/ Language: Latvia / Genre:prose_history,

Jaunie mērnieku laiki

Matīss Kaudzīte

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI Matīss Kaudzīte ««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa ievērojamā personība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina rea­lizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necilvēcīgi ļaudis. Sludinātās lai­mes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stiprākie, un tas ir viņam gandarījums.» (A. Goba, 1925. gadā.)

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

1. Lai nu kā, lai nu kā!

 — Lai nu kā, lai nu kā! Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņ! Nu jel reiz tā savu mūžu gaidītā taisnība nāks! Cik man netaisnība nepatīk, to gan neviens cilvēks nevar zināt. Cik es neesmu ap tiesām skraidījusi, lai taisnībai tiek virsroka pie manas lietas, bet velti, kā velti! Visur bagātība priekšā, tai vienumēr pārsvars. Un nu pēdīgi viņa, šī ilgi gaidītā taisnība, klāt! Nu tai bagātības netaisnībai reiz gala dienas atnākušas. Še nu, Brenc, izlabo manu pulksteņu. Viņš bieži stājas. Dažreiz sit daudz, dažreiz nemaz un paliek pakaļ. Tad nu, jā, tad nu mums, tiem nabagiem, arī vieglu dienu laiks tuvu! Nu bagātie varēs savu reizi agri celties un dubļus brist! Ko tu, Brenc, saki? Vai tu nepriecājies līdza?

Mehāniķis Brencis Linums, kuram darba istaba bij pilna gan šujmašīnu, gan piena separatoru, gan velosipēdu un sienas apkārstītas pulksteņiem, kas tikšēja un sita, paņēma mierīgi no dedzīgi runājošās Dārtas Steņģes drēbē sasietu sienas pulksteņu, izraisīja to un, viņa iekšieni aplūkodams, atbildēja:

— Manai sacīšanai un manam priekam vēl laika diezgan. Priecājies vien tāļāk.

— Kā tu, nabaga cilvēks, nepriecāsies, kad pēc visa mūža grūtumiem un trūkumiem nu visai nevienādības netaisnībai gals, kad taisnība nāk viņas vietā! Man nekas tā nemīl ka taisnība — taisnība vien! Kad pasaules bagātību izdalīs, tad visiem būs diezgan. Visi iztikuši, visi vienādi gan pie mantas, gan pie darbiem.

— Labi, labi! Man jau tad savas daļas visai tāļu jāmeklē nebūs, — Linums lēnām runāja, ap saņemto pulksteņu darbodamies. — Es jau tad dabūšu no tevis vismaz pāra govju, vienu zirgu, pāra desmit pūra labības un dažādas darba lietas.

— Vai tev prāts, Brenc, ko tu runā!? Vai nabagam no nabaga jāņem? — Steņģene kā izbailēs izsaucās. — Skaties jel turp, kur spīd bagātība, ne uz mani, kas nezin kādām grūtībām savu dzīvīti iekopusi.

— Kad dalīšanai jānāk, tad viena alga, kā kurš pie mantas ticis. Tad ņem visiem tik daudz nost, cik kuram pāri par vienlīdzības samēru, — Linums izskaidroja, galvas nemaz nepaceldams no darba. — Pielūko, kad tik tavam prieka karstumam nav pārāk ātri jāatdziest,

— Ak tu tētiņ Dieviņ! Vai tad man tik daudz var būt, ka vēl jāņem nost?

— Vai tu pati tā nevari saprast, ka pasaule mazak ir tādu, kas par tevi turīgāki un bagātāki, nekā tādu, kas mazturīgāki un nabadzīgāki? No kā tad tiem. ņems, kuriem pietrūks? — Linums vaicāja.

— Lai ņem, no kā ņemdami, es savas nabadzības gan nedošu dalīt, ja ari man nekā klāt negribētu dot, — Steņģene jau kā uzskaitusies atteica, atmezdama pār muguru savu rūtaino segu atpakaļ uz krēsla atzveltnes.

— Kad tu nedosi ar labu, tad būs, kas piespiež ar varu: lūgties valdība neies, — tā Linums.

— Es tad uz kristapi vai kumisaru, bet ļaut neļaušu, — Steņģene, vai dūri savilkdama, izsaucās.

— Būs gan tad tev vairs tādi «kristapi» un «kumisari», kādu tev vajadzēs! Tad viņu vietā nāks tik tādi, kas neklausītājiem un pretniekiem liks laužņus mutē kā kara jātnieki ietiepīgiem zirgiem, kamēr iemāca mierīgi klausīt, — Linums atbildēja.

— Nu, vai tad tāda valdība būs laba? Man gan viņa nepatiks, — tā atkal Steņģene.

— Laba vai nelaba, patīk vai nepatīk, par to es nesaku nekā, — Brencis, savu darbu darīdams, skaidroja, — es tik izstāstu, kā būs, vairāk nekā — bet tu jau tik pati par viņu ļoti priecājies. Par bijušām valdībam mēs varam spriest un prātot kā gribēdami, varam stāstīt viņu nepareizības un vainas, bet par pastāvošo valdību nedrīkstam sacīt nekā cita kā tik labu vien un klausi ar mierīgu pratu, ko viņa vēlēs, vairāk nekā.

— Lai dara, kā kurš grib, bet es gan viņai tādai neklausīšu, — Steņģene noteica jo cietigi.

— Tur nedabūs vis neviens darīt, kā gribēs, bet visiem būs jādara, kā vēlēs, un, kas pretosies, tas parādīs tik savu muļķību un uzkraus sev postu, kā to piedzīvo visi valdību neklausītāji. Valdībai spēka diezgan likt savas pavēlēs piepildīt.

— Nu, lai tad dzen mani vai uz Sibīriju, vai Pasiliju, bet miera gan nemetīšu vai līdz pašai sinātai, — Steņģene spurejās arvien dedzīgāk.

Brencis pasmējās un par brītiņu vaicāja: — Kur tu tad domāsi vairs «sinātu» atrast? Bet vai tavs vīrs, tas lēnīgais un klusais Slenga tēvs, arī tāpat nebēdīgi grib valdībai nepadoties kā tu? — Linums mierīgi taujāja.

— Ko nu par to ļēpi pavisam runāt! Ne tas ir tiesātājies, ne sava labuma, ne manis, ne sevis aizstāvētājs: lai mauc kaklā vai sakas, kam tik spēks. Ja es nebutu dienām naktīm skrējusi, gādādama un taisnības meklēdama, sen būtu izputējis no Ezermuižiņas kā rīta salna.

— Bet viņš saka otrādi, ka tikai viņa glābšanā vēl dzīvīte turoties — pats barojot govis, pats viņas slaucot, kad tu skraidot ap tiesām un valdības iestādēm. Un, kad nākot mājā, tad nevarot vien glābties aiz bārieniem, — Linums zobgalīgi stāstīja.

— Kad man tik piešķirtu Ezermuižiņu par dzimtu, tad viņš man bijis nebijis, tad es varu dzīvot viena pati arī bez viņa — un kad paliek pašai tas, kas līdz šim pieder,— Steņģene lepni atteica.

— Ezermuižiņu, ak Ezermuižiņu tev — un vēl tev vienai pašai? Ak tad tāda ir tava lielā taisnības mīlestība, kad visa muižiņa tev? — Brencis kā iztrūcies izsaucās. — Bet vai tu, blakus dzīvodama, nezini, ka Ezermuižiņā ir arī otra saimniecība — atraitnei Augura mātei?

— Vai nu Augura māte neatradīs vietas citur? Viņa turīgāka un gudrākā. Viņai nav tik daudz ar pasauli ko jēgties kā man. Un lielai Bungžu muižai zemes bez gala. Pusmuižu vien sešas.

— Bet vai Augura māte nesapratīs sacīt to pašu, ka tu kā tiesu lietu pratēja varēsi vēl drīzāk atrast citu vietu nekā viņa, turklāt vēl atraitne un bez gādnieka? — Brencis vaicāja.

— Ja viņa atsaucas uz tādu gādnieku, kāds man, tad lai nes to vai žīds nastā projām. Un bez tam Augura mātei ir pieaudzis, skolots dēla dēls Antons, kas var daudz labāks gādnieks būt nekā manējais. Mana dēla kauliņi balo nezin kur un kādas zemes kara laukā.

— No tā dēla dēla Augura mātei nebūs nekad nekāda dzīves atbalsta, kas nav nekas cits kā melīgs sliņķis.

— Kā nu, Brenc, tā var runāt? Viņš jau drīz būs students, — Steņģene, Linumu pierādama, sacīja.

— Ar to vien vis vēl par studentu nevar tikt, kad sadursta ar nazi cepurītei dibenu, — Linums nicinoši sacīja.

— Vai Dieviņ, viņš jau gudrāks par pašu direktoru — tādēļ ienīdēts, ka parādījis vainas viņam un laikam skolotājiem, — Steņģene pastāstīja.

— Un tad tev arī tik vien ir tās jēgas, cik vistas kājā gaļas, ka tici šiem sen pazīstamiem skolu sliņķu meliem! Kad viņš tik augsts un liels mācības, kam tad tādas skolas pavisam vēl vajadzīgas? Šis skolotājiem un pat direktoram vainu rādītājs! Lai nu pielūko, cik tālu ir no vienreiz viena, — tā Linums.

— Kad tu dzirdētu, kādas viņš prot runas turēt godos, — Steņģene pabrīnodamās stāstīja.

— Kas eksāmenos krīt cauri, tie godos lielu lielie runātāji, — Linums pasmiedamies teica.

— Viņi jau abi tādi paši ir ar Plīņu Jeti — abi skoloti, abi gudri, — Steņģene turpināja.

— Jā gan, abi gudri, abiem papirosi zobos, abiem logu stikla brilles, abi skolu nepabeiguši, eksāmenos caurkrizdami, un abi savstarpēji samainījuši matu īsumu ar viņu garumu: agrāk Antonam bij īsi un Jetei gari, tagad — Auguram gari, Jetei īsi, — Brencis zobojās, no darba nekavēdamies.

— Viņš stāsta arī, ka būšot kāda tur vienkopība un visi tikšot bagāti. Kaut jel tā būtu, — Steņģene, kā nedroši vaicādama, runāja.

— Nūja, tad tā taisnība vien tev priekš bagātības dabūšanas, bet, kad jādod kas projām, tad otrādi. Un, ia Augura Antons zinādams vai nezinādāms ir runājis par vienkopību, tad pašiem nevienam nepiederēs vairs nekas, bet bagāta būs tikai valdība un viņas ieceltie kungi, tāpēc, ko dalīt, tad nebūs nekā, — Linums izskaidroja.

— Bet Augura Antons apliecina, ka kungu tad pavisam nebūšot, — Steņģene kā pētīdama runāja.

— Agrāko kungu nebūs gan, bet to vietā celsies daudz vairāk citu par uzraugiem, un pret tiem nedrīkstēs iepīkstēties ne vārdiņa, — Linums sacīja.

— Saproti tad nu, cilvēks, ko kura sacīšana lai nozīmē! — Steņģene izsaucās.

— Nu, kamēr pilnīgi nezini un nesaproti, tikmēr labāk nepriecājies par kaut kuru laimes vēsti, — Linums pamācīja.

— Bet, kad nu visiem visu noņems, no kā lai tad pasaule dzīvo? — Steņģene, kā domās nogrimdama, prātoja.

— Visus dzīs pie vienkopigiem darbiem un uzraugus liks pastāvīgi klāt. Kas cītīgi strādās, tie kaut ko dabūs, kas slinkos, tiem nekā. Un tad lai nedomā vis neviens, šur tur staigādams, laiku kavēt, un ari vēl kaut ko dabūt. Tādiem tūliņ bads klāt, jo par darba stundām vien iztiku dos, cik iznāks, kad atņems uzraudzītāju, augstāku un zemāku valdnieku daļas.

— Nu, un ko tad darīs nespējnieki, kā tie dzīvos? — Steņģene vaicāja.

— Priekš tiem atņems pēc valdnieku un uzraugu daļām un atlikumu dalīs strādniekiem, cik iznāk, — vienādā mērā, lai agrākais kungs vai kalps, lai saimnieks vai piedzīvotājs, — tā Linums joprojām.

— Es jau nu tādā jūklē gan neiešu! — Steņģene izsaucās. — Lai dzīvoju kā dzīvodama, bet par sevi.

— Nu, kad gribēsi mirt badu, tad spiest arī laikam nespiedīs, bet piederēt pašai nekas nepiederēs, ja tik tās skrandas, kas mugurā, — Linums mierīgi stāstīja. — Visu mantu, visus ienākumus valdība saņems savā ziņā. Pati ari nepiederēsi sev, bet.būs jādara, ko velēs, vairāk nekā.

— Vai tad glābšanās vairs nekādas? Vai brīvības tad vairs pavisam nebūs? — Steņģene nepacietīgi uzstāja.

— Ja vienkopību ieved, par kuru tu priecājies, un vien- kopība paliek, tad, protams, ka citādi nevar būt. Bet, vai viņu ievedīs un vai viņa pastāvēs, ja arī ieved, par to neviens nekā nezinām sacīt. Es tev izskaidroju tik to, kas un kāda grib vienkopība būt, ja to ieved, tas Ir viss, — Linums stāstīja pilnā lēnprātībā.

— Tad es labāk pie tiem pašiem veciem grūtumiem, kad jel esi par sevi, — velcies kā vilkdamies cauri! — Steņģene kā iztraucēta izsaucās.

— Nu tad nesteidzies vismaz par tādu laimi gavilēt, kuras nepazīsti. Nedomā, ka mantas dalīšanā būs tikai jāņem vien, bet jādod arī; nedomā tāpat, ka vienreizējs mantas izdalījums pastāvēs vienāds, bet drīz būs nevienādība no jauna un varbūt vēl lielāka; nedomā, ka, mantu kopā salaižot, būs un paliks vienlīdzības taisnība un vieglums, ka nāks pat bagātība un ka necelsies jauna un vēl lielāka kungu kārta, bet domā drīzāk, ka viss var izveidoties gluži otrādi. Bet jāpiemin un jāievēro gan tas, ka, ja nāk dalīšanās vai kopmantas iekārta pie rindas, tad mierīgi mums jāpadodas, ko valdība prasīs un vēlēs, kamēr tā ierīcība pastāv. Viens otrs, rādīdams pretestību, tik pats sevi sadragās, — Linums pabeidza. — Bet es gan, lai vai …

2. Steņģene nedabūja teikumu izrunāt līdz galam,

Steņģene nedabūja teikumu izrunāt līdz galam, jo pašlaik, kad viņa piecēlusies taisījās aiziet, atvērās durvis un ienāca vecais Laķis, sveicinādams: — Labdien šaī mājā! — un nolika skārda spaini aizdurvē.

Brencis Linums kā īstais mājnieks, sveicienu atņemdams, steidzās padabūt sēdeklīti un sacīja Laķim: — Piesēsties nu, tad varēsim parunāties trijatā. Mums divatā ar Steņģa māti sāk valodas gandrīz tā kā pietrūkt. Bet, Steņģa māt, pasēdaties nu vēl, varbūt dzirdēsim kaut ko no krusttēva Laķa.

— Es gan drīzāk vēlētos dzirdēt kaut ko no jums, — Laķis labsirdīgi atbildēja, vēl nesēzdamies.

— Bet nu piesestalies jel vispirms, — Brencis atkārtoja.

— Pateicos, pateicos, — Laķis, mierīgi kabatās meklēdams, sacīja. — Es kā kara vīrs esmu ieradis gan vairāk stāvēt nekā sēdēt, vienumēr virsnieku priekša vien savu ilgo dienesta laiku pavadīdams. Bet nu jau var gan piesēsties arī, īpaši tāpēc, ka, kājās stāvot, nevar satinat tik labi papirosa. Paldies, par sēdeklīti! — To teicis, Laķis apsēdās un pēc kareivju ierašas sāka taisīt papirosu, ietīdams papīra gabaliņā tabaku.

— Tad šitas vīrs gan ir tāds, kas nekad vecs nepaliks, — Steņģene, no jauna apsēdusies un Laķī skatīdamās, iesaucās. — Ūsas gan baltas, bet augums cēls kā jaunekļam, lai gan gadi, kā dzird, atrodas iegājuši tāļu deviņdesmitos.

— Nu, cik vēl tādu jaunekļu parādīs, kas iznesības cēlumā būs viņam līdzīgi, — Linums piebilda.

— Jā, mēs, kareivji, nedrīkstam rādīt gurduma vai nespēka, — Laķis skaidroja. — Lai cik piekusuši, bet virsnieku priekšā vienumēr jāsaslienas un jāsaka: «Prieks cenšoties!» — To sacīdams, viņš mililāriskā veidā pacēla labo roku pie cepures.

— Žēl gan, ka šitādam sava laika cēlam cilvēkam jāpavada viss mūžs tā vientulīgi tās garās kara klausības dēļ un pēdējie vecuma gadi jānotūto vienam pašam kā sila baložām bez sirds draudzības, — Steņģene izsacījās par Laķi un tad griezās pret Linumu. — Bet ko tad tu, Brenc, dzīvo arī bez nekādas laulības laimes? Man tādu dzīvi grūt' redzēt. Vai esi sācis mācīties no Laķa krusttēva?

— Nevis no Laķa krusttēva, bet no Steņģa tēva un citu līdzīgu tēvu laimes, — Linums zobgalīgi atteica.

— Vai tu tādiem pielīdzini sevi? — Steņģene vaicāja. — Ar jums abiem gan neviena nenaidētos un pat es arī nē, — viņa smiedamās piebilda.

— Jaunumā būdamas, jūs visas esat sveramas vai ar zeltu, — Linums runāja, — bet vecumā topat pavisam otrādas. Cik gan būs atrodamas tādas, ar kurām var piemīlīgi satikt, kurām nebūtu vismaz igna prāta, ja arī ne visas naidīgas?

— Vai nu, cilvēks, mūsu pusē vien visas vainas? Gan jau jūsu pusē arī viņu pārpārim, — Steņģene teica pretī.

— Bet kur tad nu beigās tā tava teiktā laime atradīsies, ja arī vainas dažreiz dalāmas uz abām pusēm? — Linums prātoja tālāk. — Tad labāk to laimi turēt tik prātā nekā pēc viņas dzīties.

— Ja nu visi tā sāktu domāt, kas tad būtu no tās posta pasaules? — Steņģene jautāja.

— Tā jau tad vēl vienīgā laime ir, ka daudz nav, kas tā domā, — Linums atteica.

Visi trīs nosmējās, un Steņģene sacīja Laķim, kā atjau-nodama priekšējo sarunu:

— Stāstīt gan tu, Laki, par saviem piedzīvojumiem varētu vai veselām dienām, kaut būtu vien vaļa klausīties. Bet izstāsti jel to, cik ilgi tu nokalpoji un kur karoji?

— To jau nu gan var izstāstīt drīz, tas tiesa, bet, ka, visus piedzīvojumus stāstot, vajadzētu daudz laika, tas arī tiesa, — pirmos dūmus vilkdams, Laķis atbildēja. — Noņemts tiku priekš turku kara un ieskaitīts ķeizara Aleksandra gvardu pulkā, bet izstājos tikai gandrīz pēc trīsdesmit gadu nokalpojuma. Nebij gan pavēlēts tik ilgi kalpot, bet es pats labprāt paliku uz vairākiem dienesta laikiem. Karojis esmu visbriesmīgākās kaujās. Lodes ir gan mani ievainojušas, bet dzīvību taču saudzējušas. Tāds nu vēl kustu, kāds tagad esmu devītā mūža gadu desmitē, Sāds ir mana garā mūža īsais stāsts.

—- Pilns simts jau nu gan tev jānodzīvo, varbūt vairāk arī, — Steņģene prātoja, — lai jel pēc grūtiem un ilgiem kalpojumiem dabū miera dienās arī padzīvoties.

— Man tās miera dienas nav vis nekādas mierīgās, jo stāv uz apziņas rūpju pilnā gādība par abām bārenītēm - māsas meitas meitenēm, kas, kā jau zināt, palikušas bez nekā; un, ja vēl man drīzumā jāaiziet, tad tām jāpaliek vai bez rada raksta. Sevis labad jau vis vairs nav prieka dzīvot, nedz pilna simta gadu gaidīt, kura skaita ari gan vis nesasniegšu, bet to nabaga bērnu dēj jālūdz gan kā Iskijam, lai vēl kādus gadus pieliek, — Laķis runāja pī- podams.

— Par vecāko jau nu gan tev liela bēda vairs nav, tā jau pati sāk kaut ko pelnīt, — Steņģene sacīja. — Pag, kas viņai vārds? Laikam Maja? tā mazākai?

— Tai Katrīna, — Laķis atbildēja. — Jā, bet lielākai stāv lielākas vajadzības priekšā. Caur skolu nu gan esmu izvilcis pa daļai vēl ar pāršūtām mātes drēbēm, bet uz pavasari jāiet dievgalda mācībā, kur nevar laist bērna gluži kā par apsmieklu — vajaga piemērota apģērba, pienācīga apava, kad arī neko lepnu, bet jel lai nav citiem par piedauzību. Tas nu viss man gādājams, bet ar ko? Pašam jāuzturas, un par ziemu vēl abi bērni klāt. Maja pa daļai jau gan savu ziemas iztiku nopelnīja, bet mazam palaidnēnam vēl nekā. Tam jāgādā viss uz skolu līdz. Un viss, kā jau zināms, bezgala dārgs, vai grāmata, vai papīra lapiņa, vai maizes riecieniņš — un kas vien vajadzīgs. Ganos šovasar drusku gan gāja, bet nenieka vēl nenopelnīja-

— To vecāko no jūsu audžu meitām, Maju, es esmu pāra reizes redzējis, uu man tas bērns ļoti labi ietika, — Brencis sacīja.

— Un man tāpat, — Steņģene piebilda. — Viņa tāda mīļa, klusa un labsirdīga. Viņas saimniece reiz bij viņu atsūtījusi sāls aizņemties. Ļoti patīkama meitene.

— Tas tiesa, — Laķis apstiprināja. — Par Maju man bēda nav, tā neceļā neies, bet par mazo nebēdniecēnu diezgan rūpju. Tas var man sagādāt daudz dažādu raižu. Tas ir pavisam citāds putnēns. Par postu, vēl ir ieradusies mājā izspilgusē Jetes jaunkundze ar savu pīpošanu, greznošanos, smaržošanos un citām peļamām ierašām, kuras atnesusi, protams, no piedauzīgām virspilsētas dzīves kārtām. Un tad, līdzko no skolas nāk, tad tik pie Jetes un nevar vien beigt stāstīt, cik Jete gudra, kā māk laist dūmu gredzeniņus no mutes, kā māk dziedāt, kā rokas vēcināt un kājas mētāt, kādi tai gredzeni, kādi spīdulīši karājas ausīs un nezin kādas spices un lentes.

Lai nu šā vai tā, grūtumu tev jau gan daudz, audzējot šās nākamās Plīņu mājas mantnieces, bet pēdējās dienās būs varbūt, kur piemesties pašam ari, — Steņģene sacīja.

— Dievs vien jau zin, kam vēl tiks Plīņi, kam kura cita vieta! — Laķis izsaucās.

— Tā jau nu gan daudzina, ka ilgu gadu nomniekiem vai viņu bērniem muižu ciematus došot, — Steņģene drošināja. — Un ŠO meiteņu vecāki jau Plīņus valdīja līdz beigām.

. — Jā gan, lidz pilnīgai izputēšanai — pats gadiem uz gultas, pati ari savu tiesu.sirdzēja un beidzot tāpat agri nomirēja, kad visa dzīve postā un muižā paņem mantu atliekas par nomu, atstājot divus bērnus kā man par peļņu, — Laķis papildīja Steņģenes vārdus.

— Bet nu bērniem taču tiesība uz māju paliek, — tā Steņģene.

—, Tā būtu gan domājams, bet tā pati puspalaidnīgā Jete rāda arī tiesības uz Plīņiem, kas esot vēl vecākas par šo nomirušā Lūra meiteņu tiesībām, — Laķis skaidroja, —- jo viņas vecvecāki ari tur ilgi dzīvojuši pirms Lūra laika. Bez tam esot laikam Anglijā kāds Jetes tēva tēva pušelnieka dēla dēls, ar kuru Jetes tēva tēvs dzīvojis kopā savā laika Pliņos. Tas braucot uz Anglijas-tirdzniecības kuģiem un esot ari ar vēstuli par Plīņiem apvaicājies. -Viņa -uzvārds laikam Graustiņš, un laikam vēl veca rada Lūru meiteņiem tāpat kā Plīņu Jete man. Tātad nav vēl nemaz paredzams, kam Plīņi tiks un vai paliks nedalīti.

— Nu tad saprotams, ka Jete šās pašas lietas labad vien būs steigusies no virspilsētas šurp, — Linums piemetināja. -— Nāk ari gaidāmās izpildu komitejas vēlēšanas, un pastāvīgi atkārtosies dažādas sapulces, kur priekš sevis varēs zvejot. Ja māja Jetei tiktu, tad viņa nevēlētos nemaz to. paturēt, bet tikai izsist naudu no tās, ko izpalaidņot, tāpēc tādā gadījumā paredzama Plīņu mājas pārdošana.

- Tā tas būs gan, ja Plīņi viņai tiks, — Laķis piebalsoja.— Nākamu ceturtdien jau izdosies varbūt ko nomanīt šaī lietā arī.

— Ak posts! — Steņģene izsaucās. — Nākamu ceturtdien man jātiek miera tiesā, un tad nezin, vai vēlēšanu sapulci vēl pavisam aizķeršu. Kad tik jau nesāk bez manis spriest par Ezermuižiņu. Tā vien jau dzirdu, ka daudzi pēc viņas tīkojot.

— Kā nu nē, kā nu nē, tik jauka vietiņa,— Linums pasmīnēdams piebilda. — Šepat vien jau esam divi:- Laķis un es.. Bet Stērģenieks arī nav necik tāļu, tāpat Tuluks un Remps.

— Stērģenieks, tas palaidņa dzērājs! Lai tik viņš lūko muldēt! Pats savu pe|ņu zina tik noplītēt un tad pēc citu labuma dzīties, — Steņģene dusmojās. — Tie otri divi tādi paši.

— Bet nezin vai par mums abiem tu nekliegsi tāpat? — Linums vaicāja.

- Jūs vis man nekatrs uz kakla nenāksat, to es tik daudz saprotu gan, jūs vis neesat tādi iekārotāji, bet citu nekaunīgu rāvēju ir diezgan bez tā nelieša Stērģenieka. Tur sirdij jākāpj pa kaklu laukā.

— Es jau iztikšu ar to pašu asi garo un pusasi plato zemes gabalu līdzās saviem vecākiem, — Laķis sacīja. — Tur man nevienam nebūs jāuzmācas pēc zemes.

— Un tad es arī vismaz citiem nebāzīšos virsū. Ja kāds brīvs zemes gabals ir, lai dod, ja nav — iztikšu tāpat kā līdz šim no saviem roku darbiņiem, —- Linums mierīgi sarunu turpināja. — Bet ar Stērģenieku un tiem citiem vis tik viegli galā netiksi kā ar šiem mums diviem.

— Nu, lai tie nekauņas lūko vien! Es viņiem likšu visu virsū, ja tik tikšu laikā atpakaļ no miera tiesas.

— Nu, šaī sapulcē par māju un zemes dalīšanas lietām nekā nenospriedīs, bet vēlēs tik izpildu komiteju. Gaidīdami un pa balsu skaitīšanas laiku, protams, šo to runās, bet tas viss paliks tik tāpat kā runāts vien bez izpildījuma, īstenos spriedumus arī šai lietā dos tad izpildu komiteja, — Linums paskaidroja.

— Jā, bet, ko vienreiz iesāk spriest un noteikt, no tā vēlāk negrib vis atkāpties, — Steņģene sacīja pretī.

— Tie tādi spriedēji komitejā gan varbūt neviens netiks, tāpēc par viņiem maza bēda, — Brencis drošināja.

— Bet viņi ar savām iekārošanas iedomām plātīsies tāļāk pa citām vispārīgām sapulcēm, un, kas reiz viņiem prātā iespiedies, to vien daudzinās, kamēr sadaudzinās, — Steņģene turpināja ar aizdomības bailēm.

— Tam nu visam laiks vēl uz priekšu, — Linums uzsāka, — bet, ja par šo vēlēšanas sapulci gribi ko domāt un darīt, tad jādara steidzīgi gan kaut kas cits — jāgādā, lai izpildu komitejā tiek ievēlēti tādi darītāji, kas ne vien ko prātīgu grib, bet arī spēj darīt. Tur jārūpējas sarakstīt tādu izpildu komitejas sastāvu, ka var izdabūt jel balsu vairākumu no krietniem un prātīgiem cilvēkiem, lai tad arī nāk pa starpām dažs šāds, dažs tāds, jo bez tādiem jau ari tas pulks nebūs, kur jāievēl, kā dzird, līdz trīsdes¬mit cilvēku. Nav jāaizmirst, ka citi tagad nestāv vis vairs mierā. Tur atradīsies ierakstīti daždažādi vēlamie, un pie vēlēšanām viss vientiesīgāko sieviešu bars stāvēs Jetes varā, un pati Jete būs arī vēlama. Ko viņa gribēs, to rak¬stīs un droši vien pati sevis neaizmirsīs. Augura Antons gan vēl nav pilngadīgs un ievelēts nevar tikt, bet viņš būs lielākais balsu vācējs no vīriešu puses iepriekš un arī sa¬pulces dienā gari pa āru, gan arī iekšā par rakstītāju un izstrīpotāju. Vecāki cilvēki, paši rakstīt un strīpot vai nemācēdami, vai aizmirsuši un nesaredzēdami, liek tādiem rakstīt, bet nezina pavisam, vai tie izdzēš un ieraksta zīmītēs to, kas tiek likts dzēst un rakstīt, jo tādi dzēsāji un rakstītāji dara, kā paši grib, neviens tiem pakaļ nelūko. Ja nu visa pagasta labklājības lieta nāk nejēgu, palaidņu un postītāju varā, tad zini gan, ka tie darīs, ko iegribēs, un kur tad paliks katram māja vai manta?

— Es nu gan gribētu vēlam jūs abus arī pulkā, ja tik izdotos, — Steņģene uz to sacīja, — bet prāti jau dažādi.

— Linums jau nu var iet, bet man nedz vaļas, nedz iespējas — jāstāv vienumēr darbā, — Laķis atteica. — Uz to vēlēšanas sapulci jau nu gan domāju aiziet un jel savu balsi nodot, bet vairāk gan nedomātu nekā.

— Kādu darbu tad tagad strādā? — Steņģene vaicāja.

— Kāds gadās, — Laķis atbildēja. — Jākulsta lini, jātaisa karotes, jāsien slotas, jātin dažreiz audējiem dzijas spolēs, jānes saimniecei ūdens par dzīvokli, jābrauc brīžam mežā vai jāved siens un šis tas cits.

— Man par sevi jāsaka tas, — Brencis Linums iesāka, — es neesmu vis liedzīgs bijis uzņemties kādus sabiedrības darbus, kad esmu ticis kur aicināts vai vēlēts kā agrāk pagasta vietnieku pulkā vai pie smilšu vezumu skaitīšanas, akmeņu un baļķu atmērīšanas, skolu taisot; bet labāk taču ir darīt savu darbu mierīgi mājā nekā jēgties pa sapulcēm un sēdēm valdību lietās.

— Steigšos jau nu gan ceturtdien, ja tik vien no tiesas tiktu laiku vaļā, — tā Steņģene, uzceldamās un ar savu rūtaino sedzeni apsegdamās, beidzot vēl nosacīja.

— Bet kāda lieta nu tev atkal tiesājama ir? — Linums vaicāja.

— Algas lieta ar pērno puisi Vernuli. Viņš nogulēja pusotras dienas, neiedams pie darba, un negrib necik atlaist no algas. Redzēs, ko izspriedis. Nu, ar Dievu! Bet kad lai es nāku pulkstenam pakal?

— Ar Dievu! Jā, nākt vari rītvakar. Bet tad atnes arī ziņas, ko vēlēšanu lietās būsi darījusi, — Linums sauca pakaļ, viņai aizejot un durvīs esot.

— Daudz jau nu gan apsolīt nevaru, bet varbūt izdosies ar vienu otru parunāt. — Pēdējos vārdus Steņģene sacīja, vēl klebiķi rokā turēdama uz durvs aizvēršanu, kad bij no abiem sarunas biedriem, roku sniegdama, atvadījusies, bet vaļējās durvīs bažījās vēl: — Diez, diez vai būs vien tie jaunie laiki tik jauki, par kādiem viņus daudzina?

— Jā, jā! Tās gaviles negrib vis vairs tik jauki skanēt izejot, kā skanēja ienākot, — Linums, kā viešņu pavadīdams, vēl piemetināja,

— Un kas tad tās par gavilēm viņai bij? — Laķis vaicāja, tiņādams otru papirosu.

— Gaviles bij par mantas dalīšanas padzirdējumiem, ka nu bagātība nākšot ari viņas stāvokļa cilvēkiem un, protams, viņai pašai arī. Bet, tuvāk padomājot, iznāca tā, ka viņai drīzāk būs no sevis citiem jādod nekā no citiem jādabū, un tad apcirtās pavisam otrāda, — Linums stāstīja.

— Taī ziņā jau viļas visi, kam kāda manta ir un kas tad arī vēl cerē uz dalīšanas labumiem, — Laķis piebilda uzceldamies.

— Un, ja dalīšanu ieved, tad jādala ik dienas, jo vakarējais dalījums rītu vairs nederēs. Tad jau būs nevienādība no jauna un ja ne vēl lielāka dien' no dienas, un drīz nebiis vairs, ko dalīt, it nekā un apstāsies viss, — Linums ar to pabeidza sarunu,

Laķis paņēma no aizdurvs savu spaini un, to Linumam dodams, sacīja: — Se, ieliec tam dibenu vai arī tik aizlāpi caurumus dibenā. Rītu atnāks Maijēns pakaļ.

Linums apskatīja spaiņa dibenu pret gaismu un sacīja: — Tie caurumi nav gan lieli, varbūt izdosies tos aizlodēt. Labi, labi, rītu pēc pusdienas var nākt.

Viens pats palicis, Linums vēl pie sevis runāja attiecībā uz Sieņģenes tiesāšanos ar pērno puisi: — Nepraša! Tu tiesāties ar to izveicīgo un apķērīgo Vernuli! Viņš tevi var ietināt pat tādos tiklos, ka nezināsi, kā iztiņāties. Dzirdēsim ar laiku.

3. Svētdien Laķis, no baznīcas atnācis,

Svētdien Laķis, no baznīcas atnācis, ieturēja savu visvienkāršāko auksto pusdienu, ko Maija bij viņam uzlikusi, kad ieskrēja istabā žirgtā, mazā Katrīna jeb, kā Laķis viņu sauc, Katrēns un sāka viņam stāstīt nevaldāmā straujumā:

— Kad tu redzētu, vecais krusttēv, kādi Jetei vēl vieni kleiti skaistāki par visiem citiem! Viņa tos glabā taī līdzatvestā savādā savāžamā lādē un uzģērba, tik tā kā mums ar Maju parādīdama.

— Nezin vai tik man gribētos vien tādos kleitos skatīties? — Laķis, tāpat mierīgi ēzdams un uz stāstītāju nemaz nepagriezdamies, sacīja.

Meitene abām delnām apņēma, kā bērnišķīgi ieradusi, Laķa kreiso roku kalnpus elkoņa un steidzās stāstīt lāļāk, pa reizei pagrandīdama saņemto roku, kad manīja, ka vecais krusttēvs negrib vis diezin cik vērīgi viņas brīnumu stāstos klausīties: — Gribētos gan, gribētos gan! Kad tu redzētu, kad tu redzētu! Visi tie kleiti vienos zeltainos mirdzumos no vietas. Klausies jel, vecais krusttēv! — Pie šiem vārdiem meitene krietni sagrandīja Laķi, ko viņš arī ļāva ar mieru un labprātību notikt, kā laikam ari citos līdzīgos gadījumos būs bijis ierasts.

— Jā, jā, meiten, palaidnēn, es dzirdu arī bez klausīšanās, — vecais atteica — tāpat ar vienaldzību un nekā nelikdamies vērojot.

— Tad nu garums tiem kleitiem tikai pāri ceļgaliem, krūtis šitik zemu plikas, pret muguru arī plika vieta, lūk, šita šauri salaista uz leju. — To sacīdama, stāstītāja, atlaidusi Laķa roku, izrādīja visu pie sevis pirkstiem. — Un tad zeķes ar zeltainām strīpām, kurpītes sudrabotas, ar zelta sprēdzītēm virsū. Bet tu jau, vecais krusttēv, manī nemaz neklausies! — To sacīdama, viņa sakampa atkal vaļā palaisto roku kā pirmāk un sagrandīja vēl vai stiprāk..

Vecais par to nerādīja joprojām nekādas nepatikas, bet vēl pasmējās, sacīdams: — Diezgan, diezgan! Nu jau visu zinu ari neklausīdamies.

Pasmaidīja arī Maja, kura pa to starpu bij ienākusi un līdza dzirdējusi ar dedzīgu aizgrābtību stāstāmos māsas brīnumīgos stāstus.

Laķis, ēst pabeidzis, salika brītiņu roku rokā un tad sacīja Majai: — Nokop nu, meitiņ, galdu un tad ienāc atpakaļ paklausīties, ko es stāstīšu savu reiz.

Maja pasteidzās padarīt, kā velēts, un Laķis pa tam satiņāja sev papirosu un sāka iepīpot.

Kad Maja bij atpakaļ un apsēdusies, tad Katrēns, kā ierasts, nometās ceļos pie vecā krusttēva, atspiedās ar elkoņiem viņam uz ceļgala un sacīja: — Stāsti nu, vecais krusttēv!

— Gara jau mana stāstīšana šoreiz nebūs, bet vairāk tik tāda kā līdzība. Kad tu, meitēn, stāsti, brīnodamās par Jetes vizuļainām rotām, tad man nāk prātā, ka siltās zemēs ir arī tādas briesmīgas čūskas ar spīdulīgām zvīniņām, kas zeltaini mirdz un pievilina citus vientiesīgus dzīvnieciņus, kas tad tiek nodzelti.

— Vai tā! Vi die! — Katrēns iesaucās. — Vai tu tādas redzēji, kad karā biji?

— Redzēju gan.

— Ko viņas darīja? Vai virsū lēca?

— Nāca mīlīgi pretī.

— Ak tad nāca pretī! Ko tad tu darīji?

— Gāju ar līkumu apkārt.

— Ak tad gāji apkārt! Tas gudri gan! Ko tad viņas?

— Griezās pa brītiņu atpakaļ.

- Ak griezās atpakaļ! Un ko tad tu atkal darīji?

— Gāju atkal ar līkumu apkārt.

— Ak tad gāji atkal apkārt! Tas gudri gan.

Maja šad tad viegli pasmīnēja par Katrīnas vientiesīgiem izsaucieniem.

— Tā visiem dzīves vilinājumiem un kārdinājumiem es centos iet ar līkumu apkārt, — Laķis vēl sacīja.

— Tas gudri gan.

— Nu tad darāt «gudri» jūs, bērni, arī tāpat. Nereti aiz pasaulīgu rotu spīduļiem slēpjas briesmīgs nāveklis jaunām dvēselēm.

To sacīdams, Laķis paglaudīja Katrēnarn galvu, un varēja redzēt, ka tas bērns viņam ļoti mīļš, lai arī to saukāja gan par palaidnēnu, gan par negantēnu, bet arī tie bij tikai drusku apslēptu mīlinājumu vārdi. — Celies nu augšā. — Laķis beidzot sacīja, paceldams meitenēm! aiz paduses. — Man šoreiz vairāk nav, ko stāstīt. Tik paturat vien lo pašu labi prātā un pārdomājat arvien no jauna.

— Tas gudri gan, — mazā piecēlusies vēl apstiprināja, kā pamācību nobeigdama.

Caur baltām ūsām varēja nomanīt pasmīnam ir veco krusttēvu.

Maja, pie pēdējā Katrīnas gudrības apliecinājuma arī vēl pasmaidījusi, sēdēja nopietni domīga, un varēja redzēt, ka viņa vecā krusttēva līdzību saprot jau daudz dziļāk par pilnīgi vēl bērnišķīgo māsu.

Pašreiz ienāca no otras istabas Jete pilnā svētku rotā ar tievu, kūpošu papirosiņu starp smalkos, baltos cimdiņos tērptiem pirkstiem un tik lielu platmali galvā, ka, pa durvīm ejot, galva bij jāpiešķiebj, lai malas nesamestos stenderēs.

Ar vieglu galvas palocījumu Laķi pasveicinājusi, viņa nievātnīgi vaicāja: — Ko tad nu atnesāt no tās baznīcas?

— Atnesu gan dažas dārgas mantas — gan ne skārdu spīduļainas, ar ko bērnus kairināt, gan bez ārēja greznuma, bet ar iekšēju patiesības svaru.

— Nu tad sakāt viņas, lai es arī dzirdu, — Jete lepni uzsauca.

— Pirmā ir tā, ka grēki sodībai nespēj izbēgt, lai arī iesākumā tiem cik vieglas kājas, — Laķis atbildēja.

— Un tālāk? — Jete vēl ar lepnumu vēlēja.

— Tālāk otra ir, ka augstprātībai zemu jākrīt.

— Vai vel kāda? — tā Jete turpināja vaicāt, bet vairs ne visai lepnīgi, turpretī tikai tā, it kā rādīt gribēdama, ka nejūtas pazemota.

— Jā, vēl ir gan, — Laķis mierīgi atteica, uz Jeti maz paskatīdamies.

— Nu tad sakāt jel to ari!

— Tā skan tā: uzvara pieder nevainībai!

Jete sajuta labi, ka visas šās mācības tiek zīmētas uz viņu vien, tāpēc, gribēdama mazināt jel viņu nozīmi, sacīja: — Daža no tām jau veca un aprasta.

— Bet neviena nenovecojas — tāpat kā saule pie debesīm, kas gan nezin cik veca, bet neklūst nespožāka, un nevienam viņa nav apnikusi. Tāpat nenovecojas un neapnīk arī patiesība un nezaudē nekad sava svara, tāpēc nevar likt ari nekad pārāk daudz atgādināta. — To sacījis, Laķis pagriezās uz abām meitenēm, laipni vēlēdams: — Jūs ejat padzīvoties pie viņļaužu meitenēm.

Abas meitenes tūliņ klusām izgāja. No tā varēja redzēt, ka viņām ikviens vecā krusttēva vārds pildāms ar labu prātu un bez vilcinājuma.

Jete, kas iesākumā bij gribējusi Laķi paniecināt un pazemot, sajutās ļoti vīlusies un pati ar viņa gara spēku un attapību nostumta pavisam pie malas un nu atradās ar sevi nemierā. Bet, gribēdama to sajūtību slēpt un nerādīt,

ka jājūtas pazemotai, sacīja: — Es gribēju Maju vest līdza uz saviesībām kaimiņos, bet jūs aizsūtījāt projām.

— Vai tad vēl nav diezgan, ka pati esi nogājusi neceļos, nu vēl nabadzīgu un līdz šim godīgu un nevainīgu bērnu vilki arī līdz?

— Es viņu apģērbtu, ja pašai nav, un sataisītu, ka pienākas, — tā Jete ar pacietību.

— Jā, ar taviem palaidnības un apgrēcības greznumiem bērnam par samaitāšanu un pasaulei par apsmieklu, — Laķis sacīja.

— Vai uz viesīgu vakaru ejams tā kā uz ganiem? — Jete, nopurinādama papirosa pelnus, lepni vaicāja.

— Tādai viesīga vakara iešanai, kādus tu turi cienā, ir daudz ko pretī runāt, — Laķis domīgi atteica.

— Nu tad sakāt! — Jete uzsauca.

Kāda tur drošība par kārtību un pieklājību? —- Laķis vaicāja. — Valdības ieceltās un labi iekārtotās biedrībās cita lieta. Bet šitādos pašu sarīkojumos, nu, ja vēl visi ir tur godīgi cilvēki, lai tad kā būdams, bet, ja atrodas vien pulkā kāds nekrietns, bez kādiem tādi viesīgi vakari nekad nav, kura godīga jaunava tur var droša būt pret goda aizskārumiem, un kāda tur izprieca, kur vismaz godu jūtošai dalībnīecībai jāstāv vienās bailēs, ja arī neceļas vēl lielākās piedauzības?

— Tādi nekrietnie jāizraida, — Jete atbildēja.

— Jā, bet kas būs tie izraidītāji, kur nav nedz biedrības kārtībnieku, nedz policijas? Un vai tādi ar labu ies, būdami, kā arvienu, iereibušies?

— Viņus tad var boikotēt, kad neviens ar tiem neielaižas un neviena nepieņem uzaicinājuma uz deju, — Jete sacīja.

— Būs gan tādiem bail no boikota, kas tikai mīl kaut kuru aizskart un gānīt un īpaši pret jaunavām negodīgi būt! — Laķis atteica, pagriezdamies drusku iesāņus.

— Tādiem tad es krauju par ausi, — Jete sacīja ar lepnumu.

— Un vai viņi nevarēs kraut tev pretī vēl daudz citādi, nekā tu viņiem ar savu cimdaino ķepiņu? — Laķis vaicāja. — Tādi tad ies gan tev uguni rādīt, kad pirmā būsi situsi; un kāds gods meitai kauties un iet pavisam tādā pulkā, kur jākaujas? iedomāt jau nu gan varam labāko gadījumu vēl tādu, ka ari šāda gara cilvēki kautrētos sist sievietei pretī, bet kas tad nu bus viss tāds viesīgs vakars cits kā izkaušanās bļaurigu dzērāju barā, no kura īpaši jaunavām jābēg?

— Tur jau taču būs arvienu lielums krietnu vīriešu, kas sievietes aizstāvēs, — Jete prātoja.

— Tad jau arī tāpat vien jānotiek, kā nupat sacīju un kā daudzreiz no tādiem vakariem dzird, ka tie beidzas drīz ar izkaušanos, — Laķis teica pretī. — Sievietes pret neliešiem aizstāvot, cits nevar izcelties kā kaušanās. Un tad nu tiek gan godīgiem meitenīšiem izprieca tādā briesmu pulkā, kur nāk vēl bailes klāt par drošu tikšanu mājās!

— Godīgie puiši jau labprāt pavada, — Jete piebilda.

— Lai nu tādi vientiesīgi bērni izzina ikkura pavadītāja godīgumu un kas kuram var prātā būt! — Laķis runāja tālāk. — Uz kārtīga biedrību izrīkojumiem pietiek, kad meitām iet līdz māte vai kāda krustmāte īsti drošas mājās tikšanas labad, bet uz šādiem savvaļības sapulcējumiem, ja turp pavisam kāda jaunekle laižama, vajadzētu būt no mājas kāda vīrieša par aizsargu un pārvedēju mājā.

— Man Maju gan varētu uzticēt gluži droši, — Jete uzsāka vēl, gribēdama Laki pārliecināt par savu neesošo sirds skaidrību un krietnumu.

— Ja ari tā būtu, — Laķis atbildēja, — kam gan es noticēt nevaru, un ja tas bēdīgais bāra bērns nebūtu savā apģērbā tik visai nabadzīgs, — Laķis tā pa mazu brītiņu uzsāka.

— nu, bet jūs vedat viņu taču tādu pašu arī uz baznīcu, — Jete iekrita spēji Laķim valodā, domādama esam iespiestu viņu tādā kaktā, no kura tas viegli laukā netiks.

— Aha, — Laķis droši atsaucās, — tā lieta pavisam citāda, kādas tu nesaproti. Dieva priekšā vari iet, cik nabadzīgs būdams, ja tik tīrība, jo viņš uzlūko tik cilvēka iekšieni un neatraida neviena nabaga viņa nabadzības dēļ, bet cilvēku acis turpretī prot pazīt tikai ārpusi. Gan jau redzēsi, kā šovakar puiši lips ap tevi ka mušas ap medus trauciņu tavas greznās ārpuses dēļ, lai iekšiene kāda būdama; bet uz tādu nabaga bērnu neviens nepagrieztu ne acu. Un, ja saģērbtu viņu tādās rotās, tad tai būtu tikai āksta nozīme. Vienādi kā otrādi apkaunojumā: nabadzībā — neievērots, nievāts, greznumā — griezes bērns pāva spalvās. Un, turpretī ja tu ieietu tāda, kāda tagad esi, īpaši kādā lauku baznīcā, tad būtu tur savukārt par piedauzību, kamēr, kā jau sacīju, viesīgā vakarā nezinās puiši, kā pēc tevis sacensties. .

— Bet pag, taču laikam ir tāda līdzība, ka kādu nabagu lika iemest cietumā tāpēc, ka tas, ielūgts būdams, gāja kāzu dzīrēs ar savu nabadzīgo apģērbu; un tu saki, ka Dievs nabadzīga apģērba dēļ neviena neatraida, — Jete teica pretī, — bet kā nu tas saskan ar jūsu skaidrojumu?

— Ak tā! Labi gan, ka tu šo lietu piemini; un, ja man šās līdzības izskaidrojums nebūtu zināms un prātā palicis no mana mācības laika, kur mācītājs to izskaidroja, tad man patiesi nebūtu spējams tai lietā tev nekā atbildēt — bet tagad to varu. Tur manā mācības laikā arī izcēlās runa par šo līdzību — kāda tur taisnība, kad pa visām celmalām nabagus aicina uz ķēniņa dēla kāzām, un, kad aiziet tāds, kas nevar cienīgi apģērbies būt, tad tāds metams galējā tumsībā. Izskaidrojums tur ir šāds. Seno austruma zemju valdnieku priekšā nav varējis iet neviens savās paša drēbēs, bet vajadzējis ikkatram priekšistabā savus apģērbus pārmainīt pret valdnieka dotām drēbēm, kas tur jau gatavas izliktas stāvējušas, kālab nācējiem bijis tik vien jāpārģērbjas bez pašu gādāšanas. Un, ja kāds ir ticis vainots, ka viņš atrodas bez goda drēbēm, tad tas nevis tāpēc, ka viņam tādu trūcis, bet tik tāpēc, ka viņš kūtrs bijis tajās ietērpties. Šās līdzības satura izskaidrojums gluži īss: ar paštaisnību Dieva priekšā nevar rādīties, bet tikai pestīšanas rotā, kas visiem gatava pelnīta. Arī tev tas jāsaprot un jātur vērā.

— Man tādi pelnījumi bijuši nebijuši, es dzīvoju arī bez tiem, — Jete nievātnīgi atcirta, paskatīdamās zelta pulksteniņā virs rokas, un tad kā iztrūkusies izsaucās: — Es te stāvu, nieka tenkās klausīdamās, kad laiks manai iešanai jau pāri.

— Nu, nu, nebīsties nemaz, Antons tevis gaidīs vai līdz ritam, — Laķis zobgalīgi mierināja.

—- Kā jūs varat piemest man Antonu? —- Jete strauji uzsauca.

— Patiesībai nekā nevar darīt, viņa paliek patiesa, — Laķis lēni turpināja. — Bet man tik vēl beigu vārds tev jāsaka šai sarunā. Pirmīt tu iekriti man teikuma vidū un es nepaguvu izsacīt to līdz galam. Man sakāms vēl tas, ka vismaz pirms dievgalda mācības laika nevienai meitai nav ejams viesīgos vakaros. Un, ja tu nebūtu augusi tik visai lielā savvaļībā un gājusi, kad un kurp gribējusi, jau savos meitenes gados, tad tu nebūtu vis palikusi ar tik aptumšotu dvēseli, kāda tagad esi, ko apliecina tavi pēdējie vārdi par pieminētā līdzībā rādītiem pestīšanas nopelniem.

— Ne man nekādi pestīšanas nopelni iedoti, ne iedos — un vai tie pavisam būtu vai nebūtu. — To sacījusi, Jete nosvieda izpīpotā papirosa galu Laķim pie kājām un taisījās aiziet.

— Staigā tad nu arī, meit, tālāk savu uzsākto pazušanas ceļu, kad tu uz viņa jūties tik cēla un droša, lai gan es saredzu tur tālumā briesmīga tumšuma šausmas. Bet, kad tu kādreiz uz viņa atrodies nelaimes izmisumā, vēl tad jel iedomā to, ka arī priekš tevis ir Golgātā kāpts.

— Gol.., Golgātā! — tā Jete nostostījās, un likās, ka arī par Golgātu viņa gribēja izsaukt kādu zaimu vārdu, bet taču atrāvās, un uz acumirkli pārlaidās pār viņas seju viegls kā baiļu bālums, un viņa pagriezās uz aiziešanu. Laikam Laķa dziļās nopietnības pilniem vārdiem bij jel šis acumirklīgais iespaids.

Jetei ātri durvs rokturi saķērušai, Laķis sauca vel viņai pakal- — Nesteidzies tik visai ātri, ka neizgāz ar cepures malām durvs stenderu — veca māja..

— Ļe, le, ļe, — Jete atgriezusies atmēdījās. — Kas jums bēdas par manu cepuri vai par šo māju! Plīņi būs mana māja un piederēs man ar visām stenderēm, tik kravājaties pie laika projām. Abas tās nabaga meitenes es ņemšu līdz uz virspilsētu, lai viņas te jūsu nabadzīgā gādāšanā pavisam nenonīkst. Man arī viņas radnieces, lai gan tālākas. Tiem, tādiem muļķīšiem, šai stāvoklī nevajaga nekādas mājas. Papriekšu vajadzīga izglītība. Tādēļ metat pie laika Plīņu mājas dabūšanas domas pilnīgi pie malas un nepūlējaties veltīgi tāļāk ar tām.

To izsacījusi, Jete ātri un cēli aizsteidzās.

4. Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu

Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu melnu studentiska veida cepurīti, kurai patiesi dibens bij studentiski sadurstīts, kur ikkatram dūrienam jānozīmē kāds ticis alus vakars līdza dzīvots.

— Sveika!

— Sveiks!

Jete tūliņ droši pieķērās Antonam pie kreisās rokas, vaicādama: — Vai tu jau ilgi še?

— Būs vairāk par pusstundu.

« — To jau es arī nomanīju, — Jete atbildēja. — Mani nokavēja tas vecais kraķis Laķis ar savām man tik riebīgām atgriešanas tenkām.

— Kas tevi piespiedis viņās klausīties? — Antons lepni vaicāja. — Raidi viņu strupi no sevis nost!

— To es saprastu gan un raidītu arī, — bij Jetes atbilde, — ja tur nebūtu kāda cita lieta, kuras labad man jāpaciešas.

— Un kas tā tāda lieta? — Antons ziņkārīgi vaicāja.

— To turu kā noslēpumu pie sevis vien un nedrīkstu nekā stāstīt.

— Un no manis tev arī tad kas jāslēpj? — Antons nepatīkami piezīmēja. — Tad, protams, es arī tev nevarēšu ar visu uzticēties.

— Nav jau tāda lieta, kur jārunā būtu par kaut kādu aizdomīgu neuzticēšanos, bet tikai tāda, kur manu nodomu nekam nevajāga zināt kā tikai man pašai.

— Vai es jau esmu no tevis kaut ko izpļāpājis? — Antons vaicāja.

— Līdz šim nekā neizpļāpājama mums nav bijis, jo mūsu samīlēšanos redz un noprot jau visi, pat tas pats vecais Laķis ari, ko izmanu pat no viņa kodīgām piezīmēm pret mani, — tā Jete, — bet, ja tu domājies būt visai stiprs mutes turētājs un nekam nekā neizpaust: par maniem nodomiem, tad varu arī stāstīt.

—- Tad nu man vajadzēs pat vai zvērastu dot, — Antons atteica,

— Nu, goda vārds jāieķīlā gan, — Jete atsaucās pasmiedamās.

— Kad man tik grūti pērkami tavi noslēpumi, tad labāk, es no tiem atteicos, — Antons piebilda ar nomanāmu nepatiku, bet arī gan ar nepārvaramu ziņkārību.

— Nu, nu! Vai nu jau tādēļ mūsu starpā lai paliktu plaisa? — Jete mierināja. — Tikai klusēšanas apsolījums gan man jādzird.

— Nu tad dzirdi ar! — Antons izsaucās. — Bet, pirms tu iesāc stāstīt, mums jāiepīpo.

— Tiesa gan, — Jete piekrita.

Abi apstājās, sapīpoja, un Antons uzsauca: — Tad stāsti nu! — Un viņi sāka lēnām gaitu turpināt.

— Tu ari zini, — Jete uzsāka, — tagad nāk tādi laiki, kur zemi piešķirs visiem, kas viņu vēlēsies un kam būs tiesība to dabūt; un tiesība būs uz to tiem, kas ilgi kādā mājā dzīvojuši, vai viņu bērniem,

— Nu, tad tavi vecvecāki jau Plīnos ilgi ir dzīvojuši, kā man zināms, tāpēc rinda tev droša uz Plīņu dabūšanu.

— Tad gan, ja pret mani nebūtu nekādas sacensonības, bet ir citi prasītāji ari ar tiesībām, — Jete stāstīja.

— Un kas tie tādi? —Antons vaicāja.

— Nu, tas pats nepanesamais Laķis priekš savām māsas meitas meitenēm. To vecāki ari ir dzīvojuši Plīņos pēc maniem vecvecākiem un vēl ilgāk par tiem. Bet kā pušelnieki pie maniem vecvecākiem arī Graustiņu ģimene, kuras pēdējais loceklis ir kuģinieks ārzemēs, tāpēc maz domājams, ka viņš daudz rūpēsies par Plīņu mājas dabūšanu. Un, ja viņš arī kustētos, tad to es drīzāk dabūtu pie miera.

Bet lielākie grūtumi būs ar to pašu Laķi un viņa audzēknēm.

— Vai tās ir tās nabadzīgās Lūru meitenes, laikam Maja ar Katrēnu? — Antons vaicāja.

— Jā, jā, tās pašas, — Jete apliecināja,izlaizdama kuplus dūmus, — un caur to veco pagāna Laķi tie nieka meiteņi ir mani lielākie sacensoņi uz Plīņu mājas dabūšanu.

Un kur tad nu tie tavi noklusējamie noslēpumi, par kuriem mani tik ļoti zvērināji? — Antons vaicāja. — To visu jau, protams, zina ikkurš, tāpēc nesāc apvainot mani, it kā kad es to būtu stāstījis.

— Klusu, klusu! Līdz šim par noslēpumiem nav vēl runāts, bet nu tiem jānāk, — Jete, pazeminādama valodas skaņu, atbildēja.

— Nu, un ko tad tu domā darīt?

— Jālūko jel sacensību dabūt pie malas, — Jete paklusu atteica.

— Un kā to izdarīt?

— Tas man pašai jāzina.

— Bet sacīt tu man joprojām negribi.

— Drošs jau vēl nekas nav nodibināts, tikai domas, Jete kā kavēdamas atbildēja. — Ja nebūtu tik tā paša posta Laķa tiem muļķa meitēniem priekšā, tad tie būtu bez kavēkļiem manā varā.

. — Nu un tad? — Antons pētīja arvien tājāk.

— Tad es domātu vispirms ņemt viņus projām līdz uz virspilsētu un tur raudzīt, kas darāms pēc tam.

— Bel tad jau tev pašai viņi jāuztur. Kas cits ies vairs gādāt? — Antons prātoja.

— Tas tiesa gan, bet ne uz ilgu laiku, — Jete teica. — Es drīz gādātu aizdot tos muļķēnus tālākai rīcībai, lai iepriecina ar gaidāmiem dzīves jaukumiem un priekiem, lai var aizsūtīt varbūt pat vai uz jauno pasauli, pāri lieljūrai vai citur uz dienvidiem, kur tad nedziedātu pakaļ neviens gailis. Es izsistu vēl labu kapitālu, kas man pašlaik ļoti vajadzīgs, un atsvabinātos no līdzcensības uz Plīņu māju, tverot tādā ziņā divas mušas ar vienu sitienu. — Nu tad tev vismaz galvenā kārtā būs jel saprotamas manas slēpjami turamās domas.

— Un ko tad tu darīsi ar Plīņu māju, ja to dabūsi? — Antons pratināja Jeti arvien vairāk. — Vai tad ņemsi mani iegātņos?

— Dzīvot es negribu laucinieku garlaicībā un grūtībās, — Jete jautri atbildēja. — Pilsētu dzīve daudz labāka.

— Ja tikai nauda ripo ik dienas saujās, tad labāk gan, — Antons piebalsoja. — Bet tad jau man uz iegātņiem nekādas cerības.

— Iegātni es nevēlētos ņemt, bet labāk tikt izprecētai uz citurieni, — Jete atteica. — Tālab gādā pats dzīves vietu un ienākumu stāvokli un aicini mani turp, — Jete atteica ar nomanāmu lepnumu. — Bez tam man vajadzīgs būtu par Plīņiem dabūt caur pārdošanu tūliņ naudu. Mana dzīve to prasa.

— Nu, bet vai tu jau esi rūpējusies gādāt, ka tie meiteni ietu ar uzļāvibu tev līdz? Citādi nebūtu iespējams viņus dabūt projām, — Antons aizrādīja. -

— Šodien es uzģērbu vienu no saviem izrāžu apģērbiem, lai varētu tāda parādīties. Mazā priecājās gan bez gala, bet lielākā palika neiekustināma un atturīga. Tomēr cerēt jau var, ka ar laiku izdosies iesildīt arī to. Es jau vēl gribēju atvest šodien ari līdza lielāko šurp uz viesigu vakaru, saģērbtu vienos no maniem apģērbiem, bet tas pats vecais jau aizliedzās laist lidza, izskaidrodams apmēram, ka ar tādām rotām viņa būtu palikusi par izsmieklu un ka priekš mācības laika neesot neviena meita laižama uz viesīgiem vakariem.

— Dzird, ka nākamu pavasari iešot mācībā. Tad pat jāiet man arī. Tēvmāte ilgāk vairs neatļauj. Jau tā kā tā man divi gadi nokavēti aiz skolām, — tā Antons.

— Bet tad lūko viņu piedabūt pie prāta tam vecam kraķam vairs neklausīt, tik lai saprot griezties pie manis pēc dzīves laimes, — Jete piekodināja.

— To nu ievērošu gan, ja tik klausīs vien, — Antons domīgi atteica.

— Nu, tik daudz tev jāsaprot, — Jete uzsauca. — Jo jauns, izveicīgs kavaliers spēj aizvest kaut kuru vientiesīgu meiteni, kurp vien patīk, ja arī ne uz reizes, tad pamazām. Un divās mācības nedēļās pa vaļas laikiem izdevības diezgan. Ja koks uz viena cirtiena nekrīt, tad tāpēc darbs jau nav jāatmet pie malas.

— Nu, redzēsim, kā veiksies. — Ar šiem Antona sacītiem vārdiem rādījās līdzšinīgā saruna par pabeigtu, un brītiņu arī gājēji soļoja līdzās klusēdami. Pirmie papirosi bij ari izpīpoti, un tagad iesāka kūpināt abi otru pāri.

— Jā, bet vēl par vienu lietu ejot jāparunājas, — Jete kā atcerējusies sacīja. — Tur pulkā jau izdevības nebūs sevišķām sarunām, jo kas zin kādas kuram domas. Dzirdējis jau tu arī būsi, ka nākamu ceturtdienu būs izpildu komitejas vēlēšana.

— Dzirdēts ir gan, — Antons puslīdz kā garlaicīgi atteica.

— Nu tad zini, ka šis gadījums nav jāpalaiž miegā, —- Jete Antonam kodināja. — Kādus ievēlēs, tādi darīs, kā gribēs. Jāiet ne tikai pašam, bet domu biedri jādabū Iīdza, cik jau vien iespējams.

— Tur jau būs, protams, arī kandidātu saraksti no dažām partijām, un ikkatram jāzina, pie kura saraksta turēties; to mēs taču abi zināsim, — Antons atbildēja. — Bet es jau gan šogad vēl balsošanas tiesības nedabūšu.

— Savas viena paša balss nodošana nenozīmē pavisam tīk daudz, cik nozīmē balsu sadabūšana pa vēlētāju pulku. Tāpēc tavs uzdevums ir gādāt, ka man nāk balsis samērā no vīriešu puses arī. Par balsīm no sieviešu puses rūpēšos gan es pati. Bet, ja mani izgāz, cauri, tad tava vienaldzība vainīga un tad lai draugi vairs esam vai nē!

— Darīšu, ko varēšu, — Antons kā uztraukts apliecināja. — Bet līdz šim tas uzdevums no tavas puses man vēl nebij nācis.

— Es nu gan pirmāk domāju, ka to tu sapratīsi no sevis, jo sarakstā mans vārds būs arī, bet labāk jau gan ir, kad tiek aizrādīts vēl klāt. Manis ievēlēšana man divējādā vai pat trejādā ziņā svarīga. Vispirms man vajadzīgs ienākums, jo izpildu komiteja, protams, nebūs bez prāvas algas un, še būdamai, man citas pelņas nekādas nav, un tad Plīņu mājas lieta tādā ceļā man var grozīties daudz vairāk par labu, nekā kad nestāvi nekādā attiecībā pret pagastu. Un tad vēl zemes tīkotāji arī Sapratīs griezties pie manis— un ne bez nekā.

5. kur tad nu tās jaunkundzes kavējas, ka nenāk iekšā

-kur tad nu tās jaunkundzes kavējas, ka nenāk iekšā? kāds no viesīgā,vakara dalībniekiem — jaunekļiem vaicāja citiem.

Otrā galā pie saimnieces viņu ir laikam krietns pulciņš, bet varbūt vēl kas gaidāms, —. kāds cits atbildēja.

— Var arī būt, ka gaida no mums ejam un ieaicinām šurp? — vēl kāds piezīmēja. ;

— Pag, iesim visi un ievedīsim ikkurš vienu, tas būs tā sevišķi pieklājīgi! — kāds, attāļāk būdams, atsaucās.

Visi to priekšlikumu,pieņēma uņ izsteidzās uz apdzīvoto mājas galu. 1

Drīz sāka arī nākt atpakaļ jautru pāru rinda ar smiekliem un jokiem.

Vienam, puisim bij pietrūcis jaunavas — tas ieveda līdza mājas saimnieci, pavecīgu, cienīga izskata māti. Viņa sarunādamās apgāja ar savu ievedēju izstaigu gājienā reizi apkārt, tad apstājās un sacīja visai aprindai: — Nu, mani mīļie, jaunie kaimiņi! Izpriecājaties godīgi un pieklājīgi šaī mūsu mājas tukšā galā un, kad laiks, tad ejat atkal visi Uz mājām ar jautru un labu prātu. To novēlu jums visiem no sirds. Bet tevis, mans ievedēj, ir gan man žēl, ka esi jāatstāj nepārā. Nu, var jau gan būt, ka priekš tevis arī vēl kāda jautra kaimiņiene ierodas.

— Vai nu es viens vanskarē palikšu, vai kā trīspadsmitais sivēns nonīkšu? — Noskanēja jautri smiekli, un bezpārnieks runāja tāļāk. — Gan jau mēs zināsim atkal pamainīties, ja arī neviena vairs klāt nepienāktu. Labāk jau ir, kad kāds no mums paliek bešā, nekā kāda no viņām pāri.

— Tiesa jau tev, tiesa, — saimniece apstiprināja arī pasmiedamās un gāja laukā, pavadīta np dažu jaunekļu pateicībām.

Lai nu no pašiem rīkotājiem apgādātā, mūzika bij kāda būdama, bet takti jel varēja sadzirdēt, un dejas veicās jautri. Iestājās starpbrīdis. '

— Lūk, lūk! Vēl viena pāra nāk! — iesaucās kāds no pulkas, skatīdamies pa logu.

Citi piesteidzās ar redzēt

— Nākamā Plīņu mājas īpašniece Jetes jaunkundze ar savu Augura Antonu — kāds cits sacīja.

— Vēl jau nav vis zināms, kam Plīņi tiks. Vecais Laķis arī cīnās priekš savām māsas meitas meitenēm vēl viens no viņiem piebilda.

— Jūrnieks Graustiņš arī, — atskanēja papildinājums,

- — Bet nu Jetes jaunkundzei jau nu gan paliks virsroka. Tas nabaga Laķis maz ko iespēs, un tas jūrnieks daudz par Plīņiem nesēros. Tam stāvoklis labāks nekā zemkopim, — tika prātots tāļak. — Un, kas tādu Jeti dabūs notvert, tam dzīve bez bēdas. Tas sliņķis Augura Antons jau nu gan dabūjējs nav.

— Vai tu domā, ka viņa pati nepratīs Plīņu mājas izdzīvot, ja arī to dabūs? — tā vēl bij dzirdams. — Tai vajadzību bez gala jau par rotām vien.

— Kad jau tiks par īpašniecĻ tad nāks arī taupības un apdomības prāts, — bij piebildums. -

Nekā vis! Daža paliek vēl šķērdīgāka, kamēr nāk viss pagalam, tika joprojām prātots,

— Var notikt arī, ka lielo Plīņu māju sadala vairāk gabalos un tad tā lieta tik liela vis neiznāk, kā vienkopībā izskatās, — tā izteicās vēl kāds.

— Lai nu tā plīņu mājas dabūšanas lieta izraisās šā vai tā, bet daiļa manta jau nu gan tā Jetes jaunkundze ir un paliek arī bez mājas kad tik viņu dabū rokā. Ar to nelietīgo Antonu jau nu gan viņa nopietni nedomā saistīties, — tā noskanēja šās sarunas beigu vārds, un tam neviens nepretojās.

Puišiem tā sarunājoties un no Jetes daiļuma aizraujoties, šī apspriežamā pāra ienāca iekšā un sāka apsveicināties. Antons gāja tikpat ap jaunavām, kā ap jaunekļiem, bet Jete, lai arī ar dažām jaunavām sarocījās, tomēr uzturēja pret viņām lepnuma izskatu un apdalīja savu cimdaino rociņu ar daiļu kustību visiem puišiem, bet gan arī ne bez lepnuma, it kā sacīdama: «Es jau nu gan pazemojos, jūsu vidū ienākot, bet tālab nedomājat vis, ka es esmu priekš jums jeb jūs man piemērojami.»

Iesākās aicinājumu rinda Jetei uz nākamām dejām, uz ko viņa apsolījās gan šim un tam, bet ne bez īpašas izvēles un sarakstīdama ar smalciņu zīmiķīti pieteikuma kārtu mazā, apzeltītā grāmatiņā, ko aizbāza beidzot aiz zeltainās jostas. Ja vēl kādi tuvojās, lūgdami rindas, tad viņa veikalveidīgi atbildēja:- — Pieteikumi noslēgti, nožēloju, bet rinda pilna.

Nākamās pāra dejās daži jaunekļi pavisam nepiedalījās, gaidīdami no Jetes apsolītās rindas, kāpēc dažas jaunavas palika arvien garlaicīgi sēdot, kamēr Jete, laižama no rokām rokās, vai kūpēt kūpēja. Bet viņas izturēšanās dejā bij viscauri piedauzīga un citām jaunavām riebīga.

Te ieskrien Stērģelieks pašā dejas karstumā un sāk lēkāt Iīdza, rokām plātīdamies un kliegdams. Pāras izjūk, jaunavas iekliegdamās bēg.

— Netraucējat dejas kārtības! — kāds no ievērojamākiem puišiem viņam uzsauca.

— Netraucejīt jūs lobāk muni. As jums nakā nadaru, tikai doncuju viņ, — Stērģenieks cieti atteica, nemaz neapstādamies.

— Jā, bet jūs saceļat tik nekārtību un jukas, — runātājs uzstāja.

— Kodas nakārteibas tod as doru? Viņas jau bāgdamas pošas vusu izaputina, — Stērģenieks atbildēja, drusku aprimis.

— Bet jūs jau dejot pavisam nemākat, — viņam tika sacīts.

— Por kū as namoku? Vui mun navaid koju topat kā jums? — Stērģelnieks atcirta.

— Tā tik ir tāda mežonīga trakošana — vienam pašam, — tā pienācējs.

— Nu, tod dūdīt vin mun ari kodu jonkundzi, koč vui pošu brengokū, as viņu izamātāšu tāpot kā spolvu uz vusom pusem, — tā Stērģlenieks.

— Par visām lietām jūs neesat mūsu puikā, un jūsu izturēšanās ir mums traucēkliga un piedauzīga, — rīkotājs ar noteiktību uzstājās.

— Mun tāpat jūsu izaturēšanās kā jums mima, — Stērģenieks atteica vienaldzīgi un devās atkal lēkāt.

— Bet šis taču ir mūsu izrīkojums, kur nevienam nav tiesības ielauzties patvarīgi iekšā, — kāds cits no jaunekļiem aizrādīja jo noteikti.

— Ar kodu otļauju tod jūs reikūjit — un tod vai tik prīkšk sevis vin? — Stērģenieks vaicāja, drusku atkal aprimdams.

— Ar šās mājas īpašniecības atjauju, — bij atbilde.

— Nu tod loi runai riiojas eipošneiceiba, na jūs, tod as zinašku, kū atbildāt. — To teicis, Stērģenieks sāka no jauna vēl stiprāk lēkāt un klaigāt.

— Bet, ja jūs neiesat ar labu projām tad zināt, ka mēs izraidīsim jūs ar varu, — tā tika nu Stērģenieks droši brīdināts.

— Tod, pīnapuikas, opsaskotatīs, vui iraid krītna līluma grezels, kur kouius sasalaseit,— Stērģenieks lepni atteica, runātājā nemaz neskatīdamies.

Pienāca ātri un lepni Jete, uzsaukdama Stērģeniekam:

— Ja jūs neiesat laukā ar labu, tad uz mana vārda visi šitie zaļokšņi jūs grābs un izsviedīs laukā kā kacēnu!

Stērgenieks pagrieza visnicenīgāk acis uz Jeti un sacīja, iesāņus uz viņu skatīdamies:

— Jitodus dzaltoinus toureiņus mās sosabožam tukšajās spieķu dūzeitēs, kū reitā colus pobarūt.

— Vai tad jūs domājaties tik stiprs būt, ka visam pulkam varēsat viens pats atturēties pretī? — Jete vaicāja.

— Kas vilcis milzu lelgobolus uz skanstēm, tis naīs vus beitīs nū jūsu meikstčouļu puišeļīm, nūbraukškēs vin kouliņi zam munas dūrās kā kanapu steibri meisteiklēs. Bat ļouna as ari nakā nagribu, jounkundze, un, ja jums toda vora por tīm puišīm, tod līcit, lai viņi sasamat mun pa rubļam, pa pāra rublim kā vacam zoldātam, tod as aizīšku ar pilnu meiru un nūvēlēšku vai lobu loimi jums, viņu skoistojām cerenēm.

Jete pieiet pie jaunekļiem, aprunājas un ieteic labāk pieņemt Stērģenieka priekšlikumu nekā ar viņu tielēties un tikt joprojām traucētiem. Jaunekļi ir ar mieru, un Stērģeniekam sanāk krietna saujiņa naudas. Viņš pateikdamies grib pašlaik aiziet, kad ieskrien Tuluks ar Rempi un dodas taisni pie Slērģenieka.

—Jān, brāl, kā tu viens pats? — Remps tam tūliņ uzsauca. — Mās jau ar taī pašā lietā steidzāmies.

— Labini drukim jau nenākas šķirties, nedz steigties priekšā citim, lei, — tuluks piebilda.

— Na mun ko šķirtīs, na ko naškirtīs! — Slērģenieks atsaucās. — Vui lai as jūsu povadas golā korājūs?

— Tā, Jān, brāl, nav labi, — Remps, tuvu pieliecies, Stērģeniekam pamācošā balsī lika pie sirds. —- Visiem brāļiem jādzīvo brālīgi kopā, Jān.

— Tā gan, tā gan, Jān, kā Andžs saka! —- Tuluks Rempam palīdzēja ar cienības pilnu izrunu. — īstenim goda vīrim citādi neklājās, lei.

— Un kū tod jūs» valna pleikas, eisti nū muns gribit? — Stērģenieks uzkliedza.

— — Izdalīt, izdāiīt, Jan, brāl, to iemantojumu, — tā Remps, atkal tuvu pieliekdamies, Stērģeniekarn paskaidroja.

— Dalīt gan, Jān, dalīt, — Tuluks atkal piepalīdzēja. — Uz to pašu jau abi ar Andžu nācām, lei.

— Kas valns te par daleišanūs?! - tā Stērģenieks deva pretī. — Meklējit vin poši kod jums vojoga.

t— Kur tad mēs vairs meklēsim, kad ezers jau izzvejots, lei? — Tuhiks atsaucās.

— Vui i viņu nouda jau tādēļ pogolam? — tā Stērģenieks pretī.

— Divreiz, brāl, Jān, vienā vakarā nevar prāsit, — Remps atbildēja.

Daži jaunekļi bij pienākuši tuvāk, un viens no viņiem teica: — Ja jūs gribat no mums vēl ko plēst, tad mēs iziesim visi, un jūs tad varat palikt ķildojoties vieni paši.

— Pakfausies, Jān, ko saka, — Tuluks aizrādīja. — Ar tādim ļaudim vis nedomā kaut kā, lei.

— Nu ejat pi valna, kleņģi, kū jūs uz muni plijatīs — Stērģenieks kliedza. — Mun nakā navaid, jums kū dūtl

Ka nu nē, kā nu nē! — Remps atsaucās. — Kā nē, Jān, iebāzi, palūko vie — nāgrāko, neliedzies!

— Palūk šite, kāds ačka! — Tuluks uzsauca. — Negrib ar drukim dalīties, lei!

— Kod jūs, valni, asat dalejušīs ar muni? — Stērģenieks atkal kliedza.

— Esam gan, esam gan, Jāni! — Remps, tuvu pieliecies, mīlīgi uzsāka. — Nāgrēko vis! — Tad viņš pusčukstošā balsī stāstīja tāļāk: Ekur, vai tu nāātmini, kad mās ar Mārci palaidēm-klusam Saušņa zirgu pie kroga vāļā un skrējām paši pakaļ ķert vai verstis pusotras? Tur tad iznāce vasala butele monopola, un to trijatā nokopēm. — Tad, balsi paceldams, viņš uzsauca atkal dikti: — Vaj tā, Jān, brāl, nebij godīga dalīšanās?

— Tā klājas darīt visim īstenim goda vTrim, lei, — Tuluks papildināja svinīgā balsī.

— Ko valnu as nū tī nīka vusīm reikļīm loi izadūdu!? — Stērģenieks bļaustījās diktāk un diktāk. — Lobi, ja tur traktīrie vins kūrtēlīts izanoks.

Labi, lābi, Jān, brāl! Lai ar mazumīts, bāt pa glāzitei tāpat visiem tiks, — Remps mīlinājās, vienumēr tuvāk liekdamies, virzīdamies un sākdams g!audīt jau Stērģenieka kabatu.

— Valns, Ondž, kū tu tur grābsteist? — Stērģenieks uzkliedza un ķēra ar roku kabatu glābt.

— As, Jān, brāl, paglabāšu, ka tu neaizbēdz ar visu,— Remps labinājās.

 — Kāds valns tod tevi voktās nu oizabāgšanas? bij atkal Stērģenieka kliedziens.

— As, Jān, brāl, nēešu nākad bēdzs kā tu, — Remps sacīja joprojām mierīgi un labprātīgi.

— Valna ļurba, kod tod as bāgu? — Stērģenieks niknojās.

— Bēgi gan Jān, brāl. Ekur, lai izstāsta brāls Mārcs Tuluks, — tā atkal Remps.

žēl gan ir, kad starp goda vīrim tā noticis, bet darīt, lei, tur nekā nevar, taisnība jāce| goda gaismā, — Tuluks uzsāka. Pēc tām viņš pusčukstoši Stērģeniekam stāstīja pie auss: — Tas bij taī laikā, kad monopola neļāva pārdot tirgu, lei. Klabers bij apsūdzēts par pārdošanu, bet mēs ar Rempi, kā goda vīrim klājas, izliecinājām, ka Klabers nav pārdevis. Par to nu no Klabera dabūjām arī priekš veselas monopola pudules naudu, lei. Tu kā pagaidām to paķēri un solījies turpat būt, bet biji aizskrējis pāri kalnim uz Puču krogur lei. Tad, galvu paceldams, vaicāja diktā balsī tālāk: — Vaj tu pats, Jān, neatmini?

— Valns vusus todus nīkus loi atmini — Stērģenieks, ar roku atmezdams, atteica. ?

— Nāgrāko, Jān; bral! Tu atmini gan lābi, — Remps piekodināja.

Te puišu pulkā drusku attālāk kāds iesaucās: — Kā elles pļēguri, nevar vien izvilkties!

— Ak tā! Tī ir lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi atsaucās un gāja jaunekļiem tuvāk. — Sakiet mun,— kurš tis lamotojs bej, kod nūsouca māms par pļēgurīm? Mārci un Ondž — jūs līcinīki! As ta naškinkūšu, loi voj valns par stenderi palīk. Izdūdīt tū voineigū, loi vor pīzaroksteit vordu!

Kad neviens nekā neatbildēja, tad Stērģenieks sirdīdamies uzkliedza: — Sūdzēšu vusu pulku un sagrūdeišu cītumā vusus kā klurģus.

— Pats jau nu lamājies bez gala, ko nu vēl gribi sirdīties par mums, — kāds no puišiem atbildēja, pīpodams papirosu.

— Nu, kos tī par nīka lamošanūs, — Stērģenieks atteica. — Bat, kod as gribātu laist voļā, tod tik jūs dzirdātu.

— Vēl jau nu gan maz ir dzirdēts, — kāds no puišiem atsaucās.

— Cik nu bejis —bejis, pītīcīt ar tū pošu mozumeiņu, — Stērģenieks sacīja. — Bat dūdīt, jouni kungi, jal pāra dūmu kū īraut.

Kāds no puišiem pasniedza vaļēju papirosu kastīti viņam, lai ņem. — As, jounskungs, ņemšu divus, — Stērģenieks ņemdams sacīja un pēc tam, uz Tuluku un Rempi rādīdams, piebilda: — Pasnīdzīt nu tīra munīm kvekšku kleņģim or, viņi jou ir muni rējuši pēc noudas, ka loi vui zūbi izbirst.

Abi pēdējie pietika gan katrs ar vienu papirosu vien, un Stērģenieks sāka virzīties uz durvju pusi, bet abi biedri katrs pie saviem sāniem klāt kā zobeni. Ejot viņš vēl rūca — Izsitu jal šūs nīka dūmeiņus prikšķ vusīm, bat, ja boūtu zināms lamotajs, tod baz duvdesmit pīcīm vus voļā naloistu. Jūs, valna pleikas, tik zinīt gotova goideit

— Gan mēs zinām raut uz citim stiķim, — Tuluks atbildēja, —Tādi muļķi vis neesam, kā tu domā, lei.

- Jān, brāl, tu gān esi mielojies vairāk vēl pie mūsu peļņām nekā mās ar Mārci pie tavām, — Remps paskaidroja, un visi izgāja, bet aiz vaļējām durvīm bij vēl labu brīdi dzirdams par «valna klurģīm>, par «īstenim goda vīrim» un par «brāli Jāni»

Nu tad taču reiz tie nelaimes lietuvēni ir projām,— kāds no puišiem izsaucās. — Sāksim nu atkal turpināt deju.

Jete izvilka grāmatiņu un pārdzēsa jau nodejotos numurus, tad aizbāza atpakaļ aiz jostas, un tūliņ tika iesākts laist viņu no rokām rokās un griezt kā spoli.

Pēc šās deju rindas nāca rotaļas, un Jete joprojām tika grozīta un taustīta bez gala, bet citas jaunavas tikko nepavisam aizmirstas. Tad viņas pēc rotaļas beigām sačukstējās un tūliņ klusām aizgāja visas otrā galā pie saimnieces. Dejas telpā no sievietēm palika tik Jete un kādas vecākas sieviņas, kas laikam bij nākušas dažām jaunavām Iīdza kā pavadītājas vai arī ieradušās tik tā kā skatītājas.

Puiši satrūkās un sāka vaicāt cits citam: — Ko tas nozīmē? Kas tā par aiziešanu viņām? — Un kādi trīs izsteidzās jaunavām pakaļ otrā galā. Tur tie viņas atrada ģērbjamies uz aiziešanu.

— Vai jūs gribat aiziet? — viņi vaicāja. — Tad jau izjūk visa sadzīve.

— Nejuks tādēļ nemaz. Jums jau vienas vien vajaga, un tā arī paliks, — tika atbildēts.

— Bet mēs, šitie, un vēl citi arī neesam tādi vienas cienītāji vien,— kāds no puišiem atbildēja.

— Nu, kad neesat, tad pieradināties, — jaunavu pusē rūgti atteica.

— Mēs tā negribam, bet vēlamies, lai mūsu sadzīves jautrība neizputētu pavisam. Priekš šās reizes gan viņa ir izjukusi tikpat caur tiem trim diedelniekiem, kā arī caur to aplinkus aizrādīto vienpusību, — tā izsacījās jaunekļi,

— bet neatteicaties nākt citās reizēs. Mēs varbūt paši izšķirsimies divos pulkos.

— Par mums nedomājat un nespriežat it nekā, — meitas atteica. — Ne mēs nekā solām, ne apņemamies, bet vēlamies tikai to, lai mūsu vārdi netiktu nekur un īpaši nekādās strīdēs Iīdza minēti. Mēs esam nākušas vairāk tik tā kā apciemot še mīļo mājas māti, bet pie jums iegājām, būdamas tik tā kā liekas, un ar to viss beigts. Tiesa gan, ka par visiem mēs tā nedomājam, bet apstākļi paši piespiež nepiedalīties. Un, ja jūs gribat pieņemt no mums kādu padoma vārdu, tad mēs sacītum, lai netiktu it nekas kustināts par šā vakara piedzīvojumiem, bet viss noklusēts un apturēts, nedodot ļaužu valodām barības.

Jā, mīļie puiši! Man gan žēl ka jūsu jautrā sadzīve izjūk bet man jāsaka un jāatzīst tomēr, ka meitu goda sajūtība spiež Viņas iet mājās. Viņu dārgais gods to prasa tā mājas māte runāja. — Nedomājat, ka šitās

gribēs iet Vienkop ar tādām kāju mētātājām pa gaisu ar pīpotājam un citu nekārtību darītājām, un arī ar vēl jātiek pašām kā atmestām un neievērotām. Šī māja nebūs liegta turpmāk arī mīļai jaunatnei, ja var savienoties pienācīgā kārtībā.

Bet, jaunkundzes, no mūsu puses nebij nemaz tā pāra ieaicināta, kuras dēļ sadzīves jaukums izjūk, — viens no jaunekļiem paskaidroja.

-— Lai nu tad arī būtu šā vai tā, bet metat visu mierā; tas ir vienīgais, ko jums varam un gribam sacīt, —tāda bij jaunavu galīgā noteiktība.

- Drīz viņas visas bij saģērbušās saimnieces guļamā istabā un taisījās no viņas atvadīties. Viena no pulkas iesacījās, ka ejot bail būšot no tiem trim dauzoņām, bet mājasmāte viņas apmierināja, sacīdama: — Par tiem, meitenes nebīstaties, viņi ir tik dzērāji un nav nekam aiztikuši, un rauga tik ar viltībām, izmanību un dažādiem draudiem izdabūt naudu dzeršanai Bet par visām lietām uz ceļa nav nekam gājuši pretī. Bez tam viņi tagad traktierē.

— Bet jūs, jaunkundzes, atļaujat jel mums jūs pavadīt?— kāds no jaunekļiem sacīja.

Paldies nav vajadzīgs. Mēs pašas savstarpēji cita citu pavadīsim. Bez tam jau jums joprojām atliks, ko vadīt, arī bez mums— jaunavas atbildējā.

Priekš vienas -atlikušās vien tur vadītāju pārāk daudz viens no jaunekļiem piezīmēja.

— Ejat vien visa pulka apkārt kā bišu mātei, jau¬navu puse atteica ar nomanāmu zobgalību.

— Jūs, jaunkundzes, mūs apvainojat, — no jaunekļu vidus tika atbildēts. — Mēs neesam uz to pusi nekādi dalībnieki.

—- Nu tad dzēsīsim to, ko jūs sajūtat par apvainojumu, un tad šķiramies ar labu prātu, — viena ņo Jaunavām sacīja, sniegdama visiem trim laikam par zīmi, ka ar šiem viss izlīdzināts. To pašu tad darīja arī citas jaunavas un atvadījušās no mājas mātes visas jautri aizgāja.

6. Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām

Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām pastalu pārām apkārt auklu vietas. Katrēns, atspiežoties ar elkoņiem uz, galda, skaitīja dūrienus Iīdza: — Tik, : tik, tik, tik

Badītājs reiz piepeši apstājās, un meitene noskaitīja vienu dūrienu nepatiesi, par ko pati pasmējās. Laķis ari pasmīnēja un sacīja:

-Tu jau, meitiņ skaiti tik no galvas.

-tas vecais krusttēv tādēļ ka tu uz reizes apstājies, — Katrēns atbildēja.

-Skaitītajam jāņem vērā skajtīt tik to, kas patiesi notiek, citādi jau skaitītājs ir līdzīgs nedzīvam sienas pulkstenam, kas skaita dienām, naktīm, lai vai tiek kas darīts vai nē, un nekad nezina, cik un ko izskaitījis. Tālab, ja gribi skaitītāja būt, tad skaiti turpmāk tik tos dūrienus vien, kuri patiesi notiks.

Laķis ņēma atkal badīkli un sāka badīt kā pirmāk. Meitene skaitīja ar uzmanību, ļoti vērodama vecā krusttēva rokas kustību: — Tik, tik, tik, tik, — un tāļāk.

Badītājs atkal pa reizei piestājās, un meitene arī palika mierā. Ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzot tomēr iemanījās tik tāļu ka nemisīja vairs nemaz.

— Nu, vai esi ko derīgu mācījusies no šitā nieka un joka? — Laķis vaicāja.

— Esmu gan mācījusies,— meitene atbildēja.

— Un ko tad īsti? — Laķis pētīja tāļak.

— To, ka jāskaita ar uzmanību un pareizi, bērns skaidroja.

—- Tas labi gan, — vecais krusttēvs apstiprināja. — Tik paturi vien to mācību prātā gaišu priekš visa mūža, jo nepareiza skaitīšana ir par postu gan sev, gan citiem. Bet ir tur arī otra mācība, un kāda tā?

— Otras… nezinu, — meitene kā kavēdamās atteica.

Tad Laķis griezās pie Majas, kura bij ienākusi un dzirdējusi lielāko tiesu no šās sarunas.

— Nu, Maj, — viņš tai uzsauca, — vai varēsi izdabūt kādu otru mācību arī? ,

Maja pacēla savas skaidrās, gaišzilās, lielās acis, brītiņu padomāja un sacīja:

— Laikam, ka jāmācās vienādi.

—- Tiesa gan, meit, — Laķis turpināja. — Bet var to pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam, tā: pat no niecīgiem jokiem un laika kavēkļiem spējams smelties derīgas mācības, ja tikai to vēro. — Tad viņš griezās ar jautājumu pie Katrēna;

— Bet, meiteit, vai uzdoto rēķenu māki?

— Māku, — meitene atbildēja droši,

— Nu tad izrēķini, man dzirdot, Laķis vēlēja viņai.

Katrēns iesāka. — Kad viena ass malkas maksā 5 rubļi-tad trīs asis maksas trīs reizes vairāk. Trīs reizes pieci rubļu ir piecpadsmit. Tad viena ass par pusotra rubļa lētāka. No pieciem rubļiem atņemt vienu rubli, paliek četri rubļi, no četriem rubļiem atņemt pusrubli, paliek pusceturta rubļa. Tad jāsaskaita: piecpadsmit rubļu un trīs rubļi ir astoņpadsmit rubļu, vēl pusrubli klāt — sanāk pavisam pusdeviņpadsmita rubļa.

— Šoreiz jau nu labi gan, bet lai nekad nepaliek neviens darbs nepadarīts, kas uzdots Iīdza uz māju! — Laķis piekodināja.

— Nuka, — Katrēns atsaucās.

— Bet agrāk vis tas «nuka» nepiepildījās, — Laķis piezīmēja, savu darbu turpinādams.

— Tad nebij vaļas — bērns bij jāglabā, — tā meitene paskaidroja.

— Kad tik au atkal neiznāk vaļas vairāk, nekā vajaga? — Laķis prātoja.

— Tikpat vien būs, cik vajaga, — Katrēns, pašapzinīgi sarunu nobeidza un tad grozīja to piepeši uz citu pusi ar sekošo jautājumu: — Bet saki, vecais krusttēv, — kālab tu taisi treju pastalu un kam tā trešā pāra būs?

— Vai tad par tām divām pārām jau droši zini, kad par trešo vien taujā? — Laķis vaicāja.

— Zinu gan — mazākās man uz skolu, vienas no lielākām Majai, ko iet pavasari mācībā, — meitene ar noteiktu drošību atbildēja.

— Kas tev to sacīja, ka mazākās tev? — Laķis vaicaja.

— Es zinu, ka tev, vecais krusttēv, citu krustmeitu nav un par mums tu gādā. Es par Maju mazāka, Maja par mani lielāka. Mazākās man, vienas no lielākām Majai, bet kam tās trešās? — Katrēns uzstājās.

— Nu, kad tu tik droši zini — zini, tad lai ari paliek tiesa, kā tu teici, — Laķis sāka skaidrot. — Bet par trešo pāru vismaz tagad tu nevari dabūt nekā zināt Tādu iztaujāšanu sauc par ziņkārību, un ziņkārība ir peļama ieraša. Šobrīd es pats arī nezinu skaidri, bet var būt, ka ar laiku dabūsi zināt arī tu.

— Lai tad paliek, kā tu saki, es atminēšu gan, — meitene pabeidza bet tad arī tūliņ atkal uzsāka citu jautājumu: — Un kad tu vīsi auklas pastalām? Vei, vei, kur lini, gurstītēs sagriezti, vadzī karājas. Tie laikam priekš auklām būs?

— Jā, priekš auklām gan, un par šo auklu lietu mums sevišķi jāparunājas, — Laķis uzsāka. Tad, uz liniem rādīdams, viņš jautāja: — Saki, Katrēn, — kur man tie lini varēja celties? Sēti man viņi nav bijuši.

— "Laikam tur dabūji, kur linus kulstīji, Katrēns atbildēja.

— Ķā tu domā, Maj? — Laķis taujāja tāļāk.

— Tu būsi tos linus nopircis, vecais krusttēv, — Maja atbildēja ar savu kluso nopietnību. . , .

— Bet kad nu cilvēki netic un šaubās, vai es pircis vai nē vai tik, kā Katrēns saka, «dabūjis tur, kur kulstījis»? Viņi var sākt aizdomas celt par manu uzticību — var domāt un runāt, ka es, linus kulstīdams, esmu ņēmis pats, cik gribējis, un vēl labu labākās saujas bez nekādas tiesības, bez nekādas atļaujas. Un kā tādu darbu tad sauktu, Katrēn? ,

— Par zādzību, — meitene bailīgi atbildēja.

— Lai Dievs pasarg — Maja izsaucās. — Vai par tevi, mīļais, vecais krusttēv, tā pavisam drīkst domāt? Mani saņem sirds sāpes jau pie tāda vārda vien, ja tais varētu zīmēties kaut kā uz tevi. — To sacījusi, viņa abām rokām sažņaudza sev krūtis.

— Labi, labi, bērns! — Laķis kustināts atsaucās. — Es jau ticu gan, ka jūs par mani nešaubīsaties. Bet kā jūs pārliecināsat tos, kuri var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs, likdami jums dzirdēt un prast aizdomas, kā kad jūs valkātu apavi, kuram lini priekš auklām nezin kādā ceļā iedabūti? Bet lai jums, bērni, ,nav jābīstas par vecā, krusttēva sirds skaidrību, tad redzat še, kadu drošību es jums uz to atstāju.To sacījis, Laķis izņēma salocītu zīmi no naudas maciņa un sniedza Katrēnam, sacīdams:

še,lasi!

— Lai lasa Maja! — meitene atsaucās.

— Vai tev pretī jārunā! — Maja ātri viņai uzsauca.

 — Ka Maja māk lasīt, to es gan zinu, — vecais nopietni sacīja,— bet man jādzird, kā tu mācēsi. Tev arī ir laiks jau mācēt.

Tad Katrīna pusburtodama lasīja: «Kvīts. Ar šo es apliecinu, ka atvaļinātam gvardijas feldfēbeļam Jēkabam Laķis esmu pārdevis par skaidru naudu četras mārciņas tīru drēbju linu, kas viņam esot vajadzīgi priekš pastalu auklām. JaunOmaļu saimnieks Sīmanis Burnavs.» — Tas gudri gan, — Katrēns vēl piebilda no sevis.

— Bet nu, bērni, vēl tāļāk, — Laķis turpināja. — Vai tad pie visām pirkšanām vajadzīga šāda apliecība? Tiek taču daudz pirkts gan tirgos, gan tirgotavās, kur neviens neprasa apliecības. īpašās vajadzībās gan pārdevēji izraksta reķenus, lai mājā var zināt, cik izmaksāts, bet par neuzticības aizdomām vai apšaubības aizsardzību neviens nedomā. Kā tas tad saprotams? — Laķis pētīja dziļāk.

Pa brītiņu Maja sacīja: — Lini, vecais krusttēv, ir bijuši tavā paša ziņā.

— Tas tiesa gan, — Katrēns apliecināja.

Laķis, Katrēnā noklausīdamies, ievēroja tik Majas vārdus un turpināja viņas domas: —- Redzams, Maj, ka tu ar domām esi uz pareiza ceļa, bet vajadzīgs tik tuvāks paskaidrojums. Vispāri ir tā, ka pārdodamās mantas atrodas pārdevēju rokās un maksājamā nauda pircēju rokās. Tur aizdomas nevar celties par mantas slēpšanu vai slepenu ņemšanu priekš sevis vai priekš citiem. Bet lini ir stāvējuši manā ziņā ilgāku laiku, kur neuzticīgam prātam varēja būt diezgan vaļas ko piesavināties netaisnā ceļā no tiem. Tāda tā starpība. Vai saproti, Katrēn, tu arī?

— Saprotu, — bij atbilde,

— Tad nu, mīļie bērni, — Laķis uzsāka atkal, — tikpat par stipru pierādījumu jums pašām, ka vecā krusttēva gods neapšaubāms, kā arī pret svešu aizdomu celšanos lai paliek jums šis kvīts — še, Maj, glabā! Es iedošu dažus citus arī vēlāk. Un, kad vecā krusttēva jums sen vairs nebus, tad iedomājat, ka lai jums arī jūsu gods…

- « Mīļais dārgais, vecais krusttēv, nerunā ta, tad man ar varu tūliņ raudas nāk, Maja iekliedzās asaru pilnām acīm, saķēra vecā krusttēva roku un spieda to gan pie mutes, gan pie sirds. Arī Katrēns aizturēja abām plaukstām acis.

Rādījās, ka vecais pats arī bij aizkustināts no audžu bērnu sirsnīgās pieķērības, bet pa brītiņu runāja atkal:

— Jums, mīļie bērni, jāradinās pie laika būt gatavībā uz visu, kas var nākt īpaši lai mana mūža beigas nenāk jums kā izbaiļu pilns pārsteigums, bet kā paredzēts likteņa lēmums, kas var iestāties kaut kuru brīdi. Manas lielākās bēdas, šķiroties no šās pasaules, būtu tās, kad jāatstāj jūs kā jēriņi bez aizsardzības, bez gādības dzīves mutuļos un ļaunumos, tāpēc man pienākas pie laika jūs radināt uz prāta patstāvību. Redzu gan, ka jūs to zināt un saprotat, bez manis jums neviena cita gādnieka nav. Bet nu cerēsim, ka man pat šai dziļā vecumā būs vēl kāds laiciņš novēlēts, kamēr dabū paaugt arī šitas nebēdnie- cēns, — to sacīdams viņš rādīja uz Katrēnu, — un .es varētu atstāt jūs uz godīgas patstāvības kājām. Man stāv priekšā, īpaši nupat, lielas grūtības ar šās pašas Plīņu mājas dabūšanu priekš jums. Un, ja to izdosies aizsniegt, tad mana šķiršanās ar būtu pavisam atvieglināta, ka jūs neesat,jāatstāj jel zem zilām debesīm.

Abas meitenes bij patiesi saraudājušās, un Maja, neatlaizdama vēl joprojām vecā krusttēva rokas, uzsāka nedroši runāt.

— Mīļais, vecais krusttēv, — viņa sacīja, — es gan nedrīkstu tavos nodomos un pienākumos iejaukties, jo tu pats zini visu daudz, daudz labāk, tik man jāizstāsta, kā man ir ap sirdi šās Plīņu mājas dēļ- Es jūtu tādas kā neizskaidrojamas bailes sirdī, kā kad paredzamas tuvojamies nezināmas briesmas un bēdas. Naktīs dažreiz nāk baiļu pilni sapņi, un dienu tā vien liekas, ka tuvojas kaut kas bīstams. Jetes jaunkundze nav gan man nekā ļauna darījusi, bet man no viņas arī tā vien ir kā bail. Un, lai viņa ari būtu laipna un labprātīga, bet man tik tā rādās, ka sirds dibenā viņai ir uz mums abām nelabs prāts. Es labāk paliktu ar mieru iet savu mūžu pie saimniekiem par kalponi, nekā kad stāvu sacensība pēc Plīņu mājas. Bet ko tu uz to saki, vecais krusttēv? Tev tik daudz gudru piedzīvojumu.

— Tev gan, meit, ir pabailīga daba, bet gluži bez pamata tavas bailes arī nav; tomēr tev jālūko viņas pārvarēt. Dzīvē tas gadās bieži, kur savas tiesības jāaizstāv, tālab arī uz to pusi Vajadzīgs pie laika nostiprināties. Plīņu mājai, cik zināms, ir trīskārtīgi prasītāji — jūs abas vienviet, tad Jete un vēl Graustiņš. Jūsu vecāki te ir dzīvojuši , vispēdīgi, pirms viņiem Jetes vecvecāki un vēl līdz ar tiem Graustiņi, Ja vien miera ceļā būtu salīgstams ar Jeti un Ģraustiņu, tad es paliktu ar mieru, ka Plīņus izdala starp visām trim prasītāju pusēm, jo še var ierīkot trīs divzirgu saimniecības, un priekš jums abām no trešās daļas būtu diezgan. Bet, ja citi prasītāji gribēs ikkurš visu, tad es to pašu prasīšu arī priekš jums, kam pirmākā tiesība uz dabūšanu kā pēdējo dzīvotāju bērniem. Bet nevar jau zināt, cik vecas tiesības ievēros un kā izspriedīs. Iespējas ziņā mēs esam mazāki par visiem, lai gan tiesības rādās esot lielākas. Bet redzēsim, kāda taisnība parādīsies.

Runāt pabeidzis, Laķis kā atjēgdamies uzsauca meitenēm: — Bet, bērni, Katrēnam jāsteidzas uz skolu! Maj, pavadi viņu! Laiks lēns, ceļš tīrs. Ja trešdien tevi, negantēn, laiž uz māju un ja laiks labs, tad nāc, bet, ja nē, tad mēs no iztikas kaut ko aiznesīsim. Uz Maju pagriezies, viņš vēl vaicāja: — Maj, vai maizes nastiņa sataisīta?

— Ir jau, vecais krusttēv, — Maja atbildēja.

Katrīna, ātri uzģērbusies, taisījās skriet jau laukā, bet Maja pagrūda viņu atpakaļ pie vecā krusttēva, pusbalsī iesaukdamās:

— Vai nezini vis?!

— Aā! — meitene atjēdzās, pieskrēja pie vecā krusttēva, nomutēja viņam roku, pasacīja «ar Dievu» un tad, grāmatas paķērusi, izsteidzās ārā, bet Maja staigāja lēnām Iīdza.

7. Laķim joprojām pie pastalām strādājot

Laķim joprojām pie pastalām strādājot, ienāca pie viņa mājas saimniece ar mazu bērnu klēpī un adīkli rokās, sacīdama:— Labdien, vecais krusttēv! Jānāk pat pie tevis bēdu remdēt, lai gan zinu, ka tu pats arī piederi pie manu bēdu nesējiem.

Laķis sveicienu atņēma, pacēla ienācējai krēslu un sacīja:— Kad kāds meklē savas pazudušās mantas, tad tam, kura rokā viņas atrodas, bēdu diezgan atdodot.

— Bet mums jau nav vis šī māja atrasta kā kāda manta uz ceļa vai citur, mēs to esam saņēmuši no muižas uz nomas.

— Jā gan, bet grozās laiki, grozās Iīdza tiesības, kas nav mūžīgas un ikkatram lielam laikmetam citādas,— Laķis skaidroja. — Un varēs nākt arī dažs tāds laiks, kur nevienam nepiederēs nekas.

— Bet kaut šitās zemes dabūšanas lietās cilvēki nemākušies jel cits citam virsu pēc sava labuma, — saimniece runāja apsēdusies, tad bērnu klēpī noguldīdarma un sākdama adīt.

— Tas no cilvēku prāta nav sagaidāms, — Laķis atteica, — jo, ja arī viens otrs atturētos, tad ar to pavieglinātu tik citiem sevmīlības nolūkus, jo visi nekad neatteiksies, kad vairāki būs, un neņemta nekas nepaliks ir tad; kad atliktos kaut jel viens vienīgs ņēmējs un kad būs vien ko ņemt. Starpība tad būtu tik tāda, ka tam vienam tiktu rokā viss un bez it nekādām grūtībām.

— Nevajadzētu jel pašiem līdzmājiniekiem būt par iekārotājiem, — saimniece žēlojās. — Jūs esat pie mums kā piedzīvotāji pieņemti un tiekat paturēti kā aiz žēlastības, bet nu sniedzaties paši pēc mūsu pajumta — pēc sava tuvāka nama.

— Līdzmājinieku sniegšanās var būt dažāda, — Laķis atbildēja, — gan tāda, kura jums vairāk par ļaunu, gan arī tāda, kura vēl dažā reize par labu, kas jāsaka tādā ziņā īpaši par šiem manā aizgādībā esošiem bāra bērniem. Jo, ja tiem vien piešķirtu Plīņu māju, tad jūs laukā kustināti netiktu nezin vai cik ilgi, kad tik būtu viņiem paspārne un kāda nebūt palīdzība pie iztikas un apģērba vispāri. Bet pavisam otrādi gan var iznākt tad, ja īpašuma tiesībās tiek cits cilvēks no tagadējās jūsu līdzmājiniecības. Tad grozīsies piepēši viss un pilnīgi, ka nepaliks no veca vairs nekas iekšā.

— To jau es arī gan saprotu, — saimniece sacīja nopūzdamās.

— Un tad, kas zīmētos uz tiem zināmiem baušļa vārdiem par tuvākā namu, ko jūs pieminējāt, — Laķis runāja

tāļāk, — tad jums uz tiem ari šoreiz nav spējams atsaukties. Vispirms jūs jau zinājāt, ka muižas cietsirdība pret tiem nabaga bērniem bij briesmīga. Lai gan viņu nomirušie vecāki pāri par divdesmit gadiem ar grūtībām, bet kārtīgi bij maksājuši augsto nomu, tad tomēr par pēdējo gadu piedzina to ar visvisādām pieprasībām, kā ceļu naudām, pagaidu procentēm un zīmoga nodokļiem. Pārdota bij arī pašu nomirēju gulta, un nabaga bērni atstāti vēsas, tukšas istabas kaktā uz maisiņa kā kucēnu pāra. Viens gan jau tekatnīts, otrs īsts klēpja bērniņš. Lielākais klusām raud, maziņais sauc: «Memma, memma!» Ko nu darīsi? Par laimi, kā jau zināt, vēl bij vecā Krepīna krustmāte dzīva. Atdodu par maksu tai; lai kopj jel tik ilgi, kamēr bez sieviešu kopšanas jau varēs iztikt. Bet ar ko nu uzturēt, ar ko ģērbt? Par laimi, man vecās valdības laika vēl nāca drusku pensija par ilgo kalpojumu un Jura krustu un kaut kas bij paglābies no pašu mātes drēbēm, ko pāršūdināt. Tad nu varēju kaut kā izvilkt cauri, pelnīdams un gādādams vienumēr par visu. Jūs ienācāt še dzīvot nākamā Jurģī pēc pārmaiņas. Bet, ja gribam runāt ar jūsu vārdiem uz baušļa pamata, ka nav jāiekāro otra nams, tad jums nebij vis nākams tolaik Plīņos iekšā, lai bāru tiesa ņem un izvada māju līdz bērnu pilngadībai, ka vieta paliek viņiem, lai arī būdama nomas māja. Bet jūs tomēr neatrāvāties un nācāt vien. Tiesa arī nedarīja vairāk nekā, tik iecēla mani, nabagu, par aizbildni, atstādama bērnus pilnīgi tik manā gādībā. Tagad nu patiesībā, attiecoties uz to bērnu tiesībām Plīņu mājas lietā, nav nekas cits kā vien cenšanās atdabūt viņiem netaisni noņemto viņu namu. Jūs gan varētu sacīt to pašu, ko es sacīju pirmāk, ka nācēju netrūktu arī bez jums; bet tad vismaz jums nav tiesības aizrādīt uz bausli, kad paši esat nākuši bērnu mājā.

Brītiņu pēc tam klusējis, Laķis vēl paskaidroja, sacīdams: — Nedomājat, mīļā saimniece, ka man uz jums ļauns prāts. Es ar pateicību atzīstu un pieminu arī to, ka jūs šad un tad man snieguši arī savu palīdzību pie šo bērnu audzināšanas, ko esmu licis pie sirds arī pašiem bērniem, lai neaizmirst jūsu laipnības, bet gadījums nu tik ir tāds, ko nevaru laist pār galvu, ka jāvēro bērnu tiesības.

— Tiesa jau gan jums arī, vecais krusttēv, — saimniece sacīja. — Bet kur lai mēs paliekam, kad no šejienes jāaiziet?

— Dalīs taču lielo Bungžu muižu un pusmuižas, kur zemes pietiks daudziem, — Laķis aizrādīja.

— Bet vai prasītāju nebūs vairāk kā zemes gabalu? — saimniece šaubīdamās vaicāja, vai Ikkurš meklēs sev labāko, un ēkas vajadzēs celt pašiem. Cik būs to kas to iespēs? Mēs, šitādi nespējnieki, jau nu gan nē.-Kas zin kā varēs dzīvot un kur?

Iekam vēl Laķis paspēja ko tāļāk runāt, ārdurvs atvērās un ienāca cēla auguma sieviete, garā, pelēkā mētelī tērpusies un ar baltu lakatiņu ap galvu, kuram pa apakšu spīdēja skaista baltuma mati un šķipsniņa izspraudās gar vaigiem pat uz āru. Vecums viņai rādījās esot liels, bet jaunības skaistums nebij vēl pasteidzies pilnīgi nozust no seja. Roku sniegdama, viņa sasveicinājās ar Laķi un saimnieci un tad apsēdās Laķa pasniegtā krēslā.

Saimniece iesāka pirmā runāt, sacīdama, zīmējot uz savu auklējamo bērnu: — Tev, Augura māt, šitās rūpes ir jau sen pabeigtas, bet man viņas pašlaik pilnākā spēkā, ur jādara divi darbi: gan jāauklē, gan jāada vai jāvērpj.

— Nekāda prieka, nekādas laimes par to, — ienācēja atsaucās. Labāk, lai spiež mazs klēpi nekā liels sirdi! Bēdas vien,

— Tev jau viens pats vien ir un vēl otrā paaudzē. Vai tas daudz var nospiest? — Laķis ievaicājās.

—. Viens pats, kas nesams smagi, nospiež daudz dziļāk nekā vairāki, kas nesami viegli;bet man jau nupat tā ir, — viņa atbildēja. — Lai gan otrā paaudzē un dēla dēls, bet arī kā bārens pašas izauklēts vien ir.

Tev jau viņš, Augura māt, diezgan tāļu skolots, — sāimniece turpināja.

— Skolots ir, bet labs nekas nav panākts, — Augura māte sacīja ar smagu sirdi.

— Viņš jau pats par sevi ar stāstot lielas lietas, ko dzirdu no tās pašas Jetes jaunkundzes, tā saimniece vēl.

— Es jau nu viņa meliem un lielībai ne vārda neticu, — Augura māte atsaucās ar nepatiku. — šim nu visi šā gudrības pēc par apskaudējiem — gan skolotāji, gan pat direktors un nezin kas vēl. Bet tai vietā tad piezīdies visādu palaidnības mācību — muļķi visi esot, kas strādājot kaut kādu darbu. Bet nu nezin kas šim to gatavo dos, klāt vēl papirosus un alus pudeles? Muld pat par tādām pasakainām gudrībām, ka visu uzturu varēšot dabūt tikai ar kādas tur podziņas paspiešanu kādam nieka rīciņam, ķo varēšot nēsāt pat vestes kabatā. Smiekli nāk klausoties, bet runā no patiesības. Aā! Tā laba ziņa, īpaši priekš jums, sievietēm,— Laķis pazobojās, — Tad ar podziņas paspiešanu, protams, būs panākams daudz kas vairāk un beidzot viss. Tad paredzams, ka visām jūsu bēdām, ciešanām un mokām par bērniem arī beigas. Meitenēm rādīties tad vajadzīgs vairs nebūs. Un, kad puiku kam vajadzēs, tad piespiedīs tik podziņu — un spirgts tekatnis tūliņ izlēks laukā. Tad nekam nekad arī nebūs sirdssāpju kā par vardulēniem, lai iet, kādu ceļu iedami.

Abas sievietes pasmējās, un saimniece pa brītiņu uzsāka runāt no jauna.

-Ko nu ko nu! viņa izsaucās— Tai pašai sievietei visas bērnu nešanas, kopšanas un audzēšanas grūtības bijušas un arī paliks neatvēlamas. Lai cik ļoti esi nogurusi, nobridusies, ka tikko spēj pakrist uz cisām, bet jādzird no bērna ikkatra iekunkstēšanās. Pašai miegā esot, jau kāja vien zina kustināt šūpuli. Bet puisiets nezina no tā nekā — guļ kā bluķis, krākdams vien,

— Puisiets, ko nu puisiets, tas zina, ja tikai… tikai… — Tā Augura māte iesāka runāt, bet spruka pati smieties un neizrunāja nekā. Tad; gribēdama valodu griezt atpakaļ uz pirmajo sarunu, uzsāka: — Bet es jau gribēju dabūt zināt kaut ko par to pašu manu palaidņa puiku. No vakardienas izrīkojuma nav vēl tiemaz mājā. Dzird, ka esot beigās paši snīdušies vai pat sakāvušies, kad izrīkojums izjucis. Meitu pulka priekšlaiku aizgājusi, un palikusi visiem tik Jetes jaunkundze. Tad sākuši savstarpīgi apvainoties un neganti sanīdušies. Rādās, ka tie stāstītāji ne- man visa izsacīt, ko zina, un no tā var saprast, ka manam nebēdniekam būs kritusi nelabākā loma. No stāstījumiem var noprast tik daudz, ka Jetes jaunkundzes dēļ citas meitas aizbēgušas un mans puika ir bijis Jetes jaunkundzes aizvedējs. Par to tad vaina ir griezta uz viņu, tā var domāt. Es gribēju ar Jetes jaunkundzi tikties, varbūt no viņas kaut ko dzirdētu. Vai ir mājā? — Ar šo jautājumu Augura māte griezās pie saimnieces.

— Nav vis mājā, — saimniece atbildēja. — Uz gaismas pusi viņa atnāca gan tāda kā stipri sabozusies, bet ap brokastu laiku atkal aizgāja it kā kāda nemiera pilna.

— Tās tik pazīstamās paģiras, — Laķis piemetināja.

— Viņa steidzas meklēt sev arī balsis uz ceturtdienu, — saimniece sacīja.

— Tas arī laikam tiesa gan, — Augura māte piebalsoja, — jo viesīgā vakarā visai puišu sabiedrībai sacījusi, sviedrus slaucīdama: — Jūsu balsis visas ceturtdien man, vai jā? — Vienbalsīgi ticis atbildēts ar «jā»,

— Tas jau tiesa, ka savu labumu viņa prot izzvejot no visiem dīķiem, — saimniece apliecināja.

— Tā nu tad es nedabūju nekādas skaidrības, — Augura māte nopūtās. — Nezin kur puika un kas ar viņu.

— Es jau nu gan vakar šo visu pa lielai daļai paredzēju un Jetei pat sacīju, — Laķis mierināja, — bet liela bēda arī tur nevar būt. Paģiras izgulēs, kur katrs kritis, — būs drīz atkal veseli.

Saimniecei pašlaik bērns klēpī sāka raudāt un nerādījās vairs še apmierināms. — Nu jau lēti mierā nedosies, — viņa sacīja, — jānes būs uz šūpuli. Bet kur ņemt šūpotāju? Pašai jāiet pie lopiem. Agrāk, kad Katrēns bij vaļīgāks tad varēja paaicināt jel to, bet nu neviena! Meitēnam pašam savi skolas darbi un gaitas. Nezin kā tikšu galā ar šo untumnieku? — Iziedama viņa pagriezās vēl uz abiem palicējiem un sacīja: — Cik man no mātes stāstiem atminams, tad jūs neesat vis svešnieki savā starpā, bet veci draugi, Ap jums ir grozījušās savā laikā visas draudzes valodas, ka tik cēlas otras pāras nebūtu spējams bijis atrast, kas kā radīti viens priekš otra .Bet nav tad tomēr izdevies nekas. Parunājaties kaut jel par vecām atmiņām. Nu jau varat arī vienoties, abi esat brīvi: šis vecpuisis, šī atraitne, — saimniece pasmiedamās vēi piemetināja.

- Tas viss, viss jau tāļu projām, — Laķis smagās domās atsaucās. — Esam tagad kā pamesti un izdzisuši pieguļnieku gunkuri.

— Nu, varat jau vēl vismaz labi draugi būt, — saimniece turpināja, atkal pasmiedamās un taisīdamās iziet.

-Ak, kas nu šādu vecu cilvēku draudzība pret šķīstas jaunības mīlestības kvēlu! —Augura māte izsaucās. — Tā ir labi ja mierīgs avota ūdens pret putojošu kalnu strautu.

Pēc saimnieces iziešanas iestājās mazs klusuma brītiņš. Laķis bij apstājies no darba, ko lēti vis nemēdza darīt. Abi nogrima dziļās atmiņās, līdz Augura māte atkal uzsāka sarunu.

— Vai atmini arī vēl mani? — viņa pasmīnēdama vaicāja.

— Tam vajadzētu būt no koka vai akmiņa, kas tevis neatminētu, kad tevi zinājis un reiz pazinis, — Laķis dziļjūtīgi atbildēja.

— Un saprast tomēr manis negribēji vis, — viņa sērīgi turpināja. — Tagad jau varam bez piedauzības izrunāties, ko apzināmies, jo viss jau tāļu, tāļu projām un vairs neatgriezīsies.

— Sapratu gan, bet jāsaka drīzāk, ka nedrīkstēju saprast, — Laķis sacīja, galdā drūmi skatīdamies.

— Vai atmini vēl Jaguļu Andra kāzas vasaras vidu, kur gandrīz četras naktis netika gulēts aiz priekiem un līksmiībām — gan rotaļas, gan dziesmas, gan pakaļpāru ķeršana, gan ķīļu ņemšana, gan acu aizsiešana un nezin kas vēl viss cits? —Augura māte vaicāja.

Atminu, atminu visu, visu, — Laķis atteica un nopūtās.

— Tad biju gan iedegusies vai līdz ausīm, Augura māte smiedamās stāstīja. — Kad gājām* rotaļās, kur jāķer bij reiz puišiem meitas, otrreiz meitām puiši, tur skrēju šo ķert pāri vidum uz otru malu un paliku arvienu tukšā, ka jāstāv bij bieži vidū. Un tad atkal šo pašu vien ķert. Citas meitas bij jau to drīz vien novērojušas un sāka man aplinku likt prast — lai es stāvot Laķim vienumēr līdzās, tad nebūšot nekur jāskrien un vidū stāties nedabūšot. -Ai, ai, neaizmirstamā jaunība ar skaidrām laimības debesīm! Bet tuvu klāt arī tumšie, asaru pilnie mākoņi! Nāk svešs, nemīlams precinieks, un tēvs spiež iet; vilcinu, cik vien .varu, un gaidu nepacietīgi, vai neatsauksies kāds cits, — to sacrcterrna, viņa pameta roku atšūbeņš uz Laķi, — bet ne jutin, ne vēsts! Lieku vēl caur krustmāti klusām iztaujāt, vai ko domā, bet nekā. Beigās, tēvam spiežot, jāsaka «jā» un jāiet pret sirdi un prātu. Tur jāizgaist visiem jaunības sapņiem, tur beigas visām cerībām un laimes jūtām uz mūžu — pagalam! Vēl vilcinos nedēļu pēc nedēļas, vēl taisos, cik lēnām vien var, vēl klausos un pat taujāju, bet klusu, klusu viss. Palieku atstāta savam bēdu likteņam un asarām. Pat kāzuvritā vēl kavējos ģērbties, vēl domāju — ja vien vai baznīcā nāktu kāds mājiens no viņa, nomestu vai altāra priekšā visas nemīlamās rotas, lai arī dzen tad tēvs no mājas, ietu derēties par meitu; bet kā nekā, tā nekā! Neatmanu, kam līdzās atrodos pie altāra, pasaku savu «jā» kā pa reiboņām, un tad viss viena alga. Viss, viss pagalam kā lietus burbuļi! Tādas beigas visiem burvīgiem jaunības murgiem.

Iestājās klusuma brītiņš, tad Laķis uzsāka runāt.

— Kad nu gadījums ir nācis, — viņš sacīja, — kur tu izstāstīji savas ciešanas, tad man jāstāsta arī manas, lai gan biju nodomājis tās nest sev kapā līdz; bet nu viņām vajadzīgs izmainīties un tad tomēr, palikt pie pašiem vien.

Tavas ciešanas ir bijušas tev ārēji uzmāktas,'bet mani viņas ir mocījušas iz iekšienes, iz paša apņemšanās. Sapratu no tevis visu un biju klusām augsti laimīgs par tām jūtām, kādas tu rādīji man, kalpa cilvēkam, būdama turīgai saimnieka meita, kurai netrūka daudz citu, piemērojamāku, cienītāju. Bet, kad jāvaicā, kas man bij ko apsolīt dzīves stā^ķja ziņā, tad jāsaka skaidri, ka U nekā, jo no tā laika niecīgās dažu gadu aldziņas» kas, drēbju neskaitot, sniedzās naudā reti kad līdz divpadsmit rubļiem; nebij vel it nekas ietaupījies, palīdzot no tā paša mazumiņa arī vecai, nevarīgai mātei. Tad nu, protams, cita ceļa nekāda nebūtu kā derēt arī tevi pie saimnieka. Un, vai patiesībā tev tāda stāvokļa maiņa patiktu un ilgi patīkama pastāvētu, tas grūti ticams.Tu ar savējiem tad būtu sanaidējusies un izšķīrusies vai uz visu mūžu. Un vai to visu nevajadzētu vēlāk rūgti nqžēlot? -Tomēr varētu notikt, ka jaunības mīlestība pārvarētu visu apdomību, ja nestāvētu priekšā pats svarīgākais kavēklis — mans ložu jeb kara klausības laiks, kur, pēc mātes nāves palikušam bez nekādas šķiras, nebij pat ko domāt par neaiziešanu. Un kur tad es tevi lai atstātu? Protams, tik postā un nelaimē. Labi, ka man bij jel tik daudz iekšēja spēka pārvarēt šās sirds visdārgākās tieksmes, lai arī ar lielām ciešanām. Tavas kāzu dienas rītā aizjāju viens pats visus trīs saimnieka zirgus uz attāļo strejgabalu pieguļā, neņemdams līdz pat ganu puikas, kurš pie manis lipa un citām svētdienām jāja arī uz pieguļu. Es gribēju taī manu vislielāko sirdssāpju dienā būt viens pats meža klusumā un atdoties savām ciešanām viņu pilnībā. Sapinis zirgus meža vidū treknā zālē, kritu uz mutes mīkstā lāča sūnā un-raudāju par savu likteni, kamēr biezā sūna palika vai karsta no manām,asarām. Nedz iedomāju par pusdienas un launaga ēšanu, ko saimniece bij iedevusi līdza, nedz arī pavisam gribējās ēst, tiekams, saulei noejot, iejāju mājā atpakaļ. Saimniece brīnojās^ vai tie pieguļas pavarda dūmi tik sūri esot bijuši, ka izkoduši tik sarkanas acis. Un atnesis esot cibiņu nekustinātu atpakaļ līdz ar maizes riecienu. Nezin kas par gavēni tāds uzgājis.

— Sava taisnība jau tev arī, draugs! — Augura māte izsaucas, galvu nolaidusi, it kā nerādīdama savu acu. Tad izvilka ļoti spodra baltuma autiņu, aizklāja ar to abām rokām seju un pa brītiņu vēl sacīja: — Cik laimības neaprij tie dažādie dzīves kārtu stāvokļa un sadzīves likteņi! Tavu ciešanu līdzzināšana palīdz remdēt vēl manas joprojām nerimstošās sēras.

Pāra acumirkļu Laķis klusēja, vienmēr galdā stīvi skatīdamies, līdz atkal uzsāka runāt no jauna.

— Aiz žēlabām miera nekur neatrazdams, gribēju tūliņ iestāties kara klausībā, bet nepieņēma bez augstāka mācības stāvokļa. Tomēr drīz nāca mātes šķiršanās, un pēc tam pirmā iesaukumā lozei bij jākrīt un krita arī man uz aiziešanu. Visu to laiku līdz kara klausībai izsargājos tevi redzēt, lai ciešanas neceltos vēl lielākas; bet aizgājušam nebūtu spējams redzēt, ja arī gribētu Stāvēju visās sava laika kaujās ložu krusā un granātu pērkonī, trīs reizes tiku ievainots, bet dzīvība palika saudzēta, lai arī no nāves nebijos. Viņai esmu skatījies visur droši acīs, garā redzēdams tāļu džimtenē no senās pagājības atmiņām sērīgi kā atsarās mirdzošu zvaigzni.

Augura māte aizklāja vēl ar mutes autiņu klusām sev seju, ne vārda nesacīdama. Iestājās klusuma brīdis. Pēdīgi viņa uzcēlās un sacīja:

— Jāiet taču mājā. Bet visu savu bēdu vēl neesmu izsūdzējusi. Vienas lielas bēdas tuvojas par dzīves vietu nākotnei. Nav paredzams, vai Ezermuižā dzīve vairs būs, jo uz turieni daudz kas skatās un bez tam pušelniece, Steņģa māte, tīko dabūt visu sev vien, ja arī neviena cita neielaistu, Nezin kas būs, kas nē. Aizstāvja man neviena nav. Ja nu tev gadās kādu netaisnību redzēt vai dzirdēt, tad saki jel kādu vārdu taisnībai par labu. Sī ģimene jau tur ir dzīvojusi ilgas, ilgus gadus.

to sacījusi viņa atvadīdamās sniedza Laķim roku. Viņš to paturēja acumirkli ilgāk savā rokā, nekā ierasts. Viņam šāvās caur atmiņu kā jauks stars no senatnes, ka tā ir tā pati roka, ko viņš tāļā, tāļā pagātnē turējis daudzkārt rotaļu gājienos savā rokā it kā neizsakāmi dārgu mantu; bet tūliņ ari, atjēgdamies, ka nav vairs tie laiki, palaida to lēnām un gurdeni vaļā, sajuzdams vairs tikko nomanāmu, vieglu paspiedienu pretī.

8. Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas

Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas priekšistabā un gaidīja aicinājumu iet iekšā. Pavēstēs noteiktais laiks bij gan jau pāri, un durvis uz tiesas istabu varēja atvērties kaut kuru bridi.

Te kāds no viņiem, kas skatījās uz pagalma pusi, iesaucās: — Steņģene steidaas pusteceņus šurp ar pazīstamo rūtaino sedzeni.

— Tad jau kaut kādi joki atkal būs, — cits atsaucās, — smieklu vien nevarēs valdīt.

— Apmeklējaties, ka autiņi viegli paķerami, ko turēt mutei priekšā, — trešais aizrādīja.

— Viņas nekad netrūkst un nekad arī neapkūst, — vēl kāds cits turpināja sarunu.

Pa to starpu šī runā būdamā prāvniece bij jau klāt un steidzīgi ienāca iekšā.

Labrītu sacījusi un ar dažiem sarocījusies, viņa ātri vaicāja: — Vai iekšā vēl nesauc?

— Tevi jau pārsaukāja, — kāds pasmiedamies atbildēja.

— Vai traks! —- viņa izsaucās. — Kad lai nu tad tieku pie rindas? Vēlēšanas sapulci noturēs, un atpakaļ netikšu. Tāds posts ir, kad satīties ar tādu neveiklu puisieti! Tad viņam jāsteidz šis darbs, tad tas! Zirga vien vēl nav sabarojis un iejūdzis. Pēc manas aizbraukšanas būtu varējis darīt, kādus darbus gribēdams.

— Kad puisiešam jādara meitiešu darbi arī, tad nevar vis paspēt, — kāds no otras sienmalas atsaucās.

 — Cik to meitiešu darbu šis padarījis? — Steņģene jautāja. — Es padaru vairāk puisiešu darbu nekā viņš meitiešu darbu.

— Un kādi tad ir tie tavi padarītie puisiešu darbi, — jautājums atskanēja no kakta.

— Vēl vakar iedzinu kumeļu stallī, kamēr viņš pa kūti, un aizvēru piedarba durvis, — Steņģene droši atbildēja.

Visapkārt noskanēja smiekli.

Pēc tam ienācēja, kad bij apskatījusies, izsaucās; — Nav jau mana sūdzētāja arī vēl!

: — Tas jau aizgāja, kad tevis nebij, — skaidrojums nāca no citas puses.

— Meli vien būs, — viņa izsaucās, — tad jau es to pamanītu aizejam.

—- Meli vien gan, Steņģa māt, — tā kāds vecāks vīrs viņu apmierināja. — Viņi tevi tik- tāpat pa smieklam pamana. .Nāc nu šurp, piesēsties, te ir vieta.

— Lai tad kā! — Steņģene izsaucās. Tad atraisīja se-dzenei uz muguras sasietos stūrus, atlaida sedzeni uz pleciem, paturēdama tik galvas lakatu, un gāja, kurp aicināta, piesēsties.

— Un kas tad tev nu, Steņģa māt, par tik lielu dedzību pēc vēlēšanas sapulces? — kāds cits vaicāja.

— Tur jau atrauties nevar, — viņa atteica, — ka nesavēl āžus par dārzniekiem.

— Kurus tu par tādiem sauc? — vaicājums atskanēja no citas puses..

— Nu, vai tad trūkst tādu cita labuma kārotāju un mantas dalītāju, kuri tik pēc tā vien tīko, kas citam pieder? — viņa paīgni atbildēja.

— Bet tu, Steņģa māt, nesen vēl pagastnamā priecājies par mantas dalīšanas laikiem, — viens no pirmiem runātājiem aizrādīja.

— Ko nu, ko nu, cilvēks! Kāda nu priecāšanās? Kamēr skaidri nezini gala, tikmēr papriecājies; bet, kad zini, tad jāatmet ar roku, vairāk nekā — viņa atteica ar nepatiku.

— Klāt jau man no mantībām un bagātībām nekā neda-dos, ja drīzāk tik vēl ko atņems no tās pašas nabadzības, kas ir.

— Vai tad tu, saimniece būdama, gribēji vēl klāt dabūt? — kāds smiedamies vaicāja.

Sasmējās citi arī.

— Un kāds labums tad man par tādu dalīšanu priecāties? — Steņģene atmeta. Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk: — Man jau vēl cita lieta vai lielāka. Pēc zemes dabūšanas vien visās malās kliedz, un īpaši uz manu dzīves vietiņu visi kā uzmesti — Ezermuižiņu vien, Ezermuižiņu vien dzird daudzinām. Es jau gan domātu drīzāk, ka man būtu tiesība viņu dabūt vienāi pašai. Augura māte jau ļoti veca, un viņas dēla dēls zemes valdītājs nekad nebūs, bet…

Nepabeidzot Steņģenei teikuma, durvis atvērās uz iekšu un visus gaidītājus salaida iekšā tiesas telpā. Steņģenei, kura savas rindas gaidīja ar lielāko nemieru, nāca trešā prāva iztiesāšanā ar viņas pērno puisi Vernuli par algas neizmaksāšanu pilnā summā.

Tiesnesis uzsauca Vernulim, lai saka savu sūdzību.

— Viņa nepilda līguma un neizmaksā man visas algas par nokalpoto pilno gadu, — Vernulis sacīja.

— Vai tad tu pildīji kantraku? — Steņģene meta pretī.

— Mums bij norunāts un norakstīts, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet kāds bij tas auzu miltu maiss, kuru tu reiz ziemā atvedi? Tas bij tik sašļucis kā mana veča gultas maiss.

Klausītāji ar grūtībām valdīja smieklus.

— Lūdzu uzklausīt! — Vernulis izsaucās. — Viņa grib mani par zagli taisīt.

— Vej še, kur jau kantraks ir, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet ko tu darīji? — To sacīdama, Steņģene atāķēja jaku un izvilka no azotes saburzītu papīru, ko sniedza tiesnesim.

Bet Vernulis aizkustinātā balsī tikmēr runāja sekosi; — Kāda tā labībā bij, kuru tu devi man samalt? Auzas bezmaz gluži slapjas — miltos ī&i nemaz nesabirst, graudus dzirnavas saspiež'gandrīz tik plakanus. Un šī grib, lai tad atved maisu tik pilnu kā no sausas labības!

— Jā, jā! Tā vien, bij jau gan tā! — Steņģene atsaucās.

Tiesnesis" paņēma Steņģenes sniegto rakstu, paskatījās

un deva to atpakaļ, sacīdams: — Es nevaru tāda saņemt — zīmoga marku trūkst.

— Dzīvs negals ar tām zīmogmarkāmi —- Steņģcņe izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Labāk jau tad iedodi skaidrā naudā, kam jādod un no kā vari kaut ko sagaidīt, bet kādu labumu tad dos tā brillainā jaunkundze — pārdevēja? Vai tad šī kāds tiesas kungs, ka šai nauda jādod?

Aiz muguras atskanēja gandrīz dažs nesavaldāms smieklu spurkšiens.

Tiesnesis, savilka draudīgu seju un papurināja bārgi galvu, pacēlis acis uz Steņģeni,

— Vai nu es pulkā, — Steņģene skaidroja mierinošā balsī. — Ikkuram prātīgam cilvēkam jāsaprot, kas nav pulkas lieta. Ja jau ko dari, tad padari tāpat divu starpā vien un nesaki nekatn nekā.

Tiesnesis rakstīdams nelikās ne dzirdot, bet Steņģene turpināja runāt.

—Un tad;— tā viņa uzsāka, — šī briļļainā pārdevēja par tām nieka zīmītēm zina ņemt tik nekaunīgi lielu naudu. Es turpmāk no viņas vairs nepirkšu. Man zināma cita vieta, kur dos tikpat skaistas par pusnaudu. Kad jau nu pavēlēts ir tos papīrus tā izpušķot un izpuķēt, tad aizliegties nevar, bet jālūko dabūt jel pa godīgāku cenu.

Tiesnesis sāka vērīgi klausīties un vaicāja: — Kas dod zīmogmarkas par pusnaudu?

Viņš jau negrib vis stāstām, — Steņģene atbildēja.

Jums jau nu gan varu pasacīt. — Tad, drusku pret tiesnesi pieliekusies, stāstīja čukstošā balsī: — Tas ir bodnieks Zālamans Jankels virspilsētā. Visiem un svešiem jau viņš nedos vis par pusnaudu, ja tik saviem pircējiem, kas pazīstami.

Tiesnesis šos vārdus piezīmēja un sacīja Steņģenel: — Par šo lietu jūs tiksat izvaicāti skaidrāk citā vietā. Bet Šoreiz jums nav runājams par citu neko kā tik par Vernuļa sūdzību viņa pilnīgas algas neizmaksāšanas lietā. Ko jūs atbildat uz to?

— Viss cits ir izmaksāts, vienīgi atturēts tika par pusotras dienas, ko viņš nogulēja paģirās, — viņa atbildēja.

— Sūdzētāj, ko jūs uz to sakāt? — tiesnesis vaicāja.

— Es neesmu gulējis ne paģirās, ne citādi nevienas dienas, ne vēl pusotras, — Vernulis lepni atteica.

— Kā tad nē? Ko tad tu darīji kūts augšā citu? — Steņ-ģene vaicāja.

— Vai tad kūts augšā cita nekā ņevar darīt kā tik gulēt? — Vernulis spītīgi jautāja pretī.

— Nu tad saki — ko tad tu tur darīji? — Steņģene uzstāja.

— Es netieku vainots par to, ko es kūts augšā darīju, bet par to, ka es kūts augšā esot gulējis, un nauda atturēta manas gulēšanas dēļ, nevis citādi. Tad nu es prasu, lai tiek pierādīta mana pusotras dienas ilgā gulēšana un arī tas, ka gulēšana tāds ļaunums, kas piemeklējams ar naudas sodu, un beidzot tas arī, ka es gulējis paģirās.

— Vai tad tu darba nenokavēji pusotras dienas? — Steņ-ģene cieti noprasīja.

— Darba nokavēšana ir cits jautājums, un par to man vismaz šoreiz nav jāatbild,:— Vernulis atteica pašapzinīgie — Es esmu tagad še vainots tik par gulēšanu pusotras dienas garā laikā un prasu to man pierādīt. Tāpat to, vai gulēšana par sevi ir tāds noziegums, ka par viņu var uzlikt naudas sodu, un kādas paģiras šī man iedevusi?

Tiesnesis uzaicināja Steņģeni izskaidroties par sūdzētāja prasībām.

— Tētiņ Dieviņ! — viņa izsaucās. — Vai nu lai es kāptu kūts augšā vaktēt sveša puiša gulēšanu? Man jau bez tam tie pagāna puisieši apnikuši un apriebušies līdz kaklam, visvairāk mans pašas vecis.

No dzirdētājiem atskanēja atkal apspiesti smiekli.

— Nūja, te var saprast apvainojuma patiesību: redzēt nav redzējusi manis pusotras dienas guļam, bet sacīt saka, — Vernulis ar lepnumu aizrādīja. — Man vēl jāprasa būs gandarījums par šo nepatieso apvainojumu tāpat kā par paģiru izdomājumu.

— Vai tad tu nebiji sadzēries, kad no tirga vēlu pārnāci? — Steņģene kā piespiezdamās vaicāja.

— Ja jau vēlāka pārnākšana ir tūliņ sadzeršanās zīme, tad tu pati skaidrā galvā nekad nevari būt, jo cik ir to vakaru, kad tu laiku esi mājā? — Vernulis deva pretī atkal savukārt ar jautājumu. .

— Par šām sānu lietām, sūdzētāj, jūs varat meklēties liekšu, — tiesnesis atgādināja Vernulim, — bet tagad mums jāizšķir tik lietas kodols, kas zīmēts iesūdzībā.

— Labi gan, — Vernulis apliecināja, — bet tādā gadījumā tik lūdzu iezīmēt protokolā, ka man tiek atstāta tiesība meklēties par tiem goda aizskārumiem, kas še izsacīti no atbildētājas.

Tiesnesis kaut ko piezīmēja un tad griezās pie Steņģe-nes, sacīdams: — Vai jums ir kādas liecības jSar pierādījumu tam, ko sacījāt pret sūdzētāju?

— Nedod Dievs tāda negala ar tām liecībām! — viņa izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Kad jau kāds nenāk vien no kūts augšas lejā, ko tad viņš tur citu var darīt, kā tik gulēt?

— Var salāpīt sev pastalas, kad citur nav uz to laika, var salāpīt arī sev veļu, kad saimniece dod nelāpītus kreklus mugurā, nelāpītas ūzas gurnā, kā tas man bij, — Vernulis zobgalīgi atbildēja. — Tomēr mans uzdevums nav šoreiz šādus jautājumus izskaidrota

— Ak krusts, ak krusts, tāda posta! Kur nu lai tos lieciniekus ņem? — Steņģene vaimanāja, rokas lauzīdama. Bet tad, kā attapdamās un roku pielikdama pie mutes, sāka dzirdami prātot: — Ja tad nu atvedu to pašu Stērģenieku, Tuluku vai Rempi no traktiera? Visi trīs jau gan pirmīt traktierī bij. Pag, aiziešu pakaj, sarunāšu kādu. — To sacījusi, viņa sāka jau siet kopā uz muguras sedzenes stūrus. Bet, ieraudzījusi tiesnesi paceļam bārgu skatienu uz sevi, atkal atlaida vaļā.

— Lūdzu ievērot, ka viņa grib meklēt pirktus lieciniekus, — Vernulis aizrādīja.

— Vai tad es pirkt? — Steņģene atsaucās. — Viņi jau varbūt nāks par monopolu vien vēl mīļāk nekā par naudu, jo tā vien jau tur gaida plegznedami.

— Ak tad monopols vis pirkšanas maksa nebūs? — Vernulis jautāja.

— Kas tā par maksu? — Steņģene iesaucās pretī. — Tas tik iedzeršanai; un viņus jau dzirda tāpaļ viens otrs bez nekā.

No izejas sienmalas puses atkal drusku nāca padzirdama klusa pasmiešanās.

Un tiesnesis griezās pie Vernuļa ar jautājumu — Vai sūdzētājam vēl kas ko sacīt?

— Ja, ir gan, — Vernulis atsaucās. — Lūdzu dibināt spriedumu tik uz atbildētājas vārdiem, ka man algas da|a atrauta nepierādītas gulēšanas pēc, kurklāt gulēšana par sevi nav nekāds pārkāpums, kura dēļ alga atraujama, ja arī gulēšana būtu pierādīta. Turklāt atrauto algas daju lūdzu piespriest man līdz ar tiesas izdevumiem no atbildētājas kā viņas vīra pilnvarnieces.

— Un vai atbildētājai ir beigu vārdā vēl kas sakāms? — tā tiesnesis griezās ar jautājumu pie Stdņģenes.

— Tētiņ Dieviņ! Ko gan lai citu saku kā tikai to pašu, ka man nebūtu par tām pusotras dienas jāmaksā, lai nu viņas vai nogulētas, vai nokavētas, man tas viena alga, — Steņģene atbildēja.

Tiesnesis piecēlās un izgāja dziļāk savā dzīvoklī spriedumu rakstīt. Tikko durvs aiz viņa noklabēja, tad tūliņ sacēlās liela jautrība prāvas noklausītāju pulkā. Viens teica, ka šāds «teijāters» bez maksas esot labāks nekā dažs par maksu, otrs zobojās par Zālamana Jankeļa zīmogmarkām, trešs par Steņģenes «kantraku», ka puišam nav brīv miltu zagt, it kā kad kādam citam būtu brīv miltus zagt, vēl citi par kūts augšas gulēšanu'un par liecinieku meklēšanu, tik Vernulis nesacīja nekā, ja tikai pasmīnēja.

— Turpmāk es tāda muļķe vairs vis nebūšu, bet vedīšu lieciniekus tūliņ līdz, jo meklēt jau tikpat tad vairs nelaiž, kad vajaga, — tā Steņģene pasmīdīja vēl klausītājus.

— Tad laikam vedīsi tādus lieciniekus arī, kas liecinās, ka neesi taisījusi mani par miltu zagli un ka neesi uztiepusi man paģiru? — Vernulis paspītīgi vaicāja.

— Vai tad tu, Pēter, mani sūdzēsi gan par tādu nieku? — Steņģene labinādamās vaicāja Vernulim.

— Kaut bijis vien nieks! — Vernulis ar vēsu izrunu atbildēja. — Nomelnot godīgu cilvēku par zagli, pataisīt par dzērāju un to vēl saukt par nieku! Te var redzēt, kāds goda apziņas cilvēks tu esi. Man no tavas mantas nav pielipis un palicis turoties klāt ne puteklītis, kas nebūtu ticis nopurināts. Un tad zagļa un dzērāja vārdu lai es pieņemu un paturu ar mierīgu prātu pat vēl ļaužu pulka un tiesneša priekšā.

— Lai nu, Pēter, paliek, — Steņģene labinājās joprojām. — Es traktierē izpirkšu līkopus.

— Tad tu manis nepazīsti un nesaproti vis, kad tu ar tādiem līdzekļiem gribi tikt vaļā un mani apmierināt, — Vernulis atteica ar apvainojuma sajūtu. — Līkopus tu vari solīt gan saviem zināmiem pirkāmiem lieciniekiem, pēc kuriem taisījies pirmīt iet, bet nevis man, kuram gods daudz dārgāks par visiem līkopiem.

— Labāk nu tūliņ, Pēter, man piedod. Saderēsim mieru, — Steņģene sāka lūgties. — Tu jau nu dzīvo tāļāk, nezin kad atkal varam tikties.

-Var notikt, ka tiekamies daudz biežāk un vēl tur, kur tu nemaz nedomā.

Steņģene gribēja joprojām lūgdamās runāt, bet pašlaik atvērās iekšējā dūrvs un ienāca tiesnesis atpakaļ ar pro-tokolu rokā. Visi sacēlās, un tiesnesis, nostājies savā vietā, sāka lasīt.

Spriedums izskanēja tā, ka Vernulim jādabū aizturētā nauda līdz ar tiesas izdevumiem un viņam paliek vaļā sūdzēšanas tiesība kriminālā ceļā pret Dārtu Steņģi par goda aizskaršanu jeb apvainojumu tiesas priekšā.

—Tētiņ,Dieviņ, tāda krusta! — Steņģene iesaucās, rokas sasizdama kopā. — Kā tu, cilvēks, domā tikt pie savas taisnības, tā ne tik vien nekā nepanāc, bet iepinies vēl dziļāk iekšā.

— Tas ir tiesas apvainojums, — tiesnesis sacīja. —Man par to jāsastāda sevišķs protokols, lai jūs tiekat aicināti pie augstākas tiesas atbildēt.

— Vai — vai — vai! — Steņģene ievaimanājās. — Es atņemu, atņemu vārdus. Lūdzu, kungs, piedodatl

Tiesnesis vairs nesacīja nekā tai lietā, bet uzaicināja abus prāvniekus parakstīt spriedumu. Vernulis parakstīja pirmais un tūliņ izgāja. Steņģene meimuroja ilgi ar drebošu roku, sacīdama:

— Ja nu tik varēs vien salasīt.

Tad viņa sasēja sedzenes stūrus uz muguras un iziedama vēl runāja:

— Ar smagāku sirdi jāaiziet, nekā atnākts. Bet lai nu šoreiz kā būdams, tikai, kad nāks spriešana par Ezermuižiņu, tad gan visu man. Netaisnība man nepatīk kā nāve, bet taisnība pār visu, pār visu.

Visi noskatījās viņai pakaļ smieklu pilniem sejiem.

Ceļā viņa panāca Vernuli un uzaicināja to uz braukšanu, bet tas atteicās, sacīdams, ka ejot mīļāk kājām.

9. Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu

Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu kaut kur piesējusi, steidzās iekšā, tad tur viss mudžēt mudžēja un dūcin dūca kā bišu stropā. Bij iesākusies pati balsu došana ar" kandidātu sarakstu zīmēm, kur brīvība tika dota dažus dzēst un ierakstīt citus. Caur bieziem tabakas dūmiem varēja saredzēt un ievērot liela sieviešu bara vidu vispirms Plīņu Jeti pēc viņas milzum lielās platmales, kurai stāvēja apakšā vienumēr trīs līdz četras sievietes kā zem kāda jumtiņa. Viņa dzēsa, ko gribēja, no ikkatras zīmes, ierakstīja, ko vēlējās, kā protams, paturēdama sevi nekustinātu viscaur! un pieņemdama no abiem sarakstiem tikai to vienu, kurā atradās viņas vārds arī. Bez tam arī dažas vēlētājas bieži izsaucās:

— Jums, jaunkundze, jāpaliek, jums jāpaliek!

Arā un brīžam iekšā strādāja līdzīgā ziņā starp vīriešiem Auguru Antons. Galva viņam stāvēja aptīta ar dvieli, kā tika dzirdēts, niknu zobu sāpju dēj.

Steņģene, ko pavisam nebij domājusi, ar izbrīnību dzirdēja vairāk pulciņos runājam labā ziņā par Pēteri Vernuli, ka tam jātiek ievēlētam, un vēl pat to, ka viņš jāceļ komi- tējai par priekšnieku. Iesākumā viņa negribēja tā kā savām ausīm ticēt lai gan bij taču tāda kā iztrūkusies; bet, kad dabūja rokā balsošanas zīmes un tur vienā no tiem sarakstiem ieraudzīja pašu pirmo Pēteri Vernuli, pēc viņa tUr-vēl Plīņu Jeti un citus, tad viņa no izbailēm pat vai sastinga. Pirmā brīdī viņa gribēja griezties pie Jetes un Antona, kā celdamās pretī Vernuļa ievēlēšanai, bet taču tik tāļu gan apdomājās, ka beidzot palika mierā, pa daļai bīdamās, pa daļai nomanīdama savu nespējību kaut ko ievērojamu panākt ar savu pretošanos. Viņai uznāca,pilnīgi grūtsirdīga bezspēcības sajūta un gars kā šļucin sašļuka.

Ienesusi kanclejā kandidātu sarakstu, par kuru nodomājusi dot savu balsi, atpakaļ caur drūzmu līzdama, Steņģene sadūrās gandrīz pierēs ar Vernuli. Viņa gribēja tam kaut ko laipnu sacīt, bet tas nelikās viņas ne redzot un pagriezās sāņus. Viņas sirds sāka paredzēt kaut ko ļaunu un bīstamu. Viņai sāka pašai ļoti nepatikt zināmā naudas aizturēšana Vernulim, un tagad viņa to vai sviedin atsviestu, kad tik varētu padarīt visu par nebijušu, par nesūdzētu. Viņai sāka pašai riebin riebties, ka ļāvusi sevi Vernulim sūdzēt. Tādā īgnā prātā būdamai, viņai uzsauca iesāņus pašas vira balss:

— Dārta, kur tev zirgs?

— Vai tad tu nezini, kur zirgiem vieta? — viņa asi atcirta. — Vai lai es zirgu vedu še iekšā?

— Iekšā vest gan es tev viņa vis nelieku, bet tik pastāstīt, kur viņš; ir, — Steņģis lēnprātīgi atteica. — Es visur izskatījos, bet neatradu. Laikam kā no agra rīta nedz barots, netfz dzirdīts?

— Vai nu zirga taukos mērcēs maizil? — viņa nicinoši Steņģi atraidīja. — Ej skfaties aiz klēts, tur ir. Citur vietas nebij.

— Nūja, aiz klēts — lāstekās un vējā! — Steņģis iziedams runāja. — Cauru dienu dzīts bez barības gala, un tad runāt vēl lepni par zirga tauku nevērtību!

— Par zirga ēšanu gan zina rūpēties, bet pagaidi, ka rūpēsies par mani, — viņa norūca Steņģim paka], — bet kas man dos ēst?

— Vai nu saimniecei jāgaida došanas? Pati vari paņemties, ko gribi, — tā Steņģenei atbildēja tuvumā būdamā, bet no viņas neievērotā Plīņu saimniece, T<as bij pienākdama dzirdējusi Steņģenes vārdus.

— Ko nu, mīļā, rītā agri uz tiesu steigdamās, tāpat izskrēju, — Steņģene labprātīgi sacīja. — Kas nu vēl deva vaļu domāt par ēšanu! Bet iztikt jau var tāpat.

— Ar ko nu tagad tiesājies? — Plīņu saimniece vaicāja.

— Kāda nu tiesāšanās! — Steņģene iesaucās. — Pērnais puisis negribēja līdzināt nekā par nenostrādātu laiku, un tāpat ar palika.

— Pag, pie tevis jau tad bij Vernulis? — Plīņu saim-niece atcerēdamās runāja. — Tas šodien dabū daudz balsu. Bet mums no viņa nav nekā laba, ko gaidīt. Viņš negrib atstāt nevienam nekādas mantas.

— To grib visi tie, kas paši nekā nedz iepelna, nedz ietaupa, — Steņģene piebilda.

Pašlaik izcēlās skarbas sarunas troksnis ap to vietu, kur darbojās Jete, balsis mantodama sev un draugiem. Dzirdama bij arī vecā Laķa balss. Visi sāka virzīties uz to pusi un šās abas sarunātājās arī. Laķis bij laikam aizrādījis uz Jetes partejisko rīcību balsu rakstīšanā, un viņa pēc tam gāza šim virsū ko vien spēdama.

— Tu, muižnieku bļodlaiža! — viņa izsaucās. — Tevis jau neievēlēs tā kā tā, vai nu pūlējies, vai nē? -

— Es nemaz nedzenos pēc ievēlēšanas un izturos klusi, — tā Laķis iesāka izskaidrot. — Neesmu arī sevis stādījis starp vēlamiem, bet to darījuši ir citi. Turpretī tu gan centies ar visu spēku, lai tevi ievēl, kas arī gan notiks. Par to tad nebūtu nekas sakāms, ja tu izturētos ar tiem kandidātu sarakstiem pēc taisnības un darītu tā, kā tās balsotājas liek, kas tev apkārt; bet tu acīmredzot uzspied viņām savu gribu, gan arī rakstīdama dari pēc sava prāta. Tavi rokraksti būs pazīstami, un no tiem vēlāk redzēs tavu vienpusību. Tas pats taī ziņā sakāms arī par Augura Antonu. Bet, kad tu apzīmē mani par «muižnieku bļodlaižu», tad saku atklāti, ka tu runā tīši nepatiesību, kas nav tev par godu, un man tas jāmet atpakaļ uz tevi pašu, kamēr es priekš sevis no nekādas muižniecības neesmu nedz meklējis, nedz dabūjis ne putekļa. Bet vai tev nebūs atmiņā kāda nabaga skolniece, kas centās tāļāk skoloties un kurai trūka pat pienācīga apģērba? Vai tev nebūs atminams, ka šī skolniece līdz ar viņas godīgo niāti, kas tad vēl bij dzīva, lūdzin lūdza mani iet pie muižas īpašnieces — lielmātes izlūgt no viņas kādu kārtu apvalkāju drēbju, kas palikušas no. viņas nomirušās meitas, kura bijusi gandrīz jau pieaugusi? Lai gan ar grūtu prātu, bet — pazīdams lielmātes labsirdību un ka šī nabadzīgā skolniece bij man arī vēl ne visai tāļa radiniece — apņēmos tomēr paklausīt uri panācu vēl vairāk, nekā domāts un pat vēlēties. Atnesu krietnu nastu dažādu un pa daļai pat pavisam nevalkātu apģērbu, kas piemēroti jaunavu gadiem, ko lielmāte sasēja pati nastā, asaras birdinādama par savu nomirušo vienīgo bērnu. Viņa sacīja gan, ka esot mīļas un dārgas šās piemiņas no viņas meitiņas, bet labāk lai ejot labdarībā nekā guļot mierā un nezin kam vēl paliekot, jo tuvēju piederīgu viņai nav. Vai tev zināms, ka šī skolniece ar šām izlūgtām un manis atnestām drēbēm vadījās vairāk gadus un pat vēl tad, kad — skolas nepabeigusi — sāka iet tādus ceļus, par kuriem māte rūgti raudātu, ja būtu vēl dzīva? Bet vai šī citreizējā skolniece būs sacījusi dāvinātājai jel vienu vienīgu vārdu par atzinību un pateicību, tas nav zināms un nav arī ticams. Nav brīnums, ka viņai vēl tagad pat kaut kas ir valkājams no lielmātes dāvinātām drēbēm.

Laķim runājot, viss nemiers bij apklusis, visi vērīgi klausījās, un pie viņa pēdējiem vārdiem atsaucās kādas sievietes balss sekoši:

— Kā tad nē! Šī pati blūze, kas viņai nupat mugurā, ir tik drusku pāršūta un aplikta jaunām knipelēm, bet to pašūdināja lielmāte savai meitai neilgi priekš viņas nomir-šanas.

Jete, nosarkusi bietes krāsā, iekliedzās, pirkstu galos pacēlusies:

— Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?

— Ak tu nekauņa! Pati melo! — Steņģene atsaucās. Klausāties un liekat vērā, kā viņa lamā Jetes jaunkundzi! — Vernulis uzsauca visiem.

Kas tavu kazu ved tirgū? — Steņģene deva viņam pretī un pati arī tūliņ apķērās, ka pret Vernuli pārsteigusies. Bet izsacīti vārdi nav vairs notverami — tie bez astēm.

— Nu, pagaidi vien laika, gan vešanu šad tad piedzīvosi, — Vernulis, iešķībi uz viņu paskatīdamies, ļaunīgi atmeta viņas vārdus. Vai šā rīta tirgu esi jau aizmirsusi? Nākamie tirgi var sataisīties vēl kuplāki.

— Sai aplamā sadursmē jāiejaucas citiem arī un jāsaka taisnīgs vārds abām pusēm, — Brencis Linums atsaucās.

- Lamāties nedrīkst, zināms, ne vien Steņģa māte un citi, bet arī Jetes jaunkundze. Viņa pirmā izsaucās: «Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?» Še arī jau ir lamāšanās un vēl nepatiess apvainojums. Un, ja Steņģa māte ar lamāšanos atbildējusi, tad ir tikai dots pret dotu un pirmā lamātāja nav mazāk vainīga, ja ne vairāk.

— Steņģa māte nav sacījusi par to blūzes lietu ne vārda, — tādu liecību izsacīja Plīņu saimniece. — Steņģa māte stāv man līdzās un bij gluži klusa. . . .

Te izspraudās iz ļaužu biezuma kāda cita sieviete, Grieta Pulne, un sacīja:

— Tā runātāja par Jetes jaunkundzes blūzi biju es un nevēlos slēpties, lai netiek vainots nepatiesi kāds cits cilvēks. Man arī nemaz nav bail šaī lietā runāt atklāti. Es tolaik biju lielmātei par rokas meitu, kad viņa šo blūzi šūdināja savai meitai. Drāna taisni tā pati, un tādas šolaik vairs nekur neredz. Man vēl laikam ir kādas skrambiņas par atmiņu mājā, un, ja grib, var salīdzināt — tās pašas rožainās puķītes,- tie paši puszilganie raibumiņi un arī tās pašas spīdīgās kaula podziņas blūzei priekšā un uz pleciem. To apliecinādama^ es nedaru nekādas netaisnības nekam un apliecinu tik tāpēc, lai še netiek ilgāk par to strīdēties. Patiesība ir un paliek, ka Jetes jaunkundzei vēl mugurā muižnieces — lielmātes dāvinātā blūze.

Jete tik atmēdījās: — Ļe, ļe — ļe, ļe, — un aizdedzināja papirosu.

— Tādi neaicināti un nevajadzīgi liecinājumi ir tikai personīgi aizskārumi, kas sapulcē nemaz nav pielaižami,— Vernulis sacīja.

— Jums taisnība gan, — Laķis atbildēja, — tikai tas bij sakāms jau tad sākumā, kad aizskārums tika izsacīts pret mani un taisni vēl no tās puses, kuru jūs raugāt tagad aizstāvēt. Tomēr vispāri vaina arī nekāda nav, jo caur to esam tikuši dažā ziņā pie skaidrības un augstprātīgai apvainojumu netaisnībai nozāģēti asie ragu galiņi. Tik man sakāms vēl pāra vārdu, ko pirmāk nedabūju izsacīt, jo valoda iegriezās citā virzienā. Beigu vārds man sakāms par atbildi un atraidījumu tam pašam nolamājumam, ka es muižnieku «bļodlaiža». Neesmu muižniecības priekšā nedz zemojies, nedz no viņas kaut ko priekš sevis saņēmis. Neesmu meklējis priekš sevis nedz viņu nepelnītas laipnības, nedz labvēlības un par visām lietām neesmu nekad ēdis pie viņu galdiem, nedz arī paliekus no viņu bļodām. Bet neesmu arī bijis naidīgs viņiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. Es nemīlu tikai tīša naida kurināšanas starp iedzīvotāju kārtām un tautībām, bet vēlos, lai valdītu saderības prāts pie visiem un starp visiem. Un tev, Jete, jāsaka man vēl tas, ka augstprātīgi citu cilvēku apvainojumi nereti mēdz attiekties uz pašiem apvainotājiem, tālab ņem vērā, ka pati nepiedzīvo bļodlaižības, kuru netaisni piemēroji man, jo tādos ceļos, kādos tu iesākusi staigāt, tas viegli var atgadīties.

— Nes tu savus padomus, uz kurieni gribi, man viņu nevajaga, — Jete pīpodama atteica.

— Nenesīšu tādēļ jau nu gan nekur, ka tev viņu šobrīd nevajaga, bet paglabāšu padomu pie sevis. Ja kādreiz būs vajadzīgs, tad atrast jau zināsi, — Laķis mierīgi atbildēja.

— Nu par to nav vis vairs ko bēdāties, — Vernulis teica pretī. — Agrāk lielas nevienādības un netaisnības laikos gan tas tā varēja būt, bet mums nupat iesāksies īsteni vienlīdzības laiku gadi, kur būs visiem visa pārpārim diezgan ar mantas izdalīšanu, kad pašiem nekam par sevi nebūs vairs nekā, bet visiem piederēs viss.

— Ak tētiņ Dieviņ, kāds posts tad gaidāms! — Steņģene iekliedzās.

— Gan jau es ari priecātos, ja nu tiktu atrasts ceļš uz labāku labklājību nekā līdz šim, bet ticēt tam nevaru, — Laķis norunāja..— Tas jau gan tiks panākts, ka pirmā brīdī daudziem mantu atņems, bet tikpat drīz viņa saplūdīs citās rokās, pret kurām nedrīkstēs sacīt ne vārda.

— Dārta, nāc! Jābrauc mājā, — Steņģis pievirzījies aicināja sievu. — Zirgam tik ilgi jāstāv, jāiet arī govju'slaukt, vakars nāk virsu.

— Vai tu nevari zirgam iznest sēdekli, lai nav jāstāv? — Steņģene atteica pār plecu. — Un vai nevarēsi govju slaukt pie uguns gaismas?

— Pašai še nav sēdekļa, kur nu vēl zirgam ņems? — Steņģis jautāja .savukārt. — Balsis ir nodotas, un iznākumu dabūs zināt vēlāk.

—- Jā, un kad tev noņems māju, ko tad tu darīsi? — Steņģene vaicāja tāļāk.

— Vismaz šodien jau nenoņems, — Steņģis runāja vienaldzīgi. —- Un, ja ņems, tad atturētāja tu arī nebūsi.

— Nu, tevis dēļ jau var paņemt vai visu, — pati rūgti sacīja, — un tevi pašu arī, kas labāk gan būtu.

— Tad govis varētu dzīvot neslauktas, — Vernulis zobgalīgi piebilda.. .

— Un tu jau arī viņu slaucējs neesi bijis, ne būsi, — Steņģene atraidoši atmeta pretī.

— Ko vainu jūs ar tīm meitīškīm pluinītīsj—Stērģenieks uzsauca.—Vui tod zemes šūdin nemaz nadaleis?

— Vēl jau dalītāji nav pavisam pasludināti, — Vernulis atteica.

— Jitī poši vin jau bousīt, vui nu kas cits? — Stērģenieks skaidroja tāļāk. — Loi nu dala šūreiz, vui citu reiz, bet tū gon zinīt paturēt protā, ka Azarmuižeiņa mun vīnam pošam. …

— Nekaunīgais, bezdievīgais pagān! — Steņģene viņam uzkliedza. Tad, pret Steņģi pagriezušies, viņam arī uzsauca: —- Brauc nu, brauc uz māju! Vai nedzirdi, ko saka?

— As uzoicinu licinīkus īklouseitīs, kā viņa muni lomā! — Stērģenieks grasījās, - To as viņai naškinkušu, lai vui valns par stenderi palīk. Muns tēva tēvs jir dzeivūjis Azarmuižeiņā, un mun vajaga viņu dabeit.

— Mels mel's! — Steņģene kliedza pretī. — Tur nav bijis nekāda tava tēva tēva, tu, kleņģi, tur nevari nekā dabūt.

— Klausatīs, ļoudis, kā lomā muni otkan, — mel's mel's, kleņģis Tuluk, Rempi! Jūs līcinīki! — Stērģenieks kliedza atkal.

— Goda vīrim taisnības pēc neklājas liegties, lei, — Tuluks atsaucās ar cienības pilnu izrunu, — liecību jau dosim, tik vien Ezermuižiņa nevar būt tev vienam pašam, lei. Tur daļa arī man ar Rempi.

— Jā, jā, Jān, brāl! Daļa gan mums ar, — tā Remps atsaucās.

— Vaina klurģi, vuj jūs nadabūsīt citu vītu! — Stērģenieks kliedza jo vairāk. — Ko jūs bāžaties mun virsū?

— Tētiņ Dieviņ, tādas nelaimes! — Steņģene vaimanāja. — Kā tu, cilvēks, pasauksi īstā vārdā kādu, to tevi sūdzēs par lamāšanos, ka nedrīksti ne mutes vaļā plest.

— še jau ir vien atkal aplinka lamāšanās, — Vernulis aizrādīja. — Viņa grib sacīt, ka tevi, Stērģeniek, esot nosaukusi īstā vārdā. Tad tu nu esi nekaunīgais, bezdievīgais pagāns, meļ's, kleņģis». Sitie tad esot tavi īstie vārdi.

— Vernuli, tu arī līcinīks! — Stērģenieks uzsauca.

— Labi, labi, — Vernulis atbildēja. — Kad jau aicinātam jātiek, tad liegties nevar.

— Vai Dieviņ, tāda posta ar šitādiem nešpetn … nē, nē, labāk nesaku nekā — citādi sauks atkal lieciniekus. — To sacījusi, Steņģene, dikti raudādama un abām plaukstām seju aizklājusi, izlīda caur drūzmu laukā.

— Kam vajaga šodien pavisam šādu lietu kustināt, kas nemaz nepieder pie šās sapulces darbiem? — Brencis Linums stājās starpā. — Tur tad nav ari brīnums, ka caur tādiem iekārošanas vārdiem dažs cilvēks var tikt aizrauts uz skarbiem izteikumiem, it kā ar nodomu kaitinot.

— Lai lūst vui pleist, bat as viņai ta naškinkušu, — Stērģenieks izsaucās. Un tad vaicāja Steņģim: — Klausies, Steņģi, kur tava māteite palikās? Ja viņa varbūt gribātu leigt ar labu, tod loi nok.

— Ej vien pats laukā meklē, — Steņģis vienaldzīgi atbildēja, pīpīti uztaisīdams. — Laukā jau viņa būs. Skaties vien, kur lielāks tieselniecīgu puisiešu bars, tur jau viņas rūtainā sedzene pa vidu mirdzēs.

— Ja jou grib īt tīsas prīkškā, tod loi nadūmāj tikt bez solmim voļā, — Stērģenieks runāja. — As viņas maklāt naīšku, ja pate grib, loi nāk īkškā.

— Kas man par ziņu! — Steņģis atkratīdamies atbildēja, ievilcis pirmos dūmus un šķiltavas noglabājis.— Lai iegrūž arī pāra dienas salmos, tad būs man jel tik ilgi miers.

Pēc tam Steņģis ari izlīda klusām laukā un tik pa labu brīdi atrada kaut kur sievu, uz sētas uzlīkušos, šņukstam. Viņš tai uzsauca:

— Dārta, ja gribi kopā ar mani braukt uz māju, tad nāc, es ilgāk te nediedelēšu.

— Kaut tu aizbraucis vai ellē! — Steņģene, nemaz galvas nepaceldama, pilnās dusmās atrūca un šņukstēja jo dikti, pēc tam vēl runādama? — Vai tad man ir jel vīrs, kas mani aizstāvēs pret tādiem sātaniem, kādi tur iekšā, lai vai aprij kā zvēri, liecinieks liecinieka galā. Kā izsalkuši vilki, mani vien tiesāt. Kur nu vairs lai glābjas bez nekādas aizstāvības?

' — Tu cilvēkus lamā un tad šņuksti, ka nav, kas aizstāv, — Steņģis atteica. — Kāda tur aizstāvēšana? Ja jau sūdzēs, tad bez nekā nepaliksi, bet, ja gribi izlīgt ar labu, tad ej iekšā — Stērģenieks vēl gaida. Bet tad pie drīzuma. Es ilgi negaidīšu.

— Ko lai es tiem rīkļiem grūžu kaklā, kad man nekā nav? — Steņģene gaudās. — Bez nekā jau tie kurti mierā nebūs.

— Man vēl pēdējais divdesmitpiecnieks ir, un, ja gribi, ņem to pašu un ej, — Steņģis lēnprātīgi runāja.

— Vai nu tu nevarētu iet un izlīgt? — raudāt nemitēdamās, viņa Steņģim kā pārmetoši uzsauca.

— Nu tad iesim abi. Man vienam viņus grūtāk piedabūt uz pieļāvību, — Steņģis sievu uzaicināja.

Nekā vairāk nesacīdama, seju priekšautā noslaucījusi, Steņģene gāja. arī līdza sapulcē atpakaļ un ar lielām pūlēm — īpaši Steņģa lūguma labad — piedabūja Stērģenieku par to pašu divdesmitpiecnieku pie miera.

Patlaban, iznāca vēlēšanas komitejas priekšnieks pasludināt, kas ievēlēti. Starp tiem bij vispirms, kā jau domāts, Vernulis, tad Jete, Linums, Laķis un citi, kas mazāk pārzināmi.

Steņģene pēc tam vairs neliedzās gan braukt vīram līdz uz māju, bet viņa bij tādā sajūtībā kā bērns pēc rīkstes. Asaras gan nostājušās, bet sirds smaguma pilna. Viņai sāka nākt prātā, ka visas bēdas nav vis vēl galā un ka ar Vernuli izlīgšana var iznākt vēl grūtāka nekā ar Stērģenieku. Viņai gan labāk patiktu, ja Steņģis vaicātu kaut ko par tā rīta tiesas lietu. Bet viņš nelikās par to ne zinot. Nesaprata viņa arī, vai iesākt pavisam ko stāstīt vai nē — un īpaši par Vernuļa apvainojumu, kuras domas it sevišķi nedeva viņai miera.

Bet nu uz otru pusi cēlās Steņģenei arī jautājums — cik ilgi lai visu slēpj? Beidzot tāpat kādreiz jāstāsta būs. Ja

nu Vernulis varbūt nesūdzētu par apvainojumiem un goda aizskārumu, lai tad nu vēl šā vai tā, bet nevarēja ticēt, ka viņš mierā paliks, būdams tik stipri iekaitināts. Jāmaksā Vernulim ari atturētā algas nauda līdz ar tiesas izdevumiem — un kur to ņemt? Nav vairs nekā rokā, un paredzēt ari nevar, kur kas ienāks. Dažādi citi maksājumi ari nepildīti — un no kurienes līdzekļi celsies? Viņai sametās ik brīdi smagāk un gandrīz neviļu izlauzās smaga nopūta uz āru:

— Ak negals, cik grūta šitāda diena!

— Kas tev, Dārt, tos šādus grūtumus uzlicis ja pati viņu nemeklētu? Vai es tev labi nesacīju likt pie malas īpaši šo Vernuļa lietu, izmaksājot viņam ar labu to aizturēto algas mazumiņu? — tā Steņģis atsaucās pa brītiņu savā lēnīgā nesteidzības garā. — Kad tev pašai nebij nojaušams, ka neesi Vernuļa pretiniece nedz tiesas lietās, nedz citādi, tad vajadzēja klausīt jel maniem vārdiem. To jau varēja paredzēt, ka tas putns pratīs tavai vientiesībai un nezināšanai aplidot vai desmit reizes apkārt.

No šiem vārdiem Steņģene saprata, ka vīram jau ir zināms prāvas gājums un sliktais iznākums, un tas viņu sadusmoja no jauna, pat vēl vairāk.

— Kas tad ir steidzies tev to jau sapļāpāt? — viņa vīram sirdīgi uzsauca.

— Kas visus tos stāstītājus lai zina saskaitīt un saukt pie vārdiem? — Steņģis tāpat mierīgi atbildēja. — Man jau arī vai uz ikkatra soļa bij jādzird gan bodē, gan pagalma gan sapulcē: Steņģi, Steņģi, klausies, kā tava pilnvarniece tiesājas, kā tava vecene meklē lieciniekus, kādas tavai mātītei zīmogmarkas — un nezin kas vēl viss cits! — Pie šiem vārdiem Steņģis arī viegli pasmējās, no kā sievas dusmas iedegās jo trakāk.

Atkal pa brīdi Steņģis turpināja, sacīdams:

— Tad vēl rādās, ka tu pati nemaz neapjaut, kādās cilpās vari ietinusies būt ar tām Jankeļa zīmogmarkām. Tiesāties tu mudīgi ej, bet vēl nesajēdz, ka valdība ar zīmogmarkām ņem tiesu nodokļus un ka viltus zīmogmarkas ir tikpat kā viltus naudas zīmes.

Steņģene savā sirds nemierā nezināja arī šoreiz nekā labāka sacīt kā pēc pastāvošā ieraduma atkārtot sekošos — Kad jau nu man nav vīra par gājēju, tad lai ari nav. Vai vieglums sieviešu cilvēkam tiesu ceļus staigāt, kad neiets nevar palikt?

— Nu tad klausies atkal no manas puses, kas tev arī vairs nezināms nav, — Steņģis uzsāka savā nesatricināmā,nesteidzīgā lēnprātībā. — Kad man nav, lai nav sievas, kas dzīvi kopj, tad daru to pats, kamēr vēl nav pavisam izputēts, uz ko ilgi gaidīt arī gan vairs nevajadzēs, bet kas nebūs vis cēlies caur nicinātā vīra tiesāšanās gara vājumu, bet caur sievas tiesāšanās gara stiprumu.

— Tad jau, tad jau man cits nekas neatliek kā raudas un asaras! Es, es tā vainīgā pie visai

Steņģis gribēja gan vēl sacīt, ka tas tiešām tiesa, bet, zinādams, ka sieva drīzāk atdos dzīvību nekā pēdējā vārda paturēšanu, palika klusu, jo citādi varot tielēties vai līdz rītam.

10. Draudzes mācītājs — mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī

Draudzes mācītājs — mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī turēdams kreisā rokā «Jauno Derību», labā — zīmiķi, staigāja pa savu pieņemamo istabu, sazīmēdams kārtas nākamās svētdienas sprediķim. No uzgaidāmās istabas nāca dzirdams troksnis, vairākiem cilvēkiem sarunājoties, kam pirmām iet iekšā. Cits citu skubina, bet neviens pirmais negrib iet. Pēdīgi var izdzirdēt, ka pirmām jāiet Stērģeniekam un ari jāsāk pirmām runāt. Durvis atveras, un ienāk visi trīs zināmie: Stērģenieks, Tuluks un Remps. Visiem šautenes piecos, visiem lepns izskats. Pēc labrīta Stērģenieks iesāk runāt:

— Mās, māceitāj, nākam īrūčus otpraseit.

— Un kas jūs pēc amata esat? — mācītājs vaicāja.

— Mās asam jounās valdeibas miliči, — Stērģenieks atbildēja.

— Vai kāds apliecības raksts jums arī ir? — mācītājs taujāja tāļāk.

— Navaid, — tā atkal Stērģenieks, — bat jūs jou muis pazeistīt.

— Es jūs pazīstu gan kā dažādas palīdzības meklētājus, bet nevis kā kādus amata vīrus, — mācītājs atteica.

— Mās vēl nūle vakar tikām īcelti, — Stērģenieks skaidroja.

— Un tad šorīt tūliņ steidzāties pie manis, — tā mācītājs joprojām.

— Kur tad, mācītāj, citur labāk lai ejam? — Remps jautājoši runāja. — Kad jau tur neiesi, kur vāri ko cārāt, ko tad līdzās iet mums tur, kur nādod nākā?

 — Un ko tad jūs cerat no manis īsti dabūt? — mācītājs vaicāja.

— Kā jau, mācītāš, esam sacījuši, mums jānāk pēc ieročim, lei, — Tuluks cienīgi atbildēja.

— Bet vai man kaut kad kādi ieroči ir iedoti, ka var nākt tos atprasīt? — tā atkal mācītājs.

— Visim viņus tagad atprasa, kad arī iedoti nebūtu, — Tuluks paskaidroja.

— Nu tad še mani abi ieroči pašlaik rokās ir, un tos dabūt varat. — Tad, zīmiķi rādīdams, mācītājs sacīja: — Ar šito var karot pret cilvēkiem rakstos. — Un «Jauno Derību» rādīdams: — Ar šito var. karot pret pašu velnu vārdos. Varat ņemt, kuru gribat, vai arī abus, bet citu Ieroču še nav kā tik no šitādiem veidiem.

Pēc tam mācītājs turpināja savu staigāšanu un miliči drusku apmulsa.

— Mārc, brāl, ja ieroču nav, saki, lai dod naudu, — Remps čukstēja Tulukam ausī. .

— Mācītāš, — Tuluks uzsauca, — ar tādim ieročim mēs karot nemākam, lei. Bet, kad jūs tādu ieroču nevarat dot, kādu mums vajaga, tad dodat naudu. Ar to mēs arī paliksim mierā.

— Jā, naudu varat dabūt, — mācītājs sacīja un pasauca savu veco saimnieci, kas viņam bij mātes māsa, un sacīja taij — Krustmāt, padod no guļamās istabas to naudas kastīti. '

Viņa, uz visiem trim zīmīgi- un sirdīgi paskatīdamās, izgāja. Mācītājs pa to starpu atkal staigāja, savu iesākto darbu turpinādams. Miliči, būdami pārliecībā, ka vēroti netiek, savstarpēji samirkšinājās acīm un cits citam par saprašanas zīmi piebikstīja pie sāniem, it kā sacīdami: lūk, cik gudri nu būs! Tik viegli dabūsim naudu!

Kad kastīte bij atnesta, tad mācītājs sacīja krustmātei:

— Gāz uz mutes, lai nauda izbirst galdā!

Viņa tā darīja, sacīdama: — Te nu ir beigu beigās visiem trim vēl, ko rīt. — To sacījusi, viņa dusmīgi atkāpās uz izeju.

— Vui tī nabej lamošanās, kod viņa saceija — vusim trim, kū reit? — Stērģenieks vaicāja.

— Es vis nesacīju «vusim», bet visiem, kā grāmatās rakstīts, — viņa, pie izejas durvīm atgriezusies, vēl atsaucas.

— Tad valns viņas sozina vusas tīs gromotas — Stērģenieks atkliedza. — Citās otkan asut raksteits «vusim».

— Es nesacīju vis «raksteits», bet skaidri — «rakstīts», tāpat nevis «reit», bet «rīt», — krustmāte vēl, durvīs stāvēdama, Stērģenieku sarāja. — Nezin kādēj šim vēl jālepojas valodu tā ākstīt — To sacījusi, viņa durvi aizvēra aiz sevis.

— Tad valns vusu lai aaprjūtl — Stērģenieks izsaucās— Munā pusē tā vīn vusi runāj, a navīns nadūmoj āksteit voludu.

Mācītājs staigādams tik drusku pasmīnēja par šo abu sarunu, bēt nesacīja ne vārda.

Ak tad tik vien tās mantas par visim mums tur izbira, — Tuluks, skatīdamies naudas gabaliņos, izsaucās un taisījās jau iet tuvāk.

Bet Stērģenieks, to saprazdams, piesteidzās pirmais un uzlika plaukstu uz naudas, izsaukdamies: — Tī mun!

— Palūk štie! Par ko tad tev vienam, lei? — tā Tuluks viņam pretī.

— Vai tas, Jān, brāl, labi, kad tu viens pats tā gribi uzkundzēties par mums diviem? — Remps, tuvu pieliekdamies, vaicāja. — Cik ir, Jān, tik lai ir visiem vienlīdzīgi.

— Ko jūs, vaina pļāguri, plijātīs mun vīnumār virsūl — Stērģenieks kliedza uz abiem biedriem. — Kur vīn as kodu noudeiņu izdabīju, tur jūs kā maitu vanagi vusur klāt; tā tis bej viesīgā vokarā, tā aizvokar pogostnomā ar Steņģe-nes noudu, tā jite.

— Bez mums, abim lieciniekim, tu, Jān, brāl, nedabūtu no Steņģenes, lel, nekā, — Tuluks skaidroja. — Un tad vel negribēji ar mums dalīties. Lielā tiesa jau tev palika tā kā tā vienam pašam, bet lai tiek mums jel arī pa daļiņai, pa pilītei, lei.

— Citi vis, Jān, brāl, tev tā pa prātam neizliecinātu kā mās ar Tuluku, — Remps metās starpā, — no mums, lieciniekiem, Steņģenei bij vairāk bail nekā no tevis paša. Atlaid vien nu, brāl, naudiņu vaļā, lai varam izdalīties godīgi un lābi ar mīlāstību.

— Kā miličim, goda vīrim, pieklājas, lei, — Tuluks Rempi pabalstīja.

—- Ko, vaina pleikas, jūs ap muni dauzītīs? — Stērģenieks uzkliedza, naudu joprojām turēdams. — Na jums kā plenčīm poģiras lāpāmas, na nakā.

— Kur tad, Jān, brāl, paģiras celsies, ko lāpīt, — Remps, tuvu pieliecies, raudzīja Stērģenieku pārliecināt sev par labu, kad viss lielums vienādi paliek tavā rokā. Ar tām pābirām mās nākad līdz paģirām netīkam.

— Kur no tādim niekim celsies paģiras, lei? — Tuluks atkal palīdzēja Rempam. — Ja jau mums par ikkatru dalīšanu jāstrīdas,- palūk štie, kā nupat, tad labāk mēs ar Rempi metīsimies atkal uz savu roku kā agrāk; paliec tad bez lieciniekim. Lai tad tevi lamā, cik grib, — pierādīšanu nekādu nebūs, izsūdzēt neviena nevarēs solīties, un ienākuma nekāda. Šoreiz jau vēl uz manu sacīšanu mācītāš lika naudu atnest.

— Tu, Mārc, imoisījīs baz rindas munās dareišanās, — Stērģenieks atmeta pretī. — Māms beij nūrunāts, ka mun vīn jārunāj.

— Tas domāts bij tā tik priekš pašim pirmiem vārdim, ka Iesākt valodu, ka mācitāj zin, kas esam par vīrim, lei, — tā Tuluks.

— Tā gan, Jān, brāl, tā! — Remps, tuvu pieliecies, centās Stērģenieku mierināt. — Jo vairāk asam runātāju, jo drīzāk var kaut ko panākt.

— Nu, tad daliet ar, elles plenči, — Stērģenieks atkliedzās, roku atraudams no naudas. — Tur tad, nabaus na šam, na tam nakāl

— cik tiek, lai tiek, kad tik ir visiem vienlīdz, lei, — Tuluks atsaucās un stājās saskaitīt un dalīt, abiem biedriem līdza vērojot.

— Tur nu ir visa mana manta un bagātība, — mācītājs sacīja, tuvāk pienākdams. —Ņemat viņu un dalāt, tik neceļat vismaz savā starpā naida viņas dēļ.

— Mums jau mācītāj, tas nākāds naids vis nav, tā tik tāda pati ierasta tiele vie, — Remps ļoti mīlīgi mācītājam atbildēja, it kā abu biedru vārdā ari.

— Kā sacīju, ņemt jau gan varat, tikai ne priekš paģiru meklēšanas un viņu lāpīšanas, kā dzirdēju jūs savā starpā runājam, — mācītājs vēl piebilda. — Priekš tādām vajadzībām es nevaru dot it nekā.

— Mās jau pavusam nasaceisim, ka tī nouda dobeita nu jums, — Stērģenieks mācītāju mierināja.

— Lai arī jūs nesacītu, bet man pašam nav sirds ar mieru, palīdzot iet jums posta ceļos, — mācītājs atbildēja. — Izlietojat to mazumiņu priekš kādas derīgas vajadzības.

— Tur, mācītāš,trim vīrim paģiras pavisam neiznāks,— Tuluks teica.

— Un derīgākas vajadzības mums, mācītāj, nemaz nav par sirds uztaisīšanu,"— Remps steidzās apliecināt.

— Grēcīgim priekim jau mēs nenododamies, ne dančim, ne ziņģēm, lei, — Tuluks cienīgi apstiprināja.

— Un kautīs ar daudz nakaujamīs, ja tikai kodu reiz!

ar tū pošu daleišanūs, — Stērģenieks palīdzēja mācītāju pārliecināt par saviem tikumības krietnumiem.

Tuluks griezās pie galda un ņēma to naudas blāķīti sev, kurš izskatījās drusku lielāks, bet Stērģenieks krita klāt, iekliegdamies: — Valna klurģi, tis ir muns!

— Vaj tad visi nav vienādi? — Tuluks neatlaizdamies atsaucās.

— Valns tū zin, bat jitim nadur pirkstu klotl — Stērģenieks mācās Tulukam virsu.

Izcēlās abu starpā stipra grūstīšanās, un grūstoties naudas blāķīši pavisam sajuka kopā.

— Tu jau Jān, brāl, bez kaušanās nekad navāri iztikt,— Remps nāca starpā.

— Un tu ar, klurģi, Ondž, verīs, ka nadabij pa purnul — Stērģenieks viņam uzkliedza.

Mācītājs, redzēdams, ka paši vien galā netiks, stājās vidū, sacīdams:

— Pag, laižat, es izdalīšu visiem līdzīgi.

— Tas labi, tas labi! — Tuluks atsaucās, un Stērģenieks atkāpās, Tulukam uzsaukdams: — Pagaidi vin, valns, Mārc, as tav laukā rādeišu.

Mācītājs izdalīja, bet viena naudiņa atlika, un par to sacēlās atkal strīde. Tad mācītājs lika visiem trim pagriezties uz otru pusi, lai neredzētu, kuram blāķītim šo atlikumu pieliek. 'Nu lika ņemt Stērģeniekam pirmām, Tulukam otram un beidzot Rempam, kurš mierīgāks pēc savas dabas.

— Kad nu tās naudiņas tā pamaz,-tad dodiet, mācītāš, mums pa gabalam no savim apģērbim un apavim, lei, — Tuluks uzrunāja mācītāju tālāk. — Redziet, ka man kājas gandrīz basas.

— Jā, no apģērbiem gan, mīļais mācītāj! — Remps Tulukam palīdzēja. — Man svārku tikpat kā nāmaz. — To sacīdams, viņš pašķīra savu skrandaino mētelīti.

— Un mun tik jitīs kelderu skrombas, kas mugurā, — Stērģenieks apgriezdamies sevi rādīja.

— Bet kur mans mētelis, ko viņlaik jums iedāvināju? — mācītājs jautāja.

— Mun viņa vairs navaid, — Stērģenieks nedroši un kavēdamies atbildēja.

— Un kālab «navaid», — mācītājs pratināja tāļāk.

— Nazin vui kāds baus nūzadz's, — tā Stērģenieks.

— Bet es viņu redzēju Suņu kroga puisim mugurā, kurš zaglis nemaz nav, bet godīgs cilvēks, — ta atkal mācītājs.

— Valns viņu zin! — Stērģenieks izsaucās. — Mun tur reiz bej breismeigas paģiras. Var bout, ka viņam tis ir atdūts, kū paģiras lāpeit.

— Ja drēbju gabali jādod projām, kā jūs sakāt, priekš paģiru lāpīšanas, tad apģērbjami jūs neesat, — mācītājs sacīja. — Jo kad gan jums paģiru trūks?

— Nupat vis viņu necik nav, — Tuluks ierunājās. — Tas sakarā ar tādim posta lalkim. Ja nu ir vien kādi lielāki svārki, tad, lūdzu, nežēlojat gan, bet liekat iedot. Pats kungs jau ari māca, ka tie, kam divēji svārki, lai dod vienus tiem, kam nav, lei.

— Kurš kungs tis ir? Vui Bungžu muižas? — Stērģenieks vaicāja. — Bet tis jau nu projām. As tiku viņam grāvus rac's.

Abi biedri pasmējās laikam par Stērģenieka gara gaismas trūkumu, apzinādamies paši esot vai stiprāki, bet nesacīja nekā vairāk, laikam sajēgdami, ka ir iekustināta cienīga augstība, par kuru tērzēt nedrīkst.

Mācītājs pašlaik bij pabeidzis savu sprediķa sakārtošanas darbu un apsēdās, nelicies līdz šim par miličiem nekā daudz zinot, lai gan, protams, dzirdēja visas viņu sarunas.

Tur nu Remps griezās pie viņa arī ar lūgumu jel pēc cepures un cimdiem un Stērģenieks vismaz pēc vestes,Ja cita neesot, ko dot. Viņš uzklausīja visu ar mierīgu prātu kā vienumēr, tad sacīja viņiem:

— Saslienat nu jūsu šautenes tur kaktā un nākat sasēs-taties še uz sola parunāties ar mani. Līdz šim jūs esat runājuši tik savā starpā, kamēr man bij mans iesāktais darbs, kuru nu esmu pabeidzis, un varēšu parunāties kādu brītiņu arī ar jums.

Miliči tūliņ darīja, kā rīkoti, un sasēdās solā iepretim mācītājam.

— Vui dūmus taiseit dreikst? — Stērģenieks vaicāja mācītājam.

— Taisāt vien droši, kad jums vajadzīgs, — mācītājs atteica. — Pīpošana gan ir viens no Jauniem netikumiem, bet, kas ieradinājies, tas vismaz uz reizes reti kad var no viņas atraisīties. . <J:

— Kā, zaldatūs boudams, īrodinajūs, tāpat jakalpoj vīnumār, — Stērģenieks atbildēja, pīpītes meklēdams.

— Tāpat jākalpo t^m otram elkam ar, kas vēl vai negantāks par pirmo, — mācītājs runāja.

— Jā, tis jau ir tis valna brendiņš, — Stērģenieks īgni atteica, kaut kādu vietējībā audzētu tabaku pīpītē bāzdams.

Kad diviem tik briesmīgiem un nežēlīgiem vergu kungiem uz mata jāizkalpo, tad nav vis brīnrtns, ka na baga cilvēks ne tik nespēj sev apģērba sagādāt, bet pat vēl jādod projām nereti tas, kas mugurā, atdodot lļdza arī savas cilvēcīgās goda tiesības, — tā mācītājs.

Miliči visi klusēja. Tad mācītājs pa brītiņu uzsaka ar viņiem to īsto sarunu, kuru priekš šā brīža bij nodomājis. Viņš sacīja;

— Jūs visi trīs esat vairākkārt nākuši pa vienam pie manis meklēt dažādas dzīves palīdzības gan drēbēs, gan naudā. Un, protams, ka ]ūs uzskatāt mani. par tik turīgu, ka viegli varu ikkatram dot, ko lūdz. Bet tad nu klausāties vispirms, kāds mans turības stāvoklis ir. Viņš ir tads, ka man patiesībā nav atstāts gandrīz nekas no tā, kas bij agrākiem mācītājiem, atskaitot tik to izņēmuma ziņā mazvērtīgo zemes gabalu, ko sauc par neatņemamo un kura apstrādāšana maksā — ja ne vairāk, tad varbūt tikpat, cik liels viņa ienākums, ko tas dod. Man nav iespējams turēt ne zirga, ar ko braukt pa draudzi amata pienākumos, — man nav spējams algot pat neviena cilvēka, kas jel kaut ko darītu priekš manis. Un, ja man nebūtu vēl manas vecās mātes māsas klāt, kura mani mazu izauklējusi un kura ari gan, par laimi, kā mātes vietā pie manis turas, tad man vajadzētu būt še vienam vienīgam par sevi, bet palikt arī gan joprojām kā draudzes garīgam apkopējam. Pašā jaunākā laikā ienāca gan viena nabadzīga laulāta pāra, veci cilvēki, kā brīvi iemītnieki, kuriem citur vietas nebij. Ar tiem tad esmu gandrīz vienādā dzīves stāvoklī. No draudzes locekļiem algas ziņā man neienāk tikpat kā nekas. Dažiem maniem amata brā|iem citās draudzēs klājas gan, laikam vismaz vēl šobrīd, labāk, bet arī nezin, cik ilgi tā būs. Mans ienākums tad vēl pastāv pavisam no amata izpildījumiem, ko daži draudzes locekļi labprāt pasniedz, bet arī ne visi, jo likuma uz to nekāda nav.. Staigāju uz baznīcu nereti kājām, tāpat ari uz citām pasniedzamākām vietām amata darbos. Neesmu pāra gados spējis iegādāt sev nekā no apģērbiem, pat arī ne no vajadzīgākām grāmatām un stāvu vēl parādos, kas cēlušies skolojoties un par kuriem Jāmaksā augstas procentes; bet nupat no naudas ne zīmes nav. Pirmīt pēdējais naudas gabaliņš, kas nebij izdalāms, krita kā laimes loze vienam no jums, bet nezinu gan — kuram. Redzat, tāda ir man turība un tāda mana palīdzības spēja, bet atrauties tomēr neatraujos darīt visu līdz pēdējam.

Mācītājs pēc tam drusku apklusa, un Stērģenieks sacīja:

— Tad vusai brengi vus jums navaid.

— Vai nu mums ar, Jān, brālf vieglāk? — tā Remps itrunājās līdza.

— Bet jūs esat brīvi par sevi un varat pelnīties, kur, kad Un kā gribat, — mācītājs sacīja starpā. — Man turpretī ar manu nebūšanu jākalpo diendienām draudzei.

— Tas jums kā daždien mācītājam tā pieklājas un saskan ar visim rakstim, lei, — Tuluks liecināja.

— Es noprotu, Tuluk, ka iūs arī kaut ko zināt no svētiem rakstiem, — mācītājs atkal uzsāka, — bet nu…

— Jaunās dienās jau nu gan tika iets pa kambaru kambarim un no tiem kambaru tēvim — sacltājim šis tas dzirdēts iz rakstim, lei, — Tuluks atbildēja, pārtraukdams mācītāja vārdus. — Nu, šamī laikā tas viss jau aizmirsies.

— Bet varbūt atceraties no dievgalda mācības laika to līdzību par žēlsirdīgo zamarieti, kurš… — Mācītājs še gribēja skaidrot, bet Stērģenieks iekrita viņam valodā, sacīdams

— Vui tis tis Zomars, kas dzeivoja pa Spūllšu pogostu? Tis jau tods pots pleika viņ bej, kas navlnam nakg šķinkūt našķinkūja.

Mācītājs drusku pasmējās, bet tad turpināja uzsākto sarunu, sacīdams»

— Sis Žēlsirdīgais zamarietis, par kuru līdzība runā, nebij nekāds mācītājs- bet padarīja vislielāko žēlastības darbu, apkopdams slepkavu sakauto cilvēku un aizgādādams viņu mājvietā. Tad nu redzat, ka labdarības pienākums nav uzlikts tik mācītājiem vien, bet ikkatram cilvēkam.

— Ko tad, mācītāš, no šādim nabagim var gaidīt? — Tuluks atsaucās. — Ko tie var citim labu darīt, kam pašim nekā nav?

— Bet kāpēc tad nav? — mācītājs uzstāja. — Jūs esat, tāpat kā jūsu abi biedri, Joprojām spēcīgs darbavīrs itn strādājat uz darba devēju maizes un dzīvokļa. TSdā ceļā ikkurš godīgs strādnieks var sapelnīt droši vien sev, cik vajaga, un uzturēt vismaz'otru cilvēku, Ja vajadzīga, un, Ja nav otra cilvēka kā jums, tad sakrāt vecumam vai kādām neveselības nedienām pārējo daļu. Bet kāpēc jums tas tā nav? Vai darbu trūkst? Vai nopelnīt nevar?

— Darbu netrūkst gan, un nopelnīt var, bet priekš smagiem darbiem man maz vairs spēka, un vieglu vien nevar vis daudz atrast, — Tuluks atbildēja.

Jūs, cik zinu, strādājat pie dreimaņiem un krēslenie-kiem. Tur diezgan ir vieglu darbu, — tā mācītājs.

— Darīts jau gan tiek un pelnīts ar, bet starp drukim tāpat izietas, — Tuluks kā aizbildinādamies atteica.

Un nespējat pat vēl sevis uzturēt ar apģērbu. — To sacījis, mācītājs, griezās ar jautājumu pie Stērģenieka.

Un kas jums, Stērģeniek, par kavēkļiem, ka nevarat ne-tik vien nekam nekā laba darīt, bet meklējat pastāvīgi tāpat sev labdarības, lai gan samērā esat vēl spēcīgs vīrs un labs racējs?.

Tur vaineigs tis pots pūsta brendiņš, — Stērģenieks atsaucās. — Kout tī vaina negribējis! Nupat golva kā svina pilna, bat navaid, ar kū poģiras lāpeit.

— Te redzams, kādi kavēkļi jūs attur no cilvēka krietnības! — mācītājs noteica un tad griezās pie Rempa, sacīdams

— Un jūs, Rempi, kādēļ jūs nevarat nekam palīdzēt uņ lūdzat pasi dāvanu? — mācītājs turpināja jautājumu. »

- Man, mācītāj, abos tukšmaņos sāpe dursta kā ar ikšiem, vej šitā, — Remps atbildēja un iegrūda ar īkšķi labi krietni Stērģeniekam sānos.

Valna klurģi, Ondž, kū tu mun grūd? — Stērģenieks iekliedzās

— Nu tad redzi, Jān, brāl, kā ir, kad sāpe dursta tukšmaņos kā ar īkšiem, — Remps aizbildinājās.

— Valns ar tavīm tuķšmaņīm, ar tavīm īkškīm, ka tav naigožu po purnu! — Stērģenieks kliedza kā ieradis.

— As tik tad varu dzīvot, kad kādu glāzīti iedzeru, kur apvārdotas zālītes iemiekšētas, — tā Remps skaidroja.

— Ar spēclgim vārdim jau var ārstēties bez visim apķēķerim, lei, — Tuluks apliecināja.

-- Bet tad nu, visbeidzot, miliči, redzat, ka paši vien esat Vainīgi pie savas nebūšanas, ka nespējat paši sevis uzturēt un būt apģērbti, neskatoties ir vēl uz to, ka pienācās kaut ķo darīt arī priekš tādiem, kas ir patiesīgi bēdu cietēji, — mācītājs runāja, kā pamācības iznākumu. — Labpties un būt apģērbušies varat visi, ja gribat vien raisīties vaļā no posta nagiem, un īpaši tagad, kur esat iecelti atklātības amatā un kur laikam nāks alga arī.

— Nazin voi kas bius, — Stērģenieks atbildēja. — Viņi skoidruja, ka tis asūt gūda omats — vorut nasāt īročus; bat kas tur por lobu?

— Kad tas tā, tad pieturaties pie saviem peļņas darbiem pa vaļas laikiem un nelaižat peļņas vairs.vieģlprātīgi

projām, — mācītājs paskubināja vēl miličus uz labu un sacīja beidzot tiem:

— Kā jau es solījos, tad gribu arī šo pēdējo reizi jūsu lūgumu vēl pildīt, izdodot tos drēbju gabalus, ko esat lūguši, un tad man pārāk par jums paliks gandrīz vairs tik mans amata apģērbs, bet no cita tik tas, kas man mugurā. Tik to vienīgi lūdzu vērot, ka es nedodu priekš nodzeršanas, bet tik priekš godīgas novalkāšanas.

11. Jaunievēlētā izpildu komiteja,

Jaunievēlētā izpildu komiteja, Ievēlējusi sev priekšniecību, tūliņ ari noteica un izziņoja dienu, kad uzdoties tiem, kas zemi vēlas dabūt un kam tiesība uz to. Lai gan komitejas darbībai bij. iesākties ap pulksten desmitiem, tomēr pagastnama lielā istaba pildījās jau stundas divas agrāk dažnedažādiem zemes gribētājiem jeb viņas paturētājiem.

Sāka mirdzēt tur jau samērā agri Steņģenes rūtainā se-dzene un slaistīties galvām pāri miliču šauteņu stobri, kā arī dzirdama bieži Stērģenieka dobjā balss ar viņa savādo izrunu. Pirms darbu sākšanas Steņģene jau dažas reizes bij saķērusies vārdos ar viņu, pārraudama dažu pasprukušu skarbu vārdu vidū pušu, sargādamās izrunāt līdz galam, ko Stērģenieks gan vēlējās un ar visu uzmanību sekoja ikkatram viņas vārdam, ko šī izrunāja, bet neizdevās notvert neviena tāda vārda, kura dēj varētu piesaukt lieciniekus, un. tie tik veltīgi nogaidīja saukšanas. Steņģene no ,savas puses klausījās ar visu uzmanību tik uz to, vai kāds Jau nesāks runāt par ezermuižiņas dabūšanu sev, un, kur vien padzirda šo vārdu pieminam, tur steidzās vidū tādu runātāju apsaukt, bet gan uzmanīgi vairīdamās vismaz no lielārn rupjībām.

Steņģene satikās nejauši ar Plīņu saimnieci, un abas nosēdās pie loga, kur dabūja vietu un varēja redzēt pagalmu uz ceja pusi. Viņas skatījās, vēroja un apsprieda Visus nācējus, kas radās joprojām klāt, un prātoja, kādi nodomi šim vai citam zemes dabūšanas lietās un kam par labu vai par sliktu turēsies šis komitejas loceklis, kam tas un kam cits. Vairāki komitejas locekļi, kas ievēlēti no attālākām pagasta malām, nebij viņām pazīstami citādi kā lik pēc viņu vārdiem. Vairākiem viņas nezināja pat vārdu arī.

No pazīstamākiem dabūja novērot veco Laķi nākam ar nūju rokā un pīpīti mutē.

— Man par šo spriedēju gan ko bīties nebūtu, — Plīņu saimniece sacīja. — Viņš nav nedz netaisns, nedz savla-buma meklētājs bet tik vien tā lieta, ka viņam jāstāv priekš tiem bāru bērniem kā aizbildnim. Bet, Ja jau nu Plīņu mājas nepiespriež man kā tagadējai viņas valdītājai, tad labāk gan vienumēr priekš manis, ka viņa tiek tiem nabadzigiem; godīgiem meiteniem nekā tai gaisavietei Jetei. Ja tā, tad man tūlīt durvis vajā uz iziešanu.

— Bet manā labā vis viņš daudz nerunās, — Steņģene sprieda. — Augura mātei viņš būs vienumēr par aizstāvētāju, lai gan negribēs nīdēt manis arī laukā no Ezermuižiņas.

— Nu tad jau pareizi vien būs darīts, — Plīņu saimniece atbildēja. — Jo kāda taisnība tad gan, mīļā, būtu, kad tev par labu Augura māti izspiestu? Mums labi, kad tik citi neiekāro mūsu vietiņu, tāpēc neiekārosim dabūt no citlera viņu vietu. Kā man, Steņģa māt, zināms, tad Augura māte vis pēc tavas vietas nekāro. Viņa pietikt grib tik ar savu daju vien.

Ķāda nu man dzīve uz tās nieka puses? — Steņģene īgni atteica. — Tik daudz zālnieku, tik daudz dārzu viņai vienai bet kas man? Tik tās malas. Pļavas ar viņas pusē labākas un plašākas. Vai nu tik vecam cilvēkam kā viņa no pasaules daudz vairs vajaga? Var piemesties kaut kur kā piedzīvotāja.

— No tā dēla dēla Antona, kā pazinēji spriež, viņai nekā laba neesot, ko gaidīt, lai gan to kā savu bērnu audzinājusi, — Plīņu saimniece piezīmēja, — tālab jāgādā un jārūpējas gašai par savu iztiku līdz dienu galam. Un no kā lai tāda iebūVietībā dzīvo, ja negrib līst pagastam uz kakla?

— Ak tētiņ Dieviņ! — Steņģene nopūtās. — Kurš nu būs, kas kādu vārdiņu metīs pa manai pusei? Ja nu varbūt tas, kas tur pašlaik nāk. Cik man gan taisnība mīļa!

Plīņu saimniece paskatījās un ieraudzīja nākam Brenci Linumu.

— Tas jau ir tagad še Izpildu komitejas priekšnieka vietnieks un visādi krietns vīrs, kas vēro un mīlē taisnību, — Plīņu saimniece pārliecinoši runāja. — Bet ta Jau, mās, nedomā, ka viņš atzīs to par taisnību — tavas plašākas dzīves dēļ spiest Augura māti iziet.

— Tā tu, nabaga cilvēks, visu^mūžu jēdzies un cīnies, bet netieci pie nekā labāka! — Steņģene izsaucās, kā apvainodama vai visu pasauli par savām dzīves neveiksmēm.

— Ja tu, Steņģu māt, domā labāk iedzīvoties arto, ko citam noņemsi un sev pievilksi, tad tas nav nedz godīgs iedzīvošanās ceļš, nedz ari vedīs kaut kad pie turības labā ziņā, — Plīņu saimniece piezīmeja ar pilnu nopietnību.

— Bet tava saimniecība jau tagad, vēl mazāka būdama, nav pienācīgi apkopta un vadīta, ko tad tu darīsi ar otrtik lielu?

— Tas viss Jau tā mana neveiklā puisieša dēļ, — Steņģene ar nepatiku atmeta. — Kad lielāka daļa, tad cita atvēza. Jāpieņem tik viens krietns puisis, un tūliņ iznākums vairāk nekā otrtik liels.

— Raug,tur jau nāk tava vecā pušelniece arī kopā ar savu dēla dēlu, — Plīņu saimniece grieza Steņģenes vērību uz patlaban nākošu Augura māti un Antonu pa pagalmu. — Lai tik veca, bet iet vēl joprojām vingri ar spieķīti rokā.

— Iet viņa tāpat pa māju ari, — Steņģene piebilda.

— Dažās gaitās meitas labi ja līdza tiek.

— Antonam dvieļa nav vis vairs ap galvu, — Plīņu saimniece piezīmēja, — kā bij sapulces dienā. Laikam niknās zobu sāpes jau pārgājušas. Redzēsim, vai kādā vietā nebūs nomanāms vēl kāds atlikums varbūt no zila puna.

— Zobu sāpes jau gan vispāri nekad ļoti ilgi nevelkas, — Steņģene aizrādīja.

— Un. ar nodomu tad tāda kaite bijusi ņemta par iemeslu ar ko pasauli vieglāk var mānīt, — Plīņu saimniece piebilda:

Brītiņu likās valodas aptrūkstot, bet tad viņa spruka Vaļā no jauna piepeši un ar īpašu uztrauktību abām. 

 — Skaties, skaties, Steņģa māt, kur nāk pārā paši augstākie no otras puses pagalmam: komitejas priekšnieks ar cēlo sekretērieti, kā viņu tur sauc. Dūmi vien abiem griežas ap galvām, — Plīņu saimniece izsaucās.

Steņģene paskatījās un ar savādām izbailēm ieraudzīja nākam Vernuli ar Jeti it laimīgās sarunās un smiekliem savstarpēji margojot šim un šai ap lupām. Līdz šim viņa vēl nebij dabūjusi ir to zināt, ka Vernulis ir izpildu komitejas priekšnieks un Jete skrīverīša, kā Plīņu saimniece viņai izskaidroja sekretērietes nozīmi.

Ejot šai cēlas un pat lepnas apziņas pārai cauri pa lielo istabu uz komitejas darba telpām, viss gaidītāju pulks sakustējās un viskopīga vērība piegriezās viņiem abiem, apklustot ātri pat dažādu sarunu troksnim. Augura Antons centās izlīst drūzmai cauri un tikt Jetei priekšā ar viņu sasveicināties, bet nevarēja tik tāļu aizsteigties, tālab sveicināja, vicinādams savu sadurstīto cepurīti citu galvām pāri, uz ko Jete atbildējā, drusku kā žēlīgi galvu palocīdama. Kad abi ienācēji pazuda aiz turpmākām durvīm, saņemti pat no dažiem padevīgiem sveicieniem, tad atkal atjaunojās gan sarunu neskaidrā rūkoņa, kā jau palaikam pēc augstāku priekšniecību saņemšanas un pavadīšanas. Bet nebij dzirdams vairs neviens pazobojums par Jeti, nedz Vernulim izteikta kāda nebūt mazcienība, ko izsacītu gan varbūt agrākos laikos, kad viņš bij vēl neievērots algas cilvēks. Ikkurš saprata un domāja tagad tik to, kā iemantot šās pāras labvēlību, jo to nojauta visi, ka tās varā nu stāv it īpaši zemes meklētāju laime. Viss viņu pulks sajutās cerībā priecināts, atskaitot laikam tik Steņ-ģeni, kurai metās arvien smagāk ap sirdi, kad bij redzējusī šās pāras lepnuma pilnos sejus. Viņa turējās gan vēl joprojām kopā ar Plīņu saimnieci, bet nejuta necik siltas dalības pie viņas prātojumiem, ka Vernulim ar Jeti esot savstarpēji aprēķini — šis centīšoties viņai iedabūt Plīņu māju, un šī par to atraušoties no viegliņā Antona un piegriezīšoties ar atzinību pie viņa, ka Jete maz kad mājā stāvot un šorīt arī agri jau izgājusi, ka šoreiz viņai esot gan cita blūze mugurā nekā tā — lielmātes dāvinātā, kas bijusi vēlēšanas dienā, bet vai šitā arī neesot turpat dabūta — tāda vien lielām puķēm, kādu citur nekur neredzot

Pa brīdi iznāca no iekšas pagasta ziņnesis un uzaicināja iet tos iekšā, kam dēli vai brāļi kara klausībā un kas vēlas zemi dabūt.

— Nu tad tūliņ mana rinda klāt, lai nu kā! — Steņģene Izsaucās un steidzās iet līdz ar dažiem citiem.

Komitejas priekšnieks izskaidroja, ka kareivjiem vai viņu piederīgiem esot pirmā rinda uz zemes dabūšanu:

Daži iegājēji spēja gan pierādīt, ka viņu tuvie piederīgie atrodas patiesi kara klausībā, un tie tika atzīmēti, bet, kas nespēja pierādīt, tos atraidīja, un starp tādiem palika arī Steņģene.

Kad viņai vaicāja, kādā pulkā viņas dēls kalpo, tad viņa atbildēja ar jautājumu: — Vai tad es pulkas zinu? — Kad taujāja, kurā gadā dēls noņemts, atbildēja tāpat ar jautā-, jumu: — Vai tad es gadus skaitu? — Kad pētīja, no kā tad viņa zinot, ka dēls pavisam esot kara klausībā, tad deva atbildi joprojām ar jautājumu: Kur tad viņš citur var būt? — Vēl komiteja, gribēdama kaut kā palīdzēt (ko vēlējās īpaši Linums), ievaicājās, vai viņš neesot aizgājis kādā citā darbā, arī tad neatbildēja citādi kā vienīgi ar jautājumu: — Kādā citā darbā tad viņš var būt aizgājis? — Komiteja pārliecinājās, ka veltīgi dzīties pēc pareizās atbildes, un sacīja

— No tevis mēs dzirdam tikai jautājumus pretī par atbildēm, bet tavi jautājumi jāatbild tev pašai, nevis mums, un ar to tava rinda beigta.

— Ko tu, nabaga cilvēks, domāsi darīt? — Steņģene iziedama izsaucās bēdīgā balsi. — Nemāki tu pa prātam izrunāt, nelīdz tev ne apsolītjā pirmā rinda, ne nekas. Tukši bijis, tukša paliec, vairāk nekā.

Daži nosmējās, viņai izejot.

Atkal pa brīdi ziņnesis aicināja iet iekšā tos, kam no muižas ņemtas nomas mājas un kas vēloties tās paturēt. Atkal krietns pulks sabruka iekšā — tur vidū bij no jauna Steņģene, tāļāk Augura' māte un Plīņu saimniece.

Pirmā runa šoreiz nāca par Plīņu māju, uz kuru Jete pasteidzās pirmā pieteikties; tad Laķis pieteica abu.Lūru meitu tiesības kā viņu aizbildnis un beidzot ari tagadējā Plīņu saimniece.

Augura māte pieteicās uz viņas līdzšinējo Ežermuižiņas da|u, bet Steņģene uz visu Ezermuižiņu. Pēc tam uz citām vietām uzdevās krietni gara rinda.

Steņģenei bij savādi ap sirdi, redzot viņas aģrāko.ne-izprotamo puisi, kuru viņa bij nereti urdījusi, sēžam tagad komitejas priekšnieka krēslā un izturamies pret viņu ar nicinošu lepnumu. Viņa šķitās redzējusi Vernuli pat ļau-nīgi pasmīnam, kad bij pieteikusies uz visu Ezermuižiņu. Atcerējās viņa ar baigām šausmām ari pret Vernuli pie tiesas izsacītos apvainojumus un goda aizskārumus, kas arī, protams, nav vis aizmirsti, nedz piedoti..

Skolas biedri un agrāko laiku draugi, Linums ar Vernuli, sanāca asā sadursmē jau šaī pirmā komitejas sēdē apspriežot jautājumus, kam piešķirt Plīņu mājas. Pirms šā jautājuma iekustināšanas Linums aizrādīja, ka, viņus apspriežot, sēdē nevar piedalīties tie, kas paši ir šai lietā sacensoņi kā Laķis ar sekretērieti. Tiem vajagot būt tikmēr ārpus komitejas sēžu telpas.

 Vernulis bij gan pilnam ar mieru, ka jāiziet Laķim, bet ne sekretērietei, kuras amats dodot viņai tiesību būt klāt visās sēdēs. Bet Linums aizrādīja, ka šaī gadījumā viņa, kur viņai savlabuma jautājums stāvot augstāk un arī, protams, vistuvāk, nevarot but ne tikvien sēdes dalībā, bet arī jo mazāk vēl kā protokola rakstītāja par Plīņu mājas piešķiršanu šim vai tam no prasītājiem.

Vernulim un jo vairāk pašai Jetei šis priekšlikums bij kā skabarga acis, bet apgāzt un atraidīt viņu kā nepareizu nevarēja būt Iespējams. Un, kad turklāt kļuva nomanāms, ka komitejas locekļu vairākums ir ar noteiktību Linuma domās, tad Vernulim pret visu prātu bij ar pretošanos jāatkāpjas. Balsot liekot pret šo jautājumu, viņš neparedzēja nekā laba priekš Jetes un priekš sevis, jo nebij ko šaubīties, ka pārbalsojums nāks, tālab likās beidzot pieņemam Linuma priekšlikumu ar labu prātu, lai gan iekšēji bij otrādi. Laķis, paaicināts uz iziešanu, paklausīja tūliņ, bet ne tā Jete. Viņa kavējās, lepojās un žēlojās par viņas tiesību aizskaršanu. Bet nelīdzēja taču tas viss nekā, un vispēdīgi ari viņai bij iāātštāj uz brīdi sēdes telpa.

Par sekretērietes vietas izpildītāju priekš šā sprieduma izvēlēja ar zīmītēm Linumu, kas ari Vernulim nebij pa prātam, bet darīt nekā nevarēja.

Komitejā nu cēlās jautājums; uz kādā pamata atzīt vai atraidīt šos pieteicējos uz Plīņu māju? Tur priekšnieks aizrādīja, ka bez ierunas sekretērietei jau viņas krietnās Izglītības dēj vien pienākoties, priekšroka. Bet Linums to atspēkoja, sacīdams, ka izglītības jautājums neesot tiesības piešķīrējs uz zemes dabūšanu, bet to dodot nopelni kara klausībā un kaut kura zemes gabala ilggadīga lietošana nomas ziņā.

— Un turklāt šiem visiem savas tiesības vēl pilnīgi jāpierāda, ko nav vēl neviens darījis, — Linums piemetināja.

Vernulis, nojauzdams, ka Jetei nekādu pierādījumu nav, ieteica Izspriest tāpat uz tā pamata, kā dzirdēts stāstām muti no mutes.

— Jo, — tā viņš pabeidza, — tas liedzams nav, ka sekretērietes vecvecāki valdījuši Plīņus pirms Lūra meitu vecākiem.

— Ar to vien nepietiek, — tā Linums atkal, — jo pierādījumu raksti liekami klāt pie sprieduma, citādi augstākās iestādes atraidīs.

— Tādi pierādījumi nezin vai kam no viņiem pavisam būs? — Vernulis izsacīja. — Un tad jāatraida visi līdz pierādījumu pienešanai vai arī pavisam.

— Protams gan, bet tik līdz nākošai komitejas sēdei,— Linums piebalsoja.

— Nu tad lai nāk visi trīs iekšā! — Vernulis sauca ziņnēsim. — Jāvaicā taču ir, lai dzirdam, ko atbild

Uz to ienāca atkal Jete, Laķis un Plīņu saimniece.

— Sekretēriete, kādi jums ir pierādījumi, ka jūsu vecvecāki tad un tad, tik un tik ilgus gadus valdījuši kā nomnieki Plīņu māju? — priekšnieks vaicāja.

Jete pie šā laikam negaidītā jautājuma drusku tā kā apmulsa, bet tad par brīdi runāja sekoši

— Man nav citu pierādījumu kā tik dzirdējumi bērnībā no vecākiem, ka viņu vecāki Plīņos ilgi dzīvojuši, bet muižas valde viņus izlikusi, kad nevarējuši spēt izpildīt augsto nomas kalpojumu un nopildīt visu nodevu; vēlākos laikos to pašu dzirdēju arī no citiem veciem cilvēkiem. Un varbūt šepat Laķis var liecināt, ka tas patiesība, ja tik to pēc taisnības dara.

— Kāds iemesls tev, Jete, šaubīties par manu liecināšanu pēc taisnības? — Laķis jautāja. — Vai tu esi no manis dzirdējusi kādu netaisnu liecību?

— Netaisnas liecības gan dzirdējusi neesmu, — Jete atteica, drusku iztrūkusies, — bet Plīņu māju tu gribi atraut man un atdot tiem Lūru meiteņiēm.

— Ne es esmu Plīņu mājas atdevējs kaut kam citam, nedz viņas atrāvējs tev, kā tu saki, bet esmu tik bāra bērnu tiesību aizstāvētājs, nedzīdamies pēc tā kas pienākas kaut kam citam, kā vien pēc tā, uz ko tiesība šiem bērniem, — Laķis izskaidroja. — Uz citu tiesībām — un vēl netaisnā ceļā sasniedzamām — es negribu viņu tiesību dibināt, bet tik uz viņu pašu taisnīgām prasībām. Un pie netaisnas liecināšanas manis nedabūtu neviens — ne tik par Plīņu māju, ja viņa caur netaisnu liecību būtu sasniedzama, bet arī ne par tūkstoš pasaulēm. Nekam neesmu solījies iet par liecinieku, bet, kad kāds sauc, tad arī neliedzos, tikai neļauju šaubīties par manu taisnības apziņu. Tu pati, Jete, aizrādīji uz mani kā uz liecinieku, tik vien pieliki apvainojošu apšaubības vārdu klāt. Ja nu tu par mani nešaubies un vēlies, lai es liecinu, tad to darīšu.

— Nešaubos un lūdzu liecināt, — Jete atbildēja mazliet tā kā pazemota.

— Ka sekretērietes vecāki Plīņus ir valdījuši ilgiem gadiem, tā ir neapgāžama patiesība, — Laķis uzsāka. — Pats es viņus jaunībā redzēju tur grūti pūlējamies, bet cauri netiekam, jo bij vēl grūtie klausības laiki ar dažādām nodevām un nemitīgu darbos braukšanu pie muižas lauku apstrādāšanas.

No komitejas puses Laķim tika vaicāts, vai esot zināms arī, kad tie Plīņos iegājusi un kad izgājuši jeb cik ilgi to māju valdījuši.

Laķis uz to atbildēja, ka iesākums viņam zināms neesot, bet beigumu varot gan droši izrēķināt.

— Man šepat, — tā viņš sacīja, — ir saglabāti un pie rokas viaī Lfira laika kvīti par kalpojumiem, nodevām un vēlāku laiku gaudas nomas maksājumiem Plīņu dzīves laikS. Lūrs tos visus ir saglabājis. Pietrūkst tik paša pēdējā, kura viņš nedabūja saņemt, jo muiža piedzina pēdējo maksājumu pēc viņa nāves ar izķīlājumu. — To liecinājis, viņš pasniedza komitejai papīru vīkstoliņu, sacīdams tā-ļāk: — Kad ņemsat pirmo Lūra kvītu un pēc gada skaitļa celsat vienu gadu atpakaļ, tad tas bez misēkļa būs pēdējais gads bijis sekretērietes vecvecākiem Plīņos. Turpretī iesākuma gads gan laikam paliks nezināms. Tomēr no atmiņas varu liecināt, ka viņi tur par divdesmit gadiem mazāk nav dzīvojuši, bet drīzāk gan vairāk. Kad aizgāju kara klausībā, tad jau viņi tur dažus gadus bij nodzīvojuši. Ja vajadzīgs otras liecības vēl, tad varētu vaicāt Augura māti. Viņa ir dzīvojusi visu mūžu šepat un var būt, ka zina dažās lietās kaut ko tuvāk. Tāda ir mana liecība. Bet pieminu, ka sekretērietes vecvecākiem bij arī pušelnieks Graustiņš, un viņa dēla dēls jūrnieks Vilis Graustiņš arī meklējot tiesības uz Plīņu mājas dabūšanu jel pa daļai.

Jetei bij drusku kā brīnums, dzirdot Laķi tik taisnīgi liecinām, ko viņa nemūžam nebij domājusi. Viņa gaidīja drīzāk dzirdēt tik nedraudzīgus vārdus pret sevi, kā to atminējās, citās lietās piedzīvojusi, bet šoreiz no tā ne vēsts. Viņai cēlās gandrīz domas, ka šim cilvēkam divējāda daba.

Pēc Laķa aizrādījuma komiteja aicināja arī Augura māti — dzirdēt viņas liecību šaī pašā lietā. Sī liecība saskanēja vispāri ar Laķa liecību, un ar to pabeidzās pierādījumi Jetes labā uz Piīņu māju.

Pēc tam komiteja vaicāja Laķim, ar ko viņš pierādot savu aizbildāmo bāreņu tiesības uz Plīņu dabūšanu. Viņš aizrādīja tik uz iesniegtiem kvītiem un piebilda, ka neturot par vajadzīgu meklēt vēl vairāk pierādījumu.

Toreizējā Plīņu saimniece, kā trešā no pieteicējiem ies, nespēja rādīt nekādu citu tiesību kā vien to, ka viņa tagad valdot Plīņus.

Komiteja vaicāja, vai pieteicējies vēloties vēl ko sacīt. Uz to Jete steidzīgi atsaucās, ka tiesība uz visas Plīņu mājas dabūšanu piederot tik viņai. Laķis, to dzirdēdams, sacīja:

— Ja netiktu izteikts no mums trim nekas, tad nesacītu es ari nekā un atļautos komitejas izspriešanai; bet, kad sekretēriete grib visu Plīņu māju tikai sev, tad to pašu saku es arī kā bāreņu aizstāvētājs priekš Lūru meitām. Tad es atzīstu tāpat, ka viņām vien ir tiesība dabūt Plīņu māju, jo viņu vecāki ir bez tam pēdējie, kas Plīņos nodzīvojuši ilgus gadus.

Plīņu saimniece sacīja to pašu, ko Laķis, un piezīmēja, ka viņa šo māju valdot jau desmito gadu un turot to par piespriežamu viņai uz īpašuma tiesību pamata.

Visi pieteicējies izgāja, un komitejā sāka apspriest Šo grūti izšķiramo lietu. Tikpat Jetes, kā Lūru meitu tiesības atzina vienprātīgi par pierāditām, bet izspriešanas jautājumā izcēlās liela domu dažādība. Vieni gribēja piešķirt visu māju tik Lūru meitām, otri, kuru priekšgalā īpaši Vernulis, Jetei vien, un bij arī daži, kas gribēja atzīt tik patreizējo saimnieci par īpašnieci. Vernulis uzrādīja sevišķi uz to, cik liela nozīme pagastā varot būt tādai mājas īpašniecei, kāda esot sekretēriete. Viņa varot lieliski veicināt krietnu audzināšanu, īpaši pie meitenēm, kā jaunatnes pulciņu vadītāja ar gaismojošiem priekšlasījumiem un visvisādiem teicamiem jaunlaiku dzīves paraugiem. Bet daudzi citi par to visu kratīja tik galvas.

Kas rādījās pa šo ceļu nesasniedzams, to nu priekšnieks gribēja sasniegt caur labprātīgu vienošanos ar Laķi, ka tas Jetes labā atkāptos no savām prasībām, bet par Plīņu patreizējo saimnieci nelikdamies daudz vērojot. Viņš lika pasaukt Laķi un tam sacīja sekošo:

— Tagad patlaban ir iesākušies citi laiki un nāks daudz kas pārgrozāms. Arī bērnu audzināšana jādibina pavisam uz citādiem pamatiem nekā līdz šim. Vecākiem un aizbildņiem tur noteikšana vairs nebūs, bet valdība ņems visu savās rokās. Tas pats tad notiks arī ar tām Lūru meitenēm, īpaši ar jaunāko, kura pašlaik vēl skolas gados, lai pārāk veclaicīgā audzināšana nenospiež bērnam spirgtā gara kā kāds slogs uz pavasara asniņa. Jūs paši arī esat augstā vecumā, kad cilvēkam vispāri audzināšanas darbs metas jau grūts un arvien nav piemērots vairs laika gājumam, laika prasībām, — vai tad jūs nebūtu mierā vienoties ar sekretērieti, ka viņa uzņemtos gādāt par Lūru meiteņu izglītību un arī audzināšanu, cik tā vēl vajadzīga, un nestāvēt pretī, ka Plīņu māja pāriet uz viņas vārda, nodrošinot jums tagadējo dzīvokli turpat līdz mūža galam un tām audzēknēm abām arī, cik tāļu tas vajadzīgs? Tad savas vecuma, dienas iums būs mierīgas, bez raizēm un rūpēm un aizbildāmie bērni apgaismoti uņ attīstīti brīvā nākamu laiku garā — yai tā nevienosaties?

— Tādā ziņā gan varu būt mierā, ja Plīņus dala starp sekretārieti un Lūru meitām un tagadējai saimniecei atvēl dzivpt uz līdzšinējās, nomas līdz Lūru jaunākās, meitas pilngadībai, pārdalot nomu līdzīgi abām pusēm; bet to meiteņu audzināšanas un mācīšanas nekādā ziņā nevaru atdot sekretērietes rokās, — Laķis atbildēja. — Un, ja šo bērnu audzināšana, kā tas nupat dzirdēts, ir veclaicīga un asniņu noslodzītāja, tad lai sauc papirms arī patiesību un taisnību par veclaicīgām mācībām, jo viņi ir audzināmi tikai patiesības garā un taisnības prātā.

— Bet, ja valdība ņems bērnus savā ziņā un rīcībā, ko tad jūs darīsat? priekšnieks vaicāja.

—-Ja varu grib lietot, tad lai ņem manu nabaga dzīvību arī līdz, - Laķis pašapzinīgi atbildēja. — Pēc tam tad var darīt, ko grib, tad kavēkļu vairs nebūs.

— Kā tas nu saskan? — priekšnieks vaicāja. — Pirmāk jās liecinājāt it labi priekš sekretērietes, bet tagad viņai neuzticaties.

— Liecība dodama pēc taisnības, — Laķis atbildēja, — bet cilvēks apspriežams pēc gara.

- Kad Laķis ar Jeti bij atkal projām un iesākās no jauna bezsekmīgi apspriešana par Plīņu mājas likteni, tad uz Linuma uzaicinājumu beidzot tika pieņemts Laķa priekšlikums — dalīt māju starp sekretērieti un Lūru meitām, bet patreizējai saimniecei līdz jaunākās Lūru meitas pilngadībai atstāt māju līdzšinējā nomā, kas dalāma vienlīdzīgi starp abām nākamām īpašniecības pusēm.

Tjka gan iezīmēts protokolā, ka Anglijas jūrniecībā kal pojošais Vilis Graustiņš arī ar vēstuli gan pieteicies uz Plīņiem,. bet bez vajadzīgiem pierādījumiem, kāpēc nav varēts viņu līdza ievērot.

Kad šo nolēmumu pasludināja dalībnieclbai, tad Jete tūliņ pieteica nemieru, un pēc tam to pašu darīja arī Laķis ar Plīņu saimnieci. Abi pēdējie, protams, būtu bijuši gan mierā, ja Jete nepieteiktu pārsūdzības.

Pēc tam nāca izspriešanā Ezermuižiņas lieta, kuru komiteja paveica drīzāk un vienprātīgāk nekā Plīņu mājas lietu. Augura mātes daļu atstāja vienbalsīgi viņai pašai, bet par Steņģu pusi sprieda, ka tā atņemama Steņģiem pavisam, tāpēc ka pati — kā vīra pilnvarniece — nebijusi ar savu vien mierā, bet iekārojusi otru pusi arī Priekšlikumu uz šādu nolēmumu cēla Vernulis kā priekšnieks. Dažiem citiem, īpaši Linumam ar Laķi, gan tas īsti pa prātam nebij, bet daudz viņi arī nepretojās, tāpēc ka arī tiem Steņģenes kāre pēc otras puses nebija pa prātam.

Nolēmumu dzirdējusi, Steņģene nobāla kā kaļķis un nejauši iesaucās?

— Vī die, vī die, tādas netaisn… nē, nē, labāk nekā, labāk nekā!

Lielā istabā viņa atdūrās uz Stērģenieka. Tas, viņas apraudājumos ievērodams, nomanīja, ka nu labi nav tāpēc

vaicāja:

— Kas nu, vuj skaistā Azarmuižeņa pogolam?

— Ej tu ellē, pag…! Nē, nē, labāk nekā, labāk nekā,— viņa atsaucās un šņukstēja no jauna.

— Tī jou bej lamošanās! — Stērģenieks priecīgi iesaucās. — Tū as viņai naškinkūšu na par kū, loi vui valns par stenderi palīk! Tuluk, Rempi, jūs dzirdit!

— Ko nu par nedzirdēšariu, Jān, brāl! — Rempis atsaucās. — Kas jau sadzird dzāguz, tas sadzirdēs šito lamāšanos ar.

Plīņu saimniece kā aiz līdzjūtības piegāja pie Steņģenes, vaicādama, kas viņai kaitot

— Ko nu, ko nu,.cilvēks, — viņa atsaucās. — Kurš jau nelaimes varā ir, tam visi virsū krīt kā dunduri vājam zirgam! Tur man noņēma dzīves vietīņu, — viņa, uz iekšu rādīdama, rūgti stāstīja, — un šitie uz ikkatra vārda pakaļ, vajādama suņu vilte, — bet labāk nekā.

Arē, palūk, štie! — Tuluks izsaucās. — Goda amata vīrim jātiek lamātim par suņim, lei! Par šādiem vārdiem mēs žēlosimies.

— Vai tad viņa uz jums to saka? — Plīņu saimniece metās starpā. — Cik suņu nav pasaulē? Nupat dzird vēl daudzinām trakos arī.

— Uz kādim citim tad viņa, ačka, to zīmējusi? — Tuluks uzstāja.

— Kas tev bēdas, uz ko es zīmēju, — Steņģene, joprojām aiz dusmām šņukstēdama atgaiņājās. — Pats jau tu arī lamājies — mani sauci par «ačku».

— Mūsim tas ierasts vārds, — Tuluks atteica, — tāpat kā jūsim citi, lei.

— Valns, as viņai našķinkūšu! — Stērģenieks atsaucās.

— Un vai viņa tad «škinkūs» Tulukam par «ačku» un tev par «valnu», kā nupat viņu nosauci? — Tā Plīņu saimniece pretī.

Miliči samirkšķinājās un nogāja savrup kopā apspriesties, ko darīt.,;;

— Nebūs Šoreiz nekā, — Tuluks sacīja. — Man, par nelaimi, ,paspruka pašam tas ierastais «ačka» un Jānim «valns», lei, kā arvienu. Tur tad būs pretruna.

— Kad varētu izsist jel pāru zeķu, — Stērģenieks vēlējās. — Mun kājas pavusam plikas.

— Un man cimdu nav nāmaz, — Remps piebilda.

— Nu, gaidīsim, vai vēl kas negadīsies pa kādim brī-žim, lei, — Tuluks mierinājās ar cerību.

Komiteja neielaidās šodien citos. izspriedumos, uz ko esot maz laika, bet uzaicināja pieteikties tos, kuriem zemes vēl nav, bet kuri to vēlas dabūt no Bungžu muižas zemes, un kādas kuram tiesības uz to. Tur nu sabruka iekšā pie komitejas viss Iielum lielākais bars un miliči visi trīs pie paša komitejas galda. Pirmais uzsāka runāt tūliņ Stērģenieks, sacīdams:

— As nupat dziržu, ka puse nū Azarmuižeiņas asut breiva, tū tod dudīt mun — kā miličam, kos kolpuj baz nakā. — Aiz muguras dzirdēja iesaucamies:

— Trakais elles pag…! Bet nē, nē, labāk klusu.

— Tī ir lamošanās, — Stērģenieks atsaucās. — Sakait, kas lamojāsl — Bet neviens nekā nesacīja. Tad, otrādi apgriezies, viņš ieraudzīja Plīņu saimnieci un uzsauca tai

— Tu beji tī lamotājās!

— Vai tev pakausī acis,-ka redzēji mani lamājamies? — viņa atcirta pretī. — Ja jau tu ņo dzirdēšanas būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rēgāties nevajadzētu.

— Nu tad līcinīt citi! — Stērģenieks uzaicināja, bet palika viss klusu. Tad viņš pa brītiņu bij pamanījis aiz Plīņu saimnieces pazīstamo Steņģenes sedzeni un iekliedzās — Ak tad tu pati tī lamotājās bousi?

— Papriekšu tev bij Plīņu māte lamātājās un nu atkal es, — Steņģene atteica. — Nezin kas būs pēc tam?

— Nu tad, valns, kā lai dabiju zināt? — Stērģenieks uzkliedza Steņģenei.

— Klausāties, kā mani lamā par «valnu», — tā Steņģene iemanījusies sāka saukt arī lieciniekus.

— Vui as tav saku, vecene? — Stērģenieks skarbi uzkliedza viņai.

— Klausāties, lamā atkal mani par «veceni», — tā jo-projām Steņģene.

Stērģenieks apgriezās pret Tuluku ar Rempi un tiem uzkliedza:

— Par līcinīkim jūs mun saucatīs, Mārc ar Ondžu, bat ļurbas vln esitl Kod jālīcina, tod gulīt kā migužasl

— Tur, Jān, brāl, nāka navar dārit, — Remps, padevīgi pieliekdamies, atteica. — Kau tu pats nalamajis papriekšu.

— Valns, Ondž, ka naīgožu po purnu! — Stērģenieks atkliedza.

— Visim nākas atbildēt par savim vārdim, leit — Tuluks apliecināja.

Linums pie galda sačukstējās ar Vernuli, un šis paskaidroja ienākušiem to, ka šobrīd varot pieteikties tik uz Bungžu muižas zemi un tie, kam tagad še neesot nekas darāms, lai izejot. Tāpat arī miličiem piekrītot kārtības labad uzturēties lielā istabā. Uz zemes dabūšanu viņi varēšot pieteikties citu brīdi. Tad izgāja ar miličiem arī Steņģene, Plīņu saimniece un vēl dažas sievietes,

— Nakā vairs! — Stērģenieks izgājis sacīja savā nodabā. — Tī meitišķi, valni, ar palikuši gudrāki un nabeis-tas voirs.

Steņģene, projām taisīdamās un sedzenei stūrus uz muguras siedama, sacīja Plīņu saimniecei:

— Bēdas vien aug augumā. Kā nu šito atkal lai stāstu Vīram? Viņš jau no savas puses pirmais nerunās ne vārda.

— Es gan tev, mās, labi sacīju nesniegties pēc citu daļas, — Plīņu saimniece atgādināja.

— Ko nu, ko nu, cilvēks, darīsi? Tas viss jau tā ir bijis nolikts. Sapnī jau viņlaik visu gaiši noredzēju — brillītei izkritis bij kreisās acs stikls. Tas viss uz to pašu — kreisā puse no Ezermuižiņas mana bij, kad no šās puses iet, un tā nu pagalam.

12. Ziema taisījās uz beigām.

Ziema taisījās uz beigām. Sniegs jau zuda, strautiņi sāka čurkstēt. Dzirdēti bij jau cīruļi, redzēti melnie strazdi pie viņu būriem, un baltie pūpolīši parādījās vītolu sārtajos zaros. Saule spīdēja jau siltiem stariem pa logiem istabās, kā aicinādama cilvēkus laukā, kuri vēl nebūtu izgājuši, lai ietu raudzīt, kas jau darāms, īpaši augļu dārzos, kur vispirms var.atrast, ko darīt nolūkā uz jauno vasaru.

Arī Brencis Linums, lai gan būdams bez savas zemes, tomēr kā ilggadējs piedzīvotājs bij iekopis savu augļu dārziņu saimnieka atvēlētā zemes gabaliņā un patlaban, saules siltumu sajuzdams, bij atstājis savus istabas dar bus un sācis dārziņā apkasīt augļu kociņiem mizu un izgraizīt zarus kā darbu pārmaiņai, kad pie viņa piegāja citreizējais vecais Bungžu muižas klētnieks ar vārdos izsakāmu lūgumu no nabadzīgās lielmātes, ka tā vēloties, lai Linums noietu pie viņas.

Linums, darbā nemaz neapstādamies, lēnprātībā atbildēja viņam:

— Pasaki lielmātei, ka, līdzko man būs muižā kas vajadzīgs, tad tūliņ iešu turp.

Ziņas nesējs šo atbildi saprata gan uz reizes, bet, gribēdams laikam uzaicinājuma sūtītāju — lielmāti aizbildināt, sacīja, ka viņa pati jau būtu gan atnākusi, bet neesot cilvēkam par visām lietām nekāda apava kājās.

—Nu jau drīz silti laiki klāt — varēs staigāt basām kājām arī, — Linums atbildēja.

— Neieradušam staigāšana basām kājām nav vis iespējama ari vasaru, — ziņas nesējs atteica. — Tādiem cilvēkiem nav vis tik stipras kāju apakšas kā mums, zemniekiem, lai ari vai sliktāk dzīvodamiem par mums.

— Vai viņai arī tā dzīve tik slikta gan ir? — Linums vaicāja, joprojām strādādams.

— Nu tik slikta, ka it un it nekā, — viņš atbildēja un piemetināja: — Tad taī pašā lietā laikam grib arī ar jums tikties un kaut kādu labprātību lūgt.

Pēc tam vienā no nākamo silto dienu pēcpusdienām patiesi ieradās pie Linuma citreizējā Bungžu muižas «lielmāte» fon Drelern kundze ar spieķīti rokā un kaut kādiem veciem puszābakiem kājās. Lai gan viss viņas apģērbs bij pilnīgi nabadzīgs, novalkāts un trūkumu pilns, bet rādīt tas rādīja vēl zīmes no agrāko laiku turības jeb pat bagātības, netrūkstot arī iespējamās spodrības. Viņas sejs izteica ievērojami apgaismota cilvēka labsirdību un cienību bez augstprātības un acīs spīdēja dziļdomīgs dvēseles stiprums. Ar Linumu īsi apsveicinājusies, viņa uzsāka aizbildināties; sacīdama:

— Piedodat, Linuma kungs, manu pārdrošību, ka iedrošinājos lūgt jūs pie sevis; tomēr tas nenotika vis aiz augstprātības, kā izskatīties varētu, bet īpaši vien aiz apava trūkuma.Citādi jau pati būtu atnākusi agrāk, nesūtīdama jums nekāda lūguma iet turp. Šie priekš manis diezgan smagie un lielie puszābaki nav vis mani, bet pieder agrākā muižas dārznieka sievai, ko esmu izlūgusi uz šo bridi, lai būtu iespējams atnākt pie jums Un labi, ka vēl tos pavisam dabūju.

Linums atvainojās, uz acumirkli iziedams, bet pēc tam fon Drelem kundze uzņēma valodu no jauna, sacīdama:

— Jums jau nezināms mans bēdu liktenis nav, Linuma kungs, bet paskaidrot kaut ko tuvāk vēl varētu. Mans nomirušais virs un es atnācām šurp no citurienes. Viņš nopirka ar krietni lieliem parādiem Bungžu muižu. Grūt bij maksāt parādus un viņu procentes, cauri taču spiedāmies. Bet sasirga un nomira man papirms virs, tad gandrīz pieaugusi meita — vienīgais bērns, pēc kam paliku še pilnīga vientule, jo tikpat mani, kā mana vira tādi, cik viņu Var vēl pavisam saskaitīt, dzīvo Izklaidu visvairāk pa ārzemēm un maz kas arī vēl zināmi. Pēc vīra nāves gribēju Bungžu muižu pārdot, bet apstiprināšanās uz mantniecības tiesībām vilkās bezgala ilgi un maksāja daudz naudas, līdz pēdīgi uznāca pasaules kara laiki un izpostīja pagalam muižu; karaspēki mainīdamies izlaupīja visu mantu, atstādami mani vispilnīgākā nabadzībā, kādā tagad esmu. Manu dzīvi un nodarbību gan jūs zināt, ar ko vēl dzīvību velku, iedama vasaru ravēt vai drusku ko palīdzēt dažai saimniecei, kā viņas saka, «pie mājas soļa». Ziemu peļņās darbu nav nekādu/Tad lāpu tik savas vēl par valkājamām atzīstamās vecās drēbes un, kad 1ās nāks pagalam, tad nezinu, ar ko segt savu kailumu. Sās briesmas jau ir iesākušās pie basām kājām. Vasaru gan kaut kā izvadīšu, bet kā glābšos nākamās ziemas aukstumā, ja vēl jādzīvo ilgāk? Dzīvokļa ziņā vēl esmu līdz šim glābta. Par laimi, citreizējā pilī ir palikusi puslīdz vesela viena maza istabiņa, kurā bēdīgi mitinos. Taisni ubagot gan vēl neesmu gājusi, io palīdzību sniedz, cik spēj, agrākie vēl tur būdamie muižas cilvēki, lai arī paši cik grūti uzturēdamies. Bet cik ilgi tas varēs tā turpināties? Ir piegādājuši viņi arī kaut kādus krauļus kurināšanai, cik tiem iespējams;- bet reti kādam ir zirgs. Pie jums es nu nāku, Linuma kungs, kā pie apgaismota un… un pacietīga… Nē, tas nebūs vis īstais vārds. Lūdzu, kā ir latviski «die Toleranz»?

— Iecietība, «tolerant» — iecietīgs, — Linums atbildēja. — Bet šis vārds ir cēlies gan tikai jaunākā laikā.

— Nu, tad man jāsaka, ka nāku nevis pie pacietīga, kas iznāktu laikam tā kā- «geduldig», bet pie iecietīga vīra,

zīmējoties uz citām tautībām un citām dzīves kārtām, ar lūgumu palīdzēt man manās dzīves bēdās ar to, ka pie Bungžu muižas izdalīšanas, kura, kā dzirdu,.drīz iesākšo-. ties, tiktu ievērota un atstāta kāda daļa arī priekš manis, Jo tur ir sagājusi un nogrimusi tikpat mana vīra, kā ari mana pašas peļņa un mantojums no vecākiem. Es varētu tad varbūt tādu gabaliņu izdot nomā manas nabadzīgās dzīves pabalstībai

Linums uz to atbildēja, ka šo lietu viņš jau no sevis — bez nekāda lūguma — būtu uzskatījis par ievērības pienākumu, bet nezinot, kāds būšot panākums, jo komitejā valdot domu dažādības.

Patlaban mājas saimniece ienesa priekš abiem launagam tēju ar maizi un sviestu gan vienkāršā, bet glītā sakopojumā. Linums lūdza viešņu ņemt dalību, ko viņa arī neliedzās darīt.

Pie galda fon Drelern kundze uzsāka valodu no jauna, sacīdama

— Šās savas nākšanas virslietu gan esmu izrunājusi ar jums latviski, bet, kā nomanījāt, nevis bez grūtībām unne ik droši, kā domātu un kā vajadzētu. .Man runājamas ir arī. dažas citas lietas, kur nevarēšu izteikties vēl ne tik viegli kā priekšējā sarunā. Bet jums, Linuma kungs, kas vāciski esat mācījušies- gan skolās, gan amatniecību iestādēs, gan iekšzemēs, gan ārzemju pilsētās, būs viena alga, katra valoda runājama, latviski vai vāciski. Tālab es jūs lūgtu, ka runātum no šā brīža līdz beigām mana viegluma labad vāciski. Vai būsat tā ar mieru?

— Kālab nē? — Linums atbildēja. — Pēdējos gados gan maz ir bijis izdevības vāciski runāt, bet tik daudz jau vēl pratīšu, cik vajadzīgs būs.

Latviski fon Drelern kundze bij runājusi gan skaidri, bet vienmēr tā kā visus vārdus apdomādama, vai pareizi tā ir, pie kā viņai palīdzēja viņas krietnās skolu mācības valodu ziņā; bet-nu, tiekot vaļā vācu valodas strautiņam, viņas runāšana ritēt ritēja. Vispirms viņa vaicāja:.

— Sakāt, Linuma kungs, — kādēļ latvieši nīd joprojām vāciešus?

— Latviešiem nav nekāda ienaida uz vāciešiem viņu vācietības dēļ, bet ir bijis tik nemiers pret muižniecību viņas lielo priekšrocību dēļ attiecībā uz citiem iedzīvotājiem un arī pret agrākām pilsētu valdēm, kas bij tikai vāciskas un vienpusīgas samērā ar citu tautību iedzīvotājiem. Linums atbildēja. — Turklāt tas nav nosaucams par ienaidu, bet par dzīšanos pēc vienlīdzības tiesībām. Ja kādās vietās ir notikuši mantas postījumi- vai pat uzbrukumi šim tam pie dzīvības, tad tādi gadījumi uzskatāmi tik par izņēmumiem un personīgām attiecībām kaut kādu netaisnību vai patvarību dēļ. Ļaužu prāts, protams, nespēj skaidri izšķirt tautību no dzīves kārtām, un, tā kā vācieši veselus septiņsimts gadus ir bijuši šejienes iedzīvotāju, mazākā nozīmē sakot, izmantotāji un visu mantu sarāvēji savās rokās, tad nav brīnums, ja tautas prātā vācietis tiek saprasts vispāri par apspiedēju- jeb izsūcēju, jo tikpat kungi ir turēti par vāciešiem, kā vācieši par kungiem.

— Bet muižniecības kārta, ja jau nu ne gluži visa, tad taču lielā skaitā, īpaši pēdējos gados, ir centusies būt tik labprātīga, palīdzīga un pazemīga, cik vien domājams. Man pazīstamas vairākas muižnieces, kurām skaitos es arī līdza un kas centāmies sniegt palīdzības un labdarības, kur un kam vien var, bet arī tas viss nav pasargājis muižu no izpostīšanas. Tur rādās saprotamas kādas dziļākas naidības jūtas nekā priekšrocību tiesības vien.

— Ja vēroti tiek cilvēki atsevišķi par sevi kurš, tad, protams, atradīsies tādi visās kārtās un tāpat muižniecībā arī, par kuru šaī ziņā šolaik nav bijis patiesi ko sūdzēties; bet, kad kas zīmējas uz visu kādu kārtu citu kārtu starpā, paveidam, kā uz muižniecību viņas bijušo priekšrocību dēļ, ad izšķirība nav iespējama un jācieš visai kārtai līdza, tāpat kā arī cietusi bez izšķirības papriekšu visa nastu nesēja kārta arī, — Linums atbildēja.

-— Bez tam ir zināma vēsturīga patiesība, ka nereti pašiem teicamākiem pēcnākamiem jācieš par tēvu un sentēvu grēkiem.

—Bet, Linuma kungs, tās priekšrocības jau ir bijušas visas no seniem laikiem valdības dotas, un pēc zemnieku brīvlaišanas maz kas vairs atlicies, — fon Drelern kundze sacīja.

— Muižnieki jau paši sev nespētu viņu ņemt.

-Kad jūs, fon Drelern kundze, atsaucaties uz to, ka valdība devusi priekšrocības, tad tur jāuzrāda tik tas, ka taisni vai aplinku šejienes vācietības rokās ir stāvējusi Krievijas valdība un viņas vara. Ko paši gribēja to no valdības ņēma, — Linums sāka skaidrot. — Un tad, lai viņas arī būtu senos laikos valdības dotas, tad taču pašiem priekšrocību turētājiem bij jāsaprot laiku laikiem dažas laist nost vai pārlabot, kas nekad netika darīts. Jūs sakāt gan, ka daudz tiesību nebij vairs atlicies, bet tomēr viņu patiesībā bii vēl krietni daudz un arī lielas. Vispirms no ļaunumiem pieminams landtāgs, kas sastāvēja vienīgi no muižniekiem, ne pilsoņu, ne zemnieku, ne rūpniecības priekšstāvju, ne garīdzniecības, tikai viena un pati bagātāki kārta par spriedēju visas zemes un labklājības lietā un visu nastu izdalītāja, ko vēla visvairāk uz zemnieku pleciem. Nezin vai jel kur un kādā eiropejiski iekārtotā zemē būs vēl šāda vienpusība pastāvējusi? Un vai tā nebij piemērojama laika vajadzībām, pielaižot citas kārtas ari pie apspriešanas? Velti aizrādīt, ka valdība to tā bij iecēlusi un paturēja. Ja muižniecība gribētu pielaist citas kārtas, tad valdība pretī nestāvētu Turpretī uz nabaga zemnieka pleciem vien bij sagāzta visa ceļu bruģēšana, Lai gan muižas pašas bij lielākās ceļu izbraucējas. Priekš tiltiem deva gan kokus, kuru viņiem bij bez gala un par velti. Tad atkal muižām vien piederēja krogu, brūžu, fabriku, dzirnavu, tirdzniecības, zvejas un medinieku tiesības, izmīdot vēl zemnieku druvas zirgiem un nosliedējot suņiem. Tas nu Viss sakāms vēl par pašiem jaunākiem laikiem, bet šausmas jau ir runāt un domāt par agrākiem, kur pastāvēja briesmīgie miesas sodi pēc muižnieku iegribas un patikas, kur mates aicinātas dažā muižā pie kucēnu zīdīšanas, kur dārzos dažiem vīriešiem bijis jāmetas.četriski par soliem lai kungi var kāpt uz mugurām, kā aizsniegtu koku augļus, kur muižās nezin kāda pārpilnība, bet zemnieku — latviešu sētās skarbākais bads, plikums un visa trūcība, Pat jaunākā laikā neilgi pirms pasaules kara nodokļu uzlikšanas labad izdarītais zemes un ēku novērtējums starp muižniekiem un zemniekiem ir stipri nesamērīgs. Un tad pilsētu dzīvē — kāda tur ir bijusi latviešiem tiesība? Vai varēja, īpaši kāda latviešu meitene, iekļūt kādās augstākās vācu skolās? Un, ja kāda iekļuva, tad tā bij tik par izsmieklu izsmalcinātām vācu jaunavām. Priekš vācietības bij gādāts viss, vai skolas, vai patversmes, vai teātri, bet priekš latvieša nekas, kamēr nebij izcīnīts ievēlēt pilsētu valdēs jel dažus latviešu tautības vietniekus. Uz laukiem cēla latvieši paši savas pagastmājas un skolas, kur no muižām reti kad kāda palīdzība nāca. Tie zemes gabaliņi, ko muižas priekš skolām devušas, bij dodami pēc valdības pavēles. Un vispāri līdz šim pašam laikam vācieši nav uzskatījuši latviešus par sevis līdzīgiem, ja arī daudzi no tiem būtu mācībās par viņiem pārāki. Ķad Tērbatas augstskolā cēlās pirmā latviešu studentu sabiedrība, tad īpaši vācu muižnieku un citu bagāto kārtu dēli bij apņēmušies viņu iznīcināt divkaujās, sajuzdamies esot varbūt izveicīgāki rīkotājies ar zobeniem, bet pastāvēja, par brīnumu, stipri šie no viņiem nonievātie zemnieku puikas. Un vispēdīgi jāaizrāda, ka šejienes muižnieki, lai ari viņu starpā netrūka īsti prātīgu vīru ar gaišiem ieskatiem, tad tomēr, laikam bezmaz visi turējās pie tā smieklīgā iedaudzinājuma, ka viņiem citādas —īpaši zilas un nevis sarkanas asinis kā zemām kārtām, it kā kad viņi vieni paši būtu sevišķi radīti un nevis kopā ar visiem citiem cilvēkiem. Un vai jums, fon Drelern kundze, arī nav tāda ticība? Kad tik es jūs netīši neapvainoju šaī ziņā? — To vaicādams, Linums viegli pasmīnēja un pabeidza savu runu.

Pasmējās ari fon Drelern kundze un sacījas — Neesmu vis tik plānprātīga, ka tādām murgu melšām ticētu, lai arī zinu, ka daudzi tām tic. Lai nu tie nieki kur būdami, bet vai vāciešiem pie latviešu kultūras un turības pacelšanas nekādu nopelnu nav, kā no jūsu runas izklausās? — viņa vaicāja. — Visas zīmes taču rāda, vismaz pie apgaismotākās tautas daļas, ka vācu kultūras iespaids ir to vadījis. Bez tam paši latvieši ari atzīst, ka ir darbojušies_ vairāki vācu tautības vīri priekš latviešiem, sanākdami tāpēc pat sadursmē ar saviem līdztautiešiem.

— Ka darbojies ir vācu apgaismības spēks pie latviešiem, kaut ari aplinku, to neliegsim, — Linums atteica, — bet to iespējusi uzņemt pašu latviešu atjautīga daba pat gandrīz lielākā mērā, nekā gribēts to viņai sniegt un novēlēt, kamēr vāciešu gādība salīdzināma tik ar saimnieka gādību par savu saimir lai tai būtu spēks un darba prieks. Bet* daudz tāļak laist art gan vis nē, lai neizaug pārāk lieli, ka nevar vairs valdīt. Jānožēlo arī gan ir dažu tagadējo muižnieku liktenis, ka tiem bijis jāpaliek uz reizes bez nekā. īsta taisnība tā gan nav, bet tāds mēdz būt pasaulē lielsaimniecību liktenis, kad paši pie laika nav pratuši sadalīt mazākiem gabaliem, lai tiek tiem arī, kam nav nekā.

— Bez savas taisnības, Linuma kungs, nav gan jūsu domas arī, — fon Drelern kundze, brītiņu padomājusi; sāka runāt, — un par viņām varētu paprātot gan garāk, bet nedrīkstu jums ilgāk jūsu laika laupīt, kad turklāt man ir vēl kāda trešā lieta, jums ko lūgt. Mana vira un mans grāmatu krājums līdz ar citu mantu un pašu muižu kara laikos ir iznīcināts, bet man bez gara barības — rakstniecības — iztikt ir pārāk neierasts grūtums un tukšums dzīvē, kur jāsavieno ar miesīgo nabadzību arī gara baudas nabadzība. Kad jel no pēdējās var izsargāties, tad puse no nabadzības smaguma atkrīt. Man nav iespējams nekā nopirkt, un, cik zinu, tad pēc izvēles šolaik rakstnieciba nemaz nav dabūjama, ja tik kādi atlikumi. Jūs jau nu paredzat gan, uz kurieni es. domāju savu nabadzības laiviņu arī šai, ziņā stūrēt. Gan zinu, ka krietns grāmatnieks ne labprāt no savām rokām grāmatas laiž, bet gribēju iedrošināties lugt, ka ar mani šai ziņā jūs darītu izņēmumu un; dotu man pa grāmatai līdza šad un tad. Drīkstu cerēt, ka nešaubīsaties tai ziņā, ka es grāmatas pratīšu glābāt un ari rūpīgi gādāt atpakaļ.

— Neliegtos gan, fon Drelern kundze, to darīt, ja man butu kas no rakstniecības jūsu gaumē piemērojams, —-Linums domādams sacīja — bet lieta tāda, ka vieglās jeb tā saucamās laika kavēkļam nodomātās dāmu rakstniecības man tikpat kā nemaz nav.

— Nu tad vismaz šoreiz tas var būt taisni tā, kā vajadzīgs, — fon Drelern kundze kā iepriecināta atsaucās, — jo šaī ziņā es atšķiros no vispārīgās dāmu pasaules, ka neesmu vieglās un seklās rakstniecības meklētāja.

: —Tad saprotams, ka jūs mīlat zinātnisku rakstniecību, —Linums sacīja,,— bet kuras zinātnes jūs visvairāk pievelk?

— Savu virsskolotājas eksāmenu priekš augstākām meitu skolām noturēju vēsturē, — fon Drelern kundze atbildēja, — bet lasu tikpat labprāt arī prātniecības rakstus, dabas ziņas un tautu aprakstus, tāpat augstākās daiļliteratūras klasiskos darbus. Mans uzskats uz rakstniecību samērā ar cilvēka mūža īsumu ir tāds, ka jālasa tikai, kas viskrietnāks, jo tādu rakstu arī tik milzum daudz, ka grēks pret mūža īsumu, ja to pavadītu ar kaut kādu vidišķu vai zemāku pakāpņu gara barību. Bet šoreiz gan es vēlētos lūgt, cik vairāk iespējams, no mana galvenā priekšmeta — no vēstures.. Savos skolotājas gados, strādādama pie augstākām klasēm, es kādu laiku nodarbojos stipri ar to, cik un kādi asiņaini briesmu darbi ir darīti laicīgu valdību maiņās jeb apvērsumos un kādi ticības niknumā. No manām salīdzināšanas lekcijām man bij sakrājies rokrakstu krājums priekš krietni bieza sējuma, un jau domāju izdot to klajā viegli saprotamā stāstījuma veidā, bij arī zināms izdevējs. Bet, kāda jau mēdz,būt mūsu sievietišķā likteņa gaita, — precības lieta, ģimenes rūpes un raizes pēc tam apturēja visu darbu un izjauca visus nodomus. Cerēju gan vēl tikpat pēc vīra, kā pēc meitas nāves, it kā bēdas remdējot un drūmās domas izgaisinot, uzņemt sakārtošanas darbus no jauna un atstāt gatavu rokrakstu nākotnei, bet tas pats kara laiks aprija līdz ar visu citu arī šo rokrakstu krājumu. Tālab lūdzu, Linuma kungs, ko jūs varētu man dot no plašākām vēstures grāmatām?

— Vienīgi Vēbera lielā vēsture pilnīgā sastāvā var tikt jūsu rīcībai atvēlēta, — Linums sacīja. — Ir dažas citas, mazākas arī, bet tās nespēs kalpot jūsu vajadzībai.

— Nu tad paldies, — fon Drelern kundze pateicās. —.Ar to man pietiek, — to sacījusi, viņa taisījās celties.

— Lūdzu, pasēdaties vēl brītiņu, — Linums teica. — Es vēlētos zināt, kur jūsu dzimtene up kur jūs turējāt savu virsskolotājas eksāmenu, fon Drelern kundze.

— Esmu dzimusi berlīrtiete un eksāmenu turēju turpat pie Berlīnes augstskolas, — fon Drelei;ņ kundze sāka stāstīt. — Ai, mīļā bērnība un jaukā jaunībai Pēc aiziešanas no dzimtenes nav viņa vairs redzēta. St.āv prātā vēl tikai daudz dārgu atmiņu, bet viņas arī dien* no dienas dziest» attājinās un top vienumēr it kā miglainākas. Taču ir dažas arī, kas paliek gaišas. Tā starp citām tādām atminos redzējusi kā bērns tur arī pasaulslaveno dabas zinātņu milzi Aleksandru Humboltu un arī dzirdējusi viņu runājam. Tēvs mani ņēma līdz uz vienu no Humbolta pēdējiem priekšlasījumiem, sacīdams, lai ievērojot šito veco kungu priekš visa mūža, jo nezin vai viņu otrreiz vēl redzēt dabūšot. Viņa rakstus gan varēšot lasīt, paturot viņu pašu gaiši prātā. Un tā arī notika. Pēc kāda laika dzirdēja visus daudz runājam par Humbolta nomiršanu. Vēlākos laikos tik dabūju atzīt, cik teicama ir šāda vecāku gādība par bērnu, gara modinājumu mazatnē. Ja tēvs nebūtu mani vedis Humboltu redzēt un dzirdēt, tad nezin vai es būtu, vismaz ar tādu vērību, lasījusi gudrību pilnos Humbolta rakstus un it īpaši viņa pasaulslaveno grāmatu «Kosmoss». Bet nu gan, Linuma kungs, man vispēdīgi jāatlūdzas un jādod jums miers, kad vien tik dabūju to, kas no jums laipni solīts. — To sacījusi, viņa uzcēlās, pateikdamās par launagu.

— Jā, tūliņ būs, — Linums atsaucās, un, atslēgas paņēmis, piegāja pie sava lielā divdurvju skapja, kas stāvēja pa daļai kā sienas nozīmē starp darba telpu un dzīvojamo daļu. Skapjam atveroties, viņš parādījās pilns skaistām, dārgām grāmatām.

— Lūdzu dot no Vēbera vēstures to sējumu, kur aprakstīts Francijas lielais apvērsums jeb dumpis, — fon Drelern kundze sacīja, pieiedama arī pie skapja.

Kamēr Linums izmeklēja to sējumu ar attiecīgo saturu, tikmēr viņa lasīja zeltītos grāmatu virsrakstus uz sējumu

mugurām. Brītiņu tā skatījusies, viņa izsaucās: — Se sakopots daudz dārgu mantu ar sapratīgu izvēli.

Linums pa to starpu bij izņēmis vajadzīgo grāmatu, ietina to papīrā uņ pasniedza tad viešņai, sacīdams:

— Se ir tas sējums, kuru jūs vēlaties.

Pateicos! — fon Drelern kundze saņemdama sacīja.

— Bet cik ilgi drīkstu paturēt? ?.

— Pēc vajadzības, — bij atbilde. .

— Nu labi! — viņa atteica. — Bet turpmāk lūgšu tos sējumus, sākot ar kristīto vajājumiem senā Romas valstī, tad ar turku briesmu darbiem pte kristītiem pēc Muhameda laika, tālāk ar inkvizīciju, ar Stokholmas asiņu plūdiem, ar Albas hercogu darbiem Briselē, ar Parīzes asiņu kāzām, ar Kromvela laiku Anglijā un ticības kariem Vācijā un vēl dažus cittas, ja jums tik neapniks tāda kalpojumu rinda. Es vēlētos salīdzināt agrākos tādus briesmu laikus ar tagadējiem Krievijā.

Viešņu izvadīdams, Linums deva tai padomu zemes da-būšanas jeb paturēšanas labad, puslīdz pa ceļam uz māju ejot, iegriezties arī pie vecā Laķa, kuram komitejā diezgan ievērojama iespēja esot.

— To esmu domājusi ari jau no sevis, — viņa atbildēja,

— un griezīšu savus smagos soļus tūliņ turp. Viņš jau man pazīstams kā patiesīgs cilvēks arī no tiem gadiem, kad pēc atnākšanas no dienesta dzīvoja muižā manam vīram par vecāko puisi. — To sacījusi, viņa pateikdamās atvadījās un aizgāja ar spieķīti rokā un grāmatu padusē, smago apavi ar grūtumu cilādama.

Laķis bija patlaban pārnācis mājā todien sestdienas pēcpusdienā no skolas, pārnesdams savu Katrēnu pār dažiem pavasara plūdu ūdeņiem un atvezdams mājā, kad pie viņa ienāca lielmāte, krietni piekususi, būdama ceļā no Linuma uz māju. Daudz vis Laķis par šo viešņu neiztrūkās, zinādams arī itin labi viņas bēdu likteni. Ar savu ierasto goddevību viņš sasveicinājās, padeva krēslu un lūdza piesēsties, sacīdams:

— Tad taču reiz lielmāte iedomājusi uzmeklēt arī mani, savu agrāko priekšpuisi, manā mazā dzīvītē.

— Es jau savā dzīvē tagad esmu vēl mazāka nekā jūs, Laķa krusttēvs, — fon Drelern kundze atbildēja, —un nāku kā pie labklājīgākā cilvēka ar lūgumu pēc gādības. Dzirdams ir, ka sākšot izdalīt mana vīra un manas agrākās Bungžu muižas zemi; bet tad nu, lūdzami, neatstājat ari manis bez zemes un bez vajadzīgām ēkām, lai tiktu man arī jel kaut kas, ar ko glābties ņo galējā bada. Jūs esat komitejas loceklis un varat taī lietā būt iespējīgi pēc taisnības manu prasību aizstāvēt.

— To, lielmāt, darīšu no visas sirds, cik tāju tik sniegsies manas balss nozīme,— Laķis atbildēja..Uz to esmu domājis jau no sevis, tik gribēju dzirdēt jūsu pašu domas, vai to pavisam vēlaties vai nē.

— Kā nu lai nevēlētos? — fon Drelern kundze atbildēj^. — Jo citādi es varu tikt izraidīta ir no tās pašas nabadzīgās paspārnītes, kāda man tagad vēl ir. Un to zemes gabalu, kādu man piešķirtu, ņemtu jel dažs cilvēks, maksādams cik necik nomas manam uzturam

— Tas viss tiesa, lielmāt, — Laķis apliecināja. — Tik tad jums jūsu prasība jāiesniedz ar rakstu, jo, kā man liktos, jūs paši taī zemes gribētāju jūklī nevēlēsaties iet komitejas priekšā. Tādas ir manas domas jūsu lietā.

— Pateicos jums par labprātību un darīšu pēc jūsu padoma, — fon Drelern kundze noteica un cēlās uz aiziešanu.

Bet Laķis lūdza mazliet pagaidīt. Tad viņš piegāja pie mātes pūra tīņa, kuru kā dārgu piemiņas mantu radiem bij licis glabāt un sargāt pa visu garo kara klausības laiku, atslēdza ļoti veclaicīgu aizkārtni, atvilka koka bulti, kuras galā karājusies aizkārtne, atcēla vāku un izņēma no turienes divus vīkstolus, papīros satītus, pienesa tos pie viešņas un sāka runāt

— Es, lielmāt, sen jau nomanu, ka jums trūkst nepieciešamāko dzīves vajadzību, kuru jūs nespējat sev nekādi iegādāt. Ilgi esmu šaubījies, vai var uzdrošināties jums kādu visvienkāršāko palīdzību sniegt, kas nesaietas ar jūsu kārtas stāvokli.un ierašām. Sen esmu novērojis, ka jums trūkst vispirms apava. Un šie zābaki, kas jums tagad kājās un nav jūsu kājām piemēroti, nevar vis būt jūsu pašu. Otrkārt — dzirdu no dažām muižas sievietēm, ka jums trūkstot pavisam gultas segas arī. Es visā savā vientiesībā un mazturībā esmu domājis un vēlējies jums palīdzēt, bet nespēju to darīt pēc jūsu kārtas. Un tomēr, kad nu arī visa jūsu dzīve ir no bēdu likteņiem nospiesta dziļi, dziļi apakš jūsu kārtas un jūs taču, kā daždien kristīgi dievbijīgs cilvēks, visu ciešat un panesat, tad domāju, ka nenopaļāsat manas niecīgās, bet ari varbūt lietderīgās palīdzībiņas. Saī mazākā vīkstolā nu ir; pastalu pāra, kas manas mātes jaunības laikā un arī vēlāk bij īstens goda apavs turīgākiem cilvēkiem, bet mazturīgākie gāja ari baznīcā kārklu vīzēm.

Taisīdams no galvas, esmu domājis piemērot viņu lieluma j apmēru jūsu kājām un ceru, ka būs izdevies. Viņas ir no; dzeltenas ādas, apbadījums smalks un baltu linu auklas. Klāt esmu pielicis vienas garas, pelēkas nātnu diegu sieviešu zeķes, ko atradu vēl šepat manas mātes tīni no viņas pūra mantām. Viņām vajaga būt pāri par simts gadu vecām, bet ir svaigas — pavisam nevalkātas. Ja nu jums ipv p*r pretlbu šādu latviešu tautisko apavi uzaut un valkāt, tad lūdzu pieņemt. Vismaz vasaras laikam tas derēs. Kaut kura no muižas sievietēm jums pamācīs, kā uzaut. Tad tāļāk. Sal otrā vīkstolā ir gultas sega — arī mantojums man no mātes. Viņa ir atstājusi turpat savā tīnī divas. Viena tagad ir man, un ar to, kā paredzu, manai dzīvei pietiks, bet šo otru, lūdzu, lielmāt, ņemat jūs. Es atzīstu,, ka nevienam nav lielāka vajadzība pēc tās kā jums. Glabātāji pa manu ilgo prombūtnes laiku ir zināji^i abas pasargāt no kodēm pilnīgi veselas, un šī, kas še priekš jums, ir līdz šim vēl pavisam nelietota. — Runāt pabeidzis, Laķis riu atftis vīkstolus sniedza fon Drelern kundzei, kura tos saņēma, dziļi kustināta no tādas negaidītas labprātī-tiasj sacīdama turklāt, ka nebūtu to gaidījusi, dzīvodama svešas tiutas vidū un piederēdama vēl pie ienīdētās dzīves kārtas.

— Lielmāt, jūsu nenīd gan neviens jūsu pašu dēļ un arī nomirušā lielkunga dēļ, — Laķis atbildēja, — bet var gan būt, ka dažs, nepazīdams jūsu labdarīgās dabas, domā reizi tās pašas no veciem laikiem ienīdētās muižnieku zīves kārtas dēļ. Bet par to jums nav ko raizēties, jo viss Iedzīvotāju daudzums jūs cienī un mīlē. Jā, bet, lielmāt, jums sanāk daudz to nesamo — pavisam trīs. Es dotu gan labprāt šo savu nebēdniecēnu līdz, lai palīdz jums nest, — viņš vēl piebilda -zīmēdamies uz Katrēnu, — bet vakars tuvu, un man bail, ka netiks gaismā atpakaļ.

— Jā, tas tiesa — labāk lai paliek. Es aizstaigāšu gan pamazām viena pati, ~ fon Drelern kundze sacīja, saņemdama visas mantas. —Tie nesamie priekšmeti patiesībā nav arī nekādi smagie, — viņa vēl piebilda un salika vīkstolus vienā padusē, grāmatu otrā un spieķīti rokā. Katrens, saprazdams vecā krusttēva mājienu, piesteidzās nomutēt tai savādai viešņai roku, un Laķis izgāja līdza kādu gabaliņu pavadīt, suņus atsargājot.

Laķim atpakaļ ienākot, Katrēns skrēja viņam pretī un sauca —- Redz nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt,'

priekš kā tu taisīji tās trešās pastalas un man nestāstīji!

— Vai es pavisam un nekad negribēju tev stāstīt? — Laķis vaicāja.

— Pavisam vis nē, bet tik citā reizē, — Katrēns atbildēja.

— Nu tad jau tā vien ir noticis, kā solīts. Bet kādēļ es tev toreiz nestāstīju, negantēn? — vecais krusttēvs atkal vaicāja, pievilkdams meiteni drusku pie sevis.

Meitene saķēra abām plaukstām vecā krusttēva roku un sacīja: — Tādēļ, lai es neizaugu ziņkārīga.

— Nūja, tad atmini gan, bet paturi to arī prātā, — vecais krusttēvs piekodināja. — Vecs sakāms vārds māca, ka tie, kas gribot vienumēr un visu izzināt, drīz palfekot veci. Vai tev arī gribas būt vecai?

— Hm — Katrēns, galvu papurinādams, cietīgi jautājumu noraidīja, un vecais krusttēvs pasmējās.

13. Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt

Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt, Katrēna rinda nāca lasīt priekšpusdienā sprediķi, pie kura bez vecā krusttēva un Majas piedalījās ari mājas saimniece ar bērniem. Tad pēc pusdienas abas meitenes izprasījās iet puķēs, un vecais krusttēvs palika mājā savā dzīvoklī viens pats. Pīpīti uztaisījis, viņš vilka kuplus dūmus un domāja. Tad pa brīdi cēlās, atslēdza tīni, izņēma no turienes viegli kādā dreļļu drānā sasietu nastu, uzlika to uz. galda un apsēdās no jauna. Tad ievēra adatā tumšu diegu un nolika to uz galda kopā ar savu aso kabatas nazi. Pēc tam raisīja nastu vaļā un izņēma no tās ļoti skaistu, melnu apģērba gabalu ar sarkanu krūtežu, zeltainu apkakli, puszeltainiem uzplečiem, spīdīgām, zeltītām pogām gan priekšā, gan aiz muguras un piedurkņu dūrgalos. Tas bij viņa goda mundiers, ar kuru ticis atlaists no kara klausības par ilgu, goda pilnu kalpošanu. Viņš izklāja to uz galda, aptaustīja cietai, stāvai apkaklei labās puses stūri, ņēma nazi un atārdīja ar rūpīgu uzmanību tur drusku iekšpuses šuvi, izņēma no turienes kaut ko baltu, papīriņā ietītu un nolika to uz galda. Tad ņēma adatu, aizšuva glīti atārdījumu, aptaustīja uzmanīgāki apkakles stūri kreisā pusē un paklusu pie sevis nočukstēja:

— Ir gan turpat tas ari.

Tad - sasēja nastā no  jauna un noglabāja tīnē atpakaļ tādā pašā kārtā savu goda apģērbu, apsēdās un tad tik tina papīriņu vaļā,kur izlobījās lielākais sava laika zelta gabals piecpadsmit rubļu vērtībā. To no abām pusēm ap-skatīdams viņš sevī runāja:

— Te nu ir pilna puse no manas tik ilgos gados rūpīgi sataupītās gvardijas karavīra aldziņas, dabūjot nepilnas -pusotras kapeikas dienā, ko beidzot vieglākas paglabāša-nas labad iemainīju bankā divos gabalos.Domāts gan bij saglabāt tos priekš savas pēdējās mūža mājas un nokļūša-nas smiltainē bet nāk arī cita liela un neatliekama vaja-dzība papriekšu.;Otrs^apkakles stūris lai paliek otrai līdzīgai vajadzībai, bet priekš sevis paša jāgādā no jauna,.cik iespējams. Par Jura krustu nāca jau gan arī kādi žēlastības rublīšibet tie nostājušies.

Pēc tam viņi izvilka kabatas grāmatiņu, zņēma no tās . dažus naudas papīrus, pievienoja pie tiem pieminēto zelta gabalu, saskaitīja kopā, sazīmēja skaitli pēc skaitļa, skatīdamies arī kādā citā rēķina lapā, tad, visu atkal noglabādams, beigās sacīja:

— Vajadzēja iznākt diezgan pēc šuvējas dotā saraksta un aprēķina, ja tik varbūt netiks pilnības viņas darba algai, bet viņa jel pagaidīs, kamēr dabūs par pēdējo un vēl nepabeigto linu kūlumu.

Uztaisījis no jauna pīpīti un sēdot brītiņu pārdomājis nākamo dienu darbus un pienākumus, Laķis atkal sāka pie sevis runāt:

— Tas nu ,gan ir tas, ka ar naudas lietu varbūt tikšu cauri, bet kā nu būs ar iztiku? Līdz šim bij jāgādā tik viena nedēļas kule Katrēņam, bet nākamām divām nedēļām vajadzēs Majai arī un vēl trim dienām ceļa maizes pašam-priekš sevis. Gādājis gan esmu, bet nu jāiet, jālūko -pie laika sadalīt.

To sacījis, viņš eēlās un iegāja rokas kambarītī, kur plauktiņos bij salicis to, ko spējis iegādāt. Vispirms viņš paņēma svaigas maizes klaipu, pārgrieza to šķērsām vidū pušu ar savu aso nazi, apskatīja abus gabalus un sacīja: 

 — Tur viņām abām būs diezgan; es iztikšu, lūk, ar agrākās maizes doniņu.

Tad ņēma pavalgas traukus ar biezpienu un drusku sviesta, izdalīja viņu saturu pa trim mazākiem trauciņiem, ielikdams trešā no tiem — protams, priekš sevis— tik kādu mazumiņu, pēdīgi sadalīja arī vārītās gaļas gabaliņu tikai divās daļās, piebilzdams:

— Tur man nekā ko daļā iet.

Salicis plauktā - pa kārtai visus trīs iztikas- sadalījumus un sakopojumus ka sajukt vairs nevar, Laķis gāja istabā atpakaļ, ņēma no pagultes laukā savus zābakus apskatīja tos un dažādi izspaidīja, beigās noteikdams

— Vēl nu gan šito vasaru varbūt iztikšu, bet kur tad celsies jauni? Rītdien pat jāņem garāks ceļš un vai tik nesāks parādīties jau kāds caurumiņš apakšā?

Zābakus ar noslaucīšanu paspodrinājis, viņš tos nolika atpakaļ pagultē un pēc tam sagrieza sev ar nazi pašaudzētu tabaciņu, ko tad sabēra makā protams, taisīdamies uz ceļu.

Patlaban pārnāta no puķošanas abas meitenes un abām bij puķu vīkši rokās Maja sataisīja kā prazdama no sviestenēm, melngalvītēm un citām agrām puķītēm pušķīti, ielika to glāzē ūdenī un pienesa vecam krusttēvam, sacīdama!

— še vecais krusttēv, tev pirmie ziediņi kā pavasara sveicieni;

— Paldies, paldies, bērni!  viņš atsaucās, atkal pīpodams. — Lai tad zied jūsu tikumi arī tā, kā agri steidzas ziedēt šās puķītes pirmās pavasara dienās; Viņas gan zied, bet zied uz novītumu, turpretī cilvēku goda tikumiem jāpaliek ziedu skaistumā ne vien visu mūžu šai saulē bet arī uz viņu sauli, uz mūžību visvairāk. Nu, Katrēn, vai saprati?

— Nuka!

Laķis drusku pasmīnēja un pa brītiņu runāja no jauna, sacīdams:

— Bet nu, bērni, mums jāsāk domāt uz rītdienu un uz visu nākamo nedēļu vai arī vēl labi tāļāk. Vispirms ejat kambarī, tur uz plaukta jums abām priekš nākamās nedēļas ir iedalīta iztika — abām gandrīz vienādi ar pusklaipa maizes katrai un ar pavalgu klāt, bet manai daļai paliek agrākās maizes doniņa ar biezpienu. Tīras drāniņas un kulītes ir turpat; Sasienat ikkatru atdalījumu, pa daļām drā-niņās, sabāžat kulītēs, aizsienat un saliekat lādē, lai peles netiek klāt. Pēc tam pa vakaru, Maja; aizej pie šuvējas, lai tevi nomēra — viņa jau gan zinās. Rītu paagri iesim visi trīs projām. Katrēnu aizvedīšu skolā, ņemot drusku līkumu, tevi, Maja, — mācītājmuižā, kā jau zini, uz dievgalda mācību un pats staigāšu garāku ceļu tāļāk. Katrēn, cik ilgi vēl būs skola? Vai jau ir zināms?

— Laikam divu nedēļu, — meitene atbildēja.

— Nu, tad tā vien iznāks, kā vajaga, — vecais krusttēvs sacīja. — Abas tad tūliņ varēsat stāties savās dienesta vietās: Maja atpakaļ.par vasarnieci, kur jau iesākusi, un tu,Katrēn, par ganu meitu, bet es šur tur par algādzi vai par puisi.

— Bet,mī|ais, vecais krusttēv! — Maja uzsāka savā sēri -skumjā balsī. Uz ko lai es tur, pie šuvējas tieku mērīta, kad nekā nav, no kā šūt? Man bēda vien ir, ka tu, par mums abām un tagad jo vairāk par mani gādādams, tik grūti nopūlējies un pats dažādu trūcību ciet. es labāk iešu savā nabadzībā, kāda būdama, kad tik tev manis dēļ nav tik bezgala grūtumu jāuzņemas.

— Mīļais bērns, — vecais krusttēvs, sirdī kustināts, atbildēja, — cerēsim un paļausimies uz to bagāto un visžēlīgo devēju, kurš neviena neatraida un nepamet, kas tik pie viņa turas. Viņa roka nav paīsināta novērst arī mums mūsu nabadzību vai jel to mazināt.

Tas gudri gan, -—Katrēns piebalsoja.

Maja vairāk arī nerunāja un savā bērnišķā paļāvībā nomutēja vecam, krusttēvam roku, taisīdamās iet, bet Katrēns ievaicājās;

Vecais krusttēv. vai es drīkstu Majai līdza iet?

— Kad jau zini vien tā izturēties, kā pienākas, tad ej, — vecais krusttēvs atteica.

— Zināšu gan. Par to nav vis bēda, — tā Katrēns viņu nodrošināja un steidzās vīkšties Majai līdza.

— Bez vajadzības, bērni, nekur ilgāk nepaliekat, — vecais krusttēvs sauca meitenēm pakaļ. — Kad atnāksat, tad ieturēsim vakariņas.

Rīta pēc agrām brokastīm, kā jau vakarā noteikts, visi trīs izgāja. Vecais krusttēvs, sasējis abas meiteņu pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās šķērsām pār labo plecu un savu mazāko nastiņu padusē, spieķīti rokā. Meitenēm, vienai, kā otrai, bij nesamas tik dažas grāmatas. Maja izejot kāju neāva, jo ceļā, kā bij zināms, nācās brist pāra vietās pa ūdeni, kas gan nebij vairs visai auksts. Katrēnam gan vecais krusttēvs bij licis pastaliņas jau mājā uzaut, bet, pie ūdens nonākot, viņš tai uzsauca:

'— Nāc sēdi uz rokas!

— Tas atkal gudri gan! — Katrēns atsaucās un, kā jau laikam daudzkārt ierasts, palecoties uzsēdās viņam uz brīvās kreisās rokas un apķērās ar savu labo roku ap kaklu, uzvirzījās un uzgrozījās pēc ērtas sēdēšanas vajadzības it kā uz kāda stipra un droša zara, kur zināms, ka kokam

caur to nekāda grūtuma nav, un ar tādu seja izteiksmi, kā kad gribētu sacīt: «E, kas bēdas! Vai vecam krusttēvam nav spēka? Cik reizēm viņš nav nesis mani puteņu laikos nēšus gan uz skolu, gan atpaka], kur pats arvienu sacīja, ka ceļa neesot «ne peles tecējiena», un nēsāja šepat jau gan pirmdienās, gan sestdienās turp un atpakaļ P« visu palu laiku!» Aizsniegušiem sausumu, meitene atkal jautri nolēca no vecā krusttēva rokas un staigāja kājām līdz otram ūdeņam, kur tāpat nebij bēdas par tikšanu pāri, jo droši zināja uztaisīties bez raizēm uz vecā krusttēva rokas.

Ejot uz skola pusi, Katrēns saņēma to pašu vecā krusttēva roku, uz kuras nezin cik reižu bez bēdām sēdēts, vēcināja to šurp un turp un vaicāja:

— Vecais krusttēv, uz kurienu tu iesi, kad Maju atstāsi mācītājmuižā?

— Vai tev atkal jau nāk griba drīz vecai tikt, — vecais krusttēvs vaicāja pretī, — kad steidzies visu ātri izzināt?

— Nē, nē! — meitene atraidoši atsacīja.

— Nu, tad netaujā nelaiku, — vecais krusttēvs viņu pamācīja.— Ar laiku varbūt dabūsi zināt šo manu gājienu tāpat kā viņlaik par trešām pastalām.

— Nu tad netaujāšu ar! — Katrēns, kā no ziņkārības atteicoties, izsaucāa un savēcināja pāra reizes jo stipri vecā krusttēva roku.

Skolas tuvumā vecais krusttēvs lika Mājai ceļmalā nosēsties un apaut kājas, kamēr viņš Katrēnu novietošot skolā. Ceļš turpmāk visgarām esot sauss, un par apava sabradāšanu Vairs neesot bēdas.

Atnācis atpakaļ pie Majas, Laķis sāka raudzīt pārliecināties.vai viņas jaunās, pirmreiz uzautās un jau ziemas sākumā šai gaitai pataisītās pastalas ir pareizā lielumā. Viņš paspaidīja tām purnu galus, lūkodams, vai nav īsas vai pārāk garas, vai pirksti netiek spiesti, un dabūja zināt, ka ir taisni pašā laikā. Tad viņš sacīja pie sevis: «Tikpat lielu vajadzēs.» Nenovaldījies bij Katrēns arī vēl neatskriet kā atsveicināties, jo skola esot vēl gandrīz tukša, tomēr uz vecā krusttēva pamudinājumu griezās drīz atpakaļ.

Abi tāļāk ceļotāji soļoja klusām, nekā nerunādami. Maja ar savu kluso dabu nekad runāt neuzsāka, tāpat arī šoreiz un vecais krusttēvs likās esot nogrimis savās domās. Mācībnieku mācītājmuižā arī vēl nebij gandrīz nekādu. Mācītājs Maju pierakstīja un viņā nopietni noskatījās. Bet,kad ienācēji abi bij atkal izgāluši, tad viņš domās pie sevis runāja: «Brīnišķigas acis šai meitenei, kā visskaidrākie debešķīgi avoti kur saskatīties var līdz dibena dibenam un neredzēt neviena krisliņa neskaidrības.

Tā kā līdz mācību sakšanai bij vēl ilgs laiks, tad Maja izgāja veco krusttēvu pavadit kā sevi mierinādama par nezin kādām paredzamām bažām, ko arī neslēpa vecam krusttēvam bet viņš Maju mierinādams sacīja: tas tev bērns tik tādēļ tā ka tu gandrīz kā pirmoreiz esi svešā vietā un būsi citādā dzīvē nekā līdz šim, -atskaitot tik skolas laiku. Bet tas jau tik uz divām nedējām, an ar šiem jauniem apstākļiem drīz iepazīsies un apradināsies. Tik neskumsti veltīgi.

Maja jutās drusku kā mierināta. viņa vajrāk arī nekā nesacījā un ne vārda galā nejatāja, uz kurieni vecais krusttēvs ies un kad būs mājā, bet, tik ņo Viņa atvadījusies, griezās atpakaļ. :

trešdienas vakarā ar krēslu Laķis ieradās pie šuvējas Muriņu Lates ar pirkumu paunu. Šuvēja visu izskatīja un atzina ka viss derīgs un arī ne pārāk dārgs.

Šuvējai bil patlaban gatava vakara tēja, un viņa lūdza piesēsties tur ajī Laķl, sacīdama:

— Es ilgojos kaut ķo dzirdēt par savu agrāko mācības un darba vietu — apriņķa pilsētu un jūsu ceļa gaitu»

— Paldies jums, — viņš sacīja un piesēdās.— Derīgs būs gan malciņš tējas pēc gara ceļa ar maz atpūtas. — Bet tad vispirms uztaisīja savu plpīti.

Šuvēja ari drīz piesēdās un vaicāja: — Cikos tikāt pirmdien pilsētā?

— Drusku agrāk nekā pa šo laiku, — Laķis atbildēja.

nu un tad otrdien pagāja laiks gandrīz līdz pusdienai, kamēr tiku galā ar sava ceļa nolūku, ar iepirkumiem. Tā no jums ieteiktā kundze bij gan laipna līdzgājēja un patiesībā visa iepirkuma izdarītāja, tikai vajadzēja gaidīt, kamēr viņai tiek vaļa. Viņa ļoti liek jums pateikties par jūsu sūtītām labdienām un sūta tādas pašas jums arī pretī.

 Pateicos ļoti par labdienām, — šuvēja .priecīgi atsaucās. — Tā jau ir mana meistariene. Vai vēl spirgta, vesela?

— Jā, nekas. Valkā brilli, — Laķis, tēju iebaudīdams, atteica.

— Ua tad vakar pēc pusdienas vairs atpakaļ griezties neuzstājāt? šuvēja taujāja.

— Ja būta, kā agrāk bij, visur ceļā naktsmājas, tad vakar varbūt pusceļā; nonāktu gan 'atpakaļ Laķis teica — Bet kur lai tagad paliek ceļinieks; naktij uznākot kur nevienas naktsmājas-visā piecdesmit verstu garā gabalā un tāpat tāļāk arī. Siš priekš ceļtiniekiem ir lielākais šā laika posts, lai esi kājnieks vai, braucējs, nekar palikt ne šim, ne tam, lai kāds negaiss lai kāda tumsa lai kāda klizma uz ce|a, nekur piestāties dabūt ar- neteā iztikak Lai nu bij agrākiem pārsauktiem, krogiem savs zināmais ļaunums bet labuma vairāk. Brīva bij vilmaz lielā istaba ikkatrā krogā? pašam un staduls kur patvērums art nogurdinātam vezuma vilcē]am, bet tagad nekur nekā Neviens arī nebij spiests uz nevajadzīgiem tēriņiem; bet vajadzīgo varēja dabūt ikkurš Ja nu caur šito būtu plītniecība novērsta, lai' tad rādītu jel to labumu bet; šis netikums aug vēl lielāks citos ceļos, un tas; kas bij labs tas izpostīts Sai lietā jaunie laiki ir gājuši stipri atpakaļ, salīdzinot tos ar veciem. Viss vecs derīgums pagalam; bet jauna vietā nekāda —Pēc tam Laķis mazliet klusēja un tad runāja vēl sekosi: — Nu tad nakts bij jāpārlaiž turpat pilteētā un iznācu šorīt diezgan laiku, bet ceļā uz māju soļi vis; vairs tā neveicās kā aizejot, kājas uz beigām atspaidījās bet pēc šitās atpūtas mājā jau gan, tikšu,

— Nu tad pastāstāt, ko tai mazā. pilsētā tagad labu redz, ko dzird,—šuvēja, uzaicināja Laķi.

—Redzēt neredz, nekāda īsta spirgtuma un prieka: — Laķis atkal uzsākā — bet visur tik tādu kā gurdenumu kā nedrošību. Tirgotavas patukšas, visa dzīve tik tāda kā no1aidusies; kustība maza. uz ielām un; gandrīz nekāda darbību. Tik, arestantu iekšā vešana bij ievērojami lielāka. Taču tie ievedamie arestanti neizskatījās nemaz, kā noziedznieki, bet kā godīgi cilvēkt Pērn; aizpērn ir iesākts celt vēl dažus jaunus namus, bet darbs stāv joprojām pienīgi mierā; Stāsta ka materiāls pārāk dārgs: un jm grūti dabūjams. Strādnieki ari dārgi, bet lielākais posts pie viņiem tas, ka tie, līdzko darbus uzsākuši, drīz vlsl atstājoties, prasīdami neiespējami lielu algas paaugstinājumu aiz ko dažiem darba uzņēmējiem nākoties ar zaudējumiem atmest uzsāktos darbus. Dārdzība vispāri lieliski ceļas, un peļņa samazinājas.

Stāstītājs drusku piepstāja, aizkurināja no jauna savu pīti, tad sāka turpināt savu stāstīšanu.— Un tad tas, ko dzirdēt dzird, var caurcaurim būt vēl sliktāks par to, ko redzēt redz. Vispirms jau tā pati zemes gribēšanas un

meklēšanas lieta ir sakustinājusi pārāk daudz visus prātus un sāk vest pie iekārošanas netaisnā ceļā. Mājvietas pildītas ar tiesību meklētājiem un prasītājiem ne vien no muižām, kas jau nu Visas ir pamestas, bet tie, kuriem rādās, ka no mui#u zemēm viņiem nepietiks, sāk sniegties jau pēc saimnieku daļiņām ari, kas paši viņas gadu desmitiem nezin kādām grūtībām gādājuši, parādos grimdami un tos procentu procentēm maksādami. Lai nu arī vēl zemes liela kāda būdama, to, kā cerams, ar laiku savedīs kārtībā, un šis nemiers nostāsies; bet bīstamāka ir cita kustība, ko sāk dzirdēt daudzinām un kas taisās sajaukt pat valdības kārtību. Skan vispāri tāda valoda, ka laidīšot visu mantu un visus zemes īpašumus kopā, nākšot tāda valdība, kas visu, itin visu ņemšot savā ziņā, tā ka par sevi nekam nepiederēšot nekas. Visus ar uzraugiem likšot pie darbiem, valdība saņemšot visus ienākumus un ikkatrus tik vien iedošot, kā tikai var dzīvību vilkt, un vairāk nekā. Valdība apņemšot visiem arī drēbes, kam vairāk nek| tās, kas mugurā, un izdalīšot tādiem, kas pavisam noplīsuši. ..

—.Tad nu Stērģeniekam, Tulukam un Rempam laime, — šuvēja smiedamās izsaucās.

Laķis arī drusku pasmējās un stāstīja tāļāk:

— Tāpat visi darba rīki, zirgi, lopi un viss cits piederēšot valdībai. Kad nekur no mājas netiek iets, tad ari nekā nedzird, bet, kur Jau kādu soli spersi tāļāk, tur daudz ko dzirdēsi un atnesīsi mājā tik nemierīgu sirdi. Kāda tad nu vairs būs dzīve, kāds kuram prieks strādāt un kāda iespēja vairot labklājību zem verdzības nastas?! Visi cilvēki jtfrgiem līdzīgi, atskaitot patvaļīgos uzraugu barus.

Sākam jau dzirdēt šo to tādi pašā prātā šite ari pie mums pašiem, — šuvēja sāka' stāstīt. — Nākamu svētdien būs muižas šķūnī tautas sapulce, kas laikam tādās pašās domās tiek sarīkota. Vakar jau gāja apkārt pa pagastu ziņojumi un uzaicinājumi ar piekodinājumiem cletīgi, ka nedrīkst atrauties. Dažs jau man ir sacījis acis, ka uzrakstīšot manu šujmašīņu arī kā viskopīgu tautas mantu.

Drusku padomājusi, šuvēja runāja tāļāk:

— Bet, ja nu tā viss sajūk un sabrūk, kas tad notiks ar uzsākto zemes dalīšanu? Tad jau tā laikam netiks vairs turpināta? Es vēl nupat gribēju jūs lūgt, lai neaizmirstu manis arī, jo mans vīrs nomira no karā dabūtiem ievainojumiem, tad taču man vajadzēja tiesības būt!

— Nav jau gan domājams, ka šis pasākums ar reiz tādēļ tūliņ stāsies, — Laķis domīgi atteica. — Un, ja kam kas būs piespriests, to, ticams, vēlākos laikos ieyēros, kad šitādi sajukumi pāries. Tālab sagādājat pierādījumus par vīra dienestu un par viņa nomiršanu no karā dabūtām brū-cēm. Kā domāju, tad atraidīt jūs neatraidīs vis.

To sacījis, Laķis pateikdamies uzcēlās un taisījās aiziet, bet apdomājies vēl vaicāja:

— Pag, sakāt apmēram —cik man nāksies maksāt par šiem jūsu darbiem priekš tās mācībnieces?

Šuvēja paņēma zīmiķi un sarakstīja dažus skaitļus, tad pateica kopsummu, sacīdama klāt, ka droši^noteikt vēl nevarot, jo neesot zināms, cik iziešot dažos sīkos pielikumos; tikai mazāk gan nebūšot, ja ne drusku vairāk;

— Labi gan, — Laķis sacīja, atzīdams to iznākumu par pieņemamu. — Bet vai varēsat pusi kādas nedēļas pagaidīt? Nākamās dienās man vienā vietā jābeidz linus kulstīt un tur agrāk savas algas nedabūšu kā pēc linu pārdošanas.

— Varēšu, varēšu, — bij atbilde.

— Nu labi, ar to tad manas šās reizes rūpes būs tā kā pabeigtas, — Laķis apmierināts runāja. — To, cik man rokā, es iedošu jums tūliņ, lai nav jātur prātā.

To sacīdams, viņš sameklēja naudu, cik bij, un sniedza to šuvējai. Viņa negribēja gan iepriekš ņemt, bet beidzot tomēr paņēma. Tad Laķis vēl sacīja

— Bet iesvētīšanas dienas rītā, Muriņ kundze, atnākat to meiteni saģērbt.'.

— Nu labi, labi, es aiziešu un pati visu aiznesīšu, šuvēja labsirdīgi atbildēja. — Bet pag, kurpes jūs varat ņemt tūliņ līdza.

— Lai nu paliek vien viss tepat pie jums, — Laķis atteica. — Liela smaguma jums no viņām vis nebūs.

— Vai nu smaguma pēc! — v!ņa atsaucās. — Bet jums vēl kas jāievēro: sūtat tad to savu audžu meitu tūliņ sestdien, kad pārnāk, šurp pie uzprova un pirmdienas rītā ari vēl.

— Jā, jā, tas vajadzīgs, — vecais atteica. — Tikai sestdien gan nebūšu agrāk mājā kā tik vakarā. Tur jābeidz tā pati linu tīrīšana, lai pirmdien vairs nav jāiet. Bet lūkošu padot šito ziņu caur saimnieci.

— Arlabvakaru!

— Jā, ar labvakaru!

14. Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi

Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi un nevis vientulīgi tādēļ, ka citas meitas būtu bijušas pret viņu lepnas, bet īsi tik tādē| vispirms, ka viņai nebij nevienas draudzenes, pat gandrīz nevienas pazīstamas starp tām. Bez tam viņa savā itin vienkāršā un arī pavecā laucinieku meitenes apģērbā izskatījās citām drusku atšķirīgi svešāka, kamēr lielākais skaits no viņām bij tērpies, piemērojoties vairāk vai mazāk pilsētnieču modēm. Lai dažas bij gan apģērbos arī vienkāršas, bet tik vienkāršas gan nevienas kā Lūru Maja, ipaši tas sakāms bij vispirms viņas apava pēc. Bez tam viņa ar savu kluso, lēno dabu arī nemeklēja sev nekādas draudzības starp citām mācībniecēm, varbūt baidīdamās, ka tās atrausies viņas vienkāršuma dēj apģērbā vai kaunēsies ar viņu saieties. Savus va]as brīžus viņa pavadīja pie grāmatām, lasīdama uzdotos mācības gabalus. Taču pulkā atradās arī kāda cita vientiesīgākas kārtas meita, Ruķīšu Ida, lai gan ne tik trūcīgā izskatā kā šī Vienīgi ar šo biedreni viņai bij izdevies kādas reizes parunāties.

Bet nu negaidot un uz reizes nāca gadījums, kas pārgrozīja Majas attiecības pret citām meitām un viņas stāvokli vispāri pret visu dievgalda mācības jaunatni varbūt uz visu mūžu.

Pirmā nedēlā, kādu dienu pusdienas va]as stundās mācības istabā dzīvojot, dažas meitas sāka nomanīt Lūra Maju kaktā gauži raudam. Citas bij tik redzējušas Augura Antonu ar viņu runājam un vairāk nekā. Starp mācībniecēm bij ari divas tā|āk skolotas meitas: Roķēnu Alvina un Briņu Vilma. Tās abas līdzjūtīgi piegāja pie Majas un taujāja, kas viņai kaitot, ka tik gauži jāraud.

— Es pateicos par jūsu rūpēm, bet esmu tik dziļi aizskarta, ka izstāstīt nevaru, — viņa atbildēja, smagi šņukstēdama. Arī citas meitas un daži puiši sapulcējās turpat.

Tad nāca Ruķīšu Ida un stāstīja: — Es visu dzirdēju. Tur bij šitā. Pienāca pie Lūra Majas Augura Antons, gribēdams ar viņu runāt, un sauca viņu par Lūra jaunkundzi, bet viņa atteica, lai viņas tā nesaucot, jo viņa esot tik nabaga meitene un nekāda jaunkundze. Tad Augura Antons sāka viņu pierunāt, lai neklausot vairs tam vecam zaldātam, bet lai griežoties pie Jetes jaunkundzes. Viņa ņemšot šo līdz uz virspilsētu, iemācīšot smalkas ierašas un izgādāšot labu vieglas dzīves vietu. Bet Lūra Maja atteica, ka bez vecā krusttēva vēlēšanas viņa nesperšot dzivē neviena paša so|a. Un, kad pēc tam Antons izsacīja par viņas veco krusttēvu vēl kādu lamāšanas vārdu, laikam, «kraķi», tad Maja ar īgnumu atteica, ka tas viņai esot pats riebīgākais cilvēks, kurš par viņas veco krusttēvu sakot kaut jel vienu nelabu vārdu. Uz to Augura Antons salamāja Lūra Maju par veceni, pastalnīcu, nabadzi, kas, tāda būdama, gribot tikt par Plīņu mājas īpašnieci, bet nekā nedabūšot, jo māja tikšot Jetes jaunkundzei. Maja sāka tūliņ raudāt, un Augura Antons izsteidzās ārā.

Maja bij pa to brīdi drusku jau apmierinājusies un sāka runāt: — Es nevienam neapskaužu viņa bagātības, kaut tik man ar manu nabadzību liktu mieru un viņas dēļ manis nenievātu un nelamātu. Es nevienam viņas nekrauju virsū, pati viņu nesu un nesīšu pacietīgi, nevienam ļauna vārda nesacīdama, nevienam par grūtumu negribēdama būt, bet kādēj tad viņam vajaga mani tik visai nopulgot manas nabadzības dēj? Es neesmu arī Plīņu mājas kārotāja un labāk atteiktos pēc viņas dzīties, ko jau sacīju arī vecam krusttēvam, jo tur ļaunumus vien paredzu, bet viņam jāgādā laikam par mazo māsu vairāk nekā vēl par mani. Man nav arī nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varētu ar savām bēdām remdēt…

— Nu, neraudi vairs, mēs būsim tev māsas, — Alvīna ar Vilmu atsaucās, un pēc tam citas tāpat: — Mēs ar, es ar, es ar, mēs ar, — un beidzot Ruķīšu Ida: — Es ar.

Tomēr Maja sāka raudāt vēl stiprāk, un citas vaicāja:

— Kādēj nu vairs raudi? Nu jau esam visas tev māsas.

— Es jau pati, mīļās māsas, vairs nezinu, vai raudu vai smejos, vai abējādi, — viņa atteica, — un, ja raudu, tad aiz laimības. Sirdsēdas ar ātrām laimes jūtām tā sajukušas kopā, ka pati viņu izšķirt nevaru.

Kāds no puišiem izsacījās, ka ar Augura Antonu draudzība neesot vairs turama, uz ko piebalsojot atsaucās arī dažas citu puišu un meitu balsis.

Lūdzu, nedarāt vis tāl — Maja atteica. — Es nemīlu nekādas atriebības, nedz naida prāta. Viņš aplinku man ir darījis vēl labu. Bez viņa |aunprātibas, mīļās māsas, es netiktu pie iūsu labprātības, jo pēc jūsu draudzības un mīlestības nabagot es nevarētu iet un no sevis jūs man šo dārgo mantu pretī nenestu, kā tik kad bijāt kustinātas no līdzjūtības. Tāpēc lai paliek, kā bijis, un lai viņam par to netiktu labāk nekas sacīts.

— Augura Antona ari pašlaik vairs še nav. — kāds no puišiem paziņoja, — pirmīt pēc šā notikuma viņš uzģērbies steidzīgi aizgāja.

— Nu, tad tas jo labāk, kad viņš pats saprot pie laika laisties projām, — kāds cits puisis piemetināja.

Caur šo nejaušo uztraukuma notikumu mācībnieku jaunatne bij piemirsusi pat pēcpusdienas stundu sākumu, un nebij vēl nemaz vietas solos ieņemtas, kad jau mācītājs lēnām ienāca. Alvīna ar Vilmu saķēra Maju aiz savas rokas katra un nosēdināja sev vidu. Nākamās dienās to pašu vēlējās darīt arī citas meitas pa pārām — ņemt Maju vidu, un dažas jau sev rindu uz priekšu aizrunāja. Drīz izrādījās, ka tas nenotiek vis vairs aiz līdzjūtības, jo raudas Majai tik laimīgos draudzibas piedzīvojumos bij mitējušās, turpretī citas sāka sajust viņas tuvumu, viņas draudzibu sev par ļoti mī|u. Bet palikt Maja palika tā pati, kas bijusi: lēniga, labsirdīga, piedeviga un patiesīga, nekādā ziņā nerādīdama sevis par vairāk ievērojamu nekā pirmējās dienās.

Alvīna un Vilma, un dažas citas turīgāku vecāku meitas, kas jau nu bij pilnīgā ziņā Majai māsas un draudzenes, lūkoja viņu aicināt kā viešņu dažbrīd ēdamās reizēs pie savas pārtikas, kura tām, zināms, bij bagātāka nekā viņai, bet Maja šaī ziņā no visām pateicīgi un pazemīgi atlūdzās, sacīdama

— Mīļās māsas! Sirsnīgi pateikdamās, atlūdzos no šās jūsu laipnības. Es vispirms ar lielu pateicību esmu mierā pie tā, ko mī|ais, vecais krusttēvs man spējis sagādāt. Un, ja es pie jums šaī ziņā viesotos, tad varētu izskatīties, it kā man tādēļ jūsu mīlestība un draudzība dārgas. Bet bezgala laimīga esmu bez nekā cita kā tik ar jūsu sirsnību uz mani.

Uz nedēļas galu ieradās mācībā gan atkal Augura Antons, bet viņam bij jājūtas tā kā no citiem atstātam; un pats viņš ari gan zināja, kāpēc tas tā.

Otrās nedējas priekšpēdējās dienas ritā mācītājs īpaši ar dziļu nopietnibu iesāka savu mācības darbu. Viņš griezās pie saviem mācibniekiem sekošos vārdos:

— Mīļie jaunekļi un jaunekles! Jūsu mācības laiks iet uz beigām. Esam pa daļai atkārtojuši jūsu skolu mācības ticibas lietās, pa daļai arī būsim gājuši, cik bij varams, tāļāk, bet zināms, ka daudz vēl atlika, kas nav šaī īsā laikā paspējams bijis, kur gandrīz darba diezgan pat vai priekš visas dzītības. Tomēr par visām lietām nevaram atstāt it īpaši viena ļoti svarīga un varbūt paša svarīgākā jautā* juma neapspriesta un pamatīgi neapdomāta. Sis jautājums ir par Dieva esamību. Par šo lielo jautājumu ir spriests, rakstīts un runāts gadu tūkstošiem; spriedīs, rakstīs un runās joprojām, nedabūjot nekada lietišķa pierādījuma ar redzēšanu, bet tik ar domu slēdzieniem, ja ari ticibas jautājumu uz brīdi atstātum. Vismaz lielākam skaitam no jums būs šis mācības laiks savā ziņā kā pēdējais skolas nozimē. Un. ja mēs viņu pabeidzam, nedabūjuši pārliecināties par šī lielā jautājuma patiesību, tad paliekam pavisam tukšā, un atstāt jūsu sirdis tādā tukšuma stāvoklī būtu bēdīgi priekš jums un man pret apziņu, jo. kam nav gaiša sajēguma par Dieva esamību, tāds cilvēks nevar arī būt ticības skaidrībā par savas dvēseles nemirstību.

Bet nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Tas nelīdzētu daudz, ja es jums tikai stāstītu no sevis, bet mums vajadzīgs savstarpēji domas izmainīt, izrunāties, apspriest vienkopigi dažus grūtus jautājumus, izklīdināt šaubību un pārliecināties par patiesību. Jums nav jādomā paturēt pie sevis un man nesacīt savus pašu uzskatus vai arī, kas dzirdēts no citiem, kas mācīts skolās vai lasīts grāmatās. Uzskatāt mani šaī lietā it kā kādu sev līdzīgu patiesības meklētāju un vecāku draugu. Sakāt tik gluži droši visu, kas jums šai lietā zināms vai kas domāts un prātā ieņemts. Visu lūko¬sim apcerēt un nokļūt pie patiesības.

— Nu jūs, kā jaunākie, izsakāt savas domas un uzskatus pirmie, tad es, kā vecāks būdams, sacīšu arvienu pēc tam, — mācītājs uzsāka. — Līdz šim esam mācījušies Dievu atzīt no svētiem rakstiem. Bet sakāt — vai vēl kur citur arī var mācīties viņu atzīt un pazīt?

— Var gan — viņa darbos, — atsaucās vairākas balsis.

— Kas tad ir viņa darbi?

— Visa radiba.

— Un, kad visa radība viņa darbi, kas tad ir viņš pats?

— Radītājs.

— Tas viss ir tik daba vien, — Augura Antons sacīja.

— Pieņemsim uz brīdi, ka viss ir tik daba vien, — mācītājs turpināja, — bet tad tūliņ nāk liels jautājums: kur cēlās daba?

— Viņa pati no sevis cēlusies, un attīstījusies, — tā Augura Antons atkal.

— Bet vai dabā kaut kas var celties no sevis? — mācītājs jautāja. — Vai aug koki bez sēklām vai bez agrāku koku saknēm un celmiem, tāpat zāle un puķes? Vai aug labība bez sēšanas, vai rodas putniņš bez olas un zivtiņa bez ikra? Kā varēja celties no sevis bez nekā klintis, zeme, ūdeņi? Kuru radījumu, dzīvu vai nedzivu, var apliecināt, cēlušos no sevis vien?

Atskan daudz balsu, ka nav un nevar.

— Bet Darvins taču pierāda, — Augura Antons atsaucās.

— Vai jūs šaī ziņā paši esat lasījuši Darvina rakstus? — mācītājs atkal vaicāja Antonam.

Viņš drusku tā kā pašaubījās un tad atbildēja, sacīdams: — Nē, bet esmu dzirdējis.

— Cik es Darvinu pazīstu, tad viņš runā visvairāk par dažādu sugu pārveidojumos caur sajaukšanos tikpat pie dzīvniekiem, kā pie stādiem, bet to neesmu atradis, ka viņš runātu par radījumu patstāvīgu tapšanu jeb izcelšanos caur sevi. Bez tam jaunākos laikos ir Darvinam cēlies vairāk arī ievērojamu pretinieku dažās domās. Un, ja ari kāds ievērojams zinātņu vīrs ta būtu spriedis, tad tādi spriedumi nav vis ikreiz uzskatāmi par negrozāmiem. īpaši jau tāds spriedums nē, ja kāds gribētu sacīt, ka kaut kas radībā spēj celties no sevis bez cēloņa.

— Gaišākas sapratnes labad, ka ikkatrai lietai savs cēlonis meklējams, ikkatram padarītam darbam savs darītājs izzināms, ņemsim kādu |oti pazīstamu parādību pielīdzinājumam un tad attiecināsim to uz dzīvības jautājumu radībā. Jūs visi nezin cik reizēm esat redzējuši stiepjamies pa dzelzce]u garas ratu rindas. Un kā tādas rindas sauc?

— Par vilcieniem, — noskan korī daudz atbilžu.

— Kas viņus velk?

— Lokomotīves.

— Un kas lokomotīves Ir?

— Mašīnas.

— Kur viņas cēlušās? Vai pašas izauga?

— Nē, viņas izgatavoja fabrikās.

— Kas vadīja to izgatavošanas darbu, kāds lietpratējs?

— Mašīnu inženiers.

— Tad nu iznāk, ka lokomotīvu vai ari citu mašīnu izgatavotāji fabrikās galvenā kārtā ir inženieri. Ja arī neviena no viņiem nepazitum, tad tomēr šaubības tur nav, ka visas mašīnas cilvēku izgudrotas, cilvēku izgatavotas un cilvēku strādināmas, bet neviena nav cēlusies no sevis.

Brītiņu padomājis, mācītājs runāja tālāk. — Bet nu jādomā, ka tik brīntim gudri cilvēki, kas māk taisīt tādas apbrīnojamas mašīnas, mācēs darīt ari daudz ko citu joti ievērojamu, paveidam, gādāt maizi bez tik ļoti grūtā un dārgā zemkopības darba, gādāt pienu bez grūtās un dārgas lopkopības, gādāt audeklus bez linu sēšanas jeb kokvilnas kopšanas un tādā ziņā bez ļoti grūtiem un ilgiem augkopības darbiem, gādāt vielas apaviem, kad visas ādas tik ļoti dārgas, iztaisīt pašiem malku, kad mežos viņa tik dārga, grūti sastrādājama un tā|u vedama. Un kādēļ viņi to visu un daudz ko citu līdzīgu nedara?

Uz šo jautājumu nesteidzās neviena veikla balss atbildēt. kā tas bij gan lokomotīves lietā. Pa brītiņu atskanēja tik viena balss ar vienu pašu vārdu, laikam no Vilmas.

— Nevar.

— Un kādēļ nevar tādi. kas citas tik brīnumīgas lietas var? — mācītājs pratināja tālāk.

— To dara daba pati, — kāds no puišiem ieminējās.

— Jā, bet kas tad dara dabu pašu? Kur daba cēlās? — mācītājs spiedās arvien domās dziļāk. — Daba nevar vis būt pati sevis radītāja, bet viņa ir tik radīšanas iznākums, tāpat kā lokomotīve inženiera darba panākums. Lokomotīves taisītāju zinām, lai arī redzējuši viņa neesam, bet kur dabas darītājs un kā daba cēlās tāda, kāda viņa ir?

— To neviens nezina. — kāda meita atbildēja.

— Sī jūsu atbilde pareiza tik ta. kad viņā iepin vēl to vārdu «cilvēks». Sakārtojat to no jauna, — mācītājs aizrādīja.

Atbilde nāca no jauna šādā sastāvā:

— To neviens cilvēks nezina.

— Labi — bet kas tad zina? — tika jautāts tāļāk.

— Dievs pats, — nāca tāda kā pusnedroša atbilde.

— Un kādēļ tad Dievs? — vaicājumi virzījās arvien dziļāk.

Iestājās atkal domu brīdis.

— Tādēļ, ka viņš pats visu radījis, — kāda no meitām, laikam Alvīna, atbildēja.

— Un tādēļ, ka viņš visuzinātājs, — Maja papildināja.

— Nu labi, — mācitājs apstiprināja. — Pirmo pareizo atbildi esam aizsnieguši, bet jāaizsniedz ir ari otra: ko tad nu cilvēks spēj, un kas viņam nav spējams, salīdzinot ar to, ko inženiers varēja un kā nevar ne viņš, ne cits cilvēks?

Kad nekāda atbilde nenāca, tad mācītājs sacīja:

— Redzu, ka jums grūt' sastādit atbildi, tāpēc atkāpsimies kādus soļus atpakaļ un ņemsim no gala. Augur, cik un kuras dabas valstis jums pazīstamas?

— Vācija, Francija un …

Alvīna un Vilma pasmējās, un Antons kautrējās tā|āk skaitīt, protams, nebūdams drošs par savu zināšanu.

— Tās valstis saucam par politiskām valstim, — mācītājs paskaidroja, — bet, Vilma, nosaucat jūs dabas valstis.

— Minerālu valsts, stādu valsts, dzīvnieku valsts, — Vilma droši izsauca.

— Pareizi, — mācītājs apliecināja. — Bet nu sakāt kāds cits — ar kuras dabas valsts vielām inženieram bij jāstrādā?

— Ar minerālu valsts vielām, — kāds no puišiem atbildēja.

— Labi, — tā atkal mācītājs. — Bet kuras vislielākās īpašības minerālu valstij trūkst, kura pārējām divām valstīm ir, kā stādiem un dzīvniekiem?

— Dzīvības, — Maja atbildēja.

— Tā, tā, pareizi, — mācītājs izsacīja atziņu. — Nu, un kas no visa šitā beigās tad iznāk? — Kad atbilde neatskanēja, tad mācītājs atkal runāja: — Noprotu, ka jums var grūti nākties atbildi uz šo jautājumu sastādīt, tāpēc darīšu to pats. Un šī atbilde šāda: cilvēks, lai viņš cik daudz gudrību un zinātņu mācījies, nevar būt kungs par noslēpumaino dzīvību un viņas darbību radībā.

Pa brītiņu mācītājs runāja tālāk:

— Cilvēkam ir ļauts daudz ko darīt ar dabas jeb radības vielām un spēkiem, bet ne rīkoties ar viņas dzīvības vadību, kas paliek vlenumēr paša neredzamā radītāja un vadītāja rokā un ziņā. Bet nu sakāt — kur radītājs ir nodrošinājis cilvēkiem un dzīvniekiem uzturu, kādās klētis, kādās magaziņās?

— Stādu un dzīvnieku valstī, — bij viskopīgā atbilde.

— Tiesa gan, — tā atkal mācītājs piekrita. — Tad redzat, ka radītājs pats grib vadīt un vada mūsu apgādību un vēl tūkstošreiz labāk, nekā paši cilvēki to spētu, ja viņu varā atdotu. Tur aiz savstarpēja naida vien par vienlīdzības neiespējamību visi paši apmirtu badā. So lielo pasaules zaimošanu patur un paturēs mūžam savās rokās pats radītājs un uzturētājs.

— Bet zinātņu vīri pareģo, ka nākšot drīz laiks, kur cilvēki ar necik liela un pie sevis nēsājama aparāta palīdzību varēšot ķīmiskā cejā dabūt kaut kuru bridi, kādu pārtiku vien prāts vēlas, — Augura Antons pastāstīja.

Uz to mācītājs atbildēja sekoši:

— Ja patiesi kāds īstens zinātņu vīrs to ir sacījis, tad tas ir tik izsmiekls slinkumam un muļķīgai saprašanai, tāpat kā zināmās pasakās par Lejputriju un «Galdiņ, klājies!», bet tad var sagaidīt arī rungu sprūkam no maisa laukā.

Uz acumirkli noskanēja smiekli, un mācītājs skaidroja tālāk sekoši: — Gan pētnieki zina, no kādām daļām sastāv uztura vielas, bet, kad sastāda, tad neiznāk nekas pielīdzināms tām, ko radītājs sniedz no savām klētīm, un vispirms jau viņi paši neņem savu sastādito ēdamu vai dzeramu vielu ne mutē. Un pašu šo sastādāmo da|u arī viņi nespēj radit, bet tās jāņem tāpat no radības bagātuma. Un, kad raugāmies uz visas radības dzīvību, — kādi brīnumi tur ieraugāmi. Neaptverama stādu valsis dažādība gan skaita, gan veida ziņa, sākot no tādiem kokiem, kuros var ierikot cilvēka dzīvokli, lidz tai sīkai šūniņai, kuras garums līdzinās labi ja šujamas adatas resnumam, tāpat ūdens dzīvnieku dažādums no milzu valzivs lidz tiem sīciņiem dzīvnieciņiem, ko saredz skaidrā ūdens pilienā tik tad, kad vairāk simtkārt palielināti, un kuriem tomēr spirgta dzīvība ar vajadzīgām miesas sastāvdaļām; joprojām spārnaino dzīvnieku bezgalīgais daudzums — no lielajiem putniem līdz maziņiem knislīšiem, kas saskatāmi gandriz tik tad, kad no tiem sastādījies vai vesels padebess. Un pēdīgi to dzīvnieku sugu un skaita neapzināmība, kas līdz ar cilvēkiem apdzīvo sauszemi, iesākot ar ziloņiem un pabeidzot pie visnleclgākiem un grūti ieraugāmiem kukainīšiem. Un, kad zinām, ka radībā neceļas nekas no sevis, vai tad nu lai ticam, ka visi šie dzīvības bezgalīgie brīnumi būtu spējuši celties no sevis, tāpat ari visa nedzīvā radība?

Mācītājs, drusku padomājis, izsacīja jaunu jautājumu visai pulkai šiem vārdiem:

— Esam īsumā mācījušies atzīt Dieva esamību pie viņa darbiem, ko redzam še zemes virsū, bet vai pazīstat arī kādus citus viņa darbus, kas nav vis mūsu tuvumā, bet ir visai lieli un ievērojami, apbrīnojami viņu lieliskumā?

Uz to atskanēja vairākas atbildes cita caur citu:

— Tie ir spīdekļi pie debesīm.

— Tie ir saule, mēnesis un zvaigznes.

— Tie ir debesu ķermeņi.

— Tas ir izplatījums ar spīdekļiem.

— Nūja, pareizi, — mācītājs piebalsoja. — Uz tiem es ari domāju un gribu vēl aizrādīt, cik brīnišķi tie apliecina Dieva esamību, kur cilvēkam ar savām niecīgām prata spējām jānostājas un, rokas salikušam, jāizsaucas lidz ar senajiem Dieva atzinējiem un viņa darbu apbrīnotājiem: «Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs! Tu esi tos visus ar gudrību darījis.» — un: «Tās debesis izteic tā Mūžīgā godu, un izplatījums pasludina viņa roku darbu.» Nedomājat, mani itin inijie jaunekli un jaunekles, ka es gribu mācīt jums zvaigžņu zinātni laicīgā nozīme, jo ši zinātne ir viena no augstākām un dziļākām, pie kuras darbojas pētnieki visu mūžu, kam uz to gars, nemeklēdami sev nekādas peļņas. Bet es gribētu jums visā īsumā tik rādit cik necik no izplatības sajēguma, no debesu ķermeņu milzīgā lieluma un viņu neizmērojamiem ceļiem, kādi tiem nostaigājami, lai varētu drusku apjēgt Dieva darbu lieliskumu uz šo pusi un mācīties viņu jo gaišāk atzīt, un par viņa esamību pārliecināties. Mūsu acīm dažas zvaigznes izskatās cita pie citas tik tuvu, ka jādomā būtu, ka vai uzlēkt spējams no vienas uz otru. Tas izskatās mums tāpēc tā. ka viņas no mums nav vis vienādā, bet ļoti dažādā attāļumā, kas mūsu acīm nav izšķirams. Bet patiesībā attājumi starp spīdekļiem ir ļoti lieli, pat līdz neaptveršanai ar prātu un domām. Ņemsim vieglākas apjēgšanas labad īpaši gaismas ātrumu, kas vienā sekundē var šauties pat astoņas reizes apkārt zemeslodei un tādā ziņā noskriet līdz mēnesim par vienu un vienu ceturtdaļu sekundes un līdz saulei par astoņām minūtēm. Bet līdz Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei iziet jau četras stundas laika. Turpretī tuvāko stāvu zvaigzni jeb vienu no tādām pašām saulēm kā mūsējā ar savam gāju zvaigznēm, kas ceļo viņām apkārt, sasniedz tik pēc četriem gadiem, četriem mēnešiem. Un tā tas var turpināties gadu desmitiem, gadu simteņiem un pat gadu tūkstošiem, neaizsniedzot izplatījumam ne gala, ne malas, bet ejot garām vienumēr tik citām saulēm un cauri citu sauju valstīm ar viņu gāju zvaigznēm un to pavadoņiem, līdzīgi mūsu mēnesim. Dažas astu zvaigznes, kas ņem ceļu atpakaļ uz mūsu sauli, atnāk tas tuvumā tik pēc kādiem trīstūkstoš gadiem un ilgāk, lai gan šaujas arī apbrīnojamā ātrumā. Pēc lieluma gāju zvaigznes ir dažādas, un mūsu zeme nepieder vis pie lielākām, jo. paveidam, vienā pašā lielākā gāju zvaigznē, kurai vārds Jupiters, var saiet tūkstots trīs simti tādu gāju zvaigžņu, kāda mūsu zeme, jeb citiem vārdiem: Jupiters tūkstots trīssimt reizes lielāks par mūsu zemi. Pie kāda slēdziena nu nākam, apcerot šo īsumā doto ieskatījumu izplatījuma bezgalībā? Kāds ceļš bruģēts šiem milzu ķermeņiem tur neapzināmās debess telpas tukšumā? Kādas zīmes rāda viņu virzienus?

Kāds spēks nes ar neganto ātrumu viņus vienumēr projām ikkatru sava noteiktā virzienā? Cilvēku rīkojamiem dzelzceļu vilcieniem, paveidam, nokavējumi ir pārāk parastas parādības, bet kas ir redzējis kādu nebūt nokavējumos pie izplatījuma milzeņiem — debesu spidck|iem? Tiem no-kavēšanās jēdziens pavisam svešs. Pēc kāda saraksta viņi iet, un kas izsargā tos no saduršanās? Kas velk un dzen viņus uz priekšu — un vēl ar lādu ātrumu, kāds mums, cilvēkiem, pat nesaprotams? Kāds tvaika spēks to dara — it kā pie lokomotīves, kura nespēj vis citādi kustēties? Pievilkšanas spēks, jā, pievilkšanas spēks! Bet kur tad cēlās šis pēc domam neaptverami lielais spēks? Uz kādiem svariem svērti tādi milzeņi kā Jupiters, Saturas un citi spī¬dekli, lai — kā tiek skaidrots — uzturētos savos ce|os ar smagumu, ka netiktu pierauti pie citiem ķermeņiem ar lielāku pievilkšanas spēku pēc svara un lieluma? Kur cēlās tai tukšā izplatībā tā neapzināmā vielu daudzuma bagā¬tība priekš tādiem lieliskiem sakopojumiem? Sādi un simtiem citi svarīgi un pilnam neatbildami jautājumi pilda mūsu prātu, ieskatoties kaut tikai mazu brīdi izplatījuma brīnumos. Visi skaidrojumi un atbildes, ko par šām neaizsniedzamām lietām gan dabūjam dzirdēt, ir tikai domu spriedumi, bet ne pārliecinoši pierādījumi, kā tas arī citādi nedz gaidāms, nedz iespējams, un vismaz pilnīgi apmierināt tie neviena domātāja nevar. Un tad vai lai paliekam mierā ar to garīgi apstulboto vārdu «daba pati»? Jā, bet kas dabā ierīkoja to, ka viņa var bez vainas gala vadīties, kur vadītāja neredz, būdama apbrīnojama visā viņas dažādibā? Pie šiem radības dziļuma jautājumiem neticībai jāpaliek, rokas nolaidušai, stāvot kā pie kādas augstas mūra sienas, kur trepju nav. Tikai ticība ar saviem dzidriem cerības spārniem spēj pacelties un lidot tur pāri mū¬žīgas gaismas apskaidrojumā, izsaucoties līdz ar dzejnieku Pumpuru:

Pēc radīšanas netur dusu,

Joprojām ir viens Radītājs.

Viens saimnieks. kas mūžam nestāv klusu.

Kas allaž jauna darītājs.

Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvinātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet joprojām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams. Cilvēkiem jo¬projām būs iespējams daudz ko smelt no radības spēku bagātības, bet ne pašiem pēc sava prāta un no sevis bez Ierādītiem spēkiem kļūt par radītājiem un dzīvības devējiem. Neaptverami cilvēku prātam paliks mūžam šie trīs jautājumi: kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbibu, bet nevis pašu darītāju ari, tomēr viņa esamību saņemam ar ticību. Nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Šī stunda ir turēta sakarā ar pirmo ticības locekli par radīšanu un uzturēšanu. Tagad šai lietā es esmu pie beigām. Sakāms man tikai vēl pats pēdējais vārds. Cilvēks ir brīvs radījums, viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzivibu vai nāvi, uz labdaribām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības, kamēr dzīvniekiem staigājams tik tāds ceļš, kāds tiem no radītāja norādīts. Es esmu vientuļš, nabags cilvēks, bet man draudzē ir taču savs dvēseļu skaits, kas garīgās lietās turas ar mani vienprātībā; tur pieder varbūt visi jūsu vecāki un arī, Augur, jūsu tēvmāte, un, Lūru Maja, jūsu cienījamais, vecais krusttēvs (MajaI, to dzirdot, noskrēja pāra asariņu klēpī). Tos visus kopā un sevi līdza es saucu par savu namu un tagad, uz jums zīmēdamies, saku ar pazīstamiem bībeles vārdiem: izvēla¬ties, kam jūs gribat kalpot, bet es un mans nams — mēs kalposim Dievam.

— Es ar, es ar, es ar, es ar, — un tā tāļāk atskanēja vai visas balsis.

So stundu pabeidza, dziedot Smiltenes mācītāja sacerēto augsto slavas dziesmu:

Cik varena Ir pasauls telpa,

Dievs augstais, tava valstība!

15. Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā,

Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā, kā jau uzaicinājumos bij nosacīts, plūda kopā Bungžu muižas lielā šķūni ļaužu sapulce, nosaukta par «tautas sapulci». Tūliņ parādījās starp sapulces dalībniekiem viens neparasts savādums, kas likās šķirot viņus divējos pulkos: vieni nāca, kā sapulcēs ierasts, cepures noņemdami, otri turpretī — cepures paturēdami galvās. Rādījās, ka pārdalīšanās šai ziņā bij skaitāma pus uz puses.

Vernulis ari piederēja pie tiem, kas cepures paturējuši nenoņemtas. Viņš kā izpildu komitejas priekšnieks stājās par sapulces vadoņu un uzsāka pirmais runāt, sacīdams: — Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ce|a jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnības, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Lidz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas da|a, dzīvojot uz kopmantas. Ir skaidri izrēķināts, ka, visiem vienlīdzīgi strādājot, nevajadzēs vis pūlēties no rīta lidz vakaram, bet tik piecas stundas dienā. Pārējo laiku varēs izlietot savai tālākai izglītībai, izpriecām un labpatīkamai atpūšai. Nevienam nebūs pašam jārūpējas par savas mantas gādāšanu un viņas glabāšanu, nedz par ēku celšanu, viņu kopšanu un uzturēšanu, ko darīs visu no sabiedrības līdzekļiem. Arī bērnu audzināšanas rūpes un grūtumi atkritīs, jo bērnus, kad tie sāks jau staigāt, ņems vispārība savā kopšana, audzināšanā un skološanā par brīvu pat līdz augstskolām. Brīvība būs jaunatnei izvēlē ties, kurš dzives ce|š labāk patīk — vai lauksaimniecība, vai kāds amats, vai fabriku darbība, vai skolotāja dzive, vai virzieni uz augstskolām. Spekulantu, ko tagad sauc par tirgotājiem, — to pavisam nebūs, bet ikkuram savā laikā tiks iedots no viskopibas, kas dzīvē vajadzīgs. Naudas ne¬vajadzēs pavisam, jo ikkurš zināmos laikos saņems zīmītes tikpat priekš uztura vielu, kā arī apģērba gabalu sa¬ņemšanas, tāpēc netiks atjauts un nebūs vajadzīgs nevie¬nam kaut ko krāt un taupīt priekšdienām, ikkatras dienas iztika arī ikkatru dienu izlietojama. Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopibas, ka iznāks, un zirgus, kad kam būs patiesa vajadzība, arī pa braukšanai dos, kad īstenu cēloni uzrādīs un izlūgs atva|i nājumu. Zeltam un sudrabam tāda prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem. Tomēr jāzina būs gan tas, ka visu dzīves iztiku dabūs tikai tie. kas strādās diendienām cītīgi, bet sliņķi lai nedomā tad dzīvot no citu sviedriem. Zeme nepiederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu. Tiesības uz slimnīcām, uz dakteru un zā|u dabūšanu par brīvu būs visiem, tāpat vecuma brivmaize un balsu tiesības pie vēlēšanām. Tad būs visi paēduši, visi apģērbušies un visādi iztikuši. Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopība! Lai nāve aprij lidzšinigo kapitālistisko verdzību!

— Jā, jā, jā! — kā vienā balsī atsaucās Stērģenieks, Tuluks un Remps.

— Tas labi gan, ka pie mantām visiem da|a, — Remps vēl priecīgi apliecināja. — Tas pavisam lābi!

— As jau tū vīn goidīju, ka monta bous vusim vīn- kūpl — Stērģenieks izsaucās arī pilnā priekā.

— To Jau taisnība sen prasa, ka visiem vienādi, lei, — Tuluks apstiprināja, — bet lidz šim tas nav piepildīts ticis.

— Kas jau savu peļņu negodīgi izdzīvojuši un kam pašiem vairs nekā nav, ko laist kopmantā, tie jau, protams, būs vienumēr paši žiglākie dalības ņēmēji pie citu mantas, — kāds no pulkas atsaucās.

— Bet māni gan, priekšniek, no tiem kopdarbiem atlaid, — Remps steidzās lūgties Vernulim. — Man, raug, tukšmaņos tā vien kā ar īkšķiem dur, vel šitāl — To sacīdams, viņš grūda ar īkšķi Tulukam sānos, aiz ko Tuluks iekliedzās:

— Palūk štie, kāds ačka! Ko tu, Andž, man grūd, lei!

— Kā tad tu, Mārc, brāl, zināsi sāpes duršanu sānos un tukšmaņos, ja es negrūdišu? — Remps pieliecies mīlīgi vaicāja.

— Kas man ar tavim sānim vai tukšmaņim par daļu? — Tuluks atbārās.

— Ko nu, Mārc, brāl, pukojies, — Remps viņu mierināja. — Ja nu cauri būtu izgrūsts, lai nu tad, bet cauri jau nav. — Tad viņš griezās atkal pie Vernuļa, lūgdamies:

— Bet māni gan atstāj tāpat miličos kā līdz Šim, kur dzīve nav tik smaga.

— Vai nu bez militšim iztiks? — Tuluks piebiedrojās. — Kad jau taī goda amatā esim, lei. tad visim tāpat vajadzēs palikt. Manis jau ar tas dusulis nelaiž vairs pie smagim darbim un putekļim, vel Šitā. — To sacījis, Tuluks nokrencelējās.

— Valns, un mun tī mugura kā nū oža roga, ka na palūcīt novar, — Stērģenieks metās arī biedriem klāt.

— Nūja, dzirdat, dzirdat, redzat, redzat! — atkal kāds atsaucās no attālākas vietas. — Tris sliņķu liekēži jau pieteicas uz kopdarba peļņas, aizbildinādamies ar nespēju.

Atskanēja smiekli pa plašo telpu.

— Vai tā pieklājas zākāties un irgāties par goda vīrim, lei? — Tuluks aprāja runātāju un smējējus.

Pa to starpu jau Brencis Linums ar piezīmju grāmatiņu rokās un bez cepures galvā bij nostājies runātāju stāvekli. Viņu tur ieraugot, apklusa drīz pie klausītājiem smiekli ar savstarpējām sarunām, kas pa starpbrīdi bij sacēlušās.

Viņš iesāka runāt sekošo:

— Patlaban esam dzirdējuši no izpildu komitejas priekšnieka ziņas par mūsu līdzšinīgās dzīves iekārtas pilnīgu pārgrozību, ka viss tagadējais iekārtojums tiks atcelts un ta vieta nāks pavisam cita dzīves ierīcība, kurai nebūs nekādas vienlīdzības ar agrāko. Kamēr lidz šim ikkatram bij brīvība un tiesība uzturēties pašam ar savu pe|ņu, lietojot to pēc patikas, tikmēr uz priekšu to darīs valdība, dodama darbu, saņemdama peļņu un dalīdama maizi kā bērniem vai nabagiem Kamēr līdz šim ikvienam bij tiesība un brīvība iegādāt sev. kādas mantas grib un var, tikmēr nākamībā piederēšot viss visiem. Kamēr līdz šim vecāki paši varēja audzināt savus bērnus, tikmēr tos turpmāk ņemšot audzināšanā valdība jeb sabiedrība — un tā tāļāk. Ja tādas pārgrozības nāk no valdības piespiestā kārtā, tad viņas jāpieņem bez ierunas; bet kamēr vēl tas vismaz nav noticis, tikmēr vēl varam apcerēt, vai tādai iekārtai paredzams garš mūžs, kamēr līdzšinīgā iekārta ar patstāvīgu sevis uzturēšanās tiesību un brīvību ir kalpojusi pasaulei gadu tūkstošiem, bet šī jaunā nepastāv vēl nekur. Tālab apcerēsim īsumā jaunās iekārtas galvenos pamatus un lielākās īpašības, ko steidzīgi esmu iezīmējis savā kabatas grāmatiņā pēc komitejas priekšnieka skaidrojumiem. Vispirms ir sacīts, ka ievedīs vienlīdzību caur kopmantu un kopdarbu. Tur jāaizrāda, ka vienlīdzība dabā Jeb radībā pavisam nepazīstama tikpat pie dzīvniekiem, kā pie augiem un nedzīvām vielām un ne mazāk pie cilvēkiem. Tiek atzīts, ka pavisam nav iespējams atrast divas, kaut arī cik mazas, vienlīdzīgas būtnes, lai gan parunas veidā mēdz sacīt: «Līdzīgs kā ola olai,» — kas, pavirši uzskatot, rādās esot patiesība, bet, izpētījot lielumu, smagumu, iekšējo vielu samērus un īpašības, izrādās vienumēr par nepatiesību. Un, attiecoties uz mums, cilvēkiem, par kuriem Šobrīd vienīgi runājams, jāatzīst, ka mūsu starpā valda vislielās dažādības, gan darba spēka, darba gribas, tāpat darba prašanas, darba veiksmes un darba uzcītības ziņā, tā ka jau pat no diviem cilvēkiem nevar pavisam gaidīt vienādu darba panākumu, ne vēl no vairākiem, kālab piespiestam kopdarbam nevar būt vienlīdzīga panākuma, jo dažs padarīs vairāk un cits mazāk, viens derīgāk, otrs nederīgāk,

aiz ko celsies ienaidi un kopdarbs nevarēs sekmīgi pastāvēt. Var būt, ka dažs no jums gribēs atsaukties uz fabrikām vai kara pulkiem. Tur jāatbild, ka fabrikās pieņem strādniekus pēc darba prašanas un darba spējām jeb sek¬mēm un kareivjiem viena alga. cik kurš padara, ja kādreiz darbu tiem dod, bet šādā kopdarbā ikkurš vērtēs savu darbu ar citu padarāmiem darbiem, no kā vien jau celsies tik daudz nemieru, naidu un sūdzibu, ka drīz vien kopā strādāt vairs nevarēs pie vienlīdzīgi izdalāmā iznākuma, jo krietnākie strādnieki gribēs dabūt vairāk par vājākiem vai čaklie par laiskākiem. Otrkārt — cilvēki pēc savām rakstura īpašībām esam visai dažādi — gan labprātīgi, gan ļaunprātīgi, gan uzticīgi, gan viltīgi, gan apzinīgi un cītīgi, gan nevērīgi un nolaidīgi, tāpēc arī šaī ziņā kopdarbs nevar būt laimīgs un ar prieku darāms, bet ja tik verdziski piespiests pienākums. Bet nu par mantas atdo¬šanu viskopībā — cik atsauksaties tādu, kas to labprāt gribētu darīt? — tā Linums uzsauca.

— As tūliņl — Es ar, lei. — Lābi gani leskaitat māni klāt! — tā Stērģenieks, Tuluks un Remps atkliedzās cits caur citu vienā virknē.

Sacēlās atkal liela jautrība ar smiekliem. Viens vaicāja, kādu bagātību tie kurš likšot kopmantā. Otrs atbildēja, ka Stērģeniekam būšot varbūt kāds nolauzta lāpstas kāta gals, Tuluk am varbūt linu brauktuves spala un Rempam kāds nolūzuša īlena gals no kurpnieka laikiem.

Nemiers un joki, kas šādā kārtā saviļņojās, sāka rimties tik tad, kad Linums taisījās runāt tāļāk. Bet iepriekš vēl Tuluks savā ierastā lepnumā nožēlojās, ka par goda amata «vīrim» neklājoties tā zoboties. Tad til? Linums uzsāka apceri turpināt, sacīdams:

— Un bērnus grib mātei atstāt ar žēlastību vienīgi, kā viņas pašas saka, līdz izvilkšanai no lieliem netīrumiem un tad tos viņām atņemt. Tā tad nu mātēm vairs citas nozīmes nebūs kā mašīnu nozīme priekš vergu skaita vairošanas. Nu tad gādājat vien paši drīz sev automātiskas radīšanas mašīnas! Tādā dziļas pazemošanas ceļā viņas jums nekalpos vis.

— Varēs sapirkt bērnus tirgos kā kumeļus un audzēt aplokos, — Laķis piezīmēja.

Atkal uzliesmoja sapulcē spirgta jautrība, un Linums sāka turpināt runu.

— Tika sacīts, ka varēšot izvēlēties arī zinātņu ceļu pat lidz augstskolām par brīvu. Bet nu jāvaicā, kurš gan nevēlēsies aizsniegt par velti augstskolu mācības stāvokli? Bet kuriem turpretī būs prieks palikt par melno un pat par netīro darbu darītājiem, dzirdot vienumēr vienlīdzību un brīvību daudzinām? Tādi vakaros varbūt dabūs pa saujai auzu miltu, ko Iekult ūdenī. Un tie, kas būs sasnieguši augstskolu stāvokli, tāpat arī augstskolu profesori, — vai tie paliks mierā ar to pašu vienlīdzību, kādu dos vergu baram? Kur celsies tie milzum lielie izdevumi priekš tādas plašas un augstas skološanās? Protams, ka tos ņems no vergu bara sviedriem, lai pašiem paliek auzu miltu saujiņa vai nē. Un tad vēl par visām lietām bezgalīgie liekēžu bari uzraudzības ziņāl Tiem it īpaši vispirmiem Lejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu rē- ķena. Nevaicājot vēl nemaz pēc augstskolu mācībām, bet, kas vien būs cik necik paskoloti, tie visi zinās izvairīties no grūtiem un īpaši jau no draņķīgiem darbiem, salīzdami bezgalīgā uzraugu armijā, atstājot samērā mazākam vergu pulkam visus grūtumus. Un tad vēl tā pasakaini tukšīgā māņu valoda par zelta un sudraba vērtības nozušanu pret izdodamām kopdarba zīmītēml Sās mācības viltību aplie¬cina jau tā patiesība vien, ka taisni tie, kas šo melu mācību sludina, paši ir vislielākie zelta un sudraba grābēji savās rokās. Zelts un sudrabs patur savu vērtību vienumēr. Bezprātīga tā|āk ir tā mācība par naudas nevajadzēšanu un tirdzniecības Iznīdēšanu — īpaši jau šādai valstiņai, kurai nav pašai nekādu zemes bagātību, ne sāls, ne zemes eļļas, ne dzelzszemes, ne akmeņu og|u un arī nekādu ma- šīnu un citu dzelzs vai tērauda lietu izgatavošanas fabriku aiz vielu trūkuma. Ar kādu izlidzību tad domās dabūt šā¬das tik nepieciešami vajadzīgās mantas, ja ne par naudu? Tur neies vis atzīt par vērtīgām jūsu blēņigo zīmīšu, kā tikai gan nicināto zeltu un sudrabu. Nepareiza joprojām tā mācība, ka zemi grib skaitīt Hdza gaisam un saules gaismai. Gaiss un saules gaisma gan sniedz sevi bez nekā, bet nevis xeme. Viņa prasa liela darba, tiekams ko izdod, īpaši jau tas jāsaka par mums še ziemeļu zemēs. Un zem¬kopība var zelt tik tur īsteni, kur zeme pieder par dzimtu. Nomnlecība vai kāds cits zemes turēšanas veids var gan iemi Izsūkt, bet reti kad uzkopt līdz labai auglībai. Un tad vēl ēku gādāšana un uzturēšana nākšot arī no viskopibas. Tur tad no viskopīgas peļņas atņems gan milzum lielu daļu, bet ēkas drīz vien kritīs visiem uz kakla. Darīts netiks nekas.

— Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek Ņemsim, beidzot, salīdzinājuma paraugu pie manis kā pie amatnieka tai ziņā, kāda mana līdzēinīgā dzīve un tādai viņai būs jātop turpmāk, kad ievedis kopdarbību uz kopmantas pamata. Es esmu še viens pats sīku mehāniska darbu strādnieks — pats dabūju darbus, pats strādāji pats uzturos, nekraudams virsu nekam nekādu rūpju un raižu par sevi, un aizmaksāju nodokļus. Turpmāk nu valdībai nāksies gādāt man darbu un saņemt manu peļņu. Ierīkojot grāmatvedību. (Bet nezin kādā veidā to peļņu saņems kad naudas nebūs?) Tālāk būs jāieceļ pār mani uzraudzība, ka neslinkoju. Kad nu vakarā būšu varbūt ir grūtību — nezin no kurienes — dabūjis zīmīti par saņemamo dienas uztura daļu, tad ar to nāksies iet nezin cik tāļu, lai dabūju, kas rakstīts ikkatrai dienai, jo kā dzirdējām, glabāt nebūšot brīvi. Ja kas atliktos. Un šad un tad būs jānāk revidentiem pārlūkot manu darbību un nospriest, vai pelni dabūt iztiku vai nē. Ar laiku daži drēbju gabali nāks pagalam. Nu vajadzēs dabūt jaunus. Tad jāstāda priekšā komitejai, kas izspriedīs, vai jau dodams vai vēl nē. Kas dos malku, kas gādās dzīvokli? Un tā joprojām. Tāda būs mana dzīve nākotnē un citiem ne labāka laime. Tad nu drīz izrādisies, ka aiz tik liela sarežģījuma mans darbs nespēj manis uzturēt, un ko tad darīs ar mani un citiem līdzīgiem ari? Tālāk jāvaicā, kā sarīkos pilsētās iedzīvotāju darbības vadību, kur tik lielas dzīves dažādības? Tur ierēdņu vajadzēs daudz vairāk nekā strādnieku. Vienīgi varbūt fabrikās varētu domājams būt tādu iekārtu ievest, bet arī ne uz paliekamu laiku un ne uz laimību. Par šo domu aplamību būtu daudz vairāk, ko runāt, bet lai pietiek ar to pašu, kur mans gala vārds ir šis: valdības vara spēs gan ievest kopmantas un kopdarba Iekārtu, bet ne uz ilgiem laikiem un nepavisam uz laužu labklājību, bet tikai uz vergu kungu patva|ībām, aprokot visu cilvēku brīvības laimi rīkotāju sevmīlībā.

Linumam pretī cēlās Vernulis un sacīja

— Nevar nemaz atļauts būt tik skarbi nopelt valdības nodomus sadzīves labošanas ziņā; bet, lai jau nesāktu tūliņ sludināt, ka vārda brīvība pagalam, tad neesmu liedzis izrunāt līdz beigām. Bet nav tiesa, it kā kad valdība nezinātu, ko dara. Viņai uz to Ir visdrošākie pamati, ka tāda dzīves iekārta, dibināta uz vienlīdzības noteikumiem, nesīs laimi un labklājību apspiestiem. Tas notiek pēc augstu domātāju sastādītām teorijām, kur misēkli nevar celties, un tam tā droši vajadzēs pastāvēt.

— Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek gribēts rīkoties pēc teorijām, nevis vaicāta un novērota dzīve, ko viņa saka tādos gadījumos, — Linums atbildēja.

— Dzīve nemīl likt sevi spiest teoriju maiglēs, un viņai pavēlēt nevar tā un tā darīt, ko viņa nepieņem. Teorijas tiek stādītas pie rakstāmiem galdiem, bet nevis smeltas no dzīves pašas avotiem, jo papriekšu jāiet dzīvei, tad teorijai pakaļ, bet šādu teoriju stādītāji grib, lai dzīve iet viņu teorijām pakaļ. Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tas nievā. Var jau uzstādīt, paveidam, tādu teoriju, ka Daugavai jātek gar Lietavu un Gaujai gar Igauniju par dabīgām robežām, bet vai viņas to darīs, ja ari raktu ceļus? Cik neiespējamas šādu teoriju prasības, tikpat — un ja vēl ne vairāk — ir teorija par zelta un sudraba nodzīšanu bezvērtībā un tirdzniecības iznicināšanu.

— Bet kā lai glābjas tukšinieki no lielkapitāla varas, kad pašiem nekā nav un ceļa arī nekāda, pa kuru tikt vaļā no viņa verdzības? — Vernulis jautāja.

— Ir taču drošs vaļā tikšanas ceļš, kad tik to pie laika iesāk un pareizi turpina staigāt, — Linums atbildēja.

— Tas ir ietaupīšanas jeb iepelnīšanās ceļš; tikai nav daudz, kas šo ce|u agri iesāk un pastāvīgi turpina. Jāsāk atlicināt jau pat no pirmās peļņas kādu mazumiņu un arvien tā|āk, līdz ieaug taupīšanas un krāšanas prieks. Bet, kas nokavē līdz pusmūžam un ilgāk, šaī lietā nekā nedarījis, tam, zināms, gan grūt' vairs ko panākt, kad paša vajadzības jau pieaugušas lielākas, un tad kaut kāds mazumiņš priekš iesākšanas rādās par niecīgu, kamēr no pirmām peļņām to var daudz vieglāk. Vēlāk tad aug ietaupījums pats no sevis, un ir prieks viņu palielināt līdz kādai īpašuma pirkšanai vai citai nozīmīgai dzīves nodibināšanas vajadzibai. Ka tas iespējams, to ir pierādījuši šai pašā pagastā trīs tagadējie saimnieki, izauguši no pilnīgi nabadzīgiem puikām un tagad turīgi māju īpašnieki, kā kalējs Virgu Joniņš, kurpnieks Antu|u Paurs un Bolēnu Vilnis. Daži tādi paši aizgāja uz pilsētām un arī iedzīvo¬jās. Nav vajadzīgs būt nemaz bagātniekam, kad vēlākos dzives gados jau var spēt uzturēties šaī vai taī dzīves veidā no savas paša pelņas pataupījumiem, kad tik tas darits ar rūpīgu neatlaidību. Lai tad paliek lielkapitālisti savu pārāk lielo bagātību nospiesti, kamēr pieticīgs cilvēks ar savu iekrāto mazumiņu var daudz laimīgāks būt nekā tie, stāvēdami vienumēr bailēs un rūpēs par saviem lieliem mantas krājumiem. Jo ko lai dara zelta kalniem un dimanta blāķiem ar savu nieka vēderu, kurš tāpat vien pats vien Ir ikkatram? Tik briesmīgais sargāšanas grūtums.

— Tis Joniņš navaid vus nakods lāga veirs, - Stergenieks izsaucās. — Viņloik, rougait, bej man šitā: breismeigis pogiras traktieri nu reita. Navina navaid, nū ko izspeist. Te Irougu pa lūgu, nudin, Joniņš brouc garem tu jouno zergu sūļūs. Izskrlnu pretī, dūmādams, sok, tur nu vusmoz kūrteleits rūkā. Soku lūgtīs, capur nūņamdams: «Klou, dūd nu jele cik nacik.» Bat kū jis! Posoka tikoi loi nadzerūt, tod i paģiru riaboušūt. Paskubina zergu un aizskrīn ka nalabs, snīgs vin nūput. Nu sokit man — kurš ar todu cilvāku loi sasadzeivoj? Kurš tik troks bous, ka pogiris nadzers? Kas nū toda cilvāka por lobu, ka jim moja i monta, kod nakā navar dabeit nū jo?

Noskanēja smiekli, smējās Vernulis ari.

— Jāsmejas gan, kad tādu cilvāku ar sauc par prātīgu viru, kā tas Bolēnu Vilnis, — Remps sāka stāstīt. — Kad jau nu viņš aiz tā sīkstuma ir, lai ir nedzērājs, kā kaula piepe, bet tad būtu jel dzēr's tur, kur viss par velti, lai vai nomazgājas kā vlņlaik Zemlīšu bērēs, kur vārēja pat rumulēties ar monopolu. Visi dzeram, cik jaudājam, tik šis vie nākā. Kad spiež, tad atsaka: «Dzer vie pats.» As nogulēju paģirās vai trīs dienas, un šis aiziet no goda tāds pats, kā nāc's, pat vai ne pilītes mutē. Kāds labums tad nu tādam muļķam ir no mājas un mantas, kad nejēdz ne paostīt paša labākā?

Smiekli un zobgalīgas piezīmes skanēja vienādi pa sapulci.

Tad meta līdza savu vārdu Tuluks ari, bakinas lepni paberzēdams:

— Nav jau labo, ko teikt, tai ziņā, lei, par to trešo Linuma slavēto parauga viru, Antuļu Pauri, ari. Pie tādim vīrim tu vari vai nīcin nonīkt, ne pilītes neredzēdams, pat ne apsējībās, ne appļāvībās, ne apkūlībās. Strādāš es esmu pie visim trim, bet visi kā ar vienu slotu pērti, .

— Bet vai ēst arī nedod? — kāds no drūzmas ievaicājās.

— Ēšana, Jā, ēšana Jau gan vai labāka nekā citur, — Tuluks atteica, — bet kā ar ēšanu vien lai dzīvo? Labāk lai ēšana plānāka, kad dabūtu pa brižim jel spēka daļas lidza, lei,

Smiekli un joki nemitējās.

— Nu tad še pat jau atdarās tie nevienādības cēloņu noslēpumi, ka nav vis vaina meklējama dzīves iekārtā un apstāk|os, bet vien pie pašiem, — tā Linums nobeidza šo sarunu.

Visiem negaidot, stājās Augura Antons runas stāveklī, nesdams cepurīti drusku uz vienas auss un krietni padziļi uzmauktu galvā, lai labi var saredzēt sadurstījumus viņas virsū. Visiem sacēlās vērība, ieraugot tādu runātāju, un gaidīja visi brīnodamies, kas iznāks. Viņš runāja sekoši:

— Viss nieki, ka tiekam baidīti ar dažādiem iebildumiem pret jauno dzīves iekārtu. Visam vecam un grūtam jābrūk kopā, jaunam, vieglam un brīvam jānāk vietā. Drīzumā nebūs vajadzīgs ne tikvien piecu darba stundu dienā, bet pat nevienas, jo darbu vajadzībai beigas tuvu, kad darbu grūtības pagājušas. Mu|ķi vien vairs lauzās ar darbu, bet gudri visi bauda brīvību. Tie laiki jau ir klāt, kur visu iztiku un pat apģērbus izgatavos viegli un ātri mākslīgā cejā. Kopdarbs un kopmanta jāuzskata kā pārejas pakāpnis uz pilnīgu brīvību no miesas spēku darbiem, un gudrs ikviens, kas iau tagad vairs nekā nedara …

— Tāpat kā tu pats, būdams vienīgais tāds, un iztieci tomēr no citu darba, — vecais Laķis atsaucās no pulkas.

Sacēlās vispārīgs nemiers ar dažādu mēlgalību un runātāja izzobojumiem, tā ka tam bij jāmet miers no runāšanas.

Bet tad par otru un vēl lielāku brīnumu spraudās runas stāveklī Jete ar savu zināmo milzīgo platmali galvā, nomezdama iesāņus pašlaik izpīpota papirosa galu. Ja jau bij sacēlusies uztraucoša vēriba par Augura Antonu, kad tas stājās par runātāju, tad tagad par Jetes uzstašanos daudz vairāk, uz ko jau iepriekš varēja sadzirdēt dažas asas piezīmes attiecībā uz viņas izspildzību un savādumiem, ar ko lepoties laucinieku dzīvē. Stomīdamies runāja jau gan Antons, bet Jete vēl vairāk, tomēr klupdama krizdama kaut kā malā tika. Viņa sacīja:

— Vecā paaudze bīstas, ka kopdarba un kopmantas laikā vajadzēšot turēt daudz uzraugu pie darbiem un tos uzturēt. Bet totiesu darbi tiks padarīti labāk un samērā vairāk. Tagad strādā, cik, kad un kā kurš grib, bet tad strādās visi vienādi zem uzraudzības. Tad sievietēm arī nebūs jāstāv tik lieliski vīriešu varā, jo pie uzraudzības ikkatrā ziņā vajadzēs būt dalībai arī sievietēm, no kurām viņu dzimuma māsas varēs sagaidīt aizsardzību pret vīriešu uzkundzībām. īsti pie laulātām sievām. Un, ja prāti nesakritīs ar vīriem, tad varēs uzstāties darbā neatkarīgi no tiem, pašas par sevi vai arī pavisam izšķirties. Neizdaiļoto zemnieku un vispari strādnieku kārtu var pazīt jau pie tā vien, ka tur pārenieki dzīvo daždien kā sasieti visu mūža, lai kas ciešams vienam no otra. kamēr smalkās kārtās saietas kad grib. un izšķiras, kad patīk …

— Cik reižu jau esi izšķīrusies? — kāda balss sauca no pulkas.

Jetes runa ar to pašu pabeidzās. Viņa gan vēl stomījās, gribēdama kaut ko sacīt, bet, kad ātrumā nekā nevareja sagrābstīt, tad sacēlās klausītājos nemierība un viņa gāja nost.

Tad vecais Laķis griezās pie Jetes ar šo jautājumu:

— Tu ari, Jete spirgti un droši māki runāt par vienlīdzību darbos. Tad saki nu visas šās lielās sapulcei priekšā — vai tu ari iesi visos laucinieku sieviešu darbos līdza? Vai būsi laidara bridēja vai zāļu plūcēja, sēka pļāvēja. nastu un ūdens nesēja, govju barotāja un slaucēja, veļas mazgātāja, ēdienu vārītāja, maizes cepēja, trauka berzēja, gājēja vēl ar izkaptī siena pļavā un druvā, dobju ravētāja un tā vēl tā]āk daudz citu. sīkāku darbu darītāja? Saki šurp un apliecini savu vārdu patiesību, tad ticēsim un zināsim tevi aicināt rindā.

— Vajadzēs nevis tādu darītāju vien. bet visādu; un es darīšu pēc mana spēka un mācības stāvokļa samēra, — Jete pusnedroši atbildēja.

— Ak tā, ak tā — Laķis atsaucās. — Tur jau tūliņ skaidri redzams, ka gribi izvairīties no grūtumiem tāpat kā visi tris miliči — dažs ar tukšmaņu sāpēm, cits ar stīvo muguru un vēl kāds ar iekrencelēšanos. Līdz šim jūs tādi visi neesat spējuši gulties ar tiesību uz godīgu darba rūķu pleciem. bet tad sagulsaties tūkstošiem liekēžu un būsat jānes kā īstenie vergu izsūcēji visiem nabaga vergiem. No tavas runas, Jete, jau bij izmanāms skaidri tas ka jau taisies tikt par uzraudzīšu no sieviešu puses, un protams, ka tiksi arī un būsi vēl turklāt laulību šķīrēja, kad pēc tavām domām mu]ķlgie zemnieki paši tā neprot, tik tad vēdekļa vietā, kas tev tagad karājas pie sāniem, būs jāpiekar naglainā vārgu pātaga. Un tāpat attiecībā uz priekšējo runātāju, kas paredz esam Lejputriju gluži klāt, kur starp jau daudz citām pārpilnībām ceptas zosis un pīles atlidos ikkatram priekša uz galda ar mērces trauciņu knābī. Tad nu jāvaicā, vai tāds murgotājs ari būs gājējs mēslu kūti un sekumu smaguma cēlējs vezumā vai kāpējs linu mārka, vai kaudzes metējs, vai baļķu cēlējs un vedējs, vai ari smago darbu darītājs pilsētās vai pie namdarībām, vai citur? Visi tādi zināsat izbāzties par augstākiem un atraisīties no darbiem, lai arī vēl vai skaidri rakstītāji un rēķinātāji esat vai nē. Jūs, tādi gultas kuceniņi, kam viss viņu darbs ir šīs — ar ķepiņu izkasīt no pavēderes blusas, zināsat celties tik tad, kad siena pļāvēji no pulksten trim līdz deviņiem rītā sagriezušies jau vairākkārt grodumā. Šāds ir jusu vienlīdzības prāts un rēķens tikt par pilntiesīgiem seno darba laužu barokļiem, cits nekas.

— Ļe, ļe, ļe! — Jete atmēdījās, iepīpodama jaunu papirosu.

Pa Laķa runāšanas laiku plašajā telpā bij iestājies pilnīgs klusums, un nu skanēja atsauksmes no visām pusēm:

— Tas tiesa!

— Tas taisnība!

Pēc tam Steņgene iznāca drusku priekšā, atlaida mazliet no galvas savu rūtaino sedzeni un sacīja:

— Kad nupat Laķa krusttēvs runāja ar Jetes jaunkundzi arī par govju slaukšanu, tad man ienāca prātā, kā vienai tādai no pilsētas nākušai govju slaucējai izdevās pie manis. Aizpērn manas radinieces meita, kā vienumēr bij velējusies, atnāca vasaras vidū zaļumos pie manis paciemoties. Pārlieku tāda mudīga uz salda piena un reiz grib būt pati arī slaucēja. Saģērbju kā varēdama, lai tad nu slauc, viena alga, cik izspaida, izspaida — pašai jau nu vismaz pietiks. Nu kā tad — sāk slaukt. Kādas divas tur pačirkstinājusi, iet ar ķipi pie bulvēna. Gramsta, gramsta, meklē pa apakšu — nekā nevar dabūt un nu vaicā man: «Krustmāt, kur šitai govij tie ciči?» Es saku, ka tai viņi nemaz neizaugs. Tad laikam esot savas sugas — sak, tā gan. Ej nu tad tādam izskaidro, kas govs, kas bulvēns. Un, kad jau tādās rokās atdodi lopu kopšanu, tad var saprast, ko kuru reiz slauks un kā baros. Es tad labāk atdodu savam večam, kad jau pašai vaļas nav. Tas, lai nu kāds būdams, bulvēna neslauks un aunam bērnu negaidīs. Vispari sacēlās lieli smiekli.

Kāds no Steņga tuvumniekiem uzsauca viņam, sēdošam paša ļaužu biezuma vidū:

— Vai dzirdi, kādu godu tev vecene dod govju slaukšanas ziņā?

— Nu, nepelnīts vis tas gods nebūs, — Steņģis mierīgi atteica

Kāds cits sacīja labi diktā balsī:

— Liels brīnums vis nav, ka Jetes jaunkundze arī dažreiz var izslaukt kādu bulvēnu.

Drīz pēc tam Jete izgāja lepņi ārā un ne ilgi Augura Antons arī. Daži, viņiem izejot, runāja, ka tie viens otru saprotot arī bez vārdiem nākamo laiku uzraudzības cerībās.

Vernulis kāpa atkal stāveklī un ar zvaniņu visu sakustējušos sapulci nomierinājis, iesāka runāt it nopietnā balsi:

— Ļauts ir šoreiz runāt, ko kurš grib. lai netiktu sacīts, ka nedod vārda brīvības. Tomēr tas tā tik vairs priekš šās reizes, kur jaunā kārtība nav vēl pilnam ievesta. Turpmā kās sapulcēs nevarēs runāt vairs nekā par nemieru ar valdības rīcību jaunās iekārtas ziņā. Šoreiz vēl varu sacīt tik to, ka visas valdības pavēles un rīkojumi jāpilda uz mata un bez mazākās pretrunas vai nepaklausības zīmēm un prātojumiem par kaut ko citādu, kur tad ikviens nemiera rādītājs tiks uzskatīts, kā jau saprotams, par valdības pre¬tinieku un būs bārgi tiesājams. Bet nu uzklausāt pirmo jaunās valdības rīkojumu un pavēli, pret kuru, kā jau sa cīts, nedrīkst iebilst ne vārda gala. Si pavēle skan tā un iet ar šo dienu spēkā: «Visa labība, kas kuram mājā va rāk par atstājamo paša iztikas dalu, visas liekās drēbes, zirgi, lopi un, vienā vārdā sakot, visa manta pāriet valsts rīcīoā ar kopdarba un kopmantas nozīmi. Kas kaut ko slēps un neatrādīs, tiks uzskatīts un tiesāts nevis vairs kā savas, bet kā valsts mantas piesavinātājs un slēpējs. Ar ritdienu sākot, ies mantu sarakstītāji māju no mājas miliča pavadībā, kur viss tiks sazīmēts, kas kairam ir, bet gan vēl pagaidām atstāts līdzšinīgo īpašnieku glabāšanā.»

— Mes leidza.

— Mās lĪdza.

— Mēs lidza, lei! — miliči atsaucās kā vienā balsī.

— Bet vecākais, man gan izdod brīvību ņemt vienu no labākim kažaukirn priekš ziemas, lei, — Tuluks tūliņ uzstāja Vernulim. — Būs daudz arestantu jāšķūtē, lei.

— Un man, vccākājs, nav bikšu tikpat kā nāmaz, — Remps, pielīdis pie Vemula, paklusu stāstīja. — Atļauj nu paņēmi man kādas divējas.

— As boutu mīrā kod jal dabeitu lobu mēteli un cimdus ar zeķu pāru, — Stērģenieks piebiedrojās.

— Tas viss vēlāk. — Vernulis atteica, — līdz šitn vēl nav atļauts ņemt, bet tik sarakstīt.

— Tie, protams, dabūs visu paši pirmie, kas savu peļņu zinājuši tik noplītēt un nopalaidņot, — Linums, iesāņus būdams, piezīmēja. — Tā jau tad būs pirmā taisnība.

— Tad klausāties tāļākl — Vernulis uzsauca. — Visas zemes īpašuma tiesības ar šo pašu dienu ir atceltas, un līdzšinigie īpašnieki paliek vēl tikai kā nomnieki pagaidām uz vienu gadu, kas to vēlas, un divu nedēju laikā iemaksā gada nomu, jo zeme paliks arī ka viskopīgs valsts īpa¬šums. Turklāt pieminams arī tas, ka tā|āka zemes dalīša nas lieta ir apturēta un netiks turpināta citādi kā vien, ja valdība to atkal vēlēs.

— Ak tu Dieviņ, tādas laimes! — Steņgene izsaucās. — Tad nu mana vietiņa paliks man pašail

— Nabaus nakā, — Stērģenieks sauca pretī. — Azar muižeiņas Steņģu puse mun, kā jau viņloik pīzateicūs.

— Vai atkal jau tev tik vien ir mutē kā Ezermuižiņa, ko zelēt? — Steņgene iekliedzās. — Jel kaunējies būtu!

— Vuj ti nabej lamošanās? — Stērģenieks apvaicājās, bet, kad neviens taī ziņā neliecināja, tad atlaidās.

— Tātad šoreiz Stērgeniekam nebūs nekā no dzeram naudas izspiešanas līdz ar abiem lieciniekiem, — kāds no pulkas pazobojās. — 2ēl, ka nav ticis lamāts.

Vernulis tūliņ ar pasludināja sapulci par slēgtu. Klau¬sītāji, kas, iekšā būdami, bij novaldījušies nekā nesacīt pret valdības pavēli īpašumu un mantas atņemšanas ziņā, nu, ārā tikuši, izsacījās vi spāri pretestības vārdos pret tādu valdības rīcību varmācības ceļā. Vienīgie, kas par to palika joprojām priecīgi, bij zināmie visi trīs miliči, ka nu viss ies caur viņu rokām un varēs ņemt priekš sevis, ko gribēs paši.

Pēc sapulces beigām, kad lielums klausītāju bij jau laukā un Vernulis ar Linumu vēl turpināja savstarpēji par tiem pašiem jautājumiem strīdēties, kas iekustināti sapulcē un bij sacēluši domu starpību, piegāja pusnedroši pie viņiem vecais Steņģis un gaidīja, kamēr viņi pabeidz savas sarunas. Kad Linums atvadījās un arī izgāja, tad Steņģis tuvojās godbijīgi pie Vernuja un sāka runāt:

— Neņem, Pēter, ļaunā, kad es tev kādus vārdus saku. Tu jau pazīsti gan manas vecenes posta dabu uz to tiesāšanos es jau ir gribēt negribēju, lai tev tā zināmā algas daļa tiktu atrauta, bet nevarēju nekā darīt. Un, kad bij jāiet pie tiesas, ari tad lūkoju uzstāt, lai labprātīgi aizmaksā, bet ari velti. Tagad jau gan kostu pati sev vai pirkstos, kad tik varētu visu to padarīt par nebijušu, bet izliets ūdens nav sasmeļams, padarīta lieta nav atceļama. Tikai ja nu varētu vēl ar labu izlīgt par turpmāko, lai tad nu vēl kā būdams. Esi nu tik labs, Pēter, nesūdzi tās ma¬nas vecenpa par tiem apvainojuma vārdiem, ko viņa izsacījusi pie miera tiesas. Pati ir nelaimes pilna, bet spiež mani par atlūdzēju pie tevis. Kāds labs tev nu būs no viņas dabūšanas cietumā? Man Jau gan tas laiciņš paietu mierīgi, kamēr viņai jāgu] salmos, bet spiežas man virsū, lai tevi lūdzu piedot un nesūdzēt. Kad jau nu viņa būtu zinājusi tevi tiekam par šādu tik cienīga stāvok|a vīru, tad jau vis nenotiktu nedz algas ieturēšana par laika nokavējumu, nedz atskanētu tādi apvainošanas vārdi. Bet tu jau noturējies nepazīstams, ka vari būt arī šāda stāvokļa vīrs.

— Šī jau tad taisni Ir visu mantīgo šķiru nekaunība, kad tik tiem no bezmantas kārtas sāk daudz ievērību rādīt, kad kfids paceļamies augstāk un aizsniedzam kādu nozīmīgu stāvokli. Bet citādi tiekam nicināti, pulgoti un turēti par apsmieklu. Bez tam vēl līdzšinīgā patvarīgā valdība ir mūs vajājusi, kas gribam savu strādniecības kārtu celt jel lidzigā stāvoklī ar citām kārtām, tāpēc ari tie, kas spējam šai lietā kaut ko darīt, nedrīkstējām vis rādīties atklātībā, kas un kādi esam. Tikai tagad nu rādās šī likteņa lapa pašķīrusies tālāk un valdības vara no jums, mantīgam šķirām, pāries bezmantigo rokās.

— Vai nu es arī skaitāms pie mantīgās šķiras!— Steņģis pazemīgi sacīja.

— Kam pāra zirgu, vairāk lopu un visa iedzīve, tas nevar vis skaitīties pie bezmantīgo kārtas, — Vernulis, iesāņu skatīdamies, atbildēja.

— Lai nu tas ari būtu kā būdams, bet no manis tev, Pēter, nav nekas aplams darīts, tāpēc nu tai manai vecenei piedod, — Steņ ģis pazemīgi lūdza Vernuli. — Un. par manu turību runājot, jāliecina, ka esmu bezmaz pie putēšanas klāt, kas arī laikam drīz notiks, īpaši jau tāpēc, ka dzives vieta tiks atņemta.

— Par tevi pašu pret mani nebūtu gan nekas sakāms, bet par tavu sievu ļoti daudz, — Vernulis runāja. — Lai arī darīju, cik labi darīdams, bet urdāms un pārsaucams biju vienumēr no viņas, kad arī pati īstenībā nedarīja nekā cita kā tik dauzījās ap tiesām un valdības iestādēm. Un, ja tev, Steņģi, kā pats saki, putēšana ir tuvu. tad jau pats gan zini, ka tur vaina nav meklējama ārpus tavas dzīves, nedz pie apstākļiem, nedz pie citiem cilvēkiem, bet pie tavas pārāk gudrās un vēl vairāk muļķīgās, un bezgala iekasigās sievas.

— Ja, neko darīt, dzīve daudzreiz izgrozās citādi, nekā Iesākot rādījies un domāts, — Steņģis nopūzdamies piebilda. — Tā ari jums ar Linumu, kas esot, kā dzirdu, agrākie draugi, skolas biedri un pat domu biedri, nav uzskati vairs pavisam vienādi, bet kur nu man vēl ar tādu posta meitietil Kad tik tu, Pēter, izsacītu savu piedošanu, tad man vismaz šoreiz miersl

— Ja nu es pavisam piedodu, tad to daru nevis viņas, bet vienīgi tevis dēļ, par kuru man nav bijis ko žēloties, — Vernulis izsacīja mierīgi. — Bet Izdevumi man tai lieta gan ir bijuši. Esmu sagādājis iesūdzibas rakstu un salicis virsū vajadzīgās zīmogmarkas, tikai nevis no Zālamana Jahkeļa pirktas, kādas solījās meklēt tava sieva, — viņš smiedamies piemetināja, — bet no valdības kases.

— Lai tad viņa līdzina pati, kā var, — Steņģis pabeidza sarunu. — Vēl jau viena aita ir, lai pārdod vai to pašu, kad tik mana lieta beigta.

Ar to abi atvadīdamies izšķīrās.

16. Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts

Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts ar brinum jauku pavasara laiku. Vecais Laķis bij jau no¬dzinis bārdu, nomazgājies un nospodrinājis zābakus pēc kara klausībā ierastas glītības un taisījās sākt jau ģērbties, lai var iet un aizvadīt Maju uz baznīcu, kad no saimnie¬ces dzīvokļa ieskrēja pie viņa Katrēns jau baznīcas ap¬ģērbā un lielā jautrībā sāka stāstīt:

— Maju jau ģērbj šuvēja Muriņa kundze ar saimnieci. Vaiņags arī jau gatavs, bet no puķēm vien. Muriņa kun dze ir gan atnesusi kādus mirtu zariņus arī, ko iepīt pa starpām, bet Maja pati to negribēja. Mācītājs esot devis padomu nesteigties šaī gaitā ar mirtēm pušķoties, tās pie¬derot tik līgavām vienreiz mūžā pie laulības, bet puķu zie¬dus varot pīt. kādus vien tik gribēdamas. Kad Maja re¬dzēja visu to skaisto sava apģērba kārtu, kas no tevis, ve¬cais krusttēv, sagādāta, tad viņa nevarēja asaru valdīt. Redzēsi gan. cik skaisti viss stāvēs. Kurpes ir spīdīgas un virsū sudraba vai apsudrabotas sprēdzītes, un cauri baltas zeķes.

— Labi Jau nu, labi Lai ģērbj vien, tad jau redzēsim gan ar laiku; bet padod man to dziesmu grāmatu, — vecais krusttēvs sacīja, uz grāmatu rādīdams.

Viņš uzlika brilli, saņēma no meitenes grāmatu, uzšķīra kādu dziesmu, deva to viņai lasīt, sacīdams:

— šito pantu dziedāsim, izvadīdami Maju uz iesvētīšanu, un tev būs jāizsaka pa diviem paņēmieniem reizē. Nu lūko to tā lasīt tagad, mācīdamās un apstājoties ik pēc diviem paņēmieniem, ka nesajūk. Tas tad būtu tev par kaunu. Kad izsacītie divi paņēmieni izdziedāti būs, tad iz¬saki atkal nākamos divus.

Katrēns lasīja, kā vēlēts, vairāk reizes to uzrādīto pantu, kur vecais krusttēvs vēl arvienu aizrādīja un pamācīja, kā kurš paņēmiens izrunājams. Un, kad bij pārliecinājies, ka nemisīsies, tad sacīja:

— Noliec nu grāmatu tāpat atvērtu, jo drīz jau va¬jadzēs.

Pēc tam viņš sāka apģērbties, bet Katrēns ieskrēja atkal iekšā skatīties, un nebij vairs ilgi, kad izskrēja atpakaļ un sacīja:

— Maja jau saģērbta un ar vainagu galvā. Tūliņ nāks tev rādīties un pateikties.

un, tikko vecais krusttēvs bij pabeidzis apģērbties, kad no saimnieces dzīvokļa puses durvs atvērās un Maja ienāca ar vainagu galvā un lēnīga, kā arvienu, sacīja vecam krusttēvam labrītu, piegāja pie viņa, nometās cejos. satvēra viņa roku, sāka to mutēt un slacīt asarām ar grūti izrunātiem pateicības vārdiem. Noskrēja arī večatn pašam no abām acīm strauji asaru strautiņi baltās ūsās. Bet drīz viņš atkal saņēmās un sacīja:

— Mīļais bērns, celies augšā! Man bail, ka aiz manis netiek aizmirsts tas kam īsteni pienākas gods un pateicība. Līdz šim viņš mums palīdzējis, un ticu, ka palidzēs turpmāk arī, ja turēsimies pie viņa. Iesim šodien dot godu un pateicību viņam par visu viņa žēlastību.

Rādījās, ka vecam krusttēvam, Maju piecēlušos drusku apskatot, bij pašam tāds kā brīnums par viņas tagadējo daiļo izskatu glīti piekļāvīgā apģērbā bez it nekā lieka. Viņš tad sacīja Katrēnam:

— Ej nu paaicini Muriņa kundzi un saimnieci, kā arī citus mājniekus, ja kas vēlētos klāt būt pie Majas izvadīšanas uz baznīcu.

Meitene izskrēja, un drīz pēc tam ienāca Muriņa kundze ar saimnieci, kurām vecais krusttēvs pateicās par audžu meitas apģērbšanu. Tad saradās ari citi mājnieki un mājnieces uz izvadīšanu. Vecais krusttēvs sacīja, ka laiks jau Iet, tad lika Katrēnam ņemt grāmatu un izsacīt dziedāšanai radīto dziesmas pantu. Meitene ņēma grāmatu un iz¬sacīja, kā mācīts, pa kārtai, ko sanākušie nodziedāja:

Jēzu, pavadi

Ceļā žēlīgi.

Mēs nekad negribam bīties,

Tevim visur pakaļ dzīties.

Mūs pie rokas ņem.

Ved uz tēva zem'.

Maja atkal apraudājās, un — laikam viņā skatoties — citām sievietēm arī uznāca raudas. Maja atvadījās no viņām visām, samutēdamās un viriešiem sniegdama roku pēc senu senās ierašas, kas nozīmē mieru un saderību. Muriņa kundze ar saimnieci noņēma viņai vainagu, uzlika to uz dziesmu grāmatas, kas abām meitām bij mantojums no mātes, apsedza viegli ar autiņu un ielika Majai rokās. Vecais krusttēvs aizkurināja vēl pīpīti. paņēma ceja spieķi līdz ar savu dziesmu grāmatu un sacīja:

— Iesim tad nu, bērni, un paliekat ar Dievu visi, kas mājā.

— Ar Dievu, ejat laimīgi savu ceļu! — mājnieki sauca pakaj šiem trim aizgājējiem, jo tiem kam ejams taisni tik uz baznīcu, esot iešanai vēl laika diezgan.

Pie nākamām ceļa jūtīm Maja satikās ar Ruķīšu Idu, kā bij norunājušas, būdamas abas kājnieces. Idai viņas vecāki bij aizgājuši iepriekš, lai vēl dabūtu iegriezties kapsētā un uzlikt uz dēla kapu puķu pušķīšus, ko Ida sūtījusi savam brāļam uz savu iesvētīšanas dienu un pati še palikusi, gaidīdama Majas. Maja ar Idu gāja iepriekš roku rokā un vecais krusttēvs arī ar Katrēnu iepakaļ. Katrēns saņēma viņa vaļējo kreiso roku, to labi savēcināja un sacīja:

— Lūk nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt, kur tu viņlaik tajās trijās dienās biji, man nestāstīdams, — tu esi bijis pilsētā sapirkt Majai šitās Iesvētīšanas dienas apģērbam drānas. Muriņa kundze stāstīja to te saimniecei, un es dzirdēju lūdza.

— Vai es sacīju, ka tu nekad nedabūsi zināt? — vecais krusttēvs ievaicājās.

— Nē, bet tik lai gaidot, — meitene atbildēja un savēcināja atkal viņa roku.

— Nu, tad jau tā vien ir noticis, kā es sacīju, ka ar laiku zināt dabūsi, tik jāpaciešas.

— Bet gaidīšana grūta, — meitene atteica.

— Ar grūtumiem pie iaika jāaprodas, jo vēlāk dzīvē viņu nāks nezin cik daudz, un visi jāpārvar, visi jāpa¬nes, — vecais krusttēvs pamācīja. — Vispirms jāsāk ziņkārību valdīt un tad visas citas kārības arī līdza.

— Kādas tad citas kārības ir? — Katrēns taujāja tālāk.

— To ir loti daudz, — vecais krusttēvs sāka skaidrot. — Vispirms tavos gados nāk melu kārība, citu mantas iekārošana un pat zādzība; mazāko bērnu apkrāpšana un ķircināšana, pašprātība un neklausīšana — un ar gadiem vienumēr ļaunākas un briesmīgākas.

— Kad kārībām klausa, kas tad notiek? — bērns pētīja.

— Tad cilvēks paliek ļauns, bezdievīgs, grēcīgs, bez godīga tikuma, noiet visādi nekrietnības ceļā, krīt sodā un tiek atmests no visiem godīgiem cilvēkiem, — vecais krusttēvs izskaidroja.

— Es nepadošos iekārošanām, — meitene noņēmās.

— Tas solījums nu gan ir labs, ja tik tiek izpildīts, bet pārdrošs arī, jo daudzkārt solītājies viņu pārkāpj. Labā, pavieglā brīdī apņemas, bet vēlāk piedzīvo, ka iekāroju¬miem briesmīgs spēks pie cilvēka, — vecais krusttēvs, galvu papurinādams, sacīja. — Pestītājs ari piekodina, sacīdams: «Kas šķietas stāvot, lai pielūko, ka nekrīt.»

— Es tik reiz pakritu skrienot un nodauzīju ceļgalu, — Katrēns stāstīja.

— Tas ir runāts līdzībā un nav vis zīmēts uz miesīgu krišanu, bet uz nekrišanu grēku kārībās, — vecais krust¬tēvs deva izskaidrojumu.

— Es sargāšos, vecais krusttēv, — meitene atkal apso¬lījās. — Un vai tad es ar uz iesvētīšanas dienu būšu tik skaisti apģērbta kā Maja?

— Ja jau zināsi ļaunumiem nepadoties un izaugsi par godīgu meitu, tad var būt, ka Dievs palīdzēs sagādāt tev ar. — vecais krusttēvs nopietni atteica un tad runāja vēl tā kā pats pie sevis: — Dievs vien jau zin, kas tevi apgā¬dās, kas tevi vadīs un par tevi rūpēsies, kas noturēs tevi godīgā ce|ā? Par tādiem bērnišķīgiem solījumiem nevar nenieka dot un uz tiem paļauties. Manas acis to dienu vairs neredzēs, bet kā ziņā tad paliksi? Sī nasta spiež mani mūža beigās vissmagāk.

— Vai tad Dievs tev palīdzēja Majas apģērbu gādāt? Muriņa kundze sacīja. jā tas maksājot daudz naudas. Vai tad Dievs tev naudu deva? Vai viņš bij arī pilsētā tev pretī? — bērns pētīja dzi|āk.

— Taisni naudas gan viņš nevienam nedod, bet dod veselību, darba spēkus, māca cilvēkus godīgi strādāt un peļņu rūpīgi taupīt derīgām vajadzībām. Viņš nav vis vienā vieta vien, bet visur un ikkatram godīgam cilvēkam vienumēr klāt. — vecais krusttēvs skaidroja.

— Tas gudri gan, — Katrēns apliecināja. — Bet vai tad viņš mūsu mājā arī Ir bijis?

— Tur viņš ne tikvien kādreiz bijis, bet paliek vienu¬mēr, — bii vecā krusttēva atbilde.

— Bet kā tad es neesmu viņa tur nekad redzējusi? — bērns centās spiesties dziļāk.

— Dievs ir gars un nav redzams, bet viņš gan redz un zina visu, ko cilvēki dara, — vecais krusttēvs lūkoja Jo¬projām skaidrot.

— Nu, kad viņa nevar redzēt, kā tad var zināt, ka viņš ir klāt? — Katrēns taujāja joprojām.

— To ikkurš dievbijīgs cilvēks sajūt savā sirdi, — tā atkal vecais krusttēvs.

— Un, kad gars pats neredzams, kā tad viņš var redzēt, ko dara cilvēki? Ar ko tad viņš var skatīties? — meitene spiedās ar jautājumiem dziļāk un dziļāk un savēcināja jo stipri vecā krusttēva roku.

Bet vecais krusttēvs noņurdēja pirms pie sevis:

— Kā pintiķis ar tādiem jautājumiem! Dziļāk vien velk kā tīklā, ka nesaproti beigās pat iztiņāties, — un tad atkal sacīja dikti: — Mums, grēcīgiem cilvēkiem, nav ļauts izzināt svētās un noslēptās Dieva īpašības un izskaidrot tās no mūsu cilvēcīgā uzskatu stāvokļa vai ari pat vēl cenšoties salīdzināt Dievu ar cilvēka veidu. Mums jāpaliek mierā tik ar ticību, ko māca svētie raksti, ka Dievs visuzinātājs un visur klātbūdams. Bet, ja kas grib vēl ko vairāk Izzināt, tam jāatduras pret mūžīgiem dievības sajēguma no slēpumiem kā ar pieri pret klints kalnu. Visi tāļākle jautājumi ir arī savā nozīmē tikai ziņkārība, kas atmetama un savaldāma.

— Mums skolā ir viens puika, kas pērn gājis Klumpenes skolā. Tas stāsta, ka tur runājot, ka Dieva un grēku pavisam neesot, ka nebūšot par neko nekāda soda un miroņi nekad augšā necelšoties, — Katrēns stāstīja pilnā drošibā.

— Jā, jā, redzu un saprotu gan, — galvu papurinādams, vecais krusttēvs piebilda. — Nu, un kā tad tev šitās Jau¬nās mācības patīk?

— Nekas vis nav, — meitene spirgti un droši atteica.

— Tā, tā, tas jau domājams! — vecais krusttēvs smagi nopūtās un sacīja tā]āk: — Tu tik pasacīsi: «Tas gudri gan,» — un sāksi dzīvot pēc tām mācībām. Bet nu apcerēdami parunāsimies par viņām. Tur tiekot sacīts, ka Dieva nav. Vai tev tas patiktu, kad Dieva nebūtu, kas dod mums visas labas dāvanas?

— Ja viņš milīgs, tad nekas, bet, Ja sirdigs, tad bail, — Katrēns sacīja.

— Mīlīgs viņš visiem un žēlīgs pat vēl ļauniem cilvēkiem, — vecais krusttēvs viņu drošināja.

— Tai mājā, kur es pērn gāju ganos, tur ir viena ļoti veca māte, -— Katrēns uzsāka stāstīt. — Kad pērkoņa padebess nāca un jau varēja dzirdēt rūkšanu, tad viņa nolika adīkli un sacīja: «Bērni, mierā, Dieviņš baras,» — un skaitīja pātarus. Tad man nāca lielas bailes.

— Tas tā ir pēc ļoti vecas ticības, kad agrākie cilvēki īstā Dieva vēl nepazina un turēja pērkoņa rūkšanu par Dieva valodu, — vecais krusttēvs skaidroja. — Bet nevar jau nemaz sacīt, ka tur iekšā nebūtu sava daļa taisnības, jo visus trokšņus, kas dabā dzirdami, var saukt savā ziņā par Dieva valodu, kā jūras viļņu rūkšanu, upes straujumu krākšanu, vēju gaudošanu un mežu šņākšanu, tikai ko bīties tur nav un tāpat ari no pērkoņa rūkšanas. Turpretī Dieva laipnība mums redzama visās lietās un visās vietās — gan saules siltumā, auglīga lietus svētibā, druvu kuplumā un pļavu un dārzu ziedu skaistumā, kā arī aug|u bagātībā.

— Tad labi gan, — meitene apstiprināja.

— Nu, un par grēku, — vecais krusttēvs turpināja pratināt. — Vai tu, paveidam, zādzibu varētu darīt ar mierīgu sirdi, vai tev bail nebūtu?

— Būtu gan bail, — bērns atteica.

— Nu tad zini. ka tās bailes ir grēka bailes, un, kur grēka bailes jūtamas, kas tur darāms? — vecais krusttēvs vaicāja.

— Tur nav darāms nekas, — meitene sacīja.

— Labi gan, bet, ar citiem vārdiem sakot, no tiem darbiem jāatraujas un jāsargās, pret kuriem sirdsapziņa cel bailes, un tie tad ir grēku darbi. Vai nu var sacīt, ka grēku nav?

— Nevar vis, — bērns atbildēja.

— Nu, un tad par soda lietu, ka nekāda soda nebūšot Sī mācība laikam tev vislabāk patiktu, ja viņa būtu patiesa, ka var darit, ko grib, dzīvot, kā patīk, bēda par it neko. Vai tā ir? — vecais krusttēvs prašņāja.

— Ir gan, — Katrēns pusnedroši sacīja.

— Nu labi! Tad ņemsim atkal vai to pašu zādzības lietu par piemēru, kas vieglāk saprotama, — tā vecais krusttēvs skaidrošanā gāja tāļāk. — Vai tad tas tiesa, ka zag|lem un citiem noziedzniekiem, un visādiem grēkdariem nav nekāda soda?

— Kad pieķer, tad ir gan, — bērns atbildēja.

— Agrāk vai vēlāk pieķer bezmaz visus ļaundarus un sodu uzliek ikkatram. Un, ja kāds retais patiesi kādā noziegumā paliek nepieķerts, tad tāds nes sodu vienumēr savā sirdī, dzīvodams pastāvīgā bailībā, ka taču ar laiku viņa noziegumam valdība var nākt uz pēdām, tāpēc tādiem bail no ikkatra sveša cilvēka, kas nāk mājā, nerunājot vēl nemaz par to. kas var nākt pēc nāves. Nu, vai tad ir grēk¬dariem drošība pret sodu? — vecais krusttēvs jautāja atkal.

— Nav vis, — nāca atbilde ar nolaistām acīm.

— Nu tad vēl pēdējo šās mācības jautājumu par miroņu augšāmcelšanos vai necelšanos, — vecais krusttēvs vēl uzsāka. — Vai tev patiks tāda nomiršana, kur nav cerības nekad nākt jaunā mūžīgā dzīvībā kā ticīgiem cilvēkiem, bet ka tu nedabūsi nekad redzēt ne tētiņa, ne mam- miņas? Vai tu gribi tādā ticībā dzīvot un mirt, ka cilvēkam nav nemirstamas dvēseles, kā to māca tā tava skolā dzirdētā mācība?

— Nē, — bij īsā atbilde.

— Tu apņemies gan, bet zini, ka tev nāks daudz kārdinājumu, kas gribēs tevi vest neticibā un bezdievībā, kur drošība maza par tavu dvēseles stiprumu. Bet, ja tu noklīdīsi grēku neceļos, tad atminies, ka par tevi raudās viņā saulē tētiņš, mammiņa un nabaga vecais krusttēvs.

Meitene saķēra savām abām rokām vecā krusttēva roku, piespieda savu seju pie tās un šņukstēdama sacīja:

— Mīļais, vecais krusttēv! Es turēšos godīgi, cik vien varēšu.

Šādās sarunās abi šie ]oti draudzīgie, bet arī pavisam nevienādie gājēji bij aizsnieguši jau baznīcas tuvumu. Ne¬vienādi, jā — pilnīgi nevienādi! Vienā pusē agrais dzīves rīts, otrā viņas vēlais vakara nogurums, še dzīves ieskatu tukšums, tur viņu liels bagātums, še piedzīvojumu trūkums, tur to liela pilnība, še raibo un kļūdaino dzīves rēķenu vājais iesākums, tur viņu skaidrais un drošais noslēgums. Un tomēr agrais jaunums ar vēlajo vecumu mfl draudzēties, spēj saprasties, stāvēdami viens vienā, otrs otrā dzives galā. Un, kad abus galus saliec kopā kā gredzenam, kur tie jāsalodē, tad vigi ir vistuvāk viens otram. Tāpat īsās vasaras naktīs pēdējai dziestošai gaismas krēslai stāv vistuvāk pirmās rīta blāzmas sārtums.

Maja ar Idu bij aizsteigušās jau labu gabalu priekšā, laikam rūpēdamās, ka nenokavētos. Sapulcēšanās un sataisīšanās viņām bij zināma zvaniķa mājā, no kurienes parās ejams baznicā, mācītājam vadot. Uz ce|a bij sara¬dies jau labi daudz baznīcēnu — kājnieku, bet arī brau¬cēji jau laida garām. Viss baznīcēnu daudzums sagaidīja dievvārdu sākuma laiku laukā, jaukā rīta gaisā. Vecais krusttēvs atrada vietu, kur piesēsties vēl uz kāda sola, jaunākiem sēdētājiem savirzoties ciešāk kopā, ko tie arī labprāt darīja. Pa brītiņu Katrēns čukstēja vecam krusttēvam ausī, ka gribot aiziet līdz zvaniķa mājai, redzēt, kā meitas taisoties.

— EJ, bet nāc pie laika atpakaļ, ka nenoklīsti. Es tepat būšu, — vecais krusttēvs sacīja, uztaisīdams pipīti.

Meitene ar savām pastaliņām kājās un pabālējušiem mātes lakatiņiem, vienu ap galvu, otru ap pleciem, alz- čāpāja ātri uz zvaniķa māju un pazuda tur iekšā. Bet pa kādu laiciņu nāca tikpat steidzīgi atpakaļ un stāstīja vecam krusttēvam»

— Meitām visām vainagi jau galvās — visi no puķēm vien; mācītājs ar jau Ir klāt. Drīz sāks nākt, redzēsi gan.

Un tiesa bij, ka ilgi nākšanas galdit nevajadzēja. Nāca ar dziedāšanu visa iesvētāmā jaunatne garā rindā ar mācītāju priekšgalā, pa pārām, vaiņagotās meitas pirmās, tad puiši.

— Skaties, skaties, vecais krusttēv, kur Maja iet ar Idu — viena, divas, trīs, četras, piecas — sestā pārā meitu rindai no beigām. — Katrēns skaitīja, ar pirkstu rādot. — Puišu rinda īsāka par meitu rindu.

Sagāja iesvētāmie un pēc tam ārā gaidījušie baznīcēni, to vidū ari vecais krusttēvs ar Katrēnu.

Kad mācītājs sacīja pašlaik no altāra iesvētīšanas runu par tiem Jāņa parādīšanas vārdiem: «Redzi, es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem.» — tad pilnā draudzes klusumā nāca Iekšā Jete visā savā rotu epnumā un ar vēdekli rokā, cēli kā viļņodamās: čir, čir — čir, čir. Pa Majas izvadīšanas laiku viņa vēl bij palikusi guļot. Pēc tam atkal pašā sprediķa vidū viņa izčirkstināja laukā gar altāra priekšu visas draudzes acis, vēdekli pavēcinādama, un tad staigāja gar baznīcas sāniem pīpodama.

Pēc dievvārdiem visa iesvētītā jaunatne, puiši, kā meitas, ar iesvētīšanas apliecībām rokās sapulcējās vieni, kā otri baznicas pagalmā uz atvadīšanos un izšķiršanos. Meitas lipa savstarpigi, it īpaši ap Maju, vairākas viņu lūgdamas pie sevis ciemā. Rādījās gandrīz, ka viņas nebij gaidījušas redzēt Maju apģērba ziņā sev iīdzigu un, tai riti viņu tomēr tādu ieraugot, tim bij drusku tāds kā brinums. un visas par viņu it kā draudzīgi priecājās. Bet Maja pirms šķiršanās sacija visām un ipaši tām, kuras viņu lūdza pie sevis ciemoties, sirsnīgas pateicības un vēl īpašu uzaicinājumu sekosi:

— Mīļās māsas! Nevaru diezgan jums pateikties par jūsu draudzību un laipnību, bet man jau tūliņ šovakar jāiet uz savu dienesta vietu — saimniece viena pati mājā, viņa manis gaida. Bet ticat, mīļās māsas, ka es laimīga līdz sirds dibenam jau no jūsu draudzības un mīlestības apziņas vien. kas man jauki vieglinās visas darbu grūtības. Un jūs jau ar neviena nebūsat nestrādātāja. Jaukās mācības laika atmiņas būs jums ari dārgas un dos darba prieku. Man būtu gan vēl vienas domas prātā ar jums visām reiz satikties pie drīzumā, ja tik jūs ari būtu tādās domās. Par trim nedējām mācītājs nosauca kapsētas svētkus, un man tad drusku vaļīgāka svētdiena. Sapulcēsimies tad pie kapsētas tāpat vaiņagos kā šodien un iesim tādā pašā sakārtojumā pie mācītāja runas vietas kā šodien, un noklausīsimies kapsētas svētku dievvārdos, un tad šķirsimies kā no iesvētīšanas dienas atsvētes. Es domāju, ka saimniece mani tad atlaidis.

Sim priekšlikumam visas meitas uz reizes ļoti piekrita, un daža sasita pat plaukstas. Ari puišu pulkai šis nodoms pirms izšķiršanās tika zināms, un arī viņi vienprātīgi apņēmās piedalīties. Tad tik šķīrās visi un visas cerībā vēl uz priecīgu saredzēšanos.

Ar to pašu dienu visiem trim šiem saviešiem, vecam krusttēvam. Majai un Katrēnam. bij jāizšķiras uz savu pusi kuram. Maja. kā jau sacījusi, aizgāja ap pusvakarn pie saviem saimniekiem, pārģērbusies ikdienišķās drēbes un savu iesvētīšanas apģērbu nesdama rūpīgi nastiņā kidza. Sava iesvētīšanas vainaga viņa negribēja vis nomest vai iznīcināt, bet pakāra to par atmiņu Plīņu klētī pie sienas. Atvadoties ar veco krusttēvu, tas viņai sacīja

— Nu, mīļais bērnsl Nu jau esi uzskatāma puslīdz par pieaugušu un patstāvīgu meitu, ka vari sākt pati būt noteicēja par saviem turpmākiem dzīves soļiem. Un es nešaubos, ka vieglprātīga, aplama un pārsteidzīga tu nebūsi,

— Mīļais, vecais krusttēvi — Maja, sirdi kustināta un viņa roku satvērusi, atsaucās. — Kamēr vien tavas acis

platas, es neuzsākšu dzīvē it nekā uz savu galvu un bez tava vārda; tik neatrauj joprojām man sava dārgā padoma, būdams vienīgais, kas man to joprojām var dot.

— Tici droši, meit, ka to darīšu, kamēr vien spēšu. — To sacījis, viņš paglaudīja klusām Majai galvu. Nomanot Maju pie šķiršanās apraudamies, viņam arī pāra asaras uz brīdi aptumšoja skatienu, bet drīz viņš uzsauca Katrēnam: — Ej pavadi māsu līdz mežam un tad nāc atpakaļ, ka pati arī vari iet savā darba gaitā.

Aizejošai Majai Laķis skatījās pakaļ, cik ilgi vien to varēja saredzēt. Un, kad beidzot viņa nozuda aiz eglēm un Katrēns vien nāca atpakaļ, tad nosēdās sērīgi pagalmā uz malkas bluķa un nogrima, kā rādījās, smagās domās.

Katrēnam ganu vieta bij norunāta labi attāļu uz citu pusi. Laķis negribēja meitenes vienas laist, bet pats viņu turp aizvadīt. Viņš lika viņai pārģērbties un salikt groziņā labāko kārtu drēbju ar jaunām pastaliņām un uzaut vecā-kās, kuras vakar bij salāpījis. Tad vēl lika ieturēt viņai launagu, vēlēja saņemt visu, kas ņemams, ka var staigāt projām. Ejot, protams, daudz vēl tika kodināts un mā¬cīts, kā jādzīvo, kā jāklausa, cik pacietīgi jāgana lopi un ka nav jāaizmirst skolas mācibas, uz ko vecais krusttēvs šad un tad dabūja dzirdēt par atbildi: «Nuka.»

Tikai pavēlu vakarā pārnācis un noguris būdams, Laķis varēja sākt domāt uz savu vajadzību sameklēšanu, lai rītā agri var iet arī pats uz savu darba vietu, kur bij no¬derējies par arāju. Gan nu no vienas puses viņš varēja jus¬ties drusku atvieglināts, pamazinoties ar šo dienu lieliem ādibas pienākumiem, bet tai vietā uz otru pusi sajuta lielas žēlabas un dzīvokļa vientulīgo tukšumu, projām esot abiem mīlamiem meitenīšiem. Lai ari agrāk šie viņa audžu bērni nebij vis vienumēr vairs bijuši mājā un viņš ar tiem pastāvīgi kopā, bet tomēr zināja, ka viņi nav atšķirti, kurpretī nu jāsāk atradināties vairāk un vairāk no tām do¬mām jel pa labai tiesai, lai arī paliek zināms, ka svešums vis tāpēc neiestāsies viņu vidū. Un tomēr garīgās un tikumīgās gādības par viņiem viņš nedomāja atlaist no sevis joprojām, bet paturēt savā ziņā, cik ilgi vien iespējams,

tāpat ari turpināt tiesisko gādību par Plīņu mājas atdabūšanu pilnīgā sastāvā vai pa daļai, ja vēl paliks vispāriga tiesība uz zemes dabūšanu un turēšanu par sevi.

17. Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu

Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu ari tagadējā viņas kalpošanas vietā drīz tika iemīlēta. Ikkatram, kas dzīvoja ar viņu kopā, tā vien izlikās, ka viņa kaut ko cieš un ka tāpēc jārāda viņai līdzjūtība. Pat viņas smaidiem likās spīdot cauri kaut kādas sēras un skumjas, tāpēc ikviens, kas viņu pazina, jutas it kā aicinats rādīt tai labprātību un pēc iespējas darīt prieku. Tie turēja viņu par tādu kā skaistu, bet vārīgu ziedu, kuru var Ievainot ari ikkatra nemīlīga vēja aizskārums, kālab viņa visādi jāsaudzē no sāpīgiem Iespaidiem.

Būdama turklāt čakla, labsirdīga un padevīga, Maja ari no tagadējā saimnieka un saimnieces drīz iemantoja mājas bērna nozīmi. Viņa dzivoja pastāvīgi tuvējās pagātnes nejauši iemantoto dārgo draudzību atmiņās un drīzās nākamās satikšanās cerībās ar visām draudzenēm, sajuzdamās uz vienu, kā uz otru pusi lielā talmlbā, ko jau pati bij paredzējusi, Šķirdamās no viņām baznīcas pagalmā.

Ar ikkatru dienu viņai pieauga jaukās gaidīšanas nemiers, un sevišķi liels tas kļuva, dzīvojot trešo nedēļu. Bet taču viņa vienumēr vēl tā kā baidīdamās un šaubīdamās neuzdrošinājās saimniecei lūgt un minēt par atvaļinājumu trešā svētdienā uz kapsētas svētkiem, nebūdama drošībā, vai tik atlaidis, lai gan pazina viņas laipnību uz sevi. Beidzot taču saņēmās un kādā trešās nedēļas dienvidā Izsacīja viņai savu lūgumu, izteikdama ari viskopigo mācībnieku sapulcēšanās nodomu uz kapsētas svētkiem. Un, kad dzirdēja no saimnieces labprātīgi Izsacīto atļauju, tad, protams, viņas cerību pilnais prieks kļuva drošs un pilnīgs, bez nekāda šaubibas nemiera.

Pēc vakariņām sestdienas vakarā, kad visi darbi padarīti, krēslas laikam tuvojoties. Maja aizgāja pirmo puķu lasīt rītdienas vaiņagam. Kādu dienu, tīrot kurmu cēlumus gar pļavmalām, viņa bij Ievērojusi atta|ākā pļavā cēlus purenus un nu steidzās vispirms pie tiem. Ievērojusi bij ari kāda veca grāvja vietā daudz nenizmirsteļu un šur tur elkšņiem spirgtas vijolītes, kā ari agrākā izcirtumā Īlelem skurmiem krejmenes. No visām viņa plūca savu samēra daļu.

Maja pārgājusi nosēdās klēts priekšā un vakara blāzmā sāka pīt vaiņagu. Salasīto puķu viņai pietika pēc rūpīgas izlasīšanas pāri pusei, tālab pabeigums bij jāizsteidz vēl rītā. Nopīto da|u viņa noglabāja pagrabā, lai nevist, un gāja pati uz dusu.

Svētdienas rītā, pasteigusies izslaukt govis un izvadīt ganus, cik agri vien var, Maja aiztecēja sameklēt vēl vajadzīgās puķes priekš vaiņaga pabeigšanas un tad atkal drīz uz māju atpaka|, lai nopinumu var pasteigt pirms brokastu laika. Brokastis sagatavojusi un galdu nokopusi, viņa steidzās saģērbties uz iešanu, bet kurpju kājās neāva, lai nesaslapinātu rasā; to darīja tik kapsētas tuvumā.

Priekšā Maja atrada jau krietnu skaitu draudzeņu sapulcējušos, lai gan līdz dievvārdu sākšanai bij vēl labi daudz laika. Ak, kas par priekiem, kas par smiekliem, kas par skauslišanos, kas par mutēšanosl Visas reizē stāsta, visas reizē smejas, un neviena nezina, kam, — jūt tikai to, ka jāsmejas, kas apzimē tā brīža laimibu. Ikkatra grib stāstīt, ko piedzīvojusi, kas gadījies, ko kura darījusi, bet daudzām uz reizes stāstot, neviena nedabūja nekā saklausīties un iegaumēt. Sāk ikkatra visgaligi saposties un sataisīties. Daža arī vēl tikko še aun kājas. Savstarpēji cita citai palīdz glīti un cēli uzstādīt vaiņagus un dažām, kur vajadzīgs, pieglaudīt ari matus. Nāca pa vienai arī vēl klāt, un tad atkal Jauni prieki, jauni smiekli, daudz jauna, ko stāstīt, daudz ko priekā aizrauties un ko palīdzēt pie sataisīšanās. Saradās labs pulciņš ari puišu, bet ne gluži visi. Bez dažiem citiem iztrūka arī Augura Antona. Arī no meitām dažu reto iztrūka, tāpēc tām, kas bij palikušas nepārās, vajadzēja sastādīties jaunās parās. Bet šie iztrūkumi tomēr bij tik mazi, ka palika nenomanāmi. Vienprātīgi visi nosprieda iet pie laika kapsētā iekšā, lai varot vieglāk vēl piek|ūt pie mācītāja runas stāvekļa, kamēr neesot saspiedies tik daudz |aužu apkārt. Sastājās visas pārās, cik spējams, pēc tās pašas kārtas, kā gājušas iesvētīšanas dienā, un sāka virzīties kapsētā iekšā, kur bij ejams labi tā|u līdz viņas vidum. Puiši gāja arī savā kārtā.

Bet ejot sāka nomanāms tikt kaut kas savāds. Parādījās šur tur starp kokiem, krūmiem un kapu pieminekļiem svešādi, derdzīgi cilvēki, kuri, kā skaidri rādījās, centās aizskart vārdiem un apsmiekliem iekšā ejošo jaunatni.

— Kā man no viņiem bail! — Maja sacija savai līdzgājējai. Ruķīšu Idai.

— Kas par tādiem neliešiem ko bēdāt— Ida atteica,

— lai viņi ākstās. Mēs būsim driz savā vietā — lielas laužu pulkas vidū.

Redzot nākam šo svētku bērnu rindu, ko pazina jau no iesvētīšanas dienas, sapulcējusies draudze pašķīrās un deva tai ceļu iziet līdz pašai appušķotai mācītāja runas vietai, kur sastājās ap to loka veidā un gaidīja mācītāju nākam. Arī citas meitas bij nomanījušas Tos savādos ņirgātājos un tagad par tiem sačukstējās. To pašu darīja, cik varēja noprast, arī puiši savā starpā. Pat gandriz visas draudzes vidū bij nomanāms tāds kā uztrauktibas gars.

Beidzot nāca no otras puses mācītājs ar dažiem baznī¬cas aizbildņiem un baznīcas priekšnieku, un iesākās dievvārdi. Rādījās taisni, ka mācītājs pirmā brīdī izbrīnījās par bijušo mācības bērnu ierašanos gandrīz pilnā sastāvi. Tad šis izbrīnojums pārgāja iepriecinājumā, pārliecinoties, ka tas nevar vis būt noticis netīši, nejauši, bet, protams, ar īpašu nodomu, ar vienprātīgu sarunāšanos, kura sajūta viņu kā runātāju sevišķi garā pacilāja, redzot savā priekšā šo skaisto jaunatnes pulku, kuru, kā citus visus priekšējos, bij dziļi un sirsnīgi pa mācības laiku iemīlējis. Viņš sacīja ar lielu sajūsminu dziji pārdomātu sprediķi par šiem vārdiem, miesai nīcība, dvēselei dzīvība.

Sprediķis bij patlaban pabeigts, un nāktos dzirdēt kādus ziņojumus draudzei, kad sāka atskanēt citā pusē svešāda dziesma un, paskatoties uz to pusi, ieraudzīja nākam savādu Jaužu rindu, vīriešu un sieviešu, ar karogu priekšgalā. Mācītājs, paredzēdams dievvārdu nobeigšanas traucējumu, noskaitīja tik svēto lūgumu un pasludināja draudzei labāk tūliņ izklīst nekā gaidīt svešos traucētājus pienākam, kas arī drīz notika. Pats viņš novilka savu amata apģērbu un gāja arī projām. Bet attālākā vietā norībēja kaut kur pāra šāvienu un atskanēja kliedzieni: — Zaldāti klāt, zaldāti priekšā! — Nācēju rinda no tiem kliedzieniem satrūkās un metās pilnā izjukumā bēgt, lecot pār kapsētas valni ar izbaiju kliedzieniem grāvī iekšā. Pārrauta tika vienīgi svētku dievvārdu nobeigšana, un traucētāji nepa¬nāca arī nekā cita kā izbailes un bēgšanu. Kapsēta pēc tam drīz palika tukša. Arī jaunās meitas izbēga juku jukām, tomēr ārpusē savā pirmajā vietā gan viņas atkal snstājās uz vaiņagu noņemšanu un savstarpēju atvadīša¬nos, lai gan iztrūkušās viņas bij ļoti. Daža izsaucās

— Cik man bail!

Cita atkal:

— Kaut jau varētu mājā būt

Dažas mēģināja savienoties vairākas kopā, lai arī vienai otrai jāņem drusku līkums. Tad Lūra Maja sacīja:

— Mīļās māsas! Es jau nu tā vaininiece biju, ka domas Izteicu par šās dienas nākšanu šurp.

Bet vairākas balsis atsaucās;

— Tas bij labi!

— Tas citādi bij jauki!

— Tur tavas vainas nekādas.

— Paldies, miļās māsas, ka manis nevainojat, — Maja runāja atkal. — Man prāts gan mierīgāks, kad jūs paturat uz mani labu prātu, bet mana sirds bai|u pilna nevis tik daudz par šās dienas mājā tikšanu, kā par nākamiem lai¬kiem šās Iesākušās cenšanās dēj pēc mantas vienlīdzības un zemes viskopibas, kas var atnest daudz nelaimes un briesmu. Sis pats šās dienas traucējums arī uz šo aizrāda, kas nav vis bez kādas lielākas nozīmes. Jūs, mijās māsas, esat visas laikam vairāk vai mazāk saviešu vidū, bet man jāstāv vienai pašai, lai gan pie labiem, tomēr pie svešiem cilvēkiem. Māsa man vēl maza un muļķīga, bet dzīvo ari tāļu tāpat pie liekiem, un par viņu arī man bēda. Saprātīgais un mīļi gādigais, vecais krusttēvs ari tālu, un man jāstāv vienai pašai paredzamo briesmu laiku varā. Man it īpaši par to vien ir bail, ka tās Pliņu mājas dabūšanas dē| (pēc kuras es nemaz nekāroju un gribētu va|ā tikt, bet nespēju pār mani var nākt kāds ļaunums. Ja nu jūs, mijās māsas, taī ziņā turpmāk iepriekš ko manitu un lūkotu mani glābt, vismaz man zināmu darīt, tad vārdos es nevaru izsacīt, cik pateicīga es jums par to visu mūžu būtu.

Visas balsis atsaucās, apsolīdamās to vērot, ja vien ko manīšot. — Mīļās māsas! — Maja iepriecināta atsaucās. — To no jums dzirdēdama, es vismaz tik tāļu ar apmierinātu sirdi šoreiz šķirties varu, ka draudzīgas, labsirdīgas un līdzjūtīgas jūs man paliekat, un tā ir priekš manis visai augsta manta.

Nu iesākās atvadīšanās ar skaustīšanos un mutēšanos, kas Majai sevišķi sirsnīgi notika ar jo tuvu stāvošām jaunām draudzenēm — Briņu Vilmu, Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu. Ar šo pēdējo no viņām arī Majai nebij vis vairs ejams jel pa pusei vienu ceļu kā agrāk, bet pa iesākumam iznāca gan vēl palikt kopā ar dažām citām draudzenēm, tik uz beigām — vienai pašai.

Tad nu vispēdigi izšķiršanās. Vēl pa gabaliņu atskan ardievu saucieni, vēl attāļāk noplivinājās baltie lakatiņi, un tad — kas vienviet — vienviet, kas pa sevi — par sevi.

OTRA DAĻA

1. Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās

Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās, un baznīcēni, laukā iedami, atrada durvju priekšā lielu baru cilvēku ar karogu priekšgalā. No turienes bij dzirda¬mas izsmiekla piezīmes par baznīcu un baznīcēniem, ka nu nākot laukā svētā gara pilni. Karogu savās rokās turēja Plīņu Jete, atspiedusi kātu uz zemes. Vienā pusē viņai stāvēja Augura Antons, otrā kāds svešs augstākas skolas māceklis, pazīstams par tādu pie viņa cepures. Augura Antonam nebij vis vairs galvā viņa pazīstamā sadurstītā studentiskā cepurīte, bet platmale aplutušām malām. Abi šie jaunekli bij uzskatāmi, kā rādījās, karoga nesējai par palīgiem un goda pavadoņiem. Izejošiem baznīcēniem no ara puses skanēja arī uzaicinājumi, lai pakavējoties, jo būšot liels gājiens ar mācītāju pie karoga nešanas, kur vajagot visiem piedalīties. Daudzi arī palika nomaļus stāvot, it kā gribēdami nolūkot, kas notiks.

Viens no pēdējiem ārā nācējiem baznīcēniem bij vecais Laķis. Tas paņēma ārpusē savu ieejot nolikto spieķīti un gāja projām, daudz neskatīdamies nedz barā, nedz viņa karogā. Iešana viņam iznāca tuvu gar Jeti, kur tad viņa zobgalīgi viņam vaicāja:

— Nu, ko nu Dievs dara debesīs?

— Viņš taisa visbriesmīgāko elli priekš zaimotājiem un pārgudriem vaicātājiem, — Laķis atbildēja, nepaskatīdamies uz viņu.

— Bet nedabūs neviena iekšā, — Jete atzobojās.

— Kad tik netiek drīz pārāk pilna, ~ Laķis vēl atteica neapstādamies.

Jete mēģināja nolikt gan Laķl izsmiekla stāvoklī par viņa izteicieniem, bet krietni tas viņai vis neizdevās un daudz piekrišanas smieklu vis arī neatskanēja.

Kad baznīcēni bij iznākuši, tad no bara kāds ievērojamāks dalībnieks sacīja tam svešam augstākas skolas māceklim, ka esot laiks iet iekšā, un uzaicinātais jauneklis Iegāja baznīcā, bet bars palika gaidot un savstarpēji runājot.

Iegājis pie mācītāja, svešais jauneklis gan padeva viņam labdienu, bet rādījās šauboties, vai cepuri ņemt nost vai nē; beidzot taču gari to noņēma un sāka runāt:

— Tautas vārdā es jūs uzaicinu nākt par karoga nesēju pie brīvības varoņu kapiem un būt par viņu godinātāju ar runu.

— Tautas vārdā? — mācītājs domīgi atkārtoja, sakravādams savas grāmatas pēc tam, kad amata apģērbu bij jau nolicis somā. — Hm! Kas tautas vārdā var uzaicināt, tam vajaga brīnumlielas pilnvaras, kāda lidz šim nav dzirdēta. Kur jums viņa izdota?

— Šepat pie baznīcas, — jauneklis atbildēja.

— Vai tad še pie baznīcas var kopā būt visa tauta? — mācitājs taujāja lēnprātīgi, bet ar nopietnu pašapziņu.

— Visa gan nē, bet kāda da|a, — jauneklis atbildēja, acis drusku nolaidis un savu cepuri rokās ritinādams.

— Nu tad jums būtu bijis jārunā kādas daļas vārdā, — tā mācitājs tālāk. — Bet tauta sevis šķirstīt nejauj: vai visa kopā, vai nemaz.

— Taču pie tautas tiesiba piederēt visiem, — jauneklis mēģināja aizstāvēties.

— Piederēt pieder pie meža ari pat ikkatrs atsevišķs koks, paveidam, vai koku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs, — mācitājs raudzīja skaidrot. — Pieder pie koka arī ikviens zars un zariņš, bet tāpēc neviens no tiem nav pats koks. Tāpat tas, ko jūs šoreiz saucat par tautu, cik saprotu, nav nekas cits kā priekš šā brīža sapulcējies laužu bars. Jūs, jaunekli, cik man rādās īpaši no jūsu cepures, esat kādas augstākas skolas audzēknis, tad gan jums šādos gadījumos nāktos ļaudīm paskaidrot, lai nelieto aplam tāda augsta un cienīga nosaukuma, kas pieder kopā visiem, kuri sajūtas turoties vienkop pie kaut kuras vienas valodas.

Bet nu man jāgriežas ar taujājumiem jūsu uzaicinājuma lietā. Jūs aicināl mani iet jūsu baram par karoga nesēju. Bet vai tad nešanas ziņā jums tāds nespēks, kur taču esat lielum lielais skaits zaļokšņu ļaužu?

— Jūs tiekat aicināti nevis pašas nešanas spēka vajadzības dēļ, jo spēka pielicēju būs diezgan, kad tik jūs pieliekat savu roku, — jauneklis atbildēja.

— Kādēļ tad īpaši vajadzīga mana rokas pielikšana? — mācītājs taujāja tāļāk.

— Cienības dēļ.

— Vai jūs domājat, ka tas bars ir manis cienītājs? — mācītājs vaicāja. — Es drīzāk domāju, ka viņš ir manis nievātājs un nicinātājs ar visu manu amata kārtu.

— Bet pie jums jau joprojām turas liels skaits cilvēku jūsu draudzē, — jauneklis aizrādīja, — un laika gars prasa, ka visiem jāsavienojas un jāturas kopā.

— Ak tad jūs vēlaties, lai es stājos kādai iekšējai politiskai strāvai par dalībnieku pievedēju un eju pats ari priekšā? — mācītājs sāka rādīt, ka saprot vajadzību. — Tur jāsaka, ka tas man nedz iespējams, nedz pieņemams Es esmu evaņģēlija jeb svētīgas miera mācības sludinātājs, bet iekšējas politiskas strāvas perina niknu ienaidību pašu starpā. Tāpēc man šis karoga nešanas uzaicinājums nav pieņemams, jo zinu, ka citiem citādas domas un uz samierinājumu nav pat ne ko domāt. Cita lieta, ja tēvu zemei nāk briesmas no ārēju ienaidnieku uzmākšanās; tad gan man arī jāmudina uz aizsardzību.

— Bet, ja jūs atteicaties, tad tiksat spiesti uz to ar varu, — jauneklis tā kā pusnedroši izsacīja.

— Ar varu? — mācītājs kā jautādams atkārtoja. — Un tad varas lietošana arī jūsu baram par rakstura īpašību, lai gan līdz šim vispāri ir dzirdēts pēc brīvības prasām un brīvību solām; bet taču varmācība paliek pašiem mājā, kad lepojas ar viņas nogāšanu.

— Tas tik ilgi vien, kamēr vēl jaunā kārtība ievedama, — jauneklis lūkoja šo lietu aizbildināt. — Vēlāk, kad valdīs visur taisnība un vienlīdzība, tad tas nebūs vajadzīgs.

— Tāda taisnība un tāda vienlīdzība nekad nevaldīs, ar ko visi paliks mierā, — mācītājs atteica, vēl šo to piezīmēdams savā rokas grāmatā. — Neviena valsts nav bijusi un nebūs arī bez saviem pretiniekiem. To var zināt jau no tā vien. ka ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai arī vēl neviens nav redzams, kas būs lie¬kams iekšā.

Jauneklis, acis nolaidis un cepuri vienmēr grozīdams, nesaprata, ko atbildēt. Pa brītiņu mācītājs runāja tālāk:

— Un vai jūs domājat visu ar varmācību panākt, ko gribat? Jums kā skolotam jauneklim gan nakas zināt, ka varmācība pagātnē gan miljonu miljoniem cilvēkus visbriesmīgāk nogalinājusi, domu brīvību nīdēdama, bet nav spējusi viņas izdeldēt. Par savu pārliecību gan asiņu liecinieki, gan varmācības necietēji ir gājuši droši nāvē, ciezdami visbriesmīgākās mokas, un varmācība ar saviem asinamiem moku rikiem, ar uguns sārtiem un smagiem bendu cirvjiem palikusi kaunā stāvot. Tas pats būs ari ar šo laiku varmācībām. kad viņu laiks pabeigsies. To jau es zinu gan, ka tagad tādiem ļaužu bariem pilna vaļa darit, ko un kā grib, jo vara ir viņu rokās un aizsardzības no likuma puses nevienam nekādas.

— Likuma vietā ir likta sirdsapziņa pie visām tiesāšanām. — jauneklis aizrādīja, droši domādams, ka vismaz še mācītājam nebūs nekā. ko iebilst; bet viņš tomēr runāja tam pretī, sacīdams:

— Apziņa nevar vis izpildīt likuma vietas, jo tā nav nevienam iedzimusi, bet visiem tik ieaudzināta un tāpēc ari gandrīz ikkatram savāda jeb citāda. Tā slepkavam viņa apziņa atļauj slepkavot, laupītājam — laupīt, zaglim — zagt, viltotājam — viltot, blēdim — blēdīt. Tādēļ apziņas tiesu spriedumi iznāks tikai tādi. kāda apziņa kuru reizi bijusi tiesnešiem, bet nevis pēc taisnības, jo slepkava aizbildinās slepkavību, laupītājs — laupīšanu, zaglis — zādzības, viltnieks — viltības un tikai goda vīrs — taisnību, ja tāds pavisam tiek šādās tiesās par spriedēju. Bez tam apziņa ir dažāda ari pēc ticību šķirām: sava kristītiem, bet arī ne bez dažādībām, sava muhamedāņiem, sava ebrejiem, ikkuriem pēc ticības mācību savādumiem. Turpretī tikai rakstīts likums paliek visiem vienāds un negrozāms. Vismaz dzirdēt jau gan laikam dabūsim, kāda apziņa jūsu baram būs, īpaši jau tad, kad nāks tuvumā pašlabuma, radniecību un draudzību lietas. Tur tad apziņa pagrozīsies arvienu pēc vajadzības. Viņas nokrāsa var pamainīta tikt pēe patikas.

Mācītājs drusku padomāja un tad runāja vēl kā pabeigdams:

— Pēdīgi par jūsu otro vēlējumos, lai es ietu pie kritušo brīvības varoņu kapiem viņus godināt, man jāsaka sekošais. Pie agrākiem kapiem, lai viņu dusētāji bijuši kādi būdami, es varu turēt tilcai dvēseles aizlūgumu, nepiejaucot nekā no politikas. Ja jūs esat tā ar mieru, tad neliedzos iet, bet par sevi, ne apakl jūsu karoga. Tik tad nu jāvaicā atkal tas pats. kas pirmāk: vai tad jūsu pašu pulkā runā¬tāju trūkst, kad jāmeklē manis, kam par viņu nopelniem nav gandrīz nekas zināms?

— Tas tāpat kā pie karoga, — jauneklis deva atbildi. — Kad jūs iesat, tad ies daudzi citi arī līdz no draudzes un vienprātība augs.

— Ja tas arī tā varētu būt, kā jūs sakāt, ka jūsu bars caur to varētu pieaugt, tad man uz to jāatbild, ka es ne¬varu iet par politisku partiju veicinātāju ar sava amata iespēju, jo tādas partijas ir savā starpā naidīgas; man turpretī jāstāv pāri par visām partijām un strāvām un jācenšas audzēt viņas visas kristīgas mīlestības garā.

Ar to mācītājs pabeidza šo sarunu un, savu somu baznīcas apkalpotājam sniegdams, sacīja:

— Citām reizēm es šo gan pats nesu lidza, bet nezinu, vai un kā mani laidīs cauri, tāpēc lat paliek pie jums. Tur Iekšā ir saraksti par šās dienas un pagājušās nedējas darbību, kā arī vēl citas vajadzīgas piezīmes. Ja es netieku vairs pie šicsi darbiem laists un notiek ar mani kas zin kā, tad to visu atdodat savā laikā manam pēcnācējam.

Tad, no apkalpotāja atvadījies, mēteli uzvilcis un spieķi paņēmis, mācītājs sacīja svešam jauneklimi

— Iesim tad nu pie jūsu bara! — un ar to abi Izgāja.

Uz baznīcas trepēm mācītājs apstājās un drusku aplaida acis apkārt. Jete ar Antonu, ieraugot viņu un atceroties savas iesvētīšanas, laikam drusku kautrējās karogu savas rokās turēt un mācītājam sniegt uz nešanu, tāpēc atdeva to kādam svešam vīrietim. Tas pienesa karogu mācītājam un sacīja:

— še, ņemat! Tad varēsim iet.

— Es jau paskaidroju jūsu iesūtītam uzaicinātājam, ka šā darba nevaru pieņemt, — mācītājs mierīgi atbildēja.

— Kāpēc nevarat? — karoga sniedzējs vaicāja, turēdams to savās rokās, atspiežot kātu uz zemes.

— To esmu stāstījis, kā jau sacīju, jūsu iesūtītam uzaicinātājam,— mācītājs joprojām lēnprātīgi atteica. — Pavaicājat viņam, jo otrreiz un vēl še pulkā skaidrot neuzņemos.

Mācītāja atteikšanās drīz nāca baram vispāri zināma, un sakarā ar to atskanēja dažādi draudīgi saucieni

— Spiegs, spiegs!

— Nodevējs, nodevējs!

— Atkritējs no tautas!

— Muižnieku draugs!

— Nost ar to!

— Arestēt, arestēt!

— Kad neņem pretī ar labu, tad karogs jāaizsprauž aiz apkakles.

— Ja negrib nākt labprāt, tad jāvelk vilciņ, lai ce]ā pančkas vai dubli.

Pa visu šo vainošanas un draudu laiku mācītājs stāvēja uz baznīcas trepēm itin mierīgs, ne vārda nesacīdams. Un, lai gan tie draudi bij bargi, taču aiztikt viņam neviens gan neaiztika. Tad pienāca pie viņa Tuluks ar šauteni plecos un Remps tāds pats aiz viņa. Tuluks, paberzējis labās puses vaigu bārdu, uzsāka runāt:

— Cienīgs mācītāš! Jūs negribat kļausit, ko tauta no jums vēlas, bet taču jums no rakstim zināms, ka tautas balss ir Dieva baiss, kurai neklausīt nedrīkst, lei.

Mācītājs, acumirkli mierīgi padomājis, runāja par atbildi:

— Sis ir sakāms vārds un nav atrodams vis arī svētos rakstos. Bet, ar sakāmiem vārdiem pušķojoties, vajaga daudz prātīgas apdomības, jo tie nedz visi ikkatrā lietā pielīdzināmi, nedz viņi visi arī patiesīgi. Tā tad arī šaī gadījienā, ja jūs gribat dēvēt šo pulku lielā nozīmē par tautu un viņas balsi par Dieva balsi, tad tāda pati «tautas balss» bij arī tā, kas sauca: «Sit viņu krustā!» Turpretī no tās pašas tautas nāca vīrs līdz ar citiem, kas lielākā mīlestībā noņēma viņu no krusta, ietina spodrā audeklā un noguldīja pat savā kapā, ko bij izcirtis klinti. Se nu redzat visskaidrāko mācību, ko nozīmē tauta un kā viņa jāsaprot, un ko var nozīmēt kaut kuru reizi šāda vai tāda bara balss.

— Redzi nu, Mārc, brāl, kā aizbāž tev muti tas kam raksti zināmi kā uz delnas! Man jau baile vie bij, ka iesāki. Ko nu atbildēsi? — Remps, Tulukam pielīdis, čukstēja.

— Ko tu, Andž, te māžojies! —- Tuluks viņam uzsauca un tad, negribēdams jel Rempa priekšā palikt par rakstu nepratēju, lūkoja aizstāvēties, sacīdams

— Tam jau visam pēc rakstim tā bij notikt, jo pestītāš citādi nedabūtu par mūsu grēkiem ciest, lei.

— Ja tā gribētum skaidrot, tad aizbildināms varētu būt pat Jūdasa nodevības noziegums ari, — mācītājs atbildēja savā lēnprātības garā. — Bet jums tad nāktos zināt ari šo vārdu: «Apgrēcībai gan pasaulē jānāk, bet vai tam, caur ko apgrēcība nāk!

— Nu jau iepiņķējies, Marc, brāl, vēl dziļāk. Labāk met nu mieru ar skaidrojumiem; kā ir, tai paliek, — Remps atkal līda no muguras puses klāt čukstēdams.

— Kaut jel tu, Andž, nepļurkšķētu pa vidu! — Tuluks jo sirdīgi Rempam uzsauca, atpakaļ pagriezdamies, — Pats jau no rakstim, lei, nezini vairāk kā neredzīgs no gaismas.

— Ko nu, Marc, brāl, par nezināšanu! — Remps lepni atsaucās. — As zinu vēl arī to bausli: «Tev būs to svētu dienu svētīt.» Manis dēļ lai pataisa par svētdienām kač visas dienas — nevienā nelikšu ne pirksta pie darba. Tik pātiesīgi as pildu rakstus. As lieku vie puikām meklēt pa kālenderēm visādas pārsvētas un visas viņas svētu, lai vai Bētuļa, Vai Miķeļa, Toma vai Jākaupa diena. As aizsēju vie no paša rīta turpat, kur āsat citi druki.— Lielies vien nu vēl ar savu slikumu, — Tuluks īgni atcirta. — Visim sliņķim jau par kungu ceļams esi. -

— Ko nu, Mārc, brāl, lepojies! — Remps draudzīgi viņam uzsauca. — Tevis paša arī tur nekad nav trūcis. Un vēl nupat āizpārītu arī svētīsam ceturtos svētkus, pat vēl piektos un vairāk, kā šodien iesākuši pie pirmiem.

— Kad jau ar vilkim kopā esi, tad jākauc viņim līdza, lei, kad arī pats negribi, piederēdams pie goda virim, Tuluks runāja joprojām ar savu lepnumu, vienā vai otrā pusē vaigu bārdu paburzīdams. «

~ Navāri jau, Mārc, brāl,izgrozīties! Remps piemīlīgi viņam atgādināja. — Tu jau tāpat neesi vis nedz meklējams, nedz aicināms. Dažreiz atrodies vie jau visiem priekšā.

Kaut tu, Andž, labāk ar tādim melim paliktu pie malas un neplukšķētu, — Tuluks viņu ar nepatiku aprāja un taisījās atkāpties.

Bet pašreiz Linums pakāpās pāra pakāpņus uz baznīcas trepēm pēc tam, kad iepriekš bij parunājies ar Vernuli. Viņš uzsāka runāt:

— Jūs ar citiem jūsu domu biedriem gribat celt jaunu valsti ar jaunu valdību uz labākiem likumiem ua teicamāku iekārta. To jau tad varētu slavēt vien, ja tas izrādītos par patiesību. Bet man un ikkatram apdomīgam cilvēkam jāšaubās, vai šāds varmācības un patvarības gars, kāds tagad še parādās, būs jūsu valsts uzturētājs un jūsu valdības stiprinātājs? No jums un citiem jūsu domu biedriem dzirdām bieži vien daudzinam brīvību un taisnību, bet Še neparādās nedz brīvība, nedz taisnība, kad Јūs gribat spriest sev ar varu karoga nesēju. Cik ilgi jūs spēsat valdīt ar varas darbiem? Neviena valsts nav varējusi pastāvēt, kura ar varmācību un briesmu draudiem gribējusi valdīt. Jūs, cik noprotams, gribat rīkot šobrīd savu gājienu ar to nolūku, lai piedabūtu labi daudz labprātīgu līdzgājēju no šās dienas baznīcēniem, bet mācītāju gribat spiest ar varu pie līdziešanas un karoga nešanas. Ja nu to darīsat, vai tad varat gaidīt, ka jel viens no tiem jums piebiedrosies? Turpretī visi ar bailēm dosies projām. Ja jūs nepratīsat rīkot savu gājienu un visas citas darbības tādā garā, ka arī citādi domājoši cilvēki jums var piebiedroties, tad šaī ceļā panāksat tik atbaidību pie visiem. Man jāsaka pat par sevi, ka labprātīgas rīcības gadījumā arī es ietu jums-līdza jel paklausīties, kas tiks runāts, bet, ja tiek strādāts tādiem varas līdzekļiem, tad nesajūtu vismaz nekādas labpatikas uz to,

— Nu valns nūron, vui tis karaugs tik bazgola smogs iraid, kad par viņa aizanešanu jostreidas? — Stērģenieks no pulkas iesaucās. — Dūdīt viņu tik mun as aizaneseišu vui leidz Pītarbargai. Azarmuižeiņa jou mun bous tā kā tā.

Atskanēja daži smiekli.

- Velns, velns, sātans! Vai tev tā Ezermuižiņa vien ir, ko grauzt, kā bada vilkam kauls? Nē, nē — labāk nekā, labāk nekā! — sauciens atskanēja no attāļākas vietas.

— Klausieties, ļaudis! Tī iraid lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi uzsauca. — Tī jau tī poti Steņģene vin bous. Aizaīšu uz Rodvišku bozneicu, oizamoksašu rubli loi nūsoucina, ka golva opsagriežas ūtrodi.

— Ja nu tev vēl tas rublis pavisam būtu, bet kā ta iespētu aiznest viņu līdz Radviškiem? — kāds zobgals vaicāja no pulka.

— Loi valns par stender, bat tod nadzeršu, — Stērģenieks droši atteica.

— Ar tevi varētu noderēt uz nezin cik» ka tu rubļa līdz Radviškiem neaiznestu, — kāds cits piebilda. — Pat trijatā ar Tuluku un Rempi arī nē.

— Tad Jo mazāk cerības, =— kāds trešais piezīmēja.

— Gan as zinošu, kā jodara: aizastellēšu po teļgrāpi,— Stērģenieks pašapzinīgi nobeidza.

Vernulis pakāpās drusku uz baznīcas trepēm un uzsauca baram

— Karogu lai nes tie paši, kas viņu nesa pirmāk, un ļaujat mācītājam mierīgi ceļu. Tagad iesim.

Lai gan Vernulis stāvēja augsts cienībā pie šāda bara |audīm vispāri un lai gan še vietējībā viņš bij vienīgais,

kurš spēja uzstāties tiem kā vadītājs, tomēr prāti uz varmācību bij tik tāļu jau iekustinājušies, ka viņa vārdiem sāka pietrūkt jau spēka novērst nekārtības un varas darbus, jo atskanēja nepaklausības saucieni joprojām. Viņš apgriezās turpat pie pāra pakāpņus vien augstāk stāvošā mācītāja un deva tam pusklusām padomu labāk apgriezties atpakaļ, iet baznīcai cauri un pā otrām durvīm projām.

Bet mācītājs atbildēja, ka tādā ceļā nevarot būt sasniedzama nekāda glābšana.

. Ja jūs še sava bara nevarat atturēt no varmācības,— viņš sacīja Vernulim, — kas tad atturēs un valdīs viņu tur tāļāk, kad dzīsies man pakaļ un nāks arī mājā pie manis ar briesmu draudiem un darbiem?.,

Vernulis drusku padomāja un tad griezās pie bara mazliet garākos vārdos, uzaicinādams uz miera prātu, bet nelīdzēja nekā, jo bars sāka pulgot jau arī viņu pašu:

— Divkosīgs nodevējs!

-— Mācītāja apvārdots atkritējs no tautas!

— Mēs tev neuzticam, tu bagātnieku draugs! -

- Es neesmu ne nodevējs, ne atkritējs no tautas, ne bagātnieku draugs, bet palieku uzticīgs bezmantiešu kārtai, tikai neļauju ķerties pie patvarības darbiem, — Vernulis mierināja. — Ļaujat tik mācītājam iet viņa ceļu, un iesim mēs savu.

Ienaida prāts negribēja vis vēl rimties, bet tad runāja arī kāds cits no gaišprātīgākiem bara dalībniekiem, skubinādams uz miera pusi; un arī par mācītāja neaizskaramību; tad sāka iestāties arī daži no baznīcēniem, īpaši tādi krietnākie vīri, kam draudzē cienība, kā Virgu Joniņš, Antuļu Paurs, Bolēnu Vilnis un vēl daži citi. Tad tik pēdīgi nemiers aprima, baram aizejot savu nodomāto ceļu. Antuļu Paurs uzaicināja mācītāju sēsties uz viņa garajiem ratiem, ka aizvestu viņu mājā, kas arī tā notika.

2. Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību

Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību. Nebij pat zināms, kur atrodas šās varas augstāka vieta un kas viņas nesēji, bet visur un visi bijās no tās. Nebij tiesības un vietas par neko žēloties nedrīkstēja ne mazākā ziņā nebūt ar kaut ko nemierā, jo tad tad nāca tūliņ apcietinājumi un pēc tam drīz nogalinājumi pie soda tiesas.

Nebij vairs izpildu komitejas, bet pavēlniecība ar pavēlnieku Augura Antonu priekšgalā, paliekot no agrākiem', vienīgi vēl Plīņu Jetei par sekretērieti, bet Vernulis bij pārcelts uz augstāku valdības iestādi. Sarīkoja gan ari dažas jaunas vēlēšanas, bet balsu tiesības nedeva citiem kā tikai bezmantiešiem. Ievēlēti gan tika iz tādiem daži darītāji, bet tiem taču nebij nekādas balsu tiesības nekādās lietās kā tikai klausīšana, ko pavēl tie locekļi, kas saucās par partijas biedriem.

Uztura vielas, īpaši labību un miltus vai putraimus, saimniekiem visur visus patvarīgi noņēma, atstājot tik pa mazumiņam pašiem. Slēpēji bij apdraudēti ar nāvi. Nepalika tiesības nevienam uz nekādu mantu, bet, ja kas vēl atlikās, tad to vajadzēja uzskatīt tikai tā kā pagaidām glabāšanā palikušu īpašumu. Saimniekiem noņemtās uztura vielas dalīja par brīvu bezmantiešiem, kuri Jīdz tam bij uzturējušies patstāvīgi, bet nu nevēroja vairs nekā cita kā ar tukšām kulēm padusēs lānot tik ap pavēlniecības namu, meklējot dabūt visu par velti, nedarot vairs nekā cita. Tiesības uz nekustamiem īpašumiem visas atņēma un īpašniekiem atstāja pagaidu tiesību tik uz vienu gadu turēt vēl savas mājas nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Nami pilsētās arī tika atņemti. .

Saimnieku kārtai un viņu piederīgiem nebij gandrīz nekādu tiesību pat vai pret noslepkavošanu. Par cilvēkiem uzskatīja vienīgi bezmantiešus; un jo lielāki tukšinieki tie jo milzīgāki palaidņi, noziedznieki un sliņķi, jo pilntiesīgāki valsts locekļi. Sī bezmantiešu valstība, dalīdama tiem tādiem labību, miltus tin putraimus, ko atņēmuši saimniekiem, bij visādā ziņā nospiesto un iztukšoto saimnieku rīkotāja un dzinēja dažādās šķūtēs un citos grūtos kalpojumos, gaidīdama ar ļaunigu prieku, cik ilgi spēšot izturēt.

Saimniekiem noņemto uztura vielu krājums nespēja kalpot visai ilgi bezdarbīgo bezmantiešu vajadzībām, tāpēc bij jāsāk gudrot, kur ņems visu to ari turpmāk. Pagaidām cita nevarēja saprātot kā vien sākt domāt par paslēptavām, kurā ziņā aizdomas griezās stipri uz turīgākiem un reibinošu vielu nemīlētājiem saimniekiem, apskaužot tādus naidības pilnām sirdīm. Apskaudība rādījās, visvairāk sajūtama tiem pašiem trim, kā Virgu Joniņam, Antuļu Pauram un Bolēnu Vilnim, lai gan tie tikai caur savu krietnību un uzticību bij cēlušies par iztikušiem saimniekiem; bet arī rādījās, ka viņi vai taisni tāpēc tika no bezmantiešiem ar apskaudību neieredzēti, ka senāk bijuši pilnīgi mazturīgu vecāku bērni un nu tādi — vai pārāk par visiem. Par šiem un par dažiem citiem līdzīgiem bij dzirdamas dpmas ka viņiem vajagot būt daudz paslēptas visādas labības, kuras jāmeklē rokā. Tika izkaldināti gari dzelzs iesmi, ar kuriem durstot meklēt nosleptuvēs pa salmu un siena blāķiem gubeņos, šķūņos un pa ēku, augšām. Ar tiem pašiem rīkiem meklēja arī paslēptu drēbju uņ audeklu. Ja tik šaī ceļā ko atrada, tad to ne vien paņēma, bet uzlika slēpējiem arī izpirkšanas maksu. no soda, ko arī tādi pietvertie pildīja lai vai kādā ceļā, kad tik glābtos no soda tiesas briesmām.

Dzīvokļu īpašniekiem nebij vairs nekādu tiesību par tiem, jo pavēlniecība atņēma, kam ko gribēja, un ielika iekšā,:kuri viņai patika un kuri vēlējas šai Vai citā mājā iemitināties. Izraidīja arī veco La.ķi no viņa istabas Plīņu mājā, ko tas bij īrējis vairāk gadus no saimnieces, vai,nokalpodams pie darbiem, vai maksādams naudā. To pavēlniecība atdeva Jetei uz viņas noteiktīgu vēlējumos, ka viņa pati sacīja, par salonu, kur pulcināt un audzināt brīvā garā jaunatni viņas pašas tiešā vadībā,

Laķis, iedams pastāvīgi darbos pie saimniekiem, atrada visur, pa vasarām dzīvokli priekšā, kur gadījās darbs, un abas aizbildības meitenes bij nodotas nu pie saimniekiem pa vasaru, lai tad ziemā atkal kā būdams, Mātes tīnim savai un meiteņu gultiņai līdz ar kādiem sēdeklīšlern un kaut ko citu viņš. bij sarunājis vietu jel pagaidām Augura mātes klētī Ezermuižiņā.

 Kad Laķis atbrauca Plīņos pakaļ šām savām mantām ar tā saimnieka zirgu, kur pats patlaban strādāta, tad atrada Jeti pagalmā pie augšpēdu nomesta grābekļa, spaidot ar kāju viņa zarus pret pieti tādā veidā, ka lai kāta gals cilājas uz augšu un krīt atpakaļ, vaicādama:

— Kas šis par tādu verķi?

Bet reiz, netīši stiprāk paspiežot, grābekļa kāts -pauķs! — pašai stipri pa pieri.

— Ak tu vella grābeklis — viņa iesaucās pieri abām rokām saķērusi. ' -

— Grābekļa agrāk nepazīst, bet, kad tas iemet pašai sāpīgi pa pieri, tad zina tūliņ arī viņa vārdu. Līdzīgi tas ir tāpat ar dzīvi — kamēr viņa pilnā mierā, tikmēr neliekas tās pazīstot; bet, līdzko viņa sāk dot kādu mācību, tad zina tūliņ, kas viņa tāda ir.

— Ļe, ļe, ļe! — Jete atļergājās, pieri joprojām vēl spaidīdama. Būtu viņai bijusi šoreiz arī galvā lielā cepure, tad

Šis sitiens tiktu tik tai, lai ari viņai tad būtu jānokrīt zemē, bet nu tjka pašai.

Kad Laķis bij sakrāvis visu vezumā, sasējis ar virvi kopā un atvadījās no turpat būdamās saimnieces, kura izteica viņam savu līdzjūtību par dzīves vietas pietrūkumu, tad Jete, istabas «priekšā sēdēdama un roku joprojām pie pieres spiezdama, sacīja:

— Kas viņam par bēdu? Ja nav vietas šai saulē, tad būs labu labā viņā saulē. .

— Tiesa gan, — Laķis atteica, pīpīti piebāzdams. — Man būs vieta vēl tikpat še, kā tur; bet viegli var nākt laiks, kad tev nebūs nekā nevienā vietā.

Drīz pēc Laķa iziešanas no Plīņiem Jete sāka ierīkoties cik iespējams augstkārtīgi šai savā iekarotā un jauniedabūtā salonā kā izredzēta jaunatnes vadītāja sadzīves izglītības ceļos. Sameklētas tika pa izpostīto Bungžu muižas pili puslīdz vēl lietojamās istablietas, kuras ievietoja tur ar visnepieciešamākierrt pielāpījumiem. Turpat dabūja līdza vēl dažus pussaplosītus logu aizkarus un kaut kādus izrotājumu gabalus, ar ko pušķot sienas. Pašai viņai bij gādāts drusku paaugstinātā vietā troņveidīgs krēsls ar zīda drānas jumtiņu. Vairāk reizes nedēļā viņa saaicināja uz sapulcēm jaunatni, vienmēr greznīgi mainīdama savus apģērbus, brīžam parādīdamās pat spīdujāinās rotās un pastāvīgi ar vēdekli rokā. Bet visvairāk brīnums bij jaunekļiem par viņas sejas nepielīdzināmo skaistumu, kas pārspēja pat rožu jauko sārtumu.

Viņa sēdēja savā goda krēslā, pilna laipnīgas labvēlības un žēlīgas piemīlības, laimībā smaidīdama un vēdekli gan izplatīdama, gan salaizdama, turoties arvien daiļā sēdu veidā, pārsegusies viegli ar zvaigžņainu, caurspīdīgu audumu, kurš viņas kailajās miesas daļas izrādīja vēl skaistākas, nekā tās varēja būt ' tiešamībā. Patīkamu smaržu viļņi nolidoja pa visu telpu pie vēdekļa pavēcinājuma, un nomirdzēja gredzenu rindas pirkstos līdz ar zibošu rokas sprādzi" Jaunekļiem viņa žēlīgi ar vēdekli norādīja vietas, dažiem tāļāk, citiem tuvāk pie sevis. Sniedza apkārt pat papirosus. -

Ar laiku daži skolotākie jaunekļi, kad bija iedrošināti no viņas pievilcīgās laipnības, sāka izteikt katrt ko uzslavas , nozīmē uz viņas rotu un arī pašas skaistumu. Tādiem tad viņa mēdza žēlīgi paplikšķināt ar delnu pa vaigu vai ar vēdekli pa plecu, sacīdama,,-

— Ak jūs, glaimotājs!

Bieži vien nāca plašākas un dziļākas sarunas par dzimumu kopdzīves attiecībām. Tai ziņā Jetēs jaunkunctee kādreiz skaidroja jaunavām, dodama padomu nesaistīties dzīvē vis ar Vienu vīrieti vien uz mūžu, kas esot tik gara un miesas verdzība, b.et lai lidojot ap daudziem, kā bites darot brīvā dabā ap ziediem. Arī saimnieciskiem priekšnesumiem tika dota sava rinda. Kad kādreiz kāds jauneklis, kas arī bij gājis pilsētu skolās, lasīja sacerējumu par piensaimniecību un aizņēma arī piena atšķaidīšanas nedarbus ar ūdeni, kā tas pilsētās tiekot piedzīvots, tad Jetes jaunkundze tuf pievienoja no savas puses sekošo pielikumu:

— Ne tikai piena veikalnieki vilto pienu ar atšķidrinājumiem, bet to pašu dara arī zemnieki un.ja.vēl rte plašāk, tikai gan grūtāk pierādāmā ceļa, nekā tas darāms pilsētās. Tā, paveidam, šās pašas mājas saimniece, kura citādā ziņā gan teicama sieviete, kodina vienumēr g$ņu meitenei pirms mājā dzīšanas padzirdināt govis pie upītes un pēc tam tūliņ slauc pusdienā, kā vakarā. Tad nu Viegli var noprast, ko tas nozīmē un kādš tādam pienam labums var būt.

Plaši stāstīja Jetes jaunkundze, kādi prieki un laime esot gudrām jaunavām — visvairāk lielās pilsētās. '

— Tur debešķīga dzīve, — tā viņa ar sajūsmu teic». — Laiks paiet vienā jautrību reibonī. Tikko var izgulēties un pārģērbties citās rotās no vieniem līgsmību jaukumiem līdz otriem. Nekāda bēda nedz par rotām un greznumiem, nedz par iztiku. Zelts, samts un zīds ar visādiem gardumiem. Muļķes visas, kas lauku dzīvē nomokās ar grūtiem darbiem.

Vientiesīgās meitenes kārīgi klausījās šajās augstas gudrības mācībās.

Pabeigt mēdza šādas sapulces ar rotaļām, no kurām īpaši viena Jetes jaunkundzei bij mīļāka par visām citām, kālab to visbiežāk atkārtoja un visilgāk turpināja. Viņa pabeidzās ikkatru reizi ar šiem dziesmas vārdiem!

Lai tās rozes plūcam,

Kamēr viņas zied..

3. Kādu dietnu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki

Kādu dietnu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki un lūdza dot atļauju tautas sapulces noturēšanai baznīcā. Viņi to sacīja gan kā lūgšanas veidā, bet izskaņa bij drīzāk tāda kā pavēles nozīmē.

Un kā uzdevumā tad jūs nākat? — mācītājs vaicāja

— Tās pašas sapulces vārdā, kas pirmos vasaras sVētkos bij pie baznīcas, — viņi atbildēja. j

— Tas tur bij tik tāds laužu pulks, kas salasījies priekš viena gājiena bez kādas satversmes, kā gan vajadzīgs, kad grib likt savā vārdā ko darīt, tāpēc tas nevar but nekāds uzdevumu devējs priekš turpmākām rīcībām. Bet, lai nu tas ar! būtu kā būdams, man taī lietā jāsaka sekoši, — mācītājs, nolicis spalvu, ar kuru līdz šim bija rakstījis draudzes grāmatas, ienācējus uzrunāja, kad tos bij uzalcinājis piesēsties. Vispirms man jāaizrāda, ka baznīca ; nav priekš laicīgām sapulcēm, bet tik priekš dievvārdu reizēm. .

— Bet mums citas tādas ēkas nav, kur varētu sapulcēties pēc mūsu vajadzībām, ienācēji skaidroja.

- — Jums ir vismaz tas pats lielais Bungžu muižas šķūnis, kur jau nesen turējāt lielu sapulci, — tā mācītājs.

— Tas piekravāts pēc tam visādām grabažām un bez derīgiem sēdekļiem, — nāca atbilde. — Bet mums vajadzīga cienīga vieta, kur jāspriež arī tiesa.

— Tiesas spriešanai taču ir lidzšinīgais pagastnams, — -mācītājs aizrādīja, taisīdamies atkal rakstīt.

- — Viss pulks tur saiet nevar, — ienācēji atbildēja.

. — Vai tad viss tas pulka būs tiesas spriedējs? — mācītājs izbrīnodarnies vaicāja.

— Jā gan, jo citādi pie taisnības nav tiekams, — nāca no lūdzējiem atbilde.

— Nu tad tādā spriešanā ne par ko citu tik maz nevarēs būt runājams kā par taisnības sasniegšanu, — mācītājs sacīja, galvu papurinādams. — Tur valdīs tikai partiju gars. Un, kura partija skaita ziņā būs pārāka, tai iznāks sprieduma par labu, lai taisnība bijusi nebijusi.

Acumirkli padomājis, viņš runāja tāļāk.

— Taču mans pienākums nav runāt par taisnības jautājumu jūsu tiesas spriešanā, bet man jāsaka domas attiecībā uz baznīcas nozīmi un tik taī ziņā, vai tādām vajadzībām baznīca jāmeklē un jāatļauj, uz ko atbildams ar noteiktu nē, jo baznīca nolemta, kā jau sacīju, tik dievvārdu sludināšanai. Bez tam, kad jārunā par baznīcu pašu tikāt ēkās nozīmē, tur man tad nav tiesības nedz liegt, nedz izvēlēt, jo baznīcu pārvalda baznīcas Valde, kuras priekšgalā stāv bazfīīcās priekšnieks. Ar to tad ir pabeigts tas, kas man šaī lietā jums sakāms.

Kad tik jums, mācītāj, šās atraidības dēļ neceļas kāds sliktums? — viens no ienācējiem brīdinoši sacīja,

Sā laika valdības ir cietīgas. , - — Ja ceļas, lai ceļas kas celdamies, bet pret patiesību un sava amata pārliecību runāt nerunāšu, darīt nedarīšu, — mācītājs pabeidza ar drošu pašapziņu.

Ar izejošiem ienācējiem durvīs pārmainīdamās, ienāca pie mācītāja Steņģene, kad bij priekšistabā laikam gaidījusi jau rindas. Sasveicinājusies ar mācītāju, Viņa atsēdās rādītā krēslā, atlaida uz muguras pazīstamo rūtaino sedzeni un sacīja: -

— Atnācu pie jums, mācītāj, gargarēm izteikties par visu, kas spiež sirdi varbūt metīsies vieglāk.

Ja tik man būs vien vaļa gargarēm klausīties, — mācītājs atbildēja, atkal grāmatā rakstīdams.

— Kādēļ nu nebūs? — Steņģene runāja. — Mācītājiem jau darbdienas ir vaļas dienas.

Tad pie jums arī ir iesakņojušās tās pašas aplamās domas, kas pie daudziem citiem, — mācītājs atteica. — Tur jāsaka man pretī, ka es dažā svētdienā esmu brīvāks nekā daudzās darbdienās.

— Kas jums tad darbdienās īsti darāms? — Steņģene pētīja.

— Nākat dzīvojat še vienu nedēļu, tad novērosat un nebūs vairs jāvaicā, — bij mācītāja atbilde.

— Kaut bijusi vaļai — Steņģene atteica.

—Tā; tā- mācītājs piebilda. — Jums vaļas nav, bet man gan viņa tiek pieskaitīta.

ko nu var zināt, — Steņģene atsaucās. — No iedaudzinājumiem tāpat pavirši mēdz domāt; bet būt jau var, ka domājam nepareizi.

— Dažu dienu man šādu ciemiņu un viešņu vien līdz divdesmit un pat vēl vairāk — kā priekšējie un jūs, kurt visi nākat ar savām vajadzībām, kas man pildāmas. Un kur tad visvisādi amata darbi, daždažādi ceļi un daudz kas cits, — mācītājs papildināja. — Bet tad sakāt nu savus stāstus, kamēr man vēl mazliet vaļīgāks brīdis. Drusku vēlāk būs jābrauc ņemt kādu vecu, nevarīgu māti pie dievgalda. :

— Man jau gan to stāstu ir vairāk, bet nezinu, ar kuru lai iesāku? — Steņģene prātoja. — Jāsāk pa kārtai vai ar to, kas vecāks. Kā par postu, rudenī ar Vernuli pie tiesas būdama, pačukstēju tiesnesim, ka par pusnaudu var dabūt zīmogmarkas paklusām pie Zālamana Jankeļa; bet nav vis esus mutes turētājs. Papaudis izmekles tiesnesim, un tas nu man uz kakla kā nelabs — sauc, pārpārim tincinādams un solīdams nodot augstai tiesai. Jankels izliedzas un sauc mani par «mulke bābe», un nu man vien viss tas negals uz kakla. Ko nu lai daru? Labi būtu, ja ar šās jaunās valdības iesākšanos visas vecās tiesas izjuktu. Bet līdz tam vai labāk nebūtu jābēg? Ko jūs sakāt?

— Tad jūs gribat bēgt no likuma varas, kā pravietis Jona bēga no Dieva un viņa pavēlēs — mācītājs zobgalīgi atbildēja. — Bet pielūkojat, ka neieskrejat tik kādas lielas zivs vēderā.

— Ko nu še uz sausas zemes runāt par lielām zivīm? — Steņģene centās atjokot.

- Uz jūru jau es neiešu.

— Uz sausas, zemes tādas rijīgas zivis vēl daudz lielākas un arī briesmīgas, — mācītājs sacīja līdzības ziņā. -— Jonu jūras zivs ierija vienu pašu un paturēja iekšā tik trīs dienas un naktis, bet uz sauszemes ir zivis, kas ierij simtiem, tūkstošiem un. patur iekšā ne vien mēnešiem, bet pat daudz gadiem.

— Tie jau tad laikam cietumi? — Steņģene kā izbijusies ievaicājās., — Vī die, kā man no viņiem balli ,„..

— Nevajaga tik padoties blēdībām, tad bail nebūs, lai cietumu vai cik daudz, — tā atkal mācītājs.

— Vai nu pie manis kādas blēdības? — tā atkal Steņģene. — Man jau nekas tā nav, mīlams kā taisnība un. nīdams kā netaisnība!

— Tā nav vis nekāda taisnība kad valstij tiek noblēdīti ienākumi ar viltīgi gādātām zīmogmarkām, — mācītājs skaidroja « Tas.;yismaz. tļķpat, kā, kad pircējs norautu jums svaru no sviegta vai pieviltu pie izmaksas. Var ari būt, ka šādi nedarbi ir līdzīgi taisni zādzībai.

Tētiņ, Dieviņ kas nu to būtu iedomājis! bij Steņģenes izsauciens. — Vai nu es tīši dzītos uz blēdību?

— Bet kā tad, kad, viltīgi ko atrautu jums, — vai to tad jūs atzītu un saprastu par blēdību vai nē? — mācītājs uzstāja.

— To — to nu gan, — Steņģene vilcinoši atbildēja.

— Nūja, tad iznāk tā, ka to, ko citi noblēdī mums, — to gan atzīstam par blēdību, bet to, ko noviltojam citiem, tas iznāk tik tā vien kā nejauši, kā netīši un nekrīt svarā, — bij mācītāja domu slēdziens.

— Ak Dievs tēvs, ko nu es, meitieša cilvēks, tik dziļi lai izprotu! — tie Steņģenes vārdi. — Es tik domāju, ka tur nekam nekāda kaite tādēļ nenotieķ.

— Bet, kad jūs pirktu linu audeklu un atrastos iedots kokvilnas gabals, vai tad atjēgtos, ka kaite notikusi, vai nē?

— Tad jau gan.

— Bet taču zināms jums jau bij tas, ka Jankeļa markas nav vis tas pašas, ko dod valdība, tāpēc nevar nezināms palikt,-ka tie, kas viņas pārdod vai pirk, apzog valsti. Tas izgrozāms nav.

— Kas nu to tā varēja iedomāt? — Steņģene atsaucās.

— Iedomāt varēja gan, kad vien gribētu saprast, tik cilvēku prāts saredz gan itu pārkāpumus, bet nemīl atzīt savus par tādiem,' mācītājs centās pabeigt. — Un nu nelepojaties turpmāk ar savu lielu taisnības mīlestību un netaisnības neieredzēšanu, kur izrādās, ka tā vis nav.

— Kāda man smaga sirds, kad jādzird šāds skaidrojums, — Steņģene nopūtās.

— Tas tik tāpēc tā, ka neviens nav taisnības jēdziena jums darījis saprotama, — mācītājs piebilda,

— Nu ko tad lai es daru? Kā lai izraisos no šām cilpām?—viņa vaicāja.

— Tiesu lietās kaut kam padomu dot — tas nesaietas gan ar maniem amata pienākumiem, tāpēc es varu sacīt tikai to, kas zīmējas vispāri uz ikkatra cilvēka taisnības pienākumiem, — mācītājs izteka domās.'-— Izsakāt tiesnesim visu taisnību un aizmaksājat desmitkārt to, kas valstij noblēdīts. Var būt, ka ar to pietiek.

— Lipinājusi es nevienas tādas markas gan neesmu, — viņa domīgi stāstīja. — Mani tik pierunāja dažas nopirkt.

— Nu tad tā lieta gan visai svarīga nevarēs būt, — mācītājs izteica. — Atdodat tās nopirktās markas tiesnesim, zaudējot savus izdevumus par tām. Lai tad spriež, kā jāspriež.

Pie šiem vārdiem mācītājs paskatījās pulkstenā un sacīja:

— Ja jums vēl kas runājams, tad darāt to drīz — man nav vairs ilgi laika.

— Man jau ar to posta dzērāju Stērģenieku vienumēr sametas, — Steņģene iesāka atkal. — Viņš kā uzkratīts uz manas dzīves vietiņas — Ezermuižiņas un grib to man noņem to dzirdot, ik reizes sirds saskrienas uz dusmīgiem vārdiem. Līdz šim viņš biedināja tik ar sūdzēšanu, bet nu no tās pašas vasaras svētku sapulces lielās ar manis nosaucināšanu Radvišku baznīcā lai man galva apgriežoties otrādi. Nezinu, vai tā var nosaucināt?

— Mūsu ticībā tādas nosaucināšanas jeb nolādēšanas nav, un es arī gan neticu ka taisni tie nosaucināšanas vārdi var ļaunuma nesēji but; bet ikkurš cilvēks, kas citam saka ļaunus vārdus, nosaucina pats sevi. Kristus māca sakrāt uz ienaidnieka galvas kvēlošas ogles, tas ir …

— Kad tik es tiktu tam pagānam ar kvēlošām oglēm klāt, es viņam grūstu virsū ne vien krāsns kvēlu, bet no visām kalēju ēzēm tādu uguni, kur vai akmeņi kūst laukā, lai viņš vai turpat sagruzd uz vietas, tas nekauņai — Steņģene dusmu pilna pārtrauca mācītāju pusvārdā.

— Tas runāts ir tikai līdzībā un nevis uz ienaida, bet uz pacietības, saderības un piedošanas pusi, — mācītājs skaidroja. — Kvēlošām oglēm še jānozīmē ienaidnieka paša sirdsapziņas pārmetumi un ļaunprātības nožēlojumi.

— Es tur ietu gan gaidīt, kad tādam negantniekam sāks mosties sirdsapziņa — varbūt nekad, Un mana iekoptā dzīve? vietiņa būs man atrauta un nolaupīta, ?- Steņģene pukojas joprojām dusmās.

— Bet tāds cilvēks, kas negrib rādīt labprātības citiem, tāds lai arī negaida labprātības pretī, un tādiem arvienu dzīvē daudz pretību, daudz ienaidības, — bij mācītāja aizrādījums.

— Labprātīgiem cilvēkiem es rādu labprātību ar prieku pretī, bet tik Jaunam, bezdievīgam iekārotājam gan nē, lai notiek kas notikdams, — tā viņa palika negrozāma.

— Nu tad taisni uz jums zīmējas tie Kristus vārdi: «Ja jūs mīlējāt tik tos, .kas jūs mīlē, vai tad pagāni nedara tāpat?» — mācītājs vēl pieminēja. — Ja jūs turētu labu prātu ari uz Stērgenieku, tad Jums nebūtu vismaz tagad so nosaucināšanas baiļu. Tikai īsteni kristīgs prāts izsargā cilvēku no šādām Jaunuma bailēm. Un kur tad paliek jūsu pašu kārošana pēc Augura mātes daļas? Jūsu taisnība tad nav nemaz citāda kā Stērģenieka netaisnība. Bet nu man vaļas vairs nav.

Pag. pag man vēl viena svarīga lieta, ko vaicāt, — Steņģene uzsauca mācītājam, kurš jau bij uzcēlies no galda.

— Nu tad sakāt gluži īsi un skaidri, — skanēja pavēle.

— Jā, īsi un skaidri gan, — viņa atkārtoja mācītāja vārdus un vaicāja: — Sakāt, mācītāj, — vai būs šogad pastardiena vai nē? Visās avīzēs briesmas vien ziņojoti visur zeme trīcot, iegrimstot ēkas, jūrā' izceļoties jaunas salas, visur ļauni darbi un grēku pilna pasaule," tīri kā Zodomas laikos.

— Pastardienas nākšana cilvēkiem nav zināma, — mācītājs atbildēja.

— Vai tad raksti nerāda? — viņa vaicāja.

— Raksti saka tā: no tās dienas un stundas nezina nedz -tas dēls, nedz tie eņģeļi, kā vien- tas tēvs, — nāca skaidrojums.

— Nu ko tad jūs tur mācāties gadu gadiem, kā dzird, parādus taisīdami, kad neizdabūjat zināt ne pastardienas nākšanas tāpat kā mēs, tie muļķīši? — Steņģene uzceldamās pārmetoši runāja. — Ko tad nu līdz visas tās grāmatu rindas? Visi plaukti līcin līkst kā no malkas šķilām vai visapkārt, bet labuma nekāda!.'

Mācītājs pasmīnēja un sacīja;

— Nevajag prasīt no grāmatām tādu ziņu, kas cilvēkiem nav vēlētas zināt. Dakteri arī nevar izdziedināt visu sirdzēju, bet vai tāpēc drīkstam domāt un sacīt, ka dakteri mācījušies veltīgi? ' .

— Redzi nu, kāds posts! — Steņģene izsaucās un sāka siet cieti sedzenes stūrus uz muguras. — Nevari dabūt padoma tikpat no muļķiem, kā no gudriem. Ko nu, cilvēks, sapratīsi? Sivēns ierunāts, šodien vai rītu jāiet pakaļ, un ko nu zināsi darīt — vai pirku vēl pavisam vai nē! ja nepirksi un pastardiena nenāk, tad jāpaliek ziemu bez pavalgas, bet atkal, ja nopirksi un, pastardiena nāk, ko tad darīsi ar sivēnu vai tad līdza aizvedīsi? Naudu var jel vieglāk paķert pie sevis kad jābēg.

— Ja jums tik vien vajadzības pēc pastardienas zināšanas kā sivēna pirkšanas vai nepirkšanas dēļ, tad pirkāt tikai droši jau tāpēc vien, ka nauda arī neies nevienam līdza, tāpat kā manta, — tā mācītājs lūkoja viņu pārliecināt. ,

— Jā, bet jūs jau sakāt to tikai tāpat no domām vien, nevis no zināšanas, līdzīgi kā mans muļķa vecis arī, kas nav nogājis pat ne vienas pilnas ziemas skolā, kamēr jūs esat gājuši gadu gadiem, un beigās tikpat vien ir no viena, kā no otra.

— Tajās lietās, kas visiem cilvēkiem vienādi nezināmas, protams, ka tur visi vienādi nezināšanā tāpat kā priekš flāves, kur arī nav starpības, — tā mācītājs pabeidza runāt un vienmēr ar pilnu pacietību pret Steņģenes vientiesīgiem nonievājumiem. — Bet nu redzat, Steņģa māt! Jūs viena pati aiz'ņēmāt man gandrīz pāri par stundu laika, bet nomanu, ka uzgaidāmā istabā ir jau vairāk gaidītāju,

kuri arī ņems ikkurš savu daļu laika. Tiem nu jāgaida manas pārbraukšanas vai jāiet veltīgi mājā un jānāk citu reizi. Nu domāju, ķa jūs tagad arī vairs nesacīsat vis, ka mācītājam darbdienas — vaļas dienas.

4. Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas

Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas un sapulcētam ļaužu baram atvērtas baznīcas durvis visā plašumā. Tur nu plūda iekšā ar steigu un spiešanos, it kā kad būtu kas ķerams un tverams. Atskanēja visādi gaviļu saucieni par brīvību, par uzvaru. Cepures lidoja pa gaisu un tika liktas atpakaļ uz galvām. Rādījās, ka sanākušie pirmā galā nemaz neapjauta, kas īsti darāms. Vernulis, kā zināms, pārcelts bij uz augstāķū vietu, bet pavēlniekam Augura Antonam trūka cienības, trūka rīcības sajēguma. Izcēlās vispārīga kņada. Dažs "pulciņš sarunājās savrup, sirdīdamies par bagātniekiem un gudrodami, kā viņus izdeldēt un dabūt viņu mantu sev, saucot par tādiem visus saimniekus, lai tie kādi būdami, mazturīgi vai pat nabadzīgi, bet diezgan, kad tik saimnieki. Citur cits pulks sprieda un sirdījās p^r mācītāju, ka tas liedzis atzīt baznīcu par atļaujamu šai svarīgai sapulcei ūn ko tāpēc ar viņu darīt, jo viņam vajagot būt brīvības pretiniekam — nodevējam. Atskanēja jau dažs izteikums pat par viņa apcietināšanu. Vēl kāds cits pūlis sprieda par to, kādām vajadzībām baznīcu atdot un ierīkota Kādā stūri daži jaunieši sapulcināja sievietes uz dziedāšanu dievvārdu meldijās, sacīdami priekšā laicīgas dziesmas, sacerētas šādas; sapulces garā un prātā, pilnas svētumu un baznīcas zaimiem. Jete ar Augura Antonu sēdēja atmuguriski altāra priekšā pīpodami un meta izpīpoto papirosu galus atšūbeņš altārī, ko1 citi, viņos ieskatījušies, . darīja tiem pakaļ.

Pa labu brīdi kāds svešnieks stājās par runātāju un skaidroja, kādi ļaunumi pasaulei nesami no tā, ka par valdītājiem esot tik mantīgās šķiras, bet kādi labumi celšoties, kad nākšot vispasaules valdīšana bezmantiešu rokās. Mantieši, ar mantas kārību saauguši, cenšoties pēc savlabuma visiem un visādiem līdzekļiem, nevērodami amata pienākumu tik daudz kā savas pašu lietas, kamēr bezmantieši ar sirds skaidrību kalpošot tik saviem uzdevumiem valsts labā. Mantieši, pie bagātības ieraduši, kārojot tik lielu algu, cik vien iespējams, kamēr bezmantieši būšot mierā tik ar to, cik izejot visvienkāršām dzīves vajadzībām. Mantieši esot gudri uz viltu un piekukuļojami, kamēr bezmantieši palikšot vienumēr nenopērkami un taisnības mīlētāji, jo, dzīvojot viskopīgā mantā, visiem jau bēz tam visa labuma būšot diezgan un vēl vairāk, nekā bezmantiešiem ierasts. Mantieši turoties tik pie vecām bizēm, kamēr bezmantieši spēšot atrast jaunus, derīgus ceļus progresam. Privātmantas iekārtu tik tad varot cerēt par iznīcināmu, kad privātīpašumu turētāji būšot attāļināti no valdības amatiem. Mantieši esot kūtri dzīties pēc jauniem atradumiem un izgudrojumiem, kamēr bezmantieši arī šaī ziņā būšot paši spirgtākie darītāji.

So samērā diezgan garo runu sapulce uzņēma ar lielākām gavilēm, un pat Stērģenieks, ar pīpīti zobos uz loga sēdēdams, izsaucās.

— Tis teisa! Tis vuss teisa!

Pretruna nekāda necēlās, jo, kā rādījās, nebij neviena vismaz tāda citādu uzskatu cilvēka, kas varētu uzstāties ar runu, un tāda runa laikam netiktu arī pielaista.

Pēc tam runāja kāda arī sveša sieviete par sieviešu beztiesīgo stāvokli attiecībā uz vīriešiem. Vajagot dot patstā'-vības tiesību.

Kas jūs pie tādiem nelabim vīriešiem dzen vai velk klāt? — Tuluks taujāja. — Neejat neviena pie viņim, tad varēsat savās tiesībās dzīvot, lei. — Noskanēja vispāri smiekli.» '

Runātāja uzskaitās par tādu nicinošu piezīmi un sacīja:

— Redzēsim jau, redzēsim, cik ilgi jums tāda skrambu lāču vecpuišu valsts un tauta pastāvēs bez nopulgojamām sievietēm. — Daži atkal nosmējās savu reizi par šo aso atcirtumu.

Remps pielīda pie Tuluka un pieliecies sāka viņam pusbalsī runāt pie auss:

— Edz nu, Mārc, brāl! Ko jau tu pulkā mut' palaidīsi, tur purvā vie ieskriesi! Ekur nu vecpuišiem gods pasaules priekšā! Ja jau šitādā pulkā, kur cits Citu uz vārdiem ķer, kāds grib ko sacīt, tad jāzina, kādi tie vārdi, ko domāsi teikt,

Uzskaitās Tuluks arī un uzkliedza Rempam

— Kaut -jel tu, Andž, neļurbātos un nemaisītos līdza tur, kur es runāju! Tādim muļķim jāzina mierīgi turēties kaut kur savā kaktā pie malas, lei.

» As Jau neešu vis nekad šitādā ķitā iebrids, kur navar kāju dabūt laukā,— Remps smiedamies atteica.

Tuluks taisījās vēl Rempam gāzt kaut ko svarīgu virsū, lai nepaliktu viņam virsroka, bet pašlaik atskanēja Jetes balss, kālab prātiem un ausīm bij griezies uz to pusi — dzirdēt un vērot, protams, kaut ko no jauna, kas arī izrādījās par patiesību.

Jete vēlējās, lai sapulce šodien piespriestu viņai vienai pašai visu Plīņu māju par dzimtu, neievērojot neviena Iīdztiesībnieka jo viņai esot pašas vecākās tiesības uz to, ko jau atzinusi savā laikā komiteja; bez tam viņa darbojoties, vadīdama grūto jaunatnes izglītības darbu, pulcēdama to reizes divas vai pat trīs nedēļā pie sevis Plīņu mājā, nedabūdama par to nekādas īstas algas. Bet ar Plīņu mājas ienākumiem viņa būtot bijusi mierā, lai ari tie neesot nekādi lielie:

Pār šo prasību izcēlās dažas savstarpēji pretējas domas sapulcē. Vieni bij, kas Jetes prasību atzina par pamatotu un pildāmu, otri aizrādīja uz Lūru meitenēm, ka tās arī esot īstenas bezmantietes, trešie sprieda, ka tagad, kur tiekot domāts, kS tas ticis izteikts piirmā runā un agrāk, īpašuma tiesības pavisam gāzt, tāpēc neesot nekādās jēgas pūlēties vēl šai pašā sapulcē viņas vairot, kur aizrādījums bijis tās tādas atzīt par iznīcināmām, uz ko virzoties viss Valdības prāts. Vēl kādi aiztādīja, ka šās sapulces spriedums, ja ari tas būtu sastādījies prasītājai par labu, nevarētu iet spēkā jau tāpēc vien, ka šāda sapulce nevarot pierādīt savu tiesību uz tāda sprieduma spriešanu un ka zemes īpašumu iegūšanas lietas, vismaz līdz kādam laikam, esot liktas pie malas un bez īpašas atļaujas nevarot tikt no jauna kustinātas.

Domu izmaiņa par un pret šo prasību turpinājās labi ilgi.

īstens sapulces vadons ievēlēts nebij, bet par tādu uzstājās un tika arī ieskaitīts pirmais runātājs. Tomēr kārtības sapulcē viņš neieveda vai arī nespēja ievest. Jo, kamēr bij runājams tik par tādām lietām, kur nesacēlās domu starpība klausītājos, tikmēr bij gan pilns miers. Bet tagad, kur domu un ieskatu dažādība sacēlās krietni liela, parādījās arī liels kārtības trūkums. Bezmaz ikkurš sapulces loceklis runāja, par, sevi, neklausoties citos, tāpēc sadzirdams bij tikai milzīgs vārdu varkšķis no kura tik dažas balsis varēja šad un tad izšķirt, kas lūkoja ar pārkliegšanu pacelties vi&kopīgai kņadai pa virsu

Bijis nebijis, bet no vadītāja puses tika atzīts, ka balsu vairakums dodot Jetes jaunkundzei tiesību Plīņu māju dabūt un uzskatīt par savu, ko uz Jete vēlējumos arī ierakstīja kādā lapā un viņai to pasnitedza laikam ar pieņemta vai iecelta vadoņa parakstu.

— Kod Jou nu Jetes jounkundzei pišķir vusu Pleiņu moju, tod jou mun ar reiz vorēs pobeigt nūraksteit tu Steņģu pusi nū Azarmiiižeiņas, kuru kumiteja viņīm otņēma, un mun tika pirmā rūka uz dobeišanu, Stērģenieks uzsāka, joprojām uz loga sēdēdams un laikam pavisam tukšu pīpīti sūkādams.

— Vai nu Vēl neesi no tās Ezermuižinas atēdies? To Vien grauž un zelē kā kaulu, lai vai zobi izbirst.

Tāds sauciens atskanēja no paša ļaužu biezuma, uz kurieni visas acis tagad griezās un sāka ieraudzīt pa starpām baltas un melnas rūtiņas kādā sedzenē. Tad no vairākam balsīm atskanēja saucieni:

— Steņģene, Steņģene Tā pati Steņģene! . ,

— Vāl jou navaid vus. posabeigusi izaleidzinātīs par vasaras svātku lamojumu un otkan sāk nū jouna. Jasaucina vin bous, — Stērģelnieks draudēja.

— Pats jau nu sevi esi nosaucinājis par noklīdušu dzērāju, — bij Steņģenes pretvārds, lai gan pašas redzēt nevarēja. .

— Nu kod tā tod joa nāks rinda tev, — tā Stērģenieks tāļāk.

tāpat pašam vien rinda paliks, man nepadarīsi vis nekā, — skanēja tas pats domājamais Steņģenes sauciens no drūzmas.

Taī brīdī kāda spēcīga balss kļuva dzirdama no otras malas un iemantoja sapulces vērību. Tur parādījās ne ikkatram pazīstams spēcīgs zaļoksnis un runāja sekoši:

— Ko te klausīties viņu divu savstarpējās strīdēs un saucināšanas draudos. Mums taču vēl svarīgas lietaS, ko apspriest. Bez tam Steņģene ir divkosīgas dabai cilvēks. Pirmāk viņa turējusies bezmantiešu pusē, bet tagad turoties par mantiešiem, kad dabūjusi dzirdēt, ka viņai nevarot būt cerības uz mantas dabūšanu no citiem. Tātad viņa ir tikai savlabuma meklētāja, kas pieslienas, viena alga, šai vai tai stojēvai, kur.katru reizi derīgākas izredzes uz savlabumu. Tāds vēja karogam līdzīgs cilvēks nevar gaidīt no bezmantiešiem nedz aizstāvības, nedz līdzjūtības.

Sapulce saņēma šos vārdus ar piaukšķiēniem.

— Tis labi, tis labi! — Stērģenieks izsaucās. — Nu mun dreizāk pīzaspreidis Azarmuižeiņas Steņģu pusi.

— Rij, nu tad rij un aizrijies ar manu nelaimi un manām asarām! — Steņģene atkliedza un, diktā balsī raudādama, izgāja ārā, smieklu pavadīta.

Priekšējais runātājs, kuru vairāki sāka pazīt par kāda kaimiņu pagasta bezmantiešu vadītāju Gustu Ņurci, ko Vernulis aiziedams bij atstājis tā kā par savu vietnieku, sāka turpināt un pabeigt savu runu, sacīdams;

 — Jau šās sapulces iesākuma brīdī ir pieminēts ticis jautājums starp citiem, kas lai tiktu ierīkots baznīcā. Tagad ir rinda izspriest šo svarīgo lietu, jo tiem tā saucamiem dievvārdiem, kuru turpmāk vairs nebūs, nevajadzēs arī nekādas ēkas.

Sapulce atkal saplaukšķināja.

Tad tas vīrs, kas bij teicis pašu pirmo runu un ticis Ieskatīts kā par sapulces vadoni, arī atzina šo priekšlikumu par svarīgu un tūliņ izspriežamu, tālab uzaicināja izteikt domas, ko ierīkot turpmāk baznīcā.

Daži ieteica viņu priekš kādas augstākas skolas, citi priekš amatnieku darbnīcas arī priekš kāzu svinēšanas, priekš teātra, priekš vingrotājiem un izstādēm.

 Beidzot runāja atkal Nurcis, ka vajadzīga būšot vienmēr šāda liela telpa priekš tautas sapulcēm tāpat kā šodien un citas tādas neesot, tāpēc lai viņu nosaucot par bezmantiešu namu, kur sanākt, kad vien kam laiks un vaļa, pie grāmatām, pie mūzikas, pie izrādēm un dziesmām, pie runu un dažādu zinātnisku mācību klausīšanās; un, kad noturamas viskopīgas sapulces, tad arī šim nolūkam.

Sis priekšlikums atrada atbalsi vai pie it visiem sapulces dalībniekiem. Tad Nurcis, kā lietas iesācējs, runāja tājāk, sacīdams:

— Bet tāds nams nevar būt tukšs no iztikas, tur vajadzīgs būs dabūt jel kaut ko baudīt, īpaši, kad jādzīvo

kopā Ilgāk, kā tas arvienu būs. Pilsētās tas citādi, kur viss tuvumā un viss pie rokas, kamēr še uz laukiem jāsalasās no tālākas apkārtnes un tad arī ilgāk jāpaliek kopā. Saprotams, ka tāda kopdzīve ar teicamām ierīcībām un derīgiem laika kavēkļiem notiks visvairāk svētdienās, jo darbdienās, īpaši attāļākiem, maz būs iespējams ierasties. Tad nu vajadzīgs būs gādāt visvairāk par to, ka vispirms un vismaz svētdienās iztikas netrūktu, uz ko ierīkojama pilna bufete priekš bezmantiešiem, iesākot gan tik svētdienām. Vēlāk, ja vajadzība rādīs, tad var rīkot arī priekš dažām un, beidzot, vislielā vajadzībā priekš visām dienām.

Sacēlās sapulcē jo lielāka piekrišana ar saucieniem un plaukšķieniem.

— -Taču bezmantiešiem nebūs iespējams ēdienus un dzērienus samaksāt, Nurcis turpināja, — tālab tādai bufetei vajadzīgs būt bezmaksas bufetei, bet — kā jau sacīts — tik priekš bezmantiešiem.

Sacēlās vislielākās piekrišanas gaviles un cits troksnis, un Nurcis sacīja pēdējos, vissvarīgākos vārdus!

— Tur nu celsies tūliņ gan jautājums, no kādām naudām uzturēt tādu bezmaksas bufeti? Uz to jāatbild īsi un noteikti, ka tas gādājams mantieŠu šķirai un, ja viņa to liegtos darīt, tad jāņem no viņas spaidu ceļā, — Nurcis turpināja.

Prieka gaviles negribēja rimties, un no šā brīža Nurcis palika uz pēdām par visiecienītāko bezmantiešu vīru, pazīstamu ikkatram ar uzslavu. Ar izsaucieniem ievēlēta tika komiteja priekš bezmaksas bufetes sarīkošanas bezmantiešiem baznīcā. Vispirmie saucieni priekš komitejas sastāva nāca Nurcim ar Jeti, kurn pēc ilgas reibināšanās ar pīpošanu grauza visu laiku saldumus, pasniegdama tos pa reizei arī saviem apkārtējiem cienītājiem, cik ilgi viņai rokas somiņa iespēja šai ziņā kalpot.

— Nazin vuj taī bupetie bous brendiņš arī par breivu? — Stērģenieks jautāja,

— Vai tad tā nu būtu kāda pilna bupete, kur brandāvīna trūktu? — Remps atbildēja ar pretjautājumu. — To jau tu, Jān, brāl, pats vāri saprast. Tam jau vajaga būt, lai trūkst vai cita visa.

— Tas tiesa, tev tiesa, Andž — Tuluks arī steidzās palīdzēt. — Paraug štie, kad iet biedrības uz zaļumiem un arī sludina pilnu bufeti, tad jau tici droši, ka monopola atradīsies pašā pirmākā vietā. Kā nu bez viņa, lei?

Sarunas drusku apklusa, un kāds vecāks vīrs sāka žēloties, ka saimnieki vispāri tagad laižot pienu caur mašīniem, izsūkdami tādā kārtā tam Visu labumu, ka paliekot tikai mazvērtīga daļa, un ar to tad uzturot saimi, gan sataisīdami biezpienā, kas iznākot tik sauss un ciets kā putraimi, ka birzin birstot. Saī ziņā atsaucās līdzīgi citas balsis arī, tāpat žēlodamās, un izcēlās atkal liels sarunu juceklis, kur nebij nekas izšķirams, bet tik daudz gan varēja nojaust, ka vai visi vēlas atpakaļ senajo piensaimniecības iekārtu ar kraistīšanu, bez separatoriem.

Nu nāca priekšlikums aizliegt visiem laist pienu caur separatoriem, bet tika arī aizrādīts, ka tāda aizlieguma nepildīšot un laidīšot tāpat slepen, kad saimes cilvēku nebūšot klāt. Tad tālāk nāca padomi separatorus visiem atņemt, bet tūliņ cēlās jautājums, kur viņus salikšot un kādai vajadzībai glabāšot, tāpēc esot vislabāk viņus uz pēdām iznicināt, sūtot apkārt ar rungām rokās separatoru sadauzītājus, ar ko šī lieta pabeidzās.

— Lai tīk dūd vin pavēli, ka vojagas sadouzeit, tod rungas sodabeisim paši, — Stērģenieks piedāvājās, un atskanēja vispārīgi smiekli. ~

Kāds no klātesošiem saimniekiem gan tā kā puslīdz nedroši ievaicājās, kur tad celšoties ienākumi, no kā maksāt saimei lielās algas un nodokļus, kad iznīcināšot vienīgos ienākumu devējus.

Uz to tika atbildēts, ka visām algām un saimes stāvoklim pašlaik esot beigas klāt, kur visi būšot vienādi kopdarbos un kopmantā. Tad ierīkošoties, cik labāk vajadzēšot.

Kāds cits no saimniekiem cēla sūdzību, ka otra saimnieka iedzīviete zogot pastāvīgi viņa malku. Bet tur nāca aizbildinājumi, ka to darot no bezmantiešu stāvokļa un Sim saimniekam esot meža daudz, kas uzskatāms no šā laika jau par kopmantu:

— Jā, meža man vairāk gan par dažiem citiem saimniekiem, bet siena samērā ļoti maz. Turpretī manai malkas zaglei siena vairāk, nekā pašai vajaga, un bez tam Viņa nav arī nekāda bezmantiete, jo tura govi, pāra aitu un sivēnu. Tad nu no šā laika būs man tiesība ņemt bez atlīdzības pretī sienu no viņas.

Tur nāca atbilde, ka tas nesaskanot ar apziņu, ja tiktu ļauts ņemt lielākam no mazāks.

— Tad nu man savukārt nāksies meklēt tādu, kas par mani turīgāks, un ņemt sienu no viņa, — sūdzētājs pabeidza. — Jo, kā redzams, mazākai turībai zādzībā tiek atļauta, kad zog vai laupa no turīgākiem jeb lielākiem.

Uz to nenāca viņam vairs nekāda atbilde un laikam nevarēja arī nākt', bet lieta palika, kā bijusi,

Vēl iekustināja gan jautājumus arī par dienestnieku stāvokļa uzlabošanu pie saimniekiem, ka vajagot dabūt par sevi precētiem divu istabu un neprecētiem pa Vienai ar četrpadsmit līniju lampām un pēc astoņām darba stundām aizjūgu pie durvīm, ko izvizināties, — tāpat par algas augstumu un par brīvstundām ēšanas laikos. Bet to visu atlika beidzot pie malas aiz divējādiem cēloņiem.

Pirmkārt — ka šī sapulce jau krietni ieilgusi, un otrkārt — ka pašlaik stāv durvju priekšā zināmās lielās pārgrozības kopmantas un kopdarba ziņā.

Pēc sapulces Jete tūliņ aizsteidzās uz Plīņiem pie saimnieces pasludināt viņai savas tiesības uz Plīņu māju un pieprasīt nomaksāt —ja ne uz pēdām, tad ikkatrā ziņā vienas nedēļas laikā viņai par tekošo gadu visu nomas naudu, kas vēl nemaksāta, skaitot no Jurģiem. Sī ziņa saimniecei bij, kā saprotams, lielākais pārsteigums un traucēklis, jo noma nāca valdībai, kur maksāts par iedzīvoto gadu nebij vēl nekas; naudas rokā arī nekādas, un ienākumi vismaz drīzumā neparedzami. Viņa sāka Jeti lūgt, sacīdama:

— Mīļo jaunkundzīt! Lūdzu, ciešaties kādu laiciņa ar mani, kamēr dabūju ko pārdot no lopiem uz rudeņa pusi.

Bet nāca cletīga atbilde, ka gaidīt nevarot aiz lielām vajadzībām.

Saimniece tomēr vēl mēģināja lūgt, aizrādīdama sekošot

— Jums jau, mīļo jaunkundzīt, nāk alga par darbību pavēlniecībā, un ir pie manis dzīvoklis tikpat kā par brīvu, kad vien jums iepatikās šurp nākt no pavēlniecības. Piepalīdzu cik necik iztikas ziņā un uz priekšu darīšu šai lietā vēl vairāk, tik lūdzu paciesties.

— No tā nieka, kas man ienāk pavēlniecībā, pietiek labi ja priekš tik dārgiem papirosiem un saldumiem, bet kur tad nU viss ftrlz Jāsāk gādāt par rudeņa sezonas rotu, un cik tā atkal nemaksāsi Bet viss jums ari vēl, saimniece, no manis nav izteikts. Ar to mazumu vien es necik tāļu nevaru tikt, man vajadzīga arī drīz nākamā gada noma, apmēram par pāra nedēļām vēlāk…

— Ak Kungs un Dievs! — saimniece izsaucās, plaukstas sasizdama un nenogaidīdama beigu vārda. — Tad man jāput laukā no dzīves. Tad mantība jāizklīdina un jāpaliek nabadzībā.

— Bet es tur nevaru darīt nekā vairāk kā tik gan atlaist ceturto daļu no visas nākamās gada nomas, ja tiek pārējais aizmaksāts nosacītā laikā, un tas ir mans pēdējais vārds, — bij negrozāms Jetes noteikums. — Ir vai nav — nācēju man netrūks arī par pilnu un vēl lielāku nomu. Varu izdot vai rītdien uz nākamu gadu citam. — To sacījusi, Jete iegāja lepni iekšā, kā daždien savā mājā, bet saimniece palika pagalmā stāvot kā apmulsusi, it kā nezinādama, vai soli kur spert vai stāvēt vien uz vietas.

Pavēlniecībā Jete nesa gan lepno sekretērietes vārdu, bet nebij vis tik uzcītīga un vērīga pie darbiem, kā vajadzētu; tik savu aigU gan centās izdabūt arvienu vai uz priekšu. Augura Antons sāka pamazām pret Jeti atdzist un tās vietā raudzīties vairāk uz Briņu Vilmu, kuru bij iepazinis un ievērojis pa mācības laiku. Un, kad Jetei darbi dien no dienas vilkās lēnāk uz priekšu, viņš līdz ar saviem pavēlniecības biedriem nolēma aicināt Vilmu pie rakstīšanas darbiem, kuru, kā iemesla labad tika sacīts, rodoties arvienu vairāk. Un, tā kā Vilmai līdz tam laikam nebij atgadījusies cita vieta, samērīga ar viņas mācībām, tad viņa — lai arī kavēdamās un šaubīdamās — to uzaicinājumu pagaidām pieņēma, īsti jau tāpēc, ka māja viņai nebij tālu no pavēlniecības, kur viņa nevēlējās pa¬likt par naktīm, bet iet ikkatru vakaru pie savējiem. Arēji viņa bij klusa, un izskatījās, ka maz ko vēro par politisko gaitu, iegaumēja un saprata visu smalki. Jete arī drīz sāka atstāt bezmaz visu viņas rokās, paturēdama sev gan¬drīz tik vārdā parakstīšanu, tāpēc vai visi ienākošie raksti gāja caur Vilmas rokām un viņai tādā ceļā- nāca viss zināms.

Briņu Vilma ar Roķēnu Alvīnu bij sirdsdraudzenes jau no pirmskolas laika, tāpat viņas draudzējās arī tālākās skolās joprojām, un beidzot šī draudzība iesakņojās jo dziļi pa viņu mācības laiku ar visiem to ievērojamo dienu piedzīvojumiem. Reti kāda nedēļa pagāja, viņām nesatie¬koties, bet satikās bieži arī vairāk reizēm nedēļā.

5. Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma

Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma atkal gāja ciemā pie Roķēnu Alvīnas. Satiekoties viņām, kā arvienu, bij liels prieks ar straujiem smiekliem par saredzēšanos un draudzības laimi. Pēc pirmās jautrās sarunas un abpusējiem ikdienišķības stāstiem Alvīna ieaicināja viešņu dārzā piesēsties soliņā pie puķu dobēm. Un, kad tas bij noticis, tad sacīja!

— Stāsti nu atkal ko jaunu

— Jā, stāstīt varu gan kaut ko, bet tik tādu, kas atkal ļoti slēpjams, — Vilma atbildēja un paskatījās apkārt, vai tāds lieks nedzird. Un, lai gan bij pārliecinājusies, ka nav neviena cita dzirdētāja kā vien Alvīna, tomēr runāja tik pusbalsī: — Tev, māsiņ, zināms jau no viņas reizes, ka Jete no baznīcā noturētās sapulces dienas ieskata Plīņus par savu īpašumu un pieprasa ļoti strauji no tagadējās saimnieces ne vien Šā iedzīvotā gada, bet arī nākamā gada nomu, ja grib uz priekšu arī to māju valdīt, kur gan atlaiž tad ceturto da|u no nākamā gada nomas, ja pārējo samaksā drīz un pilnā summā. Ja nē, tad izdošot māju tūliņ citam. Saprotams, ka šis uzbrukums iztraucēja nabaga saimnieci līdz izmisumam. Bet tomēr uz dzīvošanu viņa domā, lai arī ar bēdu un nelaimes pilnu sirdi.

Bet par tām starpām ir iegadījies kaut kas neiedomāts un neparedzēts: vecais Laķis iesniedza nupat aizvakar pavēlniecībā augstākas valdības rakstu, kurš apgāž sapulces nolēmumu, ka Plīņu māja piederētu Jetei, jo tādai viena gadījuma sapulcei neesot tiesības rīkoties ar zemes īpašumiem. Bez tam no jauna zemes gabali netikšot nekam vairs apstiprināti par sevi, tāpēc ka mantas un darba vienkopība esot pašlaik jau tuvumā. Jete, Šo rakstu ieraudzīdama, saskaitās kā uguns liesma un būtu droši vien raudzījusi to noslēpt jel tik ilgi, kamēr no iebiedētās Plīņu saimnieces dabūtu naudu savā rokā, ja es viņu nebūtu drīzumā ierakstījusi jau ienākušo rakstu grāmatā zem numura. Bet tomēr viņa paturēja ir tad vel to savā ziņā vien, nelaizdama likt citu Visu ienākušo rakstu sakopojumā, no kā var prast, ka ari vēl tagad viņai domas ir uz šā raksta slēpšanu.

— Bet vai pavēlnieks Augurs nedabūja tā raksta redzēt? — Alvīna taujāja.

— ko nu pavēlnieks tas neievēro nekā! tāpat kā viņa palīgi, —Vilma atteica,, — Jete dara gandrīz viena pati, ko un ķā grib.

Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk:

— Bet nu nelaimīgai Plīņu saimniecei paliek šis priekš viņas tik svarīgais pārgrozījums nezināms, un viņa savās bēdās rīkojas, protams, uz Jetes prasības pildīšanu, lai arī vai jāiznīkst.

— Bet tu jau varēji viņai paklusām paziņot, — Alvīna sacīja.

— Apdomā, māsiņ, tās briesmas, kādām tad es būtu padota — Vilma izsaucās. — Lai arī to darītu, cik slepen varētu, bet aizdomas kristu tūliņ uz mani kā vienīgo šās viņu slēpjamās lietas zinātāju, un tad es tūliņ būtu ikkatrā mutē spiedzene, spiedzene, nodevēja, nodevēja un kā jau tāda tad projām uz briesmu tiesu un stādāma drīz šauteņu galā

— Bet zina to, protams, bez tevis arī Laķis, — tā Alvīna, — un tās paziņojuma aizdomas nevarētu krist vismaz; uz tevi vien.

Laķis rakstu atnesa ar lakas zīmogu slēgtā kuvērā, kas ir zīme ka, saturs nav, vis darīts viņam zināms, kā jau par nedraudzīgu pazīstamam tagadējās valdības iekārai, Vilma; stāstīja. —- Bez tam no Laķa gudrības dziļuma nav vis, gaidāms tāds neapdomības seklums, ka viņš ietu par papaudēju tādā kļūmīgā lietā, kuras, kā domājams, pats vēl skaidri nezina. Līdzjūtība gan spiež tai bēdu pilnai Plīņu saimniecei palīdzēt, bet nevar atrast ce]a, kā to lai izdarām.

Kad Alvīna klusēja, nevarēdama laikam nekāda padoma dot, tad Vilma pa brītiņu uzsāka sarunu turpināt:

— Bet nu nāk vēl pats ļaunākais un varbūt arī pats grūtākais gadījums. Surp nākdama, šorīt satieku Plīņu saimnieci braucam un vedam divas slaucamas govis pie ratiem, un puisēns līdza par dzinēju. Vaicāju viņai: Kurp tad, Plīņu māt, jums vedamas šās govis?» Paceļ viņa savas asarainās acis un bēdu pilno seju, sacīdama: «Ko nu, meitiņ, lai izstāstu! Jābrauc uz Liepleju, tur rītu tirgs, jāpārdod abas labākās govtiņas priekš Jetes palaidnībām. Redzi nu, meitiņ, kādi laiki! Nekur aizstāvības, nekur žēlošanās ceļa.» Pēc tam viņa sāka rūgti raudāt, seju delnām aizklādama. — Saki, māsiņ, — ko tu darītu tādā brīdī, būdama manā vietā?

— Man patiesi nav spējams sacīt, kas tādā gadījumā labāk darāms, — stāstīt nedrīkst, bet līdzjūtība spiež palīdzēt, Alvīna atbildēja domu pilna.

- Un atlikt arī nevar uz vēlāku laiku, jo tad jau govis būs pārdotas un dzīve varbūt pagalam izpostīta, jo saimniece vēl šaubījis, vai tik ar divām govīm vien pietikšot tādai vajadzībai, —" Vilma piebilda un pa labu klusuma bridi uzsāka no jauna

— Bet ko tu sacīsi, māsiņ, vai tu mani ilzbildināsi vai nē, ka es sajutos piespiesta ķerties pie melu līdzekļiem, lai gan ne sevis, bet aplinku palīdzības labā? Es viņai stāstīju, ka rītu Lieplejā tirga nebūšot, jo pamanīta tikusi tai apgabalā lipīga zirgu sērga, laikam vai Sibīrijas mēris, un ka tāpēc tirgs atcelts. Viņa iztrūkās un sāka bēdāties, ka nevarēšot laikā maksājumu pildīt. Es raudzīju mierināt ar to, ka šo pašu nedēju būs šur tur ari citi tirgi uz citām pusēm, lai- gan skaidri,nezināju, kur un kādi. Acumirkļa vajadzība bij tik tāda, ka aizkavētu braukšanu un govju pārdošanu. Nu, ko tu saki uz to?

Man jāsaka, ka tev bijusi istā bridi laba apķērība pareizo padomu dot; — Alvīna atbildēja. — man par sevi jāliecina, ka es vis nespētu tik noteikti apķerties un uztvert šo vienīgo glābšanas ceļu.

— Bet nu nāk jautājums — ko darīt tālāk? Atturēta viņa gan ir no braukšanas uz tirgu, bet gādāšanas rūpju tādēļ jau neatstās, — Vilma turpināja. — Kad tik neiegadās kāds pircējs mājā un nenopirk uz vietas, tāpēc jālūko būtu kaut jel ar kādu iemestu viņu no tāda posta soļa atturēt pavisam, iedrošinot tik uz to, lai Jetes draudu tik visai nebītos, bet lai darītu visu lēnāk, nepostīdama savas dzīves. Tas jāsaka būtu tik tā kā nejauši, kā bez nodoma, tā vien kā ar gadījumu. Saprotams, ka Jete neuzdrošināsies vismaz mākties vēl no jauna viņai virsū, atkārtodama savus draudus. Labi būtu,'māsiņ, ka tu varētu atsūtīt tūliņ šodien savu krustmāti ar kādas vajadzības iemeslu.

— To varēs gan, — Alvīna atbildēja. — Plīņu saimnie-cei ir labs miltu siets, un mums pašlaik maizes milti sijājami, jo samalti sēnalaini.

— Lūko, māsiņ, ierunāties krustmātei par līdzjūtību Plīņu saimniecei nevis ka kādu virslietu, bet tik tā kā iesāņus, — Vilma mācīja. — Tomēr, tā arī gan, ka netiktu piemirsts šis otrais uzdtevums, kurš patiesībā,ir gan ne vien lielākais, bet pats īstenais,, jo miltu sieta: dēļ tu, protams, krustmātes vismaz šodien nesūtītu uz Plīņiem ua varbūt arī nemaz. Tur viņai jāsaka gari sevišķi tik tas, ka liela steigšanās nav vajadzīga un lai gādā lēnām bez iedzīves postīšanas. Un parvisām lietām lai runā tik viesi no sevis, bet pavisam ne tā, it kā kad tu būtu likusi runāt. Man ļoti žēl tā bēdu pilnā cilvēka.

— Man tāpat, — Alvīna nopūzdamās sacīja. — Sapratīšu gan un lūkošu izdarīt, kad krustmāte pārnāks vien no ganiem.

— Bet ir man daža cita lieta ari runājama, kur vēlos, māsiņ, dzirdēt tavas domas un tavu padomu. Esmu gari iestājusies pavēlniecībā kā palīdzētāja sekreterietei, bet man šī vieta nemīl viņas stāvokļa pēc. Sāku nomanīt no Augura uz sevi lielāku vērību Un uzmanību, nekā pēc manas stāvokļa nozīmes tas man pienāktos, par ko, kā rādās, krīt uz mani jau dažs greizs acu uzmetiens no manas priekšnieces Jetes jaunkundzes, kur klāt Augura laipnība;

kas iet pāri manas darbības pienākuma pakāpnim, nav man pavisam patīkama. Saki tad nu, māsiņ, ko tu domā,

vai lai es tur ilgāk palieku vai nē? Man ir cēlušās gandrīz tās domas ar šā mēneša beigām vai pavisam atstāties.

Alvīna, drusku padomājusi, sacīja savu prātus

— Mīļā Vilmai Es gan domātu otrādi, ka tev nebūtu īpaši šaī laika brīdī atstājamies no tās vietas, kurai ir sava nozīme attiecībā uz šā laika valdības rīcību. Arvjenu draudīgāks vien metas viss dzīves gaiss. Dien" no dienas drūmākas vien ziņas nāk no valdības darbiem. Dzird vien pastāvīgi, ka tas un cits godīgs cilvēks apcietināts un aizvests uz briesmu tiesu, kamēr pazīstamie noziedznieki un nelieši ne vien staigā brīvi, bet ir vēl lielu lielie darītāji un pavēļu pildītāji. Kā jau nupat caur tavu turienes kalpošanu ir nākusi iespēja varbūt izglābt nabaga Plīņu saimnieci no izputināšanas, tā var nākt iespēja turpmāk izglābt dažu labu varbūt pat no nāves, tāpēc tava palikšana taī vietā var nākt šim un tam par laimi Tātad tev jāpaliek turpat. -

— To es arī, māsiņ, saprotu gan, ka briesmu dienas nāk un ir jau pat atnākušas, — Vilma domādama runāja.

— Pat Jete, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma rakstu par Plīņu mājas nedabūšanu, dusmās izgrūda ļoti nozīmīgu draudu vārdu riar viņu, sacīdama: «Nu, lai tik pagaida tas vecais kraķlsl» Bet, tūliņ apķerdamās, atkal raudzīja savus draudus mazināt vai pat dzēst.

— Satikos, viņsvētdien pie baznīcas ar sirsnīgo draudzeni Lūru Maju, — Alvīna stāstīja. — Viņa, nabadzīte, ir vienmēr baiļu pilna par savu nākotni, ka sirds paredzot visādas briesmas vien. Tev, Vilma, viņa lika sacīt labdienas.

— Paldies par labdienām. Ticu jau gari, ka viņas stāvoklī pret Jeti mantojuma ziņā viņai var nemierīgs prāts būt, — Vilma uzsāka. — Bet man rādās, ka Jete, līdzko viņai nāktu rokā kāda krietna šķipsna naudas, liktos atpakaļ uz virspilsētu, jo sirdās arvienu par lauku dzīves garlaicību un tukšību, kamēr tUr esot viss citādi; bet tik nav nekad ne graša pie rokas, ar ko aizkļūt uz turieni. Ja jau viņa nozustu vien no Šejienes un ja izdotos viņai pilsētā tikt vēl pie dzīves lepnuma, tad varbūt aizmirstos Plīņi un Majai vairs bēdu nebūtu par viņu.

— Nu, tik daudz Jetei mūžam nebūs, cik vienmēr vajadzēs, tālab arī viņa nemitēsies pavisam pēc Plīņu mājas tiekties, lai vai kur būdama, — Alvīna nopietni runāja.

— Viņas aiziešana būtu gan vēlējama vismaz taī ziņā, ka tad tu nāktu viņas vietā par sektetērieti.

— Nebūtu vis man tad vēl ne tik pa prātam nekā tagad, jo kas tad varētu no valodām apklausīties, ja arī. viņas vietā mani pieņemtu? — Vilma teica pretī. — Neticu arī, ka tas tā notiktu, jo visas lietas jau man nenāk vis zināmas. Viņi, kuri saucas par parti as biedriem, kur pieder bez Augura un Jetes arī vēl pavē nieka palīgi, tura slepenas apspriedes sevišķā, viņiem vien piederošā istabā. Dažreiz esmu dabūjusi dzirdēt jau arī bagātnieces nosaukumu. — Drusku apdomājusies, Vilma sacīja vēl sekošos vārdus: — Lai arī būtu ar visu citu šā vai tā, bet par visām lietām man nekādi nepatīk būt Augura tuvumā un sajust viņa laipnības rādījumus un ka varētu gandrīz izskatīties, it kā kad es viņa tuvuma meklētu.

-— Bet caur to vien tu vari cerēt kaut ko izzināt, kā jau nupat runājām, —Alvīna piezīmēja. — Ja viņš būtu pret tevi vienaldzīgs, tad, protams, tu tādu svarīgu lietu zināt nedabūtu, kāda šī pati par Jeti un Plīņu māju. Tālab paliec vien mierīgi un vēro joprojām.

Te sāka viņām atskanēt no mājas puses rupja, svešāda balss:

— Kas, valns, tī par todu moju, kur navīna cilvāka īkšā? Jaīt raudzeit pār dorzu, kur loikam kādi bous. Tur tā kā dzird vordus.

— Nudien, tas jau Stērģenieks! — Alvīna iesaucās. — Kas, «valns», viņam te "var būt meklējams?

Tūliņ arī parādījās Stērģenieka ielāpainais veids visā plašumā ar šauteni plečos.

— Labreit, jaunkundzes! — viņš pienākdams uzsauca abām jaunavām. — Jums moja pavusam tukša. Na coja līluma īškā. Nāku meklēt jite, kur dzirdu runājam.

— Jā, svētdienas diena, visi izklīduši pa vaļai, — Alvīna atbildēja. — Tēvs ar māti ciemā, krustmāte ganos, un nezin kur citi katrs. Vai jums kāda vajadzība?

— Mun vajadzeigs zināt, vui jite navaid bejs šūdīn va-cais Laķis? — Stērģenieks taujāja.

— Viņš ir gan šorīt laikam bijis pie tēva aprunāties par darbiem, kamēr tēvs vēl bij mājā, un pēc tam aizgājis.

— A nazin uz kurini? — Stērģenieks vaicāja tāļāk.

— Laikam … laikam uz Bungžu muižas pusi, — Alvīna, drusku kavēdamās, atteica. — Bet kāda jums vajadzība viņu tik cieši mēklēt?

— Ir aša pavēle ņemt viņu tūliņ cīši un stīpt uz soda tīsu, bat pogana navar nūstapt, — Stērģenieks, uz aiziešanu pagriezdamies, atteica un pēc tam atsveicinājies izgāja no darza, .

Alvīna pagājās viņam pakaļ līdz dārza sētai pavērties uz pagalmu un atnākusi sacīja Vilmai ļoti aizkustinātā balsī:

— Kā tad! Pagalmā Tuluks un Ramps arī ar steberēm plecos. Vismaz pagaidām labi tas, ka viņi aizlīgo uz Bungžu muižas, pusi, kamēr krusttēvs Laķis ir aizgājis pavisam otrādā virzienā. Par laimi, es pie laika vēl apķēros uz tutieni, sacīt.

— Jā, nākdama es Laķi redzēju ejam pa Ezermuižiņas . ceļu, varbūt arī uz baznīcu, — Vilma atsaucās.

— Tas tad labi gan, — Alvīna apliecināja un tad runāta joprojām ar lielu uztrauktību: — Tad redzi nu, Vilma mīļā, ka briesmu laiki mums ne vien gaidāmi; bet jau klāti , Un, kad šitādu vecu goda cilvēku nezin par ko grib tiesāt, kuram tad vairs drošība palikt netiesātam jeb, pareizāk sakot, nenotiesātam?

— Protams, ka šobrīd tā ir, kur valda varas nesēju iegriba, bet ne likumi, — Vilma piebalsoja. — Bet-man nupat nāk prātā, ka tam vajaga būt Jetes ļaunuma panākumam, lai dabūtu reiz viņu pilnīgi sev nost no ceļa, pastāvīgi cenšoties uz Plīņu mājas dabūšanu. Drīz pēc tam, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma raksti^, viņa ieslēdzās viena pati telefona istabā un runāja slepen ilgu laiku, nelaizdama iekšā pat pavēlnieka Augura. Skaidra lieta, ka cits nekas viņai nevarēja būt tik visai slēpjams un tik ilgi runājanis. Rakstu ceļā šī pavēle tik ātri arī nebūtu pavisam izdabūjama. Bez tam viņa ir centusies izdarīt tā, ka lai domas neķristu uz viņu, kad nepaliek nekur nekāda rakstu zīme pakaļ no viņas. Bet tu jau, māsiņ, to sapratīsi, ka es tik tev vienai drīkstu šādas domas sacīt, jo viņai, kā rādās, ir liela iespēja augstākās vietās savu gribu izvest cauri.

Vari paļauties, ka to sapratīšu gan un varēšu arī, — tā atkal Alvīna. — Bet saki nu, Vilma mīļā, — vai un ko mēs šaī lietā lai darām? Uz to jau gan nekādi nevar domāt, ka krusttēvu Laķi pavisam varētu izglābt no apcietināšanas, bet varbūt tik klusām paziņot, lai viņš zina, kas gaidams, un var-sagatavoties uz to?

— Tas domājams gan, — Vilma apstiprināja. Bēgt jau viņš nebēgs aiz savas kareiviskās lepnuma apziņas vien. Un kur tāds nabaga cilvēks lai glābtos, būdams bez nekādiem liekiem dzīves līdzekļiem, kā tik no rokas mutē, un arī bez nekāda radeniecības palīga? Var tikai būt, ka viņš pasteidz kaut ko padarīt un pakārtot savu, aizgādības meitu lietā, satikties vismaz vēl ar Maju un to pamierināt.

— Ak bēdu bēdas! — Alvīna izsaucās. — Māja gan ņems vai galu, par viņu raudādama, kur vecais krusttēvs viņai par visu, visu tik nteizsaķāmi mīļš un dārgs. Bet kur un kādā ceļā lai viņam šo bēdu ziņu piesūtām?

— Man ir domas, uz māju ejot, ņemt drusku līkumu un iegriezties pie Ruķīšu Idas, lai viņa aiziet uz Ezermuīžiņu un pasaka vismaz Augura mātei, kādās briesmas viņas draugam tuvumā, ja paša tur negadītos. Viņa gan tad sapratīs, ko darīt, Ida ir ari taou uzticama mutes turētāja, Vilma steidzīgi runāja. — Un tev, māsiņ, nav tik jāaizmirst Plīņu saimnieces glābšana. — To sacījusi, Vilma uz ātru aiziešanu ķēra rokā savu lakatu, ko bij nolikusi pie puķēm uz sola, un sāka no Alvīnas atvadīties.

— Kā man žēl, Vilma mīļā, ka šī satikšanās tik negaidot izjūk! — Alvīna izsaucās. — šodien mēs varētu palikt kopā līdz pašam vakaram — abām vaļīgi, dziedāt mācīšanās arī nav. Kaut tik šis posta traucēklis neuznāktu!

— Labāk, māsiņ, taču, ka viņš uznāca, nekā kad paietu garām, — Vilma izteicās mazāk satricinātā prātā. — Tagad caur šo nejaušo gadījumu varam Jel kaut kam vēl bēdās j€ļl ko palīdzēt, bet citādi vis nevarētu. Mums var nākt vēl šis tas, kur palīdzības un glābšanas ziņā vajadzīga būs mierīga noņēmība .Jaunavas abas — kā iztraucētas stirniņas — izgāja kopā no dārza un pagalmā galīgi izšķīrās. Alvīna solījās iet tūliņ uz ganiem un palikt līdz mājā dzīšanai krustmātes vietā, lai viņa labāk tūliņ ejot pie Plīņu saimnieces. Tā viņas, vēl atskatīdamās un lakatiņus pavēcinādamas, aizsteidzās uz savu pusi katra.

6. Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums

Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums nopietni nospiestas sajūtlbas izskatā un atrada Augura māti noraudājušos. Rādījās, ka viņiem bij vienkopības raizes un bēdas un ka viņi to savstarpēji paši saprata, tālab pēc sasveicināšanās labu brīdi sarunas nespēja'iesākties.

Pēdīgi Linums lēnām uzsāka runāti

Jūs, Augura māt, laikam varēsat gan viegli uzminēt manas nākšanas cēloni pie jums, ka abi esam skumjās par mūsu cienījamā, drauga likteni .

Noprotu jau gan, —- Augura māte atbildēja, acu nepaceldama. — Vai Viņš jau aizvests?

— Jā, šorīt aizveda, un es pašlaik pēc tam no turienes nāku.

— Vai viņš nebij visai skumīgs un nobēdājies? — Augura māte taujāja.

— Nevis, — Linums atbildēja. — Viņš paturēja savu ierasto cienības sajūtību, lai gan nakts bijusi jāpavada cietumā. Nelika trūkt pat savas pazīstamās zobgalības. Tā, paveidam, kad aizvedēji prātoja, vai rokas siet vai nē, viņš sacīja: «Kur jūs ņemsat tik stipras virves, kas man nebūs saraujamas kā Zimsānam?»

— Un kas tie vedēji tādi bij un vai braukšus veda? — Augura māte vaicāja tāļāk.

— Tie paši zināmie trīs plenči — aizsargi, kā viņus pa jaunam sauc, un braukšus gan: Tuluks ar Rempi abpušāl^ ratos un sStērģenieks jāšus pakaļ.

— Vai tad rokas arī sēja? — Augura māte bēdīgi turpināja taujāt.

— Beidzot netika vis sietas, — bij Linuma atbilde. — «Kur nu, vainu,- viņš bāgs? Mems vusim šautenes. Ja jou bēdzējs boutu, tad bāgtu agroāk. Zināt jou loikam da-bija pī laika,» Stērģenieks mierināja citus.

— Kaut jel tiktu zināms, kādu vainu tie necilvēki viņam liek? Augura māte, seju noslaucīdama, runāja. — Ne viņš ir viņiem pretinieks, ne viņu varas apskaudējs tikai vecs, godīgs nabaga strādnieks.

— Vai viņi daudz ko vaicā? - Linums atteica. — Tiem diezgan, kad tik nomana, kurš nav ar viņiem pilnam vienis pratis. Bez tam tie, kas tur tāļāk un augstāk, — tie īstie tiesātāji jeb notiesātāji — nemēdz vis zetnākiem darītājiem apcietināšanas cēloņūs sacīt, tie pavēl tik darīt. Bet taču ticu, ka Laķa krusttēvs, kā mierīgs bezmantietis, notiesāts netiks, jo', kā rādās, apsūdzība pamatojas tik uz sav-labuma lietu. Skaidri noprotams, ka apvainojums ir nācis no Jetes, kurai viņš ir kā skabarga; acī ar savām aizgādniecības meitām pie Plīņu mājas dabūšanas, lai arī tagad — protams, tik uz kādu laiku — ir apturētas zemes īpašuma tiesības un uzspiests kopmantas stāvoklis.

— Vēl jau gan, nabags, pirms apcietināšanas bij pasteidzies kaut ko no jauna parūpēties par abām aizgādniecības meitām, kad nezin caur kādu labsirdības gādību bij iepriekš dabūjis zināt par savām dzīves briesmām, negribēdams tomēr no tām ne soli izvairīties, — Augura māte sērīgi stāstīja. — Vecākā meita Maja, kura jau pilnīgi saprot viņa aizgādības un lielo, tēvišķas mīlestībās pilno nozīmi, mirkst — nabaga bērns — vienās bēdu asarās; kad ticis zināms, kāda nelaime nāks pār viņas tik ļoti mīlamo, veco krusttēvu.

— Bet nu mūsu tuvākais pienākums ir gādāt par drauga atsvabināšanu, un Šis jautājums ir īstenais manis atvedējs pie jums, — ar šiem vārdiem Linums griezās pie šā brīža īstenā nākšanas cēloņa. — Jādomā jau nu gan, kā es sacīju, ka par viņa notiesāšanu ko bīties nebūtu, lai arī, kā noprotams, viņš tādā ziņā ir ticis iesūdzēts, bet bež atsvabināšanas gādājuma viņu Var noturēt apcietinātu nezin cik ilgi, kamēr caur iespējīgu gādību var cerēt dabūt viņu drīz atpakaļ.

— Ļoti labi gan, ka esat uz to domājuši; bet ko lai es tur varētu iespēt? — Augura māte sērīgi Vaicāja.

— Bet man liekas, ka jus.esat ja tik pavisam ne vienīgā, ka§ var taī lietā ko iespēt, un taisni tādēļ esmu ieradies tagad pie jums, — tā atkal Linums.

— Tavu brīnumu! —- Augura māte izsaucās., — Ko tad gan lai es tik grūtā lietā iespētu?

— īpaši jūs sevī gan nē, bet caur jūsu aizgādību varbūt cits, — Linums skaidroja. ~ Jūsu dēla dēls ir ~še pavēlnieks vietējībā, no kurienes izgājusi apsūdzība. Viņam, kā protams, nāksies šo to atbildēt uz dažiem pieprasījumiem un dot liecību. Jūs viņam esat vairāk nekā māte vien un vienīgā dvēsele no tuvākas radniecības, turklāt īstenā audzinātāja un gādnieks.

Augura māte, par šiem Linuma vārdiem brītiņu padomājusi, atbildēja:

— Tik daudz jau nu gan varu sacīt, ka līdz šim viņš manus vārdus ir vērojis un turējis mani laikam mīļu, kā no mazām dienām pieradinājies; bet nav arī liedzams, ka bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī, kas viss kopā ir darījis man grūtu sirdi. Skolās nepabeigušu, viņu šaī amatā ir ielikuši, bet nezin vai tik spēj to cienīgi valdīt? Var nu būt, ka savu seklumu sāks pamaz atzīt un "mesties nopietni prātīgāks, par ko man līdz šim vēl nekas nav bijis novērojams, jo reti kad nāk uz māju, turpat vien dzīvodams, tāpēc nevaru solīt vai caur viņu tiks kas panākts, lai gan par nabaga Laķi esmu nobēdājusies lūdza jums un citiem viņa draugiem. Tomēr darīt gribu pēc jūsu padoma, jo — kā jau sacīju — mana sirds runā tur līdza citām līdzcietīgām sirdīm.

— Lai arī būtu bijušas dažas varbūt jaunības viegluma vai paviršības zīmes zināmas še mājā starp savējiem, bet tālākās vietās, kā, paveidam, šaī gadījumā pie soda tiesas, tas viss neņāk nekādā svarā, un nav arī tur no tā pat nekas zināms, bet nozīme paliek tik tam, kādu atsauksmi dod kaut kuras valdības iestādes priekšstāvis, — Linums izskaidroja un par brītiņu turpināja vēl: — Patiesību par krusttēvu Laķi liecinot, nevar arī celties nekādas grūtības nevienam, kas tik vien viņu pazīst, jo viņš ir īstens goda cilvēks, kas nekam ļauna nedz darījis, nedz vēlējis, bet pie patiesības turējies un taisnību vērojis darbos, kā vārdos viņš ir kalpojis godam ilgus gadus kara klausībā un atrodas tagad dziļa vecuma gados līdz beigām īstena bezmantieša stāvoklī, pelnīdams kā algādzis joprojām sev iztiku un izaudzinājis turklāt vēl divas viņam aizbildnības ziņā uzticētas radu meitenes, sākot no viņu mazākās mazatnes. Ja viņš, ikkatram dzīves virzienam nav līdzgājējs, tad tādēļ nav vis citu virzienu nīdētājs, bet tik sava par labu atzīta virziena jeb ceļa staigātājs. Protams,, ka iesūdzēts viņš ir aiz personīga naida un aiz ļaunas, netaisnas atziņas pēc savlabuma.

— Jā, bet viņš, tas mans muļķa puika, jau nepratīs tā gaiši izlikt Laķa īpašību, kā jūs to varat, varbūt arī īsti negribēs, — Augura māte iebilda. —* Labāk būtu, ka jūs paši to tā uzrakstītu, kā sacījāt, tad es viņam to taču varētu iedot.

Uz to Linums atbildēja tik pa labu brīdi, kad bij padomājis? ,

— Mani raksti būs pavēlniecībā pazīstami, un man nepatiktos vis tos tur rādīt, jo tad tiks domāts, ka es rakstījis aiz lielas draudzības Un sastāstījis Laķa krletnumus un godīgumu, vairāk, nekā var būt. Bez tam paredzu, ka man pašam arī Laķa liktenis var nākt un ka tas nestāv vairs visai tāļu, un man tad vaļā tikt nāksies nevis grūtāk vien par Laķi, bet varbūt pavisam neiespējams, kur tad šāds mans rakstīts liecības raksts arī kritīs svaru kausā uz manis pazudināšanu.

— Ak Dievs, kāda otrāda briesmīga taisnība sāk celties pasaulē! - Augura māte nopūzdamās izsaucās.Kas vien patiesīgāki, krietnāki un prātīgāki cilvēki, tiem jātiek vārdzinātiem un nogalinātiem. Kādiem tad nu vajadzēs būt

nākamiem laikiem, kad izdeldēs visu, kas labs, derīgs un godīgs?

— Tur netiek vaicāts par neko citu kā tik par to, lai ar brīvības, ar tiesību un labklājības solījumiem dabūtu ļaužu pulkus savā varā kāds mazs vadoņu skaits un pēc tos ar ieroču spēku spiestu klausīt viņu savlabuma gribai un kalpināt, nerunājot vēlāk vairs nekā par brīvību un citiem augstiem labumiem, — Linums runāja, izplēsdams no kabatas grāmatiņas kādu tukšu lapu un griezdamies pēc tam pie Augura mātes sekošiem vārdiem:

— Es rakstīšu gan, bet ar to norunu, ka jūs, Augura māt, saucat no manas lapiņas priekšā un pēc tam lapiņu sadedzināta

- Bet es jau nevarēšu salasīt Augura māte bažījās.

— Es rakstīšu rupji.em burtiem un tik skaidri, ka jums nenāksies grūti ar brilles palīgu saredzēt, — Brencis paskaidroja. — Ja vienā lapiņā nesaies, tad ņemšu vēl otru klāt. — To sacījis un zīmuli izvilcis, viņš sāka uz galdiņa rakstīt. - -

Atstādama Linumu rakstām, Augura māte izgāja ārā un atgriezās tik pēc laba brīža, kad Linums bij jau rakstīt pabeidzis un, savu rakstījumu klusām pārlasīdams, to šur tur viegli izlaboja. Taī brīdī Augura māte nāca atpakaļ un, tikko slieksni pārkāpusi, sāka stāstīt:

— Atkal, Brenc, jauna bēdu ziņa! Mana pušelniece Steņģa māte nupat atnākusi no pavēlniecības un stāsta, ka tūliņ iesākšoties mantas atņemšana saimniekiem. Atstāšot tik pa vienai govij, pa vienam zirgam — un citu visu nost, . pat darba rīkus un drēbes, kas vairāk nekā kuram mugurā. To viņlaik iztikai atstāto labības mazumiņu samazināšot vēl līdz pusei un tad sākšot dzīt visus kopdarbā, īpaši pie kara laikos papostīto muižu atjaunošanas. Lielā Bungžu muižā vien vajadzīgs esot ap simts govu un ari liets skaits strādnieku pie zemes darbiem un pie ēku atjaunošanas.

Beigās pasmiedamās viņa piebilda vēl sekoši

— Steņģa māte agrāk dedzīgi kāroja pēc visas Ezermui-žiņas, bet nu būtu ļoti laimīga, kad varētu paturēt tik savu daļu un savu mantību bet nu pagaļam visiem viss. Jā, Dievs zin no kā dzīvosim, īpaši mēs, kas esam vēl no vecās paaudzes, kad visu noņems, kas sūri grūti ietaupīts?

— Solīt viņi gan sola vecuma iztiku, bet kur tā celsies, kad paši strādnieki nebūs uzturami no kopdarba peļņas, kā jau sāk pierādīties, — Linums drūmīgi atbildēja un tad, pierakstītās pāra lapiņas paņemdams, sacija še nu ir tas, ko jūs, Augura māt, vēlējāties no manis, Es vēl izlasīšu jums priekšā.

Pēc izlasīšanas Augura māte, uzlikusi brilli, lūkoja lasīt pati un drīz pārliecinājās, ka varēšot gan.

— Bet kā lai es satiekos ar savu Antonu šās lietas labad? — viņa, lapiņas turēdama, prātoja. — Turp iet uz pavēlniecību man nekādi netiktos, visvairāk jau Jetes pēc,

— Jums jāpaaicina viņš šurp pie sevis, kur lai noraksta visā klusumā, — Linums pamācīja uzceldamies. — Aizsūtāt vienu no savām meitām ar ziņu, ka viņš jums ļoti vajadzīgs, lai nekavējas nākt Man gan būtu puslīdz pa cejam pie viņa pavēlniecībā iegriezties, bet jums arī saprotams, ka man nekrīt to darīt taī pašā ziņā, kā jau runājām.

— Tas tiesa, to saprotu arī, — Augura māte teica šķiroties.

Uz galīgu atvadīšanos Augura mātei roku sniegdams, Linums viņai sacīja:

« — Var viegli šaī briesmu un varmācības laikā gadīties, ka vairs neredzamies, jo es par savu brīvību un dzīvību neesmu drošībā nevienu stundu. Ja nu tā notiek, AugUra māti ka es ar veco draugu Laķi vairs netiekos, tad sakiet jūs viņam no manis pēdējās ardievas un saldiniet pēc iespējas viņa tik ļoti rūgtās beigu dienas. Ar Dievu!

To sacījis, Linums veikli un vingri izgāja, bet Augura māte, ?bām rokām sev seju aizsegusi, atkrita krēslā. , Augura Antons, lai prāta un mācību ziņā kāds būdams, bet savai tēva mātei viņš bij un palika visai pieķērīgs un viņas prāta darītājs ar bērnišķu uzļāvību, apzinādamies esot vienīgi viņas audzināts un mācīts pēc abu vecāku agrās nāves

Ari Šoreiz viņš paklausīja ātri vecai māmiņai un drīz ieradās pie viņas Ezermuižiņā.

— Kādēļ, dēls, jūs esat apcietinājuši un aizsūtījuši Laķa krusttēvu? — tā Augura māte drīz viņam vaicāja.

— Pēc soda tiesas pavēles, — Antons atbildēja.

— Bet kāds slepkava tad viņš ir, ka ar varu jāved projām, kamēr daži zagļi un blēži dzīvo bez bēdas? — Augura māte turpināja ar rūgtumu.

 — Valdības pretinieki tiek tiesāti bārgāk nekā zagļi un blēži.

— Un kur tad viņš valdībai pretojies vai neklausījis? —-tā atkal Augura māte.

— Kad izsaka vien kādus nemiera vārdus …

— Un kur tad viņš tādus izsacījis?

— Kas var to zināt, ļo mums tik pavēl to un to darīt,— Antons atbildēja, skatīdamies laukā pa logu.

— Bet vai tad no jums, no tās pavēlniecības, ķā jūs tur tiekat saukti, nemaz nekādu liecību neprasa? — Augura māte pētīdama sniedzās dziļāk.

— Nupat jau prasīts ir gan.

— Un kādu liecību tad jūs dosat?

— Nevar vēl zināt, kādu nospriedīs.

— Vai tad vēl pavisam kas spriežams arī par tik godīgu cilvēku un vecu goda pulka kareivu? — tā Augura māte uzstāja. Viņš ir dažus aizkaitinājis un mani arī priekšpēdējā sapulcē zobojis, kad es uzstājos ar nopietnu runu par cilvēces nākotni, paskaidrot gribēdams, kā turpmāk būs; — Antons atteica,: iepīpodams papirosu, izvilcis to no spīdīga maksta.

— Tici, dēls, droši ja viņš tevi arī ir pazobojis, tad zobojums ir bijis pelnīts un vajadzīgs. Viņam visi dzīves uzskati ir noskaidrojušies kā zvaigžņainas debesis skaidrā naktī,: kamēr tev vēl viss tiņājas pa paviršības dūmakām, — Augura māte runāja arvienu jūsmīgāk. — Protams gan, ka viņš šādai rīcībai draudzīgs nevar būt, kādu jūs, jaunie, slavējat un viņai kalpojat. Vai kurmēr kāds gaiša prāta cilvēks var ticēt, ka šāda varmācīga valdība varēs ilgi pastāvēt? Vai-cilveki ilgi cietīs tādu patvarības un netaisnības jūgu,; kāds tagad viņus sāk spiest? Sāda negantība var-tik kādu laiku turpināties un visu labklājību izpostīt, bet it nekā laba dibināt un atnest.

— Klausīt piespiedīs ar spēku, — Antons pusnedroši iebilda. Pietrūks spēka ari, jo tas drīz saies pretpusē, — Augura māte pārliecinoši runāja. —Lai nu tas arī būtu kā būdams, bet laiks drīzumā rādīs to, kam jānāk un kās nāks. Tikai, dēls, apsoli man droši un skaidri, ka darīsi visu, ko vien iespēsi; priekš krusttēva Laķa drīzas atsvabināšanas.

— Apsolīt es nekā nevaru …

— Vari gan, un jāapsola tev ir!— tā Augura māte joprojām ar pieaugošu sirds iekustinājumu. — Neņem par

spriedējiem tādus klāt, kas ir krusttēva Laķa pazudinātāji, kā laikam Jetes jaunkundze, kura to dara sava labuma pēc uz Pllņu mājas dabūšanu …

— Jetei ari viņš ir daudz aizriebis ar saviem skarbiem vārdiem par viņu, — Antons teica starpā.

—Tik skarbu vārdu viņš vēl pavisam Jetei nav sacījis,^ kādu viņai vajadzētu, — tā Augura māte.pretī. — Ja būtu i vien, kas saka vēl skarbāk, tad varbūt labotos. Bet aiz-; mirsti, dēls, pats arī savu pazobojumu, ja kāds ir bijis, un apsoli man visu, ko es saku.

— Vēl nevaru solīt…

— Vari gan, un tev jāapsola, vai arī, ja nē, — tad zini, ka tu caur to būtu manas nāves cēloņa nesējs. Krusttēvs Laķis ir mans laika biedris un jaunības draugs. Es pazīstu viņa sirds krietnumu un prāta gaišumu ar goda tikumiem. Viņš tikai nav aplamu bezprātības ceļu gājējs un Jaunu mācību ieredzētājs. Tāpēc saki, dēls, noteikti, ka darīsi visu, ko vien iespēsi, priekš krusttēva Laķa nekavējama atsvabinājuma, vai arī tu vēlies manu nāvi!

Pēdējos vārdus sacīdama, viņa saķēra cieti Antona roku it kā uz promnelaišanu, kamēr nav devis apsolījuma. Antons nomanīja, ka viņas roka strauji drebēja, un no tā ,lika sajust pats tādu kā savādu bailību, kas pamudināja viņu uz apsolīšanos, ko arī tūliņ darīja:

kad jau nu tev mans solījums tik ļoti vajadzīgs, tad ar tādu dodu.

Nu tad ņem tur no skapja papīru un sēsties še rakstīt tā kā es saukšu priekšā un tā, ka šo pašu rakstījumu vari tūliņ no pavēlniecības aizsūtīt, nedodot viņa pavisam īpaši sekretērietes rokās, nedz ari kādu citu līdzzinātāju.

Antons klusi paklausīja un rakstīja visu tā, kā tēvmāte viņam sauca priekšā, pats tur nekā klāt nelikdams, nedz atraudams vai grozīdams, jo viņš jutās par visām lietām laimīgs, tai ziņā, ka liecības raksts nebij jāgudro pašam.

Kad bij rakstīt pabeidzis un norakstu dikti izlasījis, kā tēvmāte to vēlējās, gribēdama pārliecināties, vai pareizi uzraķstīts, un kad dzirdēja visu esam, kā vajaga, tad beidzot sacīja;

— Sūti nu, dēls, šādu projām ar savu amata parakstu, paturēdams stipri vērā to, ka solījumu pildīšana ir ikkatra cilvēka augsts goda pienākums.

7. Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties, mācītāja vecā krustmāte

 Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties, mācītāja vecā krustmāte iegāja pie viņa, ziņodama,ka: — Divi tādi savādi, sveši puisieši esot atbraukuši, un viņiem ļoti vajagot pie tevis tikt. Vai lai laižu?

— Laid, lai viņi nāk, — mācītājs, atbildējaj iededzinādams lampā uguni.

Svešie ienākuši sāka drusku vairāk atklāt savas sejas, un mācītājs, brīnumu pilns, viņos skatījās beidzot izsaukdamies: —Kāda neiedomājama parādībai Patiesi Vilma un Alvīna! Uz kādu masku balli tad jūs, meitas? — Bet, ievērodams jaunavu sejās iztraucējuma zīmes, sāka sajust nopietnību un sacīja :

— Jūs, mīļie bērni, esat izbailēs. Vai kas noticis?

Vilma apskatījās, vai duris aiz viņām cieti, un tad

iesāka, bet tomēr tik pusbalsī:

— Tikai jūsu priekšā, mācītāja kungs, mēs drīkstam rādīties, kas esam, bet visu citu priekšā jārādās par svešiem vīriešiem. Es esmu brāļa drēbēs…

— Man tēva mētelis virsū un cepure, Alvīna teica starpā. — Jā, izbailēs mēs esam gan, mācītāja kungs, par jums un gribētu būt par jūsu glābējām …

—- Jums, mācītāja kungs, ir apcietināšanas briesmas tuvu klāt, — Vilma ziņoja joprojām pusbalsī un bailēs.

— Un mēs uzņemtos kaut uz kurieni par nakti jūs aizvest, — Alvīna vēstīja savukārt arī paklusu un kā steidzībā. Šonakt ir pēdējais laiks — ritu jau par, vēlu, — tā atkal Vilma ar dziļu nemieru.

— Mums ir uz to viegls un veikls pajūgs, kad tik jūs noteicat, uz kuru pusi laist, — Alvīna steidzās stāstīt, kā mudinadama doties ceļā.

Tā abas sirsnīgās jaunavas centās viena par otru ieteikt mācītājam glābšanos un aicināt uz braukšanu. Viņam, to dzirdot, pirmā brīdī pārlaidās bālums pār seju, bet tad viņš raudzīja atkal saņemties un rādīt mierīgu prātu, runādams . . — Es, dziļi kustināts, jums pateicos, mīļās meitas, par jūsu līdzjūtības sirsnību, jo tā palīdzēs vieglināt man manas paredzamās briesmīgās ciešanas, apzinoties, ka ir taču arī sirdis, kas grib tik mīļi mani no ļaunas varas glābt, uz ko taisījies gan esmu, nojauzdams, ka garām tā neies, bet ne vēl domājis to tik drīz nākam, tomēr jūsu tik labi apdomātā glābšanās sagatavojuma pieņemt nevaru, jo man jāiet šis ciešanu un varbūt arī moku pilnais nāves ceļš.

— Bet kādēļ jums tīši jāpaliek nelaimē kad vēl varat tikt glābti? - Alvīna nemierīgi vaicāja.

— Vēl ir laikā brīdis, kur glābšanās iespējama caur izbēgšanu, bet arī pats pēdējais tāds, —- Vilma arī atgādināja, tikpat uztraukta būdama.

— Manas mīļās jaunavas! Man pietrūkst vārdu jums pienācīgi pateikties par jūsu tik grūti sagatavojamo glābšanās ceļu,mācītājs atkal uzsāka ar smagi nospiestu sirdi, —bet es nedrīkstu aizmirst, ka mūsu lielais krusta nāves un citu negantu moku cietējs arī gan varēja izbēgt un glābties, bet viņš palika pacietīgs «līdz nāvei, līdz krusta nāvei», kā arī man pienākas apliecināt, pat ar dzīvību, to, ko esmu sludinājis.

— Bet citi mācītāji taču ir steigušies glābties, — tā Vilma.

— Saucienes mācītājs arī jau no viņnedēļas esot projām, — atkal Alvīna. -

Tā abas jaunavas, savstarpēji mainīdamās, pūlējās vēl pierunāt savu mācītāju uz glābšanos. Bet viņš uz to atbildējat r

— Ir tiesa, mīļās meitas, ka citi no maniem amata brāļiem ir glābušies, kuriem dzīves apstākļi to aizbildina, bet man jāpaliek stāvot un gaidot, kas nāks un kas notiks. Labi jel tas, ka šo dzīves negaisu dabūju no jums vēl drusku pie laika zināt, ka varu cik necik nokārtot savus darbus un pienākumus. Ja varat, tad paziņojat baznīcas priekšniekam, lai paņem no šejienes glabāšanā draudzes grāmatas, ja manis vairs mājā neatrod, — Bet kā lai es apmierinu savu nabaga krustmāti, kura par mani rūpējas ar visu sirdi? Kādu apgādību lai;atstāju viņai un tiem diviem trūcīgiem, arī veciem cilvēkiem, kas manā pajumtē un ieraduši jel pa daļai dabūt no manis uzturu?

Sos pēdējos vārdus mācītājs runāja pie sevis, it kā kad domātos esot viens pats.

Abas jaunavas, bēdīgi pārliecinājušās, ka nebūs iespējams pierunāt savu no nesenā mācības laika sirsnīgā bērnišķībā iemīlēto un iecienīto mācītāju uz glābšanos, asaras slaucīdamas, sāka taisīties uz iešanu, ģīmjus atkal pa daļai aizsegdamas. Šķiršanās brīdis bij dziļi aizkustinošs. Viņas nespēja asaru valdīt, un mācītājs tik ar grūtību noturējās, raudzīdams pat vēl viņas mierināt ar cerību uz laiku labošanos. Bet, līdzko jaunavas bij izgājušas, tad viņš sašļuka ceļoS pie galda, Izsaukdamies!

— Kungs, ja šis biķeris… Tomēr ne mans prāts l…

Negribēdams satraucēt jau vakarā zināmos savus trīs līdzmājniekus ar šo saņemto briesmu ziņu, mācītājs patu

rēja to līdz ritam vēl pie sevis, lai viņi, šaī naktī dabū vēl maigu miegu, bet pats nedabūja gandrīz pavisam iemigt, gan kārtodams draudzes grāmatas un dažādus citus rakstus, gan arī nevarēdams miegā gulēt, jo, līdzko gāja acis cieti, tā jātrūkstas bij augšā no šausmīgiem sapņiem, tāpēc rītā viņš nejuta spirgtuma, bet nogurumu.

Un, kad beidzot gaidāmā briesmu patiesība līdzmajniekiem reiz bij jāstāsta, tad sirds sažņaudzās no tām raudām un žēlabām, kādas tur atskanēja. Nelaimīgā krustmāte iekrita gultā krampju sarautiem locekļiem,, dikti vaimanādama gan aiz lielām bēdām» gan aiz grūtām miesas sāpēm, kas viņai cēlās lielu bēdu uztraukumā. Veco, nespēcīgo piedzīvotāju pāriņa plūda asarām savā kaktiņā un gauži šņukstēja, bet palīdzēt mācītājs nevarēja.nekam nekā, kas spieda viņa novārgušo sirdi otrtik līdz ar briesmām un bailēm par sevi pašu.

Desmitā rīta stundā ieradās pie mācītāja visi trīs zināmie apsargi ar šautenēm plecos. Kamēr drēbju aplasīšana iesākusies un nodota viņu varā, tikmēr viņi bij redzami apģērbušies kā bagātnieki. Lai gan laiks stāvēja vēl diezgan silts, bet Tulukam bij jau pat brangs kažoks mugurā, Stērģeniekam jauns mētelis un-Rempam tāpat. Daži, kas viņu jaunos apģērbus ievērojuši, zināja stāstīt, ka tie bieži mainoties — nākot arvien citi, bet, kur paliekot priekšējie, par to ikkurš nozīmīgi, bet arī saprotami tik pasmējās. Un, ja kas ko sacīja, tad sacīja tikai to, ka saglabāti jau gan netiekot. .

No šā paša brīža, kad parādījās mājā apsargi, mācītājs nožēlojami, sajuta brīvību esam pagalam, un viņš kā manīt nomanīja, ka visur viņam seko aizsargu acis, turklāt vēl ar aizdomību un neuzticību. Kad vien viņš kur pagriezās kaut ko paņemt vai nolikt, jau tūliņ virzījās kāds no viņiem pakaļ skatīties, ko tur darīs. Kad beidzot viņš gāja atvadīties no nelaimīgās krustmātes, arī tad tur Remps līda viņu apsargāt un skatīties, vai nav tur kādas citas durvis, pa kurām izbēgt. Sī aizdomu un neuzticības sajū-tība viņam uz reizes palika tik nepanesami smaga, ka gribēja gandrīz celties tai ar lepnumu pretī, ka tādi dzīves pabiras var tapt viņam par brīvības nolaupītājiem, bet drīz ari savaldījās un palika kluss, zinādams, ka ap to vien netiks nekas, panākts, ja sacjs šiem zemākiem darītājiem kādu nebūt atraidibu, tāpēc atzina par derīgu steigties projām,. cik drīzāk var. . Vēl laukā izgājušam, viņam skanēja griezīgi ausīs un no ausim sirdi krustmātes sāpju vaimanas, un nabadzīga piedzīvotāju pāriņa, iztipinājusi arī laukā, taisījās vai kā par līdzgājēju; bet, paklausot mācītāja mājienam, palika sagrauzta raudulībā un bēdu dziļumā' stāvot un noskatoties paka], cik fā}u var redzēt. Atpakaļ tipinot uz skumju pilno kaktiņu, vecītis sacīja savai vecenītei:

— Tad šitādas nu ir tās slavētās laimes un brīvības! zīmēs

Ceļā uz pavēlniecību visi trīs apsargi turēja mācītāju pastāvīgi ielenķtu: divi gāja viņam abpušām un trešais — Stērģenieks — iepakaļ. Tuluks, kā valodas gribēdams, sāka runāt:

— Ja jūs, mācītāš, šito apcietināšanu zinātu, tad jūs gan izbēgta laikā un līdz ar citim, lei?

—Visi nebēg vis, ja ari zina — mācītājs atteica. — Vai tas, kas Ģetzemanē iesāka ciest, nezināja, kas viņam gaidāms, bet vai tāpēc bēga, lai arī varēja izbēgt?

- Nu, cik tad tādu kā tas! — Tuluks izsaucās.

— Par priekšzīmi viņš jāņem ikkatram, — tā atkal mācītājs.

— Nazin kur tei Ģetzeme iraid, vui šaipus Goujas vui viņpus, un kam viņa bous, vui jounīm saimnīkīm vui vacim? — Stērģenieks vaicāja.

— Vai tu, Jān, brāl, nezini, ka zemes vairs nebūs nevienam par sevi, bet visiem visa kopā? — Remps viņam skaidroja.

— Nu, lai lūst vui pleist, a Azarmuižeiņa bous mun, kad ar Steņģene trakuj, cik vin grib. Viņa nadabeis nakā.

Viņu saruna stieptos varbūt vēl ilgāk, bet pārtrūka ar dažiem pretimbraucējiem, kuri brīnodamies noskatījās tajos četros gājējos*"Viens no viņiem, garām pabraucis, pusbalsī izsaucās:

— Lai nu redz pasaule, kāds tagadējai valdībai noziedznieks, kādi viņa vedēji!

— Jā, briesmu, varmācības un netaisnības laiki patlaban klāt, — otrs atsaucās.

Nonākušiem pie pavēlniecības, tikpat mācītājam, kā viņa vedējiem nācās labu brīdi ārā gaidīt, tiekams parādījās durvis kāds no pavēlnieka Augura palīgiem, arī jauneklis un ar revolveri pie sāniem. Taš lika vest apcietināto mācītāju iekšā, kur ne vien viņam atņēma visu, kas bij klāt, bet izspaidīja vēl pat visas drēbju vīles, vai kaa aizdomīga nepaliek, un tad ieslēdza slaumainā cietuma kambarītī, kur uz lažas atradās drusku vecu salmu un augstā vietā mazs, aizdzelžots lodziņš uz pusgaišo mājas priekšiņu.

Otrā rītā pēc joprojām bezmiega nakts izlaida cietumnieku laukā uz aizvešanu tājāk pie soda tiesas. Bet par izlaidēju un pavada raksta iznesēju nāca atkal cits. no pavēlnieka palīgiem, tāpat ar revolveri pie sāniem. Augurs pats nerādījās, laikam taču aiz nelabas apziņas. Mācītājs nopurināja pielipušos salmus no virssvārkiem un -vēlējās, lai viņam atļautu pieiet pie grāvja nomazgāt seju. To ar grūtību atļāva gan, bet vismaz diviem apsargiem ejot līaza.

Pēc tam cēlās saruna pavēlnieka palīgam ar apsargiem, vai arestantu vest sasietu vai vaļējām rokām.

Pavēlnieka palīgs vaicāja mācītājam, vai viņš apņemoties nebēgt, dodams goda vārdu, uz ko mācītājs atbildēja:

— Es nestāvu vairs nekādā likuma aizsardzībā, bet tik varmācības patvarībā, un varmācība var darīt un dara, arī, ko viņa grib. Ar viņu nav iespējams stāties nekādos, līgumos, nekādos solījumos ar goda vārdu, kur goda nav.

Aizsargi izsacīja, ka aizbēgt jau nu gan viņš nekur nevarot, jo: — Mums visim Šautenes, lei, — tā Tuluks.

Beidzot taču, laikam tā kā drusku piekaunēdamies, lika mācītājam sēsties ratos vaļējām rokām. TUluks ar Rempi abpušām ratos, Stērģeņieks pakaļ jāšus.

Salasījies bij pavēlniecības pagalmā kluss pulciņš mācītājam labi pazīstamutdraudzes tocekju laikam kā pavadīšanas ziņāj Jau ratos sēdot no tiem atsveicinādamies, viņš lūdza rūpēties par viņa krustmāti, kuru viņas tagadējās ciešanas laikam drīz nomākšot, un abus tos vecos piedzīvotājus lai gādājot iemitināt varbūt nespējnieku namā. Baznīcas priekšniekam lai sakot viņa ardievas un uzaicinot visdrīzākā laikā ņemt savā ziņā draudzes grāmatas un visu, kas tur palicis. Atsaucās vairākas balsis, ka viss tas tikšot darīts, pēc kam mācītājs pavēlēja savu draudzi Dieva glābšanai, un rati sāka kustēties. Bet no pavēlniecības trepēm nāca drusku dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības.

Ceļā līdz soda tiesai bij vēl divas pavēlniecības, un tur ikkatrā apcietinātiem jāpavada nakts.

Ceļš gāja garām kādai kara laikos nopostītai, bet tagad atjaunotai baznīcai, kur torņa stalažas patlaban krita nost. Uz baznīcu rādīdams, Stērģenieks vaicāja:

— A kod jel jitū bazneicu īdzars?

— Baznīcas, Jān, tiek iesvētītas, nevis iedzertas, — Tuluks viņam nopietni atteica.

— A vui tod veina nadūd jitoi bozneicā? — tā Stērģenieks tājāk. '

— Tas jau, Jān, brāl, tik tā vie kā zīmei, — Remps skaidroja savu tiesu.

— A mun tīticeiba napateik pavusam, kur bazneicā. nadūd veina< Pots.vin altārie steip laukā vasaļu pukolu leidz dibanam, ka lai vui vādars pacaļas, a ļoudis nadabei nakā, — bij Stērģenieka atbilde.

— Ļaudīm tas visim jāsaņem ar ticību vien, lei, — Tuluks vēl pielika.

— A pa kom tod jis pots arei navor sasajemt ar ticeibu' vin un nadzart? — Stērģenieks runāja kā prātodams.

— Citīm skatūtīs vui sierds kreit laukā, a nadabei navīns na pousteit.

Tuluks ar Rempi pasmējās, bet mācītājs neņēma dalības nedz ar vārdiem, nedz ar vaibstiem.

Nokļuvušiem pie nākamās pavēlniecības, Stērģenieks tūliņ ičstģidzās iekša un izsaucās:

— Nākiet saņemiet arestantu! Te iraid raksts leidza.

Kārtij turienes darbvedis vēl pabeidza rakstīt iesākto teikumu; tikmēr iesteidzās tur viņa jauniņā sieva, iekliegdamās:

Tavus vellus no cilvēkiem! Atveduši ir mācītāju apcietinātu! Vai nu vairs bezdievīgāks darbs ir dzirdēts!

— Tī ir breismīga lamošanās! — Stērģenieks atsaucās.

— Jūs, Tuluk un Rempi… —; Bet, atpakaļ paskatījies un nekatra no tiem neieraudzījis, jo viņi bij palikuši ārā apsargāt mācītāju, viņš griezās pret darbvedi un uzsauca viņam;

— Jūs līcinīks, jūs dzirdējit, ko viņa teica, ka mās «valni nu ciļvākīm, arestanta vešana —«bezdeiveigokais darbs»

— Es nedzirdēju nekā, man savs darbs, — darbvedis atteica, uz Stērģenieku nemaz nepaskatīdamies.

— Nu, kungs, kod pī soda tīsas bous jāceļ treis pirksti goisā, gan tad bousīt dzirdējuši, kū viņa saceja.

— Vai es uz jums to sacīju? — runātāja apcirtās, manījusi pārsteidzības misēkli.

—Nu tad sakīt — kas tad ir tī «valni nū cilvākīm»? Loikam augsta valdeiba, kura pavāl apcītinat? Tad braukšu reitu leidza pī soda tīsas, — tā Stērģenieks grasījās.

— Brauc, ja gribi, man tu nekā nepadarīsi! — viņa, rādīdama bezbailību, atcirta un izsteidzās laukā ievest nelaimīgo mācītāju savā dzīvoklī, jo tas pie viņas stāvēja augstā cienībā. Viņš bij dāvinājis tai jau pārklausīšanas gados skaistas grāmatiņas, bij viņu ievērojis kā censīgu skolnieci, bij iesvētījis pēc svarīgām un neaizmirstamām mācības nedēļām un beidzot bij salaulājis,' sacīdams tādu jauku runu, kuru viņa vēl tagad varēja gaiši atstāstīt.

Asaru pilnām acīm viņa piesteidzās pie mācītāja un lūdza to savā dzīvoklī, bet Tuluks stājās priekšā, lepni sacīdams:

— Vai jūs neziniet, ka arestantiem nav brīv iet, kur grib? Mums viņš jānodod, kur pienākas, un jādabū pretī saņemšanas raksts, lei. Pēc tam . tad saņēmējim brīvība vest, ja grib, ari citur, nekā cietumā, ar atbildību par saviem darbiem, lei.

— Mums viņš jānodod šite uz cietumu, — Remps piepalīdzēja. — Es ešu Andžs, šitas ir Mārcs un iekšā Jāns — mās jau visi zinām gan, kas jādara; vai nu mums pirmais cietumnieks vedams, vai beidzamais būs.

— Kaut jūs visi ellē aizgājuši, tādi Andži, Mārči un Jāņil — viņa uztraukumā atkal izsacīja un solījās būt mācītājam par apsargātāju.

— Mēs paši viņu apsargāsim līdz atdošanai,un raksta dabūšanai, — Tuluks cienīgi atteica. — Bet, kad jūs drīkstat sacīt uz mums, tiem atvedējiem, lai ejam ellē, par to mēs žēlosimies pie soda tiesas, lei.

Pašlaik iznāca darbvedis ārā ar rakstu rokā un Sterģe-nieks viņam pakaļ. Rakstu atdevis Sterģeniekam, darbvedis aicināja mācītāji! iekšā. Iegāja darbvedis ar sievu un mācītājs. Bet līdza ielīda arī Stērģenieks un uzsāka:

— Kā tod nu, kundze, bous par to lamošanu, vui gribīt izleigt ar lobu vui īt pī soda tīsas? As tā naškinkūšu, lai vui valns par stenderi.

— Tādas posta nelaimes ar šitādiem! — viņa atkal iesaucās.

— Ej nu pagaidi tur ļaužu istabā, tad mēs drīz sacīsim, kā būs, — darbvedis atteica Stērģeniekarn, bet iziedams viņš vēl piebilda:

— Ilgi as vus nagaideišu. Ja nakā; tad jāšu tūliņ torp.

Kad Stērģenieks bij laukā, tad darbvedis sievai sacīja:

— Ķezā jau nu tu esi. Ja viņš iesūdz, kas, kā domājams, notiks, tad ikkatrā ziņā vari tikt vesta uz turieni un bez nekā nepaliksi' jo tagad vairs likumu nav, bet tik spriedēju griba; tālab ej ieaicini kaut kur un lūko izlīgt, ko viņš, kā redzams, vairāk vēlas.

— Ej nu tu labak manā vietā izdari, — viņa atteica,

— Man atkal var pasprukt kāds vārds par tiem, tiem — lai kā viņus, dos neliešus, sauktu. Es nevaru savaldīties par tādu bezdievību. — Un atkal viņai acis pildījās asarām. :

Darbvedis izgāja un bij izlīdzis ar Stērģenieku ;par divdesmit pieciem rubļiem, ko redzēja un zināja arī pārējie divi Stērģenieks lēca tūliņ zirgam mugurā un laida atpakaļ, bet Tuluks ar Rempi skrēja viņam gabaliņu pakaļ, saukdami viens par otru.

— Jān, Jān, brāli Vai tu pavisam grāka nebīsties, ka viens pats gribi visu norīt? Redzēsi, redzēsi, ka ellē degsi, gruzdams un smirdēdams kā sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē!

— Palūk štie, kāds ačka! Drukim negrib vēlēt nekā laba līdza! Lēc, lec ar visiem saviem grēkiem pie vella!

— Kas mun par jums, klurģīm, daļas! Ejīt peļūt— Stērģenieks atkliedza un lēkšiem aizjāja.

— Bij nu bijs zirgs kād's, tad varētu dzīties tam -blēžam pakaļ, bet nu nakā— .Remps nosūrojās.

— Vai tu, Andž, domātu viņu braukšim panākt? — Tuluks atteici. — Jātniekim braucēš netiek līdza, lei.

— Cik viņš, Mārc, bral, liels blēds, — tā atkal Remps.

— Pādev's zirgam iepriekš ātri maiz' un prom no mums kā nelabs ar naudu.

— Nevarēsim vis ar viņu peļņas lietā ilgāk kopoties, — Tuluks nqpietni izsacījās, — cik nopelnām, nopelnām paši vien, lei.

— Tas labi, tas labi, Mārc, bral! — Remps izsaucās.

— Labāk tāpat divatā vie — -cik ir lai ir pašiem.

— Bet vai mēs šoreiz lai ejam gluži ar sausu ;rīkli projām pēc tik gara ceļa? — Tuluks jautāja. — Iesim pie darbveža gudrās madāmas un vaicāsim, kur tad tā elle ir uz kurieni mums, arestantu atvedējiem, jāiet. Un, ja nekā nedos, tad solīsimies iet un vaicāt soda tiesai; gan tad jel cik necik dos, lei.

— Tas, Mārc, brāl, bazgala prātīgi — Remps izsaucās.

— lesam vie ābi klāt — nākāda bāda, nudie!

kā gudrojuši, tā arī izdevās. Abi ielīda iekšā un pēc ilgākas draudu pilnas kaulēšanās iznāca ar desmitnieku Tulukam rokā.

— Ekā, Mārc, brāl, labi izdevās! — Remps, Tulukam līdza tuntuļodams, izsaucās.

— Kad jau neatlaidīsimies vien, tad izdosies ik reizes, ja šāds piespiešanas līdzeklis rokā, bet, par nelaimi, tie sievieši, kas šādās cilpās vienu otru reizi spirinājušies, paliek gudrāki un sāk valdīt muti, — Tuluks pabeidza, griezdamies pa celiņu uz traktiera pusi, un Remps pusteceņus viņam cieši līdzās, vēl sacīdams!

— Labi jākaitina vie, tad izsprūk gan val tādi vārdi.

Bet darbveža dedzīgā sieva palika kā uguns pilna dusmās par šiem saviem piedzīvojumiem un īpaši par mācītāja liktenī.

— Tās naudas man tik žēl nebūtu, ko šie dzērāju nekauņas izspieda, bet viņu blēdības un īpaši šās bezdievīgās mācītāja vārdzināšanas ar mierīgu prātu nevaru panesti — Viņa izsaucās, būdama joti iekustināta.

— Jāmācas valdīties savos izteikumos, — darbvedis piebilda. — Bīties no tevis viņi neies, bet uzmanīsies tik, kur tevi var ķert.

— To jau es zinu gan, bet man sirds tik pilna, ka valdīties nevaru, lai vai kas! — viņa izskaidroja.

Darbvedis pasmējās un sacīja:

— Cik ilgi šitāds «lai vai kas» mums varēs būt panesams, kad jādod projām viens papīrs pēc otra, bet trešā vis varbūt vairs nepaliek?

Sērīgi pasmīnēja arī mācītājs.

Se pie mīlīgas kopšanas viņš pavadīja nakti glītā gultā un pēc divām bezmiega naktīm taču dabūja dažas stundas puslīdz maigi pagulēties. Rīta darbvedis aizveda viņu ar savti žirgti taisni pie soda tiesas, nestājoties nemaz vairs nākamā pavēlniecībā. Bet viņa sieva pēc bērnišķīgi sirsnīgas atvadīšanās no mācītāja palika, asaras slaucīdama, pagalmā.

8. Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa

Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa, ka viņš pavisam atsvabināts un vēloties tikt atpakaļ, bet nespējot šoreiz kājām atnākt, jo esot arī kaut kas nesams un trūkstot derīga apava, tālab lūdzot sūtīt pretī kādu pārvedēju, kuram viņš mājā aizmaksāšot. Protams, ka Augura mātei šī bij iepriecinoša ziņa par viņas pašas un par Linuma gādības tabu izdošanos. Uz noteiktas maksas viņa sarunāja Steņģi, savu pušelnieku, par atvedēju, kurš arī nekavēdamies aizbrauca un par nakti nokļuva galā.

Steņģam bij pavisam nesaprotams tas stāvoklis, kādā viņš atrada Laķi soda tiesas namā. Viņam bij jādomā sastapt un redzēt to kā novārgušu cietumnieku, atšķirtu no visiem brīviem un laimīgiem cilvēkiem, nievātu un nicinātu, kādus mēdz uzlūkot bez nekādas līdzjūtības. Bet liels, bij viņa brīnums, ieraugot to pavisam otrādos apstākļos: pilnā brīvībā, jautru un labi iztikušu. Saimniece līdz ar viņas dienestniecēm likās uzskatot to pat kā savieti un mājas draugu, ar viņu arī tērzēdamas un pajokodamās gandrīz kā pilnīgā draudzības vienkopībā. Viņas jokojās pat par Laķa nelaišanu projām, jo nebūšot, kas skaldot un ienesot malku, un pietrūkšot ūdensvīra.

Lai gan nebij nekāds īstens ēdiena laiks, starp brokastīm un pusdienu, tomēr saimniece nekavējās sarīkot viņam bagātu galdu pirms aizbraukšanas, kā pati sacīja, no kungu paliekiem, lai gan nekādu palieku īpašību tur nevarēja nomanīt. Pabailīgo Steņģi visā viņa vientiesībā un vienkāršībā aicināja arī sēsties pie greznā un bagātā galda, kāda agrāk laikam nekad un nekur nebij redzējis. Viņš piesēdās gah, bet nesaprata, ko tur iesākt un ko darīt» Viss tur mirdzēja un spīdēja. Dažādi, viņam pavisam sveši ēdieni stāvēja skaistos traukos, un viņu izskats liecināja, ka tie ļoti gardi, bet bail bij tiem aiztikt un pavisam cilāt savas sarepējušās grūtu darbu darītāja rokas.

Par laimi, saimniece izsūtīja savas dienestnieces kaut kur pie darbiem un izgāja pati arī. Tad Laķis, redzēdams drauga apmulsumu, steidzās viņam palīgā ar aizrādījumiem, kas un kā ņemams un ēdams vai dzerams.

Kad Laķis bij izvadīts kā draugs un rads un kad abi ar Steņģi atradās jau ratos, tad Steņģis uzsāka:

— Tur jau laikam tev dzīve ir bijusi nevis kā cietumniekam, bet kā lielam ciemiņam un pat kā augstu kungu kāz-niekam. -

— Varēja jau gan izdejoties arī kā pa kāzām, kam tik vieglas kājas un sirdī prieks uz to, — Laķis mierīgi atbildēja. — Jo, kamēr aiz durvīm rakstīja novārdzinātiem un nevainīgiem cietējiem nāves sodus, tikmēr otrā valdīja bezbēdīgu prieku jautrība. :

Un ko tad tu tikmēr darīji? — Steņģis kā brīnodamies vaicāja.

— Es, ko es? — Laķis pasmiedamies atteica. — Es situ plaukstas par tādiem tik laimīgiem laikiem un saucu pilnā priekā: lai dzīvo tie, lai dzīvo tie! »

Steņģis nosmējās un taujāja tāļāki

— Un tad tev tāds vien ir bijis tas apcietinājums kā putnam mežā? Vai tad būrī tevis nemaz neslodzīja?

_ — Būrim iekšpuses nedabūju redzēt citādi, kā tik palīdzot ienest tur traukus ar ēdienu un izdalot pa istabām.

— Bet kālab tad tu pavisam esi ar tādu steigu un cietību vilkts projām turp, no kurienes līdz šim, kā dzird neviens neatnāk? — bij atkal Šteņģa jautājums.

—Mana cēlā radiniece Jetes jaunkundze bij mani apsūdzējusi uz nāvi, bet soda tiesa jau zināja, ka tas darīts tik savlabuma pēc par Plīņu mājas dabūšanu un ka pretinieks es neesmu valdībai, Pazīstams es esmu bijis jau.no manas ilgās un nevainotās kafa klausības un citādi. :

Un kā tās sievietes -—saimnieces ar tevi tik visai sadraudzējušās? Agrāk jau pazīstamas viņas tev nebūs bijušas, — tā Steņģis joprojām.

— Dodi tik sievietēm godu, esi viņām čakli pakalpīgs un vispāri uzmanīgs palīdzētājs, tad draugs būsi drīz, lai arī cik vecs, — Laķis nozīmīgi atbildēja. — Tūliņ es sākti viņām palīdzēt šo to piegādāt un pasniegt, kas vajadzīgs. Tad pa vakariem viņas ļoti mīlēja klausīties manos kara dzīves stāstos un piedzīvojumos, kurus pa brīžam var papušķot ar siržu jaukumiem un citām skaistām jūtu krāsām.

— Jā, jā, kad redzam, kā dzīvo še, kā jādzīvo mums, kur atstāj tik piecpadsmit mārciņas miltu kuram par mēnesi, bet citu _visu atņem, un kā vēl jādzīvo tiem, kas smok cietumos, tad saprotam gan to slavēto vienlīdzību: Vieni nezina, ko ēst aiz trūcības, otri — aiz pārpilnības. Še pārpārim visa, citur trūcīgākā nabadzība un pusbads, — Steņģis nopūtās.

— Trūcības diezgan daudz še arī, — Laķis zobgalīgi pretojās. — Paliek daudz kas nedabūts. Tā šorīt saimniece, rokas lauzīdama, bažījās, ko dot kungiem pusdienā. Iekārojuši esot putnu piena un vēžu asiņu, bet atrast nekur — tīrais posts.

Steņģis pasmējās un sacīja:

— Nūja, ta viena puse vēlas dabūt to, kas pasaulē gan ir, bet priekš viņas nedabūjams, otra to, kas pasaulē nav atrodams un tāpēc arī nedabūjams. Tātad abas puses trūcībā.

— Bet savāda sajūta katrai, — Laķis piebilda.

— Un tad tie neredzēta lepnuma galda trauki. Kur tie tādi cēlušies? — Steņģis turpināja. — Tādu neredz pat virspilsētas logos.

— Tie ir savākti no pilīm, kur viņi esot diezgan kalpojuši un nu varot nākt ari zemāku ļaužu rokas, — Laķis pastāstīja. — Sie nav vis vēl paši labākie, kas bij šodien uz mūsu galda,

— Kas tie vairs par zemākiem ļaudīm, kuri dzīvo tādā pilnībā un greznumā? — tā Steņģis tāļāk. — Tie nestāv pakaļ agrākiem kungiem ne mata, ja vēl ne priekšā viņiem,

— Ir jau zināma lieta, ka kungu nozīme pasaulē tikai mainās, bet nekad neizzūd, lai nāk kāda valdība nākdama, -— tā Laķis vēl papildīja šās domas. — Tik tas gan novērots, ka, valdībām biežāk mainoties, nāk kundzība arvienu lielāka un bārgāka, jo ikkatrai valdībai iet sava kundzība līdza.

Ceļā viņi satika vedam no plašākas apkārtnes apcietinājumā vairākus skolotus cilvēkus, visvairāk tādus, kas pazīstami bij par sabiedriskiem darbiniekiem. Sādi smagu jūtu nospiestie ceļotāji turpināja savu šausmīgo gaitu, dziļu bēdu.pilni. un pat pazīstamu neievērodami, kas pretī brauca.

Palaidušam garām dažus tādus pretimbraucējus, kas vedami vispāri uz nāvi, Laķim radās atkal viela, vispāri ko runāt. Viņam nāca prātā, ka patlaban ir sacīti Steņģim un arī dzirdēti no viņa gan pa jokam, gan nopietnībā daži vārdi', kurus var attiecināt kā aplinku sacītus uz pretestību valdībai, tāpēc viņš atzina par vajadzīgu Steņģim to atgādināt un piekodināt mutes turēšanu, sacīdams:

— Klausies, Steņģi! Laiki ir nupat nikni. Pāra neapdomībā izsacītu vārdu dēļ var kaut kurš krist briesmīgās cietuma mokās un arī briesmīgā nāvē. Tie še ar lielu apsardzību vedamie, nelaimīgie cilvēki ir varbūt visi piespiesti iet pretī tādam, šausmīgam nāves liktenim, kad dažs, kas zin, tik šo to izsacījis, ka kaut kurā ziņā nav mierā ar tagadējās valdības rīcību, un ticis apsūdzēts par viņas pretinieku. Gudra mutes turēšana šādos laikos ir dzīves virsi ieta. Es visa to laiku, kamēr biju tur, esmu tā izturējies, it: kā ķad nekas bīstams nebūtu un ka nekā no tā nezinātu. Esmu runājis tikpat ar sievietēm, kā ar kaut karu vīrieti tikai jautru sadzīves valodu, nezīmēdamies ne vārdiņa galā uz valdību un viņas darbiem, un darījis vienumēr jautrā prātā dažādus darbus, nelikdamies pat ne zinot, ne noprotot, ka atrodos tuvākā lielāko briesmu tuvumā,

kur, kā nomanāms bij, ikkatru nakti tika daži apšauti un tūliņ aprakti, ko dienās varēja noprast, kā nejauši vajadzībā garām ejot, no izcilātām svaigām smiltīm, neapstājoties ne acumirkli uz vērīgu skatīšanos, bet vienmēr un Visur likties, ka nekā nav un nekā nezinu. Nomodīgas ausis sadzirdēja arvien iap pusnakti ari šāvienu troksni no vairākām šautenēm vairāk reizes. Tev, mājā dzīvojot, kur no tā visa nekas nav nomanāms, var izlikties, ka nav nekāda bīšanās par vienu otru vārdu un nav jāvairās, ka šo to zinām no tagadnes briesmībām, bet cietīgi jāsargās no Ikviena tāda vārda, kas aizdomīgi uz to varētu aizrādīt. Pat savai Dārtai nesaki tādā ziņā labāk it nekā un neliecies arī pret citiem vispār i un pavisam nekā zinot; un, kas Se Braucot runāts, tas lai paliek līdz pēdējam vārdam, kur bijis. Pasaulē pa ilgo māžu esmu Šai ziņā daudz ko redzējis, daudz ko dzirdējis un daudz ko zinājis—nopratis, bet visur un par visu cietis klusu. Ja nespētu tā noturēties, tad tev nevajadzētu vis man braukt vairs pretī. Saī ziņā it īpaši piemērojami tie zināmie gudrības vārdi: būt gudriem kS čūskām un bez viltus kā. baložiem. Tu jau neatrodies gan vairs nekādos pārsteidzības un neapdomības gados, nemīli arī daudz un bez vajadzības it vai pavisam runāt, tāpēc varbūt nemaz nebūtu'iemesla tev visu šo skaidrot, bet par vainu tas vismaz nevar būt īsti jau tādēļ, ka mūsu klusajā dzīvē, attāļu no visiem briesmu gadījumiem, nenojaušam un neturam par vajadzīgu ļoti no visa sargāties, kas aizdomas varētu celt.

— Pļāpīga gara kā jau pats saki, man nu gan nav, labi kad varu izrunāt jel to pašu, kas vajadzīgs; bet, protams, ka par vainu nebūs tavi vārdi ari, lai labāk zinu, kas šitie tādi par laikiem. Tu pieminēji arī manu meitieti Dārtu, lai tai tāpat nekā nestāstot no Šitādām lietām. Bet man ar viņu gan nav nekad citas sarunas ka tik sanaidēšanās. Ar labu viņa nerunā gandrīz nemaz. Tikai pastāvīgi mani nopulgo, noniecina, bet darīt pati labāka neka nedara. Man mierīgākas ir tik tās dienas, kad viņa dauzās ap tiesām, bet, kad mājā, tad tīrais negals. Tik, par postu, tagad vi§ai nav nevienas tiesas lietas. Dod i nu padomus — kur kādu lai atrod?

Pie pēdējiem vārdiem Steņģis pasmējās, un smiekli uznāca Laķim arī. Tad viņš padomājis sacīja:

—- Lielai jau tai lietai nevajag būt, un mazu izdomāt var drīz. Nu, paveidam, tavs robežnieks Grauduļu Krīcums ir mudīgs zirgu laidējs citu tiesā. Apsoli viņam, ka brauksi ziemu talkā, par to lai salaiž zirgus svētdien tavā pļavā ka ganu meita redz un mājā izstāsta. Tad droši vien uz ilgāku laiku tev miers.

— Vai zini, nudien tas padoms nav peļams! — Steņģis priecīgi atsaucās. —. Kad tik Krīcums ar mieru.

Laķis, to dzirdēdams, sāka domīgi un jautājoši lūkoties uz Steņģi. So savu padomu viņš bij domājis dot tik pa jokam, bet nu redzēja, ka Steņģis saņem to no patiesības un taisās likt lietā, tāpēc Laķim tas vis nepatika un viņš saka domāt par sava padoma atsaukšanu, uz ko Steņģis tomēr nebij vis piedabūjams, bet atbildēja sekosi:

— Man viss viena alga dzīvojot, vai kāds padoms dots pa jokam vai par patiesību. Kad tik viņš man derīgs, tad pieņemu vienu, kā otru. No nelaimes jāglābjas, uzņemoties pat zaudējumus. Zinu jau gan, ka lieki izdevumi atkal gāzīsies virsū tai pašai pusizputinātai dzīvītei, bet taču būs jet kādas dienas no vajājumiem miers, kas man nepieciešams, lai cik dārgi sasniedzams. 6ez tam izputēšana tik un tā tuvu ir, un kaut kāds nieka aiztaupījums vien vairs izglābējs nav un nebūs.

Laķis skatījās joprojām Steņģī, kā pārliecinādamies par viņa prāta skaidrību, un beidzot sacīja pašaubīdamies:

— Vai patiesi tava Dārta tik nepanesama un nesamierināma var būt? Man viņa gluži tik atskabargaina neizskatās.

— Nu, kad tu palūkotu ar viņu kādu laiku dzīvot, tad, runātu citādi un vairs nešaubītos, — Steņģis cietīgi atteica. — Bet var jau būt, ka tu mācētu kādu laiku viņai pa

prātam iztikt, būdams smalkāks izdarītājs, tāpat kā. tām tur pie soda tiesas. Bet ko es, kas māku dziļi brist tik pašu smagāko darba gaitu?

Laķis pasmējās un sacīja pa jokam:

— Sāc jel mesties drusku čaganāks, esi jau pārāk smagigsnējs.

— Kad vecam smaga darba cilvēkam kāds grib sacīt, lai metas veiklāks un šurmīgāks, tad var sacīt arī arkla vērsim, lai sāktu tecēt rikšiem, uz ko viņš pavisam nav piespiežams, — Steņģis, dziļi nopūzdamies, atteica un sāka skubināt zirgu.

Pēc tam viņš runāja vēl uz Laķi:

— Nav jau tavs mūžs arī bijis nekāds vieglais, bet taču citāds gan nekā man, kam jābried gadu no gada kā ķieģel-nieka zirgam vienmēr pa to pašu mālu mīni vien. Karu laikos tev varēja gan būt dažreiz grūtāk nekā man, bet miera laikos taču vieglāk. Man turpretī mūžam tas pats darba jūgs uz kakla: jaunība vai vecums, vasara vai ziemat saule vai slapdraņķis.

— Bij man tas pats jaunībā uņ ir tas pats arī tagad vecumā. Bez darba un lielāko tiesu, kā jau zini, bez grūta darba nespēju vadīt nevienas dienas, īpaši un jo vairāk tāpēc, ka bijis un ir jāgādā joprojām par abām zināmām aizbildnības meitām, — bij Laķa atbilde.

— Ir jau tās rūpes tev pašlaik samazinājušās, un paredzams, ka drīz nostāsies pavisam. Vecākā jau taču vadīsies pati ar sevi, un jaunākā sāk arī pelnīt, — Steņģis miefi* nāja Laķi. -

— Bet to pašu rūpjudēļ vien jau arī šitās apcietinājuma grūtības man jānes, kur biju apsūdzēts pat uz nāvi, — Laķis atgādināja. -— Nav vēl nemaz arī zināms, kā viņas beigsies Plīņu mājas lietā. Gan jau tagad ir sludināts, ka visas lauku saimniecības un nami pilsētās piederēšot visiem kopā, bet vai tāds iekārtojums vismaz ilgi pastāvēs, par to ļoti jāšaubās ikkatram prāta cilvēkam. Nāks ar laiku īpašuma tiesības atpakaļ, un varēs celties daudz kas darāms man tās pašas zināmās mājas dēļ.

Vakars nebij vairs tāļu, un sāka mirdzināt biezs lietutiņš. Varēja paredzēt, ka līs nakti jo vairāk. Tā kā līdz mājai atlikās vēl verstu divdesmit un rītu bij svētdiena, kālab steigties nevajadzēja, tad abi ceļinieki norunāja iebraukt un palikt pa nakti kāda zināma saimnieka rijas priekšā, kur pašlaik braucams bij garām. Lietum arvien pieņemoties, viņi jutās laimīgi, atrazdamies viesmīlīgā paspārnē.

Steņģis dabūja no saimnieka atļauju piesiet zirgu papuvē, un pēc tam abi ceļa biedri, atgulušies salmu blāķī, varēja izteikties pēc sirds patikas labu labo sarunu.

Kad kādu brīdi bij runājuši par šo un to un sāka gandrīz trūkt jau runājamās vielas, tad Steņģis uzsāka no jauna:

— Šodien tu man vienu padomu devi, lai gan gribēji dabūt vēlāk to atpakaļ, bet nu lūgšu vēl otra padoma kādā citā lietā.

— Kad tik atkal neiedodu padomu uz postu? — Laķis smiedamies atsaucās. — Tev tādas savādas vajadzības, un, kad joku pēc ko sacīšu, tad tu atkal pieņemsi tūliņ uz izdarīšanu, un beidziot vaina kritīs uz padoma devēju, tāpēc labāk nemeklē pie manis vairs nekāda padoma.

— Šoreiz tā vis neiznāks, tādēļ meklēšu gan, — tā Steņģis palika pie sava nodoma. — Es esmu nicin apnicis

šai manā pasta dzīvē tik visai jēgdamies — un vēl manos tagadējos tālos vecuma gados, kur no meitieša puses nekā cita nav kā tik nebeidzamie urdījumi, pārsaukumi un nonievājumi, lai ari darījis esi vai visu pats vien…

— Bet uz to pašu pusi vien jau tava valoda atkal iet, : kurp pirmāk gāja. Tur es labāk nesaku ne vārda, — Laķis pasteidzās atteikties

— Pagaidi, pagaidi — Steņģis viņam uzsauca. — Beigas būs pavisam citādas. Kā jau zini, mana vecene ar savu

gudrību bij iekārojusi dabūt visu Ezermuižiņu sev vien, bet iznāca, ka pameta caur to arī savu pusi. Lai nu gan pirmā dalīšana apstājās un spriedumi palika neizpildīti, bet ticams, ka ar laiku tie atjaunosies un viņas dēļ neviens spriedums, neiznāks man par labu, un dzīves vieta jāatstāj būs, tāpēc savu vecuma dienu miera labad domātu pie laika norakstīt sev kādu maizes devēju un atdot viņam savu mantu, cik nu tās vēl ir atlicies, jo paša dēls nezin kur palicis, vai kritis karā vai nomiris gultā, bet ilgus gadus no viņa vairs nekā. nedzirdu.

— Vai tas tavs nākamais maizes devējs, kā tu viņu sauc, ir tev jau izraudzīts, un kas viņš tāds? — Laķis domādams vaicāja,

— Ir jau gandrīz gan, — Steņģis vilcinādamies atbildēja. — Tas, ir sievai, brāļa dēls un dzīvo pa pilsētām. Viņa pati jo vairāk to tā grib, jo esot gudrs padoma devējs tiesu lietās. Varbūt viņa tad metīsies pret mani arī labprātīgāka.

— Un ko viņš dara pa pilsētām, un kāds viņa mantas stāvoklis? —- tā Laķis pētīja.

— Laikam dzīvo tāpat, kā sakāms, no rokas mutē, — tā atkal Steņģis. Audzējami viņam ir arī bērni…

— Un tad tu laikam vēlies lai es saku, ko. tev darīt, vai ņemt «maizes devēju» vai nē? — bij vēl Laķa taujājums.

— Nūja, — Steņģis īsi pasacīja

— Nu tad klausies! Mans padoms tur šāds, — Laķis atsaucās. — Atdot vari, «maizes devējam» visu citu mantu, bet iepriekš iegādājies divas mantas un tās paturi sev: spieķi no ezermalas kārkliem, noplēšot tam mizu, lai spīd balts pasaulē, un tarbu, ko kārt plecos, jo maizi no tāda pieņemta devēja dabūsi, vislielais tik ilgi, kamēr tam būs rokā tava iedotā mantība, kura necik ilgi nepastāvēs, un tad savs ceļš kuram priekšā. Lai citiem tas šāds vai tāds, bet tev neizbēgami tas ar balto spieķi rokā un tarbu plecos. Nu tad sapratīsi manu padomu.

— Kā nu tik gaiša padoma lai nesaprastu? — Steņģis,rūgti smaidīdams, Izteica. Bet kur lai palieku, kad tagadējā dzīves vieta, būs atstājams, kas paredzams un gaidāms? Kur man, šitādam, būs iespējams atrast cilti?

— Var būt, ka iemēra kādu gabalu no muižu zemēm, kad atnāks gaidāmie dalīšanas laiki, lai gan tagad tie nerādās esam tuvu, tomēr ilgi tāļumā tie arī nestāvēs, — Laķis Steņģi drošināja, — bet, kamēr prāts pie paša, tikmēr neņem «maizes devēja» mājā.

Pašlaik pienāca pie viņiem mājas saimnieks un kaut kur apsēdās, sacīdams

— Man liekas, ka jūs esat braukdami no soda tiesas, ko citi sauc arī par briesmu tiesu.

— No soda tiesas jau gan, — Laķis atbildēja, — bet neesam nedz sodīti, nedz briesmās bijuši.

— Bet tur jau reti kāds tiekot vaļā, dzīvību paņemdams līdza, — tā saimnieks. Kad pēc tam Laķis ar Steņģi nesteidzās nekā sacīt, tad viņš runāja tāļāk:

— No šejienes arī dažus aizveda. Viens no tiem gan atnāca, kad bij izpircies par lielu naudu. Viņš bij tirgotājs, un vainas nekādas, tik iesaukts tāpēc par spekulantu. Par diviem citiem vēl nekas nav zināms. Pret viņiem tiek meklētas liecības uz notiesāšanu. Bet dzird, ka neveicoties vis dabūt, lai arī meklē caur laikrakstu. Daži no mūsu pagasta bij aizbraukuši liecināt par labu, bet tikuši izraidīti laukā, ka tādu liecību viņiem nevajagot. Kādi divi, laikam apcietinājumu paredzēdami, ir pazuduši, un jādomā, ka laikam aizbēguši. Mekleti viņi tiek ļoti, bet .nav vēl dzirdēts, ka butu atrasti. Visiem tagad jāstāv vienās bailēs, ka nenāk vien jau šim vai tam aizvedēji pakaļ. — Tad, pret Laķi pagriezies, viņš vaicāja;

— Jūs jau laikam esat tas daudzinātais, cēlais agrāku laiku gvards Laķis, ko? Domājos agrāk kaut kur redzējis.

— Tas pats jau gan, — Laķis smiedamies atbildēja. — Bet nu jau viss cēlums pagalam.

— Un kādēļ tad jūs tikāt vesti turp? — saimnieks taujāja.

— Ko nu manu vešanu vērot — Laķis atteica, atmezdams ar roku. — Es jau nebiju nekas cits kā dienu stāvētājs. Kad laiks galā — brauc mājā, tas ir viss. — Pēc tam viņš paberzēja tabaku uņ iešņauca, jo, salmos guļot. taisīt uguni un pīpot būtu pārdrošība pret apdomību un pieklājību.

— Un ko tad jūs, tur dzīvodami, novērojāt?, — tā vēl saimnieks,

— Neko citu kā tik to, ka viss kluss un mierīgs, — bij Laķa atbilde.

— Vai nedabūjāt jel šāvienus dzirdēt? Stāsta, ka notiesātos šaujot slepen pa naktīm.

— Man ausis jau sen kara kaujās pret šāvieniem aizkritušas, — Laķis atteica. — No manis nav nekāda šāvienu dzirdētāja pat tādās vietās, kur patiesi tiek šauts, bet tur taī vietā nekā. Bez tam naktīs esmu maigs gulētājs.

Kad pēc šās sarunas bij parunājušies vēl par lauku darbiem un par laiku, kāds viņš ir vajadzīgs un kāds gaidāms, tad saimnieks aicināja abus viesus istabā pie vakariņām un turpat raudzīt pārgulēt, bet viņi pateikdamies aizbildinājās, ka esot pašiem sava ceļa maize līdza un varot pasnausties šepat salmos, jo, līdzko lietus nostāšoties un pamanīšot gaismu, tad braukšot tūliņ projām, un ar to atvadījās.

Rītā bij jauka saules diena, kad abi braucēji nonāca Ezermuižiņā priekš pusdienas. Laķis nezināja pagaidām citur piestāties kā turpat kopā ar Steņģi, lai tad rītu redzēšot, kurp griezties pie darba.

Laķim priekšā tur atradās nedomājot dažas sagaidītājas — vispirms abas aizbildnības meitas, Maja ar Katrēnu, tad Augura māte un arī Steņģa māte. Maja sakampa ap elkoni viņa labo roku, spieda to pie sirds, birstot asarām kā rupjām lietus lāsēm.

— Tu gan, mīļais, vecais krusttēv, nevari iedomāt, cik es par tavu aizvešanu esmu raudājusi! — viņa izsaucās.

— Bet kam tad nu vairs tagad raudi, kad es esmu atpakaļ?—viņš vaicāja, paglaudīdams Majai galvu.

— Mīļais, vecais krusttēv! Es patiesi nevaru izšķirt, kurā brīdī man bēdu asaras beidzas un kurā prieka asaras iesākas, — Maja atbildēja ar dziļu sirsnību, raudām tomēr nestājoties. — Tik to jau gan sajūtu, ka šitās vairs nav bēdu asaras.

— Nu tad pabeidz viņas drīz un neizraudi acu, — vecais krusttēvs mierināja.

-— Mans prieks nu, vecais krusttēv, tik liels, ka uz reizes'nevaru vis aprimt, — viņa sacīja, raudas patiesi valdīdama.

Katrēns vēcināja jau atkal vecā krusttēva kreiso roku, kā jau ierasts, un izsaucās:

— Tas gudri gan, vecais krusttēv, ka tu atpakaļ! Vai tu izbēgi no soda tiesas?

— Es nebēgu ne no kara kaujām, ne no tiesām, bet

stāvu visur ar drošību un skaidru sirdi, — vecais krusttēvs atbildēja ar tādu pašapziņu, kas pat bērnam kļuva sajūtama.

— Tas ar gudri gan.

— Nu tad dari tu arī visādi gudri, dzīvodama savos Stuģēnos un nebēgdama nekādi — To sacīdams, vecais krusttēvs pievilka mīlīgi Katrēna galvu pie sevis.

— Stuģēnu māte mani šodien atlaida, kad sacīju, ka tu būsi laikam mājā, — Katrēns izstāstīja.

— Es jau nedomāju vis, ka tu šodien būtu bēgusi, bet tik saku to vispāri, — tā vecais krusttēvs atlaida meiteni.

Augura māte steidzās arī apsveikt atnācēju, viņam roku sniegdama un sacīdamas

— Būtu gan bijuši ceļami goda vārti uz tavu laimīgu atnākšanu no tik grūtas gaitas, bet nebij neviena, kas dara; tad nu ņem par labu vārdos vien izsacītu sveicienu, un lai tev vairs nekad tādas bēdas neuznāk.

Uz to Laķis viņai atbildēja.

— Noprotu, ka tu, Augura māt, esi visvairāk gādājusi par manu pārnākšanu, tāpēc tev vislielākā pateicība no manis.

Steņģene pie saviem apsveikšanas vārdiem piemetināja vēl sekošos:

— Nu tev jāiesūdz tie, kas tevi vainojuši. Es, tavā vietā būdama, nebītos ne no zīmogmarkām, ne no tiesu naudas, ne no ceļiem

— Gan būs kāds, kas piemeklēs to arī bez manis, — Laķis viņai atteica un ieraudzīja pašlaik pienākam fon Drelern kundzi ar grāmatu padusē, spieķīti rokā, Laķa dāvināto apavi kājās.

Viņa apsveicinājās ar abām saimniecēm un tad griezās pie Laķa, sacīdama, ka ieradusies še puslīdz divējādā ziņā. Iedama pie Linuma atmainīt grāmatu, ceļā dabūjusi zināt, ka Laķis pašlaik mājā, tāpēc negribējusi palikt ar savu sveicienu pakaļ un — otrkārt — vēlējusies atrādīties un vēl pateikties par Laķa dāvināto tik vieglo apavi, kuru jau iemācījusies uzaut un atzīstot, īpaši vasarai, par ļoti derīgu. Laķis izsacīja savu prieku, ka dāvinājums derīgs, un lūdza sacīt labdienu Linumam līdz ar pateicību par atsvabinājuma gādību. Kad fon Drelern kundze bij to apsolījusi, tad Laķis beidzot sacīja!

— Pateicos jums visām par apsveikumiem un novēlu, lai jums ikkatrai būtu tik laba sajūtība visu mūžu, kāda man tagad.

9. Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons

Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons saņēma no soda tiesas, ko citi sauca par briesmu tiesu, šāda satura neizpaužamu vēstuli

«Biedram pavēlniekam A. Auguram.

Pret arestēto turienes mācītāju neatsaucas še apvainojoši liecinieki, bez kādiem būtu neveikli viņu notiesāt, bet no apgrozības tas dabūjams laukā ikkatrā ziņā kā kaitīgs subjekts progresam. Uz laikraksta aicinājumiem neviens tāds liecinieks nav pieteicies, tālab Tev ar iejūsminājumiem vai aplinkiem apsolījumiem jālūko drīzumā vismaz divus tādus atrast vietējībā un gādāt šurp.»

Augura Antonam bij par palīgiem daži pazīstami un daži arī pavisam sveši jaunekļi. Ar tiem nu viņš apspriedās, kādā ceļā lieciniekus, pret .mācītāju dabūt, diezgan labi noprazdams ka viegli vis nenāksies tādus atrast, jo nebij domājams ka draudzē pavisam atsauksies pret viņu kādi ļaunprātīgi liecinātāji, kas ietu bez pamata apvainot. Tāpēc domas, viņiem cēlās uz to pusi, ka. jālūko piedabūt kādus, kam jāiet, spiestiem no savlabuma cēloņa, un kuru dzīves labklājība stāv valdības iestāžu ziņā, kas var darīt, kā grib viņiem par labu vai par sliktu.

Apskatoties pēc tādiem visā pagastā, griezās domas uz abiem Steņģiem, kuriem kaut kādos nenoteiktos vārdos cik necik likt prast ko par cerību vismaz uz savas daļas paturēšanu no Ezermuižiņas. Steņģi, pats un pati, protams, liecinās ikkatrā ziņā, kas vajadzīgs, aiz bailēm vien par vietas zaudēšanu un, cenšanos jel šādā liecināšanas ceļā to paturēt.

Steidzamā kārtā tika pavēstīti abi Steņģi uz pavēlniecību, nesakot vis, kādā vajadzībā. Viņi, cilvēki, arī drīz bij klāt un pat nezināšanas bailēs izskrējuši gandrīz tādi paši, kā mājā būdami. Pati tikko bij paguvusi paķert savu rūtaino sedzeni kā kādu amata apģērbu. Pavēlniecībā jeb citreizējā, pagastnamā bij visur citāds izskats un valdīja tūliņ citāds gars nekā agrāk, kas īpaši Steņģim pašam izskatījās ļoti svešādi, jo no tā laika viņš tur nemaz nebij iegājis, kamēr iestājusies pavēlniecība. Virs sava laika pagastvaldes; un priekšējās izpildu komitejas priekšniecības durvīm stāvēja tagad uzraksts: «Pavēlniecība. Sodīts tiks ikkurš, kas še bez atļaujas ieies».

Pirmā istabā aiz laužu uzgaidāmās sēdēja daži rakstveži pie rakstu darbiem, un pavēlniecības durvis apsargāja pagasta ziņneša palīgs ar šauteni plecos. Visā mājā bij sajūtamas tādas kā baiļu pilnas šausmas un nedrošības klusums. Visi, kas nāca un gāja, sargājās savstarpēji sarunāties, kā gan agrāk bij paradis. Pat uzgaidāmā istabā neviens nesajuta uz to drošības.

Kad Steņģu ierašanās bij pieteikta, tad tiem, lai ari tik steidzīgi sauktiem, nācās taču līdz aicinājumam labi ilgi gaidīt, laikam gan tādā ziņā, lai dabūtu sajust, ka jāstāv augstas valdības priekšā. Beidzot taču iznāca durvju stāvētājs ar savu šauteni plecos un tādā kā baigu pilnā balsi aicināja Steņģi iekšā. ,

Atstājis cepuri uzgaidāmā istabā un matus vairākkārt saglaudījis, Steņģis beidzot ielīda baiļu pilns pie pavēlniecības. Tur viņš ieraudzīja sēžam pilnā augstības cienībā pavēlnieku Augura Antonu ar revolveri pie sāniem, sekretērieti Jeti iepretī un, dažus jaunekļus pavēlnieka palīgus. '

Steņģa ienākšanu tie neviens nelikās manot un šķirstīja tik kaut kādus papīrus. Mazliet pakavējies un iekāsējies, bet nebūdams vēl vaicāts, viņš uzdrošinājās iesākt:

— Es esmu aicināts un atnācis. Lūdzu tad, kas man tiks sacīts?

— Jums jāiet piesoda tiesas liecināt pa mācītāju, — bij pavēlnieka atbilde. ' ^ .

— nu, kad jāiet.— jāiet, ko tur cita, — tS Steņģis pretī.

- Bet ko jūs par viņu 1iecināsat? — pavēlnieks taujāja.

Kad dzirdēšu, ko tiesa vaicās, tad liecināšu, ko zināšu, — Steņģis mierīgi atteica. — Par to cilvēku liecināt viegli — ļauna viņš nav darījis, kā tikai labu.

— Tas nav jāvēro, bet jāliecina tik tā, kā vajaga, — tā atkal viņam cietīgi pavēlēja.

Bet kā tad vajaga? — tā Steņģis.

— Apvainot vajaga.

—Bet, kad vainu nekādu nav, kā tad var apvainot?

Tad vaina jāmeklē un jāatrod.

— Un kad nevar nekādu atrast?

— Tad — tad — jāizdomā, —, pavēlnieks stostīdamies pamācīja.

— Tad jau tiek gribēts, lai es eju par viltīgu liecinieku, kādi bij pie pestītāja notiesāšanas? — Steņģis prātoja, galvu noliecis.

— Vainu ir diezgan, kad grib vien atrast un saprast,

lai pestītājs bijis nebijis, — pavēlnieks atkal pa brītiņu-uzsāka. — Nav gājis par karoga nesēju pie kritušo varoņu kapiem un liedzies tiem sacīt slavas vārdu, izvairījies no baznīcas atvēlēšanas priekš tautas sapulces, mulsina jaunatni ar ticības lietām un vispār! nav draudzīgs valdībai — un tā vēl šis tas cits arī.

—- To viņš dara vai nedara visu tik tā, kā viņa amats pavēl vai aizliedz, — Steņģis vēl atteica. — Bet, ja jau tādus cilvēkus sāk notiesāt, vai tad jel viens no visiem varēs palikt nenotiesāts?

— Par to jums nekāda bēda, bet zināt tik to — kas nav valdības draugs, kā tas rādās arī pie jums, tas nevar cerēt uz nekādām dzīves vietām nākotnē, — bij pavēlnieka atbilde.

Steņģis, drusku padomājis un pāra reizes smagi nosēcies, sacīja vēl savu beigu vārdu:

— Klausīt valdībai gribu uz vārda un par liecinieku iet, ja aicināsi bet netaisnas un uz netaisnību pavēlētas liecības gan nedošu, lai nepaliek dzīvē vai ne egles, kur paiet apakša.

To sacījis, viņš smagiem soļiem virzījās uz durvju pusi, dzirdēdams nosakām pakaļ šos vārdus:

— Uz labu nekāda liecība nav vajadzīga, lai jūsu muļķīgā taisnība paliek kur būdama.

Aicinājums nāca no pavēlnieka Steņģa sievai, lai nāk iekšā, bet viņa iegāja tik par brīdi, kad laikam no vīra bij dabūjusi vispāri zināt, ko prasīs, un tad, negaidīdama nekādas sacīšanas no pavēlniecības puses, uzsāka tūliņ pati:

— Tētiņ Dieviņ, kā lai drīkstu netaisni liecināt par tādu cilvēku, kas pats visus uz taisnību vien vadījis? Vai tad tur nebūs grēka pret Dievu un viņa .baušļiem?

— Nav nedz Dieva, nedz grjēka, un par kaut kādiem baušļiem vairs nekāda bēda, bei ir tikai valdības griba ūn vajadzība, vairāk nekā, tāpēc jāliecina tik tā, kā viņa grib un kā viņai vajaga, pavēlnieks lepni atbildēja.

— Ne Dieva, ne grēka, ne par baušļiem vairs bēda — tādu izbaiļu! — Steņģene izsaucās patiesīgi briesmu pilna un rāva savu rūtaino sedzeni no pleciem atpakaļ uz galvu, tālāk iesaukdamās:

— Pag, kur te tās durvis? Ak, jā! Labi gan, tepat ir!

Saņēmusi durvju rokturi, viņa pagriezās vēl atpakaļ un

sacīja:

— Ar tādiem cilvēkiem, kam nav nedz Dieva, nedz grēka, nedz bēda par baušļiem, man bail būtu iet vienu

ceļu, ne vēl atrasties vienā pajumtā. Laimek ka nav pašlaik pērkoņa padebeša virs galvām!

—Kas jau muļķis ir, lai muļķis paliek, tur citiem nekā ko bēdāt, — bij nievātnīga atsauksme no pavēlniecības. — Bet lieta še tik tāda: ja jau negribi ievērot valdības uzaicinājuma, tad saprotams, ka esi apnikusi Ezermuižiņā dzīvot un savu daļu no viņas uz priekšu paturēt, vairāk nekā, — pavēlnieks nozīmīgi pasludināja.

— Ak Kungs un Dievs! Tad man ar netaisnu liecību jāgādā paturēt manu dzīves vietiņu! — Steņģene kā izmisumā iekliedzās.

, — Kur no valdības puses kas tiek gribēts, tur par netaisnību nav ko runāt, — tā atkal pavēlnieks.

— Nu tad lai noraksta pie tiesas pratkulē, ka manas liecības dēļ mācītājam ļauns nekas nenotiks un no Ezer-muižiņas vismaz puse paliks man, kā bijusi, lai tad arī liecinu, — Steņģene sāka kaulēties.

—- Jums ir runča gudrība lūkot zivis ķert tā, ka ķepa netiek slapja, — kāds no pavēlnieka palīgiem smiedamies aizrādīja, — tikai tas tad jāievēro, ka ar tādu gudrību viņš nevienas zivis nav noķēris un nenoķers.

Visi nosmējās, un pavēlnieks vaicāja Steņģenei:

— Kāds labums tad no tādas liecības būs?

— Un tad man vajaga liecināt uz mācītāja nogalināšanu, nezinot pat, kādas vainas dēļ? Steņģene vaimanu balsī izsaucās.

— Vainas tad diezgan, kad tik zinām to — kas «neir» ar mums, tie ir pret mums, un tādi jāņem laukā no apgrozības, vairāk nekā, — atskanēja cietīgs vārds no pavēlnieka. —r Kas šaī ziņā negrib liecināt, lai neliecina — gan jau pēc redzēs neliecināšanas panākumu,

—' Sis kārdinājums ir briesmīgs! — Steņģene ar sevi cīnījās. — Bet, lai Dievs dara ko darīdams, netaisni liecināt nedrīkstu. — un vēl uz nevainīga cilvēka pazudināšanu sava solīta labuma pēc.

— Bet zināms ir, ka tu kādreiz pat no tiesas galda esi gribējusi iet meklēt lieciniekus sava labuma pēc, — pavēlnieks aizrādīja.

— Tas tiesa gan, ka es gribēju iet, bet tik par taisnību, nevis par netaisnību, — Steņģene atbildēja.

— Nu tad ej vien ar savu Dievu, kurp gribi, bet redzēsi jau gan, vai viņš nāks tevi glābt, kad atradīsies varbūt pagalmā, — pavēlnieks atraidoši piezīmēja.

Steņģene, joprojām ar vienu roku valdīdama durvju

rokturi un otru pielikusi sev pie mutes, šaubīgas svārstības pilna, prātoja:

— Bet nezin kā būtu, kad manai liecībai pierakstītu klāt, ka pati es viņai neticu?

— Tad jau atkal tā pati runča gudrība vien iznāktu kā pirmāk, — bij dzirdama smieklu pavadīta piezīme no pavēlniecības.

— Bez tam, ka tāda liecība tāpat ne tikvien nekam nederētu, tevi varētu tiesāt par tādas liecības došanu, kurai pati netici un kura tāpēc nepatiesa, — tā viņai atkal kāds cits no pavēlnieka palīgiem paskaidrojam

— Jā, posts un bēdas vien uz visām pusēm, Steņģene, ārā iedama, vēl smagi nopūtās. — Bet jādomā, ka nabagu tarba nesama taču vieglāk kaklā nekā ļauna apziņa sirdi par netaisnas liecības došanu uz godīga un nevainīga cilvēka pazudināšanu.

Pavēlniecībai nu bij jāpaliek rokas nolaidušai un acis izplētušai brīnojoties par to grūtumu, kā šādas liecības sadabūjamas, kas nebij iedomāts. Nu vajadzēja sākt prātot, kas darams tāļāk nolūka sasniegšanā. Atzīts tika joprojām, ka pavisam veltīgi aicināt tādus cilvēkus, kuriem no valdības puses nav gaidāms nekāds labums, nedz palīdzība, bet jālūko atrast vēl īstenāk tādus kas jo pilnīgi atkarībā no valdības labprātības, un par tādiem varēja domāt vēl vienīgi visus trīs apsargus, par kuriem vismaz nebūtu jāšaubās, ka tie liegsies liecināt, ko viņiem liks, Lai arī būtu jāsaprot viņus par to drusku ievērot viņu vienmērīgās vajadzībās ar dažu pabalstu.. Lai nu gan viņiem kā lieciniekiem īstena cienības ieskata nebūtu, bet taču tie stāv valdības dienestā un vainoti nav, lai arī noklīdums pie viņiem nenodzēšami redzams.

Pirmo no miličiem aicināja Tuluku un izskaidroja viņam, ka jāiet par liecinieku pret mācītāju un jāliecina apvainojoši; bet pavēlniecība nebij ne iedomājusi to dzirdēt, ko dzirdēja, jo Tuluks atbildēja sekoši:

— Par kam lai es liecina ļaunu no tāda cilvēka, kurš man darījis tik vien labu un mācījis staigāt uz Dieva ceļim, lei?

— Nav jāmeklē ne nekādu Dieva ceļu, ne nekādu mācību labuma, bet diezgan, kad saka tik to, ka viņš apvērsuma un valdības pretinieks, — bij pavēlniecības atbilde.

— Bet es jau, kungi, nemaz nezinu, kur mācītāš būtu kā pretinieks parādījies valdībai, lei? Bez drošim pamatim nevar nekā liecināt, īpaši jau uz vainas pusi.

— Ir drošu pamatu diezgan, — pavēlnieks cēli atteica

— Viņš liedzās vasaras svētkos nest gājiena karogu, izvairījās no atļaujas došanas tautas sapulcei baznīcā, un daudz kas cita.

— Jā, bet karoga nešana nepieder pie viņa amata darbim, un baznīcas izvēlēšana, kā zināms, nestāv mācītāja varā, un atslēgas nav pie viņa, lei. Man bail, ka neizliecinu netaisnību. ,,

— Kur nu uz reizes cēlies tik liels taisnības prāts? pavēlnieks uzsauca. — Pērn turpretī tai viesīgā dejas vakarā, kur saskrējāt visi trīs no dejotājiem naudu plēst, tad čukstoši stāstījāt Stērģeniekam, ka esot abi .ar Rempi liecinādami izglābuši no soda kādu monopola pārdevēju tirgū, kad nebijis brīv pārdot. Un vai tad tā bij taisnības liecība?

— Ko nu, kungs, tādu liecību līdzināt ar šito! — Tuluks atteica. — Kāds nu tur nieka grēks, kad izliecina uz labu tādā mazā lietā, kur valdības kungi izdod liegšanas pavēli tik priekš citim, bet paši zina apgādāt priekš sevis, ko tik vēlas. Tāpat arī, kad mēs šad un tad, šā vai tā pamānām bagātus dzērājus kā pa jokim, lai mums arī kas tiek, lei, vai pabaidām lamātājus ar tiesu; bet bail no tādas liecības, kas dodama, kā var saprast, uz ļaunu un pat uz nāvi- par godīgu un labsirdīgu cilvēku bez vainas. Dzērāji jau gan mēs esam, bet ne tik dziļi krituši bezdievībā.

- Nu tad zināt to, ka tādi; kas negrib darīt valdībai pa prātam — tie viņai vajadzīgi arī nebūs, — pavēlnieks atraidoši izsacīja.

-— Vai tad atņemsit tūliņ manu amata ieroci pie šiem pašim vārdim, — Tuluks vaicāja.

— Tas nāks vēlāk, — pavēlnieks īsi un īgni atbildēja, noprazdams, ka ar šo velti ilgāk pūlēties, un parādīdams viņam durvi uz āru.

Nu sauca iekšā Rempi, Tas ienāca salīcis, kā kādu lielu nevarību radīdams; un, kad bij dzirdējis, kas būšot darāms, tad saka atlūgties, sacīdams:

— Mani gan atlaižat,no tās liecenāšanas. As nemācēšu kungiem, pa prātam izliecenāt, un tad sāks māni ķibelēt. Dodat man labāk, tai vietā kādu darbu tepat mājā, nekā kad jāiet uz turieņu. Daudz vis ās par liecenieku neešu gaš, ja tik nu, kad kāds paaicena par tām pašām, vādera zālēm un labi izmāca, kas jāliecina kurā lietā. Brīžam, eče vai, kad sāmisās, tad nākāži — sāk gandrīz smieties,

un ne paldies izpircējam maksātājam no labuma, kā tik daždie pie maksājuma.

— To vien zini un turi prātā, ka nav jāliecina nevienā lietā par labu, bet visās vienīgi par sliktu, — tāds bija pavēlniecības pamācījums.

— Vai nu ās vēl ik reizes varu zināt, ko valdnieki grib ātzlt par labu un ko par sliktu, — Remps, vaļā raisīdamies, stostījās. — Labāk jau, kad esi brīvs. No māns jau gaņ mazs panākums. Dur tukšmanos, vej, tā pati dūrēja sāpe, raug, šitā. — To sacījis, viņš raudzījās apkārt, vai tuvumā kāds būs, kam grūst ar īkšķi sānos, bet, kad neviena negadījās, tad grūda pats sev un iekliedzāss — Vai! — Tad runāja vēl tāļāk: — Braucot ikkatra ratu pagrāndīšanās sānos kā durtin iedur. Kāds, nu tad vairs esi liecenieks?

— Aizvestu un atvestu vai šūpuļa ratos, kad tik gribētu darīt, kas vajadzīgs, — pavēlnieks ar nepatiku izsaucās, — bet, kad jau nu nē, — nē. Zināms, ka visi neklausītāji ir valdības pretinieki. Ej,tad, ej, kad neklausi — neklausi

— Edz, edz — tā, tā — labi, lābii — Remps iziedams nostostījās.

Nu atlikās pavēlniecībai vairs tikai Stērģenieks. Vismaz šo viņa cerēja esam gluži droši savā lomā. Bet, kā par brīnumu, neveicās piedabūt arī viņu. Gan viņš jutās vilināts no aplinkiem labumu solījumiem, bet pakasīja vairāk reizēm pakausi un prātoja, ko labāk darīt.

— Vui tod mun Azarmuižeiņi tūliņ nūroksteisīt? — viņš vaicāja. Bet, kad droši nekas netika solīts, tad sāka atkal šaubīties, sacīdams: — Grāks vin bous. Viņš mun nakā ļauna navaid dārejs, a vēl šū tū īšķiņkūja.

— Un tad naudas arī tev laikam nevajaga? — nāca ' pats spēcīgākais vaicājums no pavēlniecības puses.

— Vojadzātu gan, troki vojadzātu, bat.., To sacīdams, Stērģenieks pakasīja atkal pakausi.

— Nu, un kas tad vēl tur par «bat»? — pavēlnieks viņam vaicāja.

— Bat bail vin iraid nū grāka, — viņš nedroši izsacīja.

— Ne tur baiļu, ne tur grēka, un grēka nav pavisam, kad jādara, ko vajadzīgs darīt, — pavēlniecība mierināja.

— Cik tod jus dūsit tīs noudas? — Stērģenieks, kā šau bībā svārstīdamies, ievaicājās. — Poģiras gon iraid trokas. Divi dīnas navaid dobeita na pileite.

Pavēlnieks ievīkstīja kaut ko papīriņā un pasniedza viņam. Stērģenieks drusku atlocīja to vīkstoliņu, lai redzētu

vismaz, kāda krāsa atrodas tur iekšā un vai cik, tad salocīja no jauna un rādījās apmierināts. Bet palika joprojām nenpņēmīgs, ko darīt, ko nē.

Neprāto nu vairāk nekā! — pavēlnieks viņam uzsauca. — Rītu jābrauc projām. Šķūtnieks būs no sabiedrības.

Stērģenieks virzījās gan uz durvju pusi, bet vēl vienmēr šaubu pilns, ko īsti darīt. Kārdinājuma pievilcība uz vienu pusi bezgala liela, grēka bailes un drusku laikam kaut kas no apziņas otrā pusē. Iziedams viņš vēl paturēja sev gala vārda tiesību uz vēlāku brīdi šiem vārdiem

— As vāl drusku apsadūmāšūs.

— Nekā ko domāt, ja negribi būt valdībai pretiniecīgs, — noskanēja viņam pakaļ sauciens no pavēlniecības galda.

Stērģenieks izgājis apsēdās pagastnama jeb — pa jaunam — pavēlniecības nama priekšā uz soliņa, iebēra pēdējās pabiras no tabakas maka pīpītē, uztaisīja dūmus, tad atlocīja saņemto vīkstoliņu pavisam, izcilāja viņa saturu, par kuru kādā citā reizē justos nezin cik priecīgs, bet palika joprojām drūm un tāds kā baiļu pilns Briesmīgi lielo reibuma gribu nu varēja apmierināt uz pēdām, iegādāt bez tam arī tabaku un sērkociņus. Nezin vai un kad tik liela laime pieredzēta. Nebij pat jāgaida lamāšanas, nebij jāsauc liecinieki, jādraud ar tiesu un ilgi jātielējas, līdz kaut ko var dabūt rokā. Un tik vien par visu vaadzētu pasacīt pie tiesas, ka ir gan vainīgs šādā vai tādā lietā. Un tomēr viņam izlikās, ka šis vīkstoliņš dedzin dega sarepējušās rokās biezai ādai cauri tā, ka gribētu sviest to vai zemē tādu pašu atlocītu.

Pašlaik pienāca pie viņa Tuluks un, ieraudzījis atlocītā papīriņā naudu, sacīja viņam:

— A re! Jūdasa alga tev jau rokā, lei, tik nu pielūko, ka atliekas no tiem pašiem asiņu grašiem tik daudz pāri, ar ko iegādāt stipru cilpu savam smagumam.

— Valns viņu! Mun viņa dzeļ jou sirdie kā čūska, — Stērģenieks rūgti atsaucās. — Napaturēšu vus, dūšu tūliņ otpokoļ.

— Labi, ja vēl to spēj, — Tuluks sacīja, — bet, kad jau grēcinieks atrodas tik dziļi iekš velna nagiem, lei, tad ļoti grūti ir viņam izrauties.

— Otdūšu gon, — Stērģenieks izsacīja un piecēlies gāja iekšā — atpakaļ pie valdonības atdot saņemto naudu un atteikties no liecināšanas. Iegājis viņš sacīja sekoši:

-— As gon asmu līls dzārajs un nūkleidis pī vusa, ka vui vīna skromba prrīkškā, ūtra pakaļā, bat par Jūdasu nagribīs īt. še jir jiusu nauda, ņemit, kungs, tū otpokoļ.

Nu kad tā, tad varēsat iet varbūt pavisam, — noskanēja sirdīgi pavēlniecības atbilde. — Valdībai tādu neklausītāju nevajadzēs.

— Lūdzu, vuj tiuliņ otņemsit šauteni? — Stērģenieks kā sagrauzts vaicāja.

To noteiks augstāka valdība, — bij aisauciens no pavēlniecības.

— Loi tad dzan muni uz kureini dzeidami, a todas līcei-bas dūt navaru, — bij Stērģenieka pēdējais vārds.

Pavēlniecībā brīdi valdīja smags klusums par tik lielu un pat neiedomātu neizdevību. Pēc tam tad pavēlnieks nosirdījās šiem vārdiem:

— Te nu skaidri redzams, kādu absurdu tautai ieaudzina tie reliģijas mācības murgi, ka no pieciem cilvēkiem neatrodas pat neviens pretīgs liecinātājs pēc vajadzības. Visiem Dievs, visiem grēks, dažam pat vēl apziņas muļķība, citem arī nezināšana, kā un ko liecināt.

Sekretēriete Jete, aizkūpinājusi pa to brīdi papirosu un pasniegusi arī pavēlniekam Antonam, sacīja:

— Lai pataisa visas baznīcas par tautas klubiem un, ieved tādu audzināšanas režīmu jaunatnei, kāds ir manā salonā Plīņos, tad liecinās pēc necik gadiem, kā vajadzēs un ko vien vēlēs. Tur nav ko kavēties.

10. No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis

No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis kļuva kā ar vienu sitienu visā plašā pagastā pie bezmantiešiem. par pašu ievērojamāko vīru, un pie visiem viņiem radās uz pēdām tas ieskats, ka viņš ne vien cienīgs pēcnācējs Vernulim, bet pat vēl kā pārāks par viņu, īpaši to diženo domu labad, ka baznīcā ierīkojama bezmantiešiem no saimnieku dodamiem līdzekļiem brīvbufete. Saī ziņā viņš tika ja ne pavisam dievināts. Drīz viņu ataicināja no mazākā kaimiņu pagasta šurp uz lielāka darba vietu un turpmākās sapulcēs deva viņam dalību pavēlniecībā, bet it īpaši viņam uzticēja baznīcas ierīkošanu par bezmantiešu sadzīves namu, kur vispirmā šķirā vajadzīgs būt pieminētai un ļoti gaidītai brīvbufetei, no iesākuma gan tikai pa svētdienām.

Nurcis„ protams, tādai uzticībai nevarēja pretoties, uzskatīdams sevi par vienīgo vīru,, kas. tādu lielu uzdevumu var veikt. Viņš sadalīja visus pagasta saimniekus vairākos pulciņos, uzdodams, ko lai katrs pa kārtai gādā bufetei uz to un to svētdienu: šis pienu, tas sviestu, cits svaigu gaļu, dažs maizi vai plāceņus ua sieru, olas vai citu ko

Bet, lai nebūtot tur jādzīvo bez nekādas gara baudas īpaši, kamēr vēl neesot ierīkotas izrādes un nenotiekot vēli koncerti, pagaidām esot jāatver tur vispirms grāmatu krātuve, citādi sadzīves varot iznākt garlaicīgas. Bet kur grāmatas ņemt? Pašiem to nevienam nebij. Domas griezās drīz uz Linuma krātuvi līdz ar viņa lielo, stipro skapi»

Drīz bij Linums ari pavēstīts uz pavēlniecību, kur Nurcis viņam pasludināja, ka esot nolemts «pārņemt» viņa grāmatas līdz ar skapi, ko ievietot citreizējā baznīcā un tagadējā bezmantiešu sadzīves namā, lai tiekot tautai, ar ko pakavēt laiku, uz ko Linums mierīgā prātā atbildēja, skatīdamies laikraksta lapā, ko bij paņēmis no galda:

— Paņemt jau jūs varat, kad gribat, jo spēks un vara jūsu rokā, bet to gan saku, ka ne vien jūsu «tauta», bet ari jūs paši nesapratīsat nekā no manām grāmatām.

— Kā jūs drīkstat; par mums tik zemu domāt?! — Nurcis Linumam cietīgi uzsauca. — Kādēļ tauta un mēs nesaprastu?

— Par jūsu «tautu» vēl nemaz neruaājot, saku droši par jums pašiem, ka priekš manu grāmatu saprašanas jums  visiem pārāk maz izglītības. Ja gribat, tad varat pārliecināties — Linums, bezbailīgi atteica, viņu neviena neuzlūkodams., . .

—- Tas ir pavēlniecības aizskārums un noniecinājums, par ko jāsastāda protokols un jāiesūta, kur pienākas! — Nurcis, izsaucās, un Augurs ar citiem viņam piebalsoja

— Jā, jā, darāt vien, tad jau īpaši dabūsim zināt, kāds vien kuram jums mācības stāvoklis, kad tiksat pārklausīti pie manām grāmatām, uz ko es pastāvēšu, kad nāks lieta izspriežama augstākā vietā, lai dabū zināt, cik maniem vārdiem patiesības vai nepatiesības, spriežot par jūsu zinātnisko mācību stāvokli, ejot garām, kā jau pieminēju, jūsu «tautai» pavisam.

Pavēlniecības vīri saskatījās savstarpēji cits citam zīmīgi acīs, un protokola lietas neviens vairs nepieminēja. Tik Nurcis pa brīdi atbildēja, kā raudzīdams izsprausties no nepatīkamā iepiņķējuma:

—Var gan būt, ka dažas jūsu grāmatas ir gādātas priekš īpašām zinātnēm, bet tās arī lai nāk vien līdza turpat klāt, jo ar laiku aicināsim dažādus lektorus, kuri varēs tur smelties vajadzīgās ziņas, ja arī to citādi nevajadzētu.

Bet kas tad būsat parakstītājies manu grāmatu rādītājam par viņu patvaļīgu saņemšanu līdz ar skapi? — Linums vaicāja, pacēlis acis no laikraksta. — Man jāvēlas, ka parakstītos ar atbildību visa pavēlniecība

— Mēs varam paņemt tik tāpat, bez nekāda atbildības paraksta, — Nurcis atteica.

— To jūs varat gan, tas jau tiesa, — Linums vienaldzīgi atsacīja. — To var arī laupītāji, kad tik tiem pienācīgi liels spēks. Un, ja tā notiks pie manas dārgās mantas kur man salaista visa mana peļņa, tad es no savas puses varēšu to uzskatīt par laupīšanu.

Visi klusēja, tik pa labu brīdi iebilda Augurs

— Bet kā mēs še zināsim, vai skapī visas grāmatas ir, kas rādītājā ierākstītas?

— Tur jūs varēsat pārliecināties, kad ņemsat rokā rādītāju un salīdzināsat tur ierakstītos virsrakstus ar grāmatu virsrakstiem pēc sanumurējuma, — bij Linuma atbilde, — jo tik daudz man jūsu prašanai jāuzticas, ka vismaz dažs no jums spēs salīdzināt grāmatu virsrakstus ar rādītāju.

— Jūs vai ikkatra vārda galā, taisni vai aplinku, cenšaties norādīt mūs par nespējniekiem, — Nurcis žēlojās.

— Vienu jūsu nespējību pierāda atkal še, raugāt, valdības vēstnesis", — Linums sacīja, pasniegdams viņiem laikraksta lapu un parādīdams tur īpašu vietu. — še atkal tiek meklētas pret mācītāju pazudināšanas liecības, kādu jūs neesat vis spējuši sadabūt še, viņa draudzē.

Pietvīka, to dzirdot, Augura Antons un citi viņa palīgi, atskaitot tik Nurci, kurš tad vēl še nebij bijis, bet sacīt šoreiz neviens nekā nesacīja aizbildinājuma vai atraidījuma ziņā. Neviens no viņiem laikrakstā arī nemaz nepaskatījās, kas bij zīme, ka šī ziņa nav viņiem vairs viss nezināma.

Kad Linums atvadījies izgāja, tad pa brītiņu noskanēja viņam pakaļ no pavēlniecības galda šie vārdi:

— Ellīgi žultīgs cilvēks!

Bet kāda cita balss piebilda:

— Gan laiks lauzīs arī viņa ragus.

Grāmatu «pārņemšanas» nodoms palika spēkā, un pavēlniecība bij beidzot ar mieru parakstīties viņas pilnā

sastāvā par grāmatu saņemšanu uz ticības pēc Linuma sarakstītā rādītāja. Linumam tik nu nācās gaidīt, kad ņems viņa skapi un vedīs projām, lai gan no grāmatām šķirties viņam varbūt nenācās daudz vieglāk kā sacīt ardievas dzīvībai. Daži gan viņam ieteica svarīgākās un dārgākās grāmatas pie laika izņemt un atstāt tik tādas ar vieglāku saturu, bet viņi uz to nebij piedabūjams, jo viņam visas grāmatas esot tikai svarīgākā rakstniecības izlase.

Pēc dažām dienām patiesi ieradās pie Linuma četri vecīgi darbinieki ar divzirgu aizjūgu un smaga vezuma ratiem. Iegājuši un apvaicājušies, viņi sāka prātot, kā tik smagu Skapi iznest, jo pavēlēts bij aizvest viņu pilnā sastāvā, grāmatu nemaz neizkravājot, laikam tādā ziņā, lai tās neizjūk no pareiza sakārtojuma.

Nu sāka lūkot pārliecināties, vai un kā būšot iespējams skapi kustināt. Palūko spiest viens pie virsējās sānu zimzas uz augšu, bet velti — nekust! Iet otrs arī — tas pats. Kad saiet visi četri, tad pacel gan vienu pusi drusku uz augšu un atlaiž atpakaļ, bet vairāk arī nenieka. Sāk prātot un spriest, vai pavisam drīkstams četriem turētājiem vien tādu svaru gāzt sāņus, kas ar visu savu smagumu nenoturams var zvelties uz grīdas un vēl kādu no turētājiem nosist. Viņi griezās pēc padoma pie turpat savā nodabā strādājošā Linuma. Bet tas atbildēja, ka viņam neesot nekādas tiesībai iejaukties 'pavēlniecības darbos ar nekādiem padomiem vai aizrādījumiem, jo viņai pašai esot diezgan spēka, diezgan padoma.

Viņi izgāja visi ārā; sasēdās pagalmā uz baļķa, pīpoja un gudroja, ko īsti darīt, un pēc ilgāka prātojuma palika pie tām domām, ka darbs jāatstāj nedarīts un ka pie tāda svara gabala vajagot droši vien otrtik spēka klāt, jo tas skapis sverot ar visu, kas tur iekšā, ne mazāk kā trīs birkavi, bet varbūt vairāk arī. Negājuši vairs nemaz istabā atpakaļ, viņi aizbrauca.

pēc dažām dienām saradās atkal ar to pašu aizjūgu skaitā astoņi nesēji, pa starpām krietni spēka vīri. Skapi viņi nu nogāza .sāņus, smagiem grāmatu sējumiem plauktos iekšā ar troksni gāžoties, un aiznesa līdz durvīm. Bet nu tik atdūrās atkal uz lielu neiespējamību, ka palodas atradās par zemākām, nekā tāda priekšmeta iznešanai vajadzīgs. Un ko nu atkal darīt? Nesamais jāliek zemē un jālūko atrast padomu. Daži griezās pie Linuma ar vaicājumu, kā pavisam bijis iespējams tādu skapi šite ienest?

— Tur viens no diviem, Linums zobgalīgi atbildēja, | — vai nu viņš mazgadībā ienests un izaudzis liels, vai šepat radījies un laukā vēl nemaz nav bijis.

Citi sāka prātot jau par palodu izzāģēšanu istabas un priekšiņas durvij, bet tur Linums aizrādīja, ka visīstenāk esot pa malēniskam noārdīt visapkārt istabas sienas un tad piebīdīt ačgārniski ratus klāt, lai var uzcelt skapi bez nekādas nešanas. Viņi to saprata gan par izzobojumu un tik pasmējās.

Arī šis nesēju pulks izgāja ārā aprunāties, kas tālāk darāms. Tur nāca drīz arī mājas saimnieks no tīruma, un viņi sāka stāstīt tam savas domas par palodu izzāģēšanas vajadzību, bet viņam iesitās prātā nejauši tas pats zobgalibas aizrādījums, kādu izsacījis Linums: lai ārdot vien labāk māju pašu nost, jo, kad traki varas darbi esot pie rindas, tad jau varot darīt ari pašus trakākos no tiem — jo spēka esot diezgan. Tāļāk ejot, viņam bij ienākusi prātā vēl viena lieta, ko izsacīja, pagriezdamies atpakaļ pret nesējiem

— Tās durvis ir priekš tā skapja iznešanas ne vien zemas, bet arī šauras, un priekšiņa tik maza, ka tur līdz ar durvīm viņu izgrozīt nevar iespējams būt, tālab jāsaka no patiesības, ka mājas nojaukšana var izdarāma būt vieglāk nekā durvju sienu izpostīšana vien

Darbinieki, izmērījuši durvju platumu un atzinuši, ka saimniekam tiesa par skapja neiznešanu cauri arī durvju platuma ziņā, beidzot nosprieda uz savu galvu nekā neuzsākt, bet ziņot lietas apstākļus atpakaļ pavēlniecībai, lai tad viņa zina rīkot tāļāk, kas darāms. Pēc tam viņi iegāja atpakaļ istabā, atcēla skapi viņa pirmajā vietā un devās tukši projām kā atbraukuši.

Bet pavēlniecība, laikam drusku apnikusi no šādām neizdevībām, vismaz pagaidām atstājās no tāļākas rīkošanas skapja un grāmatu aizvešanas lietā uz baznīcu, un visi prāti viņai bij saistīti tik pie pirmās brīvbufetes sarīkošanas darbiem nākamai svētdienai, kurp jau tikuši bezmantieši ar apkārtrakstu uzaicināti ierasties baznīcā uz kopsadzīvi pie brīvbufetes un runām līdz vēlam vakarām.

Uzaicināja ar cietu pavēli vienu no tiem pagasta iecirkņiem, kuru, kā Nurcis bij iedalījis, ieskaitīja par pirmo priekš bezmantiešu brīvbufetes sagādības šai reizei, nepildīšanas gadījumā piedraudot jau ar soda tiesu. Ikkatram tā iecirkņa saimniekam ar vārdu bij noteikts, cik un kas jāved svētdienas rītā uz pavēlniecību.

Šo pavēli saņemot, cēlās ikkatrā' mājā, kur vien viņa iesūtīta, izmisuma vaimanas, kur to visu ņemt, ko pavēlēts dot, jo jau vairāk nekā vienreiz pārtikas vielu apmērs bij samazināts bezmantiešiem par labu, lai ari daži bezmantieši maizes un visas iztikas ziņā bij pārāki par saimniekiem. Saimnieces, iztraucētas no šādas ārkārtīgas prasības, it visas sajutās esot dziļā postā un nelaimē. Daža izsaucās, ka sviests neesot redzēts pašiem nedēļu nedējām ne naža galā, cita atrādīja, ka maizes pēdējais kukuls iegriezts esot uz galda, vēl kāda norādī|a, ka gaļas citādi nevarot dabūt ne čīpslas, kā vien ja no tā paša pavisam samazinātā turamo lopu skaita kādu ņemot nokaušanai, un tā citas vēl daudz un dažādi Bet bailes no briesmu draudiem piespieda gādāt, lai jāatdod pat vairāk par iespēju, grimstot parādos. ,

Ķamēr svētdienas rītā pa attiecīgā brīvbufetes uztura vielu sagādātāju iecirkņa mājām saimnieces raudādamas kravāja laukā uz aizvešanu visu, kas vien pēc prasības un pavēles sadabūjams mājā vai priekšējās dienās ar vis lielākām grūtībām gādāts no citurienes, tikmēr pavēlniecībā valdīja īstena prieka pilna rīcības rosība pie atvedamo ēdienu vielu saņemšanas, izkārtošanas un sadalīšanas bufetes vajadzībām. '

Viens no pavēlnieka palīgiem stāvēja uzgaidu istabā visu atvesto lepni saņemdams gan pēc svara, gan pēc skaita un mēra, sevišķi no ikkatras mājas, un sauca priekšā otram palīgam, sēdošam tur pie galda uz pierakstīšanu, kas un cik kuram: cik pēc svara šim maizes, cik tam plāceņu, cik citam sviesta vai siera, cik kādam gatavas gaļas, tad — cik pēc mēra salda piena vai paniņu, ciķ pēc skaita novārītu olu vai mazo sieriņu un tā tāļāk. Par svārstītāju un mērītāju stāvēja pagasta ziņnesis. Visi grozi, piena un sviesta trauki tika paturēti līdz rītdienai.

Daži pārtikas atvedēji ziņoja saņēmējiem, ka veduši gan esot, kas bijis, bet nespējuši sagādāt visa, kas prasīts, lai ņemot vai dzīvību laukā. Tādiem, zināms, sarakstā piezīmēja saukšanu pie atbildības.

Stērgenieks slaistījās pa vidu ar tukšu pīpīti zobos un šauteni plecos, ļoti uzmanīgi skatīdamies, ko kurš ienes. Un, kad bij palaidis garām krietnu skaitu grozu un tur nekā priekš sevis neatradis, izsaucās;

— Navīnam na šļakatas brendiņa, na pinkas tabaka!

Remps iebāza galvu no ārpuses pa durvīm un sauca

— Jān, brāl, ko nu lai dara? Brandāvīna nevienam.

Pa brītiņu ienāca iedusmotā sajūtībā Tuluks un sacījai

— Visi atbraukuši, bet tīri sausā, nevienam no visim ne pilītes, lei. …

— Kos tī, valns, bous par bupeti, kur na lāseites brendiņa, na pīpeites tabaka! — tā Stērģenieks nosirdījās.

Kura saimnieka atvedums bij nosvērts, izmērīts vai saskaitīts, to ienesa tepat iekšā, kur sagatavošanas darbi gāja ar fabrikas steidzību. Tur visā čaklumā taisīja sviestmaizes, apliekot vēl ar gaļas, ar olu un sieru šķēlītēm un satinot ikkatru pēc tam sevišķā papīrā, kuru darbu darīja pavēlniecības priekšnieks. Jetes jaunkundze ar augsti atbraucītām piedurknēm un milzīgu priekšautu, kas apņēma visu augumu, strādāja, sagriezdama šķēlītēm gaļu ar lielu uzupurēšanās un pazemošanās nozīmi mazajo brāļu un māsu labā, atturēdamās tik ilgu laiku pat no savas tik nepieciešamās pīpošanas. Vislielāko sajūtību nesa, kā saprotams, pats šo augsto domu iesācējs par bezmantiešu brīvbufetēm, kurām paredzama liela nākotne šās atmestās kārtas pacelšanas ziņā. Še ir ierauts jaunu, cēlu domu ceļš kas stiepsies drīz ar uzvaru caur visiem novadiem. Darbā līdza piedalījis arī gan Briņu Vilma, būdama līdzdarbniece pavēlniecības rakstvedībā, bet vairāk gan tik taī nolūkā, lai viņas atraušanās nedotu iemesla nolamāšanai par bagātnieci.

Ziņnesis, kādu grozu ienesdams, stāstīja, ka pie baznīcas esot jau liels pulks ļaužu, kas laikam gaidot iesākšanas, ko stāstījis kāds no iztikas atvedējiem, kam bijis braucams gar baznīcu.

— Tā jau ir skaidra zīme, cik šādi gara pacilāšanas sarīkojumi vajadzīgi nabadzīgai un panesīgai bezmantiešu kārtai, — Nurcis skaidroja. — Tā saucamo dievvārdu sējums viņiem jau lidz kaklam apriebies, Un dvēsele slāpst pēc kaut kā augstāka; cēlāka — pēc patiesības.

Sāka aprunāties arī par to, kurā laikā bufeti atklāt un kā uzturēt kārtību, ja ļaudis spiestos virsū? Un vai varēs ierīkoties, ka dažam netiek par daudz, citam nekā?

Bet drīz par šiem jautājumiem pašu vidū nodibinājās pilnīgs apmierinājums, jo tie jau nebūs nekādi bagātnieki, kas ieraduši visu patvarīgi grābt, ķert un raut, tie būs pieklājīgi goda ļautiņi, kas nesteigsies rīcībai priekšā, nesniegsies ņemt neko savām rokām savvajlgi, bet būs klusi un pacietīgi gaidīs, kad aicinās vai kad ko sniegs. Tur nekā ko baidīties, jo šie cilvēki vis piedauzības nedarīs. No tiem dažs labs izrīkojums pamācīsies kārtību. Ko nu par to!

Puikstens nosita desmit, kad sāka kraut vezumos grozus un traukus, ko sūtīt uz baznīcu. Braucēji cits pec cita aizlīgoja, bet rīkotāji tūliņ vēl reizē ar viņiem nevarēja tikt.

Lai nu ved vien un novieto bufetes mantas. Steidziba nekāda nav. Nurcim ar pāra rindām jāpabeidz vēl cilde-nīgā atklāšanas runa, Jetes jaunkundzei jāuzpurina drusku ceļam mati. Auguram jāpiebāž visai dienai papirosi, vēl kāds no palīgiem palicis nezin kur. Bet lai, lai — laika diezgan.

Pirmām bufetes mantu vezumam pie baznīcas nonākot, atskanēja no drūzmas «urrā» saucieni un piesteidzās sveši grozu saņēmāji, kas rādījās krietni iereibuši. Vedējiem bij viena alga, kas saņem, kad tik tiek vezumi tukši.

Divi pirmie grozi nokļuva gandrīz laimigi līdz nostādītiem galdiem altāra priekšā. Bet, kad nesēji steidzās apgādāties paši ar kādu daļu no grozu satura, tad citi, kas steigušies līdza, sāka ātri darīt to pašu. Svešas vecenes grūda, ko varēja, azotēs un krāva priekšautos. Dažiem ari svešiem večiem bij kules plecos apakš lietu kabatu mēteļiem. Tie arī grūda, kur ko varēja. Un, kas šķitās diezgan dabūjuši, tie steidzās pa otrām durvīm ārā un projām. Tādā veidā pirmie divi grozi iztukšojās pāra minūtēs, bet citi netika tālāk kā, vislielākais, līdz baznīcas vidum, kur tad ap» viņiem, izcēlās drūzmīģa grūstīšanās, kliegšana un pat, kaušanāsr Piena trauki, kuri nāca iekšā pēc maizes groziem, grūstoties tika izgāzti, un dažam, kurš gribēja no'kāda vēl neizgāzta trauka dzert, sagāzās viss trauka saturs uz galvas un krūtīm. Tukšo, sīko trauku grozs bij apgāzts un trauki saberzti.

Remps, aiz bailēm nomaļus stāvēdams, kliedza:

— Jān, Mārc! Ķerat nu, ķerat jel kādu plācenīti, lai tīk kaut vai šļiekas ko norīt.

— Vui tu, vaina ļurba, pats navari grūstīs vido īkšā un dabeit pāra ķeģu pa purnu? — Stērģenieks atkliedza.

— Paskat, cik viņš, ačka, gudrs, dzīt citus pēc plāceņiem trakuma pūlī, bet pats domāt jau tik uz ēšanu, lei, — Tuluks nosmējās.

Kuri tik dabūja tādā laupīšanas ceļā ko sagrābt, tie joprojām steidzās driz*no baznīcas ārā, bet ari godīgie cilvēki, kas varas darbos neiedevās, nepalika vairs tur ilgāk stāvot, laikam baidīdamies, ka var iekrist līdza kādā atbildības vai liecību ķezā. Mantu atvedēji; redzēdami ari trakuma garu, nozuda ātri visi, līdzko viņiem vezumi iztukšojās. Un pavēlniecības sastāvs, kad tas ieradās nepilnu pusstundu vēlāk, atrada baznīcā tik piena plūdus, trauku drupatas, salauzītus grozus,, samīdītas sviestmaizes līdz ar citiem izmētātiem un sabojātiem ēdmaņas gabaliem, bet gandrīz vaira nekādu cilvēku Pat: visi trīs aizsargi ar savām šautenēm bij nozuduši.

Daži no ticamākiem un turpat vēl mazā skaitā palikušiem aculieciniekiem izstāstīja, ka pirmākie un arī lielākie rāvēji, veči un vecenes, bijuši apkārtējo vairāku nespējnieku māju iemītnieki, kas sanākuši taisni tik ar raušanu iedzīvoties. Čitt gan no sevis nebūtot tāda trakuma iesākuši. Bet, redzēdami, ka šā vai tā nekas neatliks, ja gribēs tikai noskatīties un atļaut viņiem vieniem visu, gājuši tie ari barā, un tā sacēlusies šī mežonīgā nekārtība jo liela, kur vairs nebijis bēdāšanas par mantu vien, bet ari citam par citu, acs vai: galva.

Bet ko no darīt pavēlniecībai, redzot šā kaujas lauka atliekas cēlušās no tiem nesavtīgiem, godīgiem miera cilvēciņiem, uz kuru pieklājības jūtām un apziņas varēja tik droši paļauties. Pirmā brīdī visi bij īsti apmulsuši un nesaprata, ko tas viss nozīmē, bet drīz sāka atjēgties. Nurcim labās rokas padusē bij grāmata, kur sarakstīts viss, kas no katra devēja priekš bufetes saņemts, ko laikam gribēja lasīt priekšā un par pilnības neatvedējiem izsaukt lāstus un «pienaglot»,… bet tagad viņš ļāva tai noslīdēt zemē. Viņa kreisā roka, kā rādījās, dusmīgi sāka burzīt un žņaudzīt cēlās atklāšanas runas rokrakstu par jaunu, dižanu strāvu bezmantiešu dzīves un gara paaugstināšanā, Jete iesteidzās mācītāja ģērbkambarī, ātri norāva savu plato priekšautu, savīkstīja to padusē un tūliņ nozuda. Augura Antons laikam šķita, ka visa atbildība paliek Nurcim kā neaprobežotam sapulces pilnvarniekam taisījās diezgan mierīgi projām. Viņam nebij vis īsti par prieku, ka Nurcis uz reizes pacēlies tik lielā slavā pāri viņam. Viņa palīgi, nejuzdamies pavisam par kaut ko atbildīgi, pīpēdami un smiedamies gāja laukā. Pēdīgi visiem līdza nopietns un domīgs arī Nurcis atstāja baznīcu — pat neaizslēgtu apkārtējo suņu kopšanā līdz ar visiem kara lauka piederumiem.

Drīz pēc tam Nurcis negaidot pat rītdienas, paņēma padusē savu pauniņu un aizgāja no šā pagasta nezin uz kurieni, laikam zinādams labi, ka algas saņemšanas lietā pakaļ nestāv. Drīz arī viņš tika aizmirsts un vairs nepieminēts.

Tikai Jetes jaunkundzei pietrūka cēlā pavadītāja pa vakariem uz Plīņiem. Kad jau, vakaram tuvojoties, viņa sacīja vien: «Iešu par nakti uz savu māju,» — jo tā viņa Plīņus sauca —, tad tā bij Nurcim skaidra zīme saprast laimīgas pavadības prieku un godu.

Bet Augura Antonam, kā pavēlniecības priekšniekam, iesākās rītā īstenas nedienas ar atbildību vismaz par groziem un traukiem, ko nespēja atdot saimniecēm, kad tās sāka nākt un tos atprasīt. Gan viņš aizrādīja uz Nurci, kurš bijis īstenais darītājs un tagad jau projām, gan sūtīja uz baznīcu meklēt savu mantu. Bet viņas uz to atsaucās, ka visi noteikumi nākuši no pavēlniecības pašas un par Nurci vienu pašu neesot nekas jāzina. Par savu mantu meklēšanu baznīcā, kā viņas tika taī ziņā uz turieni raidītas, viena no viņām izsacījās sekoši:

— Baznīcā, jā, baznīcā! Tur ir tik drupatas un salaužņu blāķi redzami, bet neviena vesela trauka, ne groza. Tur jūs ar mūsu asarām slacīto un nāves draudiem izspiesto nabadzību barojat bez bēdas pasaules suņus, piedraņķēdami līdza vēl baznīcu.

Kāda cita solījās meklēties par visu šito augstākās vietās, un, tā kā pavēlnieks apzinājās visu darījis no savas galvas, paļaudamies tik uz Nurcir tad visai lepni viņš pret tādiem pārsaukumiem un draudiem uzstāties nedrīkstēja, tik raudzīja noslēgties un palikt nepieejams.

Bet baznīcas priekšnieks, saprazdams, ka nu visa māžošanās par baznīcu būs pārgājusi, lika to iztīrīt un izmaz-

gāt, atdodams atslēgas no jauna baznīcas apkalpotājam, uram tās patvarīgi bij atņemtas.

11. Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem

Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem ar palīgu un uzaicināja Steņģus atrādīt visu mantu, lai to varot «pārņemt» pēc valdības pavēles priekš viskopības, aizrādot tūliņ jau soda tiesas bārdzību priekš slēpējiem. Steņģis pats nerunāja tam nekā pretī, bet tik sacīja:

- Ejat vien rakstiet, tur jau viss ir redzams un zināms.

— Bet man vajadzīgs, ka ikkatra lieta tiek parādīta, lai neiejūk vidū kāda sveša manta.

Steņģis pagriezās pret sievu un to parīkoja, sacīdams;

— Ej nu, Dārta, atrādi, lai jau raksta, kad grib.

— Es jau iešu gan tur tādam rādīt! — viņa skarbi at-saucās. — Kādas mantas šis te nolicis, ka jāmeklē? Ne man vajaga kopmantas, ne kopdarba. Es dzīvošu pati par sevi kā līdz šim, citi lai dara, kā kurš grib.

— Ko tur nu pretī tiepties? Tik un tā jau paņems. Prātīgāks ir, kad atdod ar labu, — Steņģis mudināja.

— Ar labu nedošu nolaupīt it nekā; ja ar varu ņem, tad lai ņem dzīvību arī līdza.

— Kādu laiku jau varbūt neņems, jo jādabū tik zināt, kas par mantu kur ap ir, lai vajadzībā var dabūt,— sarakstītājs raudzīja ieskaidrot.

— Tu jau redzi, ka no tā mana muļķa veča nekāda aizstāvētāja nav, lai vai aplaupa, kas grib. Bet es, nabags sievieša cilvēks, stāvēšu pretī vai līdz nāvei.

— Nu, kad ar labu netiek ļauts, tad man šoreiz še ko darīt nav, — sarakstītājs pabeidza un ņēma kopā savas lietas uz aiziešanu. — Man šajā gājienā jāraksta tikai labprātīgi atļaujamās mantas, bet tad ar pretiniekiem valdība rīkosies vēlāk pēc sava ieskata.

— Nezin ko tad viņa ar tādiem darīs? — Steņģis bailīgi jautāja.

— Jādomā, ka ņems nost, ko gribēs, kad sagādās vietas nedzīvai mantai, kur nolikt, un lopus pagaidām atdos turpat kopējiem, kur barība, — sarakstītājs stāstīja, vai dzīs uz muižām priekš kopdarbības saimniecībām.

— Un ko tad, nezin, ar pašiem? — Steņģis tāpat bailīgi vaicāja.

— Ar pašiem? Nuja, ar pašiem jau vieglāk tikt galā. Nodos protams, soda tiesai kā pretiniekus, un beigts.

— Vai dzirdi, Dārt, ko cilvēks stāsta! — Steņģis uzsauca sievai. — Kāds briesmu gals gaidāms par neklausīšanu!

— Tad bada nāve tev laikam būs labāka, kad pēdējo noņems un atstās bez maizes garozas tukšumā? Steņģene, acu nepaceldama, atteica,

— Lai šā vai tā, bet es gan labāk pie atdošanas, Dārt; dari tu kā dalīdama, pilnvara tev ir.

— Jā, nedzīva pilnvara ir, bet vīram dzīvības tikpat kā nav. Pilnvara vien pati nekā nesargās, nekā neaizstāvēs, Steņģene pieceldamās atteica.

—- Ak Dievs, to nu darīsim! — Steņģis nopūtās. — Ir jau mums darbu diezgan arī tādu kur vīrs viens pats darītājs par visu, bet sievas kā nav, tā nav.

-Drīzāk var iztikt bez sievieša nekā bez laba vīrieša, kas man jācieš, — Steņģene šos pēdējos vārdus runāja, iziedama ārā un par sarakstītāju nekā nevērodama..

Pēc tam sarakstītājs paņēma savu grāmatu padusē atvadījās no Steņģa un aizgāja kopā ar savu palīgu, bet Steņģis palika nopūtu pilns kādu brīdi istabā un tad gāja smagiem soļiem ārā, pie sevis runādams:

— Dievs vien to zin, kas būs, kas nebūs, bet labs gan nekas nav paredzams.

Pagāja dienu desmit, un šī lietai palika tā kā pārgājusi un pat vai piemirsta. Atnāca otra svētdiena, un viss bij joprojām klusu tikpat šāī lietā, kā vispāri.

Tad svētdienas pēcpusdienā Steņģene ātri ienāca istabā, kur Steņģis vien sēdēja pīpodams uz mūriņa. Viņa atraisīja savu zināmo sedzeni likās kaut ko meklējot pa skapi un sāka vārdus tā kā bērtin bērt, runādama it kā pie sevis, bet arī gan tā, ka Steņģim viss labi dzirdams būtu. .

-Nu tad nu reiz tu, blēža putns, esi stiprā cilpā, no kuras tu vis neizrausies, kā ik gadus gan tev izdevies. Vienmēr esi zinājis noēdināt manu atāliņu ar zirgiem un izliegties, bet nu esi cieti, nu nebūs nekā. Redzētājas ir ganu meitas no divām pusēm. Ak tā! — Sapīt zirgus pie robežas un tad, ar apaušiem sapērdams, satriekt manā pļaviņā! Nu tu dabūsi atbildēt nevis par atālu vien kā kad zirgi netīši būtu pārgājuši pār robežu, bet es tevi nu iztiesāšu kā zagli, ka tīšām esi zirgus pļavā iedzinis. Padoma man diezgan, ko daži cilvēki ir jau devuši, tik nu jāzina darīt tāļāk ka neizsprūc.

— Kādu savvalodu tu, Dārt, te kā skaldīt skaldi?'Uz ko tu tik visai sirdies? — Steņģis tā kā nedroši ievaicājās.

— Vēl tev jātaujā gan būs, uz ko sirdos? Kad sagrūdīšu abus ar Krīcumu cietumā, tad dabūsi zināt. Tur varēsat droši runāt un nebūs vairs jālied, aiz rudzu gubām slapstoties, čukstēt kā šorīt. Ak tu domā, ka es nezinu? Ir godīgi cilvēki, kas izstāsta.

— Kāda tad, Dārt, man tur slapstīšanās? Es aizgāju tik paraudzīt, Vai rudzi gubās nesāk augt pēc tik lieliem lietiem, — Steņģis, izdauzīdams uz mūriņa malas izpīpoto pīpīti, runāja, acis nolaidis. — Ceļā satikos ar Krīcumu, un abi piegriezāmies aizvējā uzpīpot. Tur visa slapstīšanās un čukstēšaņa.

— Jā, jā! Es tev ticēšu gan! Tavi mānīšanās meli man nav vis pirmo reizi dzirdami. Bet zini gādāt rītu no paša rīta man zirgu pie durvīm, lai nav jāgaida kā citām reizēm. Laika man nav kavēties. Jāaizskrien vēl pēc zīmogmarkām un pēc apsūdzības raksta …

— Kad tik nepieķeries pie Jankeļa taisītām …

—Es tev došu gan labas Jankeļa taisītās …

— Vai nu es, Dārt, ko sliktu? Es tik tāpat vien, labu gribēdams.

— Kas tev labs, ko gribēti Bet dodi šurp naudu! — viņa uzsauca, sedzeni uz muguras sasiedama.

— Turpat skapī augšplauktā maciņš ir. Ņem, cik tur atrodi. Man citas naudas nav.

Viņa paķēra maciņu, paskatījās tur iekšā un iesaucās:

— Ko lai es ar to vien iesāku? Tur man nekā netiek. Tāds tu esi' saimnieks — tukšinieks?

— Ko saimnieks var saimnieces lielām naudas vajadzībām naudas piekalt? Aizmaksā, šoreiz tik zīmogmarkas, lai iesūdzības raksts paliek parādā.

— Tā jau man vienumēr ar nebūšanas kauna vien jālaužas, kad vīra nav pelnītāja! — Steņģene, maķelīti kabatā bāzdama, nodusmojās un sāka iet laukā.

Nākamā rītā, kā pavēlēts, Steņģis piebrauca laiku zirgu sievai pie durvīm. Viņa arī drīz iznāca savā visur pazīstamā sedzenē, sēdās ratos un tūliņ sāka braukt projām. Steņģis, viņai pakaļ skatīdamies, klusām pie sevis noņurdēja

— Labi, kad jel viena pati diena paies bez urdījumiem un bez naida.

Steņģene nebij vēl izbraukusi no pagalma, kad ieraudzīja nākam taisni uz Steņģu pusi četrus cilvēkus: divus vīriešus divas sievietes. Viņa drusku tā kā sarāvās un apturēja zirgu. Ari Steņģis bij ieraudzījis nācējus un gāja lēnām tiem pretī iepakaļ aizbraucējai. Nācējiem arvien tuvojoties, varēja sākt pazīt Stērģenieku ar šauteni plecos, kādu jaunu cilvēku ar revolveri pie sāniem un divas sievietes ar rīkstēm rokās. Nācēji ar Steņģi sastapās pie Steņģenes, sēdošas joprojām ratos. Gandrīz bez nekādas apsveikšanās jaunais vīrietis, kam revolvers pie sāniem, pagriezies pret Steņģi, iesāka runāt:

— Jūs esat lieguši jūsu mantību sarakstīt, tad tagad ir pavēlēts ņemt to ar varu projām. Es esmu pavēlnieka palīgs, un še ir apsardzības spēks klāt, — to sacīdams, viņš rādīja uz Stērģenieku. — Vispirms tiks šodien paņemtas jūsu govis un aizdzītas uz Bungžu muižu priekš ierīkojamās kopdarba un kopmantas lielsaimniecības, kālab še līdza ir ņemtas šās divas sievietes par govju aizdzinējām Steņģene, to dzirdējusi, ne vārda nesacīdama, izlēca no ratiem, atraisīja ātri sedzeni, atmeta to ratos uz sēdekļa, norāva un atsvieda turpat arī mēteli, un, iekam citi dabūja atjēgties, ko tas nozīmē, viņa aizskrēja un nostājās drīz kūts durvīs ar koku rokās un uzsauca sekojošam Stērģeniekam:

— Nāc tik!

Stērģenieks virzījās apdomīgi tuvāk, bet Steņģenes koks vēcinājās ātri viņam pretī bez stāšanās. Pienāca citi visi arī un nesaprata, kas nu būs. Pavēlnieka palīgs gumdīja Stērģenieku dabūt Steņģeni cieti, raut no kūts durvīm nost un apcietināt.

Stērģenieks raudzīja pievirzīties no vienas un otras puses, bet nekā, viena alga, visur briesmas. Viņš nolika šauteni, lai tā nebūtu par kavēkli, un lūkoja virzīties cieti gar sienu, bet arī tur briesmu diezgan, jo koks, ar spēku vēcināts, atsitās brīžam pie sienas, brīžam pie zemas nospāres; Stērģenieks lūkoja vēl koka vēcinātājai drusku tuvoties, un, Steņģenei jo sirdīgi koku vēcinot, tas, labi garš būdams, aizķērās aiz spāres, caur ko vēcināšanas mazliet piestājās. To acumirkli manīgi izlietodams, Stērģenieks uzklupa Steņģenei un rāva to nost no kūts durvīm. Koku viņa atlaida un sāka cīkstēties ar savu uzbrucēju bez ne kāda trokšņa laišanas no mutes.

Brīžam viņa iespēja ar visu Stērģenieku atvirzīties tuvāk atpakaļ pie kūts durvīm, bet tad atkal tika aizvirzīta tālāk nost drēbes abiem vlrkšēt virkšēja; Stērģeniekam nokrita cepure, Stieņģenei sāka pajukt mati un parādījās pliki pleci. Piepeši viņa cirtās apkārt un ar neiedomātu spēku izvērsās no Stērģenieka dzelžu rokām. Un, iekam tas paguva atjēgties, viņa paķēra no aizdurvs kūts sekumus, nostājās atkal kūts durvīs un uzsauca Stērģeniekam:  — Nāc, kad gribi tavs gals vai mans.

— Valna meitiškis! — Stērģenieks nosirdījās.

Steņģis, kas līdz tam bij stāvējis, rokas lauzīdams un vaimanādams, tagad iesaucās nelaimīgā balsī;

— Dārta, Dārta, siev, ko tu nu dari!

Daru to, kas sievai jādara, kad vīra nav par aizstāvētāju un mantas sargātāju, — viņa, drusku smagi elsādamā, bet sekumu nenolaizdama, atteica.

Pārplēsta viņai cīkstoties bij jaka, pārrauts pat krekls. Šo drēbju gabalu skrandas slīdēja gar pleciem uz leju jau līdz padusēm. Matu šķipsnas bij izšķirstījušās uz visām galvas pusēm. Mazu aizskārumu gadījumos viņa mēdza apraudāties, bet šoreiz viņas acīs nebij ne valguma zīmes. Tās spīdēja nospožinātā tērauda krāsā. Nerādījās viņa jūtot vai vērojot ari nekā par savas miesas kailumu, kas metās lielāks, grimstot saplosītām drēbēm uz leju.

Viņa sāka nomanīt, ka Stērģenieks tīko dabūt savu šauteni rokā, bet neuzdrošinājās iet tai klāt aiz sekumu tuvuma; un, kamēr viņš pagriezās aprunāties pie sava rīkotāja, kas darāms tāļāk tikmēr Steņģene ātri paķēra, tuvumā būdama, viņa šauteni, iesvieda to aiz sevis kūtī un stāvēja atkal ar izstieptiem sekumiem rokās.

Steņģenei par laimi, šorīt lopi bij paturēti ilgāk kūtī aiz agras rudeņa nakts salnas; bet, ja būtu ganībā, tad nespētu vis nedz tā sargāt, nedz pati sargāties.

Rīkojošais pavēlnieka palīgs piegāja tuvāk pie Steņģenes un sāka viņu uzaicināt uz mierīgu pieļāvību, lūkodams pat iestāstīt, kādi labumi nākšot, kad mantu salaidīšot vienkop un visus darbus lieliem pulkiem ātri apdarīšot.

— Elles blēži! — viņa uzkliedza, sekumus tāpat turēdama. — Solīt jūs solāt bagātību, taisnību, vienlīdzību, bet laupāt beidzamo mantiņu nost. Tāda ir jūsu taisnība, tādi jūsu vienlīdzības meli. Es nekāda māņu labuma no jums negaidu un neprasu, bet gribu atturēt tik savu nabadzību no izlaupīšanas. Liekat tik man mieru un ejat ar savu varmācību un viltību, kurp gribat, es jums neaiztikšu un pakaļ neiešu.

Ziņkārībā sapulcējušies bij visi abu Ezermuižiņas saimniecību ļaudis un daži pat no tuvākām kaimiņu mājām. Pulkā ieradās arī Augura māte. Viņa piegāja pie pavēlniecīgā rīkotāja un sāka ar to runāt, lai liekot jel uz brīdi tai nelaimīgai pretiniecei mieru — šī gribot apsegt viņai jel miesas plikumus, kas šausmīgi izskatoties.

Pavēlnieka palīgs, pazīdams sava priekšnieka tēvmāti, ievēroja viņas lūgumu un, lika Stērģeniekam pagaidīt. Augura māte piegāja pie Steņģenes, sacīdama:

— Laid, šomāt, lai es tevi cik necik apkopju, tikmēr tev uzbrukumu nebūs.

— Bet sekumu es nenolaidīšu un cits lai neviens tuvumā nenāk?— viņa atsacīja drusku drebošām lūpām un pieņēma Augura mātes palīdzību.

Augura māte sakopoja kaut kā Steņģenei izjukušos matus, tad izņēma no savām drēbēm dažas cilpadatas un saspraustīja ar tām viņai ap pleciem saplosītā krekla un jakas daļas, tā ka tās varēja turēties cik necik kopā. Pēc tam viņa sacīja Steņģenei:

— Es iešu, šomāt, par savienotāju. Varbūt Izdosies tevi atpestīt.

— Ja gribi, Augura māt, tad ej, bet es no šejienes nekustēšu, kamēr vien viņi būs šite, — viņa ar noteiktību izsacījās.

Augura māte saka atkal ar rīkotāju runāt, pat viņu lūgt, lai jel atstāj lopus pa vecam viņas pašas kopšanā uņ lai nedarot Šitik neganta varas darbu trokšņa. Bet rīkotājs uz to atbildēja:

— Jā, bet vakar pavēlniecībā viņa bezgala nejauki ķengājusi manu krusttēvu Krīcumu, kuram zirgi laikam iegājuši drusku viņas pļavā —- atāla, un tad visai liela brēka ar cietuma solīšanu un visādi, ka zaglis zaglis…

— Nav vis zirgi iegājuši vien atālā, bet tīši, ar apaušiem perot, tur iedzīti, kur tad divējāda vaina: atlīdzība un sods, Steņģene metās starpā.

— Kas vēl zina, kur vainai sākums, - rīkotājs sacīja. —- Tik to vienīgi redz, kur beigas. Kad tik sākumam nav dzimteņe šepat.

— Es sava veča neaizstāvu vis. Tas tāds pats blēdnieks. Ar Krīcumu aiz rudzu gubām vakarrīt čukstējuši, un neilgi pēc tam Krīcums zirgus sadzinis pļavā. Es laikam nezinu vis.

Pulkā bij dzirdami smiekli.

—Ko nu, Dārt, tukšu stāsti? Met labāk visu pie malas, — Steņģis centās sievu mierināt.

Metīšu gan, pagaidi vien. Pats jau zini gan, ka cilpās līdzi esi, un nu labinies. Laikam par tabaku būs pārdevis.

Atkal padzirdēja smieklus.

Augura māte nu stājās par starpnieci un sāka abas puses vienot uz izlīgšanu. Pavēlnieka palīgs beidzot bij ar mieru atkāpties tukšā, ja vien viņa krusttēvs Krīcums netiekot ķengāts un vazāts sūdzībās.

Lai viņš aizmaksā man zīmogmarkas. — Vai tad Jankeļam vairs nav? — kāds no pulkas ievaicājās starpā. — Un lai dod savā strejgabala mājiņā man dzīves vietu, kad no šejienes, kā paredzams, izliks. Veča es līdza neņemšu — man tik vienai pašai ar divām govīm.

Rīkotājs atbildēja, ka ar tādiem līgumiem viņš nevarot ielaisties, bet tikai atstāt gan lopus šobrīd mājā, kad ar Krīcumu tiekot noderēts miers bez nekādas līdzināšanas starpības un ka lopu skaits tiekot darīts viņam zināms.

—« Vai priekš sarakstīšanas? — Steņģene ātri ievaicājās.

— Nu, kad tik man zināms, lai tad es daru ko darīdams.

— Tāpat vien var dabūt zināt gan, bet sarakstīt nē, — Steņģene cietīgi nosacīja!

— Es tik aiznesīšu ziņu pavēlniecībai, lai viņa tad dara, ko zina,— bij rīkotāja vārdi. — Ja man tas netiek ļauts, tad no lopu aizdzīšanas es atkāpties nevaru; tik tādā ga-dijumā jāmeklē lielāka spēka. '

Steņģenei vēl labi ilgi prātojot, vai tik netiekot piemānīta, pie viņas piegāja no jauna Augura māte un sāka viņai ieskaidrot, ka tāda paskatīšanās un paskaitīšana nekā bīstama nenozīmējot, lai tālab nepretojoties, jo atņemt jau neatņemšot, bet citādi nākšot, kā jau dzirdēts, ar lielāku spēku un beidzot taču aizdzīšot. Steņģene labu brīdi apdomājās un tad sacīja:

— Lai nāk kūtī viena no tām dzinējām un lai izskaita galvas. Viņa vismaz nerakstīs. Bet kas lai galvo vīrieti, ka tas nesāk rakstīt? Ja pilns miers norunāts, tad tā pati sieviete lai paņem arī Stērģenieka šauteni, bet pats Stērģenieks lai tuvumā nenāk.

— Kas mun par vajadzeibu it pī todas dusmu pūces? — Stērģenieks atsaucās.

— Tik šitāda dusmu pūce var atturēties pret tādu vistu vanagu, kāds tu, — Steņģene meta pretī. — Jau sen esi izsalcis pēc šitās manas ligzdiņas un nu gribi aprit papriekšu vēl mani pašu, lai nav, kas pretojas.

— Vui as pavusam tav tuvu ītu, ja naboutu pavēles?

Vispēdīgi šī negantā ķilda pabeidzās ar to, ka rīkotājs,

nemieru apnicis, pieņēma Steņģenes priekšlikumu, iesūtīja vienu no līdzpaņemtām lopdzinējām izskaitīt, cik govju un cik vaļenieku, un paņemt no kūts Stērģenieka šauteni, kā Steņģene bij gribejusi.

Kad tas visgalīgi bij noticis un visi četri atnācēji aizgājuši, tik tad Steņģene nolaida sekumus un nolika tos atpakaļ aizdurvī.

Visi ziņkārīgie arī drīz nozuda, un Augura māte sacīja no aukstuma jau drebošai Steņģenei: , — Nāc, šomāt, pie manis, man silta istabiņa, un pšlaik būs tēja. Tu esi nodrūdzējusi. Tur sasildījies un palabosim tavas saplēstās drēbes.

Steņģene, nekā nesacīdama un savu saplēsto apģērbu, cik spējams, pieturēdama, gāja; viņai mierīgi līdza un Augura mātes istabā atrada patiešām patīkami siltu gaisu, kur drebuļi viņai drīz pārgāja.

Steņģis, viens pats palicis un noskatījies aizejošai sievai paka], griezās nojūgt zirgu un nolikt viņas mēteli ar sedzeni, runādams pie sevis:

— te nu bij tas domātais un cerētais mierīgākā dienu labums! Saceļas vēl trakums mājā, kur negantais meitietis ņem un izsuņķē tevi pašu līdza. Ko tu tādam darīsi!?

Kamēr Augura māte rīkojās, sameklēdama kaut ko brokastīm ar tēju, tikmēr Steņģenei, sēdot tādai pašai, kāda viņa bij, spruka rūgtas raudas vaļā.

Augura māte, ienākusi ar dažiem traukiem rokās, salikusi tos uz galda un ieraudzījusi Steņģeni tik sāpīgi raudam, piegāja pie viņas, uzlika tai roku vēl uz viņas pusplikā pleca, vaicādama:

— šomāt, ko tad nu vairs tik žēli raudi? nu jau tev vismaz šobrīd briesmas pagāja garām.

Steņģene ātri piecēlās un straujām asarām plūstot krita viņai ap kaklu, sacīdama:

—- Mīļā māsa! Tu esi vienīgā dvēsele, kas man manās bēdās jūti līdza un par mani tik mīļi iežēlojies, kad man visapkārt tik naidnieki un varmākas vien rēgojas. Man tagad smaga sirds, ka esmu bijusi netaisna pret tevi, iekārodama tavu daļu no Ezermuižiņas. Nu jau es paliktu mierā ar to pašu savu daļiņu vien, ja tik to man atstātu, bet nebūs jau gan nekā. Sapnī skaidri noredzēju. Un tad visas šitās mokas ar tiem mantu rakstītājiem un noņēmējiem, kas sirdi lauztin lauž: .

— Tās bēdas tev, šomāt, nav vienai vien, bet visiem vispāri, — tā Augura māte viņai pretī. — Tev vēl nekas nav noņemts, bet man tie paši trīs dažādu izrunu apsargi izlasīja priekš sevis visas labākās vīra un dēla drēbes, kas bij man glabājamas par piemiņu, bet vairs neredz vis nevienam to mugurā, lai gan toreiz visi tūliņ tajās ieģērbās, savus, vecos kankarus nesdami nastās līdza Šoreiz caur izlīgumu tev vēl izdevās gan izglābties, bet vai tā paliktu, ja tu nepieļautos? Tad nāktu, kā jau sacīja, ar lielāku spēku un izdarītu, ko gribētu. Tāpat, ja salnas rīts neaizkavētu laikā izlaist lopus, tad ganībā tu neaizsargātu vis savu govju aizdzīšanas. Tu redzi, šomāt kādi laiki tagad ir, kur tāds, kam spēks un vara, drīkst nākt un iztukšot cita māju tik tāpēc vien, ka viņa krusttēvu taisās sūdzēt par tīšu pļavas izganīšanu.

— Gan es viņu notveršu vēl kādu citu reizi, — Steņģene mierinājās, un Augura māte drusku pasmējās.

Pēc tam Steņģene Augura māti karsti nomutēja, un tad drīz abas saderīgās pušelnīcas sēdēja pie brokastu galda, runādamas joprojām par esošiem laikiem un viņu briesmām, kur Steņģene sevišķi nožēlojās par to, ka dēla joprojām neesot mājā, jo tad viņa bez aizstāvja nebūtu bijusi, lai vecais kur un kā būdams.

Pēc brokastīm, kad Steņģenei prāts bij drusku apmierinājies un drēbes vēl pielāpītas, Augura māte viņu lūdza pagulēties šās gultā, ko Steņģene neliedzās darīt. Drīz viņa tur maigi iemiga un nogulēja mierīgi līdz pēcpusdienai.

12. Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās

Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās pie lauku darbā strādājošā Laķa un aizgrābtībā viņam stāstīja:

— Vecais krusttēv, Katrīnas Stuģēnos vairs nav! Jete aizvakar viņu aizmānījusi projām un pazudusi ar visu, šodien Stuģēnu māte bij attrinkusi meitu vaicāt, kas esot, vai meitene vairs nenākšot ganos.

— Vai slepen aizmānījusi? — Laķis domīgi taujāja.

— Solījušies vest pie šuvējas, nomērīt drēbju kārtu, ko šī gribot viņai dāvināt, — Maja stāstīja tāļāk. — Par nakti gan meitenei būšot jāpaliek pie viņas, bet rītā atnākšot. Un nu jau esot trešā diena, sagaidīt nevarot nākam. Steidzamu lauku darbu dēļ lieliem cilvēkiem neesot vaļas ganos iet. Es tai taujātājai solījos steigties pie tevis un no saimnieces uz pāra stundām vien izlūdzos. Man jāsteidzas tūliņ atpakaļ.

— Ak Kungs un Dievs, ko nu lai iesāku?! — Laķis kā izmisumā izsaucās, nomezdams mieru no auzu kraušanas gubā. Ikkatrā ziņā viņai ir ļauni nodomi ar to nabaga muļķa bērnu.

— Kad tik nenogalina? — Maja, atkal asarām plūstot, izsaucās.

— Ko lai zinām? — Laķis, sirdī sagrauzts, izsacīja. — Iespēt viņa var visu, kas tik viņai izrādās derīgāks priekš viņas dzīves lepnuma. Bet man liekas, ka vispirms viņa raudzīs izmantot no tā bērna naudu, kuras viņai priekš palaidnībām vienumēr ļoti vajaga un nu vēl no Plīņu saimnieces cerētā un gribētā daudzuma nedabūja.

— Vai tad viņa var bērnu pārdot? — Maja nesapratnē jautāja.

— Taisni pārdot nu gan nē, bet var aizgādāt ar lieliem jaukas dzīves māņiem tāļu projām, lai audzē priekš vislielākās netikumības noklīduma, priekš miesas un dvēseles visdraņķīgākā samaitājuma, kādam jau vismaz pa daļai rādās kalpojot pati, kas patiesībā to pašu nozīmē, ko vislopiskākā pārdošana un arī nogalināšana. Tad viņa ar vienu pašu gaitu dabū pie malas jau vienu no līdzmantniecēm un vēl varbūt labu ķērienu naudas klāt.

— Vai Dieviņ, cik tas briesmīgi! — Maja kā izbijusies iesaucās.

— Jā, meit, tik briesmīgas lietas notiek lielās pilsētās, un Jetei tas būs ļoti labi zināms. Klusajā lauku dzīvē gan tādas briesmas citādi nav pamanāmas, ka ja kad daža meitene vai jaunava tiek aizvilināta līdzīgi Katrēnam, kas bez sava nodoma nav darīts.

— Bet ko tad tu nu, vecais krusttēv, iesāksi? — Maja nelaimes bailēs taujāja.

— Jā, ko es lai iesāku, to es jautāju pats sev arī? Ko lai iešāku, būdams tukšs nabaga cilvēks? Vispirms un par visām lietām man nav nemaz naudas, un bez viņas nevar nekā iesākt, nevar pat ne soļa tālāk spert. Saprotams gan, ka Jete uz virspilsētu būs devusies, kur tai visi tumšu veikalu kakti labi zināmi. Bet ko lai es, bez it nekā tur iegājis, panāku, ar ko meklēšu palīdzības, kur neviens bez aizmaksas ne soļa nespers, no kā uzturēšos pats? Uz pēdām tur nekas nevarēs būt panākams, kur viss ar smalku gudrību noslēpts — tikpat pati Jete, kā meitene. Bez tam tagad tur visa kārtība pagalam un ikkurš dara, ko grib, vai nedara pret blēdībām nekā.

Tad Maja, saujā kaut ko saspiestu turēdama, sāka pusnedroši runāt

— Es, vecais krusttēv, arī jau gan domāju uz naudas vajadzību un steidzībā izlūdzu saimniekam cik spējams dot šādā ātrā un lielā vajadzībā no manas šās vasaras aldziņas. Še nu, ņem jel to mazumiņu, kaut ari vai tik dzelzceļa vajadzībai…

Mīļais nabaga bērnsl Laķis aizkustināts sacīja. — Tev pašai vajadzīgas darba drēbes un apavs. Ko nu tu vari šitādās lietās līdzēt?

— Neatraidi, mījais, vecais krusttēv! Es nevaru uz sevi domāt, māsas glābšanu aizmirsdama. Pielāpīdama iztikšu vēl šās lauku darbu nedēļas, un pa ziemu varbūt izdosies kaut ko sagādāt. Man jau še nav vis vēl visa mana peļņīna, saimniekam nebij vairāk pie rokas, ko dot, — citādi jau es atnestu gan visu šurp.

— Atraidīt, mīļo meit, gan es tik sirsnīgas dalības nevaru un negribu, tikai man nāca prātā tavas pašas lielās vajadzības. Bet, kad tu gribi tās pieciest vai atturpināt, kas, no otras puses, man dod arī prieku, ka centies darīt priekš māsas glābšanas, kas vien iespējams, tad es to pieņemu un jūtos pat vēl drošināts, ka nestāvu šajās lielās bēdās gluži viens pats.

— Man priekš sevis, vecajs krusttēvs, ir arī apmierinājums, ka nelaimē tu nepalieci bez līdzdalības; jo tas, ko tu darīsi priekš Katrīnas glābšanas, man jāatzīst, kā kad tiktu darīts priekš manis pašas. Radeniecībā viņa man stāv tuvāk kā nevienam citam.

— Nūja, mīļais bērns! Esi jau darījusi, ko spējusi, — vecais krusttēvs sirsnīgos vārdos sarunu pabeidza. — Jādomā man arī, vai nu ko iespēšu darīt. Tev nav laika ilgāk kavēties, man tāda nevaļa, ka nezinu, kā varēšu atraisīties no darba, un tomēr aizgādnības pienākumus to prasa. Esmu šai mājā tikpat kā vienīgais laukstrādnieks no vīriešu puses, un nu, man aizejot, nepaliks še vairs neviena. Saimnieks guļ nevesels, un puiša cita nav. Nebūs viņam spējams gādāt arī tās pašas nieka aldziņas, cik man par šo darba laiku nāktos un ko gribēju sataupīt priekš zābakiem, bet nu stāv atkal lielāka vajadzība priekšgalā, un tomēr rokā vis nedabūšu ir tad. Līdz vakaram man gan jānostrādā tepat, lai diena tiek pilna, un naktij pretī nekur aizskriet nevaru. Rītā agri iešu vispirms gar draugu Linumu, varbūt viņš spēs pagaidām palīdzēt man ar naudu. Tad tāpat puslīdz pa ceļam jāziņo pavēlniecībā par notikušo un jāaptaujājas tuvāk par Jetes nozušanu un vai tur nav visā šai lietā kaut kas vairāk zināms. Pēc tam tik jāgriežas uz dzelzceļa pusi un jāapvaicājas, vai varēs nojaust šo vai to no bēgles pēdām. Tādi, bērns, ir šobrīd mani nodomi, bet tāļāk nekā nezinu. Ej tad tu atpakaļ, tur paliec mierīgi pie saviem darbiem un gaidi, vai man kas izdosies vai nē. Tas viss tagad nezināms.

Pats sirdēstu pilns, bet atkal apraudājušos Maju aizejot mierinādams, Laķis steidzās nokopt līdz vakaram nopļauto lauku, ko pabeidza ar lielāko uzcītību tikai tumsas sākumā. Drīz vakariņas ieturējis, viņš gāja pie sasirgušā saimnieka ziņot tam savas bēdas un lūgt, ja iespējams, algu par savu nokalpojumu šādai tik neparedzētai un lielai vajadzībai. Saprotams gan, ka saimnieks par viņa negaidīto aiziešanu palika visai skumīgs un par naudu sacīja, ka pašreiz nespējot dot it nekā, bet atzina arī; ka Laķis negājis nevar palikt.

Līdz. ar to saimnieks ziņoja Laķim vēl par citām lielām bēdām. Esot saņemta pat ar soda piedraudējumu cietīga pavēle braukt rītu arestantu šķūtēs, un nu māja bez viena vīrieša, tālab ja varēšot piedabūt saimnieci par braucēju, bet cita neviena braucēja neesot kā ja tik viņa. Meita bailīga — tās jau pie braukšanas nepiedabūšot. Aiz bezgalīgi daudzām šķūtēm un citām visādām kalpošanām vien būšot jāizput

Nākamā rītā gaismiņa tikko svīda, kad Laķis jau ieradās pie Linuma. Viņš bij, domājis atrast to vēl gultā, bet, par brīnumu, ieraudzīdams logos gaismu, viņš gāja nekavēdamies iekšā un ieraudzīja tur, ko nebij domājis. Kamēr līdz šim pie Linuma bij ierasts redzēt visu patīkamā kārtībā, tikmēr tagad tur atradās šis tas kā apjaukts, kā steidzībā izmētāts — daži drēbju gabali ar darba lietām un grāmatām juku jukām. Linums pats bij saģērbies savās labākās drēbēs kā uz aiziešanu. Ieraudzījis tādu savādību un ar Linumu savā ierastā jautrības īpašībā sasveicinājies, Laķis kā pabrīnodamies izsaucās?,

— Kāda mobilizācija tad te nu iet vaļā?

— Tā ir man savu reizi tāda kara mobilizācija, kādu tu priekš sevis esi jau izkarojis un pārnācis uzvarētāja nozīmē, bet man jāiet pašlaik rindas priekšgala drīzāk uz nāvi nekā uz dzīvību.

— izzini nu, nabaga cilvēks, kas kurā vietā nenotiek! — tā atkal Laķis. — Visur bēdas, briesmas un posts. Laba jau, protams, šī rīcība nekā nenozīmē.

— Kur un kam citam tagad kas labs kā vienīgi tiem, kuru rokā visa vara, — Linums, pastāvīgi rīkodamies, atteica.

— Nu tad saki jel, lai es saprotu, — kas īsti notiek?. — Laķis Linumam uzstāja.

— še, lasi! — Linums steidzībā izteica, parādīdams uz galda apbakstītu zīmīti.

Laķis uzliķa brilli un sāka pie uguns burtot

"Jums pašā tuvumā ir apcietināšanas briesmas. Vissteidzīgākā kārtā šonakt vēl varat glābties"

Laķis, zīmīti izburtojis, nolika brilli makstī un sacīja

-Agrāk jau, kā rādās, miera nebūs šādiem negantības

darbiem, kā kad tie tagadējie apcietinātāji un sodītāji nāks visi paši pa kārtai tāda paša nogalināšanas likteņa varā.

— Tā kā tas bij savā laikā ari Parīzē, — Linums neapstādamies paturpināja.

— Bet saki nu, draugs, — ko šitas viss nozīmē un ko tu esi nodomājis tagad uzsākt — vai pazust? — Laķis pētīja

— Nevis pazust, — Linums atbildēja. — Bēgt negribu, bet tik izvairīties no riebīgiem aizvešanas grūtumiem. Aiziešu pats uz soda tiesu un pieteikšos. Gribu vismaz redzēt, ar kādu taisnību viņi mani tiesās un varbūt notiesās.

Taisnība viņiem tik tādai kas nav ar mums, tiem pazudums.

— Nu, lai tad dara kā darīdami, bet priekšā stādīšos, — Linums steidzībā vēl atteica. — Nu saki tad, vecais draugs, — kāds gadījums tevi šurp atveda pašā tai pēdējā brīdī, kad bij vajadzīgs un kad vēlējos ar tevi priekš aiziešanas satikties?

— Mani atveda manas bēdas, kuras ari ir lielas, un tās jāizstāsta drīzumā, jo laika tev vairs nav kavēties. Lieta tāda, ka lepnā sekretēriete Jetes jaunkundze pazudusi pati un aizbēgdama aizvīlusi sev līdza arī manu mazāko aizbildnības meitēnu Katrēnu nezin uz kurieni un kādā nodomā, bet šai vai tai ziņā viņas nodomiem vajaga būt ļauniem pret to nabaga bērnu.

— Jā, jā! — Linums iesaucās. — Tas jau bij domājams, ka tāda lapsa neatstās vistu kūts ar tukšu muti. Ir zināms, ka algu arī izdabūjusi vienmēr mēnesi uz priekšu tāpat kā brīvbufetes rīkotājs Nurcis.

— Bet es mierā taču palikt nevaru, nekā tur negādājis par bērna izglābšanu, lai gan iespējas nav it nekādas, — Laķis stāstīja tāļāk. — Uz virspilsētu jau viņa ikkatrā ziņā būs griezusies, tālab domātu viņai sekot un taujāt, kur palikusi; bet ko lai daru, kad rokas pavisam tukšas? Domāts bij iegriezties pie tevis un izlūgt varbūt kādu par līdzībiņu aizdevuma ziņā, bet tagad, kur redzu tevi ne mazākās bēdās, par to nav nekā, ko runāt. — To stāstīdams, viņš ?āka aizkurināt pīpīti, taisīdamies uz aiziešanu, lai neaizkavētu drauga ilgāk no nodomātā ceļa. Bet Linums, noklausījies viņa vārdos, deva sekošo atbildi:

— Tavu brīnumu, kā divas vajadzības pēdējā brīdī var sagadīties kopā un savstarpēji izlīdzināties! Es it īpaši vēlējos ar tevi satikties priekš aiziešanas un atdot tavā ziņā manu mazo ietaupījumiņu, bet nebij iespējams saziņoties, un tu atnāci taisni labāk, nekā dažreiz aicināts. še tavās rokās šis nieka vīkstoliņš — lieto viņu pēc vajadzības. Ja es pārnāku uz dzīvi, tad, ja vajadzēs, ar laiku atdabūšu — ja nē, tad lai paliek priekš šās pašas vajadzības, kā dots.

Ar šiem vārdiem Linums pasniedza Laķim mazu vīkstoliņu, vēl piebilzdams, lai šobrīd nemaz neskaitot, jo necik neesot iekšā.

Laķis, vīkstoliņu paņemdams, it skumīgi atbildēja:

— Citā brīdī šāda gadījuma dēļ, ko varētu nosaukt par laimīgu, es sajustos iepriecināts, bet šoreiz palieku divkārtēju bēdu pilns. Pie paša bēdām pievienojas vēl labākā drauga nelaime līdza. Taču neņemt nevaru, zinādams, ka tur tev nauda nekā nenozīmēs ne pie labākas iztikas gādāšanas, ne arī kaut kādai citai vajadzībai, jo paņemt visu gan paņems, bet iedot nekā neiedos.

Pēc tam abi draugi, sirsnīgi atvadījušies, izšķīrās, lai ietu uz savu pusi katrs. Laķis aizgāja papriekšu, bet Linumam bij jāpabeidz nokopt vēl savas lietas un jāatdod saimniekam sava dzīvokļa atslēga ar ziņojumu, ka aizejot labprātīgi pie soda tiesas, ko lai pasakot zināmiem apsargiem, kad tie nākot viņu aizvest.

Pavēlniecībā Laķis nokļuva ap brokastu laiku un, uzgaidāma telpā viens pats būdams, iebaudīja drusku no līdzpaņemtās maizei doniņas, kad īenāca kāds jauns, patīkama un ļoti labsirdīga izskata cilvēks glītā apģērbā. Bet viņiem tūliņ nekāda sarunā nevarēja iesākties — kā jau daždien svešu starpā. Laķis, kā laiku kavēdams, iepīpoja. -

Tad nāca cauri no savas istabas pagasta ziņnesis un sāka ar Laķi sarunāties, saukdams viņu dažreiz pie vārda. Kad ziņnesis izgāja un palika tur atkal šie divi vien, tad svešais ienācējs piegāja pie Laķa un sāka ar viņu runāt

— Kā nupat dzirdēju no šā vīra, kurš izgāja, tad jūsu vārds ir Laķis un laikam gan tas pats, kura aizbildnībā stāv divas no domājamām Plīņu mājas mantiniecēm?

— Jā gan, — bij Laķa atbilde.

— Nu labi, kad es jūs nejauši sastopu, jo vēlējos visādā ziņā ar jums satikties. Manu vārdu jau būsat dzirdējuši: es esmu jūrnieks Graustiņš un skaitu sevi arī par vienu no Plīņu mājas līdzmantiniekiem. Mans kuģis stāv patlaban šejienes ostā, kur viņš iztukšojams un piepildāms. Esmu uz pāra dienam atvaļinājies un šonakt nāku no stacijas. Apciemot vēlējos dažus vecus radus un arī apvaicātjes še pavēlniecībā par to pašu Plīņu mājas lietu, Bet, kad nu ir gadījies nejauši sastapt še jūs, tad gaidīt man veltīgi, kamēr iesāks kanclejā darbus,

Graustiņš, to runādams, piesēdās uz sola pie Laķa un uztaisīja arī dūmus, kuplākus par Laķa dūmiem.

— Bet ko nu, kungs, varam vairs pavisam runāt par mājas mantojumiem, kad nevienam neviena māja vairs nepieder, — Laķis teica pretī. — Visus īpašniekus sauc tik par agrākiem īpašniekiem un grib atstāt pagaidām viņiem tikai uz vienu gadu nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Tas pats ir un būs arī ar namiem pilsētās, kā to jau zināt.

— Tas tā pastāvēs tikai kādu laiciņu, un tad nāks atpakaļ īpašumu tiesības savā mērā, — bij Graustiņa vārdi.

Vai pasaule ilgi nesis tādu verdzības jūgu, kur ikkatram jātiek dzītin dzītam pie kopdarbiem, bet kur pašiem nepiederēs nekas, kā vien tiem dzinējiem viss, lai gan apmuļķošanas labad stāsta, ka piederēšot visiem viss?

— Tiesa, tiesa, — Laķis piebalsoja. — Putniem ir ligzdas, zvēriem alas, bet cilvēkam negrib atstāt pašam, ne kur savu galvu likt. Domāt jau klusībā varam šo to, kas nāks vai kam jānāk, tik jāgaida mierīgi pestīšanas laika.

— Bet pag, — Graustiņš ki atcerēdamies iesacījās. — Cik man ticis zināms, tad ir bez abām jūsu aizbildnības meitām un bez manis vēl viena tiesību rādītāja uz Plīņieņi, kā esmu dzirdējis, pēc plašāk pazīstama vārda Plīņu Jete. Un, ja es savām acīm un savai atmiņai varu ticēt, tad vakar virspilsēti es viņu redzēju ar lielu platmali galvā un pusauga meiteni diezgan trūcīgā laucinieku apģērbā pie rokas ieejam Levja Rubensona veikalā, kur es kā neviļu ievēroju vēl viņa izkārtni.

Laķis sāka ļoti vērīgi klausīties, un Graustiņš stāstīja tāļāk:

— Man viņa ar visu savu izskatu ir palikusi atmiņā no pērnā gada jūrnieku balles, kur to kā vienu no jautrākām dejotājām cits citam ķēra vai iz rokām un jaunkundzes Plīņu Jetes vārds skanēja starp visiem dejotājiem.

— Bet mīļais Graustiņa kungs! Jums pašiem nevar būt ne jausmas no tā, cik lielu palīdzību jūs man esat snieguši ar jūsu nejaušo novērojumu par Jetes ierašanos virspilsētā, — Laķis uzsāka aizkustinātā balsī. — Es esmu patlaban uz ceļa dzīt tai blēdniecei pēdas. Tā viņai līdzvedamā pusauga meitene ir jaunākā no manām abām aizbildnības meitām, un viņa to aizvilinājusi no ganu gaitas

sev līdza, solīdamās vest pie šuvējas drēbju nomērīt, un ir laikam ar jo lieliem solījumiem vilkusi vien tāļāk, kamēr, kā jau bij domājams, iepeldējusi ar visu lielajos noslēpšanās plūdos virsprlsētā. Bez lieliem un ļauniem nodomiem šī viņas viltība nav darīta. Viņai ir vajadzējis dabūt jau vienu līdzmantinieci par šo ceļu pie malas un vēl, kā protams, pie vienumēr bezgala vajadzīgās naudas priekš palaidnībām, aizgādājot to vientiesīgo bērnu samaitāšanai netiklībā. Man nu jel tas labums, ka nevajadzēs pa ceļa virsu vairs nekā taujāt, bet doties vien pilsētā iekšā. Tik vien tad atkal celsies jautājums, ko tur panākšu, jo Levja Rubensona veikals, kā saprotams, būs un paliks pilnīgi noslēpumains.

— Tiesa gan, ka grūt' jums nāksies tādas viegli noslēpjamas pēdas sadzenāt, kur tagad pilsētā nekādas īstas kārtības nav, kāpēc uz kādu drošu pabalstu meklēšanas ziņā no valdības puses gaidīt nevar, — Graustiņš prātoja. — Vai bez slepenpolicijas rīcības to pavisam varēs iespēt? Bet slepenpolicija šās vajadzības ziņā nav tagad pavisam dabūjama. Viņa tik meklē no aizdomām valdības nepiekritējus, ko nodot briesmu tiesām uņ dabūt lielas godalgas.

Mazu brītiņu iestājās abu starpā klusums. Tad Graustiņš, drusku padomājis, uzsāka atkal turpināt

— Tuvāk padomājot, man nav pavisam ticības, ka jūs paši vien tur varēsat ko iespēt.To jau tā viltniece un viņas līdzbiedri droši sapratīs, ka meklēšanai jānāk un ka īpaši jūs dzīsaties pakaļ, tālab zinās noslēpties uz visciešāko. Bet vai varbūt man nebūtu iespējams vairāk ko panākt pat jums?

— Man, Graustiņa kungs, pat vārdu trūkst, ar ko jums pateikties, ja jūs to darītu! -— Laķis sirsnīgi kustināts, atbildēja. — Ka man pašam no sevis nekādas iespējas nav un nebūs, to es it labi saprotu, bet mierā vismaz palikt nevaru. Ka labprātīgas iespējīgas palīdzības jāmeklē, to nojautu tūliņ, kad saņēmu caur vecāko aizgādības meiteni šo izbaiļu pilno ziņu. Bet kur lai tādu atrodu un ar ko lai līdzinu? Tur pietrūkst atbildes. Tomēr, ja jūsu laipnība būtu uzņemties šo grūto un priekš manis tik svarīgo gādību, tad es uz pēdām būtu it kā no smagas nastas atsvabināts un pat jau iepriekš iepriecināts, pateikdamies jums rītā un vakarā līdz mūža galam.

— Man pilsētā ir daži sakari ar attiecīgām aprindām. Var būt, ka kaut kas izdodas. —To sacīdams, Graustiņš izvilka no kabatas grāmatiņu, izņēma no tās savu karti,uzrakstīja tur vēl pāra vārdus klāt un pasniedza Laķim, paskaidrodams

—Aizparītu es būšu jau atpakaļ uz sava kuģa, un ar šo karti, uz kuras lasāms arī kuģa vārds, jūs tiksat kaut kurā laikā pielaisti pie manis, kur tad jau, kas zin, varēšu ko tuvāk sacīt. Bet zināmā Plīņu mājas lieta lai paliek mierā, kā tagad ir; tik vien, kad nāks no jauna viņa atkal kustināma, tad ceru, ka jūs vismaz nerunāsat manām tiesībām pretī. Mantas nezīmē šī māja man nebūtu tik svarīga kā atmiņu pēc, ka tur tēva un vectēva dzīves vieta pagātnē.

— Plīņu mājas zeme ir tik plaša, ka tur var ierīkot pat trīs mērenas saimniecības, — bij Laķa atbilde. — Un es jau pirmās komitejas laikā esmu gribējis atzīt citu mantinieku tiesības arī un atzīšu tās uz priekšu tāpat, kad ar labu līgst un ja lieta nāks kādreiz izspriešanā.

Pie atvadīšanās ar Graustiņu Laķis vēl piebilda:

— Saņemat, Graustiņa kungs, jau manu pirmo pateicību par līdzšinējo palīdzību manās bēdās un arī uz ceramo nākamo. Man vēl še jāpaliek, līdz iesāksies darbi pavēlniecībā, kur tad jādabū vismaz apliecība, ka varu meklēt aizviļinātu vai pat nozagtu bērnu.

13. Līdzko pavēlniecības kancleju atvēra, Laķis gāja tūliņ iekšā

Līdzko pavēlniecības kancleju atvēra, Laķis gāja tūliņ iekšā pieteikt savas vajadzības. Iz «prezidija» telpas iznāca viens no priekšnieka palīgiem uzklausīt, kas Laķim īsti vajadzīgs. Un kad bij dzirdējis visu notikušo, kā ari Laķa lūgumu pēc naudas pabalsta no pagasta puses, ka varētu dzīties viltniecei pakaļ un nolaupīto bērnu atvest, kā arī dabūt apliecību, ka ir brīvība un tiesība viņu meklēt, tad iegāja atpakaļ «prezidijā» — laikam aprunāties, kas atbildams. Pa labu brīdi iznāca tas pats palīgs ar ziņu, ka apliecību izdošot gan, bet naudas pabalsta vis nevarot dabūt, jo bērni esot pašiem jāuzlūko, ka netiekot aizvilināti. Aizliedzas arī dot kaut kādas ziņas par Jeti.

— Jā, kad pagasts man, nabaga cilvēkam, kas nezina, kā pats uzturēties, uzliek audzināt un uzturēt divus bērnus bez pabalsta gala, tad man vēl jādzird aplinku pārmetums par bērnu neuzlūkošanu, kad esmu izvilcis jau arī to pašu aizvilināto mazāko līdz puspeļņas stāvoklim. Un kā lai es uzlūkošanu izdaru, kad meitene nodota par ganu vairāk verstu tālumā un kad pats esmu par puisi pie saimnieka, nelīzdams vis vēl pat savā lielā vecumā pagastam uz kakla, bet nopelnu pats sev uzturu, lai gan ne bez lielām grūtībām?

Pret šiem Laķa vārdiem pavēlnieka palīgs vairs nekā neatbildēja vai arī, īstenāk sakot, nespēja nekā atbildēt, tik vēlēja Vilmai, kura tagad, pēc Jetes nozušanas, bij pilntiesīga sekretēriete, izrakstīt, liecību uz aizvilinātās meitenes atdabūšanu kaut kurā vietā.

Apliecību saņēmis, Laķis steidzās tūliņ ārā un atrada priekšistabā visus trīs zināmos apsargus. Pīpīti uztaisīdams, viņš sacīja tiem; lai ņemot līdza stipras virves, jo:

— Tas, kas jums jāved šodien, nebūs vis tāds vien, kāds biju viņlaik es un mācītājs, bet pavisam citāds Simsāns.

— Nu, no munīm nogīm loi nagudrei izalouztīs, Stērģenieks lielījās.

— Ko nu tu lepojies ar saviem nagiem, kad viendien Steņģene gandrīz pašu sviedusi pančkā iekšā kā pupu kuli — un nevarēji vis atdabūt no kuts durvīm nost, — Laķis pazobojās, un abi pārējie apsargi nosmējās.

— Ar todu valna meitiški nagribies pluineitīs, a dūd, Laķi, jal pīpīti tabāka! Nū vokardīnas navaid navīns dūms dabīts.

— Vai nu tev, tik spēcīgam pelnītājam, jālāno pēc tabakas ap mani, vecu nespējnieku. Drīzāk jau tu būtu iedevis man pāra pīpītēm uz ceļa, — Laķis lēnām atbildēja; bet, savu pīpīti piebāzis, pasniedza tad pustukšo maciņu taču arī Srērģeniekam, kurš tad stūma savā pīpītē, cik vien varēja. Un tad, beigās atdevis, lika uguni virsū, kad ari sērkociņu bij izspiedis no tā paša Laķa. Pēc tam, dūmus kupli vilkdams, viņš runāja:

— Ja jou boutu, vuj tod as nadūtu? Cik lila muna peļņa? Arestanti vin jāvadā, kur nakas naīnāk.

-— Un kur tad tava alga no pagasta?

Tī izīt kā nabejusi.

— Nu tad tavām vajadzībām diezgan nekad nebūs, — Laķis iziedams pabeidza.

Pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu un saimnieci stāvam klāt. Pie viņas piegājis, Laķis paklusā balsī stāstīja:

— Saimniece, es varu tev paziņot, ka šoreiz tāļāk vis jābrauc nebūs. Arestanta nekāda neatradīs.

— Ak tu Dieviņ, lai tad kā'! — saimniece priecīgi izsaucās.

— Bet nelieci nekam iepriekš prast, ka tas tev zināms, — Laķis vēl paklusāk viņu pamācīja. — Nerunā par to ar nevienu it nekā, bet tik gaidi un dari, ko tev sacīs. Protams, ka tevi tad atlaidīs mājā. Attiecībā uz sevi Laķis saimniecei vēl pieminēja:

— Cik.ilga būs mana palikšana projām, to tagad zināt nevaru; bet, kad jau atpakaļ nākšu, tad vispirms pie jums turpat piestāšos, lai vajadzīgs būšu jums vēl vai nē. Savas grūtās bēdu gaitas lietā varu jau vismaz to pateikt, ka man radīsies laikam kāda ievērojama palīdzība Katrēna meklēšanā.

Dienas trīs pēc Laķa aiziešanas no sava saimnieka ieradis tai- mājā Lūra Majas saimniece ar otru un tikpat uztraucošu ziņu priekš Laķa, lai gan zinājusi, ka viņš nebūs mājā atrodams, bet lai viņam pārnākušam nebūtu nezināms, kas noticis. Vakar krēslas laikā, tā viņa stāstīja, atbraukuši viņas mājā divi savādi, sveši vīrieši, sadabūjuši Maju kūtī govis slaucam un, nenogaidījuši pat pabeidzam, ātri ar bārdzības draudiem aizrāvuši sev līdza, ka Maja nedabūjusi pat ne pārģērbties un paķērusi tik kaut ko nastiņā. Nebijis noprotams, kas tā varējusi būt tāda par bārdzību, pārtīša vai no patiesības. Un tad šorīt ieradušies Majas meklēt visi trīs tie paši zināmie aizsargi — dzērāji un ārdījuši sirdusirdīdamies vai visu māju laukā. Savu stāstu viņa pabeidza šiem vārdiem:

- Nevaru saprast, kas šitie par trakiem laikiem, kad tvarsta un gūsta tikai pašus viskrietnākos cilvēkus? Par Maju krietnākas meitas es nevaru pat iedomāt, bet viņa arī jāgūsta cieti un jāved, kā protams, uz nošaušanu. Tavu briesmīgu valdību, kāda šitā

Laķa saimniece uz to atbildēja sekoši: Pie Majas tvarstīšanas gan vainīga būs tā pati bēgle Jetes jaunkundze. Viņa grib pazudināt abas lielajās Plīņu mājas līdzmantinieces, lai māju var dabūt, viena pati un izpalaidņot.

— Bet tam nabaga Laķa krusttēvam, kam abas tās meitenes tik ļoti mīļas, kraujas virsū bēdas uz bēdām, — viešņa, uz aiziešanu taisīdamās, vēl piebilda un tad, atvadījusies no Laķa saimnieces, kas arī bij skumju un bažu pilna par šādiem nedzirdētiem piedzīvojumiem ar abām meitenēm, gāja steidzīgi uz māju, beidzot vēl pieminēdama, ka neesot vis vairs Majas, kas darījusi tik daudz darbu, bet nu atrodoties viss uz pašas pleciem vien.

Laķis, pa tām starpām virspilsētā nokļuvis, sajutās kā jūrā iepeldējis, kur ūdens bez gala, bet, pieturēšanās nekādas, kur cilvēki plūst šurp un turp, bet priekš viņa vajadzības neviena. Pirmo dienu viņš nostaigāja gandrīz pa ielām vien, daudz. .nekur, neiegriezdamies, bet otrā dienā lūkoja uzmeklēt., pēc Graustiņa stāstījuma Levja Rubensona veikalu un iet tur iekšā ar tabakas pirkšanas iemeslu, lai dabūtu varbūt kaut ko novērot. Dūmus uztaisījis, viņi labu brīdi pastaigājās vēl pa veikalu, apskatīdams preces un sāka gan it kā novērodams nomanīt, ka pārdevēji lūkojas uz viņu drusku savādi — ne kā uz kaut kuru citu niecīga pirkuma prasītāju. No tā Laķis sprieda, ka viņa kā zādzības pēdu dzinēja izskats ir tur zināms un ka ar šejieni tai noziedzībai tiešs ceļa sakars. Viņam bij zināms virspilsētā kāds vecs pazīstams. Viņš nodomāja to uzmeklēt un atrada arī; bet tas šaī lietā nespēja viņam nekā palīdzēt.

Trešā dienā Laķis gāja pēc pusdienas uz kuģi pie Graustiņa un atrada gan to pārnākušu, bet viņš atbildēja, ka vēl nekas neesot izzināts, tālab lai nākot ritvakaru, tad varbūt jav varēšot daudzmaz ko zināt. Un tā tas arī iznāca, jo ceturtās dienas vakarā Laķis dabūja dzirdēt no Graustiņa vismaz to, ka Jetes pašas vairs še neesot — viņa aizlaidusies jau kaut kur projām, kas zin kādu vajadzību spiesta —, bet meitenei vajagot, atrasties gan vēl šepat virspilsētā, tik viņa esot turama lielā noslēptībā. Līdz ar šo ziņu Graustiņš deva Laķim vēl šo padomu:

— Tagad vislabāk būs, ka jūs dažas dienas no pilsētas pavisam pazūdat, aizceļodami uz mājām atpakaļ. Jūsu izskats no bēgles stāstījumiem, kā protams, viņas līdzblēžiem droši vien būs zināms; un, kad jūsu vairs še esam nekur neredzēs, tad viņi metīsies drošāki, domādami, ka netiek vairs vēroti. Bet man manā kuģa ļaužu pulkā ir vairāk izmanīgu cilvēku un divi pat tādi, kas agrāk kalpojuši slepenpolicijā. Tiem es. likšu, pētīt noziedzībai pēdas un citus parīkošu par dzelzceļu un tvaikoņu piestātņu uzvērotājiem, ka meitene netiktu aizvesta projām. Pēc dienām četrām piecām varat atkal ierasties, bet nerādīties vis daudz uz ielām un. tāpat kā tagad, vakara laikā nākt pie manis

Sim uzaicinājumam Laķis steidzās tūliņ paklausīt un ar nākamo vilcienu aizbrauca atpakaļ. Ilgāk: pilsētā palikt viņam nebūtu bijis arī iespējams, jo tā naudiņa, ko viņš saņēma no Majas, bij izgājusi jau pa dzelzceļa biļetēm un naktsmājām vien, neskaitot Iīdza kādu mazumiņu pirktas iztikas, bet Linuma uzticētai naudai viņš vismaz vēl šoreiz aiztikt negribēja.

Mājā jeb bijušā darba vietā ar lielu nogurumu atnācis, viņš atrada priekšā jau pieņemtu citu strādnieku viņa vietā. Gan viņš to labi saprata un atzina, ka saimniekam un saimniecei cita ceļa nav bijis kā tik steidzamas lauku nokopšanas darba laikā bez strādnieka nepalikt, gaidot uz viņa neparedzamo pārnākšanu, bet ļoti smagi taču viņam palika ap sirdi, nezinot, kur piestāties, kā uzturēties un kā izkļūt no zināmām bēdām. Viņa vaigs pieņēma smagu, drūmu un nospiestu izskatu. Pat iemīlētais iepīpošartas uzjautrinājums, ko vispāri noguruma brīžos vēlējās, palika šoreiz kā aizmirsts.

Pašlaik ienāca saimniece no virtuves, priekšdrēbē slaucīdama rokas, un sasveicinājās gan laipni ar Laķi, bet varēja jau nomanīt, ka tai arī īsta prieka vis nav. Tad Laķis viņai sacīja:

— Es,saimniece, pienācu pie jums pa vecam ieradumam, it kā parādīdamies, ka esmu pārnācis, jo aiziedams tā solījos; bet nu jau manis jums vairs nevajaga. es tagad iešu tāļāk.

— Pagaidi nu, Laķa krusttēv, — saimniece sacīja pretī. — Drīz būs pusdiena — paēdīsim kopā, tad jau varēsi iet. Mums jau vēl jāmaksā par nokalpojumu, bet naudas tāpat kā nav, tā nav. Kas vēl bijis, tas iziet neveselam par daktera zālēm, un priekš citiem maksājumiem nekā.

« Bet, redzēdama Laķa nemieru uz aiziešanu, viņa sāka domāt, ka viņš nepaliks, tāpēc runāja tāļāk:

— Man gan, Laķa krusttēv, nav prieka tev vēl otru lielu bēdu ziņu stāstīt, bet noklusēt arī nevaru. Pag, laikam aizvakar atnāca Majas saimniece lielā nevaļā pie manis, stāstīdama, ka divi sveši, savādi puisieši aizveduši Maju projām vakara krēslā, bet nezinām, uz kurieni, un rītā pēc tam zināmie apsargi meklējuši viņās ar lielāko nemieru, bet veltīgi, jo viņa bijusi jau aizvesta.

Laķis, to dzirdēdams, aizklāja abām delnām seju, atkrita krēslā sēdu un no bēdu dziļumiem izsaucās:

— Ak Kungs un Dievs! Vai tad visas pasaules nelaime grib gāzties uz mani un manu vecumu vien? No ilggadīgās dzīves vietiņas jau agrāk esmu izstumts un atrodos zem klajām debesīm bez paspārnes; palicis esmu bez maizes kumosiņa, un beigās mani nabaga bērni man nolaupīti, kas zin uz ko? varbūt pat uz nonāvēšanu… Ak vai, ak vai!

TREŠĀ DAĻA

1. Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem

Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem, kad viņu jel reiz aicinās nopratināt. Daudzi citi, kas bij uz cietumu vēlāk vesti, drīz tika pratināti un tad kaut kurā pusnaktī saprotamā nozīmē puskaili izaicināti, bet pēc tam vairs neredzēti atgriežamies un mājās arī neieradušies neviens, kā tas tika zināms no vēlāk atvedamiem citiem cietumniekiem.

Šausmīgu briesmu pilni bij tie izaicinājumu brīži, kad klusās pusnaktīs sāka skrapšēt atslēgas, iespīdēja laterņu gaisma un tika izsaukti to un to vārdi, kuriem jāiet laukā. Ikkurš gaidīja nāves izbaiļu pilns, vai jau nesauks viņa vārdu ari. Nelaimīgie izsauktie, izmisuma briesmu pilni, zināja skaidri, ka Jāiet nāvei pretī, ka jāsper pēdējie dzīvības, soļi, neapzinādamies darījuši nekāda nozieguma. Sifdi satricinoša bij viņu šķiršanās no paliekošiem bēdu un nelaimes biedriem, un tiem tāpat lūza sirds gan aiz biedru žēlabām, gan aiz pašu likteņa paredzēšanas, kas var nākt kaut kuru turpmāku nakti, kā jau bij pastāvīgi piedzīvots. Nevienam nenāca maigs miegs nedz priekš, nedz pēc pusnaktīm. Priekš pusnaktīm aiz izsaukšanas bailēm uz nāvi, pēc pusnaktīm aiz bieži piedzīvojamiem šķiršanās uztraukumiem un daudzu savienotu šāvienu dunoņas kaut kur ārpusē. Izaicinātāji nepacietīgi mudināja izsauktos uz iziešanu, un aiz viņiem varēja dabūt redzēt arvien iesākumā vīriešus, vēlāk aizsegtiem ģīmjiem sievietes ar šautenēm plecos. Kuri nepaguva vai nāves apmulsumā neatjēdzās ātri uzģērbties, tos izveda nereti tādās pašās drēbēs, kādās gulējuši, un izsaucēji sameta viņu neuzģērbtās drēbes sev uz rokām kā daždien viņiem pienācīgu mantu.

Visi cietumnieki vienprātīgi sprieda, ka mācītāja neaicināšanai nopratināt par cēloni esot apvainojošu jeb netaisnu liecinieku trūkums, jo nāves spriedumu aizbildenī-bas labad atklātības priekšā soda tiesai bij liegts vismaz bez divu liecinieku apvainojumiem neviena nenotiesāt, lai nesacītu, ka notiesā, no aizdomām vien; bet atļauts gan tika visiem līdzekļiem un visādos ceļos meklēt apvainotājus par lieciniekiem, kas arvien bij izdevies diezgan viegli; tikai pret šo mācītāju neņēmās liecināt neviens, lai arī vairākkārt meklēja caur valdības laikrakstu un citādi.

Kad šaī ziņā panākumu pavisam nebij, tad rādījās, ka soda tiesai ticis vēlēts lūkot iepiņķēt mācītāju caur viņa atbildēm un izteikumiem par valdības pretinieku,lai varētu viņu notiesāt par tādu uz prātīgi sastādāma protokola pamata. Tie, kas bij jau pratināti; zināja stāstīt, ka tiesneša lomā esot jauneklis Siders, tirdzniecības skolas audzēknis no augstākām klasēm, un viņam piebiedrojoties palaikam viens vai' divi citi jaunekļi, īpaši kā rakstveži. Tiesu turot baznīcā iekš altāra, un nāves spriedumi ejot ar vienaldzīgu veiklumu no rokas, kad tik paveicoties sadabūt yajadzīgos lieciniekus, kas liecina uz pazudināšanu.

Bij