/ Language: Latvia / Genre:prose_classic,

Vasara

Oskars Lutss

Oskars Lutss VASARA (Jaunības dienu ainiņas) IZDEVNIECĪBA LIESMA-RĪGĀ 1968 Tie lasītāji, kas jau iepazinušies ar igauņu rakstnieka Oskara Lutsa darbu «Pavasaris», atkal tiksies ar šī stāsta varoņiem: mūžīgo stiķu un niķu meistaru Jāzepu Totsu, kas skolā bija kustīgs kā ūdenszāle; ar gaišmataino meiteni Raju Tēli, kas tā patika biklajam sapņotājam Arnim; ar pa­stāvīgo neveiksminieku Ķīru; ar Savādnieku un daudziem citiem, kas, gluži kā gleznu galerijā, slīdēja gar lasītāju acīm. Sajā grāmatā viņi visi ir jau pieauguši, dažs atradis savu vietu dzīvē, cits vēl tikai meklē, taču visā visumā viņu rak­sturos lielas izmaiņas nav notikušas, un autors tos iezīmējis tikpat spilgti kā «Pavasarī». NO IGAUŅU VALODAS TULKOJIS J. Z I G U R S MĀKSLINIEKS A. GALEVIUSS

Oskars Lutss VASARA (Jaunības dienu ainiņas)

Oskars Lutss

VASARA

(Jaunības dienu ainiņas)

PIRMĀ DAĻA

PIRMĀ DAĻA

1.Kādā jaukā pavasara dienā Aizpuru

Kādā jaukā pavasara dienā Aizpuru ļaudis saņem vēstuli: viņu dēls Jāzeps drīz atgriezīšoties mājās, kur viņš esot nolēmis palikt ilgāku laiku un uzlabot veselību. Vēstule, kā redzams

pec zīmoga, ilgi kavējusies ceļā, arī lielā zilā aploksne daudz cietusi, it kā būtu nosoļojusi kājām vairākas verstis.

Aizpuru saimnieks izlasa vēstuli, pagroza rokās, pa­kasa aiz auss un beidzot nomurmina:

—   Nesaprotu, kādēļ viņš pamet vietu pašā karstākajā darba laikā? Būs sastrīdējies ar kādu, vai? …

Saimniece, Jāzepa māte, kas stāv turpat blakus un arī zina vēstules saturu, piebilst:

—   Viņš taču raksta, ka braukšot uzlabot veselību.

—   Veselību … — attrauc saimnieks, — veselību … No kurienes tad šim tik pēkšņi uzradusies tā slimība? Pirms mēneša rakstīja, ka esot sveiks un vesels un pirms trijiem gadiem no Krievijas atpakaļ nebraukšot. Nezinu, viss var būt, bet man domāt, ka tur ir vēl kāds cits iegansts. Zinu pēc paša pieredzes, ka reizēm viņš ir īsts karstās putras strēbējs un, ja vēl kas iešaujas prātā, tad nerimsies, kamēr panāks savu. Gan redzē­sim, gan redzēsim… Lai dara, kā zina, pieaudzis cil­vēks, viņam pašam jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst. Būtu žēl, ja viņš pavisam pamestu vietu. Nesen rak­stīja: tādi amati kā viņam kokos vis neaugot.

—   Kaut arī būtu pametis vietu, — atbild saim­niece, — kas par to? Viņš vajadzīgs arī mājās. Mēs gadu no gada paliekam vecāki, rau, pats velc kājas kā dzirnakmeņus, ja iegadās sliktāks laiks. Lai brauc šurp un rīkojas; viņš ir jauns, lai saved kārtībā saimniecību,

tur, Krievijā, būs daudz ko iemācījies, tā sacīt, kopt zemi un audzēt lopus pēc jaunās modes.

—    Man nav nekas pretī, — tēvs piekrīt. — Kaut tikai būtu krietns saimnieks. Tur, Krievijā, viņi visi uzdienē par tādiem kungiem, ka negrib vairs ne pirkstiņu pa­kustināt. Iemācījušies tikai pavēlēt un komandierēt citus. Bet šite nav neviena, kam pavēlēt, te vajadzēs pašam likt rokas pie darba, tad jau kaut kā izdzīvos. Parādi nospiež mājas kā slogs, ja nu sāks kungu spēlēt, tad tikai laidies dibenā. Gan redzēsim, gan redzēsim. Iepriekš neko nevar zināt. Kad atbrauks, tad dzirdēsim, ko šis nolēmis iesākt. Brīnums, ka viņam tik pēkšņi samaitājusies tā veselība.

—   Nu jā, nu, — nosaka saimniece, iedama iekšā, — ko tur daudz gausties. Gan jau viņš paveiks visu, kas paveicams. Neba šis visu mūžu dzīvojis kungu kārtā, bērnībā pat veselu vasaru ganīja lopus. Pēc ilgāka laika dabūsim redzēt, kāds mūsu dēliņš izskatās. Diez vai būs jau uzaudzējis bārdu . . .

Saimniece ieiet iekšā, saimnieks paliek pagalmā un vēlreiz pārlasa dēla vēstuli, it kā gribētu īpaši uzminēt, ko nozīmē daži noslēpumainie vārdi. Vēstules saturs ir šāds:

Mīļie vetsāki!

Neesmu jums varēis ilgāku laiku rakstīt jo bija stei- dzīks sējas laiks. Rīta agrumā izgājām uz tīrumu un vēluvakarā adriezāmies. Tad biju tik noguris ka spal- vaskāc nokritazemē, kad sāku rakstīt. Arī veselību esmu sabeidzis dzīdamies pa šiem tīrumiem. Tagad visi lauki absēti un var biškin atvilgt elbu. Tagad domāju uz ilgāku laiku adgriesties mājās uz labot veselību jo ve­selība ir visdārgākāmanta pasaulē. Novēlu jums labu veselību un priecīgu atkalredzēšanos savā dārgajā dzimtenē.

Jūsu dēls Jāzeps.

2.ŠĪ priecīgā atkalredzēšanās

ŠĪ priecīgā atkalredzēšanās «dār­gajā dzimtenē» iznāk ātrāk, nekā cerēts. Jau nākamajā dienā pēc vēstules saņemšanas no stacijas uz Aizpuru pusi soļo stalts jauneklis. Viņš iet ātri un priecīgi, kā dažkārt cilvēks, kurš ilgi bijis svešumā un tagad steidzas uz savām mīļajām tēva mājām. Puiša augums mazliet garāks par vidējo, viņa bakurētainā seja tikpat kā nav mainījusies; vienīgā pārvēr­tība, kas sākumā duras acīs, ir mazas iesarkanas Osi­ņas, kas grezno virslūpu. Apaļās pūces acis raugās ar agrāko nemieru, tās šķiet šaudīgas un modras. Jau­nekļa galvu un gaišās matu cirtas sedz zaļa filca plat­male, ko grezno nezināma putna raiba spalva. Ejot spalva līgojas uz priekšu un atpakaļ, it kā tiekdamās saskaitīt platmales īpašnieka soļus. Jauneklis valkā zaļus sporta vai medību svārkus ar divām lielām krūšu kabatām un pusjostu uz muguras. Šauras, pārlieku šau­ras ceļos ir pelēkās samta jājambikses ar ādas sēžam­vietu. Kājās viņam brūni ādas garstulmu zābaki.

Čemodānu un saiņus jauneklis atstājis stacijā. Pat­laban viņam ir līdzi tikai jājampātaga, ko tas iedams vicina pa gaisu un laiku pa laikam uzcērt pa saviem garstulmu zābakiem, it kā vēlēdamies tos paskubināt ātrākai gaitai. Sāds izskats liek nojaust, ka šim jau­neklim ir kāds sakars ar muižu; tā ģērbjas muižas pār­valdnieku palīgi, rakstveži, lopu pārziņi un vispār cil­vēki, kam darīšana ar muižu.

Kad tālumā pavīd Aizpuru jumtu kores, jauneklis uz mirkli apstājas un nopūšas.

—- Mans sveiciens jums, ak dārgās tēva mājas! — viņš pacilāti iesaucas, noņem platmali un pāršļūc ar

plaukstu pār pieri. Tad uzliek cepuri galvā, uzšauj ar patagu pa stulmeņiem un steidzīgi dodas tālāk.

Blakus krustcelēm, pie ceriņu puduriem, viņš no jauna apstājas, nolauž sev dažus ziedus un paraugās debesīs.

—   Mans sveiciens tev, ak tēvu zemes saule! — viņš saka. — Seit, tēvijā, tu spīdi ar jaunu spožumu. Bet jums, mīlīgās puķes, es saku no visas sirds: «Esiet svei­cinātas!»

Viņu pārņem svēta sajūsma, bet šajā brīdī, kad Totss ir tik ļoti aizkustināts, viņš atceras, ka patiesībā viņam nav jāsveic dzimtene, pareizāk būtu, ja mīlīgās puķes sveiktu viņu, jo pārnācējs taču ir viņš, Totss, nevis maigās puķes.

—   Tā ir viena neskaidra būšana, — viņš klusu pie sevis nomurmina un soļo tālāk. Patiesībā viņam daudz nerūp ne saule, ne dzimtenes mīlīgās puķes, bet viņš ir lasījis, ka tādus izsaucienus raida tie, kas no svešuma atgriežas dzimtenē; muļķīgi būtu nedarīt to, ko jau darījuši citi pirms viņa.

Māju tuvumā jaunekļa soļi kļūst manāmi gausāki. Ienākot pagalmā, viņa acīs jaušams nogurums, vaigi pēkšņi it kā iekrīt, un nu var skaidri redzēt, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa labo kāju.

Jautrā un spriganā jaunekļa vietā, kurš mundri so­ļoja no stacijas uz mājām, Aizpuru pagalmā ieiet vārgs invalīds.

Melns krancis izskrien no kūts un sāk riet.

—   Nerej, nerej, sunīt, — saka nācējs aizlūzušā balsī, — tu taču redzi, cik es esmu slims un noguris. Nerej uz mani, esmu ceļa vīrs un nāku no tālienes.

Sacītie vārdi tomēr nespēj mazināt suņa pienākuma apziņu, un svešiniekam jāatgaiņājas ar pātagu, lai turētu nelaipno sagaidītāju pienācīgā attālumā.

—   Ja tu tikai zinātu, kas es esmu, — puisis atkal uzrunā suni, — tad tu nesaceltu tādu traci, bet pie­nāktu man klāt, uzliktu ķepas uz pleciem un raudzītos draudzīgi man acīs, kā to darījis vecais… vecais fok- sters, kad pārnācu no skolas. Bet foksters ir miris, tu esi svešs un pats nezini, ko dari. Tomēr iegaumē, ka man ir pātaga un …

Tad atveras durvis, uz sliekšņa parādās Aizpuru saimnieks.

—       Tu, Jāzep! — viņš iesaucas. — Tik ātri! Tikai va­kar pienāca vēstule, un tu jau pats klāt. Nudien, tik drīz vis negaidījām.

—   Jā! — Jāzeps klusi atsaka un noliec galvu.

—  Sveiks, tēv!

—       Sveiks, sveiks! Nu kā tad … kā tad … Vai vese­lība tiešām tik slikta, ka bija jābrauc mājās?

—Jā, — atbild dēls, — slikti ar veselību. Tā … tā labā kāja, tā mani pirms laika iedzīs kapā.

—   Sāp?

—       Sāp kā nelabais un rauj krampī. Jaukā laikā nav tik traki, var paciest, bet, kad uznāk lietus, vairs nav glābiņa. Tad liekas, it kā visas pasaules sāpes būtu sadzītas vienā čupā un sāp cita par citu vairāk. Rei­zēm iemetas pat gurnā un plosa kā nikni suņi.

Jāzeps aptausta labās kājas gurnu un saviebjas, it kā viņš ciestu briesmīgas mokas.

—   Jā, tas ir slikti, — tēvs pakrata galvu.

—   Tas ir ļoti Joti slikti, — dēls atbild.

—   Es zinu, ko nozīmē tādas sāpes, — stāsta tēvs.

—   Arī man lietainā laikā kājas smeldz tik stipri, ka staigā kaut vai uz kruķiem. Bet ko vairs gausties, es jau esmu vecs, manas kājas drīkst sāpēt. Diezgan tās staigājušas un mērījušas zemi gan savā pusē, gan svešumā. Bet tu? Tu esi jauns, tev jāsaņemas. Savādi, ka tev tā liksta uzklupa tik negaidot.

—       Jā, liksta uzklupa pēkšņi, pats nezinu, kā tas gadījās.

Abi ieiet kambarī. Jāzeps velk labo kāju kā dzirn­akmeni un klusi sten.

—   Žēlīgā debess! — māte ievaidas, ieraugot dēlu.

—   Tas jau ir tīrais kroplis! Palūk, kā viņš iet! Un tu, vecais, vēl jautā un brīnies, kā viņš tā uzreiz sa­vārdzis. Dievs pasarg, slimība tak neprasa, vai tev tā patīk vai nepatīk, tā nāk, kad pati grib.

—       Jā! — Jāzeps nopūšas un gurdi noslīgst uz sola. Taču pēc dažiem acumirkļiem atdzīvojas no jauna.—Ja mēs to kāju rūpīgi ārstēsim, gan atlabs. Gribētu pamē­ģināt siena smelknes vannas un pēc tam nopērties ar nātrēm.

—       Dievs viņu zina, — spriež tēvs, — vai tas ko līdzēs; esmu izprovējies gan vienu, gan otru, bet ne­manu, ka būtu labāk.

—       Gan līdzēs, — atbild slimnieks. — Bez tam es zinu vēl kādas zāles… Tās man ieteica viens vecs mežsargs Krievijā. Izmēģināsim.

Beidzot, kad viss gari un plaši pārrunāts un ap­spriests, saime mazliet iestiprinās un vīri aizsmēķē papirosus. Jāzeps izvelk lielu kārbu dārgu Krievijas papirosu; valodas pievēršas lauksaimniecībai un lop­kopībai.

—        Kāda lauksaimniecības sistēma patlaban pie jums ir modē? — jautā dēls, izpūzdams dūmus caur degunu un pārceldams slimo kāju pār kreisās kājas celi.

—   Kā — kāda?

—       Nu jā, — Jāzeps paskaidro, — cik laukos šeit iedala aramzemi?

—       Ak šitā! — tēvs attopas. — Tāpat kā agrāk. Nekā jauna nav.

—       O, nē! — iesaucas dēls un žēli pasmaida. — Tas neder. Sī sistēma ir novecojusi. Krievijas lielajās mui­žās, piemēram…

Un dēls gari un plaši iepazīstina vecākus ar lauk­saimniecības attīstību Krievijas lielajās muižās.

—       Bet kā ar lopkopību? — Jāzeps Totss interesējas. — Cik govju mums pašlaik ir?

—   Septiņas.

—   Maz! Kādas šķirnes?

—   Kas to lai zina .. . Tur aplokā tās ganās …

—        O, nē! Arī tas neiet. Lopkopībā jānodibina stingra kārtība. Vispār, kā tagad redzu, kā arī spriežot pēc agrākiem novērojumiem, sistēmas trūkums ir manas dzimtenes lauksaimniecības un lopkopības galvenā kļūda. Seit, dzimtenē, ļaudis vēl sīksti turas pie vecās kārtības un negrib pieņemt nekādus jauninājumus un sistēmas.

—Kas tā ir par lietu, šī… kā tu teici… sictēna vai?…

—   Sistēma, sistēma. Es saku: sistēma. Sistēma ir — kārtība.

Sajā mirklī Jāzeps kaut ko ierauga pagalmā, ātri pieceļas un steidzas uz durvju pusi. Tad loga tuvumā pēkšņi apstājas, ievaidas, pabrauka kāju un aptausta gurnu. Vecāki noraugās uz viņu ar līdzjūtību un klu­sībā brīnās, kā gan tik smalka cilvēka kājā pietiek vie­tas tādām lielām un prastām sāpēm.

Tad visi iziet pagalmā, aizstaigā līdz aploķam, ap­skata kūti un riju. Krievzemes viesim jāredz viss paša acīm, iekams viņš varēs dot kādu padomu. Viņš sameklē pagalmā resnu bērza nūju, ejot atbalstās uz tās un laiku pa laikam ievaidas tik skaļi, ka tēvs izmisis pa­groza galvu, taču atbraucējs apskata it visu, kas vien varētu interesēt zemkopi. Krievijā Jāzeps bieži vien redzējis saimniecībās rosāmies muižkungus, un tagad viņam nav grūti tos atdarināt. Jāzepam liekas, ka viņa slimā kāja izraisa pat zināmu godbijību, protams, daudzi, kas viņu redzēs klibojam, iesauksies:

«Paskatieties, cik viņš gudrs, kā visu zina! Ko gan šis cilvēks nepaveiktu, ja būtu vesels. Bet viņš, naba­dziņš, ir slims. Tik jauns, tik gudrs, bet slims.»

Sur tur Jāzeps uzkavējas ilgāk, rāda ar nūju uz kādu priekšmetu un izsaka tēvam skarbu piezīmi:

—   Tā ka lai rīt viss būtu kārtībā! — Tā viņš bieži mēdza sacīt tur, Krievijā.

3.Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī

Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī: rītos dzer ka­fiju, smēķē no Krievijas atves­tos papirosus un atrod, ka tā dzīvot ir tīri patīkami. Pirma­jās dienās viņš neko daudz ne­iejaucas saimniecības būšanās, ilgi sēž istabā pie galda un rakņājas kaut kādos papīros, ko izvelk veselām gu­bām no savu medību svārku milzīgajām kabatām. Laiku pa laikam izklibo pagalmā, apskata aku, nopēta mājas jumtu un vēro dzimtenes debesis. Reizēm pat aiziet līdz siena šķūnim lauka galā, apsēžas uz sliekšņa un no­grimst dziļās pārdomās.

Taču pēc tam viņā atdzimst senākā uzņēmība. Vis­pirms tā izpaužas bezgalīgās rūpēs saglabāt visdār­gāko mantu pasaulē. Viņš sadabū rijā lielu maisu, šķūnī to piepilda un aiznes uz klēti. Un tā vairākas reizes. So gājienu rezultātā klēts kaktā paceļas prāva siena smelknes kaudzīte. Tad viņš atnes no meža veselu maisu priežu jaunaudžu, sapļauj sētmalē klēpi nātru un sajauc to visu kopā. Kādā dienā, kad darbs paveikts, viņš apsēžas uz klēts sliekšņa un dziļdomīgi noraugās lielajā, irdenajā zāļu kaudzē.

«Vai tas, kas patlaban sakrauts kaktā, tiešām nepa­līdzēs?» viņš sev domās jautā. «Lai nu būtu kā bū­dams, bet lietainā laikā ar labo kāju tiešām nav kaut kas kārtībā. Nevarētu sacīt, ka šī kāja, ķēms tāds, tieši sāpētu, bet tā kļūst tāda kā smagāka, it kā būtu samie­gojusies un grasītos aizmigt. Un vispār,» viņš domās piebilst, «vannošana ir laba lieta. Tur, Krievijā, cilvēki iet vannā katru dienu.»

Nākamajā dienā kurina pirti. Šķiet, it kā kurinātājs gribētu sabāzt krāsnī tik daudz malkas un žagaru, lai pirts skurstenis sāktu kvēlot un debesis virs skursteņa liesmot. Beidzot Totss nolemj, ka karstuma ir diezgan un var sākt ārstēšanos. Slimais saimniekdēls kādu bridi sten un vaid siena smelknes novārījumā un jau pēc dažām minūtēm jūtas daudz labāk.

Tajā dienā viņš vairs pagalmā neiziet, bet guj uz cisām zem segas un sarunājas ar māti, kas laiku pa laikam ienāk apjautāties, vai slimniekam kaut kā ne­trūkstot.

Nē, slimniekam netrūkst nekā, slimnieks ir svaigs un veselīgs kā bizonis un smēķē tik nikni, it kā Aizpuru dibenkambarī dedzinātu līdumu.

—   Diezin ko tagad dara mani skolas biedri un bied­renes? — Jāzeps, starp citu, iejautājas.

—   Kas to lai zina, — atbild māte, — daži dzīvo tā­pat pie saviem vecākiem, citi atkal pilsētā vai kaut kur tālāk.

—   Vai tu nezini, māt, — Jāzeps ātri iejautājas, — kur patlaban ir Raju saimnieka meita? Adele, vai kā viņu sauca … tāda … ar gaišiem matiem… Tu taču viņu pazīsti, reizē gājām skolā.

—   Ak tā, — iesaucas māte, — kā tad nezināšu. Dzīvo tepat mājā, Rajās.

—   A, — nomurmina Jāzeps, — ak Rajās. Nav appre­cējusies?

—   Vēl nav. Ļaudis gan runāja, ka Sāres jaunskungs esot šai gruntīgs brūtgāns, pēc tam atkal melsa, ka tā būšana pačibējusi, vai kā nu tur bija. Ej nu sazini, viņi jau tik smalki skoloti un mācīti, ka mūsu kārtas ļaudis no viņu padarīšanām nekā daudz nesajēdz un īsto patiesību nekad neuzzinās. Tāpat vien klausos, ko tērgā ciema sievas.

—   Hm … Ak tad tik briesmīgi skoloti un mācīti, — Jāzeps atkal nomurmina un aizdedzina jaunu papi­rosu. — Skat, kādi ķēmi! Bet saki man — kas ir Sāres jaunskungs?

—   Nu, — atbild māte, — vai tad tu viņu nepazīsti? Sis jau arī tajā laikā mācījās skolā. Laikam sauca par Arni.

—   Ahā! — Jāzeps iesaucas. — Rokā ir! Ūja, kā gan es nepazīšu, ļoti labi vēl atceros. Ak tad tas ir Sāres

jaunskungs? Nu jā, nu, kā tad es viņu nepazīšu. Kur viņš pašlaik ir?

—   Pilsētā … študierē.

—   Ā! Paskat tikai — študierē.

Jāzeps skatās griestos un mēģina kaut ko atcerēties. Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, kad viņi gāja skolā, un, ja tā labi padomā, tad iešaujas prātā daudzi jocīgi notikumi. Reiz kādā rudenī…

—        Kas zina, varbūt tagad viņš jau ir mājās, — no­spriež māte, — vasaras brīvlaiku Arnis pavada Sārēs. Pa ziemu dzīvo pilsētā un študierē.

So pēdējo piezīmi Jāzeps nedzird. Viņš vēl vienmēr lūkojas griestos un, domās nogrimis, pūš uz augšu dūmu mutuļus. Tad viņš skaļi iespurdzas un aši pa­griežas no vieniem sāniem uz otriem.

—        Ar šo Sāres jaunkungu un Raju mamzeli reiz ga­dījās labs joks, — viņš aizrijas ar dūmiem un sāk klepot. — Tas bija rudenī, kad upi jau klāja pirmais ledus. Padomā, kādi ķēmi — šie abi gandrīz noslīka upē. Par laimi es un vēl daži zēni piesteidzāmies pa­līgā un viņus izglābām. Izvilkām aiz kājām laukā, citādi vēl tagad gulētu dzelmē.

— Nu, labais Jāzepiņ, — māte zīmīgi pakrata galvu,

—  arī tu pats tur skolā nebiji nekāds svētais. Biji varen liels delveris. Vecais nedrīkstēja ne rādīties skolas tu­vumā — tūlīt ķesteris skrēja sūdzēties.

—   Ek, ko nu tas Strupais Juris! — Jāzeps pasmīn.

—   Viņš apmētāja ar dubļiem visus, kas pagadījās pa ķērienam. Tomēr reizēm bija vīrs uz goda. Diezin ko viņš tagad dara?

—        Kas šim kaitēs, — dzīvo tāpat pa vecam, valdot skolu.

—       Vajadzētu kādreiz aiziet ciemos, — Jāzeps no­lemj, — un prātīgi ar viņu aprunāties.

—   Cik tad nu Paunvere tālu. Kādudien aizej.

—       Jā, būs jāaiziet kādu dienu. Man tur ir arī daudz citu vecu paziņu. Vai skroderis Kīrs vēl dzīvo Paun- verē?

—   Jā, turpat.

—   Vai tu nezini, māt, vai tas sarkanmatis, pag, kā

viņu sauca, laikam par Adniēlu, vai tas ari vēl dzīvo Paunverē?

—   Kas to lai zina. Viņi tur visi ar sarkanām galvām. Bet laikam jau dzīvo turpat, kur agrāk. Nav dzirdēts, ka būtu aizvākušies tālāk.

—   Sis Adniēls… — Totss grib kaut ko sacīt, bet atkal iesmejas un patirina kāju zem segas. — Sis Ad­niēls bija briesmīgi jocīgs puika. Reiz, kad pie viņiem svinēja kristības … hm-hm-hm …

Jāzeps nomet papirosu uz klona, pārvelk segu pār galvu un smejas kā negudrs.

Kā jau zināms, šodien viņš vairs neiziet ārā, bet pa­liek gultā un, kā jau slimniekam pienākas, izguļ sli­mību. Toties jo rosīgāka ir viņa darbošanās nākamajā dienā. Viņš atkal apmaina spieķi pret pātagu, ar ko laiku pa laikam uzšauj pa saviem lepnajiem zābakiem. Tagad viņš kūtī un rijā ierodas nevis kā vērotājs, kā cilvēks, kas vēlas iepazīties ar apstākļiem, bet gan kā saimnieks un pavēlnieks. Kalpam un kalponei tiek do­tas dažas pavēles, kas viņiem jāizpilda nekavējoties. Kalpu viņš dēvē par Ivanu, kalponi — par Avdotju.

—   Ir gan varen jestrs kungs tas mūsu jaunais saim­nieks, — kalps saka kalponei, kad Jāzeps aizgājis. — Jods zina kādēļ viņš mani sauc par Ivanu? Kas es par Ivanu? Mans vārds ir Miķelis.

—   Bet mani viņš nosauca … — kalpone pūlas atce­rēties, — pag, kā nu tas bija? Totja. Iedomājies: Totja. Senāk saucos par Mari, bet tagad — Totja.

—   Nu, protams, ka Totja, nesāksi tak ar jaunkungu strīdēties, — secina kalps. — Diezin kāpēc šis tā pie­velk kāju? It kā būtu gaudena, vai… Un valkā tādas jocīgas bikses … Ar ādas dibenpusi… Tiešām jocīgi. Un stilbi tik tievi kā sērkociņi. Vai redzēji, kādi viņam zābaki?

Tā kalps un kalpone vēl ilgi apspriež jaunkunga ap­ģērbu, tad kalps iejautājas:

—   Kā tu domā, vai viņš tagad pārņems saimniecību savā valdīšanā?

—   Tad mums te vairs nebūs dzīves, — Totja skumīgi novelk. — Re, jau tagad noteica, ka jāpadarot «neka­vējoties».

—   Ja, ja, tāda jau laikam lieliem kungiem paraša.

Jāzeps, kurš pastarpām jau ir paspējis ielūkoties

stalli, atgriežas pie runātājiem.

—   Ivan, — viņš bargi saka. — Zirga steliņģī tūlīt jāiztīra mēsli. Nekavējoties …

Pēc tam viņš ieiet kambarī un sāk izkravāt mantas no čemodāniem un saiņiem. Kā čemodānos, tā saiņos atrodas visdažādākās mantas. Starp citu, tur ir arī uz­valks, garie svārki, apkakles, aproces, kaklasaites, vai­rākas kārbas papirosu, kādas sievietes fotogrāfija un divas pātagas. Un vēl daudzas mazas, papīros ievīstī­tas lietiņas, kuras īpašnieks neizsaiņo, bet tāpat ietītas saliek uz galda un krēsliem. Kādā sainītī ir dāvana mātei: liels, krāsains lakats ar garām bārkstīm un sud­raba adāmās adatas. Tēvs saņem lielu kārbu papirosu un jūras putu pīpes iemuti ar zelta monogrammu.

Māte ir ļoti priecīga par dāvanām, taču atrod, ka lakats viņai par košu. Viņa ilgi aplūko sudraba adāmās adatas — tiešām grūti pateikt, kādā ziņā tās varētu būt labākas par savām radiniecēm, kas izgatavotas no tērauda.

Bet tēvs noraugās uz dāvanām ar tādu skatienu, it kā gribētu sacīt:

«Ir un nav. Nav, bet tomēr ir.»

Kalps pagalmā uz mirkli pārtrauc darbu, palūkojas uz istabas pusi un saka Totjai:

—   Nudien traks kas traks, tīri vai bail sametas.

4.Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti

Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti, dod pa­galmā dažas neatliekamas pa­vēles, tad ātri padzer kafiju un pārģērbjas. Medību svārkus un bikses viņš rūpīgi pakar pie sie­nas un pārsedz ar baltu palagu. Brīdi staigā pa istabu šurpu turpu un visu laiku smēķē. Beidzot apstājas pie skapja, atver durvis un uzmanīgi nopēta garos svārkus.

—   Velns viņu zina, — beidzot pie sevis nomurmina. — Var tā, var arī citādi… visādi var … tomēr gribē­tos parādīt Strupajam Jurim, ka …

Viņš paskatās griestos un pūlas atcerēties, kā ķes­teris toreiz ģērbās. Nu jā, protams… kā viņš to va­rēja aizmirst… ķesteris vienmēr valkāja pelēku «bezdelīgasti». Tagad derētu viņam parādīt, ka . . .

Pēkšņi viņš kaut ko atceras. Ātri pieiet pie galda, atver kādu mazu kārbiņu un izņem no turienes platu, ar sarkanu akmeni rotātu gredzenu, ko ar enerģisku žestu uzmauc labās rokas rādītājpirkstā.

—   Tā! — viņš beidzot pusčukstus nosaka.

Pēc tam vēl mirkli pakavējas pie skapja, tad ātri norauj žaketi un uzģērbj garos svārkus. Arī šo darbību pavada kluss «tā». Līdz šim viss šķiet kārtībā un nav nekāda pamata domāt, ka varētu kaut kas atgadīties. Bet tad rodas jautājums: kādu cepuri izvēlēties? Pie pašreizējā uzvalka vislabāk piestāvētu «katliņš» vai tā saucamais «oktobris», bet Jāzepam grūti šķirties no platmales, ko grezno spalva. Beidzot tomēr uzvar pē­dējā. Viņš ar prieku apautu arī brūnos garstulmu zā­bakus, taču tie pārāk kontrastē ar garajiem svārkiem. Par pātagu galva nav jālauza.

—       Tā piestāv pie jebkura apģērba, — viņš pie sevis nosaka un, pārlaidis skatienu pagalmam, iziet pa vār­tiem. Slimā kāja, kā par brīnumu, šķiet gluži vesela un gandrīz nemaz vairs netraucē iešanu.

Seit, no kalna piekājes, visa Paunvere pārredzama kā uz delnas. Cik ilgs un tomēr īss laiks ir pagājis no tā brīža, kad viņš te staigāja pēdējo reizi!

Ceriņi tur blakus ceļam un mazā birztala tālāk — cik tie viņam tuvi un pazīstami! O-oh-ho, cik bieži viņš, nākot no skolas, sēdēja birztalā un aplūkoja iemainītās mantas! Cik reižu viņš stāvēja pie ceriņiem un kala plānus, kā atmaksāt Strupajam Jurim! Tie bija brīniš­ķīgi laiki! Lai saka, ko grib, par visu var strīdēties, bet tie tomēr bija jauki laiki!

Vecā pelēkā baznīca! Un vecais, apsūnojušais jumts tur blakus! Tie varētu pastāstīt daudz dīvainu noti­kumu. Cik jocīgus darbus un nedarbus reizēm paveica mazie kukainīši, kas brīvstundās izspurdza no klases un rosījās pa piekrasti!

Totss stāv iepretī mājiņai netālu no lielceļa un domā.

—   Pareizi, tepat ir, — viņš pie sevis murmina un lēni tuvojas mājiņai. Šķiet, Totss vēl nav īsti skaid­rībā — iet vai neiet, tomēr smieklīgi būtu tagad griez­ties atpakaļ. Viņu droši vien ir ieraudzījuši pa logu, un mājnieki patlaban tur iekšā lauza galvu, kas šis lepni ģērbies kungs varētu būt.

Pagalmā pie cūkkūts rosās kalsens večuks ar rudu ķīļbārdiņu. Izdzirdis nācēja soļus, viņš paceļ galvu un noslauka rokas zilajā priekšautā. Vīra kailā galva vi­zuļo pavasara saulē kā liela stikla bumba, ko dārznieki reizēm novieto puķu dobēs. Uz pieres uzbīdītās acenes šo līdzību vēl pavairo. Totss atkal uz mirkli apstājas, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, tad pieiet tuvāk un sveicina.

—   Labdien, labdien! — vīrelis aši, taču laipni nober. Pie tam viņš pieklājīgi paklanās pret svešo un pakal­pīgi sakrusto rokas uz krūtīm, it kā gaidīdams pavēli. Totss mirkli ielūkojas laipnajam vīrelim tieši sejā un pēkšņi kaut ko atceras: ja ne citu, tad šīs acis viņš no­teikti pazīst, tās ir jau kaut kur agrāk redzētas. Sis skatiens … un laipnais smaids. Ak jā, pareizi! Rokā ir: reiz te notika tāds jocīgs gadījums, un tad šīs acis

uzlūkoja viņu, Totsu, ar niknām dusmām … Jā, jā … hm-hm-hm…

Totss savalda smieklus, tā sakot, izskauž tos līdz saknei un tad jautā:

—  Vai varētu satikt Adniēlu?

—       Adniēlu, — atkārto vīrelis, — Adniēlu — kādē] ne? Esiet tik laipns, lūdzu, ienāciet. Varbūt vēlaties, lai es viņu atsaucu šurp?

—       Jā, — Totss atbild pēc īsām pārdomām, — labāk aiciniet viņu šurp.

—   Acumirkli.

Laipnais vīrs grasās ieiet namā, taču uz sliekšņa ap­griežas, cieši ielūkojas Totsa sejā un laipni apvaicājas:

—       Atļaujiet jautāt: vai jūs gadījumā neesat Totsa kungs?

—       Jā, — atbild Totss, pamādams ar galvu, — tas es esmu. Un, ja nemaldos, tad man ir tas gods runāt ar drēbniekmeistaru Ķīru.

—       Jā, jā, ļoti pareizi! — meistars priecājas. — Ļoti pareizi!

Pēc šiem vārdiem vecie paziņas paiet dažus soļus tuvāk un ilgi krata viens otram roku.

—       Bet tagad, — saka meistars, — jums noteikti jā­nāk iekšā; Adniēls ļoti priecāsies, ieraudzīdams savu skolas biedru. Lūdzu, esiet tik laipns.

Drēbniekmeistars palaiž viesi pa priekšu un, iedams aiz Totsa, atvainojas par nekārtību priekšnamā. Tajā pašā laikā viņš ar lietpratēja skatienu nopēta ciemiņa uzvalku un atrod sava nepazīstamā konkurenta darbā dažas kļūdas, ko viņš, meistars Kīrs, nekad nepieļautu.

Istabā uz liela darba galda sēž divi sarkanmataini jaunekļi un čakli šuj. Svešiniekam ienākot, abi palūko­jas uz durvīm un domās jautā, kādu apģērbu šis smal­kais kungs varētu pie viņiem pasūtīt. Trešais darbo­nis, laikam māceklis, pie plīts karsē gludekli.

—       Adniēl! — meistars saka. — Tev atnācis ciemiņš. Ieskaties labi uzmanīgi, — varbūt tu viņu pazīsti.

Uzrunātais nosarkst līdz ausīm, mirkli lūkojas sve­šiniekā un tad iesaucas:

—   Totss! Jāzeps!

Viņš noliek drēbi sev blakus, ātri norāpjas no galda, pieiet pie Totsa un uzticīgi krata viesa roku.

—   Nu, — viņš saka, — kā jūs … tu te gadījāties? Pēc skolas beigšanas neesmu jūs … tevi… vairs re­dzējis. Bijāt visu laiku Krievijā?

—   Kur gan citur, — atbild Totss, izņemdams no kabatas papirosu kārbiņu. — Uzsmēķēsim!

—   Paldies, nē! — atbild Adniēls un ierauj galvu plecos. — Es nesmēķēju. Neesmu vēl iemācījies.

—   Mēs neviens te nesmēķējam, — paskaidro meis­tars, pārlaizdams acis pār darbistabu.

—   Visu laiku Krievijā! — brīnās Adniēls kā par kaut ko neiespējamu. — Kā cilvēks var tik ilgi nodzīvot Krievijā?

—   Visu laiku Krievijā, — atkārto Totss, līdz ar vār­diem izpūzdams dūmus no mutes. — Neko darīt: visiem dzimtenē nepietiek vietas, dažiem jābrauc kur tālāk pelnīt maizi.

—   Tiesa kas tiesa! — meistars piekrīt, piedāvā Tot- sam krēslu un iepazīstina ar otru jaunekli, kurš, kā noskaidrojas, nav nekas cits kā Adniēla miesīgais brā­lis. Totsa skatiens apstājas pie visjaunākās atvases: kā no miglas viņa acu priekšā iznirst divi vārdi: Ko- lumbs un Krisostoms. Vai šis puišelis gadījumā nav tas pats, kura kristībās viņi… Hm-hm-hm … Vīns … Gramofons …

—   Arī mana vēlēšanās būtu, — iesāk meistars, —ka mani dēli mazliet apskatītu pasauli, redzētu, kā ļaudis dzīvo citur. Ja ne vairāk, tad vismaz papildinātos amatā. Tagad vai ik dienas mainās modes; dzīvojot šajā nostūrī, nav iespējams izsekot visiem jaunumiem. Pie vislabākās gribas tas ir neiespējami. Protams, mums pienāk daži modes žurnāli, bet tas ir par maz.

Meistars ieiet blakus istabā, iznes no turienes ar tauku traipiem pārklātu modes žurnālu un, pieklājīgi smaidīdams, pasniedz Totsam.

—   Katrā ziņā, — viņš turpina, — arī te ir šis tas iekšā, un tomēr . . . jāceļo, jāskatās un jāmācās. Un tā būtu tieši mana vēlēšanās, ka viņi uz kādu laiku kaut kur aizbrauktu, bet. . . Dēli negrib.

—   Vai tu nevēlies braukt man līdzi uz Krieviju,

Adniēl? — Totss jautā, pārceldams labo kāju pār krei­sās kājas celi.

Adniēls nokaunējies pašķielē uz Totsu un tad smai­dīdams pakrata galvu.

—        Nu, lūk, — meistars smiedamies secina. — Viņi ir tā apraduši ar lauku dzīvi, ka pilsēta nemaz vairs ne­vilina. Katrā ziņā Adniēlam tagad ir lieliska izdevība paceļot kopā ar skolas biedru. Totsa kungs daudz ko pieredzējis un pārdzīvojis, viņš būtu Adniēlam liels atbalsts.

—   Protams, — atbild Totss. — Brauksim, Adniēl!

—   Nē, — tas pakrata savu sarkano cekulu.

—       Vai jūs domājat ilgi palikt dzimtenē, Totsa kungs? — brītiņu klusējis, iejautājas meistars.

—       Noteikti vēl nezinu, — spriež viesis. — Varbūt kādu nedēļu. Tas viss ir atkarīgs no manas veselības.

—        No veselības? — meistars satrūkstas. — Vai tad jūs esat slims, Totsa kungs? Jūs izskatāties pavisam spirgts un vesels.

—       Man ir išhiass labajā kājā. Tāpēc es, patiesību sakot, arī atbraucu. Katru dienu sautējos vannās.

—   Ā, — meistars līdzjūtīgi nopūšas. — Cik žēl!

—   Cik žēl! — Adniēls skumīgi piebalso.

—       Jā, —- atbild Totss ar manāmu ironiju, — neko darīt. Tā ir atlīdzība par ilgu un smagu darbu. Strādā, strādā un lien vai no ādas laukā, un pēkšņi kādā jaukā dienā jūti, ka tev kājās iemeties išhiass, un tad neatliek nekas cits kā diegt ar slimo kāju uz dzimteni un ārstē­ties ar vannām. Tādas tās lietas. Neko darīt. Nu jā, maksā labi, tas tiesa, un tomēr …

—       Cik liela alga jums bija, ja drīkstu jautāt? — meistars interesējas.

—       Alga… — Totss atkārto, atmezdams galvu. — Par algu nevarēja sūdzēties. Pēdējā gadā saņēmu pāri par diviem tūkstošiem un brīvu uzturu.

Dažus mirkļus meistars un viņa trīs dēli ir gluži mēmi, tad, galvas kratīdami, saskatās un vienā mutē iesaucas:

—   Oho!

—       Ta tikai ir alga! — saka meistars, atjēgdamies no brīnumiem. — Par tādu algu var strādāt! Mēs te šujam veseli trīs vīri, bet labi, ja visi kopā nopelnam pusi no šīs summas. Nē, Totsa kungs, jūs par savu dzīvi nedrīkstat sūdzēties. Tāda vieta … nē, tas jau ir kaut kas … Noteikti, jā, jā … protams, gadās jau arī grūtības, bet… nē, nē, nē …

— Jā … tas … tas … jau ir, — nomurmina Ad­niēls, lūkodamies uz vidējo brāli, kurš tos pašus vārdus, brīnīdamies un galvu šūpodams, pārraida tālāk jaunā­kajam brālim.

Tajā brīdī, kad Totss gatavojas atbildēt, no blakus istabas iznāk namamāte un saruna gūst citu virzienu. Patiesībā viņa neizjauc sarunu, gluži otrādi, tas pats atkārtojas no gala. Atkal jautājumi, atkal atbildes un izbrīna pilni izsaucieni, starpība tikai tāda, ka tagad uz daudziem jautājumiem svešinieka vietā atbild pats namatēvs un dēli.

Beidzot viesim piedāvā kafiju, un pēc īsa starpbrīža visi sēžas pie galda, kas tiek uzklāts viesistabā blakus darbnīcai. Trīs sarkanmataini tēva dēli nosēdušies pēc auguma cits citam blakus kā ērģeļu stabules un pieklā­jīgi gaida, kamēr mamma pasniegs kūpošu kafijas tasi.

«5ajā istabā,» Totss atceras, «toreiz svinēja kristī­bas.» Un tur… tur viņš iedarbināja gramofonu. Dī­vaini: tagad šīs istabas izskatās pavisam citādas. Toreiz tās bija pilnas ar zilganiem dūmiem, kas koda acīs un degunā, kā migla tie plīvoja pa visām telpām, bet no virtuves plūda kodīga etiķa smaka. Totss atcerējās vēl kādu būceni, sakarā ar kuru saistās kopīgas atmiņas, bet to vidtu viņš laikam nekad vairs neredzēs. Tagad istabas šķiet gaišākas un plašākas.

Atsākas sarunas. Tiek mēļots par pazīstamiem Paun- veres iedzīvotājiem, atceras agrākos laikus. Starp citu, Totss uzzina, ka Raju Tēle tiešām ir mājās un viss starp viņu un Sāres jaunkungu izjucis tāpēc, ka jauns­kungs pilsētā iemīlējies kādā citā.

Adniēls, izdzirdis Tēles vārdu, nosarkst līdz ausīm un neveikli ieklepojas, it kā viņam būtu kaut kas iesprū­dis kaklā.

Zvaniķis Lible dzīvojot turpat Paunverē un, tāpat kā senāk, draudzējoties ar sīvo. Nekas nav dzirdēts arī par kautiņiem starp mācītājmuižas un pagastskolas zē­niem; meistara jaunākais dēls apgalvo, ka skolā tagad esot daudz mierīgāk. Skolotājs Laurs jau sen esot aiz­gājis, bet ķesteris vēl turoties. Nu jā, arī tagad atga- doties viens otrs jocīgs notikums, bet Adniēls, kurš pa­zīst tiklab bijušo, kā tagadējo skolas dzīvi, atrod, ka tā ne tuvu vairs neesot tāda kā toreiz, kad viņi vēl…

Rudmatis it kā vēlas uzsvērt, ka tagad tur trūkst agrāko varonīgo zēnu, kas neizdzēšamiem burtiem ierakstīja savus vārdus Paunveres pagastskolas vēs­turē.

Totss pastarpēm iebauda mazliet kafijas un ar izbai­lēm konstatē, ka tai ir briesmīga petrolejas piegarša. Pirmo malku viņš norija, tas tiesa, bet ar otro un nāko­šajiem tik lēti cauri netiks. Pirmo malku viņš neprata saturēt, tas pats no sevis nogāja tur, kur bija jāiet, bet tālāk . . . Totss valba apaļās pūces acis un, glābiņu mek­lēdams, lūkojas apkārt. Kaut nu ierastos kāds nere­dzams gars un izdzertu šo kafiju. O, tad viņš būtu tam pateicīgs no visas sirds!

Bet «gars» savu rīta kafiju, kā redzams, jau padzēris un nedomā ierasties. Iespējams, ka šis «gars» vāļājas kaut kur upmalā, silda saulē kāju pēdas un uzpūsto vēderu un nemaz nedomā papildināt brokastis ar draņ­ķīgo kafiju.

Pie tam Totsam duras acīs vēl kāda dīvaina parādība. Pie sviesta trauka malas pielipis kriksītis no kaut kā­das vielas, kam ar sviestu nevarētu būt nekāda sakara. Šķiet, kāds tikko iesprucis sviestā un atslaucījis kājas pie trauka malas.

—   Esiet tik laipns, Totsa kungs, — meistars pie­dāvā, — esiet tik laipns, ēdiet! Uztaisiet sev sviest­maizi un uzlieciet šķiņķi, tad varēsiet sagaidīt pus­dienas.

—   Ļoti pateicos! — atbild Totss un caur pieri parau­gās uz sviesta trauku.

— Protams, — turpina meistars, — mums nav tik smalki ēdieni kā jūsu Krievijā, tomēr baudiet, ko dievs devis.

Pie tam viņš izstiepj kaklu un ieskatās ciemiņa kafi­jas tasītē.

—   Dzeriet jel! Ēdiet jel! Iebaudiet, ko dievs devis.

«Iebaudiet, ko dievs devis,» Totss domās atkārto un

vēlas, lai visi šie trauki šajā mirkli atrastos no viņa jūdzēm tālu. «Sajā ģimenē,» viņš domās piebilst, «man nav laimes. Lai tā būtu pēdējā un vēlreiz pēdējā reize!»

Viņš saņemas, aizver acis un iedzer vēl malciņu ka­fijas. Ai, kāda pretīga susla! Viņam ir nācies nogaršot daudz un dažādas draņķīgas suslas, bet tagad jāatzīst, ka vispretīgākā ir tieši tā, ko viņš pašlaik dzer. Un Totss pēkšņi jūt, ka viņa krūtis krājas nepatīkams sma­gums, ka šis smagums lēni kāpj uz augšu un sāk mek­lēt izeju. — Puk-puk-puk! — kāds iekšā pukšķina un it kā brīdinot raida uz augšu skaļas atraugas, kas Tot- sam izraisa žāvas.

—   Paldies, — viņš ar mokām nomurmina un ātri pieceļas no galda.

—   Tik maz? — namatēvs un namamāte iesaucas vienā mutē. — Dzeriet taču vēl tasīti!

—   Nē, liels paldies! Es nekad nedzeru vairāk kā vienu tasīti, — atbild Totss, pieiet pie vaļējā loga un pilnu krūti ievelk pavasarīgo gaisu.

—   Redziet, — viņš saka, stāvēdams pie loga, —mana sirds… tā pati sirds … tā, sātans, nepanes kafiju.

Dažas minūtes vēlāk, kad arī saime pieceļas no galda, Totsa galvā pavīd nelabas aizdomas, kas pret paša gribu paceļ viņa gredzenoto pirkstu pie mutes.

«Vai tikai,» viņš prāto pie sevis, «šie sarkanmatainie velni nebūs ielējuši man kafijas tasē petroleju? Lai dievs viņiem žēlīgs,» viņš domās piedraud, «ja es kād­reiz uzzināšu, ka viņi to darījuši tīšām! Tad es ātrāk savus kaulus no Paunveres neaizvākšu, kamēr nebūšu atriebis, lai viņi mani pieminētu līdz nāvei.»

Tomēr jāatzīst, ka šīm aizdomām grūti noticēt, jo tiklab vecāki, kā bērni izturas pret viesi laipni un drau­dzīgi un parāda tik daudz sirsnības, ka parastais cil­vēks nespētu novaldīt asaras. Bet Jāzeps Totss, kā jau mēs zinām, ir neparasts cilvēks.

5.Pēc azaida skolas biedri iziet pa­staigāties.

Pēc azaida skolas biedri iziet pa­staigāties. Heinrihs Georgs Ad­niēls uzģērbj savu svētdienas kārtu un uzņemas ceļveža pie­nākumus, jo Paunverē pēdējā laikā daudz kas mainījies. Uz­celtas daudzas mājas, vecās nomainītas ar jaunām, vārdu sakot, Paunveri vairs nevar ne pazīt, un Totsam ceļvedis tikpat nepieciešams kā punkts uz «i».

Pusdienas saule karsē jaunekļu vaigus. Totss ar mut­autiņu slauka nosvīdušo pieri un paraugās uz putekļiem klātajām biksēm un zābakiem. Viņš jūt, ka garie svārki kļuvuši par šauriem, padusēs velk. Totss sāk aplūkot savu skolas biedru. Adniēls joprojām palicis uzticīgs šņorzābakiem: tos viņš valkāja skolā, valkā tagad arī dzīvē un droši vien ar tiem pašiem iesoļos viņpasaulē; pavisam kas gluži jauns ir garie šķeltie svārki un gaišā salmu platmale, kas liecina, ka rudmatim radusies kāda jēga par labu gaumi. Skolas biedrs vicina rokā spieķi ar spožu rokturi.

Abi svētdienīgi uzcirtušies jaunekļi soļo uz Paunveres pusi.

Totss noper ar pātagu apputējušos bikšu galus un žigli ielūkojas mazā spogulītī, ko paslepus izņem no azotes. Pēc tam viņš ar kabatas drāniņu vēlreiz no­slauka pieri un acis, nosusina acu kaktiņus.

Uz Kiusnas tilta gājēji apstājas, atbalstās pret mar­gām un raugās lejup strautā.

—  Te toreiz tu ieniri ūdenī un izglābi Libli, — saka Kīrs, greizi glūnēdams uz Totsu.

—   Kā — ūdenī? — Totss aši paceļ galvu.

—   Nu, skolā visi runāja. Tu pats esot teicis.

—   Neko neesmu teicis.

—   Nu, toreiz, kad tu biji pie mums kristībās.

—   Ahā! — Totss atceras. — Jā, jā, pareizi. Mājās ejot, izvilku Libli no ūdens. Bet tad strauts bija daudz dziļāks. Ziema beidzās, tuvojās pavasaris.

Totsu kaitina skolas biedra tincinošais tonis un aiz­domu pilnais skatiens, kas viņu neatlaidīgi vajā. Šķiet, it kā Kīrs gribētu no viņa izvilināt kādu senu noslē­pumu. Viņam ir tāda sajūta, it kā kaut kas māktos virsū — ne pārāk smags, ne ari pārāk viegls, bet pūš pakausi karstu elpu. Ir viens apstāklis, kas šo notikumu par Libles izglābšanu tiešām padara gandrīz neticamu: strauts pat pie tilta, kur tam bija jābūt sevišķi bīsta­mam, ir smieklīgi sekls.

Skolas biedri vēl dažas minūtes vēro strautu, tad atliec muguras un soļo tālāk. Totss ir priecīgs, ka mo­košā saruna tik drīz beigusies. Bet sarkanmatainais sā­tans vēlreiz atskatās uz tiltu un savā nodabā viltīgi pasmīn. Krievijas viesis, kurš ļoti labi redz šo smīnu un izprot arī tā apslēpto nozīmi, klusē. Bet savā nere­dzamajā piezīmju grāmatā viņš ieraksta arī šo noti­kumu, un, ja Totss kādreiz palika parādā pērienu tam pašam Georgam Adniēlam, kurš pašlaik soļo viņam te blakus, tad … tad tas vēl nav nokavēts. Bez tam būs jāpieskaita klāt procenti par vairākiem gadiem. Totsam netīk arī skolas biedra tiešā un atklātā pāreja uz «tu». Līdz šim viņš vairījās tiklab no «tu», kā arī no «jūs», meklēja kaut kādu neitrālu vārdiņu vai lietoja abus reizē. Bet kā bija tagad, uz-tilta? Ko viņš īsti domāja? Kīrs laikam nolēma, ka viņam ir darīšanas ar agrāko Jāzepu Totsu, kam var sacīt visu, kas vien ienāk prātā? «Nekas, arī tas netiks aizmirsts!»

Pēkšņi sarkanmatis pāriet uz citu tematu.

—   Išiass, — viņš saka klusi pie sevis. — Nesen tu teici, ka tev kājā ir išiass. Vai tu man nepateiktu, kas ir išiass?

—   Išhiass! — Totss skarbi izlabo un sāk jocīgi pie­vilkt labo kāju. —> Išhiass, nevis išiass!

—Nu labi: išhiass. Kas ir išhiass?

—   Išhiass. Vai tiešām tu nezini, kas ir išhiass?

—   Neesmu par tādu kaiti neko dzirdējis.

—      Išhiass ir tāda slimība, — saka Totss, — ar ko slimo tikai gudri un bagāti cilvēki. Jūs te, uz laukiem, varat būt mierīgi, jums išhiass nepiemetīsies.

—   Nu jā, bet ko šis išiass dara?

—        Išhiass, nevis išiass! — Totss aizrāda. — Tu jau­tāji, ko tas dara? Laikam domā, ka šis tev galvu glau­dīs? Nekā nebūs, brālīt. Išhiass vispirms iemetas kājā. Ko tas dara? Redzi, kā es staigāju?

Viņš pavirzās dažus soļus Kīram garām un iedams izdara ar labo kāju dīvainas kustības, saceldams veselu putekļu mākoni.

—       Ai, ai! — Kīrs izbailēs iesaucas. — Tas iš. išhiass tiešām ir briesmīga sērga. Tikai tu, — viņš brī­dina, — nestaigā tā pa ciemu.

—       Kāpēc? — Totss iesaucas un apstājas. — Kā tad lai es staigāju pa ciemu?

—   Tāpat kā līdz šim.

—   Bet ja nu es nevaru?

—   Kā tad tu visu laiku varēji?

—       Visu laiku!? Agrāk man nebija išhiass kājā, bet tagad iemetās. Iegaumē, — turpina slimais draugs,

—  išhiass ir tāda slimība, kas ceļo.

—   Ceļo?

—       Jā, ceļo, —: Totss uzsver un turpina, — ceļo pa cilvēka ķermeni jeb tā saucamo organismu. Vispirms tas iemetas kājās, pasirgst tur kādu laiciņu un tad sāk ceļot. Šodien man visu laiku bija gurnā, bet tagad ieslī­dēja atpakaļ kājā. Visļaunāk ir, ja uzkāpj galvā.

Te Totss apstājas un atlaiž drauga svārku pogu, kuru viņš turēja, kamēr tie sarunājās.

—   Arī-galvā! — iesaucas Kīrs. — Kas tad notiek?

— Tad, —- Totss zīmīgi piemiedz acis un turpina,

—   tad reizēm notiek pavisam dīvainas lietas. Ivanova kungam, muižturim, pie kura es kalpoju, išhiass bieži iemetās galvā. Un, kad Ivanova kungam išhiass galvā, tad viņš satver savu resno bozi un izkuļ kā linu sauju pirmo, kas tikai pagadās ceļā. Un visdīvainākais: vēlāk viņam nav ne jausmas, ko izdarījis. Vai tagad tu zini, ko nozīmē išhiass? Tu gribēji zināt, ko tas dara?

— Hm … — Kīrs samulst. — Nē, šis išhiass ir viena bīstama kaite, ja tiešām notiek tā, kā tu stāstīji. Vai arī tev kādreiz tas ir iesities galvā?

—   Līdz šim vēl nav, — atbild Totss, — bet kuru katru acumirkli tas var notikt.

—   Hm, hm… Nē, tādā gadījumā lai paliek kājā. Tad jau labāk klibo un staigā, kā pašam patīk.

— Nu man vairs nav jāklibo: tas ieskrēja atpakaļ gurnā.

Dažas minūtes draugi vēl pamīņājas uz vietas, tad soļo tālāk. Drīz tie sasniedz Paunveres pirmās mājas. Ciems ir pilnīgi pārvērties. Totss to pamana tūlīt.

Tā, piemēram, šīs divas jaunās mājas blakus krust­celēm netālu no ceļa, kas ved uz kapsētas pusi, vispār nebija, kad viņš vēl mita dzimtenē.

—   Šeit dzīvo desinieks, — Kīrs paskaidro, tuvoda­mies pirmajai mājai.

—   Desinieks… — Totss atkārto šo vārdu un aplūko sarkani krāsoto māju, kas viņam atgādina paša kādreiz pagatavoto zemeslodi.

Mājiņas loga iekšpusē karājas liels appelējis desas līkums kā mūžīgās rotācijas simbols. Uz sliekšņa tup labi barots runcis un ar slinku skatienu vēro garām­gājējus.

Nakamaja maja ir atvērta maiznīca. Virs durvīm vējā čīkst un grozās apzeltīts kliņģeris, tas it kā lepo­jas ar savu vieglumu un tukšo vidu. Pa atvērto logu raugās ārā drukna sieviete ar baltu seju, it kā vēlē­damās sacīt, ka te, viņu mājā, viss ir balts — tiklab milti, kā maize un cilvēki.

Tālāk redzams veikals, bet to jau Totss pazīst labi sen, un neviens no abiem jaunekļiem tur neatrod nekā sevišķa. Tikai izkārtnes abpus durvīm ar gadiem kļu­vušas tumšākas: no uzzīmētā vīra ar pīpi zobos lietus un skarbie vēji nav atstājuši nekā cita kā pīpi, vienu roku un garstulmu zābaku pāri.

Un tomēr senas atmiņas liek Totsam iegriezties vei­kalā. Nupat viņš sūdzējās par sāpēm, tā ka gribot negribot jāiet veikalā.

Draugi nostājas pie letes un pieprasa kvasu. Tā kā veikalā nav glāzes, tad viņi pieliek pudeles pie mutes un «tempj», kā mēdz sacīt Kīrs, tieši no pudeles. Dzerot Totsa skatiens klejo apkārt pa veikalu, un tad viņš līdzinās kapteinim, kurš ar tālskati vēro jūru.

— Jā, jā, — viņš saka, atņemdams pudeli no mutes un pamādams Kīram. — Sajā veikalā mēs bieži iegrie­zāmies.

Iedams ārā no veikala, Totss tik skaļi atraugājas, ka pats satrūkstas un atskatās uz veikala īpašnieku. Laime, ka bodnieks ir jauns un par viņu neko nezina; vecajam tagad būtu laba izdevība pazoboties. Pie sliekšņa Totss apstājas, nospļaujas, nožāvājas un izdara kustības, ku­ras pat Kīram šķiet liekas un nevajadzīgas: viņš brauka vēderu. Lai trīsreiz nolādēta petroleja, ko viņš iegāza savās iekšās līdz ar kafiju! Tagad putojošais dzēriens atkal uzvandīja suslu uz augšu, un nu tu, grēcīgā dvē­sele, liec to, kur gribi. Sī draņķīgā petroleja laikam ilgi klejos augšup un lejup gluži kā išhiass un nemaz nesagremosies.

Kīrs uzlūko drauga izmisušo seju, un viņa dvēselē pamostas tumšas nojautas. Vai tikai Totsam pēkšņi nav iemeties galvā išhiass? Viņš paiet dažus soļus tālāk un, dungodams kādu dziesmiņu, raugās zemē, it kā būtu kaut ko pazaudējis uz lielceļa. Bet otra acs tomēr paliek nomodā un šķielē uz draugu, kurš visu laiku spļaudās un žāvājas.

Taču Totss drīz vien atžirgst, vēlreiz slaidi nospļau­jas, ieklepojas, kaut ko nomurmina pie sevis, un ceļo­jums var turpināties. Kīrs atviegloti uzelpo, taču baidās apjautāties, kas Totsam vainas: dievs vien zina kādas kaites un untumi snauž viņa izglītotā un bagātā drauga ķermenī, un kas gan atbildēs, ja tās pamodinās neap­domīgi izteikts vārds.

Tālāk redzama vēl kāda jauna māja bez izkārtnes. Kīrs zina pastāstīt, ka šajā namā paredzēts ierīkot ambulanci un patlaban tā vēl pustukša.

Tad draugi nogriežas pa kreisi un lēni soļo uz mācī­tājmuižas pusi. Pie Dzirnezera viņi atkal uz brīdi ap­stājas, un Totss atrod, ka ezers viņa prombūtnē ir ļoti aizaudzis. Dzirnavas strādā «uz diviem gaņģiem», ap­galvo Kīrs, ieklausījies rūkoņā: tuvās vasaras karstās dienas nav vēl paspējušas uzsūkt pavasara plūdu lielos ūdeņus, un dzirnavas var malt ar pilnu jaudu.

No šejienes, ejot tieši pa taciņu, draugi drīz vien nokļūtu mācītājmuižā, bet Totss ierauga viņpus ezera atkal ko jaunu.

Nelielā mājiņa ezera krastā ir viņa prombūtnē pār­būvēta un tagad izskatās liela un stalta. Tuvāk apska­tot, liekas, it kā mazākajai mājai būtu izbūvēta šķērsām cauri otra, lielāka; vidū būve tagad sasniedz divus stā­vus, un grūti pateikt, kurā virzienā tā ir garāka, kurā platāka. Mājiņas priekšā ezera krastā toreiz auga vītols, tas atrodas turpat arī vēl tagad, taču blakus lepnajai celtnei izskatās sīks un sarucis. Pie mājiņas loga vēl kuploja vīksna, bet tās tur vairs nav; domājams, ka šis jaunais, skaistais koks aizgājis bojā, mājiņu pār­būvējot.

—  Tagad tur ir aptieka, — Kīrs pamāj uz pārbūvētās ēkas pusi.

—  Jā, es redzu, — Totss atbild, — virs durvīm karā­jas ērglis.

Saule tveicē aizvien stiprāk; Totss jau sadrūmis no­žēlo, ka no rīta uzvilcis garos svārkus. Cik viegli un ērti viņš tagad justos plānajā medibu žaketē! Šogad ir neparasti karsts pavasaris: ja vēl uzlītu remdens lie­tutiņš, tad labība augtu griezdamās.

Aiz dambja gar ūdens augiem šaudās mazas zivtiņas un meklē sev barību starp zaļām gļotām klātajiem ak­meņiem; laiku pa laikam sīko zivteļu barā pavīd arī kādas lielākas zivs mugura, it kā muguras īpašniece vēlētos pārbaudīt, vai mazākās māsiņas ir rātnas un pienācīgi ievēro kārtību. Totss domīgi raugās ezerā un jūt kaut ko līdzīgu greizsirdībai: cik labi zivīm peldēt vēsajā ūden? — bez apkakles, zābakiem un melnajiem svārkiem. Viņš labprāt tagad sēdētu mājās, kaut kur ēnā smēķētu papirosus un prātotu par pasaules būša­nām.

Uz dzirnavu sliekšņa parādās divi malēji, smēķē, atbalstās pret durvju stenderi un runā par laiku. Lielā trokšņa dēļ abiem gandrīz jākliedz, lai viens otru sa­dzirdētu, bet dīvainā kārtā to balsis uz tilta atskan daudz skaidrāk, nekā viņi spēj iedomāties.

Kad viss, kas runājams par laiku, jau izrunāts, otrs malējs paskatās uz tilta pusi un saka:

—   Diezin kas tie par švītiem tur uz tilta?

—   Nezinu, — atbild uzrunātais. — To vienu, rādās, esmu kaut kur redzējis, bet tas ar platmali un garajiem svārkiem ir pilnīgi svešs.

Totss un Kīrs greizi saskatās, tad ātri novēršas un izliekas, it kā sarunu nebūtu dzirdējuši.

—   Re, tam vienam pat spalva pie cepures kā grā­fam, —- turpina jaunākais, kurš, domājams, negrib ātrāk beigt šo sarunu, iekams viss saturs nebūs izsmelts līdz galam.

Draugus abu vīru saruna neinteresē; Totss kļūst ne­pacietīgs un dod Kīram zīmi, ka laiks atstāt tiltu.

Brīdī, kad draugi grasās nogriezties uz mācītājmui­žas pusi, atveras aptiekas durvis un pa tām iznāk salī­cis plikgalvis un, sakrustojis rokas uz muguras, sāk soļot pa lielceļu uz priekšu un atpakaļ.

—   Tas ir aptiekāra palīgs, — Kīrs saka, norādīdams uz vīreli.

—   Lai! — Totss atbild pār plecu. — Tomēr pagaidi,— viņš apstājas, — vajadzētu ieiet un kaut ko nopirkt, kas …

—   Ko tad tu gribi pirkt? — Kīrs jautā.

—   Kaut ko pret nelabu dūšu. Tā mani moka kā lie­tuvēns jau kopš paša rīta, visu laiku jāžagojas. Derētu kaut ko iedzert, kas atšķaidītu petroleju, citādi tā peld pa virsu un kāpj rīklē uz augšu.

—   Kādu petroleju? — Kīrs brīnās.

—   Kādu petroleju! — Totss atteic. — Vai pasaulē trūkst petrolejas?

Viņš aši apcērtas apkārt un soļo uz aptieku. Kīrs viņam seko un mēģina uzminēt, ko nozīmē Totsa ne­skaidrie vārdi. Malēji izbrīnījušies tos pavada ar ska­tieniem, pie kam vecākais tik sparīgi sūc tukšo pīpi, ka sprakšķēšana dzirdama pat uz lielceļa.

—   Diez uz kurieni šie tā aizvelkas? — Kīrs izdzird vēl jautājumu.

Totss pieiet pie aptiekāra, paceļ cepuri sveicienam, kaut ko klusu saka un norāda uz aptiekas durvīm. Plikgalvis, kurš, izrādās, ir vēl arī liela sarkana de­guna īpašnieks, atņemot sveicienu, paklana galvu un arī kaut ko nomurmina; pēc tam visi trīs ieiet aptiekā. Kīrs iet pēdējais un prāto, ko viņam vajadzētu nopirkt,

jo šī svarīgā iestāde nepastāv tikai tādēļ, lai tajā ieietu, sasveicinātos un atkal iznāktu ārā.

—   Nu, kas tad jums īsti kait? — jautā aptiekārs, aiziedams aiz letes.

Kīrs ir gandrīz pārliecināts, ka Totss sāks stāstīt par išhiasu, bet viņš pārsteigts konstatē, ka Totss sūdzas par nelabu dūšu.

Aptiekārs, atbalstījies pret leti, saņem lielo, pliko pauri starp rokām, ielūkojas slimniekam cieši acīs, it kā pasmaida un tad saka:

—   Pret nelabu dūšu mums ir tikai viens līdzeklis, citām zālēm nav vērts izšķiest naudu.

To sacīdams, viņš atkal izslienas, paņem no letes bur­ciņu un pieiet ar to pie plaukta. Totss apskata svarus, spožās misiņa svara bumbas, arī skrošu kārbiņu tiem blakus un gaida noslēpumaino svēršanas procesu, kas saistījis viņa uzmanību jau kopš bērnības un saista arī vēl tagad. Taču pašlaik nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ap­tiekārs noņem no plaukta pudeli ar stikla aizbāzni, pielej burciņu līdz pusei ar dzeltenbrūnu šķidrumu, pie­iet pie Totsa un saka:

—   Iedzeriet šo, gan tad redzēsim, vai nelabums pāries vai ne.

—   Visu? — Totss mazliet iztrūcies iesaucas un lūko­jas uz plaukta pusi, kur omulīgā pudele ar stikla aiz­bāzni šķiet pati slien uz letes pusi resno, apdrukāto vēderu. «Bals. Vulnerar. Kunz.» Slimnieks izlasa uz­rakstu, tad satver burku un lēni izdzer tukšu. Aptie­kārs nenovērsdamies raugās klientā, it kā vēlēdamies sagaidīt zāļu iedarbību, kurai tūdaļ jāparādās. Viņa sarkanais deguns, kas sākumā likās tikai sarkans, pēk­šņi sāk laistīties visās varavīksnes krāsās. Kīrs ievēro, ka sīkās sviedru lāsītes uz neparastā deguna saules gaismā, kas ieplūst pa logu, iezaigojas kā pērles. Totss saviebj seju, noslauka ar mutautiņu lūpas un izbrīnī­jies, smaidīdams uzlūko aptiekāru.

—   Nu? — jautā aptiekārs. — Vai ir labāk?

—   Jā, — noteic slimnieks. — Daudz labāk. Bet at­ļaujiet jautāt, aptiekāra kungs, vai šīs zāles nesauc par līkonu?

—       Līkonu, — aptieķnieks atkārto, — tā nav jūsu darīšana. Galvenais, ka palīdz. Ja mums būtu jāpa­skaidro visiem, kādas zāles dodam, tad mēs paši sa­slimtu un, kas pats trakākais, zāles nelīdzētu, tādēļ iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties: visstiprākās zāles nes sev līdzi paši slimnieki; šīs zāles jūs veltīgi mek­lēsiet mūsu plauktos, tās saucas — ticība zāļu iedar­bībai. Jā, tādas tās lietas. Dzeriet, ko jums dod, un nejautājiet, netinciniet. Ticiet, ceriet un mīliet, tad pār­spēsiet visus un visu. Jūs esat jauns, jūsu labākās mūža dienas vēl priekšā, jums pieder visa pasaule, ja tikai pareizi iesāksiet dzīvot. Vai nav tiesa? Mm? A? Bet tagad, — aptiekārs piebilst, — arī mana sirds runājot kļuvusi slābana, un nebūtu nekāds grēks, ja arī es maz­liet nostiprinātu savu ticību, jo iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties — jau svētajos rakstos teikts: katram ārstam vispirms jāārstē pašam sevi.

Pateicis šos vārdus, runātājs pieiet pie plaukta, pie­pilda burciņu ar dzeltenbrūno šķidrumu, brīdi lūkojas griestos, ar īkšķi un rādītājpirkstu uzsit virs galvas stipru knipi un iztukšo glāzi vienā elpas vilcienā. Pēc tam viņš atver kādu baltu burciņu, izņem no turienes dažas mandeles, veikli vienu pēc otras iemet sev mutē un pienāk atkal pie letes. Tur viņš no jauna atbalstās uz elkoņiem, lūkojas atkal Totsam cieši acīs un, čāpsti­nādams bezzobaino muti, saka:

—   Bet ar ko jāsāla sāls, kad tas novadējas? Mm? A? Atbildiet man uz šo jautājumu, jaunekli!

Kīrs samulsis raugās apkārt; tiklab šīs, kā arī agrāk izteiktās domas ir tik dīvainas un neizdibināmas, ka viņš neprot neko atbildēt. Bet Totss, kura acis ieguvu­šas taukainu spīdumu, aizdedzina papirosu un, šķiet, zina, ko atbildēt.

—   Es biju ilgi projām, — viņš saka. — Vairākus gadus vandījos apkārt pa Krievzemi, tagad atbraucu uz dzimteni uzlabot veselību, un nu mani te neviens velns vairs nepazīst. Pēc ilgās prombūtnes es pirmo reizi iegriezos Paunverē, satiku savu veco skolas biedru, un nu esmu šeit. Atvainojiet… —viņš ieklepodamies piebilst, — vai drīkstu iepazīties, mans vārds ir Totss.

—   Ļoti priecājos! — murmina aptiekārs un nosauc savu vārdu.

Pēc tam jaunie paziņas spiež viens otram roku, Totss piedāvā plikgalvim papirosu un turpina:

—   Starp citu, — viņš saka, — man jāatzīstas, ka Paunvere ir ļoti mainījusies. Ja man nebūtu līdzi mans vecais skolas biedrs, — vai drīkstu iepazīstināt: Hein- rihs Georgs Adniēls Ķīra kungs, — ja man nebūtu līdzi vecais skolas biedrs, tad es te justos kā mežā. Bet tagad, kad man ir tik manīgs ceļvedis… jā, ta­gad .. . Vispār esmu ļoti priecīgs, ka iepazinos ar jums, — labi draugi kokos neaug, it sevišķi tādā gar­laicīgā nostūrī.

—   Tas tiesa, — atbild aptiekārs, — bet sakiet man, jaunekli, no tīras sirds — vai jums manas zāles tiešām līdzēja, vai varbūt man būs jāielej vēl otra porcija, a?

—   Nē, — Totss vēlīgi atbild, it kā viņš būtu ar ap­tiekāru pazīstams jau tūkstoš gadu, — nē, man tagad ir daudz labāk nekā bija. Bet, ja jūs domājat, ka derētu, tad jau varētu … varētu izdzert arī otru porciju, tā sakot, rezervei.

Aptiekārs atkal pieiet pie plaukta, piepilda burciņu, un Totss izdzer vēl vienu devu. Nu plikgalvis noliek uz letes arī balto burciņu un piedāvā uzkodām man­deles.

—   Jā, — tie abi reizē iesāk, un katrs paliek gaidot, ko otrs teiks tālāk, bet, tā kā ne vienam, ne otram nekā svarīga nav ko teikt, tad aptiekārs pievēršas Kīram un jautā:

—   Bet jūs, draugs Rafael? Vai jūs arī nevēlētos maz­liet iestiprinātie^? Jo ievērojiet — arī dziesmā teikts, ka skaista ir jaunība, tā nenāks vairs. Vai nav tiesa, mm, a? Ieliesim?

«Draugs Rafaels» krata galvu un, pieklājīgi smaidot, zvēr, ka esot pilnīgi vesels.

—   Dzer, dzer, — mudina Totss, — tas tīra asinis un dod spēku.

—   Nē, nē, — sarkanmatis atgaiņājas.

—Ja ne, tad ne, — nomurmina aptiekārs un turpina jau skaļāk: — Mūsu laikos neviens neko neuzspiež. Bet viens man jāteic — mana veselība laikam nav īsti kār­tībā. Domāju, ka būs jāielej vēl viens šņabovics, jo šeit, žem sirds, ir kaut kas, ko… Ir tāda sajūta, it kā mari kāds pavēlētu ieliet no tās pudeles vēl pāris pilienu, iedzert ar cukurūdeni un uzkost vienu mandeli. Ko jūs par to sakāt, mm, a?

Plikgalvis viltīgi pamirkšķina Totsam, sakustina sir­mās ūsas un pieiet pie plaukta, kur viņš no jauna pie­pilda burciņu ar zināmajām zālēm. Kīrs izbrīnījies seko viņa izdarībām un secina, ka pilieni mēdz būt ļoti da­žādi; vīrs solījās ieliet tikai divus pilienus, bet burciņa pietecēja pilna līdz malai. Viņš vēlreiz nopētī aptiekāra lielo, kailo galvu un atrod, ka šī parādība ir pilnīgi da­biska: tik bezgala daudz zāļu nosaukumu ietilpst šajā galvā, tādēļ nav brīnums, ka lielais leģions latīņu vārdu izstūmuši matus no galvas. Pie tam viņš ievelk pilnu krūti ar aptiekas gaisu, domādams, ka tas ļoti veselīgi. Aptiekārs atkal uzsit skaļu knipi virs galvas un izdzer savas drapes bez cukurūdens. Totsa lūpas savelkas lab­sirdīgā un atzinīgā smaidā. Viņš uzguļas krūteniski uz letes, bārsta pelnus virsū svara bumbām un spļauj zemē. Kīrs to ievēro un ar bailēm pamana, ka skolas biedra kājas pēkšņi kļuvušas slābanas. Kad aptiekārs atkal pienāk pie letes, slābano kāju īpašnieks tomēr turpina iesākto sarunu.

— Jā, — viņš saka, — Paunvere ir pārvērtusies. Kur agrāk bija akmens, tur tagad ir celms, un, kur bija celms, tur tagad akmens vai jauna māja, vai sazini, kas. Tagad uz katra stūra ir desinieks, bodnieks, kurpnieks, maiznieks vai ulmāķeris… Pag, ko es vēl gribēju sa­cīt, jā, aptiekāra kungs, tās jūsu zāles, tās tiešām ir labas zāles; ja man kādreiz atliks laiks, es atkal pie­nākšu un parādīšu savu išhiasu. Jā, noteikti, un — hikl Jā… Un vispā.r Paunvere ir pārvērtusies, jā… Starp citu, man jāatzīstas, ka te saradies vesels leģions plikpauru. Katrā mājā un katrā sētā — hik! — spīd viņu galvas kā lielas apaļas bumbas.

Izdzirdis pēdējos vārdus, Kīrs satrūkstas. Nu gan skolas biedrs pāršāva pār strīpu, un vispār būtu laiks aptieku atstāt, jo dievs zina ko viņš vēl te nesarunās, balstīdamies uz letes un līgodamies uz nedrošajām kājām.

Bet pagaidām viss iet gludi.

— Paskat, kur velns! — saka aptiekārs un pamaj Kiram ar galvu. — Man jau piecdesmit uz pleciem, bet šis zobosies par manu kailo galvu. Gribu redzēt, kāds viņš pats izskatīsies manos gados.

Aptiekārs to saka ar humoru.

Abi paziņas smejas un sit viens otram uz pleca. Tad Totss atkal atsāk stāstu par Krieviju, tās muižām un par savu lielisko amatu; te Kīrs ierauga kaut ko tādu, kas viņam uzdzen zosādu. Aptiekārs jauc Totsa matus un dēvē viņu par «velna puiku», bet Totss rausta ap­tiekāru aiz deguna, it kā vēlēdamies savādo «lietas koku» paņemt sev līdzi piemiņai. Laiku pa laikam ap­tiekārs paņem burciņu un aizstaigā līdz plauktam; vēderainās pudeles saturs manāmi plok. Par laimi, tajā brīdī, kad abi paziņas jau nonākuši tik tālu, ka sāk cīkstēties, aptiekā ienāk kāda veca sieviņa un prasa septiņvelnu spēku; Kīrs ir priecīgs, ka cīkstēšanās iz­paliek un tuvojas šķiršanās.

Pēkšņi Totsam rodas vēlēšanās kaut ko nopirkt, starp citu, arī jūras sāli, sūkli un zobu suku, bet Kīrs ieteic iepirkšanos atlikt uz rītdienu. Beidzot skolas biedri atvadās no aptiekāra un apsolās visdrīzākā laikā to atkal apciemot.

6.-NU poiģom, — Totss saka Kīram

-NU poiģom, — Totss saka Kīram, pēkšņi pāriedams uz krievu va­lodu; viņi ir izgājuši no aptie­kas uz lielceļa.

— Kudā? — Kīrs nedroši jautā.

Pēdējais nav sevišķi pārliecināts par savām krievu valodas zināšanām, tomēr gribētos parādīt, ka arī vi­ņam skolas laiks nav pagājis veltīgi.

—        Ņe vsjo ļi rovno, — Totss atmet ar roku. — Poi­ģom! — Skolas biedrs atstūmis savu spalvām greznoto platmali uz pakauša un laiku pa laikam uzšauj ar pā­tagu sev pa stilbiem. Viņa apaļās ūpja acis ir aizmig­lojušās, bet vaigus un pieri klāj spožas sviedru lāses. Kāda bāli dzeltena matu šķipsna, kas nokarājas uz pieres, piedod Krievijas draugam tādu izskatu, it kā tam visas pasaules jūras sniegtos tikai līdz ceļiem.

Kīrs mirkli noraugās šajā nedrošajā stāvā, tad ātri samirkšķina acis un jautā:

—   Kas tās bija par zālēm, ko viņš tev iedeva?

—       A ti čto, sļepoi, čto ļi? — Totss atteic. — Razve ti ņe viģel, čto bilo napisano na butilke?

—   Ņet, ņe viģel.

—   Vot durak!

Kīrs pamana, ka draugs vairs nedomā atteikties no svešvalodas, un uzsāk citu sarunu:

—       Redzi, Jāzep, —viņš saka, — tur tālāk ir jaunais ugunsdzēsēju depo.

—   A mņe napļevaķ na vaš novij depo!

—   Un tur mazliet tālāk dzīvo velns.

—       Velns! — Totss pārsteigts iesaucas, pie kam viņš uz mirkli aizmirst pat krievu valodu. Taču tūlīt iekrīt atkal agrākajā tonī un, vicinādams pātagu, saka:

—   Tak poiģom k etomu čortu!

—   Nē, — Kīrs pasmaida. — Viņš taču nav īsts velns. Tas ir viens bagāts vecpuisis, kurš uzbūvējis sev māju un tagad tur dzīvo. Par velnu viņu dēvē tikai apkār­tējie.

—  A ja hoču na jevo posmotreķ, — skolas biedrs ietiepjas.

—   Nav vērts, — Kīrs brīdina. — Tas ir briesmīgi sirdīgs vecis, viņš mūs nelaidīs iekšā. Pagalmā viņam liels nikns suns, tas tūlīt klups pie rīkles.

—   Jerundā! Poiģom!

Beidzot pēc ilgas tielēšanās Kīram izdodas draugu atrunāt. Abi nogriežas atpakaļ uz tilta pusi. Tagad pie diviem malējiem pienācis klāt vēl trešais, kurš smieda­mies kaut ko stāsta pārējiem. Kad draugi nonākuši iepretī dzirnavām, runātājs pēkšņi apklust un lielām, gandrīz izbiedētām acīm raugās uz lielceļu. Tajā pašā brīdī Kīrs pamet skatienu uz dzirnavām, apstājas un piebiksta Totsam ar elkoni.

—   Skaties, Jāzep, kas tur stāv, — viņš saka.

—   Napļevaķ, — atbild Totss, plīkšķina pātagu pa gaisu un grasās iet tālāk, pat nepaskatījies uz to pusi.

—   Kur tu tā skrej, pagaidi! — sauc Kīrs. — Nudien, vēlāk nožēlosi, ja aiziesi. Pagaidi!

Bet Totsam nemaz nav jāgaida. Malējs jau ir uz tilta, tas aizskrien dažus soļus draugiem garām, tad pēkšņi atgriežas un nopietnu seju soļo Totsam tieši pretī. Pēdējais, ieraudzījis sev priekšā svešinieku, pa­griežas sāņus. To pašu dara arī nācējs. Pa labi, pa kreisi — bet svešais ir un paliek Totsam tieši deguna priekšā un aizsprosto ceļu. Sī neparastā deja uz liel­ceļa ilgst pāris minūšu, bet Kīrs, stāvēdams mazliet tālāk, gardi smejas; tad Totss uzmet pretimnācējam niknu skatienu un paceļ pātagu.

—   Cto eto za bezobrāzije? — viņš uzsauc.

—   Postoi… Pogoģī! — svešais vīrs iesmejas un sa­tver pātagu. — Neesi tik dusmīgs, mīļais skolas biedri!

Pie vārda «skolas biedri» pār Totsa seju pārslīd iz­baiļu ēna, bet, vērīgi ielūkojies svešinieka sejā, viņš priecīgi iesaucas:

—   Cort poberī! Savādnieks!

—   Tieši tā, — atbild malējs. — Vai patiesi tu mani vairs nepazini?

Totsa mute izstiepjas platā, draudzīgā smaidā kā pirmīt, kad viņš vēroja aptiekāru, dzerot pilienus ar cukurūdeni.

—   Kīr, sātan! — viņš nodārdina, kad Kīrs pienācis tuvāk, — kādēļ tu man neteici tūlīt, ka tas ir Savād­nieks?

—   Es jau visu laiku teicu, — sarkanmatis protestē, — bet tu nelikies ne zinis.

— Savādnieks, Savādnieks! — atkārto Totss, it kā viņš negribētu ticēt, ka šis jauneklis ar miltos novārtīto apģērbu varētu būt viņa bijušais skolas biedrs. — Nu tad esi sveiks, mīļais skolas biedri! — viņš aizkusti­nāts iesaucas un apskauj smaidošo Savādnieku. Kad Totss atlaiž Savādnieku vaļā, viņa garie lepnie svārki ir balti kā melderim. Nu viņš izņem no kabatas papi­rosu kārbiņu, piedāvā Savādniekam smēķi, izpušķo arī pats savu muti un turpina:

—   Ko tu, ķēms, man neteici tūlīt, ka tu esi Jānis Savādnieks; šis man te danco deguna priekšā kadriļu. Es minu un nevaru uzminēt, sak, kas tie par peksti­ņiem, lielceļš kļuvis par šauru! Beidzot uznāca tādas dusmas, ka grasījos zvelt ar pātagu.

Savādnieks saliecas kūkumā un smejas pilnā kaklā, kamēr acīs sariešas asaras.

—   Bet nu saki, cilvēk, — viņš beidzot jautā, — kā tu nokļuvi Paunverē un no kurienes tu patlaban nāk­dams?

Totss sparīgi ievelk dūmu un tad klepodams pastāsta, ka, iznākot no mājām, viņam bijuši pavisam citi no­domi, bet nelaimīgā kārtā šis esot sapinies ar šo sar­kanmataino «sātanu», kurš viņu tagad vadājot velns zina pa kādiem ūķiem. Protams, viņš pats nav vainīgs ne par naga melnumu, jo no viņa, svešinieka, nevienam nav tiesības prasīt, lai viņš pazītu visas Paunveres vilku bedres un beķerejas, kas uzradušās viņa prom­būtnē.

—   Parauj mani jods, — viņš saka, — ja man būtu kaut mazākā nojauta, ko šis putnu biedēklis šņorzāba­kos šodien nodomājis ar mani iesākt. No rīta gribēja mani nobendēt un sadzirdīja ar stipru indi, kas man uzdzina briesmīgas šķavas, — nē, ne šķavas! — pa­reizi, briesmīgas žāvas. Par laimi, aptiekārs vēl īstajā laikā iedeva pretindi, tā ka … nu jā, tā ka dzīvs vēl esmu. Nu jā — hik — tas bija no rīta, bet, ko viņš domā ar mani iesākt tagad, to es nezinu, pajautājiet viņam pašam.

Savādniekam uznāk jauna smieklu lēkme. Viņa zilās labsirdīgās acis raugās uz abiem skolas biedriem un, liekas, smaida līdzi. Viņš izskatās tāds pats kā skolas laikā — atklāto, nebēdnīgo seju nesedz neviena pūciņa, kas liecinātu par topošajām ūsām vai bārdu. Bet skais­tās, biezās matu cirtas tāpat kā senāk raugās ārā gar cepures malu un smagās šķipsnās krīt pār deniņiem.

—   Ko tu muldi, Tots, — Kīrs dusmojas. — Kas gri­bēja tevi nobendēt, un kas tevi vadā apkārt? Pats ap- dzeras aptiekā un nu vairs neapjēdz, ko runā.

—   Zinu labāk par tevi, — Totss stūrgalvīgi atcērt.

—  Tiesa kas tiesa, jā, tikko ieraudzīja, ka inde neiedar­bojas, tā šis atkal klāt un dīc kā ods: aiziesim pie velna, varbūt tev ar viņu viss norunāts, varbūt viņš tevi gaida, hik. It kā es nebūtu redzējis velnu. Vai savā laikā maz esmu ar šiem karojis? Vai es kapličā necīnījos kā … kā…

—   Tie ir meli, — Kīrs aši atcērt. — Tu pats uzpli- jies: sak, aiziesim pie velna, un tagad es esot vainīgs. Neesmu tevi saucis, es tikai parādīju, kur viņš dzīvo.

—   Nu, — Totss gari novelk, — ja tu esi sadomājis liegties, tad man tūlīt jāiet pie Strupā Jura un jāsaka, lai viņš tevi nostrostē, tad tu vairāk rūpēsies par savu dvēseli. Jo redzi…

Runātājs apstājas un ieliek sev mutē pirkstu, ko visu laiku turējis Kīram zem deguna. Viņam iešaujas prātā kāda ideja, spīdīgā seja kļūst vēl spīdīgāka.

—   Pagaidiet, draugi! — viņš noslēpumaini saka.

—   Kā būtu, ja … ja mēs visi trīs tagad aizietu pie Strupā Jura? Dzirdētu, ko šis saka, varbūt atkal sāks mūs sunīt un sūtīs kaktā vai liks iekalt no galvas kādu pantiņu. Kā jums šķiet, draugi? Ejam!

—   O, nē! — iebilst Savādnieks. — Šodien nav vērts. Kādā citā reizē es labprāt jums pievienotos. Būtu inte­resanti zināt, kā mūs tur uzņems un kādu valodu šis runās tagad. Savā laikā Strupais Juris runāja ļoti īsi un vienmēr teica vienu un to pašu.

—   Nē, šodien nevar, — arī Kīrs nepiekrīt, viņš pa­mirkšķina uz Totsu un pačukst Savādniekam ausī:

—   Redzi, kāds viņš izskatās. — Taču šie paslepus teiktie vārdi nepaiet Totsam secen.

—   Vai redzi, kāds viņš izskatās, — tas atkārto un pašķielē pār plecu uz Ķīru. — Kāds tad viņš izskatās? Kas šim vainas? Vai viņam nav četras kājas tāpat kā jums — kaut tevi jupis, ne jau četras, divas, protams,— vai viņam nav tāpat divas kājas kā tev? Nu labi: ja ne, tad ne. Aiziesim citreiz, piemēram, svētdien, mm, a?

Pēdējās skaņas Kīrš nekad nav dzirdējis no Totsa mutes un tagad pūlas atcerēties, kur gan draugs būtu tās aizguvis. Tas bija nesen … Pareizi, tā teica aptie­kārs. Kīrs nevar vien beigt apbrīnot Totsa lielisko atmiņu.

—   Norunāts! — Savādnieks iesaucas. — Svētdien būs īstais laiks. Sapulcēsimies visi pie baznīcas, es paņemšu līdzi ari Murkšķi, un tad iesim. Tikai neaizmirstiet. Svētdien būšu pie baznīcas, tas ir droši.

—   Nu labi, labi, — Totss prāto, — tas viss ir ļoti jauki, bet jūs, ķēmi, taču nedomājat, ka es ierados Paunverē izcepties, mm, a? Ja jums ir vēlēšanās sau­ļoties — hik! — tad varat te kvernēt līdz pastardienai vai vēl ilgāk, bet man jāuzmeklē pavēnis. Jūtos kā no mārka izvilkts, un mana mugura … mugura … Pa­tausti, Kīr, man liekas, ka sviedri izsūkušies cauri svār­kiem, mm, a?

Kīrs patausta skolas biedra muguru un secina, ka pa­gaidām «var iztikt», tomēr piekrīt, ka ēnā būtu labāk, jo … jo … Tad pamirkšķina atkal Savādniekam un bailīgi čukst:

—   Viņam var uznākt nelabums.

— Darīts — iesim uz dzirnavām! — Savādnieks ieteic. — Tur gan ir mazliet putekļu, bet gan mēs vēlāk nopurināsimies. Katrā ziņā būs labāk nekā šeit saulē.

Totss šo priekšlikumu pieņem ar prieku, nesvārstīda­mies ne mirkli. Viņš pieiet pie dzirnavām, apstājas uz sliekšņa un sveicina abus malējus kā vecus paziņas. Kīrs kaut ko nomurmina pie sevis, it kā sūdzēdamies par laika trūkumu, taču nespēj atraidīt Savādnieka uz­aicinājumu. Pēc īsa brītiņa trīs puiši jau sēž dzirnavās, kur Totss visus pacienā ar papirosiem. Bet tavu ne­laimi! Gandrīz nav iespējams sarunāties: dzirnakmeņu rūkoņa noslāpē jebkuru skaņu, tikai redzams, kā kus­tas runātāja lūpas.

—   Velna milti! — Totss skaļi kliedz. — Jo vairāk uz ziemeļiem, jo laiks kļūst karstāks. Mums Tambovā bija vēss, bet, tiklīdz atbraucu uz šejieni, iekūlos kā pirtī. Tur Arhangeļskā vai velns zina kur jau droši vien būs savi divdesmit grādi karstuma.

—   Jums ir arī varen biezs vamzis mugurā, — noteic vecākais malējs, — tāpēc tik karsti. Šitādā laikā jā­valkā plānāki svārki, lai vējš tiek klāt.

—   Plānāki, — Totss atkārto. — Man mājās ir plā­nāki, bet jods viņu zina kādēļ es no rīta uzvilku tieši

šitos. Jūtu, es izkusīšu kā sviesta pika.

To teikdams, viņš noslauka no pieres sviedrus, pasper pāris nedrošu soļu un apsēžas uz miltu maisa blakus durvīm. Kīrs ierauj galvu plecos, pieliek plaukstu pie mutes un smejas. Interesanti noskatīties, kā drauga lepnie melnie svārki kļūst aizvien baltāki, it kā ar tiem slaucītu miltu tīni. No maltuves svilpodams iznāk dzir­navnieks, ziņkārīgi nopēta mazliet dīvaino svešinieku , uz miltu maisa un tad saka:

—   Ai jaunskungs, kādēļ jūs sēžat tur, tā var novār­tīties ar miltiem.

—   Neko darīt, — Totss gurdi atteic, — laiks tik briesmīgi karsts, ka bail izbāzt degunu pa durvīm.

—   Nu, ja tādas tās lietas, — spriež viesmīlīgais vīrs, — ja jūs vēlaties mazliet atpūsties, tad ienāciet pasēdēt vai pagulēt manā istabā.

Sāds priekšlikums Totsam patīk. Viņš pagrūž dzir­navniekam zem deguna papirosu kārbiņu un iedod uguni. Pēc īsām pārrunām visa sabiedrība sapulcējas dzirnavnieka istabā, kur Totss brīnumātri atgūst možumu un pēkšņi pieprasa, lai viņu nosverot. Šī vēlēša­nās nekavējoties tiek izpildīta, pie kam noskaidrojas, ka sveramā miesas svars ir četri pudi un trīspadsmit mārciņas.

—   Tagad, — saka Kīrs, — tu nostājies uz svariem, bet es nolikšu piecarpus mārciņu pretī; gan redzēsi, neviena puse nenosvērsies uz leju.

Dzirnavnieks par šo joku smejas. Arī Totss smejas līdzi un jūtas ļoti omulīgi. Ar pāris pātagas vēzieniem viņš paaicina dzirnavnieku mazliet sāņus, uzsit tam uz pleca un pačukst kaut ko ausī.

Dzirnavnieks paklausās vispirms ar vienu ausi, tad ar otru, bet troksnis ir tik liels, ka runātājs netiek ne­kādā skaidrībā. Tad abi pavirzās vēl tālāk un nokārto, kas kārtojams, skaļā balsī, pie kam dzirnavnieks ar gal­vas mājienu apliecina savu piekrišanu. Totss izņem no kabatas maku un noskaita dažas naudas zīmes dzirnav­niekam plaukstā. Dzirnavnieks svilpodams izlec uz liel­ceļa un ātri dodas projām, it kā viņam ar dzirnavām un malšanu vairs nebūtu nekāda sakara. Tagad viņa ceļa mērķis ir kāda veca māja ar garu un zemu jumtu.

Pēc kāda laika dzirnavnieka istabā atklājas šāda aina. Blakus logam pie galda sēž Totss, izmeties vestē, bez cepures. Viņam iepretī galda otrā _pusē Savādnieks uz dzirnavnieka kokles spēlē Totsa iemīļoto «reilenderi». Mazliet tālāk, atbalstīdamies ar muguru pret sienu, stāv Kīrs un, viltīgi smaidīdams, lūkojas skolas biedrā. Uz gultas sēž divi malēji, bet dzirnavnieks ar vecāko zem­nieku uz mirkli iegājuši maltuvē.

—   Paejiet nost! — kliedz dzirnavnieks uz leju, kur atrodas miltu tīnes, bērdams no otra zemnieka maisa graudus «zābakā». To dzirdot, bārdainais malējs ātri iztukšo miltu tīni, dažas minūtes nogaida, kamēr pietek jauna kaudzīte, un tad pievāc svešos miltus.

—   Jā, — saka Totss, kad muzikants pārtraucis spē­lēt, — esmu ļoti priecīgs, ka pēc ilga laika atkal sa­tieku savus vecos draugus. Tagad es ar mierīgu sirdi varu braukt atpakaļ uz Krieviju, jo manas acis jūs redzējušas.

—   Kā, — jautā Savādnieks, — tu taču nebrauksi tūlīt atpakaļ?

—   Jods zina kad es braukšu, — Totss atbild. — Tas ir atkarīgs no manas veselības. Varbūt vispār vairs nebraukšu uz Krieviju, jo… jo… — hik! — tu vari tur būt nezin cik liels kungs, tomēr otra kalps vien esi. Mājās, sēdot uz šķūņa sliekšņa, reizēm iešaujas prātā dīvainas domas. Ja saņemtos un izveidotu Aizpu- rus par priekšzīmīgu saimniecību … Jā … tad jūs va­rētu nākt uz Aizpuriem mācīties, kā saprātīgi kopt zemi, kā audzēt lopus, un paskatīties, ko nozīmē sis­tēma. Jā, jā . . . hik . .. nedomājiet, ķēmi, ka es nezinu, ko iesākt ar saimniecību. Oho! Manās rokās tā ir tīrā bērnu spēlīte. Protams, jā … hm, hm … sākumā iznāks maza saķeršanās ar veco, bet gan es viņu pievārēšu. Bez tam man tur čemodāna dibenā ir arī mazdrusciņ skanošā, un, kad es izvilkšu šos ērgļus saules gaismā, tad vecais tūlīt būs ar mieru. Pagaidām lai paliek, kā ir, es vēl mazliet palūkošos apkārt un pagaidīšu, bet tad jau …

Totss paņem no galda pudeli un ielej glāzēs brūn­ganu putojošu šķidrumu. Visi dzer, Totss uzsauc «lai dzīvo!», un Savādnieks ar atjaunotiem spēkiem uzsāk jaunu gabalu, kuru skolas biedri atceras neskaidri, kā caur miglu. Pēkšņi viltīgais smaids Ķīra sejā izdziest, pelēkās bezkrāsainās acis gandrīz izbīlī paraugās uz saviem biedriem, viņš pienāk pie galda greizi kā suns.

— Nē, — Kīrs beidzot izgrūž, — man nav žēl nau­das, bet es briesmīgi baidos, ka palikšu mūžīgi tāds, kāds esmu patlaban.

—   Kā? — biedri brīnās. — Kas tā par naudu? Kāds tu paliksi?

—   Redziet, — Kīrs stostīdamies turpina un atbalstās pret sienu, — redziet, man griežas galva. Esmu lai­kam piedzēries. Nevaru panest pat to … to … kā viņu sauc … alu. Mana galva … Un, ja es nu tāds palikšu, kas tad būs?

Sos izmisīgos vārdus apslāpē skaļi smiekli. Ienāk dzirnavnieks ar bārdaino malēju un izbrīnījies uzlūko smējējus, tad viņu skatieni apstājas pie kalsena rud- mataina vīreļa, kurš, atbalstījies pret sienu, mīņājas no vienas kājas uz otru, it kā tūdaļ grasītos nogāzties gar zemi.

—  Jā, jā, — Totss ķircinās, — tieši tāds tu paliksi. No šitās kaites neatspirgst neviens. Paliksi kroplis uz visu mūžu. Ej tagad pie vecā Ķīra un saki: «Dod man ēst un dod man dzert, un dod man drēbes mugurā, es pats vairs nederu nekam, esmu līks un greizs kā vecs ģelzis, un galva man ir durnāka kā jebkad agrāk un tāda ari paliks.» Tā pasaki vecajam Kīram, tad mēs nāksim skatīties, ko viņš ar tevi iesāks. Senāk tu smē­jies par mani un teici: «Redzi, kāds viņš izskatās!» Nu tu pats esi sprukās, bet Totss sēž pie galda un nekustina ne ausis!

Uz to vīri no jauna piepilda glāzes, un Totss atkal uzsauc «lai dzīvo!». Pēc tam nodzied kādu dziesmu, nospēlē uz kokles maršu, smejas un dzen jokus, un tas viss notiek galvenokārt uz nelaimīgā Ķīra rēķina, kurš ar katru mirkli kļūst aizvien drūmāks.

Beigās tiek nodejota uz ātru roku Totsa izdomāta deja. Šķietami vienkāršais dancis, kas radīts galveno­kārt Ķīra ķircināšanai, vēlāk kļūst slavens visā ap­kaimē. Tā ir slavenā «čarpas deja», kur vīri, kopā sa­ķērušies, kā liels, dzīvs ķekars dziedādami virzās no vienas puses uz otru. Bet vidū sten un vaid nelaimī­gais Kīrs.

Tad Savādnieks piebrauc pajūgu pie durvīm, palīdz abiem skolas biedriem ierausties ratos un ved tos uz mājām. Pie mācītājmuižas rentnieka sētas stāv garš vīrs kuplām ūsām un izbrīnījies vēro braucējus.

—   Vai tu šo cilvēku vairs nepazīsti? — Savādnieks jautā Totsam, kad viņi jau pabraukuši gabaliņu tālāk.

—   Neievēroju, — Totss atbild atskatīdamies.

—  Tas ir tavs bijušais draugs, mācītājmuižas rent­nieks.

—  Ā! — iesaucas Totss un grasās izlēkt no ratiem, bet šai mirklī Savādnieks uzšauj zirgam, un brauciens turpinās. Kad braucēji nokļuvuši līdz ceļam, kas ved uz kapsētu, Savādniekam iznāk maza stīvēšanās ar Totsu. Arī šeit Totss grib lēkt ārā no ratiem un kaut kur aiziet; kur īsti, to viņš nesaka, tikai piebilst, ka «tur noteikti vajadzētu aiziet». Pēc īsas tielēšanās, kurā Totsam neviļus pasprūk Raju vārds, Savādnieks sāk nojaust, kas draugam padomā, un viņš jo dedzīgāk ņemas atrunāt. Beidzot Savādniekam tiešām izdodas Totsu pārliecināt.

Savārgušo Ķīru ar dzeltenbālo seju izlaiž pie pašas skrodera darbnīcas, un tas sāniski pamazām aiztenterē uz mājām.

— Tjā, liekas, vecais Kīrs viņu vis netaupīs, — Totss ar nožēlu secina, noraudzīdamies uz aizejošo skolas biedru. — To viņš ir pelnījis par šā rīta petroleju.

Totss apraksta Savādniekam brokastis pie Ķīra tik jocīgi, ka tas smejas pilnā kaklā visu ceļu. Pie Aizpuru vārtiem draugi ilgi krata viens otram roku un nosolās satikties svētdien pie baznīcas.

7.Nakti Totss pamostas, taustās apkārt

Nakti Totss pamostas, taustās apkārt un pūlas noskaidrot, kur viņš īsti atrodas. Visapkārt ir akla tumsa un baigs klusums. Pirmajā mirklī Totsam liekas, it kā viņš atrastos Krievijā, tikai brīnās, kā nokļuvis tik savādās cisās. Viņš guļ uz kādas irdenas kaudzes, kurā daudz mazu durstīgu priekšmetu un kas smaržo pēc siena un sveķiem. Pa­mazām domu pavediens atved gulētāju atpakaļ dzim­tenē, Aizpuru pagalmā, ieved dzimtajā kambarī, liek vēlreiz izstaigāt Paunveri un tad no jauna atved atpa­kaļ Aizpuru pagalmā.

Bet tālāk? Kas notika tālāk?

Totss patausta naudas maku un gredzenu pirkstā un pārliecinās, ka tie ir savā vietā; jāatzīst, ka līdz šim viņam bijusi darīšana tikai ar godīgiem cilvēkiem. Tad viņš sameklē kabatā kārbiņu un uzrauj sērkociņu. Kas tā par dīvainu telpu, kurā viņš atradis naktsmājas? Ne loga, ne durvju, ne galda, ne krēsla, tikai aizdomīgi irdena kaudze kaktā, kurā viņš iegulējis dziļu dobumu. Bet, pag, durvīm tomēr jābūt, tikai pirmajā brīdī viņš tās nebija pamanījis sērkociņa vārgajā atblāzmā. Dur­vīm noteikti jābūt, citādi viņš te nebūtu iekļuvis.

Totss ar kāju samin izdegušo sērkociņu, brīdi stāv tumsā, tad atkal iededzina jaunu sērkociņu, uzmanīgi atver durvis un pār slieksni palūkojas ārā. Ahā, nu viņam ir skaidrs! Šaubu nav — patlaban viņš atrodas Aizpuru klētī un gulējis uz savas zāļu kaudzes; kā viņš tur nokļuva — tā pavisam cita lieta. Pareizi pareizi… tagad visos sīkumos ataust atmiņā iepriekšējā diena. Tas bija viens velna stiķis, ja tā padomā. Viņš atbal­stās pret stenderi, pakasa galvu un nospļaujas. Tfū, kāda nelaba garša mutē! Tas viss nāk no… «Bals. Vulnerar. Kunz.». Lai viņš nolādēts ar visām nelabuma drapēm! Žēl, ka vēl stiprāk nepagriezu viņa sarkano degunu!

Olnīcas galā, rudzu laukā, grieze dzied savu vien­muļo dziesmu. Aplokā šķind zvārgulis, smagi nopūšas samiegojies dzīvnieks. Uz klēts jumta dzird klusu ča­boņu, tur kāds staigā nedzirdamiem soļiem. Tad gailis sasit spēcīgos spārnus un skaļā, griezīgā balsī paslu­dina rītausmu. Gatves vītolu galotnes peld sudrabainā miglā. No debess velves mierīgi smaidīdams noraugās mēness, it kā priecātos par savu dežūru šai skaistajā pavasara naktī.

Tikai Totsā šis skaistums neizraisa nekādu sevišķu sajūsmu. Totss paskatās augšup uz mēnesi, bet tā klu­sais mirdzums nespēj viņu ietekmēt. Nē, tas viss jau ir kaut kas redzēts un viņam sen apnicis, tagad viņš gri­bētu ieraudzīt mēness otro pusi. Bet tas ķēms tur augšā bīdās uz priekšu tikai ar vienu pusi, tāpat kā Kīrs, iedams uz mājām, un pat nedomā parādīt mugurpusi. Totss labprāt pakamptu garu kārti un nodibinātu tur augšā kārtību, bet… jods zina… Un vispār, ja tā labi padomā, tad latīņu valoda un visa tā aptiekas bū­šana nemaz nav tik sarežģīta, kā sākumā likās. «Bals. Vulnerar. Kunz…» Bez šaubām, šie vārdi ir saīsi­nāti … Bet jādomā, ka, uzrakstīti līdz galam, tie no­zīmētu to pašu. Ir tāda galotne «um», ar ko latīņu va­lodā var darīt brīnumus. Ak vai, ar kādu baudu viņš tagad iedzertu ko skābu, ko ļoti skābu … kvasu vai ko citu. Totss vēl nav ievērojis, vai viņu akas vinda čīkst vai ne, kad izvelk pilnu spaini. Vajadzētu pamē­ģināt.

Totss pieiet pie akas, izvelk spaini ūdens, dzer lieliem malkiem pār spaiņa malu un klausās, kā ūdens guldzē­dams noplūst pa rīkli uz leju. Pēkšņi Totsam uznāk vēlēšanās izdzert spaini tukšu, uz to viņu pamudina iedoma — «kāpēc zirgi var». Pēc tam viņš ieklausās, ka griež grieze, un domās sev saka: «Veltīga klaigāšana! Guli, kad jāguļ, un neķērc! Tīrais brīnums, kā tai ne­aizsmok rīkle?» So griezi būtu viegli noķert, vajag tikai mācēt pielavīties. Par kādu velna naudu Kīrs vakar runāja dzirnavās? Viņš taču neiedeva ne sarkana graša alus pirkšanai, bet pats apgalvoja, ka šim neesot nau­das žēl. Bet cik man pašam vēl ir čemodāna dibenā? Ahā … nu jā … labi. Tas tā, katram gadījumam … Arī gredzens un pulkstenis kaut ko maksā. Sīko naudu nav vērts pieskaitīt, tīrie nieki. Vispār labāk būtu iedo­māties, ka naudas mazāk, nekā patiesībā ir, tad it kā drošāk, un vēlāk nebūs jāpiedzīvo vilšanās. Totsa doma laiku pa laikam pārtrūkst, daži pavedienu gali ir tik īsi, ka nav iespējams sasiet kopā: ja tos kaut kādā veidā būtu iespējams padarīt redzamus, tad no rīta ap aku rēgotos vesela kaudze saplūkātu diegu.

Pienāk Krancis, pieklājīgi paluncina asti, tad notup­stas un sāk sparīgi kasīties, it kā viņš gribētu atkasī- ties uzvijām visai naktij un šo svarīgo darbu iespē­jams veikt vienīgi kāda cita klātbūtnē.

Viņš par to prātojis pēc savas suņa saprašanas un nācis pie atzinuma, ka jaunais kungs, kurš kādu dienu ienāca pagalmā un vicināja pātagu, nav parastais sve­šinieks, bet tāds, kurš turpmāk varētu iejaukties viņa liktenī.

—   Nu, — Totss pievēršas Krancim.

Suns pārtrauc kasīšanos un jautājoši uzlūko runā­tāju, it kā vēlētos tam atbildēt:

«Kas par «nu»? Runā tālāk, uz šo vienu vārdu es neprotu neko atbildēt.»

—   Ko vazājies apkārt pa naktīm, — Totss tiešām ari turpina. — Vecais foksters nekad nedauzījās pa naktīm apkārt, bet gulēja.

Sājos vārdos, kā arī tonī, kādā tie pateikti, suns sa­klausa nosodījumu un vainīgi nodur galvu. Patiesībā viņš ļoti labi zina, ka patlaban nav vainīgs, taču uz­skata, ka prātīgāk izlikties, it kā viņš kaunētos par savu nedarbu un nožēlotu grēkus. Viņš jau tik daudz uzkrājis dzīves gudrības, ka būtu liela vieglprātība acu­mirklī izgudrot veco, pārbaudīto ieradumu vietā kaut ko jaunu.

Neveiklais klusums velkas vairākas sekundes, tad suns caur pieri paraugās uz jaunekli un sāk atkal ka­sīties. Tas ir paviršs darbs, kas, acīm redzot, tiek darīts

tikai tādēļ, lai pārvarētu neērto situāciju. Gan jau puisis pateiks vēl kaut ko, kas palīdzēs noskaidrot viņu attie­cības. Bet Totss vairs nesaka nekā, klusums ieilgst. Jauneklis apsēžas pie akas uz soliņa, kur žūst piena trauks, aizsmēķē un domīgi raugās uz gatves pusi. Krancis pieceļas, pastaigājas dažas reizes uz priekšu un atpakaļ un atkal jautājoši uzlūko sēdētāju. Ir daži diezgan droši paņēmieni, kā uzvedināt cilvēkus uz sa­runām, — izmēģināt vai ne? Protams, varētu, tagad ir laba izdevība iepazīt tuvāk svešo jaunekli, jo dienā viņi sastopas visai reti. Krancis noskurinājās, tad pēkšņi kļūst uzmanīgs un lūkojas uz gatves pusi, ar vienu acs kaktiņu viņš tomēr vēro saimnieka kustības un, ja iespē­jams, arī sejas izteiksmi. Suns domā, ka šis žests ir pietiekams, lai pamodinātu sēdētāja ziņkāri. Kādēļ at­klāt visas viltības uzreiz: jācenšas mazāk dot, bet vai­rāk iegūt. Un lūk, šis lētticīgais tur uz sola jau ir samulsināts.

—   Kas ir, Kranci? — Totss jautā. — Ko tu tā klau­sies?

Tikai mirkli suns izjūt prieku par savu uzvaru, tad viņš pēkšņi aizmirst, ka tēlo lomu, un pats sāk ticēt, ka izdzirdis ko šaubīgu.

Spalvainais ķermenis saspringst, lielās, noļukušās ausis sāk cilāties ar tādu sparu, it kā suns gatavotos pacelties gaisā, un tad, pirms Totss paguvis iebilst, kluso pagalmu piepilda skaļa riešana.

—   Diezin kas tur ir, — Totss klusu pie sevis nosaka, pieceļas no sola un seko sunim uz gatvi. — Kaut tikai nebūtu zagļi. Laime, ka pamodos īstā laikā.

Bet kā olnīcā, tā arī visā apkārtnē, cik tālu vien gai­šajā mēnesnīcā acis var saredzēt, nav nevienas dzīvas dvēseles. To pašu konstatē arī suns. Protams, viņam vēl jāierejas dažas reizes, lai pierādītu, ka trokšņošanai tomēr bijis kāds iemesls.

«Kaut kas bija,» šiem rējieniem jāapliecina. «Bet tas «kaut kas» jods zina kur pazuda, un tagad ej un sa­meklē. Tad, kad mēs bijām pagalmā, «tas» bija noteikti šeit, gatvē, bet, tiklīdz ierunājāmies, «tas» pēkšņi pa­zuda.»

Suns, asti luncinādams, staigā ap Totsa kājām, gai­dīdams uzslavu par savu varoņdarbu.

«Redzi,» viņš vēlētos sacīt, «cik mēs esam modri. Pat visklusākā skaņa nepaiet secen mūsu ausīm. Vai ne, mm? Nu saki man kaut ko!»

Totss brīdi vēro suņa lunkanās kustības un tad izsaka kādu piezīmi, kas nepavisam neatgādina uzslavu.

— Tu esi stulbs suns, Kranci, — viņš saka. — Fok- sters bija daudz gudrāks. Foksters gulēja mierīgi un sacēla troksni tikai tad, kad tiešām pamanīja ko aiz­domīgu. Reiz foksters palīdzēja pat noķert zagļus. Bet tu, ķēms, redzi un dzirdi to, kā nemaz nav.

Šķiet, Krancis saprot šos vārdus un vainīgi nodur acis. Pie tam viņš atceras ieganstu, kādēļ bija tā rīko­jies. Ar šo triku viņš iekrita, tas tiesa, tāpēc par katru cenu jāmēģina glābt, kas1 glābjams.

«To, kā nav,» viņš atkārto mazliet aizskarts. «To, kā nav . . . Bet vai jūs esat par to pārliecināts, jaunskungs, ka te nekā nav? Kā jūs, svešinieks, varat zināt, ka šeit nekā nav? Pagaidiet mazliet,» viņš atskatīdamies pie­bilst, «es jums acumirklī pierādīšu, ka te kaut kas tomēr ir.»

Krancis lietišķi tekalē šurpu turpu, ieklausās, paslie- nas stāvus, nošķaudās, aizskrien līdz rudzu laukam un beidzot atrod kādu kaķi, ko tas sāk vajāt, skaļi rie­dams. Abi ar lielu sparu aizdrāžas garām Totsam, no- zuzdami krēslainajā pagalmā.

Pēc brīža Krancis pārguris atgriežas, apsēžas iepretī Totsam, izkar siekalaino mēli un elsodams saka:

«Redziet, jaunskungs, ko es teicu: tur bija gan «kaut kas». Nesakiet, ka esmu stulbs suns un trokšņoju vel­tīgi.»

Mēness lēnītiņām virzās uz priekšu. Viņa apaļā lab­sirdīgā seja, tāpat kā pirmīt, mierīgi smaida. Kūts jumta ēna uz rudzulauka izskatās kā zārks. Gaiss smaržo pēc svaiga siena un nātrēm.

Lejā no purva paceļas miglai līdzīgi garaiņi — purvs elpo. No lielceļa puses atskan ratu rīboņa, kaut kur tālumā rej suns, un spārnotie stundinieki sūta viens otram savus nakts sveicienus.

Totss nomurmina Krancim dažus nesaprotamus vār­dus, pakasa pakausi un pavērš skatienu augšup uz zvaigžņotajām debesīm. Gar mēnesi klīst reti, balti mākoņi.

— Nē, — viņš beidzot izteic tikai vienu vārdu un lēni dodas uz klēti.

8.No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu

No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu un zīmīgu ska­tienu. Stāsta, ka arī klusēšana varot būt izteiksmīga; ko tādā gadījumā var sacīt par izteik­smīgu skatienu, kam seko tik­pat izteiksmīga klusēšana?

Visu dienu Jāzeps nedod nevienu pavēli, kas jāiz­pilda «nekavējoties». Viņš klusēdams izdzer savu rīta kafiju, pēc tam ilgi rakņājas pa kaut kādiem noslēpu­mainiem papīriem, pārkravā čemodānu, ieberzē deniņus ar smaržīgu šķidrumu, uzber uz mēles kādu baltu pul­veri, saviebjas un pāris reižu nosaka: «Čort vozmī!»

Pēc tam viņš kādu brīdi sēž uz šķūņa sliekšņa, staipa kājas un košļā smilgu. Viņš atgriežas atkal pagalmā, patērzē mazliet ar māti, sarunājas par cūku audzēšanu un citām saimniecības būšanām. Tad viņš uz ilgāku laiku nozūd klētī. Šķiet, ka šī diena jāizsvītro ne vien no kalendāra, bet arī no Totsa dzīves. Slaidais, iznesī­gais un čaklais jauneklis šodien ir bāls un šļaugans kā izmērcēta siļķe. Šķiet, kaut kur Paunveres apkaimē klaiņojis apkārt paprāvs kupris, meklēdams vietu, kur apmesties, un tagad atradis sev mitekli uz Totsa muguras.

Pusdienas laikā Jāzepa māte pieiet pie klēts, paver durvis un sauc:

—   Jāzep! Vai ēst negribi?

—   Vēl tā kā lāgā negribētos, — no klēts atbild vārga balss.

—   Kas tev kait? Slims esi, vai?

—   Nē, nē… Tikai kājā iemeties tas išhiass vai — kā viņu sauc — reimatisms. Tagad nolikos šeit, uz priežu dzinumu un zāļu kaudzes, varbūt izvilks.

—   Nu, bet ēst ari vajag, — māte nerimstas. — Rei­matisms ir ļauna kaite, tas tiesa; eče, vakar bija tā samocījis tavas kājas, ka nevarēji ne lāgā paiet, bet… Bet ēst tomēr vajag, tas tak netraucē tev ārstēties.

—   Netraucē gan, — atsaucas balss no tumsas.

Sl balss ir dziļa un dobja un liecina, ka runātājs pēc savas balss tālākās izkopšanas varētu kļūt par krietnu basa dziedātāju.

—  Tad nekavējies! — vecīte piekodina un smaidī­dama aiziet uz istabu.

Pēc kāda laika mēs redzam Totsu sēžam uz klēts sliekšņa iegrimušu dziļās pārdomās.

—   Hm … — viņš pūlas atcerēties. — Vai es vakar nopirku upes sūkli un jūras sāli vai ne? Varbūt tomēr nopirku, bet kaut kur aizmirsu? Velns viņu zina.

Šķiet, it kā Totss varētu atcerēties savu pagātni un domāt par nākotnes plāniem, vienīgi sēdēdams uz sliek­šņa. Un, ja reizēm gadās, ka šis tas nav vispār no­skaidrojams, tad vainīgs parasti ir «jods».

—   Hm, hm … — sēdētājs prāto tālāk. — Vai es no­pirku jūras suļķus … — kaut tevi nelabais! — jūras sāli, nevis jūras suļķus … jā, vai es nopirku jūras sāli un upes sūkli vai nenopirku? Bet visas šīs upju un jūru padarīšanas ir tīrie nieki, salīdzinot… kā viņu, jupis, sauca … Pareizi!

Totss iesit sev ar plaukstu pa pieri un izbiedētām acīm raugās kaut kur tālumā. — Vai es tiešām vakar biju tur? — viņš izbijies jautā pats sev. — Patiesībā es t u r nevarēju nokļūt, jo …

Visļaunākais ir tas, ka nav neviena, kas varētu pa­skaidrot kaut ko tuvāk par viņa vakardienas izdarībām. Savādnieks dzīvo tālu, un Kīrs … O, nē! Tur viņš vairs nespers savu kāju, kaut viņam būtu jānodzīvo vai tūk­stoš gadu un jārisina diezin kādi svarīgi jautājumi. Nē, tikai ne tur!

Bet ko gan iesākt?

Vakarā Totss uzliek galvā platmali ar spalvu, paņem no naglas pātagu un lēni aizsoļo uz Paunveres pusi. Šodien viņš ģērbies parastajā medību uzvalkā, jo tik daudz viņš atceras, ka garie svārki nav piemēroti ieša­nai, it sevišķi tādā tveicē.

Tuvojoties skrodera mājai, viņš pieliek klāt savam parastajam solim vēl gaiļa soli un cītīgi skatās sāņus, it kā vispār nepazītu šīs mājas iedzīvotājus. Pie krust­celēm viņš brīdi apstājas, palūkojas uz kapsētas pusi un pie sevis nomurmina:

—   Te mēs bijām — tas ir fakts. Bet vai es pa šo ceļu gāju arī uz kapsētas pusi, nudien, lai mani nosit, to es neatceros. Nē, laikam negāju vis, — viņš pēc brī­tiņa piebilst. — Es it kā atceros, ka mēs ar Savādnieku atvadījāmies pie Aizpuru vārtiem un nolēmām kaut ko uzsākt. Ja es būtu aizgājis uz Ra … Rajām, kā gan es pēc tam varēju sastapties ar Savādnieku? Nē, nē, tur es tomēr nebūšu bijis.

Tā Totss pārcilā jau aizmirstībai nodotus notikumus un lēni, it kā pret savu gribu, dodas uz kapsētas pusi. Saule riet, starp kokiem iemirdzas vara plāksnes uz krustiem.

Te pēkšņi, kā no debesīm nokritis, parādās tievs jau­neklis garām kājām, ar salmenīcu galvā. Tas, rotaļā­damies ar spieķi, tuvojas kapsētai no pretējās puses.

Nācējs patlaban atrodas kapukalna augstākajā vir­sotnē un rietošās saules gaismā atgādina lielu divžu­burainu naglu, kas savieno debesis ar zemi.

Totss pieliek plaukstu virs acīm, vēro dīvaino parā­dību un pēkšņi jūt vēlēšanos kaut kur nozust. Viņš bez­palīdzīgi raugās apkārt, sakustas, it kā gribētu iebēgt kapsētā, bet tad apdomājas un paliek uz vietas. Ja viņš nācēju nepazina tūlīt, tas vēl nenozīmē, ka otrs nepa­zītu viņu pašu. Slēpšanās katrā ziņā veltīga, bez tam ir jau par vēlu. Nācēja seja laistās saulē kā apzeltīts rieksts pie Ziemas svētku eglītes. Svešo patiešām grūti pazīt, bet viņu pašu no augšas redz tikpat labi, kā viņš saredz gājējus ejam uz baznīcas pusi.

—   Labvakar! — Totss smaidīdams uzsauc, kad dīvai­nais ceļavīrs pienācis tuvāk.

Uzrunātais atbild ar garu, aši un neskaidri izrunātu teikumu, no kura Totss saprot tikai pāris vārdu. Sapro­tamie vārdi ir «vakar» un «šodien atkal», viss pārējais saplūst neskaidrā murdoņā. Pie tam uzrunātā jaunieša seja nepauž ne mazāko prieku, ka atkal sastapis savu skolas biedru.

—   Kā tu šeit nokļuvi? — Totss jautā.

—   Kā nokļuvu … Tāpat kā tu. Atnācu.

—   Hm… — Totss brīnās. — Kādēļ tu esi tik dus­mīgs?

—   Ak, kas es nu par dusmīgu … — Kīrs pavicina spieķi, — ar tevi vispār nevar … Visu dienu biju galīgi slims, tagad iznācu mazliet pastaigāties svaigā gaisā. Biju pie vecmāmuļas kapa.

—   Tavi brīnumi! — Totss iesaucas. — Tad jau tev ir klājies gluži tāpat kā man… Es arī biju … Un ta­gad gribu aiziet pie vecmāmiņas kapa. Un kur tu iedams?

—   Kur? — Kīrs negribīgi novelk. — Kur citur kā uz mājām.

—   Ahā, — Totss aši piebilst, — tad jau ej vien uz mājām. Arlabvakar! Es vēl pakavēšos pie vecmāmuļas kapa un tad arī iešu uz mājām. Arlabvakar, ar labu vakaru, Adniēl!

Skolas biedri atvadās. Kīrs gausi soļo no kalna lejā, kamēr Totss ātri iešmauc kapsētā, it kā baidītos, ka varētu nonākt pie vecmāmuļas kapa par vēlu.

Totss apstājas aiz vārtu staba un ar neuzticīgu ska­tienu nolūkojas pakaļ gājējam.

—   Dīvaini! — viņš noteic pie sevis. — Diezin kur īsti atdusas viņa vecmāmiņa — viņš taču meklē tās kapu uz lielceļa. Jods viņu sazina šo sarkanmati!

Totss grauž nagus, ar nepacietību gaida, kamēr sko­las biedrs attālināsies, tad zaglīgi iznāk no paslēptuves un kā negudrs, atpakaļ neskatīdamies, skrien pāri kal­nam.

Kad Totss beidzot atskatās, viņš ar izbailēm ierauga, ka sarkanmatis ir atgriezies un zogas viņam pakaļ. Pie tam šis garkājainais zirneklis pielavījies tik tuvu, ka veltīgi būtu bēgt.

«Jupis zina kā viņš mani tik ātri panāca?» Totss do­mās sūkstās. Kaut gan spēle ir zaudēta, viņš tomēr grib vēl izmēģināt. Viņš mierīgi dodas uz priekšu un izlie­kas, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ka Kīrs, vicinā­dams spieķi, seko, tad pēkšņi atskatās un apstājas.

«Tā jau es domāju,» viņš nomurmina pie sevis. «Kīrs

skrien. Nu labi,» viņš nolemj, «tagad tik jāiet pretī un jānoprasa, ko šis te ķēmojas.»

Sajā acumirklī Kīrs palēnina gaitu un lūkojas uz kapsētas pusi, it kā viņam gar Totsu nebūtu nekādas daļas.

— Nu, tu taču solījies iet uz mājām? — Totss jautā pāri ceļam.

—       Jā, — Kīrs nosarcis atbild, — iešu arī, bet es aiz­mirsu pie vecmāmuļas kapa vienu grāmatu.

—       Žēlīgā debess! — Totss iesaucas. — Ko tad tu staigā pa ceļu, kaps taču ir kapsētā.

—       Nu jā, nu skaidrs — kapsētā, bet es nācu paska­tīties, vai tā gadījumā nav izkritusi tepat uz ceļa.

—       Ahā, — Totss gari novelk un paskatās uz zemi. — Nē, nekur nav redzama … Saki, Adniēl… Tu neat­ceries, vai mēs vakar bijām pie kapsētas vai nebijām?

—       Vakar? — uzrunātais aizdomīgi paglūn uz Totsu un pakrata galvu. — Nē, vakar mēs pie kapsētas nebi­jām. Pat ne uz to pusi. Tu gan gribēji iet, bet mēs tevi nelaidām.

—   Ko nu muldi! Tas nav iespējams!

—   Jā, jā, tev bija uznākusi luste aiziet uz Rajām.

Kīrs sarauc pieri un pasmīn ar mutes kaktiņu. Var­būt viņš ar šo smaidu grib izteikt savu nožēlu, varbūt nicināšanu, bet varbūt abus kopā.

—       Uz Rajām! — Totss iesaucas. — Es — uz Rajām! Kas man tur būtu meklējams?

—       Jā, to nu es nezinu, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem. — Bet tu gribēji iet turpu. Ja Savādnieks ne­būtu tevi atturējis, tad būtu arī aizgājis.

—        Tas tik ir numurs! — Totss brīnās. — Tomēr nē! Tu melo! — viņš pēkšņi sāk šaubīties, pie kam viņa balss dīvaini iedrebas un pārvēršas basā.

—       Es melojot? — Kīrs dusmojas. — Kāda note man melot? Vai tad tu patiešām neko neatceries?

—   Neatceros.

—        Nu tad jau tu laikam neatceries arī to, ka mēs norunājām svētdien satikties pie baznīcas, lai apcie­motu ķesteri.

—       Pie ķestera? Ahā! Nē, nē, nē, pagaidi, to es atce­ros gan. Savādnieks to atgādināja vēl pie vārtiem.

Totss noglāsta savas mazās iesarkanās ūsiņas, paro­taļājas ar pātagu, tad paraugās uz baznīcas pusi un saka:

—   Skat, kāds jeķims, kā viņš visu atceras, pats bija piesūcies kā mārks un bīdījās sāniski uz priekšu, bet, re, — nolasa tev visu kā no grāmatas. Tātad skaidrs — tur es vakar neesmu bijis. Labi, ka Savādnieks mani atrunāja, ļoti labi.

Iestājas klusums. Kīrs ieraksta ar spieķi smiltīs savu vārdu, piezīmē tam klāt puķi, nopūšas un raugās uz Rajām, kur pāri citām saimniecības ēkām paceļas skaistā dzīvojamā māja. Pēkšņi viņa skatiens kļūst modrs, mazie, kniepadatas galviņai līdzīgie redzokļi izplešas un pār viņa vasaras raibumiem klāto seju pār­līst tumšs sārtums.

—   Kas tur ir? — Totss jautā, ieraudzīdams drauga sejā dīvaino pārmaiņu. Viņš atstumj cepuri pakausī, pieliek plaukstu virs acīm un, sekodams Ķīra priekš­zīmei, arī sāk skatīties tajā virzienā.

—   Nekā nav, — Kīrs mēģina izlikties vienaldzīgs.

—   Kā — nekā nav? — Totss viņu tincina. — Bet kāpēc tev sāka drebēt žoklis?

—   Man salst.

—   Salst? Šitādā laikā! Ho-ho-ho! Viņam salstot!

Totss atkal pieliek plaukstu virs acīm un uzmanīgi

vēro. — Tur nāk viens cilvēks, — viņš beidzot saka. — Un, ja nemaldos, tā ir sieviete.

—   Iespējams, — Kīrs vienaldzīgi atsaka. Bet lūpu kaktiņi viņam šķobās. Grūti pateikt, vai Kīrs ar šo gri­masi cenšas apspiest smieklus vai arī piespiesti pa­smaidīt. Atkal iestājas klusums. Kaut gan tie nav tiku­šies vairākus gadus, saruna starp abiem jaunekļiem to­mēr negrib veikties. Totss pāris reižu pieiet Kīram tuvu klāt, izstiepj roku pēc viņa svārku pogas, pasmaida, it kā vēlēdamies kaut ko jautāt, bet nesaka ne vārda. Kīrs pārnes ķermeņa svaru no vienas tievās garās kā­jas uz otru un atbalstās uz spieķa, tad pasper dažus soļus uz Raju pusi, bet, redzēdams, ka Totss viņam seko, tūdaļ apstājas.

—   Bet grāmata! — Totss iesaucas.

—       Ak, jā! — Kīrs caur pieri paraugās uz Totsu. Tad jaunekli aiziet līdz kapsētas vārtiem un atkal apstājas. Kīrs rauc uzacis, kaut ko pie sevis nomurmina un tad enerģiskiem soļiem dodas uz baznīcas pusi, cerēdams tādā veidā atbrīvoties no Totsa.

Taču nav nemaz tik viegli tikt vaļā no skolas biedra.

—   Bet kur paliek tava grāmata? — Totss atkārto, iedams dažus soļus aiz Ķīra. Kā nelaime viņš seko puiša pēdās un ar pātagu plīkšķina pa zābakiem. — Aizej un paņem no vecmāmiņas kapa savu grāmatu. Kur tu, ķēms, skriesi bez grāmatas? Paņem no vecmā­miņas kapa savu grāmatu!

Beidzot Kīrs pagriežas. Šķiet, it kā viņš būtu zau­dējis jebkuru izdomas spēju. Lai viņš iet kurp iedams, viņam pa pēdām seko ūsainais lietuvēns. Turpretī Krie­vijas viesis jūtas kā īsts stāvokļa saimnieks. Viņš no­vēršas un kā negudrs smejas par otra nevarību.

—   Vai nav jauks laiks, Adniēl? Hū-hū-hū, hmm-hmm- hmm … — viņš jautā, valdīdams smieklus.

Kas zina, cik ilgi turpinātos stīvēšanās kapsētā, ja abiem jaunekļiem pietiktu laiks attiecīgi izkopt savus talantus. Bet tā, kas no Rajām tuvojas kapsētai, jau pienākusi gandrīz klāt un ar savu ierašanos ienes sarežģītajā situācijā zināmu skaidrību. Viņa ir jauna gaišmate. Kīrs ieklepojas un sveicina jau pa lielu gabalu.

9.Nācēja tuvojas lēnā gaitā

Nācēja tuvojas lēnā gaitā, nodur­tām acīm. Tā mēdz pastaigā­ties mūķenes klostera dārzā pirms vakara dievkalpojuma. Viņa pat nepamana Ķīra god­bijīgo sveicienu, un rudmatis, vēlēdamies slēpt savu apjukumu, pāris reižu nervozi ieklepojas. Tikai tad, kad nācēja jau ir pavisam tuvu un Kīrs vēlreiz noņem cepuri, jaunā sieviete paceļ acis, paskatās uz sveicinātāju un smaidīdama pamāj ar galvu. Tajā pašā acumirklī arī Totss paceļ savu plat­mali ar spalvu, pie kam viņa apaļajās acīs pavīd izbīlis.

Jaunā sieviete apstājas un ielūkojas Totsam tieši acīs. Pēdējais vīrišķīgi iztur šo skatienu, kaut gan viņš jūtas tā, it kā acīs būtu iebiruši smilšu graudi. Pēdējā mirklī viņš pat pasmaida un noglāsta savas rudās ūsiņas.

—   Žēlīgā debess! — nācēja iesaucas. — Tas taču ir … tas taču ir Totss … Totsa kungs.

—   Jā, jā, — Totss atbild, — tas esmu es. Un, ja nemaldos, jūs esat Tēle… Tēles jaunkundze… no Rajām.

—   Pareizi pareizi!

Jaunieši priecīgi tuvojas viens otram un pasniedz roku sveicienam. Kīrs mīņājas un knosās aiz Totsa muguras, kamēr jaunava pamana arī viņu un atņem sveicienu. Sī pēdējā darbība noris negribīgi un pavirši, it kā viņai būtu jāsamierinās ar neatvairāmu neveik­smi; jaunavas skatiens ir kā liptin pielipis Totsa sejai un augumam.

—   Jūs esat ļoti pārvērties! — Tēle brīnās. — Izaudzis tik liels un spēcīgs, ka grūti pazīt. Ja te nebūtu Ķīra kunga, es laikam aizietu garām un pat… Nē, tas tie­šām ir savādi! Un nemaz taču nav pagājis ilgs laiks, kopš jūs redzēju pēdējo reizi.

—   0, tomēr! — Totss pieklājīgi pasmaida. — Ir to­mēr pagājis dažs labs gadiņš. Arī jūs esat pārvērtusies, Tēle… Tēles jaunkundze. Tiešām, ja jūs man būtu nākusi pretī kaut kur Krievijā, tad… esmu pārlieci­nāts, es jūs nebūtu pazinis.

—   Labi jau, labi, bet kā jūs nokļuvāt šeit dzimtenē?

—   Nu tā … atbraucu, un viss. Iespējams, ka palikšu tepat un sākšu saimniekot Aizpuros.

—   O, tas būtu lieliski! — Tēle iesaucas. — Mūsu dzimtenei nepieciešami izglītoti cilvēki, tas ir, mācīti zemkopji. Noteikti palieciet šeit, Totsa kungs.

—   Bet viņam kājās ir išiass, — Kīrs iepīkstas Tot­sam aiz muguras. — Viņam vispirms jāizārstējas.

Sie vārdi apsvilina Totsa dvēseli kā ar nātrēm un draud izjaukt labi iesākto sarunu. Sajā mirklī lielkun­gam no Krievijas pēkšņi kļūst skaidrs, ka daļa cilvēku dzīvo pasaulē tikai tāpēc, lai būtu citiem par krustu. Apmēram līdzīgu patiesību pirms viņa jau ir atklājis Kīrs un pārdzīvo šo neapgāžamo patiesību ļoti skaudri.

—   Ko jūs teicāt, Ķīra kungs? — Tēle jautā.

—   Hē! — Kīrs skābi iesmejas. — Išiass, išiass!

—   Ko tas nozīmē? — Tēle interesējas un diezin kā­pēc nosarkst. Pār viņas spirgto, daiļo seju pārslīd ēna.

—   Nē, es tik tiešām nezinu, ko Ķīra kungs ar to_gri­bēja sacīt, — Totss ieklepojas un greizi pašķielē uz skolas biedru. Pirms Kīrs pagūst ko iebilst, viņš tur­pina: — Protams, jums taisnība, Tēles jaunkundz, dzim­tenei vajadzīgi izglītoti zemkopji — par to nav šaubu, bet… Bet, redziet, mums trūkst zemes. Aizpuri ir par maziem, lai… Ja varētu kaut kur piepirkt klāt, tad patiešām varētu pielietot jaunāko sistēmu zemkopība. Bet pagaidām … Velns zina …

—   Ak, ko jūs, -— Tēle attrauc, — Aizpuri nemaz nav tik maza saimniecība.

—  Jā, bet Aizpuri ir līdz ausīm iestiguši parādos,— Kīrs it kā nožēlodams pašūpo galvu.

Par šo piezīmi Totss būtu gatavs nopūst Ķīra dzīvī­bas sveci, lai tā nodziest. Un viņš to darītu bez jebkā­diem sirdsapziņas pārmetumiem, tikpat mierīgi, kā viņš no rīta dzer kafiju. Taču Tēles klātbūtne neļauj pielietot pret nelietīgo pulgotāju nekādus skarbākus ietekmēša­nas līdzekļus. Totss pamlņājas no vienas kājas uz otru, it kā netīšām uzkāpj Kīram uz varžacīm, nomurmina «pardon» un aizdedzina papirosu.

—   Parādiem nav nekādas nozīmes, — Tēle piebilst pēc īsas pauzes. — Parādi tiks ar laiku samaksāti. Ja saimniecība būs labi nostādīta, tā kļūs daudz ienesī­gāka. Vai nav tiesa, Totsa kungs?

—   Protams, — Totss atbild. — Un, kas attiecas uz zemkopību, par šiem jautājumiem vispār nevajadzētu spriest personām, kuras savā mūžā nav redzējušas nekā cita kā vienīgi šķēres un pletīzeri.

Kīrs nosarkst. Viņš groza un knibina sava spieķa spožo rokturi ar tādu neatlaidību, it kā. gribētu to dabūt nost.

Tēle nojauš, ka skolas biedru attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā, un maina sarunas tematu.

— Kur jūs pašlaik gribējāt iet? — viņa pievēršas abiem jaunekļiem. Un, it kā baidīdamās, ka viņas jau­tājums varētu izraisīt jaunas nesaskanas, tūlīt pie­bilst:

—   Ja jums nav nekur jāsteidzas un atliek kaut cik laika, aiziesim līdz Rajām, pasēdēsim mazliet, iedzer­sim tēju un patērzēsim. Mums ir tik daudz kopīgu at­miņu un paziņu, par garlaicību nav jābažījas.

Kaut gan abi jaunekļi ir noskaņoti viens pret otru naidīgi, izdzirduši šo priekšlikumu, tie it kā jautājot saskatās. -

—   Jūs laikm gribējāt kaut kur iet? — jautā Totss pēc īsām pārdomām. — Varbūt mēs iztraucējām jūs?

—   Ak, ko nu! —- jaunava atteic. — Man nav padomā nekas svarīgs, aiziešu rīt, parīt vai, vienalga, kad.

— Ļoti labprāt, — nomurmina Totss, un visa kompā­nija sāk virzīties uz Raju pusi. Totss laiku pa laikam zagšus apbrīno Tēles skaistos matus, kas biezām pīnēm apņem jaunavas galvu. Krievijas viesim kādreiz likās, ka Tēlei ir pastrups deguns, bet tagad viņam jāatzīst sava kļūda, jo viņš ir pārliecināts, ka tik glītu degunu redz pirmo reizi mūžā. Jaunavas acis, tāpat kā agrāk, ir dzidri zilas, bet daudz lielākas, nekā Totss tās kād­

reiz bija iedomājies. Totsa skatiens pārslīd uz Tēles ple­ciem, ko ieskauj viegls, zils lakatiņš. Totss atceras, ka skolas laikā viņš nezin kādēļ bija iedomājies, ka Tēle visu mūžu paliks maza un strupa; tagad viņam ar ap­brīnu jāatzīst, ka šī jaunava ar līganajiem gurniem augumā ir garāka par vidēju. Protams, viņas stāvu pa­dara mazliet garāku spožās kurpes ar augstajiem papē­žiem, bet arī bez tām Tēlei būtu garuma diezgan. Jau­navas baltās, labi koptās rokas liek nojaust, ka Tēle sevi pārāk neapgrūtina ar darbiem saimniecībā.

Kīrs tipina te Totsam blakus, te aiz muguras, reizēm cenšas pat iespraukties starp Tēli un Totsu, bet katru šādu mēģinājumu pēdējais izjauc, sparīgi vicinot pā­tagu. Galu galā arī nelaimīgajam rudmatim kļūst skaidrs, ka viņš, kaut arī pēc skaita trešais, draud kļūt par piekto riteni. Pēkšņi viņš skaļi iešņācās, saper ar spieķi nātres un dadžus ceļa malā un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Tāda rīcība kļūst Totsam nepane­sama, viņš atkal domās aicina sev palīgā kādu «varu», kas pievāktu garkājaino šņācēju un nogādātu tādā vietā, kur tas justos pavisam nelabi. Bet «varai», acīm redzot, arī tagad ir svarīgākas darīšanas, nekā noņem­ties ar skroderzeļļiem kapsētā.

—   Totsa kungs, vai jūs visu laiku bijāt Krievijā? — jautā Tēle.

—   Jā, visu laiku.

—   Kādēļ jūs neatbraucāt mūs kādreiz apciemot?

—   Tam ir dažādi iemesli, — Totss atteic. — Gribēju atbraukt vairākkārt, bet velns sazin . . . Katru reizi, kad jau taisījos doties ceļā, man piedāvāja citu, labāku vietu kādā attālākā muižā. Neko darīt, nācās nekavējoties pārcelties. Labas vietas neaug kokos, vienalga, vai tas būtu Krievijā vai kur citur.

—  Tas tiesa, — Tēle piekrīt. — Mēs bieži jūs atce­rējāmies abi ar Tali, vai jūs vēl atceraties Tali?

—   O, jā, — protams! —- Totss iesaucas. — Atceros visus, ar ko gāju skolā.

—   Jā, Arni Tali… — Tēle klusi, it kā pie sevis at­kārto, — tepat no Sārēm… Jā, mēs bieži sarunājāmies par jums, Totsa kungs, un atcerējāmies, kā jūs skolā, ai, kas gan tur viss nenotika! Vai neesat aizmirsis, kā jūs man kādreiz pārplēsāt jaku?

—   Jā, — Totss vainīgi pasmaida. — Man ļoti žēl, ka es toreiz …

—   Ak, ko jūs! — Tēle smejas. — Es taču to neatgā­dināju tādēļ, lai jums ko pārmestu. Tagad, pēc gadiem, mēs taču nesāksim naidoties par saplēstu jaku! Lai tur notika kas notikdams, tagad šie mazie piedzīvojumi ir manas visdārgākās atmiņas.

Smejoties atsedzas viņas baltie, vienādie zobi, kuru skaistumu Totss nespēj vien apbrīnot. Arī skolas laikā Tēle bieži smējās, bet toreiz Totsam šīs divas snieg­baltās zobu rindas nelikās nekas sevišķs, tās viņam atgādināja peļu zobiņus. Nosodīdams savu toreizējo neattapību, muižas pārvaldnieks tagad sevi klusībā no­lamā par pēdējo «stulbeni».

—   Jā, — Tēle turpina, — jūs bieži atceras ne vien es un Tali, bet arī pārējie mājnieki. Mani vecāki ļoti priecāsies, jūs ieraugot.

—   Hm … — Totss pasmaida. — Bet sakiet, Tēles jaunkundz, — viņš pēkšņi kaut ko atceras, — jūs dzīvojat tepat tuvumā, vai jūs nezināt, kur patlaban atrodas Arnis Tali? Ja viņš būtu mājās, mēs varētu iegriezties arī Sārēs. Arnis bija krietns zēns, tikai mazliet grūt­sirdīgs.

—   Nē, mājās viņa nav, — Tēle gausi saka un ar skumīgu, it kā ilgu pilnu skatienu paraugās uz Sāres pusi. — Savas brīvdienas viņš vienmēr pavada uz lau­kiem; bet šogad nav vēl atbraucis. Viņš dzīvo pilsētā. Varbūt atbrauks vēlāk, vasarā, bet tagad … tagad viņš vēl ir pilsētā.

—   Savādi, — Totss prāto. — Kāpēc Arnis dzīvo pil­sētā, ja viņam tur nav ko darīt?

—   Kas to lai zina, — Tēle klusi piebilst, raudzīda­mās tālumā. — Tā ir viņa paša darīšana. Arnis jau sen nav man rakstījis. Vispār viņš vairs neraksta ne­vienam, pat ne mājniekiem. Māte dienu no dienas gaida viņu mājās, bet Arnis nebrauc.

—   Žēl! — nopūšas Totss un aizdedzina jaunu papi­rosu.

—       Ko tur var zināt, — Kīrs iepīkstas, — varbūt vi­ņam pilsētā brūte. Un ja nu viņam žēl to atstāt?

Uz šo jautājumu Tēle un Totss atbild ar ilgu klusē­šanu. Pār jaunavas seju pārslīd tumša ēna. Tēles lūpu kaktiņā ietrīsas kāda sāpīga krunciņa, kuru Totss līdz šim vēl nebija pamanījis.

Muižas pārvaldnieks saprot, ka skolas biedra izteiktā piezīme ir nevietā, tāpat kā ne velnam neder neviens viņa šodien izteiktais vārds. Totsam rodas vēlēšanās atriebt ne vien par viņam nodarītajām pārestībām, bet arī par Tēli.

—       Man drīz būs jābrauc uz pilsētu, — viņš beidzot ierunājas, — es viņu labprāt apmeklētu, bet nezinu adresi. Vajadzēs kādudien aiziet uz Sārēm un apjautā­ties. Viņi taču zinās, kur Arnis dzīvo?

—       Adresi zinu arī es, — Tēle pēkšņi it kā atdzīvojas, — vismaz pavasarī viņš tur vēl dzīvoja. Varbūt Arnis pēdējā laikā pārcēlies citur?

Totss izņem piezīmju grāmatiņu, atzīmē Tali adresi un saka:

—   Es noteikti aiziešu. Viņš bija lāga zēns.

—       Pasveiciniet arī no manis, — Tēle piebilst, — un pasakiet, ka viņu gaida mājās.

—       Labi, — Totss saka, uzsizdams pa kabatu, kurā viņš iebāzis savu piezīmju grāmatiņu.

Jaunieši nokļūst Rajās.

—        Kāda lepna pils! — Totss brīnās, apstādamies pie dzīvojamās mājas. — To es saprotu, tas jau atgādina Krieviju. Tādā mājā var dzīvot. Vai jūs, Tēles jaun­kundz, zināt, cik desetiņu zemes Raju saimniecībai?

—       Nē, to es jums tiešām nevaru pateikt, Totsa kungs, — Tēle atsaka smiedamās un viegli uzlec pa kāpnēm, kas ved Raju plašajās istabās.

—   Ahā, nu jā … — Totss nomurmina un seko Tēlei.

Tajā brīdī, kad tie abi gatavojas ieiet istabā, Tēle

atskatās. Kāpņu priekšā stāv Kīrs, ripina starp pirk­stiem savu šauro platmali un dīvaini klanās, pie kam viņš tik briesmīgi viebj seju, it kā tikko būtu norijis ko ļoti skābu.

—       Nu, Ķīra kungs, — meiča uzsauc, — ko jūs vēl gaidāt? Nāciet iekšā!

—  O, es nezinu, negribu jūs apgrūtināt, — rud- rnatis pazemīgi atteic. — Ļoti pateicos! Varbūt trau­cēju. Es … es …

—  Kas tās par valodām? — jaunava skaišas. — Kuru tad jūs traucējat? Nāciet iekšā, netielējieties!

Kīrs negribīgi, sānu pa priekšu bīdīdams, ieiet istabā.

Saimes ļaudis ļoti priecājas par tālo viesi. Daudz, ļoti daudz jautājumu un atbilžu tovakar dzird Raju ērberģa lielistabā. Totss, sakrustojis kājas, stāsta par Krieviju, par jaunajām «zemkopības un lauksaimnie­cības sistēmām» un kultūras pasākumiem dzimtenē. Viņš ļoti daudz smēķē un pacienā Raju saimnieku ar svešumā pirktajiem papirosiem. Un atkal Kīrs jūt, ka Krievijas kungs viņu pilnīgi aizēno ar savām spožajām runas dāvanām. Lai saka un domā, ko grib, bet šis kādreizējais balamute, kuru ķesteris pirms dažiem ga­diem saukāja par savu zārka naglu, šķiet, ilgajā prom­būtnē tiešām apguvis daudz zināšanu. Vai papum galu galā tomēr nebija taisnība, kad tas viņu, Georgu Ad­niēlu, sūtīja paskatīties, kā ļaudis pasaulē dzīvo?

Pēc vakariņām vēl brīdi rit dzīvas sarunas, tad saim­nieks un saimniece aiziet. Lielistabā paliek Tēle ar abiem skolas biedriem. Tie piemin visus bijušos skolas biedrus un biedrenes. Laiku pa laikam Totss izsaka par kādu visiem zināmu zēnu vai meiteni tik asprātīgu pie­zīmi, ka Tēle sāk skaļi smieties un Kīrs kaunīgi saviebj muti. Reizēm muižas pārvaldnieks ievij sarunā kādu jocīgu epizodi no savas dzīves, ar tādu degsmi un hu­moru aprakstīdams sarežģīto situāciju un izkļūšanu no tās, ka Tēle bieži it kā jautādama palūkojas uz runā­tāju: vai tas tiešām ir bijušais Totss un Kentukijas Lauva, kuru savā laikā uzskatīja par Paunveres apriņķa skolas sodību?

Atdzisušo tēju uzkarsē no jauna. Tēle atver visus lo­gus līdz galam vaļā, apsēžas atkal pie galda, un saru­nas un tējas dzeršana turpinās. Jau tuvojas pavasara nakts, grieze uzsāk vienmuļīgo dziesmu, kaut kur tālumā, laikam kapsētā, pogo lakstīgala, bet trīs cil­vēki sēž pie galda Raju lielistabā un dūc kā lieli dun­duri. Laiku pa laikam šo dūkšanu pārtrauc Tēles dzidrie smiekli un Totsa motoram līdzīgie mm-mm-ph-ph-ph.

Totss jūtas gluži kā pats savās mājās un priecājas, ka Tēle nekļūst pret viņu vēsa un noraidoša, par ko viņš sākumā bija tik nobažījies. Par laimi, arī skolas biedrs Kīrs šovakar atturas no savām parasti tik dzēlīgajām piezīmēm, un tas vēl vairāk uzlabo Totsa jau tā lie­lisko omu. Protams, viņš nepavisam nav aizmirsis Ķīra pirmītējo izturēšanos, viss ir kaut kur pierakstīts, at­riebība gaida, un procenti aug un sakuplo gluži kā pati igauņu zeme.

—   Uzvilksim vēl vienu dūmu, — Totss beidzot no­saka, — un tad aši projām.

— Neaizmirstiet nodot sveicienus, kad būsiet pil­sētā, — Tēle sauc no kāpnēm.

—   Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu! — Totss apsolas. — Ar labu nakti!

10.Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām

Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām un ne­teic ne vārda. Izgājis uz liel­ceļa, Totss pieliek soli un at­skatās pār plecu. Bet ari Kīrs nav slikts soļotājs. Viņa garās, tievās kājas vicinās kā spieķi zem mazliet sadugušā auguma. Bez īpašām pūlēm viņš turas Totsam blakus, reizēm izraujas pat priekšā. To redzēdams, Totss pie­dod savām kājām «pilnu tvaiku», un tad abi jaunekļi jož pa lielceļu uz priekšu tādā tempā, it kā tie sacenstos ātrsoļošanā. Lai kā nopūlas muižas pārvaldnieks, vi­ņam neizdodas pārspēt rudmati. Bez tam viņš ar bažām konstatē, ka labajā kājā iemetas dīvains nogurums, pie kam, noliekot kāju uz zemes, zābaka zole sāk ērmoti klabēt.

«Tā es necik tālu netikšu,» Totss nodomā un pēkšņi apstājas. «Sī sasodītā kāja ir kā svina pielieta. Vaja­dzēs uzsmēķēt un atpūsties. Interesanti zināt, ko darīs Kīrs. Esmu pārliecināts, ka viņš viens nepaies garām kapiem.»

Tā arī notiek. Paspēris kādus desmit soļus uz priekšu, Kīrs atskatās un apstājas.

—   Nu, ko tu nenāc? — viņš uzsauc aizelsies.

—   Ej, ej, — Totss atteic, — es te mazliet pastāvēšu.

—   Kāpēc tad tu stāvēsi?

—   Uzsmēķēšu un paklausīšos lakstīgalu.

—   Hm, — Kīrs brīnās, pienākdams tuvāk. — Pirms brīža tev bija briesmīga steiga, un nu pēkšņi — šis klausīšoties lakstīgalu. Tad jau tev laika atliku likām.

—   Nē, es gribu paklausīties šaipus kapsētas, var būt, ka viņā pusē vairs nevarēs.

—   Kāpēc tad viņā pusē nevarēs?

—   Es neapgalvoju, ka nevarēs, es tikai minēju, ka varbūt nevarēs.

—   Kāpēc?

—   Kāpēc, kāpēc… — Totss mēdās. — Nudien, īsts ķēms. Vai es zinu, kas ar mani notiks, kad iešu garām kapsētai. Jājautā, vai es vispār tikšu tālāk.

—   Nu, nu?

—   Jā, jā, — Totss noslēpumaini pamāj ar galvu, — nav nekāds «nu, nu», jo… It kā tu pats nezinātu, ka es jau kopš seniem laikiem esmu ar šiem uz nažiem.

—   Ar ko tu esi uz nažiem?

—   Ar ko! Ar tiem pašiem. — Totss izpūš kuplu dūmu un pamāj uz kapsētas pusi.

—   Ko nu mels! — Kīrs klusi atrūc, mēģinādams tēlot izbrīnu, un pūlas pat smaidīt.

No smaidīšanas nekas neiznāk, tā ir visparastākā viebšanās, ko Kīrs mēdz darīt bieži, kad nokļūst ne­veiklā situācijā. Rudmatis zagšus paglūn uz kapsētas pusi, pievirzās tuvāk Totsam un norauš sviedrus no pieres. Muižas pārvaldnieks ir mēms kā zivs un ļauj skolas biedram brīdi vārīties pašam savā sulā.

—   Tukšas pļāpas! — atguvis drosmi, Kīrs iesaucas. — Iesim, mēs te esam divi vīrieši.

—   Divi vīrieši, — Totss smejas. — Ko tas līdz, ka esam divi, viņu varbūt ir desmit tūkstoši.

—   Desmit tūkstoši! — Kīrs izbijies iesaucas.

—   Nu jā — desmit tūkstoši! Tev domāt, ka viņu tur ir viens vai divi? Hm, viena vai divu dēļ es te nekver- nētu, nelauzītu galvu, kā tikt garām. Tad jau es sen būtu pie desinieka mājas vai arī pie Kiusnas. Protams, skaitījis neesmu, bet es ļoti labi zinu: kapsēta mudžēt mudž no ērmiem. Nu, to visu vēl varētu paciest, ja viņu vidū man nebūtu viens nikns ienaidnieks, bet tas, tas man nepiedos līdz mūža galam, tāpēc ka vienreiz iebelzu viņam pa pieri. Toreiz gan šis bija pats vainīgs, tomēr, kas darīts — padarīts. Ej nu šim iestāsti, sak, tas bija netīšām, izlīgsim. Nē, Adniēl, tu vari iet, tevi viņi neaiztiks, bet man būs vēl dūšīgi jāpacīnās, pirms nokļūšu Aizpuros.

—   Kāds velns tev lika tik ilgi tupēt Rajās un ņirgt zobus, ja tu zināji, ka …

—   … ka man jāpiedzīvo tādas nepatikšanas, — Totss pabeidz teikumu. — Es zinu gan, ko tu gribēji sacīt. Tev taisnība, arī es pats to saprotu, bet ko lai iesāk, kad ir jau tik vēls. Paša vaina — tas ir fakts, tomēr arī tu, Kīr, esi drusciņ vainīgs: kādēļ nemudināji aiziet, tikko ārā sāka tumst. Nu jau nakts ir klāt, dari, ko zini.

—   Hm! — Kīrs aizvainots nomurmina. — Ak es esot vainīgs.

—   Nē, — Totss atsāk, — to es neteicu, ka tu viens pats esi vainīgs, tu neapgriez visu otrādi. Vainīgi esam abi. Un nu par to vairāk nerunāsim. Labāk padomāsim, kā tikt mājās, un nekavēsim laiku, meklējot vainīgo. Es domāju, būs labāk, ja vispirms līdz kapsētai aiziesi tu. Apskatīsies, ko šie tur īsti dara. Var būt, ka tie jau nolikušies uz auss un nemaz nedzirdēs, kā mēs aizzo- gamies garām.

—   Nolikušies uz auss, — Kīrs atkārto. — Nu labi, uz auss. Bet kādēļ tad tieši man jāskatās, vai viņi guļ vai neguļ?

—   Ak pastarā bazūne! — Totss saskaišas par Ķīra piezīmi. — Vai tad tu tiešām nesaproti, ka es tur ne­drīkstu rādīties.

—   Un vai es drīkstu?

'— Tu! Tevi viņi nepazīst. Tu neesi darījis ne laba, ne ļauna, un, ja šiem arī gadās tevi ieraudzīt, — tas nozīmē, ja viņi vēl nav nolikušies uz auss, — nav liela bēda; pateiksi «pardon!», atvainosies par traucējumu, un varbūt viss beigsies laimīgi.

—   Nē, — Kīrs noskurinās, — tad jau labāk iesim abi.

—   Tā būtu vislielākā muļķība, kādu vien mēs varētu izdarīt. Padomā pats. Ja viens no mums aizies, tad vismaz otrs paliks dzīvs un paziņos mājniekiem: sak, redziet, tās lietas ir tādas un tādas; bet, ja mēs iesim abi, neviens neuzzinās, kur esam palikuši. Saprati? Tiem sātaniem neko daudz nevar uzticēties: tevi varbūt ne­aiztiks, bet, tiklīdz ieraudzīs mani, tūlīt sāksies tracis, un tad šiem vairs nebūs laika šķirot, kam un kur trāpīs. Nu, bet, ja jau tu tik briesmīgi negribi iet, tad paliec vien šeit, es pats iešu paskatīties. Un, ja tu manīsi, ka es vēl neatgriežos apmēram pēc pusstundas, tad skrej uz Rajām un pasaki Tēlei, ka sūtu viņai savus pēdējos sveicienus.

—   Tots! — Kīrs gandrīz lūdzas.

—   Nu jā, — Totss nopūšas, — tur neko nevar darīt.

—   Kā būtu, ja mēs ietu ar līkumu… gar rudziem.

—   Tā tikai vēl trūka! Nudien, īsts ķēms, tu laikam domā, ka tur tevi nedabūs rokā. Ja uz lielceļa vēl kaut kā palaimēsies izmukt, tad tīrumā tu noteikti būsi pa­galam. Tur pa staignu zemi tu netiksi uz priekšu ne uz pusi tik ātri kā pa lielceļu, bez tam rudzi pīsies pa kājām un traucēs skriešanu.

—   Bet ko tad mēs tagad lai iesākam?

—   Es jau sacīju, kas mums jādara. Bet tu čīksti un pīksti, pats neej un arī mani nelaid. Lieta ir tāda: mēs jau varētu iet abi, bet man tevis žēl. Cilvēku, kas ne pie kā nav vainīgs, nedrīkst tīšu prātu grūst nelaimē, it īpaši, ja šis cilvēks ir tavs skolas biedrs.

—   Bet, Tots, — Kīrs saka, skābi smaidīdams, — tas, ko tu runā, taču ir tīrās blēņas. Nekā tāda, par ko tu stāsti, nemaz nav.

—   Hm, kā nu kuram liekas. Vari ticēt, vari neticēt — tā ir tava darīšana. Tikai vēlāk nepārmet, ka neesmu tevi brīdinājis.

Protams, Kīrs ne pusi netic tam, ko Totss stāsta, to­mēr drauga noslēpumainā izturēšanās uzdzen šermu­ļus. Jau dienā, ejot gar kapiem, Ķīru pārņem neizpro­tamas bailes, bet naktī viņš pa šo ceļu nekad vēl nav gājis viens pats. Kīrs īstenībā nemaz nezina, vai viņš tic spokiem un lietuvēniem vai netic. Dienā starp savē­jiem domas par pārdabiskām būtnēm viņam liekas diez­gan smieklīgas, bet tumšajos vakaros, kad rudmatim vienam pašam jāiziet pagalmā, šī pārliecība sāk maz­liet svārstīties un draud nosvērties uz pretējo pusi. Ķīra domas par pārdabiskiem spēkiem kopumā varētu būt šādas: Kīrs tic un netic, netic un tomēr tic.

—   Ko tad mēs iesāksim? — viņš pēc brīža atkārto jautājumu.

—  Ko iesāksim, ko iesāksim, — Totss saka un parau­gās pulkstenī.

Dažus mirkļus Totss uzmanīgi pētī rādītājus: šķiet, it kā viņš negribētu ticēt savām acīm.

—  Ai, ai, ai! — Totss pēkšņi iesaucas un sabijies uzlūko Ķīru.

—   Kas ir? — Kīrs ātri nomurmina un pievirzās vēl tuvāk muižas pārvaldniekam.

—   Ploho! — Totss pakrata galvu. — Sovsem ploho!

—   A čto? — Kīrs jautā drebēdams. Viņa balsij ir tik dīvaina pieskaņa, ka to grūti aprakstīt.

—   Hū-hū-hū, — kaut arī stāvoklis bīstams, muižas pārvaldnieks nespēj novaldīt smieklus.

Kad Totsam tomēr beidzot izdodas saņemties, viņš nopietni saka:

—   Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm divpadsmit. Pēc desmit minūtēm visa noteikšana būs viņiem, un tad tu mani garām kapsētai pat ar vēršiem neaizvilksi. Ja gribam šonakt nokļūt mājās, mums jāiet tūlīt. Nu nav vairs laika skatīties, vai viņi tur guļ augšpēdus vai vēkšpēdus, vai met kūleņus; nu tik taisāmies, ka tiekam projām.

—   Nu jā, iesim! — Kīrs klusu atčukst un ieliek savu auksto, nosvīdušo roku Totsa plaukstā. Pārvaldniekam liekas, it kā viņš būtu noķēris vardi.

—- Labi, — viņš saka, — iesim, bet vispirms noslēp savu spieķi — tie tur necieš spožas mantas. Ļoti žēl,— viņš iedams piebilst, — ka es vairs neatminu tos vār­dus, nu tos, kā tur īsti bija: kivirenta-punkta-enta … Dzi, neparko nevaru atcerēties, kā bija tālāk. Varbūt tu atceries? Ko niekus, tu jau nemaz nespēj tos iegaumēt, jo tev ir cāļa galva un vistas atmiņa, bez tam tu pat­laban esi pilns baiļu kā . . . Pagaidi, es vēl aši uzvilkšu vienu dūmu, varbūt tad atcerēšos. Bet esi tik labs un noslēp spieķi, iebāz bikšu starās vai nogrūd kur citur, lai neduras acīs, citādi viņi mūs nogrābs aiz spranda jau pirms kapsētas. Esi nu tik labs un dari, kā teicu.

—   Spieķis ir noslēpts, —- Kīrs raudulīgi atbild, — ko tu mani tirdi. Labāk iesim ātrāk projām, viņpus kapsē­tas varēsi smēķēt, cik uziet.

Nelaimīgais vīrelis paslēpis spieķi azotē, un lepnais rokturis nokļuvis tieši paduses bedrītē. Kaut arī šī situācija ir pārlieku neveikla, viņš tomēr pagūst mirkli nobrīnīties, ka pasaulē ir lietas, kas mēdz būt aukstas pat karstā laikā.

—   Kā? — Totss jautā. — Pat smēķēt vairs nedrīkst?

—   Nedrīkst… Kādēļ nedrīkst? Bet tu tikko teici, ka pulkstenis ir bez desmit minūtēm divpadsmit. Vēlāk varēsi smēķēt, cik uziet.

—   Pareizi! — Totss piekrīt. — Tev taisnība. Vēl pāris dūmu sirds stiprināšanai, tad lēkšiem — aiziet! Tos vārdus es tik un tā neatcerēšos, smēķē, cik gribi, un, ej sazini, varbūt tagad nemaz neklājas pīpēt: ierau­dzīs vēl uguni un … Nē, labāk jau netērēsim laiku. Iesim! Saņemies, Kīr, kāp, cik klusi vien vari, un ne­skaties sāņus. Tu ej gar kapsētas pusi, es soļošu tavā ēnā, turēšos ar tevi vienā solī un sametīšos kūkumā, tad izskatīsies, it kā pa lielceļu soļotu tikai viens cil­vēks.

Nostājušies cieši viens otram blakus, abi jaunekļi dodas uz kapsētas pusi, pie kam Totss neatlaidīgi bīda rudmati uz lielceļa malu, tuvāk kapsētai, it kā viņš to gribētu iegrūst grāvī. Skolas biedri klusēdami dodas uz priekšu, pārvaldnieks caur pieri vēro rudmata seju, un viņam jāciešas, lai nesāktu smieties.

—   Saņem nu dūšu! — viņš čukst, kad tie sasnieguši pirmās kapu kopiņas.

—   Tsst! — Kīrs klusi izdveš un aiztur elpu. Vēl pāris minūšu — un viņi būs bīstamajai vietai laimīgi garām. Tiklīdz kapsētas vārti paliks aiz muguras, visas briesmas būs pāri, jo tur, pie mūra staba apakšējā stūra, varēs dot kājām vaļu un skriet līdz pirmajām mājām. Protams, patlaban par skriešanu nav ko domāt, visbīstamākā vieta vēl priekšā, un tāpēc kājas ir kā pamirušas.

Nonākot pie vārtiem, Totss pagausina soli, ieklau­sās, vērīgi paraugās uz kapličas pusi un pieskaras Ķīra rokai.

—   Skaties tur, — viņš čukst rudmatim ausī un rāda uz kapliču.

—   Kas? Kur? — Kīrs izdveš nāves bailēs un mēģina noslēpties Totsam aiz muguras. Nelaimīgais vīrelis atkal sāk savādi īdēt, diemžēl literatūrā nav tādu iz­teiksmes līdzekļu, lai to aprakstītu.

— Tur pie kapličas kaut kas nav kārtībā, — Totss atbild. — Tur tomēr kaut kas notiek, jo …

Tālāk muižas pārvaldnieks netiek: tieši tajā acu­mirklī Kīrs sāk viņu kratīt no muguras, it kā gribētu pārvaldnieku nogāzt gar zemi.

— Liecies mierā, jūdas! — Totss pār plecu uzsauc. — Tu mani sakratīsi gabalos.

Pārvaldnieks vēl grasās kaut ko piebilst, bet te kra­tītājs viņu pēkšņi palaiž vaļā un kā negudrs aizjož uz baznīcas pusi. Vēl dažus mirkļus Totss dzird skrējēja soļus, tad visapkārt iestājas klusums. Pārvaldnieks brīdi stāv pie vārtiem, pasmaida un tad lēni dodas uz Paunveres pusi. Sajā naktī viņš savu skolas biedru vairs nesatiek. Pat pie skrodermeistara mājas nav ne­vienas dzīvas dvēseles. Kīrs droši vien jau ir gultā un pateicas labajiem gariem, kas viņu laimīgi pārveduši mājās.

11.Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā

Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā. Pēc gājiena uz Rajām viņš satiekas ar tēvu pie pusdienu galda un it kā nejauši ieminas, ka varbūt palikšot dzimtenē, ja dažas lietas iekār­tošoties tā, kā viņš esot tās ieplānojis. Kas tās ir par lietām un kā tām jānokārtojas, par to viņš tuvāk neko nepaskaidro. Par savu apciemojumu viņš ierunājas tikai maltītes beigās, it kā tas būtu saldais ēdiens, ko pasniedz pēc mielasta.

Saimnieks, Totsa tēvs, no šī saraustītā un neskaidrā stāstījuma nekā sakarīga nespēj izlobīt. Viņš vienīgi nojauš, uz ko dēls mērķē, bet vecu ļaužu paradums nav izpaust savas nojautas. Šķiet, tēvs nevēlas arī dēlu tincināt un iztaujāt; tēva un dēla attiecības jau kopš seniem laikiem izveidojušās tādas, ka tēvs uz Jāzepa iecerēm un nodomiem raugās diezgan skeptiski. Tēvs savā garajā mūžā ir daudz ko pieredzējis un domā, ka mazliet pazīst arī savu dēlu. Jāzeps ir krietns zēns, viņš secina, tikai varētu būt mazliet vīrišķīgāks. Nā­kamā Aizpuru mantinieka galvenā vaina, pēc viņa ieska­tiem, ir tā, ka pēdējais caur un cauri ir karstas putras strēbējs. Nemaz nevajag vētras, pat vismazākais vē­jiņš viņu nereti mēdz novirzīt no īstā ceļa. Tāpēc Aiz­puru saimnieks vēlas turēt grožus savās rokās tik ilgi, kamēr vien spēs.

Dēls to visu neskaidri nojauš. Un tomēr viņam ne­maz nenāktos tik grūti kļūt par Aizpuru saimnieku. Dīvainā kārtā arī Totss mazliet pazīst dzīvi šajā pa­saulē un savas sirds dziļumos slēpj dažu labu veikal­nieka viltību. Nē, tēva šķietamā pretošanās viņam nesa­gādās lielas rūpes; tās sagādā pavisam kas cits. Sēžot

uz šķūņa sliekšņa, viņš iztēlē redz lielo, muižai līdzīgo Raju saimniecību ar lepno ērberģi, kuram blakus Aiz­puri šķiet tik niecīgi un nožēlojami, ka Totsam neviļus jānopūšas. Reizēm, kaļot nākotnes plānus, pārvaldnieka domas samudžinājas tik ļoti, ka viņam liekas, it kā uz pleciem nebūtu galva, bet liels savēlies dzijas kamols. Nolādētā nabadzība! Par spīti spožajai ārienei, čemo­dāniem un garajiem svārkiem, viņam vēl joprojām ir diezgan viegls naudas maks. Vai nebūtu prātīgāk lais­ties atpakaļ uz Krieviju un vēl gadus piecus sešus pakrāt naudu? Protams, to visu varētu izdarīt, tam nav nekādu šķēršļu, vilcieni kursē starp viņa dzimteni un Tambovu tāpat kā senāk, bet atļaujiet jautāt, — jā, at­ļaujiet tā pavisam draudzīgi pajautāt, vai tā tur… tā baltmatainā gaidīs viņu tik ilgi, kamēr Totss kādā Krievijas nostūrī iekrās naudu? Tā būtu muļķīga iedoma, un šādu plānu varētu ieteikt savam ienaidnie­kam, piemēram, Kīram. Iedomājoties Ķīru, pārvaldnie­kam negribot jāpasmaida. «Par šo vīru,» viņš prāto tālāk, «man nav ne silts, ne auksts. Protams, ja šajā būšanā iejaucas Tali, tad stāvoklis ir vairāk nekā šau­bīgs, bet Kīrs, Kīrs… Tavu brīnumu! Pirms pāris die­nām man bija gandrīz vienalga, cik desetiņu zemes ir Aizpuros un cik daudz man čemodāna dibenā «ska­nošā»? Bet tagad? …» Domātājs iztēlē redz «baltma- taino» un nopūšas. Laiku pa laikam viņam visos sīku­mos ataust atmiņā Rajās pavadītais vakars. Tali lai­kam bijis ļoti tuvredzīgs, ka tik lielisku meiteni pametis vienu. Bet lai, lai viņš ir tuvredzīgs, toties jo labāk redz kāds cits un ievēro to, ko vajag ievērot. Hm, jā … Ko teica Tēle, kad viņi satikās kapos? Dzimtenei vaja­dzīgi izglītoti cilvēki un mācīti zemkopji? Nu jā, labi, kas tur ko gausties un lauzīt galvu, ka Aizpuri mazāki nekā Rajas, ka dzīvojamā māja draud uzgāzties uz galvas un ka stāvoklis ar čemodāna saturu nepavisam nav tik spožs. Toties te ir viņš pats, viņš pats — gudra galva, kas vajadzīga dzimtenei. Tā tovakar sacīja Tēle. Un Raju saimnieks… Neviens sirmgalvis, lai tas būtu Aizpuros vai Rajās, nedzīvo mūžīgi. Ja Raju saimnieks noliktu karoti, tad būtu pavisam vienkārši pārcelties no

Aizpuriem uz Rajām. Tiesa, Tēlei vēl ir māsa, bet… .bet tai jau varētu norakstīt Aizpurus.

Nē, ar gaušanos viņš Aizpuru laukus nepastieps ne garākus, ne izpletīs platākus; vajadzīga drosme un uz­ņēmība.

Sī «uzņēmība» izpaužas tādējādi, ka nākamajā vakarā Totss it kā nejauši atkal nokļūst Rajās un pa­stāsta Tēlei daudzus jocīgus notikumus. Laiku pa lai­kam viņa stāstā ieskanas arī kāda nopietnāka nots, kas liecina par to, ka pārvaldnieks nav vērojis dzīvi tikai no komiskās puses, bet prot skatīt notikumus arī citādā gaismā.

Vakarā, kad viņš ar Tēli pastaigājas pa lielceļu, mei­tenei šķiet mazliet dīvaini, ka viņi viens otru uzrunā ar «jūs». Par atbildi Totss nosarkst līdz ausīm un nodur savas apaļās pūces acis.

—   Vai esat ar mieru, ka es jūs uzrunāšu ar «tu»? — Tēle jautā.

—   Katrā ziņā … pats par sevi saprotams … —Totss pasmaida.

—   No šā brīža arī jums jāsaka man «tu».

—   Protams …

Ap Totsa muti trīc neveikls smaids, lūpas savilktas «kruzulī». Bet ar tubrālībām tovakar nekas prātīgs ne­sanāk. Nu viņi uzrunā viens otru trešajā personā, kā rezultātā rodas īsi, samocīti teikumi, kas pirms izrunā­šanas it kā jāizspiež caur sietu.

13.Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas

Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas. Par godu šim svinīgajam gadīju­mam Totss uzcērtas, kā pienā­kas. Viņš dodas uz satikšanās vietu, ģērbies garajos svārkos, ar «katliņu» galvā. Rokā viņam grezns, ar monogram- mām rotāts spieķis, kas liekas tik vērtīgs, ka varētu at­ļauties paraudzīties uz Ķīra spieķi no augšas.

Baznīcas priekšā Totss apstājas un palūkojas apkārt. Ir agrs, vēl neredz neviena skolas biedra. Cilvēki pie baznīcas klusi sarunājas, gaidīdami dievkalpojuma sā­kumu. Stāvētāji lielākoties ir jaunieši, kas uz baznīcu nesteidzas un nebažījas vietu dēļ. Pārvaldnieks ierauga pūlī vienu otru pazīstamu seju; ar dažu labu jaunekli viņš savā laikā ir saticies, bet tagad viņam nav tiem īsti ko teikt. Protams, Totsam nebūtu nekādu iebildumu, ja viņu kāds pazītu un uzsāktu sarunu, tad arī Totss bilstu kādu vārdu par savu dzīvi un pastāstītu par Krie­viju, bet pieiet pašam pie kāda ļaužu bariņa — tas vi­ņam šķiet lieki un nevajadzīgi. Viņš labāk nostājas mazliet nomaļus un pēc ilgiem laikiem atkal vēro savus novadniekus, un ļauj tiem aplūkot arī sevi, jo ir skaidrs, ka daža laba ziņkārīga acs kavējas pie viņa ārienes un pūlas uzminēt, kāpēc šeit uzturas neparas­tais svešinieks.

Pēkšņi augšā virs galvas Totss izdzird kādu ieklepo­jamies. Viņš paskatās uz torņa lūkas pusi un tikko spēj atturēt prieka un izbrīnās saucienu: no lūkas lejā uz baznīcēniem raugās zvaniķis Lible. Pāris soļu — un Totss jau ir baznīcā un ātri traucas pa torņa kāpnēm uz augšu. Agrāk tornī kāpšanu skolnieki uzskatīja par lielu varonību, tagad Totss būtu gatavs uzrāpties vai pašās debesīs, turklāt viņam nemaz neienāktu prātā lepoties ar savu drosmi. Patlaban pārvaldnieka vienīgā vēlēšanās ir ātrāk nokļūt augšā, lai aprunātos ar Libli. Zem nācēja kājām iečīkstas dēlis, un Lible lēni pagrie­žas atpakaļ. Dažus mirkļus viņš pētoši lūkojas pārvald­niekā, tad sasit rokas un iesaucas:

—   Totss!

—   Sveiki, Lible!

Sākumā vecie paziņas ir tik samulsuši, ka nespēj viens otram pateikt ne vārda, tad abi attopas, pasmaida un vienā mutē iesaucas:

—   Nu?

—   Vai tu re, vai tu re, — Lible saka, — ko pēc ilgiem laikiem dabū redzēt. Un par kādu lepnu kungu iz­audzis! Nē, ja jau šitādi augstmaņi vecā plukatas Libles dēļ rāpjas tornī, tad šis Lible nav nemaz pēdējais vīrs Paunverē. Oho, tagad man būs veselu gadu ko runāt un lepoties, sak, redz, kādi vīri kāpj tornī: pat augst­maņi šķeltos svārkos un muižas pārvaldnieki tiek augšā, iesit saujā un saka: «Sveiks, Lible!» Nē nu, ko nu par to! Tagad no lepnuma vairs nezinu, kur dē­ties! Uzzināju jau no rentnieka, ka atbraukuši lieli kungi no Krievijas, bet vai es varēju iedomāties, ka šie nāks mani apraudzīt. Tikai to gan nodomāju: «Ak, ja mana acs viņu vēl reizi dabūtu redzēt, tad es varētu mierīgu sirdi doties uz viņpasauli un nodot zvana auklu kāda cita vīra rokās.»

Lible bez mitēšanās krata Totsa roku un ar kreiso plaukstu sit viņam pa plecu. No zvaniķa vienīgās acs norit asara, kas nozūd sirmajās ūsās. Var redzēt, ka vecā paziņas ierašanās kādam tiešām sagādā patiesu prieku.

—   Nu, kā klājas? — Totss jautā.

—   Sā un tā, — Lible atteic. — Kā nu kuro reizi. Velc tikai zvana auklu un strīdies ar prāvestu un ķesteri.

—   Vai vēl vienmēr strīdaties?

—   Kā vienmēr! Kur t šis paliks? Tas mums ir tik­pat kā kontraktā ierakstīts, ka vismaz reizi nedēļā kār­tīgi jāizstrīdas. Citi kristīgie sešas dienas strādā un septītajā atpūšas, bet mēs sešas dienas trinām zobus viens uz otra un septītajā izmetam vilnu. Nekādu jau­numu tikpat kā nav, tikai skaiti dienas un rēķini, cik ilgi vēl atlicis dzīvot. Ak jā, vienīgais, ko varētu pa­teikt, — bet ari tas nav nekas jauns, — ka es tagad esmu precējies un …

—   Oho! — Totss iesaucas. — Precējies?

—   Jā, lai tas būtu, cik jocīgi būdams, bet es esmu apsievojies, un tagad tur neko vairs nevar līdzēt. Nu, ja jau citi dabū gatavu tādu stiķi, tad es šiem pakal kā mērkaķis: viens joks vairāk šajā Jaunajā pasaulē.

—   Ko tu apprecēji?

—   Ko es apprecēju, ko es apprecēju … It kā man būtu bijusi kāda izvēle. Lai Totsa lielskungs vispirms labi apskata šo vīru, kas stāv viņa priekšā, un izrēķina, kam tāda piepe kā es ir vajadzīga. Princeses un liel­maņu meitas, tā sakot, negribēja mani lāgā ņemt, lai­kam nosmādēja tās vienas acs dēļ … Un tad man ne­atlika nekas cits — ietinu savu sirdi avīzē, paņēmu padusē un noliku pie Sāres Mares kājām.

—   Nu, — Totss secina, — tā jau bija tīri glīta meiča.

—   Jā, nevar sūdzēties.

—   Droši vien abi esat laimīgi?

—   Ek, Totsa jaunskungs, nemaz nezinu, kas tā ir — laime. Daži runā un stāsta, ka tāda gan esot, bet es par to neko nezinu. Laime, manuprāt, ir tur, kur ir ko katlā likt un vārīt. Ko šitāds vecs prauls kā es zina no laimes, bet reizēm tomēr paliek tā priecīgi ap sirdi, kad, no darba pārnākot, tev pretī skrien mazs meitēns un apķeras ap ceļiem.

—   Paskat, tev ir arī meita!

—   Kā tad! Es jau teicu, ko tie citi, to es ar — kā pērtiķis. Man šajā pasaulē nav ne ko zaudēt, ne iegūt — labāk izmēģināt visu, kamēr vēl dzīvo, citādi, gulēdams uz nāves cisām, sāksi vēl gausties un žēloties, sak, būtu es tā darījis un šitā darījis, tad būtu bijis daudz labāk. Tagad man tomēr būs kāds, kas pasniegs glāzi šņabja, kad palikšu vecs un nespēcīgs un kauli sāks čīkstēt. Vai nav tiesa, Totsa jaunskungs?

—   Tiesa gan, — pārvaldnieks piekrīt, pamādams ar galvu.

—   Nu, bet Totsa kungam pašam, kā viņam labi gāja tajā tālajā zemē?

Totss stāsta par Krieviju.

—   Varens puika! Varens puika! — Lible slavē. — Nudien, prieks dzirdēt. Bet kā tad sastāv ar to… ar to, par ko mēs tikko runājām … Otro pusi, vai? …

—   A, — Totss smaidīdams gari novelk, — neesmu vēl tik tālu ticis. Bet, — viņš pēc brīža piebilst, — var­būt drīz tikšu.

—   Kā tad! Kā tad! — Lible priecīgi piekrīt. — Šitāds kungs — ak tu pasaulīt! — tādam ir ko izvēlēties. Tāds, manis dēļ, var bildināt kaut vai…

Zvaniķis piemiedz savu vienīgo aci un zīmīgi parau­gās uz Totsu. — Un nemaz nav tālu jāmeklē, — viņš saka, — lai tikai Totsa jaunskungs kādu dienu sataisās un soļo pa kapu ceļu uz augšu, tur uz tā lepnā ērberģa pusi, un …

Lible saņem Totsu aiz rokas, pieved viņu pie vaļējās torņa lūkas un rāda uz Raju dzīvojamo māju, kas lepni paceļas starp kokiem un saimniecības ēkām.

—   Redziet, Totsa kungs, tur ir tā saucamā laime vai prieks, vai… vai abi kopā… Gan jau redzēsiet, kad aiziesiet. Es par to būšanu nedrīkstu neko daudz muti virināt, jo, kā jau teicu, mana saprašana par tādām padarīšanām ir gaužām niecīga.

—   Hm … — Totss pasmīn. — Bet tā taču ir cita vīra līgava.

—   Bija, bija līgava, — Lible ātri, it kā nožēlodams atsaka, — bet tagad vairs nav. Nav. Laiki mainās. Cil­vēka sirds nav akmens, kurā var iekalt datumus un gada skaitļus un paļauties, ka tie tur paliks. Cilvēka sirds, kā rādās, ir no daudz mīkstāka materiāla, no tās raksti izdziest daudz ātrāk nekā akmenī, it sevišķi tad, kad blakus vecajiem uzrakstiem rodas jauni.

—   Vai tiešām? — Totss brīnās, it kā viņš šo bēdu stāstu dzirdētu pirmo reizi.

— Tā ja, tā ja, dārgais Totsa kungs. Cik daudz es par to netiku runājis ar savu draugu Arni. Vēl pagā­jušajā vasarā… un Ziemas svētkos… O, tas ir zelta cilvēks, bet ko viņš var darīt… Jā, senāk es domāju, ka arī viņš ir mazliet vainīgs, vai kā… Bet, kad Arnis

atvēra muti un izskaidroja, kāpēc tas ir tā un ne citādi, tad arī man atvērās acis. Tad es saņēmu sevi aiz ap­kakles, krietni sapurināju un sacīju: «Turi muti, Krist- jān Lible! Tu no tādām lietām neko nesajēdz, vecais āpsi! Labāk skaties, ka tiec galā ar savu Mariju, un nebāz degunu citu darīšanās; ja cilvēka griba ir viņa debesu valstība, kā saka paruna, tad visvairāk tas attie­cas uz mīlestību.» Jā, tā es sev ieskaidroju un vairs neteicu ne vārda, un arī tagad nesaku ne vārda. Un, ja man vēl kādu reizi gadītfis sastapt Arni un man sāktu niezēt mēle, tad es labāk aiziešu uz muižu un likšu sev uzskaitīt divdesmit piecus šņāpienus nekā pa­vēršu muti, lai kaut ko pārmestu citiem. Arī tas nav sevišķi piedienīgi, ka es šeit tagad uzmācos Totsa kun­gam ar dažādiem padomiem, vai kā … Bet tie ir vairāk joki nekā patiesība, un to es pateicu tāpat… runāšanas pēc…

—   Nē nu, pats par sevi saprotams, — Totss nomur­mina un atbalstās krūteniski uz lūkas Paunveres pusē. Baznīcas priekšā lielceļš sazarojas. Ceļi un taciņas kā baltas lentas aizvijas uz visām debess pusēm un nozūd tālē. Dzirnezers, šķiet, laistās pie pašām baznīcas dur­vīm. Upe kā zila josta vijas starp kokiem un krūmiem pļavā, kamēr nozūd mežā. Zāle un kalmes šķiet it kā zaļgana apmale zilajai jostai. Lejā dūc baznīcēni, tie izskatās mazi un nevarīgi. Raugoties no augšas uz leju, ejošs cilvēks tikko atgādina cilvēku: ķermeni neredz — tikai kājas, kas, sperdamas milzīgus soļus, dīvaini kustas.

Pār Totsa seju pārslīd smaids — gandrīz blakus baz­nīcai paceļas viņa vecā skola ar apsūnojušu jumtu. Šī daudz pieredzējusī celtne, šķiet, atrodas skatītājam tik tuvu, ka no torņa varētu uzlēkt uz tās nedrošā jumta.

Pēkšņi Totss izstiepj kaklu un sāk vērīgi skatīties.

—  Ai, nu ir jāiet, — viņš saka Liblem. — Tur lejā mani gaida Savādnieks.

Kad zvaniķis uzzina par skolas biedra nodomiem ap­ciemot ķesteri, viņš sāk gardi smieties, tomēr uzslavē puišus par uzņēmību.

—   Ejiet, ejiet, apciemojiet arī Strupo Juri, — viņš saka. — Tā ir laba doma. Nu jūs esat pieauguši un viens otrs no jums ir vēl lielāks kungs nekā viņš. Dzir­dēsiet, ko šis teiks. Nu, vecais būs priecīgs, ja viņu kāds apciemos. Spriežu pēc sevis: es nekad neaizmir­sīšu, ka Totsa kungs bija uzkāpis te augšā tornī. Un, ja jums kādreiz iegadās tā, — zvaniķis ardievodamies piebilst, — ka nav kur laiku likt, tad apciemojiet arī mani. Tad es jums parādīšu savu mazo nerātneli, tā saukto ģimenes laimi, un . .. un varbūt iemetīsim kādu glāzīti sīvā vecās draudzības stiprināšanai. Bet tas lai paliek atkal tā… sarunas turpināšanai, jo tik lielu goda parādīšanu es laikam nespētu izturēt; aiz lepnī­bas pārplīstu kā pūslis …

— Nesakiet neko, Lible, — Totss atsaucas uz kāp­nēm, — varbūt aiziešu itin drīz.

Tad caur gaiteni izskrien it kā trīsas. No augšas atskan dzidras zvanu skaņas, kas liek nodrebēt visam tornim.

14.Skaties, viņš jau klāt, — Savād­nieks sniedz Totsam roku

Skaties, viņš jau klāt, — Savād­nieks sniedz Totsam roku.

— Jā, — Totss atsaka, — biju augšā, aprunājos ar Libli. Lible apprecējies, un viņam jau ir meita.

—   O, Lible ir caur un cauri krietns vīrs, — Savād­nieks uzslavē un paskatās augšup uz torni.

Totsam jau kopš paša sākuma duras acīs, ka Savād­nieks ģērbies visai gaumīgi. Kaut arī te ir province, viņš rūpīgi aplicis pat krūtežu, kas nekāpj pāri ausīm kā daudziem citiem jaunekļiem, kuri pastaigājas tepat baznīcas priekšā. Tomēr kuplās cirtas pie kakla viņam vajadzētu mazliet apcirpt.

—   Stāvēju, kaklu izstiepis, — Savādnieks stāsta, — un skatījos apkārt, sāku jau bažīties, ka neviens ne­atnāks, ka būsiet tajā tveicīgajā dienā izsvīduši savu solījumu. Todien tiešām bija ļoti karsts, — viņš smie­damies piebilst. —- Vai ne?

—   Jā, bija gan, — Totss palūkojas apkārt. Viņš ļoti labi noprot, uz ko mērķē skolas biedrs un ko viņš grib pateikt, atgādinot karsto laiku. Taču izliekas, it kā tas neattiektos uz viņu.

—   Kur tad ir … — Totss jautā, — tas, kā viņu sauca … Murkšķis vai. . . Kuslaps?.. .

—   Murkšķis tūlīt būs klāt. Palika pie zirga. Laika vēl daudz, pie ķestera mēs tik un tā nevaram iet pirms dievkalpojuma beigām. Varbūt tikmēr atnāks arī skro- dermeistars, ja viņš vispār ir nācējs. Baidos, ka mēs būsim toreiz viņu nokaitinājuši tik briesmīgi, ka rud- matis vairs negribēs par mums ne dzirdēt. Kā tu domā?

—   Gan jau atnāks, — Totss mierina. — Es viņu sa­tiku pēc tam vēlreiz, tad . . .

Runātājs pēkšņi apklust, un šķiet, ka viņš ir kaut ko atcerējies.

—   Piķis zina ko tas ķēms domā, — Totss pēc brītiņa turpina pavisam citādā tonī, — var jau būt, ka tomēr neatnāks, jo… jo… tajā vakarā vai tajā naktī viņš aizskrēja kā …

Totss iespurdzas un aizgūtnēm izstāsta draugam par viņu nakts piedzīvojumu pie kapsētas. Tikko viņš bei­dzis stāstīt, no skolas iznāk pazema auguma drukns kungs, ar brillēm uz deguna un biezu nošu mapi pa­dusē. īsiem, bet noteiktiem solīšiem tas dodas caur baz­nīcēnu bariņu, atņemot sveicienus ar ašu galvas mā­jienu.

—   Paskaties, Strupais Juris … ķesteris, — Savād­nieks piebiksta Totsam ar elkoni.

—   Jā, ir, — Totss satrūkstas. Viņa apaļās pūces acis pēkšņi ieplešas un sāk dīvaini mirdzēt. Savādnieks at­ceras, ka tā kaut ko viņš bieži novērojis skolas laikā.

Tāpat ašā kustība ar iesirmo galvu atsaucas arī uz abu skolas biedru sveicienu. Pie pašām baznīcas dur­vīm resnais kungs vēlreiz atskatās uz jaunekļiem, uz mirkli apstājas un smaidīdams vēlreiz pamāj ar galvu.

—   Pazina! — Savādnieks iesaucas. — Sākumā, iedams garām, viņš mūs laikam nepamanīja. Baidījās nokavēt dievkalpojumu, citādi pienāktu klāt un apjau­tātos, sak, kur un kā … Viņš ir diezgan ziņkārīgs. Kaut tikai večuks aiz izbailēm nesaputrotu dziesmas.

—   Kāpēc aiz bailēm? — Totss jautā, ar skatienu cieši urbdamies baznīcas durvīs, it kā bažītos, ka ķes­teris tūdaļ varētu atkal atgriezties.

—   Nu, ieraudzīja tevi, — Savādnieks iesmejas, — no­bijās, sak, ieradies atkal Totss, ka neizspēlē kādu nu­muru.

—   O, — Totss domīgi nomurmina, — tagad man gar viņu vairs nav nekādas daļas. Bet savādi, — viņš pēk­šņi it kā atdzīvojas un piebilst, — kā tu man piebikstīji un pateici, ka Strupais Juris, tā tūlīt, vai zini…

—   Es redzēju, tu nobijies.

—   Nē, nudien … Nē, kas nu tur ko nobīties, bet… jods viņu zina, bija tāda sajūta, it kā es ietu atkal skolā. Es to ķēmu Strupo Juri itin bieži redzēju pat sapni tur Krievijā. Bieži vien it kā notika katķisma stunda, un vienmēr es iekūlos sprukās, jo nezināju ne­vienu uzdoto bausli. Gan centos visādi izlocīties, pa­slēpties citiem aiz muguras un sarauties pavisam ma­ziņš, bet vienmēr viņš mani atrada un mina uz papē­žiem kā lietuvēns.

—   Ha-ha-ha! — Savādnieks smejas plati un labsir­dīgi.

—   Vai tu nekad neredzi tādus sapņus? Cik atceros, tad arī skolā tu nomocījies ar dziesmu pantiņiem un bībelstāstiem.

—   Nē, — Savādnieks atsaka, — es parasti nesap­ņoju, bet reizēm, kad sapņoju, tad pamostoties esmu jau gandrīz aizmirsis.

—   Jā, — Totss gari novelk. — Kā nu kuram. Man viss rādās skaidri, it kā notiktu īstenībā. Bet vai tu zini arī, — viņš aizgūtnēm piebilst, — ka Kīrs pārcieš briesmīgas mīlestības mokas?

—   Ko, kādas mokas? — Savādnieks pieliecas Totsam tuvāk.

—   Mīlestības mokas, mīlestības, — Totss atkārto, glāstīdams savas mazās smailās ūsiņas.

—   Mīlestības mokas? — Savādnieks iesaucas. — To es dzirdu pirmo reizi.

—   Jā, jā, tu to dzirdi pirmo reizi. Ļoti iespējams. Visu laiku dzīvo tepat blakus Paunverei, bet nezini nekā. Es no tūkstošiem verstu liela attāluma atgriezos dzimtenē, paskatījos apkārt un… redzu visu kā uz delnas. Ar Ķīru ir slikti. Ķīru kāda slepena vara velk kā aiz diega augšup pret kapkalnu, turp, kur ir…

—   Kas ir?

—   Pagaidi, klausies. Tiklīdz laiks ir skaidrs un saule sāk rietēt, savāda vara uzmet Kīram cilpu kaklā un — aiziet! — velk tik uz augšu. Pag, klausies tālāk: pirms slepenā vara sāk viņu vilkt, — cilpa viņam jau ir kaklā, — nu jā, rudmatis uzliek sev galvā salmenīcu, uzģērbj šķeltos svārkus mugurā, apauj zābakus ar po­dziņām, paņem spieķi ar spožo rokturi un nopūšas.

—   Nopūšas? Rauj tevi jods! Nekā nesaprotu.

—   Klusu! — Totss čukstus apsauc draugu un pamāj ar roku. —- Tur nāk skroderis.

Pēc brītiņa viņiem pievienojas arī Kuslaps. Tas ne­ienes neko jaunu kopējās sarunās, jo visu laiku glūn sāņus un uz Savādnieka jautājumiem atbild tikai ar pāris nenozīmīgiem vārdiem vai pamāj ar galvu. Totsa atgriešanās Paunverē viņu nepārsteidz, un pārvaldnie­kam liekas, it kā šis mazais vīrelis vēl ir uz viņu dus­mīgs kopš skolas laikiem.

Dzīvā saruna, kas risinās starp Totsu un Savādnieku, ierodoties Kīram un Kuslapam, pēkšņi apdziest kā uguns, kad liesmās sakrauj slapju malku.

«Velns zina,» Totss nodomā, «dzīvodams Krievijā, es būtu atdevis vai simt rubļu, lai dažreiz satiktu kādu skolas biedru, bet tagad gandrīz nezinu, ko iesākt ar šo Kuslapu. Ari Kīrs ir tāds salts kā rudens migla un, klausoties Savādnieka stāstā, visu laiku tikai viebjas. Lai nu Kīrs darītu ko darīdams, kaut vai tūlīt norautu spožo rokturi no spieķa, — ar viņu vēl būs runāšana, bet Murkšķis, Murkšķis … vai tiešām viņam nekas nav sakāms?»

Dīvainais vīriņš ir maza auguma, nedaudz uzkum- pušu muguru, un ļenganie vaigi padara viņu vecāku, nekā zēns patiesībā ir. Melnās ūsiņas spraucas tieši mutē, un tāpēc viņš savā ziņā līdzinās vecajam Kus­lapam, kuru Totss labi atceras kopš skolas. Zēna zil­ganpelēko, apdilušo kaklautu Krievijas viesis, šķiet, re­dzējis jau kaut kad agrāk, iespējams, ka šajā lakatiņā viņam nesa uz skolu pavalgu. Kas zina …

Totss aplūko skolas biedra rupjo vadmalas uzvalku un sieviešu gumijas zābakus un jūtas pavisam neap­mierināts. Murkšķa mazajās, plānajās ausīs ir vēl daudz darba dienas putekļu un blusu sadzeltais kakls šķiet tikpat tievs kā skolas laikos.

«Jā, jā,» Totss turpina prātot «jods viņu zina, cits nemaz nepārvēršas. Tāpat Kīrs: pasācis valkāt šņor­zābakus — un valkās līdz nāvei; bija muļķis — un pa­liks muļķis līdz nāvei.» Vienīgais, ar kuru viņam kāda tuvība, ir Savādnieks. Savādnieka pamudināti, visi trīs puiši beidzot ieiet baznīcā.

Kīrs uzrauj bikšu staras, nolaižas uz ceļiem un, ātri čukstot, skaita tēvreizi, pie kam viņš sakļauj lūpas jo­cīgā urskulī, it kā vēlēdamies likt dievam manīt, ka tā lieta ar viņa grēkiem nemaz nav tik ļauna, kā sākumā likās. Ar vienu acs kaktiņu Kīrs novēro Totsu, kurš stāv tam blakus, un secina — sak, ja jau kādam no Paunveres būs jādeg mūžīgās ugunīs, tad nelabajam un viņa zeļļiem šī persona nemaz nebūs jāmeklē pārāk tālu. Šeit viņam blakus stāv rūdīts grēcinieks, un velns, jādomā, jau ir izraudzījis vietu, kur tam kādreiz ietriekt dakšas. Pēc tam Kīrs izņem no kabatas dziesmu grā­matu ar zeltītām malām, sameklē vajadzīgo pantiņu, ieklepojas un sāk skaļā, griezīgā balsī dziedāt. Totsu tik ļoti pārsteidz šī balss, ka viņš pavirzās mazliet tā­lāk un pūlas izrēķināt, cik ilgi viņš spētu izturēt šādu spiegšanu, ja tiešām būtu spiests noklausīties līdz ga­lam. Pēkšņi rudmatis apklust un norij siekalas: baznīcā ienāk Raju Tēle un lēni soļo uz altāra pusi. Vairāki baznīcēni noskatās viņai pakaļ un sabikstās ar elko­ņiem, it kā vēlēdamies pateikt, ka tā, kuru te gaidīja, beidzot ir ieradusies. Totss, izdzirdis drēbju čaukstoņu, uzmet Savādniekam jautājošu skatienu: skolas biedrs atbild ar tikko manāmu galvas mājienu. Kuslaps stāv mazliet tālāk un ir gatavs klausīties tiklab dieva, kā cilvēku vārdus. Viņu nesatrauc pasaulīgās iekāres, viņš domā tikai par rītdienas darbu. Kuslaps neprasa no sava likteņa neko vairāk kā tikai to, lai katra nākamā diena būtu līdzīga iepriekšējai. Un arī liktenis viņam neko nepiedāvā, bet ļauj mierīgi soļot pa šauro taku, kā te dara daudzi. Kāda Murkšķim daļa gar to, ka baz­nīcā ienākusi jaunava čaukstošās zīda drānās un viņa rudmatainais skolas biedrs noraugās uz to ar izstieptu kaklu.

Savādnieks beidzot saprot Totsa noslēpumainos iz­teicienus baznīcas pagalmā. Pār puiša nopietno seju pārlaižas ēna, it kā viņš būtu uzzinājis kādu ļaunu vēsti. Bet tā, kura ienāca čaukstošajās drānās, atsēdu- sies kanceles tuvumā un ir cieši pārliecināta, ka viņa ir viena no visnelaimīgākajām būtnēm šajā ļaunajā pasaulē.

15.Kesteris, iznācis no baznīcas, iz­brīnā iepleš acis

Kesteris, iznācis no baznīcas, iz­brīnā iepleš acis, ieraugot tik daudz bijušo skolnieku. Totss pastarpēm ir «piecirtis» bijuša­jai skolniecei un, par spīti Ķīra aizdomīgajiem skatieniem, iegri­mis ar to dzīvā sarunā. Raju Tēle it kā tīšām nemaz neievēro skrodermeistaru, laiku pa laikam kāds laipnāks skatiens tiek Kuslapam, nevis trīskārt nelaimīgajam rudmatim.

Ķesteris laipni visus sveicina, ilgi krata Totsam roku kā jau retam viesim un ielūdz jauniešus uz mirkli «pie sevis». Uzaicinājums tiek pieņemts, un visa sabiedrība virzās uz slavenās Paunveres skolas pusi, pie kam ķes­teris satvēris Totsa elkoni un vēlas šo to uzzināt par viņa gaitām svešumā. Tiem blakus soļo Tēle un tīksmi­nās par Totsa veiklo, asprātīgo valodu. Liekas, it kā būtu izlīguši divi vislielākie ienaidnieki, — pele skūp­stās ar kaķi. Bet, jo aizkustinošāks ir iespaids par trim pirmajiem gājējiem, jo dīvaināks tas ir par trim pēdē­jiem. Savādnieks soļo Totsam aiz muguras un smīnē­dams vēro sava skolas biedra jocīgos svārkus, laiku pa laikam uzmezdams Murkšķim pa uzmundrinošam ska­tienam. Un pēdējam ir ļoti nepieciešams uzmundrinā­jums, jo šī viesos iešana, šķiet, mazajam vīriņam ne­pavisam nepatīk: viņš soļo bailīgi, pilns šaubu, it kā prātodams, iet vai neiet. Viņš būtu Savādniekam ļoti pateicīgs, ja tas ļautu atgriezties pie baznīcas un sēdēt ratos līdz pat mājās braukšanai. Pats pēdējais «zogas» Kīrs, sāņus no iemītās taciņas, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, acīm redzot, meklēdams visgarāko aplin­kus ceļu uz skolu. Viņš it kā iet reizē ar citiem un ne­iet; neiet un tomēr iet. Kad ķesteris uz mirkli atskatās,

Kīrs pasper pāris soļu uz kājceliņa pusi un uzmanīgi pētī koku galotnes. Vispār gājiens, kas iesācies drau­dzīgi saliedētā rindā, beigās draud izjukt pavisam.

Kad ķesteris, Totss,un Tēle pieiet pie skolas galvenās ieejas, pie tā saucamā «glāžu forūža», Kīrs parādās pa­visam no pretējās puses un nokaunējies gar mājas stūri nāk citiem pretī. Ieraugot sava skolas biedra pārvērsto seju, Totss atceras Aizpuru veco foksteri, kurš allaž slepeni zagās līdzi mājniekiem un kuru nekad neredzēja ejot pa ceļu, taču, kad gājējs nonāca pie mērķa, suns jau gaidīja priekšā.

Ķesteris atlaiž Totsa elkoni, apstājas un lūdz ciemi­ņus iekšā. Kuslaps, zaudējis pēdējo cerību nokļūt atpa­kaļ pie baznīcas, ļauj darīt ar sevi visu, ko citi vien vēlas. Uz sliekšņa viņš no Savādnieka vēl saņem vienu uzmundrinošu dunku pa muguru, tā ka kautrīgais vīre­lis gandrīz klupšus ieklūp priekšnamā. Pats pēdējais, skābi smaidīdams un sānu pa priekšu bīdīdams, skolā ieiet Kīrs.

— Tie visi ir mūsu vecie draugi, — saka ķesteris, iepazīstinādams viesus ar savu lauleni. — Ja tu esi aizmirsusi citus, tad vismaz Totsu… Totsa kungu tu taču atceries.

Ķīru un Raju Tēli kā pastāvīgos Paunveres iemītnie­kus ķestera kundze pazīst jau sen. Totss ir dzīvs viņas atmiņās ar savu slaveno pagātni, vienīgi par Savād­nieku un Kuslapu ķestera kundze aizmirsusi gandrīz pilnīgi.

Namatēvs aicina ciemiņus apsēsties, tie novietojas puslokā ap ķestera rakstāmgaldu, bet ķesteris pats iesēžas savā atzveltnes krēslā. Raju Tēle un namamāte kaktā uz dīvāna uzsāk klusu sarunu.

— Nu, — ķesteris uzrunā jaunekļus, — pēc ilgāka laika mēs atkal esam satikušies, mani mīļie draugi. Esmu bezgala priecīgs, redzot savus bijušos skolniekus sveikus un veselus. It sevišķi priecājos tādēļ, ka jūs visi esat jau nodibinājuši sev zināmu stāvokli dzīvē un varat paši ar savām rokām un cenšanos nopelnīt sev dienišķo maizi. Lai dievs dod spēku jums nepagurt, staigājot pa iemīto taku, lai jūs allaž tiektos pēc mērķa, ko esat sev nosprauduši. Mazus un nevarīgus es jūs izvadīju grūtajā dzīves ceļā, lieli un spēcīgi jūs atgrie­žaties, lai apciemotu mani, savu veco skolotāju, kam galva jau kļuvusi sirma un kura mūžs slīd pretī saul­rietam.

Pateicos jums no sirds, ka neesat aizmirsuši savu ticības mācības skolotāju, kurš dažreiz varbūt bija skar­bāks, nekā vajadzētu, bet kurš tomēr jums vēlēja tikai labu un centās jūs izaudzināt par krietniem cilvēkiem, kā to prasa mūsu kristīgā ticība. Priecājos un pateicos radītājam, kas ir ļāvis mazajiem graudiņiem, ko iesēju jūsu dvēselēs, uzdīgt, sakuplot un nest augļus.

«Āmen!» Totss labprāt piebilstu pēc apsveikuma. Tas būtu apstiprinājums tam, ka runa, kas tik ļoti atgādi­nāja skolas laika sprediķi, tiešām ir nobeigta. Pie ķes­tera pirmajiem svinīgajiem vārdiem muižas pārvaldnie­kam likās, it kā viņš būtu atkal pieķerts pie kāda «ne­darba» un baidītos, ka ķesteris kuru katru acumirkli sāks atgādināt pagātnes notikumus. Viņš taču iesēja ķestera sakņu dobēs juku jukām visdažādākās sēklas… Tas bija Totsa pēdējais nedarbs. Taču, liekas, viss biju­šais ir nogrimis aizmirstības dzelmē, un, ja arī šis tas vēl pavīd atmiņā, tad to izgaisina atkalredzēšanās prieks.

Pēc īsa, bet nomācoša klusuma, kas iestājies pēc ķestera runas, Totss ieklepojas un patausta savu ādam- ābolu, it kā baidīdamies, vai tikai šis orgāns pastarpēm nav pārceļojis uz citu vietu. Visiem ir skaidrs, ka Krie­vijas viesis vēlas atbildēt sava bijušā skolotāja runai. Arī Raju Tēle un ķestera kundze pārtrauc sarunu un klausās. Kīrs zagšus paglūn uz dīvāna pusi un tad sāk cieši un neatlaidīgi skatīties griestos, kaut gan tur nav nekā, atskaitot varenu dzelzs āķi, uz kura, jādomā, kād­reiz karājusies lampa.

— Augsti godājamais un cienījamais skolotāj! — Totss ierunājas mazliet drebošā balsī. —- Arī mēs, kas esam šeit sapulcējušies, priecājamies jūs redzēt un …— Te orators apklust un skaļi nožagojas. Atkal iestājas klusums. Šķiet, it kā Totss būtu norijis teikumu, kas bija uz mēles, un gaida uzpeldam citu, labāku. Viņa klusais, taču ironiskais tonis, cik varēja spriest pēc pirmajiem vārdiem, nesolīja nekā laba. Vai nu aiz satraukuma, vai kāda cita iemesla dēļ vārdi «augsti go­dājamais un cienījamais skolotāj» izskanēja pavisam pretīgi. Savādniekam šī neveiklā uzruna un skaļā žago- šana šķiet vēl mokošāka nekā klusums, kas sekoja pēc tam. «Esi taču kaut reizi mūžā prātīgs!» viņam gribētos tam sacīt. Bet pastarpēm Totsa Pegass ir paguvis sa- vicināt spārnus un no jauna pacelties gaisā.

— …Jā, — viņš turpina, taču jau mazliet patīka­mākā tonī, — arī mēs priecājamies jūs redzēt un esam laimīgi, ka mūsu godājamais un cienījamais skolotājs ir sveiks un vesels. Jā, vesels … Dzīvodams svešumā, tālu no savas dzimtenes un skaistās tēvijas, atcerējā­mies… vai… hm… bieži atcerējos savu ticības mācī­bas skolotāju un skolu un nožēloju, ka nedzīvoju kaut kur tuvāk, lai varētu viņu kādreiz apmeklēt, ja atliek laiks. Bet neko nevarēja darīt, ceļš bija tāls un … Un mēs esam ļoti pateicīgi un ļoti pateicamies jums, godā­jamais un cienījamais skolotāj, par tām dārgajām un vērtīgajām pamācībām, ar kurām jūs izvadījāt mūs dzīvē, lai mēs tagad paši varētu nopelnīt sev maizi un … un gādāt par savu dvēseli.

Ķesteris labvēlīgi klana galvu, tad pievēršas abām sievietēm, it kā vēlēdamies apliecināt, ka viņa cerības par Totsu tomēr piepildījušās un sludinātā morāle ne­susi augļus.

Savādniekam liekas, ka viņš tūlīt paģībs: pats velns viņam nespētu sagādāt lielākas mokas kā Totss ar šo pēdējo teikumu. Nelaimīgajam pat izspiežas sviedri uz pieres, tik grūti viņam novaldīt smieklus.

No neapskaužamās situācijas viņu paglābj Kīrs, kurš arī grib apsveikt skolotāju. Rudmatis saprot, ka pār­valdnieka runa nav izdevusies: nu būtu īstais laiks pierādīt, ka viņš prot pateikt kaut ko labāku. Viņam palikuši atmiņā daži katķisma pantiņi kopš skolas lai­kiem — skaisti, jauki pantiņi, kurus tagad varētu likt lietā.

Rudmatis nobīdās uz pašas krēsla malas, sakrusto rokas un stostīdamies, it kā skaitītu lūgšanu, iesāk:

— Kā jau mans dārgais skolas biedrs atgādināja, mēs esam jums ļoti pateicīgi par tām … tām pamācī­bām, kuras mums devāt tik bagātīgi, kad gājām skolā.

Ar pateicību atceramies tos laikus, kad … kad mēs dzī­vojām tepat jums blakus, savā klasē, kur… kur jūs mums mācījāt paļauties uz visuvareno dievu to kungu, kurš … kurš … gādā un rūpējas par visiem, — tiklab par tārpiņiem laukā … par putniņiem mežā … kā … kā…

Pēc šiem Ķīra vārdiem kāds uz dīvāna iespurdzas, lielā zilā muša, kas jau labu laiciņu riņķojusi pie gries­tiem ap lielo dzelzs āķi, pēkšņi nolaižas uz runātāja deguna; šķiet, it kā zilspārnotais kukainis uzskatītu sevi par putniņu un vēlētos uzzināt par sevi ko tuvāk. Sis notikums it kā paralizē runātāja domas. Kīrs no­šķaudās un sāk skaļi šņākt.

—   Ļoti labi, mīļais Kīr, — ķesteris grib viņu iedro­šināt. — Tālāk, tālāk!

Taču, pirms orators pagūst šņākoņu pārvērst vārdos, uz dīvāna kāds atkal iespurdzas un sāk skaļi smieties.

—   Netraucējiet! Netraucējiet! — ķesteris kļūst nepa­cietīgs un dusmīgi paskatās uz dīvāna pusi.

Par vēlu. Nekāda vara vairs nespēj piespiest Ķīru turpināt; nosarcis līdz ausīm, viņš pēkšņi uzlec stāvus no krēsla, piesteidzas pie durvīm un sāk raudāt.

—   Bet, mīļais Kīr! — ķesteris līdzjūtīgi iesaucas un dodas puisi mierināt. — Jūs taču pateicāt visu, ko vē­lējāties. Un tas bija ļoti labi sacīts. Nomierinieties un neņemiet par pilnu, ja jūsu patiesie un no sirds teiktie vārdi kādam izraisīja smieklus.

—   Jods parāvis! — Totss čukst Savādniekam ausī,

—  skroderis pamatīgi izgāzās. Tagad tava kārta.

—   Liecies mierā! — Savādnieks atbild čukstus un pa­māj ar galvu uz dīvāna pusi, kur Raju Tēle, piespiedusi mutautiņu pie lūpām, velk aiz rokas ķestera kundzi uz otru istabu.

Totss it kā saņemas, pasmaida un saka:

—   Tēles jaunkundz, jums šodien ir ļoti labs gara­stāvoklis.

—   Jā, — Tēle smiedamās atsaka, — ķestera kundze man sastāstīja visādus jokus, tā ka …

—   Ak šitā … nu jā, — Totss noglāsta savas ūsiņas.

—  Tomēr dzimtenē savā ziņā ir labāk: te daudz cilvēku, kuru sabiedrībā iespējams pavadīt brīvo laiku. Protams,

arī Krievijā netrūkst ļaužu, bet velns zina vai hm, hm … tomēr nav tā kā savējo vidū.

— Pats par sevi saprotams. Palieciet vien tepat dzim­tenē, kā jau es jums reiz sacīju; te jums būs iespēja vienmēr dzīvot starp savējiem.

—       Jā, bet tas ir atkarīgs no tā, vai… velns .vai hm … hm …

—       Protams, — ķestera kundze piekrīt Tēlei, — diez­gan esat ceļojis pa plašo pasauli, laiks palikt uz vietas. Uz kustīga akmens sūna neaug.

—   Tas tiesa …

Runas izjauc ķesteris, kurš atgriežas kopā ar raudošo Ķīru. Kaut ari Kīrs sevi uzskata par pilnīgi iznīcinātu, viņš tomēr nespēj pretoties svētā vīra aicinājumam. Lie­lajās bēdās Kīram palicis tikai viens mierinājums, un viņš iedomājas, ka tas slēpjas viņā pašā.

«Es neprotu runāt citu klātbūtnē,» viņš klusībā domā un nopūšas, «tas tiesa, bet ja viņi zinātu, cik man ir laba sirds un kā es bīstos dieva!»

—       Nē, — ķesteris saka, — lai nu paliek. Nerunāsim vairs par to; viss. notika tā, kā bija jānotiek. So prie­cīgo tikšanos nedrīkst apēnot asaras. Neļausim niecīgai kļūmei aptumšot mūsu atkalredzēšanās prieku. Tagad ieturēsim kopīgu azaidu. Vai tu nebūtu tik laipna un neuzklātu mums galdu, — viņš uzrunā savu laulāto draudzeni.

Ķestera kundze pamāj ar galvu un kopā ar Tēli no­zūd blakus istabā, kur drīz vien atskan trauku šķin­doņa. '

—        Nu, — ķesteris jautā, nosēdinādams Ķīru agrā­kajā vietā, un uzrunā Savādnieku, — kā tev labi iet?

—- Tāpat vien, — Savādnieks smaidīdams atbild,

—  dienas rit.

—   Hm … dienas rit… — ķesteris pagroza galvu.

—  Un tu, Kuslap, kā tu dzīvo?

—       Labi, — kalsenais vīrelis ātri nober un nodur galvu. Tā viņš ir atbildējis vienmēr, un tā viņš, šķiet, atbildēs līdz pašai nāves stundai.

—       Paldies dievam, — ķesteris secina, — patīkami dzirdēt, ja kādam klājas labi un ja cilvēks ir apmieri­nāts. Galvenais dzīvē ir pieticība un pazemība. Augst­

prātība modina ienaidu un izraisa sašutumu tajos, kas stāv augstāk par mums. Vai nav tiesa, dārgie draugi?

—  Jā, — Kīrs ieīdas, viņa vājo augumu atkal sa­drebina elsas.

—   Protams, — Totss klusi piekrīt, jo ķesteris, it kā gaidīdams atbildi, uzmet viņam jautājošu skatienu. Muižas pārvaldnieks ir ievērojis, ka ķesteris uzrunā Savādnieku un Kuslapu uz «tu», kamēr viņu un Ķīru pagodina ar «jūs». Sādu šķirošanu Krievzemes kungs uzskata par pilnīgi dabisku, tikai nespēj saprast vienu: kādēļ ķesteris arī pīkstuli Ķīru dēvē par «jūs». Vai tā­pēc, ka Kīrs ir amatnieks? Kaut piķis parautu šos amat­niekus! Re, Savādnieks, kaut arī zemnieks, ir desmit­reiz krietnāks nekā šis Kīrs ar savu spožo spieķi un salmenīcu. Velns vai… hm, hm … Jā, pat Kuslaps ir par viņu pārāks. Bet ej nu sazini — sēžot ilgi vienā un tajā pašā amatā, cilvēki notrulinās, piemēram, šis pats Strupais Juris. Ja viņš vēl desmit gadus spēlēs ērģeles Paunverē un trenkās zēnus, tad var gadīties, ka sāks uzrunāt Totsu ar «tu», bet Ķīru ar «jūs».

Namamātei ierodoties, Totsa domu pavediens pār­trūkst. Ķestera kundze lūdz viesus azaidā. Ķesteris at­kārto laulātās draudzenes aicinājumu un viegli pakla­nās viesiem, paņem zem rokas Ķīru, kurš vēl vienmēr šņaukājas, un dodas uz ēdamistabu.

Totss piebiksta Savādniekam un čukst:

—   Re, kā skroderis puņķojas un raud! Tagad šo nes kā s … uz skala, lai nenokrīt zemē.

—   Ja tu neklusēsi, es tūlīt aiziešu, — Savādnieks tikko spēj valdīt smieklus. — Tam visam tā jābūt, tu nepazīsti smalko toni, nerūpējies par savu dvēseli.

— Parauj jods, — Totss paskaļi iesaucas, — es nepa­zīstot smalko toni! Gribētos zināt, kurš tad pazīst labāk par mani?

—   Lai jau paliek, nāc taču vienreiz pie prāta.

—   Ko nu ķēmojies, es tikai gribēju pateikt, ka būtu labāk, ja mēs visi sāktu pinkšķēt: interesanti būtu re­dzēt, ko Strupais Juris iesāktu ar šo kaucēju baru.

—  Drošāk, drošāk, jaunie draugi! — ķesteris sauc no ēdamistabas.

—   Vai dzirdi — drošāk! — Savadnieks ar vienu roku stumj Totsu uz priekšu, ar otru velk sev līdzi Kuslapu.

Kīrs jau sēž pie galda blakus ķesterim kā dzīva lelle un glūn caur pieri uz saviem skolas biedriem. Raju Tēle, ķestera kundze un vēl kāda jauna meitene, kas nesen ienākusi, viesus sagaidot, stāv pie galda.

—   Veicīgāk, veicīgāk! — ķesteris mudina. — Iepazīs­tieties ar šo jaunavu, un tad sēdīsimies pie galda.

—   Ernas jaunkundze, mana māsasmeita, — ķestera kundze norāda uz meiteni. — Gandrīz no tā paša Krie­vijas nostūra, no kurienes ieradāties jūs, Totsa kungs.

—   Ļoti priecājos, — Totss veikli un iznesīgi pakla­nās. Viņš dedzīgi spiež pasniegto roku un cieši parau­gās meitenei acīs.

Kad arī Savādnieks un Murkšķis ir paklanījušies, katrs kā nu mācēdami, visi sasēžas 3p galdu namamā­tes norādītajās vietās. Starp citu, uz galda redz arī no pieliekamā atnestas vīna pudeles, kas siltajā istabā ātri apraso, un pilieni līčloču strūkliņā notek uz galdauta.

Jau pēc pirmās glāzītes, ko viesi iebauda kopā ar ķestera svētību, Totsa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Tas ir vecais, labais ābolu vīns, par kura izgatavošanu ķesteris iemantojis atzinību un pat slavu. Vīns kā uguns ielīst dzīslās un uzmundrina pagurušo garu. Muižas pārvaldnieks ar manāmu interesi vēro viesus pie galda. It sevišķi viņu saista Ernas jaunkundzes zeltītās cirtas un baltā piere, kad meitene noliecas pār šķīvi. Un pēk­šņi, it kĀ pamodies no miega vai dziļām pārdomām, kādās tas diezgan bieži iegrimst uz šķūņa sliekšņa, kaļot nākotnes nodomus, viņš atceras, ka patlaban ir vasara un viņš atrodas dzimtenē — Paunverē. Totss sāk sajust puķu smaržas, kas ieplūst pa atvērto logu, un šodien pirmo reizi ieklausās putnu dziesmās. Viņu pārņem dzīvesprieks un rosme, kas ar visu vari tiecas izpausties vai nu svinīgā apsveikumā, vai pacilātās sa­runās. Taču viņš pamana, ka pārējie viesi no savām glāzēm iebauda tikai pusi vai vēl mazāk.

Pēc dažām nodeldētām frāzēm ķesteris ierosina atkal pacelt glāzes.

—       Ā, — iesaucas namatēvs, nolikdams glāzi atpakaļ

uz galda, — es nemaz nepamanīju, ka Totsa kungs jau … Atvainojiet, tūlīt ieliešu.

—   Nekas, nekas, — pārvaldnieks laipni mierina na­matēvu. Ar lielām pūlēm viņš šoreiz piespiež sevi atstāt glāzes dibenā lāsīti vīna, it kā acu apmānīšanai, kā dūmu aizsegam, lai no jauna nenokļūtu neveiklā situā­cijā. Pēc dažiem garšīgiem kumosiem viņam uznāk briesmīga kāre pēc tabakas; o, ja būtu iespējams, viņš aizsmēķētu reizē divus papirosus un kūpinātu kā no skursteņa. Bet, kā par postu, klātesošo vidū nav ne­viena smēķētāja, kas viņu atbalstītu; viņš jau kopš seniem laikiem pazīst ķesteri kā lielu smēķēšanas pre­tinieku. Laimīgā kārtā namatēvs pārāk nevilcinās ar nākamās glāzes piepildīšanu. Totsa vaigos sakāpj sār­tums, kustības kļūst dzīvākas. Totss aizmirst smēķē­šanu, viņu sagrābj varens satraukuma vilnis un noārda pēdējos šķēršļus. Krievijas viesis satver glāzi, pieceļas, uzmet Ernas jaunkundzei lūdzošu skatienu un notur sekojošu runu:

—   Godātā namamāte, godātās jaunkundzes, godātais skolotāj un cienījamie skolas biedri! Ir pagājuši daudzi gadi, kopš šķīros no skolas un saviem mīļotajiem sko­lotājiem, un mīļotajiem skolas biedriem, un skolas bied­renēm, kopš pateicu sveiki saviem mīļotajiem vecākiem un devos tālā svešumā. Protams, ari dzimtenē es būtu atradis sev kādu vietiņu, kā atrod visi, kas meklē. Arī katķismā ir teikts, kā mēs to skolā mācījāmies: kas meklē, tas atrod. Noteikti… Bet es gribēju redzēt, kas notiek tur, tālāk, kā tur dzīvo cilvēki. Nu, tad gāju un skatījos, un iemācījos visu, kas man šķita noderīgs. Bet es nepavisam nevaru sacīt, ka man jau no paša sākuma klājies labi. Velns vai… hm, hm … es nevaru arī sa- cit, ka mani tur, Krievijā, kāds būtu gaidijis. Man ne­viens nenāca pretī un neteica: «O, esiet sveicināts, Totsa kungs no Paunveres, varbūt jūs būsiet tik laipns un apsēdīsietieš uz rozēm, un atpūtināsiet kājas, kamēr mēs jums pagatavosim mielastu no lakstīgalu mēlēm un kameņu medus.» Oho — velns vai… hm, hm … Mani cēla jau trijos no rīta un augu dienu trenca kā suni. Es nebūt nekaunos to pateikt savam godājamam skolotājam un saviem mīļotajiem skolas biedriem, un

skolas biedrenēm. Lai viņi zina, ka Totss savu pašrei­zējo stāvokli sasniedzis ar neatlaidīgām pūlēm un darbu, cīnīdamies ar visādiem Ivanoviem un Silkovi- čiem. Un, ja es tagad esmu bargs un prasu kārtību no tiem, kas ir zemāki par mani, tad tas ir mans pienā­kums, jo es pats esmu to visu piedzīvojis. Un … Un vispār man jāsaka, kā tajā dziesmā teikts, — tās mīles­tības neizjutu, ko guvu dzimtā ciematā. Dzimtenē saule spīd ar citu spožumu, kā mēdza sacīt mana nelaiķe, — nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo … nu jā, nu, ka mājās saule spīd ar citu spožumu. Mājās tu piecelies no rīta, uzrāpies uz galda, sakrusto kājas un šuj, un šuj, kamēr uzvārās kafija. Vakarā uzvelc šķeltos svārkus … Nu jā, tas gan neattiecas uz to, ko es gribēju teikt, bet es vēlētos norādīt: lai cik grūti ir svešumā, mums spēkus dod cerība, ka reiz pienāks labākas dienas, ka tās sēk­liņas, kuras jūs iesējāt mūsu sirdīs, sāks dot ražu. Un es domāju, ka tās sēkliņas, kuras jūs iesējāt mūsu sir­dīs, sāks nest augļus un arī citas sēkliņas, ko sēj tīru­mos, sāks dot labāku ražu nekā līdz šim mūsu dzim­tenē, kur par pareizu lauksaimniecības sistēmu nevie­nam nav ne jausmas. Ar raudāšanu un gaušanos mēs savus tīrumus un pļavas nepalielināsim ne par sprīdi, un ar asarām neviens tās nespēs aplaistīt; un, kaut mēs ar zobiem iekostos sava tīruma malā un stieptu, kā velns vai, hm, hm… reiz baznīcā stiepis zirga ādu, kad uz tās nepietika vietas grēcinieku sarakstam, — tas neienestu mūsu klētīs nevienas sēkliņas, un žurkas tāpat kā agrāk varētu dancot pa tukšajiem apcirkņiem. Bet, kad mēs saņemsimies un uzarsim visas atmatas, nolīdīsim līdumus un nosusināsim purvus, no kuriem līdz šim nebija nekādu ienākumu, tad … tad ikviens redzēs, kāds neaptverams labums ir Miķelim no tā, ko Mikus negribēja mācīties, bet tomēr iemācījās. Un … un tagad, kad es atkal esmu dzimtenē savu godāto sko­lotāju un dārgo skolas biedru vidū, kur es tik laipni tieku uzņemts … uzņemts … ka vēlreiz pateicos savam cienījamam skolotājam un viņa cienījamai dzīves bied­renei par visu to labo, ko viņi man parādījuši, un es paceļu šo glāzi uz viņu abu veselību un uzsaucu urā!

Kaut arī šo izsaucienu neatbalsta neviens, izņemot

Ķīru, kurš kaut ko iemurmina savā vīna glāzē, puiši un meičas tomēr pieceļas, priecīgi saskandina glāzes, god­bijīgi paklanās pret ķesteri un viņa laulāto draudzeni un iedzer.

—   Jā, — ķesteris noslauka ūsas, — tas bija labi teikts, izņemot… izņemot, nu, vienu otru mājienu par dzimto ciematu vai tā … Ikviens, kas uzcītīgs un cen­tīgs darbā un apzinīgi pilda savus pienākumus, ir vie­nīgi slavējams. Vienīgi slavējams. Jā, citādi tas viss bija ļoti labi teikts. Un es gribu cerēt, ka mans bijušais skolnieks, tagadējais Totsa kungs, paliks mūsu vidū kā augsti mācīts zemkopis par prieku saviem vecākiem un savam bijušajam skolotājam un par svētību savai ma­zajai dzimtenei, par kuru viņš atsaucās tik silti… Es gribu par šo sveicienu un šiem pateicīgajiem vārdiem arī no savas un laulātās draudzenes puses atbildēt ar tādu pašu sveicienu un novēlu mūsu jaunajam draugam drosmi un spēku, un uzdzeru uz viņa veselību.

Pēc tam visi atkal sadzer no glāzēm, kuras ķesteris pa runas laiku piepildījis no jauna.

—   Vai jums Krievijā tiešām bija tik grūti, Totsa kungs? — Ernas jaunkundze pēkšņi iejautājas.

—   Sākumā, sākumā, — Totss aši atteic. — Tagad vairs ne.

—   Es brīnījos, kad jūs to pateicāt… un vēl tik dī­vaini … Nemaz neiegaumēju, kā jūs īsti sacījāt, tikai atminos, ka jums bija jāceļas trijos no rīta. Es ne­zinu … Arī mans tēvs ir muižas pārvaldnieks tajā pašā novadā, viņš nekad neceļ tik agri savus mācekļus vai palīgus.

—   Tas var būt. Protams … kā kurā vietā. Bet tajās muižās, kurās es sākumā kalpoju, tur bija pēdējie me­žoņi — tie nedeva miera ne dienā, ne naktī. Protams, tagad man ir daudz labāk. Savāda sagadīšanās: jūs dzīvojat tajā pašā guberņā?

—  Jā, jau sešus gadus. Pirms tam mans papus kal­poja Baltijas muižās.

—   Nu jā, nu, Baltijas muižās! Tās nemaz nav vērts pieminēt, — Totss nicīgi izgrūž, — arī man šeit sākumā piedāvāja vietu . .. bet nē, nav vērts.

—  Jā, ari papus apgalvo, ka Krievijā ir labāk nekā šeit, — Ernas jaunkundze beidzot nomierinās.

— Varbūt citādi būtu labi, — Kīrs pēkšņi iepīkstas,

—   bet, ja šis Ivanovs katru dienu dauza ar spieķi, ja galvā iesitas išiass, tad šāds dienests ir tīrā nelaime.

Neviens nezina, ko atbildēt, jo teikto vārdu nozīmi saprot vienīgi runātājs un tas, kam tie mērķēti. Totss pietvīkst, taču sataisa vienaldzīgu seju, it kā arī viņš neizprastu, ko skolas biedrs gribējis pateikt ar šiem noslēpumainajiem vārdiem.

—   Vai tad išiass iesitas arī galvā? — pēc īsas pau­zes apjautājas ķesteris. — Neesmu dzirdējis.

—   Kā tad, visur, — saka Kīrs un pašķiebj galvu.

—  Ja jau var kājās, tad var arī galvā.

—   Jā, bet, mīļais Kīr, kam tad tas ir iesities kājās?

—   Totsam.

—   Jā, — Totss steidzīgi atbild, — man tiešām ar labo kāju kaut kas nebija kārtībā, bet, kad sāku vanno- ties, sāpes tūlīt pārgāja. Skaidrs, ka tas nebija išiass, kā to apgalvo mans mīļais skolas biedrs, bet išhiass vai kaut kas tamlīdzīgs. Tagad esmu pilnīgi vesels.

—   Ak tā, saprotu, — ķesteris ir apmierināts ar šo vienkāršo paskaidrojumu.

Nu skrodermeistars izspēlējis savu pēdējo trumpi un neko nav ieguvis, vienīgi mazliet samulsinājis sabied­rību un iztraucējis sarunu.

Totss, kā par spīti, atkal sāk stāstīt par Krieviju, viņš tirda un plucina nabaga Ķīru ar pārgalvīgiem sa­līdzinājumiem, un «mīļajam skolas biedram» vairs nav glābiņa. Ir tiesa, — kas meklē, tas atrod, bet jāprot meklēt; ja viena otra apvārsnis nesniedzas tālāk par galda malu, tad viņam jāsamierinās ar šķērēm un četr­desmitā numura diega spolīti. Atkritumos veltīgi meklēt pērles, un palmas neaug pie sliekšņa, drīzāk skroderis izlīdīs caur adatas aci; labu amatu var atrast tikai pēc ilgiem un grūtiem pūliņiem. Cits klauvē pie dažneda­žādām durvīm visu mūžu, un, ja viņam pirms nāves atver, tad nama saimnieks tam paklauvē pie galvas­kausa un sauc pie atbildības par miera traucēšanu. Vai nav tiesa, mm, a? Kas augstu kāpj, tas zemu krīt; un, kā mežā sauc, tā atskan; augstāk nekā spārni nes, ne­viens vēl nav uzlidojis, un, ja kāds iedomājas, ka viņš var apkaisīt rozēm otram dzīves ceļu, tad tāds nedrīkst ļaunoties, ja tam liek aizmest projām dadžus un nātres, pirms tas tuvojas cilvēkam, kura dzīves ceļu grasās izpušķot.

Šķiet, it kā ķesteris gribētu dot visai nopietnu atbildi uz pārvaldnieka pēdējiem vārdiem, bet namamātes un Raju Tēles klusie smiekli novērš viņa domas uz ko citu. Ķesteris tikai paloka galvu un pasmaida pie sevis.

Vēl pāris reižu paceļas glāzes, tad ķesteris notur īsu atvadu runu un pateicas, ka nav noniecināts «tas mazu­miņš, ko dievs devis». Pieceļoties no galda, Totss, turē­damies pie krēsla atzveltnes, pieklājīgi pateicas un gan­drīz svinīgā balsī lūdz atļauju mirkli pakavēties savā mīļajā vecajā klasē, ko viņš atstājis pirms daudziem gadiem, aizceļodams svešumā. So priekšlikumu Tēle pieņem ar skaļām gavilēm, Savādnieks ar klusu smaidu, bet Ķīrs vareni iešņācās. Kuslaps, kas bija klusībā ce­rējis tikt atpakaļ pie baznīcas, atkal iegrimst apātijā, jo redz, ka ciemošanās nevar vien beigties. Visa kom­pānija ieiet klasē. Totss apstājas uz sliekšņa un, mīļu atmiņu pārņemts, raugās griestos. Namamāte un Tēle zīmīgi saskatās. Skaidrs, arī šeit ilgi nebūs jāgaida Totsa aizkustinošie vārdi. Ernas jaunkundzi ar šo telpu nesaista nekas, bet arī viņa it kā jautādama uzlūko jaunekli, kurš, liekas, ir šīs pasausās sabiedrības dvē­sele. Pēc īsas pauzes muižas pārvaldnieks nopūšas, no­slauka ar kabatas drāniņu mitro pieri, vēlreiz nopūšas un dodas uz klases kaktu, kur stāv grēdās sakrauti soli.

—   Jā, — viņš beidzot nosaka, — šie soli varētu pa­stāstīt daudz ko, ja vien prastu runāt.

Viņš ar pirkstu pieklauvē pie soliem, it kā gribētu pārliecināties, vai tikai tie viņa prombūtnē nav izdobti tukši.

—   Ai, jā, — ķesteris piekrīt, — tie, protams, varētu daudz ko pastāstīt, bet tikai ne par jūsu laikiem, dār­gais Tots. Tie ir jauni soli un tika pagatavoti, ja ne­maldos, pirms gadiem trim.

—   Jā, — Totss noskumis atbild, — arī es pats redzu, ka tie nav vairs … vecie. Uz vecajiem daudzās vietās bija mans vārds.

—   Nu jā, iegriezts ar nazi… — Kīrs skābi piebilst.

—   Skaidrs, ka ar nazi, — apvainotais aši atsviež pār plecu, — ari tu, mīļais Kīr, tajā laikā vēl neknibinājies ar šķērēm. Bet viens no maniem vecajiem draugiem to­mēr ir palicis klasē. Te viņš ir.

Runātājs pasper paris soļu sāņus un viegli noglāsta veco tāfeli un tas apdrupušo rāmi. Uz tāfeles ir sagla­bājušās seno dienu pusizdzisušās pēdas: krokodila galva, bārdains vecis, kas sūc garu pīpi, māja ar kū­pošu skursteni un tā joprojām, iotss to visu uzlūko ar labpatiku.

—   Tas ir mazulīšu vismīļākais laika kavēklis, — viņš saka, rādīdams mājiņu. — Vienmēr viņi zīmē māji­ņas — kā uz savas, ta uz klases tāfeles. Un, jocīgi, pir­mais, ko tie zīmē, ir skurstenis.

—   Ja, mīļais Tots, — ķesteris dziļdomīgi noliec galvu, —- tā mēdz notikt arī dzīvē. Ne jau tikai mazie, arī lielie vīri bieži vien sāk celt no skursteņa, kaut gan patiesībā vajadzētu sākt ar pamatiem. Tāpēc nav brī­nums, ka daudzi no viņiem attopas tikai pie drupām, kad celtne jau sabrukusi.

—   Tā tas ir, — Totss dedzīgi piekrīt, — tieši uz šo apstākli es gribēju vērst jūsu uzmanību. Pasaule un dzīve — ka mana nelaiķe, nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo — nu jā, kā mana māte saka: pasaule un dzīve mūs nesit, bet tomēr pamāca. Jā … Ko es vēl gribēju teikt… Ak tā, jā (te runātājs parlaiž skatienu par klasi), cik maza kļuvusi mana vecā klase… pavisam maziņa. Velns, hm, hm… Krievijā būdams, es vienmēr domāju, ka tā ir liela un gaiša un… Diez kādēļ man likās, ka tā ir liela un gaiša?

—  Vai tad jūs neesat ievērojis, Totsa kungs, — Tēle iejautājas, — ka atmiņās viss kļūst skaistāks?

—   Jā, jā, protams, un tomēr… — Totss nomurmina.

—   Piemēram, — Tēle turpina, — man vienmēr nāk smiekli, kad atceros, kā šis pats Totsa kungs mani kād­reiz veda dancot.

Un, it kā apstiprinādama nule teiktos vārdus, Tēle atkal skaļi iesmejas un izstāsta Ernas jaunkundzei un namamātei jocīgo notikumu, un pat parāda vietu, kur beigusies deja un sācies tracis.

—   Ja, — Totss pasmaida, — kas gan viss nav no­ticis.

—   Jā, — Kīrs piešķiebj gaivu, — manam skolas bied­ram Totsam taisnība: kas gan viss nav noticis.

Rudmatis ir sabozies kā salijis zvirbulis un grasās vēl ko piebilst, te atkal iejaucas Tēles jaunkundze.

—   Vai jūs arī vēl tagad koklējat tikpat jauki kā toreiz? — viņa jautā Savādniekam.

Uzrunātais parausta plecus, pieglauž matus un saka:

—   Jā, spēlēju… brīžiem… ja atliek laiks. Bet ne­zinu, vai tikpat jauki. Jāpajautā Kuslapam, viņš ir mana publika.

—   Nu, Kuslap, — Tēle pievēršas Kuslapam, — kā jums liekas, vai viņš spēlē tikpat jauki kā skolā?

—   Jā, spēlē, — tas atsaka īsi un gandrīz skarbi.

—   O, tad mums jādzird viņa spēle. Totsa kungs, pro­tams, būs tik pieklājīgs, ka uzlūgs mani dejot. Nē, nē, nebūs jau jālēkā kā toreiz.

—   Ļoti labprāt, — atbild Totss, paklanīdamies pret meiteni.

— Tiešām, — iesaucas Tēle un, it kā ko jautadama, uzlūko Ernas jaunkundzi, — mēs šad tad varētu te kaut kur sapulcēties un mazliet padejot. Kā jūs domā­jat? Rajās, piemēram …

— Vai arī šeit, — namamāte laipni piedāvā.

—   Prātīgu un nevainīgu izpriecu jauniešiem neliegs neviens, — ķesteris atzīstas.

—   Jā, — rudmatis no jauna mēģina sasiet pārtrū­kušo domu pavedienu, — manam mīļajam skolas bied­ram Totsam ir taisnība. Kas gan te viss nenotika! Tur nav ko teikt. Bet, ja jau mans mīļais skolas biedrs tik aizrautīgi meklē dārgās atmiņas, tad visvairāk viņš tās atradīs tur … pie krāsns … kaktā. Un … hm, hm… Mans mīļais skolas biedrs tikko nosauca klases tāfeli par savu veco draugu. Nē, šī tāfele nebūt nav viņa vecais draugs, to viņš teica, lai mūs apmānītu, šī tāfele ir viņa sensenais ienaidnieks. Mans mīļais sko­las biedrs nekad nevarēs piedot šai tāfelei, ka viņš uz tās neprata uzrakstīt krievu burtu «ja». Bez tam ma­nam mīļajam skolas biedram bija mūžīgas mokas ar rēķināšanu. Ja Kuslaps un citi zēni nedotu norakstīt, tad viņam uz šīs tāfeles nebutu bijis ko rakstīt. Es do­māju, ka Savādnieks un Kuslaps to vēl atceras, tāpat kā viņi atceras sava mīļā skolas biedra Totsa neganto lamāšanos un lādēšanos, pogu nogriešanu no svešiem zābakiem un mērķī šaušanu māju logos.

—   Kīr, Kīr, — Tēle aizrāda, — kāpēc cilāt vecas lietas?

—   Nē, nē, ļaujiet viņam runāt, netraucējiet, — Totss cenšas Ķīru pat aizstāvēt, — citādi viņš nošķaudīsies un sāks atkal raudāt. Mans skolas biedrs Kīrs ir ļoti jūtīgs cilvēks, ar viņu vajag apieties saudzīgi. Viņu vajag nest uz kociņa kā … kā … un rūpīgi uzmanīt, lai, pirms nokļūšanas attiecīgā vietā, nenokrīt zemē.

—   Jā, — ķesteris domā, — par to tiešām nevajadzēja runāt. Kādēļ pieminēt tādas lietas, kas izraisa nepatiku mūsu līdzcilvēkos? Uz visu, kas reiz bijis, mums tagad jāskatās ar pavisam citām acīm, jo, kā jau jūsu skolas biedre teica, laiks dara visas atmiņas mīļas. Vai nav tiesa, dārgais Kīr?

—   Godātais un cienītais skolotāj, — Kīrs turpina ar necerētu sīkstumu, — es negribēju ar saviem vārdiem sagādāt kādam nepatikšanas. Mana vēlēšanās bija tikai izlabot mīļā skolas biedra uzskatus par senajiem drau­giem un atmiņām. Un tādēļ no visa dzirdētā es secinu: ja jau mans mīļais skolas biedrs Totss cenšas sagrozīt pat tādus notikumus, kas visiem zināmi, tad nostāsti par viņa augsto amatu Krievijā liekas pavisam neti­cami. Tikpat labi es, Kuslaps vai Savādnieks varam uz laiku pazust no Paunveres un atgriežoties apgalvot, ka mēs kaut kur kādā zemē esam iecelti par ķēniņiem, bet tas jau vēl nenozīmē, ka mēs īstenībā būtu ķēniņi. Melnie svārki un promenādes spieķis vien nespēj mūs pārliecināt, jo tās ir tādas mantas, kuras to valkātājs varēja piesavināties tādā pašā veidā, kādā viņš skolā piesavinājās zābaku pogas.

—   Mīļais Kīr, — ķesteris bargi sarauc uzacis, — lūdzu, pārtrauciet!

—   Kauns! Kauns! — Raju Tēle baras. — Tā, kā ru­nājat jūs, Ķīra kungs, var runāt tikai skauģis un ļoti zemisks cilvēks. Mūsu simpātijas jūs tādā ceļā neie­gūsiet.

—   Nekas, nekas, — muižas pārvaldnieks atkal ņe­mas aizstāvēt savu niknāko ienaidnieku. — Kā apgalvo pieredzējuši mednieki, Krievijas mežos bieži varot at­rast lācēnus ar pūžņainārn acīm un retiem spalvas kušķīšiem. Tas esot tāpēc, ka lāčumāte tos esot par maz laizījusi. Kadiķi un bērzu var pulierēt, cik uziet, bet ne­viens nenāks un neteiks, ka tas ir ozols vai kastaņkoks. Esmu ievērojis, ka tāpat tas ir arī dzīvē.

Viņš izņem no kabatas papirosu kārbiņu, atvainoda­mies paklanās namamātei un aizsmēķē papirosu. Kus­laps izbaiļu pilnām acīm noraugās viņa izdarībās, jo ir cieši pārliecināts, ka skolas biedrs par šādu rīcību izpelnīsies ķestera rājienu. Kamēr abi skolas biedri ap­veltī viens otru ar šīm laipnībām, Savādnieks nemanot pievirzās pie loga, vēro ar vienu acs kaktiņu upi un cīnās ar smiekliem.

Pietvīkušais un pārlieku uzbudinātais Kīrs turpina spiegt:

—   Lūdzu piedošanu, — viņš gaužas, — ja ne­protu tik smalki izteikties, kā vajadzētu. Esmu visu mūžu dzīvojis tikai pie saviem vecākiem, un tur nekad neprata pienācīgi novērtēt lokanu meli, bet prasīja pa­tiesību un godprātību, tāpat kā kādreiz mūsu mīļotais un godājamais skolotājs. Pēc tam kad dārgā skolas biedrene Tēles jaunkundze mani tik neglīti kauninājusi citu priekšā, bet godājamais skolotājs izteicis vēlēšanos, lai es vairs nerunātu par savu skolas biedru, es tiešām gribu klusēi un apsolos nepieskarties jautājumiem, kas … kas … Un es ticu, ka mans mīļais skolas biedrs būs vienīgi pateicīgs, ja es vairs neatgādināšu viņa pa­gātni, jo patiess un godprātīgs cilvēks tur nekā laba neatradīs.

Pēc šīs noslēguma runas diezin kāpēc pietvīkst arī Tēle, pieiet Kīram tuvāk un saka:

—   So jūsu nodomu klusēt ar prieku apsveic ne vien es, bet arī visi pārējie klātesošie. Ja jūs tomēr nolemtu kaut ko sacīt un sacīsiet, kā man liekas, tad man jums ir viens lūgums: nesauciet mani par savu mīļo skolas biedreni. Dēvējiet mani, kā vien vēlaties, tikai ne par savu mīļo skolas biedreni.

—       Nekas! Nekas! — Totss atkārto ar uzvarētāja smaidu. — Bieži gadās, ka mēs no rifa izkāpjam no gultas ar kreiso kāju un visu dienu meklējam vainu un vainīgos, kā to šodien dara mūsu draugs Adniēls. Tas viss izklīdīs kā migla vai ļauns murgs. Vēlāk atkal at­spīdēs saule un visi Paunveres plikgalvji laistīsies kā lielas stikla bumbas, kādas dārznieki mēdz uzspraust uz mietiem. Gribēju tikai atgādināt parunu, ko mana nelaiķe — kaut tevi nelabais! — nu jā, kuru vienmēr atkārto mana māmuļa: «Muļķus nesēj un nepļauj,» viņa saka, «tie izaug paši.» Nu jā, izaug paši kā nezāle… un dod bagātīgu ražu … Un vispār… ko es vēl gri­bēju sacīt… ak jā, ka otra nonievāšana ir garā na­bago kritika, tā ir to ļaužu kritika, par kuriem mēdz sacīt: «Tēvs, piedod viņiem, kaut arī reizēm viņi zina, ko dara.» Un tagad, pirms šķiramies, atmetīsim šo ne­auglīgo pļāpāšanu un aiziesim no šejienes tādi paši labi draugi, kādi mēs atnācām šurp, kur mūs tik laipni uzņēma. Godājamā namamāte un godājamais namatēvs lai mūs atvaino un lai pārāk nenosoda mūs par to» ka … mēs atļāvāmies svešā namā pārcilāt savu netīro veļu, kā mēdz sacīt. Esmu cieši pārliecināts, ka, nerau­goties uz visu, mūsu sirdīs nebija ne ļaunuma, ne naida. Arī šis acumirklis, kad esam sapulcējušies savā vecajā klasē, kļūs par mīļām un skaistām atmiņām. Un, ja lik­tenis mani atkal aizvestu tālumā, tad šo dienu es tomēr atcerēšos kā jauku dienu.

Vēl daži laipni vārdi, sirsnīgi novēlējumi no abām pusēm, tad skolas biedri pateicas un atvadās. Ernas jaunkundze apmet ap pleciem vieglu zilu lakatiņu un dodas pavadīt Raju Tēli. Ķesteris ar dzīves biedri stāv uz kāpnēm un laipni noskatās uz aizejošajiem viesiem.

16.Draugu pulciņš stāv kalna pa­kājē

Draugu pulciņš stāv kalna pa­kājē un vēro rāmi plūstošo upi ielejā. Gar upes krastu aug lek­nas kalmes, šūpo galvas jau­nas sulīgas niedres. Savādnieks stāsta notikumus par pagāju- Teukres vīri atvadās un dodas Raju Tēle, Ernas jaunkundze, Totss un Kīrs lēni soļo uz lielceļa pusi.

Pavadījusi draudzeni līdz krustcelēm, Ernas jaun­kundze dodas atpakaļ. Uz ceļa paliek tikai divi mīļi skolas biedri un viena mīļa skolas biedre.

—   Nu, — Tēle saka, — šeit šķiras ari mūsu ceļi. Jūs iesiet tur, es — uz kapsētas pusi.

—   Jā, — Totss viegli nopūšas. — Neko darīt.

Viņš zagšus paglūn uz Ķīru, kurš it kā pret savu gribu slāj pa kalnu augšā uz kapsētas pusi.

«Ahā,» Totss nodomā, «šitā gan! Nu, jods parauj tevi un tavu rudo galvu!» viņš vēl domās piebilst un tad skaļi saka:

—   Dārgais skolas biedrs, protams, būs tik laipns un pavadīs jūs mazu gabaliņu, lai jums ceļā nebūtu gar­laicīgi. Es labprāt piedāvātos arī pats, bet man vēl jā­iegriežas Paunverē.

—   Tiešām? — Tēle smaidīdama iejautājas. — Kur tad jums vēl jāiet?

—   Uz aptieku, — skan lietišķa atbilde. — Visu labu!

Totss, kurš atcerējās aptieku tikai pašā pēdējā mirklī,

tiešām dodas uz aptieku, sasveicinās ar aptiekāru kā ar vecu paziņu, patērzē brīdi, nopērk upes sūkli, jūras sāli un beidzot iedzer mazu mēriņu «pret nelabu dūšu».

šiem laikiem. Tad abi atpakaļ pie baznīcas.

—   Ek, parauj viņus jods! — viņš iesaucas un uzsit virs galvas skaļu knipi.

—- Ko, ko lai parauj jods? — aptiekārs interesējas.

— Tos, kurus vajag paraut, — pārvaldnieks negri­bīgi atbild. — Garš stāsts, par to parunāsimies kādu citu reizi, kad būs vairāk laika. Šodien es gribu ātrāk nokļūt mājās un likties uz auss, rīt braukšu apciemot savus draugus pilsētā. Bet viens man tomēr jāsaka, — viņš pamāj ar galvu, — tas, ko es patlaban iedzēru, nav vis līdzeklis pret nelabu dūšu, bet… jā… tas ir pret sirds sāpēm.

—   Nu, nu! — iesaucas aptiekārs, kurš jau iedzēris savu lāsīti ar cukurūdeni un uzkodis mandeli. — Ne­joko, jaunais cilvēk!

-— Hm… — Totss nomurmina, — tas nav nekāds joks.

-— Nu, nu! — plikgalvis atkārto. — Ko t tas nozīmē? Vai tās tikai nebūs mīlestības sāpes, mm, a? Ar šo kaiti esam sirguši mēs visi. Jums vēl jāizslimo, bet man tā jau sen pāri, tā sacīt, viss ir izdedzis. Atceries un iegaumē, jaunais cilvēk, ko es tev tagad sacīšu! Tici, mīli un ceri, bet neizrādi to — saproti? — neizrādi to viņai! Tiklīdz viņa manīs, ka tavā tā saucamajā dvē­selē iedūrusies skabarga, — tu būsi pagalam. Tev jābūt modram un jāizliekas, ka visa šī būšana ir tikai dažu grašu vērta. Grūti, mm, a? Bet es domāju, ka Aizpuru aplokiem netrūkst mietu, ko tu varēsi grauzt mēnesnīcā, kad sirds sāks pārlieku kņudēt. Mm? Vai pietiks mietu?

—   Mietu … mietu … ar mietu var paveikt daudz ko, — Totss domīgi atbild.

—   He-hē, — aptiekārs smejas, — redzu, ka tu vēl daudz ko nesaproti, jaunskungs. Tu domā, ja iezvelsi tā saucamajam sāncensim ar mietu pa galvu, tad būsi ieguvējs? Hē! Tad tas otrs būs nabaga cietējs un tu vislielākais nelietis pasaulē. Nē, nē, mīļais, tas neder!

Draugi iedzer atkal, izteiksmīgi saskatās, un aptie­kārs turpina sprediķi.

—   Aplūko mani vērīgi, jaunekli, — plikgalvis pavēl, — un tad pasaki — vai tu vari tam ticēt, ka šis pats orangutans ar pliko pauri un sarkano degunu reiz bija cilvēks? Nevari vis? — aptiekārs žigli turpina, negai­dīdams Totsa atbildi, — labi, es zinu, tam grūti noti­cēt, bet, ja tam grūti noticēt, tad to var vismaz iedomā­ties, vai ne? Nu, tā … Tad iztēlojies, ka tas pats gorilla, kuru tu redzi savā priekšā, reiz bija līdzīgs cilvēkam. Un bija jauns. Un kādā jaukā dienā — ak, atmetīsim šīs jaukās dienas un jaukās naktis, — vārdu sakot, arī viņš ticēja, mīlēja un cerēja. Un laime tiešām bija tik tuvu, kā sacīts dziesmā. Bet… (Te aptiekārs atkal iedzer zāles pret «nelabu dūšu».) Tev jābūt pret viņu ledainam kā lāstekai, vārdu sakot, nekādu siltāku jūtu. Es turpretī degu kā lāpa, un mana tā saucamā sirds šajās liesmās izkusa kā vasks. Un beidzot pasaule kļuva bagātāka par vienu muļķi. Par to varētu sarakstīt biezu grāmatu, bet es domāju, — kam ir dzirdīgas ausis, tas lai klausās, ko viņam saka. Vai nav tiesa, mm, a? Visvērtīgākās pamācības izteiktas mutvārdiem, un tās bija tīras kā labi vētīti kvieši. Vēlāk, kad tās iespieda, tās atkal tika sajauktas ar sēnalām, tā ka grūti saprast, ko viņi īsti gribējuši sacīt. Laika gaitā visādi muldoņas ietina katru patiesības graudiņu kā zirnekļa tīklā, un tev vispirms bija krietni jānoņemas, iekams atradi tīru graudu. Un šie grāmatu sacerētāji nerīkojas tā vienīgi ar svešām domām, bet arī ar tām, ko izperē paši. Ja es saņemtos un uzrakstītu grāmatu par mīlestību, tad… gan jau arī es sagrēkotos savu lasītāju priekšā, tāpat kā grēko visi pārējie grāmatu sacerētāji. Es sāktu meklēt piemērus un salīdzinājumus un izdomātu visādus trikus, lai padarītu savas domas labāk baudāmas. Un tieši tāpēc šī grāmata paliks ne­rakstīta, jo tas, ko es tev pirmīt teicu, ir jāiekaļ galvā kā desmit baušļi. Lai tā tev būtu, tā sacīt, dogma … vienpadsmitais bauslis vai sestais ticības apliecinājums. Ja tu pārkāpsi šo likumu — tīši vai netīši, tas ir pilnīgi vienalga, — tad neļaunojies, ja pēkšņi nokļūsi tādā pašā stāvoklī kā nelaiķis Svarcs pēc šaujamā pulvera izgud­rošanas.

Noklausījies sprediķi, Totss brīdi klusē, tad secina:

—   Tas ir garš stāsts, gan jau parunāsimies, kad pār­braukšu no pilsētas.

— Mīļais draugs un labdari, — aptiekārs aizrāda,

—   mēs varam runāt kaut vai trīs dienas no vietas, bet tam, ko es tev šodien jau pateicu, man vairs nav neka, ko piebilst. Tu zini, ka es varētu par šiem jautājumiem sarakstīt grāmatu, bet kāda tam jēga? Vienīgais, ko spēju darīt tavā labā, ir tas, ka apsolīties šodien teiktos vārdus nākotnē atkārtot vēl trīsdesmit trīs reizes.

—   Hm… — Totss nomurmina un pošas ceļā.

—   Nu jā, ko es vēl gribēju sacīt… jā … Nu jā, ja tev dzīvē kāds uzkāpj uz varžacīm, tad ar to ir jāsamie­rinās, bet, ja šis stulbenis ieķeras tev astē un grib, lai viņu velk līdzi, tad … tad no traucēkļa jātiek vaļā.

—   Un ja nu tas neatlaiž?

—   Tad lai paliek, kur bijis, ar visu asti.

—   Hm … Arī es neņemtu ļaunā, ja man kāds uz­kāptu uz varžacīm, bet, ja šis kāds sāktu tās mīdīt kā­jām … es nezinu . . . tad …

—   Tad jāizpētī, kur šim kundziņam pašam ir visvā­rīgākā varžacs.

—   Ahā, — Totss piekrīt. — Labi.

Kad ir iebaudīts pēdējais malks, kas, pēc aptiekāra domām, ceļagājējam tik ļoti nepieciešams, Totss atsvei­cinās no padomdevēja un, savācis iepirkumus, dodas mājup. Nonācis pie krustcelēm, paskatās uz Raju pusi un dzirdami nomurmina: — Rauj viņus piķis!

Tēle ar pavadoni pa to laiku jau tuvojas Sārēm. Gā­jēji dzīvi sarunājas, meiča laiku pa laikam apstājas un pūlas kaut ko ieskaidrot kavalierim, turklāt viņa dzīvi žestikulē. Šķiet, ka arī šīs pūles lāgā nelīdz, jo, noklausījies Tēles atbildi, rudmatis parausta plecus un sāk pērt ar savu spieķi ceļmalas dadžus un smilgas. Skroderis ir pietvīcis vēl vairāk nekā pirmīt, un grei­zais smaids ap-viņa lūpām kļūst ar katru mirkli arvien skarbāks. Pie Sāres ceļa gala Tēle atkal apstājas, palū­kojas uz mājas nosūnojušo jumtu, tad pagriežas pret pavadoni un lēni ar uzsvaru saka:

— Nē, Kīr, par to vairāk nerunāsim ne šodien, ne arī turpmāk. Visu, kas man bija sakāms, es jums pa­teicu atklāti, no tīras sirds. Nem ie t par labu vai par ļaunu — tā ir jūsu darīšana. Cita padoma es nezinu.

—   Hī, — rudmatis iepīkstas un nodur acis, — tātad visi šie vārdi un solījumi ir tikai tukša skaņa?

—   Kādi vārdi?

—   Nu, — rudmatis attrauc, — par to nav vērts gari runāt, tas taču negrozīs jūsu lēmumu, bet, ja jūs tieši

vēlaties zināt, tad mēģiniet atcerēties, vai jūs kādreiz neteicāt, ka amats netop lamāts, ja vien cilvēks citādi ir krietns un cienījams?

—   Nē, — Tēle pakrata galvu, — neatceros, ka būtu kādreiz ko tamlīdzīgu teikusi.

—   Ak šitā — neatceraties! Hi-hī, tad jau neko darīt. Noliegt var daudz ko.

—   Noliegt, — Tēle nicinoši iesmejas un atkal parau­gās uz māju pusi.

—   Jā, jā, — Kīrs iepīkstas, — tā man vismaz liekas.

—   Nu, ja liekas, tad liekas. Es tur neko nevaru darīt. Bet, ja jūs tieši vēlaties, tad varu atkārtot šo parunu, vienalga, vai es ko tādu kādreiz esmu teikusi vai ne. — Un pēkšņi kļūdama laipnāka, it kā vecā māja būtu pa­modinājusi kādas senas, mīļas atmiņas, Tēle smaidī­dama uzlūko Ķīru un saka:

—   Amats netop lamāts, ja cilvēks citādi ir krietns un cienījams, — un piebilst vēl laipnāk: — Ceru, ka tagad jūs esat apmierināts, mīļais skolas biedri, un neapsūdzēsiet mani, ka esmu mēģinājusi kaut ko no­liegt, vai ne?

—   Jā … — Kīrs atbild pēc īsām pārdomām, — kāds man no tā labums? Tā jūs tikai sakāt, bet domājat pa­visam ko citu.

—   Atkal slikti? Nezinu, ko lai ar jums iesāku, mīļais skolas biedri. Nē, varat būt drošs, ka es domāju tieši tā, kā teicu. Un, ja es kādreiz apgalvoju, ka precēšu tikai zemkopi, tad es ar to nepavisam negribēju sacīt, ka nicinu amatniekus viņu amata dēļ. Nē! Jūs zināt, ka esmu dzimusi un augusi uz laukiem. Es mīlu tīru­mus un pļavas, un augļu dārzus. Bez tā es nespēju iedomāties savu dzīvi. To man var piedāvāt tikai zem­kopis. Tādēļ, mīļais skolas biedri, es jau sen esmu no­lēmusi izraudzīties sev par dzīves biedru vienīgi zem­kopi.

—   Jā, jā, — Kīrs gaužas kā grēksūdzē, bakstīdams ar spieķi lielceļa smiltis. — Ak tad tādas tās lietas.

—   Jā, tieši tādas, mīļais draugs. Neņemiet ļaunā, ka sākumā runāju ar jums mazliet gražīgā tonī. Man sā­pēja galva. Tagad sāpes pārgājušas, uri mēs varam at­kal mierīgi turpināt sarunu kā jau seni paziņas.

Runātāji lēni dodas uz Raju māju pusi. Ķīra vasaras raibumiem klātā seja liesmo kā ugunskurs. Viņa sīk­stais raksturs negrib padoties. Šodien notiek izšķirošā kauja: Kīrs stāv vaigu vaigā ar savu likteni un cīnās ka lauva par savu laimi. Sim izšķirošajam mirklim viņš bija gatavojies jau mēnešiem ilgi un klusībā berzēja rokas, uzzinājis, ka viņa neuzvaramais ienaidnieks Ar­nis Tali atradis sev jaunu kaujas lauku. Reizēm šķita, ka visi šķēršļi ir pārvarēti, ka viņš varētu traukties pretī savai laimei, pat sēdot ratos. Bet tad atkal uz­mācās šaubas un nabaga rudmatis ielīda kā blakts spraugā, gluži kā toreiz, kad Paunverē vēl dzīvoja Ar­nis Tali. Bet te kādā jaukā dienā pats nelabais atrāva šo mūžīgo delveri, krāpnieku un žūpu un dievs vien zina ko — nu jā, — atrāva šo nolāpīto Totsu uz Paunvsri no kādas tur Tambovas vai Srambovas. Un Ķīra jūtīgo dvēseli sagrāba ļaunas nojautas. Nenācās nemaz tik ilgi gaidīt, kad šīs nojautas sāka piepildīties. Ir kaut kas jādara un jārīkojas nekavējoties. Kīrs jūt, ka viņa šau­rie pleci it kā sakumpst zem šā uzdevuma smaguma, bet tuvojas jau vienpadsmitā stunda, un rudmatis no­lemj atmest kautrību.

—   Bet atļaujiet jautāt, Tēles jaunkundz, — Kīrs atkal iepīkstas pēc garākas pauzes, — atļaujiet jautāt, kas būtu noticis, ja Tali… ja Tali… nu, ja viņš būtu palicis uzticīgs savam solījumam? Viņš taču nekļūtu par zemkopi.

Jaunavas vaigos sakāpj tumšs sārtums.

—   Mīļais Kīr, -— viņa žigli saņemas, — kā jūs zināt, ka Tali man ir ko solījis?

—   Kā? — Kīrs tiecas viņu pārtraukt.

—   Piedodiet, dārgais skolas biedri, bet šajā gadī­jumā jūs rūgti maldāties. Mēs ar Tali par kaut ko tādu neesam runājuši. Nekad. Mēs ar Tali bijām tikai kai­miņi, labi paziņas, var pat teikt — draugi. Un tas bija viss. Par tādām lietām mēs neesam runājuši.

—- Ak šitā, — Kīrs brīnās, it kā noticēdams teikta­jiem vārdiem, taču viņa skatienā, uzlūkojot jaunavu, var manīt šaubas.

—   Un ja arī… — Tēle dedzīgi turpina, — un, ja arī Tali gribētu mani precēt, es pie viņa ietu tikai ar

to noteikumu, ja viņš, kaut arī izglītots, kļūtu par zem­kopi. Citādi ne.

—   Ak šitā, — Kīrs vēlreiz nomurmina.

—   Jā, tieši tā, mīļais Kīr.

Iestājas klusums. Meiča paslepus uzlūko savu pa­vadoni un tikko manāmi pasmaida. Seit, viņai blakus, mīņājas vāja, sarkanmataina būtne ar vasaras raibu­miem klātu seju un_atzīstas mīlestībā, tas nozīmē, lūdz viņas, Tēles, roku. Sis stādaiga ir Paunveres skroderis, kas kvēlo mīlestībā kā ogle krāsnī. Bez visa cita viņš paņems līdzi pūrā nākamajā kopdzīvē arī savu vareno šņākšanu un aizdomīgo skatienu. Protams, šī kopdzīve nebeigsies ar kāzām, jo ar kāzām tā tikai sāksies. Un tad nāks šis pats .stādaiga, izstieps lūpas, skūpstīs viņu un atzīsies mīlestībā.

Tēle atkal pasmaida. Meitenes acīs iezibas nerātnas dzirkstis.

Ķīra pauris dūc kā spiets. Viņam šķiet, it kā sma­dzenes būtu apgriezušās otrādi un izkratījušas laukā visu fantāziju.

—  Nu, — galvu šūpodams, viņš beidzot klusi saka, — tātad man vairs nav uz ko cerēt.

Tēle brīdi klusē, tad atbild tādā pašā aizlūzušā balsī:

—   Kādēļ jūs nekļuvāt par zemkopi kā … kā, piemē­ram, jūsu skolas biedrs Totss?

Sis jautājums pieklūp pie Ķīra dvēseles kā nikns suns pie ceļagājēja lieliem. Pirmkārt, viņam, protams, ir žēl, ka viņš nav kļuvis par zemkopi, otrkārt, Tēle atkal atgādināja šo nolāpīto muižas pārvaldnieku, kurš visur bāž savu degunu un piņķējas pa viņa dzīvi kā vēzis pakulu vīkšķī.

—  Vai tad Totss ir kāds zemkopis? — viņš iešņācās pilns bezgalīga naida.

—   Protams.

—   Sis melīgais lielībnieks un sliņķis un …

—  Tas nav svarīgi. Iespējams, ka viņš šo to mazliet pārspīlē. Tāpat kā to darāt jūs, es pati un visi citi. Neticu, ka viņš spētu vienīgi muldēt.

—   Ai Tēle, jūs viņu nepazīstat!

—   Kaut arī tā. Pieņemsim, ka neviens vārds, ko viņš saka, nav taisnība, ka viss, ko viņš saka, ir meli. Un tomēr viņš ir zemkopis. Ja cilvēks vairākus gadus no­kalpojis muižā, tad viņam taču ir kaut kas jāzina par zemkopību un lopkopību. Vai nav tiesa? Un, kaut arī viņš nevēlētos iemācīties it neko, viņam vienkārši kaut kas pieliptu no tā, ko viņš diendienā redz un dzird. Otr­kārt — jā, ko es vēl gribēju sacīt, — atceros: ja jau viņš būtu tāds sliņķis un neko negribētu darīt, tad viņu nekur nepaturētu un viņš jau sen būtu atgriezies mājās. Tomēr viņš bija vairākus gadus projām. Nē, Totss ir zemnieks, caur un cauri zemnieks. Un tas ir pats gal­venais.

—   Hm! — rudmatis satrūkstas, it kā viņam būtu kaut kas izkritis no rokām un saplīsis.

—   Un jūs būtu ar mieru kļūt Totsa sieva?

—   Totss nav par to ar mani runājis.

—   Bet, ja viņš bildinātu, vai jūs ietu?

—   Hm … Kad viņš bildinās, tad jau redzēsim. Uz šo jautājumu man pašlaik grūti atbildēt.

Jaunava kautrīgi nodur acis. — Es nezinu … To­mēr . .. kāpēc gan ne … Viņš ir zemnieks.

Pēc izvairīgās, taču pietiekami skaidrās atbildes Kī­ram nosvīst mugura.

Rudmatis iesit ar lepnā spieķa rokturi sev pāris reižu pa lāpstiņām un skaļi iešņācās. Pēkšņi viņa kreisā auss sāk stipri zvanīt, un auss īpašnieks uzskata šo parādību par lielas neveiksmes vēstnesi. Jebkurā citā gadījumā Ķīru nomierinātu lūgšana un svētie raksti, taču viņš nekādi nespēj samierināties ar domu, ka Tēle varētu kļūt Totsa sieva. Ja Totsa vietā būtu Arnis Tali, — jā, tad tur neko nevarētu darīt, šāds atrisinā­jums vismaz būtu kaut cik dabīgs. Bet Totss! Totss! Tēle pārvāksies uz Aizpuriem, gulēs ar šo burlaku vienā kambarī vai pat… Viņiem piedzims bērni — un tā tālāk…

Ne, drīzāk lai Tele nomirst, tad ari viņš, Kīrs, aizietu uz bērēm un sērotu par savu zudušo laimi.

Labu gabalu sarkanmatis soļo sašļucis, nodurtām acīm, it kā smagās domas liektu pie zemes viņa vieglo galvu, tad sīkstais gars atkal pēkšņi sadumpojas.

—   Bet, Tēle, — viņš iesaucas, — ko jūs sacītu, ja arī es kļūtu par zemkopi?

—   Jūs — par zemkopi? Ha-ha-ha! Viena nakti jūs taču nevarat pārvērsties par zemkopi.

—   Nu jā, — Kīrs smaida. — Vienā naktī jūs nevarat kļūt arī Totsa sieva.

—   Pareizi, tas ir pats par sevi saprotams, bet zem­kopība un lopkopība taču ir jāmācās gadiem ilgi. Ne­galvoju, vai es spētu …

—  Tēle, mīļā skolas biedrene, — Kīrs iegavilējas, — ja es būšu čakls un centīgs, tad es vienā gadā iemācīšos vairāk nekā tāds Totss desmit gados.

—   Jums tā liekas?

—   O, es esmu pārliecināts. Ja vien iedomāšu par savu mērķi un balvu, ko iegūšu par savām pūlēm, tad … O, Tēle, ko es gan visu nedarītu, lai tikai jūs … Lai tu … O-o-o …

Rudmatis sparīgi savicina gaisā savu spieķi — tas ir noslēgums viņa kvēlajiem vārdiem.

Doma kļūt par zemkopi viņam iešāvās prātā pilnīgi negaidot. Visas labās idejas dzimst pēkšņi un pašā pēdējā acumirklī. Vēl tikai atliek rūpīgi apsvērt, kā šo domu vislabāk īstenot. Starp citu, skroderis iztēlē aši pārbauda savas līdzšinējās zināšanas par šo nozari. Nu jā, pagaidām viņš vēl zina gaužām maz. Un to­mēr … viņš taču aizpagājušajā gadā Kiusnā piedalījās mēslu vešanas talkā. Tiesa gan — tikai kā zirgu dzi­nējs (celšanu neizturēja viņa vājā naba), un dabūja iesauku «mēslu ķīlis», jo viņš vienmēr palika pēdējais uz lauka. Un tomēr… Viņš redzēja visu un iegaumēja, kā ar šo zināmo kravu jārīkojas. Ar to sākumam pie­tiktu.

Jaunieši nonāk pie gatves, kas ved uz Rajām.

Kīrs apstājas, noņem salmenīcu un noslauka sasvī­dušo pieri.

—   Nu, vai tad jūs tālāk nenāksiet? — Tēle jautā.

—   Nē, man jāsteidzas uz mājām, — Kīrs atsaka. — Es gribu aprunāties ar saviem mīļajiem vecākiem un darīt viņiem zināmu, ka … ka … So lielo prieka vēsti es negribu un ari nedrīkstu vairs ilgāk slēpt, jo … O, Tēle, Tēle! Bet, pirms mēs šodien šķiramies, jums jādod svinīgs solījums, ka jūs mani… ka jūs mani nekad neatstāsiet, ja es kļūšu par zemkopi.

—   Svinīgs solījums, — Tēle iesmejas un mazliet no­sarkst, — es varu zvērēt, ka jūs nekad neatstāšu, bet… kāds no tā labums? Nevien es, bet mēs abi ļoti labi zinām, ka jūs nekad nekļūsiet zemkopis.

—   Tēle, mīļā Tēle, es kļūšu zemkopis! — rudmatis iesaucas, pilns kaisles un mīlestības. — Es varu zvē­rēt… es varu zvērēt!

—   Nu, tad varu zvērēt arī es, — Tēle klusi atsaka, it kā pakļaudamās savam liktenim.

Pēc šiem vārdiem rudmati sagrābj kā viesuļvētra — laime, uzvaras prieks un bailes, ka viņš to visu atkal var pazaudēt, ko viņš iekarojis ar tik lielām pūlēm. Kīram ir galīgi sajaukta galva. Lai gūtu apstiprinā­jumu šim solījumam, viņš cenšas Tēli noskūpstīt. Rau­goties pa gabalu, viņa izdarības liekas visai dīvainas: šķiet, it kā Raju gatves galā kāds zēns čīkstētos ar meiteni. Tad meitene izraujas un ātri aizsoļo pa gatvi. Puisis paceļ no zemes savu grezno spieķi ar spožo rokturi un nomurmina dažus nesaprotamus vārdus.

Tēle smaidīdama steidzas uz mājām un lauza galvu: kā gan viņa varēja sadusmoties uz savu mīļo skolas biedru? Sis skolas biedrs taču ir tukšs kā sēnala, bet grib — ha-ha! — kļūt par zemkopi. Un svinīgi prasīja no viņas solījumu!

Kīrs neattopas tik drīz. Neseno acumirkļu satrau­kums negrib un negrib pāriet. Viņš ilgi stāv gatves galā un izvalbītām acīm noraugās uz aizejošo meiteni. Kad pēc kāda laika viņā atkal atgriežas dzīvība un vaibsti algūst parasto izteiksmi, Kīrs nospriež, ka šī diena viņam ir devusi lielu uzvaru. Pirmkārt, viņu ar Raju Tēli kopš šā acumirkļa saistīja kopīgs noslēpums: skūpsts. Sis skūpsts, kaut arī mazliet samocīts un kropls, tomēr bija un palika skūpsts un nākamās tuvī­bas ķīla. Kur tad vēl svinīgais solījums, zvērests … Sī lepnā meitene nelauzīs doto vārdu, viņa drīzāk no­dzīvos vecmeitās līdz nāves stundai, ja viņš, Kīrs, līdz tam laikam nekļūs par zemkopi.

Atceļā uz mājām skrodera garastāvoklis uzlabojas ar katru soli. Hi-hī! Kādu seju tagad rādītu Tēles biju­šais pielūdzējs Tali, ja tas uzzinātu, kā viss noticis. Bakurētainais Totss kļūtu zili melns aiz dusmām, uz­zinādams, ka viņa stiķiem un niķiem kopš šās dienas vairs nav nekādas nozīmes.

Pie Paunveres pirmajām mājām skrodera lepnumam un pašapziņai vairs nav robežu. Pirms stundas viņš te pagāja garām kā cīnītājs, tagad jau atgriežas kā uz­varētājs. O nē, viņā, Kīrā, jābūt kaut kam tādam, kas savaldzina jaunu meiteņu sirdis! Viņš sajūsmināts vi­cina pa gaisu spieķi un domās godina sevi «par siržu lauzēju». Hi-hī, kur gan viņam radās trakā drosme satvert meiteni aiz pleciem un noskūpstīt? Nē, tā bija īsta varonība, un, lai visa pasaule saka, ko grib, viņš, Kīrs, zina, kā jāapietas ar meitenēm. Jā, jā… «Rāmi ūdeņi ir dziļi,» teic paruna. Protams… nu jā… Sī skūpstīšana gan nedaudz atgādināja tādu kā cīkstēša- nos, bet meitene taču nevarēja pati krist viņam ap kaklu, kaut arī viņa to mī… mī… Nu jā, protams …

Iedams pa ceļu, skroderis vērīgi aplūko tīrumu. Turp­māk arī viņam būs daudz darīšanu ar pļavām un tīru­miem. Senāk viņš mierīgi ēda maizi, ko sēja un ievāca citi, viņu nekad neinteresēja ne sēja, ne pļauja, tagad viņš redz briestošo rudzu druvu pilnīgi jaunā gaismā. Risinot tālāk savu domu pavedienu, rudmatim neatliek nekas cits kā noņemt cepuri dabas noslēpumainības un daudzveidības priekšā. Šāsdienas skūpsts ir kļuvis par viņa nākamās laulības ķīlu, mēslu vezumi Kiusnas talkā tapuši par pamatakmeni viņa turpmākām zinā­šanām zemkopībā.

16.Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi

Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi ar suku notīra sa­vas jātnieka bikses, samta svār­kus un spalvoto cepuri, tad ātri padzer kafiju un ap pulksten sešiem jau ieraušas ratos, lai kopā ar tēvu brauktu uz veco, godīgo Tartu. Aizpuru saimniekam ir padomā daudz visādu iepirkumu: jāiegā­dājas izkaptis tuvajam siena laikam, dakšas mēslu izvešanai, lemesis papuves aršanai. Večuks labprāt no­pirktu jaunu arklu, bet viņam jāpataupa nauda vese­lam lērumam visādu sīkāku preču. Tās prasa lielus iz­devumus, taču šīs mantas ir jāiegādājas katrā ziņā. Vajag siksnas zirglietu lāpīšanai, arī pastalādas, ganu zēns uzmācas kā miegs un prasa jaunu cepuri, jāpērk veļas zilumi, ziepju zāles un galvenais — viena ceturt- daļmuca reņģu siena laikam.

Tās mārciņas desmit sviesta, daži olu desmiti, gailis un pāris vistu, ko viņš ved pārdot, neko daudz ne­ienesīs.

Dēlam nav pilsētā gandrīz nekādu darīšanu, dēls brauc līdzi tāpat, pats sava prieka pēc, lai izklaidētos. Ko tu padarīsi — jauns cilvēks!

Ceļā tēvs un dēls centīgi pētī labības laukus un ap­spriežas par tuvējo pļauju. Jaunais Totss laiku pa lai­kam klusi nopūšas un nomurmina pie sevis:

—   Jā, ko gan visu nevarētu izdabūt no šīm druvām, ja pieliktu prasmīgu roku.

—   Tas tiesa, — vecais Totss piekrīt, ieklausīdamies dēla nopūtās. — Zeme nekad nepaliek neko parādā. Zeme atmaksā visu ar uzviju, ko mēs pavasarī tai aiz­dodam.

Pie kāda acīm redzami auglīga tīruma muižas pār­

valdnieks vairs nespej slēpt sašutumu un nosauc vasa­rāju par «čužām».

—   Ja šos tīrumus uz pāris gadiem iedotu manā zinā­šanā, — viņš sirdās, — tad es viņiem parādītu, kādi te izaugtu kvieši un mieži.

—   Nu, — vecais atteic, — piemērs nav tālu jāmeklē, Aizpuru lauki šogad nav labāki.

—   Nē, es to pateicu tikai tāpat. Nedomāju to darīt ne šeit, ne Aizpuros.

—   Nu, Aizpuros jau gan varētu. Citādi, eče, iznāk, ka tu vairākus gadus esi noņēmies gar svešiem tīrumiem un palīdzējis pildīt apcirkņus, — nu būtu laiks paveikt arī kaut ko pašam savā labā.

—   Protams, — dēls atsaka un sāk skatīties kaut kur sāņus. — Nedomā, ka man dusmas aizdevuši Aizpuru labības apcirkņi un es tāpēc laužos uz svešiem tīru­miem. Bet pamēģini ko izdarīt, ja nevari. Viens pats es taču nespēju apstrādāt Aizpuru laukus pēc jaunākās sistēmas.

—   Kā — viens?

—   Viens.

—   Nu labi, bet es un kalps, un kalpone, un māte, un? …

—   Jūs ejat pa citu ceļu, tas ir, pa veco ceļu. Ja es aizrādu kalpam vai kalponei, lai rīkojas pēc modernās agronomijas likumiem, viņi tikai smejas un saka: — Jā, bet vecais saimnieks pavēlēja darīt tā, visu laiku esam tā darījuši, arī kaimiņi dara tā un … — Šādos apstāk­ļos nav iespējams ieviest nekādus jauninājumus. Agrāk, kad tikko atgriezos no Krievijas, vismaz nezobojās, kaut gan arī tad neizpildīja gandrīz nevienu manu pavēli.

Dēls apklust un gaida, ko teiks tēvs. Taču tēvs sā­kumā nebilst ne vārda, tikai klusēdams piebāž pīpi un iešņācās.

—   Jauninājumus var ievest tikai pilntiesīgs saim­nieks, — dēls atsāk, — piemēram, tu. Tevi visi klausa, jo tu viņiem maksā algu. Par visādiem blakus saimnie- ķeļiem viņi tikai ņirdz, kā to nereti gadījās redzēt Krie­vijā. Tur reizēm manā darbā iejaucās muižnieku dē­liņi — citi jau gluži pieauguši cilvēki, — nu jā, atnāca pie pārvaldnieka un sāka pamācīt, bet pārvaldnieks šos vienkārši aizsūtīja pie velna, k čortu, kā krievs saka. Protams, bija pavisam cita lieta, ja vecais muižkungs visas pilnvaras nodeva savam dēlam. Nē, tādā stāvoklī, kādā esmu pašlaik, es Aizpuros nepaveikšu neko. To vari vienīgi tu.

—   Es vairs nevaru neko, — vecītis skumji pasmaida un sāk pakšķināt pīpi. — Mans laiks ir garām. Es drīz vien nolikšu savu karoti — un tas ir viss.

—   Tur jau tā lieta: jaunajiem nejauj darīt, bet vecie nedara. Vecis ar nagiem un zobiem turas pie sentēvu parašām un no katra jaunuma baidās kā no uguns. Viss naudas atlikums noguldīts pilsētā uz pro­centiem, simtnieki un tūkstošnieki guj bankā saistītām kājām, bet vislielākos procentus taču dod zeme.

—   Ak mīļo dēliņ, man bankā nav ne sarkana graša.

—   Nē, es nerunāju par tevi, es mērķēju vispār uz mūsu vecajiem saimniekiem. Nu jā, dēli netiek ātrāk pie teikšanas, kamēr kļuvuši gandrīz tikpat veci kā tēvi, un tad viņi vairs nespēj ieviest nekādus jauninājumus.

Tēvs uzmanīgi klausās dēla neparasti nopietnajos un (jāatzīst) pareizajos vārdos, tad izkrata pīpi uz ratu malas un saka:

—   Tev taisnība. Mūsu pusē pastāv tādi ieradumi. Bet es savā garajā mūžā pieredzēju arī ko citu. Agrāk man šad un tad iegadījās darīšanas ar tiesu, bieži nācās dzirdēt sūdzības, ka dēls ir piekāvis tēvu un dzinis no mājām. Nereti redzēju pats ar savām acīm, kā sirmi tētiņi sēdēja uz tiesas nama sliekšņa un asarām acīs žēlojās, ka esot pāragri norakstījuši mājas dēliem un znotiem. Vecos un nespējīgos, kam nav apgādnieka, uzņem nabagmājā, saimniekiem nav vietas arī tur. Ne­atliek nekas cits kā spieķis un tarba. Un tā bija viņu alga par mūža darbu un pūliņiem.

—   Nu, tādi dēli nekam neder! — muižas pārvald­nieks iesaucas. — Tie tik tiešām nav pelnījuši, lai man­totu mājas.

—   Jā, tie nebija labi bērni. Un, dzirdot par tādām lietām, mani pārņem bažas par savām vecumdienām. Pasarg dievs, ja man ar veceni būtu jāiet ubagot. Nu, tādēļ arī… Nu jā, es jau saprotu, ko tu domā. Nē, es jau nesaku, ka tu tīšu prātu spertu neapdomīgu soli, bet… Šīs bailes manī it kā iesakņojušās. Es nezinu, vai tā mēdz būt ari pie citām tautām, piemēram, Krie­vijā, kur tu dzīvoji, varbūt tas ir tā tikai pie mums Igaunijā? Pēc manas, veca cilvēka, saprašanas, tas būtu katra bērna pienākums — gādāt par saviem vecā­kiem, bet mums tas viss ir jāieraksta kontraktā un jā­apstiprina krepostā, lai bērni dotu gadā tik un tik daudz pajoka. Ja tā padomā, tad par šitādām lietām tīri vai jāsmejas, ja ne jāraud.

—   Tiesa kas tiesa. Kad es vēl gāju skolā, ar viena skolnieka brāli notika šāds gadījums: uzrakstīja kon­traktu uz sveša vārda un vēlāk pašu padzina no mājām. Tomēr ir arī tādi dēli, kas pienācīgi rūpējas par vecā­kiem, ja viņiem noraksta mājas. Daži darītu diezin ko savu vecāku labā, ja tie Jautu iekārtot dzīvi pēc viņu gribas. Tēva māja ikvienam ir mīļāka nekā sveša sēta, bet, ja tev jāiet kaut kur par kalpu, tad katrs raudzīsies uz to pusi, kur lielāka alga un labāki noteikumi.

—   Jā, tā tas ir. Bet ikviens, kam daudzmaz iespē­jams, vēlas dzīvot patstāvīgi. Tev gan vairs nevaja­dzētu dzīties uz svešumu, tā jau biji ilgi projām. Paliec tepat. Un gan jau tad arī mēs parūpēsimies, lai tu tiktu pie patstāvības. Ilgi jau vairs nedzīvošu. Gan kaut kā iztiksim. Jācer uz to labāko, bet jāgatavojas uz ļaunāko un jādzīvo ar apziņu, ka vismaz Aizpuros viss notiek pēc tava prāta.

—   Ja citi tev nedarīs pāri, tad no manis nav ko baidīties.

Kaut gan muižas pārvaldnieks nepavisam nav pār­liecināts, ka Aizpurus drīz norakstīs uz viņa vārda, taču pēc šīs sarunas viņa garastāvoklis manāmi uzla­bojas. Muižas pārvaldnieks zina, ka večuks diezgan viegli kaut ko apsola, bet vēlāk dienu no dienas vilci­nās to izpildīt. Tomēr pirmais ledus jau ir lauzts, un agri vai vēlu viņa cerības piepildīsies.

Pajūgs apstājas pie kroga. Padevis zirgam sienu, vecais izņem no ratiem maizes tarbu, nokrata no sa­viem pelēkajiem pašaustajiem svārkiem siena druskas un kopā ar dēlu ieiet krogā. Kā jau darba dienā, krogs ir tikpat kā tukšs, tikai divi padzīvojuši vīri kvern pie galda, uz kura ir tukša alus pudele. Aiz letes snauž samiegojies krodzinieks un laiski gaiņā mušas no plikā paura. Tumšo telpu piepilda sūra alus un degvīna smaka. Abi ceļavīri nosēžas pie galda netālu no kro­gusbrāļiem un atraisa maizes tarbu; viņi pieprasa pu­deli alus. Redzēdami pilnu alus pudeli uz galda, dzē­rāji it kā atdzīvojas, klusībā cerēdami, ka varbūt lāsīte atlēks arī viņiem. Kā var noprast pēc sarunām, abi kaut kur tepat tuvumā rok grāvjus, tie ir strādīgi vīri un izraus sev darbu kaut vai no elles, bet sīkstulis Tohvers katru sestdienu sajauc viņu rēķinus un mēģina samaksāt mazāk, nekā pienākas. Nu viņš var pats rakt savus grāvjus, viņi vairs lāpstas rokā neņemšot. Drīzāk visu vasaru nokvernēšot pie tukšas alus pudeles un sūkāšot tukšās pīpes. Vai ciemiņi nāk no tālienes, ja tas nav noslēpums? Ak, no Paunveres! Vai manu die­niņ, Paunveri viņi zina ļoti labi! Visu šo apkaimi viņi pazīst kā savus piecus pirkstus. Vai ceļavīri vēl atceras, kad tajā un tajā vasarā Teukrē nodega Velna rija, — nu vot, toreiz viņi Visplē mūrēja pagrabu. Arī Sūremas muižas mūra klēts un kūts ir viņu darbs. Varbūt saim­niekam atliksies šķipsniņa tabakas arī viņu pīpēm, ja tā mīļi palūgtu? Viņi paši nopirktu tabaku un arī kaut ko citu, bet šis sasodītais Tohvers, kaut viņu jupis pa­rautu! Nu jā, liels paldies, lai jums veselība, pasaulē ir vēl arī labi ļaudis. Ar prātīgu cilvēku vēl var aprunā­ties, bet, ja kāds ir dzimis muļķis (kā šis pats Tohvers), ar tādu nav ko iesākt. Eče, ja jaunajam saimniekam pudeles dibenā vēl atliktu lāsīte alus, tad arī viņi lab­prāt atveldzētu savas izkaltušās mutes … Paunveres draudzes iedzīvotāji, kā dzird, esot laipni un devīgi.

Muižas pārvaldnieks piepilda mušām aplipušo tukšo glāzi. Grāvrači aizpūš noslīkušās mušas tālāk un kāri dzer.

Kāds, ratiem rībot, piebrauc pie kroga, piesien zirgu pie slitas un elsdams un tusnīdams ienāk krogā. Nācējs ir drukns vīrs ar sārtenu seju, acīm redzot, miesnieks, kas atbraucis iepirkt lopus.

— Alu, alu, krodziniek! — viņš sauc jau no durvīm. — Sajā nostūrī krogs jāmeklē ar uguni, brauc kā pa Āfrikas tuksnesi un kaut vai mirsti nost aiz slāpēm.

Fiksak, fiksāk, krodziniek! Vai Speķa Ansi vairs ne­pazīsti?

Krodzinieks steidzas izpildīt pavēli, grāvrači pamirk­šķina viens otram un godbijīgi atbrīvo atnācējam vietu. Paunveres laipnie un devīgie saimnieki pēkšņi tiek aiz­mirsti, jo jaunais viesis solās būt vēl devīgāks.

Vīrs nomet pātagu uz galda, nosēžas blakus grāv­račiem un ielej sev glāzē alu. Jau pēc pirmā malka saceļas kņada.

—   Hei, krodziniek, kādu suslu tu man atnesi? — viņš sauc. — Nē, es redzu, tu nepazīsti Spēka Ansi, citādi tu man šo žļurgu nepiedāvātu. To lai dzer vilks aiz žoga, lok suns aiz kroga, es labāk iešu pie akas un pietempšos līdz kaklam ar ūdeni. Ūdens vismaz būs auksts. Ej, ej uz pagrabu, resnvēderi, un atnes man no turienes pāris pudeļu ledaina pilznera, citādi no tava kroga paliks pāri tikai pelnu čupiņa.

Grāvračiem šie vārdi liekas varens joks, tie smejas pilnā rīklē, kamēr to pamana arī svešais. Spēka Ansis ar skatienu nomēri abus no galvas līdz papēžiem un beidzot saka:

—   Ko jūs tur kvernat pie tukšas alus pudeles pašā karstākajā darba laikā? Ja dzerat, tad dzerat un ejiet strādāt. Laiks ir nauda. Re, Spēka Ansis auļo pa pa­sauli kā briedis un andelē. Ko darāt jūs? Kūkojat pie tukšas alus pudeles un blenžat viens otram ģīmī. Ehē, draugi, tā tā lieta neiet. Ak tā, es redzu, ka jums, kaut arī laiks ir karsts, aizsaluši naudas maki — nedabujat naudu rokā, — nu jā, nu, tad ņemiet un labi fiksi iz­tukšojiet šīs divas pudeles. Ātrāk! Marš! Domāju, ka jūs ar tādu suslu esat apraduši vairāk nekā es. Ko? Ak jūs esat grāvrači! Man gluži vienalga, ko jūs rokat, ja tikai neklūpat cilvēkiem pie rīkles un neejat zagt.

Tirgotājs rājas bez apstājas, tā ka grāvračiem tikai pēc ilgāka laika izdodas tam ieskaidrot, ka viņiem vie­nīgi Tohvera vainas dēļ jāsēž krogā. Paunveres vīri nobeidz azaidu, sasien maizes tarbu, samaksā krodzi­niekam par alus pudeli un dodas projām.

—   Saimniek, vai tev nav kaut kas ko pārdot? — tir­gotājs uzsauc tiem nopakaļ.

—   Sviests un olas… paris vistu, — atbild Aizpuru tēvs.

—  Ar tādu mantu es nekrāmējos, — uzsauc tirgotājs, tad atkal pievēršas grāvračiem un turpina muldēt.

Pēc ilgāka brauciena parādās Tartu pilsētas torņi, par kultūras tuvumu liecina ari dažādas citas pazīmes. Divzirgu ormanī traucas pretī bariņš jaunu vīriešu, tie kliedz, lai mužiki vācoties nost no ceļa un braucot grāvī. Grāvmalā pie ugunskura sēž divi vanderzelļi, cep kaut ko vakariņām un sarunājas vāciski. Uradņiks un vēl kāds cits ar vara ripuļi pie krūtīm ved uz pilsē­tas pusi virvēm sasaistītu vaņģinieku. Dzimtenes lielā­kajā pilsētā netrūkst pat neparasti tīrās un skaidrās igauņu valodas: šur tur pie muižas parka redzami uz­raksti — «koks unt kruhm sirks peeseht aizlehkz». Kaut kur citur piestiprināta izkārtne, kas šo vietu «stinkr aizlehz peemehslot». Vispār uz katra pagrieziena ceļi­niekiem cenšas parādīt, ka šeit nav nekāds novārtā pa­mests nostūris, bet liela kultūras centra priekšpilsēta. Tādi paši dīvaini uzraksti grezno arī pilsētas veikalu durvis un māju stūrus. Šķiet, it kā igauņu valodu šeit piecieš tikai tāpēc, ka bez tās nav iespējams iztikt.

Igauņu valoda te ir pameita, kurai jāsanes malka un ūdens, lai uzvārītu kafiju mātes meitai. Un, ja dziesmu dievam Vanemuinem atkal kādreiz ienāks prātā nolais­ties uz savu skaisto ziedošo dzimtenes pakalnu, lai pa­dziedātu un uzspēlētu kokles, tad viņš, domājams, tur atradīs plakātu ar brīdinošu uzrakstu, ka «pa sahlahju netrīkst prattaht unt pee kook un kruhm karināt koki un cit pūšam instrument ir strikt aizlehkz!». Tad veču­kam neatliks nekas cits kā doties uz tuvējo mežu, no- likties garšļaukus zem kāda koka un mācīties svešva­lodas ābeci, jo te viņš var dzirdēt visas citas valodas, tikai ne to valodu, ko šeit runāja senāk. Pat trauslās fejas ir izpušķojušās ar spalvainām cepurēm un čalo nepazīstamā izloksnē. Bet daudzi, kam vajadzētu soļot gājiena priekšgalā, turēt augstu virs galvas lāpas un apgaismot ceļu, — tie izdara jocīgus lēcienus kaut kāda neīsta aristokrātisma virzienā. Kāds no tiem brīžiem uzlec neparasti augstu, sakampj šo meklēto aristokrā- tismu ar zobiem un kādu laiku šūpojas starp zemi un debesīm. Parasti neiztur zobi, bet dažreiz augšā kaut kas pārtrūkst, un tad aristokrātisma meklētājs nokrīt atpakaļ zemē ar gabaliņu ņirdzīga aristokrātisma zobos.

Paunveres vīri atstāj zirgu iebraucamajā vietā un dodas uz pilsētu kārtot darīšanas. Kādu laiku dēls staigā līdzi tēvam pa veikaliem, taču drīz vien viņam apnīk. Večuks par katru mantu kaulējas un, maksājot naudu, sataisa tik nelaimīgu seju, it kā viņam būtu jā­atdod pēdējie graši. Muižas pārvaldnieks parakņājas kabatas grāmatiņā, atrod tur Sāres Arņa adresi un saka tēvam, ka tagad viņš iešot apciemot savu skolas biedru. Večuks piekrīt, nosolās drīz atgriezties iebraucamajā vietā un šļaukāties tur ratos līdz rītam. No rīta, kad būšot pārdotas atvestās preces, viņš turpināšot iepirkša­nos. Mājās viņi braukšot nākamajā dienā ap pusdienas laiku, kad viss būšot padarīts. Ja dēls neatradīšot nakts­mājas citur, lai nākot vien uz iebraucamo vietu «Eesti- maa», ratos pietikšot vietas abiem. Muižas pārvaldnieks vēlreiz ielūkojas kabatas grāmatiņā un tad nesteigda­mies dodas ceļā, lai uzmeklētu vajadzīgo ielu.

Laiku pa laikam viņš apstājas un pakavējas pie kāda skatloga.

Sāres Arnis nedzīvo sevišķi tālu, pēc ceturtdaļstun­das Krievijas viesis jau ir pie mērķa. Viņš pāris reižu paiet garām pelēkajam koka namiņam, tad atver ārdur­vis un lasa pie iekšējām durvīm piestiprinātos uzrak­stus. Tali vārda tur nav.

Pārvaldnieks uz labu laimi pieklauvē pie pirmajām durvīm. Nē, te nedzīvojot neviena persona, kas sauktos Tali, bet, ja nācējs meklējot studentu, tad lai apjautā­joties pagalmā, tur dzīvojot kāds jauneklis, kurš stai­gājot garām viņu logiem ar grāmatām padusē. Durvis tiek atkal aizvērtas, un priekšnamā paliek vienīgi sīva piedegušas kafijas smarža.

Pagalmā ir vēl divas nelielas ēkas. Uz tālākās māje- les sliekšņa stāv bārdains vīrs un ar kādu skaļi rājas. Pretinieks sākumā nav redzams, bet, spriežot pēc skaļās spiegšanas, tā ir kāda nikna vecene, kas vēlas pret va­karu nokratīt no sirds visu, kas tur sakrājies pa garo dienu. Totss pieiet tuvāk un sāk aplūkot pagalmu. Pie pumpja divas sievietes skalo veļu. Otra, vecākā, ir tumši pietvīkusi un reizē ar dzeligiem skatieniem raida pret bārdaini dzēlīgus vārdus. Jaunākā sieviete ķildā nepiedalās; kad strīds kļūst sevišķi ass un abi ķildnieki aizdegas kā sausi kadiķi, viņa klusībā pie sevis pa­smaida. Totss nezina, ko iesākt; labie kaimiņi ir tik aizrāvušies ar savu darbu un strīdu, ka pat nepamana svešinieku. Mirklī, kad viņš pacel cepuri un sveicina bārdaini, lai apjautātos par Tali, strīds pēkšņi uzliesmo ar vēl lielāku sparu, jo veļas skalotājai pienāk palīg­spēki. No ielas mājas iznāk kāds vīrs ar piķi notašķītā skotelē un uzlocītām piedurknēm. Pienācis pie akas, tas iemērc ūdens toverī līdzi atnesto ādas gabalu un sāk piebalsot sievai; pār bārdaiņa galvu birst vārdi, kādus Totss nav dzirdējis ļoti ilgi. Taču priekšauta saimnie­kam ar to vēl nepietiek; lai padarītu savus vārdus vēl iespaidīgākus, viņš solās pat iznest španneri un lielo āmuru un apstrādāt bārdaiņa galvu tik ilgi, kamēr tas nākšot pie prāta.

—   Nebaidieties, — bārdainis atcērt, — španneri un lielo āmuru esmu redzējis jau agrāk, bet, ja jūs tos gribat parādīt vēl, tad arī es atradīšu, ko parādīt jums. Es domāju, ka mans jaunais žebērklis iecirtīsies mazliet dziļāk nekā jūsu španneris vai lielais āmurs. Bez tam šim rīkam piemīt vēl viena laba īpašība: ja es to kādam ietriekšu gurnā, tad tas tik viegli vis nenorausies. Ne­kad vēl neesmu pārnācis no Dubļupes tukšām rokām,— kāds tur brīnums, ka noduru kādu līdaku tepat savā pagalmā. Labs zvejnieks ķer zivis katrā vietā, ar jeb­kuru instrumentu.

Priekšauta saimnieks atcērt ar sulīgu lamuvārdu, bet sieva ņemas atgādināt bārdainim viņa vecos grēkus.

—   Katrs kristīgs cilvēks, — viņa spiēdz, uzlocīdama piedurknes, — cik es zinu, strādā un godīgi pelna maizi, bet šis te augām dienām sūt mājās kā veca beka un kašķējas ar kaimiņiem. Vesels cilvēks, vismaz būtu kaunējies kvernēt mājās un skaitīt citu kumosus. Es nesaprotu un neapjēdzu, kur tas študente šitādu izrāvis; ja viņam vajag denščika, lai pieņem cilvēku, kas cik necik izloka slinkās kājas.

—   Mīļā madam, — bārdainis dzēlīgi jautā, — varbūt jums nemaz nav tik daudz to kumosu, lai būtu ko skai­

tīt? Kas attiecas uz studenti, tad viņš var turēt kaut vai desmit denščikus, gar to nevienam nav nekādas daļas. Nerūpējieties tik daudz par svešiem cilvēkiem un nelauziet galvu, ko viņi ēd, ko dzer un ko ģērbj mu­gurā. Katrs lai gādā par sevi un lai nebāž savu de­gunu, kur nevajag. Bet, ja jums tomēr, cienītā madam, uznāk vēlēšanās kaut ko grauzt, es jums labāk atnesīšu no tirgus kaulu, tad varbūt uz kādu laiku aprimsies šī spiegšana un mutes klabināšana.

—  Nudien, es iešu un atnesīšu španneri! — priekš­auta saimnieks iesvilstas no jauna.

—  Nesiet vien, nesiet savu španneri, — bārdainis mierīgi atsaka. — Es gaidu un gaidu, bet, kā nav, tā nav. Bet mans žebērklis ir tepat pa ķērienam. Ja ne­ticat, varu parādīt.

To runājot, bārdainis atstumj cepuri uz pakauša, aiz­dedzina strīda laikā nodzisušo cigāra galu, brītiņu no­zūd un tad nostājas uz sliekšņa ar gluži jaunu žebērkli rokā. Tā viņš tur stāv kā pats ūdensdievs ar trejzari un, zobgalīgi smaidīdams, gaida ienaidnieku.

—   Sim žebērklim, — viņš paskaidro, — ir astoņi zari, un katram zaram divas atskabargas. Ja es visus šos astoņus zarus un sešpadsmit atskabargas ietriekšu tev mīkstumos, tad tu savu muguras lejasgalu no tā vairs nost nedabūsi, kaut arī es to gribētu.

Redzēdams, ka bārdainis sāk nomierināties, Totss izmanto acumirkli, vēlreiz paceļ cepuri un pieiet mazliet tuvāk.

—   Labdien! — žebērkļa īpašnieks atsaka.

—   Piedodiet, ka traucēju, — Totss pieklājīgi atvai­nojas. — Gribēju apjautāties, vai šeit dzīvo Tali kungs?

—   Students?

—   Jā.

Ari veļas skalotaja ir saslejusi ausis, un, pirms bār­dainis pagūst atbildēt, viņa atsaucas pie sūkņa:

—   Seit, šeit, jaunskungs. Tas tur uz durvju sliekšņa ir viņa šekudants. Tas pateiks jums par študenti itin visu. Arī viņš pats grasās tikt par študenti, viņdien jau ērmojās pa pagalmu ar deķeli galvā.

Bārdainis uzmet runātājai niknu skatienu, taču Totsa bažas, ka strīds varētu uzliesmot no jauna, izrādās

veltīgas. Šoreiz par šekudanti nosauktā persona samie­rinās ar pāris mīklainiem mājieniem:

—   Kā redzat, — viņš saka, pievērsdamies muižas pārvaldniekam un parādīdams ar īkšķi sāņus, — šie cilvēciņi nav mantojuši no Eiropas kultūras lauvas tiesu. Diendienā viņiem vajag klabināt žokļus, it kā tie niezētu. Jūs gribējāt sastapt Tali kungu, — tas tur­pina, nolikdams žebērkli priekšnamā, — viņa pašreiz nav mājās. Ja jums ir mazliet laiks, varat uzgaidīt; domāju, ka viņš drīz pārnāks.

—   Ak šitā, — Totss nostiepj.

—  Jā, ja jums ir laiks, lūdzu, ienāciet. Neņemiet ļaunā, bet, kā redzu, jūs esat no tālienes?

—   Jā, no laukiem … no Paunveres.

—   No Paunveres? — bārdainis iesaucas. — Arī Tali kungs ir no Paunveres.

—  Viņš ir mans skolas biedrs. Kopā gājām draudzes skolā.

—   Tā … tā, — bārdainis turpina aizvien dedzīgāk, — cik saprotu, esat atnācis apciemot savu skolas biedru. Ļoti labi. Tad jums noteikti jāpagaida; Tali man nekad nepiedotu, ja es ļautu-aiziet viņa skolas biedram.

Runātājs ieved muižas pārvaldnieku kādā telpā, kas drīzāk atgādina vecu grabažu noliktavu nekā istabu. Zemo telpu ar neaptēstajām griestu sijām apgaismo neliels lodziņš. Pie palodzes stāv vecs galds ar trim kājām, galdautu aizstāj nosmulēta avīze. Sajā dīvai­najā telpā nav neviena krēsla, galda abos galos nolikta ar vaskadrānu pārsegta kaste. Viesmīlīgais bārdainis pabīda vienu no kastēm mazliet sāņus un lūdz viesi ap­sēsties. Uz otras kastes novietojas viņš pats, sakrusto kājas un uzmanīgi vēro viesi, it kā cerēdams uzzināt kādus svarīgus jaunumus. Totss pieklājīgi pateicas un noliek savu grezno cepuri blakus apkvēpušajam katli­ņam. Apsēdies Totss aplūko istabu. Gar sienu sakrau­tas tukšas kastes. Aiz tām redzama istabas iemītnieka guļamvieta. Šķiet, it kā skrandainā gultas sega grasītos paslēpties aiz kastēm un būtu nokaunējusies par savu izskatu. Blakus krāsnij žāvējas ūdenszābaku pāris. It sevišķi duras acīs zvejas rīku pārpilnība. Gar sienām

karājas no baltiem un ziliem diegiem austi tīkli, kaktos auklu saišķi, un pie sienām salikti murdi un plati, cie­nīgi āmji.

Pie griestiem uz īpašiem ārdiem vāļājas makškeru kāti.

—   Jūs laikam esat varens zvejnieks? — Totss smai­dīdams apjautājas.

—   Jā, — bārdainis piekrīt, — tas ir mans mīļākais laika kavēklis un sports, bet ne profesija. Redziet, kungs, — ak, mēs taču vēl neesam iepazinušies — mans vārds ir Kipels. — Jaunie paziņas sadodas rokām, pie kam Totss nosauc arī savu vārdu un abi vienā mutē iesaucas — «ļoti priecājos!». — Nu jā, redziet, Totsa kungs, dažas personas darbībā un rīcībā reizēm iestā­jas īsāka vai garāka pauze, tas ir, tāds laika periods, kad viņam jāpamet savi tiešie pienākumi, un tad viņš ir spiests aizpildīt robu kaut kādā citā veidā. Sāds periods pašlaik iestājies arī manā dzīvē. Un, tā kā man jau kopš bērna kājas interesē makšķerēšana, tad ir pil­nīgi dabiski, ka es tagad, kad man nav nekādu citu pienākumu, uzturos vairāk uz ūdens nekā uz sausze­mes. Taisnību sakot, es arī tagad mazliet nodarbojos ar tirdzniecību, bet vairāk gan sporta pēc, nekā dzīda­mies pēc ienākumiem.

Totss uzmanīgi klausās tēvoča Kipela stāstā, laiku pa laikam pamādams ar galvu un nomurminādams: — Ak šitā!

—   Sakiet, Totsa kungs, jūs taču zinājāt, — tēvocis Kipels atsāk ar jaunu sparu. — Jūs taču zinājāt No- sova preču namu Tartu? Vismaz esat par to dzirdējis, ka šāda firma kādreiz pastāvējusi? Domāju, ka visās trijās Baltijas guberņās varbūt atradīsies tikai kādi desmit cilvēki, kas nepazīst Nosovu.

—   Nosovs, Nosovs … — Totss paraugās griestos, pūlēdamies atcerēties.

—   Nu jā, divdesmit gadu biju pie šā paša Nosova veikalvedis. Vai zināt, Totsa kungs, ko es jums pa­teikšu, — visus šos divdesmit gadus mēs turējām visas trīs guberņas zem savas ķepas. Tas nozīmē: visi lielie tirgotāji pasūtīja preci tikai pie mums. Bīdelētie milti pienāca tieši no Saratovas, no Smita un Reinekes.

—   Smitu un Reineki es zinu, — Totss atzīstas. — Ari man Krievijā bija darīšana ar šiem veikaliem.

—   Nu redziet, tad jau jūs varat iedomāties, cik liela bija preču apgrozība gadā. Nē, vispār Nosovs, bez šau­bām, bija vislielākais tirgotājs Baltijā. Un es allaž biju viņa labā roka. Bet nelaime nenāk brēkdama. Tikko vecais Nosovs aizvēra acis, veikalā saradās visādi krust­dēli un brālēni, un katrs gribēja būt saimnieks. Nu, šādos apstākļos nebija vairs iespējams strādāt. Tad es iekampu sīvo un kādā jaukā dienā pateicu kundziņiem visu, ko par viņiem domāju: «Kad jaunskungi,» es vi­ņiem teicu, «nekā cita nevēlas kā tikai glūnēt kasē un pētīt vīna glāzi, tad man ar šitādiem tipiesa nav nekā kopīga. Uzbrēkt un komandēt prot katrs, bet, ja kaut kas jāpadara, tad jūs esat tik slinki, ka nevīžojat ne pakasīties.» Protams, man kā izveicīgam komijam pie­dāvāja daudz citu vietu, bet tad es jau biju sapinies ar sīvo un pasūtīju visus vietu piedāvātājus pie joda. Drī­zāk Hamlets sāks tirgoties ar siļķēm, nekā bijušais No- sova pārdevējs nostāsies aiz piparbodnieka letes. No­teikti!

—   Ak šitā, — Totss atkal nomurmina. — Bet sakiet, lūdzu, — vai šajā istabā dzīvo arī Tali?

—   Viņš mitinās tur, gaiteņa pretējā pusē, — tēvocis Kipels paskaidro. — Domāju, ka viņš drīz būs klāt, tad pārcelsimies viņa istabā. Protams, es zinu, pie manis izskatās diezgan ērmoti, bet…

—   Nē, nē, — Totss pretojas, — es to nejautāju tādēļ, ka te būtu ērmoti.

—   Jā, nē, es pats ļoti labi zinu, ka te neizskatās diez cik smuki, bet es mierinu sevi ar to, ka tā katrā ziņā ir pārejoša parādība. Man jau ir padomā kāda tīri glīta vietiņa, ļoti iespējams, ka jau tuvākajā laikā pārvākšos. Nu jā, Tali… Tali ir jūsu skolas biedrs, kā jau tei­cāt … Viņu laikam ļoti gaida uz laukiem? Vai nav tiesa? Jā, jā, viņš tik bieži runā par mājās braukšanu, bet, liekas, viss neiet tik gludi, kā gribētu.

—   Kāpēc? Tagad taču skolā ir suņudienas?

—   Ā, jā, augstskola jau sen slēgta, tur viņam vairs nav ko meklēt, bet… Redziet, kāds reiz esot teicis: «O, vieglprātība, tavs vārds ir jaunība,» — jeb vai var­būt otrādi: «O, jaunība, tavs vārds ir vieglprātība!» Katrā gadījumā tas ir viens un tas pats, bet galvenais tas, ka viņš grib braukt uz mājām un tomēr nebrauc,

—   Kāpēc? — Totss nevainīgi iejautājas.

—   Kāpēc? Hm … Jūs esat viņa skolas biedrs. Es domāju, ka šī saruna paliks starp mums, kaut gan, pa­tiesību sakot, tas nav nekas sevišķs. Nu, redziet, es pazīstu Tali jau sen un esmu viņam vairākkārt devis labu drauga padomu, un teicis, lai viņš atmet šo mū­žīgo danci ar sirdīm, jo tam visam nav ne sākuma, ne gala. Un, ja kādreiz pienāks šim dancim gals, tad tas būs bēdīgs gals. Tā vietā, lai dancinātu sirdis, — es esmu sacījis Arnim, — labāk liec skuķēnam pabirdināt asaras.

—   Tā, tā, — Totss piekrītoši pamāj ar galvu, it kā arī viņam viss būtu skaidrs. Priekšnamā nodimd soļi, dzird klusas balsis. Gaiteņa pretējā pusē tiek atslēgtas durvis.

—   Dzi, jau nāk, — Kipels saka un aši pieceļas. — Es jau sacīju, ka drīz būs klāt. — Tad viņš atver durvis uz priekšnamu un sauc: — Tali jaunskungs, pie jums ir viesis no Paunveres.

—   No Paunveres? — balss atbild priekšnamā.

—   Jā, jā, no Paunveres. Jūsu skolas biedrs Totsa kungs.

—   Totss! — kāds cits skaļi iesaucas.

Muižas pārvaldnieks nesteigdamies pieceļas un uz­traukts satver papirosu kārbiņu. Daudzus garus gadus viņš nav redzējis savu skolas biedru, un tāpēc jo inte­resantāk ar viņu satikties.

—   Kur viņš ir? — kāds nepacietīgi jautā. — Seit? Vigvamā?

—   Seit, šeit, — Kipels attrauc, padodams ceļu traus­lam zilacainam jauneklim, kurš ar lielu sparu iedrāžas istabā. īsu mirkli viņš pētī Totsu, tad priecīgi sasit plaukstas:

—   Velns un elle! Tiešām Totss! Arni! Arni! Nāc āt­rāk, Totss ir klāt! Tas nav ne sapnis, ne parādība, tas ir īsts dzīvs Totss, tieši tāds pats kā skolā. Tikai maz­liet garāks un plecīgāks. Ai, ai, ai!

Zilacainais puisis tik sparīgi krata Totsa roku, it kā gribētu to pavisam noraut.

—  Atvainojiet, — Totss sastostās pēc vētrainā ap­sveikuma, — es tiešām nepazīstu …

—   Ej nu, ķēms, šis vairs nepazīstot savu veco skolas biedru. Kāpēc tad es tūlīt pazinu tevi? Ho-ho-ho, Tali, Totss mani vairs nepazīst.

Sajā acumirklī Totsa iztēlē parādās puisēns, kurš ar grāmatu nastiņu padusē soļo pār pagalmu. Sis puisēns, kurš pašlaik stāv viņa priekšā, ir neticami pastiepies garumā. Jā, jā, šie pazīstamie vaibsti… Beidzot Totss saprot, ar ko viņam darīšana, bet nezin kādēļ pēkšņi uznāk vēlēšanās notēlot mazu komēdiju, un viņš plaši ieplestām acīm turpina vērot savu skolas biedru.

—   Tas taču ir Lesta, — kāds sauc no durvīm. Totss paraugās uz durvju pusi.

—   Paskat tikai, Tali! Nē, velns parāvis, tagad es pazīstu arī Lestu. Jūs te visi esat tā izauguši un pār­vērtušies, ka … Sveiki, sveiki! Nu, kā tad klājas?

—   Nevar sūdzēties, — Lesta atteic. — Pamazām dzī­vojam. Bet saki taču — kā tu te nokļuvi un vai jau ilgi esi Paunverē?

Totss īsumā šo to pastāsta. Tad vārdu ņem tēvocis Kipels:

—   Nē, kā redzu, te nav sastapušies tikai divi skolas biedri, bet gan veseli trīs. Tādā neparastā gadījumā jānotiek kaut kam sevišķam. Es domāju, nebūtu slikti, ja es nokāptu ledus pagrabā, uznestu pāris asariņu un izvārītu zivju virumu. Cept tos zeperus neatmaksājas, jo tad būtu jāmeklē panna. Tiem jūdasiem tur pagalmā šodien atkal uz mani zobs, ņirdzas kā suņi, pannas vietā iedos vēl lielo āmuru. Nē, labāk lai būtu uhā, vēlāk uzvārīsim tēju un iedzersim mazliet groku. Vai nav tiesa, jaunskungi?

Tā kā šo priekšlikumu neviens nepeļ, bārdainis ātri paloka galvu, iesaucas «darīts» un nozūd kaut kur, varbūt ledus pagrabā, varbūt kur citur.

—   Tagad iesim Tali istabā, — Lesta aicina Totsu. — Vigvamā Kipels vārīs uhū un taisīs groku.

—   Vigvamā? — Totss brīnās.

—   Jā, jā, vigvamā. Kipela istaba ir mūsu vigvams.

Ja pie sienām vēl pakarinātu pāris tomahauku, loku un trīs četrus kārtīgus skalpjus, tad šī telpa ne par matu neatpaliktu no vigvama. Nē, noteikti, kā mēdz sacīt Kipels. Bet pagaidām varam to uzskatīt par vig­vamu ari bez skalpjiem. Varbūt drīz radīsies arī skal- pji, jo Kipels draud noskalpēt visus kaimiņmājas iedzī­votājus.

Skolas biedri dodas pāri gaitenim uz Tali dzīvokli. Noskaidrojas, ka Tali rīcībā ir divas istabas — pirmā liela, saulaina, ar rakstāmgaldu un grāmatu plauktiem, otra — mazāka, gulamtelpa. Pirmajā istabā bez citām sadzīves mantām ir vēl ar ādu pārvilkts dīvāns, pāris mīkstu, ar sarkanu samtu polsterētu krēslu, uz palo­dzēm daudz puķu. Sāda iekārta ietekmē Totsu daudz labvēlīgāk nekā vecais skabūzis, ko tik tiešām varēja dēvēt par vigvamu. Muižas pārvaldnieks ērti iekārtojas uz dīvāna, aizdedzina papirosu un piedāvā arī citiem.

—   Nē, liels paldies, — Lesta pasmaida. — Mēs abi ar Tali esam visādā nozīmē kārtīgi un pieklājīgi jau­nieši, tikai mums abiem ir viena un tā pati kaite — mēs nesmēķējam. Reizēm uzvelkam kādu dūmu arī mēs, bet tad vairāk klepojam nekā smēķējam.

—   Nu jā, — Totss secina, — arī suns reizēm ēd zāli.

—   Jā, jā, — Lesta smejas, — bet tagad uzvelc pats labi kuplu dūmu un izstāsti visus jaunumus — gan par svešumu, gan ari Paunveri.

—   Par svešumu, — muižas pārvaldnieks iesāk, — daudz ko stāstīt, un tas vispār ir garš stāsts, tomēr būs labāk, ja es iesākšu ar dzimto pusi. Ak jā, tev, Tali, daudz sveicienu no Paunveres.

—   No kā? — Tali pietvīkst.

—   Protams, no turienes … no kapsētas puses. Gaida mājās. No viņas uzzināju arī tavu adresi. Bet tas nav galvenais. Pagaidiet, es tūlīt aizsmēķēšu nākamo papi­rosu, tad pateikšu jums kaut ko Jotī ērmotu. Tā. Redziet, draugi, Paunverē tās lietas ir tādas, ka Kīrs — Georgs Adniēls Kīrs — hm . .. jā … nu jā, šis pats Kīrs, šis rudmatis un pinkškis sācis likt lielas cerības uz Raju Tēli.

Totss pēkšņi apklust un izteiksmīgi uzluko abus skolas biedrus. Tad noslēpumaini pamāj ar galvu un pa­smaida.

—   Žēlīgā debess! — Lesta ar bažām iesaucas, bet pēc mirkļa jau sāk skaļi smieties. — Kīrs!

Tali nosarkst vēl vairāk un klusēdams raugās ārā pa logu.

—   Jā, jā, — Kīrs. Vakar mēs visi ciemojāmies pie ķestera. Savādnieks un Murkšķis un … Pēc tam Kīrs kā viesulis aizdrāzās uz kapsētas pusi pakaļ Raju Tēlei, viens sāns pa priekšu, bet tas jau nekaitē. Nē, ir viena nopietna lieta, rudmatis tagad pavisam cits vīrs, mētā­jas ar vārdiem kā dunčiem. Vakar pateica, ka es savus garos svārkus esot nozadzis Krievijā.

—   Ha-ha-ha! — Lesta smejas līdz asarām. — Kīrs! Kīrs! Kas to varēja domāt? Kur šis ņēmis tādu drosmi?

—   Tātad ciemojāties pie ķestera? — iejautājas Tali, stāvēdams pie loga. — Nu?

—   Nekas. Uzņēma varen laipni, ēdām, dzērām, pa­pļāpājām; Kīrs turēja runu; es turēju runu… Gāja ļoti jautri, nebūtu tikai tas ķēms Kīrs… Nu jā, tie tad arī būtu tie paši svarīgākie Paunveres jaunumi, citādi visi ir dzīvi un veseli; Lible dimdina zvanu, audzina meitu un … To visu jūs zināt labāk par mani. Ak jā, pārvedu sev no Krievijas išhiasu, bet tagad eju zāļu vannās un kļūst jau labāk. Iepazinos ar aptiekāru, dzēru alu ar melderzelli… un tas arī viss, kas man patlaban ienāca prātā. Reizēm strīdos ar veco. Vecais saka: paliec mājās, strādā Aizpuros. Es saku, kāda man jēga palikt Aizpuros par kalpu, ja Krievijā esmu muižas pārvaldnieks. Protams, būtu pavisam cita lieta, ja vecais norakstītu mājas uz mana vārda. Nu, tas arī ir viss. Bet tagad pastāstiet jūs, ko labu darījāt te dzimtenē un kā domājat iekārtot savu dzīvi turpmāk.

—   Nē, — Lesta protestē, — ļauj man mazliet attap­ties. Es vēl nespēju pierast pie domām, ka Kīrs pēkšņi kļuvis tik varonīgs. Tali, ko lai mēs stāstām par sevi? Totsa dzīve — tā pavisam cita lieta. Viņš ir daudz ceļojis un daudzko redzējis. Mūsu dzīve, vismaz ma­nējā, ir tik pelēka un vienmuļa, ka visu var pateikt pāris vārdos. Nu… strādāju kādā aptiekā. Taisu zāles, pārdodu un ar to noņēmos augām dienām. No rīta līdz vakaram. Brīva laika ir ļoti maz. Bet, ja reizēm esmu brīvāks, tad atnāku uz šejieni pie Tali; sēžam un atce­ramies vecos, mīļos skolas laikus. Ko vēl? Vairāk ari nekā nav.

—   Tātad tu esi aptiekārs? — jautā Totss.

—   Aptiekāra darbs viņam ir tikai blakus nodarbo­šanās, — Tali pasteidzas piebilst, — galvenais — viņš raksta.

—  Ak, kas nu tā par rakstīšanu! — Lesta iebilst un mazliet pietvīkst. — Tāds rakstnieks var būt jebkurš. Pats redzi: neviens velns negrib manus rakstus iespiest.

—   Tas nav svarīgi, — domā Tali, — pietiek ar to, ka tev ir savs cienītāju pulks.

—   Ha-hā! Un šis cienītāju pulks ir tikai viens vie­nīgs cilvēks.

—   Kā — raksta? — Totss brīnās. — Tas nozīmē, ka Lesta bez sava tiešā darba aptiekā strādā vēl kaut kur par skrīveri? Vai tā?

—  Ai nē, — iesaucas Tali, — viņš nav skrīveris, bet rakstnieks. Lēsta dzejo un raksta stāstus.

—   Sitā! Ahā! Tad jau viņam ir arī savi blakus ienā­kumi. Esmu dzirdējis, ka par dzejoļiem un stāstiem labi maksājot. Citi no tā vien dzīvo, ka raksta grā­matas.

—   Tas tiesa, — Lesta piekrīt, — dažiem tiešām maksā tik daudz, ka viņi var pārtikt vienīgi no rakstī­šanas, tā tas mēdz būt svešās zemēs. Neesmu dzirdējis, ne arī redzējis, ka pie mums, Igaunijā, kāds pārtiktu no rakstniecības. Iespējams — viens otrs zobgalis velk dzīvību ar rakstīšanu, bet tā jau ir pavisam cita lieta. Ļoti žēl, ka es jau kopš paša sākuma neatzīmēju, cik esmu nopelnījis ar rakstniecību. Tali, varbūt tu zini, cik es esmu nopelnījis par saviem sacerējumiem?

—   Tev vajadzēja pieņemt grāmatvedi vai kasieri.

—   Jā, tiesa, redzi, man nebija tik daudz attapības. Tagad viss ir juku jukām kā biezputra ar kāpostiem un būs jāizlīdzas ar aptuveniem skaitļiem. Tomēr domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja teikšu: divi pāri zābaku.

—   Divi pāri zābaku! — Totss iepleš acis. — Vai tad par dzejoļiem maksā ar zābakiem?

—   Nē, nemaksā, — Lesta paskaidro. — Jāatzīstas, līdz šim man vēl neviens izdevējs nav piedāvājis zā­bakus, bet es gan vismaz divus pārus esmu nodeldējis, skraidot pie izdevējiem un grāmatu tirgotājiem, piedā­vājot savus sacerējumus.

—   Ahā, tagad saprotu, — muižas pārvaldnieks gari novelk. — Tas nozīmē — tavus dzejoļus un stāstus ne­viens negrib pirkt? Tātad pagaidām tev nevajag arī grāmatveža, kas atzīmē ienākumus.

—   Tā iznāk.

—   Bet saki man, Lesta, — kādēļ viņi negrib pirkt tavus rakstus? Izdevēji taču gūst peļņu no grāmatām?

—   Protams, bet vai tu zini, mīļais Tots, ko viņi saka? Viņi saka: neiet cauri. Neiet cauri. To «neiet cauri» esmu dzirdējis tik bieži un tik daudz, ka šie vārdi man skan ausīs pat naktī. Tie man ir kā pieli­puši, un es pats bieži saku: neiet cauri.

—   Kāpēc tad neiet cauri?

—   Ej nu sazini, kāpēc! Tāds resnis ar spīdīgu seju, grāmatu tirgotājs un izdevējs, paņem tavu rokrakstu, pašķirsta dažas lapas, tad paceļ purnu, it kā viņš jau būtu visu izlasījis, un saka: «Neiet cauri. Neiet, neiet.»

—   Tev vajadzētu iesniegt savus rakstus kāda laik­raksta redakcijā, — ierosina muižas pārvaldnieks, iz­pūzdams kuplus dūmu mākoņus. — Varbūt pieņems un nodrukās avīzēs. Vēlāk būs patīkami pārlasīt.

—   Jā, it kā es tur nebūtu bijis. Vai zini, ko viņi saka? Tur vis nesaka: neiet cauri. Tur saka: «Varbūt jūs at­nāktu pēc nedēļas?»

—   Nu, vari aiziet arī pēc nedēļas.

—   Skaidrs, aizeju pēc nedēļas.

—   Nu?

—   Gluži tas pats: «Varbūt jūs atnāktu pēc nedēļas?» Tā es gāju uz kādu redakciju nedēļu pēc nedēļas ve­selus sešus mēnešus.

—   Nu un tad? Tad pasacīja, ka neiet cauri?

—   Nē. Tad pateica, ka rokraksts esot nozudis. Un, kad es ieminējos, ka tas gan neiet cauri, — lūk, es atkal saku «neiet cauri», katrs mans otrais vārds ir «neiet», — nu jā, tas neiet cauri, ka redakcijā nozūd ma­nuskripts, tad man pateica, ka tā esot mana paša vaina: kāpēc es to neesot atprasījis jau laikus. Par laimi, man bija manuskripta noraksts, tātad es to varēju piedāvāt atkal citur.

—   Hm … — Totss nomurmina. — Jods parāvis, tad jau ar to rakstniecību nemaz neiet tik spoži. Bet vai zini, Lēsta, ko tev vajadzētu darīt? — viņš iesaucas. — Tev vajadzētu iepazīties ar kādu vecu rakstnieku, ar tādu, kuram, tā sacīt, ir jau ciets pamats zem kājām. Viņš tev izlīdzētu ar labu padomu, un viņa vārdam redakcijās būtu savs svars. Velna milti, vai tad vecajā Tartu neatradīsies neviens cilvēks, kura dzejoļus un stāstus jau iespiež un pērk? Ja gadītos notvert šitādu jeķimu, kas jau izgājis caur uguni un ūdeni, tas tev varētu pastāstīt, kā un kādā veidā viņš ticis tik tālu. Vai nav tiesa?

—   Tiesa, mīļo Tots! — Lesta smejas. — Brīnos, kā gan tu, kam ar rakstniecību nav nekā kopīga, vari dot tik derīgu padomu! Man vispirms vajadzēja ilgi gudrot un lauzīt galvu, kamēr iedomājos aiziet pie kāda veca rakstnieka, kuram, kā jau tu minēji, ir ciets pamats zem kājām.

—   Tātad tu jau esi pie kāda bijis?

—   Protams. Sī ideja pati par sevi nemaz nav slikta. Bet tev jāzina, ka vecie rakstnieki, tikko tos apciemo jauni iesācēji, tūdaļ saslimst. Vecs rakstnieks liek ap­jautāties, kas ir atnācējs un ko viņš vēlas. Padzirdējis, ka aiz durvīm gaida jauns rakstnieks, viņam pēkšņi uznāk galvas sāpes un viņš kļūst tik slims, ka jāliekas gultā, un nabaga slimais vairs nedrīkst pieņemt nevienu dzīvu dvēseli. Ak jā, reiz tomēr iekļuvu pie veca, cienī­jama rakstnieka. Viņš izturējās pret mani ļoti laipni un atļāva sev nolasīt veselus divus dzejoļus. «Jā, jā,» viņš sacīja, «tie ir diezgan jauki dzejolīši, oriģināla doma, bet formas ziņā tie vēl mazliet jāslīpē. Nu jā, atstājiet rokrakstu pie manis, ja atliks laiks, es izla­sīšu. Iegriezieties kādreiz, tad iztirzāsim visu sīkāk.» «Darīts!» kā saka Kipels. Liels paldies un tā tālāk … sirsnīgs rokas spiediens un tēvišķīgs smaids …

—   Nu un tad? — Totss tālāk pratina.

—   Tad … Tad es, kaut arī pēc dabas nepacietīgs, devu vecajam rakstniekam milzum daudz laika manu

darbu izskatīšanai. Nolēmu nekļūt uzbāzīgs, jo vecam rakstniekam, kam jau ir ciets pamats zem kājām, pēc manām domām, tiešām bija pārāk maz laika, lai izla­sītu svešus rokrakstus. Kādā jaukā dienā vairs nespēju novaldīties un, elpu aizturējis, iegriezos pie sava amata brāļa un tēvišķīgā padomdevēja. Vecā rakstnieka nebija mājās, bet man katram gadījumam pajautāja, kāda iemesla dēļ esmu atnācis. Tā un tā: «Pirms kāda laika atnesu darbus … izskatīšanai.» — «Ak tā, jā, jā, mans vīrs par to stāstīja.» Pēc dažiem mirkļiem mans rokraksts ar laipnu smaidu tika pasniegts pa durvīm man atpakaļ. «Mans vīrs ļoti atvainojas, laika trūkuma dēļ viņam nebija iespējams izlasīt jūsu darbus.» — «Ak šitā,» es saku un pieklājīgi piebilstu, ka es ar savu nā­cienu neesmu vēlējies cienījamo rakstnieka kungu stei­dzināt, bet iegriezos tikai tāpat garām ejot. Nu jā, vārdu sakot: «Es vēl varu gaidīt, vienalga, cik ilgi.» — «O nē,» skan atbilde, «mans vīrs lika pateikt, ka viņš šo rakstu vispār nevarēšot lasīt, jo viņa vecajām acīm tas esot par smalku.» — «Ak šitā,» saku jau otro reizi un domās nolādu savu sīko rokrakstu, ko reizēm pats uzskatīju par ļoti glītu un saprotamu. «Nu jā,» nonāku pie pēdējā slēdziena, «es varētu šo rakstu pārrakstīt lielākiem burtiem.» — «O nē,» namamāte smaida, «kā­dēļ pūlēties un tērēt laiku. Varbūt aiznesiet šo rokrak­stu kādam citam. Kā jau teicu, manam vīram ļoti maz brīva laika.» — «Ak šitā,» es saku trešo un pēdējo reizi, paklanos un atmuguriski izeju no sava amata brāļa priekšnama. Jupis zina kādēļ daži cilvēki aizmirst savu lepnumu, kad viņi nokļūst neveiklā situācijā?

— Kīrs šādos gadījumos vienmēr bīda labo sānu pa priekšu, — Totss secina. Tali pasmaida un sāk šķirstīt kādu biezu grāmatu.

17.Skolas biedru sarunas iztraucē satrauktas balsis

Skolas biedru sarunas iztraucē satrauktas balsis aiz atvērtā loga. Pavecs vīrietis pie pumpja atstāsta kaimiņam kādu noti­kumu, pie kam viņš savu runu pārsāla stipriem izteicieniem, kas tiek adresēti kādai trešai personai. Balsis ar katru brīdi pieaug skaļumā, kamēr runātāji sāk ķērkt. Cik var nomanīt, strīda dalībnieku skaits aizvien pieaug, jo tagad vīru balsis sāk nomākt spiedzīga koloratūra, kas, liekas, ir uzņēmusies galveno partiju balsu jūklī. Vis­dažādākās noskaņās atkārtojas viens un tas pats vārds: līdaka.

Skolas biedri ieklausās.

—   Diezin ko tas Kipels tur atkal nemās, — Tali īgni bilst.

—   Ai, tā ir parasta lieta. Kipels kārto rēķinus ar kaimiņiem, — Lēsta smaida. Totss pieiet pie loga, iz­stiepj kaklu un paraugās ārā. Kipels stāv pie sūkņa aci pret aci ar vīru piķainajā priekšautā, nikni rājas un vicina pa gaisu zivi. Mazliet tālāk stāv veļas skalotāja ar mitru veļas vīkšķi. Sētas mājiņā uz palodzes skaļā balsī čivina jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Ielas pusē pie mājas kāpnēm stāv resna kundze sārtu seju, ar brillēm uz acīm; viņa laiku pa laikam raida brīdi­nošus izsaucienus strīdinieku virzienā. Kundze mīņājas no vienas kājas uz otru un nervozi žvadzina atslēgu saišķi. No otrā stāva raugās lejup sirms večuks kara­vīra mundierī. Mazs kaķēns slienas stāvus gar Kipela stilbu un skūpsta zivs asti.

Pēkšņi vīrs ar pikaino priekšautu paceļ siksnu, ko tas slēpis aiz muguras, un iešauj Kipelam pa stilbiem. Kaķēns ieņaudas, uzmet kūkumu un nozūd. Tajā pašā

mirkli ari sitējs saņem savu tiesu: atskan varens blīk­šķis ar zivs asti, kurpnieka seju izdaiļo mitras gļotas. Nākamajā mirkli Kipela kaklu skar slapjā veļas grīste, kas paliek karājoties uz viņa pleca.

—   Hm-hm, hū-hū-hū! — Totss smejas.

—   Ko viņi tur dara? — Tali jautā. — Plūcas?

—   Nieki vien, — muižas pārvaldnieks atteic, vēl vai­rāk izstiepdams kaklu, jo mājas stūris draud noslēpt jautro ainu. Pēc brītiņa Kipels, neizlaizdams no rokām zivi, atstāj kaujas lauku.

—   Tā ir viena mūžīga žuļiku banda te pagalmā! — viņš saka, pārkāpdams slieksni. — Nočiepuši, sātani, man zivi no ledus — vāri nu zupu vai taisi cepeti. Nu tad es uztaisīju vienu varenu blīkšķi nelaiķes piemiņai un trāpīju tieši tam, kam vajadzīgs. Piķis viņu zina! Viens otru apsūdz. Trešais apgalvo, ka man otras zivs nemaz neesot bijis. Vai tā ir kārtība? Ja es būtu saim­nieks, es aiztriektu ratā šo jūdasu bandu, lai godīgiem cilvēkiem būtu miers!

—   Ak, ko jūs ņematies, — Tali atmet ar roku. — Pil­nīgi pietiek ar vienu zivi.

— Tā! Pietiek ar vienu zivi! Ar puszivi arī pietiek virumam, taču tā vairs nebūs uhā, bet. .. Es nezinu, kas tā būs, bet uhā tā nebūs. Es jums būtu pagatvojis vakariņās smalkas riktes, bet šī nolādētā sēta mudž no visādiem zagļiem un bandītiem, kas čiepj visu, tik­līdz tiem uzgriež muguru. Neko darīt, mēģināšu kaut ko sabrūvēt no tās pašas vienas zivs, ja jau reiz esmu apsolījis. .

Tēvocis Kipels sirdīdamies ieiet savā vigvamā un spēcīgi piecērt durvis.

Pēc dažām minūtēm draugi dzird viņu sacērtam kādu preču kasti, lai sagādātu kurināmo vakariņām.

—  Tā tas notiek katru dienu, — Tali saka. — Vēlāk nāks pie manis sūdzēties.

—   Kāpēc sūdzēties, pats taču saplūcās? — Totss brīnās.

—   Kipels ir Tali kastelāns, ekonoms, adjutants… vārdu sakot, viņš ir Tali īrnieks, — Lēsta paskaidro.

—   Viņš man teica, ka senāk esot strādājis pie Tosova vai Nosova par veikalvedi, — Totss pastāsta. — Bet man tas vienalga — mēs nepabeidzām iesākto sarunu. Vai tiešām tu nevari panākt, ka tavus darbus iespiež?

—   Esmu visādi izmēģinājies. Man neatliek nekas cits kā vienīgi stenēt un vaidēt, un plātīt rokas.

—   Nu, nu, — muižas pārvaldnieks mēģina draugu uzmundrināt un pārliek savu išhiasa piemeklēto kāju pār otras kājas celi, atbalstīdams muguru pret dīvāna atzveltni, — varbūt stāvoklis vēl nemaz nav tik bez­cerīgs. Padomu var atrast allaž, ja tikai pienācīgi meklē. Vajag mācēt spārdīties, tad izkulsies cauri visur. Jā … Tikai vienā lietā neviens nezina padoma — ne es, ne kāds cits. Es vairs neesmu vakarējais, Krievijā dzīvodams, esmu daudzko pieredzējis un pats reizēm pēries kā pliks pa nātrēm, bet, kā redzat, esmu izspru­cis ar veselu ādu, tikai nezinu, ko iesākt ar šo trīskārt nolādēto Paunveres skroderi. Nu jā, tas nav galvenais. Kā liekas, jūs vēl atceraties — es senāk daudz lasīju visādas grāmatas par velniem un raganām, arī indiāņu stāstus. Dzejojus gan nelasīju, tas tiesa. Tos lasīšu tad, kad iznāks tava grāmata. Tagad atceros, ka uz šo grā­matu vākiem bieži bija rakstīts: izdevusi tāda un tāda grāmatu tirgotava. Piemēram: Lākmaņa izdevums … Tas ir: Lākmanis nopirka no kāda rakstnieka viņa sa­cerējumu, iespieda to un grāmatas pārdeva. Vai nav tiesa?

—   Ir.

—   Bet ja tu, Lēsta, tagad saņemtos un nodrukātu savu darbu uz paša rēķina? Tad tev būtu jāsedz izde­vumi par papīru un drukāšanu. Vai tā ir?

Lēsta pamāj ar galvu.

—   Nu redzi, tad tev pašam būtu tiesības pārdot šīs grāmatas. Tad tu, kā sacīt, būtu pats sev saimnieks un varētu parādīt izdevējiem garu degunu. Nē, iznāk, ka tu pats tad būtu arī izdevējs. Galvenais ir grāmata, kas to izdevis, — nav svarīgi.

—   Ak Tots, Tots! — Lēsta iesaucas, viņa acis iemir­dzas. — Tavs padoms ir ģeniāls. Bet šo plānu mēs abi ar Tali izperējām jau pirms tevis.

—   Vai tad šis plāns ir slikts?

—   Plāns ir labs. Plāns, kā jau teicu, ir ģeniāls… Bet… bet, mīļais, dārgais skolas biedri, saki man — kur es ņemšu tik daudz naudas, lai segtu iespiešanas izdevumus? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam aiz­nesīsim šo nelaimīgo rokrakstu uz drukātavu vēl šodien.

—       Ahā, — Totss pagroza galvu, — nu jā… nauda .. . Bet saki man — cik īsti šī iespiešana varētu izmaksāt?

—       Ja es pārdotu visas mūsu mantas, kuras mēs ar Tali uzskatām par vislabākajām, — Lēsta paskaidro, — un atmestu visu nederīgo, tad tūkstoš šādu grāmatu izmaksātu apmēram trīssimt rubļu.

—   Hm, trīssimt rubļu… — Totss nomurmina.

Telpā iestājas klusums. Lēsta bezcerīgi nodur galvu,

Tali, atbalstījis zodu delnās, nogrimis dziļās pārdomās. Toties jo skaļāks troksnis ir vigvamā. Tur Kipels, nag­lām griezīgi čirkstot, izārda un sacērt kastes pavardam.

—        Diezin vai maz ir vērts drukāt?… — Beidzot Tali klusu saka, it kā vērsdamies ar šo jautājumu vai­rāk pie sevis nekā pie citiem.

Lēsta pēkšņi paceļ galvu un uzmet draugam jautā­jošu skatienu.

—        Kā? — muižas pārvaldnieks brīnās. — Kādēļ tad rakstīt, ja nav vērts drukāt? Raksta taču tādēļ, lai drukātu…

Tali neatbild. Atkal iestājas klusums.

Lēsta pasmaida un tad nedroši ieminas:

—       Visi, kas raksta, cenšas savus rakstus nodrukāt. Protams, vienam otram uz to ir lielākas tiesības nekā citiem, atkarībā no darba mākslinieciskās vērtības. Bet tāda vēlēšanās ir visiem.

—        Raksti un lasi pats, — Tali drūmi atsaka. — Var jau dot izlasīt arī kādam citam … bet kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasītu visi?

—   Visi? … — Lēsta atkārto, kautrīgi smaidīdams.

—       Nu jā, velns parāvis, — Totss iedegas, — nevienu taču ar varu nespiež lasīt, — kas gribēs, tas nopirks grāmatu un izlasīs, kas negribēs — nepirks.

— Stāsta, ka dzejošana esot dvēseles izģērbšana, — Tali prāto. — Kas tur par prieku tikt izģērbtam? Tā ir sevis pazemošana.

—   Un tomēr — visi pasaules lielākie dižgari ir pa­zemojušies, — Lēsta iebilst. Viņa balss skan jau ma­nāmi drošāk un noteiktāk.

—   Varbūt ne visi. Tomēr! Es nemaz nedomāju strī­dēties, tas man izspruka tāpat nejauši, klausoties jūsu sarunā. Punkts. Patlaban mana vislielākā vēlēšanās būtu, lai tu visdrīzākā laikā varētu nodrukāt savus darbus.

Tali atkal sāk šķirstīt grāmatu.

— Nē, patiesību sakot, Totsam ir taisnība, — Lēsta vēl vienmēr nespēj nomierināties. — Ja jau kāds ko raksta, tad tas noteikti raksta ar tādām cerībām, ka uzrakstīto reiz ieraudzīs drukātu. Citādi daudzi sekotu tā grāmatu tirgotāja padomam, kas… Ak jā, es aiz­mirsu pastāstīt, ka Tartu tomēr ir kāds grāmatu tirgo­tājs, kurš man paraksta vietā — «neiet cauri» sacīja kaut ko citu. So grāmatu tirgotāju es sapratu. Viņš no visiem grāmatu tirgotājiem, bez šaubām, ir pats godī­gākais un vēlē man labu. Ar saviem skarbajiem vārdiem viņš mani, kā jau vieglprātīgu jaunekli, gribēja paglābt no slidenā rakstniecības ceļa. Viņš, tāpat kā citi viņa amata brāļi, brīdi parakņājās manos rakstos un tad sacīja: «Jaunais cilvēk, jūs esat saķēzījis daudz lokšņu laba, bieza papīra. Vai jūs patiešām domājat, ka fab­rikas ražo papīru tikai tāpēc, lai tādi neprašas kā jūs apskribelētu ar visādām muļķībām? Sis papīrs maksā apmēram septiņdesmit piecas kapeikas, bet tagad tas vairs nemaksā neko, jo jūs esat sabojājis. Sīs driskas vairs nav derīgas pat iesaiņošanai. Un tagad pēc visa tā jūs vēlaties, lai es, vecs cilvēks, turpinātu jūsu muļ­ķības, tas ir, lai es paņemtu vēl vairākus tūkstošus lokšņu tāda laba, skaista papīra un uzdrukātu virsū jūsu ēverģēlības. Nē! Pievāciet sabojāto papīru, ejiet mājās, nožēlojiet savu vieglprātību un turpmāk nešķie­diet veltīgi laiku un dārgo materiālu, ko var izmantot lietderīgāk.» Jā, tā viņš teica … Es iznācu no grāmatu veikala un nezin kādēļ nosaucu šos viņa vārdus par tīro zeltu. Nu jā.:. Un, ja visi rakstnieki zinātu, ka viņu rakstus sagaida vienīgi šāda veida vērtējums, es nezinu, vai kāds no viņiem vēl ņemtu spalvu rokā, lai ko uzrakstītu.

—   Tas ir atsevišķs gadījums, un to nekādā ziņā ne­var pieņemt par mērauklu, — Tali iebilst.

—   Pats par sevi saprotams. Es negribu apgalvot, ka šā večuka vārdi iespaidotu visu rakstniecību, — tas bija tikai piemērs. Bet, starp citu, es esmu ļoti pateicīgs par viņa atklātību; vecais man pateica acīs to, ko pie sevis klusībā domāja visi grāmatu tirgotāji.

—   Labi, labi, — Totss gausi novelk, — tas viss ir ļoti jauki, bet kas tādā gadījumā notiks ar tavu sace­rējumu?

—   Nekas, — Lēsta atsaka. — Jāiet tik uz mājām un jānožēlo sava vieglprātība.

—   Hm… — muižas pārvaldnieks prāto. — Un to­mēr tu esi pārliecināts, ka tavus rakstus būtu vērts drukāt. .. hm, hm . . .

Uz sliekšņa parādās Kipels, noņem pakausī atstumto cepuri, jocīgi paklanās un lūdz «jaunos kungus» vig­vamā uz vakariņām. Pēc zivju viras tiek nogaršots vēl groks, un jautrās sarunas ieilgst līdz pusnaktij. Bei­dzot Totss noliekas uz Tali dīvāna, izstiepj ceļā nogu­rušo ķermeni, novēl sev visu labu un mierīgi guļ līdz rītam.

18.Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu,

Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu, bet tam ir steidzīgas darīšanas un tūdaļ jāatgriežas aptiekā. Lēsta noso­lās ap pusdienas laiku uz brīdi pieskriet pie Tali, lai patērzētu pirms Totsa aizbraukšanas.

Uz ādu tirgotavas sliekšņa muižas pārvaldnieks ierauga savu «veco», kurš iznāk no veikala kāda jauna zemnieka pavadībā. Krievijas viesis piesteidzas tiem klāt; druknais zemnieks ar sarkano kaklu nav neviens cits kā viņa bijušais skolas biedrs Tenisons. Nu jā, sveiki, sveiki, viņš esot tikai šorīt ar mašīnu iebraucis pilsētā un gribot vakarā ar mašīnu braukt atpakaļ. Seit, ādu bodē, saticis savu novadnieku, kurš atbraucis ar zirgu, varēšot aizsūtīt savējiem ceturtdaļmučeli reņģu; rīt vai parīt tām atbrauks pakaļ ar zirgu uz Aizpuriem. Nu jā, sevišķas vajadzības pēc viņām nav, bet, ja jau kādam ir zirgs un viņš apsolās paņemt mučeli vezumā, tad var arī nopirkt; varbūt vēlāk reņģes kļūs vēl dār­gākas.

—   Nu, lētākas jau nepaliks, — nospriež Aizpuru tēvs. —- Ar to pilsētā braukšanu ir tīrā nelaime: viss ir dārgs, jāpērk gluži kā aptiekā. Kabata nodilst, naudas maku cilājot. Ja mājās būtu naudas maiss, ko uzvelt mugurā, tad gan te varētu kaut ko nopirkt.

—   Tas tiesa, — Tenisons piekrīt.

—   Nopērc visu, kas tev vajadzīgs, Tenison, — saka Totss, — pusdienas laikā aiziesim pie Tali un Lēstas un pirms aizbraukšanas mazliet papļāpāsim. Tu taču viņus neesi ilgi redzējis un viņi tevi tāpat. Iepazīsti­nāšu arī ar Kipela kungu. Viņš ir Tosova vai Nosova bijušais veikalvedis, ļoti jocīgs vīrs.

—   To var, — Tenisons nospriež. — Nekā liela man vairs nav ko pirkt, āda un izkaptis jau ir, vēl vajag iegādāties raugu un reņģes, Aizpuru saimnieks, garām braucot, ievels mucu ratos. Nu jā, apikāta nav mājās, tas esot izbraucis za|umos un atgriezīšoties tikai nā­kamnedēļ. Arī acu klīnfkā vajadzētu iegriezties, man laikam smiltis iebirušas acīs, sūrst kā velni, bet tur var aiziet arī citreiz, kad būs pa ceļam pie apikāta. Nu jā, iegriezīsimies arī pie Tali un Lēstas, tikai vispirms jānopērk reņģes.

Paunveres vīri gausi virzās pa ceļu uz priekšu. Pa atvērtajām bodīšu durvīm plūst visdažādākās smakas, sevišķi stipri ož ādas un siļķu tirgotavu tuvumā. Durvīs stāv ņipri bodes zeļļi ādas priekšautos un uzrunā gan­drīz vai katru zemnieku, kas iet tiem garām.

—   Nu, saimniek, nu, saimniec, ko vajag? — Siļķes, sāli, dzelzi, pastalādu, katūnu vai zīda lakatus — visu tie apsolās pārdot lētāk nekā citur. Garāmgājēji ir tikai saimnieki un saimnieces, it kā pasaulē vispār nebūtu kalpu un kalpoņu. Starp zemniekiem šaudās mazi eb­reju bērneļi; pildīdami saimnieku pavēles, viņi tomēr atrod laiku arī nerātnībām: pie daža laba zemnieka svārkiem karājas papīra strēmelīte vai krāsaina lupa­tiņa. Bulku sievas piedāvā dažādas baltmaizes; viņām grozos ir cukura un sāls maizītes, bulkas un dzelten­maize, ūdenskliņģeri un frančmaizes. Visa ir papilnam; visi grib tikai pārdot un pārdot. Dzelzs bodēs izmēģina izkaptis un sirpjus, šķindina lāpstas, arklu lemesnīcas un citus darb'a rīkus, strīdas, kaulējas. Ārā pie zirgiem lamājas zemnieki un draud cits citam ar pātagām. Kādam ir nozagta nauda… Kliedzieni, asaras, poli­cija . . . Drukna tirgus sieva tvarsta izbēgušas vistas. Vecs ubadziņš iet no vieniem ratiem uz otriem un lūdz žēlastības dāvanas: cits viņam iedod gabaliņu maizes vai kapeiku, citur viņu saņem ar lāstiem un sūta darbā. Tad vārgais vecītis paiet sāņus un, it kā sevi mierinot, paceļ no zemes kādu papīru vai tukšu papirosu kār­biņu.

Sajā troksnī lauku cilvēka galva sāk dūkt kā kuļ­mašīna, viņš mēģina no šīs kņadas pēc iespējas ātrāk izkļūt lauka un atceļa brīnās, ka cilvēki vispār var dzīvot pilsētā.

Pāri ielai ir tomēr kāds veikals ar zaļu izkārtni, kas neaicina, nelūdz un nepiedāvā preci lētāk nekā citur. Tomēr šis veikals ir pircēju stāvgrūdām pilns, gaidītāju rinda sniedzas jau uz ielas. Gar veikalu cienīgā gaitā šurpu turpu soļo vīrs ar zobenu pie sāniem. Totss do­mās dzied līdzi viņa soļu ritmam: «No debesīm būs man atnest…»

Kad reņģes nopirktas, Tenisons aicina abus Totsus uz alus bodi iedzert līkopus. Jaunais Totss ievēro, ka druknais skolas biedrs rīkojas kā pilntiesīgs saimnieks. Šodien ir lielā tirgus diena, no laukiem sabraucis daudz cilvēku: Paunveres vīriem krietni vien jānopūlas, ka­mēr viņi atrod sev vietu alus bodes kaktā. Tenisons pieprasa divas pudeles alus un paciņu papirosu. Vīri iedzer un smēķē papirosus. Sarunas velkas gausi, glie­meža gaitā, it kā zemnieki būtu nolēmuši nešķiesties ar vārdiem. Tie galvenokārt sūrojas par dārgajām cenām un tuvo siena un labības pļauju. Muižas pārvaldnieks ievēro, ka daudzi zemnieki ziņkārīgi aplūko viņa nepa­rasto uzvalku un klusi sačukstas savā starpā. Protams, Totsam no tā nav ne silts, ne auksts, viņš jau ir pie­radis, ka dzimtenē viņu ievēro un apbrīno. Totss redz un dzird visu, kas ap viņu notiek. Piemēram, tur kāds zemnieks jau labu laiku sēž pie pilnas alus pudeles un, šķiet, kaut ko pārdomā. Reiz jau viņš sakustējās, it kā grasītos dzert alu no pudeles, bet tad atmeta šo nodomu. Totsa skatiens apstājas pie zemnieka alus glāzes. Sī alus glāze ir tik apķepusi un netīra, ka pat pieticīgais zemnieks neuzdrošinās no tās dzert. Beidzot zemnieks gausi pieceļas, pieiet ar glāzi rokā pie letes un vainīgi saka:

—   Kundze, šī glāze nav gluži tīra …

—   Kas t šai vainas? — krodziniece, paņemdama glāzi, dusmīgi noprasa. Noslaucījusi glāzi savalkātā priekšautā, viņa atdod atpakaļ zemniekam, un zemnieks priecīgi iesaucas:

—   Nu, tagad es zinu, ka tā ir tīra.

Pie dažiem galdiem sēž arī sievas un mudina vīrus drīzāk uz mājām.

—  Jā, jā, — vīri piekrīt, — izdzersim un tūlīt brauk­sim mājās.

Bet pirms iešanas tiek atnesta vēl viena pudele, tad vēl otra, ar lielu steigu tiek pieprasīta vēl trešā, un pēc tam vīri jau runā pavisam citu valodu. Dievs pasarg, tur mājās taču nekas nedeg, un, ja arī degtu, tad viņi tik un tā vairs nepaspētu laikā. Lai zirgi paēd un maz­liet atpūšas, būs atpakaļceļā vieglāks riksis.

—   Tu, Katrīn, esi viens jocīgs sievišķis: cilvēks pēc ilgiem laikiem satiek vecu paziņu, vajag taču aprunā­ties. Govis izslaukt palīdzēs pirtniece; vakara vēsumā vieglāka braukšana, citādi zirgs nevarēs atkauties no dunduriem. Kundze, dodiet vēl pāris aliņu!

Šķiet, it kā kroga soli būtu noziesti ar piķi, jo vīri nevar un nevar piecelties. Beidzot, kad sievas kļūst se­višķi nepacietīgas un solās braukt mājās vienas, un šos draudus vēl papildina ar daudziem brīdinājumiem, vīri negribīgi pieceļas.

Pēc brītiņa arī paunverieši iziet uz ielas.

Nu jā, lai Aizpuru saimnieks esot tik labs un uzņe­moties gādību par viņa reņģēm: viņš pats vai viņu kalps rīt vai parīt braukšot uz Paunveri apkalt zirgus, tad jau paņems un aizvedīs arī reņģes. Nu jā, ardievu un laimīgu ceļu… un pasveicini mājniekus un… nu jā.

Labi, labi, viss tiks izdarīts, kā nākas, lai nododot labas dienas tuviniekiem un . . . Lai Jāzeps pārāk ilgi nekavējoties un nākot tieši uz siļķu bodi, iebraucamajā vietā viņiem vairs neesot ko darīt. Nu jā . . .

—   Tu laikam tagad paliksi Aizpuros? — jautā Teni­sons pa ceļam pie Tali. — Uz Krieviju vairs nebrauksi?

—   Nezinu, — Totss atsaka. — Varbūt laidīšos atpa­kaļ uz Krieviju. Esmu tur pieradis; netīk noņemties gar sīkiem zemes gabaliņiem. Varētu jau arī palikt šeit, bet… Nu jā, tu laikam tagad esi pilntiesīgs saimnieks savās mājās, ko?

—  Tā ir, — Tenisons nostiepj. — Vecais jau vairs nav nekāds saimniekotājs, reizēm izlīdz ar padomu, kādu labību sēt un … Citādi nekur neiejaucas.

—   Hm, hm! — Totss pie sevis nomurmina. — Tā ja.

Skolas biedri ierauga tēvoci Kipelu uz mājiņas sliekr šņa, bet šoreiz bijušais Nosova veikalvedis stāv ar mu­guru pret sētu un, balstīdamies pret durvju stenderi, dzīvi sarunājas ar kādu, kas ir namā. Totss nejauši sadzird pāris pēdējo teikumu:

—   Žēlīgā debess, — saka veikalvedis, — es taču ne­varēju pieļaut, ka jūsu veļu pilnīgi sadedzina ar hloru. Es viņai ļoti pieklājīgi pateicu: «Ja jūs lietosiet vairāk hlora nekā ziepju, tad students jums vairs nedos maz­gāt veļu.» Liela lieta, lai dusmojas. Ja mēs sāksim bai­dīties no katras veļas sievas, tad jau vairs nevarēs pasaulē dzīvot.

—   Te būs vēl ceturtais skolas biedrs, — Totss ieru­nājas, kad veikalvedis, izdzirdis nācēju soļus, pagriežas uz pagalma pusi. — Tas ir mūsu novada saimnieks, viņa vārds ir Tenisons. Iepazīstieties — Kipela kungs.

—   Ļoti priecājos, — Kipels sniedz roku, — ļoti prie­cājos! Veseli četri skolas biedri kopā! Zēl, ka man nav ne zivju asakas mājās, citādi varētu atkal izvārīt zupu.

Istabā kāds ieklepojas, priekšnamā iznāk Tali un sa­sveicinās ar Tenisonu.

Pēkšņi pilsētu pārklāj tumši mākoņi, spēcīgs grā­viens sadrebina mājiņas logus. Kipels palūkojas uz de­besīm un steidzīgi aizver logu. Arī skolas biedri ieiet vigvamā. Pirmās rupjās lietus lāses nogrāb pret loga rūti. Tā kā laiks ir apmācies, tad vigvamā ir vēl tum­šāks nekā vakar, un tīklu āzis kaktā iedveš pat bailes. Zibens uzšķiļas arvien biežāk. Gar logu kliegdams aiz­skrien kāds bērns.

—   Ai, ai! Zibens iespēra kājā!

Pārbijies večuks steidzas bērnam pretī un jautā:

—   Kur iespēra zibens? Kāds zibens? — un abi, glāb­damies no lietus, ieskrien ielas mājas priekšnamā. Va­karējā veļas skalotāja, pārvilkusi pār galvu brunčus, saliek traukus zem noteku caurulēm; viņa ar savām lie­lajām kājām, ko grezno varenas varžacis, bradā pa peļ­ķēm kā pīle. Pār pagalmu pārskrien Lēsta ar uzslietu apkakli un iedrāžas priekšnamā. Vispirms viņš ieskatās Tali istabā, bet, redzēdams, ka tur neviena nav, ienāk vigvamā.

—       Nu vot, — Kipels priecīgi iesaucas, — nu ir kopā viss konsīlijs! Zēl, ka nav svaigu zivju, cik jauki būtu zibens gaismā iestrēbt zupu.

—   O, zivju zupa, — Lēsta iesaucas, — tā jau līst no debesim. Sveicināts, Tenison, kā tu nokļuvi šeit pēc tik ilga laika? Dīvaini gan, Paunveres vīri barā atbraukuši uz pilsētu: kad nav, tad nav neviena, bet, kad nāk, tad visi reizē. Man ir tikai viena stunda laika, pats ilgākais stunda un piecpadsmit minūtes. Tādā lietū nemaz nebūtu skrējis, bet biju apsolījis, un vajadzēja taču novēlēt Totsam laimīgu ceļu.

—   Ļoti labi, — Totss priecājas, — ka sāka līt: tagad vecais tik drīz nejūgs zirgu, varēsim mazliet pasēdēt kopā. Nu jā, pag, ko es gribēju sacīt? Ak jā …

—   Atvainojiet! — Kipels pārtrauc muižas pārvald­nieku, — atvainojiet, Totsa kungs, ka jūs traucēju. Es gribēju jautāt… ka — nu jā, ar zupas vārīšanu tik un tā nekas nesanāk … — vai mēs par visiem kopā nepagodinātu vienu Saradčevu? Kā jūs domājat, jauns­kungi? Nevajadzētu vilcināties, jo, kā dzirdu, te vienam otram esot ļoti jāsteidzas. Ja nav iebildumu, es jozīšu pakaļ, lietus man nekaitēs.

—   Noteikti! — Lēsta atsaucas. — Tādas dienas, kad salasījusies kopā gandrīz visa Paunveres draudzes skola, negadās bieži. Draugi, savāciet naudu! Iedzersim glāzi vīna uz skolas biedru un Strupā Jura veselību^

—   Pareizi pareizi! — puiši piekrīt.

—   Nē, — Kipels saka, — Saradčevam man naudas pietiktu, bet, ja kungi vēlas arī vīnu, tad gan būtu jāsa­rīko maza ziedojumu vākšana.

—   Pats par sevi saprotams, — Totss atbild. — Kādēļ katru dienu būtu jāuzcienā jums? Šodien ir mūsu kārta. Tenison, Tali, a karbl, a karbl M

Viņš iedod Kipelam pāris sudraba rubļu, un tas, naudu uz plaukstas žvadzinādams un jocīgi klanīda­mies, apstaigā skolas biedrus.

—   A karbl, a karbl, a karbl! — Kad katrs ir iedevis savu daļu, Kipels lūdz skolas biedrus apsēsties, kur katrs redz, pakampj saplīsušu vaskadrānu un steidzas uz durvīm.

1 A karbl — rublis. (Ebr.)

—   Neaizmirstiet vīnu! — Lēsta uzsauc viņam nopa­kaļ. — Sis velna Saradčevs man par stipru.

—   Noteikti! — atsaucas balss priekšnamā.

—   Pielūkojiet, ka jums kājās neiesper zibens, — Totss brīdina, bet šoreiz viņš paliek bez atbildes; veikalvedis, jocīgi lēkādams, dodas pāri pagalmam uz vārtu pusi.

—   Nu jā, nu, — muižas pārvaldnieks pievēršas sa­viem skolas biedriem, — gribēju jums ko sacīt, bet tad sākām runāt par to Saradčevu, un es nepaspēju no­beigt. Apsēdieties un klausieties uzmanīgi, ko teikšu.

Totss uzrāpjas uz kastu grēdas, kaut kā apsēžas, satausta kaut cik stabilu pamatu zem kājām un uzsāk savu kalna sprediķi. Tenisons un Lēsta sēž uz kastēm pie galda. Tali paliek stāvot ar muguru pret krāsni. Visi trīs klausās.

—   Redzi, — Totss ieklepojas, — vispirms es griežos pie tevis, mīļais skolas biedri Tenison. Ievēro. Tajā laikā, kad es klaiņoju pa Krieviju un tu kā centīgs bite­nieks un saimnieks krāji naudu un noguldīji to uz pro­centiem …

—   Pagaidi, pagaidi! — Tenisons protestē. — Kā tu zini, ka es krāju naudu un noguldīju to uz procentiem?

—   Tu vispirms savaldi savas klabatas, — Totss at­cērt, — un ļauj man izteikties. Es drīz apklusīšu, tad tu varēsi runāt kaut vai līdz vakaram.

—   Lai iet! — atbild Tenisons un labsirdīgi iesme­jas. — Pūt vaļā!

—   Nu jā, vot… — Totss atsāk no jauna. — Kamēr es klaiņoju pa Krieviju un tu krāji naudu, arī citi mūsu skolas biedri kaut ko paveikuši. Tali, piemēram, ir stu­dents, Lēsta — aptiekārs … un tā tālāk. Bez tam šis pats Lēsta, kurš kādreiz bija tik mazs, ka jābrīnās, bet tagad izaudzis garš kā maikste, ir sadzejojis daudz dze­joļu un sacerējis arī stāstus. Sie dzejoļi un stāsti neka­vējoties jānodrukā, jo pie tiem izšķiests ļoti daudz laika. Tālāk. Nu jā, tā kā tu, Tenison, jau būsi dzirdējis un arī pats vari iedomāties, katras grāmatas iespiešana saistīta ar izdevumiem. Labi… Vārdu sakot, lieta ir tāda, ka Lēstam pašlaik nav tik daudz naudas, lai tos segtu. Te jānāk palīgā viņa skolas biedriem, ja viņi vis­pār vēlas būt skolas biedri. Ievēro, Tenison, tas bija pats liktenis, kas mūs šorīt saveda kopā. Es pateicos debesīm un domās sev teicu: «Mēs būsim tie, kas šo lietu novedīs līdz galam.» Tu esi prātīgs vīrs un pats saproti, par ko es pašlaik runāju, mm, a?

—   Tjā, — atbild Tenisons, lūkodamies uz loga pusi. — Lietus gāž kā ar spaiņiem. Sis Saradčevs, vai kā viņu sauca, izmirks līdz ādai.

—   Lai tikai līst, — Totss aizsmēķē papirosu, — tas ir jauki, tad labāk augs sēnes un vecais netiks ārā no iebraucamās vietas. Lēstas grāmatas iespiešana iz­maksā trīssimt rubļu. Par trīssimt rubļiem Lākmanis ir ar mieru iespiest Lēstam tūkstoš grāmatu. Protams, trīssimt rubļu nav nieka nauda un tā neaug kokos, bet, ja mēs šeit visi četri mestos kopā, gan mēs šo naudu saskribinātu. Kā tev liekas, Tenison?

—   Tjā, sakasītu jau gan.

—   Nu redzi, — muižas pārvaldnieks nopriecājas, — tā ir vīra cienīga valoda! še, paņem papirosu, tad runāsim tālāk. Nē, nu jods parauj . . .

Sai acumirklī kāds aizskrien gar logu un skaļi no­šķaudās.

—   Uz veselību! — iesaucas Totss un turpina: — Nē nu, — viņš saka, — pēc kāda laika Lēsta savas grāma­tas pārdos un atmaksās mums visu, ko mēs viņam tagad aizdosim. Nebaidies, ka tava nauda ies zudumā, es zinu, uz grāmatām var labi nopelnīt. Redzi, vai tu ne­esi ievērojis, kā senāk viņi, šie grāmatu tirgotāji, stai­gāja ar nastiņu uz muguras. Bet pēc kāda laika — ska­ties — jau atver lielu bodi un arī vēderiņš apaļš .. .

—   Nē, kas tur ko baidīties… — Tenisons nomur­mina.

—   Protams, nav ko baidīties, — Totss uzmundrina draugu. — Bet tagad pasaki. Lēsta, — cik daudz nau­das ir tev pašam; pēc tam rēķināsim tālāk. Jeb vai var­būt tev nav ne kapeikas, izņemot garīgās vērtības?

—   Man šim nolūkam jau sakrāti piecdesmit rubļi, — Lēsta atzīstas.

—   Piecdesmit rubļu, — Totss atkārto. — Labi. Tali, tu stāvi tur lejā, paņem zīmuli un uzraksti uz krāsns stūra: piecdesmit rubļu. Raksti: Lēsta — piecdesmit rubļu. Pamati jau iemūrēti, sākums ir likts. Tālāk, Tali.

Tu esi students, pats vēl neko nenopelni, un ari nekādu citu ienākumu tev nav, bet toties tu esi rakstnieka tu­vākais draugs un cienītājs … Labi sadzīvojat… Nu jā, vārdu sakot, cik tu vari aizdot Lēstam, bet tā, lai pats nepaliktu pilnīgi tukšā?

—   Nu … — Tali pasmaida, — arī savus piecdesmit rubļus — kā jau students.

—   Darīts! Pieraksti: Tali — piecdesmit rubļu.

—   Nē, no Tali nevajag ņemt, — Lēsta dedzīgi iebilst, — viņam nav naudas.

—   Kāda tev tur daļa! — uzsauc no augšas. — Es domāju, Tali pats to zina labāk nekā cits. Ja viņam paš­laik nav brīvas naudas, tad viņš iedos man līdzi uz Paunveri mazu zīmīti, es to nogādāšu Sāres mājās — un darīts. Tsss! Klusu! Lūdzu netraucēt! Nekavē laiku, Lēsta, tu ļoti labi zini, — tiklīdz pāries lietus, vecais piebrauks zirgu pie bodes. Ar Tenisonu mums citi rē­ķini: viņš skaitās saimnieks, un viņam ir labi iekopta saimniecība. Tāpēc baidos, ka viņš apņemsies segt visu atlikušo summu un mana nauda paliks pāri. Vai nav tiesa, Tenison, mm, a?

—   Divdesmit pieci rubļi, — saka Tenisons, nomez­dams uz grīdas izdegušo smēķi un samīdams to ar kāju.

—   Ko, divdesmit pieci rubļi? — Totss izbrīnījies pa­skatās uz leju.

—   Jā .. . divdesmit piecus rubļus.

—   Divdesmit piecus! Nedzen velnu, Tenison! Laika maz, un lieta ir nopietna, nejokojies, mīļais skolas biedri. Saki nopietni — cik tu dosi?

—   Tā ir, — Tenisons atņurd. — Vairāk par divdesmit pieciem rubļiem nesanāk.

— Uja, skopuli! — Totss iesaucas un noliecas uz leju, cik nu ļodzīgais sēdeklis pieļauj. — Vai zini, Te­nison, kad mēs nācām šurp, es paliku pāris soļu nopa­kaļ un skatījos uz tavu drukno, sarkano kaklu. Sis kakls ne par matu nepaliks tievāks, ja tu grūtā brīdī kādam palīdzēsi un dosi tik, cik vajadzīgs. Es neprasu, lai tu nosegtu visus atlikušos divsimt rubļus, — tas, protams, būtu netaisnīgi, bet divdesmit pieci rubļi no tik lielu māju īpašnieka — tas neder. Pieliec, pieliec, Tenison, nekaulējies, nečīksti! Iedomājies, cik tas būs jauki, kad tev mājās uz galda būs grāmata un tu varēsi sacīt citiem: «5o grāmatu ir sarakstījis mans skolas biedrs.» Redzi, ja tu tagad būsi nopietns un nopietnas lietas labā ziedosi nopietnu summu, mēs vēlāk palīdzēsim arī tev un sameklēsim tev tādu pašu druknu sievu, kāds esi tu pats. Roku rokā jūs iesiet caur dzīvi, un, ja kaut kur bruģēs ceļu, tad nevajadzēs ne dzelzs ruļļa, ne pre­ses: jūs abi pāriesiet pāri — un lieta darīta. Pirmīt, kad nācām, es bažījos, ka tu, iedams pa ielu, neiemin bedres.

—   Ha-ha-ha! — Tenisons smejas. — Velna Totss — viņš ir tāds pats delveris kā skolā! Vai tu atceries, Tots, kā mēs vienreiz …

Priekšnamā kāds cītīgi slauka kājas, tad atveras dur­vis, istabā ienāk salijušais Kipels, noliek pudeles uz galda un nomet no pleciem slapjos virssvārkus.

—   Gāž kā ar spaiņiem, — viņš saka, — man vairs nav sausas vietiņas pat zem zoba. Debess jumts ir izdi­lis un tek, drīz pa ielām varēs braukt ar laivu un zvejot zivis.

Līdz ādai izmirkušais veikalvedis izsaiņo pudeles no lietū samirkušā, sapluinītā papīra, pārlaiž ar rūsganu lakatiņu pār spalvaino seju un lepni saka:

—   Vai redzat — īsts Saradčevs, ar trijām zvaigznī­tēm. Dabūju. Tie nelieši tur gribēja man iesmērēt ar divām, bet es teicu, dzeriet paši, ja ir laiks un patik­šana. Tali jaunskungs, esiet tik laipns un atnesiet da­žas glāzes, jo man pašam ir tikai divas. Te kaut kur uz krāsns augšas gan jābūt ieplīsušai māla krūzei, bet tā neder tik smalkā sabiedrībā.

Veikalvedis piebradā visu vigvamu ar slapjām pē­dām, bet pēc īsas sagatavošanās pudeles tomēr tiek atkorķētas un dzēriens saliets glāzēs. Atsteidzas arī Lēsta un pagūst ieliet sev vīnu, visiem citiem ir jāiemet viens Saradčevs, lai tad vēlāk dara, kā paši vēlas. Tot­sam pasniedz glāzi uz kastu grēdas, Paunveres vīri saskandina ar veikalvedi un uzsauc «urā!». «Lai dzīvo! Lai dzīvo Paunveres vecā skola, lai dzīvo Strupais Ju­ris, lai dzīvo skolotājs Laurs, visi bijušie skolas biedri un biedrenes, veikalvedis Kipels un Kristjāns Lible! Urā!»

—   Iedzer, iedzer, Tenison, — Totss mudina no aug­šas, — varbūt kļūsi devīgāks! Citādi tu katru kapeiku izstiepsi garenu, iekams izlaidīsi no rokām. Ielejiet vi­ņam labi ātri otru čarku; man nāvīgi bail, ka viņš tūlīt sāks berzēt pirkstos kapeiku.

—   Re, kur sātans! — Tenisons atsaucas. — Sēž tur augšā kā vecais Bāls un tikai komandē. Padod šim visu, ko vajag, appuišo tāpat kā toreiz skolā, kad viņu iegrūda upē un kad viņš vēlāk žāvēja drēbes. Pat vīnu nevīžo sev ieliet.

—   Nesaprotu, par ko jūs te runājat? — Kipels jautā.

—   Kapeikas staipīt? Kurš te staipa kapeikas?

—   Mūsu vārdi ir vairāk vērti nekā septiņas mārciņas sveču, — Totss atbild. — Lēstam ir steidzīgi vajadzīga nauda grāmatas drukāšanai. Visi aizdod, cik spēj, — rēķins ir uz krāsns. Tikai… šis resnais vērsis tur lejā spurojas pretī.

Kipels pieiet pie krāsns, aplūko rēķinu un iesaucas:

—   Zēl gan! Kādēļ jūs man nepateicāt vakar, ka va­jadzīga nauda: vakar teātrī bija iebraucis viens No- sova kunde; varēju aizņemties, cik tīk. Droši! Šodien . . . šodien ir par vēlu. Šodien man vairāk nebija kā četri ērgļi, daļu izdevu par Saradčevu.

—   Nav liela bēda, tēvoci Kipel, — Totss mierina.

—   Gan jau iztiksim. Es nenokāpšu no šīs kastu grēdas tik ilgi, kamēr lieta būs nokārtota, kaut vai mans ve­cais apsūnotu pie bodes. Ielejiet vēl lāsīti Saradčeva un pasniedziet man kopā ar cukurūdeni, es gribu pasa­cīt Tenisonam pāris sirsnīgu vārdu. Tā. Nu, nu, tagad panāc tuvāk, Tenison, nemaz nekaunies un nekrati galvu, dievs zina kad mēs atkal satiksimies, un vai tas vispār vairs notiks.

—   Tu taču vēl netaisies mirt, — Tenisons pieiet ar glāzi rokā pie kastu grēdas. — Ko t tu gribēji sacīt?

Kamēr Kipels pie galda apskaidro Arnim un Lēstam jautājumu par naudu un tirgošanos, Totss no augšas pastiepj kaklu un klusi saka Tenisonam:

—   Turies taču kā vīrs, Tenison, neesi memmes dē­liņš, esi brālis, neesi velns. Salīdzinot ar tevi, esmu pliks kā baznīcas žurka, bet, ja otram klājas grūti, esmu gatavs atdot pēdējo. Jā, pēdējo… ko dievs devis… kā … Strupais Juris sacīja svētdien. Būsim vīri un novedīsim šo lietu līdz galam, pats liktenis gribēja, lai mēs šorīt satiktos. «Kur posts vislielāks, tur glā­biņš vistuvāk.» Nu jā, un parūpēsimies tad arī mēs, lai šie svētie vārdi piepildītos. Tev palika kabatā arī advokāta nauda, nestiepsi tak atpakaļ uz mājām. Kad atbrauksi nākamreiz, atvērsi atvilktni un paņemsi jaunu žūksni. Nekrati galvu, esi vīrs, nekrati galvu; man prāts kļūst bēdīgs, kad es redzu šo galvas kratīšanu. Nu, tagad žigli iesviedīsim vēl vienu malciņu; tu sniegsi man savu roku, un es pateikšu, kas tev kā kris­tīgam cilvēkam un skolas biedram ir jādara. Prozīt! Tā. Dod šurp savu lāča ķepu — skat, kas par lāpstu, nu jā, nu, tas viss no darba un naudas skaitīšanas — un atver savu sirdi, kā saka, tam, ko es tev pateikšu vēl pašās beigās.

Muižas pārvaldnieks atvelk mazliet elpu, aizdedzina nodzisušo papirosu, tad atkal pastiepj kaklu un iečukst Tenisonam tieši ausī:

—   Tenison, velna piepe, ja tu tagad nedarīsi tā, kā es tev sacīšu, tad man būs ļoti žēl, ka es skolā neesmu tevi krietni iemizojis. Izdalīsim atlikušos divus simtus uz pusēm, tu dosi simtu, es — simtu, un izbeigsies šī kaukšana un zobu klabināšana, kā saka Kipels. Vai esi ar mieru?

—   Lai iet! — Tenisons nolemj. — Ar tādu čigānu kā tu nav vērts kaulēties!

—   Darīts! — Totss uzsit ar dūri uz kastes. — Tali, tu esi lejā, paņem zīmuli un pieraksti: Tenisons — simt rubļu.

—   Oho! — visi iesaucas aiz pārsteiguma. Tali paņem zīmuli un raksta.

—   Tā, — Totss turpina no augšas, — Tenisons — simt rubļu. Tagad saskaiti, cik tur sanāk.

—   Lēsta — piecdesmit rubļu, — Tali lasa, — no stu­denta — piecdesmit, Tenisons — simt rubļu. Kopā: divi simti.

—   Labi, paņem vēlreiz zīmuli un pieraksti: Kentuki- jas Lauva — simt rubļu, un nu labi žigli saskaiti visu kopā.

—   Urā! — atskan no apakšas. — Trīs simti!

—   Darīts! — Totss atsaucas. — Tagad varu mierīgi nokāpt no sava Olimpa un sēdēt uz piparbodnieka trepēm.

Muižas pārvaldnieks uzmanīgi tausta ar kāju un meklē atpakaļceļu uz leju. Tajā pašā mirklī atskan spē­cīgs pērkona grāviens — kastes brīkšķēdamas sabrūk, un no Totsa nepaliek pāri nekas cits kā kupls dūmu mutulis, kas līdzīgs zilam mākonītim lidinās zem gries­tiem. Uz mirkli iestājas baigs klusums, it kā zibens būtu ķēris pašu muižas pārvaldnieku. Tad Lēsta bai­līgi iejautājas:

—   Tots, kur tu esi?

—   Seit, — atskan balss no grēdas.

—   Ko tu tur dari?

—   Neko. Ko man darīt? Kas bija darāms, ir jau iz­darīts. Te var gluži labi šļaukāties. Kaut gan gulta ir mazliet par īsu.

Veikalvedis un skolas biedri rāpjas pāri izsvaidīta­jām kastēm palīgā cietējam.

Totss patiešām šļaukājas Kipela gultā, izslējis pret griestiem tievās kājas.

—   Vai sasities? — Lēsta jautā.

—   Jā, briesmīgi, — cietējs saviebjas. — Tūlīt at­stiepšu kājas. Tikai pie reizes saziedojiet arī zārkam. Tali, nu tu esi tur augšā un es esmu šeit apakšā, paņem zīmuli un pieraksti: nelaiķis — pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Hm-hm-hm … hū-hū-hū …

—   Jokus dzen, velns tāds! — nodārdina Tenisons. — Re, viņš tak smejas.

—   Jā, nu, — saka gulētājs. — Kas tad man varēja notikt? Ielidoju gultā kā pūpēdis. Vajadzēja pakaisīt salmus apakšā, ja baidījāties, ka nenositos.

Viņš pūzdams un stenēdams pierāpjas pie galda, iedzer malciņu «pret nelabu dūšu» un saka:

—   Tas viss ir ļoti jauki un aizkustinoši, bet es vēl neesmu dzirdējis, ka ar tukšiem solījumiem kādam būtu kas līdzēts. Tenison, velc ārā deņķelbūku!

Runātājs izvelk no azotes lielu, apdilušu «portfeli» un uzliek uz galda četrus divdesmitpiecniekus. Tenisons nopūšas, neveikli palūkojas apkārt un tad atkāpjas istabas kaktā pie tīklu āža.

Baidīdamies no zagļiem, viņš noslēpis savu naudu tik dziļi un pamatīgi, ka vispirms jāatpogā neskaitāmas pogas un podziņas, pirms nauda nokļūst dienas gaismā. Vairākas reizes rūpīgi pārskaitījis apsolīto summu un nolicis atlikumu agrākajā vietā, viņš sapoš apģērbu un gausi aizpogājas.

—   Nu, te tā ir, — viņš saka, nolikdams naudu uz galda. — Ja gribi, pārskaiti.

—   Paldies! — Lēsta pateicas. — Lai tev veselība!

—   Tā, — Totss turpina. — Tagad pieliec tu savus piecdesmit rubļus klāt, vēlāk Tali iedos arī savējos, pēc tam aiznes Lākmanim sveicienus arī no manis un pa­saki viņam, ka Totss drīz atvērs pats savu drukātavu un uzliks savu ķepu visām trim guberņas drukātavām. Ielejiet man fiksi vēl vienu čarku — es redzu, debesis sāk skaidroties, — tad apjozīšu gurnus un taisīšos, ka tieku projām. Nekādu patikšanu man šī mājās brauk­šana nesagādā, bet ko tu padarīsi: vecais sāks ņurdēt — solījās nākt, bet nenāk. Tenisonam nav kur steigties, viņš ir kungs un brauks ar to … kā to sauca … sutas kumeļu vai vilcienu. Man kā caurkritušam pārvaldnie­kam jābrauc ar ādaini un, ja vēl ceļš ved kalnā, jā­stampā kājām. Tur neko nevar darīt: visi netiek kalna galā, citiem jānīkst purva malā, dievs ir radījis kā ba­gātos, tā nabagos. Bet, kad es atbraukšu nākamreiz, tad lai grāmata būtu gatava un lai es tūlīt dabūtu vienu eksemplāru līdzi, vienalga, vai uz Paunveri vai Krieviju, vai velns zina uz kurieni. Nu jā, nu, ja viesi mājās nesteigsies, tad balle nekad nebeigsies, vārdu sakot:

Nu, tētiņ, es nākšu, jo vakars ir vēls,

Negaisa nakti tavs pazudis dēls.

Būdiņa tukša, tumsā viss tīts …

Kipels turpina Totsa uzsākto dziesmu un plaši atver logu.

—   Ja, lietus ir pārgājis, — viņš saka, — tikai vel mazliet smidzina. Žēl žēl, ka opmaņa kungam nav vai­rāk laika, citādi mēs abi aizietu uz Dubļupi nakts zvejā.

—   Nekas, citreiz, — atbild muižkungs. — Citreiz atbraukšu ar tvaika kumeļu, tad vecais nevilksies astē un es palikšu uz divām trim dienām, varēsim pazvejot un apskatīt arī pilsētu. Bet šoreiz — palieciet veseli un dzīvojiet tik labi, cik vien varat.

—   Sveiki, sveiki! — skolas biedri un veikalvedis krata Totsa roku. — Laimīgu ceļu! Zirgs būs atpūties, tiksi ātrāk mājās. Visu labu!

—   Nu, ar to mājās tikšanu tā ir, kā ir, — muižkungs groza galvu, virzīdamies uz durvju pusi, — ratos mil­zīgs reņģu vezums, kverni ar savu veco tur augšā kā pērtiķis uz leijerkastes — pielūko, ka nepārlūzt ass vai kleperis neizlaiž garu, piķis zina kas var atgadīties ceļā. Brauciens uz Paunveri ir garš kā nedēļa starp divām svētdienām, tagad pēc lietus ceļš būs vienos dubļos — dievs zina vai mēs vēl kādreiz redzēsimies šajā saulē. Iedomājieties, ja es no tās mucu grēdas pa galvu pa kaklu nolaižos lejā un muca uzkrīt uz vēdera, tad es pārplīsīšu kā pūslis vai… kā viņu sauca … kā skrodermeistara Ķīra svārku pakaļa. Tas bija labi, ka ievingrinājos sēdēt uz kastu grēdas, tagad vismaz es protu nogāzties, tikai diemžēl visur nav gultas. Un to es tev pasaku, Tenison: tiklīdz manīšu, ka ādainis sāk pagurt, es tavas reņģes izkaisīšu uz ceļa. Citreiz, ga­rām braukdams, varēsi atkal savākt, jo tas, kurš vēju sēj, tas vētru pļauj, un, kurš reņģes sēj, tas siļķes pļauj.

—   Ak tu tarkšķi tāds! — Tenisons šķendējas. — La­sies ātrāk projām.

—   Iešu jau, iešu, ķēms, — atbild Totss, pienākdams pie galda, — vai es varu palikt, ja vecais gaida. Bet, vot, ko es vēl gribēju teikt — gandrīz būtu piemirsis — nu jā, nu, tu solījies sūtīt zīmīti uz Sārēm?

—   Nav vajadzīgs. Pasaki tāpat, lai atsūta naudu.

—   Labi, bet cik? Varbūt vēlies, lai Sāres tēvs pārdod mājas un naudu atsūta tev?

—   Nu … saki: simt rubļu.

—   Darīts! Bet es vēl gribēju atgādināt, ka … tur … pats zini… mazliet tālāk … tur . .. Rajās …

—   Lai jau paliek. Pasveicini.

—   Bet ja viņa jautās, kad atbrauksi, vai ko tam­līdzīgu?

—   Saki, ka … drīz.

—   Lieliski!

19.Mājās Totss no mātes uzzina jau­nas baumas

Mājās Totss no mātes uzzina jau­nas baumas, kurām nav nekāda pamata. Viņa esot vakar, tas ir, otrdien, bijusi Paunverē, un tur sievas bodē stāstījušas, ka Raju Tēle precēšot skrodera Ķīra ve-

cāko dēlu. Vispirms Georgam gan esot jāaizbrauc uz Krieviju un jāizmācoties par muižas pārvaldnieku, bet derības notikšot jau svētdien. Viņa, Jāzepa māte, nezi­not, vai tie esot meli vai patiesība, bet sievas esot tā stāstījušas un vēl piebildušas, ka tie nu gan esot brī­numi.

Totss klausās šajā stāstā ar lielām bažām, turklāt viņam ir tāda sajūta, it kā kāds būtu uzmetis cilpu kaklā un žņaugtu nost. Viss varēja notikt, pat zagļi va­rēja viņa prombūtnē ielauzties Aizpuros, bet šīs bau­mas … tās viņu pilnīgi satriec.

— Neko darīt, — viņš beidzot saņemas, — pasaulē būs viena skroderkundze vairāk.

_— Nē, — atbild māte. — Nevis skroderkundze, bet pārvaldnieka kundze, kad Jorhs būs atgriezies no Krie­vijas.

Ak jā, — tas arī vēl! Pirmajā brīdī viņš to neapjēdz, ka Kīrs grib braukt uz Krieviju un mācīties par muižas pārvaldnieku. Kīrs — pārvaldnieks! Kīrs — muižas pārvaldnieks! Kīrs — muižkungs, Kīrs — ministrs, Kīrs — ķēniņš!

Nē, Kīrs — dieva vietnieks; ja jau Kīrs var kļūt par muižas pārvaldnieku, tad tikpat labi viņš var kļūt arī par ķēniņu. Viss var notikt: var izcelties ugunsgrēks un ielauzties zagļi, un galu galā arī tas, ka Raju Tēle kļūs Ķīra sieva, — ej nu sazini, kas sievietēm reizēm

iešaujas galvā, — bet stāsts par muižas pārvaldnieku būs tikai joks; tiesa, rupjš, muļķīgs joks, tomēr joks.

Pirmajā karstumā Totss grasās skriet uz Rajām un apjautāties Tēlei, kur šīs nevalodas cēlušās un vai tā ir taisnība. Bet drīz vien viņš atmet šo nodomu: ej nu sazini, vai viņš, šīs svaigās ziņas satraukts, spēs pie­nācīgi uzvesties, varbūt, runājoties ar Tēli, sāks vaidēt un stenēt, un samuldēs diezin ko. Protams, varētu arī notēlot, ka viņš ir auksts kā varde, un tā … iztaujāt aplinkus, it kā garām ejot, bez tam viņam jānodod svei­cieni no Tali, bet… bet… Bet ja viņš sarunas laikā pēkšņi saviebsies, pavisam netīšām? Nē! Nē, nē! Sis nodoms neder. Viņš nodos sveicienus tad, kad galva kļūs mazliet vēsāka, patlaban tā ir kā pakulu ērkulis un griežas riņķī kā ritenis. Ar tādu pauri neviens prā­tīgs cilvēks nerādīsies pasaulei, tad jau labāk apsēsties uz šķūnīša sliekšņa un pagrauzt skābeni. Nē, ja viņam to būtu stāstījis kāds cits, tad varētu domāt — kāds grib viņu kaitināt, bet viņa paša nelaiķa māte — pti, kaut tevi jods! Nē, ar tādu galvu nav ko iesākt —• nu jā, viņa paša miesīgā māte tikko teica, sak, tā un tā. Māte to uzzinājusi no ciema sievām, jā … bet ciema sievas arī neķer visu no zila gaisa, ko tādu viņas pašas nekad nespētu izdomāt. Kaut kas laikam tomēr būs no­ticis šajās divās dienās, kamēr viņš bija pilsētā. Bet kas — jods zina. Muižas pārvaldnieks košļā uz šķūņa sliekšņa skābenes, gundegas, pelašķus, vēršmēles, asinszāles, kumelītes, vībotnes, ceļmallapas, smilgas un visas pārējās zāles un puķes, ko vien viņš var aizsniegt ar roku.

Košļādams viņš dungo dziesmiņu: «Posies, gars, jau diena galā …» Liekas, it kā galvā grieztos milzīgas ūdens dzirnavas, kas izjauc katru pamodušos domu. Totss nedzird ne cīruļu treļļus, ne bezdelīgu vidžinā- šanu. Viņu neskar sanoņa ziedos, viņš nesajūt smaržas, kas lidinās vasaras vējos. Kā gan lai viņš saskatītu dzīvību un mūžīgo kustību pie savām kājām, starp puķēm un zāles stiebriem? Posies, dvēsele, tā stunda ir klātu . . .

Tālāk, veca simtgadīga ozola galotnē, redzama stārķa ligzda. Stārķiene stāv ligzdā un gaida atgriežamies

dzīves draugu. Cik garlaicīgi: šodien stārķa tēvs, mek­lēdams barību, laikam aizlidojis tālāk nekā parasti. Stārķiene noliek vienu kāju, paceļ otru un gaidīdama sāk kārtot spalvas. Ahā — tur jau viņš laižas. KHp- klip-klip . .. Ozola zaros kāds uznesis bišu stropu. Sis atjautīgais kārumnieks droši vien nolēmis noķert kādu noklīdušu spietu. Netālu no ozola aiz kalna pakājes plešas purvs, tāpēc laikam Totsu mājas sauc par Aiz- puriem. Gatvi nošķir veci, apsūnojuši vītoli. Pavasaros šajos vītolos dzied diplomēta koncertdziedone, augsti godājamā Lakstīgalas jaunkundze, kas suģestē klausī­tājus vairāk ar savu slavu nekā dziesmām. Tagad sla­venā soliste ir jau aizceļojusi vai sasaiņojusi savas notis kāda cita iemesla dēļ. Seit palikusi tikai parastā dziedone, kas dzied jautras, dzīvespriecīgas dziesmas bez reklāmas, bez skaļa patosa.

Pēkšņi Totss pieceļas un izspļauj smilgu — beidzot viņš zina, kur un pie kā jāiet. Viņš iesteidzas istabā, paķer no sienas pātagu un pēc dažām minūtēm jau ir ceļā uz Paunveres pusi. Tuvojoties skrodermeistara mā­jai, pār viņa seju pārslīd ēna. Paslepus paskatījies uz to pusi, viņš noprot, ka Adniēla miteklis šodien ir kaut kā svinīgi uzposts. Ceļagājējs savās domās nosauc šo māju par pretīgu čūsku midzeni un ātri aizdrāžas ga­rām. Sperdams ar savām garajām, tievajām kājām sep­tiņjūdžu soļus, muižas pārvaldnieks drīz vien nonāk pie kādas citas mājiņas, kas viņam šķiet glīta un tīkama. Šodien, kā par brīnumu, Lible ir mājās un saņem reto viesi ar. sevišķu sirsnību. Bet Totss atbild uz šīm laip­nībām diezgan vēsi un tūlīt ķeras pie lietas.

Nē, Lible «ko tādu» nav vēl dzirdējis un cer, ka ne­kad arī nedzirdēs. Bet viņš nelikšoties ātrāk mierā, kamēr nebūšot visu noskaidrojis. Šodien pievakarē, nē — tūlīt pat viņš aizjozīs uz Rajām un pajautās Tēlei pašai, viņa jau zina, ko baumo pagastā. Protams, ka ne, Totsa jaunskungs nekur netiks iejaukts, netikšot pat pieminēts muižas pārvaldnieka vārds. Viņš, Lible, esot aizgājis uz bodi un nejauši dzirdējis to un to. Ko nu, viņš taču neesot nekāds puišelis, kas nezinot, kā jākārto tādas lietas. Lai Totsa kungs esot bez rūpēm, viss tik­šot izdarīts, kā pienākas; ja cienījamais pārvaldnieks negrib viņu gaidīt, kamēr pārnāks, — labi, viņš pats aizskries uz Aizpuriem un pastāstīs. Nē, kur nu — tik lepna meiča lai ietu pie sarkanmataina skrodera! Nav tiesa, ka krustmāte mirusi, — kur āda un nagi? Vai tad citi puiši ir nozuduši no pasaules, ja Raju Tēle nevar atrast sev labāku dzīves biedru par šo teļa pauri. Nu, vot, beidzot muižas pārvaldnieks redzot pats savām acīm, kādi ir tie laulības prieki un laime.

—   Nāc tuvāk, mazā Marij, nebaidies. Dod ciemiņam roku un saki «labdien». Tā …

—   Dūšīga meitene, — Totss uzslavē. — Kad citreiz atnākšu, atnesīšu konfektes.

—   Nu, tādai lielai meitenei konfektes vairs neder, tās bojā zobus. Nekas, paies vēl gadi divi trīs, un Totsa kungam pašam būs šitāda draiskule un sacīs: tēt vai papu, vai ko paši būsiet iemācījuši. Nemaz neskumstiet, pārvaldnieka kungs, viss būs kārtībā. Tās ir tikai ve­ceņu tenkas. Kīrs — Tēles brūtgāns! Tīri jāsmejas. Kaut kas tāds vēl nav dzirdēts! Bet, ja tas ir tiesa, tad … es nezinu, ko lai daru … es sev likšu nogriezt ūsas un nodzīt matus. Vai izdarīšu vēl ko ļaunāku, jo tādas lietas es nevaru paciest. Nu jā, ja jūs negribat gaidīt, tad es no Rajām kā bulta šaušos uz Aizpuriem, pateikšu, kā ir. Nē, es jau tagad zinu, ka Tēle mani izsmies un padzīs ar kaunu, bet tas man nekaitēs — kā zosij ūdens.

Totss iznāk uz ceļa, apstājas un prāto: varētu ari pagaidīt tepat Paunverē un pakavēties pie aptiekāra, kamēr atgriezīsies Lible. Tomēr ne! Šodien viņš vairs negrib nevienu ne dzirdēt, ne redzēt, ķermenis ir kā salauzīts, un dvēseli māc ļauna nojauta. Iedams gar Supsa māju laukiem, Totsa skatiens neviļus apstājas pie necienīgā sāncenša mājiņas. Pēkšņi viņam liekas, it kā mājiņas jumts paceltos uz augšu un spāres ņir­gādamās palūkotos uz lielceļa pusi. Taču māja noslēpu­maini klusē', pat pagalmā neredz nevienas dzīvas dvē­seles. Pag, tur it kā sakustējās loga aizkars un paglū­nēja sarkana galva…

Atgriezies savās mājās, muižas pārvaldnieks kādu laiciņu jūtas pavisam mierīgs, toties pēcpusdienā viņš sāk nepacietīgi gaidīt Libli. Bet Lible nenāk. Ar šo valodīgo vīru šodien kaut kas noticis, citādi viņš jau sen būtu klāt. Totss iziet gatvē un ilgi vēro lielceļu, bet tur neredz neviena, ko varētu noturēt par zvaniķi. Saule jau riet, apzeltīdama ar saviem pēdējiem stariem vecā ozola galotni un stārķu ligzdu, bet Lible nerādās. Pār­nāk ganāmpulks, iestājas krēsla, — Libles nav. Un tajā dienā Lible nemaz neatnāk.

Naktī Totss nemierīgi mētājas pa gultu un nevar īsti aizmigt līdz pat rīta gaismai. Te viņu biedē baismi sapņi, te iekož blusa vai blakts. Muižas pārvaldnieks kā mācēdams cenšas nomierināties, lai atsauktu miegu, skaita līdz simtam, nozvērējās nākamajā dienā pārnest no aptiekas veselu maisu blusu pulvera — nekas nelīdz. Lai šī Tēle iet kaut vai pie aptiekāra, vilka vai lāča, paša velna, lai precas ar vilkati un rada lietuvēnus, bet lai triec pie velna šo vasaras raibumaino adatas bak- stītāju.

Tikai pret rītu iemaldās kāds pārguris un miegains vīrs, lai Aizpuru kambarī atpūtinātu kājas.

20.No rīta Aizpuros ierodas dīvaina  persona

No rīta Aizpuros ierodas dīvaina  persona, kuru līdz šim vēl neviens nekur agrāk nav redzējis. Sis noslēpumainais viesis  iebāž galvu pa logu un jautā  pēc muižas pārvaldnieka. Jā­zeps, kurš pašlaik apģērbjas, aši uzvelk vesti un iz­skrien priekšistabā. Pēkšņi viņš izbrīnā apstājas.

Totss pazīst un nepazīst šo personu, nepazīst un to­mēr pazīst.

—   Labrīt, Totsa jaunskungs! — saka svešinieks.

—   Ko t jūs mani tā pētāt — esmu tas pats vecais Kristjāns Lible, kā vakar un vienmēr. Iznāciet uz brī­tiņu laukā, gribu ar jums parunāties.

—   Žēlīgā debess — Lible! — brīnās saimes ļaudis.

—   Kas tad tie par kumēdiņiem? Tu taču esi noskuvis savu galvu kailu kā olu!

—       Tā izskatās smalkāk, — atbild zvaniķis un nozūd aiz loga. Muižas pārvaldnieks izskrien pa durvīm. Viņš jūt, ka ceļi sāk drebēt. Pie sētas stāv Lible un uztin smēķi.

—       Nu, Totsa jaunskungs, — zvaniķis iesāk, — kā jau teicu, vakar aizgāju.

—       Nu? — noprasa muižas pārvaldnieks un aiztur elpu.

—   Taisnība! Viss ir akurāt tā, kā runā.

—   Ko nu muldi! — muižas pārvaldnieks sastostās.

—  Tas nav iespējams.

—       Goda vārds, tik tiešām, kā es patlaban stāvu te pie sētas. Nudien, sākumā arī es negribēju ticēt, kaut vai nosit, bet, ja cilvēks pats apgalvo, tad …

—   Kāds cilvēks?

—   Tēle, protams.

To dzirdot, Totsa sirds kļūst tik smaga, ka ar to va­rētu nogremdēt laivu. Ka viņš ir zaudējis Tēli, — tā vēl nebūtu nelaime, vistrakākais ir tas, ka viņu atradis tieši Kīrs.

—   Jā, tādas tās lietas, mīļais draugs, — Lible tur­pina. — Mana galva ir kaila kā teļa mūlis, un vispār viss izdarīts tā, kā vakar apsolīju.

Zvaniķis noņem cepuri un paklanās muižas pārvald­nieka priekšā līdz zemei. Viņa galva tiešām ir noskūta ar bārdas nazi un ir kaila kā kālis; aptiekāra un vecā Ķīra pauriem vairs nav no viņa jākaunas. Kaut arī Totss pārdzīvo lielas dvēseles mokas, viņš tomēr nespēj atturēt smaidu.

—   Es atļautu šo galvu nocirst pavisam, — saka Lible, — ja tas ko līdzētu. Bet lieta ir tāda, ka tas vairs nelīdz. Nu jā, nu Totsa jaunskungs, protams, jautās, kādēļ es neatnācu vakar. Vakar …

—   Paiesim mazliet tālāk, — Totss palūkojas uz ista­bas logu pusi, — un tad parunāsimies. Iesim uz gatvi, apsēdīsimies uz šķūnīša sliekšņa, tur mūs neviens ne­dzirdēs.

—   Nu jā, vakar … — Lible stāsta, iedams uz gatvi, — vakar aiz lielām sirdssāpēm grasījos tūlīt skriet uz šejieni — pūt ragā, uz krustcelēm velns klāt, saka: «Tu, vecais auns, vispirms ieej krogā un iemet pāris špuh- teru sirds stiprināšanai, citādi sāksi pa ceļam raudāt.» Nu, sākumā gan turējos pretī, saku: «Cilvēks taču gaida un grib zināt, kā ir.» Nekā! Aizjozu uz krogu un iemetu pāris čarku — kā būs, būs. Un tūlīt projām. Ievērojiet, pārvaldnieka kungs, — tūlīt projām. Bet, vot: te rent­nieks un vilnas kārsējs mani aiz astes ciet, saka: «Kur tu skriesi, ko tu gribi saķert, nāc apsēdies, parunāsim pāris prātīgu vārdu.» Es pretī: «Ejiet bekot, man nav laika tērgāt ar visādiem dzērājiem, man jākārto daudz kas svarīgāks.» — «Oho,» šie atkal. «Nu tad pasaki ari mums, tas ir vēl svarīgāk, nekā izdzert ar draugiem pā­ris glāžu alus.» Es pretī: «Sēdiet vien, sēdiet un dzeriet savu alu kaut vai līdz rītam, es iešu, nodzīšu sev ūsas un matus.» Jupis zina kāpēc es to darīju, tomēr izšāvu, ka gribu nodzīt matus. Kas zina, varbūt tās pāris čar- kas, ko izdzēru ar lielu steigu tukšā dūšā, sajauca man galvu. Tur jau ir tā ķeza, kad žvingulis galvā, tad man mājās ir muiža ar septiņiem pāriem vēršu. Nu, bet, tikko rentnieks un vilnas kārsējs to padzirdēja, šie ari vairs nebija skaidrā; jupis zina kas šos bija tur vakar sapulcinājis, — nu jā, tā rentnieks tūlīt: «Ej, Lible, liec nodzīt sev ūsas un matus — es izpirkšu grozu alus.» — «Es otru!» piebilst vilnas kārsējs. Nu, Totsa jaunskungs … divi grozi alus kā no gaisa! Hm, jods, ko darīt? Domāju — mati tik un tā būs jānodzen … un tagad vēl piedevām divi grozi alus … Hm … Da­rīts! Izpērciet, pēc pusstundas būšu atpaka|. Nolēmu, ka pārvaldnieka jaunskungs pa vienu dienu nenomirs; ja vēl būtu kāda prieka vēsts, tad varētu … Nu jā, gan jau viņš rīt pats uzzinās, kā saimnieks cūku apsegloja, suni ar desu pabaroja. Aizjozu pie melderzeļļa: «No­dzen visu, visus matus no mana stulbā paura, vai sa­proti.» Melderis uzasina nazi, un tā . . . pēc pusstun­das — aiziet — uz krogu atpakaļ. Nu… «Ho, ho, ho un ha, ha, ha, hā!» — un tā mēs ķērcām pie abiem alus groziem līdz vēlai naktij.

Runātāji apsēžas uz šķūņa sliekšņa, zvaniķis sirdīgi smēķē, izpūzdams kuplus dūmu mutuļus.

—   Nu, bet Kīrs … — Totss iejautājas pēc īsas pau­zes, — vai kaut ko dzirdēji arī par viņu? Kīrs braukšot uz Krieviju un mācīšoties par muižas pārvaldnieku?

—   Kā tad, mīļais! Tiklīdz būs notikusi saderināšanās, Jorhs savāks pekeles un prom, uz vietas prom. Ak jā: arī rekomendācijas esot jau gatavas.

—   Kādas rekomendācijas?

—   Redzi, kad jūs svētdien ciemojāties pie ķestera, vai jūs neievērojāt kādu jaunu skuķi Erkju vai Ernu, kā viņu sauc. Sīs meičas tēvs vai papus — kā tas pie smalkiem ļaudīm mēdz būt — esot kaut kur Krievijā muižas pārvaldnieks. Nu, vot, šī pati jaunava iedevusi Jorham ieteikuma rakstu, adresētu savam tēvam, lai tas viņu pieņemot un izmācot par krietnu zemnieku vai muižas pārvaldnieku.

—   Ak šitā, — Totss nostiepj. — Tātad viss' ir pa­tiesība?

—   Tīrā patiesība!

—       Nu jā, pie skrodera negrib iet, tad ņem un pār­taisa skroderi par muižas pārvaldnieku. Bet, velns pa­rauj, Kīrs taču nekļūs nekāds pārvaldnieks! Zinu, cik man tur sākumā klājās grūti, vai Kīrs to visu izcietīs? Es vispār nesaprotu, kas to izdomājis — braukt uz Krieviju mācīties par muižas pārvaldnieku.

—   Es arī nesaprotu. Kā redzi, tagad esmu plikpauris un man vajadzētu būt varen gudram — saka, visi plik­pauri esot gudri, — bet es tomēr nesaprotu. Tam droši vien bija jābūt kādam prātniekam, vēl gudrākam par mani.

—   Nē, — Totss secina. — Gudrs tādu plānu neizgud­ros. Tas tomēr ir bijis aunagalva, aunagalva paliks un kā aunagalva arī nomirs. Nu labi, kad notiks saderinā­šanās?

—   To gan īsti nezināja arī pati Tēle, bet domāja, ka varbūt nākamajā svētdienā.

—   Hm… nākamajā svētdienā! Un ko viņa tagad dara, šī Tēle?

—   Neko. Kas tad līgavai jādara? Varbūt sāk pūru locīt. Nē, citādi viņa ir tīri jauka un atklāta meitene, visu izstāsta, ko domā. Nudien, viņai nav citas vainas kā tikai tā, ka izvēlējusies sev par vīru šo stādaigu. «Nu jā,» es saku, «bodē dzirdēju tādas jocīgas valodas, ka …»

Viņa pretī: «Kādas valodas? Ka es taisos precēties? Tur nav nekā jocīga. Visas meitenes cenšas apprecēties, ja rodas iespēja.»

Es saku: «Nu jā, tas tiesa, bet tas brūtgāns… bodē stāstīja, ka …» Tēle: «Brūtgāns, nu … Brūtgāns kā jau brūtgāns. Tu, Lible, taču nesāksi man viņu nopelt?» Es atkal: «Tur nav ne ko slavēt, ne pelt, es jau ar viņu nedzīvošu. Tēles jaunkundze pati zina, cik šis ir vērts, ja jau viņa apsolījusi Jorham savu sirdi un asti — tfū, nelabais! — sirdi un roku apsolījusi.» Viņa atkal pretī: «Nu, tā jau ir pavisam cita valoda. Redzi, Lible, reizēm te sanāk šādi tādi ļautiņi un sāk nopelt manu līgavaini, šis esot sarkanmatains un … skroderis un . .. Citi vēl apgalvo, ka visi sarkanmataini esot ļauni un cietsirdīgi. Bet es zinu, ka Jorham ir zelta sirds. Par skroderi viņš nepaliks visu mūžu: drīz vien savāks mantiņas un brauks pie Erkjas vai Ernas jaunkundzes tētiņa mācī­ties landsvirtšafti.»

Un pati tā šķelmīgi smaida un priecājas, it kā būtu noķērusi nezin ko. Ej nu saproti tās sievietes, it sevišķi jaunās. Nē, citādi viņa ir krietna meiča — bagāta, iz­skolota un laipna . . . bet. . .

Zvaniķis neizpratnē parausta plecus un uztin sev jaunu smēķi, resnu kā mucas tapu.

—   Nu jā, — viņš tūlīt piebilst, — es atkal tā aplin­kus, sak, stāsta — Paunverē jau ir īsti pārvaldnieki, jūs taču negaidīsiet, kamēr Kīrs par tādu uzķepurosies. Bet šī atcērt: «Toties šiem gatavajiem pārvaldniekiem nav tik laba sirds!» Padomā tikai — nav tik laba sirds! Re, kur atradusi zelta gabalu. Nu jā, šīs zelta sirds dēļ viņa esot ar mieru gaidīt gadu vai pat divus.

—   Njā, — Totss nomurmina, — zelta sirds… Bet svētdien pie ķestera viņa bija par šo zelta sirdi pavi­sam citādās domās. Nu, bet lai. .. Vienalga! Ja jau tā būšana ir tik tālu, tad tam arī tā jābūt. Rauj viņus jods ar visām zelta sirdīm!

—   Nu jā, — atbild zvaniķis, — tur neko nevar darīt.

No istabas atskan balsis, kāds kaut ko plaši stāsta

un vairākkārt piemin gatvi. Muižas pārvaldniekam šķiet, ka tā ir Avdotja vai, pareizāk, Mare, bet ar ko šī meita tur triec — tas aiz krūmiem un kokiem nav redzams. Pēc dažiem acumirkļiem parādās «Totja» kāda jaunekļa pavadībā un pamāj ar roku uz šķūņa pusi.

—   Kas tas varētu būt? — muižas pārvaldnieks brīnās.

—   Nezinu, — zvaniķis atteic. — Acs tik tālu ne­sniedz.

—  Tas … tas … — čukst muižas pārvaldnieks, — tas ir Kīrs. Ko tas mūlāps te meklē?

—   Re, nu, — kā vilku piemin . ..

21.LabrĪt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.

Labrīt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.

—   Labrīt, labrīt, skodermeistar! — Lible atņem sveicienu. — Nu, ko laba dzird?

—   Nekā sevišķa, — rudmatis dzīvoju no dienas dienā. Jāteic, tagad es vairs neesmu skrodermeistars, bet gan Jāzepa amata brālis. Senāk bijām tikai skolas biedri, bet tagad arī amata brāļi. Tātad biedri un arī brāļi.

—   Oho, — Lible brīnās, — kāds pārsteigums! Kā tad jus tik pēkšņi nokratījāt skrodera fraku un kļuvāt par muižas pārvaldnieku? Tas, nudien, ir jaunums, kaut ko tādu es šodien dzirdu pirmo reizi. Laikam tāpēc aiz- viņnakt redzēju tādu ērmotu sapni; no rīta sacīju Ma­rijai: «Iegaumē, drīz mēs uzzināsim kaut ko jaunu.» Un, re, te tas ir! Jorhs nav vairs skroderis, bet muižas pārvaldnieks.

—   Nu, — Kīrs tīksminās, — vai tad jūs to vēl ne­esat dzirdējuši? Viss ciems runā.

—   Nudien, pirmā dzirdēšana, — zvaniķis pagroza galvu. — Varbūt jūs ko zināt, Totsa kungs?

Totss parausta plecus un pakrata galvu. Kīrs atbal­stās pret spieķi un uzmanīgi vēro sēdētājus. Abi šie pērtiķi uz šķūņa sliekšņa tīšām izliekas par muļķiem, kaut gan zina visu. Nav iespējams, ka Lible, šis mūžī­gais okšķeris, neko nezinātu par viņa precībām. Nu, vienalga, lai dara, kā zina, — tas neko negroza; viņš ir gatavs iepriecināt draugus un pastāstīt visu pats ar savu muti.

pasmīn. — Tāpat vien

—   Kāds tur brīnums, — viņš iesāk, — drīz aiz­braukšu uz Krieviju un kļūšu par muižas pārvaldnieku. Jā, jā, lai kļūtu par pārvaldnieku, tur nevajag nekādas burvestības. Izglītības man diezgan un pat vairāk nekā vajag. Dažs labs šajā ziņā netiek man ne tuvu, bet, paskat, jau pārvaldnieks; tas nekas, ka viņš tikai vienu gadu apmeklējis draudzes skolu.

—   Njā, — nospriež Lible, — ko nu par izglītību, bet tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Pletīzeri kaktā — un pārvaldnieks gatavs!

—   Vai nu kā zibens, vai pērkons, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem, — bet tā tas ir.

Rudmatis ar patiku noraugās skolas biedra saīgušajā sejā un tad pēkšņi izgrūž:

—   Atnāciet svētdien uz Rajām, gan tad uzzināsiet visu. Būtu vēlams tā uz vakara pusi… ap pulksten pieciem. Parunāsimies tur. Pie vīna glāzes un alus pu­deles valodas ritēs gludāk. Jā, jā.

—   Uz Rajām? … — Lible iepleš acis. — Pie vīna glāzes un alus pudeles? …

—   Jā, jā, — Kīrs ieīdas, — uz Rajām, uz Rajām.

—   Nē, nu, — atbild Lible, — pie vīna glāzes un alus pudeles — to es saprotu, bet kāpēc uz Rajām? Jūs tā­pat vien pajokojat un, protams, vēlaties, lai mēs aiz­ejam pie jums uz skrodera māju. Vai nav tiesa?

—   Nē, nē — uz Rajām.

—   Hm… Nu, vai es neteicu sievai, ka drīz mūs pār­steigs savāda ziņa? Viņa, niekkalbe, negribēja ticēt, sak, ko nu uzplijies, nekā savāda nav un nebūs. Te uz­reiz — nāciet svētdien uz Rajām ietempt vīnu un alu. Nē, sit mani nost, bet es vēl nespēju to aptvert. Uz Ra­jām… Hm… Varbūt Totsa jaunskungs kaut ko no­jauš?

Totss atkal parausta plecus un cītīgi košļā smilgu.

—   Vai tikai tur Rajās, — zvaniķis viltīgi piemiedz aci, — nu jā, vai tikai tur Rajās nenotiks derības… vai kas tamlīdzīgs, ko? Ehē, tagad man tā bilde kļūst mazliet skaidrāka.

—   Kas zina, — skroderis pietvīcis pasmaida, — var būt, ka uzminējāt.

—   Ahā! — zvaniķis skaļi iesaucas. — Tātad no tu­rienes pūš vējš! Nē, nu es zinu, kāpēc uz Rajām. Ko t jūs neteicāt tūlīt? Man no lielas gudrošanas gandrīz pārsprāga galva. Ahā! Tā, tā! Redziet, Totsa kungs, jūsu skolas biedram veicas.

—   Redzu jau, redzu, — sadrūmis atbild pārvaldnieks. — Vēlu laimes!

—   Jā, daudz laimes! — pievienojas arī zvaniķis.

—   Pateicos! — rudmatis pieklājīgi paceļ cepuri.

—   Nē, nu tas jau ir kaut kas! — zvaniķis iekaist aiz­vien vairāk. — Vēlu tik daudz laimes, ka ne rokāfn pacelt, ne uz muguras panest, un … veselu lērumu sar­kanmatainu knēveļu. Bet, ej tu sazini, varbūt bērni ne­maz nebūs rudām galvām, jo Tēle tak ir gaišmate. Bet tas nav svarīgi, gan redzēsim, kad šie sāks nākt un kad kāds jau būs klāt.

Kīrs tumši pietvīkst un, novērsies sāņus, vēro veco ozolu.

—  Jā, jā, — zvaniķis turpina, — paskat, stārķis jau gaida pavēli. Nu jūs, Ķīra jaunskungs, tā sakot, stāvat ar vienu kāju laulības ostā, tāpēc pacentieties labi aši nodot pasūtījumu — tad būs laikus gatavs, pakamp kā no groza.

—   Hm-hm-hm! — Totss smejas un pagriežas ar seju pret šķūni.

—   Jūs pārspīlējat, Lible, — Kīrs rūgti pasmīn.

—   Dievs pasarg, vai es pateicu ko sliktu? Bērnu ra­dīšana nav netikums vai cilvēku izdomāts niķis; tā ir nolicis pats debesu tēvs un devis zīmi Ādamam. Kas man, vecam bukam, ko pārspīlēt — pašam draiskule mājās, drīz vien tautās vadāma. Pa šo ceļu būs mums jāiet visiem, teica vecmeita, kad kāzinieki pabrauca ga­rām. Tur nav ko kaunēties. Svētdien mēs abi ar Totsa jaunkungu būsim Rajās kā likts un tad aprunāsimies. Šodien man nav citu bēdu kā ātrāk nokļūt mājās un sa­rāt sievu, lai citreiz nemelš niekus, pļāpa tāda. Tur nav nekā savāda un arī nebūs!

—   Svētdien noteikti atnāciet, — rudmatis piekodina. —• Ko es vēl gribēju lūgt: jā, vai skolas biedrs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu man kādu ieteikuma vēstuli. Ja mans skolas biedrs runā taisnību, tad viņš ir kalpo­jis vairākās Krievijas muižās un viņam ir pazīstami daudzi muižkungi. Ja Totss man iedotu līdzi kādu pa­pīru, viņi uzņemtu mani laipnāk, protams, ja nesagādā skolas biedram liekas pūles …

—   To var, — Totss piekrīt, saviebdams seju. — Ja tu vari pagaidīt, tūlīt uzrakstīšu vēstuli Ivanovam.

—   Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — pie Ivanova es ne­gribu, viņam galvā ir išiass, un, ja nu šim pagadās pie rokas kāds sitamais, tad …

—   Išhiass, nevis išiass! — muižas pārvaldnieks iz­labo. — Nu jā, goda vārtus jau tur tev neviens necels, tas skaidrs, bet strādāt tomēr var, ja vien grib, tomēr, ja kāds brauc uz Krieviju tikai tādēļ, lai iegūtu pār­valdnieka titulu, tad nav vērts pūlēties.

—   Nē, pie Ivanova es negribu.

—   Nu, bet citu tik labu paziņu man nav.

—   Gan viss nokārtosies, — zvaniķis iesaucas, — vai Ķīra jaunkungam jau nav gatava kāda ieteikuma vēs­tule?

—   Ir, ir, — atbild Kīrs, — tomēr, jo vairāk, jo labāk: ja nepalīdzēs viena, palīdzēs otra.

—   Nē, nu, ja jau tev ir, — Totss gari novelk, — tad man nav ko pūlēties. Pietiek ar vienu labu ieteikumu.

—   Jo vairāk, jo labāk, — smejas Kīrs, ieraudams galvu plecos. — Cilvēkam, kurš nolēmis doties tālā ceļā, jābūt pienācīgi sagatavotam. Kad tu vairs negri­bēji mācīties skolā un aizbrauci uz Krieviju, arī tev taču bija kabatā kāds papīrs, vai ne? Ja nemaldos, tu kād­reiz stāstīji par savu Krievijas tēvoci, krusttēvu vai?…

—   Vislabākais ieteikums īstam vīram ir viņš pats, — Totss uzsver. — Ja būsi sliņķis, tev nelīdzēs pat sep­tiņas ieteikuma vēstules. Un, otrkārt, kā lai varu tevi ieteikt? Es tikai zinu, ka tu esi skroderis un proti šūt svārkus un bikses.

—   Pareizi pareizi! — Lible piekrīt. — Un vecais vienmēr noņem mēru un piegriež; zeļļiem nekas cits nav jādara — jāsadiedz un jāsalaiž kopā ar mašīnu. Iespējams, ka Jorha jaunskungs pats prot noņemt mēru un arī piegriezt, ja būtu vajadzīgs, bet tomēr tas nav lauku darbs. Nē, es spriežu tā: ja jums viena ieteikuma vēstule jau ir, tad pēc otras vairs nevajadzētu mangot. Jā, kaut tevi nelabais, pag, ko šis Lilles Hindreks man nesen stāstīja? Arī viņš kādu laiku klaiņojis pa Krieviju un tagad atbraucis atpakaļ. Nu jā, Krievijā, tur lejā vairāk uz dienvidiem, esot tik stiprs vējš, ka … Nu jā, jūs, Ķīra kungs, esat tāds paviegls cilvēciņš — kaut tikai vējš jūs … Tomēr neaizmirstiet ielikt kabatā kādu smagāku priekšmetu, kad braucat, būs drošāk, citādi jūs vēl sagrābs viesuļvētra un iemetīs Melnajā jūrā. Kam tāds moris vai nēģeris vēlāk būs vajadzīgs? Tad arī sīkie vairs nebūs ne sarkani, ne balti, bet melni kā velnēni.

—   Hm-hm-hm, — Totss smejas. — Jā, vēja Krievijā pietiek. Bet tas gan pūš vairāk uz šo pusi, uz ziemeļiem. Dažu labu vieglāku cilvēciņu drīz vien atpūtīs atpakaļ dzimtenē un uzsēdinās tieši uz tā paša ciņa, uz kura viņš tupēja un kladzināja pirms aizbraukšanas.

—   Nu, — Kīrs atīd, — ja jau jūs esat tik lepns un negribat dot ieteikumu, tad arī nevajag. Iztikšu tāpat. Vismaz vēlāk neviens nevarēs dižoties, ka viņš ir bijis tas palīgs un labdaris. No vēja man nav bail. Ja jau no tā neizbijās tie, kam galvā bija tikai vienas ziemas gudrība, tad jau man jābaidās vēl mazāk. Lai vējš pūš, uz kurieni grib, kaut tikai neaizpūstu vienu otru uz Sibīriju vai Sahalīnu.

—   Nē, — Lible prāto, — tas ir pats stiprākais vējš, un no tā lai dievs pasargā. Bet arī tas, kas gaudo pie Melnās jūras, arī tas nav nieks. Es gudroju un gudroju un tomēr netieku nekādā skaidrībā.

—   Kādā skaidrībā? — Kīrs jautā.

—   Nu, kad jūs pārnāksiet no turienes un būsiet melns kā piķis.. . vai tad arī bērni būs melni vai tikai māla krāsā. Tēle, kā jau sacīju, ir balta … Balts un melns, melns un balts… Nē, tad bērniem jābūt pelēkiem kā ežiem vai mālainiem, jo jūsu sarkanie mati…

—   Liecieties nu mierā, Lible, ar tiem saviem bēr­niem! — Kīrs uzmet lūpu.

—   Dievs pasarg, — Lible nevainīgi iesaucas, — es taču nerunāju par saviem bērniem. Esmu jau pa­metis savu bērnu, pareizāk sakot, bērns pametis mani. Tikko pārkāpju pār slieksni un noņemu cepuri, tā mazā Marija sāk spiegt kā uz iesma un nelaiž vairs ne tu­

vumā. Tātad nedrīkstu viņai tuvoties, kamēr mans ģī­mis un pauris būs atkal apauguši spalvām. Es runāju par jūsu bērniem, Ķīra jaunskungs. Ja es noteikti zinātu, ka jūs no Krievijas pārnāksiet tikpat sarkans, kāds esat pašlaik, tad mana sirds būtu mierīga. Lai skraida mazie rakari kā degoši sērkociņi no Rajām uz Paunveri — tur nevienam nav nekādas daļas, jo tas ir dabiski, bet, ja viņi sāks nākt pāri kalnam melni, mālaini, pelēki vai dievs zina kādi, varbūt zaļi, tad .. . tad zirgi sāks trakot un neviens vairs negribēs braukt cauri Paunverei.

—   Paklausieties, Lible, — Kīrs kļūst pavisam no­pietns, — ja jūs gribat zināt, tad mani mati nemaz nav sarkani, bet kastaņbrūni. Ar gadiem tie kļūs vēl tum­šāki, tā ka jūsu zobgalības ir nevietā. Un, ja mani bērni arī būtu sarkani un kaut vai zaļi, tad prātīgs cilvēks par to nekad nesmietos. Ne jau tas ir svarīgi, kas cil­vēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir galvā. Bet, ja jau runājam par izskatu, tad jāatzīstas, ka pašlaik Paunverē nav otra cilvēka, kas izskatītos tik ērmots un smieklīgs kā jūs.

—   Nē, ko nu par to! — Lible piekrīt, tad pēkšņi ap­raujas; kāds vīrs nāk pāri kalnam uz šķūņa pusi: — Pa­skaties, vēl viens ciemiņš, — viņš saka, — drīz šeit salasīsies vesels bars kā pagasta valdē. Tiesa kas tiesa, Ķīra kungs, es nevaru lepoties ar savu ārieni. Un vis­pār — kas man, vecam sakārnim, vairs vajadzīgs. Mana dziesma nodziedāta. Ja dievs dos, padzīvošu vēl gadi­ņus desmit, piecpadsmit un tad — pie veļu mātes. Es tikai vēroju jaunos un priecājos, ka viņiem labi klājas un tie ilgi dzīvo virs zemes. Uzskatiet mani par savu veco tanti, kas laiku pa laikam apciemo savas māsas­dēlus un vēl viņiem vienīgi labu. Un, ja viņa reizēm mazliet rūc un baras, tad neņemiet vērā, piedodiet ve­cam cilvēkam.

Nācējs ir Tenisons.

—   Vai tu re, te jau no paša rīta sanācis vesels pulks, it kā kara padome. Tiesa kas tiesa, ja nebūtu pazinis pēc balss, tad nemaz nezinātu, ka uz šķūņa sliekšņa sēž zvaniķis. Nudien, ūsas un bārda piedod vīrietim pavisam citu izskatu! — Nu jā, viņš esot atnācis pēc reņģēm un aizvedis «šās» uz mājām; būs siena laikā ko piesiet dūšu. Nu, bet par ko tad šie tā spriežot, ja drīkst zināt?

Tenisons sasveicinās ar skolas biedriem un zvaniķi un tad apstājas šķūņa priekšā, it kā nogaidīdams, vai viņa varenās kājas nesāks šeit iesakņoties. Liekas, viņa staltais stāvs uzsūc dzīvības spēku tieši no zemes tajā vietā, kur viņš stāv. Skatītāju pārņem bažas, ka apģēr­bam, kas apņem šo drukno stāvu, kuru katru acumirkli pārsprāgs vīles. Šķiet, it kā spēcīgie lieli un biezās vil­nas bikses būtu ar grūtībām iestūķētas šķeltajos puszā­bakos; Tenisona zābaki atgādina ādas uzmavas uz stabiem.

—   Labdien, labdien! — Lible atsaucas. — Spriežam par svarīgām būšanām. Vai tad tu vēl neesi dzirdējis, ka skolas biedrs Kīrs ir tikpat kā precējies un būs mui­žas pārvaldnieks?

—   Kas tās par valodām? Neko neesmu dzirdējis.

—   Te nu bija, pats resns kā vērsis, kaut vai stīpām apjoz, lai nepārplīst, bet nezini tādu svarīgu jaunumu. Labāk ej uz mājām, paņem kalendāru un pievelc ar zīmuli krustu pie nākošās svētdienas — tad saderinā­sies skrodermeistars un Raju Tēle. Tfū! Nevis skroder- meistars, bet muižas pārvaldnieks. Nu jā, tikko būs no­svinēta saderināšanās, Kīrs —- aidā! — projām uz Krie­viju, tieši Melnajā jūrā iekšā vai arī paliks uz jūras krasta, to eg lāgā nezinu … Viņš brauks uz turieni mā­cīties par opmani.

—   Kīrs? Krievijā taču bija Totss, nevis Kīrs, — Te­nisons aiz brīnumiem aizmirst pievērt muti.

—   Uz Krieviju var braukt katrs, kam tīk, — saka Totss, bakstīdams zobus. — Ceļš atvērts visiem.

Paiet vairākas minūtes, pirms Tenisons to visu ap­tver.

— Nu, bet tagad, — zvaniķis ierosina, — šo noti­kumu vajadzētu pienācīgi atzīmēt. Ko jūs par to sakāt, Ķīra jaunskungs? Kā būtu, ja mēs visi aizdrāztu uz Paunveri un iedzertu pāris glāžu alus uz jaunās kun­dzes veselību?

— Ne! — Kīrs pakrata galvu un pošas uz iešanu. — Atnāciet svētdien, tad iedzersim. Tu arī, Tenison, jo…

Rudmatis paceļ cepuri un, kaut ko murminadams, dodas projām. Bet Lible, vērodams aizejošo skroderi, klusi nodzied:

Stalti jāt grib skroderzellis, Bet — ko darīt — nav tam melnis. Tad viņš āzi seglot steidzas, Sakas mauc, kur aste beidzas.

22.Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros

Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros. Uz viņa skūtā zoda un padegunes jau melno strupi bārdas rugāji, bet kailais galvvidus, matiem dīgstot, ir kļuvis zilgans.

—   Pēc smiekliem nāk asaras, — viņš saka muižas pārvaldniekam. — Saderināšanās — ņetu!

— Kā — ņetu? — pārvaldnieks brīnās.

—   Ņetu. Vakar mana sieva bija aizgājusi uz Rajām un pati savām ausīm dzirdējusi, kā Tēle Jorham sacī­jusi: «Nekādas saderināšanās nebūs.»

—   Oho! Ko tad tas nozīmē? — Totss iepleš acis. Sī vēsts viņu varen iepriecina; kaut kur sirds dziļumos pavīd spožs cerības stariņš.

—   Ej nu sazini, ko tas nozīmē, bet Tēle esot vakar tā sacījusi. Nu jā, rudmatis gan tielējies: «Es jau ielū­dzu pat savus skolas biedrus, kā lai viņiem tagad at­saku.» Meitene atcirtusi: «Vari aicināt, ko gribi, tikai nevis uz šejieni, bet uz savām mājām. Ja man kāds būs vajadzīgs, aicināšu pati, bez starpnieka.» Te tev nu bija! Rīko nu derības un uzlūdz draugus nobaudīt alu un vīnu!

—   Parauj jods! — muižas pārvaldnieks grauž īkšķa nagu, — vai tad … vai tad precības patiešām izjuks?

— Nudien, nezinu. Par to vakar nekas neesot ticis runāts. Gan jau redzēsim. Es tikai saku: pēc smiekliem nāk asaras un labi tas nebeigsies. Bet to es zinu un lieku savu galvu ķīlā, ka rudmatis jau pirms svētdienas atvilksies šurp un paziņos: «Nenāciet!» — bet tad, vai ziniet, Totsa kungs, tad nerādieties viņam acīs, mūciet, cik kājas nes, lai rudmatis dabū mācību. Lai mazliet pacepas pats savos taukos.

—   Kā? — Totss nesaprot.

—Nē nu …

Zvaniķim paliek mute pusvirus, jo viņš šaja mirkli izdzird pagalmā Ķīra balsi, nācējs jauta pēc Jazepa.

—       Ptl, nešķīstais! — Lible nospļaujas. — Sitais utu­bunga tevi vajās kā lāsts līdz pašai nāves stundai un nedos mieru pat kapā. Laižamies lapās!

—   Uz kurieni?

—   Izleksim pa logu.

Zvaniķis piegrūž pārvaldnieku pie loga un klusi sauc uz priekšistabu:

— Sakiet, ka nav mājās. Sakiet — aizgāja pāri pur­vam uz Paunveri!

Abi bēgli aši izlec pa logu un, cik kājas nes, kāto uz purva pusi. Purva malā Totss aizelsies apstājas, iepleš nāsis un gudro, kādē] viņš īsti skrējis. Tad atsteidzas ari Lible, noliekas garšļaukus zālē un sāk pilnā kaklā smieties.

—       Ak tu sasodītais draņķis! Lai tagad meklē ielūg­tos ciemiņus, kamēr zoles nodilst. Bet mēs, kā jau goda viesiem pieklājas, aiziesim svētdien uz Rajām un pie­prasīsim vīnu un alu un … Ha, ha, hā!

—   A! — Totss nostiepj. — Nu jā!

—       Nē, nu, Tenisons ir tālu, uz turieni Kīrs neies; Tenisons nāks tik un tā, ja vispār būs nācējs. Ek, ja varētu vēl padot ziņu, teiksim, Teukres Savādniekam vai… lai nāk ievākt ražu. Mēs jau to nedarām, dzīda­mies pēc vīna un alus, tas joks vairāk vērts.

—   Protams.

Muižas pārvaldnieks izstiepjas turpat blakus Liblem, abi aizsmēķē papirosus un kūpina kā no skursteņa, ap viņiem rasas nomazgātajos ziedos dūc samtainās ka­menes. Virs zirņu lauka lidinās balti un krāsaini tau­riņi; kāds ziņkārīgs zeltspārnis atlido pie gulētājiem un nometas uz Totsa greznās platmales. Zvaniķis no­ņem cepuri un raugās zilajās debesīs.

—       Varbūt, — viņš saka, — saulē mati aug ātrāk, tad mazā Mārīte sāks atkal ar mani draudzēties.

Aizpuru vecā māja ar mazajām nespodrajām acīm raugas pari tīrumiem; Jāzeps nododas visdažādākajām pārdomām. Spožajā saulē, krāšņajā dabā vecā, noplu- kusī ēka izskatās vēl nožēlojamāka nekā citā gadalaikā. Sirmie pīlādži pie pagalma vārtiem skumīgi groza gal­vas, it kā jautādami: — Cik ilgi tā ies? Mūsu vecā drau­dzene no gada gadā saplok aizvien zemāka, it kā to nospiestu aizvadīto gadu nasta. Cik ilgi tā vēl izturēs?

Zem rijas nojumes balsnī spāru latas, tās atgādina izbalējušus dzīvnieku kaulus ganībās. Pārējo jumta daļu sedz zaļa sūna, pie skursteņa zaļo divi sīki bērziņi. Caurumi jumtā nosegti ar dzeltenīgiem salmu kūlī­šiem … Vēl bēdīgāks stāvoklis ir ar kūti. Sī bez mūra pamatiem uzceltā nožēlojamā ēka Totsa prombūtnē ir sabrukusi vēl vairāk un draud uzgāzties ganāmpulkam uz kakla. No visām malām raugās pretī posts un naba­dzība. Bet tie tur iekšā noveco līdz ar ēkām, redz sev apkārt postu, bet nedara neko, lai to atvairītu, it kā tam visam tā būtu jānotiek. Varbūt vecīši nemaz nemana, kā sabrūk viņu dzīvojamā māja un pārējās ēkas? Sis iznīcības process velkas tik gausi, ka laika zoba pēdas var pamanīt vienīgi tas, kas ilgi bijis projām. Iespē­jams, ka viņi tomēr samana starpību starp bijušo un esošo, bet vārgā veselība neļauj pretoties sabrukumam. Vai rūpes par rītdienu nenolaupīs viņiem vēl pēdējos spēkus?

Tā vai citādi, drīz viņi sabruks kopā ar savu veco namu, un laika jūrā būs ieplūdusi atkal viena cilvēku paaudze.

—   Vai zini, Lible, — pārvaldnieks strauji pieceļas sēdus. — Rauj viņus jupis, šīs viņu derības! Vakar es tā labi vērīgi aplūkoju mūsu veco māju, ieskatījos kūtī, rijā un uzmetu mazu plāniņu. Lieta ir tāda, ka Aizpuru ēkas draud sabrukt. Apakšējā baļķu kārta pagalam sa­trunējusi un nespēj vairs noturēt augšējās. Ir kaut kas jādara, kaut vai baļķi jānostutē ar balstiem. Vecais vairs nav nekāds darba darītājs, vecajam nav nekā cita kā vienīgi sīkstā dvēsele. Vienalga, vai es palieku šeit vai braucu atpakaļ uz Krieviju, bet tā tas nevar palikt.

—   Tas tiesa!

—   Nu nē, — Totss vēl domīgi piebilst, — ar rīko­šanu un komandēšanu šeit nekas nav panākams. Aiz­puros vajadzīgi darītāji, nevis rīkotāji. Nu velns pa­rauj, — viņš iedegas, — esmu diezgan izslinkojies, va­jadzētu beidzot kaut ko darīt. Esmu pieradis pie darba, tāpēc bezdarbībā garlaicīgi. Cilvēks nav radīts tikai tāpēc, lai taisītu mēslus, sacīja Ivanovs..

— Tiesa kas tiesa! — zvaniķis piekrīt. — Aizpuros darba netrūkst, ja tikai pietiktu spēka. Jūs tagad esat varen smalks zemkopis un varat daudz ko paveikt.

Muižas pārvaldnieks gausi pieceļas stāvus un parau­gās lejā uz purvu. Visur gaida darbs. Rauj šos jupis ar visām mīlestībām un derībām — te jāpaveic daudz svarīgāks darbs! Katra jauna doma liek saviļņoties Krievijas viesa asinīm, apaļās pūces acis ieplešas, un viņš it kā caur miglu redz staltas ēkas, rūpīgi koptus tīrumus un nosusinātus purvus.

OTRĀ DAĻA

OTRĀ DAĻA

1.Totss un Lible bridi stāv purva malā un klusē

Totss un Lible bridi stāv purva malā un klusē, tad pārvaldnieks saka:

— Nu jā, vispirms nolēmu uzcelt labu un stipru kūti, bet tad pārdomāju un nācu pie slē­

dziena, ka nav labi iekampt mutē kumosu, ko grūti no­rit. Maniem vecākiem nav ne sarkana graša, ari man pašam nav daudz. Kā tu domā — ja nu mēs saņemtos un ieliktu tai pašai vecajai kūtij mūra pamatus? Tad ēka vēl noturētos kādu gadu, kamēr pienāktu labāki laiki un mēs varētu ķerties pie jaunas kūts celšanas. Kā tev liekas? Tu taču senāk strādāji par mūrnieku un pārzini tās lietas labāk nekā es.

—   Nē, nu, — Lible dedzīgi piekrīt, — plāns nav slikts. Ar jaunu kūti nav ko steigties, jo arī jūsu ga­nāmpulks nav diez cik liels. Savedīsim kārtībā to pašu — un darīts. Pāris baļķu no apakšas laukā, mūra pamatus iekšā, dažu augšējo satrunējušo baļķu vietā ieliksim jaunus, jumtu arī jaunu — lieliski! Nē, Totsa kungs, tā ir vīra cienīga valoda, tas nu man jāatzīst.

—   Tā, — Totss ieklepojas. —> Domā — tā lieta ies?

—   Žēlīgā debess, kādēļ neies? Nav jau nekāda skun- ste; šitā dara daudzi. Bet pie šīs pārbūves varēs ķerties tikai pēc mēslu izvešanas, kad kūts būs tukša.

—  Vot, vot, tieši par to es domāju, — atbild pārvald­nieks. — Līdz mēslu vešanai mēs saskaldīsim papuvē akmeņus un pārvedīsim mājās; tiklīdz kūts būs iztīrīta, ķersimies pie darba. Pastarpēm varēs atvest kaļķus un granti un .. . Tomēr vispirms akmeņi.

—  Manis dēļ sāksim kaut vai rītdien. Nositīsim diVas mušas ar vienu cirtienu: novāksim no papuves akmeņus un iegūsim materiālus kūtij. Sitā, Totsa kungs! Esmu

gan salīdzis izvest mēslus un sapļaut sienu Sārēs, bet, ja jums ir stingrs nodoms pārbūvēt kūti, tad es viņiem atteikšu un nākšu uz Aizpuriem. Bēres vai svētva­karu — tos var iezvanīt arī Mare. Un kam gan tagad viskarstākajā darba laikā atliek laika nomirt?

—   No sava nodoma es neatkāpšos, — muižas pār­valdnieks apsolās. — Neko darīt. Kūts var sabrukt kuru katru mirkli.

—   Tiesa, tiesa! — zvaniķis apstiprina. — Sāksim kaut vai rīt. Nevajag vilcināties, jo mēsli jāizved tūlīt. Šodien pat aiziešu uz Rajām un palūgšu akmens skal­dāmos urbjus — domāju, tie viņiem būs saglabājušies kopš mājas celšanas. Tad vēl iegriezīšos pie kalēja tos uzasināt. Pārvaldnieka kungs lai sagādā biszāles un, ja domā, ka viņš tiks ar to galā, lai uztaisa arī akmeņu vedamo rāmi, ziniet, tādu … ar diviem patieviem baļ­ķiem blakus…

— Zinu, zinu, — Totss viņu pārtrauc. — Viss tiks izdarīts, kā nākas. Tikai žēl, ka nepārvedu no pilsētas šaujamo pulveri. Nu, tukšā jau nepalikšu. Ja neizdosies sadabūt šeit pat, tad atvedīšu no pilsētas.

—   Rīt ir sestdiena, — Lible prāto. — Labi… sest­diena … Bet, ja mēs esam kaut ko stingri nolēmuši, tad nedrīkst kavēties. Sāksim jau rīt no rīta. Neaiz­mirstiet, Totsa kungs, ka mēs esam tikai divi. Uz kalpu nav daudz ko cerēt, viņam jāvago kartupeļi un jāpaveic vēl šis tas. Ja iegadīsies kāds brīvāks brīdis, varēs at­skriet palīgā, bet, kā jau teicu, uz viņu nav ko cerēt. Labi, ka tagad ir darba pārtraukums, — zemnieki at­velk elpu pēc pavasara sējas, lai tad ar jauniem spē­kiem ķertos pie mēslu vešanas, siena un rudzu pļaujas, citādi arī mūs pieliktu pie kāda darba un kūts būvi nāk­tos atlikt. Labi, rīt no rīta es ar urbjiem būšu klāt; iesim nu paskatīties, vai skroderis jau aizgājis.

Lible uzmauc cepuri galvā un mēģina saskatīt, kas notiek Aizpuru pagalmā.

—   Ha, ha, ha! Skroderis ar savām derībām ir tādā pašā ķezā kā neprecēta meiča ar bērnu, jāslien vai sēta ap Raju ērberģi, lai svešie netiek iekšā. Ak tētīt, šito ugunīgo mīlestību! Tā jau kvēlo kā sakaitēts ķieģelis. Parauj jods, ja rudmatim kādreiz izdosies apprecēt šo

Raju freileni, tad … Es nezinu, tad tas būs septītais pasaules brīnums un tādā ģimenē bikses vienmēr valkās sieva. Ja jau viņa tagad spīdzina rudmati, ko tad darīs vēlāk? Nē, šitā būšana ir tik mīklaina un neizprotama, ka to nepratīs izskaidrot pat ķesteris.

—   Rauj viņus jods! — pārvaldnieks atmet ar roku un atkal paraugās uz purva pusi.

—   Pēc siena novākšanas, — viņš saka, — te vaja­dzēs izrakt dziļu grāvi un novadīt lieko ūdeni. Vēlāk varēs nosusināt purvu ar šķērsgrāvjiem un drenu cau­rulēm.

—   Viss nāk ar laiku, — Lible secina, — vispirms uz­celsim kūti, gan tad redzēsim, ko darīt tālāk.

—   Protams, — atbild Totss. — Vispirms kūti. Vai tomēr nebūtu labāk, ja mēs tūlīt uzceltu jaunu?

—   Nē, — Lible pakrata galvu. — Labāk pamazām. Lai nauda pataupās arī citiēm darbiem. Ievērojiet, Totsa kungs, kad jūs sāksiet šeit rosīties, tad redzēsiet, ka ir vēl citas daudz nepieciešamākas lietas nekā jauna kūts. Nav vērts! Sis kumoss ir par lielu, kā jūs pats sacījāt.

—   Darīts! Salabosim to pašu veco.

Uzkāpuši kalnā, kūts cēlāji uzzina, ka Kīrs jau aiz­gājis. Mare, kas to pavēstī, zina vēl pateikt, ka skro­derim bijusi tik skāba seja, it kā būtu sadzēries etiķi. Ak jā, šis teicis, lai Jāzeps ienākot pie viņa, ja rīt vai svētdien gadījumā došoties uz Paunveri.

—   Lai iet, kas grib, — Totss nomurmina, — bet es tur vairs savu kāju nesperšu.

Pēc zvaniķa aiziešanas Totss apmaina savus samta svārkus pret sarkanu krievu kreklu, apjož ar siksnu un sāk taisīt akmeņu vedamo rāmi. Sarkano kreklu pār­valdnieks ir nopircis Tambovā par godu lielajam rakst­niekam un klusībā to dēvē par «Tolstoja kreklu». Pēc brīža Totsa plaukstās parādās tulznas, sāk sāpēt krus­tos tā, ka grūti atliekt muguru. Pārvaldnieks zina — katrs darbs, katrs sākums ir daudz grūtāks, nekā to var iedomāties. Kā par nelaimi, šodien tepat pagalmā rosās arī kalps un ik pēc brītiņa uzmet Totsam zobga­līgu skatienu. Totss izliekas, it kā nemaz neredzētu Miķeļa noslēpumaino smīnu. Ja viņš nepalīdzēja jau pašā sākumā, tad tagad jebkura palīdzība ir pilnīgi lieka.

Lai Miķelis dara, ko saimnieks liek, viņš, Jā­zeps, tiks galā paša spēkiem, kaut arī plaukstas tulznās un plecus spiež kā svins. Protams, būtu prātīgāk, ja viņš jau kopš paša sākuma būtu licis gājējus mierā, bet kā to varēja paredzēt, ka šeit dzīvo tādi tiepšas, kas nepilda pavēles. Nē, ar rīkošanu un komandēšanu Aizpuros neko nav iespējams panākt — to viņam vaja­dzēja saprast tūlīt. Sai atpalikušajā saimniecībā tiešām vajadzīgi darītāji, nevis rīkotāji.

Pret vakaru pārvaldnieks tomēr vairs neatraida kalpu, kad tas klusēdams sāk rosīties ap rāmi. Krievijas kungs ievēro, ka kalpam darbs sokas daudz ātrāk nekā viņam pašam. Arī šis šķietami vienkāršais uzdevums prasa savu izveicību un māku.

Pārvaldnieks nebilst saimei ne vārda par saviem no­domiem. Vispār pēc brauciena uz pilsētu viņš augām dienām klusē un neliekas ne zinis par mājniekiem. Jā­zeps klusē, tātad nepasaka arī nekā lieka.

Vakarā atnāk tēvs, nopēta rāmi un, pīpi pakšķinā- dams, apjautājas:

—   Vai tu, Jāzep, sāksi akmeņus novākt, vai?

—   Jā, — atbild dēls, pabeidzis darbu. — Abi ar Libli sāksim spridzināt akmeņus un mūrēt kūtij pamatus.

—Vai ir vērts pūlēties? — večuks šaubās. — Gan jau mēs paši tiktu galā.

Tukšā lielība jauno Totsu sadusmo. Pārvaldniekam jau ir gatava skarba atbilde; te sarunā iejaucas Jāzepa māte.

—   Paskat, kāds lielībnieks! — saimniece, garām iedama, uzsauc. — Jau kuro gadu solās savest kārtībā kūti, bet nekā.

—  Nē, es jau neko nesaku, — saimnieks padodas, — lai strādā vien, ja grib.

2.Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs

Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs. Lible pats izrok pirmo akmeni līdz pusei no zemes un ķeras pie urbšanas ar tādu sparu, ka neatliek laika noslau­cīt degunu. Pārējos akmeņus

atrok pārvaldnieks, viņš iesāk no lauka malas un lok­veidīgi virzās arvien tālāk. Cita pēc citas pārplīst vaka­rējās tulznas, tās briesmīgi sūrst, bet racējs to nejūt; no viņa atmiņas neizgaist kalpa zobgalīgais smīns, ausīs skan tēva zīmīgie vārdi: «Lai strādā vien, ja grib.» Vecais ar to nevēlējās pateikt neko citu kā to: dēlam šī aizraušanās drīz vien pāries. Lika pagaidīt! Ja darbs ir steidzams un reiz iesākts, tad jāpaveic līdz galam. Totss apsien mutautiņu ap sāpošo plaukstu un rok tālāk, dungodams dziesmiņu: «Posies, dvēsele, diena iet uz galu…»

Līdz brokastīm abi strādā bez apstājas. Laiku pa laikam Lible aši uztin smēķi un tad ar vēl lielāku sparu atsāk urbšanu. Līdz azaidam atkarībā no apjoma vai­rākos akmeņos ir izurbti lielāki vai mazāki caurumi. Pārvaldnieks nolēmis visu dienu tikai rakt, uz pirm­dienu viņš sadabūs vēl otru āmuru un sāks palīdzēt Liblem. Tikai ejot uz brokastīm, abi strādnieki pagūst pārmīt dažus vārdus.

—   Ak jā, — saka Lible, uzlikdams svārkus plecos, — Totsa kungam sveicieni no Rajām. Lūdza, lai aiz­ejot, ja atliekot laiks.

—   Hm! — Totss nomurmina.

—  Nu jā, esot solījies aiziet tūlīt, tikko pārbraukšot no pilsētas. Tagad viņa gaidot katru dienu.

—Hm! Gan aiziešu, kad atliks laiks.

—   Nu jā — rītu. Tad būs viens ceļš un divas darī­šanas.

—   Trīs. Jāiegriežas arī Sārēs. Arnis lika pateikt, lai aizsūtot naudu.

—   Ahā. Tātad satikāt Arni? Nu, ko viņš saka un ko dara, kāpēc nebrauc mājās?

—   Solījās drīz atbraukt uz Paunveri.

— Nu, bet par to … par šito mīlestību neuzzināji neko?

—   Nē, par to mēs nerunājām. Negribēju uzplīties ar saviem jautājumiem.

—   Nu jā.

Pēc brokastīm sāk līt lietus, Totsa sarkanais «Tol­stoja krekls» drīz vien kļūst tumšs un pielīp pie miesas. Saimniece atnes dēlam svārkus, bet dēls tos nomet uz akmens un strādā vienā kreklā. Pievakarē darbs kļūst vēl grūtāks — zeme pārvēršas dubļos, lāpsta un zābaki aplīp ar smagām dubļu pikām. Tad pārvaldnieks aiziet uz mājām un sameklē mazo cirvīti, ko viņš lieto āmura vietā pie urbšanas. Protams, ar šo nieku viņš neko lielu nevar paveikt, taču mugura kūp, — tik liela ir Totsa darba griba un centība.

Laiks ir nauda; abi vīri neguļ pat dienvidu, bet pār­taisa akmeņu vedamo rāmi, ar kura konstrukciju Lible nav īsti apmierināts. Tad zvaniķis izgatavo sev no ve­ciem maisiem aizsegu, atstutē to pret vēju un strādā tālāk. Lai līst vai šķīst, viņš, Lible, neļaus sevi traucēt.

Vakarā censoņi ir pilnīgi apmierināti ar savu darbu. Pēc vakariņām muižas pārvaldnieks ar palīgu dodas uz pirti. Abi peras ar lielu baudu, pie kam pirts gars ir tik stiprs, ka rauj matus čokurā. Ja kādam sāk pa­gurt sirds, tas laiku pa laikam iziet pirts priekšā atvē­sināties. Tad viņa skatieni neviļus aizslīd uz papuves pusi, kur Libles primitīvā nojume sargā akmens kaudzi.

Pirtī pārvaldnieka kauli kļūst it kā mīkstāki, viņš jūtas možs un priecīgs. Oma uzlabojas vēl jo vairāk, kad viņš iedomājas par vakariņām, kas sestdienās jau kopš seniem laikiem mēdz būt labākas nekā pārējās dienās. Totss iziet priekšnamā, sameklē bikšu kabatā zīmuļa galu un it kā par pamācību jaunajiem un veca­jiem uzraksta uz durvīm šādu pantiņu:

No iekšpuses tu tik un tā Sevi nekad nemazgā, Tāpēc liec, lai ziepes dilst, Berz ārpusi, līdz āda svilst.

Kailais dzejnieks uzmanīgi pārlasa savu sacerējumu, piešķiebj galvu un tad uzraksta zem pirmā panta vēl otru un trešo.

Paņem slotu, peries stipri, Tad tu būsi balts un ņipris, Bet, ja slota ir par mīkstu, Noplūc dadzi, nātri sīkstu.

Kas par sutu, kas par garu! Paldies pirtniekam teikt varu, Kas tik labu pirti kūra, Melno miesu baltu būra!

It kā pateikdamies par paša sacerētiem pantiem, Totss uzsit sev ar plaukstu pa kailo gurnu un ieiet atpakaļ pirtī. Pēc vakariņām draugi vēl mazliet patērzē, tad Lible sāk posties uz mājām un saka:

—   Nu, Jāzepa jaunskungs, rīt dosimies uz baznīcu un lūgsim dievu, lai tas piešķir pirmdien labāku laiku. Pievakarē, protams, jāiet uz derībām, jo mēs taču tikām aicināti.

—   Norunāts! — atbild pārvaldnieks, piedāvādams zvaniķim papirosu ceļa kājai.

Pie skrodera mājeles Totss izbrīnījies apstājas, jo kāds viņu sauc no pagalma:

—   Tots, Tots! Pagaidi! — Sētas vārti ar brīkšķi at­veras, nobijies un bez cepures Jorhs izskrien uz ceļa.

—   Nu, kas ir? — Totss negribīgi jautā.

—   Tu… iesi uz Rajām, jā? — rudmatis saka aiz­elsies. — Ak jā, labdien! Uh, uh … Redzi, mīļais sko­las biedri, šodien uz Rajām labāk neej, jo, jo … Nu jā, es jau aizvakar biju Aizpuros un pateicu, lai tu nenāc… Tēle ir slima un …

—   Nezinu, — Totss atcērt, — vai viņa ir slima vai arī jau mirusi un aprakta, es tikai zinu to, ka mani aicināja vēl vakar vakarā.

—   Aicināja? Uh, kas aicināja?

—   Kas aicināja … — Totss atņurd. — Velns. Pats nelabais aicināja. Sacīja: «Tos treknos esmu jau at­ēdies, tagad pagādājiet tādu kārnāku skroderīti, ko iz­vārīt zupā.»

—   Esi nu lāga zēns, Tots, — Kīrs lūdzas, — un ne­taisi jokus. Ienāc labāk uz brītiņu pie manis, mums ir alus, pasēdēsim un … un parunāsimies. Tēle tiešām ir grūti slima, tāpēc saderināšanās nenotiks. Uzklausi, ko tev lūdzu, un neej šodien uz Rajām, netraucē.

— Hm… — pārvaldnieks brītiņu pārdomā. — Man ļoti žēl, — viņš secina, — ka es šodien nepaņēmu līdzi savu pātagu. Ai, tavu nelaimi, ka tieši šodien aizmirsu pātagu!

—   Tā. Un ko tad iesāktu ar to savu pātagu? — Kīrs kļūst uzmanīgs.

—   Es nozilinātu tev ādu.

—   Ak tā? Un es laikam mierīgi stāvētu un gaidītu, kamēr tu zvetē, ko? — nikni atcērt rudmatis.

—   Nezinu, ko tu darītu, bet sukas tu dabūtu. Vēlāk es tev pateiktu — par ko. Tagad ej un pateicies likte­nim, ka man nav līdzi pātagas, un sadzeries pats savu petroleju! Man pietika ar to pašu vienu reizi. — Pār­valdnieks aizsmēķē papirosu un aši aiziet.

Kīrs pavada viņu ar saniknotu skatienu. Vislielākos sirdēstus skroderim sagādā tas, ka viņš pats ir uz­lūdzis Totsu. Protams, to darīdams, viņš tikai gribēja palielīties; Totss viņam nav un nebūs vajadzīgs — nedz tagad, nedz turpmāk. Nē, Jorhs vairs nekad nedarīs tādas muļķības. Tā lai viņam būtu laba mācība! Gribot negribot Kīram jāseko pretīgajam skolas biedram: ej sazini, ko šis sapļāpās un sadarīs tur Rajās, ja viņš pats nebūs klāt.

Ka Totss vispirms iegriežas Sārēs, to Kīrs uzskata tikai par Kentukijas Lauvas viltību; Krievijas klaido­nim Sārēs nav nekādu darīšanu, viņš vienīgi cenšas sajaukt Kīram pēdas. Totss ļoti labi zina, ka viņam seko, un tīšu prātu neskatās atpakaļ.

Sāres ļaudis uzņem Totsu ļoti viesmīlīgi, piedāvā pusdienas, sola uzvārīt kafiju. Diemžēl muižas pārvald­niekam ir ļoti maz laika — vēl jāaiziet līdz Rajām, no

turienes uz bodi, tad ātri jāsteidzas uz mājām, lai rit agri no rīta varētu ķerties pie darba.

Nu jā, Arnis drīz solījās atbraukt, bet vispirms lai aizsūtot naudu. Ja Sāres ļaudīm nekas neesot pretī, viņš pats varētu naudu aiznest — otrdien vai trešdien Totss braukšot uz pilsētu pēc šaujamā pulvera.

—   Ak tad drīzumā solījās atbraukt? — pārjautā Sā­res vecmāmuļa.

—   Jā, jā — drīz.

—   Tad gan ir labi. Sāku jau bažīties, ka nemaz ne­atbrauks. Tik sen neesmu viņu redzējusi.

No Sārēm Totss pa vistaisnāko ceļu tieši pāri laukiem dodas uz Rajām.

Apmēram pusceļā, kur Sāres mājas nozūd aiz pa­kalna un pretējā pusē parādās Raju saimniecība, aug vītolu puduris. Tur jau kopš seniem laikiem savelti no abiem tīrumiem novāktie akmeņi un zeme palikusi ne­uzarta. Starp akmeņiem aug vībotnes un zemenes. Tām pāri pleš zarus vientuļa ieva. No pudura pēkšņi izlec Kīrs un aizšķērso pārvaldniekam taku.

Dažus acumirkļus abi stāv klusēdami, tad rudmatis iedīcas:

—   Paklau, es tevi tiku lūdzis, lai tu šodien neej uz Rajām, bet tu tomēr ej.

—   Kādu lielceļa laupītāju tu šeit tēlo? — jautā Totss mazliet izbijies, jo skolas biedrs parādījies pilnīgi ne­gaidot.

—   Negribu, ka tu šodien ietu uz Rajām. Ja vēlies, ej rīt.

—   Labi, bet kas tu man par aizliedzēju? Ek, mana pātaga! Kaut tā man būtu pa ķērienam!

—   Nē, nemaz nejoko, — Kīrs nopietni saka, — šo­dien es tevi tik un tā nelaidīšu.

Muižas pārvaldnieka apaļās acis ieplešas nedabiski lielas. Varbūt viņa skolas biedrs sajucis prātā? Tiesa, no rudmata var sagaidīt visu ko, bet tas nu ir par daudz, tas ir daudzkārt par daudz. Muižas pārvaldnieka bakurētainajā sejā parādās sarkani plankumi. Tomēr pē­dējā brīdī viņam izdodas novaldīt dusmas, un viņš, iz­likdamies mierīgs, iejautājas:

—   Labi, bet pasaki — kā tu man to aizliegsi? Ne­sāksi taču kauties?

—   Man gluži vienalga. Esmu gatavs uz visu, — rud­matis apgalvo.

—   Hm …

—   Jā, dari, kā zini, bet uz Rajām es tevi šodien ne­laidīšu.

—   Nē, nu, — pārvaldnieks prāto, — kādēj mums kau­ties, veciem skolas biedriem. Pie tam šodien ir svēt­diena. Ja būtu darbdiena, tad varētu mazliet pacīkstē- ties, bet tagad… uzvalks arī jauns, kā lai kaujas? Pārplēsīsi vēl manus svārkus, un tad es staigāšu tāpat kā tu — svārkos ar šķeltu asti. Nu, ja jau tu tik ļoti gribi, tad paiesim mazliet tālāk no akmeņiem un pacī­nīsimies tāpat pa draugam. Redzēsim, kurš kuru veiks…

—   Nu, nu, — Kīrs tincina, — tas, kurš uzvarēs, ko tad viņš dabūs? Saki — ko viņš dabūs?

—   Kas uzvarēs, — dabūs Raju Tēli.

—   Lops!

—   Nu, — pārvaldnieks iesaucas, — atkal slikti! Ko tu šķendējies, mīļais skolas biedri?

—   Kā tu uzdrošinies, Tēle ir mana līgava! Varbūt tur, Krievijā, cīkstas līgavu dēļ, mūsu pusē tādu parašu nav. Pie mums par tādiem vārdiem gāž pa ausi.

—   Oho! … Tevi, Jorh, vajadzētu iecelt par bruņi­nieku. Labi, pamēģināsim tā: ja es tevi nolikšu pie zemes, tad es iešu šodien uz Rajām; ja tu mani, tad neiešu.

—   Esmu ar mieru.

—   Nu, neko darīt, tad tikai līdīsim biezoknī un sāk­sim.

Skolas biedri ielien biezoknī un izvēlas piemērotu lau­kumiņu; galvenais, lai abi laužoties neuzkristu akme­ņiem, tad būs galva pušu un pierē puns. Totss pārlaiž skatienu pār laukumiņu un žigli aizsmēķē papirosu, lai pirms cīniņa ievilktu pāris kuplu dūmu. Viņš pat nepa­spēj ielikt papirosu kārbiņu kabatā, kad Ķīra tievās, taču sīkstās rokas apvijas tam ap vidukli kā saknes.

—   Pagaidi, pagaidi! Neāksties! — sauc pārvaldnieks.

— Ļauj, lai izņemu papirosu no mutes, citādi izcepināšu tev acis.

—   Nekā nebūs! — rudmatis nošņāc un par katru cenu tiecas nogāzt skolas biedru pie zemes.

—   Laid vaļā, trakais! — pārvaldnieks iesaucas un ar izbailēm jūt, ka viņa kājas jau karājas gaisā. — Met mieru, pagaidi taču, ūja, jūdas, kur tu steidzies! Ļauj man novilkt svārkus.

—   Nekā nebūs! — Kīrs iestenas, gandrīz pārliecināts par uzvaru. Viņa nodoms jau pašā sākumā bija uzbrukt skolas biedram negaidot, lai nogāztu pretinieku gar zemi ar pirmo svaigo spēku. — Nekā nebūs! Nekā ne­būs! Oh, ūh! Kur tu biji agrāk? Tad varēji novilkt kaut vai kreklu. Tagad tikai cīnies. Lauzies, sātan! Ūh, ūh!

Rudmatis sagriež apstulbušo muižas pārvaldnieku pāris reižu pa gaisu, tad no visa spēka triec pret zemi, it kā gribētu to iedzīt smiltīs. Totss nokrīt uz ceļiem un sāpīgi saviebj seju. Ko gan sacītu kādreizējie Paun­veres zēni, ja tie tagad redzētu savu varoni? Rudmatis Kīrs iedzen lepno Kentukijas Lauvu stāvus zemē kā sētas mietu! Totss ļauj papirosu kārbiņai izkrist no rokām un izdara ar kājām daudz neveiklu kustību. Šā­dai rīcībai nav citu rezultātu kā samīdīta papirosu kār­biņa. Kīrs spiež viņu ar savu ķermeni kā lietuvēns. Pār­valdnieks vēl drusku pakārpās, nometas te uz ceļiem, te rāpus, tad Kīrs, aizlikdams Totsam kāju priekšā, ar veiklu un ašu kustību nospiež viņu sēdus un nogāž uz muguras.

Ķīra uzvara būtu pilnīga un spoža, ja krītošais ienaidnieks nebūtu viņu uzrāvis sev uz krūtīm. Sajā pēdējā draudzīgajā apkampienā Totsa degošais papiross nokļūst tieši Ķīra nāsī. Skroderzellis iesprauslojas kā kaķis un zibenīgi uzlec stāvus.

—   A-a, apčī! Apčī! Vai, vai, vai! — Rudmatis paiet mazliet sāņus, šķaudās, šņaukājas un slauka acis.—Ak tu nešķīsteni ar savu papirosu! — viņš lādas. — Ja tu zinātu, kā sāp! Vēl tagad nāsī čūkst. Ai, ai, vai! Apčī! Apčī!

—   Uz veselību, mīļais skolas biedri! — gulētājs mie­rīgi atbild. Tad viņš atbalstās uz elkoņa, paņem sabra­dāto papirosu kārbiņu un mēģina atrast tajā kādu ve­selu papirosu. — Draņķis!

Kīrs pienāk tuvāk, slauka asaru pilnās acis un iesper Totsam ar kāju. Aiz dusmām un sāpēm rudmatainais līgavainis zaudē pēdējo savaldību. Ilgi aizturētais se­nais naids pēkšņi noārda visus šķēršļus. Samērā viegli gūtā uzvara pavedina viņu uz nepārdomātu rīcību: gu­lētājs saņem vēl otru kājas spērienu, bet jau daudz sāpīgāku par pirmo.

Uzvarētā Totsa pacietība un miers ir pilnīgi aizkus­tinošs.

— Gulošo nedrīkst sist, — viņš saka, aizsmēķēdams papirosu. — Tava paša vaina. Kādēļ uzbruki tik ne­gaidot? Pateicies dievam, ka papiross tev neizsvilināja acis. tad tu tagad būtu akls kā Sota. Bet nu ir iācelas augšā, citādi mani svārki tā saburzīsies, ka nedrīkstēšu Rajās vairs rādīties.

—   Rajās? Kā tu drīksti iet uz Rajām, ja es tevi no­liku zemē? — Kīrs izvalba acis.

—   Nu jā, noliki zemē! — muižas pārvaldnieks pa­smaida un pieceļas. — Tu pārāk steidzies un neļāvi man atjēgties. Piķis parauj, vai tu patiešām iedomājies, ka esi stiprāks par mani?

—   Protams, ka stiprāks, ja jau es tevi nogāzu gar zemi.

—   Nolemts! Domā, ko gribi, bet es iešu uz Rajām. Un iegaumē: tagad tev gaidāms viens kārtīgs pēriens par to, ka tu iēspēri man ar kāju. Jānomet svārki, citādi tu man atkal uzklupsi paslepus un tos saburzīsi. — It kā apstiprinādams savus vārdus, Totss tiešām sāk no­vilkt svārkus, taču visu laiku iešķībi šķielē uz skolas biedru, kurš vēl vienmēr šķaudās. Šķiet, ka pārvald­nieks nojauš ko ļaunu, jo roka aši ieslīd atpakaļ pie­durknē, — viņš pamāj ar galvu un noslēpumaini pa­smaida. Izrādās — viņam taisnība: nākamajā acumir­klī saniknotais skroderis no jauna metas virsū. Šoreiz uzbrucējam neizdodas tik spoži kā pirmīt. Pārvaldnieks izspļauj papirosu no mutes un apcērt rokas ap skro­dera tievo vidukli: ja vajadzētu, viņš varētu savas ro­kas sasiet mezglā uz pretinieka muguras, jo skroderis ir tievs kā pātaga. Bet — jupis zina! — arī skrodera rokas liekas sīkstas kā siekstas. Šis mākoņu stūmējs Totsa prombūtnē ir varen pieņēmies miesā un garā.

Pāris minūšu draugi bez panākumiem mīņājas uz vietas: Kīrs cenšas aizlikt pārvaldniekam kāju priekšā, bet šo triku Totss pazīst jau kopš skolas laikiem. Skro­derim apsvilinātā nāss vēl vienmēr sūrst, un viņš bir­dina asaras. No deguna pār lūpu velkas tieva, gara strūkliņa. Uh, ūh, ūh! Abi briesmīgi sten, it kā tie veltu pret kalnu kādu lielu, smagu akmeni; apkakles un kak­lasaites sagriezušās greizi, cepures atstumtas pakausī, uz pieres mirdz sviedri. Trr! Kaut kur plīst drēbe, no­krīt poga, kas tūlīt tiek iemīta zālē. Tad Kīrs elšot ierauj rīklē odu, sāk klepot un uzspļauj uz pretinieka melnajiem svārkiem. So starpgadījumu pārvaldnieks izmanto savā labā. Viņš saspiež skroderi no visa spēka, pagriežas sāniski pret Ķīru, uzceļ skolas biedru uz sava labā gurna un triec pret zemi.

Kritiens Ķīru apdullina. Kad tas atjēdzas, Totss sāk rāties:

—   Nu redzi, vai es neteicu, — viņš saka, berzēdams skolas biedra ausis, — cīkstēsimies kā draugi. Bet tu uzbrūc paslepus kā vilks. Redzi nu. Tagad tu esi gar­šļaukus kā siļķe un jods zina vai maz varēsi piecelties.

—   Tu, sātan! — rudmatis iebrēcas. — Netrin ausis!

—   Nē nu, — Totss atsaka, — kāpēc lai es netrītu tev ausis, ja tu man spēri ar kāju? Pag, pag, es tevi vēl apsvilināšu ar nātrēm. Sitā!

—   Ai, ai! Rimsties jel!

—   Ai, nē! Tas tikai sākums, mīļais skolas biedri. Es pacietu visas tavas pārestības, nu ir tava kārta. Pacie­tību, pacietību, dārgais skolas biedri! Caur ciešanām — pie zvaigznēm. Vai nav tiesa, mm, a?

—   Liecies mierā, Tots! — Kīrs vaimanā elles mokās. Jāatzīstas — Totss rīkojas ar nātrēm diezgan nesau­dzīgi, jo ienaidnieka kakls un seja jau kvēlo kā uguns­kurs.

—   Nekā nebūs! — pārvaldnieks atkārto Ķīra paša vārdus. — Nekā nebūs! Sīs pāris tulznas īstam vīram nekaitē. Esi nu rāms. Ak šitā, tu sāksi skrāpēties — ahā! Nē, tad jau pāršķirsim nākamo lappusi un nodru­kāsim tevi, kā nākas. Tā … tā … tā. Ahā! Ja nelīdz mazgāšana, tad līdzēs pletīzers! Ahā! Uz veselību, mī­ļais skolas biedri! Nepinkšķi vis, zini, ja man būtu pie rokas pātaga, tad tev klātos vēl ļaunāk. Tas, ko mēs patlaban darām, ir tikai glāsti un bučošanās. Jods pa­rauj, te vēl kaut kur vajadzēja būt nātru ceriem… Velns kur tie palika? Ahā, re, re, re — tepat ir!

Pārvaldnieks paveic ar skroderi septiņus brīnumus: viņš berž tā ausis, mīca ribas, kutina, veļ pa zemi kā maisu un — kas pats trakākais — nepārtrauc pērt ar nātrēm. Viņš, liekas, pat nedzird nabaga upura brēk­šanu un lāstus.

Beidzot Kīram palaimējas satvert Totsa svārku stūri. Rudmatis zina, ka šī ir pārvaldniekam visvārīgākā vieta, un, ja tas viņu neglābs, tad mocībām nebūs gala.

—  Pagaidi, tu nelieti, — rudmatis iesēcas, — nu tavi svārki būs pušu kā …

—   Ja tu … — pārvaldnieks grasās brīdināt, bet ir jau par vēlu: krakš — krakš — krakš! — plīst svārki.

Sajā acumirklī pazīstama sievietes balss uzsauc:

—  Oho, kas tad te notiek? Labdien — un veiksmi darbā!

3.Totss atskatās pār plecu, pamāj ar galvu

Totss atskatās pār plecu, pamāj ar galvu un neveikli pasmaida. Abi cīkstoņi lēni pieceļas un no­stājas jaunās meitenes priekšā ar tādām pašām sejām, ar kā­dām tie senāk mēdza nostāties

ķestera priekšā, kad bija ko nodarījuši.

—       Vai traucēju? — Tēle smaidīdama apjautājas un pienāk tuvāk.

—       Ai nē, — Totss ar vienu aci pašķielē uz Tēles jau­nāko māsu, kas ar interesi aplūko kaujas lauku. — Ai nē … Mēs tāpat… atcerējāmies skolas dienas. Drus­ciņ pacīkstējāmies: Sākām strīdēties, kurš no mums tagad varētu būt stiprāks, un izmēģinājām spēkus.

—   Nu, un kurš tad ir stiprāks?

—   Neko nevar saprast, — pārvaldnieks stāsta,

—    esam apmēram vienādos spēkos. Vispirms skolas biedrs nolika pie zemes mani, pēc tam es viņu.

—        Tā. Spriežot pēc izskata, jums vajadzētu būt stip­rākam par Ķīru. Bet kāpēc skolas biedrs Kīrs tik pie­sarcis un plankumains?

—   Viņš, — Totss ar līdzjūtību paraugās uz rudmati,

—   viņš nejauši iekrita nātrēs un apsvilināja seju. Gan pāries.

Kīrs skaļi šņāc un šķaudās.

—        Viņam ir arī iesnas, — Tēle zobgalīgi piebilst un nodomā: «Un viņš vēlas kļūt par manu līgavaini! Sis nožēlojamais šķaudītājs ar sarkano viepli grib mani precēt!»

—        Jā, — Totss saka, žēli pamādams ar galvu, — na­badziņš saķēris arī iesnas. Neko darīt, nelaime nekad nenāk viena. — Šķiet, it kā viņš runātu par bērnu un

sacītu: «Jā, tāds labs un mīļš mazulītis, bet tizls, naba­dziņš, nevar lāgā nostāvēt kājās.»

Iestājas klusums. Kīrs šņaukājas un slauka mitrās acis. Tēle nojauš, ka te noticis kas cits nekā vienkārša spēkošanās. Viņa novērš valodas uz citām lietām.

—    Gaidīju jūs šodien Rajās, — viņa saka, — bet, tā kā jūs vēl neredzēju, tad iznācām ar māsu mazliet pastaigāties. Varbūt jūs tagad iegrieztos pie mums? Kā jums liekas?

—    Jā, — pārvaldnieks piekrīt, — sākumā es tiešām nolēmu jūs apciemot, bet… Nu jā, laiks pagāja, tēr­zējot ar skolas biedru, un tagad es vairs nevaru. Rīt agri jāceļas un jāķeras pie darba. Mēs pašlaik novā­cam akmeņus; gribam savest kārtībā kūti un arī šo to pielabot.

Pārvaldnieks aizliek roku aiz muguras, paslepus ap­tausta pārplēstos svārkus un ar izbailēm konstatē, ka Kīrs var būt apmierināts ar savu darbu.

Taču Tēli šī aizbildināšanās nepārliecina.

—    Ak, ko jūs, — viņa iesaucas, — darbs un darbs, bet rīts vēl tālu! Labāk nerunājiet tik gari, bet iesim, nāciet.

—    Jā … nē … diemžēl … — Totss murmina un pie­klājīgi paklanās. —- Tas nav iespējams. Citreiz — ļoti labprāt.

—    Ak, ko jūs! — Tēle baras. Nu viņa jau ir pilnīgi pārliecināta, ko skolas biedri tiešām saplūkušies. Kīrs svinīgi nošķaudās un saka:

—    Jā, šodien mēs tomēr nevarēsim iet — tas ir tiesa. Mūsu tualetes nav kārtībā.

—   Tualetes?

—    Jā, jā, tualetes, jā. Totsam cīkstoties notika maza nelaime: viņš pārplēsa svārkus.

—    Tiešām! — meitene iesaucas. — Kā tas notika? Parādiet!

Pirms Totss paspēj atjēgties, ko ar viņu grib darīt, Tēle cieši satver viņu aiz pleciem un pagriež apkārt.

—    Ai, tie ir tīrie sīkumi, — viņa saka, — Rajās sa- šūsim.

—    O, — Kīrs šaubās, — tie nav vis sīkumi. Ar sa­plēstiem svārkiem neviens neiet ciemos. Un vispār šie svārki ir pašūti no pavisam sliktas vai pat apdilušas drānas. Ļoti iespējams, ka skolas biedrs Krievijā no­pircis kādus vecus, apvalkātus svārkus un licis apgriezt otrādi. Citādi tie tik viegli neplīstu.

—        Bet, Kīr! — meitene aizrāda. — Jūs nekad neva­rat iztikt bez apvainojumiem. Otru nopeļot, jūs pats nekļūstat labāks. Ak, jā, pavisam piemirsu, svārkus taču esat pārplēsis tieši jūs. Tūlīt ņemiet adatu un diegu un sašujiet!

—   Es? — rudmatis iepleš acis.

—   Jā, jūs. Jūs to protat vislabāk.

—   Es to nedarīšu.

—   Darīsiet gan. Nekavējiet laiku!

—   Man nav līdzi adatas.

—    Ir.

—   Nav.

—   Kīr!

Tēle bargi uzlūko rudmati. No viņas mazliet šķelmī­gajām acīm plūst kāds neredzams spēks, kas liek skro- dermeistaram paklausīt. Adniēls nodur galvu un tumši pietvīkst, tagad jo skaidrāk kļūst redzami nātru sadzē- lumi uz kakla.

—       Tā, — Tēle nolemj, — mēs ar māsu iesim, bet jūs salāpiet svārkus un tūlīt sekojiet.

Kad māsas ir nozudušas aiz elkšņu pudura, Totss saka skolas biedram:

—   Nu, parādi, ka esi īsts kungu skroderis!

—        Hm, — Kīrs atrūc, — kungu skroderis! Tādai ve­cai lupatai nekāds kungu skroderis nav vajadzīgs. Pie­liecies!

Totss paraugās pār plecu uz Ķīru un dara, ko viņam liek. Kīrs šņākdams stājas pie darba.

—       Vai smēķēt drīkst? — pēc brītiņa apjautājas pār­valdnieks.

—       Stāvi uz vietas un nemīņājies, citādi tūlīt aiziešu un tu varēsi bizot apkārt ar saplēstiem svārkiem.

—   Es jautāju, vai drīkst pīpēt?

Atbildes vietā Kīrs iedur Totsam ar adatu tur, kur nemaz nebūtu jādur. Pārvaldnieks neganti iebrēcas un uzlec stāvus ar visu adatu mugurdaļā.

—   Ak sita! — viņš draudīgi iesaucas. — Ja nerim­sies, es tūlīt saukšu Tēli atpakaļ.

—   Hi, hī! Kas tad tā var strādāt? Novelc svārkus, tad es sašūšu.

—   Tu man pielūko!

Totss novelk svārkus. Kīrs uzrāpjas uz liela akmens, sakrusto kājas un šuj.

Rajās jau ir daudz vecu, labu i paziņu priekšā. Pirm­kārt tur, protams, jau gaida Lible, kurš ir ļoti izbrīnī­jies, redzot, ka skolas biedri ierodas kopā. Tas pats Lible noķēris pie baznīcas vēl kādu no Teukres, un Jānis Savādnieks, kā jau kāzu viesis, atbraucis šurp ar visu pajūgu. Druknais Tenisons pagalmā sarunājas ar saimnieku.

Ieraudzīdama tik daudz svešu cilvēku kopā, Tēle mazliet satrūkstas, bet tūlīt saņemas un smaidīdama sasveicinās ar viesiem. Lible uzmet runča kūkumu, ilgi krata jaunavas roku, apsveic un novēl laimes «no visas sirds» … šajā svinīgajā dienā, kad … un tā tālāk.

—   Kādu laimi? — Tēle brīnās. — Kas šeit par svi­nībām?

—   Lai nu paliek, — Lible atteic, — jūs pati labāk zināt. Es esmu tikai Paunveres zvaniķis un neesmu nācis dzesēt muti. Te ir daudz gudrāki vīri, kas prot turēt runas, piemēram, Aizpuru saimnieks, Totsa kungs.

Totsa kungs, kam gadās dzirdēt šo sarunu, pienāk tuvāk, cēli paklanās un saka:

—   Ak, piedodiet, es biju pilnīgi aizmirsis, ka jums šodien tik lielas svinības. Vēlu laimes!

— Jūs arī! — meiča sasit plaukstas. — Ko tas no­zīmē? Sī diena man ir tāda pati kā visas citas.

— Tavu brīnumu, it kā mēs nezinātu, — zvaniķis noslēpumaini pasmaida.

Tēle brīdi pārdomā, tad aicina abus tuvāk un saka:

—   Tad jau labi, ka jūs to zināt. Es gan nezinu, bet nojaušu. Ja jūs esat krietni cilvēki, tad dariet man to prieku un vairs nepieminiet šo «svinīgo» dienu.

—   Nu, ja jau Tēles jaunkundze tā vēlas, mēs par to vairs nerunāsim. Bet mēs neesam neko izdomājuši paši, jūsu nākamais vīrs mums teica, ka tieši šodien ir tā diena, kad … nu jā, vienalga.

Tēle atiet sāņus un sasveicinās ar pārējiem skolas biedriem; Lible un Totss izteiksmīgi saskatās.

Bet Kīrs ir nokļuvis īstās sprukās. Viņš skraida ap­kārt kā apsvilis, nosarcis, plankumains, žņaudzīdams spieķa spožo rokturi aukstajā, mitrajā plaukstā. Kīrs ir un nav līgavainis. Nav līgavainis un tomēr ir. Viņš mēģina kaut ko pateikt Tēlei, bet paliek stāvot ar va­ļēju muti, jo Tēle viņu pat neievēro. Apkakle viņam sa­griezusies greizi, viens stūris rēgojas pie pakauša. Lible to pamana un zobgalīgi iesmejas.

—   Redziet, — viņš saka pārvaldniekam, — skroderis izkāris balto karogu — tataa padodas.

Viesus aicina uz viesu kambari, bet Totss ar saim­nieku vēl iegriežas ābeļu dārzā, aplūko dēstījumus, tad ieiet kūtī, stalli, jautā, iztaujā, slavē, brīnās un dod derīgus padomus, ja ierauga kādu nepilnību. Viņš, Totss, savedīs visu kārtībā arī Aizpuros. Gadu gaitā daudz kas palicis novārtā; vispirms salabošot kūti, tad ķeršoties pie dzīvojamās mājas. Vajagot uzlabot ga­nāmpulku, nosusināt purvu, iekopt laukus pēc jaunākās sistēmas — o, darba pietikšot, ja tikai nepietrūkšot spēka! Kas Raju saimniekam vainas — viņam jau pa­mats zem kājām, bet šo saimniecību varētu pacelt vēl augstākā līmenī, ja tikai…

—   Nu jā, kādēļ ne, — prāto Raju saimnieks. — Kā­dēļ nevarētu, bet es esmu jau vecs … dēla arī nav … jāplēšas ar svešiem cilvēkiem. Cik ilgi tā lai dzīvo?

—   Jā, grūti, — Totss piekrīt.

— Un Ķīru ģimene arī neliek miera — lai Tēle pre­cot Jorhu vai kā … Ko skroderis jēdz no zemkopības? Nu jau gan braukšot uz Krieviju mācīties, bet neticu, ka tur sanāks kas prātīgs. Pati Tēle man par to nav neko stāstījusi, arī Jorhs ne, bet visu to būšanu kārto­jot vecais skroderis.

—   Jā, tas ir bēdīgi, — gari novelk pārvaldnieks. Lie­liski! Sākumam pietiek ar to pašu. Tagad viņš zina, ka Raju saimnieks nepavisam nav apmierināts ar savu nā­kamo znotu un ari Tēle izturas pret viņu diezgan vēsi.

Zemnieki ieiet lielistabā pie pārējiem viesiem, kur Lible pašlaik visus uzcienā ar alu. Vakariņās zvaniķis tomēr nespēj klusēt un, pārkāpjot savu solījumu, «brūķē» muti.

— Jā, — viņš saka, — laiks skrien, bet laime nezūd. Re, nesen viņi vēl bija maziņi kā zirnīši, bet tagad jau lieli kā … Viens vada saimniecību, dzīvo kā jau īstam saimniekam pieklājas — baro cūkas un audzē ganām­pulku; pats resns kā vērsis un meklē bagātu līgavu. Otrs ir muižas pārvaldnieks vai opmaņa kungs, kā ļau­dis mēdz sacīt, caur un cauri mācīts zemkopis, tā teikt, īsts mākslinieks zemkopībā un krietns strādnieks, kas nekaunās pielikt rokas, kur vajag. Ak jā, ko es muldu … Vispirms — jā: cik sen tas bija, kad viņa vēl sīka kā adatiņa tenterēja — tipu tapu — augšā pa kapsētas kalnu, bet tagad jau liela jaunkundze precību gados. Nē, tur man cita nav ko piebilst: lai dievs dod! Nu jā, laiks skrien vēja spārniem. Paies,vēl daži gadiņi, un no Libles vairs nebūs ne miņas! Bet sirds kļūst prie­cīga, redzot, ka bērni izaug slaiki un stalti kā egles. Paskat, Savādnieks — ārēji viņš neko daudz nav pār­vērties, tomēr īsts vīrs, un neviens neteiks, ka tam būtu darīšana ar mazu puišeli. Bārdu viņš laikam gan nekad neaudzē, taču dažiem bārda nemaz nepiestāv. Piemē­ram, man: senāk es biju kā paviāns, bet tagad, kad liku nodzīt matus… Nu jā, nu, arī tagad es neesmu daudz gudrāks… Ar vārdu sakot, man, vecam prau­lam, nav ko jaukties jauno ļaužu darīšanās — un tā tālāk, bet, sacīsim, Jorhs, kam par godu mēs šodien esam sapulcējušies, — kas gan varēja iedomāties, ka no šā vasarasraibumainā žeņķa iznāks tāds lietas koks. Kurš vēl Paunverē šodien ir tik lielā cieņā kā Jorhs Gabriels Kīrs? Kurš vēl prot uzšūt svārkus ar tik dziļu šķēlumu kā viņš, vienalga, lai tas būtu pilsētā vai uz laukiem? Vai kāds ir redzējis vēl otru tik pieklājīgu jaunekli, kas nedzer, nesmēķē, bet katru svētdienu, rei­zēm pat valsts svētkos, iet baznīcā? Laime neiekrita klēpī neviļus, viņam nebija viegli piekļūt pie puķes, kas zied baltsārtiem ziediem; Jorhu sāka cienīt viņa labo īpašību dēļ. Sarkani mati neko nenozīmē, tos viņš nav nokrāsojis pats, bet gan dievs devis par pierādījumu, ka arī starp sarkanmatainiem mēdz būt labi un krietni cilvēki. Nu jā, tagad viņi ir izauguši lieli, pieņēmušies spēkā un es varu mierīgi paēnā sabrukt kā veca sēne mežā zem staltām eglēm. Galvenais, lai būtu mazu­lis, — par cilvēku tas izaugs pats. Visi tagad jau ir lieli cilvēki, apprec sievas vai iziet pie vīra … Vārdu sakot: lai dzīvo!

Vēlāk, sarunā ar Tenisonu, Totss uzzina, ka viņa skolas biedrs rīt vai parīt gatavojas braukt uz pilsētu pie advokāta. Totss lūdz nodot Arnim naudu un liek atvest pāris mārciņu laba šaujamā pulvera akmeņu spridzināšanai. Tad viņam pašam nevajadzēs braukt tik karstā darba laikā; Totss citreiz atvedīšot viņam reņģes, un vispār — roka roku mazgā. Lai tikai uzma­noties, ka pulverim netiekot klāt uguns, tad varot izcel­ties nepatikšanas, tas ir, skolas biedram pašam gan ne­kas nekaitēšot, tādām lietām viņš esot par resnu, bet ciest varot citi, kas būšot tuvumā.

— Labi, labi, — druknais skolas biedrs piekrīt, — gan jau es to nokārtošu.

4.Pirmdienas rītā agri Totss un Lible atkal ķeras

Pirmdienas rītā agri Totss un Lible atkal ķeras pie darba un čakli strādā līdz pašam vaka­ram. Nākamajā dienā Lible ir paņēmis sev līdzi vēl kādu lielu plecīgu tēvaini, kuru pārvaldnieks pazīst kā Muļķa Mārtiņu. Jauno palīgu vispirms krietni paēdina, tad sūta uz Aizpuru tīrumu akmeņus dedzināt. Mārtiņš atrok akmeni no visām pusēm, sa­krauj uz tā sārtu no sausām pagalēm un, kad akmens no karstuma sāk plaisāt, gāž ar āmuru pa sīkajām spraudziņām, kamēr akmens sadrūp.

Pa visu garo dienu spēcīgais vīrs ar savu milzu āmuru paveic tīros brīnumus un vakarā ir ļoti priecīgs, kad viņam kā algu iedod spožu sudraba rubli. Darbs sokas. Totss bieži nostājas pie Mārtiņa, vēro, cik veikli tas prot uzkurt uguni tieši vēja pusē un pēc tam ar neticamu veiklību sadrupina akmeni.

Tenisons atnes pieprasīto šaujampulveri, un Liblem paiet visa diena, pielādējot akmeņus. Šoreiz zvaniķis ir ļoti nopietns, viņš vairs nesarunājas ar Mārtiņu par dažādām mašīnām, švunkratiem un skrūvēm. Vienīgi pie pusdienu galda it kā neviļus ieminas par Ķīru un brīnās par Tēles dīvaino izturēšanos. Pat viņš, cilvēks no malas, nespējot neko saprast, ko tad vēl runāt par nabaga Jorhu, kas ir tik neganti iemīlējies: tas jau vairs neko ne dzird, ne redz, kas notiek apkārt.

Brīdi pirms saulrieta sākas spridzināšana. Totss ar papirosu mutē stāv tālāk pie ežmalas un vēro Libles rīcību. Viņam blakus, drebēdams aiz bailēm, stāv Mār­tiņš un kaut ko nesakarīgi murmina. Mārtiņam ir va­rens augums, bet viņš baidās no bises, šaujampulvera un visa, kam ar šīm lietām kāds sakars.

Lible ar kvēlošu pagali skrien no viena akmens pie otra un aizdedzina, degauklu. Pie ceturtā akmens viņš apstājas un atskatās. Virs pirmā akmens izšaujas mazs dūmu mākonītis, akmens pēkšņi paceļas no zemes kā pēc apakšzemes grūdiena, norīb varens sprādziens — un akmens sašķeļas. Lielākie gabali nokrīt turpat bed­res malā, mazākie aizripo tālāk, kamēr sīkās šķembas svilpodamas aizlido pa gaisu.

—   Horošo! — Lible iesaucas, savicinādams pagali, tad viņš aizdedzina nākamo aukliņu un krustām šķēr­sām skraida pa lauku, aizdedzinādams pārējās auklas. Bum, bum, bum — nodārd sprādzieni Aizpuru papuvē, it kā tur šautu ar lielgabaliem. Akmens pēc akmeņa sašķīst gabalos, tālumā dun atbalsis. Totss paraugās apkārt — Mārtiņš ir nozudis. Viņa skatiens atkal ap­stājas pie Libles. Zvaniķis patlaban pieskrien pie kāda akmens, bet pēkšņi sastingst kā stabs: tieši pie paša deguna akmens pārsprāgst. Acīm redzot, viņš kaut ko bija sajaucis un atskrējis atpakaļ pie aizdedzinātās auklas.

—   Vai, vai! — pārvaldnieks iekliedzas aiz bailēm, ieraudzījis, ka zvaniķis aizsedz acis ar rokām un pa­griež muguru pret akmeni. — Kas noticis? Kas no­ticis?! — viņš iesaucas vēlreiz un pieskrien pie Libles.

—   Ņičevo! … — Lible atmet ar roku un turpina darbu.

Pārvaldniekam pēkšņi kļūst vieglāk ap sirdi, viņš jau sāk iztēloties, ka ir slavens karavadonis, kurš komandē kauju; te pēkšņi viņa paša tuvumā sprāgst akmens un labo kāju ķer sāpīgs trieciens.

—   Nu, — viņš nomurmina, — kas tas bija?

Tad viņš aizklibo līdz ežmalai un tur apsēžas.

Jā, tas katrā ziņā bija spēcīgs belziens, ko viņš da­būja, bet kas viņam lika tur stāvēt. Ar lielām pūlēm Totss novelk zābaku un apskata kāju. Kā jau to varēja sagaidīt, viņa stilbs kaist kā ugunīs, pulsē un ātri pie­tūkst.

«Jā, jā, katrā ziņā, kā mēdz teikt vecais Kīrs,» viņš domās atkārto.

Lible, aizdedzinādams degauklas, lokveidīgi virzās uz priekšu. Virs katra pārsprāgušā akmens brīdi šū­pojas viegls dūmu mākonītis, tad pamazām izklīst, sa­vienojas ar citiem dūmu mākonīšiem un pārklāj visu lauku ar rēnu miglu. Mājnieki cits pēc cita pienāk pie sētas un ar interesi noraugās šajā neparastajā ainā. Sprādzieniem tuvojoties, cūkas rukšķēdamas saskrien no olnīcas pagalmā; kāds mazs sivēntiņš, kam skrienot, acīm redzot, kaut kas gadījies, kviec kā aizkauts. Ga­nībās rej un gaudo Krancis, it kā arī viņš būtu pieda­lījies šajos notikumos.

Lible nesteigdamies tuvojas pārvaldniekam un pa ceļam aplūko saspridzinātos akmeņus. Liekas, viņš ir apmierināts ar savu darbu un uzsauc jau no tālienes:

—   Rīt sāksim vest mājās.

—   Jā, noteikti, — pārvaldnieks atsaucas, tirinādams slimo kāju. — Ai Lible, ja tu zinātu, cik briesmīgi tā vēl sāp. Man vienkārši neveicas ar šo sasodīto labo kāju: te tajā bija iemeties išhiass, te atkal trāpa ar ak­meni pa stilbu. Jods zina kas tā vispār par kāju. Var­būt tagad išhiass būs pārbijies un aizbēdzis, tikko stilbu ķēra sitiens. Ai Lible, ai, kaut tu zinātu, kā tā vēl…

Pārbijies zvaniķis grib viņu tūlīt vest mājās, bet slimnieks vispirms apskata katru sprādziena bedri un tikai pēc tam ļaujas aizvesties. Kalps iejūdz zirgu, Totss un Lible aizbrauc pēc palīdzības pie aptiekāra. Aizpuru saimnieks, kurš visu to redz un dzird, noraugās uz aiz­braucējiem un saka saimniecei:

—   Es jau teicu, lai neākstās, mēs salabotu kūti arī bez viņa.

—   Nemels niekus, — saimniece atsaka, — kas nu tu vairs par labotāju.

Aptiekārs aptausta kāju un atrod, ka kauls esot vēl veselāks nekā agrāk; satūkumu noņemšot viena prātīga, labi pārdomāta komprese.

—   Jā, — slimnieks sūdzas, — bet man vēl briesmīgi sāp.

—   Nu, — aptiekārs mierina, — tur neko nevar darīt. Katrs liels pasākums ir liels risks, un, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Laiks dziedē visas brūces un sadziedēs ari šo, jo dievs mūs nepametīs nekad.

Ap slimo kāju apliek kompresi, bez tam aptiekārs iedod līdzi lielu pudeli šķidruma, lai varētu turpināt ārstēšanu. Pārvaldnieks pa ceļam uz mājām vēlreiz nāk pie atzinuma, ka pat vismazākais pasākums ir sais­tīts ar lielu risku.

5.Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pār­valdnieks

Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pār­valdnieks tomēr aizklibo uz tī­rumu. Šķiet, it kā viņš cīnītos pret kādu neredzamu ienaid­nieku, kas tiecas traucēt viņu darbā. Līdz brokastīm Totss un Lible divi vien ņemas ap smagajiem akmeņiem; Mār­tiņš, viņu varenais palīgs, ir nozudis. Atskanot sprā­dzieniem, mājnieki viņu redzējuši lielās izbailēs skrie­nam pār tīrumu, taču neviens nezina, kur viņš atrodas tagad. Vienu cēlienu viņiem izpalīdz kalps, pēc tam nozūd arī tas, un uz lauka atkal paliek pusotra vīra, jo Totss kopš šodienas uzskata sevi par «darba invalīdu».

—   Tas ir bēdīgs numurs, par brīdinājumu veciem un jauniem, — viņš saka, jo kāja viņu traucē darbā.

Pievakarē uz Aizpuriem atnāk aptiekārs, lai aprau­dzītu slimnieku. No kājas noraisa apsēju, slimo vietu apziež ar kādu ziedi un pārsien no jauna. Blakus stāv Lible un klusēdams noraugās aptiekāra izdarībās.

—   Nu, — aptiekārs secina pēc paveiktā darba, — ārīgi esam tavu kāju dakterējuši jau diezgan. Ir pienācis laiks lietot iekšķīgas zāles. Ārējās velk, iekšē­jās stumj, — pēc pāris dienām kaite būs no kājas laukā, un tad jūs manis dēļ varēsiet kaut vai dancot, ja vien pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite.

To sacīdams, aptiekārs pamirkšķina Totsam ar aci un izvelk no kabatas plakanu pudeli, uz kuras uzlīmēta etiķete ar uzrakstu «Iekšķīgi».

—  Jā, — Totss piekrīt, aplūkodams pudeli, — šīs zāles ir iekšķīgas.

—   Nu jā, — tās stumj. Iemetiet malciņu!'

Pārvaldnieks pieliek pudeli pie mutes un dzer.

—   Mm, — viņš saka, — tās ir gluži labas.

—   Lai nu būtu kā būdams, bet tās stumj, — apstip­rina aptiekārs. — Iemetiet ari jūs, zvaniķa kungs.

Zvaniķis izbrīnījies uzlūko runātāju, tad uzmet ska­tienu savām kājām ūdenszābakos un saka:

—   Ko tad es, mani kāti ir veseli.

—   Tad tie kļūs vēl veselāki.

—   Kā aptiekāra kungs pavēl — var jau arī iemest.

—   Tā, — aptiekārs secina, kad Lible izdzēris savu devu, — nu būs arī man pašam jāiepilina rīklē kāda pilīte. Manas kājas gan nav slimas, toties tām ir kāda cita kaite: vecas. Bez visām citām īpašībām šīm zālēm piemīt vēl kāda sevišķa īpašība — tās dod vecām kā­jām jaunu sparu. Topiet veseli un dzīvojiet tik labi, cik labi vien mākat!

Aptiekārs izpalīdz savām vecajām kājām, piešķirot tām jaunu sparu, apsēžas uz akmens un noņem plat­mali. Redzēdams ciemiņa kailo, ar sviedriem klāto pa­kausi, pārvaldnieks nespēj novaldīt smaidu.

—   Ahā, — aptiekārs to tūdaļ pamana, — mans kai­lais pakausis atkal sagādā kādam prieku. Bet, pirms neesmu aizmirsis, es jums, jaunekli, gribētu ko pateikt.

—   Tas nekas, aptiekāra kungs, — Lible noņem savu cepuri, — arī mana galva ir kaila.

—   Nē, nu, — domā viesis, — tā ir pavisam cita lieta. Jūsu galva ir noskūta, tur ar laiku kaut kas ataugs, bet mans pauris ir pliks un tāds arī paliks. Ak jā, iegaumējiet, jaunekli, un paturiet prātā. Ja plikgalvji būtu sliktāki par citiem, tad Jēzus tos nebūtu izraudzī­jies par apustuļiem. Kā jau jūs abi zināt, tad vissvarī­gāko darbu tā kunga druvā ir paveikuši tieši plikgalvji. Es nekur neesmu lasījis, ka Jēzus būtu viņiem kādreiz pārmetis šo trūkumu, kaut gan tas pieminēts svētajos rakstos un par to pat ir sacerēta dziesmiņa:

Kad puiši zobojušies tika, Ka Elijam ir galva plika, Tad nāca lāči palīgā, Bij puiši postā galīgā.

Tas par Eliju. Sakiet, jaunskungs, ja jūs to zināt, — kam vēl citam atsūtīja no debesīm pretī pasta zirgus, lai viņu aizvestu no šīs bēdu ielejas? Esmu pētījis

svētos rakstus, bet otru līdzīgu gadījumu neesmu uzgā­jis. Un tagad paceļas jautājums: kādēļ tieši plikgalvis kļuva par šī neparastā brauciena dalībnieku? Varbūt tā­pēc, ka nav svarīgi, kas cilvēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir šai galvā iekšā. Kā jūs domājat, mm, a?

Tas notika senajos labajos laikos. Tagad, mūsu die­nās, plikgalvību uzskata par augstas kultūras pazīmi. Ja mēs saskaņā ar dabas zinātnieka Darvina mācību esam pērtiķa pēcteči, tad visspalvainākie tipi ir mūsu sentēvi, bet tie, kuru galvas ir kailas, stāv jau pakāpi augstāk par spalvainajiem. Vai nav tiesa, mm, a? Vis­pār — nākotne pieder plikgalvjiem. Viņu kailie pauri paaudzi pēc paaudzes izaugs aizvien lielāki, bet vēderi kļūs mazāki, rokas vārgākas; viss viņu spēks sakoncen­trēsies vienīgi galvas smadzenēs. Miesīgais spēks vairs nebūs vajadzīgs. Ar savām lielajām smadzenēm tie iz­gudros visādas mašīnas, kas darbosies muskuļu vietā, vai arī šīs galvas liks strādāt tiem, kas vēl būs spal­vaini un nespēs neko izdomāt. Vai jums patiešām lie­kas, ka nākotnes cilvēks cīkstēsies ar akmeņiem, kā to darāt jūs? Nē, nākotnes cilvēkam būs mašīnas, kas raks, cels un vedīs. Nē, mans jaunais draugs, plikgalvji vienmēr bijuši cieņā, tos novērtēs arī nākotnē, jo viņus pati daba iecēlusi izredzēto kārtā.

Tagad, kad jūs to esat dzirdējuši un, jādomā, arī paturējuši prātā, iemetiet vēl vienu malciņu, un tad jūs paši jutīsiet, kā atgriežas veselība. Un, kad jūs atkal būsiet vesels, tad ziniet, ka arī tā persona, kas jūs ār­stēja, ir plikpauris — un neviens cits.

—   Jā, jā, — Totss smaidīdams aplūko pudeli, — bet vai šīs iekšķīgās zāles nepadarīs mūs slābanus, tā ka mēs vairs nevarēsim pavelt akmeņus?

—   Akmeņus pavelt… — aptiekārs dusmojas. — Jau­nais draugs, vai tad jūs domājat mūžīgi velt tikai ak­meņus? Vai tad akmeņu velšana ir jūsu mērķis un aici­nājums? Vai tiešām jūs negribēsiet novēlēt savai miesai un savam garam mazu atpūtu? Arī notij pēc katras takts ir svītra, kāpēc jūs laiku pa laikam lai neapsēs­tos un nenoslaucītu sviedrus no pieres? Hm?

—   Mums bija plāns novākt šodien no šī zemesgabala visus akmeņus.

—   Ahā — plāns! Jums bija plāns! Pazīstu šos plāno­tājus. Arī šajā sakarībā es varētu jums kaut ko pastās­tīt, ak manu labdari ar slimo kāju! Kā jau jums aptiekā stāstīju, arī es reiz biju jauns. Mm, jūs taču nedomājat noliegt šo mūsu sarunu? Nu jā, un tā nav tukša lielība, bet reiz tiešām bija laiks, kad arī es biju jauns. Tad kopā ar mani uz plašā dzīves ceļa izgāja pāris manu draugu. Arī tiem abiem bija plāns, mērķis, dzīves mēr­ķis — vai kā nu to sauc. Vai viņi ir tikuši tālāk par mani, kas vienmēr dzīvojis bez jebkāda plāna un mērķa? Viņi sēž uz saviem naudas maisiem, sten un pūš, un sūdzas par sliktiem laikiem, šad un tad ziedo piecdesmit rubļu labdarības mērķiem, tas nozīmē, to labā, kurus viņi ar savu negausību un iedzīvošanās kāri padarījuši par darba nespējīgiem un nabagiem, un tad gaužas, ka avīzes nodrukājušas vēsti par viņu ziedo­jumu ar pārāk maziem burtiem. So bagātnieku galvas ir greizas, un tie uzlūko pretimnācējus caur pieri. Atce­rieties un iegaumējiet, jaunekli, ja vēl to neesat pama­nījis: kad nabags kļūst bagāts vai bagātais vēl bagā­tāks, tad viņš sašķiebj galvu un glūn caur pieri kā hiēna. Kādēļ viņš tā dara, to es jums pašlaik neprotu izskaidrot, var jau būt, ka man izdosies šo noslēpumu atklāt. Ļoti iespējams, ka viņi ar šo glūnošo skatienu grib izpētīt, vai pretimnācējs nekāro pēc viņa mantas jeb vai viņš nevarētu pretimnācēju kaut kā izmantot savā labā.

Tā tas notiek ar dažu labu, kam ir nosprausts plāns. Protams, mums nevajag to uzņemt pārāk traģiski, jo mēs paši arī savus pārdzīvojumus neuzņemam traģiski. Mēs tiecamies tvert sīkos prieciņus it visur, kur vien tos atrodam. Mēs nenonicinām un neienīstam nevienu, neesam skaudīgi, mums šajā pasaulē nav ko iegūt un nav arī ko zaudēt. Vai nav tiesa, mm, a? Sakiet — ko jūsu plāns līdzētu tādā gadījumā, ja šai akmens kau­dzei būtu ieplānots noraut jūsu kāju? Kāds vīrs gāja pa ceļu, pirts slota padusē. Pretī nāca liels varasvīrs, teiksim, ķēniņš. Varasvīrs — nu jā, pieņemsim — ķē­niņš prasa:

—   Kur tu iesi, vīrs?

—   Nezinu, — tas atbild.

—   Kā tad tā, nezini? — ķēniņš brīnās. — Tev ir slota padusē, tātad tu iesi uz pirti. — Nezinu, — vīrs ietiepjas. Tad ķēniņš sadusmojas, kā jau tas varasvī­riem piederas.

—   Kā? Tev padusē ir slota un rokās ziepes — un tu nezini, kur gribi iet? Kas tā par valodu? Tūlīt pasaki — kur tu iesi? — Vīrs atbild trešo reizi: — Nezinu. — Ķēniņš saskaišas vēl vairāk un sauc: — Ņemiet šo vīru un ieslogiet cietumā, viņš grib mani muļķot! — Vīram uz to nav ilgi jāgaida. Pie vājā un neaizsargātā nav grūti būt varonim. Sargi, caps, satver vīru aiz apkakles un prom uz cietumu. Tur vīrs vēlreiz atskatās uz ķē­niņu un saka: — Tagad jūs pats redzat, augstība, ka es nevarēju zināt, kur aiziešu. Gribēju iet uz pirti, bet, re, tagad neeju uz pirti, bet uz cietumu.

—   Tā tas ir, — Totss pagroza pirkstos pudeli, — bet, kur neplāno, tur arī neko nedara. Es domāju, ka šie akmeņi paši uz mājām neaizvelsies un kūtij pamati ne­radīsies paši no sevis.

—   Iemetiet, iemetiet malciņu un nesāciet strīdēties,— aptiekārs sarauc sirmās uzacis. — Nevaru ciest strī- doņas. Es pasaku atklāti, ko domāju, — un viss. Vai jūs piekrītat vai ne, nav mana darīšana, es nevienam savus uzskatus neuzspiežu. Palikšu pie tā, ko esmu teicis, un nekāda vara mani nepiespiedīs mainīt savas domas, vismazāk jūsu vārdi, jaunais cilvēk. Pieņemiet to, kas jums liekas derīgs, nestrīdieties, neprātojiet, bet mīliet, ticiet un ceriet, tad jūs iegūsiet to, ko kodes un rūsa nemaitā!

—   Skaidrs! — pārvaldnieks labsirdīgi pasmaida un iekampj no pudeles pamatīgu malku. — Šoreiz jums taisnība, jo kāja tiešām atveseļojas.

—   Nu redziet! Esmu sirms āpsis, kā gan lai es vēl pirms nāves samelotu jums tukšus niekus un piedāvātu suslu, kas nekur neder! Tā. Iemetiet arī jūs, trokšņu meistar, vienu čarku un tad pasakiet man — ko dara jūsu draugs Rafaels?

—   Ai, kā svilina! — Lible pakrata galvu un noslauka muti ar piedurkni. — Šitādu reti dabū.

Pārvaldnieks piedāvā viesim un Liblem papirosus, ieliek arī pats smēķi mutē un tad saka:

—   Draugs Rafaels… jūs jautājat, ko dara mans draugs Rafaels? Rafaels drīz iebrauks laulības ostā. Vispirms vēl apbraukās Krieviju, pārvedīs muižas pār­valdnieka diplomu un … un, ko viņš pēc tam iesāks, to es nezinu. Katrā ziņā drīz iebrauks laulības ostā, jo neesot labi, ja cilvēks dzīvojot viens.

—   Ai, šīs precības vēl karājas gaisā, — Lible no­spriež. — Diezin kas tur vēl sanāks. Es esmu muļķa cilvēciņš, bet tik daudz tomēr saprotu, ka draugs Rafaels šo laulības ostu vēl nemaz neredz, vienalga, vai viņš skatās ar brillēm vai glūn ķīķerī. Visi kuģi nenonāk tajā ostā, uz kuru dodas. Kā tajā dziesmā teikts.

—   Laulības ostā… — aptiekārs nomurmina, neie­klausīdamies Libles dziļdomīgajā piebildē. — Par tā saucamo laulības ostu es varētu pastāstīt ļoti daudz.

—   Jā, jūs varētu gan, tas tiesa, — Lible viņu pār­trauc. — Bet nebaidieties, aptiekāra kungs, ka es sākšu par to runāt, kaut gan arī man ir šis tas padomā. Uz­skatu, ka esmu īsts muļķis un laikam ne pie kādas gud­rības arī netikšu. Stāstiet, stāstiet vien tālāk, aptiekara kungs, jūsu vārdos patīkami klausīties.

—   Kādēļ lai tajos nebūtu patīkami klausīties, — ap­tiekārs jūtas glaimots. — Pirmkārt, esmu jau vecs kā nodzīts ēzelis, un, otrkārt, savā dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nesaprotu, kādēļ šis puisis ar slimo kāju grib ar mani strīdēties.

—   Lai nu paliek, — Totss pasmaida, — es vairs ne­strīdēšos. Turēšu mēli aiz zobiem un… Un tagad mē­ģiniet iedomāties, ka šeit manā vietā uz akmens sēž viens ragainis! Nē, nevis ragainis, bet viena liela auss, kas visu dzird un iegaumē, ko saka.

—   Hm… ak šitā. Labi, ka jūs vairs negribat strī­dēties … nevaru ciest strīdu. Nu jā … bet nu es esmu aizmirsis, par ko mēs runājām.

—   Par laulības ostu, — Totss atgādina.

—   Pareizi — par laulības ostu. Par laulības ostu es varētu sarakstīt biežu grāmatu, bet jūs zināt manus uz­skatus par rakstīšanu. Es vienmēr esmu teicis: kam ir ausis, tas lai dzird, ko viņam saka cilvēka mute. Lau­lības osta … Pirmkārt jau pats vārds «osta» ir balti meli: šis vārds daudz labāk noderētu kāda cita stāvokļa vai lietas attēlošanai nekā laulības. Dodamies tā sauk­tajā laulībā, vīrs, tāpat arī jūsu draugs Rafaels, brauc no ostas laukā bangojošā jūrā. Ievērojiet, es tīšām lie­toju šo veco un nodeldēto izteicienu «bangojošā», jo jūra, kas no krasta šķiet tik rāma, mierīga un vilinoša, parasti sāk trakot tikai pēc tam, kad laulības plosts ir atstumts no krasta. Es pazinu vairākus precētus vīrus, o, ļoti daudzus… bet pagaidām nepieskarsimies šim jautājumam, jo es gribu runāt par jūsu draugu Ra­faelu … Patlaban draugs Rafaels saskata vienīgi pa­radīzi un eņģeļus un domā, cik salds būs auglis, kas viņam iekritīs rokās. Bet drīz vien viņš pamanīs, ka auglis ir diezgan skābs, ja ne galīgi sūrs, un ka eņģe­lim ir savi untumi un iegribas, ko tik grūti apmierināt, ja tas vispār iespējams. Vēlāk, pēc kāda laika, viņš sasitīs plaukstas un jautās sev: «Žēlīgā debess, kā gan tas varēja notikt, ka es tā iekritu?» Jā … Un, ja Ra­faels būs prātīgs, tad viņš paskatīsies augšā pret de­besīm un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» — kā mēdza teikt mans nelaiķis māsasvīrs. Jo viss varēja beigties vēl ļaunāk. Kad un kādā veidā māsasvīra eņģelis pārvērtās par velnu, to māsasvīrs, protams, nepamanīja, bet viņš zināja, ka pastāv gan labāki, gan ļaunāki gari, un pa­teicās debesīm, ka viņš nav sastapies ar pašu sātanu brunčos.

Bet māsasvīrs . . . Nelaiķis bija prātīgs vīrietis, kā­dus tagad sastopam reti. Neticu, ka jūsu draugam Ra­faelam varētu būt tik daudz saprāta. Māsasvīrs bija filozofs. Un tomēr viņš izdarīja lielu kļūdu: sāka mek­lēt labāku par labu. Tagad māsasvīram tur dzestrajā kapā laika diezgan visu pārdomāt un nožēlot savu kļūdu. Nu labi…

Aptiekārs atkal noslauka pieri, palūdz Totsam papi­rosu un turpina:

— Es jums labprāt pastāstītu vēl vienu notikumu, notikumu par kādu jaunekli, kurš arī stūrēja uz tā sau­camo laulības ostu un tur arī nokļuva, bet ņemiet vērā un iegaumējiet, ka man ir vēl daudz citu pacientu, kas gaida… Tādēļ šis stāsts būs jāatliek uz kādu citu reizi, kaut gan tas ir reti jauks un pamācīgs stāsts.

Atgādiniet man, kad satiksimies vai nu tepat jūsu tīrumā, vai kur citur. Bet, pirms eju projām, iedzersim vēl malciņu mana māsasvīra piemiņai; nelaiķis bija filozofs un pakļāvās apstākļiem, ko nebija iespējams grozīt. Viņš pacietīgi nesa savu krustu un palika krietns cilvēks līdz pat savai nāves stundai. Arī viņš neattu­rējās izbaudīt sīkos dzīves prieciņus, kur vien tos at­rada, un neapsūdzēja līdzcilvēkus, kad bija nonācis trūkumā. Es neticu, ka viņš tagad kapā lauzītu galvu un nožēlotu, ka dzīve nav bijusi tāda, kādu viņš to bija iedomājies savā jaunībā; viņš drīzāk pasmiesies bārdā un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» Sitā gan. Nu pudele ir tukša, un jūs, jaunskungs, varat pateikties liktenim, ka jūs izārstēja īstajā laikā un ar īstajām zālēm. Starp citu, jūs man tomēr varētu pateikt: kā tagad klājas jūsu kājai?

— Nē, jods zina, nu jau daudz labāk, — atbild Totss.

6.Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet

Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet, un tad, papildinājuši spēkus ar kuplu dūmu, atkal ķeras pie darba. Totss dungo kādu pazīs­tamu dziesmiņu un domīgi smaida. Savādi, nesen viņš vēl auļoja pa Krievijas pla­šumiem, tagad viņš, Totss, ir dzimtenē un spridzina ak­meņus Aizpuros. Te nav kam pavēlēt, viss jādara pa­šam ar savām rokām. O, kaut viņš varētu uz pāris die­nām atsūtīt šurp Ivanova vīrus!

Bet tuvumā nav neviena cita palīga, tikai Lible. Zvaniķis pašlaik pētī savus smilšainos zābaku stulme- ņus un klusībā prāto, kā rudenī tikt pie jaunām «gal­vām». Kur ņemt naudu? Kur ellē nozudis Mārtiņš? Kopā ar Mārtiņu darbs veicās daudz nadzīgāk. Aptie­kāra «iekšķīgās» zāles bija gluži jaukas, tās gan rem­dēja sāpes, bet padarīja slābanu visu ķermeni. Tā ka nemaz vairs negribas celties no akmens.

Tomēr jāceļas. Kas tā par slinkošanu darba laikā? Augšā! Viņš taču atpūtās, kamēr aptiekārs prātoja par laulības ostām. Pag, kas tur nāk? Sieviete? Parauj jods, tā taču ir Tēle, pati Raju Tēle! Ko gan viņa te meklē?

—   Lible!

—   Mm, — zvaniķis atsaucas. — Jā, tūlīt sāksim. Ak­meņiem tak kājas nepieaugs, paši uz mājām vis ne­solos.

—  Vispirms paraugies uz ceļu un pasaki man — ko tas nozīmē vai «Kas tas ir?», kā rakstīts katķismā.

—   Kas gan tā varētu būt? Re, uznāca uz lauka.

—   Kā tad — uz lauka. Es jau arī brīnos.

Pārvaldnieks pārlaiž skatienu pār savām vecajām

darba drēbēm un tad sāk cieši raudzīties uz nācējas pusi. Piķis parauj, vai šī nevarēja atnākt kādu citu reizi, tomēr ne, jāvelkas šurp pašā darba laikā! Tā tas notiek, kad cilvēkam nav nekādu citu pienākumu kā vie­nīgi būt sava tēva meitai. Nu jāskrien vai mežā ar visiem novārtītajiem kamzoļiem un tēva caurajiem zā­bakiem. Kaut tevi…

—       Tā taču ir… Ernas jaunkundze vai kas… no ķestera mājām, — Lible pēkšņi iesaucas.

—   Kas par Ernas jaunkundzi? — Totss izvalba acis.

—  Tā ir Raju Tēle.

—   Nav, nav, — Lible ietiepjas.

—       Lai jau pienāk tuvāk. Lai pienāk tuvāk, gan tad redzēsi.

Pāris minūšu abi, kaklus izstiepuši, raugās uz nā­cējas pusi, tad Totss atzīstas, ka ir kļūdījies.

—   Taisnība, tā ir no ķestera mājām.

—   Vai es neteicu?

Kad nācēja ir jau pavisam tuvu, Totss pieceļas, pa­smaida, tad pasper pāris soļu jaunavai pretī un sa­sveicinās.

—       Labdien! Labdien! — meiča līksmi atsaucas. — Re­dziet, es tomēr jūs atradu.

—       To var redzēt, — pārvaldnieks satver piedāvāto roku un pieklājīgi paklanās.

— Es jau nemaz nezinātu šurp atnākt, bet ceļā sa­tiku aptiekāru, un viņš man pateica, kur jūs meklēt.

—       Jā, tepat jau esam, — Totss pasmaida un uzmet žiglu skatienu Liblem.

—       Bet ko jūs šeit darāt? Vedat akmeņus? O, jūs esat kļuvis par īstu darba rūķi, Totsa kungs.

—   Es jau tāpat vien . . . aiz gara laika.

—   Ļoti jauki, — Ernas jaunkundze viņu uzslavē.

—   Bet vai jūs varat iedomāties, Totsa kungs, kādēļ esmu atnākusi? Lai nodotu sveicienus no jūsu drauga Ķīra. Ķīra kungs vakar aizbrauca uz Krieviju, mēs visi viņu pavadījām, bija ļoti jautri. Šodien man kļuva gar­laicīgi un es ^atnācu paskatīties, kā jums klājas un kā­pēc jūs vairs neatnākat pie mums.

—       Ak šitā, — Totss atkal pasmaida. — Nav laika, Ernas jaunkundz, citādi noteikti būtu aizgājis.

—       Atliciniet laiku! Atliciniet laiku, Totsa kungs. Jūs taču mūžīgi neskaldāt akmeņus un nestrādājat. Sacī­sim, vakaros … Mēs, piemēram, vakar nodomājām, ka jūs atnāksiet pavadīt savu skolas biedru, bet nekā!

—   Man nebija ne jausmas, ka Kīrs aizbrauks vakar.

—   Tiešām? Vai tad viņš jums par to nekā neteica?

—       Nē. Tas ir, es zināju, ka viņš brauks, bet, kad tieši, — par to man nebija ne jausmas.

—        O, mums gāja Joti jautri. Bija krusttēvs ar krust­māti, protams, arī Tēle, Ķīra kunga vecāki un brāli. Stacijā tika turētas runas. Un beidzot visa Ķīru ģimene sāka raudāt. Arī pats Ķīra kungs. Ai, cik tas bija jautri! Mēs ar Tēli pa ceļam uz mājām briesmīgi smē­jāmies. Ak šī Tēle! Kā viņa prot tērzēt!

—       Ak tā, — Totss nomurmina. — Vai… vai tad Tēle nemaz neraudāja?

—       Tēle — nē! Tēle visu laiku tikai smējās, un man kļuva neērti. Citi raud — viņa smejas. Ja jūs, Totsa kungs, būtu redzējis šo pēdējo atvadu skūpstu! Ha-ha- hā! Esmu pārliecināta, ka Ķīra kungs nekad vēl nav skūpstījies.

—   Kādēļ jūs tā domājat?

—   Ak, viņš taču bija tik neveikls, tik neveikls.

—       Tā-ā. Gan jau pieradīs, kad atgriezīsies no Krie­vijas.

Ernas jaunkundze mazliet nosarkst un paraugās kaut kur sāņus. Totss ar vienu aci vēro viešņas cirtainos matus un balto pieri, tad ieklepojas un izņem no kaba­tas papirosu kārbiņu.

—       Tas, protams, nav labi, ka es jums visu atstāstu,— viešņa no jauna pievēršas Totsam. — Bet…

—' Jūs taču nepateicāt neko sliktu, — Totss mierina.

—       Tas tiesa, bet… Nē, katrā ziņā, tas bija ļoti jautri. Šodien satiku Ķīra kunga māti un… Vai Jūs varat iedomāties, kur viņa gāja? Gāja — ha,_ha, ha — uz pastu vai pagastmāju skatīties, vai no dela neesot pienākusi vēstule.

—       Hm … pārāk ātri. Bet, ej nu sazini, varbūt pēc vēstules gāja arī kāda cita?

—   Kas? Hā, jūs domājat — Tēle? Tēle par Ķīra kungu nepavisam nav sajūsmā. Vai zināt, Totsa kungs, Tēle nemaz negrib Ķīra kungu.

—   Nu-nū? Kāpēc?

—   Vina saka — Ķīra kungs pārāk bieži šķaudot.

—   Hm? …

—   Jā, jā, vakar ceļā uz mājām par to vien runāja.

—   Tās bija iesnas, kas pāries.

—        Nē, vispār ar Ķīra kunga degunu neesot kaut kas kārtībā. Viņš pārāk skaļi šņācot. O, Tēle tik lieliski prot viņu atdarināt, ka cilvēks var pārsmieties. Jā, Jā, Totsa kungs, jūs neticat? Bet nu pietiks pļāpāt, jūs varat at­kal ķerties pie darba, bet es iešu uz mājām. Skolas biedra sveicienus tātad esmu jums nodevusi.

—   Jā, pateicos.

—       Nu jā, strādājiet vien. Jums taču vēl tik daudz ko darīt. Nekavējiet laiku. Citādi vēlāk pārmetīsiet, ka esmu jūs traucējusi. Redziet, palīgs arī gaida, neļau­jiet viņam vienam velt smagos akmeņus.

—       Darbs nav zaķis, tas nekur neaizbēgs, — Totss paskatās pār plecu uz Libli; tas tik tiešām, kā par spīti, patlaban cīnās ap lielu akmeni. — Lai paliek, Lible, laika diezgan. Met mieru.

Bet Liblem, šim stūrgalvim, acīm redzot, ir savi untumi — jods zina kādēļ viņam tieši tagad ir jāno­ņemas ar vislielāko akmeni. Vai tiešām viņš nevar pa­gaidīt, kamēr Totss nāks palīgā? Lai vismaz paiet drus­ciņ tālāk un cīkstās ap citiem akmeņiem, kas ir mazāki.

Kaut nelabais parautu šo veco tiepšu, kas, pūlēdamies ap akmeni, tomēr klausās, ausis saslējis, lai neviens vārds neietu zudumā.

—       Ejiet, ejiet palīgā, — meiča mudina, — vai dzirdat, kā viņš sten?

«Lai viņš, sātans, sten. Lai nav tik ziņkārīgs,» no­domā pārvaldnieks un tomēr pieķeras pie akmens.

—       Pagaidiet, es arī piepalīdzēšu, — jaunava smejas un uzliek saulessarga galu uz akmens.

—       Nē, nē, ko jūs, — Lible atgaiņājas, — nenāciet, sabridīsiet kājas. Ejiet projām, jaunkundzi

Bet jaunkundzei, kurai mājās ir tik garlaicīgi, šis neparastais darbs sagādā lielu prieku. Viņa savā cen­tībā aizraujas tik tālu, ka mēģina ar saulessargu noturēt akmeni, kas slīd atpakaļ. Protams, atskan mazs krakšķis, un saulessarga kāts ir pušu.

—        Nu redziet, — Lible sirdās, — vai es neteicu? Tas nav nekāds lauznis, ar ko cilā akmeņus. Ai jaunkundz, jaunkundzi Esiet nu tik laba un paejiet mazliet tālāk, citādi akmens uzvelsies jums uz kājas, un tās mums būs vairāk žēl nekā saulessarga.

—       Ai, tas jau bija vecs, — jaunava nomet salauzto saulessargu zemē un pieķeras pie akmens.

—       Nu tas tik vēl trūka, — kaut arī sadusmots, zva­niķis nespēj atturēt smaidu. — Kas nu vainas! Novāk­sim visu papuvi vienā dienā.

—       Labi, — meiča atsaka. — Esmu ar mieru strādāt pie jums; sakiet — cik jūs man maksāsiet?

—       Tā ir saimnieka darīšana, — zvaniķis norāda uz pārvaldnieku.

Totss vēro Ernas jaunkundzes tievos, trauslos pirk­stus un smaida. Šīs rokas ir vēl mazākas un baltākas nekā Tēlei. Vienā, it sevišķi gleznā pirkstiņā mirdz gredzens ar dārgakmeni, virsdelmā redzama maza, tikko manāma rēta. Nē, par šīm rokām viņš būtu ar mieru maksāt ļoti daudz. Protams, darbam tās neder, bet, bet…

—   Nezinu, — viņš atbild, — cik jūs prasīsiet.

—   Lai pietiktu iztikai.

—        Ha, ha, hā, — Lible smejas, — lai pietiktu iztikai! Ar šo darbu jaunkundze nespēs pat nopelnīt tik daudz jaunu saulessargu, cik viņai vajadzēs.

— Nu labi, — atbild Ernas jaunkundze, — es nepra­sīšu algu, es tikai lūgšu, lai Totsa kungs mūs kādreiz apciemotu. Un strādāt nākšu tad, kad darbs būs stei­dzams, — tā mēs norēķināsimies.

—   Tā ir pavisam cita lieta.

—       Nu jā, nu šis akmens ir vietā, tagad mazliet atpū­tīsimies un uzvilksim dūmu. Tad ķersimies pie nākošā. Tas ir ļoti patīkams darbs.

To pateikusi, meiča apsēžas uz akmens un pastiepj Totsam savu mazo plaukstiņu.

—       Kā, vai tad … — Totss sastostās, — jūs smē­ķējat?

—   Protams. Nu, piedāvājiet jel!

Pārvaldnieks piedāvā jaunavai papirosu, iesprauž arī sev smēķi mutē un smaidīdams gaida, kas notiks tālāk. Lible pakrata galvu un sāk velt lielu, smagu akmeni.

Meiča pāris reižu nedroši ievelk dūmu, izpūš pēc iespējas tālāk no sevis un tad jautā:

—        Sakiet, Totsa kungs, — vai jums ir skolas biedrs, kas saucas Tali?

—   Jā. Un tad?

—       Nekas. Viņu reizem piemin Tele. Tali pašlaik studē Tartu, vai ne?

—   Jā.

—   Būtu interesanti viņu redzet.

—   Viņš solījās atbraukt… vasarā.

—       Tēle viņu brīžiem atceras. Domāju, ka tam vaja­dzētu būt ļoti interesantam cilvēkam. Ak ja, gandrīz piemirsu: Tēle lūdza jūs sveicināt.

—   Pateicos!

—   Vakar viņa jūs pieminēja it sevišķi bieži.

—   Tā-ā? … Ļoti… ļoti priecājos.

Iestājas klusums. Toties jo skaļāka kļūst Libles pū­šana un stenēšana. Ernas jaunkundze atkal ievelk dūmu, pēc tam izpūš un pēkšņi saka:

—   Man nepatīk Ķīra kungs.

—       Kāpēc? Kīrs ir ņiprs puisis. Tikai viņš ir skro­deris …

—        Ai nē, — meiča dedzīgi atteic. — Lai viņš būtu skroderis vai kas, bet viņš ir pārāk… pārāk garlaicīgs. Viņam vienmēr tāda seja, it kā būtu uzbrukusi kāda nelaime. Un pēdējā laikā viņš tiešām šķaudīja pārmē­rīgi daudz. Kad vilciens sāka iet, viņš gribēja vēl kaut ko pateikt caur vagona logu, bet visu izjauca šķavas. Viņa pēdējais vārds bija: «Apčī!»

—   Tas nozīmē — labu laimi, — pārvaldnieks smejas.

—   Iespējams.

Atkal iestājas klusums. Meiča aizmet papirosu, sa­purina sprogaino galvu un smaidīdama paskatās Tot­sam acīs. Pārvaldnieks nespēj izturēt šo skatienu, viņš paceļ no zemes dadža lapu un saplūkā to ar pirkstiem sīkos gabaliņos. — Jā, — viņš ierunājas tikko sadzir­dami, lai vispār kaut ko runātu.

—    Labi! Tātad, — Ernas jaunkundze pieceļas, -— jūs noteikti atnāksiet, vai ne? Mans tēvocis jūs ļoti ciena un bieži izsakās, ka jūs varot būt paraugs citiem jau­nekļiem. Jā, jā. Viņš vēlas ar jums aprunāties, nesen vēl jautāja, kur jūs esot nozudis.

—    Labi, atnākšu, tiklīdz radīsies iespēja. Pasveiciniet no manis savu tēvoci, arī Tēli.

Erna šķelmīgi pamāj ar galvu, pasniedz Totsam savu trauslo roku, pasit salūzušo saulessargu» padusē un dodas uz ceļa pusi.

—- Tikai nesakiet nevienam, ka smēķēju. Un, kad jūs atnāksiet pie mums ciemā, labāk man papirosu nemaz nepiedāvājiet! — viņa uzsauc pa gabalu.

—    Nē, nē! — Totss atsaucas un smaidīdams nolū­kojas uz aizejošo.

—    Nu, — Lible pēc brītiņa nomurmina, — ja jau katru dienu nāks ciemiņi, tad mēs ar darbiem tālu netiksim.

Totss dungo dziesmiņu un atbild tikai pēc laba brīža:

—   Nē, tad mēs tālu netiksim.

Kravu pārved mājās. Pēc tam tūlīt brauc atpakaļ uz lauku un uzveļ jaunu vezumu. Turpat tuvumā norēgo- jas arī Mārtiņš, tas nedroši lūkojas uz strādnieku pusi. Pārvaldnieks un zvaniķis gan ar rokas mājieniem, gan saucieniem aicina viņu tuvāk, bet bailīgais vīrs vēl atceras briesmīgos sprādzienus uz lauka un stāv" kā sastindzis.

—   Vai jūs šodien nešausiet? — viņš beidzot noprasa.

—   Nešausim! Nešausim! — vīri atsaucas vienā mutē.

Paiet vēl brīdis, un arī Mārtiņš ķeras pie darba. Bei­dzot vīri ir atguvuši savu krietno palīgu. Mārtiņš atkal dedzina un skalda un ar savu lielo veseri paveic tīros brīnumus. Viņš saskaldītu putekļos visus Aizpuru akme­ņus, ja tikai Totss un Lible izbeigtu šo briesmīgo dār- dināšanu.

Pusdienas laikā Lible paved Totsu mazliet sāņus un klusi saka:

—    Es no tās jūsu sarunas uz lauka nekā liela nedzir­dēju, bet tikai tā … pa ausu galam …

—   Tiešām? — pārvaldnieks iepleš acis.

—      Neko. Es tikai gribēju pateikt, ka mans pareģo­jums piepildīsies, vai ari lai mani vairs nesauc par Kristjānu Libli, Paunveres zvaniķi.

—   Kas tas par pareģojumu?

—        Nu, es taču teicu, ka tās Ķīra un Raju mamzeles derības izjuks. Lai brauc mācīties kaut vai uz Vāciju — tas neko nelīdzēs. Redzi, vai tad jūs neatceraties, ko šī Erkjas vai Ernas jaunkundze, vai kā viņu sauc, vai jūs neatceraties, ko viņa jums sacīja?

—   Ko tad viņa sacīja?

—        Nu, Tēlei tas Kīrs nemaz lāgā nepatīkot. Sī tikai smejoties vien.

Totss brīdi klusē un tad nober kā pupas:

—        Rauj viņu jupis! Nav mūsu darīšana. Musu uzde­vums drīzāk salabot kūti…

—       Nu jā, — Lible piekrīt, — es jau neko… es tikai… tāpat vien.

7.Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri

Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri. Papuvē ak­meņi novākti — var sākties mēslu izvešana. Totss ar ska­tienu nomēri sakrauto grēdu un atrod, ka akmeņu kūts pama-

tiem ir vairāk, nekā vajag. Bet par to nav ko bēdāt: reiz padarīts, tas otrreiz vairs nebūs jādara; nākotnē liekie akmeņi noderēs jaunās kūts celšanai. Kūts re­monts viņam tomēr uz dažām dienām jāatliek, kamēr izvedīs mēslus.

Smago darbu, pie kura iepriekšējos gados vecīši mo­cījās nedēļām ilgi, Totss, Lible un Mārtiņš paveikuši dažās dienās; līdz siena pļaujai atlicis vēl mazliet laika, un Totss steidz to izmantot kūts remontam. Siena laikā, it sevišķi pie vezumu izkraušanas, viņiem, protams, būs atkal jāiet palīgā. Kalps uzsāk art papuvi, tēvs rosās tāpat pa pagalmu un īsti nepalīdz nevienam, bet Jāzeps ar abiem saviem «zeļļiem» stājas pie pamatu mūrēša­nas. Visi trīs apsien ap vidukļiem vecus maisus un strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Reizēm arī tē­vam uzdod kādu pienākumu, sūta viņu pēc materiāla vai kāda darbarīka, kas nepieciešams kūts mūrēšanai. Vecītis sākumā gan rūc pretī, nosaukdams visu šo darbu par «veltīgu laika izšķiešanu», tomēr izpilda dēla pavēli. Vai nu uz īsāku, vai ilgāku laiku, taču pagaidām Aizpuru grožus, šķiet, tura dēls Jāzeps.

Sajās dienās nekas sevišķs nenotiek, vienīgi pārvald­nieks darbā mazliet novājē un iedeg saulē melns kā moris. Nu viņš vairs nav «salauzts», kāds bija uz pa­puves, — kāja ir gandrīz vesela. — Labi, ka vēl tā, — vakarā viņš saka, nolikdamies uz cisām un berzēdams kāju. Sēdēšanai uz šķūņa sliekšņa nepavisam vairs ne-

atliek laika, pat vakaros viņa galvā vairs neriņķo do­mas, jo tūlīt pārņem dziļš miegs. Aizmirstas Tēle, aiz­mirstas arī Kīrs ar rudo galvu un lielo mīlestību. Tomēr svētdien viņš ieraudzīja Tēli pie baznīcas un sveicināja meiču pārlieku pieklājīgi, pat it kā mazliet zobodamies. Patiesībā viņai vajadzēja izrādīt cieņu: Raju Tēle taču vairs nebija parastā skolas biedrene, bet cita vīra līgava. Protams, Tēle labprāt būtu uzsākusi ar viņu sarunu un varbūt pat aicinātu ciemos, bet pārvaldnieks nezin kādēļ aši pagāja tai garām, pārnāca mājās ļoti agri un ļoti sliktā omā. Pie darba Totss vairs nepiemin ne skolas biedrus, ne biedrenes, viņš sūta tos visus pie joda. Pie joda tiek aizraidīts viss, kas kaut kādā veidā traucē darbu.

Un tikai kādā rītā sarunas atkal novirzās mazliet sāņus.

Lible ierodas darbā, it kā ievadot plašāku sarunu, uztin sev pamatīgu smēķi un, galvu kratīdams, saka:

—   Laikam jau kļūstu vecs.

—- Kā tad tā? — Totss jautā. — Vai darbs par grūtu?

—  Nē, ko nu par darbu, — atbild Lible, — darbs tiks padarīts, bet…

—   Kas tad tev kait?

—   Sāku jukt prātā. Neko vairs nesaprotu un neap­jēdzu.

—   Hmm?!

—   Ja, jupis viņu zina kas un ka. Laikam jau vecums vainīgs, kas gan cits. Redzi… Ak, lai paliek, nesākšu jau muldēt niekus.

Zvaniķis sirdīgi atmet ar roku, nosviež smēķi zemē un nospļaujas.

Totss pašķielē uz runātāju, bet klusē. Protams, veca­jam praulam kaut kas aiz ādas, bet lai jau paliek. Gan vēlāk izstāstīs.

Tā arī notiek. Ap brokastu laiku Lible atkal uztin va­renu «cigāru», brīdi patērzē tāpat vien tukšā un tad diezgan neskaidri sāk stāstīt:

—  Jā, ej tu sazini, — viņš saka, — kur tas īstais gals, ja jau esi stulbs kā auns. Gudrs cilvēks tūlīt sa­prastu, no kurienes vējš pūš, bet muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Redzi, ja manā vietā būtu aptiekārs, tas tūlīt izskaidrotu visu un noskaitītu pat attiecīgu pan­tiņu. Bet es … Kas es esmu? Nu tad klausies: Ķīru famīlija nes no Rajām pienu, Tēle pati visu smuki iemēri un … un laikam jau uzlej arī pa virsu piede­vām un … Un tik tā vien — «radu būšana un radu būšana» un … Jupis viņus zina! Ir un nav; nav un tomēr ir un …

—   Te nu ir tavs pareģojums! — Totss sarūgtināts iesaucas.

—   Nu jā, viss vējā! Tāpēc jau arī saku — mana galva ir kā viens putras katls. Būtu labi, ja varētu šo veco galvu pārdot un nopirkt jaunu, gudrāku vietā.

—   Jā, kaut gan nezinu, kas tavu stulbo galvu pirks? Kam tāda vajadzīga? Pasaulē jau tā muļķu diezgan.

—   Tur jau tā lieta.

Abi klusēdami ķeras pie darba. Tad Lible uzsāk dziesmu: «Ak, brīnums, svētais brīnums …»

—   Šī puse šodien jāpabeidz! — pēc brītiņa saka Totss.

—   Noteikti, — Lible piekrīt. — Noteikti, ja dievs dos spēku un veselību.

Tajā pašā  acumirklī aiz kūts stūra parādās kāds jauns puisis un novēl veiksmi darbā. Strādātāji satrū­kušies paceļ galvas un izplestām acīm skatās uz runā­tāju. Pat Mārtiņš uz brīdi pārtrauc darbu.

—   Oho! — abi iesaucas.

—   Arnis! Kā tu še nokļuvi?

—   Kā jau vienmēr, — Tali atbild, sasveicinādamies ar vecajiem draugiem.

—   Nē nu, tie tik ir brīnumi, — Lible dedzīgi iesaucas. — Tie tik ir brīnumi! Mēs nemaz necerējām tevi… jūs satikt. Sveiks, sveiks! Nu kur un kad un … Pats ne­zinu, ko vispnms jautāt. Redziet, Totsa kungs, tagad esmu pazaudējis pat to prāta mazumiņu, kas man vēl bija atlicies, un esmu pagalam sajucis. Mana galva ir tukša kā izšauta plinte, nudien. Tavu brīnumu, re, viņš tomēr pārnācis! Šonakt gan nosapņoju, ka notiks kaut kas neparasts, bet nevarēju iedomāties, ka … Jāsaka, patlaban uz laukiem ir visjaukākais laiks. Varēsiet at­pūsties no pilsētas trokšņiem un no tās mūžīgās zubrī­šanas. Nudien, ja man būtu mazliet laika, es aizskrietu uz mājām un pateiktu sievai: «Vai nu tu redzi, ko no­zīmēja mans sapnis?» Viņa, nešpetnā, netic maniem sapņiem. Nu, bet nav taču laika, jāsaved kārtībā kūts.

—   Jā, skatos, jums būs krietni jāpacīnās, — Tali smaida. — Nu, kas jauns?

—   Jaunumus gaidām no tevis, — Totss saka, — tu esi atbraucis no pilsētas. Kā Lēstam veicas ar grāmatu?

—   Drukā, drukā. Lēsta tagad ir varen laimīgs un koriģē tā, ka galva kūp. Slavē un svētī tevi katru dienu. Viņš neesot ticējis, ka tu tik uzņēmīgs. Skaidrs, sūta sveicienus un… Ak jā, arī Kipels liek sveicināt un aicina uz zveju.

—   Rauj viņu jupis ar visām zivīm, nav laika! Varbūt aiziešu kādreiz uz rudens pusi. Ko tas Lēsta, ķēms, mani tā slavē — neko sevišķu neesmu izdarījis. Izspiedu no tā resnā buļļa Tenisona simt rubļu — un viss. Vai grāmata iznāks drīz?

—   Pagaidām vēl nezinu, bet gan jau būs. Solījās tev atsūtīt. Pirmo eksemplāru. Lēstam padomā lieli plāni: taisās nodrukāt arī vēl otru grāmatu.

—   Jā-ā, — Totss prāto, — ir labi, ka cilvēks kaut ko dara. Citādi dzīvo no dienas dienā, kamēr sametas garlaicīgi.

—   Uz laukiem nekādu sevišķu jaunumu nav, — zva­niķis sūrojas, — dzīvojam, strādājam un ar katru dienu paliekam stulbāki.

—   Nevar būt, — Tali iesmejas, — kāpēc tad stul­bāki?

—< Nē, dieva vārds, re, šorīt uzreiz jūtu, ka pietrūkst prāta. Pajautājiet Totsa jaunkungam, citādi es par to nemaz neiepīkstētos. Nu jā, nu, kas jauns? Nekādu lielo jaunumu nav, tomēr ar laiku šis tas sakrajas. Arņa jaunskungs droši vien vēl nebūs dzirdējis, ka skroder- meistars aizbraucis uz Krieviju mācīties par muižas pārvaldnieku … šis Jorhs vai Adniēls, vai Gabriels, kā viņu sauca?

—   Esmu dzirdējis, par to runāja arī mājās, bet tas nav tiesa.

—   Tiesa, tiesa! Pirms dažām dienām aizbrauca.

—   Kas ir, tas ir, — Totss apstiprina.

—   Nē, nav tiesa, es šodien satiku Ķīru pie kapsē­tas, — Tali, mierīgi smaidīdams, paskaidro.

—   Nāca pretī pie kapsētas? Kīrs? — Lible satrūk­stas. — Tā būs acu apmānīšana. Kīrs ir Krievijā, pie … Erkjas vai Ernas jaunkundzes tēva, tev būs nācis pretī vidējais brālis, viņi visi, velni, ir vienādi, citreiz nemaz nevar atšķirt.

—   Nē, tas nebija vidējais brālis. Tas bija pats Jorhs Adniēls. Es taču pazīstu savu skolas biedru. Mēs pat brītiņu aprunājāmies.

Lible izsviež ķelli no rokām un izbrīnījies uzlūko pārvaldnieku.

—   Savādi gan, — pārvaldnieks parausta plecus. — Varbūt tas bija Ķīra spoks, kas tur klaiņo apkārt.

—   Spoks, — Arnis atkārto. — Vai tu vēl arvien tici spokiem, Tots? Skolas laikā tev ar viņiem itin bieži gadījās darīšanas. Atceries, kādā vakarā tu…

—   Ko nu par skolas laikiem, — pārvaldnieks pa­smaida, — tie arī tagad neliek mums miera. Kas gan cits tur varēja būt pie kapsētas, ka …

—   Pie kapsētas bija mūsu pašu skolas biedrs Kīrs.

—   Nē, nudien nezinu,— Lible pakrata galvu, — esmu pagalam sajucis… Šodien kā šāviens pēc šāviena seko visdažādākās dīvainības; cik ilgi tad cilvēks var izturēt? Neņemiet ļaunā, ja es tagad izbolīšu acis, sākšu lēkāt un mest kūleņus. Un tomēr es vēl skaidri atceros, ka esmu nosapņojis un it kā paredzējis, ka notiks kas ne­parasts. Ek, ja man būtu mazliet vairāk laika, es aiz­šautu uz Rajām, izdomātu kādu ieganstu —■ palūgtu zāģi vai skrūvgriezi, un uzzinātu, kas tur īsti notiek. Bet man nav laika, nav laika.

—   Rauj viņus jupis, — Totss atmet ar roku, — gan jau vēlāk uzzināsim. Nav ko pūlēties!

Protams, pārvaldnieks nav mazāk ziņkārīgs par zva­niķi, bet Arņa klātbūtnē viņam jāizliekas aukstam un vienaldzīgam. Viens ģeķis jau Paunverē ir, kādēļ pa­darīt smieklīgu arī sevi. Totss tīšām novērš sarunu uz ko citu un aicina skolas biedru istabā apskatīt man­tas, ko tas atvedis no Krievijas. Pie darba paliek tikai Mārtiņš un Lible.

Kad skolas biedri pēc kāda laika atkal iznāk pagalmā, pie kūts rosās tikai Mārtiņš viens pats un skumīgi pa­ziņo, ka Lible esot nometis priekšautu, nosviedis ķelli un aizlicies projām. Arī viņš viens pats vairs negribot strādāt, iešot uz mājām.

—   Kur tad viņš aizgāja?

—   Ja būtu pateicis, tad es zinātu.

—        Nu, nekas, — Totss mierina, — gan jau atgriezī­sies. Bet līdz tam laikam mēs strādāsim divi vien. Tā­dēļ jau nav jāiet projām; drīz būs pusdienas, tad mūs garšīgi pabaros.

Mārtiņš noklausās visu uzmanīgi līdz galam, brīdi padomā un sāk atkal mūrēt. Tali apsēžas uz akmens un vēro viņu darbu. Saule ceļas aizvien augstāk, pār­nāk ganāmpulks. Pirmais pagalmā ieskrien mazs telēns, izpleš kājas un izvalbītām acīm noskatās uz mūrnie­kiem, tad nāk viss nemierīgais ganāmpulks, kam seko mušu un dunduru mākonis. Kā pēdējais pārskrien no­svīdušais gans ar aizelsušos Kranci, kura slienainā mēle sniedzas gandrīz līdz zemei. No nama iznāk ve­cais Aizpuru tēvs, aprādams ganu, ka tas vakar esot ielaidis lopus labībā. Bet Lible vēl vienmēr nerādās.

—Vai skrodermeistars neteica, kādēļ viņš tā uzreiz atgriezies no Krievijas? — Totss jautā.

—       Nē, — Tali pakrata galvu, — Krieviju nemaz ne­pieminējām. Kīrs izteicās apmēram tā, it kā viņš visu laiku būtu dzīvojis tikai Paunverē, it kā viņš nekur nebūtu aizbraucis. Viņš bija mazliet saīdzis un sākumā negribēja mani ne pazīt. Sarunājoties visu laiku ska­tījās uz meža pusi…

—        Hm, — Totss pamāj ar galvu, — tā viņš medz darīt, tas tiesa. Kaut kur viņš ir bijis aizbraucis, par to esmu pārliecināts, bet, cik tālu, — jupis zina. Vai tavi mājnieki tev nestāstīja, ka viņš saderinājies ar Raju Tēli?

—   Stāstīja.

—   Nu?

—   Kas par «nu»? — Tali iesmejas.

—   Ko tu par to sacīsi?

—   Neko. Tu man par to ieminējies, kad biji pilsētā.

—   Bet tu taču arī kādreiz biji…

—   Kas es biju?

—   Ak, nekas … Es tāpat vien …

Totss žigli atsāk darbu, Arnis vēro skolas biedra iedegušo kaklu un seju un secina, ka pārvaldnieks ta­gad kļuvis daudz vīrišķīgāks. Tas, ko viņš pašlaik dara, nav nekāda niekošanās, bet nopietns darbs. Starp citu, tagad ar viņu var risināt pavisam nopietnus jautāju­mus un uzzināt dažu labu derīgu padomu, viņa pašrei­zējie plāni nepavisam nav gaisa pilis.

Beidzot nosvīdis un noputējis atklunkurē Lible un noliekas garšļaukus uz grants kaudzes.

—   Kur tu biji? — Totss jautā. — Pameti Mārtiņu vienu — tas jau gribēja aiziet. Pats teicies šodien pa­beigt pusi.

—   Pagaidiet mazliet, — Lible elš. — Ļaujiet atvilkt elpu, gan tad pateikšu, kur biju.

—   To mēs paši zinām.

—   Nu jā, kādēļ lai jūs nezinātu, tas jau nav nekāds noslēpums. Biju Rajās, kur gan citur.

—   Vai tagad tava sirds ir mierīga?

—   Šoreiz mierīga, bet ej nu sazini, kas vēl var ga­dīties. Šodien tāda savāda diena, jaunumi birst kā no maisa … cits pēc cita … gluži kā dēļi Vendras kok­zāģētavā. Nē, lai nu būtu kā būdams, bet Kīrs ir at­pakaļ. Kīrs pašlaik sēž Rajās un pļāpā ar Tēli.

—Bet kāpēc viņš atgriezās?

—   Jā, Totsa jaunskungs, it kā man kāds būtu nācis pretī un sacījis, sak, Kīrs atgriezās tāpēc un tāpēc, esi tik labs un klausies. Nezinu, dārgie jaunskungi. Nezinu. Paši Raju ļaudis arī nezina, kāpēc znots pārnācis tik fiksi. Bet viņš sēž istabā un sarunājas ar Tēli — tas ir viss, ko es redzēju. Neko vairāk neizdibināju, visi logi un durvis aizvērti, gluži kā aizzīmogoti. Raju tēvs ar viņu nepavisam nav mierā, saka —• tāds vējagrābslis vien ir. Bet nekas, jaunskungi! Laiks dziedē visas brū­ces, dievs mūs neatstās nekad. Gan jau uzzināsim — Paunverē nekas nepaliek noslēpums.

8.Kīrs sēž Raju lielistabā, it kā lūg­damies skatās uz Tēli

Kīrs sēž Raju lielistabā, it kā lūg­damies skatās uz Tēli un saka: — Jā, Tēle, un tā es atkal esmu savā dārgajā dzimtenē!

Tēle slauka no puķu lapām putekļus un pēc pauzes atbild:

—       Jā, te jūs esat, to es redzu. Savādi, ka atkal esat šeit.

—       Jūs … Tu … — Kīrs sastostās, — tu, Tēle, varbūt dusmojies, ka es atgriezos? Bet es taču pateicu, kāpēc nevarēju tur palikt. Es nevarēju, nevarēju, Tēle. Sis ceļojums bija tik briesmīgs. Esmu gatavs nest jebkuru upuri, tikai nedzen mani vairs uz Krieviju.

—        Neesmu nekāda bruņinieka sirdsdāma, — Tēle īgni atsaka, — man jūsu upuris nav vajadzīgs. Es vie­nīgi vēlējos, lai jūs izmācītos par zemkopi. Jūs nespējat izpildīt pat to, bet runājat vēl par diezin kādiem upu­riem. Vispār beigsim šo sarunu. Manis dēļ mācieties kaut vai par skursteņslauķi vai palieciet skroderis līdz pat savai nāvei — tā nav mana darīšana, bet. . .

—        Bet jūs … tu … jūs solījāties precēt vienīgi zem­kopi.

—       Pats par sevi saprotams, vienīgi zemkopi. Es savus uzskatus nemainu tik bieži kā jūs. Neciešu cilvē­kus, kas allaž šaubās un svārstās un nekad nenoved līdz galam, ko iesākuši. Tie ir vējagrābšļi.

—   Bet, Tēle! — rudmatis izstiepj lūpas.

—   Jā, jā, vējagrābšļi, vējagrābšļi!

—       Ticiet, Tēle, cits manā vietā būtu rīkojies tāpat, ja tam gadītos tāda nelaime.

—   Nu tad savāciet savas mantas un brauciet atpakaļ.

—       Atpakaļ uz Krieviju? — skroderis satrūkstas. — Nē, Tēle, uz Krieviju es vairs nebraukšu ne par kadu

cenu. Tur ir tik šausmīgi cilvēki. Esmu gatavs… Es iešu visur, kur vien jūs mani sūtīsiet, bet uz Krieviju gan vairs nebraukšu. O, Tēle, kaut jūs zinātu!

—       Tādā gadījumā brauciet uz Vāciju, — Tēle pa­smaida.

—   Nu jā, — Kīrs saviebjas, — jums viegli smieties.

—       Kā tā — smieties? Es nesaprotu, kā citi var no­dzīvot Krievijā vai kur citur gadiem ilgi un nemaz nedomā bēgt atpakaļ. Piemēram, Totss …

—       Ak, ko nu Totss! Totss ir tāds pats bandīts kā tie, kas mani apzaga.

—   Kīr! Kaunieties!

— Vai tad jūs neatceraties, kā viņš uzvedās skolā?

— Skolā! Tagad viņš vairs nemācās skolā. Neciešu cilvēkus, kas nomelno citus. Vai arī, piemēram, mans skolas biedrs Tali. Tali varētu nākt pie manis, Tali zina, ka mājnieki viņu gaida, bet viņš tomēr nenāk.

— Nu, — Jorhs secina, — pirmkārt, Tali nav nemaz bijis tik ilgi projām, un, otrkārt, viņš jau ir atkal šeit.

— Kas ir šeit? Tali? Arnis?

— Jā. Es pats viņu šodien redzēju.

—       Tiešām? Nu jā… Un tomēr… viņš visu ziemu nodzīvoja pilsētā. Un es pati? Arī es vairākus gadus no vietas mācījos pilsētā. Svešos ļaudīs. Bet jums mū­žīgi jābūt mājās, mātes azotē.

Tēle uz mirkli apklust, tad vienaldzīgi jautā:

—   Kur jūs redzējāt Tali?

— Nāca man pretī.

— Ahā! Tas nozīmē, ka viņš pārbraucis tikai vakar vai šorīt. Vai jūs nezināt, kurš viņš gāja?

—   Laikam uz Aizpuriem.

Raju lielistabā iestājas klusums. Kīrs izšņauc de­gunu un nopūzdamies pievēršas logam. Tad pēkšņi izstiepj kaklu, uzmanīgi vēro stikla verandu un kaut ko pie sevis murmina. Diezin kas tur ir, — balss liekas tā kā pazīstama. Nu jā, protams, tagad pa visu Paun- veri paklīdis baumas, ka … Tavu postu, arī šis Tali atkal atvilcies mājās, un viņa katru acumirkli baksta man degunā to nolādēto zemkopi un… It kā citi vairs nebūtu cilvēki, vienīgi zemkopji un zemkopji! Tīrā ne­laime, ja cilvēks nav zemkopis!

—   Par ko jūs domājat, Kīr? — Tēle pēkšņi noprasa.

—       Es, vai, — rudmatis satrūkstas, — es nedomāju neko. Skatos — jums šogad izaugusi skaista labība.

—        Labība! Ko jūs sajēdzat no labības? Ja jūs būtu zemkopis, tad jau gan … Par to var spriest vienīgi Totss, Savādnieks … Tali… Pat Lible zina vairāk nekā jūs.

—       Bet ko tad lai es iesāku? — Kīrs raudulīgi iesau­cas. — Es taču nevaru… Kāpēc jūs tā spīdzināt cil­vēku?

—       Netēlojiet muļķi, Kīr; kurš tad grib Jūs mocīt? Varbūt jūs pa šīm dienām, kamēr bijāt projām, esat jau kaut ko iemācījies? Solījāties gan visu iemācīties ātri, bet tik īsā laikā, liekas, neko lielu nepaguvāt. Vai nav tiesa?

—       Es varu mācīties kaut kur tepat dzimtenē. Krievija nav vienīgā vieta, kur kļūst par zemkopjiem.

—   Nu jā, ejiet par kalpu pie Totsa!

—   Pie Totsa! Kādēļ tieši pie Totsa?

—       Totss ir vislabākais zemkopis visā novadā — tāpēc.

—       Ak Tēle, Tēle! Cik jūs esat auksta un cietsirdīga! Es cerēju, ka jūs mani mierināsiet, bet tagad redzu, ka … Jā,jā …

Rudmatis klana galvu un skaļi šņāc. Tēle rosās pie grāmatu plaukta, laiku pa laikam atšķirdama kādu no­putējušu sējumu.

Pēkšņi meiča sarauc uzacis, it kā viņa būtu uzgājusi grāmatā ko sevišķu, slepus skatās uz savu skolas biedru un viltīgi pasmīn.

—        īstam vīram nevajag mierinātāja, — viņa saka, — īstam vīram noder labs padoms. Un tieši tādu es jums došu. Ejiet pie Totsa mācīties. Nesaprotu, kā es par to neiedomājos ātrāk.

—   Lūdzu, atmetiet šīs blēņas!

—       Nē, Kīr, tagad es tikai vēl sākšu runāt. Kāds lie­lisks plāns! Padomājiet, jums nevajadzēs braukt uz Krieviju, ne arī kur citur, jūs būsiet tepat tuvumā. Ja vēlaties, varat paēst pusdienas pat mājās.

—   Pie Totsa neiešu, nemūžam.

—   Neiesiet? Labi, dariet, kā vēlaties. Es jums neko neuzspiežu. Manis dēļ ejiet kaut vai tūlīt uz mājām un saciet šūt. Un šujiet tik ilgi, cik vien vēlaties. Bet es nesaprotu, kāpēc …

—   Par ko jūs esat pārsteigta? — rudmatis saslej ausis.

—   Nu jā, ka jūs esat gatavs nest vienalga kādu upuri, bet negribat izpildīt manu pat visniecīgāko lū­gumu. Tātad visi jūsu solījumi un zvēresti ir vienīgi tukša muldēšana, nekas vairāk. Ejiet, ejiet tikai uz mājām un sāciet šūt, nekavējiet savu dārgo laiku. Ta­gad es jūs pazīstu caur un cauri un redzu, kas jūs par putnu. Pirms aizbraukšanas uz Krieviju biju par jums pavisam citās domās. Tomēr — vienalga, vienalga. Dzīvē dažkārt jāpiedzīvo vilšanās — tā ka man gandrīz vienalga, vai tas notiek reizi vairāk vai mazāk. Labi, darīsim tam visam galu, bet ziniet — vainīgais būsiet jūs, nevis es.

—   Galu? — skroderis satrūkstas. — Kādu galu? Kādu galu?

—   Galu, — Tēle atkārto šo īso, bet Kīram tik bīs­tamo vārdu.

— O, Tēle, Tēle, cik jūs esat auksta un cietsirdīgai — Kīrs nopūšas. — Arī es pirms aizbraukšanas uz Krie­viju biju par jums pavisam citās domās.

—   Nu, — Tēle mierīgi pasmaida, — tad pateicieties liktenim, ka esat mani iepazinis laikus. Citādi varēja gadīties, ka tas notiktu par vēlu.

—   Jā, jā … — skolas biedrs zīmīgi pamāj ar galvu.

Ārā spīd saule un trallina cīruļi. Miers virs zemes,

un cilvēkiem labs prāts, vienīgi Jorha dvēsele trinas kā vilnas kārstuvēs. Pēdējās nedēļas Jorham bijušas kā īsta sodība. Viņš labprāt pakamptu lielās šķēres un izgrieztu šo posmu no savas dzīves. Tā vairs nav viena adata, kas laiku pa laikam ieduras viņa sirdī, bet vesels adatu ezis, divi eži, un tie baksta viņu bez apstājas. Visas domas un plāni Jorha galvā samudžināti kā dzi­jas kamols kaķa nagos; viņam zudusi pat ticība pašam sev. Bet kaut kur tepat blakus ņirdz kāda pretīga seja un priecājas par viņa neveiksmi — tas zemkopis Jāzeps Totss, mūžīgais blēdis un žūpa. Brīnums, ka viņu nav pievācis pats velns! Durvis uz lielistabu tiek atvērtas.

Uz sliekšņa iznāk Raju saimniece un pasaka tikai vienu vienīgu vārdu:

—   Pusdienās!

Kīrs satver platmali un atkāpjas uz ārdurvju pusi.

—   Nu, vai tad jūs nenāksiet? — Tēle jautā.

—        Nē, nē, man … nav laika, — Kīrs stostās. — Man tūlīt jāiet uz mājām un… un… Ak jā, gribēju vēl pajautāt, Tēle, kā … kā tad galu galā paliek?

—        Kā paliek, — Tēle sadrūmusi atkārto. — Mani no­teikumi jums ir zināmi. Dariet tā, kā ieteicu, tad …

—   Tad, tad?

—       Tad… tad paliks tā, kā norunājām pirms jusu brauciena uz Krieviju.

—       Bet, Tēle, mīļā Tēle, es nevaru iet pie Totsa. Pa­domājiet pati, ko runātu ļaudis!

—   Nezinu … Dariet, kā gribat.

Kīrs parausta šauros plecus, pamīņājas uz vietas un tad žigli nozūd. Tēle klusēdama atbalstās pret galda malu un izliekas, it kā neredzētu māsas jautājošo ska­tienu.

—       Nu, vai tavs brūtgāns ir atkal atpakaļ? — māsa beidzot jautā.

—   Atpakaļ gan, — Tēle atbild.

—   Vai pārvaldnieka amats jau rokā?

-— Nezinu. Neesmu viņu eksaminējusi.

—        Kādēļ tad viņš pārbrauca tik drīz? — apjautājas Raju saimnieks.

—   Vai es zinu! Esot ceļā apzagts.

—       Atkal ķibele! Ir nu gan… Ko tu ar viņu ņe­mies … Dzen pie… Zemnieks tik un tā no viņa neiz­nāks.

—        Kā tad es ņemos? … Nekad neesmu viņu šurp aicinājusi, — Tēle atsaka. Un, pieliekusies māsai pie auss, klusi čukst:

—   Vēlāk tev visu izstāstīšu.

Kīrs jož uz māju pusi un bieži atskatās, it kā baidī­damies, vai kāds nedzenas pakaļ. Šodien viņam nav līdzi spieķa ar spožo rokturi kā citkārt. Nelaimīgais spieķis tagad ceļo kaut kur pa Krieviju kāda zaglēna plaukstā, skumst pēc bijušā saimnieka no klusās Paun­veres.

—   Nu, kā tad labi gāja? — jautā vecais meistars, iznākdams pagalmā.

—   Kā nu gāja … — dēls nopūšas. — Sūta mani pie Totsa par mācekli. Citādi viss cauri.

—   Pie Totsa? Kādēļ tieši pie viņa?

—   Totss esot labākais zemkopis visā novadā.

—- Tas ir tiesa un … — meistars prāto. — Lauku darbus viņš pazīst, bet… tev tak nepieklājas pie viņa iet?

—   Tur jau tā nelaime, — raudulīgi atbild dēls. — Drīzāk es ielīstu zemē nekā ietu pie tāda žuļika.

—   Ir gan tām izglītotajām freilenītēm untumi! — iesaucas vecais Kīrs, kasīdams kailo galvu. — Ļoti žēl, ka tu neaizbrauci pie Ernas tēva.

—   Kā tad es varēju braukt, ja Maskavā mani apzaga līdz kaulam; netiku vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ, — Jorhs jau diezin kuro reizi atsāk savu bēdu stāstu.

Pagalmā sapulcējas arī pārējie mājnieki. Katrs grib vēlreiz dzirdēt, kā viņu nabaga Jorham izgājis sve­šumā.

—   Man nočiepa pat dzelzceļa biļeti, — Jorhs sērīgi nopūšas, — kā es varēju braukt tālāk. Viss bija manā makā — tiklab nauda, kā pase un arī biļete. Tikko Mas­kavā izkāpu no vagona, — ļaužu, ka biezs! — maks nozuda kā nebijis. Sākumā nezināju, ko darīt, vēlāk kāds kungs ieteica griezties pie žandarma. Kamēr žan­darms rakstīja protokolu, pazuda čemodāns.

—   Cik briesmīgi! — iesaucas Ķīra kundze.

— Man palika vairs tikai spilvens un sega, un mazs sainītis ar ēdamo — un viss. Spieķi aizmirsu vagonā.

—   Žēlīgā debess!

—   Nu jā, bet es domāju, ka čemodānu nospēra tas pats kungs, kurš mani sūtīja pie žandarma. Viņš solī­jās uzraudzīt manu segu un spilvenu, un bagāžu, bet, kad atgriezos, bija nozudis ar visu čemodānu. Nu saki, papu, — kā gan es varēju braukt tālāk? Vienīgais go­dīgais cilvēks visā tajā barā bija žandarms. Viņš izdeva man pēc skolas apliecības — tā man bija palikusi kaba­tas grāmatiņā — jā, izdeva kādu dokumentu pases vietā un sacīja: «Ņičevo, molodoi čelovek!»

—   Vai Maskava ir skaista pilsēta? — viltīgi smai­dīdams, interesējas jaunākais brālis.

—   Pievaldi muti! — Jorhs iešņācās. — Vai man at­lika laika klaiņot pa pilsētu? Nu jā, arī galošas biju aizmirsis vagonā. Vēlāk, kad atcerējos, vilciens jau bija aizgājis.

—   Ak pasaulīt, kā gan tu varēji būt tik neapķē­rīgs? — mamma iesaucas. — Mājās tu biji tik gudrs un attapīgs.

—   Mana sirds visu laiku smeldza aiz sāpēm, it kā to cepinātu uz oglēm. Visapkārt sveši cilvēki, neviena mierinoša vai draudzīga vārda. Elpu smacē asaras… Tie tur vagonā kā vilki… Kādā piestātnē iekāpa ve­sels bars visādu burlaku, tie saukāja mani par žīdu, visu laiku tā vien: «Nu, Berka, ai-vai, kā sviežas ar šefti?» Spacierspieķis un galošas man vairs nebija ne prātā — taisies, ka tieci ātrāk laukā no vagona.

—   Būtu vismaz sacījis, ka neesi žīds, ka esi igaunis.

—   Teicu jau, bet ko tas līdzēja. Jo vairāk atrunājos, jo trakāk šie ārdījās. Sacīja: «Igauņi nav tik sarkan­mataini, tas ir Joske, kas izliekas par igauni.»

—   Vajadzēja uzrādīt pasi! — attapīgi piebilst jau­nākais brālis Benno.

—   Saturi muti! — Jorhs uzbrēc un grasās brālim iesist. — Ko tu, sūdvabole, zini par ceļošanu!

Jaunākais brālis uzmet kūkumu un aizmiedz acis kā kaķis.

—   Kāpēc tu izrunājies tik neglīti, Jorh? — māte pārmet. — Senāk tu nekad neņēmi mutē tādus vārdus. Un tu, — māte pievēršas savai jaunākajai atvasei, — ciet klusu un nejaucies starpā!

—   Nu, nu, — Ķīra papus turpina tirdīt, kaut gan viņam dēla neveiksmīgais ceļojums jau ir tikpat kā zināms. — Kā tad viss beidzās?

—   Kā beidzās, — Jorhs sarauc uzacis un pašķielē uz Benno, — pārdevu segu un spilvenu un sāku gudrot, kā tikt mājās. Tur bija kāds preču vilciena konduktors vai kas — tas nopirka un paņēma mani līdz uz Ples- kavu. Kratījāmies vagonā, ka briesmas …

—   Labi, ka nepārdevi arī bikses, — Benno nenocie­šas. — Citādi pārnāktu kā stārķis ar kailiem stilbiem.

—   Pats tu esi stārķis! — runātājs uzkliedz negantās dusmās un pieskrien pie Benno. Jaunākais brālis redz, ka šoreiz lieta ir nopietna, un jož uz istabu. Brāļi skrie­dami apgāž uz sliekšņa noliktos cūkēdiena spaiņus un cīkstēdamies mīcās pa glumo šķidrumu. Piesteidzas mamma, satver Jorhu aiz svārku stūra, lai izšķirtu brāļus, bet paslīd un iekrīt sēdus cūkēdienā.

—   Mieru! Mieru! — sauc vecais Kīrs.

Sis Benno pēdējā laikā kļuvis pagalam pārgalvīgs, dari, ko gribi. Pie tā, protams, ir vainīgas cērmes, no kurām, kaut arī zāļots un ārstēts, puika tomēr netiek vaļā.

—   Mieru! Mieru!

Sajā acumirklī meistars pazaudē savas brilles un skraida kā akls pa pagalmu. Benno paķer no priekš­nama grozu ar smiltīm un kartupeļu mizām un uzmauc to Jorham galvā, kamēr vidējais brālis pūlas piecelt māti.

Kad beidzot nodibināts miers un Benno pienācīgi sodīts par nerātnību, Jorhs, iegājis kambari, turpina savu stāstu, laiku pa laikam pataustīdams ar pirkstiem aiz apkakles un izvilkdams no turienes kādu zemes ku­kurzni vai kartupeļu mizu.

— Brauciens preču vilcienā bija pats briesmīgā­kais, — viņš saka. — Vagons, kurā mani ieslodzīja konduktors, bija līdz griestiem piekrauts ar visādām kastēm. Vienīgi pie durvīm bija tik daudz telpas, ka es ar pūlēm varēju nostāvēt kājās. Kad vilciens sāka kus­tēties, tad šīs kastes sāka tik briesmīgi kratīties, ka mani gandrīz nospieda. Brīnums, kā tās neizārdīja va­gonu. Visu laiku ar aizturētu elpu skatījos uz augšējām kastēm; ja kāda no tām nokristu lejā man uz galvas, tad… Visu ceļu, kamēr kratījāmies, mani ne reizi neizlaida ārā, ne arī… pat sevis pēc neizlaida.

—  Kā tad tu varēji? … — jautā papus, spodrinā­dams brilles.

—   Kā es varēju … uzrāpos tur augšā un … Nu, Pleskavā izlaida, bet tas jau bija kāds cits konduktors, kurš nemaz nezināja, ka esmu vagonā. Sāka rāties un lamāties un gribēja vest pie žandarma. Tad es viņam paskaidroju visu, piedāvāju naudu, un … beidzot at­

laida un teica: «Nu, bog stoboj, to|ko ubiraisa otsjuda k čortul» Maizes kuli biju aizmirsis vagonā.

—   Žēlīgā debess! — mamma iesaucas. — Vienmēr tas pats: aizmirsu un aizmirsu.

—   Pagaidi, mamm, lai viņš stāsta! — Ķīra papus apsauc sievu.

—   Tā katrā ziņā bija paviršība — visur visu aiz­mirst. Ak jā, kad tad tu pārdevi savu pulksteni? Tik skaists pulkstenis bija!

—   Turpat jau arī pārdevu, — paskaidro Jorhs. — Man nebija ne kapeikas pie dvēseles, pēdējo naudu atdevu tam niknajam konduktoram, lai tas mani atlaistu vaļā, citādi būtu vēl iespundējuši. Septiņi rubļi piec­desmit kapeikas dabūju: par ķēdi — divi septiņdesmit pieci, kopā desmit divdesmit pieci.

—   Desmit rubļu divdesmit pieci par šito lielisko pulksteni un skaisto ķēdi! — vecais meistars šūpo kailo galvu. — Ai-ai! Ai-ai! Sis brauciens uz Krieviju tev izmaksāja pārāk dārgi.

—   Jā … Divus rubļus es noēdu un nodzēru turpat stacijā, tik briesmīgi biju izbadējies. Vagonā gan vēl bija sainītis ar ēdamo, bet tādā trakā rīboņā prāts ne­maz nenesās uz ēšanu. Par rubli un divdesmit pie­cām kapeikām nopirku nazi, ko uzdāvināt Benno, bet tas pazuda …

—   Hm, atkal! — māte uztraucas.

—   Nu jā, sāku uz ielas šo nazi aplūkot, bet tur bija renstele vai… nezinu kas … pa kuru notek ūdens … nazis izkrita no rokām — un tieši bedrē iekšā. Mēģi­nāju izmakšķerēt ar žagariņu, bet veltīgi. Nu, tad gāju atpakaļ uz staciju, nopirku biļeti un braucu tālāk… šoreiz pasažieru vagonā … kā jau cilvēks. Valkā atkal drusku iekodu un nopirku konfektes … kļuva_ priecīgi ap sirdi, ka tuvojos mājām, nu jā, kad izkāpu šeit, mūsu stacijā, man bija atlikušas vēl deviņas kapeikas. Pikjervē nopirku baltmaizi.

—   Tu žēlīgā debess, tieši kā stārķis! — māte sasit rokas, — Benno ir taisnība. Nudien kā stārķis. Tu jau esi pliks kā zirnis. Ne veļas, ne drēbju, ne naudas, ne pulksteņa. Galošas, spieķis. Ai, nemaz negribas par to

visu domāt! Dieva laime, ka pats nepazudi, tās mantas jau ar laiku … kaut gan grūti būs.

—   Protams, — papus piekrīt, — man visvairāk žēl pulksteņa.

—   Jā, bet, — Jorhs piešķiebj galvu, — ja jūs paši nonāktu tādās sprukās, dabūtu izkratīties tādā dārdoņā, tad … ai, ai!

—   Nu jā, — vecais Kīrs klusi nopūšas un turpina, — bet ko tu tagad domā iesākt, Jorh? Iesi pie Totsa mācīties vai neiesi? Tagad, kad esam tik daudz zaudē­juši, šo lietu nedrīkst tā atstāt. Tev jāpaklausa Tēlei. Neko darīt.

Kad arī mamma ir par visu skaidrībā, viņa tāpat sāk uzplīties dēlam, lai tas ietu mācīties pie Totsa, lai viņš darot visu, ko Tēle pavēlot.

Rudmatis smagi nopūšas un purina galvu. Viņš drī­zāk atgrieztos preču vagonā nekā ietu uz Aizpuriem. Savādi — viņa mierīgā dzīvīte pēkšņi kļuvusi tik vēt­raina: bija jāaiziet no mājām, līdz mērķim netika, arī ceļā nevarēja palikt. Nu viņš atkal ir mājās, bet vecāki kā ar virvēm velk projām uz turieni, kur viņš nemūžam negrib spert savas tievās kājas.

—   Vai tu iedevi Benno cērmju zāles? — viņš apjau­tājas, lai novērstu valodas uz ko citu.

—   Benno šodien par sodu saņems veselas divas por­cijas cērmju zāļu, — atbild mamma, dusmīgi paraudzī- damās uz priekšnama pusi.

9.Arnis Tali gausi iziet uz ceļa.

Arnis Tali gausi iziet uz ceļa. At­miņā ataust kāda tāla ziemas diena. Tas bija ļoti sen, tad viņš vēl mācījās draudzes skolā. Kādā pēcpusdienā viņš stāvēja W šajā pašā vietā un vēroja snie­gaino klajumu. Kailajos vītolos svilpoja vējš, skumīgi zuzēja nodzeltējis grīslis. Tālāk šur tur caur sniegu bija izspraukušies rugāji. Uz lauka, blakus ežmalai, bija iebrauktas svaigas kamanu sliedes. Viņš vairs ne­grib atcerēties to skumīgo dienu; paldies dievam, ka tā ir pagājusi un nekad vairs neatgriezīsies.

Kāda tagad visapkārt krāsu un smaržu bagātība! Kā viļņo un kūp ziedošie rudzi! Miljardiem neredzamu roku kaisa atomus, no kuriem jāizaug nākamajai ražai. Tur rotaļājas mazi eņģelīši, urbina ar pirkstiņiem ausis, kas pilnas ziedu putekšņiem.

Arnis iziet uz ežas un lēni soļo tālāk. Viņam nav mērķa, nekur nav jāsteidzas, bet varbūt, tā iedams, viņš beidzot nokļūs Rajās. Arnis var iet uz Rajām, var arī griezties atpakaļ — tas viņam pilnīgi vienalga. Cauri haosam, kas valda viņa dvēselē, Arnis dzird klusas skaņas — šīs vasaras dienas mūziku, — un ne jau tas ir svarīgi, uz kurieni viņš iet un ko dara. Viņš priecā­jas, ka atkal spēj just un redzēt skaistumu ap sevi. Varētu aiziet arī uz Rajām; šis gājiens viņam neuzliek nekādus pienākumus, it sevišķi tagad, kad Tēle viņam ir tik tāla, tāpat kā toreiz tajā nemīlīgajā ziemas dienā, kad viņš devās pāri laukam. Protams, viņš var griez­ties atpakaļ, laika vēl diezgan — nav svarīgi, ko viņš šodien dara.

Liegā vasaras mūzika pēkšņi apklust; Arnim šķiet, it kā saule būtu aptumsusi, puķu spilgtās krāsas nobāl.

Ausīs ieduras nesen dzirdēti vardi, atmiņā uzaust kāds skatiens, kāds smaids.

Kur tagad ir šī meitene, kas prata tā smaidīt? Varbūt arī soļo gar tīrumu un priecājas par viļņojošo rudzu druvu, jo arī viņa aizbrauca uz laukiem, uz savām tēva mājām. Varbūt meitenei blakus soļo kāds cits, jo viņa taču necieš vientulību; viņai patīk apgrozīties sabiedrībā kaut vai tādēļ, lai būtu kur spīdēt ar savām asprātī­bām un jokiem. Ar kādu nepacietību Arnis bija gaidījis, kaut reiz beigtos trokšņainā ziema ar mūžīgajiem deju vakariem un ballēm, kuras viņš pats apmeklēja pret savu gribu. Viņš nespēja palikt mājās, jo zināja, ka deju vakaros piedalās tā, par kuru viņš domā dienu un nakti. Reiz Lēsta bija teicis: «Savām izpriecām mēs parasti izvēlamies visgarlaicīgākās vietas.» Tad Lēsta vēl nezināja, kāpēc Arnis gāja uz deju vakariem; vēlāk viņš vairs negaidīja savu draugu, pat neapjautājās, kur tas iet, no kurienes nāk. Vēlāk Arnis apmeklēja deju vakarus viens un domās sacīja sev: «Nu man vairs nav līdzi neviens, vienīgi krusts, kas man jānes.»

Trokšņainā ziema bija garām; vai tiešām būtu jāsāk gaidīt, lai īsā vasara paietu vēl ātrāk?

Arnis apstājas. Bērnībā viņš te nāca zemenēs kopā ar Mati. Kā viņi abi priecājās, atraduši ogu! Zēni nekad neapēda ogas tūlīt, bet uzvēra uz smilgām, lai būtu ko parādīt mājās. Arnis atceras, ka bērnībā viņš bieži gāja uz mājām ar sarkanu pērļu virkni rokā.

Tagad zāle pie akmeņiem nobradāta, it kā šajā klu­sajā laukumiņā būtu mīņājušies zirgi. Zemē vāļājas sa­plēsta papirosu kārbiņa un daži saspiesti papirosi.

Pēc brītiņa jauneklis pieceļas un gausi dodas tālāk. Drīz viņš nonāk pie Raju ērberģa, kuram senāk tuvo­jās ar lielu bijību. Viņam šķiet, ka šī lepnā ēka pēdējā laikā daudz ko zaudējusi no savas varenības: pirmkārt, tā vairs neliekas tik liela kā senāk, otrkārt, plānā krā­sas kārta uz sienām ir sačokurojusies, padara ēku vecu, tā izskatās nolaista. Arnis vēl gribētu brīdi aplūkot māju un atsaukt atmiņā dažus pagātnes notikumus, bet viņš jau ir pamanīts, viņu priecīgi apsveic un ieved liel­istabā kā retu viesi.

— Ahā, — Tēle iesaucas, — beidzot tomēr pilsētā

kļuva garlaicīgi, beidzot atradi ceļu uz Paunveri. Tevi jau šeit gaidīja sen, bet mūsu Arnis neparko negribēja nākt. Nu, vai uz laukiem nav jauki, ko?

—   Jā, ir gan, — Arnis piekrīt.

Tēlei nevajadzētu runāt tik ātri un aizgūtnēm. Var­būt viņa baidās ko nokavēt? Viņiem taču gandrīz nav par ko sarunāties. Šķiet, ka ar šo steigu viņa grib ap­slēpt savu satraukumu vai ko citu.

—   Un tā tu palaistu garām visjaukāko laiku.

—   Nekas, vasara vēl tikai sākas.

—       Pie mums, Paunverē, ir daudz visādu jaunumu. Iedomājies — Totss atgriezies no Krievijas.

—   Zinu. Arī Kīrs ir atpakaļ.

—   Tiešām? Tu zināji, ka viņš bija Krievijā?

— Zināju … un zinu šo to vēl. Un… Vēlu laimes!

—       Tiešām? Nu jā, mājnieki, protams, pastāstīja. Pa­teicos. Pilnīgi negaidīti, vai ne? — Tēle pietvīkst un novēršas.

—       Nē, — Arnis atsaka, — kādēļ negaidīti? Viss ir iespējams. Kādēļ negaidīti? Kīrs ir krietns puisis.

—   Tiešām?

Tēle cieši vēro skolas biedru un pūlas ieskatīties tam acīs. Arnis ir vēss un mierīgs; viņa acīs nepavīd ne­viena dzirkstīte. Skaidrais un atklātais skatiens Tēli sāpīgi satrauc: meiča pēkšņi saprot, ka bijušās jūtas izgaisušas kopā ar pagātni. Izgaisušas pavisam, uz mūžu, jo Arnis nav no tiem, kas prot noslēpt savas īstās noskaņas. Arnis tiešām ir vienaldzīgs par savas skolas biedrenes likteni, jo viņš it kā iedrošinādams saka:

—   Kīrs ir krietns puisis.

Vai tas tikai tā šķiet, jeb vai Arnis tiešām uzelpo vieglāk, izdzirdis, ka'Tēle apstiprina kaut kur saklau­sītās baumas? Tādā gadījumā viņa līdz šim Arnim bijusi tikai nasta, no kuras