/ Language: Latvia / Genre:child_prose,

PAR VISU LABO — NĀVE

Maksuds Ibrahimbekovs

PAR VISU LABO — NĀVE Maksuds Ibrahimbekovs Izdevniecība «Liesma»,  Rīga 1983

PAR VISU LABO-NĀVE

M. Ibrahimbekovs

Ja nebūtu šis sasodītās mugursomas, dzīve uzreiz kļūtu daudz patīkamāka. Kur nu patīkamāka! Tā būtu jauka, var pat teikt — laimīga un interesanta. Tas spīdeklis tur, augšā, nemaz nav saule, tā ir tīrā uguns, kas līst no debesīm. Tātad — ja nomestu mugursomu, saule tik un tā paliktu. Šķiet, kāds uzlicis uz paša galvvidus palielināmo stiklu un neņem vairs nost, un gaida, kas tur iznāks. Galva tā sakarsusi, ka neviens ods nelido tās tuvumā — droši vien baidās apdedzināties. Interesanti gan, kāpēc cilvēks tik savādi uzbūvēts — no ārpuses viscaur slapjš, sviedri tek jau acīs, pa degungalu pil zemē, bet mute sausa, mēle sažuvusi. Iekšā viss tik šausmīgi izkaltis, ka pat kakls sūrst. Ja labi pacenšas, nedaudz siekalu var sadabūt, bet tās ir ārkārtīgi stai­pīgas un rūgtas. Kamēr neesi izspļāvis, nez kāpēc lie­kas, ka tās ir zaļas. Šai taciņai arī gals nemaz nav redzams, nepārtraukti uz augšu vien. Visu laiku, kopš iznācām no nometnes, tā nav gājusi taisni, tikai uz augšu, ar katru kilometru stāvāk un stāvāk kalnā — un kādā vēl! Mazā Kaukāza grēdā! Labi vismaz, ka tas nav Lielais Kaukāzs, tad droši vien būtu vēl trakāk. Bet līdz pārejai ne mazāk kā kilometru desmit. Tā vien gribas nokrist pie zemes un aizvērt acis, nemaz vairs nav spēka iet tālāk, cilvēks taču nav ne lifts, ne funikulieris! Turklāt šausmīgi gribas noņemt mu­gursomu no pleciem un iesviest aizā pa kreisi, un paskatīties, kā tā tur, lejā, atsitas pret akmeņiem. Ne­būtu žēl pat fotoaparāta un luktura ar trīskrāsu gaismu. Kāpēc man vajadzēja iet kopā ar viņiem? Varēju taču braukt ar autobusu kā visi. Pēc divām stundām būtu jau mājās. Tagad vēl dabūšu pa kaklu kā likts. Māmuļa tūlīt pārmetīs, ka pēdējā dienā pirms aizbraukšanas uz Baku esmu viņai sabojājis visu atvaļinājumu. Tiklīdz viņa redzēs, ka manis autobusā nav un Dima viņai paziņos: dēls noteikti būs vakarā, lai viņa neraizējas, māmiņa tūlīt uztrauksies un teiks, ka visi normāli bērni brauc ar autobusu, vienīgi es esmu tāds bezsirdis, kas sava prieka dēļ gatavs aizmirst visu uz pasaules. Ja viņa redzētu, kāds ir šis mans prieks! Tēvs, protams, samierinoši iebildīs, ka nekā slikta te nav, lai puika pierod pie patstāvības vai vēl kaut ko citu tādā garā, viņš līdzīgās situācijās mani vienmēr aizstāv, bet māmma tūdaļ teiks, ka viņai jau līdz kaklam ar tēva patstāvību un ka par visu vairāk pasaulē viņa vēlas normālu, mierīgu dzīvi kā visiem citiem, nevis tos mur­gus, kuros viņai jādzīvo un kuru dēļ viņa ir priekš­laicīgi novecojusi un izskatās divdesmit gadus vecāka par visām savām draudzenēm. Tad gan tēvs pasmiesies un teiks, ka mamma runā muļķības, jo viņa ir skaistāka ne vien par visām savām draudzenēm, bet par visām sievietēm Baku un Azerbaidžānā, varbūt pat visā Pa­domju Savienībā. Mana māmuļa patiešām ir ļoti skaista un nemaz nav veca. Viņa tā runā vienīgi tāpēc, ka ļoti vēlas, lai tēvs aizietu no sava darba. Viņš iegūst naftu jūrā un strādā mākslīgajās salās. Celtnieki uzbūvē jaunu tērauda salu, mans tēvs ar savu brigādi uzstāda uz tās agregātu, ar kuru urbj naftu, bet, kad tā sāk plūst, nodod salu ekspluatācijā. Viņš jau ir apguvis veselu arhipelāgu. Esmu redzējis to kartē. Tētis apsolījis kādreiz mierīgos laika apstākļos paņemt mani sev līdzi. To viņš arī izdarītu, bet māmiņa neļauj, viņa saka — tas esot skaidri zināms, tikko tēvs mani paņemšot līdzi, tūlīt sākšot pūst stiprs ziemelis, bet, ja pūš spēcīgs šī vir­ziena vējš, tad krastā vairs neizkļūsi ne ar helikopteru, ne ar kuteri. Veselu mēnesi var tur notupēt. Ja ir normāls laiks, tētis pēc katrām desmit dienām vienu nedēļu atpūšas mājās. Tētim maksā ļoti lielu algu, bet māmiņa apgalvo, ka viņai šī nauda nav vajadzīga, viņai pietiktu ar apziņu, ka tētis ir drošībā. Māmiņa patiešām nervozē; kad tētis atrodas jūrā un šai laikā sākas vētra, viņa neguļ visu nakti. Taču tētis negrib aiziet no sava darba, gandrīz visur citur viņš māmiņai piekrīt, bet šajā ziņā ne. Lai arī kā viņa pierunātu, viņš neparko nav ar mieru.

Reiz, kad tētis bija jūrā, pie mums atnāca ciemos tēvo­cis Vasifs un viņa sieva krustmāte Sona. Arī tēvocis Vasifs ir naftinieks, viņš beidzis institūtu reizē ar manu tēti, bet strādā uz sauszemes, Surahanos. Viņš pastāstīja, ka manam tētim piedāvāts labs darbs pilsētā — Naftas rūpniecības ministrijā par kādas nodaļas vadītāju, bet tētis atteicies. Tēvocis Vasifs to, protams, pastāstīja bez kāda ļauna nolūka, viņš manu tēti ļoti ciena. Ja vien viņš būtu zinājis, kādas sekas būs viņa vārdiem, nebūtu teicis, jo māmiņa, to izdzirdusi, uzreiz nobāla un apklusa, lai gan līdz tam bija līksmi tērzējusi. Tēvocis Vasifs un viņa sieva šausmīgi uztraucās. Tēvocis sāka šaubīties, varbūt viņam nepareizi sastāstīts, iespējams, ka manam tētim nekas tamlīdzīgs nav piedāvāts, taču visiem bija skaidrs, ka viņš cenšas izlocīties. Bija redzams, ka viņš ļoti nožēlo šo sarunu.

Taču tas viss bija tīrais nieks salīdzinājumā ar vēlā­kajiem notikumiem, kas sākās pēc tēta pārbraukšanas. Es vēl nekad nebiju dzirdējis, ka mani vecāki tā bārtos. Visu vakaru bez pārtraukuma strīdējās. Droši vien pat uz ielas bija dzirdams, kā viņi kliedza. Pēc tam māmiņa, sametusi šādas tādas mantas čemodānā un paņēmusi mani pie rokas, aizgāja pie vecmāmiņas — savas mātes. Tētis zvanīja uz turieni, bet māmiņa, izdzirdusi viņa balsi, katru reizi nolika klausuli. Un pati, to izdarījusi, sāka raudāt.

Veselu mēnesi es neredzēju tēti un ļoti ilgojos pēc viņa. Pēc tam vecāki salīga mieru. Es domāju, ka esmu to nosapņojis, bet vēlāk uzzināju, ka naktī tētis patiešām atnācis uz vecmāmiņas māju. Interesanti, kā viņš mā­miņu pierunājis, jo viņš tomēr nepārnāca strādāt uz sauszemes. Kopš tā laika pusgads pagājis, bet viņi ne reizi nav sastrīdējušies. Arī šeit, kūrvietā, ne. Tētis visu savu atvaļinājumu pavadīja kopā ar mums. Ne reizi ne­tika bildis, ka viņam jāaizbrauc kaut vai uz divām trim dienām. Dažas reizes gan viņš no ciema aizbrauca uz

Kislovodsku, viņam vajadzēja piezvanīt uz Baku, bet tas neaizņēma vairāk par pusi dienas, citādi viņš visu laiku bija kopā ar mums, un tā jau nenotiek katru gadu!

Es vairs nevaru! Kājas ļogās aiz noguruma. Varbūt pateikt viņiem, ka man nemaz vairs nav spēka? Nē, nav vērts! Un nebūs arī nekāda labuma. Apsaukās par mīkst- miesi un varbūt sados vēl pa kaklu Kamas klātbūtnē. Nu kāpēc gan es piekritu iet kopā ar viņiem? Nemaz taču negribēju. Skaidri atceros, ka negribēju. Tikko gatavojos pateikt Aļikam, ka neiešu kājām, pavisam gri­bēju atteikties, kaut arī Sabirs bija paziņojis, ka bez māmiņas atļaujas es ejot vienīgi uz skolu, te pēkšņi Kama iesaucās: «Ko jūs viņu pierunājat, man liekas, viņš pats grib nākt kopā ar mums.» Grib! Neko es negribēju. Pats brīnījos, kad paziņoju, ka iešu.

Bet viņi iet kā uzvilkti mehānismi. Tiesa gan, vairs nesarunājas, iet klusēdami, aizelsdamies. Viņi nu gan neapstāsies līdz pašai pārejai. Kādam taču ir pirmajam jārunā par nogurumu. Bet viņi — gan Aļiks, gan Sa­birs — labāk nomirs nekā atzīsies nogurumā. Un tas viss Kamas dēļ. Katram stulbenim skaidrs, ka abi iemī­lējušies viņā. Interesanti, kāpēc Kama nenogurst. Vispār viņa ir spēcīga, gandrīz vienā augumā ar Aļiku un tikai nedaudz mazāka par Sabiru. Toties galvas tiesu garāka par mani. Tur nav ko brīnīties — mūsu klasē visi ir lielāki par mani. Tas tāpēc, ka es sāku iet skolā sešu gadu vecumā. Man vēl nemaz nebija seši gadi, kad jau mācījos pirmajā klasē. Sākumā negribēja nemaz pie­ņemt, bet vēlāk izņēmuma veidā tomēr ar rajona izglī­tības nodaļas atļauju pierakstīja skolā. Tāpēc ka es jau tekoši lasīju un aritmētikā risināju otrās klases uzdevu­mus.

Vispirms mani pārbaudīja rajona izglītības nodaļā, iekams deva atļauju, un visi bija pārsteigti, ka es tik labi protu lasīt. Arī tagad es lasu ātrāk par visiem citiem klasē. Tomēr es to slēpju, izliekos, ka lasu daudz lēnāk, jo neviens netic, pat skolotāji ne, ka es tik ātri lasu. Bet kam gan patīk būt par meli? Reiz skolā es no Sabira paņēmu grāmatu «Kapteiņa Blada odiseja», izlasīju un nākamajā dienā atdevu. Sākumā viņš nodomāja, ka grā­mata man nav patikusi, ja tik ātri dodu atpakaļ, bet, kad es viņam paziņoju, ka tā man ļoti patika, viņš briesmīgi sadusmojās un sacīja — ja jau negrib lasīt, tad tā ari vajag teikt, nevis melot, ka izlasījis tik biezu grāmatu vienā vakarā — tā ir vienkārši nekaunība. Viņš man lika atstāstīt gan «Odisejas», gan «Hronikas» saturu, bet, kad es beidzu, viņš tomēr man iegāza, teikdams, ka šo grāmatu droši vien esmu lasījis jau agrāk un tagad ņirgājos par viņu, Sabiru. Viņš pats šo grāmatu lasīja desmit dienas. Kad Sabirs lasa, viņa sejas izteiksme top ļoti nopietna un lūpas kustas.

Ja es tagad aizņemos no kāda grāmatu, tad pēc izla­sīšanas to paturu pie sevis vēl dažas dienas un tikai pēc tam atdodu. Tā ir mierīgāk.

Pēkšņi Kama apstājās, ievilka elpu un jautāja:

—  Vai neesat noguruši?

—  Nē, — Aļiks atsaucās un pakratīja galvu. — Es, piemēram, neesmu noguris. — Bet pašam mēle nemaz neklausa, tik pamatīgi «nav noguris».

Sabirs vienīgi savaikstīja izbrīnījušos seju, sak, kas tas par dīvainu jautājumu.

—  Bet tu? — viņa jautāja man. Skatās uz mani un smaida.

No šī smaida man nez kādēļ notrīcēja zods. Man ir tāds savāds zods, pašā nepiemērotākajā brīdī tas sāk raustīties. Noraustās gan tikai vienu reizi, bet no malas droši vien tas redzams. Arī es gribēju teikt, ka neesmu nemaz piekusis, bet Kama paguva pirms manis pasacīt:

—  Arī es esmu nogurusi. Krītu vai no kājām nost. Aiziesim līdz tam kokam un tur atpūtīsimies. Vai esat ar mieru?

Mēs atlaidāmies guļus zālē koka paēnā, un tas bija tik patīkami, ka vārdos nemaz nav izsakāms. Pēc tam Kama izvilka no savas mugursomas sviestmaizes, ko mēs vienā mirklī notiesājām. Katrs divas sviestmaizes ar ceptu olu. Gribējām apēst arī pārējās, kas vēl atradās mūsu mugursomās, bet Sabirs teica, ka pamatīgi pieēsties pirms kāpšanas kalnos ir pats sliktākais, ko mēs varam izdarīt. Es vēl desmit tādas sviestmaizes apēstu, arī tad nebūtu paēdis. Taču ar Sabiru labāk nestrīdēties. To nu es nevienam neiesaku.

Mēs pasēdējām zem koka vēl pusstundu un šajā laikā pamatīgi atpūtāmies. Viss nogurums bija kā ar roku atņemts. Kama ierosināja, tikko būsim nokļuvuši līdz pārejai uz šosejas, «balsot» un ar kādu gadījuma mašīnu aizbraukt uz mājām. Man šāds priekšlikums ļoti gāja pie sirds, bet Sabiram un Aļikam gan ne sevišķi. Tomēr viņi neko neteica, tikai pamāja, vispirms Sabirs, pēc tam Aļiks. Es pat nepamāju, jo viņus nemaz neinteresēja manas domas. Tad viņi sāka par kaut ko sarunāties — sākumā es klausījos, bet vēlāk vairs ne, jo atminējos kādu dzejoli. Šos pantus es atceros bieži, un katru reizi, domājot par tiem, pār muguru pārskrien drebuļi, pat elpa aizraujas un vēderā jūtams dīvains aukstums — tā notiek katru reizi, it sevišķi, ja es esmu viens un nekas netraucē dzejoli klusībā atkārtot. Reiz es to pastāstīju māmiņai, un viņa visu izskaidroja tādējādi, ka es esot ļoti emocionāls un man vēl par agru lasīt tādus dzejo­ļus. Es gribēju zināt, kāpēc par agru, tomēr viņa nesāka man neko skaidrot, teica: par agru — un viss. Turklāt viņa izskatījās ļoti neapmierināta.

—   Par ko tu domā? — Kama vaicāja.

—   Ne par ko, — es atteicu. — Nedaudz aizdomājos.

Viņa palūkojās uz mani tā, it kā patiešām zinātu, ko

es domāju, taču neteica ne vārda. Toties Aļiks kļuva varen rosīgs. Es jau nojautu, ka viņš pateiks ko gaužām nepatīkamu.

—  No bailēm viņš ne par ko citu nespēj domāt, visu laiku tas vien prātā, ko teiks māmiņa un tētiņš, kad šis vakarā pārradīsies mājās.

Tā ir viņa kārtējā asprātība. Neviens, protams, nesmē­jās, pat nepasmaidīja. Sabirs pavērās viņā drūmu ska­tienu, un man šķita, ka viņš tūlīt iesitīs Aļikam. Man vienmēr ir pareiza nojauta, kad Sabirs gatavojas saķer­ties ar kādu, bet šoreiz gan maldījos. Droši vien Kamas dēļ viņš to nedarīja.

—  Labi, — Kama teica un piecēlās. — Iesim, citādi netiksim mājās līdz vēlai naktij.

Mēs cēlāmies kājās un gājām. Un pats dīvainākais — visi soļoja klusēdami. Parasti viņi abi, ieraugot Kamu, sāk muldēt kā negudri, viens par otru cenšas pateikt kādu asprātību, pastāstīt ko interesantu. Tas vēl ir pacie- šams, bet, kad viņi sāk stāstīt anekdotes vai jokot, tad gan man metas nelabi. Nemaz nezini, ko darīt, — vaja­dzētu smieties, jo cilvēks taču izstāstījis anekdoti, bet smiekli nenāk. Taču Kama smejas. Ja jau viņa smejas, tātad viņai patīk. Agrāk es domāju, ka viņu anekdotes nav smieklīgas, bet vēlāk, spriežot pēc Kamas izturēšanās, sāku šaubīties, vai ar manu humora izjūtu viss kārtībā.

Arī Kama gāja klusēdama. Parasti viņa visu laiku jūsmīgi klaigā: «Ai, magones, ai, ēdelveisi!» — bet ta­gad izskatījās tāda kā sagurusi, pat neiekliedzās, kad pār taciņu pārslīdēja ķirzaka. Acīmredzot pilnīgi nekaitīga ķirzaka, ja jau pati lien cilvēkiem zem kājām. Pēc tam vēl dažas ķirzakas pārskrēja pār taciņu tieši mūsu priekšā. Agrāk neko tādu nebiju redzējis. Vai viņas no karstuma apdullušas, vai?

—   Cik smacīgi! — Kama iesaucās un aplaizīja lūpas.

—   Tas ir uz negaisu. — Sabirs aizmeta cigareti un arī aplaizīja lūpas. — Ķirzakas kļūst nemierīgas, un putni apklust, vakarā būs negaiss.

Pēkšņi es sajutu, kāds klusums valda visapkārt. Nav dzirdama neviena skaņa.

—   Vēl pusotras stundas, un mēs būsim pie pārejas, — Sabirs teica. — Es jūs vedu pa visīsāko ceļu, kas gan visu laiku iet kalnā, toties ir visīsākais.

Sabiram ir ļoti laba atmiņa. Ja viņš kaut vienu reizi gājis pa vissarežģītāko ceļu, viņš to zinās. Arī Baku viņš aizvērtām acīm var izstāstīt ceļu, kā aizkļūt līdz jebkuram kinoteātrim, jahtklubam vai cirkam, lai jautā­tājs atrastos kur atrazdamies. Un nekad neko lieku ne­saka. Par to es viņu cienu. 2ēl vienīgi, ka viņam tik slikts raksturs. Tiklīdz kas nav pa prātam — tūlīt sāk kauties. Mūsu klasē visi no viņa baidās. No Aļika arī, bet mazāk. Aļiks pie stieņa spēj pievilkties trīs reizes vairāk, bet Sabirs viņu tomēr kautiņā pieveica. Visa klase noskatījās abu cīņu maizes fabrikas pagalmā.

Aļiks pie mums pārnāca no 174. skolas, jo viņa vecā­kiem iedeva dzīvokli mūsu rajonā, blakus skolai. Līdz viņa atnākšanai klasē pats stiprākais skaitījās Sabirs. Nezinu, par ko viņi sastrīdējās, bet abi norunāja satik­ties pēc stundām un cīnīties, līdz viens no viņiem sacīs «pietiek» vai arī vienam no viņiem parādīsies asinis. Sabirs toreiz pārsita Aļikam degunu. Aļiks saliecās, pie­spieda degunu pie mutauta un teica Sabiram: «Tik un tā ar tevi vēl kaušos.» Un pēkšņi Sabirs atvēzējās un no visa spēka deva Aļikam pa galvu! Bet tas taču ir pret noteikumiem. Visi metās viņus šķirt. Pēc tam viņi gan salīga mieru, bet es zinu, ka viņi viens otru necieš un vēl kādreiz izkausies. Mani gan viņi nekad neaiztiek, rei­zēm vienīgi sadod pa kaklu — un viss. Tāpēc ka viņi mani nicina. Galvenokārt tādēļ, ka esmu atbrīvots no fizkultūras. Bet mani nemaz neatbrīvoja, vienīgi pateica, lai es ejot uz vingrošanas stundām kopā ar ceturto klasi, tāpēc ka mūsu klasē visi ir divus gadus vecāki par mani.

Kā gan es varu iet ar ceturto klasi, ja mums pirmdien ceturtā stunda ir algebra tad, kad viņiem fizkultūra? Un vēl, protams, mani nicina tādēļ, ka es nēsāju brilles.

Es zinu gan, kāpēc Sabirs parasti aizstāv mani, tomēr tāda aizstāvība ir patīkama. Mēs sēžam vienā solā, un, kad mums ir kontroldarbs vai nu algebrā, vēsturē, vai pat dabaszinībās, es atrisinu arī viņa variantu. Vispirms, protams, savējo, pēc tam viņa, laika pietiek abiem variantiem. Tas nenotiek tāpēc, ka es daudz mācos vai esmu pārlieku centīgs; mūsu kontroldarbu uzdevumi ir ļoti viegli, reizēm es pat brīnos, cik tie vienkārši.

Ja Sabirs teicis, ka vakarā būs negaiss, droši vien tas arī uznāks. Taču, no otras puses, debesis 'tik skaidras, lai kur skaties — neviena mākonīša. Es nekad dienā neguļu, bet tagad pēkšņi man uznāca šausmīgs miegs. Man liekas, pārējiem arī. Gan Kama, gan Aļiks un Sa­birs izskatījās ļoti samiegojušies. Kaut ātrāk mēs nonāktu līdz pārejai, sēstos mašīnā — un pēc stundas būtu mājās!

Sacēlās vējš, un uzreiz kļuva vēss. Galvenais, tas pūta no muguras un ļoti palīdzēja mums virzīties uz priekšu. It kā no muguras kāds vieglītēm stumtu. Taču tas ne­vilkās ilgi, varbūt piecas vai desmit minūtes, ne vairāk, pēc tam vējš sāka pūst stiprāk un stiprāk, tagad nevis vairs stumjot uz priekšu, bet svaidīja mūs no vienas puses uz otru. Savu mūžu neko tādu nebiju pieredzējis. Kā kino — uz ekrāna ir nakts, tūlīt tai seko rītausma, un tad jau ir diena. Mums tikko bija diena, debesis skaidras, saule spīdēja, bet pēkšņi visapkārt iestājusies krēsla. Es pavēros augšup un sabijos — debesis gluži melnas, tumšie mākoņi slīd tik zemu, ka vai ar roku aizsniedzami.

Mēs apstājāmies, jo nebija iespējams iet tālāk. Sākumā stāvējām, turēdamies cits pie cita, pēc tam apsēdāmies zemē un ieķērāmies kazenāju krūmos, kas auga gar taciņu; lai arī krūmi ir dzeloņaini, tomēr ar saknēm tie stingri turējās zemē.

Es paskatījos uz Kamu un redzēju, ka viņa ir šausmīgi pārbijusies. Arī es biju pārbijies, jo visu laiku domāju, ka vējš mūs var aizpūst no taciņas aizā, kuras mala atrodas metrus divdesmit no taciņas pa nogāzi lejup. Arī aukstums tāds, ka zobs uz zoba neturas. Ja man kāds teiktu, ka augusta beigās var uznākt tāds saltums, ne­parko neticētu.

no

Mēs sēdējām, piespiedušies cits pie cita, un turējāmies aiz ērkšķainajiem krūmiem, bet vējš pūlējās mūs atraut no tiem. Pēkšņi zeme zem mums nodrebēja, it kā mēs sēdētu nevis kalnā, bet vagonā un vilciens sāktu kustē­ties. Turklāt no zemes apakšas atskanēja pakluss dobjš troksnis. Gaisā parādījās pirmās sniegpārslas, mēs nepa­guvām ne atjēgties, kad visu apkārtni jau sedza balta villaine. Biju gaužām nosalis, taču runāt par to nebija nekādas nozīmes — arī pārējie, tāpat kā es, bija ģēr­bušies tikai šortos un kreklā, bet mugursomās mēs nekā silta nebijām paņēmuši līdzi.

Es nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, sniegs vēl vien­mēr krita, kad Sabirs piecēlās. Viņš neizslējās visā augumā, tad vējš viņu uzreiz aizpūstu, bet ar mokām turējās četrrāpus.

—  Es iešu, — viņš paziņoja. — Mums jāatrod vieta, kur paglābties, te mēs pavisam nosalsim, nakts vairs nav tālu.

'— Nevajag! — Aļiks iesaucās. — Vai neredzi, kas notiek visapkārt. Ievelsies aizā — un beigas. Gan mums atnāks pakaļ.

—  Pašlaik neviens nav spējīgs te atnākt. Jūs mani pagaidiet, tikai nekur neaizej iet no šejienes. — Viņš pagriezās un, turoties pie krūmiem, pussalīcis devās prom.

Man ļoti, ļoti gribējās iet viņam līdzi, tā bija lielākā vēlēšanās manā mūžā, bet, kad es uz mirkli, tikai uz vienu sekundi atlaidu zaru, pie kura turējos, man kļuva tik baigi, ka es uzreiz vēl stiprāk pieķēros pie tā.

—   Sabir! — pēkšņi Aļiks no visa spēka iekliedzās.

Taču tas vairs nedzirdēja, lai gan bija atgājis ne tālāk kā metrus desmit.

—   Es iešu tev līdz. Pagaidi!

Es zināju: ja tagad dotos viņiem līdzi, viņi piedotu man visu, nekad vairs mani nenicinātu, bet es nevarēju atlaist rokas no ērkšķu krūma!

Mēs ar Kamu vēl ciešāk piespiedāmies viens pie otra, tagad vairs nevis sēdējām, bet gulējām uz zemes, pabā­zuši zem sevis mugursomas, tomēr bija neizturami auksts, mēs bijām pavisam sastinguši. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka viņa raud, sākumā nodomāju, ka uz viņas sejas izkusis sniegs, atstājot slapjas pēdas, bet pēc tam izdzirdēju, ka viņa elso. Man bija viņas ļoti žēl, bet es nezināju, kā palīdzēt.

—   Nebaidies, — es teicu. — Gan redzēsi, viss nokār­tosies. Varbūt nolādētais vējš tūlīt pārstās.

—   Viņi droši vien nomaldījušies! — Tagad viņa jau raudāja skaļi.

—   Šeit nemaz nav iespējams nomaldīties, — es mieri­nāju. — Pa kreisi kalns, tajā pat gribēdams neuzrāpsies, bet pa labi aiza. — Iedomājoties aizu, man kļuva nelabi.

Vairāk mēs nerunājām. Gulējām un pamazām sasalām ragā.

Šķiet, biju iesnaudies, jo uzreiz nesapratu, kas notiek. Sabirs raustīja mani aiz pleca.

—  Netālu no šejienes, — viņš kliedza man aūsī,

—  atrodas neliela aiza, kaut kā salīdīsim! Sekojiet man!

—  Kur Aļiks? — Kama jautāja.

—   Viņš palika tur, lai mēs neaizietu aizai garām. Mēs uzdūrāmies alai nejauši, tā ir pavisam nemanāma. Ne­aizmirstiet mugursomas. Es ņemšu Aļika somu.

Mēs rāpāmies pa slideno nogāzi, ķērāmies pie krūmiem, ja tie bija pa rokai, bet, ja to nebija, līdām uz priekšu rāpus. Man šķita, ka šīm šausmām nebūs gala, ka Sabirs aizmirsis, kur atrodas viņa aiza, ka tā mums būs jārāpo līdz pašai pārejai, bet tad ieraudzīju Aļiku, viņš stāvēja pie kraujas klints, ko vidū pārdalīja neliela plaisa. Te vējš vairs tik stipri nepūta.

—  Esam klāt! — Sabirs iesaucās.

—  Bet kur tad ala? — Kama jautāja.

—   Re, kur ir! — Aļiks ar roku norādīja uz šauro spraugu klintī. — Lieniet iekšā. Ja gribat, es līdīšu pir­mais. — Viņš sāniski iespraucās alā. — Nāciet, caurums ir dziļš, te pietiks vietas visiem.

Ko gan mēs iesāktu bez Sabira? Lai arī šī aiza ir pavi­sam šaura — pat apsēsties nav iespējams, var vienīgi stāvēt, ar muguru atspiežoties pret vienu klinti un de­gunu pret pretējo sienu, — tomēr te nav auksti, ir pat silti, bet galvenais — te netrako šausmīgais vējš. Gaiss šeit smaržo pēc zemes, nevis vienkārši pēc zemes, bet pēc svaigas, mitras augsnes, tāda smarža sajūtama, kad roc bedri, lai iestādītu koku. Man šī. smarža ļoti pa­tīk, to es izbaudu katru pavasari, kad skolas dārzā stā­dām kokus. Tas^ir savādi, ka šeit jūtama zemes smarža.

—   Kama, vai tu guli? — Sabirs jautāja.

—   Nē.

—   Kāpēc tad nerunā?

—  Domāju, — Kama atsaucās. — Kāpēc mēs stāvam tumsā, mums taču ir lukturīši.

Tumsā bija daudz labāk. Vai nu gaismas staru laid uz augšu, vai sev priekšā — visur viens un tas pats — tikai nelīdzenas sienas un vairāk nekas. Izejas pusē — trakie sniega virpuļi, pa labi — necaurredzama tumsa, acīmredzot ala iesniedzas dziļi kalnā.

—  Interesanti, kas atrodas tur tālāk? — Aļiks ierunā­jās.

To nu viņš velti teica, es uzreiz jutu.

—   Ja jau interesē, tad ej paskaties! — Sabirs atcirta.

—   Un iešu arī! — Aļiks sāka virzīties sāniski ar labo plecu pa priekšu, izstieptā rokā turot lukturīti.

—  Es dodos tev līdzi, — Sabirs paziņoja. — Tikai nesteidzies, skaties zem kājām, citādi tu pēkšņi vari at­rasties bedrē. Palaid mani garām. — To viņš teica man.

Interesanti gan, kā tad es viņu palaidīšu. Ja viņš būtu trusīša vai vistas lielumā, tad — lūdzu, bet viņš nav ne trusis, ne vista. Pieņemsim, ka man viņš kaut kā garām aizsprauktos, bet aiz manis stāv Kama, kas ir krietni resnāka.

—   Iziesim visi trīs ārā, — Sabirs ierosināja, — bet pēc tam es ienākšu pirmais un sekošu Aļikam. Varbūt ala tālāk kļūs platāka, citādi mēs te nostāvēsim līdz rītam.

—   Aļiks taču jau aizgāja, — es viņam atgādināju.

—  Viņš pateiks, paplašinās vai ne.

—   Labāk aizveries! — Sabirs pavēlēja. — Atkusis esi, vai? Visu laiku tevi nemaz nedzirdēja, pēkšņi sāki čivināt.

Viņš gan zina, ka to visu dzird arī Kama, bet viņam vienalga, varbūt tīšām grib mani pazemot viņas acīs.

—   Es no šejienes nekur neiešu, — Kama paziņoja.

—   Varbūt man jau ir plaušu karsonis.

—  Es taču teicu — tikai uz brītiņu, — Sabirs noburk­šķēja, ar Kamu viņš vienmēr runā ļoti laipni. Ne ar vienu citu viņš tā nerunā. Un vienmēr cenšas izdarīt viņai ko patīkamu, pat aklajam redzams, ka viņš meitenē iemīlējies. — Būtu labi, ja atrastu drusku lielāku vie­tiņu. Kājās vien stāvot, mēs ilgi neizturēsim.

—   Ja tāda vieta būs, tad Aļiks to atradīs, — Kama atsaucās.

—   Kā tad, A„ļiks atradīšot, — Sabirs norūca tikko dzirdami.

Es sapratu, ka Sabirs būtu ar mieru te nostāvēt kājās vēl desmit dienas, lai tikai Aļiks bez viņa neatrastu neko labāku.

Pēkšņi es jutu, ka Sabirs satver mani aiz kājām.

Tātad viņš nolēmis, ka tur, kur atrodas manas kājas, varēs izspraukties. Tātad viņš nesaliecoties, stingi kā alvas zaldātiņš sāniski nolicies uz zemes.

Izspraucās arī. Es klusēju. Ko tad es, vai man žēl. Mani tomēr interesē, vai arī Kama klusēs, kad viņš tumsā bez brīdinājuma sāks grābstīties ap viņas kājām. Es, piemēram, esmu ļoti uzmanīgs pēc kāda gadījuma ar meitenēm. Sarunādamies nācu no skolas reizē ar Mar- jamu — tēvoča Vasifa meitu. Viņi dzīvo netālu no mums. Nolēmu parādīt viņai kādu triku. Tas ir varens joks, visiem tas patīk, sākumā, protams, cilvēks mazliet no­bīstas, toties vēlāk viņam sirsnīgi jāsmejas. Tātad mēs ar Marjamu ejam un gvelžam dažādus niekus. Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un ļoti veselīga, jo augu gadu iet uz naftinieku sporta laukumu spēlēt tenisu. Es arī to darītu, bet mani tur nepieņēma, jo esmu tuvredzīgs. Teica, ar peldēšanu, lūdzu, ar to var nodarboties. Nonā­cām līdz Vovas Hamrekeli vārtiem, bet tajā sētā, kā visiem zināms, mīt šausmīgi nikns suns, no kura baidās pats Vova Hamriks, kaut arī nodzīvojis šajā mājā visu mūžu. Kā nonācām pie šīs mājas, Marjama nokāpa no trotuāra un gāja pa ielas braucamo daļu. Es palaidu meiteni sev pussoli priekšā un parādīju viņai šo triku. Tas ir ļoti vienkāršs: vienlaicīgi jāierūcas kā sunim un jāsatver gājējs aiz kājas. Rodas tāds iespaids, ka suns tevi sakampis aiz stilba. Pirms gadījuma ar Marjamu es to esmu rādījis desmitiem reižu, un visiem tas ir paticis. Ja būtu zinājis, kas tagad notiks, nemūžam nebūtu triku atkārtojis. Es ierūcos, cik spēju, un ar pirkstu galiem satvēru viņu aiz kājas. Viņa tūlīt sāka kliegt un apraudājās ielas vidū. Te tev nu bija triks! Labi, ka Hamrika māte, iznākdama no mājas, mūs ieraudzīja un ieveda meiteni pie sevis. No tā laika mēs ar Marjamu vairs nesveicinām viens otru. Sākumā es sveicināju, bet tad atmetu ar roku — ja jau neatbild, nevajag arī.

Tikko Sabirs bija aizspraucies man gar kājām, mēs saklausījām Aļika balsi. Vispirms viņš jautāja, vai mēs viņu dzirdam, mēs korī atkliedzām, ka dzirdam labi, tad viņš uzsauca, lai mēs ejam pie viņa, jo viņš ir atradis ļoti ērtu alu. Viņš piebilda, lai mēs ejot pilnīgi droši, jo ceļā nekādu bedru nav, viņš visu ir izpētījis. Pirmā gāja Kama, aiz viņas Sabirs un tad es.

Es jau nožēloju, ka alu nav atradis Sabirs. Tas tomēr nav visai taisnīgi, cilvēks mūs izglābis, kā saka, no nāves, un pēc visa tā alu atrod cits. Un kāpēc? Tāpēc, ka Sabirs, būdams laipns un pieklājīgs, palaida alā sev pa priekšu Kamu un pie reizes arī mani.

Sarunājoties ar mums, Aļika balss skanēja kaut kur tepat blakus, tomēr mums bija jāiet krietni ilgi, kamēr nonācām pie viņa. Lai arī sāniski, mēs tomēr nogājām soļus divsimt. Aļiks mūs sagaidīja pie ieejas alā. Kad mēs bijām tur iegājuši, es pagriezos un apgaismoju ar luk­turīti mūsu šauro eju: no šejienes, no alas, tā izskatījās tieši tāpat kā no ārpuses — šaura, šaura sprauga ar nelīdzenām malām.

Nekad agrāk neesmu bijis alās, bet domāju, ka šī ir ļoti liela ala. Arī runājot diezgan klusā balsī, kā atbilde tūlīt noskanēja atbalss. Es jau sen biju gribējis tikt kādā alā, man vienmēr licies, ka tas ir ļoti interesanti. Grā­matā to vietu, kur Toms Sojers un Bekija Tečere apmal­dās alā, esmu pārlasījis vairākas reizes. Un par Sairesu Smitu un viņa ceļabiedriem arī. Bet tagad es pats esmu nonācis alā, taču, kā izrādās, tas nav nemaz tik intere­santi. Visapkārt tumsa un kailas klintis. Mēs visi gājām gar alas sienu, lukturīši apgaismoja mūsu priekšā četrus gaišus apļus uz cietā, līdzenā alas klona. Pavirzīju gais­mas staru augšup un ieraudzīju garu baltu lāsteku, kas nokarājās no griestiem. Nez kāpēc es par to nopriecājos.

—  Stalaktīts, — skaļi teicu, parādīdams uz griestiem. — Bet varbūt stalagmīts? Kā esmu pūlējies to iegaumēt, tomēr nezinu, kuri ir stalaktīti un kuri stalagmīti. Zinu vienīgi, ja no augšas uz leju nokarājas stalaktīti, tad noteikti tiem pretī no zemes aug tādi paši, bet tos sauc par stalagmītiem, vai varbūt otrādi.

—  Noteikti! — Sabirs dusmīgi atcirta. — Bet kur tad ir otrs, kas aug tam pretī, ja tas ir noteikti?

—  Nezinu, — es atbildēju. — Varbūt kāds to ir sadauzījis.

—   Nu, bet kur ir sadauzītais?

—   Kā es varu zināt? Varbūt aiznesuši prom.

—   Vai caur šo spraugu, vai?

—   Tātad šeit jābūt vēl otrai izejai.

—  Stulbeni, — Sabirs iespurcās. — Vai tad tu nejūti, cik te silts? Ja alai būtu izeja, mēs drebētu no aukstuma.

Vai esi aizmirsis, kas ārā notiek? Bet kā tu zini par šiem … nu kā viņus?

—  Stalaktītiem un stalagmītiem?

—  Jā, par tiem.

Vajadzēja arī man pieminēt šīs lāstekas! Sabirs taču necieš, ja Kamas klātbūtnē noskaidrojas, ka viņš kaut ko nezina.

—   Tu pats arī zini, — es teicu. — Laikam tikai esi aizmirsis… Atceries, mēs to mācījāmies ģeogrāfijā.

—   Ģeogrāfijā, — Aļiks ieķiķinājās, — tur viņš zina visu. Var pateikt, kas kādā krāsā.

Sabirs arī pasmīnēja, viņš zināja, ka meitene nesa­prot, par ko ir runa, jo viņa nav no mūsu skolas.

—   Bet man nez kāpēc šķiet, ka mēs mācījāmies par tiem ķīmijā, — viņš teica. — Tu esi vienreizējs, tu spēj paturēt atmiņā visādus sīkumus. Kama, vai tu zināji par tiem?

—   Neko es nezinu, — viņa atsaucās nomāktā balsī. — Man nāk miegs.

—   Vēl mazliet pacieties, — Sabirs teica. — Mēs … — viņš nepabeidza iesākto teikumu, jo šajā mirklī Kama iekliedzās tik briesmīgā balsī, it kā viņu kāds durtu ar nazi.

Viņa metās pie mums — manis un A.ļika, šajā brīdī mēs stāvējām blakus —, apķērās mums apkārt un pati drebēja vēl stiprāk nekā pirmīt uz taciņas, kad mums bija šausmīgi auksti. Sākumā es nodomāju, ka tumsā viņa uzgrūdusies uz kāda asa priekšmeta, man šķiet, arī pārējie nodomāja tāpat. Mēs jautājām, kas noticis, taču viņa vairs ne tikai trīcēja, tagad kratījās viss augums, un tumsā bija dzirdams, ka viņai klab zobi. Kad uz mirkli klabēšana pārstāja, meitene izdvesa aiz­žņaugtā balsī:

—   Tur noslēpies kāds skelets! — Un ar pirkstu parā­dīja, bet galvu uz to pusi baidījās pagriezt. — Skatījās uz mani.

Es šausmīgi pārbijos. Zināju gan, ka skelets nevar skatīties uz cilvēku, kur nu vēl alā slēpties, zināju, ka tas, protams, Kamai tikai rādījies, tomēr mani pārņēma baisma sajūta, kas vārdos nemaz nav izsakāma. Stāvēju un jutu, ka rokas un kājas kļūst aukstas. Man šķiet, arī Aļiks bija pārbijies, to es manīju, kad viņš ierunājās:

—   Tas tev tikai tā izlikās. Ka es tev saku — tikai izlikās. — Bet pašam balss drebēja.

Vienīgi Sabirs nebija nobijies. It nemaz.

—   Tūlīt noskaidrosim, kas tas par skeletu, kas uz tevi tā skatījās. — Un viņš virzīja lukturīša gaismu uz to pusi, kurp Kama bija norādījusi.

Tai pašā brīdī mēs visi trīs — Kama, es un Aļiks — iebrēcāmies pilnā kaklā. Tiesa gan, vēlāk Aļiks apgal­voja, ka viņš nav kliedzis, bet mēs visi dzirdējām, ka viņš no bailēm iespiedzās. Es pats savām ausīm dzirdēju, ka viņš vispirms iebrēcās, bet pēc tam izsaucās drebošā balsī: «Ak, šausmas!» Taisnības labad gan jāsaka, ska­ļāk par visiem iekliedzos es pats un tūlīt gribēju aiz­bēgt kaut kur tālāk prom no šejienes, pat sakustējos, bet tūlīt atjēdzos. Visapkārt, kur vien skaties, melna tumsa, man no tās tagad bija ārkārtīgi bail.

Visa šī jezga bija izcēlusies tādēļ, ka mēs vienlaicīgi ieraudzījām skeletu, kas skatījās uz mums un atņirgtiem zobiem smaidīja.

—   Ek, jūs zaķpastalas! — Sabirs iesaucās. — Nobijā- ties no skeleta. Nāciet, nāciet šurp, nebaidieties! Skele­tam ir uzvilkts kaut kāds formas tērps.

Mēs pievirzījāmies tuvāk, lai gan ļoti negribējās, un visi trīs ar saviem lukturiem apgaismojām skeletu. Tas sēdēja zemē, ar muguru atspiedies pret sienu. Tagad noskaidrojās, ka mēs redzam vienīgi skeleta galvas­kausu, jo pārējais bija ietērpts kaut kādas formas dris- kās, tādā kā kombinezonā, bet ar uzplečiem. No pie­durkņu galiem rēgojās ārā baltie roku kauli.

Mēs aplaidām gaismu visapkārt un ieraudzījām, ka šeit ir iekārtots kaut kas darbnīcai līdzīgs. Gar sienām plaukti, uz grīdas sakrautas dažādas kastes. Uz visām tām kaut kādi uzraksti pilnīgi nesaprotamā valodā. Mūsu skolā mācās angļu valodu, bet Kama savējā franču, taču neviens pat aptuveni nevarēja saprast, ko šie uz­raksti nozīmē. Bija atsevišķi saprotami vārdi kā, piemē­ram, «Maschine» un «Motor», kas visās valodās skan vienādi. Pēc tam Aļiks ieraudzīja vēl vienu pazīstamu vārdu, tas bija rakstīts uz liela skapja durvīm; šis skapis stāvēja pie sienas dažu soļu atstatumā no ske­leta. Tur stāvēja rakstīts: «Havarieschrank». Aļiks pa­skaidroja, ka tas ir skapis ar avārijas iekārtu. Aļiks tādas lietas pazīst, jo viņa tēvs strādā par galveno inženieri taksometru parkā.

Mēs atvērām skapi, bet tur nebija nekādas avārijas iekārtas. Skapis bija sadalīts vairākos nodalījumos, un gandrīz visi tie bija tukši. Pašā apakšējā gan atradām kartona kastes ar svecēm. Visa skapja apakša bija pie­pildīta ar šīm kastītēm un uz katras uzraksts: «100 Ker- zen». Te mums uzreiz bija skaidrs, ka «Kerze» nozīmē «svece». Tās bija salipušas vairākas kopā, bet degšanu tas neietekmēja. Citā nodalījumā ieraudzījām desmit, piecpadsmit konservu kārbu, uz visām tām bija uzlīmēti uzraksti nesaprotamā valodā, tomēr mums bija skaidrs, ka tie ir zivju konservi, jo uz katras bija uzzīmēta kāda zivs. Visas konservu kārbas bija sabojājušās, to es zināju, tiklīdz ieraudzīju uzpūtušos vāciņus.

Mēs aizdedzinājām visas sveces, kas atradās vienā kastītē, un ala gandrīz pilnīgi tika apgaismota.

Pirmais, ko ieraudzījām, bija vēl trīs skeleti. Tikko tos pamanīju, man tūlīt bija skaidrs, kādā valodā ir visi šie uzraksti. Es tāpat biju sācis nojaust, bet, tiklīdz ieraudzīju skeletus, tūlīt visu sapratu.

Šie trīs bija citādā formā — melnā, ar burtiem uz piedurknēm. Katram priekšā uz grīdas gulēja nomests automāts, tikai sākumā mēs nebijām to ievērojuši. Kā izrādījās, arī blakus pirmajam skeletam — kombine­zonā — atradās automāts, tikai sākumā mēs nebijām to pamanījuši. Acīmredzot viņi bija šāvuši cits citu — esesieši un tas, kombinezonā, un visi gājuši bojā.

Aļiks teica, ka cilvēks kombinezonā- droši vien bijis mūsu izlūks, jo kurš cits būtu šāvis uz esesiešiem. Arī es tāpat nodomāju, pirms Aļiks izteica šo domu, bet to būs grūti pārbaudīt, jo kopš tā laika pagājis ne mazāk kā trīsdesmit gadu. Es ļoti vēlējos paskatīties, vai kabatā nav palikuši kādi dokumenti, bet nevarēju sadūšoties un pieiet pie skeleta.

—   2ēl, ka tiem nav palikuši nekādi dokumenti, citādi varētu uzzināt, kas tie tādi ir, — es skaļi teicu Kamai, lai arī Sabirs dzirdētu.

—    Vai tad tu proti lasīt vāciski? — viņš jautāja, tomēr piegāja pie skeleta, noliecās pie tā un iebāza roku kombinezona krūšu kabatā. Tur atradās apliecība, rūpīgi ielikta celofāna aploksnītē. Vārdu es izlasīju uzreiz: «Kurts Štimmers,» — un sapratu, ka viņš bijis leitnants, tikai nekādi netiku gudrs, ko nozīmē vārds «Panzergruppen». Turpat bija arī fotogrāfija — no tās raudzījās cilvēks ar jautru seju, viņš vērās taisni uz priekšu, un, kaut arī nesmaidīja, tomēr bija redzams, ka viņam nāk smiekli. Kurts bija nofotografējies bez galvassegas, tērpies formā ar uzplečiem, pie krūtīm or­deņi. Viens no ordeņiem — krusts — karājās lentē tieši vidū, mazliet zem zoda. Bet pāri visam — virs fotoattēla un virs uzrakstiem tāds kā vanags, kā ērglis turēja nagos kāškrustu.

Kamēr es aplūkoju apliecību, Sabirs pacēla automātu. Viņš pagrieza stobru pret tālāko — tumšo alas kaktu un nospieda mēlīti. Automātā kaut kas tikko dzirdami noklikšķēja, taču šāviena nebija.

Pie manis pienāca Kama ar Aļiku, un es viņiem parā­dīju apliecību. Mēs stāvējām un par kaut ko runājā­mies — tā mēs arī nevarējām atcerēties, par ko toreiz runājām, jo pēkšņi mūs apdullināja automāta kārta. Nekad nebūtu domājis, ka automāta šāviens var skanēt tik apdullinoši, man pat ausīs sāka džinkstēt. Es nodo­māju, ka tas man tā tikai šķitis, bet vēlāk izrādījās, ka lodes patiešām nosvilpušas tepat mums blakus, jo Sabirs pat nebija paskatījies, uz kurieni vērsts automāta stobrs; ieroci viņš pacēla no zemes pie viena esesieša skeleta. Sabirs bija pārliecināts, ka arī šis automāts nedarbosies.

Viņš tūlīt pieskrēja pie mums un katru aptaustīja, un neticēja, ka neviens nav ievainots, ka viss ir kārtībā. Nekad vēl nebiju redzējis Sabiru tik uztrauktu. Bet mēs pat nepaguvām nobīties, jo nezinājām, ka automāts vērsts uz mūsu pusi, un tas vairs nav briesmīgi, ja viss ir labi beidzies.

— Tagad mēs liksimies gulēt, — Sabirs teica Kamai. — Jāpameklē kaut kas, ko palikt apakšā uz zemes. Vismaz kādi dēļi.

Bet Kamai, kopš mēs uzdūrāmies skeletiem, gulēšana vairs nebija ne prātā.

Mēs to nepamanījām uzreiz krāsas dēļ. Es runāju par bruņutransportieri. Tas bija nokrāsots aizsargkrāsā un sveču gaismā pilnīgi saplūda ar alas sienām. Tikai uz sāniem bija uzzīmēts melns kāškrusts. Šī krusta dēļ arī pamanījām bruņumašīnu. Mēs jau gatavojāmies do­ties uz alas otru galu, pie mūsu plaisas, tālāk no visiem skeletiem un automātiem, kuri šauj tad, kad tas nevie­nam nav vajadzīgs. Kama teica, ka tas ir tanks. Varbūt tas bija nevis bruņutransportieris, bet kāda bruņu am­fībija, taču nekādā ziņā tanks. Mēs apgājām tam apkārt, un pamatīgi to aplūkojām. Tas bija ļoti liels, vienstāva mājas augstumā, tikai bez logiem, ar kāpurķēdēm, cieši aizvērtām lūkām, tikai no cauruma priekšā un sānos bija pabāzuši galus ložmetēju stobri.

Likās ļoti savādi, ka mēs pēkšņi bijām atraduši bruņu­transportieri, kas te stāvēja bez kādas uzraudzības. Tūlīt sapratu, ka mums ir ārkārtīgi laimējies. Kamēr es vēl arvien stāvēju un to aplūkoju, Sabirs bija atradis un atvēris priekšējās durtiņas. Viņš ar pūlēm aizsniedza rokturi un pavilka uz sevi, un durtiņas uzreiz atvērās. Kama un Aļiks pieskrēja pie Sabira. Bet es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tā apbrīnoju šo bruņutranspor­tieri un nekādi nevaru no tā atraut skatienu. Tā ar mani notiek vienmēr, kad es ieraugu ko savādu un nevaru apjēgt, kas tas ir.

Pēc mirkļa es vairs par to nedomāju un devos pie pārējiem. Viņi jau trausās iekšā mašīnā. Es pieķēros pie durtiņu apakšas un pa pakāpieniem uzrausos augšā. Bruņutransportierī bija ļoti tumši un saspiesti, un Sa­birs teica, lai Aļiks aiziet un atnes sveces. Aļiks jau piecēlās, lai ietu, bet pēkšņi apstājās un atbildēja, lai Sabirs pats iet pēc tām, ja viņam vajag. Man šķita, ka sāksies kautiņš, tomēr iztika bez tā. Sabirs brītiņu klu­sēja, tad dusmīgi atteica, ka viņš lūdzis mani, nevis Aļiku. Es tūlīt nokāpu pa trepītēm un devos pie avā­rijas skapja, lai gan man nepavisam negribējās iet gar skeletiem.

Mēs aizdedzinājām sveces un saspraudām tās daudzās vietās. Tūlīt visapkārt kļuva gaišs. Ja neņem vērā lož­metējus un to, ka priekšējā stikla vietā bija tikai šaura •sprauga, viss pārējais šeit ļoti atgādināja liela kravas automobiļa kabīni. Tādi paši mīksti sēdekļi, grīdā pedāļi un kloķi ātrumu pārslēgšanai. Vienīgi stūres apļa vietā šeit atradās tikai pusaplis.

Aļiks nosēdās uz vadītāja sēdekļa un sāka meklēt aizdedzes atslēgu. Viņš prata vadīt mašīnu, tēvs viņam bija iemācījis un reizēm pat ļāva sēsties pie stūres, protams, vienīgi ārpus pilsētas, pludmalē un tikai tad, ja pats sēdēja blakus. Arī mēs sākām to meklēt, un pēkšņi uz priekšējā paneļa es ieraudzīju fotogrāfiju. Kādas mājas, droši vien vasarnīcas verandā stāvēja vīrie­tis, ģērbies kreklā ar īsām piedurknēm, un sieviete vasarīgā tērpā, bet starp viņiem maza meitenīte, viņi to bija saņēmuši aiz rokām. Visi trīs smaidīja. Vīrieti es pazinu uzreiz; tas bija tas pats cilvēks, kas uz foto­grāfijas apliecībā.

Aizdedzes atslēga atradās savā vietā — pa labi zem pašas stūres. Aļiks ķērās pie startera, bet, pirms pagrieza to, dalījās ar mums savās šaubās, vai izdosies iedar­bināt motoru, jo akumulators droši vien būs nosēdies. Šajā ziņā viņš ir lietpratējs. Kama ieķērās ar rokām man plecā, arī es saspringti gaidīju, kad motors sāks darboties. Kabīnē viss atradās savā vietā, un tāpēc, ka šeit viss bija tik tīrs un kārtīgi novietots, radās iespaids, ka vadītājs tikai uz mirkli atstājis kabīni, pat atslēgu nav paņēmis līdzi.

Aļiks vairākas reizes pagrieza aizdedzes atslēgu, taču bez rezultātiem, kā jau viņš bija domājis. Pēkšņi es sapratu, kas man šajā bruņutransportierī bija licies dīvains. Kā no iekšpuses, tā ārpuses tas bija pilnīgi tīrs, uz tā neredzēja neviena puteklīša, it kā tikai pirms mirkļa 110 tā būtu notrausti visi netīrumi. Mani pār­steidza, ka šajā alā nekur neredzēja putekļus — ne uz skapjiem, ne skeletiem, un es nodomāju, ka putekļu šeit nav tādēļ, ka ala no visām pusēm ir slēgta, bet caur spraugu, pa kuru ielīdām mēs, putekļiem grūti iekļūt, jo tā ir pārāk šaura, gara un līkumota.

Drīz mums apnika sēdēt kabīnē, un mēs pārgājām uz mašīnas pakaļējo daļu. Te bija soli un sānos pie katras sienas divi ložmetēji. Uz soliem un starp tiem stāvēja kārtīgi saliktas koka kastes, kādās parasti pār­vadā tomātus vai arbūzus. Mūs visus interesēja, kas šajās kastēs ir iekšā. Aļiks apgalvoja, ka tur droši vien atrodas munīcija. Sabirs piegāja pie kādas kastes un atlauza virsējo dēli. Izrādījās, ka zem tā ir papīrs — dzeltens ietinamais papīrs. Viņš atlauza vēl dažus dēļus, tas bija izdarāms ļoti viegli, jo katrs dēlis bija piesists ar divām nagliņām katrā galā, un norāva papīru. Kaste bija pilna ar blīvi cits pie cita saliktiem naudas sainī­šiem. Lai gan tā bija padomju nauda, es nekad vēl tādu nebiju redzējis. Mēs izvilkām dažas paciņas un apskatījām tās sveču gaismā — uz dažām naudas zīmēm sarkanā krāsā stāvēja skaitlis 30 un vēl bija rakstīts ar vārdiem «Trīsdesmit rubļi», bet uz citām vārds «Simt». Sabirs teica, ka tā ir vecā nauda, kurai šodien nav nekādas vērtības, un piebilda, ka mūsu atradums ir lielisks, jo tagad mums ir uz kā gulēt — saliksim naudas paciņas uz zemes un gulēsim uz tām, pagalvī paliekot katrs savu mugursomu, tā tomēr būs labāk nekā uz kailas klints.

Mēs atvērām vēl citas kastes un ieraudzījām, ka visās nav vienāda nauda — daudzās bija ārzemju nauda. Uz vieniem papīrīšiem bija rakstīts angļu valodā — sterliņu mārciņas un dolāri, bet uz citām, kā redzams, vācu valodā mēs izlasījām «Reichsmarken». Un uz katras skaitlis — divdesmit, piecdesmit un simts. Katras valsts naudaszīmes — rubļi, dolāri, sterliņu mārciņas un reihs­markas bija saliktas atsevišķās kastēs. Sabirs domāja, ka arī šī nauda droši vien nav vairs derīga. Mēs papē­tījām naudaszīmes un redzējām, ka pats vēlākais gada- skaitlis uz tām ir 1935. vai 1937. gads. Bija arī tādas paciņas, kurās atradās nauda no 1901. un pat no 1899. gada.

Mēs attaisījām vairākas kastes pēc kārtas un izbērām paciņas uz zemes. Jau gatavojāmies mest mieru, jo bija sakrājies pietiekams daudzums paciņu, lai varētu ierīkot sev guļamvietas, te pēkšņi es atvēru kasti, kurā bija nevis nauda, bet dzeltenas smagas plāksnītes, apmēram tik lielas kā kausētā siera vai margarīna paciņas. Un uz visām zīmogs ar kaut kādiem skaitļiem. Mēs tūlīt sapratām, ka tas ir zelts.

Sabirs iesaucās, ka šis ir daudz vērtīgāks atradums nekā bruņutransportieris un par šo ieguvumu mums visiem var piešķirt ceļazīmi uz Arteku un izsniegt prē­miju. Tad apskatījām visas kastes — trīs no tām bija ar zeltu, pārējās ar papīra naudas paciņām.

Iekārtojām sev guļvietas netālu no bruņutransportiera. Naudas paciņas salikām divās kārtās savu augumu ga­rumā un pagalvī palikām mugursomas. Vispirms gan izņēmām no tām visus cietos priekšmetus — fotoaparā­tus, minerālu kolekciju un, protams, ēdienu, kas vēl atlicis. Miegs mums nevienam nenāca, lai gan Kama, paskatījusies savā pulkstenī, teica, ka tūlīt būs pus­nakts — jau pusdivpadsmit. Mēs vēl paklaiņojām pa alu un sapņojām, kas notiks, kad visi uzzinās par mūsu atklājumu. Apskatījām to visu vēlreiz — vienā vietā, noliktavā, bija izcirstas durvis, mēs pa tām iegājām, izrādījās, tur atrodas tualete, šajā pašā telpā cementa renē tecēja ūdens, tas izplūda no spraugas sienā un bija dzidrs un ļoti salts. Te droši vien plūda kāds pa­zemes avots vai strauts, un kāds no cementa bija izmū­rējis ūdenim tekni; tā stiepās metrus piecus, bet vietā, kur tā beidzās, ūdens straume saplūda dziļā bedrē. Mēs to apgaismojām ar lukturīti, bet tā šķita bez dibena.

Nolikāmies savās guļvietās, tās bija cietas, tomēr ne pārāk neērtas. Sabirs palūdza Kamas pulksteni un nolika to sev blakus, teikdams, ka pamodīsies agri un pacels arī pārējos. Norunājām tā: ja laiks būs labs, divi no mums dosies uz mājām, bet pārējie divi paliks sargāt alu. Man šķiet, visus ļoti interesēja — kas paliks alā, taču nez kāpēc neviens to nejautāja. Es nodomāju, ka Sabirs droši vien atstās šeit mani un Aļiku, bet pats ar Kamu dosies uz ciemu. No vienas puses, tas būtu ļoti labi, jo es baidījos tā uzreiz sastapties ar māmiņu, labāk būs, ja vispirms Kama un Sabirs viņai pastāstīs par visu notikušo, bet, no otras puses, man ļoti gribējās ātrāk nokļūt mājās, lai viņa drīzāk nomie­rinātos. Tā laikam nemaz nevar būt, ka cilvēkam vien­laikus kaut ko gribas un arī negribas, bet ar mani tā bieži notiek, un nekā patīkama tur nav.

Visi apklusa un, šķiet, jau laidās miegā, te pēkšņi Kama piecēlās, sāka izjaukt savu guļvietu un likt paci­ņas blakus man. Visi uzreiz pietrūkās sēdus. Meitene pārtrauca savu nodarbošanos un uzsauca mums:

—  Varbūt kādam no jums ienāks prātā man palīdzēt, citādi te noņemšos veselu stundu.

Sabirs un Aļiks tūlīt pielēca kājās un sāka nest pa­ciņas un likt tās blakus man. Taču neviens neko nejau­tāja, tikai klusībā brīnījās.

Kad viss bija pārvietots, Kama nolikās guļus un teica:

—  Es neparko nevaru aizmigt, ja man blakus atrodas šie šausmīgie skeleti. — Un, pagriezusies pret mani, turpināja: — Lūdzams, guli uz sāniem, ar seju pret mani, un dod man roku, varbūt tad man nebūs bail.

Es, protams, pastiepu viņai roku un gulēju. Acis aiz­vēru, bet miegs nenāca. Man bija ļoti patīkami, ka mei­tene atnākusi, nogūlusies man blakus un tur manu roku, lai viņai nebūtu tik baisi. Pat elpu aizturēju — man bija tik patīkami. Nodomāju, ka Aļikam un Sabi­ram Kamas izvēle droši vien nav pa prātam. Kāpēc viņa izraudzījās mani, nevis kādu no viņiem? Es sāku gudrot par to un tūlīt nožēloju, ka esmu sācis, jo sa­pratu: Kama nav gājusi pie Sabira vai Aļika tāpēc, ka viņi ir zēni un meitene kautrējas no viņiem kā jau no vīriešiem, bet pret mani viņa izturas tik vienkārši kā, piemēram, es pret mūsu Muri. Es taču ņēmu viņu pie sevis gultā, kad vakarā māmiņa aizgāja viesos pie kai­miņiem un atstāja mani vienu. Protams, tā es nerīkojos aiz bailēm, nemaz nebaidījos palikt viens mājās, tomēr ar Muri bija pavisam laba sajūta — viņš palīda zem segas un sāka malt savas dzirnaviņas, šķita, murrāšana nāk nevis no kakla, bet no visa ķermeņa, sākot ar purnu un beidzot ar asti.

Tad es sāku domāt par māmiņu.

Nevarēju pat iedomāties, ko viņa pašlaik dara. Labi, ja tētis pratīs viņu pierunāt, lai pagaida līdz rītam, citādi viņa, redzot, ka mēs vakarā neesam ieradušies, naktī var aizbraukt uz nometni. Tomēr es cerēju, ka tēvs viņu pratīs nomierināt. Vispāi viņš māmiņu ietekmē nomierinoši. Reizēm bez viņa ir pavisam grūti iztikt. Šodien viņš māmuļai un ne tikai viņai — šovakar droši vien arī pārējie vecāki sanākuši pie mums — skaidro, ka nekas šausmīgs ar mums nevar notikt, galu galā mēs esam četri cilvēki, un tas jau ir spēks, kas nekur nepazudīs, pat apmaldīties nav iespējams, jo kalnos ik pēc desmit, piecpadsmit kilometriem atrodas kāds ciems vai kūrvieta, bet dažādas tūristu nometnes — tās vispār šajā gadalaikā ir saradušās kā sēnes pēc lietus. Māmiņa viņam, protams, iebildīs, ka mēs vēl neesam nekādi cilvēki, bet tīrie bērni, taču tētis paskaid­ros, ka šajā vecumā bērns vai nu jau ir izveidojies par cilvēku, vai arī nekad nekļūs par tādu. Tad vecāki atcerēsies savu bērnību un sāks stāstīt dažādus intere­santus atgadījumus… Labi, ja viss notiktu tā. Kaut tikai viņa nesadomātu naktī braukt uz nometni. Tur gan viņa pārbītos, uzzinājusi, ka mēs neesam atgriezu­šies pēc tam, kad sākās putenis. Tad nu gan pat tētim neizdotos viņu nomierināt. Nevienam taču neienāk prātā, ka mēs mierīgi guļam alā. Ja kāds zinātu par šādas alas pastāvēšanu, tad, protams, sen būtu aizvākts gan bruņutransportieris ar zeltu un naudas saiņiem, gan ieroči, gan vāciešu skeleti apbedīti. Rīt, pirms aiziesim no šejienes, jāatrod ieeja, pa kurieni šeit iebraucis bruņutransportieris. Vācieši droši vien to no ārpuses tik labi nomaskējuši, ka nevar redzēt, vai tie ir vārti vai klints. Bet kā gan iznācis, ka viņi nav aiztaisījuši to spraugu, pa kuru mēs šeit ielīdām, laikam nav pamanī­juši, jo plaisa patiešām ir ļoti šaura. Interesanti, kāpēc viņi nogalējuši cits citu? Varbūt tie trīs esesieši uzzinā­juši, ka vīrs kombinezonā ir mūsu izlūks, un tāpēc nolē­muši to iznīcināt. Varbūt tas nav nekāds izlūks, bet tāds pats fašists un viņi vienkārši sakāvušies tās naudas un zelta dēļ, vai tad viņi toreiz varēja zināt, ka šī nauda nākotnē nebūs vairs derīga.

Tomēr mums ir ārkārtīgi laimējies — pēc kara pagājis tik daudz gadu, neviens šo alu nav pamanījis, bet mēs to atradām. Nogalinātie vācieši tik ilgi šeit gulējuši pilnīgi vieni. Tagad, pirmo reizi pēc trīsdesmit gadiem, alā ienākuši dzīvi cilvēki. Pat savādi kļūst, domājot par to. Trīsdesmit gadu! Mans tētis toreiz bija jaunāks nekā es pašreiz, bet esesieši šeit jau nogalināja cits citu. Interesanti, kut tagad atrodas kombinezonā tērptā karavīra meita? Viņai gan nevar ienākt ne prātā, ka viņas tēvs trīsdesmit gadu nogulējis alā Kaukāza kalnos. Lai arī kur viņa dzīvotu, šī sieviete nezina, kas noticis ar viņas tēvu. Bet es to zinu, vai nav jocīgi? Tomēr ļoti interesanti, kas šie vācieši bijuši. Varbūt tie ir kādi kara noziedznieki, kurus sen meklē. Visiem taču zināms, ka esesieši ne tikai cīnījās kā visi karavīri, bet nošāva un mocīja cilvēkus… Un ja nu viens no viņiem ir tieši tas, kurš nošāva manu vectētiņu — mā­muļas tēti; viņu tiešām nogalināja kaut kur šajā pusē, Ziemeļkaukāzā. Taču, kas tieši nogalināja manu veco­tēvu, to neviens nekad neuzzinās. Māmiņa man stāstīja, ka viņš nošauts divus mēnešus pēc aizbraukšanas uz fronti. Viņš pieteicies brīvprātīgajos. Viņa visu laiku apgalvo, ka vecotēvu nekādā gadījumā nebūtu iesaukuši armijā, jo kara laikā naftiniekus nesūtīja uz fronti, bet vectētiņš pats gribējis karot, neviens viņam nav pavē­lējis. Tā mana māte izaugusi bez tēva. Reiz viņa runāja par to ar tēti, bet es dzirdēju. Man šķita — viņa ir ļoti neapmierināta, ka vectētiņš pieteicies brīvprātīgi. Viņa teica tā: kam tas bija vajadzīgs, ka viņš aizgāja bojā? Visi viņa biedri — gan tie, kas tajā laikā strā­dāja aizmugurē rūpniecībā, gan tie, kas pārnāca no frontes, — tagad labi dzīvo, viens tuvs vectētiņa draugs ir pat ministrs, bet mūsu vectētiņš pazudināja pats sevi un sagandēja dzīvi vecmāmiņai. Vecmāmiņa ar bēr­niem — māmiņai ir vēl divas māsas — pēc vīra nāves dzīvoja lielā trūkumā, viņai nebija nekādas profesijas, vajadzēja strādāt konditorejas fabrikā — sākumā par šķirotāju, bet vēlāk, pēc kara, kad konditorejas fabrika bez monpansjē un karamelēm sāka ražot dažādus izstrā­dājumus, vecmāmiņa kļuva par meistari, jo viņa ārkār­tīgi labi prot pagatavot visādus kārumus — halvu, nugu un daudz ko citu. Pēc māmiņas domām, vectētiņš rīko­jies muļķīgi, pirmām kārtām viņam vajadzējis padomāt arī par ģimeni, iekams viņš izšķīries par šādu soli. Mana māmiņa ir bijusi tikai divus gadus veca, kad viņas tēvs aizgājis uz fronti.

Kad māmiņa sāk runāt par ģimeni, es tūlīt saprotu, ka to viņa dara ar nolūku, lai tētis atstāj savu tagadējo darbu jūrā un pārnāk strādāt krastā. Reizēm man šķiet — ja māmuļa vienmēr tik stipri baidās par tēti un par mani, tad tas notiek vectētiņa dēļ. Viņa domā, ka arī kāds no mums var aiziet bojā. Pat gadījumos, ja mūsu ģimenē ir kāds priecīgs notikums — svinam kā­dam dzimšanas dienu vai nopērkam kādu lielāku mantu, piemēram, pianīnu vai krāsu televizoru, — arī tad māmiņa saka: protams, tas viss ir ļoti labi, bet galvenais, lai visi būtu dzīvi un veseli. Tie ir vecmāmi­ņas vārdi, ko viņa atkārto, — vecmāmiņa tos saka katru dienu, kā lūgšanu. Tētis uz to visu atbild: protams, žēl, ka tā iznācis, taču vectētiņam nebija citas izejas. Māmiņa tad izbrīnījusies saka:

—  Es taču tev jau paskaidroju, ka naftiniekus neņēma armijā. Pat toreiz, kad vācieši bija pienākuši tik tuvu pie Maskavas, naftiniekus neiesauca, bet tu saki, ka viņam nebija citas izejas.

Man nebija šaubu, ka tētis, atzīdams vectēva rīcību par pareizu, domāja pavisam ko citu. Pēdējā laikā es šad un tad esmu ievērojis, ka Sarunā ar tēti māmiņa ne visu saprot tā, kā vajadzīgs. *

—  Es nepazinu tavu tēvu, — tētis teica, — taču do­māju: viņš brīvprātīgi devās uz fronti tāpēc, ka citādi nevarēja rīkoties. Ja būtu varējis, tad neietu.

—  Tad tā arī saki, — māmiņa jau bija saniknota, es to redzēju, — ka tu nedomāsi ne par mani, ne par savu bērnu pat tad, ja sāktos karš.

—  Kara nebūs, — tētis atteica un pasmaidīja. — To es zinu skaidri.

—  Bet ja nu tomēr?

Es ļoti vēlējos, lai tētis atbildētu, ka viņš nekādā karā neies, it sevišķi kā brīvprātīgais. Kaut tikai viņi nesa- bārtos. Tas taču muļķīgi — jau priekšlaikus strīdēties par karu, kas varbūt patiešām nekad nebūs. Nav pat zināms, ar ko tas varētu sākties, bet viņi ir gatavi kaut šobrīd par to sabārties. Es cerēju, ka tētis pats to sapratīs un, pat ja klusībā būs nolēmis aiziet brīvprātī­gajos, māmiņai par to neteiks ne vārda.

—  Zini, — tētis teica, — ja tā padomā, es neesmu nekāds paraugpilsonis. Sabiedriskajā dzīvē nepiedalos un nemaz negribu to darīt, kaut savas domas nevienā jau­tājumā neslēpju un izsaku tās atklāti. Eju vienīgi uz ražošanas apspriedēm un arī tikai tad, kad tas attiecas tieši uz mūsu pārvaldi. Esmu pat aizmirsis, kad pēdējo reizi gāju demonstrācijā . ..

Tas tiešām tiesa — svētkos, kad es no rīta eju uz skolu, lai piedalītos demonstrācijā, tētis vienmēr paliek guļot. Pirmās divas trīs dienas pēc atgriešanās no darba jūrā tētis vienmēr guļ gandrīz līdz pusdienai.

—  Bet, ja kādreiz, pasarg' dievs, sāktos karš, es jau pirmajā dienā dotos uz fronti. Tāpēc ka cilvēkam ir tikai viens mūžs, šajā laikā viņš var labot jebkuru kļūdu, arī pašu nopietnāko, kādu vien paspējis izdarīt. Tikai to vienīgo ne. Tādu kļūdu cilvēks nekad nespēj sev piedot. Tavam tēvam, protams, nelaimējās, viņš gāja bojā, taču viņam veicās citādā ziņā — viņš bija īsts cilvēks. Un viņa bērniem par savu tēvu nekad nebūs jāsarkst. Tas ir pats briesmīgākais, ja par savu tēvu jākaunas.

Tētis ar māmiņu reti kad runā tik nopietni, viņam vispār nepatīk gari runāt, bet te, paskat vien, runāja ļoti nopietni, pat svinīgi, tik svinīgi, ka no viņa balss toņa man šermuļi skrēja pa muguru. Pēc tam kad mā­miņa bija izgājusi citā istabā, viņš man pameta ar aci, taču nesmaidīja kā vienmēr, un man nez kāpēc šķita, ka to visu viņš sacīja arī manā vārdā. It kā viņš skaidri zinātu, ka esmu ar viņu pilnīgi vienis prātis, lai arī nesaku ne vārda.

Nemanot biju iemidzis. Pamodos no sajūtas, ka guļ­vieta zem manis nodreb. To laikam biju jutis ne tikai es, jo, atvēris acis, ieraudzīju, ka arī Kama pamodusies. Manu roku viņa nebija palaidusi vaļā pat miegā. Izbaiļu pilna, meitene pavērās apkārt un iesaucās:

—  Ai! Kur es atrodos? — Pēc tam acīmredzot visu atcerējās, jo pati drīz vien nomierinājās. Otrreiz vairs nejautāja, kur viņa atrodas.

—  Cik pulkstenis?

Es piecēlos un devos pie Sabira. Viņš bija cieši aiz­midzis, bet miegā kaut ko neskaidri murmināja. Arī Aļiks gulēja. Pulkstenis bija trīs.

—  Kaut ātrāk pienāktu rīts, — Kama čukstēja, tumsā apkārt skatīdamās, acīmredzot viņa atminējās skeletus.

— Vai tie vēl ir tur? — It kā skeleti varētu aiziet pa to laiku, kamēr mēs guļam.

Divas sveces līdzās mums bija gandrīz izdegušas, es aizdedzu pie tām jaunas un novietoju blakus. Pēc tam likos atkal guļvietā, mēģinādams aizmigt, aizvēru acis, te pēkšņi jutu, ka meitene meklē manu roku. Viņa satvēra to ar abām savējām, pievilka pie sevis un nopū­tās. Kama pat pievirzījās man tuvāk, lai būtu ērtāk turēt manu roku. Man pēkšņi kļuva tik labi, es aizmirsu visu pasaulē. Ārkārtīgi patīkama sajūta mani pārņēma tajā naktī alā, kad Kama, saņēmusi manu roku, aizmiga. Ar delnas ādu es sajutu viņas silto elpu. Varbūt viņa izturas pret mani ne gluži tā kā pret Muri, varbūt tomēr drusciņ arī kā pret cilvēku?

Kad biju jau gandrīz pilnīgi aizmidzis, pa miegam atkal izdzirdēju dobju dunoņu, kas, šķiet, nāca no zemes dziļumiem.

No rīta Sabirs mūs visus pamodināja. Ļoti negribējās celties, bet vajadzēja vien to darīt. Sabirs mani purināja aiz pleca tik ilgi, kamēr es pamodos. Pulkstenis bija septiņi. Sabirs paziņoja, ka alu mēs atstāsim astoņos nulle nulle, tieši tā viņš pateica: «Astoņos nulle nulle.» Mums atlika viena stunda, tās laikā vajadzēja sīki ap­skatīt alu, pēc tam mēs dosimies prom.

Sabirs kā pieaudzis ļoti nopietni apvaicājās katram no mums, kā mēs jūtamies, vai kāds nav saaukstējies, bet pēc tam teica: «Mēs neiesim visi — vienam no mums jāpaliek alā, tas nepieciešams, lai pa šo laiku te kāds neiemaldās.»

Sabirs paskaidroja: ja mūsu prombūtnes laikā te kāds ierodas un ierauga alu, tad skaitīsies, ka alu atklājis viņš, nevis mēs. Tad mūs neviens negribēs pat uzklau­sīt. Mums teiks: nu labi, jūs tur pārnakšņojāt — bet te cilvēks atradis alu un tūlīt par to paziņojis. Un tad atklājēja slava tiks nevis mums, bet kādiem svešiem cilvēkiem.

Kama gan iebilda: diez vai te kāds iemaldīsies, trīs­desmit gadu neviens nav nācis, te pēkšņi vienā dienā ierodamies mēs un vēl kāds. Tā nevar būt.

Sabirs atbildēja, ka viņai, protams, taisnība, taču ne­drīkst aizmirst, ka mūs droši vien meklē un meklētāji noteikti dosies pa to pašu taciņu, pa kuru gājām mēs — tā zināma visiem šejienes iedzīvotājiem. Parasti šie ļau­dis reti kad iet pa šo taciņu, bet, ja arī iet, tad neska­

tos tās apkārt uz klintīm. Taču, ja viņi dosies mūs meklēt, tad uzmanīgi vēros apkārtni un, iespējams, gribēs apska­tīt arī to spraugu, kurai citkārt pagājuši garām bez ievērības.

Es nodomāju, ka Sabiram taisnība. Mēs nedrīkstam riskēt ar savu atklājumu, tas ir sīkums, ja kādam te jāpavada pusotras vai divas stundas. Kama jautāja viņam, kurš no mums paliks alā. Es baidījos, ka Sabirs pēkšņi nesadomā atstāt mani — to es ļoti negribētu. Pirmkārt, mana māmiņa, ieraugot, ka visi pārnākuši, bet manis nav, pirms kāds pagūs atvērt muti, jau nodomās, ka ar mani noticis visļaunākais — vai nu esmu iekritis bez­dibenī, vai noslīcis. Otrkārt, godīgi sakot, man ļoti negribējās palikt vienam pie skeletiem alā. Ja tu esi kopā ar cilvēkiem, tad skeleti neliekas tik briesmīgi, pavisam kas cits, ja tu esi viens ar tiem. Taču Sabirs jau teica, ka viņš par to padomājis un nolēmis alā atstāt Aļiku.

—    Iedomājies tik — nolēmis! — Aļiks iesaucās.

—   Bet es nolēmu, ka tev jāpaliek. Kāpēc tu izlem par citiem?

—   Tāpēc, ka tā būs labāk, — Sabirs paskaidroja.

—   Padomā pats. Kamu mēs nevaram šeit atstāt, viņa ir meitene. — Viņš pamāja uz mani. — Bet viņš baidīsies palikt. No bailēm var vēl prātā sajukt.

Man briesmīgi gribējās viņiem pateikt, ka es palikšu alā. Jau taisījos vērt muti un to paziņot, bet Sabirs runāja tālāk, un, ja viņš runā, tad labāk viņu nepār­traukt. Es nolēmu savu nodomu darīt pārējiem zināmu, tikko Sabirs būs beidzis.

—  Varētu palikt es, bet tas nebūtu pareizi, jo es vis­labāk zinu ceļu: pa šo taciņu esmu gājis reizes sešas — četras pagājušajā gadā, divas — šogad, bet tu tikai vienu reizi un to pašu pērn. Taču, ja tu baidies, tad saki atklāti — un par to nevarēs būt vairs ne runas; uzskatīsim, ka tas ir svarīgs iemesls, un tad alā palieku es.

Aļiks noburkšķēja, ka viņš ne no kā nebaidās, viņš tikai vēlas, lai viss būtu taisnīgi. Taču visiem jau bija skaidrs, ka viņš ir ar mieru palikt.

—  Vai ir vēl kādi priekšlikumi? — Sabirs jautāja un pēc kārtas paskatījās uz katru klātesošo.

Visi klusēja, arī es. Biju nolēmis, ka tagad nevaru teikt par savu nodomu palikt alā, jo Sabirs zobotos par mani. Tas man nemaz nepatiktu, it sevišķi tāpēc, ka to dzirdētu Kama. Viņš arvien adresē man dzēlīgus vārdus, un visiem, tos dzirdot, ir jāsmejas, — visiem, protams, tikai ne man.

— Ķersimies pie alas apskates, — Sabirs mudināja. — Un sāksim no tā gala.

Mēs devāmies uz pašu tālāko stūri, kuru vakar nebi­jām apskatījuši. Pa priekšu gāja Sabirs un Aļiks ar lukturiem, aiz viņiem mēs ar Kamu, turot aizdegtas sveces, — tāda bija Sabira pavēle. Vispār jāatzīst, ka Sabirs ir puika uz goda, lai ko Aļiks par viņu sacītu; bez Sabira mēs būtu pazuduši. Viņš taču atrada spraugu klintī, viņš bija tas, kas vakar pirmais piecēlās un gāja meklēt patvērumu, kad mūs sāka ieputināt sniegā, arī šeit, alā, viņš rīkojās ļoti pareizi, pat atmodās tieši septiņos, kā vakar bija apsolījis, lai gan neviens viņu nemodināja. Viņš tomēr ir jauks cilvēks, par spīti savam sliktajam raksturam.

Mēs vēl nebijām aizgājuši līdz alas tālākajai malai, pat līdz pusei nebijām tikuši, kad redzējām tik daudz interesanta, ka nevarējām vien nopriecāties un nobrīnī­ties. Likās pat neticami, ka to visu esam atraduši mēs. Ar mani jau reiz bija noticis kas līdzīgs šā gada 21. martā — manā dzimšanas dienā, kad man vienā vakarā uzdāvināja tālskati, velosipēdu un elektromehā­nisko konstruktoru. Es sen biju sapņojis par katru no šīm lietām un pat cerējis, ka reiz man vismaz kāda no tām piederēs, taču nekad nebiju rēķinājies, ka tās var uzdāvināt visas uzreiz vienā dienā. Nemūžam neticētu, ja man kāds teiktu, ka to visu man sadāvinās vienā dzimšanas dienā. Bet tā tomēr notika: tālskati man uz­dāvināja vecāki, velosipēdu — vecmāmiņa, bet konstruk­toru atnesa krustmāte Sona ar tēvoci Vasifu.

Šodien notika tāpat, tikai vēl interesantāk. Viss sākās ar to, ka sienā mēs uzgājām melnas metāla durvis. Tās bija cieši aizvērtas, mēs jau nobijāmies, domādami, ka tās aizslēgtas. Sabirs nospieda rokturi un pavilka to uz savu pusi, durvis lēni vērās vaļā, bija jūtams, ka tās ir ļoti smagas. Mēs iegājām pa tām un atradāmies gaitenī, kurā bija vairākas durvis. Pēkšņi man šķita, ka mēs atrodamies nevis kalnos alā, bet gan kādas pa­rastas iestādes gaitenī. Tāpēc ka šeit bija normāla par­keta grīda un sienas nokrāsotas ar eļļas krāsu. Vienīgi visas durvis, kas iznāca uz šo koridoru, bija no tērauda.

Es pat mēģināju ieslēgt gaismu, slēdzis noklakšķēja, taču neviena spuldzīte pie griestiem neiedegās. Uz vie­nām durvīm atradās plāksnīte ar uzrakstu vācu valodā. Mēs iegājām. Tā bija diezgan liela istaba, tāds kā mūsu skolas direktora kabinets. Te stāvēja liels rakstāmgalds ar smagu bronzas tintnīcu un citiem rakstāmpiederu­miem. Pie sienas virs galda karājās Hitlera portrets, bet visu pretējo sienu aizņēma karte, uz kuras bija Ziemeļ- kaukāzs un Aizkaukāzs, puse Kaspijas jūras un pat neliels gabaliņš, pats stūrītis no Melnās jūras.

Visa karte no vienas vietas bija izraibināta ar sar­kanām un zilām bultiņām, turklāt pašas lielākās no trim pusēm — no Turcijas, no ziemeļiem pāri kalniem un no Kaspijas jūras dienvidu puses — rādīja uz Baku. Visi uzraksti kartē bija vācu valodā.

Istabā vēl stāvēja seifs, taču tā rokturis pat nepakus­tējās, lai gan mēs visiem spēkiem pūlējāmies to atvērt. Seifs, kas, tāpat kā karte, aizņēma visu sānu sienu, neizskatījās kā parastie seifi — tērauda skapji, bet bija cieši iebūvēts sienā. Blakus tam mēs pamanījām lielu svirslēdzi, kura rokturis bija nokrāsots sarkans. Svir- slēdzis atradās aiz stikla durtiņām, izskatījās, ka tas stāv stikla skapītī. Virs šī skapīša lieliem, melniem burtiem bija uzraksts vācu valodā. Tas beidzās ar iz­saukuma zīmi. Pēdējais vārds uzrakstā sākās ar lielo burtu. Vārds bija īss un tāpēc viegli iegaumējams: «Tod!» Pārējie vārdi šajā uzrakstā bija ar mazajiem sākuma bur­tiem, izņemot, protams, pirmo vārdu. Un pats interesan­tākais — pie šī skapīša, ko tik viegli varēja sadauzīt, karājās priekškaramā atslēga. Skapītis bija aizslēgts!

Sabirs teica, ka te nav nekā savāda. Pats parastākais skapītis. Viņš tādu redzējis filmā. Spriežot pēc sarkanā roktura un uzraksta ar izsaucēju, svirslēdzis ierīkots tāpēc, lai gadījumā, ja alu ieņemtu ienaidnieks vai arī būtu no tās jāatkāpjas, nekavējoties varētu uzspridzināt kabinetu ar seifu, kurā acīmredzot glabājas dažādas vērtīgas mantas un slepeni dokumenti. Sarkanā krāsa militārās lietās vienmēr nozīmē kaut ko sevišķi bīstamu. Skapītis aizslēgts tāpēc, lai kāds aiz muļķības neieslēgtu svirslēdzi, pirms nav izlasījis uzrakstu.

Arī mēs, protams, nemēģinājām ieslēgt svirslēdzi, bet sākām pārbaudīt, kas atrodas rakstāmgalda atvilktnēs. Galvenokārt tur bija dažādi dokumenti, taču visi vācu valodā.

Mēs pārgājām uz citu istabu un apstājāmies uz sliek­šņa. ŠI telpa bija vēl lielāka nekā komandanta kabinets un gandrīz pilna ar ieročiem. Šeit droši vien atradās arsenāls. Speciālos statņos te veselām rindām stāvēja automāti un šautenes, un vēl kaut kādi dīvaini ieroči, līdzīgi šāviņiem vai raķetēm, ar sarkaniem uzgaļiem, no kuriem stiepās gari rokturi. Gar sienām uz plauktiem stāvēja kastes ar patronām, un speciālās ligzdās mēs redzējām dažas granātas. Sabirs paskaidroja, ka tās ir prettanku granātas. Neviens viņu neapstrīdēja, bet es klusībā nodomāju, kā viņš zina, vai tās ir prettanku vai nav, filmā taču nav redzams, va1 tā ir prettanku vai parastā granāta.

Kad mēs jau atradāmies trešajā istabā, kur galveno­kārt bija vienīgi saiņi ar papīriem, Sabirs iesaucās, ka pulkstenis tūlīt būs deviņi un mums nekavējoties jāiet prom.

Mēs atgriezāmies mūsu nakšņošanas vietā u.n sākām atvadīties no Aļika. Sabirs pavēlēja neko neņemt līdzi, vienīgi lukturīšus — mugursomas atstājām šeit, lai būtu vieglāka iešana, arī caur spraugu tā varēs veiklāk iz­spraukties. Viņš pieteica Aļikam nepieskarties nevienam automātam. To visu Sabirs pateica ļoti nopietnā balsī, un pats galvenais — Aļiks viņu nopietni uzklausīja, kā redzams, saprata, ka strīdēties ar Sabiru nav nozīmes. Sabirs vēl piebilda, ka būtu lieliski, ja mūsu prombūtnes laikā Aļiks sameklētu ieeju, pa kurieni alā nokļuvuši cilvēki un mašīnas. Aļiks klusēdams uzklausīja arī šo piezīmi.

Mēs visi pēc kārtas paspiedām viņam roku un gājām uz mūsu spraugu, bet viņš paņēma lukturīti un nāca mums līdzi, teikdams, ka pavadīs mūs līdz pašai izejai, paskatīšoties, kāds ārā laiks. Es sapratu, ka Aļiks grib izkļūt dienas gaismā; lai arī svece deva pietiekami daudz gaismas, tomēr šāda pustumsa jau sāka iedarboties uz nerviem.

Mēs visi trīs — es, Kama un Sabirs — ceļā uz izejas spraugu sarunājāmies, bet Aļiks klusēja. Viņš nesacīja ne vārda, es pat nodomāju, ka viņš tomēr atteiksies palikt šeit viens pats. Ar to es negribu sacīt, ka viņš ir bailīgs — nē, viņš nav nekāds zaķapastala. Lai gan es viņu pazīstu neilgu laiku, tomēr jūtu, ka viņš ir diezgan drosmīgs cilvēks. Mūsu klasē to zina visi un tāpēc izturas pret Aļiku ar lielu cieņu, protams, ne ar tādu kā pret Sabiru, tomēr viņu ļoti respektē. Var teikt, ka viņš šajā ziņā klasē ir otrais cilvēks pēc Sabira. Uz mūsu klasi Aļiks atnāca pirms pusotra gada. Kopš tā laika viņš ir pamatīgi pārvērties, tapis pavisam cits cilvēks. Sākumā bija pieklājīgs, ļoti kluss, ne ar vienu nekāvās, protams, pāri darīt sev neļāva, bet pats ķildu nekad neuzsāka, taču vēlāk pārvērtās un kļuva gandrīz tāds pats kā Sabirs. Agrāk es vienu otru reizi aizgāju pie viņa ciemos, pēc tam to vairs nedarīju, un tagad man pat prātā vairs neienāk tāda doma; šāda pārveido­šanās notikusi ļoti nemanāmi. Agrāk es apciemoju viņu ar prieku, bet tagad negribu to darīt. Viņi dzīvo mājā, kas atrodas iepretī mūsējai, Vidadi ielā 156, mūsu mājas numurs 149. Kamēr šo māju cēla — un to cēla ilgi, .vairākus gadus, — es pat nevarēju iedomāties, ka to kādreiz pabeigs un tajā dzīvos mani paziņas. Tagad, gluži otrādi, es nevaru iedomāties, ka šī māja kādreiz nemaz nav bijusi un Aļiks tur nav dzīvojis. Pirmo reizi es viņu apciemoju, kad viņi jau bija nodzīvojuši tur trīs mēnešus. Viņiem ir ļoti labs dzīvoklis, istabas lielas, bet mēbeļu tajās gan pārāk daudz, tik šauri, ka nevar ne apgriezties, bet vienā istabā stāvēja pat divi lieli šifonjeri, turklāt vēl divas platas gultas, trīsdaļīgs spogulis un divi naktsgaldiņi — pie katras gultas. Kamēr es tur ciemojos, nekādi nevarēju aptvert, kas man te liekas dīvains, — sākumā nodomāju, ka tas ir Aļika fotogrāfiju dēļ: katrā istabā pie sienas piespraustas viņa bildes, sākot jau no agras bērnības. Aļiks gultiņā, van­niņā, pat uz podiņa un tā tālāk līdz pat šai dienai. Un uz katras' fotogrāfijas datums un vieta: Baku, Kislo- vodska, Lenkorāna, Maskava, Soči. Ja Aļiks kādreiz kļūs slavens vīrs, viņam šīs fotogrāfijas lieti noderēs … Pēc tam nācu pie atziņas, ka fotogrāfijas nav vainoja­mas, — tas ir kas cits, kas man šķiet savāds. Par to man bija jādomā visu laiku, protams, klusībā, kamēr sarunājos ar Aļiku. Viņš mani iepazīstināja ar savu vecmāmiņu, es šausmīgi nobrīnījos, ka viņa tik veca, pusotras reizes vecāka par manējo. Vēlāk, iepazinies ar Aļika vecākiem, redzēju, ka arī viņi ir daudz vecāki par manējiem. Kā izrādījās, Aļiks viņiem piedzimis ļoti vēlu, kad viņi jau zaudējuši visas cerības uz bērnu. To man pastāstīja pats Aļiks, bet toreiz ar viņu vēl varēja normāli sarunāties, ne tā kā tagad: par katru nieku sadod pa kaklu, viņa joki tādi, ka tirpas iet pa muguru, bet viņš pats muļķīgi smejas par tiem. Vecmā­miņa mūs pacienāja ar tēju, ievārījumu un pīrādziņiem, pēc tam atnesa laikrakstu un obligācijas un lūdza, lai mēs pārbaudām, varbūt viņa ir ko laimējusi. Pati veca, tikko var kājas pavilkt, tomēr interesējas, vai obligā­cijas nav laimējušas. Mēs pārbaudījām divas reizes, lai nebūtu nekāda kļūdīšanās, taču nesakrita neviens skaitlis — ne sērija, ne'numurs. Aļiks viņai to pateica un piebilda ko tādu, ka es pilnīgi apstulbu: nopietnā balsī viņš sacīja: «Vecmāmiņ, šoreiz tu neko neesi vin­nējusi, bet, gluži otrādi, paspēlējusi.» Vecmāmuļa šaus­mīgi uztraucās un sāka apgalvot, ka šīs obligācijas paredzētas cilvēku izputināšanai, pēc tam apvaicājās, cik tad viņa šoreiz paspēlējusi. Aļiks pateica, ka trīs rubļus, un slepus man pameta ar acīm. Viņa aizgāja, atnesa melnu lādīti, kurā glabājās nauda, izņēma no turienes trīs rubļus, ko iedeva Aļikam. Tas sāka viņu mierināt un atgādināja, ka pērn viņa laimējusi četrdesmit un paspēlējusi šajā laikā tikai divpadsmit rubļu. Aļiks man teica, ka tādā veidā viņš katrā tirāžā nopelnot trīs rubļus, sākumā esot baidījies, ka neuzzina vecāki, bet viss beidzies laimīgi — vecmāmiņa viņiem sūdzējusies par savu zaudējumu, bet viņi par to varen uzjautrināju­šies un tagad par šo asprātīgo Aļika triku stāstot visiem saviem paziņām.

Todien mēs šos trīs rubļus iztērējām ļoti lietderīgi — aizgājām uz Piejūras bulvāri, noīrējām laivu un ilgi vizinājāmies pa līci, aizbraucām gandrīz līdz pašam «Intūristam» un atpakaļ. Mums gadījās ļoti jauks lai­vinieks — viņš palaida mūs vienus pēc tam, kad bijām devuši godavārdu, ka protam peldēt, tikai ielika laivā divus glābšanas riņķus. Vispār nekā bīstama šajos brau­cienos nav, laiviniekam tepat ir glābšanas gliseris, pāris minūtēs viņam iespējams nokļūt jebkurā līča vietā. Pro­tams, šie trīs rubļi mums bija daudz vairāk vajadzīgi un noderīgāki nekā Aļika vecmāmiņai. Viņai nu nauda nemaz nav vajadzīga, no mājām viņa nemaz neiziet un dzīvo bez kādām rūpēm — katru dienu pie viņiem nāk mājstrādniece. Tomēr, kad es viņu atcerējos, un todien es viņu nepārtraukti atcerējos — tādu mazu, sakumpušu, ar labsirdīgām acīm, man nez kāpēc kļuva skumji, bija viņas žēl. Laikam Sabiram taisnība, varbūt es patiešām neesmu īsti normāls.

Pēc tam es apjēdzu, kas man bija licies savāds Aļika dzīvoklī; es vēl divas reizes biju pie viņa ciemojies, iekams to sapratu: viņiem nebija grāmatu skapja. Ne­vienā istabā! Ko nu par skapi, pat plauktus ar grāmatām nekur neredzēja, bet vienīgās grāmatas, ko redzēju Aļika istabā uz galda, bija mācību grāmatas — un vairāk nevienas! Šis apstāklis man bija licies savāds. Kā parasti, es to apjēdzu nevis uzreiz, bet daudz vēlāk, kad par dīvainībām vairs nemaz nedomāju. Kad par to sāku runāt ar Aļiku, viņš bija briesmīgi izbrīnījies un atbil­dēja, ka tur nav nekā savāda, viņiem arī vecajā dzī­voklī nav bijis grāmatu, bet, ja viņam ievajagas kādu palasīšanai, viņš to var dabūt bibliotēkā aiz stūra. Visas grāmatas tik un tā nav iespējams savākt mājās, lai kā pūlētos. Pēc tādas viņa atbildes man šķita, ka varbūt pa­tiešām tur nav nekā savāda, ja dzīvoklī nav nevienas grāmatas, taču pirmajā brīdī man tas bija licies dīvaini.

Protams, tagad Aļiks klusēja ne aiz gļēvuma. Manu­prāt, jebkuram būs baisi, ja pateiks, ka tam jāpaliek vienam tumšajā alā. Cits nekādā ziņā nebūtu ar mieru, bet Aļiks piekrita. Mēs jau bijām nonākuši gandrīz līdz pašai šaurajai izejai, bet viņš nebija pārdomājis, tikai klusēja, un viņa izskats bija diezgan grūtsirdīgs. Bet kāds gan lai viņš būtu — vai tad viņam vajadzētu priecāties, ka mēs visi aizejam, bet viņš paliek viens pie skeletiem?

Pat pilnīgā tumsā, ja ar lukturi neapgaismotu mūsu ceļu, pat aizmiegtām acīm es sajustu, ka mēs esam no­nākuši pie klints spraugas — to es pateiktu pēc smar­žas. Pēc mitras zemes smakas. Ne tikai miklas, bet mikli svaigas smaržas, kādu uzvēdī tikko uzrakta zeme. Alā nekur citur tā nesmaržoja, vienīgi šajā vietā. Es sapratu, ka esam nonākuši pie ieejas spraugā. Bet šī lielā akmens, manuprāt, vakar te nebija. Tāds milzīgs bluķis, gandrīz man līdz jostasvietai. Nē, vakar tāds te noteikti nebija. Es to atceros tāpēc, ka, meklējot vakar Sabiram stalaktīta atlūzu, visapkārt neredzēju neviena akmens, viss bija līdzens.

— Kur tad ir sprauga? — to jautāja Sabirs, iedams mums visiem pa priekšu, viņa balsī skanēja izbrīns.

Vienā mirklī es aizmirsu akmeni un metos pie viņa. Skatos, bet mūsu priekšā ir blīva siena — klints, it kā šeit nekādas spraugas nekad nebūtu bijis. Vai mēs sap­ņojam, vai? Kā mēs sākām skraidīt! Skraidām, meklējam, bet neko nevaram atrast. Mēs visi bijām pārbijušies,

man pat kājas sastinga un kļuva vieglas, vieglas, tā notiek vienmēr, kad es stipri nobīstos vai arī uztraucos. Spraugas nebija nekur, bet tad mēs sapratām, ka vakar tā šeit bijusi, tāpēc ka atradām sienā plaisu, kura tikko manāma sākās no pašas zemes. Tajā pat sērkociņu ne­varētu iebāzt. Sapratām, ka tik vien palicis no mūsu spraugas.

Sākumā biju tā pārbijies, ka nespēju neko domāt, bet pēc brītiņa atguvos un atcerējos, ka naktī dzirdēju dunoņu zem zemes. Varbūt tas nemaz nebija sapnis, kad jutu zem sevis drebam zemi. Droši vien noticis kāds pazemes grūdiens, no kura mūsu izejas sprauga aizvē­rusies, tā taču bija pavisam šaura.

Mēs bijām pagalam apjukuši. Kama stāv un raud. Es esmu sastindzis viņai blakus un baidos vārdu teikt — varu sākt pinkšķēt. Arī Aļiks klusē, droši vien baidās, ka tūlīt apraudāsies. Nezinu, ko mēs darītu, ja nebūtu Sabira. Man šķiet, arī viņš ir nobijies, bet, kad sāka runāt, neviens viņa bailes nemanīja. Balss bija tāda pati kā vienmēr.

Sabirs teica, ka tagad mums jāatrod izeja no šejienes. Viņš paskaidroja, ka no alas noteikti jābūt kādai nor­mālai izejai, jo katram idiotam skaidrs, ka ne bruņu­transportieris, ne cilvēki nevarēja te iekļūt caur šo plaisu, turklāt vēl mēbeles, kuras mēs redzējām, un ieroči nav atradušies alā jau no laika gala, viss tur ienests pa kaut kādu ieeju, tātad tā ir.

Kamēr Sabirs runāja, visi daudzmaz nomierinājās un neviens vairs nebaidījās. Es spriežu pēc sevis, man bai­les bija pilnīgi pārgājušas, un es sāku lauzīt galvu, kur varētu būt izeja. Arī Kama vairs neraudāja, viņa bija vaimanājusi skaļā balsī, bet tagad apklusa, vienīgi reizēm tikko dzirdami iešņukstējās.

Mēs gājām atpakaļ uz to vietu, kur nakšņojām. Sa­birs soļoja visiem pa priekšu un runāja, ka, pēc viņa domām, izejai jābūt tur, kur stāv bruņutransportieris. Tad viņš pagriezās pret mums un pavēlēja visiem no­dzēst kabatas lukturīšus, lai taupītu baterijas; ceļa apgaismošanai pietiks ar viņa gaismekli. Nevienam no mums tas nebija ienācis prātā, bet Sabirs iedomājās. Es ievēroju, ka arī Aļiks tūlīt bez kādas runas izslēdza savu lukturīti — agrāk viņš tā nekad nebija rīkojies.

Izeju no alas mēs atradām gandrīz tai pašā brīdī. Pareizāk sakot, nevis izeju, bet milzīgu metāla plāksni, kas to aizsedza. Plāksne bija ārkārtīgi liela, daudz aug­stāka un platāka par bruņutransportieri. Tās malas ar klintīm veidoja gludu, blīvu salaidumu, nekur nepacel- damās augstāk par tām ne par centimetru. Mēs sapratām, ka plāksne ir no metāla, jo, padauzot pa to ar akmeni, atskanēja metālisks un reizē dobjš troksnis, it kā plāksne būtu ļoti bieza.

Mēs sākām šaubīties, vai šeit ir izeja, bet tad ierau­dzījām uz alas grīdas bruņutransportiera kāpurķēžu nospiedumus, kas izbeidzās tieši pie metāla plāksnes.

Sabirs teica, ka tagad atliek tikai atrast slēdzeni un atslēgas. Atslēgām noteikti jābūt alā, visticamāk, ka tās atrodas kāda skeleta kabatā.

Mēs uzmanīgi apskatījām plāksni, sākumā tās apak­šējo malu, bet, tur neko neatraduši, sakrāvām kaudzē tukšās kastes tai blakus un izpētījām augšējo daļu. Nekādu atslēgas caurumu neatradām, kaut rūpīgi aplū­kojām katru kvadrātcentimetru.

Sabirs ierosināja meklēt vēl kādu izeju. Sākām atkal no gala. Apgājām vienu reizi visu alu, aplūkodami tās sienas, vēlreiz apskatījām istabas un koridoru, pēc tam darījām to pašu vēlreiz, bet neko līdzīgu durvīm vai vārtiem neatradām. Tad mēs bijām spiesti konstatēt, ka plāksne aizsedz vienīgo izeju no alas.

Ļoti noguruši, beidzām savus meklējumus, Kamas pulk­stenis rādīja divi. Tātad veselas piecas stundas — no pulksten deviņiem — nepārtraukti esam meklējuši izeju no šīs nolādētās alas.

Sabirs domāja, ka tagad mums meklējumi pagaidām jāpārtrauc, jāatpūšas un jāapspriežas, ko darīt. Bet tieši tobrīd Kama iekliedzās. Cik tas bija priecīgs "kliedziens! Mēs metāmies pie viņas, viņa stāvēja pavisam netālu, jautājām, kas noticis, bet paši jau jutām, ka noticis kas labs, jo viņas kliedziens skanēja ļoti līksmi. Viņa mums parādīja uz sienas pusi — tur nelielā padziļinājumā atradās maza, melna kastīte, bet uz tās divas plakanas pogas — sarkana un zila. Virs augšējās — sarkanās bija uzraksts vācu valodā. Sabirs bez kādas prātošanas nospieda augšējo pogu, taču nekas nenotika, tad viņš to pašu darīja ar apakšējo — atkal bez panākumiem. Mēs spiedām abas pogas tik ilgi, kamēr mums pirksti vairs neklausīja, bet nekas nemainījās.

Es teicu, ka agrāk šīs pogas droši vien ir darbojušās, jo tad te bijusi strāva, bet tagad elektrības nav, tāpēc tās nedarbojas. Sabirs tūdaļ kļuva nikns un pavēlēja man turēt muti, viss tāpat esot skaidrs.

Mēs sēdējām savās guļvietās uz papīra naudas paciņām un gudrojām, ko tagad darīt. Sabirs sacīja, ka stāvoklis ir ļoti nopietns, mums pašiem jāatrod izeja no šejienes, uz citiem nav ko cerēt. Neviens mums šeit palīgā ne­nāks. Viņš vēl piebilda, ka vienam no mums jābūt gal- 'venajam, tādam kā komandierim, bet visiem pārējiem jāklausa komandieris, jo nekas labs nesanāks, ja katrs darīs, kas ienāks prātā.

Aļiks mani pārsteidza, tūlīt teikdams, ka Sabiram no­teikti jābūt par galveno. Sabiram tas briesmīgi patika, pēc sejas jau bija redzams, tomēr viņš jautāja, kādi priekšlikumi vēl būtu biedriem. Mēs teicām, ka vairāk priekšlikumu nav, tomēr Sabirs palūdza visus nobalsot. Citādi viņš neesot ar mieru. Kad viņš jautāja, kas «par», — visi, izņemot viņu, pacēla roku; uz jautājumu, kas «pret», — nepacēla neviens, bet pēc jautājuma, kas «atturas», roku pacēla viņš pats. Pēc nobalsošanas viņš paziņoja, ka tagad mums visiem viņš jāklausa, ja gri­bam izkļūt no alas. It kā bez balsošanas jau nebūtu skaidrs, ka galvenais te ir Sabirs.

Jaunais komandieris pavēstīja, ka mums rūpīgi jāuz­skaita viss ēdamais, kas vēl palicis. Mēs nekavējoties sākām to darīt — izvilkām no mugursomām un salikām kopējā kaudzītē trīs sviestmaizes ar desu, pustāfelīti šokolādes, vienu kausēto sieru — un tas arī bija viss mūsu pārtikas krājums. Līdz šim ēst nemaz negribējās, no rīta mēs katrs apēdām pa sviestmaizei un vēlāk par ēšanu nemaz nedomājām, bet tagad, ieraugot, cik maz mums palicis ko ēst, radās šausmīga apetīte.

Sabirs teica, ka tagad ar ēdienu mums jāapietas ļoti taupīgi. Viņš sagrieza vienu sviestmaizi četrās mazītiņās daļās un izdalīja mums, teikdams, ka tā ir visa dienas deva un katrs to var apēst, kad vien viņš vēlas, līdz rītam tikpat vairs nekā nedabūsim. Viņš vēl nebija beidzis, kad mēs katrs savu porciju jau bijām aprijuši. Sabirs paskaidroja, ka atlikušie produkti glabāsies pie viņa, noteiktās stundās viņš pats tos mums izdalīs. Viņš saskaitīja arī sērkociņus — kastītē bija astoņi gabali, tāpat cigaretes — piecas — un visu sabāza kabatā, paziņo­dams, ka arī tās izsniegs pa vienai. To gan viņš vairāk teica kārtības labad, neviens no mums nesmēķēja, tikai viņš pats.

Pēc tam Sabirs pavēlēja man atnest no avārijas skapja konservus, ko mēs tur atradām. Es to izdarīju.^ Visas kārbas bija veselas, bet vāciņi uzpūtušies, it kā tajās būtu iesūknēts gaiss.

Es atnesu kārbiņas un teicu, ka šie konservi nav ēdami — ja jau tie ir uzpūsti, tātad pilnīgi sabojāju­šies. Bet ar zivju konserviem notiek vissmagākā saindē­šanās, un no tās cilvēks var nomirt. Mūsu mājā tā nomira Vitja Ščeglovs, sporta meistars, Azerbaidžānas volejbola izlases komandas loceklis; viņš bija ēdis stori un nākamajā dienā nomira šausmīgās mokās, jo ārsts bija izsaukts par vēlu. Viņu aizveda uz slimnīcu, un tur viņam veselu dienu skaloja kuņģi, injicēja dažādas zāles, tomēr nekas nelīdzēja — viņš nomira. Bet, ja mēs šeit saindējamies, mums vispār neviens nespēj sniegt nekādu palīdzību.

Visi, pat Sabirs, uzmanīgi noklausījās manu stāstījumu, un, kad es beidzu, viņš teica, ka neviens šos konservus nemaz netaisās tūlīt ēst, bet vēlāk — tad jau redzēs. Un tad es izdarīju kļūdu. Man nevajadzēja runāt, ka par saindēšanos esmu lasījis enciklopēdijā. Tur bija rakstīts, ka uzpūtušos konservus nedrīkst ēst nekādā gadījumā, tā ir pirmā pazīme, ka tajos atrodas vis­briesmīgākā inde, un šo saindēšanos sauc par botulismu. Svešo vārdu es atceros precīzi. Tikko biju pateicis par botulismu, tūlīt ieraudzīju, ka Sabirs ir šausmīgi no­skaities: viņš necieš, ka viņa klātbūtnē lieto svešvārdus.

— Lasītājs! — Tas Sabiram ir pats sliktākais lamu­vārds. — Tu visu esi lasījis! Neko citu dzīvē neproti, vienīgi lasīt. Tu melo, zini, ka pārbaudīt nevar, tāpēc melo. Tikko šeit ienācām, tu jau sāki nez ko fantazēt. — To viņš par stalaktītiem. — Tu traucē man domāt. Aizveries, un lai es no tevis vairs nedzirdētu ne vārda!

Es, protams, apklusu, bet sevī nolēmu vecajiem konserviem nepieskarties. Labāk badā nomiršu, bet tiem gan neķeršos klāt. 2ēl, ka arī Kama un Aļiks ir pret mani, viņi abi, nicinoši smīnēdami, skatījās uz mani, kad Sabirs kliedza. Lai gan esmu pie tā pieradis, tomēr katru reizi tas ir sāpīgi. Es taču viņu dēļ runāju par saindēšanos. Lūdzu, ja gribat, ēdiet veseli un saindējie­ties!

Sabirs teica, ka mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti, mums tūlīt jāķeras pie alas apskatīšanas. Man viņš pavēlēja pārmeklēt skeletus un visu, ko atradīšu, atnest viņam. Es sapratu, ka tā viņš dara ar nolūku, lai es atsakos izpildīt un viņš var mani visu klātbūtnē atkal pazemot. Bet es neatteicos. Gāju un sāku pārmeklēt skeletus. Visiem trim esesiešiem kabatās bija pistoles un apliecības, un ģimenes fotogrāfijas ar sievām un bēr­niem. Es vilku ārā no kabatām kaut kādas atslēgas, kabatlakatus, naudu. Tam skeletam kombinezonā, neeses- ietim, atradu kabatā nelielu brošētu grāmatiņu. Tikko to atvēru, tūdaļ sapratu, ka tā ir pati interesantākā no visām atrastajām lietām — tā bija vārdnīca, vācu- krievu sarunvalodas vārdnīca. Pirmās lappuses bija sali­pušas, tur neko nevarēja saburtot, bet lielais vairums lapu bija saglabājies normāli, varēja izlasīt.

Es sāku vārdnīcu pētīt, bet Sabirs drīz mani pasauca. Viņi visi trīs jau bija koridorā. Aiznesu Sabiram visu, ko biju atradis. Ieraudzījis atslēgas — divas pamatīgas atslēgas vienā ķēdītē, Sabirs nopriecājās un izrāva tās man no rokām. Tomēr viņš izlikās ar mani neapmieri­nāts un kašķīgi prasīja, vai tas ir viss. Pēc viņa domām, šīs noteikti bija seifa atslēgas, ja jau tām ir abās pusēs robiņi. Tā patiešām bija. Abas atslēgas derēja, un mēs atvērām seifu. Tas bija piebāzts ar papīriem. Un visi vācu valodā. Ļoti žēl. Stāv četri cilvēki, visi izglītoti, un neko nespēj izlasīt, gluži kā kinofilmā, kad cilvēki nonākuši uz citas planētas. Un nesaprot nevienu vārdu!

Uz augšējā plaukta Sabirs atrada četrkārt salocītu lielu lapu. Atlocījām un ieraudzījām, ka te uzrasēts mūsu alas plāns, to mēs pazinām uzreiz. Rasējumā bija parādīts viss — ala, koridors un istabas, bet nekā jauna tur neatklājām. Ļoti sīks rasējums: visi skapji, kurus mēs atradām pie sienām, pogas pie izejas, šis koridors, istabas, pat sarkanais svirslēdzis un seifs komandanta istabā — viss. Arī izeja bija atzīmēta tajā vietā, kur mēs to atklājām, un pat parādīts, uz kurieni tā iz­iet, — izskatās, ka uz kāda kalnu ceļa. Visi uzraksti bija pilnīgi nesaprotami. No šī rasējuma mums nebija nekāda labuma. Sabirs pacilāja vārdnīcu un atdeva man, teikdams, lai es to glabājot, tā mums vēl noderēšot.

Līdz naktij mēs visu apskatījām, visur izložņājām, pat portretus pie sienām pabīdījām sāņus, domādami, ka tur varbūt atrodas kāda slepena glabātava. Vēlu naktī beidzām. Vienīgi nomocījāmies bez kādas jēgas.

Pats Sabirs jutās nomākts. Taču viņa izturēšanās bija pareiza: viņš mierināja mūs, teikdams, ka rīt visādā ziņā mēs kaut ko izgudrosim. Pēc tam padomājis sada­līja mums vēl vienu sviestmaizi. Es nemūžam nespētu tik precīzi sadalīt kā Sabirs. Viņš atdeva mums maizes gabaliņus un teica, ka šodien esot nolēmis dot papild- devas, jo mēs ļoti daudz esam strādājuši un mums jāstiprinās. Viņš mums novēlēja labu nakti, turklāt ļoti oficiālā tonī — kā jau komandieris.

Visi tūlīt likās gulēt. Kama šonakt vairs nelūdza, lai es turu viņas roku, kā redzams, vairs nebaidījās no skeletiem. Bet varbūt es biju viņai pretīgs pēc tam, kad Sabirs uzkliedza man par botulismu. Tomēr es par to šaubos, viņš taču ir uzbrēcis man arī pirms tam viņas klātbūtnē. Sabirs nekliedz uz mani vienīgi kontroldarbu laikā, tad viņa balss ir mīlīga, draudzīga. Tad sauc mani par Tairčiku. Ik pa brīdim čukstus, lai neviens nedzirdētu, vaicā, kad es beigšu risināt savu variantu. Visu pēdējo ceturksni, lai viņš mani netraucētu un pats velti neuztrauktos, es vispirms atrisināju viņa variantu, atdevu viņam, tikai pēc tam ķēros pie savējā. Un tomēr viņš mani nicina. Es jūtu — ir pateicīgs, tomēr nicina.

Es pārlasīju atrasto vācu-krievu sarunvalodas vārdnīcu no sākuma līdz beigām. 2ēl, ka nav gadījusies īstā vārdnīca. Tā mums ļoti noderētu . ..

—  Kāpēc tu neguli? — Sabirs jautāja, pacēlies no savas guļvietas; acīmredzot viņš arī naktī jūt atbildību par visu, kā jau tas komandierim pienākas.

Es atbildēju, ka nenāk miegs, tāpēc pārskatu atrasto vārdnīcu.

—  Lasītājs! — šo vārdu viņš izrunā ļoti dzēlīgi. At­meta ar roku un atkal atlaidās guļvietā.

Vārdnīcu es jau vienu reizi biju izlasījis, tagad to šķirstīju tāpat vien, lai nevajadzētu neko domāt. Tiklīdz vairs nelasu, galvā lien visādas domas par mājām. Mā­miņa droši vien tagad ir pilnīgi bez prāta. Baidos pat iedomāties, ko viņa dara! Es nevaru sevi piespiest neko nedomāt; kaut gan lasu vārdnīcu, tomēr tai pašā laikā arī domāju. Taisnību sakot, vārdnīcu es lasu tāpēc, ka esmu pieradis vienmēr kaut ko lasīt. Māmiņa to sauc par niķi. Reizēm viņa man grāmatu atņem, piemēram, ja es laЈu ēdot. Visas grāmatas, kas man patīk, esmu pārlasījis vairākas reizes . ..

Sajā sarunvārdnīcā ir daudz dīvainību un arī daudz kā smieklīga — vispirms ir teksts vācu valodā, pēc tam tas pats krieviski. Visa vārdnīca sadalīta dažādās nodaļās: «Transports», «Izklaidēšanās», «Saruna ar kara- gūstekņiem vai partizāniem», «Vietējo iedzīvotāju pār­stāvja brīdināšana par sodīšanu». Vispār te paredzētas sarunas visiem dzīves gadījumiem. «Vācu virsnieks ielūdz jaunkundzi uz kafejnīcu», iekavās piebilde — «uz kino, teātri, restorānu». Ļoti asprātīgi — kur grib iet, sameklē atbilstošu vārdu. Vai arī: «Pieņemiet no manis nelielu dāvanu», — bet iekavās: «smaržas, kon­fektes, ziedus, juvelierizstrādājumus». Tur bija milzums visādu sīkumu, taču pats interesantākais sekoja, kad nonācu līdz nodaļai «Brīdinājums par sodīšanu» un «Saruna ar karagūstekņiem vai partizāniem». Te bija vieni vienīgi draudi. Par visu — nāvessods vai nu nošaujot, vai pakarot. «Par atrašanos uz ielas pēc des­mitiem vakarā — nošaut», «Par komunista (partizāna, karavīra) slēpšanu mājās — nāve». Izrādās, gandrīz par visu draudējusi nāve. Pat par neierašanos darbā. Tagad es sapratu, ko nozīmē vārds «Tod», kas bija rakstīts pie sarkanā svirslēdža. «Nāve» lūkojās gandrīz no katra teikuma, kur bija runa par sodīšanu. Par katru sīkumu paredzēta nāve, it kā cilvēka dzīvībai nebūtu nekādas vērtības. Tātad, ja cilvēkam sabojājies pulkstenis un viņš, nezinādams, ka ir jau tik vēls, iziet uz ielas pusvienpadsmitos, tad jebkura patruļa var viņu nošaut. No visa, ko biju izlasījis vārdnīcā, tā patiešām iznāca. Es vēl brītiņu pašķirstīju grāmatiņu, tad nemanot biju aizmidzis.

No rīta viss atkal sākās no gala. Vairākas reizes mēs apstaigājām visus kaktus. Tagad es aizsietām acīm varētu nokļūt jebkurā alas vietā. Visu apskatījām, ap­taustījām ar rokām, bet izejas nebija nekur, izņemot, protams, lielo metāla plāksni, bet to mēs nevarējām izkustināt. Sabirs teica, ja visu šo nekam nederīgo auto­mātu un ložmetēju vietā atrastos lielgabals, tad viņš, ne mirkli nevilcinādamies, šautu tieši metāla plāksnē.

Tās bija pilnīgi tukšas runas, jo, pirmkārt, nekāda lielgabala šeit nebija, tātad to nemaz nav ko pieminēt, un, otrkārt, Sabirs nemaz nezina, kā šaut ar lielgabalu.

Visu dienu — no rīta līdz vēlai naktij — mēs staigā­jām pa alu, gandrīz vairs nesarunājāmies, jo sapratām, ka situācija ir bezcerīga. Vakar apēdām visu, kas bija atlicis, — sadalījām četrās daļās kausēto sieriņu un gudrojām, ko darīsim tālāk. Neko neizdomājām, tāpēc es sāku lasīt savu vārdnīcu, lai vismaz būtu kāda no­darbošanās.

Sabiram mana lasīšana šausmīgi krita uz nerviem, viņš man pavēlēja vārdnīcu aizvērt un nolikt. Es acu­mirklī paklausīju pavēlei, lai nesaērcinātu Sabiru vēl vairāk. Ļoti svarīgā balsī viņš paziņoja, ka rīt vēl mēs pameklēsim izeju, bet, ja neatradīsim, tad jau rītvakar vai parīt no rīta viņš mēģinās lielo plāksni saārdīt ar granātām. Citas izejas nav. Es nodomāju, kā gan viņš uzspridzinās, ja līdz šim vēl nekad nav redzējis granātu, ja nu vienīgi filmās.

—   Vai tu proti apieties ar tām? — Aļiks jautāja.

—  Kas tur sevišķs! Parauj rokturi uz savu pusi un pirms sviešanas pagriež, — Sabirs attrauca. — Tikai es to nemetīšu; būs jāizsit zem plāksnes neliela bedrīte, es ielikšu tur granātu un pats aizskriešu aiz bruņutrans­portiera. Man liekas, viss būs kārtībā. Citas izejas mums nav. Ēdamais izbeidzies, rīt būs jāķeras pie kon­serviem.

—   Kāpēc rīt? — Aļiks iesaucās. — Var jau šodien.

Tikko viņš bija to pateicis, klātesošajiem iedegās acis.

Visi rija siekalas. Bijām briesmīgi izbadējušies. Ēst gri­bējās visu laiku, bet pēc siera gabaliņa apetīte bija neizsakāmi pieaugusi. Taču Sabirs paziņoja, ka līdz rītam konservus neaiztiksim, jādomā arī par nākotni. Es mēģināju viņiem atgādināt, ka konservi ir bojāti, bet, tikko sāku runāt, visi trīs man nikni uzbruka.

—  Ja negribi — neēd, — Kama uzsauca. — Neviens tevi nespiež, bet mūsu darīšanās tu nejaucies!

Viņas seja, to sakot, bija naidīga, arī balss tāda ne­laba. Sevišķi seja — sveša un nepatīkama. Nekad ne­biju domājis, ka viņai var būt tāda seja. Es pat vairs neklausījos, ko Aļiks un Sabirs man saka, jo biju ļoti apvainojies par Kamas vārdiem.

Visi nolikās gulēt. Es vēl brītiņu palasīju vārdnīcu un pēc tam nolēmu iemigt. Pagriezos uz sāna un aizvēru acis, bet šai mirklī Kama man saka — kā izrādās, viņa nav aizmigusi:

—   Tu esi dusmīgs uz mani?

Es pakratīju galvu.

—   Esi gan apvainojies, es jau redzu!

—   Neesmu vis.

—  Ja neesi dusmīgs, tad dod roku, man tā ir labāk gulēt. — Saņēma manu roku un apklusa.

Skatos — viņa jau guļ. Bet es tonakt nekādi nevarēju aizmigt. No prāta neizgāja doma, ka rit Sabirs izdalīs visiem šos zivju konservus. Es pats, protams, tiem nepie- skaršos, bet pārējie trīs taču ēdis. Nemaz nav nozīmes ar viņiem runāt. Neko šie nesaprot. Es gluži labi atce­ros, kas bija rakstīts par botulismu, man ir ļoti laba redzes atmiņa, visu rakstīto, sevišķi dzejoļus, iegaumēju, tikai vienu reizi izlasot. Un ne tikai dzejoļus, ari pašas garākās formulas varu atcerēties uzreiz. Par botulismu bija rakstīts tā: cilvēks, kas saindējies ar tādiem kon­serviem, kuru kārbiņas uzpūtušās, nekavējoties jāhos­pitalizē. Šo vārdu es ari labi atceros. Citādi — nāve. Es taču atceros, kā nomira Vitja Ščeglovs. Viņš bija tik veselīgs un spēcīgs cilvēks, bet nomira vienā naktī, lai gan viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs visi taču saindēsi­mies un nomirsim, un paliksim šeit, alā, tāpat kā šie skeleti. Kāpēc viņi negrib mani klausīt? Ja to būtu teicis Sabirs, viņi taču paklausītu! Vai tiešām, lai pārē­jie tevi uzklausītu, tev jāprot trīsdesmit reizes pievilkties pie stieņa?!

Es iedomājos, kā Sabirs no rīta sadalīs viņiem zivju konservu kārbiņas saturu un viņi apēdīs katrs savu daļu. Apēdīs, bet pēc stundas vai pusotras, protams, nožēlos, ka nav man paklausījuši, taču būs jau par vēlu. Šausmīgās mokās viņi mirs — gan Kama, gan Aļiks, gan Sabirs. No šādas domas man pat kļuva nelabi.

Es uzmanīgi atbrīvoju savu roku no Kamas plaukstas, piecēlos un uz pirkstgaliem piegāju pie Sabira. Ārkārtīgi negribējās to darīt, tomēr es gāju. Pamodināju viņu, viņš atvēra acis un izbrīnījies skatījās uz mani. Es sāku viņam atkal skaidrot, ka mēs visi aiziesim bojā, ja ēdīsim uzpūstos konservus. Pirmajā brīdī viņš klausījās klusēdams, acīmredzot nesaprata, par ko es runāju, bet tad mani vārdi aizsniedza viņa apziņu, un viņš šausmīgi saskaitās:

—  Ja tu tūlīt neaizvāksies no šejienes un neiesi gulēt, es tev gāzīšu tā, ka paliksi kropls uz mūžu! — Es pagriezos un devos uz savu guļvietu, bet Sabirs man sauca no muguras:

—  Es rīt ar tevi vēl parunāšu! — un piebilda vēl vienu vārdu, kuru viņš nekad nebūtu teicis, ja nezinātu, ka Kama aizmigusi.

Es atkal nolikos savā vietā. Brīdi pagulēju, bet, kad šķita, ka Sabirs aizmidzis, piecēlos, paņēmu konservus — visas astoņas kārbiņas — un, sperdams uzmanīgus soļus, aizgāju uz alas otru galu, tur, kur atrodas koridors un komandanta istaba. Sākumā gribēju konservus kaut kur noslēpt, bet tad iedomājos, ka Sabirs mani piespiedīs atklāt šo slēptuvi. . . Tāpēc es ņēmu kārbiņas pa vienai un sametu visas dziļajā bedrē, kur no siles saplūda ūdens. Pēc katras kārbas es paklausījos, gribēju dzirdēt to atsišanos pret dibenu, bet neko nedzirdēju. Vai šī bedre būtu bezdibenis?

Rītā es pamodos agrāk par citiem. Gulēju un klusēju. Negribas atvērt acis. Dzirdu, Sabirs jau piecēlies un pamodina vispirms Kamu, tad Aļiku, nostājies pie manis, parausta aiz pleca, sak, celies augšā, rīts jau klāt. Piecēlā­mies, sanācām kopā. Noskaņojums visiem šausmīgs, to liecina sejas, bet mans garastāvoklis, protams, vēl slik­tāks nekā citiem. Domāju, kas tagad notiks. Sabirs stāsta:

—  Naktī šis stulbenis mani modina, saka, baidoties ēst konservus, vēderiņš var apsāpēties. Es, saka, esmu izla­sījis visas enciklopēdijas pasaulē… Ej, lasītāj, labāk atnes konservus!

Es gāju. Līdz tai vietai, kur vakar stāvēja konservi, ir pieci soļi. Lēni aizgāju, pēc tam griezos atpakaļ un sacīju:

—   Konservu nav.

—   Kur tie ir?

—   Es tos izsviedu.

Visi trīs izbrīnījušies skatījās uz mani.

—   Kur tu tos izsviedi? — Tas bija Sabirs, kas jautāja.

—  Bedrē, kur ietek strautiņš. — Es uzreiz jutu, ka Sabirs man notic. Pārējie arī, bet es nosaucu Sabiru tādēļ, ka tad skatījos tikai uz viņu.

—   Vai visas kārbas izsviedi?

—   Jā.

Viņi šausmīgi sadusmojās.

—   Nelieti, — Aļiks iesaucās, — kā tu drīkstēji?

Viņš atvēzējās, un es pat ierāvu galvu plecos, domāju,

viņš sitīs, taču viņš nesita, tikai nospļāvās un atgāja sānis. Arī Kama skatījās uz mani ļoti uzbudināta un nicinoši nosauca mani par stulbeni un riebīgu egoistu. Vienīgi Sabirs nebilda ne vārda, bet stāvēja un naidīgi blenza uz mani. Viņš atradās no manis pāris soļu atsta­tumā, starp mums bija mana guļvieta, bet pēkšņi Sabirs pārlēca tai pāri pie manis.

Viņš man iesita pa seju, un mutē saskrēja kaut kas sāļš, ausīs sāka šalkt. Brilles aizlēca kaut kur sāņus. Droši vien krītot stikli saplīsa.

Es domāju, ka viņš iesitis man divas trīs reizes un pārstās, bet viņš tik sita un sita un visu laiku pa seju. Es gribēju aizklāt to ar rokām, bet viņš uzreiz no visa spēka iegāza man pa vēderu, es atrāvu rokas no acīm, un Sabirs atkal zvetēja pa seju. Man rokas bija tapušas pilnīgi bezspēcīgas, es tās nevarēju pacelt un aizsargāt seju. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāpēc es nepakritu, līgojos no vienas puses uz otru, tomēr turējos kājās. Un tāpēc, ka es vēl nebiju pie zemes, Sabirs droši vien saniknojās arvien vairāk. Es vāji redzu bez brillēm, tagad acis šķita aizklātas ar biezu plīvuru — viss rādījās kā miglā. Tad man kājas tomēr saļodzījās un es nokritu uz ceļiem. Bet Sabirs nemitējās mani dauzīt. Sāpes vairs nejutu, bet Sabiru redzēju tikai pa brīžam — kā atseviš­ķos gaismas uzliesmojumos: te ieraugu, te viņa vairs nav, it kā viens rotaļātos ar slēdzi — ieslēdz un izslēdz, ieslēdz un izslēdz. Man likās, tas nekad nebeigsies, bet domāju par to bez bailēm, man viss bija kļuvis vien­aldzīgs, it kā dauzītu nevis mani, bet kādu citu. Vienā no tādiem gaismas uzliesmojumiem es ieraudzīju, ka Sabiram metas virsū Kama. Viņš pagriezās pret meiteni un ar abām rokām no visa spēka atgrūda viņu. Kama atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un nokrita uz grīdas. Tad ieraudzīju, ka Aļiks ar kliedzienu «Izbeidz!» skrien pie Sabira. Šajā brīdī Sabirs no visa spēka iespēra ar kāju man pa seju, un es zaudēju samaņu. Tālāk vairs neko neatcerējos. Krītot laikam vēl pamatīgi ar galvu atsitos pret zemi.

Izrādījās, ka Sabirs piekāvis arī Aļiku, gan ne tik stipri kā mani, tomēr iekaustījis. Es brīnījos, kā Sabiram izdevies viņu tik stipri piekaut, bet Aļiks man paskaid­roja, ka Sabirs kāvies neatļautiem paņēmieniem — sa­grābis aiz krekla, pierāvis sev klāt un iesitis viņam ar galvu pa seju, tad aizlicis kāju priekšā un pēc tam sitis jau guļošu.

Šinī brīdī Sabiram uzbrukusi Kama ar automātu. Aļiks teica, ka viņš briesmīgi pārbijies, domājis, ka meitene grib Sabiru nošaut. Arī Sabirs nobijies, tūlīt izbeidzis sist un sācis kāpties atpakaļ, bet Kama stiepusi pret viņu automātu un kliegusi: «Še, šauj! Nogalini mūs visus, pretīgais fašist!»

To visu Aļiks man pastāstīja vēlāk, kad es atkal biju atguvis samaņu. Kama raudāja un lika man uz sejas aukstas kompreses. No tā es arī nācu pie samaņas — jutu kaut ko vēsu uz galvas. Tomēr, par spīti kompresēm, seja bija pamatīgi satūkusi. Aļiks atnesa manas acenes un nolika tās man blakus. Viens stikls bija vesels, bet otrs saplīsis. Man smeldza visa miesa, it sevišķi seja. Nevarēju pat muti atvērt, jo žokļi bija sāpīgi. Kāpēc viņš mani tik zvērīgi piekāva? Būtu iesitis reizes divas trīs! Vai tad tā var? Viņš taču ir daudz lielāks un spē­cīgāks par mani. Ja ikviens, kas stiprāks, sāks dauzīt citus — vājākos, tad tur nekas prātīgs nesanāks. Ja es būtu gadu, pusotra vecāks par viņu, es viņam arī parā­dītu! Nav taču mana vaina-, ka es klasē esmu pats mazā­kais! Visi to zina, un neviens kauties ar mani nelien. Sabirs pats daudzreiz teicis, lai mani neaiztiek. Es tikai vienu reizi esmu sakāvies ar Aļiku Cihecki no piektās «A» klases. Viņš pagrūda bufetē mani, bet es viņu. Tad viņš man teica: «Paliec pēc stundām, izkausimies!» Mēs abi aizgājām aiz basketbola laukuma, tur pēc stundām ne­viena nav, nometām somas zemē un sākām cīkstēties. Es viņam iezvēlu divas reizes, bet viņš stāv, it kā nekas nebūtu noticis. Tad. es jautāju, ko viņš gaida. Viņš man dusmīgi atcērt: «Kā es kaušos ar tevi, ja tev uz acīm brilles?» Viņš izskatījās ļoti aizvainots, es pilnīgi velti viņam divreiz iesitu, pirms kautiņš bija sācies. Es tūlīt noņēmu brilles un, lai viss būtu gods godam, ierosināju, lai viņš iesit man divas reizes un pēc tam sāksim kau­ties pa īstam. Viņš atsacījās, teikdams, ka negrib mani sist tāpat vien. Es nojautu, ka viņam nemaz vairs ne­gribas kauties, arī mana gribēšana bija pārgājusi. Klu­sēdami mēs brītiņu pastāvējām viens pretī otram, pēc tam es pajautāju, vai viņam nav desmit kapeiku, viņš pameklēja kabatā, atrada un jautāja, kādēļ man tās vajadzīgas. Man pašam jau bija trīsdesmit, es paņēmu šīs desmit kapeikas, un mēs abi aizgājām uz kino. No­pirkām divas biļetes un noskatījāmies «Fortūnas džentl­meņus». Ļoti laba filma. Pēc šī atgadījuma es cieši sadraudzējos ar Aļiku un, braucot uz šejieni, ļoti nožē­loju, ka Aļika te nebūs. Viņš kopā ar vecākiem aiz­brauca uz Kubaņu, kur paliks visu vasaru.

Manas domas vēl kavējās pie Aļika Cihecka, te pēkšņi man apreiba galva un es izvēmos. Pēc tam vēl un vēl. No mutes lija kaut kas rūgts. Tas ir tāpēc, ka man kuņģī nekā nav, pēdējo reizi ēdu vakar, noriju mazu gabaliņu siera, tagad ūdens vien nāk no kuņģa. Kama un Aļiks uzreiz sāka ļoti rūpēties par mani, nosēdās blakus un gādīgi apvaicājās, vai man kaut kā nevajag. Atklāti sakot, bija ļoti patīkami, ka viņi tā rūpējas par mani.

Sabirs pa to laiku gāja pa alu un meklēja izeju, bet man liekas, viņš jau saprata, ka neko neatradīs, tāpēc tikai izlikās, ka meklē. Viņš nerunāja ar mums ne vārda, vai nu negribēja, vai arī baidījās, ka mēs viņam neat­bildēsim.

Kama un Aļiks nosēdēja pie manis visu dienu līdz vēlai naktij. Vispār man šķita, ka šī diena ir pagājusi ļoti ātri. Nupat vēl bija rīts, bet pēkšņi skatos, visi jau rosās uz gulēšanu. Sī diena aizritēja apbrīnojami ātri.

Nākamajā rītā visi pamodās ļoti vēlu. Es par visiem vēlāk. Pamostos un nekā nevaru apjēgt, kur atrodos un kāpēc ap mani sanākuši visi pārējie — Kama, Aļiks un Sabirs. Visiem sejas tādas pavisam pārbijušās. Neko nesaprotu! Kad esmu apjēdzis, ka vēl vienmēr atrodos šajā nolādētajā alā, Sabirs mani uzrunā:

—   Lūdzu, piedod man par vakardienu, es ļoti liidzu — piedod!

Bet Kama viņam atcērt:

—  Viņš tev nepiedos neparko, paskaties, ko tu esi izdarījis ar cilvēku, tu esi pretīgs tips!

—   Labāk vācies prom! — Aļiks uzsauc. — Taisies, ka tiec, citādi es tev sadošu pa kaklu!

Taču Sabirs it kā to nemaz nedzird, viņš atkārto vienu un to pašu:

—   Piedod! Es tevi ļoti lūdzu — piedod!

Cik tas viss izskatījās muļķīgi! Kam gan Sabiram vajadzīga mana piedošana? Un pēkšņi es ieraudzīju, ka Sabirs raud. Neviens vēl nav redzējis viņu raudam. Taču tagad tas sēž un raud, un šņukst turklāt. Arī es biju ļoti satraukts, pat pretīgi atcerēties, cik uztraucies biju, teicu — labi, beidz raudāt, tikai nākamreiz, pirms palaid nagus, padomā! Ko vēl es varēju viņam teikt?

Aļiks tik atkārto savu — ej prom, citādi būs slikti! Beigu beigās Kama vēl nosauca Sabiru par pretīgu tipu. Tad viņš piecēlās un aizgāja. Izskatījās ļoti nelaimīgs.

Pēc Sabira aiziešanas Aļiks un Kama vēl ilgi viņu lamāja, bet man pret viņu nebija nekādu dusmu. Es viņiem abiem to neteicu, citādi viņi droši vien būtu uz mani saskaitušies, bet dusmas man bija pārgājušas, un es tur neko nevarēju darīt.

, Mēs visi trīs gulējām blakus un klusējām, bijām kļu­vuši tādi gurdeni, laikam no bada. Neviens pat galvu nepacēla, kad pienāca Sabirs ar granātu rokā un palūdza mūs slieties kājās un pāriet uz komandanta istabu. Viņš paskaidroja, ka mēģinās uzspridzināt lielo sienas plāksni, kas noslēdz izeju. Gāju grīļodamies, it kā būtu piedzēries. Labi, ka Aļiks un Kama mani atbalstīja.

Tikko bijām iegājuši komandanta istabā, Aļiks tūlīt mūs atstāja un atgriezās pie Sabira. Kaut arī abi bija saķildojušies, tomēr Aļiks, kā likās, negribēja ļaut Sa­biram vienam uzspridzināt plāksni.

Mēs ar Kamu sēdējām komandanta istabā un gaidījām, kas notiks. Šeit valdīja tāds klusums un miers, ka šķita — šis ir kādas iestādes kabinets un tā saimnieks var kuru katru brīdi ienākt. Es vēlreiz palūkojos uz­rakstā blakus sarkanajam rokturim; pēc tam kad biju izlasījis vārdnīcu, zināju, ko nozīmē vārds «Tod». Tul­kojumā tā ir «nāve». Vārdnīcā šis vārds bija sastopams ļoti bieži. Nu vēl — «erschieBen», kas nozīmēja «no­šaut». Arī to es biju labi iegaumējis, jo šie divi vārdi bija lasāmi gandrīz katrā vārdnīcas lappusē.

Tad atskanēja šausmīgs sprādziens. Istabas durvis bija cieši aizvērtas, bet pēc sprādziena tās ar lielu spēku atvērās un atsitās pret sienu. Acumirklī nodzisa visas sveces.

Aļiks pastāstīja, ka Sabirs, atvilcis un pagriezis gra­nātas rokturi, pieslējis to pie plāksnes, bet pats kopā ar Aļiku meties atpakaļ un paslēpies aiz bruņutranspor­tiera. No šī sprādziena nekāda labuma gan nebija — dažās vietās tas vienīgi ieskrāpēja grīdu un plāksnes virsu. Un vairāk nekā!

Mēs vēl ilgi sēdējām komandanta istabā. Katrs ierosi­nāja kādu priekšlikumu, bet tas notika tāpat vien, jo bija skaidrs, ka mūsu stāvoklis ir gaužām bēdīgs. Ne­manot visi bija sākuši runāt ar Sabiru, bet tagad viņš vairs starp mums nebija galvenais. Mums vispār vairs nebija vajadzīgs nekāds galvenais, pat ja valdītu agrākās attiecības.

Cēlāmies un gājām ārā no komandanta istabas.

Visiem ļoti gribējās ēst. Neviens par to nerunaja, bet ēst gribējās briesmīgi. Prātā bija tikai ēdiens. Do­māt par ko citu nebija nemaz iespējams. Katrs bija atlaidies savā guļvietā un sapņoja vienīgi par ēdamo. Labi, ka es biju atradis vārdnīcu, citādi patiešām sajuktu prātā. Visi gulēja, nepārmīdami savā starpā ne vārda, bet visapkārt valdīja tāds klusums, it kā mēs būtu vienīgās dzīvās būtnes pasaulē. Vienīgi skeleti krita uz nerviem, es centos iztēloties, ka arī tie kādreiz bijuši dzīvi cilvēki, taču tas man neizdevās. * Šķirstīju mazo vārdnīcu un brīnījos, cik toreiz bijuši savādi laiki. No katras lappuses skan šausmīgi draudi. Un gandrīz par visu viens sods — nāve! Pat lasīt baismi: «… pakļauts nošaušanai», «… nāve nošaujot». Lai nebūtu tāda vienveidība, tāpēc droši vien vienā vietā raksta «nošaušana», bet citā «nāvessods». Vai nu «Tod», vai «erschieBen». Vai varbūt, ja saka «nāvessods», tad pastāv vēl kāds cits cilvēka nogalināšanas veids, nevis nošaušana, bet pakāršana vai galvas nociršana? Un pats galvenais — par ko? Ja padomā, traks var palikt: par komunista vai karavīra slēpšanu — nāve. Tas pats par partizānu atbalstīšanu. Par atsacīšanos braukt uz Vāciju. Par to, ka esi klausījies padomju radio pārraidi. Tātad, ja cilvēks slēpis pie sevis mājās ievainotu biedru, viņu nošāva? Bet ko citu viņš varēja darīt, ja ne slēpt? Tātad iznāk, ka vajadzēja iet un nodot, vai ne? Vai tiešām cilvēki, kas sastādījuši šo vārdnīcu, nav sapratuši, ka par tādām lietām nedrīkst cilvēku nogalināt? Gandrīz katrā lappusē par visu labo, ko cil­vēks dara, tiek piedraudēts ar nāvi. Par visu nāve!

Es nekādi nespēju iztēloties, ko tas nozīmē — nāve. Zinu, protams, ka visi cilvēki reiz mirst, bet nekā ne­spēju ticēt, ka arī es kādreiz miršu. Ka viss apkārtējais paliks, kā bijis, tikai manis vairs nebūs. Kad visu to mēģinu iedomāties — varu arī, bet, tiklīdz nonāku līdz vietai, kad man pašam jāmirst. .. Neticu — un viss! Arī to, ka manis kādreiz vēl nav bijis, nevaru iedomāties. Zinu, ka tāds laiks ir bijis, bet iztēloties to nevaru. Savādi gan!

Kama pievirzījās man pavisam tuvu, ar rokām apņēma man galvu kā mazam bērnam un jautāja:

—   Vai tev ļoti sāp?

Es pakratīju galvu par zīmi, ka nesāp. Runāt man to­mēr grūti, žokļi sāp, kad veru muti vaļā.

—  Mēs visi šeit nomirsim, — Kama secināja. — Un neviens mūs nekad neatradīs, — viņa turpināja, un viņas seja visu laiku bija ļoti nopietna, it kā viņa būtu pilnīgi pārliecināta — mūs nekas vairs nevar glābt.

Mēs bijām iesnaudusies un pēc pamošanās nekā neva­rējām noteikt laiku: vai pašlaik ir rīts vai nakts, vai varbūt jau liela diena. Kama bija aizmirsusi uzvilkt pulksteni. Bet vispār tas mums jau bija vienaldzīgi. Mēs gandrīz vairs nemaz necēlāmies augšā. Vienīgais labums, ka ēst vairs negribējās. Bada sajūta bija pilnīgi izzudusi. Ēdienu mēs pat neatcerējāmies. Ļoti vārgi gan bijām kļuvuši. Un Kama par visiem bezspēcīgāka. Viņa visu laiku vai nu gulēja aizmigusi, vai tāpat vien vaļē­jām acīm. Man viņas bija ļoti žēl. Tikai tagad sapratu, ka viņu mīlu. Agrāk es to tikai nojautu, bet šeit pilnīgi par to pārliecinājos. Līdz tam ļoti bieži biju iemīlējies. Pietika aiziet uz kino vai teātri, un tur es noteikti kādā iemīlējos. Tiesa gan, tas nebija uz ilgu laiku, visbiežāk uz dažām dienām, reizēm pat tikai uz vienu dienu. Arī lasot grāmatas, es ļoti bieži iemīlējos kādā varonē. Vislabāk man patika mīlēt karalieni Margo vai Bonasjē kundzi. Par viņām man ļoti patika sapņot. Savos sapņos par sevi domāju trešajā personā, nekad neesmu domājis tā: «Es viņu izglābu,» — bet nez kāpēc tikai šādiem vārdiem: «Viņš viņu izglāba.» Tā nu tas ir, sapņoju pats par sevi, bet tikai trešajā personā. Un iemīlējos vienmēr trešajā personā. Tur, protams, pat gailim jāsmejas, bet reiz es iemīlējos arī briesmonē Gorgonā. Goda vārds, iemīlējos!

Šodien es pilnībā sapratu, ka viss līdzšinējais ir bijis tīrie nieki salīdzinājumā ar manu mīlestību pret Kamu. Gribēju pat atzīties viņai. Un pateiktu arī, man nebija kauns ne no Aļika, ne Sabira. Pēkšņi man prātā iešāvās mans mīļākais dzejolis, es nolēmu to noskaitīt Kamai. Viņa noklausījās pantus līdz galam un neteica ne vārda. Kad jautāju, kā viņai paticis, viņa atbildēja: «Nekas. Dzejolis — tā nekas.» Labāk viņa būtu teikusi, ka viņai tas nemaz nav paticis, nevis šo «nekas». Bet, no otras puses, tas nemaz nav nepieciešams, lai viņai dzejolis patiktu. Es nez kāpēc biju iedomājies, ka arī Kamai tas patiks.

Sabirs tomēr ir puika uz goda! Viņš ir novārdzis tāpat kā citi un tomēr cenšas vismaz ko darīt. Viņš atkal pavēlēja mums doties slēptuvē, jo pats gribēja vēl vienu reizi pamēģināt uzspridzināt sasodīto plāksni. Šajā reizē viņš izmantos vairākas granātas. Mēs gājām uz koman­danta kabinetu, un šoreiz ceļš man likās ļoti gars. Nonākuši galā, mēs ilgi nevarējām atgūt elpu. It kā' būtu gājuši nevis pa līdzenu ceļu, bet rāpušies stāvā kalnā. Aļiks arī šoreiz gribēja iet līdzi Sabiram, jau bija pilnīgi sagatavojies to darīt, bet negaidot vainīgi pasmaidīja un apsēdās. Skaidrs, ka viņam nemaz vairs nav spēka.

Sprādziens izdevās tieši tāds pats kā iepriekšējais. Pēc tam noskaidrojās, ka granātu saišķī no sešām eks­plodējusi tikai viena. Pārējās droši vien bija bojātas. Un atkal nekāda rezultāta. No mēģinājuma nebija ne­kāda labuma, gluži otrādi.

Ka notikusi nelaime — to mēs uzreiz nemaz neaptvē­rām. Sākumā mierīgi sēdējām komandanta kabinetā un gaidījām Sabiru. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet viņa vēl arvien nebija. Šķiet, mēs pat aizsnaudāmies. Pēc tam es nobrīnījos, ka Sabirs vēl nenāk, un izgāju no kabineta. Kama un Aļiks man sekoja. Sabirs nekur nebija redzams. Tad mēs sapratām, ka ar viņu atgadī­jies kas ļauns.

Sabirs gulēja aiz bruņutransportiera viss vienās asinīs. Pirmajā mirklī man šķita, ka viņš miris, bet, kad mēs guļošajam pieskārāmies, viņš skaļi ievaidējās. Sabirs bija ievainots ar granātas šķembu — rokā virs elkoņa bija izrauts caurums. No brūces šļācās asinis. Aļikam, tās ieraugot, uzreiz saļodzījās kājas, un viņš apsēdās zemē, bet Kama sāka drebēt, un klusumā bija dzirdams, kā viņai klab zobi. Es palūkojos uz ievainojumu, un man šķita, ka caurums ir ļoti dziļš, gandrīz līdz pašam kaulam. Norāvu sev kreklu, saplēsu to strēmelēs un notinu Sabira roku virs ievainotās vietas; kaut kur biju lasījis, ka tādā veidā iespējams apturēt asiņošanu. No visa spēka es tinu lupatu ap roku, bet asins tecē­šana nemitējās. Tad sapratu, ka man nav tik daudz spēka, lai notītu strēmeles, kā nākas. Labi, ka man palīgā nāca Kama. Rokas viņai vēl arvien drebēja un zobi klabēja, bet viņa varonīgi turējās, un viņas palī­dzībai bija ļoti liela nozīme. Mēs apturējām asiņošanu un pārsējām ievainojumu. Turklāt mēs labi zinājām, ka no tādas apsaitēšanas ar netīru krekla stērbeli nav nekāda liela labuma, gluži otrādi — tas varēja beigties slikti.

Mēs iekārtojām guļvietas blakus bruņutransportierim. Vai veselu stundu nesām šurp naudas paciņas. Beiguši šo darbu, jutāmies pilnīgi bez spēka. Sabirs sākumā gulēja mierīgi, bet pēc tam sāka murgot. Sauca mūsu vārdus, visbiežāk manējo, sauca savu māmiņu. Atguvis samaņu, vienmēr prasīja dzert. Mēs visi pēc kārtas nesām Sabiram ūdeni. Es jau vairs negāju skeletiem ar līkumu, bet devos tiem pavisam tuvu garām. Zinu, ka tās ir tikai iedomas, tomēr katru reizi, paejot cieši gar tiem, man izlikās, ka tie veras manī un ļauni smaida. Tajā naktī, tiklīdz aizvēru acis, skeleti man rādījās sapnī. Arī vārdnīca sapnī atnāca pie manis ar visām savām draudpilnajām sarunām. Miegā netiku vaļā no sajūtas, ka es to lasu un lasu, un nekādi nevaru atrauties. Pat miegā brīnījos, ka šajā vārdnīcā par visu paredzēts nāvessods. Par visu labo.

Pēc tam mēs sākām mirt. Tagad es varēju iedomāties, ka manis nebūs. Uz zemes viss paliks, kā bijis, bet ma­nis vairs nebūs. Pats nezinu, kā šī pārvērtība manī notikusi, bet tagad es skaidri zinu, ka varu nomirt. Es gulēju un domāju par visu ko. Par lietām, kuras man agrāk nebija nākušas prātā. Par nāvi, teiksim, es nekad līdz šim nebiju domājis. Jā, kāpēc gan agrāk man būtu vajadzējis domāt par nāvi? No maniem paziņām ir miris tikai viens cilvēks — meitene Naila no mūsu ielas. Viņa pakļuva zem mašīnas. Uz bērēm sanāca visa mūsu iela. Visiem bērniem iedeva vainagus, un mēs rindā gājām aiz zārka. Uz kapsētu gan mums neļāva braukt. Kad nonācām līdz Narimanova prospektam, mums pavē­lēja atgriezties mājās. Laikam tāpēc, ka visi cilvēki raudāja un pieaugušie negribēja, lai bērni to redz. It sevišķi Nailas māte — aiz bēdām viņa beidzās vai nost. Meitenes tētis gan neraudāja, viņš gāja pirmais aiz zārka, divi mūsu kaimiņi veda viņu zem rokas, un ik pa brīdim viņš nogurušā balsī vaicāja: «Kā tas var būt? Kas te notiek?» Neviens viņam neatbildēja uz šiem jautājumiem. Arī es nodomāju: kā tas var būt, ka Nailas vairs nav? Toreiz bērēs mēģināju iedomāties, ka arī es kādreiz nomiršu, bet man nekas nesanāca. It kā galvā kaut kas salūztu, pareizāk sakot, apstātos, tiklīdz mēģi­nāju iztēloties, ka es nomiršu un manis vairs nebūs. Pats nobrīnījos, ka nespēju iedomāties tik vienkāršu faktu. Savas bēres gan varēju iztēlē skatīt, kā visi ies un raudās, viss padevās ļoti labi līdz tai vietai, kur vajadzēja iedomāties, ka manis vispār vairs nebūs un es vairs nejutīšu neko — ne dzirdēšu, ne redzēšu. Lai kā pūlējos, tomēr bez panākumiem. Bet tagad jutu, ka tas var būt. Speciāli par to nedomāju, tikai jutu.

Mēs visi gulējām klusēdami, vienīgi Sabirs vaidēja. Būdams nomodā, arī viņš neizdvesa ne skaņas, bet, tikko aizmiga, tā sāka kunkstēt. Viņa roka bija ļoti stipri sapampusi, it kā piepūsta, tumši sarkana un dega kā ugunī. Ievainojumu mēs gan pārsējām, taču no tā bija maz labuma, visa roka bija kļuvusi tumša, un bez zālēm Sabiram acīmredzot sāksies saindēšanās.

Es gulēju un domāju, cik labi būtu, ja mēs nebūtu ielīduši šajā sasodītajā spraugā. Visi četri atrastos jau Baku, ietu skolā. Pats pabrīnījos, ka ar tādu patiku domāju par skolu, par savu māju. Agrāk pat nejutu, cik tur labi. Taču visvairāk domāju par māmiņu un tēti, atmiņā nāca dažādi notikumi, nevis kādi īpaši, bet paši parastākie, piemēram, ka es nāku no skolas, bet māmiņa stāv uz kāpnēm un gaida, kamēr es uzkāpju pa tām, uzsmaida man, vai arī par to, ka vakaros es skatos televizoru, bet māmiņa ar tēti sarunājas, pat nezinu, par ko viņi runā, bet, kā izrādās, tas ir ļoti patīkami, ka visi atrodas kopā savās mājās, kaut arī šajā laikā nekas īpašs nenotiek. Tagad visu to iedomājoties, man kaklā, sāka kņudēt, un es atkal ķēros pie savas vārd­nīcas.

Kaut kas mani tajā pievelk, nevaru tikai saprast — tieši kas. Es zināju šo grāmatiņu jau no galvas. Varēju precīzi pateikt, par ko paredzēts nāvessods, vēl konkrē­tāk — par ko pakāršana un par ko nošaušana. Biju jau ievērojis likumsakarību, ka toreiz, ja cilvēks gribēja labu tikai sev, teiksim, ja viņš slēpa no vāciešiem, ka ir komunists vai karavīrs vai arī ka viņam mājās ir radiouztvērējs, tad viņu nošāva, bet, ja kāds vēlēja labu otram — slēpa pie sevis ievainotu karavīru vai palī­dzēja partizāniem —, tad viņu pakāra. To visu lā"sot, pārņēma savāda sajūta, un, lai arī cik reižu to visu pārlasīju, nekādi nevarēju pierast, katru reizi no šiem draudiem tapa arvien baigāk. Lasot šo vārdnīcu, es jutu, ka pastāv kaut kāda galvenā dīvainība, bet nekādi ne­varēju saprast, kur tā pastāv. Tomēr jutu, ka tāda ir.

Aļiks piecēlās un devās pēc ūdens. Viņš kustējās ļoti lēni un grīļojās kā iereibis. Tomēr atnesa dzeramo ūdeni mums visiem. Sākumā mēs padzirdījām Sabiru, pēc tam Kama norija dažus malkus. Arī es iedzēru ūdeni, un tūlīt vēderā man sākās griezīgas sāpes, taču es biju pie tā jau pieradis: tikko noriju malku ūdens, kaut pavisam nelielu, kuņģi sākas spazmas. Tāpēc mēs centāmies dzert pēc iespējas mazāk, vienīgi, kad slāpes kļuva neizturamas. Aļiks nosēdās man blakus, viņa seja bija bāla, bāla. Pēkšņi viņš man jautā:

—  Vai tiešām mēs paliksim šeit, tāpat kā tie tur? — un pamāj ar galvu uz skeletiem.

Kama, to izdzirdusi, sāk raudāt. Piespiež savu seju manējai un raud, it kā es varētu viņai palīdzēt.

Man jau bija skaidrs, ka mēs paliksim šinī alā uz visiem laikiem, tāpat kā palikuši šie skeleti. Un neviens nekad neuzzinās, ka mēs esam šeit, paies varbūt tūkstoš gadu, bet nevienam nebūs zināms, ka mēs šeit bezjē­dzīgi esam aizgājuši bojā. Pārvērtīsimies par skeletiem tāpat kā tie. Vienīgā atšķirība, ka mēs šeit nokļuvām nejauši, bet tie paši speciāli ienāca alā un paši cits citu apšāva, lai gan tiem bija iespēja izkļūt no šejienes ārā. Ņēma un nogalināja cits citu kā skorpioni. Bet ko gan varēja sagaidīt no cilvēkiem, kas sastādījuši tādu vārdnīcu? Varbūt tieši kāds no viņiem izdomājis, ka par visu vajag nogalināt. Sākumā citus, bet pēc tam vienam otru.

Es domāju par visiem šiem notikumiem un vēl par kaut ko, reizēm ar mani tā atgadās, ka es domāju par vēl kaut ko, lai gan uzreiz nevaru pateikt — par ko. Arī šoreiz nevarēju to pateikt, varbūt vēl jo vairāk tāpēc, ka meitene, vēl arvien raudādama, bija mani apkampusi. Viņa izskatījās šausmīgi nelaimīga, un pēkšņi es sacīju:

—   Nebaidies, Kama, gan mēs tiksim ārā no šejienes.

To pateicis, es pats biju apmierināts, jo Kama kļuva

gaužām priecīga, goda vārds, viņas acis, nupat vēl tik izbaiļu pilnas, it kā viņu kāds gatavotos sist, pēc maniem vārdiem pārvērtās, izbailes tajās pazuda un acumirklī parādījās prieks, viņa ar acīm it kā smaidīja. Meitene tūlīt man noticēja un iesaucās:

—  Vai patiešām? Agrāk tu neteici, ka tiksim ārā! — Un skatījās uz mani tā, it kā viss tiešām būtu atkarīgs tikai no manis. No otras puses, man bija nepatīkami, ka es viņu tā apmānu.

Bet pats dīvainākais, ka arī Aļiks man noticēja. Viņš, tāpat kā Kama, nopriecājās un jautāja:

—  Vai tu esi ko izdomājis? — Arī viņa acis tapa tik­pat priecīgas kā meitenei. Man neatlika nekas cits kā teikt — jā, kaut kas man ir padomā, tikai neesmu vēl visu pārlicis līdz galam.

Pēc šīs sarunas mēs aizmigām. Trīs pēdējās diennaktīs, kas bija pagājušas pēc Sabira ievainošanas, mēs ļoti daudz gulējām, pamodāmies uz īsu brīdi, bet drīz vien atkal aizmigām.

Arī miegā es netiku vaļā no šīs sasodītās vārdnīcas. Tā man pamatīgi iesēdusies galvā! Kā miegā, tā nomodā domāju par to, kaut kas tanī nedeva man mieru, bet, kas īsti, — to nekādi nespēju apjēgt. Visu laiku man acu priekšā rēgojās vārdnīcas rindas. Pats interesantā­kais — ne tikai krievu valodā rakstītais, bet arī vācis­kais teksts, lai gan vāciski es neprotu nevienu vārdu, tomēr vārdi stāv acu priekšā, it sevišķi «Tod» un «er- schieBen». Droši vien tāpēc, ka tie vārdnīcā visbiežāk lietoti. No teksta es sen sapratu, ka tie nozīmē — pakārt, nošaut un nāve.

Es vēl gulēju, kad pusmiegā izdzirdēju kliedzienus. Uztrūcies redzu, ka Sabirs kliedz. Viņš pielēcis kājās no savas guļvietas un kaut ko sauc, tikai nevaru neko saprast. Acis viņam plati ieplestas, taču viņš nevienu no mums nepazīst, tikai stāv un aizsmakušā balsī kaut ko sauc. Nevienu vārdu nevar saprast. Viņš murgo. Trijatā mēs viņu noguldījām. Viņš dega kā ugunī, lūpas bija gluži melnas un sasprēgājušas. Pieliku viņam pie mutes ūdeni, viņš vēl brītiņu kaut ko murmināja, bei­dzot aizmiga.

Tālākos notikumus es atceros gaužām vāji. Nezinu pat, cik ilgs laiks pagāja. Atjēdzies pavēros apkārt, visi gulēja, un bija pavisam tumšs, gaismu deva viena vienīga svece, arī tā jau bija gandrīz izdegusi, acīmre­dzot neviens no mums ilgi nebija pamodies un aizde­dzis jaunas.

Es piecēlos un devos pēc svecēm. Tās atradās pavisam netālu no vietas, kur es gulēju, taču man bija ļoti grūti aiziet līdz tām. Ceļā es trīs reizes apstājos, bet neapsēdos, jo piecelšanās prasīja neiedomājamu piepūli.

Aizdedzināju vienu sveci un pēkšņi paliku stāvot ar trīsošo liesmu rokā. Man vajadzētu iedegt vēl citas sveces, bet es stāvēju un domāju. Nostāvēju krietnu laiku, jo domas bija gausas, ar grūtībām tās radās galvā. Nekādi nespēju koncentrēties, izdomāt domu līdz galam, it sevišķi vienu. Grūtības vēl pavairoja vārds «Tod», jo tas visu laiku stāvēja acu priekšā un traucēja domāt. Šis vārds man ņirbēja acīs, tomēr es sāku kus­tēties. Nevis uz to pusi, kur gulēja mani biedri, bet uz pretējo. Galva man bez mitas dūca, tomēr es nepa­metu savas domas, kaut vārds «Tod», tāpat kā agrāk, traucēja.

Laikam biju gājis ļoti ilgi, jo, kad nonācu koridorā pie komandanta istabas durvīm, ievēroju, ka svece man rokā izdegusi jau līdz pusei, tādēļ nodomāju, ka atpa­kaļceļam gaismas var nepietikt, tomēr tas ienāca prātā tikai starp citu.

Komandanta istabā viss bija tāpat kā iepriekš. Nekas nebija mainījies un, protams, arī nevarēja mainīties, tomēr es nācu tieši uz šejieni.

Vēlreiz uzmanīgi aplūkoju telpu un neko jaunu neatklāju. Hitlers no portreta skatījās uz mani tieši tāpat kā iepriekšējo reizi. Viņa acis bija labsirdīgas, bet ūsas tādas pašas kā mūsu kaimiņam tēvocim Ma- medam. Arī deguns tikpat garš. Ja es nezinātu, ka tas ir Hitlers, man nekad nenāktu ne prātā, ka šis cilvēks komandējis alā esošos briesmīgos skeletus — bijušos cilvēkus, kuri nošāva un pakāra ļaudis tikai tāpēc, ka tie centās darīt labu pārējiem. Par karu esmu daudz lasījis, arī dažādas kinofilmas redzējis, taču man vien­mēr licies, ka tas viss noticis ļoti sen, protams, ne tik sen kā Aleksandra Ņevska vai Kventina Dorvaraa laikos, to­mēr visi šie notikumi attiecas uz tik senu pagātni, ka es, protams, ar interesi skatījos filmas un lasīju grāmatas par šo karu, taču nekad nebiju iedomājies, ka tas bijis tik briesmīgs. Lasot stāstu vai skatoties kinofilmu, es ienīdu fašistus tikai mazliet vairāk nekā teitoņu ordeņa bruņi­niekus, kardināla gvardus, viltus Dmitrija karavīrus vai, piemēram, katoļus Bērtuļa naktī. Tam visam taču nebija nekāda sakara ar mani. Pēkšņi es sajutu, cik nežēlīgi cilvēki tie bijuši un kādā briesmīgā laikā tie dzīvojuši. Arī Hitlera seja tagad šķita baismīga, tikpat nepatīkama kā galvaskausi tur — pie bruņutransportiera. Labu laiku stāvēju un blenzu uz Hitleru, nekādi nevarēju aiziet. Tas tāpēc, ka domas bija gausas, gausas. Pēc tam atcerējos, ka esmu atnācis pavisam cita iemesla dēļ, apgriezos un sāku iet uz pretējās sienas pusi.

Arī šeit viss bija pa vecam. Virs stikla skapja tas pats nesaprotamais uzraksts, kurā tagad man zināms viens vārds — Tod. Arī šeit viņi draud ar nāvi!

Es piegāju pie rakstāmgalda un paņēmu masīvo mar­mora pelnutrauku. Tas man likās ļoti smags. Patiesībā tas, protams, bija daudz vieglāks, bet man šķita, ka tā svars ir kā astoņkilogramu hantelei.

Šo pelnutrauku es triecu pret stiklu, aiz kura atradās svirslēdzis, stikls ar skaļu šķindu sašķīda smalkās drus­kās. Tad es pakāpos uz krēsla un pieķēros pie sarkanā roktura, virs kura stāvēja uzraksts, brīdinot par nāves briesmām.

Tagad es sapratu, ka tas nav nekāds svirslēdzis, jo ne augšā, ne apakšā nemanīju elektrības kontaktligzdu. Rokturis bija no metāla un šķita ļoti smags. Pirms pa­vilku to uz savu pusi, es nodomāju, ka vajadzētu pamo­dināt un brīdināt pārējos, arī viņiem vajadzēja būt šeit kopā ar mani. Sāku šaubīties, vai neaiziet pēc viņiem, bet tad pārdomāju, pēc tam vairs vispār neko nedo­māju, jo rokturis bija smags un negribēja kustēt ne no vietas, lai gan vilku no visa spēka. Tad es ar kājām atgrūdu no sevis krēslu un paliku karājoties rokturī ar visu ķermeni. Tikko pamats zem kājām bija zudis, ap rokturi sažņaugtie pirksti aiz nespēka sāka laisties vaļā, izrādījās, ka rokas neiztur manu svaru. Lai arī kā es centos sažņaugt plaukstas, tās neklausīja un bija jau gandrīz pilnīgi atlaidušās. Un tieši šajā mirklī rokturis izkustējās un sāka slīdēt uz leju. Kriz­dams zemē, es izdzirdu dobju sprādzienu, it kā troksnis nāktu no klints iekšienes.

Brītiņu pasēdēju uz grīdas, tad piecēlos, paņēmu sveci un izgāju koridorā. Iešana tagad bija vēl grūtāka, un laiku pa laikam man vajadzēja atslieties pret sienu, lai atvilktu elpu.

Izgājis no koridora alā, es pat nesapratu, kas noti­cis, — alā bija gaišs. Gaisma nāca no liela taisnstūra, kura vietā agrāk atradās metāla plāksne.

Pagāja ilgs laiks, kamēr pamodināju Kamu un Aļiku. Viņi nemaz negribēja pamosties. Un arī pēc pamošanās man vajadzēja vairākas reizes viņiem paskaidrot, kas noticis.

Mēs piecēlām arī Sabiru. Paņēmām viņu zem rokām un vedām. Viņš gan cilāja kājas, taču neko neapjēdza, jo bija bez samaņas.

Metāla plāksne gulēja zemē, tā bija nokritusi ārpusē. Izgājuši no alas, atradāmies aizā, kas bija biezi aizau­gusi ar kokiem un dzeloņainiem krūmiem. Pirmais, ko es ieraudzīju, bija debesis, sajutu svaiga gaisa un lapu smaržu, no kuras man apreiba galva tik stipri, ka ar pūlēm noturējos kājas.

Mēs gājām ļoti ilgi, lauzdamies cauri biezoknim. Vai­rākas reizes pakritām, un piecelties bija ārkārtīgi grūti. Sevišķi Aļikam, kurš, pēdējo reizi paklupis, paziņoja, ka tālāk vairs neies. To pateicis, viņš aizmiga. Tad es nolēmu, ka vienīgā izeja — mums ar Kamu doties tālāk, atrast cilvēkus un atsūtīt tos Aļikam un Sabiram palīgā. Taču arī Kama atsacījās iet, paziņodama, ka viņai nemaz vairs nav spēka. Aiz vārguma viņa pat nespēja parunāt ar mani. Es gāju viens. Piekodināju viņai nebaidīties, jo es sameklēšu cilvēkus un atvedīšu tos uz šejieni, taču viņa mani vairs nedzirdēja. Lāgā nezinādams, uz kuru pusi doties, es gāju cauri krūmiem uz priekšu.

Kur vien skatījos, visur vienīgi koku stumbri un zari, cita nekā neredzēju. Pēc tam iznācu kādā klajumā. Kā izrādījās, aiza te izbeidzās pie platas šosejas. Es izgāju uz tās un apsēdos ceļa malā. Sāku gaidīt, kādu mašīnu. Nosēdēju ilgi, bet šoseja kā bija, tā palika tukša. Pēc tam pēkšņi ieraudzīju, ka uz tās ir vairākas mašīnas, bet ap mani salasījušies cilvēki, kuri izskatījās izbijušies un norūpējušies. Atceros tikai to, ka viens no viņiem jautāja: «Puika, kas tev noticis? Kā tu šeit nokļuvi?» — un kā es norādīju viņam uz aizu un teicu, ka tur iet bojā cilvēki, bet pēc tam vairs neko nere­dzēju un nedzirdēju.

Es nācu pie samaņas lielā, gaišā istabā, un pirmais cilvēks, ko tur ieraudzīju, bija mana māmiņa. Arī tētis atradās tepat. Pirmo gan ieraudzīju māmiņu. Viņa sē­dēja blakus manai gultai, sēdēja un skatījās uz mani, acis nenovērsdama, un es varu droši apgalvot, ka ne­viens nekad nav uz mani tā skatījies. Kā izrādījās, es atrados slimnīcā. To visu man pastāstīja vēlāk, vairākas dienas man neļāva runāt ne vārda un arī man neko neteica — ka visi pārējie mani biedri atrodas šajā pašā slimnīcā. Pēc tam pastāstīja, ka es esot nācis pie sama­ņas vēlāk par visiem, droši vien tāpēc, ka esmu pats jaunākais un man ir visvājākais organisms, vārgāks nekā citiem.

Es šajā laikā domāju vienīgi par ēdienu, nekas cits man nebija prātā. Ēst gribējās tā, ka biju gatavs aprīt spilvenu. Taču pirmajās dienās man deva tikai sulu, gabaliņu biezpiena un dzidru buljonu, vairāk neko, lai arī kā es lūdzos. Tikai piektajā dienā man atļāva apēst mazu gabaliņu pastētes. Neko garšīgāku par to neesmu ēdis!

Pēc desmit dienām mēs, tas ir, Aļiks, Kama un es, satikāmies. Es jautāju, kur Sabirs, un viņi man pastās­tīja, ka ar Sabiru bijis ļoti slikti, domājuši pat, ka viņš neizturēs. Viņam bija sākusies gangrēna, ārsti pat gri­bējuši amputēt ievainoto roku, tikai nesen ticis pie­ņemts galīgais lēmums to atstāt. Mēs gribējām viņu apmeklēt palātā, taču ārsts to neatļāva, teica, ka šodien mums pietiek — esam pastaigājušies. Koridorā mēs bijām minūtes desmit, piecpadsmit, bet, atgriežoties palātā, es aiz noguruma nevarēju kājas pavilkt. Kama un Aļiks jutās daudz možāk.

Kad pamodos, pie manas gultas sēdēja divi cilvēki — viens no tiem bija majora formā. Abi žurnālisti. No pilsētas un no karaspēka daļas avīzes. Viņi mūs uzsla­vēja, teica, ka mēs esot zēni uz goda un visi tikšot apbalvoti. Man kā pašam galvenajam došot ordeni vai medaļu. Es nodomāju, ka viņi ir kaut ko sajaukuši, un, lai vēlāk nebūtu nekādu pārpratumu, teicu, ka es neesmu nekāds galvenais un nekad tāds neesmu bijis. Viņi saskatījās, un pēkšņi militārais man pateica ko tādu, kas mani šausmīgi pārsteidza. Kā izrādījās, visi trīs — Aļiks, Kama un Sabirs vienā balsī apgalvojuši, ka tur, alā, es esot bijis pats galvenais. Nekad neticēšu, ka Aļiks vai Sabirs varētu nopietni uzskatīt mani par galveno, tas ir, varbūt ne par galveno, bet tādu pašu kā viņi; abi taču visu mūžu mani nicinājuši. Bet pats interesantākais, ka es, kaut arī ne uzreiz, tomēr noticēju majoram, ka tā ir patiesība.

Viņi uzdeva man vairākus jautājumus, pēc tam majors vaicāja, kā, nezinot vācu valodu, man ienācis prātā ieslēgt ārkārtējo spridzināšanas ierīci — vienīgi šādas rīcības dēļ mēs tagad esam brīvībā. Viņš pārtulkoja man uzrakstu virs stikla skapja — tur bija rakstīts, ka par ārkārtējās spridzināšanas ierīces ieslēgšanu bez rakstis­kas komandanta atļaujas draud nāvessods! Šāds sprā­dziens uz ilgu laiku sabojātu automātisko alas izeju, tāpēc to arī sauc par ārkārtējo un tāpēc tur piekārts tik stingrs aizliegums. Vārdu sakot, tas bija domāts kā pēdējā iespēja. Es nodomāju, ka mums tā tiešām bija pēdējā iespēja. Majors vēl vienmēr gaidīja, ko es viņam atbildēšu, viņš gatavojās pat pierakstīt. Es teicu: ienāca prātā — un viss! Ko citu es varēju viņam atbildēt?

Tomēr majors neatlaidās un centās uzzināt, kāpēc es pēkšņi biju ieslēdzis ierīci, kas atradās izejai pretējā galā. Labi, ka šajā laikā sākās ārsta apgaita un palātā ienāca galvenais ārsts. Viņš lūdza žurnālistus aiziet. Tie tūlīt paklausīja, laipni atvadījās no manis un gāja prom, piebilzdami, ka atnāks vēlreiz.

Pēc viņu aiziešanas es nodomāju, ka agrāk vai vēlāk uz šo jautājumu vajadzēs atbildēt. Šis majors droši vien mierā neliksies, līdz būs savu panācis. Varbūt viņš pat apvainojās, ka es neatbildēju uzreiz. Vai tad tā uzreiz var atbildēt? Tad vajadzētu ļoti gari stāstīt par šiem esesiešu skeletiem, kas kādreiz cits citu nošāvuši, par vārdnīcu, kurā draudēja ar nāvi par visiem labajiem darbiem, par to, ka sākumā man bija ļoti daudz jādomā par tiem cilvēkiem, kuri, par spīti draudiem, darīja citiem labu, apzinādamies, ka par to viņus gaida nāve, un par daudz ko citu. Es visu pārliku, kas man nākam­reiz būs jāstāsta majoram, lai labāk izskaidrotu, kā man ienāca prātā šī doma: ja jau fašisti par to draud ar nāvi, tad tas noteikti būs kaut kas labs… Es vēl brītiņu domāju par to, bet tad ienāca māmiņa un tētis un es sāku sarunāties ar viņiem.

Es runāju ar saviem vecākiem un tajā pašā laikā domāju, cik viņi man mīļi.

Viņi man pastāstīja par zemestrīci. Kā izrādījās, toreiz es nebiju kļūdījies: dienu un nakti bija jūtami apakš­zemes grūdieni. Mūsu ciemā un arī blakus ciematos sagrautas vairākas mājas, bet, par laimi, neviens cilvēks bojā nav gājis. Agrāk gan ar mani nekad tā nav bijis: esmu kopā ar vecākiem un tajā pašā laikā arī domāju par viņiem.

PAR VISU LABO — NĀVE

Maksuds Ibrahimbekovs

Redaktore G. LIvensone. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore G. SJepkova. Korektore I. Rudusa.

Nodota salikšanai 28.09.81. Parakstīta ie­spiešanai 04.05.82. Formāts 84 X 108/32. Tipo­grāfijās papīrs JVa 2. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 7,56 uzsk. iespiedi.; 8,82 uzsk. kr. nov„ 8,12 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. JVa 437. Cena 65 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīga, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. JVfa 28/31092.17-2739. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevnie­cību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Teksts salikts, vāks un priekšlapas iespiesti Rīgas Pa­raugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Ibrahimbekovs M. Ib 870 Lai viņš paliek pie mums; [Par visu labo — nāve]: Stāsti / No kr. vai. tulk. J. Roze; Māksi. G. Kļava. — R.: Liesma, 1983. — 142 lpp., ii. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi).

Divi stāsti par azerbaidžāņu skolēnu dzīvi, par draudzību, par pašaizliedzīgu rīcību dramatiskās situācijās. Jaunajiem varoņiem pašiem jārisina svarīgi morāli ētiski jautājumi attiecībās ar saviem vienaudžiem un vecākiem.

70303—28

I- 226.82.4702360200

M801(ll)—83 84. Az