/ Language: Latvia / Genre:child_prose,

SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

Pelēkā Pūce

PELĒKĀ PŪCE  SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI RĪGA «LIESMA» 1978  Varoņi un notikumi, kas aprakstīti šai grāmatā, ņemti no dzīves. Mednieks Lielā Spalva bija pirmais Pelēkās Pūces skolotājs, kas mācīja pazīt tam zvēru takas. Kanu laiva, ko viņš pats savām rokām bija taisījis no bērza tāss, ilgi glabājās pedagoģiskās skolas muzejā Toronto. Pelēkā Pūce redzēja šo laivu tur 191). gadā. Bērnus — Seidžo un Sepīenu Pelēkā Pūce labi pazina savās jaunības dienās. Lasītājam droši vien būs interesanti uzzināt, ka drīz vien pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem mežs daudzu jūdžu platībā kopā ar Bērzupi un dīķi, kur dzīvoja bebri, tika ietverts nacionālā parka teritorijā. Medības šeit tika noliegtas, un pilnīgi iespējams, ka abi šā stāsta varoņi — bebrēni Cile« vijs un Čikenijs nodzīvojuši dzimtajā dīķī līdz sirmam vecumam. No angļu valodas tulkojusi TIJA PETERSONE Mākslinieks Ā. LIELAIS, ilustiācijas pēc autora zīmējumiem  Ilustrācijas, «Liesma», 1978 Grāmata veltīta bērniem, lai ari kurā zemeslodes daļā tie dzīvotu, kā arī visiem tiem, kas iemīļojuši klusus nostūrus. Kanādiešu rakstnieka stāsts par indiāņu bērnu dzīvi un Ziemeļkanādas dabu.

PELĒKĀ PŪCE SEIDŽO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI

RĪGA «LIESMA» 1978

Varoņi un notikumi, kas aprakstīti šai grāmatā, ņemti no dzīves.

Mednieks Lielā Spalva bija pirmais Pelēkās Pūces skolotājs, kas mācīja pazīt tam zvēru takas. Kanu laiva, ko viņš pats savām rokām bija taisījis no bērza tāss, ilgi glabājās pedagoģiskās skolas muzejā Toronto. Pelēkā Pūce redzēja šo laivu tur 191). gadā.

Bērnus — Seidžo un Sepīenu Pelēkā Pūce labi pazina savās jaunības dienās.

Lasītājam droši vien būs interesanti uzzināt, ka drīz vien pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem mežs daudzu jūdžu platībā kopā ar Bērzupi un dīķi, kur dzīvoja bebri, tika ietverts nacionālā parka teritorijā. Medības šeit tika noliegtas, un pilnīgi iespējams, ka abi šā stāsta varoņi — bebrēni Cile« vijs un Čikenijs nodzīvojuši dzimtajā dīķī līdz sirmam vecumam.

No angļu valodas tulkojusi TIJA PETERSONE Mākslinieks Ā. LIELAIS, ilustiācijas pēc autora zīmējumiem

 Ilustrācijas, «Liesma», 1978

Grāmata veltīta bērniem, lai ari kurā zemeslodes daļā tie dzīvotu, kā arī visiem tiem, kas iemīļojuši klusus nostūrus.

KAS TAD Īsti ir PELĒKĀ PŪCE?

Pelēkā Pūce (indiāņu valodā — Vešekvonezin) — tādu iesauku bija dabūjis jaunais indiāņu mednieks, kura dzīves veids stipri vien atgā­dināja naktsputna dzīves veidu. Pelēkā Pūce tomēr īsts indiānis nebija: viņa tēvs, anglis, bija apprecējis indiānieti. Visiem ir zināms, cik nežē­līgi uzvarētāji angļi izrēķinājās ar indiāņiem Kanādā. Vēl šobaltdien augstprātīgie uzvarētāji neuzskata indiāņus par īstiem cilvēkiem, vēl šobaltdien izturas pret tiem netaisni. Pelēkās Pūces tēvs bija lāga cil­vēks un, redzot, kā angļi izturas pret iedzimtajiem, atteicās no dienesta. Pēc tēva nāves Pelēkā Pūce uzsāka īstu indiāņu dzīves veidu: ķēra mežā dažādus dzīvniekus, galvenokārt bebrus, pārdeva kažokādas un tā pel­nīja iztiku. Bez tam viņš strādāja par laivinieku, nesēju, pavadoni. Im­periālistiskā kara laikā viņš tika iesaukts kara dienestā, bija snaiperis un divas reizes tika ievainots. Pēc kara. viņš atgriezās Amerikā, dzimtenē, bet viņa dzimtie meži bija izcirsti un bebri iznīcināti. Pelēkā Pūce ilgi meklēja tādu novadu, kur būtu daudz bebru, taču tādu vietu viņš neat­rada. Tostarp viņš nejauši kaut kur uzgāja divus bebrēnus, kas bija zaudējuši vecākus, un ņēmās tos audzēt; abi ar sievu Anahareo viņi tik ļoti pieķērās tiem, tik ļoti iemīļoja šos gudros dzīvniekus, ka Pelēkā Pūce vairs nespēja medīt un nogalēt bebrus. Viņš sāka rakstīt grāmatu par saviem bebriem un citiem meža dzīvniekiem un īsā laikā kļuva par ievērojamu rakstnieku. Būdams slavens, viņš tomēr bebru audzēšanu ne­pameta — viņš iestājās darbā Kanādas nacionālajā parkā un uz visiem laikiem apmetās dzīvot meža biezoknī ezera krastā. No viņa namiņa uz ezeru veda pazemes eja, un bebri pa to gan devās uz ezeru, gan nāca atpakaļ uz namiņu. Tā viņš visu laiku dzīvoja kopā ar saviem mīluļiem.

Lasot šo Pelēkās Pūces grāmatu, jāpatur vērā, ka autoram nepatīk izdomāt to, kā nav, viņš raksta tikai to, ko pats pieredzējis un pārdzī­vojis, — vārdu sakot, viņš raksta patiesību. Es iemīlēju viņu par patie­sību, iejūtīgo sirdi un vīrišķību.

Mihails Prišvins

1. ZIEMEĻRIETUMU VĒJU ZEME

Tālu, tālu aiz lielām un mazām pilsētām un fermu laukiem, ko radusi skatīt cilvēka acs, tālu aiz Ziemeļkanādas ciemiem plešas mežonīga, gandrīz nepazīstama zeme. Ja kādam rastos vēlēšanās to apskatīt, tam būtu jādodas kalniem pāri, aizvien tālāk un tālāk — turp, kur nav ne dzelzceļu, ne zemes ceļu, ne māju, pat ne taku, — pēc tam būtu jābrauc laivā ar indiāņu pavadoņiem pa ezeriem un upēm caur bezgalīgiem, vientulīgiem mežiem, kuros brīvi klejo aļņi, brieži, lāči un vilki un lāgiem ziemeļbrieži tik milzīgos baros klīst apkārt, ka nebūtu iespējams tos ne saskaitīt, kaut arī to būtu vajadzējis darīt.

Šais ciemos strādā visi, sava daļa jāpadara arī jaunajiem. Indiāņu dzīve saistīta ar ceļošanu; viņi pastāvīgi pārvietojas no vienas vietas uz citu. Gadās, ka dzīvnieki, no kuriem viņi pārtiek, pazūd no attiecīgā ap­vidus, un ļaudis spiesti vai nu iet tiem līdz, vai arī meklēt jaunus

medību laukus. Ciemi tad ir jānojauc un visa mantība (izņemot, protams, baļķu būdas) jāiekrauj atkarībā no gadalaika vai nu laivā, vai arī kama­nās un jādodas jūdzēm tālu prom. Ja pārceļošana iekrīt ziemā, zēni un meitenes ar sniegkurpēm iebrauc vienu vai divas jūdzes garu sliedi; par to viņi jūtas ļoti lepni, jo aiz viņiem seko suņu vilkto kamanu un cil­vēku karavāna. Vasarā kopā ar vecākiem ļaudīm viņi noairē visu cauru dienu, un katram ir sava neliela nasta, ko vilkt pa sauszemi. Viņiem šis darbs patīk, un pret saviem pienākumiem viņi izturas tikpat nopietni un lietišķi kā viņu vecāki.

Indiāņu dzīve ir grūta un smaga, tāpēc neviens šais ciemos ilgi ne­slinko, citādi visai drīz var palikt bez pārtikas, drēbēm, pajumtes; in­diāņi cits citam palīdz un dalās visā, kas vien viņiem ir, taču uz sliņ­ķiem raugās nicīgi. Kaut arī viņu darbs ir grūts, jaunieši tomēr atrod laiku vienkāršām, kustīgām rotaļām. Dažkārt, kad diena ir galā un uz­nākusi tumsa, viņi sasēžas nometnes ugunskuram apkārt un mirgojošo ziemeļu zvaigžņu gaismā klausās, ko stāsta vecie ļaudis. Daži stāsta par mednieku gaitām, tālām indiāņu ciltīm vai ievērojamiem cilvēkiem, kas dzīvojuši senatnē; citi — par neparastiem piedzīvojumiem mežā. Taču visaizraujošāk stāsta tie pieaugušie, kas paši pabijuši brīnišķīgajā

zemē tālu prom dienvidos, no kurienes ierodas baltie cilvēki un kur milzīgas ka­manas uz riteņiem vēja ātrumā brāžas pa dzelzs takām un, dūmu mutuļus izpūzda- mas, tikpat žigli trauc laivas, kur nav ne indiāņu, ne daudz koku, bet ir vienīgi augstu akmens māju rindas, starp kurām kustas ļaužu pūļi nez kurp iedami un nez no kurienes nākdami- Tai zemē, stāsta, bez naudas nevarot ne nakti pārlaist, ne paēst. Un tas indiāņiem liekas pagalam savādi, jo ceļinieki, kas ierodas šeit, balto' traperu apmetnē vai indiāņu ciemā, vienmēr ir gaidīti un var par brīvu atpūsties un paēst. Indiāņu bērni un lielākā daļa pieau­gušo zina par lielpilsētas dzīvi tikpat daudz, cik jūs varbūt par viņu skarbo dzīvi.

Un, tāpat kā ceļinieki, kuri, iemaldījušies no tālām apmetnēm, stāsta šiem melnacainajiem, smaidošajiem indiāņu bērniem par zemēm, ko tie nekad nav redzājuši, tāpat arī es, kurš reiz dzīvojis kopā ar in­diāņiem, pastāstīšu jums par šiem mežonīgajiem, bezgala tālajiem novadiem.

Vispirms jums jāzina, ka caur šiem tumšajiem, noslēpumainajiem mežiem, kuros mīt nezināmi dzīvnieki un cilvēki, tek milzum daudz upju, ko par ūdensceļiem izmanto ne tikai indiāņi ar savām žiglajām laiviņām, bet arī daudzi ūdensdzīvnieki: bebri, ūdri, ūdeles un bizam- žurkas. Mežiem cauri vijas arī neskaitāmas taciņas, kuras jūs varbūt nekad neatradīsiet, bet pa kurām pārvietojas sauszemes dzīvnieki. Visi šie radījumi atrodas nepārtrauktā kustībā. Tāpat kā cilvēki šai zemē, ari dzīvnieki ir mūžam nodarbināti. Tiem jāatrod vai arī jāuzceļ mā­joklis, jāaprūpē un jāpabaro mazuļi. Daži dzīvnieki ir vienpatņi bez noteikta mājokļa, citi turpretim dzīvo lielos baros, būvē prāvas pilsētas ar apakšzemes tuneļiem, un katrai tādai ģimenei ir savs mājoklis, kas ejām savienots ār citiem mājokļiem. Visgudrākie no viņiem — bebri ceļ siltas mājas, veido ūdenskrātuves, kur peldēties, vāc barību ziemas mēnešiem, strādā gandrīz tāpat kā cilvēki un atpūtas brīžos cits citam kaut ko bubina, jo katram ir savas rūpes un raizes.

Lai izvilktu dzīvību, indiāņi dažreiz spiesti šos zvēriņus nogalēt, to­mēr viņi apbrīno to gudrību un strādīgumu; viņi pat uzskata, ka bebri ir īpaša cilvēku cilts, kas daudz neko neatšķiras no viņiem pašiem. Daži indiāņi bebru bubināšanā saklausa cilvēku valodas skaņas, tāpēc arī viņiem liekas, ka viņi saprot, ko bebri bubina. Katram dzīvniekam, lai ari cik tas sīks un šķietami nevajadzīgs, daba ierādījusi savu vietu; in­diāņi to zina un bez iemesla nekad dzīvniekus netraucē. Bebri dalās ar cilvēkiem visās meža dzīves grūtībās, tāpēc indiāņi sauc tos par sa­viem Mazajiem Brāļiem. Indiāņi bieži vien pieradina dzīvniekus, un ne­reti var redzēt, ka lāču, bebru, ūdru, dažkārt arī aļņu un briežu mazuļi skraidelē brīvībā pa indiāņu apmetni; dzīvnieki jūtas šeit kā mājās, un liekas — tiem nometnes kņada un nemiers patīk. Kad mazuļi paau­gas, tie aizklīst prom, bet pēc neilga laika ciemā atkal uzrodas kāds mīlulis.

Tagad jūs zināt, kāda ir šī zeme un kā dzīvo indiāņi. So to esat dzirdējuši arī par dažiem dzīvniekiem. Tālāk es jums pastāstīšu kādu patiesu notikumu, kas aizsākās pie viena no ūdensceļiem, par kuriem es jau jums stāstīju. Tur uz dzīvi bija apmetusies laimīga bebru ģimene.

Tas būs stāsts par kādu indiāņu mednieku, viņa dēlēnu un meitiņu un to abu draugiem — diviem maziem bebrēniem. Jūs dzirdēsiet par viņu piedzīvojumiem milzīgajos ziemeļu mežos un lielpilsētā, par to, kā viņi visi sadraudzējās, kā viens no viņiem pazuda un tika atkal at­rasts, par briesmām, kurās viņi nokļuva, par viņu priekiem un par to, kā pēdīgi viss beidzās.

Un tagad pilnīgi aizmirstiet automobiļus, radio, kino un visu to, bez kā, šķiet, mums nav iedomājama dzīve, un pārcelsimies uz tālo, apburto zemi ar suņu pajūgiem, laivām, teltīm, sniegkurpēm!

Tur jūs ieraudzīsiet milzīgas upes un ezerus, šalcošus mežus, nepa­rastus dzīvniekus, kuri runā, strādā un dzīvo paši savās pilsētās; tur

augstie koki it kā mās jums sveicienu, kad iesiet tiem garām, un iūs dzirdēsiet klusās, dzidrās strautu čalas.

Mēs sēdēsim pie šaudīgajām ugunskura liesmām piedūmota tumš­brūnā vigvamā, un jūs klausīsieties stāstu par Sirmo Senatni.

2. GITČIJS MĪGVONS — LIELĀ SPALVA

Augšup pa platās, straujās Dzeltenās Bērzupes straumi tais dienās, kad baltā cilvēka acs vēl ne reizi nebija skatījusi tās vēsos, dzidros ūdeņus, reiz rītausmā bērza tāss kanu laivā īrās kāds vientuļš indiānis. Tas bija spēcīgs liela auguma vīrs skadrām, tumšām acīm, gariem mel­niem matiem, kas, divās bizēs sapīti, nokārās uz pleciem. Mugurā vi­ņam bija koši brūns, bārkstīm apdarināts briežādas apģērbs, un viņš iz­skatījās pēc tāda paša indiāņa, kādu jūs esat redzējuši attēlos vai par kādu lasījuši grāmatās.

Viņa gaišdzeltenā alkšņu sulā krāsotā laiviņa harmonēja ar spēcī­gajiem, zeltainajiem dzelteno bērzu stumbriem, kas auga uz apkārtējo pakalnu nogāzēm. Spraugas laivas sānos bija aizdrīvētas spīdīgiem, tum­šiem egļu sveķiem, lai iekšā nesūktos ūdens. Laivas priekšgalā vīdēja milzīga putna acs, bet pakaļgalu rotāja lapsas aste, kas vējā viegli šū­pojās. Indiāņi uzskatīja, ka laiva ir dzīva un tai vajadzīga galva un aste tāpat kā citām dzīvām būtnēm; tai jābūt asredzīgai kā putnam un žiglai un veiklai kā lapsai. Laivas dibenā atradās rūpīgi saritināta telts, mai- šelis ar pārtiku, cirvis, tējas katliņš un gara, veclaicīga šautene.

No bērzu galotnēm atplūda klusi čuksti — šalkoņa, kas, šķiet, ne­kad neaprimst, jo vējš ar lapām mūžam rotaļājas; indiāņi nosaukuši šos pakalnus par Čukstošo Lapu Pakalniem. Gar upes krastiem stiepās milzīgs tumšu priežu sils; varenie zari augstu liecās pār ūdeni, bet zem tiem laidelējās sarkanrīlclītes, meža strazdi un ģirliči, meklēdami ēsmu jaunajā zālītē un riestošos vītolu pumpuros. Gaisā vēdīja skurbinoša salvijas un mežrozīšu smarža, un kolibri kā mirdzošas purpura bultas šaudījās no zieda uz ziedu. Bija maijs, ko indiāņi dēvē par Ziedu Mēnesi.

Gitčijs Mīgvons — Lielā Spalva, tā sauca indiāni, piederēja pie odžibveju cilts. Jau daudz dienu viņš bija airējis pret spēcīgo Dzelte­nās Bērzupes straumi un tagad atradās tālu no sava ciema. Dienu no dienas bez mitas viņš virzījās uz priekšu, brīžam viegli slīdēdams pa gludo ūdens virsmu kā pašlaik, brīžam ar kārts palīdzību traukdamies pār bīstamām krācēm, brīžam lauzdamies ar trauslo laivu caur putās sakultajām ūdens gāzmām, brīžam līkumodams starp šķautnainām, drau­dīgām klintīm tik prasmīgi, kā to spēj tikai daži baltie un nedaudzi in­diāņi. Šorīt viņa ceļu aizšķērsoja ūdenskritums, mežonīgs un skaists, augstāks par vislielākajām priedēm, un ūdens šļakatas tā pakājē saules

staros zaigoja visās varavīksnes krāsās. Šeit viņš izkāpa krastā, lai ne­gantais, alkainais atvars neparautu viņa laivu zem dārdošā ūdenskri­tuma. Uzvēlis laivu plecos, viņš aiznesa to pa krēslainu taku starp mil­zīgiem, šalcošiem kokiem — pa simtgadēju taku, līdz kurai neviens saules stars nekad vēl nebija izlauzies. Šo ceļa gabalu viņš nogāja vēl vienu reizi, lai pārnestu nelielo mantību, un, sakrāvis visu laivā, turpi­nāja ceļojumu spožā saules gaismā pa rāmo ūdeni augšpus ūdens­krituma.

Aiz katra upes līkuma Lielā Spalva pārlaida skatienu apkārtnei un pamanīja daudz tāda, ko pamanīt varēja tikai mednieks: pāris saspringtu pūkainu ausu, kad pats dzīvnieks noslēpies, vai arī sev pievērstas pus­tumsā zalgojošas acis. Reiz viņš ieraudzīja sidrabainu lūsi, kas līdzīgi pelēkam spokam izzuda pamežā. Šur un tur kāds briedis gluži kā ruds šūpuļzirgs aši ielēca biezoknī, nāsīm skaļi svelpjot," bet aste līdzīgi bal­tam karogam aizviļņoja starp kokiem. Reiz viņš pamanīja alni — tik lielu kā zirgu; tas stāvēja līdz krūtīm upē, galvu iegremdējis ūdenī, un rāva no upes dibena ārā lilijas saknes. Sākumā alnis, nodevies savam darbam, mednieku nedzirdēja, pēkšņi lielais dzīvnieks cēli izslēja galvu un stāvēja, izbrīnā blenzdams cilvēkā, bet ūdens plūda straumēm pa viņa purnu un kaklu. Tad viņš pagriezās, aizmetās uz krastu un drīz vien izzuda skatienam, bet vēl kādu mirkli varēja dzirdēt, kā dun zeme un lūst zari un sīkāki koki, viņam joņojot caur mežu.

Lai arī visapkārt bija jaušama dzīvība, Lielā Spalva tomēr jutās vien­tuļš, jo ciemā, no kura viņš šobrīd bija tik tālu prom, viņš bija atstājis abus savus bērnus — meitu un dēlu. Viņu māte bija mirusi, un, kaut gan ciema sievietes izturējās pret bērniem labi, viņi tomēr ļoti izjuta mātes trūkumu, un Lielā Spalva zināja, ka viņi tagad jūtas tikpat vien­tuļi kā viņš pats. Viņi visi trīs dzīvoja ļoti draudzīgi un reti kad šķīrās. Lai kur Lielā Spalva gāja, viņš allaž ņēma bērnus līdzi. Taču šoreiz viņš bija devies viens, jo malu mednieku dēļ šis ceļojums varēja izvēr­sties bīstams. Lielā Spalva ciemā bija uzcēlis jauku baļķu namiņu savai nelielajai ģimenei, kur vasarā viņi visi kopā laimīgi un mierīgi atpūtās pēc grūtajām ziemas medībām. Bet tad pēkšņi draudzīgās krī cilts in­diānis bija ieradies ar ziņu, ka apkārtnē uzklīduši metisi, kas bariem iznīcinot bebrus. īstie mežu indiāņi nekad nemedīs svešos medību lau­kos, uzskatīdami šādu rīcību par zagšanu, turpretim šie pilsētās uzau­gušie metisi, atmetuši vai arī aizmirsuši tēvu tēvu tikumus, bija spējīgi aptīrīt jebkuru medību vietu, kas gadījusies ceļā. Ja nebūs kažokādu, par ko faktorijā nopirkt pārtiku, Lielā Spalva un viņa ģimene cietīs badu. Tāpēc viņš bija devies uz ziemas medību vietām, lai tās pasar­gātu no svešiniekiem. Taču viņš nevienu nesastapa un arī nekādu pēdu nemanīja. Tā kā laiks pieturējās silts un kažokzvērus medīt nebija vērts, viņam nekas cits neatlika kā nākamajā dienā atgriezties mājās.

Nogrimis tīkamās domās par mājām, viņš laivā slīdēja gar pašu krastu un vēroja, vai nemanīs kādas pēdas, ko šeit būtu varējuši at­stāt bezrūpīgie metisi, kad pēkšņi sajuta spēcīgu, asu smaržu — varbūt

kāds zvērs vai cilvēks bija gājis tepat garām un saminis aromātiskās piparmētras? Mirklī viņš uzmeta modru skatienu krastam un ieraudzīja, ka neliels, tumšs, spēcīgs dzīvnieks turpat laivas priekšā ielec upē un kā akmens nogrimst dibenā. Gandrīz tūdaļ gabaliņu tālāk parādījās melna galva un brūna, spalvaina mugura; dzīvnieks veikli appeldēja apkārt laivai, lai nokļūtu tādā vietā, kur var saost vēja atpūsto cilvēka smaku, no kuras pagalam bīstas visi mežu iemītnieki. Tad, plato, plakano asti ar troksni pret ūdeni triekdams, tā ka šļakatas pašķīda uz visām pu­sēm, dzīvnieks kā bulta ienira ūdenī un pazuda tur uz visiem laikiem.

Lielā Spalva nopurināja dažas ūdens lāsītes no ādas krekla piedur­knes un pasmaidīja. Tieši to viņš bija vēlējies redzēt. Tas bija bebrs. Un nebija vēl apklususi bebra trauksmes kliedziena atbalss, kad aiz nā- | kamā upes līkuma atskanēja otrs kliedziens — spalgs un skaļš kā šā­viens. Tātad te bija divi bebri.

Indiānis atkal pasmaidīja, jo nu viņš bija drošs, ka neviens šeit nav medījis. Tādus bebrus būtu bijis viegli noķert, un, ja neviens nebija noķēris šos bezrūpīgos zvērēnus, kas pielaida viņu tik tuvu sev klāt un tik skaļi sakliedzās, tad arī citiem jābūt sveikiem un veseliem. Tomēr, lai pārliecinātos, viņš nosprieda aplūkot bebru mājokli. Viņu mājiņu nav grūti atrast, jo bebri klaiņājot šur tur nograuž sīkus, zaļojošus alk­šņu, apšu un kārklu dzinumus, noskrubina no tiem mizu, un pēc šiem apgrauztajiem baltajiem, spīdīgajiem zariņiem viegli var uziet, kur bebri mitinās. Necik ilgi, un indiānis pieīrās pie vietas, kur upē iete­cēja neliels atrauts. Tur viņš atrada to, ko bija cerējis atrast, — bebru maltītes paliekas — tievus, spožus zariņus. Nebija vairs nekādu šaubu, ka viņu mājoklis atrodas kaut kur augšup pa strautu, mierīgā vietiņā, kādas bebri ļoti ciena.

Bebri bija mielojušies jaukas, klajas mežnoras malā, kur slējās dažas milzu priedes; likās — it kā tās būtu atklīdušas šurp no meža un nebūtu varējušas atgriezties vairs atpakaļ. Šeit Lielā Spalva iekūra nelielu ugunskuru un ieturēja pusdienas. Ceļojuma laikā indiāņi dzer krietni daudz tējas, tāpēc viņš pārlieca pār šaudīgajām liesmām tievu kārti, tās vienu galu stingri iesprauda zemē un uz otra gala uzkāra tējas kat­liņu, pēc tam uzdūra brieža gaļas sloksnītes uz iešķeltiem mietiņiem, nostiprināja tos pie karstajām oglēm un apakšā palika indiāņu maizes jeb bennoka šķēlītes, lai uz tām pilētu gardā sula, kas rodas, gaļai ce­poties. Paēdis viņš mierīgi ievilka pāris dūmu un klausījās, kā vēdekļ­veidīgajos priežu zaros žūžo vējš. Tas viņam likās kā mūzika, un viņš, atliecies atpakaļ, apmierināts vēroja laiskos dūmu virpuļus, kas gaisā veidoja neparastus rakstus Te bija viņa gleznas un viņa mūzika —viss, kas viņam piederēja, un iespējams, ka viņš par to priecājās tāpat kā jūs, skatoties filmas vai klausoties radio.

Pabāzis savu mantību zem otrādi apgāztās laivas un paņēmis gar- stobreni, viņš devās gar strautu augšup uz bebru dīķi, kuram, kā viņš zināja, vajadzēja atrasties pie strauta iztekas. Viņa mokasīni neradīja ne troksni, ne arī atstāja kādas pēdas, kad viņš klusu soļoja pa rāmā

mierā dusošo mežu, toties vāveres zaros skaļi šmiukstināja un zivju dzenīši, šie jautrie putni, kuri te mežā visur sastopami, svilpdami ba­riem sekoja viņam līdzi, pārlidodami no koka uz koku; dažreiz tie aiz­lidoja viņam priekšā un saprātīgām ačelēm viņā noraudzījās. Viņam pa­tika šo sīko radījumu sabiedrība, un viņš lēnā garā soļoja tālāk. Te pie­peši viņš apstājās un ieklausījās. Viņa asā dzirde bija uztvērusi savādu, negaidītu skaņu, kas kļuva skaļāka un skaļāka un tad pārvērtās rēkoņā. Viņš ieraudzīja, ka pa strautu viņam pretī gāžas dzeltens, duļķains ūdens, līdzi nesdams gūzmu sprunguļu un visādu gružu, kas piepildīja strauta gultni līdz pat malām un vērta to par mežonīgu, trakojošu straumi. Bebru dīķī bija noticis kaut kas briesmīgs! Vai nu kāds cilvēks, vai zvērs bija augšpusē pārrāvis bebru dambi, un šajā mutuļojošajā straumē aizplūda ūdens, kuru bebri tik rūpīgi bija krājuši un bez kura viņi kļūs galīgi nevarīgi.

Vienā acumirklī Lielā Spalva ar šauteni rokās aizlēkšoja caur mežu, kas vēl pirms brīža bija šķitis tik jauks, bet tagad kļuvis tumšs un draudīgs. Vēja spārniem viņš drāzās, lai glābtu savas bebru saimes no bojā ejas, lēkdams augstu pār baļķiem, spraukdamies starp vētrā lauz­tiem kokiem un zariem, pīdamies pamežā, pametis vāveres un zivju dzenīšu barus tālu aiz muguras, lēkšodams kā briedis caur ēnaino mežu uz dīķi cerībā, ka nokļūs tur laikā. Viņš skaidri zināja, kas tur bija noticis.

Nīgiks — ūdrs, visniknākais un nāvīgākais bebru ienaidnieks, bija nostājies uz kara takas, un bebriem, kaut arī viņu ūdens bija aizplūdis, tagad vajadzēja cīnīties uz dzīvību un nāvi.

3. BEBRU MĀJOKLIS

Ja mēs būtu devušies gar mazo, čalojošo strautu uz augšu, nevis vērojuši, kā Lielā Spalva ietur pusdienas, mēs būtu nonākuši pie bebru mājokļa, pirms ūdrs bija izpostījis dambi, un redzējuši, kā tur izska­tās un kā bebri dzīvo. Pēc ilgāka gājiena mēs pēkšņi būtu iznākuši pie neliela, dziļa dīķa. Otrpus dīķa šķērsām strautam, kas iztecēja no tā, pacēlās bieza, augsta siena no sprunguļiem un zariem. Tie bija cieši jo cieši savīti kopā, spraugas aizbāztas ar sūnām, un visa siena sastiprināta ar dubļiem. Augšā uz tās visā garumā bija salikti smagi akmeņi, lai tā būtu izturīgāka. Siena bija gandrīz simt pēdu gara un vairāk nekā čet­ras pēdas augsta, un ūdens aizplūda caur to pa zaru noteku, kas bija ietaisīta tikai vienā vietā un tādēļ viegli uzraugāma. Siena bija tik pa­matīgi uzbūvēta, ka likās — te darbojušies cilvēki, nevis dzīvnieki.

Sī siena jeb patiesībā dambis aizturēja dīķī ūdeni, citādi tas būtu aiztecējis viss prom.

Dīķis bija saules pielijis, kluss un mierīgs. Tas atradās starp Čukstošo Lapu Pakalniem un bija tik rāms, ka pīles, kas mierīgi snauda ūdenī, likās peldam gaisā. Slaiko baltapšu atspulgi gludajā dīķa spogulī iezī­mējās tik skaidri, ka bija grūti noteikt, kur beidzas ūdens un sākas koki. Šī vieta ar baltapsēm, kreimenēm un zilgo ūdeni bija tik skaista kā pasaku valstība. Dīķis bija pilnīgi rāms un nekustīgs, un vienīgās dzī­vās būtnes tajā likās snaudošās pīles. Taču, ja jūs brīdi būtu pacietīgi pavērojuši to un nebūtu kustējušies, runājuši, sačukstējušies, jūs būtu pamanījuši, kā ūdens pie krasta ieņirbas un starp niedrēm piesardzīgi parādās tumšbrūna galva ar apaļām ausīm, nopēta apkārtni, ieklausās un paosta gaisu. Tad skatienam atklātos viss spalvainais zvēriņš, un, žigli bez trokšņa aizpeldējis uz otru krastu, tas pazustu niedrājā. Aug­stās niedres nodrebētu un mirkli nolīgotos, kamēr dzīvnieks tur dar­botos, tad tas parādītos no jauna ar pamatīgu zāļu kumšķi sev priekšā un peldētu uz milzīgu, tumšu zemes pauguru, par kuru mēs visu laiku bijām neziņā, kas tas tāds ir. Tur paugura priekšā zvēriņš ar visu kumšķi ienirtu. Tikko viņš būtu pazudis, no pretējās puses parādītos otra galva arī ar zāļu kumšķi sev priekšā; un, ja tad kaut kas sakustē­tos, bez jebkāda brīdinājuma milzīga, plakana aste spēcīgi noplīkšķētu pret ūdeni un, šļakatas saceldama, galva ar visu kumšķi nonirtu ūdenī. Milzīgais paugurs, kurš bija augstāks par ikvienu no mums un pie kura abi peldētāji nonira, bija bebru mājoklis, un tumšbrūnās spalvainās galvas bija bebru galvas. Zvēriņi šobrīd bija ļoti nodarbināti.

Viņi bija uzcēluši vairāk nekā sešas pēdas augstu un turpat desmit pēdas garu mitekli. Nesen viņi bija to aplipinājuši dūņām un, lai visa būve stingrāk turētos, pie slapjajām sienām pieslējuši smagus koka klučus. Miteklis izskatījās stiprs un izturīgs — gluži kā cietoksnis. Pat ja alnis būtu uzrāpies augšā, miteklis nebūtu sagruvis. Gar vienu tā pusi gāja plata taka, pa kuru tika nesti būvmateriāli. Bijuši jūs pirms brīža pietiekami pacietīgi un piesardzīgi vai arī vējš nenodevis jūsu klātbūtni šo dzīvnieku jutīgajam degunam, jūs būtu redzējuši, kā ve­cais bebru tēvs, krastā izracis pikuci zemes, aizpeld ar to uz mājas pusi lēni un uzmanīgi, lai ne kripatiņa neiekristu ūdenī, tad izslienas kā cilvēks visā augumā, uzkāpj uz jumtaugšas ar pikuci ķepās un sa­bāž zemes drupačas visos caurumos un spraugās un ar pamatīgu koku iebiksta dziļāk.

Tas viss tika darīts ar gudru ziņu. Bija sācies Ziedu Mēnesis — beb­riem īpaši nozīmīgs laiks —,-un šai neparastā izskata mājoklī, kur ne­viena sveša acs nevarēja ieskatīties, slēpās četri mazītiņi bebrēni. Tie bija brīnum jauki, pūkaini dzīvnieciņi mirdzošām, melnām ačelēm, lie­lām pleznainām pakaļkājām, sīkām priekškājām, kas bija līdzīgas ro- 'kām, un nelielu, plakanu, lunkanu astīti. Ēstgriba viņiem bija pama­tīga, arī viņu plaušas droši vien bija stipras, jo šie neiedomājami trok­šņainie radījumi bez mitas skaļi brēkāja gluži kā mazi cilvēkbērni. Kā jau visiem mazuļiem, arī viņiem bija vajadzīga gādība, un to viņi sa­ņēma — varat man ticēt — atliku likām.

Dzīvojamā istaba jeb kambaris mājoklī bija pietiekami plašs — pat cilvēks tur itin viegli būtu varējis saritināties — un ļoti tīrs un smar­žīgs, ar kārklu mizām izklātu grīdu un aromātisku zāļu guļvietām. Iekļūt mājoklī varēja pa šauru, nolaidenu tuneli, kura viens gals, tā sauktā «nirtuve», atradās grīdā, bet otrs — tuvu dīķa dibenam. Dambis turēja ūdeni dīķī gandrīz vienā līmenī ar grīdu, tāpēc nirtuvē allaž bija ūdens un bebrēni ar savām ļodzīgajām kājelēm varēja pielīst pie tās un no­dzerties, neiekrītot iekšā. Ja viņi arī ievēlās (un tas atgadījās ne vienu reizi vien), viņi gluži viegli varēja izķepuroties laukā. Pats tunelis ar izeju uz dīķi atradās zem ūdens, un iekļūt tunelī vai arī ieraudzīt to nevarēja neviens sauszemes dzīvnieks, vienīgi ja tas būtu pirmklasīgs nirējs, bet dzīvnieki pa lielākajai daļai tādi nav. Taču, ja dambis sa­grūtu un uzkrātais ūdens aizplūstu, bebriem draudētu lielas briesmas. Vilki un lapsas atrastu ceļu uz viņu mājokli, un bebri nespētu ne aiz­stāvēties, ne arī paslēpties, ienirstot ūdenī, kā jūs to nupat redzējāt.

Ja jūs ielūkosieties zīmējumā, jūs redzēsiet, kā bebri iekārtojušies, un sapratīsiet, cik svarīgs viņiem bija šāds dambis un kāpēc bebru tēvs veltīja tik daudz laika tā uzraudzīšanai. Kolīdz viņš pamanīja kaut ne­lielu sūci, tā tūlīt aizdrīvēja to. Viņam bija jāuzmana, lai neaizsērētu noteka, kas regulēja dīķī ūdeni, lai ūdens plūstu brīvi, tomēr ne pārāk strauji, lai neapplūdinātu mājokli un allaž būtu vienādā līmenī. Starp­laikos abi vecie bebri izpildīja bebrēnu jebkuru vēlēšanos: cik iespējams bieži atjaunoja viņu guļvietas, nesa zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, sukāja un tīrīja mazuļu pūciņas (par spalvām tās vēl nevarēja saukt), izdvesdami savādas, maigas skaņas, kas stipri vien bija līdzīgas tālām cilvēku balsīm. Mazuļu spalgā brēkāšana, bubināšana, žēlabas un spie­dzieni bija dzirdami pat caur biezajām mājokļa sienām. Augu dienu beb­rēni bija varen trokšņaini: gan kad gribēja ēst, gan kad priecājās par kaut ko, gan kad atgadījās tiem kāda liga, un uzglūnēja tā visai bieži. Kad tēvs vai māte (viņi nekad prom negāja abi; viens vai otrs pastāvīgi palika sardzē) atgriezās mājās no tik ļoti svarīgā dambja uzraudzīšanas vai pārnesa smaržīgo zāli guļvietām, viņi, klusu dungodami, sveica ma­zuļus, bet par atbildi saņēma .ārkārtīgi skaļu aurēšanu, kas ilga vairāk, nekā bija vajadzīgs. Bebrēni nekad nestāvēja mierā, ja nu vienīgi tais reizēs, kad gulēja, allaž viņi cīkstējās un rāpoja un kāpelēja, kur tik vien varēja. Pēc trokšņa bija iespējams spriest, ka viņiem iet bezgala jautri. Šī bebru ģimene daudz neko neatšķīrās no citām ģimenēm un ju­tās savā mājā omulīgi un laimīgi.

Mazuļi ap šo laiku bija krietni vien paaugušies un varēja izmēģināt spēkus peldēšanā turpat nirtuvē. Pagaidām viņi vai nu vingrinājās gulēt uz ūdens, taču ne vienmēr darīja to pareizi, vai arī riņķoja apkārt, sa­jūsmā spiegdami. Gaiss starp kažociņa pūkām vērta viņus vieglus, un viņi acīmredzot nespēja iegrimt pietiekami dziļi, lai ar abām pleznaina- jām pakaļkājām darbotos ūdenī vienlaikus, tāpēc peldot viņi vispirms kustināja vienu ķepiņu, pēc tam otru, tad vēlās no viena sāna uz otru, lēca uz augšu, locījās, spiedza, kārpījās, bet vecāki norūpējušies peldēja

mazuļiem pa vidu, iedrošinādami tos un varbūt dodami padomus savās zemajās, spēcīgajās balsīs. ' '1 Spriežot pēc redzētā, šis laiks, kad vecie bebri apmāca jaunos, ir visai nemierīgs, toties jauna­jiem bebrēniem, liekas, ir visjaukākais, un tas — jūs man piekritīsiet — jāpatur prātā.

Taču bebrēni ātri vien nogura un, izkāpuši «susinātavā» (vieta, kas atrodas nedaudz zemāk par grīdu un kur ūdens iesūcas zemē, nesaslapi­not guļvietas), skurinājās, rīvējās un rūpīgi spieda ūdeni ārā no krūtīm, sāniem, muguras — vārdu sakot, no visām aizsniedzamām vietām. Viņi sēdēja, taisni izslējušies, un pūzdami elsdami čakli darbojās, gluži tāpat kā daudzi no mums dara to pēc peldēšanās. Tikuši ar šo darbu galā un iedomājušies, ka tagad ir sausi (viens otrs no viņiem palaikam apvē­lās, tā atkal saslapinādamies), viņi korī kliedza, ka gribot ēst, un tad iepriekš sagādātās svaigās, zaļās lapiņas un ūdensaugi (tas viss tika darīts, bez šaubām, lai iespējami ātrāk norimtu troksnis) tika izdalīti, un pavisam drīz varēja dzirdēt vienīgi to, kā čāpstinās mazie žoklīši. Griezīgos klie­dzienus bija nomainījusi apmierināta čakstināšana un šmakstināšana. Drīz vien smalkās balstiņas pieklu?a un mazās, melnās ačeles aizdarījās, un bebrēni, saspiedušies kopā, dusēja smaržīgajās zāļu gultiņās, sīkajām priekšķepām, kas tik līdzīgas rokām, ieķērusies cits citam kažokā.

Tāda bija viņu ikdiena, līdz pēc kādām trim nedēļām pienāks brīniš­ķīgais mirklis, kad viņi pa garo, tumšo tuneli izkļūs plašajā, nezināmajā pasaulē, kura viņus apņēma no visām pusēm, bet kuru viņi vēl ne reizi nebija skatījuši. Kamēr mazuļi gulēja, vecie bebri stāvēja pārmaiņus pie viņiem sardzē, uzmanīja pārmaiņus savas pils un dambja nostiprināju­mus, no kuriem bija atkarīga viņu dzīvība, turēja acis vaļā, lai neuz­bruktu ienaidnieks, vāca pakaišus un barību bērneļiem, lai tiem pamos­toties būtu ko ēst, un veica simt un vienu darbu, kas bebru tēvu un māti šais atlikušajās Ziedu Mēneša dienās vērta par darbīgu cilvēku pāri.

Mūsu četri jaunie varoņi vai varones, vai arī vieni un otri kopā bija sasnieguši savā attīstībā tādu gatavības pakāpi, ka beidzot prata nirt, neizlecot uzreiz no ūdens ar asti gaisā kā gumijas bumbas, un nopeldēt krietnu gabalu, skaļi nesaucot pēc palīdzības. Un tad kādā jaukā dienas vidū, tieši tobrīd, kad mēs redzējām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas, bebru tēvs pamanīja, ka ūdens līmenis pie ieejas mājoklī krītas. Viņš bridi to vēroja. Bebriene, izdzirdusi, ka burbuļo ūdens, piegāja paraudzī­ties, kas tur notiek, — ūdens, virpuļiem griezdamies, pazuda tunelī un prom bija.

Kāds bija sapostījis dambi!

Tukšajā nirtuvē pa galvu pa kaklu nolaidās viens pēc otra abi lielie bebri. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Viņiem zuda tik dārgais ūdens — ūdens, no kura bija atkarīgas mazuļu dzīvības! Viņu māja tagad bija pie­ejama visai pasaulei, un tas nozīmēja, ka nāve draud viņiem visiem. Četri mazuļi pārbijušies saprata, ka noticis kaut kas šausmīgs, taču, bū­dami vēl par jauniem, neatskārta, kas īsti. Smilkstēdami tie salīda čupiņā, bet satrauktie vecāki pa seklo ūdeni nesās uz priekšu dambja virzienā.

Dambja pašā apakšā viņi atrada caurumu, tik lielu kā muca, pa kuru no dīķa varēja aizplūst viss ūdens. Kā neprātīgi abi bebri ķērās pie darba, vilkdami lejā zarus, kas gadījās pa tvērienam, lieliem pikučiem plēsdami zemi no staignā krasta, asajiem zobiem grauzdami zarus kritu­šajiem kokiem, veldami caurumam priekšā akmeņus, bāzdami starpās zāli un žagarus, rakdami mālus un dzīdami tos spraugās; māli, ūdenim sūcoties cauri, zarus, akmeņus un žagarus stingri saturēja kopā. Taču dīķis bija pārāk mazs, bet sūce pārāk liela, un ūdens, kas ietecēja dīķī no sīkā strauta, plūda projām pārāk ātri.

Un, kad dambis bija savests gandrīz kārtībā, dīķī ūdens vairs nebija!

Izmisums pārņēma bebrus, kamēr tie strādāja (neticiet tiem, kas cen­tīsies jums iegalvot, ka dzīvnieki nespēj izsamist!), tomēr zvēriņi nepa­devās, līdz pēdējā sprauga bija aizbāzta ciet. Savu pienākumu pēdīgi veikuši, viņi pārguruši un nelaimīgi lēni aizvilkās pie saviem četriem mazuļiem mājoklī, kas vairs nesniedza viņiem patvērumu, — mājoklī, kuru ar tādam pūlēm bija cēluši, pie mazuļiem, kurus tik bezgala mī-

lēja. Bebri nav nekādi ātrie gājēji, un atālumu, ko viņi kādreiz viens divi bija nopeldējuši, tagad vajadzēja veikt, gan rāpojot pa gluma­jiem māliem un akmeņiem, gan lienot caur ūdensaugu un zāļu mudžekli. Paies daudz dārgo minūšu, kamēr viņi aizklumburēs līdz tam tumšajam pauguram, kas tagad šķita tik aplam tālu. Šobrīd viņiem varēja uzbrukt jeb­kurš zvērs. Ja garām ietu lācis vai vilks un ieraudzītu viņus, viņiem nebūtu nekāda glābiņa; bebri tagad bija neaizsargāti, jo viņi ir radīti darbam, nevis cīņai.

Žiglāk! Žiglāk! Gitčij Mīgvoii, skrien, cik vien ātri vari! Mazajiem Brāļiem tu esi ļoti vajadzīgs, tūlīt pat esi va­jadzīgs! Drīz, kuru katru brīdi viņam jābūt klāt…

Pa dūņaino izsusējušā dīķa dibenu uz īsajām, gurdajām kājelēm divi nožēlojami bebri nomocījušies gausi kunkuļoja uz alu pie saviem neaizsargātajiem mazuļiem; bet tur, saspiedušies kopā, sīkajām ķepiņām ieķērusies cits citam pūkainajā kažokā, četri bezpalīdzīgi bebrēni šaus­mās; vērās melnā, spīdīgā briesmonī ar plakanu, ļaunu galvu — bries­monī, kas, zobus atiezis, šņākdams kā čūska, lēni līda bebrēniem klāt.

Nlgiks — izsalkušais, nežēlīgais, viltīgais ūdrs, sapostījis dambi un aizplūdinājis no dīķa ūdeni, tagad varēs dabūt to, pēc kā bija nācis, — bebru mazuļus. Tagad situsi viņa stunda. Viņa lunkanais rumpis bija aiz­sprostojis nirtuvi, un likās — bebrēniem glābiņa vairs nav. Savilcis ķe­pas zem sevis, ūdrs gatavojās lēcienam …

Tieši tobrīd Gitčijs Mīgvons aizelsies, bez krekla, ar šauteni kau­jas gatavībā izlauzās no niedrēm blakus dambim un aizlēkšoja pa akme­ņiem uz bebru mājokli.

4. PIRMAIS PIEDZĪVOJUMS

Ūdrs lēca. Savā negausībā tas grasījās saķert visus četrus bebrēnus uzreiz, bet tie kā atsperes aizlingoja katrs uz savu pusi. Netēmēdams uz vienu noteiktu bebrēnu, ūdrs bija palaidis garām visus un ar spēku ietriecās alas sienā. Uz mirkli tas apstulba, bet bebrēni tikmēr metās tam garām uz izeju, kas tagad bija brīva. Neveiksmes satracināts, pārlie­cināts, ka tik un tā tos ārpusē citu pēc cita noķers, ūdrs jau dzīrās uz­sākt vajāšanu, bet tad pamanīja, ka izeja no alas atkal grimst tumsā. Tas ūdram bija brīdinājums. Nākamajā mirklī, spēkus nežēlojot, tas jau cī­nījās ar abiem lielajiem bebriem. Viņi bija ieradušies tieši laikā; tagad šie draiskie, labsirdīgie dzīvnieki cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai aizsar­gātu savus mazuļus. Ūdrs bija veiklāks un negantāks par bebriem, žokļi tam bija spēcīgi kā buldogam un, aizcirtušies ciet, sažņaudza upuri kā skrūvspīlēs; taču bebriem kažoks ir sīksts, un kaltiem līdzīgie zobi, ar kuriem tie var nograuzt lielu koku un kuri līdz šim nevienam nav no­darījuši ļaunu, tagad ieeirtās ūdra ādā. Bebri, atspērušies ar priekškājām, urbās asajiem zobiem ūdra miesā aizvien dziļāk un dziļāk. Ūdrs cīnījās kā lauva, jo nebija taču no gļēvajiem, cenzdamies sakampt zobos bebra purnu, lai vismaz viens no bebriem nevarētu darboties ar zobiem. To­mēr viņam vajadzēja darīt visu, lai pasargātu savu kaklu, uz kuru mēr­ķēja bebri. Ūdrs locījās un grozījās kā milzīga, spalvaina ķirzaka, izšau­dams savu čūskas galvu gan pa labi, gan pa kreisi, šņākdams, rūkdams, zobus iezdams. Bebri turējās klusēdami, kamēr ūdrs vilka tos šurp un turp, un tikai ar zobiem urbās aizvien dziļāk ūdra miesā. Šeit bija ieradies visbriesmīgākais ienaidnieks, no kura par katru cenu vajadzēja tikt vaļā. Godīga cīņa ar šo nezvēru bija tikai laika šķiešana; viņa ļaun­prātībām jādara gals uz mūžu mūžiem. Viņi cīnījās vēl un vēlreiz, lauzās un valstījās, kamēr izvēlās pa nirtuvi ārā — viens vienīgs kāju, astu un zibošu zobu murskulis — un nokrita tieši pie Gitčija Mīgvona kājām, kurš, kā lidot nolidojis pēdējo posmu starp akmeņiem, atradās jau pie bebru mājokļa. Ieraugot šo jauno ienaidnieku, ūdrs galīgi zaudēja drosmi un, pēdējiem spēkiem izlauzies brīvībā, vienā rāvienā bija prom un bebriem vairs nebija aizsniedzams. Nepievērsdami indiānim uzmanību,

bebri jau dzīrās mesties bēgošajam ūdram pakaļ, taču slidenie dubļi, kas tos atturēja no pakaļdzīšanās, ūdram deva iespēju aizmukt. Tas laidās tikai glumajās dūņās iekšā, aizslīdēdams divdesmit pēdu uz priekšu, tad, divas vai trīs reizes palēcies, atkal aizslīdēja, līdz sasniedza dambi un, pārvēlies tam pāri, pazuda uz visiem laikiem.

Savu mūžu nekaros viņš vairs ar Bebru Tautu!

Lielā Spalva stāvēja turpat uz akmens un redzēja, kā aizbēg ūdrs. Viņš pacēla šauteni un notēmēja uz to, bet neizšāva, nospriedis, ka tas jau pietiekami sodīts. Lai nu kā, viss bija nokārtojies, un ūdens atkal sāka krāties. Ik mirkli dīķis kļuva lielāks, jo ūdeni aizturēja dambis, kuru bebri, kā jūs atceraties, bija salabojuši. Lielā Spalva bija spiegs steigties atpakaļ uz krastu, kamēr ūdens nebija. applūdinājis akmeņus. Tomēr prāts viņam joprojām bija nemierīgs, jo viņš gan bija redzējis, ka bebrēni no mājokļa izdrāžas, bet neredzēja, ka tie būtu atgriezušies. Tāpēc viņš apsēdās krastā tādā vietā, kur nevar viņu ne redzēt, ne ari saost, un vēroja, kā notikumi risināsies tālāk. Drīz vien viņš ieraudzījj, ka bebriene pa vienam vien savāca savus mazuļus. Divi bebrēni bija izlīduši no slēpņa, un, kad viņa piegāja tiem klāt, tie pa vienam uzkāpa uz viņas platās, plakanās astes gluži kā uz mazām kamaniņām un, stin­gri turēdamies pie mātes kažoka, tika aizvilkti pāri dubļiem līdz pat ieejai alā. Braucot ar šo neparasto satiksmes līdzekli, mazuļi raudzījās visapkārt un, nav šaubu, jutās varen apmierināti. Es domāju, ka Lielā Spalva uzjautrinājās ne mazāk par mazuļiem un, redzot, kā māte tos ved mājās, klusu smējās par jocīgo skatu. To visu vērojot, viņš juta, cik. apkaunojoši ir nogalināt tādas dzīvas radības, kas tik smagi strādā, lai nosargātu mazuļus un pieticīgo mājokli, un, liekas, tik patiesi mīl cits citu; viņam ienāca prātā, ka nogalināt bebrus nozīmē to pašu, ko noga­lināt mazus cilvēciņus. Vēl nekad viņš nebija redzējis kaut ko tādu, ķo redzēja šodien, un sāka atskārst, kāpēc daži vecāki indiāņi bebrus sauc par Mazajiem Runājošiem Brāļiem jeb Bebru Tautu.

Lai gan Gitčijam Mīgvonam nebija līdzi ne pārtikas, ne arī segas, viņš nolēma pārnakšņot šeit, ja gadījumā atgrieztos šis vai arī cits ūdrs, jo palaikam tie klaiņo pāros. Taču nekas nenotika, un, kad otrā rītā Gitčijs Mīgvons devās prom, viņš redzēja, ka dīķis ir pilns un ūdens plūst pāri kā iepriekš; slepenā eja atkal noslēpta, un viss ir labākajā kārtībā.

Tas ari gandrīz ir viss. Bet viņš nezināja, ka divi bebrēni, līdz nāvei pārbijušies, rāpoja tik uz priekšu pa vienu no ejām, ko bebri bieži vien izrok dažādiem nolūkiem zem pārpurvojušās augsnes, un, nokļuvuši pa to līdz galam, atklāja, ka atrodas netālu no dambja. Cenzdamies iespē­jami tālāk aizmukt no negantā briesmoņa un neaptverdami vai arī nelik­damies zinis par to, kurp dodas, viņi nepamanīti pārvēlās dambim pāri. Viņi devās tālāk pa izsusējušā strauta gultni uz priekšu un satraukumā it kā dzirdēja šņācošo Nīgika elpu turpat sev aiz muguras. Viņi sadzir­dēja to tik skaidri un tik tuvu, ka naski ielīda krasta dobumā — un īstajā laikā.

Tiklīdz bebrēni bija paslēpušies, ūdrs padrāzās dobumam garām; viņi patiesi bija to dzirdējuši. Par laimi, bebrēniem, tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku mazuļiem, nav nekādas smakas; pat lapsa ar savu aso un ju­tīgo degunu būtu varējusi uziet tos tikai nejauši. Nīgiks nekādi nevarēja iedomāties, ka bebrēni ir tuvumā, un pēc pārciestās sakāves pa galvu pa kaklu ļepatoja tikai no bebru dīķa tālāk prom.

Šausmu pārņemtie mazuļi baidījās, ka neatgriežas ienaidnieks, un, pajumā viens otram piekļāvušies, neuzdrošinājās ne iet uz priekšu, ne griezties atpakaļ. Viņi gaidīja, kad māte viņus uzmeklēs. Tas, ka bebrē­niem nebija smakas, paglāba viņus no ūdra, toties tagad varēja kļūt par iemeslu bojā ejai. Izmisīgi izmeklējušies, vecāki tomēr mazuļus neatrada un pat iedomāties nevarēja, ka tie atstājuši dīķi. Satrauktie un izbie­dētie bebrēni nebija pamanījuši, ka patiesībā necik tālu nebija tikuši. Kā divi mazi apmaldījušies bērni viņi bēdīgi un pamesti tupēja ma­zajā aliņā un klausījās, vai neatskanēs mātes klusā, dudinošā balss, ko viņi tā mīlēja. Viņi joprojām gaidīja savu lielo, mīļo māmiņu, kas allaž viņus mierināja, kad gadījās kāda liga, ar savu brūno, pūkaino kažoku sildīja un katru dienu viņus rūpīgi sukāja un tīrīja. Vai nu viņa, vai tētis, kas bija tik jauki ar viņiem rotaļājies, mācījis viņiem peldēt, vien­mēr nesis smaržīgu zāli, kur gulēt, un zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, noteikti atnāks viņiem pakaļ! Taču pašlaik mazuļiem nebija ne smaržīgas zāles, ne maigu, sulīgu lapiņu, tikai cieti akmeņi un grants, un ne tētis, ne arī māmiņa viņiem pakaļ nenāca. Tā abi bebrēni, sarāvušies čokurā, aizvadīja garo nakti, no bailēm un izsalkuma drebinādamies.

Reiz kāds tievs, tumšs, zebiekstei līdzīgs radījums, tikai krietni lie­lāks, pabāza galvu iekšā, bet bebrēni klusi kā divas pelītes gaidīja, tik tikko uzdrošinādamies elpot. Svešais dzīvnieks skaļi apošņāja ieeju alā, kur bija paslēpušies bebrēni, un tad devās tālāk. Tā bija ūdele; ieraudzījusi alā divus bebrēnus, tā baidījās tiem uzbrukt. Pēc brīža ma­zuļi piesardzīgi palūrēja laukā, taču laikus parāvās atpakaļ, lai paglābtos no lielas, pelēkas parādības, kas 110 augšas laidās uz viņiem lejā un gandrīz viņus satvēra, — no šaušalīga, spokaina radījuma milzīgām, ieplestām dzeltenām acīm. Tad šis radījums atkal uzlaidās augšā un, notupies uz kāda nolīkuša zara, vērās lejup, vērās tieši uz viņiem, knakšķināja ar knābi, skaņi un stiepti kliedza un atbaidoši smējās.

Vopeho — Smejošā Pūce bija nolūkojusi bebrēnus un tagad pacie­tīgi gaidīja izdevību. Ikreiz, kad viņi pabāza purniņus no savas slēptuves ārā, briesmīgās dzeltenās acis vērās uz viņiem no augšas.

Gaismai austot, pūces vairs nebija, ūdens atkal plūda dambim pāri un strauts jautri burzguļoja. Bebrēni pa straumi devās meklēt savu māju. Kaut viņi būtu zinājuši, cik tuvu tā atrodas! Bet viņu mazajās nabaga galviņās viss bija sajucis, un viņi galīgi apmaldījās. Būdami par sīkiem, lai peldētu pret straumi, viņi izvēlējās vieglāko ceļu un slīdēja pa straumi lejup — aizvien tālāk un tālāk no mājām, no vecākiem, no

mazajām māšelēm', ar kurām bija tik jauki draiskojušies un rotaļājušies visu savas īsās dzīves laiku.

Viņi peldēja tālāk noguruši un izsalkuši, j.o nezināja, kur meklēt lapiņas un zālīti. Tomēr ūdenī viņi jutās mazliet drošāk, tāpēc turpi­nāja šo veltīgo ceļojumu, kurš ne ar ko labu nevarēja beigties. Tuvojo­ties Dzeltenajai Bērzupei, mazais strauts plūda lēnāk un rāmāk, un beb­rēni mierīgi slīdēja uz priekšu tā laiskajos ūdeņos. Reiz briedis, meklē­dams barību braslā, pacēla galvu un, ieraudzījis bebrēnus, izslēja ausis un laipnām acīm noskatījās viņiem pakaļ. Tālākā ceļā viņi sastapa bizamžurku, kas sveicinot spalgi iepīkstējās un pašāvās garām. Putni, augstu koku galotnēs vīterodami, noraudzījās uz mazuļiem; saule bija silta un tīkama un pasaule brīnum jauka, un bebrēni kā sapnī peldēja tik uz priekšu — uz nekurieni. Tā viņi būtu peldējuši izvārguši un ne­ēduši, neko neapjēgdami, līdz pēdīgi aizmigtu un nekad vairs nepamos- tos, kā tas palaikam atgadās ar novārgušiem bebrēniem.

Brīdī, kad viņi iepeldēja plašajos, lēnajos Dzeltenās Bērzupes ūdeņos, viņus ieraudzīja Gitčijs Mīgvons.

Atkal atgriezies pie strauta ietekas, kur bija ieturējis pusdienas, viņš bez trokšņa nolaida laivu ūdenī un klusu aizīrās uz bebrēnu pusi. Izdzir­dējuši šļakstienus, tie pavēra acis un ieraudzīja viņu. Taču bebrēni ne­pavisam neizbijās, kad viņš tos aiz mazītiņajām, melnajām astītēm iecēla laivā. Varbūt dzīvnieciņiem viss bija vienalga vai arī, iespējams, laivas priekšgalā uzkrāsotā lielā, modrā acs neizskatījās tik dzedra un nikna, kādai tai vajadzēja būt. Vai arī varbūt bebrēni juta, ka cilvēks nedarīs tiem pāri, jo dzīvnieki, pat viņu mazuļi nojauš, kurš ir viņu draugs. Indiānis saudzīgi saņēma dzīvnieciņus plaukstās, jo tie bija gauži mazi un nožēlojami. Bebrēnu sīkās priekšķepiņas bija savilktas dūrītēs[7], it kā viņi grasītos cīnīties, lai aizstāvētu savu dzīvību, bet apaļās galvi­ņas aiz pārlieka smaguma nokārušās lejup un actiņas aizdarījušās ciet. Lielā Spalva saprata, ka šiem mazuļiem draud bojā eja, un iežēlojās par tiem. Viņš bija labsirdīgs cilvēks kā jau daždien mednieks.

Lielā Spalva mēģinās glābt bebrēnus. Galu galā, viņš nodomāja, viņš pelnījis iztiku, šaudams bebrus viņu vērtīgās kažokādas dēļ, un tagad, liekas, būtu tikai godīgi, ja viņš izdarītu kaut ko labu šiem diviem no­klīdušajiem mazuļiem, kas nejauši nokļuvuši viņa rokās. No saviem pārtikas krājumiem krastā viņš paņēma kārbu piena, sajauca to ar ūdeni un nedaudz ielēja mazuļiem mutēs. Maigi turēdams šos mazos, pūkainos dzīvnieciņus savās lielajās, brūnajās rokās, viņš juta, cik tukši un sapla­kuši ir viņu vēderiņi un cik vārgi pukst viņu sirsniņas. Kamēr viņš ba­roja bebrēnus, tie cieši turējās ar sīkajām ķepiņām viņam pie pirkstiem.

Barojot zvēriņus, viņš aizvien vairāk atmaiga, lai gan īsti nezināja, ko ar tiem iesākt. Viņam nebija vairs atlicis daudz laika, jo bērniem — Seidžo un Sepīenam bija apsolījis, ka atgriezīsies noteiktā dienā; un viņš negribēja tos sarūgtināt. Ja viņš aiznesīs mazuļus pie dīķa atpa­kaļ, nez vai viņi atradīs ceļu tam pāri, bet, ja palaidīs viņus šeit, viņi noteikti nobeigsies no bada vai arī viņus noķers vanags, ērglis vai pat izbadējusies zivs. Pašam viņam vēl tāls ceļš priekšā, bet šie mazie dzīv­nieciņi būtu tikai traucēklis, tomēr tie bija nokļuvuši lielā nelaimē un tiem bija vajadzīga palīdzība. Lielā Spalva juta, cik nežēlīgi būtu tos pamest. Daži veclaicīgi indiāņi šādās reizēs turas pie ļoti stingriem likumiem.

Bebrēnu māte droši vien uzskatīja, ka viņas mazuļi ir ļoti jauki, bet indiānim gan tie šķita gatavie neglīteņi un ar savām lielajām pakaļkā­jām, mazo, apaļo rumpīti un plakano purniņu atgādināja Pakvedžīsus, Kjūpīsus[8] vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai gan tie ir neglīti, nosprieda Lielā Spalva, tomēr varen pievilcīgi, un bērni mājās varētu tos iemīļot. Viņa mazajai meitiņai Seidžo drīz būs vienpadsmit gadu. Šie bebrēni būs lie­liska dzimšanas dienas dāvana. Un, kad tie paaugs un nebūs vairs luti­nāmi, tos varēs aizvest atpakaļ uz viņu vecajām mājām. Izgaršojuši pienu, bebrēni sāka brēkāt lai dod tiem vēl, — un kas tās bija par bal­sīm! Gitčiju Mīgvonu tas galīgi atbruņoja. «Kā cilvēks var pamest di­vas radībiņas, kas brēc bērnu balsīs?» viņš jautāja sev, atcerējies paša bērnus, kad tie bija mazi, un atkal lēja pienu izsalkušo bebrēnu rīklītēs.

Gitčijs Mīgvons nošķēla no bērza, kas auga tuvumā starp priedēm, pamatīgu sīkstas un izturīgas tāss sloksni un pagatavoja vieglu kasti jeb grozu, ko apjoza ar ciedru klūgām; uztaisīja cieši pieguļošu vāku, izdūra tajā milzum daudz caurumiņu, pa kuriem ieplūst gaisam, un pie­stiprināja no ciedra mizas nopītu rokturi. Iekšpusi viņš izklāja ar zāli un niedrēm un ielika vēl zariņus, kas bebriem, kā viņš zināja, sevišķi garšoja. Un, kad viņš aiz mazajām, plakanajām astītēm iecēla bebrēnus grozā, kad tie sajuta, ka zāle smaržo tāpat kā mājās, kad tie atrada maigos pumpurus un lapas, ko paši nespēja uziet, bet tik ļoti kāroja, un kad dzirdēja, cik laipni un nomierinoši runā jaunais draugs, kas tos tik labi pabarojis, — bebrēni jutās daudz labāk.

Dzīvnieciņi aizmirsa gan ūdru un tā šņākšanu, gan pūci ar lielajām, dzeltenajām acīm, niknumā klabošo knābi un atbaidošajiem smiekliem nakts melnumā. Pēc ilga laika viņi atkal kaut ko purpināja un bubi­nāja, un ēda un ēda, līdz vēderi bija pilni.

Lielā Spalva, sparīgi airēdams, žigli traucās uz mājām pie mīļotajiem bērniem; viņš bija apmierināts ar dāvanu, ko tiem veda (protams, lai gan zēns bija trīs gadus vecāks par māsu un tam dzimšanas dienas ne­bija, tas tomēr varēs priecāties līdzi); arī Lielajai Spalvai bija līksms prāts, jo viņš bija palīdzējis diviem cietušiem meža zvēriņiem. Sarunā­

damies ar laivu vai šauteni, vai varbūt bebrēniem, vai, iespējams, pats ar sevi, viņš sacīja:

— Mīno-ta-kijā! (Tas ir labi!) Kīget mīno-ta-kijā! (Patiešām, tas ir labi!)

Abiem mazajiem dēkaiņiem droši vien klajas tikpat labi, jo tie bija pavisam pieklusuši. Nav vārdam vietas — tie jutās gauži omulīgi savā ligzdiņā, jo pa caurumiņiem bērza tāss mājoklītī plūda iekšā meža strazdu dziesmas, jautrās ūdeņu čalas, kukaiņu iemidzinošā dūkšana un citas tīkamas meža skaņas. Tomēr pat tagad savā jaunatrastajā laimē viņi neaizmirsa un nekad pavisam neaizmirsīs mīļoto tēti un māmiņu, veco mājvietu, zudušos mazos rotaļu biedrus. Atcerējušies to visu, viņi pēkšņi jutās tik vientuļi, ka iešņukstējās un salīda cieši kopā. Tad vien­tulība atkal pagaisa, nogurušās mazās galviņas noliecās, sīkās balstiņas noklusa, un melnās, apaļās ačeles aizdarījās, arī tīksmās āra skaņas no­grima, un bēdas pēdīgi pagaisa. Bebrēni ieslīga miegā.

Un tā divi mazi nomaldījušies bebrēni — tik mazi, ka pavisam ērti būtu varējuši justies puslitra katliņā, — atradās ceļā uz jaunajām mā­jām, pie jauniem draugiem; viņi redzēja daudz interesanta un brīnu­maina, ko pat visgudrākie bebri nekad nebija redzējuši, un piedzīvoja daudz tāda, ko neviens bebrs līdz šim nebija piedzīvojis, — par to es esmu pilnīgi pārliecināts.

Nudien, Lielā Spalva bija pareizi sacījis, ka tas ir mīno-ta-kijā — tiešām lieliski!

5. SEIDZO DZIMŠANAS DIENA

Apmēram pēc nedēļas Seidžo un Šepīens gatavojās sagaidīt tēvu. Gitčija Mīgvona māja atradās netālu no indiāņu ciema Opīpīsovejas, kas nozīmē — Runājošo Ūdeņu Ciems. Nosaukumu tas bija dabūjis no tuvējā nelielā ūdenskrituma, kura burbuļošana un guldzēšana atgādināja klusu, miegainu balsu murdoņu; indiāņi stāstīja, ka ūdenskritumā mītot gari.

Gitčija Mīgvona priežu baļķu buda atradas uz zālaina pakalna ezera krastā. Aiz būdas tūlīt sākās mežs, bet pamežs ap būdu bija izcirsts, kritušie koki novākti un atstāti tikai visskaistākie, starp kuriem pavērās brīnišķīgs skats uz ezeru. Milzīgo ezeru, cik vien to tālu varēja redzēt, ieskāva mežiem klātas kalnu grēdas, kas, likās, aiztrauca zilajā tālē gluži kā neaptverama, tumša okeāna viļņi. Šaura taciņa no būdas pa nogāzi veda lejā uz augstu, slaidu apšu birztalu, kuras ēnā pie ūdens Gitčijs Mīgvons un viņa mazais dēlēns un meita, līdzi paņēmuši azaidu, bija pavadījuši daudz laimīgu vasaras dienu.

Viņu būda nebija liela, taču izskatījās glīta: sienas bija celtas no sārti brūniem baļķiem, spraugas aizbāztas ar dzeltenzaļu sūnu. Lai gan būdā bija tikai viena istaba, tajā varēja justies mājīgi. Gludi tēsto un

cieši sastiprināto pamatīgo ba]ķu grīda bija tik spodri noberzta kā ne­vienā citā mājā; gar vienu sienu rindā bija novietotas trīs lāviņas ar rūpīgi salocītām no Hudzona līča pārvestām košām segām. Dažas no tām bija sarkanas, dažas — baltas, dažas — zaļas, ar platām melnām joslām galos; šis košums vērta istabu līksmu un gaišu. Trīs vienrūts logi spīdēja un laistījās kā jau daždien logi; bet Šepīenam tie likās tik mirdzoši kā šautenes stobra iekšpuse — ar to viņš salīdzināja visu, kas patiesi bija ļoti tīrs, un tik tīru viņš turēja arī savas šautenes stobru. Šodien tā tika atkal eļļota un spodrināta gan no iekšpuses, gan ārpuses un tagad spīgoja savā kaktā iepretim durvīm, no kurienes to tūdaļ pa­manīja visi, kas vien nāca iekšā. Šī šautene, ko viņš bija iemainījis pret četrām labām ūdeļādiņ^m faktorijā, bija visvērtīgākā no viņa mantām, kuru, jāatzīst, viņam visai daudz nebija.

Seidžo bija salasījusi un izžāvējusi meldrus, sagriezusi -tos sīkos ga­baliņos un nokrāsojusi zilus, sarkanus un zaļus, pēc tam kā mazas, iega­renas koka krellītes uzvērusi uz aukliņas un vairākām kārtām pakārusi gar logiem. Prasmīgi sakārtotās daudzkrāsainās krellītes veidoja it kā rakstainu audumu. Nu gluži kā aizkari, viņa nodomāja, vai simto reizi uzmezdama tiem skatienu. Uz galda bija sarindoti visi skārda trauki, naži un dakšiņas un vidū nolikts liels klaips tikko ceptas, vēl kūpošas indiāņu maizes — tā saucamais bennoks ar iekšā iespraustu pavisam mazu eglīti, ne lielāku par plaukstu. Tā patiesi izskatījās kā mazītiņa ziemsvētku eglīte, un, lai gan svētki vēl bija tālu, Seidžo jutās gandrīz tikpat laimīga, it kā tie būtu pienākuši, arī uzsposts viss bija kā svēt­kos. Nelielajai dzelzs plītij, kas nospodrināta izskatījās kā jauna, nebija ne cepeškrāsniņas, ne arī kāju; tā bija novietota uz plakaniem akme­ņiem, kuri tika izmantoti maizes cepšanai; mīklu vajadzēja tikai mazliet apcept uz plīts un tad nolikt apakšā starp sasilušajiem akmeņiem, kur tā no sakarsušās plīts izcepās un apbrūnēja. Citādi pusgatavo maizes klaipu būtu vajadzējis griezt uz pannas otrādi, un tas visu sarežģītu. Seidžo cepa garšīgu maizi — to es varu jums apgalvot, jo tiku to ne vienu reizi vien baudījis.

Arī Šepīens bija darījis, ko varējis, par to liecināja pilnā malkas kaste aiz plīts, nesen uzstieptā un jau izžūt paguvusi briežāda istabas vidū uz grīdas un milzīgais grāpis, kurā vārījās vislabākie gaļas gabali, kas bija iegūti, laižot darbā pie sienas pakārto vērtīgo šauteni. Šepīens bija saviem gadiem nobriedis liela auguma zēns odžibvejiem raksturīgu vara krāsas ādu un tumšām acīm. Viņš sēdēja rātni un gaidīja; tēvs bija noteicis, ka atgriezīsies šai dienā, un, kad viņš ko solīja, allaž doto vārdu turēja, ja vien kas mežā neatgadījās. Seidžo, kas bija jaunāka par brāli, brūnajām acīm spīgojot un piķa melnajām, garajām bizēm plīvojot, šaudījās no vienas vietas uz otru, gan pieskatīdama kūpošo katlu uz plīts, gan novietodama sēdēšanai koka bluķīšus ap galdu, gan vēl pēdējo reizi pielikdama roku pie meldru aizkariem.

Šepīens sēdēja tā, lai pa logu varētu labi pārredzēt ezeru, un vē­roja, kad parādīsies Lielās Spalvas laiva. Viņš bija izvēlējies tālāko

istabas logu, pa kuru varēja, neviena nemanīts, pamest skatienu ārā, jo viņš nemūžam negribēja ierādīt, ka ir satraukts.

Šepīenam bija tikai četrpadsmit gadu, taču viņš jutās kā pieaudzis, jo vairāk nekā mēnesi vadīja saimniecību. Košā, rūtainā kleitā un skais­tos, krellītēm izšūtos mokasīnos, kas tika auti īpašos gadījumos, Seidžo, dziesmiņu dungodama, satraukta rosījās pa istabu. Meitenei šī bija liela diena, jo ne tikai vajadzēja pārrasties mājās mīļajam tētim, bet šodien bija arī viņas dzimšanas diena. Nabaga Seidžo! Kopš māte atdusējās lauku ziediem apaugušā kapsētā, meitene reti kad saņēma dzimšanas dienas dāvanas. Viņa joprojām rotaļājās ar divām koka lellēm, ko bija pagatavojis tēvs un uzdāvinājis viņai kādā no iepriekšējām dzimšanas dienām. Šoreiz tēva nebija mājās, un viņam nebūs vairs laika kaut ko pagatavot. Abas lelles — Čilevija un Čikenija tika iznestas ārā un no­sēdinātas uz sola malas. Sevišķi jautras lelles vis nelikās, lai gan ari tām, tāpat kā Seidžo, bija uzvilktas rūtainas kleitas, ar otiņu atjaunots izdzisušais sejas krāsojums un ap koka galviņām apsieti mazi lakatiņi. Lelles izskatījās gauži dīvainas: tām nebija ne pirkstu, ne deguna, ne mutes. Lellēm tas droši vien bija vienalga. «Labi, ka vismaz tādas ir!» Seidžo nosprieda, bet mēs — jūs un es — zinām, ka viņa, noņemdamās ar saimniecību, nevarēja ne iedomāties, kāds milzīgs pārsteigums viņu gaida.

Tikmēr Šepīens rāmi sēdēja un pāri istabai raudzījās pa logu laukā. Viņš vēlējās, kaut māsa tik neprātīgi neskraidītu, labāk būtu nomieri­nājusies un kļuvusi mazliet cienīgāka, lai gan viņš saprata, ka divi tādi ievērojami notikumi vienā dienā var izsist no sliedēm jebkuru sievieti. Bet tad viņa paša sirds iepukstējās krietni vien straujāk, un viņš tik tikko novaldījās, lai nedrāztos pie loga, jo tālu prom ezerā pa­manīja sīku punktiņu.

—    Māsiņ, — Šepīens pūlējās runāt lēni un skaidri kā vienmēr, — tētis brauc.

— Kur? Kur? — Seidžo iesaucās un, atbildi negaidījusi, paķēra la­katu un izmetās pa durvīm laukā. Viņa nepacietīgi vērās apkārt. — Kur, rādi ašāk!

Šepīens norādīja uz punktiņu virs ūdens.

—    Tur, — viņš sacīja. — Tas mazais melnumiņš.

—    A, — Seidžo novilka un pieklusa, jo kurš gan varēja pateikt, kas šis punkts ir. — Varbūt tur peld lācis vai alnis, — viņa ierunājās, ce­rēdama, ka brālis to noliegs.

Taču viss kļuva skaidrs, pirms viņš paspēja atbildēt.

Tālumā atskanēja tik tikko sadzirdams ass sprakšķis — tas bija šau­tenes šāviens, tam sekoja otrs. Seidžo un Šepīens ieklausījās; brīdi val­dīja klusums; pa to laiku varēja saskaitīt līdz trim, tad atskanēja vēl viens šāviens.

—    Tētis! Tētis! — Seidžo iekliedzās, bet Šepīens mierīgi noteica:

•— Jā, tur šauj tētis.

Tad, zaudējis savaldīšanos, zēns apsviedās apkārt un reizē ar māsu iemetās būdā, izrīkodams:

—    Tūlīt visam jābūt gatavam!

Lai gan tēvam vēl vairākas jūdzes bija jānoairē un viņš varēja ieras­ties, visātrākais, pēc stundas, būdā sākās milzīga rosība. Bērni pieskrēja pie plauktiem, kur Seidžo katru gadu glabāja burkas ar melleņu un meža zemenīšu ievārījumu (šogad viņa pirmoreiz pati bija savārījusi ogas, un ievārījums viņai bija padevies garšīgs), tad uzlika lielo tēj­kannu uz plīts un ar garu metāla dakšiņu pārbaudīja, vai gaļa izcepusi. Tā viņi skraidīja no galda pie plīts, no plīts pie galda un atkal atpakaļ, vārdu sakot, rīkojās gandrīz tāpat, kā šādos gadījumos būtu rīkojušies visi bērni, vienalga, vai tie bagāti vai nabagi, vai karaļa bērni vai divi mazi indiāņi.

Kad pēdīgi ilgi gaidītais brīdis bija pienācis un dzeltenā kanu laiva ar modro aci un plīvojošo asti piestājusi smilšainajā krastā, visi ierunā­jās reizē. Gitčijs Mīgvons, izkāpis krastā un vienā rokā saņēmis abu bērnu rociņas, otru zināmu apsvērumu dēļ paslēpis aizmugurē, centās atbildēt uz visiem jautājumiem uzreiz. Viņa citkārt tik stingrā seja šķel­mīgi smaidīja, kad viņš sacīja:

—    Bērni, bērni, ļaujiet man ko pateikt, gribu jums ko pateikt… jā, es esmu sveiks un vesels, nevienu metisu neredzēju, jā, mūsu medību lauki ir kārtībā… taisnību sakot, gan nav, ak jā, es jutos vientuļš, bet ne tagad, un… daudz laimes dzimšanas dienā, mana Seidžo, daudz lai­mes dzimšanas dienā, mana mīļā meitiņ! — Tikai tagad viņš pastiepa otru roku, ko bija paslēpis aizmugurē. Tajā aiz pīta roktura viņš turēja bērza tāss groziņu tik augstu, ka bērni nevarēja sasniegt.

—      Uzmanīgi, uzmanīgi! — viņš sacīja. — Skaties Seidžo, tā ir tava dzimšanas dienas dāvana. — Un viņš iedeva groziņu meitai, piekodinā­dams nest to prātīgi. Pēc tam viņš pievērsās Šepīenam: — Tev arī tur kas tiks, viņi ir divi.

—    Tēt, kas tie divi tādi ir? — zēns jautāja, noskatīdamies, kā māsa aiziet. — Kas tai groziņā ir?

Bet Lielā Spalva sacīja, lai viņš pagaida, gan tad redzēs. Un viņi se­koja Seidžo, kas sīkiem, jocīgiem solīšiem tipināja pa taciņu uz būdu, un mazie, pērlītēm rotātie mokasīni zibēja no rūtainās kleitas apakšas. Viņa gāja ļoti piesardzīgi, lai nesakratītu groziņu, kuru turēja izstieptā rokā sev priekšā kā lielu un ļoti trauslu olu, kas pie vismazākā satrici­nājuma varētu sašķīst tūkstoš gabalos. Viņa nesa groziņu tik tiešām piesardzīgi, jo no tā plūda dīvainas, noslēpumainas skaņas. Mazs bēr­niņš, viņa nodomāja, nē, divi bērniņi… laikam tiem jābūt ļoti mazi­ņiem, ja iznāk vietas tādā groziņā. Iegājusi būdā, viņa nolika groziņu uzmanīgi uz grīdas; kamēr Šepīens (arī viņš, ne mirkli nevilcinoties, bija klāt) pieturēja to abām rokām, Seidžo noņēma vāku un, ielūkoju­sies iekšā, ieraudzīja to, kas mums jau bija zināms, — divus nelielus, apaļīgus, pūkainus dzīvnieciņus, kuri ar četrām mazām ķepiņām gluži

kā roķelēm bija pieķērušies pie groza malas, un divus pārus melnu ac­tiņu, kas mirdzēja kā kurpju podziņas un saprotoši raudzījās viņai pretī.

—     Aaai! — Seidžo aizrāvās elpa. — Ai! Ai!— Tas bija viss, ko viņa spēja dabūt pār lūpām. Neko citu nevarēdama izdomāt, viņa atkal iz­dvesa: — Ai! — un tad beidzot iesaucās: — Lācēni, dzīvi lācēni! — (Spēļu lācīši tolaik bija pēdējais modes kliedziens, un es domāju, ka bērniem visā pasaulē šādi spēļu lācīši vai nu bija, vai arī viņi vēlējās tādus iegūt.) Meitene palieca grozu uz sāniem, un dzīvnieciņi izlīda laukā; ieraudzījusi astes, viņa uzreiz saprata, kas tie tādi ir. Tie bija vēl jaukāki nekā spēļu lācīši…

—     Bebrēni, tie taču ir mazi bebrēni! — Šepīens, satraukumā nobālē­jis, iekliedzās, un viņa cienīgums izkūpēja kā dūmi gaisā, — īsti beb­rēni, dzīvi!

Lielā Spalva tikmēr smaidīdams noraudzījās līksmajos bērnos un ju­tās pagalam apmierināts, ka viņa dāvana izraisījusi tādu prieku. Seidžo sēdēja uz grīdas blakus bebrēniem pārsteigumā pavērtu muti, nespē­dama ne skaņu izdvest. Tagad viņai nebija vaļas pievērst tēva uzmanību aizkariem, ar kuriem viņa tā bija lepojusies, lai gan — jūs varat būt pilnīgi droši — tēva vērīgā acs tiem garām nepaslīdēja. Arī pusdienas uz plīts dzisa, un lieliskā šautene, tīra un spoža, aizmirsta karājās kaktā.

Garā ceļojuma laikā Gitčijs Mīgvons bija mazuļus rūpīgi kopis un labi barojis, un tie izskatījās novēlušies apaļi. Seidžo nosprieda, ka mī­līgāki radījumi par šiem vēl nekad nav redzēti. Un, kad tie, smalkās balstiņās pīkstēdami, ierāpās viņai klēpī, viņa noliecās, piespiezdama seju pie viņu mīkstā kažociņa, kas tik jauki smaržoja pēc zāles un kār­klu mizām. Lielā Spalva un Šepīens izgāja ārā, lai sameklētu svaigas lapiņas un zālīti mazajiem ciemiņiem, un Seidžo palika viena. Kamēr tēva un brāļa nebija iekšā, viņa saņēma mazos, dūšīgos dzīvnieciņus vienu pēc otra abās plaukstās, kur tie jutās pavisam ērti, un kaut ko mīļi bubināja, bet tie — ak, tavu brīnumu! — satvēruši viņas pirkstus ar mazītiņajām roķelēm (citādi tās nosaukt nevarēja), sīkām bērnu bal- stiņām bubināja ko pretī, vērīgi raudzīdamies viņā melnām, spožām actiņām, kurās it kā jautās liela gudrība. Kad viņa piebāza siltos, val­gos purniņus sev pie kakla, tie pūta un elsa gluži kā mazi bērni.

Seidžo saprata, ka viņa tos iemīlēs.

Lelles Čilevija un Čikenija vienmēr izskatījās drūmas, bet tagad, šķiet, bija kļuvušas vēl drūmākas, un, lai nabadzītes pasargātu no tālā­kām ciešanām, Seidžo nolika tās plauktā atpakaļ ar seju pret sienu.

Vienkāršajā baļķu būdā, kas bija uzcelta dziļi Ziemeļzemes mežos, todien bezgala laimīgi jutās trīs cilvēki — Gitčijs Mīgvons, jo viņa at­griešanās mājā bija izraisījusi tādu lielu prieku, Šepīens, jo tēvs arī vi­ņam bija atvedis vienu bebrēnu, turklāt uzteicis viņa darbu, un Seidžo, jo vēl ne reizi mūžā viņa nebija saņēmusi tik brīnum jauku dzimša­nas dienas dāvanu.

6. LIELAIS NIECIŅŠ UN MAZAIS NIECIŅŠ

Tika darīts viss iespējamais, lai bebrēni justos labi un ātrāk pie­rastu pie jaunajiem dzīves apstākļiem, kaut arī neviens cilvēks nemūžam nevarēs aizstāt viņiem īstos vecākus.

Šepīens iekārtoja zem savas guļvietas bebrēniem mājokli. Viņš pa­gatavoja to no bērza tāss un vienu pusi atstāja vaļā. Jaunajā miteklī bebrēni uzreiz jutās kā mājās. Gitčijs Mīgvons izcirta grīdā caurumu un pie tā zem grīdas pierīkoja veļas baļļu. Ne visai plašajā, nirtuvei līdzīgajā «dīķī» bebrēni pavadīja vai pusi dienas, gulēdami uz ūdens un grauzdami zariņus un lapas. Izrāpušies no baļļas, viņi allaž apsēdās tai blakus un tad ņēmās ar sīkajām dūrītēm berzt kažociņu un spiest no tā ūdeni ārā. Pēc tam viņi kažociņu ilgi sukāja ar divdaļīgo nadziņu, ar kuru daba apveltījusi viņu pakaļkājas un kurš kalpo tieši šim nolū­kam. To visu viņi darīja ar tādu rūpību un tik pamatīgi, ka Seidžo daž­reiz nevarēja nociesties ar pirkstu galiem nepaglauzdama šurp turp spalviņas, bet bebrēni tad berza sevi vēl jo cītīgāk.

Lai ātrāk apžūtu, viņi apsēdās uz pakaļkājām un, pastiepuši vienu ķepiņu, cik augstu vien varēja, virs galvas, ar otru berza sānus. No malas raugoties, likās, it kā viņi giasītos uzsākt skotu deju. Līdzīgu stāvokli viņi ieņēma, apgraužot mazākus zariņus. Kad viens vai otrs no viņiem turēja zaru slīpi ķepiņās un, griezdams to apkārt, šķibīja ar zobiem mizu, likās, it kā mazs, vecs vīriņš spēlētu flautu. Kad viņiem gadījās pavisam sīks zariņš, viņi rīkojās citādi. Viņi iebāza vienu galu mutē un tad ar ķepiņām bīdīja zaru aizvien dziļāk, bet asie priekšzobi tikmēr, varen žigli darbodamies, sakoda zaru smalkos gabaliņos. Beb­rēnu graušanas mehānisms radīja tādu rīboņu, ka likās — mežonīgā āt­rumā uzreiz darbojas divas šujmašīnas. Kad bebrēni, izslējuši galvu, bāza mutē zariņu, kas, pēc visa spriežot, lēni slīdēja pa rīkli uz leju, viņi bija varen līdzīgi zobenrijējiem, kuriem zobeni liekas visgardākā maltīte.

Pirmās divas nedēļas bebrēniem bija jādod piens, tāpēc Seidžo aiz­ņēmās ciemā no kaimiņienes pudeli ar knupīti un pēc kārtas viņus ba­roja. Kamēr viens sūca no pudelītes (abām ķepiņām satvēris pudeles kaklu), otrs, skaļi klaigādams un skrāpēdamies, par varītēm centās at­dabūt pudeli, un tad gāja vaļā tāds tracis, ka reizumis tika apgāzta piena kanniņa un piens izlija uz grīdas. Galu galā nekas cits neatlika ka iegādāt vēl vienu pudeli un knupīti, un tad Šepīens baroja vienu bebrēnu, bet Seidžo — otru. Vēlāk dzīvnieciņiem deva ēst pienā sadrupi­nātu bennoku, un tad jau barot bija vieglāk, jo katram bebrēnam bija nolikta sava neliela bļodiņa. Viņi ņēma šo maisījumu ar vienu ķepiņu un milzīgā ātrumā bāza mutē. Es gan uzdrošinos piebilst, ka «pie galda» viņi nepavisam neizturējās priekšzīmīgi, jo ēdot skaļi čāpstināja un sēca un bieži vien ar pilnu muti sarunājās. Taču viņiem piemita arī kāda laba īpašība, kuras tik daudziem no mums pietrūkst: paēduši viņi novāca

savas bļodiņas, iegrūzdami tās kaktā vai arī pabīdīdami zem plīts. Pro­tams, ja bebri visu pienā izmērcēto bennoku neizēda, viņi paliekas izšļak- stināja un izmīdīja, atstādami uz grīdas lipīgas pēdas, kuras pēc tam va­rēja dabūt laukā tikai ar bēršanu. Tāpēc Seidžo parasti savāca mazās bļodiņas un mazgāja tās tāpat kā «lielo cilvēku» traukus. Katrs bebrēns uzskatīja savu barotāju par draugu un, kad tika saukts, skrēja tikai pie tā. Sākumā vārdu bebrēniem nebija un, ja vajadzēja tos barot, bērni tikai uz­sauca: «Undās, undās, emmik, emmik!» Tas nozīmēja: «Nāciet šurp, nāciet šurp, bebri, bebri!» Bet tad Seidžo atcerējās dienu, kad abu koka leļļu vietu ieņēma jaunie rotaļu biedri — bebrēni, un nodomāja, ka tos tikpat labi varētu saukt leļļu vārdos — par Cileviju un Čikeniju: Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš. Un tā lielākais bebrs tika nosaukts par Čileviju jeb Lielo Nieciņu un mazākais— par Čikeniju jeb Mazo Nieciņu. Abi bebrēni dabūja sev atbilstošus vārdus, jo tie patiesi bija ļoti maziņi un pagalam līdzīgi divām pūkainām rotaļlietām, kas pēkšņi atdzīvojušās un nokā­pušas no plaukta zemē. Drīz vien bebri pierada pie saviem vārdiem un, tiklīdz izdzirda, ka tiek saukti, līda laukā no mājokļa zem Sepīena guļvietas. Taču viņiem bija iedoti gandrīz vienādi vārdi, un viņi skrēja klāt abi, kaut arī tika saukts viens no viņiem. Dzīvnieciņi izskatījās tik līdzīgi kā divas ūdens lāses un neko daudz neatšķīrās arī pēc lieluma, tāpēc dažkārt bija pagrūti noteikt, kurš ir kurš. Bez tam visu sarežģīja vēl tas; ka viņi neauga vienādi: kādu laiku viens auga drusku ātrāk par otru, tad tas pārstāja augt un otrs panāca pirmo un pat pārauga to. Sā­kumā viens bebrēns bija lielāks par otru, tad otrais — lielāks par pirmo. Tā bērni atklāja, ka Mazais Nieciņš kādu brīdi bijis Lielais Nieciņš, tur­pretim Lielais Nieciņš pārvērties par Mazo Nieciņu. Tiklīdz tas tika pa­manīts, bebrēni atkal mainījās apmēros, bet, kad tie kļuva augumā vie­nādi, tos vispār nebija iespējams atšķirt.

Tas viss tik ļoti mulsināja, ka Seidžo nolēma tos abus saukt vie­nādi — par Nieciņiem, taču Čilevijs nokārtoja visu citādi. Viņš bija ieradis gulēt zem plīts starp akmeņiem. Kādā jaukā dienā istabā sāka ost pēc sviluma, taču neviens nespēja pateikt, no kurienes smaka nāk. Tika atvērtas plīts durtiņas, izpētīta plīts iekšpuse, izgrābti pelni, uzsists pa dūmvadu, taču pēc sviluma oda aizvien spēcīgāk, kamēr kāds iedomā­jās palūkoties zem plīts, un tad atklājās, ka tur bezrņpīgi guļ Čilevijs, bet spalvas tam uz muguras jau nosvilušas. Bebrēns tika izvilkts ārā, bet kažokā izdegušais laukums atgādināja zīmi, kādu fermās iededzina māj­lopiem. Šī zīme neizzuda visu vasaru, un pēc tās bebrus itin viegli varēja atšķirt. Ja bija vajadzīgs apdegušais bebrs, sauca Čileviju, ja neapdegu- šais — sauca Čikeniju, un tā bebrēni pierada pie saviem vārdiem, un viss galu galā nokārtojās.

Čilevijs un Čikenijs bija lieli pļāpas un mūždien tērgāja, izdvesdami dīvainas skaņas. Ja bērni kaut ko sacīja bebrēniem — un tas atgadījās visai bieži —> tie par atbildi gandrīz vienmēr abi reizē iespiedzās. Kad būdā strādāja — vai nu nesa iekšā ūdeni vai malku, vai arī slaucīja grīdu — vai smējās un sarunājās skaļāk nekā parasti, vai arī kad ieradās ciemiņš, bebrēni izlīda no mājokļa, lai redzētu, kas īsti notiek, un aiz prieka lēkāja un maisījās cilvēkiem pa kājām. Tika novērots — ja bebrēni dabūja gardāku kumosu no galda, viņi vienmēr ievilka to savā mājoklī, lai tur notiesātu vai ari noglabātu vēlākam laikam. Ja viņi līdzīgi nepaklausīgiem bērniem traucēja ciemiņus, viņiem iedeva gaba­liņu bennoka un lika doties uz mājokli, taču nepagāja ilgs laiks, un viņi līda otrreiz ārā pēc vēl viena gabaliņa bennoka, tad atkal pazuda ar to mājoklī, bet pēc tam no jauna parādījās — un tā bez gala. Bebrēni ātri vien aptvēra, ka, ciemiņiem ierodoties, var dabūt bennoku, arī azaida reizes viņi ievēroja un vienmēr laikus bija klāt, vilkdami un raudami cilvēkiem aiz drēbēm, kliegdami, lai dod viņiem bennoku, un rāpdamies pa kājām klēpī. Bebri, protams, saņēma to, ko kāroja, un tūlīt, galviņas kratīdami, aizlēkšoja uz savu būdiņu zem gultas.

Ne mirkli bebri neatkāpās no bērniem un visur pacietīgi tecēja līdzi. Skrienot viņi pieplaka pie grīdas, tā ka īsās kājiņas tik tikko varēja saskatīt, un tas vērta viņus līdzīgus divām uzvelkamām rotaļlietām, kas uzvilktas nevar vairs apstāties. Visu, kas gadījās uz grīdas — mokasīnus, iekurus un citas lietas, — viņi stiepa no vienas vietas uz otru, bet vēlāk, kad paaugās un_ kļuva spēcīgāki, zaga pat žagarus no malkas kastes un vilka uz savu mājokli. Tur, asajiem zobiem sadrāzuši tos sloksnēs, izklāja guļvietas, un tās izskatījās tīras un kārtīgas. Jebkurš mazāks apģērba gabals, kas nokrita uz grīdas un netika uz vietas pacelts, aši pazuda bebru mājoklī. Pat slota tika nogāzta zemē un vilkta pa grīdu. Likās — šī slota un žagari ir viņu iemīļotākās rotaļlietas. Man šķiet, ka bebrēniem patika troksnis, kādu izraisīja šo priekšmetu vilkšana pa grīdu.

Taču vislielākā izprieca bija cīkstēšanās. Pakaļkājās izsiējušies, īsa­jām priekšķepām apķērušies, bebrēni spieda ^alvu pret otra plecu, pūlē­damies viens otru nogāzt zemē. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo uz platās astes un pleznainajām kājām varēja pamatīgi atbalstīties. Tā viņi ņēmās pūzdami un elsdami, kamēr viens no viņiem, juzdams, ka slīd, kāpās atpakaļ, lai nezaudētu līdzsvaru, bet otrs, cik spēka, spiedās virsū. Dažreiz zaudētājs, spēkus atguvis, devās pretuzbrukumā, un tad cīkstoņi gan virzījās uz priekšu, gan kāpās atpakaļ, gan griezās apkārt, it kā dejotu valsi. Riņķojot viņi visu laiku pūta un elsa, kliedza un spie­dza, mīņājās kājām un kulstīja astes, mēģinādami pretinieku pacelt gaisā, līdz viens no viņiem, kāpdamies atpakaļ, paklupa uz astes un atmuguriski nogāzās zemē., Atbrīvojušies viens no otra, viņi kā divi nerātni bērni sāka lēkšot pa būdu. Cīkstēšanās noritēja jautrā garā, un Seidžo un Še­pīens neapnikuši varēja viņos skatīties.

Parasti šis skaļais, jautrais bebru pāris ne mirkli nesēdēja mierā. Viņi vai nu nodevās trokšņainam cīniņam, vai spēlēja flautu, vai rija zobe­nus, vai diedelēja pie galda, vai ripināja malkas pagales, vai arī kā citādi uzjautrinājās un pierima, tikai kad aizgāja gulēt.

Taču ne vienmēr viņi bija tik kustīgi. Brīžiem viņi klusi un rāmi kā divas pelītes sēdēja viens otram blakus, ķepiņas cieši pie krūtīm pie­spieduši, astes uz priekšu izstiepuši, un, ne skaņas neizdvesdami, raudzī­

jās apkārt un ieklausi-

jās, it kā mēģinādami izprast, kas būdā notiek. Reižreizēm, kad viņi tā  viens otram blakām tupēja kā divas šokolādes krāsas fejas, Seidžo, nometusies viņu priekšā uz ceļiem, stāstīja pa­saciņu un takti kratīja pirkstu viņiem pie paša purniņa, itin kā diriģēdama orķestri. Viņi sēdēja, klausījās un vēroja, kā kustas pirksts, un tad sāka šūpot galviņas uz augšu, uz leju un no vienas puses uz otru; tā bebri allaž dara, kad ir apmierināti. Pēc tam viņi sāka kratīties un šūpoties tik sparīgi, ka apkrita apkārt un vēlās pa grīdu, it kā būtu sapratuši pasa­ciņu un nespētu novaldīt smieklus[9]. Šepīens parasti no malas vēroja un atzina, ka tas ir smieklīgi, taču klusībā vēlējās — kaut vēl nebūtu tik liels un pats varētu piedalīties šai pasaku stāstīšanā. Reizēm tas, ka viņš uz­skatīja sevi par pieaugušu, traucēja viņam uzjautrināties.

Kad bebri jutās vientuļi, viņi tumšajā, mazajā būcenītī saspiedās kopā un smalkās balstiņās smilkstēja. Seidžo, kas nekad nebija aizmirsusi savu māmiņu, saprata, kāpēc bebrēni jūtas vientuļi, un, pāņēmusi viņus rokās, klusi dungoja, lūkodama viņus nomierināt. Bebrēni pieglaudās pie meitenes un, visu laiku cieši turēdamies kopā, it kā baidīdamies viens otru pazaudēt, piespieda mazītiņos purniņus pie siltā un mīkstā meitenes kakla. Pēc brīža smilkstēšana norima un, uz kādu laiku visu varbūt aizmirsuši, viņi dziļi nopūtās un, laimē iekunkstēdamies, ieslīga miegā.

Kaut arī bebrēni draiskojās, klaigāja un niekojās, viņi tomēr bija tikai divi mazi noklīduši dzīvnieciņi. Viņi mīlēja šos abus cilvēkbērnus, tāpat kā mīlēja savu tēti un māmiņu, kurus bija zaudējuši, tomēr ne­mūžam neaizmirsīs.

Čikenijs jo sevišķi mīlēja Seidžo. Viņš bija par Čileviju vārgāks, rāmāks un maigāks. Čilevijs bija jautrākas dabas, nebēdnīgāks; viņam galvenais bija blēņošanās un dzīve šķita tikai liels joks. Čikeniju tur­pretim nereti māca vientulības ilgas, un tādās reizēs viņš tupēja, kaktā ierāvies, un gaidīja, kad Seidžo viņu paņems rokās un apmīļos. Bieži vien naktīs viņš līda no sava mājokļa ārā un, nostājies pie Seidžo gultas, žēli smilkstēja. Tad Seidžo ņēma viņu savā gultā un ļāva tur pārgulēt, turpretim Čilevijs, uz muguras atlaidies, šņākuļoja savā būcenī kā lāga bērns. Kad Cikenijam atgadījās kāda liksta — vai nu viņš apdauzīja purniņu pret plīti, vai zaudēja cīniņā —, viņš allaž meklēja mierinā­jumu pie Seidžo. Seidžo, juzdama Cikenijam — kā jau vārgākam — līdzi, notupās uz grīdas, un viņš laimīgs un apmierināts saritinājās viņai klēpī. Čilevijs, noguris no pastrādātajiem nedarbiem, arī ierāpās Seidžo klēpī, lai saņemtu savu tiesu mīlestības, un, iekārtojies cieši blakus Cikenijam, vairāk reižu smagi nopūtās, varen apmierināts ar dienas veikumu. Ne­gribēdama bebrēnus traucēt, Seidžo nekustīgi sēdēja un gaidīja, līdz tie atkal dosies savās gaitās.

Bebrēnu izdarības bija tik atšķirīgas, ka tagad varēja pavisam viegli noteikt, kurš ir Čilevijs, kurš — Čikenijs. Čilevijs bija spēcīgāks, dros­mīgāks un nebēdnīgāks par Čikeniju. Šim pārgalvim, liekas, patika ar galvu skriet galda kājām virsū, mest dažādus priekšmetus sev uz ķepām vai arī krist malkas kastē iekšā. Viņš bija tik ziņkārīgs kā papagailis un līda visur, kur vien varēja. Reiz viņš uzrāpās uz ūdens spaiņa, kas brīdi bija atstāts uz grīdas, un, droši vien noturējis to par nirtuvi, metās tanī iekšā. Spainis, protams, ar troksni apgāzās un ūdens izšļācās. Bebrēns bija pagalam pārsteigts, un ne mazāk pārsteigti bija arī pārējie. Tomēr, lai cik delverīgs, viņš bija tikpat mīlīgs kā Čikenijs un sekoja visur līdzi Šepīenam (ja nebija nekur citur aizņemts) gandrīz tāpat, kā Čikenijs sekoja Seidžo. Taču ilgi bez Čikenija viņš izturēt nespēja. Lai kur viņi devās, viņi visur tecēja kopā — viens 'otram pakaļ vai blakus — un, ja savos klaiņājumos pa māju izšķīrās, tūdaļ uzsāka vfens otru meklēt

vai saukt. Satikušies viņi bridi pavisam rātni sēdēja, galviņas kopā sa­bāzuši un viens otram kažociņā ieķērušies, taču necik ilgi, skumjā oma pagaisa, un viss beidzās ar cīniņu; liekas — tā viņi izpauda savu sa­jūsmu.

Seidžo ne vienu reizi vien iedomāja, cik cietsirdīgi būtu viņus izšķirt.

7. TIRGOTĀJS

Pienāca brīdis, kad bebrēni bija jālaiž brīvībā. Viņi bija krietni pa­augušies, kļuvuši ļoti kustīgi un spēcīgi, un Seidžo un Šepīens mazliet baidījās, vai tie neaizklīdīs un nepazudīs uz visiem laikiem. Taču Lielā Spalva apgalvoja, ka bebrēni neaiziešot pavisam, ja pret tiem labi iztu­rēšoties, un vienmēr Atgriezīšoties, it kā šeit būtu viņu īstās mājas. Vēl viņš sacīja, ka bebrēni drīz vien noilgošoties pēc viņiem un pēc stundas vai divām būšot atpakaļ.

Tad kādā brīnum jaukā, satraukumu pilnā dienā šķērsis, kas atradās durvīm priekšā, tika noņemts un bebri izgāja ārā. Ne jau uzreiz, pro­tams, tas notika; vispirms viņi aplūrēja un izpētīja visus kaktus, pūlē­damies saost tādas smakas un saklausīt tādas skaņas, kādu nepavisam nebija. Pēc diviem vai trim mēģinājumiem viņi pēdīgi sadūšojās un, Seidžo un Šepīena kā miesassargu pavadīti, devās uz ezeru lejā. Sākumā viņi gāja lēni un piesardzīgi, ik pa brīdim apsēzdamies, lai pārliecinātos, vai kur neieraudzīs vilku vai lāci; protams, ne viens, ne otrs nekur ne­bija manāms. Bija tik interesanti bebrēnus vērot. Jo tuvāk nāca ezers, jo ātrāks kļuva viņu solis, līdz pēdīgi viņi laida teciņiem un pēc tam lēk­šodami (man šķiet, to varētu saukt par lēkšošanu) iemetās ūdenī. Taču tūlīt pat viņi atkal izmetās ārā, nesaprazdami, ko iesākt ar tik milzīgu veļas baļļu kā šī. Necik ilgi, un viņi atkal ielaidās ezerā un tad pel­dēja un nira, un spiedza, un astēm šļakstināja — vārdu sakot, lieliski iz­dzīvojās.

— Kā īsti bebri, — Seidžo sacīja.

Drīz vien viņi nograuza sīkus apšu zariņus un, tupēdami augstajā zālē vai niedrēs ūdens malā, sagrauza tos īsos gabaliņos un aizrautīgi noplēsa no tiem mizu. Viņi rotaļājās un cīkstējās, skraidelēja/šurpu turpu pa krastu, draiskojās ar bērniem un varen pacilātā noskaņojumā metās gan ūdenī iekšā, gan no ūdens ārā. Viņi grūda zinātkāros purniņus katrā pa­manītajā iedobumā, līdz uzgāja krastā tukšu bizamžurkas alu. Ala viņiem bija pašā laikā, jo viņi bija tikpat lieli kā tās iepriekšējā iemītniece. Tūdaļ viņi stājās pie rakšanas. Alas ieeja atradās zem ūdens, un,, bebriem rokoties dziļāk, dubļi bieziem mākuļiem šķīda uz visām pusēm, saduļ­ķodami ūdeni, tā ka neko cauri nevarēja redzēt. Bebrēni krietnu brīdi nerādījās, un Šepīens nobažījies iebrida ūdenī un iegrūda roku alā. Bebrēnu tur nebija!

;— Seidžo, — viņš satraukts iekliedzās, — bebru vairs nav!

Bērni steigšus sāka pārmeklēt niedres un krūmus gar krastu, kad pēkšņi izdzirda aiz muguras žēlu smilkstēšanu un šņukstēšanu. Pagrie­zušies viņi ieraudzīja, ka uz strupajām kājelēm, cik jaudas, viņiem pakaļ dzenas Čilevijs un Čikenijs, līdz nāvei pārbijušies, ka atstāti vieni. Bei­guši rakt, bebrēni bija aizpeldējuši pa saduļķoto ūdeni un, neviena ne­manīti, izkāpuši krastā pavisam citā vietā.

Tagad viņi jutās noguruši. Apsēdušies kā divi mazi, pūkaini rūķīši, viņi ņēmās rīvēt, berzt un sukāt kažociņus. Pēc tam apžāvējušies viņi lēni un cienīgi viens otram blakus devās pa taku uz māju. Saņēmuši katrs pa riecienam bennoka, viņi klusu ielīda savā bērza tāss namiņā, lai ieturētu maltīti; tad, jaukajā sausajā skaidu gultiņā kopā saspiedušies, cieši aizmiga. Tā beidzās pirmā jaukā bebrēnu brīves diena.

Tagad viņi bija kļuvuši, Seidžo vārdiem runājot, īsti Bebri.

Kopš tās reizes ik dienas, kolīdz durvis bija vaļā, bebrēni teciņiem devās uz ezeru nopeldēties. Stundām ilgi viņi ņēmās, rakdamies uzietajā alā, un, kad tā bija pietiekami dziļa, lai tur varētu justies drošībā (pēc tā, kā bebrēni vēroja un pētīja apkārtni, varētu domāt, ka pasaule ir pilna pūķu), viņi šās alas izeju virszemē pārvērta par nirtuvi, virs kuras, Sei­džo un Sepīenam par lielu sajūsmu, uzbūvēja mazu, jocīgu bebru mājiņu. Tagad viņiem bija īsts mājoklis ar mazu istabiņu, zemūdens ieeju, tuneli Un nirtuvi. Mājoklis nebija lāgā sastiprināts, un tā sienas ļodzījās, tomēr bebriem tas lieti noderēja.

Savākuši zariņus un apšu un kārklu dzinumus, viņi uztaisīja iepretī zemūdens ieejai nelielu barības noliktavu — tādu pašu, kādu taisa pie­augušie bebri, tikai krietni vien mazāku. Protams, barība ūdenī sabo­jājās, kļuva nelietojama; vispār vasara nav īstais laiks, lai uzkrātu pār­tiku. Grīļīgā mājiņa nedeva bebrēniem patvērumu lietus laikā, taču viņi neko lielu par to neiztaisīja. Viņiem, tāpat kā cilvēkiem, bija siltas guļvietas būdā, bennoku viņi allaž saņēma papilnam, bet īpašos gadījumos dabūja arī mazliet ievārījuma, un katram bija sava bļodiņa ar ēdienu. Ņemot to visu vērā, viņiem galu galā piederēja paprāvs īpa­šums, un vispār viņi dzīvoja pārtikuši. Viņiem nebija nekāda vajadzība ne pēc nedrošiem mājokļiem, ne pēc barības noliktavas. Viņi priecājās, ka varēja grauzt nelielus kociņus, rakt zemi, draiskoties ar dubļiem (droši vien interesantāk ir taisīt dubļu mājas nekā «cept» dubļu kūkas!) un darīt visu to, kas bebriem tik ļoti patīk un bez kā nav iedomājama viņu dzīve

Seidžo un Šepīens gandrīz visu laiku vēroja bebrus un bieži vien arī palīdzēja tiem. Ja bērni nonesa lejā pie ezera kādus būvmateriālus — kociņus, žagarus, zemes pikas vai akmeni, bebrēni tos tūdaļ pievāca. Dažkārt šie mazie rakari izrāpās krastā, no galvas līdz kājām dubļiem aplipuši, un steidzās saviem draugiem līst klēpī; tad tikai gāja vaļā smie­šanās.

Šepīens uzbūvēja rotaļu namiņu ūdens malā un viņiem visiem pa tika tā pavēnī atpūsties. Čikenijs šo vietu it sevišķi bija iemīļojis un ne vienu reizi vien meklēja tur Seidžo, arī kad tika saukts, vienmēr gāja uz turieni. Piedzīvojumu meklētājs un klaiņotājs Čilevijs, man liekas, ne-

spēja nevienu brīdi būt mierā un mūžam kaut kur aizklīda un pazuda. Protamā, pats viņš zināja, ka nav pazudis, turpretim pārējie domāja, ka ir, un tad, bez šaubām, sākās meklēšana. Čilevijs uzradās visnegaidītākajās vietās, un viņu varēja atrast ro­tāju namiņā, kad likās —'tur neviena nav, vai arī būdā, kad likās — viņam jābūt rotaļu namiņā; viņš slēpās gan bebru vigvamā, gan zem laivas, kur pa­laikam arī aizmiga. Kad viņu atrada, viņš nosēdās uz pakaļkājām, asti apliecis sev apkārt, un grozījās un gorījās, un šūpoja galvu, it kā dejotu vai arī smietos par to, ka pratis citus izmuļķot. Ja pēkšņi gadījās kāds negaidīts satraukums, tad gandrīz vienmēr varēja droši teikt, ka par cēloni tam ir šis nebēdnieks; ja atskanēja kur kliegšana, spiegšana vai kņada, tur Čilevijs parādīja sevi no vislabākās vai arī vissliktākās puses, tas ir, kā uz to raugās, — viņa balss skanēja no jebkuras vietas jebkurā laikā.

Taisnības labad jāsaka — arī Čikenijs nebija nekāds svētulis; viņam patika delverēties tāpat kā jebkuram bebrēnam. Taču gadījās brīži, kad Čikenijs pēkšņi pierima, it kā mazajā galviņā būtu iešāvusies kāda doma. Varbūt viņš neskaidri atcerējās dzimto dīķi, kas atradās tik tālu prom Čukstošo Lapu Pakalnos. Un, ja tādās reizēs Seidžo, kas varētu viņu mie­rināt, nebija tuvumā, viņš, gāzelēdamies uz strupajām, īsajām kājelēm,

devās meiteni meklēt uz rotaļu namiņu. Atradis Seidžo, Čikenijs apsē­dās viņai blakus un ņēmās rūpīgi kārtot tualeti; uzposies viņš pieglaudās pie savas mīļotās draudzenes un, galvu ielicis viņai klēpī, izsūdzēja savas bēdas dīvainajā bebru valodā vai arī apgūlās un, puspievērtām sap­ņainām acīm raudzīdamies, bubināja par laimi vai varbūt vientulību, vai mīlestību — kas to lai zina, par ko īsti. Tik tiešām viņi abi bija ļoti, ļoti labi draugi, un, kur bija viens no viņiem, tur pavisam drīz uzradās arī otrs.

Vērojot, kā šie dabas bērni jokojas, draiskojas, strādā (protams, se­višķi gan nepārpūloties) vai rotaļājas, es nez vāi spētu pateikt, kurš no viņiem jūtas laimīgāks — vai tas ar četrām kājām vai ar divām. Taču to gan es zinu, ka šis četrinieks bija varen jautra kopa tais bezgala lai­mīgajās dienās Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā,

Pēdējā laikā bennoka riecieni kļuva aizvien plānāki. Bija pagājušas vairākas dienas, kopš Lielā Spalva bija devies pēc pārtikas, bet vēl viņš nebija atgriezies, un miltu krājumi gāja uz beigām- Ne bērni, ne bebri nebija lāgā ēduši, līdz kādudien šie četri rotaļu biedri, atgriezušies būdā, sastapa tur Gitčiju Mīgvonu.

Viņš izskatījās sadrūmis un par kaut ko noraizējies. Tomēr pārtiku viņš bija pārnesis, jo uz grīdas gulēja miltu maiss un vēl kādi saiņi; tiem blakus stāvēja svešs baltais cilvēks ar prāvu kasti rokā. Lielā Spalva laipni runājās ar bērniem, taču ne reizes nepasmaidīja, un bērni nesa­prata, kas noticis. Arī baltais cilvēks stāvēja, ne vārda nebilzdams. Kaut kas nebija kārtībā. Pat bebrēni, liekas, juta, ka gadījies kas nelāgs, — dzīvnieki to vienmēr nojauš — un rāmi stāvēja, vērdamies cilvēkos.

Šepīens, kas bija mācījies misionāru skolā un labi prata angļu va lodu, dzirdēja, ka tēvs saka svešiniekam;

— Te viņi ir; kuru jūs ņemsiet?

Ko tas nozīmēja? Ko viņš ar to domāja? Pēkšņu nelabu nojautu pār­ņemts, Šepīens pavērās māsā, bet viņa, protams, nekā nebija sapratusi.

—     Pagaidiet, es brīdi tos apskatīšu, — tēvam atbildēja svešinieks. — Lai tie mazliet pakustas.

Tas bija resns vīrs sārtu seju, saltām, zilām acīm — gluži kā no stikla vai ledus, nodomāja Šepīens. Bet Lielā Spalva skumji raudzījās dēlā un meitā. Viņš palūdza, lai baltais cilvēks brīdi pagaida, kamēr viņš ar bērniem parunās.

—     Seidžo un Šepīen, manu meitiņ un dēliņ, — viņš ierunājās indiāņu valodā, — man kaut kas jums jāsaka.

Tagad Seidžo saprata, ka'notikusi nelaime. Nostājusies cieši blakām Sepienam, viņa meta bailīgus skatienus uz svešinieku. «Kāpēc, ai, kāpēc viņš vērās bebrēnos ar tik saltām acīm!»

—     Bērni, — tēvs turpināja, — tas ir jaunais tirgotājs no zvērādu laktorijas Trušu ciemā; vecais tirgotājs, kas bija mūsu draugs, aizgājis prom. Šo faktoriju pārņēmusi jauna zvērādu tirdzniecības sabiedrība,

un tā pieprasa, lai es samaksāju parādu. Tas nav nekāds mazais, un es to varēšu nokārtot tikai nākamziem, kad būs beidzies medību laiks. Tādi bija iepriekšējās sabiedrības tirgošanās noteikumi. Bet jaunā sabiedrība saka — tā nevarot gaidīt. Mums pašlaik, kā jūs zināt, nav nekādu pār­tikas krājumu, un šī sabiedrība man neko nedos, iekams nebūšu nokār­tojis parādu. Tāpēc man kopā ar citiem ciema vīriem jāaizved preces uz jauno faktoriju Līča Pļavās tālu prom no šejienes. Ar savu darbu es varēšu samaksāt parādu, un man vēl paliks pāri, taču naudu es saņemšu, tikai kad atgriezīšos. Kamēr es būšu prom, jūs, mani bērni, nedrīkstat ciest badu. Šis tirgotājs dos mums pārtiku. — Viņš parādīja uz maisiem un saiņiem uz grīdas. — Bet pretī viņš grib … viņš grib saņemt vienu no bebriem. — Lielā Spalva apklusa, taču neviens pat nepakustējās, arī bebri ne, un viņš turpināja: — Dzīvi bebri ir ļoti vērtīgi, un, lai kuru viņš izvēlētos, tas paliks dzīvs. Taču man sāp sirds par jums, mani bērni… — Viņš paskatījās uz Čileviju un Čikeniju. — .. . uņ par beb­rēnu,'kuram vajadzēs doties prom.

Šepīens stāvēja, taisni izstiepies, ne vārda nebilzdams, melnajām acīm urbdamies tirgotājā, bet Seidžo, nespēdama tam ticēt, tikai čukstēja:

—    Tas nav tiesa, ai, tas nav tiesa!

Šepīens klusēdams apskāva māsas plecus un bargi dzēlās šai cil­vēkā — šai svešiniekā, kas bija ieradies, lai izpostītu viņu laimi. Viņš atcerējās savu pielādēto šauteni, kas atradās tepat kaktā, taču tēvu ne­drīkstēja nepaklausīt, un viņš pat nepakustējās. Viņš nikni vērās tirgo­tājā, un tas no šā četrpadsmit gadu vecā zēna skatiena jutās neērti. Atvēlis kasti un sagrābis vienu no dzīvnieciņiem, tirgotājs iegrūda to iekšā un aiztaisīja ciet vāku. Viņš pamāja Gitčijam Mīģvonam.

—   Pēc divām dienām gaidu jūs faktori jā, — viņš noteica un ar kasti padusē izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Tas bija viss.

Seidžo, ne skaņas neizdvesdama, nometās uz ceļiem zemē blakus brālim un ieslēpa seju viņa piedurknē.

Tirgotājs bija izvēlējies Čikeniju.

Bet Čilevijs, pēkšņi nobijies, nekā nesaprazdams, viens ielīda savā ma­zajā mājoklītī.

8. SEIDžO DZIRD, KO SAKA RUNĀJOŠIE CiEdri

Otrā dienā Lielā Spalva posās ceļā uz faktoriju, lai atstrādātu savu parādu. Kopā ar viņu devās septiņpadsmit ciema vīru trijās lielās bērza tāss laivās. Trušu ciemā viņi iekraus laivās preces, kas būs jāaizved uz Līča Pļavām jeb Maskodeisingu — otru sabiedrības faktoriju tālu zie­meļos. Brigāde — tā sauca šādu laivu karavānu — būs prom kādu mēnesi vai pat ilgāk. Seidžo, Šepīens un Čilevijs palika Opīpīsovejā vieni.

Kad tirgotājs bija aizgājis un aiz sevis aizcirtis durvis, līdzi paņem­dams bebrēnu, ko Seidžo mīlēja, tāpat kā tēvu un brāli, par visu vairāk pasaulē, viņai likās, it kā durvis būtu aizvērušās arī uz viņas sirdi un tā aiznesta kastē kopā ar Čikeniju.

Kopš tās dienas daudz kas bija mainījies. Laimīgais draugu pulks bija iziris. Nebija vairs dzirdama jautrība rotaļu namiņā, neskanēja vairs joki un smiekli ezera krastā. Čilevijs vairs nelēkāja no prieka, un viņa balss, ko varēja dzirdēt vienmēr un visur, bija pierimusi. Viņš vairs nevirpu- ļoja jocīgās dejās un nerotaļājās, bet bēdīgs klīda augu dienu šurp un turp pa taku, meklēdams Čikeniju. Čilevija mazā galviņa, liekas, nespēja aptvert, ka rotaļu biedra vairs nav. Ik rītu možs un cerību pilns viņš te­ciņiem devās ārā, pārliecināts, ka Čikeniju kaut kur atradīs. Viņš ielū kojās visos rotaļu namiņa kaktos, citu pēc citas apskraidīja nomīdītās vietas zālē un niedrēs, kur viņi abi tik bieži bija sēdējuši, sukādami ka­žociņus, cīkstējušies vai gozējušies viens otram blakus saulītē. Viņš peldēja šurpu turpu gar krastu, nopētīdams visas viņu agrākās atpūtas vietas, ienira arī grīļīgajā mājiņā, kuru viņi bija būvējuši ar tādu aiz­rautību.

Tā Čilevijs izmeklējās visu cauru dienu, līdz viņa jestrie solīši kļuva aizvien gausāki un gurdenāki. Tad viņš paguris aizvilkās ar savām ma­zajām kājelēm pa taciņu uz būdu un bez trokšņa apgūlās tukšajā, klusajā mājoklītī. Nekas vairs nebija palicis pāri no draiskulīgā nebēdņa un ne­rātnā palaidņa, tagad viņš bija tikai vientuļš, bēdu sagrauzts mazs beb­rēns. Viņš vairs nebija Lielais Nieciņš, bet tikai Nieciņš, jo tagad bija kļuvis Visniecīgākais šajā mājā. Bērni gāja viņam visur pakaļ, izlik­damies, ka arī meklē, lai gan zināja, ka viss ir veltīgi, taču viņiem bija žēl noskatīties, kā bebrēns-viens klīst apkārt kā rēgs. Kad Čilevijs ēda, _ bērni nosēdās viņam blakām un turēja viņa bļodiņu. Dažkārt viena vai divas lielas asaras iepilēja piena putriņā, kad-Seidžo domāja par Čikeniju ķuram arī būtu vajadzējis atrasties tepat, — par nabaga Čikeniju, nabaga Mazo Nieciņu, kas bija tik maigs un mīlīgs un reizēm jutās tik vientuļā; tagad viņš dzīvoja lielā pilsētā, kur nedzirkstīja rotaļu prieks, kur ne­bija bennoka, kur nesprēgāja joki.

Reizumis šķita, ka Čikenijs patiesībā nekur nav aiznests. Likās — teju, teju mazais dzīvnieciņš parādīsies rotaļu namiņā vai arī šis strupkājai- nais, apaļīgais radījums kopā ar Čileviju izlēks no bērza tāss mitekļa, lai saņemtu dienišķo bennoku, vai arī kuru katru brīdi viņa balss ieskanē­sies pie ezera. Aizvien vēl dubļos ūdens malā bija redzami Čikenija sīko pēdiņu nospiedumi — daudz mazāki nekā Čilevija, neglīti, uz iekšu ver stiem purngaliem, tomēr tik aizkustinoši mīļi. Seidžo ļoti bieži gāja uz tiem skatīties un, kad neviena nebija tuvumā, nometās uz ceļiem un liegi tiem ar pirkstiem pieskardamās, kaut ko čukstēja; beidzot izzuda arī tie. Pēdējo pēdu nospiedumu viņa pārsedza ar bērza tāsi un katru dienu gāja to aplūkot, bet zeme pamazām izžuva, pārvērtās putekļos, izdzēsdama arī šīs pēdas.

Tagad par Čikeniju nekas vairs neliecināja.

Sais dienās Čilevija balsi reti kad varēja dzirdēt, toties naktīs palai­kam viņš pamodās un, galējas vientulības mākts, smilkstēja, cenzdamies tumsā sataustīt otru mazu, apaju ķermenīti, kura tomēr nebija. Izdzir- dusi viņu, arī Seidžo pamodās, ielīda pie viņa mājoklītī, apgūlās blakus skaidiņās un elsodama spieda viņu sev klāt, kamēr abi iemiga.

Šepīens stundām ilgi klusēdams sēdēja ezera malā un acīm urbās tālēs izgaistošajos kalnos. Viņam sāpēja sirds par māsu, kas vairs nerosījās pa būdu dziedādama un smiedamās kā agrāk. Viņam kaklā spriedās kamols, un viņš pameta niknus skatienus apkārt, jo neviens nedrīkstēja zināt, cik grūti ir aizturēt asaras. Kā viņš nīda tos maisus un saiņus, kas tika iemainīti pret Čikeniju! Kad viņš ēda, bennoka kumoss strēdza viņam kaklā. Kā gan viņam nebija ienācis prātā piesolīt tirgotājam savu šauteni? Tā viņam bija maksājusi četras ūdeļādas, un diez vai viens mazs mazītiņš bebrēns maksātu vairāk?

Bērniem bija katram savs luteklis, un par Čileviju patiesībā rūpējās Šepīens, taču tagad brālis savu bebrēnu bija nodevis pilnīgā māsas aiz­gādnībā. Sad tad Seidžo ņēma bebrēnu līdzi uz patālo upīti, kura tecēja no kalniem viņpus ciema un kurā bija neliels ūdenskritums. Blakus tam šalca augsta priede, zem kuras meitene parasti apsēdās un domāja par to, kā atdabūt Čikeniju, bet Čilevijs tikmēr peldēja, nira un viens maz­drusciņ parotaļājās rāmajā, dziļajā dīķī lejpus ūdenskrituma. Seidžo šķita, ka Čilevijs jūtas šeit labāk, jo dīķis nebija tik plašs un vientulīgs kā ezers, kurš jūdzēm tālu pletās uz visām pusēm un kurā sīkais bebrēns bija vienīgā dzīvā būtne.

Kamēr Čilevijs peldēja šurpu turpu vai mizoja kārklu zariņu, vai arī sukāja kažociņu, iesēdies viņai klēpī, viņa klausījās ūdenskrituma šal­koņā. Ja jūs kādu laiku ļoti pacietīgi sēdēsiet pie krācēm vai ūdens­krituma, pēc brīža jūs saklausīsiet balsu murdoņu, kas, kļūdama te ska­ļāka, te klusāka, reizēm ir pavisam skaidri sadzirdama, reizēm atkal sa­plūst ar ūdens čalām. Visi indiāņi dzirdējuši šīs balsis, arī baltie cilvēki sakās dzirdējuši, kā klusu dzied strauts. Indiāņi apgalvo, ka tās esot mi­rušo cilvēku balsis, viņi ierodoties no garu valstības, lai parunātos ar tiem, ko mīlējuši. Šeit Seidžo parasti sēdēja, pūlēdamās saprast, ko saka balsis. Viņa bija pārliecināta, ka pienāks diena, kad viņa tās sapratīs, jo indiāņu valoda ir tik ļoti līdzīga ūdens guldzēšanai, vēja nopūtām un " koku šalkoņai. Čilevijs bieži sēd ja viņai blakām pavisam rāms, it kā arī klausītos balsīs, un varbūt dzirdēja tās labāk nekā Seidžo, jo bebriem ir daudz asāka dzirde nekā cilvēkiem.

Šo vietu indiāņi bija nosaukuši par Opīpīsoveju — Runājošajiem Ūdeņiem, un šai vārdā tika saukts ari ciems un tā apkārtne. Ūdenskri­tumu Seidžo bija iemīļojusi jau kopš agras bērnības un gāja turp, kad jutās vientuļa vai gribēja padomāt vai- arī kaut ko izlemt. Nogulusies augstas priedes pakrēslī, viņa raudzījās milzīgajā, ēnainajā, tikai viet­vietām saulstaru cauraustajā zarotnē, kas no apakšas izskatījās kā brīnum skaista, nezināma zeme, kurā mīt laumas un eitas teiksmainas būtnes. Ne vienu reizi vien Seidžo ienāca prātā, vai tikai tur nemājo gari, kas

uzrunā ļaudis no Runājošajiem Ūdeņiem. Kad viņa tā gulēdama vērās līganajā priedes galotnē un klausījās, kā urdz strauts, viņai likās, it kā māte atrastos tuvumā un viņai kaut ko sacītu, un Seidžo tad jutās bez­gala laimīga.

Reiz, sēdēdama tur ar Čileviju klēpī un klausīdamās iemidzinošajā mazā ūdenskrituma šalkoņā, meitene dzirdēja pavisam skaidras un sapro­tamas skaņas un, atspiedusies pret priedi, pievēra acis, lai labāk tās dzir­dētu. Pēc mirkļa ūdens čalas mazpamazām kļuva klusākas, līdz pierima pavisam, un Seidžo to vietā izdzirda kādu gluži klusu un skaidri runājam. Drīz viņa jau varēja atšķirt vārdus — kāds runāja indiāņu valodā, kas ir tik līdzīga ūdens tecēšanai: «Seidžo, Seidžo, māžān, māžān. Seidžo, Seidžo, den-na žā-dān.»'

Vārdi tika neskaitāmas reizes atkārtoti, tāpat kā tiek atkārtots dzejolis vai dziesma. Reizēm tie ieskanējās skaļāk, reizēm klusāk, tāpat kā ūdens­krituma murdoņa, kas lāgiem liekas tuvojamies, lāgiem atkal attālināmies. Beidzot vārdi skanēja tik skaidri, ka meitene pat pazina balsi — balsi, kuru bezgala sen nebija dzirdējusi, mātes balsi.

—    Ai, māmiņ, Seidžo, ir šeit! Ai, māmiņ, saki man vēl kaut ko! Es tevī klausos, — meitene iesaucās un, pastiepusi rokas balss virzienā, pie­skārās kaut kam mīkstam un siltam; piepeši atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka roka piedūrusies siltajam, miklajam Čilevija purniņam. Bebrēns sē­dēja klēpī un raustīja viņas lakatu. Seidžo saprata, ka brīdi bijusi iesnaudusies; vārdus atkal apslāpēja ūdens guldzēšana.

Seidžo uzlēca kājās un, pacēlusi Čileviju, sacīja tam:

—    Cilevij, Čilevij, gan mēs dabūsim Čikeniju, mums jādodas uz pil­sētu pēc Čikenija. To man teica māmiņa. Es zinu.

Ar bebrēnu rokās viņa drāzās uz mājām un skriedama sev sacīja:

—   Jā, tā bija māmiņas balss. Viņa teica, lai es dodos uz pilsētu. Pa­gaidi, kamēr es visu izstāstīšu Sepīenam!

Skrienot meitene pamatīgi sakratīja Čileviju, un viņam tas nepavisam nepatika; viņš pūlējās izrauties un iespiedzās smalkā balstiņā, kādā nebija kliedzis jau kur tas laiks. Seidžo nodomāja: «Viņš atkal atguvis balsi, un tā ir tāda pati kā agrāk. Tas nozīmē, ka mans sapnis piepildīsies. Es zinu, ka piepildīsies.» Un meitene skrēja vēl ašāk. Pagalam aizelsusies no garā skrējiena, Seidžo ar bebrēnu rokās apstājās pie būdas. Arī bebrēns bija aizelsies, tikai no skaļās brēkšanas. Šepīens, ieraudzījis viņus tik satrauktus, žigli izgāja āra un jautāja, kas noticis. Seidžo izstāstīja viņam savu sapni un teica, ka viņiem noteikti jādodas uz pilsētu.

Taču Šepīens uzreiz nevarēja tam piekrist, viņam viss bija jāpār­domā, turklāt nekādu sapni viņš nebija redzējis.

—    Tas nav visai prātīgi, māsiņ, — viņš iebilda. — Pilsēta atrodas tālu, mēs pat ceļu nezinām uz turieni, ari naudas mums nav, un bez tās mēs nedabūsim ne nakts ilij is, ne ēdienu. Čilevijs arī būs jāņem līdzi. Un ko teiks tētis?

Tas viss izklausījās pēc atrunāšanas, taču, ja Seidžo ko bija ieņēmus! galvā, tad tik viegli nebija atturama.

—    Tētis ir tikpat bēdīgs kā mēs, — Seidžo sacīja, — un priecātos, ja mēs atkal atrastu Čikeniju. Kopš Čikenija nav mūsu vidū, neviens no mums nav juties laimīgs.

Bet par to, kā viņi nokļūs, pilsētā un ko tur nokļuvuši darīs, viņa nebilda ne vārda. Viņa tikai nešaubīgi ticēja redzētajam sapnim un bija pārliecināta, ka brīnumam jānotiek1 . Uzmetis skatienu māsai, Šepīens ieraudzīja, kā viņas acis iemirdzas un cik līksma viņa pēkšņi kļuvusi. Izpildīt viņas lūgumu būs grūti — to viņš zināja, tas būs visgrūtākais, ko viņš jebkad veicis, taču atteikt māsai, pat nepapūloties izpildīt viņas lūgumu, un tad noskatīties viņas ciešanās būs vēl nesalīdzināmi grūtāk. Tēvs, prom braucot, bija teicis Šepīenam darīt visu iespējamo, lai Seidžo atkal kļūtu laimīga. Tātad ceļš bija tikai viens.

—    Labi, brauksim, — izslējies taisns, viņš piekrita, un viņa āriene pauda stingrību un nelokāmību. — Labi. Es aizvedīšu tevi uz pilsētu. Rīt pat. /

Un, lai gan Šepīens izskatījas lepns un vīrišķīgs, viņš tomēr nespeja ne izdomāt, kā lai visu nokārto, ne arī paredzēt, cik šausmīgs izvērtīsies šis viņu ceļojums.

9. LIESMAINAIS NEZVĒRS

Vēlu tai pašā vakarā ceļojumam viss bija sagatavots. Paies gandrīz nedēļa, kamēr viņi nokļūs līdz faktorijai' Trušu ciemā, kas ir pirmais posms ceļā uz pilsētu; bet, kas atradās aiz faktorijas, viņiem nebija ne jausmas. Tāpēc viņi paņēma līdzi visu nepieciešamo garajam ceļojumam. Seidžo bija izcepusi vairākus lielus bennoka kukulīšus, iebērusi dažāda lieluma audekla maisos miltus, tēju un sāli, sasējusi sainī kaltētu brieža gaļu, ielikusi nelielā spainītī cūku taukus un cieši noslēgtā skārda traukā sērkociņus, lai tie nesavilgtu. Šepīens savukārt saritināja telti un segas, sakārtoja makšķeres auklu, uztrina aiz jostas nēsājamo cirvi un mednieka nazi, nodrāza airu lāpstiņu galus un salika kastē katlus, bļodas un citus sīkus virtuves piederumus, kas varētu būt ceļā nepieciešami Saule vēl nākamajā rītā nebija uzlēkusi, kad brokastis jau bija pa* ēstas un viss, arī Šepīena šautene iekrauta laivā. Tā kā Šepīens augstu vērtēja savu šauteni, viņš cerēja, ja vien varēs, pārdot to un par da­būto naudu nokļūt vismaz līdz pilsētai. Kas notiks pēc tam, viņš pat do­māt neiedrošinājās. Čilevijs tika ielikts tai pašā bērza tāss groziņā, kurā abi ar Čikeniju bija ieradušies Opīpīsovejā; virtuves piederumu kastē Seidžo bija ielikusi abas bebrēnu bļodiņas cerībā, ka tad viņi atgriezī­sies visi kopā — arī Čikenijs un Čilevijs.

— Mums būs vajadzīgas abas bļodiņas, — viņa skaļi sacīja, bet tad klusāk piebilda: — Jo mēs viņu dabūsim, es tā domāju, — pēc tam, lūpas savilkusi, turpināja skaļāk, ar galvu mādama: — Es zinu, ka da­būsim, — un, lai viņas vārdi skanētu vēl pārliecinošāk, piemetināja: — Tā teica māmiņa. Es dzirdēju viņas balsi ūdeņu čalās.

Seidžo šis sapnis likās kā īstenība un nozīmēja ļoti daudz.

Viņu būda atradās ciema nomalē, un bērni par savu nodomu nebija bilduši nevienam ne vārda, baidīdamies, ka vecākie ļaudis varētu viņus atrunāt. Vecais Virsaitis būtu viņiem pat aizliedzis to darīt. Tā viņi, ne­vienam nezinot, mazā gaismiņā aizbrauca prom. Kad viņi atīrās no pie­stātnes, Seidžo savēcināja virs galvas airi.

Viņa bija redzējusi, ka vīri, dodoties ceļā, vēcina aili un nosauc to vietu, kurp brauc. Tāpēc Seidžo, pacēlusi airi, iekliedzās: — Cikenij! Čikenij!

Diez vai par Čikeniju varēja nosaukt vietu, kurp viņi devās, bet Seidžo bija pārliecināta, ka viņi brauc uz turieni, kur ir Čikenijs. Šepī­ens ne airi vēcināja, ne arī kliedza, jo viņš nezināja, kur viņi beigu bei­gās nokļūs.

Tā viņi atstāja Runājošos Ūdeņus un devās pretī Lielajam Piedzīvo­jumam.

Bērni īrās tai pašā laivā ar putna aci un lapsas asti, kurā mēs pirmo reizi redzējām Gitčiju Mīgvonu šķeļam Dzeltenās Bērzupes ūdeņus. Bērni airēja spēcīgi visu cauru dienu, un milzīgā acs vērīgi raudzījās uz priekšu, un lapsas aste līksmi vēcinājās aizmugurē. Ar katru aira vē­zienu laiva it kā palēcās uz priekšu. Lāgiem viņi apstājās, lai Čilevijs padzertos un brīdi papeldētu, jo laiks bija tveicīgs. Tovakar viņi uzcēla telti _mežā krasta tuvu'mā un pārlaida tur nakti. Otrā rītā, dienai austot, viņi atkal bija ceļā un airēja bez mitas līdz tumsai, apstādamies, vienīgi lai ieturētu maltīti un izpeldinātu spalvaino draugu. Ik rītu, saulei lecot, bērni bija jau ceļā un ik vakaru telti cēla kādā aizsargātā vietā pie ūdens, kur Čilevijs cauru nakti peldēja. Pret rītu tas allaž atgriezās teltī un, ielīdis groziņā, nogulēja visu dienu mierīgi. Bērni dabūja krietni no­strādāties, kad gadījās valkas, un to šeit bija bez skaita. Lai pārnestu visas mantas, arī laivu, kuru Šepīens nesa viens, ceļa gabalu vajadzēja mērot katram divreiz. Viņi neuzskatīja šo darbu par sevišķi smagu; tais­nību sakot, viņi par to nepavisam nedomāja, jo tāda ceļošana viņiem nebija nekas jauns.

Tā dienu no dienas viņi virzījās tikai tālāk, aizvien tālāk, un abas mazās muguras liecās uz priekšu un atkal atpakaļ gluži kā uzvelkamās rotaļlietas, un abi airi šķēla gaisu un grima ūdenī visu cauru dienu tik vienmērīgi un ritmiski kā drasējošu karavīru soļi, bet ugunīgā saule cē­lās debesīs viņiem vienā pusē, slīdēja pāri galvām un kā milzīga, sārta ripa atkal grima aiz tumšās mežu sienas. Dienu no dienas uzticīgā bērza tāss laiva neatlaidīgi un droši nesa viņus uz priekšu, aizvien tālāk, pretī Cikenijam.

So neizmērojamo plašumu vidū viņi bija tikai sīks kustīgs planku­miņš, kas virzījās pa sudraboto, bezgalīgo ezera kiaidu gluži viens visā pasaulē, taču šim plankumam bija divas jaunas sirdis, kas nebija zaudē­jušas drosmi, un vismaz viena no tām — arī cerību; šim plankumam bija vēl viena sirsniņa, kuras īpašnieks, pieēdies bennoku, šņākuļoja grozā un jutās, ja arī ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.

Kādu rītu pamodušies viņi sajuta gaisā vieglu dūmu smaku, it kā sviltu sūna, krūmi un lapas; viņi nodomāja, ka acīmredzot tālumā deg mežs. Taču ugunsgrēks plosījās daudz tuvāk, nekā sākumā viņiem bija licies, jo, tiklīdz viņi bija izbraukuši ezerā un varēja pārredzēt apkārtni, viņi ieraudzīja milzīgu dūmu stabu, kas slējās viņpus tālajiem kalniem. Gabalu noairējuši, viņi saprata, ka brauc ugunsgrēka virzienā. Mazpa- mazām ezers kļuva šaurāks, atgādinādams upi, kurai uguns varēja viegli pārmesties pāri, tāpēc Šepīens nolēma iespējami ātrāk izbraukt sašauri­nājumam cauri, lai nokļūtu lielajā ezerā, kas atradās lejpusē un kur viņi būs drošībā. Viņi naski airēja uz priekšu. Pēc brīža viņi ievēroja, ka dūmi ceļas augstāk un plešas plašāk, no staba pārvērzdamies par baltu sienu; tā, likās, iesniedzās debesīs, tad vēlās uz visām pusēm, kļū­dama aizvien biezāka, līdz aizklāja sauli. Gaiss bija smags, tvanīgs, ne­kustīgs. Šķita, ka deg visa austrumu pamale, un, lai gan pašas liesmas aizslēpa kalni, tomēr arī no tālienes varēja dzirdēt klusu murdoņu, kas ne mirkli nepierima, bet pieņēmās spēkā un virzījās tieši uz bērnu pusi; viņi bija liesmu ceļā. Lielais ezers atradās vēl diezgan tālu — aiz val­kas, un viņi nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, ja gribēja tikt tai pāri, pjrms uguns būs viņus apsteigusi, jo ir zināms, ka meža ugunsgrēks dažreiz izplatās lēni, dažreiz turpretim — ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Atdzisuši dūmi vēlās lejā, ietīdami visu zemi tumši zilā dūmakā. Tālākās vietas skatienam bija pilnīgi izzudušas, tuvākās tik tikko sama­nāmas. Pēc brīža saredzama bija vienīgi koku rinda pašā- ūdens malā. Lai nezaudētu pareizo virzienu, bērni vadījās pēc šīs koku rindas un krāču mutuļošanas, kas bija saklausāma priekšā. Necik ilgi, un viņi sa­sniedza vietu, kur sākās kraujš upes gultnes kritums un kur ūdens vai­rāku simtu jardu garā posmā, mežonīgi virpuļodams un putodams, brā­zās pāri tumšo klinšu radzēm. Šī vieta bija bīstama, tomēr Šepīens neuz­drošinājās kavēties, lai to apietu, divreiz pārstaigājot valku, un izvēlē­jās ātrāko ceļu — taisni pāri krācēm. Uguns plosījās netālu, un aiz asā pagrieziena, kas sekoja krācēm, viņi piebrauks ugunsgrēkam pavisam tuvu. Uguns rūca tik stipri, ka gandrīz nevarēja sadzirdēt, kā mutuļo krāces. Drīz vien Šepīens saprata — lai sasniegtu ezeru, vajadzēs -veikt grūtu un ātru pārbraucienu, un tad nāks valka, kas nebūs no īsajām.

Kad bērni tuvojās krācēm, dūmi bija kļuvuši tik biezi, ka viņi ne­varēja redzēt pat piecdesmit pēdas uz priekšu, un Šepīens darīja visu, ko varēja, lai atrastu krācēm pieeju. Izslējies laivā stāvus, lai labāk sa­skatītu, viņš pēdīgi atrada straujūdeni; un tad vienā rāvienā viņi tika ierauti balta ūdens mutuļos. Lai gan Šepīens tik tikko spēja caur dū­miem ko saredzēt, viņš prasmīgi vadīja laivu pa grūto līkloču caurteci

starp klintīm. Milzīgi viļņi virpujodami un šņākdami šaustīja trauslo laivu un, cik spēka, mētāja no vienas viļņu kores citā: Tumšas bangas gluži kā atbaidoši briesmoņi, sagrābušas laivu, tīkoja to pieliet un no­gremdēt. Ūdens virpuļi negantā niknumā tvarstīja airus, kad laiviņa kā satrakots zirgs lēkāja starp melnajām, mežonīgajām klintīm, kas uzglū­nēja tai, lai sadragātu to gabalu gabalos.

Bet apdullinošos krītošā ūdens dārdus pārmāca tuvā ugunsgrēka dobjā, šaušalīgā rēkoņa. Necaurredzamu dūmu mākuļi vēlās pār upi, un tiem cauri traucās kanu laiviņa ar trim dzīvām būtnēm. Aizmigušais pa­sažieris grozā pamodās un, trokšņa satraukts un pārliecināts, ka notiek kas neparasts, vispārējam troksnim pievienoja arī savu sīko balstiņu, lai gan to tik tikko varēja sadzirdēt. Viņš kratīja un purināja savu tāss namiņu tik spēcīgi, ka vajadzēja atlicināt kādu mirkli, lai uzliktu uz tā smagāku vīstokli.

Sasprindzinājis savus zēna spēkus, Šepīens ar airi rokās cīnījās pret vareno straumi, veikli izgrozīdams laivu: te likdams šūpoties tai viena viļņa korē, te spiezdams slīdēt to uz nākamo, te apstādamies mierīgākos ūdeņos, lai, visā augumā izslējies, pavērotu ceļu priekšā, te atkal trauk­damies pa putās sakulto straumi. Bet Seidžo tikmēr, paklausīdama Še- pīena pavēļēm: «Gijuk-enik!» (Pa labi!), «Mešk-enik!» (Pa kreisi!), «Vī-beč!» (Ātrāk!), «Pī-keč!» (Lēnāk!) — ar savu airi vai nu airēja, cik jaudas, vai atgrūdās, vai gūlās tam virsū. Laivai lēkājot, svaidoties un raustoties, uz visām pusēm šķīda šļakatas un ūdens reizēm iešļācās arī iekšā. Seidžo, kas sēdēja priekšgalā, izmirka drīz vien līdz ādai. Nebijis 3ūmu, kuros grūti atrast drošāko ceļu, bērniem nekādas īstas briesmas 10 krācēm nedraudētu. Šepīens, kā jau visi indiāņi, "gan jaunie, gan /ecie, prata veikli vadīt laivu un jau savā vecumā»daudz ko zināja )ar ūdens kustību. Ne vienu reizi vien viņš bija devies šīm krācēm pāri :opā ar tēvu. Seidžo pilnīgi uzticējās brālim un satraukta smējās un daigāja, jo viņai tas viss šķita kā rotaļa. Uzmundrinādama brāli, viņa :aut ko izkliedza, kā to darīja tēvs un citi indiāņi, kad laidās bīstamiem ideņiem pāri, tikai toreiz viņa bija vērojusi vīrus no krasta. Šepīens pjauta, cik stāvoklis ir nopietns, un kā kuģa kapteinis skaļā balsī tikai omandēja. Tiklīdz viņš uz brīdi varēja atraut acis no neganti mutuļo- ošā ūdens, viņš pievērsa raižpilnu skatienu tai pusei, no kuras tuvojās gunsgrēks. Un fas tiešām tuvojās — ar vilciena ātrumu —, kā tumš- ārta jūra brāzdams viņiem pretī no pakalniem un šaudams milzīgas, ēcošas liesmu mēles augstu pār degošo mežu. Paraudzījies reiz atpakaļ, epīens ievēroja, ka uguns jau pārmetusies pār iežmaugu ezerā viņiem izmugurē; tagad bija tikai viens ceļš — uz priekšu, bet Seidžo viņš ne- ilda ne vārda par to. Dūmu mākuļi sabiezēja, kļūdami aizvien tumšāki, aisma izdzisa, un likās, it kā dienas vidū būtu iestājusies krēsla, sare- zēt gandrīz neko vairs nevarēja. Viss šķita dīvains, un viņi paši kustē- is kā sapnī.

Šepīens izmisis dzina laivu uz priekšu, jo labi zināja — ja uguns visus panāks šai vietā, viņi vai nu sadegs dzīvi, vai arī noslāps. Valka

tagad vairs nebija tālu, un aiz tās atradās ezers, kas viņiem jāsasniedz — par katru cenu jāsasniedz!

Tikuši krācēm pāri, viņi iekļuva dziļā, rāmā dīķī. Seit cauri dūmu vāliem viņi pamanīja kustamies savādas ēnas. Tie bija meža dzīvnieki, kas pa vienam, pāros vai nelielā barā joņoja pa krastu, peldēja pār dīķi vai, skaļi šļakstinādami, lēkšoja pa seklumu uz lielo ezeru — uz to pašu, uz kuru devās arī mūsu ceļotāji, Jai rastu tur drošu patvērumu. Dzīvnieki, kas reti kad slapināja ķepas, — vāveres, truši, murkšķi, pat dzeloņcūkas peldēja tagad dīķī. Šausmās ieplestām acīm, baltajām astēm zibot, brieži drāzās caur brikšņiem vai lēca tiem pāri. Lācis klundurēja, cik ātri vien varēdams; vilku pāris skrēja viegli un ātri līdzās briedim — savam ierastajam laupījumam, uz to pat nepaskatīdamies. Šobrīd neviens ne­bija ienaidnieks, neviens nebija ne izsalcis, ne arī asinskārs, neviens ne no viena nebaidījās. Visi meža iemītnieki — gan divkājainie, gan četr­kājainie, gan spārnainie, gan ūdenī dzīvojošie, visi — dzīvnieki un putni, un rāpuļi, un radības, kas citkārt nebūtu uzdrošinājušās pamest savu mitekli, tagad bēga no visnežēlīgākā ienaidnieka, kas ir bīstams un nāvīgs jebkuram no viņiem — gan vismazākajiem, gan vislielākajiem, bēga no liesmainā biezokņu nezvēra, meža ugunsgrēka.

Laivai tieši priekšā dziļi ūdenī stāvēja vislielākais no visiem meža iemītniekiem — milzīgs alnis. Spalvas uz muguras tam bija apsvilušas, līdz pusei izaugušais rags1 nolauzts, un sāni, alnim elpojot, smagi cilā­jās. Par mata tiesu viņš droši vien bija izbēdzis no nāves, varbūt no­skrējis daudzas jūdzes, lai izvairītos no uguns, un tikai paša varenais spēks un ātrums paglābis viņu no bojā ejas. Ja gribējis, Šepīens būtu ar airi pieskāries alnim, bet dzīvnieks nelikās par bērniem ne zinis; at­vilcis elpu, alnis metās peldus un, izkāpis krastā, pievienojās pārējiem dažāda izskata un lieluma dzīvniekiem, kas, kļuvuši par brāļiem šai vis­pārējā nelaimē, steidzās rast patvērumu ezerā.

Šai mežonīgajā un neparastajā procesijā kopā ar dzīvniekiem bija arī mūsu abi mazie indiāņi un viņu mīlulis.

Tagad Seidžo saprata visu, un viņu pārņēma šausmas. Šepīens, pats būdams tuvu izmisumam, tomēr atskārta, ka no viņa atkarīgas abu dzī­vības, un, nezaudēdams drosmi, mierināja māsu kā varēdams, un viņa varonīgi airēja tālāk. Bet mežs, kurā viņi allaž bija jutušies kā mājās un kurš allaž bija uzņēmis viņus kā draugs, pēkšņi bija pārvērties par at­baidošu vietu. Tāds tas būtu licies visiem pieaugušajiem, taču bērni —• atcerieties, vienam bija vienpadsmit, otram — četrpadsmit gadu — ne­zaudēja dūšu un cīnījās kā drosmīgi karavīri par savu un Čilevija dzī­vību. Un jūs varat man ticēt, ka Čilevijs nekāds palīgs nebija; gluži otrādi — viņš darīja visu, lai sagādātu nepatikšanas un kavētu bērnus. Sajutis īstas briesmas, Čilevijs, tāpat kā visi dzīvnieki, izbijās un, bēgošo dzīvnieku kņadas satracināts, spiedza, cik skaļi vien spēdams, un raustīja

un plēsa, kā tagad viņam droši vien likās, sava cietuma vāku; un. ja bērni nebūtu iedomājušies bebrēnu nomierināt, tas būtu ielēcis drīz vien ūdenī un šai steigā un mudžeklī pazudis uz visiem laikiem.

Taču bērni teciņiem laida tikai uz priekšu. Un tad no ezera puses uzpūta vēsma un varēja jau redzēt, kur beidzas valka. Ieelpojuši svaigo gaisu, bērni atstāja nesamos ūdens malā un drāzās pēc Čilevija un lai­vas. Es saku — «drāzās», bet patiesībā viņi kā pusakli steberēja pa taku, cīnīdamies pēc elpas. Gandrīz visu laiku acis bija jātur ciet, jo no ko­dīgajiem dūmiem tās sūrstēja un sāpēja. Bērni virzījās uz priekšu taustī­damies, un tādas bailes viņi agrāk nekad nebija jutuši. Kad viņi pie­nāca pie laivas, no visām pusēm lidoja dzirksteles un krita degoši sprunguļi; negantā blāzma bija ietinusi sārtā plīvurā visu — kokus, dūmus, ūdeni. Tagad pavisam tuvu varēja saklausīt baismīgo, dobjo šalkoņu.

Uguns bija bērnus gandrīz panākusi.

Bēt Čilevijs tobrīd, nospriedis, ka pašam vien jāglābj sava sīkā dzī- ribjņa, ņēmās grauzt plāno tāšu groziņu; necik ilgi, un viņš būs brīvībā. <aut groziņš izturētu vēl tikai piecas minūtes!

Vienā acumirklī Šepīens norāva māsai galvas lakatiņu, ātri samērcēja o ūdenī un veikli aptina viņai ap galvu un seju, atstādams vaļā tikai icis un degunu. Tad, apslacīdams viņas drēbes ar ūdeni, sacīja: — Negaidi! Es tūlīt arī iešu! Ej!

Abām rokām cieši piespiedusi Čilevija grozu sev pie krūtīm, Seidžo >azuda baisajā, nokaitušajā mutulī.

10. TUKŠAIS GROZIŅŠ

Kad māsa bija skatienam izzudusi, Šepīens pakavējās varbūt kādu minūti, kamēr saslapināja savas drēbes un nostiprināja ar siksnām airus. Kā viņš vēlējās, kaut tagad tēva gādīgās rokas viņam palīdzētu! Viņš bija darījis, ko varējis, lai glābtu visiem trijiem dzīvību (viņš uz­skatīja, ka bebrēns arī ir cilvēks, mazākais brālis, kas jāizglābj), un ce­rēja, ka rīkojies pareizi. Bet Seidžo bija tur priekšā viena pati; viņam jāpasteidzas!

Uzmetis sev virsū laivu un izbāzis galvu starp airiem, viņš aši devās ceļā. Bet, kamēr viņš brīdi bija kavējies krastā, uguns viņu bija sasnie­gusi, un tagad, skrienot, cik četrpadsmit gadu vecs zēns jaudā paskriet ar divpadsmit pēdu garu laivu plecos, viņš ieraudzīja netālu no sevis vienā pusē milzīgu, sprakšķošu ugunssienu. Tās vidū brikšķēdami sasvē­rās koki un sagruva zemē ar lielgabala šāviņam līdzīgu troksni. Viņš lauzās uz priekšu caur tumšsarkaniem dūmiem, smakdams tajos vai nost, acīm sūrstot un deniņiem no karstuma pulsējot. Zobus sakodis, viņš turpināja ceļu, bet visapkārt brīkšķēdams, dunēdams un dārdēdams liesmoja mežs. Vēl neskartās koku galotnes, griezīgi svelpdamas un at­baidoši sprakšķēdamas, aizgūtnēm tvēra uguni, un liesmas snaicījās no koka uz koku gluži kā kvēlojoši karogi un virzījās takai aizvien tuvāk un tuvāk.

Zem laivas vēl bija saglabājies svaigs gaiss, un tas palīdzēja Šepīe- nam paciest karstumu. Un tad vienā brīdī degoša egle krakšķēdama no­gāzās zemē tik tuvu valkai, ka uguns apņemtā galotne ar dzirksteļu un šaudīgu liesmu virpuļiem aizšķērsoja viņam priekšā taku. Šepīens bija spiests zaudēt tik dārgās minūtes un gaidīt, kamēr liesmas noplok. Ar laivu aizvien vēl - plecos viņš lēca pār gailošo stumbru. Uzvilnīja tā karstā elpa, zēnu gandrīz vai nosmacēdama, un piezemējoties viņš pa­klupa uz ceļiem. Piecēlies viņš apdzēsa laivas gruzdošās vietas, aizsvi- lās vienīgi krāšņā lapsas aste un mirklī sačokurojās. Bet Šepīens gāja tālāk.

Uz otrādi apgrieztās laivas krita degošas mizas plēksnes un sarkani nokaituši pelni; tie dūmoja un gruzdēja, un, ja kāds būtu gājis aiz Še- pīena, tas nodomātu, ka laiva deg; taisnību sakot, tālu no degšanas tā nebija. Nu viņam būtu vajadzējis panākt Seidžo — māsa taču gāja lēnāk par viņu, jo ar grozu rokās bija grūti skriet, toties ar laivu, kaut arī krietni smagāku, skrienot bija vieglāk ieturēt līdzsvaru pat zēnam. Un pēkšņi viņš šausmās nodrebēja, iedomājoties, ka Čilevijs pārgrauzis grozu un aizmucis, bet Seidžo palikusi, lai to noķertu. Viņš bija pagājis tiem abiem garām! Priekšā dūmi pamazām izklīda, un no ezera uzvēdīja vējš. Noguris un pārmocījies, asaru aizmiglotu skatienu viņš atkal pa­klupa un ar visu laivu nostiepās garšļaukus pār kaut ko mīkstu, kas aizšķērsoja taku, — ar seju pret zemi takai pāri gulēja Seidžo! Vienā rokā cieši sažņaugtu viņa turēja grozu, bet — tūkšu. Čilevijs beidzot bija izgrauzies grozam cauri un aizbēdzis!

Lāgā neapjēgdams, ko dara, Šepīens izlīda no laivas apakšas, saņēma Seidžo rokās un, ar pūlēm uzrausies augšā, elsdams pūzdams, ceļiem ļogoties, ausīm džinkstot, aizsteberēja uz ezera krastu.

Šeit viņš nolika māsu «zemē, šļāca viņai ūdeni sejā, berzēja rokas un kliedza; '

—    Seidžo, Seidžo, saki kaut ko, saki!

Atdarījusi acis, viņa tikai izdvesa:

—    Čilevij!

Šepīens neuzdrošinājās māsai pateikt, ka Čilevija vairs nav, palicis tikai tukšais groziņš.

Dūmi sāka velties viņiem virsū arī šeit; valka liesmoja. Samitrinājis Seidžo lakatiņu un uzmetis to viņai uz sejas, Šepīens gāja pakaļ laivai. Par laimi, tā bija atstāta tepat tuvumā. Nespēdams vairs uzcelt laivu plecos, viņš satvēra to aiz pakaļgala un vilka uz ūdeni. Žigli sametis iekšā saiņus, viņš noguldīja Seidžo priekšgalā, bet viņa joprojām stingri turēja grozu un vārgā balsī sauca:

— Čilevij, Čilevij, Čilevij! — Ievaidējusies atkal turpināja: — Či­levij !

Veikli pārlēcis pāri mantām, kas bija samestas laivā, Šepīens, cik spēka, sāka irties ar pakaļgalu no krasta prom. Milzīgs asaru kamols spriedās kaklā, kad viņš iedomāja mazo, pūkaino draugu, kurš bija pa­licis krastā un kuram vairs nekādi nebija iespējams palīdzēt. Tomēr vi­ņai7 iešāvās prātā doma, vai tiešām mazais radījums, kas apveltīts ar spējām atrast ūdeni, nevarēs sasniegt ezeru un, kaut arī pamests viens, nepaliks dzīvs. Te pēkšņi viņam aiz muguras ezera atskanēja skaļi plīk­šķi, un, kur bijis, kur ne, parādījās Čilevijs, paldies dievam, sveiks un vesels, ar asti izteikdams savus personiskos uzskatus par Liesmaino Ne­zvēru, no kura ķetnām tik tikko bija izsprucis. Šepīens skaļā balsī iesau­cās:

—    Seidžo! Seidžo! Čilevijs ir dzīvs. Čilevijs ir ezerā. Skaties!

Gulēdama laivas priekšgalā, Seidžo, to dzirdot, izplūda asarās un el­soja tā, ka likās — viņai sirds lūzīs. Kamēr viņa domāja, ka mazais draugs ir pagalam, viņa neraudāja, toties tagad, zinot, ka tas ir sveiks un vesels, viņa varēja raudāt, cik skaļi un ilgi gribēja, — no prieka!

Čilevijs atradās tālu ezerā, kur briesmas vairs nedraudēja, bet Šepī­ens, airējoties ar pakaļgalu uz priekšu, nevarēja pietiekami ātri tikt lauka no seklajiem piekrastes ūdeņiem drošībā. Milzīga, doba priede, kas auga mežmalā, sasvērusies pār ūdeni, visu laiku neganti liesmoja. Šepīens joprojām noņēmās, lai aizirtos tālāk ezerā un tur apgrieztos. (Viss norisinājās daudz īsākā laikā, nekā bija vajadzīgs, lai to pastāstītu.) Neciešamajā sveloņā izžuvusi priedes miza pārsprāga pušu, un liesmu mēles pa šo mizas tuneli kā pa dūmvadu aizvilnīja uz galotni. No va­renās priedes milzīgās, vēdekļveidīgās galotnes, kas gadu simteņiem lepni bija raudzījušies meža biezoknī, augstu gaisā izšāvās liesmu kūļi. Izdegušais stumbrs, nespēdams turēties spēcīgajai ugunij pretī, padevās, un varenā priede pazvārojusies sāka krist uz ezera pusi. Sagriezusies

mazdrusciņ sānis, tā virzījās pa savu ugunīgo taku tieši uz laivu. Sā­kumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk, simt pēdu garajam milzim līdz­svaru zaudējot, briesmīgais liesmu vēdeklis brāzās lejup. Neaprakstā­mas šausmas pirmo reizi sagrāba Sepīenu, un, izmisīgiem pūliņiem ap­turējis laivu, viņš trieca to atpakaļ krastā, bet viņam tieši aiz muguras degošais koks šņākdams un svelpdams ar apdullinošu grāvienu iegāzās ūdenī, un jūdzēm tālu varēja dzirdēt, kā uguns satiekas ar ūdeni. Lies­mām plokot, apkārtne ietinās dūmos un tvaikos. Šepīens vairs neko ne­redzēja. Viļņi spēcīgi sašūpoja laivu, un Seidžo, no izbīļa vai prātu zaudējusi, uzlēca kājās zvalstīgajā laivā un aizgūdamās griezīgi kliedza. Pār lēcis pār malu, Šepīens pa ūdeni pieskrēja pie Seidžo; apskāvis māsu, viņš mierināja to, sacīdams, ka nu vairs nav ko baidīties.

Tālāk ezerā Čilevija jaunskungs izaicinoši plīkšķināja ar asti, var­būt gribēdams atdarināt krītošā koka troksni, — tādā gadījumā, man jāatzīst, atdarinājums bija gaužām vārgs.

Pāris mirkļos laiva bija atīrusies no krasta un šoreiz bez kādiem starpgadījumiem. Bebrēns, varen priecīgs, ka ir atrasts, ļāva, lai to aiz draiskās astītes ieceļ laivā. Tur tas rāpās pa saiņiem, ostīja bērnus, skraidīja šurpu turpu un vispār izrādīja milzīgu prieku un sajūsmu. Liekas — tas nebija zaudējis nevienu pašu spalviņu, jo ar savām īsajām kājiņām skrēja, bez šaubām, tik zemu pie zemes pieplacis, ka uguns gāja tam pāri. Tagad Čilevijs, tāpat kā bērni, priecājās par tikšanos uz ezera.

Pēc brīža Seidžo jutās jau labāk un drīz vien varēja sēdēt. Šepīens ne­ļāva viņai airēt un nosēdināja viņu sev pretī. Seidžo pastāstīja, kā, smakdama vai nost karstajos, kodīgajos dūmos un nespēdama neko sa­skatīt, meklējusi Čileviju, kad tas izkritis no groza, kā viņai noreibuši galva un viņa pakritusi nez kur un vairs nav jaudājusi piecelties. Tas bija viss, ko viņa atcerējās. Viņa atģidās, tikai kad Šepīens šļāca viņai sejā ūdeni. Viņa neatminējās, ka būtu saukusi Čileviju, lai gan zināja, ka tas aizmucis, jo kā sapnī bija redzējusi to pazūdam dūmu mutuļos. Beigusi stāstu, viņa sāka pētīt brāļa seju un tad rāva vaļā smieties. Un, jo iigāk viņa skatījās brālī, jo skaļāk smējās. Šepīens pat mazdrusciņ izbijās, nodomādams, ka māsa no pārdzīvotajām šausmām zaudējusi prātu. Bet tad Seidžo iesaucās:

— Šepīenl… Tava seja… Tev tā jāredz! Ak vai, tev vairs nav uzacu!

Pēkšņi pārstājusi smieties, viņa pataustīja savas uzacis.

— Bet kā ar manējām? Vai vis^ ir kārtībā? — viņa satraukta vaicāja un, pārliekusies pār laivas malu, centās saskatīt sejas atspulgu ūdenī. Bet laiva slīdēja uz priekšu, saceldama sīkus vilnīšus, un Seidžo, neko, protams, neredzēdama, pagalam satraukta kliedza:

—    Ei, apturi laivu, lai es varu redzēt! Saki — vai man uzacis ir?

Seidžo bija tik uzbudināta, ka tagad Šepīens savukārt nevarēja no­ciesties nesmējies. Pēdīgi viņš sacīja, ka ar uzacīm viss ir kārtībā, un tā patiešām bija, jo gandrīz visu laiku Seid/o seja bija ietīta lakatā.

«Meitenes paliek meitenes,» Šepīens nosprieda." «Uztraucas par tādiem sīkumiem kā uzacis, kad viņu dzīvības bezmaz vai bija karājušās mata galā.»

Taisnību sakot, es atļaušos piebilst — cik tur trūka, ka šis stāsts būtu beidzies bēdīgi.

Lai gan laiva bija cietusi pamatīgi — dabūjusi sūci, tomēr slīdēja uz priekšu gluži viegli. Bet bērniem aiz muguras uguns kā uzvarētāja armija brāzās pār valku un vēl tālāk, atstādama savā ceļā nomelnējušas, kū­pošas krāsmatas. Jā, bērni tagad bija glābti un jutās pavisam labi, vie­nīgi abiem sāpēja galva un sūrstēja acis. Šepīens uguni bija pievārējis, un, kā izteicās Seidžo, diez vai kas ļaunāks par meža ugunsgrēku vēl varētu atgadīties, un, tā kā viņi bija izkūlušies sveikā (tā domāja Seidžo), nekas pasaulē nekavēs viņus atrast Čikeniju. Toties Čilevijs, liekas, vis­vieglāk bija ticis visam cauri un par ugunsgrēku acīmredzot vairs ne­domāja. Nostiepies zemē garšļaukus un nolicis galvu ērti uz Seidžo ceļgaliem, tas tūlīt iemiga. "

Todien viņi naktsguļai iekārtojās agri drošā vietā uz salas ezera vidū un aplūkoja ugunsgrēka nodarītos bojājumus. Šepīens nespēja saglābt uzacis, tās vēlāk ataugs pašas, toties ar laivu viņam bija ko noņemties. No cēlās un kuplās astes pāri bija palicis tikai nomelnējis, sačervelējies ādas gabaliņš, un kādreiz tik modrā un vērīgā acs bija gandrīz izdzisusi; krāsa laivai viscaur bija sasprēgājusi, atlupusi vai pavisam nogājusi. No pamatīgā trieciena pret krastu priekšgalā bija norauta paliela tāss strē­mele; egļu sveķi spraugās bija kusuši; gailošās ogles, kas bija kritušas uz laivas dibena un sāniem, vietām izdedzinājušas robus. Arī teltī un segās dzirksteles bija izdedzinājušas caurumus. Salīdzinājumā tomēr zau­dējumi bija niecīgi; bērniem būtu-varējis klāties daudz ļaunāk. Čilevija groziņam bija pazudis vāks un sānos radies krietns caurums (Čilevija ieguldījums cīniņā). Bet visapkārt auga bērzi, un Šepīens grieza no tiem tāss sloksnes. Viņš uzlika ielāpu uz cauruma grozā un sameistaroja jaunu vāku, kas derēja gandrīz tikpat labi kā vecais, tad pielaboja laivu ar ielāpiem un šur tur ar sveķiem aizdrīvēja spraugas. Acs un aste varēja pagaidīt. Seidžo tikmēr ņēmās ar adatu un diegu, bez kuriem ne indiāņu meitenes, ne arī sievietes ceļojumos neiztiek, un pavisam drīz telts un segas bija atkal savestas kārtībā. Kad uznāca tumsa, viss bija sagatavots, lai no rīta varētu doties tālāk.

Tovakar, apsēdušies viens otram blakus, bērni raudzījās pāri uz ciet­zemi un domāja par to, cik tur trūka, ka viņi vairs nekad nebūtu tiku­šies ar tēti, pēc kura abi tik ļoti bija noilgojušies. Pat vēl tagad viņi ne­skaidri dzirdēja dobjo liesmu rūkoņu, bet debesis jūdzēm tālu blāzmoja sārtā kvēlē, ko bija iedegusi skaistā, taču baismīgā uguns. Ugunsgrēks ir visnežēlīgākais meža ienaidnieks, kura priekšā visi ir vienādi bezpalīdzīgi un kurš tik viegli var izcelties: viens sērkociņš nevērīga cilvēka rokās var iznīcināt milzīgas platības mežu, tūkstošiem dzīvnieku un veselas biezi apdzīvotas pilsētas.

Vēlāk, kad Šepīens jau gulēja zaru guļvietā un vēroja lēni dziestošo, sārto atspīdumu uz telts sienas, jo uguns, nokļuvusi pēdīgi starp purviem un kailām klintīm, pamazām dzisa, ar prieku secināja — ja arī viņš vēl nav iegājis pieaugušo kārtā, tad drīz vien ieies.

Uzmetis skatienu Seidžo, kas, Čileviju apskāvusi, gulēja ciešā miegā, Šepīens dziļi ieelpoja un, aizvēris acis, arī drīz vien pārcēlās uz Sapņu valstību.

11. BALTAIS BRĀLIS UN INDIĀNI

Vēl pēc divām ceļojuma dienām bērni sasniedza Trušu ciemu. Indiāņi to sauca par Vapūskanīmīču — Dejojošo Trušu ciemu, jo trušu šeit kād­reiz bija saradies, ka biezs. Šie dzīvnieki lecot piesit pie zemes pakaļ­kājas, un mēness gaismā izskatās, it kā tie dancotu. Tāpēc, es domāju, sauksim šo apkaimi tāpat kā baltie cilvēki par Trušu ciemu.

Bērni uzcēla telti netālu no faktoiijas pie neliela līča, kurā Čilevijs varēja droši peldēt, jo parastā indiāņu apmešanās vieta, kaut ari pašlaik bija brīva, čumēja un mudžēja no badīgajiem kamanu suņiem, kuriem vasarā pašiem vajadzēja sagādāt sev barību un kuri saplosīja mazākus dzīvniekus un aprija visu, kas nebija taisīts no koka vai dzelzs. Pat mazi bērni bija no tiem jāsargā. Kad telts bija uzcelta, grīda noklāta ar biezu kārtu atsperīgu zariņu, malka ugunskuram savākta un viss nolikts savā vietā, Šepīens iesēdās laivā un devās uz faktoriju. ,

Tur viņš atrada tirgotāju — to pašu, kas bija ieradies pie viņiem tai liktenīgajā dienā vasaras sākumā. Tirgotājs bija j-aunatnācējs šai pusē un indiāņu valodu prata tikai mazliet, bet Šepīens lāgā nezināja angļu valodu. Tirgotājs iesauca zēnu kantorī otrpus veikala, kur viņus neviens netraucētu un viņi varētu viens otru saprast. Šepīens, viņa priekšā no­stiepies taisns kā bulta, centās kā prazdams visu izskaidrot. Viņš stāstīja, ka pēc tam, kad Čikenijs pārdots, viņu dzīvē viss sagriezies otrādi, viņa māsa visu laiku ir nomākta, Čilevijs skumst pēc drauga un viņi visi jūtas nelaimīgi. Tirgotājs, sēdēdams aiz rakstāmgalda un izskatīdamies drīzāk pēc tiesneša nekā pēc tirgotāja, vērīgi uzklausīja visu, ko stāstīja Šepīens, un, kad tas bija beidzis, sacīja:

—    Tātad Čile… kā viņu sauc?

—    Čilevijs, — Šepīens izlaboja.

—    Ak jā, — turpināja tirgotājs, izskatīdamies pagalam bargs. — Tātad Čikelijs skumst, ko? Un tava māsa arī. Un tu gribi Čik… kā viņu sauc? Čineviju dabūt atpakaļ, ko?

—    Jā, — Šepīens. pacietīgi atbildēja, — gribu Čikeniju atpakaļ.

Tirgotājs skaļi noklepojās un mazliet pašņaukājās.

«Kādas muļķības!» viņš nodomāja. «Sacelt tādu troksni dēļ maza, smilkstoša zvērēna, kas nav lielāks par kucēnu.»

Taču Šepīens runāja klusā, mierīgā balsī, rūpīgi izvēlēdamies vārdus vaiodā, kurā runāja tirgotājs un kuru viņš tik slikti zināja:

—     Mans, es strādās. Es taisīs malku (viņš gribēja teikt «skaldīs malku») jums ziemai. Es strādā visu vasaru jums. Es pārdod jums savu šauteni. Es tagad mainīt malku un šauteni pret Čikeniju. Tādi ir mani vārdi.

Taču šie vārdi lika viņam notrīsēt, jo šautene viņam bija ļoti dārga.

—     Man tava šautene nav vajadzīga, — tirgotājs atcirta. — Šī fakto- rija pārdeva tev to, un mēs, protams, atpakaļ to nepirksim. Šeit nav lombards!

Tirgotāja saltās, zilās acis izskatījās patiešām bargas. Nabaga Šepīens, kurš pat nezināja, ko nozīmē lombards, nodūra acis un skatījās uz mo­kasīniem, lai tirgotājs neredzētu, kā viņam dreb lūpas; tad viņš atkal lepni izslēja galvu, klusu piebilzdams:

—    Tad es strādāt arī visu ziemu. Visu vienu gadu es strādāt jums. Vienu gadu par Čikeniju.

«Nieki!» tirgotājs nodomāja. «Laikam tas puika ir jucis.»

Bija skaidrs, ka tirgotājs par indiāņiem neko daudz nezina. Piepeši viņš vaicāja:

—    Vai tu ugunsgrēku redzēji?

—    Jā, — Šepīens atbildēja. — Mans, Seidžo, Čilevijs brauca ugunij cauri. Viena valka sadega. Mums bija gandrīz beigas.

Baltais cilvēks viņu nopētīja — ugunij cauri!

«Blēņas!» viņš jau grasījās skarbā balsī,teikt, bet tad pārdomājis vēl­reiz skaļi nokremšļojās. Tagad arī viņam kļuva skaidrs, ka zēns runā nopietni. Viņš patiesi nožēloja, ka neko vairs nevarēja darīt. Čikenijs bija pārdots tālāk, šoreiz nez kādiem pilsētas ļaudīm, kam piederēja dārzs, kurā meža zvēri tiek turēti krātiņos (Čikenijs — meža zvērs!), un dzīvs bebrs ir liels retums. Viņš to visu paskaidroja Šepīenam, joprojām runādams skarbā balsī (.(kundziski» — kā viņam pašam likās), jo viņš bija iesācējs tirdzniecībā un domāja, ka ar indiāņiem tieši tā jārunā. Lai gan viņam bija sārta, dusmīga seja un saltas, zilas acis, viņš tomēr ne­bija tāds cilvēkēdājs, par kādu gribēja izlikties. Beigās viņš, cik laipni vien varēdams, pastāstīja, ka Čikenijs (šoreiz — Čikarū) jau pirms mē­neša aizvests un par viņu saņemti piecdesmit dolāri.

Piecdesmit dolāri! Šepīenam saplaka dūša — piecdesmit dolāri, tādu naudu viņš nekad nebija redzējis. Naudu tirgotāji gandrīz nekad nedeva, preces viņi parasti iemainīja pret kažokādām, jo indiāņi varēja tērēt naudu vienīgi tai veikalā, kurā to bija saņēmuši, tāpēc viņiem nebija nekāda vajadzība nēsāt to līdzi. Piecdesmit dolāru! Viņa piedāvātais larbs un lieliskā šautene tika atraidīti! Viņam vairs nebija nekā, ko 3ot. Taču zēna dabā nebija tik viegli padoties. Viņš devās atpakaļ uz īometni un pastāstīja Seidžo, ka dabūjis zināt, kur atrodas Čikenijs. To izirdot, Seidžo nopriecājās, bet Šepīens nepastāstīja viņai nedz par to, :ik cietsirdīgs bijis tirgotājs, nedz arī par iielo naudas summu, ko viņi

nemūžam nespēs sadabūt. Seidžo nodomāja, ka pašlaik nekas cits neat­liek kā gaidīt, kamēr Sepiens sacirtis mazliet malkas un nopelnīs naudu braucienam uz pilsētu un atpakaļ (tas nevar diez cik daudz maksāt, jo cilvēki taču brauc šurp un turp ik pēc dažām dienām) un vēl mazliet, par ko atpirkt Čikeniju. Savā ziņā viņai bija taisnība, jo tieši tā būtu vajadzējis rīkoties. Taču viņa nezināja, cik šis pasākums patiesībā ir bez­cerīgs.

Šepīenam nebija ar ko bēdās dalīties, un viņš lauzīja galvu, lai izdo­mātu, kā nopelnīt piecdesmit dolāru, bet, cik maksā biļete, viņš pat ne­bija uzdrīkstējies pajautāt. Dažbrīd viņš prātoja, ko par visu to teiks tēvs, tomēr bija pilnam pārliecināts, ka viņam tiks viegli piedots tas, ko viņš dara, lai Seidžo būtu laimīga, kaut arī viss neiznāk gluži tā, kā va­jadzētu. Cauru nakti viņš mētājās un grozījās savā guļvietā un bez mitas domāja. Kaut varētu nokļūt pilsētā! Viņš bija dzirdējis, ka daži baltie ir labi cilvēki, it sevišķi pilsētnieki, ne jau visi ir tādi kā tirgotājs. Ja viņš varētu tikt pilsētā un izstāstīt Čikenija īpašniekam par savām bēdām un nedienām, varbūt viņi palaistu Čikeniju vaļā un tas kopā ar Seidžo brauktu uz mājām, bet pats viņš tikmēr paliktu pilsētā un strādātu, lai samaksātu par mazā cietumnieka brīvību. Šepīens bija pārliecināts, ka tas viss maksās kādus simt dolārus. Nabaga Šepīens! Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka ir vēl lielāka naudas summa par simt dolāriem. Viņš bija dzirdējis par kādu bagātu indiāni, kas sapelnījis simt dolāru īstas naudas. Reiz amerikāņu grupa bija salīgusi viņu par pavadoni mežos. Šie Gitčiji Mokomāni — Lielie Naži, kā indiāņi sauca amerikāņus, — neko daudz pavadoņus nenodarbināja, uzskatīja tos par saviem biedriem, nevis kalpiem — tā vismaz stāstīja ciema ļaudis —, maksāja tiem pa­matīgu algu un nereti, kad pārgājiens bija beidzies, atdāvināja tiem savas teltis, segas, šautenes un citas mantas. Kad Šepīens to visu atce­rējās, viņam iešāvās prātā kāda doma. -

Katru otro vai trešo dienu pie Trušu ciema piestāja liels, smagnējs tvaikonis — ogļu kuģis ar diviem klājiem un milzīgiem ratiem sānos. Šis neizskatīgais kuģis uzturēja satiksmi līdz dzelzceļam un atpakaļ. Taču bez naudas neviens nedrīkstēja uz kuģa kāpt. «Vienmēr tikai nauda,» Še­pīens nosprieda un gudroja, cik kapteinis varētu prasīt par braucienu. Katrā ziņā vairāk, nekā viņam bija, jo naudas viņam vispār nebija. Laiku pa laikam ar šo kuģi ieradās diezgan daudz amerikāņu. Iespējams, ka vienam otram būs vajadzīgs pavadonis, viņš prātoja, un tas bija darbs, ar kādu viņš varētu tikt galā.1 Jauno nodomu spārnots, Šepīens pēc brokastīm aizsteidzās uz faktoriju, taču tur līdz pašai pusdienai, kad tika gaidīts tvaikonis, rosījās vienīgi tirgotājs. īsi pirms dienas vidus upes līkumā ieelsās neveiklais dūmotājs un, apmetis plašu pusloku,

' Medības, zvejošana un gleznainā Ziemeļkanādas daba vienmēr saistījusi daudz tū­ristu, galvenokārt amerikāņu, kuri, dodamies uz visattālākajām vietām, izmanto par pa­vadoņiem indiāņus. Daudziem indiāņiem šī nodarbošanās ir vienīgais ienākumu avots. (Autora piezime.)

tuvojās piestātnei. Dzenrati kūla ūdeni, kuģinieki izkliedza pavēles, un zvans dimdēja — kā jau tas bija gaidāms no visā apkaimē vienīgā, īstā cienīga izskata tvaikoņa.. Patiešām, grupa tūristu, apkrāvušies nometnes piederumiem, izkāpa krastā, un katram bija tik daudz mantu, ka, pēc Šepīena domām, to būtu pieticis vismaz četrdesmit cilvēkiem. Viņi ziņ­kāri vērās indiāņu zēnā, viņa briežādas mokasīnos un garajos, bizēs sapītajos matos. Daži no viņiem īstu indiāni skatīja pirmo reizi mūžā! Viņi kaut ko čukstēja cits citam, un daži pavērsa pret zēnu melnas kār­biņas un klikšķināja ar tām. Viņam kļuva kauns un neērti tā stāvēt šo skaļo, savādi ģērbto cilvēku priekšā, kuru sejas bija vai nu varen pie- sārtušas, vai pavisam bālas. Un piepeši viņš jutās gauži mazs un gauži vientuļš. Viņš saprata, ka viņam nekad nepietiks drosmes būt par pava­doni kaut vienam no viņiem. Viņš pagriezās un, cik ātri vien iespējams, lai nebūtu gluži jāskrien, devās prom.

— Pagaidi, manu dēliņ, pagaidi! Es gribu tev ko pateikt, — viņš izdzirda, ka viņu kāds uzrunā indiāņu valodā.

Kaut arī viņš nevienu indiāni nebija manījis, viņš tomēr apstājās un atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka tuvojas kāds cilvēks, kas runā odžibveju valodā tikpat labi kā viņš pats, un tomēr tas nav vis indiānis, bet ir baltais cilvēks, liels un spēcīgs, gaišiem matiem un zilām acīm, nevis saltām kā tirgonim, bet smaidīgām un labsirdīgām. Baltais krekls tam pie kakla bija vaļā, piedurknes uzrotītas virs elkoņiem, kakls un rokas saulē iedegušas un izskatījās tikpat brūnas kā indiāņiem. Kājās viņam bija mokasīni, un Šepīens pat satraukumā ievēroja, ka soļus viņš sper piesardzīgi, it kā nebūtu pie šādiem apaviem lāgā pieradis. Svešinieks pienāca pie zēna un uzlika roku viņam uz pleca. Šepīens nez kāpēc uz­reiz jutās brīvi un nepiespiesti un nepievērsa vairs nekādu uzmanību skaļajiem tūristiem, kas viņu joprojām vēroja; viņš redzēja tikai smai­došo, brūno seju un dzirdēja tikai vārdus, ko gaišmatainais cilvēks iz­runāja indiāniski, pareizi lietodams skaņu mīkstinājumus, kas Šepīena ausij bija tik tuvi un tīkami.

— Nebaidies! — sacīja cilvēks ar dzeltenajiem matiem (klusībā Še­pīens jau bija nosaucis viņu — Dzeltenie Mati). — Šie člitčiji Moko- māni, amerikāņi, visi ir labi ļaudis. Viņiem patīk indiāņi, un viņi gri­bēja tevi tikai nofotografēt. — Viņš pavilka Šepīenu sānis un turpināja: — Iesim uz tavu nometni un parunāsimies tur. Es gribu dzirdēt, ko jūs piedzīvojāt ugunsgrēka laikā, bez tam sen jau esmu vēlējies tikties ar Gitčija Mīgvona bērniem. — Viņš vēl piebilda, ka labi pazīstot viņu tēvu, un, tāpat kā citi baltie, nosauca to par Putna Spalvu.

Lai gan Šepīens tikai nupat bija ar svešinieku iepazinies, viņš uz­reiz juta, ka tas ir draugs, kuram var uzticēties, un viņam kļuva silti ap sirdi. Viņš jauno draugu nesēdināja laivā, bet veda uz nometni cauri mežam, jo ne vienu reizi vien bija dzirdējis, ka baltie cilvēki tik mazas laivas apgāžot. Taču vēlāk Šepīens redzēja, ka šis jaunais, saulē iedeg tī­šais cilvēks prot kanu laivu lieliski vadīt.

Seidžo gatavoja pusdienas. Ieraudzījusi viņus nākam, viņa žigli pa­slēpās teltī, jo nekad agrāk baltos cilvēkus nebija tuvumā redzējusi, vienīgi tirgotāju, kuru nīda. Šepīens nodomāja, ka viņam krietni vien būs jānopūlas, kamēr pierunās māsu iznākt ārā.

Izdzirdusi, ka ciemiņš līksmi smejas un runā indiāņu valodā, Seidžo palūrēja atnācējā/un viņas skatiens sastapās ar tik labsirdīgu un jautra acu pāri, kādu viņa bija redzējusi vienīgi tēvam. Seidžo jutās savaldzi­nāta un, iznākusi ārā, apsēdās pie ugunskura, izlikdamās, ka darbojas ar katliņiem un bļodām. Viņa trakoti gribēja paskatīties uz šo patīkamo svešinieku, tāpēc pārvilka galvas lakatiņu dziļi pār acīm un paslepen glūnēja uz viņa pusi. Kad svešinieks to pamanīja — un tas notika ne vienu reizi vien —, viņa pietvīkusi nolieca galvu zemāk, ieslēpdama seju vēl dziļāk lakatiņā, un atkal sarosījās pie ugunskura. Pusdienas pē­dīgi patiešām bija gatavas, un viņi ieturēja maltīti visi kopā. Šepīens izjuta vēl lielāku cieņu pret svešinieku, redzot, ka tas prot iekārtoties tikpat ērti kā indiānis, — Šepīens nekad nebija redzējis, ka tā sēdētu baltie, vienīgi traperi, kuri palaikam savos ieradumos ir stipri līdzīgi indiāņiem.

Dzeltenie Mati uzslavēja pusdienas, sacīdams, ka sen neesot baudī­jis tādu maltīti, un es domāju, ka tā bija taisnība, jo pusdienās bija tikai bennoks ar cūku taukiem sviesta vietā, dažas šķēles kaltētas brieža gaļas un tēja bez cukura. Taču viņš uzvedās tā, it kā tas būtu svētku mielasts.

Pēc pusdienām ciemiņš aizdedza cigareti un brīdi smēķēja. Seidžo tas likās gauži dīvaini. Visi indiāņi, pat vairums vecu sieviešu kūpināja pīpes, bet viņa nekad agrāk nebija redzējusi cigaretes. Viņa nodomāja, ka šim svešiniekam, kas tik labi runā indiāniski, ir dīvaini paradumi, tomēr tie ir varen patīkami, — tā Seidžo un Šepīens sačukstēdamies nosprieda.

Svešinieks smēķēdams stāstīja par sevi. Viņš esot misionārs, taču — viņš pasteidzās piebilst — ne jau tāds, kas gribētu visur iejaukties un pārmainīt visus indiāņu paradumus un ticējumus, no kuriem daži viņam šķiet brīnišķīgi; viņš negribot indiāņiem arī neko uzspiest, tikai jūto­ties kā brālis viņiem. —

Indiāņu valodu viņš iemācījies no grāmatām, vēlāk apbraukājis da­žādas vietas un dzīvojis kopā ar dažādām indiāņu ciltīm — gan ar buš- krī un soto ciltīm, gan ar elgonkvīniem un odžibvejiem (visām šīm ciltīm valoda ir līdzīga), strādājis kopā ar viņiem, bijis par skolotāju viņiem, ārstējis slimos, centies, cik viņa spēkos, darīt šos ļaudis laimī­gus, jo viņam licies, ka visi cilvēki pasaulē ir vienas lielas ģimenes lo­cekļi un neatkarīgf no tā, vai viņiem ir sarkana vai balta ādas krāsa, viņi visi ir vienādi. Viņš pastāstīja, ka pilsētās dzīvo labi cilvēki, kas dod viņam naudu, lai viņš varētu savu laiku ziedot indiāņiem, pretī ne­prasot no tiem neko.

Šie mazie indiāņi kā apburti klausījās svešajā, jo viņiem allaž bija licies, ka indiāņi ir visu aizmirsti un tagad, kad viņiem atņemta zeme,

nevienam vairs nerūp, kas ar viņiem notiek. Bērni noticēja, ka šis cil­vēks viņiem ir kā brālis, kaut ari āda saules neskartajās vietās bija balta un acis nevis melnas kā viņiem, bet zilas kā debesis dienas vidū.

čilevijs tobrīd teltī pēc pēdējās peldes susinājās un sukājās. Izdzir- dis balsis un, kā man šķiet, nojautis, ka pie pusdienu galda kaut kas notiek, bebrēns izsteberēja ārā un ieraudzīja svešinieku. Viņš tūdaļ no­sprieda, ka viņam ar to jāiepazīstas. Bebrēns piegāja pie pusdienu galda — zemē noklāta tīra, balta audekla gabala — un, uzkāpis uz tā, aiztenterēja starp traukiem tieši pie ciemiņa. Apsēdies uz pakaļkājām, dzīvnieks ņēmās pētīt svešinieku. Varbūt Čilevijs domāja — ja pareizi rīkosies, no tāda liela ciemiņa varēs dabūt prāvāku gabalu bennoka. Pamanījis, ka viņš tam iepaticies, bebrēns sāka šūpot galvu uz priekšu un atpakaļ, no viena sāna uz otru, pats šūpodamies līdzi, kā to darīja agrāk dejojot. Pēc brīža Čilevijs nokrita uz muguras zemē un ņēmās starp traukiem velties un valstīties. Tad trauki iešķindējās, krūzītes sa­gāzās, kaut kas izlija ārā un šķīvji pajuka kur kurais. Lai nomierinātu bebrēnu, Seidžo žigli iegrūda viņam pamatīgu ņuku bennoka, cerēdama, ka viņš ielīdīs teltī un tur to notiesās. Taču šoreiz bebrēns nebija vis tik viegli piekukuļojams pamest šo sabiedrību. Viņš notupās turpat uz galdauta un, saņēmis abās ķepiņās bennoku, sāka ar baudu to ēst, vienu spožu melnu aci uzmezdams ciemiņam.

Kopš Čikenija aizvešanas Čilevijs pirmo reizi izpildīja savu jocīgo deju. Seidžo uzskatīja to par labu zīmi un vēl vairāk pārliecinājās, ka viss nokārtosies, kā iecerēts. Dzeltenie Mati savukārt nodomāja, ka savu mūžu nav redzējis jocīgāku priekšnesumu, un smējās tik sirsnīgi, ka Seidžo, aizmirsusi visu biklumu, arī iesmējās. Tas tiešām izskatījās smieklīgi: pat raižu nomāktais Šepīens nevarēja noturēties mazliet ne- iesmējies.

Tad Dzeltenie Mati vaicāja bērniem, kā viņiem izdevies bebrus pieradināt, jo tie ir visbailīgākie no dzīvniekiem. Lai gan viņš daudz ko bija dabūjis zināt no tirgotāja, viņš tomēr bērnus vēl izjautāja. Bērni sākumā atbildēja nelabprāt, tomēr beidzot izstāstīja (šis jaunais cilvēks orata varen labi izjautāt), kā bebrēni tikuši izglābti, kad tiem gandrīz draudējusi bojā eja, kā tēvs dzimšanas dienā uzdāvinājis tos meitenei m kā tie nosaukti par Čileviju un Čikeniju •— Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu. Vēl viņš dabūja zināt, cik bēdīgi viņi visi kļuvuši, kad ticis aizvests Mazais Nieciņš, un cik nelaimīgs un vientuļš juties nabaga Či­levijs. Viņš klausījās (viņam patika arī uzmanīgi klausīties), kad bērni stāstīja, kā viņi devušies ceļā, lai uzmeklētu mazo draugu, un bezmaz zaudējuši meža ugunsgrēkā dzīvību. Beigās Šepīens piebilda, ka viņam tagad jāatrod darbs un jānopelna nauda, lai nokļūtu pilsētā un pārvestu Čikeniju atkal mājās.

Noklausījies to visu, jaunais cilvēks sadrūma, apklusa, un smaids no viņa sejas nozuda. Viņš zināja, ka Šepīens nekādu darbu ne­dabūs, tomēr nebilda par to ne vārda. Nogrimis domās, viņš pastiepa

roku, noglaudīja mīksto, zīdaino bebrēna spalvu un it ka sev an­gliski sacīja:

—  Tātad šis ir Lielais Nieciņš, bet Mazais Nieciņš viens atrodas tālu prom pilsētā. Un šie bērni… Tas nedrīkst notikt!

Viņš paslepen uzmeta skatienu Seidžo, jo bija ievērojis, ka viņa at­kal pavelk uz acīm lakatiņu, kas bija noslīdējis no galvas uz plecicm, un ieraudzīja, ka divas lielas asaras lēni rit pa viņas vaigiem, lai arī kā viņa pūlējās tās aizturēt.

Tad viņš piecēlās un atvadoties teica bērniem:

—  Es esmu jūsu un jūsu tēva draugs. Rīt es atnākšu, un mēs atkal kopā ēdīsim pusdienas. Varbūt man laimēsies izklīdināt tumšos māko­ņus, kas samilzuši pār jūsu taku. Es nezinu, vai man tas izdosies, taču es darīšu visu, kas manos spēkos. Tāds ir mans darbs — aizgainīt miglu no saules vaiga, lai tā varētu mūs visus apspīdēt.

Pamājis ar roku, viņš aizgāja.

12. LIELIE NAŽI

Tūlīt pēc atgriešanās faktorijā misionāram bija ilgāka saruna ar tir­gotāju viņa kantorī. Kad misionārs iznāca ārā, viņš turēja papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts paziņojums. Viņš piesprauda to pie mājas. Tū­risti aizvien vēl pastaigājās pa ciemu un, ieraudzījuši, ka tiek izkārts paziņojums, gribēja tūlīt redzēt, kas tur rakstīts. Tajā bija teikts, ka pulksten četros visi tiek aicināti uz sapulci kādā ļoti svarīgā jautājumā. Sapulce notiks indiāņu skolā, kas atrodas kalnā viņpus veikala. Tik mazā ciemā šī vēsts izplatījās ātri, un, tā kā cilvēkiem nekā labāka ne­bija ko darīt un šis nevaļīgais puisis bija modinājis viņos zināmu inte­resi, visi, kas vien varēja, posās uz skolu.

Telpa bija maza, un dažiem vajadzēja stāvēt ārpusē un klausīties pie logiem un durvīm. Jaunais cilvēks ar dzeltenajiem matiem nostājās pie skolotāja galdiņa un, kad visi bija apklusuši, sāka runāt. Vispirms varēja dzirdēt sačukstēšanos, klepošanu un kāju šļūkāšanu, bet tad viss norima, un pavisam drīz cilvēki ieklausījās — ieklausījās ļoti vē­rīgi. Viņš stāstīja viņiem par to, ko viņi nemaz nebija gaidījuši, kas atšķīrās no visa kādreiz agrāk dzirdētā. Viņš prata aizrautīgi runāt, tā­pat kā prata izjautāt. Telpā iestājās klusums un bija dzirdama vienīgi jaunā cilvēka balss.

Viņš stāstīja ļaudīm par Seidžo un Sepīenu, par Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu.

Beigās viņš sacīja: — … jo mums joprojām jāaizstāv brāļi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka par šiem bērniem, kuri drosmīgi raudzījušies briesmām acīs — ne jūs, ne arī es droši vien to nebūtu uzdrošinājušies darīt —, kuru ādas krāsa

varbūt atšķiras no mūsējās, kuru valoda nav tāda kā mūsējā un kuru paražas ari nav tādas kā mūsējās, mēs tomēr esam atbildīgi — jūs un es, un viņi nav vis nekādi divi indiānēni, bet gan ir divi gauži nelai­mīgi bērni. Kas zina — varbūt viņi spriež pilnīgi pareizi, piedēvēdami šiem sīkajiem dzīvnieciņiem — saviem draugiem jūtas, kas ir līdzīgas mūsējām. Atļaujiet man vēl piemetināt — ejot pa durvīm laukā, labajā pusē jūs ieraudzīsiet lielu, tukšu tējas kārbu. Ko jūs par to teiksiet, draugi?

Kad viņš bija beidzis, telpā sacēlās neliela kņada un visi uzreiz, liekas, gribēja izteikties. Lēdijas sacīja:

—    Ak, vai jūs kaut ko tādu bijāt dzirdējuši!

—    Iedomājieties, visu ceļu vieni!

—    Nabadziņi, pārciest tik drausmīgu ugunsgrēku!

Džentlmeņi piecēlās un bāza rokas kabatās, skaļi cits ar citu triek­dami:

—    Es neparko negribētu palaist to garām!

—     Kur viņi ir? Mums kaut kas jādara viņu labā!

—    Kur, viņš teica, tā kārba atrodas? i— kāds iejautājās.

Kad ļaudis gāja pa durvīm ārā, tējas kārbā līksmi šķindēja naudas gabali, čaukstēja jaunās banknotes un čabēja vecās un ne tikai viena dolāra banknotes, es atļaušos piebilst, bet divu, piecu un pat desmit dolāru banknotes. Palīdzēt vēlējās arī jaunieši un bēra kārbā ietaupīto brīvdienu naudu.

Pēdējais ārā izgāja tirgotājs. Pie durvīm viņš pameta visapkārt ska­tienu, lai pārliecinātos, vai neviens neredz, tad, pamirkšķinājis ar vienu aci (to, kas atradās tālāk no tējas kārbas), aši pastiepa roku, it kā bīda­mies, ka to kāds varētu pamanīt, un, pie sevis murminādams, iemeta kārbā cieši saritinātu naudas žūksni.

—   Čikevij jeb Čilekij, jeb Cikelij, jeb kā tevi sauc, — lai tev labi veicas!

Taču šis brūni iedegušais jaunais cilvēks, kas aizvien vēl stāvēja pie skolotāju galdiņa, ne tikai prata, kā nākas, izjautāt, atbildēt un lie- .iski runāt, bet viņam piemita arī brīnum laba redžētspēja. Un viņš visu

redzē j a.

Todien vēlāk Dzeltenie Mati devās pie bērniem uz nometni, un, kad Šepīens ieraudzīja tik daudz naudas, viņš negribēja lāgā ticēt, ka tas riss pieder viņam. Zēns pat mazdrusciņ nobijās un vaicāja:

—    Kas man jādara?… Ko viņi grib, lai es daru?

—  Neko, — Dzeltenie Mati atbildēja. — Tagad nav laika strādāt. Fums tūdaļ jādodas ceļā, citādi jūsu mazais draugs var aiziet bojā; dzīv- īieki tik ļoti skumst, ka dažreiz pat nomirst. Šie Gitčiji Mokomāni lika )ateikt, ka visu naudu jums dāvina. Tālā pagātnē viņu tautieši bija iz- urējušies gaužām nežēlīgi pret indiāņiem, tagad viņi to saprot, savējo īcību nožēlo un grib jums palīdzēt. Viņi ir lieliski, augstsirdīgi cilvēki, /iņi lūdz, vienīgi lai jūs, sastapuši cilvēku nelaimē, ja vien varat, pa- īdzētu tam.

— Jā, es palīdzēšu, palīdzēšu, — nopietni sacīja Šepīens. — Sakiet viņiem, ka es palīdzēšu, un pateicieties viņiem. — Un asaras sariesās viņam acīs.

Naudas žūksnis tika prātīgi ielikts aploksnē. Seidžo visā noraudzī­jās, un aiz prieka, satraukuma un vēl nez kādām neizprotamām jūtam acis viņai pletās aizvien lielākas un apaļākas. Naudas lietās viņa galīgi neko nejēdza, taču to gan saprata, ka tagad ceļu pie Čikenija viņiem nekas neaizšķērsos, itin nekas. Viņa bija priecīga, taču nepavisam ne pārsteigta, jo bija paredzējusi, ka viss beigsies labi. Baltie cilvēki ne­maz nav tik ļauni, par kādiem tiek iztaisīti, un viss liecina, ka viņas sapnis piepildīsies!

Dzeltenie Mati ielika aploksnē stacijas priekšniekam zīmīti, kurā lūdza, lai tas pārdod šiem bērniem divas biļetes uz pilsētu un atpakaļ. Lai gan Šepīenam likās — te naudas gandrīz ir tik, cik visā pasaulē, tomēr, kad bija samaksāts par biļetēm, maz kas palika pāri. Izrādījās, ka augstsirdīgu tūristu nemaz tik daudz nebija. Misionārs prātoja, Ka Šepīens varbūt varētu palikt pilsētā un nopelnīt naudu, par ko izpirkt Čikeniju, ja vien zvēru dārza īpašnieki būs tā ar mieru. Nekas cits ne­atlika kā mēģināt. Dzeltenie mati iedeva Šepīenam vēstuli, kura bija adre­sēta viņa priekšniekam un kurā viņš lūdza atrast bērniem apmešanās vietu. Viņš lika, lai Šepīens, ieradies pilsētā, tūlīt uzmeklē policistu un parāda viņam aploksni ar adresi. Misionārs sīki aprakstīja, kā policists izskatās un kas viņam būs mugurā, un mācīja Šepīenam pareizi izrunāt vārdu «policists». Šepīenam gan iznāca «polisists», tomēr saprast va­rēja. Čikenijs bija pārdots, kā stāstīja misionārs, pilsētas Atpūtas parka īpašniekam, un jebkurš policists viņus turp aizvedīs.

Šepīens saprata, ka viņiem laikus jābūt atpakaļ, lai sagaidītu mājās tēvu, jo viņa brigādei drīz vajadzēja atgriezties. Zēns cerēja — ja viss labi izdosies, tēva priekšā būs vieglāk attaisnoties.

Dzeltenie Mati palīdzēja bērniem salauzt apšu zariņus Čilevijam, iesaiņot bennoku, ko Seidžo bija izcepusi, un apsolīja pieskatīt laivu un pārējās mantas, kamēr viņi atgriezīsies. Otrā dienā, kad kuģim vaja­dzēja doties prom, ļaudis no tuvākās apkaimes bija ieradušies piestātnē, lai bērnus pavadītu. Dažas amerikāņu lēdijas bija taisni vai iemīlējušās mazajā Seidžo un dēvēja viņu par «Brūnajām Acīm» un «Mazajiem Mo­kasīniem», bet viena pat nosauca viņu par «Madame Butterfly». Vīrieši spieda Šepīenam roku, sauca viņu par drosmīgu puisi un teicās lepoja­mies, ka viņu pazīstot. Uzmanības centrā bija nokļuvis pat Čilevijs, lai gan, man šķiet, viņam tas sevišķi nepatika, jo viņš uzgrieza visiem mu­guru — tas neapšaubāmi ir pagalam nepieklājīgi — un noņēmās pats ar sevi. Bija atnācis arī tirgotājs un meta apkārt bargus skatienus, tā­dējādi it kā pauzdams nepatiku pret visu, kas tur notiek. Viņš negri­bēja, lai kāds dabūtu zināt, ka arī viņš ar savu artavu atbalstījis šo smieklīgo pasākumu.

Pašās beigās misionārs (kas bija stāvējis nomaļus viens un, par šo to smaidīdams, noraudzījies tirgotājā) piegāja pie kuģa kāpnēm un,

kad Seidžo un Šepīens devās pa tām augšā, saņēma viņu rokas, pa­glaudījis mazo bebrēnu, sacīja:

—  Laimīgu ceļu, Gitčija Mīgvona bērni! Es visu pastāstīšu jūsu tē­vam. Lai jums labi veicas un jūs visi četri sveiki un veseli atgrieztos mājās! Mēs gaidīsim.

Tajā pašā dienā trīs laivas tuvojās izdegušajai valkai, kur Seidžo, Šepīens un Čilevijs bija pārdzīvojuši izmisuma pilnus mirkļus. Laivas steidzās milzīgā ātrumā. Tajās sēdēja indiāņi līdz pusei kaili, galvvidū mezglā sasietiem garajiem matiem. Tie bija klusi drūma izskata vīri. Viņu kailie pleci laistījās sviedros no spēcīgās airēšanas. Brūnie ķer­meņi liecās uz priekšu un atpakaļ, un airi saulē zibēja, kad laivas žigli traucās uz valku. Tikko pirmā laiva bija skārusi zemi, kāds cilvēks iz­lēca krastā. Tas bija Lielā Spalva. Brigāde bija atgriezusies un viņš at­radis māju tukšu.

Nometies ceļos ūdens malā, viņš ņēmās attīrīt krastu no nesenā uguns­grēka paliekām un ieraudzīja zemē asi iezīmējušos laivas priekšgala līniju un maza mokasīna nospiedumu, ko ūdens bija jau daļēji aizskalojis. Uz­lēcis kājās, viņš iekliedzās:

—    Viņi ir bijuši šeit! Atri! Nern ie t cirvjus un atbrīvojiet valku, bet es meklēšu pēdas, jo …

Vecs vīrs sirmiem matiem, gudru, grumbām izvagotu seju viņu pār­trauca:

—   Pagaidi, mans dēlsi Manas vecās acis daudz ko redzējušas. Pagaidi un atpūties. Pirmais pa taku. iešu es; varbūt es izdibināšu…

Gitčijs Mīgvons nolieca galvu, izdzirdis Virsaiša vārdus, un pacietīgi gaidīja. Pār taku krustām šķērsām bija sagāzušies nomelnējuši, sakropļoti koki. Indiāņi trakā niknumā cirta sakritušos kokus, lai atbrīvotu eju, pa kuru pārvilkt laivas. Darba te bija ilgākam laikam, tāpēc Gitčijs Mīgvons, nespēdams nekur rast mieru, ķērās pie ēdiena gatavošanas.

Sirmgalvis devās uz priekšu pa valku un ugunsgrēka lauzumos centīgi meklēja kādas pēdas, kas liecinātu, ka te gājuši bērni. Viņš cēla augšā visus kritušos kokus, ko vien varēja pakustināt, un vērīgi aplūkoja zemi tiem apakšā cerībā kaut ko ieraudzīt. Uguns dažbrīd izplatās ar tādu ātrumu, ka vietām nepaspēj visu iznīcināt. Un tā zem kāda krituša koka viņš atrada salauztu, pussadegušu Čilevija groziņa vāku. Valkas viņā galā mīkstajā zemē viņš pamanīja dziļas pēdas, kas būtu varējušas iz­veidoties, laivai ar visu spēku triecoties krastā.

«Kāpēc?» viņš sev jautāja. «Laiva taču devās pretējā virzienā.»

Vērīgi aplūkojis milzīgo, pusapdegušo koku, kas bija iegrimis ūdenī ne vairāk kā divu laivu attālumā no krasta, viņš visu saprata. Viņš bija gudrs vīrs, savā laikā bijis karotājs un meža biezokni pazina kā savus piecus pirkstus. Tāpēc arī tauta viņu bija nosaukusi par Nīgenikebo — Vīru, Kas Stāv Priekšgalā jeb Stāv Pirmais.

Viņš atgriezās pa valku atpakaļ un teica nelaimīgajam tēvam, lai tas vairs neskumst. Viļņainiem, sirmiem matiem, tumšu, bargu seju viņš stāvēja indiāņu vidū un stāstīja tiem, ko redzējis. Viņš bija pārliecināts, ka bērni ugunsgrēkā izglābušies. Gitčijs Mīgvons ar apdegušo groza vāku rokās vēlējās tikai vienu — kaut tā būtu taisnība.

Vakarā, kad bija uzcelta nometne un uznākusi jau tumsa, Lielā Spalva uzkāpa augstā, kailā klintī, kuras pakājē uz visām pusēm pletās izpostītais, izdegušais mežs, un, pacēlis rokas pret debesīm, dziļās bēdās sadugušu seju skaļā balsī lūdza Vareno Mežu Garu:

— Ovej! Ovej! Menito, ak, Visuvarenais Gars, kas esi nomodā pār Mežu Iemītniekiem, pasargā manus bērnus, lai viņiem nekas ļauns neno­tiktu! Kopš viņi ir prom, manas dienas tapušas pelēkas kā šie pelni no meža ugunsgrēka pie manām kājām. Saule man vairs nespīd un putnu dziesmas neskan. Es dzirdu vienīgi Seidžo smieklus un redzu, cik dros­mīgi Šepīens raugās liesmām acīs. Menito, esmu darījis aplam. Tā ir mana vaina. Esmu sāpinājis Seidžo sirsniņu un apēnojis viņas smaidošo vaigu. Ak, Gitčij Menito, liec, lai mani bērni sveiki un veseli atgriežas Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā! Mūsu Varenais Tautas Gars, pasargā viņus! Ovejsoum! Ovej!

Kamēr viņa balss skanēja pār tuksnesīgo, kluso, izdegušo zemi, viņam aizmugurē mēness gaismā sēdēja vecais, sirmais Virsaitis grumbu klāto seju un viedo skatienu un lēni un klusu sita izkrāsotas bungas.

Bet Seidžo un Šepīens tikmēr, raižpilnajam tēvam neko nezinot, stei­dzās aizvien tālāk un tālāk prom no Runājošo Ūdeņu Zemes, un vil­ciens ar viņiem vēja spārniem traucās cauri tumsai pretī tālajai pilsētai.

13. MAZAIS GŪSTEKNIS

Bet kā šai laikā klājies Čikenijam?

Mēģināsim atsaukt atmiņā dienu, kad tirgotājs izgāja no Gitčija Mīg­vona būdas, uz visiem laikiem, likās, aiznesdams no draugiem bebrēnu.

Pagāja četras vai piecas dienas, kamēr tirgotājs odžibveju laivā sa­sniedza Trušu ciemu. Tur Čikenijs jutās gluži labi, jo kāds indiānis bija azņēmies to aprūpēt — pabarot un padzirdīt. Bebrēns vienīgi nekādi ne­varēja saprast, kāpēc šeit nav Čilevija, un brīnījās, kur palikuši Seidžo m Šepīens. Bet tad bebrēnam kļu\a skumji bez viņiem, un viņš bieži smilkstēja, cerēdams, ka Seidžo, izdzirdusi viņa balsi, kā allaž, pienāks :ūlīt klāt. Taču pienāca vienīgi svešais indiānis, lai apmainītu ūdeni un nņu pabarotu. Sis cilvēks pēc tirgotāja rīkojuma aizveda Čikeniju kuģī īdz dzelzceļam un tur atstāja; indiānis saņēma naudu par bebrēnu, un, Јas notiks tālāk ar dzīvnieciņu, viņam bija vienalga.

Čikenijs nosprieda, ka ir atvests mājās, un, lai tiktu brīvībā, ņēmās ikaļi brēkāt. Viņš gaidīja, ka atnāks rotaļu biedri un atbrīvos viņu no šīs macigās, neērtās kastes. Taču neviens nenāca. Viņš sāka kasti grauzt, in svešas, netīkamas balsis bargi viņam uzkliedza. Tad viņš mēģināja

rāpties pa sava cietuma sienām, bet tās bija pārāk augstas. Svešie cil­vēki atkal uzkliedza un padauzīja pa kasti, lai viņš norimtu. Pagalam pārbijies, bebrēns apgūlās un, juzdamies vientuļš, klusu smilkstēja. Kur, ai, kur gan palikusi Seidžo, kura aizvien bija bēdās viņu mierinājusi un kuras rokās viņš bija juties tik laimīgs? Kur palicis Čilevijs, no kura viņš nekad ilgāk par stundu nebija šķīries?

Mazliet vēlāk bebrēns tika ienests vilcienā, kas vairākas stundas drāzās rībēdams un dārdēdams. Kad vilciens tikko sāka kustēties, bebrēns bija piemirsis aizvērt ausis[11] un no trokšņa tā apstulba, ka šausmās mēģi­nāja ienirt savā ūdens trauciņā, lai tiktu brīvībā. Trauciņš apgāzās, un tā pārējām nelaimēm pievienojās klāt vēl slāpes. Čikenijs tika aizrauts no mājām tādā steigā, ka Seidžo nebija paguvusi iemest grozā bennoka gabaliņu, kura būtu pieticis vairākām dienām, bet tagad neviens neiedo­mājās viņu pabarot. Noguris, izsalcis, pārbiedēts, vientulības mākts, be­brēns izmisīgi- ņēmās grauzt kasti, lai izkļūtu laukā. Ar šo darbu viņš būtu ticis galā gluži ātri, ja pret naglu nebūtu nolūzis viens no četriem priekšzobiem. Nekas cits viņam neatlika kā darbu pārtraukt, jo graušana sagādāja stipras sāpes. Bebrēna jau tā pieticīgā guļvieta tika piegružota. Vilcienam kustoties, viņš zvalstījās pa kasti un pamatīgi apdauzījās pret tās cietajām sienām. Čikenijs pūlējās noturēties sava sprosta vidū — tālāk no sienām, tomēr tas viņam nekādi neizdevās. Viens no kondukto­riem, iežēlojies par dzīvnieku, pameta tam maizes garoziņas, kas bija palikušas pāri no paša maltītes. Bebrēns izmisīgi pieķērās viņam pie rokas, un viņš nosprieda, ka tam ir neganta daba (šie cilvēki nesaprata, ka bebrēns lūdz palīdzību, un uzskatīja viņu par bīstamu zvēru). Kopš šā brīža visi baidījās no viņa — ak vai, baidīties no tik sīka radī­juma! — un neviens vairs nemēģināja viņu barot vai apmainīt viņa guļvietas klājumu, un tā paša iemesla dēļ palika tukšs arī ūdens trauciņš.

Bebrēns joprojām žēli smilkstēja un bez mitas sauca savus draugus, bet tie nevarēja viņu dzirdēt, Viņš šņukstēja kā mazs bērns un gaidīja, ka draugi atnāks un paglābs viņu no lielās nelaimes, kas viņam uzbru­kusi. Taču neviens nepievērsa viņam uzmanību, viņa vārgā balstiņa noslāpa vilciena riteņu dārdoņā.

Pēc neskaitāmām pieturām, kurās vilciens piestāja un atkal devās tālāk, bebrēnu raustīdams un dauzīdams pret cietajām sprosta sienām, un pēc nežēlīgās kratīšanās kravas automašīnā pēdīgi iestājās miers. Naglām šaušalīgi šņirkstot, kastei tika atrauti daži dēļi, un kāda liela, spēcīga roka stingri, tomēr saudzīgi satvēra bebrēnu aiz astes un izcēla ārā. Otra roka satvēra viņu pie galvas un paslēja to uz augšu, pirksts viegli pieskārās karstajai, nogurušajai, sīkajai ķepiņai, un klusa balss sacīja mierinošus vārdus. Bebrēns uzreiz jutās omulīgāk. Šis cilvēks bija dzīv­nieku kopējs un uzraugs zvēru dārzā, kurā vajadzēja palikt arī Cikeni­jam, un savu darbu prata labi. Aplūkojis mazo gūstekni un ieraudzījis,

cik nožēlojams un netīrs ir šā radījuma kažociņš, ar kuru tas vienmēr bija tik ļoti lepojies un to uzmanījis, uzraugs kravas izvadātājam nikni uzkliedza (nabaga puisis, viņš nepavisam nebija vainīgs).

— Ne lāsītes ūdens, ne kripatas ēdamā, sausas ķepiņas, sausa astīte, sauss purniņš, salauzti zobi! Kaunēties jums vajadzētu! Tā nu, jāatzīst, ir pavisam dīvaina bebru pārvadāšana! Nekas, draudziņ, tūlīt savedīsim tevi kārtībā.

Kopējs bija saņēmis vēstuli, ka tiks atsūtīts bebrs, un viņam viss bija sagatavots mazā ciemiņa sagaidīšanai. Čikenijs drīz vien tika ievietots jaunā sprostā, kas bija celts no akmeņiem līdzīga materiāla, tomēr ne tik patīkama kā akmens, un apjozts dzelzs treliņiem.

Šai betona būvē ar dzelzs režģiem Cikenijam, kas neko jaunu nebija nodarījis, vajadzēja pavadīt atlikušās sava mūža dienas.

Čikenijs — paklausīgais, mīlīgais Čikenijs tika uzskatīts tagad par meža zvēru un droši vien arī par bīstamu!

Pēc brīves milzīgā ezera krastā, kur bebrēns bija aizvadījis sava īsā mūža lielāko daļu, šeit nekāda sevišķa plašuma nebija, taču šobrīd viņš par to neraizējās, jo saoda tuvumā ūdeni. Un tad tieši sev priekšā viņš ieraudzīja dziļu, dzidru dīķi, protams, ne īpaši lielu, bet vismaz ar ūdeni. Acumirklī viņš iemetās iekšā un, peldēdams pa ūdens virsmu, alkaini dzēra. Sasprēgājušo un izžuvušo astīti un ķepiņas apņēma viņam tik nepiecieša­mais, dzīvinošais valgums, un, kamēr viņš šurpu turpu lēni peldēja, dubļu pikuči, kas bija pielipuši pie kažociņa, atmirka. Pēc vairāk nekā triju dienu ilgās kratīšanās un badošanās, pēc pārciestās netīrības un galējā izmisuma bebrēns jutās kā septītajās debesīs. Karstuma un drudža pārņem­tais rumpītis atvēsa, un apdauzītās vietas vēsajā ūdenī pārstāja smelgt.

Bebrēns nodomāja, ka šī ir nirtuvē, bet tur iejā būs izeja uz dzimto ezeru, kura krastā viņš ieraudzīs rotaļu biedrus. Čilevijs sveikdams skries viņam klāt un priekā valstīsies uz pūkainās muguriņas. Tad pienāks Sei­džo, pacels augšā, paglaudīs, čukstēs viņam kaut ko austiņā un kutinās tai jocīgajā vietiņā zem zoda — un visas nedienas aizmirsīsies.

Un viņš varen dižmanīgi nonira lejā, bet… sadauzīja galviņu pret cieto baseinu dibenu, tā ka gluži vai apdulla. Viņš vēlreiz mēģināja nirt, taču viss bija veltīgi. Tad viņš ņēmās skrāpēt un kost betona dibenu, ce­rēdams izlauzties līdz tunelim, pa kuru vajadzētu izkļūt no šejienes ārā, bet savainoja tikai nadziņus un aplauza vēl dažus zobus. Izrāpies no ba­seina, viņš devās pie dzelzs režģa un lūkoja izspraukties tam cauri, bet režģis bija pārāk ciešs. Tad viņš nopūlējās, lai to sagrauztu, bet aplauztie zobi pat ne reizes dzelzi neieskrambāja. Viņš skraidelēja pa sprostu ap- cārt, šur tur apstādamies un mēģinādams parakņāt zemi, bet panākumu iebija nekādu. Viņš darbojās tā krietni ilgi — gan skrēja pie dīķa, gan jriezās atpakaļ pie režģa, mēģinādams grauzt to, gan pūlējās rakties zemei :auri, bet viss bija veltīgi. Pēdīgi viņš atskārta, ka šeit nav ne cauruma, 3a kuru aizmukt, ne vietas, kur ienirt, — itin nekā. Noguris un īelaimīgs, zaudējis cerības, viņš izstiepās garšļaukus uz cietās, sakar- lušās savas mītnes grīdas un smilkstēja. Viņš smilkstēja arī agrāk. Seidžo

viņu tad paijāja, kamēr viņš iemiga. Tikai toreiz viņš smilkstēja aiz prieka, bet tagad aiz bēdām. Viņš alka pieskarties ar ķepiņu pie mīkstā, zīdainā Čilevija kažociņa. Bet šeit nebija ne Seidžo, ne arī Čilevija, bija tikai Mazs Nieciņš, kas viens skumst cietumā.

Kopējs, nostājies pie būra, bebrēnu brīdi vēroja un, šūpodams galvu, runāja:

—    Cik tev gan ir grūti, mazais, tik tiešām grūti!

Kopēja pienākumos ietilpa pieradināt meža zvērus, kas laiku pa lai­kam tika uz šejieni atsūtīti. Tomēr, lai arī kā viņam patika dzīvnieki, savu darbu viņš dažbrīd nīda. Viņam bieži vien likās — tie nav nekādi meža zvēri, bet ir nelaimīgi, cerību zaudējuši mazi cilvēciņi, kuri nespēj ne runāt, ne arī izlūgties līdzcietības, kas viņiem dažreiz tik ļoti ir vaja­dzīga. Viņam allaž bija licies, ka cilvēkam, kas ir daudz lielāks, stiprāks un zinošāks, dzīvnieki jāsaudzē un cik iespējams tiem jāpalīdz. Viņam sametās žēl mazā bebrēna, kas tik bezspēcīgi pūlējās izkļūt brīvībā. Sis nebija vienīgais bebrs, ko viņš aprūpējis, tāpēc viņš labi zināja šo dzīv­nieku maigo dabu. Iegājis pa durvīm būrī, kopējs uzmanīgi, tāpat kā pirmo reizi, pacēla Čikeniju, lai tas nenobītos, bet gan justos ērti viņa rokās, kas tik tiešām bija daudz patīkamākas nekā betons.

Kopējs aiznesa Čikeniju uz savu māju, kas atradās turpat zvēru dārza teritorijā. Viņam bija trīs mazi bērni. Ieraudzījuši, ka tēvs atnesis beb­rēnu, viņi piesteidzās klāt un no prieka sāka klaigāt un plaukšķināt rokas. Čikenijs atkal nobijās un lūkoja paslēpties kopēja žaketē — viņš juta, ka šim cilvēkam var uzticēties. Tēvs apklusināja mazos un nolika dzīvnieciņu uz grīdas. Atskārtis, ka atrodas mājās, nevis būrī, tas jutās uzreiz labāk.

Viņi visi stāvēja un skatījās, ko bebrēns darīs. Kopēja sieva ierunājās:

—    Cik sīciņš! Skaties, kā tas novājējis! Džoij, — viņa vērsās pie viena no zēniem, — ej atnes ābolu! Tie bebri, ko mēs esam audzējuši, bija kā sadeguši uz āboliem.

Zēns, kas tika nosaukts par Džoiju, uz vietas atnesa ābolu un no­lika uz grīdas Cikenijam priekšā. Bebrēns vēl nekad nebija redzējis ābolu. Viņš paostīja to. Ai, kāda brīnumaina smarža plūda no tā! Viņš iekodās ābolā sīkajiem, nožēlojamajiem, aplauzītajiem zobiem. Kas tā bija par garšu! Neko jaukāku viņš savu mūžu nebija baudījis. Satvēris abām ķepiņām šo neredzēto gardumu, viņš ņēmās ēst to un notiesāja gandrīz pusi. To redzot, kopējs nopriecājās, jo daži viņa gūstekņi pavi­sam atteicās ēst un nobeidzās, bet šis, viņš cerēja, atlabs, lai gan pavisam pārliecināts nebija. Sajūsminātie bērni smējās, redzot, ka bebrēns sēž gluži kā mazs cilvēciņš un ēd.

—    Nu, ko es jums teicu! — iesaucās kopēja sieva. — Viņš atspirgs, ka nebūs ko redzēt.

Tad kopējs ienesa iekšā svaigus apses zariņus ar sulīgām lapām. Tā­dus viņš pirmīt bija nolicis krātiņā, bet bebrēns nebija tiem pat pieskāries. Tagad dzīvnieks ēda, bet bērni ar interesi vēroja, kā tas, ķepiņās saspie­dis vairākas lapas, bāž tās mutē. Bebrēns jutās pašlaik daudz mundrāks

un ēdot labsajūtā pat iepīkstējās. To dzirdot, bērni vēl vairāk brīnījās un meitenīte zeltainiem matiem un apaļu, sārtu sejiņu sacīja:

—     Paklausieties, paklausieties, kā viņš runā, gluži kā bērniņš! Ai, tēti, lai viņš padzīvo pie mums virtuvē!

Arī māte ierunājās:

—     Alek, patiesi, lai viņš kādu laiku padzīvo šeit; zvēru dārzā tagad neviena nav. Ielikt bebrēnu būrī būtu tas pats, kas ieslodzīt bērnu cie­tumā.

—     Varbūt tev taisnība, — Aleks sacīja. — Sataisīsim viņam guļvietu, lai viņš šo nakti pārguļ te. .

Viņi ņēmās taisīt Cikenijam vietu virtuvē. Aleks piestiprināja pie grīdas lēzenu, paprāvu bļodu ar ūdeni, sagāza uz sāna lielu kasti un ielika tur tīrus salmus guļvietai. Bebrēns pārlaida šai kastē nakti un jutās ja ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.

Otrā dienā Aleks aiznesa bebrēnu atpakaļ uz krātiņu, lai zvēru dārza apmeklētāji varētu viņu apskatīt. Bet, kad metās krēsla un dārzs palika tukšs, viņš atnesa dzīvnieciņu atkal mājā. Tā tas turpinājās katru dienu. No «darba» brīvajā laikā Čikenijs mitinājās kopēja mājā, grauzdams zariņus un lapas. Virtuvē viņam bija pašam sava guļvieta un liela bļoda ar ūdeni. Bez tam katru dienu viņš dabūja brīnum gardu, sulīgu ābolu, kuru ēdot aizmirsa vienu otru nedienu, tomēr skumt nekad nebeidza.[12] Ik rītu virtuvē valdīja liela nekārtība — ūdens bija izšļakstīts un nomizotie m apgrauztie zari un lapas pa grīdu izmētāti, taču bērni labprāt virtuvi izposa, līdzko bebrēns tika aiznests pildīt savus dienas pienākumus: tupēt 3ūrī, lai apmeklētāji varētu viņā blenzt. Neviens no kopēja ģimenes lo- :ekļiem neuzskatīja bebrēnu par lieku nastu. Dzīvnieks lieliski sapratās ir viņiem un drīz vien kļuva par šās ģimenes locekli.

Nepagāja ilgs laiks, un zobi bebrēnam atauga. Tagad viņš dienām Īgi noņēmās, tos asinādams, griezdams un klabinādams citu pret citu.[13]sākumā bebrēns bija pilnīgi atstājis novārtā savu kažociņu, un tas sa­cēlās un kļuva netīrs, tagad viņš to atkal mazgāja un sukāja, pats uz- ļarojās un neizskatījās vairs pēc kaulu kambara, bet atgādināja agrāko čikeniju. Dažbrīd viņš bija gluži apmierināts, tomēr laimīgs nekad.

Krātiņā bebrēns patiesi izskatījās bēdīgs, un kopējs allaž jutās nelāgi, k rītu atstājot viņu dzelzs sprostā, kas spētu noturēt pat lāci. Iedams >rom, Aleks atskatījās un redzēja, kā sīkais, nožēlojamais radījums, uz :ementa grīdas tupēdams, skumji noraugās viņam pakaļ. Kopējs atce- ējās, ka bebri var nodzīvot vairāk nekā divdesmit gadu — divdesmit ;adu šai dzelzs un betona cietumā! Šo divdesmit gadu laikā viņa bērni zaugs lieli un aizies no šejienes; arī viņš pats varbūt aizies. Pilsētiņa iz- tugs par lielpilsētu; cilvēki nāks uz šejieni un atkal ies prom — brīvi

laimīgi cilvēki, bet šis ma­zais, nelaimīgais zvēriņš, kurš nevienam neko ļaunu nebija nodarījis un, liekas, tikai ilgojās pēc maiguma, visus šoš garos un vientulī­gos divdesmit gadus lūkosies caur šā atbaidošā sprosta režģi kā bīstams noziedz­nieks un gaidīs brīvību, kas nekad neatnāks, gaidīs, lai beigās nomirtu. Un tas viss bija vajadzīgs tikai tāpēc, domāja kopējs, lai daži ap­robežoti ļautiņi, kuriem tik tiešām ir vienalga, vai viņi bebru redzēs vai ne, varētu mirkli pablenzt bēdu nomāk­tajā mazajā gūsteknī un tad iet prom un viņu aizmirst. Šim labsirdīgajam cilvēkam tas likās negodīgi, un, kad viņš vēroja, kā mazais radī­jums tik jocīgi un neveikli draiskuļojas ai bērniem, viņš vēlējās, kaut varētu tā labā ko izdarīt. Viņš nolēma mazo gūstekni padarīt cik iespējams laimīgu un ļaut tam cik iespējams ilgi uztu­rēties mājā.

Taču

Čikenijs nebija vēl padevies. Viņš aizvien vēl cerēja un gaidīja, ka Čilevijs kādā noslēpumainā veidā uzradīsies un paliks pie viņa, jo arī tais tālajās dienās, lai kur draugs bija pazudis, pēc brīža atkal pa­rādījās. Tāpēc šad un tad Či­kenijs nodevās rūpīgiem meklējumiem. Viņš gan ielū­kojās koka būdiņā, kas at­radās iežogojumā, gan pacietīgi izstaigāja visas kopēja mājas istabas apakš­stāvā, gan dažreiz izskrēja ārā, lai pārmeklētu malkas šķūnīti. Un tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka pienāks diena, kad viņš Cileviju atradīs.

Bet pēc mēneša, kad ik diena bija sagādājusi viņam vilšanos, viņš zaudēja ticību un savus meklējumus galu galā atmeta, jo tie vienmēr bija beigušies neveiksmīgi.

Bet simtiem jūdžu tālumā Čilevijs darīja to pašu un arī neveiksmīgi.

Čikenijs jau sāka samierināties ar likteni, kad pēkšņi kaut kas at­gadījās. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt, un reizē visvēlamākais. Kādu dienu viņa krātiņam garām gāja indiāniete ar spilgtu lakatu galvā. Pamanījis viņu, bebrēns acumirklī metās pie restēm un, izbāzis tām cauri sažņaugtās ķepiņas, spalgi iekliedzās, bīdamies, ka viņa varētu paiet garām. To dzirdot, sieviete apstājās un sāka ar viņu runāt, un vārdi ska­nēja tik līdzīgi tiem, kurus bebrēns ne vienu reizi vien bija dzirdējis in­diāņu zemē — savās mājās. Bet balss bija cita. Un, ieraudzījis viņas seju un sajutis viņas smaku, viņš novērsās un vēl nomāktāks un bēdīgāks gurdi aizvilkās uz tukšo koka būdiņu.

Bebrēns bija iedomājies, ka tā ir Seidžo.

Šis pārdzīvojums modināja viņā jaunas cerības; viņš atkal ticēja, ka reiz tomēr Seidžo ieradīsies. Kopš tās dienas viņš pacietīgi gaidīja mei­teni. Pēcpusdienās ļaudis apmeklēja zvēru dārzu bariem un lielākā daļa no tiem apstājās pie Cikenija būra, lai redzētu, kāds īsti izskatās bebrs. Taču apmeklētāji pie viņa nekad neuzkavējās ilgi un drīz vien gāja prom; vairumam ļaužu viņš bija tikai neizskatīgs dzīvnieku mazulis ar plakanu asti. Vieni uzmeta viņam paviršu skatienu, otri noraudzījās ar ziņkāri, trešie bāza kokus būrī un griezīgā, viņam pat likās — draudīgā balsī kaut ko sacīja; tikai daži, daži viņu pažēloja, bet pāris cilvēku bija tik laipni, ka iedeva viņam zemesriekstus un konfektes. Taču Seidžo starp viņiem nebija. Tomēr bebrēns cerības vēl nebija zaudējis un augu dienu pētīja katru seju, ostīja katru roku, ko varēja sasniegt. Ne reizi viņš neredzēja seju, ko meklēja, ne reizi nesajuta tik ļoti mīļotās mazās rokas smaržu. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka pienāks diena, kad sengai­dītā balss uzsauks: «Cik-e-nij!» — mazās, brūnās rokas, kas tik bieži lika viņam laimē ietrīsēties, atkal pacels viņu augšā, un tad — ak, tavu prieku! — viņš no jauna ar purniņu pieskarsies pie siltā, maigā kakla, papūtīs un paelsīs mazdruciņ un tad iesnaudīsies un visu aizmirsīs.

Stundām ilgi bebrēns varēja tā vērot, gaidīt un cerēt, bet vēlāk, uz nazā salmu maišeļa virtuvē gulēdams, neskaidri atcerējās laimīgās dienas, cas tagad likās — ak vai! — tik sen pagājušas, atcerējās nelielo mājok- īti zem Šepīena gultas, mazo, ļodzīgo namiņu pie ezera un citas būves, co abi ar Čileviju tik dūšīgi bija cēluši. Pēdīgi Čikenijs kļuva pret visu denaldzīgs un turējās savrup; pat atnests virtuvē, nejutās laimīgs un ar >ērniem vairs nerotaļājās. Viņš nekopa arī savu kažociņu; tas savēlās un audēja spīdumu. Viņš atteicās no ēdiena un, sīko galviņu nokāris, acis izvēris, ātri un smagi elsodams, tupēja ar ābolu ķepiņās, tam pat nepie- karaamies.

Aleks skumīgi noraudzījās bebrēnā un saprata, ka vairs nav ko uz- raukties par tiem divdesmit gadiem, nav ko uztraukties arī par gadu.

Čikenijs nebūs dzīvotājs.

Niecīgās bebrēna smadzenes ilgās drudžaini kvēloja, un dažbrīd viņam likās, ka bijušos rotaļu biedrus viņš redz tepat acu priekšā, un, par vi­ņiem domādams, viņš ieslīga miegā un redzēja viņus sapņos. Jūs droši vien zināt, ka arī dzīvnieki sapņo un bieži vien pamostas no drausmīgiem murgiem, tāpat kā jūs vai es, un pēc skaņām, ko viņi palaikam miegā izdveš, var pateikt, vai sapnis ir patīkams vai ne.

Kādu vakaru bebrēns pamodās no sapņa, kurā tik skaidri kā īstenībā redzēja sevi atkal mājās pie saviem rotaļu biedriem; viņš pielēca un smilkstēdams skraidīja pa virtuvi, viņus meklēdams; draugus neatradis, viņš no bēdām un skumjām skaļi šņukstēja un elsoja.

Kad Čikenijs smilkstēja, likās, it kā raudātu mazs, noklīdis bērns.

Bebrēns nezināja un arī nevarēja zināt, ka ne tālāk kā jūdzi no šejie­nes kādā citā līdzīgā istabā atrodas, kāds cits līdzīgs mazs bebrēns un kopā ar viņu, rītu gaidīdami un no satraukuma par gulēšanu pat nedomādami, atrodas arī divi mazi indiāņi — zēns, kas stāv lepni, kfl bulta taisni izslējies, un maza meitene, kurai galvā apsiets košs lakatiņš, un šās istabas vienā kaktā nolikts vecais, jau zināmais, apskrambātais bērza tāss groziņš.

Jā, jūs uzminējāt! Seidžo un Šepīens beidzot tik tiešām atbraukuši.

14.POLICISTS PETRIKS

Vilciens, kurā brauca Seidžo, Šepīens un viņu mazais ceļa biedrs Čilevijs, apstājās pēdējā no daudzajām stacijām un tālāk vairs nekustēja. Bērni baidījās kāpt ārā. Konduktors, kas visu ceļu bija viņus uzmanījis, palīdzēja viņiem izkāpt un, uzmundrinājis viņus, aizgāja pildīt savus pie­nākumus.

Bērni bija nokļuvuši trokšņainā pasaulē. Ļaudis bariem kaut kur stei­dzās, lokomotīves manevrējot pūta tvaikus, zvanīja un svilpa, un pēr­konīgi dārdēja. Tas viss apdullināja un biedēja bērnus, kas, rokās sade­vušies, stāvēja uz perona, nezinādami, kurp iet, pat neiedrošinādamies pakustēties. Gan priekšā, gan aizmugurē valdīja briesmīgs juceklis un nerimstošs troksnis. Kravas mašīnas, līdz augšai pilnas ar dažādām man­tām, rībēja garām, bet viena no tām drāzās tieši viņiem virsū. Šepīens laikus paspēja paraut māsu sānis, lai mašīna viņus nesabrauktu. Stacija viņiem šķita kā milzīga ala, kurā drausmīgi atbalsojas visas skaņas.-Ne­kad agrāk viņi nebija jutušies tik sīki un neaizsargāti. Seit, visu šo cil­vēku vidū, viņi jutās vientuļāki nekā mežā, kur rimtos kokus apņem miers un klusums. Garāmejot ļaudis uzmeta bērniem ziņkārus skatienus, tomēr, būdami pārāk nevaļīgi, aizsteidzās kur kurais, nepievērsdami vi­ņiem īpašu uzmanību.

Tā viņi stāvēja, šie divi mazie cilvēciņi no Klusuma Valstības, un ap­dullinošajā troksnī šķita tikpat izbijušies, apjukuši un bezpalīdzīgi kā tie

divi bebru mazuļi, kurus Gitčijs Mīgvons bija atradis peldam Dzeltenajā Bērzupē. Lai arī cik pārbijusies bija Seidžo, viņas prātu nodarbināja tikai viena doma — Čikenijs to visu pārcietis viens! Šepīens ilgojās nokļūt atpakaļ uguns apņemtajā mežā, atrasties meža iemītnieku pulkā, bet Čilevijs, cieši aizspiedis ausis kā divus mazus, melnus naudas maciņus, ierāvās groza stūrī un gulēja pavisam rātns.

Viņi nostāvēja tur, kā viņiem likās, veselu stundu (lai gan patie­sībā bija pagājuši tikai daži mirkļi). Šepīens jau grasījās virzīties uz milzīgo durvju pusi, pa kurām plūda ļaudis kā nebeidzama straume, kad pēkšņi viņu priekšā nostājās zēns, apmēram tikpat vecs kā Šepīens. Ģēr­bies tas bija glītā sarkanā formas tērpā. Pie šaurās, cieši pieguļošās ža­ketes mirdzēja spožas pogas, galvā bija uzmaukta uz vienas auss no­šķiebta cepurīte, kas drīzāk atgādināja mazu kārbiņu.

—     Ei, jūs sīkie! — zēns līksmi uzsauca. — Vai esat nomaldījušies? Ko jūs meklējat?

Nabaga Šepīens, aci pret aci saticies ar šo nosvērto brīnišķīga izskata cilvēku un līdz šim nekad agrāk neredzējis izsūtāmo, atklāja, ka pilnīgi aizmirsis angļu valodu. Viņš atcerējās tikai vienu vārdu, kuru satraukumā arī nomurmināja:

—    Poli-sists!

* — Tev policists vajadzīgs, jā? — sacīja izsūtāmais, kas bija atjautīgs Duisis un uzreiz noprata, par ko ir runa. — Nāciet man līdzi! — Pamājis aērniem ar roku, viņš ātrā gaitā devās prom, mirdzošo zābaku papēžus >kaļi klaudzinādams uz cietā perona.

Mazie indiāņi mokasīniem kājās klusi slīdēja izsūtāmajam pakaļ, eizēm palaizdami teciņiem, lai neatpaliktu. Vienā rokā Šepīens nesa jroziņu ar Čileviju, otrā bija sažņaudzis māsas plaukstu. Tas droši vien zskatījās pagalam jocīgi. Izsūtāmais izvadīja viņus cauri ļaužu pūlim līdz eejai, tad cauri plašai, ļaužu pārpilnai hallei («Te nu gan salasījušies vai r isi pasaules cilvēki,» nodomāja Šepīens) un pēdīgi pieveda viņus pie iela, tukla vīra, kas stāvēja pie durvīm viņā galā. Šā cilvēka formas vārkiem arī bija daudz spožu pogu.

—       Ei, Pet! — izsūtāmais viņam uzsauca. — Šeit pāris sīko grib satikt iolicistu, — un, pagrūdis bērnus uz priekšu, turpināja, es pat teiktu, diez- an necienīgā garā: — Tu esi pietiekami liels, lai tevi uzreiz ieraudzītu, iekas — viņi ir indiāņi; skaties, ka tevi nenoskalpē! .— Un, nekaunīgi ašķielējis uz kārtībnieku un pamirkšķinājis bērniem, izsūtāmais ienira ūlī un pazuda.

—      Ak tā gan! — skaļi sacīja policists un, rokas aiz muguras salicis, īudzījās bērnos. — Ak tā gan, jums skalpi ievajadzējušies, — viņš tur- ināja, bargi viņus noskatīdams, kā grasītos apcietināt, bet acis viņam īvaini iedzirkstījās, un ap to kaktiņiem savilkās jautras krunciņas. — Tā- d jūs esat mazi indiāņi, vai tā, vai? Divas sīkas radībiņas! No mana lura, kas jau divdesmit gadu ir tik kails kā ola, nekāds lepnais :alps vis neiznāktu. Tas mazais delveris, kas jūs šurp atveda, to dikti bi zināja.

Policists bija līdzīgs ziemsvētku vecītim, un, lai gan runāja bargā balsī, viņa apaļo seju rotāja labsirdīgs smaids; pat ķiveri viņš bija bez­rūpīgi uzmaucis uz vienas auss, it kā policista amats būtu varen uzjaut­rinoša nodarbošanās. Taču, redzēdams, ka «sīkās radībiņas» aizvien vai­rāk satraucas, policists, kā viņam likās, ierunājās klusākā balsī (manuprāt, klusi runāt viņš nemaz neprata):

—    Ar ko varu jums pakalpot?

—    Jūs — poli-sists? — Šepīens bailīgi vaicāja.

—     Tā gan, puikiņ, — kārtības sargs atbildēja, pabīdījis ķiveri vēl vairāk uz vienas auss. — Esmu policists, pie tam policists uz goda. O'Rei- liji vienmēr bijuši vīri uz goda … Paklau, kas tev tamā groziņā?

čilevijs bija sācis smilkstēt.

—    Emmiks, — atbildēja Šepīens, noņemdams vāku, lai policists re­dzētu, kas tur ir iekšā. — Emmiks, — viņš atkārtoja.

To dzirdot, policists, zēnam par pārsteigumu, pilnā kaklā iesmējās:

—     Ha-ha-hā! Viņš mani nosauca par emiku; uzreiz saprata, ka esmu īrs[14]. ir gan apķēriens tam pagānēnam. Kā tad, puikiņ. Esmu emiks, skaidrs, ka esmu emiks.

Viņš patiešām aplam lepojās, ka ir īrs, un iedomājās, ka Šepīens to zina, ja reiz bija nosaucis viņu par emiku. Indiāņu valodā tas nozīmē — «bebrs». Viņš uzskatīja, ka šis indiāņu zēns ir ļoti attapīgs, to atklādams, turpretim Šepīens, jau nez kuro reizi dzirdēdams, ka policists sevi dēvē par emmiku, nosprieda, ka tas pieder pie kādas neparastas balto cilvēku rases, kas saucas «bebri», un tas tik tiešām ir godpilns vārds. Pēc tam kad viņi viens otrā bija saskatījuši šīs teicamās rakstura īpašības, viņu starpā nodibinājās labas attiecības.

—    Kur't jūs abi stūrējat? — tagad jautāja policists.

Reizē ar angļu valodu Šepīens pavisam bija aizmirsis vēstuli, ko iedeva Dzeltenie Mati. Tagad atcerējies, viņš izvilka to un pasniedza kār­tības sargam, kas, izlasījis uz aploksnes adresi, sacīja:

—     Ak tā gan! Es pašlaik dežurēju un nedrīkstu iet prom, bet jūs piesēdiet un pagaidiet, vēlāk es jūs turp aizvedīšu. Petriks O'Reilijs pats gādās, lai jums nekāda ķibele neatgadītos. — Viņš mīļi noglaudīja Seidžo galvu, un, kad Šepīens beidzot bija spējīgs angliski pastāstīt, kas Čile­vijs īstenībā ir, policists lūdza viņam to parādīt. Ieraudzījis bebrēnu, po­licists nosauca to par «mazu, jauku kustonīti, ko lāgā nevar pat ierau­dzīt». Mūsu drosmīgais čilevijs bija kļuvis pavisam rāms un, pēc visa spriežot, droši vien domāja, ka pienācis pasaules gals. Viņš paslēpa galvu, asti un ķepiņas zem rumpīša, pats saraudamies cik iespējams sīks un nepamanāms, un šobrīd no viņa tiešām nebija ko redzēt.

Un tā mūsu abi ceļinieki, mazliet nomierinājušies, apsēdās garā sola galā un gaidīja. Bet dūšīgais policists, kas joprojām nezaudēja humora izjūtu, bez sava gala bērnus izprašņāja, un Šepīens, atguvis spēju izteikties angļu valodā, stāstīja par savu ceļojumu. Lādzīgais īrs pagalam

sadrūma, to dzirdot, un sacīja, ka viņš pats, Petriks O'Reilijs, — iegau­mējiet! — aizvedīs bērnus pie zvēru dārza īpašniekiem.

—      Es pats šiem visu izstāstīšu, kā es te stāvu, — viņš ska]ā balsī teica. Visu vēlreiz apsvēris, cienījamais kārtības sargs tik ļoti uztraucās, s:a sāka runāt mazliet juceklīgi.

—      Te jau cilvēks ar akmens sirdi ieraudāsies, — viņš sacīja, — un sveces ziemsvētku eglītē izkusīs, tā gan!

Vēlāk viņu nomainīja cits kārtībnieks, kas labsirdīgi pajokoja, sacīdams, ka ir gan pagādājis O'Reilijs sev «ģimenīti». Tad dūšīgais policists kopā ar bērniem izgāja uz ielas, kur ļaužu bija mazāk un burzma un troksnis arī nebija tik liels. Mazo indiāņu jaunais draugs pļāpāja gandrīz bez pārstājas, lai tikai bērni justos labi. Arī Šepīens runāja, tikai lauzītā angļu valodā. Seidžo tikmēr, acis iepletusi, uzmanīgi klausījās, neko nesaprazdama. Meitene nojauta, ka viņi var justies droši, ja blakus ir šis lielais vīrs zilā formas tērpā. Un, kad pārbīlis bija pārgājis, viņa būtu varējusi aiz laimes vai kliegt, jo vai tad Čikenijs nebija šeit, šajā pašā pilsētā, varbūt šajā pašā ielā? Viņa sajūsmināta vērās brīnumos, kas bija redzami vai uz katra soļa, — zirgos, par kuriem viņa bija gan dzirdējusi, taču kurus agrāk nekad nebija redzējusi, tramvajos, kurus nevilka zirgi, bet kuri paši žigli traucās pa ielām, un skaisti ģērbtās lēdijās. Bet viskrāšņākie viņai šķita veikalu skatlogi. Ejot garām restorānam, bērni sajuta tīkamas ēdienu smaržas un, aši pagriezuši galvu, logā ieraudzīja kārdinošas smalkmaizītes un kūkas. Pamanījis to un izdzirdis, ka bērni sačukstas indiāņu valodā, policists noprata, ka viņi ir izsalkuši.

—    Ak vai! — viņš iesaucās. — Jūs tak gribat ēst, bet es, vecā tenku vācele, tik tērgāju un nemanu, ka jūs varbūt no kātiem krītat nost. oReiliji vis nepieļaus, ka viņu draugi, tā teikt, uz sliekšņa badā nomirtu, spersimies tik iekšā un uzkodīsim!

—    Jā, lūdzu, — Šepīens bilda. — Man mās sen grib ēst.

Grūti būtu bijis pateikt, kurš no viņiem ir vairāk izsalcis. Petriks ar bērniem iegāja restorānā un, kad viņi visi bija apsēdušies, pajautāja, ad tie pēdējo reizi ēduši.

—   Faktorijā, — Šepīens atbildēja. — Mans nenobijās. Bet man mās ļot. ēd vien vieta viss laik, neko neēst. Mans palīdz mās. Neatstāj vien man tās. Neviens neēst. Čilevijs drusku bennok.

—          Tu esi drosmīgs zeperis. O'Reiliji… — policists iesāka, bet nepabeidza.

Un mums tā arī nebija lemts dzirdēt, kā O'Reiliji būtu rīkojušies attiecīgajā gadījumā, jo tobrīd parādījās viesmīlis ar pasūtītajiem ēdieniem. Ieraugot piekrauto, kairi kūpošo paplāti, bērni iepleta acis apaļas kā pogas. Ēdieni izskatījās tik kārdinoši un smaržoja tik jauki, ka bēr­iem vai galva noreiba, kad viņiem priekšā tika nolikti šķīvji. Seidžo tā ztraucās, ka likās — zaudēs samaņu. Drīz vien viņi ne vairs ko runāja, ne skatījās apkārt, ne klausījās, bet tikai ēda un ēda. Pēc brīža pie šī galda tika pastrādāts kāds brīnum jauks darbs. Kamēr viņi ar baudu turēja maltīti, Seidžo atcerējās, ka arī Čilevijs droši vien ir izsalcis, un,

paņēmusi no sava šķīvja vienu otru gardāku kumosu, ielika to groziņā. Tur bija gan sviestmaize, gan taukos vārīts pīrādziņš, gan smalkmaizīte, gan vēl šis tas, un drīz vien bebrēns, tāpat kā pārējie, ņēmās atgūt zaudēto.

Viņi sēdēja vienā no tām mazajām, mājīgajām ēdamzālēm, kādas ir lielākajā daļā restorānu. Kad mielasts bija galā un neviens, arī Čilevijs nebūtu varējis apēst ne kumosu vairāk, viņi atgāzās krēslos un jutās varen omulīgi. Misters O'Reilijs aizkūpināja cigāru un, būdams, ja vien tas ir iespējams, vēl labākā noskaņojumā nekā iepriekš, starojošu seju pilnīgi apmierināts noraudzījās savos viesos. Ķiveri viņš bija noņēmis, un Šepīens, nenododamies vairs ēšanai, varēja pārliecināties, ka policista galvas virsa nemaz nebija tik kaila, kā viņš bija apgalvojis («Kaila kā ola,» viņš bija teicis); viņa galvu no vienas auss līdz otrai apņēma plats matu vainags, un diez vai uz kādas olas, pat vislabākās, varētu atrast tādu vērā ņemamu daudzumu matu.

Seidžo, kā jau kārtīga mājsaimniece, salika visus šķīvjus glītā kau­dzītē galda vienā galā. Viņai patika turēt rokās šos traukus, un, lai gan patiesībā tie bija tikai parasti porcelāna šķīvji, viņa, nabaga bērns, kā tovakar atzinās Šepīenam, nekad tādus nebija redzējusi.

Mazajā telpā bija silti, un Seidžo noņēma no galvas spilgto lakatu. Kļuva redzamas viņas garās, mirdzošās, melnās bizes un maigās, laimē starojošās melnās acis. Policists, tikai tagad pirmo reizi pa īstam ieska­tījies viņas sejā, sacīja, ka viņa ir visjaukākā meitene, kādu viņš redzējis, kopš «aizbraucis no Īrijas, kur ir vissmukākās meitenes pasaulē». Šepīens pastāstīja māsai, ko policists teicis; viņa pietvīka, nolieca galvu un atkal apsēja lakatu. Taču kopā ar šo labsirdīgo cilvēku neviens nespēja pārāk ilgi justies neērti. Drīz vien Seidžo, pārvarējusi kautrību, paskatījās uz policistu, un lakats atkal noslīdēja uz pleciem, taču šoreiz viņa vairs neapsēja to ap galvu. Viņa smējās par visu, ko sacīja policists, lai gan ne vārda nesaprata. Šepīens, redzēdams māsu tik līksmu, smējās gandrīz tikpat daudz, cik māsa. Policists O'Reilijs, pagalam apmierināts ar to, ka mazās viesības izdevušās, smējās tik sirsnīgi, ka bija spiests atpogāt for­mas svārkus un, no piedurknes izvilcis lielu, sārtu kabatas lakatu, rauša ar to sviedrus no kailā pakauša. Vārdu sakot, viņi visi bija neparasti labā noskaņojumā. Pat Čilevijs atļāvās pacelt balsi, un viņi abi ar Seidžo kaut ko pārrunāja, bet misters O'Reilijs tikmēr ar Šepīena starpniecību centās apgūt indiāņu valodu. Manuprāt, viņš sevišķus panākumus vis neguva, taču indiāņiem ir kāds vārds, ko viņi lieto ļoti bieži, — tas ir «kī- get» un nozīmē— moteikti» vai «neapšaubāmi», vai «tik tiešām», un, ja jūs par kaut ko esat pārliecināts, jūs sakāt — «kīget». So vārdu ir viegli izrunāt, un Pets to visai ātri iegaumēja. Kad Šepīens pateica, ko tas nozīmē, Pets vingrinājās tik ilgi, kamēr iemācījās to pareizi izrunāt. Pēc tam «kīget» viņam bija viss, lai arī par ko viņš runātu. Viņš bija mil­zīgi lepns, ka iemācījies jaunu vārdu. Kad viņš stāstīja par nākamās dienas plāniem, viņš centās runāt tādā pašā lauzītā angļu valodā kā Šepīens.

—       Zvēru dārzs, — viņš sacīja, piemērodamies Šepīena runas veidam, — tas zvēru dārzs ciet. — Un cieši aizvēra edamzales durvis. — Ritu zvēru dārzs vaļā, dod nauda, būs bebrs! — Un, plaši atvēris durvis, iz­stiepa roku, parādīdams, ka ceļš ir brīvs; pēc tam viņš pakāpās sānis, it kā gaidīdams, ka vesels eskadrons bebru iesoļos iekšā. Tad viņš izvilka vēstuli un, uzsizdams pa to ar pirkstiem, sacīja:

—       Mans nāk uz turieni. Rītu. Jūs gaid, — un, atkal noplātījies ar rokām, piebilda: — Kīget!

Šepīens, kas angliski nemaz nerunāja tik lauzīti, nevarēja noturēties īepasmaidījis. Viņš bija visu sapratis un to arī pateica. Labais misters D'Reilijs bija varen apmierināts ar savu pirmo indiāņu valodas stundu un )atiesi nodomāja, ka sāk jau šo valodu saprast.

Policists aizveda, savu «ģimenīti» uz norādīto adresi un, nodevis >ērnus un vēstuli šā nama pārvaldniekam, lika bērniem noprast, ka no īta atnāks tiem pakaļ, un piekodināja nekādā ziņā neiet prom, iekams r iņš nebūs atnācis. Likās — pārvaldnieks viņus bija gaidījis. Taisnību akot, par bērnu ierašanos viņš bija saņēmis telegrammu un, kad tos bija akāitojis naktsguļai, devās nosūtīt atbildes telegrammu. Tai pašā laikā rī-policistam Petam viņa pieticīgajā dzīvoklī bija ilga telefona saruna — ri par bērniem, un tālajā zvērādu faktorijā Trušu ciemā bērnu dēļ bija icēlies diezgan liels tracis. Vārdu sakot, šo trīs mazo ceļinieku dēļ val- īja krietns satraukums — satraukums, par kuru viņiem pašiem nebija e vismazākās nojausmas.

Augšstāvā abi bērni, sirdīm pukstot, sačukstējās, jo šī plašā istaba ai altajām sienām viesa' viņos niecības un atstumtības sajūtu un viņi paši 3V likās kā divas pelītes, kas iezagušās svešā pieliekamā vai baznīcā.

Taču šai vietā nekādi starpgadījumi nevarēja notikt, tas nu bija ilnīgi skaidrs. Un tā šīs istabas klusumā Šepīens izvilka nelielo naudas īksni no briežādas maisiņa, kas karājās auklā viņam ap kaklu, un izlika audu uz galda, ļoti rūpīgi izgludinādams katru banknoti. Seidžo skatījās n māja ar melno, spīdīgo galviņu, it kā sacīdama: «Redzi nu, ko mans ipnis izdarījis!» Bērni gribēja zināt, cik daudz naudas tur ir. Seidžo stā- ēja blakām, pirkstu pie lūpām pielikusi, galviņu piešķiebusi, un visgudri :atījās; Šepīens turpretim te rauca pieri, te brīnījās, te vērīgi aplūkoja ātru naudas zīmi. Taču bērniem tās neko neizteica, un viņiem no skai- sanas vajadzēja atteikties. Tomēr abi bija vienis prātis, ka tik daudz rndas nekad agrāk nebija redzējuši. Tad Šepīens naudu atkal salika )pā un iebāza mazajā maisiņā, kas karājās auklā zem krekla.

Par šo naudu vajadzēja izpirkt Čikeniju, tāpēc tai ik brīdi jāatrodas i rokai.

Čilevijs tikmēr baudīja dzīvi skārda bļodā uz grīdas. Viņš bija sarī- >jis sev vēl vienu mielastu — sukāja iekšā maizi, ko bija pagādājis laip- is pārvaldnieks. Tas, ko bebrēns nebija spējis notiesāt, tika pamazām rvērsts mīkstā, saldā, lipīgā putrā, un es dodu jums savu godavārdu, ka klājs, uz kura šīs dzīres risinājās, nekādā ziņā nebija kļuvis labāks.

Neviens no viņiem nevarēja iemigt. Bebrēns tāpēc, ka bija atradis pārāk daudz interesanta gan pagultē, gan drēbju skapī, gan istabas kak­tos, bet bērni tāpēc, ka nākamā diena kļūs viņu mūžā visievērojamākā, visbrīnišķīgākā, tā būs diena, kuras dēļ viņi bija tik daudz pūlējušies, tik daudz briesmu pārcietuši un kuru bija tik ilgi gaidījuši.

Rīt viņi atdabūs Čikeniju!

Nevienam no viņiem ne brīdi prātā neienāca doma, ka zvēru dārza darbinieki varētu viņiem atteikt, varētu neatdot bebrēnu, kurš tagad bija zvēru dārza īpašums.

Lai arī varbūt Šepīenam uzmācās kādas ļaunas nojautas, Seidžo bija pārliecināta, ka viņas sapnis piepildās, un, ne mirkli nešaubīdamās par to, tikai sacīja:

— Rīt mums būs Čikenijs. Es to zinu!

15. CEĻĀ PIE ČIKENIJA

Otrā dienā agri no rīta Petriks O'Reilijs, kā solījis, aizgāja pakaļ saviem aizbilstamajiem. Viņi negāja uzreiz uz zvēru dārzu, kā bērni bija cerējuši, bet gan devās uz kādu lielu ēku pilsētas centrā, kur zvēru dārza īpašniekiem bija kantoris.

Baidīdamies, ka tikai pēdējā brīdī neatgadītos kas ļauns ar naudu, Šepīens laiku pa laikam pataustīja zem krekla maisiņu; tas viņiem visai drīz būs vajadzīgs, un tāpēc Šepīens bija kļuvis nemierīgs. Otrā rokā viņš turēja groziņu ar Čileviju. Ne vairāk kā trīs pēdu atstatu no viņiem sīkiem meitenes solīšiem tipināja Seidžo, ap galvu un pleciem apņēmusi lakatu.

Viņi ātri uzbrauca augšā ar liftu, kas viņiem nepavisam nepatika, un tad kopā ar policistu stāvēja pie rakstāmgalda, aiz kura sēdēja kāds cil­vēks.

Šā cilvēka rokās bija mazā pazudušā drauga liktenis.

Meiteni, kas līdz šim brīdim bija cieši ticējusi sapnim, pēkšņi pārņēma bailes un satraukums, un viņa ietrīsējās kā lapa. Seidžo nebija ne jaus­mas, ko viņi darīs, ja viņu lūgums tiks noraidīts, un tagad, kad šis brīdis bija pienācis, viņa gribēja iekliegties un skriet prom. Tomēr viņa varo­nīgi palika stāvam, nolēmusi gaidīt beigas, lai arī kādas tās būtu.

Aiz rakstāmgalda sēdēja pajauns cilvēks bālu, šauru seju un ne­izteiksmīgu zodu. Mutes kaktiņā viņafti rēgojās gandrīz līdz lūpām izde­gusi cigarete. Viena acs bija nepatīkami piemiegta, lai tajā neiekļūtu dūmi, bet ar otru viņš tikmēr skatījās apkārt, tāpēc dažbrīd likās, it kā viņš šķielētu. Viņš runāja, cigareti no mutes neizņēmis, ar redzīgo aci uz viņiem blenzdams. Tā bija pavisam bezkrāsaina un nelaipna acs.

— Kas jums vajadzīgs? — viņš strupi vaicāja.

Uz bridi bija iestājies klusums — drūms, nomācošs klusums. Man iekas — Seidžo un Šepīens bija pat aizturējuši elpu.

—       Ser, — iesāka policists, — es vakar zvanīju misteram H … un pa- tāstīju viņam par saviem jaunajiem draugiem. Mums bija norunāts šeit atikties, lai nokārtotu kādu darījumu, varbūt…

—       Jūs varat to nokārtot ar mani, — ne visai pieklājīgi pārtrauca iņu jaunais cilvēks. — Misters H … pašlaik ir aizņemts. — Viņš uzmeta katienu pusviru atstātajām durvīm, kas veda uz otru istabu.

— Redziet, lieta ir tāda, — vēlreiz uzsāka Pets, bet jaunais cilvēks, araudzījies rokas pulkstenī, atkal viņu pārtrauca:

—    Runājiet veicīgāk, kārtībniek, esmu šodien aizņemts.

Pets mazliet pietvīka un atsāka savu runu, taču šoreiz veiksmīgi. Šo mu viņš bija rūpīgi iestudējis iepriekšējā vakarā. Tas bija stāsts, kuru zirdot, kā viņš bija izteicies stacijā, «cilvēks ar akmens sirdi ieraudā- ies». Acīmredzot jaunajam cilvēkam tomēr akmens sirds nebija, jo viņš enobirdināia nevienu asaru. Taisnību sakot, kamēr Pets runāja, šī ne- acietīgā persona vairākkārt uzmeta acis rokas pulkstenim un pie ciga- ites gala mutes kaktiņā aizkūpināja jaunu. Šim cilvēkam nebija akmens rds, un visdrīzāk viņam vispār nebija sirds. Godīgajam policistam uz mas galu dūša mazliet saplaka, un viņš beidza savu stāstu diezgan ne- ārliecinoši:

—       … un tā šitie jaunie ļaudis grib zvērēnu no jums atpirkt. Es vēl ^drošinos piebilst, ka, manuprāt, jūs izdarītu labu darbu, ja bebrēnu vi- iem atdotu. — Un, paveicis visu, kas viņa spēkos, viņš stāvēja un sa- aukts rauša no sejas sviedrus ar lielo, sārto kabatas lakatu. Jaunais cil- īks izgludināja dažas papīra lapas uz rakstāmgalda un atlaidās krēslā.

—    Vai jūs visu pateicāt? — viņš salti vaicāja.

—    Jā, — Pets atbildēja ne visai pārliecināts, jo viņam uzmācās šau- is un visai pamatotas, vai tikai cīņa nav zaudēta.

—   Pateicos! — sacīja ierēdnis. — Atjaujiet man piemetināt… — ņa vārdi skanēja tā, it kā uz stikla šķīvja birtu Iedus gabali, — ka :brs tika nopirkts godīgā ceļā un ne jau no šiem skrandaiņiem, bet no Bnījama tirgotāja. Mēs par to samaksājām piecdesmit dolāru, un tas ir udz vairāk, nekā šis mazais lopiņš vērts. Mums nav nekādas vajadzības rdot to atpakaļ, vienīgi ja mēs šai darījumā krietni nopelnītu… — te ņš palūkojās uz mazajiem indiāņiem, — … taču, spriežot pēc jūsu sar- mādainajiem draugiem, kā jūs tos nosaucāt, es nedomāju, ka tie ir iksāt spējīgi.

Pets piesarka vēl vairāk, un viņam radās pamatotas aizdomas, ka šo pēto zelli varēs pārliecināt vienīgi ar naudu, tāpēc viņš pabīdīja Še- mu uz priekšu.

—    Naudu, — Pets aizsmacis čukstēja. — Do' viņam naudu!

Šepīens, pagalam pārbijies, jo gandrīz visu bija sapratis, pagāja uz

iekšu, bridi pagrābstījās maisiņā un nometa nelielo naudas žūksni uz cstāmgalda.

Ierēdnis paņēma naudu un saskaitīja. Viņš pavīpsnāja.

—  Tur ir tikai četrpadsmit dolāru. — Viņš atdeva naudu atpakaļ. — Neko darīt, — viņš noteica un, lai pārliecinātos, vai visi sapratuši, skaidrības labad piemetināja: — Viss ir nokārtots, nekada izpardošana, nekas nenotiks, nav vērts. Sapratāt?

Visi bija sapratuši. Itin visi.

Neviens nebilda ne vārda, neviens pat nekustējās, bet Sepīenam šķita, ka pienācis pasaules gals… taču nē… vai tas var būt? Klusums, likās, smacēja viņu nost; bālā seja viņpus rakstāmgalda kļuva aizvien lielāka un lielāka un it kā traucās viņam pretī, grīda zem kājām slīdēja prom. Vai tiešām viņš nokritīs zemē kā sieviete, paģībs kā vārga mei­tene! Viņš aizdarīja acis, lai neredzētu ierēdņa bālo, vājo seju ar vienu aci, kas glūnēja uz viņu tik izsmējīgi; viņš sakoda zobus, sažņaudza dū­res un izslējās taisns, ieņemdams agrāko lepno stāju; reibonis pārgāja, bet viņu apņēma salti drebuļi. Policists tikmēr, bezpalīdzīgs un apjucis, stāvēja blakus un rauša sviedrus no kailās galvvirsas, aizsmakušā balsī murminādams:

—  Ai, tavu kaunu! Cik žēl! Viņi man uzticējās, bet es viņus pievīlu. Manu veco sirdi tagad ilgu laiku mocīs sirdēsti.

Bet Seidžo? Ar mokošām gaidām viņa bija sekojusi katrai kustībai, viņas skatieni lidinājušies no vienas sejas uz otru gluži kā divi izbie­dēti putnēni būrī. Viņa visu bija sapratusi. Nevienam nekas vairs nebija viņai jāskaidro.

Viss bija zaudēts. Pāris mirkļos viss bija zaudēts.

Seidžo klusītēm piegāja pie Sepīena.

—     Es zinu, brālīt, — viņa ierunājās tik klusā, savādā balsī, ka Sepīens uzmeta viņai ašu skatienu un apskāva viņas plecus, bet viņa stāvēja, cieši piespiedusies, un raudzījās brālī. — Tagad es zinu. Viņš neatdos mums Čikeniju. Es nepareizi iztulkoju savu sapni. Mēs esam atbraukuši uz pilsētu nevis lai atdabūtu Čikeniju… bet… man liekas… varbūt… tāpēc … lai aiznestu Čileviju pie viņa. Māmiņa laikam tā bija domājusi. Viņi varēs būt kopā un vairs nejutīsies vientuļi. Tā tam jābūt. Tā …

Viņas bērnišķā balstiņa pārgāja čukstos un mazā, tumšā galviņa no­liecās.

—    Saki šim vīram … es … atdošu viņam … arī Čileviju.

Viņa nolika grozu ar Čileviju uz rakstāmgalda un pakāpās atpakaļ. Seja viņai bija balta kā papīra lapa, lūpas bālas, acis, platas un sausas, stīvi raudzījās uz groziņu.

O'Reilijs, pārtraucis vaimanāšanu, stāvēja kā sastindzis. Kas šeit no­tika?

—    Kas tad tas? — saniknots iesaucās ierēdnis.

—     Vēl bebrs, — sacīja Šepīens. — Čilevijs. Brālis. Tas Čikenijs skumst. Ņemt viņu, Čileviju, arī; tas nebūs skumt. Tas ir mans māsa vārdi. Mans… — Balss viņam iestrēdza kaklā, un viņš vairs nespēja parunāt.

—      Labi, — sacīja ierēdnis, pirmo reizi pasmaidīdams, lai gan smaids ;z vai vērta viņa seju patīkamāku. — Tā jau ir cita lieta. To mēs no- irtosim_ ļoti ātri. — Viņš pastiepa roku pēc pildspalvas…

—      NE! — piepeši iekliedzās policists šausmās pārvērstā balsi un, Ј spēka, trieca dūri pret rakstāmgaldu. Visi salēcās; arī tintnīca, galda ese, pildspalvas un zīmuļi salēcās; salēcās pat bālais vīrs un kļuva vēl ilāks, arī cigarete salēcās un no mūtes izkrita uz grīdas.

—     Nē, to jūs nedarīsiet! — ieaurojās Pets briesmīgā balsī. — Neviens Reiliju dēls mierīgi nenoskatīsies, kā jūs un jums līdzīgi ļaudis ņirgā- s un apkrāpj divus bezpalīdzīgus bērnus. Jūs esat caurcaurēm nelie­li — viņš brēca. — Es esmu likuma kalps, un es jūs apcietināšu par sa- ērestību, par krāpšanu, par pārkāpumiem, par lielceļu laupīšanu, par irdarbību, par… — Te viņam aptrūkās vēl skanīgāku vārdu noziegumu izīmēšanai, un, zvērīgi rēkdams, viņš apgāja apkārt rakstāmgaldam un vojās pārbiedētajam jaunajam cilvēkam, kas kāpās atpakaļ, cik ātri vien rēdams, blakus istabas virzienā, bet Seidžo un Šepīens, acis iepletuši, ivēja blakām. Ko tieši šis neprātīgais O'Reiliju dēls bija nodomājis rīt, toonēs nekad nedabūsim zināt, jo tobrīd blakus istabas durvis at­rās un bēgošajam jaunajam cilvēkam atkāpšanās ceļš bija nogriezts — ņš uzgrūdās virsū kādam šā nama iemītniekam.

—     Piedodiet'! — bija dzirdama mierīga, klusa balss, un istabā ienāca vecs slaida auguma džentlmenis sirmiem matiem un apstājies pāri enēm raudzījās, kas šeit notiek.

Ieklepojies viņš atkal ierunājās:

—     Piedodiet par iejaukšanos, — un tad pieklājīgi uzaicināja: — Vai 3 neapsēdīsieties?

Pets aizvien vēl nikni šņākuļoja un acīm urbās jaunajā cilvēkā, kuru ja draudējis apcietināt un kurš nebija visai pārliecināts, vai nav pa- ādājis kādu noziegumu. Rokas šim cilvēkam mazliet trīsēja, kad viņš jklēja jaunu cigareti.

—     Lūdzu, apsēdieties, džentlmeņi, — atkal uzaicināja sirmgalvis. Viņi sēdās, jo juta, ka nav iespējams noraidīt šā pieklājīgā vecā cilvēka gumu. Šis džentlmenis bija zvēru dārza īpašnieks, pats misters H… .

—     Tagad visu pārrunāsim, — viņš ierosināja un paskatījās te uz poli- ;tu, te ierēdni, te uz bērniem, te atkal uz policistu. Kad jūs, kārtībniek, m vakar vakarā zvanījāt pa tālruni, es apsolīju noklausīties šo bērnu istu un apsvērt, kas būtu darāms. Es visu dzirdēju… no blakus istabas, 5 tam daudz labāk, nekā ja es būtu bijis šeit, jo tad nebūtu noticis i, kas notika tagad. Es no jums jau biju dabūjis zināt, kādu tālu ceļu rni nobraukuši, kādas grūtības un briesmas pārcietuši, lai atgūtu savu luli. Taču man vajadzēja būt piesardzīgam. Man vajadzēja pārlieci- ties, ka tā nav krāpšana, un, tā kā es nesaprotu viņu valodu, es ibēju, pirms izlemju šo jautājumu, redzēt, kā viņi uzvedīsies. Tagad es >u šo notikumu zinu un uzskatu, ka apstākļi sarežģījušies man par klu.

To dzirdot, ierēdnis apmierināts noskatīja visus pēc kārtas, it kā gri­bēdams sacīt: «Nu vai es jums neteicu?» Misters H … arī noskatīja visus un paplikšķināja acenes pret ceļgalu.

—    Es ceru, ka visi manī klausās, jā? — viņš turpināja.

Bija skaidri redzams, ka viņš radis saistīt cilvēku uzmanību. Viņš turēja pensnejam līdzīgās acenes ar īkšķi un rādītājpirkstu virs šaurās virsdegunes un visus pēc kārtas caur tām nopētīja. Bērniem viņa skatiens likās caururbjošs, gluži citāds nekā balss.

—    Redziet, — viņš iesāka, uzskatīdams, ka visi no viņa gaida ko vairāk (lai gan Seidžo nesaprata ne vārda, viņu apbūra šā cilvēka ne­parastā iznešanās un mierīgā, pat plūstošā runa). — Viss ir ļoti jauki. Es dzirdēju, ka šie indiāņu bērni piedāvā otru mīluli, lai abi dzīvnieki varētu būt kopā. Tas liecina, ka bērni ir patiesi. Taču šim jautājumam ir arī otra puse, kas skar mani, un par to jāpadomā. Kā jau Džordžs šeit minēja, tas bija augstākā mērā godīgs darījums un maksāja krietnu nau­das summu. So jautājumu es nevaru izšķirt uzreiz. Bez tam nav labi, ja cilvēki, it sevišķi jaunieši, dabū visu, ko vien vēlas. Pavisam kas cits, ja viņi to nopelna ar savu darbu. — Un viņš diezgan bargi pavērās bēr­nos caur acenēm, kuras atkal bija uzlicis.

—     Ko jūs grasāties darīt, ser? — noraizējies jautāja O'Reilijs, vēlē­damies, kaut šis sirmgalvis beigtu lūrēt caur acenēm un ķertos pie lietas.

Bet misters H … pievērsās ierēdnim:

—    Jūs, Džordž, esat labs komersants; dažreiz man liekas — pat pārāk labs.

—     Es tikai pildīju savu pienākumu, ser, — atbildēja Džordžs, un vi­ņam bija zināma taisnība.

—    Ak, šie mūsu pienākumi, jā! — dziļdomīgi novilka misters H… .

—    Nu, nekas!

—    Bet ko galu galā jūs grasāties darīt, ser? — atkal jautāja Pets, bezmaz vai sprāgdams pušu no nepacietības.

—     Ko darīt? — it kā kaitinādams atvaicāja šis vecais vīrs. — Ko darīt? Ak jā, man šķiet, es jau esmu izlēmis, ko darīt, — lūk, šito! — Un viņš paņēma groziņu, kurā bija Čilevijs, un pamāja ar roku bērniem.

—    Lūdzu, — viņš laipni sacīja, — saņemiet savu mazo draugu. Bet tagad, — te pēkšņi viņš kļuva varen rosīgs un lietišķs un, uzrakstījis zīmīti, iedeva to Petam, — tagad dodieties ar misteru O'Reiliju uz zvēru dārzu un saņemiet tur otru. Viņš ir jūsu. Jūs esat viņu nopelnījuši.

Šepīens blenza šai vīrā, muti pavēris, — vai viņš pareizi bija dzir­dējis? Vai arī tas bij'a vēl viens no Seidžo sapņiem, kurā iejaukts arī viņš? Vai arī varbūt viņš pats tagad sapņo? Toties Seidžo nesapņoja un sagrāba Čilevija groziņu.

—     Pastāsti, pastāsti, — viņa satraukta kliedza, — ko tas nozīmē, ko tas nozīmē?

Redzēdams, ka bērni nav lāgā sapratuši, misters H … dzīrās vēlreiz ;u paskaidrot, bet Pets vairs nespēja ilgāk klusēt (viņš tik 'oti vēlējās ziņot šo prieces vēsti pirmais): v

—       Lūdzu piedošanu, ser, es runāšu viņu valodā. — Viņš pagriezās st Šepīenu. — Šitais, — viņš turpināja, vairākas reizes draudzīgi iunckādams pa muguru misteru H . . . , kurš, pēkšņi pārsteigts, gandrīz i nokrita ar seju zemē, bel acenes (visiem par atvieglojumu) aizlidoja

gaisu, — labs zellis. Šitais, — pēc šiem vārdiem viņš pamatīgi iebelza mnītajam misteram H… pa krūtīm, tā ka tas bezmaz apvēlās augš- du, — šitais liels virsaitis, labs, jā gan. Priekš manis indiāņu mēle ir r grūtu. Ar vienu rāvienu dabūt divus bebrus! Sapratāt? — un, lieliskā iiāņu valodā piebildis: — Kīget! Kīget! — sajūsmināts atkal pievērsās steram H… : — Ser, svešvalodas allažiņ bijušas O'Reiliju stiprā se.

—    Tieši tā! — noteica misters H . . . . — Neapšaubāmi, nudien!

Smaidīdams viņš pavadīja laimīgos apmeklētājus līdz durvīm un, vēr-

ms aiz viņiem durvis ciet, aizvien vēl pie sevis smaidīja.

«Tā nu gan bija varen patīkama spēle,» viņš nodomāja, «kaut ari nu palicis zaudētājos.» Un viņš līksmi paberzēja rokas, it kā būtu no- īdzis visai izdevīgu darījumu.

Es ļoti šaubos, vai Seidžo un Šepīens kaut ko atceras no gājiena uz ēru dārzu līdz tam brīdim, kad Pets parādīja ieeju dārzā, kas bija re- ama pa gabalu. Seidžo metās skriet. Bālums no sejas pazuda, bet acis, s visu laiku drudžaini vērās apkārt, iegailējās. Lakats noslīdēja no gal- s, un biželes lēkāja pa pleciem, kad meitene ar mokasīniem mazajās jelēs dipināja pa ietvi. Aiz viņas gāja Šepīens: viņš netika māsai līdzi,

nesa groziņu ar Čileviju, kas, tik ilgi turēts sprostā, taisīja milzīgu >ksni. Aiz viņiem gāja uzticamais draugs misters O'Reilijs tumši pie- kušu seju, bez ķiveres, spiezdams lielu, sārtu kabatas lakatu pie galvas, s bija «kaila kā ola jau divdesmit gadu». Viņš pūta un elsa kā velko- j, kuram uznākusi viegla aizdusas lēkme.

Vienu reizi viņš ieaurojās:

—    Ei! Vai tās ir skriešanas sacīkstes, vai?

Bet bērni devās tikai uz priekšu un diez vai viņu dzirdēja.

—       Ak, tie mazie pagānēni, — policists murmināja, — viņi grib mani beigt, tā jā! — Tomēr varonīgi turēja līdzi.

Viens otrs garāmgājējs apstājās un noskatījās, kā mazie indiāņi, meža ānās ģērbušies, skrien pa ielu, bet policists acīmredzot dzenas tiem kaļ. Viņi dzirdēja arī, ka grozā kāds spiedz un smilkst, jo Čilevijs skaļi atestēja pret kratīšanos, kādu bija izraisījusi lielā steiga. Daži garām- jēji atgriezās un pievienojās šim neparastajam gājienam, kura priekš- lā traucās melnmatainā meitenīte.

Aiz viņiem visiem — tālu, tālu aizmugurē — gāja vēl kāds cilvēks: la auguma vīrs brūnu ādas krāsu. Viņš ātrā gaitā soļoja pa pilsētas

ielām. Viņš izskatījās tik drūms un bargs, ka ļaudis labprāt pagāja sānis, palaizdami viņu garām, un, lūrēdami viņam nopakaļ, cits citam jautāja:

—    Kas tas tāds ir? Kas tas ir par cilvēku?

Bet viņš pat neuzmeta nevienam skatienu.

Pie ieejas gadījās neliela aizkavēšanās, jo zvēru dārzs vēl bija ciet. O.'Reilijs bērnus drīz vien panāca un uzrādīja savu apliecību; tā viņi tika ielaisti iekšā. Pie ieejas bija salasījies prāvs ļaužu pūlis, un, līdzko vārti tika atvērti, visi spiedās iekšā. Kalpotājs, kas ir mums jau pazīstamais uzraugs Aleks, zināja, kas jādara, jo misters H… pēdējā brīdī bija no­spriedis ierasties pats un tagad, nodevis rīkojumu, stāvēja pūlī. Kad viņš pamāja ar galvu, Aleks žigli aizveda Seidžo uz bebrēnu būri. Piepeši viņa atkal nobālēja. Viņai likās, it kā viņa skrietu pa milzīgu klajumu un šā klajuma viņā galā jūdzēm tālu tumstu atbaidoši režģi, un tad — tad viņa jau varēja redzēt tiem cauri, un tur — jā, tur, režģu pašā vidū, sēdēja brūns, pūkains dzīvnieciņš. Ak, vai tas bija Čikenijs? … Vai tas varēja būt Čikenijs? … Jā, tas bija . .. viņš!!

Seidžo, atmetusi kautrību, aizmirsusi svešos ļaudis, aizmirsusi trok­šņaino pilsētu, aizmirsusi visu, redzēja vienīgi sīko spalvaino zvēriņu. Tagad tas atradās pavisam tuvu! Piedrāzusies pie dzelzs iežogojuma, viņa nometās uz ceļiem grantī un, izbāzusi abas rokas cauri režģim, spalgi iekliedzās:

—    Čikenij! ČIKENIJ!! Č1KENIJ!!!

Nekam vairs neticēdams, bebrēns sēdēja, kā sēdējis, un tikai skatījās.

—    Tā esmu es, Seidžo! Ak, Čikenij! — viņa caur asarām iekliedzās. Vai tiešām viņš visu aizmirsis?

Pagāja krietns brīdis, bet mazais radījums nepakustējās, tikai, apaļo, brūno galviņu uz vienu pusi piešķiebis, it kā ieklausījās. Seidžo atkal iekliedzās:

—    Či-ke-ni-i-i-ij!!!

Beidzot viņš pazina. Viņš jocīgi ieguldzinājās un, cik ātri vien va­rēdams, ar savām īsajām kājelēm aiztipināja pie režģa.

Pūlī atskanēja prieka saucieni. Uzraugs Aleks panāca uz priekšu un, atvēris mazās dzelzs durtiņas, sacīja:

—    Šeit, mis … e … mamzel… e … senjorita… — Viņš lāgā ne­zināja, kā lai meiteni uzrunā, un pats arī bija gauži uztraucies. Seidžo iebrāzās iekšā, notupās uz ceļiem un, iecēlusi sen pazudušo Čikeniju sev klēpī, noliecās pār to. Viņi abi pieklusa. Košais galvas lakats apslēpa visu, un ne jūs, ne es, ne arī kāds cits nekad nedabūs zināt, kas starp viņiem abiem notika tai liktenīgajā, tai brīnum jaukajā, tai nemūžam neaizmirstamajā rītā.

Sirmais misters H … izņēma no kabatas mutautu un visai skaļi iz­šņauca degunu, uzraugam Alekam pēkšņi uzmācās klepus:

—    Hamf! Haramf!

—    Skaidrs! — policists Pets saprotoši noteica, lai gan uzraugs netika bildis ne vārda.

Un tagad vajadzēja notikt visbrīnišķīgākajam. Bija pienākusi kārta ies abiem bebrēniem. Viņi atradās tikai desmit pēdu attālumā viens no otra, taču nezināja to. Kas tas bija par satraukumu! Sirdij mežonīgi dauzoties, Seidžo un Šepīens ienesa grozu būrī un par abiem nocēla vāku (viņi bija tāda stāvoklī, ka viens to nespēja izdarīt), ma Čileviju un nolika to zemē pa gabalu no Cikenija. Elpu aizturējuši, bsrni stāvēja un skatījās. Kādus pāris mirkļus bebrēni nekustējās, ļoti vērīgi viens otru pētīja. Tad viņu mazajos, miglainajos prātiņos pazām atausa apjēga un viņi sāka rāpot viens otram pretī, acīm no pieres sprāgstot vai laukā. Ieklausīdamies un ošņādami viņi lēni rāpoja uz priekšu, tad pārgāja soļos, no soļiem — uz sīkiem rikšiem un pēdīgi, pārliecinājušies, ka viens otru atraduši, spēji salēcās, ar galvām uzdrāz­ies viens otram virsū. Sadursme, maigi izsakoties, bija tik pamatīga, ka viņi, nespēdami nekur tālāk pavirzīties, izslējās pakaļkājās un, spalgi spiegdami, viens otru cieši satvēruši, turpat — visu šo ļaužu acu priekšā uzsāka cīniņu.

nebeidzamie, bezcerīgie meklējumi, mūžīgā vilšanas, nemitīgās mokas

gas, drūmās, vientulības māktās naktis — viss pagaisa.

ielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija atkal kopā.

drīz vien viņi līksmi skraidelēja pa iežogojumu, kas no drūma, baiga

cietuma tagad bija pārvērties par rotaļu laukumu, un es varu galvot, ka nekad agrāk tik lietderīgi tas netika izmantots. Bērni sita plaukstas,

;klaigāja, smējās un satraukti bebrēnus uzmundrināja, bet tikrņēr cīkstoņi

jeb dancotāji — sauciet tos, kā vien jums tik, — pacilāti šaudījās ap­kārt, kā negudri priecādamies par šo vienreizīgo bridi, kādu droši vien līdz šim nebija piedzīvojuši un varbūt nekad mūžā nepiedzīvos. Vēl ne reizes bebrēni nebija snieguši tik lielisku priekšnesumu, un cilvēki viņus iedrošināja un smējās, bet sirmais misters H .. . spēcīgi vēcināja pa gaisu mutautu un, man liekas, kaut ko pat kliedza.

Misters O'Reilijs, arī alkdams piedalīties šai līksmajā izrādē, ko bija palīdzējis sarīkot, un lepodamies ar to, ka ir vienīgais no klātesošajiem, kas zina visu šo notikumu, iecēla sevi par ceremonijmeistaru un, kamēr pildīja policista pienākumus, atturēdams ļaužu pūli, reizē darbojās arī kā īsts radio diktors, paskaidrodams cilvēkiem, kas šeit notiek, un lāgiem palaizdams pa kādam jokam. Viņš katram laipni uzsmaidīja un pats bez­gala priecājās. Es domāju — mēs visi būsim vienis prātis, ka viņš pelnījis šādu godu, pat ja izlikās zinām vairāk, nekā patiesībā zināja. Un, kad abi Nieciņi uzsāka savu jocīgo danci, policists pat aizgāja tik tālu, ka sacīja — viņš pirmo reizi mūžā redzot vēl kādu, izņemot pašus īrus, tik labi dejojam īstu īru džīgu. Beigās, visiem dzirdot, viņš vel piebilda:

—    Kaut arī es redzu to pats savām acīm, tomēr nekad tam neticēšu.

Šos vārdus viņam var viegli piedot, jo cilvēkam, kurš nekad nav

redzējis tādu skatu, tas tiešām var likties vienreizīgs.

Tad no pūļa iznāca liela auguma vīrs tumšu ādas krāsu, mokasīniem kājās. Viņš bija vērojis šos nelielos svētkus un nevēlējies tos pārtraukt. Šis cilvēks bija jau pieminētais vīrs, kas pirmīt ātrā gaitā pa pilsētas ielām devās zvēru dārza virzienā. Kad viņš iznāca priekšā, pār pār­steigtajiem ļaudīm nolaidās klusums. Bet Seidžo un Šeplens, aizņemti ar rotaļu biedriem, viņu pamanīja vienīgi tad, kad izdzirda sev aizmugurē viņa balsi — balsi, kuru pazina tik ļoti labi, un tagad tā mierīgajā, ska­nīgajā odžibveju valodā sacīja:

—    Mākoņi no saules vaiga pazuduši. Manas bēdas arī pazudušas, izklī­dušas kā migla agrā rīta stundā. Mani bērni, šie cilvēki mūsu labā darījuši daudz — ļoti daudz. Pateiksimies tagad viņiem. Mans dēls, mana meita, ņemiet savus Nitčīkīvenus, savus Mazos Brāļus! Opīpīsoveja mūs gaida!

Lielā Spalva bija ieradies, lai viņus visus četrus aizvestu atpakaļ uz Runājošo Ūdeņu Novadu — Ziemeļrietumu Vēju Zemi.

Seidžo sapnis tomēr bija piepildījies.

16. MĪNOTA-KIJA!

Un tā viņi atvadījās no pilsētas, no tās trokšņiem, burzmas un cil­vēkiem, kuri beigu beigās, prātoja Seidžo, šeit ir tādi paši kā visur citur — vairāk ir labo nekā ļauno. Taisnību sakot, gandrīz visi ir labi, viņa pēdīgi nosprieda un nolēma pastāstīt indiāņiem, kādi šie cilvēki patiesībā :r.

Viņi atsveicinājās no uzrauga Aleka, kas tik labi bija izturējies pret ībaga vientuļo Čikeniju un tagad priecājās, redzot, ka mazais gūsteknis kal ir brīvība; atsveicinājās arī no dīvainā, rāmi smaidīgā mistera H , . ., is vēl labu laiku pēc šī notikuma jutās laimīgs, ka iepriecinājis šīs >skumušas sirsniņas. Un, lai gan Gitčijs Mīgvons grasījās samaksāt ņam par Čikeniju, viņš par to negribēja ne dzirdēt un sacīja, ka prieks, 1 viņš izjutis, visu atsverot.

Policists Petriks, nelokāmais O'Reiliju dēls, pavadīja viņus uz staciju vēlāk darba biedriem stāstīja: «Es pats ar savi abi roki iesēdināju lus vilcienā. Un, kad viņu papucis dzirdēja, kā es ar bērniem runāju iiāņu mēlē, plats smaids pārvēlās pār viņa ģīmi, jānudien!» Ļoti iespē- ns, ka tā arī bija. Kad vilciens sāka kustēties, bērni bez mitas māja roku šim labajam, uzticamajam un patiesajam draugam, bet viņš stā- a uz perona, augstu gaisā pacēlis ķiveri, it kā signalizētu, un plikais iris laistījās pa gabalu. Šepīens šķīrās no policista pilnīgā pārliecībā, uz kādas zaļojošas salas milzīga, sāļa ezera vidū dzīvo tauta, kuru c par bebriem.

Kad bērni ieradās Trušu ciemā, pirmo viņi ieraudzīja Dzeltenos Matus, uzlēca uz klāja, lai viņus apsveiktu, iekams kuģis bija kārtīgi pie- vojies. Šepīens nekavējoties atdeva viņam naudu, kas bija palikusi i, un Dzeltenie Mati jau dzīrās to atdot Lielajiem Nažiem, kas bija īkuši bērnus sagaidīt. Tad viens no viņiem iznāca priekšā un notu- i nelielu runu. Viņš sacīja — viņi visi priecājoties, ka viss tik labi ārtojies, un misionārs varot naudu atdot kādam trūcīgam indiānim, am tā ir vajadzīga. Gitčijs Mīgvons pateicās visiem par laipno iztu- nos pret viņa bērniem un izteica cerību, ka reiz pienāks diena, kad ziņš varēs kādam palīdzēt.

)zeltenie Mati paziņoja, ka dosies indiāņiem līdzi uz viņu ciemu un strādās kopā ar viņiem. To dzirdot, tirgotājs, kas līdz šim bija turējies aļus, panāca uz priekšu un paspieda Gitčijam Mīgvonam un viņa iem roku, piemetinādams, ka arī viņš dosies līdzi, lai labāk iepazītu iņu paražas, kā tas labam tirgonim pienākas, tomēr ne ar pušplēstu u nekad neieminējās un nekad neieminēsies, ne par kādu naudu ca arī viņš sniedzis bērniem palīdzīgu roku. Tā arī neviens nebūtu abūjis zināt, ja vien Dzeltenie Mati neredzējis visu toreiz skolā un ticējis tagad šo noslēpumu Lielajai Spalvai. Tikmēr abi Nieciņi bija āvuši ļaužu uzmanības lokā un tika bez gala glaudīti un mīļoti; §ni bija ar mieru par godu Gitčijiem Makomāniem sarīkot cīkstēša- ai gan, man šķiet, viņiem bija vienalga, vai uz viņiem kāds skatās e. Es domāju, ka viņi drīzāk izjuta atvieglojumu, kad ļaudis izklīda ņi tika atstāti grozā vieni.

elā Spalva airēja pats savu laivu, kurai vēl bija manāmas uguns- i pēdas. Šepīens ieņēma vietu priekšgalā, bet Seidžo šai braucienā īja neko; viņa bija tikai pasažiere kopā ar Čileviju un Čikeniju, kuri r nekad neko nestrādāja; viņa sēdēja, galvu visu laiku bebru kastē

iebāzusi. Dzeltenie Mati un tirgotājs brauca kopā ar citiem indiāņiem daudz lielākā laivā — vienā no tām milzīgajām bērzu mizas laivām, kas ar augsto, lepni izliekto priekšgalu un pakaļgalu ir līdzīgas staltam kara zirgam vai spāņu buru kuģim.

Pie pirmās valkas viņi ieraudzīja veco Virsaiti, kas bija uzcēlis šeit nometni un viņus gaidīja. Viņš prasīja, lai viņam pastāsta visu, kas bija noticis; viņš klausījās ļoti vērīgi un izšķirošajos brīžos un interesantāka­jās vietās dobjā, aizsmakušā balsī izsaucās «Ho!» vai «Hā!», vai «Hm!» — bet acis saprotoši dzirkstīja. Brīdi visu apsvēris, viņš sacīja, ka Seidžo un Šepīens ir viņu tautas gods un lepnums un par viņiem un viņu piedzī­vojumiem ar Mazajiem Runājošajiem Brāļiem, kā viņš nosauca Nieciņus, tikšot sacerētas dziesmas un šis notikums kļūšot par viņu cilts vēstures daļu. Uzmetis skatienu Cilevijam un Cikenijam grozā, viņš piebilda, ka ari tie abi tagad pieder pie cilts un tautā par tiem saglabāsies nostāsts. Kamēr viņš runāja, viņa viedajā, grumbainajā sejā rotājās smaids — pirmais smaids, kas bija atplaiksnījies pēc daudzajām, mokoši garajām dienām, jo, taisnību sakot, Virsaitis bija padrūma izskata sirmgalvis. Tad, apņēmis segu ap vidukli, viņš izslējās un, garajiem baltajiem matiem uz pleciem nokarājoties, pastiepa roku pret sauli, sacīdams:

— Hā! Mīno-ta-kijā! Kīget kī mīno-ta-kijā! (Tas ir labi, patiesi, tas ir ļoti labi!)

Pārējie indiāņi, Gitčijs Mīgvons un Dzeltenie Mati reizē atkārtoja:

—     Mīno-ta-kijā! — Un viņi visi izskatījās tik svinīgi un cēli.

Kad viņi devās tālāk uz Opīpīsoveju, koki upes krastā, likās, cits citam māja un klanījās, bet caur zaru un lapu šalkoņu varēja it kā sadzirdēt viņu nopūtas: «Kīget mīno-ta-kijā!» («Tas ir ļoti labi!») Kraukļi gaisā ķērca: «Mīno-ta-kijā!» Zāle vējā žūžoja: «Se-e-e-ei mīno-ta-kijā!» Straujās krāces, kas kādreiz likās tik mežonīgi brāzmainas, tagad ierasti burzguļoja un bez rimas skandēja tos pašus vārdus. Sīkie ūdens virpu- līši no airu apakšas murmināja: «Mīno-ta-kijā!» — un viss par godu Seidžo.

Nekad vēl mežs nebija licies tiķ brīnum skaists, nekad vēl debesis nebija zilgmojušas tik dzidri, nekad vēl saule nebija mirdzējusi tik spoži, vāverītes nebija lēkājušas tik līksmi un putni dziedājuši tik skanīgi kā toreiz — atpakaļceļā uz Opīpīsoveju par godu Seidžo.

Un nekad vēl mūžā ne Seidžo, ne Šepīens nebija jutušies tik laimīgi.

Pārradušies mājās, viņi sapulcināja tovakar savā. būdā ļaudis un sarīkoja svētkus. Bija ieradušies visi cieminieki, pat divi vai trīs metisi, kuri gāja garām (nebūt netraucēdami vietējos medniekus) un, kā parasts, nesa sev lidzi vijoles. Dejotāji griezās strauji un izveicīgi, kamēr muzi­kanti skandināja senlaicīgas īru džīgas un skotu rīlus, iepīdami tajos sav­dabīgos, metisu dejām tik raksturīgos ritmus. Tika atskaņotas arī indiāņu kadriļas, kurās griezās vismaz divdesmit cilvēku uzreiz. Jautrībai nebija robežu.

Visi ciema zēni gribēja dejot ar Seidžo, un viņa nenosēdēja nevienu deju. Es, starp citu, varu jums pateikt, ka viņa bija gluži laba dejotāja. Es tur pats biju klāt un visu redzēju. Arī Šepīens visu redzēja un jutās lepns kā pāvs, redzot, kāda piekrišana ir māsai. Jūs varat nešaubīties, ka Šepīenam nekādas raizes nesagādāja izraudzīties starp ciema jaunie­tēm sev vispievilcīgāko deju partneri, jo viņas seju neslēpa aiz lakata, kā šādos gadījumos rīkojas vecākās lēdijas.

Ārā dega milzīgs ugunskurs, uz kura tika gatavota tēja. Turpat bija sapulcējušies vecāki vīri. Viņi sēdēja, smēķēja un atcerējās sen pagāju­šās dienas. Bērni tikmēr starp šaudīgajām ēnām spēlēja sunīšus un pa­slēpes. Gitčijs Mīgvons, kas līdz šim lielākoties bija skumjš, bet dažreiz pat bargs, tagad smaidīgs sasveicinājās ar viesiem un sarunājās ar tiem. Laiku pa laikam ar lielu tējas trauku viņš apstaigāja viesus, bet Seidžo un Šepīens piedāvāja krūzītes, tomēr neaizmirsa pa brīdim arī padejot.

Bet tad dejotāji sasēdās plašā lokā gar sienu, it kā gaidīdami kaut ko, un telpā iestājās klusums. Pēc tam divi bundzinieki ieņēma vietu apļa vidū un sāka rībināt tamtamus. Pa durvīm ienāca vecais Virsaitis Nīgeni- kebo ar lielu ērgļa spalvu cepuri galvā un savādiem, mežonīgiem zīmē­jumiem uz sejas un bungu pavadījumā uzsāka deju. Lejpus viņa ceļga­liem karājās riņķi no dobtiem brieža ragiem, un pie katra soļa tie grabēja un žvadzēja; rokā Virsaitis turēja sarkanmelni nokrāsotu kla­bekli no vesela bruņurupuča bruņām; bruņurupuča galva un kakls node­rēja par rokturi. Virsaitim dejojot, dobtie brieža nagi šķindēja kā mazi zvārgulīši vienā taktī ar ātrajām kāju kustībām, bārkstis pie briežādas biksēm trīcēja un drebēja un milzīgā cepure gan plaši pavērās, snieg­damās pāri pleciem, gan atkal sakļāvās, un tas viss notika precīzi vienā ritmā ar bungu rībieniem, kas skanēja bez rimas. Dejojot viņš spēcīgi kratīja klabekli un zemā balsī dziedāja savādu dziesmu, kurā tika cildi­nāti Seidžo, Šepīena, Čilevija un Čikenija piedzīvojumi, gluži tāpat kā senos laikos indiāņu karavīri dziesmās daudzināja kaujās izcīnītās uzva­ras. Katram pantam sekoja piedziedājums, ko. izpildīja koris. Dīvainā, uzmācīgā melodija satrauca.

Šo dziesmu Virsaitis bija apsolījis sacerēt, un tagad tā kļūs par vienu no cilts leģendām. Šādas dziesmas, kurās tiek apdziedāti dažne­dažādi atgadījumi, vai arī neveikli gleznojumi, kuros atainoti kādi no­tikumi, kļuvuši par indiāņu tautas vēstures pieminekļiem. Tirgotājs, kas nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija redzējis, nodomāja, ka tā ir kara deja, un ne pa jokam satraucās, bet tad Gitčijs Mīgvons paskaidroja viņam, ka tā ir nevis kara deja, bet Vobeno, ko izpilda vienīgi zintnieki vai arī ko dejo par godu ievērojamiem notikumiem. Ar skaļu un stieptu kliedzienu Vobeno beidzās.

Vijoles tagad ieskanējās priecīgāk, telpa sanāca pilna dejotāju, un atsākās jautrība; atkal gāja vaļā kadriļas un džīgas. Dzeltenie Mati dejoja veikli un smējās visu cauru nakti; viņš aicināja dejot visneizskatīgākās vecākās sievietis un, ja līksmība kaut uz brīdi atslāba, tūdaļ ņēmās visus

atkal uzjautrināt. Tirgotājs, smejošā pūļa apņemts, aizmirsa visu savu cienīgumu un priecājās līdz ar citiem, nemaz to neslēpdams, un de­joja tikpat aizrautīgi kā pārējie. Viņš pat sadraudzējās ar abiem Nie­ciņiem, bet, lai arī kā Šepīens, kurš vairs nenīda tirgotāju, pūlējās viņam ieskaidrot, kā tos sauc, viņš tomēr nekādi to neatcerējās. Tirgotājs jo­projām sauca tos gan par Cilekiju, gan Čerokiju, gan Čikerū, gan diezin vēl kādos līdzīgos vārdos, kuru viņam, liekas, bija neierobežots krājums, taču īsto nekad netrāpīja,

Čilevijs un Čikenijs jautrībā neatpalika no pārējiem; šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgi. Viņi nemūžam nestāvēs maliņā, kamēr vien vi­ņiem būs divas balsis, ar ko kliegt, un katram četras kājas, ar ko dipāt apkārt; mūzikas, trokšņa un jautrības satraukti, viņi ļekatoja pa grīdu, mai­sījās dejotājiem pa kājām vai diedelēja no tiem, kas sēdēja malā. Reiz Čile­vijs iznāca istabas vidū un, izslējies pakaļkājās, skaidri un gaiši nostājās dejotājiem ceļā. Dejošana tika pārtraukta, un visi sastinga katrs savā pozā, jo neviens negribēja šo mazo draiskuli samīt vai arī uzkrist tam virsū. Kādus pāris mirkļus viņš jutās kā uzvarētājs un, tā sacīt, visu grīdu turēja savā varā; viņš stāvēja un skatījās apkārt, it kā gribēdams sacīt: «Šeit es esmu, un šeit es arī palikšu, un jūs varat kaut vai no ādas līst laukā.» Seidžo galu galā bija spiesta aiznest mazo nekauņu prom, lai arī kā tas spārdījās un spiedza. Tikmēr Čikenijs (šis svētulis!), kas bija dzīvojis pilsētā un tāpēc zināja šo to vairāk, bija uzgājis kasti ar āboliem, kurus kāds bija atnesis no faktorijas, un, atskārtis, ka vairāk par vienu ābolu iestūķēt vēderā nevarēs, ņēmās stiept tos citu pēc cita uz savu slēpni; kad viņš tika atklāts un aizturēts, sākās īsts cirks un kārtējā spiegšana. Lai bebrēnus nomierinātu, Seidžo iedeva viņiem bennoka gaba­liņus, tā cerēdama, ka viņi aizies gulēt. Bet bebrēni savā būcenī ilgi ne­uzkavējās un, izlīduši laukā, prasīja vēl. Tā viņi ar kārtējo «kukuli» ne­pārtraukti ļepatoja šurp un turp, un bija pilnīgi skaidrs — pat ja viņi cauru nakti būtu locījuši bennoka gabalus iekšā, viņi no tiem būtu notiesājuši labi ja pusi.

Beidzot, noguruši no garā ceļojuma, satraukuma, no šā un tā un diezin vēl no kā, bebrēni devās uz savu būceni, lai no tā vairs nešķirtos, un, purniņus cieši kopā sabāzuši, ķepiņām viens otra kažociņā iekāru­šies, bennoka gabaliņu no visām pusēm apņemti, ieslīga miegā, bet visas bēdas un raizes un bezgala garās vientulības dienas pagaisa un aizmir­sās uz visiem laikiem.

Kopš tās dienas atkal skanēja klaigas un smiekli rotaļu namiņā un ezera krastā — tāpat kā toreiz, kad Čikenijs vēl nebija aizvests prom. Likās pat, ka tas nekad nav noticis, viss ir bijis tikai ļauns murgs. Būdā, kas tik ilgu laiku bija stāvējusi tukša un pamesta, atkal skanēja līk­smība. Mīkstajā zemē pie laivu piestātnes no jauna varēja redzēt mazu pēdu nospiedumus. Bet cik tur trūka, ka to īpašnieki — kā divkājainie, tā arī četrkājainie — vairs nekad un nekur savas pēdas nebūtu atstājuši.

Nebēdnis Čilevijs bija atkal kļuvis tikpat pārdrošs un stūrgalvīgs kā agrāk vai pat, ja atļausiet piebilst, vēl neciešamāks. Viņš pazuda kaut kur kā parasti, un jūs varat būt droši, ka tika arī atrasts, kā parasti, strādājot kādu nedarbu, un, pieķerts tajā, tūdaļ uzsāka muļķoties — novēlies uz muguras, skaļi kliegdams, valstījās pa zemi vai nu aiz prieka par savu nerātnību, vai arī aiz tīrās palaidnības. Abi bebrēni bija brangi pastiepušies garumā, tomēr Čikenijs augumā mazliet atpalika, un tagad skaidri varēja noteikt, kurš no viņiem lielāks, lai gan pašā sākumā bija

grūti viņus atšķirt. Čikenijs bija palicis tas pats Vismazākais Nieciņš un bija tikpat mīlīgs un maigs kā agrāk. Lai gan ne vienmēr viņš bija rātns, to no viņa nevarēja gaidīt. Tomēr vai maz iespējams saskaitīt tās reizes, kad viņš gulēja Seidžo rokās tāpat kā senāk, cieši jo cieši purniņu piespiedis pie viņas kakla tai vietiņā, ko viņš tik labi pazina. Tad viņš saritinājās, aizvēra actiņas, mazliet pašņāca un sāka no laimes ņurkstēt, kā tas tik bieži bija noticis sapņos, kad viņš vientuļš gulēja salmos uzrauga virtuvē. Tagad viņu nekad vairs nemāks vientulība, un, kad viņš pavērs vienu aci un paskatīsies, viņš pārliecināsies, ka aizvien vēl ir turpat un nesapņo.

Tagad viss bija tāpat kā agrāk, un dienas pagāja darbā un priekos. Viņi gan peldējās, gan rakņājās un mīcījās pa dubļiem, gan tīrīja un sukāja kažociņus, gan spēlēja paslēpes zem laivas, gan cīkstējās, gan ne visai prasmīgi ņēmās būvēt mazo, jocīgo bebru māju, kurā no lietus tā arī nevarēja paslēpties. Un, kad diena darbā un rotaļās bija pagājusi, bebrēni uz īsajām, nogurušajām kājelēm klunkurēja pa taku augšā uz būdu, kur viņus gaidīja mazās bļodiņas (tās pašas mazās bļodiņas!) vai nu ar vārītiem rīsiem, vai pienu, vai īpašos gadījumos pat ar kriksīti konservu. Pirms gulētiešanas viņi vēl katrs saņēma pamatīgu, biezu riku bennoka, bet pēc tam ieslīga saldā miegā savās mīkstajās, siltajās guļ­vietās . . .

Tā pagāja laimīgā vasara.

Pienāca rudens un reizē ar to Krītošo Lapu Dienas, Klusās Dienas. Bija pienācis arī laiks vest Čileviju un Čikeniju atpakaļ uz vecajām mājām. Bija jādod viņiem iespēja sākt īstu — bebriem vien piemērotu dzīvi. Ziemā būtu neiespējami sagādāt viņiem nepieciešamās peldes un pastaigas iespējas. Kādudien Gitčijs Mīgvons pasauca bērnus un saudzīgi viņiem visu paskaidroja. Viņš sacīja, ka bebri drīz izaugs lieli1 un nevarēs justies laimīgi, dzīvojot tādos nedabiskos apstākļos, tāpēc tie cik ātri vien iespējams jānogādā pie citiem bebriem, kur tie dzīvos tā, kā daba tiem lēmusi.

Bērniem jau agrāk tas bija ienācis prātā, tikai viņi viens otram par to ne vārda nebija bilduši. Jo tuvāk nāca šķiršanās brīdis, jo Seidžo kļuva klusāka un domīgāka un stundām ilgi noņēmās ar mazajiem nebēdnie­kiem, kuri drīz vien viņai vairs nepiederēs. Bebrēni tikmēr, kā allaž, bezrūpīgi ar viņu rotaļājās, ne brīdi neiedomādamies par nākotni, kaut ari tā solījās būt viņiem laimīga.

Seidžo mīlēja bebrus tik ļoti, ka domāja nevis par to, kā viņa skums, kad bebru vairs nebūs, bet gan par to, kā priecāsies viņi, atkal ieraugot savu tēti un māmiņu.

' Bebri aug ļoti lem; paiet kadi tris gadi; kamēr tie pilnīgi nobriest. (Autora pie­zīme.)

«Ka es varu skumt?» viņa pati sev vaicāja un tad skaļi, balsij trīsot,

sacīja:

— Es esmu ļoti laimīga! Tik tiešām\ Es zinu, ka esmu tāda! Ta gan!

Jā, Seidžo, tu biji laimīga, laimīga, jo darīji otram labu.

Un tad kādā oktobra rītā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad pakalnu rotā rudens jau ieaudis tumšsārtus, brūnus un zeltainus dzīparus, Čikenijs un Čilevijs — Mazais Nieciņš un Lielais Nieciņš šķīrās no sava mājokļa un būdas, kur bija pavadījuši laimīgās un bezrūpīgās bērnu dienas. Atva­dījušies no ļodzīgās, mazās bebru mājiņas, no rotaļu namiņa, no takas, no visām vietām ezera krastā, viņi ierāpās vecajā bērza tāss groziņā, kas viņiem tik ilgi un labi bija kalpojis, un uzsāka sava mūža pēdējo vissvarīgāko ceļojumu.

Un diez vai bebrēni, iekārtojušies saldi smaržīgajās zāļu guļvietās, apjauta, kāds liels notikums viņus gaida ceļojuma galā.

17. KRĪTOŠO LAPU MENESĪ

Tam vajadzēja izvērsties par lielu notikumu.

Seidžo izskatījās grezna košajā, rūtainajā kleitā, jaunajā, spilgtajā akatā un skaistajos, pērlītēm rotātajos mokasīnos. Šepīens un Gitčijs 4īgvons bija uzvilkuši samtaini brūnus briežādas apģērbus, ko nēsāja ikai īpašos gadījumos. Uz slavenā groziņa Seidžo bija uzkrāsojusi lapas, pilgtus ziedus, putnus, mazus dzīvnieciņus, lai jautrāks būtu Čilevija un ^ikenija pēdējais ceļojums. Lielā, baltā spalva, kas nokārās no roktura, n uzkrāsotie zīmējumi piešķīra vecajam groziņam pavisam citu izskatu, iezgala rūpīgi Seidžo bija izklājusi groziņu ar smaržīgām zālēm un pie­ej usi pie tā putna spalvām rotātu nelielu ādas maišeli ar abām gauži ārgajām bļodiņām.

Laiva, kas tik uzticīgi un labi bija viņiem kalpojusi un dalījusies r viņiem daudzajos piedzīvojumos, arī nebija atstāta novārtā. Uz tās airs nebija samanāmas ugunsgrēka pēdas. Sāni bija nokrāsoti spilgti zelteni kā agrāk, pārkrāsoti bija arī margapmaļi un uzzīmēta cita acs īe tik plēsonīga kā iepriekšējā, drīzāk gan jautra, ieskatieties vien ibāk!), tika uztaisīta arī jauka, jauna aste. Laiva izskatījās varen lepna,

kā zinātu, ka šim ceļojumam jābūt neparastam; izbraukusi ezerā, tā itiesi draiski luncināja jauno asti vējā, un, kad lokoties un šūpojoties īdēja garām niedres un meldri, likās — tā mirkšķina aci, it kā par kaut 3 priecādamās.

Viņi devās uz Dzelteno Bērzupi, kas plūda zilajā tālē starp Čukstošo tpu Pakalniem, kur Čikenijs un Čilevijs bija nākuši pasaulē.

Viņi ceļoja jau sešas die­nas. Un, jo tālāk viņi brauca, jo gaiss kļuva klusāks un ūdeņi rāmāki. Katru nakti meža zosis gariem kāšiem lidoja pāri viņu galvām uz dienvidiem, un tumsā bija skaidri sadzirdami to spārnu vēzieni. Ar katru jaunu ritu saule likās mazdrusciņ lielāka un sārtāka, lapas vēl košākas, jo mežs Krītošo Lapu Mēnesī, atvasarai iestā­joties, ir neaprakstāmi skaists.

Seidžo patiesi bija laimīga; viņa nemaz negaidīja, ka tā jutīsies. Un, lai justos tāpat arī turpmāk, viņa paturēja vērā, ka šie sīkie, tik ļoti mīlētie bebrēni, viņas Mazākie Brāļi, dzīvos labāk nekā līdz šim un drīz tiks labāk aprūpēti, nekā dzīvojot pie viņas, ka viņi dodas mājup, mā­jup pie savējiem. Rotaļu laiks tuvojās beigām, to viņa saprata, bebrcni kļuva jo dienas jo prātīgāki. Necik ilgi, un viņi sāks strādāt tāpat kā

visi meža dzīvnieki, tāpat kā agri vai vēlu jāsāk strādāt gandrīz visiem cilvēkiem. Seidžo pārliecinājās (vai jūs jebkad esat manījuši, cik viegli ir sevi pārliecināt?), ka bebrēni radīti darbam, nevis būt par luteklīšiem. Tā tam jābūt. Tikai strādājot bebri varēja justies patiesi laimīgi.

Tomēr palaikam Seidžo sirsniņa sāpēs sažņaudzās un skatiens mazliet aizmiglojās, taču ikreiz viņa žigli izslaucīja ar roku acis un sacīja sev: «Es tikai žēloju sevi. Esmu gan es palmīle. Mums jādara viss, lai viņiem klātos labi. Es taču viņus tik ļoti mīlu.» Saņēmusies viņa pārlaida ska­tienu pār kokiem un ezeru, palūrēja groziņā, pakutināja jocīgās, mīk­stās bebrēnu austiņas un domāja par to, cik jauki būtu, ja viņa varētu redzēt, kas notiks tālāk, un dzirdēt, ko viņi cits citam teiks, kad ieies alā.

Kaut bebrēnu tētis, māmiņa un pārējie mazuļi viņus pienācīgi saņemtu un viņa varētu redzēt tos visus kopā! Seidžo vēlējās — ai, cik karsti viņa vēlējās! — lai nekad neviens mednieks bebrēnus neuzietu.

Ceļojuma pēdējā vakarā viņi apmetās starp priedēm tai jaukajā vietā blakus nelielajam strautam, kas iztek no bebru dīķa, — tai vietā, kur pirms krietna laika sprīža mēs pirmo reizi ieraudzījām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas maltīti. Šai neaizmirstamajā vakarā, kad viņi bija paēduši un visu nokopuši, kad bija satumsis un jautri sprēgāja ugunskurs, Lielā Spalva paziņoja, ka viņam ir kas svarīgs sakāms un to viņš gribējis pataupīt pēdējam brīdim.

Visapkārt valdīja klusums; bērni sēdēja pie kvēlojošā ugunskura un klausījās. Čilevijs nekustēdamies tupēja pie sava groziņa un, pieliecis galviņu uz vienu sānu, kā jau daždien bebri dara, arī šķita klausāmies; Čikenijs gulēja kluss kā pelīte, nolicis galviņu Seidžo klēpī, un droši vien arī klausījās. Platā, dziļā upe, kas tik klusi un ātri plūda garām, noteikti to visu dzirdēja un, bez šaubām, atkārtoja neskaitāmas reizes līdz pat pirmajām krācēm, kuras gulēja ūdens ceļā. Pat augstie, tumšie toki, kuri tik svinīgi un rāmi slējās ap nometni, ugunskura atspulgiem iaudoties starp tiem, likās, stāvēja un klausījās, kamēr Lielā Spalva unāja.

—   Seidžo un Šepīen, — uzņēma valodu Gitčijs Mīgvons, — šī ir pē­lējā nakts, ko mēs pavadīsim kopā ar Čikeniju un Čileviju. Rīt viņi itgriezīsies pie savējiem un dzīvos tā kā visi bebri. Cik brīnum jaukas jijušas dienas, ko mēs kopā pavadījām! Bebrēni ienesa daudz prieka nūsu mājā, un saulainās vasaras dienas kļuva vēl saulainākas, jo viņi >ija ar mums.

Es uzgāju viņus šai vietā novārgušus un bezpalīdzīgus — gandrīz vai nirstošus. Tagad viņi šeit atgriezušies veseli un stipri, lai dzīvotu tālāk. Ziņu piedzīvojumi beigušies, un viņi kļūs laimīgi kā vēl nekad savā nūžā.

Vienu gan es varu jums apsolīt: viņi nekad netiks nogalēti.

Šai brīdī Seidžo izdvesa tik tikko sadzirdamu skaņu, taču tūlīt pat ielika pirkstu pie lūpām, lai to apslāpētu.

Gitčijs Mīgvons turpināja:

—    Jūs redzējāt, ka Virsaitis dejoja Sīšīgvanu — Klabekļu deju; tas bija

Vobeno un nozīmēja, ka viņš aizliedz indiāņiem šai vietā vai šās vietas tuvumā bebrus medīt. Neviens baltais cilvēks šeit nekad nenāks. Šie ir mani medību lauki, bet es nemūžam nedarīšu pāri ne viņiem, ne arī viņu ģimenei. Nogalēt viņus būtu tas pats, kas nogalēt mazus, draudzīgus cilvēciņus. Viņi bija vērtuši manu bērnu dzīvi laimīgu. Ja viņi būtu spējuši mani saprast, es viņiem būtu pateicies. Lai notiktu kas notik­dams, šeit viņi vienmēr būs drošībā.

Rīt, kad jūs palaidīsiet viņus brīvībā, es iekliegšos kā bebrs, jo tā viņi parasti cits ar citu sasaucas. Jaunie bebrēni alā to nedzirdēs, bet vecie varbūt ieradīsies, lai viņus saņemtu. Es neesmu par to pilnigi pārliecināts, tomēr es mēģināšu.

Seidžo cieši piespieda pie mutes roku, lai šoreiz ne skaņa pār lūpām nenāktu.[15] Tieši tobrīd no pakalniem atplūda kluss kauciens, uz mirkli kļūdams skaļāks, tad atkal izgaisdams klusumā, — mežonīgs, dobji vientulīga vilka kauciens. Gitčijs Mīgvons nogaidījā, kamēr atbalss pēdējās skaņas izzūd. Viņi visi tikmēr klausījās. Indiāņi no vilkiem ne­baidās; viņi uzskata tos, tāpat kā paši sevi, par medniekiem un dēvē par Vientuļniekiem.

Gitčijs Mīgvons runāja atkal tālāk.

— Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš, — viņš pasmaidīja, šos vārdus izsacīdams, — nekad nebūs jums pilnīgi zuduši. Bebri nav tādi kā pārējie dzīvnieki, viņi ir stipri līdzīgi cilvēkiem. Ja viņi jūs pazīst un sadrau­dzējušies ar jums, viņi jūs neaizmirsīs. Viņi vienmēr paliks jūsu draugi.

Un tagad nāks visjaukākais. (Neviens neizdvesa ne skaņu, arī vilks ne.) Reizi gadā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad lapas mežā lidinās mums vis­apkārt kā koši nokrāsotas sārtas un dzeltenas sniegpārslas un debesīs lido meža zosu kāši, jūs brauksiet uz šejieni — uz bebru dzimto vietu, pastāvēsiet mazliet šeit, pavērosiet viņu dīķi vakaros un paskatīsieties, kā viņi peld, strādā un rotaļājas. Iespējams, ka viņi piepeldēs jums klāt un jūs varēsiet ar viņiem parunāt, varbūt pat viņus paglaudīt. Bebri var arī visu neatcerēties, daudz kas par jums būs izzudis no viņu atmi­ņas, tomēr jūs viņi nemūžam neaizmirsīs. To man stāstīja sirmgalvji, kas dzīvē daudz ko pieredzējuši. Savās jaunības dienās par to pārlieci­nājos arī es pats.

Mīļie bērni, tādi ir mani vārdi.

Un šie vārdi izdzēsa pēdējās skumju paliekas no mazās Seidžo sir­sniņas — bet varbūt arī ne gluži pēdējās, jo viņa galu galā bija tikai maza meitenīte, kura atteikusies no visa, kas vien viņai piederējis, — no divām sīkām radībiņām, kuras mīlēja tā, kā spēj mīlēt tikai maza meitenīte. Bebri nebija no tiem, kas visu ātri aizmirst, — tēvs tā bija teicis, un Seidžo pie sevis nosprieda:

«Es pakāršu groziņu kokā tuvu zemei un atstāšu ari abas mazās

bļodiņas, un, kad bebrēni atnāks uz šejieni un tās ieraudzīs, viņi atcerē­sies mani.» Tonakt, kad Seidžo gulēja uz balzama baltegles zariņiem, pēdējo reizi apskāvusi Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu, viņa pārdomāja visu, kas bija noticis kopš bebrēnu ierašanās tai nemūžam neaizmirsta­majā dzimšanas dienā, "domāja par kopā pavadīto jauko laiku un par to, cik laimīgi viss pēdīgi bija beidzies, domāja arī par tēva vārdiem — ka viņš iekliegsies kā bebrs un varbūt tad parādīsies mazuļu vecāki. Kauns būtu šo pēdējo nakti nogulēt. Viņa gulēja nomodā, cik vien ilgi varēja, un klausījās mierīgajā Čilevija un Čikenija elpā. Pēdīgi arī viņa nolika savu mazo, dompilno galviņu blakus abiem sīkajiem, miklajiem purniņiem, kuri pūta un elsa, un reizumis gandrīz vai šņākuļoja, un drīz vien kopā ar bebriem pārcēlās uz Aizmirstības Zemi.

Otrās dienas pievakarē, saulei rietot, kad no miega mostas meža bebri, Gitčijs Mīgvons ar bērniem stāvēja pie bebru dīķa. Tieši no šejie­nes bija sācies Čikenija un Čilevija — divu mazītiņu noklīdušu bebrēnu dēkpilnais ceļojums, kam tagad bija pienākušas beigas. Daudzējādā ziņā šī vieta bija tāda pati, kādu mēs to redzējām pirmo reizi maijā — Ziedu Mēnesī. Dambis bija labā kārtībā un ūdens — papilnam. Bebru mājoklis kā varens, tumšs kalns aizvien vēl slējās augstu virs purvāja. Dīķis ne­izskatījās vairs pamests. Visur bija jūtams čaklu roku darbs, it kā te būtu noņēmusies vesela brigāde strādnieku ar cirvjiem un lāpstām. Tomēr to visu bija paveikuši divi bebri, jo mazuļus pirmajā vasarā par diez kādiem palīgiem vēl nevar uzskatīt. Mājokļa sienas bija pamatīgi notrieptas dubļiem, lai aizturētu aukstumu, bet pašā priekšā līgojās mil­zīga barības noliktava — ziemas iztikai savākti koku stumbri un zari. No krasta dažādos virzienos uz mežu vijās šauras, gludas, tīras taciņas; gar to malām rēgojās nesen nograuzto koku celmi, uz kuriem bija skaidri saskatāmas bebru zobu pēdas. Lielākā daļa koku bija jau paslēpti, bet daži, sagrauzti gabalos, vēl gulēja ūdens tuvumā. Viss liecināja, ka bebri joprojām vēl strādā, lai ievāktu ražu, pirms uznāk ziema, kas nebija vairs aiz kalniem.

Seit bija ļoti kluss un mierīgs; rimtie koki visapkārt dīķim spulgojās rāmajā ūdenī, taču koku galotnes vairs nebija zaļas, kādas mēs tās re­dzējām iepriekšējo reizi, salnas bija iekrāsojušas tās sārtos, zeltainos un brūnos toņos. Un visur klusajā mežā lēni laidelējās, riņķoja un ča­bēja krītošās lapas.

Gitčijs Mīgvons nedaudz atpalika, kad Seidžo un Šepīens ar groziņu rokās tuvojās ūdens malai. Un tur zem slaikas baltapses bērni groziņu atvēra.

Iebāzis roku iekšā un noglaudījis apaļīgos, zīdainos dzīvnieciņus, Še­pīens sacīja:

— Palieciet sveiki, Nitčīkīveni, ardievu, Mazie Brāļi!

Viņš runāja klusu, jo balss viņam trīsēja, bet vīrietim, jūs saprotat, jābūt piesardzīgam, ja blakus ir sieviešu kārtas pārstāves. Tad, saņēmis māsas rokas savējās, viņš sacīja:

—     Neskumsti, māsiņ! Katru gadu, kad lapas kritīs tāpat kā tagad, es vedīšu tevi uz šejieni, lai tu varētu uz viņiem paskatīties. Mēs visi četri esam daudz ko pieredzējuši un izdarījuši; mēs vienmēr viņus atce­rēsimies, un viņi mūs arī neaizmirsīs. Tā teica tēvs. Tagad viņi būs visu mūžu laimīgi. Viņiem klāsies labi.

— Jā, — Seidžo čukstus atbildēja. — Es zinu, ka viņi būs laimīgi. Man arī jābūt laimīgai. — Viņa uzsmaidīja Šepīenam. — Paldies tev, brālīt!

Šepīens aizgāja pie tēva un nostājās viņam līdzās, bet Seidžo palika viena. Uz brīdi viņa piespieda bebrēnus sev cieši klāt un mazajās, mel­najās austiņās čukstēja:

—     Ardievu, Čilevij, ardievu, Čikenij, mani Mazie Brālīši! Neaizmir­sīsim nekad . . . neko!

Un viņa palaida tos vaļā.

Viņa gāja aiz bebrēniem līdz pašai ūdens malai un tur apstājusies noraudzījās, kā tie aizpeld. Bebrēni peldēja aizvien tālāk pāri dzimtajam dīķim, un abas mazās, apaļās galviņas, kā vienmēr, bija vienotrai blakus: spēcīgā, jautrā, niķu pilnā Čilevija galviņa un maigā, domīgā, pieglau­dīgā, mīlīgā Čikenija galviņa. Vēl daži mirkļi — un dzīvnieki izzudīs skatienam. Lai arī cik lieli viņi izaugtu, kādā maigā, mīlošā mazā sir­sniņā viņi mūžam būs divi sīki, bezpalīdzīgi bebru mazuļi.

Seidžo atmiņā viņi allaž paliks Nieciņi.

Kad bebrēni tuvojās milzīgajam, no dubļiem veidotajam cietoksnim, Lielā Spalva stiepti un skaņi iekliedzās; tā kliedz bebri, meklēdami savus biedrus. Vēlreiz melodiskais sauciens pāršķēla klusumu, tad vēl vienu reizi. Pēc tam gluži negaidot virs ūdens tuvu mājoklim parādījās melna galva, aiz tās otra. Spēcīgas, melnas galvas un lieli, spalvaini, brūni ķermeņi.

Seidžo aizrāvās elpa. Bija noticis tas, ko viņa bija cerējusi, bet kam nebija iedrošinājusies ticēt, — izdzirduši Gitčija Mīgvona kliedzienu, bebrēnu tētis un māmiņa patiešām peldēja šurp. Viss bija piepildījies, viss — ak vai! …

Lielā Spalva, Seidžo un Šepīens stāvēja klusi kā apkārtējie koki, kamēr vecie bebri lēni tuvojās Cikenijam un Čilevijam. Appeldējuši beb­rēniem pāris reižu apkārt, papētījuši un apošņājuši tos, vecie bebri iz­dvesa klusas, trīsuļojošas skaņas, un tālāk viņi aizpeldēja kopā — lielās galvas un mazās galvas blakus. Viņi peldēja droši un ātri (ak vai, visi pārāk ātri!) uz savu mājokli, atstādami aiz sevis garas, ņirbošas vadzi- ņas. Vienu vai divas reizes tālumā varēja saklausīt vārgas, bērnišķas balstiņas. Melnās galvas — lielās aizvien vēl blakus mazajām — attāli­nādamās kļuva sīkākas un sīkākas, kamēr tieši pretī ieejai mājoklī cita pēc citas bez trokšņa iegrima ūdenī.

Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija nokļuvuši mājās.

Seidžo stāvēja tur pavisam rimta un savā košajā, rūtainajā kleitā un skaistajos mokasīnos atgādināja daudzkrāsainu tēlu; lakata no galvas bija noslīdējis uz muguras, un jmelnās bizes rietošās saules staros mir­dzēja un laistijas. Tā viņa stāvēja, sārtās lūpas pavērusi, bet melnās, dzidras, zaigojošas acis vērās pāri nelielajam dīķim, līdz pēdējā brūnā galva pazuda un pēdējā ņirbošā ūdens vadziņa izgaisa.

Tieši tobrīd zeltainajās, čabošajās lapās meitenei virs galvas ieska­nējās maza, baltkrūtaina dziedātāj putniņa dzidrā balss. Sīkā, spalvotā dziedoņa līksmā vīterošana pieskandināja kluso ieleju, un Seidžo likās, ka putniņš dzied par cerībām, laimi un mīlestību.

«Mīno-ta-kijā, tas ir labi,» putniņš it kā vīteroja. «Mī-mī-mī—ī-ī—no- no-no-o-o — no-ta-ki—no-ta-ki—jā!»[16]

Seidžo klusu stāvēja starp krītošajām lapām, acīm aizvien vēl urb­damās tumšajā paugurā, kas viņas bebriem bija kļuvis par mājvietu, un pie sevis atkārtoja: — Mī-no-ta-ki-jā!

Zvēriņiem, lapām un puķēm izkrāsoto groziņu ar smaržīgajām zālēm un abām mazajām bļodiņām Seidžo iekāra vienā no apakšējiem zariem tuvu zemei pie skaidrā, rāmā ūdens.

Tad pagriezusies, rokas izstiepusi, viņa mierīga un smaidīga steidzās pretī tēvam un brālim.

* *

Nu visi ir aizgājuši. Ceļojums ir galā, arī stāstam pienākušas beigas.

Kamēr jūs manī klausījāties, šaudīgās ugunskura liesmas vigvama vidū noplakušas un palikušas tikai gailošas ogles … Aizmugurē uz ādas sienām krīt mūsu tumšās, garās ēnas.

Mums jadodas prom.

Tomēr dažreiz vasaras nokrēslī, kad jūs būsiet viens un nezināsiet, ko darīt, padomājiet par šiem diviem indiāņu bērniem, kuri, tāpat kā jūs, gan baidījās, gan cerēja, gan priecājās, gan bēdājās. Neaizmirstiet arī abus bebrēnus — Čileviju un Čikeniju, kuri mīlēja šos bērnus. Viņi mīlēja arī viens otru, reizēm skuma, bet reizēm prata līksmoties.

Atmiņā vēlreiz pārstaigājiet Čukstošo Lapu Pakalnus, paverieties augstajās, tumšajās priedēs, kas it kā māj un klanās, jums ejot garām, un vēlreiz pavizinieties dzeltenajā bērza tāss laivā ar modro aci un drosmīgi plīvojošo asti.

Ja jūs sēdēsiet klusi un mierīgi, varbūt jūs izdzirdēsiet, kā čabēdamas krīt lapas, izdzirdēsiet Runājošo Ūdeņu apburto saucienu un klusās, mierīgās Meža Iemītnieku balsis, gan lielo, gan mazo iemītnieku, kuri mājo šai plašajā, tālajā, pamestajā zemē, kas ir tik pirmatnīga un tomēr tik skaista, — Ziemeļrietumu Vēju Zemē.

SATURS

Kas tad īsti ir Pelēkā Pūce? .

1    Ziemeļrietumu Vēju Zeme . . ;

2    Gitčijs Mīgvons — Lielā Spalva .

3. Bebru mājoklis…………………………… i

4 Pirmais piedzīvojums … i

5.  Seidžo dzimšanas diena ….

6.   Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš .

7.  Tirgotājs………………………………………….

8.  Seidžo dzird, ko saka Runājošie Ūdeņi Liesmainais Nezvērs

10. Tukšais groziņš………………………………..

11 Baltais brālis un indiāņi ….

12.  Lielie Naži……………………………………….

13.  Mazais gūsteknis , .

14.  Policists Petriks . i … .

15.  Ceļā pie Čikenija i ,

16.  Mīno-ta-kijā! i .

17.  Krītošo Lapu Mēnesī , •

 Vidējā skolas vecuma bērniem

Pelēkā Pūce SEIDZO UN VIŅAS BEBRU PIEDZĪVOJUMI Redaktors J. Baltvilks. Mākslinieciskais re­daktors H. Purviņš. Tehniska redaktore

D. Radziņa. Korektore B. Zubikaite. Nodota salikšanai 11. 04. 78. Parakstīta iespiešanai 25.07.78. Formāts 70X90/16. Ti­pogrāfijas papīrs Ks 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 7,61 uzsk. iespiedi.; 7,33 iz- devn. 1. Metiens 60 000 eks. Pašūt. Mi 1062-Dz. Cena 35 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izde'vn. K° 506/ 29351/B-451. Iespiesta Latvijas PSR- Minis­tru Padomes Valsts izdevniecību, poligrā­fijas un gramatu tirdzniecības lietu komi­tejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīga, Blau­maņa iela 38/40.

Pelēkā Pūce

Pe 250 Seidžo un viņas bebru piedzīvojumi (No angļu vai. tulk. T. Pētersone: Mākslinieks Ā. Lielais. — R.: Liesma, 1978.—102. lp.f il.

Kanādiešu rakstnieka stāsts par indiāņu bērnu dzīvi un Ziemeļkanādas dabu. 70803-506

PASKAIDROJUMI

1 Tikai vīriešu kārtas mazuļi varēja būt tik pārdroši. (Autora piezīme.)

1 Indiāņi bieži vadās pēc sevišķi spHgtiem sapņiem. (Autora piezīme.I

S

1 Sis notikums risinājās jūlijā, kad aļņiem ragi tikai daļēji attīstīti. (Autora piezīme.)

4 — 1062

' ziemeļamerikā kažokzvēru mednieki, kuri parasti meči ar slazdiem.

[2] franču zinātnieks, Kanādas pētnieks, dzīvojis 16. gs.

8 Ar koka mizām pārsegta indiāņu mītne.

[4] tirdzniecības kantoris un apmetne kolonijās.

[5] dzīvošanai neizdevīgi, neauglīgi apgabali, kurp ASV un Kanādas valdība piespiedu kārtā pāicej uz dzīvi indiāņus.

[6] parasti viņi strādā savā rezervātā, jo viņiem nav tiesibu brivi izvēiēues rtzives vietu,

llO

[7] tā bebri izturas aizstāvoties. Viņi prot veikli un stipri sist ar spēcīgajiem nagiem vai ar dūrēs savilktajām priekšķepām. So pēdējo paņēmienu viņi izmanto, cīkstoties paši savā starpā, kad ar nagiem nevēlas nodarīt sāpes. Ievērojiet, ka bebrēni pat galējā iz­misumā instinktīvi izvēlējās maigāko paņēmienu. Tāds ir viņu raksturs. {Autora piezīme.)

[8] indiāņu pasaku teli. (autora piezīme.)

[9] sis gadījums, tāpat kā visas grāmatā aprakstītās bebru izdarības, atbilst īstenībai. Jauni, pieradināti bebri šādi reaģē uz labi pazīstama cilvēka parādīšanos. Savvaļas bebri izsaka savu attieksmi cits pret citu šādā vai arī līdzīgā,, tomēr tikpat pārsteidzošā veidā. (Autora piezīme.)

[9] Seidžo, Seidžo, ej nu tu, Seidžo, Seidžo, uz pilsētu,

[10] nesot saiņus pa līdzenu vietu, indiāņi parasti neiet,' bet laiž teciņiem, jo tā ii ieglāk. (Autora piezīme.j

[11] bebri spēj aizvērt ausu atveres, lai pasargātu ausis no ūdens un nepatīkamiem trokšņiem. (Autore piezīme.)

! No visiem Ziemeļamerrikas dzīvniekiem bebriem acīmredzot ir vislabākā atmiņa, n šai ziņā tie ir līdzīgi ziloņiem. (Autora piezīme.)

[13] bebriem, tāpat kā dzeloņcūkām, bizamžurkām un citiem grauzējiem, zobi aug lepārtraukti, un viņi nemitīgi tos asina, griežot un trinot citu pret citu. (Autora piezīme.)

[15] indiāņi ļoti uzmanās, lai runātājs netiktu partraukts. Un, ja jaunietis, kā šai gadī­jumā, neuzrunāts iejaucas, tas tiek uzskatīts par nopietnu pārkāpumu, (Autora piezīme.)

[16] tekstā es mēģināju atdarināt kāda ķauķa, kas saukts par dziedātājzvirbuli vai Kanādas putniņu, dziesmas ritmu un skaņas. Baltie mežu iedzīvotāji šai dziesmā saklausa šādus vārdus: «O-o-o—Kan-ā-da—Kan-ā-da-ā!» — turpretim indiāņi uzskata, ka putniņš dzied: «Mī-mī-mī—no—ta-ki—no-ta-ki—jā!» Vasarā Ziemeļu mežos šo žēlabaino, aprauto melodiju var dzirdēt visur, un daudziem no mums šis putns kopā ar bebru un priedi simbolizē pirmatnējo dabu. Tā kā indiāņi šai dziesmā saklausa uzmundrinošos vārdus «Tas ir labi!», tad viņi uzskata, ka cilvēks, kas stāv zem koka, kurā dzied šis putns, būs laimīgs. (Autora piezīme.)