/ Language: Latvia / Genre:prose_history

Es-no viņpasaules

Zigurds Dreimanis

Zigurds Dreimanis ES-no viņpasaules Dienasgramata 1982. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā tiesa man piesprieda nāvessodu nošaujot. Deviņpadsmit gadu vecumā. Nevainīgam. Zvēru jums visiem, kā esmu zvērējis mātei un Dievam. Sini bridi gar manam acīm ka mēma kinofilma slīdēja viss tas, kas bija pirmsākums spriedumam… Šīs piezīmes radušās no laika gaitā pārdzīvotā, pēc atmiņas pierakstītā. Veltītas tiem, kas smagi cieta un cieš ieslodzījuma vietās. SiA verdikts Rīga, 1992 firma VERDIKTS 1992

Zigurds Dreimanis

ES-no viņpasaules

219 DIENAS NĀVINIEKU KAMERĀ

1982. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā tiesa man piesprieda nāvessodu nošaujot.

Deviņpadsmit gadu vecumā. Nevainīgam. Zvēru jums visiem, kā esmu zvērējis mātei un Dievam.

Šinī brīdī gar manām acīm kā mēma kinofilma slīdēja viss tas, kas bija pirmsākums spriedumam…

Skurbajā un aklajā savas labklājības ikdienā mēs uz nāvi notiesātos parasti iztēlojamies ne citādi kā likteņa nolemtus un mazskaitlīgus vienpatņus. Mēs dzīvojam instinktīvā pārliecībā, ka paši jau nu gan nāvinieku kamerā nekad nonākt nevarētu, ka tam vajadzīga ja ne smaga vaina, tad vismaz izcili ievērojama dzīve. Vēl ļoti daudz putekļu ir jāpārpurina mūsu galvās, iekams sāksim atskārst: nāvinieku kamerās ir izsēdējusies milzu masa vispelēcīgāko ļautiņu par visikdienišķākajiem pārkāpumiem, un - kā nu kuram paveicies - ļoti bieži nevis pārpratuma noskaidrošanu un apžēlošanu tie sagaidījuši, bet karātavas.

Aleksandrs Solžeņicins. "Gulaga arhipelāgs".

Viņu sauc Zigurds Dreimanis. Septiņus mēnešus, slepkavnieka lomai jau nolemts un novēlēts, viņš nosēdēja izmeklēšanas cietuma. Vēl septiņus mēnešus, uz safabricētu "pierādījumu"pamata notiesāts, viņš pavadīja nāvinieku kamerā. Nevainīgs. Neviena neuzklausīts. Salauzts. Bezspēcīgs kaut ko iebilst vai pierādīt. Ik dienu gaidīdams, kad viņu aizvedis. Ik dienu saraudamies no dūrieniem pakrūtē, kad gaiteni nodunēja soli. Un ik dienu sajuzdams smadzenēs atbal­sojamies kalto durvju atslēgu žvadzoņu ka pēdējo šis pasaules atvadu zvanu…

Pēc vairāk nekā pusgada spīdzināšanas, pec izmeklēšanas un tiesas farsa bija iestājusies apātija.

Kad pasludinaja nāves spriedumu, viņš paskatījās uz aplaudējošo pūli un pavipsnaja. Nē, viņš patiesībā pasmējas! Tad novērsās un pagrieza muguru, lai konvojam būtu ērtāk saslēgt viņam rokas.

Zāle apstulba. Klātesošo sejās nepiepildīta gandarījuma alkas mijās ar pārsteigumu un vilšanos: divi viņa līdzdalībnieki, saņēmuši daudz mazāku sodu, šņukstēdami saguma, viens pat noģība, bet viņš - nelietis tads! - ņirdza…

Vai ta bija bravūra?Nievā?Naids? Vai izaicinājums? To, sašutumā noskurinoties, pēcāk mēģināja uzminēt jaunatnes žurnāls. Lai nu kā, tikai izmisuma vai nožēlas gan tur nebija, - tā sapīkusi secināja korespondente, un šis Dreimaņa ārējais miers un šķietamā vienaldzība velakajos notikumos daudziem kļuva par "pārpratuma" izskaidro­jumu, par savas nevīžības un neprofesionalitātes, bet patiesībā - nelietības - it ka pārliecinošu attaisnojumu. Tas, ka Dreimanis nevārtijas pa zemi un nesmilksteja, vēl tagad dažam labam kalpo par indulgenci savai netīrajai sirdsapziņai, bet attiecība pret pašu Dreimani - par nepatiesi notiesātā šķietamas vainas netiešu apstiprinājumu: sak, suns taču zināja, ko ēdis, tāpēc ari tik iecirtīgi lepns bija…

Vajadzēja paiet vēl gadam, iekams izmeklēšanas iestādes nostiprināja neapgāžamus pierādījumus par īstenā slepkavas vainu un trīs notiesāto jaunekļu alibi. Vajadzēja paiet diviem gadiem, iekams uz apsūdzēto sola nosēdināja tos, kuri "procentomānijas" varda bija gatavi aizraidīt uz viņpasauli nevainīgus cilvēkus. Bet nav zināms, cik gadu vēl vajadzēs, lai dažāda ranga "viszinoši" paskvilanti, kuru sacerējumi parādās vēl šodien, izbeigtu sēt ne­pamatotas aizdomas un vazāt pa pasauli savus neķītros mājienus - "bet ja nu tomēr?"…

Kad tiesāja īsto slepkavu Staņislavu Rogaļevu - bīstamo bandītu un maniaku, - viņu uz tiesas namu nemaz nevadāja: lietu izskatīja izbraukuma sēdē turpat, cietuma aktu zālē. Tur es pirmo reizi sastapos ar Zigurdu Dreimani - tikai ne vairs svītrotajā nāvinieka tērpā, bet jau liecinieka lomā - līdz galējai robežai saspringtu, atkailinātu nervu kamolu ar saraustītām, neadekvātām kustībām un tramīgu reakciju uz apkārtējām norisēm.

Šodien tas jau izklausās neticami, bet toreiz prokuratūras darbi­nieki bija spiesti viņu slēpt no… milicijasf

Visā izmeklēšanas un tiesas laika viņam nepārtraukti uzglūnēja briesmas, jo tie, kuru vainas dēļ Dreimani gandriz aizsūtīja uz ešafotu, tagad, savu ādu glabdami, rīkojās tikpat neizvēlīgi un "profesionāli", kā toreiz, kad fabricēja šo bezprecedenta "lietu". Sadzīviski izsakoties, viņu bija gatavi "novākt" ar jebkuriem līdzek­ļiem -ka nevelamu un bīstamu liecinieku…

Tādēļ pēc nāvessprieduma atcelšanas Dreimanis uz laiku tika "noslēpts" kāda no Rīgas slimnīcām. Viņš tolaik mazliet raustīja valodu un atradās apsekošanā, lai noteiktu, vai pārdzīvotais nav atstājis paliekošas pēdas viņa psihē. Par laimi, jaunība bija izrādījusies neuzveicama. Tomēr par absolūti fiziski veselu viņu nevar uzskatīt vēl šodien, jo tās ciešanas, ko šim jauneklim bija uzkrāvis liktenis, varētu sagraut pat visspēcīgāko organismu.

Ļoti daudz un pašaizliedzīgi viņam palīdzēja mediķi. Un vēl. Toreiz slimnīcā viņš iepazinās ari ar medmāsiņu Guntu, kas vēlāk kļuva par viņa četru bērnu māmiņu.

Cauri dažādu sarežģījumu ērkšķiem, cauri juridiskam un sadzīves peripetijām izlauzusies, šoreiz uzvarēja un triumfēja Taisnība un Patiesība. Zigurds Dreimanis ir atgriezies dzīvē vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Viņam ir draudēts un viņam ir solīti zelta kalni. Viņu ir "vervējuši" čekisti un radikāļi, viņu savā pulka, piedāvājot pasakainas algas, ir aicinājuši zeķi un reketieri. Bet Zigurds ir palicis Viņš Pats - nesamierināms cīnītājs pret cilvēka cieņu pazemojošu Sistēmu.

Viņš bija viens no pirmajiem, kas neatkarības atmodas pašā sākumā, kad tas vel bija milzu risks, organizēja sarkanbaltsarkana brīves karoga uzvilkšanu Līvānu pilsētas ūdenstorni. Viņš bija pirmais, kurš Līvānu stikla fabrika dibināja Tautas frontes nodaļu. Viņš bija pirmais zemessargs savā pilsētā un pirmais nodaļas komandieris. Un viņš bija arī pirmais, kurš nekavējoties un nesamierināmi saslējās pret "jaunās kartības" uzpūtības iedīgļiem… Skandalists gatavais!

Kopš tam senajam, Zigurda dzīves vistraģiskākajam dienam, mēs esam tikušies un runājušies ļoti daudz. Taču, jo vairāk es iedziļinājos šaja neparastajā likteni, jo ciešāk manī nostiprinājās pārliecība: es nekad nespētu tā īsti un līdz skaudrumam patiesi attēlot Zigurda pārdzīvoto, lai cik meistarīgiem vārdiem un paņēmieniem to ari censtos darīt. Sis ir izņēmuma gadījums, un par to pastāstīt ir tiesīgs vienīgi viņš pats.

Zigurds pat mazliet it kā apvainojās uz mani par tadu "mazvērtības kompleksuUn vajadzēja paiet vēl dažiem gadiem, iekams izdevās viņu pārliecināt - tomēr pašam ķerties pie kādreiz uz apdriskātām lapelem pieskicēto un atmiņa saglabajušos iespaidu atjaunošanas un apstrādes.

Te nu tās ir - Zigurda Dreimaņa pašrocīgi rakstītas "nāvinieka piezīmeskuru valodas vienkāršībā un robustumā arī slēpjas to patiesa vērtība.

JURIS BLAUMANIS

1981. gada 13. septembris.

Pēcpusdienā iedauzījos Kokneses alus bārā. Tur uzzināju par sava klasesbiedra Aivara Krieva arestu. Pie viņa mājās esot izdarīta kratīšana, bet par aresta iemeslu nekas nebija zināms. Vakarā aizgāju uz dejām.

Tovakar klubā bija maz cilvēku, nebija ko darīt. Ar savu draugu Inesi gājām līdz stacijai. Redzu, iecirkņa pilnvarotais Savčenko apkārt stacijas laukumam izveido aplenkuma ķēdi. Pateicu Inesim: "Laikam ņems ciet baigo noziedznieku."

Saņēma ari. Arestēja tieši mani. Tas notika apmēram 21.30. Tiku aizvests uz Stučkas rajona Iekšlietu daļu (IeD).

Apmēram pulksten 22.10 sākās pirmā nopratināšana IeD priekšnieka kabinetā. Es to visu uzskatīju par vella dzīšanu. Mani apvaino Marutas Začas slepkavībā naktī no 26. uz 27. augustu. Kāds stulbums… Kabinetā bija šādi IeD darbinieki: IeD priekšnieks Grundšteins, LPSR Iekšlietu ministrijas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Modris Missers, IeD priekšnieka vietnieks Jānis Sķēris, inspektors Andrejs Stars, VAI inspektors Rudmiezis un vēl divi "cilvēki". Man nebija, ko atbildēt. Kā mācēju, noliedzu savu vainu un nosaucu savu alibi. Tā kā biju dzēris, baiļu nebija. Tās nāca vēlāk, kad sekoja zvērīga piekaušana…

Stars no aizmugures apmet man ap kaklu gumijas steku un sāk žņaugt. Strauji pietupstos un tādējādi no tvēriena esmu atbrīvojies, bet viens no miličiem negaidīti ietriec man dūri pavēderē tā, ka es saliecos. Nākamajā mirklī nobirst sitienu krusa un es varu pētīt, cik liela ir 43. izmēra kurpe, kad tā atsitas pret seju…

Samaņu atguvu tikai iepriekšējās aizturēšanas kamerā (IAK).

1981. gada 14. septembris.

Tieku izsaukts uz nopratināšanu Sķēra kabinetā. Piedalās Sķēris, Stars, milicijas šoferis Kola. Man paziņo, ka naktī no 26. uz 27. augustu es neesot atradies Jumpravā pie stacijas dežurantes Janas, bet gan nozieguma vietā.

Tā kā iepriekšējā vakarā biju lietojis alkoholu, laikam kļūdījos, nosaucot savu alibi. Bet kurš gan var precīzi atcerēties, ko darījis datumā pirms mēneša, nedēļas, pat pirms pāris dienām?… Uz piebīdītās papīra lapas izklāstu visus nedēļas notikumus un aprakstu vietas, kur esmu bijis.

Padomājis atceros, ka naktī no 26. uz 27. augustu atrados pie savas vecvecmāmiņas Jumpravas ciema "Zanderos". To arī paziņoju IeD darbiniekiem. Viņiem tas neder.

Sķēris iedzer sodas ūdeni un paziņo: "Cālīt, nevajag muldēt, mēs tāpat visu zinām. Mums ir liecinieks, kurš tevi redzējis Aizkraukles stacijā kopā ar Marutu."

Kad es to noliedzu, pret maniem sāniem un muguru tiek "pārbaudīts" kabineta krēslu stiprums…

Atjēdzos IAK.

1981. gada 15. septembris.

No rīta tiek sarīkota konfrontācija ar vecvecmāmiņu. Viņai ir gandrīz 90 gadu. Viņa apstiprina manu uzturēšanos "Zanderos", bet nevar atcerēties datumu, kad tas bija.

Vecvecmāmiņu aizved, mani nosauc par slepkavu un piekauj tieši iepriekšējās aizturēšanas izolatora telpās.

Vēlāk pratina prokurors Liņģis. Uzaust cerības stariņš, jo es jau esmu tuvu jzmisumam. Ziņoju prokuroram par IeD darbinieku izdarībām.

Viņš noklausās klusēdams. Pēc tam mani nogādā kamerā, bet tur dežurējošie miliči Martinovs un Orlovs mani piedauza ar sevišķu patiku.

Es vairs nevaru, es kliedzu, man visas malas sāp.

Vakarā pratina Stara kabinetā, piedalās Stars, Missers, Marti­novs. Stars ar Martinovu daudz nerunā, bet savu boksa treniņu iesāk tūlīt. Es pat vairīties no sitieniem nespēju, jo jebkura mana pakustēšanās izraisa neciešamas sāpes.

Tēlodams saudzīgu onkuli, šo eksekūciju it kā pārtrauc Missers. Viņš liek man stāstīt visu no sākuma - pa dienām, par visu augusta mēnesi. Kad esmu nonācis līdz naktij no 26. uz 27. augustu un apgalvoju, ka neesmu bijis Jumpravā, Missers piekrīt un saka: "Pareizi, tu biji pie vecvecmātes, bet naktī, kad viņa aizmiga, tu aizbrauci uz Aizkraukli, noslepkavoji Marutu un pret ritu biji atkal Jumpravā…" Viņam esot liecinieki.

Tad man to pašu sāk skaidrot Stars. Ar to atšķirību, ka katru manu iebildi pavada sitiens sejā. Man zobi vien ņerkst.

Tā katra pratināšana kļūst par visbrutālāko piekaušanu un ņirgāšanos.

1981. gada 16. septembris.

Man nezinot, pret mani tiek falsificēta krimināllieta par sīko huligānismu.

Kā noskaidrojās vēlāk, iecirkņa pilnvarotais Savčenko bija saņēmis norādījumu - atrast iemeslu manai aizturēšanai. Šai nolūkā tiek safabricēts protokols, kur par lieciniekiem pieaicināti divi kārtības sargi.

Protokolā teikts, ka es 5. septembrī iereibušā stāvoklī Kokneses stacijas laukumā esot necenzēti lamājies un uzmācies gājējiem. Inspektors Stars ar savu roku manā vārdā pierakstījis, ka es esot atteicies sniegt jebkādus paskaidrojumus, tāpēc lieta nodota tiesai ar lūgumu izskatīt bez manas klātbūtnes. Tā bez manas līdzdalības tiesā tiek piespriestas 15 diennaktis administratīva aresta.

Bet to es uzzināju tikai vēlāk. Tad arī sapratu, ka viņi darījuši visu, lai novilktu laiku un mani neizlaistu.

Kamerā tiek iesēdināta "pīle" (ieslodzītais, kurš izpilda milicijas uzdevumu cita ieslodzītā izspiegošanai un psiholoģiskai apstrādei). No "pīles" stāstījuma uzzinu: "Milicija vienmēr pierāda savu patiesību, tādēļ labāk ar viņiem nestrīdēties."

Tieku izsaukts uz nopratināšanu, pratina IeM darbinieks Sesto- palovs. Saruna ar viņu notiek viens pret vienu. Kad arī viņam paziņoju par savu nevainību slepkavībā, Sestopalovs sāk mani spārdīt ar kājām. To viņš dara runādams, kā pantiņu skaitīdams: "Slepkavniek, es tevi nositīšu, tu, latviešu cūka. Domā, ka esmu aizmirsis, kā tavs vecaistēvs dedzināja baltkrievu sādžas?"

Vairs nevarēdams panest sāpes un saprotot, ka šis nenomierināsies, es apsolu runāt. Izdomāju nebijušu veikala aplaupīšanas mēģinājumu "Dzelmēs" naktī no 26. uz 27. augustu. Apgalvoju, ka esmu bijis tur, nevis slepkavības vietā.

Šie meli tomēr palīdz, sišana tiek pārtraukta.

Kādēļ meliem viņi tic, bet patiesībai ne?…

16. septembrī pīkst. 21.30 saskaņā ar LPSR Kriminālprocesa kodeksa 120. pantu beidzas mans iepriekšējās aizturēšanas laiks, jo ir pagājušas 72 stundas. Pulkstenis bija 22.00, kad sāku pieprasīt savu atbrīvošanu. Milicijas darbinieki nekādi nereaģēja uz maniem pieprasījumiem, nekādus paskaidrojumus nedeva, sankciju par arestu neuzrādīja.

Pēc stundas Sestopalovs, Sķēris un Onckulis mani aizved uz "Dzelmēm".

Izkāpjam no mikroautobusa "Latvija". Ir melna nakts. No Sesto- palova nak šņabja dvinga, laikam lielākai drosmei tas uzņēmis uz krūts.

Tiek pieprasīts, lai es parādu, kā esmu mēģinājis iekļūt veikalā. Uz labu laimi vedu miličus aiz ēkas, domādams, ka tur ir logi, bet tādu tur nav. Sķēris smīnēdams saka: "Redzi nu, kā tu mums melo, bet pat to tu jēdzīgi neproti izdarīt."

Tad Sestopalovs piedāvā visu atrisināt, mani nošaujot, jo es it kā esot mēģinājis bēgt. Sķēris savukārt notēlo aizstāvi: "Viņš to saprot un beigs muļķoties. Gan jau atzīsies."

Kad atgādinu, lai uzrāda sankciju, paskaidro: "Likums nav rakstīts tādiem kā tu."

Mani aizved atpakaļ uz Stučkas IeD. Kamerā esmu viens, "pīli" aizvākuši.

1981. gada 17. septembris.

Tiek sarīkota atpazīšana: viltus lieciniecei Skaidrītei Baikovai vajaguzrādīt mani kā vienu no trim puišiem, kuri naktī no 26. uz 27. augustu redzēti Aizkraukles stacijā kopā ar Marutu Začu.

Savās iepriekšējās liecībās Baikova uzrādījusi Aivaru Krievu un vēl divus puišus - viens džinsu kostīmā, otrs ādas jakā. Pēc ārējām pazīmēm - gaišiem matiem, džinsu kostīmā - tas būtu es.

Mani pa kāpnēm ved augšā uz Sķēra kabinetu. Netālu no tā gaitenī sēž S. Baikova un stāv divi vīrieši.

Sāku nojaust, ka tā ir it kā nejauša manis atrādīšana, lai "liecinieki" zinātu, kādam jāizskatās noziedzniekam. Oficiāla procesuālā atpazīšana notiek daudz savādāk, un neviens pieaicinātais mani iepriekš nedrīkstēja redzēt.

Tomēr ar visu to Baikova mani neuzrāda. Pirms tam viņa konfrontācijā uzrādījusi Aivaru Krievu.

Tā kā vēlamais rezultāts nav sanācis, seko piekaušana Stara kabinetā (Stars, Citajevs un vēl kāds ments).

Diena, kad miliči neliekas par mani ne zinis, ir laiks, kad varu pārdomāt visu notikušo.

Atceros naktī redzēto sapni. Skrienu Koknesesparkā pretkalnu, ceļu aizšķērso asiņu peļķe. Izbrienu caur to, kāpju kalnā, kur redzu skaidras debesis, bet tad ceļu aizšķērso milicis. Galvā uzplaiksni: "VIENĪGI DIEVS VAR MAN PALĪDZĒT".

Būtu liekulīgi apgalvot, ka es toreiz biju dziļi reliģiozs. Neviens man nav mācījis kristīgo ticību. Ja nu vienīgi vecāmāte par to kādreiz runājusi.

Bet tobrīd es svēti ticēju, ka Dievs ir debesīs, ka viņš mani glābs. Cilvēki, jūs pat neapjēdzat, kā mums dažreiz ir vajadzīgs Dievs!…

Ķermeni moka neciešamas sāpes. Nevaru pagriezt galvu, sāp mugura, urinēju un vemju asinis. Ir tikai viena vēlēšanās, kas šobrīd liekas vissvarīgākā: kā paziņot ārpasaulei par milicijas zvērībām?

1981. gada 19. septembris.

Mani nopratina rajona prokuratūras izmeklētāja Apsēna. Liekot lietā visu savu sievietes šarmu un pavedināšanas māku, viņa vēlas panākt atzīšanos.

, Pratina mani dežurantu istabā. Man tiek stāstīts, kā es esmu nositis Marutu ar akmeni, kā to pēc tam aizmetis, kā cietušās mantas izbēris pa ejoša elektrovilciena logu dzelzceļa posmā starp Aizkraukli un Skrīveriem.

Viņa nesēž, bet visu laiku gorās manā priekšā un demonstrē sevi. Tad apsēžas man cieši līdzās tā, ka es jūtu viņas smaržas. Beidzot piespiežas man pavisam klāt un žūžo: "Zigi, nu ko tu liedzies, tu taču redzi, cik daudz mēs zinām." Bet es domāju pavisam par ko citu: interesanti, cik tālu tu aizietu, ja es tagad sāktu tirgoties?…

Tad viņa pielec kājās un šausminās, kāpēc gan man vajadzējis slepkavot. Viņa esot pārbaudījusi manas dzīves pēdējo mēnesi brīvībā un secinājusi, ka es katru nakti esot pavadījis pie citas meitenes. Es atcērtu, ka vienīgā nakts, par kuru viņai nav ziņu, ir nakts no 26. uz 27. augustu.

"Bet ko tu darīji 28. augustā netālu no slepkavības vietas?"

Es apstulbstu - ko tas nozīmē? Bet viņa mīlīgi pasmaida un turpina: "Nu, tu taču atceries. Piebraucāt ar pelēcīgu astoto moskviču, tu un vēl viens čalis izkāpāt ārā, panācāt uz mūsu pusi, kad mēs izdarījām vietas apskati, pastāvējāt, parunājāt un aizbraucāt. Jau tad es gTibēju ar tevi aprunāties. Nu?…"

Tagad es atcerējos - vienā no tām dienām klasesbiedrs Ojārs patiesi ar sava tēva mašīnu mani veda uz Aizkraukli. Ceļā ieraudzījām milicijas mašīnas, Ojārs apturēja, un mēs-pagājām paskatīties, ko šie tur dara. jo domājām, ka notikusi kāda avārija.

Klāt negājām, tas arī viss.

Noklausījusies šo stāstu, Apsēna pasmīn un saka: "Es gan domāju, ka tā bija noziedznieka interese - vēlreiz apskatīt notikuma vietu, un tikai bailes no aresta tev liedza pienākt tuvāk. Eh, vajadzēja jau toreiz ņemt tevi ciet…"

Vairāk neko dzirdēt viņa negrib. Lai ko es teiktu, izmeklētāja apgalvo, ka es esmu bijis slepkavības vietā, ka mans paziņojums par milicijas zvērībām ir milicijas apmelošana.

Pēcpusdienā rodas ideja par pašsakropļošanos, lai atbraukušajiem medicīnas darbiniekiem paziņotu par milicijas zvērībām un manu nelikumīgo aizturēšanu IAI kamerā, kā arī lai norādītu, ka sišanas rezultātā mans veselības stāvoklis ir visai čābisks.

1981. gada 20. septembris.

Kārtējo reizi mani izmanto par boksa maisu Andreja Stara kabinetā. Piedalās: Stars, Missers, Kola, Rudmiezis.

Nolemju atzīties nodarījumos, par kuriem viņiem nav pat nojautas.

Uz iedotas papīra lapas uzrakstu visu par saviem kriminālno­ziegumiem.

1981. gada septembrī, būdams piedzēries, iegāju Ķeguma patērētāju biedrības veikalā ar nolūku iegādāties kurpes. Veikalniece ilgi neiznāca pārdošanas telpā. Gaidīju, gaidīju, noskaitos un ar izvēlētajām kurpēm aizgāju no veikala nesamaksājis. Tās pašas dienas vakarā Lielvārdes meliorācijas tehnikas stāvvietā no automašīnas nomontēju radioaparātu.

Par šīm zādzībām es arī uzrakstīju labprātīgas atzīšanās iesnie­gumu.

Jā, es patiesi tajā vecumā nebiju bez grēka, bet slepkavot…

Vēlējos, lai mani tiesā par to, ko esmu padarījis, nevis kā slepkavu. Nezin kāpēc iedomājos, ka šī atzīšanās kaut ko mainīs manā liktenī. Cik es biju naivs…

Mani nogādāja kamerā, apsolot noskaidrot mana iesnieguma patiesīgumu.

Kamerā tiek iesēdināta kārtējā "pīle". Visa diena paiet klau­soties viņa nostāstos par cietumu un milicijas unikālajām spējām pierādīt savu "patiesību".

"Pīle" atnesis līdzi žileti, kuru es viņam atņemu, paskaidrodams: "Par šito mantu es nevēlos dabūt no mentiem pa kaklu." Īstenībā žileti salaužu divās daļās un noslēpju - gan jau noderēs, kad vairs nevarēšu izturēt.

1981. gada 22. septembris.

Mani liek mierā. Tajā laikā tiek apstrādāts Aivars Krievs. Viņam paziņots, ka viņu tiesās kā slepkavu, ja jau viņš nevēlas miličiem palīdzēt. Gadījumā, ja Aivars palīdzētu izmeklēšanai, viņu netiesāšot, bet ļaušot būt par liecinieku.

Viņam tiek uzrādīts viltots ekspertīzes slēdziens - pie Aivara it kā atrastas cietušajai piederošās mantas, nosmērētas ar Marutas asinīm. Pirms tam viņu kā nozieguma līdzdalībnieku uzrādījusi Skaidrīte Baikova.

Tagad Aivaram, lai izgrozītos un būtu par liecinieku, vajagot videoierakstā apsūdzēt mani slepkavībā, norādot maršrutu, pa kuru mēs it kā gājuši ar Marutu Začu. Pēc tam es ar trešo draugu esot Marutu nogalinājuši un izvarojuši.

Krievu piedzirda ar šņabi, un viņš piekrīt šim piedāvājumam.

1981. gada 23. septembris.

Notika kārtējā saruna ar prokuroru Liņģi, kurā es atkārtoti pasūdzējos par milicijas darbinieku zvērisko izturēšanos. Muļķis! Es taču neko nezināju!

Mani aizveda uz kameru. Eksperts Piļka un dežurants Martinovs izsauca mani koridorā. Saņemu pavēli atdot savas džinsu bikses - it kā ekspertīzei. Neesmu tās vēl novilcis, kad Martinovs negaidīti triec man dūri sejā. Man krītot, Piļka vēl paspēj iespert ar kāju…

Kad esmu kaut cik atguvies, saņemu tēvišķu pamācību: "Nākamreiz tu prokuroram nesūdzēsies!"

Atgriezies kamerā, paņemu žileti un pārgriežu kreisās rokas vēnas. Tiek izsaukta ātrā palīdzība, ārsts dezinficē un pārsien griezumu. Jebkādu sarunu iespēju ar mediķiem Martinovs nepieļauj.

Kārtējā piekaušana Andreja Stara kabinetā. Uzzinu, ka par maniem noziegumiem veikalā un autoparkā milicijai neviens nav ziņojis. Tātad esmu atzinies gluži veltīgi, jo tagad Stars vēl trakāk pieprasa atzīšanos slepkavībā.

"Tu, lops, vienreiz jau samuldēji par to veikalu "Dzelmēs". Ceri sēdēt par kaut kādiem sīkumiem, bet "slapjajā" neatzīsies? Tas tev neies cauri…"

Kamerā paņemu otru žiletes daļu un pārgriežu labās rokas vēnas. Tā kā kreisā roka pēc pārsiešanas ir nepaklausīga, griezums sanāk sekls. Tomēr "ātrie" atbrauc un izdara pārsiešanu. Čukstus lūdzu medicīnisko palīdzību un ātrumā mēģinu izteikt visu par milicijas necilvēcīgo apiešanos.

Saņemu atbildi, kā ar lupatu pa seju: "Gan jau nenosprāgsi. Bet ja tevi sit, tad esi pelnījis."

1981. gada 25. septembris.

Ar mani runā Apsēna. Viņa draud: par to, ka es nevēloties runāt par slepkavību, viņa apsolot, ka es to nožēlošu.

Pēcpusdienā mani aizved uz Stara kabinetu. Bez lieka ievada man uzsvērti paskaidro: tā kā tevi neapmierina tik humāna sieviete kā Apsēna, tad tagad tevi audzināsim mēs…

Sakumā mani "palaiž pa apli" - dauza kā maisu, ar sitieniem triecot no viena pret otru. Tad Citajevs atlauž man roku uz muguras un pieved pie loga, bet Stars, izvilcis pistoli, saka: "Vai nu tu tagad atzīsies, vai arī es tevi nošaušu, jo, kā redzi, tu esi mēģinājis bēgt pa logu."

Atbildēt nepagustu, jo no sāpēm zaudēju samaņu.

1981. gada 26. septembris.

Mani pārved uz Ogres rajona IeD, kur uzzinu par savu ad­ministratīvo arestu. "Diennaktis" beidzas 1. oktobrī, līdz tam mani ievieto administratīvi notiesāto kamerā.

Izsauc izmeklētājs Bērziņš, kurš paziņo: tā kā fesniegumu par maniem krimināliem joprojām neesot, viņš mani 1. oktobrī atbrīvošot no aresta. Neticu tam, ka Stučkas miliči tik viegli mani atlaidīs, bet varbūt tomēr notiks brīnums, vai arī viņi būs notvēruši īsto slepkavu?

Līdz šai dienai sēdēju līdzās "sutočņikiem" ar vienu atšķirību - mani neveda strādāt. Šajā dienā notika savādāk. Izsauca IeD dežurants un norīkoja uz IeD garāžām, kur automašīnai UAZ vajadzēja uzstādīt ātrumkārbu pēc kapitālremonta.

Vakarā, pēc remonta pārbaudot mašīnu, atklāju, ka remontrūpnīcā haltūrējuši - braukt nav iespējams. Apsardze bija jau pazudusi, tādēļ uz kameru gāju viens. Atcerējos Bērziņa solījumu un cerēju, ka nākamajā dienā mani atbrīvos.

Ieejot milicijā, ielas otrā pusē pamanīju Modri Misseru.

Ap dūšu kļuva nelabi, iekšā kaķi sāka skrāpēties. Nav aizmirsuši. Kas būs rīt?

1981. gada 1. oktobris.

No rīta piecēlos ar nelāgu nojautu: šodiena nenesīs neko labu. Atcerējos vakarā redzēto Misseru. Vai tikai tā nebija provokācija, varbūt viņi bija vēlējušies, lai es muktu no garāžām, kur acis rāda?…

Pulksten 12.00 izsauca pie Bērziņa. Viņš ar neizpratni sejā uzrādīja man sankciju par arestu pēc LPSR KK 85. panta 2. daļas - tas par tām kurpēm no veikala.

Iekšēji šādam pavērsienam biju gatavs, parakstīju papīrus un devos uz kameru.

1981. gada 2. oktobris.

Mani aizveda uz Rīgas Centrālcietumu (iestāde OC 78/21). Šinī iestādē neesmu pirmo reizi, tādēļ tas nav tik briesmīgi kā pirmoreiz nokļuvušajiem. Man vairs nav jāiziet "pierakstīšanās", iepriekšējā reizē ir iegūta noteikta autoritāte un sava vieta ieslodzīto hierarhijā.

Centrāle sagaida kā vienmēr, karantīnas kamerā ātri atklājas jaunie cilvēki, kuri šeit ir pirmo reizi. Jūtu viņiem līdzi, jo Rīgas cietums ir slavens visā lielajā impērijā ar ieslodzīto neiedomājami nežēlīgo savstarpējo izturēšanos.

Kamerā jaunajiem atņem visu, kas iepatīkas vecam zekam, turklāt jaunais nedrīkst pretī runāt, neriskējot ar savu veselību vai pat dzīvību.

Dažam pirmoreiz nokļuvušam liek iziet "pierakstīšanos" jau šeit, lai gan vēlāk kamerā tā būs jāatkārto. Tur neviens neņems vērā to.

kas ar cilvēku jau darīts karantīnā. Otrreiz "nepierakstīs" vienīgi tos, kurus ne tikai "pierakstīja", bet arī "parakstīja" - piespieda kļūt par kalpu vai izsita piekrišanu apmierināt kāda maniaka seksuālās tieksmes. Šie cilvēki kļūst par kājslauķi citiem ieslodzītajiem.

Satiku pāris puišu, ar kuriem biju agrāk ticies ieslodzījuma vietās. Kopā pārspriedām savus piedzīvojumus brīvība un gājām gulēt. Aizmigt nevarēju, domāju par to, kas mani gaida nākotnē. Sankcijā bija norādīts LPSR KK 85. p. 2. d., tātad brīvības atņemšana no 3 līdz 8 gadiem stingrajā režīmā. Nožēloju savu muļķību, kuras dēļ tagad nāksies zaudēt daļu dzīves, bet pats vainīgs.

Es vēl nezināju, kādu likteni man sagatavojuši miliči un varenā IeM sistēma.

1981. gada 3. oktobris.

No rīta ejam uz pirti. 10 minūtes aukstā dušā, apskate, pirkstu nospiedumu noņemšana, ģērbšanās slapjās drēbēs (nav izkaltušas pēc atutošanas kameras), viegla iekaustīšana no cietuma apsardzes puses.

Viss kā parasti Centrālcietumā.

Pēc pirts ejam pie "opera", lai piedalītos sadalē pa kamerām. Man tiek 2. korpuss. Tas ir labāk nekā 1. korpusa "siļķu muca" (kopējā kamera). Tomēr jāuzmanās - 2. korpuss slavens ar savām "pīļu" kamerām. Vēl korpusā ir speciālas kameras, kurās sēž zeķi, kas pārkāpuši "zagļu" likumus un, lai "zagļu" atmaksa par šī likuma pārkāpšanu viņus tik ātri nesasniegtu, viņi kalpp administrācijai - par izsitējiem.

Darba specifika ir tāda: kamerā iesēdina cilvēku, no kura vajag kaut ko uzzināt. Tad izsitēji sit tikmēr, kamēr panāk to, ko IeM vajag, vai arī cilvēks mirst.

Man tika mierīgā kamera, tādēļ jāuzmanās no "pīlēm".

Kā pazīt "pīli" cietumā? Ikvienam ieslodzītajam ātri izstrādājas speciāla atšifrēšanas sistēma:

1. "Pīle" ir ļoti ziņkārīgs.

2. Erudīts, viegli nodibina kontaktu.

3. Cenšas tev iestāstīt to, ko tev nevajag zināt.

4.  No pratināšanas pie izmeklētāja nes narkotikas, tēju, var bagātīgi apdāvināt ar produktiem arī tevi.

Iepazīstos ar kameras biedriem un ieņemu man paredzēto brīvo gultu. Rīt vajadzēs skatīties, kas pārstāv "opera" intereses.

Jau pirmajā dienā kļūst skaidrs, ka kamerā ir divas "pīles". No šī brīža nedrīkst izteikt neko lieku un jāpiebaro "pīles" ar izdomātu informāciju. Citādi "opers" nomainīs palīgu.

Pamazām attopu: priecāties par manu atrašanos 2. korpusā ir nepiedodama vieglprātība. Jā, mani nesit, bet tas ir viens no pos­miem psiholoģiskajā apstrādē. Visas dienas līdz 8. oktobrim klausos stāstos par ieslodzītajiem, kas par samaksu piekrituši uzņemties nedarītus noziegumus.

Citādi atrodos mierīgos apstākļos. 2. korpusā par naudu var iegādāties jebkuras nepieciešamās preces: degvīnu, tēju, narkoti­kas. Var arī sarunāt sievieti. Pirmajā korpusā to izdarīt ir gandrīz neiespējami.

Mūsu kamerā arī izmanto šīs priekšrocības.

Mēs visu laiku atceramies: ja piedzersies, "zonderkomanda" (speciālā apsardzes vienība cīņai ar ieslodzīto nepakļaušanos administrācijai) vai dežuranti piekaus. Viņi to sauc par profi­laktisko audzināšanu. Sajās dienās tas tomēr nenotika.

1981. gada 20. oktobris.

Ar Voroņežas etapu mani aizved uz Stučkas IeD. Saprotu, ka manas mocības vēl nav beigušās. Vēlu vakarā nokļūstu kamerā, ceru, ka pratināšana sāksies nākamajā dienā. Tomēr esmu maldījies. Mani izsauc apmēram 20.30.

Uz nopratināšanu ved šoferis Kola. Jau ieraugot viņu, kājas sāk drebēt.

Nokļūstu Stara kabinetā, tur jau atrodas Stars, Missers, Ci- tajevs, tagad arī Kola. Uz galda atrodas neizdzertas degvīna pudeles un uzkodas. Mani cienā ar dzērieniem, ļauj uzēst.

Parāda videoierakstu, kurā Aivars mani apsūdz kā slepkavības galveno izdarītāju.

Pēc tam dzērām šņabi, Stars plātījās ar dienesta ieroci, solīja aizvest pie meitām, lamāja Krievu par mūlāpu. Beidzot mani piedzirdīja tā, ka es neatceros tālākos notikumus. Vienīgais prātā palikušais: nezin no kurienes uzradās Liņģis un Onckulis. Nesapratu, kādēļ. Vēlāk uzzināju, ka esmu parakstījis papīrus par atzīšanos slepkavībā, bet tas būs pēc trim dienām.

Pagaidām mani nogādāja kamerā.

Jau no rīta sākas brīnumi. Brokastis pasniedz tādas, kā augstākās klases viesnīcā: alus, karbonāde, kafija. Iekniebju sev kājā - vai gadījumā negulu? Rodas aizdomas, ka iepriekšējā vakarā dzeršana beigusies slikti. Ar nepacietību gaidīju, kas sekos. Bet nekas neno­tika. Visu dienu pret mani izturējās kā pret goda viesi, nevis ieslodzīto. Uz lūgumu satikties ar izmeklētāju saņemu noraidījumu. Citu kameru ieslodzītie, gaisu ostīdami, prasīja dežurantam to pašu ēdienu, ko deva man, bet saņēma atbildi: "Neprotat ar izmeklētāju sarunāt."

1981. gada 22. oktobris.

Tieku aizvests uz milicijas priekšnieka kabinetu. Tur jau atrodas Grundšteins, Missers, Liņģis, Apsēna, Stars, Sķēris, Piļka, divas meitenes no pasu galda, rajona partijas sekretārs, izpildu komitejas priekšnieks, LPSR prokuratūras eksperts kriminālists Skudra ar videokameru. Man paziņo, ka brauksim apskatīt tās vietas, kuras videoierakstā norādījis Aivars Krievs. Mana piekrišana netiek prasīta. Pieslēdz mani ar roku dzelžiem pie konvoiera, un braucam uz Aizkraukli. Tur izstaigājam staciju, nobraucam pāris kilometru Kokneses virzienā, apstājamies un noejam ceļa malā. Visu to filmē Skudra. Pēc tam atgriežamies IeD. Visi izklīst, palieku kopā ar Misseru, kurš ar smaidu noved mani kamerā.

1981. gada 23. oktobris.

Izsauca uz Stara kabinetu, tur atradās Stars, Piļka, Martinovs un vēl četri miliči. Man paskaidro sekojošo:

1. Esmu parakstījis atzīšanos.

2. Uzrādījis nozieguma vietu, ko var redzēt videoierakstā.

3. Ir ekspertīzes slēdziens: uz līķa atrastas manu džinsu auduma mikrodaļas, kā arī iegūti manu visu desmit pirkstu pirmo falangu nospiedumi. Cietušās rokā atradušies mani mati.

4. Pie manis atraduši lūpu krāsu, kuru Marutas māsa pazinusi.

Dusmās par šādu šantāžu un dusmās par sevi sāku mentus

lamāt, kaut arī pats nebiju neko darījis, lai lieta neiegūtu šādu pagriezienu. Reakcija bija briesmīga. Atceros tikai, kā Stars ar Piļku sagrāba mani aiz rokām un kājām, tad meta pret grīdu. Samaņu atguvu IAI kamerā. Sapratu, cik stulbā situācijā savas muļķības dēļ nokļuvu, un nolēmu ar miliciju vispār nerunāt. Nebija sadzijušas septembra brūces, kad jau iegūstu jaunas.

1981. gada 24. oktobris.

No rīta dežuranta istabā Missers dod dzert spirtu. Izdzeru glāzi un izliekos piedzēries. Viņus interesē mani draugi, kuriem ir ādas jakas. Neatbildu.

Pēcpusdienā izsauc, seko piekaušana. Un atkal tas pats jautājums. Klusēju.

1981. gada 24.-30. oktobris.

Sistemātiska piekaušana, vēlēšanās piespiest mani runāt.

1981. gada 30. oktobris.

Ar etapu aizved uz cietumu. Atkal karantīna, pēc tam 2. korpusa 245. kamera. Šeit es jau biju pirms tam. Vismaz tagad es zinu, ko "pīles" no manis vēlas zināt.

Kamerā viss pa vecam, sagaida kā no komandējuma.

Man pasaka: caur cietuma "pastu" uzzinājuši, ka par mani interesējas kēgēbisti. Rodas cerība, jo nevienam nav noslēpums, ka komitejisti ar miliciju ir naidā. Varbūt viņu starpā sācies kārtējais "karš"? Un zem šī viļņa es panākšu savu taisnību.

1981. gada 2. novembris.

Apmēram ap pusdienlaiku mani izsauc uz "opera" kabinetu. Tur es satieku diezgan dusmīgu onkuli, kurš stādās priekšā kā VDK darbinieks. Man tiek izvirzīta apsūdzība par pretpadomju plakātu izgatavošanu.

Viņiem esot zināmi trīs manis zīmēti plakāti:

1. Uz manas džinsu jakas muguras: kukluksklana maskā ietērpts virsnieks vienā rokā tur cirvi, otrā cilvēka galvu. Rumpis ar saslēgtām rokām atrodas zīmējuma apakšdaļā.

2. Stučkas rajona "Bormaņos" pie Ulda Pavloviča atrasts plakāts, kurā attēlots rublis, uz tā dejo kaila meiča. Monētas vienā malā divi puiši kaisa naudu, otrā ordeņots onkulis no tribīnes tur runu.

Monētu uz saviem pleciem tur strādnieks un kolhozniece no pazīsta­mās skulptūras.

3. Manās mājās atrasta karte ar Latviju aiz restēm, tajā ietriekts nazis ar uzrakstu "CCCP".

Noklausos lekciju par vareno un taisnīgo padomju valsti, kura cīnās par visas cilvēces laimi, bet tādi deģenerāti kā es neko viņai nepadarīs. Par ko es atrodoties cietumā, viņi zinot, tādēļ par mani neuztraucoties.

Es pieprasu, lai mani tiesā par to, ko esmudarījis, un izstāstu par milicijas nelikumīgo rīcību. Čekists pasmaida: par plakātiem tev varētu iedot līdz desmit gadiem, bet tagad tevi nošaus, un tas ir daudz lētāk, nekā, ja tu paliktu dzīvs.

Tā mana iepazīšanās ar VDK ir beigusies.

Tās pašas dienas vakarā mani ar mašīnu aizved uz Stučkas IeD, kur sākas murgu laiks, kas turpinās līdz 19. decembrim.

Dienu datumus nav iespējams iegaumēt, atmiņā paliek vienīgi metode: IeD miliči sit, Missers tēlo aizstāvi. Abiem viena prasība: "Atzīsti sevi par vainīgu, nosauc trešo līdzdalībnieku." Lietā tiek likti visi iedomājamie un neiedomājamie piespiešanas veidi.

Martinovs izdarīja mēģinājumu mani pakārt, par laimi, neizturēja striķis. Pie samaņas mani atgrieza Orlovs.

Vairākas reizes Stars mēģina pierunāt bēgt, lai nošautu, kad mukšu.

Kādā sarunā ar Misseru saku, ka to vairs nav iespējams izturēt, ka par šādu rīcību taču nāksies atbildēt. Viņš pasmejas un saka: "y Hac npaB He tot, kto npaB, a tot, y Koro 6o;ii>me npaB." (Pie mums taisnība nav tam, kuram taisnība, bet tam, kuram vairāk tiesību.)

1981. gada 16. decembris.

Diena, kuru es nolādu un nolādēšu visu savu dzīvi. Es nosaucu miličiem visus man pazīstamos puišus ar ādas jakām. Lūdzu Dievu, lai pierādās viņu alibi.

Tomēr Vitauts Vaļevičus savu alibi pierādīt nevar.

Viņš atradies pie Aivara Eizaka, bet to izsauc uz miliciju un piespiež sniegt liecību pret Vitautu.

Skaidrīte Baikova uzrāda viņu kā vienu no trijotnes, kas bija Aizkraukles stacijā naktī kopā ar Marutu.

Pret Vitautu sāk intensīvo fizisko un psiholoģisko apstrādi, rezultātā Vitauts sniedz par sevi apmelojošu liecību.

Es pārdomāju radušos situāciju:

1. Aivars Krievs - uz viņu norāda Baikova, viņš atzīstas, pret viņu ir ekspertīzes slēdzieni.

. 2. Vitauts Vaļevičus - uz viņu norāda Baikova, viņš atzīstas.

Ko darīt man?

Lai arī zinu šāda sola muļķību, es nolemju parakstīt papīrus. Sišanu vairāk izturēt nevaru.

Pēc tam, kad esmu parakstījis, izolatorā dzīvoju kā restorānā.

1981.   gada 24. decembris.

Mani ar lielu godu un apsardzi nogādā Centrālcietumā.

Pretēji visām instrukcijām tieku nogādāts kamerā, nenokļūstot karantīnā. Līdz kamerai ved apbruņota apsardze. Uz pirti ejam nākamajā dienā. Pirtī kameras biedri ir spiesti no manas muguras atmērcēt apakškreklu, kurš ar asiņainu kreveli piekaltis pie ādas.

25. decembris ir Ziemassvētki, arī šeit cenšamies tos atzīmēt. Vakarā speciālā apsardzes grupa, saukta par "zonderkomandu", piedzērās un metodiski piekāva ieslodzītos. Ciešot pazemojumus no apsardzes, sagaidām Jauno - 1982. gadu. Ko šis gads nesīs man?

1982.   gada janvāris.

Pēc Jaungada mani ievieto cietuma slimnīcā. Veic psihiatrisko apsekošanu, lai noteiktu, vai esmu pieskaitāms. Beidzot saņemu medicīnisko palīdzību. Ekspertam izstāstu par miliču zvērībām, savu vainu noliedzu. Eksperts atzīst mani par psihiski pieskaitāmu un aktā norāda, ka es savu vainu neatzīstu, bet apsūdzu miliciju nepatiesas lietas fabricēšanā.

Pēc slimnīcas atkal 245. kamera. Gaidu turpinājumu savai lietai, klausos Pašas stāstos par cietumu un to, kā viņš uzņēmies neesošas dzīvokļu zādzības, par ko miliči viņam samazināšot soda termiņu. Saprotu - tas ir speciāli man domāts, lai es neievārītu kādas muļķības. Es esmu vajadzīgs tiesā.

1982. gada 2. februāris.

Tiekos ar izmeklētāju Cakuli un zonālo prokurori. Man tiek izvirzīta apsūdzība pēc LPSRKK99. p. 1., 2., 6. p. [1] , 141. p. 2. d. [2] , 121. p. 3. d.***, 85. p. 2. d. [3]

Savu vainu atzīstu daļēji, jo pēc 85. p. 2. d. manā rīcībā patiešām ir nozieguma sastāvs, tagad "atradušies" pat cietušo iesniegumi. Bet attiecībā uz visu pārējo sāku apjaust: mani grib notiesāt un "novākt" labi organizēta banda, kurai man nesaprotamu iemeslu dēļ ir ļoti vajadzīgs, lai īstais noziedznieks izspruktu sveikā. Man ir pilnīga pārliecība, ka arī Krievs nav bijis slepkavībai pat tuvumā.

Cakulei paziņoju: būs diena, kad par šo lietu cietīs milicija. Atgriežos kamerā. Tagad vienīgās cerības uz tiesu, kura taču nevar nepamanīt bezjēdzīgās pretrunas manās "izsistajās liecībās".

Līdzko saņēmu apsūdzības rakstu, sāku gatavoties tiesai.

Nolemju uz tiesu izsaukt sekojošus cilvēkus:

1) vecomāti;

2) Ligitu Jakoveli;

3)  ekspertu, kurš pierādīs, vai ir iespējams pēc lietus, kas lija notikuma vietā, uz cietušās ķermeņa atrast džinsu kostīma mikrodaļas identificēšanai. Kā arī paskaidrotu, kā gan cilvēks, kurš gadu pirms notikuma zaudējis labās rokas trešā pirksta pirmo falangu, var atstāt uz cietušās ķermeņa visu desmit pirkstu pirmo falangu nospiedumus…

Līdz tiesai mani ievieto kopējā kamerā. Tur atrodas visi, kas jau bijuši ieslodzījumā vairākkārt. Atšķirībā no pirmoreiz ieslodzīto kamerām tur nav "pierakstīšanas" un tur nevalda brutalitāte. Katram ir sava vieta. Izņēmums - vispārējā režīma pirmgaldnieki. Pret viņiem pielieto speciālu "pārbaudi", un retais to iztur. Stingrajā režīmā lielāku autoritāti iegūst ar galvu, nevis ar spēku.

Kamerā ir apspiestie un apspiedēji, bet nevalda necilvēciskums savstarpējās attiecībās. Lielākā nepatika vērsta pret klaidoņiem un "alkašiem", viņi ir utu un netīrumu perēkļi kamerā. Lai kādus līdzekļus izmēģina, tomēr nekas nelīdz.

Te var labi redzēt, par ko sēdina cietumā. Ja esi bijis ieslodzīju­mā - sistēma darīs visu, lai tu tur atgrieztos. Piemēram, ieslodzītais ar iesauku Konuss atbrīvojās 1981. gada sākumā. Dažus mēnešus pirms tam viņam nomira māte, pēc likuma bija saglabājušās tiesības uz dzīvokli. Tomēr tas bija nodots lietošanai IeD darbiniekam. Konusam piedāvāja pierakstu kopmītnē. Šis variants bijušajam zekam ir droša atgriešanās cietumā.

Sākas parastais apburtais loks - bez pieraksta neņem darbā, bez darba nedod kopmītni.

Konuss aizgājis pie pilsētas prokurora, bet arī tur taisnību neatradis. Viņš iegādājies telti, uzstādījis to zālājā pretī izpild­komitejai. No turienes Konusu aizvāca milicija - zālājā teltis uzstā­dīt nav brīv. Vienīgais ceļš, kas atlika, - atpakaļ uz cietumu.

Lai tur nokļūtu, viņš Jelgavas restorānā ar galda nazi imitē uzbrukumu prokuroram, tiek arestēts.

Vēl viens piemērs: Aivars Balodis. Pirmā termiņa laikā iegūta epilepsija. Pēc atbrīvošanas - ne pieraksta, ne darba. Vecāki no slimā dēla atteikušies. Arī jāatgriežas cietumā.

Sēdēdams 40 vietīgā kamerā, kur atrodas 80 ieslodzīto, sāc saprast zeķu naidu pret sabiedrību, kas dzīvo brīvībā. Un naida dēļ cilvēks nenovēršas no noziedzības ceļa. Cietuma teiciens māca: Kad maisam gals vaļā, aizsiet grūti.

1982. gada 16. februāris.

Mana dzimšanas diena - pārkāpju 19 gadu slieksni. Kādi man bijuši šie gadi? Visu nemaz negribas atcerēties. Vai tad, kad skola un rajons lepojās ar maniem panākumiem republikas matemātikas olimpiādēs, vai tad man kāds pajautāja, kā jūtas dzīvu vecāku bārenis? Lai gan, kuram kāda daļa? Kad vajadzēja, tad es biju "izkārtne", kad nevajadzēja, tad - pēdējais… Bet es jau nemaz necentos, lai nebūtu "pēdējais".

Tajā dienā, kad es nācis pasaulē, esot piesnidzis ļoti daudz sniega un mana vecāmāte (tēvamāte), stiegot līdz jostasvietai kupenās, bridusi uz slimnīcu. Viņai galvā bijusi tikai viena doma: "Dullais puika, viņam jau pāri trīsdesmit, bet tam skuķim tikai sespadsmit… Ilgi taču tādi kopā nenodzīvos. Un cik daudz nelaimju tam bērnam vajadzēs pārciest." .

Vecaimātei bija taisnība. Savus pirmos soļus es spēru un pirmos vārdus izrunāju, pateicoties viņai un krusttēvam (tēvabrālim). Maniem vecākiem nebija ne laika, ne vēlēšanās ar mani noņemties. "Garāmejot" pasaulē nāca arī māsa Brigita. Lai gan - esot bijuši arī periodi, kad mēs, vēl pavisam maziņi būdami, kādu laiku atradušies kopa ar vecākiem, tomēr galvenokārt bijām šķirti: es dzīvoju pje tēvamātes, māsa - pie mātes mammas. Kad tēvam kārtējo reizi "nenoveicās" un viņš pēc avārijas nokļuva ieslodzījumā, par mātes dzīvi man vispār nekas vairs nebija zināms.

Kad es savai vecaimātei reiz paziņoju, ka turpmāk saukšu viņu par savu īsto mammu, viņa ilgi manī skatījās un acīs viņai bija asaras.

Tikai tagad es sāku no tā visa kaut ko saprast.

Lai gan kopš tā laika savu vecomāti patiesi uzskatīju par īsto un vienīgo mammu, tomēr sapnī nereti redzēju atbraucam tēti, un tad mēs visi - es, tētis, mamma un māsa Brigita dzīvojām kopā.

Pēc tēva atbrīvošanās mēs patiešām kādu laiku "apvienojāmies", bet tas nevilkās ilgi…

Kopš tā laika manā sirdī manu fizisko vecāku vairs nav. Un tikai vienam cilvēkam es varēju atzīties visā, kas man sāp - savai vecmāmiņai. Tāpēc arī toreiz, atrodoties Stučkas milicijas pagrabā un ciešot nepanesamas sāpes, turklāt nevarēdams nevienam pa­teikt, kas ar mani notiek, es uz lāviņas iešvīkāju tikai viņai vienai domāto uzrakstu: "Mammu, es neesmu vainīgs!"…

1982. gada 19. aprīlis.

Ir pienākusi mana tiesas diena. Augstākajā tiesā tiekamies visi trīs: es, Krievs, Vaļevičus. Noskaidrojam, ka esam parakstījuši milicijā visu, ko mums lika. Tagad nav svarīgi, kurš agrāk, kurš vēlāk. Svarīgi pierādīt savu nevainību, lai arī tagad tas ir daudz grūtāk, nekā - ja nebūtu parakstījušies.

Augstākās tiesas pirmsprocesa kameras ir mazi būrīši, kur pat nokrist nevar, laikam tādēļ es nenokritu, kad valsts norīkotā advokāte paziņoja: atzīsti sevi par vainīgu, un es tevi aizstāvēšu!… Nekādus citus variantus viņa nepieļāva.

Ieejot tiesas zālē, redzu daudzas naidīgas sejas. Lielākais novērotāju skaits ir no Kokneses. Jāsaka "liels paldies" presei - taja jau pirms tiesas izmeklēšanas mēs tikām izbazūnēti par vainīgiem. Pateico­ties tam, tagad ne tikai pašam jāpierāda, ka neesi vainīgs, tagad jācīnās pret IeM un sabiedrisko domu. Sabiedriskā doma jau no Josifa laikiem ir sistēmas ierocis kriminālās un politiskās spēlēs.

Apsūdzību uztur Liņģis un sabiedriskais apsūdzētājs no Kokne­ses aptiekas. Tiesnesis - Grantē. Mani it kā "aizstāv" advokāte Bērziņa.

Pirms sākas tiesas izmeklēšana, izvirzu pretenzijas pret proku­roru, jo saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu tiesas izmeklēšanu nedrīkst izdarīt jurists, kurš veicis izmeklēšanas darbu pirmstiesas izmeklēšanā. Atsakos no aizstāvības, jo advokāte mani aizstāvēt faktiski jau atteikusies. Tiesa prasības noraida.

Labi, ka pagaidām saņemu atļauju lietot papīru un rakstāmo, lai varētu pierakstīt un aizstāvēties pats.

Līdz pirmās dienas beigām Liņģis lasa apsūdzības rakstu.

1982. gada 20. aprīlis.

No rīta paziņojam tiesai par savu nevainību, pēc tam sākas apsūdzības liecinieku nopratināšana.

Skaidrīte Baikova diezgan sakarīgi stāsta, ko esot "redzējusi" Aizkraukles stacijā naktī no 26. uz 27. augustu. Tomēr no galvas iestudētajā sacerējumā ir pretrunas, kuras ar jautājumu palīdzību cenšos noskaidrot. Liņģis noskaišas. Viņš lūdz pārtraukumu un saņem to.

Pēc pārtraukuma man atņem pierakstus un aizliedz turpināt Baikovas "pratināšanu".

Par lieciniekiem tiek izsaukti IeD darbinieki. Ne visi viņi runā latviski, tādēļ pieprasu tulku. Grantē paliek sarkans no dusmām, bet prasību apmierina. Zālē mani lamā par nacionālistu. Arī eks­perts nespēj atbildēt uz maniem jautājumiem, tāpēc tālāku "nopratināšanu" man aizliedz.

Vitauta aizstāvis cenšas man palīdzēt, bet saņem aizrādījumu, lai nejaucas citu darīšanās.

Vakarā, ejot uz cietuma mašīnu, kāpnēs satieku VDK darbi­nieku, kurš mani apmeklēja izolatorā. Viņš pasmaida un paziņo: "Laimīgi sagaidīt nošaušanu!"

Atgriezies kamerā, saprotu - mani nošaus, jo tā vēlas VDK, bet tas, ko vēlas komiteja, - to izpildīs sistēma. Sāk ļodzīties pārliecība, ka šajā pasaulē jebkad kādam pierādīšu patiesību. Cerība uz brīnumu vai Dievu - vienīgais mierinājums. Citādi - galīgs izmisums. Tomēr jāturas. Nevar būt, ka cilvēku ļaus nozūmēt par baltu velti.

1982. gada 21. aprīlis.

Sākas mūsu nopratināšana. Liņģis pieprasa nopratināšanu sākt ar Aivaru Krievu, jo es ar savu ietekmi varot piespiest melot citus apsūdzētos, kuri iepriekšējā izmeklēšanā jau atzinušies, un tā traucēt patiesības atklāšanu. Tiesnesis piekrīt prokuroram.

Aivars savu vainu noliedz un apsūdz miliciju viņa spīdzināšanā un nevainīgu cilvēku apmelošanā. Liņģis ar provocējošu un uzvedinošu jautājumu palīdzību mēģina piespiest Aivaru atzīties. Tomēr bez fiziskas iespaidošanas Aivars diktātam neklausa un neatzīstas.

Arī Vitauta nopratināšana nedod vēlamo rezultātu. Vitautam daudz palīdz viņa advokāts. Tiek pieprasīti papildu liecinieki. Pro­kurors un tiesnesis piekrīt izsaukt Vitauta vecākus un Aivaru Eizaku. Advokāts tiesu un prokuroru noved līdz pirmsinfarkta stāvoklim. Tiesa tiek pārtraukta līdz nākošajai dienai. •

1982. gada 22. aprīlis.

Šajā dien notiek mana nopratināšana. Iesākums domāts ma­niem kriminālnoziegumiem Lielvārdē un Ķegumā.

Šajos noziegumos savu vainu atzīstu pilnībā. Grantē pat atcel Ķeguma veikala prasību, jo pats apsolu cietušajiem: ja varēšu - zaudējumus atmaksāšu.

Pieprasa pastāstīt par slepkavību. Savu vainu noliedzu un sāku pa datumiem stāstīt par milicijas nelikumīgajām darbībām. Apvai­noju prokuroru lietas falsifikācijā. Prokurors pieprasa ieprotokolēt šos "apmelojumus" kā vajnu pastiprinošu apstākli. Vēl kā vainu pastiprinoši apstākli tiek minēti:

1) mans nacionālistiskais domāšanas veids, no kura pat tiesā es neatsakoties;

2)  mana nosliece uz nacismu, jo uz pirksta man ir tetovējums

"SS";

3) tas, ka nogalinātā esot bijusi komjauniete, - paraugs visiem buržuāziskajiem līdzskrējējiem, kas nesaredz padomju varas skais­tumu un humānismu.

1982. gada 23. aprīlis.

Tiek nopratināti papildu liecinieki.

Mana māte, Dzidra Dreimane, paziņo, ka neticot apsūdzībai, jo es tāpat katru nakti pavadījis pie citas meitenes. Kādēļ man vajadzējis izvarot un slepkavot?

Aivara vecāki saka, ka asiņainie papīri un kabatas lakats, ko atrada viņu mājās, ir nosmērēti ar cūkas asinīm. Aivara tēvs sadzēries bija atnesis mājās svaigas aknas un visu, kas nejauši nosmērēts, sametis vannasistabā, kur to atraduši miliči.

Vitauta vecāki saka, ka dēls bijis pie Eizaka. Prokurors ar smaidu izsauc Aivaru Eizaku, tomēr Aivars uz viņu liktās cerības neattaisno. Viņš paziņo, ka milicija viņu piespiedusi sniegt nepa­tiesu liecību pret Vitautu. Patiesībā Vitauts tajā naktī esot atradies pie viņa. Eizaks tiek apvainots milicijas apmelošanā. Viņa laime, ka vēl neierosina lietu, viņam saka.

Liņģis pieprasa trīs dienas apsūdzības galavārda sastādīšanai.

Pasludina pārtraukumu līdz 29. aprīlim.

Tagad jāgaida, ko pieprasīs. Man ir skaidrs, ka pieprasījums būs smags, bet kāds būs spriedums? Tā kā esmu ieslodzījumā ne jau pirmo reizi, zinu: ja es dabūšu termiņu, tad nākotne nav nekāda skaistā. Starp tiem, kas sēž atkārtoti, arī valda savs kodekss. Izvarotāji pēc tiesas sprieduma vēl tiek ņemti priekšā zeķu tiesā. Viņu spriedums ir briesmīgāks par jebkuru tiesas lēmumu.

Tos, kas izvarojuši un nogalinājuši, vieglākajā gadījumā sagaida izvarošana. Visdrīzāk gan novedīs līdz pašnāvībai, pirms tam paze­mojot gan morāli, gan fiziski.

Tātad mani apmierina tikai augstākais soda mērs vai attaisnošana. Citu spriedumu es pat negribu.

Un kāds gan būtu zudums, ja mani nošautu? Kas tad mani gaida tur - aiz vārtiem? Paša izķēzīta dzīve, nu, varbūt vēl māsas. Vecāmāte mirusi, krusttēvs arī. Un gan jau viņu pāragro aiziešanu pats ar savām rokām vien esmu veicinājis…

Vai es pat spētu tagad nodzīvot, nenogāzis kādu podu?

Tad jau labāk "augstākais".

Taisnība, nejau pret visiem par izvarošanu notiesātajiem zeķi vēršas ar tādu naidu. Piemēram, Modris no Bauskas notiesāts par personīgās sievas izvarošanu.

Kamēr vīrs atradās ieslodzījumā, sievai uzradies mīļākais. Kad vīrs atbrīvojies, ne no vīra, ne mīļākā pati šķirties nevēlējusies. Iekārtojusi Modri darbā, kurš saistīts ar komandējumiem un meklē iespēju tikt no viņa vaļā. Reiz, kad viņš atgriezies no kārtējā komandējuma, sieva it kā jūtu uzplūdos viņu saskrāpējusi, bet nākošajā dienā iesniegusi milicijā ziņojumu, ka vīrs viņu izvarojis. Milicijai vienalga, par ko sēdināt, ka tikai mazāk agrāk tiesāto dzīvo viņu iecirknī.

Gatavojos pēdējā vārdā pateikt visu, ko domāju par šo sistēmu un tās pakalpiņiem. Pagaidām kamerā nevienam neko nestāstu par tiesas gaitu - citādi nespētu no visām pusēm sniegt paskaidrojumus, kas un kā.

Reizi mēnesī kameras iemītniekus veda uz veikalu iepirkties. Katram izmeklēšanā esošajam ir tiesības vienreiz mēnesī iepirkties cietuma veikalā par desmit rubļiem, ja personīgajā rēķinā ir nauda. No astoņdesmit ieslodzītajiem kādiem trīsdesmit bija nauda, un mēs gājām uz veikalu. Galvenā prece, ko pērk ieslodzītie, ir cigaretes. Gatavodamies nezināmajam, nolemju iesaistīties azarta spēlēs, kas pēc veikala apmeklējuma ir galvenā nodarbošanās stingrā režīma kamerās. Līdz šim es kāršu spēlēs nebiju piedalījies, jo zināju: ja sāksi spēlēt, citi ilgi un prasmīgi meklēs tavas vājās vietas, noskaid­ros, ko tu nemāki, un iznākumā tu no vinnētāja kļūsti par zaudētāju. Bet pagaidām man ir iespējas izmantot pārsteiguma momentu, un es to izmantoju. Iespēlēju jaunu apģērbu, cigaretes.

1982. gada 29. aprīlis.

Braucam uz tiesu. Paskatoties uz saviem nelaimes biedriem, redzu, ka starp mums ir liela atšķirība. Iemesls meklējams režīmā, kurā mēs atrodamies. Ja man stingrajā ir garantēta sava vieta, ko esmu ieguvis, pirmo reizi sēžot, viņiem iegūt labu vietu hierarhijā ar mūsu pantu ir neiespējami.

Stāvam tiesas zālē, pret mums tiek raidīti zvērojoši sabiedrības skatieni. Siverē smaidošs prokurors, apkārt dubulta apsardzes ķēde.

Liņģis pieceļas un svinīgā balsī sāk lasīt apsūdzību, kurai sekos pieprasījums.

Sākumā viņš slavē miliciju, kas ilgā un grūtā darbā atklājusi šo smago noziegumu - smagu, sadistisku slepkavību, ko izdarījuši šeit redzamie deģenerāti, sabiedrības atkritumi, kuri nesaprotamā veidā ir patvērušies starp godīgiem cilvēkiem. Tas, ka viņi vēl ir dzīvi, kā akmens spiežot viņa sirdi.

Tad pusstundu stāsta par Rietumu kaitīgo ietekmi, kura esot iemesls jaunatnes alkoholismam un nacionālistisko ideju izpausmēm. Visas šīs iezīmes esot redzamas apsūdzētajos.

Pēc tam Liņģis apraksta, ar kādu nežēlību nacists Dreimanis un sadists Vaļevičus nogalinājuši Marutu Začu, bet mūsdienu Jūda - Aivars Krievs noskatījies noziegumā.

Seko prokurora runas noslēgums, veltīts padomju humānisma slavināšanai, beigās uzsverot likuma bardzības nepieciešamību, lai

ar sodu palīdzību varētu piespiest visus dzīvot tā, kā tas nepieciešams sistēmai.

Un beidzot aizkapa balsī skan pieprasījums:

1) Zigurdam Dreimanim - nāvessodu nošaujot;

2) Vitautam Vaļevičum - nāvessodu nošaujot;

3) Aivaram Krievam - piecpadsmit gadus pastiprinātajā režīmā, ļ

Mums dod iespēju pēdējam vārdam.

Aivars raud, noliedz savu vainu, stāsta par smagajiem cietuma

apstākļiem. Lūdz, lai tiesa viņu apžēlo.

Arī Vitauts raud, bet žēlastību nelūdz, apsūdz miliciju sadismā. Vienīgais, ko viņš prasa, lai tiesa noskaidro patiesību.

Manu runu atceļ uz nākošo dienu, un mūs aizved uz cietumu.

1982. gada 30. aprīlis.

Savu pēdējo vārdu sāku ar to, ka paskaidroju: jpar noziegumu, kas mums tiek inkriminēts, pienākas nāvessods unf ja tiesa uzskata mani par vainīgu, tad nav ko žēlot. Milicijas un prokurora vārdā lūdzu piedošanu Marutas vecākiem par sāpēm, ko nāksies izciest, kad lietu izskatīs vēlreiz. Apvainoju sistēmu milicijas darbā, jo šīs plānošanas dēļ IeM sistēmā plaukst karjerisms. Un tā dēļ cieš nevainīgi cilvēki. Prokuroram Liņģim apsolu, ka būs diena, kad es sēdēšu zālē, bet viņš - uz apsūdzēto sola.

Pēc tam uzstājas advokāti:

1) manējā: lai arī es esot atteicies no viņas palīdzības, tomēr viņa uzskatot par savu pienākumu lūgt tiesu samazināt sodu līdz piec­padsmit gadiem. Atsaucas uz manu jaunību - nozieguma brīdī man bijis tikai astoņpadsmit gadu;

2)Vitauta: arī prasa soda samazināšanu, bet neaizmirst pateikt, ka Vitauts, pēc viņa uzskata, ir nevainīgs;

3) Aivara: notur moralizējošu runu un lūdz mīkstināt sodu.

Tiesa pasludina pārtraukumu līdz 5. maijam.

Atgriezies cietumā, nevienam nesaku, ka pieprasīts augstākais,

citādi pārējo ieslodzīto reakcija nav prognozējama. Turpināju ar dambretes, kāršu un citu spēļu palīdzību pelnīt cigaretes un pārtikas produktus nāvinieku kamerai. Par to, ka man iedos augstāko, šaubu nebija. Pārējie kameras biedri manā rīcībā laikam juta kaut ko aizdomīgu - līdz šim es azarta spēlēs nebiju ielaidies. Neviens kamerā pat nebija iedomājies par manu dambretes spēles prasmi un zināšanām azarta spēlēs. Dažas no tām pat nebija kamerā izmēģinātas.

1. maiju mūsu kamera sagaidīja ar izmirkšanu, jo "zonderko- manda" atkal bija pilnā un uzjautrinājās, iemetot kamerā asaru gāzes granātas un noskalojot ieslodzītos ar ugunsdzēsēju šļūtenēm. Ļoti "patīkama" sajūta.

Vakarā cietuma pasts atnes ziņojumu, ka man pieprasīts augstākais soda mērs. Uz kameras biedru prasību, vai tā ir taisnība, atbildu apstiprinoši.

Tagad jābūt gatavam uz visu. Jau teicu, kāds liktenis mani sagaidītu pēc tiesas sodīto kamerā, kurā es vairs nenonākšu. Kādi apstākļi ir nāvinieku kamerā, to neviens nezina. Tāpēc tagad šo sodu man var piespriest arī šeit, Es sniedzu paskaidrojumus par savu lietu, bet apzinos, ka diezin vai kāds noticēja tam, ko teicu.

Nevienam nav noslēpums, ka zeķi tiklab par narkotikām, kā arī par solījumiem samazināt sodu uzņemas noziegumus, ko nav izdarījuši. Šāda sistēma visizplatītākā ir starp dzīvokļu un automašīnu zagļiem (šajā sfērā milicijai ir vislielākais neatklāto noziegumu skaits). Milicija pilda plānu, norakstot neatklātos noziegumus. Zaglis iegūst narkotikas un, ja izmeklētājam izdodas sarunāt ar tiesnesi, arī samazinātu soda termiņu. Cietušais nesaņem neko, jo zaglis brīvībā nestrādā, par cietumu nemaz nerunājot. Naudas, ar ko samaksāt civilprasību pēc tiesas izpildraksta, viņam nav un nebūs.

Dzīvokļu zaglis Paša, piemēram, uzņēmās vairāk nekā 30 epi­zodes. Būdams recidīvists, pēc panta varēja saņemt no 9 līdz 13 gadiem sevišķā režīmā. Bet saņēma atbrīvošanu tiesas zālē. Savukārt ieslodzītais Balodis par pusklaipu sakaltušas maizes "zakuskai" dabūja piecus gadus stingrajā režīmā.

Par to, ka milicija var iedomāties norakstīt slepkavību, noticēt grūti. Pats arī neticētu, ja tas nenotiktu ar mani. Pamatā visi tic milicijas taisnīgumam: ja arī sit, tad esi pelnījis.

Parasti aizturēto, kuru līdz tam sita, lai iegūtu informāciju vai atzīšanos, pēc tam uzpērk ar narkotikām, sievietēm, pat ar īslaicīgu atbrīvošanu. Par necilvēcīgajiem apstākļiem cietumā tāds arī nesūdzēsies, jo visu cietumu ir aplidojis opera Kurilova teiciens: "Pilsoņi ieslodzītie - šodien ar jums tiksies režīma prokurors. Kam ir sūdzības, varat pieteikties, bet iegaumējiet - viņš atbrauc un aizbrauc, bet es palieku."

Tā ir cietuma domāšanas bāze, no kuras vadoties, es gaidīju izrēķināšanos.

Zagļu apspriede iznesa savu lēmumu: tā kā mani pazīst un zina manu dzīvesveidu, šeit mani nolemj neaiztikt. Ja es arī esmu vainīgs, tad gan jau mani kāds vēl notiesās bez viņu palīdzības.

Šajā naktī es lūdzu Dievu, lai man iedod augstāko soda mēru- tas mani glābtu no zagļu tiesas. Bet man bija arī vajadzīgs, lai arestē īsto slepkavu - tas glābtu manu reputāciju kaut zagļu acīs.

Kā man gribējās, lai atrastos kāds, kurš spētu iekustināt taisnīgas tiesas mašīnu pret IeM, prokuratūru, tiesu, kas likuma vārdā izdarīja slepkavību - kā lai citādi nosauc nevainīga cilvēka notiesāšanu uz nāvi?…

1982. gada 5. maijs.

Augstākās tiesas zāle pārpildīta. Sabiedrība informēta - šodien lasa spriedumu sadistiem un slepkavām. Ļoti daudz cilvēku no Kokneses. Ko viņi domā? Man tas ir ļoti svarīgi, jo neticu, ka viņi visi varētu noticēt tam, kas šeit notiek. Tomēr tajās sejās, ko var redzēt aiz apsardzes ķēdēm, lasu klaju naidu. Ja vien varētu, viņi mani saplosītu gabalos kailām rokām. Cik briesmīgi cilvēkus var noskaņot prese ar tendenciozu rakstu palīdzību…

"Piecelieties, tiesa nāk!"

Tiesnesis Grantē ar drebošām rokām sāk lasīt spriedumu. Kad viņš nonāk pie rezumējošās daļas un pasludina - "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā"… zāle saspringst.

Jūtu pret sevi vērstos skatienus, fotoaparātus. Kā nereālā pasau­lē skan Grantēs piepaceltā balss:

"Zigurdu Dreimani atzīt par vainīgu viņam inkriminētajos nozie­gumos un piespriest augstāko soda mēru - nāvessodu nošaujot!"

Zāle eksplodē aplausos, un es saprotu: zālē ir aunu bars, kuram eksistē viena patiesība, - tā, ko teiks augstākstāvošie. Paši viņi nav spējīgi domāt. Sistēma ir nokāvusi savos locekļos patstāvību un atstājusi BARU, kurš klausa dzinēju uz vārda. Ja tagad būtu iespēja sākt dzīvi no jauna, visus spēkus veltītu vienam - cīņai pret sistēmu. Pagaidām izmantoju savu vienīgo ieroci - pagriežu galvu pret zāli un pasmejos par bara pūlēm apsveikt apspiedējus.

Viņi jau rīt būs gatavi aplaudēt spriedumam, ko nolasīs kādam no viņu vidus. Par to, vai tas būs patiess, neviens neinteresējas. Ja šaus, tad tā vajag.

Bet mirkli vēlāk zāle ir šokēta. Grēkus nožēlojoša cilvēka vietā viņi ierauga tipu, kas par viņiem smejas! Un aplausi apklust. Tomēr tad aizkustinošu skatu alkstošo cerības piepildās: Vitauts zaudē samaņu. Viņam sirdslēkme. Aivars sāk raudāt un prasīt žēlastību. Sprieduma nolasīšana pārtraukta.

Mani ieslēdz roku dzelžos. Tiesa pasludina pārtraukumu, un mūs nogādā tiesas kamerās.

Process atsākas pēc pusstundas.

Vitautam Vaļevičum piespriež piecpadsmit gadus pastiprinātā režīma ieslodzījumā, piecus no tiem pavadot cietuma režīmā. Šo spriedumu Vitauts uzņem mierīgi.

Aivaram Krievam - desmit gadi pastiprinātā režīma kolonijā. Viņš sāk histēriski raudāt, viņam solījuši, ka šis būšot liecinieks. Kādēļ tagad jāiet cietumā?

Sabiedrības pārstāvju acīs gandarījums. Nekāda cita reakcija spriedumam neseko. Mūs ievieto tiesas boksos, kur jāgaida trans­ports uz cietumu.

Sēžot boksā, es ar sērkociņa palīdzību atmūķēju roku dzelžus, līdz braukšanai uz cietumu to neviens neievēro. Bet tad sākas viegla panika: lai man atkal uzliktu roku dzelžus, kamerā tiek iesaukti trīs bruņoti kareivji un virsnieks. Pretestību neizrādu un tieku ievietots cietuma mašīnā, atsevišķā boksā. Palicis atmiņā kareivis, kurš mašīnā noņēma roku dzelžus un atļāva pa logu skatīties pilsētu. Skats priekš manis bēdīgs - vasarīgi tērptas meitenes, pavasaris…

Pēc sprieduma es uzskatīju, ka mani smagākie piedzīvojumi beigušies. Tomēr cietumā manas domas mainījās. Dežurējošais virsnieks ar iesauku Rižijs, pirms nogādā mani uz nāvinieku kame­ru, mani zvērīgi piekauj un apsola to centīgi darīt līdz pat nošaušanai. Savu vārdu viņš turēja…

Pēc tam ejam uz ceturto korpusu, kurā atrodas nāvinieku kame­ras. Ceļš uz turieni kādu gabalu ved garām cietuma augstā ārējā mūra drošības joslai. Tā ir vairākās kārtās savīta dzeloņainu, satverošu, žņaudzošu un tamlīdzīgu velnišķīgu stiepļu sistēma. Vidū - gluda, grantēta piešaudes josla, kas no katra sargtorņa kā uz delnas pārskatāma un lodei viegli pieejama. Bet šīs kailās tuksnešainās joslas pašā vidū - no noblietētās zemes izspraucies un sazaļojis mazs mīlīgs bērziņš. Kā spītēdams neparastajam kailumam. Kaut kas tik pazīstams un tik nesaderīgs mani galīgi satrieca. Muļķa bērziņš! Viņam tik un tā neļaus tur augt. Šai joslai jābūt tīrai un pārredzamai, lai pat ods tur nevarētu patverties.

Šajā brīdī es pirmo reizi tikai tā pa īstam apjēdzu savu totālo bezcerību…

Ceturtajā korpusā atkal parādās sociālistiskās sistēmas ieka­rojumu priekšrocības. Trīs kameras gan paredzētas, lai vienlaikus turētu sešus, bet es būšu septītais.

Laikam jau padomju valstī iesākusies kārtējā kampaņa. Varbūt šoreiz tā veltīta noziedznieku atšaušanai? Šajā valstī taču viss notiek tikai kampaņveidīgi. Kampaņa pret izlaupītājiem, kampaņa pret huligānismu, kampaņa pret nepilngadīgajiem, kampaņa pret klaidoņiem, hipijiem, estrādes mūziku, dzērājiem utt.

Es savu pirmo sodāmību trāpīju "nepilngadīgo kampaņas" laikā. Nozieguma sastāvs šāds: divi puiši Bastejkalnā uz sola mūķēja vaļā pudeli. Kad gāju garām, palūdza, vai man nav nazis. Iedevu. Vēlāk viņi, draudot ar šo nazi, citam čalim mēģināja atņemt naudu. Kad ieradās milicija, es nevis laidos, bet lasīju šiem morāli…

Divi gadi Cēsu kolonijā. Par "līdzdalību grupā". No zvana līdz zvanam. Un mēnesi pirms termiņa beigām, sakarā ar pilngadības sasniegšanu, mani vēl iepazīstināja ar pieaugušo kolonijas "kārtību". Tādējādi man šīs "universitātes" vairs nebija svešas.

Centrālcietumā nāviniekam ir speciāls apģērbs, kura uzdevums ir notiesātajam atgādināt, kas viņu sagaida. Par pamatu ņemts strādnieku specapģērbs, kuram ar hloru iekrāsotas platas baltas svītras. Uz muguras starp lāpstiņām balts aplis, tādēļ kamerās uzsvārci cenšas nenēsāt. Pirms šī "uzvalka" saņemšanas tevi noģērbj kailu līdz ādai, liek pāris reižu pietupties, lai kontrolieris pārliecinātos, ka tev nekas nav noslēpts tūplī.

Pēc tam ejam uz 429. kameru. Vispār nāviniekiem ir paredzēta 428., 429., 430. kamera. Tieku ievietots vidējā. Pirms mani ielaiž kamerā, tur ieiet Rižijs un tās iemītniekiem atgādina zagļu likumu, kas attiecas uz mani un manu pantu. Tad kamerā ieeju es. Iepazīstos ar notiesātajiem Poludņenko un Vaļeru ar iesauku Krusts.

Kamera ir 2,5 m plata, 4 m gara, 3,5 m augsta telpa, kurā atrodas divas grīdā iebetonētas gultas, divi iebetonēti beņķi, sienā iemūrēts galds un niša produktiem un personīgajām mantām. Tā kā esmu trešais kameras iemītnieks, uz gulēšanu jāiekārtojas starp abām gultām uz grīdas.

Dienas režīms vienmuļš. Celšanās pulksten 6.00 no rīta, reizē arī brokastis. Līdz pusdienām vari lasīt vecu grāmatu vai runāties ar kameras biedriem. Gulēt aizliegts. Apmēram 14.00 pusdienas, pēc tam tādā pašā veidā gaidi vakariņas. 18.00 vakariņas, tad gaidi līdz 22.00, lai varētu iet gulēt. Trīs reizes dienā kameru apmeklē dežurējošais virsnieks. Cikos viņš to darīs, zina tikai viņš pats. Kad kamerā ienāk dežuranti, ieslodzītajiem jāstāv ar muguru pret durvīm, rokas pret sienu, ķermenis 40-50 grādu leņķī pret grīdu, kājas plecu platumā. Kameras atslēgas atrodas pie DIPP (dežurējošais izolatora priekšnieka palīgs). Tie bija: Rižijs, Caika, Streļņiks, Balerīna.

Pastaigu nav. Vienīgais brīdis, kad izej no kameras, ir pirts ik pēc desmit dienām.

Kamerā nav nekādas informācijas par ārpasauli. Liegta iespēja pat paskatīties uz debesīm: kameras logs ir aizmetināts. Grāmatas no cietuma bibliotēkas saņemam vecas un sabojātas.

Tādēļ pirmais, ko man prasa: kas notiek aiz kameras sienām? Nav svarīgi, ka es jau ilgu laiku atrodos ieslodzījuma. Krusts un Poludņenko šeit atrodas jau trīs mēnešus. Nāvinieku 428. kamerā vēl pēc viņiem ievietoti Auziņš un Koļida, bet 430. - pirms viņiem - divi Daugavpils kolonijas zeķi, kas augstāko saņēmuši par ieslodzītā nogalināšanu. Nāvinieku kamerā izveidojusies "tradīcija": tie, kas divatā sēž, tie divatā arī dodas uz sprieduma izpildi. Šajā gadījumā pirmajiem būs jābrauc daugavpiliešiem, tad Poludņenko un Krus­tam, vēlāk Auziņam un Koļidam. Tikai tad pienāks mana un tā notiesātā kārta, kuram nākošajam iedos augstāko.

Poludņenko notiesāts par atklātam dzīvokļu zādzībām ar slepkavībām. Viņš ir izdarījis trīs dzīvokļu zādzības, noslepkavojot to saimniekus. Divus Nikolajevā, vienu Rīgā. Kopā ar viņu tika tiesāta līdzdalībniece - piecpadsmitgadīga Natalija. Viņa bija Poludņenko civilsieva un visu noziegumu izpalīgs, par ko kā mazgadīgā saņēma desmit gadus pastiprinātā režīmā. Neizskatījās, ka Poludņenko nožēlotu izdarīto, bet sprieduma pareizību viņš neapstrīdēja.

Krusts.bija agrāk tiesāts par zādzībām un huligānismu. Tagad notiesāts par cilvēka nosišanu trolejbusa pieturā pie "Rīgas zieda'". Ar draugiem vakarā piedzērušies un gājuši staigāt pa pilsētu. Trolejbusa pieturā ieraudzījuši vīrieti, arī iereibušu, ar kuru sākusies vārdu apmaiņa, kas pārvērtusies strīdā. Rezultātā sācies kautiņš, kura gaitā Krusts ar draugiem vīrieti sasituši, paņēmuši viņa mantas: jaku, pulksteni, maku. Nenoskaidrojuši, kādā stāvoklī ir cietušais, aizgājuši. Cilvēks no gūtajām traumām miris notikuma vietā. Tagad Krusts saka, ka vainīgs dzērums-ja tā nebūtu, tad arī šāda nozieguma nebūtu. To, ka pie notikuša pats vainīgs, viņš saprot., bet uzskata, ka spriedums varējis būt maigāks. Viņa līdzdalībniekiem neiedeva vairāk par divpadsmit gadiem, kaut noziegumā visi piedalījās ar vienādu dedzību. Iemeslu tik bargam spriedumam pret sevi Krusts saskata tajā apstāklī, ka nevēlējās ar izmeklētāju runāt atklāti. Žēl sevis, ka neko nav paspējis dzīvē izdarīt. Viņam bija divdesmit seši gadi.

Jau pirms tam, saklauvējoties ar blakus kamerām, viņi uzzinājuši, par ko ir notiesāti tur sēdošie.

Par daugavpiliešu noziegumu es jau minēju. 428. kamerā atrodas Auziņš un Koļida.

Auziņš notiesāts par kolhoza partorga slepkavību. Visa noziegu­ma pamats meklējams latviešu tautas vēsturē. 1949. gadā viņa vecākus un visus bērnus izveda uz Sibīriju. Tur viņš izauga, apprecējās ar cita izsūtītā meitu, iekārtoja savu dzīvi. Viņš zināja, ka viņa vecāku ģimene tika izsūtīta pēc jaundibinātā kolhoza partijas sekretāra denunciācijas.

Septiņdesmitajos gados Auziņu ģimene atgriezās viņa tēva mājās. Kolhozā par partordzi strādāja ziņotāja meita. Viņam radusies nepārvarama vēlēšanās kaut kā sabojāt arī viņas dzīvi. Tādēļ Auziņš sācis mīlestības romānu ar partordzi. Viņa laikam nezināja par Auziņa ģimenes izsūtīšanas visām niansēm un padevās viņa teātrim. Tomēr romāns aizgāja par tālu, sieviete palika stāvoklī. Lai nolīdzinātu radušos situāciju, viņa piedāvājusi Auziņam šķirties no sievas, viņa šķiršoties no vīra, un viņi nodibinās ģimeni. Galvenais, ka viņa jau vīram visu izstāstījusi. Auziņš no šāda darījuma atteicās un atgādināja, ka, pateicoties viņas tēvam, tika sabojāta viņa dzīve, bet viņa vecāki svešumā gājuši bojā. Sieviete apsolījusi viņu atgriezt Sibīrijā, bet pirms tam visu par slepenajām attiecībām izstāstīt Auziņa sievai.

Mājās viņam atradusies trofeju šautene un munīcija. Kad par- tordze ar vīru braukusi pie viņa sievas, viņš no krūmiem to nošāvis. Vīrs apgriezis motociklu un ar līķi blakusvāģi mucis prom. Otrs šāviens nesprādzis patronas mitruma dēļ. Pēc tam Auziņš iebēdzis mežā. Viņa arestēšanai izsaukta karaspēka daļa. Viņš tomēr, apejot karaspēka ķēdes, nokļuvis kantorī, lai izņemtu savu algu. Tur viņu arestējis tikko no afgāņiem atgriezies kolhoza traktorists. Uz izdarīto Auziņš skatās kā uz likumīgu atriebību par vecāku un savām ciešanām, bet spriedumu uzskata kā dabisku un likumsakarīgu finālu savai rīcībai.

Koļida nopelnījis augstāko par vecas sievietes slepkavību un līķa izkropļošanu. Būdams dzērumā, viņš ieradies pie vecenītes, lai iegūtu dzeramo, tomēr tai šņabja nav bijis. Tad pieprasījis naudu, uz ko saņemts atteikums. Koļida ar cirvja pietu iesitis tantiņai pa galvu un izķēmojis līķi, nogriežot krūtis un dzimumorgānus. Izkropļoto ķermeni iemetis akā. Vēlāk, psihiatriskās ekspertīzes laikā, viņš mēģinājis tēlot ārprātīgo, lai izvairītos no tiesas. Nekas neiznāca. Bet nāvinieku kamerā viņš prātoja par to, ka vēlētos noskatīties sava sprieduma izpildīšanu. Tāpēc palika iespaids, ka ar galvu šim ieslodzītajam kaut kas nebija kārtībā.

Man izsniedza papīru un rakstāmo, lai saceru apžēlošanas lūgumu. Tajā es nolamāju padomju valdību un rakstīju: ja vajag nošaut mani, lai to dara, bet tādēļ nevajag bojāt dzīvi diviem neko sodāmu nedarījušiem zēniem - Krievam un Vaļevičum. Piebildu - ja man būtu automāts, es gan zinātu, uz ko vajag šaut.

Vitauts atrodas ceturtajā korpusā, bet uzzināt, kur tieši, nav iespējams. Cietuma sakaru sistēma šeit ir par vāju. Pat sazināšanās ar blakus kamerām, kur nav nāvinieku, ir problemātiska. Sajās kamerās tiek turēti ieslodzītie, kuriem administrācija uzticas. Viņi uz izsaukumu neatbild, bet, ja atsaucas, tad sarunas temats kļūst zināms administrācijai.

Blakus kamerā arī ievieto trešo notiesāto. Tas ir Anatolijs Irļikovs. Tagad visiem nāviniekiem ir skaidrs, ka drīz brauks prom daugavpiliešu "komanda". No šīs dienas dzīvojam gaidās. Tas ilgst līdz 22. maijam. Naktī no 21. uz 22. datumu daugavpiliešus aizved. 22. maijā pēc rīta pārbaudes, kuras laikā Caika mūs profilakses nolūkos mazliet iekausta, tieku pārvietots uz 430. kameru.

Pēc sasveicināšanās un gultas iekārtošanas mans pirmais jautājums: "Kā norit aiziešana?"

Anatolijs izstāstīja, ka naktī kamerā ienākuši iekšlietu karaspēka kareivji. Izsaucot notiesāto pēc uzvārda, liek tam pagriezties pret sevi un atvērt muti, tajā ievieto sagatavotu sprostu, lai nevarētu pakliegt. Rokas ieslēdz rokudzelžos, personīgās mantas paņem viens no kareivjiem, un notiesātie tiek aizvesti.

Raksturīga kareivju pazīme ir tā, ka tie ir ierindnieki, pēc ārējā izskata apmēram 40 gadu veci, visas procedūras laikā nepasaka nevienu lieku vārdu.

Mums šis noslēpumainais ceļš vēl ir priekšā.

Anatolijs Irļikovs bijis dzīvokļu zaglis. Nāvessods piespriests par sētnieka nogalināšanu brīdī, kad tas centies viņu aizturēt. Pēc Anatolija vārdiem - nogalināt viņš nav gribējis, nazi ņēmis rokās, lai varētu nobiedēt sētnieku. Tas tomēr centies viņu aizturēt, paklupis pret pakāpienu un kritis. Tas noticis tik ātri, ka Anatolijs nepaspējis (vai negribējis?) atraut roku ar nazi, rezultātā sētnieks uzdūries uz naža un no gūtās traumas miris notikuma vietā.

Var apšaubīt viņa teikto, bet, zinot zagļu likumus, un it īpaši savstarpējo atklātību šajā pēdējā mājvietā, ticu, ka šis noziegums vairāk bijis apstākļu sakritība, nekā iepriekš plānota slepkavība.

Anatolijs audzis Rīgā, Maskavas rajonā. Jau pusaudža gados par savu galveno audzinātāju viņš izvēlējies pašpuiku skolu ielas apstākļos, bet tagad viņš to nožēlo. Tur ir meklējama atbilde uz visas Anatolija īsās dzīves uzdotajiem jautājumiem. Būdams nepilngadīgs, viņš tiek notiesāts par atklātu zādzību uz astoņiem gadiem pastiprinātajā režīmā. Izciešot pirmo soda termiņu, viņš vadās pēc tās pieredzes un savstarpējo attiecību kārtības, kuru apguvis ielas skolā. Šī iemesla dēļ lielu soda daļu pavada cietuma izolatorā kā ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. 25 gadu vecumā Anatoliju atbrīvo no ieslodzījuma. Viņam nav specialitātes, nav pieredzes brīvības dzīvei. Visa apkārtne tiek uztverta ar cietuma mērauklu, pēc paša vārdiem - domāšana palikusi sešpadsmitgadīga puiša līmenī. Dzīve tomēr ir gājusī uz priekšu, un tagad, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot, jābūt citām iespējām un prasībām. Ja ieslodzījuma vietā viņam bija noteikta autoritāte, brīvībā to vajadzēja iegūt no jauna. Ar teicamu darbu un mācībām tas būtu izdarāms, bet tas neapmierinātu bijušo ieslodzīto. Ir psiholoģiski grūti divdesmit piecos gados būt par mācekli un saņemt algā mazāk nekā citi, sevišķi, ja gadās satikt bijušos ieslodzījuma biedrus, kas vienā vakarā restorānā tērē tik, cik godīgs strādnieks ar augstu kvalifikāciju nopelna mēnesī. Ja nebūtu šīs ieslodzījuma autoritātes pieredzes, šīs aizkavētās domāšanas un cietumnieka ciniskas dzīves uztveres, nebūtu arī nenovēršamās atgriešanās uz noziedzības takas. Viss tiek pieminēts ar piebildi: ja būtu vai ja nebūtu. Ja ieslodzījuma vietās būtu padomāts, kā iespējams laikus sagatavoties dzīvei brīvībā, kā saņemt informāciju, kā iegūt specialitāti. Kā izvairīties, lai pēc atbrīvošanas nenonāktu klajā naidīguma un aizdomīguma atmosfērā, sistēmā, kas dara visu, lai bijušais ieslodzītais atgrieztos cietumā.

Anatolijam nodibinājās cieši kontakti ar noziedzīgo pasauli. Ienākumi, ko šeit varēja gūt, daudzkārt pārsniedza algu. Viņš sāka nodarboties ar dzīvokļu zādzībām. Grupas izraudzītie zādzību ob­jekti nebija strādnieku dzīvokļi. Ar uzrādītāju palīdzību tika atrasti ēnu ekonomikas un negodīgu saimniecisko darbinieku dzīvokļi. Nevar noliegt, ka dažreiz nepatiesas informācijas rezultātā tika uzlauzti arī nabadzīgi dzīvokļi. Darbu rūpnīcā Anatolijs pameta, visu laiku veltīdams profesionālai zagšanai.

Viņš nodibināja ģimeni - apprecējās ar kafejnīcas pārdevēju

Žannu. Sekoja nākamais "ja būtu", ko Anatolijs sāpīgi pārdzīvoja: Zannai nevarēja būt bērnu. Taisnība, materiālā nodrošinājuma ziņā Anatolija un viņa sievas ienākumi ļāva īstenot tādu dzīvesveidu, kādu viņi vēlējās, un dzīve turpinājās līdz Anatolija arestam un tiesai.

Atrodoties nāviniekos, Anatolijs ļoti nožēloja visu, kas noticis. Visvairāk viņam bija žēl mātes. Viņa bija tas cilvēks, kurš centās viņam palīdzēt, vēlējās lai Anatolijs kļūtu par tādu pašu darba cilvēku kā tēvs un brālis. Toļiks teica: "Tikai tāds stulbenis kā es varēja nesaprast visu, ko centās pateikt māte." Reizē ar nožēlu par izdarīto viņā varēja nojaust arī naidu pret sabiedrību, kas, pēc viņa domām, daļēji bija vainīga notikušajā. Arī nāvessods Irļikovam pamatā bija piespriests ne tik daudz par noziegumu, bet vairāk par uzvedību izmeklēšanā un iepriekšējā soda izciešanas laikā.

Laiku sarunās īsinot, abi nolēmām: ja jau man jāmirst ne par ko, bet Anatolijam ir savi rēķini ar cietuma apsardzi, tad labāk nomirt ar troksni. No zābaku supinatoriem sākām gatavot nažus. Prātojām pārbaudes laikā uzbrukt apsardzei un mēģināt izkļūt no korpusa. Būtu dūruši visus, kas trāpītos ceļā.

Galvenā problēma bija naža uztrīšana. To varēja darīt tikai pret betona grīdu, lēni un klusi berzējot, jo vajadzēja uzmanīties no stāva dežuranta. Turklāt bija jāpaļaujas un jācer, ka pārbaudes laikā sagataves neatradīs.

Strādājām ar trulu apņēmību, un es nezin kāpēc darba laikā atcerējos vārdus, ko reiz teicu Misseram: "Kad mani nošaus, es nonākšu ellē, bet, kad tu tur ieradīsies, es jau būšu kurinātājs. Ar kādu svētlaimi tad es tevi vārīšu!"…

Piepildījās ļaunākās priekšnojautas. Caika atrada sagataves. Mūs piekāva. Samaņu atguvām uz dzelzs nārām, gultas piederumi bija aizvākti. Irļikovam bija saķēdētas rokas un kājas tā, ka rokas varēja pakustināt tikai sēdus stāvoklī. Man bija saslēgta kreisā roka un labā kāja, brīvi kustināt varēju tikai labo roku. Caika aiz durvīm paziņoja, ka mums esot karcera režīms. Vienīgā atšķirība no kar­cera tā, ka gultas nav paceltas un pieslēgtas pie sienas. Ēst dod ik pārdienas, cigarešu nav - tā būs jāpavada 15 diennaktis. Tajās dienās, kad dežurē Rižijs vai Caika, tiekam piekauti. Kad ir Streļņika vai Balerīnas dežūra, - varam dabūt cigaretes un tiekam kaut cik pabaroti.

Pagāja soda laiks. Dežurēja Rižijs, un viņš sāka kameras apskati. Redzot, ar kādu centību viņš to dara, es pasmaidīju. Bet veltīgi. Par to tikām piekauti un saņēmām papildus 15 diennaktis. Tā nu mums roku dzelžus nevajadzēja noņemt, tos tikai apmainīja, un turpinājām baudīt karcera režīma priekšrocības.

Pagāja vēl piecpadsmit diennaktis.

Organisms bija novārdzis tik tālu, ka ejot šūpojos, kā stipra vēja locīts. Kratīja sīks drebulis. Liels nopelns bija tam, ka visas šīs dienas pa betona grīdu staigājām basām kājām.

Ierodas Caika un nolasa lēmumu vēl par papildus piecpadsmit diennaktīm.

Mēs neizpratnē jautājam: "Par ko?" Atbild: "Par jautāšanu"…

1982. gada 5. jūlijs.

Korpusa priekšnieks pabāž galvu un svinīgā balsī paziņo: "JAUNIE CILVĒKI, JŪSU APŽĒLOŠANAS LŪGUMI IR NORAIDĪTI. LAIMĪGU CEĻU!"

1982. gada 6. jūlijs.

Tagad atliek tikai gaidīt pēdējo etapu. Neko citu jau es nemaz nebiju cerējis, un tomēr…

Cik baismīga ir tāda sajūta, kad tu sāc apzināties, ko vērta ir dzīve. Tagad es saprotu Toliku un zinu, kāpēc viņš tik ļoti nožēloja, ka pēc viņa nav palikuši vismaz bērni. Un es? Ko es esmu zaudējis? Dzīvība ir nosacīts jēdziens noteiktam laika posmam. Ko tu tajā esi paveicis, tas ir tavs. Tāpēc daba katram ir atvēlējusi noteiktu laiku.

Es apzinos, ka man šis laiks bijis nepārtrauktu kļūdu un klupšanu samezglojums, turklāt pārlieku īss, lai kaut ar vienu no šiem piņ- ķeriem tiktu galā. Tāpēc aiz manis nepaliks nekas.

Ienāca prātā atgadījums no skolas laika, kad vēl mācījos 8. klasē. Kādai meitenei bija dzimšanas diena, un viņa visu klasi pacienāja ar konfektēm un cepumiem. Skolotāja savu cienasta daļu bija nolikusi uz galda, bet starpbrīdī kāds to bija paņēmis. Stundas sākumā klasē sākās "lielā izmeklēšana". Skolotāja nezin kāpēc ļoti ilgi skatījās man acīs un tad teica: "Iešu un pasaukšu milici ar suni, tas vainīgo atradīs, un tad gan jūs velnu redzēsiet!"

Kas mani dīdīja, es nezinu, bet es piecēlos un pieteicos par vainīgo. Daudzus gadus vēlāk viens no klases zēniem atzinās, ka to bija izdarījis viņš, un gribēja izprast, kādēļ es esot sevi apmelojis. Bet es nezinu.

Savulaik ar visu savu idiotisko uzvedību vēlējos spītēt un it kā nokārtot morālus rēķinus ar vecākiem par to, ka viņi mani pameta. Bet vienīgais, ko esmu nokārtojis, - rēķinus ar savu paša dzīvi…

Laika skaitīšana sāk zaudēt jēgu.

Ap 20. jūliju beidzās mūsu karcera režīms. Šoreiz papildu dien­naktis vairs neiegrieza. Atsākās nāvinieku kameras parastā… Tpū! Gandrīz uzrakstīju - "dzīve"… Atsākās nāvinieku ikdiena.

Apžēlošanas lūgumu noraidījums tomēr bija nospēlējis savu ārdošo lomu mūsu psihē. To konstatējām tad, kad 429. kamerā pie Poludņenko un Krusta iesēdināja trešo. Tas ir celtniecības karaspēka kareivis, saukts Zaldātiņš. Augstāko soda mēru piespriedis Kara tribunāls. Tagad zinām, ka soda izpildes stunda tuvojas.

Pēc dienas pārbaudes nākamā parasti notika pēc vakara maiņas, tas ir - labu laiku pēc vakariņām. Bet jau pēcpusdienā aiz durvīm atskan gaitenī dunoši soli un smalka, metāliska šķinda. Tikai tagad līdzās apziņai, ka nāk uz mūsu kamerām, patvarīgi sāk darboties kaut kādas zemapziņas sviras. Visi muskuļi kļūst slābani, kājas sāk drebēt, vēderā kaut kas sažņaudzas, un rodas nežēlīga vajadzība atviegloties.

Pats traģiskākais, ka tu ar sevi neko nespēj padarīt. Un tas atkartojas katras nākamās pārbaudes laikā. Redzu, ka arī Ana­tolijam iekšā viss sagriezies.

Vēl labu laiku pēc tam viens otram par savām sajūtām neko nestāstām, tikai pēc katras pārbaudes sacenšamies, kurš pirmais tiks uz poda… Pēc dažām dienām sākam to visu pārrunāt un smejamies paši par sevi.

Bet arī tas neko nelīdz. Līdzko atskan soļu duna un šī nodevīgā atslēgu smalkā šķinda, kas tik ļoti atgādina tējkarotīšu sasišanos, - viss atkārtojas.

(Man vēl tagad pārskrien vieglas trīsas, kad kads, maisot kafiju vai tēju, neveikli piešķindina tasītei ar karoti…)

1982. gada augusta beigas.

Bija pagājis apmēram mēnesis, kopš mēs jau apzināti gatavojāmies pēdējam ceļam. Pirms pusdienām atkal dzirdam, ka nāk. Uz kuru kameru?

Atveras tieši mūsu kameras durvis. Ieradusies cietuma priekš­niecība un kaut kāds valdības pārstāvis, ko var redzēt pēc deputāta karodziņa pie uzvalka atloka. Vēloties runāt ar mani.

Tieku nogādāts korpusa priekšnieka kabinetā. Apsardzi "aug­stais viesis" izraida ārā. Tad apsēžas un stādās priekšā kā atbildīgs Iekšlietu ministrijas darbinieks.

Nezinu, ko viņš grib, bet zekiem ir tikai viena metode - lai saruna varētu notikt, pieprasu cigaretes. Viņš izvelk no kabatas un pastumj man priekšā veselu paciņu amerikāņu "Kent". Uzpīpēju kā lords. Tad viņš sāk taujāt, lai pastāstu, kā esmu nokļuvis nāviniekos.

Klāju vaļā visu par Stučkas IeD un ministrijas darbinieku patvaļu. Viņš to uzklausa, bet pēc tam man atgādina par tiesu un par apžēlošanas lūguma noraidījumu. Un piedāvā izeju: lai es paziņoju, ka esmu bijis Marutas Začas slepkavības līdzdalībnieks, tikai pavi­sam citā grupā - par to sola, ka nāvessodu atcels. Piespriedīšot 15 gadus un pirms termiņa atbrīvošot. Pēc šāda piedāvājuma es atkal nenocietos un atņirdzu, ka labāk eju nāvē nekā "kāpju palmā" (cietuma žargonā tas nozīmē - nekā tieku izvarots).

Mani ved atpakaļ uz kameru visa eskorta pavadībā, ieskaitot augsto priekšnieku. Pie kameras durvīm "priekšnieks" atņem ap­sardzei "manējās" cigaretes un pretēji visām instrukcijām un noteikumiem iegrūž "Kenta" paciņu man.

Tieku ieslēgts kamerā, kur mani gaida karaliskas pusdienas. Irļikovs atraugājas; viņš savu tiesu jau aprijis un tagad skatās manī platām acīm: kas noticis? Kāpēc tāda pārmaiņa un tik labvēlīga apiešanās? Kas tas tāds bija un ko viņš gribēja?

Nav nekādas vēlēšanās kaut ko stāstīt, jo pašu nodarbina viena vienīga doma: kāpēc tas oberments bija pie manis ieradies? Kāpēc?!

Vakarā nevaru aizmigt, domās vēl un vēlreiz pārcilāju visus iespējamos variantus.

1. Beidzot nolēmuši ķerties milicijas padibenēm pie rīkles, tālab grib noskaidrot, ko un kā šie dara. Nē, tas neder. Tad nebūtu šāds piedāvājums.

2. Pieņemsim, ka noķēruši īsto slepkavu un tagad grib noskaidrot patiesību. Skaidrs, ka tad jāsāk jauna izmeklēšana, bet līdz tam milicija grib ievākt kautkādas operatīvas izziņas. Tomēr nejau šādā veidā… Tas arī neder.

3. Varbūt tomēr noķēruši īsto un redz, ka iesēdušies sūdos. Lai nomazgātu smirdošo mundieri, man piedāvā līdzdalībnieka lomu. Diezgan reāli. Es atteicos - vai tas bija prātīgi? Šie tik un tā nomazgāsies. Mani nolaidis no kātiem par šito epizodi, īstajam vaininiekam uzkarinās citu… Reāli? Jā! Sistēmu es jau esmu iepa­zinis pietiekami labi - tā galvu cilpā pati labprātīgi nebāzīs.

Nu, tad - velns ar viņiem! Esmu jau samierinājies ar nāvi, pats to vēlējos. Tagad arī dabūšu…

(Tikai daudzus mēnešus vēlāk es "izskaitļoju", kas bija mans tās dienas "augstais viesis". Vienīgais, kuram no ministrijas specbufe- tes piegādāja un kurš pīpēja amerikāņu cigaretes "Kent", bija īstā slepkavas Staņislava Rogaļeva "aizbildnis", viņš arī iekšlietu minis­tra vietnieks, ģenerālis Anrī Kavalieris.)

1982. gada augusta pašas beigas.

Šoreiz lēkt augšā un skriet uz poda dabūjām naktī. Atkal dimdēja soli un šķindēja atslēgas. Tikai tonakt aizveda Poludņenko un Krustu.

Tagad bija pienākusi kārta Auziņam un Koļidam, pēc tam - man un Anatolijam Irļikovam.

No rīta mēs cenšamies sazināties ar Zaldātiņu, lai uzzinātu, kā notika aizvešana. Dežurants mūs pieķer brīdī, kad ar skārda krūzītēm pie auss caur mūri mēģinām saklausīt Zaldātiņu viņpus sienas.

Piecpadsmit diennaktis karcera režīmā.

Mani bez mantām pārved uz 429. kameru. Šoreiz, par laimi, bez papildu ķēdēm. Tā es nokļūstu tieši pie Zaldātiņa, kura vārdu un uzvārdu neatceros, jo tika lietota vienīgi viņa iesauka.

Zaldātiņš bija pusvācietis (no tēva), puskazahs (no mātes). Savos 20 gados nāvessodu izpelnījies par šofera noslepkavošanu elektro­vilcienā posmā no Dzintariem līdz Zasulaukam.

Viņa dienesta vieta bijusi celtniecības bataljons Tukumā. Esot bijis komandēts uz karaspēka daļu Rīgā kopā ar vēl diviem kareivjiem.

Pirms braukšanas sapirkušies lēto vīnu - "bumbas". Vilcienā kārtīgi iedzēruši, bet licies par maz. Nakts vilciens bijis patukšs, tomēr kādā vagonā atraduši padzīvojušu vīru, kuram arī bijusi pudele. Kopīgi to izdzēruši, tad radusies ideja vīru aplaupīt. Cilvēks ticis spārdīts ar kājām, sists ar ģitāru, ar tukšām pudelēm. Krūšukurvī iedurts ar kabatas nazi vismaz vienpadsmit reizes. Pēc tam norāvuši pulksteni, paņēmuši maku. bet smagi savainoto vīrieti, iepriekš izsitot vagona logu, izmetuši no ejoša vilciena Zasulauka stacijas rajonā.

Laupījums - vecs pulkstenis 3 rubļu vērtībā, šofera tiesību apliecība un benzīna taloni…

Šajā infantiliķī prāta aprobežotību un alkohola izraisīto deģe­nerāciju varēja saskatīt ar neapbruņotu aci. Viņā nebija ne izprat­nes, ne nožēlas par izdarīto, nāves spriedumu viņš uztvēra kā atzinības rakstu. Vienīgais, pret ko viņš protestēja, - ka draugiem iedoti tikai 10 un 12 gadi.

1982. gada septembris.

Pēc karcera režīma beigām Zaldātiņu pārved uz 428. kameru, es atgriežos savējā. Bet tur jau piesēdināts kārtējais nāvinieks - kāds vīrs no Madonas ar iesauku Traktorists. Administrācija "saspiež" ieslodzītos, jo iecerējusi izdarīt kameru pakāpenisku remontu.

Traktoristam nāvessods piespriests par mīļākās un viņas bērna noslepkavošanu un mājas nodedzināšanu. Viņš gan apgalvo, ka neesot to darījis. Pagaidām vairāk neko neuzzinām. Traktorists gadu ziņā ir visvecākais, kādu es šeit esmu jebkad sastapis, bet spriedumu viņš pārdzīvo vissmagāk no mums. Laikam taču dzīves vērtību sāc apjēgt tikai proporcionāli nodzīvotajam laikam. To, ko sāc saprast mūža otrajā pusē, nevari aptvert jaunībā, pat tik ekstremālā situācijā ne.

Tagad sēžam trijatā un gaidām remonta beigas. Bet tas vēl nav ne pusē, kad mums piesēdina ceturto - Stoļarovu.

Stoļarovs ar savu pārinieku Soldatovu pēc kāda trešā drauga ieteikuma nolēmuši aplaupīt bagātu dzīvokli. Īstenībā "draugs" tikai iecerējis atriebties tēvam, kurš aizgājis no ģimenes un visu uzmanību veltījis vienīgi jaunajai sievai un bērnam. Tēvs bijis jūrnieks un tobrīd bija devies reisā.

Laupītāji apbruņojušies ar apzāģētu bisi un durkli un, uzvilkuši galvās kaprona zeķes, piezvanījuši pie norādītā dzīvokļa durvīm. Tās atvēris mazais zēns. Soldatovs ar vienu roku sagrābis bērnu, bet otrā turēdams milzīgo durkli, ielauzies istabā. Viņam pa pēdām, atstādams neaizvērtas ārdurvis, sekojis Stoļarovs un notēmējis bises nogriezni pret sievieti, kura tobrīd istabā mazgājusi logu.

Sieviete sākumā nav pat aptvērusi situāciju un teikusi, lai puiši beidz ākstīties. Šajā brīdī atguvies zēns un sācis histēriski kliegt. Stoļarovs uzbrēcis sievietei, lai ātri gādājot šurp visu naudu, vērtslietas un svētbildes, bet Soldatovain pavēlējis: dari ko gribi, bet lai tas knauķis aizveras.

Soldatovam nebija divreiz jāsaka - tas vēzienā iegāza bērnam pa galvu ar durkļa rokturi, un zēns, momentā noplūdis asinīm, apklusa. Māte, redzot šo šausmīgo ainu, paklausīgi nokāpa no palodzes un steigšus apsolīja atdot visu, lai tikai neaiztiekot bērnu. Pagriezusies pret priekštelpu, viņa ieraudzījusi neaizvērtās ārdurvis un, skaļi saucot pēc palīdzības, metusies kāpnēs. Tur viņu panācis Stoļarovs un no izstieptas rokas attāluma ietriecis 16. kalibra lādiņu sievietei galvā. Pārlēcis jau sabrukušajam līķim, viņš sācis paniski bēgt. Izskrienot no kāpņu telpas, sadūries ar kādu vīrieti ar iepirkumu somām rokās. Lai gan šaujamais nav bijis pārlādēts, vīrs tomēr sabijies un atlēcis malā, bet tieši tāpēc laikam labāk saskatījis tūlīt aiz Stoļarova bēgošo Soldatovu, kurš jau bija norāvis sejas masku. Tas veicināja viņu drīzu arestēšanu, jo abi noziedznieki jau bija agrāk tiesāti.

Stoļarovs savulaik bijis cietuma režīmā kopā ar Irļikovu, taču starp viņiem abiem es redzu nesamērojamu, milzīgu atšķirību.

Jau teicu, kā notikušo pārdzīvoja un nožēloja Anatolijs. Stoļarovs turpretī gan izdarīto noziegumu, gan tiesu atceras ar cinisku jautrību. Pēc tam viņš prātoja, ko izdarīs ar uzrādītāju, kurš viņus piemānījis, jo tikai izmeklēšanā noskaidrojies, ka jūrnieks nekāds bagātais neesot vis bijis. Par nogalināto sievieti un sakropļoto zēnu viņā nebija pat vismazāko pašpārmetumu. Es šaubos, vai šajā bravūras čaulā jebkad ir mājojusi sirdsapziņa.

Kamerā Stoļarovam galvenokārt ir divas nodarbošanās: viņš nepārtraukti apceļ Traktoristu par viņa vaimanāšanu un raudāšanu, bet starplaikos mēģina uzplīties man - kas es tads par putnu, ja pie manis pat uz nāvinieku kameru brauc lieli priekšnieki. Un ja jau es esot tik ievērojama persona, lai es izkārtojot visiem pastaigas pa cietuma teritoriju.

Sagadījās, ka mums ar Anatoliju vienlaikus sāka sāpēt zobs. Lai gan apzinājāmies, ka tā būtu bezcerīga muļķība, pēc Anatolija ieteikuma es tomēr paziņoju dežurējošajam virsniekam Streļņikam, ka mēs ar Irļikovu pirms nāves vēlētos apmeklēt zobārstu.

Streļņiks pateica, lai gaidot, un aizcirta durvis.

Stoļarovam šis teātris sagādāja neviltotu jautrību. Patiesi, ne viņš, ne Anatolijs, cik vien bija atradušies cietuma režīmā, neatcerējās gadījumu, kad nāvinieks jebkad būtu izlaists no kameras tālāk par dušas telpām. "Ja nu vienīgi pēdējā etapa laikā," - Stoļarovs locīdamies zviedza. Cietuma režīmā viņi sēdējuši kopā pat ar apžēlotajiem - arī tie neko tamlīdzīgu nav stāstījuši.

Bet ap pussešiem vakarā atvērās kameras durvis. Tajās stāvēja Streļņiks, viņam aiz muguras citi dežurējošie virsnieki un "zon- derkomanda". Streļņiks izsauca mani un Anatoliju pēc uzvārdiem. Izgājām gaitenī, tur mūs saslēdza rokudzelžos. "Ja atvērsi muti, izārstēšu tevi ar "dubinālu" (tā cietuma žargonā sauc gumijas steku)." To teikdams, viens no virsniekiem pabāza šo labi zināmo rīku man zem deguna.

Tad sākās mūsu dīvainais gājiens. Metrus desmit pa priekšu iet divi "zonderkomandas" zeļļi ar stekiem rokās. Tad iet Streļņiks, tad es, tad vēl viens virsnieks, tad Anatolijs, pēc tam visi pārējie.

Korpuss kā izmiris. Neredz pat nevienu "hozbandJtu" (saimniecības daļā strādājošie ieslodzītie), kas vienmēr kaut kur kaut ko slauka, mazgā, krāso vai pielabo un parasti brīvi vazājas pa visu cietuma teritoriju.

Izejam no korpusa, un es redzu rudeni - rudenīgus kokus saulrieta staros. Un es atceros pavasari, kad mani veda uz nāviniekiem. Sirds iesmeldzās. Toreiz Rižijs solīja, ka kokus un debesis es redzot pēdējo reizi. Man tomēr ir izdevies kokus un debesis ieraudzīt vēlreiz!

Arī cietuma pagalms kā izslaucīts. Nav neviena, pat apsardzi neredz.

Gar piekto (sieviešu) korpusu pagriežoties uz slimnīcas pusi, kolonnas ceļā. nez no kurienes gadījies, nāk viens no "hozbandītiem". Nākamajā mirklī viņš ar "dubinālu" ir notriekts bezsamaņā un nu guļ ar seju asfaltā, vēl paspējis salikt rokas virs galvas, kā aizsargājoties. Trešajā (slimnīcas) kurpusā ceļā patrāpās vēl divi "hozbandīti", kuri nes ēdiena katlu vakariņām. Katls lido pa gaisu, jūk biezputra, abi ieslodzītie paliek guļam… Par ko?! .

Kāpjam uz otro stāvu, kur atrodas zobārstniecības kabinets, pie tā durvīm gandrīz saskrienamies ar sanitāru (arī ieslodzītais). To' iekausta mazliet saudzīgāk un noliek ar seju pret. sienu, bet viens no virsniekiem uzbrēc: "Es jums, pederastiem, teicu, lai pazūdat un nemaisāties pa kājām!"

Tā iesoļojam zobārsta kabinetā.

Pirmo krēslā nosēdina mani. Rokas tiek pieslēgtas pie krēsla roku balstiem, kājas ar siksnu pievilktas pie paliktņa. Tad ielaiž zobārsti. Viņa atšķir reģistrācijas žurnālu un prasa manu uzvārdu. Tas, kurš pirmīt lamājās, atrūc, ka tas neesot obligāti, - lai rakstot 430. kamera, un viss.

Tā arī tikām iereģistrēti: Nr. 1. un Nr. 2. no 430. kameras.

Zobārste pienāk pie manis un, paņēmusi instrumentus, saka, lai atveru muti. Es nereaģēju. Bļaustīgais virsnieks sāk mani lamāt, es pagriežos un atreju: "Tu taču pats, muļķi, kad vedi mūs no kameras, pavēlēji muti vaļā nevērt."

Tie no "zonderkomandas" apmierināti iesmejas, liekas, šoreiz pat bez naida.

Kad daktere sāk apskatīt sāpošo zobu, viņa saņem pavēli zobu nelabot, bet izraut, jo man vairs ilgi tie gremokļi nebūšot vajadzīgi. Kad ārste sāk gatavot šļirci, bļaustīgais pavēl raut tāpat, bez anestēzijas…

Beidzot zobārstei laikam tas viss ir apnicis un viņa asi atgādina, ka šajās sienās noteicējs tomēr būšot ārsts.

Man un Toļikam izrauj sāpošos zobus, un pa absolūti tukšu cietuma pagalmu gājiens dodas atpakaļ.

Kamerā dabūju pa kaklu no Anatolija - ar savu uzvedību un virsnieku lamāšanu es varēju izpelnīt karcera režīmu visai kamerai. Bet Stoļarovs ir šokēts par notikušo un izdara savus secinājumus: man esot pārāk netīra pagātne brīvībā, ja jau tiek taisīti šādi izņēmumi.

Bet es arī pats cenšos analizēt notikušo un atrast tam izskaidro­jumu. Vai Streļņiks tā centās, lai neviens mūs neredzētu, tikai tādēļ, ka baidījās kolēģu pārmetumu par to, ka viņš ir saudzīgāks pret nāviniekiem? Tādā gadījumā - kāpēc vajadzēja ciest pilnīgi nevainīgajiem "hozbandītiem", bet daudziem ieslodzītajiem cie­tuma slimnīcā iznāca plānākas vakariņas izgāztās putras dēļ? Mēģinu to visu kaut kā savilkt ar ministrijas pārstāvja negaidīto apmeklējumu, tomēr nekas nerindojas vienā loģiskā secinājumu ķēdē.

Naktī pamostos pēc skumja sapņa par rudenīgajiem kokiem. Nevaru saprast, kas mani tā satraucis. Un, tikai pilnīgi pamodies, attopu: ilgus mēnešus, dienu un nakti pavadot sešdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, zūd krāsu uztvere. Es taču pagalmā kokus neuztvēru to pilnīgajā, dabiskajā krāšņumā, un tikai sapnis man dāvāja šo iespēju! Tādēļ šī smeldze krūtīs…

Šajā kamerā mani ieveda pavasarī, kad koki vēl plauka un man tikko bija palicis deviņpadsmit gadu. Cik gadu man ir tagad?

Tagad reizē ar pēdējām krītošajām lapām tuvojas diena, kad gadiem vairs nav nozīmes. Jāaiziet, neko aiz sevis neatstājušam, neko nepaveikušam, neko neredzējušam. Baigi…

Varbūt tomēr vajadzēja piekrist tam ministrijas ierēdnim? Cilvēks taču ir tāds lops, kas pie visa pierod. Daudzus gadus būtu pazemots, bet tomēr būtu dzīvs…

Pēkšņi jūtu, ka Anatolijs arī neguļ. Es paskatos uz viņu: viņš skatās manī nopietni, cieši un tad klusi saka: "Labāk stāvus mirt nekā rāpus dzīvot."

Vai tiešām pastāv domu pārraide? Vai tikai šeit esam novesti tiktāl, ka spējam cits citu saprast bez vārdiem, domāt to, ko šajā brīdī domā otrs?

To es nezinu līdz šai dienai.

1982. gada septembra vidus.

Korpusā remonts beidzies. Mūs atkal izvieto pa visām trim kamerām. 428. palieku es un Traktorists, mums vēl pievieno Solda- tovu - Stoļarova pārinieku.

Ar viņu kopā biju mazgadīgo kolonijā Cēsīs, tikai dažādās vienībās, tāpēc tur mums iznāca maz satikties, ja nu vienīgi retajās "razbi- ralovku" reizēs, - kad tika skaidrotas attiecības starp latviešiem un krieviem. Bet tādas tur notika vienmēr, jo zeķu visu brīvo laiku administrācija tik un tā nav spējīga aizpildīt. Atšķirībā no "lielās zonas" - tur, kolonijā, komunistiskās politmācības par "mūžīgo un nesadragājamo tautu draudzību" visiem ir pie vienas vietas.

Tā nu Soldatovs atkal ir manā redzeslokā.

Šeit mums vairs nav ko dalīt, kaut arī viņš ir tikko notiesāts, bet es jau esmu "vecs" nāvinieks. Soldatovs atšķirībā no Stoļarova ļoti pārdzīvo izdarīto, lādās par savu stulbumu un to, ka tik maz pabijis brīvībā, kur neprot neko citu, kā vienīgi - iepīties kādā ķezā.

Laikam taču arī tiesā kāds ir pamanījis, ka Soldatovs vēl nav līdz galam samaitāts, tāpēc deviņpadsmitgadīgo nāvinieku drīz apžēlo: nāvessodu nomaina ar 15 gadu ieslodzījumu, no kuriem 5 būs jāpavada cietumā, 10 - sevišķajā režīmā.

Paliekam divatā ar Traktoristu. Pirms dažām dienām no blakus kameras aizveda Auziņu un Koļidu. Tagad kārta pienākusi Irļikovam un man…

Traktorists tagad daudzmaz nomierinājies vai arī samierinājies ar likteni. Iespējams, ka to veicinājusi manas nāves tuvošanās - šīs dienas esmu pastiprināti nervozs, dzīvoju kā nemaņā, nekur nevaru atrast sev vietu.

Traktorists beidzot sāk stāstīt, par ko dabūjis nāvessodu un kāpēc tik ilgi raudājis par to.

Spriedums nolasīts Augstākās tiesas izbraukuma sēdē Madonas rajonā, bet viņš dievojās, ka neesot ne nogalinājis, ne dedzinājis. Uz vecuma pusi esot "izgājis no sliedēm", paša sieva apnikusi, mājām viņu pieturējuši vienīgi bērni, no kuriem vismīļākais esot dēls.

Sapinies ar mīļāko un dzīvojis divas dzīves. Strādājot uz traktora K-700, naudas pieticis gan ģimenei, gan izpriecām. Bet tad arī mīļākajai piedzimis bērns, un sieviete aizvien kategoriskāk pieprasījusi pievērst uzmanību tikai viņai un bērnam. Ģimenē briestošo kon­fliktu nevarēja nepamanīt. Dzīve sagājusi šķērsām. Mīļākā draudējusi ar publisku skandālu, ar tiesu, paternitāti un alimentiem, viņš savukārt liecinieku klātbūtnē reiz dzērumā piedraudējis izrēķināties gan ar viņu, gan viņas bērnu. Notikuma dienā viņš ar traktoru piebraucis pie viņas mājas, abi briesmīgi salamājušies, viņš pateicis, ka viņas dēļ jau nu gan ģimeni nepametīšot, tad aizcirtis durvis un aizbraucis.

Tiesā par galveno pierādījumu bijis tas, ka viņš cilvēku klātbūtnē draudējis izrēķināties un notikuma dienā bijis minētajā mājā. Viņam inkriminēts, ka bērnu viņš esot nositis, jo tam esot bijusi kaut kāda trauma galvā, ko ekspertīze varējusi noteikt pat pēc ugunsgrēka. Ugunsdzēsēji savukārt secinājuši, ka māja tīši aizdedzināta.

Bet vissmagāk Traktorists pārdzīvojot to, ka viņa mīļotais dēls uzskatot, ka to patiešām ir izdarījis viņš, lai gan viņš neko tādu neesot darījis.

Traktorista liktenis man līdz šai dienai palikusi neatrlsinata mīkla. Vai patiešām cilvēks, patnāvi gaidotun atrodotiesaci pretaci ar otru nāves kandidātu, varētu tik bezdievīgi melot un turpināt mānīt pats savu sirdsapziņu?…

Atbildi atrast nevaru, to laikam zina vienīgi Dievs.

Ma na pēdējā dien a ?

Dzinn-dzinn… Šķind, šķind - tātad nāk. Un šoreiz - pēc mums… Vēl vārga cerība - varbūt tomēr ved jaunu kandidātu? Nē, apstājas pie manām durvīm…

Jāstājas, jāstājas ar rokām pret sienu, bet kādēļ tāds vājums, kādēļ? Un kādēļ taisni tagad? Par ko? Vai patiešām tas ir viss? Dievs, palīdzi!…

Ak Dievs, vai tad šeit, uz šīs grēcīgās zemes dažreiz nevarētu uzvarēt taisnība?!…

Jau slēdz durvis… Bet varbūt tomēr?…

"Dreimanis! Bez mantām uz izeju!…"

Kā nemaņā pagriežos - tie nav šāvēji, tas ir Streļņiks!… Tātad vēl ne, vēl dzīvoju.

Gaitenī pie sienas, rokas uz muguras, rokudzelži. Strupa koman­da: "Marš!"

Kāpju pa trepēm: viens pakāpiens, otrs… un ja nu tomēr tas ir viss?… Trešais, ceturtais… pārējos taču veda naktī… Piektais, sestais… uz kurieni?!… Septītais…

Pa labi - kabinets.

Mani iestumj iekšā. Aiz galda pieceļas vidēja auguma, bet padrukns, plecos padevies jauns vīrietis: "Es esmu republikas prokuratūras izmeklētājs Skrastiņš."

Tātad tomēr - cauri… Atsūtījuši prokuroru, tas nolasīs pēdējo lēmumu un… Nodziedāji, putniņ!…

Galvenais - nenokrist. Neko nedrīkst izrādīt. Nedrīkst pieļaut, lai šitie "musori" pēc tam par mani smejas.

Atmetu galvu: "Prokuror, iedod uzpīpēt!"

Velns, no kurienes viņam tik mierīga balss, kad viņš saka: "Neesmu šurp nācis, lai sapīpētu. Esmu pilnvarots uzdot jums dažus jautājumus sakarā ar jūsu apsūdzību Marutas Začas slepkavības lietā."

Jums… Iedomājies - "Jūs!"… Zeķu neesi redzējis, vai?

Tomēr pamazām atslābstu un sāku stāstīt par to, kur esmu bijis naktī no 26. uz 27. augustu. Viņš noklausās, kaut ko atzīmēdams savos papīros, šo to pajautā, ne reizi nepaceldams balsi.

Velns lai parauj, kas te notiek?!…

Mani ved atpakaļ uz nāvinieku kameru.

1982. gada 20. novembris.

Kārtējais nāvinieks - vecs cietumnieks ar iesauku Morozs - par saviem "nopelniem" apsolīja pastāstīt vēlāk, toties viņš atnesa cietuma jaunumus.

Patlaban esot ļoti daudz kandidātu uz nāviniekiem. Otrajā kor­pusā sēžot divi, kas ar galda nazi pārgriezuši diviem vīriem rīkles, lai iegūtu… bundžiņu kabaču un nodrillētu magnetofonu "Elfa". Toties ceturtajā korpusā esot viens baigais izvarotājs un sieviešu slepkava - vēl neredzēts maniaks. Cietuma režīmu vispār gatavojo­ties šeit likvidēt un pārcelt uz Daugavpili, bet šajā korpusā gandrīz pusi no mūsu stāva laikam atvēlēšot nāvinieku kamerām.

No visa stāstītā visvairāk pieķeros ziņai: aizturēts vairākkārtējs sieviešu izvarotājs un slepkava… Un ja nu tas ir īstais?!

Tagad pūlos kaut kādā secībā sakārtot galvā visu, kas ar mani šeit. nāviniekos, noticis-.

Pie manis speciāli bija atbraucis augsts ministrijas pārstāvis un ar mani runāja. Tātad, ja īstais vainīgais ir atzinies, viņiem kaut kas jādara, lai izlīstu no sūdiem sausā. Es atteicos sadarboties un pasūtīju viņus pie velna. Kas varētu notikt tālāk?

Viņiem būtu visizdevīgāk nolaist mani no kātiem un piespiest to īsto "aizmirst" epizodi ar Marutu. Bet vai tas būtu izdevīgi īstajam slepkavam? Diezin vai - ja jau runā, ka viņš sev sakrājis veselu buķeti, tad augstākais draud tā vai tā. Tāpēc viņam pēc loģikas būtu izdevīgāk, lai izmeklēšana ieilgtu - jo lielāks skaits epizožu un garāka izmeklēšana, jo ilgāk dzīvo. Tātad viņš centīsies šo epizodi noturēt un agri vai vēlu to tik un tā cels gaismā - lai panāktu izmeklēšanas atsākšanu.

Uz mirkli ataust cerība - varbūt patiešām paralēli sāks skatīt arī manu lietu, varbūt kaulu drupinātāji no Stučkas tomēr dabūs pa kaklu, varbūt izdosies ilgāk padzīvot, bet varbūt pat uzvarēs taisnība?…

Nesapņo, stulbeni! Taisnība? Šajā sistēmā?…

Ir tikai atskaites un procenti. Un ir tas, ko teica kegebešņiks: reiz solīja, ka mani nošaus, tad arī nošaus. Tie veči nejoko.

1982. gada 24. novembris.

Visā korpusā jaušama sakāpināta interese par mūsu kameru. Visiem uz mēles tikai viens jautājums: kas tas par nāvinieku, kuru sauc pie priekšniecības, pie kura brauc augsti kungi, kurš spēj panākt, ka nāves kandidātu ved pie ārsta!

Toļiks no blakus kameras caur sienu pieprasa, lai es tūdaļ sniedzu sīkus paskaidrojumus. Tomēr kontroles modrības dēļ tas nav iespējams. Un karcera režīmu mēs ar Traktoristu šobrīd nepa­visam nevēlamies nopelnīt.

Man arī pašam vēl aizvien nav izskaidrojuma tam, kas noticis. Vai patiešām noticis brīnums un Dievs ir sadzirdējis manas lūgšanas?

Bet naktī aizved Anatoliju Irļikovu…

Nu visās kamerās valda galīga neizpratne: kāpēc tikai viņu vienu? Aiziet taču vajadzēja mums abiem kopā. Bet mani atstāja…

Toties man tagad radies cerību gaismas stariņš. Katru dienu lūdzu Dievu, lai piedod man manus grēkus un palīdz.

Mani atkal izsauc no kameras. Šoreiz jau esmu daudz mierīgāks, soļojot pazīstamā kabineta virzienā konvoja kareivim pa priekšu. Bet stāvu zemāk kļūstu pat pārgalvīgs un pats pagriežos uz iz­meklēšanas kabineta pusi.

Tomēr maršrutu esmu noteicis un izvēlējies pareizi. Šoreiz ar mani vēlas runāt prokuratūras izmeklētājs Ints Upmacis.

Izstāstu viņam visu, kas ar mani atgadījies. Viņš diezgan sīki izprašņā par manām izjūtām nāviniekos. Laikam pārliecinās, vai esmu pie pilna prāta.

Kad esam izrunājušies un esmu izlūdzies cigaretes, atgriežos nāvinieku kamerā. Lai gan man pateica, ka manas lietas apstākļus vēl tikai noskaidros, tomēr jau ir radusies vāra paļāvība. Tas arī tāpēc, ka no izmeklētāja uzzināju: miris dārgais un visu mīļotais Leonīds Iļjičs Brežņevs, bet viņa vietā nācis čekists Andropovs. Es sāku cerēt un ticēt taisnības uzvarai - nevar taču būt, ka, nākot pie varas Drošības komitejai, tā necentīsies iegriezt milicijai. Jautājums tikai, vai viņi to darīs arī manā labā, jo čekists taču man novēlēja nošaušanu.

1982. gada 10. decembris.

Apmēram pulksten desmitos no rīta ierodas cietuma apsardze. Mani izsauc no kameras. Ar mantām.

Nodreb sirds, bet redzot to, cik pārpildīts ir gaitenis, saprotu, ka kaut kas ir noticis, ka vedīs nevis uz nošaušanu, bet droši vien pārvietos uz citurieni.

Tātad tomēr būs pārizmeklēšana?!…

Šī ir mana otrā dzimšanas diena, ko nolemju iegaumēt visu atlikušo dzīvi. Sanākuši visi cietuma apsardzes darbinieki, kuri vien varējuši ierasties. Mēģinu sakravāties, bet Organisms ir novājējis tiktāl, ka nespēju panest matraci ar gultasveļu, un to pakalpīgi paņem viens no virsniekiem.

Vispirms ejam uz noliktavu, kur nododu gultasveļu. Tālākais ceļš ved gar cietuma žogu uz pirmo korpusu. Gluži mehāniski, neapjausti palūkojos uz drošības joslu, un pēkšņi saprotu, ko esmu acīm meklējis. Mans nabaga bērziņš, kas pavasarī ar savu zaļumu man atgādināja dzīvības vērtību, tagad ir pazudis. Miris. Viņam nav ļāvuši augt un zaļot, pat sakņu pēdas ir izzudušas.

Goda eskorta pavadībā dodos pie opera Kurilova. Mani atstāj gaitenī. Bez jebkādas apsardzes. Lai uzgaidot.

Nākamajā mirklī saprotu, ka tas ir teātris. Nez no kurienes pēkšņi iznirst man pazīstamais kegebešņiks. Pienāk klāt, sasveicinās. Domāju - kas tagad sekos?

Čekists nolasa notāciju par to, ka manas puiciskās muļķības ar plakātiem nemaz neesot tik nevainīgas, ka tā esot spilgta norāde uz manu nepareizi ievirzīto pasaules uztveri, tomēr viņi neesot nekādi necilvēki. Viņš cerot, ka es tagad, novērtējis, cik daudz viņi manā labā darījuši, savu pasaules uzskatu mainīšot. Mana lieta esot nodota jaunai izmeklēšanai, un viņš garantējot: mani drīz atbrīvošot, tikai man pašam esot "jāprot palikt dzīvam". Pēc tam viņš piebilda bez aplinkiem - katru manu soli kontrolēšot trīs organizācijas: prokuratūra, VDK un Iekšlietu ministrija.

Ja prokuratūrai es esot vajadzīgs kā liecinieks un cietušais, tad IeM tagad darīšot visu, lai mani novāktu no ceļa. VDK mani kontrolēšot, lai es vairs nevarētu kaitēt varenās humānās valsts reputācijai un, cik varēšot, centīšoties pasargāt no IeM izdarībām.

Mani iesauc kabinetā, uzrodas vēl daži virsnieki. Man jāparakstās papīros gan par to, kādas mantas esmu nodevis, ko saņēmis, gan par lietas nodošanu pārizmeklēšanai. Visi mani apsveic ar taisnības uzvaru. Katrs cenšas kaut ko uzmundrinošu pateikt, bet man no šīs pārcentības reibst galva, nāk virsū nelabums, un es jūtu, ka drīz kritīšu. Tagad - kad jādzīvo!…

Opers Kurilovs atļauj izvēlēties kameru pašam. Es gribētu atpa­kaļ uz 245., taču tur neesot vietas, tādēļ jāiet uz 263. kameru. Tā ir tieši stāvu augstāk, virs 245.

Ar lielu godu mani nogādā kamerā. Tie, kas šeit jau atrodas, ir šokēti par svinīgo ceremoniju, ar kādu kamerā tiek ievietots jaunpienācējs, tādēļ pasprūk jautājums: "Kas tad tas par putnu?!"

"Nāvinieks," īsi nosaka korpusa priekšnieks, un šī atbilde kļūst par manu turpmāko cietuma iesauku.

Pats es sliktās pašsajūtas dēļ liekos gultā, ko ir uzklājis stāva dežurants.

Zeķi pēc "popu" aiziešanas vēlas mani iztaujāt, taču es uzgriežu muguru un aizveru acis. Mani pārņēmusi pilnīga nesapratne par to, kas pašlaik notiek, lai gan teorētiski tādam pavērsienam biju it kā gatavojies. Taču tagad galvā griežas simtiem jautājumu, uz kuriem nav nevienas atbildes.

Nočukstu vienīgi: "Paldies tev, Dievs, ka esmu dzīvs!…"

1982. gada 11. decembris.

Vakara pārbaudes laikā korpusa priekšnieks nebija jāvis mani modināt. Nogulēju vakariņas, vakara pārbaudi, brokastis un rīta pārbaudi. Trīs pārējie kameras iemītnieki, aptuveni nojaušot, no kādas elles esmu izkļuvis, arī nebija trokšņojuši, bet sēdējuši, klusi sarunādamies. Un tad…

Es vēl gulēju, tāpēc visa notikuma kopainu man varēja tikai atstāstīt.

Klusi pavērušās kameras durvis, tajās parādījies Vasja Streļņiks ar pamatīgu maisu vienā rokā. Ar otru roku viņš izņēmis no kabatas atslēgas un, viltīgi smīnēdams, pašķindinājis tās. Mana reakcija bijusi tik ātra, ka vienu no kameras biedriem es, lēkdams no gultas, notriecis zemē. Pats es vēl neesmu lāgā pamodies, bet automātiski jau cenšos nostāties pie sienas. Taču šajā kamerā pie gala sienas atrodas divstāvu metāla gulta, un to es attopu tikai tad, kad, pilnā sparā ietriecies ar pieri gultas malā, sēžu uz grīdas un skaitu acu priekšā lēkājošās zvaigznītes.

Streļņiks sākumā smejas par savu "izdevušos joku", pēc tam lūdz piedošanu un aicina mani gaitenī. Tur viņš bez aplinkiem, bet galve­nais - bez lieciniekiem, cietuma administrācijas vārdā lūdz piedošanu par to, ko man nācies pārciest nāvinieku kamerā. Rau, priekš manis esot pat paciņu savākuši - lai atkopjos.

Par paciņu saku paldies, bet par piedošanu atbildu - to lai nāk lūgties Rižijs ar Caiku.

Es laikam tajā brīdī izskatījos briesmīgs - Streļņiks atļāva man atgriezties kamerā tikai tad, kad pārliecinājās, ka esmu pilnīgi nomierinājies.

Vēlāk bija atnācis arī opers un pateica, lai es pārdomājot, kā man labāk: sēdēt "vieglajā" kamerā un saņemt pienesumus vai - sapūt izolatorā pavisam, toties stāstīt prokuratūrai par cietuma admi­nistrācijas ļaundarībām. A?…

Atcerējos arī čekista divdomīgo brīdinājumu - brīvs jau tu kaut kad būsi, bet līdz tam ir jānodzīvo.

Un es… noslēdzu kompromisu ar sevi un savu sirdsapziņu.

1982. gada decembra vidus.

Mani kameras biedri ir padzīvojuši vīri.

Egons sen atpakaļ bijis tiesāts afērists. Pēc soda izciešanas dzīvojis Rostovā pie Donas un strādājis "Rostseļmašā" par sagādnieku. Atbraucis uz Rīgu darba darīšanās, kur, protams, vajadzējis dot kukuli. Šādi darījumi sagādniekam ir parasta lieta, taču šoreiz esot patrāpījies priekšnieks, kurš ņēmis tikai valūtā. Dolāru "sagādes" brīdī aizturēts "par nelikumīgām valūtas operācijām". Afērists būdams, daudz nebēdājis, bet mēģinājis ar kukuli atpirkties, par ko nopelnījis arestu un papildu pantu. Pats viņš uzskata, ka prokuro­ram nav devis tik, cik vajadzīgs, un tā, kā vajadzīgs.

Tam var piekrist vai nepiekrist, bet es nemaz nebrīnītos, ja tieši tā būtu bijis, jo cietumā sen ir visiem zināms, ka krietna dala kārtības sargātāju ir nopērkami, un korupcija te sit augstu vilni.

Gunārs - sevišķi bīstams recidīvists - atvests no sevišķā režīma kolonijas uz papildu izmeklēšanu. Izmeklēšanas laikā par viņa nodarījumu papildu epizodēm nerunājam.

Mirsalehs - azerbaidžānis, kas nodarbojies ar puķu tirdzniecību. Ziedus viņam ar armijas transporta lidmašīnu piegādāja no Kaukāza. Tirdzniecības starpnieka procentu veidā iegūto naudu pārvērtis dārgmetālos un kažokādās. Bet tā kā zagtu uzpirkt iznāca lētāk, tad viņš drīz vien kļuva par zagto mantu noņēmēju. Un "sadega" ar veselu kravu "kreiso" lapsādu.

Kad saviem kameras biedriem beidzot pastāstu par sevi, viņi ir šokēti. /

Pēc dažām dienām Gunārs, atgriezies no tikšanās ar izmeklētāju, pastaigu laukumā pasauc mani sānis. Viņam nepārprotami esot likts manīt: ja Dreimani kāds "nejauši" nodurs, tad dūrējam esot garantēta atbrīvošana…

Tagad man jāuzmanās. Gunārs mani gan brīdināja, bet kur ir garantija, ka cits kandidāts, kuram tiks uzticēta šī "misija", man neiegrūdīs nazi ribās, pat acu nepamirkšķinot?

Trakie laiku neskaita.

Rīta pārbaudē pieprasu tikšanos ar ārstu.

Te jāpaskaidro, ka vēl pirms tiesas pamanīju, ka cietuma psihiat­ri pret mani izturējās samērā labvēlīgi, sniedza man medicīnisku un morālu palīdzību un, iespējams, ticēja pat, ka es neesmu vainīgs. Lai pie viņiem nonāktu, nolemju korpusa ārstam notēlot vajāšanas māniju vieglā formā. Izstāstu par savām izjūtām un uzmācīgo domu, ka apkārtējie mani grasās nogalināt.

Pēcpusdienā mani ar visām mantām pārce] uz trešā (slimnīcas) korpusa 310. kameru. Esmu cietuma trakomājā, kur galvenais ir psihiatrs Krjasņanskis pulkveža pakāpē. Viņš mani izsauc, un es viņam izstāstu visu patiesību.

Ārsts mani apskata un liek kāpt uz svariem. Šis apskates brīdis mani pat sasmīdina: līdz nonākšanai nāviniekos mans svars bija 85 kg, un draugi mēdza sacīt, ka man pretī bez mieta rokās labāk nestāties; tagad es svēru 58 kg un mērenā vējā nevarēju nostāvēt,

Pēc pamatīgas apskates ārsts nolemj: tā kā esmu vaļsirdīgi atzinies blēdībā, viņš mani slimnīcā paturēs, bet par to man būs jāapkopj smagi slimie. Tikai sākumā viņš mani nedaudz atbarošot, pārbaudīšot psihisko stāvokli, kā arī centīšoties apārstēt citas iegūtās vainas. Lieta tāda, ka es joprojām izjutu neciešamas sāpes mugurā, bet no rītiem turpināju urinēt asinis.

Cietuma slimnīcas psihiatriskā nodaļa atrodas trešā korpusa otrā stāva labajā spārnā. Šeit atrodas ne tikai "trakie"', bet arī tādi, kam nepieciešama neiropatoloģiska ārstēšana. Darbs tur ir velnišķīgs. Un ne tikai tāpēc, ka nepietiek medikamentu, ka nav visne­pieciešamākās aparatūras. Darbu ievērojami traucē liels daudzums simulantu. Gandrīz katrs, kurš sēž cietumā, uzskata, ka notēlot trako ir iespējams, un bieži vien to mēģina darīt.

Simulanti ir spējīgi uz visdažādākajiem trikiem un nereti uzrāda ne tikai lielisku aktiera talantu, bet arī apbrīnojamu izturību, kam jāliek pretī ne mazāks talants, lai šādu "slimnieku" atmaskotu.

Ieslodzītais no 8. kolonijas ar iesauku Motorollers bija pastāvīgs psihiatriskās nodaļas klients. Viņa "slimības" pamatā bija nevēlēšanās strādāt zonā. Šai nolūkā viņš ar izdomu un visai veiksmīgi kolonijas apsardzei notēloja trako. Tikko viņu ieveda slimnīcā, viņš ārstam visā atzinās. Kamēr aprakstīja "slimības" gaitu un nokārtoja papīrus, pagāja divas nedēļas un Motorollers, labi atpūties, atgriezās kolo­nijā, lai pēc mēneša viss atsāktos no jauna.

Ieslodzītais ar iesauku Urķis, jau sasniedzis piensijas vecumu, pēdējo termiņu atsēdēja par uzdzīves perēkļa turēšanu. Ieņēmis galvā, ka viņa veča pa to laiku var nodzerties un saieties ar perēkļa apmeklētājiem, Urķis nolēma panākt atbrīvošanu, notēlojot trako: viņam "uznāca" pilnīga apātija un nevēlēšanās dzīvot, trīs mēnešus viņš nepieskārās ēdienam, bet dabiskās vajadzības viņš nokārtoja zem sevis.

Ārsti veica milzīgu darbu, lai atklātu slimības cēloni un formu, taču apsekošana un visas analīzes liecināja - cilvēks ir absolūti vesels. To pašu apstiprināja arī pieaicinātās konsultantu komisijas.

Tad sākās izturības pārbaude.

Mums nebija noslēpums, ka vecais simulē. Tāpēc cietuma sanitāri (arī ieslodzītie), kuriem vajadzēja viņa netīrumus savākt, izturējās pret Urķi ar neslēptu un neizvēlīgu cietsirdību. Kad vecais bija kārtējo reizi apķēzījies, viņu izveda gaitenī un noskaloja ar ugunsdzēsēju šļūtenes spēcīgo strūklu. Viņu valstīja un mētāja kā lupatu maisu, bet onkulītis ietiepīgi ne uz ko nereaģēja. Visu šo nežēlību paklusām atbalstīja cietuma administrācija un arī mediķi, jo citādi salauzt simulantu pretestību ir neiespējami.

Mums nebija noslēpums arī tas, ka večuks, kurš pa dienu ēdie­nam nepieskārās, pa naktīm no skapīšiem vilka ārā maizes pār­palikumus, bet no izrēķināšanās viņu paglāba tikai mūsu neviltotā interese: kurš uzvarēs šajā ietiepības pilnajā cīņā?

Uzvarēja vecais. Galu galā, zaudējis pusi no sava svara un citu acīs kļuvis par pēdējo lopiņu, viņš tika atzīts par slimu un atbrīvots. Un tikai tad, kad meita kopā ar pilsētas psihiatriskās dziednīcas sanitāriem veda viņu projām, viltnieks paskatījās uz mums un pasmīnēja: "Veči, piedodiet nu, ja kaut kas nebija tā, kā vajag…"

Veselu daudzcēlienu lugu, bet ne tik sekmīgi, nospēlējaarī ieslodzītais ar iesauku Zvirbulis, kurš bija nolēmis notēlot kaķi. Eda viņš tieši no bļodas bez roku palīdzības, visu laiku sēdēja zem gultas un ņaudēja. Ja kāds tuvojās, tad šņāca.

Apsekošana un analīzes liecināja - simulē. Izmēģināja izturības pārbaudi - arī nekas nepalīdzēja. Mums atkal piedzīvojums: kurš ņems virsroku - mediķi vai simulants?

Kādu dienu kamerā ienāca dakteris Krjasņanskis, zem baltā virssvārča var saskatīt apakšpulkveža mundieri. Pēc savas kom­plekcijas viņš bija respektabls vīrs, svēra ne mazāk par centneru, augumā ap 185 cm, sirmiem matiem un tumšām ūsām a la Josifs Visarionovičs.

Un raugi, šis cienījama izskata kungs, piegājis pie Zvirbuļa gultas, negaidīti nometās rāpus un sāka suniski riet uz pagulti, kur tupēja Zvirbulis. Mēs visi sākām bezdievīgi zviegt, un šī smieklu lēkme pielipa arī simulantam.

Ar to viss beidzās. Zvirbulis tika neganti piekauts un nogādāts karcerī.

Iemesli, kādēļ zeķi cenšas nokļūt slimnīcā, ir dažādi, bet katram tie ir savi:

- administrācijas cietsirdīgā izturēšanās, kā arī pašu ieslodzīto savstarpējā nežēlīgā "rēķinu kārtošana";

-  nespēja izturēt smago dienas režīmu;

-  kāršu parādi vai arī citāda veida nokļūšana parādu atkarībā;

-   vēlēšanās kārtīgi paēst un atkopties, jo, uz hierearhijas zemākajiem pakāpieniem stāvot, cilvēks nevar ilgi izdzīvot;

-  izmeklēšanā esošo bailes no soda.

Ir vēl viena simulantu kategorija - tie labprātīgi iet uz paš- sakropļošanos, lai nonāktu ķirurģiskajā nodaļā. Tur saimnieko visai talantīgi ķirurgi, kuri spēj sniegt viskvalificētāko palīdzību patiesi slimajiem, bet kuri ir izsmalcināti nežēlīgi pret simulantiem un pašsakropļošanās "speciem".

Nav arī nekāds brīnums: ir vesels muzejs ar priekšmetiem, kas izvilkti no zeķu vēderiem. Sākot ar smalkām šujamadatiņām un beidzot ar zcnas gultas atsperu komplektiem un gandrīz metru gariem metāla stieņiem.

Šādiem svešķermeņu "ēdējiem" operāciju izdara bez liekām ceremonijām. "Slimnieku" piesien pie galda, aizbāž muti, vairāki sanitāri tam uzsēžas uz kājām un rokām, satur galvu un tad bez narkozes ver vaļā vēderu, lai sameklētu norīto. Cik tādu operāciju ir bijis, es nezinu, bet, ka viens otrs ir atstiepis kājas, tas arī ir fakts. Arī pārkaitināto mediķu izturēšanās ir lāgiem neaprēķināma.

Bija tāds ieslodzītais Valdis. Atvests no Ventspils, kur īsi pirms tiesas norijis adatu. Atrodoties izmeklēšanā, par katru cenu gribējis novilcināt tiesu. Kāpēc-es nezinu, bet tā viņš darījis katru reizi, un katru reizi pirms tiesas norijis pa adatai.

Adatu rīšanas procesā arī jāievēro savi noteikumi - adatai ir jābūt ar rūsas vai netīrumu plankumu. Ja adata ir pilnīgi jauna, tā iziet caur zarnu traktu bez aizķeršanās, bet ja tai ir rūsas vai netīrumu plankumi, tā apgļotojas un iesprūst, un tad ir jāoperē.

Valdis bija speciālists adatu rīšanā un jau sešas reizes ir gūlies zem naža bez narkozes. Bet šoreiz notika citādi. Divas dienas pie viņa nāca ķirurgs, vienīgi aptaustīdams pulsu un apvaicādamies par pašsajūtu. Trešajā dienā Valdim sāka celties temperatūra, viņš sūdzējās par durošām sāpēm vederā un krūtīs. Pēcpusdienā viņu aizveda uz operāciju. Bet vēlāk ķirurgi paziņoja, ka slimais nav bijis glābjams - operācija bijusi novēlota.

Turpretī tie, kas bijuši patiešām slimi, šos ārstus atceras ar dziļu pateicību, jo pie tās trūcības un nenormālajiem darba apstākļiem, kādos mediķiem jāstrādā, viņu prasme ir patiešām unikāla. Šo viedokli varu apstiprināt - man bija saskarsme ar daudziem ār­stiem, jo tiku ļoti vispusīgi izmeklēts.

1982. gada nogale.

Krjasņanskis ilgi skatās savos papīros, tad, gluži kā spriedumu lasīdams, klāj vaļā savu sakāmo: "Puis, tev ir atsistas nieres un galēji novājināts organisms, toties tev ir unikāla nervu sistēma. Normāls cilvēks pēc visa tā sen būtu nojūdzies…""

Es sakustos, bet viņš brīdinoši paceļ roku un turpina: tomēr kā ārsts viņš neko iepriecinošu nākotnei man pavēstīt nevarot. Pirmkārt, ar sievietēm man nebūšot lemts vairs laimīgam būt. (Šāds pavērsiens man nebija gluži negaidīts, jo dažus simptomus jau biju pamanījis. ) Otrkārt, lai cik tas briesmīgi skanētu, viņš negarantējot man pilnvērtīgu dzīvošanu ilgāk par 10 gadiem, jo sišanas rezultātā esot cietusi mu­guras nervu sistēma. Taču treškārt un galvenokārt es nedrīkstot nokārt galvu - viņš darīšot visu, lai es atlabtu.

Tā sākās mana ārstēšana un "atbarošana".

Salīdzinājumam sniedzu divas ēdienkartes.

Dienas ēdienkarte cietuma kamerā.

Brokastis: pusklaips rupjmaizes un ēdamkarote cukura (visai dienai), puslitrs tējas, apmēram 150 g putraimu vai grūbu putras, kas vārīta tikai ūdeni bez taukvielam. Pusdienas:puslitrs ūdens, ko sauc par zupu. Dažreiz no bojātiem konservetajiem tomātiem, visbiežāk tomēr no puvušiem skābiem kāpostiem. Apmēram 150 g klīstera, kura peld puse kartupeļa. Vakariņas: puslitrs ūdens, ko sauc par zivju zupu un kas vārīta no kaut kādam juras zivīm. Virspuse peldošie punktiņi ir zivju acis. Šo edienu ta ari sauc - "Šis acis pretī". Retāk ir pusdienu klīsteris ar puvušas silkes asti. Puslitrs tējas.

Slimnīcas ēdienkarte.

Brokastis: ceturtdalkukulis baltmaizes, 25 g sviesta un tris ēdamkarotēs cukura (visai dienai), šķēle rupjmaizes, mannas vai cita putra, gatavota ar taukvielu piedevām. Teju ielej vairak par litru (tas līdz vakaram). Pusdienas: diezgan ciešama zupa, kura dažreiz gadās ari gala, makaroni ar gaļu, dažreiz ar zivju kotleti. Škele rupjmaizes. Launags:puslitrs pulvera piena, ja ir vēlēšanas, var dabūt ari papildporciju. Vakariņas:putra vai piena zupa, šķēle rupjmaizes, atkal teja, kuras pietiek līdz ritam.

Šo ēdienkarti vēl var papildināt radinieku pienesumi un, ja ir

nauda,- veikalā piepirkti produkti. Atšķirība laikam ir acīm redzama.

1982. gada Ziemassvētki.

Tikai atkopjoties es tā īsti sāku apcerēt to elli, no kuras biju izkļuvis. Sirdī krājās neaprakstāms naids pret Stučkas miličiem.

Tomēr vistraģiskāk es visu laiku pārdzīvoju daktera drūmo paziņojumu, ka ar manām potencēm turpmāk tā nu būs, kā būs.

Nezin kādā ceļā šī ziņa bija aizsniegusi arī cietuma apsardzes sieviešu ausis. Tās parādīja apbrīnojamu līdzjutību, visas vēlējās man kaut ko atnest, parunāties, pažēlot. Taču mani tas tracināja. Nē, es nevarētu teikt, ka būtu atteicies no pienesumiem, taču pret žēlošanu es izturējos spuraini un noraidoši.

24.decembrī apsardzes darbiniece Olga atnesa torti un šokolādes konfektes, kā arī kafiju - lai sagaidot priecīgus Ziemassvētkus. Man nebija divreiz jāsaka - nolocīju visu un likos uz auss.

25. decembra rītā mani modina medmāsa Nataša, lai izdarītu kārtējo injekciju.

Pirmais, ko pamodies aptveru: "Taisni slienas suņam aste / Pret zilāmi debesīm…"

Kļūstu pat pārgalvīgs un saku Natašai: "Māsiņ, dakteris teica, ka es nekad vairs nevarēšu, bet šodien es varu gan, varbūt metīsim spricēšanu pie malas un pamēģināsim?…"

Viņa piesarkst, nomet paplāti un aizskrien. Tūlīt arī ierodas ārsts un saka: "Parādi!" Es parādu arī. "Nu, vai zini," viņš noteic, "tev gan ir dzelzs veselība." Un, novēlējis man laimīgu Jauno gadu, aiziet.

Vakarā šis atgadījums klīst p^ korpusiem kā anekdote.

Bet es laimīgs dzeru Ziemassvētku kafiju un nodomāju: "Paldies Dievam, esmu dzīvs un, ja Tas Kungs būs žēlīgs, nebūs nemaz tik slikti, kā runā…"

Bet ap gadu miju palātā ieved slimnieku smagā stāvoklī. Tas ir Juris no Jelgavas 4. kolonijas. Kautiņa laikā viņam iesists ar lauzni pa muguru - jauneklim bojātas muguras smadzenes, viņam draud paralīze.

Es pēkšņi aptveru, ka esmu liktenim parādā, tāpēc kļūstu par smagi slimā Jura kopēju.

Ar Juri es sabiju kopā trīs mēnešus un redzēju, kā viņš acu priekšā sagruva. Šoreiz ne cietuma ārsti, ne pieaicinātie speciālisti neko nespēja līdzēt - sitiens bijis pārak spēcīgs.

Juris bija notiesāts uz 12 gadiem pēc KK121. panta 2. daļas. Viņš strādājis par šoferi. Kādā algasdienā viņa dzīvoklī sapulcējusies jautra kompānija, arī divas meitenes. Viņš pats esot drīz vien "nolūzis", bet pārējie vienu no meitenēm pa to laiku izvarojuši. No kompānijas viņš visus nemaz neesot labi pazinis, bet meitene savukārt varējusi norādīt vienīgi dzīvokli, kurā tas noticis. Tā kā viņš nav varējis ne pierādīt savu alibi, ne nosaukt patiesos vaininiekus, tad tiesāts kā līdzdalībnieks, lai gan dievojās, ka neesot vainīgs.

Ar paralizētām kājām un galēji novājējušu viņu atbrīvoja pirms termiņa un aizveda (laikam nomirt) uz pilsētas slimnīcu.

1983. gada ieskaņa.

Apmēram janvāra vidū mani izsauc no kameras un izsniedz manas personiskās drēbes, liek pārģērbties. Pie korpusa izejas mani gaida prokuratūras mikroautobuss…

Tā ir pirmā reize, kad es pēc septiņu mēnešu bezcerības, mokām un pazemojumiem kaut uz brīdi atstāju cietuma teritoriju. Mani pārdzīvojumi nav aprakstāmi. Ir agrs rīts, visapkārt tumsa, bet es ar acīm kāri riju šo tumsu kā izslāpušais ūdeni.

Mani aizved uz Stučkas iekšlietu daļu, kur notiek atpazīšanas procedūra. Man jāuzrāda tie milicijas darbinieki, kuri pret mani pielietojuši vardarbību, vai bijuši klāt, kad tas noticis.

Mikroautobuss apstājas pie rajona milicijas ēkas. Tur priekšā jau ir Vitauts Vaļevičus, viņš ir jau atbrīvots. Šoreiz arī man tiek dota zināma rīcības brīvība, varu brīvi pārvietoties, nav ne rokudzelžu, ne konvoja. Neomulīgāk kļūst dežūrtelpā. Martinovs un Vasiļjevs smīn man tieši sejā: "Nu, putniņ, atkal esi pie mums?…"

Ejam uz pagrabstāvu, kur man jāparāda kameras, kurās tiku turēts izmeklēšanas laikā, kā arī telpas, kurās tiku pratināts un sists. 8. kamerā parādu uzrakstus, kurus esmu ieskrāpējis lāviņas galvgalī: "Šeit bija Dieva vergs Zigis", "Dievs, palīdzi!" un "Mammu, es neesmu vainīgs." Turklāt paskaidroju, kā Martinovs mēģināja mani pakārt, bet no gaiteņa atskan viņa balss: "Ar to diegu taču kaķēnu nevarēja pakārt, kur nu vēl tevi…"

Tad mani ieslēdz kamerā un turpina darbu ar Vitautu. Un es nezin kādēļ iedomājos: ja prokuratūras darbinieki vēl kādu brīdi vilcināsies un mani no šejienes tūdaļ neaizvāks, tad es no šejienes dzīvs vairs neiziešu…

No Rīgas izbraucu neēdis, tādēļ uzrunāju izolatora dežurantu, vai nevarētu dabūt pusdienas. Saņemu atbildi: "Tu mums uz galvas dirsīsi, bet mēs lai tev maizi dodam?"

Vēlāk aktu zālē atpazīšanai saaicināti visi milicijas darbinieki, kurus vien varēja tobrīd atrast.

Uzrādu Šķēri, Staru, Martinovu, Misseru, Pilku un Kolu.

Kā viņi gan katrs centušies maskēties!

Piļka savas švīta ūsiņas "atlaidis" kā Budjonijam, bet parastās viegli ēnotās acenes nomainījis pret totāli melnām saulesbrillēm (ziemā!). Stars dižojas formastērpā, lai gan viņu neviens nav redzējis citādi, kā vien civiluzvalkā. Missers ar mani cenšas sarunāties gluži kā ar vecu draugu, kuram viņš bijis gandrīz vai kā tēvs un padomdevējs…

Un tā katrs. Tagad tikai redzu, kā viņi pinas savās liecībās. Viņi liedzas, viņi cenšas mani aprunāt, mēģina paķert ar jautājumiem. Velti! Līdz sava mūža galam es jūs katru pēc smakas pazīšu…

Vakarā mani ved atpakaļ uz cietumu.

Atgriežos kamerā. Manas izjūtas ir pretrunīgas. Lai gan ar prātu saprotu, ka prokuratūra ir sākusi izmeklēšanu par miliču izdarī­bām manā lietā, tomēr zemapziņā mājo šaubas - vārna vārnai taču acī neknābs. Par laimi, es maldījos.

Tomēr par miliciju jāsaka - tā nedomāja padoties. Es nezināju, kādi pārbaudījumi man vēl priekšā.

No rīta ārsts ir satraukts. Viņš laikam saņēmis brīdinošu in­formāciju un pavēsta man, ka turpmāk es no apsardzes personāla nedrīkstu pieņemt nekādus pienesumus, īpaši pārtikas produktus, jo nav izslēgts, ka tie var būt saindēti.

Es viņam ticu. No tā, cik agresīvi bija Stučkas miliči, nekas labs nav gaidāms.

1983. gada februāris.

Mani ved uz Staņislava Rogaļeva tiesas sēdi, kas notiek Cen­trālcietuma tiesas zālē. Laikam bailēs no pūļa linča tiesas vai arī par to, ka šis pārdrošais maniaks varētu bēgt, viņu ārpus cietuma teritorijas nemaz neved.

Kāpnēs pirms tiesas zāles satieku A. Krievu un V. Vaļeviču. Viņi staro, viņi, paldies Dievam, jau tikuši brīvībā, man līdz tam vēl ir jānodzīvo.

Zālē sēž cietušie, kā arī liecinieki, kuri jau norunājuši, preses pārstāvji un, kā drīz pārliecinājos, Iekšlietu ministrijas "novērotāji".

Rogaļevu es nepazīstu un redzu viņu pirmo reizi, tomēr nojaušu, uz kuru pusi "velk" daži tendenciozi jautājumi: kādam ir ļoti va­jadzīgs, lai mūsu ceļi kaut kad un kaut kur būtu jau krustojušies. To kategoriski noliedzu un pastāstu, kādā ceļā no manis ir izsista "atzīšanās".

Man uzdod jautājumu, kāpēc atrodos slimnīcā, un dzirdu repliku no zāles: viņš nevarot 24 stundas diennaktī nogulēt - miegs nenākot…

Kādēļ mani šurp atveduši - lai paņirgātos? Ko es varu liecināt Rogaļeva lietā, ja nezinu par šo vīru ne laba, ne slikta? Manī aug nepatika, un es esmu priecīgs, kad atgriežos slimnīcas kamerā.

Jau vēlāk, kad pēc mana lūguma cietuma "likumīgā" sabiedrība ievāca informāciju, noskaidrojās, ka manai piesaistei pie "Rogaļeva lietas" daži spēki Iekšlietu ministrijā bija izplānojuši veselu spiegu filmas cienīgu operāciju. Līdzās Rogaļevam uz apsūdzēto sola atradās arī divi viņa līdzdalībnieki, bet bijusi tur sagatavota vieta arī man. Varu iedomāties, kā jutās Stasika Rogaļeva aizbildņi no IeM, kad šis spītīgais "auna piere" tiesā kategoriski noliedza mūsu abu jebkādu iepriekšēju pazīšanos.

Lietā tikusi likta gan uzpirkšana, gan iebiedēšana, lai "iegrozītu smadzenes" abiem Rogaļeva līdzdalībniekiem. Vienīgi no fiziskās apstrādes viņus paglāba manas lietas jau skaļā sabiedriskā rezo­nanse.

Prasība bijusi viena: viņiem vajadzēja apliecināt, ka mēs ar Rogaļevu agrāk esam bijuši pazīstami, ka viņiem nejauši izdevies uzzināt, it kā mēs Aizkrauklē ar Rogaļevu esam bijuši kopā.

No cietuma "hozbandītiem" uzzinu: ir mēģināts sarunāt "lieci­niekus", kas it kā redzējuši, ka es, vēl atrazdamies 4. korpusā, esot Rogaļevam nosūtījis zīmītes. Bet atkal laikam atturēja bailes par jau sasmirdušo milicijas mundieri - tad taču būtu jāsoda dežurējošie virsnieki un korpusa personāls, kas pieļāvuši informācijas noplūdi no nāvinieku kamerām…

Vēlāk ne reizi vien ir atkal un atkal vilktas dienas gaismā kaut kādas "neskaidrības" Rogaļeva lietas sakarā un izteikti mājieni par mūsu abu it kā iespējamo pazīšanos. Tas darīts ne tikai manis dēļ - arī tāpēc, lai pamēģinātu sakompromitēt tos IeM un prokuratūras darbiniekus, kuri toreiz nebaidījās izvandīt šo sasmirdušo faraonu pūzni.

Politiskās varas līķi taču joprojām neliekas mierā. Tāpēc vēl šodien atrodas arī pērkami "autori", kuri, publicēdami šķietami sensacionālas grāmateles par "Lietu numur viens", ar visiem spēkiem cenšas novelt vainu no slimās galvas uz veselo, uzveļot atbildību pat tādiem cilvēkiem, kuri toreizējiem notikumiem ij tuvumā nav bijuši. Un laikam vēl ilgi dažā galvā mājos cerība, ka beidzot taču varbūt izdosies kaut kā sasaistīt mani ar Rogaļevu vienā valdziņā…

Provokācija.

Mūsu nodaļā papildinājums - vēl viens Zigis. No Valmieras. Rekomendēts kā labs krāsotājs. Tā kā arī es esmu strādājis telpu apdares darbos, Krjasņanskis mūs abus noliek pie nodaļas remonta un krāsošanas darbiem.

Vienu vakaru, kad strādājam ārsta kabinetā, Zigis ienes iesāktu šņabja pudeli. Esot nospēris no korpusa dežuranta galda. Viņš savu šļuku jau ierāvis un dod tagad iedzert man. Neko ļaunu nedomādams, ierauju glāzi un… dabūju kā ar smilšu maisu pa smadzenēm. Sākas reiboņi, vājums, vemšanas krampji. Gribu aizvilkties līdz kamerai, bet zaudēju samaņu.

Naktī man bija skalojuši kuņģi. No rīta moka nelabums un krata drebuļi. Jautāju dežurantei Olgai, kur Zigis. Atbild: jau naktī ar limuzīnu aizveduši Iekšlietu ministrijas darbinieki…

Krjasņanskis mani lamā par naivu stulbeni - viņš taču mani jau brīdinājis.

Tikai tagad pa īstam aptveru, ka sākusies neganta cīņa: kurš kuru?

Atceros čekista brīdinošos vārdus - līdz brīvībai vēl jānodzīvo…

Nedēļu vēlāk.

Pēc saindēšanās dzīvoju kamerā. Esam trīs ārstēšanās kandidāti: es, Vladimirs no Šķirotavas un Aigars no Valmieras.

Vladimirs ir narkomāns, kas indējies jau brīvībā, kur nu vēl tikt vaļā no slimības ieslodzījumā!

Vispār šī ir unikāla valsts: to, ko citur pasaulē uzskata par slimību un ārstē, pie mums sauc par kriminālnoziegumu un liek sēdēt cietumā. Ir pilnīgi vienalga, vai tu esi narkomāns vai alkoholiķis, tev piemēro KK 57. pantu, un 2 gadus nodzīvo zonā. It kā šinī laikā tu pats izārstēsies.

Vienīgais - uz tevis var izmēģināt jaunus preparātus, ar kuriem, ja tie kaut ko līdzēs, pēc tam ārstēs citus - nodzērušos elites dūžus. Šādu izmēģinājuma trusīšu ir papilnam stingrā režīma zonā Brasā •

1981. g. 13. septembri viņu aresteja. Tad viņš vel nezināja, ka tas ir tikai sākums…

Kamera Nr. 8 Stučkas milicijā, kur 110 viņa izsita "atzīšanos". Uzņēmums izdarīts 1983. gadā, jau liecību pārbaudes laikā

Ciezdams fiziskas mokas un morālus pazemojumus, viņš ieskrāpēja šos uzrakstus lāviņas galvgalī. Diezgan padzisis ir uzraksts: "Mammu, es neesmu vainīgs…"

Nāvinieku kamera un.

..Dreimanis drīz pēc iznākšanas no tas

Spīdzinātāju atpazīšana republikas prokuraturā 1983. gada

Grāmatas autors Z. Dreimanis 1992. gada

Ar dzīvesbiedri Guntu un berniem Robertu, Lieni, Ievu un Ligu

un vispārējā režīmā Valmierā. Citās iestādēs ārstēšanās ir paša slimā personiska darīšana.

Volodja bija kolonijā Šķirotavā, kur arī ārstējās, kā prata. Kamēr bija nauda, ko ar "zirga" palīdzību saņēma no vecākiem, pirka "riteņus" (tabletes ar narkotiskām piedevām: efedrīnu, teofedrīnu, barbamilu, sulfedīnu, ciklodolu), ja palaimējās, varēja dabūt ampu­las. Augstākās proves ieslodzītie, kuriem ir līdzekli un vēlēšanās, "sēž tikai uz adatas", lieto morfiju vai citas injicējamās narkotikas.

Vispār narkotisko tablešu lietošana zonā skaitās prestiža lieta, tāpat kā spirtoto dzērienu lietošana. Zemākās kastas ieslodzītie nodarbojas ar toksikomāniju (osta krāsas, benzīnu) vai kaut kur paslepus brūvē brāgu.

Vladimirs, lai varētu turpināt sevi apdullināt, meklēja jebkādus līdzekļus. Tā kā pat krāsa bija jāpērk par naudu, bet uz parāda viņam neviens vairs nedeva, viņš pārgrieza sev vēnas. Karcerī viņš pašsakropļojās vēlreiz, un tad beidzot kāds atcerējās, ka viņš ir narkomāns.

Tā Vladimirs nonāca ārstēšanā pie Krjasņanska. Nācās redzēt visu, kas notiek ar narkotiku sagrautu organismu - līdz tam brīdim, kamēr slimnieks vēl ir spējīgs runāt un saprast, kas ap viņu notiek.

Aigars savukārt bija cietis kautiņā Valmieras zonā. Kaut kas bija noticis ar viņa galvu.

Tādējādi ar kameras biedriem nekāda lielā sarunāšanās man nesanāk. Aigars ir slims un galvenokārt gu], bet Vladimiru es interesēju tiktāl, ciktāl es no savām draudzenēm varētu izspiest priekš viņa tabletes.

Tonakt, kad mani ieveda, Volodja esot bijis stāvā sajūsmā: viņš uzskata, ka es iepriekšējā dienā esmu pārdozējis, tādēļ man bijis tik slikti. Tieši viņš bija tas. kurš visu nakti dežurēja pie manas gultas un kritiskajos brīžos sauca mediķus. Tagad viņš ar uzticības pilnām gaidām skatās manī - varbūt es atradīšu kādu "ripiņu" arī priekš viņa?

Lai gaida vien… Bet par palīdzēšanu paldies.

Skatos kameras logā un redzu pavasari - gadalaiku, ko pēc dažu "kungu" plāniem man nebija lemts vairs redzēt. Tomēr es viņu redzu! Redzu plaukstošos kokus aiz cietuma žoga un atceros savu "likteņa" bērziņu, kurš atšķirībā no manis līdz jaunam pavasarim nav izdzīvojis.

Redzu, ka pie cietuma sētas zaldāti pašlaik nīdē ārā tos kociņus, kas patvaļīgi ir ieauguši pārāk tuvu žogam…

Man šeit vēl jāpavada 3 gari gadiņi līdz 1986. gada 1. oktobrim. Un visu šo laiku man ir jāprot izdzīvot. Es saprotu, ka līdz miliču tiesai prokuratūra mani sargās. Bet pēc tam? Kam es viņiem vairs būšu vajadzīgs?

Veras kameras durvis. Pagriežos - "draugs" no VDK savā cēlajā personā atkal mani apmeklējis. Tieku izsaukts gaitenī. Man prasa aprakstīt Ziga izskatu, izstāstīt visu, ko es par viņu zinu. Pēc tam kāgēbešņiks man pajautā, cik liela esot pret mani vērstā civilprasība. Paskaidroju, ka 40 rubļu. Tad viņš ar smaidu saka: "Un kāds ir tavs pants?" - "Latvijas PSR KK 85. p. 2. d." - "Bet kādam jābūt pie šādas civilprasības?" - "Latvijas PSR KK 90. p. 2. d." - "Kādēļ tad tu, muļķi, neraksti? Še tev papīrs, un drukā iesniegumu Augstākajai tiesai! Ceru, ka ilgi atcerēsies, kurš tevi mācīja, kā tikt brīvībā." Bet es saku: "Interesanti, kādēļ gan jūs par mani tik ļoti gādājat?" - "Šai lietai ir jānonāk tiesā, un nav tava daļa, kam tas ir vajadzīgs. No cietuma administrācijas ir iecelti atbildīgie, kam būs ar savu pēcpusi jāatbild par to, lai tev ne mats no galvas nenokristu. Tomēr pārāk uz auguma viņiem nekāp, citādi brīvību būs grūtāk sagaidīt, Zonā tev drošu aizsegu noorganizēt nevarēsim. Labāk mēģini līdz rudenim noturēties tepat cietumā."

Atgriežos kamerā kā spārnos. Tikko es biju prātojis par gadiem, kas vēl jāpavada ieslodzījumā, bet te - velna kalpi klāt un izpilda to, ko es lūdzu Dievam!

Tātad, viņš teica, līdz rudenim. Skaidrs, 1. oktobrī paiet divi gadi no sankcijas uzrādīšanas brīža, un tas ir maksimālais sods pēc KK 90. panta. Velns ar jums, pagaidīsim! Tam, ka mani atbrīvos, es ticu. Kā šitie kungi teiks, tā būs. Skaidrs arī, ka esmu bandinieks kaut kādā lielā spēlē. Bet kas man tur par daļu? Galvenais - izdzīvot.

Ko es darīšu, kad būšu atbrīvojies? Braukt pie mātes vai tēva es nevaru. Viens pats es arī ilgi nenoturēšos, vajag meklēt atbalstu. Un šādu atbalstu es varētu atrast, vienīgi nodibinot ģimeni. Varbūt tad izdotos noturēties un vairāk nepakrist?

Pēc atveseļošanās dakteris Krjasņanskis man uztic slimnieku kopšanu. Pa īstam redzu, kādos apstākļosjāstrādā ārstiem un visam medicīnas personālam. Šajā sistēmā ir izdarīts viss, lai zeks, pat slims būdams, nevarētu saņemt nepieciešamo palīdzību.

Aivars no Valmieras kolonijas nomira uz manām rokām tāpēc, ka vajadzīgie medikamenti brīvdienā nav pieejami. Tie ir ieslēgti ārsta seifā, lai "tablešu rijēji" tos nevarētu iztirgot. Atslēga ir tikai ārstam, kurš strādā vienīgi darbdienās.

1983. gada maijs.

No slimnīcas tieku izrakstīts, jo dakterim esot apnikuši mani "romāni" ar apsardzes darbiniecēm un sūdzības no citu ieslodzīto puses par "īpašajiem apstākļiem", kādi it kā tiekot radīti mūsu kamerai.

Atkal nonāku pie opera. Tieku nosūtīts uz 2. korpusu.

Ieejot kamerā, uzreiz kļūst skaidrs: šeit ir savākts īpašs kontin­gents, kurš specializējies sišanā. Gaidu, kas sekos. Vispirms, kā parasti, iepazīšanās. Pēc ģīmjiem noprotu, kurš no pieciem kameras biedriem pārstāv operu, - četri puiši atrodas ieslodzījumā pirmo reizi un uzsvērti cenšas respektēt zeķu likumus, tāpēc tie ir ārpus aizdomām. Bet Vaļera…

Pagaidām te pret mani izturas samērā draudzīgi, bet cik ilgi?… Drošībnieks gan solīja, ka šeit mani apsargāšot čeka. Bet varbūt atmetuši ar roku - lai sargājos pats.

Nākamajā dienā Vaļeru izsauc pie "izmeklētāja". Viņš atgriežas bagātīgi apdāvināts ar narkotikām un ēdamo. Tūlīt pēc tam tieku izsaukts arī es.

Ejot uz administratīvo korpusu, sevī iztēlojos, kā Vaļera pašlaik instruē pārējos kameras biedrus. Aizdomas apstiprinās: mani uz sarunu izsaucis nevis izmeklētājs, bet opers. Tieku apdāvināts ar narkotikām, tēju, ēdamo un saņemu piedāvājumu - sadarboties ar operatīvo dienestu.

Tātad tagad uz mani spiedīs ar visiem līdzekļiem. Meklēs iegan­stus un piespēlēs situācijas, lai es salektos ar priekšniecību. TO nedrīkst pieļaut.

Padomājis saku, ka varu pamēģināt, bet diezin vai man kas sanāks. Un operām it kā starp citu paziņoju - pēdēja reizē, kad tikos ar prokuratūras izmeklētāju, es viņam pateicu: "Ja mani nomušīs zeķi, tad vainīgs ir tas Kūms (operatīvais darbinieks), kura pakļautības kamerā es atrodos."

Kūms neko nesaka, bet liek mani vest atpakaļ uz kameru. Kamerā mani sagaida jau naidīga gaisotne. Skaidrs, Vaļera savu padarījis, "sviestmaizēm" (tie, kas atrodas ieslodzījumā pirmo reizi) kaut kas ir iestāstīts.

Vaļera pieprasa uzrādīt, ko izmeklētājs man labu iedevis. Pārtikas maisiņu noslēpt nevar, bet uz vārdiem viņš mani nepaķers. Man jau ir skaidrs - Vaļera sapūtis "zaļajiem", ka es esmu Kūma cilvēks, "pīle". Un man iedotajā pakā noteikti ir kaut kas tāds, kam it kā jāapstiprina viņa teiktais. Tādēļ saku: "Manējais man iedeva tieši to pašu, ko tev, jo no vienas "gotiņas" barojamies."

Zinu, ka tūlīt sekos uzbrukums, tādēļ nostājos starp produktu skapi un sienu, lai vismaz nevar uzbrukt grupā, bet lai lien pa vienam. Vaļera jau metas man virsū, arī pārējie ir gatavi, bet šajā brīdī atveras durvis un tajās stāv Kūms ar "zonderiem".

"Sviestmaizes" ar visām mantām no kameras aizvāc prom. Paliekam divatā ar Vaļeru. Es viņam pasaku, ka esmu viņu atšifrējis, tādēļ pietiek izlikties par "likumīgo".

Drīz pēc tam Kūms aizved arī Vaļeru, atstājot kamerā mani vienu pašu. Pēc tam viņš atnāk pie manis un pasaka: šeit būšot "sanato­rija" (kamera, kurā sēdina zeķu atšifrētās "pīles", lai tie nozustu no acīm, kamēr noklust skandāls). Mans uzdevums būšot ziņot viņam to, ko citas "pīles" man stāstīs, lai varētu noskaidrot viņu attieksmi pret uzdevumiem, ko tiem uztic. Aizejot Kūms piedraudēja -ja dzīšu velnu, uz galvas uzkritīs ķieģelis.

Ko darīt? Līdzko ieveda pirmo ieslodzīto, tam paskaidroju, ka šajā kamerā par savu pagātni, ķas nav zināma izmeklētājam, runāt aizliegts. Jautāt arī. Jo jebkurš no mums var būt opera stukačs. Kad Kūms vēlāk sāka prašņāt, kā man ar darbu, es nemaz neslēpu, ka esmu pats sevi atklājis, tā ka nekāda labuma nebūs. Viņš tikai nosmējās: "Es jau to zināju, bet saki paldies saviem "lielajiem draugiem", kuri jebkādas darbības ar tevi ir aizlieguši."

1983. gada jūlijs-augusts.

Tagad es patiešām sēžu kā sanatorijā. Prokuratūra arī likusi mani mierā, vairs neizsauc. Interesanti, kāpēc? Vai būtu pārdomājuši? Neizskatās. VDK vīrs taču arī teica, ka būšot jauna tiesa. Tātad vēl kaut kas lēcies. Nejau velti man lika rakstīt iesniegumu. Kaut ātrāk pienāktu atbrīvošanas diena…

Kamerā pagaidām pietiek gan pienesumu ar ēdamo, gan naudas alkoholam un tējai. Turpinu atlabt un sāku dzīt velnu ar apsardzes meitenēm.

Esmu sazīmējis starp kontrolierēm kādu meiču, ko pazinu vēl brīvībā. Viņa kādreiz rīvējās ar Edvīnu no Kokneses. No viņas uzzinu, ka Kokneses zēni, pēc raksta "Liesmā" būdami pārliecināti, ka es jau esmu viņsaulē, sapulcējušies un ierāvuši kārtīgu šņabi - lai man vieglas smiltis. Uzzinu arī, ka Fīrers manis dēļ dabūjis 15 diennaktis, jo viņš ir bijis zālē, kad man lasīja spriedumu, un tajā

brīdī, kad es iesmējos, viņš bija pacēlis roku un uzsaucis "Heil!" No lielākām nepatikšanām viņš paglābies tikai tādēļ, ka tikko bija demobilizējies no "afgāņiem".

Koknesē kēgēbisti par mani un ap mani esot pratinājuši daudzus. Viņu interešu lokā es biju nonācis jau tad, kad VDK rokās bija trāpījušās mūsu fotogrāfijas no alus bāra.

Mūsu kompānijā bija tāds Juris, viņš bija dienējis uz atom­zemūdenēm. Pēc armijas viņam strauji sāka izkrist mati. Un vienā brīdi mēs pēc kārtīga "festivāla" pamanījām Jura apbrīnojamo līdzību ar dārgo Vladimiru Iļjiču.

Pēc mūsu ieteikuma Juris uzaudzēja arī ķīļbārdiņu a la Uļjanovs, un tad mēs ar proletariāta vadoni kopīgi nofotografējāmies parkā pie alus mucām.

No alus mucām bijām sabīdījuši tādu kā "bruņumašīnu", no kuras vadonis uzrunāja izslāpušo tautu. Šīs fotogrāfijas bija par iemeslu tam, ka Jurim piespieda nodzīt bārdu, bet daudzi dabūja smagi trūkties, un tad arī paklīda runas par manis zīmētajiem plakātiem.

Tagad es vismaz zināju, no kuras puses toreiz pūta vējš…

1983. gada 12. augusts.

Notiek pamatīgs skandāls. Kūms Kurilovs uzskrien virsū man un pastaigu konvojniecei Svētai, kad mēs "deguns pie deguna" ķircināmies pie pastaigu laukuma.

Kā vēlāk es uzzinu no Svētas, viņai pieprasīts rakstīt iesniegumu par izvarošanas mēģinājumu, bet to darīt viņa kategoriski atteiku­sies. Tādēļ tieku cauri ar 15 diennaktīm karcerī.

Cietuma karceris ir 1,5 x 3 metru telpa. Tajā atrodas paceļama un pie sienas pieslienama gulta, grīdā ir iebetonēts ķeblītis un kaktā "paraša", virs kuras rēgojas caurules gals, no kuras var padzerties ūdeni un nomazgāties.

Gultasdrēbju nav, personiskās drēbes tiek atņemtas. Izsniedz plānu specapģērbu un divas liela izmēra galošas. Gulēt drīkst tikai no pīkst. 23.00 līdz 5.00, pārējā laikā gulta ir pieslēgta. Par to, ka guli dienā uz betona grīdas, vari tikt piekauts vai arī apliets ar aukstu ūdeni.

Ēdienu dod ik pārdienas, tādēļ karcerī ir tā sauktās "lidojamās" un "nelidojamās" dienas. "Lidojamā" dienā ēdiens "palido" karcerim garām, "nelidojamā" iedod paēst.

Par ēdiena kvalitāti labāk nerunāt, tās vispār nav.

Biju liecinieks tam, kā blakus kamerās sita ieslodzītos. Grasījās ienākt arī pie manis, bet dežūrvirsnieks Caika skumji paziņoja, ka mani neesot brīv aiztikt, man esot "draugi prokuratūrā".

1983. gada 16. augusts.

Karcera astotajā kamerā apsardze nosita cilvēku. Tādēļ, ka viņš nerunāja. Vēlāk cietuma pasts paziņoja, ka šis ieslodzītais esot bijis kurlmēms.

Tad tāpēc viņa sāpju kliedzieni skanēja tik dīvaini slāpēti un neartikulēti…

1983. gada augusta beigas.

Tūlīt pēc karcera režīma mani pārsūta uz stingrā režīma koloniju pie Brasas stacijas. Motivējums - lai es cietumā vairāk neko "neievārītu".

Bet kolonijā es sapratu īsto iemeslu: šeit IeM "speciem" būs daudz vieglāk mani "nolikt pie vietas". Man tā arī lika saprast: zonā inscenēt nelaimes gadījumu ir tikpat viegli, "kā divus pirkstus apčurāt".

Karantīnā, par laimi, tiekos ar pazīstamiem puišiem, kuri ar savu draugu palīdzību nolemj mani pasargāt no "nelaimes gadījumiem". Šeit jau visi zina: administrācija man grib uztaisīt "tumšo" tādēļ, ka es varu iesēdināt "pogainos". Ar to tad arī zeķu apsardze man ir nodrošināta.

Karantīnas beigās pie Saimnieka (zonas priekšnieka) notiek sadale.

Cik varu noprast, Saimnieks ir informēts par zeķu organizēto apsardzi. Tieku norīkots darbā par dežurantu zonas klubā. Līdz ar to esmu it kā ieguvis zināmas priekšrocības, kādas tiek vienīgi administrācijai pietuvinātiem ieslodzītajiem.

Man tagad ir savs "kabinets", kurā es varu būt arī gluži viens. Tur atrodas gulta, galds, ledusskapis, "rezerves" televizors. Vienīgā prasība: naktī man jāiet gulēt uz vienības kopdzīves korpusu.

Saprotu, ka tas ir darīts ar nolūku - varbūt vismaz tagad daļa no maniem apsargiem atkritīs, jo zonā šīs "hozbandītu" vienības vīrus ne visai ieredz. Par draugiem gan tiem vēlas būt, bet tikai tāpēc, lai kaut ko iemangotu.

Vienībā ietilpst zonas pavāri, frizieri, ugunsdzēsēji, saimniecības apkalpojošais personāls, kā arī ārpus zonas strādājošie. Visi privileģēti. Par to varu pārliecināties uzreiz. Lai gan neesmu nostrādājis zonā nevienu dienu, turklāt man skaitās 12 režīma pārkāpumi, jau pirmajā dienā saņemu atļauju iepirkties veikalā par 10 rubļiem. Un arī tas vēl nav viss. Pavārs ieteic, lai es savu kroņa porciju atdodot tiem, kas tīrīs atejas, - man atradīšoties kaut kas ēdamāks.

Par to visu pastāstu puišiem, kuri apņēmušies mani sargāt.

Vienojamies, ka viņi izmantos šo iespēju, lai brīvo laiku pavadītu pie manis, skatoties televizoru. Zonas zālē televizors tiek ieslēgts vienīgi tad, kad rāda programmu "Laiks".

Pamazām mans "kabūzis" pārvēršas par saieta vietu, uz kurieni nāk ne tikai ieslodzītie, bet arī apsardze, nesot līdzi savu ēdamo un dzeramo, turklāt ne tikai kafiju un tēju vien. Te skatās televizoru, te diņģējas par labāku vietu un stāvokli, te slēdz darījumus. Lieku reizi pārliecinos, ka viss uz šīs zemes ir nopērkams. Ieslodzījums, kas it kā paredzēts pāraudzināmā izolācijai, patiesībā kļuvis par īstu nelikumību skolu.

Likumpārkāpumus šeit izdara visi - sākot ar zekiem un beidzot ar virsniekiem, zonas Saimnieku pulkveža pakāpē ieskaitot.

1983. gada 27. septembris.

Saimnieks neapmierināts staigā pa zonu. Zeķi nav izpildījuši plānu, tādēļ darbu organizēs trīs maiņās, lai šuvēji strādā bez pār­traukuma. Iestāde specializējusies specapģērba un vatinieku šūšanā. Zeķi, kas šajā zonā gadiem ir sēdējuši pie šujmašīnām un akurāti pildījuši normu, par ko saņēma 30 kapeikas dienā, brīvība nevarēja dabūt darbu. Nevis savu slikto, bet gan - labo īpašību dēļ! Bija gadījumi, kad puiši speciāli stājās darbā šūšanas fabrikās, bet no turienes tika "palūgti", jo viņu milzīgais darba ātrums bija iemesls "brīvo" strādnieku kurnēšanai par izstrādes normu pacelšanu un algu samazināšanu. Šeit cilvēks kļuva par šūšanas automāta sastāvdaļu, par robotu, kurš tāpēc vien, lai varētu veikaliņā ie­pirkties par 10 rubļiem, bija gatavs pie šujmašīnas sajukt prātā. Lai šo tempu varētu izturēt un zonai no augšas "nolaisto" plānu izpildīt, kolonijas vadība nežēloja tēju un narkotikas - lai tikai būtu temps un labas atskaites. Tas nekas, ka daudzi sajuka prātā, izdarīja pašnāvības, kļuva par hroniskiem narkomāniem, lai gan pēc ieceres kolonija ir specializējusies ārstēt narkomānus un alkoholiķus…

Te tos nevis ārstē, te tos atražo vairumā.

Tajā brīdi, kad Saimnieks neapmierināts joņoja pa zonu, pārdomādams iespējamos plāna glābšanas variantus, viņam acīs patrāpījos es ar savu frizūru.

Te jāatgādina, ka es vasarā, vēl cietumā būdams, uzrakstīju Augstākajai tiesai iesniegumu ar lūgumu par panta nomaiņu. Tā kā man inkriminētās zādzības un apmierinātās civilprasības summa bija tikai 40 rubļu, manam nodarījumam atbilstu KK 90. pants, pēc kura soda termiņš nevarētu būt lielāks par 2 gadiem. Man turpretī joprojām "karājās" 85. pants un 5 gadi stingrajā režīmā. Lai gan no Augstākās tiesas atbildes vēl nebija, ticēju drīzai atbrīvošanai un jau sāku ataudzēt matus.

- Kad beidzas termiņš? - priekšnieks uzbļāva.

Atbildēju, ka 1. oktobrī.

Viņam tomēr pietika prāta un nebija slinkums aizvest mani uz dežūrdaļu, kur noskaidrojās, ka mans "1. oktobris" pienāks tikai 1986. gadā. Aiz dusmām pašrocīgi nodzinis man matus, viņš devās tālāk savā apgaitā.

Tajā dienā daudziem ieslodzītajiem gluži par neko tika ad­ministratīvie sodi - Saimniekam taču bija slikts garastāvoklis.

1983. gada 28. septembris.

Mani izsauc uz speciālo daļu un paziņo: "Ņemot vērā jūsu iesniegumu un pamatojoties uz republikas prokurora protestu, Augstākā tiesa nolēmusi jums inkriminēto noziegumu kvalificēt pēc LPSR KK 90. panta, nosakot soda termiņu 2 gadi, un soda izciešanu skaitīt no 1981. gada 1. oktobra."

Tātad aizparīt - Brīvība. Brīvība! Brīvība…

Cik dārgs un svēts ir šis vārds! Kas to varēja iedomāties pirms gada?…

1983. gada 1. oktobris (sestdiena).

Sestdienas rītos pulksten sešos atbrīvo visus, kam termiņš bei­dzas sestdienā un svētdienā.

Torīt atbrīvoja visus, mani nē. Sacēlu skandālu, neizpratne jaucās ar izmisumu un melnām aizdomām. Ja es būtu zinājis to, ko tajā laikā nedrīkstēju zināt…

Es nezināju, piemēram, ka ir lēmums - pēc atbrīvošanas nodot mani prokuratūras darbiniekiem, lai ievietotu slimnīcā uz medicīnisko ekspertīzi veselības stāvokļa noskaidrošanai.

Bet tā bija prokuratūras iecere. IeM toties domāja savādāk un pēc iespaidīga ierēdņa pavēles mani atbrīvoja paklusām, bez prokuratūras darbinieku piekrišanas un klātbūtnes.

Beidzot Brīvība!!!

Pirmie soļi aiz cietuma vārtiem vienmēr ir robežšķirtne. Ikvie­nam zekam un jebkurā gadījumā. Vienīgi problēmu loks, par nākotni domājot, katram ir atšķirīgs.

Man bija absolūti skaidrs: menti nav tā tauta, kas mani tik viegli aizmirsīs. Kaut vai tāpēc vien, ka man bija viegli piesieties jebkurā brīdī - manus atbrīvošanas papīrus greznoja ieraksti par 12 režīma pārkāpumiem.

Bet galvenās briesmas, bez šaubām, draudēja no Stučkas spruk­stiņiem. Es viņiem traucēju, to nenoliedzami pierādīja liecību pārbaude Stučkas milicijā, un uz brīvām kājām es varēju būt viņiem daudz bīstamāks, nekā cietumā sēdēdams. Tāpēc tie mierā neliksies.

Tā es savā nodabā prātoju, soļodams netālās Brasas stacijas vir­zienā. No pārdomām mani izrāva uzsauciens: "Ei, veco zēn. ierausim šņabi!"

Visiem turpmākajiem notikumiem es piešķīru un joprojām piešķiru noteiktu kontekstu un jēgu, jo skaidri zinu, ka tā nebija nevainīgu starpgadījumu nejauša sakritība, bet profesionāli pārdomātu provo­kāciju virkne, - lai ko arī šodien censtos iestāstīt tie, kuri tieši vai netieši bija manā lietā iejaukti un sasmērējušies, bet tagad dara visu, lai mazgātu sevi baltu. Protams, otru pēc iespējas nomelnojot…

Tātad man uzsauca. Pagriežos-tādu redzu pirmo reizi. Bet man nav ne mazākās vēlēšanās ar kādu uzsākt sarunu, tāpēc pielieku soli. Jūtu - man seko. Ielecu tramvajā un - dzirdu aiz muguras nievājošas lamas pazīstamajā žargonā. Nedrīkstu reaģēt. Man vis­pirms jāaizbrauc uz Koknesi, jāapdomā, kur dzīvošu, gan pēc tam varēšu skaidroties ar šitādiem.

Tuvojoties Ķegumam, sāku nervozēt. Izeju elektrovilciena tam- burā uzsmēķēt. Kā no zemes izlien divi "draugi". Arī "nesen no zonas". Dzīvei neesot nekādas jēgas. Piedāvā ņemt dalību kāda dzīvokļa "pavisam drošā" apskatē…

Neko neizrādu, bet Lielvārdē, vilcienam sākot kustību, ar spēku atbīdu pneimatiskās durvis un izlecu ārā.

No savas mātes Dzidras uzzinu: mani jau meklējuši no LPSR prokuratūras - atstāta pavēste, ka jāierodas pie izmeklētāja Lov- nieka.

Izkāpis Rīgā no vilciena, dodos turp. Pie veikala "Orbīta" nokau- cas sirēna un ietves malā nobrauc melna volga. No tās izlec man pazīstamais IeM darbinieks, kurš mani apmeklēja nāviniekos. Tikai šoreiz tas nav labais onkulis, kurš cienā ar cigaretēm. Ja nebūtu garāmgājēju, viņš laikam saplosītu mani gabalos.

Viņš nošņācās: "Tu labi māki slēpties, bet vai ilgi tev tas izdo­sies?" Tad viņš iesēstas mašīnā, bet pa atvērtajām durvīm dzirdu noskanam citu balsi: "Xo^euiL jkhtb, He pacnvcKaH «3mk!" (Gribi dzīvot, nepalaid mēli!)

Vai atkal tikai nejauša sakritība?…

Ieeju prokuratūrā.

Jāņa Lovnieka kabinetā atrodas arī Ints Upmacis. Viņi grib mani nopratināt, bet es atsakos runāt. Mani pārāk šokējuši iespaidi pēc "sarunas" uz ielas.

Es esmu dzīvs, es esmu brīvs, bet ja vārstīšu muti, tas labi nebeigsies - tos večus es tagad pazīstu.

Kādas būs izmeklēšanas sekas, to vēl nevar zināt. Vismaz man tās nesola neko labu. Vārna vārnai acī neknābs, bet zvirbulīti aprīs, ka pat nepamanīs.

Kabinetā ienāk Rita Aksenoka, izmeklēšanas pārvaldes priekšniece. Arī trijatā viņiem neizdodas mani pierunāt. Rita vēlāk teica, ka es esot grasījies izlēkt pa trešā stāva logu. Varbūt…

Tad mani sāk pierunāt, lai braucu uz slimnīcu, tur tikšot izdarīta medicīniskā pārbaude. Arī to es nevēlos, jo zinu, ka Sistēma ne vienu vien nevēlamu cilvēku ir pataisījusi par kropli un garā vāju, lai tikai saglabātu pati sevi. Man šobrīd no šīs sistēmas vienkārši bail.

Tikai tad, kad man apsola, ka nekādas zāles jādzer nebūs, turklāt prokuratūra man garantējot apsardzi, es beidzot piekrītu braukt uz Gaiļezeru.

Tā mani ievieto Rīgas pilsētas 7. slimnīcā.

Esam vienā palātā ar Vitautu Vaļeviču. Vēl palātā ir jauns vīrietis Raimonds un kāds pensionārs.

Vitauts te atrodas jau nedēļu. Abi nolienam malā un pārspriežam radušos situāciju.

Nav zināms, cik tālu prokuratūra ies pret miličiem. No tā būtu jāvadās arī mums, dodot savas liecības. Vitautam neesot bijis nekāda kontakta ar VDK darbiniekiem, ari izsekošana neesot manīta. Toties viņam liekas aizdomīgi, ka Raimonds, it kā slims būdams, dzīvo tikpat vaļīgi kā mēs. Saņem minimālu skaitu kaut kādu tabletīšu, arī ārsts viņu aprauga visai epizodiski.

Lai gan prokuratūrā ir apsolīts, ka neviens neuzzinās, kur mēs atrodamies, tomēr nolemjam rīkoties un izturēties piesardzīgi.

Pēc papīriem mēs pašlaik it kā skaitāmies psihenē, bet es esmu pārliecināts, ka IeM, kas sarīkojusi manas medības, mūs ikvienā brīdī varētu atrast.

1983. gada 4. oktobris.

Rīta pusē palātas durvīs mani uzrunā medmāsa: kāpēc es esot ielas drēbēs.

"Betmāsiņ," saku, "jūsu noliktavā taču manam augumam nekā piemērota nav." - "Iesim, varbūt kaut kas atradīsies."

Nodaļas noliktavā patiešām tiek sameklēta pidžama, kas man der. Tā kā ir jau oktobris, pieprasu arī silto halātu. Bet personiskās drēbes tomēr nenododu - varbūt vēl noderēs.

Pārģērbjoties atklāju, ka man iedots halāts ar iešūtu inventāra numuru 13. Tūdaļ eju uz kabinetu, kurā uzturas medmāsa, kas man izsniedza drēbes. Viņa ir injekciju māsa un tikko durstīja mūsu palātas pensionāru. Nostājos durvīs un visā nopietnībā saku: "Māsiņ, ko jūs esat izdarījusi!?"…

Reti gadās redzēt tik apmulsušas un izbiedētas sejas, kādas šajā brīdī bija abām medmāsām. Bet es turpinu: "Jūs man iedevāt halātu ar 13. numuru, vai saprotat? Tagad visu dzīvi to pieminēsiet."

Nākamajā brīdī dabūju mukt, citādi laikam ar veselu ādu nebūtu ticis cauri.

Lai izlīgtu, aizeju uz kafetēriju un nopērku kūciņas. Veselu kasti. Atkal stāvu kabineta durvīs un vainīgi smaidu. Viena no māsiņām neiztur: "Ko blenz, it kā būtu pielaulāts?" - "Varbūt es taisni gribu pielaulāties." - "Tad tev vēl gadi pieci jāpagaida." - "Varu arī pagaidīt, bet, lai gaidīšana saldāka, - te no manis maza dāvaniņa," runādams pasniedzu kastīti ar kūkām.

Kafijošanas laikā uzzinu, ka "manu" māsiņu sauc Gunta. Toreiz man pat prātā neienāca, kas no tā visa kādreiz iznāks, bet iznāca, raugi, kas - tagad mēs abi kopīgi audzinām jau četrus ņiprus bērneļus…

1983. gada novembris.

Ekspertīzes rezultāti: atsisto nieru dē] - hronisks pielonefrīts; kroņa maize uz visiem laikiem nodrošinājusi hronisku gastrītu; toties labi, ka vismaz viens "parametrs" atbilst normai, - nervi, paldies Dievam, kārtībā.

Ko darīt tālāk?

Ka pie Dzidras nedzīvošu - to es zinu. Ka pie tēva nedzīvošu - to arī zinu. Kā vienā, tā otrā gadījumā man atpakaļceļš uz cietumu būtu nodrošināts. Bet ir pagājis jau gads, kopš esmu izrāvies no nāviniekiem un skaidri zinu: manai turpmākajai dzīvei būs pavisam cits virziens.

Galu galā nokļūstu savā dzimtajā ciemā - Bormaņos. Strādāšu kolhozā, ar mani būs Gunta, gan jau saimniecība iedos arī dzīvoklīti.

Cilvēki mani pazīst un man tic, vienīgi priekšsēdētājam ir savs spriedums: "Gan jau pēc gadiem desmit piecpadsmit nāks gaismā, kāda bijusi tava loma šajā noziegumā…"

Nelietis. Bet varbūt līdējs?

Man ir skaidrs, ka viegli nebūs, bet ir jāsakož zobi un jādzīvo.

Kārtojot pierakstīšanos, ir jāstājas uzskaitē Stučkas milicijā, tur kabinetā mani sagaida Andrejs Stars. Dokumentus viņš, protams, pieņem, bet indīgi nosaka: "Žēl, ka es tevi toreiz nenošāvu."

Bet tieši tāpēc, tieši viņa aklā naida dēļ mana pašsajūta uzlabojas. Vēl durvīs dzirdu sev nopakaļ: "Neceri, ka tev kaut kas no tām kāzām iznāks!"

Vai tiešām šos necilvēkus neviens nevarēs savaldīt? Ir jābūt gatavam uz visu, bet ir jādzīvo par spīti viņiem. Gan jau arī prokuratūra palīdzēs, cik būs tās spēkos.

1983. gada 10. decembris.

Šī ir mūsu kāzu diena. No rīta krīt balts lielpārslu sniegs. Daba it kā drošina mani: nebaidies, dzīve ir skaista, un viss būs kārtībā!

Ar Guntu esam uzsākuši kopdzīvi, riskēdami abi. Vai izturēsim šo risku? Paldies viņai, ka noticēja man un apņēmās palīdzēt atgriezties sabiedrībā un normālā dzīvē. Es pat nebiju iedomājies, cik tas būs grūti. Vēl tagad uz apkārtējo pasauli lāgiem skatos ar cietumnieka acīm un bieži neesmu spējīgs to savādāk uztvert. Cik ilgi tas vēl turpināsies?

Šodien negribas atcerēties neko sliktu, bet iztēlē acu priekšā vienmēr stāv Anatolijs, Traktorists - cilvēki, kuri toreiz man kļuva tuvi un saprotami. Domāju, ka viņiem nevajadzēja mirt, viņi nebija to pelnījuši. Viņu vairs nav, bet es esmu šeit, brīvībā. Ja toreiz es būtu pārliecināts, ka tas būs tieši tā, - vai no tā mana dzīve un uzskati būtu mainījušies?

Es apbrīnoju Guntu par to, ko viņai vajadzēja iznest, pieciest un pārciest. Darbabiedru nosodījumi. "Vai tu galīgi galvu esi saspie­dusi?" Pašas radu pārmetumi. "Pati ciemos vari braukt, bet šo pie mums neved!" Visādu tantiņu un "labvēļu" brīdinājumi. Pat todien, kad gājām "uzsaukties", izpildkomitejas darbiniece manā klātbūtnē šausminājās: "Un jūs iesiet pie viņa par sievu? Man, tikai paska­toties vien uz viņu, tirpas pār kauliem iet!"

Tomēr Gunta ir man līdzās. Un mēs sāksim savu dzīvi no nulles. No nekā. Viņai ir divi mazi brāļi, par kuriem viņas vecākiem rūpju tāpat būs gana, tomēr iespēju robežās viņi varbūt palīdzēšot.

Man toties nav neviena, no kā gaidīt palīdzību. Un ir jāpaļaujas vienīgi uz sevi un paša rokām.

Un uz darbu. Uz jebkuru darbu, turklāt tādu, ka lai tumšs metas gar acīm.

1984. gada janvāris.

Stars man solīja, ka mierīgi dzīvot neļaušot, un to es jūtu uz savas ādas.

Jau vairākas reizes ir bijuši "ciemiņi". Jebkurā diennakts laikā mani apmeklē Stučkas kriminālmeklētāji un uzdod vienus un tos pašus jautājumus: ko es daru un kur es esmu bijis tad un tad? Ir ļoti "patīkami", kad naktī, tieši visīstākajā brīdī pie durvīm klauvē un laužas iekšā.

Lai arī skaidroju, ka no 23.00 līdz 6.00 dzīvoklis ir neaizskarams, un iesaku piebraukt no rīta, saņemu atbildi: "Saki paldies Rīgas prokuratūrai, ka tev vēl nav uzraudzības režīms. Bet mums uz aizdomu pamata ir tiesības tevi traucēt. Ja nepatīk, varam izmantot KPK 120. panta tiesības."

Tā tas jau turpinājies labu laiku, un es kolhoza večiem esmu pasūdzējies par šito "cūcību".

Manā vārda dienā atkal ir atnākuši "ciemiņi". Man šis apmeklejums ļoti nepatīk, bet šoreiz tomēr neko pateikt nepaspēju. Aiz menta un kārtības sarga muguras ar ilksīm rokās parādās kolhoza veči. Kazimirs, lai arī manāmi iereibušā, tomēr cietā balsī paziņo: "Ja jūs, utubungas, nedosiet tam puisim mieru, tad mēs jūs sitīsim, kur vien manīsim."

Vispār skats iespaidīgs.

Kārtības sargi jau pamukuši malā, taisnojoties, ka viņiem par notiekošo neesot nekādas daļas, lai milicis pats tiek ar visu galā. Tas atkal, sapratis, ka šoreiz liecinieku nebūs, atkāpjas, piedraudēdams to visu pieminēt. Tomēr pēc kolhoza viru apmeklējuma un izteiktajiem draudiem nakts vizītes izbeidzas.

No puišiem nejauši uzzinu, cik smagi ir strādāt tiem milicijas darbiniekiem, kuri vēl turpina darbu IeD, bet kuri kaut kā ir bijuši saistīti ar to laiku, kad notika tendenciozā izmeklēšana pret mani. Arī šoferis Kola vēl strādā iekšlietu daļā, un viņam nereti ir jācieš dažādi pazemojumi no pēdējiem alkašiem. Starp aizturētāju un aizturamo parasti izvēršas apmēram šāds dialogs:

"He, tas esi tu, Kola?"

"Nu, es."

"Vēl neesi iesēdināts? N-jā. Nu, bet neuztraucies, drīz ietupinās."

Šādas sarunas ir kļuvušas par tautas folkloras sastāvdaļu rajona teritorijā.

1984. gada februāris.

Es jau zinu, ka ir arestēti Stars un Martinovs. Kārtējais izsau­kums uz prokuratūru sola konfrontāciju ar Šestopalovu. Pēc tam būšot konfrontācija ar M. Misseru.

Pie "Orbītas" atkal sagaida volga ar "augstajiem kungiem". Šoreiz saruna ir draudīgāka. "Tūlīt prokuratūrā tev parādīs vienu cilvēku, bet tā kā tu savās liecībās esi viņu noraksturojis mazliet savādāk, tad tagad tu viņu, protams, nepazīsi, vai ne?" Teikto pavada "draudzīgi" smiekli. "Nē, protams, ja tu ļoti vēlies, tava tiesība ir viņu arī atpazīt," kāds aiz muguras uzsvērti nosaka, un no tā kļūst vēl neomulīgāk.

Saprotu, ka notiek iepriekšēja, neprotokolēta "konfrontācija" ar Šestopalovu.

Prokuratūrā pārliecinos: savās liecībās es patiesi biju raksturo­jis, ka viņš augumā ir lielāks par mani, bet īstenībā viņš ir mazāks. Tā laikam iznācis tāpēc, ka viņš mani sita, stāvēdams kājās, bet es biju ar roku dzelžiem piekabināts pie krēsla. Cik varu noprast, vienīgais pierādījums pret viņu ir manas liecības, tādēļ, atcerēdamies brīdinošo sarunu uz ielas, mīļā miera labad pasaku, ka nevaru apgalvot, vai šis ir tas pats cilvēks, kurš mani sita Stučkas IeD kabinetā. Bet varbūt es toreiz vienkārši nobijos…

Missers izmeklētāja kabinetā jūtas kā saimnieks. Apsēžamies viens otram iepretī. Uz manu stāstījumu par viņa likumpārkāpumiem atbild, ka es viņu apmelojot. Izsaka draudus par patiesības izkropļošanu.

Skaidrs, ka šis visiem spēkiem centīsies traucēt izmeklēšanu. Par laimi, pret aizdomās turēto M. Misseru tiek pielietots drošības līdzeklis - arests. Lielais, uzpūtīgais onkulis uzreiz izmainās. Viņam, lūk, esot slikta veselība, slima māte, mazi bērni.

Bet vai man tu toreiz prasīji, kā es jūtos?…

Nākamā konfrontācija vienlaikus ir arī atpestīšana no nakts spokiem: man jāuzrāda pagasta dežurants Orlovs. Ko es arī izdaru.

Pēc tam ejam uz VDK izmeklēšanas izolatoru, kurā atrodas arestētie IeM darbinieki. Tur notiek konfrontācija ar ekspertu Piļku.

Izmeklēšanas telpā ieved brašo švītu, kuru vairs nevar pazīt. Kamēr stāstu, ko viņš darījis, Piļka raud un lūdzas, lai palaiž brīvībā. Tomēr viņš vismaz ir godīgs pret sevi: nožēlodams izdarīto, viņš tomēr atzīst, ka ir gatavs nest atbildību par savu rīcību. Ko darījuši citi, to neesot redzējis un neko nezinot.

1984. gada 16. februāris.

Kopš sešpadsmit gadu vecuma šī ir mana pirmā dzimšanas diena, ko sagaidu brīvībā. Savu 17. un 18. dzimšanas dienu sagaidīju Cēsu kolonijā, 19. dzimšanas diena - pati šausmīgākā - pienāca nāvinieku kamerā. 20. dzimšanas dienu sagaidīju cietuma slimnīcā.

21. dzimšanas diena beidzot ir pienākusi paša mājās, pamos­toties līdzās sievai, kura sevī jau nes mūsu bērnu. Esmu puiciski pārliecināts, ka tas būs dēls, un es viņu saukšu par Robertu - sava krusttēva vārdā.

Lai arī mana domāšana un lietu uztvere ir palikusi noziedzn.eku pasaules līmenī, es tomēr jūtos kā parādnieks. Jūtos parādā tiem cilvēkiem, kuri mani ir audzinājuši un skolojuši. Viņi man vēlēja labu, bet vai es pratu to novērtēt? Kādēļ saprašana nāk tik vēlu? Tad, kad esi pieaudzis, sāc saprast, cik skaista ir bijusi bērnība. Tad, kad tev kaut kas sāp, sāc saprast, ka arī citam var sāpēt.

Cik daudzreiz pēc nodzīvotajiem gadiem man nācies saprast, un pārvērtēt lietas, par kurām agrāk it kā nekad nebūtu dzirdējis. Es jūtu, kā mainās mana pasaules uztvere. Vienīgais, ko es laikam nekad nemainīšu, - savu uzskatu par sabiedrību, kurā mēs esam spiesti dzīvot. Visu laiku smadzenes urda solījums cīnīties ar sistēmu.

Zinot to, kā sistēma sevi sargā, ka tā mani "redz", ir jāizvēlas veids, kā ar to cīnīties. Šeit visi melo: saka vienu, dara otru, domā trešo; un tas tiek uzskatīts par sabiedrisko patiesību un pareizu dzīvošanu. Sistēma radījusi vienas personas trīsdaļīgu pastāvēšanu. Jebkurš sabiedrības loceklis savā darbā ir viens, mājās otrs, domās trešais cilvēks. Katrs zem lozunga "visi par vienu, viens par visiem" cīnās tikai par personisko labumu.

Un tomēr esmu atradis risinājumu. Ja jau šeit jāmelo, tad lai iet ar vērienu. Tagad es cilvēkos, kur neredzu pazīstamus, ātri pielāgojos sarunas tematam. Pēc vajadzības. Esmu izmeklētājs, kurš gatavs pastāstīt par nelikumībām; Afganistānas kareivis, kurš redzējis VDK neģēlības pret vietējiem iedzīvotājiem; ekonomists, kas var pastāstīt par augšējo slāņu naudas taisīšanas veidiem. Cilvēki tic, jo sabiedrība tomēr ir sadalījusies tajos, kuri valda un drīkst visu, un tajos, kuri, "pārejošu grūtību" spiesti, cīnās par eksistenci. Un tie otrie ir vairākumā, viņus var sastapt veikalu rindās, vilcienos, autobusos. Lai viņus vēl vairāk uzkurinātu pret valdošajiem, pietiek jebkuras informācijas dzirksteles, kas it kā nākusi no pirmavota. Man tas kļūst par hobiju. Interesanti vērot, ka sabiedrības acīs valdība ar savām institūcijām ir tik tālu diskreditējusies, ka paies ne viens vien gads, lai sabiedrība spētu noticēt, ka ir iespējamas arī tādas valdības un to institūcijas, kuru mērķis ir rūpēties visupirms par sabiedrības, nevis tikai par savu labklājību.

Kādas domas tik nelien galvā dzimšanas dienā! Arī par savu dzīvi. Grūti ir pierast pie tā, ka jādzīvo no algas līdz algai, ka jādomā par citu cilvēku sev līdzās. Tik daudz kas ir vajadzīgs, bet naudas nepietiek un nepietiek. Patiešām, cilvēkam, kas cenšas dzīvot godīgi šajā sistēmā, ir visas izredzes līdz mūža galam saglabāt "revolucionāra uzmanību", jo pamatā pār tautu valda "pārejošas grūtības, ko veicinājuši nolādētie Rietumu kapitālisti". Jebkura personas iniciatīva ārpus partijas komitejas instrukcijas ir krimināli sodāma. Cilvēks nedrīkst izrādīt savu spēju būt kaut kur pārāks par citiem, ja vien viņš nav nomenklatūras loceklis. Bet arī nomenklatūrai ir tirgus hierarhija, kur jāzina, ko un kā tu drīksti.

Gluži kā cietumā: "zagļi" - tie ir partijas dūži, "blatnieki" - IeM, izpildkomiteju darboņi un tiem pietuvinātā radošā inteliģence, "mužiki" - ražošanas vadītāji, kultūras darbinieki, kas jau patālāk no augšām un monotoni kaut ko dara, "šestjorkas" - visa melnā tautas masa, "āži" - stukači visos slāņos. Vienīgi "petuhi" brīvībā ir labprātīgi izvēlēta profesija un sastopama pamatā starp augstākās kastas pārstāvjiem.

Par VDK jārunā atsevišķi, jo tā ir organizācija, kas atrodas virs partijas. Ja partija ir valsts galva, tad VDK ir reizē partijas dūre un kakls, kas šo galvu sargā un groza. Šī organizācija ir "valsts" valstī, ar saviem likumiem un morāli.

Diezin vai ir iespējams būt laimīgam tādā sabiedrībā, kurā tev ir liegts viss, kas nepieciešams īstai brīvībai. Šeit nav brīvības vārda pilnā nozīmē, ir tikai mazā un lielā zona. Valsts tur savus pilsoņus mūža ieslodzījumā un vēl cenšas viņiem iestāstīt, ka tiem ir jābūt laimīgiem par iespēju dzīvot šādā valstī.

No zeķu stāstiem zinu, ka šādas pārdomas nomoka ikvienu, kas iznācis no zonas. Un daudzi salūzt…

Un tomēr es savā 21. dzimšanas dienā ceru, ka izdosies noturēties šajā "brīvībā". Izdosies sākt savu jauno dzīvi un dzīvot starp šiem, varbūt vēl nelaimīgākajiem, cilvēkiem.

1984. gada marts.

Agri no rīta ir ieradušies puiši, kuri ar vēlēšanu urnu apbraukā tos, kas nav varējuši ierasties vēlēšanu iecirknī. Mēs esam tikko piecēlušies. Sieva, daudz nedomādama, iemet urnā biļetenu. Bet es izdaru to, kas vēlāk kļūs par iemeslu, lai mani izsvītrotu no labiekārtota dzīvokļa saņēmēju kandidātu sarakstiem. Puiši gan protestē, bet es paņemu savu biļetenu un lieku viņiem pierakstīt aktā, ka atsakos no savas iespējas piedalīties vēlēšanās. Biļetenu esmu paņēmis un neatdodu, lai to manā vietā neiemestu neviens cits.

Tā viņi aizbrauc, neko nepanākuši. Viņi jau tā bija pārcentušies: urnu taču jāved uz mājām tikai pie pensionāriem.

Pāris dienu vēlāk pie kolhoza kantora mani uzaicina iekāpt melnā volgā. Ar mani vēlas runāt rajona VDK pārstāvis. Diezgan saprātīgi parunājamies. Es paskaidroju, ka neredzu jēgas piedalīties vēlēšanās, kur uz vienu vietu ir tikai viens kandidāts. Nav nekādas vajadzības vēlēt, ja manā vietā vēlēšanu iznākumu jau izdomājuši citi.

Viņš man piekrīt, bet piekodina, lai es savus uzskatus par to paturot pie sevis un nesākot tos deklarēt skaļi. Citādi?…

Dažus gadus vēlāk pārliecinājos, ka arī tagadējie kustību un partiju pārstāvji ir tajos uzskatos, ka vislabākais vēlēšanu biļetens ir vienīgi ar viņa paša kandidatūru. Atmodas darboņi, ar kuriem kopā biju prasījis demokrātiskas vēlēšanas un Latvijas neatkarību, negribēja saprast, kādēļ es neņemu rokās biļetenu ar vienu kandidātu tajā, kaut arī šis kandidāts it kā bija mūsējais. Tā es "sakasījos" arī ar savējiem. Bet tagad daudzi šķendējas, ka tas it kā "mūsējais" ir mūs aizmirsis.

Laiki mainās, bet tikumi tie paši vecie.

1984. gada augusts.

Strādāju kolhozā un gaidu ģimenes pieaugumu. Dīvaina, pacilājoša sajūta. Zemapziņā līdz šim jau it kā biju apjautis, cik svarīgi ir, lai tavā dzīvē ienāktu bērni, tomēr nevaru iztēloties, kā tas būs īstenībā.

1984. gada 19. augustā aizbraucu uz Dignāju pie sievasmātes. Pēc visa tā, ko mums, izejot veselības pārbaudi pirms stāšanās laulībā, nācies pārciest no Stučkas mediķiem - tur bija gan provokā­cijas, gan morāls terors, gan apmelojumi, gan neķītri mājieni mēs nevarējām atļauties, lai mūsu bērns nāk pasaulē Stučkā. Nebija ticības, ka ārsti darīs visu, ja būs kādi sarežģījumi. Tādēļ sieva tagad aizvesta pie mātes, lai sievastēvs, kurš strādāja ātrajā palīdzībā, vajadzīgajā brīdī būtu klāt.

Kad ierodos Dignājā, uzzinu, ka Guntu jau aizveduši uz slimnīcu. Skrienu uz Līvāniem. Ceļā satieku sievastēvu: lai neskrienot kā apsvilis, vēl nekā neesot.

Tomēr par braukšanu uz mājām vairs nedomāju. Nolemju gaidīt. Labi, ka sievastēvs strādā ātrajos. Iekārtojos šoferu dežūristabā un gaidu. Pulksten 1.45 naktī uz 20. augustu pasaulē nāk mūsu ģime­nes pirmā atvase.

Piepildās mans sapnis un apstiprinās mana pārliecība: tas ir dēls! Es jau zinu, kā viņu saukšu, un tomēr, cik tā ir neparasta sajūta, kad pasaulē ir nākusi dzīvība, kura ir daļiņa no tevis, tavs turpinājums.

Reizē ar šo dzīvību es saprotu to, ka dzīve patiešām turpinās, arī manējā. Un daudz kas no tā, kas līdz šim bija iesakņojies zeka domāšanā, sāk ļodzīties un pagaist. Dominējošās kļūst visas tās raizes, no kurām nevar izbēgt neviens ģimenes cilvēks. Galvā sadrūzmējas jaunas problēmas: par dzīvokli, par ģimenes uzturēšanu, par sīkumiem un lupatiņām, un tas pēkšņi kļūst dzīvē par galveno…

Tiekai retumis atceros, ka vēl nav beigusies krimināllieta pret

Stučkas miličiem, ka vēl būs tiesa un simtiem ar to saistītu neērtību. Ko tiesa dos man un cik lielā mērā tā man vispār vajadzīga, es tagad nezinu. Bet man tas vairs nav svarīgākais, tādēļ par to nedomāju.

Rudenī kolhozā dala tikko uzbūvētās Līvānu individuālās mājiņas, atbrīvojas līdz šim aizņemtie labiekārtotie dzīvokļi. Vienu no tiem valdes locekļi solījuši arī man. Bet pēc sadales uzzinu, ka mans vārds izsvītrots no kandidātu saraksta, - partijnieki tā prasījuši.

Saprotu, ka šoreiz atkal jāsaka paldies VDK, - tas ir par tām pavasara vēlēšanām. Sāku pamanīt, ka savā jaunajā dzīvē es itin bieži neklātienē tiekos ar šiem "biedriem", jo gandrīz vienmēr pēc kāda mana "izlēciena" mūsu ģimenei sākas kaut kādas "sīkas" sadzīviskas ķibelītes.

Viņi mani neaizmirst.

Pavēste.

Saņemu paziņojumu no Latvijas PSR Augstākās tiesas: man jāierodas uz tiesas sēdi kā cietušajam.

Ir pienākusi tā diena, ko solīju Liņģim. Es tagad sēdēšu zālē, bet viņš - uz apsūdzēto sola.

Tiesa.

Temīdas templis. Taisnības un patiesības svētnīca.

Kas tā tāda ir? Vieta, kur Temīdas svaru kausos tiek likta vaina un atbildība, noziegums un sods?

Par tiesas taisnīgumu "sistēmā" es jau esmu pārliecinājies uz savas ādas. Vai tiesa, kur piesēdētāji nāk atsēdēt stundas, ir spējīga objektīvi vērtēt? Es šaubos. Varu gan apgalvot - labi, ja tiesnesis ir izlasījis visus viņam priekšā noliktos sējumus. Parasti gan sociālistiskā tiesa balstās vienīgi uz prokurora teikto. Tas pārstāv un diktē likumu. Kā viņš saka - tā tam arī jābūt. Šādas tiesas ir farss, kurā katrs uzcītīgi spēlē savu lomu.

Šoreiz arī man ir sava loma, es esmu cietušais.

Es nevaru teikt, ka jebkad būtu alcis atriebības par man nodarīto pārestību. Taisnības triumfu - to gan es esmu vēlējies. Tomēr tagad, sēžot zālē un skatoties uz apsūdzētajiem, mani pārņem pavisam negaidītas izjūtas un es neviļus uzdodu sev jautājumu: cik vainīgi viņi ir pie visa notikušā? Cik liels ir viņu pašu atbildības mērs, un kādā pakāpē viņus ir sakropļojusi šī sistēma?

Cenšos sevi iztēloties viņu vietā.

M. Missers - ministrijas pārstāvis, speciāli nosūtīts uz rajonu palīdzēt atklāt noziegumu. Atklāšanas rezultāts ir viņa personiskā prestiža lieta, viņam jāatklāj, lai ko tas prasītu. Iespējams, ka, veicot izmeklēšanu, viņš kaut kur jau bija saskāries ar aizdomām par Staņislavu Rogaļevu, tomēr uzreiz un uz visiem laikiem atsēdināts. Jo Rogalevam - šim slepkavam un sadistam - bija spēcīga aizmugu­re. Viņš bija Kavaliera personīgais protežē (ziņu pienesējs, kā es nejauši uzzināju prokuratūrā). Parastajiem mentiem, lai arī tie rīkotos ar prokuratūras pilnvarām, nebija brīv viņu tik vienkārši aiztikt. Tā es vismaz domāju. Nonācis dilemmas priekšā - neatklāt noziegumu un sabojāt savu karjeru, vai arī atklāt, norakstot pāris nevainīgu cilvēku, toties izceļoties priekšniecības acīs, - Missers izvēlējās otro variantu. Nevar taču būt, ka profesionālis nenojauta, kur slēpjas patiesība. Par trešo iespēju - stāties pretī šīs pasaules varenajiem un uzmīt uz varžacīm paša ministra špikain tā, kā to varēja izdarīt ar mani, - par to viņš pat nedomā, tas ir tabu. Pietiek jau ar to, ka S. Rogaļevs Kavalierim it kā norādījis uz S. Baikovu kā iespējamu liecinieci.

"Bija vilcienā viena ierāvusi, būdīga bābiņa," tā Rogaļeva sniegto informāciju vēlāk atstāstīja iekšlietu daļas darbinieki.

Izņemot pirmo manas aizturēšanas vakaru, visu pārējo iz­meklēšanas laiku Missers tēloja labo onkuli. Milicija strādā ar cara ohrankas metodēm, vietējie mani sit, bet kungs no Rīgas M. Missers pēc tam mani it kā aizstāv. Un līdzjūtīgi piedāvā izvēlēties: vai nu šitie barbari tevi nositīs, vai tu pats pakārsies, - varbūt labāk netiepies?…

Tātad mans spriedums par Misseru var būt tikai viens - vainīgs! Vainīgs kaut vai tādēļ, ka, noslāpējis sevī vēlēšanos izdibināt patiesību, gāja visvieglāko ceļu.

Sķēris - rajona mēroga Serloks Holms, kurš ir Missera vēlmju tiešais novadītājs līdz padotajiem. Karjeras iespējamie griesti - kļūt par rajona IeD priekšnieku - nav vairs tālu, tādēļ ar ministrijas darboņiem jāiet pa vienu taciņu, vienalga, kas par to draud. Grundšteins, rajona IeD priekšnieks, drīz iet pensijā, jātiek viņa vietā par katru cenu. Tādēļ lien iekšā, kur neprasa.

Prātā palikusi mūsu pirmā tikšanās Sķēra kabinetā. Pats ar padotajiem mani sit, bet, tā kā sitiens tāds pašvaks, kulakā tur sa­žņaugtu skrūvgriezi, kamēr pats palaikam skrien iedzert zāles vai sodas ūdeni. Toreiz vēl sevī nodomāju: "Re, muļķis! Pats ar kuņģa čūlu gandrīz jau kapā, tāpēc otram grib atspēlēties un sadot pa purslām."

Vainīgs. Viņš, tāpat kā Missers, par visiem 100% zināja par mūsu nevainību.

Andrejs Stars. No visiem mentiem uz apsūdzēto sola izturas visbravūrīgāk. Jau izmeklēšanas laikā man bija radies vērtējums: "Šaurā pierīte, kas izsities priekšniekos." Bijušais šoferis; milicijā nokļuvis ar komjaunatnes norīkojumu; mazliet paknābājis zināšanas un kļuvis par operatīvo izmeklētāju. Jā, pret "zilīšiem" viņš jutās kā varonis, bet diez vai tāds spētu atklāt kaut ko nopietnu, kur ne­pieciešama pelēko šūniņu intensīva darbība. Ļoti iespējams, ka viņš svēti ticēja un pilnībā uzskatīja mūs par vainīgiem, tāpēc arī attiecīgi rīkojās.

Tomēr vainīgs - milicijas mundieris tev nav dots tādēļ, lai tu noziedzīgi demonstrētu savu varu pret līdzcilvēkiem. Viņš man tā arī neprata izskaidrot, kas ir nevainības prezumpcija. Un tāpēc sita pa "dumjo" galvu man, nevis pats sev…

Piļka - eksperts kriminālists, kurš simtprocentīgi varēja būt pārliecināts par mūsu nevainību, bet pēc pavēles vilka visu aiz matiem tā, lai "nostiprinātu" vainas pierādījumus.

Jau ar šīm darbībām vien pierādījis savu nelietību, bet viņam vēl sevišķi raksturīga bija vēlēšanās izkalpoties priekšniecības acīs, tādēļ nav bijušas gandrīz nevienas sišanas reizes, kur Piļka nebūtu piedalījies. Klīda valodas, ka viņa ģimenes locekļi savā laikā smagi cietuši no noziedznieka rokas, taču tas nedod tiesības atspēlēties cilvēkiem, kas nevar sevi aizsargāt. Lai arī izolatorā un tiesā Piļka lej krokodila asaras, tomēr man nav nekādas ticības un pārliecības, ka viņš sapratis, ko nodarījis.

Martinovs - tas ir sadists, kurš milicijas pagrabā dežurē tikai tādēļ, lai varētu sist neaizsargātus cilvēkus. Katru reizi, kad iznāca darīšana ar viņu, varēju pārliecināties - teicami uztrenējies. Bet tikai uz tādiem cilvēkiem, kas nepretojas. Ārpus darba baidās skaļāku vārdu pateikt-ja nav formastērpa mugurā, kāds vēl ņems un iekaustīs.

Vasiļjevs - dežurējošais virsnieks. Viņš man ne reizi neiesita, tikai vadāja uz nopratināšanām. Esot gan sitis Vita'u'tu. Par mūsu vainu viņš sprieda tikai pēc tā, ko teica augstākstāvošie, tādēļ, ja arī sita, tad tikai tāpēc, ka uzskatīja mūs par noziedzniekiem, kuri negrib stāstīt patiesību. Es domāju, ka viņam nebija vietas starp apsūdzētajiem, jo vairāk tāpēc, ka daudzi no tiem, kuru nodarījums

bija krietni vien lielāks, no kriminālatbildības vispār tika atbrīvoti.

Pēteris Liņģis - par to man spriest visgrūtāk. Viņš nekad nav bijis arestēts, laikam prokuratūra pasaudzējusi, savējais. Tāpēc viņam ir bijušas visas iespējas tā ietekmēt izmeklēšanu, lai samazinātu savu vainu. Sak, viņš jau neko, to jau tie miliči.

Bet tieši viņš izmeklēšanas laikā pārstāvēja likuma uzraudzību, tieši viņš prokurora mundierī attaisnoja visas nelikumības, kuras veica "pogainie". Pat gadījumos, kad griezos pie viņa ar sūdzībām par miliciju, tā vietā, lai tās pārbaudītu, viņš organizēja man kārtīgu "kaulu pieregulēšanu ar smadzeņu iztīrīšanu". Pēc manām domām, tieši viņš bija tas cilvēks, kuram pirmajam bija noteikti jābūt ares­tētam un jāsēž cietumā.

Bet es neredzu šajā zālē tos, kuriem tagad patiesi būtu jāsēž uz apsūdzēto sola.

Skaidrīte Baikova, kura savulaik spēja apgalvot, ka mēs bijām stacijā kopā ar M. Začu. Par "labu atmiņu" saņēma valdības medaļu, lai gan paģiru dēļ šī "atmiņa" uzplaiksnīja un nostrādāja tikai pēc vesela mēneša.

Apsēna. Otru tik slīpētu lapsu laikam grūti būs sastapt. Viņu laikam nemāc ne mazākās šaubas, ja tā kaut ko ieņēmusi galvā. Sātans brunčos. Lietas falsifikācijas laikā visu, ko tev būtu jāstāsta, pasaka priekšā un pati ieprotokolē. Pēc tam, kad lieta jau "uzcepta", piespēlē to mazpieredzējušai izmeklētājai Cakulei, lai tā nu to putru strebj tālāk; laikam taču apzinājusies, ka visā viņas sacerētajā "lietā" pārāk daudz baltu diegu. Bet viņas, pašas autores, šeit nav.

Sestopalovs - manā uztverē liels maita, bet labi nodrošinājies un prot aizsargāties.

Ja arī es būtu viņu uzrādījis, diez vai viņš te atrastos, jo par viņa atbildību pat milicijas darbinieki atteicās liecināt. Nav pierādījumu. Bet viņš, ja varētu, man laikam rīkli pārkostu, tikai tādēļ, ka viņa uztverē esmu latvietis un nacionālists.

Kavalieris. Tikai tagad es zinu "augstā kunga" uzvārdu. Cik reižu, lai glābtu mundieri, viņš bija gatavs lietu pasteidzināt, lai mani aizsūtītu uz viņpasauli. Pat zinot, ka viņa personīgais "āzītis" ir "sasmērējies", neatmeta cerību to izglābt uz citu dzīvību rēķina. Nē, es zinu, ka viņš jau neglāba Rogaļevu, viņš glāba pats savu ādu un reputāciju. Ar kādām acīm viņš tagad skatās uz cilvēkiem, stāstot tiem par taisnīgumu un patiesību?

Bet ko tur, - tagad šeit ir tikai septiņi apsūdzētie un arī nejautie paši vainīgākie, drīzāk tādi sīki grēkāzīši.

Apsūdzību uztur prokurors Valdis Batarags.

Jau no pirmās tiesas dienas atklājas, kāda kuram ir attieksme pret notikušo.

Ja Vasiļjevs izdarīto patiesi nožēlo, bet Piļka nožēlu vismaz tēlo, tad Martinovs ar Staru uzskata: viņiem vienkārši nepaveicās un, ja jau priekšniecība šos ir izraudzījusi par grēkāžiem, tad tā tam arī jābūt. Un viņi lepni nesīšot savu ērkšķu kroni…

Missers, Šķēris un Liņģis cenšas pierādīt, ka neko nelikumīgu vispār nav darījuši, bet ja arī kaut kur kaut kas ir noticis, tad viņi gan esot bijuši no tā visa kaut kur tālumā.

Liņģis, kā izrādās, visu izmeklēšanas laiku esot slimojis!…

Tiesas sēžu pārtraukumos abi ar Vaļeviču sākumā gājām ēst uz Augstākās tiesas bufeti. Tur varēja satikt arī tiesnesi Granti, kurš ar milzīgu patosu tika nolasījis mums spriedumu un uzspļāva paziņojumiem par mūsu alibi un nevainību. Domāju, ka mēs te daudziem bijām kā dazis acīs.

Pēcāk ar prokurora Bataraga starpniecību tikām informēti, ka labāk būtu, ja mēs pusdienotu citā vietā. Šeit, lūk, mēs bojājot "cilvēkiem" apetīti.

Sākām iet uz prokuratūras bufeti, jo īsteni sociālistiskā garā tur paēst iznāca lētāk un arī šādus tādus deficītus varēja nopirkt. Bet drīz vien arī šeit saņēmām aizliegumu, jo droši vien vēl kādam sāka zust ēstgriba.

Neviļus radās sajūta, ka lieta pret mentiem tiesā nonākusi kļūdas dēļ un tagad to vajag pēc iespējas ātrāk nobeigt, bet, kas notiks ar mums, tas Temīdas kalpiem bija vienalga.

Kad tas reiz beigsies?…

Tiesas laikā dzīvoju prokuratūras viesnīcā.

Pirms jaunā, 1985. gada, pēc ieilgušas tiesas sēdes atgriežos viesnīcā vēlu vakarā.

Pie veikala "Orbīta" ceļu aizšķērso trīs vīri. Dzirdu: šito esot jāsit nost, viņš par daudz muldot. Man beidzot ir aptecējusies dūša. Nez no kurienes radies tāds spēks, un visi trīs vīri pēc mirkļa ir gar zemi, pats es mūku prom. Un tad - cik daudz, daudz zvaigznīšu! Un es krītu, krītu, krītu…

Atjēdzos Rīgas pilsētas ātrās palīdzības 1. slimnīcā. Uz galvas - sešas šuves. Bet tomēr dzīvs!

Līdz nedēļas beigām tiesas zālē sēžu ar pārsietu ķobi.

Sestdienās es braucu mājās uz Bormaņiem. Sieva ar dēlu ir pie mātes Dignājā. Nolemju, ka braukšu turp.

Eju uz "Kalniešiem", bet pirms Ūsiņu kapiem neizskaidrojamā veidā pēkšņi nojaušu briesmas. Kaut kāda iekšēja balss man saka: "Zigi, kriti pie zemes!" Nezinu, kādēļ, bet es paklausu. Tad iedomājos: labi, ka ir jau kārtīgs mijkrēslis un diez vai kāds šīs manas izdarības redz. Reizē ar kritienu un šo domu jūtu: kaut kas aizspindz gar ausi, pēc tam atbalsojas šāviens…

"Paldies, tev, Dievs," nočukstu, vēl nesaprazdams, kas notiek. Un kas vēl sekos?

Seko vēl divi šāvieni. Kāda nepasakāmi riebīga sajūta, kad metāls nodžinkst un ieurbjas sniegā, kas nočūkst netālu no manas galvas…

Velni, šoreiz laikam mani nožmiegs! Tomēr nekustos un gaidu, kas notiks. No gaidīšanas sāk palikt auksti, tomēr savas divas stun­das noguļu nekustoties.

Nolādēts, kāpēc es dzīvoju šādā nostūrī, - kaut nu būtu jel kāds cilvēks nācis! Bet visapkārt tikai klusums…

Galu galā ceļos un eju.

Mājās pārdomāju notikušo un nolemju - nav te ko darīt, jālasās prom, turklāt labi ātri, tikai jāatrod, kur strādāt un dzīvot.

Sakarā ar dzīvesvietas maiņu atprasos no piedalīšanās tiesas sēdē. Cik noprotu, mana klātbūtne tiesā ir galvenais uzbrukumu iemesls. Un ar ko tas var beigties, vēl nav zināms.

Es vēlreiz atkārtoju to, ko esmu rakstījis un apgalvojis jau iepriekš: es uzskatīju toreiz un joprojām uzskatu, ka viss, kas ar mani un ap mani toreiz notika, nebija nejaušību virkne. Tikai diezin vai atvaļinātie milicijas ģenerāļi jebkad par to savos memuāros uzrakstīs kaut pušplēstu vārdu…

1985. gada pavasaris.

Kad jau dzīvoju Preiļu pagasta "Rožupē", beidzās tiesa un es ierados uz spriedumu. Kad to nolasīja, man sanāca smiekli. Proku­roru Liņģi (58 gadu vecumā) nodeva pāraudzināšanā darba vietā. Kupraini tikai kaps iztaisnos, bet šo ņemsies pāraudzināt!

Mums, tā sacīt: "Paldies, puiši, un piedodiet, bet varat būt brīvi."

Kurā pasaules valstī (izņemot šo, protams) cilvēkam pēc tāda pārinodarījuma garāmejot pasaka pliku paldies, pat piedošanu pieklājīgi nepalūdzot?

Kur ir šīs valsts sirdsapziņa, ja tā, nevainīgu notiesājot un pēc tam attaisnojot, pat neprot pieklājīgi līdzjūtīgu vārdu pateikt?

Bet ko gan tur brīnīties - bija laiks, kad nāvēja miljonus. Uz kauliem šī valsts ir būvēta un uz kauliem vēl tagad kopā turas.

Ja par mūsu "noziegumu" bija aprakstīts daudzos preses izdevu­mos, tad atsaukumi bija dažu rindiņu garumā. Un galvenokārt neizpratnes pilnu jautājumu formā: vai tiešām varētu būt, ka tā ir taisnība? Gan jau patiesību uzzināsim pēc tam…

Epilogs.

Divdesmit viena gada vecumā savu dzīvi sāku atkal no nulles. Es bieži vien iedomājos - kur gan ir tie izslavētie fondi, kas palīdzot tiem, kuri nepamatoti cietuši no sistēmas? Nē, man nekas nav vajadzīgs, bet tas neliedz domāt…

Pēc miliču tiesas vasarā mani nesaprotamā veidā uzmeklēja kāds cilvēks, kurš stādījās priekšā kā cīnītājs par cilvēku tiesībām. Mani aicināja uz sadarbību, uz cīņu taisnības meklējumos. Bet tādēļ, ka viņam bija liela vēlēšanās nolīst kaut kur malā, runāties tikai bez lieciniekiem un tādēļ, ka tikšanās vieta bija noteikta visai tālu no manām mājām, es viņam aizliedzu atrasties man aiz muguras un garās sarunās neielaidos. Pastāstīju par nāviniekiem un atvadījos. Vairāk viņam no manis neko nevajadzēja…

Tā varēja būt arī čekas akcija, jo es taču savu grūto pārbaudījumu biju izturējis - izdzīvojis līdz pogaino tiesai.

Ja tas arī bija patiess cilvēks, viņam vajadzēja zināt, ka kēgēbešņiki tajā laikā mani ganīja un uzraudzīja bez pārtraukuma.

Vai es šodien varu teikt, ka man viss jau aiz muguras?

Nezinu.

Es tikai tagad sāku apzināties, ka esmu iznācis no elles, kuru cits manā vietā varbūt nebūtu izturējis. Es esmu it kā atgriezies no viņpasaules. Vai tas nozīmētu, ka mani uzskati par valsti kā piespiedu struktūru un sabiedrības morāli kā kārtības pamatu būtu radikāli mainījušies?

Droši vien ne.

Es esmu bijis kopā ar tiem, kas izdarījuši ļoti smagus nozie­gumus, es esmu redzējis un izpratis, kā viņi novērtē izdarīto. Lai Dievs man piedod, bet es uzskatu, ka vislabāk zinu, cik dziļi šo sabiedrību ir sakropļojusi velnišķīgā sociālisma sistēma. Pagaidām šī slimā sabiedrība nav gatava pat likumu sistēmu mainīt un ieviest daudzmaz humānākus sodus par īpaši smagiem nodarījumiem. Pakaļķēmošanās un "civilizētās pasaules" atdarināšana atnestu tikai jaunas nelaimes jau tā izmocītajiem cilvēkiem.

Un tomēr visos laikos dzīvi un politiku ir virzījuši cilvēki, viņu māka un dvēseles spēks.

Grūti aptvert, kādu milzīgu darbu tā laika dogmu apstākļos veica izmeklētājas Ritas Aksenokas puiši Jānis Lovnieks un Ints Upma- cis. Laikā, kad visus un visur varēja nopirkt vai iebiedēt (arī mani), viņi uzdrošinājās noraut kaut stūrīti šīs drausmīgās sistēmas aizkulišu priekškaram. Un nevajag tagad spriest, kā būtu, ja būtu… Bars taču tikai stāvēja un aplaudēja. Tāpat, kā to dara tagad, tikai apgriezuši kažoku uz otru pusi…

Ak kungs, cik daudz vēl šajā sabiedrībā darāmā! Nedrīkst tik ātri aizmirst savu vēsturi, sevišķi to, kuru pats esi "taisījis".

Nebūsim dinozauri. Lai Dievs mums palīdz!

1992. gads.

PĒCVĀRDĀ VIETA - DOKUMENTI

No krimināllietas Nr. 8120012 materiāliem.

Apsūdzētie:

- Jānis Škeris, dzimis 1938. gada. latvietis, ar augstāko juridisko izgliti bu. no 1980. gada oktobra Stučkas rajona iekšlietu daļas priekšnieka vietnieks;

-  Modris Missers, dzimis 19-18. gadā. latvietis, ar augstako juridisko izgliti bu. strādājis Latvijas PSH Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas pārvaldē par vecāko sevišķi svarīgu lietu inspektoru;

-  Andrejs Stars, dzimis 1953. gadā. latvietis, ar vidējo izgliti bu. no 1977. gada decembra Stučkas rajona iekšlietu daļas kriminālmeklēšanas nodaļas inspektors;

Rihards Pil ka, dzimis 1951. gada. latvietis, ar vidējo izgll ti bu. no 1978. gada jūlija Stučkas rajona iekšlietu daļas vecākais eksperts kriminālists;

-   Vasilijs Vasiļjevs, dzimis 1950. gada. krievs, ar vidējo speciālo izglītību. Stučkas rajona iekšlietu daļas inspektors dežurants;

-    Valerians Martinovs, dzimis 1942. gada. latvietis, ar 7 klašu izglītību. Stučkas rajona iekšlietu daļas dežuranta palīgs;

Peteris Liņģis, dzimis 1935. gadā. latvietis, ar augstāko juridisko izglītību, no 1975. gada Stučkas rajona prokurors.

No apsūdzības raksta 1984. gadā.

.. pārsniedza varas un dienesta pilnvaras, pielietojot pret pilsoņiem vardarbību, ieroci un citus nelikumīgus līdzekļus, nodarot butisku kaitējumu valsts interesēm un pilsoņu tiesībām un interesem, ko aizsarga likums.

Stars bez tam ļaunprātīgi izmantoja dienesta stāvokli un izdarīja viltojumus.

Liņģis savus dienesta pienākumus izpildīja nolaidīgi, kā rezultātā tika nodarīts būtisks kaitējums valsts interesem un pilsoņu tiesībām un interesēm, ko aizsarga likums. (..)

Noziedzīgo darbību rezultāta iestājušās smagas sekas, jo nepamatoti notiesātas trīs personas, tika diskreditēti milicijas un tiesību aizsardzības orgāni un dezor­ganizēts Stučkas rajona iekšlietu daļas un prokuratūras darbs ciņa ar smagiem noziegumiem, tādējādi netika veikti pasākumi vainīgās personas S. Rogaļeva noskaidrošanai un izolēšanai, ka rezultāta laika no 1981. gada septembra līdz 1982. gada oktobrim Rogaļevs izdarījis vel trīs slepkavības un citus smagus noziegumus. Nodarīts kaitējums cietušo Dreimaņa, Krieva un Vaļeviča ar likumu aizsargātajam interesēm, jo viņi tika nelikumīgi notiesāti. Ar Krimināllietu tiesas kolēģijas 19S2. gada 5. maija spriedumu Dreimanim tika piespriests izņēmuma soda veids - nošaušana, bet Vaļevičam noteikta brīvības atņemšana uz 15 gadiem, Krievam - uz 10 gadiem.

Marutas Začas slepkavības patiesie apstakļi tika noskaidroti, izmeklējot S. Ro­gaļeva krimināllietu. Ar Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas 1983. gada 27. jūnija spriedumu S. Rogaļevs notiesāts.

npejeejaTe.no Hcno.iBHTe-n.Horo KOMHTeTa CoBeTa HapooHUX aenyTaTOB Ctvm- KHHCKoro paiioHa. 11. 05. 84.

(..) 20 anpe.iH 1983 ro/ta Jlmiruc II. H. aa /ionyineinn,ie HapyiiienHH conna.iHCTH-

MCCKOH 3AK0III10CTM 0CB050>K^eH OT 3aHH.Mae.MOH flO/I>KHOCTH H yB0.ieH H3 OpraHOB

npoKyparypbi.

Cor.'iacuo ct. 34 3aKona COCP "0 CTaTyee napo/uu>ix ;teiiyTaT0B h CCCP" h yKa- .iaiiHH Teiiepa-ihiioro npoKypopa Coioaa CCP, npoiny /lan, paapenieiuie na npHB.ie-

чение к уголовной ответственности депутата Совета народных депутатов Стучкинского района Лингися П. Я. с последующим направлением в суд.

Первый заместитель прокурора Латвийской ССР государственный советник юстиции 3-го класса

В. Б. Даукшис

Lēmums par krimināllietas izbeigšanu daļā. Rīgā, 1984. g. 7. maijā.

(..) Krimināllietu par Začas noslepkavošanu izmeklēja Stučkas rajona prokurora palīdze Antoņina Apsēna un ta paša rajona prokuratūras izmeklētājā Alīda Cakule, kura izmeklēšanu lieta pabeidza. С..) Apsenai un Cakulei bija pamats uzskatīt, ka pret apsūdzētajiem no iekšlietu daļas darbinieku puses tiek pielietota vardarbība. Tā 1981. g. 26. oktobri Apsena, nejauši atverot durvis milicijas darbinieka Stara kabinetam, redzeja Dreimani pusizģerbtu pec vardarbības pielietošanas. Pielietot vardarbību ari pret Krievu Stars draudēja Apsēnas klātbūtnē.

Stacionaras tiesu psihiatriskās ekspertīzes laika Dreimanis un Krievs, būdami izolēti, katrs atsevišķi paziņoja ekspertiem par vardarbību Stučkas rajona milicija, vienlaicīgi paskaidrojot, ka slepkavību viņi nav izdarījuši. Apsūdzēto ziņojumi atspoguļoti ekspertīžu atzinumos, tos saņēma un lietai pievienoja Cakule, taču apsūdzētie papildus pratinati netika. (..)

Cakules atvaļinajuma laikā līdz oktobra beigām lietā stradaja Apsena. Pārņemot pēc atvaļinajuma lietvedību, Cakule .. nolaidīgi izturējās, analizējot lieta parādījušos pierādījumus. Та 1981. gada 4. novembri, pratinot Dreimani ka apsūdzēto, Cakule uz 8 rindiņām sastadija nopratinašanas protokolu, kurā ierak­stīja, ka Dreimanis apstiprina iepriekš dotās liecības, neskatoties uz to, ka iepriekš Drcimanisbija pratinats 15 reizes, viņa liecības krasi atšķiras viena no otras, ka an būtiski bija pretrunā ar nozieguma izdarīšanas apstakļiem. Cakule neparbaudija Vaļevičus alibi par atrašanos Bauskas rajonā slepkavības notikuma laika, lai gan tam bija objektīvs pamats. (..) Tada veida Apsēna un Cakule neieveroja likuma prasības par pilnīgu, vispusīgu un objektīvu krimināllietās izmeklēšanu. Ņemot vera, ka izmeklēšanas laikā nav pieradīts, ka šos pārkāpumus Apsena un Cakule izdarījušas ar nodomu, ka viņas būtu ieinteresetas, lai Dreimani, Krievu un Vaļeviču sauktu pie kriminālatbildības, viņu rīcībā atzīstams LPSR KK 163. p. paredzētā nozieguma sastāvs (nolaidība. - Red.).

Par augstak minetajiem pārkāpumiem ar LPSR proktirora pavēli Nr. 10 no 1984. g. 12. janvāra Apsena un Cakule no darba prokuratūras orgānos atbrīvotas. Ņemot vērā, ka atbrīvošana no amata ir viens no LPSR KK 163. p. paredzetajiem soda veidiem, ka izmeklēšanas laika grozījušos apstakļu deļ šīs personas vairs nav sabiedriski bīstamas, vadoties no LPSR KPK 208. p. 4. punkta, nolēma:

Krimināllietu daļa pret A. Apsēnu un A. Cakuli izbeigt.

Постановление о прекращении уголовного дела в части. Рига, 30 марта 1984 г.

..) Из материалов дела усматривается, что 16 сентября 1981 года в город Стучку действительно прибыл начальник Отдела УР МВД Латвийской ССР Шестопалов Н. П., который в тот день был одет в кожаный пиджак черного цвета и у ремня как всегда была пристегнута кобура с пистолетом. При наличии ситуации (..) следствие имело основание предполагать, что лицом, применявшем в данном эпизоде насилие в отношении Дрейманиса, является Шестопалов Н. Н., так как факт пребывания последнего в Стучке (..) доказан бесспорно, ото, в частности, признал при допросе и сам Шестопалов. (..) На последующем после очной ставки допросе Дрейманис 3. М. показал, что мужчина по фамилии Шестопалов чуть похож на того мужчину, который его избивал в кабинете No 25

вечером 16 сентября, но он в этом не уверен, приметы избивавшего конкретизи­ровать не может. (..) На основании вышеизложенного анализа материалов, следствие приходит к выводу, что вероятнее всего в указанное время Дреймани­са избил Шестопалов Н. II., но такой вывод основывается всего лишь на логи­ческом сопоставлении фактов и не нашел объективного подтверждения. Следст­вие приходит к выводу, что в данном случае в действиях Шестопалова Н. И. не доказан состав преступления и, следовательно, уголовное дело в отношении его подлежит прекращению в части.

Izmeklēšanas laika, pamatojoties uz LPSR KPK 208. panta 4. punktu (ja tiek atzīts, ka lietas izmeklēšanas laika grozījušos apstākļu dēļ nodarījums zaudējis sabiedriski bīstamo raksturu vai ši persona pati vairs nav bīstama. - Red.), krimināllietā izbeigta daļa ari pret Ogres rajona tautas tiesnesi Zinaīdu Krūmiņu. Stučkas iekšlietu daļas priekšnieku Jāni Grundšteinu, milicijas darbiniekiem Ar­noldu Tutānu, Jekimu Citajevu. Nikolaju Korčukovu. Sergeju Orlovu un citiem.

No Augstākās tiesas materiāliem.

Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šada sastāvā:

priekšsēdētāja A. Keiša, tautas piesēdētāji L. Kabiņecka un J. Krastiņš, pieda­loties prokuroram V. Bataragam, no 1984. gada 10. septembra līdz 1985. gada 26. martam slēgta tiesas sēde Rīga izskatīja krimināllietu apsūdzībā pret… (..)

Tiesajamie Šķēris, Missers, Stars, Piļka un Vasiļjevs, izpildot Začas izvarošanas un slepkavības lietā operatīvas meklēšanas pasakumus, bet Martinovs neizpildot tos, laika perioda no 1981. gada 29. augusta līdz 1981. gada 23. decembrim, izmantojot kontroles trūkumu no Stučkas rajona iekšlietu daļas priekšnieka Grundšteinaun rajona prokurora-tiesajamā Liņģa puses, acīmredzami parsniedza savas tiesību un pilnvaru robežas. Viņi pielietoja vardarbību pret nelikumīgi aizturētajiem, nolūka panākt viņu atzīšanos nozieguma izdarīšanā, draudēja ar ieroci un izdarīja citas nelikumības.

Та tiesājamais Stars pēc Apsēnas luguma, lai iegūtu procesuālu dokumentu, kas butu par pamatu Krieva un Dreimaņa turēšanai iekšlietu daļa, izdarīja dienesta viltojumus. Viņš, saņemot no iecirkņa inspektora Savčenko administratīvos materialus, 1981. gada 17. septembrī uzrakstīja divus administratīvos protokolus Nr. 7-238 un Nr. 7-239. Uz protokola Nr. 7-238 un uz sacerēta paskaidrojuma Stars viltoja Krieva parakstus. Administratīvaja protokola Nr. 7-239 Stars ierakstīja apzinati nepatiesas zinas par to, ka Dreimanis atsakās protokolu parakstīt. Bez tam St ars uzrakstīja daļas priekšniekam Grundšteinam apzinati nepatiesu ziņojumu, ka Dreimanis neatceroties notikumus, atsakas rakstīt paskaidrojumu un parakstīt protokolu. Pēc tam Stars griezās pie Stučkas rajona tautas tiesneses Krumiņas ar lūgumu sodīt Krievu un Dreimani ar administratīvo arestu, jo viņi tiek turēti aizdomās par Začas slepkavību. Tiesnese Krūmiņa, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli, 1981. gada 17. septembri aizmuguriski notiesaja Dreimani un Krievu par sīko huligānismu ar administratīvo arestu uz 15 diennaktīm.

(..) 1981. gada 25. oktobri Stars, Missers un Martinovs iekšlietu daļā Stara kabineta pielietoja fizisku vardarbību pret cietušo Krievu, lai tas atzīst savu vainu un nosauc trešo līdzdalībnieku Začas izvarošana un noslepkavošana. Stars vairakkārt sita Krievam ar roku un gumijas nūju pa dažadam ķermeņa daļam, ar pistoles spalu pa krūtīm, draudot nošaut, ka arī dūra ar īlenu kaja lielu apvidu. Martinovs atvēzējās ar motociklista ķiveri, vairakkārt sita Krievam ar delnas malu pa kaklu un dura ar īlenu kāju lielos. Missers sita Krievam pa kajam, sēžot lika izstiept kāju pēdas un tad kāpa uz kaju pirkstgaliem. Vardarbības rezultātā Krievs

pašrocīgi uzrakstīja Stučkas rajona prokuroram adresētu "labpratīgu atzīšanos".

('..) 1981. gada 23. decembri ap pulksten 12.00 Sķēra dienesta kabineta tiesajamie Stars, Missers un Piļka, Sķerim klātesot, ilgstoši pielietoja fizisku vardarbību pret cietušo Vaļeviču, cenšoties panākt viņa atzīšanos. Stars un Piļka pārmaiņus un ilgstoši sita Vaļevičam ar gumijas nūju pa dažadam ķermeņa daļam. Missers dauzīja Vaļeviča galvu pret metala seifu. No sitieniem Vaļevičus nokrita uz grīdas, kur Stars turpināja viņu sist, bet Missers spēra Vaļevičam ar kajam pa ķermeni. Piļka aiz matiem rāva Vaļeviču kājās, kamēr Sķeris pieprasīja atzīšanos. Nolūka izvairīties no turpmākās vardarbības, Vaļevičus pēcpusdiena pašrocīgi uzrakstīja "labpratigas atzīšanās" rakstu, kura, nepatiesi aprunājot sevi, Dreimani un Krievu, atzina savu vainu Začas izvarošana, noslepkavošana un aplaupīšana.

(..) Tiesas izmeklēšanas laikā nodibināts, ka tiesajamo darbībām bija fiziskas iedarbības raksturs. Tas atzīstamas kā vardarbība, kas izpaudās sišana ar rokam, kājām, izmantojot gumijas nūju, pistoles spalu un citus priekšmetus, ka rezultāta cietušajiem tika nodarītas fiziskas sāpes un morālas ciešanas. Bet atzīt tiesajamo darbības par mokošām nav pietiekoša pamata. (?! - Red.).

(..) Lieciniece Apsēna tiesas sēde paziņoja, ka viņa savu atbrīvošanu no darba uzskata par nepareizu tin vēl tagad ir pārliecināta par cietušo vainu Začas slepkavībā. Tiesas kolēģija atzina, ka šadas Apsenas liecības apstiprina viņas pilnīgu neobjektivitāti un negodprātīgu attieksmi pret notikušo, jo no viņas pašas iepriekšējām liecībām izriet, ka izmeklēšanas gaita viņai bija saprotams, ka pierādījumu lietā ir par maz.

(..) Tiesājamais Liņģis laika posmā no 1981. gada 27. augusta līdz 1982. gada aprīlim savus prokurora pienākumus veica nolaidīgi. Viņš nekontrolēja iekšlietu daļas darbu un nenodrošināja likuma uzraudzību slepkavības izmeklēšanas gaita. Pats piedaloties izmeklēšanā un lietas iztiesāšanā, Liņģis darbu pildīja noziedzīgi nevērīgi.

(..) Nekontrolējot lietas izmeklēšanas gaitu, Liņģis pieļāva, ka Cakule un Apsena izmeklēšanu izdara vienpusīgi un neobjektīvi, neievērojot LPSR KPK 19. p. prasības. (Lietas apstakļu vispusīga, pilnīga un objektīva izmeklēšana. - Red.i

(..) Lietas iepriekšējās izmeklēšanas gaita Liņģim bija pamats uzskatīt, ka pret Dreimani tiek pielietota vardarbība no iekšlietu daļas darbinieku puses, bet viņš uz to nereaģēja.

Liņģis sevi par vainīgu nekad nav atzinis un tiesas sēdē liecinaja, ka, piedaloties tiesas izmeklešanā 1982. gada, viņš uzskatījis, ka Dreimanis, Krievs un Vaļevičus versiju par vardarbību izvirzījuši, lai maldinātu tiesu un ievilcinātu tas darbu.

(..) Tiesas sede iegūto pierādījumu analīze liecina, ka Liņģis izdarījis noziegumu aiz neuzmanības, jo neparedzēja sabiedriski bīstamo seku iestāšanos(?… -Red.), lai gan viņam ka prokuroram vajadzēja, un viņš varēja tādas paredzēt.

(..) Tiesas kolēģija atzīst, ka arī Piļka un Missers, atrazdamies izolatora viena kamerā, ir vienojušies par tādu liecību došanu, kādas viņiem abiem ir izdevīgas.

No sprieduma 1985. gada 26. martā.

Nosakot sodus, Krimināllietu tiesas kolēģija ņem vēra izdarīto noziegumu raksturu un sabiedrisko bīstamību, tiesājamo personības, ieņemamo amatpersonas stāvokli, kā arī atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstakļus.

Ka pastiprinošu apstakli visiem tiesājamiem kolēģija atzīst to, ka noziegumam bijušas smagas sekas.

Nosakot sodu tiesājamam Šķērim, tiesas kolēģija ņem vēra, ka viņš strādājis LPSR Iekšlietu ministrijas sistēma no 1959. gada, raksturots pozitīvi.

Nosakot sodu tiesajamam Misseram, tiesas kolēģija ņem vērā, ka viņš strādājis

LPSR Iekšlietu ministrijas sistēmā no 1966. gada, raksturots pozitīvi, viņa apgadibā ir nepilngadīga meita un darba nespējīga māte.

Pie soda noteikšanas Staram, tiesas kolēģija atzīme, ka viņš vaļsirdīgi atzinies nozieguma izdarīšana un to nožēlojis, ka LPSR Iekšlietu ministrijas sistēmā viņš strādājis no 1975. gada, raksturots pozitīvi, ir sportists, viņa apgadibā ir divi nepilngadīgi bērni.

Nosakot sodu Piļkam, tiesas kolēģija ņem vēra, ka viņš no 1978. gada strādājis Stučkas rajona iekšlietu daļa, raksturots pozitīvi, viņa apgādība ir divi nepilngadīgi bērni.

Nosakot sodu Martinovam, tiesas kolēģija ņem vērā, ka viņš no 1967. gada strādājis IeM sistēma, no 1972. gada Stučkas iekšlietu daļā, raksturots pozitīvi, viņa apgadiba ir trīs nepilngadīgi bērni.

Nosakot sodu Vasiļjevam, tiesas kolēģija ņem vērā, ka viņš no 1970. gada strādājis Stučkas rajona iekšlietu daļa, raksturots pozitīvi, viņa apgadiba ir nepilngadīgs bērns. Ņemot vēra Vasiļjeva pielietotas vardarbības raksturu un pakapi, kolēģija atrod par iespējamu piemērot Vasiļjevam LPSR KK 43.'1 p. nosacījumus. (Soda izpildes atlikšana. - Red.)

Pie soda noteikšanas Liņgim, tiesas kolēģija ņem vērā, ka viņš strādājis LPSR prokuratūras orgānos no 1970. gada. No 1975. gada janvāra Liņģis bijis Stučkas rajona prokurors, raksturots pozitīvi. Ņemot vērā Liņģa izdarīta nozieguma vainas formu, lietas konkrētos apstakļus, kā arī viņa darbavietas kolektīva organizācijās (kādas? - Red.) lugumu, kolēģija atzīst, ka Liņgim nosakams LPSR KK 163. panta sankcija paredzetais soda veids - labošanas darbi bez brīvības atņemšanas.

(Piebildīsim, ka valsts apsūdzības uzturētājs V. Batarags Liņgim prasīja 7 gadus stingraja režīma… - Red.)

Pamatojoties uz teikto, (..) nosprieda:

Šķēri Jani (..) sodīt ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem pastiprinata režīma labošanas darbu kolonijā.

Misseru Modri (..) uz 6 gadiem pastiprinata režīma LDK.

Staru Andreju (..) uz 5 gadiem pastiprinata režīma LDK.

Piļku Rihardu (..) uz 4 gadiem 6 mēnešiem pastiprinata režīma LDK.

Vasiļjevu Vasiliju (..) atliekot soda izpildi ar pārbaudes laiku uz 2 gadiem.

Martinovu Valerianu (..) uz 4 gadiem pastiprināta režīma LDK.

Liņģi Peteri (..) ar labošanas darbiem bez brīvības atņemšanas uz 2 gadiem, atvelkot no izpeļņas 20r 'r. par labu valstij un sodu izciešot darbavieta (no kuras atlaists. - Red.).

Spriedums galīgs un kasācijas kārtība nav pār­sūdzams .

Priekšsēdētāja: A.Keiša

Noraksts pareizs: 1

/ A,Keiša /> Latv.PSR Augstākās Tiese^

Tautas piesēdētāji: L tiņš

No LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotāja.

Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija dekrēts Par S. Baikovas apbalvošanas ar medaļu "Par teicamu dienestu sabiedriskās kārtības sardze" atcelšanu

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolemj:

Piekrist Latvijas PSR Prokuratūras iesniegumam un atcelt LPSR APP 1982. gada 29. aprīļa dekrētu "Par apbalvošanu ar medaļu "Par teicamu dienestu sabiedriskās kartības sardzē"", ar kuru apbalvota Skaidrīte Baikova. kas bija kļūdami ieteikta šim apbalvojumam.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs J. VAGRIS

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāre V. KlABlĶE

Rīgā 1986. gada 30. janvārī.

Izraksti no žurnālista piezīmju bloka 1986. gadā.

Trijatā viņi izlēmuši Z. Drcimaņa likteni: tiesnesis un divi "piesēdētāji". Gluži kā staļiniska "troika". Vai kā ļeņiniskā plintniece Krustiņsone ar savu "revolucionāro tiesisko apziņu"?… Ha-ha!

Iepazinos ar prokuratūras uzraudzības lietu.

Tagad jau padzītais jaunekļu "soģis" Kārlis Grantē: lai nemestu enu uz mili­cijas un prokuratūras darbiniekiem, viņi nav saukuši uz tiesu nevienu no tiesājamo uzrādītajiem spīdzinātājiem…

Tautas piesēdētājs Uldis Jenevics: patiesi nojautis, ka Dreimaņa rakstītās "atzīšanas" stipri atšķiras. Nodomājis - varbūt šis bijis piedzēries?…

Bet! Otra "piesedētāja" Velta Butkēviča. uzskata, ka to darīt un parbaudīt nemaz neesot bijusi vajadzība, jo - "izmeklēšanas laika tiek sisti visi slepkavas, citādi neviens no viņiem labprātīgi neatzīstas slepkavība…" Tāpēc arī viņa tiesājamo liecības nav ņēmusi vērā.

Dievs, sargi mani no šitādiem tiesnešiem!

Sastadītajs un redaktors JURIS BLAUMANIS Mākslinieks VALENTĪNS NASONOVS Korektore ELITA CEPURĪTE, tehniska redaktore VALENTĪNA BANNIKOVA

Laikraksta "Pilnīgi Atklāti" literarais pielikums. Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0674.

6,5 iesp. 1., 84x60/16. Pas. Nr. 1463 Iespiest s a/s "Preses nams" tipogrāfijā, Rīga.

Izlasiet šo gramatu

Pārnākšana no viņpasaules

Pirms desmit gadiem -1982. gada 5. maijā - Latvijas PSR Augstākā tiesa (tiesnesis Kārlis Grantē) Zigurdam Dreimanim piesprieda nāvessodu. Spriedumu pasludināja, neņemot vērā apsūdzētā protestus un apgalvojumu, ka atzīšanās iegūta varmācīgā ceļā. Vēl neilgs laiciņš, un varas iestāžu patvaļība būtu izsniegusi ceļazīmi uz tumsas valstību nevainīgam cilvēkam. Tomēr liktenis bija lēmis citādi. Uz apsūdzēto sola nokļuva paši varmākas. Tiesa, ne visi. Par šiem notikumiem tagad vēsta nesen iznākusi grāmatiņa "Es-no viņpasaules". Autors - tas pats nāvnieku kamerā 219 dienas pavadījušais Zigurds Dreimanis.

Ieslodzītā dienasgrāmata vai atmiņu stāsts daudziem liks šausmināties, citiem padomāt. Bet par ko domāt ir daudz.

Zigurds, godīgi sakot, ir laimes bērns. Gan tāpēc, ka piedzimis fiziski un garīgi izturīgs. Šo iedzimto veselīgu­mu nespēja salauzt ikdienas piekaušanas un ņirgāšanās nedz izmeklēšanas laikā, nedz cietumā pavadītajos mēnešos. Veicās ari tāpēc, ka īstais slepkava - Sta­ņislavs Rogaļevs ^ tikat'ate"1 turēts pirms jau piespriestā nāvessoda izpildīšanas. Un beidzot - PSRS pie varas tieši tajā laikā nokļuva VDK bijušais šefs J. Andropovs. Viņa ļaudis labi pārzināja ne tikai savu saimniecību, bet ari milicijas "dārziņu". Sākās konkurējošās organizācijas rindu tīrīšana. Maskavā nošā­vās PSRS iekšlietu ministrs. Vidusāzijā atmaskoja korum­pētos "tamerlanus", bet die­dziņš stiepās uz centru. Vēlāk tas aizveda pie "dārgā Iļjiča" znota J. Čurbanova, kas vēl tagad atrodas apcietinājumā. Latvijā savukārt uzpeldēja "Rogaļeva lieta". Un šis varbūt ir viens no tiem reta­jiem gadījumiem, kad "dro­šībnieki" izdarīja kaut ko labu. Protams, ne jau žēlsirdības rinātu" pārāk izlaidušos mili­cijas darboņus.

Autors grāmatiņā raksta: "Es nevaru teikt, ka jebkad būtu alcis atriebības par man nodarīto pārestību. Taisnības triumfu - to gan es esmu vēlējies," un pūlas paskatīties uz notikušo ar savu mocītāju acīm. Daudziem viņa secinā­jumiem-var-piekrist. Plāna izpildes pieprasījums no likumaizsardzības iestādēm - vai var iedomāties kaut ko plānprātīgāku? Tāpēc radās sasteigtas lietas, notika: atzīš­anās izdauzīšana no aiztu­rētajiem, izmeklēšanas datu falsifikācija. Sarežģītāks ir jautājums par tiem cietumsar­giem, kas izklaidējās, nežēlīgi piekaudami ieslodzītos. Tas nav tikai bijušo PSRS sistēmu raksturojošs fakts - tā notiek arī daudz labklājīgākās ze­mēs. Acīmredzot ilgstošā uzrauga loma nepaliek bez pēdām paša apsarga psihē. Viens vēršas sadistā, cits kļūst par žūpu. Interesanti, cik bieži cietumsargus pārbauda psihiatri un psihologi? Varbūt to dara tie paši cietuma ārsti, kam ari viss sen ir apriebies…

nedz tiesnešu, nedz uzraugu rīcība mūsu cietumos nepār­steidz. Izbrīni viens vienīgs cilvēks Zigurda Dreimaņa lietā - galvenā lieciniece Skaidrīte Baikova. Kāpēc viņa piekrita melot? Nevar būt, ka visā PSRS un pat pasaulē pazīstamai sportistei, daudzu sacensību medaļniecei bija par maz slavas. Varbūt viņa tika pārliecināta? Viņai stās­tīja, teiksim, par taisnības uzvaras nepieciešamību, un S. Baikova piekrita veicināt šīs uzvaras sasniegšanu? Kā ņirgāšanās izklausās kādā no pēcprāvas mēnešos publicē­tajiem rakstiem skanošie liecinieces vārdi: "Es pati ar interesi klausos, ko esmu redzējusi…" Smieklīgi un… pretīgi.

Šie raksti vedina pārdomāt arī žurnālistu lomu krimi­nāllietu atspoguļošanā. Pār­lieka emocionalitāte neder. Preses pārstāvim acīmredzot jāatspoguļo fakti (it sevišķi, ja notiesāto gaida nāve), nevis jāuzmetas par morālu soģi. "Ciniķa daba", "nelietis" - arī bez šiem apzīmējumiem sabiedrībai būtu skaidrs, ka rakstītājs neatbalsta apsū­dzēto, kas vēlāk izrādījās tikai šķietams noziedznieks.

labs… Toreizējais iekšlietu ministra vietnieks un Roga­ļeva personiskais "aizgādnis" Anrī Kavalieris drīzumā izva­dīšot tautās kārtējo kursu Viļņas Policijas akadēmijā… Tātad gatavo jauno maiņu, bet par pagātni viņam droši vien neviens neatgādina.

Var jau teikt, ka viss grāmatā aprakstītais ir tāda pati vēsture kā "Gulaga ar- hipelāgs". Vai patiesi? Iekšli­etu ministrijas Izmeklēšanas departamenta rīcībā esošā statistika liecina, ka "šogad Latvijā pie kriminālatbildības ir nepamatoti saukti 29 cilvē­ki". Un vēl. 1992. gada sāku­mā Iekšlietu ministrijā tika izveidota īpaša nodaļa - galvenā inspekcija. Tās uzde­vums - cīņa pret policistu pieļautajiem pārkāpumiem, jau izdarīto nelikumību iz­meklēšana. Šīs nodaļas priekšniekam Guntim Rutkim gluži atklāti jautāju, vai viņš pieļauj iespēju, ka "Rogaļeva lietā" notikušās nelikumības varētu atkārtoties ari šodien. Guntis Rutkis: - Es pilnīgi pieļauju, ka šādi pārkāpumi joprojām var gadīties… Tātad Zigurda Dreimaņa stāstu ir par agru novēlēt vēsturei.

Starp citu, autors attais­nojis vēl tiesas laikā gūto raksturojumu: gudrs, talantīgs cilvēks. Nebūdams profesio­nāls literāts, viņš uzrakstījis patiesi cilvēcīgu, interesantu, aizkustinošu un arī pamācošu grāmatu. To pašlaik var iegādāties Latvijas pasta nodaļās.

Guntis KOKARS

ATTĒLĀ: Zigurds ir kļuvis par

Daži no grāmatiņas varo­ņiem, pareizāk sakot, ne-varoņiem šobrīd mierīgi sa­gaida vecumdienas. Piemē­ram, leM kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieks Nikolajs Šestopalovs šovasar tika aizvadīts pensijā. Šo rindu autors dzirdēja cildinošu atsauksmi: "Ļoti labs un pieredzējis kriminālists."

[1] Tīša slepkavība pastiprinošos apstākļos - aiz mantkārības un huligāniskam tieksmēm un izdarīta ar sevišķu cietsirdību.

[2] Laupīšana grupa pec iepriekšējas norunas.

[3] Valsts un sabiedriskas mantas zādzība, kas izdarīta atkārtoti.