/ Language: Latvia / Genre:child_adv,

PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Marks Tvens

PRINCIS UN UBAGA ZĒNS Marks Tvens 3. izdevums No angļu valodas tulkojusi - Eiženija Turkina RĪGA «LIESMA» 1986 Rātnajiem, mīļajiem bērniem Sūzijai un Ķlērai Klemensām šo grāmatu sirsnīgā mīlestībā veltī tēvs. Amerikāņu rakstnieks stāsta par divu zēnu — Toma un Edvarda — neparasto likteni: nejaušības pēc viņi samaina drēbes, un skrandainis no Atkritumu laukuma kļūst par princi, bet princis par ubagu. Anglijas nākamais karalis iepazīst cietsirdību, trūcīgo laužu postu un — pretstata tam visam — dziļas un patiesas draudzības jūtas. Vidējā skolas vecuma bērniem.

PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Marks Tvens

3. izdevums

No angļu valodas tulkojusi - Eiženija Turkina

RĪGA «LIESMA» 1986

Rātnajiem, mīļajiem bērniem Sūzijai un Ķlērai Klemensām šo grāmatu sirsnīgā mīlestībā

veltī tēvs.

Rakstu šo stāstu tā, kā man to stāstīja kāds cilvēks, kas to bija dzirdējis no sava tēva, un pēdējais atkal no sava tēva, kam to stās­tījis viņa tēvs, — un tā tālāk un tālāk pa­gātnē, vairāk nekā pirms trīssimt gadiem, ar­vien tēvi to stāstījuši saviem dēliem, un tā tas saglabājies paaudžu paaudzēs.

Var būt, ka šie notikumi ir vēsturiski fakti, var būt, ka tie ir tikai leģenda, teiksma. Varbūt viss tā no­ticis, varbūt arī ne, bet tā varēja notikt.

 Iespē­jams, ka tajos laikos gudrie un mācītie ticēja šai teiksmai, bet iespējams, ka vienīgi nemā­cītā un vienkāršā tauta tai ticēja un mīlēja to.

Jo žēlsirdība …

tā divkārt aplaimo; Tā svēt! to, kas dod, un to, kas ņem;

Visvarenāk tā atmirdz valdniekos *

Un grezno monarhus daudz vairāk nekā kronis.

Šekspīrs, «Venēcijas tirgotājs»,

I nodaļa prinČa un ubaga PIEDZIMŠANA

Vecajā pilsētā Londonā sešpadsmitā gadsimta otrajā ce­turksni kādā rudens dienā nabadzīgajā Kentiju ģimenē pie­dzima puisēns, par kura piedzimšanu neviens nepriecājās. Tajā pašā dienā bagātajā Tjudoru dzimtā arī piedzima pui­sēns, par kuru visi priecājās un kuru gaidīja visa Anglija. Anglija tik ļoti pēc viņa ilgojās, tā cerēja uz viņa piedzim­šanu, ka tagad, kad viņš beidzot bija piedzimis, visi vai prātu zaudēja aiz prieka. Cilvēki, kuri tik tikko viens otru uz ielas pazina, apkampās, skūpstījās uri raudāja aiz prieka. Sī diena bija visiem īsta svētku diena: augsti un zemi, bagāti un na­bagi '— visi caurām dienām un naktīm līksmoja, dziedāja, dejoja un dzēra. Dienā Londona izskatījās ļoti pievilcīga: uz visiem balkoniem un jumtiem plīvoja raibi karogi, pa ielām

virzījās svinīgi gājieni. Naktī skats bija vēl lieliskāks: uz visiem ielu stūriem dega gaiši ugunssārti, ap kuriem dziedā­dami un klaigādami pulcējās ļaužu pūļi. Visā Anglijā runāja tikai par jaunpiedzimušo Edvardu Tjudoru, Velsas princi1 . Jaunais princis pa to laiku gluži mierīgi gulēja zīdā un atlasā, nenojauzdams, kādu uztraukumu viņš sacēlis visā zemē, gluži vienaldzīgs pret to, ka ievērojamākie lordi un lēdijas viņu apmīļoja un uzraudzīja. Bet par otra puisēna — Toma Kentija — piedzimšanu, kurš gulēja ietīts netīrās skrandās, visā Anglijā nerunāja neviens, izņemot nabadzīgo ģimeni, kurai ar to uzvēlās jauna nasta.

II nodaļa toma bĒrnĪba

Pagāja daži gadi.

Londona jau skaitīja savas pastāvēšanas piecpadsmit gadsimtus, un tiem laikiem tā bija liela pilsēta. Tajā dzīvoja ap simttūkstoš iedzīvotāju, daži pat apgalvoja, ka divtik daudz. Ielas bija ļoti šauras, līkas un netīras — sevišķi tajā pilsētas daļā netālu no Temzas tilta, kur dzīvoja Toms Ken- tijs. Nami bija no koka, pie tam otrais stāvs tika būvēts pla­tāks par pirmo, trešais stāvs izbīdīja savus elkoņus pāri otra­jam vēl vairāk uz ielas pusi, tā ka, jo augstāk nāca nams, jo tas kļuva platāks. Namu stiegrojumu veidoja resni baļķi, kurus lika krustiski, starpas aizpildīja ar dēļiem un plankām, ko savukārt apklāja ar apmetumu, bet pašus baļķus nokrā­soja, lūkojoties pēc īpašnieka gaumes, sarkanā, zilā vai melnā krāsā, kādēļ nami izskatījās ļoti dekoratīvi. Logus taisīja šau­rus, rāmji ar mazām rombveida rūtiņām bija verami uz ār­pusi, iekārti cilpās tāpat kā durvis.

Namelis, kurā dzīvoja Toma tēvs, atradās ļoti netīrā, «aklā» ieliņā pie Pudingleinas, un šo ieliņu sauca par Atkri­tumu laukumu. Tas bija neliels, pussagruvis; nedrošs name­lis, kurā cita pie citas dzīvoja nabadzīgas ģimenes. Kentiju ģimene mitinājās vienā istabā ceturtajā stāvā. Istabas kaktā tēvam un mātei bija ierīkots kaut kas gultai līdzīgs, turpretim

'Velsas princis — Anglijas troņmantnieka tituls.

Toms, viņa vecāmāte un divas māsas, Betija un Nanija, ne­pazina tādu" ierobežojumu: viņu rīcībā bija visa grīda, un viņi varēja gulēt, kur to atrada par labāku. Viņiem piederēja ari divu trīs segu skrandas un daži klēpji satrunējušu salmu, taču, lai arī kā mēs gribētu, šīs mantas nevaram saukt par gultu. Rītos viss tika samests kaut kur kaktā vienā kaudzē, bet vakarā katrs izvēlējās guļvietai to, ko nu vajadzēja.

Betija un Nanija bija labsirdīgas piecpadsmit gadus vecas meitenes, dvīņumāsas, taču apbrīnojami netīras un noskran- dušas, pie tam pilnīgi nemācītas. Uz mata tāda pati bija arī viņu māte. Toties tēvs ar vecomāti bija tīrie sātani. Katrā iz­devīgā gadījumā viņi piedzērās, dzērumā mūžīgi kāvās savā starpā vai ar citiem, kas gadījās pa kājām; vai nu piedzēruši, vai skaidrā prātā abi cita nekā nedarīja kā lamājās un lādē­jās. Džons Kentijs pārtika no zagšanas, vecāmāte — no uba­gošanas, un bērnus viņi izaudzināja par ubagotājiem, nevarē­dami tos izrrtācīt par zagļiem.

Tumšo ļautiņu vidū, kuri apdzīvoja minēto namu, mita arī vecs, labsirdīgs garīdznieks, ko karalis bija padzinis no amata un mitekļa ar dažiem grašiem pensijas mēnesī. Viņš bieži sasauca bērnus kopā un paslepeni mācīja viņus uz labu. Endrū tēvs iemācīja Tomam arī lasīt, rakstīt un mazliet latī­niski. Viņš A labprāt būtu mācījis arī Kentiju meitenes, taču tās atteicās, baidīdamās no draudzenēm, kuras, pats par sevi saprotams, izsmietu viņas par tādu nepiedienīgu gudrību.

Viss Atkritumu laukums bija gluži tāds pats lapseņu midze­nis kā nams, kurā mita Kentiju ģimene. Dzeršana, lamuvārdi, kaušanās un ķildas te pastāvīgi atkārtojās caurām naktīm, bieži vien līdz rīta gaismai. Pārsista galva bija tikpat parasta lieta kā bads. Un tomēr Toms nebija nelaimīgs bērns. Tiesa, rei­zēm viņam gāja ļoti plāni, bet to viņš nesajuta; citiem At­kritumu laukuma bērniem neklājās labāk, un Toms domāja, ka tam tā jābūt. Vakaros, kad zēns atgriezās tukšām rokām, viņš jau zināja, ka vispirms tēvs viņu lamās un sitīs un pēc tam viņu grābs rokā ļaunā vecāmāte; zināja, ka naktī, kad visi būs aizmiguši, viņa māte, kas pati cieta badu, tumsā pie­nāks un klusām pabāzīs viņam sakaltušu maizes garozu vai kādas druskas, ko atrāvusi no savas mutes un paglabājusi vi­ņam, nelūkojoties uz to, ka jau dažu labu reizi vīrs viņu bija pieķēris pie tāda veida nodevības un nesaudzīgi sitis.

Nē, Toms nebūt nebija nelaimīgs, viņš pavadīja laiku pat diezgan jautri, sevišķi vasarā. Viņš lūdzās dāvanas tikai tik daudz, lai izbēgtu pērienam, jo likumi pret ubagošanu toreiz bija ļoti stingri un par to bargi sodīja. Lielāko tiesu laika viņš pavadīja, klausoties Endrū tēva brīnišķīgos nostāstus un pasakas par milžiem un lauvām, par pundurīšiem un bur­vjiem, par apburtām pilīm, par lepniem prinčiem un karaļiem. Zēna galva bija visu šo brīnumu pilna, un bieži naktīs, guļot tumsā uz cietiem, smirdošiem salmiem piekusis, izsalcis un sasists, viņš aizmirsa sāpes un bēdas, domās aizlidodams uz krāšņajām pilīm, kur dzīvoja izlutināti prinči. Pamazām viņu sagrāba kādas ilgas, kas to neatstāja ne dienu, ne nakti, — kaut jel reizi redzēt pašam savām acīm īstu princi! Viņš mēģi­nāja par to ierunāties saviem biedriem, Atkritumu laukuma puikām, bet tie viņu izsmēja un ņirgājās tik nežēlīgi, ka Toms nekad un nevienam par to vairs neieminējās.

Viņš bieži lasīja garīdznieka vecās grāmatas un lūdza labo vecīti izskaidrot nesaprotamās vietas. Pamazām lasīšana un iemīļotie sapņu tēli viņu gluži pārvērta. Tie bija tik skaisti, ka viņš sāka kaunēties no savām netīrajām skrandām, viņam radās vēlēšanās ģērbties tīrāk un labāk. Viņš gan kā agrāk labprāt spēlējās dubļos, taču tagad, skalojoties un plunčājo­ties Temzā, viņš to nedarīja vienīgi prieka pēc, bet arī tādēļ, ka varēja tur nomazgāties.

Ar laiku grāmatās lasītais un sapņi par karaļu dzīvi tā savaldzināja zēna fantāziju, ka nemanot viņš pats sevi iedo­mājās prinča lomā. Viņa kustības un valoda kļuva dīvaini cienīga un svinīga, par ko viņa biedri, citi puikas, ļoti brīnī­jās un sajūsminājās. Viņa ietekme uz Atkritumu laukuma jauno paaudzi pieauga ar katru dienu, un drīz vien citi bērni sāka uz viņu skatīties ar apbrīnas pilnu bijību kā uz aug­stāku būtni. Viņš taču tik daudz zināja, darīja un runāja tādas brīnišķīgas lietas! Viņš bija tik gudrs un izglītots! Toma vārdi, Toma izdarības bija visu mutē. Bērni steidzās tās atstāstīt vecākiem cilvēkiem, un drīz vien arī pieaugušie ieinteresējās par Tomu Kentiju un sāka skatīties uz viņu kā uz apbrīnojami apdāvinātu, kā uz brīnumbērnu. Pieaugušie nāca pie viņa pēc padoma un bieži brīnījās par to, cik gudri un asprātīgi viņš atbildēja. Tā visi, kas vien Tomu pazina, turēja viņu par īstu varoni, vienīgi mājinieki neredzēja viņā nekā sevišķa.

Drīz vien zēns bija noorganizējis sev īstu karaļa galmu. Viņš pats, protams, bija princis, bet viņa draugi tēloja mie­sassargus, kambarkungus, galminiekus, lordus un lēdijas, un karaļa ģimenes locekļus. Katru rītu neīstais princis tika ap­sveikts ar sevišķu ceremoniālu, ko Toms bija izlasījis kādā no savām grāmatām; katru dienu svarīgas viņa iedomātās valsts lietas tika apspriestas karaliskajā padomē; katru dienu māņu princis deva pavēles iedomātiem karapulkiem, flotei un apgabalu pārvaldniekiem.

Tad māņu princis skrandās devās savās parastajās gaitās saubagot dažus fārtingus; atgriezies mājās, krimta savu sa­kaltušo garozu, saņēma parastos belzienus un lamas un sap­ņos, izstiepies uz satrunējušiem salmiem, izbaudīja savas iedomātās varas saldumu.

Pa to laiku Toma karstā vēlēšanās — kaut reizi redzēt savām acīm īstu princi — ne tikai nebija zudusi, bet pieauga no dienas dienā, nedēļu pēc nedēļas, tā ka beidzot nomāca visu citu un kļuva par viņa dzīves vienīgo sapni.

Kādā janvāra dienā Toms kailām kājām, nosalis, kā pa­rasti, klejoja ubagodams un jau vairāk stundu no vietas blan­dījās pa Misingleinas un Litlīstčīpas apkaimi, ar skaudību lūkodamies pārtikas veikalu logos un sapņodams par kairi­nošajiem speķa pīrādziņiem un citiem lieliskajiem gardumiem, kas tur bija izlikti garāmgājēju kārdināšanai. Visi šie gar­dumi viņam likās pieejami tikai eņģeļiem — mazākais, tā viņš varēja spriest no smaržas, jo' nekad vēl viņam nebija uz­smaidījusi laime tos nogaršot. Līņāja sīks, auksts lietutiņš, diena bija drūma, apmākusies, miglaina. Novakarē Toms pār­nāca mājās tik noguris, izmircis un izsalcis, ka pat tēvs un vecāmāte viņu pažēloja — pa savai paražai, protams, — un, pamielojuši viņu ar krietnu belzienu mugurā, aizdzina gulēt. Izsalkums, nogurums, ķildas un kautiņi namā Tomam ilgi ne­ļāva aizmigt. Beidzot fantāzija viņu aiznesa tālu burvju val­stī, un viņš aizmiga prinču sabiedrībā, kuri no galvas līdz kājām mirdzēja zeltā un dārgakmeņos, dzīvoja greznās pilīs un turēja daudz sulaiņu, kas, zemu klanīdamies, uzmanīja katru viņa rokas mājienu un vēlēšanos. Tā Toms aizmiga un, kā arvien, sapņoja, ka pats ir mazs princis.

Visu nakti Toms pavadīja, savas karaļvalsts diženuma ap­ņemts, staigāja ievērojamu lordu un lēdiju vidū, spožas gais­mas apmirdzēts, ieelpoja brīnišķīgas smaržas, klausījās bur­vīgu mūziku un uz galma ļaužu padevīgo palocīšanos, kad tie pašķīra viņam ceļu, atbildēja, gan laipni smaidot, gan majes­tātiski palokot galvu.

No rīta pamostoties, ieraugot nabadzības postu visapkārt, sapņu iespaidā dzīve viņam likās tūkstoškārt nejaukāka. Sirds sāpēs sažņaudzās, un viņš rūgti raudāja.

III nodaļa toms SASTOP PRINCI

Toms pamodās izsalcis un tāpat izsalcis izgāja no mā­jas. Galva viņam bija smaga un pagājušās nakts maldu grez­nības pilna. Viņš izklaidīgi klejoja pa ielām, pats nezinādams, kurp, un nevērodams apkārtni. Ļaudis grūstīja un lamāja viņu, bet zēns tā bija nogrimis domās, ka nekā ne redzēja, ne juta. Beidzot viņš nonāca līdz Tempļa bāram. Līdzšinējos klaiņojumos Toms vēl nekad nebija bijis tik tālu šajā vir­zienā. Kādu brīdi viņš apstājās it kā apdomādamies, bet tad nogrima atkal agrākos sapņos un klejoja tālāk. Drīz viņš at­radās jau aiz Londonas vaļņiem. Tajā laikā Strenda jau vairs nebija lauku ceļš un pat tika dēvēts par ielu, lai gan tā bija diezgan dīvaina iela. Gar vienu pusi tai stiepās gandrīz ne­pārtraukta namu rinda, kamēr gar otru pusi tālu cita no citas paklaidus stāvēja bagātnieku pilis ar milzīgiem, grezniem dārziem, kas sniedzās līdz pašai upei. Tagad no šiem dār­ziem vairs nav ne vēsts, tie visi akrs pēc akra pieblīvēfi drūmiem akmens un ķieģeļu namiem.

Toms nonāca līdz Ceringa ciemam un nosēdās atpūsties pie skaista krusta, ko senos laikos bija uzcēlis savas mirušās laulātās draudzenes piemiņai kāds karalis. Tad viņš atkal laiski devās tālāk pa skaisto, kluso ceļu, nogāja gar lepno kardināla pili un tuvojās citai — vēl staltākai un lieliskākai Vestminsteras pilij. Gluži pārsteigts, acis iepletis, Toms ska­tījās uz šo arhitektūras brīnumu, uz daudzajām piebūvēm un drūmajiem torņiem un tornīšiem, uz augstajiem akmens vār­tiem ar zeltītiem stieņiem, uz veselu rindu milzīgo granīta lauvu un citiem Anglijas karaļa varas un varenības atribū­tiem un simboliem. Vai tiešām tagad piepildīsies viņa karstākā vēlēšanās? Tā taču bija karaļa pils! Vai tiešām nevar gadī­ties, ka debesis būs žēlīgas un viņam izdosies redzēt princi — īstu, dzīvu princi?

Zeltīto vārtu abās pusēs kā akmens tēli stāvēja divi sargi, cienīgi, nekustēdamies, no galvas līdz kājām iekalti spožās tērauda bruņās. Goddevīgā attālumā no viņiem pūlītī slais­tījās laucinieki un pilsētnieki un gaidīja izdevīgu mirkli — kaut ar vienu aci paraudzīties uz kādu no karaļnama locek­ļiem. Spožas ekipāžas, kurās sēdēja grezni tērpušies kungi, kurus pavadīja tikpat grezni sulaiņi, te iebrauca pils pagalmā, te atkal izbrauca pa citiem zeltītiem vārtiem.

Nabaga mazais skrandainis Toms ar pukstošu sirdi un augošām cerībām lēni un bailīgi virzījās garām sargam, kad pēkšņi aiz apzeltītajiem vārtu stieņiem viņš ieraudzīja skatu, kas tam lika gandrīz iekliegties aiz prieka.

Pagalmā stāvēja daiļš zēns, saulē brūns iededzis, kas lieci­nāja par sporta nodarbībām un spēlēm brīvā gaisā. Viņš bija tērpts dārgakmeņiem rotātā zīdā un atlasā, pie sāniem viņam karājās mazs briljantiem izgreznots zobens un tāds pats dun­cis. Kājas bija apautas skaistos zābaciņos ar sarkaniem papē­dīšiem, bet galvu sedza glīta, koši sarkana cepurīte ar kup­lām spalvām, ko saturēja liels, mirdzošs briljants. Zēnam vis­apkārt stāvēja krāšņi tērpušies kungi, bez šaubām, viņa su­laiņi. Beidzot, beidzot viņš redzēja princi — īstu, dzīvu princi, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu! Beidzot bija piepildī­jusies ubaga zēna karstākā vēlēšanās!

Toma sirds aiz pārliecīga prieka strauji pukstēja, elpa aiz­rāvās, acis plati iepletās aiz brīnumiem un ārkārtīgās sajūs­mas. Bailes un piesardzība aizmirsās, viņam bija tikai viena vēlēšanās: pieiet princim tuvāk klāt, viņu labi aplūkot. Pats nesaprazdams, ko dara, Toms piespieda seju pie vārtu zeltī­tajiem stieņiem, bet tajā pašā mirklī viens no sargiem viņu rupji atgrūda nost, tā ka tas kūleņodams atlidoja atpakaļ ciema slaistu un Londonas dienaszagļu ņirdzīgajā barā.

—   Otrreiz esi uzmanīgāks, skrandaini! — sargs teica.

Ļaužu barā atskanēja smiekli, paspruka zobgalības. Pēk­šņi jaunais princis pietvīkušu seju un dusmīgi mirdzošām acīm metās pie vārtiem un uzkliedza sargam:

—   Kā tu drīksti tā izturēties pret nabaga zēnu? Kā tu drīksti būt rupjš kaut pret pašu zemāko mana tēva pavalst­nieku? Tūliņ atver vārtus un ielaid viņu!

Vajadzēja redzēt nepastāvīgā ļaužu pūļa sajūsmu! Vaja­dzēja redzēt, kā cepures lidoja gaisā! Kā ļaudis uzgavilēja, cik vienbalsīgi atskanēja sauciens:

—   Lai dzīvo Velsas princis!

Nobijušies sargi pieslēja āvas pie pleca, tūdaļ atvēra vār­tus un atkal nostājās, izstiepusies taisni, dodami godu, kad skrandainais Ubagu princis devās Pārpilnības princim pre­tim.

—   Cik tu izskaties noguris! Tu droši vien esi izsalcis? Tev darīja pāri… Nāc man līdzi! — Edvards Tjudors sacīja.

Kāds pusducis klātesošo galminieku metās uz priekšu — dievs zina kādēļ! — laikam lai iejauktos šajā lietā. Taču pie­tika prinča viena majestātiska rokas mājiena, un viņi apstā­jās kā pārakmeņoti. Edvards ieveda Tomu pilī greznā istabā, kuru viņš nosauca par savu kabinetu. Pēc viņa pavēles tūdaļ uz galda radās ēdiens, kādu Toms savu mūžu nebija redzējis, vienīgi lasījis par tādu savās grāmatās. Princis ar īsti kara­lisku izturēšanos un smalkjūtību izsūtīja ārā visus sulaiņus, lai viņi ar savu klātbūni un skatieniem neapgrūtinātu kautro viesi; pats viņš nosēdās Tomam tuvāk un, kamēr tas ēda, sāka viņu izjautāt.

—   Kā tevi sauc, zēn?

—   Toms Kentijs[3], atļaušos teikt, ser.

—   Savāds vārds. Kur tu dzīvo?

—   Pilsētā, lūdzu, ser. Atkritumu laukumā, aiz Pudinglei- nas.

—   Atkritumu laukums! Pavisam savāds vārds! Vai tev ir vecāki?

—   Ne tikai tēvs un māte, ser, bet arī vecāmāte, kuru es nevaru ne acu galā ieredzēt — lai dievs man to piedod! — un divas dvīņumāsas, Nanija un Betija.

—   Vai tad tava vecāmāte ar tevi slikti apietas?

—   Ne jau ar mani vien, viņa tāda pati pret visiem. Ļoti ļauna vecene, to vien zina kā lamāties un plēsties.

—   Kā? Tu gribi teikt, ka viņa tev dara pāri?

—   Tikai tad vien nesit, kad guļ vai kad pavisam piedzē­rusies. Bet, kad atjēdzas, tad sāk dauzīt vēl jo vairāk.

—   Tevi sit! — princis iesaucās, un viņa acis nikni uzlies­moja.

—   Un kā vēl, atļaušos teikt, ser.

—   Sit! Tādu vāju un mazu… Tad dzirdi: viņa šodien pat jau tiks ieslodzīta Tauerā. Karalis, mans tēvs…

—   Tu aizmirsti, ser, ka viņa ir zemu ļaužu; Tauers ir cietums augstmaņiem.

—   Jā, jā, tas tiesa. Es to pavisam biju aizmirsis. Bet viss viens, gan es viņai izdomāšu kādu sodu. Nu, bet tēvs tev ir labs?

—   Ne labāks par vecomāti, ser.

—   Laikam visi tēvi vienādi. Manam tēvam arī strauja daba. Roka viņam ļoti smaga, tikai mani viņš nekad neaiz­tiek, bet lamā gan — bieži lamā, jāatzīstas… Saki — māte tev laba?

—  Māte ļoti laba, ser, nekad mani neapbēdina un pāri nedara. Nanija un Betija arī ļoti labas meitenes.

—   Cik viņām gadu?

—   Piecpadsmit jau pilni, lūdzu, augstība.

—   Lēdijai Elizabetei, manai māsai, četrpadsmit gadu, bet mana māsīca, lēdija Greja, manos gados, un abas ļoti skais­tas un arī ļoti labas meitenes. Toties mana otra māsa, lēdija

Mērija, ar viņas drūmo seju un… Klausies — vai tavas mā­sas arī aizliedz savām kalponēm smaidīt, lai viņu dvēseles neietu pazušanā?

—   Kalponēm! Vai tad tu domā, ser, ka viņām ir kal­pones?

—  Vai tad nav? — princis pārsteigts jautāja, uzlūkodams savu viesi. — Kas tad viņām palīdz vakarā noģērbties? Kas, no rīta pamostoties, apģērbties?

—   Kādēļ tad to vēl? Viņas taču nevar gulēt bez drēbēm kā zvēri!

—   Kā tā, bez drēbēm? Vai tad viņām tik vien ir kā tās, kas mugurā?

—   Kā citādi, augstība? Kam tad viņām vairāk drēbju? Katram taču viens pats ķermenis.

—   Tas tik ir joks! Atvaino, es negribēju tevi apvainot. Klausies, tagad tavām māsām būs daudz, daudz drēbju un kalpotāju. Es pavēlēšu — un mans mantzinis par to parūpē­sies. Nē, nē, nav par ko pateikties, tas ir tīrais nieks. Tu labi proti stāstīt, veikli un brīvi. Vai esi ko mācījies?

—   Nezinu, kā sacīt, ser. Labais Endrū tēvs aiz laipnības man šo to iemācīja no savām grāmatām.

—   Tu proti latīņu valodu?

—   Liekas, ļoti slikti, ser.

—  Mācies gan — tikai no sākuma iet grūti. Grieķu va­loda grūtāka, bet lēdijai Elizabetei un manai māsīcai, liekas,, neviena valoda nav par grūtu. Tev vajadzētu dzirdēt, kā šīs meitenes runā latīniski! Nu, pastāsti man kaut ko par savu Atkritumu laukumu! Vai tev tur labi klājas?

—   Taisnību sakot, iet diezgan jautri, ser, ja neesi izsalcis.. Pie mums nāk leļļu teātris, leijerkastnieki ar pērtiķiem; ak,, cik tie jocīgi, cik smieklīgi apģērbti! Kumēdiņu rādītāji rīko izrā­des, kur paši dzied, kliedz, kaujas un tad visi izliekas par beig­tiem. To visu ļoti interesanti noskatīties, un tas maksā tikai vienu fārtingu, — bet dažreiz gan ļoti grūti tikt pie šī fār- tinga, atļaušos teikt, augstība!

—   Pastāsti vēl!

—  Mēs, Atkritumu laukuma puikas, reizēm kaujamies pat ar rungām — tāpat kā mācekļi, jūsu augstība.

—  Arī man nebūtu nekas pretim, — princis ieteicās mir­dzošām acīm. — Pastāsti vēl ko!

—   Mēs ejam skrieties, ser, kurš kuru noskries.

—   Tas man arī patiktu. Tālāk!

—   Vasarā, ser, mēs bradājam pa kanāliem, peldamies upē, bāžam cits citu zem ūdens, šļakstināmies ar ūdeni, nirstam, kliedzam un …

—   Es atteiktos no karaļvalsts, lai kaut reizi tā dabūtu pa­priecāties. Lūdzu, turpini!

—   Mēs dziedam un dejojam ap maija kārti Cīpsaidā, spē­lējamies smiltīs, pie tam cits citu cenšas ierušināt, dažreiz cepam pīrādziņus no dubļiem — ak, lieliskie dubļi! Visā pa­saulē nav nekā skaistāka! Mēs tieši vārtāmies dubļos, ser, lū­dzu neņemt par ļaunu, augstība!

—   Ak, lūdzams, neatvainojies! Tas ir brīnišķīgi! Ja vien es varētu apģērbt tādas drēbes kā tev, noaut basas kājas un izdzīvoties pa dubļiem kaut reizi, vienu vienīgu reizi, bet tikai lai neviens man to neliegtu un mani nebārtu, — es par to, liekas, pat varētu atteikties no troņa!

—   Bet ja es kaut reizi varētu apģērbties tā kā jūsu aug­stība, tikai reizi, tikai vienu reizi! …

—   Ak to tu gribētu? Lai notiek, kā tu gribi! Velc nost savas skrandas, zēn, un apģērb šīs rotas! Tā būs īsa laime, bet tomēr laime! Papriecāsimies, cik ilgi varēsim, bet tad at­kal apmainīsimies drēbēm, iekams kāds vēl būs paguvis mūs traucēt.

Dažus mirkļus vēlāk mazais Velsas princis bija ietērpies skrandās, ko sauca par Toma apģērbu, bet mazais Ubagu valsts princis uzvilcis krāšņās prinča drēbes. Abi piegāja pie liela spoguļa, nostājās blakus, un — ak brīnums! — likās, ka viņi nemaz nebūtu apmainījušies drēbēm. Viņi izbrīnā lūko­jās viens otrā, tad paskatījās spogulī, tad atkal viens uz otru. Beidzot pārsteigtais princis sacīja:

—   Ko tu par to domā?

—  Ak, augstība, neprasi, lai atbildu! Manas kārtas cilvē­kam neklājas izteikt tādus vārdus.

—   Tad es tos pateikšu. Tev ir tādi paši mati un acis, tāda pati balss un kustības kā man, tāds pats augums un stāja, tāda pati seja un sejas izteiksme. Ja mēs abi kaili izietu ārā, neviens neizšķirtu, kurš no mums ir Velsas princis. Tagad, kad es esmu apģērbies tā kā tu, man liekas — es dziļāk sa­

jūtu, ko tev vajadzēja izciest, kad šis rupjais kareivis … Pa­klausies, tev taču ir zilums uz rokas?

—   Jā, bet tas ir nieks. Jūsu augstībai būs zināms, ka na­baga sargs …

-— Ciet klusu, tas bija nekrietni un ļauni! — mazais prin­cis iesaucās un piecirta kailo kāju pie zemes. — Ja karalis … Nekusties no vietas, kamēr neesmu atnācis! Es tev pavēlu! ….

Ātri viņš paķēra un noglabāja kādu svarīgu valsts atri­būtu, kas atradās uz galda, un, izskrējis pa durvīm, drāzās pāri pagalmam Toma skrandās, pietvīkušu seju un dusmās mirdzošām acīm. Nokļuvis pie lielajiem vārtiem, viņš satvēra vārtu stieņus un, mēģinādams tos paraustīt, uzkliedza:

— Atver vārtus!

Kareivis, kurš Tomam bija pāri darījis, ātri paklausīja un, kad princis, kvēlodams karaliskās dusmās, izskrēja pa vār­tiem, iesita viņam tik stipru pļauku, ka tas kūleņodams no­krita zemē.

—   Se tev, ubagu suga, par to, ka viņa augstība mani sa­bāra!

Pūlis ierēcās smieklos. Princis piecēlās no dubļiem un dus­mīgi pielēca klāt sargam, kliegdams:

—   Es esmu Velsas princis, mana persona ir svēta, un tevi pakārs par to, ka tu uzdrošinājies pielikt man roku!

Kareivis atdeva viņam godu un izsmejoši atteica:

—   Sveicinu jūsu karalisko augstību! — tad dusmīgi pie­bilda: — Vācies projām, trakais lupatlasi!

Ļaužu bars ņirgādamies ielenca nabaga mazo princi un dzina viņu pa ceļu uz priekšu, ūvināja un kliedza:

—   Ceļu viņa karaliskajai augstībai! Ceļu Velsas princim!

IV nodaļa PRINČA NEDIENAS SĀKAS

Pēc dažu stundu vajāšanas pūlis kļuva retāks, un beidzot ļaudis atstāja mazo princi vienu. Kamēr zēns vēl spēja nikni pretoties saviem mocītājiem, draudēja viņiem "ar savu kara­lisko bardzību un deva pavēles ar majestātisku cienību, tik­mēr par viņu varēja uzjautrināties. Bet, kad nogurums viņu

piespieda ciest klusu, viņš tiem jau vairs nebija nekas, un tie devās meklēt citur kaut ko interesantāku.

Tiklīdz mazais princis bija palicis viens, viņš apskatījās visapkārt, bet apkārtni nepazina. Acīmredzot viņš atradās kādā Londonas nomalē — tas bija viss, ko viņš zināja. Viņš gāja "tikai uz priekšu, pats nezinādams, kurp. Drīz nami kļuva re­tāki un varēja sastapt visai maz gājēju. Puisēns nomazgāja nobrāztās kājas strautā, kas tecēja tajā vietā, kur patlaban atrodas Feringdonstrītā, drusku atpūtās un atkal devās ceļā. Beidzot viņš nonāca milzīgā, klajā laukā, kur patālu cita no citas stāvēja dažas mājas un vidū pacēlās liela baznīca. Princis "tūdaļ pazina šo baznīcu. Visapkārt tai bija sastatnes, pa tām kāpelēja amatnieki — baznīca tika pārbūvēta. Princis uzel­poja brīvāk, viņš domāja, ka tagad viņa mokas beigsies.

«Tā ir «Pelēko brāļu» vecā baznīca, kuru karalis, mans tēvs, atņēma mūkiem un atdeva nabaga bezpajumtes bērnu patver­smei. Tagad to sauc par Kristus baznīcu,» princis domāja. «Protams, ka viņi labprāt palīdzēs sava labdara dēlam — jo vairāk tādēļ, ka šī labdara dēls tikpat nelaimīgs un atstāts kā "tie, kas atraduši vai kādreiz atradīs šeit pajumti.»

Pēc maza brīža princis nokļuva trokšņainā zēnu pūlī; tie skrēja, lēkāja, meta kūleņus, rotaļājās ar bumbu un citādi — vārdu sakot, priecājās, kā kuram patika, saceldami lielu trok­sni. Zēni visi bija vienādi ģērbti — tā, kā tolaik parasti ģēr­bās kalpotāji un mācekļi. Visiem galvā bija melnas, mazas cepurītes kā bļodiņas, no kurām nebija nekāda labuma, tādēļ ka tās bija pārāk mazas un neapsedza visu galvu, turklāt vēl diezgan neglītas. No cepurītes apakšas uz pieri krita apaļiski apcirpti mati. Uzvalka apkaklīte bija tāda kā garīdzniekiem. Zils kamzolis, kas sniedzās līdz ceļiem un cieši apkļāva stāvu, platas piedurknes, plata, sarkana josta, spilgti dzeltenas zeķes ar saitēm virs ceļiem un seklas kurpes ar lielām metāla sprādzēm — tāds bija viņu apģērbs. Viss kopā izskatījās diežgan neglīti.

Zēni tūliņ meta rotaļas pie malas un sastājās ap princi, kas ar viņam piemītošo cienību tos uzrunāja:

— Labie zēni, ejiet un sakiet savam priekšniekam, ka Ed­vards, Velsas princis, grib viņu satikt!

Atbilde uz šiem vārdiem bija skaļi smiekli. Viens zēns prin­cim rupji uzkliedza:

—   Vai tikai tu, skrandaini, neesi viņa augstības sūtnis?

Princis pietvīka dusmās un ar ierastu kustību ķēra pie

sāniem pēc zobena, kura tur nebija. Šo kustību puikas pama­nīja, un viss bars no jauna sāka nevaldāmi smieties, bet viens uzsauca biedriem:

—   Vai redzējāt, puikas? Ķēra pēc zobena kā īsts princis!

So joku atkal saņēma skaļiem smiekliem. Nabaga Edvards

lepni pacēla galvu:

—   Es tiešām esmu princis, un jums, kas dzīvojat no ka­raļa — mana tēva — žēlastības, vajadzētu kaunēties pret mani tā izturēties.

Puikas smējās vai plīsdami. Zēns, kurš pirmais sāka ru­nāt ar princi, uzsauca biedriem:

—   Ei jūs, cūkas, vergi, liekēži, kas dzīvojat no viņa kara­liskā tēva maizes! Ko stāvat, mutes atpletuši? Uz ceļiem, ātrāk visi uz ceļiem! Klanieties un godiniet viņa augsto per­sonu un ķēnišķīgos kankarus!

Viss bars kliedzot un smejoties nokrita ceļos un ākstīda­mies godināja princi. Princis dusmīgi paspēra tuvāko nost ar kāju.

—   Se tev! — viņš lielās dusmās iesaucās. — Šodien tev pietiks! Rīt tu tiksi pakārts!

Tas jau vairs nebija joks! Tas jau nu bija par daudzi Smiekli uzreiz norima, un to vietā stājās niknums. Atskanēja balsis:

—  Turiet viņu! Metiet dīķī! Velciet viņu uz dīķi! Kur suņi? Surp, Lāci! Surp, Hektor!

Tagad notika kaut kas neredzēts: plebeji pacēla roku pret Anglijas troņmantnieka svēto personu un rīdīja viņu ar su­ņiem!

Kad pienāca nakts, princis atkal atradās biezi apdzīvotā pilsētas daļā. Viņš bija sadauzīts, rokas tam bija asiņainas, skrandas notašķītas dubļiem. Viņš gāja arvien uz priekšu, ar­vien tālāk un tālāk, satriekts un nomocīts, aiz noguruma tik tikko vilkdams kājas. Tagad viņš vairs ne pie viena negrie­zās ar jautājumiem, jau iepriekš labi zinādams, ka tik un tā atbildi nedabūs, bet tiks vēl no jauna izlamāts. Viņš gāja, klusiņām atkārtodams:

—   Atkritumu laukums … Atkritumu laukums … Ka tikai neaizmirstas. Ja man izdosies atrast šo vietu, kamēr es vēl spēju kustēties, — es esmu glābts. Viņa piederīgie, protams, neatteiksies aizvest mani uz pili un pierādīs, ka es neesmu viņu dēls. Beidzot taču mani pazīs, un tad es atkal atgūšu savas tiesības!

Laiku pa laikam viņam ienāca prātā, cik rupji ar viņu bija apgājušies «Kristus patversmes» audzēkņi, un viņš nodomāja:

«Kad es būšu karalis, es ne tikai došu viņiem patvērumu un maizi, bet katrā ziņā likšu viņus arī mācīt. Ar to vien ne­pietiek, ka cilvēks ir paēdis, vajag, lai prāts un sirds būtu iz­glītota. Tas man labi jāatceras, lai es to mācību, kuru šodien dabūju, neaizmirstu un manai tautai nebūtu jācieš. Tikai iz­glītība dara cilvēku cēlāku, māca viņu būt labam un līdzcietī­gam.»

Laternas uz ielām dega vāji, sāka līt lietus, sacēlās vējš, iestājās auksta, nejauka nakts. Nabaga klaidonis princis, An­glijas troņmantnieks bez patvēruma, gāja tikai uz priekšu, arvien dziļāk ienirdams pilsētas netīro ieliņu labirintā, kur bija sablīvētas nabadzības un posta mītnes.

Pēkšņi kāds milzīga auguma piedzēries dienaszaglis sa­grāba viņu aiz apkakles, iesaukdamies:

—   Ak šitā! Atkal tu man blandies apkārt caurām naktīm un atgriezies mājās bez graša! Ja tā — sargies! Lai es neesmu Džons Kentijs, ja es tev visus kauliņus nesalaužu!

Princis izrāvās no žūpas rokām, neviļus riebumā nodrebi- nājās un iesaucās:

—   Kā? Vai tiešām tu esi viņa tēvs? Paldies dievam, tagad es esmu glābts! Mēs abi aiziesim viņam pakaļ, un tā es at­griezīšos mājās.

—   Kas par viņa tēvu? Es nezinu, ko tu ar to gribi teikt, bet to gan es tev tūdaļ pierādīšu, ka es esmu tavs tēvs…

—   Ak, nejoko ar mani tā, nesmejies par mani! Ātrāk, āt­rāk! … Es esmu sadauzīts, nomocīts, man vairs nav spēka ciest. Aizved ātrāk mani pie karaļa, pie mana tēva, un viņš tevi tā apbalvos, kā tu pat sapnī nevari iedomāties. Tici man! Es runāju patiesību, tīru patiesību! Sniedz man roku un iz­glāb mani! Es patiesi esmu Velsas princis!

Piedzērušais blandonis izbrīnā iepleta acis un, galvu kra­tīdams, norūca zem deguna:

—   Skaties, puika pavisam sajucis, kā no trako mājas iz­nācis!

Viņš vēl ciešāk sagrāba princi aiz apkakles, izlamājās un, rupji smiedamies, piebilda:

—   Vai nu esi jucis vai ne, gan mēs ar vecomāti atradī­sim, kur tev tā mīkstākā vieta, — tas viens, kas tiesa!

Ar šiem vārdiem viņš aizvilka sev līdzi pārbiedēto princi, kas izmisis turējās pretim, un pazuda ar viņu kādā pagalmā, sajūsmināto salašņu skaļo smieklu pavadīts.

V nodaļa toms prinČa lomĀ

Palicis viens prinča kabinetā, Toms Kentijs nepalaida ga­rām izdevību aplūkot sevi spogulī un papriecāties par savām greznajām drēbēm. Viņš grozījās uz visām pusēm milzīgā spo­guļa priekšā un pagājās gar to vairākas reizes, mēģinādams atdarināt prinča augstmanīgo stāju. Viņš izvilka skaisto zo­benu, kas tam bija pie sāniem, palocījās, noskūpstīja asmeni un piespieda pie krūtīm. Pirms piecām vai sešām nedēļām Toms pats bija redzējis kādu augstdzimušu bruņinieku tā da­rām, kad tas atdeva godu Tauera priekšniekam, nododams viņa zināšanā lielos lordus Norfolku un Sariju[4], lai tos ieslodzītu cietumā. Tad Toms pacilāja dārgakmeņiem izrotāto dunci, kas viņam karājās pie jostas, aplūkoja istabas dārgo un smalko iekārtu, aptaustīja katru grezno krēslu. Viņam ienāca prātā, cik lepns viņš justos, ja Atkritumu laukuma zēnu bars kaut ar vienu aci redzētu viņu tagadējā krāšņumā. Būtu inte­resanti zināt, vai viņi ticēs, kad tas, mājās pārnācis, stāstīs savus brīnišķīgos piedzīvojumus, vai arī šaubīdamies nogrozīs galvas un vienkārši teiks, ka no visām tām pārspīlētām izdo­mām Toms ir sajucis prātā.

Tā pagāja kāda pusstunda, un Tomam sāka likties, ka prin­cim sen jau vajadzēja būt atpakaļ. Viņš jutās vientuļš un drīz sāka vērīgi klausīties trokšņos, un ilgoties; skaistās lietas viņu jau vairs neinteresēja; viņam kļuva neomulīgi ap sirdi, pēdīgi uzmācās nemiers, tad bailes. Ja nu kāds ienāk un ierauga viņu prinča drēbēs, kad paša prinča nav, kas visu paskaidrotu? Varbūt viņu, Tomu, par šādu rīcību pakārs un pēc tam tikai izmeklēs viņa lietu? Sīs pasaules varenie jau, kā zināms, sīkumos spriež ātru tiesu. Zēna izbailes ar katru acu­mirkli pieauga. Drebēdams viņš klusītēm pavēra durvis uz priekšistabu, nolēmis skriet uzmeklēt princi un lūgt, lai tas aizstāv un atbrīvo viņu. Seši lepni ģērbti sulaiņi un divi jau- niņi pāži no augstas kārtas, skaisti kā taurenīši, uzlēca no savām vietām un zemu palocījās viņa priekšā. Toms žigli at­lēca atpakaļ un aizvēra durvis.

—  Ak, tie par mani smejas! Viņi aizies un apsūdzēs mani!' Kādēļ, kādēļ man vajadzēja šeit ienākt, sev par postu?!

Gluži vai prātu zaudējis aiz bailēm, viņš sāka skraidīt pa istabu, brīžiem ieklausīdamies un nodrebēdams pie katra ma­zākā troksnīša. Pēc brītiņa priekšistabas durvis atdarījās, un zīdā tērpts pāžs paziņoja:

—   Lēdija Džeina Greja.

Durvis tūliņ atkal aizvērās, un Tomam pretim steidzās skaista, grezni ģērbta meitene, kas pusceļā pārsteigta apstā­jās un izbijusies jautāja:

—   Kas tev kait, milord?

Toms aiz bailēm tik tikko elpoja, bet, saņēmis visus spēkus,, sacīja:

—   Ak, apžēlojieties par mani! Es neesmu lords, es esmu tikai nabaga Toms x Kentijs no Atkritumu laukuma. Ļaujiet man sastapt princi, es jūs lūdzu! Viņš ir tik labs, es zinu, viņš man atdos manas skrandas un liks mani izlaist brīvībā. Ak, apžēlojieties par mani! Glābiet mani!

Zēns nokrita ceļos un izstiepa viņai pretim rokas, uzlūko­dams meiteni lūdzošu skatienu. Meitene likās ļoti pārbijusies.

—   Dieva dēļ, milord! Tu — uz ceļiem manā priekšā?

Izbailēs viņa izskrēja no istabas, bet Toms izmisumā no­krita uz grīdas, čukstēdams:

—  Viss beigts! Esmu pazudis! Tūliņ viņi atnāks un mani sagrābs!

Kamēr Toms, aiz šausmām gandrīz vai pamiris, gulēja uz grīdas, pa pili izplatījās briesmīga vēsts.

Čukstot — jo pilī neviens nerunāja skaļi — to stāstīja sulainis sulainim, lordi lēdijām, baumas lidoja pa garajiem gaiteņiem, tika paziņots no stāva uz stāvu, no zāles uz zāli: «Princis sajucis, princis zaudējis prātu!»

Drīz ikvienā pils istabā, ikvienā marmora zālē varēja sa­stapt pūlīšos mirdzošus lordus, galma dāmas un lepni ģērbtus zemākus augstmaņus. Visi kaut ko uztraukti čukstēja cits ci­tam, un ik sejā atspoguļojās skumjas. Bet te jau nāca kāds grezns galminieks, apstaigāja visus un svinīgi pavēstīja:

—   KARAĻA VĀRDĀ! Piedraudot ar nāvi, aizliegts uzklau­sīt neprātīgās, nepatiesās baumas, tās apspriest, bet vēl ma­zāk izplatīt ārpus pils! Tāda ir karaļa griba!

Sačukstēšanās uzreiz apklusa, it kā šie cilvēki būtu kļu­vuši mēmi.

Bet drīz atkal gaiteņos visgarām atskanēja balsis:

—   Princis nāk! Lūk, princis!

Nabaga Toms, tik tikko vilkdams kājas, gāja gar galmi­nieku rindām, kuri, viņam tuvojoties, pazemīgi nolieca galvas. Arī Toms mēģināja atbildēt uz viņu klanīšanos, mulsām, gur­dām acīm bailīgi aplūkodams neredzēto apkārtni. Viņam gar abām pusēm, atbalstot zem rokas, lai viņa soļi būtu drošāki, gāja divi ievērojami augstmaņi, bet aiz viņiem galma ārsti un vairāki sulaiņi.

Pēkšņi Toms attapās grezni iekārtotā istabā un dzirdēja aiz sevis noklaudzam durvis. Svīta nostājās viņam aiz mu­guras. Netālu savā priekšā Toms ieraudzīja ļoti lielu un ļoti resnu cilvēku ar platu, izblīdušu seju un niknu sejas izteik­smi, kurš sēdēja pazviļus. Lielā galva bija gluži sirma — tā­pat kā vaigu bārda, kas apņēma seju kā ietvarā. Viņa drēbes bija no dārgas drānas, bet jau novalkātas, vietām pat padilu- šas. Abas kājas viņam bija sapampušas, viena bija satīta un atradās uz spilvena. Iestājās klusums; visu galvas godbijībā noliecās šī cilvēka priekšā. §is drūmā izskata nekustīgais kroplis bija bargais Henrijs VIII. Viņš sāka runāt, un viņa sejas izteiksme kļuva maigāka:

—   Nu, kā tev klājas, manu mīļo princi milord Edvard? Tu, kā stāsta, esot iedomājies izjokot mani, labo karali, savu tēvu, kurš tevi tik ļoti mīl un ir laipns pret tevi?

Nabaga Toms saņēma visus spēkus, lai dzirdētu un sa­prastu to, ko viņam saka. Bet, kad viņa auss uztvēra vārdus «mani, labo karali», viņš nobāla un kā aizšauts nokrita ceļos.

—   Karalis! Pats karalis! Tagad es esmu pazudis! — viņš iesaucās, lūdzot pacēlis rokas.

Karali acīmredzot šie vārdi satrieca. Viņa skatiens apju­kumā un izbailēs ilgi pētīja ceļos nometušos zēnu.

—   Ak, es domāju, ka tās ir tikai muļķīgas baumas, bet baidos, ka tas tā nav, — viņš beidzot, dziļi vīlies, sacīja. Tad smagi nopūtās un mīlīgā balsī uzrunāja Tomu: — Nāc pie sava tēva, bērns, tu neesi vesels!

Tomam palīdzēja piecelties, un viņš, drebēdams pie visām miesām, bailīgi tuvojās viņa augstībai Anglijas karalim. Ka­ralis abām rokām saņēma viņa galvu un kādu brīdi lūkojās viņa baiļu pārņemtajā sejā nopietnu, mīlestības pilnu ska­tienu, it kā meklēdams zīmes, pēc kurām varētu spriest, ka zēnam prāts atkal noskaidrojas. Tad viņš piekļāva pie krūtīm sprogaino galviņu un to maigi noglāstīja.

—   Vai tu tiešām vairs nepazīsti savu tēvu, bērns? Nesā­pini mani, saki, ka tu mani pazīsti! Tu taču mani pazīsti, vai ne?

—   Pazīstu, tu esi mans bargais pavēlnieks, Anglijas ka­ralis, lai dievs tevi sargā!

—   Tā, tā … skaisti teikts! … Bet apmierinies … Kādēļ tu drebi? Tev neviens nedarīs pāri, te tevi visi ļoti mīl. Tagad tev jau labāk, vai ne? Ļaunais sapnis garām. Tagad tu zini,, kas esi, un vairs nesauksi sevi citā vārdā, kā tu nesen esot darījis, — vai ne?

—   Augstība! Tici man, es tevi lūdzu! Es runāju tikai tīru patiesību, bargais kungs. Es esmu zemākais no taviem pa­valstniekiem, dzimis ubags, un te iekļuvu gluži nejauši, kaut gan neesmu pie tā vainīgs. Es esmu jauns un vēl negribu mirt. Viena vārda pietiek, lai es būtu glābts! Ak, valdniek, saki šo vārdu!

—   Mirt?… Nerunā tā, mīļo princi! Mieru, mieru tavai satrauktajai dvēselei! Tev nebūs jāmirst!

Līksmi iesaukdamies, Toms nokrita ceļos:

—   Lai dievs tevi svētī, visžēlīgais karali, un lai viņš pie­šķir tev ilgu mūžu par svētību tavai tautai!

Tad viņš pielēca kājās un, pagriezies pret abiem augstma­ņiem, kas viņu pavadīja, priekā starodams, sacīja:

—   Jūs dzirdējāt? Es nemiršu! Pats karalis teica, ka es nemiršu!

Par atbildi visi klātesošie tikai zemu palocījās, taču ne­viens neteica ne vārda. Toms apjuka, viņa priecīgais saviļņo­jums uzreiz saplaka, un, bailīgi pagriezies pret karali, viņš jautāja:

—  Vai tagad es varu iet?

—   Aiziet? Protams, ja tu vēlies. Bet kādēļ tu negribi vēl brītiņu pabūt kopā ar mani? Kurp tu steidzies?

Toms nodūra acis un pazemīgi atbildēja:

—   Es, kā liekas, esmu maldījies. Es domāju, ka esmu brīvs un varu atgriezties mājās, kur esmu dzimis un uzaudzis kā ubags un kur mani gaida māte un māsas. Es dzīvoju netīrā būdā, bet tā ir mana māja, kamēr visa šī greznība un spo­žums, pie kā neesmu pieradis… Ak, es lūdzu, augstība, at­laid mani!

Karalis klusēja, it kā kaut ko pārdomādams. Viņa sejā at­spoguļojās skumjas un nemiers.

—   Varbūt tikai šajā ziņā viņa prāts ir aptumšojies, — viņš beidzot noteica ar cerībām balsī. — Varbūt viņš citādi ir gluži vesels. Lai dievs dod! Ņemsim viņu pārbaudīt.

Un karalis jautāja Tomam kaut ko latīniski, uz ko Toms kaut kā atblidēja tajā pašā valodā. Karalis bija sajūsmināts un neslēpa to. Lordi un galma 'ārsti pasteidzās izteikt kara­lim savu prieku.

—   Protams, atbilde gluži nesaskan aj viņa spējām un iegūtajām zināšanām, un tomēr tā liecina, ka viņa prāts nav pavisam aptumšojies, bet gan diemžēl slims … Ko jūs uz to sakāt, ser?

Ārsts, pie kura karalis griezās ar šo jautājumu, zemu pa­locījās un teica:

—   Esmu pārliecināts, ka jūsu augstība spriež pareizi.

Karalim patika šie -uzmundrinošie vārdi no tāda vīra mu­tes, kurš šo lietu labi pārzināja, un viņš jautrāk teica:

—   Nu, tagad klausieties visi: izdarīsim vēl mazu pār­baudi.

Viņš uzrunāja Tomu franču valodā. Brīdi zēns cieta klusu, apjucis no tik daudziem uz viņu vērstiem skatieniem, tad bei­dzot bikli teica:

—   Nedusmo, augstība … So valodu es neprotu.

Karalis smagi atslīga spilvenos. Klātesošie piesteidzās pie

viņa, bet viņš atraidīja tos ar rokas mājienu un sacīja:

—   Nekas… Tas ir tikai acumirkļa nespēks, nekas vairāk. Paceliet mani! Tā, tā diezgan. Nāc pie manis, mans bērns, liec savu nabaga slimo galvu tēvam uz krūtīm un nomieri­nies! Tu drīz būsi vesels, šīs iedomas drīz pāries. Nebīsties, tu drīz būsi vesels!

Tad viņš griezās pie galminiekiem, un viņa labsirdīgā se­jas izteiksme pēkšņi kļuva barga, bet acīs laistījās dusmu zibeņi, kad viņš teica:

—   Klausieties, jūs visi! Mans dēls ir vājprātīgs, bet tas drīz pāries. Visam iemesls ir lielā mācīšanās un sēdēšana istabā. Tūliņ atstāt grāmatas un skolotājus! Gādājiet veselī­gas izpriecas, lai viņš rotaļājas svaigā gaisā, un viņš drīz būs vesels. Sekojiet, lai tas tiktu izpildīts!

Karalis piecēlās sēdus spilvenos un enerģiski turpināja:

—   Nav šaubu, viņš ir jucis, bet viņš ir mans dēls un An­glijas troņmantnieks. Vai nu ar veselu prātu, vai vājprā­tīgs — viņš tomēr valdīs! Tad klausieties tālāk un paziņojiet citiem: katrs, kas kaut ar vārdu pieminēs viņa slimību, tiks uzskatīts par musinātāju un kā valsts noziedznieks tiks pa­kārts! … Dodiet man dzert… es degu… Sī nelaime mani galīgi nomākusi. Aiznesiet kausu! … Paceliet mani! … Tā, tā. Vājprātīgs, jūs sakāt? Kaut arī tūkstošreiz vājprātīgs, viņš tomēr paliek Velsas princis, tāda ir mana griba — karaļa griba. Vēl šodien pat, kā pēc senā paraduma pienākas, viņš tiks apstiprināts šajā augstajā godā. Milord Hertford, rūpējie­ties par ceremoniju!

Viens no galminiekiem nometās uz ceļa karaļa guļvietas priekšā un teica:

—   Jūsu augstībai zināms, ka Anglijas galma maršals ieslodzīts Tauerā. Ieslodzītajam neklājas …

—   Klusē! Neapvaino manu dzirdi ar šo ienīsto vārdu! Vai tiešām šis cilvēks dzīvos mūžīgi? Kas uzdrošinās preto­ties manai gribai? Vai gan nāksies atcelt prinča kronēšanu tikai tādēļ, ka man nav galma maršala, kurš nebūtu apvai­nots nodevībā un varētu izdarīt šo ceremoniju? Zvēru pie vis­spēcīgā, tas nav paciešams! Paziņo manam parlamentam, ka rīt līdz saules lēktam es gaidīšu spriedumu Norfolkam, ci­tādi — vai tiem! — viņi dārgi maksās par savu nepaklau­sību.

—   Karaļa griba — likums! — lords Hertfords teica, pie­celdamies un nostādamies agrākā vietā.

Dusmu sārtums lēni nozuda no karaļa sejas.

—   Noskūpsti mani, mans bērns! — viņš griezās pie dēla. — Tā … No kā tu baidies? Vai tad es neesmu tavs mīļais tēvs?

—   Tu esi pārāk labs pret mani, necienīgo, visžēlīgais un visvarenais valdniek! Es to saprotu un jūtu. Bet… bet… man ir sāpīgi, ka varbūt manis dēļ tiks paātrināta kāda cil­vēka nāves stunda un …

—   Ak tāds tu man vienmēr esi! Tiesa, tavs prāts ir cietis, tomēr sirds tev tikpat līdzcietīga un laba. Bet šis hercogs stāv tev ceļā. Es gribu viņa vietā iecelt citu, kurš savu augsto amatu neaptraipītu ar nodevību. Aizmirsti viņu, mans bērns, un nemoki vairs savu slimo galviņu ar tādām domām!

—   Bet es taču nebūšu tas, kas pasteidzinās viņa nāvi, aug­stība? Vai viņam vēl ilgi atliktu ko dzīvot, ja nebūtu šī gadī­juma?

—   Nedomā vairs par viņu, mans bērns, viņš nav tā cie­nīgs. Noskūpsti mani vēlreiz un ej paskraidi un papriecājies!" Mana kaite mani nomoka. Es esmu noguris un gribu atdusē­ties. Ej līdzi savam tēvocim Hertfordam un pavadoņiem un atnāc atkal, kad būšu atspirdzis.

Toms gluži nomākts izgāja lordiem līdzi. Karaļa pēdējie vārdi galīgi izgaisināja viņa lolotās cerības — tikt brīvībā. Un atkal viņš izdzirda apslāpētus čukstus: «Princis nāk! Tas- ir viņš — princis!»

Ejot gar noliekušos grezni tērpto galminieku rindām, Toma sirds sažņaudzās arvien vairāk. Tagad viņš bija pār­liecinājies, ka ir gūsteknis un viņam, nabaga nespēcīgam, at­stātam princim, uz visiem laikiem jāpaliek šajā apzeltītajā sprostā, ja vien pats dievs par viņu neapžēlosies un neatdos viņam brīvību.

Un, lai arī kurp viņš pagrieztos, pastāvīgi viņa acu priekšā rēgojās slavenā hercoga Norfolka nocirstā galva, pazīstamā seja un acis, kas, kā viņam likās, pārmetoši viņu uzlūkoja.

Cik skaisti bija viņa agrākie sapņi, bet cik briesmīga īste­nība!

VI nodaļa TOMS TIEK APMĀCĪTS

Toms tika novests parādes zālē un nosēdināts krēslā. Taču viņš jutās ļoti neveikli, sēžot visu šo ievērojamo augstmaņu klātbūtnē, kuri pie tam bija daudz vecāki par viņu un aug­stas kārtas. Viņš gan lūdza tos apsēsties, bet viņi tikai god­bijīgi palocījās vai nomurmināja kādu atvainošanos un palika tāpat stāvot. Kad Toms uzstāja, lai viņi apsēžas, viņa «tēvo­cis» grāfs Hertfords iečukstēja viņam ausī:

—   Lūdzu, milord, nepastāvi pie sava! Viņiem neklājas sē­dēt tavā klātbūtnē.

Sajā brīdī pieteica lordu Sentdžonu. Tas ienācis palocījās pret Tomu un sacīja:

—   Mani sūta viņa augstība karalis sevišķā uzdevumā. Vai jūsu karaliskajai augstībai nelabpatiktos atlaist visus klāteso­šos, izņemot milordu grāfu Hertfordu?

Redzēdams, ka Toms ir apjucis un nezina, ko darīt, Hert­fords atkal viņam iečukstēja un paskaidroja, ka viena rokas mājiena pietiek, viņš var arī nerunāt, ja nevēlas. Kad svīta bija atstājusi zāli, lords Sentdžons teica:

—  Viņa augstībai, pamatojoties uz svarīgiem valstiskiem iemesliem, labpaticies pavēlēt, lai viņa augstība princis visiem spēkiem censtos apslēpt savu slimību, kamēr tā pāries un princis kļūs atkal tāds kā agrāk. To ievērojot, viņa augstība princim pavēl neviena priekšā nenoliegt, ka viņš ir īsts prin­cis, dižās Anglijas troņmantnieks; ievērot savu karalisko cieņu un bez kādām ierunām pieņemt no seniem laikiem noteiktos — viņa stāvoklim piedienīgos — goda un pazemīgas uzticības pierādījumus. Viņa augstība pavēl princim ne ar vienu neru­nāt par savu iedomāto zemo izcelšanos un par pagājušo grūto dzīvi, kuras ainas radījusi slimība viņa pārpūlētajās smadze­nēs. Viņa augstība pavēl princim pielikt visus spēkus, lai va­rētu saņemties un atsaukt atmiņā tos cilvēkus, ko viņš pa- 2inis, bet, ja tas neizdotos, tad saglabāt mieru, nekādi neiz­rādīt pārsteigumu vai kā citādi likt manīt savu aizmāršību. Oficiālo pieņemšanu gadījumos vai arī valsts lietās, ja prin­cim rastos šaubas par to, kas sakāms vai darāms, viņam nav jāizrāda savs apmulsums ziņkārīgo acīm, bet jāgriežas pēc padoma pie lorda Hertforda vai arī pie manis, sava padevīgā kalpa, kuriem karalis pavēlējis būt prinča rīcībā un viņam kalpot, kamēr šo pavēli atcels. Tāda ir valdnieka griba, kurš līdz ar to sūta jūsu augstībai sveicienus un lūdz dievu, lai tas savā žēlastībā jūs ātrāk izdziedinātu un tagad un mūžos dāvātu jums savu svētību.

Beidzis runāt, lords Sentdžons zemu palocījās un atgāja pie malas.

—   Karalis tā pavēlējis! Neviens nedrīkst neizpildīt viņa pavēles vai, ja tās nepatīk, veikli izgrozīt pēc sava prāta. Karaļa griba tiks izpildīta, — Toms svinīgi teica.

—   Kas attiecas uz viņa augstības pavēli par grāmatām un tamlīdzīgām nopietnām lietām, — lords Hertfords piezī­mēja, — tad vai jūsu augstībai nelabpatiktos izklaidēties ar kādu rotaļu, lai nenogurtu līdz banketa sākumam un nekai­tētu savai veselībai?

Toms nesaprašanā paskatījās uz runātāju, bet, pamanījis lorda Sentdžona līdzcietīgo skatienu, pietvīka.

—   Atmiņa atkal jums neklausa, un jūs brīnāties, — lords Sentdžons sacīja. — Bet neuztraucieties, tas ir nieks, un viss pāries, tiklīdz jūsu veselība uzlabosies. Milords Hertfords runā par banketu Sitijā, kurā jums jāpiedalās, kā viņa aug­stība karalis to apsolīja pirms diviem mēnešiem. Tagad, pro­tams, jūsu augstība to atceras?

—   Es diemžēl to biju gluži piemirsis, — Toms nedroši teica un atkal nosarka.

Sajā brīdī pieteica lēdiju Elibazeti un lēdiju Džeinu Greju. Abi lordi zīmīgi saskatījās. Hertfords steidzās uz durvīm prin­cesēm pretim, un, kad tās gāja garām, viņš tām iečukstēja:

—   Es jūs lūdzu, lēdijas, ja jūs viņa augstības rīcībā pa­manāt kādas dīvainības, neizrādiet to! Nebrīnieties arī par viņa aizmāršību, diemžēl tas tagad ar viņu bieži notiek — pat tīrā nieka dēļ.

Pa to laiku lords Sentdžons iečukstēja Tomam:

—    Es jūs lūdzu, ser, neaizmirstiet viņa augstības gribut Mēģiniet atcerēties, ko varat, un izliecieties, ka atcera­ties pat to, ko nevarat! Neļaujiet princesēm nojaust, ka esat kļuvis citāds! Jūs zināt, cik ļoti viņas jums pieķērušās, tādēļ velti neapbēdiniet. Kā pavēlēsiet, ser, — vai lai mēs ar jūsu tēvoci aizejam vai paliekam?

Toms ar rokas mājienu un klusiem vārdiem lūdza tos pa­likt. Viņš jau mazliet bija apradis ar savu stāvokli, pie tam neliekuļotā vientiesībā bija cieši apņēmies izpildīt karaļa gribu, cik labi varēdams.

Tomēr, nelūkojoties uz visu piesardzību, princešu saruna ar troņmantnieku drīz pieņēma diezgan bīstamu virzienu. Toms ne vienu reizi vien jau bija gatavs sevi nodot un atteikties no grūtās lomas, ko viņš bija uzņēmies. Taču vienmēr viņu izglāba princeses Elizabetes apbrīnojami smalkais takts vai arī vērīgo lordu viens otrs it kā nejauši laikā teikts vārds. Reiz mazā lēdija Džeina Tomu gluži apmulsināja.

—  Vai jūs šodien apmeklējāt viņas augstību karalieni, mi- lord? — viņa jautāja.

Toms apjuka, vilcinājās un jau nolēma atbildēt uz labu laimi, kad lords Sentdžons ar veikla galminieka apķērību, kurš pieradis dažādi izlocīties grūtākos gadījumos, steidzīgi at­bildēja viņa vietā:

—   Kā ne, milēdij, un, runājot par viņa augstības karaļa veselības stāvokli, viņas augstība karaliene princi ļoti uz­mundrināja — vai ne tā, milord?

Toms apjucis nomurmināja kaut ko piekrītošu, juzdams, ka pamati zem kājām sāk grīļoties.

Kad saruna skāra karaļa pavēli uz laiku pārtraukt Toma mācības, lēdija Džeina iesaucās:

—   Cik žēl! Jums bija tik labas sekmes! Tikai nebēdājieties daudz, tas jau nebūs uz ilgu laiku! Katrā ziņā jūs vēl paspē­siet kļūt tikpat izglītots un lielisks valodu pratējs kā jūsu tēvs.

—   Mans tēvs! — gluži aizmirsies Toms laida vaļā. — Tēvs jau pat angļu valodu lāgā neprot, tā ka dažreiz varbūt tikai cūkas aizgaldā saprot, ko viņš grib teikt, bet citās zinībās…

Sajā acumirklī puisēns uztvēra lorda Sentdžona brīdinošo skatienu, aprāvās pusvārdā, nosarka un klusā balsī skumji no­beidza:

—   Man atkal ir nelabi — domas jūk… Es patiesi negri­bēju sacīt nekā apvainojoša par viņa augstību karali.

—   Ak, milord! — princese Elizabete sacīja, godbijīgi, bet maigi saņemot abās plaukstās «brāļa» roku. — Neuztraucie­ties, jūs neesat vainīgs — visam par iemeslu jūsu slimība.

—   Cik maigi tu proti mierināt, skaistā lēdija! Sirds dzen mani tev pateikties, ja iedrošinos tā sacīt, — Toms izjusti sa­cīja.

Reiz nebēdne lēdija Džeina izmeta pret Tomu kādu vien­kāršu teikumu grieķu valodā. Arī šoreiz Elizabetes asajam skatienam nepalika apslēpts Toma bālais vaigs, kas liecināja, ka bulta nav trāpījusi mērķi, un viņa gluži mierīgi atbildēja Toma vietā labskanīgā grieķu valodā un tūliņ novadīja sarunu uz citām lietām.

Tālāk sarunas turpinājās patīkami un diezgan gludi. Zem­ūdens akmeņi un sēkļi gadījās arvien retāk. Toms sāka arvien vairāk iedzīvoties savā jaunajā lomā, redzot, ar kādu mīlestību un uzmanību viņam palīdz izpīties no sarežģījumiem. Kad sa­runā noskaidrojās, ka meitenes vakarā viņu pavadīs uz ban­ketu pie lordmēra[5], zēnam no prieka tik tikko sirds neizlēca no krūtīm, un viņš atvieglots uzelpoja, zinot, ka nebūs viens svešu ļaužu vidū, kamēr stundu agrāk jau doma vien -par princesēm būtu piepildījusi viņa sirdi ar šausmām.

Abi lordi, Toma sargeņģeļi, nebūt neguva no šīs satikšanās tādu iepriecinājumu kā pārējie sarunas biedri. Viņi abi jutās tādu cilvēku lomā, kuriem liels kuģis jāizvada pa šauru, bīs­tamu vietu. Visu laiku viņi pavadīja sasprindzinātā uzmanībā un nepavisam nesajuta savu uzdevumu kā kādu bērnu spēli. Tāpēc, kad princešu apmeklējums tuvojās beigām un princim pieteica lordu Gilfordu Dadliju, cienījamie lordi juta, ka viņu veiklība un apķērība šodien jau pietiekami pārbaudīta. Arī paši viņi nejutās vairs spējīgi no jauna sēsties kuģī un vēlreiz doties bīstamajā ceļojumā, tāpēc viņi Tomam godbijīgi deva padomu atvainoties un atraidīt lordu, ko Toms arī ar prieku darīja un nemaz nepamanīja vieglu vilšanās mākonīti lēdijas Džeinas sejiņā, kad viņa dzirdēja, ka spīdošais jaunais galmi­nieks netiks pieņemts.

Kādu brīdi valdīja neveikls, nogaidošs klusums, bet Toms

nesaprata, kas par lietu. Viņš paskatījās uz lordu Hertfordu, kas viņam deva kādu mājienu, bet Toms atkal nekā nesaprata. Apķērīgā lēdija Elizabete arī šoreiz viņu izglāba. Viņa graciozi palocījās un sacīja:

—   Vai tagad mans brālis princis mums neatļaus aiziet?

—   Esmu gatavs atļaut lēdijām visu, kas vien tām tīk, lai gan atzīstos, ka labāk izpildītu, cik vien manos vājos spēkos, jebkuru citu lūgumu nekā šo, kas man laupa viņu apburošo sabiedrību. Palieciet veselas, lēdijas! Lai dievs jūs sargā! — Toms sacīja un neviļus pie sevis nosmīnēja: «Ne velti esmu, grāmatas lasot, mitis prinču starpā un ielocījis savu mēli iz­smalcinātā un galantā runā!»

Kad dižciltīgās meitenes bija aizgājušas, Toms ar nogu­rušu izskatu griezās pie saviem aizgādņiem:

—   Bet tagad, milordi, vai jūs man neatļausiet noiet kādā kaktā un atpūsties?

—   Pavēliet, jūsu augstība, mūsu pienākums ir paklausīt, — lords Hertfords sacīja. — Bez tam jums jau arī nemaz nebūtu par ļaunu atdusēties, jo vēlāk jādodas uz banketu Sitijā.

Lords Hertfords pieskārās zvanam. Tūliņ parādījās pāžs, kuram tika pavēlēts pasaukt seru Viljamu Herbertu. Sis džentlmenis nekavējās ierasties un aizveda Tomu citās telpās. Tur nonācis, Toms pirmām kārtām sniedzās paņemt no galda kausu ar ūdeni, bet viscaur samtā un zīdā tērpts sulainis sa­tvēra to pirmais, nometās uz viena ceļa un pasniedza viņam kausu uz zelta paplātes.

Nogurušais gūsteknis bezspēcīgi atslīga krēslā un bailīgi, it kā atļauju lūdzot, palūkojies uz savu svītu, gribēja noaut kurpes, bet te jau cits zīdā un samtā tērpts mocītājs krita ce­ļos un pasteidzās to izdarīt viņa vietā. Toms vēl divas trīs reizes mēģināja rīkoties pats, bet, pārliecinājies, ka viņam to neatļauj, smagi nopūties, padevās savam liktenim.

—   Brīnums, kā gan viņi neuzņemas arī elpot manā vietā, — viņš nomurmināja.

Tomam uzvilka rīta kurpes un greznu mājas tērpu; tad viņš atgūlās atpūsties, bet aizmigt nevarēja. Galvā jaucās smagas domas, un istaba bija pilna ļaužu. Aizdzīt uzbāzīgās domas viņš nevarēja — tās viņu neatstāja; aizsūtīt projām uzbāzīgos ļaudis viņš neprata, un viņi to neatstāja, lai gan kā Tomam, tā viņiem pašiem tas bija nepatīkami.

Pēc tam kad Toms bija aizgājis, cienījamie lordi, viņa aiz* bildņi, palika divi vien. Kādu brīdi viņi staigāja pa istabu, kratīdami galvas un nogrimuši dziļās domās. Lords Sentdžons pirmais pārtrauca klusumu.

—   Atklāti runājot, milord, ko jūs par visu to domājat? — viņš jautāja.

—   Ko tad te lai domā? Lieta ir skaidra. Karalis ilgi vairs nedzīvos, un mans māsasdēls ir jucis prātā. Vājprātīgs nāks uz troņa un valdīs. Lai dievs sargā Angliju — tai vajadzēs viņa žēlastības.

—   Tā jau nu gan liekas. Bet… vai jums nerodas šaubas,; ka … ka…

Lords Sentdžons sastomījās un apklusa. Acīmredzot viņš-: gribēja runāt par kādu ļoti kutelīgu jautājumu. Lords Hert­fords nostājās sarunu biedra priekšā un ar savu gaišo, atklāto skatienu cieši pavērās viņam sejā:

—   Turpiniet, milord, mēs te esam vieni, neviens mūs neno­klausīsies. Šaubas — par ko?

—   Ticiet, milord, man ļoti grūti izsacīties un vēl tādam tu­vam radiniekam, kāds jūs esat viņa augstībai. Jau iepriekš lūdzu piedošanu par saviem vārdiem, bet — vai tas neliekas savādi, ka slimība tā uzreiz spēja gluži pārvērst viņa kustības un izturēšanos? Ar to es negribu sacīt, ka viņa runa un stāja būtu mazāk karaliskas, un tomēr kādā niekā, kādā kustībā tās, ir citādas nekā agrāk. Vai nav savādi, ka viņa neprāts uz­reiz tam izdzēsis no atmiņas pat tēva vaibstus, ka viņš tā uz­reiz aizmirsis paražas un goda parādījumus, kas viņam no ap­kārtējiem pienākas, un ka viņš, paturot atmiņā latīņu valodu, tajā pašā laikā aizmirsis franču un grieķu valodas? Atvainojiet manu pārdrošību, milord, bet es tiešām būtu ļoti pateicīgs, ja jūs mani pārliecinātu, ka manas šaubas ir bez pamata, bet man neiziet no prāta viņa apgalvojumi, ka viņš neesot princis…

—  Klusējiet, milord! Jūsu runa ir valsts nodevība! Vai aiz-; mirsāt karaļa pavēli? Jūsos klausoties, es topu līdzvainīgs valsts noziegumā.

Lords Sentdžons nobālēja un pasteidzās piebilst:

—  Esmu kļūdījies, es atzīstu to. Nenododiet mani, piedo-; diet man savā žēlsirdībā, un es nekad vairs nedomāšu, nevie­

nam neieminešos par to! Neesiet bargs pret mani, milord, citādi esmu zudis!

—   Diezgan, milord! Ja jūs dodat vārdu ne ar vienu par šo lietu vairs nerunāt — viss paliks mūsu starpā. Bet tā vien par maz: jums jāizdzen visas šaubas. Viņš ir manas māsas dēls, viņa balss, seja, sejas izteiksme, kustības man pazīstamas no pašas viņa dzimšanas. Neprāts var smadzenēs izsaukt lielas pārmaiņas, daudz lielākas nekā tās, uz kurām jūs norādījāt. Atcerieties vien veco baronu Mārliju, kas, sajucis prātā, ne­pazina vairs savu seju, ko bija redzējis sešdesmit gadu, un tu­rēja to par citu. Viņš gan sauca sevi par Marijas Madaļas dēlu, gan apgalvoja, ka viņa galva taisīta no spāniešu stikla, un, taisnību sakot, nevienam neļāva tai piedurties, baidoties, ka kāds to nejauši nēsāsit. Vai šajā gadījumā var būt kādas šaubas, milord? Protams, ka viņš ir princis, — vai gan es viņu nepazīstu, pie tam drīz viņš būs karalis; jums derētu to iegau­mēt un par to domāt vairāk nekā par citu!

Saruna vel turpinājās, un lords Sentdžons visiem spēkiem pūlējās nolīdzināt savu nepiedodamo kļūdīšanos, atkārtoti ap­galvojot, ka tagad viņa ticība pilnīgi nostiprināta un šaubas vairs neuzmāksies. Tad lords Hertfords atlaida savu amata biedru un palika viens pats, lai būtu nomodā par princi. Drīz vien viņš nogrima dziļās domās un, jo vairāk domāja, jo vai­rāk uztraucās. Beidzot viņš sāka soļot pa istabu un murmi­nāja:

—   Blēņas! Viņam vajag būt princim! Visā Anglijā ne­atradīs tādu traku cilvēku, kurš ņemtos apgalvot, ka ir iespē­jama tik pārsteidzoša divu cilvēku līdzība, kuri pie tam nav asinsradinieki. Un, ja arī tā būtu, — kādā neizskaidrojamā kārtā viņi nejauši nokļuvuši viens otra vietā? Nē, tas viss ir nieki, muļķīgas iedomas!

Brīdi vēlāk viņš turpināja»

—   Nu labi, pieņemsim, ka viņš ir krāpnieks un uzdodas par princi, tas būtu dabiski, tur nav nekā neiespējama. Bet vai gan piedzīvots, ka krāpnieks, kuru visi atzinuši, gan pats karalis, gan galms, atsakās no sava vārda un raisās vaļā no sa­sniegtā augstā stāvokļa? Nē, zvēru pie svētā Svitina dvēseles, tas nav iespējams! Viņš ir īstais princis, kas kļuvis vājprā­tīgs.

VII nodaļa TOMA PIRMĀS PUSDIENAS PRINČA LOMĀ

Nedaudz pēc pulksten vieniem Tomam nācās paciest apģērb­šanas ceremoniju, lai varētu iet pusdienās. Viņu ietērpa tikpat greznās drēbēs, kādas viņam jau bija, tikai agrākās tika ap­mainītas pret citām, sākot ar kakla kruzulēm un beidzot ar zeķēm. Tad viņu veselas svītas pavadībā aizveda lielā, skaistā zālē, kur bija klāts galds vienai personai. Trauki visi bija tīra zelta, ar slavenā Benvenuto[6] izrotājumiem, kas tos padarīja nenovērtējamus. Zālē Tomu gaidīja vesels pulks augstdzimušu apkalpotāju. Kapelāns noskaitīja galda lūgšanu. Zēns, kurš visu mūžu bija badojies, jau gribēja ķerties pie ēdiena, taču viņu atturēja milords grāfs Bārklijs, aizsiedams tam priekšā salveti. Godpilnais uzdevums aizsiet salveti Velsas prinčiem piederēja šim augstmanim un pārgāja kā mantojums no tēva uz dēlu. Tomam aiz muguras nostājās otrs ievērojams augst­manis, kura uzdevums bija ieliet vīnu viņa augstības glāzē. Viņam blakus stāvēja lords, kas bija gatavs nogaršot apšaubā­mus ēdienus, lai pārliecinātos, vai tie nav saindēti. Tiesa, pēdējā laikā tas bija vairāk goda amats un šī cilvēka pakalpo­jumus izlietoja visai reti, bet agrākos laikos (vēl pirms dažām paaudzēm) nogaršotāja amats bija ļoti bīstams un neviens to neiekāroja. Savādi liekas, ka šo amatu nepiedāvāja alķīmiķiem, vēl vienkāršāk būtu bijis to uzticēt suņiem, bet galma paražas daudzreiz ir dīvainas. Viņa augstības pirmais kambarkungs milords d'Ārsijs arī bija klāt, kādēļ — tas nav zināms, bet tur viņš bija, un ar to diezgan. Tepat bija arī lords nama pārzinis, kas stāvēja aiz Toma krēsla un novēroja pusdienu ceremoniju, kas notika viņa abu palīgu — lorda virsuzrauga un lorda virs- pavāra — vadībā. Tomam bez šiem bija vēl trīssimt astoņdes­mit četri sulaiņi, bet, protams, viņi visi nebija klāt pie pusdie­nām. Te nebija ne ceturtā daļa no visiem, un Toms pat neno­jauta, ka pārējie vispār ir pasaulē.

Visiem klātesošajiem iepriekš veselu stundu tika iegalvots, ka princim šobrīd pavājinājusies atmiņa, un dota pavēle ne­izrādīt pārsteigumu, ja tie pamanītu kādas prinča dīvainības. Drīz vien visi varēja savām acīm pārliecināties, kas tās bija par dīvainībām, tomēr neviens par tām nesmējās, tās izsauca viņos līdzjūtību un nožēlu, jo bija ļoti sāpīgi redzēt mīļotā prinča slimību.

Nabaga Toms galvenokārt ēda ar pirkstiem, bet neviens pat nepasmaidīja par to, visi izlikās, ka nekā nemana. Ar interesi zēns aplūkoja skaistos rakstos austo salveti un beidzot vientie­sīgi teica:

—   Noņemiet to, lūdzu, citādi es to vēl varu notraipīt…

Lords Bārklijs bez kavēšanās paklausīja un, izpildīdams

savu no senčiem mantoto goda pienākumu, godbijīgi noņēma viņam salveti.

Toms izbrīnījies aplūkoja bietes un salātus, kas atradās uz galda, un apjautājās, kas tie tādi un vai tos var ēst. (Tajā laikā Anglijā tos tikko sāka audzēt, līdz tam tos kā lielu re­tumu ieveda no Holandes.) Uz viņa jautājumu atbildēja god­bijīgi, neizrādot pārsteigumu. Ticis galā ar saldo ēdienu, Toms piebāza sev pilnas kabatas ar riekstiem, bet arī tam neviens nepievērsa nekādu uzmanību un nebrīnījās par to. Bet Toms tūdaļ pats sajuta, ka ir neveikli rīkojies, un apjuka, jo pa visu pusdienas laiku tas bija vienīgais gadījums, kad viņam atļāva kaut ko paņemt ar savām rokām, un viņš nešaubījās, ka iz­turējies nepieklājīgi, kā princim nepiederas. Piepeši viņam de­gunā iekņudējās un deguna galiņš sāka raustīties. Kad kņudē- šana nerhitējās, Toma nemiers pieauga. Mēmā lūgumā viņš pa­cēla asaru pilnās acis uz apkārtstāvošajiem lordiem. Izbijušies visi steidzās klāt un lūdza pateikt, kas noticis.

—   Atvainojiet, lūdzu, bet man neganti niez deguns, — pui­sēns noraizējies sacīja. — Kā ir pieņemts darīt tādos gadīju­mos? Lūdzu, sakiet ātrāk, es nevaru ilgāk gaidīt!

Neviens nepasmaidīja. Visi bija apjukuši un dziļās bēdās raudzījās cits citā, taujādami pēc padoma. Un kā gan lai ne­apjūk — visā Anglijas vēsturē nebija aizrādījuma par to, kā jārīkojas šādā situācijā. Kā par nelaimi, galvenā ceremoniju meistara nebija klāt. Kurš gan drīkstēja būt tik pārdrošs, lai dotos šajā nezināmajā jomā un uz savu galvu izlemtu tik grūtu uzdevumu. Ak vai! Galmā nebija lorda, kura sevišķais mantotais pienākums būtu pakasīt karalisko degunu. Bet To­mam sāka birt no acīm asaras, deguns kņudēja arvien stiprāk un nekavējoši prasīja palīdzību. Beidzot daba pārspēja visus etiķetes šķēršļus; domās lūgdamies, lai dievs viņam piedod, ja negribot nogrēkojas, Toms atviegloja klātesošo sirdis, pats ar savu roku pakasīdams degunu.

Kad pusdienas beidzās, viens no lordiem pienesa Tomam platu, seklu zelta bļodu ar smaržīgu rožūdeni mutes skaloša­nai un pirkstu nomazgāšanai. Milords Bārklijs nostājās blakus, turēdams rokā salveti gatavībā. Kādu brīdi Toms nesaprašanā aplūkoja zelta bļodu, tad cēla to pie lūpām, ļoti nopietni ieņēma malku, bet tūdaļ atdeva bļodu lordam atpakaļ.

 — Nē, tas man nepavisam nepatīk, milord, — viņš sacīja. — Smaržo brīnišķīgi, bet garša nav vis lāga.

Neprātīgā prinča jaunā, ērmīgā rīcība pildīja visu sirdis ar dziļām sāpēm, un neviens par to nepasmaidīja.

Beidzot Toms izdarīja vēl vienu aplamību. Viņš piecēlās no galda taisni tajā brīdī, kad kapelāns, nostājies aiz viņa krēsla, pacēla uz augšu rokas un aizvēra acis, lai skaitītu galda lūg­šanu. Bet arī tad visi izlikās, ka nemaz nemana prinča ne­pieklājīgo izturēšanos.

Tad, paklausot mūsu mazā drauga lūgumam, viņu aizveda uz paša kabinetu un atstāja tur vienu.

Visgarām ozolkoka paneļiem apšūtajām sienām uz īpašiem āķiem bija sakārti dažādi bruņutērpa piederumi no mirdzoša tērauda ar skaistu zelta inkrustāciju. Skaistais bruņu tērps pie­derēja īstajam princim, to tam nesen bija dāvājusi karaliene madame Parr1 . Toms aplika kāju bruņas, uzvilka bruņucimdus, uzlika spalvām greznoto bruņucepuri un pārējās daļas, ko va­rēja aplikt bez citu palīdzības, un jau gribēja pasaukt kādu, kas viņam palīdzētu viscaur ietērpties bruņās, bet tad viņam ienāca prātā rieksti, ko viņš bija paņēmis līdzi no pusdienām. Iespēja apēst riekstus nenovērotam un augsto lordu neapgrūti­nātam likās tik kārdinoša, ka viņš tūdaļ lika nost bruņas un ar lielu baudu ņēmās kost riekstus. Viņš jutās gandrīz lai­mīgs — pirmo reizi, kopš dievs viņu par grēkiem bija pārvēr­tis par princi. Kad rieksti bija apēsti, Toma vērību saistīja skapis ar skaistām grāmatām, starp kurām bija viena par etiķeti Anglijas galmā. Tā viņam bija tīrais atradums! Viņš

'Katrīna Parra (1512—1548), saukta madame Parr, karaJa Hen­rija VIII sestā sieva.

atgūlās uz lepna dīvāna un ar visu sirdi nodziļinājās grāma­tas lasīšanā, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas. Pagaidām atstāsim viņu vienu.

VIII nodaļa KUR PALICIS VALSTS ZĪMOGS?

Ap pulksten pieciem no rīta Henrijs VIII pamodās pēc ne­mierīga miega.

— Šausmīgi sapņi! Šausmīgi sapņi! — viņš norūca. — Mans gals ir tuvu — to liecina šādi sapņi, un arī vājais pulss apstiprina šo nojautu.

Tad viņa acis nikni uzliesmoja.

—   Bet viņš ies bojā ātrāk, nekā es nomiršu! — karalis iz­dvesa.

Galminieki pamanīja, ka karalis pamodies, un viens no vi­ņiem jautāja, vai viņa majestātei nelabpatiktos dot pavēles lor­dam kancleram, kas uz tām gaida.

—   Lai ienāk, lai ienāk! — karalis steidzīgi iesaucās.

Lords kanclers ienāca un nometās uz ceļa sava valdnieka

guļvietas priekšā.

—   Izpildot karaļa gribu, es nodevu viņa augstības pavēli parlamentam. Karalistes pēri amata tērpos ir sapulcējušies spriest tiesu. Spriedums hercogam Norfolkam ir apstiprināts, un viņi pazemīgi gaida jūsu augstības tālākās pavēles.

Karaļa seja atdzīvojās ļaunā priekā.

—   Paceliet mani! Es pats ieradīšos parlamentā un ar savu roku pielikšu zīmogu spriedumam, kas mani atbrīvo no…

Te viņa balss notrūka, nāves bālums izdzēsa sārtumu sejā. Galminieki metās klāt noguldīt karali spilvenos un aši pasnie­dza zāles.

—   Cik ilgi es gaidīju šo jauko mirkli, — karalis skumji sacīja, — tas ir pienācis, bet — ak vai! — pārāk vēlu. Man nav lemts izbaudīt ilgoto laimi. Bet steidzieties, steidzieties! Lai citi izpilda manā vietā patīkamo pienākumu, ja jau man tas liegts. Es nodošu lielo valsts zīmogu komisijai; jūs pats iz- raugieties lordus šai komisijai un stājieties pie darba! Pastei­dzieties taču, cilvēk! Iekams saule no jauna uzlēks un norietes, atnesiet man viņa galvu! Es to gribu redzēt pats savām acīm.

—   Karaļa griba tiks izpildīta. Vai jūsu augstībai nelabpa- tiktu pavēlēt, lai man nodod valsts zīmogu, un es tūdaļ ķeršos pie lietas.

—   Jums nodot zīmogu? Bet pie kā tad tas ir, ja ne pie jums?

—   Atvainojiet, jūsu augstība, bet jūs to no manis paņēmāt pirms dienām divām, teikdami, ka neviens tam nedrīkst pie­skarties, kamēr jūs pats ar savu roku nebūsiet apstiprinājis spriedumu hercogam Norfolkam.

—   Jā, jā, tas tiesa, tagad atceros… Bet kur tad tas tādā gadījumā ir?… Es esmu tik nespēcīgs… Pēdējās dienās man tik bieži zūd atmiņa… Savādi, ļoti savādi…

Un karalis rūca pie sevis ko nesaprotamu, pa reizei lēni nogrozīdams sirmo galvu, un velti nopūlējās atcerēties, kur varēja palikt valsts zīmogs. Beidzot lords Hertfords iedrošinā­jās bilst:

—   Piedodiet manu pārdrošību, valdniek, bet atļaujiet at­gādināt jūsu augstībai, ka jūs manā un daudzu citu liecinieku klātbūtnē nodevāt zīmogu Velsas prinča glabāšanā līdz tai dienai, kad …

—  Jā, jā, gluži pareizi! — karalis viņu pārtrauca. — Tad atnesiet man to! Steidzieties, laiks negaida!

Lords Hertfords aizsteidzās pie Toma, bet pēc īsa laiciņa atgriezās apjucis un tukšām rokām.

—   Man ārkārtīgi žēl apbēdināt jūsu augstību ar nepatī­kamu un bēdīgu vēsti, — lords Hertfords uztraukts iesāka, — bet slimība, ko dievs uzsūtījis viņa augstībai princim, nepār­iet, un viņš pat neatceras, ka jūs viņam būtu iedevis zīmogu. Es iedrošinājos nekavējoties to ziņot jūsu augstībai, jo mēs tikai velti zaudētu laiku, meklējot zīmogu prinča daudzajās istabās…

Moku pilns karaļa vaids pārtrauca lorda Hertforda runu. Pēc brīža viņa augstība teica dziļu sāpju pilnā balsī:

—  Netraucējiet vairs viņu, nabadziņu! Tā kunga roka viņu smagi pārbauda, un mana sirds sāp par viņu. Labprāt es ņemtu viņa nastu uz saviem vecajiem rūpju saliektajiem ple­ciem un dotu viņam mieru.

Karaļa acis aizvērās. Viņš atkal kaut ko klusi nomurmināja un beidzot apklusa. Bridi vēlāk viņš acis atkal atvēra; viņa apmiglotais skatiens slīdēja pār klātesošo sejām un pēdīgi ap­stājās pie lorda kanclera, kas bija nometies ceļos.

—   Kā — jūs vēl arvien esat te? — viņa augstība iesau­cās, un seja viņam pietvīka dusmās. — Kāpēc jūs nesteidzaties tikt galā ar šo nodevēju? Pieraugiet, ka jūsu cepurei rīt nav jāstāv dīkā, kad tā vairs negreznos jūsu galvu!

—   Apžēlojieties, piedodiet, jūsu augstība! — lords kanclers drebēdams lūdzās. — Es tikai gaidīju valsts zīmogu!

—   Kur tad ir jūsu galva, milord? Vai jūs nezināt, ka ma­zais valsts zīmogs, ko es agrāk parasti ņēmu līdzi ceļojumos, glabājas manā mantu kambarī? Lielā zīmoga nav — iztiksim ar mazo. Ko te prātot! Ejiet! Bet pielūkojiet — nerādieties ma­nās acīs bez viņa galvas!

Nabaga lords kanclers pasteidzās aiziet no bīstamā tu­vuma. Komisija, protams, arī nekavējās izsniegt karaļa pie­krišanu verdziskā parlamenta lēmumam, un jau nākošā diena tika izraudzīta, kad nocirtīs galvu Anglijas pirmajam pērām, nelaimīgajam hercogam Norfolkam.

IX n o d a ļ a svĒtki uz upes

Pulksten deviņos tajā pašā vakarā milzīgā pils fasāde upes pusē bija spoži apgaismota. Arī pati upe, cik tālu vien acs sniedza uz pilsētas pusi, bija kā nosēta ar krāsainām laterni- ņām izgreznotām laivām un barkām, kas lēni līgojās viļņos un atgādināja bezgalīgu ziedošu dārzu, pār kuru vēsmo lēns vasa­ras vējiņš. Plašā pils terase un akmens kāpnes, kas sniedzās līdz pašam ūdenim un bija tik platas, ka varēja uzņemt kādas nelielas vācu hercogistes armiju, izskatījās jo krāšņi, kad uz tām rindās sakārtojās sargi spožās bruņās un augšup lejup lieliem bariem skraidīja svētku drēbēs tērpti sulaiņi, pabeidzot pēdējos sagatavošanas darbus.

Bet, lūk, pēc signāla visi no terases un kāpnēm acumirklī nozuda. Pat gaisā bija manāmas uztrauktas gaidas. Cik tālu acs varēja sniegt, bija redzams, ka milzīgais pūlis laivās pie­cēlies kājās un ļaudis, ar vienu roku sargājot acis no spožo laternu un lāpu gaismas, skatījās uz pils pusi.

Četrdesmit līdz piecdesmit karaļa jahtu piestāja pie pils kāpnēm. Visas jahtas izdaiļoja mākslinieciski darināti zeltīti griezumi abos augsti izslietos galos. Dažas bija izgreznotas gan lieliem, gan maziem karogiem, citas — brokāta audumiem un gobelēniem, uz kuriem bija izšūti ģerboņi. Citur plīvoja zīda karogi ar neskaitāmiem klāt piestiprinātiem sudraba zvārgulīšiem, kas pie mazākās vēja pūsmas bārstīja jautru skaņu lāses. Dažām sevišķi greznām un lielām jahtām, kas piederēja princim tuvu stāvošām personām, gar sāniem bija sakarināti vairogi ar mākslinieciski izstrādātiem ģimenes ģerboņiem. Katru jahtu vilka barka, uz kuras bez airētājiem vēl atradās kareivju pulciņš mirdzošās bruņās un bruņucepu- rēs, kā arī muzikanti.

Beidzot galvenajos vārtos parādījās sen gaidītās procesijas sākums — bruņukalpu pulks. «Viņu apģērbs bija tumšbrūni un melni svītrotas zeķes, skaistas samta cepurītes ar sudraba rozi sānos un tumšsarkanas un zilas drānas kamzoļi, kam uz krū­tīm un muguras bija zeltā ieaustas trīs spalvas — prinča ģerbonis. Āvu kāti bija apvilkti ar koši sarkanu samtu, ko sa­turēja zelta nagliņas, un izrotāti zelta pušķiem. Viss pulks iz­kārtojās divās rindās kāpnēm gar abām pusēm no galvenajiem pils vārtiem līdz pašai upei. Prinča sulaiņi ar zeltu izšūtās sarkanās livrejās žigli noklāja ceļu starp abām kareivju rin­dām ar biezu svītrotu audumu vai tepiķi. Tad no pils atska­nēja tauru skaņas. Muzikanti barkās uzsāka strauju maršu, un pa galvenajiem pils vārtiem lēniem, svinīgifem soliem vispirms iznāca divi ceremoniju meistari ar baltiem zižļiem rokās. Aiz viņiem nāca virsnieki — viens ar pilsētas zizli, pēc viņa otrs ar pilsētas šķēpu. Tad nāca vairāki pilsētas sardzes seržanti pilnā parādes formā, uz piedurknēm uzšūtām nozīmēm; Prievī­tes ordeņa meistars savā mantijā; vairāki Pirts ordeņa kava­lieri ar baltām mežģīnēm uz piedurknēm, bet aiz viņiem ieroču nesēji; tiesneši purpura mantijās un parūkās; tad nāca lords, Anglijas pirmais kanclers, ar sermuliņa ādām apšūtu priekšā vaļēju purpura mantiju; pilsētas domnieki sarkanos mēteļos un dažādu cunftu vecākie pilnā amata tērpā. Viņiem sekoja divpadsmit franču augstmaņi greznos tērpos: zeltsvītrotos, vatētos balta zīda svārkos, īsos, ar violetu taftu izoderētos spilgti sarkana samta apmetņos un gaišsarkanās kuplās biksēs līdz ceļiem. Tie bija augstmaņi no franču sūtņa svītas; aiz vi­ņiem nāca divpadsmit kavalieri no Spānijas sūtņa svītas — visi melnā samtā, bez kādiem izgreznojumiem. Gājienu no­slēdza vairāki ievērojamākie angļu augstmaņi ar savām svī­tām.»

Pilī no jauna atskanēja taures; pa galvenajiem vārtiem iz­nāca prinča tēvocis, nākošais lielais hercogs Samersets. Viņš bija tērpies «melnā zelta brokāta kamzolī, tumšsarkana atlasa mantijā ar ieaustām zelta puķēm un sudraba tīkliņu». Viņš pagriezās pret vārtiem, noņēma spalvām greznoto cepuri un, godbijīgi palocījies ar visu stāvu, sāka atmuguriski kāpt lejā, palocīdamies uz katra pakāpiena. Atkal atskanēja taures, un herolds sauca: «Ceļu varenajam, lielajam lordam Edvardam, Velsas princim!»

Augstu pāri pils vaļņiem ar pērkonam līdzīgu troksni uz­šāvās ugunīgas mēles; pār upi nodārdēja skaļš apsveikuma sauciens no nepārskatāmā ļaužu pūļa, un, viegli palokot savu karalisko galvu, parādījās Toms Kentijs — visas šīs krāšņās ceremonijas vaininieks un varonis.

Viņš bija «tērpts krāšņā sermuliņa ādām apšūtā balta at­lasa kamzolī, briljantiem nokaisītu purpura iešuvumu uz krū­tīm. Uz pleciem viņam bija balts zelta brokāta apmetnis, izode- rēts ar zilu atlasu. Apmetnī bija ieausts prinča ģerbonis — trīs zelta spalvas; to rotāja pērles un briljanti, uz pleciem saturēja briljanta sakta. Kaklā princim karājās Prievītes ordenis, kā arī vairāki augsti ārzemju ordeņi.» Uguņu gaismā visi dārgak­meņi apžilbinoši mirdzēja. Ak, kas tas bija par skatu! Tom Kentij, tu, kas piedzimis graustā, uzaudzis Londonas notekās, no bērnības pieradis pie skrandām, netīrības un posta, — vai tu tas esi?!

X nodaļa PRINCIS NELAIMĒ

Mēs pametām Džonu Kentiju tajā brīdī, kad tas vilka sev līdzi nelaimīgo princi uz Atkritumu laukumu un trokšņains, sajūsmināts salašņu pūlis sekoja viņam pa pēdām. Pūlī tikai viens cilvēks iebilda dažus vārdus nabaga gūsteknim par labu, bet neviens viņu neievēroja. Diezin vai jel kāds dzirdēja viņa vārdus, tik skaļš bija troksnis. Sašutis par rupjo apiešanos, princis turpināja aizstāvēties un gribēja atbrīvoties. Tad Džo­nam Kentijam izsīka viss viņa mazais pacietības krājums un viņš nikni atvēzējās, lai zveltu zēnam ar rungu. Vienīgais na­baga zēna aizstāvis metās starpā, un sitiens ķēra viņa rokas locītavu.

—   Ak tā! Tu gribi iejaukties? Te tev būs, saņem!

Smagā runga nolaidās uz aizstāvja galvas. Atskanēja ap­spiests vaids, un tumšs stāvs sabruka zemē pūlim pie kājām. Pēc mirkļa tas jau gulēja pamests tumsā viens. Jautrais pūlis pasteidzās izklīst, to nemaz nepārsteidza šāds necerēts iz­nākums.

Princis drīz atradās Džona Kentija miteklī, un durvis aiz viņa aizvērās. Pudelē iespraustas tauku sveces vājajā gaismā viņš varēja aplūkot pretīgo midzeni, kurā bija iekļuvis, un tā iemītniekus. Divas netīras, noskrandušas meitenes un padzīvo­jusi sieviete sēdēja uz grīdas, ierāvušās vienā kaktā, saspiedu­šās kopā kā zvēri, kas pieraduši pie cietsirdīgas apiešanās un ar bailēm sagaida sitienus arī tagad. No otra kakta izlīda izdilusi veca ragana pinkainiem, sirmiem matiem un ļaunām acīm. Džons Kentijs griezās pie vecenes:

—   Pag! Te ir smalki kumēdiņi! Papriekšu papriecājies, cik tīk, tad varēsi izdauzīt no viņa dullumu … Nāc šurp, zeņķi! Atkārto savas trakās pasakas, ja vēl atceries! Kā tevi Sauc? Kas tu tāds esi?

Apvainojuma un dusmu sārtums no jauna iesitās prinča vaigos. Viņš nicinoši ieskatījās savam apvainotājam sejā un stingrā balsī atbildēja:

—   Tu esi nejēga, ka uzdrošinies pavēlēt man runāt! Es jau tev teicu un atkal atkārtoju: es esmu Edvards, Velsas prin­cis, un neviens cits.

Sī atbilde tā pārsteidza veco raganu, ka viņa apstājās kā pienaglota un gandrīz neelpoja. Iepletusi acis, viņa sa­stinga ar tik stulbu sejas izteiksmi, ka viņas negantais dēls vai plīsa aiz smiekliem. Gluži citādu iespaidu zēna vārdi at­stāja uz pārējām trim sievietēm. Viņas aizmirsa bailes no si­tieniem, sāpīgs samulsums atspoguļojās viņu sejās, kad tās iekliegdamās pieskrēja zēnam klāt.

—  Kas tev noticis, mīļo Tom? Kas tev kait, nabaga bērns?

Māte nokrita ceļos prinča priekšā, uzlika viņam rokas uz pleciem un ilgi, uztraukta caur asarām, lūkojās viņa sejā.

—   Manu nabaga puisīt, — viņa beidzot teica. — Muļķīgās grāmatas aptumšojušas tavu prātu. To jau es baidījosl Vai es tevi netiku brīdinājusi, lai tu tik daudz nelasi grāmatas? Tu satriec nabaga mātes sirdi!

Princis paskatījās uz viņu un laipni atbildēja:

—   Apmierinies, labā sieviņ, tavs dēls ir vesels un pie pilna prāta. Aizved mani pie viņa uz pili, un karalis, mans tēvs, tev tūdaļ atdos tavu Tomu.

—   Karalis — tavs tēvs! Manu nabaga puisīt! … Neat­kārto tādus vārdus, citādi tev draud nāve un mēs visi esam pazuduši! Aizdzen šos nelabos murgus! Mēģini atcerēties! Paskaties uz mani! Vai tad tu nepazīsti savu paša māti, kura tevi tik ļoti mīl?

Princis pakratīja galvu un negribīgi sacīja:

—  Dievs mans liecinieks, man žēl tevi sarūgtināt, bet pa­tiesi es tevi redzu pirmo reizi.

Misis Kentija noslīga uz grīdas, aizklāja seju ar rokām un izmisumā sāka raudāt un vaimanāt.

—  Tie tik ir kumēdiņi! — Kentijs ierēcās. — Hē jūs, Betij un Nanij, ko stāvat prinča klātbūtnē, nejēgas! Neprotat uzvesties! Uz ceļiem, ubadzes! Klanieties viņam līdz zemei!

Viņš laida atkal vaļā savus zirga smieklus. Meitenes bailīgi mēģināja brāli aizstāvēt.

—   Ļauj viņam iet gulēt, tēt, — Nanija sacīja, — atļauj, lūdzu! Tu redzēsi, miegā viņam dullums pāries; izgulēsies, un rīt būs vesels.

—  Atlaid viņu, tēt, — Betija piebilda, — paskaties, kā viņš šodien nomocījies. Viņš labi atpūtīsies, rīt centīgi lūgs dāvanas un nekad vairs nepārnāks tukšām rokām.

Šie pēdējie vārdi padarīja Džonu Kentiju atkal nopietnu un deva viņa domām citu virzienu. Viņš nikni griezās pie prinča:

—   Rīt mums jāmaksā divi pensi par šo būceni, divi pensi, vai dzirdi? Tāda kaudze naudas par šo alu un tikai par pusgadu, bet, ja nesamaksās, mūs izdzīs. Nu rādi, ko šodien esi salasījis, sliņķi!

—  Neuzdrošinies man stāstīt par savām nejēdzībām! —. princis atbildēja. — Tu mani apvaino. Tev jau teikts, ka esmu karaļa dēls.

Džona Kentija smagā plauksta nolaidās uz nabaga puisēna pleca, tā ka zēns salīgojās un būtu nogāzies zemē, ja misis Kentija viņu neapkamptu un neaizsargātu ar savu augumu pret sitieniem, kas bira kā krusa. Meitenes izbailēs noslēpās kaktā, bet vecāmāte steidzās dēlam palīgā. Princis izrāvās no misis Kentijas rokām.

—  Es neļaušu, ka tu ciet manā vietā, — viņš teica. — Lai šie lopi sit mani!

Sie vārdi tā satracināja Kentiju ar veceni, ka viņi uzklupa savam upurim ar divkāršu niknumu. Tikuši galā ar nabaga zēnu, viņi piekāva arī zēna nelūgtos aizstāvjus — māti un māsas.

—  Nu, bet tagad lasieties katrs savā migā! — Kentijs teica. — Esmu nokusis kā suns.

Sveci tūliņ nodzēsa, un ģimene devās pie miera. Tiklīdz skaļā krākšana liecināja, ka ģimenes galva un vecāmāte aiz­migusi, meitenes piezagās pie prinča guļvietas un rūpīgi ap­sedza viņu ar kaut kādām skrandām. Pielīda arī māte un maigi glāstīja zēna matus, raudāja, čukstēja mīļus vārdus, mierināja viņu. Viņa bija saglabājusi arī kaut ko ēdamu, bet sāpes no sitieniem atņēma zēnam ēstgribu, viņš neaizskāra melnās maizes garozas. Aizgrābts no labās sievietes līdzcie­tības un pašaizliedzīgās iejaukšanās, viņš pateicās tai ar ma­jestātisku cienību un lūdza to apmierināties un iet gulēt, pie­bilzdams, ka karalis, viņa tēvs, atlīdzinās par viņas labo sirdi. Sis jaunais «neprāta» pierādījums tā uztrauca nabaga misis Kentiju, ka viņa ilgi nevarēja no zēna šķirties. Atkal un atkal viņa piekļāva zēnu sev pie krūtīm; beidzot, raudā­dama rūgtas asaras, viņa aizgāja atpakaļ uz savu guļvietu.

Kamēr nabaga sieviete gulēja nomodā un nomocījās drū­mās domās, viņas sirdī iezagās šaubas, kas pamazām sagrāba to savā varā, — nojauta, ka šim zēnam piemīt kaut kas, kā trūka Tomam Kentijam, vai tas būtu vesels vai vājprātīgs. Nesaprotami, ka viņa nevarēja pateikt, kas tas bija, bet jū­tīgais mātes instinkts to uztvēra un lika viņai šaubīties. Bet ja nu tiešām šis nav viņas dēls? Kas par niekiem! Viņa tik tikko nepasmaidīja par šīm domām, nelūkojoties uz savām rū­pēm un bēdām. Bet, lai ari kā viņa centās, dīvaino iedomu nevarēja aizdzīt, tā viņu neatstāja, tā viņu vajāja, biedēja, to nevarēja neievērot un nobīdīt pie malas. Beidzot viņa apzi­nājās, ka agrāk mieru negūs, kamēr neizdomās kādu pārbau­dījumu, kas skaidri un neapšaubāmi pierādītu, vai šis zēns ir viņas dēls vai ne, un izklīdinātu nogurdinošās, mokošās šau­bas. Jā, tā bija vienīgā pareizā izeja no grūtā stāvokļa. Viņa tūliņ sāka lauzīt galvu, kā šādu pierādījumu iegūt. Tas bija vieglāk iedomājams nekā izdarāms. Misis Kentija apsvēra da­žādus līdzekļus, bet bija spiesta visus atmest, jo neviens no tiem nebija pilnīgi drošs, pilnīgi pieņemams, un nepilnīga pār­baude viņu neapmierināja. Beidzot viņa saprata, ka velti lauza galvu, bija skaidrs, ka jāmet šīs domas pie malas. Nā­kusi pie šī bēdīgā slēdziena, viņa neviļus ieklausījās zēna vienmērīgajos elpas vilcienos — viņš bija aizmidzis. Pēkšņi zēns paklusi iekliedzās, kā tas bieži notiek satrauktā miegā. Zēna kliedziens veda māti uz laimīgām domām. Viņa izlēca no gultas un drudžainā ātrumā sāka rīkoties. Klusi iededza sveci, murminādama pie sevis:

— Kā man tas agrāk neienāca prātā! Kā es par to nemaz neiedomājos! Kopš tās dienas, kad viņam mazam no pulvera apsvila seja, viņš katrreiz naktī, kad viņu piepeši pamodina vai arī kad iztraucē no domām, dara gluži tāpat kā toreiz: aiz­klāj acis ar roku, bet ne tā kā visi, ar plaukstu uz iekšu, bet tā savādi — ar plaukstu uz āru. Esmu to redzējusi simtiem reižu, un vienmēr viņš izdara vienu un to pašu kustību. Jā, jā, tagad es beidzot varēšu pārliecināties!

Aizklājusi sveci ar roku, viņa piezagās pie guļošā puisēna un, elpu aizturējusi, piesardzīgi un uzmanīgi pārliecās pār viņu. Trīcot aiz uzbudinājuma, viņa pēkšņi atņēma roku nost, tā ka gaisma krita zēnam acīs, un stipri pabungoja ar pirk­stiem pa grīdu zēnam pie pašas auss. Zēns iepleta platas acis, izbijies paskatījās visapkārt, bet gaidīto kustību ar roku neizdarīja.

Nabaga sieviete pārsteigumā un bēdās gandrīz sabruka, bet apspieda uztraukumu un steidzās uzmodināto zēnu ap­mierināt. Tad viņa klusi aizzagās atpakaļ uz savu guļvietu un domāja sāpīgas domas par mēģinājuma bēdīgo rezultātu. Viņa centās sev iestāstīt, ka vājprāts licis Tomam aizmirst parasto žestu, tomēr pati tam neticēja.

«Lai ari viņš jucis,» viņa domāja, «bet rokas taču vi­ņam veselas; tās taču nevarēja tik īsā laikā atradināties no senā ieraduma. Mans dievs, mans dievs, kas šodien par ne­laimīgu dienu!»

Nelūkojoties uz visu, cerība nabaga sievietes sirdī turējās tikpat stipri kā agrāk šaubas. Viņa nespēja pieņemt spriedumu par galīgu. Jāmēģina vēlreiz. Vai tad neizdošanās nevarēja būt vienkārša nejaušība? Viņa pamodināja zēnu vēl otru un pēc kāda brīža trešo reizi, bet iznākums bija arvien tas pats. Galīgi nomocīta, viņa beidzot aizvilkās līdz savai guļvietai. Iegrimdama smagā miegā, viņa čukstēja:

—  Un tomēr es viņu neatstāšu, es nevaru, nevaru viņu at­stāt; viņam vajag būt manam dēlam!

Kad misis Kentija atmeta savus mēģinājumus un vairs nemodināja nabaga princi, asās sāpes visos locekļos pamazām aprima, nogurums slēdza viņa acis un viņš aizmiga dziļā, spir­dzinošā miegā. Laiks skrēja ātri, pagāja kādas četras vai pie­cas stundas, un vēl arvien viņš gulēja kā nosists. Tad pama­zām zēns sāka mosties un pusmiegā pasauca:

—   Ser Viljam!

Tad atkal:

—   Ser Viljam Herbert! Panāciet šurp, paklausieties, kādu dīvainu sapni es redzēju… Ser Viljam, kur jūs esat? Iedo­mājieties, es redzēju sapni, ka esmu pārvērsts ubagā un..v Hē, kas te ir? Sargi! Ser Viljam! Kur jūs esat?… Kur dežu­rējošais sulainis? Nē, to es viņiem vis tā nepalaidīšu…

—   Kas tev kaiš? — kāds čukstēja viņam pie pašas auss. — Ko tu sauc?

—   Seru Viljamu Herbertu. Bet kas tu tāda esi?

—   Es? Kas gan cits, ja ne tava māsa Nanija. Ak, Tom, es aizmirsu! Tu jau esi vājprātīgs, nabadziņš! Kaut es labāk nebūtu pamodusies, ja man tas jāredz! Bet, lūdzu, pievaldi savu mēli, citādi viņš mūs visus piekaus līdz nāvei!

Princis izbailēs jau gribēja uzlēkt kājās, bet, sajuzdams skaudras sāpes visos locekļos no vakarējiem sitieniem, skaļi ievaidējās un nokrita atpakaļ uz salmiem.

—   Mans dievs, tad tas nav sapnis! — viņš rūgti iesaucās.

Visas raizes un izmisums, ko miegs bija izdzēsis, pamodās

viņā ar jaunu spēku, un viņš saprata, ka neatrodas pilī un nav vairs dievinātais, izlutinātais princis, uz kuru ar mīles-

tlbu vērsti visas tautas skatieni, bet nicināts ubags, noskran- dis dāvanu lasītājs, gūsteknis šajā vienīgi lopiem derīgajā aizgaldā, zagļu un klaidoņu sabiedrībā.

Kamēr princis tā bēdājās, dažus namus tālāk atskanēja skaļš troksnis un jautri kliedzieni. Pēc brīža pie durvīm vai­rākas reizes stipri piedauzīja. Džona Kentija krākšana mitē­jās, un viņš jautāja:

—   Kas tur dauzās? Ko vajag?

—   Vai zini arī, ko tu vakar ar savu rungu nostiepi gar zemi? — balss no ārpuses kliedza.

—   Nezinu un arī negribu zināt!

—   Gan tu drīz runāsi citādi! Ja gribi glābt savu galvu, bēdz, cik ātri vari, kamēr nav par vēlu. Sis cilvēks pašlaik atdod dievam dvēseli — tas ir mācītājs Endrū tēvs.

—   Sasodīts! — Kentijs iesaucās. Acumirklī viņš bija kājās un savāca visu ģimeni. — Tūliņ glābieties, kas var, — viņš aizsmakušā balsī pavēlēja, — bet, ja ne, — palieciet un ejiet bojā!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad jau visa ģimene bija uz ielas un skrēja, ko kājas nes. Džons Kentijs cieši turēja princi pie rokas un vilka sev līdzi pa tumšu eju, čukstus viņu no­brīdinādams:

—   Pielūko, dullais, turi mēli aiz zobiem! Neizpļāpā, kā mūs sauc! Es sev uz karstām pēdām izdomāšu citu vārdu, lai sajauktu likuma suņiem pēdas. Pielūko, turi muti!

Pagriezies pret pārējiem ģimenes locekļiem, viņš noņur­dēja:

—   Ja gadītos, ka mēs izklīstam, tad sapulcēšanās vieta būs uz Londonas tilta. Gaidīsim cits citu pie pēdējās audeklu tirgotavas, no turienes visi kopā bēgsim uz Sautverku.

Brīdi vēlāk viss pulciņš, iznācis no pilnīgas tumsas, ne­gaidot nokļuva spožā apgaismojumā un lielas ļaužu drūzmas vidū, kas dziedot, dejojot un klaigājot pulcējās uz upes krasta. Gar Temzu, cik tālu acs varēja redzēt, stiepās spožu uguns- sārtu rinda. Londonas un Sautverkas tilti bija iluminēti; upe mirdzēja krāsainās ugunīs. Nemitīgi sprāgstošās raķetes pie­bārstīja debesis ar daudzkrāsainu lidojošu uguņu jūkli, kas bira zemē ar apžilbinošu dzirksteļu lietu, pārvēršot nakti par dienu. Visur drūzmējās līksmojošu ļaužu bari; likās, ka

visi Londonas iedzīvotāji atstājuši namus un atnākuši uz svēt­kiem.

Džons Kentijs nikni izlamājās un pavēlēja atkāpties, bet bija jau par vēlu: ļaužu jūra vienā mirklī atrāva viņu no ģi­menes, kura pazuda šajā cilvēku drūzmā, tikai viņš pats vēl ciešāk sagrāba aiz rokas zēnu. Princim sirds strauji pukstēja cerībā tikt vaļā no šī cilvēka.

Spiežoties caur pūli, Džons Kentijs enerģiski lietoja elko­ņus un netīši pagrūda kādu iereibušu spēcīgu ūdensvedēju. Tūliņ stipra roka sagrāba Kentiju aiz pleca.

—   Kur tu dzenies, velns lai parauj, kad visi godīgie ļaudis priecājas un līksmojas? Kādi netīri darbi tev prātā?

—   Nav tava darīšana! — Kentijs rupji atcirta. — Laid mani! Griez ceļu, dzirdi!

—   Ja tāda tā lieta, tad nudien garām netiksi, pirms neuz- dzersi uz Velsas prinča veselību, — iereibušais ūdensvedējs teica un pilnīgi aizsprostoja viņam ceļu.

—   Ko ar tevi lai dara? Dod šurp kausu, bet kusties āt­rāk!

Tūliņ ap viņiem sastājās ziņkārīgo pūlis. Visi kliedza:

—   Brāļu kausu![7] Lai sadzer Brāļu kausu un salīgst mieru! Lai skābais īgņa iztukšo visu līdz dibenam, ja negrib, ka mēs viņu iemetam upē zivīm par barību!

Atnesa milzīgu, līdz malām pilnu kausu. Ūdesnvedējs sa­grāba to aiz osas, ar otru roku papurināja iedomāto salveti un pēc senas un noteiktas paražas sniedza kausu Džonam Kentijam. Tas, kā jau pienācās, ar vienu roku satvēra kausu, ar otru pacēla vāku. Princis uz mirkli jutās brīvs, nekavējo­ties noliecās, ienira apkārtējā kāju mežā un pazuda. Vēl brī­dis, un šajā milzīgajā ļaužu pūlī viņu bija tikpat grūti atrast kā grasi, kas iemests Atlantijas okeānā.

Zēns ļoti drīz saprata savu izdevīgo stāvokli, tūdaļ aiz­mirsa Džonu Kentiju un domāja pats par savām lietām. Drīz viņš aptvēra arī citu pārsteidzošu faktu, proti, ka pilsētā viņa vietā godina kādu neīstu Velsas princi. Tā viņš nāca pie slē­dziena, ka skrandainis Toms Kentijs ar nodomu izmantojis kļūmīgo nejaušību un uzdevies par princi.

Tagad princis zināja, kas viņam jādara. Ja tikai izdotos atrast ceļu uz rātsnamu un piespiest sevi atzīt, tad viņš krāp­nieku tur pieķertu. Viņš tomēr apņēmās dot Tomam laiku no­žēlot grēkus un sagatavoties nāvei un tad par valsts nodevību likt pakārt, noslīcināt vai sacirst četros gabalos saskaņā ar tā laika likumiem un paražām.

XI nodaļa RĀTSNAMĀ

Karaļa jahta krāšņās flotes pavadībā svinīgi peldēja lejup pa pašu Temzas vidu, neskaitāmu iluminētu laivu ielenkta. Gaisu tricināja mūzikas skaņas, abās krastmalās dega lāpas; tālumā pilsētu ietina neskaitāmo, neredzamo ugunssārtu blāzma. Pret krēslainajām debesīm slējās slaidas, ugunīs dzirk­stošas smailes kā gaisā pacelti dārgakmeņiem rotāti šķēpi. Procesijai virzoties uz priekšu, no krastiem to sveica nemitī­gas, vētrainas pūļa gaviles un nepārtraukti lielgabalu šāvienu uzliesmojumi un dārdi.

Tomam Kentijam, kurš zvilnēja zīda spilvenos, šis skats un šīs skaņas likās kā pasaka, neizsakāmi krāšņa un brīniš­ķīga. Bet viņa jaunajām pavadonēm, princesei Elizabetei un lēdijai Džeinai Grejai, kas sēdēja turpat līdzās, tas viss bija gluži parasts.

No Daugeitas floti vilka ar tauvām augšup pa dzidro Vol- bruku (šīs upītes gultne jau kopš diviem gadsimtiem aizbērta, un to klāj akmens celtnes) līdz Baklersberijai. Viņi brauca garām grezni iluminētiem namiem, pa apakšu cauri ļaužu pār­pildītiem tiltiem un apstājas baseinā, ko tagad sauc par Liel­laivu ostu, pašā vecpilsētas centrā. Toms izkāpa krastā, grez­nas svītas pavadībā šķērsoja Cīpsaidu un pa veco Džuriju un Beisingholstrītu devās tieši uz rātsnamu.

Te viņu un viņa abas jaunās pavadones ar pienācīgo cere­moniju sagaidīja lordmērs un pilsētas tēvi, visi tērpušies pur­pura mantijās un apkārušies zelta ķēdēm. Tomam un viņa pa­vadonēm pa priekšu gāja heroldi un cienījami pilsoņi, kuri nesa pilsētas zizli un šķēpu. Viņi nonāca parādes zālē; Tomu un abas dižciltīgās meitenes nosēdināja zem krāšņa baldahīna pie atsevišķa galda, bet lordi un lēdijas, kuru pienākums bija viņus apkalpot, nostājās aiz viņu krēsliem.

Pie otra galda, ari uz paaugstinājuma, tikai mazliet zemāk, nosēdās prinča svīta, ievērojami viesi un pilsētas magnāti. Parlamenta locekļi un citi lūgtie viesi nosēdās pie daudzajiem galdiem, kas bija nolikti vēl zemāk, tieši zālē. Teiksmainie pil­sētas aizstāvji, milži Gogs un Magogs1 , no augstajiem pjedes­tāliem noraudzījās skatā, kas jau neskaitāmas paaudzes bija atkārtojies šajā vietā.

Atskanēja taures, heroldi pasludināja dzīru sākumu. Krei­sās sānu durvis pie paaustinājuma atvērās, un tajās parādī­jās resns nama pārzinis sulaiņu pavadībā, kuri ar vajadzīgo svinību ienesa karalisko rostbifu — karsti kūpošu, griešanai sagatavotu.

Pēc galda lūgšanas Toms (viņam bija aizrādīts, kā jāizturas) piecēlās (un visi piecēlās kopā ar viņu), nodzēra vienu malku no milzīgā zelta Brāļu kausa un pasniedza to princesei Eliza­betei; tā nodzēra un pasniedza lēdijai Džeinai; un kauss ce­ļoja tālāk no cita pie cita. Tā sākās goda mielasts.

Pusnaktī dzīres bija pilnā gaitā. Tad nāca viens no tiem skaistajiem skatiem, par kuriem tajos laikos tā sajūsminājās. Apraksts par to uzglabājies līdz šai dienai kāda aculiecinieka hronista īpatnējā attēlojumā:

«Kad zāles vidū bija atbrīvota vieta, pirmie iznāca barons un grāfs, ģērbušies kā turki — garos, ar zelta vizuļiem no­bārstītos austrumnieku auduma mēteļos; galvā viņiem bija sarkanas samta cepures ar platu, uzrullētu zelta apmali, ap vidu platās zelta saitēs nokarājās turku līkie zobeni. Pēc vi­ņiem nāca cits barons un cits grāfs, tērpušies kā krievi — ga­ros svārkos no dzeltena atlasa ar balta atlasa šķērssvītrām, kurām pa vidu stiepās sarkana svītra, un augstās, pelēkas zvērādas cepurēs. Kājās viņiem bija zābaki ar pēdu gariem, smailiem, uzaugšu uzliektiem purngaliem un katram rokā cir­vītis. Tad nāca kāds bruņinieks un lords admirālis — un viņam līdzi pieci augstmaņi sarkanos samta kamzoļos ar dziļiem iz­griezumiem uz muguras un krūtīm, kuri priekšā bija savilkti ar sudraba ķēdītēm, virs tiem — īsi sarkana samta apmetņi un galvā cepurītes ar spalvām kā dejotājiem; viņi tēloja prū­šus. Tad nāca kāds simts lāpu nesēju sarkanzaļos atlasa kamzoļos, melni notrieptām sejām kā arābiem. Pēc viņiem nāca gara rinda dažādi tērpu kumēdiņu rādītāju un klaunu, kas sāka dziedāt un dejot. Arī ievērojamie lordi un lēdijas laidās nevaldāmā dejā un lēca tā, ka prieks bija redzēt.»

Kamēr Toms no sava paaugstinājuma noskatījās «neval­dāmo» deju un sajūsmināts vēroja visdažādāko krāsu žilbi­nošo jūkli, kas cēlās, krāšņi tērptajam pūlim griežoties lejā zālē, īstais mazais princis, dubļiem notašķīts un noplīsis, pa­stāvēja uz savām tiesībām, uzrādīdams krāpnieku, pieprasī­dams, lai viņu ielaistu pa rātsnama vārtiem. Ļaužu pūlis no sirds smējās par šo necerēto uzjautrinājumu, spiedās ap viņu, grūstīja cits citu, staipīja kaklus, lai redzētu mazo dumpi­nieku. No visām pusēm bira joki un zobgalības, kas nabaga princi vēl vairāk saniknoja, bet to jau pūlim tikai vajadzēja. Apvainojuma asaras saplūda puisēnam acīs, bet viņš stingri pastāvēja pie sava un pacieta apsmieklu ar īsti majestātisku cienību. Ņirgāšanās nerimās, un, no jauna aizskarts, princis iesaucās:

—  Nicināmā suņu banda! Jums teikts, ka es esmu Velsas princis! Lai cik nelaimīgs, cik vientulis es arī nebūtu, kaut arī neviens man neteiktu laba vārda un nepalīdzētu man manās bēdās — es nepadošos! Es prasu savas tiesības!

—  Vai nu tu esi princis, vai ne, man vienalga, bet tu esi varens zēns, un tu nedrīksti teikt, ka tev nav drauga! Lūk, es nostāšos tev blakus un pierādīšu, ka tā nav. Un diez vai tu jel kad vairs atradīsi tik uzticamu draugu kā Mailss Hen- dons… Diezgan, puisīt, apmierinies, nenobrēcies velti! Gan es parunāšu ar šīm gļēvajām žurkām tādā valodā, ko tie sa­prot!

Ar savu apģērbu, izskatu un izturēšanos runātājs atgādi­nāja donu Cēzaru de Bazānu[8]. Viņš bija liela auguma, spēcīgs un stalts. Kamzolis un bikses no dārgas, bet jau novalkātas drānas bija izbalojušas un vietām pat izdilušas. Zeltotie izrotājumi uz kamzoļa nespodri, mežģīnes saplosītas un ne­tīras, spalva pie sagumzītās platmales salauzta un izskatījās savazāta un nepieklājīga. Pie sāniem viņam karājās garš ra­pieris sarūsējušā dzelzs makstī. Lielīgā izturēšanās tūliņ iezī­mēja viņu par karapulku trakuli. Sī fantastiskā subjekta runu pūlis uzņēma ar skaļiem smiekliem un zobošanos. Atskanēja saucieni:

—   Vēl viens pārģērbies princis!

—   Lēnāk, draugs, redzi, cik viņš sirdīgs!

—   Skatās, it kā gribētu kādu apēst!

—   Atņemiet viņam puiku; dīķī vajag iemest šo kucēnuf

Laimīgā ideja atrada piekrišanu; kāda roka izstiepās pēc

prinča, bet tajā pašā mirklī gaisā pazibēja rapieris — un ne­kauņa atradās uz zemes, locīdamies zem rapiera sitieniem. Un tūlīt desmitiem balsu sauca:

—   Grābiet to suni!

—   Sitiet viņu, sitiet!

Svešo apstāja no visām pusēm un piespieda pie sienas. Viņš sāka nikni atkauties ar savu garo rapieri. Uzbrucēji krita pa labi un kreisi, bet pūlis, mīdīdams pakritušos kājām, tik­pat draudoši mācās varonim virsū. Nelaimīgā minūtes likās jau skaitītas, viņa bojāeja šķita neizbēgama, te atskanēja taures un skaļi saucieni:

—   Ceļu, ceļu karaļa sūtnim!

Jātnieku patruļa draudēja samīt pūli, kas pajuka uz visām pusēm, ko kājas nes. Drošsirdīgais svešinieks nezaudēja laiku, paķēra princi uz rokām, steidzīgi atstāja cīņas lauku un drīz jau bija drošībā.

Tagad atgriezīsimies rātsnamā. Pēkšņi cauri dzīru trok­snim un gaviļu šaltīm izlauzās sudrabotas, vibrējošas taures skaņas. Acumirklī viss apklusa. Kapa klusumā atskanēja skaļa balss: sūtnis, kas nāca no pils, nolasīja vēstījumu. Visi klausījās, elpu aizturējuši.

Svinīgi noskanēja beigu vārdi:

—   Karalis miris!

Visi klātesošie kā viens vīrs nolieca galvas un nostāvēja tā dažus mirkļus dziļā klusumā. Tad pēkšņi visi nolaidās ce­ļos, izstiepa rokas pret Tomu, un zālē nodārdēja skaļš sau­ciens, kas likās satricinām ēku līdz pamatiem:

—   Lai dzīvo karalis!

Nabaga pārsteigtais puisēns apjucis nolūkojās šajā pār­steidzošajā skatā. Kā sapņos viņš vēroja ceļos nometušās prin­ceses un grāfu Hertfordu. Tad viņam iešāvās prātā laimīgas domas, seja atplauka un, noliecies pie lorda Hertforda, viņš tam klusi pajautāja:

—   Atbildi man pēc goda un sirdsapziņas: ja es gribētu dot pavēli — tādu, kādu tiesības dot vienīgi karalim, vai šo pavēli izpildītu, vai neviens man nepretotos?

—   Neviens, manu pavēlniek, neviens visā valstī! Tavā per­sonā pavēl Anglijas visvarenais valdnieks. Tu esi karalis, un tavs vārds — likums! — lords Hertfords atbildēja.

Tad Toms dziļi aizkustināts teica skaļā, svinīgā balsī:

—   Lai no šī brīža karaļa likums ir žēlsirdības likums! Lai zūd uz mūžu asiņainie likumi! Piecelieties! Ejiet uz Taueru un sakiet, ka karalis dāvina dzīvību hercogam Norfolkam!

Sie vārdi, iedami no mutes mutē, kā zibens apskrēja visu zāli, un brīdi vēlāk, kad Hertfords izgāja no rātsnama, atska­nēja jauns skaļš sauciens:

—   Gals asiņu valstij! Lai dzīvo Edvards, Anglijas karalis!

XII nodaļa princis UN VIŅA GLĀBĒJS

Izkļuvuši no pūļa, Mailss Hendons un mazais princis pa šaurām, līkumotām ieliņām nogriezās uz upi. Viņi bez kavēk­ļiem nonāca līdz Londonas tiltam un te atkal iekļuva lielā ļaužu burzmā. Hendons cieši turēja princi, nē, tagad jau ka­rali, pie rokas. Satriecošā ziņa bija paguvusi apskriet visu Londonu, un puisēns dzirdēja no visām pusēm:

—   Karalis miris!

Nabaga zēna sirds sāpēs sažņaudzās, viņš viscaur trīcēja. Viņam tas bija smags zaudējums, lielas bēdas, jo drūmais tirāns, kas visiem iedvesa bailes, pret viņu vienmēr bija bijis maigs. Sajā brīdī puisēns jutās pats nelaimīgākais, pats at- stātākais un nelaimīgākais radījums pasaulē. Asaras plūda viņam pa vaigiem, aizklādamas ar miglu visu, kas notika ap­kārt. Tad nakts klusumu kā pērkona dārdi pāršķēla sauciens:

— Lai dzīvo karalis Edvards Sestais!

To dzirdot, zēna acis iemirdzējās, aiz lepnuma it kā tirpas nogāja viņam līdz pašiem pirkstu galiem.

«Tiešām — tas ir kas sevišķs; cik neparasta sajūta!» viņš nodomāja. «E s e s m u karalis!»

Mūsu draugi ar pūlēm izlauza ceļu cauri ]aužu pūlim, kas pulcējās uz tilta. Londonas tilts, kas tajā laikā skaitīja savu sešsimto pastāvēšanas gadu, noderēja kā galvenais brauca­mais ceļš un bija vienmēr trokšņains un |aužu pilns. Tas bija diezgan neparasts tilts: gar abām pusēm no viena Temzas krasta uz otru stiepās cieši sablīvētu tirgotavu rindas, pie tam tirgotavu īpašnieku dzīvokļi atradās otrā stāvā. Tilts bija it kā atsevišķa neatkarīga pilsētiņa ar savu viesnīcu un trak­tieriem, maiznīcām, sīkumu veikaliņiem, tirgu, darbnīcām un pat baznīcu. Abas savas kaimiņienes — Londonu un Saut- verku, kuras tā savienoja, — mazā, lepnā pilsētiņa uzlūkoja kā priekšpilsētas un ieskatīja par nenozīmīgām. Te bija, tā sakot, pilnīgi noslēgta sabiedrība; šaura pilsēta ar vienu vie­nīgu ielu piektdaljūdzes garumā, kuras iedzīvotāji, tāpat kā lauku Jaudis, no pašas bērnības pazina cits citu kā savus pie­cus pirkstus, kā bija pazinuši cits cita tēvus un mātes. Pats par sevi saprotams, ka arī katra mājas noslēpumi bija zināmi visos sīkumos. Te bija arī sava aristokrātija — vecas, ievēro­jamas miesnieku, maiznieku un dažnedažādas citas dzimtas, kas dzīvoja šeit jau kopš tilta celšanas laikiem un zināja no galvas vecā tilta diženo vēsturi ar visiem brīnišķīgajiem no­stāstiem. Te runāja īpatnējā valodā, kādu citur nekur nedzir­dēsi kā vienīgi uz Londonas tilta, arī domāja citādi un pat meloja savdabīgā tilta stilā — gari un plaši, skaidriem un sulīgiem vārdiem. Tā bija neattīstīta, aprobežota un pašpie- ticīga ļaužu suga. Bērni piedzima un uzauga uz tilta, cilvēki novecoja un beidzot nomira, ne reizes neatstājuši tiltu un ne­redzējuši visā pasaulē nekā cita kā vien savu tiltu. Tādas sugas ļaudis, gluži dabiski, varēja iedomāties, ka nemitīgā burzma, kas dienu un nakti virzās pa viņu ielu, trokšņainās klaigas un saucieni, zirgu zviedzieni, lopu maurošana, aitu blē­šana un tālam pērkonam līdzīgā soļu dunoņa ir pasaulē pats galvenais un viņi paši — šī dārguma īpašnieki. Un tādi viņi arī patiešām bija, mazākais, viņi varēja šīs tiesības izmantot ar saviem logiem — par zināmu atlīdzību — katrreiz, kad kāds karalis vai varonis atgriežoties virzījās garām krāšņā gājienā, jo nebija ērtākas vietas, no kuras tik ilgi, pilnīgi un netraucēti varētu novērot garām soļojošās karaspēka daļas.

Cilvēkiem, kas bija piedzimuši un uzauguši uz tilta, dzīve citā vietā šķita neizturami garlaicīga un tukša. Stāsta — kāds septiņdesmit gadus vecs vecītis gribējis atpūsties un padzī­vot uz laukiem. Un kas noticis? Viņš pilnīgi zaudējis mieru un caurām naktīm grozījies savā guļvietā no vieniem sāniem uz otriem — tik nospiedošs un baigs viņam licies lauku klu­sums. Galīgi nomocījies viņš, kā stāsta, nonīcis un izdilis kā spoks, atbēdzis savā agrākajā dzīvesvietā un pašā pirmajā naktī gulējis saldu miegu, viļņu čalu un parastās Londonas tilta dārdoņas ieaijāts.

Tajās dienās, kad norisinājās atstāstītie notikumi, Londo­nas tilts varēja noderēt par vietu, kur jaunajai paaudzei mā­cīties Anglijas vēsturi. Proti, uz tilta rindās stāvēja sazilēju- šas, pussatrūdējušas ievērojamu vīru galvas, kas bija uzdurtas uz gariem dzelzs pīķiem virs uzejas velves.

Bet turpināsim mūsu stāstu.

Hendons mita nelielā viesnīcā uz Londonas tilta. Kad viņš ar savu mazo draugu tuvojās viesnīcas durvīm, kāds cilvēks no muguras puses uzsauca aizsmakušā balsī:

—  Beidzot tu ieradies! Tagad tu vairs neaizbēgsi, putniņ! Kad es tev krietni saberzīšu ribas, tad otrreiz vis neliksi uz sevi tik ilgi gaidīt!

Ar šiem vārdiem Džons Kentijs izstiepa roku un gribēja satvert zēnu.

—   Lēnāk, lēnāk, draugs, manuprāt, tava rupjība ir lieka, — Mailss Hendons sacīja, aizstādamies viņam ceļā. -— Ko tev no viņa vajag?

—   Ja jau tev tāda patika jaukties citu darīšanās, tad varu tev to pateikt — tas ir mans dēls.

—   Viņš melo! — mazais karalis strauji iesaucās.

—   Droši teikts, puisīt, bet es tev ticu, vai nu tava galviņa vesela, vai sajukusi. Vienalga, vai nu šis rupjais nelietis ir tavs tēvs vai ne, — nebīsties! Es neļaušu tevi sist un lamāt, kā viņš draud, ja vien tu gribi palikt pie manis.

—   Ja, jā, gribu — viņš man ir svešs, es viņu ienīstu. Esmu gatavs labāk mirt nekā iet viņam līdzi.

—   Labi, tātad nokārtots. Vairs par to nerunāsim.

—   Nu, to mēs vēl redzēsim, — Džons Kentijs ierēcās un gribēja atgrūst Hendonu nost. — Gan es viņu piespiedīšu…

—   Iedrošinies tikai viņu aizskart, lops, un es tevi kā zosi uzduršu uz šī rapiera! — Hendons iesaucās, nostādamies vi­ņam ceļā un ķerdamies pie ieroča roktura. Kentijs negribot at­kāpās.

—   Paklausies, tu! — Hendons turpināja. — Es izglābu šo puisēnu no tev līdzīgu satrakotu neliešu pūļa, kuri viņu tik tikko nenomocīja un gribēja varbūt pat nogalināt. Vai tu domā, ka es to darīju tādēļ, lai viņu grūstu vēl lielākā ne­laimē? Vai nu tu esi viņa tēvs vai ne — taisnību sakot, esmu pārliecināts, ka tu melo, — bet labāk godīga, ātra nāve nekā nokļūt tāda nelieša rokās, kāds tu esi. Dzirdēji? Ej savu ceļu un drīz! Es nemīlu runāt vējā un arī no dabas neesmu diez cik pacietīgs.

Džons Kentijs, paklusi draudēdams, lādēdamies pazuda ļaužu pūlī. Uzkāpis trešajā stāvā un pa ceļam pavēlējis, lai ātrāk atnes, ko ēst, Hendons ar savu aizsargājamo nu bija mājās. Tā bija nožēlojama istabele ar cietu gultu un vecām salūzušām istablietām; divas tievas svecītes meta vāju gaismu. Zēns kaut kā aizvilkās līdz gultai un nokrita uz tās, aiz iz­salkuma un noguruma nevarēdams ilgāk noturēties kājās. Viņš bija klejojis apkārt visu dienu un lielāko daļu nakts, jo pulk­stenis tagad bija trīs no rīta, un pa visu šo laiku nebija nekā ēdis.

—   Lūdzu, pamodini mani, kad galds būs klāts, — viņš nomurmināja miegainā balsī un tūdaļ aizmiga kā nosists.

Hendons negribot pasmaidīja.

«Jā, jā,» viņš nodomāja, «šis skrandainis jūtas tik brīvi svešā dzīvoklī un tik dabiski piesavinās cita gultu, it kā tā būtu viņa paša. Kaut jel prasījis atļauju vai atvainojies, bet ne domāt! Slimības murgos viņš sauc sevi par Velsas princi; jāatzīst, ka viņš savu lomu spēlē ļoti labi. Nabaga nevarīgais pelēns! Redzams — nabags ticis tik ilgi dauzīts, kamēr zau­dējis prātu. Tagad es būšu viņa draugs. Es viņu izglābu — varbūt tādēļ viņš man kļuvis tik mīļš. Nudien viņš man

patīk — šis mazais, sirdīgais šķelmis! Cik bezbailīgi viņš stā­vēja satrakotā pūļa priekšā! Cik droši izturējāsl Un kas par mīļu, mierīgu, maigu sejiņu, kad viņš tagad sapņos aizmirsis visus uztraukumus un bēdas! Viņš no manis mācīsies; es viņu izārstēšu, es būšu viņam vecākais brālis, sargāšu viņu un rū­pēšos par viņu. Tas, kas iedomātos viņu ķircināt vai viņam pāri darīt, lai pie laika pasūta sev līķautu! Lai tad mani dzīvu sadedzina, bet tādam tas būs vajadzīgs!»

Hendons noliecās pār zēnu un mīļi ieskatījās viņa miegai­najā sejiņā, gan noglaudīdams vaidziņus, gan sakārtodams uz pieres nokritušās matu cirtas ar savu lielo, saulē iedegušo roku. Vieglas trīsas pārskrēja bērnam pār ķermeni.

—   Kāds es tomēr esmu muļķis! — Hendons čukstēja. — Man pat neienāca prātā apsegt nabadziņu. Skat, kā trīc, būs saaukstējies… Ko darīt? Pacelt viņu un ietīt gultas segā — viņš pamodīsies, bet miegs tagad viņam nepiecieša­māks par visu citu.

Viņš apskatījās, meklēdams, ar ko apsegt zēnu, bet, nekā neatradis, novilka savu kamzoli un ietina zēnu tajā.

—   Man aukstums neko nekait, es esmu pieradis; nav liela nelaime, ja arī salstu, — viņš rūca pie sevis un domīgi stai­gāja pa istabu, lai sasildītos. — Nabadziņš iedomājas sevi par Velsas princi, — viņš turpināja savus prātojumus. — Pro­tams, tas ir neprāts, ka mums Anglijā rastos Velsas princis tagad, kad īstais jau vairs nav princis un kļuvis par karali. Bet slimīgā fantāzija nomāc zēna sajukušās smadzenes, un viņš nevar saprast, ka tagad vajadzētu saukties par karali… Ja mans tēvs vēl dzīvs, ja viņš nav miris pa šiem septiņiem garajiem gadiem, kurus pavadīju gūstā, nesaņemot no mājas nekādas vēstis, tad viņš pieņems to un gādās par nabadziņu. Par vecāko brāli Arturu arī esmu pārliecināts … Bet varbūt jaunākais, Hjū… Nu, bet es uz vietas nositīšu šo nelieti, šo viltīgo lapsu, ja viņš iedrošināsies jaukties šajā lietā. Tā gan: mēs abi jau rīt pat dosimies uz māju — pa taisnāko ceļu.

Sajā brīdī ienāca viesmīlis ar kūpošu ēdienu traukiem, uz­lika tos uz vecā no dēļiem sasistā galda, piestūma divus krēs­lus un izgāja, ļaudams neievērojamiem viesiem pašiem sevi apkalpot. Izejot viņš aizcirta durvis un uzmodināja puisēnu. Princis uzlēca, apsēdās gultā un jautri paskatījās visapkārt, bet tūliņ viņa seja kļuva bēdīga, un, smagi nopūzdamies, viņš teica:

—   Ak, tas bija tikai sapnis! Cik bēdīgi!

Te viņš ieraudzīja Mailsa Hendona kamzoli, paskatījās uz tā īpašnieku un saprata, kādu upuri tas bija viņam nesis.

—   Tu esi ļoti labs pret mani, — viņš laipni griezās pie Hendona, — ļoti labs. Ņem to un velc tūliņ mugurā, man tas vairs nav vajadzīgs!

Viņš piecēlās, piegāja pie mazgājamā galda istabas kaktā un nostājās tā priekšā, it kā ko gaidīdams.

—   Kas mums par gardu zupu! Kāds cepetis, tīri brī­nums! — Hendons jautri iesaucās. — Taisni kā no uguns, kūp vien! Tu redzēsi: miegs un pusdienas tevi padarīs atkal brašu!

Puisēns neatbildēja; klusu ciešot, izbrīnījies un pat ar zi­nāmu nepacietību viņš skatījās uz brašo bruņinieku ar zo­benu.

—   Kas tev ir? — tas pārsteigts jautāja.

—   Ser, es gribu nomazgāties.

—  Tikai? Mazgājies vesels! Tāpēc nevajag Mailsa Hen­dona atļaujas. Jūties gluži kā mājās, lieto visas viņa mantas!

Bet puisēns nekustējās ne no vietas un nepacietīgi pāris reižu piesita ar mazo kāju pie grīdas.

Hendons bija pilnīgā nesaprašanā:

—   Kas tad tev galu galā noticis?

—   Ielej man, lūdzu, ūdeni un nerunā tik daudz!

Hendons, tik tikko smieklus valdīdams, nodomāja: «Dievs

sodi, tas ir nepārspējami!»

Viņš tūliņ piegāja pie mazgājamā galda un, klusu ciešot, izpildīja mazā nekauņas pavēli. Nolūkojoties zēnā, viņš no­grima dziļās domās, no kurām to iztraucēja jauns rīkojums:

—   Ko tu kavējies? Pasniedz dvieli!

Hendons padevīgi pasniedza dvieli, kas karājās turpat uz naglas zēnam pie deguna. Tad, sekodams prinča paraugam, viņš nomazgājās pats. Pa to laiku viņa pieņemtais bērns nosēdās pie galda un taisījās ieturēt pusdienas. Ātri nomazgā­jies, Hendons piegāja pie galda, pacēla otru krēslu un gri­bēja jau apsēsties.

—   Kā, tu gribi sēdēt karaļa klātbūtnē? — zēns viņu dus­mīgi atturēja.

Sie vārdi satrauca Hendonu līdz sirds dziļumiem.

—   Tas tik ir joks, — viņš nomurmināja, — tagad viņš tur sevi par karali! Kā redzams, ar lielajām pārmaiņām valstī arī viņa vājprātības veids grozījies. Ko darīt — gribi vai ne, nāksies piemēroties apstākļiem, citādi viņš mani vēl nosūtīs uz Taueru!

Un, gluži apmierināts ar savu asprātību, Hendons nolika krēslu vietā, nostājās mazajam karalim aiz muguras un pa­kalpoja kā prazdams.

Jo vairāk karalis ēda, jo viņš kļuva laipnāks, un viņam iegribējās papļāpāties.

—   Ja nemaldos, tu teici, ka tevi sauc par Mailsu Hen­donu? — viņš prasīja.

—   Jā, jūsu augstība, — Mailss atbildēja un nodomāja: «Ja jau iztapt nabaga zēna trakajām iedomām, tad nevar to darīt tikai pa pusei. Ja jau godāt, tad saukt gan par augstību, gan par majestāti. Es nedrīkstu atmest nekā, kas pieder pie manas lomas, citādi varu kaitēt cēlajam, labajam mērķim.»

Karalis sasildījās ar otru glāzi vīna un teica:

—   Es gribētu ar tevi tuvāk iepazīties, pastāsti man par savu dzīvi! Tu esi ļoti drošsirdīgs un, kā liekas, laba dzi­muma. Vai tu esi muižnieks?

—   Mūsu dzimta nav no īsti dižciltīgām, jūsu augstība… Mans tēvs ir baronets no sīkajiem muižniekiem — sers Ri­čards Hendons no Hendon-Hola, netālu no Manksholmas Kentā.

—   Es gan nevaru atcerēties tādu vārdu… Nu, stāsti tālāk!

—   Nav jau nekā daudz, ko stāstīt, jūsu augstība; bet, ja nav nekā labāka, ko darīt, var jau kādu pusstundiņu papļā­pāt. Mans tēvs sers Ričards ir ļoti labs un arī ļoti bagāts cilvēks. Mana māte nomira, kad es vēl biju bērns. Man ir divi brāļi: vecākais, Arturs, tikpat augstsirdīgs un labs kā tēvs, un Hjū, jaunāks par mani, viltīgs, blēdīgs, ļauns, mantkā­rīgs — īsts rāpulis. Tāds viņš bija jau no šūpuļa, tādu es viņu arī atstāju pirms desmit gadiem — īsts deviņpadsmit ga­dus vecs nelietis. Man tajā laikā bija divdesmitais gads, bet Arturam — divdesmit otrais. Tā ir visa mūsu ģimene bez lēdijas Edītes, manas māsīcas, kurai tad bija sešpadsmit gadu. Tā bija skaista, mīļa, laba meitene, grāfa meita, pēdējā savā

ciltī, lielas bagātības un izmirstoša titula mantiniece. Mans tēvs bija viņas aizbildnis, Mēs mīlējām viens otru, bet viņa jau no mazotnes bija saderināta ar Arturu, un tēvs pat dzir­dēt negribēja par dotā vārda laušanu. Arturs mīlēja citu un ieteica mums nezaudēt dūšu un cerību, apgalvodams, ka laiks un laime palīdzēs mums ikvienam sasniegt ilgoto. Hjū kāroja lēdijas Edītes bagātību, lai gan stāstīja, ka mīlot viņu pašu. Bet tāds jau viņam bija tikums — viņš runāja tā, bet do­māja citādi. Ko visu viņš ari nedarīja, lai patiktu meitenei, viss bija velti: viņam nevienu neizdevās piekrāpt, izņemot tēvu. Tēvs mīlēja Hjū vairāk par mums visiem un ticēja kat­ram viņa vārdam, tādēļ ka Hjū bija jaunākais un neviens viņu neieredzēja. Ar to vienmēr ir pilnīgi pieticis, lai iegūtu tēvu sirdis. Pie tam Hjū bija liels meistars melošanā un prata glaimot kā reti kāds. Nav brīnums, ka viņam izdevās piekrāpt tēvu, kas jau bez tam bija viņam ļoti pieķēries. Es tajā laikā biju straujš, iedomīgs jauneklis, patiesību sakot, īsts trakulis, lai gan mani nedarbi bija paši nevainīgākie. Man pat prātā nenāca kādam pāri darīt, sagādāt zaudējumus vai kādu ap­vainot, un nekad es nebiju izdarījis kauna darbu vai ko zemisku un ar manu muižnieka stāvokli nesavienojamu.

Tomēr Hjū prata manus trūkumus izmantot. Redzot, ka Arturam vāja veselība un viņš ilgi nedzīvos, un tātad kā sān­censis nav bīstams, Hjū apņēmās nodabūt mani no ceļa,.. Nu, bet tas ir garš stāsts, valdniek, to nav vērts stāstīt. īsi sakot, viņš veikli pārspīlēja manus zēna nedarbus un iztēloja tos par noziegumiem. Kad viņš atrada manā istabā virvju kāpnes, ko pats tur bija nometis, un ar uzpirktu kalpu liecī­bām pierādīja, ka es esot gatavojies nolaupīt Edīti un ar to salaulāties pret tēva gribu, tad tēvs viņam noticēja. «Trīs ga­dus ilga trimda projām no vecāku mājas un Anglijas pār­vērtīs viņu par cilvēku un drosmīgu kareivi,» — tā tēvs no­lēma. «Pamēģini padzīvot ar savu prātu,» viņš man atvado­ties teica.

Pa garajiem trimdas gadiem es piedalījos vairākos karos uz sauszemes: bet cik nelaimes, cik grūtuma un dēku es netiku piedzīvojis — kas to var uzskaitīt! Pēdējā kaujā es tiku sagūstīts un veselus septiņus gadus mocījos ieslodzījumā. Beidzot, pateicoties drosmei un apķērībai, man izdevās izrau­ties brīvībā, un es bēgu. Esmu tikko atbraucis ar dažiem grašiem kabatā, noplīsis kā ubags, bet visbriesmīgākais, ka ne­zinu, kas pa šiem garajiem septiņiem gadiem noticis ar Hen- don-Holu un tās iemītniekiem. Tas ir viss mans bēdu stāsts, jūsu augstība.

—    Cik nejēdzīgi, cik zemi pret tevi izturējušies! — mazais karalis dusmās mirdzošām acīm iesaucās. — Bet esi mierīgs, es atdošu tev tavas tiesības — zvēru pie svētā krusta! Vari paļauties uz manu karaļa vārdu!

Aizgrābts no stāsta par Mailsam nodarītajām pārestībām, princis arī pats kļuva vaļsirdīgs un ar dedzību izstāstīja savas nesenās likstas. Mailss klausījās, gluži sastindzis aiz brīnu­miem, un, kad princis beidza, neviļus nodomāja:

«Tam tik ir bagāta fantāzija! Tiešām — tas nav ikdienišķs prāts. Ne katrs zēns — pat ar veselu saprātu — izdomātu tik patiesu, raibu stāstu kā šo. Viņa fantāzija radījusi no nekā tik interesantu pasaciņu. Nē, nabaga puisīt, kamēr es būšu dzīvs, tu nepaliksi viens pasaulē! Es rūpēšos par tevi visu mūžu. Tu vienmēr būsi ar mani, būsi mans mīlulis, mazais biedrs. Mēs tevi izārstēsim… Un, kad tu izaugsi un padarīsi savu vārdu slavenu, es lepošos ar tevi un teikšu: «Jā, viņš ir mans — es pacēlu viņu uz ielas kā bezpajumtes klaidoni, bet jau tad es redzēju, ka no viņa dienās iznāks liels vīrs un ka viņa vārds taps slavens… Skatieties uz viņu, priecājieties,— vai man nebija taisnība?»»

Pēc brīža klusēšanas karalis domīgi teica:

—   Tu pasargāji mani no apvainojumiem un apkaunojuma, varbūt pat izglābi man dzīvību un tātad saglabāji man ka­raļa kroni. Tāds pakalpojums krietni jāatalgo. Saki man, ko tu gribi, un, ja manā karaļa varā būs tavu vēlēšanos izpildīt, tā tiks izpildīta.

Fantastiskais priekšlikums iztraucēja Hendonu no domām. Viņš jau gribēja pateikties viņa augstībai par lielo godu un, aizbildinoties ar to, ka darījis tikai savu pienākumu, kas ne­pelna atlīdzību, novērst viņa uzmanību uz citām lietām, kad viņam ienāca prātā asprātīga iedoma, un viņš lūdza karali dot viņam dažas minūtes laika apdomāties un apsvērt vēlīgo solī­jumu. Mazais karalis to visžēlīgi atļāva, piebilzdams, ka ir de­rīgi tik svarīgu jautājumu apdomāt.

Mazliet apdomājies, Mailss nolēma:

«Jā, tas būs īsti vietā, jo nezinu, kā citādi' lai tieku laukā no ķezas. Sīs stundas pieredze man rāda, cik grūti un neērti būtu šo komēdiju turpināt… Jā, es to ierosināšu. Laime vēl, ka man tas laikā ienāca prātā.»

Viņš nometās uz viena ceļa un sāka savu runu: — Valdniek, mani mazie pakalpojumi ir tikai uzticama pavalstnieka pienākums. Es nejūtos pelnījis, bet, ja jau jūsu augstībai labpatiksies man kādu algu piešķirt, es iedrošinos lūgt kādu žēlastību. Pirms četriem gadsimtiem, kā jūsu aug­stībai no vēstures zināms, starp Anglijas karali Džonu un franču karali izcēlās asiņains naids, ko nolēma izšķirt ar tā saucamo «dieva tiesu», tas ir, ar divu cīkstoņu spēkošanos tur­nīrā. Sanāca kopā abi karaļi un vēl trešais, Spānijas karalis, lai būtu par tiesnešiem un lieciniekiem nolemtajai divkaujai. Arēnā iznāca franču cīkstonis. Viņš bija tik stiprs un bries­mīga izskata, ka neviens no angļu bruņiniekiem neuzdroši­nājās ar to mēroties spēkiem, un angļu karalim tik svarīgā lieta likās zaudēta. Toreiz Tauerā bija ieslodzīts lords de Kursī — labākais cīkstonis visā Anglijā. Viņam bija at­ņemtas tiesības un īpašumi, un pats viņš jau ilgi nīka cie­tumā. Viņu atcerējās un aizsūtīja tam pakaļ. Viņš izaicinā­jumu pieņēma un tūdaļ pilnā apbruņojumā ieradās cīņas vietā. Bet, tikko francūzis ieraudzīja lorda de Kursī milzīgo stāvu un izdzirda viņa slaveno vārdu, viņš ar kaunu metās bēgt, un Anglija palika uzvarētāja. Karalis Džons atdeva atpakaļ lor­dam de Kursī visus viņa titulus un īpašumus un sacīja:

«Lūdz, kādu algu gribi; ja tu arī lūgtu pusi no valsts, tavs lūgums tiks izpildīts.» Un de Kursī, ceļos nometies, tā kā es tagad stāvu, atbildēja: «Es lūdzu no tevis vienu žēlastību, valdniek: dāvini man un visiem maniem pēcnācējiem privilē­ģiju palikt ar apsegtu galvu Anglijas karaļa klātbūtnē un paturēt šo tiesību, kamēr vien pastāvēs Anglijas tronis.» Viņa lūgums tika izpildīts, kā tas jūsu augstībai zināms. No tā laika jau četrsimt gadu de Kursī dzimtai nav trūcis vīriešu kārtas pēcnācēju, un līdz šai dienai senās cilts vecākais nenoņem galvassegu Anglijas karaļa klātbūtnē, ko neviens cits neuzdrošinātos darīt.[9] Pēc šī slavenā bruņinieka parauga es lūdzu no jūsu augstības vienu vienīgu žēlastību un priekš­rocību, un tā būs man pilnīgi pietiekama alga: lai tagad un vienmēr man un maniem pēcnācējiem būtu atļauts sēdēt Anglijas karaļa klātbūtnē.

— Piecelies, ser Mails Hendon, — no šī brīža tu esi bru­ņinieks! — karalis svinīgi teica, viegli iesitis Hendonam pa plecu ar zobenu, kā to prasīja paradums, ieceļot kādu par bruņinieku. — Piecelies un apsēdies! Tavs lūgums ir izpildīts!' Kamēr Anglija pastāvēs un karaļi valdīs, šīs tiesības paliek tavai ciltij.

To teicis, viņa augstība piecēlās un sāka staigāt pa istabu, kaut ko prātodams, bet Hendons noslīga uz krēsla pie galda, nodomādams:

«Mana laime, ka tas man laikā ienāca prātā. Tas ir tīrais atvieglojums, es aiz noguruma vairs nevaru nostāvēt. Ja man neiešautos galvā šī laimīgā doma, man nāktos nedēļām stāvēt kājās, kamēr nabadziņš izveseļosies.» Pēc brīža Hendons tur­pināja savus prātojumus: «Tātad es esmu iekļuvis Sapņu ura ēnu valsts bruņiniekos! Tas ir diezgan neparasts un savāds amats tādam vienkāršam cilvēkam kā man. Es nesmiešos — dievs sargi, smieties par tādām lietām; jo tas, ko es uzskatu par murgiem un sapņiem, viņam ir īstenība. Bet arī es do­māju, ka dažā ziņā tie nav nekādi murgi, tie tikai pierāda, cik viņam cēla un augstsirdīga dvēsele…» Pēkšņi viņš iedo­mājās: «Bet kas notiktu, ja viņam ienāktu prātā arī ļaudīs mani uzrunāt ar jauno titulu? Neko sacīt, labs bruņinieks šādās skrandās! Nekas, lai jau sauc mani, kā vien viņam ienāk prātā, — es būšu apmierināts.»

XIII nodaļa princis pazŪd

Drīz abiem draugiem sāka nākt miegs.

—  Noņem man šīs skrandas! — karalis teica, rādīdams uz savām drēbēm.

Hendons bez iebildumiem tūdaļ izģērba puisēnu un nogul­dīja gultā. Apskatījies visapkārt, viņš domīgi noteica:

—   Atkal viņš ieņēmis manu gultu. Kur tad lai es guļu?

Mazais karalis redzēja drauga apjukumu un izklīdināja to ar vienu vārdu.

—   Tu liecies gulēt pie durvīm un sargā mani! — viņš teica miegainā balsī. Pēc brītiņa viņš jau bija aizmirsis visas ne­laimes un cieši aizmidzis.

—   Mīļais bērns! Nē, viņam tiešām vajadzēja piedzimt par karali! — Hendons sajūsmināts izsaucās. — Karalis kas ka­ralis!

Izstiepies pie sliekšņa uz grīdas, viņš apmierināts piebilda:

—   Sājos septiņos gados man nācies gulēt vēl sliktākos apstākļos nekā tagad — un būtu grēks par to kurnēt.

Viņš aizmiga, kad logā jau bija manāma nespodra rīta blāzma. Ap pusdienas laiku viņš pamodās un, vietvietām pa­celdams savam dusošajam audzēknim segu, uzmanīgi izmē­rīja viņu ar aukliņu.

Tikko viņš bija beidzis, arī karalis pamodās, teica, ka esot nosalis, un jautāja Hendonam, ko viņš tur dara.

—   Viss jau galā, valdniek, — Hendons atbildēja. — Man šis tas nokārtojams, bet es drīz būšu atpakaļ. Tu labāk vēl pagūli, tev vajag krietni atpūsties! Es tevi ietīšu ar visu galvu, tā tev būs siltāk.

Karalis iegrima sapņu valstī, pirms vēl Hendons bija bei­dzis runāt. Mailss klusi izgāja un pēc kādas pusstundas tikpat klusi atgriezās ar pilnīgu zēna drēbju kārtu, lai gan vienkāršu un apnēsātu, bet vēl stipru un pietiekami siltu šim gadalaikam. Nosēdies pie galda, viņš aplūkoja savu pirkumu pamatīgāk, pie sevis norūkdams:

—   Ja mans maks būtu biezāks, tad ari drēbes būtu labā­kas, bet, kad kabata tukša, jābūt apmierinātam ar to, kas ir…

Reiz skaistule dzīvoja miestiņā, Mūsu miestiņā redzēja to …

Liekas, viņš pakustējās… Jādzied klusāk. Ka tik zēns nepamostas, lai izguļas nabadziņš! Viņš jau tā nokusis, bez tam mums vēl priekšā tāls ceļš. Kamzolis nav slikts; vietām gan būtu jāsadiedz, un tad būs pavisam labs. Bikšeles jau daudz labākas, lai gan arī tām nekaitētu pāris adatas dū­rienu. Toties kurpes ir stipras, tajās viņa kājiņām būs sausi un silti. Viņš jau, nabadziņš, nebūs pieradis pie kurpēm, droši vien cauru gadu, ziemu un vasaru, skraidījis basām kājām… Kaut par vienu fārtingu dotu tik daudz maizes, cik diegu, tad cilvēkam pietiktu visam gadam! Un vēl tāda skaista, resna adata piedevām … Būs diezgan pūļu, kamēr es tagad ievēršu diegu.

Un tiešām — viņam nācās diezgan nopūlēties. Kā to vī­rieši vienmēr darījuši un laikam arī darīs, kamēr vien pasaule pastāvēs, viņš ar vienu roku nekustīgi turēja adatu, bet ar otru centās ievērt diegu adatas acī; sievietes rīkojas tieši ot­rādi. Diegu bija ļoti grūti ievērt: te tas paskrēja acij garām, te sametās un negāja cauri. Bet Hendons bija pacietīgs, un tādu darbu viņš arī nestrādāja pirmo reizi — viņš taču bija karavīrs. Beidzot diegs bija ievērts, viņš paņēma apģērba ga­balu, kas atradās klēpī, un sāka šūt.

— Viesnīcā samaksāts viss līdz pat mūsu šīsdienas bro­kastīm. Ar to naudu, kas man vēl ir, mums pietiks, lai nopir­ktu divus ēzeļus, un vēl sīkiem ceļa izdevumiem divām trim dienām. Bet tad mēs būsim Hendon-Holā …

Tā savu vīru mī…

Ak, kad tevi! Cik sāpīgi iedūrās pirkstā! Gandrīz visa adata paskrēja zem naga. Nekas, nav jau pirmo reizi, mazliet pasāpēs un sadzīs… Ja tik mums izdosies nokļūt mājās, manu puisīt, mēs varēsim dzīvot, cepures kuldami. Tavas rai­zes izzudīs tāpat kā tava slimība …

Tā savu vīru mīlēja, Bet sāncensis …

Kas par cēliem, slaikiem dūrieniem — prieks redzēt! — Hendons turpināja, apbrīnodams savu darbu. — Tie pauž va­renību un plašu vērienu — nemaz nevar salīdzināt ar kāda prasta skrodera sīkajiem, plebejiskajiem dūrieniem …

Tā savu vīru mīlēja, Bet sāncensis mīlēja šo …

Gatavs! Apbrīnojams darbs! Ātri un labi padarīts. Tagad tikai vajag viņu pamodināt, apģērbt, palīdzēt viņam nomazgā­ties, paēdināt, un mēs tūliņ varam doties ceļā — vispirms uz Sautverku, uz tirgu pie Tabardas traktiera. Vai nelabpatiksies celties augšā, valdniek? Neatbild. Kā samiegojies! Jūsu aug­stība, laiks celties augšā! Ko lai dara, nāksies sapurināt viņa svēto personu, ja viņam tik ciets miegs. Kas tas?

Viņš norāva segu: zēns,bija pazudis!

Brīdi Mailss stāvēja kā pārakmeņojies aiz brīnumiem. Ap­skatījies apkārt, ievērojis, ka līdz ar zēnu pazudušas arī viņa skrandas, viņš sacēla veselu vētru un sāka pilnā balsī kliegt pēc saimnieka. Tieši šajā brīdī viesmīlis ienesa brokastis.

—   Saki tūliņ, velna bērns, vai es tevi nožņaugšu! — Mailss iesaucās, nikni uzklupdams viesmīlim, kurš aiz bailēm un pār­steiguma uz brīdi bija zaudējis valodu. — Kur zēns?

Bailēs stostīdamies, viesmīlis paskaidroja:

—    Tikko jūs pirmiņ bijāt izgājis, atskrēja kāds puisis un teica man, ka jūsu cienība liekot tūliņ nogādāt zēnu pie jums uz tiltu, uz Sautverkas galu. Es viņu uzvedu šeit augšā. Kad viņš jūsu zēnu pamodināja un pateica pavēli, tas norūca, kā­dēļ viņu «modinot tik agri», kā viņš izteicās. Tomēr viņš tūliņ uzvilka savas skrandas, un abi aizgāja. Aiziedams zēns vēl teica, ka jūsu cienība būtu labāk darījis, ja pats atnācis viņam pakaļ nekā sūtījis svešu … un tāpēc …

—   Un tāpēc — tu esi nelga! Nejēga tu esi, ko katrs muļ­ķis var vest ap stūri un kam par maz, ka to pakar! … Bet kādēļ es uztraucos? Varbūt ar viņu vēl nekas ļauns nav no­ticis. Jāiet uzmeklēt, bet tu klāj galdu! Pag! Sega bija tā savīstīta, lai izskatītos, ka kāds guļ… Vai tas būtu tā nejauši iznācis?

—   Nevaru zināt, jūsu cienība! Es tikai redzēju, ka puisis rīkojās ap gultu — tas, kurš atnāca.

—   Nolādēts! Tas darīts, lai mani piekrāptu, — skaidrs, ka viņiem vajadzēja iegūt laiku. Klausies — vai svešais zellis atnāca viens?

—   Viens, jūsu cienība.

—   Vai tu esi par to pārliecināts?

—   Jā, jūsu cienība.

—   Apdomā labi, nesteidzies, atceries!

Viesmīlis brīdi padomāja, tad teica:

—   Viņš atnāca viens, tas tiesa, bet tagad es atceros: kad viņi abi izgāja drūzmā uz tilta, nez no kurienes tiem pielēca klāt kāds šaubīga izskata skrandainis, un tikko viņš pie­skrēja …

—   Kas, kas? Runā ātrāk! — Hendons bargā balsi viņu nepacietīgi pārtrauca.

—  Viņi iejuka pūlī un pazuda. Es viņus vairs neredzēju, jo te mani pašlaik sauca saimnieks, kurš ļoti dusmojās par to, ka rakstvedim bija aizmirsuši pasniegt pasūtīto cepeti. Bet, kad es piesaucu visus svētos, teikdams, ka es pie tā esmu tikpat nevainīgs kā jaunpiedzimis bērniņš, viņš …

—   Prom no manām acīm, idiot! Tu mani padarīsi traku ar savu pļāpāšanu! Stāvi! Kurp tu skrien? Tev grūti vienu minūti pastāvēt uz vietas? Vai viņi aizgāja uz Sautverkas pusi?

—  Tieši tā, jūsu cienība… Es viņam saku: man netika pasūtīts tas nolādētais cepetis, un es esmu nevainīgs kā jaun­piedzimis bērniņš, bet viņš…

—   Tu vēl esi te? Un atkal mels niekus? Laukā — vai es tevi nožņaugšu!

Viesmīlis acumirklī pazuda. Hendons noskrēja lejā ātrāk par viņu, lēkdams divus pakāpienus uzreiz, rūkdams:

—   Nav šaubu, tas ir bijis tas pats nelietis, kurš teica, ka zēns esot viņa dēls. Es tevi esmu pazaudējis, mans ma­zais, neprātīgais karali, tas ir briesmīgi!… Es tevi biju tā iemīlējis! Nē, zvēru pie sava goda, ar to es neapmierināšos! Es tevi atradīšu, kaut arī man nāktos izvandīt visu valsti. Manu nabaga zēn! Brokastis gaida tevi un mani — mūs abus, bet kur nu te laiks brokastot, — lai žurkas tās apēd! Tagad tikai ašāk, ašāk!

Un, spiežoties caur trokšņaino ļaužu pūli uz tilta, Mailss pastāvīgi sevī atkārtoja, it kā tas viņu apmierinātu:

—  Viņš dusmojās, bet tomēr gāja, viņš gāja, jo domāja, ka viņu aicina Mailss Hendons. Mīļais puisēns — viņš nebūtu klausījis nevienam citam — to es zinu.

XIV.Nodaļa Karalis ir miris, lai dzīvo karalis

Tajā pašā dienā, gaismai austot, Toms Kentijs pamodās no smaga miega un plati ieplestām acīm raudzījās tumsā sev priekšā. Tā viņš nogulēja dažas minūtes, velti mēģinādams sakārtot sajukušās domas un atmiņas un izprast, kas noti­cis. Pēkšņi viņš paklusā balsi priecīgi iesaucās:

—   Es saprotu, es saprotu! Paldies dievam, ka es beidzot esmu pamodies! Kāds prieks! Prom, bēdas! Nanij, Betij, rā­pieties laukā no salmiem un nāciet šurp ātrāk! Ko es jums pastāstīšu! Tādi brīnumi, ka jūs nemaz neticēsiet! Tas bija trakākais sapnis, kādu jebkad tumsas gari uzbūruši cilvēka prātam par pārsteigumu… Nanij, Betij, nāciet taču, es jums saku!

Kāds tumšs stāvs izauga pie viņa pagalvja, un kāda balss teica:

—   Ko jūsu augstībai labpatiksies pavēlēt?

—   Pavēlēt? … Ak bēdas, man liekas — es šo balsi pa­zīstu. Saki man — kas es esmu?

—  Vakar jūs vēl bijāt Velsas princis, šodien jūs esat mūsu visžēlīgais valdnieks Edvards, Anglijas karalis.

Toms iespieda seju spilvenā un izmisis čukstēja:

—  Tad tas nebija vis sapnis! Ej atdusies, mans labais ser, atstāj mani vienu ar manām bēdām!

Puisēns atkal aizmiga un redzēja brīnišķīgu sapni. Viņš sapņoja, ka ir vasara un viņš viens pats rotaļājas skaistajā pļavā, ko sauc par Gudmensfīldu. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, viņa priekšā parādījās sarkanbārdains punduris — kādu pēdu garš, ar milzīgu kupri mugurā.

«Roc te pie šī celma!» punduris teica.

Toms sāka rakt un izraka divpadsmit jaunu, spožu pensu — veselu bagātību. Bet tas vēl nebija viss.

«Es tevi pazīstu,» punduris sacīja. «Tu esi krietns zēns,. Tavām likstām nu ir gals; es gribu tevi atalgot. Nāc šurp katrā septītajā dienā, un tu katrreiz atradīsi šajā vietā to pašu bagātību: divpadsmit jaunu, spožu pensu. Tikai pie­lūko — nevienam šo noslēpumu neizpaud!»

Punduris pazuda, bet Toms ar savu bagātību, cik jaudas, skrēja uz Atkritumu laukumu.

«Katru vakaru,» viņš pa ceļam pārdomāja, «es tēvam došu vienu pensu. Viņš domās, ka esmu to saubagojis, būs apmieri­nāts un vairs nesitīs mani. Otru pensu ik nedēļu atdošu la­bajam Endrū tēvam, kas mani māca, bet četri paliks mātei un Nanijai ar Betiju. Nu vairs nebūs jābadojas un jāstaigā skran­dās; gals visām bailēm, mokām un sitieniem!»

Toms sapņoja, ka viņš skrien tik ātri, ka nonāk savā ne­tīrajā miteklī gluži bez elpas, bet acis viņam mirdz jūsmīgā pateicībā. Viņš iesviež mātei klēpī četrus no saviem pensiem un sauc:

«Tas viss tev! It visi… tev un Nanijai, un Betijai… Tie ir godīgi iegūti; es neesmu tos ne saubagojis, ne zadzis!»

Māte, izbrīnījusies un laimīga, viņu cieši spiež sev pie krūtīm un saka:

«Jau vēls; vai jūsu augstībai nelabpatiksies celties?»

Ak vai, tādu atbildi viņš nebija gaidījis! Aizlaidās lai­mīgie sapņi — zēns pamodās.

Viņš atvēra acis un ieraudzīja pie savas guļvietas ceļos, nometušos greznās drēbēs tērpušos lordu pirmo kambarkungu. Maldu sapņa prieks bija projām, nabaga puisēns noprata, ka viņš ir karalis un gūsteknis kā agrāk. Istabā bija sanākuši galminieki īsos purpura apmetņos — tajā laikā tā bija sēru krāsa pilī — un augstdzimuši monarha kalpi. Toms piecēlās gultā sēdus un gar smagajiem zīda priekškariem klusēdams aplūkoja šo grezni ģērbto sabiedrību.

Sākās jaunā karaļa sarežģītā apģērbšanas procedūra, pa kuras laiku galminieki cits pēc cita locīja ceļus Toma priekšā un izteica viņam līdzjūtību smagā zaudējuma dēļ, ko viņš bija cietis. Vispirms galma virsstaļļmeistars paņēma kreklu un nodeva to lordam virsjēgermeistaram; tas to savukārt no­deva lordam otram kambarkungam, tas — Vindzoras meža galvenajam mežkungam, bet tas — lordam trešajam kam­barkungam; no viņa krekls ceļoja pie karaliskā Lankastras hercogistes kanclera, tad pie virsgarderobmeistara, pie Norojas ordeņa kapitula priekšnieka, pie Tauera priekšnieka, pie pils virsuzrauga, pie galvenā veļas pārziņa, pie lorda lielad- mirāļa, pie Kenterberijas arhibīskapa un, beidzot, pie lorda pirmā kambarkunga, kurš to saņēma un ar savām rokām uz­vilka Tomam. Nabaga puisēns bija gluži pārsteigts. Viņš at­cerējās, ka tāpat no rokas rokā staigā ūdensspainis, uguns­grēku dzēšot.

Katrs viņa tualetes piederums svinīgi un lēni izgāja visu šo procedūru. Beidzot tas viss zēnam briesmīgi apnika — tā apnika, ka viņam gandrīz izlauzās skaļš atvieglojuma sau­ciens, redzot, ka viņa garās zīda zeķes sāk savu ceļojumu rindas galā, un viņš zināja, ka drīz šai aušībai būs gals. Bet

viņš bija priecājies par agru. Zeķes jau bija nonākušas lorda pirmā kambarkunga rokās. Lords kambarkungs jau taisījās ietērpt tajās Toma kājas, bet pēkšņi pietvīka gluži sarkans, žigli atdeva tās atpakaļ Kenterberijas arhibīskapam un pār­bijies čukstēja, norādīdams uz kaut ko zeķē:

—   Nē, jūs tikai paskatieties, milord!

Arhibīskaps nobālēja, tad pietvīka un steidzīgi nodeva ze­ķes lordam lieladmirālim, čukstēdams:

—   Paskatieties, milord!

Lieladmirālis sniedza zeķes tālāk galvenajam veļas pār­zinim, tikko spēdams izdvest:

—   Paskatieties, milord!

Un atkal zeķes sāka savu ceļojumu, tikai šoreiz otrādā kārtībā: pie pils virsuzrauga, pie Tauera priekšnieka, pie No- rojas ordeņa kapitula priekšnieka, pie virsgarderobmeistara, pie karaliskā Lankastras hercogistes kanclera, pie lorda trešā kambarkunga, pie Vindzoras meža galvenā mežkunga, pie lorda otrā kambarkunga, pie lorda virsjēgermeistara un tā tālāk pa visu rindu, atskanot dusmīgiem, uztrauktiem čukstiem:

—   Paskatieties! Paskatieties!

Beidzot zeķes nokļuva galma virsstaļļmeistara rokās. Kādu brīdi viņš nobālis skatījās uz zeķēm, kas bija sacēlušas tādu uztraukumu, tad aizsmakušā balsī čukstēja:

—   Zvēru pie sava goda! Saite notrūkusi! Tauerā galveno karaļa zeķu pārzini!

Tad viņš nespēkā atslējās pret lorda virsjēgermeistara plecu un saņēmās tikai tad, kad atnesa zeķes ar saitēm, kā pienācās.

Tomēr visam reiz pienāk gals, un pēc kāda laika Toms Kentijs bija tiktāl apģērbies, ka varēja atstāt gultu. Sevišķa amata persona ielēja viņam bļodā ūdeni, ar ko nomazgāties, sevišķa amata persona vadīja šo svinīgo operāciju, sevišķa amata persona stāvēja klāt ar dvieli, un beidzot Toms, pakā­peniski izgājis svinīgo mazgāšanās procedūru, nāca galma friziera rokās. Kad zēns izkļuva no šī meistara rokām, viņš izskatījās tik daiļš un piemīlīgs kā meitene — purpursarkana atlasa kamzolī un biksēs, un cepurītē ar purpursarkanām spalvām. Viņu svinīgi aizveda uz ēdamistabu pabrokastot. Kad viņš gāja garām galminieku pulkam, tie pašķīrās un krita viņa priekšā ceļos.

Pēc brokasta jauno karali ar karalisku ceremoniju perso­nisko adjutantu un piecdesmit zelta šķēpiem apbruņotu diž­ciltīgu goda sargu pavadībā noveda troņa zālē, kur viņam vajadzēja nodarboties ar valsts lietām, Viņa «tēvocis» lords Hertfords nostājās pie paša troņa, lai palīdzētu karalim ar gudru padomu.

Pirmie troņa priekšā stādījās vairāki ievērojami lordi, ku­rus nelaiķis karalis bija iecēlis par sava testamenta izpildī­tājiem. Viņi nāca saņemt piekrišanu dažiem rīkojumiem — tas gan bija tikai formas pēc un tomēr ne gluži tā, jo protektors[11]vēl nebija iecelts. Kenterberijas arhibīskaps pavēstīja testa­menta izpildītāju padomes lēmumu attiecībā uz mirušā vald­nieka apbedīšanas ceremoniju, noslēgumā nolasot daudzos tes­tamenta izpildītāju parakstus: proti, Kenterberijas arhibīskaps, Anglijas lordkanclers, lords Viljams Sentdžons, lords Džons Rasels, grāfs Edvards Hertfords, vikonts Džons Lails, Kutberts, Daremas bīskaps un tā tālāk,

Toms sen jau vairs neklausījās; viens dokumenta punkts viņu ļoti mulsināja. Viņš nenocietās un, pagriezies pret lordu Hertfordu, čukstēja:

—   Uz kuru dienu, viņš teica, nolikta apbedīšana?

—   Uz nākošā mēneša sešpadsmito dienu, valdniek.

—   Kāds neprātsl Vai tad tik ilgi var gaidīt?

Nabaga puisēns nekādi nevarēja pierast pie galma paražām. Viņš bija redzējis, ka Atkritumu laukumā steidzās aprakt līķi, cik ātri vien iespējams. Lords Hertfords tomēr prata viņu ap­mierināt pāris vārdiem.

Valsts sekretārs nolasīja padomes lēmumu pieņemt ār­zemju sūtņus rīt pulksten vienpadsmitos. Sim lēmumam vaja­dzēja valdnieka piekrišanu. Toms jautājoši paskatījās uz lordu Hertfordu.

—   Vai jūsu augstībai nelabpatiksies dot savu piekrišanu? — Hertfords čukstēja. •— Viņi nāks savu augsto pavēlnieku vārdā izteikt jums līdzjūtību smagā zaudējuma dēļ, ko cietuši jūs un visa Anglija.

Toms darīja, kā viņam bija likts,

Otrs sekretārs nolasīja galma izdevumu sarakstu par pē­dējo pusgadu, kuru summa sniedzās līdz divdesmit astoņiem tūkstošiem mārciņu sterliņu. Dzirdot šo milzu skaitli, Tomam aizrāvās elpa; gluži pārsteigts viņš bija, kad no tālākā ziņo­juma uzzināja, ka divdesmit tūkstoši mārciņu paliek nesamak­sātas un naudas samaksai nav, un vēl vairāk izbrīnījās, kad izrādījās, ka nelaiķa karaļa naudas lādes tukšas un tādēļ tūkstoš divsimt cilvēku — galma kalpotāju — atrodas ļoti grūtā stāvoklī, jo nesaņem pienākošos algu. Ar to Toms nekādi nevarēja samierināties.

— Bet tā jau mēs izputēsim! Pēc manām domām, nepie­ciešams tūliņ noīrēt mazāku namu un atlaist lielāko daļu kal­potāju— jo vairāk tādēļ, ka šie ļaudis nevienam nav vajadzīgi un tikai pinas pa kājām, apgrūtinot cilvēku un apkauno­jot viņa jūtas, uzbāzdamies ar saviem nelūgtajiem pakalpo­jumiem, kas varbūt vajadzīgi vienīgi lellēm, kam nav ne sma­dzeņu, ne roku, ar kurām sev palīdzēt. Es zinu nelielu namiņu netālu no zivju tirgus Bilingsgeitā; ja nu mēs …

Grāfs Hertfords cieši saspieda Toma roku, viņa daiļrunība izsīka, un zēns apklusa, nosarcis līdz ausu galiem. Bet ne­viens no klātesošajiem nelikās dzirdējis karaļa bezprātīgās runas.

Tad kāds sekretārs nolasīja ziņojumu par to, ka saskaņā ar mirušā valdnieka pēdējo gribu lords Hertfords tiek iecelts par hercogu, viņa brālis sers Tomass Seimors — par pēru, bet Hertforda dēls — par grāfu. Arī citiem ievērojamākiem troņa kalpiem bija piešķirti tamlīdzīgi pagodinājumi. Padome nolē­musi sasaukt sēdi sešpadsmitajā februārī, lai izdalītu un ap­stiprinātu šos goda amatus. Bet, tā kā nelaiķis karalis nav atstājis nekādu rakstisku dokumentu par zemes īpašumu dā­vāšanu šīm personām, lai ienākumi būtu piemēroti viņu aug­stajam stāvoklim, tad padome, zinādama mirušā karaļa perso­niskos nodomus, ierosina dāvāt lordam Seimoram muižu ar «piecsimt mārciņu sterliņu gada ienākumu», bet grāfa Hert­forda dēlam — ar «astoņsimt mārciņu ienākumu gadā» ar pie­zīmi, ka šī pēdējā dāvana tiek palielināta vēl par trīssimt mārciņām gadā tajā gadījumā, ja mirst kāds no bīskapiem un ja valdošais karalis dod savu piekrišanu.

Toms jau grasījās iebilst, ka vispirms pieklātos nomaksāt nelaiķa karaļa parādus un tikai tad svaidīties ar tik lielu naudu, bet vērīgais grāfs Hertfords viņu vēl laikā atturēja un izglāba no jaunas neapdomības. Tātad viņa augstība pie­krita bez vārda runas, lai gan ne ar sevišķu patiku. Kamēr viņš sēdēja un domāja par dīvainajām un brīnumainajām lietām, kas ar viņa piekrišanu norisinājās acu priekšā, viņam ienāca prātā laimīgas domas: kādēļ lai viņš savu māti neieceļ par Atkritumu laukuma hercogieni un neiedāvina tai muižu? Bet tūliņ viņam ar nožēlu bija šī doma jāaizdzen. Viņš taču ir tikai karalis vārda pēc; visi šie ievērojamie lordi un augst­maņi rīkojas ar viņu, kā tiem tīk; tiem viņa māte ir tikai slimas fantāzijas auglis, uzklausījuši viņu, tie viņam tikpat neticēs un aizsūtīs pēc ārsta.

Tikmēr garlaicīgā nodarbošanās ievilkās. Tika nolasīti lū­gumi, uzsaukumi, patentes un visādi gari un nogurdinoši do­kumenti, kas attiecās uz valsts lietām un nebeidzami atkār­tojās. Beidzot Toms smagi nopūtās un pie sevis čukstēja:

—   Ko gan esmu nogrēkojis, ka mīļais dievs mani tā apbē­dina? Par ko viņš atņēma man laukus, brīvību, sauli? Kādēļ pārvērta mani par karali un iesprostoja šeit?

Viņa nabaga galva kādu brīdi klanījās snaudienā, tad no­slīga uz pleca; un valsts aparāts apstājās, jo trūka augstākās varas — apstiprinošās karaļa balss. Ap iemigušo puisēnu iestā­jās klusums, un valsts gudrajie mitējās klāstīt savus plānus.

Priekšpusdienā Tomam bija viena laimīga stundiņa, patei­coties viņa aizgādņiem Hertfordam un Sentdžonam, kuri viņam atļāva satikties ar princesi Elizabeti un mazo lēdiju Džeinu Greju. Princeses tomēr jutās diezgan nospiestas, kam par iemeslu bija smagais sitiens, kas ķēris visu karaļa namu. Sa­tikšanās stundas beigās Tomu stindzināja ar svinīgu sarunu viņa «vecākā māsa», kas vēsturē vēlāk ieguva palamu «asiņainā Marija»1 . Puisēna acīs šai vizītei bija tikai viena vērtība — tā bija īsa. Uz dažām minūtēm viņu atstāja vienu. Tad pie viņa ienāca slaids puisēns, gadus divpadsmit vecs, no galvas līdz kājām tērpts melnās drēbēs ar baltu apkaklīti un man­šetēm, lielu, sarkanu sēru lenti pie pleca. Kailu noliektu galvu viņš nedroši piegāja pie Toma un nometās uz viena ceļa. Toms brīdi klusuciešot un atturīgi viņu aplūkoja, tad sacīja:

—   Piecelies, puisīt! Kas tu esi? Ko tev vajag?

'Marija Tjudore (1516—1558) — Anglijas karaliene. Viņas val­dības laikā atjaunojās katoļu baznīcas iespaids, bet protestantus vajāja un sodīja ar nāvi.

Puisēns piecēlās. Viņa izturēšanās bija nepiespiesta, bet sejā atspoguļojās samulsums.

—  Valdniek, jums vajag mani atcerēties, — viņš teica» — Es esmu jūsu peramais zēns.

—   Mans peramais zēns?

—   Jā, valdniek. Es esmu Hamfrijs, Hamfrijs Mārlovs.

Toms domāja, ka aizgādņiem būtu vajadzējis viņam pa­skaidrot par šo zēnu. Stāvoklis bija diezgan neērts. Ko lai nu iesāk? Izlikties, ka viņš šo puisēnu pazīst, un tad uz katra soļa iekrist, ar katru vārdu pierādīt, ka viņš to savu mūžu nav redzējis? Nē, tas neder, jāizdomā kas cits. Tad viņam ienāca prātā laimīga doma. Tādi gadījumi kā šis droši vien atkārtosies bieži, jo neatliekamu darīšanu dēļ tagad grāfs Hertfords un lords Sentdžons, kuri abi bija testamenta izpil­dītāju padomē, nevarēs pastāvīgi būt viņa tuvumā. Vai tad nebūtu labāk izdomāt kādu plānu, lai pats varētu izkļūt no sarežģījumiem? Tas būtu gudri darīts. », Jāmēģina kaut ar šo zēnu — kas tur īsti iznāks? Toms savilka uzacis, pieņēma norūpējušos izskatu un padomājis teica:

—   Jā, tagad es it kā atceros, bet es esmu slims, un mans prāts aizmiglojas …

—   Mans nabaga kungs! — peramais zēns līdzjūtīgi iesau­cās, bet pie sevis nodomāja: «Baumas, kā liekas, būs parei­zas, viņš pavisam sajucis, nabadziņš! Bet ko es brīnos, muti iepletis? Man taču pavēlēts neievērot, ja viņš ko nepareizi runā vai dara.»

—   Savādi, ka šajās pēdējās dienās viss izzudis man no at­miņas, — Toms turpināja. — Bet tā nav liela nelaime… tas drīz pāries. Dažreiz pietiek tīrā nieka, lai es atcerētos lietas un vārdus, ko esmu aizmirsis. («Un bieži ne vien tos, bet pat tos, ko nekad neesmu dzirdējis, — kā šis zēns redzēs.») Saki — ko tev vajag?

—   Tīrie nieki, valdniek! Bet, ja nu jūs man liekat runāt, tad es runāšu. Pirms divām dienām, ja jūsu augstība vēl atceras, jus no rīta grieķu valodas stundā trīs reizes kļūdī- jāties — vai atceraties?

—   Jā-a, kā tad, es kļūdījos. («Tie nav meli, es jau nu droši kļūd tos ne vien trīs, bet trīsdesmit reizes, ja man ienāktu prātā ķerties pie grieķu valodas.») Jā, tagad es atceros. Kas tālāk?

—  Skolotājs ļoti saskaitās par tādu nekārtīgu, muļķīgu: darbu, kā viņš to nosauca, un solīja mani krietni nopērt, lai…

—  Tevi nopērt? — Toms aizmirsies pārsteigumā iesau­cās. — Kā tad viņš drīkst tevi pērt par manām kļūdām?

—  Jūs atkal aizmirsāt, valdniek. Viņš katrreiz mani per* kad jūs nesagatavojat mācības.

—  Jā, jā, — es aizmirsu. Mēs kopā mācāmies, un, kad es. ko nezinu, viņš domā, ka tu ar mani slikti nodarbojies un..,

—  Ak, jūsu augstība! Kas tie par vārdieml Vai tad es,, niecīgākais no jūsu kalpiem, drīkstētu jūs mācīt?

—   Par ko tad tevi soda? Kas par jucekli? Es gluži nekā nesaprotu. Kurš no mums ir jucis prātā — tu vai es? Runā taču, paskaidro, kas par lietu!

—  Nav nekā, ko paskaidrot, jūsu augstība. Neviens visā Anglijā nedrīkst pacelt roku pret Velsas prinča svēto personu; tādēļ, kad princis ko nepareizi darījis, es saņemu pērienu, un es atzīstu, ka tas ir pareizi. Tas ir mans darbs, no tā es pārtieku.1

Toms izbrīnījies skatījās uz puisēnu, kas mierīgi stāvēja viņa priekšā.

«Kāda nejēdzība,» viņš sprieda pie sevis. «Kā cilvēki var izdomāt tādu dīvainu amatu! Kā viņi nenolīgst kādu, kam manā vietā sukāt matus un ko ģērbt, — tas tik būtu joks! Ja viņi to izdarītu, es labprāt pats uzņemtos savu pērienu un pateiktos dievam par tādu pārmaiņu.»

Bet skaļi Toms teica:

—   Nu, un kas ir? Tad tevi, nabadziņu, nopēra?

—   Nē, valdniek, sods bija nolikts uz šodienu. Bet tagad sēru gadījuma dēļ varbūt to atcels, es skaidri nezinu. Tādēļ es iedrošinājos nākt un atgādināt jums, valdniek, ka jūs so­lījāt …

—   Tevi aizstāvēt pie skolotāja? Glābt tevi no pēriena?

—   Jūsu augstība, pats atcerējāties!

—   Kā redzi, atmiņa man sāk atkal atgriezties. Apmieri­nies, neviens tevi neaizskars ne ar pirkstu, es par to parūpē­šos.

—   Paldies jums, jūsu augstība! — Hamfrijs iesaucās, at­kal nolaizdams ceļos. — Varbūt jūs to uzskatīsiet par nekau­nību, bet…

Redzot Hamfrija apjukumu, Toms viņu drošināja, sacīdams, ka šodien viņam esot «žēlīgs prāts».

—   Nu, tad es izteikšu visu, kas man uz sirds. Tagad, kad jūs vairs neesat Velsas princis, kad esat tapis par karali un varat darīt visu, kas vien ienāk prātā, un neviens jums to nevar liegt, jūs gan vairs nemocīsiet sevi ar garlaicīgajām mācībām. Jūs, protams, metīsiet kaktā grāmatas un nodarbo­sieties ar ko interesantāku. Tad es un manas māsas, bārenītes, būsim pagalam!

—   Pagalam? Bet kādēļ tad?

—   Valdniek, mani baro mana mugura. Ja tā stāvēs dīkā, es nomiršu badā. Bet, tiklīdz jūs pametīsiet savas mācības, mans amats būs lieks, peramais zēns jums vairs nebūs vaja­dzīgs. Ak, nedzeniet mani projām!

Tomu aizkustināja zēna patiesais izmisums.

—   Apmierinies, zēn! — viņš teica ar īsti karalisku augst­sirdību. — Tavs amats uz visiem laikiem paliks tev un taviem pēcnācējiem.

Un, viegli iesitis Hamfrijam pa plecu ar zobena plakano •sānu, viņš iesaucās:

—   Piecelies, Hamfrij Mārlov, no šī brīža tavs amats būs mantojams pie Anglijas karaļu galma! Esi mierīgs, es atkal ķeršos pie grāmatām un mācīšos tik slikti, ka pēc taisnības tavu algu nāksies pavairot trīskārtīgi, — tik daudz tev būs darba!

—   Pateicos, visžēlīgais valdniek! — Hamfrijs dedzīgi iesau­cās. — Jūsu karaliskā augstsirdība pārsniedz manas vispār­drošākās nākotnes cerības. Tagad mana laime nodrošināta uz visiem laikiem un līdz ar to arī visas Mārlovu cilts labklājība.

Toms bija diezgan tālredzīgs, lai saprastu, cik noderīgs viņam var būt šis zēns. Viņš" pamudināja Hamfriju uz saru­nām, ko tas arī labprāt darīja un bija sajūsmināts, domā­dams, ka palīdz karali «izdziedināt», jo ikreiz, tiklīdz viņš mēģināja atsaukt Toma slimajā atmiņā dažādus sīkumus no karaliskajā klases istabā vai citās pils telpās piedzīvotiem notikumiem vai dēkām, Toms jau tūliņ visu «atcerējās» itin skaidri. Pēc stundas jaunais karalis jau bija savācis veselu gubu vērtīgu ziņu par dažadam personām un notikumiem galmā. Viņš apņēmās, no šīs dienas sākot, katru dienu smelt no šī avota un tāpēc pavēlēja, lai Hamfriju katrā laikā ielaistu ka­raļa istabās, ja tikai viņa augstība Anglijas karalis nav aiz­ņemts ar valsts lietām vai sarunām ar citām personām. Tikko Hamfrijs bija aizgājis, ieradās lords Hertfords, bet līdz ar viņu jaunas rūpes.

Lords Hertfords Tomam paziņoja, ka lordi padomes locekļi, baidoties no pārspīlētām baumām par karaļa iedragāto vese­lību, atzinuši par noderīgu un vajadzīgu, ka viņa augstība divas trīs rezes nedēļā piedalītos atklātās parādes pus­dienās. Karaļa ziedošais izskats un vingrā gaita līdz ar rū­pīgu ieturētu cienības un grācijas pilnu stāju labāk nekā visi citi līdzekļi nomierinās uztrauktos prātus, ja baumas par karaļa slimību jau būtu izplatījušās tautā.

Tad grāfs sāka ļoti uzmanīgi pamācīt Tomu, kā jāizturas svinīgos gadījumos, izliekoties, ka «atgādina» viņam jau zi­nāmas lietas. Viņam par lielu gandarījumu izrādījās, ka To­mam šinī ziņā jāpalīdz ļoti maz, jo Toms bija izmantojis Hamfrija aizrādījumus. Hamfrijs bija arī pastāstījis galmā iz­platījušās baumas, ka Tomam pēc dažām dienām vajadzēšot piedalīties parādes mielastos. Bet Toms, protams, paturēja šos faktus pie sevis.

Redzēdams, ka atmiņa karalim sāk uzlaboties, grāfs uz­drošinājās it kā nejauši uzdot viņam dažus pārbaudes jautā­jumus, lai izdibinātu, cik tālu uz priekšu pavirzījusies viņa izveseļošanās. Rezultāti iepriecināja — ne jau gluži viscaur, bet tajās lietās, kuras bija skāris Hamfrija stāstījums.

Dzirdētais tā iedrošināja grāfu, ka viņš uzrunāja Tomu ar cerībām balsī:

—   Tagad es esmu pārliecināts — ja jūsu augstība vēl mazliet papūlēsieties, jūs atrisināsiet mīklu par pazudušo lielo valsts zīmogu. Vakar tas mums.bij-a nepieciešams; šodien gan tas mums nav vajadzīgs, jo, nelaiķim karalim mirstot, zau­dējis savu spēku. Bet tomēr pamēģiniet atcerēties, valdniek!

Toms bija murdā; viņam nebija ne mazākā jēdziena par to, kas par putnu ir valsts zīmogs. Kādu brīdi vilcinājies, viņš ar visnevainīgāko skatienu grāfam jautāja:

—   Bet kāds tas izskatās, milord?

Grafs gandrīz nemānāmi sarāvās un norūca sevi: — Ak, viņš atkal aizmirstasl Es viņu pārāk nogurdināju, tā bija liela kļūda, — un viņš veikli novērsa sarunu uz citām lietām, lai izdzēstu no Toma atmiņas šo nelaimīgo zī­mogu. Tas viņam nenācās grūti.

XV nodaļa Toms ir karalis

Nākošajā dienā ieradās ārzemju sūtņi lepnu svītu pava­dībā, un Toms viņus pieņēma, uz troņa sēžot, ar lieliskām ceremonijām. Sākumā šī skata lieliskums valdzināja viņa ska­tienu un uzkurināja fantāziju, bet pieņemšana vilkās ilgi un bija garlaicīga, runas garas. Kas viņam sākumā darīja prieku, tas uz beigām likās kā smags un garlaicīgs pienākums. Laiku pa laikam viņš runāja vārdus, ko Hertfords viņam iečukstēja ausī, un godīgi centās izpildīt savu pienākumu. Bet viņš bija pārāk nepiedzīvojis šajās lietās un jutās par daudz neomulīgi, lai sasniegtu vairāk nekā tikai viduvējas sekmes. Savu karaļa lomu viņš tēloja gluži labi, bet par karali justies nespēja. Tāpēc viņš no visas sirds priecājās, kad ceremonija beidzās.

Toms sevī prātoja, ka dienas lielākā daļa veltīgi «izšķiesta», uzņemoties pūles, kādas karalim uzliek viņa stāvoklis. Pat tās divas stundas, ko karalim piešķīra dažādām izpriecām un atpūtai, bija viņam drīzāk par slogu nekā par uzjautrinā­jumu, jo arī te vajadzēja ievērot visādas ceremonijas un paražas. Pēc tam gan viņš stundiņu atpūtās sava peramā zēna sa­biedrībā. So zēnu.viņš uzskatīja par lielisku atradumu, jo, ar to sarunājoties, ne vien jautri pagāja laiks, bet arī varēja smelties visādas noderīgas ziņas.

Toma Kentija trešā valdīšanas diena pagāja apmēram tāpat kā iepriekšējās, vienīgā starpība bija tā, ka tagad viņš jutās drošāks un pirmo dienu neveiklība sāka zust. Viņš jau sāka pierast pie sava stāvokļa un jaunās apkārtnes un, lai gan vēl jutās kā važās iekalts, tomēr ar katru brīdi jau mazāk kaunējās un neapjuka no ievērojamo lordu pastāvīgās klāt­būtnes un pagodinājumiem.

Ari nākošo — ceturto dienu viņš varētu sagaidīt mierīgi, ja viņu nebiedētu pirmais atklātais mielasts, kas bija nolikts uz šo dienu. Dienas programmā bija vēl nepatīkamākas lie­tas: rīt Tomam vajadzēja pirmo reizi būt par priekšsēdētāju lordu padomē un izteikt savus uzskatus un rīkojumus poli­tikā, kāda Anglijai būtu jāievēro attiecībās ar citām tuvām un tālām valstīm uz visas zemeslodes. Šajā pašā dienā bija pa­redzēts lordu Hertfordu formāli ievēlēt lorda protektora svarī­gajā amatā, bez tam jāizspriež vēl daudz citas nopietnas lietas. Bet tas viss Tomam likās nieks salīdzinājumā ar mocībām ēst pusdienas, kad uz viņu vērsīsies simtiem ziņkārīgu acu un neskaitāmas svešas mutes čukstēs dažādas piezīmes par viņa izturēšanos un neveiklībām, ja viņš, par nelaimi, tādas izdarītu pie galda.

Taču neviens nevarēja šo dienu atvairīt, un savā laiķā tā pien'āca. Nabaga Toms kopš rīta bija nospiests un izklai­dīgs un nekādi nevarēja tikt vaļā no šī garastāvokļa. Parastā ģērbšanās procedūra viņam šodien likās sevišķi garlaicīga un gurdinoša. Viņš atkal jutās kā gūsteknis.

Ap pusdienas laiku viņu ieveda milzīgā audiences zālē, kur viņam sarunā ar grāfu Hertfordu vajadzēja gaidīt līdz zināmai stundai, kad būs oficiāli jāpieņem visādi ievērojami valsts vīri un karaļa galma ļaudis.

Brītiņu sēdējis, Toms piegāja pie loga un ar interesi no­vēroja dzīvo kustību aiz pils vārtiem uz ielas. Viņš no visas sirds ilgojās kļūt brīvs un iejaukties ielas drūzmā. Pēkšņi viņš ieraudzīja lielu pūli noskrandušu vīru, sievu un bērnu, kas svilpdami un klaigādami nekārtīgā barā skrēja pa ielu.

—   Man gribas zināt, kas tur notiek! — viņš iesaucās zēna ziņkārībā, kāda tiem pamostas ikreiz, redzot šādus skatus.

•— Tu esi karalis… — grāfs svinīgi teica, godbijīgi palo­cīdamies. — Vai jūsu augstība man atļauj par to apjautā­ties?

—   Jā, lūdzu! Ar lielāko prieku!… — Toms līksmi uz­traukts iesaucās un ļoti apmierināts nodomāja pie sevis: «Pa­tiesību sakot, būt par karali nemaz nav tik slikti, šai lietai ir arī savas labās puses.»

Grāfs pasauca pāžu un aizsūtīja to pie sardzes priekšnieka ar pavēli apturēt pūli un uzzināt, kas tur notiek. Uz kurieni ļaudis skrien? Karalis vēlas to zināt.

Dažus acumirkļus vēlāk gara rinda karaļa miesassargu, spožās tērauda bruņās tērpti, izgāja pa vārtiem un nostājās šķērsām pār ielu tā, ka pūlis netika tālāk. Sūtnis atgriezies paziņoja, ka pūlis seko kādam vīram, sievietei un mazai mei­tenei, kurus ved uz soda vietu, jo tie traucējuši valsts mieru un drošību un ar to izpelnījušies nāvi.

Nāvē — varmācīgā nāvē tiek dzīti trīs nelaimīgi cilvēki! Sīs domas kā nazis iedūrās Tomam sirdī. Viņā pamodās tik dziļa līdzjūtība, ka nekādiem citiem prātojumiem vairs neat­lika vietas; viņš pat neiedomājās, ka noziedznieki varbūt pār­kāpuši likumus, nodarījuši saviem līdzpilsoņiem lielas sāpes vai sagādājuši zaudējumus. Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vien par karātavām un nāves šausmām, kas vēdīja virs notiesāto galvām. Uztraukumā Toms uz brīdi aizmirsa, ka viņš nav vairāk nekas kā ēna, ka nav nekāds karalis, bet nejauši ticis valdnieka lomā, un ātrumā viņam paspruka pa­vēle:

— Vediet viņus šurp!

To izteicis, viņš nosarka līdz ausu galiem un jau gribēja atvainoties, bet, ievērojis, ka ne grāfs, ne pāžs par viņa pa­vēli nav pārsteigti, viņš savaldījās un cieta klusu. Pāžs, kā parasts, zemu palocījās un, atpakaļ kāpdamies, izgāja no zā­les, lai nodotu pavēli tālāk. Toma krūtis no jauna saviļņoja lepnums, un viņš sevī vēlreiz atzinās, ka karaļa stāvoklim ir tomēr savas priekšrocības:

«Es jūtos gandrīz tāpat kā tajos laikos, kad lasīju mācī­tāja grāmatas un iedomājos sevi par princi, kurš izdod liku­mus un visiem pavēl darīt tā, bet ne citādi, pie tam neviens neuzdrošinājās mani neklausīt vai darīt pretim manai gribai.»

Zāles durvis atvērās uz abām pusēm, un cits pēc cita tika nosaukti augsti tituli, tad sekoja personas, kam tie piederēja. Zāle ātri pildījās ar ievērojamiem valstsvīriem lepnos tērpos. Bet Toms gandrīz nemanīja šo kungu klātbūtni, tik ļoti viņu aizņēma tas otrs — interesantākais gadījums. Viņš izklaidīgi apsēdās uz troņa un skatījās uz durvīm, nebūt neslēpdams- savu nepacietību; sanākušie lordi, redzot, ka karalis kādu gaida, neuzdrošinājās viņu traucēt un savā starpā sarunājās- par valsts darīšanām vai atstāstīja galma tenkas.

Pēc brīža atskanēja karavīru vienādie soļi un zālē ienāca nosodītie jaunākā šerifa uzraudzībā un karaļa miesassargu pavadībā. Jaunākais šerifs nometās ceļos Toma priekšā, tad piecēlās un atgāja sāņus. Trīs notiesātie kā nokrita ceļos, tā arī palika; miesassargi nostājās aiz troņa. Toms ziņkārīgi ap­lūkoja noziedzniekus. Daži sīkumi vīrieša apģērbā un izskatā viņā modināja neskaidras atmiņas.

«Man liekas, ka es šo cilvēku esmu kaut kur redzējis,» viņš domāja, «bet, kur un kad, — to gan neatceros.»

Taisni šajā acumirklī vīrietis ātri pacēla galvu, uzmeta viņam skatienu un atkal nodūra acis, nespēdams panest vald­nieka augstās personas diženumu, bet Tomam pietika tikai reizi redzēt viņa seju.

«Nav ne mazāko šaubu,» viņš sevī nodomāja, «šis ir tas pats nepazīstamais cilvēks, kurš izvilka Džailzu Vitu no Tem- zas un izglāba viņam dzīvību Jaungada dienā, laiks toreiz bija apmācies, auksts un vējains. Tā bija krietna, pašaizliedzīga rīcība! Zēl gan, ka vīrs sācis darīt ļaunus darbus un nonācis tik bēdīgā stāvoklī… Es skaidri atceros, kādā laikā un pat kādā stundā tas notika, tāpēc ka stundu vēlāk, taisni pulksten vienpadsmitos, es no vecāsmātes saņēmu tādu pērienu, ka salī­dzinājumā ar to visi iepriekšējie un vēlākie pērieni varēja lik­ties kā glāsti.»

Toms pavēlēja uz brīdi izvest ārā sievieti un meiteni un griezās pie jaunākā šerifa:

—   Labo ser, ko šis cilvēks ir ļauna darījis?

Uzrunātais nometās ceļos un atteica:

—   Iedrošinos ziņot jūsu augstībai, ka viņš vienam no jūsu pavalstniekiem atņēmis dzīvību, iedodams tam nāves zāles.

Toms slīkstošā zēna varonīgo glābēju bija apbrīnojis, un viņa līdzjūtībai pret gūstekni tika dots smags trieciens.

—   Vai viņa vaina ir pierādīta?

—   Pilnīgi, jūsu augstība!

Toms nopūtās un teica:

—  Vediet viņu ārā — viņš ir pelnījis nāvi. Zēl gan, jo viņš ir drošsirdīgs cilvēks, — tas ir, es gribēju teikt, ka viņš tāds izskatās…

Notiesātais pēkšņi atguva enerģiju un, izmisumā rokas lau­zīdams, sāka saraustītos un baiļpilnos vārdos lūgt «karali»:

—   Ak, valdniek, ja tev ir žēl nabaga cilvēka, tad apžēlo­jies par mani! Es neesmu vainīgs, un manas vainas pierādī­jums ir ļoti vājš. Bet par to nerunāšu; es esmu notiesāts, un lēmums nav atceļams; savās smagajās bēdās es lūdzu man parādīt tikai vienu žēlastību, jo man ir piespriesta tāda mokus pilna nāve, kas iet pāri maniem spēkiem. Glāb mani, glāb mani, ak, karali! Parādi man karaļa žēlastību un uzklausi manu lūgumu: liec mani pakārt!

Toms bija pārsteigts. Viņš sagaidīja gluži citādu lūgumu.

—   Tu lūdz dīvainu žēlastību! Vai tad tev ir piespriests- cits nāves sods?

—   Cits gan, labais valdniek! Mani dzīvu vārīs verdošā ūdenī.1

šo vārdu iespaids bija tik šausmīgi satriecošs, ka Toms tik tikko nenolēca no troņa. Attapies no pirmā pārsteiguma,, viņš iesaucās:

—   Lai notiek, kā tu gribi, nabaga vīrs! Kaut arī tu simt cilvēku būtu nozāļojis, bet tik briesmīgai nāvei tevi nevar nodot!

Notiesātais pieskārās ar pieri zemei un, dedzīgi pateik­damies karalim, nobeidza savu runu šādiem vārdiem:

—   Ja tev kādreiz — lai dievs nedod — uzbruktu nelaime* tad šo tavu labsirdību pret mani lai debesis tev simtkārtīgi atlīdzina!

Toms pagriezās pret grāfu Hertfordu:

—   Milord, vai tas var būt, ka šim cilvēkam ir piespriests- tik drausmīgs sods!

—   Tāds ir likums nozāļotājiem, jūsu augstība. Vācijā nau­das viltotājus vāra dzīvus karstā eļļā — un arī tad ne uzreiz, bet pamazām ar virvi nolaiž katlā: vispirms iemērc kājas, tad ķermeņa apakšējo daļu un pēc tam…[12]

- Ak, milord, nestāstiet tālāk, es jūs lūdzu! Es to nevaru

paciest! — Toms iesaucās, ar rokām aizklādams seju, lai aiz­dzītu šausmīgo ainu. — Es lūdzu, milord, izdot pavēli, ka šis likums tiek atcelts! Lai nelaimīgos notiesātos vairs tā ne­moka!

Grāfa sejā bija lasāma piekrišana šim spriedumam. Viņš- bija līdzcietīgs cilvēks un spējīgs parādīt augstsirdību, kas ta­jos nežēlīgajos laikos augstmaņu vidū bija retums.

—   Jūsu augstības augstsirdīgie vārdi izbeidz šo likumu. Tos ierakstīs vēsturē par godu jūsu karaliskajam namam, — viņš teica.

Jaunākais šerifs jau gribēja notiesāto aizvest, bet Toms ar rokas mājienu viņu atturēja.

—   Labais ser, es gribu sīkāk iepazīties ar šo lietu. Sis cilvēks saka, ka pierādījumi pret viņu esot ļoti vāji. Saki — ko tu par to zini?

—   Iedrošinos jūsu karaliskajai žēlastībai teikt to, kas tiesā nāca klajā: šis cilvēks iegājis Izlingtonas ciemā kādā mājā, kur atradies slimnieks. Trīs liecinieki apgalvo, ka tas noticis tieši pulksten desmitos no rīta, bet divi citi saka, ka tas bijis dažas minūtes vēlāk. Slimnieks tajā brīdī bijis viens un gulējis. Sis cilvēks drīz atkal izgājis un turpinājis savu ceļu. Pēc stundas slimnieks nomiris briesmīgās mokās ar vemšanu un dūrējiem.

—   Vai kāds redzēja, ka slimniekam iedotas nāves zāles?

—   Nē, jūsu augstība.

— Kā tad jūs zināt, ka slimnieks noindēts?

—   Iedrošinos teikt jūsu augstībai, ka šādas parādības ārsti uzskata par nāves zāļu sekām.

Sis bija svarīgs pierādījums tajos tumšajos laikos. Toms uzreiz saprata tā izšķirošo nozīmi un teica:

—   Ārsti savu amatu prot. Katrā ziņā viņiem būs bijusi taisnība. Ar tavu lietu ir bēdīgi, nabaga vīrs!

—   Tas vēl nav viss, jūsu augstība! Ir citi vēl svarīgāki pierādījumi. Daudzi apgalvo, ka burve, nozuzdama no sādžas un aiziedama nezin uz kurieni, pareģojusi un vairākām perso­nām atklājusi noslēpumu, ka slimais tikšot nozāļots, vēl vairāk, ka nāves zāles tam iedošot svešs garāmgājējs brūniem matiem, ģērbies vienkāršās, apvalkātās drēbēs. Notiesātajam ir visas šīs pazīmes. Lūdzu jūsu augstību pievērst šim svarīgajam pie­rādījumam jo vairāk vērības tādēļ, ka tas viss ticis jau iepriekš pareģots.

Tajā gadsimtā, kad māņticība vēl bija pilnos ziedos, šim pierādījumam bija milzīga nozīme. Toms juta, ka šis pierā­dījums izšķir lietu un ka nabaga nelaimīgā vaina ir pierādīta. Viņš tomēr vēl gribēja ko darīt notiesātā glābšanas labā un griezās pie tā ar vārdiem:

—   Ja vari ko teikt sev par attaisnojumu, tad runā!

—   Tas neko nelīdzēs, augsto valdniek. Es esmu nevainīgs, bet nevaru to pierādīt. Man nav draugu, citādi es varētu pie­rādīt, ka tajā dienā nemaz nebiju Izlingtonā. Es arī varētu pierādīt, ka tajā stundā atrados veselu jūdzi tālu no tās vietas — Vopingoldstērsā; vēl vairāk, augsto valdniek, es va­rētu pierādīt, ka tajā pašā laikā, kad es, kā viņi saka, esot dzīvu dvēseli nomaitājis, — es kādam cilvēkam izglābu dzī­vību. Kāds zēns slīka …

—   Pagaidi! Serif, kurā dienā noziegums notika?

—   Pulksten desmitos no rīta vai dažas minūtes vēlāk jaunā gada pirmajā dienā, mans augstais pavēlnieki

—   Laidiet gūstekni vaļā — tā ir karaļa griba!

Pēc karalim nepiedienīgā jūtu uzplūduma Toms atkal no­sarka un pieklājības dēļ steidzīgi piebilda:

—  Mani tas uztrauc, ka cilvēkam jāiet uz karātavām tādu nejēdzīgu un niecīgu pierādījumu dēļ!

Zālē visi pārsteigti un priecīgi sačukstējās. Nevis karaļa lēmums klātesošos tā ielīksmoja, jo notiesātā nozāļotāja apžē­lošana bija tāda lieta, kuras pareizību tikai nedaudzi no klāt­esošajiem varētu pieļaut vai apbrīnot, — nē, viņi priecājās par Toma prātu un attapību. Atskanēja čukstošā balsī teiktas piezīmes:

—   Karalis nepavisam nav jucis prātā. Viņam galva ir īstā vietā.

—   Cik gudri viņš uzdeva jautājumus, un cik tas ļoti atgā­dina viņa agrāko izturēšanos — visu izlemt ātri un noteikti!

—   Paldies dievam, viņš savu vājību pārcietis! Sis ir īsts karalis, ne gļēvs puika. Viņš izturējās gluži kā viņa tēvs.

Arī Toms pa ausu galam dzirdēja visus šos atzinības sau­cienus un piezīmes, kas viļņoja zālē, un tie viņam deva sparu. Galu galā viņš ar sevi bija pilnīgi apmierināts.

Taču jaunības ziņkārība drīz nomāca visas šīs domas un tīkamo sajūtu. Toms gribēja zināt, kādu briesmīgu noziegumu izdarījusi sieviete un meitene, un pēc viņa pavēles abas no­bijušās un raudādamas iznāca priekšā.

—   Un ko šīs noziegušās? — viņš jautāja šerifam.

—   Jūsu augstība, viņas ir pieķertas neģēlīgā noziegumā, un viņu vaina ir skaidri pierādīta. Tāpēc tiesa pēc likuma viņām piespriedusi nāvi pakarot. Viņas ir dvēseli velnam pār­devušas — šis ir viņu noziegums.

Toms nodrebēja. Viņš bija pieradināts vairīties no cilvē­kiem, kas krituši tik smagā grēkā. Bet viņš arī gribēja ap­mierināt savu ziņkārību un tāpēc jautāja:

—   Kur tas notika un kad?

—   Pusnaktī decembra mēnesī baznīcas drupās, jūsu aug­stība.

Toms atkal nodrebēja.

—   Kas šajā gadījumā bija klāt?

—   Tikai šīs divas sievietes, jūsu augstība, un t a s otrs.

—   Vai viņas atzīstas, ka ir vainīgas?

—   Nemaz ne, valdniek, viņas savu vainu noliedz.

—   Bet kā tad šī lieta nāca zināma?

—   Liecinieki redzējuši, ka viņas iegājušas baznīcas dru­pās, un tas sacēlis aizdomas, kas vēlāk ar briesmīgiem pierādī­jumiem apstiprinājās. Un proti — ir pierādīts, ka, lietojot no ļaunā iegūtu varu, viņas izsaukušas vētru, kas noda­rīja visai apkārtnei lielu postu. Apmēram četrdesmit lieci­nieku pierādīja, ka vētra bijusi. Tādu liecinieku varētu sadabūt vēl veselu tūkstoti. Viņi ļoti labi atceras vētru, jo visi cie­tuši no tās.

—   Sī ir ļoti nopietna lieta! — Toms brīdi apsvēra ne­krietno darbu, tad jautāja: — Vai sieviete arī cietusi no vēt­ras?

Vairāki vecie augstmaņi, kas atradās zālē, atzinīgi pamāja ar galvu par tādu gudru jautājumu. Bet šerifs turpretim, nenopratis ap ko lieta grozās, vientiesīgi atbildēja:

—   Kā ne, jūsu augstība! … Viņa, kā visi stāsta, īsti krietni dabūjusi ciest no vētras. Vētra aiznesa viņas būdu, un viņa ar bērnu palika bez pajumtes.

—   Man šķiet, tā kā viņa pati ir cietusi, tad par šo varu ir dārgi samaksāts. Un, ja arī viņa par to būtu samaksājusi tikai vienu grasi, ir tad es teiktu, ka viņa piekrāpta. Bet viņa atdevusi par to savu un sava bērna dvēseli. Tas pierāda, ka viņa ir ārprātīga; bet, ja nu viņa ir ārprātīga, tad tā nesajēdz, ko dara, un tātad nav noziegusies.

Vecās galvas atkal atzinīgi pamāja, apliecinādamas Toma saprātu. Kāds norūca:

—   Ja baumas patiesas, ka karalis prātā jucis, tad tas ir tāda veida ārprāts, ar kādu dažai labai veselai galvai derētu saslimt: tad tiktu gudri un pareizi spriests!

—   Cik meitenei gadu? — Toms jautaja.

—   Deviņi gadi, jūsu augstība.

—   Vai pēc Anglijas likumiem bērns var slēgt tirdzniecības- līgumus un sevi pārdot? — ar šo jautājumu Toms griezās pie tuvumā stāvošā tiesneša.

—   Likums neatļauj nepilngadīgiem pašiem slēgt jebkā­dus nopietnus līgumus, ne arī piedalīties tādos, valdniek, ievē­rojot to, ka viņu neattīstītais prāts nespēj sacensties ar pieau­guša cilvēka prātu un ļauniem nodomiem. Velns var nopirkt arī bērna dvēseli, ja viņš grib un bērns tam piekrīt, bet Angli­jas pavalstnieks nevar to darīt. Un, ja arī tas notiktu, tad tāds līgums tomēr nenāk spēkā.

—  Nu, tas ir gan nejēdzīgi izdomāts un nesaskan ar kris­tīgo ticību. Kā tad Anglijas likumi velnam dod tiesības, kas angļu pavalstniekiem liegtas? — Toms uztraukts iesaucās.

Šis lietas jaunais apgaismojums daudziem izvilināja smai­dus, un daudzi vēlāk galmā šos vārdus atkārtoja kā pierādī­jumu, cik Toms asprātīgs un ka viņa prāts jau manāmi no­skaidrojas.

Vecākā no apsūdzētajām mitējās raudāt. Viņa kāri un ar pieaugošu cerību uztvēra katru vārdu. Toms to manīja, un viņam kļuva vientuļās nāvei nolemtās sievietes vēl vairāk žēl.

Viņš jautāja:

—   Ko viņas darīja, lai saceltu vētru?

—  Viņas sev novilka zeķes, godājamais valdniek.

Tomam atlika tikai pabrīnīties, bet viņa ziņkārība bija

sakāpināta visaugstākā mērā.

—   Brīnišķīgi! — viņš iesaucās. — Un vai tam vienmēr ir tik briesmīgas sekas?

—   Vienmēr, valdniek! Mazākais, ja sieviete to vēlas un pie tam izrunā zināmus vārdus vai nu domās, vai skaļā balsī.

Toms pagriezās pret sievieti un pavēlēja:

—   Parādi mums savu varu! Es gribu redzēt vētru!

Māņticīgie galma ļaudis pēkšņi nobāla. Lielākajai daļai

radās klusa vēlēšanās atstāt zāli. Tikai Toms nekā no tā ne­manīja un bija akls pret visu, izņemot gaidāmo katastrofu. Redzot sievietes sejā brīnīšanos un apmulsumu, viņš vēl pie­bilda:

— Nebaidies, tevi par to nesodīs. Gluži otrādi, es tevi at»

brīvošu, un neviens tevi neaizskars. Nu, parādi mums savu

varu!

—  Ak, žēlīgais karali, man tādas varas nav. Es esmu ne­patiesi apvainota.

—   Tevi attur bailes. Apmierinies! Tev neviens nedarīs pāru Sacel vien vētru, kaut arī nelielu! Es jau neprasu, lai tu iz­sauktu stipru vētru, kas visu ārda un posta, man labāk patīk tāda maza vētra. Dari to, un tava dzīvība būs glābta! Tu aiziesi no šejienes brīva un neskarta kopā ar meitu, karaļa apžēlota, un neviens visā valstī nedrīkstēs tevi tiesāt vai tev pāri darīt.

Sieviete nokrita Tomam pie kājām un asarām acīs apgal­voja, ka viņai nav varas darīt tādu brīnumu, kaut gan labprāt ar to glābtu sava bērna dzīvību. Viņa pati būtu gatava mirt, ja vien, pavēli izpildot, izpelnītos savam bērnam karaļa žē­lastību.

Bet Toms neatlaidās. Sieviete dievojās, ka runājusi skaidru patiesību. Pēdīgi Toms teica:

—   Es domāju, ka sieviete runā taisnību. Mana māte, ja tai būtu tāda velna māksla, ne mirkli nekavētos sacelt vētru un izpostīt visu apgabalu, ja ar to varētu glābt manu ap­draudēto dzīvību. Jādomā, ka visas mātes vienādas. Tu esi brīva, labā sieviņ, tu un tava meita; es tevi uzskatu par ne­vainīgu. Tagad, kur tev viss piedots un tev vairs nav ko. baidīties, novelc sev zeķes, un, ja no tā sacelsies vētra, es, tevi ar zeltu apbēršu!

Izglābtā sieviete nevarēja beigt pateikties un, pavēlei pa­klausīdama, sāka vilkt nost zeķes. Toms skatījās ziņkārīgi un mazliet uztraukts. Galma ļaudis izrādīja patiesu nemieru un bažas. Sieviete novilka sev un meitenei zeķes un acīmredzot bija gatava, ja vien to spētu, sacelt pat zemestrīci, lai pa­rādītu karalim pateicību par viņa augstsirdību, bet no visa tā nekas neiznāca. Toms vīlies pat nopūtās unļ teica:

—   Nu, labā sieviņ, nepūlies vairs velti! Kā redzu, tava vara tevi atstājusi. Ej ar mieru un, ja tā tev kādreiz atkal atgrie­žas, tad neaizmirsti atnākt man parādīt, kā, zeķes novelkot, var sacelt vētru.1

XVI nodaļa PARĀDES MIELASTS

Mielasta stunda tuvojās, bet — ērmota lieta! — šis domas Tomam daudz rūpju nesagādāja un viņu gandrīz nebiedēja. Sārīta piedzīvojumi bija brīnišķīgi nostiprinājuši paļāvību uz sevi. Mazais ielas zēns četrās dienās bija tā apradis ar dzīves spējo pārmaiņu, kas pieaugušam cilvēkam neizdotos pat mē­neša laikā. Sis bija viens no spīdošākajiem piemēriem, cik viegli bērni iedzīvojas visādos apstākļos.

Tā kā mums dotas šīs tiesības, tad pasteigsimies ieska­tīties, kas notiek lielajā ēdamzālē pa to laiku, kamēr Toms gatavojas uz svinīgo mielastu. Tā ir liela telpa zeltītiem bal­stiem un kolonnām, apgleznotām sienām un griestiem. Pie durvīm stāv slaidi noauguši sargi āvām rokās, nekustīgi kā statujas, krāšņos tērpos. Augstajā balkonā, kas stiepjas vis­apkārt zālei, novietots orķestris. Balkons bāztin piebāzts grezni tērptiem pilsoņiem un pilsonēm. Zāles vidū uz paaugstinājuma atrodas galds karalim. Bet ļausim, lai runā senlaiku vēstur­nieks :

«Zālē ienāk džentlmenis ar zizli rokā un viņam blakus otrs, kas nes galdautu, ar kuru pēc trīskārtīgas ceļu locīšanas viņi godbijīgi apklāj galdu. Pēc tam viņi atkal nometas ceļos un tad aiziet. Tad ienāk otri divi — viens tāpat ar zizli un otrs ar sālstrauciņu, šķīvi un maizi. Nometušies ceļos tāpat kā pirmie divi, viņi atnestās lietas noliek uz galda un aiziet ar tādām pašām ceremonijām kā pirmie. Pēdīgi ienāk divi muiž­nieki lepnos apģērbos; vienam no viņiem rokā galda nazis. Trīs­reiz graciozi palocījušies, viņi pienāk, paberzē galdu ar maizi un sāli un dara to tik godbijīgi, it kā tur jau sēdētu pats karalis.»

Tā beidzas svinīgie priekšdarbi. Tad skanīgajos gaiteņos atbalsojas taures un neskaidri saucieni:

—   Dodiet ceļu! Karalis nāk! Ceļu viņa augstībai!

Saucieni atskan ik brīdi un arvien vairāk tuvojas. Pēdīgi

mums gandrīz pie pašām ausīm nodārd kareivisks maršs un sauciens:

—   Ceļu karalim!

Un tūdaļ pa atvērtajām durvīm vienādos soļos ienāk svi­nīgs gājiens. Bet ļausim atkal stāstīt vēsturniekam:

«Pašā priekšā nāk džentlmeņi, baroni, grāfi un Prievītes- ordeņa kavalieri — visi grezni ģērbti, kailām galvām. Tālāk nāk kanclers starp diviem lordiem, no kuriem viens nes karaļa scepteri, bet otrs — valsts zobenu sarkanā makstī ar iegravē­tām zelta lilijām, ar smaili uz augšu. Tālāk soļo pats karalis. Viņam tuvojoties, divpadsmit taures un daudz bungu spēlē salūtu un balkonā visi pieceļas kājās, saukdami:

—   Dievs, sargi karali!

Aiz karaļa nāk muižnieki, kuriem jāuzturas viņa personas, tuvumā, un pa labi un kreisi godasargi, skaitā piecdesmit džentlmeņi ar apzeltītiem kaujas cirvjiem rokās.»

Tas viss bija interesanti un skaisti. Tomam sirds strauji pukstēja un acis priekā mirdzēja. Viņa kustības bija pilnas grā­cijas — jo vairāk tādēļ, ka viņš par savu izturēšanos nemaz nedomāja; neparastais skats un jautrā mūzika bija sagrābuši viņa prātu un domas savā varā, bez tam ir jau arī grūti būt neveiklam tik skaistās un glīti pašūtās drēbēs, pie kurām jau esi sācis pierast, sevišķi vēl, ja tās tobrīd nestāv prātā.

Toms atcerējās viņam dotās pamācības un, viegli pamādams spalvām greznoto galvu, saņēma sveicienus laipniem vārdiem:

—   Pateicos tev, mana labā tauta!

Viņš apsēdās pie galda ar cepuri galvā un nebūt nekautrē­jās, jo ēst ar cepuri galvā bija vienīgā paraža, ko piekopa ne tikvien karaļi, bet arī tādi skrandaiņi kā Kentiji. Kas at­tiecas uz šīs paražas izcelšanās laiku, tad arī šajā ziņā nevie­nai pusei nebija nekādu priekšrocību.

Karaļa pavadoņi sadalījās vairākās gleznainās grupās un palika stāvot kailām galvām.

Pēc tam, atskanot jautrai mūzikai, ienāca miesassargu gvarde (jomeņi), kas sastāvēja no «staltākajiem un stiprāka­jiem vīriem visā Anglijā, kurus šim nolūkam sevišķi izvēlējās».

Bet nu ļausim atkal runāt vēsturniekam:

«Ienāca gvardes jomeņi kailām galvām, sarkanos tērpos, ar izšūtām zelta rozēm uz muguras. Viņi nāca un gāja, pēc kārtas pienesdami jaunus ēdienus sudraba traukos. Kādā kārtā ēdienus pienesa, tādā pašā kārtā tos saņēma kāds džentlmenis un lika uz galda. Lords, kura uzdevums bija ēdienus nogar­šot, baidoties indes, deva katram miesassargam mazliet iebau­dīt no tā ēdiena, ko tas pienesis.»

Toms paēda krietni, lai gan apzinājās, ka simtiem acu pavada katru kumosu, ko viņš liek pie mutes, it kā tā nebūtu vis barība, bet sprāgstoša viela un skatītājiem nu, elpu aiz­turējušiem, jāgaida, ka viņš tiks saspridzināts gabalos. Viņš centās nesteigties un turklāt nekā nedarīt pats no sevis, bet gaidīt, kamēr īpaši izraudzīta persona nometīsies ceļos un visu izdarīs viņa vietā. Pa visu pusdienu laiku viņš neizdarīja nevienu aplamību —1 tā bija reizē spīdoša un necerēta uz­vara.

Kad pusdienas pēdīgi bija galā un viņš ar saviem grez­najiem pavadoņiem aizgāja, jautru tauru skaņu, bungu rībo­ņas un pērkondimdošu gaviļu pavadīts, viņš atzina, ka ga­dījumā ja visas parādes maltītes nav ļaunākas par šo, tad viņš būtu ar mieru tādu ceremoniju izpildīt vairāk reižu dienā, ja vien ar to tiktu vaļā no citiem — daudz nepatīkamākiem uz­devumiem, kādi saistīti ar karaļa titulu.

XVII nodaļa karalis fu-fu i

Mailss Hendons steigšus soļoja pa tiltu uz Sautverkas krasta pusi, cieši vērodams visus garāmgājējus, cerībā panākt tos, kurus viņš meklēja, Bet viņa cerības nepiepildījās. Tik daudz gan viņš saklaušināja, uz kuru pusi meklētie aizgājuši, un dzinās tiem pakaļ kādu gabalu pa Sautverku. Bet te pēdas izbeidzās, un viņš bija pilnīgā nesaprašanā, ko nu tālāk iesākt, Tomēr tajā dienā viņš turpināja meklēt līdz vakaram. Naktij pienākot, viņš bija nomocījies, pagalam izsalcis un atradās tikpat tālu no sava mērķa kā no rīta. Viņš paēda vakariņas Tabarda viesnīcā un likās gulēt, apņēmies nākošajā rītā piecelties agrāk un apgriezt riņķī vai visu pilsētu. Gultā guļot, viņš vēl domāja un prātoja, un sprieda tā:

«Zēns pie pirmās izdevības aizbēgs no rupjā tēviņa, kas uzdodas par viņa tēvu, Vai viņš gan griezīsies atpakaļ uz Lon­donu vecajā dzīvoklī? Nēl To viņš nedarīs, jo baidīsies, ka to nenoķer. Ko tad viņš iesāks? Tā kā viņam visā pa­saulē nav ne drauga, ne aizstāvja kā vienīgi Mailss Hen-

dons, tad viņš, protams, centīsies uzmeklēt savu draugu, ja vien viņam tādā gadījumā nenāktos griezties atpakaļ uz Londonu un no jauna doties briesmās. Tāpēc viņš katrā ziņā steigsies uz Hendon-Holu cerībā tur atrast Hendonu, zinot, ka tas taisās doties uz mājām. Jā, skaidra lieta — Sautverkā velti laiku nekavējot, vajadzēs cauri Kentai tūdaļ doties uz Manksholmu, ceļā labi pārmeklēt mežus un visur apjautā­ties pēc zēna.»

Tagad atgriezīsimies pie nozudušā mazā karaļa.

Vazaņķis, kas, pēc viesnīcas apkalpotāja nostāsta, «pie­lēca klāt» jaunajam puisim un karalim, īstenībā viņiem vis negāja līdzi, bet sekoja tiem pa pēdām, ne vārda nerunādams. Kreisā roka viņam bija pārsieta un karājās saitē un kreisā acs pārklāta ar lielu, zaļu plāksteri. Ejot viņš mazliet kliboja un atspiedās uz lielas ozola rungas. Jaunais puisis izveda karali ar līkumu cauri Sautverkai, pamazām nogriezdamies uz lielceļa pusi. Karalis sāka protestēt, teikdams, ka tālāk ne­iešot, ka Hendonam pieklājoties uzmeklēt viņu, nevis viņam Hendonu, ka tādu rupjību viņš necietīšot, un jau gribēja ap­stāties. Tad jaunais puisis teica:

—   Tu gribi palikt te, kad tavs draugs guļ mežā ievainots? Labi, lai notiek, kā tu gribi!

Karalis uzreiz sāka runāt citādi.

—   Ievainots? — viņš iesaucās. — Kas iedrošinājies to darīt? Nu, viss viens. Ved, ved mani! Ātrāk, es tev saku! Vai tev kājas ar svinu pielietas? Tātad viņš ir ievainots! Nu, vainīgais saņems sodu, kaut arī viņš būtu vai hercoga dēls!

Līdz mežam vēl bija diezgan tālu, bet viņi šo gabalu nogāja ātri. Jaunais puisis, palūkojies visapkārt, atrada zemē iedurtu zaru ar klāt piesietu lupatiņu un veda karali mežā. Zemē vietu vietām bija sadurti tādi paši zari, kas acīmredzot rādīja ceļu. Pēdīgi viņi nonāca līdz laukmalai, kur atradās nodegušas fermas drupas un turpat tuvumā atstāts pa pusei sagruvis šķūnis. Nekur nemanīja dzīvības zīmes, visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Puisis iegāja šķūnī, karalis steidzīgi sekoja viņam pa pēdām, bet arī te nebija neviena cilvēka. Ka­ralis izbrīnījies aizdomīgi paskatījās uz svešo un jautāja:

—   Kur tad viņš ir?

Atbildes vietā atskanēja zobgalīgi smiekli. Karalis kjuva nikns, paķēra pagali un gribēja ar to mest svešajam, bet tajā brīdī viņam pie auss ņirdzīgi iesmējās kāds cits. Tas bija klibais vazaņķis, kas visu laiku viņiem notālēm bija sekojis. Karalis, pret viņu pagriezies, dusmīgi jautāja:

—   Kas tu tāds esi? Ko tu te meklē?

—   Beidz aušoties un apmierinies! — klaidonis teica. — Es neesmu nemaz tik labi pārģērbies. Kam tu gribēsi iestāstīt, ka miesīga tēva vairs nepazīsti?

—   Tu man neesi nekāds tēvs. Es tevi nepazīstu. Es esmu karalis. Ja esi kaut kur paslēpis manu kalpu, tad uzmeklē viņu un atdod man, citādi tu savu nedarbu rūgti nožēlosi.

Džons Kentijs atbildēja stingrā balsī un ar uzsvaru:

—   Skaidra lieta, ka tu esi traks, un man nav nekāda prieka tevi dauzīt, bet, ja tu mani uz to spiedīsi, tad man gribot negribot būs tevi jānosukā. Tava pļāpāšana neko nevar kaitēt šeit, kur neviens tavas muļķības nevēro, bet mācies turēt muti, lai tava muldēšana mums nekaitē jaunajā vietā, kur mēs dzīvosim. Esmu nositis cilvēku un vairs nevaru palikt agrākajā mītnē. Arī tevi tur netstāšu, jo man vajag tavas palīdzības. Drošības pēc es pārmainīju uzvārdu — tagad mani sauc Džons Hobss un tevi — Džeks; liec to labi vērā. Tagad pasaki man — kur tava māte un māsas? Viņas nebija atnā­kušas norunātajā vietā, — varbūt tev zināms, kur viņas at­rodas?

—  Neapgrūtini mani ar tādām mīklām! — karalis drūmi atcirta. — Mana māte ir mirusi, un māsas dzīvo pilī.

Puisim atkal paspruka rupji smiekli, un karalis jau gri­bēja mesties viņam virsū, bet Kentijs jeb Hobss, kā viņš- tagad saucās, šo savaldīja, teikdams:

—  Esi rāms, Hugo, nekaitini viņu! Viņš ir prātā jucis, un tu viņu vēl ķircini. Apsēdies, Džek, un apmierinies; es tev tūliņ došu ēst.

Hobss un Hugo sāka klusi sarunāties, bet karalis, gribē­dams izvairīties no šīs nepatīkamās sabiedrības, nogāja vistā­lākajā šķūņa kaktā. Te bija patumšs un uz klona pēdas bie­zumā sasviesti salmi. Tā kā nebija segas, ar ko apsegties, tad karalis ielīda salmos un drīz iegrima domās. Viņš bija izcietis daudz sāpju un pārestību, bet tas viss likās niecīgs un no- bāla salīdzinājumā ar lielajām sāpēm par tēva nāvi. Hen­rija VIII vārds visiem pasaulē lika nodrebēt; to dzirdot, ikviens atcerējās briesmoni, kura elpa dvesa iznīcību un kura roka prata tikai sodīt un uz nāvi notiesāt. Bet zēnam ar šo vārdu •saistījās vienīgi patīkamas atmiņas, un tēva tēls, ko viņš glabāja sirdī, izdvesa vienīgi mīlu un glāstus. Viņš atcerējās daudzās sirsnīgās sarunas ar tēvu, ar maigumu kavējās pie šīm ainām, un pār vaigiem plūstošās asaras liecināja, cik viņa bēdas dzijas un patiesas. Novakarē zēns, no visa pār­ciestā nogurdināts, pamazām ieslīga mierīgā, veselīgā miegā.

Krietni vēlāk — viņš nevarēja pateikt, cik laika pagā­jis, — pusnomodā, guļot vēl aizvērtām acīm, viņš nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu noticis, kad izdzirda lietus pilienus vienmuļi čabinām uz jumta. Uzreiz viņam kļuva tik labi un viegli ap sirdi, bet jau nākošajā brīdī šo patīkamo sajūtu rupji pārtrauca spiedzīgas balsis un aizsmakuši, rupji smiekli. Nepatīkami pārsteigts, viņš izbāza galvu no salmiem paskatī­ties, kas tur notiek, un ieraudzīja riebīgu un nepatīkamu ainu. Šķūņa otrā galā uz klona kvēloja ugunskurs; tam apkārt baigā, sārtā apgaismojumā uz zemes izstiepušies zvilnēja un tupēja abēja dzimuma noskranduši vazaņķi un klaidoņi, kādus tas pat sapnī nebija redzējis, ne arī par tādiem lasījis. Tur bija spēcīgi, drukni vīri appūstām, brūnām sejām, gariem ma­tiem, tērpušies ērmotos drēbju kankaros; bija tikpat skran­daini pusaudži rupjām, lopiskām sejām; bija ubagi ar plāk­steriem aizlipinātām un saitēm aizsietām acīm, kuri uzdevās par akliem; bija kropļi ar koka stumbeņiem un kruķiem, slim­nieki ar pūžņojošām brūcēm, kas rēgojās caur nevīžīgi apsie­tām lupatām; bija aizdomīga izskata klejojošs pārdevējs ar grozu, nažu trinējs, skārdnieks, bārddzinis — ikviens ar savu amata rīku. Bija dažas pavisam jauniņas meitenes, citas — spēka briedumā; bija arī vecas, grumbu izvagotām sejām, līdzī­gas raganām. Visi brēca, trokšņoja, neķītri lamājās; viss bars bija netīrs un galīgi noskrandis. Te bija arī trīs kusli bērniņi vāšu krevelēm pārklātām sejām un pāris liesu, izkā­mējušu suņu ar saitēm kaklā; šie pēdējie vadāja neredzīgos.

Bija iestājusies nakts, dzīres patlaban beidzās, sākās uz­dzīve. Degvīna kanna staigāja no rokas rokā. Atskanēja vien­balsīgs sauciens:

— Dziesmu! Dziesmu! Sikspārni, Dik un Klibiķi, padzie­diet!

Viens no aklajiem piecēlās kājās un iesāka ar to, ka vis- 1 pirms noplēsa un nometa zemē plāksterus, ar kuriem bija j aizlipinātas viņa pilnīgi veselās acis, tāpat arī uz krūtīm pa- ; kārto uzrakstu, kas aizgrābjošos vārdos pauda par neredzīgā I nelaimes cēloņiem. Klibiķis atbrīvojās no sava koka stumbeņa j un ar abām pilnīgi veselām kājām nostājās biedram blakus, ļ Tad abi sāka rēkt neķītru zagļu dziesmu. Katra panta beigas i visi klātesošie korī atkārtoja.

Pie pēdējā panta iereibušā bara sajūsma bija sasniegusi tādu pakāpi, ka bauroja bez izņēmuma visi un sāka vilkt dziesmu atkal no gala. Šķūnī bija tik negants troksnis, ka pat griesti līgojās.

Nu paliec sveika, pajumte, iMēs rītu nebūsim vairs še. Un apņems miegs tad dziļš un ilgs, Kad bende mūs pie kāķa vilks. Un naktīs karātavas sliesies, Tad bendes, mantu dalot, smiesies. Vēl ilgi mūsu kauli balos Gan vasarā, gan ziemas salos.[13]

Pēc tam sākās sarunas — ne vairs pusvārdiem un iztei­cieniem zagļu žargonā, ko lieto tikai gadījumos, kad jābaidās, ka svešas ausis varētu noklausīties. No sarunas varēja no­skārst, ka Džons Hobss te nav svešinieks, bet jau agrāk pa­zīstams.

Visi uzstāja, lai pastāsta, kā viņam klājies pēdējā laikā, un, kad viņš paziņoja, ka nevilšus nositis cilvēku, visiem tas patika, bet, kad viņš piebilda, ka nosistais bijis priesteris, klausītāji sāka aplaudēt un viņam bija jāsadzer ar visiem. Vecie paziņas viņu trokšņaini apsveica, jaunie bija lepni, ka var spiest viņam roku. Viņam jautāja, kur tas bijis tik ilgi, jo vairāk mēnešu nav rādījies.

— Londona ir labāka par laukiem, un tur var drošāk dzī­vot. Pēdējos gados likumi kļuvuši ļoti stingri un tos pārlie­cīgi centīgi izpilda. Ja nebūtu gadījusies šī ķibele, es būtu palicis turpat. Es biju apņēmies dzīvot Londonā un nekad ne­līst ara uz laukiem, bet nu šis gadījums manu nodomu iz­jauca.

Viņš no savas puses jautāja, cik liela tagad banda. Vadonis, saukts Bandīts, atbildēja:

—   Divdesmit piecas krietnas aitādas, skrūvbeņķi, vīles, dūres, ķoču pinēji un dažādas citas lielas un mazas zivis.1 Lielākā daļa no viņiem ir tepat, pārējie pa ziemas ce]u izgāja uz austrumiem. Gaismai austot, arī mēs dosimies viņiem pakaļ.

—  Es godājamās publikas vidū neredzu Venu. Kur viņš atrodas?

—  Nabaga puika, viņš tagad ellē rij verdošu sēru, kas viņa izsmalcinātajai garšai gan par karstu. Iznāca sadursme, un viņš tika nosists nesen, vasaras vidū.

—   Bēdīgi to dzirdēt, Vens bija spējīgs un drošsirdīgs zēns.

—   Tas ir tiesa! Melnā Besa, viņa fida, vēl turas pie mums, tikai patlaban viņas te nav — aizgāja uz austrumiem. Glīta meiča, prot smalki uzvesties un kārtīga: neviens viņu nav redzējis piedzērušu biežāk par četrām reizēm nedēļā.

—  Viņa vienmēr ir bijusi kārtīga, es labi atceros, — zelta skuķe, uzslavas vērta! Viņas māte šajā ziņā bija izlaidīgāka un ne tik izvēlīga. Tā bija neganta, pikta vecene, bet gudra gan, otru tādu vajadzēja pameklēt.

—   Tā jau bija viņas nelaime. Tā kā viņa prata zīlēt un vispār pareģot nākotni, tad viņu izdaudzināja par raganu. Par to viņu nosodīja un, kā likums paredz, cepināja uz lēnas uguns. Mani gluži aizgrāba viņas vīrišķība, viņa tik droši skatījās nāvei acīs. Līdz pēdējam mirklim viņa lamāja un lādēja sa­skrējušos ļaudis, kas atplestām mutēm noskatījās, kamēr uguns tai laizīja seju un ap veco galvu jau svila sirmo matu šķip­snas. Un kā viņa prata lādēties! Nu, vari nodzīvot kaut tūkstoš gadu, ir tad nedabūsi dzirdēt tādu muti! Zēl gan, viņas māksla aizgāja kapā kopā ar viņu! Tas, ko mēs mūsu dienās dzir­dam, ir tikai vājš un neizdevies atdarinājums. īstu lamāšanos pratēju tagad vairs nav.

Bandīts nopūtās. Arī klausītāji līdzjūtīgi nopūtās; brītiņu visi bija tādi kā noskumuši, jo arī šādiem norūdītiem likteņa

pabērniem jūtas nav svešas. Retumis, atsevišķos gadījumos, arī viņiem uznāk īsi bēdu mirkļi, kā, piemēram, šoreiz, kad jā­nožēlo talanta un mākslas izmiršana. Taču krietns malks no krūzes, kas atkal no rokas rokā apstaigāja visu sabiedrību, apbēdinātos drīz uzjautrināja.

—   Bet cits neviens no mūsu draugiem taču nav iegā­zies? — Hobss jautāja.

—   Daži tomēr. Sevišķi jaunie, sīkie rentnieki, kuri palikuši bez pajumta un maizes kumosa, kad viņiem atņēma fermas, lai tās pārvērstu aitu ganībās. Viņi sāka ubagot, par to viņus, līdz jostasvietai kailus izģērbtus, piesēja pie ratiem un sita ar pletnēm līdz asinīm, tad pieķēdēja pie bluķiem un pēra. Vaļā palaisti, viņi ubagoja atkal, viņus atkal sita ar pletnēm un nogrieza vienu ausi; par trešo mēģinājumu ubagot — jo ko lai viņi, nabaga velni, citu iesāktu? — viņiem iezīmēja vaigu ar nokarsētu dzelzi un pārdeva verdzībā. Viņi aizbēga, tos noķēra un pakāra. īss stāsts ar ašām beigām. Arī citi mūsējie cietuši, tomēr ne tik smagi. Piecelieties, Jokeli, Bērns un Hodž, parādiet savus izrotājumus!

Sauktie piecēlās kājās, novilka skrandas un rādīja savas kailās muguras — vienās rievās no aizdzijušām pātagas cir­stām rētām. Viens atbīdīja matus atpakaļ un rādīja vietu, kur kādreiz atradusies kreisā auss; otrs rādīja plecā iededzinātu burtu «S» un sakropļotu ausi; trešais sacīja:

—   Mani sauc par Jokeli. Es reiz biju pārticis fermeris, man bija reiz mīļa sieva un bērni. Tagad viss ir pārmainī­jies: ne vairs darba, ne stāvokļa; sieva un bērni miruši. Varbūt viņi atrodas debesīs, varbūt citā vietā; bet lai slavēts dievs, ka viņi vairs nav Anglijā! Mana labā māte, krietna vece­nīte, rokas klēpī neturēja, bet rūpīgi kopa slimniekus, lai nopelnītu maizi sev un bērnubērniem. Viens no viņas kopta­jiem slimniekiem nomira, ārsti nezināja pateikt, ar ko viņš miris, — un manu māti sadedzināja uz sārta kā raganu. Bēr­niņi skatījās un raudāja. Ko teikt, angļu likumi! … Paceliet kausus visi reizē! … Iedzersim par godu žēlīgajiem angļu likumiem, kas viņu atpestīja no angļu elles! Paldies, brāļi, paldies jums visiem! Sākām abi ar sievu iet no mājas uz māju, lūgdamies dāvanas un vilkdami līdzi savus izsalkušos bērnus. Bet izsalkumu Anglijā uzskata par noziegumu, un mūs tvarstīja trijās pilsētās. Iedzersim vēlreiz par godu žēlīgajiem

angļu likumiem! Pletnes ātri izsūca manai Mērijai asinis un paātrināja viņas atbrīvošanas dienu! Viņa nu guļ kapsētā un nezina vairs ne bēdu, ne apsmiekla. Bet bērniņi — nu, pro­tama lieta, kamēr mani ar pātagām trenkāja no vienas pilsētas uz otru, — tikmēr viņi nobeidzās bada nāvē. Iedzersim, brāļi, tikai vienu pašu malku bērnu piemiņai, kuri nevienam netika darījuši nekā ļauna! Es atkal sāku pārtikt no ubagošanas — lūdzos sausas maizes garoziņu, bet saņēmu bluķi un zaudēju vienu ausi; redziet, te vēl palikusi sakne. Sāku atkal to pašu — otrās auss bēdīgās atliekas man to atgādina. Kad es tomēr vēl nelikos mierā, mani pēdīgi pārdeva verdzībā, — man te uz vaiga zem šī traipa atrodas zīme. Ja traipu nomazgātu, jūs redzētu sarkanu «S», iededzinātu ar nokarsētu dzelzi. Vergs![14] Vai jūs saprotat šo vārdu? Angļu vergs, te viņš stāv jūsu priekšā. Es no sava saimnieka aizbēgu un, ja mani noķers, tikšu pakārts! Lai nolādēta zeme, kas izgudrojusi tādus likumus!

No tumšā kakta atskanēja skaļa, augsta balss:

—   Tu netiksi pakārts! No šīs dienas sākot, šis likums tiek atcelts!

Visi pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss, un ieraudzīja ātri tuvojamies kankaros tērpto mazā karaļa stāvu. Kad mazais pilnīgi iznāca gismā, viņu no visām pusēm ap­bēra jautājumiem:

—   Kas tas tāds? Kas tu tāds esi, puišel?

Zēns droši nostājās visu pārsteigto un jautājošo acu priekšā un atbildēja ar karalisku cieņu:

—   Es esmu Edvards, Anglijas karalis!

Atskanēja mežonīgi smiekli, kuros dzirdēja gan zobga­lību, gan sajūsmu, — šis joks bija ārkārtīgi uzjautrinošs. Līdz sirds dziļumiem apvainotais karalis skarbi iesaucās:

—  Ak jūs, rupjie blandoņas, vai tā ir jūsu pateicība par manu karalisko žēlastību?!

Viņš tos bāra niknā balsī, uztraukti žestikulēdams, bet viņa vārdus apslāpēja skaļu smieklu brāzma un izsmējīgi sau­cieni. Džons Hobss vairākas reizes mēģināja pārkliegt satra­cināto baru, un pēdīgi tas viņam arī izdevās:

—   Brāļi, tas ir mans dēls, sapņotājs, muļķītis, prātā ju­cis, — nepiegrieziet viņam vērības; viņš iedomājies, ka ir karalis.

—   Es esmu karalis, — Edvards griezās pie viņa, — un arī tu savā laikā par to pārliecināsies. Tu atzinies, ka nositi cilvēku, par to tevi vilks uz karātavām.

—   Tu taisies mani nodot? Tu? Es pats savām rokām tevi nožņaugšu … es tevi…

—   Lēnāk, lēnāk! — viņu pārtrauca stiprais Bandīts, ban­das vadonis, laikā iejaukdamies, lai zēnu glābtu. Savu varu viņš parādīja, ar vienu dūres triecienu nogāzdams Hobsu zemē, un sacīja: — Tu, kā liekas, necieni ne karaļus, ne bandītus. Ja tu vēlreiz mūsu klātbūtnē aizmirsīsies, tad es pats tevi pakāršu pie pirmā koka zara!

Pēc tam viņš griezās pie karaļa:

—   Bet tu, mazais, nedraudi biedriem un pievaldi mēli, nestāsti par viņiem nekā slikta! Paliec vien par karali, bet lai nevienam ar to netiek pāri darīts! Un, citiem dzirdot, tā vis sevi nedēvē, kā nupat darīji, jo tā ir valsts nodevība. Mēs varbūt vienā otrā lietā nedarām tā, kā tas pienāktos, bet starp mums nav neviena nelieša, kas būtu spējīgs savam karalim kļūt neuzticīgs; mēs visi viņu mīlam un ar sirdi un dvēseli esam viņam padevīgi. Tu tūliņ redzēsi, ka es runāju taisnību. Nu, brāļi, sauksim visi reizē: lai dzīvo Anglijas karalis Ed­vards Sestais!

—   Lai dzīvo Anglijas karalis Edvards Sestais! — raibais pūlis atbildēja tik pērkondārdoši, ka pussagruvušais šķūnis salīgojās. Mazā karaļa seja uz mirkli atplauka priekā, viņš mazliet nolieca galvu un vienkārši, bet ar cieņu atteica:

—   Es tev pateicos, mana labā tauta!

Sī negaidītā atbilde visus lieliski uzjautrināja; vazaņķi vai krampjus dabūja aiz smiekliem. Kad viņi pēdīgi mazliet ap­rima, Bandīts noteica labsirdīgi, bet stingri:

—   Atmet to, zēn! Tas nav ne gudri, ne teicami. Ja jau tu savai fantāzijai gribi dot vaļu, tad izdomā sev citu titulu!

Skārdnieks, no smiekliem vai plīsdams, iebrēcās:

—   Fu-Fu I, stulbeņu karalis!

Tituls uzreiz visiem iepatikās, un visas rīkles to atkārtoja. Bars auroja:

—   Lai dzīvo stulbeņu karalis Fu-Fu I!

Sos vārdus pavadīja ūvināšana, ņaudēšana, svilpieni, smiekli.

—  Velciet viņu šurp, kronēsim viņu!

—   Uzlieciet uz pleciem karalisko mēteli!

—   Rokā ielieciet scepteri!

—   Lai sēžas uz troņa!

Sādi un līdzīgi izsaucieni bira no visām pusēm, un na­baga upuris nedabūja ne apskatīties, kad viņam uzmauca galvā skārda kastroli, ietina viņu lupatu segā, uzcēla uz mu­cas un sceptera vietā iespieda viņam rokā skārdnieka lodē- jamo cauruli. Tad visi nokrita viņa priekšā ceļos un vienā balsī vaimanāja un brēca, izlikdamies, ka ar noskrandušiem, netīriem priekšautiem un piedurknēm slauka iedomātas asaras.

—   Apžēlojies par mums, labais karali!

—   Nemīdi kājām nabaga tārpiņus, kas lūdzas žēlastības, augstais valdniek!

—   Apžēlojies par saviem vergiem un iepriecini viņus ar karalisku spērienu!

—   Iepriecini un sasildi mūs tu, kvēlošā saule uz troņa!

—   Iesvēti šo zemi ar savas kājas pieskārienu, lai apēdam šos dubļus un arī kļūstam par augstdzimušiem cilvēkiem!

—   Parādi godu un uzspļauj mums, ak, kungs un karali; un mūsu bērnubērni būs lepni un laimīgi, atceroties tavu ka­ralisko žēlastību!

Par visiem pārākais bija skārdnieks, jaunā titula izgudro­tājs. Viņš pierāpās uz ceļiem pie mucas un izlikās, it kā tai­sītos karalim skūpstīt kāju, bet karalis viņu ar kāju nikni atgrūda nost. Tad tas pēc kārtas gāja pie visiem un lūdzās, lai dodot viņam lupatu, ar ko apsiet to vietu, kur karaļa kāja pieskārusies, jo pēc tāda goda to vairs nedrīkstot skart skarbais āra gaiss. Tagad viņš būšot bagāts, jo visiem rādīšot šo vietu un par skatīšanos ņemšot simt šiliņu no cilvēka. Viņš izskatījās tik smieklīgs un visus tā smīdināja, ka banda ne­varēja no viņa ne acu novērst.

Mazā karaļa acīs iezagās kauna un dusmu asaras un sirdī kā asmens griezās doma:

«Ja es viņus būtu smagi apvainojis, ļaunāk viņi nevarētu pret mani izturēties, bet es taču solīju viņus žēlot, — un, lūk, kā viņi man par to pateicās!»

XVIII nodaļa PRINCIS PIE KLAIDOŅIEM

Otrā rītā mazā gaismiņā viss bars bija kājās un devās ceļā. Zemu virs galvas savilkās tumši mākoņi, zeme bija slapja un slidena, gaisā jau varēja manīt ziemas auksto elpu. Jautrība bija zudusi, daži klaidoņi drūmi klusēja, citi bija dusmīgi un untumaini, neviens nevarēja lielīties ar labu gara­stāvokli, un visiem gribējās iedzert uz paģirām.

Bandīts nodeva Džeku Hugo ziņā, iepriekš pateicis dažus īsus norādījumus. Džonam Kentijam viņš pavēlēja turēties sāņus un likt zēnu mierā, bet Hugo tika nobrīdināts, lai ar to neapietas pārāk rupji.

Vēlāk laiks kļuva siltāks un padebeši it kā pacēlās augstāk. Klaidoņi vairs netrīcēja no aukstuma, un viņu garastāvoklis uzlabojās. Pamazām viņi kļuva jautrāki, zobojās cits par citu un aizskāra garāmgājējus. Tas nozīmēja, ka viņos atkal at­griezies dzīvesprieks. Cilvēki acīmredzot baidījās no viņiem, jo grieza ceļu un pacietīgi panesa rupjos jokus un zobgalības, neiedrošinādamies atbildēt ar to pašu. Klaidoņi norāva no žogiem izžautos veļas gabalus un nesa projām, dažreiz pat īpašniekiem redzot, pēdējie ne tikai nekā neteica, bet bija pat it kā pateicīgi, ka arī žogi nav paņemti.

Drīz viss bars ielauzās pie nabadzīga fermera un ierīko­jās tur kā savās mājās, kamēr aiz bailēm trīcošais fermeris ar mājiniekiem tukšoja pieliekamo kambari, lai pagatavotu viesiem brokastis. Kad fermera sieva ar meitām pienesa ēdienu, klaidoņi kutināja viņas zem zoda, laida vaļā par viņām rupjus jokus, savas aizskarošās asprātības pavadīdami zirgu zvieg­šanai līdzīgiem smiekliem. Viņi apmētāja fermeri un viņa dēlus ar kauliem un dārzeņiem, bet šie vairāk nekā neuzdroši­nājās darīt kā vairīties, un klaidoņi trokšņodami sita plaukstas, ja metiens ķēra mērķi. Galu galā viņi vienai no saimnieka meitām notriepa galvu ar sviestu, tāpēc ka tā bija iebildusi pret viņu rupjībām. Aizejot viņi draudēja atnākt atkal un nodedzināt māju ar visiem saimniekiem, ja tie iedrošinātos ziņot valdības iestādēm par viņu pārgalvībām.

Ap pusdienas laiku pēc ilga un nogurdinoša gājiena banda apmetās žogmalā kāda prāva ciema apkaimē. Nolēma stundu atpūsties, un vazaņķi izklīda, lai ienāktu ciemā vienā laikā no dažādām pusēm un katrs ķertos pie sava amata; Džeku raidīja kopā ar Hugo. Kādu brīdi viņi klaiņoja pa ielu, un pēdīgi Hugo, neatrazdams izdevības, kur pielietot savu mākslu, sa­cīja:

—   Ir gan nabadzīgs ciems, te pat nav ko nočiept. Vajadzēs likties uz ubagošanu.

—   Ubagot? Nē, to gan ne! Ubago, ja tas ir tavs amats, bet es gan to nedarīšu! — karalis atbildēja.

—   Tu neubagosi? — Hugo iesaucās un uzskatīja karali no brīnumiem plati ieplestām acīm. — Tad saki man, lūdzams, —< no kura laika tu tā esi pārmainījies?

—   Ko tu ar to gribi teikt?

—   Ko gribu teikt? Tu taču visu savu mūžu esi ubagojis Londonas ielās.

—  Es? Tu esi idiots un vairāk nekas!…

—   Savus glaimus labāk pataupi citai reizei! Tavs tēvs taču saka, ka tu jau no agras bērnības ubagojot. Varbūt viņš melo? Varbūt tev būtu tik daudz nekaunības apgalvot, ka viņš melo? — Hugo viņu ķircināja.

—   Jā, tas, ko tu sauc par manu tēvu, melo.

—   Nu kā tev neapnīk visu laiku jokoties un izlikties par vājprātīgu, draugs? Var jau arī kādreiz pajokot, bet nevajag ar to sev kaitēt. Ja es viņam to pateikšu, viņš tev dzīvam no­raus ādu pār acīm.

—   Nepūlies, es pats viņam to pateikšu.

—   Man patīk tava drošsirdība, nudien patīk. Bet gudri gan tu nespried. Jau tā dabūjam diezgan sitienu un grūdienu, un nemaz nevajadzētu pašiem tos tīši pavairot. Bet pietiks par šo lietu! Es ticu tavam tēvam. Es nešaubos, ka viņš prot me­lot; nešaubos par to, ka viņš pie gadījuma arī melo, — pat la­bākie no mums to dara. Bet šoreiz nebija nekādas vajadzības melot. Gudrs cilvēks velti nelieto tādu brangu līdzekli kā mēli. Nu, diezgan! Ja esi apņēmies vairs neubagot, ar ko tad no­darbosimies? Vai iesim virtuvēs zagt?

—   Beidz jel runāt tādas muļķības! — karalis nepacietīgi teica. — Man jau ir apnicis tevī klausīties.

Tagad pienāca Hugo reize sadusmoties.

—    Nu, tad paklausies, draugs! Tu negribi zagt, negribi ari ubagot, lai notiek. Es pateikšu, kas tev būs jādara. Es uba­gošu, bet tu man palīdzēsi krāpt godīgus muļķus. Iedrošinies tikai atteikties!

Karalis nicinoši uz viņu paskatījās un gribēja kaut ko at­cirst pretim, bet Hugo viņu pārtrauca:

—   Tss!… Redz, kur nāk labsirdīgs cilvēks, cik no sejas var spriest. Es tūliņ nokritīšu zemē ar krītamo kaiti. Kad nā­cējs pieskries man klāt, tu sāc gaudot, krīti ceļos, izliecies, ka raudi, un vaimanā tā, it kā paši velni tevi plosītu gabalos. Un saki tā: «Ak, ser, tas ir mans nabaga cietējs brālis, un mums nav neviena drauga. Dieva vārdā jūs lūdzu — apžēlojieties par slimu, pamestu, nelaimīgu nabadziņu! Dodiet no savas pār­pilnības kādu pensu dieva nosodītam, postā nokļuvušam cil­vēkam!» Ievēro: nebeidz kaukt un vaimanāt, kamēr nebūsi vi­ņam izvīlis pensu! Citādi — sargies!

Un Hugo tūliņ sāka vaidēt, vaimanāt un, acis pārbolījis, griezās riņķī. Kad svešinieks bija pienācis jau tuvu, Hugo iekliegdamies nokrita zemē un svaidījās, kārpījās pa dubļiem kā grūtā krītamā kaitē.

—   Vai manu dieniņu! — labsirdīgais garāmgājējs iesau­cās. — Nabadziņš, kā viņš mokās! Pagaidi, es tev palīdzēšu piecelties.

—   Ai nē, labais ser, klāt gan man neķerieties! Lai dievs jūs svētī, — es ciešu vislielākās mokas, ja, slimībai uznākot, mani kāds aizskar. Mans brālis jūsu žēlastībai izstāstīs, kas ar mani notiek, kad man uznāk krampji. Dodiet man pensu, labais ser, vienu pensu, lai varu nopirkt ko ieēst, un atstājiet mani vienu manās mokās!

—   Vienu pensu!' Es tev došu veselus trīs, nabaga mo­cekli! — un svešinieks sāka ar nervozu skubu rakņāties pa kabatu, lai sadabūtu naudu. — Te tev būs, mīļais, ņem un tērē vesels! Panāc šurp, puisīt, palīdzi man tavu slimo brāli ienest tajā namā tur …

—   Viņš nemaz nav mans brālis … — karalis viņu pār­trauca.

—   Kā tā? Nav brālis?

—  Vai dzirdat? — Hugo iestenējās un, zobus griezdams, atskatījās uz karali. — Viņš atsakās no miesīga brāļa, kas jau ar vienu kāju stāv kapa malā!

—   Ja viņš tavs brālis, tad tev patiesi ir cieta sirds, zēnf Kaunies! Viņš taču nevar pakustināt ne roku, ne kāju! Ja viņš- nav tev brālis, kas tad viņš ir?

—   Ubags un zaglis! Viņš paņēma no tevis naudu un ne­manot iztukšoja ari tavas kabatas. Ja gribi darīt brīnumus un viņu izārstēt, tad liec savam spieķim palēkāt pa viņa muguru — tās citas lietas atstāj dieva ziņā!

Bet Hugo negaidīja uz brīnumiem. Vienā mirklī viņš uz­lēca kājās un drāzās projām kā vējš, bet svešinieks dzinās viņam pakaļ, kliegdams visā rīklē. Karalis laimīgs, ka pats izglābies, devās uz otru pusi un nemitējās skriet, kamēr nebija nonācis drošībā. Viņš nogriezās pa pirmo ceļu, kas gadījās priekšā, un drīz ciems atradās tālu aiz muguras. Vairākas stundas viņš gāja bez atpūtas, cik ātri vien jaudāja, ik mirkli bailīgi atskatīdamies, vai viņam kāds nedzenas pakaļ; pēdīgi viņa bailes aprima, un viņu pārņēma patīkama drošības sajūta. Tikai tagad viņš juta, ka ir izsalcis un ļoti piekusis. Viņš iegāja tuvējā fermā, bet viņam neļāva ne muti atvērt un rupji izdzina ārā. Apģērbs deva sliktu liecību par viņu.

Sadusmots un apkaunots viņš gāja tālāk, apņēmies nedot iemesla pret sevi tā izturēties. Bet izsalkums ir stiprāks par lepnumu, un ap vakara laiku viņš vēlreiz mēģināja iegriezties kādā fermā. Te viņu uzņēma vēl ļaunāk nekā pirmoreiz: izla­māja un draudēja apcietināt kā klaidoni, ja viņš uz pēdām ne- vākšoties projām.

Uznāca tumša un auksta nakts, bet karalis noberztām kā­jām lēni vilkās uz priekšu. Gribot negribot vajadzēja iet bez atpūtas, jo, tiklīdz viņš apsēdās, aukstums spiedās līdz pat kauliem. Uzņemtie iespaidi un viss, ko viņš dabūja izbaud;t, nakts tumsā klīstot pa vientuļiem ceļiem un laukiem, bija vi­ņam kas jauns un neparasts. Brīžiem viņš dzirdēja balsis, tās tuvojās, pagāja garām un izdzisa nakts klusumā, un, tā kā viņš runātājus pašus nevarēja saskatīt, bet redzēja tikai kus­tamies neskaidrus bezveida tēlus kā rēgus, viņam kļuva baigi, un viņš bieži notrīcēja. Tik tikko jaušami, vārgi un neskaidri iešķindējās aitu zvārgulīši; pamirdzēja gaisma, tā likās lielā tālumā, gandrīz kā no citas pasaules; kopā ar nakts vēju jo­ņiem atplūda govju maurošana — neizsakāmi sērīga; laiku pa laikam pāri bezgalīgajiem laukiem un mežiem atplūda žēlas suņa gaudas. Visas šīs skaņas nāca no tālienes, un mazajam karalim likās, ka visa dzīve un rosme atrodas bezgala tālu, ka viņš vientulis maldās neizmērojamā tuksnesī.

Viņš gāja streipuļodams, pilnīgi atrazdamies šo svešo ie­spaidu drūmajā varā, laiku pa laikam notrīcot, kad virs gal­vas iečabējās sausas lapas — tas izklausījās kā klusi čuksti. Karalis gāja un gāja, līdz beidzot tīri negaidot ieraudzīja pa­visam tuvu nespodru vējluktura gaismu. Viņš atkāpās atpakaļ ēnā un nogaidīja. Vējlukturis stāvēja pie vaļējām šķūņa dur­vīm, karalis! gaidīja labu brīdi — ne skaņas, ne troksnīša. Mierā stāvot, karalis tā nosala, un viesmīlīgais šķūnis likās tik vilinošs, ka pēdīgi viņš nolēma riskēt un doties iekšā. Ātri un zaglīgi viņš iešmauca šķūnī, bet tikko bija pāri slieksnim, kad izdzirda aiz sevis balsis. Karalis žigli aizlīda aiz kādas mucas un notupās.

Divi fermas strādnieki ienāca ar visu vējlukturi un saru­nādamies ķērās pie darba. Kamēr viņi staigāja ar vējlukturi, karalis pasteidzās apskatīt šķūņa iekšpusi, un, pamanījis šķūņa otrā galā tādu kā lielu aizgaldu, viņš nolēma pārcelties uz tu­rieni, tiklīdz būs palicis viens. Viņš arī ievēroja vietu apmēram pusceļā līdz aizgaldam, kur gulēja kaudzē sakrautas zirgse­gas; tās viņš nolēma šonakt izlietot Anglijas tronim par labu.

Darbu beiguši, strādnieki aizgāja un aizslēdza aiz sevis durvis, arī vējlukturi viņi paņēma līdzi. Karalis, no aukstuma trīcēdams, pasteidzās uzmeklēt zirgsegas, cik ātri vien tumsā bija iespējams, paķēra tik daudz, cik spēja panest, un laimīgi nokļuva līdz aizgaldam. No divām segām viņš sev uztaisīja guļvietu, ar pārējām divām apsedzās. Tagad viņš jutās apmie­rināts, lai gan zirgsegas bija vecas un plānas un sildīja maz, turklāt tās stipri smirdēja pēc zirgu sviedriem.

Nelūkojoties uz izsalkumu un aukstumu, karalis tomēr ju­tās miegains. Nogurums beidzot pārvarēja, un viņš iesnaudās, iegrimdams pusnemaņā. Bet taisni tajā brīdī, kad viņš taisījās iemigt, viņš manīja lēnu pieskārienu. Miegu uzreiz atņēma kā ar roku, karalim aiz pārbīļa aizrāvās elpa. No aukstā, no­slēpumainā pieskāriena nakts tumsā viņam sirds gandrīz mi­tējās pukstēt. Viņš gulēja nekustēdamies un klausījās, tik tikko elpojot; gaidīja, kā liekas, ļoti ilgi, vai kaut kas atkal nepa­kustēsies, bet blakus nekas nekustēja, nedzirdēja arī ne ska­ņas. Beidzot viņš atkal laidās snaudā, kad pēkšņi no jauna juta noslēpumaino pieskārienu. Tas bija šausmīgi — šī mēmā, neredzamā «kaut^kā» vieglais pieskāriens! Zēnu sagrāba ārprā­tīgas bailes. Ko nu darīt? Tas bija jautājums, uz kuru viņš nekā nevarēja atbildēt. Vai atstāt šo puslīdz ērto guļvietu un bēgt no nezināmām šausmām? Bet uz kurieni tad varēja bēgt? No šķūņa tā kā tā nevarēja tikt ārā, un domas, ka vajadzēs tumsā, ieslēgtam starp četrām sienām, kā cietumā mētāties no viena kakta otrā, kamēr uz pēdām seko nezināms biedēklis, kas katru mirkli var likt sevi just ar mīkstu, riebīgu pieskārienu pie pleca vai vaiga, — šīs domas bija nepanesamas. Bet pa­likt šeit visu nakti kā ārprātā aiz bailēm — vai tas bija labāk? Nē! Bet ko iesākt? Atlika tikai viena izeja — viņš labi zināja, kāda, — vajadzēja izstiept roku un pataustīt, kas tur bija.

Viegli sacīt, bet grūti saņemties un izdarīt to. Pa trim lā­giem viņš bailīgi pastiepa roku tumsā, bet tūliņ to atkal at­rāva atpakaļ, drudžaini kampdams pēc gaisa, — nevis tāpēc, ka jau būtu kam pieskāries, bet aiz bailēm, ka tūliņ pieskar­sies. Ceturto-jeizi viņš roku pastiepa mazliet tālāk un piedūrās kam mīkstam un siltam. Viņš sastinga šausmās, savā satrauk­tajā prātā iztēlodamies, ka viņam blakus nav nekas cits kā vēl neatdzisis līķis. Viņš nodomāja, ka drīzāk nomirs nekā vēlreiz tam pieskarsies, bet viņš nezināja cilvēka ziņkārības nepārvaramo spēku. Pēc brīža viņa roka gandrīz pret paša gribu jau atkal drebēdama stiepās uz to pusi. Roka sataustīja garu spalvu šķipsnu. Zēns nodrebēja, tomēr pārvilka roku pār spalvām un piedūrās vēl kam, ko tas noturēja par siltu virvi; roka slīdēja pa virvi uz augšu un — sataustīja tikai teļu. Iz­rādījās, ka viņš bija noturējis teļa asti par virvi.

Karalis kaunējās pats no sevis, ka izcietis tik daudz ;iz- baiļu un moku nieka guļoša teļa dēļ, tomēr kaunēties viņam nevajadzēja — viņš taču nebija pārbijies no teļa, bet no kā briesmīgāka, neesoša, ko viņš iztēlojās teļa vietā. Tajos māņ­ticīgajos laikos kurš katrs zēns šādos apstākļos būtu tieši tā­pat izturējies un mocījies kā viņš.

Karalis priecājās ne vien par to, ka šausmīgais biedēklis izrādījās par vienkāršu teļu, bet arī par to, ka viņam nu bija radies biedrs; viņš jutās tik vientulis un atstāts, ka pat šī biklā dzīvnieka tuvums tam darīja prieku. No cilvēkiem viņš bija izcietis tik daudz pārestību, tie bija izturējušies tik rupji, ka tagad viņš patiesi jutās iepriecināts, atrazdamies blakus ra­dījumam, kam gan trūka augstu prāta spēju, bet kas toties

bija labsirdīgs un ramas dabas. Tapec viņš nolēma aizmirst savu augsto stāvokli un sadraudzēties ar teļu.

Glāstot teļa silto, gludo muguru, jo tā atradās viņam tuvu un bija viegli sasniedzama, karalim ienāca prātā, ka teļš var noderēt arī vēl citādā ziņā. Viņš pārkārtoja savu guļvietu, no­klādams zirgsegu teļam blakus, tad saritinājās un uzlika galvu viņam uz muguras. Ar otru zirgsegu viņš apsedza sevi un draugu, un pēc brītiņa viņam bija tikpat silti un ērti kā uz dūnu pēļiem karaļa pilī Vestminsterā.

Tūdaļ radās arī patīkamas domas, pašreizējais stāvoklis ne­likās vairs tik drūms. Tagad viņš bija atbrīvojies no gūsta un noziedzības žņaugiem, izbēdzis no rupjajiem, nelietīgajiem va­zaņķiem, atradis pajumti un siltumu, ar vārdu sakot, viņš bija laimīgs. Naktī sacēlās stiprs, brāzmains vējš, tā ka vecais šķū­nis krakšķēja un drebēja; brīžiem vējš mitējās, tad no jauna vaidēja un gaudoja kaktos un pažobelē, bet karalim tas viss tagad likās kā mūzika, jo viņam bija labi un tīrti: lai trako auka, lai gaudo, svilpo un vaid — viņš par to nebēdāja. Viņš tikai ciešāk piespiedās pie sava drauga, izbaudot siltumu, un nemanot ieslīga maigā, sapņu netraucētā miegā. Tālumā kauca suņi, grūtsirdīgi māva govis, trakoja vētra, pa jumtu bungoja lietus, bet viņa augstība Anglijas valdnieks mierīgi gulēja bla­kus teļam, muļķa dzīvniekam, ko netraucēja aukas un kas ne­kautrējās gulēt blakus karalim.

XIX nodaļa PRINCIS PIE ZEMNIEKIEM

Agrā rītā pamodies, karalis manīja, ka slapja, attapīga žurka naktī ērti ierīkojusies viņam uz krūtīm. Viņam pakusto­ties, žurka aizbēga. Zēns pasmaidīja un teica:

— Muļķīte, ko tu baidies? Es, tāpat kā tu, patlaban esmu bez pajumtes. Būtu kauna lieta, ja es darītu pāri vārgam radī­jumam, kad pats esmu vārgs un nevarīgs. Gluži otrādi: ēs pat tevi uzskatu par labu zīmi; ja jau karalis tik zemu noslīdējis, ka pat žurkas tam rāpo pa virsu, tad tā ir skaidra zīme, ka viņa liktenim jāmainās, jo zemāk cilvēks, vairs nevar krist.

Viņš piecēlās un izgāja ārā no aizgalda. Tajā brīdī atska­nēja bērnu balsis. Šķūņa durvis atdarījās, un ienāca divas -mazas meitenes. Viņu ieraudzījušas, tās uzreiz mitējās pļāpāt un smieties un palika stāvot kā sastingušas, aplūkojot viņu ar vislielāko ziņkārību. Tad viņas sačukstējās, pienāca tuvāk -un atkal apstājās, visu laiku acu no viņa nenolaizdamas un sačukstēdamās. Pamazām viņas kļuva drošākas un sāka jau pusbalsī apspriesties:

—   Viņam ir skaista seja, — viena sacīja.

—   Un cirtaini mati.

—   Bet viņš nabadzīgi ģērbies.

—   Cik izsalcis viņš izskatās!

Viņas pienāca tuvāk, nedroši apgāja viņam vairākas reizes apkārt un vērīgi pētīja kā kādu jaunu, neredzētu dzīvnieku. Pie tam viņas piesardzīgi neizlaida to no acīm, it kā baidītos, ka šis dzīvnieks varētu viņām iekost. Beigu beigās meitenes saķērās rokās, it kā viena otru sargājot, un nostājās zēna priekšā, vēl vienmēr viņu vērojot plati ieplestām vientiesīgām acīm. Viena iedrošinājās viņam tieši uzprasīt:

—   Kas tu tāds esi, puisīt?

—   Es esmu karalis, — skanēja nopietna atbilde.

Meitenes sakustējās, viņu ačeles iepletās vēl platākas, un

pirmajā mirklī viņas nevarēja izteikt ne vārda. Taču ziņkā­rība ņēma virsroku.

—   Karalis? Kas par karali?

—   Anglijas karalis.

Meitenes paskatījās viena uz otru, pēc tam uz zēnu, tad at­kal viena uz otru brīnīdamās, apjukušas, bet tad viena no vi­ņām teica:

—  Vai dzirdi, Mārdžerij? Viņš saka, ka esot karalis. Vai tas varētu būt taisnība?

—   Kāpēc lai nebūtu taisnība, Prisij? Kāpēc lai viņš me­lotu? Tu taču saproti, Prisij, ja tā nav taisnība, tad tie ir meli. Nu kā tad! Apdomā tikai! Viss, kas nav taisnība, ir meli. Tur nekā nevar grozīt.

Pierādījums bija nopietns un neapstrīdams, Prisijas šau­bām vairs nebija nekāda pamata.

Brītiņu padomājusi, viņa paļāvās uz karaļa goda vārdu un vienkārši teica:

—   Ja tu tiešām esi karalis, tad es tev ticu.

—   Es tiešām esmu karalis.

Ar to lieta bija izbeigta. Viņa augstības karaļa tituls tika pieņemts bez tālākas izprašņāšanas un debatēm, un meitenes tikai sāka viņu izjautāt, kā viņš šeit nokļuvis, kāpēc nav ģēr­bies kā karalis, uz kurieni iet un vispār par viņa darīšanām. Karalis ar prieku izkratīja sirdi un pastāstīja savus piedzīvo­jumus, par kuriem šoreiz neviens nesmējās, nešaubīdamies par viņa vārdu patiesīgumu. Viņš stāstīja visu dziļi izjusti, uz brīdi aizmirsis pat izsalkumu, un labās meitenes uzņēma viņa stāstu ar dziļu un patiesu līdzjūtību. Bet, kad zēns nokļuva līdz pēdējām klizmām un viņas dabūja zināt, ka karalis sen nekā nav ēdis, meitenes viņu pārtrauca pusvārdā un aši veda sev līdzi uz mājām, lai sameklētu kaut ko brokastīm.

Tagad karalis jutās gluži jautrs un laimīgs.

«Kad pārkļūšu mājās,» viņš sevī domāja, «es vienmēr būšu labs pret maziem bērniem, pieminot meitenītes, cik tās laipni izturējās un ticēja man nebaltā dienā, kamēr pieaugušie, kas uzskata sevi par gudrākiem, mani tikai izsmēja un sauca par meli.»

Meiteņu māte karali uzņēma ļoti laipni, viņas mīkstā sie­vietes sirds iežēlojās par paklīdušā un acīm redzami prātā ju­kušā zēna rūgto likteni. Viņa bija atraitne, dzīvoja diezgan trūcīgos apstākļos un pati bija cietusi daudz bēdu, tāpēc juta līdzi citiem nelaimīgiem. Viņa bija pārliecināta, ka vājprātī­gais zēns aizbēdzis no ģimenes vai uzraugiem, un centās iz­zināt, no kurienes viņš atnācis, lai varētu viņu kaut kā nogā­dāt pie vecākiem. Bet visi viņas norādījumi uz kaimiņu pilsē­tām un ciemiem un visa taujāšana šajā virzienā bija veltīga, jo zēna sejas izteiksme un tāpat viņa atbildes rādīja, ka viņš minētās vietas nepazīst. Viņš vienkārši un nopietni runāja par galma dzīvi, pāris reižu pat nobirdināja asaras, atceroties ne­laiķi karali, savu tēvu; bet, tiklīdz saruna pārgāja uz vien­kāršu ļaužu dzīvi, zēns par to vairs neinteresējās un apklusa.

Zemniece bija lielā nesaprašanā, bet cerības nezaudēja. Pusdienu gatavojot, viņa ņēma pat viltību palīgā, lai izzinātu, kas zēns īstenībā ir. Viņa ieminējās par govīm — viņš neizrā­dīja ne mazākās intereses; viņa uzsāka valodu par aitām — tas pats. Tātad viņas domas, ka zēns varētu būt gans, izrādījās nepareizas. Viņa ierunājās par dzirnavām, par audējiem, skārdniekiem, kalējiem, par dažādiem amatiem un amatniekiem, pēc tam par vājprātīgo iestādi, par cietumu, par patversmēm — velti: viņa izkrita caur un cauri. Bet pag, vēl viena nodarboša­nās palikusi nepārrunāta — mājkalpotāji. Jā, tagad viņa pār­liecināta, ka nokļuvusi uz īstām pēdām; bez šaubām, viņš būs kādā mājā kalpojis. Viņa uzsāka sarunu par šo tematu, bet ari šoreiz iznākums bija neapmierinošs. Sarunas par istabas slaucīšanu un krāsns kurināšanu viņu acīmredzot nogurdi­nāja, trauku mazgāšana un bēršana viņu nepavisam nesa­jūsmināja. Namamāte jau zaudēja visas cerības kaut ko atklāt, kad tāpat pieklājības pēc ierunājās par ēdienu gatavošanu. Viņai par lielu brīnumu un prieku, karaļa seja uzreiz atdzīvo­jās.

«Pēdīgi es viņu tomēr pieķēru!» viņa nodomāja un lepojās ar savu apķērību un taktu.

Viņas piekususi mēle varēja atpūsties. Turpretim karalim, smeldzoša izsalkuma ierosinātam un visādu kairinošu smaržu apdvestam, kādas plūda no ēdieniem vārāmos podos un kas­troļos, mēle tikpat kā atraisījās, un viņš sāka ilgi un glez­naini aprakstīt dažādus gardus ēdienus. Pēc īsa brīža zemniece noteica sevī: «Nu, protams, man taisnība, viņš kaut kur virtuvē kalpojis pie pavāra.»

Karalis minēja arvien jaunus ēdienus un aprakstīja tos ar tādu sajūsmu un lietpratību, ka namamāte nodomāja:

«Manu dieniņ! Kā viņš zina tik daudz ēdienu un vēl tik smalkus? Tādus ēd tikai bagātnieki un augstmaņi. Ak, tagad es saprotu! Tagad gan viņš ir īsts skrandainis, bet agrāk, kad vēl nebija vājprātīgs, laikam būs kalpojis pašā galmā pavāram par palīgu — varbūt pat paša karaļa virtuvē. Jāizmēģina, ko viņš prot.»

Dedzīgi vēlēdamās pārliecināties par savu apķērību, viņa uzdeva karalim uzraudzīt ēdienu, likdama noprast, ka arī viņš pats var kaut ko pagatavot, ja viņam patīk, un papildināt pus­dienas ar pāris liekiem ēdieniem. Tad viņa izgāja no istabas, pamājusi meitenēm viņai sekot.

«Vēsture stāsta, ka arī agrākos laikos kādam angļu kara­lim ticis uzdots šāds darbs,» karalis pie sevis prātoja. «Ne­redzu nekāda pazemojuma darīt darbu, ko pat Alfrēds Lie­lais1 nav nonicinājis. Viņam toreiz pīrādziņi sadeguši, bet es gan centīšos saimnieces uzticību labāk attaisnot.»

Nodoms bija labs, tikai grūti nācās to izpildīt. Drīz vien arī šis karalis, tāpat kā tas otrs, iegrima dziļās pārdomās par savām sarežģītajām darīšanām, un viņam gadījās tā pati ne­laime — ēdiens piedega. Par laimi, zemniece laikā ienāca un izglāba ēdienu no galīgas sabojāšanas. Arī karaļa dziļdomību viņa uz ātru roku izklīdināja, to bez kādām ceremonijām krietni izlamādama. Vēlāk, redzot, ka viņš arī pats noskumis par savām neveiksmēm, viņai dusmas pārgāja un viņa atkal bija laba un laipna kā agrāk.

Zēns pamatīgi un gardi pabrokastoja un paēdis kļuva spir­gtāks un jautrāks. Sīs bija savādas brokastis: katra puse parā­dīja otrai laipnību, aizmirstot kārtu un stāvokli, bet neviena puse neapzinājās, ka būtu kādu labvēlību saņēmusi. Mājas­māte bija nodomājusi zēnu pabarot ar ēdiena atliekām kaut kur kaktiņā kā kuru katru klaidoni vai suni, bet, tā kā viņa nožēloja, ka zēnu lamājusi, viņa gribēja savu izturēšanos la- Tjot un nosēdināja to pie ģimenes galda, atļaudama viņam ēst kopā ar saimniekiem kā līdzīgam ar līdzīgiem.

Karalis atkal no savas puses nožēloja, ka nav pratis at­taisnot dāvāto uzticību un piededzinājis ēdienu cilvēkiem, kuri tik līdzjūtīgi pret viņu izturējušies. Gribēdams savu vainu la­bot, viņš savaldījās un neprasīja, lai zemniece ar bērniem stā­vētu kājās un viņu apkalpotu, kamēr viņš sēž pie galda un ēd, lai gan tas viņa augstajam stāvoklim pieklātos. Katram no mums dažreiz der atkāpties no savām priekšrocībām. Labā sie­viete visu dienu jutās laimīga — apziņā, ka tik augstsirdīgi un labvēlīgi izturējusies pret mazo klaidoni. Arī karalis bija apmierināts ar sevi, ka tik iecietīgi un žēlīgi izturējies pret vienkāršu zemnieci.

Pēc brokastīm mājasmāte lika karalim nomazgāt traukus. Viņš pirmajā acumirklī apmulsa un jau gribēja atteikties to darīt, bet tad pārdomāja:

«Alfrēds Lielais cepa pīrādziņus; viņš, bez šaubām, būtu arī traukus mazgājis … Vajadzēs arī man pamēģināt!»

'Alfrēds Lielais (840—901) — sakšu karalis. Leģenda stāsta, ka, slēpjoties no dāņiem, viņš nokļuvis būdā pie malkas cirtēja, kura sieva, nezinot, kas viņš tāds, likusi viņam uzraudzīt krāsni iešautos pīrā­gus. Pīrāgi apdeguši, un karalis saņēmis no sievietes krietnu rājienu.

Kā par brīnumu, mēģinājums nemaz tik gludi neizdevās, — viņam taču bija licies, ka nomazgāt koka karotes un bļodeles ir nieka lieta. Sis darbs bija garlaicīgs un nogurdinošs, tomēr karalis to kaut kā padarīja. Viņš jau kļuva nepacietīgs un gri­bēja ceļu turpināt, bet no veiklās zemnieces nebija tik viegli tikt vaļā. Viņa uzdeva gan vienu, gan otru sīku darbiņu, un viņš visu izpildīja diezgan rūpīgi un ar labāko apziņu. Reiz. viņa to nosēdināja kopā ar meitenēm mizot ziemas ābolus, bet. šis darbs viņam nepavisam neveicās, tāpēc saimniece viņu no tā atbrīvoja un tai vietā lika uztrīt virtuves nazi. Pēc tam viņa lika kārst vilnu, un galu galā viņš nāca pie pārliecības,, ka sen jau aizēnojis labo karali Alfrēdu, varonīgi uzņemdamies fizisku darbu, par ko tik skaisti varētu palasīties stāstu grāma­tās un vēsturē, un sāka prātot, ka būtu laiks to izbeigt. Un, kad pēcpusdienā zemniece viņam iedeva rokā groziņu ar kaķē­niem un lika iet tos slīcināt, viņš atteicās to darīt. Mazākais,, viņš apņēmās atteikties, jo kādā vietā taču vajadzēja pielikt punktu, un viņam likās, ka šī nu būtu īstā reize. Bet viņam? neizdevās to izdarīt, viņu iztraucēja Džons Kentijs, kas iera­dās kā apkārtceļojošs tirgotājs ar paunu uz muguras, un Hugo..

Karalis viņus ieraudzīja tuvojamies vārtiem, bet tie viņu nepamanīja. Ne vārda neteicis, viņš paķēra groziņu ar kaķē­niem un izgāja ārā pa virtuves durvīm, pameta groziņu ar ka­ķēniem šķūnītī un pats laidās projām pa šauro šķērsieliņu, ko kājas nes.

XX nodaļa princis un vientulis

No māju puses viņu aizsedza augsts žogs. Nāves bailēs, vi­sus spēkus saņēmis, karalis steidzās uz attālo mežu. Viņš ne­reizes neatskatījās atpakaļ, līdz bija nonācis mežmalā. Te viņš. apgriezās un pamanīja tālumā divus stāvus. Ar to pietika — viņš nekavējās un nepētīja, kas tie tādi, bet skrēja, nepalēni­nādams gaitu, kamēr atradās dziļi meža biezokņa pakrēslā. Ti­kai te viņš apstājās un jutās drošībā. Viņš vērīgi klausījās, bet visapkārt valdīja dziļš, svinīgs, pat baigs un nospiedošs klu­sums. Tikai retumis pēc lielākiem starpbrīžiem, labi ieklausoties^ viņš izšķīra skaņas, bet tās bija tik tālu, skanēja tik dobji un eioslēpumaini, ka nelikās vienkāršas skaņas, bet mirušo garu vaidi un žēlabas. Tāpēc šīs skaņas šķita briesmīgākas par klu­sumu.

Sākumā viņš gribēja līdz pat vakaram palikt šajā biezoknī, foet skrejot bija sasvīdis, un, lai sasildītos, cits nekas neatlika kā iet uz priekšu. Zēns devās taisni cauri mežam — cerībā iz- .nākt uz ce]a, bet savā aprēķinā bija maldījies. Viņš gāja un gāja, bet, jo tālāk, jo mežs k|uva biezāks. Krēsla jau sāka sa­biezēt, un karalis noprata, ka drīz iestāsies nakts. Trīsas to pārņēma, iedomājoties, ka visu nakti vajadzēs pavadīt tādā ibaigā vietā, tāpēc viņš centās soļot ātrāk, bet panāca gluži pretējo: pustumsā nevarēja labi redzēt, kur soli sper, un tālab viņš bieži klupa pār koku saknēm un sapinās staipekņos un «dzeloņainos krūmos.

Ar kādu prieku viņš beidzot ieraudzīja pabālu gaismu! Viņš "tai uzmanīgi tuvojās, bieži apstājās, skatījās visapkārt un ieklausījās. Gaisma spīdēja pa nabadzīgas būdiņas lodziņu, kam nebija stikla. Zēns izdzirda ari cilvēka balsi un jau gri­bēja skriet projām un paslēpties mežā, bet apstājās, nopratis, ka būdā kāds lūdz dievu. Viņš pielīda pie vienīgā būdiņas loga, pacēlās pirkstgalos un ielūkojās iekšā. Telpa bija maza, ar cieti nomīdītu klonu grīdas vietā; kaktā atradās niedru cisas .ar divām saplīsušām segām, turpat blakus bija nolikts spai­nis, krūzīte, bļoda, daži podi un kastroļi, kā arī īss soliņš un ķeblis ar trim kājām. Pavardā kvēloja izdeguši žagari. Neliela altāra priekšā, ko apgaismoja viena vienīga svece, bija nome­ties ceļos vecs vīrs. Viņam blakus uz vecas koka kastes atra­dās atvērta grāmata un cilvēka galvaskauss. Vecais vīrs bija liela auguma, kaulains, mati un ūsas viņam bija ļoti garas un (baltas kā sniegs. Viņš bija tērpies aitādās, kas nokarājās līdz pat papēžiem.

«Svētais vientulis!» karalis nosprieda. «Cik labi, ka no- 'kļuvu pie viņa!»

Vientulis piecēlās. Karalis piedauzīja pie durvīm. Dobja balss atbildēja:

—    Ienāc, bet grēkus pamet aiz durvīm, jo tā zeme, kur tu -stāvēsi, ir svēta!

Karalis iegāja un apstājās pie durvīm. Vientulis pavērsa *uz viņu spožas šaudīgas acis un jautāja:

—   Kas tu esi?

—   Es esmu karalis! — atskanēja mierīga, vienkāršā atbilde»

—   Esi sveicināts, karali! — vientulis sajūsmināts iesaucās.. Tad viņš drudžaini uztraukts sāka skraidīt pa būdu no viena kakta otrā, pastāvīgi atkārtodams: — Esi sveicināts, esi sveici­nāts!

Viņš piebīdīja solu pie uguns, apsēdināja uz tā karali, iemeta ugunī dažus zarus un nervozi turpināja skraidīt pa is­tabu, murminādams:

—  Esi sveicināts! Daudzi šajā svētnīcā meklējuši patvē­rumu, bet viņi nebija cienīgi un tika izdzīti ārā. Bet karalis, kas atstūmis kroni, kas nicina savu spožo stāvokli un ietērpjas skrandās, lai savu dzīvi ziedotu svēttapšanai un miesas nonā­vēšanai, — tāds ir cienīgs, ka to uzņem un apsveic. Viņš te pa­liks līdz pat savai nāvei.

Karalis gribēja viņu pārtraukt un paskaidrot, ka viņš mal­dās, bet vientulis neklausījās un, kā rādās, arī neko nedzirdēja, tikai turpināja runāt pats ar sevi paceltā balsī un pieaugošā dedzībā:

—   Te tu mitīsi mierā. Te neviens neuzies tavu paslēptuvi, neviens tevi netraucēs un neuzbāzīsies ar lūgumu griezties at­pakaļ pasaules tukšajā un aušīgajā dzīvē, ko tu esi atstājis, klausīdams dieva pavēlei. Te tu lūgsi dievu, iedziļināsies svē­tajos rakstos, apcerēsi šīs pasaules neprātību un maldus un nākamās dzīves svētlaimību; tu pārtiksi no kaltētas maizes un saknēm un dvēseles šķīstīšanas labad savas miesas ik dienas šaustīsi pātagām. Tu ietērpsi savu miesu saru kreklā, dzersi tikai ūdeni, bet par to baudīsi pilnīgu mieru, jā, pilnīgu, — jo tie, kas nāks tevi uzmeklēt, tevi neatradīs un izsmieti at­griezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši.

Vecais turpināja staigāt no viena kakta otrā, tikai nu vairs nerunāja skaļi, bet murmināja kaut ko nesaprotamu. Karalis izlietoja šo brīdi, lai pastāstītu par sevi, un, savāda nemiera un neskaidru nojautu pārņemts, viņš runāja ļoti skaisti. Bet vientulis tikai staigāja un murmināja, un nepiegrieza viņam ne mazākās vērības. Vēl tāpat murminādams, viņš tuvojās ka­ralim un sacīja, katru vārdu uzsvērdams:

—   Tss … es tev atklāšu noslēpumu!

Un viņš noliecās pie zēna, bet pēkšņi atkal atmetās atpakaļ it kā klausīdamies. Pēc brīža viņš uz pirkstgaliem piegāja pie loga, izbāza galvu ārā un pētoši skatījās visapkārt krēslā, pēc tam tāpat uz pirkstgaliem atkal atgriezās, piebāza seju gluži klāt karaļa sejai un čukstēja:

—   Es esmu erceņģelis!

Karalis spēji sarāvās un sevī nodomāja:

«Labāk vajadzēja palikt pie klaidoņiem, bet nu esmu kritis ārprātīgā varā!»

Viņa nemiers pieauga un atspoguļojās tā sejā. Klusā, uz­trauktā balsī vientulis turpināja:

—   Es redzu, tu jūti, kādā apkārtnē es dzīvoju. Tev uz pie­res rakstītas svētas bailes. Ikvienu, kas nonāk šajā apkārtnē, sagrābj tādas bailes, jo šeit ir debesu tuvums. Es tur ieeju tin acumirklī atkal varu no turienes atgriezties atpakaļ. Mani pārvērta par erceņģeli šajā pašā vietā pirms pieciem gadiem, no debesīm sūtīti eņģeļi piešķīra man šo pārdabisko godu. Kad viņi šeit stāvēja, šī vieta kvēloja viņu spožumā. Un viņi nome­tās ceļos manā priekšā — jā, karali, ceļos! — jo es esmu aug­stāks par viņiem. Esmu izstaigājis debesu pagalmus un sarunā­jies ar sentēviem. Aizskar manu roku, nebaidies, aizskar to! Tā, tagad tu esi skāris roku, ko spieduši Ābrams un Izaks, un Jē­kabs. Jo es esmu staigājis zelta pagalmos un redzējis dievu vaigu vaigā.

Viņš apklusa, lai nogaidītu, kādu iespaidu viņa vārdi būs atstājuši, tad pēkšņi pārvērstu seju uzlēca kājās un nikni kliedza:

—   Jā, es esmu erceņģelis, tikai e r c e ņ ģ e 1 i s, bet es varēju 'būt pāvests! Tā ir skaidra patiesība. Man to teica balss no de­besīm pirms divdesmit gadiem. Jā! Man vajadzēja tikt ieceltam par pāvestu, un es arī būtu pāvests, jo tā bija dieva griba. Bet karalis izpostīja manu klosteri, un es, nabaga neievērojams mūks, tiku izmests uz ielas likteņa varā. Man laupīja manu lielo nākotni!

Viņš atkal sāka murmināt, dusmīgi sita ar dūri sev pa pieri, brīžiem izgrūzdams ļaunus lāstus, iesaukdamies:

—   Lūk, tāpēc es esmu tikai erceņģelis, lai gan man bija lemts kļūt par pāvestu!

Tā pagāja apmēram stunda. Nabaga mazais karalis sēdēja un mocījās klausoties. Pēc kāda laika veča niknums pēkšņi iz­gaisa un viņš kļuva ārkārtīgi laipns. Pat balss skarbums bija -zudis. Viņš likās no mākoņiem nokāpis zemes virsū un sāka sa­runāties tik vienkārši un sirsnīgi, ka pilnīgi ieguva mazā karaļa? sirdi. Vecis apsēdināja zēnu tuvāk ugunij un visādi pūlējās, lai viņam būtu ērtāk. Veikli un saudzīgi pārsēja viņa vātis un skrambas, pēc tam sāka vārīt vakariņas, visu laiku jautri tēr­zēdams. Brīžiem tas aizskāra zēna vaigus un laipni noglāstīja galvu, tā ka ercenģeļa agrāk iedvestās bailes un riebums ātri izzuda un to vietā radās cienība un mīlestība.

Veča laipnā izturēšanās turpinājās līdz pat vakariņu bei­gām. Paēdis vakariņas un altāra priekšā pielūdzis dievu, vien­tulis apguldīja zēnu mazā blakustelpā, mīļi un rūpīgi kā māte ietīdams viņu segā. Atvadījies, zēnu vēlreiz apmīļojis, viņš atstāja to vienu, nosēdās pie pavarda un izklaidīgi sāka maisīt degošās pagales. Pēkšņi viņš apstājās un vairākas reizes iesita! sev ar roku pa pieri, it kā cenzdamies ko atcerēties, kas viņam acīmredzot neizdevās. Kājās uzlēcis, vecis iesteidzās viesa is­tabiņā un noprasīja:

—   Vai tu esi karalis?

—   Jā, — zēns miegainā balsī atbildēja.

—   Kāds karalis?

—   Anglijas.

—   Anglijas! Tātad Henrijs miris?

—   Diemžēl jā! … Es esmu viņa dēls.

Pār vientuļa seju pārlaidās tumša ēna. Viņš nikni savilka» kaulainās rokas dūrēs, brīdi stāvēja, smagi elsdams un sie­kalas rīdams, tad aizsmakušā balsī sacīja:

—   Tu varbūt zini, ka viņš bija tas, kas mums laupīja pa­jumti un izmeta mūs uz ielas?1

Atbildes nebija. Vecis noliecās, lai labāk ieskatītos zēnac mierīgajā sejā, un klausījās viņa vienādajā elpā.

—   Viņš guļ, viņš cieši guļ.

Veča seja noskaidrojās, tajā varēja lasīt ļaunu prieku. Pār­guļošā zēna seju pārslīdēja smaids. Vientulis nomurminājām

—   Tā, tā, viņš jūtas pilnīgi laimīgs! — un aizgāja projām.

Viņš klusi staigāja pa istabu, kaut ko meklēdams, gan ap­stājās un klausījās, gan atgriezās, lai uzmestu aci gultai, un- vienā laidā kaut ko murmināja. Pēdīgi viņš, kā redzams, bija meklēto atradis — vecu sarūsējušu virtuves nazi un galodu-

Nosēdies vecajā vietā pie uguns, viņš sāka trīt nazi uz galodas, pie sevis murminādams un laiku pa laikam draudoši ieklieg­damies. Ap vientuļo būdiņu kauca vējš, no nezināmām tālēm atplūda noslēpumainas nakts skaņas. Pārdrošu žurku un peļu acis raudzījās uz veci no visām spraugām un caurumiem, bet "viņš tā bija nogrimis darbā, ka no visa tā nekā nemanīja.

Laiku pa laikam viņš pārvilka ar pirkstu pār naža asmeni un apmierināts māja ar galvu, teikdams:

—   Jau ir asāks! Jā, asāks gan!

Viņš nemanīja, kā pagāja laiks, un, domās nogrimis, cen­tīgi strādāja, retumis ar sevi sarunādamies:

—   Viņa tēvs mums darīja pāri, izputināja mūs, bet tagad viņš nokļuvis ellē mūžīgās ugunīs. Jā! Ellē! Uguns zaņķī! Viņš mums gan izspruka, tāds bija dieva prāts, jā, dievs tā gribēja, un mums nebūs kurnēt. Bet elles ugunīm viņš neizspruka! Jā, nav citas rijīgākas uguns par šo, tā nepazīst žēlastības, tā ne­izdziest un deg mūžumūžos.

Viņš trina un trina, gan nesaprotami murmināja, gan priekā klusi irgājās, gan atkal izgrūda sakarīgus vārdus:

—  Viņa tēvs pie visa vainīgs. Es esmu tikai erceņģelis. Ja nebūtu viņa, es tagad būtu pāvests!

Karalis miegā pakustējās. Vientulis bez trokšņa pielēca pie gultas, nometās ceļos un pacēla virs guļošā nazi. Zēns atkal pakustējās un atvēra acis, bet tajās nebija nekādu domu, un tās nekā neredzēja. Dažus mirkļus vēlāk vienādā elpa lieci­nāja, ka viņš atkal cieti aizmidzis.

Vientulis brīdi pagaidīja un klausījās, elpu aizturējis, ar nazi rokā, tad lēni nolaida roku un tikpat klusi, kā nācis, aiz­līda atpakaļ, teikdams:

—   Pusnakts stunda jau sen situsi. Nebūs labi, ja viņš sāks kliegt, — kāds var nejauši iet garām.

Kā ēna viņš klīda pa būdu, paceldams te lupatu, te virves galu. Pēc tam atkal atgriezās mazajā kambarīti un uzmanīgi sasēja karalim kājas pie pašām potītēm; karalis neuzmodās no miega. Tad viņš mēģināja sasiet arī roku locītavas un velti no­pūlējās salikt karalim rokas krustām, bet tieši tajā brīdī, kad erceņģelis taisījās uzlikt cilpu, zēns katrreiz izrāva vai nu vienu, vai otru roku, kamēr pēdīgi, kad vecis jau sāka izsa­mist, zēns pats sakrustoja rokas — un acumirklī tās bija sais­tītas. Tad vecis aizmigušajam uzmeta saiti ap žokļiem un uz 1 galvvirsas savilka to cilpā ciet — tik klusi, veikli un uzmanīgi,, i ka zēns visu laiku mierīgi gulēja un pat nepakustējās.

XXI nodaļa HENDONS IERODAS KĀ ATBRĪVOTĀJS

Vecis klusi kā kaķis pielīda pie uguns, atnesa zemo soliņu un apsēdās tā, ka puse viņa auguma atradās gaismā, bet otra puse ēnā. No guļošā zēna acu nenovērsdams, viņš pacietīgi gai­dīja, līdz nazis iztrīsies ass. Viņš visu laiku pie sevis kaut ko murmināja un nemanīja, kā aiztek stundas. Sajā stāvoklī viņš ļ ļoti līdzinājās sirmam, briesmīgam zirneklim, kas gatavs aprīt neuzmanīgu kukainīti, sapinušos viņa tīklos.

Tā pagāja ilgs laiks. Pēdīgi vecis, kas, domās un sapņos iegrimis, visu laiku gan skatījās, bet nekā neredzēja, pēkšņi pamanīja, ka zēna acis plati atvērtas un ar šausmām uzlūko nazi. Velnišķs uzvaras smaids atplaiksnījās veča sejā, un, stā­vokli nemainīdams, darbu nepārtraukdams, viņš jautāja:

—   Henrija Astotā dēls, vai dievu pielūdzi?

Zēns nevarīgi sakustējās saitēs, mēģinādams pie tam izgrūst kādu skaņu caur cieši savilktajiem žokļiem. Vecis to iztulkoja kā apstiprinošu atbildi uz savu jautājumu.

—   Nu, tad lūdz vēl beidzamo reizi! Skaiti miršanas lūgšanu!"

Zēnam pārskrēja drebuļi pār kauliem, seja bija nāves bā­lumā. Viņš atkal sakustējās un, gribēdams atbrīvoties, locījās un grozījās uz visām pusēm. Pēdīgi viņš izmisumā kā neprā­tīgs sāka svaidīties un mētāties pa gultu, lai pārrautu saites, — bet velti. Vecais briesmonis tikmēr skatījās uz viņu, smaidī­dams māja ar galvu un mierīgi turpināja trīt nazi, brīžiem, čukstēdams:

—   Katra minūte dārga. Tavas stundas ir skaitītas. Skaiti miršanas lūgšanu!

Zēns sāpīgi ievaidējās un mitējās svaidīties. Viņš smagi elpoja, asaras viņam aumaļām ritēja pār vaigiem, bet tās ār­prātīgā veča cieto sirdi nemīkstināja.

Jau sāka aust gaisma. Vientulis to manīja un manāmi uz­traukts ieteicās skarbā balsī:

—   Es vairs ilgāk nevaru sev atļaut šo prieka mirkli! Nakts jau gandrīz pagājusi. Tā pagāja kā viena minūte — kā mirklis, bet es būtu gribējis, kaut tā vilktos veselu gadu! Nu, baznīcas vajātāja pēcteci, piemiedz acis, ja tev bail skatīties…

Turpmākie vārdi izgaisa nesaprotamos šļupstos. Vecis ar nazi rokā nometās ceļos un noliecās pār kunkstošo zēnu.

Klau… Kas tas? Ārā būdas tuvumā bija dzirdamas balsis, nazis izkrita vecim no rokas. Viņš uzsvieda zēnam virsū aitādu un trīcēdams uzlēca kājās. Balsis jau skanēja stiprāk, tās bija rupjas un dusmīgas, varēja dzirdēt sitienus, palīgā saucienus, tad ātrus, steidzīgus soļus, kas attālinājās. Tūliņ pie būdas durvīm dārdoši piedauzīja, un kāds kliedza:

—   Hallo! … Atveriet! … Ātrāk jel, pie joda!

Sis sauciens kā mūzika skanēja karaļa ausīs — tā bija Mailsa Hendona balss!

Vientulis, nespēcīgās dusmās zobus griezdams, steigšus iz­gāja ārā, aizvērdams aiz sevis kambarīša durvis, un pēc tam karalis sadzirdēja no priekšistabas šādu sarunu:

—   Sveiki, godājamais ser! Kur ir zēns, mans zēns?

—   Kas par zēnu, draugs?

—   Kas par zēnu? Nemelo, priestera kungs! Nedomā mani krāpt — es nemaz neesmu tādā noskaņojumā, lai ar mani va­rētu jokoties. Netālu no šejienes sastapu divus neliešus, varbūt tos pašus, kas man viņu nozaga, no viņiem es izdabūju patie­sību. Viņi stāstīja, ka zēns atkal aizbēdzis un šie viņa pēdas sadzinuši līdz tavām durvīm. Viņi man pat parādīja zēna kāju nospiedumus. Nu, neizliecies!… Sargies, svētuli, ja tu man viņu neatdosi! … Kur zēns?

—   Ak, labais ser, jūs varbūt runājat par skrandaino klai­doni no karaļa cilts, kas te pārgulēja nakti? Ja tāds cilvēks kā jūs var interesēties par tādu kā viņš, tad lai jums ir zināms, ka es viņu aizsūtīju kādā uzdevumā. Viņš drīz pārnāks.

—   Kad? Kad viņš pārnāks? Saki ātrāk — vai es nevarētu viņu panākt? Kad viņš pārnāks?

—   Nepūlies, viņš drīz būs atpakaļ.

—   Labi, lai notiek, kā tu saki! Mēģināšu viņu sagaidīt. Bet pag! Tu viņu aizsūtīji, tu? Tad tie ir skaidri meli! Viņš nebūtu gājis. Viņš būtu visu tavu balto bārdu izplūkājis par lādu pār­drošību! Tu melo, draugs, katrā ziņā melo! Viņš lev nebūtu klausījis un arī nevienam cilvēkam pasaulē ne!

—   Cilvēkam — jā, tam viņš varbūt nebūtu klausījis. Bet es neesmu cilvēks.

—   Kā tā? Ak tu žēlīgais dievs! Kas tad tu esi?

—   Tas ir noslēpums, pielūko, neizpaud nevienam! Es esmu erceņģelis.

Mailss Hendons izgrūda stipru, ne visai glaimojošu iztei­cienu un tad piebilda:

—   Ar to, protams, arī izskaidrojama viņa piekāpība. Es labi zinu, ka viņš ne pirksta nepakustinās, lai izdabātu vienkāršam mirstīgam, bet, kad erceņģelis pavēl, tad, protams, arī karalim jāpaklausa. Tss … kas tas par troksni?

Visu šo laiku mazais karalis gan aiz bailēm, gan aiz cerī­bām trīcēja kā drudzī un visiem spēkiem pūlējās stiprāk kunk­stēt, lai Hendons dzirdētu viņa vaidus.

Tomēr ar sirdssāpēm viņam bija jāpārliecinās, ka viņa balss vai nu neaizsniedz bruņinieka ausis, vai arī nepievērš tā uz­manību. Hendona pēdējie vārdi atstāja uz viņu tādu iespaidu kā tvīkstošam spirgta lauku vēja pūsma. Viņš vēlreiz, visus spēkus saņēmis, ievaidējās. Taču vientulis teica:

—   Troksnis? Es dzirdu tikai vēju.

—   Var jau būt, ka tas tikai vējš. Jā, vējš gan! Es visu laiku dzirdu to gaudojam, tiklīdz… Klau, jau atkal! Nē, tas nav vis vējš! Tādas savādas skaņas! Iesim paskatīties, kas tur ir.

Karalim aiz prieka vai sirds apstājās pukstēt. Viņš piepū­lēja savas plaušas cerībā iekliegties, bet savilktie žokļi un ait­āda noslāpēja viņa balsi. Viņš sāka zaudēt cerību, jo dzirdēja vientuli sakām:

—   Tas laikam gan būs vējš, kas tagad pūš no krūmāja puses. Nāc, iesim, es tevi pavadīšu!

Karalis dzirdēja, ka viņi sarunādamies izgāja pa durvīm, dzirdēja, ka viņu soļi tālumā apklusa, — un viņš palika viens baigā, šausmīgā un draudošā klusumā.

Likās pagājusi vai vesela mūžība, kad no jauna atskanēja balsis un soļi. Šoreiz viņš saklausīja vēl citas skaņas — it kā zirgu pakavu troksni. Tad viņš dzirdēja Hendonu sakām:

—   Es vairs ilgāk negaidīšu. Es nevaru vairs ilgāk gai­dīt. Viņš varbūt apmaldījies šajā biezajā mežā. Uz kuru pusi viņš aizgāja? Ātrāk parādi man ceļu!

—   Viņš … Pagaidi, es iešu tev līdzi.

—   Labi, ļoti brangi! Tu patiesi esi labāks nekā izskaties^ Nezinu, vai ir vēl kāds tik labsirdīgs erceņģelis kā tu. Vai ne­gribi jāt? Varbūt sēdīsies uz ēzelīša, ko es iegādājos savarra zēnam? Vai varbūt metīsi savas svētās kājas šim nelietīgajam» zirgēzelim pār muguru? Es pirku to sev, bet piekrāpa 'garo mani šoreiz! Tas nav ne sarkana graša vērts!

—   Nē, uz zirgēzeļa sēdies pats un ēzelīti ved pie pavadas. Es iešu kājām, tā man drošāk.

—   Nu, tad pieturi, lūdzu, šo mazuli, bet es riskēšu ar savu» dzīvību un raudzīšu tikt mugurā lielākajam.

Varēja dzirdēt spērienus, grūdienus, mīņāšanos un lēkā­šanu, pastarpēm atskanēja pērkonīgi lāsti un lamuvārdi, bei­dzot rūgta sūrošanās par zirgēzeli, kas laikam pēdīgi tomēr padevās, jo naidīgā rīcība no šī brīža mitējās.

Neizsakāmās bēdās mazais saistītais karalis dzirdēja, ka soļi un balsis arvien vairāk attālinājās. Tagad vairs nebija ne vismazākās cerības tikt atbrīvotam. Drūms izmisums pārņēma viņa sirdi.

«Manu vienīgo draugu ar viltu aizveda no šejienes… Vecais pārnāks un…»

Viņam pietrūka elpas, un viņš ar tādu spēku sāka svaidī­ties pa gultu, ka nometa uzklāto aitādu zemē.

Tajā pašā brīdī durvis atvērās. Dzirdot šo troksni, viņam uzvēlās tikpat kā leduskalns, stindzinot līdz pat kauliem. Vi­ņam jau likās, ka jūt naža asmeni pie kakla. Nāves izbailēs viņš aizvēra acis, tad atkal atvēra; pie guļvietas stāvēja Džons Kentijs un Hugo. Ja viņam mute nebūtu aizsieta, viņš teiktu: «Paldies dievam!»

Nākošajā mirklī karaļa locekļi jau bija atbrīvoti, un sa- gūstītāji, paķēruši viņu katrs savā pusē zem padusēm, steigšus ievilka karali meža biezoknī.

XXII nodaļa NODEVĪBAS UPURIS

Tā nu karalis Fu-Fu I sāka atkal vazaņķu un noziedznieku' sabiedrībā blandīties pa lauku ceļiem, un atkal viņam bija jā­pacieš rupji joki un muļķīgas zobgalības. Bandītam neredzot,.

Kentijs un Hugo viņu visādi ķircināja un aizskāra. Izņemot Kentiju un Hugo, nebija neviena, kas viņam tīši ļaunu vēlētu. Daži viņu pat iemīļoja, un visi apbrīnoja zēna drosmi un prātu. Karalis bija nodots Hugo uzraudzībā, un nelietis pirma­jās divās trijās dienās paslepeni darīja ko spēdams, lai zēnam sarūgtinātu dzīvi. Bet naktīs, kad notika parastā uzdzīve, Hugo uzjautrināja visu baru, sagādājot karalim visādas mazas nepatikšanas — vienmēr it kā netīši. Divas reizes viņš atkal it kā netīši uzmina karalim uz kājas, bet karalis, kā jau tas pieklājas viņa augstībai, nelikās to manām. Bet, kad Hugo to pašu atkārtoja trešo reizi, karalis ar rungas belzienu nogāza viņu zemē visai bandai par lielu uzjautrinājumu. Hugo vai plīsa aiz kauna un dusmām. Kājās uzlēcis, viņš paķēra rungu un nikni metās virsū savam mazajam pretiniekam. Klātesošie ielenca cīkstoņus, uzkūdīja saucieniem un derēja, kurš uzvarēs. Bet nabaga Hugo bija maz izredžu. Viņa niknie, neizveicīgie sitieni nesasniedza mērķi: kā lai viņš uzveiktu pretinieku, kam labākie Eiropas meistari bija mācījuši cīņu gan ar īso, gan ar garo rapieri un visus paukošanās mākslas paņēmienus. Mazais karalis turējās brīvi un graciozi, uztvēra un atsita uz viņu raidīto sitienu krusu tik viegli un droši, ka raibo skatītāju pūli sagrāba tīri nevaldāma sajūsma. Kad karalis ar lietpratēja aci uztvēra kādu pretinieka aplamību un viņš zibens ātrumā gāza Hugo pa galvu, vazaņķu bars rēca, kliedza un trakoja, tā ka visa apkārtne skanēja. Pēc stundas ceturkšņa Hugo, sa­sists tīri zils un nežēlīga izsmiekla pavadīts, bija spiests bēgt no kaujas lauka. Klaidoņu bars, skaļi smiedamies, satvēra ne­skarto uzvarētāju un uz pleciem aiznesa līdz goda vietai bla­kus bandas vadonim, kur viņu ar lielām ceremonijām kronēja par «gaiļu karali». Viņa agrāko titulu svinīgi atmeta un anu­lēja un piedraudēja aiztriekt projām no bandas katru, kas to vēl uzdrošinātos lietot.

Visas pūles piespiest karali, lai viņš bandai būtu noderīgs, bija veltas. Viņš stūrgalvīgi liedzās palīdzēt zādzībās un vien­mēr mēģināja bēgt. Tūliņ pirmajā naktī pēc atgriešanās viņu pa vaļēju logu ielaida kādā virtuvē. Viņš iznāca no turienes ne vien tukšām rokām, bet pat tik tikko nesacēla visu māju kā­jās. Tad viņu aizsūtīja kopā ar skārdnieku palīdzēt tam darbā. Karalis tomēr negribēja strādāt un draudēja piekaut skārd­nieku ar viņa paša lodējamo stangu. Galu galā kā skārdnieks,

tā Hugo dabūja noņemties tikai ar to, lai neļautu zēnam aiz­bēgt. Viņš savus valdnieka dusmu pērkonus raidīja uz katru, kas mēģināja apspiest viņa brīvību vai gribēja viņu kalpināt. Hugo uzraudzībā viņu aizsūtīja ubagot kopā ar noskrandušu, netīru sievieti un slimu bērnu. Iznākums bija bēdīgs: karalis noteikti atsacījās lūgt dāvanas ubagiem par labu vai viņiem kaut kādi palīdzēt.

Tā pagāja dažas dienas. Klaidoņu dzīves grūtības, netīrība, zemiskums un rupjības nomocīja mazo gūstekni; pamazām šī dzīve kļuva nepanesama, un viņš sāka nojaust, ka izglābšanās no vientuļa naža labākajā gadījumā nāvi tikai mazliet novil­cinās.

Vienīgi naktī miegā viss aizmirsās, viņš atkal atradās savā vietā uz troņa, bija atkal valdnieks. Toties pamošanās no sapņiem bija jo sāpīgāka. Un tā līdz ar viņa atgriešanos ver­dzībā un kopš cīņas ar Hugo pazemojumi ik jaunu rītu kļuva arvien rūgtāki un bija arvien grūtāk panesami.

Otrā rītā pēc divkaujas Hugo piecēlās nikns un gudroja, kā varētu karalim atriebties. Viņam bija divi plāni. Pirmkārt, viņš gribēja zēnu nostādīt pazemojošā stāvoklī, kas zēnam būtu ļoti nepatīkami, ievērojot viņa lepnību un «iedomāto» karalisko cieņu, bet, ja tas neizdotos, tad iepīt viņu kādā no­ziegumā pret karali un nodot nepielūdzamā likuma ķetnās.

Rīkojoties pēc pirmā plāna, Hugo nodomāja karaļa kāju tīši pataisīt jēlu ar kaļķiem, labi zinādams, ka tas viņam sa­gādās vislielāko un pilnīgāko pazemojumu. Pēc tam kad kājā būs radusies čūla, viņi abi ar Kentiju piespiedīs karali sēdēt ceļmalā, rādīt garāmgājējiem jēlo kāju un lūgt dāvanas. Lai miesā izceltos jēlums, tad mēdza pagatavot mīklu no nedzēs­tiem kaļķiem, ziepēm un vecas dzelzs rūsas. Ar šo mīklu no- zieda ādas gabalu un cieši apsēja to ap kāju. Ziede ātri saēda kājas ādu, un iekaisums pārvērtās baismīgā jēlumā. Tad kāju notraipīja ar asinīm, tās sakalta, un kāja izskatījās tumša un atbaidoša. Pēc tam to veikli notina ar netīrām lupatām, atse­dzot riebīgo brūci, lai pamodinātu garāmgājējos līdzjūtību.

Hugo sarunāja palīgos skārdnieku, kam karalis bija drau­dējis ar lodējamo stangu. Viņi paņēma zēnu līdzi it kā skārd­nieka amata gaitās un, tiklīdz bija laukā no nometnes, nogāza

1 No grāmatas «The English Rogue», London 1665. (Autora piez.)

viņu gar zemi, un, kamēr skārdnieks to stingri saturēja, Hugo cieši jo cieši piesēja viņam pie kājas jau sagatavoto plāksteri.

Karalis pretojās visiem spēkiem, trakoja, draudēja abus pa­kārt, tiklīdz scepteris nāks viņa rokās. Bet viņi to stipri turēja ciet un tikai priecājās, un ņirgājās par zēna nespēcīgajām dusmām un draudiem. Zēna mocīšana turpinājās tik ilgi, ka­mēr komprese sāka iedarboties; vēl dažas minūtes — un ne­liešiem izdotos izpildīt savu nodomu, ja tie netiktu iztraucēti.

Tieši īstā laikā tuvumā gadījās «angļu vergs», kas kādreiz tik dedzīgi nosodīja angļu likumus. Viņš šai neģēlībai ātri da­rīja galu un norāva zēnam no kājas plāksteri ar apsienamo. Karalis gribēja paņemt sava glābēja rungu un turpat uz vie­tas noslānīt abu neliešu muguras, bet glābējs to neatļāva, baidoties no trokšņa; labāk lai nogaidot līdz naktij, kad viss bars būs kopā, tad neviens no ārienes nevarēs iejaukties un iz­traucēt. Viņi visi pārnāca nometnē, un par notikušo tika ziņots vadonim. Tas lietu izklaušināja un, mazliet padomājis, teica, lai karali vairs nespiežot ubagot, jo, kā redzams, viņš esot lemts kam augstākam un labākam, un turpat uz vietas iecēla viņa augstību no nabagu kārtas zagļu kārtā.

Hugo lieliski nopriecājās par šādu iznākumu. Viņš jau ag­rāk bija mēģinājis piespiest karali zagt, tikai tas nebija izde­vies. Tagad vairs nelīdzēs nekāda pretošanās, karalis taču ne­iedrošināsies pārkāpt paša vadoņa skaidri izteikto pavēli. Viņš nolēma jau to pašu dienu izdarīt sirojumu, cerēdams karali nodot likuma nagos un pie tam visu izdarīt tik veikli, lai ne­vienam nenāktu ne prātā, ka tas nebūtu noticis nejauši, bet ar nolūku. «Gaiļu karalis» tagad bija populārs vazaņķu starpā, un pēdējie vis nesaudzētu neiecienītu bandas locekli, kas būtu izdarījis tik nopietnu pārkāpumu kā nodevis biedru kopīgajam ienaidniekam — likumam.

Tātad noteiktā laikā Hugo ar savu upuri nonāca kādā ciemā un klaiņoja pa ielu, vērīgi lūkodamies uz visām pusēm; viens prātoja, kā varētu droši izpildīt savu ļauno nodomu, bet otrs — kā izdevīgā brīdī aizbēgt un uz visiem laikiem atrīvo- ties no kauna pilnā gūsta.

Kā vienam, tā otram izdevības netrūka, bet viņi vēl kavē­jās rīkoties, jo abi bija apņēmušies šoreiz visu izdarīt pama­tīgi un neviens negribēja karstumā pārsteigties ar neapdomīgu rīcību. Hugo pirmajam radās izdevība. Viņiem pretim nāca sie­viete ar kādu biezu saini grozā. Hugo acis iemirdzējās ļaunā priekā, un viņš nodomāja:

«Lai es vai uz vietas palieku, bet, ja es to viņam varētu iz­darīt, tad — arlabvakar! Un lai dievs tev žēlīgs, «gaiļu ka­rali»!»

Ārēji mierīgs, bet iekšēji ļoti uztraukts viņš nogaidīja iz­devīgu brīdi, kamēr sieviete pagāja garām, tad klusi teica:

—   Pagaidi tepat, es tūliņ būšu atpakaļ! — un nemanot līda sievietei klāt.

Karalis kļuva līksms; tagad, ja Hugo sekos sievietei labi tālu, viņš varēs aizbēgt.

Bet šo izdevību viņš nesagaidīja. Hugo nemanot piezagās sievietei klāt, izvilka aizsaini no groza un skriešus devās at­pakaļ, zagto mantu ietinis vecā segā, kas tam bija uz rokas. Sieviete tūliņ sāka brēkt; kādā kārtā aizsainis tika izvilkts, to viņa nemanīja, tikai juta, ka nasta pēkšņi kļuvusi viegla. Ne­maz neapstājoties, Hugo iegrūda aizsaini karalim rokās un čukstēja:

—  Tagad skrej man pakaļ un sauc: «Ķeriet zagli!» Tikai pielūko, ka viņi man netiek uz pēdām!

Acumirklī Hugo bija pazudis aiz mājas stūra un pa līko ieliņu likās projām, ko kājas nesa. Pēc brīža viņš ar visnevai­nīgāko un vienaldzīgāko seju pasaulē parādījās atkal un, aiz staba nostājies, skatījās, kas notiks tālāk.

Karalis apvainots nometa aizsaini zemē, un sega pavērās vaļā taisni tajā brīdī, kad sieviete un aiz viņas ļaužu pūlis pieskrēja klāt. Sieviete ar vienu roku satvēra karali, bet fav otru pakampa savu aizsaini un sāka lamāt zēnu, kurš velti pūlējās izraut savu roku.

Hugo jau bija diezgan redzējis, — tagad viņa ienaidnieks noķerts un likumīgam sodam neizbēgs! Līksmi pie sevis smiedamies, viņš manījās projām uz nometni un iedams pār­domāja, ko stāstīt bandai, lai viņa ziņojums izklausītos pa­tiess.

Karalis pa to laiku izmisis lauzījās sievietes spēcīgajās ro­kās, kas viņu turēja ciet, un uztraukts kliedza:

—   Laid mani vaļā, muļķe tāda! Es tavas mantas neesmu zadzis!

Ļaužu pūlis viņus ielenca no visām pusēm un draudēja, un lamāja karali. Spēcīgs kalējs ādas priekšautā, līdz elkoņiem uzrotītām piedurknēm viņu sagrāba, sacīdams, ka zēns par mācību krietni jāieper, kad pēkšņi garš šķēps pazibēja gaisā un ar sparu nolaidās kalējam uz dilba, bet dīvainais šķēpa īpašnieks mierīgā balsī iesaucās:

— Pagaidiet, labie ļaudis! Būsim prātīgi un mierīgi! Kāpēc mums uztraukties un lietot neglītus vārdus? Nav mūsu uzdevums lietu izmeklēt. Lai spriež tiesa, kas vainīgs, kas ne. Laid zēnu vaļā, labā sieviņ!

Kalējs novērtēja ar acīm karavīra stalto stāvu un pagāja sāņus, berzēdams dilbu un pie sevis kaut ko norūkdams, sieviete nelabprāt palaida vaļā zēna roku, skatītāji ne visai laipni uzlūkoja svešo, bet atzina par prātīgāku klusēt. Kvēlojošiem vaigiem un mirdzošām acīm karalis metās klāt savam glābējam, iesaukdamies:

— Kāpēc tu tik ilgi kavējies, ser Mails? Labi, ka laikā ieradies. Sacērt visus šos neliešus gabalos!

XXIII nodaļa PRINCIS NOTIESĀTS

Hendons apspieda smaidu, noliecās pie karaļa un klusi pačukstēja:

— Klusāk, klusāk, valdniek, nerunā daudz, bet vislabāk ciet pavisam klusu! Uzticies man, galu galā viss būs labi.

Pie sevis viņš nodomāja:

«Sers Mailss! Ak tētīt, es jau biju gluži aizmirsis, ka esmu bruņinieks! Brīnums gan, cik ilgi viņam uzglabājas atmiņā šīs dīvainās slimo smadzeņu fantāzijas!... Un, lai gan mans tituls ir tikai tukša skaņa, man tomēr tīk dzirdēt, ka esmu to izpelnījies. Kas zina, vai nav godīgāk saņemt bruņinieka vārdu viņa Sapņu un ēnu valstī nekā lienot un zemojoties iegūt grāfa titulu kādā šīs pasaules īstā valstī?»

Pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu konsteblam, kas bija pienācis klāt un jau taisījās likt karalim roku uz pleca, kad Hendons sacīja:

— Rāmāk, draugs! Savaldi roku! Viņš nepretosies, es par viņu atbildu. Ej pa priekšu, mēs tev sekosim.

Konstebls un sieva ar aizsaini gāja pirmie, tad nāca Mailss un karalis, kuriem uz pēdām sekoja ļaužu pūlis. Karalis jau gribēja pretoties, bet Hendons viņam iečukstēja ausī:

—   Apdomā taču, valdniek, visa tava karaliskā vara balstās uz likumiem. Ja tas, kurš likumus izdod, pats tos neciena, kā viņš var prasīt, lai citi tos cienītu? Acīmredzot kāds no liku­miem ir pārkāpts. Bet, kad karalis atkal nāks uz troņa, viņš priecāsies, atceroties, ka reiz, nonācis vienkārša pavalstnieka stāvoklī, viņš, nelūkojoties uz savu karalisko dzimumu, izturē­jies kā krietns pilsonis un padevies likumam.

—   Tev taisnība. Ne vārda vairs! Tu redzēsi — ja Anglijas karalis saviem pavalstniekiem ir uzlicis jūgu, tad arī viņš pats, pavalstnieka stāvoklī nokļuvis, nesīs šo jūgu.

Kad miertiesnesis aicināja sievieti liecināt, viņa zvērēja, ka šis pats zēns, kas tagad stāv aiz margu nodalījuma, viņu ap­zadzis. Pretēju liecinieku nebija, un karali atzina par vainīgu. Atraisīja aizsaini, un, kad tajā atrada treknu, labi barotu si­vēnu, tiesneša sejā atspoguļojās uztraukums. Hendons nobāla un sāka trīcēt kā drudzī. Tikai karalis, nekā nenojauzdams, bija mierīgs.

Iestājās nepatīkams, nekā laba nesološs klusums. Tiesne­sis kaut ko pārdomāja, pēdīgi griezās pie sievietes ar jautā­jumu:

—   Cik augstu tu novērtē savu īpašumu?

Sieviete pakniksēja un atbildēja:

—   Trīs šiliņi un astoņi pensi, jūsu cienība! Tā ir ļoti go­dīga cena. Ne par vienu pensu lētāk nevaru atdot!

Tiesnesis, neērti juzdamies, pašķielēja uz ļaužu pūli un pa­māja konsteblam:

—   Izraidi publiku no zāles un aizslēdz durvis!

Pavēle tika izpildīta. Tiesas zālē palika tikai divas oficiālas personas, apsūdzētais, sūdzētāja un Mailss Hendons. Pēdē­jais stāvēja nekustēdamies, bāls, viņa platā piere bija noraso­jusi aukstu sviedru lāsēm, tās, kopā saplūzdamas, tecēja pār seju. Tiesnesis atkal griezās pie sievietes un laipni teica:

—   Viņš ir nabaga nemācīts zēns, varbūt pat cieš badu, jo pašreiz nabagiem ir grūti laiki. Paskaties uz viņu — viņam godīga seja, bet badā cilvēks daudz ko izdara… Vai tev ir zināms, labā sieviņ, ka par tāda priekšmeta zādzību, kas maksā vairāk par trīspadsmit ar pusi pensiem, apsūdzētais pēc likuma pelnījis karātavas?[15]

Mazais karalis satrūkās, aiz pārsteiguma iepleta acis, bet savaldījās un stāvēja mierīgs. Sieviete uzlēca kājās un iesau­cās, bailēs trīcēdama:

—   Ak tētīt, ko nu esmu izdarījusi? Es neparko pasaulē ne­gribu, ka manis dēļ viņš, nabadziņš, nāktu pie karātavām! Sa­kiet man, žēlīgs kungs, — ko man darīt, lai tas nenotiktu?

Lēni un mierīgi, kā jau amata vīram pieklājas, tiesnesis vienkārši atbildēja:

—   Mantas vērtību, kamēr vēl nav noprotokolēts, bez šau­bām, ir atļauts samazināt…

—   Nu tad, dieva dēļ, aprēķiniet sivēnu par astoņiem pen­siem! Gods dievam, ka nu mana sirdsapziņa būs brīva no tāda šausmu darba!

Mailss Hendons aiz priekiem aizmirsa katru pieklājību un, apkampis karali, apkaunoja viņa cieņu, sākdams to skūpstīt, par ko pēdējais ļoti izbrīnījās. Sieviete atvadoties reižu reizēm pateicās, paņēma savu sivēnu un izgāja. Konstebls atvēra vi­ņai durvis un izgāja līdzi šaurajā priekšnamā. Kamēr tiesnesis visu ierakstīja protokolā, Hendons kļuva ziņkārīgs, kādēļ kon­stebls sekojis sievietei, tāpēc viņš klusi ielavījās tumšajā priekšnamā un tur dzirdēja šādu sarunu:

—   Trekns sivēns, iznāks brangs cepetis. Es sivēnu atpērku, še tev astoņi pensi.

—   Astoņi pensi! Paskat, ko iedomājies! Tu gribi, lai es tev atdodu sivēnu par astoņiem pensiem! Man pašai viņš maksā trīs šiliņus un astoņus pensus labā, krietnā vecās valdības naudā, ko vecais Harijs[16], kurš nupat nomira, nekad nav aiz­skāris vai mainījis. Uzspļaut uz taviem astoņiem pensiem!

—   Paskat, no kurienes tagad vējš pūš! Tu taču ar zvērestu apgalvoji, ka sivēns maksā astoņus pensus, tātad tu esi ne­patiesi zvērējusi. Uz vietas nāc man līdzi pie tiesneša un at­bildi par savu pārkāpumu!… Bet zēns tiks pakārts!

—   Kuš nu, kuš! Gan jau iztiksim, mīļais! Ciet tikai klusu, es esmu ar mieru. Dod šurp tos astoņus pensus, tikai turi muti!

Sieviete raudādama aizgāja. Hendons iegāja atpakaļ tiesas zālē, kur drīz ienāca arī konstebls, iepriekš noglabājis savu guvumu drošā vietā. Tiesnesis vēl kādu laiku rakstīja, tad ka­rali vispirms tēvišķīgi un stingri pamācīja un piesprieda viņam nelielu cietuma sodu un pēc tam pērienu publiskā vietā. Kara­lis pārsteigts atpleta muti, varbūt pat lai pavēlētu nocirst labajam tiesnesim galvu, bet, ieraudzījis Hendona brīdinošo mājienu, atkal aizvēra muti, pirms bija ko pateicis. Hendons paņēma viņu pie rokas, palocījās tiesneša priekšā, un abi konstebla apsardzībā devās uz cietumu. Tikko viņi bija izgājuši uz ielas, saniknotais karalis apstājās, izrāvās no Hendona ro­kas un dusmīgi iesaucās:

—   Idiot, vai tu domā, ka es dzīvs iešu cietumā?

Hendons noliecās viņam pie auss un stingrā balsī sacīja:

—   Vai vari man uzticēties? Paliec mierā un ar bīstamām valodām nepadari stāvokli vēl ļaunāku! Kā dievs būs nolicis, tā notiks. Tu šo lietu nevari ne paātrināt, ne grozīt, tāpēc no­gaidi pacietīgi — gan jau pietiks laika ir priekiem, ir bēdām, kad notiks tas, kam jānotiek!

XXIV nodaļa AIZBĒGŠANA

īsā ziemas diena jau tuvojās beigām. Ielas bija tukšas, va­rēja sastapt tikai retus gājējus, tie paši gāja steigšus un no­rūpējušies, un jau no viņu sejām varēja redzēt, ka viņi jo āt­rāk grib pabeigt savas darīšanas un paglābties no vēja un tumsas siltajos mājokļos. Viņi neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi un nepiegrieza mūsu trijotnei nekādas vērības, it kā tās nemaz nemanītu. Edvards VI prātoja, vai kādreiz vēsturē bijis gadījums, kad būtu izrādīta tik pārsteidzoša vienaldzība pret karali, kas atrodas ceļā uz cietumu. Pēdīgi viņi nonāca līdz gluži tukšam tirgus laukumam. Kad viņi bija sasnieguši lau­kuma vidu, Hendons uzlika roku konsteblam uz pleca un klusi sacīja:

— Pagaidi mazliet, labo ser! Neviens mūs nedzird. Man tev kaut kas jāsaka.

136

—   Mans pienākums man aizliedz sarunāties, ser! Lūdzu mani neaizkavēt, jo nakts nāk virsū.

—   Bet es tev tomēr ieteicu pagaidīt, jo sakāmais zīmējas uz tevi. Pagriezies uz brītiņu sāņus un izliecies, ka nekā ne­redzi: ļauj nabaga zēnam aizbēgt!

—   Kā tu iedrošinies tuvoties man ar tādu priekšlikumu? Es tevi arestēju likuma …

—   Pag, pag, nepārsteidzies! Lēnām pa tiltu!

Un Hendons klusi iečukstēja konsteblam ausī:

—   Par sivēnu, ko tu nopirki par astoņiem pensiem, tu vēl vari samaksāt ar savu galvu!

Nabaga konstebls bija tik pārsteigts, ka pirmajā mirklī ne­atrada vārdu atbildei, bet tad sāka lamāties un draudēt. Hen­dons mierīgi un pacietīgi nogaidīja, līdz konsteblam pārgāja pirmās dusmas, tad viņš teica:

—   Tu man patīc, draugs, un es tev neļaušu pašam sevi grūst postā. Tev jāzina, ka es visu dzirdēju vārdu pa vārdam. Es tev to tūliņ pierādīšu.

Un viņš vārdu pa vārdam atkārtoja visu konstebla sarunu ar piekrāpto sievieti, beigās vēl piebilzdams:

—   Nu, vai tieši tā nebija? Vai es vajadzības gadījumā ne­varētu tā liecināt pie tiesas?

Pirmajā mirklī konstebls aiz bailēm un dusmām gluži zau­dēja valodu, bet tad saņēmās un, izlikdamies mierīgs, atbil­dēja:

—   Tu gan proti no mušas iztaisīt ziloni. Man tikai tāpat pa jokam ienāca prātā sievieti mazliet paķircināt.

—   Un arī sivēnu tu paturēji sev pa jokam?

—   Protamš… Es taču tev teicu, ka es tikai dzinu jo­kus! — konstebls pasteidzās atbildēt.

—   Es sāku tev ticēt, — Hendons teica it kā pārliecinātā balsī, kurā tomēr skanēja zobgalība. — Nu, tad uzkavējies te mazliet, es aizskriešu pie tiesneša kunga un apjautāšos par šo lietu. Viņš ir piedzīvojis cilvēks, zina likumus, saprot jokus, kā arī…

Viņš pagriezās un pēdējos vārdus izrunāja, jau projām ejot. Konstebls brīdi vilcinājās uz vietas, pāris reižu nolamā­jās, bet tad sauca viņam pakaļ:

—   Pagaidi, labais ser, pagaidi mazliet! Nu jā, tiesnesis… Viņš no jokiem saprot tikpat daudz, cik cūka no svētdienas.

Nāc, labāk parunāsimies! Savādas lietas! Liekas, esmu iekļu­vis lielā ķezā — un vienīgi nevainīga, vieglprātīga joka dēļ. Es esmu ģimenes cilvēks, un mana sieva un mazie bērniņi… Runāsim prātīgi, jūsu cienība: ko tu vēlies no manis?

—   Tikai to, lai tu kļūsti akls, mēms un tizls, kamēr lēnā garā noskaita līdz simttūkstoš, — Hendons teica tādā balsī, it kā prasītu tikai ļoti niecīgu pakalpojumu, kas pats par sevi saprotams.

—   Bet tad jau es esmu pagalam! — konstebls izmisis teica. — Labais ser, esi prātīgs, apsver šo lietu no visām pu­sēm, tu redzēsi, ka tas ir tikai joks — skaidri un noteikti tikai joks. Un, ja, pieņemsim, tas arī nebūtu bijis joks, tad tas to­mēr ir tik niecīgs noziegms, ka tiesnesis, ja daudz, tad mani norās un izteiks brīdinājumu.

—   Ak tad joks? — Hendons svinīgi ieprasījās, un no šīs svinības konsteblam asinis sastinga dzīslās. — So tavu joku likumos sauc — nu, tu jau zini, kā.

—   Es to nezināju vis! Es varbūt biju neuzmanīgs. Man nenāca ne prātā, ka tam varētu būt kāds nosaukums, — ak debess, es domāju, ka es pats to joku esmu izdomājis.

 —   Ak dievs!

—   Tas noved pie — nāves soda.

—   Esi man, grēciniekam, žēlīgs!

 —   Pieturi mani, dieva dēļ, labais ser! Es vairs nevaru kā­jās nostāvēt. Apžēlojies, glāb mani no posta, un es pagriezīšu muguru un nekā ne redzēšu, ne dzirdēšu.

—   Labi! Tas ir prātīgi un gudri! Bet vai sivēnu atdosi at- paka]?

—   Atdošu, nudien atdošu! Nekad vairs nepieskaršos sivē­nam, kaut pats erceņģelis man to nonestu no debesīm. Nu, pa­skaties, tevis dēļ esmu kļuvis akls ar abām acīm. Teikšu, ka tu man uzbruki, ar varu izrāvi no rokām notiesāto. Durvis cie­tumā vecas, nestipras, es pats tās naktī uzlauzīšu.

—   Dari gan tā, mans mīļais, neviens no tā necietīs! Tiesne­sim pašam žēl nabaga zēna, viņš neraudās un nelauzīs cie­tuma uzrauga kaulus par zēna aizbēgšanu.

XXV nodaļa HENDON-HOLĀ

Tiklīdz konstebls vairs nebija redzams, Hendons lūdza viņa augstību steigties uz priekšu un pagaidīt norunātā vietā ārpus ciema, kamēr viņš, Hendons, aizies uz viesnīcu samaksāt rē­ķinu. Pusstundu vēlāk abi draugi jau mundri rikšoja ar Hen­dona nožēlojamiem «kaujas zirgiem» pa ceļu uz austrumiem. Karalim tagad bija silti un ērti, jo skrandas viņš nometa un apģērba uz Londonas tilta pirkto drēbju kārtu.

Hendons negribēja zēnu sevišķi nogurdināt, baidoties, ka ceļa grūtības, ēšana nelaikā un nepietiekams miegs atstās ļaunu iespaidu uz viņa slimo prātu, kamēr atpūta, kārtīgs dzī­ves veids un mērena fiziska piepūle deva cerības uz ātrāku iz­veseļošanos. Viņš kāroja redzēt savu mazo draugu veselu un atbrīvot viņa galviņu no slimīgās fantāzijas ainām. Tāpēc viņš nolēma doties uz tēva mājām, no kurienes tik ilgi bija izraidīts, bet gribēja to darīt nesteigdamies, nepadoties ne­pacietībai un dziņai traukties turp dienu un nakti.

Nojājuši apmēram desmit jūdžu, ceļotāji nonāca lielā ciemā un pa nakti apmetās labā viesnīcā. Tagad viņi atkal bija at­griezušies pie agrākajām paražām: kamēr karalis ēda, Hen­dons stāvēja aiz viņa krēsla, apkalpoja viņu, noģērba, kad bija laiks iet gulēt, bet pats, segā ietinies, gulēja uz grīdas pie durvīm.

Otrā un arī trešajā dienā viņi visu laiku lēni jāja un pār­runāja, ko piedzīvojuši, šķirti būdami. Sarunas abus ļoti interesēja. Hendons sīki aprakstīja savus klejojumus, meklējot karali, stāstīja, ka erceņģelis viņu izmuļķojis un vadājis pa visu mežu, un galu galā, pārliecinājies, ka tik viegli no viņa vaļā netiks, pārvedis atpakaļ savā būdā. Te vecis devies tieši mazajā kambarītī, savā guļamistabā, bet no turienes iznācis grīļodamies un satriekts, teikdams, ka cerējis zēnu atrast mā­jās guļot, bet viņa tur neesot. Hendons uzturējies būdā veselu dienu un gaidījis viņu pārnākot. Pēc tam kad vairs necerējis sagaidīt karali, devies atkal ceļā viņu meklēt.

—   Bet vecais svētulis patiesi bija ļoti nobēdājies par to, ka jūsu augstība nepārnāca, — Hendons sacīja. — To varēja re­dzēt no viņa sejas.

—   Par to es nešaubos, — karalis atteica. Viņš savukārt iz­stāstīja, ko veča būdā piedzīvojis, pie kam Hendons izteica savu nožēlu, ka nebija erceņģeli nogalējis.

Pēdējā ceļojuma dienā Hendons bija ļoti uztraukts un pļā­pāja bez mitas. Viņš runāja par savu veco tēvu, par brāli Ar­turu, stāstīja dažādus gadījumus, lai rādītu, cik viņi labsirdīgi un krietni, sajūsmināts runāja par lēdiju Edīti un bija tik prie­cīgs, ka pat otro brāli Hjū pieminēja ar labu vien. Viņš ne­varēja sagaidīt tikšanās brīdi un priecājās par to, kā visus pārsteigs viņa ierašanās Hendon-Holā un kas tur valdīs par priekiem.

Viņi jāja pa skaistu apvidu, ceļā visnotaļ redzēja jaukas kotedžas un augļu dārzus. Ceļš gāja pa plašām, kalnainām ganībām, kas it kā atgādināja viļņojošu jūru. Pēcpusdienā pārnācējs pazudušais dēls bieži nogriezās no ceļa, vēlēdamies no kāda pakalna virsotnes ieraudzīt tālumā tēva māju. Pēdīgi viņam tas izdevās, un viņš uztraukts iesaucās:

—   Vai redzi tur to ciemu, mans valdniek! Turpat tam līdzās atrodas pils. Jau no šejienes redzami torņi. Un tur tālāk tas, kas izskatās kā mežs, ir mana tēva parks. Tagad tu re­dzēsi, ko nozīmē augsta kārta un lepna dzīve! Mūsu pilī ir septiņdesmit istabu — iedomājies tikai! — un divdesmit septiņi kalpotāji! Tādā vietā slikti neklāsies mums abiem, vai ne? Nu, tagad jāsim ātrāk! Es vairs nevaru savu nepacietību valdīt!

Lai arī kā viņi steidzās, viņi sasniedza ciemu tikai pēcpus­dienā pēc pulksten trim. Auļojot cauri ciemam, Hendons trieca bez mitas:

—   Lūk, kur baznīca… vēl vienmēr ar tām pašām efejām

apaugusi. Viss pa vecam, nekas nav pārmainījies. Lūk, vies­nīca «Pie sarkanā lauvas» un tur tālāk tirgus laukums. Lūk, maija kārts, ūdens pumpis — nekas nav mainījies, izņemot, protams, cilvēkus. Desmit gados cilvēki stipri pārvēršas. Da­žus no viņiem es it kā pazīstu no sejas, bet mani neviens ne­pazīst.

Tā viņš runāja bez apstājas. Drīz viņi bija izjājuši ciemam cauri un nogriezās pa šauru, līkumotu ceļu, ko no abām pu­sēm norobežoja augsts dzīvžogs. Pa to viņi jāja kādu pusjū- dzi, kamēr pa lieliem vārtiem nokļuva plašā puķu dārzā. Vār­tus greznoja augsti akmens stabi ar iekaltiem ģerboņiem. Viņu priekšā pacēlās stalta bruņinieku pils.

—   Esi sveicināts Hendon-Holā, karali! — Mailss iesaucās. — Jā, šī ir liela diena! Mans tēvs, brālis un lēdija Edīte būs tik priecīgi pārsteigti, ka sākumā redzēs un dzirdēs vienīgi mani, tā ka tu varbūt tiksi uzņemts pavēsi. Nepiegriez tam vē­rību — tas drīz pāries. Kad es paskaidrošu, ka tu atrodies manā gādībā, un teikšu, ka esmu tevi sirsnīgi iemīlējis, tu re­dzēsi, ka Mailsa Hendona dēļ viņi arī tevi spiedīs pie krūts, uz visiem laikiem dos tev pajumti savā mājā un ieslēgs savā sirdī.

Brīdi vēlāk Hendons pie pils ieejas nolēca no zirgēzeļa un palīdzēja karalim izkāpt no segliem, tad satvēra viņu pie rokas un iesteidzās pilī. Pēc dažiem soļiem viņi atradās lielā istabā. Hendons bez liekām ceremonijām ātri apsēdināja ka­rali un pats pieskrēja pie jaunā cilvēka, kas sēdēja pie rak­stāmgalda kamīna tuvumā, kurā dega gaiša uguns.

—   Apkamp mani, Hjū, — viņš iesaucās, — un saki, ka tu priecājies par manu pārnākšanu! Pasauc labi ātri mūsu tēvu, jo pat mājās es nejūtos kā mājās, kamēr neesmu spiedis viņa roku, lūkojies viņa sejā un dzirdējis viņa balsi!

Pēc mirkļa pārsteiguma Hjū atkāpās un uzlūkoja nelūgto viesi cieši un nopietni — ar skatienu, kas sākumā pauda aiz­skartu cieņu, tad pēc brīža vilcināšanās, paklausot kādai sle­penai domai vai nolūkam, izbrīna pilnu ziņkārību un izjustu vai liekuļotu līdzjūtību. Viņš laipni teica:

—   Tev, kā liekas, galvā nav viss kārtībā, nabaga vīrs. Tu, bez šaubām, esi daudz cietis, pasaule nebūs vis izturējusies pret tevi laipni, tas redzams no tavas sejas un apģērba. Par ko tu mani turi?

—   Par ko es tevi turu? Par to, kas tu esi, — par Hjū Hen- donu, protams, — Mailss skarbi atteica.

Hjū tikpat laipni turpināja:

—   Bet par ko tu sevi iedomājies?

—   Par iedomām te nevar būt runas. Tu izturies tā, it kā nepazītu savu brāli Mailsu Hendonu.

Hjū sejā atspoguļojās priecīgs pārsteigums, un viņš iesau­cās:

—   Vai tu nejoko? Vai tad mirušie ceļas augšā? Lai dievs dod, ka tas tā būtu un mēs mūsu nabaga pazudušo zēnu pēc visiem šiem ciešanu pilnajiem gadiem atkal varētu apkampt un spiest pie sirds! Ak, tas būtu brīnišķīgi, bet baidos, vai tas īstenībā varētu būt! Es tevi lūdzu — nejoko ar mani! Nāc āt­rāk pie gaismas, lai tevi labāk aplūkoju!

Viņš sagrāba Mailsu aiz rokas, pievilka pie loga un pētīja viņu no galvas līdz kājām, grozīdams šurp un turp. Pats viņš skraidīja Mailsam apkārt un apkārt, it kā pārbaudīdams viņu no visām pusēm, bet Mailss kvēloja vien aiz prieka, smējās, māja ar galvu un pamudināja brāli:

—   Skaties vien, brāl, skaties un nebaidies! Tu neatradīsi neviena vaibsta, kas neizturētu pārbaudījumu. Izpēti mani, cik vien tavai sirdij patīk, mans labais vecais Hjū! Es tiešām esmu tavs brālis Mailss, tas pats vecais Mailss, ko jūs turējāt par zudušu, vai ne? Jā, šī ir liela diena — es jau teica, ka šī ir liela diena! Sniedz man roku, ļauj man tevi noskūpstīt! Ak, man liekas — es nomiršu aiz prieka!

Viņš jau gribēja mesties brālim ap kaklu, bet Hjū viņu ar roku atbīdīja, drūmi nokāra galvu uz krūtīm un saviļņots teica:

—   Žēlīgais dievs, spēcini mani, lai varu tādu vilšanos pa­nest!

Mailss aiz pārsteiguma pirmajā acumirklī nevarēja izrunāt ne vārda, bet tad iesaucās:

—   Kas par vilšanos? Vai tad es neesmu tavs brālis?

Hjū bēdīgi pakratīja galvu: t

—   Es lūdzu debesis, lai tas tā būtu un lai citas acis at­rastu līdzību, kas manējām paliek apslēpta. Ak, bēdas! Baidos, ka vēstule, ko saņēmu, būs ziņojusi rūgtu patiesību!

—   Kāda vēstule?

—   Pirms sešiem vai septiņiem gadiem saņēmu no kādas aizjūras zemes vēstuli, kurā bija teikts, ka mans brālis kādā kaujā kritis.

—   Tie ir meli! Pasauc tēvu — viņš mani pazīs.

—   To nevar pasaukt, kas miris.

—   Miris? — Mailsa balss skanēja dobji, un viņa lūpas dre­bēja. — Mans tēvs miris! Ak, kāda satriecoša vēsts! Tā jau pa daļai saindējusi manus atkalredzēšanās priekus. Nu tad, lūdzu, aizved mani pie brāļa Artura, viņš mani pazīs — pazīs un apmierinās mani.

—   Arī Arturs nav starp dzīvajiem.

—   Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Miruši — abi mi­ruši! Cienīgie paņemti, bet es, necienīgais, esmu vēl starp dzī­vajiem! Ak, taupi mani un nesaki, ka arī lēdija Edīte…

—   Mirusi? Nē, viņa ir dzīva!

—   Paldies dievam, tagad es atkal esmu līksms! Pasteidzies, brāl, ataicini viņu šurp pie manis! Un, ja arī viņa teiks, ka es neesmu es… Bet viņa tā neteiks, nē, nē, viņa mani pa­zīs! Kāds es esmu muļķis, ka par to vēl varu šaubīties. Pa­sauc viņu, pasauc arī vecos kalpotājus — arī tie mani pazīs.

—   Viņi visi ir projām, izņemot piecus: Pīteru, Holsiju, Deividu, Bernardu un Margaritu.

To teicis, Hjū izgāja no istabas. Mailss, mazliet padomā­jis, sāka soļot no viena istabas gala uz otru, pie sevis runā­dams:

—   Dīvaina lieta: pieci lielākie nelieši šeit, bet divdesmit krietnie un godīgie kalpi projām.

Viņš soļoja uz priekšu un atpakaļ, sevī murminādams, un bija pilnīgi aizmirsis karali. Pēdīgi viņa augstība ierunājās nopietni un ar nemākslotu līdzjūtību, lai gan viņa vārdi iz­klausījās kā ironija:

—   Lai tava neveiksme tevi pārāk neapbēdina, krietnais vīrs! Ir arī vēl citi pasaulē, kuru personība un tiesības netiek atzītas. Tev ir bēdu biedri.

—   Ak, valdniek! — Hendons iesaucās mazliet piesarcis. — Tad, mazākais, tu mani netiesā! Pagaidi, gan tu redzēsi! Es neesmu nekāds viltnieks, — viņa pati to teiks. Mēs to dzirdēsim no visskaistākajām lūpām Anglijā! Lai es būtu krāpnieks! Es pazīstu katru kaktiņu šajā zālē, neviena svītriņa manu senču ģīmetnēs man nav sveša; kā bērns pazīst savu

bērnistabu, tā es pazīstu šo vietu. Te es esmu dzimis, uz­audzis, es runāju taisnību, milord, es tevi nekrāpju; un, ja ari neviens cits man neticētu, tad nešaubies tu par mani, es tevi lūdzu, to es nepārciestu.

—   Es par tevi nešaubos, — karalis bērnišķīgi vienkāršā un pārliecinātā balsī teica.

—   No visas sirds tev pateicos! — Hendons iesaucās ar dedzību, kas liecināja, ka viņš aizgrābts. Bet karalis tikpat vienkārši piebilda:

—   Tu taču arī par mani nešaubies?

Hendons tā nokaunējās, ka bija priecīgs, kad durvis atvē­rās un Hjū viņu izglāba no vajadzīgās atbildes.

Hjū veda skaistu grezni tērptu lēdiju, aiz tās nāca vai­rāki kalpotāji livrejās. Skaistule nāca lēnām, galvu nodūrusi, un skatījās grīdā. Viņas seja bija neizsakāmi bēdīga. Mailss Hendons steidzās viņai pretim, iesaukdamies:

—   Mana Edīte, mana dārgā!…

Hjū mierīgi viņu atbīdīja sāņus un vaicāja lēdijai:

—   Paskatieties uz viņu — vai šo vīru pazīstat?

Mailsa balsij atskanot, skaistule viegli satrūkās, vaigi vi­ņai pietvīka, viņa trīcēja pie visas miesas. Iestājās ilgs klu­sums. Tad lēdija lēni pacēla galvu un stīvu izbaiļu pilnu skatienu pavērās Hendonam acīs. Visas asinis pilienu pēc pi­liena izzuda no viņas sejas, un to pārklāja nāves bālums. Ar tikpat nedzīvu balsi, kāda bija viņas seja, tā teica:

—   Es viņu nepazīstu …

Tad viņa novērsās, apspieda vaidu vai elsas un izstreipu­ļoja no istabas.

Mailss Hendons atslīga krēslā un aizsedza seju ar rokām. Viņa brālis, brīdi klusējis, prasīja sulaiņiem:

—   Jūs viņu redzējāt? Vai šo vīru pazīstat?

Kalpi noliedzoši pakratīja galvu. Tad viņu kungs teica:

—   Sulaiņi jūs nepazīst, ser. Baidos, ka te būs noticis pār­pratums. Jūs redzējāt — arī mana sieva jūs nepazīst.

—   Tava sieva?…

Vienā mirklī Hjū atradās piespiests pie sienas, Mailss kā dzelzīs viņu turēja, sakampis pie rīkles.

—   Tu blēdīgais lapsa! Tagad es visu saprotu! Tu pats uz­rakstīji melu vēstuli, lai man nozagtu tēva mantojumu un

līgavu! Se tev!… Tagad taisies, ka tiec, iekams es savu go­dīgo karavīra roku neesmu apgānījis ar tāda nelieša slepka­vību, kāds tu esi!

Hjū, gluži sarkans, gandrīz nosmacis, aizstreipuļoja līdz tuvākajam krēslam un atkrita uz tā. Tad viņš pavēlēja kalpiem laupītāju sagrābt un sasiet. Kalpi vilcinājās, un kāds no vi­ņiem sacīja:

—   Viņš ir apbruņots, ser Hjū, bet mums nav ieroču.

—  Apbruņots? Kas par to? Viņš viens pats, bet jūsu daudz. Grābiet viņu ciet, es pavēlu!

Bet Mailss viņiem ieteica piesargāties un piebilda:

—   Jūs mani pazīstat — kāds es biju, tāds vēl tagad esmu. Neieteicu mani aizskart!

Sie vārdi sulaiņus drošākus nepadarīja. Viņi kāpās atpakaļ.

—   Nu, tad vācieties ārā, zaķapastalas tādi! Paņemiet ieročus un apsargājiet visas izejas, kamēr es kādu aizsūtīšu pēc policijas! — Hjū komandēja. Uz sliekšņa viņš pagriezās pret Mailsu un piemetināja: — Es tev ieteicu nedarīt savu stāvokli ļaunāku un nemēģināt bēgt.

—   Bēgt? Ja tu no tā baidies, tad vari būt drošs. Mailss Hendons ir Hendonu pils un tās zemju īpašnieks. Viņš te arī paliks — par to nešaubies!

XXVI nodaļa NEATZĪTS

Karalis brīdi sēdēja, domās nogrimis, tad paskatījās uz Mailsu un teica:

—   Savādi, ļoti savādi! Es to nekādi nevaru izskaidrot.

—   Te nav nekā savāda, jūsu augstība. Es viņu pazīstu, tāda izturēšanās ir pilnīgi viņa dabā — viņš vienmēr bijis ne­ģēlis.

—   Es nerunāju par viņu, ser Mails.

—   Ne par viņu? Par ko tad? Kas te tik savāds?

—   Ka vēl līdz šim karali nemeklē.

—   Kas? Ko? Es nekā nesaprotu.

—  Vai tiešām? Vai tas tevi nepārsteidz, vai neizliekas ēr­moti, ka pa visu valsti neaulekšo vēstneši, mani meklēdami un

izlikdami sludinājumus ar manas personas aprakstu? Vai tad ir iespējams neuztraukties un nesērot, ja valsts galva bez pē­dām pazudis? Ja es esmu iekritis tikpat kā ūdenī un mani ne­kur nevar atrast?

—   Gluži pareizi, mans karali! Es to pavisam biju piemir­sis, — Hendons nopūtās un norūca: — Nabaga ārprātīgais! Vēl vienmēr viņu nodarbina savādās iedomas.

—   Bet man ir plāns, kā mēs abi tiksim pie savām tiesībām. Es uzrakstīšu ziņojumu trijās valodās: latīniski, grieķiski un angliski; bet tu ar šo ziņojumu rīt agri joņo uz Londonu un neatdod ziņojumu nevienam citam kā manam tēvocim lordam Hertfordam tieši rokās. Ieraudzījis to, viņš uzreiz pazīs, ka rakstījis esmu es, un sūtīs man pakaļ.

—  Vai mums abiem nebūtu labāk te mazliet uzkavēties, ka­mēr es pierādu savas tiesības un saņemu mantojumu savās rokās? Tad man būs daudz vieglāk…

Bet karalis viņu pavēloši pārtrauca:

—   Ciet klusu! Kāda nozīme taviem niecīgajiem īpašumiem un sīkajām interesēm, kad jārunā par tautas labklājību, par troņa neaizskaramību!

It kā nožēlodams savus skarbos vārdus, viņš piemetināja mazliet laipnāk:

—   Tikai klausi man un nebaidies! Es tevi atkal iecelšu tavās tiesībās. Es tev atdošu visu, kas tev piederējis, un vēl vairāk. Es atcerēšos tavus pakalpojumus un tev visu atlīdzi­nāšu.

To teicis, viņš paņēma spalvu un ķērās pie 'rakstīšanas. Hendons brīdi viņu mīļi uzlūkoja un nodomāja:

«Ja šeit būtu tumšs, es domātu, ka ar mani patiesi runā: karalis. Kad viņš sadusmojas, tad laiž vaļā pērkonus un zibe­ņus kā īsts valdnieks. Kur viņš to mācījies? Rau, cik sparīgi skribelē, velk nez kādus tur ķekšus un nopietni domā, ka raksta grieķu un latīņu vārdus. Būs grūti šīs fantāzijas viņam izrunāt no galvas. Vajadzēs labi pārdomāt, kā to izdarīt. Var­būt vajadzēs izlikties, ka jau rīt pat došos ceļā izpildīt šo blēņu uzdevumu, ko viņš man uzliek.»

Bet nākošajā brīdī sera Mailsa domas jau atkal kavējās pie nupat notikušā. Viņš bija tā iegrimis domās, ka tad, kad karalis pasniedza aprakstīto papīra lapu, gluži mehāniski to salocīja un iebāza kabatā, prātodams:

«Cik viņa dīvaini izturējās! Te man liekas, ka viņa mani pazina, te atkal, ka ne. Es skaidri redzu — te ir tādas pretējības, ko es nekā nevaru izskaidrot, un tomēr netieku vaļā ne no vienām, ne no otrām domām. Gribētu panākt to, lai vienas no šīm domām uzveiktu. Lieta vienkārša: viņai vajadzēja pazīt manu seju, stāvu, balsi — citādi tas nemaz nevar būt, — un tomēr viņa sacīja, ka mani nepazīst, un tas ir vislabākais pierādījums, jo viņa neprot melot. Pag! Es, kā liekas, sākšu lietu saprast. Varbūt viņš to iespaidoja, varbūt pavēlēja, pie­spieda melot? Jā, tā būs atbilde uz visiem maniem jautāju­miem, te būs mīklas atrisinājums! Viņa izskatījās pusdzīva no bailēm, — nu, protams, ka viņa bija spiesta tā izturēties! Es viņu uzmeklēšu, es viņu atradīšu. Tagad, kad Hjū nav klāt, viņa teiks taisnību. Viņa atcerēsies vecos laikus, kad mēs bēr­nībā kopā rotaļājāmies, tas mīkstinās viņas sirdi, un viņa vairs neliekuļos, bet vaļsirdīgi atzīsies. Viņā nav ne ēnas no neuzticības, nē, viņa vienmēr ir bijusi godīga un patiesa. To­reiz viņa mani mīlēja. Tas man ir par ķīlu, ka viņa mani ne- krāps: ko cilvēks reiz mīlējis, to viņš nepieviļ.»

Viņš steigšus devās uz durvju pusi, bet tajā brīdī durvis atdarījās un iekšā ienāca lēdija Edīte. Viņa bija ļoti bāla, bet tuvojās drošiem soļiem. Viņas gaita bija cēla un cienīga, bet seja kā agrāk — bēdīga.

Mailss tai steidzās klāt laimīgā paļāvībā, bet viņa to no se­vis atturēja ar tik tikko manāmu rokas mājienu, un viņš pa­lika uz vietas stāvot. Viņa apsēdās un lūdza arī viņu apsēsties. Ar šādu izturēšanos viņa to piespieda aizmirst, ka viņi ir veci rotaļu biedri, un ierādīja viņam viesa un svešinieka vietu. Mailss nebija to gaidījis un aiz pārsteiguma tā samulsa, ka pats sāka šaubīties, vai patiesi būtu tas, par ko uzdodas.

—   Ser, — lēdija Edīte iesāka, — es atnācu jūs brīdināt. Tā gan saka, ka vājprātīgos nevarot pārliecināt atteikties no savām iedomām, bet viņus tomēr var pārliecināt sargāties no briesmām. Es ticu, ka šī jūsu fantāzija jums izliekas pilna pa­tiesība, un tāpēc tas nav noziegums. Bet neapgalvojiet to šeit, jo tas ir bīstami!

Mirkli viņa cieši ielūkojās Mailsam acīs, tad piebilda ar uzsvaru:

—  Tas jo vairāk tāpēc ir bīstami, ka jūs ļoti atgādināt mūsu nabaga pazudušo zēnu, kas vairs nav starp dzīvajiem.

—   Ak dievs, kundze, es taču esmu tas pats!

—   Es patiesi ticu, ka jūs tā domājat, ser. Es nepavisam ne­šaubos par jūsu godīgumu — es tikai jūs brīdinu. Mans vīrs ir pilnīgs pavēlnieks par visu apkārtni, un viņa rokās ir ne­aprobežota vara. No viņa atkarīgs, vai cilvēkiem te klājas labi vai tie mirst badā. Ja jūs nelīdzinātos tam cilvēkam, par kuru uzdodaties, viņš varbūt jums ļa,utu kavēties pie savām iedo­mām, cik patīk. Bet, ticiet man, es viņu labi pazīstu un zinu, ko viņš darīs: viņš teiks visiem, ka jūs esat prātā jucis krāp­nieks; un visi viņam ticēs.

Viņa atkal uz Mailsu cieši paskatījās un piebilda:

—   Ja jūs patiesi būtu Mailsš Hendons un viņš to zinātu, un viss apgabals to zinātu — pārdomājiet un apsveriet labi manus vārdus —, jūs tomēr atrastos tādās pašās briesmās un tāpat neizbēgtu sodam. Viņš jūs noliegtu un jūs apsūdzētu, un šeit nerastos neviena pietiekami drosmīga cilvēka, kas nostātos jūsu pusē.

—   To es pilnīgi ticu, — Mailss rūgti teica. — Ja viņam ir vara pavēlēt cilvēkam, kas visu mūžu ir bijis mans draugs, kļūt neuzticīgam un noliegt mani un tas arī paklausa — kā tad jo vairāk viņam neklausīs tie, kuriem pret mani nav ne­kādu draudzības jūtu, sevišķi vēl, ja draud atņemt dienišķo maizi un pat dzīvību.

Lēdijas Edītes vaigus pārklāja viegls sārtums, un viņa no­dūra acis, bet viņas balss kā agrāk skanēja stingri:

—   Es jau jūs brīdināju un vēlreiz brīdinu: ejiet projām no šejienes, citādi šis cilvēks gāzīs jūs postā. Viņš ir briesmonis, kurš nepazīst žēluma. Es esmu viņa verdzene un to vislabāk zinu. Nabaga Mailss un Arturs, un mans dārgais aizbildnis sers Ričards ir atbrīvoti un atdusas mierā, — jums labāk būtu pie viņiem nekā palikt šeit šī nezvēra nagos. Jūsu prasības ir uzbrukums viņa titulam un bagātībai. Jūs viņu aizskārāt viņa paša namā. Jūs esat pagalam, ja paliekat šeit. Aizejiet! Nekavējieties! Ja jums vajadzīga nauda, lūdzami, ņemiet šo maku un uzpērciet sulaiņus, lai viņi jūs laiž ārā! Paklausiet man, nabaga cilvēk, un bēdziet, kamēr vēl ir laiks!

Mailss atbīdīja viņam sniegto naudas maku un nostājās viņas priekšā:

—   Izpildiet vienu manu lūgumu! Paskatieties tieši man

acis, bet tā, ka es varu redzēt, vai jūs panesat manu skatienu. Tā. Tagad atbildiet man: kas es esmu? Vai Mailss Hendons?

—   Nē. Es jūs nepazīstu.

—   Zvēriet!

Atbilde skanēja klusi, bet saprotami:

—   Es zvēru.

—   Nē, tas iet pāri manai saprašanai!

—   Bēdziet! Kāpēc jūs velti tērējat dārgo laiku? Bēdziet, glābieties!

Sajā brīdī istabā iebruka policija. Sākās sīva cīņa, bet Hendons drīz tika pieveikts un aizvilkts projām. Sagrāba arī karali, abus sasēja un aizveda uz cietumu.

XXVII nodaļa CIETUMĀ

Visas cietuma kameras bija pārpildītas, un abus draugus piekala pie ķēdes lielā istabā, kur parasti novietoja sīkākus li­kuma pārkāpējus. Viņi te nebija vieni, te vēl atradās ap div­desmit citu pie rokām un kājām ķēdēs iekaltu cietumnieku abēja dzimuma un dažāda vecuma. Tas bija rupjš un trok­šņains pūlis. Karalis sūrojās par ārkārtīgi necienīgo apiešanos ar viņu, bet Hendons bija kluss un drūms. Viņš bija tīri ap­stulbis no notikušā. Viņš bija pārnācis mājās līksms kā pa­zudušais dēls, domādams, ka visi vai prātu zaudēs aiz prieka par viņa ierašanos, bet viņu izgrūda ārā un ieslodzīja cietumā. Cerības un īstenība atradās tik asā pretstatā, ka Hendons bija pilnīgi samulsis. Viņš pat nesaprata, kā īsti uzņemt no­tikušo — vai no traģiskās vai smieklīgās puses. Iznāca kā cil­vēkam, kurš izgājis laukā papriecāties par varavīksni, bet kuru nospēris zibens.

Pamazām viņa sajukušās, mokošās domas sakārtojās un pievērsās Edītei. Viņš pārdomāja Edītes izturēšanos, apsvēra to no visām pusēm un nevarēja nākt ne pie kāda apmierinoša galasprieduma. Vai Edīte viņu pazina vai nepazina? Sī ne­atrisināmā mīkla ilgi nodarbināja viņa prātu. Galu galā viņš nāca pie pārliecības, ka tā viņu pazina, bet aiz savtīgiem iemesliem no viņa atsacījās. Tagad Mailss vēlējās apbērt to

lāstiem, bet Edītes vārdu viņš tik igi bija turējis svētu, ka mēle neklausīja to zaimot.

Saplīsušās un netīrās cietuma segās satinušies, Hendons ar karali pavadīja nemierīgu nakti. Cietumsargs par naudu piegādāja dažiem arestētajiem degvīnu, rezultātā piedzērušies cietumnieki sāka trakot, plēsties savā starpā, b|austīties un dziedāt nepieklājīgas dziesmas. īsi pēc pusnakts viens no ap­cietinātajiem uzbruka sievietei un to tik tikko nenosita, ar ro­kas ķēdēm tai dauzīdams galvu; labi, ka cietumsargs vēl laikā pieskrēja palīgā. Cietumsargs savukārt deva uzbrucējam krietnu belzienu pa galvu un tā nodibināja mieru. Pēc tam trakošana mitējās un tie, kas nevēroja abu ievainoto vaidus un kunkstienus, dabūja aizmigt.

Nākošajā nedēļā dienas un naktis pagāja nospiedoši vien­muļi: dienā nāca liecinieki — Hendonam vairāk vai mazāk pazīstamas personas, kas ieradās aplūkot «viltnieku» un viņu noliegt, krietni izlamāt un izsmiet. Bet naktīs regulāri atkārto­jās dzeršana un kaušanās. Tikai uz beigām iznāca maza pār­maiņa. Cietumsargs ieveda kamerā kādu vecīti un sacīja:

—   Blēdis atrodas šajā istabā. Apskati visus labi vērīgi ar savām vecajām acīm! Varbūt pateiksi, kurš tas ir?

Hendons pacēla acis un pirmo reizi pa visu uzturēšanās laiku cietumā it kā atdzīvojās. Viņš teica pie sevis:

—   Tas ir Bleiks Endrūss. Viņš visu mūžu kalpojis mūsu dzimtai, viņš ir krietns, godīgs cilvēks, un sirds viņam ir īstā vietā, mazākais, agrāk tas tā bija. Bet tagad godīgu cilvēku nemaz vairs nav, visi kļuvuši par meļiem. Arī šis vecis mani pazīs, bet noliegs tāpat kā tie citi.

Vecais pārlaida acis pār telpu un pa kārtai aplūkoja katru seju.

—  Es te vairāk nekā neredzu kā neliešus un ielas vazaņ­ķus. Kurš tad tas ir? — viņš jautāja.

Cietumsargs iesmējās.

—  Te jau viņš ir! — viņš teica. — Aplūko labi krietni šo putnu un saki man, ko tu par viņu domā!

Vecais piegāja klāt, ilgi un cieši skatījās uz Hendonu, tad pakratīja galvu un teica:

—   Sis jau nu nekādā ziņā nav Hendons!

—  Pareizi! Tavas vecās acis vēl labi rāda. Ja es būtu sers Hjū, es šo kraupjaino suni ņemtu un…

Cietumsargs pacēlās uz pirkstgaliem, it kā uzmezdams kaklā cilpu, un tajā pašā laikā izgrūda raksturīgu gārdzošu skaņu kā no aizžņaugta kakla. Vecais atriebīgi teica:

—   Lai pateicas dievam, ka ar viņu vēl sliktāk neapietas! Ja man tāds nelietis nāktu rokās, es viņu dzīvu izceptu — tikpat kā es stāvu šajā vietā.

Cietumsargs ļauni iesmējās.

—   Papļāpā ar viņu, vecais! Visi tā dara. Arī tev būs īsāks laiks.

To teicis, viņš iegāja blakuskamerā.

Vecis nokrita ceļos un čukstēja:

—   Lai slavēts dievs, ka tu pēdīgi esi pārnācis, mans labais kungs! Es domāju, ka tu jau kopš septiņiem gadiem esi mi­ris — bet tu vēl dzīvs! Es tevi pazinu no pirmā acu uzmetiena, un man nācās grūti izlikties un vēl grūtāk bija teikt, ka šeit atrodas tikai nelieši un ielas vazaņķi. Es esmu vecs un na­bags, ser Mails, bet saki tikai vienu vārdu — un es iešu un izpaudīšu patiesību, kaut arī mani par to pakārtu.

—   Nē, — Hendons sacīja, — to tu nedarīsi. Tu tikai sevi gāztu postā, un man ar to nebūtu līdzēts. Bet tomēr pateicos tev! Tu pa daļai man atdevi ticību cilvēkiem.

Vecais kalps karalim un Hendonam labi noderēja. Viņš nāca vairāk reižu dienā, it kā lai izjokotu viltnieku, un vien­mēr atnesa kaut ko garšīgu, lai mazliet uzlabotu vājo cietuma barību, bez tam viņš katru reizi pastāstīja arī jaunākos no­tikumus. Gardākos kumosus Hendons paglabāja karalim, bez tiem viņš varbūt būtu aizgājis bojā, jo nevarēja ēst rupjo un pretīgo barību, ko pienesa cietumsargs. Lai nekristu aizdomās, Endrūss uzkavējās ļoti īsu laiku, bet katrreiz viņam izdevās pavēstīt ko jaunu — to viņš pateica čukstus, tā ka viņu sa­dzirdēja vienīgi Hendons, bet skaļā balsī viņš lamājās un ne­skopojās ar rupjiem vārdiem visai kamerai par uzjautrinā­jumu.

Tā pamazām nāca klajā notikumi Hendon-Holā. Arturs no­miris pirms sešiem gadiem. Sis zaudējums, tāpat kā neziņa par Mailsu, stipri satricinājis tēva veselību. Domādams, ka vi­ņam drīz jāmirst, viņš katrā ziņā gribējis nokārtot Edītes un Hjū likteni, savienojot viņus laulības saitēm. Bet Edīte vien­mēr lūgusi lietu atlikt uz vēlāku laiku, cerēdama uz Mailsa pārnākšanu. Tad pienākusi vēstule ar ziņu par Mailsa nāvi.

Sis trieciens nolicis seru Ričardu slimības gultā. Zinot, ka drīz jāmirst, viņš steidzinājis kāzas, un Hjū viņu atbalstījis. Edīte izlūgusies vienu mēnesi laika, tad vēl otru mēnesi un trešo. Pēdīgi laulības notikušas pie sera Ričarda nāves gultas. Lau­lības neesot laimīgas. Visā apkārtnē klīstot baumas, ka drīz pēc kāzām jaunā sieva atradusi vīra papīros dažus liktenī­gās vēstules uzmetumus un apvainojusi viņu par blēdi un krāp­nieku, kas ne vien iegrūdis viņu laulībā, bet paātrinājis arī sera Ričarda nāvi. Visi runājuši par jaunā kunga cietsirdīgo izturēšanos pret sievu un kalpotājiem. Pēc tēva nāves sers Hjū nometis masku un izvērties par nežēlīgu despotu visiem, kas dzīvo uz viņa zemes vai kaut cik no viņa atkarīgi.

Reiz pa tāda apmeklējuma laiku vecis atnesa tenkas, kurās ar visdzīvāko interesi noklausījās arī karalis.

—   Runā, ka karalis prātā jucis. Bet tikai, no dieva puses, nevienam nesakiet, ka no manis šīs valodas dzirdējāt! Par to ir aizliegts runāt, un tādu baumu izplatītājiem piedraudēts nā­ves sods.

Viņa augstība paskatījās uz veci un teica:

—   Karalis nav prātā jucis, labais vīrs, un labāk būtu kat­ram darīt savu darbu nekā iznēsāt tādas nejēdzīgas valodas.

—   Ko tas zēns tur runā? — Endrūss jautāja, no tāda ne­gaidīta uzbrukuma pārsteigts. Hendons deva vecajam zīmi nekā tālāk nejautāt, un viņš turpināja stāstu: — Nelaiķi karali apbedīs Vindzorā pēc divām dienām, tas iznāk sešpadsmitajā, bet divdesmitajā Vestminsterā kronēs jauno karali.

—  Man šķiet, vispirms viņu vajadzētu atrast… — karalis norūca, bet pēc tam mierīgāk piebilda: — Nu, nekas, par to viņi parūpēsies un es arī.

—   Ko tu tur… — vecais iesāka, bet, Hendona brīdinošā mājiena apturēts, apklusa. — Sers Hjū arī brauc uz kronēšanu un daudz ko no tās sa'gaida, — vecais kalps turpināja. — Viņš grib atgriezties mājās pēra kārtā, jo lords protektors viņu ļoti labi ieredzot.

—   Kāds lords protektors? — karalis jautāja.

—   Žēlīgais hercogs Samersets.

—   Kas par hercogu Samersetu?

—   Kā? Mums jau tikai viens tāds ir — Seimors, grāfs Hertfords.

—   No kura laika tad viņš kļuvis par hercogu un lordu protektoru? — karalis asi jautāja.

—   Kopš janvāra pēdējās dienas.

—   Saki man, lūdzams, — kas viņu tādā amatā iecēla?

—   Viņš pats un visaugstākā padome ar karaļa atbalstu.

Viņa augstība sarāvās kā dzelts.

—   Karaļa? Kāda karaļa, labais cilvēk?

—   Kāda karaļa? (Žēlīgais dievs, kas tam zēnam kait?) Uz šo jautājumu nav grūti atbildēt. Mums taču ir viens pats kara­lis — viņa vissvētākā majestāte karalis Edvards VI, lai dievs viņam dod ilgu mūžu! Jā! Mums ir jauniņš karalis, pavisam vēl zēns, bet labs un laipns. Nezinu, vai viņš ir jucis vai ne, — runā, ka viņš dienu no dienas kļūstot veselāks, bet visi viņu slavē, un visi lūdz dieva svētību un ilgus valdības gadus karalim, jo viņš savu gaitu iesācis ar labu darbu, apžēlodams hercogu Norfolku, un tagad viņš gribot atcelt dažus sevišķi bargus likumus, kas tautai sagādā ciešanas un spaidus.

Dzirdot šīs ziņas, karalis kļuva tīri mēms aiz pārsteiguma un tik dziļi iegrima savās drūmajās domās, ka vairs nedzir­dēja, ko vecais tālāk stāsta. Viņš sev jautāja, vai patiesi tas puika tagad karalis, tas mazais ubaģelis, kuru viņš pameta pilī, ieģērbtu savās drēbēs. Tas viņam likās neiespējami: ja tas puika iedomātos spēlēt Velsas prinča lomu, valoda un izturēša­nās to tūliņ nodotu. Viņu izdzītu no pils un meklētu īsto princi. Varbūt padome viņa vietā iecēlusi kādas ievērojamas cilts pēcnācēju? Nē, viņa mātesbrālis to nebūtu pieļāvis — viņš ir visvarens un tādu nodomu izjauktu.

Sādi prātojumi zēnam nekā laba nedeva. Jo vairāk viņš centās šo noslēpumu izdibināt, jo vairāk par to lauzīja galvu, jo galva stiprāk sāpēja un naktīs nenāca miegs. Viņa karstā vēlēšanās nokļūt Londonā pieņēmās ar katru stundu, un ieslodzījums likās gandrīz nepanesams.

Lai arī kā Hendons pūlējās, viņš tomēr nespēja karali no­mierināt. Labāk tas izdevās divām sievietēm, kas netālu no viņa bija piekaltas ķēdē. Viņu lēnie un laipnie aizrādījumi ienesa zēna dvēselē mieru un mācīja tam paciesties. Viņš bija tām ļoti pateicīgs, no sirds viņas iemīļoja un kāroja ar viņām sarunāties, jo šīs sarunas uz viņu atstāja loti labu iespaidu. Uz jautājumu, kāpēc viņas liktas cietumā, sievietes atbildēja, ka esot baptistes. Karalis pasmaidīja un jautāja:

—   Vai tas kāds noziegums, par kuru jāiesloga cietumā? Jūs mani apbēdināt: mums drīz būs jāšķiras, jo par tādiem niekiem jūs te ilgi neturēs.

Sievietes nekā neatbildēja, bet viņu sejās karalis lasīja kaut ko tādu, kas viņu darīja nemierīgu.

—   Jūs neatbildat? Esiet tik labas un sakiet man, vai jūs nesagaida kāds smagāks sods! Sakiet man, lūdzamas, ka par to nav ko baidīties.

Sievietes mēģināja griezt sarunu uz citu pusi, bet karalis nepalika mierā un turpināja prašņāt:

—   Vai jūs vēl sitīs ar pletnēm? Nē, nē! Tik nežēlīgi viņi taču nebūs! Sakiet, ka tā nebūs! Nebūs taču, vai ne? Nu, runā­jiet jel!

Samulsušās un nobēdājušās sievietes tomēr nedabūja iz­vairīties no atbildes, un viena no viņām sacīja aiz uztraukuma trīcošā balsī:

—   Ak, bērns! Tava līdzjūtība lauž mums sirdi! Palīdzi, ak, dievs, mums panest…

—   Es noprotu, ka tā ir atzīšanās!… — karalis viņu pār­trauca. — Tātad būs gan tā, un šie cietsirdīgie nelieši jūs sitīs ar pletnēm? Lūdzu, neraudi, es nevaru redzēt tavas asaras! Nezaudē drosmi: es īstā laikā atgūšu savas tiesības un tevi paglābšu no šī pazemojuma, es to izdarīšu — gan tu redzēsi!

Kad karalis nākošajā rītā pamodās, sieviešu vairs nebija kamerā.

—   Viņas ir atbrīvotas! — viņš priecīgi iesaucās, bet tad noskumis piebilda: — Man te nu būs vēl drūmāk, jo .'viņas bija manas mierinātājas.

Sievietes aizejot bija katra piespraudusi viņam pie drēbēm gabaliņu lentes par piemiņu. Karalis teica, ka viņš šo piemiņu paglabāšot uz visiem laikiem un, pie varas nācis, uzmeklēšot labās sievietes, lai ņemtu tās savā apsardzībā.

Tieši tajā brīdī ienāca cietumsargs ar palīgiem un pavēlēja visus apcietinātos izvest cietuma pagalmā. Karalis sirdī uz­gavilēja: kāda laime atkal reiz redzēt zilās debesis un ieelpot svaigu gaisu! Viņš uztraucās un dusmojās, ka sargi tik gausi rīkojas. Pēdīgi pienāca arī viņa kārta. Viņu atraisīja no sienā iekaltā dzelzs riņķa un abiem ar Hendonu lika iet citiem pa­ka).

Četrstūrainais pagalms bez jumta un izbruģēts akmens plāksnēm. Cietumniekus tur ielaida caur masīvu mūra arku un nostādīja rindā ar muguru pret sienu. Viņiem priekšā bija iz­stiepta virve, sānos stāvēja sargi.

Rīts bija auksts, apmācies, naktī bija mazliet snidzis, un plašais pagalms bija gluži balts, kas ainu darīja vēl drūmāku. Joņiem vien uzpūta ledains vējš un dzenāja sniegu pa pa­galmu.

Pagalma vidū stāvēja divas sievietes, piekaltas pie stabiem. Ar pirmo acu uzmetienu karalis pazina savus draugus — abas sievietes no cietuma.

— Ak vai! — viņš notrīcēja. — Esmu maldījies! Viņas nav vis atbrīvotas. Tādām godīgām sievietēm būs jāizbauda pātagu cirtieni, un tas notiek Anglijā! Tādu kaunu — kristīgajā Anglijā, nevis kādā pagānu zemē! Viņas tiks šaustas ar pletni» un man, ko viņas mierināja un pret ko bija tik laipnas, vaja­dzēs skatīties un būt par liecinieku šausmīgajai netaisnībai. Cik tas savādi, ka es, kura rokās ir visa vara šajā valstī, ne­spēju viņas aizsargāt! Bet lai šie izdzimteņi piesargās! Pie­nāks diena, kad par visu šo es prasīšu atbildi! Par katru si­tienu, ko viņas tagad saņems, tie cietīs simtkārtīgi.

Platie vārti atvērās, un iekšā iedrāzās pūlis pilsoņu. Tie sa- drūzmējās «apkārt sievietēm un aizsedza viņas karaļa skatie­nam. Iznāca garīdznieks; pūlis pašķīrās un atkal saplūda kopā» tā ka arī garīdznieku neredzēja. Karalis dzirdēja sarunas, dzirdēja it kā jautājam un atbildam, bet nevarēja saprast, kas tiek runāts. Sākās drudžaini sagatavošanās darbi. Sargi uz­traukti skraidelēja, gan parādīdamies, gan iejukdami ļaužu pūlī attālāk no abām sievietēm; pūlī pamazām apklusa sarunas un iestājās dziļš klusums.

Piepeši kā pēc pavēles pūlis pašķīrās uz abām pusēm, un karalis ieraudzīja skatu, no kura tam asinis sastinga dzīslās. Ap sievietēm bija sakrauts vesels sārts žagaru un malkas, un kāds cilvēks, ceļos nometies, to patlaban aizdedzināja!

Sievietes stāvēja, galvas nodūrušas un sejas aizklājušas ar plaukstām. Zari jau sprakšķēja, uz augšu stiepās dzeltenas liesmas, un vējš izmētāja zilu dūmu mutuļus. Garīdznieks pa- cēlai rokas pret debesīm un sāka skaitīt lūgšanu. ,Tieši tajā brīdī pa vārtiem ieskrēja divas jaunas meitenes un, šausmās

kliegdamas, metās pie sievietēm, kuras bija piesietas sadedzi­nāšanai uz sārta. Sargi viņas ātri atrāva nost; vienu saturēja ciet, bet otra izrāvās un kliedza, ka gribot mirt kopā ar māti, un, iekams kāds viņu paguva aizkavēt, viņa apkrita mātei ap kaklu. Viņu atrāva nost, kad drēbes jau dega. Divi vai trīs vīri viņu turēja, norāva tai degošās apģērba stērbeles un atsvieda nost, bet meitene visu laiku lauzās, mēģināja izrauties no ro­kām un kliedza, ka nu viņa paliekot viena pati pasaulē, un lū­dzās, lai ļauj viņai mirt kopā ar māti. Abas meitenes nemitējās skaļi raudāt un rauties ārā no sargu rokām. Pēkšņi viņu vai­manas noslāpēja šausmīgs nāves moku brēciens. Karalis no­vērsa skatienu no raudošajām meitenēm, paskatījās uz sārtu, bet tūliņ aizgriezās projām, piespiedās ar līķa bālo seju pie sienas un vairs neskatījās. Viņš sevī domāja:

«Tas, ko esmu redzējis šajā īsajā brīdī, nekad nedzisīs man no atmiņas, mūžam tas stāvēs man acu priekšā, bet naktī es to redzēšu sapnī līdz pat savai nāves stundai. Ak, labāk es būtu bijis akls!»

Hendons nolūkojās karalī, ar gandarījumu sevī nodomā­dams:

«Viņa veselība uzlabojas, viņš ir gluži pārvērties, kļuvis klusāks, rāmāks. Agrāk viņš katrā ziņā būtu uzbrucis šiem ne­liešiem, būtu trakojis, kliedzis, ka viņš ir karalis, un pavēlējis, lai sievietes neaiztiek un atbrīvo. Gan viņš savus murgus drīz aizmirsīs un viņa nabaga galviņa drīz izveseļosies. Lai dievs dod, ka tas notiktu ātrāk!»

Tās pašas dienas vakarā cietumā ieveda vairākus arestētos, kurus nākošā rītā sargu pavadībā vajadzēja nosūtīt uz dažā­dām pilsētām, kur viņiem bija jāizcieš sods par pastrādātiem noziegumiem. Karalis ilgi ar tiem sarunājās — viņš jau pašā sākumā bija apņēmies sagatavoties karaļa amatam un nekad nepalaida garām izdevību iztaujāt apcietinātos. Viņš klausījās, bet viņu bēdu stāsts tam plosīja sirdi. Apcietināto vidū bija nabadzīga pusvājprātīga sieviete, kas nozagusi audējam pāris jardu vadmalas; par to viņai bija piespriesta nāve pakarot. Otrs apcietinātais bija apvainots, ka nozadzis zirgu. Pēc viņa izteicieniem, nekādu pierādījumu neesot bijis, un viņš jau cerē­jis paglābties no karātavu cilpas, bet, tikko izlaists, viņš ap­sūdzēts par brieža nogalināšanu karaļa mežā un no jauna ap­cietināts. Šoreiz viņa vaina pierādīta, un to sagaidīja karāta­vas. Visvairāk karali uztrauca un apbēdināja kāda amata mā­cekļa stāsts. Jauneklis stāstīja, ka reiz vakarā atradis vanagu, kas pasprucis savam saimniekam, un pārnesis to mājās, pār­liecināts, ka viņam uz to tiesības. Bet tiesa viņu apvainojusi zādzībā un piespriedusi nāves sodu.

Saniknots par tādu necilvēcību, karalis pieprasīja, lai Hen- dons pārcērt ķēdes un kopā ar viņu bēg uz Vestminsteru, jo viņš grib agrāk atgūt troni. Nācis uz troņa, viņš tūliņ pacelšot savu scepteri, aizstāvot visus šos nelaimīgos, un glābšot vi­ņiem dzīvību.

—  Nabaga bērns! — Hendons nopūtās. — No šiem briesmī­gajiem stāstiem viņa slimība atgriežas ar jaunu spēku. Ja ne­būtu šo uztraukumu, viņš drīz vien izveseļotos.

Apcietināto vidū bija arī vecs likumu pratējs, cilvēks stin­griem sejas vaibstiem un bezbailīgu izturēšanos. Pirms trim gadiem viņš bija uzstājies pret lordu kancleru, apvainodams to netaisnībā. Veco vīru nostādīja pie kauna staba, nocirta vi­ņam ausis un izslēdza no advokātu kārtas, pēdīgi vēl nosodot ar trīs tūkstošiem mārciņu sterliņu soda naudas un ieslodzī­šanu uz visu mūžu cietumā. Nesen viņš savu pārkāpumu bija atkārtojis. Tagad vēl gribēja viņam nocirst ausu atliekas, pie­dzīt no viņa pieci tūkstoši mārciņu sterliņu, uz abiem vaigiem iededzināt kauna zīmi un uz visu mūžu pamest cietumā.

—   Šīs man ir goda rētas, — vecais vīrs teica, atglaudis at­pakaļ sirmos matus un rādīdams ausu skrimšļu atliekas.

Karalim acis iedegās dusmās:

—  Neviens man netic, un arī tu neticēsi, bet viss viens. Ne ilgāk kā pēc mēneša tu būsi brīvs, un tie likumi, kas tevi gā­zuši kaunā un dara Anglijai negodu, tiks izsvītroti no likumu krājuma. Pasaule slikti iekārtota: karaļiem vajadzētu šad un tad pašiem pie sevis izmēģināt visus likumus, lai zinātu, kā jūtas tie, kas šiem likumiem padoti.

XXVIII nodaļa UPURIS

Pa to laiku Mailss jau bija nogarlaikojies cietumā un bez­darbībā. Kad pēdīgi pienāca tiesas diena, viņš bija ļoti ap­mierināts un pat bija gatavs priecāties par jebkuru spriedumu, lai tikai vairs ilgāk nevajadzētu smakt cietumā. Bet viņš mal­dījās. Viņš aizsvilās dusmās, kad viņu atzina par bīstamu klai­doni un kā tādu notiesāja divas stundas sēdēt siekstā par Hendon-Holas kunga apvainošanu. Tiesa izturējās ar pilnīgu nicināšanu pret viņa apgalvojumiem, ka viņš esot sūdzētāja miesīgs brālis un Hendonu titula un īpašuma likumīgs manti­nieks, un pat neturēja par vajadzīgu lietu izmeklēt.

Ceļā uz kauna vietu viņš plosījās un draudēja, bet tas nekā nelīdzēja. Sargi viņu rupji rāva sev līdzi un reizēm apbalvoja ar sitieniem par necienīgu izturēšanos.

Viņus ielenca tāds ļaužu pūlis, ka karalis nemaz netika Hendonam klāt un viņam vajadzēja no tālienes sekot savam labajam draugam un kalpam. Arī pašam karalim tik tikko ne­piesprieda siekstu par draudzēšanos ar (tādu aizdomīgu personu, bet, ievērojot viņa mazgadību, tas saņēma tikai krietnu rājienu un brīdinājumu. Kad pūlis beidzot apstājās, viņš uztraukti skraidīja apkārt no vienas vietas uz otru gar pūļa ārpusi, meklēdams spraugu, pa kuru tikt vairāk priekšā, un pēc lielām pūlēm tas viņam arī izdevās. Viņa nelaimīgais pavadonis sē­dēja siekstā un bija spiests klausīties rupjā pūļa jokus un zob­galības, viņš — Anglijas karaļa personiskais miesassargs! Edvards bija dzirdējis spriedumu, bet tā nozīmi pilnīgi nesa­prata. Viņa dusmas auga, kad viņš aptvēra viņam kā karalim nodarīto apkaunojumu. Bet, kad mirkli vēlāk viņš redzēja, kā jēla ola sašķīda pret Hendona vaigu, un dzirdēja, kā pūlis priekā norēcās, viņš savas dusmas vairs nevarēja valdīt, iz­lēca no pūļa vidus un uzbruka uzraugam, kliegdams:

—   Kā tev nav kauna! Tas ir mans kalps! Laid viņu tūliņ vaļā! Es esmu …

—   Ciet klusu! — Hendons lielās izbailēs iesaucās. — Tu sevi pazudināsi! Nepievērsiet viņam uzmanību, ser, viņš ir ār­prātīgs!

—   Apmierinies, mīļais, man nenāk ne prātā viņam pievērst uzmanību. Bet mazu mācību viņam gan vajag.

Uzraugs griezās pie sava apakšnieka:

—   Uzšauj viņam kādu pārīti ar pletni, lai mācās pieklājīgi uzvesties!

—  Neko vis nekaitētu vesels pusducis, — deva padomu sers Hjū, patlaban piejājis paskatīties notiekošo.

Karali sagrāba. Viņš pat nepretojās, tik ļoti viņu stindzi­nāja jau domas vien par nepiedzīvoto goda aizskārumu, kas draudēja viņa svētajai, neaizskaramajai personai. Vēstures lappuses jau bija apkaunotas ar stāstu par kāda angļu karaļa pēršanu ar pātagām. Domas, ka tagad šo kauna darbu atkār­tos, bija nepanesamas, bet viņš bija kā slazdā, neviens nevarēja viņam palīdzēt. Vajadzēja vai nu panest sodu, vai lūgties, lai apžēlo. Grūta izvēle. Vajadzēs panest sitienus — to karalis var darīt, bet lūgties — tik tālu karalis nevar zemoties.

Pa to laiku Mailss Hendons jau bija jautājumu izšķīris.

—   Laidiet vaļā bērnu! — viņš teica. — Jūs, bezsirdīgie suņi, vai neredzat, kāds viņš mazs un trausls? Laidiet viņu vaļā — es uzņemos pletni viņa vietā.

—   Vareni! Labi izdomāts! — sers Hjū iesaucās, un viņa seja savilkās ļaunā smaidā. — Laidiet puiku vaļā, un uzlejiet lielajam duci karsto! Tikai pieraugiet — sadodiet, kā pienākas!

Karalis gribēja pretoties, bet sers Hjū viņu uz rāviena ap­klusināja:

—   Runā, runā, izkrati visu savu sirdi, tikai zini, ka par katru tavu vārdu viņam pusducis nāks klāt!

Hendonu atbrīvoja no siekstas un atsedza viņam muguru kailu. Kad pār to sāka švīkstēt pātaga, nabaga mazais karalis novērsās sāņus un nevarēja apturēt pār vaigiem ritošās ne- karaliskās asaras.

«Kāda laba, cēla sirds!» viņš domāja. «Sis padevības pie­rādījums nekad man nezudīs no atmiņas. Es to neaizmir­sīšu… Bet arī viņi to pieminēs!» viņš nikni piebilda.

Jo ilgāk viņš domāja, jo augstāk viņš novērtēja Hendona augstsirdīgo uzupurēšanos, un līdz ar to pieauga ari pateicības jūtas par to. Viņš prātoja:

«Kas savu valdnieku paglābj no ievainojumiem un nāves draudiem — un to viņš ir darījis manā labā —, tas izdara lielu pakalpojumu. Bet tas nav nekas, gluži nekas salīdzinā­jumā ar tāda cilvēka pakalpojumu, kurš savu valdnieku paglābj no k a u n a!»

Hendons panesa sitienus bez kliegšanas, drosmīgi, kā kara­vīram klājas. SI izturība kopā ar augstsirdību, kas viņu spieda uzņemties zēna vietā sodu, negribot modināja cienību rupjajā un notrulinātajā barā, kas bija salasījies pamielot acis, redzot

viņu kaunā. Rupjie joki un uzkliedzieni apklusa, dzirdēja vie­nīgi pletnes cirtienus. Dziļais klusums, kāds iestājās, kad Hen- donu no jauna ielika siekstā, bija uzkrītošs pretstats tām ap­vainojošām runām un kņadai, kāda vēl nesen pildīja laukumu. Karalis klusi piegāja pie Hendona un viņam teica ausī:

—   Nekādi karaļi tevi nevar iecelt augstākā stāvoklī, tu labā, cēlā dvēsele, jo tas, kas stāv pāri karaļiem, tevi jau cēlu ir radījis. Bet karalis var apliecināt savu pateicību, tevi pa­augstinādams ļaužu priekšā.

Viņš pacēla pletni, kas turpat zemē mētājās, viegli aizskāra ar to Hendona asiņainos plecus un čukstēja:

—   Anglijas karalis Edvards tevi iecel par grāfu!

Hendons bija līdz asarām aizgrābts, bet tajā pašā laikā

viņš arī tik dzīvi sajuta stāvokļa un apstākļu komismu, ka tik jtikko noturējās, lai iekšēji kūsājošo jautrību neparādītu uz ārieni. Tā uzreiz ar vienu rāvienu kailam un asiņojošam pacel­ties no siekstas grāfa titula augstumos un krāšņumā — tas bija neaptverami komiski!

«Man tiešām lieliski veicas!» viņš nodomāja. «Rēgu bruņi­nieks no Sapņu un ēnu valsts tagad pārvērties par rēgu grāfu — no tāda lidojuma galva reibst, sevišķi vēl, ja spārni ir bez spalvām! Ja tā ies uz priekšu, tad mani kā maija kārti drīz izpušķos visādiem fantastiskiem raibumiem un māņu godi­nājumiem. Lai nu gan tiem tituliem pašiem par sevi nekādas vērtības nav, tomēr es tajos cienu mīlestību, kas mani ar tiem apveltījusi. Labāk neīstie, smieklīgie pagodinājumi, ar kādiem mani tik negaidīti apveltī neaptraipītas rokas un cēla sirds, nekā īstie, ko iegūst ar līšanu un zemošanos no skaudīgiem un savtīgiem šīs pasaules varenajiem.»

Bargais sers Hjū grieza zirgu apkārt un piecirta piešus. Dzīvais cilvēku mūris viņam mēmi pašķīra ceļu un tikpat mēmi atkal sablīvējās. Vēl valdīja tas pats klusums. Neviens neiedrošinājās ar kādu vārdu aizstāvēt vai uzslavēt notiesāto. Bet jau tas, ka zaimi vairs neatskanēja, bija cieņas apliecinā­jums viņa vīrišķībai. Kāds nosebojies skatītājs, kas nebija ag­rāk notikušo redzējis un atnācis paņirgāties par «krāpnieku», pašlaik grasījās uzsviest notiesātajam nosprāgušu kaķi. Pūlis viņu piekāva un izsvieda ārā no laukuma; tad no jauna iestā­jās dziļš klusums.

XXIX nodaļa UZ LONDONU!

Kad Hendons siekstā bija nosēdējis nolikto laiku, viņu at­brīvoja un pavēlēja šo apvidu atstāt un nekad vairs te ^ne­atgriezties. Viņam atdeva zobenu, tāpat ari zirgēzeli un ēzellti. Viņš sēdās uz zirgēzeļa un aizjāja, karaļa pavadīts. Pūlis mie­rīgi un godbijīgi tiem pašķīra ceļu un, kad tie bija aizjājuši, izklīda pa mājām.

Hendons nogrima dziļās domās. Vajadzēja izšķirt svarī­gus jautājumus. Ko iesākt? Uz kurieni doties? Vajadzēs visādā ziņā uzmeklēt kādu varenu aizstāvi, citādi pavisam būs jāzaudē manjtojums un jānēsā visu mūžu krāpnieka vārds. Bet kur lai ņem tādu varenu aizstāvi? Vispirms jāatbild uz šo grūto jau­tājumu. Tad viņam iešāvās prātā domas, kas deva mazu ce­rību, pavisam vāju cerības stariņu, pie kura tomēr bija vērts pieķerties, kamēr nav nekā labāka. Viņš atcerējās vecā' En- drūsa nostāstu, ka jaunais karalis esot labs un augstsirdīgs un aizstāvot nelaimīgos un tos, kas netaisnību cietuši. Vai ne­mēģināt piekļūt pie karaļa un lūgt palīdzību? Bet vai gan tik ērmīgi ģērbies ubags tiks pielaists pie visaugstākā valdnieka? Nu, viss viens, šimbrīžam par to nav ko bēdāt: šo tiltu pāries tad, kad tiks tam klāt.

Hendons bija vecs karavīrs, attapīgs un izveicīgs, gan jau viņš kaut ko izgudros. Jā, tagad jādodas uz galvaspilsētu. Varbūt viņam izlīdzēs tēva vecais draugs sers Hamfrijs Mār- lovs, labais vecais sers Hamfrijs, nelaiķa karaļa galvenais virtuves vai zirgu staļļu pārzinis vai kaut kas tamlīdzīgs, — Mailss nevarēja skaidri atcerēties, kas īsti. Tagad, kad viņam bija kur pielikt savu enerģiju, kad radās skaidri noteikts mērķis, izklīda pazemojuma un bezcerības migla, kas viņu līdz šim nospieda. Viņš pacēla galvu un apskatījās visapkārt — brī­nums, cik tālu viņi nojājuši! Ciems palicis tālu aiz muguras.

Karalis, galvu uz krūtīm nokāris, jāja aizmugurē, arī vi­ņam bija prātā savas domas un plāni. Hendona jaunās cerī­bas apēnoja šaubas, vai zēns būs ar mieru atgriezties pilsētā, kur tas savā īsajā mūžā cita nekā nebija piedzīvojis kā vien trūkumu un pārestības. Vajadzēs tomēr viņam pajautāt — tam tā kā tā reiz jānotiek. Hendons apturēja zirgēzeli un sauca:

—   Es aizmirsu tev jautāt, uz kurieni doties. Kā pavēli, valdniek?

—   Uz Londonu!

Hendons jāja tālāk ļoti apmierināts, bet ari pārsteigts par tādu atbildi.

Nekā ievērojama viņi ceļā nepiedzīvoja, bet ceļa galā gadī­jās kas liktenīgs. Viņi nokļuva uz Londonas tilta deviņpadsmi­tajā februārī ap pulksten desmitiem vakarā un tūliņ iejuka rē­coša, uravojoša pūļa ņudzeklī. Ļaužu sejas kvēloja no sajūs­mas un no bagātīgi patērētā alus, un tajās atplaiksnījās daudzo lāpu liesmas. Pēkšņi kāda bijušā hercoga vai cita augstmaņa satrunējusī galva nogāzās no mieta, kur tā bija uz­sprausta, trāpīja Hendonam pa elkoni un noripoja pūlim zem kājām.

Tik gaistoši un nepastāvīgi ir cilvēku darbi šajā pasaulē! Pagājušas tikai trīs nedēļas kopš nelaiķa karaļa nāves un tikai trīs dienas, kopš tas guldīts kapā, un jau galvas, ko viņš ar tādām pūlēm bija vācis no ievērojamām personām, lai iz­greznotu savu stalto tiltu, sāk ripot projām.

Kāds pilsonis paklupa uz ripojošās galvas un atdūrās ar galvu kaimiņa mugurā, pēdējais pagriezās un ar varenu bel­zienu nogāza zemē pirmo, kas gadījās pa zvēlienam, bet par to arī saņēma to pašu pretim no šī cilvēka drauga. Laiks sulī­gam kautiņam bija nobriedis — rīt bija paredzēta jaunā karaļa kronēšana, svinības jau sākušās, un visi bija stipru dzērienu un patriotisma piesūkušies pilni.

Pēc piecām minūtēm kautiņš aptvēra jau krietnu laukumu, pēc desmit, divpadsmit minūtēm tas apņēma jau veselu rajonu un izvērtās par kauju. Bet ap to laiku Hendons bija neglāb­jami atrauts no karaļa, un abi pazuda viens otram dzīvajā cil­vēku straumē un mutulī.

Te mēs viņus atstāsim.

XXX nodaļa TOMA PANĀKUMI

Kamēr īstais karalis klejoja apkārt puskails un pusbadā, gan panesdams klaidoņu izsmieklu un sitienus, gan sēdēdams cietumā kopā ar zagļiem un slepkavām, no visiem turēts par

prātā jukušu un krāpnieku, iedomātā karaļa Toma Kentija dzīve ritēja gluži citādi.

Kad mēs viņu pēdējo reizi redzējām, viņš jau sāka noprast, ka karaļa godam un varai ir arī sava gaišā puse. Sī gaišā puse vērtās jo dienas jo spožāka, un visa apkārtne likās kā saules apspīdēta un jauka. Bailes bija zudušas, šaubas izgaisa pašas no sevis, neveiklības sajūta pārgāja, un viņš sāka iz­turēties mierīgi un droši. Viņa peramais zēns bija neizsmeļams dažādu ziņu avots, un viņš no šī avota smēla ar sekmēm.

Kad viņš gribēja rotaļāties un papļāpāt, viņš lika pasaukt princesi Elizabeti un milēdiju Džeinu Greju, bet, kad viņu sa­biedrība apnika, viņš tās it vienkārši atlaida kā tāds, kas pa­radis vienmēr tā rīkoties. Viņš nebūt neapmulsa, kad princeses atvadoties viņam skūpstīja roku.

Tagad viņam patika, ka to ar tādām ceremonijām vakarā aizvadīja gulēt, viņam patika sarežģītā un svinīgā apģērbšana rītos. Viņš ar lepnu prieku soļoja pie pusdienu galda spīdošas svītas pavadībā, kas sastāvēja no ievērojamiem augstiem galma ļaudīm un miesassargiem. Ar šiem pavadoņiem viņš tā lepojās, ka pavēlēja to skaitu otrtik palielināt, un tagad viņam bija simt miesassargu. Viņš labprāt klausījās tauru skaņās, kas plūda pa garajiem gaiteņiem, un balsīs, kas sauca no tālienes:

— Ceļu karalim!

Viņš pat atrada patiku piedalīties padomes sēdēs troņa zālē un mēģināja darīt ko vairāk nekā tikai atkārtoit lorda pro­tektora priekšā teiktos vārdus. Viņam patika pieņemt augstus sūtņus no svešām zemēm ar viņu krāšņajām svītām, noklausī­ties varenu valdnieku sūtītos sirsnīgos apsveikumus, kuros viņu sauca par «brāli». Ak, laimīgais Tom Kentij, kādreizējais Atkritumu laukuma puika!

Viņš priecājās par greznajiem apģērbiem un šūdināja vēl jaunus klāt. Viņš atrada, ka četri simti sulaiņu nepietiek viņa augstībai, un pavairoja šo skaitu trīskārtīgi. Galminieku glaimi viņa ausīs skanēja kā salda mūzika. Viņš bija labs un laipns, dedzīgi aizstāvēja vajātos un apspiestos un nikni cīnījās pret netaisnajiem likumiem. Bet, ja tika apvainots, viņš jau prata pagriezties pret grāfu vai pat hercogu un uzmest tam skatienu, no kura vainīgo sagrāba trīsas. Reiz, kad viņa augstdzimusī «māsa» niknā svētule princese Mērija sāka viņam aizrādīt, ka nav pareizi apžēlot tik daudz cilvēku, kuri citādi tiktu mesti cietumā, pakārti vai sadedzināti, un atgādināja, ka viņu augstā nelaiķa tēva laikā cietumos dažreiz sēdējuši pat līdz sešdesmit tūkstošiem notiesāto un ka savas gudrās valdīšanas laikā viņš ar bendes starpniecību nosūtījis uz viņpasauli septiņdesmit di­vus tūkstošus zagļu un laupītāju1 , — tad zēns, svētās dusmās iededzies, pavēlēja tai aiziet un lūgt dievu, lai viņš tai izņemtu no krūtīm akmeni un tā vietā ieliktu cilvēcīgu sirdi.

Bet vai Tomam Kentijam nekad nelaupīja mieru nabaga mazā likumīgā troņmantnieka nozušana, kurš tik laipni bija pret viņu izturējies un ar tādu dedzību pieskrējis pie pils vār­tiem, lai pārmācītu nekaunīgo sargu? Kā ne! Viņa pirmās die­nas pilī sarūgtināja sāpīgas domas par nozudušo princi. Toms no visas sirds vēlējās, lai tas ātrāk pārnāktu un ieņemtu savu pienācīgo vietu. Bet laiks pagāja, un princis neatgriezās. Toms ar katru jaunu dienu padevās jauniem burvīgiem iespaidiem, un pamazām bez vēsts pazudušā prinča veidols sāka izdzist no viņa atmiņas. Pēdīgi viņš par to iedomājās tikai retumis — un ari tad tikai kā par kādu nevēlamu rēgu, kas Tomā modināja vainas un kauna sajūtu.

Tāpat pamazām vien Tomam no prāta izzuda arī mātes un māsu tēli. Sākumā viņš skuma, ilgojās pēc viņām, gribēja vi­ņas redzēt, bet vēlāk nodrebēja, iedomājoties, ka kādreiz viņas, skrandainas un netīras, varētu nostāties viņa priekšā, nodot viņa ar saviem skūpstiem un noraut no troņa atpakaļ postā, kaunā un netīrības zaņķī. Galu galā viņš pavisam mitējās par viņām domāt un bija apmierināts, pat priecīgs, jo, kad skum­jās cietēju sejas kā soģi stājās viņa gara acu priekšā, viņš ju­tās nicināmāks par tārpu, kas zemē lodā.

Deviņpadsmitajā februārī pusnaktī Toms Kentijs mierīgi aizmiga savā greznajā gultā pilī, karaļa miesassargu uzrau­dzīts, karaliska krāšņuma vidū — aizmiga laimīgs, jo uz rīt­dienu bija nolikta viņa svinīgā kronēšana par Anglijas karali.

Tajā pašā stundā īstais karalis Edvards, izsalcis un iz­slāpis, noguris, dubļiem notašķījies, noskrandis, — jo viņa drē­bes bija saplosītas satrakoto ļaužu drūzmā, — stāvēja iespiests ļaužu pūlī, kas ar vislielāko interesi vēroja rosīgus amatnieku bariņus — tie steidzās gan iekšā, gan ārā no Vestminsteras abatijas, kur nobeidza pēdējos sagatavošanas darbus kronēša­nas svinībām.

XXXI nodaļa KRONĒŠANAS GĀJIENS

Kad Toms Kentijs nākošajā rītā pamodās, gaiss likās pilns pērkona grāvieniem, visa tāle dunēja. Tomam šī dunoņa ska­nēja ausīs kā mūzika, tā nozīmēja, ka visi viņa pavalstnieki vingrina plaušas, apsveikdami lielo dienu.

Pēc brīža Toms jau atkal bija galvenā figūra krāšņā laivu un kuģu procesijā pa Temzu: pēc senas paražas karaļa kronē­šanas gājienam cauri Londonai vajadzēja sākties no Tauera, un viņš tagad devās turp.

Kad viņi ieradās Tauerā, vecā cietokšņa mūri uzreiz tūk­stoš vietās it kā ieplaisāja un no katras spraugas izlēca pa sarkanai uguns mēlei un baltam dūmu mutulim. Sekoja ap­dullinošs sprādziens, kas noslāpēja pūļa līksmos saucienus, zeme nodrebēja. Liesmas, dūmi, šāvienu dārdi atkārtojās atkal un atkal no jauna apbrīnojamā ātrumā, tā ka nedaudz mirkļos vecais Tauers pazuda biezā dūmu mākonī, tikai pati torņa vir­sotne, saukta Baltais tornis, karogiem izrotāta, pacēlās virs dūmu jūras, kā kalnu virsotne paceļas virs mākoņu slāņiem.

Toms Kentijs krāšņā apģērbā jāja pa priekšu uz tīrasiņu karazirga, ko klāja bagātīgi izrotāta sega, kas sniedzās gan­drīz līdz zemei. Tūliņ aiz viņa jāja viņa «tēvocis», lords protektors Samersets, uz tāda paša brīnišķīga zirga. Sānos jāja karaļa miesassargi spožās bruņās. Protektoram sekoja bezgalīga rinda grezni ģērbtu augstmaņu ar vasaļiem, aiz tiem lordmērs ar visiem domniekiem sarkana samta apģērbos, ar zelta ķēdēm uz krūtīm, pēc viņiem visu Londonas ģilžu amata personas un locekļi bagātīgos tērpos, nesot korporāciju raibos karogus.

Kā sevišķa goda sardze procesijā piedalījās arī vecā sla­venā artilērijas brigāde, kopš kuras dibināšanas bija pagājis trīssimt gadu. Tā bija vienīgā militāra rakstura vienība Anglijā, kurai bija privilēģija (kas saglabājusies vēl šodien) nepadoties parlamenta lēmumiem. Tas bija lielisks skats! Ne­skaitāmi ļaužu bari visā garajā ceļā apsveica procesiju skaļiem prieka saucieniem.

Hronists raksta: «Kad karalis iejāja pilsētā, ļaudis to apvel­tīja saucieniem, novēlējumiem, lūgšanām un mīļiem vārdiem, izrādot apakšnieku sirsnīgo mīlu savam valdniekam. Un karalis pacēla savu līksmo vaigu pret tiem, kas stāvēja atstatu, un atbildēja maigiem vārdiem tiem, kas atradās viņa augstības tu­vumā, saņemdams ļaužu labos novēlējumus ar tikpat lielu prieku, ar kādu tie tika izteikti. Visiem viņš pateicās. Tiem, kas teica: «Lai dievs sargā jūsu augstību!»,.— viņš atbildēja: «Lai dievs sargā jūs visus!» — un piemetināja, ka «pateicoties no visas sirds». Ļaudis bija ārkārtīgā sajūsmā par sava karaļa laipnajām atbildēm un izturēšanos.»

Fenčērčstrītā «daiļš bērns greznā apģērbā» stāvēja uz tribī­nes un apsveica viņa majestāti, ieejot pilsētā. Apsveikuma pēdējais pants skanēja:

Sveiks, karali, mums sirdis līksmas kļūst Un mēle steidzas izpaust sajūsmu! Un vēlreiz sveiks! Mums sirdis pāri plūst, Kad lūdzamies: dievs, sargi valdnieku!

Pūlis skaļi uzgavilēja un kā viens vīrs atkārtoja bērna vār­dus. Toms Kentijs nolūkojās priecīgo seju jūrā, un viņa sirds gavilēja, un viņš juta — ja ir vērts pasaulē dzīvot, tad tikai tādēļ, lai būtu karalis un tautas elks. Piepeši viņš ieraudzīja pa gabalu divus mazus, noskrandušus zēnus, savus agrākos biedrus no Atkritumu laukuma. Viens no tiem viņa rotaļu galmā savā laikā ieņēma lorda virsadmirāļa vietu, kamēr otrs skaitījās lorda pirmais kambarkungs. Toms vēl lepnāk pacēla galvu. Ak, ja tie viņu tagad pazītu! Kāda tā būtu neizsakāma laime, ja tie viņu pazītu un saprastu, ka izsmietais ielas rotaļu karalis kļuvis par īstu karali, ka viņam kalpo slaveni hercogi un prinči un visa angļu tauta atrodas pie viņa kājām! Bet vaja­dzēja sevi aizliegt un apspiest šo vēlēšanos, jo tāds prieks maksātu pārāk dārgi. Un Toms novērsās sāņus, bet zēni turpi­nāja lēkāt un klaigāt, un tiem nenāca ne prātā, kam viņi sūta savus sveicienus.

Laiku pa laikam pūlis kliedza: — Dāvanas! Dāvanas! — un Toms atbildot riekšavām kaisīja pūlī jaunus spožus naudas gabalus.

Hronists stāsta: «Greisčērčstrītas augšgalā pie Ērgļa kroga pilsēta bija uzcēlusi greznu arku, zem kuras atradās paaugsti­nājums, kas sniedzās no vienas ielas malas līdz otrai. Te bija sarīkota vēsturiska pantomīma, kas attēloja karaļa tuvākos senčus. Tur sēdēja Jorkas Elizabete lielas, baltas rozes vidū, un gleznās ziedlapiņas vijās ap to izsmalcinātos kruzuļos. Tai blakus tādā pašā lielā, sarkanā rozē sēdēja Henrijs VII. Ka­raļu pāra rokas bija savienotas, un skatītājiem uzkrītoši dūrās acīs abu laulājamie gredzeni. No baltās un sarkanās rozes stiepās kāts, kas sasniedza otro estrādi. Tur atradās Henrijs VIII, cēlies no baltās un sarkanās rozes; viņam blakus sēdēja Džeina Seimora, tagadējā karaļa māte. No šī pāra atkal stiepās kāts līdz trešajai estrādei, kur uz troņa atradās paša Edvarda VI tēls visā karaļa godībā. Visas trīs ainas apvija sarkanu un baltu rožu vītnes.»

īpatnējais, skaistais skats gavilējošo pūli tā ielīksmoja, ka kliedzieni pilnīgi pārspēja bērna vājo balsi, kuram bija uzdots ainas nozīmi izskaidrot slavas dziesmās. Bet Toms Kentijs to nenožēloja. Skaļie padevības jūtu izpaudumi bija saldāki par visām dzejām, cik labas tās arī nebūtu. Kad Toms pagrieza pret ļaužu pūli savu laimīgo jauno seju, tauta ievēroja viņa līdzību ar attēlu un vētrainiem aplausiem izteica sajūsmu.

Procesija virzījās arvien uz priekšu — no vienas svētku ar­kas uz otru, garām neskaitāmiem attēliem, kas simbolizēja un cildināja gan jaunā karaļa tikumus, gan viņa talantus vai nopelnus.

«Pa visu Cīpsaidu pie katra loga un piebūves plīvoja ka­rogi un vimpeļi; no balkoniem nokarājās visdārgākie tepiķi, audumi un zelta brokāts — to dārgumu paraugi, kuri glabājās noliktavās. Tikpat skaisti un vēl bagātīgāk bija greznotas arī citas ielas.»

«Un visi šie neredzētie brīnumi un dārgumi izlikti, lai ap­sveiktu mani, mani!» Toms Kentijs domāja.

Neīstā karaļa vaigi kvēloja satraukumā, acis mirdzēja, un viņš jutās kā prieka drudzī. Pēkšņi tieši tajā brīdī, kad viņš pa­cēla roku, lai mestu riekšavu naudas, viņš ieraudzīja ļaužu pūļa otrā rindā bālu, pārsteigtu seju un sev pievērstu stīvu ska­tienu. Viņam sametās tumšs gar acīm: viņš pazina savu māti! Neviļus viņš ātri aizlika roku acīm priekšā — ar plaukstu uz āru, kā to agrāk aiz paraduma darīja. Acumirklī sieviete iz­lauzās cauri pūlim, cauri sargiem un atradās viņam blakus. Viņa satvēra Toma kāju, apklāja to skūpstiem un sauca:

—   Bērns, mans dārgais bērns! — un pacēla uz viņu prieka un mīlestības apskaidrotu seju.

Tūliņ viens no karaļa miesassargiem lādēdamies aizvilka viņu projām un ar spēcīgu grūdienu aizgrūda atpakaļ pūlī. Vārdi: «Sieva, es tevi nepazīstu!» — jau bija Tomam uz lūpām, bet mātei nodarītā pārestība tam smeldza sirdī. Un, kad viņa pagriezās, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz Tomu, iekams pūlis to galīgi aizsedza viņas acīm, tai bija tik sāpīga sejas izteiksme, ka Toms bezgala nokaunējās. Sis kauns iz­dedzināja viņa uzpūtību un sarūgtināja prieku par zagto ka­raļa godu. Visi godinājumi viņam uzreiz likās bezvērtīgi, tie nokrita no viņa kā satrunējušas skrandas.

Procesija gāja arvien tālāk, ielu izgreznojumi vērtās arvien krāšņāki, apsveikumu saucieni skanēja arvien stiprāk, bet Tomu Kentiju tie vairs neskāra. Viņš nekā ne redzēja, ne dzir­dēja. Karaliskais spožums viņa acīs bija zaudējis visu jaukumu un pievilcību, apkārtējā greznumā viņš lasīja pārmetumu. Sirdi grauza asas sāpes. Viņš domāja:

«Kaut jel mani dievs atbrīvotu no šī gūsta!»

Tā viņš neviļus atkārtoja tos pašus vārdus, kādus bez mitas bija čukstējis šīs ar varu uzspiestās godības pirmajās dienās.

Spīdošā procesija līčloču stiepās pa vecpilsētas dīvainajām, līkumotajām ielām kā bezgalīgs, mirdzošs pūķis, tautas gaviļu saucienu pavadīts. Bet karalis jāja noliektu galvu, nekā cita savā priekšā neredzēdams kā vien mātes sāpju sagrauzto seju.

—   Dāvanas! Dāvanas! — Bet ļaužu izstieptajās rokās vairs nebira spožie naudas gabali.

—   Lai dzīvo Anglijas karalis Edvards!

Likās, ka visa zeme nodreb no šī kliedziena atbalss; tikai karalis neatsaucās. Viņa ausis šie saucieni skāra kā tāla bangu dunoņa, ko noslāpēja citas skaņas, kas skanēja tuvāk, viņa paša krūtīs, viņa paša nemierīgajā sirdsapziņā. Sī pār­metumu pilnā balss nemitīgi atkārtoja nekrietnos vārdus: «Sieva, es tevi nepazīstu!» Sie vārdi plosīja Toma sirdi, kā kapu zvans satriec drauga sirdi, kad jānožēlo kāds slepeni iz­darīts pārkāpums pret mirušo.

Uz katra soļa viņu gaidīja jauni godinājumi, jauni brīnumi, atklājās jauns krāšņums, sākās lielgabalu apsveikuma šāvienu dārdi; no gaidošā, nepārredzamā pūļa rīklēm izlauzās jauni gaviļu saucieni. Bet karalis ne ar vienu skaņu, ne ar rokas mājienu neatsaucās uz visu to, jo, izņemot balsi, kas skumji, kā pārmezdama skanēja viņa dvēselē, viņš nekā cita nedzirdēja.

Pamazām arī skatītāju sejās izzuda jautrā izteiksme un tās vietā iezagās kaut kas nemieram vai rūpēm līdzīgs. Ari apsveikumu saucieni vairs nebija tik skaļi. Lords protektors to ātri pamanīja un tikpat ātri saprata paguruma cēloni. Viņš pieaulekšoja karalim klāt, noņēma cepuri un, zemu pie viņa noliecies, čukstēja:

— Valdniek, tagad nav laiks un vieta sapņot vaļējām acīm! Tauta redz tavu apmākušos vaigu un nokārto galvu un uzskata to par ļaunu zīmi. Klausi manu padomu! Aizdzen mākoņus, kas tavu pieri dara drūmu, un liec atkal spīdēt pavēlnieka saulei! Pacel galvu un uzsmaidi tautai!

To teicis, hercogs pa labi un pa kreisi riekšavām meta naudas gabalus un atgriezās savā vietā. Neīstais karalis mehāniski izpildīja, ko no viņa prasīja. Bet viņa smaidā nebija dvēseles, kaut gan tikai retais no tuvāk stāvošajiem to ievēroja. Sveicinādams savus pavalstniekus, viņš tik piemīlīgi un cēli locīja spalvām greznoto galvu, ar tādu karalisku devību kaisīja visapkārt jaunus spožus naudas gabalus, ka tautas nemiers pārgāja — un apsveikuma saucieni skanēja atkal tikpat spēcīgi kā agrāk.

Tomēr īsi pirms nonākšanas galā hercogam vajadzēja vēlreiz piejāt karalim klāt un viņu uzmundrināt.

— Augstais valdniek, — viņš čukstēja, — met nost tādu liktenīgu grūtsirdību! Visas pasaules acis uz tevi vērstas!

Un viņš sapīcis piebilda:

— Kā par nelaimi, pielīda tā sasodītā ubadze! Viņa uztrauca jūsu augstību!

Lepni ģērbtais karalis pavērsa pret hercogu savu apdzisušo skatienu un neskanīgā balsī sacīja:

— Tā bija mana māte!

— Ak dievs! — protektors ievaidējās, pajādams sāņus. — Nejēdzīgais gadījums nav palicis bez sekām: viņš ir atkal zaudējis prātu!

XXXII nodaļa KRONĒŠANA

Tagad atgriezīsimies dažas stundas atpakaļ un palūkosimies, kas notika šajā neaizmirstamajā kronēšanas dienā Vest-minsteras abatijā pulksten četros no rīta. Lai gan gaisma vēl nav aususi, mēs neesam vieni, lāpu apgaismotās galerijas jau pildās ar cilvēkiem, kas labprāt ir ar mieru septiņas astoņas stundas nosēdēt, kamēr pienāks laiks un viņi redzēs skatu, kādu otrreiz mūžā redzēt maz cerību, — karaļa kronēšanu.

Jā, Londona un Vestminstera ir nomodā, jau kopš pirmie lielgabalu šāvieni nodārdēja pulksten trijos no rīta. Bagātie pilsoņi, kuriem titula trūkums liedz piedalīties procesijā, bet kuri spēj samaksāt par privilēģiju sēdēt galerijā, drūzmējas pie abatijas sānu ieejām, kas atvērtas tādiem kā viņi.

Laiks velkas diezgan gausi. Jau labu laiku mitējusies katra kustība, jo galerijas jau sen pilnas kā piebāztas. Tagad varam apsēsties, mums laika pietiekami visu aplūkot un pārdomāt. Katedrālē valda krēsla. Sur tur pavīd kāds daudzo balkonu un galeriju stūris, bāztin piebāzts ar ļaudīm, bet lielu daļu aizsedz kolonnas un arhitektoniski izciļņi. Visa katedrāles plašā ziemeļu daļa skaidri pārredzama, tā ir vēl tukša un gaida Anglijas privileģētās kārtas ļaudis. Redzams arī plašais paaugstinājums jeb platforma, noklāta dārgiem audumiem. Paaugstinājuma vidū, uz kuru ved četri pakāpieni, atrodas tronis. Troņa sēdeklī iestrādāts plakans, neaptēsts akmens — Skūnas akmens1, uz kura sēžot kronēti skotu karaļi paaudze pēc paaudzes. Paraža un laiks likuši uzskatīt šo akmeni par svētu, un tagad to lieto arī angļu karaļu kronēšanas svinībās. Kā tronis, tā kāju soliņš apvilkti ar zelta brokātu.

Visapkārt valda klusums, lāpas nespodri mirgo, laiks velkas lēni. Beidzot aust gaisma, lāpas tiek nodzēstas, plašo telpu pilda maiga gaisma. Tagad kļūst redzami varenās ēkas īpatnējie apveidi — gan vēl vāji un miglaini, jo saule aizklāta viegliem mākoņiem.

1 Sākumā šis akmens atradās Skotijas pilsētā Skūnā; 1297. gadā karalis Edvards I aizveda akmeni uz Londonu. Vēlāk to novietoja kronēšanas troņa sēdekli Vestminsteras abatijā.

Pulksten septiņos miegainā vienmuļība pirmoreiz tiek pār­traukta: līdz ar pulksteņa pēdējo sitienu šķērsejā parādās pirmā augstmaņu dāma, tērpusies kā Zālamans savā godībā — krāšņā apģērbā ar garu vilci. Zīdā un samtā tērpies kārtības rīkotājs to ved uz viņai norādīto vietu; otrs, tikpat grezni tēr­pies, viņas garo vilci pacēlis, seko un, kad viņa apsēdusies, sa­kārto vilci viņai klēpī. Tad viņš novieto viņai zem kājām so­liņu, kā viņa to vēlas, un kronīti noliek blakus tā, lai lēdijai tas būtu pie rokas, kad pienāks laiks visiem aristokrātiem likt galvā savus kroņus.

Pēru laulātās draudzenes nāk cita pēc citas mirdzošā rindā, starp viņām veikli slīd greznie rīkotāji, apsēdina viņas un rūpējas par viņu ērtībām. Tagad visā dievnamā valda dzī­vība, rosība un vizuļojošas krāsas. Pēc brīža iestājas klusums; visas pēru laulātās draudzenes un meitas jau sanākušas un ap­sēdušās savās vietās, un tagad baznīca izskatās kā dzīvs puķu dārzs, kas laistās visās varavīksnes krāsās un nokaisīts diman­tiem kā Piena Ceļš.

Te ir pārstāvētas visas paaudzes: šeit redz grumbainas, no­dzeltējušas, sirmas ciltsmātes, kuras, atkāpjoties atpakaļ pa laika straumi, atceras pat Ričarda III kronēšanu un tos tālos, nemierīgos gadus; šeit ir pievilcīgas sievas vidējos gados, pie­mīlīgas, skaistas jaunas sievietes, maigas, daiļas jaunavas mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, kuras droši vien uzliks savu dimanta kronīti nepareizi galvā, kad pienāks lielais brīdis, jo visa ceremonija viņām ir kaut kas jauns un uztraukums liels. Bet cerams, ka tāda kļūme tomēr nenotiks, jo frizūras visām lēdijām sakārtotas tā, lai kronītis droši novietotos, kad atska­nēs signāls to ātri uzlikt galvā.

Mēs jau redzējām, ka grezni ģērbtās lēdijas staro vienos dārgakmeņos, mēs atzīstam, ka tas ir brīnišķīgs skats, bet īs­tie pārsteigumi vēl tikai nāks. Ap pulksten deviņiem debesis pēkšņi noskaidrojas un saules gaismas strāva pārplūdina krēs­laino katedrāles iekšieni un solus ar greznajām dāmām. Ik rinda kvēlo žilbinošās, daudzkrāsainās liesmās, un no šī skata skaistuma neviļus pārskrien tirpas līdz pirkstu galiņiem. Te gaismas joslā ienāk kādas tālas austrumzemes ārkārtēja sūt­niecība, kas soļo kopā ar citiem ārzemju sūtņiem, un jums aiz­raujas elpa — tāds mirdzums ap viņiem viļņo un laistās! Aus­trumnieki no galvas līdz kājām nosēti dārgakmeņiem, un līdz ar katru kustību briljanti met uz visām pusēm dzirksteļu un staru kūļus.

Tā paiet stundas divas vai divas ar pusi. Tad artilērijas dobjā dārdoņa ziņo, ka karalis ar procesiju ir ieradies. Gaidī­tāju pūlim pāršalc satraukums, lai gan katram zināms, ka vēl vajadzēs pagaidīt, kamēr karali apģērbj un sagatavo svinīga­jai ceremonijai. Bet šo starpbrīdi varēs patīkami izlietot, ap­lūkojot krāšņi tērptos pērus, kuri pamazām piepilda telpu.

Katram pērām kārtības rīkotāji ar lielu godu ierādīja vietu un nolika viņam blakus pa rokai kroni. Skatītāji no galerijām visā nolūkojas ar dzīvu interesi, jo lielākā daļa no tiem pirmo reizi redzēja grāfus, hercogus un baronus, kuru vārdi jau piec­simt gadu ilgi nenozuda no vēstures lappusēm. Kad pēdīgi visi bija apsēdušies, no galerijām atklājās brīnišķīgs, neaizmir­stams skats.

Tagad uz paaugstinājuma iznāca cits pēc cita bīskapi ar pavadoņiem svētku tērpos, ar mitrām galvā un ieņēma ierā­dītās vietas. Tiem sekoja lords protektors un citi ievērojami valstsvīri, bet aiz tiem nāca no galvas līdz papēžiem tēraudā kalts gvardu pulks.

Uz brīdi iestājās gaidu pilns klusums, tad pēc dotā sig­nāla atskanēja svinīga mūzika, un Toms Kentijs, tērpies garā zelta brokāta mantijā, parādījās durvīs un kāpa uz paaugsti­nājuma. Klātesošie kā viens piecēlās kājās, un iesākās kronē­šanas ceremonija.

Visu katedrāli pildīja svinīgas, varenas himnas skaņas, un Tomu Kentiju pieveda pie troņa. Cita pēc citas iespaidīgi un svinīgi tika izpildītas senās ceremonijas, kamēr visi klāt­esošie tās novēroja. Bet, jo tuvāk nāca ceremonijas noslēgums, jo Toms Kentijs kļuva bālāks un bālāks un jo stiprāk bēdas un izmisums plosīja viņa nožēlu pilno sirdi.

Beidzot pienāca pēdējā ceremonija. Kenterberijas arhibīs­kaps paņēma no spilvena Anglijas kroni un pacēla to trīco­šajam viltvārdim virs galvas. Tajā pašā mirklī baznīcā iezai- gojās it kā varavīksne, jo visi angļu aristokrātijas pārstāvji un pārstāves kā viens cilvēks pacēla savus kroņus un turēja tos virs galvas.

Katedrālē iestājās dziļš klusums. Sajā svinīgajā mirklī visus pārsteidza kāda parādība, ko neviens no klātesošajiem agrāk nepamanīja, bet kas nu ātri virzījās šurp pa baznīcas galveno aili. Tas bija zēns kailu galvu, noplīsušās kurpēs, rupjā, noskrandušā uzvalkā. Svinīgi, kas nemaz nesaskanēja ar viņa netīro apģērbu un nožēlojamo izskatu, viņš pacēla roku un brīdinoši iesaucās:

—   Es aizliedzu uzlikt Anglijas kroni uz šīs noziedzīgās galvas! E s esmu karalis, ne viņš!

Vairāku saniknoto klātesošo rokas jau satvēra zēnu, bet tajā pašā mirklī Toms Kentijs savā karaliskajā tērpā metās uz priekšu un skaļā balsī sauca:

—    Laidiet viņu vaļā un neaizskariet! Viņš patiesi ir īstais karalis!

Visus klātesošos sagrāba savādas izbailes, kas jaucās ar pārsteigumu. Visi piecēlās stāvus savās vietās, saskatījās un aplūkoja dīvainā skata galvenās personas tādām acīm, it kā lāgā nesaprastu, vai viņi visu redz nomodā un skaidrā prātā vai pa sapņiem. Lords protektors bija ne mazāk pārsteigts par citiem, bet attapās un pavēlošā balsī iesaucās:

—   Nepievērsiet uzmanību tam, ko viņa augstība saka: vi­ņam atkal uznākusi slimība. Grābiet klaidoni ciet!

Un viņš tiktu sagrābts, ja neīstais karalis nebūtu piesitis kāju pie zemes un neiesauktos:

—   Ar nāves sodu piedraudēdams, aizliedzu viņam ķerties klāt, — viņš ir karalis!

Rokas noslīga gar sāniem; likās, ka sapulcējušos ķērusi trieka, neviens nekustējās, nerunāja; taisnību sakot, neviens arī nezināja, ko teikt vai ko darīt tādā dīvainā, nepiedzīvotā si­tuācijā. Kamēr katrs pūlējās savaldīties un sakārtot domas, svešais zēns lepnā gaitā un ar pašapzinīgu izteiksmi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Kopš parādījies, tas ne mirkli nebija apstājies, un, kamēr klātesošie samulsumā kavējās, viņš uz­kāpa uz paaugstinājuma. Neīstas karalis priecīgi metās viņam pretī, nokrita viņa priekšā ceļos un sauca:

—   Ak, mans kungs un karali! Atļauj nabaga Tomam Ken- tijam pirmajam tev zvērēt uzticību un teikt: «Liec galvā savu kroni un stājies savā vietā!»

Lorda protektora stingrais skatiens apstājās uz pienācēja sejas, bet tūliņ viņa bargie sejas vaibsti izteica vislielāko iz­brīnu. Tādu pašu izbrīnu varēja lasīt arī citu valstsvīru sejās.

Viņi saskatījās un neapzinīgi kāpās atpakaļ. Visiem iešāvās prātā domas:

«Cik savāda līdzība!»

Lords protektors, mazliet padomājis, sacīja nopietni un godbijīgi:

—   Ar jūsu atļauju, ser, es gribētu jums uzdot dažus jau­tājumus.

—   Esmu gatavs atbildēt, milord.

Hercogs viņam uzdeva daudz jautājumu par nelaiķi karali, galmu, par princi un princesēm — zēns uz visu atbildēja bez kļūdām un nevilcinādamies. Viņš aprakstīja parādes istabas pilī, nelaiķa karaļa dzīvojamās telpas un Velsas prinča istabas.

Tas bija dīvaini, brīnišķīgi, neizskaidrojami — tā teica visi, kas to dzirdēja. Viss jau pagriezās uz labo pusi, un Toms Kentijs cerēja, ka viss beigsies laimīgi; taču lords protektors pakratīja galvu un teica:

—   Tas patiesi ir pārsteidzoši, bet to pašu zina pateikt arī mūsu milords karalis.

Lorda protektora vārdi un fakts, ka viņu vēl dēvēja par karali, ļoti apbēdināja Tomu Kentiju. Viņš juta, ka cerības zūd.

—   Tie vēl nav pierādījumi, — lords protektors pie­bilda. Cerību uzplūdi tagad vēlās ātri, ļoti ātri, bet uz otru pusi, pamezdami Tomu Kentiju uz troņa un aizraudami īsto karali projām jūrā. Lords protektors brīdi padomāja, pakratīja galvu un nosprieda pats pie sevis:

«Kā valstij, tā mums visiem ir bīstami ilgi nodarboties ar šo liktenīgo mīklu. Tautā vēl var izcelties šķelšanās, un var tikt satricināti valsts pamati.»

Un pagriezies viņš teica:

—   Ser Tomas, apcietiniet šo te… bet — nē, pagaidiet!

Viņa seja noskaidrojās, jo viņam ienāca prātā labas do­mas, kā pieķert pie meliem šo noskrandušo troņa kandidātu. Viņš jautāja:

—   Kur atrodas lielais valsts zīmogs? Atbildi uz šo jautā­jumu, un mīkla būs atrisināta, jo uz šo jautājumu spēj at­bildēt vienīgi Velsas princis! No šī nieka tagad atkarīgs troņa un valsts liktenis.

Tā bija asprātīga un laimīga doma. To saprata visi ievē­rojamākie valstsvīri, jo visi apkārtstāvošie apmainījās mirdzo­šiem skatieniem un tajos varēja lasīt mēmu piekrišanu. Jā!

Tikai īstais princis varēja atrisināt līdz šim neuzminēto lielā valsts zīmoga nozušanas noslēpumu. Mazais viltnieks labi iemā­cījies savu lomu, bet te viņam padoma pietrūks, jo pat tas, kas viņam visu iemācījis, nevarētu atbildēt uz šo jautājumu. Labi! Ļoti labi! Tagad mēs ātri izkļūsim ārā no šī savādā un bīstamā stāvokļa! Ikviens tik tikko manāmi māja ar galvu un sevī smaidīja aiz prieka cerībā, ka pārdrošais zēns paliks kā mēms un samulsis, apzinoties savu vainu.

Bet kā visi izbrīnījās, kad nekas tamlīdzīgs nenotika, — zēns tūliņ mierīgi un bez stomīšanās teica:

—   Uz šo jautājumu nemaz nav grūti atbildēt.

Un, neprasīdams nevienam atļauju, viņš pagriezās sāņus kā cilvēks, kas radis pavēlēt, un sacīja:

—   Milord Sentdžon, aizejiet uz manu kabinetu pilī — ne­viens to nepazīst labāk par jums —, un tur pa kreisi visattālā­kajā kaktā no durvīm, kas ved priekšnamā, pie pašas grīdas sienā jūs ieraudzīsiet misiņa naglu. Paspiediet naglas galvu, un jums atvērsies maza slēptuve, par kuru neviens nezina, izņemot mani un uzticamo meistaru, kurš to taisīja. Pirmais, kas jums tur kritīs acīs, būs lielais valsts zīmogs,— to atnesiet šurp!

Visi brīnījās par šo valodu un vēl vairāk brīnījās par to, ka mazais ubaģelis nemaz neapdomājās un nebaidījās kļūdī­ties, bet no visiem lordiem izvēlējās Sentdžonu un sauca to vārdā tik vienkārši un mierīgi, it kā visu mūžu to būtu pazinis. Augstmanis jau gandrīz taisījās steigties izpildīt pavēli, viņš pat paspēra soli uz priekšu, bet laikā attapās, un viegls pietvī- kums liecināja par viņa samulsumu. Toms Kentijs, pret viņu pagriezies, bargi uzsauca:

—   Ko kavējies? Vai nedzirdēji karaļa pavēli? Ej!

Lords Sentdžons zemu palocījās. Daudzi ievēroja, ka šī palocīšanās, bija brīnum pārdomāta un nevarēja viņu kom­promitēt: viņš palocījās nevis vienam vai otram karalim atse­višķi, bet abiem kopā vai, pareizāk, pret neitrālo vietu starp abiem. Tā palocījies, viņš aizgāja.

Augsto valstsvīru greznajā pūlītī, kas stāvēja uz paaug­stinājuma, varēja manīt sakustēšanos, sākumā tik tikko ma­nāmu, bet noteiktu un nepārtrauktu — gluži kā kaleidoskopā, kad, lēni griežot raibās figūras, sīkās sastāvdaļas atkrīt no viena centra un pāriet uz otru, veidodamas jaunu gleznu. Tā ari šeit pamazām, tik tikko manāmi augsto valstvīru spožais bars, kas bija ielencis Tomu Kentiju, tagad pārvietojās tuvāk atnācējam. Toms Kentijs palika gandrīz viens pats. Iestājās īss sasprindzinātu gaidu pilns starpbrīdis, pa kura laiku nedro­šākie, kas vēl bija palikuši blakus Tomam Kentijam, guva drosmi un cits pēc cita nemanāmi pieslīdēja tuvāk lielākajam baram. Un beidzot Toms Kentijs savā karaliskajā tērpā un dārgakmeņu vizmā stāvēja viens pats visu acīs pašā priekšā, no visiem pamests.

Parādījās lords Sentdžons. Tiklīdz viņu vidus ailē pama­nīja, visas valodas apklusa un baznīcā iestājās dziļš klusums, tikai viņa soļi dobji dunēja zem augstajām velvēm. Visi, elpu aizturējuši, sekoja viņam ar vislielāko interesi, visas acis bija vērstas uz viņu. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, mazliet vilcinājās, tad, dziļi palocījies, tuvojās Tomam Kentijam un sacīja:

, — Valdniek, zīmoga tur nav!

Ja uz ielas pēkšņi parādītos ar mēri sasirdzis cilvēks, arī tad pūlis tā nebēgtu uz visām pusēm, kā tagad nobālušie, iz­biedētie galma ļaudis atlēca no nabaga nožēlojamā troņa tīko­tāja. Vienā mirklī viņš stāvēja gluži viens — bez drauga un aizstāvju niknu un nicinošu skatienu krustugunīs. Lords pro­tektors pikti uzsauca:

—   Izmetiet šo ubagu uz ielas un dzeniet viņu ar pletnēm pa visu pilsētu! Sis nelietis nekā labāka nepelna!

Miesassargi jau metās virsū zēnam, bet Toms Kentijs tos ar rokas mājienu atturēja:

—   Atpakaļ! Kas viņu aizskars, atbildēs ar savu galvu!

Lords protektors pavisam apjuka.

—   Vai jūs labi pārmeklējāt paslēptuvi? — viņš jautāja Sentdžonam. — Tomēr ir velti par to jautāt. Tas ir vislielākā mērā savādi! Ja kādreiz pazūd bez pēdām sīkas, niecīgas lie­tiņas, tad tur nav ko brīnīties. Bet kā varēja pazust tāda īsti prāva lieta kā Anglijas valsts zīmogs, un neviens to nevar at­rast? Tāda liela zelta ripa …

Toms Kentijs mirdzošām acīm pagriezās pret viņu un iesau­cās:

—   Pagaidi, pietiek! Kāds tas izskatījās? Apaļš? Biezs? Tajā bija iegravēti burti un zīmes? Jā? Tagad es zinu, kas tas lielais zīmogs tāds, kas sagādāja tik daudz nepatikšanu un trokšņa! Ja jūs man viņu agrāk būtu aprakstījuši, tad jau pirms trim nedēļām to būtu dabūjuši. Es ļoti labi zinu, kur tas atrodas, bet es nebiju pirmais, kas to tur nolika.

—   Kas tad, valdniek? — lords protektors jautāja.

—   Tas pats, kas jūsu priekšā stāv, — Anglijas likumīgais karalis! Un viņš pats jums pateiks, kur tas nolikts, — tad arī jūs ticēsiet, ka viņš to zināja jau agrāk. Padomā, valdniek, raugi atcerēties! Tas bija pēdējais, vispēdējais, ko tu darīji tajā dienā, iekams izskrēji ārā no pils, manās skrandās pār­ģērbies, lai sodītu sargkareivi, kurš man nodarīja pāri.

Iestājās kapa klusums — ne skaņas, ne kustības. Visas acis bija vērstas uz atnācēju, bet tas stāvēja, galvu nodūris un pieri savilcis grumbās, un rakņājās pa savu atmiņu, pūlē­damies starp daudzām nenozīmīgām lietām notvert vienu vie­nīgu no atmiņas izzudušu faktu, labi zinādams, ka tad, ja viņš šo faktu atcerēsies, viņš nāks uz troņa, ja ne — paliks uz visu mūžu nabags un izstumts. Pagāja sekundes, pagāja mi­nūtes, bet zēns visu laiku nopūlēja savu atmiņu un klusēja. Pēdīgi viņš nopūtās, lēni pagrozīja galvu un izrunāja ar dre­bošām lūpām un izmisumu balsī:

—   Es šo gadījumu esmu visos sīkumos pārcilājis savā at­miņā, bet par zīmogu nekā neatceros.

Pēc brīža klusuciešanas viņš pacēla acis un teica lēni un cienīgi:

—   Milordi un džentlmeņi, ja jūs savam likumīgajam vald­niekam atņemsiet viņa tiesības šī pierādījuma trūkuma dēļ, ko viņš jums nevar dot, — tad man trūkst spēka ar jums cīnī­ties. Bet…

—   Bet, valdniek, tā ir neprātība! — Toms Kentijs iesau­cās paniskās izbailēs. — Pagaidi! Apdomā! Tik viegli tā lieta nav izšķirama! Cerību vēl nevajag zaudēt! Paklausies, ko es tev teikšu, seko katram manam vārdam! Es šo dienu attēlošu visos sīkumos, atgādināšu katru nieciņu… Mēs sarunājā­mies … Es tev stāstīju par savām māsām Naniju un Betiju — jā, to tu atceries. Stāstīju arī par vecomāti un par Atkritumu laukuma zēnu rotaļām — arī to tu atmini? Labi! Tikai seko ikkatram manam vārdam, un tu visu atcerēsies! Tu man devi ēst un dzert un ar karalisku smalkjūtību izsūtīji ārā visus sulaiņus, lai man viņu priekšā nebūtu jākaunas par savu ne­prašanu uzvesties. Nu, lūk, arī to tu atceries!

Citu pēc cita Toms uzskaitīja visus sīkumus viņu nelaimī­gās iepazīšanās dienā, un princis māja ar galvu, ka atceras. Plašā sapulce un valstsvīri pārsteigti klausījās — tas viss tik ļoti līdzinājās patiesībai. Bet kā varēja celties šī neiespē­jamā draudzība starp princi un ubagu? Nekad vēl šī sabiedrība nebija jutusies tā mulsināta, ieinteresēta un reizē arī pārsteigta.

—   Joku dēļ mēs, valdniek, apmainījāmies apģērbiem. Pēc tam nostājāmies spoguļa priekšā un izskatījāmies tik līdzīgi viens otram, it kā nemaz nebūtu mainījušies apģērbiem, — to taču tu atmini? Pēc tam tu ievēroji, ka sargkareivis man sa­sitis roku, — paskaties, es vēl līdz šim laikam nevaru ar to rakstīt, man pirksti stīvi. To ieraugot, jūsu augstība uzlēca kājās, solījāties kareivi sodīt un skrējāt uz durvīm. Jums iz­nāca iet gar galdu. Tas daikts, ko jūs saucat par zīmogu, atra­dās uz galda — jūs to paķērāt, skatījāties visapkārt, it kā meklēdami, kur to paslēpt, pēc tam ieraudzījāt…

—   Pagaidi! Pietiek! Paldies dievam, es atcerējos! — no- skrandušais troņa pretendents iesaucās uztrauktā balsī. — Ej» mans labais Sentdžon, Milānas bruņu piedurknē, kas karājas pie sienas, tu atradīsi zīmogu!

—   Pareizi, valdniek, gluži pareizi! — Toms Kentijs iesau­cās. — Tagad tev pieder Anglijas scepteris, un tam, kurš iedo­mātos to noliegt, labāk būtu bijis piedzimt mēmam. Pastei­dzies, milord Sentdžon! Dod savām kājām spārnus!

Visi sapulcētie jau atkal bija pietrūkušies kājās, nevarē­dami vairs valdīties aiz uztraukuma, baigām nojautām un. karstas ziņkārības. Visa baznīca dūca kā bišu strops. Kādu laiku neviens ne dzirdēja, ne saprata, ne arī vairs par ko inte­resējās kā vien par to, ko tam kaimiņš kliedz ausī vai ko viņš pats kliedza ausī kaimiņam. Laiks gāja, neviens to neievē­roja. Beidzot baznīcā atkal iestājās mēms klusums, un uz pa­augstinājuma parādījās Sentdžons ar zīmogu augstu paceltajā rokā. Un tūliņ katedrālē atskanēja sauciens:

—   Lai dzīvo īstais karalis!

Labu brīdi katedrāle dimdēja no saucieniem un mūzikas skaņām. Kā kaijas vētras laikā pa gaisu plīvoja tūkstošiem kabatas lakatu. Bet tas, kuram visi šie godinājumi bija do­māti, — mazais, noskrandušais zēns, tagad pirmais cilvēks Anglijā, — stāvēja visu acu priekšā paaugstinājuma vidū, laimē pietvīcis, lepns, un vasaļi viņa priekšā locīja ceļus.

Pēc tam visi piecēlās, un Toms Kentijs iesaucās:

—    Tagad, ak, valdniek, ņem atpakaļ savu karalisko ap­ģērbu un atdod nabaga Tomam, tavam kalpam, viņa skrandas!

—   Izģērbiet šo mazo nelieti un metiet viņu Tauerā! — lords protektors pavēlēja.

Bet jaunais karalis — īstais karalis — iesaucās:

—   Es to neļaušu! Tikai pateicoties viņam, es atdabūju troni, — lai neviens neiedrošinās viņu aizskart! Bet, kas at­tiecas uz tevi, manu labo krusttēv, milord protektor, tad man jāsaka, ka tu šim zēnam atmaksā ar tīru nepateicību, jo, kā dzirdēju, viņš tevi paaugstinājis par hercogu, — protektors nosarka —, bet viņš, kā nu izrādās, nav bijis īstais karalis. Tātad ko nozīmē tagad tavs skanīgais tituls? Rīt tu ar v i ņ a starpniecību mani lūgsi, lai es tavu titulu apstiprinu, citādi tu paliksi par vienkāršu grāfu, bet ne hercogu.

Pēc šī rājiena viņa gaišība Samersetas hercogs atrada par labāku uz kādu laiku atvirzīties nostāk. Karalis griezās pie Toma un laipni jautāja:

—   Manu nabaga zēn, kā tu atminēji, kur es noglabāju zīmogu, kad es pats to nevarēju atcerēties?

—   Ak, valdniek, tas man nemaz nenācās grūti, jo es ne vienreiz vien to lietoju.

—   Lietoji? Bet nevarēji pateikt, kur tas atrodas?

—   Es taču nezināju, ka taisni to viņi meklē. Viņi man neteica, kāds tas izskatās, jūsu augstība!

—   Ko tad tu ar to darīji?

Toma vaigus pārklāja tumšs sārtums. Viņš nolaida acis un cieta klusu.

—   Runā vien, mīļais, nebaidies! — karalis viņu uzmudi­nāja. — Ko tu darīji ar Anglijas lielo valsts zīmogu?

Toms atkal apmulsa un beidzot galīgi nokaunējies teica:

—   Es ar to situ riekstus.

Nabaga zēns! Sie vārdi izraisīja tādus smieklus, ka viņš tik tikko uz kājām noturējās. Un, ja kāds vēl šaubījās par to, vai Toms Kentijs tomēr nevarētu būt Anglijas karalis, kam visi karaļa varas piederumi pazīstami, tad šī atbilde visas šaubas galīgi izklīdināja.

Pa to laiku Tomam noņēma viņa krāšņo mantiju un uzlika to karalim uz pleciem, tā ka viņa skrandas tika apsegtas. Pēc tam pārtrauktā kronēšanas ceremonija turpinājās. īsto karali iesvaidīja ar mirrēm un galvā viņam uzlika kroni. Lielgabalu šāvieni vēstīja šo notikumu pilsētai, un likās, ka visa Londona aiz sajūsmas līgojas.

XXXIII nodaļa EDVARDS — KARALIS

Mailsa Hendona izskats jau bija pietiekami gleznains pirms tam, kad viņš iejuka kautiņā uz Londonas tilta, bet, kad viņš no turienes izspraucās, viņa āriene vēl vairāk lūdzās māksli­nieka otas. Viņam jau agrāk bija maz naudas, bet tagad tās trūka pavisam. Kabatas zagļi bija iztukšojuši viņa kabatas līdz pēdējam fārtingam.

«Par to nekas,» viņš domāja, «ka tikai es atrastu savu zēnu.»

Kā īsts karavīrs viņš nekad nerīkojās uz labu laimi, bet vienmēr sastādīja kaujas plānu.

Kur gan zēns varēja palikt? Uz kurieni viņš varēja doties? Mailss sprieda, ka zēns vispirms, gluži dabiski, būs gribējis doties uz to vietu, kur agrāk dzīvoja, jo šis instinkts vada visus cilvēkus, kuriem nav dzīvesvietas, vai tie ir normālā prātā vai ne. Bet kur gan viņš agrāk varēja dzīvot?

Viņa skrandas un tuvās attiecības ar rupjo klaidoni, kurš acīmredzot viņu pazina un pat saucās par viņa tēvu, norādīja, ka viņš dzīvojis kādā no netīrākām un nabadzīgākām Londo­nas nomalēm. Vai tāda meklēšana vilksies ilgi un būs apgrū­tinoša? Nē, tā droši vien nevilksies ilgi. Labāk nemeklēt zēna agrāko dzīvesvietu, bet griezt vērību uz cilvēku bariņiem ielās, un kāda bara vidū viņš katrā ziņā agri vai vēlu ierau­dzīs savu mazo draugu: rupjais bars to apsmies un ķircinās, jo, kā paradis, zēns sevi atkal sauks par karali. Bet tad gan Mailss Hendons saberzīs kaulus dažiem no šiem neliešiem, aizvedīs projām savu lutekli, iepriecinās un nomierinās viņu laipniem vārdiem, un viņi nekad vairs nešķirsies.

Ar šādām domām Mailss devās meklēt pazudušo. Stundām viņš klīda pa nomaļām ejām un netīrām ielām, meklēdams, kur būtu barā sastājušies cilvēki. Tādus barus viņš sastapa uz katra soļa, bet no zēna nebija ne vēsts. Tas viņu ļoti pār­steidza, bet viņš nezaudēja cerību. Viņš bija pārliecināts, ka aprēķins bija pareizs, kļūda tikai bija tā, ka viņš laika ziņā maldījies, cerēdams zēnu drīz atrast.

Tā viņš līdz rītausmai nostaigāja lielus gabalus un pār­meklēja daudzus ļaužu barus, bet rezultātā tikai krietni no­kusa, sāka just izsalkumu un tam sāka nākt miegs. Brokastis dabūt nebija nekādu cerību; dāvanas lūgties viņam nenāca ne prātā. Vai neieķīlāt zobenu? Bet tas bija tikpat neiespējami kā zaudēt godu. Varētu pieciest kādu apģērba gabalu — bet kas tādas skrandas pirks?

Bija jau pusdienas laiks, bet viņš vēl vienmēr klīda pa ielām, vēl arvien pētīja ļaužu barus, kas pavadīja karaļa kro­nēšanas gājienu, jo cerēja, ka mazajam neprātim katrā ziņā būs gribējies redzēt reto skatu. Viņš sekoja procesijai visu garo, līkumoto ceļu līdz Vestminsterai un līdz katedrālei. Pēc tam viņš bezgala ilgi jaucās pa pūli, kas drūzmējās ap ka­tedrāles mūriem. Beidzot alojies un sadrūmis viņš aizgāja projām un sāka pārdomāt, kā atrast kādu citu — labāku dar­bības plānu. Viņš atjēdzās no pārdomām, kad pilsēta jau bija tālu aiz muguras un diena gāja uz beigām, un ievēroja, ka atrodas uz laukiem netālu no upes. Sajā vietā bija daudzi skaisti bagātnieku īpašumi, tas nebija apvidus, kur ieredzētu tādus plukatas kā viņš.

Laiks bija gluži silts; viņš izlaidās garšļaukus žogmalā, lai atpūstos. Drīz viņam uzmācās snaudiens. Auss uztvēra dobjas, tālas lielgabalu šāvienu skaņas, viņš nodomāja: «Jau­nais karalis ir kronēts,» — un tūliņ aizmiga. Trīsdesmit stundu no vietas viņš nebija gulējis, tālab pamodās tikai vēlu nākošajā rītā.

Viņš piecēlās kā sadauzīts, notirpušiem locekļiem un izsal­cis. Nomazgājies upē, viņš iedzēra pāris pintu ūdens un klum- buroja uz Vestminsteras pusi, pukodamies uz sevi, ka velti nositis tik daudz laika. Izsalkums viņu uzvedināja uz jaunām domām. Vispirms viņš mēģinās piekļūt pie vecā sera Hamfrija Mārlova un aizņemsies no viņa dažus naudas gabalus, bet pēc tam… Nu, šimbrīžam ar to pietiek, gan jau būs diezgan laika izstrādāt tālāku plānu, vispirms jāizpilda plāna pirmā daļa.

Ap pulksten vienpadsmitiem viņš atradās pie pils, un, lai gan visapkārt drūzmējās svētku drānās ģērbušies cilvēki, kuri devās tajā pašā virzienā, viņu tomēr ievēroja dīvainā apģērba dēļ. Viņš cieši lūkojās katram sejā, meklēdams kādu līdzcie­tīgu cilvēku, kas būtu ar mieru viņu pieteikt vecajam seram Hamfrijam. Ka viņš pats varētu mēģināt iekļūt pilī tādā apģērbā, par to, protams, nevarēja būt ne runas.

Viņam garām pagāja karaļa peramais zēns.

Mailsu ieraudzījis, viņš atgriezās atpakaļ un vēlreiz pa­gāja garām, Mailsu cieši pētīdams, un nodomāja: «Ja šis nav tas pats klaidonis, par kuru viņa augstība ir tā norūpējies, tad lai es palieku par ēzeli! Viņš līdzinās aprakstam kā divi ūdens pilieni. Dievs taču negribēs mazināt efektu, radīdams divus vienādus eksemplārus! Kaut es atrastu iemeslu uzsākt ar viņu sarunu!»

Mailss Hendons viņam šīs pūles aiztaupīja, viņš pagrie­zās, kā cilvēks parasti mēdz atskatīties, manot, ka no muguras puses kāds to cieši aplūko. Pamanījis zēna skatienā interesi, viņš pats pie tā piegāja un sacīja:

—   Jūs nupat iznācāt no pils. Vai jūs piederat pie galma Jaudīm?

—   Jā, jūsu cienība.

—   Vai nepazīstat seru Hamfriju Mārlovu?

Zēns pārsteigts nodrebēja un nodomāja:

«Ak tētīt! Viņš jautā par manu nelaiķi tēvu!»

Tad viņš atbildēja:

—   Es viņu labi pazīstu, jūsu cienība.

—   Tas ir brangi! Vai viņš ir iekšā?

—   Jā, — zēns teica, bet domās piemetināja: «Kapā.»

—  Vai nebūsiet tik laipns viņam minēt manu vārdu un teikt, ka vēlos ar viņu runāt divatā?

—   Labprāt! Es tūliņ izpildīšu jūsu vēlēšanos, labo ser.

—   Sakiet, ka šeit ārā ir Mailss Hendons, sera Ričarda dēls. Es būšu jums ļoti pateicīgs, manu labo zēn!

Zēns acīmredzot jutās vīlies.

«Karalis viņu citādi nosauca,» viņš domāja. «Nu, vienalga. Sis varbūt būs tā dvīņubrālis un varēs viņa augstībai sniegt ziņas par to otru seru Kā-viņu-sauc.»

Un viņš sacīja:

—    Pakavējieties brīdi tur, labo ser, un pagaidiet, kamēr •es atnesīšu atbildi!

Hendons palika, viņu gaidot, norādītajā vietā uz akmens soliņa pils mūra iedobumā, kur negaisā patvērās pils sargi. Viņš nepaguva apsēsties, kad garām gāja daži ar āvām bruņoti sargi un virsnieks. Ieraudzījis svešu cilvēku, virsnieks uzsauca un pavēlēja Hendonam nākt ārā. Tas paklausīja un uz vietas tika apcietināts kā aizdomīga persona, kas ložņā pils ap­kārtnē. Sāds apstākļu pavērsiens neko labu nesolīja. Nabaga Mailss gribēja ko paskaidrot, bet virsnieks rupji pavēlēja viņam klusēt, lika saviem vīriem atņemt viņam ieroci un pārmeklēt.

—   Lai dievs viņiem palīdz kaut ko atrast!— nabaga Mailss teica. — Es ilgi meklēju, bet nekā neatradu, lai gan man tas bija daudz vajadzīgāks nekā viņiem.

Un patiesi — pie viņa nekā cita neatrada kā kādu rakstu. Virsnieks atplēsa vēstuli, un Mailss pasmaidīja, ieraudzījis sava nabaga mazā drauga «ķekšus». Tā bija tā pati vēstule, ko viņa zudušais mazais draugs uzrakstīja nelaimīgajā dienā Hendon-Holā. Virsnieka seja gluži satumsa, lasot vēstules angļu valodā rakstīto daļu, bet Mailss, gluži otrādi, to dzir­dot, nobāla.

—  Vēl viens troņa tīkotājs! — virsnieks iesaucās. — Tie aug kā sēnes pēc lietus. Grābiet šo neģēli un turiet ciet, kamēr es vērtīgo vēstuli ienesu pilī un nododu karalim! — Viņš aiz­steidzās, atstājis apcietināto kareivju rokās.

«Nu tagad manai bēdu dzīvei pienācis gals,» Mailss domāja, «jo tagad laikam drīz vien karāšos valgā. Vēstules dēļ es gan tik viegli vaļā netikšu. Bet, kas notiks ar manu nabaga zēnu, — tas vienīgi mīļajam dieviņam zināms!»

Pēc kāda laika virsnieks steidzīgi atgriezās, un Mailss sa­ņēma visu drosmi, lai sagaidītu savu galu, kā vīrietim pienā­kas. Virsnieks pavēlēja gūstekni palaist vaļā un atdot viņam zobenu; tad godbijīgi palocījās un teica:

—   Lūdzu, ser, sekojiet man!

Hendons tam sekoja un domāja:

«Ja es nezinātu, ka eju pretim neizbēgamai nāvei un ka tāpēc vajag mazāk grēkot, es gan šo nelieti uz vietas no­žņaugtu. Ko domājies! Vēl liekuļo laipnību!»

Viņi izgāja cauri ļaužu pilnam pagalmam un nonāca pie pils galvenās ieejas, kur virsnieks, tāpat godbijīgi palocījies, nodeva Hendonu lepni ģērbtam galminiekam, kurš arī savu­kārt dziļi palocījās un veda viņu cauri lielai zālei starp divām rindām galma sulaiņu greznās livrejās. Arī tie god­bijīgi klanījās, bet, tikko Mailss ar pavadoni pagāja garām, smaka nost aizturētos smieklos par stalti soļojošo putnubie- dēkli. Pa platām kāpnēm cauri smalku ]aužu pūlīšiem viņi nonāca plašā zālē, kur bija salasījušies visi Anglijas augst­maņi. Seit pavadonis izveda Mailsu vairāk uz priekšu, vēlreiz palocījās, atgādināja, ka jānoņem cepure, un pameta viņu vienu istabas vidū, kur apkārtējie pētīja viņu gan īgniem, gan pārsteigtiem un zobgalīgiem skatieniem.

Mailss Hendons bija pilnīgi apmulsis. Soļus piecus viņa priekšā zem krāšņa baldahīna sēdēja jaunais karalis, galvu pa­griezis mazliet iesāņus, un sarunājās ar paradīzes putnam līdzīgu cilvēku — laikam ar kādu hercogu. Hendons skatījās un domāja, ka mirt pašos spēka gados jau tā ir grūti, bet viņu vēl izliek publiskam apsmieklam. Viņa vienīgā vēlēšanās bija, kaut karalis ātrāk nodotu savu nāves spriedumu — daži tuvāk stāvošie raibi ģērbtie augstmaņi izturējās pārāk ne­kaunīgi. Tajā brīdī karalis pagrieza galvu un Hendons ierau­dzīja viņa seju. Ieraudzīja — un elpa viņam aizrāvās! Viņš kā apburts, acis nenolaidis, lūkojās šajā skaistajā, jaunajā sejā, tad iesaucās:

—   Tētīt! Sapņu un rēgu karalis sēž uz troņa!

Viņš skatījās un brīnījās, murminādams saraustītus vār­dus. Tad apskatījās visapkārt, aplūkoja grezno ļaužu pulku, krāšņo zāli un sevī noteica:

—    Bet tas taču nevar būt sapnis! Tā ir īstenība, viss īste­nība!

Viņš atkal skatījās uz karali un domāja:

«Vai tas tomēr nav sapnis?… Vai viņš patiesi būtu īstais Anglijas pavēlnieks, bet ne mazais vājprātis Toms, par ko es viņu uzskatīju? Kas man šo mīklu atrisinās?»

Pēkšņi viņam iešāvās prātā labas domas. Viņš aizgāja līdz sienai, paņēma krēslu, nolika to zāles vidū un apsēdās.

Apkārtējie sašutumā saviļņojās, kāda roka viņu rupji sa­grāba, un kāda balss iesaucās:

—   Augšā tu, rupjais tēviņš! Tu iedrošinies karaļa klāt­būtnē sēdēt!

Troksni pamanīja viņa augstība, viņš izstiepa roku un sauca:

—   Neaiztieciet viņu: tā ir viņa privilēģija!

Augstmaņi pārsteigti atkāpās, bet karalis turpināja:

—    Lai jums ir zināms, lēdijas, lordi un džentlmeņi, ka šis ir mans mīļais un uzticamais kalps Mailss Hendons, kas ar savu šķēpu izglāba savu valdnieku no miesas sakropļošanas, varbūt pat nāves. Tāpēc karalim ir labpaticis iecelt viņu bru­ņinieku kārtā. Jums arī jāzina, ka viņš izdarījis karalim vēl lielāku pakalpojumu: paglābis savu valdnieku no kauna un pātagas sitieniem, pats tos saņemdams. Par to viņš iecelts par Anglijas pēru un Kentas grāfu; viņš arī vēl tiks apbalvots ar naudu un muižām viņa kārtai pienācīgā mērā. Vēl vairāk: privilēģija, ko viņš nupat izlieto, ir viņam karaļa dāvāta un pāries uz viņa pēcnācējiem — visiem viņi cilts vecākajiem būs tiesības sēdēt angļu karaļa klātbūtnē paaudžu paaudzēs, kamēr vien pastāvēs Anglijas tronis. Neaiztieciet viņu!

Visvairāk šie vārdi pārsteidza divus provinciešus, kuri bija atbraukuši uz kronēšanu, bet, dažādu šķēršļu aizkavēti, iera­dušies tikai šodien un pirms piecām minūtēm ienākuši zālē. Viņi klausījās mēmā izbrīnā un uzlūkoja gan karali, gan putnu- biedēkli. Tie bija sers Hjū un lēdija Edīte. Bet jaunieceltais grāfs viņus neredzēja. Viņš visu laiku kā pa sapņiem uzlūkoja tikai karali un murmināja:

—   Ak tu žēlīgais dievs, te tev nu ir ubags! Te nu ir ārprā­tīgais! Un es gribēju viņa priekšā palielīties ar savu grez­nību — ar dzimts īpašumu, kurā septiņdesmit istabu un divdesmit septiņi kalpotāji! Un tas ir viņš, kurš, pēc manām domām, nekad nebija pazinis citāda apģērba kā skrandas, ne­bija pazinis citādu glāstu kā belzienus un cita ēdiena kā at­kritumus! Tas ir viņš, ko es pieņēmu par audžudēlu un gribēju pataisīt par godājamu cilvēku! Ak kungs, kaut jel man kāds iedotu maišeli, kur paslēpt galvu aiz kauna!

Bet tad viņš atjēdzās, nokrita ceļos un, saņēmis abās rokās karaļa roku, zvērēja uzticību un pateicās par dāvātiem tituliem un muižām. Tad viņš piecēlās un godbijīgi pagāja sāņus. Visi uzlūkoja viņu ar ziņkārību, bet daudzi ar skaudību.

Tagad karalis ieraudzīja seru Hjū un zibošām acīm nikni iesaucās:

—  Atņemiet šim laupītājam viltus ceļā piesavināto titulu un zagto muižu un turiet viņu apcietinājumā līdz manam tur­pmākajam rīkojumam!

Agrāko seru Hjū izveda.

Tagad sacēlās kņada zāles otrā galā. Pūlis pašķīrās, un starp divām dzīvām sienām parādījās Toms Kentijs īpatnēji», bet bagāti ģērbies. Viņam pa priekšu nāca sulainis, kura uz­devums bija pieteikt apmeklētājus. Toms tuvojās karalim u» nometās viņa priekšā ceļos.

— Man jau viss zināms, — karalis sacīja, — kā tu pēdējās, nedēļās esi rīkojies, un esmu ar tevi ļoti mierā. Tu manu valsti esi pārvaldījis ar karalisku lēnprātību un žēlsirdību. Tu taču atradi savu māti un māsas? Tas ir brangi! Mēs par viņām parūpēsimies. Bet tavs tēvs tiks pakārts, ja tu to vēlies un ja tas saskanēs ar likumu. Lai jums visiem, kas dzirdat manu balsi» top zināms, ka, no šīs dienas sākot, zēni, kurus audzina Kris­tus patversmē[19] uz karaļa rēķina, saņems ne vien uzturu, bet arī prāta un gara barību. Bet šis zēns tur dzīvos un ieņems godājamu vietu audzinātāju starpā līdz sava mūža beigām. Tā kā viņš ir bijis karalis, tad viņam pienākas sevišķs gods. Ievērojiet viņa apģērbu! Tādā ģērbsies tikai viņš viens, un nevienam nav tiesību tādu pašu valkāt. Pēc šī apģērba visi viņu pazīs un, paturot atmiņā, ka viņš kādu laiku bijis karalis» parādīs viņam pienācīgu uzmanību un godu. Viņš atrodas, troņa gādībā un valsts apsardzībā, un viņam tiek piešķirts ka­raļa audzēkņa goda tituls.

Laimīgs un lepns Toms Kentijs piecēlās un noskūpstīja karalim roku, pēc tam viņam tika atļauts aiziet. Laiku velti nezaudējot, viņš steidzās pie mātes, lai viņai pastāstītu visu notikušo un ļautu viņai, kā arī Nanijai ar Betiju dalīties savā priekā.

Noslēgums atalgojums un sods

Kad visas mīklas bija atrisinātas, Hjū Hendons atzinās, 'ka Edīte toreiz Hendon-Holā pēc viņa pavēles noliegusi, ka pazīst Mailsu. Sākumā viņš tai piedraudējis — un savu vārdu būtu arī turējis —, ja tā Mailsu nenoliegs un cieši neievēros sacīto, viņš to dzīvu nepametīs. Viņa atteica, ka dzīvība tai nav dārga un ka viņa neatstums Mailsu. Tad vīrs teica, ka taupīšot viņu, bet Mailsu nogalināšot. Tā bija cita lieta: viņa deva vārdu un to arī turēja.

So draudu dēļ un par brāļa titula un mantas piesavināša­nos viņu netiesāja, jo Mailss un Edīte negribēja pret viņu liecināt, bez tam sieva arī nevarēja dot liecību pret vīru, kaut .arī to vēlētos. Hjū pameta sievu un aizbrauca uz ārzemēm, ;kur drīz nomira. Mailss, Kentas grāfs, pēc kāda laika appre­cēja viņa atraitni. Kad jaunais pāris pirmo reizi ieradās Hen- donu pilī, visa apkārtne svinēja svētkus un līksmojās.

Par Toma Kentija tēvu nekas vairs netika dzirdēts.

Karalis lika uzmeklēt fermeri, kurš bija apzīmogots ar kauna zīmi un pārdots par vergu, izrāva viņu no noziedzīgās bandas nagiem un deva viņam iespēju dzīvot un pārtikt godīgā ceļā.

Karalis atbrīvoja no cietuma arī veco advokātu un atcēla viņam sodu. Viņš iekārtoja labās ģimenēs abas baptisteņu meitas, kuru mātes tika sadedzinātas uz sārta viņa acu priekšā,

un bargi sodīja uzraugu, kas Hendonu bez vainas bija pēris ar pletni.

Viņš izglāba no karātavām puisi, kurš bija piesavinājies noklīdušu vanagu, un sievieti, kura audējam bija nozagusi ga­baliņu vadmalas. Bet viņš nepaguva izglābt no nāves vīru, kurš bija nogalinājis briedi karaļa mežā.

Viņš parādīja labvēlību tiesnesim, kurš karali bija žēlojis toreiz, kad tas tika apvainots sivēna zādzībā, un ar patiesu prieku novēroja, ka šis tiesnesis ar laiku ieguva vispārēju cieņu un kļuva plaši ievērots un godāts vīrs.

Līdz pat mūža galam karalis mīlēja stāstīt par saviem pie­dzīvojumiem, sākot ar brīdi, kad sargs viņu aizdzina no pils vārtiem, un beidzot ar nakti, kad viņš manīgi iejaucās amat­nieku barā un ielavījās katedrālē, kur uzkāpa un paslēpās Edvarda Apliecinātāja[20] akmens zārkā un tik cieti aizmiga, ka nākošajā rītā tik tikko nenogulēja kronēšanu. Karalis teica, ka bieži, atceroties rūgtos piedzīvojumus, viņā nostiprinoties apņemšanās izlietot tos par labu savai tautai. Kamēr vien dzī­vošot, viņš bieži stāstīšot šos notikumus, lai sāpīgās ainas uzturētu atmiņā dzīvas un atsvaidzinātu sirdī līdzcietības avotus.

Mailss Hendons un Toms Kentijs bija karaļa mīluļi visā viņa īsajā valdīšanas laikā un ļoti sēroja, kad viņš nomira. Krietnais Kentas grāfs bija par prātīgu, lai savu sevišķo privi­lēģiju lietotu nevietā. Tomēr, izņemot mums zināmo gadījumu, viņš savā mūžā vēl divreiz to izlietoja: vienu reizi, kad uz troņa nāca karaliene Mērija, un otru reizi, kad uz troņa nāca karaliene Elizabete. Viens no viņa pēcnācējiem šo privilēģiju izlietoja, Džeimsam I nākot uz troņa. Bet, iekams šo privilē­ģiju varēja izlietot viņa dēls, bija jau pagājis gadsimta ce­turksnis, un «Kentu privilēģija» jau bija aizmirsta, tāpēc, kad Čārlza I valdības laikā toreizējais Kents kādreiz ieradās galmā un iedomājās karaļa klātbūtnē apsēsties, lai izlietotu un tur­pinātu savas cilts tiesības, izcēlās briesmīgs tracis. Bet pār­pratums drīz noskaidrojās, un privilēģija tika apstiprināta. Pēdējais no Kentas grāfiem krita pilsoņu karā, aizstāvot karali, un līdz ar viņu izbeidzās arī šī savādā privilēģija.

Toms Kentijs piedzīvoja lielu vecumu. Viņš bija skaists sirmgalvis baltiem matiem, dižens un laipns. Visi viņu augsti cienīja un godāja, ievērojot arī viņa dīvaino un sevišķo uz­valku, kas atgādināja, ka viņš savā laikā bijis karalis. Viņam parādoties, visi grieza ceļu un sačukstējās:

—   Noņem cepuri: tas ir karaļa audzēknis! '

Jā, karalis Edvards VI — nabaga zēns! — dzīvoja tikai vēl dažus gadus, bet viņa valdības laiks jāpiemin godam. Ne­reti, kad kāds augsts valstsvīrs vai grezns galminieks iebilda pret viņa žēlsirdību un pierādīja, ka viens vai otrs likums, ko karalis gribēja mīkstināt, jau tā esot diezgan lēnīgs, sevišķas ciešanas nesagādājot un tautu neapspiežot, jaunais karalis viņu skumji uzlūkoja savām lielajām labsirdīgajām acīm un teica:

—   Ko tu zini no ciešanām un apspiestības? Es un mana tauta tās pazīstam, bet ne tu.

Edvarda VI valdīšanas posms bija sevišķi žēlsirdīgs tajos bargajos un nežēlīgajos laikos. Tagad, no viņa atvadoties, at­cerēsimies viņu un paturēsim labā piemiņā.

SATURS

I. Prinča un ubaga piedzimšana

5             

II. Toma bērnība

6             

III. Toms sastop princi 10

IV. Prinča nedienas sākas 17

V. Toms prinča lomā 21

VI. Toms tiek apmācīts 29

VII. Toma pirmās pusdienas prinča lomā 36

VIII. Kur palicis valsts zīmogs? 40

;

IX.   Svētki uz upes 42

X.   Princis nelaimē 44

XI. Rātsnamā 53

XII. Princis un viņa glābējs 57

XIII. Princis pazūd 68

XIV. <rLe roi est mort, — vive le roi!» 72

XV. Toms ir karalis 84

XVI.    Parādes mielasts

94

XVII.    Karalis Fu-Fu I

96

XVIII.     Princis pie klaidoņiem

107

XIX.    Princis pie zemniekiem

113

XX. Princis un vientulis 118

XXI. Hendons ierodas ka atbrīvotajs 124

XXII. Nodevības upuris 127

XXIII. Princis notiesāts 133

XXIV.    Aizbēgšana 136

XXV.   Hendon-Holā

139

XXVI.  Neatzīts 146

XXVII.Cietumā 150

XXVIII.     Upuris 159

XXIX. Uz Londonu!

163             

XXX. Toma panākumi

164             

XXXI. Kronēšanas gājiens 168

XXXII. Kronēšana 173

XXXIII. Edvards — karalis 184

Noslēgums. Atalgojums un sods 191

MapK Tbēh nPHHU H HMUļlIH 3-e H3aaH«e IlepeBOfl c aHr.iHflcKoro 3. TypKHHU XyAOiKHHK A. ByMaHHC PHra «JlHecMa» 4986 Ha JiaTblUICKOM H3bIKe

HE No 5155

Vidējā skolas vecuma bērniem

Marks Tvens PRINCIS UN UBAGA ZENS

Redaktors I. Liniņš Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore A. Šiliņa Korektore M. Tirzite Nodota salikšanai 05.06.85. Parakstīta iespiešanai 18.11.85. Formāts 60x90/16. Tipogrāfijas papīrs JV« 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 12,5 uzsk. iespiedi.; 12,88 uzsk. krāsu nov.; 11,48 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Pašūt. N» 745-4. Cena 40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N° 258/32204/B-867. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli­grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Tvens M.

Tv 300 Princis un ubaga zēns / No angļtt vai. tulk. E. Tur- kina; Māksi. A. Būmanis. — 3. izd. — R.: Liesma, 1986. — 197 lpp., ii.

4803020000—258

T M801(U)—86 86 84.7 Amer — 44

4 — Marks Tvens

1 Džeimsam I un Čārlzam II bērnībā tika algoti pāži, kuri saņēma pērienu, ja prinči labi nemācījās. Tādēļ arī es uzdrošinājos savos nolūkos apveltīt savu mazo princi ar tādu pāžu. (Autora piez.)

1 No grāmatas «Dr. J. Hammond Trumbull's «Blue Laws, True and False»», p. 13. (Autora piez.)

7 — Marks Tvens

8 — Marks Tvens

1 Henrijs VIII (1491—1547) ieviesa Anglijā protestantismu un kon­fiscēja katoļiem piederošos baznīcu un klosteru īpašumus.

10 — Marks Tvens

11 — Marks Tvens

1 No Hjūma (Hume) Anglijas vēstures. (Aut. piez.)

13 — Marks Tvens

'maija kārts — ziediem un karodziņiem greznota augsta kārts, ap kuru norisinājās tautas svētki.

[2] anna Eskjū (1521—1546) — protestante; par pretošanos valdo­šajai katoļu baznīcai spīdzināta un sadedzināta uz sārta Smitfildā.

[3] — Marks Tvens

[4] hercogs tomass norfolks un viņa dēls angļu dzejnieks hen­rijs sarijs (Surrey) tika apvainoti valsts nodevībā un ieslodzīti Tauerā 1546. gada 12. decembrī.

[5] lordmērs— londonas pilsētas galva.

[5] — Marks Tvens

[6] benvenuto cellīni (1500—1571) — slavens itāļu skulptors un zeltkalis.

[7] paradums dzert brāļu kausu, liekas, ieviesies dāņu okupācijas laikā. Dzerot Brāļu kausu, abiem dalībniekiem bija aizņemtas abas rokas, lai viens otram nevarētu slepeni iegrūst nazi sānos. (No autora piez.)

[7] Londonas ratsnama vēl tagad atrodas Goga un Magoga tēli. Teika stāsta, ka tie bijuši divi milži, kuri apsargājuši ieeju kara|a pilī.

[8] nabadzīgs spāņu muižnieks, laupītāju bara vadonis, bezrūpīgs, augst­sirdīgs bruņinieks (Viktora Igo «Ruī Blass»),

[9] sī privilēģija vēl tagad pieder lordiem Kingseiliem, de Kursī pēc­nācējiem. (Autora piez.)

67

[10] karalis miris, — lai dzīvo karalis! (Franc.)

[11] lords protektors — valsts pagaidu galva, kurš aizstaj maz­gadīgo karali.

[12] turpat.

[13] no grāmatas «the English Rogue», London 1665. (Autora piez.)

[13] Zagļu izteicieni, kas apzīmē dažadas zagļu, ubagu un vazaņķu šķi­ras — kā vīriešu, tā sieviešu kārtas. (Autora piez.)

[14] vergs — angliski slavē.

[15] no grāmatas «the english' rogue». london 1665. (autora piez.)

[16] tas ir, karalis henrijs viii. (tulk.)

[17] nesakarīgs latīņu vārdu un izteicienu savārstījums.

[18] tas pats.

[19] «kristus patversmi» jeb «Zilsvārču skolu» toreiz atzina par «cēlāko iestādi visā pasaulē». Patversmi dibināja Edvards VI bāreņiem un naba­dzīgiem bērniem. (No autora piez.)

[20] edvards Apliecinātājs (1002—1066) — Anglijas karalis.