajos laikos viņa staigāja biksēs; viņa labi šāva. Kas notika ar līķiem?

—     To mēs nezinām. Uguns bija liela.

Smits nenovērsdamies raudzījās uz indiāņiem, garajiem, spokainajiem stāviem, kas luktura gaismā stāvēja viņam pretī. Ketija piespiedās pie- tēva. Kad klusēšana ieilga, Elliss vaicāja:

—- Vai jūs vēlaties vēl kaut ko Zināt?

—     Pateicos. Nē. Ar to man pietiek.

Indiāņi tika aizsūtīti prom. Viņi gausi attālinājās, un menedžeris ķērcošā balsi kā dzinējs sauca kaut ko no­pakaļ.

Smits jau dzīrās spēji pagriezties, kad viņam kaut kas iešāvās prātā, un kāja palika pusceļā pacelta. Viņš nolika pēdu vēlreiz pie zemes un, pusē vilcinādamies, pusē ap­ņēmīgi jautāja inspicientam:

—            Šis, šis ,.. Sēdošā Bizoņa dēls, ko jūs esat pieteikuši savos plakātos, vai tas neatrodas pie šīs grupas, ar kuru mēs nupat sarunājāmies?

—            Nē. Bet, lūdzu, ja jūs vēlaties… — Franks Elliss nenogaidīja, vai kungs vēlas, bet nosūtīja vienu no sa­viem pavadoņiem meklēt. — To Hariju … tūlīt šurp!

Nepagāja necik ilgi, kad zēns bija sameklēts un atvests pie mazā pulciņa, kas viņu gaidīja. Bija grūti cirka teri­torijas pustumsā saskatīt runātājus. Pūta vējš, un uzturē­ties laukā nebija patīkami.

—            Tas tātad būtu Sēdošā Bizoņa dēls? — jautāja Smits, neapmierināts pats ar sevi. Viņam nevajadzēja te ilgāk uzkavēties. Var gadīties, ka Ketija saaukstējas; un ko gan tāds rietumu dakotu izcelsmes jaunietis varētu zināt par to, kas nodarbina Zamuela Smita prātus? Bet, ja šis indiānis tiešām pieder pie lielās virsaišu dzimtas — tā Smits sevi mierināja —, var būt, ka viņš tomēr varēs sniegt kādu izziņu, kas būtu nozīmīga armijas virsniekam. Militāra izskaidrošanās ar rietumu ciltīm vēl bija priekšā, par to Smits nešaubījās.

—           Harijs, Sēdošā Bizoņa dēls! — tikmēr Elliss pastei­dzās iepazīstināt.

Indiānis, ko Smits pēc izskata novērtēja četrpadsmit piecpadsmit gadus vecu, gaidīja klusēdams. Ketija vērīgi un reizē bailīgi lūkojās ēnu apņemtajā stāvā. Nomācošās atmiņas bija pārāk jūtami atdzīvojušās. Smits sāka iz­taujāt.

—     Pie kādas cilts tu piederi?

•— Siu.

—     Ak tu proti angļu valodu? Pie kuriem siu?

—     Dakotiem.

—     Kuriem dakotiem? Austrumu vai rietumu?

•— Rietumu.

—     Pie kura rietumdakotu celma?

—     Tetonu.

—     Un kura no tiem?

—     Oglala.

—     Kur atrodas jūsu teltis?

—     Netālu no Platas upes.

—            Tavas ziņas ir precīzas uz apmēram tūkstoš kilomet­riem, — Smits ironiski piezīmēja.

—            Tā tas ir, — atbildēja jaunais indiānis, nezaudēdams mieru.

—             Vai tajā plašajā apvidū uzturas ari tavs tēvs Sēdo­šais Bizonis?

—            Iespējams, ka Sēdošais Bizonis, bet mans tēvs ne­kādā gadījumā ne.

—            Ko tas lai nozīmē? Sēdošais Bizonis tur, tavs tēvs citur? Es domāju, ka Sēdošais Bizonis ir tavs tēvs.

—     Nē.

Elliss sakustējās tā, it kā viņu nupat trieka ķertu. Tad viņš mēģināja glābt situāciju:

—            Zēns nepazīst sava tēva vārda anglisko apzīmējumu, tikai indiāņu.

—            Nu tad pamēģināsim ar indiāņu apzīmējumu, —• Smits uzjautrināti un zobgalīgi noteica. — Vai tu esi Ta- tankas Jotankas dēls?

—     Nē.

—     Kas ir tavs tēvs?

—            Indiāņu artists, ko baltie vīri iesaukuši par Topu, esmu kopā ar viņu šeit angažēts.

Franks Elliss vārstīja muti kā zivs sausumā un uz brīdi saruka gluži kā harmonikas, kas tiek saspiestas. Smits nobeidza sarunu, kas viņam šķita pilnīgi lieka.

—             Cirkam jau laikam vienalga, vai nu par vienu krāp­šanu vairāk vai mazāk, — viņš sacīja Ellisam, nicīgi pa­mezdams ar roku. Viņš tagad beidzot spēji pagriezās, kā bija sākumā domājis, paņēma Ketijas roku ciešāk savējā un sarāvās, kad bērns nošķaudījās. Mazā bija saaukstē­jusies, un vainīgs bija viņš. Neapšaubāmi, ka Betijas tan­tei būs ko aizrādīt.

Jaunais indiānis tikpat spēji un apzināti nevērīgi pa­griezās kā Smits un neatskatīdamies devās pretējā vir­zienā. Elliss piepūtās kā harmonika, kurā no jauna ieplūst gaiss, un uzsauca Harijam nopakaļ:

—            Tas vēl nāks klāt pie iepriekšējā! Sagatavojies uz kaut ko pēc izrādes!

Smits soļoja tik ātri, ka mazā ar grūtībām tika līdzi. Tomēr viņa pajautāja, vēl iekams viņi bija iegājuši teltī:

—     Tēt?

—     Jā, bērns? — Smits mazliet palēnināja gaitu.

—     Vai tu dzirdēji? Ļaunais cilvēks grib nosodīt indiāņu zēnu, tāpēc ka viņš mums pateica taisnību, ka nav Sēdošā Bizoņa dēls.

—     Nemaz neuztraucies, bērns! Indiāņiem ir bieza āda. Tie nepārdzīvo tik daudz kā tu, ja saņem pērienu.

Ka bērni tiek sodīti ar pērienu, tas tiklab Smitam, kā arī Ketijai likās pats par sevi saprotams. Viņi abi neno­jauta, ka indiāņu bērnus vecāki nekad nesit.

—     Tēt!

—     Kas ir, bērns? — Smits jau bija kļuvis mazliet nepa­cietīgs.

—     Tēt, vai tu nevari tam ļaunajam cilvēkam aizliegt, pateikt, lai nesit indiāņu zēnu? Bērnam taču vienmēr jā­runā patiesība. Tā jau ir pareizi!

—     Nāc tagad, Ketij! Es nevaru neko tam cilvēkam aiz­liegt, un indiāņi ir ļauni. Par kaut ko tie vienmēr pelnījuši pērienu.

—     Varbūt tas tomēr ir netaisni, tēt! — Ketija klusiņām iebilda. Ketija neuzskatīja lielo indiāņu zēnu vairs kā piederīgu pie tiem, kuri bija nogalinājuši viņas vecmā­miņu, bet kā bērnu, ar ko apietas netaisni; viņa jutās vienprātīga ar šo zēnu, tāpēc ka Franks Elliss bija kaut kā līdzīgs Betijas tantei. Kaut arī Smits bija kā apmāts aiz naida pret indiāņiem, viņam zināmā mērā bija tāda pati taisnības izjūta kā mazajai, tāpēc, pieliecies bērnam, viņš, nomierinādams to un pats sevi, teica:

—     Indiāņu puikas tēvs ir cirkā. Tātad mums nav ko jaukties viņu darīšanās — un nav mums arī tiesību to darīt.

Kad tēvs un mazā meitenīte atkal ienāca ložā, nākošais priekšnesums jau bija sācies; cita vingrotāju grupa rādīja savu māku. Smits apsēdās savā trešā numura krēslā sep­tītajā ložā. Bet ne viņš redzēja vingrotājus, ne Betijas tanti, ne arī trīs kungus, kas saspringti vēroja izrādi. Viņš aizmirsa pat Ketiju un, pilnīgi nodevies savām domām, iegrimis sevī, redzēja tikai kādu vīziju: savu māti un tad liesmas. Tagad beidzot viņš bija notvēris šo indiāņu slep­kavu bandu. Tie jāapcietina. Jautājums vienīgi — kad. Vai vēl šonakt, vai arī nākošajā rītā? Spriežot pēc reklā­mas, cirks nodomājis palikt vēl divas dienas. Pēc šīsdie­nas panākumiem droši vien izrāžu skaits šai pilsētā tiks palielināts. Smitam bija laiks mierīgi apspriest ar polici­jas inspekciju nepieciešamo rīcību.

No cirka kupola atskanēja artistu uzsaucieni. Viens ap­meta salto gaisā starp trapeces stangu, no kuras viņš at- stūmās, līdz uztvērēja rokām, kurš, iekāries ceļgala locī­tavās, šūpojās šurp un turp otrajā trapeces stangā. Smits ievēroja notiekošo un attapās! Lēmums, ko viņš bija pie­ņēmis, padzina fantāzijas radītos tēlus.

Pa to laiku, kamēr skatītājus aizrāva gaisa vingrotāju priekšnesumi, Franks Elliss savu abu spēcīgo sargu pa­vadībā atgriezās direktora kulbā. Tur viņš sastapa pašu di­rektoru, kurš nebija gan tik sliktā omā kā inspicients, bet tomēr ļoti satraukts.

—      Ellis! — direktors iesaucās, tiklīdz tas ienāca. — Mums jātiek skaidrībā, ko mēs īsti gribam. Izšķirošais brīdis tuvojas. Bankai radies labs iespaids, pārstāvim no B & B arī, — es pat nezinu, vai man teikt «diemžēl» vai «paldies dievam», jo viņš informē banku relatīvi labvē­līgi, bet, liekas, cenšas to izmantot tikai sava paša uzņē­muma labā. B & B grasās mūs, bez aplinkiem runājot, ap­rīt kā milzu haizivs krietnu kumosu, un jāvaicā, vai mēs jutīsimies labāk haizivs vēderā vai ari bēgot pa gabalu no tās. Tas ir, tā sakot, izšķirošais jautājums.

—     Man tur nav nekādas daļas, — Elliss sacīja norai­doši, — esmu ierēdnis. Ko jūs man vaicājat!

—     Ellis, jūs esat vienmēr bijis mana labā roka, perso- nālšefs, režisors un inspicients …

—     … vārda pēc inspicients, atalgots kā inspicients ar divu mēnešu neizmaksātu algu.

—       Ellis, nerunājiet muļķības! Kurš zina labāk par jums mūsu stāvokli! Es esmu par to, ka mums jāļauj sevi aprīt, pēc iespējas ātrāk un ar mazākiem zaudējumiem ienirt rīklē iekšā. Patstāvība jau ir jauka, bet mēs vairs nespējam tu­rēties. B & B droši vien būs gatavs arī jūs kaut kādā veidā pieņemt. Kontrakti ar Ronaldu un veco Bobu ir jau droši, un, ja mēs nepasteigsimies, tad B & B paķers mums no de­guna priekšas visus ienesīgos numurus —"un mēs abi sē­dēsim ar klēpī saliktām rokām.

—       Kā B & B var angažēt tik nevarīgu dresētāju, tādu noziedznieku, kāds ir Ronalds! Tas cilvēks taču ir sabied­rībai bīstams! Es prasu, lai jūs par šo gadījumu noturētu apspriedi. Viņš ievedams melnajā sarakstā! Tāpat ari Harijs. Nekaunīgais puišelis gluži vienkārši paziņo, ka neesot Sēdošā Bizoņa dēls, un apkauno mūs līdz nejē­dzībai!

— Ellis, kas jums noticis, nesāciet nu runāt aplam! Jūs šodien neesat saprātīgs. Nervi streiko vai kas tamlīdzīgs. Liecieties gulēt! Ar labu nakti, man tūlīt pat jāiet turp, sākas pēdējais cēliens «Uzbrukums pasta karietei». Man jādzird, ko tie kungi ložā teiks par šo uzvedumu.

Direktors izmetās laukā, un Elliss atkal palika viens. «Stulbs vecis!» viņš murmināja, sameklēja paslēptuvē brendiju un iedzēra malku. Tad iebīdīja krēslu, ko bija nolicis Smitam, atkal atpakaļ kaktā un pats iezvēlās sē­deklī.

«It kā es to pacietīšu,» viņš domāja. «Šī divkājainā bes- tija, šis Ronalds, nelietīgais ķēpmanis. Pielikt mani, mani pie moku staba un atļauties sev kaut ko vervelēt! Un tad vēl šo pārņemšot B & B, varbūt maksās cirka zvaigznes algu un man būs pēc tam jāubago, vai varbūt šiem nav vajadzīgs arī inspicients. Jo man te vispār nedod nekādu iespēju demonstrēt savas ģeniālās spējas. Nu, pagaidiet tik! Elliss arī vēl nav uz galvas kritis.»

Viņš piegāja pie cita skapīša, sameklēja tur kādu pa­ciņu un izlasīja uzrakstu: «Inde». — «Tas noder ne tikai žurkām, mans kungs!»

Cirka lielajā teltī skatītāju saspringtā interese par no­slēguma izrādi «Uzbrukums pasta karietei» bija liela. Daudziem no skatītājiem pašiem bija gadījies piedalīties sadursmēs uz robežas, vai arī viņu piederīgie bija par tām stāstījuši, vai arī bija draugi, kas no Rietumu vidienes bija ceļā uz Tālajiem Rietumiem, kur tagad tika paveikts pēdējais ceļa posms pirmajam dzelzceļam cauri visai lie­lajai zemei. Pieteicējs darīja zināmu, ka kovboju numurs esot pilnīgi no jauna iestudēts un izraisīšot vēl nekad ne­piedzīvotu sensāciju. Uzveduma dalībnieki esot visnotaļ pieredzējuši kovboji un slaveni indiāņu virsaiši. Tiekot lūgts no šāvieniem nebaidīties, godājamās publikas dro­šība esot jebkurā ziņā garantēta.

Tad mūzika nogranda tušu, un atkal sākās mežonīgā ritmu malšana. Garā rindā manēžā sāka uznākt indiāņi ar sievām un bērniem. Priekšgalā jāja Matotaupa uz sava sarķa, viņam līdzās dakotu trupas vecākais indiānis, kurš šodien pirmo reizi bija piedabūts iznākt manēžā. Tad se­koja pēc kārtas Lielais Vilks ar savu brāli, Dziedošā Bulta un pārējie vīri; otrā rindā, norobežoti no karotājiem, nāca sievas un bērni. Viņas bija pagatavojušas divējas šļūces, ari divus bērnus iebāzušas kažokādas maisos, kas, sasais­tīti virs zirga muguras, nokarājās tam gar labajiem un gar kreisajiem sāniem. Zirgam rikšojot, maisi lēkāja tā, ka drīz viens no bērniem varēja paraudzīties pāri zirga mu­gurai, drīz otrs. Šāda šūpošanās bija līdzīga paslēpšanas rotaļai, kas garākos ceļojumos stundām ilgi uzjautrināja bērnus. Viena no sievietēm nesa bērnu uz muguras.

Publika klusēja un ar interesi vēroja gājienu. Mazā Ketija, indiāņiem uznākot, bija ļoti satraukta. Viņas plauk­stas kļuva miklas no aukstiem sviedriem.

Indiāņi apmetās manēžas vienā malā, acumirklī tika sa­celtas - teltis, virs malkas pakārts katls, uzstādīta kārts ar sarkani iegrebtām indiāņu zīmēm. Netrūka arī četrstūra — četru debess malu simbola. Indiāņi likās vienā mierā at­pūšamies, kad pēkšņi jāšus uz sirmja ietraucās jaunais indiānis, ko Ketija un Smits jau pazina. Viņš tikpat kā karājās zirgam kaklā un tagad, apturot pie kara virsaiša Matotaupas, parāva zirgu stāvus, to pašu brīdi nolēca un ziņoja dakotu valodā:

—      Mūsu zemē laužas iekšā bālģīmji! Tie nav vairs tālu!

Sievietes un bērni nojauca teltis un paveica to tik ātri,

ka pat cirka izpalīgi atzinīgi pamāja. No jauna izveidojās indiāņu sievu gājiens, kas kopā ar bērniem pameta ma­nēžu. Karotāji sagatavoja ieročus un turējās vienkopus rindā. Rinda stāvēja tā, ka skatītāji septītajā ložā varēja raudzīties jātniekiem sejā.

Ketija nenovērsdamās lūkojās uz šiem vīriem. Tēva pārrunas ar indiāņiem bija atsaukušas atmiņā visu, kas bija noticis tai vasarā pirms diviem gadiem. Viņa meklēja ar acīm starp jātniekiem vīru, ar kuru tēvs bija runājis. Viņa seja bija atmiņā iespiedusies tikai neskaidri, jo in­diānis bija tumsā vāji apgaismots ar staļļu lukturiem. Tā­pēc viņa atteicās no sava nodoma un raudzījās uz vīriem, tikai vēl kavēdamās domās pie smagā pārdzīvojuma pirms diviem gadiem.

—     Tēt! — viņa pēkšņi sacīja, bet tik klusi, kā uzdves- mojot elpai, pat Betijas tante neko nemanīja. — Tas ir viņš!

—     Kas, bērns?

—     Tas, kurš mani toreiz bija jau pacēlis uz rokām un atkal nolaida, jo es tik ļoti kliedzu.

—     Kurš? — Arī Smita balss trīsēja.

—     Ceturtais, skaitot no kreisās puses.

—     Nevis piektais?

—     Nē, ceturtais.

—      Piektais ir Lielā Vilka brālis, un ar to es runāju. Tas viņam blakus izskatās ļoti līdzīgs. Tam jābūt Liela­jam Vilkam.

—     Kas jums ir? —- Betijas tante norāja. — Palieciet mierā!

Smits, kurš bija pieliecies pie Ketijas, atkal iztaisnoja plecus. Viņam nevajadzēja vairs neko teikt, ne dzirdēt. Viņa acīs slepkavas bija atklāti.

Mūzika spēlēja ātri ripojošu ratu ritmā, un četrjūgs auļos ierāva manēžā pasta karieti. Matotaupa uzsvilpa, un to pašu brīdi jātnieki bija pie braucējiem. Četri pieklupa zirgiem pie iemauktiem un apturēja zirgus skrējienā. Divi iemetās no labās un kreisās puses karietē. Viens nocēla no bukas kučieri, jaunu lielu puisi ar sarkanīgi gaišiem matiem. Gaišmatainā lēdija brēca sirdi plosoši un skaļi. Kučieris turējās pretī ar vērā ņemamu izveicību un spēku, bet tad, kā to lietpratēji skatītājos tūlīt ievē­roja, ļāvās labprātīgi sasaistīties. Viņu piesēja pie staba, viņš nemitīgi skaļi lādējās. Pavisam ticama, īsta un iespai­dīga lamu vārdu virkne, kas nogranda pār sasodītajiem sarkanādainajiem laupītājiem un bandītiem, jaunos liet­pratējus skatītāju solos atkal noskaņoja viņam par labu.

Dāma, kas bija veikli notēlojusi pusē paģībušo, attapās uz manēžas paaugstinātās apmales, kur uzvarētāji bija to pakalpīgi nosēdinājuši. Viņa sēdēja pretī septītajai ložai.

—     Cirka jātniece, — sacīja Smits Ketijai, lai mazinātu meitenes satraukumu un atgādinātu, ka te viss ir tikai spēle. Tas sakaitināja Betijas tanti.

—     Tev, Zamuel, pastāvīgi pietrūkst izlūzijas spējas.

Matotaupa piegāja pie sagūstītā kučiera, pavēlēja tam

klusēt, ko tas arī nekavējoties darīja, un tad paskaidroja tiklab angļu, kā arī dakotu valodā, lai saprastu indiāņu trupa un arī skatītāji:

—     Kas jums meklējams mūsu medību laukos? Vai esat mums vaicājuši, ka drīkstat tur iet, vai esat kopā ar mums kūpinājuši svēto pīpi, vai esam noslēguši kādu līgumu?

Gūsteknis nekā neatbildēja.

—      Tu klusē. Jūs esat ielauzušies bez mūsu atļaujas! Jūs esat šāvuši mūsu zvērus, esat paņēmuši mūsu zemi.

Mēs, sarkanādainie viri, negribam neko citu kā vien paši savu zemi un savas tiesības. Lai bālģīmji paliek tur, kur viņu zeme uņ viņu tiesības. Kurš pie mums ierodas laupīt, tiks nogalināts, kā tam ar laupītājiem jānotiek!

Dažus starp skatītājiem sagrāba nemiers. Kāda jauniešu grupa nosodoši svilpa. Kungi septītajā ložā atkal sarauca pieres,

—     Šai runai, protams, no priekšnesuma jāpazūd, — aiz­rādīja B & B pārstāvis. Smits bija teikto sapratis un pa­māja ar galvu. Dusmu sārtums bija viņam sakāpis pat pierē.

Harka lepni stāvēja manēžā līdzās tēvam. Lēdija uz ma­nēžas apmales piecēlās savos garajos svārkos, pieskrēja pie drausmīgā virsaiša un lūdza apžēlot gūstekni. Virsai­tis raidīja viņu prom, jo sievietei neesot ko jaukties vī­riešu darīšanās, un no jauna pievērsās gūsteknim, kamēr lēdija nokrita uz ceļiem un, pacēlusi rokas pret debesīm, lūdza atstāt nelaimīgo dzīvu.

Matotaupa pavirpināja gaisā vienu no gūstekņa sarka­nīgajām sprogām un solīja to ar sava cirvja asmeni pie­siet pie staba. Viņš pienācīgi atkāpās gandrīz visas ma­nēžas garumā un pasvārstīja cirvi rokā. Mūzika apklusa, un skatītājiem pārskrēja pār muguru šausminošas tir­pas.

Matotaupa svieda cirvi. Virpuļojošo metiena tehniku ar šāda veida tomahauku viņš bija apguvis tikai pirms dažiem mēnešiem, jo pie dakotiem līdz šim bija lietota elastīgā akmens vāle. Bet viņš jutās jau pietiekami drošs, lai uzdrīkstētos mest.

Cirvis, apmezdams augstu līkumu un no jauna nolaiž-, damies, iecirtās tieši virs gūstekņa galvas stabā. Paceltā sproga bija nogriezta.

Jauno ļaužu grupa pašā augšā, uz pēdējiem soliem, god­devīgi svilpa, pēc tam aplausu vētra apbalvoja meistarīgo sviedienu. Abi pārstāvji no bankas un B & B cirka kaut ko sev atzīmēja. Direktors, kurš sēdēja tās pašas ložas ses­tajā krēslā, apmierināti smaidīja.

Matotaupa paņēma savu cirvi, un sagūstītais izmantoja gadījumu, lai pateiktu, ka jūtoties pagodināts būt tik ievērojama siu dakotu virsaiša gūsteknis. Virsaitis atbil­dēja:

—     Bālģīmi, šī ir tikai spēle, jebkurš mūsu zēns ir izvei­cīgāks par jūsu pieaugušajiem vīriešiem! — Viņš pasauca

savu dēlu, to pašu, kas uz saļņa bija atjājis paziņot, ka tuvojas pasta kariete, un pavēlēja viņam parādīt, ko spēj indiāņu zēni. Tiklīdz gūsteknis ieraudzīja zēnu, viņš iesaucās:

—     A, nodevēji Es tevi pazīstu! Tu esi mūsu izlūks, kas mūs nodevi. Adu tev nodīrāsim, tiklīdz mums pienāks pa­līdzība!

—      Zēns ir tas pats, ja nemaldos, kas tēloja vecāko «lorda dēlu», — sacīja B & B pārstāvis, kam tāpat bija sve­šas jebkādas Ilūzijas — kā Smitam. — Nav nekāds brī­nums, ka viņš negribēja nocelt cilindru.

—     Nav arī brīnums, ka šāds zēns nav baudījis nekādu audzināšanu, — piezīmēja Betijas tante, daļēji pagriezusies atpakaļ, lai kungi aizmugurē saprastu teikto.

—     Bezjēdzīga krāpšana! — pukojās klusiņām Duglass.

—     Bet viņš patiesi izskatījās pēc lorda dēla, — vēl klu­sāk piebilda Ketija. Tikai Duglass, kurš bija atbalstījis elkoni pret ložas sānmalu ūn ievēroja Ketijas piezīmi, sa­prata viņu. Viņš nejutās apmierināts ar Ketiju, jo bija mazliet greizsirdīgs, bet pārvarēja sevi un lietišķi atzina:

—     Tagad viņš tiešām izskatās kā virsaiša dēls.

Manēžā Harka saņēma no Matotaupas cirvi un apsolīja

vīram pie moku staba nogriezt vēl otru sprogu.

—     Vai tad es esmu pie frizieriem nokļuvis! — sašutumā iesaucās nelaimīgais gūsteknis. — Tu, mazais, kraupainais krupi, liec mierā manas sprogas!

Harka nostājās tai pašā vietā, no kuras Matotaupa bija sviedis cirvi. Zēns, šūpodams auguma augšdaļu, salieca ceļgalus, vienu kāju viņš bija izlicis priekšā. Viņš vēl brīdi pašūpoja cirvi un tad virpuļmetienā aizlingoja to. Cirvis lidoja tuvu pie zemes, tad, kā burvju nūjiņas pie­vilkts, pacēlās stāvus augšā gūsteknim virs galvas un, nogriezdams otru sprogu, tāpat kā pirmo reizi mests, pa­lika iecirsts stabā.

—     Sasodītais puika! — pa īstam saniknots, kliedza sa­saistītais. — Tev ir nervi! Virsaiti, aizvāc to krupi! Esmu liels karotājs un neļaušu sevi bērniem nerrot!

—     Lai vīrs pie staba ir mierīgs. Tas ir mans dēls, kurš meta cirvi, un pēc dažām vasarām viņa vārds būs prērijā un Klinšu kalnos slavens. Esmu runājis, hau.

Kad Harka dzirdēja tēvu tā sakām, izzuda manēža, ska­tītāji, cirks un pilsēta un viņam šķita, ka jūt vētru trau­camies pār plašo zālaini, dzird jātniekus auļojam un sar- kanādaino kara saucienus. Viņš bija zinājis, ka šis vakars būs pavisam citāds nekā visi iepriekšējie, bet tikai tagad sajuta šī vakara neparasto iedarbību. Viņš nebija vairs Harijs, artists, kas savas patiesās izjūtas un priekšstatus paslēpa dziļi sevī. Viņš atķal bija Harka, virsaiša dēls, kas sava prieka un viltības pēc šeit dažas stundas tēloja priekšā bālģīmjiem, cieši vienots ar dakotu vīriem un sievām, kurus liktenis, līdzīgi viņam, iedzinis manēžā.

Indiāņi ieklausījās, jo manēžas ieejai tuvojās jātnieki, un tūlīt iekšā ietraucās k6vboji, viņi vicināja ieročus un šāva ar revolveriem un pistolēm. Skatītāju pūlis viņus ap­sveica līksmiem kliedzieniem, it kā patiešām būtu atbrī­vojams kāds gūsteknis. Manēžā izcēlās neiedomājama kņada, šāvieni sprāga veselām zalvēm, zirgi gāzās, jāt­nieki kūleņoja pa smiltīm. Augšējās sēdētāju rindās ska­tītāji pielēca kājās, svilpa, auroja, māja ar rokām un dau­zīja ar kājām. Gūstekņa saites tika pārgrieztas, viņš uzlēca kādā brīvā zirgā, kura jātnieks bija nokritis un aizbēdzis, un skaļi paziņoja:

—    Vīri! Atbrīvotāji! Glābēji! Paņemiet lēdiju līdzi. Aizvediet viņu drošībā! Tad gādāsim par atriebību!

Jaunā dāma noslīga kādam kovbojam pie krūtīm un tika ienesta karietē. Daži jātnieki un vairāki indiāņi, kā jau bija norunāts, lai samazinātu drūzmu manēžā, izman­toja šo izdevību un neuzkrītoši pazuda.

Viens no kovbojiem uzlēca uz bukas, pagrieza četr­jūgu un auļos aizlaida prom no manēžas. Mūzika no jauna atskaņoja tušu.

Beigās manēžā palika vairs tikai Sarkanais Džims ar diviem kovbojiem, Matotaupa, Harka un Lielais Vilks.

Par šādu lomu sadali pēdējā cēlienā Matotaupa bija vienojies ar Sarkano Džimu. Trīs vīri — to vidū tāds vīrs kā Sarkanais Džims! — pret diviem indiāņiem un zēnu likās pietiekams bālģīmju pārspēks, ja arī tagad sekojošā spēle nebija iepriekš visos sīkumos apspriesta, bet noritēs sporta sacīkšu garā ar iepriekš nezināmu re­zultātu.

Sarkanais Džims un Matotaupa — naidīgo grupu vadī­tāji —^ piejāja viens pie otra.

—     Dakotu virsaiti! — Džims patētiski uzsāka. — Jūs esat uzvarēti. Padodies!

—    Dakoti nekad nepadodas, — atbildēja indiānis. — Ja bālģīmjiem ir drosme, tad lai cīnās!

—     Mūžīgi tās garās izrunāšanās un tad vēl angļu va­lodā! — īgņojās B & B pārstāvis. — Jāapsver, vai mums šis Tops vispār ir vajadzīgs. Labāk būtu paturēt to otro, to Hariju. Tas ir vēl jauns, un viņu varētu drīzāk pār­audzināt.

—     Cerams, — Smits klusītēm nomurmināja. •

Tikmēr Sarkanais Džims turpināja sarunas divkauju.

—     Virsaiti, mēs atļausim tev un taviem vīriem brīvu ceļu uz tālajiem medību laukiem, ja tu mums izdosi šo puisi, savu dēlu. Viņš mūs nodevis.

—     Nemūžam!

—     Tad lai runā ieroči!

—     Hau!

Tālākais norisinājās tādā tempā un aizrautībā, kā to vēl neviens cirka apmeklētājs nebija redzējis. Pēc pēdējiem vārdiem visi seši bija zibens ātrumā zirgos un, šāvieniem sprakšķot, auļoja krustām šķērsām pa manēžu, pie tam daži lietpratēji secināja, ka tiek šauts ar kaujas patronām. Vīri turēja rokā metienam sagatavotos laso. Sarkanais Džims un abi viņa kaujas biedri dzīrās notvert Harku, indiāņi savukārt centās sagūstīt ienaidnieku vadoni — Sar­kano Džimu. Sagriezās putekļi; indiāņi un kovboji, trau­coties cits citam garām, aprauti un spalgi iekliedzās, ieķliedzās arī tad, kad zēns, vairoties no lejupslīdošās laso cilpas, nolēca no mustanga un pašāvās zem kovboju zirgiem, kamēr trīs bālģīmji veltīgi mēģināja notvert bez jātnieka auļojošo saini. Trīs mazie indiāņu mustangi šau­rajā telpā bija manāmi izveicīgāki un jutās brīvāki nekā augumā lielākie kovboju zirgi. Sainis, palicis bez jātnieka, sāka cīnīties pa īstam. Viņš spēra, trāpīja vienam no kov­bojiem spēcīgi pa ceļgalu, iekoda nākošajam un izbēga pāri margām, veikli rikšodams augšā pa vienu no starvei- dīgajām ejām, kas veda uz augšējām sēdvietām. Daži ska­tītāji bailēs iekliedzās, citi izsmēja kovbojus. Pāris jāt­nieku un zirgu pazinēju, kas sēdēja ejas tuvumā, pie­skrēja klāt, lai satvertu zirgu aiz pavadas, bet beigās tas izrāvās un ar apbrīnojamu veiklību rikšoja tālāk augšā.

Tikmēr jaunajam jātniekam bija palaimējies izsprukt no kovboju aplenkuma, kuru uzmanība bija daļēji no­vērsta, jo viņi norūpējušies raudzījās, ko darīs izbēgušais zirgs. Harka steidzās pa eju starp skatītājiem augšā, pa­kaļ savam zirgam, satvēra, aši pagrieza, uzsēdās virsū un nojāja atpakaļ manēžā. Tur jau gaidīja kovboji ar laso, bet tēvs un Lielais Vilks bija gatavi viņu nosegt.

Viss cirks saspringa gaidās un satraukumā.

— Cik šausmīgi, cik šausmīgi! — vaimanāja Betijas tante. — Kas tik vēl te nenotiks! — Ketija sniedza viņai pudelīti ar odekolonu, kaut arī pati trīsēja.

Harka paplīkšķināja zirgam pa kaklu, lai to nomieri­nātu, un saskatījās ar tēvu. Negaidot Matotaupa izgrūda spalgu kliedzienu un aizvadīja savu mustangu uz manēžas vidu, Harkas tuvumā. Zēns nostājās kājās uz sava mus­tanga muguras un no turienes ar lēcienu pārmetās uz tēva zirgu. Viņam atkal izdevās gūstītājus apvest ap stūri. Sainis palika uz vietas.

Kad Harka uzsvilpa savam mustangam, viņš jau bija pametis tēvā" zirgu un patvēries zem vēdera mustangam, uz kura jāja Lielais Vilks. Sainis atkal bija gatavs cīņai. Zirgi, uzauguši mežonīgos apstākļos, pastāvīgi aizsargā­joties no vilkiem un cilvēkiem, bija ārkārtīgi izveicīgi un saprātīgi, izvairoties un bēgot, vērojot un ātri reaģējot. Sainis, paklausot sava saimnieka saucienam, netraucās vis taisnā ceļā pie viņa, jo tā būtu ieskrējis kovboju laso cilpā, bet apauļoja ar līkumu pa manēžas margām, slējās pakaļkājās, spēra, tā ka sēdētāji ložās izbijušies rāvās atpakaļ, un, notvēris izdevīgu brīdi, metās šķērsām pāri visai manēžai. Pēkšņi Harka sēdēja atkal mugurā savam zirgam — un viņa triumfa sauciens spalgi iecirtās visiem ausīs. Sarkanais Džims izšāva ar pistoli gaisā, lai pierādītu, ka viņš vēl arvien ir tepat.

Tāpat kā rudenī, noskatoties bīstamo jāšanu ar ēzeli, tikai ar nesalīdzināmi lielāku aizrautību skatītāji sadalī­jās divās partijās. Izveicīgi jauni cilvēki, kas prata iz­mantot izdevību, uz ātru roku sarīkoja derības. Tiklīdz kaujas iznākums kļuva par derību objektu, pat šai pilsē­tai, kas nesen bija piedzīvojusi sacelšanos, vairs neeksis­tēja jautājums par «sarkanādainajiem» un «baltajiem», šeit pastāvēja vienīgi «uzvara» vai «sakāve», vinnests vai zaudējums.

Smits to vēroja ar slēptu sašutumu.

Lielais Vilks uzmeta laso kovbojam, kuram ceļgalu bija savainojis sainis un kurš vairāk uzmanības pievērsa sāpo­šajai kājai nekā savu pretinieku nodomiem. Cilpa, uz­mesta no mugurpuses, noslīdēja pār jātnieka pleciem, un Lielais Vilks ar rāvienu to savilka. Kovbojs tika izrauts no kāpšļiem un izlidoja smiltīs.

Skatītāji viņu izsvilpa. Viņš pameta manēžu, vezdams aiz pavadas līdzi zirgu.

Tikmēr Matotaupa uzbruka otram Sarkanā Džima pava­donim, kurš vienu mirkli aizkavējās, raudzīdamies pēc cilpā notvertā biedra, un piemirsa pats savu stā­vokli. Dakots pajāja viņam cieši garām, uzmaukdams laso cilpu zirgam uz kakla, metiens šai reizē nemaz nebija va­jadzīgs. Zirgs krita. Jātnieks nikni iekliedzās. Grasīdamies piecelties, viņš jau manīja, ka Harka viņu sasaistīja. In­diāņi no jauna iegavilējās spalgā triumfa saucienā. Sar­kanais Džims izšāva. Lode skāra Harkas roku, bet zēns netika ievērojis briesmas, ne arī ievainojumu. Matotaupa raidīja pret Sarkano Džimu brīdinājuma šāvienu.

Sarkanādaino partijas uzvara, šķiet, vairs nebija tālu, un līdz ar to publikas noskaņojums atkal mainījās. Tie, kas bija derējuši uz kovboju uzvaru, sacēla negantu trok­sni un aizrāva līdzi neitrālos, kas nebija derībās piedalī­jušies.

—      Tam nu katrā ziņā jādara gals! — skaļi un apņēmīgi noteica Smits. — Kurš gan var atbildēt par šādu norisi!

—- Kaut kas nedzirdēts, ka direkcija vēl nav iejauku­sies! — nervozi sauca vērotāji ložā.

—     Šie pierobežas iedzīvotāji un indiāņi tik ļoti iejutu­šies savā elementā, ka aizmirsušies paši un aizmirsuši, kur atrodas! — B & B pārstāvis runāja aizgūtnēm, jo arī otrs kovbojs pameta manēžu un Sarkanais Džims tagad stā­vēja viens pats pretī trim indiāņiem.

Manēžā sākās mežonīgs dancis ap Sarkano Džimu. At­klājās, ka viņš spēj daudz vairāk par abiem saviem uzva­rētajiem biedriem, arī daudz vairāk, nekā viņš pats līdz šim parādījis. Aplausi viņu vēl uzkurināja.

—      Maniem draugiem uzbruka ar viltīgiem paņēmie­niem! — viņš klaigāja, lēkādams līdzās savam auļojošajam zirgam, lai atkal pārsteidzošā lēcienā sēstos tam mugurā. — Tiem vajadzēja ievainotiem pamest kaujas lauku! Bet es pretošos šiem sarkanādainajiem koijotiem kā savā laikā Daniels Būne! He! Ho! — Dārdoši aplausi norādīja, ka viņš uzņēmis īšto meldiņu.

Indiāņi tagad bija skatītājus noskaņojuši pret sevi. Taču, par spīti trakojošam pūlim, arī viņi darīja visu, ko spēja, un Sarkanais Džims patiesi bija apdraudēts. Viņš

iebelza ar pistoles spalu pa deniņiem Lielajam Vilkam, kurš bija piejājis klāt. Harka, piesteidzies no pretējās puses, satvēra vienu Sarkanā Džima kāju, mēģinādams to izraut no kāpšļa. Sarkanajam Džimam izdevās satvert Harku aiz vienas bizes, taču zēns, izrāvis nazi, nogrieza sakampto matu kušķi.

Lielais Vilks grīļojās zirgā, sitiens bija viņu smagi trā­pījis. Sarkanais Džims uzrāva zirgu pakaļkājās, lai tādē­jādi atbrīvotu to no lejup slīdošās laso cilpas, ko bija izmetis Matotaupa. Vienlaikus Džims atkal trāpīgi izšāva, un lode nobrāza Harkas mustanga krustus. Dzīvnieks tik­pat kā nebija ievainots, bet, paklausīdams jātnieka norā­dījumam, pēc dažiem lēcieniem nogūlās un vicināja ar pakaviem pa gaisu.

Tas norisinājās turpat pie septītās ložas, ne jau nu gluži nejauši, jo Harka uzmākšanas gājienā bija ievērojis šai ložā sēžam direktoru — un arī abi solīdie kungi bija vi­ņam iekrituši acīs. Starp citu, viņš jau bija paguvis nopu- koties par Betijas tantes neizteiksmīgo un reizē valdonīgo sejas izteiksmi, jo viņa atgādināja Franku Ellisu. Pat mazā, bālā meitene nebija palikusi nepamanīta. Viņa likās par dažiem gadiem jaunāka un daudz bailīgāka nekā Har­kas māsa Uinona. Harka zināja arī, ka sirmais kungs ložā bija tas pats, kurš viņam vaicāja, vai viņš neesot Sēdošā Bizoņa dēls.

Betijas tante, kad netālu no viņas vicinājās zirga kā­jas, sāka brēkt, un, lai patiesi nenotiktu kas nelāgs, Harka iespraucās _starp manēžas malu un dzīvnieku. Noputējis, satraukts, saspringtiem muskuļiem, spīguļojošām acīm viņš tikai gaidīja izdevīgu brīdi, lai atkal mestos spēlē, kas nu jau bija kļuvusi bīstama. Lielais Vilks bija atguvis līdz­svaru un kopā ar Matotaupu riņķoja ap Sarkano Džimu.

Skatītāji plosījās. Neviens nezināja, vai viņi varbūt paši drīz neķersies pie ieročiem.

Direktors, bāls kā nāve, izmetās laukā. Tur viņš skaļā balsī sauca staļļa puišus un kalpotājus, lai tūlīt skrien un uzturas manēžas tuvumā. Taču vējš bija pieaudzis par vētru, tas lieca kokus un šņāca lapotnēs, tāpēc neviens ne­uzdrīkstējās pamest virves un atbalsta mietus, un bariņš, ko varēja sasaukt, nebija liels. Direktors skrēja tālāk. Skrienot viņš gandrīz norāva gar zemi inspicienta viet^ nieku, kam arī jau bija norasojusi piere, un uzbļāva tam:

—           Nīlzirgs gatavais! Vācieties taču pie ābecniekiem! Kur ir Elliss! Dieva dēļ, Ellisu tūlīt šurp! — Viņš skriešus me­tās direkcijas kulbā un atrāva vaļā durvis.

Elliss sēdēja krēslā. Klēpī viņš turēja nelielu kartona kastīti, kurā bija pāris gabaliņu gaļas, ko viņš šķiroja.

—     Ellis! Kur jūs paliekat? Vai jums nav nekā cita ko darīt? Kam jums vajadzīgs tas gulašs?!

—      Pabarot tīģerus. Dzīvnieciņiem taču ir tik labi…

—     Beidziet melst! Nāciet tūlīt līdzi! Draud briesmas! Manēžā iet vaļā! … Klausieties, Ellis! — Direktors pie­cirta ar kāju.

—    Kā tad tā? Vai jūs man nepaskaidrotu… — Elliss runādams novietoja kastīti atpakaļ skapī.

—    Nē, es nekā nepaskaidrošu! Jūs esat man vajadzīgs un tūlīt pat!

—            Kā inspicients, personāla šefs, režisors… vai kādā citā postenī man atļauts pakalpot? Un kā es tikšu turpmāk

apmaksāts?

—     Nāciet, cilvēk mīļais, nepataisiet mani traku! Tā ir jūsu mūžā reta izdevība, ja jūs tagad uzrastos un nodibi­nātu kārtību! Jūsu vietnieks nekur nav derīgs, nekur! Nā­ciet uz manēžu …

— … vai izcēlušās kādas nekārtības? Varu iedomā­ties. — Elliss pavērās pulkstenī. — Pasta karietes numurs pārāk ieildzis. Jau desmit minūtes pāri laikam. Puika ari ir tur, ko? No tā man jūs, direktora kungs, jābrīdina. Sa­maitāts subjekts, dumpīgs …

Direktors stāvēja bāls, pavērtām lūpām pretī inspicien­tam, ko bija apsēduši runas plūdi.

—     Redzat, direktora kungs, tāpat kā jūs tagad stāvat man pretī, es veselu dienu nostāvēju pretī Tigrai, un jūs nelikāties par mani zinis. Bet jokus pie malas! Gādājiet pats par kārtību savā uzņēmumā!

—     Ellis, es jūs lūdzu!

-- Jūs mani lūdzat?

—     Lūgtin lūdzu! Ellis, nāciet taču!

—     Nevaru jūsu lūgumam pretoties. Tātad — ejam!

Elliss izlēca no kulbas un lieliem soļiem aizsteidzās di­rektoram pa priekšu uz telti. Viņu bija pārņēmusi svēt­laime. Viņš jau tikpat kā redzēja sevi atgriežamies spo­žajā lomā un tīksminājās iedomās, kā visi, kas viņu ienīda, atkal dabūs zemoties.

—     Tikai nestājieties man ceļā, direktora kungs, ja es vēl šo pašu nakti likšu nopērt puiku, kurš ir uz vienu roku ar Ronaldu, un kad es pats norēķināšos ar Tigru!

Direktors vispār bija tikko spējīgs sacīto apzinīgi uz­tvert. Franka Ellisa parastā nesaudzīgā izrīkošanās, nerē­ķinoties ne ar vienu, kā tas gadiem ilgi uzņēmumā notika, bija direktoru pašu padarījusi nevarīgu. Viņš bija paļā­vies uz Ellisu un pēkšņi jutās pārliecināts, ka bez Ellisa nevarēs iztikt. Nekas vairs nelikās svarīgs, vienīgi tas, ka Elliss bija ar mieru iejaukties. Plosījās vētra, telts brezents piepūtās, manēžā blīkšķēja šāvieni, un skatītāju pūlis trakoja ekstāzē, kuras iemeslu direktors saprata tikai tad, kad kopā ar inspicientu bija ticis līdz lielajai teltij.

Mūziķi spēlēja kā negudri, skatītāji kliedza, un daļa jau spiedās no sēdvietām lejup uz manēžu. Vienā no ložām bija piecēlies kājās sirms kungs. Viņam pistoles nebija. Citādi viņš laikam šobrīd būtu izšāvis uz Lielo Vilku.

Manēžā vairs bija tikai trīs cilvēki: Sarkanais Džims, sasaistīts ar laso tā, ka viņš spēja pārvietoties tikai līdzīgi kāpuram, Matotaupa un Harka. Lielais Vilks patlaban aulekšiem jāja laukā, tieši garām direktoram un Ellisam.

Manēžas vidū Matotaupa un Harka pacēla savus nosvī­dušos mustangus pakaļkājās, un, kamēr mūzika — pēc Franka Ellisa ieskata galīgi nevietā — pūta trīskārtēju tušu, Matotaupa un Harka, palaiduši zirgus zemē, aiz- auļoja pie savām bisēm, kas gulēja smiltīs, pilnos auļos sa­tvēra savus ieročus un, šaudami gaisā, tāpat auļos nesās no manēžas ārā. Kas baidījās stāvēt ceļā, aši pabēga sānis.

Norībēja pēdējais šāviens. Franks Elliss sagriezās sānis un nogāzās gar zemi. Abi dakoti tāpat pilnos auļos pa­zuda ar saviem mustangiem. Skatītāji no savām vietām nevarēja redzēt inspicientu, tāpēc arī nekā nemanīja no pēdējā notikuma.

Mūzika pūlējās, cik spēja, apklusināt trokšņa un sajūs­mas brāzmas. Taču skatītājus vēl uz brīdi pārņēma neiz­pratne, jo Sarkanais Džims gulēja manēžā nevarīgi sa­saistīts.

Un tad iesteidzās vecais Bobs, pārgrieza laso, ar ko Sar­kanais Džims bija sasaistīts, un attina to. To darot, viņš klaigāja:

—     Gluži kā šķiņķa'tīstoklis! Kā šķiņķa tīstoklis! Cik precīzi un rūpīgi nostrādāts! — Un, visapkārt uzšalcot

smiekliem, kas izbeidza saspīlējumu, viņš atkal un atkal apskāva Sarkano Džimu. — Manu dēliņ, manu krustdēliņ, manu tētiņ, manu Džim! Vai nu šādi mums vajadzēja at­kal satikties!

Dzims notrausa ar plaukstu zāģu skaidas no drēbēm, un, tā kā manēžā bija tikai viņi abi ar klaunu, tad par aplau­siem viņš pateicās kopā ar veco Bobu.

Skatītāji bija nomierinājušies un aplaudēja tik spēcīgi, kā tas lielu notikumu dienās "piederas. Tad rindas sāka tukšoties.

Džims paņēma zirgu, kas stāvēja līdzās, aiz pavadas un kopā ar veco Bobu bez steigas gāja uz manēžas izeju. Viņš iedams sveicināja ar brīvo kreiso roku un raudzījās augšup uz ložām un soliem, kur vēl šur tur iešalcās ap­lausi. Abas dāmas sestajā ložā cītīgi sita plaukstas, lai izraisītu Sarkanajam Džimam vēl pēdējos vispārējos ap­lausus. Tas viņām izdevās. Daļa no apmeklētājiem, kas plūda uz izeju, palika vēlreiz stāvam, un aplausi atkal pa­stiprinājās.

Džims un Bobs apstājās un no jauna pateicās.

— Vai zini, draudziņ, — klauns tikmēr ieminējās, — dari ko darīdams, apdomā galu. Tā tas ir bijis vien­mēr, tā tas ir un tā arī būs!

_ — Ko tas nozīmē? Vai tev ir vēl daudz tādu parunu krājumā? — Džims jautāja saērcināts un noguris, jo, lai arī aplausi, sakāve viņu tomēr krimta. Līdz šim viņš bija pārliecināts, ka cīņa ar trim indiāņiem viņam ir tikai bērnu spēle. Cik bieži jau viņš bija ticis galā ar vairāk nekā trīs pretiniekiem vien!

—     Ir gan vēl šādas parunas krājumā, — tērgāja jopro­jām vecais Bobs un, pielikdams roku pie sirds, dziļi palo­cījās nemitīgajiem aplaudētājiem. — Piemēram: ļaunā­kais vēl tikai nāks. No rīta nevar zināt, kāds būs vakars, īlenu maisā nenoslēpsi. Sargies no sieviešu mēlēm.

—     Bet nu man pietiek!

—     Es arī domāju, ka tev pietiks, — nomurmināja ve­cais Bobs par atbildi, bet tik neskaidri, ka Džims šos vār­dus vairs nesaprata.

Aplausi pamazām apklusa, un abi artisti izgāja no ma­nēžas un telts. Tikko viņi bija pagājuši garām aizkaram, no pustumsas iznira trīs cilvēku augumi. Viens satvēra Džima zirga iemauktus, abi pārējie saņēma kovboju no labās un kreisās puses. Un tepat arī ceturtais bija nostā­jies pretī ar revolveri rokā:

— Ļaujiet sevi labprātīgi atbruņot, vai arī es šaušu!

—     Kas tā par nejēdzību! … — kamēr Džims to noburk­šķēja, vecais Bobs atņēma viņam pistoli un nazi.

—      Policija! — vīrs ar revolveri īsi paskaidroja. Džimam nekas cits neatlika kā ļaut uzlikt roku dzelžus.

—     Vai tu to zināji? — viņš šņācoši noprasīja Bobam. — Tagad es saprotu tavas parunas!

—     Tad jau labi! — Bobs mierīgi atteica. — Kāpēc tu šāvi uz manu audžudēlu Hariju? To es tev nekad nepie­došu, tu laupītāj! Tagad Harijs ir aizjājis un nekad vairs neatgriezīsies. Ar labu nakti! — Vecais Bobs aizgāja.

Viņš iegāja savā kulbā un iekrita krēslā. Lampu viņš neaizdedzināja. Tumsā un vienatnē viņš pēkšņi sāka raudāt.

Kad asaru vairs nebija, viņš izskrēja stallī pie saviem ēzeļiem. Bobs tos glāstīja pēc kārtas un aprunājās par jauno numuru, ko tagad vajadzēs iestudēt. Viņš apgalvoja dzīvnieķiem, ka turpmāk strādāšot viens pats ar viņiem un varot iedomāties, kā ļaudis smiešoties, kad viņš, pār­ģērbies par ēzeli, atdarināšot savu dzīvnieku lēcienus. Un caur skumjām, kas slēpās viņa bērnišķīgo acu dziļumos, paplaiksnījās smaids.

Viņš atvadījās no ēzeļiem, aizgāja gulēt un nelikās vairs ne zinis par nemieru, kas vēl līdz agram rītam val­dīja cirka teritorijā.

Smitu un Finleju ģimenes piederēja pie tiem skatītā­jiem, kas pēdējie izgāja no cirka. Viņi gribēja palaist ga­rām pūli, kas traucās laukā.

—     Nemūžam vairs neiešu ne uz vienu cirka izrādi! — sacīja Betijas tante, pagalam nogurusi un satraukta. Sviedru lāses, notecēdamas no pieres, bija atstājušas slie­des pūdera kārtā. Ketijas lūpas trīsēja — un asaras nebija apturamas. Duglass kā īsts bruņinieks neatkāpās no viņas sāniem. Enna Finleja klepoja astmas lēkmē, tāpēc abu ģi­meņu atvadīšanās bija ļoti īsa.

Kad Smitu ģimene atkal sēdēja karietē un zirgi sāka rikšot, Zamuels Smits paņēma savu mazo meitiņu klēpī. Viņa pielieca galviņu tēvam pie pleca. Tiklīdz bija atbrau­kuši dārza mājā, Ketiju nolika gulēt. Tēvs viņai mīļi no­vēlēja labu nakti, un, lai viņu nomierinātu, Ketija izlikās aizmiegam.

Betijas tante lūdza Zamuelu ienākt pie viņas, jo jūtoties nelāga; varbūt vajagot ataicināt ārstu? Smits ieteica iedzert parastos sirds pilienus, un viņam izdevās atstāt Betijas tanti vecās apkalpotājas uzraudzībā.

Ticis vaļā no rūpēm par Betijas tanti, viņš vēlreiz izgāja no mājas. Viņš bija devis kučierim norādījumu gaidīt, ta­gad ielēca karietē un lika braukt ātriem rikšiem, bet, kur satiksme atļāva un ielās nebija daudz cilvēku, aulekšiem. Viņa mērķis bija policijas inspekcija.

Zamuels Smits, būdams šīs pilsētas iedzīvotājs un ievē­rojamas sievietes māsasdēls, drīz vien tika pie kompe­tenta inspektora.

—     Vai jums arī kas sakāms par nelaimi, Smita kungs? — bija pirmais jautājums cilvēkam, kuram Smits sēdēja pretī pie tukša rakstāmgalda.

—     Par kādu nelaimi? — jautāja Smits, neko labu nepa­redzēdams.

—     Ir nošauts inspicients Franks Elliss, droši, ka to izda­rījis viens no indiāņiem. Visa indiāņu trupa bija jau aiz­bēgusi, kad mēs dabūjām zināt par slepkavību. Vēl mēs neesam nevienu pašu dabūjuši rokā.

Smits smagi vilka elpu.

—     Vai zirgi ari ir prom?

—     Trīs zirgi. Pārējos atstājuši. Viss ir bijis viltīgi sa­gatavots, un saspēle sarkanādainajiem diemžēl noritējusi priekšzīmīgi. Acīm redzot, lielākā trupas daļa bija cirka teritoriju slepus pametusi, kad satraukums manēžā un arī vētra nodarbināja visu personālu. Pašās beigās tad vēl aizlaidās šie tēvs ar dēlu, saukti Tops un Harijs, un vēl kāds trešais indiānis.

—     Kā sauc Topu un Hariju īstenībā? Pie kāda cilts no­zarojuma tie pieder?

—     Kas lai tagad to izpēta?

—     Tātad nevar arī neko zināt par viņu bēgšanas vir­zienu. Trešais indiānis bija viens no tiem dakotiem, kuri uzbruka manas mātes fermai Minesotā, nošāva manu māti un fermu nodedzināja.

—      Tiktu viņš mūsu nagos, mēs viņu notiesātu, bet diemžēl mums viņa nav, un, ja viņš ir no Minesotas, tad neapšaubāmi ļoti labi zina visus kaktus, kur slēpties.

Smits norija vilšanos. Viņš bija gaidījis līdzjūtīgāku atbildi, bet negribēja rādīt savu pārdzīvojumu.

—    Varbūt kovboju trupas vadonis zina kaut ko tuvāk par Topu un Hariju? Viņš darbojās kopā ar tiem.

—     Džims? — Inspektors smaidīja. — To mēs bijām ap­cietinājuši!

Smits pārsteigts uzrāva uzacis.

—     Bijāt?

—     Bijām. Viņš mums no jauna izbēga.

—     Ko viņš bija noziedzies?

—     Aplaupījis kasi. Kāda gaišsprogaina dāma atvilināja viņu uz karātavām. Viņa bija greizsirdīga uz Džimu, jā­domā, ar iemeslu, kā jūs, būdams sestās ložas kaimiņos, varējāt novērot. Dāma bija gaužām nepiesardzīga un klimta cirka apkārtnē, lai pēc izrādes notvertu Džimu. Greizsirdība aptumšo prātu. Viens no cirka apkalpotā­jiem pazina viņā kasieri, kas rudenī bija Omahā aizbēgusi ar visu naudu. Mēs viņu apcietinājām. Viņa nodeva Džimu, kas bijis līdzzinātājs. Naudu viņš aizdevis cirkam, pieprasījis augstus procentus un panācis mantas aprak­stīšanu. Tad mēs ar klauna palīdzību tūlīt pēc izrādes viņu sagrābām. Bet diemžēl vedot viņš ar visiem roku dzel­žiem atkal aizlaidās. Jādomā, ka viņš ienirs mežonīgajos Rietumos kā jau daudzi mūsu noziedznieki. 2ēl. Mēs, pro­tams, negribējām izjaukt izrādi, citādi būtu saņēmuši kā

tādu kūniņu, kā viņu indiāņi, satītu ar laso, bija noguldī­juši manēžas smiltīs.

— Es pateicos, inspektora kungs. Jūs man pateicāt vai­rāk, nekā es varēju pateikt jums!

Kad saule pēc šīs nakts uzlēca trešo reizi, pār zemi jo­projām plosījās vētra. Dižā upe nemitīgi vēla savus ūde­ņus. Ledus beidzot bija sakustējies. Palu ūdens, kam atkal un atkal plūda klāt kūstošais sniegs, vēl bija dzeltens, tas augstu bangojās starp abiem krastiem. Ūdens izgaro­jumi, mežu un pļavu smarža, rasas mirguļošana, putnu pirmās balsis saplūda vienkop vientuļā ainavā. Koku ga­lotnēs vēl čabēja pagājušā rudens pēdējās nokaltušās la­pas, bet pumpuri jau raisījās.

Sānis no visādām apmetnēm, apslēpti no visiem pēdu dzinējiem un okšķeriem, trīs cilvēki rītausmā sēdēja un apspriedās. Katrs apēda pa saujai gaļas. Turpat ganījās viņu zirgi.

Kopīgi paēduši, viņi atvadījās.

—     Jūs esat dakoti! — sacīja Lielais Vilks abiem saviem pavadoņiem. — Un tu, Matotaupa, mūs pamācīji un va­dīji kā virsaitis. Mūsu vīri labprāt tevi apsveiktu pie sa­vām jaunajām teltīm ziemeļos, to tu zini. Bet tu nekad neesi ieminējies, no kurienes nāc un kurp tavs ceļš ved. Es arī negribu šodien tev to vaicāt. Vai nevēlies tālāk jāt kopā ar mani? Vai mums jāšķiras?

—     Es dzirdu vārdus, ko tu man esi sacījis, Lielais Vilk. Mans dēls Harka un es — mēs neaizmirsīsim tevi un jūsu karotājus. Bet mēs arī nedrīkstam jums piebiedroties. Jūs esat dakoti.

Lielais Vilks, kurš šos vārdus nevarēja saprast, bet juta, ka aiz tiem slēpjas smags noslēpums, klusēdams atvadījās un vadīja savu zirgu uz ziemeļiem.

Drīz pēc tam arī Matotaupa un Harka uzlēca savos mus­tangos un jāja ziemeļrietumu virzienā, pretī vēl nezinā­mai nākotnei.

Sarķis un sainis bija tikko valdāmi. It kā viņiem vēl draudētu gūstniecība, arī vēl šai trešajā dienā viņi traucās tikai uz priekšu, bet jātnieki elpoja pilnu krūti svaigo gaisu.

Viņu plaušas un asinis bija jau atveldzējušās.

Ap dienas vidu viņi nolēma apstāties, lai atpūtinātu zirgus. Lielais Vilks bija ceļu labi aprakstījis; viņi atradās krastmalā pie viena no tūkstoš mazajiem ezeriem. Zirgi dzēra.

Matotaupa un Harka atgūlās uz bizoņādas segas, ko Harka, bēgot no dzimtās telts, bija paķēris līdzi. Abiem indiāņiem nekādas lielas mantības nebija. Ne vairāk par to, kas viņiem bija klāt pēdējā cirka izrādē: zirgi, ieroči, ādas bikses, mokasīni un arī mazais maisiņš, kura sa­turs — zelta un sidraba nauda — bija krietni saplacis.

Lielais Vilks turklāt vēl bez viņiem atdotās segas atva­doties sadalīja arī savu gaļas devu, ko bija paguvis pa­ķert ceļam.

Arī piesaulītē guļot un atpūšoties Matotaupa un Harka juta dzestro elpu šai apvidū, pa kuru veda viņu ceļš. Tālu, ļoti tālu viņi aizklīduši prom no savas dzimtenes, kas at­radās starp Platas upi un Melnajiem kalniem. Viņus at­dalīja no dzimtenes ne tikai upes, prērijas un meži, ne tikai burvja izraidījums trimdā. Viņi bija vasaru un ziemu pavadījuši vieni paši, ar citāda veida cīņām, citādiem draugiem, citādām sāpēm nekā dzimtā telšu ciemata iedzī­votājiem. Kā sapnis viņiem tagad šķita māte, brālis, māsa, draugi, telts pavards, kopīgās rotaļas, kopīgās medības un kaujas. Par bālģīmju dzīvi viņi bija vairāk dabūjuši zināt nekā karotāji Platas upes iztekas un kalnu mežos. Viņi bija iemācījušies to, ko neviens no tiem neprata, — citu valodu, lasīt, rakstīt. Bet, kaut arī tā, viņi nepiederēja pie bālģīmjiem, neiederējās viņu pilsētās, neiederējās viņu fermās. Jāšana un medības bezgalīgajos, mežonīgajos apvi­dos bija viņu īstais dzīves saturs, kopš vien viņi sevi atcerē­jās. Pēc tā viņi nemitējās ilgoties, ilgojās pēc bizoņādas tel­tīm un pēc brīvo sarkanādaino rāmā un lepnā dzīves veida.

Harka domāja par to, kā pirms gada šai pašā laikā bija naktī mežā gaidījis tēvu, kurš solījās viņam atklāt kādu noslēpumu. Kopš tā laika bija daudz kas noticis, viņš pats bija kļuvis citāds, ne tikai par vienu pašu gadu vecāks, bet par daudziem gadiem, kā viņam likās, un viņš nebija vairs bērns, bet Matotaupas jaunākais biedrs. Viņš bija ļoti daudz zaudējis. Vienīgais, kas bija atlicis un tagad piederēja tikai viņam vien un turklāt daudz ciešāk nekā agrāk, bija tēvs.

Tagad, jājot pie varenās siksikau cilts, viņš necēla ne­kādas gaisa pilis, necerēja, ka dziļi smeldzošās sāpes par zaudēto dzimteni un cilti šādā veidā izzudīs pilnīgi. Viņš izšķīrās par šo soli ar domu un jūtu asu* skaidrību, ka arī izraidītam ir iespējas tikt pie dzīves vērtībām: būt atklā­tam un drosmīgam un iegūt to cilvēku cieņu, kurus viņš varēs cienīt.

Arī Matotaupa bija atpūtas brīžos nodevies pārdomām. Viņa domas kavējās pie notikumiem īsi pirms bēgšanas no cirka, un viņš tagad vaicāja Harkam:

—     Vai Sarkanajam Džimam ir kas pret tevi?

—            Kāpēc? Vai tāpēc, ka viņš šāva uz mani un manu zirgu? >

—     Jā.

—           Var būt, ka viņš bija tikai saniknots, jo manīja, ka mēs uzvarēsim.

—     Tāds viņš bija. Bet ne jau tas vien.

—            Es viņam iedzinu bailes ar cirvja metienu. Viņš ne­ticēja, ka esmu spējīgs to paveikt, un nobijās. Ari tas aiz­deva viņam dusmas.

—            Iespējams. Bet jūs abi jau ilgāku laiku esat savā starpā ērcīgi. Jau kopš Omahas vai pat varbūt kopš mūsu satikšanās apaļkoku mājā.

—            Vai tev tā liekas? Tas bija neglīti, ka Džims lika Tāllidojuma Putnam samaksāt par mūsu bizoņādas svār­kiem.

—      Džims bija iedomājies, ka mums tie nepieciešami, un Tāllidojuma Putns par to iedeva sidraba naudas gabalus. Vai tad tas nebija pareizi?

—     Sarkanmatis Džims kopā ar gaišmataino sievieti arī izzaga naudu no kases.

—     Harka Kramakmen Modrā Acs!

— Tā es domāju.

—      Harka! Džims ir drosmīgs cilvēks. Viņš nav zaglis. — Matotaupa bija pēkšņi aizsvilies. — Viņš bija tas, kurš Bezzobu Bena apaļkoku mājā mani atbrīvoja no važām!

Zēns vairs neiebilda nekā. Indiāņi tiek stingri audzināti, tie nedrīkst vecākiem cilvēkiem runāt pretī. Harka tomēr neklusēja tāpēc vien, ka bija audzināts šādā gadījumā tā uzvesties. Viņš juta, ka tēvs nevēlas dzirdēt Dzimu noso­dām, Matotaupu dziļi sarūgtināja, ja Harka sprieda ļauni par cilvēku, kuru Matotaupa gribētu redzēt labā gaismā, jo Džims kā krietns vīrs tad lieti noderētu par pierādī­jumu, ka Matotaupa ir bez vainas.

Džims bija izzudis no abu dakotu redzes loka, tāpēc Ma­totaupa par viņu vairāk nerunāja. Varbūt viņš arī nodo­māja Harku apklustam tāpēc, ka tēva pēdējie vārdi viņu pārliecinājuši. Vai Harka pats nebija bālģīmi nemitīgi ap­brīnojis Lāču cilts teltīs? Vai tad Džims nebija tiešām baļķu mājā bijis Matotaupas un līdz ar to arī Harkas glā­bējs?

Abi indiāņi bija nolēmuši līdz vakaram vēl labu gabalu jāt, un, tā kā nekas vairāk nebija ko teikt vai darīt, tad viņi kāpa zirgos. Bēgot kopā ar Lielo Vilku, viņi bija pa­veikuši lielus ceļagabalus — it īpaši pirmajās dienās, tā­pēc jau tagad nonāca zāļu stepes apvidū, uz ziemeļiem no Misūri. Pūta griezīgs vējš. Pie debesīm tūka pelēki mā­koņi, un drīz vien sāka virmot balti krusas graudiņi, tie palika ieķērusies zirgu krēpēs un jātnieku matos. Pieva­karē iestājās sals, un nolaidās viena no šī atklātā novada saltajām naktīm. Abi indiāņi nokāpa no zirgiem. Kāds pusē aizsalis mazs strauts, daži krūmi, pie kuriem vēl pa­tvērušies nokaltuši zari, tas viss, ar pauguru mazliet aiz­sargāts pret vēju un krusu, bija labākā apmešanās vieta, kāda šeit atrodama.

Mustangi apgūlās līdzās, viņi nebija vēl nometuši zie­mas spalvu. Pinkainā, garā vilna skaista jau nu nebija, bet aukstumā noderīga. Harka ar pūlēm sakūra nelielu ugunskuru. Tad abi cilvēki apgūlās tuvu klāt pie dzīvnie­kiem, cieši kopā satinušies bizoņādas segās, un gulēja pārmaiņus.

Kad stundas trīs pēc pusnakts vējš bija mākoņus iz­kliedējis, jātnieki no jauna posās ceļā. Zirgus jau tramdīja nemiers, jo tie juta vilku tuvumu. Dzīvnieki paši steidzās tikt tālāk uz priekšu.

Tā Matotaupa un Harka, pārvarēdami grūtības, iepa­zinās ar apvidu, kur bija nodomājuši turpmāk apmesties. Cilvēkus turpretī, kurus tur sastaps, viņi vēl līdz šai die­nai nepazina.

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Kalns klusē ……….

Paslēptuve vientuļā apvidū 33

Draugs vai ienaidnieks?

Pēc smilšu vētras

Starp divām pasaulēm

Pēdējais šāviens

Лизелотта Вельскопф-Генрих ПУТЬ ОТВЕРЖЕННЫХ Из цикла «Сыновья Большой Медведицы» Издательство «Детская литература» Ленинград 1970

Издательство «Лиесма» Рига 1974 На латышском языке Серия •«Приключения, фантастика, путешествия» Перевела с немецкого языка Эрика Л усе

Рисунки И. Кускова Обложка, титул и форзац Эглона Лусиса

Lizeloie Velskopfa-Hehriha IZRAIDĪTO CEĻŠ

Tulkojusi E. Lūse Redaktore I. Kalnciema Māksi, redaktors A. Lipins Tehn. redaktore D. Radziņa Korektore B. Vārpa Nodota salikšanai 1973. g. 28. septembrī. Parak­stīta iespiešanai 1974. g. 15. janvārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 7,0 fiz. iespiedi.; 11,76 uzsk. iespiedi.; 13,01 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 60/26185/J-2466. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīna» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 518.